Arturs Heilijs

Viesnīca

Ceļiniek, rodi patvērumu �ajā necilajā mājvietā! Vanna ir sagatavota. Klusa istaba gaida tevi.

Nāc iek�ā! Nāc iek�ā!

Uzraksts pie kādas viesnīcas durvīm Takamacu, Japānā

1

Ja varētu rīkoties pēc savas gribas, nodomāja Pīters Makdermots, viņ� būtu patriecis viesnīcas apsardzes priek�nieku jau sen. Ta�u pēc savas gribas viņ� nebija varējis rīkoties, un nu atkal reiz, kad tuklo ekspolicistu īpa�i vajadzēja, tas nebija atrodams.

Makdermots savā zaļoksnējā, se�arpus pēdu garajā augumā pieliecās tālrunim un nepacietīgi to pagrūstīja.

��� Vesels lēvenis jezgu vienā reizē, � viņ� sacīja jaunajai sie�vietei, kas stāvēja pla�ajā, apjomīgajā darbistabā pie loga,

��� un neviens nespēj viņu atrast.

Kristīne Frānsisa palūkojās rokas pulkstenī. Bija bez pāris minūtēm vienpadsmit vakarā. � Baronstritā ir kāds bārs, kur varētu pamēģināt.

Piters Makdermots pamāja ar galvu. � Centrāle jau ap�zvana viņa iemīļotos krogus. � Viņ� atvēra galda atvilktni, izņēma cigare�u paciņu un pastiepa pret'Kristīni.

Pienākusi tuvāk, viņa paņēma piedāvāto cigareti, un Makdermots pasniedza uguni, pēc tam aizpīpēdams arī pats. Viņ� vēroja, kā Kristīne ievelk dūmus.

Pirms īsa brī�a jaunā sieviete bija iznākusi no savas ma�zās darbistabas Sv. Gregora viesnīcas administrācijai atvēlē�tajās telpās. Nostrādājusi līdz vēlam vakaram, viņa pa�laik grasījās iet mājās, kad gaisma, kas spraucās pa ģenerāldirek�tora vietnieka kabineta durvjapak�u, pamudināja ieiet pie Makdermota.

��� Mūsu misteram Ogilvijam ir pa�am savi likumi, � piezīmēja Kristīne. � Tā vienmēr bijis. Pēc V.T. [1] pavēles.

Makdermots kaut ko īsi pateica klausulē, tad atkal pagai�dīja. � Tev taisnība, � viņ� piekrita. � Es reiz mēģināju mūsu laiskajā detektīvu komandā �o to pārkārtot, bet dabūju pamatīgi pa mici.

��� Es to nezināju, � Kristīne rimti noteica.

Makdermots zobgalīgi viņā palūkojās. � Man �ķita, ka tu zini visu.

Un parasti tā bija. Būdama personiskā palīdze Vorenam Trentam, Ņūorleānas lielākās viesnīcas īpa�niekam, viegli sakaitināmam kungam, kura reakcija uz notikumiem nekad nebija iepriek� paredzama, viņa zināja gan viesnīcas lielākos, gan sīkos, ikdienas noslēpumus. Piemēram, viņa zināja, ka Pīters, pirms da�iem mēne�iem iecelts par ģenerāldirektora vietnieku, būtībā velk �īs milzīgās, rosīgās viesnīcas vadītāja jūgu, kaut gan alga viņam ir skopa un lem�anas tiesības ie�robe�otas. Viņa zināja ari iemeslus � tos varēja izlasīt aktos ar uzrakstu �Slepeni�, un tie attiecās uz Pītera Makdermota personisko dzīvi.

��� Kādas tās ķezas ir? � Kristīne pavaicāja.

Makdermots jautri pasmīnēja, kas pavisam pārvērta

viņa skarbos, gandrīz bargos vaibstus. � Mums ir sūdzības no vienpadsmitā stāva par kaut ko līdzīgu seksa orģijai; devī�tajā Kroidonas hercogiene apgalvo, ka pret hercogu necienī�gi izturējies kāds apartamentu viesmīlis; ziņo, ka tūksto� �etr�simt trīsdesmit devītajā istabā kāds briesmīgi vaidot, turklāt nav nakts administratora � tas saslimis �, bet abi apsardzes vīri aizņemti citā darbā.

Sekoja vēl kāda telefona saruna, un Kristīne atgriezās pusstāvā pie loga. Atliekusi galvu atpakaļ, lai cigaretes dūmi nekostu acīs, viņa pārlaida pavir�u skatienu pilsētai.

Tie�i priek�ā pa platu avēniju starp divām blakusēkām varēja ieskatīties taisnstūrainajā, cie�i apbūvētajā, ļau�u pilnajā Fran�u kvartālā. Bija stunda līdz pusnaktij, kvartālā vēl nevir�moja ļau�u pūļi un neplaiksnījās gaismas pie vēlu naktsbāru, bistro, d�eza zāļu un striptīza krodziņu durvīm un aiz tum�a�jiem logu aizvirtņiem. Vēlāk tās degs ilgi, līdz agram ritam.

Kaut kur � dro�i vien ziemeļos virs Pont�artrēnas ezera � tumsā drūzmējās vasaras negaisa mākoņi. Vētras sākumu vēstīja tāla pērkona dārdi un zibens uzliesmojumi. Ja laimē�sies, mākoņi pagriezīsies uz dienvidiem, uz Meksikas līci: tad rītausmā Ņūorleānā var gaidīt lietu.

Vajadzētu gan lietu, Kristīne nodomāja. Trīs nedēļas pil�sēta gurusi tveicē un mitrumā, tā ka viss it kā sasprindzis līdz pēdējam. Arī viesnīcā tad varētu atviegloti uzelpot. �opēcpusdien galvenais in�enieris atkal sūdzējās: �Ja es drīz neva�rē�u izslēgt daļu no gaisa kondicionētājiem, tad nekas nelī�dzēs � gultņi saies �upā.�

Pīteram Makdermotam noliekot klausuli, Kristīne pajau�tāja: � Vai tu zini tā vaidētāja vārdu?

Pīters papurināja galvu un atkal pacēla klausuli. � Uzzi�nā�u. Kāds varbūt redz ļaunus murgus, bet jāieskatās ir.

Ieslīgdama polsterētā ādas atzveltnī iepretī lielajam sar�kankoka galdam, Kristīne pēk�ņi sajuta ārkārtīgu nogurumu. Parasti viņa jau krietni agrāk atrastos D�entili rajona dzīvoklī. Ta�u �ī diena bija aizritējusi neparasti sasprindzinātā darbā � sāku�i ierasties divu sanāksmju dalībnieki un veselām straumēm ieplūdu�i ari citi viesi, tāpēc radu�ās problēmas, un krietna daļa no tām nokļuvusi līdz viņas rakstāmgaldam.

��� Labi, paldies! � Makdermots uz�ņāpa vārdu un no�lika klausuli. � Alberts Velss no Monreālas.

��� Pazīstu viņu, � Kristīne sacīja. �Jauks, mazs vīriņ�, uzturas te katru gadu. Ja vēlies, es pārbaudī�u, kas tur noticis.

Pīters vilcinājās, noskatīdams Kristīnes slaido, glīto augumu.

Iezvanījās tālrunis, un viņ� atsaucās. � Diem�ēl, ser, � sacīja telefoniste, � misters Ogilvijs nekur nav atrodams.

���� Nekas. Savienojiet mani ar gaiteņu pārziņu priek��nieku! � Makdermots nodomāja: kaut gan galveno detek�tīvu patriekt nevar, tomēr no rīta vismaz jāsaceļ pamatīgs tracis. Pagaidām jāaizsūta kāds cits pārbaudīt, kas trok�ņo vienpadsmitajā stāvā, un pa�am jāuzzina, par ko �ēlojas Kroidonas hercogs un hercogiene.

��� Gaiteņu pārziņu priek�nieks, � atskanēja klausulē, un Pīters pazina Hērbija �endlera neizteiksmīgo balsi; tās īpa�nieks runāja caur degunu. �endlers, līdzīgi Ogilvijam, bija vecs Sv. Gregora viesnīcas inventārs un, kā stāstīja, pie�pelnījās ar izspie�anu vairāk nekā jebko citu.

Makdermots paskaidroja �endleram stāvokli un pa�lūdza, lai pārbauda sūdzību par �ķietamo seksa orģiju. Kā jau varēja gaidīt, tūlīt sekoja preto�anās: � Mister Mak, tas tak neietilpst manos pienākumos, mums joprojām ir darba pil�nas rokas te, lejā. � Tonis bija raksturīgs �endleram � daļēji li�ķīgs, daļēji nekaunīgs.

��� Lūdzu nerunāt pretī! � Makdermots pavēlēja. � Ar sūdzību jātiek galā. � Izlēmis vēl kaut ko, viņ� piebilda: � Atsūtiet kalpotāju ar universālatslēgu mis Frānsisai pie mums pusstāvā! � Viņ� nolika klausuli, iekāms �endlers paspēja vēl ko iebilst.

��� Ejam! � Viņ� viegli pieskārās ar roku Kristīnes ple�cam. � Paņem līdzi gaiteņa pārzini un pasaki savam drau�gam, lai murgo zem segas.

2

Herbijs �endlers, kura zebiekstes seja patlaban liecināja par iek�ēju nemieru, domīgi stāvēja Sv. Gregora viesnīcas vestibilā pie gaiteņu pārziņu priek��nieka pults.

�ī priek�nieka vieta bija iekārtota telpas vidū līdzās vienai no gropētajām betona kolonnām, kuras sniedzās pretī krā�ņi izrotātajiem, augstajiem griestiem, un no tās varēja saskatīt visus vestibilā ienāko�os un izejo�os cilvēkus. Pat�laban te valdīja liela rosme. Sanāksmes dalībnieki visu va�karu, stundām ritot, �audījās iek�ā un ārā, un līdz ar katru iedzerto glāzi viņu jautrība pieauga.

�endleram aiz paraduma to vērojot, pa Karodondelē ielas durvīm ievēlās trok�ņains uzdzīvotāju pulciņ� � trīs vīrie�i un divas sievietes. Visiem rokā bija dzēriena glāzes � tādas, par kurām Pata O'Braiena bārā prasīja dolāru dārgāk nekā Fran�u kvartālā. Viens no vīrie�iem stipri paklupa, ta�u citi viņu satvēra. Visiem trim vīrie�iem pie krūtīm bija pie�spraustas kartītes ar uzrakstu �Gold Croivn Cola� � �Zelta Kroņa kola�, zem kura bija lasāms katra uzvārds. Citi, kas atradās vestibilā, saproto�i pa�ķīra ceļu, un kvintets ielīgoja pirmā stāva bārā.

Joprojām ik pa brīdim parādījās jauni viesi no vēlajām lidma�īnām un vilcieniem, tos izvietoja �endlera �izsūtāmo zēnu� vads, kaut gan vārds �zēni� bija tikai metafora, jo neviens no �iem darbiniekiem nebija jaunāks par �etrdesmit gadiem, bet vairāki iesirmi veterāni nostrādāju�i viesnīcā jau gadsimta ceturksni vai vēl ilgāk. Hērbijs �endlers, kura varā bija tos nolīgt un atlaist, deva priek�roku vecāka gadagājuma ļaudīm. Cilvēks, kas kurnēdams, ar pūlēm staipa smagus nesamos, varēja cerēt, ka saņems lielāku dzeramnaudu nekā jaunais, cilādams somas tik rotaļīgi kā spēļu klucī�us. Pie�redzēju�i nesēji � īstenībā viņi bija stipri un stiegraini kā mūļi � mēdza nolikt somas, piespiest plaukstu pie sirds un tad, galvu grozīdami, pacelt nesamo un stiept tālāk. �ī izrāde reti ienesa mazāk par dolāru, jo sirdsapziņas pārmetumu mocītie viesi bija pārliecināti, ka veco viru aiz nākamā stūra ķers trieka. Viņi gan nenojauta, ka desmit procentu no dze�ramnaudas ieslīdēs Hērbija �endlera kabatā, lai piepulcētos apaļiem diviem dolāriem dienā, kurus �endlers stingri pieprasīja no katra �izsūtāmā zēna� par to, ka neizmet viņu pa durvīm.

Apak�nieki paklusām nemitīgi kurnēja par priek�nieka personīgo nodokļu sistēmu, kaut arī apsviedīgs gaiteņu pārzinis tomēr � ja viesnīca bija pilna � nedēļā varēja iebāzt ķe�ā simt piecdesmit dolāru. Tādos gadījumos kā �ovakar Hērbijs �endlers bie�i palika savā vietā krietni ilgāk par parasto laiku. Viņ� neuzticējās nevienam un uzskatīja par labāku paturēt prātā kārtējos meslus, ar pārdabisku prasmi novērtēdams ik jaunu viesi un rūpīgi izskaitļodams, cik iene�sīs katrs gājiens uz aug�ējiem stāviem. �ad tad agrāk da�i vienpatņi bija mēģināju�i noslēpt no Hērbija īstenībā saņem�tās dzeramnaudas, sakot, ka to apmēri biju�i mazāki. Atrie�bība vienmēr sekoja ātri un ne�ēlīgi: meistarīgi izdomāta apsūdzība un mēnesi ilga atstādinā�ana no darba parasti rosināja nepaklausīgos nākt pie prāta.

Bija vēl viens iemesls, kāpēc �endlers �ovakar palika viesnīcā, un tas izskaidroja arī nepārtraukti pieaugo�o ne�mieru, ko viesa Pītera Makdermota nesenais tālruņa zvans. Makdermots bija licis pārbaudīt sūdzību par vienpadsmito stāvu. Hērbijam �endleram tomēr nemaz nebija nepiecie��ams kaut ko pārbaudīt, jo viņ� puslīdz dro�i zināja, kas �ai vienpadsmitajā stāvā norisinās. Iemesls bija pavisam vien�kār�s: viņ� pats to bija veicinājis.

Pirms trijām stundām divi jaunie�i skaidri un gai�i bija cēlu�i galdā lūgumu un viņ� godbijīgi to uzklausījis, jo tēvi abiem bija turīgi Ņūorleānas pilsoņi un bie�i viesi viesnīcā. �Paklau, Hērbij,� viens no viņiem bija sacījis, ��ovakar te būs studentu balle, kurā paredzētas tās pa�as vecmodīgās stulbības. Mums gribētos kaut ko citādu.�

Zinādams atbildi, �endlers bija jautājis: �Cik citādu?�

�Esam noīrēju�i apartamentus.� Puisis nosarka. �Gribam atsaukt da�as mei�iņas.�

Tas nu ir pārāk riskanti, Hērbijs tūdaļ nolēma. Abiem vēl slapj� aiz ausīm; turklāt viņam bija aizdomas, ka pui�i ir iedzēru�i. �Man ļoti �ēl, kungi�� �endlers ierunājās, ta�u otrs nekavējoties viņu aprāva: �Nav ko fleitēt, ka to nevarētu izkār�tot! Mēs zinām, ka mei�iņas pēc jūsu pirmā zvana ir klāt.�

Hērbijs atieza savus zebiekstes zobus: grimasei vajadzēja nozīmēt smaidu. �Nezinu, no kurienes jums radusies tāda pārliecība, mister Dikson.�

�Mēs esam maksātspējīgi, Hērbij. ļūs to zināt,� uzstāja pirmais runātājs.

Gaiteņu pārziņu priek�nieks vilcinājās; alkatība pārmāca ba�as. Tie�i patlaban viņa kreisie ienākumi ieplūda lēnāk. Galu galā varbūt risks nav tik liels.

Puisis, ko sauca par Diksonu, skubināja: �Nav ko ampelēties! Cik?�

Hērbijs palūkojās jaunie�os, atcerējās viņu tēvus un pareizināja parasto cenu ar divi. �Simt dolāru.�

Uz bridi iestājās klusums. Tad Diksons apņēmīgi noteica: �Sitam saujā!� Pievērsies biedram, viņ� lūkoja to pārliecināt: �Paklau, par klunk�ķo�o mēs jau esam samaksāju�i. Tavai daļai piesviedī�u vēl klāt no savas kabatas, gan atdosi.�

�Hm��

�Naudu galdā, d�entlmeņi!� Hērbijs aplaizīja plānās lūpas. �Vēl viena lietiņa. Jums jāraugās, lai nebūtu trok�ņa. Ja kaut kas kļūs dzirdams, sāksies sūdzības, un tas nozīmēs nepatik�anas mums visiem.�

Pui�i tobrīd apgalvoja, ka trok�ņa nebū�ot, bet nu, �ķiet, tas sācies, un draņķīgā kārtā agrākās ba�as izrādās pamatotas.

Pirms stundas mei�as, kā parasti, ienāku�as pa parādes durvīm, un tikai nedaudzi viesnīcas darbinieki zina, ka tās nav viesnīcā reģistrētās vie�ņas. Ja viss būtu ritējis gludi, ap �o laiku abas jau būtu projām � izgaisu�as tikpat nemanāmi kā parādīju�ās.

Makdermots troksni vienpadsmitajā stāvā ne�aubīdamies bija nodēvējis par seksa orģiju, un tas liecināja, ka kaut kas nogājis greizi. Kas? Hērbijs jutās neomulīgi. Prātā ie�āvās piezīme par klun�ķo�o.

Gaisa kondicionētāji strādāja pāri spēkiem, tomēr ves�tibilā bija karsts un mitrs, un Hērbijs izvilka no kabatas zīda mutautu, lai noslaucītu sviedraino pieri. To darot, viņ� klu�sībā lādēja pa�a muļķību, gudrodams, vai pa�reizējā stāvoklī vajadzētu doties aug�ā vai nelikties ne zinis.

3

Pīters Makdermots uzbrauca ar liftu devītajā stāvā. Kristīne un līdzpaņemtais gaiteņa pārzinis turpināja ceļu uz �etrpadsmito. Iziedams pa atvērtajām durvīm, Pīters vēl noteica: � Ja ir kas nopietns, sūtiet pēc manis!

� Ja būs kas bīstams, es klieg�u. � Durvīm aizveroties, viņu skatieni vēl satikās. Bridi viņ�, domīgi noskatīdamies uz vietu, kur bijis lifts, pastāvēja, bet tad naski devās lieliem soļiem pa grīdsegām izklāto gaiteni uz Prezidenta apartamentiem.

Sv. Gregora pla�ākās un greznākās telpas, ko parasti godāja par smalko aprindu mājokli, savā pastāvē�anas laikā bija uzņēmu�as da�ādus augstus viesus, to vidū karaļdzimtu piederīgos un prezidentus. Lielākajai tiesai patika Ņūorleāna, jo pilsētas vara pēc pirmajiem apsveikumiem vairs cie�miņu mieru netraucēja un izturējās taktiski, ja arī gadījās kādas vaļības. Apartamentu pa�reizējie iemītnieki � Kroidonas hercogs un hercogiene ar pavadoņu pulciņu, kurā ietil�pa sekretārs, hercogienes personiskā kalpone un pieci Bedlingtonas terjeri, bija mazliet zemāki par valstu galvām, tomēr tik un tā pietiekami augsti viesi.

Piegājis pie ādu apsistajām, abpusēji polsterētajām dur�vīm, ko greznoja zeltīta heraldiska zīme, Pīters Makdermots nospieda perlamutra pogu un izdzirda iek�ā apslāpētu dūkoņu, kam sekoja krietni mazāk slāpētu rējienu koris. Gai�dīdams viņ� pārdomāja, kas par Kroidoniem dzirdēts un kas jau bijis zināms pa�am.

Kroidonas hercogs, senas dzimtas atvase, bija pratis pie�mēroties laika garam, instinktīvi nojauzdams, kā jāizturas parastu cilvēku sabiedrībā. Ar hercogienes, pazīstamas sa�biedriskas darbinieces un karalienes māsīcas palīdzību viņ� aizritēju�ajos desmit gados bija kļuvis par britu valdības īpa�u uzdevumu vēstnieku un veiksmīgu pilnvaroto sevi�ķi svarīgu problēmu kārto�anā. Ta�u nesen bija paklīdu�as bau�mas, ka hercoga karjera sasniegusi kritisku punktu. Iemesls varēja būt pārāk piezemētās manieres � īpa�i attiecībā uz dzērieniem un citu vīru sievām. Tomēr klīda ari citas bau�mas, kurās tika apgalvots, ka ēna, kas mesta uz hercogu, nemaz neesot tik tum�a, turklāt liekoties īslaicīga, jo herco�giene gro�us no rokām neesot izlaidusi. �o otro viedokli stiprināja arī pareģojumi, ka Kroidonas hercogu varbūt drīz vien iecel�ot par britu vēstnieku Va�ingtonā.

Kāda balss Pīteram aiz muguras klusu nomurk�ķēja: � Piedodiet, mister Makdermot, vai drīkstu palūgt jūs uz kādu vārdu?

Spēji pagriezdamies, Pīters ieraudzīja klusi pienāku�o Solu Na�ezu, vienu no pavecajiem istabu viesmīļiem, kārnu, kaulainu viru, ģērbu�os īsā, baltā �aketē, ko rotāja sarkanzeltainas apmales viesnīcas krāsās. Gludi pieglaustie mati vecmodīgā cirtā krita uz pieres. Acis � izbalēju�as un mik�las. Nācējs nervozi berzēja plaukstas, kuru virspusē zem ļen�ganās ādas izlocījās uztūku�as vēnas.

��� Kas ir, Sol?

��� Laikam esat atnācis runāt par sūdzību, � satraukti iesāka vecais, � viņi sūdzēju�ies par mani jums.

Makdermots palūkojās uz divviru durvīm. Tās vēl nebija atvēru�ās un iek�ā nevarēja saklausīt nevienu citu skaņu kā tikai suņu rejas. � Pastāsti, kas notika, � viņ� teica.

Sols divreiz norija kaklā sakāpu�o kamolu. Atstādams jautājumu bez ievērības, viņ� no�ukstēja ātru lūgumu: � Mister Makdermot, ja zaudē�u darbu, manā vecumā būs grūti atrast citu. � Viņ� pameta uz Prezidenta apartamentu durvīm tādu skatienu, kas pauda gan ba�as, gan aizvaino�jumu. � Viņi nav no cilvēkiem, kurus būtu īpa�i grūti ap�kalpot� bet �ovakar� Traki prasīgi viņi biju�i alla�, ta�u es par to nekad netiku rūcis, kaut ari dzeramnaudu neesmu redzējis kā savas ausis.

Pīters neviļus pasmīnēja. Angļu aristokrāti reti aplaimoja ar dzeramnaudām, varbūt uzskatīdami, ka privilēģija viņus apkalpot jau pati par sevi ir atlīdzība.

��� Tu vēl neesi pastāstījis� � viņ� centās pasteidzināt runātāju.

��� Nonāk�u ari līdz tam, mister Makdermot. � Sols pēc gadiem varēja būt Pītera vectētiņ�, tāpēc viņa bēdas gandrīz lika sa�ņaugties jaunā vīrie�a sirdij. � Tas notika apmēram pirms pusstundas. Viņi � hercogs un hercogiene � bija pa�sūtīju�i vēlas vakariņas � austeres, �ampanieti un garneles kreolu gaumē.

��� Lai nu paliek ēdienkarte. Kas notika?

���� Ser, runa ir par garnelēm kreolu gaumē. Tās pa�sniedzot� notika neveiksme, kāda visos �ajos gados man atgadījusies ļoti reti.

��� Vai dieniņ, pasteidzies! � Pīters ar vienu aci vēroja durvis: tiklīdz tās atvērsies, saruna pārtrūks.

�� Jā, mister Makdermot. Redzat, tad, kad es pasniedzu garneles, hercogiene pietrūkās kājās un, kāpdamās atpakaļ, pagrūda manu elkoni. Ja tā būtu rīkojies kāds cits, es teiktu, ka tas darīts tī�ām.

��� Tas nu gan izklausās smieklīgi!

��� Zinu, ser, zinu. Ta�u, redzat, sekas bija tādas, ka uz her�coga biksēm uzkrita mazs traipiņ� � tāds pavisam, pavisam niecīgs.

��� Un vairāk nekas? � Pīters neticīgi prasīja.

���� Mister Makdermot, varu apzvērēt, ka tas bija viss. Ta�u hercogiene sacēla tādu traci� varētu domāt, ka es esmu kādam apgriezis sprandu. Es lūdzu piedo�anu. Sadabūju tīru salveti un ūdeni, lai traipu notīrītu, bet hercogiene neļāva: viņa uzstāja, lai ziņojot misteram Trentam�

��� Mistera Trenta pa�laik viesnīcā nav.

Pīters nodomāja, ka pirms izlem�anas jānoklausās otra puse. � Ja �ovakar esat ar visu galā, labāk dodieties mājās, � viņ� deva rīkojumu. � Piesakieties pie manis rīt, tad uzzi�nāsiet, kā viss virzās.

Kad viesmīlis bija projām, Pīters Makdermots vēlreiz nospieda zvana pogu. Rejas pat lāgā nepaspēja atsākties, kad kāds pajauns vīrietis ar apaļu seju un pensneju tās atvēra. Pīters redzēja, ka tas ir Kroidona sekretārs.

Pirms kāds no abiem paspēja ierunāties, kaut kur tālāk atskanēja sievietes balss: � Vienalga, kas tur būtu, pasakiet, ka vienā laidā nav ko zvanīt. � Pīters nodomāja, ka par spīti valdonīgajam tonim piesmakums balsī izklausās interesants.

����� Lūdzu, piedodiet, � viņ� atvainojās sekretāram. � Man �ķita, ka neesat dzirdēju�i. � Viņ� stādījās priek�ā un tad piebilda: � Cik noprotu, ir iebildumi pret mūsu apkal�po�anu. Vēlētos pajautāt, kā varu palīdzēt.

��� Mēs gaidījām, ka atnāks misters Trents, � sekretārs sacīja.

��� Mistera Trenta �ovakar nebūs.

Runādamies viņi no gaiteņa bija iegāju�i apartamentu gaumīgi iekārtotajā priek�telpā ar plato, mīksto paklāju, diviem klubkrēsliem un tālruņa galdiņu. Virs tā karājās Morisa Henrija Hobsa gravīra, kas atainoja seno Ņūorleānu. Telpas vienā galā atradās divviru durvis uz gaiteni, otrā � pa mazliet pavērto izejas spraugu varēja ielūkoties lielajā dzīvo�jamā istabā. Pa labi un pa kreisi divas citas durvis vērās � vienas uz apartamentiem īpa�i iekārtoto virtuvi, otras � uz telpu, kas bija paredzēta gan darbam, gan atpūtai un ko pat�laban izmantoja Kroidonu sekretārs. Divās lielajās, savieno�tajās guļamistabās varēja iekļūt gan no virtuves, gan dzīvo�jamās istabas, tā ka vajadzības gadījumā bija iespējams ielaist un izlaist kādu slepenu viesi.

��� Vai tad nevar pēc viņa aizsūtīt? � bez kāda ievada noprasīja Kroidonas hercogiene, stāvēdama atvērtajās dur�vīs. Cie�i aiz viņas mundri lēkāja trīs Bedlingtonas terjeri. Izdzirdu�i a�u knipi, suņi mirkli paklausīja un aprima. Her�cogiene jautājot pavērās Pīterā. So glīto seju ar izcilnajiem vaigu kauliem Makdermots pazina, to varēja apbrīnot tūk�sto�os fotogrāfiju. Viņ� ievēroja, ka hercogiene pat mājas tērpā izskatās lieliski.

���� Atklāti sakot, jūsu gai�ība, man neienāca prātā, ka vēlaties sastapties personiski ar misteru Trentu.

Pelēkzaļās acis vērtējot raudzījās jaunajā vīrietī. � Pat misteram Trentam promesot, es būtu gaidījusi ierodamies kādu no viesnīcas vadītājiem.

Pīters neviļus nosarka. Kroidonas hercogiene gan izsta�roja milzīgu augstprātību, tomēr tā nez kāpēc reizē arī val�dzināja. Atmiņā atausa kāds fotouzņēmums. Ilustrētā �urnālā hercogiene bija redzama valdām ērzeli lēcienā pār augstu �ogu. Par spīti briesmām viņa dro�i un mierīgi sēdēja zirga mugurā. Pīteram bija sajuta, ka �obrīd hercogiene sē� seglos, bet viņ� dāmas priek�ā stāv kājās.

��� Esmu ģenerāldirektora vietnieks. Tāpēc atnācu pats.

Dāmas cie�ajā skatienā pazibēja jautrība. � Vai tam jūs

neesat mazliet par jaunu?

�� īstenībā ne. Mūsu laikos viesnīcas bie�i vien vada jauni ļaudis. � To sakot, Pīters pamanīja, ka sekretārs smalkjūtīgi nozudis.

��� Cik tad jums gadu?

��� Trīsdesmit divi.

Hercogiene pasmaidīja. Ja augstajai dāmai labpatika � un �oreiz tā bija, � viņas seja atsila un kļuva dzīvības pilna. Pīters nodomāja, ka izslavēto �armu var pamanīt bez kādām lielām pūlēm. Viņ� sprieda, ka hercogiene ir piecus se�us gadus vecāka par viņu pa�u, ta�u jaunāka par hercogu, kas tuvojās piecdesmitajiem. � Vai par viesnīcu administrato�riem mācās kādos kursos?

������ Esmu pabeidzis Kornela universitāti, Viesnīcu administrācijas nodaļu. Pirms pārcel�anās uz Ņūorleānu biju direktora vietnieks Voldorfa viesnīcā. � Grūti nācās pieminēt Voldorfu un kārojās piebilst: �No kuras mani ar kaunu un nego�du izmeta. Voldorfa mani iekļāva filiāļu melnajā sarakstā, tāpēc jūtos laimīgs, ka varu strādāt te, neatkarīgā viesnīcā.� Tomēr, pro�tams, viņ� to neteiks, jo sava elle jāiziet cauri pa�am, pat ja kāds nejau�i uzplē� senas, bet vēl nesadziju�as brūces.

��� Voldorfa nekad nebūtu pacietu�i tādus gadījumus kā �ovakar, � hercogiene atcirta.

���� Kundze, varat ne�aubīties: ja viesmīlis būs vainīgs, Sv. Gregora viesnīca arī to necietīs. � Ie�āvās prātā, ka �ī saruna ir līdzīga tenisa spēlei, kurā tenisa bumbiņa pla�ā lokā lēni lido no vienas korta puses uz otru. Patlaban viņ� gaidīja, kad tā atgriezīsies.

�� Ja būs vainīgs! Vai jūs saprotat, ka viņ� uzlēja manam vīram uz ceļgaliem kreolu gaumē gatavotu garneļu mērci?

Tas nu bija tik milzīgs pārspīlējums, ka Pīters neviļus pabrīnījās, kāds iemesls mudina hercogieni tā rīkoties. Tas �ķita ļoti neparasti � jo vairāk tāpēc, ka līdz �im viesnīcas attiecības ar Kroidoniem nekas nebija apēnojis.

���� Es sapratu, ka nelaime notikusi laikam aiz neuz�manības. Tāpēc esmu ieradies viesnīcas vārdā atvainoties.

��� Tas mums sabojāja visu vakaru, � hercogiene neri�mās. � Mēs ar vīru gribējām divatā pavadīt mierīgu dienas nogali. Tepat apartamentos. Izgājām ārā tikai uz īsu brīdi, lai apmestu kādu loku, vakariņu laikā atgriezāmies � un �e tev!

Liekuļodams līdzjūtību, Pīters māja ar galvu, tomēr her�cogienes nostāja viņam tā ari palika mikla. Gandrīz likās, ka viņa tī�i cen�as, lai notiku�ais īpa�i spilgti paliktu viņam prātā.

���� Varbūt es varētu atvainoties hercogam� � viņ� piedāvājās.

��� Nav vajadzīgs, � hercogiene piedāvājumu stingri noraidīja.

Pīters jau grasījās doties projām, kad pla�i atvērās spraugā pamestās dzīvojamās istabas durvis un tajās parā�dījās Kroidonas hercogs.

Pretstatā hercogienei viņ� �ķita ģērbies nevī�īgi � saņurcītā baltā kreklā un smokinga biksēs. Pītera Makdermota skatiens neviļus raudzīja sameklēt nodevīgo plankumu, kur Na�ezs, kā apgalvoja hercogiene, �uzlēja manam vīram uz ceļgaliem kreolu gaumē gatavotu garneļu mērci�. Viņ� arī atrada tikko redzamu mazu traipiņu, ko viesmīlis tūdaļ būtu varējis izberzēt. Pla�ajā dzīvojamā istabā hercogienei aiz muguras bija ieslēgts televizors.

Hercoga seja likās piesarkusi un grumbaināka nekā jaunākajos fotoattēlos. Rokā viņ� turēja glāzi un runāja neskaidri. � Vai, piedodiet! � viņ� teica un tad, pagriezies pret hercogieni, turpināja: � Klau, dūdiņ! Laikam esmu aizmirsis automa�īnā cigaretes.

�� Es atnesī�u, � viņa strupi atsvieda. Balsī jautās skarbs pārmetums. Hercogs pameta ar galvu un atgriezās dzīvo�jamā istabā. Tā likās savāda, nepatīkama aina, kas nez kāpēc vēl vairāk bija sakāpinājusi hercogienes dusmas.

����� Es pieprasu, lai �is starpgadījums visos sīkumos tiktu darīts zināms misteram Trentam, un varat viņam pa�teikt, ka es sagaidu viņa personisko atvaino�anos.

Pīters, joprojām samulsis, izgāja no apartamentiem. Durvis aiz viņa cie�i aizvērās.

Tomēr domām neatlika laika. Ārā pie Kroidonu durvīm gaidīja gaiteņa pārzinis, kas bija pavadījis Kristīni uz �etrpadsmito stāvu. � Mister Makdermot, � viņ� steidzīgi ierunājās, � mis Frānsisa lūdz jūs atnākt uz tūksto� �etrsimt trīsdesmit devīto numuru. Lūdzu, pasteidzieties!

4

Pirms stundas ceturk�ņa, kad Pīters Makdermots izkāpa no lifta un aizgāja uz Prezidenta aparta�mentiem, gaiteņa pārzinis bija smīkņādams pavaicājis Kris�tīnei: � Vai aizstājat detektīvu, mis Frānsisa?

���� Ja apsardzes priek�nieks būtu atrodams, man to nevajadzētu darīt, � Kristīne paskaidroja.

Gaiteņa pārzinis D�imijs Dakvērts, drukns vīrs un topo�s plikpauris, kura precētais dēls strādāja Sv. Gregora viesnīcas grāmatvedībā, nicīgi norūca: � Ko nu tas! � Pēc mirkļa lifts apstājās �etrpadsmitajā stāvā.

�� Tūksto� �etrsimt trīsdesmit devītais numurs, D�imij,� sacīja Kristīne, un abi tūlīt pagriezās pa labi. Viņa gan sa�prata, ka zinā�anas par viesnīcas ģeogrāfiju viņiem at�ķiras: gaiteņa pārzinis to iegaumējis, gadiem ilgi pavadīdams viesus no vestibila uz viņu istabām, turpretī viņai pa�ai prātā iespiedu�ies Sv. Gregora viesnīcas stāvu plānojuma attēli.

Viņa nodomāja, ka pirms pieciem gadiem, uzsākot mā�cības Viskonsinas universitātē, nevienam ne sapņos nebūtu nācis prātā iztēloties kādā Ņūorleānas viesnīcā strādājam savu apdāvināto studiju biedreni, divdesmit gadus veco Kri�u Frānsisu, meiteni ar noslieksmi uz jaunajām valodām. Toreiz viņai par Pusmēness Pilsētu bija tikai aptuvena no�jausma � kur nu lai viņa par to vēl interesētos.

Skolā viņa bija mācījusies, ka Luiziāna deviņpadsmitā gadsimta sākumā atpirkta no Francijas. Vēlāk teātrī skatī�jusies �Ilgu tramvaja� izrādi. Ta�u Kristīnes iera�anās laikā pat �īs skopās ziņas jau bija novecoju�as. Tramvajs pārvērties par dīzeļbusu, un �Ilgu�vārdā sauca mazpazīstamu ielu pil�sētas austrumdaļā � tūristiem to rādīja reti.

Kristīnei �ķita, ka uz Ņūorleānu viņu lielā mērā atvedis tie�i zinā�anu trūkums. Pēc Viskonsinas katastrofas viņa, neko neaptverdama un lāgā nedomādama, bija meklējusi vietu, kas nebūtu pazīstama viņai un kur arī viņu neviens nepazītu. Pazīstamas lietas, to apveidi, izskats un skaņa � viss kopā � sāpināja sirdi no rīta lidz vakaram un ielauzās sapņos. Dīvaini � tai laikā Kristīne zināmā mērā kaunējās, ka viņu nekad nemoka murgi; gar acīm atkārtoti slīdēja vie�nīgi tās neaizmirstamās dienas notikumi Medisona lidostā. Viņa bija devusies turp pavadīt ģimeni, kas brauca uz Eiropu: līksmi satraukto māti, kas lepojās ar apkaklei piesprausto ban voyage[2] orhideju, ko pa telegrāfu uz atvadām bija atsūtījusi kāda draudzene, un tēvu, bezrūpīgu un apmierinātu, jo viņa slimnieki � ar patiesām uti iedomātām kaitēm � nu uz veselu mēnesi bija nonāku�i cita aprūpē. Izsmēķējis pīpi, viņ� patlaban izdauzīja to pret papēdi, kad atskanēja aicinājums kāpt lidma�īnā. Barbara, vecākā māsa, bija apskāvusi Kris�tīni, un divus gadus jaunākais Tonijs, kas nevarēja ciest mīlestības apliecinājumus sve�u klātbūtnē, tomēr ļāvies sevi noskūpstīt.

�Uz redzē�anos, �ķiņķit!�� bija uzsauku�i Barbara un Tonijs un Kristīne pasmaidījusi par mīļi muļķīgo vārdu, kādā tikusi iekrustīta, būdama ģimenes trīskār�ās sviest�maizes vidējā kārta. Visi bija apsolīju�ies rakstīt, kaut ari Kristīnei bija paredzēts pēc divām nedēļām � tad beigsies semestris � Parīzē piebiedroties. Pēdējā mirklī māte bija Kri�u cie�i apskāvusi un pieteikusi sevi sargāt. Pēc īsa brī�a lielā reaktīvā lidma�īna bija sākusi ripot un rēkdama majes�tātiski cēlusies gaisā, bet tad, atrāvusies no skrejceļa un uz�lidojusi debesīs, pēk�ņi vienam spārnam sa�ķiebjoties, sākusi krist, virpuļot, kūleņot kā ugunsrats iluminācijā, uz mirkli ietinusies putekļu mākonī, tad pārvērtusies par lāpu un beidzot par mēmām ma�īnu un cilvēku atliekām.

Tas bija noticis pirms pieciem gadiem. Pēc da�ām nedē�ļām Kristīne uz visiem laikiem atstāja Viskonsinu.

Grīdsega klusināja viņas pa�as un gaiteņa pārziņa soļus. � Tūksto� �etrsimt trīsdesmit devītais numurs, � tas ir vecais kungs, misters Velss, � prātoja D�imijs Dakvērts, iedams soli pa priek�u. � Pirms da�ām dienām mēs viņu no stūra istabas pārcēlām �urp.

Gaitenī, tālāk priek�ā, atvērās durvis un pa tām iznāca kāds labi ģērbts vīrietis ap gadiem �etrdesmit. Aizvērdams durvis un grasīdamies bāzt kabatā atslēgu, viņ� saminstinājās, ar neslēptu interesi lūkodamies Kristīnē. Viņ� jau dzīrās ko sacīt, ta�u gaiteņa pārzinis tikko manāmi papurināja galvu. Kristīne, kurai �is mēmais dialogs nepaslīdēja garām nema�nīts, nodomāja, ka laikam vajadzētu justies glaimotai � viņa ta�u noturēta par �meiteni pēc izsaukuma�. Ļaudis mēļoja, ka Hērbija �endlera sarakstā esot �ilbino�i eksemplāri.

���� Kāpēc misteru Velsu pārcēla? � viņa vaicāja, kad d�entlmenis bija palicis aiz muguras.

��� Cik zinu, jaunkundz, iepriek�ējais tūksto� �etrsimt trīsdesmit devītā numura iemītnieks sacēlis traci. Tāpēc viņi nospriedu�i viesus apmainīt ar vietām.

Nu Kristīne atcerējās �o telpu; par to bija sūdzēju�ies jau agrāk. Tā atradās līdzās dienesta liftam, un tās tuvumā likās sastopamies visi viesnīcas cauruļvadi. Tāpēc te valdīja trok�snis un tveice. Katrai viesnīcai ir vismaz viena tāda vieta � da�kārt to dēvē par istabu, kur nekad nav garlaicīgi. Viesus tajā iemitina tikai tad, kad citur vairs nav kur likt.

��� Ja misteram Velsam bija labāka istaba, kāpēc viņu aicināja pārcelties?

Gaiteņa pārzinis paraustīja plecus. � Tas gan jāpajautā istabu iedalītājiem.

��� Bet jums ta�u ir kāda nojausma, � Kristīne neatlaidās.

�� Cik varu spriest, tas notika tāpēc, ka viņ� nekad nesū�dzas. Vecais kungs te apmetas jau ilgus gadus, un no viņa nekad nav dzirdēts ne pīkstiens. Da�s labs laikam uzskata, ka ar tādu var izrīkoties, kā grib. � D�imijam Dakvērtam turpinot, Kristīnes lūpas dusmīgi sakniebās. � Ēdamzālē dzirdēju runājam, ka viņam ierādīts galdiņ� pie virtuves durvīm, kur citi neparko negribot sēdēt. Stāsta, ka viņam esot vienalga.

Kristīne aizkaitināta nodomāja: rīt gan da�am labam tas neliksies vienaldzīgs � par to viņa parūpēsies. Ziņa, ka darbinieki tik neglīti izturēju�ies pret pastāvīgu viesi, turklāt mierīgu, savaldīgu cilvēku, aizdeva svētas dusmas. Nu, nekas! Viņas raksturs viesnīcā ir labi pazīstams, da�i pat apgalvo, ka tas piestāvot sarkanajiem matiem. Parasti gan viņa valdījās, ta�u rei�u reizēm klaj� sa�utums palīdzēja panākt vēlamo.

Viņi iegriezās ap stūri un apstājās pie tūksto� �etrsimt trīsdesmit devītā numura durvīm. Gaiteņa pārzinis pie�klaudzināja. Abi gaidīja un klausījās. Nekas neliecināja, ka klauvē�ana dzirdēta, un D�imijs pieklauvēja vēlreiz � ska�ļāk. Tūdaļ atskanēja atbilde: savāds vaids; sākumā līdzīgs �ukstam, tas pieauga skaļumā, bet tad atkal pēk�ņi aprāvās.

����� Atveriet ar savu dublikātu, � Kristīne pavēlēja. � Taisiet vaļā durvis � ātri!

Viņa atkāpās un palaida pa priek�u gaiteņa pārzini: vies�nīcā pat kritiskā stāvoklī nācās ievērot pieklājības likumus. Istabā valdīja tumsa. Kristīne redzēja Dakvērtu ieslēdzam griestu lampu un pazūdam ap stūri. Nākamajā mirklī viņ� iesaucās: � Mis Frānsisa, nāciet labi ātri �urp!

Kristīne tūlīt sajuta karsto, smacīgo gaisu, lai gan, pa�skatīdamās uz atsvaidzinātāju, secināja, ka tas darbojas. Ta�u tas arī bija vienīgais, ko viņa paspēja pamanīt, pirms ierau�dzīja gultā pussalīku�o cilvēku, kas cīnījās pēc elpas. Viņa pazina �o sīko, zvirbulitim līdzīgo vīrieti: tas bija Alberts Velss. Pelnpelēku seju, izvalbītām acīm un drebo�ām lūpām viņ� izmisīgi tvēra ar muti gaisu, ta�u tas nācās grūti.

Kristīne ātri piesteidzās pie viņa gultas. Kādreiz, pirms gadiem, viņa tēva pieņemamajā istabā bija ieraudzījusi kādu pacientu, in extremis[3] cīnoties pēc elpas. toreiz tēvs bija darījis daudz ko tādu, kas �obrīd nebija iespējams, tomēr vienu viņa atcerējās un tāpēc noteiktā tonī uzsauca Dakvērtam: �Atve�riet logu! Vajadzīgs gaiss.

Gaiteņa pārziņa acis kā piekaltas kavējās pie gulētāja sejas. � Logs ir cie�i noslēgts. Lai izmantotu gaisa atsvai�dzinātāju, � D�imijs samulsis paskaidroja.

��� Lauziet vaļā! Ja nepiecie�ams, izsitiet stiklu!

Viņa jau bija pacēlusi gultai līdzās novietotā tālruņa klausuli. Kad atsaucās telefoniste, Kristīne stādījās priek�ā: � Runā Frānsisa. Vai dakteris Arons ir viesnīcā?

��� Nē, mis Frānsisa, bet viņ� atstājis tālruņa numuru. Ja ir kas steidzīgs, varu viņam piezvanīt.

���� Viņ� vajadzīgs ļoti steidzīgi. Pasakiet, lai dakteris Arons nāk uz tūksto� �etrsimt trīsdesmit devīto istabu, tur�klāt ātri, lūdzu. Pajautājiet, pēc cik ilga laika viņ� būs klāt, un atzvaniet man.

Nolikusi klausuli, viņa atkal pievērsās salīku�ajam stā�vam. Trauslais, pavecais vīrs joprojām ar pūlēm vilka elpu, un Kristīne vēroja, ka pirms brī�a vēl pelnpelēkā seja nu jau kļūst zilgana. Atkal atskanēja vaids, kādu viņi bija dzirdēju�i aiz durvīm. Cietējs pūlējās izelpot, bet izmisīgā fiziskā pie�pūle acīmredzot jau bija prasījusi gandrīz visus zūdo�os spēkus.

��� Mister Vels, � viņa sacīja, pūlēdamās runāt pārlieci�no�ā balsī, kaut arī pati nekādu pārliecību nejuta, � manu�prāt, jums nez vai nebūtu vieglāk elpot, ja jūs gulētu pilnīgi nekustīgi. � Viņa redzēja, ka gaiteņa pārzinim laimējies tikt galā ar logu. Viņ� ar drēbju pakaramo bija sa�dauzījis loga bultas plombu un tagad palēnām bīdīja uz aug�u apak�ējo rūti.

It kā par atbildi uz Kristīnes vārdiem sīkā vīrie�a lo�cī�anās un grozī�anās norimās. Viņam mugurā bija vecmo�dīgs flaneļa naktskrekls, un Kristīne, aplikusi slimniekam roku, samanīja zem biezās drēbes kaulainos plecus. Pasniegusies pēc spilveniem, viņa pabāza tos misteram Velsam aiz muguras tā, lai viņ� varētu atbalstīties un sēdēt taisni. Velss nenovērsa no viņas skatienu; Kristīne nodomāja, ka acis viņam ir līdzīgas stirnai un ka tās pūlas apliecināt pateicību.

����� Aizsūtīju pēc ārsta, � viņa, nomierinot veco, sacīja.

���� Drīz vien viņ� būs te. � Viņai runājot, gaiteņa pārzinis noelsdamies vēlreiz ar visiem spēkiem pagrūda aug�up loga rāmi, un pēk�ņi atbrīvotais logs atvērās. Istabā tūdaļ ieplūda spirgts, vēss gaiss. Kristīne pateicīgi nodomāja, ka negaisa mākoņi tomēr virzīju�ies uz dienvidiem, sūtot sev pa priek�u spirdzino�u vēsmu, un ārā ir zemāka temperatūra, nekā bijusi visās pēdējās dienās. Alberts Velss, gultā gulē�dams, kāri ieelpoja ieplūdu�o gaisu. �ajā brīdī iezvanījās tāl�runis. Pamādama gaiteņa pārzinim apsēsties viņas vietā pie slimnieka gultas, Kristīne paņēma klausuli.

� Dakteris Ārons ir ceļā, mis Frānsisa, � telefoniste pavēstīja. � Viņ� bija �Paradīzē� un teica, lai es jums pasa�kot, ka pēc divdesmit minūtēm viņ� bū�ot klāt.

Kristīne sastomījās. �Paradīze� atradās Misisipi otrā krastā, aiz �Al�īras�. Pat pieļaujot, ka ārsts brauks ļoti ātri, diez vai divdesmit minūtēs spēs veikt tādu ceļa gabalu. Turklāt da�kārt Kristīni tirdīja �aubas, vai tuklais, absinta un kukurūzas viskija kokteili mīlo�ais viesnīcas dakteris patiesi ir kompetents. Ar noteikumu, ka kurā katrā brīdī būs sa�sniedzams, misters Arons drīkstēja dzīvot viesnīcā par brīvu.

���� Neesmu pārliecināta, vai mēs varam tik ilgi gaidīt, �

Kristīne sacīja telefonistei. � Vai jūs nebūtu tik laipna un neieskatītos viesu sarakstā, vai pie mums apmetu�ies kādi dakteri?

��� To es esmu jau izdarījusi. � Atbildē jautās pa�ap�mierinātība, it kā runātāja būtu �akli lasījusi stāstus par varo�nīgām telefonistēm un apņēmusies neatpalikt no tām. � Div�simt divdesmit pirmajā istabā apmeties doktors Kēnigs un tūksto� divsimt tre�aja � doktors Aksbrid�s.

Kristīne pierakstīja numurus piezīmju bloknotā līdzās tālruņa aparātam. � Labi, savienojiet, lūdzu, ar divsimt div�desmit pirmo. � Ārsti, kas apmetās viesnīcās, protams, uz�skatīja, ka viņus nedrīkst traucēt, un tā domāt viņiem bija tiesības. Tomēr �ad tad neparedzētos nelaimes gadījumos �ādus protokola pārkāpumus varēja attaisnot.

Atskanot signālam, vadā vairākas reizes noklikstēja. Tad miegaina balss vāciskā akcentā atsaucās: � Jā, kas tur zvana?

Kristīne stādījās priek�ā. � Doktor Kēnig, piedodiet, ka jūs traucēju, ta�u viens no citiem mūsu viesiem ir nopietni slims. � Viņas skatiens pārslīdēja gultai. Viņa pamanīja, ka Velsam seja vairs nav zilgana, tomēr pelēcīgais bālums bija palicis un elpa izklausījās tikpat smaga kā iepriek�. � Vai jūs, lūdzu, nevarētu atnākt? � viņa piebilda.

Iestājās klusums, un tad tā pati balss maigi un laipni atbildēja: � Māna dārgā jaunkundz, man sagādātu neizsa�kāmu laimi, ja es kaut mazu, mazu drusciņu spētu jums palīdzēt. Ak vai, diem�ēl es to nevaru. � Sekoja klusi smiekli. � Redzat, es esmu doktors mūzikas laukā, atrodos jūsu skaistajā pilsētā, ta teikt, kā viesdiriģents � laikam tā to sauc � lai diriģētu jūsu brīni�ķīgo simfonisko orķestri.

Par spīti kritiskajam stāvoklim Kristīne gandrīz iesmē�jās. � Piedodiet, ka jūs iztraucēju, � viņa atvainojās.

���� Lūdzu, neraizējieties. Protams, ja manam viesnīcas kolēģim neveiktos un viņam vairs nespētu palīdzēt � kā to lai saka? � citi doktori, es varētu atnest savu vijoli un viņam uzspēlēt. � Tālrunī bija dzirdama smaga nopūta. � Kas varētu būt skaistāks par nāvi, ko izdaiļo Vivaldi vai Tartīni adad�o skaņas � lieliskā izpildījumā�

��� Pateicos. Ceru, ka tas nebūs vajadzīgs. � Kristīni ur�dīja nepacietība piezvanīt uz otru numuru.

Doktors Aksbrid�s tūksto� divsimt tre�ajā istabā atsau�cās uz karstām pēdām un ļoti lieti�ķi. � Jā, es esmu medicī�nas doktors, � viņ� atbildēja uz Kristīnes pirmo jautā�jumu. � Iek�ķīgo slimību ārsts. � Viņ� ne ar vārdu nepār�trauca Kristīnes stāstījumu un tad īsi noteica: � Pēc da�ām minūtēm bū�u klāt.

Gaiteņa pārzinis joprojām sēdēja pie gultas. � Misters Makdermots ir Prezidenta apartamentos, � Kristīne viņam sacīja. � Aizejiet uz turieni un, kolīdz viņ� atbrīvojas, palūdziet steidzīgi atnākt �urp. � Viņa vēlreiz pacēla klau�suli. � Lūdzu, galveno in�enieri.

Laimīgā kārtā �oreiz jauno sievieti nemocīja ne mazākās �aubas, ka tas būs sazvanāms. Doks Vikerijs bija vecpuisis, dzīvoja viesnīcā, un viņa lielākā kaislība bija Sv. Gregora mehānismi, sākot ar pamatiem un beidzot ar jumtu. Pirms gadsimta ceturk�ņa viņ� bija pametis jūru un dzimto Klaidsaidu un kop� tā laika pārraudzījis gandrīz visu Sv. Gregora ma�īnu uzstādī�anu, kā ari grūtajos gados, kad trūka naudas, pratis izdarīt da�u labu nomaiņu, piedabūdams noguru�ās ma�īnas padarboties mazliet ilgāk. Kristīne bija viņa draudzene un zināja, ka in�enieris viņu ļoti ieredz. Tūlīt arī atskanēja skotu neskaidrajā runā: � Klausās!

Kristīne nedaudzos vārdos paskaidroja, kas notiek ar Albertu Velsu. � Ārsts vēl nav atnācis, ta�u dro�i vien būs vajadzīgs skābeklis. Mums viesnīcā ir pārnēsājami baloni, vai ne?

��� Jā, Kris, mums i' gan skābekļa cilindri, bet tos lieto tikai metinā�anai.

���� Skābeklis ir skābeklis, � Kristīne uzstāja. Atmiņā atausa �is tas no tēva mācītā. � Vienalga, kur tas ietīts. Vai jūs varētu uzsūtīt aug�ā kādu no saviem nakts de�urantiem līdz ar visu vajadzīgo?

���� To es darī�u. � Galvenais in�enieris piekrizdams noburk�ķēja, � un ta', ka' bū�u uzstaipījis biksas, meitiņ, ieradī�os pats. Ja ne, ta' kāds stulbenis, kazi, ņems un attai�sīs zem tā slimnieka snīpja acetilēnu, un ta' viņ�, nudie', atstieps kājas.

��� Lūdzu, nāciet ātri! � Un Kristīne nolika klausuli un piegāja atkal pie gultas.

Sīkais vīriņ� bija aizvēris acis. Viņ� vairs nepūlējās vilkt elpu: vispār likās, ka viņ� neelpo.

Pie pavērtajām durvīm kāds pieklauvēja, un no gaiteņa ienāca gar�, kalsns vīrietis ar stūrainu seju un iesirmiem deni�ņiem. Tum�i zilais konservatīva griezuma uzvalks nespēja apslēpt, ka zem tā ir smil�u krāsas pid�ama. � Aksbrid�s, � viņ� stādījās priek�ā klusā, noteiktā balsī.

��� Dakter, � Kristīne iesāka, � tie�i �inī brīdī�

Atnācējs pamāja ar galvu un, uzlicis uz gultas ādas somu,

steidzīgi izņēma no tās stetoskopu. Velti ne�ķiezdams laiku, viņ� pabāza to zem slimnieka siltā naktskrekla un ātri iz�klausīja krūtis un muguru. Tad, atgriezies pie somas, mērķ�tiecīgā veiklībā izņēma �ļirci, pierikoja adatu un atlauza galu mazai stikla ampulai. Ievilcis ampulas �ķidrumu �ļircē, viņ� noliecās pār gultu un pavilka aug�up naktskrekla piedurkni, pēc tam sarotidams to cie�ā �ņaugā. � Paturiet to, lai neizkustas, � viņ� izrīkoja Kristīni. � Turiet cie�i!

Tad dakteris Aksbrid�s ar spirtā samērcētu tamponu notīrīja vēnu elkoņa iek�pusē un iedūra adatu, pamādams uz �ņaugu. � Varat laist vaļā. � Lūkodamies pulkstenī, viņ� lēni ievadīja �ķidrumu.

Kristīne pagriezās un ielūkojās ārsta sejā. Nepaceldams acis, Aksbrid�s paskaidroja: � Aminofilīns � tam vajadzētu stiprināt sirdi. � Turpinādams vienmērīgi ievadīt zāles, viņ� atkal pievērsa skatienu pulkstenim. Pagāja minūte. Divas. �ļirce vēl bija pusē pilna ar �ķidrumu. Līdz �im vēl nekādu uzlabo�anos neredzēja.

��� Kas viņam kai�? � Kristīne �ukstot vaicāja.

��� Stiprs bronhīts, ko vēl sare�ģī astma. Dro�i vien tādas lēkmes viņu mocīju�as jau agrāk.

Pēk�ņi sīkā vīra krūtis pacēlās. Viņ� sāka elpot � lēnāk nekā iepriek�, ta�u elpa bija spēcīgāka un dziļāka. Acis atvērās.

Spriedze istabā mazinājās. Ārsts izvilka adatu un izjauca �ļirci.

��� Mister Vels! � Kristīne uzrunāja veco. � Mister Vels, vai jūs mani saprotat?

Vecais vairākkārt palocīja galvu. Stirnas acis atkal cie�i raudzījās viņējās.

����� Mister Vels, kad mēs jūs atradām, jums bija ļoti slikti. �is kungs ir dakteris Aksbrid�s, kas apmeties viesnīcā un ieradās palīgā.

Skatiens pievērsās ārsta sejai. Tad vecais ar grūtībām iz�dvesa: � Pateicos� � Skaņas drīzāk atgādināja izelpu, tomēr tas bija slimnieka pirmais izrunātais vārds. Seja bija mazliet atguvusi krāsu.

��� Ja jums kādam jāpateicas, tad tā ir �ī jaunā dāma. � Ārsts skopi, gandrīz nemanāmi pasmaidīja un tad pievērsās Kristīnei, teikdams: � �is kungs joprojām ir stipri slims, viņam būs vajadzīga turpmāka medicīniskā aprūpe. Iesaku viņu nekavējoties nogādāt slimnīcā.

��� Nē, nē! To nu gan es negribu, � gultā guļo�ais vecī�gais vīrs ātri izgrūda. Paliecies spilvenos uz priek�u, modri raudzīdamies palīgos, viņ� izrāva rokas no segas apak�as. Kristīne iepriek� bija tās apklājusi. Viņa nodomāja, ka stā�voklis nedaudzu minū�u laikā apbrīnojami pārmainījies. Elpa joprojām izklausījās gārdzo�a un reizēm smaga, ta�u lielākās briesmas acīmredzot pagāju�as.

Kristīnei radās pirmā iespēja papētīt viņa izskatu. Sā�kumā bija licies, ka gadu viņam ir nedaudz pāri se�desmi�tiem, tagad viņa saprata, ka vēl pusducis jāpieliek klāt. No iepriek�ējām tik�anās reizēm atmiņā bija palicis mazais, kal�snais augums, smalkie, asi iezīmētie sejas vaibsti un mazliet sakumpusī mugura � tas viss kopā atgādināja zvirbuli. Atliku�ais matu mazumiņ� parasti retās, pelēcīgās �ķipsnās atsukāts atpakaļ, tagad bija sajucis un mikls no sviedriem. Sejas izteiksme gandrīz vienmēr bija likusies laipna, it kā viņ� nespētu darīt pāri pat mu�ai un alla� justos par kaut ko vainīgs, tomēr Kristīne nojauta, ka �ie vaibsti slēpj sevī klusu, bet dzel�ainu apņēmību.

Kop� pirmās sastap�anās ar Albertu Velsu nu jau bija pagāju�i divi gadi. Toreiz viņ� bija kautrīgi ienācis viesnīcas administrācijas telpās, norādīdams, ka viņa rēķinā kaut kas nesaskanot, bet izrakstoties pie reģistrācijas galda neparko neesot varējis to noskaidrot. Kristīne atcerējās, ka runa bija par septiņdesmit pieciem centiem un � kā parasti no�tiek, kad viesi strīdas par mazām summām, galvenais kasieris piedāvāja to svītrot, bet Alberts Velss gribēja pie�rādīt, ka viņ� to nav iztērējis. Pēc pacietīgas iztaujā�anas Kristīne bija secinājusi, ka sīkajam vīram ir taisnība (turklāt ari viņai pa�ai da�kārt uznāca taupības lēkmes, kuras gan mijās ar sievietēm tik raksturīgo neprātīgo iz�ķērdību), � tāpēc viņa bija jutusi simpātijas un cieņu pret viesa stingro stāju. Pēc viesa nelielā rēķina un acīmredzami gatavo apģērbu veikalā pirktā uzvalka viņa bija spriedusi, ka Velsa līdzekļi ir ierobe�oti un ka varbūt viņ� ir pensionārs, kam ikgadējie braucieni uz Ņūorleānu ir dzīves ceļa aug�stākās virsotnes.

��� Man nepatīk slimnīcas. Man tās nekad nav patiku��as, � Alberts Velss pavēstīja.

���� Ja jūs paliksiet �eit, jums būs vajadzīga pastāvīga medicīniskā aprūpe, augu diennakti vajadzēs atrasties vismaz �ēlsirdīgās māsas uzraudzībā, � ārsts iebilda.

����� Laiku pa laikam nekādā ziņā nevarēs iztikt bez skābekļa.

��� Viesnīca var nolīgt māsu, � neatlaidās sīkais vīriņ�.

���� Jūs ta�u varēsiet, jaunkundz, vai ne? � viņ� noprasīja Kristīnei.

��� Dro�i vien varēs. � Laikam jau Alberts Velss patie�ām juta pret slimnīcām pārāk lielu nepatiku. Uz kādu mirkli tā bija pat uzveikusi parasto vēlē�anos būt ar visu mierā. Tomēr viņa prātoja, vai viesis apjau�, ka privātas slimnieku kopējas pakalpojumi maksā visai dārgi.

Sarunu pārtrauca troksnis gaitenī. Ienāca darba pārvalkā ģērbies mehāniķis, kas iestūma ratiņus ar skābekļa balonu. Viņam sekoja druknais galvenais in�enieris, kas nesa garu gumijas �ļūteni, stiepli un plastikāta maisiņu.

��� Tie nu gan, Kris, nav tādi kā slimnīcā, � viņ� sacīja,

��� bet es ceru, ka noderēs. � Ģērbdamies viņ� bija steidzies � virs neaizpogātā krekla, zem kura vīdēja matiem apaugu�as krUtis, uzmetis vecus tvīda svārkus, kājās uzrāvis platas bik�ses un apāvis vaļīgas sandales. Zem augstās pieres, kā parasti noslīdēju�as uz degungala, �ūpojās brilles masīvā ietvarā. Likdams lietā stiepli, viņ� sastiprināja �ļūteni ar plastikāta maisiņu. � Uzstādi, puis, balonu blakus gultai, � viņ� sku�bināja mehāniķi, kas lāgā neaptvēra darāmo. � Ja nekus�tēsies ātrāk, būs jādomā, ka skābeklis vajadzīgs tev.

Dakteris Aksbrid�s izskatījās pārsteigts. Kristīne paskaid�roja savu oriģinālo ideju par nepiecie�amo skābekli un iepazīstināja ārstu ar galveno in�enieri. Joprojām cītīgi dar�bodamies, Doks Vikerijs pamāja ar galvu, pamezdams īsu mirkli pār brillēm un noteikdams: � �itie plastikāta mai�eļi noslāpēju�i ne vienu vien cilvēku. Kāpēc lai pārmaiņas pēc nenoderētu kam citam? Vai mums izdosies, dakter?

Doktora Aksbrid�a sākotnējā atturība bija pagaisusi.

��� Manuprāt, izdosies pat lieliski. � Viņ� palūkojās uz Kris�tīni. � Tā �ķiet, ka viesnīcā strādā visai saprātīgi izpalīgi.

Kristīne iesmējās. � Pagaidiet tik, līdz mēs sajauksim jūsu iepriek� rezervēto istabu! Tad jūsu uzskati mainīsies.

Ārsts atgriezās pie gultas. � Skābeklis jums palīdzēs, mister Vels. Laikam bronhi jums jau agrāk niķoju�ies.

Alberts Velss pamāja. � Bronhītu es iemantoju, strādā�dams raktuvēs, � viņ� aizsmacis paskaidroja. � Vēlāk mani aplaimoja arī astma. � Velss paraudzījās Kristīnē. � Jaunkundz, lūdzu, piedodiet, ka tā notika!

��� Man ari jālūdz piedo�ana � galvenokārt tāpēc, ka jūs pārcēla uz citu istabu.

Galvenais in�enieris bija pievienojis gumijas �ļūtenes brīvo galu zaļi krāsotajam skābekļa balonam. � Sāksim, � doktors Aksbrid�s viņam sacīja, � piecas minūtes skābekli pievadiet un piecas � atslēdziet. � Viņi kopīgi pielāgoja slimnieka sejai improvizēto masku. Vienmērīgā �ņākoņa liecināja, ka skābekļa padeve ieslēgta.

Ārsts paskatījās savā pulksteni un tad pavaicāja: � Vai esat aizsūtījusi pēc kāda vietējā ārsta?

Kristīne paskaidroja, ka drīz ieradīsies dakteris Arons.

Aksbrid�s atzinīgi pamāja ar galvu. � Kad atbrauc, lai pārņem uzraudzību. Es esmu no llinoisas, man nav licences praksei Luiziānā. � Viņ� pieliecās pie Alberta Velsa. � Vai ir vieglāk? � Sīkais vīriņ� zem plastikāta maskas apstipri�nādams pameta ar galvu.

Gaitenī atskanēja noteikti soļi, un parādījas Pīters Makdermots, ar savu ra�eno augumu aizsegdams ieeju. � Sa�ņēmu tavu ziņu, � viņ� sacīja Kristīnei un tad pievērsa ska�tienu gultai. � Vai viņam vairs briesmas nedraud?

��� Cerams, ka ne, lai gan, manuprāt, mēs esam mistera Velsa priek�ā vainīgi. � Paaicinājusi Pīteru ārā no istabas, viņa pastāstīja gaiteņa pārziņa teikto par istabas maiņu. Redzēdama, ka Pīters sarauc pieri, viņa piebilda: �Ja misters Velss paliks, mums viņ� jāpārceļ uz citu istabu, un, pēc manām domām, mēs bez pārāk lielām pūlēm varētu viņam nolīgt �ēlsirdīgo māsu.

Plters pamāja, ka piekrīt. Gaiteņa otrā pusē apkopējas pieliekamajā bija tālrunis. Viņ� piegāja pie tā un lūdza savie�not ar reģistrācijas galdu.

��� Esmu �etrpadsmitajā stāvā, � viņ� sacīja, kad atsaucās nakts de�urants. � Vai �ajā stāvā ir kāda brīva istaba?

Iestājās visai manāms klusums. Nakts pārzinis bija vecs darbinieks, viņu pirms daudziem gadiem �ajā amatā bija pieņēmis Vorens Trents. Pienākumus viņ� pildīja, nevienam padomu neprasīdams, un tikai retais mēģināja viņu kādreiz apstrīdēt. Viņ� arī Pīteram Makdermotam jau divas reizes bija licis manīt, ka necie� visādu jaunatnācēju iedomas, īpa�i, ja tie ir gados jaunāki, bet amatā augstāki un turklāt no ziemeļiem.

��� Nu, � Pīters paskubināja, � vai istaba ir vai nav?

��� Man ir tūksto� �etrsimt desmitā, � sacīja darbinieks vislieliskākajā dienvidu plantatora izrunā, � bet to es gra�sos pie�ķirt d�entlmenim, kas tikko ieradies. Ja gadījumā jūs to nezinātu, � viņ� piebilda, � atgādinā�u, ka viesnīca ir gandrīz pilna.

Tūksto� �etrsimt desmito istabu Pīters atcerējās. Tā bija liela, labi vēdināma, un pa tās logiem pavērās skats uz Sv. Kārļa avēniju. � Ja es ņemtu tūksto� �etrsimt desmito, vai varētu kaut ko atrast savam viesim?

���� Nē, mister Makdermot. Man ir tikai nelieli aparta�menti piektajā stāvā, un �is kungs nevēlas tik dārgi maksāt.

���� Iedaliet savam atnācējam uz �o nakti apartamentus par parastās istabas cenu! Rīt no rīta viņu var pārcelt. Pa to laiku es izmanto�u tūksto� �etrsimt desmito, lai pārvietotu viesi no tūksto� �etrsimt trīsdesmit devītās istabas, un, lūdzu, lieciet kādam izsūtāmajam nekavējoties atnest tās atslēgu.

��� Vienu mirkli, mister Makdermot! � Iepriek� sarunas biedra balss bija skanējusi vienaldzīgi, tagad tā kļuva klaji indīga. � Pēc mistera Trenta uzskatiem vienmēr�

���� �obrīd mēs runājam par maniem uzskatiem, � Pīters noskaldīja. � Un vēl kas: pirms jūs nododat de�ūru dienas maiņai, pasakiet tās darbiniekiem, ka rit es gaidu paskaidro�jumus, kāpēc misters Velss pārcelts no sākotnēji iedalītās tel�pas uz tūksto� �etrsimt trīsdesmit devīto, un piebilstiet, ka ieteicams minēt kādu pamatotu iemeslu.

Nolikdams klausuli, viņ�, saviebis jocīgu seju, pavērās Kristīnē.

5

� Tev dro�i vien kāda skrūve bija atgājusi vaļā, � pārmeta Kroidonas hercogiene. � Pilnīgi un galīgi pagājusi vaļā. � Pēc Pītera Makdermota aiz�ie�anas viņa, rūpīgi aizvērusi iek�ējās durvis, bija atgriezu�sies Prezidenta apartamentu dzīvojamā istabā.

Juzdamies neomulīgi kā vienmēr, kad hercogiene laida darbā savas vārdu pātagas cirtienus, hercogs patrīņājās krēslā. � Es baigi no�ēloju, dūdiņ! Tark�ķēja televizors. Ne�dzirdēju to atnācēju runājam. Domāju, ka viņ� aizlasījies prom. � Viņ� ieņēma no nedro�ā rokā turētās glāzes krietnu malku viskija ar sodas ūdeni un tad �ēlabaini pie�bilda: � Turklāt, nerunājot par visu citu, esmu velni�ķīgi uztraucies.

���� Tu no�ēlo! Tu esot uztraucies! � Sievietes balss pretēji ieradumam ieskanējās histēriski. � Tā vien liekas, ka viss notiku�ais nekas īpa�s nebūtu. It kā �īvakara starp�gadījums nenozīmētu katastrofu�

�� Tā es gan nedomāju. Zinu, ka tas ir nopietni. Nopietni pēc velna. � Drūmu seju ie�ļucis dziļajā ādas klubkrēslā, viņ� �ķita maza auguma vīrelis, līdzīgs tiem pelēniem, kurus ar katliņiem galvā tik labprāt attēlo angļu karikatūristi.

��� Es darīju visu, kas bija manos spēkos, � hercogiene turpināja apsūdzību. � Pēc tavas neticamās muļķības centos, cik spēju, radīt iespaidu, ka mēs abi vakaru esam mie�rīgi pavadīju�i viesnīcā. Gadījumam, ja kāds būtu redzējis mūs ienākam, izdomāju pastaigu, kurā mēs it kā pirms vakariņām bijām devu�ies. Un tad tu muļķīgi, bezjēdzīgi ielīgojies istabā un pavēsti, ka esi aizmirsis cigaretes automa�īnā.

��� �os vārdus dzirdēja tikai viens pats cilvēks. Tas ģene�rāldirektora vietnieks. Noteikti palaida gar ausīm.

���� Nepalaida vis. Es vēroju viņa seju. � Hercogiene pūlējās atgūt savaldību. � Vai tu aptver, kādā drausmīgā stā�voklī mēs esam nokļuvu�i?

����� Es jau to sacīju. � Hercogs izsūca dzērienu un ņēmās pētīt tuk�o glāzi. � Kaunos pēc velna. Ja tu nebūtu mani pierunājusi� Un ja es nebūtu bijis iereibis�

��� Tu biji pilnā! Kad es tevi atradu, tu biji pilnā, un ari tagad esi pilnā.

Viņ� pakratīja galvu, it kā vēlēdamies, lai tā kļūtu skaidrāka. � Patlaban esmu skaidrs. � Tagad acīmredzot bija pienākusi viņa kārta paust rūgtumu. � Tev katrā ziņā vajadzēja mani izsekot! Un iejaukties! Vai nevarēji likties mierā�

��� Lai nu tas paliek! Svarīgs ir turpinājums.

��� Tā biji tu, kas mani pierunāja� � hercogs atkārtoja.

��� Nekā citādi mēs nevarējām rīkoties. Nekā! Mans plāns dod mums vismaz kaut kādas iespējas.

���� Neesmu par to pārliecināts. Ja nu uzo� tā draņķa policija�

����� Vispirms viņiem jārodas kaut kādām aizdomām. Tie�i tāpēc es sacēlu traci ar to viesmīli un novadīju līdz galam. Tas nenodro�ina alibi, bet ir tam vistuvāk. Viņiem iekalts paurī, ka mēs �ovakar esam biju�i te� un tā ari palik�tu, ja tu nebūtu visu sabojājis. Man nāk raudiens.

���� Tas nu gan būtu interesanti, � hercogs piezīmēja. � Nebija ne jausmas, ka tu vispār esi uz kaut ko tik sievi��ķīgu spējīga. � Viņ� stalti izslējās krēslā un it kā nokratīja pazemību vai vismaz kādu tās daļu. Tas bija hameleonisms, kas reizēm iedzina apjukumā paziņas, piespie�ot lauzīt galvu, kur� no abiem paveidiem ir patiesais Kroidons.

Hercogiene nosarka, tā vēl palielinot savu vēso skais�tumu. � Asaras neko nepalīdzētu.

�� Varbūt. � Hercogs piecēlās un piegāja pie sānu galdiņa, kur dāsni ie�ļāca sev glāzē viskiju, pēc tam ātri at�ķaidīdams ar sodas ūdeni. � Tik un tā tev jāpiekrīt, � viņ�, uzgriezis muguru, turpināja, � ka visas �īs putras esi ievārījusi tu.

�� To nu es nebūt neatzīstu. Tavas iera�as, jā, bet manas gan ne. �ovakar iet uz to riebīgo kazino bija pēdējā stulbība, un paņemt vēl līdzi to sievieti�

���� To jau tu pirmīt izķidāji, � gurdi novilka hercogs.

��� Tiku tikām. Kad braucām atpakaļ. Pirms tas notika.

��� Nebiju pārliecināta, vai manis teiktais tev pielecis.

�� Tavi vārdi, dūdiņ, izurbjas cauri visbiezākajai ādai. Es gan mēģinu apbruņoties. Līdz �im tomēr nekas nav iznācis.

��� Kroidonas hercogs iedzēra malku no tikko piepildītās glā�zes. � Kāpēc tu ar mani apprecējies?

��� Galvenokārt laikam tāpēc, ka tu mūsu aprindās biji gandrīz vienīgais, kas mēģina darīt ko vērtīgu. Ļaudis runā, ka aristokrātija esot deģenerējusies. Tu it kā pierādīji, ka tā nav.

Hercogs pacēla glāzi, lūkodamies tajā kā kristāla bumbā.

��� Un tagad vairs nepierādu, ko?

��� Ja tu �ķietami to pierādi, tad tikai tāpēc, ka es tevi balstu.

��� Va�ingtonā? � Vārds skanēja kā jautājums.

��� Mēs to varētu panākt, � attrauca hercogiene. � Ja es spētu piedabūt tevi būt skaidrā un gulēt pa�am savā gultā.

�� Ak tā! � Viņas vīrs dobji iesmējās. � Tā gulta gan ir nolādēti auksta.

��� Es jau tev teicu, ka tas neko nelīdzētu.

��� Vai esi kādreiz padomājusi, kālab es tevi precēju?

��� Man ir zināms priek�stats.

��� Pateik�u tev svarīgāko. � Viņ� atkal iemalkoja, it kā lai smeltos drosmi, un tad aizsmacis izgrūda: � Gribēju, lai tai gultā būtu tu. Ātri. Likumīgi. Zināju, ka tas ir vienīgais ceļ�.

��� Brīnos, ka tu tik loti esi pūlējies! Tev bija tik liela iz�vēle � gan pirms, gan arī tagad.

Hercogs pievērsa iekaisu�ās acis viņas sejai. � Citas negribēju. Gribēju tevi. Joprojām gribu.

��� Pietiek! � viņa nocirta. � Pietiek! Tas jau iet par tālu.

Viņ� papurināja galvu. � Paklausies, ko tev teik�u! Tavs

lepnums, dūdiņ� Lielisks� Me�onīgs� Vienmēr mani vilinājis� Negribēju to salauzt. Gribēju dalīties. Tu uz mugu�ras. Gurni atplesti. Kaislē dego�a. Trīso�a�

���� Beidz! Beidz! Tu� baudkārais āzi! � Seja bija bāla, balss augsta un spalga. � Es neraudā�u, ja tu nokļūsi poli�cijas nagos! Ceru, ka tā notiks! Ceru, ka tev piespriedīs desmit gadus!

6

Ātri pabeidzis disputu ar reģistrācijas nodaļu,

Pīters Makdermots �ķērsoja �etrpadsmitā stāva gaiteni ceļā uz tūksto� �etrsimt trīsdesmit devīto istabu.

��� Ja piekrītat, � viņ� pavēstīja dakterim Akbrid�am,

��� mēs pārvietosim slimnieku uz citu istabu �ai pa�ā stāvā.

Garais, kalsnais ārsts, kas bija atsaucies uz Kristīnes palī�dzības lūgumu, pamāja ar galvu. Viņ� pārlaida skatienu mazajai istabiņai, kur �nekad nebija garlaicīgi� un ūdens cau�rulēm. � Jebkura pārmaiņa var nozīmēt tikai apstākļu uzlabojumu.

Kad ārsts atgriezās pie guļo�ā slimnieka un sāka nākamo skābekļa pievades piecminūti, Kristīne atgādināja Pīteram.

��� Nu mums vēl vajadzīga �ēlsirdīgā māsa.

��� Liksim kārtot to dakterim Āronam. � Pīters skaļi prā�toja: � Viesnīcai laikam būs jāuzņemas saistības, un tas nozīmē, ka vajadzēs maksāt. Kā tev �ķiet, vai tavam labajam draugam Velsam tas būs pa spēkam?

Viņi bija atgriezu�ies gaitenī un runāja klusi.

�� Tas man dara raizes. Manuprāt, daudz naudas viņam nav. � Pīters ievēroja, ka, nopietni kaut ko apsvērdama, Kris�tīne jauki sarauc deguntiņu. Viņ� juta jaunās sievietes tu�vumu un vieglu, patīkamu smar�u.

��� Nu, labi, � viņ� sacīja, � līdz ritam vēl nekādā pa�rādu jūgā neiekļūsim. Liksim, lai kredītnodaļa to noskaidro.

Kad atnesa atslēgu, Kristīne aizgāja atvērt jauno, tūksto� �etrsimt desmito istabu. � Tā var uzņemt viesi, � viņa atgriezdamās paziņoja.

��� Vislabāk būtu pārvietot gultas, � Pīters teica citiem. � Ieripināsim �o tūksto� �etrsimt desmitajā numurā un atgā�dāsim otru �urp. � Tomēr atklājās, ka durvis nav pietiekami platas.

Slimnieks elpoja vieglāk, pamazām atgriezās agrākā sejas krāsa, un viņ� ierosināja: � Visu savu mū�u esmu daudz staigājis, noie�u arī �o īso gabaliņu. � Tomēr dakteris Aksbrid�s noraidot papurināja galvu.

In�enieris izmērīja platumu starpību. � Es izcel�u dur�vis no eņģēm, � viņ� sacīja slimniekam. � Tā jūs iz�ausieties ārā kā korķis no pudeles.

��� Nekas, � I'iters noteica. � To var izdarīt arī ātrāk � ja jūs piekrītat, mister Vels.

Vecais vīrs pasmaidīja un palocīja galvu.

Pīters noliecās, aplika Velsam ap pleciem segu un pacēla viņu gaisā.

��� Tev ir stipras rokas, dēls, � sacīja sīkais vīrs.

Pīters pasmaidīja. Tad, it kā nasta būtu viegla kā bērns,

viņ� aizsoļoja pa gaiteni uz jauno istabu.

Viss ritēja kā pa diedziņu. Piecpadsmit minūtēs skābekļa iekārtu veiksmīgi pārvietoja, kaut gan tā vairs nebija tik ļoti nepiecie�ama, jo pla�āko telpu nesildīja karstās caurules, tāpēc gaiss bija spirgtāks. Ieradās viesnīcas pastāvīgais iemītnieks dakteris Вrons, tukls, dzīvespriecīgs vecpuisis, ap kuru vēdīja gandrīz acīm redzams viskija aromāta mākonis. Viņ� tūdaļ piekrita, ka dakteris Aksbrid�s nākamajā dienā iera�dīsies konsultēt, tāpat dedzīgi piebalsoja ieteikumam lietot kortizonu, kas varētu novērst �īvakara lēkmes atkārto�anos. Privātā �ēlsirdīgā māsa, kam dakteris Вrons piezvanīja (�Dārgā kundze, man ir labas ziņas! Mēs atkal strādāsim vienā komandā.�), jau atradās ceļā uz viesnīcu.

Kad galvenais in�enieris un doktors Aksbrid�s devās projām, Alberts Velss gulēja mierīgā miegā.

Sekodams Kristīnei gaitenī, Pīters rūpīgi aizvēra durvis, pamezdams dakteri Aronu, kas, gaidot �ēlsirdīgo māsu, stai�gāja turp un atpakaļ pa istabu, dungodams pianissimo toreadora kuplejas no �Karmenas�. (�Pom, pom � po, pom, pom, pom � po, pom � po, pom��) Noklikstēja slēdzene, dziedoņa priek�nesums noklusa.

Bija bez ceturk�ņa divpadsmit.

��� Priecājos, ka atļāvām misteram Velsam palikt te, � noteica Kristīne, iedama uz lifta pusi.

Pīters �ķita pārsteigts. � Misteram Velsam? Kāpēc lai mēs nebūtu to darīju�i?

��� Da�ās viesnīcās tā nerīkojas. Tu zini, kādi ir cilvēki: ja notiek kas īpa�s, nevienam negribas ar to noņemties. Viss, ko viņi grib, ir, lai viesis ierastos, pierakstītos, tad izrakstītos, samaksātu rēķinu � un ar to lai arī viss beigtos.

�� Tās jau ir cīsiņu fabrikas. īsta viesnīca ir viesmīlīga, un, ja ciemiņam vajadzīga palīdzība, viņ� to arī saņem. Labā�kās viesnīcas ar to sāka. Diem�ēl pārāk daudzi �īs nozares darboņi ir to aizmirsu�i.

Kristīne ziņkāri vēroja Pīteru. � Vai tev �ķiet, ka mēs �eit arī esam to aizmirsu�i?

�� Jā gan, tev pilnīga taisnība! Vismaz daudzos gadīju�mos. Ja es varētu rīkoties pēc savas gribas, te notiktu ne viena vien pārmaiņa� � Pa�a dedzīgās runas samulsināts, viņ� apklusa. � Nebaidies! Parasti es �ādas ķecerīgas domas paturu pie sevis.

��� To nu nevajadzētu. Drīzāk vajadzētu kaunēties, ja tu tās neizteiktu. � Kristīne zināja, ka Sv. Gregora viesnīca dau�dzos gadījumos rīkojas nemākulīgi un pēdējos gadus gozē�jas tikai agrāko laiku slavas saulītē. Patlaban viesnīcai jā�baidās no finansu krīzes, kas var draudēt ar kardinālām pār�maiņām, vienalga, vai īpa�nieks Vorens Trents tās gribētu vai ne.

�� Nav vērts skriet ar pieri mūrī, � iebilda Pīters. � Tādi paņēmieni nelīdzēs. V.T. nelabprāt uzklausa jaunas idejas.

��� Tas nav iemesls, kāpēc vajadzētu nolaist rokas.

Viņ� iesmējās. � Tas nu izklausās pēc sievietes!

��� Es arī esmu sieviete!

��� Zinu, � Pīters sacīja. � Esmu to pamanījis.

Pīters nodomāja: tā ir taisnība. Gandrīz visu laiku, kamēr viņi ir pazīstami � kop� viņa iera�anās Sv. Gregora vies�nīcā � viņ� nav uzskatījis Kristīni par kaut ko sevi�ķu.

Ta�u pēdējā laikā jūt, ka viņa it kā kļūst arvien pievilcīgāka un iekārojamāka. Diez kas viņai plānots �im vakaram?

�� Neesmu �ovakar ēdis, bija pārāk daudz darba, � viņ� kā �aubīdamies ierunājās. � Ja tev nav nekas iebilstams, kā būtu, ja mēs abi dotos vēlās vakariņās?

��� Man patīk vēlas vakariņas, � atteica Kristīne.

Pie lifta Pīters viņai sacīja: � Man jāpārbauda vēl viens gadījums. Nosūtīju Hērbiju �endleru noskaidrot traci vien�padsmitajā stāvā, ta�u es uz viņu nepaļaujos. Pēc tam esmu brīvs. � Saņēmis Kristīni aiz delma, viņ� to viegli saspieda. � Vai tu gaidīsi mani pusstāvā?

Viņa rokas bija negaidīti maigas tik liela auguma cil�vēkam. Kristīne iesāņus pavērās uz spēcīgo, enerģisko pro�filu ar izcilno zodu kalsnajā sejā. Viņa nodomāja, ka tā ir interesanta seja un liecina par noteiktību, kas var pārvērsties ietiepībā: vajag tikai mest izaicinājumu. Sirds iepukstējās straujāk.

� Labi, � viņa piekrita. � Gaidī�u. 7

Mār�a Preiskota no sirds vēlējās, kaut būtu savu deviņpadsmito dzim�anas dienu pavadījusi ci�tādi vai vismaz palikusi Alfa Kappa Ipsilona brālības ballē viesnīcas lielajā zālē astoņus stāvus zemāk. Attāluma un blakustrok�ņu apslāpētās balles skaņas tagad atlidoja līdz viņas ausīm pa vienpadsmitā stāva apartamentu logu, ko pirms īsa brī�a bija atrāvis vaļā viens no pui�iem, kad karstums, cigare�u dūmi un stiprie dzērienu izgarojumi cie�i noslēgtajā telpā bija kļuvu�i pārāk spiedīgi pat tādiem, kam �obrīd ātri zuda vis�pār jebkuri priek�stati par to, kas notiek apkārt.

Aplami, ka Mār�a nākusi �urp! Bet kā vienmēr viņa dumpīgi tiekusies pēc kaut kā neparasta, un to Lails Dimērs apsolījis � bet Lailu viņa pazīst kop� ilgiem gadiem un �ad tad gājusi ar puisi uz randiņiem, turklāt viņa tēvs ir pilsētas bankas prezidents un viņas pa�as tēva tuvs draugs. � Mār�a, tā balle tak ir priek� zīdaiņiem, � Lails dejojot bija sacījis. � Da�i �aļi noīrēju�i apartamentus augstākā stāvā un mēs lielāko daļu vakara līksmojamies tur. Notiek daudz kas inte�resants. � Viņ� bija mēģinājis atdarināt pieaugu�a vīrie�a smieklus, bet tie nez kā pārvērtu�ies par zēnisku irgo�anu. Tad viņ� bez aplinkiem bija pajautājis: � Kāpēc lai tu neat�nāktu?

Viņa bija piekritusi, ne mirkli nepadomājot, un abi pa�metu�i deju zāli un uznāku�i aug�ā mazajā, cilvēku pilnajā tūksto� simt divdesmit sestajā � septītajā apartamentā, kur iekļuva sasmaku�a gaisa un spalgu klaigu jūklī. Telpā atradās vairāk ļau�u, nekā viņa bija gaidījusi, un da�i pui�i jau galīgi pilnā � tas norunā vis nebija paredzēts.

Istabā bija ari vairākas meitenes, lielāko daļu Mār�a pa�zina � gan ne tuvu. Viņa ar tām pārmija da�us vārdus, kaut gan saklausīt vai pa�ai tikt saklausītai bija grūti. Viena, kas vairs nespēja izteikt neko, izrādījās Sjū Filipa, acīmredzot galīgā ķirsī, un viņas pavadonis, kāds puisis no Betonrūzas, paņēmis kurpi, nepārtraukti skrēja uz vannasistabu, piepil�dīja kurpi ar ūdeni un ņēmās partneri ap�ļakstīt. Sjū sārtā organdija kleita bija pārvērtusies par slapju lupatu.

Pui�i apsveica Mār�u diezgan jūsmīgi, lai arī gandrīz uz karstām pēdām pievērsās improvizētam bāram, kas bija uz�stādīts, apgrie�ot uz sāniem kādu skapīti ar stikla durvīm. Kāds � viņa lāgā neievēroja, kas � neveikli iespieda Mār�ai rokā glāzi.

Kļuva ari skaidrs, ka blakus istabā kaut kas notiek. Tās durvis gan bija cie�i aizvērtas, bet ap tām drūzmējās pui�u bariņ�, kam pievienojās arī Lails Dimērs, pamezdams Mār�u vienu. Viņa dzirdēja sarunas fragmentus, to vidū jautājumu: � Kā bija? �Atbilde gan pagaisa neķītru smieklu �altī.

Kad da�as nākamās piezīmes ļāva meitenei noprast vai vismaz viesa aizdomas, kas tur notiek, riebums mudināja iet projām. Pat lielais, vientuļais Dārzu rajona nams nu �ķita labāks nekā �ī viesnīca, par spīti tam, ka viņa nespēja ciest tā tuk�umu. Kad tēvs bija projām, viņa palika viena ar kal�potājiem kā tagad jau se�as nedēļas, kas tiks pagarinātas vis�maz par vēl divām.

Doma par tēvu atgādināja Mār�ai: ja viņ� būtu pār�braucis kā sākumā gaidīts un kā solījis, meita tagad neatras�tos nedz te, nedz ari studentu brālības ballē. Tad notiktu dzim�anas dienas svinības, kuras asprātīgi vadītu jautrais, mundrais Marks Preiskots. Mār�a zināja, ka tajās piedalītos pulciņ� viņas tuvāko draugu, kas noteikti noraidītu Alfa

Kappa Ipsilona brālības ielūgumu, ja tas sakristu ar viņējo. Ta�u tēvs nebija atgriezies. Viņ� bija piezvanījis un atvaino�jies, kā darīja vienmēr, �oreiz no Romas.

�Mār�a, meitiņ, es patie�ām pūlējos, ta�u nespēju visu paveikt. Darījumi turpināsies vēl divas trīs nedējas, bet, kad ieradī�os mājās, es to ar uzvijām tev atlīdzinā�u.� �aubīda�mies viņ� bija pavaicājis, vai Mār�a gribētu apciemot Losand�elosā māti un tās pa�reizējo vīru, un, kad Mār�a, ne mirkli nedomādama, bija tādu iespēju noraidījusi, tēvs pa�teica: �Bet katrā ziņā padomā, kā priecīgi nosvētīt dzim�anas dienu. Tevi gaida dāvana, kas, manuprāt, tev patiks.� Dzir�dot tēva mīļo balsi, Mār�ai gandrīz uznāca raudiens, ta�u viņa apvaldīja asaras � to meitene bija iemācījusies jau sen. Un nebija arī nozīmes lauzīt galvu, kāpēc Ņūorleānas lielākā universālveikala īpa�niekam ar veselu armiju augsti atalgotu darbinieku tik verdziski jāpakļaujas savam darbam kā nevienam izsūtāmajam zēnam. Varbūt Romā norit kas cits, ko tēvs nekad meitai nestāstīs, tāpat kā viņa nekad ne�stāstīs tēvam, kas patlaban norisinās �ajos apartamentos.

Nolēmusi, ka ies projām, viņa paspēra da�us soļus un nolika uz palodzes glāzi. Pa�laik varēja dzirdēt, kā lejā spēlē �Zvaig�ņu putekļus�. Ap pusnakti muzikanti alla� pārgāja pie senajām, sentimentālajām melodijām, īpa�i ja diriģents bija Moksijs Bjūkenens ar saviem �Zvaig�ņotajiem dienvidu d�entlmeņiem�, kuri spēlēja vairumā Sv. Gregora lepnāko saietu. Pat, ja viņa iepriek� nebūtu dejojusi, arī tad pazītu �os aran�ējumus � Bjūkenena �firmas zīme� bija dominējo�ās siltās un maigās pū�amo instrumentu skaņas.

Kavēdamās pie loga, Mār�a apsvēra, vai neatgriezties deju zālē, kaut arī zināja, kā tur tagad izskatās: pui�i savos smokingos svīst arvien vairāk, da�i netīksmē rausta apkak�lītes, neveikli pusaud�i ilgojas, kaut varētu atkal ielīst d�īnās un kokvilnas d�ersija puloveros, meitenes savukārt �audās kā atspoles turp un atpakaļ no tualetes istabas, aiz tās durvīm, smieklos spurgdamas, uzticot cita citai noslēpumus; Mar�a nosprieda, ka visa ballīte atgādina bērnu baru, kas saģērbies, lai piedalītos �arādēs. Bija mirkļi � un �is ari izrādījās tāds�, kad viņa ilgojās pēc nobriedu�āku cilvēku sabiedrības.

Ta�u Lails Dimērs pie tādas nepieder. Patlaban Mār�a viņu redzēja ar sasārtu�u seju, saņurcītu krekla priek�u un sānis nobīdītu kaklasaiti stāvam pie otras istabas durvīm. Meitene nespēja aptvert, ka jebkad varējusi skatīties uz �o puisi nopietni: kādu laiku ta�u tā bija licies.

Gan citas, gan viņa pati sāka garā rindā virzīties ārā pa durvīm uz gaiteni. No otras istabas pēk�ņi iznāca viens no vecākajiem pui�iem, kura vārds bija Stenlijs Diksons. Kad viņ� pamāja uz durvīm, ko bija rūpīgi aizvēris aiz sevis, Mār�a izdzirda atsevi�ķus vārdus: �� meitenes saka: ie�ot projām� viņām esot viss apriebies� nobiju�ās� satrau�ku�ās�

Kāds cits ierunājās: �� es tev sacīju, ka tas viss nebija vajadzīgs�

���� Kāpēc nenomēģināt kādu no �īm? � ar stīvu mēli ierosināja Lails Dimērs.

��� Jā, bet kuru? � Mazā pulciņa skatieni vērtējot pār�slīdēja pār telpu. Mār�a izlikās pui�us neredzam.

Vairākas Sjū Filipas draudzenes pūlējās galīgi apreibu�o skuķi uzdabūt kājās, ta�u bez panākumiem. Viens no pui�iem, kas nebija tā piesūcies kā citi, norūpējies iesaucās: � Mār�a! Sjū ir galīgi pielējusies. Vai tu varētu viņai palīdzēt?

Mār�a negribīgi apstājās un palūkojās mei�ā, kas bālu seju, noziedusies ar lūpukrāsu, lejup no�ļuku�iem mutes kak�tiņiem, �urnēja krēslā un patlaban atvēra acis. Nedzirdami nopūtusies, Mār�a palūdza: � Palīdziet man iedabūt viņu vannasistabā. � Kad trīs brīvprātīgās uzslēja Sjū kājās, piedzērusī skuķe sāka �inkstēt.

Viens no pui�iem ari grasījās doties līdzi vannasistabā, tomēr Mar�a cie�i aizvēra un aizbultēja durvis. Viņa pagriezās pret Sju Filipu, kas ar �ausmām blenza spogulī. Labi, ka pēc �ī belziena viņa atgūst sajēgu, Mār�a pateicīga nodomāja.

��� Es tavā vietā pārāk nepārdzīvotu, � viņa piezīmēja.

��� Runā, ka tā reiz notiekot ar visiem.

��� Ak Dievs! Māte mani nositīs! � Sjū ievaidēdamās izgrūda, a�i pieliekdamās pie tualetes poda: nāca vēmiens.

Apsēdusies uz vannas malas, Mār�a lieti�ķi noteica:

���� Pēc tam tu jutīsies krietni labāk. Kad būsi cauri, es tev notīrī�u seju. Mēģināsim atsvaidzināt krāsu.

Otrā meitene, galvu nepacēlusi, drūmi pamāja.

Pagāja desmit piecpadsmit minūtes, līdz viņas iznira no vannasistabas. Apartamenti bija gandrīz tuk�i, ta�u Lails Dimērs ar drauģeļiem joprojām par kaut ko apspriedās. Ja Lails cer viņu pavadīt, Mār�a nodomāja, viņa to at�ūs. Vie�nīgais, kas vēl bez �ī pulciņa atradās istabā, bija puisis, kur� iepriek� tika lūdzis palīdzību. Pienācis tuvāk, viņ� steidzīgi paskaidroja: � Mēs norunājām ar vienu no Sjū draudzenēm, ka tā viņu aizvedīs uz savām mājām un, cerams, Sjū tur varēs pavadīt nakti.

Sjū padevīgi ļāva, lai puisis paņem viņu zem rokas. Glā�bējs pāri plecam vēl nosauca: � Lejā mūs gaida ma�īna. Liels paldies, Mār�a! � Mār�a atvieglota noskatījās nopakaļ.

Aplikdama atkal apmetni, ko bija noņēmusi, lai palīdzētu Sjū, viņa dzirdēja aizveramies ārdurvis. Rokas salicis aiz muguras, durvīm priek�ā stāvēja Stenlijs Diksons. Mār�ai nepalika nepamanīts, ka klusi noklikst slēdzis.

��� Ei, Mār�a! � iesaucās Lails Dimērs. � Kur ta' tu tā steidzies?

Mār�a pazina Laiki kop� bērnības gadiem, ta�u nu viss bija citādi. �is Lails ar pietempu�os pļēgura ģīmi likās sve�inieks. � Ie�u mājās, � viņa atteica.

���� Ei nu ei! � Lails zvārodamies nāca uz viņas pusi.

��� Esi nu prātīga un iemet kādu malciņu!

��� Nē, paldies!

��� Tu būsi prātīga, kaķīt, vai ne? � Viņ� nelikās dzirdam.

�� Starp mums runājot, � glūnīgi skatoties, piesmaku�ā deguna balsī iesāka Stenlijs Diksons. � Da�i no mums jau krietni papriecāju�ies. Nu mums gribas vēl'. � Abi viņa drauģeļi � to vārdus Mār�a nezināja � smīkņādami blenza meitenē.

���� Ko jums gribas, tas mani nepavisam neinteresē, � atsvieda Mār�a. Balss gan skanēja dro�i, tomēr meitene apzinājās, ka tajā dzirdamas ari bailes. Viņa devās uz durvju pusi, ta�u Diksons pakratīja galvu. � Lūdzu, � Mār�a sacīja, � lūdzu, ļaujiet man iet!

���� Paklau, Mār�a, � Lails bramanīgi vāvuļoja, � mēs zinām, ka tev gribas. � Viņ� neķītri iezviedzās. � Visām skuķēm gribas. �Nē� viņas saka tikai tāpat vien. Īstenībā domā: �Nāc un ņem.� � Viņ� vērsās pie citiem. � Vai ne, vīri?

Tre�ais maigi nodūdoja: � Tā tak ir. Ej tur iek�ā, tad dabūsi.

Visi paspēra soli tuvāk.

Mār�a apcirtās apkārt. � Es jūs brīdinu: ja skarsieties klāt, es klieg�u.

����� Baigi �ēl, ja tu to darīsi, � nopurpināja Stenlijs Diksons. � Tad tev zudīs visa bauda. � Pēk�ņi, tā ka meitene nespēja atjēgties, viņ� atradās Mār�ai aiz muguras, ar vienu sasvīdu�u ķepu aizspieda viņai muti, ar otru sa�ņaudza rokas. Galva pieliecās klāt, mute skāņi oda pēc viskija.

���� Dzi, Mār�a, � seju saviebis kārīgā smīnā, lallināja Dimērs, � tik un tā tu to dabūsi, kāpēc ta' neņemt pretī pa' visu naudu? Ta ta�u vienmēr saka, ko? ja Stens bāzīs tev iek�ā, vai apsoli, ka necelsi troksni?

Mār�a nikni pakratīja galvu.

Viens no pārējiem saķēra viņas roku. � Klausi nu, Mār�a! Lails saka � tu esot bra�s skuķis. Kāpēc negribi to pierādīt?

Mār�a visiem spēkiem pūlējās izrauties, tomēr veltīgi. Tvēriens nekļuva vaļīgāks. Lails sakampa meiteni aiz otras rokas, un abi pui�i kopā rāva viņu uz guļamistabu.

��� Velns un elle, � norūca Diksons, � grābiet kāds aiz kājām! � To izdarīja ceturtais. Mār�a mēģināja spārdīties, tomēr panāca vienīgi, ka nokrita augstpapē�u laiviņas. Lāgā neaptverdama, kas notiek, Mār�a sajuta, ka viņu iestiepj iek�ā guļamistabā.

��� Es prasu tev pēdējoreiz, � Lails brīdināja. Tēlotā lab�sirdība bija pagaisusi. � Vai tu būsi mierīga vai ne?

Mār�a par atbildi lūkoja pretoties vēl niknāk.

��� Velciet nost kankarus, � kāds teica.

��� Vai tu domā, ka vajadzētu? � vilcinādamās pajautāja cita balss � laikam runātājs bija tas, kas turēja kājas.

��� Beidz drebināt lūpu! � Tas bija Lails Dimērs. � Nekas nenotiks. Viņas sencis maukojas Romā.

Istabā atradās divas vienguļamās gultas. Mār�u, kas me��onīgi pretojās, ar varu stiepa uz tuvāko. Pēc mirkļa viņa jau gulēja uz matra�a. Zeņķi ne�ēlīgi atlauza viņai galvu atpa�kaļ, līdz meitene spēja saredzēt tikai griestus, kuri, kādreiz nokrāsoti balti, tagad jau drīzāk likās pelēki. Vidū ap dego�o lustru pletās kāds ornaments. Lustra izskatījās noputējusi, un tai blakus bija redzams sadzeltējis ūdens traips.

Griestu gaisma pēk�ņi nodzisa, ta�u kvēloja kāda cita spuldze, kas bija atstāta degam. Diksons tagad sēdēja uz gul�tas malas turpat viņai pie galvas, tvērienu gan mazliet pār�vietojis, ta�u joprojām turēdams augumu kā spīlēs un muti aizspiestu. Ap viņu taustījās arī citas rokas, un Mār�a nebija tālu no nervu sabrukuma. Sasprindzinājusi locekļus, viņa centās iespert, bet kāds piespieda viņas kājas pie matra�a. Tad viņa pūlējās apsviesties apkārt, bet samanīja tikai plīs�to�as drānas �ņirkstu.

���� Es pirmais, � noelsās Stenlijs Diksons. � Lai kāds aiziet uz otru pusi. � Mār�a dzirdēja viņa smago elpu.

Otrpus gultas pa grīdsegu tuvojās klusi soļi. Kājas jopro�jām kāds turēja ciet, bet Diksons atrāva roku no meitenes mutes. To dzīrās aizspiest kāds cits. Te nu Mār�ai radās izde�vība. Rokai gulstoties uz lūpām, Mār�a no visa spēka tajā iekodās. Zobi iecirtās miesā līdz kaulam.

Atskanēja sāpīgs kliedziens, un roka atsprāga atpakaļ.

Ierāvusi plau�ās gaisu, Mār�a sāka kliegt. Trīsreiz īsi iekliegu�ies, viņa izmisīgi iebrēcās: � Palīgā! Palīgā!

Stenlijs Diksons spēja apraut tikai pēdējo vārdu, iebliez�dams ar plaukstu tik drausmīgi, ka Mār�ai aizmiglojās apziņa. Viņa dzirdēja to no�ņācam: � Stulbeni! Esi gan tu muļķis!

���� Bet viņa man iekoda! � Balss aiz sāpēm aizrāvās:

��� Tā cūka sakoda man roku!

��� Ko ta' tu gribēji � lai viņa to bu�o? � Diksons trakā niknumā noprasīja. � Tagad visa viesnīca gāzīsies mums virsū.

��� Lasāmies prom! � skubināja Lails Dimērs.

�� Turi �aunas! � Diksons pavēlēja. Visi stāvēja klausī�damies.

��� Neviens nerādās, � Diksons klusu no�ukstēja. � Lai�kam nav dzirdēju�i.

Tā ir, izmisumā nodomāja Mār�a. Acis aizmigloja asaras. Likās, viņai vairs nav spēka cīnīties.

�ai brīdī pie ārdurvīm kads pieklauveja. Trīs reizes � noteikti un uzstājīgi.

��� Vai dieniņ! � iesaucās tre�ais zeņķis. � Kāds dzir�dējis. Ak kungs, kā sāp roka! � viņ� novaidējās.

��� Ko darīsim? � ceturtais satraucies noprasīja.

Klauvējiens atkārtojās, �oreiz jau skaļāk.

��� Lūdzu, atveriet durvis! � Pēc īsa mirkļa gaitenī iesau�cās kāda balss. � Es dzirdēju kādu saucam pēc palīga.

��� Atnācējs runāja mīksti kā dienvidnieks.

��� Tur ir tikai viens, � �ukstēja Lails Dimērs, � viens pats. Varbūt varam viņu kaut kā apmānīt.

���� Pamēģināsim, � izdvesa Diksons. � Es pieie�u pie durvīm. Saturiet to me�oni un �oreiz nesalaidiet^dēlī.

Mār�as muti ātri aizspieda kāda cita plauksta, savukārt otra neļāva pakustēties augumam.

Noklikstēja aizslēgs, durvis, viegli ie�īkstēdamās, pavē�rās �aurā spraugā. � Ā! � tēlodams izbrīnu, iesaucās Stenlijs Diksons.

��� Piedodiet, ser! Esmu viesnīcas darbinieks. � Tā bija tā pati balss kā iepriek�. � Nejau�i gāju garām un izdzirdu kādu kliedzam.

��� Ak nejau�i gājāt garām? � Diksona tonis bija dīvaini naidīgs. Tad, it kā izlemdams, ka jārīkojas diplomātiski, viņ� piebilda: � Lai kā arī būtu, paldies! Bet nekas jau nebija, mana sieva sasapņojās. Viņa aizgāja gulēt pirms manis. Nu jau viss kārtībā.

��� Nu� � Atnācējs �ķita vilcināmies. � Ja nu jūs esat pārliecināts, ka nekā nav�

��� Itin nekā, � Diksons apstiprināja. � Tā jau da�kārt gadās. � Atbilde izklausījās pārliecino�a, Diksons � stā�vokļa kungs. Mār�a saprata, ka pēc mirkļa durvis aizvērsies.

Viņa bija mazliet atpūtusies un manīja arī, ka sve�ā plauksta vairs tik stipri neaizspie� lūpas. Nu viņa saņēma pēdējos spēkus. Apsviezdamās uz sāniem, meitene rāvienā atbrīvoja muti. � Palīgā! � viņa kliedza. � Neticiet viņam! Palīgā � lūdzu! � Atkal viņu brutāli apklusināja.

Aiz durvīm bija sākusies asa vārdu maiņa. � Lūdzu, ļaujiet man ieiet! � kāda cita balss pieprasīja.

��� Tā ir privāta istaba. Es teicu, ka mana sieva sasapņo�ju sies.

��� Piedodiet, ser, bet es jums neticu.

��� Labi, � sacīja Diksons. � Nāciet iek�ā!

It kā zeņķi negribētu, lai kāds redz, visi atrāva rokas no Mār�as. Viņa apgriezās un mazliet paslējās, raudzīdamās uz durvīm. Ienāca melnādains jauneklis mazliet pāri divdesmit gadiem, gudru seju, glīti ģērbies, īsos matus rūpīgi sasukājis uz celiņa.

Viņ� tūdaļ aptvēra, kas notiek, un skarbi pavēlēja:

��� Laidiet dāmu vaļā!

��� Palūk vien, pui�i, � izgrūda Diksons. � Palūk, kas mums pavēl!

Mār�a neskaidri saskatīja, ka durvis uz gaiteni joprojām paliku�as pavērtas.

��� Labi, nēģerģīmi, � Diksons �ņāca. � Pats uzprasījies!

���� Viņ� prasmīgi izgrūda uz priek�u dūrē sa�ņaugto labo roku, par kuras spēku galvoja platie, spēcīgie pleci. Ja trāpītu mērķī, trieciens būtu nogāzis jauno melnādaino zemē. Ta�u pretinieks baletdejotāja veiklībā paspēra soli sānis, izstieptā roka, neko nenodarīdama, pa�āvās jaunekļa galvai garām, un Diksons izklupa uz priek�u. Tajā pa�ā laikā melnā jaunekļa kreisā roka pazibēja gaisā, un spēcīgs, ass belziens trāpīja uzbrucēja vaiga kaulu.

Kaut kur gaitenī atvērās un aizvērās citas durvis.

Saķēris vaigu ar roku, Diksons ierēcās: � Ak tu suns tāds! � Un, pagriezies pret citiem, mudināja: � Ņemsim viņu priek�ā!

Atturējās tikai puisis ar sakosto roku. Pārējie trīs apvie�notiem spēkiem metās melnādainajam jauneklim virsū un nogāza viņu zemē. Mār�a dzirdēja sitienu dunu un ārpusē gaitenī � spēkā pieaugo�o balsu murdoņu.

Pārējie arī dzirdēja balsis. � Iet vaļā lielais ļembasts, � Lails Dimērs steidzīgi brīdināja. � Es jums teicu, ka jātinas projām.

Visi �etri metās uz durvīm, pirmais drāzās puisis, kas ne�bija piedalījies kautiņā, citi viņam sekoja pa pēdām. Mār�a dzirdēja, ka Stenlijs Diksons apstājas un paskaidro: � Tur iek�ā notika visādas nelādzības. Mēs skrienam pēc palīdzības.

Melnādainais jauneklis pierausās kājās. Seja bija noplū�dusi ar asinīm.

Дra kāda vēl nedzirdēta balss pavēlnieciski uzsauca pārējiem: � Kur tas tracis notika?

�� Tur, iek�ā, bija dzirdami kliedzieni. Tur kāvās, � kāda sieviete uztraukta norādīja.

��� Es jau sūdzējos pirms kāda laika, � kāds cits kurnēja,

��� bet neviens necēla ne ausu.

Durvis atvērās pla�i vaļā. Mār�a redzēja ziņkāras sejas. Iek�ā ienāca valdonīga izskata gara auguma vīrietis, kas aiz�vēra durvis un ieslēdza griestu lustru.

Pīters Makdermots pārlaida skatienu sajauktajai istabai un noprasīja: � Kas te notika?

Mār�as augums raustījās elsās. Viņa pūlējās piecelties kā�jās, ta�u vārgi atkrita atpakaļ pret gultas galvgali, mēģinā�dama aizsegties ar pārplēstās kleitas skrandām. Elsdama viņa ar pūlēm izdabūja pār lūpām: � Mēģināja� izvarot�

Makdermota seja sadrūma. Acis pievērsās melnādaina�jam jauneklim, kas bija atslējies pret sienu, lai noturētos kājās, un pūlējās ar kabatas lakatiņu apstādināt asinis, kas ritēja pār seju.

��� Rois! � Makdermota acīs iezibsnījās spīvas dusmas.

�� Nē! Nē! � Mār�a gandrīz nesakarīgi lūdzot sauca no gultas pāri istabai. � Tas nebija viņ�! Viņ� nāca palīgā! � Viņa aizvēra acis. Doma par vēl vienu kautiņu uzdzina nelabumu.

Melnādainais jauneklis izslējās taisni. Atraudams no sejas mutautiņu, viņ� kodīgi ievaicājās: � Kāpēc tad jūs stāvat un negā�at man pa galvu? jūs tak vēlāk varētu mierīgi attais�noties, ka kļūdījāties.

��� Es jau esmu kļūdījies, Rois, � strupi noteica Pīters,

��� un lūdzu piedo�anu. �Aloizs Roiss viņam ārkārtīgi ne�patika. Aloizs bija viesnīcas īpa�nieka Vorena Trenta perso�niskais kalpotājs un apvienoja �o darbu ar tiesību zinātņu studijām Loijolas universitātē. Pirms ilgiem gadiem Roisa tēvs, verga dēls, bija kļuvis par Vorena Trenta sulaini, tuvu biedru un uzticības personu. Pēc ceturtdaļgadsimta, kad vecais vīrs nomira, viņa dēls Aloizs, dzimis un audzināts Sv. Gregora viesnīcā, palika tur un pa�laik mita īpa�nieka privātajos apartamentos privileģētā stāvoklī, kas ļāva Alo�izam nākt un iet, kad vien tas bija nepiecie�ams viņa studi�jām. Ta'�u, pēc Pītera domām, Roiss uzvedās nevajadzīgi augstprātīgi un uzpūtīgi � neticība jebkuram draudzības apliecinājumam pret �o puisi, likās, ikreiz deva viņam ieganstu uzsākt ķildu.

��� Pastāstiet, ko zināt! � sacīja Pīters.

��� Viņi bija �etri. �etri jauni, jauki baltie d�entlmeņi.

��� Vai jūs kādu pazināt?

Roiss pamāja. � Divus.

���� Ar to pietiek. � Pīters piegāja pie tālruņa līdzās tuvākajai gultai.

��� Kam jūs zvanīsiet?

��� Pilsētas policijai. Mums neatliek nekas cits kā ziņot tai.

Melnādainais jauneklis viegli pasmīnēja. � Ja gribat

dzirdēt manu padomu, tad klausieties: jūsu vietā es tā nedarītu.

��� Kāpēc ne?

���� Viena lietiņa ir tā, � Aloizs Roiss tī�ām runāja ar akcentu, � ka man vajadzētu būt lieciniekam. Un, mister Makdermot, ļaujiet norādīt: neviena �itās neatkarīgās Luiziānas �tata tiesa neņems vērā nēģera liecību izvaro�anas gadījumā, kur iejaukti baltie, � vai nu tas bijis tikai mēģi�nājums vai patie�ām izdevies. Nē, ser, kad �etri zaļoksnēji jauni baltie d�entlmeņi apliecinās, ka melnģīmis melo, ta' nekas netiks ņemts vērā. Pat ja melnģīmi atbalstīs mis Preiskota, lai gan diez vai viņas papiņ� atļaus to darīt, ja ņem vērā, ko no tā varētu izpūst laikraksti un citi tamlīdzīgi iestādījumi.

Pīters bija pacēlis tālruņa klausuli, bet nu to nolika. � Tā vien �ķiet, � viņ� sacīja, � ka reizēm jūs �o to attēlojat greizākā gaismā, nekā ir patiesībā. �Tomēr viņ� apzinājās, ka Roisam taisnība. �Jūs teicāt � �mis Preiskota�? � viņ� noprasīja, skatienam apstājoties pie īMār�as.

Melnādainais jauneklis pamāja ar galvu. � Viņas tēvs ir misters Preiskots. Pazīstamais Preiskots. Vai ne � tā ir, jaunkundz?

Mār�a bēdīgi palocīja galvu.

��� Mis Preiskota, � Pīters vaicāja, � vai pazināt cilvē�kus, kas ir atbildīgi par notiku�o?

��� Jā. � Atbilde bija tikko dzirdama.

���� Manuprāt, viņi visi bija no Alfa Kappa Ipsilona, � piebilda Roiss.

��� Vai tā ir tiesa, mis Preiskota?

Viņa piekrītot tikko manāmi pamāja ar galvu.

����� Un vai jūs atnācāt uz �o apartamentu� kopā ar viņiem?

��� Jā. � Tas bija teikts �ukstus.

Pīters jautājot palūkojās Mār�ā un beidzot noteica: � Vai jūs ierosināsiet sūdzību vai ne, mis Preiskota, paliek jūsu ziņā. Lai kā jūs nolemsiet rīkoties, viesnīcas administrācija jūs atbalstīs. Tomēr, runājot par to, kā viss pavērsīsies, ja kļūs zināms atklātībā, Roisam diem�ēl laikam ir taisnība. Sāksies tenkas � turklāt, manuprāt, skaļas � un ne jau nu patīka�mas. � Tad viņ� piebilda: � Protams, būtībā tas jāizlemj jūsu tēvam. Vai man piezvanīt un palūgt, lai viņ� ierodas?

Mār�a pacēla galvu un pirmo reizi palūkojās uz Pīteru.

���� Tēvs ir Romā. Lūdzu, nesakiet to viņam� nesakiet nekad.

���� Esmu pārliecināts, ka kaut ko var darīt bez trok�ņa. Neuzskatu, ka viņiem jāiziet cauri ar veselu ādu. � Pīters apgāja apkārt gultai, juzdamies pārsteigts, kāds Mār�a vēl bērns un cik ļoti skaista. � Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

���� Nezinu. Nezinu. � Mār�a atkal sāka raudāt, �oreiz klusāk.

Pīters �aubīdamies izvilka baltu linu mutautiņu, ko Mār�a paņēma, noslaucīja asaras un tad iz�ņauca degunu.

��� Vai kļuva labāk?

/

Viņa pamāja ar galvu. � Paldies� � Prātus jauca da�ādas emocijas: aizvainojums, kauns, dusmas, vēlē�anās akli cīnīties pretī, lai kādas būtu sekas, un ilgas, kaut, au�gumu sargājot, kāds apvītu mīlas pilnas skavas, � ta�u reizē viņa saprata, ka �īs alkas nepiepildīsies. Tomēr visas �īs emo�cijas uzveica fizisks spēku izsīkums.

��� Manuprāt, jums vajadzētu mazliet atpūsties. � Pīters Makdermots atlocīja nelietotās gultas segu, un Mār�a paslīdēja zem tās, noguldāmās uz palaga. Seja piekļāvās vēsajam spilvena pārvalkam.

��� Negribu te palikt, � viņa ieteicās. � Es to nespētu.

Viņ� saprata un palocīja galvu. � Pēc īsa brītiņa mēs jus

aizvedīsim uz mājām.

��� Nē! Tur arī ne! Vai jums, lūdzu� te, viesnīcā, nav kāda cita vieta, kur palikt?

Pīters papurināja galvu. � Diem�ēl viesnīca ir glu�i pilna.

Aloizs Roiss bija iegājis vannasistabā nomazgāt no sejas asinis. Nu viņ� atgriezies nostājās dzīvojamās istabas durvīs un klusi svilpoja, vērodams izgrūstīto mēbeļu jūkli, apgāzto skapi, ar kaudzi pilnos pelnu traukus, izliju�ās pudeles un sasistās glāzes.

Kad Makdermots viņam piebiedrojās, Roiss sacīja: � Laikam bijis pamatīgs baļļuks.

��� �ķiet gan, ka tā. � Pīters aizvēra durvis, kas veda no guļamistabas uz dzīvojamo telpu.

����� Viesnīcā ta�u jābūt kādam kaktiņam! � lūdzās Mār�a. � Neparko negribētu �odien rādīties mājās.

Pīters vilcinājās. � It kā būtu brīva piecsimt piecdesmit piektā istaba. � Viņ� pameta skatienu uz Roisu.

�o mazo istabu nepiecie�amības gadījumos varēja izmantot viesnīcas ģenerāldirektora vietnieks. Pīters to da�rīja reti, viņ� tur vienīgi pārģērbās. Patlaban tā bija tuk�a.

��� Būs labi, � Mār�a sacīja. �Ja tikai kāds piezvanītu uz manām mājām. Lai pajautā pēc saimniecības vadītājas Ennas.

��� Ja vēlaties, es dabū�u atslēgu, � sacīja Roiss.

Pīters piekrītot pamāja. � Atceļā iegriezieties paskatīties,

vai istaba kārtībā, tur atradīsiet arī rītasvārkus. Laikam vaja�dzētu pasaukt istabmeitu.

�� Ja patlaban ļausiet te ieiet istabmeitai, tad tikpat labi varētu to izziņot pa radio.

Pīters apsvēra teikto. �ajos apstākļos nekas vairs nespētu apklusināt valodas. Ja gadījās kas tamlīdzīgs, visu viesnīcu tricināja d�ungļu telegrāfs. Labāk būtu, lai stāvoklis tālāk nesare�ģītos.

���� Labi. Novedīsim pa�i mis Preiskotu lejā dienesta darbinieku liftā.

Kolīdz melnādainais jauneklis atvēra durvis uz gaiteni, viņu sagaidīja jautājumu sprostuguns. Pīters uz mirkli bija piemirsis, ka gaitenī drūzmējas no miega iztraucētie viesi. Viņ� dzirdēja, ka Roiss �ukstot tos nomierina. Iestājās klusums.

Acis aizvērusi, Mār�a nomurmināja: �Jūs netikāt man sacījis, kas esat.

���� Piedodiet! Vajadzēja jums pateikt. � Pīters nosauca savu vārdu un viesnīcā ieņemamo amatu. Mār�a klausījās, neko neatbildēdama. Viņa gan saprata Pītera teikto, ta�u vai�rāk ietekmēja nevis teiktā jēga, bet iedro�ino�ais tonis. Pēc brī�a, meitenei guļot ar aizvērtām acīm, domas pamazām sapi�na miegs. Mār�a neskaidri manīja, ka atgrie�as Aloizs Roiss, ka viņu pieceļ no gultas, apvelk viņai rītasvārkus un ātri un klusi aizved pa tuk�o gaiteni. Izgāju�i no lifta, viņi dodas pa citu gaiteni uz citu gultu, kur viņu lēnām apgulda. Pazīstamā balss atkal dro�ina: � Tas viss viņu traki nogurdinājis.

Var dzirdēt, kā vannasistabā �ļāc ūdens. Kāda balss viņai saka: � Varat iet mazgāties. � Viņa pieslienas kājās, aiztun�tuļo uz vannasistabu un tur ieslēdzas.

Vannasistabā nolikta glīti salocīta pid�ama, un Mār�a nomazgājusies to uzvelk. Tā ir vīrie�a pid�ama, tum�i zila un pārāk liela. Rokas pazūd piedurknēs un bik�u staras, pat uzrotītas, traucē soli, tā ka Mār�a gandrīz paklūp.

Viņa iziet ārā, kur citas rokas atkal palīdz tikt gultā. Saritinādamās kamoliņā svaigajos, �auksto�ajos palagos, viņa vēlreiz dzird Pītera Makdermota rāmo balsi, kas iedve� drosmi. Tāda balss man patīk, Mār�a nodomā � un tās īpa�nieks arī. � Mēs ar Roisu tagad iesim, mis Preiskota. Istabas durvis veras automātiski. Atslēga ir turpat pie gultas. Jūs neviens netraucēs.

��� Paldies� � viņa miegaini no�ukst. � Kam pieder �ī pid�ama?

��� Tā ir manējā. Piedodiet, ka tik liela!

Viņa mēģina papurināt galvu, ta�u ir pārāk nogurusi. � Nekas� jauka� � Viņa priecājas, ka tā ir Makdermota pid�ama. Mār�ai ir tīkama sajūta, ka beidzot viņu kāds apskauj.

�� Jauka, � viņa klusu atkārto. Tā ir pēdējā doma, nāka�majā mirklī viņa iemieg.

8

Pīters viens pats gaidīja piektajā stāvā liftu.

Aloizs Roiss jau brauca dienesta liftā uz piecpa�dsmito stāvu, kur mita līdzās viesnīcas īpa�nieka privātajiem apartamentiem.

Nu gan bijis grūts vakars, Pīters nodomāja, ar daudzām nepatik�anām � ta�u lielai viesnīcai tas nav nekas jauns, te bie�i un pla�i paveras dzīves ainas; darbiniekiem tās kļuvu�as jau ierastas.

Kad pienāca lifts, viņ� pateica uzraugam: � Lūdzu, uz vestibilu! �To sakot, viņ� atcerējās, ka administrācijas tel�pās pusstāvā viņu gaida Kristīne. Nekas, saruna pirmajā stāvā prasīs tikai da�as minūtes.

Lai gan lifta durvis bija aizvēru�ās, ta�u kabīne nekus�tējās. Liftnieks � viens no parastajiem nakts de�urantiem � pūlējās ieslēgt strāvu, raustot tverekli turp un atpakaļ. Pīters nepacietīgi gaidīja.

��� Vai esat dro�s, ka durvis ir pilnīgi aizvērtas? � viņ� pajautāja.

��� Jā, ser, ir. Te ir cita vaina: manuprāt, nav kārtībā pie�vadi vai nu te, vai lejā. � Vīrs pameta ar galvu uz jumta pusi, kur atradās lifta ma�īnas, un tad piebilda: � �itais pēdējā laikā niķojas. �efs vakar pētīja. � Viņ� spēcīgi parāva tve�rekli. Mehānisms iegrozījās vietā, un lifts sāka slīdēt lejup.

��� Kur� lifts �is ir?

��� Ceturtais.

Pīters paturēja to prātā, lai pajautātu galvenajam in�e�nierim, kas īsti te nav kārtībā.

Kad Pīters iznāca no lifta, vestibila pulkstenis rādija gan�drīz pusvienu. Kā parasti �ai laikā, rosme vestibilā un ap to bija norimusi, tomēr te joprojām varēja redzēt diezgan daudz ļau�u, un mūzikas skaņas, kas atlidoja no netālās Zilās zāles, liecināja, ka pilnā sparā norit vakara dejas. Pīters pagriezās pa labi uz viesu reģistrācijas galda pusi, ta�u bija nogājis tikai nedaudzus soļus, kad ieraudzīja, ka viņam lā�cīgi tuvojas tukls vīrs. Tas bija Ogilvijs, viesnīcas apsardzes priek�nieks, ko visu vakaru nebija varēju�i sameklēt. Kādrei�zējais policists bija necili kalpojis Ņūorleānas pa�valdības policijas spēkos. Patlaban �is vīrs ar masīvo zodu tī�i pūlējās izskatīties pilnīgi vienaldzīgs, tikai mazās cūkas acis vērtējot �audījās uz visām pusēm. Kā vienmēr Ogilviju pavadīja skāņ� cigāra smārds un uzvalka aug�ējā kabatā kā neiz�au�tas torpēdas virknējās vēl da�i resni cigāri.

����� Man stāstīja, ka jūs esot mani meklējis, � teica Ogilvijs. Tas bija vienaldzīgs, bezrūpīgs secinājums.

Pīters manīja, ka atgrie�as iepriek�ējais sa�utums. � Protams, ka meklēju. Pie velna, kur jūs bijāt?

��� Darīju savu darbu, mister Makdermot. � Tik apjo�mīgā cilvēkā kā Ogilvijs pārsteidza viņa augstā balss. � Ja gribat zināt, biju policijas pārvaldē ziņot par kaut ko, kas te noticis. No bagā�as glabātavas �odien izzagta ceļasoma.

�� Policijas pārvaldē! Tad jau labāk pasakiet, kurā istabā tad spēlējāt pokeru?

Cūkas acis nikni iezalgojās. �Ja jau domājat tā, tad var�būt jums vajadzētu lietu izmeklēt. Vai arī pārrunāt to ar mis�teru Trentu.

Pīters rezignēti pamāja. Viņ� zināja: tā būtu velta laika �ķie�ana. Dro�i vien alibi bija labi nodro�ināts, un Ogilvija drauģeļi pārvaldē viņu aizstāvēs. Turklāt Vorens Trents pret Ogilviju nekad neko neuzsāks, �is cilvēks tikpat ilgi strādājis viesnīcā kā īpa�nieks pats. Darbinieki mēļoja, ka resnais detektīvs zinot da�u labu bīstamu noslēpumu, tāpēc viņam esot tāda vara pār Vorenu Trentu. Vārdu sakot, lai kāds arī butu iemesls, Ogilvija stāvoklis nebija satricināms.

��� Redzat, jums pagāju�i garām divi nepatīkami starp�gadījumi, � Pīters teica. � Ta�u abi tagad nokārtoti. � Viņ� nodomāja � varbūt galu galā ir labi, ka Ogilvijs nav bijis atrodams. Apsardzes priek�nieks nebūtu izrādījis tādu atsaucību pret sasirgu�o Albertu Velsu kā Kristīne, nebūtu apgājies ar Mār�u Preiskotu taktiski un līdzjūtīgi. Nolēmis izmest Ogilviju no prāta, viņ�, īsi pamādams, devās uz reģis�trācijas nodaļu.

Nakts de�urants, kam viņ� iepriek� bija zvanījis, sēdēja pie galda. Pīters nosprieda, ka jālieto samierino�a taktika, un laipni sacīja: � Paldies, ka palīdzējāt man atrisināt problēmu �etrpadsmitajā stāvā. Ievietojām misteru Velsu ērtajā tūksto� �etrsimt desmitajā istabā. Dakteris Ārons sarunāja �ēl�sirdīgo māsu, un galvenais in�enieris pierīkoja skābekļa balonu.

Pīteram tuvojoties, telpu pārziņa seja bija izskatījusies cieta kā akmens. Nu tā atvilga. � Nebiju domājis, ka tas ir tik nopietni.

��� Kādu bridi viņ� laikam atradās starp dzīvību un nāvi. Tāpēc es arī tik ļoti raizējos par viņa pārcel�anas iemeslu.

Telpu pārzinis dziļdomīgi palocīja galvu. �Tādā gadī�jumā es, bez �aubām, ievāk�u ziņas. Jā, par to varat neuz�traukties.

��� Mums bija arī nepatik�anas vienpadsmitajā stāvā. Vai varat pateikt, uz kā vārda bija rezervētas tūksto� simt div�desmit sestā un septītā numura telpas?

Telpu pārzinis iz�ķirstīja reģistrācijas pierakstus un iz�vilka kartīti. � Rezervētas misteram Stenlijam Diksonam.

��� Diksonam. � Tas bija viens no diviem Aloiza Roisa nosauktajiem vārdiem. Viņ� to tika minējis īsajā sarunā pēc aizie�anas no Mār�as.

���� Tas ir autorūpnieka dēls. Vecākais misters Diksons bie�i ciemojas viesnīcā.

��� Pateicos. � №ers pamāja. � Vajadzētu �o puisi izrak�stīt. Lai kasieris aizsūta rēķinu pa pastu. � Te prātā ie�āvās kāda doma. � Nē, lai rēķinu rīt atsūta man, es aizrakstī�u vēstuli. Kad būs izskaitļoti zaudējumi, vajadzēs prasīt atlīdzību.

����� Klausos, mister Makdermot. � Nakts de�uranta izturē�anās bija pilnīgi pārvērtusies. � Pateik�u kasierim, kas jādara. Cik noprotu, apartaments tagad ir brīvs.

��� Jā. � Pīters nolēma: nav vajadzības atklāt, ka Mār�a atrodas piecsimt piecdesmit piektajā numurā, turklāt iespē�jams, ka viņa varēs rīt agri nepamanīta to atstāt. �ī doma atgādināja, ka viņ� apsolījis piezvanīt uz Preiskotu namu. Laipni atvadījies no telpu pārziņa, Pīters pāri vestibilam devās pie brīva galda, ko dienas laikā izmantoja viens no direktora vietniekiem. Atradis Marka Preiskota Dārza rajona adreses tālruņa numuru, viņ� lūdza ar to savienot. Zvana signāls skanēja diezgan ilgi, līdz atsaucās miegaina sievietes balss. Pateicis, kas runā, Pīters sacīja: � Man no mis Preiskotas jānodod ziņa Ennai.

��� Te Enna. Vai ar mis Preiskotu viss kārtībā? � jautāja balss stiprā dienvidnieku akcentā.

��� Ar viņu viss kārtībā, ta�u viņa man lūdza jums pa�teikt, ka nakti pavadīs viesnīcā.

��� Kā jūs teicāt � kas zvana? � atkal atskanēja saim�niecības vadītājas balss.

��� Redzat, � Pīters pacietīgi skaidroja, � ja vēlaties, pār�baudiet, lūdzu, un atzvaniet. �eit runā no Sv. Gregora vies�nīcas. Lūdziet savienot ar direktora vietnieka darba galdu vestibilā.

�� Jā, ser. Darī�u to. � Acīmredzami atvieglota, sieviete piekrita. � Nepagāja ne minūte, kad saruna atkal varēja turpināties. � Viss kārtībā, � Enna teica. � Nu es skaidri zinu, kas ar mani runā. Mēs tā drusciņ raizējamies par mis Mār�u. Viņas tētis ir projām un vispār�

Nolikdams klausuli, Pīters manīja, ka atkal domā par Mār�u Preiskotu. Viņ� nolēma meitenei pavaicāt, kas īsti noti�cis, pirms viņu grasīju�ies izvarot. Piemēram, izskaidrojumu prasīja apartamentā atstātā nekārtība.

Pīters manīja, ka viņu slepus vēro Hērbijs �endlers no gaiteņu pārziņu priek�nieka pults. Piegājis pie tā, Pīters strupi noteica: � Manuprāt, es jums liku pārbaudīt miera traucējumus vienpadsmitajā stāvā.

Acis �endlera zebiekstes sejā lūkojās pavisam nevainīgi. � Bet es ta�u aizgāju, mister Mak. Tūlīt devos turp, visu apstaigāju, bet nekādu troksni nedzirdēju.

Un tā arī bija, Hērbijs nodomāja. Nonervozējies viņ� galu galā bija uzbraucis vienpadsmitajā stāvā, ta�u viņam par lielu atvieglojumu, ja arī kaut kas bija noticis, tad līdz viņa nācienam beidzies. Vēl labāk � atgrie�oties vestibilā, viņam kļuva zināms, ka abas �mei�as pēc izsaukuma�, citu nepa�manītas, viesnīcu atstāju�as.

��� Laikam gan jūs tā uzmanīgi nepaklausījāties.

Hērbijs �endlers stūrgalvīgi pakratīja galvu. � Viss, ko

varu jums pateikt, ir: es darīju, kā jūs teicāt, mister Mak. Jūs likāt man aiziet turp, un es tā darīju, kaut ari tas nebūt nav mans pienākums.

��� Lieliski. � Un, kaut gan instinkts ie�ukstēja, ka gai�teņu pārziņu priek�nieks zina vairāk, nekā izliekas, Pīters nolēma tālāk neuzstāt. � Es �o to noskaidro�u. Iespējams, ka vēl ar jums runā�u.

Vēlreiz �ķērsodams vestibilu un iekāpdams liftā, Pīters manīja, ka viņu vēro gan Hērbijs �endlers, gan viesnīcas apsardzes priek�nieks Ogilvijs. �oreiz Makdermots uzbrauca tikai vienu pieturu augstāk līdz pusstāvam.

Kristīne gaidīja viņu darbistabā. Viņa bija noāvusi kur�pes un saritinājusies, pavilkdama kājas zem sevis polsterē�tajā ādas klubkrēslā, kurā bija sēdējusi pirms pusotrām stundām. Jaunā sieviete aizvērtām acīm domās kavējās tālā laikā un telpā. Paskatījusies ienācējā, viņa atgriezās tagadnē.

���� Nekad neprecies ar viesnīcas darbinieku, � teica Pīters. � Tie nepazīst atpūtas.

��� Brīdinājums īsti laikā, � Kristīne atsaucās. � Es tev nepateicu, ka esmu ieķērusies jaunajā pavārā. Tanī, kas atgā�dina Roku Hadsonu. � Viņa nolaida kājas uz grīdas, samak�ķerēdama kurpes. � Vai gadīju�ās vēl citas ziepes?

Pīters pasmīkņāja. Kristīnes izskats un balss ārkārtīgi uzlaboja garastāvokli. � Galvenokārt citiem. Pastāstī�u, kamēr iesim.

��� Kurp?

��� Vienalga, kurp, tikai projām no viesnīcas. �aidienai mums abiem pietiks.

Kristīne apsvēra. � Varētu aiziet uz Fran�u kvartālu. Tur daudzi lokāli vēl atvērti. Vai ari, ja vēlies, varam aizbraukt pie manis, es protu mirklī uzburt omleti.

Pīters palīdzēja viņai piecelties un aizvadīja uz durvīm, kur izslēdza darbistabas spuldzes. � Omlete ir tie�i tas, par ko es neapzināti sapņoju, � viņ� pavēstīja.

9

Izvairīdamies no ūdens lāmām, kas bija paliku�as pēc lietus, viņi aizsoloja pusotru kvartālu tālāk līdz daudzstāvīgajai automa�īnu novietnei. Debesis virs galvām skaidrojās, no mākoņiem �ad tad paspīdēja dilsto�s mēness, apkārtējais pilsētas centrs pamazām laidās mierā, klusumu pārtrauca tikai kāds novēlojies taksometrs un viņu pa�u apavu skaļie klaudzieni, kas dobji atbalsojās satumsu�o ēku aizā.

Miegains stāvvietas uzraugs izbrauca Kristīnes folksvāgenu, un abi iekāpa, Pīters � ielocīdams garo augumu labās puses sēdvietā. � Ir nu gan dzīve! Vai tu neiebildīsi, ja es izstiep�u kājas? � Viņ� uzlika roku uz vadītāja krēsla at�zveltnes, tomēr neskarot Kristīnes plecus.

Kamēr viņi pie Kenelstrītas gaidīja iedegamies zaļo gaismu, pa vidu garām pabrauca kāds no jaunajiem, ar gaisa kondicionētājiem apgādātajiem autobusiem.

� Tu gatavojies pastāstīt man, kas notika, � viņa atgādināja.

Pīters sarauca pieri, piespiezdamies domās atgriezties viesnīcā, un īsos, strupos teikumos atkārtoja visu, ko zināja par Mār�as Preiskotas izvaro�anas mēģinājumu. Vadīdama mazo auto uz ziemeļaustrumiem, Kristīne klusucie�ot klausījās Pītera stāstā, ko noslēdza saruna ar Hērbiju �endleru un aizdomas, ka gaiteņu pārziņu priek�nieks zina vai�rāk, nekā pateicis.

����� Hērbijs arvien zina vairāk. Tāpēc viņ� tik ilgi te noturējies.

���� Jebkuru problēmu ar �vairākzinā�anu� gan nevar atrisināt, � Piters strupi norūca.

Kā viņi abi ar Kristīni zināja, �ī piezīme atklāja Pītera neiecietību pret viesnīcas trūkumiem, kurus izskaust nebija viņa spēkos. Normāli vadītā viesnīcā, kurā valda stingri no�teikti rīcības modeļi, tādas problēmas nepastāv. Turpretī Sv. Gregora viesnīcā, kur galavārds piederēja Vorenam Trentam, kas bie�i izlēma, kā ienāca prātā, nekādi organizatoriski noteikumi rakstveidā nepastāvēja.

Parastajos apstākļos Pīters, kas ar izcilību bija absolvējis Kornela universitātes Viesnīcu administrācijas fakultāti, jau pirms vairākiem mēne�iem būtu apņēmies meklēt darbu citur, kur tas sniegtu lielāku gandarījumu. Tomēr apstākļi nebija parasti. Viņ� bija ieradies Sv. Gregora viesnīcā ar sev uzspiestu zīmogu, ko nebija cerams tik drīz nomazgāt un kas aizkavēja iespēju pārcelties uz citu vietu.

Reizēm viņ� īgni apcerēja, cik nemākulīgi apgājies ar savu karjeru, bez aplinkiem atzīdams, ka neveiksmē vaino�jams vienīgi viņ� pats.

Voldorfa viesnīcā, kur Pīters Makdermots bija sācis strādāt pēc universitātes beig�anas, viņu uzlūkoja par talan�tīgu jaunekli ar lielu nākotni. Viņ� izpildīja direktora jaunākā palīga pienākumus un bija jau paredzēts viņa paaugstinā�jums, kad neapdomības izraisīta atnāca nelaime. Tādā laikā, kad viņam vajadzēja de�urēt un atrasties viesnīcā pavisam citur, viņu pieķēra in flagrmite guļamistabā ar kādu vie�ņu.

Ja uzsmaidītu laime, viņ� pat tad būtu varējis izbēgt no pelnītā soda. Nebija nekas neparasts, ka jaunos glīta iz�skata viesnīcas darbiniekus sāk lenkt vientuļas sievietes un vairākums upuru kādā brīdī padodas kārdinājumam. Admi�nistrācijas, to zinādamas, ir ar mieru par atsevi�ķu pārkā�pumu izteikt bargu brīdinājumu, pieprasot, lai kaut kas tāds nekādā ziņā neatkārtotos. Ta�u pret Pīteru it kā sazvērējās divi faktori. Grēka atklā�anu ar divu privātdetektīvu palī�dzību bija panācis sievietes vīrs, un sekoja neglīta �ķir�anās prāva, kas skaļi atainojās presē, no kā visas viesnīcas ārkār�tīgi baidās.

It kā ar to nepietiktu, Pīteru ķēra arī personiska atmaksa. Trīs gadus pirms Voldorfā piedzīvotās sagrāves Pīters neap�domāti bija apprecējies, ta�u abi partneri drīz pēc tam aizgā�ju�i katrs uz savu pusi. Vientulība un vil�anās zināmā mērā bija izraisījusi notikumu viesnīcā. Tam par spīti, izmanto�dama izdevīgo ieganstu, Pītera sieva, ar kuru viņ�, protams, vairs nedzīvoja kopā, iesniedza �ķir�anās prasību un prāvā uzvarēja.

Beigu iznākums bija kaunpilna atlai�ana, pēc kuras lie�lākās viesnīcu apvienības iekļāva Pītera vārdu savos mel�najos sarakstos.

Protams, neviens neatzinās, ka tādi melnie saraksti vis�pār pastāv. Tomēr vesela rinda viesnīcu, pat to filiāles, Pītera Makdermota darba piedāvājumus kategoriski noraidīja. Viņu pieņēma tikai neatkarīgā Sv. Gregora viesnīca, kuras īpa�nieks Vorens Trents, izmantojot Pītera izmisuma pilno stāvokli, izgudrēm noteica attiecīgu algu.

Tāpēc, pirms brī�a sacīdams: �Jebkuru problēmu ar �ādu �vairākzinā�anu� gan nevar atrisināt�, viņ� bija domā�jis neatkarību, kuras īstenībā nav. Viņ� nojauta, ka to saprot arī Kristīne.

Pīters vēroja, kā viņa prasmīgi izvada mazo automa�īnu pa �auro Burgundijas ielu paralēli Misisipi, kura dienvidos pusjūdzes attālumā met loku ap Fran�u kvartālu. Kristīne zibenīgi palēnināja gaitu, izvairīdamās no pļēguru bariņa, kas te bija ietenterējis no ļau�u pilnās, divu kvartālu attālās, dāsni apgaismotās Burbonstrītas. � Laikam man jāpavēsta �is tas, kas tev jāzina. Rīt agri ieradīsies Kērtiss O'Kīfs, � viņa nākamajā mirklī noteica.

Tā bija ziņa, no kuras Pīters bija baidījies, ta�u daļēji arī gaidījis.

Kērtiss O'Kīfs bija vārds ar maģisku efektu. �is O'Kīfa vispasaules viesnīcu apvienības galva pirka viesnīcas tāpat, kā citi pērk kaklasaites un mutautus. Pat ne tik labi infor�mētiem cilvēkiem Kērtisa O'Kīfa iera�anās Sv. Gregora viesnīcā varēja nozīmēt tikai vienu: vēlē�anos iegūt viesnīcu, lai palielinātu nemitīgi augo�o O'Kīfa viesnīcu apvienību.

��� Vai viņ� nodomājis ko pirkt? � noprasīja Pīters.

��� Tā varētu būt. � Kristīne neatrāva skatienu no skopi apgaismotās sienas. � V.T., protams, negrib, lai tā notiktu. Ta�u var izrādīties, ka nav citas izvēles. � Viņa dzīrās pie�bilst, ka pēdējie vārdi jāpatur noslēpumā, ta�u aprāvās. Pīters pats to sapratīs. Un satrieco�ā ziņa par Kērtisa O'Kīfa iera��anos tik un tā aplidos Sv. Gregora viesnīcu nākamās dienas rītā, kolīdz ietekmīgais vīrs būs klāt.

���� Laikam tam bija jānotiek. � Tāpat kā citi viesnīcas darbinieki, Pīters zināja, ka pēdējos mēne�os Sv. Gregora vies�nīca cietusi sāpīgus finansiālus zaudējumus. � Tomēr �ēl.

��� Vēl nekas nav noticis, � Kristīne atgādināja. � Es teicu, ka V.T. negrib pārdot.

Nebilzdams ne vārda, Piters pamāja.

Nu viņi pameta Fran�u kvartālu, iegriezdamies pa kreisi platajā, kokiem apjoztajā Esplanādes avēnijā, kas bija glu�i tuk�a: aizmugures ugunis spīdināja vienīgi kāda cita ma�īna, ātri attālinoties Sv. Jāņa Attekas virzienā.

���� Problemātiska ir finansu līdzekļu atjauno�ana. V.T. pūlas atrast jaunu kapitālu. Joprojām cer, ka laimēsies.

��� Un ja nu nelaimējas?

��� Tad, manuprāt, misters Kērtiss O'Kīfs ar savu klāt�būtni mūs iepriecinās krietni bie�āk.

Bet Pītera Makdermota klātbūtne � krietni retāk, nodo�māja Pīters. Viņ� prātoja, vai drīkstētu cerēt, ka pienācis laiks, kad tādas viesnīcas kā O'Kīfa apvienība uzskatītu viņu par reabilitētu un izmanto�anas vērtu. Diezin vai. Ja viņa reputācija joprojām paliktu laba, tad galu galā tas varētu notikt. Tomēr pagaidām vēl ne.

Vairak ticams, ka drīz viņam būs jāmeklē darbs citur. Pīters nolēma, ka nav jēgas pāragri raizēties.

��� O'Kīfa Sv. Gregora viesnīca, � Pīters risināja domu pavedienu tālāk. � Kad tas kļūs mums skaidri zināms?

��� Dro�i vien nedēļas nogalē.

��� Tik drīz!

Kristīne zināja, ka ir spiedīgi iemesli, kāpēc tam jānotiek tik drīz. Patlaban viņa par tiem nolēma neteikt ne vārda.

����� Vecais vīrs neatradīs jaunus kapitālus, � pilnīgi pārliecināts par to, Pīters secināja.

��� Kāpēc tu to tik noteikti saki?

�� Tāpēc, ka ļaudis, kuru rīcībā ir tāda nauda, vēlas, lai ieguldījums nestu augļus. Tas nozīmē, ka jābūt labai darba organizācijai, ta�u Sv. Gregoram tās nav. Tāda varētu būt, bet nav.

Viņi brauca pa Elizejas laukiem uz ziemeļiem. Platajās, dubultajās gatvēs neredzēja nevienu satiksmes līdzekli, ta�u pēk�ņi turpat priek�ā uzplaiksnīja balta gaisma, kas vēcinājās no vienas puses uz otru. Kristīne nobremzēja, un, kad auto apstājās, uz priek�u panācās formā tērpts satiksmes regulētājs. Pavērsis rokas lukturi pret folksvāgenu, viņ�, lēni apmezdams loku ap ma�īnu, to vērīgi aplūkoja. Kamēr viņ� to darīja, Pīters un Kristīne pamanīja, ka ceļa posms tie�i viņu priek�ā ir no�ogots ar virvēm. Aiz �ī �oga formās un privātās drēbēs ģērbu�ies vīri ar spēcīgu starme�u palīdzību pētīja asfaltu.

Kad policists pienāca Kristīnes pusē klāt, viņa atvēra logu. Acīmredzami apmierināts ar pārbaudi, policists sacīja: � Zināt, cienītie, jums būs jāmet likums. Brauciet lēnām pa otru gatvi, viņā galā policists parādīs, kā nokļūt atpakaļ uz �o pusi.

��� Kas ir? � Pīters pajautāja. � Kas noticis?

���� Kāds auto notriecis cilvēkus un aizmucis. �ovakar pirms neilga laika.

��� Vai kāds gājis bojā? � Kristīne vaicāja.

Policists palocīja galvu. � Septiņus gadus veca meite�nīte. � Redzēdams, cik satriekti jūtas braucēji, viņ� piebilda: � Gāja kopā ar māti. Māte ir slimnīcā. Bērns uz vietas beigts. Lai kas to ma�īnu vadīja, dro�i vien saprata. Vālēja tik uz priek�u. Nelie�i! � stāstītājs beigās klusu norūca.

��� Vai atklāsiet, kas to izdarījis?

��� Gan viņu atradīsim. � Policists grīni pamāja, norādī�dams uz ļaudīm aiz virves. � Mūsu zēni to parasti izdara, un �oreiz viņi ir galīgi sa�utu�i. Uz ielas seguma ir stikli, tātad automa�īnu dro�i vien var atpazīt. � No aizmugures tuvo�jās starme�i, un policists pamāja, lai Kristīne brauc tālāk.

Ceļā abi klusēja. Automa�īna lēni slīdēja pa apvedceļu un tā galā pēc regulētāja mājiena atgriezās parastajā pusē. Pīteram kaut kas kremta sirdi, prātā �audījās kāda neskaidra doma, ko viņ� neprata izlikt vārdos. Viņam likās, ka satrauc pats notikums � kā vienmēr, kad pēk�ņi notiek traģēdija, ta�u viņ� nespēja atbrīvoties no mīklainās neapmierinātības, līdz pārsteigts izdzirda Kristīni sakām: � Nu jau esam gan�drīz mājās.

Viņi bija pametu�i Elizejas Laukus un braūca pa Prentisavēniju. Pēc mirkļa mazais auto nogriezās pa labi, tad pa kreisi un apstājās modernas divstāvu vairākdzīvokļu mājas priek�ā.

��� Ja visi striķi trūks, � jautri iesaucās Pīters, � es varu atgriezties bārmeņa darbā. � Viņ� jauca kokteiļus Kristīnes sūnu zaļajā un zilā tonī iekārtotajā viesistabā, kamēr blakus virtuvē, viegli klikstot, plīsa olas.

��� Vai tad tu kādreiz tas biji?

���� Kādu laiciņu � jā. � Viņ� nomērīja trīs unces rudzu viskija, pārdalīja uz pusēm un tad pasniedzās pēc angosturas tonikas un Pei�o rūgtā. � Kādreiz tev pastāstī�u. � Mirkli apsvēris, viņ� pielēja vēl klāt viskiju, ar mutautiņu uzslaucīdams da�as lāsītes, kas bija nopilēju�as uz zili baltās grīd�segas.

Izslējies viņ� pārlaida skatienu viesistabai, kur omulīgi mijās mēbeles un krāsas � fran�u provinciālā stila dīvāns, apvilkts ar zilibaltzaļā lapu rakstā apdrukātu drānu; pāris astoņpadsmitā gadsimta beigām raksturīgu eplvaita krēslu līdzās lādei ar marmora virsmu un inkrustēta sarkankoka bufete, uz kuras viņ� jauca dzērienus. Pie sienām karājās da�as gravīras Luiziānas fran�u mākslinieku manierē un eļļas glezna moderno impresionistu garā. Viss izstaroja sil�tumu un jautru garu � tie�i tāpat kā pati Kristīne, viņ� nodomāja. Zināmu nesaskaņu viesa vienīgi masīvs pulk�stenis tepat līdzās uz bufetes. Pulkstenis, kas klusi tik�ķēja, ar saviem misiņa vijumiem un laika gaitā mitruma traipu sabojāto ciparnīcu nenoliedzami piederēja Viktorijas laik�metam. Pīters zinātkāri to aplūkoja.

Kad viņ� ienesa dzērienus virtuvē, Kristīne patlaban lēja sakultās olas no maisāmās bļodas klusi �urksto�ā pannā.

��� Vēl trīs minūtes, � viņa sacīja, � un tad būs gatavs.

Pīters pasniedza viņai glāzi, un abi saskandināja.

���� Neaizmirsti omleti, � sacīja Kristīne. � Nu jau ir gatava.

Tā patie�ām bija iznākusi tāda kā solīts � viegla, �augana, ar pareizu gar�vielu devu. � Tāda, kādai omletei jābūt, � Pīters atzina, � bet kāda tā reti ir.

��� Es protu olas ari vārīt.

Viņ� bezbēdīgi pavēcināja roku.

��� To tu dabūsi kādās brokastīs.

Vēlāk viņi atgriezās viesistabā, un Pīters sajauca otru kokteili. Pulkstenis bija gandrīz divi.

Sēdot Kristīnei līdzās uz dīvāna, Pīters norādīja uz savādo pulksteni. � Mcļn tā vien �ķiet, ka tas �ķielē uz mani, pārmeto�i rādīdams laiku.

��� Varbūt tā ari ir, � atteica Kristīne. � Tas piederēja manam tēvam. Mēdza pieņemamajā istabā pacientiem rādīt laiku. Vienīgā lieta, ko esmu paturējusi.

Iestājās klusums. Kādreiz agrāk Kristīne bija Pīteram lieti�ķā tonī pastāstījusi par lidma�īnas katastrofu Viskonsinā. � Dro�i vien pēc tam, kad tas notika, tu juties bezgala vien�tuļa, � viņ� rāmi noteica.

���� Man gribējās mirt, � viņa tāpat atsaucās. � Kaut gan � protams, ar laiku cilvēks tiek tam pāri.

��� Cik ilgs laiks tam vajadzīgs?

Viņas sejā pazibēja un tūdaļ izgaisa smaids. � Cilvēku garīgās brūces ātri sadzīst. Pirmās izjūtas � ar to es gribu sacīt: nāves alkas � ilga tikai pāris nedēļas.

��� Un pēc tam?

���� Kad ierados Ņūorleānā, � turpināja Kristīne, � es mēģināju piespiest sevi nedomāt. Kļuva sliktāk, un, dienām ritot, nekas neuzlabojās. Apzinājos, ka kaut kas jādara, ta�u nebiju īsti dro�a, kas � vai kur.

Viņa apklusa. � Turpini, � Pīters mudināja.

��� Kādu brīdi apsvēru, vai neatgriezties universitātē, bet tad nolēmu, ka ne. Iegūt grādu tikai pa�a grāda dēļ likās ne�svarīgi, turklāt pēk�ņi man �ķita, ka �ī profesija vairs mani neinteresē.

��� Varu to saprast.

Kristīne domīgi malkoja dzērienu. Nolūkodamies viņas stingrajos vaibstos, Pīters apjauta, cik viņa ir mierīga un nosvērta.

��� Vārdu sakot, � Kristīne turpināja, � kādu dienu es staigāju pa Karondelē ielu un ieraudzīju izkārtni, uz kuras bija rakstīts: �Sekretāru kursi�. Nodomāju � tas ir īstais! Iemācī�os, kas tam vajadzīgs, un tad dabū�u darbu, kurā bū�u aizņemta no rīta līdz vakaram. Un tie�i tā arī notika.

��� Un kāds te sakars ar Sv. Gregoru?

��� Biju tur apmetusies. Tūlīt, kā atbraucu no Viskonsinas. Kādu ritu man kopā ar brokastīm ienesa vietējās avīzes Times�Picayune numuru, un es ieraudzīju sludinājumu lappusē, ka viesnīcas ģenerāldirektoram vajadzīga privāt�sekretāre. Bija agrs rīts, un man likās, ka es bū�u pirmā un pagaidī�u. Bet tanīs laikos V.T. ieradās darbā agrāk par visiem citiem. Tomēr, kad viņ� ieradās, es jau sēdēju admi�nistrācijas telpās un gaidīju.

��� Un viņ� tevi uz līdzenas vietas pieņēma?

��� Ne glu�i. Būtībā mani laikam vispār nepieņēma. Kad V.T. dzirdēja, kādēļ es tur sē�u, viņ� glu�i vienkār�i iesauca mani iek�ā un sāka diktēt vēstules, bet pēc tam ātrā tempā nobēra pavēles, kas jāpavēsta viesnīcas darbiniekiem. Tad, kad parādījās citi darba meklētāji, es jau vairākas stundas biju nostrādājusi un iedro�inājos paziņot, ka vieta aizņemta.

Pīters pasmējās. � Izklausās nudien pēc vecā kunga.

��� Iespējams, ka viņ� toreiz pat nezināja, kas es esmu, bet dienas trīs vēlāk es atstāju uz viņa galda zīmīti. Manuprāt, uzrakstīju: �Mani sauc Kristīne Frānsisa�, un ierosināju, kā�dai vajadzētu būt algai. Zīmīti saņēmu atpakaļ bez komen�tāriem, bija tikai uz�ņāpti viņa iniciāļi, un ar to arī viss beidzās.

���� Tā būtu laba pasaciņa, ko stāsta gulētejot, � Pīters piecēlās no dīvāna, izstaipīdams lielo augumu. � Tavs pulk�stenis atkal bolās uz mani. Laikam prātīgāk būtu iet.

���� Tas nav godīgi, � Kristīne iebilda. � Runājām tikai par mani. � Viņa labi apjauta Pītera vīri�ķību. Un tomēr jaunā sieviete nodomāja, ka viņā slēpjas ari zināms maigums. To viņa �onakt bija saskatījusi kustībā, ar kādu viņ� tika pacēlis Albertu Velsu un ienesis otrā istabā. Viņa pieķēra sevi pie domas, kā būtu, ja Pīters paņemtu rokās viņu pa�u, Kristīni.

���� Jutos brīni�ķīgi � tas bija lielisks pretlīdzeklis nejaukai dienai. Lai nu kā, būs arī vēl citas reizes. � Viņ� apklusa, ielūkodamies Kristīnei cie�i acīs. Kad viņa par at�bildi piekrītot pamāja, Pīters noliecās un viegli viņu noskūp�stīja. � Vai ne?

Taksometrā, ko viņ� bija izsaucis pa tālruni no Kristīnes dzīvokļa, Pīters Makdermots ļāvās patīkamam noguru�mam, atsaukdams atmiņā, kas noticis iepriek�ējā dienā, kuras vietā nu bija stājusies cita. Aizritēju�ās stundās bija ri�sināts parastais skaits problēmu, kam vakarā pievienojās vēl citas, kuras bija novedu�as līdz kulminācijai: sadursmei ar Kroidonas hercogu un hercogieni, Alberta Velsa pēdējā mir�kli novērstajai nāvei un Mār�as Preiskotas izvaro�anas mēģinājumam. Bija arī neatbildētie jautājumi, kas attiecās uz Ogilviju, Hērbiju �endleru un nu arī uz Kērtisu O'Kīfu, kura iera�anās varētu kļūt par iemeslu Pītera pa�a aizie�anai. Galu galā bija ari Kristīne, kas �eit atradusies visu laiku, bet ko viņ� tādu kā �ovakar agrāk nav iepazinis.

Tomēr Pīters sevi brīdināja: jau divreiz sievietes iegrū�du�as viņu postā. Ja vispār kaut kas rodas starp viņu un Kristīni, tam jānotiek lēni, no viņa pa�a puses piesardzīgi.

Pa Elizejas Laukiem, dodamies pilsētas centra virzienā, taksometrs ripoja ātri. Braucot garām vietai, kur viņi ar Kris�tīni iepriek�ējā vakarā bija aizturēti, Pīters pamanīja, ka ielai pāri pārvilktā virve pazudusi un policijas vairs nav. Ta�u �is atgādinājums atkal radīja jau iepriek� izjusto vieglo nemieru un gremza visu ceļu līdz pa�a dzīvoklim, kas atradās da�us kvartālus no Sv. Gregora viesnīcas.

Kā visās viesnīcās, Sv. Gregorā kustība sākās ātri, viesnīca pamodās kā pieredzējis ierindnieks pēc īsa, nemierīga miega. Labu laiku pirms tam, kad uz vannasistabu no gultas miegaini aizgrīļojās viesis, kas pieradis cel�ties agri, jaunās kroģē�anas dienas mehānisms jau klusi ieslīdēja savās sliedēs.

Neilgi pirms pieciem nakts strādnieki, kas pēdējās asto�ņās stundās bija melnās miesās rāvusies hallēs, zemāko stāvu kāpņu telpās, virtuvē un galvenajā vestibilā, noguru�i izjau�ca darba mehānismus, pirms nolika tos vietā nākamajai nak�tij. Viņi aiz sevis atstāja spoguļtīras grīdas un laistīgas koka un metāla detaļas. Viss tīkami smar�oja pēc svaiga vaska.

Kāda apkopēja, vecā Mega D�etmaina, kas viesnīcā bija nostrādājusi gandrīz trīsdesmit gadus, neveikli klamzāja pro�jām. Katrs, ievērodams lempīgo gaitu, varētu uzskatīt to par noguruma sekām, tomēr īstais iemesls bija trīsmārciņu fileja gabals, dro�i piestiprināts aug�stilba iek�pusē. Nogai�dījusi, līdz neviena uzrauga nav, Mega pirms pusstundas bija paķērusi gaļu no virtuves ledusskapja. Ilgā pieredze bija iemācījusi, kur to meklēt un kā vēlāk, ejot uz sievie�u tualeti paslēpt ieguvumu vecā putekļu lupatā. Tualetē, atrazdamās dro�ībā aiz aizbultētām durvīm, Mega izņēma leikoplastu un piestiprināja gaļu pieminētajā vietā. Stundu, ko nācās pava�dīt ar auksto, miklo, neērto priek�metu, labi atlīdzināja apziņa, ka viņa bez satraukuma varēs paiet garām viesnīcas detektīvam, kas apsargāja darbinieku ieeju un aizdomīgi pār�baudīja ārā nestos vīstokļus un uztūku�ās kabatas. Ka �ī viņas pa�as izgudrotā procedūra ir dro�i īstenojama, bija jau daudzreiz pierādījies.

Divus stāvus augstāk par Megļ4 aiz nenumurētām, dro�i noslēgtām durvīm sanāksmju telpu starpstāvā kāda komutatora de�urante atlika sānis adīkli un piezvanīja, lai uzmodinātu pirmo klientu. De�urante bija misis Jūnisa Bola, atraitne, vecmāmiņa un triju de�uran�u �onakt pulksten divpadsmitos sāktās maiņas vecākā. Starp pa�reizējo mirkli un septiņiem no rīta komutatora trijotnei nu laiku pa laikam vajadzēs modināt citus viesus, kuru norādītie numuri iepriek�ējā vakarā bija atzīmēti tepat priek�ā novietotā kar�totēkā, kas bija sadalīta pa stundu ceturk�ņiem. Pēc pulksten septiņiem modinā�anas zvanu temps palielināsies.

Misis Bolās pieredzēju�ie pirksti veikli iz�ķirstīja kartītes. Viņa secināja, ka tāpat kā parasti visvairāk būs jāsāk zvanīt septiņos �etrdesmit piecās, kad pieteikti simt astoņdesmit modinājuma zvani. Pat strādājot milzīgā ātrumā, trīs tele�fonistes diezin vai spēs paveikt tādu darbu ātrāk par div�desmit minūtēm, tāpēc vajadzēja sākt agri, septiņos trīs�desmit piecās � pieļaujot, ka līdz tam viņas būs tiku�as galā ar zvaniem, kas jābeidz pusastoņos. Nākamais posms turpi�nāsies līdz septiņiem piecdesmit piecām, bet tas nozīmē, ka viņas ielauzīsies pulksten astoņos modināmo grupā.

Misis Bola nopūtās. �odien viesi katrā ziņā sūdzēsies administrācijai, apgalvodami, ka nez kāda stulba, pusaizmigusi telefoniste piezvanījusi viņam par agru vai par vēlu.

Tomēr būs ari kāds labums. Pļāpāt tik agrā rītā noskaņoti tikai nedaudzi viesi, tāpat nav jābaidās no mīlestības piedā�vājumiem kā da�reiz naktīs � tāpēc ari �īs durvis ir aiz�slēgtas un bez numura. Un ir labi, ka astoņos no rīta iera�dīsies dienas maiņa � visnoslogotākajā laikā veselas piec�padsmit darbinieces � un pulksten deviņos nakts de�u�rantes, to vidū misis Bola, būs jau mājās gultā.

Laiks nākamajai modinā�anas reizei. Vēlreiz nolikdama adīkli, misis Bola nospieda taustiņu: zvans spalgi noskanēja tālu aug�ā virs viņas.

Divus stāvus zem ielas līmeņa, mehānismu kontroles telpā Voless Santopadre, stacionāro ma�īnu tre�ās kategori�jas in�enieris, nolika sānis bro�ētu Toinbija �Grieķijas civi�lizācijas vēsturi� un notiesāja iekosto maizes riecienu, kas bija apziests ar zemesriekstu sviestu. Iepriek�ējās stundas laikā bija valdījis miers un viņ� varējis lasīt, galvu nepaceļot. Nu laiks pēdējo reizi savas sardzes laikā doties apskatīt in�enieru valstību. Atverot kontroltelpas durvis, viņu apsveica ma�īnu dūkoņa.

Voless pārbaudīja karstā ūdens padevi, ievērodams, ka temperatūra paaugstinājusies, bet tas savukārt norādīja, ka termostats ieslēdzies paredzētajā laikā un dara savu darbu. Karstā ūdens būs papilnam; drīz vien sāksies liels piepra�sījums � iespējams, ka aug�ā ap astoņsimt cilvēku nolemj visi vienā laikā iet rīta vannā vai du�ā.

Masīvie gaisa kondicionētāji � divtūksto� piecsimt tonnu smagās iekārtas � darbojās ar mazāku slodzi, jo naktī arā bija kļuvis patīkami vēsāks. Tas ļāva atslēgt vienu kom�presoru, un pēc tam varēs pēc kārtas atpūtināt pārējos, dodot iespēju veikt pagāju�o nedēļu karstuma viļņa laikā iekavē�tos remontdarbus. Voless Santopadre nodomāja, ka galve�najam in�enierim būs par to prieks.

Tomēr krietnas raizes vecajam vīram sagādās ziņa par enerģijas piegādes pārtraukumu pilsētā, kas sācies naktī ap pulksten diviem un ildzis apmēram vienpadsmit minūtes � laikam vainīgs bijis no ziemeļiem uznāku�ais negaiss.

Sv. Gregora viesnīcā tas gan īpa�as problēmas nebija radī�jis, jo pārtraukums izrādījās īss un lielākā daļa viesu, ieslīgu�i saldā miegā, to nebija manīju�i. Santopadre bija ieslēdzis rezerves piegādi, ko nodro�ināja pa�as viesnīcas ģeneratori, kas ra�oja vajadzīgo strāvu. Tomēr, lai tos iedarbinātu un tie sāktu strādāt ar pilnu jaudu, bija vajadzējis trīs minūtes, tāpēc visi Sv. Gregora elektroniskie pulksteņi � kopā ap diviem simtiem � nu par trīs minūtēm atpalika. Tiem visiem nāk�sies ar rokām pabīdīt rādītājus uz priek�u, un tas apkalpes darbiniekam aizņems gandrīz visu dienu.

Netālu no ma�īntelpas svelmainā, smirdīgā no�ogojumā Būkers T. Grēms novērtēja ilga nakts darba pūļu iznākumu, lāpstojot viesnīcas atkritumus. Liesmu blāzma ap viņu meta nemierīgus zib�ņus uz apkvēpu�ajām sienām.

Viesnīcā, ieskaitot arī darbiniekus, bija maz tādu cilvēku, kam jebkad gadījies ielūkoties Būkera T. valstībā, un tie, kas to bija darīju�i, sacīja, ka tā atgādina eveņģēlistu priek�sta�tus par elli. Tomēr Būkers T., kas pats izskatījās diezgan lī�dzīgs labsirdīgam velnam ar spulgām acīm un mirdzo�iem zobiem sviedrainajā sejā, teica, ka viņam patīkot kā darbs, tā ari krāsns svelme.

Viens no pavisam nedaudzajiem viesnīcas darbiniekiem, ko Būkers T. Grēms jebkad bija dabūjis acīs redzēt, izrādījās Pīters Makdermots. Drīz pēc iera�anās viesnīcā Pīters devās iepazīties ar tā ģeogrāfiju un darbību pat pa�os attālākajos kak�tos. Kādas ekspedīcijas laikā viņ� atklāja krāsni.

Kop� tā brī�a viņ�, tāpat kā mēdza darīt ar citām noda�ļām, �ad tad iegriezās atkritumu dedzinātavā, lai no pirm�avotiem uzzinātu, kā te klājas. Gan tāpēc, gan arī varbūt aiz instinktīvas patikas vienam pret otru, jaunais misters Mak�dermots Būkera T. Grēma acīs ieņēma vietu pavisam tuvu Dievam.

Pīters vienmēr pārlasīja notraipīto un taukaino burtnīcu, kurā Būkers T. lepni reģistrēja sava darba augļus � citu ļau�u promaizmestās, bet Būkera izglābtās lietas. Visvērtī�gākie atsevi�ķie priek�meti bija viesnīcas sudraba galda piederumi.

Būkers T. Grēms, vientiesīgs cilvēks, nekad nebija aiz�domājies, kā sudrablietas nokļūst atkritumos. Tie�i Pīters Makdermots bija tas, kas viņam pastāstīja, ka tās ir grūtības, par kurām mū�īgi gau�as ikvienas lielas viesnīcas admi�nistrācija. Lielāko tiesu tam par iemeslu ir steidzīgie viesmīļi, trauku mazgātāji un citi, kas vai nu nezina, vai neraizējas, ka līdz ar tvertnēs samestajām ēdienu paliekām tajās pazūd arī neskaitāmi galda piederumi.

Pirms vairākiem gadiem Sv. Gregora viesnīca atkritumus tika blietējusi, sasaldējusi un pēc tam nogādājusi pilsētas iz�gāztuvēs. Ta�u galu galā galda sudraba zudumi kļuva tik milzīgi, ka viesnīcā uzbūvēja īpa�u iek�ēju krāsni un nolīga Būkeru T. Grēmu, kas to apkalpoja.

Darbs bija vienkār�s. Visus atkritumus sameta kastēs uz riteņiem. Būkers T. ieripināja tās savā valstībā un pa kārtai izklāja saturu uz lielas, līdzenas plātnes, pārrakdams �o jūkli, kā rīkojas dārznieks, gatavojot zemi stādiem. Kur vien parādījās kāda trofeja � atpakaļ atdodama pudele, nesasists stikla priek�mets, na�i, dak�iņas un reizēm kāda viesa vērts�lieta, � Būkers T. pastiepa roku un izcēla atradumu ārā. Atliku�o beigās iestūma ugunī un izklāja jaunu kārtu.

�odienas vērtējums liecināja, ka aizvadītā mēne�a (ritēja tā pēdējās dienas) atguvumi nepārsniedz vidējo dau�dzumu. Līdz �im bija atrasti gandrīz divtūksto� sudraba priek�meti, katrs no tiem � dolāru vērts. Bija ari apmēram �etri tūksto�i pudeļu, katra divu centu vērtībā, astoņsimt veselas glāzes � katra no tām maksāja ceturtdaļdolāru � un krietns daudzums citu priek�metu, to vidū � pilnīgi neti�cami � sudraba zupas terīne. Viesnīcas gada ietaupījums skaidrā naudā bija apmēram �etrdesmit tūksto�i dolāru.

Būkers T. Grēms, kura nedēļas alga bija trīsdesmit astoņi dolāri, uzģērba savu netīro jaku un devās mājās.

�obrīd nemitīgi pieauga satiksme pie dzeltenpelēku ķie�ģeļu vārtiem, kas bija domāti darbiniekiem un atradās nelielā ieliņā, Komenstrītas atzarā. Pa vienam vai diviem dipināja ārā nakts de�uranti, turpretī pirmā dienas maiņa, pulcēdamās kopā no visām pilsētas daļām, plūda iek�ā kā steidzīga straume.

Virtuves telpās ātri iedegās gaismas. Tur pavāru palīgi gatavoja visu vajadzīgo pavāriem, kas ģērbtuvēs ar skapī��iem jau mainīja ielas uzvalkus pret sniegbaltiem darba uzsvār�iem. Pēc da�ām minūtēm viņiem vajadzēja ķerties pie tūksto� se�simt brokastu porciju gatavo�anas. Tad, krietnu laiku pirms vēlā rīta stundā viesmīļi beidza piegādāt pēdē�jos olu un bekona �ķīvjus, nācās stāties pie len�a divtūksto� viesiem, ko paredzēja �odienas ēdinā�anas reģistri.

Visu vāro�o katlu, milzu krā�ņu un citu milzīgi liela ēdienu daudzuma gatavo�anas ierī�u vidū mājīgu iespaidu radīja atsevi�ķas Kveikeru auzu pārslu bļodiņas. Tās bija do�mātas nedaudzajiem veselības fanātiķiem, kuri, kā ir zināms jebkurai viesnīcai, brokastīs pieprasīja karstu putru, vienalga, vai dzīvsudraba stabiņ� rādīja nulli vai simt grādus ēnā.

Virtuves cepto ēdienu nodalījumā D�eremijs Bērns, se��padsmit gadus vecs pavārzēns, pārbaudīja pirms desmit minūtēm ieslēgto milzīgo daudzkārtu cep�anas ierīci. Viņ� bija ieregulējis slēdzi uz divsimt grādu iedaļu, kā prasīja instruk�cija. Vēlāk temperatūru varēja ātri paaugstināt līdz cep�anai nepiecie�amajiem trīssimt se�desmit grādiem. Bija paredzams, ka �ī būs karsta darba diena, jo restorāna kopīgā ēdienu karte solīja īpa�u len�u � ceptu cāli dienvidnieku gaumē.

D�eremijs redzēja, ka tauki pannās izkusu�i, bet likās, ka tie kūp vairāk nekā parasti par spīti pārkarenā jumta aizvadam un ventilatoriem, kas arī darbojās. Viņ� prātoja, vai vajadzētu par dūmiem kādam pateikt, bet tad atcerējās, ka vēl tikai vakar kāds �efpavāra palīgs asi pārmetis: ko viņ� bā�ot degunu mēr�u gatavo�anā � viņam ta�u pieteikts, ka tā neesot viņa darī�ana. D�eremijs paraustīja plecus. �ī dūmo�ana arī nebija viņa darī�ana. Lai paraizējas kāds cits.

Kāds raizējās gan � tomēr ne par dūmiem, � bet puskvartālu tālāk viesnīcas veļas mazgātavā.

Veļas mazgātavu, rosīgu, tvaiku mutuļiem piestrāvotu darbavietu, kas aizņēma atsevi�ķu pavecu divstāvu māju, pla�s pazemes tunelis savienoja ar Sv. Gregora galveno ēku. Tās vadītāja, dzēlīgu, asu mēli apveltītā misis Ailsa �uldere pirms īsa brī�a bija i/.nirusi no tuneļa, ierazdamās kā parasti viena no pirmajām. �ajā brīdī viņas rūpju iemesls bija netīru galdautu kaudze.

Darba dienas ritumā veļas mazgātava izlaida cauri ma�īnām ap divdesmit pieciem tūksto�iem veļas gabalu, sākot ar dvieļiem un palagiem, tad ķeroties pie viesmīļu un virtuves darbinieku baltajiem apģērbiem līdz ma�īnapkalpju eļļainajiem darba pārvalkiem. Lielāko tiesu tos ap�strādāja ar parastajiem paņēmieniem, ta�u pēdējā laikā darbiniekus kaitināja un arvien vairāk tracināja jauna prob�lēma. Tās vaininieki izrādījās biznesmeņi, kas skaitļus bija sāku�i rakstīt ar lodī�u pildspalvām uz galdautiem.

� Vai �ie nelie�i mājās arī rīkotos tāpat? � misis �uldere uzbrēca nakts de�urantam, kas aprakstītos galdautus bija nolicis savrup no lielās, parastiem plankumiem notraipītās kaudzes. � Ak kungs � ja viņiem tas ienāktu prātā, dabūtu no laulenēm tādu spērienu pa vienu vietu, ka zvaigznes gar acīm pa�ķīstu. Cik rei�u esmu kalusi viesmīļiem trulajos pau�ros, lai pieskata un reiz par visām reizēm to izbeidz, bet vai ta' tādiem kas rūp? � Ailsa nicīgi izmēdīja �truliķus�: �Jā � ser, jā � ser, dariet, kā vien tīk, ser. Rakstiet vien uz ta galdauta, ser, te ir vēl viena lodene, ser. Ja es dabonu kārtīgu dzeramnaudu, kāda man daļa par tiem velna galdautiem!�

Misis �uldere apklusa un tad aizkaitināta uzbrēca nakts de�urantam, kas bija blenzis viņā ar vaļēju muti: � Lasies mājās! Rīts tikko atausis, bet tu jau esi parūpējies man par galvassāpēm visai dienai!

Kad �ķirotājs bija pazudis, viņa apdomājās, ka �ī kaudze laimīgi apturēta pirms iemērk�anas ūdenī. Ja lodī�u pild�spalvu tinti saslapina, tad galdautu var norakstīt: tintes trai�pus ārā var dabūt tikai spridzinot. Bet, lai nu kā būtu, Nel�lijai, mazgātavas labākajai traipu tīrītājai, �odien vajadzēs pamatīgi pastrādāt ar tetrahlormetānu. Ja veiksies, lielāko daļu kaudzes varēs saglābt, kaut gan � misis �uldere īgni nodomāja, � viņa vēl pārmīs da�u labu biezu vārdu ar �iem slaistiem, kuru vainas dēļ tā jānopūlas.

Un tā darbs ritēja visā viesnīcā. Redzami un neredzami � servisa nodaļās, birojos, galdniecībā, maizes ceptuvē, spies�tuvē, saimniecības nodaļā, sanitārajā mezglā, iepirkumu, dizaina un dekoratīvajā centrā, noliktavās, garā�ā, televizoru remontdarbnīcā un citur � visur bija ataususi jauna diena.

2

Savā se�istabu privātajā dzīvoklī viesnīcas piec�padsmitajā stāvā Vorens Trents piecēlās no friziera krēsla, kurā sēdēja, kamēr Aloizs Roiss viņam skuva bārdu. Pēk�ņi viņa kreisajā aug�stilbā līdzīgi asai lancetei ne�ēlīgi iedūrās i�iasam raksturīgā sāpe � tas bija brīdinājums, ka �odien atkal nāksies iegro�ot savu kustīgo iedabu. Personiskā frizētava bija neliela telpa, kas atradās līdzās pla�ai vannasistabai ar tvaika pirti, grīdā iebūvētu japāņu stila vannu un akvāriju, pa kura stiklu mēmi raudzījās ārā tropu zivis. Vorens Trents stīvi iekliboja vannasistabā un apstājās spoguļsienas priek�ā, lai aplūkotu nule noskūtos vaigus. Uzmanīgi vērodams savu attēlu, viņ� nekādu vainu neatrada.

Pretī lūkojās dziļu grumbu izvagota, kā klintī cirsta seja ar platu muti, kas �ad tad izliecās smīnā, ērgļa degunu un dziļos dobumos iegrimu�ām acīm, kuras labi prata apslēpt domas. Mati, jaunībā melni kā ogles, tagad bija nosirmoju�i (tādi tie iedvesa cieņu), ta�u joprojām paliku�i biezi un cirtaini. Nevainojama apkaklīte un rūpīgi sasieta kakla�saite papildināja ievērojama dienvidu d�entlmeņa tēlu.

Citreiz rūpīgi koptais izskats būtu sagādājis viņam prieku. Ta�u �odien tas neizdevās. Nomāktība, kas viņu bija pieveikusi pēdējā laikā, aizēnoja visu citu. Viņ� sev atgādi�nāja, ka nu ir beidzamās nedēļas otrdiena. Kā daudzus citus rītus, viņ� �o to pārdomāja. Kopā ar �odienu atliek vēl tikai �etras tādas pa�as: �etras dienas, kuru laikā jāpanāk, lai viņa mū�a darbs nepagaist nebūtībā.

Pa�a drūmo domu mākts, viesnīcas īpa�nieks viebdamies iekliboja ēdamistabā, kur Aloizs Roiss gaidīja ar brokastīm. Pie ozolkoka ēdamgalda ar iecietinātām salvetēm un mir�dzo�iem sudraba na�iem, dak�iņām un karotītēm bija pieripināts apsildāms galdiņ�, kas pirms īsa brī�a bija uzsūtīts no viesnīcas virtuves. Vorens Trents neveikli atslīga Roisa atbī�dītajā krēslā un tad pamāja, lai jauneklis apsē�as galda otrā pusē. Roiss tūdaļ saklāja sev traukus un atsēdās brīvajā vietā. Uz ripināmā galdiņa bija novietota otra porcija gadījumam, ja vecajam vīram ienāktu prātā neēst kā parasti vienam.

Likdams galdā abas porcijas � ceptas olas ar Kanādas �ķiņķi un kukurūzas pārslām, � Roiss klusēja, jo zināja, ka darba devējs pats sāks runāt, kad būs galā ar maltīti. Pagai�dām viņ� neizteica nevienu piezīmi par zilumu Roisa sejā vai abiem plāksteriem, ar ko jauneklis bija noklājis nakts kautiņā gūtos lielākos savainojumus. � Tev būtu prātīgāk ēst, cik vien vari, � atstumdams �ķīvi, Vorens Trents beidzot ierunājās. � Iespējams, ka mēs ne viens, ne otrs ilgi �o laimi nebaudīsim.

��� Vai kredītiestāde nav mainījusi domas par hipotēkas atjauno�anu? � Roiss pavaicāja.

��� Nav to darījusi un nedarīs arī. Patlaban ne. � Vecais glu�i negaidīti zvēla ar dūri pa galdu. � Pie velna, bija laiks, kad es uzdevu toni, un man nebija jādanco pēc viņu stabules. Kādreiz visi � gan bankas, gan kredītiestādes, gan citi � stāvēja rindā, mēģinādami uztiept man naudas aizdevumus, pat lūgdamies, lai es ņemu.

��� Laiki mainās visu mūsu dzīvē. � Aloizs ielēja kafiju. � �is tas uz labo pusi, �is tas � uz ļauno.

�� Tev viegli runāt, � pikti norūca Trents. � Tu esi jauns. Neesi vēl pieredzējis, ka viss, ko tu esi cēlis, tavu acu priek�ā sabirst druskās.

Un tiktāl nu ir, viņ� izmisis nodomāja. Pēc �etrām die�nām � piektdien līdz banku darba dienas beigām � jādzē� divdesmit gadu ilgā hipotēka uz viesnīcas īpa�umu, bet investētāji � sindikāts, kura rokās atrodas ķīlu zīme, � atsa�kās to atjaunot. Sākumā, uzzinādams par �o lēmumu, viņ� bija juties pārsteigts, tomēr ne noraizējies. Viņam �ķita, ka to labprāt pārņems citi aizdevēji � bez �aubām, par augstākiem procentiem, ta�u, lai kādi būtu noteikumi, nepiecie�amie divi miljoni dolāru galu galā atradīsies. Viņa sākotnējā paļāvība izkūpēja tikai tad, kad visi � gan bankas, gan kredītbied�rības, gan apdro�inā�anas sabiedrības un privāti aizdevēji � viņu bija strupi noraidīju�i. Kāds Trenta labs paziņa, baņķieris, bija vaļsirdīgi izteicis: �Voren, tādas viesnīcas kā tavējā ir kritu�as ne�ēlastībā. Ļoti daudzi tagad sprie�, ka lielo neatkarīgo laiki esot pagāju�i un ka patlaban krietni pel�nīt spējot tikai viesnīcu apvienības. Turklāt ieskaties savā bilancē. Tu nepārtraukti zaudē naudu. Kā tu vari gribēt, lai aizdevēji ar tādu stāvokli samierinātos?�

Nelīdzēja viņa iebildumi, ka pa�reizējie zaudējumi ir īslaicīgi un ka, darījumiem uzlabojoties, viss mainīsies. Viņam neticēja, un viss.

Nonāku�am �ādā strupceļā, viņam bija piezvanījis Kērtiss O'Kīfs un ierosinājis �onedēļ Ņūorleānā abiem satikties.

��� Voren, es negrasos darīt neko citu kā tikai draudzīgi aprunāties, � savā raksturīgajā teksasie�a izrunā viņ� du�dināja tālruņa klausulē. � Galu galā mēs abi esam paveci krodzinieki. Vajadzētu tak laiku pa laikam tikties. � Ta�u

Vorenu Trentu �ī dudina�ana neapmānīja. �is O'Kīfa apvie�nības tuvo�anās mēģinājums nebija pirmais. Viņ� nodomā�ja, ka apkārt lidinās maitasputni. Kērtiss O'Kīfs �odien būs klāt, un nav ne mazāko �aubu, ka tam sniegts pilnīgs pār�skats pār Sv. Gregora viesnīcas finansiālajām neveiksmēm.

Nedzirdami nopūties, Vorens Trents ļāva domām pār�sviesties uz tuvākiem notikumiem. � Tavs vārds minēts ziņojumā par pagāju�o nakti, � viņ� sacīja Aloizam.

�� Zinu, � Roiss piekrita. � Esmu to lasījis. � Kad rīta agrumā kā parasti ienesa ziņojumu, viņ� bija pārskrējis tam ar acīm un pamanījis piezīmi: �Sūdzība par pārāk lielu troksni Ī126. numurā,� � un pēc tam Pītera Makdērmota rokrakstā: �Nokārtoju�i A. Roiss un P. Md. Tuvāks paskaidrojums sekos vēlāk.�

��� Laikam nonāks tiktāl, � kurnēja Vorens Trents, � ka tu lasīsi ari manas privātās vēstules.

��� Vēl neesmu to darījis. � Roiss pavīpsnāja. � Vai jūs gribētu, lai tā notiktu?

�āda vārdu apmaiņa bija daļa no slepenas rotaļas, ko viņi skaļi neatzina. Roiss labi apzinājās � ja nebūtu izlasījis �o ziņojumu, izpelnītos vecā vīra pārmetumu, ka neinteresējas par to, kas viesnīcā notiek.

�� Tā kā visi citi acīmredzot zina, kas tur bijis, vai tu ļoti apvainotos, ja es lūgtu, lai tu apgaismo da�us sīkumus? � Vorens Trents zobgalīgi noprasīja.

��� Nedomāju vis. � Roiss piepildīja saimniekam otru tasi. � Tika gandrīz izvarota mis Mār�a Preiskota � mums zināmā mistera Preiskota meita. Vai lai pastāstu vairāk?

Uz mirkli Trenta izteiksme kļuva skarba. Roiss nodomāja, vai nav aizgājis par tālu. Abu nenoteiktās, mainīgās attiecības galvenokārt pamatojās uz para�ām, kas pirms daudziem gadiem bija ieviesu�ās Aloiza Roisa tēva dzīves laikā. Vecā�kais Roiss, kas sākumā bija izpildījis Vorena Trenta sulaiņa pienākumus un vēlāk kļuvis par tuvu draugu un uzticības personu, no sākta gala nebaidīdamies ne no kādām sekām, bija mundri spēris vaļā to, ko domājis, sākumā nokaitinot Trentu zili melnu. Vēlāk, kad viņi jau bija iepratu�ies atmak�sāt apvainojumu ar apvainojumu, abi kļuva ne�ķirami. Aloizs bija gandrīz vēl zēns, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem tēvs nomira, ta�u Roiss nekad nebija aizmirsis Vorena Trenta sāpju izvagoto, asaru slacīto seju vecā nēģera bērēs. Abi reizē bija atgriezu�ies mājās no Mauntolivē kap�sētas, soļodami aiz melnādaino d�eza orķestra, kas līksmi spēlēja �Mēs klīdām kopā�. Aloizs gāja Trentam pie rokas, un tas aizsmacis noburk�ķēja: �Tu paliksi pie manis viesnīcā. Tad jau vēlāk izdomāsim.�

Zēns bija paļāvīgi piekritis, jo pēc tēva nāves palicis pilnīgi viens pats pasaulē. Māte bija mirusi dzemdībās, � un �izdo�mā�ana� vēlāk izrādījās koled�a, kam sekoja tiesību zinātņu fakultāte, kuru nu Roiss pēc da�ām nedēļām gatavojās pa�beigt. Pa to laiku, kļūstot no zēna par jaunekli, Aloizs pama�zām bija uzņēmies rūpes par viesnīcas īpa�nieka dzīvokli, un, kaut gan vairumu fiziskā darba veica citi viesnīcas kalpotāji, Aloizs pildīja personiskā palīga pienākumus, ko Vorens Trents ari pieņēma, vai nu neteikdams neko, vai atkarībā no omas � ka�ķēdamies. Reizēm viņi dedzīgi strīdējās, lielāko tiesu tad, kad Aloizs � zinādams, ka vecais to tikai gaida � uzķērās uz Vorena Trenta izmestajiem āķiem.

Un tomēr par spīti abu tuvībai un apziņai, ka var atļau�ties vaļības, ko Vorens Trents no citiem neciestu, Aloizs Roiss sajuta kādu smalku robe�līniju, ko nekad nedrīkst pārkāpt.

���� Jaunā dāma sauca pēc palīdzības, � viņ� paskaidroja.

���� Es nejau�i izdzirdēju. � Un tad, neko nepārspīlēdams, notēloja savu rīcību un Pītera Makdermota iejauk�anos, to nedz slavēdams, nedz arī peldams.

� Makdermots visu kārtojis pareizi. � Vorens Trents, noklausījies stāstu, beigās noteica. � Kāpēc viņ� tev nepatīk?

Tā nebija pirmā reize, kad Roisu pārsteidza vecā vīra smalkā uztvere. � Varbūt mūs abus �ķir kādas nepārkāpjamas pretrunas, � viņ� atteica. � Vai ari man nepatīk lielie, baltie futbolisti, kas grib parādīt, cik labi izturas pret krāsainajiem.

Vorens Trents labsirdīgā zobgalibā nopētīja Roisu. � Esi nu gan tu sare�ģīts eksemplārs. Vai tev nav nācis prātā, ka tu pret Makdermotu varbūt izturies netaisni?

��� Es jau sacīju: varbūt tās ir kādas iek�ējas pretrunas.

����� Tavs tēvs instinktīvi izprata cilvēkus. Viņ� bija krietni iecietīgāks par tevi.

��� Sunim arī patīk ļaudis, kas tam glauda galvu. Tāpēc ka viņa domā�anu nesare�ģī zinā�anas un izglītība.

��� Pat ja tā būtu taisnība, es �aubos, vai viņ� izvēlētos tie�i tādus vārdus. �Trenta acis vērtējot palūkojās jauneklī, un Rojs apklusa. Atmiņas par tēvu viņu vienmēr uztrauca. Aloiza tēvs, dzimis toreiz, kad viņa vecāki vēl biju�i vergi, pēc jaunekļa domām, piederējis pie tiem, ko melnie �ajos laikos nicīgi dēvē par �krusttēva Toma nēģeriem�. Tēvs alla� bija rāmā garā samierinājies ar visu, ko dzīve nesa, neko nejautādams, ne par ko ne�ēlodamies. Viņu reti kad satrauca notikumi, kas norisinājās ārpus viņa pa�a �aurās pasaulītes robe�ām. Un tomēr viņam piemita neatkarīgs gars � par to liecināja attiecības ar Vorenu Trentu �un dziļa līdzcilvēku izpratne, ko nevarēja noliegt, nodēvējot par kokvilnas lauka verga gudrību. Aloizs bija mīlējis tēvu tik stipri, ka tādos brī�os kā �is viņu pārņēma bezgalīgas skumjas pēc aizgāju�ā.

������ Varbūt es lietoju nepareizos vārdus, � viņ� sacīja, � bet jēgu tie nemaina.

Nebilzdams neko, Vorens Trents pamāja galvu un izvilka no kabatas vecmodīgu, va�iņā iekarinātu pulksteni.

�� Pasaki labāk, lai tas jaunais Makdermots atnāk pie ma�nis. Palūdz, lai ierodas te, dzīvoklī. �orīt esmu drusku noguris.

�� Tātad Marks Preiskots ir Romā, � klusi prātoja vies�nīcas īpa�nieks. � Laikam man vajadzētu viņam piezvanīt.

��� Meita gan uzstāja, lai mēs to nedarot, � Pīters Makdermots iebilda.

Abi sēdēja grezni iekārtotajā Vorena Trenta dzīvokļa vies�istabā, vecākais vīrietis � atzvēlies dziļā, mīkstā krēslā, kājas uzlicis uz soliņa. Pīters bija novietojies viņam iepretī.

��� To izlem�u es, � viegli uzbudināts attrauca Vorens Trents. �Ja viņa ļauj sevi izvarot manā viesnīcā, lai tad sa�mierinās ar sekām.

���� Būtībā mēs izvaro�anu novērsām. Es gan no tiesas vēlētos uzzināt, kas noticis iepriek�.

��� Vai �orīt esat ar meiteni ticies?

��� Kad ierados, mis Preiskota vēl gulēja. Atstāju zīmīti, lūgdams, lai viņa pirms aizie�anas mani uzmeklē.

Vorens Trents nopūtās un pamāja ar roku, ka Pīters var iet. � Labi, tieciet jūs ar visu galā. � Pēc balss noskaņas bija jūtams, ka viņam vairs negribas par to runāt. Pīters atvieg�lots secināja, ka nekādas tālsarunas ar Romu nebūs.

��� Es vēl gribētu pastāstīt, ka esmu norūpējies par telpu iedalītāju darbu. � Pīters pastāstīja par incidentu ar Albertu Velsu un redzēja, kā, dzirdot, ka patvaļīgi mainītas istabas, Vorena Trenta seja kļūst barga.

��� �o istabu mums jau sen vajadzēja izslēgt no saraksta, � vecais virs norūca. � Būs labāk, ja tagad tā arī darīsim.

��� Manuprāt, tā nevajadzētu rīkoties, tikai darīt zināmu, ka izmantojam to kā pēdējo rezervi un pasakām viesim, kāda tā ir.

Vorens Trents palocīja galvu. � Parūpējieties par to!

Pīters pavilcinājās. � Es vispār gribētu izdot da�us īpa��us rīkojumus par istabu maiņu. Ir biju�i arī citi incidenti, un, pēc manām domām, jānorāda, ka viesus nedrīkst pārbīdīt kā �aha figūras.

���� Pagaidām tieciet galā ar pirmo starpgadījumu. Ja vajadzēs īpa�as instrukcijas, es tās izdo�u.

Pīters rezignēti nodomāja, ka strupā atbilde spilgti apliecina, ka ar viesnīcas vadī�anu nav kārtībā. Kļūdas laboja tikai virspusīgi, pēc tam, kad tās jau pieļautas, nemaz nemē�ģinot piekļūt pie saknēm vai darot to tikai daļēji. � Laikam man vajadzētu jūs informēt par Kroidonas hercogu un hercogieni, � viņ� ierunājās. � Hercogiene gribēja, lai atai�cina jūs pa�u. � Viņ� pastāstīja gadījumu ar garnelēm kreolu gaumē un neslēpa, kā to glu�i citādā gaismā notēlojis vies�mīlis Sols Na�ezs.

����� Es �o sasodīto sievi�ķi pazīstu, � Vorens Trents atburk�ķēja. � Viņa neliksies mierā, līdz viesmīlis netiks atlaists.

��� Es neuzskatu, ka viņ� jāatlai�.

�� Nu, tad pasakiet viņam, lai uz da�ām dienām dodas pamak�ķerēt � algu neatvilksim � un viesnīcā lai pagaidām nerādās. Un brīdiniet, ka es sacīju, lai nākamreiz, kaut ko izgāzdams, raugās, ka tas būtu verdo�s un aplietu herco�gienes pauri. Laikam tie sasodītie suņi viņai arī vēl ir.

��� Jā. � Pīters pasmaidīja.

Luiziānas �tata likums stingri noliedza turēt suņus vies�nīcu istabās. Vorens Trents bija piekāpies, ka piemiegs aci viz Bedlingtonas terjeru klātbūtni, ja vien tos ievedīs un izvedīs pa sētas durvīm. Tomēr hercogiene ik dienu stūrgalvīgi izrā�dīja suņus, katrreiz vezdama tos cauri galvenajam vestibi�lam. Divi saskaitu�ies suņmīļi jau bija pieprasīju�i paskaid�rojumu, kāpēc tā notiek, ja viņu pa�u mīluļi saņēmu�i no�raidījumu.

�� Vakar man atkal bija zināmas grūtības ar Ogilviju. � Pīters ziņoja par galvenā apsardzes priek�nieka prombūtni un vēlāko vārdu maiņu.

Sekoja ātra reakcija. � Es jau jums esmu teicis: lieciet Ogilviju mierā. Viņ� ir pakļauts tie�i man.

��� Ja kaut kas gadās, �is noteikums rada grūtības�

���� Jūs dzirdējāt, ko es teicu. Ogilvijam neķerieties klāt! � Vorens Trents bija pietvīcis, ta�u Pīteram �ķita, ka tas notiek vairāk aiz apjukuma nekā aiz dusmām. Noteikums, ka Ogilviju nedrīkst aiztikt, ir bezjēdzīgs, un viesnīcas īpa��nieks to saprot. Pīters lauzīja galvu, kāpēc īsti biju�ajam policistam ir tāda vara pār savu darba devēju.

Vorens Trents ātri pārsviedās uz citu tematu un pavēstīja: � �odien ierodas Kērtiss O'Kīfs. Viņ� pieprasa divus blakus apartamentus, un es jau nosūtīju lejā norādījumus. Jums vaja�dzētu pārliecināties, vai viss ir kārtībā. Tiklīdz viņ� ierodas, lai kāds nekavējoties man ziņo.

��� Vai misters O'Kīfs paliks ilgi?

��� Nezinu. Tas atkarīgs no daudziem apstākļiem.

Uz mirkli Pīteru pārņēma līdzjūtība pret veco vīru. Lai kāda kritika pa�reiz vēr�as pret Sv. Gregora vadības stilu, Vorenam Trentam �ī vieta ir vairāk nekā viesnīca vien: tas ir viņa mū�a darbs. Viņ� piedzīvojis, kā tas no nenozīmīgas iebraucamās vietas izaug par izcilu viesu uzņem�anas cen�tru, no sākotnējās pieticīgās ēciņas par daudzstāvu celtni, kas aizņem vesela pilsētas kvartāla lielāko daļu. Gadiem ilgi tas ticis arī skaļi slavēts; nacionālā līmenī tā vārds nosaukts līdzās Biltmoram, �ikāgas Palmershauzai un Sv. Franciska viesnīcai Sanfrancisko. Dro�i vien ir grūti apzināties, ka Sv. Gregors par spīti visam reiz baudītajam presti�am un spo��umam kļuvis vecmodīgs. Pīters nedomāja, ka �ī lejupslīde būtu neatgriezeniska un draudētu ar postu. Jauni naudas līdzekļi un administrācijas stingra rīcība varētu darīt brīnu�mus, varbūt pat atkal ierindot viesnīcu seno konkurentu pulkā. Ta�u �obrīd gan kapitālam, gan vadībai jānāk no ārienes � laikam tas varētu būt Kērtiss O'Kīfs. Tas Pīteram lieku reizi atgādināja, ka viņa pa�a dienas te dro�i vien būs skaitītas.

��� Kā ar sanāksmēm? � pavaicāja viesnīcas īpa�nieks.

��� Puse ķīmiķu aizbrauku�i, pārējie dosies prom �odien. Ienāku�ie � Zelta Kroņa kolas ļaudis ir piereģistrēti un no�dro�ināti ar telpām. Viņi ieņem trīssimt divdesmit numurus � tas ir vairāk, nekā mēs gaidījām, tāpēc esam attiecīgi palie�lināju�i len�u un banketa porciju skaitu. � Vecais vīrs piekrītot pamāja, un Piters turpināja: � Rīt sākas Amerikāņu zobārstu kongress, bet vairāki dalībnieki ieradu�ies jau vakar, un �odien atbrauks vēl citi. Kopā saskaitot, viņiem vajadzēs tuvu pie divsimt astoņdesmit istabām.

Vorens Trents apmierināts nokrekstējās. Nav jau tikai slik�tas ziņas vien, viņ� nosprieda. Sanāksmes ir viesnīcu biznesa dzīvības eliksīrs un divas vienā reizē ļoti palīdzēs, diem�ēl palīdzība nebūs tik liela, lai atlīdzinātu nesenos zaudējumus. Tik un tā zobārstu saiets ir liels panākums. Padzirdējis, ka zobārstu kongresam ar agrāk izvēlēto sanāksmes vietu nekas nav iznācis, jaunais Makdermots nekavējoties bija aiztriecies uz Ņujorku, veiksmīgi izreklamējis Ņūorleānu un iztirgojis sanāksmes organizatoru pasūtījumu Sv. Gregora viesnīcai.

����� Vakar viesnīca bijusi līdz malām pilna, � Vorens Trents secināja. � Mūsu biznesā ir vai nu gaisā, vai maisā, � viņ� piebilda. � Vai tiksim gala ar �odienas atbraucējiem?

����� Izvieto�anas iespējas es no rīta pārbaudīju pa�as pirmās. Pietiekami daudziem viesiem it kā vajadzētu izrak�stīties, bet skaits ir gan uz robe�as. Iepriek� rezervēto vietu ir drusku par daudz.

Tapat kā citas viesnīcas, Sv. Gregors vienmēr pieņēma vairāk iepriek�ējo pieteikumu, nekā varēja apmierināt. Ta�u, tāpat kā citur, viesnīca paļāvās uz zināmām nojautām, ka da�i vietu rezervētāji neieradīsies, tā ka problēma atrisinājās, pareizi uzminot neieradu�os pieteicēju procentu. Lielāko tiesu pieredze un laimīga sakritība ļāva viesu skaitu līdz�svarot, tā ka visas istabas bija aizņemtas � un tas bija ideāls stāvoklis. Ta�u �ad tad aprēķini neattaisnojās, un tad viesnīca iekūlās nopietnās nepatik�anās.

Visbriesmīgākie brī�i viesnīcas direktoru dzīvē bija tie, kad sa�utu�iem potenciāliem viesiem, kas uzrādīja apliecinā�jumus, ka vietas pasūtītas, vajadzēja ieskaidrot, ka to tomēr nav. Tad direktors jutās nejēdzīgi gan no cilvēciskā viedokļa, gan ari kā viesnīcas darbinieks, kas izmisis apjau�, ka noraidītie savu mū�u vairs nespers �ai viesnīcā kāju � ja vien kurpe galīgi nespiedīs.

�ādu gau�ām ļaunu pieredzi Piters bija izbaudījis uz savas muguras, kad Ņujorkā sabrauku�ie maiznieki nolēma palikt vēl vienu dienu, lai apvienības biedri varētu mēness�gaismā ar kuģi apbraukt apkārt Manhetenai. Divsimt piec�desmit maiznieki, turklāt ar sievām, palika, nelaimīgā kārtā nepateikdami neko viesnīcai, kas sagaidīja, ka �ie cilvēki aizceļos un viņu vietā varēs izmitināt in�enieru sanāksmes dalībniekus. Pīteram joprojām �ermuļi skrēja pār kauliem, atceroties toreiz izcēlu�os jucekli un atsaucot atmiņā, kā simtiem niknu in�enieru ar sievu pulku ieņēmu�i vestibilu. Da�i pat bija vēcināju�i pirms diviem gadiem rakstītās pieteikumu lapas. Tā kā pārējās pilsētas viesnīcas bija jau aizņemtas, galu galā jaunos iebraucējus līdz nākamajai dienai (kad maiznieki, tā ari neko nenojauzdami, aizbrauca) izvietoja Ņujorkas ārpilsētas moteļos. Ta�u viesnīca dabūja segt in�enieru milzīgos taksometru rēķinus, kā ari maksāt, lai netiktu iesūdzēta tiesā, un tas aprija peļņu par abu sanāksmju dalībnieku uzņem�anu.

Vorens Trents aizdedza cigāru un pamāja Makdermotam, lai paņem cigareti no līdzās noliktās kārbiņas. � Es runāju ar Rūzvelta viesnīcu, � aizkūpinājis smēķi, teica Pīters. � Ja �ovakar izcelsies drūzma, viņi var mums izlīdzēt ar apmēram trīsdesmit istabām. � Viņ� nodomāja, ka �is apslēptais trumpis rada zināmu dro�ības sajūtu, kaut arī to izmantos tikai pa�ā lielākajā vajadzības gadījumā. Pat neganti sāncen�i viesnīcu biznesā tādās reizēs nāca cits citam palīgā, jo nekad nevarēja zināt, vai nepienāks reize, kad lomas būs mainītas.

� Labi, � noteica cigāra dūmos tītais Trents, � bet kādas ir rudens izredzes?

��� Tās nesu�as vil�anos. Uzrakstīju jums ziņojumu, ka abas lielās arodbiedrību sanāksmes ies mums secen.

��� Un kāds tam iemesls?

���� Iemesls tas pats, no kura es jau jūs brīdināju. Pie mums joprojām valda diskriminācija. Mēs nepakļaujamies Pilsoņu tiesību likumam, un arodbiedrības to ņem Jaunā. � Pīters neviļus palūkojās uz Aloizu Roisu, kas bija ienācis istabā un kārtoja laikrakstus.

Melnādainais jauneklis, galvu nepaceldams, tai pa�ā pārspīlētajā, iepriek�ējā vakarā lietotajā akcentā noteica: � Mister Makderhmot, nav jums ko rhaizēties parh manām jūtām, � mēs, krhāsainie, pie tās diskrhiminācijas esam pierhadu�i.

Vorens Trents, domīgu seju, dzedri uzsauca: � Beidz ākstīties!

��� Klausos, ser! � Roiss pameta laikrakstus un pagrie�zās pret abiem sēdo�ajiem. Nu izruna bija normāla. � Bet es jums teik�u vienu: arodbiedrības rīkojas tā tāpēc, ka zina, ko prasa sabiedrības sirdsapziņa. Tās gan nav vienīgās. Arvien vairāk sanāksmju dalībnieku un arī glu�i parasti ļaudis neiz�vēlēsies �o viesnīcu, līdz tā un citas, tai līdzīgas, neatzīs, ka laiki mainīju�ies.

Vorens Trents pamāja ar roku uz viņa pusi. �Atbildiet �im puisim, � viņ� mudināja Pīteru Makdermotu. � Te mēs runājam skaidru valodu.

��� Redzat, jāatzīstas, ka es piekrītu Roisa sacītajam, � Pīters mierīgi atteica.

���� Kā tad tā, mister Makdermot? � nievīgi atsaucās Roiss. � Vai domājat, ka tā labāk veiksies darījumos? Vai jums būs vieglāk strādāt?

���� Tādiem iemesliem nav nekādas vainas, � teica Pīters. �Ja jums gribas domāt, ka tie ir vienīgie, tad domā�jiet vien.

Vorens Trents iezvēla ar plaukstu pa krēsla paroci.

� Lieciet mierā iemeslus! Nelaime tā, ka jūs abi esat sasodīti muļķi.

Tā bija mū�am neatrisināma problēma. Kaut gan Luiziānas �tata viesnīcu apvienības vārda pēc pirms vairākiem mēne�iem bija paziņoju�as, ka ievēros integrāciju, vairākas neatkarīgās � ar Vorenu Trentu un Sv. Gregoru priek�galā � visiem spēkiem pārmaiņām pretojās. Lielākā daļa īsu laiku pakļāvās Pilsoņu tiesību likumam, bet pēc tam, kad sākotnējā kņada noklusa un uzmanība atslāba, paklusām atgriezās pie savas sen pierastās segregācijas politikas. Pat par spīti tam, ka bija gaidāmas tiesas prāvas, varēja skaidri saskatīt apņē�mību sekot vecajām iera�ām � turklāt varbūt ilgus gadus, jo stiprs balsts bija vietējie apstākļi.

� Nē! � Vorens Trents nikni apdzēsa cigāru. � Vien�alga, kas kaut kur notiek, es apgalvoju, ka te mēs neesam tam gatavi. Tātad arodbiedrību sanāksmes mēs esam zaudēju�i. Labi, laiks mums atraut pēcpuses no krēslu sēdekļiem un mēģināt dabūt ko citu.

Vorens Trents viesistabā dzirdēja, kā aiz Pītera Makdermota aizveras ārdurvis, dzirdēja Aloiza Roisa soļus, jauna�jam puisim atgrie�oties savā pa�a valstībā � dzīvojamā istabā ar grāmatplauktiem gar sienām. Pēc nedaudzām minūtēm Roiss dosies projām uz kādu juridiskās fakultātes lekciju � kā parasti �ajā dienas stundā.

Lielajā vestibilā valdīja klusums, �irkstēja tikai gaisa kondicionētājs un caur biezajām sienām un cie�i noslēgtajiem logiem retumis ielauzās kāds lejā gulo�ās pilsētas troksnis. Rita saules �aurās strēles pamazām spraucās iek�ā, guldamās uz platās grīdsegas klāto grīdu, un, to vērojot, Vorenam Trentam smagi sitās sirds � vainīgas bija pirms īsa brī�a aizsvilu�ās dusmas. Viņ� nodomāja: tas ir brīdinājums, kurā jāieklausās bie�āk. Tomēr �ķita, ka �inīs dienās viņu daudz kas aizvaino, tā ka apvaldīt jūtas ir grūti un vēl grūtāk � neizkliegt tās skaļi. Varbūt �ādi izvirdumi liecina tikai par veci�ķu ka�ķīgumu. Tomēr vairāk ticams, to izraisa apziņa, ka tik daudz kas aizslīd garām, uz mū�iem pazūdot no viņa ietekmes. Noskaisties gan viņ� vienmēr mēdzis ātri � laikam izņēmums bija vienīgi nedaudzie īsie gadi, kad Estere mācīja viņu uzvesties citādi: būt pacietīgam, likt lietā humora izjūtu, un to viņ� arī kādu laiku darīja. Klusu sē�ot te, viesistabā, viņam sirdī sarosījās atmiņas. Cik sens tas viss �ķiet! � Pagājis vairāk par trīsdesmit gadiem, kop� viņ� pārnesis Esteri, savu jauno līgavu, pār �īs pa�as istabas slieksni. Un cik īss laiks viņiem bijis nolemts: �ie nedaudzie gadi, līdz malām pilni ar laimi. Bet tad Esteri kā zibens no skaidrām debesīm bija nopļāvusi poliomielīta paralīze. Tā bija nogalinājusi Esteri divdesmit �etru stundu laikā, un Vorens Trents palicis viens savās sērās � ar mū�u, kas vēl priek�ā un jānodzīvo līdz galam � un Sv. Gregora viesnīcu.

Nu viesnīcā ir maz tādu cilvēku, kas atceras Esteri, un, pat ja saujiņa agrāko darbinieku viņu ari atcerējās, tad miglaini, nevis tā kā pats Vorens Trents: kā smar�īgu pava�sara ziedu, kas ienesis viņa dzīvē maigumu un vērtis to tik bagātu kā neviens cits ne pirms, ne pēc �iem gadiem.

Klusumā no durvju puses it kā atlidoja a�as, liegas kustības skaņa, no�aukstēja zīds. Viņ� pagrieza galvu, bet tas bija tikai atmiņu untums. Istaba bija tuk�a. Acīs negaidot ieriesās asaras.

Trents neveikli iztrausās no dziļā krēsla, kājā iedūra i�iass. Viņ� aizkliboja līdz logam, pa kuru varēja redzēt Fran�u kvartāla divslīpu jumtus � tagad �o kvartālu, atde�vu�i tam veco nosaukumu, dēvēja par Vieux Carrй. Trents lūkojās uz D�eksonskvēru un katedrāļu smailēm, kas vizēja saules pieskārienos. Aiz tām virpuļus grieza glīzdainā Misisipi. Straumes vidū noenkuroju�ies kuģi gaidīja savu rindu, kad varēs iegriezties darbā kūsājo�ās piestātnēs.

Trents nodomāja, ka tā ir laikmeta emblēma. Kop� astoņ�padsmitā gadsimta Ņūorleāna bija līdzīgi pulksteņa vēzēklim svārstījusies starp bagātību un nabadzību. Tvaikoņi, dzelzceļi, kokvilna, verdzība, brīvlai�ana, kanāli, kari, tūristi� visi reizi pa reizei bija nesu�i līdzi savu daļu labklājības un posta. Tagad �im svārstam līdzi nāk turība � kaut ari tā, �ķiet, neapvelta Sv. Gregoru.

Tomēr vai tai būtībā ir kāda nozīme � vismaz viņam? Vai ir vērts cīnīties par viesnīcu? Kāpēc nevarētu no tās atteikties, to izpārdot � �onedēļ tas ir iespējams, � un lai tad to aprij laiks un pārmaiņu viļņi? Kērtiss O'Kīfs noslēgs go�dīgu darījumu. Runā, ka O'Kīfa apvienība esot ar tādiem slavena, tāpēc Trentam viss varētu beigties labi. Samaksājot nenokārtoto hipotēku un norēķinoties ar mazākajiem akcio�nāriem, tik un tā vēl paliks krietns �ūksnis naudas, par ko dzīvot līdz mū�a galam jebkurā līmenī, kādu vien viņ� vēlēsies.

Pado�anās: varbūt tā ir īstā atbilde. Pado�anās laiku mai�ņai. Vai viesnīca galu galā nav nekas cits kā ķieģeļu kaudze un kaļķu java? Viņ� pūlējies padarīt to par kaut ko vairāk, ta�u beigu beigās cietis neveiksmi. Nu, un tad � lai tā būtu!

Un tomēr� ja tā rīkosies, kas paliks?

Nekas. Viņam pa�am nepaliks no tās nenieka, pat ne rēgi, kas slīd pa grīdām. Domās nogrimis, viņ� gaidīja, skatienā ietverdams pilsētu, kas pletās turpat priek�ā. Arī tā piedzī�vojusi pārmaiņas, bijusi franciska, spāniska un amerikāniska, tomēr pratusi saglabāt savu būtību � �ajā pielāgo�anās laik�metā tā palikusi vienreizīgi īpatna.

Nē! Viņ� nepārdos. Vēl ne. Kamēr vēl ir cerības, viņ� tu�rēsies. Joprojām paliku�as �etras dienas, kuru laikā var kaut kā sadabūt hipotēkas nomaksas naudu, turklāt pa��reizējie zaudējumi ir īslaicīgi. Drīz bēguma vietā sāksies paisums, un Sv. Gregors atkal būs maksātspējīgs un paliks neatkarīgs.

Tiklīdz �is lēmums bija pieņemts, Trents sakustējās un pārsteberēja pāri istabai pie pretējā loga. Ziemeļos, augstu debesīs vizēdama, slīdēja lidma�īna. Tas bija reaktīvais laineris, kas, samazinādams augstumu, gatavojās nolaisties Muasāna lidostā. Trents prātoja, vai tajā nesē� arī Kērtiss O'Kīfs.

3

Kad Kristīne Frānsisa drīz pēc pusdesmitiem rītā sameklēja Semu D�ekebicu, plecīgo, plikpauraino kredītdirektoru, viņ� stāvēja aiz reģistrācijas nodaļas galdiem, kā ik dienas pārbaudīdams reģistru grāmatu, kurā ierakstīja katru viesnīcas viesa rēķinu. Kā parasti D�ekebics strādāja a�ā, nervozā steigā, tā ka reizēm cilvēkiem mānīgi �ķita, ka viņ� to dara pavir�i. Patiesībā kredīt�efa vērīgajam, daudz�pusīgajam prātam nepaslīdēja garām gandrīz nekas, un �ī īpa�ība bija bie�i aiztaupījusi viesnīcai tūksto�iem dolāru lielus nepiedzenamus zaudējumus.

Pa�laik D�ekebica pirksti zibenīgi �ķirstīja izdevumu rēķinu kartītes � tādas izrakstīja katram viesim un katrai istabai atsevi�ķi, � un, lasīdams caur biezajiem briļļu stik�liem uzvārdus, ļāva skatienam pārskriet ari atsevi�ķu rēķinu ierakstiem un �ad tad piezīmēja kaut ko atvērtajā bloknotā, kas atradās turpat līdzās. Nepārtraukdams darbu, viņ� �igli palūkojās aug�up, tad atkal pavērsa acis lejup. � Pēc īsa brītiņa beig�u, mis Frānsisa.

��� Varu pagaidīt. Vai �orīt ir kas interesants?

D�ekebics, turpinādams �ķirstī�anu, pamāja ar galvu.

� �is tas ir.

��� Piemēram?

Sems atkal atzīmēja kaut ko bloknotā. � Piecsimt div�padsmitā istabā, H. Beikers. Ieradies 8.10 no rīta. 8.20 uz parāda pasūtījis pudeli alkohola.

��� Varbūt viņam patīk tīrīt ar to zobus.

D�ekebics, galvu noliecis, piekrītot pamāja. � Varbūt.

Tomēr Kristīne zināja: drīzāk ticams, ka H. Beikers

piecsimt divpadsmitajā istabā ir ļaunprātīgs parādu nemak�sātājs. Viesis, kas pasūta dzēriena pudeli īsu brītiņu pēc iera��anās, tūdaļ rada kredītdirektorā aizdomas. Lielākā tiesa atbraucēju, kas steidzīgi vēlas iedzert pēc nogurdino�a ceļa vai dienas, parasti pasūta no bāra kokteili. Tas, kas nekavē�joties pieprasa pudeli, bie�i sāk plostot un iespējams, ka tāds vai nu negrasās maksāt, vai nespēj to izdarīt.

Viņa zināja arī, kādas �ai vēstij būs sekas. D�ekebics palūgs stava istabeni, lai, slēpjoties aiz kāda iegansta, ieiet piecsimt divpadsmitajā istabā un pārbauda gan viesi, gan viņa bagā�u. Istabenes zina, kam jāpievēr� uzmanība: pietie�kama apjoma ceļasomām un labam apģērbam � ja viesiem tas bija, kredītdirektors tālāk neko nedarīja, vienīgi paturē�ja acīs viņa rēķinu. Da�kārt solīdi, cienījami pilsoņi noīrē vies�nīcā istabu, lai tur piedzertos. Ja viņi ir maksātspējīgi un citus netraucē, viņus atstāj mierā.

Ta�u, ja nebija bagā�as un citu pietiekami dro�a mantiskā stāvokļa apliecinājuma, papļāpāt ieradās pats D�ekebics. Viņa izturē�anās bija laipna un apdomīga. Ja viesis pierādīja, ka līdzekļu viņam pietiek, vai piekrita avansā iemaksāt summu skaidrā naudā, abi �ķīrās draudzīgi. Turpretī, ja at�taisnojās agrākās aizdomas, kredītdirektors varēja kļūt ciets un ne�ēlīgs un viesi izlika ārā, pirms rēķins vēl nepaspēja sa�sniegt lielus apjomus.

���� Ir vēl viens gadījums, � Sems D�ekebics pavēstīja Kristīnei. � Sendersons no tūksto� divsimt septītās istabas. Nesamērīgi augstas dzeramnaudas.

Kristīne palūkojās uz kartīti, ko D�ekebics turēja rokā. Tajā bija uzrādītas apkalpo�anas maksas: viena � pusotrs dolārs, otra � divi. Abos gadījumos bija pievienots paraksts, ka saņemta divu dolāru dzeramnauda.

��� Cilvēki, kas negatavojas maksāt, bie�i vien ieraksta vislielākās dzeramnaudas, � Sems paskaidroja. � Vārdu sakot, tas ir zellis, no kura jā�ķiras.

Kristine zināja, ka kredītdirektors �ajā gadījumā rīkosies tikpat piesardzīgi kā iepriek�ējā. Tikpat svarīgs uzdevums kā aizkavēt krāp�anu bija sargā�anās aizvainot godīgus viesus. Pēc gadiem ilgas pieredzes rūdīts kredītdirektors parasti prata instinktīvi at�ķirt avis no vilkiem, ta�u reizēm patrā�pījās ari kļūdas, un tas viesnīcai slavu vis nevairoja. Kristine saprata, ka tie�i tāpēc kredītdirektori �ad tad riskē, �aubīgos gadījumos vai nu pagarinādami kredītus, vai atzīdami par pareiziem �ekus, kaut arī nebija dro�i, ka uzrādīto summu saņems. Vārdu sakot, viņi staigāja pa kaut ko līdzīgu garigai virvei. Pat vairākums visaugstākās �ķiras viesnīcu centās neinteresēties, kāda morāle ir viesiem, kas uzturas zem viņu jumta, apzinādamies, ka, to darot, paies garām diezgan liela peļņa. Administrācijas, tātad ari kredītdirektora, galvenās rūpes bija atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: vai viesis ir maksātspējīgs?

Vienā �iglā vēzienā Sems D�ekebics iemeta reģistrācijas kartītes atpakaļ un aizgrūda atvilktni ciet. � Nu, � viņ� pavaicāja: � Kā varu palīdzēt?

��� Mēs tūksto� �etrsimt desmitās istabas viesim nolīgām privātu �ēlsirdīgo māsu, � Kristīne īsumā pastāstīja par iepriek�ējās nakts nelaimes gadījumu ar Albertu Velsu. � Mazliet raizējos, vai misters Velss to spēs atļauties, un neesmu arī pārliecināta, vai viņ� aptver, cik tas maksās. � Viņa būtu varējusi piebilst � tomēr to nedarīja, � ka daudz vairāk norūpējusies ir par pa�u mazo vīriņu nekā par viesnīcu.

D�ekebics pamāja ar galvu. � �ī privātās māsas algo��ana var prasīt lielu naudu. � Soļodami līdzās, viņi devās projām no reģistrācijas nodaļas, iziedami cauri cilvēku pil�najam vestibilam uz kredītdirektora darbistabu � mazu kvadrātveida telpu aiz �veicara lo�as. Tur kartotēku kārbām piekrautu plauktu priek�ā strādāja tum�mataina, padrūma sekretāre.

���� Med�, � teica Sems, � paskatieties, kādas ziņas mums ir par Albertu Velsu!

Neko neatbildējusi, sekretāre aizbīdīja vienu atvilktni, izvilka otru un pār�ķirstīja kartītes. Brīdi klusējusi, viņa vienā elpas vilcienā nobēra: � Izvēlieties, kas ir īstā: Albukerke, Kūnrepidsa vai Monreāla.

�� Viņ� ir no Monreālas, � sacīja Kristīne, un D�ekebics paņēma sekretāres pasniegto kartīti. Pārlaidis tai skatienu, viņ� piezīmēja. � Izskatās, ka viss kārtībā. Apmeklējis mūsu viesnīcu se�as reizes. Maksājis skaidrā naudā. Bijis kāds neliels jautājums, kas, liekas, nokārtots.

��� To es zinu, � Kristīne teica: � Tā bija mūsu vaina.

Kredītdirektors palocīja galvu. � Es teiktu, ka nav par ko

raizēties. Labi cilvēki tāpat atstāj savas pēdas kā sliktie. � Viņ� atdeva kartīti atpakaļ, un sekretāre to atlika pie citām, kurās varēja atrast ziņas par viesiem, kas pēdējos gados pabi�ju�i viesnīcā. � Es gan vēl padomā�u, � Sems turpināja, � uzzinā�u, kāda būs maksa, un tad parunā�u ar misteru Velsu. Ja būs grūtības ar skaidru naudu, varbūt varēsim izpalīdzēt, mazliet pagarinot maksas termiņu.

����� Paldies, Sem, � Kristīne jutās atvieglota, zinā�dama, ka patiesā nepiecie�amībā D�ekebics spēj būt tikpat līdzjūtīgs un izpalīdzīgs, cik nepielūdzams ir, sastopoties ar blēdībām.

Kad viņa bija jau pie darbistabas durvīm, kredītdirektors uzsauca: � Mis Frānsisa, kā klājas aug�stāvā?

Kristīne pasmaidīja: � Sem, viņi rīko loteriju. Negribēju jums sacīt, bet jūs piespiedāt.

���� Ja viņi izvelk manu vārdu, � teica Sems, � lai mēģina otrreiz. Man jau tā pietiek rūpju.

Kaut gan vārdi skanēja �ķietami vieglprātīgi, Kristīne nojauta, ka kredītdirektors ir tāpat norūpējies, vai nezaudēs darbu, kā visi citi. Bija noteikts, ka par viesnīcas finansēm nedrīkst atklāti runāt, ta�u �o likumu reti kad ievēroja, un nekādi nevarēja aizkavēt, lai ziņas par pēdējā laika grūtībām neizplatītos kā sērga.

Viņa vēlreiz �ķērsoja galveno vestibilu, atbildēdama uz izsūtāmo labrīta vēlējumiem, kā arī uz viesnīcas puķu pār�devējas un kāda direktora vietnieka sveicieniem. �is vietnieks pa�apzinīgā pozā sēdēja pie viena no vidū novietotajiem rak�stāmgaldiem. Pagājusi garām liftiem, Kristīne viegli uzskrē�ja pa centrālo kāpņu līklo�iem uz pusstāvu.

Nupat redzētais direktora vietnieks atsauca atmiņā viņa tie�o priek�nieku, Pīteru Makdermotu. Kristīne manīja, ka kop� vakarnakts sākusi krietni vairāk domāt par Pīteru. Inte�resanti zināt, vai kopā pavadītās stundas uz Pīteru iedar�boju�ās tāpat. �ad tad viņa sevi pieķēra, ka gribētu, lai tā būtu taisnība, bet tad atkal iek�ķīgi brīdināja, ka ļauties emo�cijām būtu priek�laicīgi. Vienatnē nodzīvotajos gados Kris�tīnes dzīvē bija ienāku�i vīrie�i, ta�u viņa ne uz vienu no tiem netika skatījusies nopietni. Palaikam viņa nodomāja, ka in�stinkts �ķiet sargājam, lai nenodibinātos tuvas saites, kādas biju�as pirms pieciem gadiem, kad liktenis tik ne�ēlīgi bija aizrāvis nāvē viņas mīļos cilvēkus. Tomēr, lai kā būtu, �inī mirklī viņa gudroja, kur ir Pīters un ko viņ� dara. Tad lieti�ķi nosprieda, ka agrāk vai vēlāk dienas ritumā viņu ceļi tik un tā krustosies.

Atgriezusies savā kabinetā administrācijas telpās, Kristīne pavir�i ielūkojās Vorena Trenta darbistabā, ta�u vies�nīcas īpa�nieks vēl nebija nonācis lejā no saviem piecpa�dsmitā stāva apartamentiem. Rīta pasts bija salikts kaudzē uz viņas pa�as rakstāmgalda, un drīz vajadzēs arī �ur tur pie�zvanīt. Kristīne nolēma, ka iepriek� nokārtos jautājumu, kas pirms brī�a viņu bija novedis lejas stāvā. Pacēlusi klausuli, viņa palūdza savienojumu ar tūksto� �etrsimt desmito istabu.

Atsaucās sieviete � acīmredzot privātā �ēlsirdīgā māsa. Kristīne paskaidroja, kas runā, un pieklājīgi pavaicāja, kā jūtas pacients.

��� Nakti misters Velss pavadīja mierīgi, � māsa pavēs�tīja, � un viņa stāvoklis ir uzlabojies.

Pabrīnīdamās, kāpēc da�as �ēlsirdīgās māsas uzskata, ka jārunā oficiāla ziņojuma valodā, Kristīne atteica: � Tādā gadījumā es varbūt iegriezī�os.

��� Diem�ēl jums kādu brīdi nāksies pagaidīt. � Radās iespaids, ka viņa sargājot apņēmīgi pacēlusi roku. � No rīta slimnieku apmeklēs doktors Ārons, un es vēlētos, lai viss būtu gatavs viņa vizītei.

Kristīne nodomāja, ka tas izklausās pēc valsts vizītes gaidī�anas. Viņu uzjautrināja iedomātā aina, kā svinīgi cēlo dakteri Āronu aptekā tikpat pompozā �ēlsirdīgā māsa. Ta�u skaļi viņa noteica: � Tādā gadījumā, lūdzu, pasakiet mis�teram Velsam, ka es zvanīju un tik�os ar viņu pēcpusdienā.

4

Neizlēmīgā saruna viesnīcas īpa�nieka aparta�mentā krietni satricināja Pītera Makdermota cerības. Kad Aloizs Roiss aizvēra aiz viņa ārdurvis, Pīters devās projām pa piecpadsmitā stāva gaiteni, prātodams, ka visas viņa tik�anās ar Vorenu Trentu pastāvīgi nonāk vienā un tai pa�ā strupceļā. Un tāpat kā citās reizēs viņ� dedzīgi vēlējās, kaut jel viņam dotu pusgadu laika un brīvu vaļu vadīt viesnīcu pa�am.

Pie liftiem Pīters apstājās, lai izmantotu iek�ējo telefonu un pajautātu reģistrācijas nodaļai, kuras telpas rezervētas misteram Kērtisam O'Kīfam un viņa pavadoņiem. Kāds nu�muru sadales darbinieks ziņoja, ka paredzēti esot divi blakus apartamenti divpadsmitajā stāvā, un Pīters izmantoja dienesta kāpnes, lai noietu divus stāvus zemāk. Kā visām lielām viesnīcām, Sv. Gregoram �ķietami nebija trīspadsmitā stāva, pēc divpadsmitā tūlīt nāca �etrpadsmitais.

Abu rezervēto apartamentu durvis, skaitā �etras, bija atvērtas, tāpēc tuvojoties varēja saklausīt putekļu sūcēja dū�koņu. Iek�ā misis Blan�as di Kenē stingrā skatiena uzrau�dzībā �akli strādāja divas istabenes. Di Kenē kundzei gan bija asa mēle, ta�u viņa lieliski pildīja Sv. Gregora saimniecības vadītājas pienākumus. Kad ienāca Pīters, viņa pagriezās. Spo�ās acis �ķēla zibeņus.

��� Man vajadzēja iedomāties, ka viens no jums, vīrie��iem, atnāks pārbaudīt, vai esmu spējīga veikt pati savu darbu, it kā es neapjēgtu, ka man pa�ai būs labāk, ja viss ritēs uz efef � jāņem ta�u vērā, kas īsti brauc.

Pīters plati pasmaidīja. � Atpūtieties, misis K. Misters Trents lūdza mani ienākt te apskatīties. � Viņam patika �ī sarkanmatainā pusmū�a sieviete, viņa bija viena no nodaļu vadītājiem, uz kuriem visvairāk varēja paļauties. Abas istabenes smaidīja. Viņ� pamirk�ķināja viņām ar aci, pie�bilzdams misis di Kenē: � Ja misters Trents būtu zinājis, ka jūs pati visu pārraudzisiet, viņu nemocītu ne mazākās raizes.

�� Ja mums veļas mazgātavā pietrūks �ķidro ziepju, aiz�sūtīsim pēc jums, � viegli pasmīkņādama, teica saimniecības vadītāja, reizē prasmīgi uz�ubinādama divu garu dīvānu spilvenus.

Pasmējies Pīters pajautāja: � Vai ziedi un augļu grozi pasūtīti? � Pīters nodomāja, ka viesnīcu magnātam dro�i vien apniku�i neizbēgamie augļu grozi, ar kuriem parasti apsveica ļoti svarīgas personas. Ta�u to trūkums durtos acīs.

��� Tie ir jau ceļā. � Misis di Kenē atrāva skatienu no bu�ināmajiem spilveniem un daudznozīmīgi noteica: � Ta�u, cik dzirdēju, misteram O'Kīfam esot līdzi pa�am savas puķes � un ne jau vāzēs.

Piters saprata, ka di Kenē norāda uz to, ka Kērtisu O'Kīfu ceļojumos reti kad nepavada sievietes, tikai eskorta sastāvs bie�i mainās. Viņ� smalkjūtīgi izlikās to nesaprotam.

Misis di Kenē a�i uzmeta viņam vienu no saviem �igla�jiem, draiskajiem skatieniem. � Izejiet istabām vēlreiz cauri. Nauda jau par to nav jāmaksā.

Apskatīdams abus apartamentus, Piters pārliecinājās, cik rūpīgi viss sakārtots. Uz glīti izvietotajām mēbelēm (tās bija balti zeltainas ar fran�u ornamentiem) ne puteklī�a. Veļa gu�ļamistabās un vannasistabās bez mazākā traipiņa un pareizi salocīta, roku mazgājamās izlietnes un vannas nosusinātas un spodras, tualetes podi nevainojami izberzti, to vāki nolaisti. Spoguļi un logu stikli mirdz un laistās. Visas elek�triskās spuldzes kārtībā, tāpat kā televīzijas un radiokomplekts. Gaisa kondicionē�anas iekārtu regulē termostati, kaut gan temperatūra patlaban ir tīkama � 68�F. Stāvēdams otrā apartamenta vidū un skatīdamies apkārt, Pīters nodo�māja, ka vairāk nekas nav darāms.

Ta�u tad viņam ie�āvās prātā kāda doma. Viņ� atcerējās, ka Kērtiss O'Kīfs ir ārkārtīgi dievbijīgs � reizēm, kā da�i mēļoja, tas aizejot līdz āri�ķībām. Viesnīcu magnāts lūdza Dievu bie�i, da�kārt publiski. Kāds nostāsts apgalvoja: ja viņu ieinteresējot jauna viesnīca, viņ� lūdzoties pēc tās kā bērns pēc kliņģera; cits savukārt stāstīja, ka pirms sarunām turpat viesnīcā notiekot dievkalpojums, ko O'Kīfa darbinieki pa�klausīgi apmeklējot. Kādas konkurentu apvienības prezi�dents, kā Pīteram atausa atmiņā, bija sacījis: �Kērtiss nekad nepalai� garām izdevību lūgties. Tāpēc viņ� arī �urā, nome�ties uz ceļgaliem.�

�ī doma pamudināja Pīteru pārbaudīt, vai katrā istabā ir Bībele. Un nopriecājās, ka to darījis.

Ja Bībeles bija labu laiku atradu�ās numurā, to pirmās lapas izraiboja pasūtāmo mei�iņu tālruņu numuri. Kā zina pieredzēju�i ceļotāji, tie�i no Bībeles visdrīzāk var iegūt

attiecīgās ziņas. Plters nicini parādīja grāmatas misis di Kenē.

Viņa noklak�ķināja mēli. � Tās misteram O'Kīfam nebūs i

vajadzīgas, vai ne? Bet es lik�u atnest jaunas.

Pasitusi Bībeles padusē, viņa jautājot uzlūkoja Pīteru.

��� Laikam gan tie�i no mistera O'Klfa patikas vai nepatikas būs atkarīgs, kuri no mūsu darbiniekiem te paliks un kuri ne.

Plters pa�ūpoja galvu. � Goda vārds, nezinu, misis K. Kā jūs, tā es varam tikai minēt.

Dodoties ārā no apartamentiem, viņ� manīja, ka saimnie�cības vadītāja vaicājot noskatās nopakaļ. Viņ� zināja, ka misis di Kenē uztur slimu viru un vismazākā varbūtība zaudēt darbu varētu �o sievieti biedēt. Braukdams liftā lejup uz pusstāvu, viņ� sajuta patiesu līdzjūtību.

Pēc Pītera uzskata, ja mainītos administrācija, iespēja palikt savās vietās būtu jaunākajiem un spējīgākajiem �tata darbiniekiem. Pēc viņa domām, to lielākā daļa izturētu pārbaudi, jo par O'Klfa apvienību runāja, ka tā ar saviem kalpotājiem apejoties labi. Turpretī vecākiem ļaudīm, kas kļu�vu�i savos pienākumos nolaidīgāki, draudētu krietni lielākas briesmas.

Pīteram Makdermotam tuvojoties administrācijas tel�pām, no tām iznāca galvenais in�enieris Doks Vikerijs. � �cf, ar ceturto liftu vakar vakarā kaut kas nebija kārtībā. Diezin vai jūs to zināt? � Plters apstādamies pavaicāja.

Galvenais in�enieris saīdzis palocīja apaļo, kailo galvu.

��� Gatavā ķēpa: tie�i, kad mehānisms jālabo un vai'g naudu, tad kabata tuk�a.

� Vai ar liftu tie�ām ir tik slikti? � Pīters zināja, ka tehnikas bud�ets pēdējā laikā apcirpts, ta�u pirmoreiz dzirdēja, ka ir nopietnas nedienas ar liftiem.

Galvenais in�enieris pagrozīja galvu. � Ja jūs ar to gri�bat teikt, ka varētu notikt liela katastrofa, tad es sacītu � nē. Dro�ības ieriktes es uzmanu kā klēpja bērnus. Ta�u mazas avārijas ir notiku�as un agri vai vēlu notiks kāda lielāka

arīdzan. Vai'g tikai pāris kabīnēm uz kādām stundām apstā�ties, kad sitamā ēkā ies kā trakonamā.

Pīters piekrītot pamāja. Ja tādu vien ļaunumu var sagai�dīt, tad nav ko pārmērīgi raizēties. � Kas jums vajadzīgs? � viņ� pavaicāja.

��� Sākumam simt tūksto�i dolāru. � Galvenais in�e�nieris palūkojās pāri masīvo briļļu ietvaram. � Tad es liftos varētu izgrābt lielāko daļu zarnu, apmainīt tās ar jaunām un pēc tam vēl paķimerēties ar �o to citu.

Pīters klusi iesvilpās.

���� Es jums teik�u vienu, � piezīmēja galvenais in�e�nieris. � Labi mehānismi ir kaut kas brīni�ķīgs un reizēm gandrīz �ķiet cilvēciskas būtnes. Daudzreiz tie kalpo daudz ilgāk, nekā var cerēt, un vēlāk tos var pielāpīt un mīļi pieru�nāt, un tie pūlēsies vēl un vēl. Tomēr kaut kur kaut kad pie�nāk nāves punkts, un no tā nekādi nevar izbēgt, vienalga, lai cik cilvēks un arī ma�īnas to gribētu.

Ieiedams pa�a kabinetā, Pīters joprojām prātoja par galvenā in�eniera vārdiem. Viņ� sev vaicāja, kad varētu pie�nākt nāves punkts veselai viesnīcai. Protams, Sv. Gregoram tas vēl nedraud, kaut ari Pīters nojauta, ka viesnīcas tagadē�jais re�īms jau savu mū�u nodzīvojis.

Uz rakstāmgalda atradās vesela kaudze pasta sūtījumu, kā ari pa tālruni nodotu ziņojumu. Viņ� pacēla aug�ējo zīmīti un izlasīja: �Jums zvanīja mis Mār�a Preiskota. Viņa piecsimt piecdesmit piektajā istabā gaidīs jūsu rīkojumu.� Tas bija atgādinājums, ka viņ� plānojis uzzināt vairāk par vakar�dienas notikumiem tūksto� simt divdesmit sestajā un septī�tajā apartamentā.

Vēl kas: iespējami drīzāk jāiegrie�as pie Kristīnes. Bija vairāki sīki jautājumi, kas jāatstāj Vorena Trenta izlem�anai. �īrīta sarunā tie vēl nebija liku�ies tik svarīgi, lai būtu ap�sprie�ami. Pasmīnējis viņ� pats sevi norāja: beidz sev iestāstīt! Tev gribas ar �o jauno sievieti tikties, un kāpēc gan ne?

Kamēr viņ� vēl gudroja, kas darāms pirmais, iezvanījās tālrunis. Runāja kāds telpu reģistratūras nodaļas darbinieks:

����� Manuprāt, jūs gribētu to uzzināt, � vīrietis sacīja.

��� Tikko kā ieradies misters Kērtiss O'Kīfs.

5

Kērtiss O'Kīfs ieurbās ļau�u pilnajā, alai līdzīgajā vestibilā zibenīgi, kā bulta ieurbjas ābola serdē. Turklāt mazliet iepuvu�a ābola serdē, viņ� kritiski nodomāja. Lūkojoties apkārt, pieredzēju�ajam viesnīcu speciālistam tūlīt �is tas paliks prātā. Tās bija sīkas, tomēr svarīgas pazīmes: uz krēsla atstāta guļam un nav atlikta vietā avīze; smil�u urnā pie liftiem guļ pusducis cigare�u izsmēķu; liftnieka formas tērpam trūkst vienas pogas, lustrā nedeg divas spuldzes. Pie izejas uz Sv. Kārļa avēniju formā tērpts �veicars pļāpā ar laikrakstu pārdevēju, bet viesu plūsma un citi spiesti spraukties viņiem garām. Netālu no O'Kīfa, galvu nokāris, pārdomās iegrimis, pie galda sē� kāds pavecs administratora palīgs.

O'Kīfa apvienības viesnīcā tamlīdzīgā neiespējamā gadījumā, kad visi tādi trūkumi atklājas vienā reizē, atska�nētu pātagas cirtiens: asi rājieni un varbūt pat atlai�anas. Ta�u Sv. Gregors nav mana viesnīca, Kērtiss O'Kīfs sev atgādināja. Vēl ne.

Viņ� devās uz reģistrācijas nodaļu: slaids, elegants, se�as pēdas gar� vīrietis, ģērbies nevainojami gludinātā pelēku ogļu krāsas uzvalkā, slīdēdams dejai līdzīgā, gandrīz vai sīkā solī. Tāds O'Kīfam bija raksturīgs gan rokasbumbas laukumā, kur viņu bie�i varēja redzēt, gan balles zālē, gan uz savas okeāna jahtas �Krodzinieks IV� līganā klāja. Ar lokanu, sportisku augumu viņ� bija lepojies gandrīz visus piecdesmit se�us mū�a gadus, kuru laikā no nenozīmīga zemākās vidus�ķiras cilvēciņa izsitās līdz vienam no Ame�rikas bagātākajiem � un nemiera urdltākajiem vīriem.

Kāds reģistratūras darbinieks, lāgā nepacēlis acis, pie�stūma pa letes marmora virsu O'Kīfam pieraksta veidlapu. Magnāts nelikās to redzam.

��� Mans vārds ir O'Kifs, � viņ� mierīgi paziņoja, � un es esmu rezervējis divus apartamentus, vienu man pa�am, otru uz mis Dorotijas Le�as vārda. � Kaut kur tālumā viņ� saskatīja vestibilā ienākam Dodo � ar bezgala skaistām kājām un krūtīm, �ķiļot �ilbino�as seksa ugunis. Kā jau vien�mēr, daudzi pagrieza galvas un noelsās. O'Kīfs bija atstājis draudzeni pie automa�īnas pielūkot bagā�as pārne�anu uz viesnīcu. Tāds darbiņ� viņai reizēm patika. Lielāka smadzeņu piepūle nebija viņas gaumē.

O'Kīfa vārdi izraisīja precīzi mestas granātas sprādziena iespaidu.

Reģistrators iztaisnoja plecus un sastinga. Viens skatiens atbraucēja vēsajas, pelēkajās acīs, kas likās redzam sēdētājam cauri, � un viņa vienaldzīgā attieksme acumirklī pārvērtās par iztapīgas cieņas apliecinājumu. Roka nervozi sakārtoja kaklasaiti.

��� Piedodiet, ser. Vai misters Kērtiss O'Kīfs?

Viesnīcu magnāts pamāja ar galvu, viegli, netverami pa�smaidīdams. Seja izskatījās mierīga � tāda pati, kāda, laipni smaidot, lūkojās pretī no apvaka grāmatai �Esmu jūsu namatēvs�, kuras pusmiljona metiena eksemplārs redzamā vietā bija izlikts ikvienā O'Kīfa apvienības viesnīcas numurā. (�ī grāmata domāta jūsu izklaidei un priekam, ja jūs vēlētos to paņemt sev līdzi, lūdzu, paziņojiet administratoram, un jūsu rēķi�nam pieskaitīs $ 1,25.)

�� Jā, ser. Esmu pārliecināts, ser, ka jūsu apartamenti ir sagatavoti. Lūdzu, mirkli uzgaidiet.

Kamēr viņ� �ķirstīja iepriek�ējo pieteikumu un telpu iedalījuma kartītes, O'Kifs atkāpās no galda, palaizdams klāt arī citus iebraucējus. Reģistrācijas nodaļa, kas pirms mirkļa bija likusies diezgan tuk�a, nu pildījās ar viesiem � tā vies�nīcā parasti notika vairāk rei�u dienā. Ārā spo�ajos, siltajos saules staros no lidostas limuzīniem un taksometriem izbira pasa�ieri, kas bija ieradu�ies dienvidos � tāpat kā viņ�, O'Kīfs � ar brokastlaika reaktīvo lidma�īnu no Ņujorkas. Viņ� pamanīja, ka sāk pulcēties kādas sanāksmes dalībnieki. No vestibila griestu velves nokarājās transparents:

SVEICAM AMERIKAS ZOBĀRSTU KONGRESA DELEGĀTUS!

Dodo piebiedrojās O'Kīfam. Viņai aiz muguras kā die�vietes pavadoņi apstājās divi ar bagā�u apkrāvu�ies gaiteņu pārziņi. Galvā Dodo bija liela mīksta platmale, kas neapslē�pa linu baltos matus un bērni�ķīgās platās, zilas acis nevai�nojami gludajā sejā.

��� Kērtij, stāsta, ka te apmetī�oties traki daudz zobārstu.

��� Paldies, ka man pateici, � viņ� garlaikots atsaucās. � Citādi man par to nebūtu ne jausmas.

��� Hm, varbūt man vajadzētu aiziet pie kāda no viņiem, lai aizplombē zobu. Cik rei�u neesmu gribējusi to darīt, bet nez kā�

��� Viņi te atbrauku�i, lai vērtu vaļā nevis citu, bet pa�i sava$ mutes.

Dodo izskatījās apmulsusi, kā gadījās bie�i � itin kā ap viņu notiktu kaut kas, ko vajadzētu saprast, bet nezin kāpēc tas nav iespējams.

Kāds O'Kīfa viesnīcas direktors, nemanīdams, ka īpa�nieks dzird, nesen bija teicis par Dodo: �Viņas smadze�nes ir krū�u buferos, tikai diem�ēl abas �īs vietas nav savienotas.�

O'Kīfs zināja, ka da�i paziņas nevar saprast, kāpēc viņ� izvēlējies par savu ceļojumu pavadoni tie�i Dodo, jo, ņemot vērā savu bagātību un ietekmi, ne�aubīgi varētu dabūt, kādu vien vēlētos. Protams, par to, ka Dodo pēc O'Kīfa iegribas prot gan uzpūst savu kaislo juteklību gai�ās liesmās, gan atstāt to klusi kvēlojam, citi varēja izteikt tikai minējumus, kuros �is fakts tik un tā bija novērtēts par zemu. Viņas nekai�tīgās muļķībiņas un bie�ās aplamības, kas citus �ķita kai�tinām, O'Kīfs uzskatīja tikai par uzjautrino�ām � varbūt tāpēc, ka reizēm viņ� nogura no apkārtējo modrajiem, gud�rajiem prātiem, kas alla� centās neatpalikt no viņa pa�a atjau�tības. Tomēr drīzumā viņ� dzīrās no Dodo atkratīties. Viņa bija noturējusies nu jau gandrīz gadu � ilgāk par visām pārējām. Holivudas galaktikā bija vesela zvaigznī�u plejāde, no kuras varēja kādu padabūt. Protams, viņ� parūpēsies par Dodo, izmantos savu pla�o ietekmi, lai nodro�inātu viņai pāris otr�ķirīgu lomiņu. Kas zina, varbūt viņa patie�ām va�rētu sasniegt savu iecerēto mērķi. Viņai bija īpatnēja seja un augums. Da�a laba uzkāpusi augstu pat ar �o preci vien.

Reģistrators atgriezās pie priek�ējā galda. � Viss ir ga�tavs, ser.

Kērtiss O'Kīfs pamāja. Tad zibenīgi izniru�ā gaiteņu pārziņu priek�nieka Hērbija �endlera vadībā mazais pulciņ� piegāja pie stāvo�ā lifta.

6

Drīz pēc tam, kad Kērtiss O'Kīfs un Dodo bija aizvadīti katrs uz savu apartamentu, D�ūliusam Milnām � pēc iesaukas �Mūķīzeru Milnām� � iedalīja vien�vietīgu numuru.

Mūķīzeru Milns bija piezvanījis uz Sv. Gregoru ceturksni pirms vienpadsmitiem, izmantodams viesnīcas tie�os saka�rus ar Muasāna lidostu (�No Ņiiorleānas lieliskākās lidostas jūs varat runāt par brīvu.�), lai saņemtu apstiprinājumu, ka pirms vairākām dienām pieteiktā istaba viņu gaida. No vies�nīcas viņ� saņēma apliecinājumu, ka ar pieteikumu viss kārtībā un viņ� tiek laipni lūgts ierasties pilsētā, lai neka�vējoties iekārtotos numurā.

Tā kā lēmums apmesties tie�i Sv. Gregorā bija pieņemts tikai pirms da�ām minūtēm, ziņa Milnu iepriecināja, kaut ari nebūt nepārsteidza, jo viņ� pie sava izdomātā plāna bija rezervējis istabu visās Ņūorleānas lielākajās viesnīcās, katrā nosaukdams citu uzvārdu. Sv. Gregorā viņ� bija pieteicies kā �Bairons Mīders�: �is vārds bija izvēlēts no laikraksta, jo tā īstais īpa�nieks bija uzvarējis galvenajās derībās kādās zirgu skrie�anās sacīkstēs. Tā likās laba zīme, un labām zīmēm Mūķīzeru Milns svēti ticēja.

Nudien, vairākos gadījumos tas it kā bija apliecinājies. Piemēram, pēdējā tiesas prāvā tūlīt pēc Milna atzī�anās savā vainā ieslīpi pāri tiesne�a krēslam bija nogulies saules stars, un, tam joprojām tur uzkavējoties, sekojis spriedums, kas bijis ārkārtīgi saudzīgs: tikai trīs gadi, kaut gan Mūķīzeru Milns bija gaidījis piecus. Pat darbiņi pirms atzī�anās vainā un notiesā�anas bija it kā ritēju�i zem laimīgas zvaigznes. Nak�snīgie apciemojumi vairāku Detroitas viesnīcu istabās bija ri�sināju�ies gludi un nesu�i labus ienākumus � tā viņ� vēlāk secināja �, jo visi istabu numuri � atskaitot pēdējo � saturēju�i ciparu �divi� � viņa laimes skaitli. Tikai pēdējā istabā, kuras numurs nebija saturējis glābjo�o ciparu, tās iemītniece pamodusies un spalgi iebrēkusies tie�i tai mirklī, kad Milns bāzis somā viņas ūdeļādas ka�oku. Skaidrā nauda un dārglietas bija jau iestūķētas vienā no viņa īpa�i apjomī�gajām mēteļa kabatām.

Un varbūt �ī neveiksme viņu piemeklējusi tie�i tāpēc, ka

istaba bez vina laimes skaitļa atradusies tādā vietā, kur vies-

/ f '

nīcas kruķis varējis kliedzienus izdzirdēt un nekavējoties atsvempties. Mūķīzeru Milns, būdams filozofs, nekurnēdams samierinājās ar neizbēgamo, pat nepapūloties izmantot veikli izdomāto skaidrojumu, kāpēc atradies nevis savā, bet citā istabā, kaut gan citkārt �āds skaidrojums būtu līdzējis.

Neko darīt, uz tādu risku jābūt gatavam ikvienam garna�dzim � pat tādam pieredzēju�am speciālistam kā Mūķīzeru Milnām. Ta�u tagad, nosēdējis piespriesto laiku (kas par labu uzvedību gan bija saīsināts) un pēdējās desmit dienās veik�smīgi pasirojis Kanzassitijā, viņ� ļoti cerēja uz divām iene�sīgām nedēļām Ņūorleānā.

Tās sākās labi.

Muasāna lidostā viņ� bija ieradies īsi pirms pusastoņiem rītā, atbraukdams no lētā moteļa pie �efmentēras autoceļa, kur bija pavadījis iepriek�ējo nakti. Mūķīzeru Milns nodo�māja, ka lidosta ir skaista, moderna celtne, visur stikls un hroms, kā arī neskaitāmas atkritumu urnas, kas svarīgas viņa pa�reizējiem nolūkiem.

Kādā plāksnē viņ� izlasīja, ka lidosta nosaukta orleānie�a D�ona Muasāna vārdā. Muasāns bijis pasaules mēroga aviācijas pionieris, un Mūķīzeru Milns, ievērodams, ka cienījamā pilsoņa iniciāļi ir tādi pa�i kā viņam, uzskatīja to par iespējamu labvēlīgu zīmi. Tādā lidostā viņ� būtu lepojies dārdot nolaisties ar vienu no lielajiem reaktīvajiem gaisa�kuģiem, un, ja viss ies to ceļu, ko gājis pirms pēdējā cietum�soda, tad varbūt arī tā drīz notiks, kaut gan pēdējā tupē�ana ķurķī uz kādu laiku pasliktinājusi viņa māku. Lai arī viņ�, protams, to ātri atgūst, tomēr patlaban �ad tad vilcinās, kur kādreiz būtu strādājis ar vēsu prātu, gandrīz vienaldzīgi.

Tomēr tas bija dabiski. Iemesls tam bija apziņa: ja viņu noķers un atkal aizsūtīs uz tuptūzi, �oreiz gaida ilgs sods � no desmit līdz piecpadsmit gadiem. Ar to būtu grūti samie�rināties. Piecdesmit divu gadu vecumā tik garus posmus gandrīz vairs neiztur.

Neuzkrīto�i slaistīdamies pa lidostas halli, kārtīgi, labi ģērbtais Mūķīzeru Milns, pasitis padusē salocītu laikrakstu, rūpīgi saglabāja modrību. Viņ� izskatījās pēc veiksmīga biznesmeņa, kas jūtas dro�i un paļāvīgi. Tikai acis bez apstā�jas �audījās apkārt, un skatiens pavadīja visus agros ceļotājus, kas limuzīnu un taksometru atvizināti no pilsētas centra, ātri bira ārā no satiksmes līdzekļiem. Tā bija pirmā diennakts kustība uz ziemeļiem, turklāt diezgan iespaidīga, jo gan Apvienotā un Nacionālā, gan Austrumu un Deltas gaisa līnija sūtīja savas reaktīvās ma�īnas rīta lidojumos uz Ņujorku, Va�ingtonu, �ikāgu, Maiami un Losand�elosu.

Divreiz viņ� jau gandrīz nodomāja, ka sācies tas, ko gaida. Ta�u tas izrādījās vienīgi iedīglis un vairāk nekas. Divi vīrie�i, parakņāju�ies kabatās pēc biļetēm vai sīknaudas, izvilka viesnīcas numuru atslēgas, ko savā aizmār�ībā bija paķēru�i līdzi. Pirmais uzmeklēja pastkastīti un iemeta tajā atslēgu: plastmasas plāksnītē bija redzams ari viesnīcas nosau�kums. Otrais iedeva savējo lidostas darbiniekam, kas iesvie�da to kases atvilktnē, acīmredzot lai vēlāk nosūtītu uz viesnīcu.

Abi gadījumi atnesa vil�anos, bet pēc senas pieredzes Mūķīzeru Milns turpināja vērojumus. Viņ� bija pacietīgs cil�vēks un zināja, ka gaidītais drīz piepildīsies.

Pēc desmit minūtēm pūles arī atalgojās.

Kāds sārtvaidzis ar papliku pakausi, nesdams rokā mē�teli, pilnu piebāztu ceļasomu un plecā iekāris fotokameru, pa ceļam uz trapu piestāja pie avī�u galda. Maksādams par laikrakstu, viņ� kabatā sataustīja viesnīcas numura at�slēgu un izgrūda dusmu kliedzienu. Sieva, tieva, maiga būtne, klusi kaut ko ierosināja, ta�u vīrs atcirta: � Nav vairs laika! � Mūķīzeru Milns, to dzirdēdams, sekoja abiem pa pēdām. Jauki! Ejot garām atkritumu urnai, virs iemeta tajā atslēgu.

Viss pārējais nebija nekas jauns. Iedams garām atkritumu urnai, Milns ieslidināja tajā salocīto avīzi, tad, it kā tūdaļ būtu pārdomājis, atgriezās un izvilka to ārā. Tā rīkodamies, viņ� ielūkojās urnā, saskatīja tajā iemesto atslēgu un nemanāmi saņēma to saujā. Pēc īsa brī�a, iegājis vīrie�u tualetē, lai citi neredz, viņ� izlasīja plāksnītē, ka tā ir Sv. Gregora viesnīcas se�simt �etrdesmit pirmās istabas atslēga.

Pēc pusstundas, kā no rītiem gadās bie�i, Mūķīzeri aplaimoja jauna veiksme. Otrā atslēga arī bija no Sv. Gregora viesnīcas � �ī izdevība pamudināja Milnu nekavējoties zvanīt un atgādināt pieteikumu uz istabu. Viņ� nolēma vairs neizaicināt likteni, joprojām slaistoties pa lidostu. Sākums bija labs, un �ovakar viņ� pārbaudīs, kā veiksies dzelzceļa stacijā un tad pēc da�ām dienām varbūt atkal lidostā. Bija arī citi ceļi, kā iegūt viesnīcu atslēgas. Vienu no tiem viņ� jau bija izmantojis vakar vakarā.

Ne bez iemesla kāds Ņujorkas prokurors pirms vairā�kiem gadiem tiesā bija sacījis: �Jūsu godība, �ī vīra noziegumi mū�īgi saistās ar atslēgām. Vaļsirdīgi sakot, man tā vien liekas, ka viņu nevajadzētu saukt tikai par Milnu, bet par Mūķīzeru Milnu.�

�ī piezīme bija ierakstīta policijas dokumentos un vārds pielipis, tā ka pats Mūķīzeris tagad to lietoja ar zināmu lep�numu. �o lepnumu vēl spodrināja lietpratīga apziņa, ka vajadzīgs tikai laiks, pacietība un laimīga sagadī�anās, tad viņ� iepratīsies iegūt gandrīz jebkuru atslēgu.

Viņa pa�reizējā specializācijas pakāpe pamatojās cil�vēku nevēribā pret viesnīcu istabu atslēgām, nevērībā, kura, kā Mūķīzeru Milns jau sen bija secinājis, dzina izmisumā visus viesnīcu īpa�niekus. Teorētiski katram viesim, aizbrau�cot un maksājot rēķinu, vajadzēja atdot istabas atslēgu. Ta�u neskaitāmi cilvēki pameta viesnīcu ar kabatā vai makā aizmirstām istabas atslēgām. Apzinīgākie �ad tad iemeta atslēgas pastkastītēs, un lielās viesnīcas, kā Sv. Gregors, regu�lāri dabūja nedēļā maksāt pastam piecdesmit dolāru vai vairāk par atpakaļ atsūtītajām atslēgām. Bija gan arī tādi, kas atslēgas vai nu paturēja, vai, daudz nedomādami, glu�i vienkār�i izmeta ārā.

�ī pēdējā grupa pastāvīgi nodro�ināja darbu tādiem pro�fesionāliem viesnīcu zagļiem kā Mūķīzeru Milns.

No lidostas halles Mūķīzeru Milns atgriezās automa�īnu stāvvietā pie sava piecus gadus nokalpoju�ā forda sedana, kas bija iegādāts Detroitā un aizbraukts vispirms uz Kanzassitiju un tad uz Ņūorleānu. Milnām tas bija ideāls brauca�mais � tas nedūrās acīs un neiespiedās atmiņā, jo nebija ne pārāk vecs, ne pārāk jauns, turklāt pelēcīgā krāsā. Vienīgā īpa�ība, kas mazliet sagādāja raizes, bija glītā, zaļi baltā Mi�iganas licences plāksnīte. Citu �tatu numuru plāksnītes Ņūorleānā nebija nekas neparasts, tomēr labāk būtu, ja �īs mazās, raksturīgās iezīmes tomēr nebūtu. Viņ� bija apsvēris, vai dro�āk būtu neviltot Luiziānas plāksnīti, jo tas likās pārāk liels risks, un Milns bija pietiekami saprātīgs, lai neaizvirzī�tos tālu pāri savas specialitātes robe�ām.

Motors kā mierinādams tūlīt pielēca un sāka vienmērīgi murrāt. Mūķīzeru Milns pats bija veicis kapitālremontu, jo iemaņas viņam bija laimējies iegūt uz federālas iestādes rē�ķina kādā no savām daudzajām vieso�anās reizēm aizresto�tajās telpās.

Viņ� nobrauca �etrpadsmit jūd�u garo attālumu līdz pil�sētai, rūpīgi ievērodams pieļauto ātrumu, un devās uz Sv. Gregoru, ko iepriek�ējā dienā bija uzmeklējis un izlūko�jis. Novietojis automa�īnu līdzās Kenelstrītai, da�us kvartālus no viesnīcas, viņ� izņēma no bagā�nieka divas ceļasomas. Pā�rējā bagā�a bija atstāta moteļa istabā, par kuru bija samaksāts da�as dienas uz priek�u. īrēt vēl vienu istabu gan iznāca dārgi, ta�u tas bija arī saprātīgi. Motelis kalpos par slēptuvi tam, ko viņ� varētu iegūt un (ja uzbruks nelaime) arī pamest. Viņ� bija parūpējies, lai motelī nepaliktu nekas, ko varētu atpazīt par viņa īpa�umu. Moteļa atslēga bija rūpīgi noglabāta forda karburatora gaisa filtrā.

Viņ� pa�apzinīgā izskatā iegāja Sv. Gregorā, atstādams somas pie �veicara, un piereģistrējās kā B.V. Mīders no Ennārboras, Mi�iganas �tatā. Reģistrators, ievērodams glīti piegriezto uzvalku un asi iezīmētos sejas vaibstus, kas lieci�nāja, ka viesis prot pavēlēt, izturējās pret viņu ar cieņu un pie�ķīra astoņsimt trīsdesmito istabu. Milns tīksmi nodo�māja, ka nu viņam ir trīs Sv. Gregora viesnīcas atslēgas � viena, par kuru viesnīca zina, un divas, par kurām tai nav ne jausmas.

Astoņsimt trīsdesmitā istaba, kurā gaiteņa pārzinis viņu drīz ieveda, izrādījās, bija glu�i ideāla: pla�a un ērta, turklāt, kā Mūķīzeru Milns ienākdams pamanīja, atradās pavisam tuvu dienesta kāpnēm.

Palicis viens, viņ� uzmanīgi izsaiņoja lietas, nolēmis, ka patlaban jāpaguļ, lai sagatavotos nopietnam nakts darbam.

7

Kad vestibilu sasniedza Pīters Makdermots,

Kērtiss O'Kīfs jau bija pienācīgā kārtā aizvadīts uz apartamentiem. Pīters nolēma neko lieki nepārbaudīt, da�reiz pārak liela uzmanība varētu likties apgrūtino�a. Tur�klāt oficiālo apsveikumu teiks Vorens Trents. Tāpēc, pārlie�cinājies, ka viesnīcas īpa�niekam paziņots par O'Kīfa iera��anos, Pīters devās uz piecsimt piecdesmit piekto numuru, lai tiktos ar Mār�u Preiskotu.

��� Priecājos, ka jūs atnācāt, � viņa sacīja, atvērdama durvis. � Sāku jau �aubīties, vai nāksiet.

Viņa bija ģērbusies apriko�u krāsas tērpā bez piedur�knēm. Acīmredzot no rīta viņa pēc tā aizsūtījusi. Tas viegli apņēma augumu. Garie, melnie mati brīvi krita pār pleciem pretstatā pagāju�ās nakts sare�ģītajai frizūrai, no kuras gan maz kas bija palicis pāri. Pusē sievietes, pusē bērna izskatā jautās kaut kas ārkārtīgi izaicino�s, tā ka gandrīz vai aiz�rāvās elpa.

����� Piedodiet, ka atnācu tik vēlu. � Pītera skatiens pauda atzinību. � Tomēr redzu, ka esat ra�īgi izmantojusi laiku.

Viņa pasmaidīja. � Man likās � varbūt jums pid�ama vajadzīga.

���� Tā domāta izņēmuma gadījumam � tāpat kā �ī istaba. Es to ļoti reti lietoju.

�� Tā man teica istabene, � sacīja Mar�a. � Tāpēc es tā padomāju: ja neiebilstat, es gribētu palikt te vismaz vēl vienu nakti.

��� Hm! Vai drīkstu zināt � kāpēc?

����� Lāgā nevaru pateikt. � Mār�a pavilcinājās. Abi stāvēja viens otram pretī. � Varbūt tāpēc, ka gribētu atpūs�ties no tā, kas vakar notika, un �ī ir vislabākā vieta, kur to darīt. � Ta�u īstais iemesls (un viņa klusībā to atzina) bija novilcināt atgrie�anos lielajā, tuk�ajā Dārza rajona mājā.

Viņ� �aubīdamies pagrozīja galvu. � Kā jūtaties?

��� Labāk.

��� Par to es priecājos.

���� Tādiem pārdzīvojumiem da�u stundu laikā nav iespējams tikt pāri, � Mār�a atzinās, � laikam tomēr es diem�ēl izturējos visai stulbi. Vispār nevajadzēja nākt uz Sv. Gregoru � kā jūs jau man likāt pie sirds.

��� Tā es neteicu.

��� Nē, bet tā jūs domājāt.

�� Ja tā darīju, tad man būtu vajadzējis atcerēties, ka mēs visi da�kārt iekļūstam sare�ģītās situācijās. � Iestājās klusums. � Apsēdīsimies! � Pīters galu galā noteica.

Viņi ērti atslīga sēdekļos. � Ceru, ka jūs man pastāstīsiet, kā tas viss sākās, � viņ� ierunājās.

���� Es zinu, ka jUs to vēlēsieties. � Un jaukā tie�umā piebilda: � Tikai lauzīju galvu, vai man to vajadzētu darīt.

Mār�a klusībā sprieda, ka vakarnakt viņa jutusies gal�venokārt satriekta, ievainots bijis viņas lepnums, kam pie�vienojies ari fiziskais nogurums. Ta�u tagad trieciens bija daļēji pārvarēts, un viņai likās, ka lepnums ciestu mazāk, ja viņa nevis izrādītu sa�utumu, bet klusētu. Dro�i vien �orīt, būdami skaidrā prātā, Lails Dimērs ar drauģeļiem vis karsti nevēlētos lielīties ar saviem varoņdarbiem.

���� Ja nolemsiet klusēt, nevaru jūs piespiest, � teica Pīters. � Kaut gan es vēlētos jums atgādināt: ja cilvēki, kas tā rikojās, vienreiz tiek cauri ar veselu ādu, viņi mēģinās to darīt atkal � varbūt ne ar jums, bet ar kādu citu. � Mār�as acis pauda nemieru. � Nezinu, � viņ� atsāka, � vai �ie cilvēki, kas vakarnakt kopā ar jums atradās tanī istabā, bija jūsu draugi vai ne. Bet, pat ja tie tādi bija, es nespēju saska�tīt nevienu iemeslu, kāpēc viņi būtu jāaizstāv.

��� Viens bija draugs. Vismaz tā man likās.

��� Draugs vai nedraugs, � Pīters neatlaidās, � svarīgi ir tas, ko viņi mēģināja izdarīt � un būtu izdarīju�i, ja tuvumā nepatrāpītos Roiss. Turklāt, kad viņus jau gandrīz notvēra, visi �etri aizbēga projām kā �urkas no grimsto�a kuģa, atstādami jūs vienu.

��� Vakarnakt, � Mār�a stomīdamās sacīja, � es dzirdēju jūs sakām, ka divu vārdus jūs zinot.

�� Apartaments bija reģistrēts uz Stenlija Diksona vārda. Otrs man zināmais vārds ir Dimērs. Vai �ie divi bija vainīgo pulkā?

Mār�a palocīja galvu.

��� Kas bija barvedis?

��� Manuprāt� Diksons.

��� Izstāstiet nu, kas notika iepriek�.

Mār�a saprata, ka zināmā mērā viņai atņemta lemtspēja. Viņai �ķita, it kā kaut kas pavēlētu. Tas viņai ir kas jauns, tāpēc jo vairāk var brīnīties, ka viņai tas patīk.

Viņa paklausīgi pastāstīja notikumu gaitu, sākot ar savu aizie�anu no deju zāles un beidzot ar to, ka pēdējā brīdī paspēja ierasties Aloizs Roiss.

Sarunu biedrs tikai divreiz viņu pārtrauca. Pīters Makdermots pajautāja, vai viņa kaut pavir�i redzējusi blakus istabā sievietes, par kurām Diksons un citi runāju�i. Un vai viņa manījusi apartamentos kādu no viesnīcas darbiniekiem. � Uz abiem jautājumiem viņa noliedzot papurināja galvu.

Beigās viņa juta, ka nepiecie�ams pateikt ko vairāk. Un pateica, ka varbūt viss tā nenotiktu, ja viņai nebūtu bijusi dzim�anas diena.

Pīters izskatījās pārsteigts. � Vai tie�ām vakar bija jūsu dzim�anas diena?

��� Deviņpadsmitā.

��� Un jūs bijāt viena?

Tagad, kad atklāts jau bija tik daudz, likās, nav nozīmes vispār ko slēpt. Mar�a pastāstīja par tālruņa zvanu no Romas un vil�anās sajūtu, ka tēvs nevar atbraukt.

�� Piedodiet, � Pīters teica, kad viņa pabeidza. � Nu ir vieglāk saprast vismaz daļu no tā, kas noticis.

��� Tā nekad vairs nenotiks. Nekad.

��� Par to es ne�aubos. � Pīters kļuva lieti�ķāks. � Vēlē�tos �o to no jūsu teiktā izmantot.

��� Kādā veidā? � viņa �aubījās.

��� Izsauk�u visus �etrus � Diksonu, Dimēru un divus pārējos � viesnīcā uz pārrunām.

��� Vini var arī nenākt.

/

��� Viņi nāks! � Pīters jau bija izlēmis, kā piespiest vainī�gos atnākt.

��� Vai tā tas nekļūs zināms daudziem? � Mār�a, jopro�jām �aubīdamās, vaicāja.

�� Apsolu, ka tad, kad tiksim ar sarunu galā, iespēju, ka izplatīsies tenkas, būs krietni mazāk.

��� Labi, � Mār�a piekrita. � Un paldies par visu, ko esat darījis. � Ap sirdi kļuva brīnumaini viegli.

Pīters nodomāja, ka viss ritējis raitāk, nekā viņ� domājis. Uzzinājis vajadzīgo, viņ� tagad nepacietīgi gribēja to likt lietā. Tomēr varbūt vajag vēl kādu brīdi pakavēties te, lai meitene justos vieglāk. � Man jums kaut kas jāpaskaidro, mis Preiskota.

��� Mār�a.

��� Labi, mans vārds ir Pīters. � Viņ� nosprieda, ka tas neko nekaitēs, kaut gan viesnīcas darbinieki parasti no �ī uzrunas veida vairās � izņēmuma kārtā to lieto tad, ja viesis ir labs paziņa.

Pīters zināja, ka gadījumā, kas skar viesnīcas labo slavu, Vorens Trents būs tikpat stingrs kā viņ�. Vienalga, kā Pīters rīkosies � ja vien spēs pierādīt faktus, viesnīcas īpa�nieks viņu bez ierunām atbalstīs.

Pīters manīja, ka saruna aizgājusi tiktāl, cik nepiecie�ams. Viņ� piecēlās un piegāja pie loga. No �īs puses varēja vērot pavēlas rīta stundas rosīgo satiksmi Kenelstrītā. Se�as brau�camās joslas bija pilnas ar automa�īnām, kas virzījās gan ātri, gan lēni, un platās ietves ņudzēja no ļaudīm, kas devās iepirkties. Palieli bariņi gaidīdami stāvēja palmām apvēdītā bulvāra vidū, pa kuru slīdēja ar gaisa kondicionētājiem apgādātie autobusi, alumīnija paneļiem laistoties saules staros. Pīters ievēroja, ka Nacionālā krāsaino pilsoņu pro�gresa apvienība atkal piketē pie kādiem veikaliem. �IS VEIKALS IR PAR DISKRIMINĀCIJU, TE NEIEPĒRCIETIES, ieteica kāds plakāts, un bija vēl citi, kuru nesēji vienā mierā stāvēja kustīgās gājēju straumes vidū: lai grie� vien ceļu.

�� Jūs tikai nesen esat ieradies Ņūorleānā, vai ne? � vai�cāja Mār�a. � Viņa bija nostājusies līdzās pie loga. Pīters juta maigas, saldas smar�as.

��� Diezgan nesen. Ar laiku ceru pilsētu iepazīt labak.

��� Es zinu daudz stāstu par tās vēsturi, � Mār�a pēk�ņā aizrautībā ierunājās. � Vai gribat, lai es jūsu zinā�anas papildinu?

��� Hm� esmu nopircis da�as grāmatas. Man tikai nav bijis laika lasīt.

����� Grāmatas jūs varat lasīt vēlāk. Ir daudz labāk vispirms redzēt vai par to dzirdēt. Gribētu izdarīt kaut ko, lai apliecinātu savu pateicību�

��� Nav par ko pateikties.

��� Nu, tad gribu darīt to tāpat vien. Lūdzu! � Viņa uz�lika plaukstu uz Pitera elkoņa.

���� Ļoti interesants piedāvājums, � viņ� teica, nodo�mādams, ka diez vai rīkojas saprātīgi.

������ Labi! Norunāts. Rītvakar es rīkoju savās mājās viesības. Tās būs vecmodīgas pusdienas Ņūorleānas stilā. Pēc tām mēs varēsim runāt par vēsturi.

��� Pag, pag! � viņ� pretojās.

��� Vai gribat teikt, ka jums jau paredzēts kas cits?

��� Nē, ne glu�i tā.

����� Nu, tad norunāts, � Mār�a bez kādām �aubām paziņoja.

Domādams par pagātni, par to, cik svarīgi izvairīties no tuvākas pazī�anās ar jaunu meiteni, kas ir arī viesnīcas vie�ņa, Pīters vilcinājās. Tad izlēma: būs nelaipni atteikt. Pieņemt ielūgumu pusdienās nenozīmē rīkoties neapdomīgi. Galu galā � tur būs arī citi. � Ja gribat, lai eju, � viņ� no�teica, � izpildiet manu lūgumu.

��� Kādu?

����� Mār�a, dodieties mājās! Pametiet viesnīcu un do�dieties mājās!

Viņu skatieni satikās. Pīters vēlreiz ieelpoja Mār�as smar�as un sajuta, cik viņa jauniņa.

��� Labi, � viņa noteica. �Ja jūs vēlaties, es to darī�u.

Pec īsa brī�a Pīters Makdermots, iegrimis domās, iegāja pusstāvā savā kabinetā. Viņam nedeva mieru apziņa, ka tāda jauna meitene kā Mār�a Preiskota, kas acīmredzot dzimusi bagātībā un greznībā, nenoliedzami atstāta novārtā. Pat ja viņas tēvs patlaban atrodas ārzemēs un māte aizmukusi � viņ� bija dzirdējis par agrākās misis Preiskotas vai�rākkārtējām precībām, � tomēr ir glu�i neticami, ka nemaz nav domāts, kā nodro�ināt, lai jaunajai meitenei labi klātos. Pīters prātoja, ja viņ� būtu Mār�as tēvs� vai brālis�

Domas pārtrauca neizskatīgā, vasarraibumainā sekretāre Flora Jeitsa. Savos resnajos pirksteļos (tie spēja skraidīt pa rakstāmma�īnas taustiņiem tik ātri, ka otrus tādus Pīters nespēja atcerēties) Flora turēja da�as lapas ar ziņām, kas bija ienāku�as pa tālruni. � Vai kaut kas steidzams? � pamā�dams uz papīriem, Pīters vaicāja.

��� Ne sevi�ķi. Var gaidīt līdz pēcpusdienai.

��� Nu, tad ļausim, lai stāv. Es palūdzu kasi atsūtīt man rēķinu par tūksto� simt divdesmit sestā un septītā aparta�menta īri. Tam jābūt uz Stenlija Diksona vārda.

���� Te tas ir. � Flora paņēma no Pītera galda kādu ātr�uvēju. � Ir arī galdnieku darbnīcas uzrēķins par bojāju�miem. Es saspraudu abus kopā.

Pīters pārskrēja ar acīm abām lapām. Rēķins, kas ietvēra vairākas summas par istabu sakārto�anu, sasniedza sep�tiņdesmit piecus dolārus, galdnieks mēbeļu bojājumus bija novērtējis par simt desmit. � Sameklējiet pēc �īs adreses tāl�ruņa numuru, � sacīja Pīters, norādīdams uz rēķiniem. � Tālrunis dro�i vien būs uz tēva vārda.

Uz rakstāmgalda atradās salocīts laikraksts, kurā viņ� līdz �im vēl nebija paspējis ieskatīties. Tas bija �īrīta Times Picayune[4].

Kad Flora izgāja ārā un viņ� avīzi atlocīja, skatiens uz�dūrās melnajiem virsrakstiem. Iepriek�ējā vakarā notriekto cilvēku traģēdija bija kļuvusi divkār�a, jo arī sabrauktā bērna māte agrajās rīta stundās bija slimnīcā mirusi. Pīters ātri pārlasīja ziņojumu: papildinājumu tam, ko bija teicis poli�cists, apturot viņus ar Kristīni pie aiz�ogotās ielas. �Vēl jopro�jām,� bija sacīts rakstā, �nav atrastas nedz nāvi nesējas auto�ma�īnas, nedz tās vadītāja pēdas. Ta�u policija uzskata par ticamu vārdā nenosaukta aculiecinieka apgalvojumu, ka tas bijis �zems, melns limuzīns, kas drāzies lielā ātrumā un ma�nīts steidzīgi aizbraucam no negadījuma vietas�. Times Piecai/ne piebilda, ka pilsētas un �tata policija sadarbojoties �tata mērogā, meklējot automa�īnu, kas varētu būt bojāta atbilsto�i �im aprakstam.

Pīteram ie�āvās prātā, diez vai Kristīne pamanījusi �o avī�u ziņu. Katastrofai it kā bija kāds sakars arī ar viņiem, jo abi, kaut neilgi, �ajā vietā apstāju�ies.

Floras atgrie�anās ar meklēto tālruņa numuru lika pievērst uzmanību pa�reizējam uzdevumam.

Pīters pabīdīja avīzi malā un pacēla pilsētas tālruņa klausuli, lai uzgrieztu numuru. � Diksonu nams, � atbil�dēja zema balss.

��� Es vēlētos runāt ar misteru Stenliju Diksonu. Vai viņ� ir mājās?

��� Vai drīkstu vaicāt, kas zvana, ser?

Pīters pateica savu vārdu un piebilda: � No Sv. Gregora viesnīcas.

Iestājās klusums; varēja dzirdēt, ka attālinās nesteidzīgi soļi un tikpat nesteidzīgi atnāk atpakaļ.

��� Man �ēl, ser. Misters Diksons, juniors, nav runājams.

Pīters kļuva krietni asāks. � Nu tad nododiet viņam

�ādu ziņu. Pasakiet, ja viņ� nebūs tik laipns un nepienāks pie tālruņa, es tūlīt zvanī�u viņa tēvam.

��� Varbūt ja jūs to darītu�

��� Pasteidzieties! Pasakiet viņam, ko es teicu.

Vilcinā�anās bija gandrīz vai saklausāma. � Labi, ser. �

Soļi atkal attālinājās.

Atskanēja klik�ķis, un tad kāds īgnā balsī atsaucās: � �eit Stens Diksons. � Kas tā par jezgu?

��� �ī jezga ir saistīta ar vakarnakts notikumu, � Pīters skarbi noskaldīja. � Vai tas jūs pārsteidz?

��� Kas jūs tāds esat?

Pīters atkārtoja savu vārdu. � Es jau runāju ar mis Preiskotu. Tagad gribētu parunāt ar jums.

��� Jūs tak ar mani runājat, � atcirta Diksons. � Ko gri�bējāt, to dabūjāt.

��� Tā es ar jums nerunā�u. Saruna notiks manā kabinetā viesnīcā.

Atskanēja izsauciens, ko Pīters nelikās dzirdam. � Rīt pulksten �etros kopā ar trim pārējiem. Jūs tos atvedīsiet līdzi.

Atbilde sekoja zibenīgi un skaļi. � Nenāk ne prātā! Lai kas jūs, puis, būtu, jūs esat tikai viesnīcas dienderis, un man jūsu pavēlēm nav jāklausa. Labāk piesargieties: mans sencis pazīst Vorenu Trentu.

��� Jūsu zinā�anai � esmu jau apspriedis �o jautājumu ar misteru Trentu. Viņ� atstāja to manā ziņā, vienalga, vai mēs ierosināsim krimināllietu vai ne. Ta�u nu es viņam ziņo�u, ka jūs sava tēva iejauk�anos uzskatāt par labāku. Mēs �ādā garā arī turpināsim.

��� Pagaidiet! � Bija dzirdama smaga elpa.� Rīt pulk�sten �etros man ir lekcija. � �obrīd balss bija krietni vien zaudējusi kareivīgo noskaņu.

��� Uz lekciju neejiet, � Pīters viņam sacīja, � un lieciet, lai citi dara tāpat. Mans birojs ir pirmajā pusstāvā. Iegaumējiet � tie�i pulksten �etros.

Nolicis tālruņa klausuli vietā, viņ� manīja, ka ļoti gaida rītdienas tik�anos.

8

Rīta laikraksta sajauktās lapas nekārtīgi mētājās

Kroidonas hercogienes gultā. Maz bija tādu ziņo�jumu, ko hercogiene nebūtu uzmanīgi izlasījusi. Tagad viņa, atgūlusies spilvenos, saspringti domāja, saprazdama, ka nekad viņas prāts un attapība nav biju�i vairāk vajadzīgi kā tagad.

Uz naktsgaldiņa noliktā ēdienu paplāte bija jau pabīdīta tālāk. Pat kritiskos brī�os hercogiene bija pieradusi kārtīgi paēst. �I para�a nāca līdzi no bērnības, kas bija noritējusi dzimtas īpa�umā Folingbrukas abatijā, kur brokastis vienmēr pasniedza vairākus ēdienus, jo pēc mundra izjājiena pār lau�kiem gribējās labi ieturēties.

Hercogs, pabrokastojis viens pats dzīvojamā telpā, pirms īsa brī�a bija atgriezies guļamistabā. Viņ� arī tūdaļ alkatigi pārlasīja avīzi. Patlaban, uzģērbis virs pid�amas sarkanus, ar jostu apņemtus rītasvārkus, viņ� nemierīgi soļoja �urp un turp, �ad tad izbraukdams ar pirkstiem pa matu ērkuli.

��� Dieva dēļ, nomierinies! � Sievas balsī jaudās sprie�dze, kas mocīja abus. � Es nespēju domāt, kad tu aulek�o kā ērzelis Askotas hipodromā.

Hercogs pagriezās. Spo�ajā rīta gaismā grumbu izvagotā seja pauda izmisumu. � Pie velna, kādu labumu tā domā��ana nesīs? Tik un tā nekas nemainīsies.

���� Domā�ana palīdz vienmēr � ja domā pietiekami daudz un pareizā virzienā. Tāpēc da�iem cilvēkiem tā nes veiksmi, bet citiem � ne.

Viņ� atkal izbrauca pirkstus caur matiem. � Kop� vakarnakts stāvoklis nav uzlabojies.

�� Tas vismaz nav ļaunāks, � hercogiene lieti�ķi iebilda, � un par to mums jābūt pateicīgiem. Joprojām esam te, un vēl nekas mūs nav skāris.

Viņ� noguris papurināja galvu � acīmredzot vakarnakt bija maz gulējis. � Ko tas līdz?

���� Manās acīs svarīgi ir iegūt laiku. Laiks ir mūsu sa�biedrotais. Jo ilgāk mēs gaidām un nekas nenotiek� � Viņa apklusa, bet tad atkal atsāka skaļi vērpt domu. � Mums ir ārkārtīgi nepiecie�ams, lai tu nokļūtu uzmanības lokā. Tādas uzmanības lokā, kura zināmo notikumu padarītu par neie�domājamu, tā ka vispār nevienam nenāktu ne prātā to cilāt.

Kā sarunāju�i ne viens, ne otrs nepieminēja vakar noti�ku�o �ultaino vārdu apmaiņu.

Hercogs atsāka soļo�anu. � Vienīgais, kas varētu to panākt, būtu paziņojums, kur� apliecinātu manu iecel�anu Va�ingtonā.

��� Tie�i tā.

��� Bet to nedrīkst steidzināt. Ja Hels manīs, ka tiek stum�dīts, viņ� trakos tā, ka nocels Dauningstritas jumtu. Lai nu kā, tā padarī�ana ir ļoti vārīga�

��� Tā būs vēl vārīgāka, ja�

��� Vai tad tu nesaproti, ka es to ārkārtīgi labi zinu?! Vai tev �ķiet: es neesmu domājis, ka visai �ai iecerei jāatmet ar roku? � Kroidonas hercoga balsī ieskanējās histēriski toņi. Trīco�iem pirkstiem viņ� aizkūpināja cigareti.

��� To nu gan mēs nedarīsim! � At�ķirībā no vīra herco�giene runāja noteikti un lieti�ķi. � Pat premjerministri pakļaujas spiedienam, ja tas nāk no pareizās puses. Hels nav

izņēmums. Piezvanī�u uz Londonu.

/

��� Kāpēc?

��� Parunā�u ar D�efriju. Esmu nodomājusi viņam lūgt, lai dara visu iespējamo un paātrina tavu iecel�anu.

Hercogs �aubu pilns pagrozīja galvu/kaut ari �o domu neatraidīja. Pagātnē viņ� bija piedzīvojis daudz pierādījumu sievas ģimenes apbrīnojamajai ietekmei. � Vai tik lode ne�ķers mūs pa�us, dūdiņ?

����� Nav teikts. Ja D�efrijs grib, tad prot piespiest īsto pogu. Turpretī, ja nīksim te uz vietas un gaidīsim, var būt sliktāk. � Likdama darbiem sekot vārdiem, viņa pacēla uz naktsskapī�a noliktā tālruņa klausuli un pateica telefonistei: � Vēlos savienojumu ar Londonu. Runā�u ar lordu Selvinu. � Viņa nosauca kādu Meifēras numuru.

Savienojumu iedeva pēc divdesmit minūtēm. Kad Kroi�donas hercogiene paskaidroja zvana nolūku, viņas brālis, lords Selvins, nekādu īpa�o sajūsmu neizrādīja. Stāvēdams istabas galā, hercogs dzirdēja svaiņa zemo balsi protestā rībinot tālruņa mikrofonu.

��� Vai dieniņ, mās, tu tak sacelsi kājās �ūsku midzeni � un kam tev tas vajadzīgs? Varu tev skaidri un gai�i pateikt, ka Saimona iecel�ana Va�ingtonā pa�laik ir ļoti ap�aubāma. Vairāki kabineta locekļi uzskata, ka viņ� �obrīd nav īstais vīrs. Es nesaku, ka viņiem piekritu, bet nav ko dzīvot ar aizsietām acīm, vai ne?

��� Ja visu atstāj, kā ir, cik ilgi būs jāgaida, līdz izlems?

��� Grūti tā īsti pateikt, mā�el. Cik dzirdams, tas varētu ilgt vairākas nedēļas.

��� Mēs glu�i vienkār�i nevaram nedēļām ilgi gaidīt, � uzstāja hercogiene. � D�efrij, vari man ticēt, ka būtu draus�mīga kļūda nemēģināt tūlīt.

�� Man nu gan tas nav saprotams. � Balss no Londonas nepārprotami izklausījās neapmierināta.

Hercogienes tonis kļuva skarbāks. � Es lūdzu ne vien visas ģimenes, bet arī mūsu pa�u labā. To es tev noteikti varu apliecināt.

Bridi valdīja klusums, tad lords Selvins piesardzīgi pavaicāja:

��� Vai Saimons ir tev līdzās?

-Jā.

��� Kas aiz visa ta slēpjas? Ko viņ� ievārījis?

��� Pat ja uz to būtu kāda atbilde, � Kroidonas herco�giene atcirta, � diez vai es būtu tāda muļķe, ka publiskā tele�fona sarunā ko stāstītu.

Vēlreiz iestājās klusums, tad sekoja negribīga piekri�ana. � Nūjā, tu jau parasti zini, ko dari. To nevar noliegt.

Hercogiene palūkojās vīram acīs, viegli pamāja ar galvu un tad ievaicājās brālim: � Tātad, vai man jāsaprot, ka tu rīkosies tā, kā es lūdzu?

��� Man tā bū�ana nepatīk, mā�el. Man tā joprojām ne�patīk. � Tomēr tad viņ� piebilda: � Nu, labi. Darī�u, ko varē�u.

Pēc nedaudziem vārdiem abi atvadījās.

Klausule bija tikko kā nolikta, kad tālrunis iezvanījās vēl�reiz. Abi Kroidoni sarāvās, hercogs nervozi aplaizīja lūpas.

��� Jā? � hercogiene atsaucās.

Neizteiksmīga balss caur degunu vaicāja: � Vai Kroidonas hercogiene?

��� Jā, tā esmu es.

��� Te Ogilvijs. Viesnīcas apsardzes priek�nieks. � Vadā bija dzirdama runātāja smagā elpa, tad iestājās klusums, it kā Ogilvijs ļautu hercogienei apjēgt, ko viņ� sacījis.

Hercogiene gaidīja. Kad tālāk nekas nesekoja, viņa, ik vārdu uzsvērdama, noprasīja: � Ko jūs īsti gribat?

��� Privātu sarunu. Ar jūsu vīru. Un jums. � Tas skanē�ja strupi, neizteiksmīgi, tāpat neskaidri veļot vārdus.

�� Ja tas saistās ar viesnīcu, tad jūs veltīgi mūs traucējat. Mēs esam pieradu�i visu kārtot ar misteru Trentu.

����� Dariet vien tā, ta' laimīgi vis nebūsiet. � Saltā, nekaunīgā runa pauda nepārprotamu pa�pārliecību. Herco�gieni pārņēma �aubas. Un tad viņa pamanīja, ka trīs rokas.

����� Pa�laik nav piemēroti apstākļi, lai mēs jūs pie�ņemtu, � viņa ar pūlēm atbildēja.

��� Kad tad? � Atkal klusums un �ņākuļojo�ā elpa.

Hercogiene saprata: lai ko �is vīrietis zina, lai ko grib,

viņ� prot izdarīt psiholoģisku spiedienu.

��� Varbūt vēlāk, � viņa atteica.

��� Bū�u klāt pēc stundas. � Tas nebija jautājums. Tas bija paziņojums.

��� Iespējams, ka nebūs�

Aizbildinā�anās tika pārtraukta: tālrunī noklikstēja, zvanītājs bija nolicis klausuli.

������ Kas tas bija? Ko viņam vajadzēja? � Hercogs sasprindzināts pienāca tuvāk. Izmocītā seja �ķita bālāka nekā iepriek�.

Hercogiene uz mirkli aizvēra acis. Viņa izmisīgi ilgojās, kaut varētu atbrīvoties no vadonības pienākumiem un atbildības par abiem, kaut būtu kāds cits, kas lēmēja nastu uzveltu savos plecos. Viņa zināja, ka tās ir veltas cerības; tā bijis jebkurā �ādā reizē, kop� vispār spēj atcerēties. Ja tu esi dzimis ar stiprāku raksturu nekā apkārtējie, no tā nevar i/bēgt. Viņas pa�as ģimenē, kur katrs atsevi�ķi gan bija stiprs, citi tomēr neapzināti lūkojās uz viņu, sekoja viņas vadībai un klausīja viņas padomam. Pat D�efrijs, kam piemita patiesas spējas un stūrgalvība, galu galā pakļāvās tomēr viņai, kā bija darījis arī �oreiz. Pēc mirkļa atgriezās īstenības apjauta, un hercogiene atvēra acis.

���� Tas bija viesnīcas slepenpolicistu priek�nieks. Viņ� uzstāja, ka pēc stundas ieradī�oties pie mums.

��� Tad viņ� zina! Mans Dievs � viņ� zina!

�� Acīmredzot par kaut ko viņ� ir informēts. Viņ� neteica, par ko.

Kroidonas hercogs negaidīti iztaisnojās. Galva pacēlās, un pleci izslējās. Rokas kļuva mierīgākas, lūpas sakniebās. Tās bija tās pa�as hameleonam piemīto�ās, ātrās pārmaiņas, kas viņā bija parādīju�ās iepriek�ējā vakarā. � Varbūt tomēr labāk butu, ja es ietu� � viņ� mierīgi noteica, � ja es ietu un atzītos�

���� Nē! Pilnīgi un noteikti � nē! � Hercogienes acis iezibsnījās. Tev jāsaprot: nekas, ko tu varētu izdarīt, nekādā ziņā neuzlabos stāvokli. � Iestājās klusums, un tad herco�giene domīgi noteica: � Mēs nedarīsim neko. Gaidīsim, līdz �is cilvēks atnāks, un tad redzēsim, ko viņ� zina un ko vēlas panākt.

Kādu mirkli �ķita, ka hercogs grib runāt pretī. Tad pār�domājis viņ� nomākts pamāja ar galvu. Savilkdams cie�āk sarkanos rītasvārkus, viņ� aizslāja uz blakus istabu, drīz vien atgriezdamies ar divām glāzēm neat�ķaidīta skota viskija. Kad viņ� vienu pastiepa sievai, viņa pretojās. � Tu zini, ka ir pārāk agrs�

��� Tas nekas. Tev �is malks vajadzīgs. � Viņ� iespieda glāzi hercogienes rokā ar tādu gādību, pie kādas viņa nebija pieradusi.

Izbrīnījusies viņa tomēr piekāpās, saņēma glāzi pirkstos un tad iztuk�oja. Neat�ķaidītais �ķidrums dedzināja, aizrāva elpu, ta�u pēc brītiņa dzīslās ieplūda tīkams siltums.

9

� Lai nu kā, tik ļauni nevar būt.

Sēdēdama pie sava galda ģenerāldirektora telpu priek�istabā, Kristīne, lasot kādu vēstuli, bija saraukusi pieri. Nu viņa pacēla acis un ieraudzīja pa durvju spraugu palūkojamies Pītera Makdermota stingro, ta�u mundro seju.

Iepriecināta par viesi, viņa tomēr neapmierināta pavēs�tīja: � Te nu atkal atlidojusi saindēta bulta. Bet, tā kā tādu ir daudz, kāda nozīme vēl vienai?

�� Tāda doma man patīk. � Pīters iebīdījās ar savu lielo augumu pa durvju spraugu.

Kristīne viņu pētīgi noskatīja. � Tu izskaties ļoti spirgts, ja ņem vērā, cik maz esi gulējis.

Viņ� pasmīkņāja. � Es agri no rīta apspriedos ar tavu priek�nieku. Tā bija auksta du�a. Vai nav vēl nonācis lejā?

Kristīne papurināja galvu un tad paskatījās uz vēstuli, ko bija lasījusi. � Kad viņ� izlasīs �o, liela prieka viņam nebūs.

��� Vai saturu nedrīkst izpaust?

��� Nē, laikam drīkst. Manuprāt, tu ari esi tur iejaukts.

Pīters apsēdās ādu pārvilktā klubkrēslā iepretī galdam.

�� Atceries vīrieti, kas pirms mēne�a gāja pa Karondelē ielu, � Kristīne iesāka, � kad kaut kur no aug�as krita pudele. Viņ� krietni dabūja pa galvu.

Pīters pamāja. � Kauns un negods! �aubu nav, ka pudeli izmeta pa vienu no viesnīcas logiem, bet viesi, kas to darījis, mēs tā arī neatklājām.

��� Kāds bija tas vīrietis � nu, tas cietējs?

��� Cik atceros, jauks, mazs vīriņ�. Es ar viņu vēlāk saru�nājos, un mēs samaksājām slimnīcas rēķinu. Kaut gan mūsu juristi aizrakstīja viņam vēstuli, kurā paskaidroja, ka samaksa tomēr ir tikai labas gribas apliecinājums un ka nekādas atbil�dības par notiku�o mums nav.

��� Labā griba neko nav līdzējusi. Viņ� slimnīcu iesūdzē�jis tiesā un pieprasa desmit tūksto� dolāru. Grib, lai mums uzliktu atbildību par �oku, miesas bojājumiem, algas zaudē�jumu, kā ari apsūdz mūs nolaidībā.

��� Neko viņ� nedabūs, � Pīters strupi atteica. � Manu�prāt, tas zināmā mērā gan ir netaisni, tomēr viņam nav ne�kādu izred�u.

��� Kā tu tik dro�i vari tā sacīt?

��� Tāpēc ka ir vesels lēvenis prāvu, kurās ļaudis sūdzas par kaut ko līdzīgu. Aizstāvju rīcībā ir visādi precedenti, uz kuriem viņi tiesā var balstīties.

��� Vai ar tiem pietiek, lai ietekmētu spriedumu?

��� Parasti jā, � Pīters apliecināja. � Laika gaitā likumsargi sāku�i rīkoties diezgan konsekventi. Piemēram, kla�siskajā gadījumā Pitsburgā � ar Viljama Penna viesnīcu. Kādu vīrieti ķēra pudele, kas izlidoja pa viesnīcas numura logu un iztriecās cauri cietēja automa�īnas jumtam. Viņ� iesū�dzēja viesnīcu.

��� Un neuzvarēja?

��� Nē. Zaudēja pirmajā instancē, tad pārsūdzēja Pensilvānijas Augstākā tiesā, bet tie pārsūdzību noraidīja.

��� Kāpēc?

��� Tiesa sacīja, ka viesnīca �jebkura viesnīca � nav at�bildīga par savu viesu rīcību. Vienīgais izņēmums varētu būt tad, ja kāds, kam ir vara � piemēram, viesnīcas direktors � iepriek� būtu zinājis, kas notiks, bet nebūtu mēģinājis tādu rīcību novērst. � Saraucis pieri aiz atmiņas piepūles, Pīters turpināja: � Cits gadījums savukārt noticis, manuprāt,

Kanzassitijā. Bariņ� kādas sanāksmes dalībnieku piepildīju�i ar ūdeni netīrajai veļai domātos maisus un sviedu�i tos no savām istabām uz ielas. Kad maisi plīsu�i, cilvēki uz ietves metu�ies sānis, lai no tiem izvairītos, un viens pagrūsts zem brauco�as automa�īnas. Viņ� guvis nopietnus ievainoju�mus. Vēlāk viņ� iesūdzējis viesnīcu, bet neko nav panācis. Ir diezgan daudz citu spriedumu � un iznākums tāds pats.

��� Kā tu to visu zini? � Kristīne ziņkāri pajautāja.

��� Līdz ar �o to citu es Kornela universitātē mācījos vies�nīcu darbības nolikumus.

��� Manuprāt, tas tomēr �ķiet briesmīgi netaisni.

�� Jebkuram cietējam tas ir grūti, ta�u attieksmē pret vies�nīcu � taisnīgi. Protams, vajadzētu gan pieprasīt atbildību no cilvēkiem, kas to darīju�i. Nelaime tā, ka ielas pusē ir pārāk daudz istabu, tāpēc gandrīz nav iespējams atrast īstos vainī�gos, un tā tie lielāko tiesu izkļūst cauri sveikā.

Kristīne, atbalstījusi elkoņus pret galdu, zodu viegli at�spiedusi saliektā plaukstā, bija ieinteresēta klausījusies. Saules stars, slīpi spraukdamies pa puspavērtajām venēcie�u �alūzijām, �ķīla sarkanas dzirksteles viņas matos. �ajā mir�klī viņai neizpratnē saraucās piere. Un Pīteram iegribējās tai maigi pieskarties un grumbiņas izlīdzināt.

��� Vai es pareizi saprotu? � viņa vaicāja. � Vai tu saki, ka viesnīca nav tiesiski atbildīga ne par kādiem viesu nodarījumiem � pat ja tie vērsti pret citiem viesiem?

��� No tāda viedokļa, kā mēs runājām, protams, ka nav. Pēc likuma burta tas viss ir skaidrs un ir spēkā jau sen. Butibā daudzi mūsu likumi iesniedzas atpakaļ līdz angļu iebrau�camām vietām un iedibināju�ies �etrpadsmitajā gadsimtā.

��� Pastāsti sīkāk!

��� Es tev lik�u galdā saīsinātu variantu. Viss sācies toreiz, kad angļu iebraucamā vieta bijusi viena liela telpa, ko sildījis un apgaismojis kamīns, un tur iebraucēji arī gulēju�i. Miegā pasargāt viesus no zagļiem un slepkavām bijis saimnieka uzdevums.

��� Tas skan pieņemami.

��� Tā jau ari bija. To pa�u gaidīja no saimnieka, kad sāka būvēt mazākas istabas, jo tajās alla� iemitināja � vai varēja iemitināt � vairākus cilvēkus, turklāt sve�iniekus.

��� Ja tā padomā, � Kristīne spriedelēja, � tad tas nu nebija laikmets, kad cilvēks varēja justies pasargāts no citu sabiedrības.

����� Tāds pienāca vēlāk, kad radās atsevi�ķas istabas un viesiem izsniedza atslēgas. Tad likums pieprasīja citādu attieksmi. Viesnīcas īpa�niekam bija jāsargā ciemiņ�, lai kāds pie viņa neielauztos. Ta�u par to, kas ar viesi notiek viņa istabā, vai par to, ko viesis dara, īpa�niekam vairs atbildēt nenācās.

��� Tātad at�ķirību ieviesa atslēga.

���� Un tā ir joprojām, � Pīters apliecināja. � �ajā ziņā likums nav mainījies. Kad mēs iedodam iebraucējam atslēgu, tā ir tas pats tiesiskais simbols, kas radās agrajās angļu vies�nīcās. Atslēga nozīmē, ka viesnīca �o istabu vairs nedrīkst lietot un iemitināt tajā vēl kādu. No otras puses, tiklīdz viesis aizvēris aiz sevis durvis, viesnīca par viņu neatbild. � Viņ� norādīja uz vēstuli, ko Kristīne bija nolikusi uz galda. � Tie�i tāpēc mūsu draugam no ielas būs jāatrod, kas īsti viņam uzmetis uz galvas pudeli. Citādi veiksmes nebūs.

��� Nenojautu, ka tu esi tāds viszinis.

��� Man nebija nodoma par tādu izlikties, � teica Pīters. � Laikam gan V.T. pārzina likumus pietiekami labi, ta�u, ja viņam būs vajadzīgi piemēri, tad man tādu netrūks.

��� Dro�i vien viņ� būs pateicīgs. Es piespraudī�u pie vēs�tules zīmīti. � Viņa ieskatījās Pīteram tie�i acīs. � Tev �is darbs patīk, vai ne? Vadīt viesnīcu un kārtot visu, kas ar to saistīts?

���� Jā, patīk, � viņ� vaļsirdīgi atzinās. � Kaut arī man patiktu vēl vairāk, ja mēs te �o to varētu pārkārtot. Iespējams, ja būtu darīju�i to ātrāk, �obrīd nevajadzētu Kērtisa O'Kīfa. Starp citu, tu jau laikam zini, ka viņ� ieradies.

�� Tu esi septiņpadsmitais, kas mani apgaismo. Laikam tālruņi sāka zvanīt tai pa�ā brīdī, kad viņ� tikko spēra kāju uz ietves.

��� Nebūtu nekāds brīnums. Tagad jau krietni daudzi gudro, kāpēc viņ� te ieradies.

��� Es tikko kā pasūtīju ēdienus neformālām pusdienām, ko V.T. �ovakar rīko savā dzīvoklī misteram O'Kīfam ar draudzeni. Vai esi �o dāmu redzējis? Cik dzirdu, viņa esot kas īpa�s.

Pīters pakratīja galvu. � Es vairāk interesējos pats par savām pusdienām, kuru plānā iekļauta arī tu. Tāpēc atrodos �eit.

�� Ja to var uzskatīt par ielūgumu, tad ziņoju, ka esmu brīva un izbadējusies.

��� Labi! � Viņ� pielēca kājās, izsliedamies visā augumā. � Savāk�u tevi septiņos. Tavā dzīvoklī.

Pīters patlaban devās ārā, kad uz galda līdzās durvīm pamanīja salocītu Times Picayne eksemplāru. Apstājies viņ� redzēja, ka tas ir tas pats numurs, ko pirms brī�a bija lasījis. Melnie virsraksti ziņoja par nelaimīgajiem upuriem un aizbēgu�o automa�īnu. � Dro�i vien esi to lasījusi, � viņ� drūmi noteica.

��� Jā, izlasīju. �ausmīgi, vai ne? Lasot mani pārņēma drausmīga sajūta � it kā tas notiktu manā acu priek�ā. Dro�i vien tāpēc, ka mēs vakarnakt braucām tur garām.

Pīters savādi pavērās viņā. � Dīvaini, ka tu tā saki. Man bija tāda pati sajūta. Tā nelika man mieru vakar vakarā un �orīt tāpat.

��� Kāda tev bija �ī sajūta?

�� Grūti raksturot. Vistrāpīgāk laikam būtu sacīt, ka �ķiet, it kā es kaut ko zinātu un reizē tomēr nezinātu. � Pīters, atgaiņādams domu, paraustīja plecus. � Laikam, kā tu se�cini, tāda sajūta ir tad, ja pats esi redzējis nelaimes vietu. � Viņ� atlika avīzi atpakaļ.

Iedams ārā, viņ� pagriezās un smaidot pamāja ar roku.

Kristīne � kā bie�i vien � pasūtīja, lai len�u (sviestmaizi un kafiju) noliek viņas darbistabā uz galda. Tie�i tad priek��istabā nāca Vorens Trents, ta�u palika vienīgi tik ilgi, lai pirms savām viesnīcas apgaitām, kas varēja ieilgt vairākas stundas, izlasītu pastu. Pamanot, cik rūpju pilna ir viesnīcas īpa�nieka seja, Kristīni pārņēma raizes par veco kungu. Turklāt arī kājas Trents lika stīvi: tā bija dro�a pazīme, ka viņu moka i�iass.

Pustrijos, atstājusi zīmīti sekretārei, kas strādāja Pītera kabineta priek�istabā, Kristīne devās apciemot Albertu Velsu.

Viņa uzbrauca liftā līdz �etrpadsmitajam stāvam un tur, iegriezusies garajā gaitenī, ieraudzīja tuvojamies druknu stāvu. Tas bija kredītdirektors Sems D�ekebics. Kad viņ� pienāca tuvāk, Kristīne ievēroja, ka Sems rokās tur papīra strēmeli un viņa sejas izteiksme ir saīgusi.

Redzēdams Kristīni, viņ� apstājās. � Biju apciemot jūsu slimo draugu, mis Frānsisa.

��� Ja tur jūsu seja bija tāda pati, tad dro�i vien nekādu iepriecinājumu viņam nesagādājāt.

��� Vaļsirdīgi runājot, � iebilda D�ekebics, � viņ� arī mani neiepriecināja. Dabūju no viņa �o papīreli, bet Dievs vien zina, cik tas ir vērts.

Kristīne paņēma strēmeli, ko kredītdirektors pastiepa. Tā bija netīra viesnīcas papīra lapa ar tauku traipu vienā stūrī. Uz tās Alberts Velss ķeburaini, pavir�i bija uz�vīkājis un parakstījis pieprasījumu kādai Monreālas bankai pārskaitīt viņam divsimt dolāru lielu summu.

��� Uzvedas dikti jau rāmi, � D�ekebics teica, � bet ir ietiepīgs vecs zellis. Sākumā negribēja dot vispār neko. Teica, ka nomaksā�ot rēķinu, kad brauk�ot prom. Kad teicu, ka nomaksas termiņu nepiecie�amības gadījumā varam pagarināt, izskatījās, ka viņam par to nav ne silts, ne auksts.

���� Naudas jautājumos cilvēki parasti ir ļoti jūtīgi, � Kristīne teica. � īpa�i, ja tās viņiem nav daudz.

Kredītdirektors noklak�ķināja mēli. � Velna milti! Lielākajai daļai ļau�u trūkst naudas. Man tās trūkst pastā�vīgi. Bet cilvēki staigā riņķī, domādami, ka par to jākaunas. Ta�u, ja pateiktu skaidri un gai�i, daudzreiz varētu viņiem palīdzēt.

Kristīne �aubīdamās aplūkoja improvizēto bankas �eku. � Vai to var uzskatīt par dokumentu?

���� Var, ja bankas rīcībā ir konts, no kura izmaksāt. Ja kādam ienāk prātā, �eku var uzrakstīt uz no�u lapas vai banāna mizas. Tomēr lielākā tiesa cilvēku ar bankas kontu nēsā līdzi �eku grāmatiņu. Jūsu draugs Velss sacīja, ka to kaut kur nolicis un nevarot atrast.

Kristīne atdeva lapu atpakaļ. � Zināt, ko es domāju, � sacīja D�ekebics, � manuprāt, viņ� ir godīgs un viņam tā skaidrā nauda ir � bet pamaz, � un, ja viņ� nomaksātu rē�ķinus, tad iekristu parādos. Nelaime tā, ka viņ� vairāk par pusi no �iem divsimt dolāriem jau mums ir parādā un slim�nieku kopējas rēķins drīz aprīs visu pārējo.

��� Ko jūs grasāties darīt?

Kredītdirektors paberzēja ar roku kailo galvvidu. � Vis�pirms es iztērē�u mazliet naudiņas un piezvanī�u uz Monreālu, lai uzzinātu, vai �is �eks der vai neder.

��� Un ja tas nederēs, Sem?

�� Viņam būs jāpamet viesnīca � vismaz, ciktāl tas atka�rīgs no manis. Protams, ja gribat paskaidrot stāvokli miste�ram Trentam un viņ� izlemj pretējo� � D�ekebics paraus�tīja plecus, � � tad tā būtu atkal cita lieta.

Kristīne papurināja galvu. � Negribu V.T. apgrūtināt.

Bet es būtu ļoti pateicīga, ja jūs vispirms pasacītu man un tikai tad ko pasāktu.

��� Labprāt, mis Frānsisa. � Kredītdirektors pamāja un tad īsiem, sparīgiem soļiem devās tālāk.

Pēc brītiņa Kristīne pieklauvēja pie tūksto� �etrsimt desmitā numura durvīm.

Tās atvēra baltā uzsvārcī ģērbta pusmū�a �ēlsirdīgā māsa ar nopietnu seju un brillēm masīvā raga ietvarā. Kris�tīne stādījās priek�ā, un māsa pavēlēja: � Lūdzu, pagaidiet �eit! Es pavaicā�u, vai misters Velss vēlas jus pieņemt.

Viņa iegāja istabā, un Kristīne pasmaidīja, jo dzirdēja kādu balsi dedzīgi pieprasām: � Protams, ka es gribu viņu pieņemt! Nelieciet viņai gaidīt!

Kad māsa atgriezās, Kristīne ierosināja: �Ja jūs vēlaties kādu laiciņu but brīva, es varu palikt, līdz jūs atgriezīsieties.

���� Nu� � Vecākā sieviete, mazliet atmaigusi, saminstinājās.

Balss no istabas uzsauca: � Dariet gan tā! Mis Frānsisa zina, ko ar mani darīt. Ja nezinātu, es vakarnakt būtu izlaidis garu.

��� Labi, � teica masa. � Es bu�u projām tikai desmit minūtes, un, ja esmu vajadzīga ātrāk, lūdzu piezvaniet uz kafejnīcu.

Kristīnei ienākot, Alberts Velss staroja smaidā. Mazais vīrs, atslīdzis pret spilvenu kaudzi, izskatījās pavisam sīciņ�. Kalsns, ģērbts tīrā, vecmodīgā naktskreklā, viņ� joprojām atgā�dināja zvirbulēnu, ta�u �odien mo�u, nevis bezcerīgi vārgu kā vakarnakt. Velss joprojām bija bāls, tomēr iepriek�ējais pelnpelēkais bālums bija pazudis. Krūtis gan gārdza, bet cilājās vienmērīgi un elpo�ana acīmredzot daudz pūļu neprasīja.

�� Tas nu gan ir laipni, ka ienācāt mani apmeklēt, jaunkundz, � viņ� sacīja.

��� Te nav ko runāt par laipnību, � Kristīne mēģināja viņu pārliecināt. � Es gribēju zināt, kā jums klājas.

��� Pateicos jums, krietni labāk. � Viņ� pamāja uz dūnām, ko māsa aizvēra aiz sevis. � Turpretī viņa, �itā te, ir īsts pūķis.

��� Tāda jums dro�i vien tie�i ir vajadzīga. � Kristīne at�zinīgi noskatīja istabu. Viss, ari vecā vīra personiskās lietas, bija glīti sakārtotas. Paplāte ar zālēm parocīgi novietota uz naktsgaldiņa. Iepriek�ējā naktī lietotais skābekļa balons jo�projām bija agrākajā vietā, ta�u improvizēto masku nomai�nījusi profesionālāka.

��� Nūjā, viņa zina gan, ko darīt, � Alberts Velss piekrita, � tikai citreiz gribētos tādu drusku smukāku.

Kristīne pasmaidīja. � Jūs jūtaties labāk. � Viņa prātoja, vai teikt kaut ko par sarunu ar D�ekebicu, bet tad nolēma, ka neteiks. � Vakarnakt jūs laikam sacījāt, ka �īs lēkmes sāku�ās tanī laikā, kad jūs strādājāt raktuvēs.

��� Bronhīts, jā, tā ir taisnība.

��� Vai ilgi bijāt kalnracis, mister Vels?

���� Ilgāk, nekā gribētos atcerēties, jaunkundz. Lai gan kaut kas to man mū�dien atgādina � pirmkārt, bronhīts, tad �īs te. � Viņ� izstiepa rokas ar aug�up vērstām plaukstām uz segas, un Kristīne redzēja, ka tās no ilgu gadu smagā darba kļuvu�as cietas un mezglainas.

Viņa neviļus pastiepās, lai tās noglaudītu. � Manuprāt, ar to var lepoties. Gribētos dzirdēt, ko jūs darījāt.

Viņ� pakratīja galvu. � Citreiz, kad jums būs daud^ brīva laika un pacietības. Tie gan ir gandrīz tikai tādi veca vīra stāsti, un, ja ve�us pielai� pie pļāpā�anas, tad aiz gar�laicības nezināsiet, kur dēties.

Kristīne apsēdās krēslā pie gultas. � Man ir pacietība, un es nedomāju, ka man �ie stāsti apniks.

Viņ� sīki iesmējās. � Monreālā ir da�i, kas to apstrīd.

��� Esmu bie�i vien domājusi par Monreālu. Nekad ne�esmu tur bijusi.

��� Tur ir tāds mistrojums � daudzējādā ziņā tā līdzinās Ņūorleānai.

���� Vai tāpēc jūs ik gadus braucat �urp? � Kristīne ziņkāri taujāja. � Tāpēc ka te �ķiet līdzīga gaisotne?

��� Nekad neesmu par to domājis, jaunkundz, vai iemesls ir tāds vai �itāds, � kā apsvērdams noteica mazais vīriņ�, kaulainos pirkstus dziļi iespiedis spilvenos. � Laikam braucu �urp tāpēc, ka man patīk viss vecmodīgais, un nav pārāk daudz vietu, kur to vēl var atrast. Tāpat ir ar �o vies�nīcu. �ur tur tā ir mazliet apbru�āta � jūs jau zināt. Tomēr visumā mājīga, un to es saku, domādams labā nozīmē. Man nepatīk lielās viesnīcu apvienības. Visi vienādi � nopulēti un spīdīgi; kad apmeties tādā, tad tas nozīmē dzīvot tikpat kā fabrikā.

Kristīne pavilcinājās, bet tad, saprazdama, ka dienas notikumi jau atklāju�i to, kas turēts slepenībā, ierunājās: � Man ir da�as jaunas ziņas, kas jums nepatiks. Diem�ēl Sv. Gregora viesnīca drīz varbūt arī iekļausies kādā ap�vienībā.

��� Tāds notikums mani skumdinātu, � teica Alberts Velss. � Kaut gan man jau �ķita, ka jūs te esat naudas badā.

��� Kā jūs to uzzinājāt?

Vecais vīrs brīdi pārdomāja. � Pāra pēdējās reizēs, kad es �eit iegriezos, varēja manīt, ka sāk spiest kurpe. Un kas ta' tagad par grūtībām � vai bankas piegrie� skrūves, vai nav ar ko izpirkt ieķīlāto, vai kas cits?

Par �o agrāko kalnraci ir ko pabrīnīties, nodomāja Kris�tīne, it īpa�i par viņa patiesības nojausmām. � Es laikam jau tā esmu pārāk daudz izpļāpājusies, � viņa atvainojās. � To�mēr dro�i vien jūs dzirdēsiet, ka �orīt te ieradies misters Kērtiss O'Kīfs.

���� Vai dieniņ! Tikai ne viņ�! � Alberta Velsa sejā at�spoguļojās patiesas raizes. � Ja tas dabūs �ito māju savās rokās, tad pataisīs uz mata tādu kā citas. Tas būs fabrīķis, kā jau es teicu. �ai viesnīcai gan vajadzīgas pārmaiņas, bet ne tādas.

���� Kādām tad �īm pārmaiņām jābūt, mister Vels? � Kristīne painteresējās.

����� Gudrs viesnīcu speciālists to pateiktu labāk par mani, bet �ādas tādas domas man ir. Es zinu vienu, jaunkundz, � cilvēkiem, kā bie�i mēdz notikt, uznācis jauns modes untums. Pa�reiz padod viņiem spīdīgu hromu un vienveidību. Bet ar laiku viņiem tas apniks un gribēsies atgriezties pie vecā � pie senās viesmīlības, pie īpatnībām un viesmīlīgas gaisotnes, pie kaut kā tāda, kas nav glu�i tas pats, ko viņi atradu�i piecdesmit iepriek� redzētās un atradīs vēl piecdesmit citās. Vienīgais posts, ka tad, kad viņi apķersies, vairums labo viesu māju � varbūt arī �ī � būs pazudu�as. � Viņ� apklusa un tad pajautāja: � Kad tad to izlems?

����� Īstenībā nezinu, � sacīja Kristīne. Mazā vīriņa asredzība viņu pārsteidza. � Vienīgi neliekas, ka misters O'Kīfs grasītos palikt te ilgi.

Alberts Velss palocīja galvu. �Cik esmu dzirdējis, viņ� nekur nepaliekot ilgi. Kad kaut ko ieņem galvā, tad strādā ātri. Nu, teik�u vēlreiz, ka man būs ļoti �ēl, un, ja tas notiks, tad jūs �obrid runājat ar vienu viesi, kas nekad vairs te neat�griezīsies.

���� Mister Vels, jus mums pietrūktu. Vismaz man � ja vispār pieļauj, ka es �is pārmaiņas pārdzīvo�u.

���� Jūs pārdzīvosiet un būsiet tāda vietā, pēc kuras tiecaties. Lai gan, ja kādam jaunam puisim pietiks prāta, jūs nestrādāsiet nekādā viesnīcā.

Kristīne tikai pasmējās, bet neatbildēja, un viņi sāka runāt par ko citu, līdz, īsi, skaļi pieklauvējusi, atgriezās māsa sargātāja. � Pateicos, mis Fransisa, � viņa klīrīgi no�ubināja. Tad, visai uzsvērti palūkojusies pulkstenī, pavēstīja: � Ma�nam pacientam laiks iedzert zāles un atpūsties.

��� Man tik un tā jāiet, � Kristīne teica. � Ja drīkstu, ap�meklē�u jus atkal rit, mister Vels.

��� Man dikti patiktos, ja jūs atnaktu.

Kristīnei pieceļoties, viņ� �ķelmīgi pamirk�ķināja ar aci.

Zīmītē uz Kristīnes rakstāmgalda bija lasāms: Jūs lūdz piezvanīt Semam D�ekebicam.

To viņa darīja, un atsaucās kredītdirektors.

��� Man likās � jūs gribēsiet zināt, � viņ� iesāka: � Es piezvanīju Monreālas bankai. Izskatās, ka ar jūsu draugu viss kārtībā.

��� Tās ir labas ziņas, Seni. Ko viņi teica?

��� Hm, vienā ziņā bija tīrie joki. Viņi neparko neteica, cik īsti viņ� ir vērts � parasti bankas to dara. Pasacīja tikai, lai maksājot uzrādot �eku. Es gan nosaucu summu, bet nelikās, ka viņi satrauktos, tāpēc naudas viņam laikam pietiek.

��� Priecājos, � Kristīne atteica.

��� Es ari priecājos, tomēr paturē�u acīs istabas rēķinu, lai tas neuzkāpj pārāk augstu.

���� Jūs esat liels sargsuns, Seni. � Kristīne pasmējās. � Un paldies, ka piezvanījāt.

10

Kērtiss O'Kīfs un Dodo bija omulīgi iekārtoju�ies savos blakus apartamentos. Dodo darbojās, izsai�ņodama abu lietas � tas viņai vienmēr sagādāja prieku. Ap�sēdies lielākajā no abām dzīvojamām istabām, viesnīcu magnāts pētīja kādu no finansu ziņojumiem, kuri bija sakār�toti zilā mapē ar uzrakstu �Konfidenciāli � Sv. Gregora vies�nīca. Iepriek�ējs pārskats�.

Dodo, vērīgi aplūkojusi lielisku augļu grozu, ko Piters Makdermots bija licis nogādāt uz apartamentiem, izvēlējās ābolu un patlaban to mizoja, kad pie O'Kīfa elkoņa ne�daudzu minū�u laikā jau otrreiz iezvanījās tālrunis.

Pirmā saruna notika ar Vorenu Trentu � tas bija pie�klājīgs apsveikums un apvaicā�anās, vai viss kārtībā un viesis apmierināts. Pēc sirsnīga apliecinājuma, ka tā tie�ām esot � sak': �Dārgo Voren, pat O'Kīfa viesnīcā nevarētu būt la�bāk,� � Kērtiss O'Kīfs pieņēma uzaicinājumu kopā ar Dodo �ovakar ēst pusdienas Sv. Gregora viesnīcas īpa�nieka privātajā apartamentā.

��� No sirds priecāsimies to darīt, � viesnīcu magnāts vis�ēlīgi apliecināja, � un, starp citu, man jūsu uzņēmums ļoti patīk.

��� Tie�i no tā es visvairāk baidos, � Vorens Trents vēsi noteica tālruņa klausulē.

O'Kīfs iezviedzās smieklos. � �ovakar parunāsimies, Voren. Ja vajadzēs, tad mazliet par darījumiem, ta�u gal�venokārt es ar ilgo�anos gaidu sarunu ar lielisku viesnīcu speciālistu.

Viņam noliekot klausuli, Dodo bija saraukusi pieri. � Ja viņ� ir tik lielisks viesnīcu speciālists, Kērtij, kāpēc tad pār�dod savu īpa�umu tev?

Kā vienmēr viņ� atbildēja nopietni, kaut arī jau iepriek� zināja, ka Dodo atbildi tik un tā nesapratīs. �Galvenokārt tāpēc, ka mēs esam iesoļoju�i citā laikmetā, bet viņ� to neaptver. Mūsu dienās nepietiek ar to, ka cilvēks ir labs vies�nīcnieks; viņam jābūt bilancspējīgam grāmatvedim.

����� Vai re, � Dodo iesaucās, � tie nu gan ir lieli āboli!

Tūdaļ sekoja otra saruna ar kādu cilvēku no tālruņa auto�māta viesnīcas vestibilā. � Hallo, Ogden, � Kērtiss O'Kīfs atsaucās, kad zvanītājs bija pateicis savu vārdu, � pa�laik lasu jūsu ziņojumu.

Vienpadsmit stāvus zemāk vestibilā bāls vīrietis ar galv�vidū paretiem matiem, pēc izskata grāmatvedis, kas, starp citu, viņ� arī bija, apstiprinot pamāja jaunākajam biedram, kas gaidīja ārpus automāta stikla būdas. Runātājs, kura vārds bija

Ogdens Boilijs un kur� dzīvoja Longailendā, kop� pēdējām divām nedēļām mita viesnīcā, reģistrēts ar Ri�arda Fauntina vārdu no Maiami. �ādam darbiniekam raksturīgā piesardzībā viņ� izvairījās lietot iek�ējo telefonu vai zvanīt no pa�a ista�bas ceturtajā stāvā. � Mister O'Kīf, ir da�i punkti, ko mēs gribētu mazliet papildināt, un, domājams, jūs vēlēsieties arī dzirdēt jaunāko informāciju.

����� Lieliski. Ļaujiet man vēl stundas ceturksni veltīt ziņojumam un tad nāciet �urp.

Nolikdams klausuli, Kērtiss O'Kīfs uzjautrināts teica Dodo: � Priecājos, ka augļi tev gar�o. Ja nebūtu tevis, es visus �os ra�as svētkus atceltu.

��� Nu, nav jau tā, ka man tie tik briesmīgi gar�otu. � Bērni�ķīgi zilās acis platas pavērās viņā. � Bet tu nekad tos neēd, un man glu�i vienkār�i �ēl aizlaist postā.

��� Viesnīcās ļoti maz kas tiek aizlaists postā, � O'Kīfs viņu nomierināja. � To, ko tu atstāsi, paņems kāds cits � varbūt pa pakaļdurvīm.

��� Manai mammai baigi gar�o augļi. � Dodo noplūca vīnogu ķekariņu. � Redzēdama tādu grozu, viņa aiz prieka sajuktu prātā.

O'Kīfs bija atkal paņēmis bilances lapu. Nu viņ� to nolika. � Kāpēc lai mēs viņai tādu nenosūtītu?

��� Vai tu domā tūlīt?

��� Protams. � Paceldams vēlreiz klausuli, viņ� palūdza savienot ar viesnīcas puķu un augļu pārdevēju. � Te O'Kīfs. Jūs laikam atsūtījāt uz manu apartamentu augļus.

Nobijusies sievietes balss atsaucās: � Jā, ser. Vai kaut kas nav kārtībā?

���� Nebūt ne. Es vēlētos, lai tādu pa�u augļu grozu ar telegrāfa starpniecību nosūtītu uz Ekronu, Ohaio �tatā, ierakstot summu manā rēķinā. Vienu mirklīti. � Viņ� pa�sniedza klausuli Dodo. � Pasaki viņiem adresi un nodod mātei sveicienus.

To darījusi, viņa impulsīvi metās O'Kīfam ap kaklu. � Ai, Kērtij, tu esi tik burvīgs!

O'Kīfs gozējās viņas patiesajā priekā. Viņ� prātoja � cik dīvaini, ka Dodo gan labprāt pieņem dārgas dāvanas, tāpat kā viņas priek�gājējas, bet, liekas, visvairāk viņu ielīksmo tie�i mazākās � kā tagad augļu grozs.

Viņ� pabeidza ātr�uvējā salikto lapu caurskatī�anu, un tie�i pēc stundas ceturk�ņa pie durvīm pieklauvēja, un Dodo devās tās atvērt. Viņa ielaida divus vīrie�us, abus ar ādas mapēm � Ogdenu Beiliju, kas bija runājis pa telefonu, un otru vīrieti, �onu Holu, kas vestibilā bija stāvējis viņam līdzās. O'Kīfs nodomāja, ka Hols ir sava priek�nieka gados jaunākais līdzinieks un pēc gadiem desmit dro�i vien arī būs tikpat bāls un koncentrēts � tas, bez �aubām, nāk no urb��anās bezgalīgās bilan�u lapās un finansu tāmju sastādī�anas.

Viesnīcu magnāts abus sirsnīgi apsveica. Ogdens Beilijs � patlaban alias Ri�ards Fauntins � bija pieredzējis O'Kīfa impērijas augsta ranga darbinieks. Viņam piemita ne vien parastās lieliska grāmatve�a īpa�ības, bet arī neparasta spēja ieiet jebkurā viesnīcā un pēc vienas vai divu nedēļu piesar�dzīgiem vērojumiem (viesnīcas administrācija to gandrīz nekad nezināja) iesniegt finansu stāvokļa analīzi, kas vēlāk baismīgā kārtā izrādījās tuva viesnīcas pa�as uzradītajiem skaitļiem. Hols, ko Beilijs pats bija atklājis un apmācījis, viesa cerības, ka kļūs par tādu pa�u talantīgi! darbinieku.

Abi vīrie�i pieklājīgi atteicās no piedāvājuma iedzert kādu glāzi. O'Kīfs jau bija to sagaidījis. Viņi apsēdās uz zviļņa iepretī bosam, tomēr neatvērdami mapes, it kā zinot, ka iepriek� būs jāpiedalās citā ceremonijā. Dodo istabas otrā galā, atkal pievērsusi uzmanību augļu grozam, lobīja banānu.

� Priecājos, ka jūs ieradāties, d�entlmeņi, � pasludināja Kērtiss O'Kīfs, it kā tik�anās nebūtu ieplānota jau pirms vairākām nedēļām. � Tomēr, nez vai, pirms ķeramies pie darījumiem, nebūtu svētīgi izlūgties visvarenā Dieva palīdzību.

Runādams viesnīcu magnāts ilgu iera�u izstrādātā vieg�lumā �igli noslīdēja uz ceļgaliem, dievbijīgi sakrustojot pirk�stus. Gandrīz vai rezignētu sejas izteiksmi � kā jau cilvēks ar lielu pieredzi �ai jomā, � viņam sekoja Ogdens Beilijs un, mirkli pavilcinājies, tādā pa�ā pozā notupās Hols. O'Kīfs pavērās uz Dodo, kas locīja iek�ā banānu. � Dārgā, � viņ� klusu ierunājās, � mēs grasāmies izlūgties svētību mūsu nodomam.

Dodo nolika banānu. � Okei, � viņa kā labs biedrs no�teica, izrausdamās no krēsla. � Ieslēdzos jūsu kanālā.

Pirms daudziem mēne�iem bija laiks, kad labdara bie�ās lūg�anas � ne reizi vien pilnīgi nepiedienīgos brī�os � Dodo kaitināja, kaut gan iemeslus tam viņa īsti neizprata. Tomēr beigu beigās viņa savā raksturīgajā iecietībā pielāgojās tik�tai, ka tās viņu vairs neuztrauca. � Nav ko �ķendēties, � viņa atzinās kādai draudzenei, � Kērtijs ir lāga puikiņ�, un, pēc manas sapra�anas, ja es varu viņam par patik�anu gul�ties uz muguras, tad kāpēc gan lai es tikpat labi nevarētu krist ceļos?

� Visuvarenais Dievs, � Kērtiss O'Kīfs, balsi tricinā�dams, iesāka, acis aizvēris un pie�ķīris sārtvaidzīgajam valdoņa ģīmim cēli rāmu izteiksmi, � ja tā ir Tava griba, dāvā mums sekmes pasākumā, ko taisāmies veikt. Mēs izlūdza�mies Tavu svētību un Tavu aktīvo palīdzību, lai iegūtu �o viesnīcu, ko dēvē Tava Svētā Gregora vārdā. Mēs pazemīgi lūdzam, lai drīkstētu pievienot to citām tādām pa�ām, kas ar mūsu pūliņiem Tev par godu jau iegūtas un tiek Tava pade�vīgā kalpa pārvaldītas� � Kērtiss O'Kīfs, pat runādams ar Dievu, uzskatīja, ka jāķeras vērsim tie�i pie ragiem.

Seju aug�up pavērsis, veldams vārdus kā lēni plūsto�us viļņus, viņ� turpināja: � Turklāt, ja tā būtu Tava griba � un mēs lūdzam, lai tā tie�ām būtu � jel dari to ātri un bez liekiem izdevumiem, ņemdams vērā Tavu kalpu mantas apjomus, jo tos neder pārmērīgi noplicināt, bet kopt un vairot Tavā labā. Mēs piesaucam Tevi, ak, Dievs, lai Tu tāpat svētītu tos, kas darbosies mums pretī, kārodami pēc �īs viesnīcas, un lūdzam, lai viņus vadītu vienīgi Tava griba un Tu mudinātu �os kārumniekus visā viņu darbībā ievērot apdomību un saprātu. Un, beidzot, ak, Kungs, stāvi vienmēr mums klāt, sekmēdams mūsu panākumus un virzīdams uz priek�u mūsu darbus, lai mēs savukārt spētu tos ziedot Tavas slavas vairo�anai, āmen. Nu, d�entlmeņi, cik tad man par �o vies�nīcu būs jāmaksā?

O'Kīfs jau bija ietrausies krēslā. Tomēr vēl kāds brītiņ� pagāja, līdz abi pārējie aptvēra, ka pēdējais teikums vairs nepieder pie lūg�anas, bet ievada darījumu sarunas. Beilijs atguvās pirmais, veikli iztaisnoja ceļgalus, atstiepdamies zvilnī, un izvilka no mapes dokumentus. Hols izbiedēts uzsvempās nopakaļ.

��� Mister O'Kīf, es nerunā�u par cenu, � Beilijs godbi�jīgi iesāka. � To, protams, kā vienmēr izlemsiet jūs. Ta�u �ī divu miljonu dolāru lielā hipotēka, kura jānomaksā piekt�dien, dro�i vien pirk�anas procesu krietni atvieglos � vismaz mūsu pusei.

���� Tātad nekādas pārmaiņas nav notiku�as? Vai nav biju�as runas par ķīlu zīmes pagarinā�anu vai par kādu titu, kas viesnīcu varētu pārņemt?

Beilijs papurināja galvu. � Esmu ievācis ziņas no da�iem samērā dro�iem avotiem, un tie apgalvo, ka tas ne�esot noticis. Neviens no finansistiem tam neķer�oties klāt, � galvenokārt sakarā ar zaudējumiem, ko patlaban cie� vies�nīca (tos es jums esmu nosaucis), kā arī ar sliktajām vadības metodēm, kas tāpat ir labi zināmas.

O'Kīfs dziļdomīgi pamāja ar galvu un tad atvēra mapi, ko bija pētījis iepriek�, un izņēma vienu vienīgu iespiestu lap�pusi. � Jūsu uzskati par iespējamo peļņu ir neparasti optimistiski. � Viņa spo�ās, vērīgās acis cie�i raudzījās Beilijā.

Grāmatvedis atļāvās skopi pasmīnēt. � Kā jūs zināt, es nemēdzu ļauties ekstravagantai iztēlei. Nav nekādu �aubu, ka gan ar jauniem ienākumu avotiem, gan rekonstruējot pa��reizējos, peļņas situāciju varētu ātri uzlabot. Iz�ķirīgais fak�tors ir vadība. Tā ir ārkārtīgi slikta. � Viņ� pamāja pret jaunāko vīrieti, Holu. � �ai jomā �o to veicis �ons.

Mazliet sakautrējies, Hols, lūkodamies piezīmēs, iesāka: � Nav efektīvas vadības sistēmas, un tā rezultātā nodaļu priek�nieki da�viet ieguvu�i ārkārtējas pilnvaras. Tā, piemēram, pārtikas produktu iepirk�anā�

��� Vienu mirklīti!

Iejaucoties darba devējam, Hols tūdaļ apklusa.

Kērtiss O'Kīfs stingri norādīja: � Nav nepiecie�ams stāstīt man visus sīkumus. Es paļaujos, ka ar tiem tiksiet galā, d�entlmeņi, jūs. Es �ādās sarunās vēlos redzēt visu ainu tās kopumā.

Par spīti diezgan rāmi izteiktajam pārmetumam Hols piesarka, un Dodo raidīja pāri istabai viņam līdzjūtīgu skatienu.

��� Cik noprotu, � O'Kīfs sacīja, � līdz ar vāju vadību darbinieki daudz zog, un ienākumi tādējādi aizplūst projām.

Jaunākais grāmatvedis sparīgi piekrita. � Daudz, ser, īpa�i par ēdamo un dzeramo. � Viņ� dzīrās pārstāstīt slepe�nos pētījumus da�ādos bāros un viesnīcas atpūtas istabās, ta�u aprāvās. To varēs apcerēt vēlāk, kad pirkums būs galā un ieradīsies �grāvēju komanda�.

No savas nelielās pieredzes �ons Hols zināja, ka jaunas viesnīcas iegū�ana O'Kīfa apvienībā katrreiz notika pēc viena parauga. Pirmkārt, nedēļām ilgi pirms sarunu sākuma viesnīcā ieradās �spiegu grupa�, kuru parasti vadīja Ogdens Beilijs un kuras locekļi piereģistrējās kā parasti viesi. Skadri un sistemātiski vērodama un reizēm papildinādama �os vērojumus ar kukuļu palīdzību, grupa savāca finansu un darba nori�u ziņas, uztaustīja vājās vietas un novērtēja neapgūtās iespējas. Kur bija vajadzīgs � kā �ajā gadījumā � spiegi piesardzīgi apjautājās ārpus viesnīcas, pilsētas biz�nesmeņu aprindās. Lai izvilinātu vēlamo informāciju, pietika ar maģisko O'Kīfa vārdu, jo ar to saistījās varbūtējās iespē�jas nākamībā sadarboties ar visas valsts lielāko viesnīcas apvienību. �ons Hols jau sen bija iemācījies, ka finansu aprin�dās pirmām kārtām praktiski jādomā par savu labumu, aizmirstot lojalitāti.

Pēc tam, bruņots ar �īm iekrātajām zinā�anām, Kērtiss O'Kifs uzsāka tie�as sarunas, kas gandrīz vienmēr bija veiksmīgas. Tad pie darba ķērās grāvēju komanda.

To vadīja kāds no O'Kīfa viesnīcu apvienības viceprezi�dentiem. Grupas locekļi bija prasīgi, ātras orientācijas eksperti administratīvajā darbā. Grāvēju komandas veiktās pirmās pārmaiņas parasti attiecās uz personālu un adminis�trāciju; apjomīgāki pasākumi, kas ietvēra ēkas rekonstrukciju un jaunas tehnikas uzstādī�anu, sekoja vēlāk. Pati svarīgākā grupas iezīme bija strādā�ana smaidot un mierinot visus attiecīgos cilvēkus, ka netiks izdarīti nekādi pārspīlēti jaun�ievedumi, kaut ari tie jau ritēja pilnā sparā. Kāds komandas loceklis bija teicis: �Kad mēs sākam rīkoties, tad pirmām kārtām paziņojam, ka nekāda darbinieku maiņa nenotiks, un tad sākam atlai�anas.�

�ons Hols paredzēja, ka tas pats drīz notiks Sv. Gregora viesnīcā.

Reizēm Hols, kas bija nopietns jauneklis, audzināts kvēkeru garā, lauzīja galvu, kāda �ajos pasākumos ir viņa pa�a loma. Lai gan viņ� O'Kīfa uzņēmumā strādāja tikai ne�ilgu laiku, tomēr jau vairākas reizes bija dabūjis vērot, kā vairākas viesnīcas ar jaukām individuālām iezīmēm aprija apvienību administrē�anas vienmuļība. Notikumu gaita viesa viņā neskaidras skumjas. Reizēm tirdīja arī nepatīkamas domas par to paņēmienu ētiku, ar kādiem sasniedza mērķus.

Ta�u alla� svaru kauss ar pa�a godkārību un O'Kīfa dāsno samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem izrādījās sma�gāks par minētajām jūtām. �ona Hola mēne�algas �eks un pieaugo�ais bankas konts bija mierinājuma avots satraukuma brī�os.

Pastāvēja arī citas iespējas, pie kurām viņ� neatļāvās ilgi kavēties pat neprātīgos nomoda sapņos. Kop� brī�a, kad �ons �orīt bija ienācis O'Kīfa apartamentos, viņ� spēcīgi sa�juta Dodo klātbūtni, kaut ari patlaban vairījās jauno dāmu tie�i uzlūkot. Gai�matainās skaistules vulgāri spilgtais seksa vilinājums, kas līdzīgi īpa�ai aurai �ķita versmojam istabā, modināja �onā juteklību, kādu nekad nebija panākusi mājās viņa glītā, tum�matainā sieva � teniskortu rota un Vecāku un skolotāju apvienības sekretāre. Pārdomājot Kērtisa O'Kīfa lielo veiksmi, teorētiski pieņemama likās fantastiskā doma, ka varenais vīrs karjeras sākumā ari bijis jauns, god�kārīgs grāmatvedis.

Prātojumus pārtrauca O'Kīfa jautājums: � Vai jūsu iespaidi par slikto vadību attiecas uz itin visiem?

� Ne glu�i, ser. � �ons Hols ielūkojās pierakstos, sako�podams domas ap problēmu, ko pagāju�ās divās nedēļas bija iepazinis kā piecus pirkstus. � Ir kāds cilvēks, ģenerāl�direktora vietnieks Makdermots, kas �ķiet ārkārtīgi kom�petents. Viņ� ir trīsdesmit divus gadus vecs Kornela univer�sitātes absolvents. Nelaimīgā kārtā viņa raksturojumā minēta kāda kļūme. Iek�lietu ministrija izdarījusi pārbaudi. Man ir ziņojuma kopija.

O'Kīfs uzmanīgi pārlasīja jaunā grāmatve�a pasniegto lapu. Tajā bija minēti būtiskie fakti par Pītera Makdermota atlai�anu no Voldorfa viesnīcas un atzīmēti tālākie nesek�mīgie mēģinājumi atrast jaunu darbavietu: tas izdevies tikai Sv. Gregora viesnīcā.

Viesnicu magnāts, neteikdams ne vārda, atdeva lapu atpakaļ. Makdermota likteni izlems grāvēju komanda. Tomēr tās locekļi zinās, ka Kērtiss O'Kīfs pieprasa, lai visiem viņa darbiniekiem raksturojumā būtu pieminēta nevai�nojama morālā stāja. Lai cik kompetents būtu Makdermots, nebija domājams, ka jaunais re�īms viņu paturēs.

� Ir vēl da�i labi cilvēki, � �ons Hols turpināja, � mazāk svarīgos posteņos.

Saruna vērpās vēl stundas ceturksni. Beigās Kērtiss O'Kīfs noteica: � Paldies, d�entlmeņi. Ja ir kāda svarīga jauna ziņa, zvaniet. Pretējā gadījumā es pats sazinā�os ar jums.

Dodo izvadīja kungus ārā.

Kad viņa atgriezās, Kērtiss O'Kīfs, izstiepies visā garumā, gulēja uz zviļņa, kur bija sēdēju�i abi grāmatve�i. Viņa acis bija aizvērtas. Kop� darījumu karjeras sākuma viņ� radinājies dienas brīvos brī�os nosnausties un atjaunot enerģiju, kas apak�niekiem da�kārt �ķita neizsmeļama.

Dodo maigi noskūpstīja viņu uz lūpām. O'Kīfs sajuta �o valgumu. Jaunās sievietes tvirtais augums liegi skāra viņējo. Garie pirksti sataustīja galvvidū matu celiņu un sāka to viegli masēt. Sejai kā glāstot uzkrita zīdaini mīksta matu cirta. Viņ� smaidot pavēra acis. � Uzlādēju baterijas, � viņ� sacīja un gandarīts turpināja: � Tavas kustības palīdz.

Dodo pirksti turpināja masā�u. Pēc desmit minūtēm O'Kīfs jutās atpūties un spirgts. Viņ� izstaipījās, vēlreiz pa�vēra plakstus un a�i uzslējās sēdus, tad piecēlās stāvus un atpleta rokas pret Dodo.

Viņa dedzīgi metās skaujās, cie�i un kaislīgi piekļaudamās ar visu augumu. O'Kīfs jau juta, ka jaunās sievietes mū�am nedziesto�ā juteklība pārvērtusies par karstu, rijīgu liesmu.

Baudkārē satraucies, viņ� ieveda Dodo guļamistabā.

Apsardzes priek�nieks Ogilvijs, kas bija pazi�ņojis, ka ieradīsies Kroidonu apartamentā stundu pēc noslēpumainā tālruņa zvana, patiesībā atnāca krietni vēlāk. Tāpēc, kad beidzot klusināti atskanēja ārdur�vju zvans, hercoga un hercogienes nervi jau bija pamatīgi papluinīti.

Durvis atvērt aizgāja pati hercogiene. Pirms tam viņa istabmeitu bija aizsūtījusi kaut kādā izdomātā uzdevumā un bez �ēlastības aiztriekusi apaļsejīgo sekretāru par spīti viņa bailēm no suņiem izvest pastaigā Bedlingtonas terjerus. Ap�ziņa, ka abi jebkuru mirkli var atgriezties, protams, palie�lināja sasprindzinājumu.

Ogilvijam līdzi apartamentā ieplūda cigāru dūmi. Kad detektīvs dāmai pa pēdām iegāja dzīvojamā istabā, viņa zī�mīgi palūkojās uz pusizsmēķēto cigāru resnā vīra mutē.

��� Mēs ar vīru nevaram ciest stiprus dūmus, � viņa sacīja.

��� Esiet tik laipns un nodzēsiet.

Apsardzes priek�nieks ar stūraino seju pameta no savām cūkas a�elēm uz viņu ironisku skatienu. Tad tas pārslīdēja pār pla�o, skaisti mēbelēto telpu, pakavēdamies pie hercoga, kas, stāvot ar muguru pret logu, neizteiksmīgi lūkojās viņam pretī.

� Prīmā mēbelītes, ar tādām var dzīvot. � Ogilvijs nesteigdamies izņēma no mutes ne�ēlastībā kritu�o cigāru, nokratīja pelnus un aizmeta izsmēķi sev pa labi uz reljefa rak�sta rotātā kamīna pusi. Viņ� netrāpīja, un i/smēķis nokrita uz grīdsegas. Ogilvijs to atstāja bez ievērības.

Hercogienes lūpas sakniebās. � Manuprāt, jūs neesat atnācis �urp, lai apspriestu mēbeles, � viņa dzēlīgi noteica.

Resno augumu sadrebināja atzinīgs smiekliņ�, � Nē-e, kundze; tā patie�ām nav. Bet man patīk smukas lietas. � Falseta balss, kas nesaderēja ar masīvo stāvu, nu skanēja kādu reģistru zemāk. � Kā, piemēram, jūsu auto. Tas, ko jūs turat te, viesnīcas garā�ā. Jaguārs, vai ne?

��� Ā-a-a! � Kroidonas hercogs to neizrunāja kā vārdu, bet izdvesa kā elpu. Sieva uzmeta viņam a�u, brīdino�u skatienu.

��� Kāpēc jūs tā ieinteresējis mūsu limuzīns?

Detektīva izturē�anās spēji mainījās � tā vien likās, ka

hercogienes jautājums būtu noderējis tam par signālu. � Kas vēl ir apartamentā? � viņ� strupi noprasīja.

��� Neviens, � �oreiz atbildēja hercogs. � Mēs aizsūtījām citus projām.

��� Reizēm der to pārbaudīt. � Kustēdamies apbrīnojami ātri, tuklais vīrs apstaigāja apartamentu, attaisīdams visas durvis un ieskatīdamies katrā telpā. Acīmredzot viņ� labi pazina to izvietojumu. Pavēris un aizvēris ārdurvis, Ogilvijs nenoliedzami apmierināts atgriezās dzīvojamā istabā.

Hercogiene bija atsēdusies krēslā ar taisnu muguru. Ogilvijs palika stāvam.

��� Nu, tātad jūs esat tie, kas notrieca divus cilvēkus un pēc tam aizbēga, � viņ� secināja.

Hercogiene ielūkojās viņam cie�i acīs. � Par ko jūs runājat?

���� Netaisiet pekstiņus, kundze. Es runāju nopietni. � Viņ� izvilka jaunu cigāru un nokoda galu. �Avīzes tak esat lasīju�i. Radio arī daudz tark�ķēja!

Kroidonas hercogienes bālajos vaigos parādījās divi spilgti sarkani plankumi. �Jūs te gvel�at visriebīgākos, vis�smieklīgākos�

��� Es jums teic' � izbeigt pekstiņus! � Viņ� pēk�ņi nik�numā izspļāva vārdus. Viss mākslotais miers izgaisa. Nelikdamies hercogu ne redzam, Ogilvijs pavēcināja neaizdegto cigāru pretiniecei deguna priek�ā. � Būs vien jāpa�klausās mani, augstā kundzen'! Pilsēta trako � kruķi, mērs, visi citi. Ja viņi atradīs vakarnakts vainīgos, tos, kas sabrauca to bērnu un māti un tad uz karstām pēdām laidās lapās, tad sodīs ar visu likuma bardzību, vienalga, kas būtu tie likuma pārkāpēji, un vienalga, vai viņiem būtu skanīgs tituls vai ne. Es, redz, �o to zinu, un, ja rīkotos tā, kā pēc taisnības man pienāktos rīkoties, tad pogainu komanda būtu klāt kā likts, jūs nepaspētu aci pamirk�ķināt. Bet es nolēmu godīgi atnākt papriek� pie jums, lai jūs man pastāst' savu versiju. � Cūkai līdzīgās a�eles samirk�ķinājās, tad skatiens kļuva ciets. �Ja gribat, lai notiktu citādi, tad klāj' tik vaļā.

Ta�u Kroidonas hercogiene ar trīs un pusi gadsimtos ieaudzinātu augstprātību tik viegli vis nepadevās. Pielēkusi kājās, sirdīgi saviebtu seju, viņa, pelēkzaļajām acīm liesmo�jot, urbās bezkauņā. Tādu, kas hercogieni labi pazītu, balss tonis būtu pataisījis melnu un mazu. �Jūs drausmīgais �an�tā�isti Kā jūs uzdrīkstaties?!

Uz mirkli sagrīļojās pat Ogilvija pa�pārliecība. Ta�u iejaucās Kroidonas hercogs. � Par spīti visai varonībai tas diem�ēl ir bezcerīgi, dūdiņ. � Pagriezies pret Ogilviju, viņ� turpināja: � Jūsu celtā apsūdzība pret mums ir taisnīga. Vainīgs esmu es. Es vadīju ma�īnu un sabraucu meitenīti.

��� Nu jau jūs ta kā nāk' pie prāt', � paslavēja Ogilvijs un aizkūpināja jaunu cigāru. � Tā mēs kaut kur tiks'.

Kroidonas hercogiene nogurusi pamāja ar roku, ka pa�dodas, un atslīga krēslā. Sa�ņaugusi delnas, lai noslēptu drebuļus, viņa noprasīja: � Ko jūs zināt?

��� Tūlīt paskaidro�'. � Apsardzes priek�nieks nestei�dzās, lēni izpūta zilu cigārdūmu mutuli, ņirdzīgi noskatīja hercogieni, it kā skubinātu iebilst. Ta�u viņa tikai riebumā sarauca degunu un neteica ne vārda.

Ogilvijs norādīja ar pirkstu uz hercogu. � Vakar vakarā jūs diezgan agri aiztinās uz Lindija lokālu īri Purva kvartālā. Jūs rullēj' uz turieni savā lepnajā jaguārā ar kādu draudzeni. Vismaz man rādās, ka tā jūs viņu sauktu, ja negribētu būt pārāk cimperhgs.

Ogilvijs smīnēdams pablenza uz hercogieni. Kroidons asi uzsauca: � Turpiniet!

Pa�apmierinātā, tuklā seja pagriezās atpakaļ. � Nu, cik es zin', pie galdiem jūs novinnēj' simtu, bet pie bāra to notralloj'. Jūs jau bij' iegrābis otrā simtā � tā bij' nudie' ellīga par�tija, � kad taksī atdrāzās jūsu sieva.

��� Kā jūs to visu zināt?

��� Redz', hercog, � es dzīvoj' �itanā pilsētā un strādā' �itanā viesnīcā jau krietni ilgi. Man ir draugi visur. Es dar' patik�an' viņiem, viņi � to pa�u man, piemēram, pa�ukst, kur var piestrādāt. Vajag tik kādam no viesnīcas viesiem savārīt putru un es par to dzird'. Lielākā daļa tā arī neapjēdz, kā es to zin' un nepazīst mani pa�u. Viņi cer, ka ir savus sīkos noslēpumus noglabāju�', un tā arī ir � ja nu vienīgi gadās tāds kā �is.

��� Saprotu, � hercogs vēsi noteica.

��� Vienu gan es gribēt' zināt. Man ir ziņkār' dab', kundzīt: kā jūs uzod', kur viņ� ir?

��� Jūs jau tā zināt tik daudz� � hercogiene attrauca, � turklāt tam laikam nav nozīmes. Vīram ir para�a �o to pierakstīt, runājot pa telefonu. Vēlāk viņ� bie�i piemirst, ka pieraksti jāiznīcina.

Detektīvs pārmetot noklak�ķināja mēli. �Tas nu gan i' drusku neuzmanīgi, hercog � re, kādā ķezā nu esat iekūlies. Nu, tālāk, cik noprot', notika tā. Jūs ar sievu tinās prom uz māj', jūs stūrēj', lai gan, ja parēķina, kādā jūs bij' ķitē, būt' bij's labāk, ja pie stūres sēdētu viņa.

��� Mana sieva nemāk vadīt ma�īnu.

Ogilvijs saprotot pamāja. � Skaidrs. Lai nu kā, es tā rēķin', ka jūs bijāt piesūcies, bet�

�� Tātad jūs nezināti � hercogiene viņu pārtrauca. � Jūs neko noteiktu nezināt! Jūs dro�i vien nemaz nevarat pierādīt�

��� Kundze, es var' pierādīt visu, pēc kā būs note.

Hercogs pabrīdināja: � Labāk ļauj viņam pabeigt, dūdiņ.

��� Tie�i tā, � Ogilvijs piekrita. � Jūs sē�' un klausās. Vakar vakarā es redzēj' jūs iepeldam � pa pagrabstāv', lai nebūt' jānāk visā godībā pa vestibil'. Smuks pārit's � izskatījāties baigi satrūku�ies. Tikko biju ienācis pats. Nu, un tad es sāk' minēt, kāpēc jums tād' ģīm'. Kā jau es teic', man i' ziņkārīg' dab'.

��� Turpiniet, � hercogiene izdvesa.

��� Vēlu vakarā paklīd' valod's par aizbēg�an' no noziegunV viet's. Man radās aizdom's, es aizgāj' uz garā�' un vienā mierā apskatīj' jūsējo ma�īn'. Varbūt jūs nezināt � tā i' iebraukt' kaktā, aiz pilār', kur �oferi garāmejot neredz.

Hercogs aplaizīja lūpas. � Laikam jau tagad tam nav nozīmes.

�� Jums varēt' būt taisnīb', � Ogilvijs piekāpās. � Lai nu kā, tas, ko es atrad', ie�ukstēj' man ausī, ka �is tas jāpapēf � ziniet, policijas pārvaldē, tur es ar' esm' pazīstams. � Viņ� apklusa, lai ievilktu atkal cigāra dūmu. Klausītāji mēmi gai�dīja. Kad cigāra gals iekvēlojās, viņ� to aplūkoja un tad tur�pināja. � Viņiem bij' trīs liet's, no kurām spriest tālāk. Viņiem ir starme�a dekoratīvais gredzens, kas dro�i vien nokrit', ka' ķēr' sieviet' un bērn'. Ir ari starme�' stikla laus�kas un, ja apskatīs bērna apģērb', tad, kā viņi rēķina, jābūt pēdām no sadursm's.

��� Kam jābūt?

����� Ja drēbes spie�as pret kaut ko ciet', hercogien, sevi�ķ', ja tas ir laķēts, kā, piemēram, automa�īn's spārns, ta' lak' norīvējas, un tas atstāj tād's pa�'s pēd's kā pirkstu nospiedum'. Policij's laboratorij' tās var noņemt tāpat kā pirkst' nospiedum's � apputin', un tās parādās.

�� Interesanti, � sacīja hercogs, it kā runātu par kaut ko, kam ar viņu nav nekāda sakara. � Es to nezināju.

��� Maz ir tād', kas zin'. Tomēr �inī gadījumā, es tā rēķin', tas neko daudz nemain'. Jūs' vāģim ir saplēsts pro�ektors un pazud's dekoratīvais gredzens. �aubu nav, tas, kas i' policijā, pasētu vietā. Analīzē varēt' neķēpāties pat ar noberzum' un asinīm. Ak jā, to man vajadzēj' jums pateikt: asiņu i' vesels lērums, kaut ar uz melnās lak's tos nevar stipr' saredzēt.

���� Ak Dievs! � Pacēlusi roku pie sejas, hercogiene novērsās.

��� Kā jūs iesakāt mums rīkoties? � vaicāja hercogs.

Aptuku�ais vīrietis saberzēja rokas, noskatīdamies uz

īsajiem, strupajiem pirkstiem. � Kā es teic', atnāc' �urp pa�klausīties, ko sak' jūs' pus'.

��� Ko es varu teikt? � hercogs izmisis atsaucās. � Jūs zināt, kas noticis. � Viņ� mēģināja iztaisnot plecus, ta�u tas neizdevās. � Labāk pasauciet policiju. Jātiek tam pāri.

���� Nu, nav tak teikts, ka jums tā jāsteidz's. � Falseta balss, kas nesaderēja ar augumu, kļuva apcerīga. � Kas izda�rīts, izdarīts. Skrie�an' vai nu uz vien', vai otr' viet' ne bērnu, ne māti neatdzīvinās. Turklāt jums vis nepatikt', ko viņi tur policij's pārvaldē ar jums darīt', hercog. Nē, ser, jums tas nebūt nepatikt'.

Abi pārējie lēni pacēla acis.

���� Es cerēj', ka jus, ļautiņ', pa�' kaut ko ierosinās', � sacīja Ogilvijs.

��� Es nesaprotu, � hercogs neizlēmīgi norūca.

����� Es saprotu, � iesaucās hercogiene. � Jūs gribat naudu, vai ne? Jūs atnācāt mūs izspiest?

Ja viņa gaidīja, ka �ie vārdi izraisīs apjukumu, tad tā nenotika. Detektīvs paraustīja plecus. � Lai kā jūs to saukt', kundze, man no tā ne silts, ne auksts. Es tikai atnāc', lai palīdzēt' jums, ļautiņ', izkulties no nepatik�anām. Bet man tak ar' jādzīvo.

��� Vai jūs pieņemtu naudu, ja par to, ko zināt, klusētu?

��� Laikam pieņemt' gan.

���� Bet no jūsu teiktā saprotams, � norādīja hercogiene, uz bridi atgūdama līdzsvaru, � ko tas neko nelīdzētu. Automa�īnu tik un tā uzpazītu.

����� Laikam gan ar to būt' jārēķinās. Bet ir arī da�/ iemesl', kāpēc tā varēt' nenotikt. Kaut kas tāds, ko es vēl nees' pateic's.

��� Lūdzu, pasakiet.

����� Es pats to nees' līdz galam izdomāj's, � sacīja Ogilvijs. � Bet, kad jūs sabrauc' to bērn', tad aillēj' nevis uz pilsētas centr', bet no tā prom.

��� Mēs kļūdījāmies virzienā, � sacīja hercogiene. � Bet pec tam izdevās apgriezties. Ņūorleānā tas var notikt viegli, jo ielas vijas lī�u lo�u. Vēlāk, izmantodami sānu ielas, atgriezāmies viesnīcā.

��� Es jau tā domāj'. � Ogilvijs saproto�i pamāja. � Bet policij' domā citād'. Viņi meklē kād', kas brauc's prom no centr'. Tāpēc viņi tagadīt ņemas pa priek�pilsētām un tuvējām pilsētelēm. Viņi varbūt sāks meklē�an' centrā, bet tas nebūs tik drīz.

��� Cik ilgi tas vēl nenotiks?

���� Varbūt trīs �etr' dien's. Papriek� jāizlo�ņā lērums cit' viet'.

��� Kā gan� �ī kavē�anās varētu mums palīdzēt?

�� Varēt', � Ogilvijs atteica. � Ja neviens neuziet, ku' tā ma�īn' noslēpt', ta' jums veiktos. Un ja jūs varēt' aizdabūt to prom.

��� Jūs gribat teikt � pāri �tata robe�ām?

��� Es grib' teikt � no Dienvidiem.

��� Tas nebūtu viegli, vai ne?

��� Nē, kundze. Vis' apkārtējie �tat' �Teksas', Arkanzas', Misisipi, Alabam' un ari citi o�ņās pēc ma�īn's, kurai i' tād' bojājum' kā jūsējai.

Hercogiene apsvēra. � Vai ir kāda iespēja automobili pirms tam izremontēt? Ja darbu paveiktu klusām, mēs labi samaksātu.

Detektīvs izteiksmīgi pakratīja galvu. � Pamēģin' vien, tikpat labi jūs varēt' tie�ā ceļā kātot uz policij's pārvald' un pieteikties. Visām Luiziān's remontdarbnīcām pieteikts skriet pēc kruķiem, kolīdz piebrauc ma�īn' ar tādām vainām kā jūsējās. Un viņ' to darīs. Ļautiņ', jūs tak� meklē.

Kroidonas hercogiene turēja savu trakā tempā strādājo�o prātu stingri gro�os. Viņa zināja, ka būtiski svarīgi ir novaldīt domas miera un saprāta robe�ās. Pēdējās nedaudzās minū�tēs saruna bija kļuvusi �ķietami ikdieni�ķa, it kā tās dalībnieki apspriestu kādu nesvarīgu ikdienas sīkumu, nevis dzīvības un nāves jautājumu. Viņa dzīrās tā turpināt arī tālāk. Atkal reiz hercogiene juta, ka vadība uzgūlusies viņas pleciem, vīrs �obrīd bija uzmanīgs, bet pasīvs vērotājs, kas klausās, kā norit vardu maiņa starp ļauno resnuli un viņa hercogieni. Tas nekas. Ar neizbēgamo jāsamierinās. Svarīgi ir apsvērt visas iespē�jamības. Ie�āvās prātā kāda doma.

��� Tā mūsu automa�īnas detaļa, kas pēc jūsu teiktā ir policijas rokās. Kā to sauc?

��� Dekoratīvais gredzens jeb starme�u stikla turētājs.

��� Vai tas varētu uzvest uz pēdām?

Ogilvijs apstiprinot pamāja ar galvu. � Viņ' var aiz�domāties līdz ma�īn's markai � noteikt fason', modei', var�būt gad', kad izlaists � vismaz aptuven'. Tāpat ar to stiķi'. Bet jūsu braucamais gan ir ārzemju, tā noteik�an' dro�i vien prasīs vairāk's dien's.

���� Ta�u pēc tam, � hercogiene neatlaidās, � policija zinās, ka jāmeklē jaguārs, vai ne?

��� Tā es rēķin'.

�odien ir otrdiena. No visa, ko �is vīrs saka, var secināt, ka viņu rīcībā ir laiks līdz piektdienai vai labākajā gadī�jumā � sestdienai. Hercogiene apdomīgā lieti�ķībā prātoja: būtībā viss atkarīgs no viena apstākļa. Pieļaujot, ka viesnīcas detektīvu varēs uzpirkt, vienīgā iespēja � turklāt niecīga � ir automa�īnu ātri dabūt projām, ja ar to varētu nokļūt

Ziemeļos, kādā no lielajām pilsētām, kur nav dzirdēts nedz par pa�u Ņūorleānas traģēdiju, nedz par vainīgā mek�lē�anu, � automobili bez lieka trok�ņa varētu izremontēt un inkriminējo�os pierādījumus novākt. Pat ja tad vēlāk Kroidoni tomēr aizdomās iekļūtu, neko nebūtu iespējams pie�rādīt. Ta�u kā automa�īnu aizdabūt projām?

Bez �aubām, tas, ko saka �is neaptēstais detektīvs, ir tais�nība. Kā Luiziāna, tā arī visi pārējie �tati, caur kuriem limu�zīnam vajadzēs braukt, būs brīdināti un sacelti kājās. Katra lielceļu policistu patruļa skatīsies, vai braucamajam nav bo�jāts starmetis un netrūkst pro�ektora stikla turētāja. Dro�i vien �ur tur būs bloķēti ceļi. No policista skadrā skatiena izbēgt būs grūti.

Tomēr izdarīt to varētu. Ja brauktu pa naktīm un dienās automa�īnu paslēptu. Ir ta�u simtiem vietu, kur nogriezties no autostrādes un kļūt neredzamam. Tas būtu gan bīstami, bet ne vairāk kā gaidīt Ņūorleānā, līdz tevi noteikti atklās. Ir ta�u sānceļi. Lai nepiesaistītu uzmanību, varētu izvēlēties maz ticamu mar�rutu.

Ta�u būs citi sare�ģījumi, un patlaban ir laiks tos apsvērt. Ja nepazīst apkārtni, braukt pa nomaļiem ceļiem būs grūti. Kroidoni pie tā nav pieradu�i. Turklāt neviens no abiem nemāk lietpratīgi vadīties pēc kartēm. Un, ja apstāsies uzpil�dīt benzīnu � un tas būs jādara, � viņi ar savu runas veidu un uzvedību nodos sevi, viesīs aizdomas. Un tomēr� viss �is risks būs jāuzņemas.

Bet vai tie�ām?

Hercogiene pagriezās pret Ogilviju. � Cik jūs gribat?

Pēk�ņais jautājums pārsteidza negaidot. � Nu� es tā rēķin', ka jūs, cienītie, i' diezgan naudīg'.

� Es jautāju, cik, � viņa vēsi atcirta.

Cūkai līdzīgas a�eles samirk�ķinājās. � Desmit tūksto� dolār'.

Lai gan summa bija divreiz tik liela nekā gaidīta, herco�gienes sejas izteiksme nemainījās. � Pieņemsim, ka �ī neie�domājamā summa tiks samaksāta, ko mēs saņemsim pretī?

Resnis likās apmulsis. � Es tak teic': es turēs' mut' un neteik�', ko zin'.

��� Un ja nemaksāsim?

Viņ� paraustīja plecus. � Tad es ie�' lejā uz vestibil' un nocel�' klausul'.

���� Nē. � Tādi vārdi nebija pārprotami. � Mēs jums nemaksāsim.

Kroidonas hercogs nemierīgi sakustējās, detektīva uzblidu�ais ģīmis piesarka: � Klausieties, kundze�

��� Es neklausī�os! � viņa valdonīgi pārtrauca. � Glu�i otrādi, jūs klausīsieties manī. � Acis ieurbās detektīva re�dzokļos, skaistā seja ar izcilnajiem vaigu kauliem ieguva tik pavēlniecisku izteiksmi, kāda vēl nebija redzēta. � Ja mak�sāsim jums ar tādiem noteikumiem, tad iegūsim labi ja pāris dienu garu atelpu. To jūs mums pietiekami skaidri pateicāt.

��� Bet nekas labāks jums nespīd�

��� Klusu! � Vārds noskanēja kā pātagas cirtiens. Acis joprojām urbās resnī. Ogilvijs savaldījās un nīgri paklausīja.

Kroidonas hercogiene apzinājās, ka sekos pats svarīgā�kais, ko viņa jebkad savā mū�a darījusi. Nu nedrīkst kļū�dīties, nedrīkst svārstīties, viņa nedrīkst zaudēt gara stip�rumu un būt sīkmanīga. Ja spēlē par augstāko likmi, tad jā�sola vislielākā summa. Viņa grasījās izmantot resnuļa rijību. Tas jādara tā, lai par iznākumu nevajadzētu �aubīties.

Viņa stingrā balsī pavēstīja: � Mēs jums nemaksāsim desmit tūksto�us dolāru. Mēs jums maksāsim divdesmit piecus tūksto�us dolāru.

Detektīvs izvalbīja acis.

��� Par to, � viņa mierīgi turpināja, � jūs pats aizdzīsiet mūsu automa�īnu uz Ziemeļiem.

Ogilvijs joprojām blenza hercogienē.

��� Divdesmit piecus tūksto�us dolāru, � viņa atkārtoja.

� Desmit tūksto�us tagad. Piecpadsmit tūksto�us, kad jūs mūs sagaidīsiet �ikāgā.

Resnis, joprojām nebilzdams ne vārda, aplaizīja lūpas. Apaļās a�eles kā neticēdamas raudzījās runātājā. Valdīja no�māco�s klusums.

Tad hercogiene, cie�i vērodama, redzēja, ka detektīvs tikko manāmi paloka galvu.

Joprojām klusums. Beidzot ierunājās Ogilvijs. � Vai jums tas cigārs traucē, hercogien?

Hercogiene mēmi to apliecināja, un cigārs tika nodzēsts.

12

� Savādi, � teica Kristīne, nolikdama uz galda milzīgo, daudzkrāsaino ēdienu karti. � Man ir tāda sajūta, ka �onedēļ notiks kaut kas nozīmīgs.

Pīters Makdermots uzsmaidīja viņai pāri sve�u apgais�motajam galdam, kur vizēja sudraba karotes, na�i, dak�iņas un baltais, iestīvinātais galdauts un salvetes. � Varbūt ir jau noticis.

�� Nē, � Kristīne nepiekrita. � Vismaz ne tādā nozīmē, kā tu domā. Tas ir kaut kas nepatīkams. Es vēlētos, kaut va�rētu novelt �o nastu no pleciem.

��� Ēdiens un dzēriens dara brīnumus.

Pielāgodamās Pītera omai, Kristīne pasmējās un aizvēra

ēdienkarti. � Pasūti mums abiem.

Viņi sēdēja Brenena restorānā Fran�u kvartālā.

Pirms stundas, noīrējis Sv. Gregora vestibilā pie Herca fili�āles galda automa�īnu, Pīters bija iegājis pēc Kristīnes viņas dzīvoklī. Automobili viņi atstāja Ibervilā, pa�ā kvartāla malā, un nosoļoja pa Rojālstrītu visā garumā, aplūkodami antīko priek�metu pārdotavu skatlogus ar objcts d'art dīvaino sajau�kumu ar nevērtīgām importa senlietām un konfederātu iero�iem � �Visi zobeni �ai lādē par desmit dolāriem gabalā�. Bija silta, sutīga nakts. Visapkārt bija dzirdami Ņūorleānas trok�ņi � autobusu dobjā dūkoņa �aurajās ielās, pakavu klaudzoņa un zirglietu �ķindoņa, braucot kādam fiakram. No Misisipi atlidoja aizbrauco�a pre�u kuģa grūtsirdīgie svilpieni.

�Brenens� � kā jau klājās pilsētas smalkākajam restorā�nam, � bija pilns ar ļaudīm. Gaidot sēdēdami pie sava gal�diņa klusajā, maigas gaismas apspīdētajā iek�ējā pagalmā, Pīters ar Kristīni laiski malkoja �Vecmodīgo dzerekli� ar gar�augu mistra aromātu.

Pīters papilnam baudīja labsajūtu un prieku, kam iemesls bija Kristīnes klātbūtne. Tā turpinājās arī, kad abus ieveda iek�ā pie galdiņa apak�stāva vēsajā ēdamistabā. Kristīne pamāja, un Pīters ataicināja viesmīli.

Viņ� pasūtīja abiem restorāna īpa�o gardumu: Rokfellera, Bjenvilas un Rofiņjaka austeres, kā ari plekstes d la Nouvelle Orleans, pildītas ar gar�vielām piesātinātu krabju mīkstumu, puķkāpostus poļu gaumē, ceptus ābolus � un pie turpat gaido�ā dzērienu devēja � pudeli monra�ē.

�� Jauki, ka man nav jāizvēlas, � atzinīgi noteica Kris�tīne, nolēmusi katrā ziņā atbrīvoties no nemiera, ko pirms brī�a bija pieminējusi. Galu galā tā bija tikai neapzināta nojausma, kas izskaidrojama ar to, ka iepriek�ējā naktī viņa nebija kārtīgi izgulējusies.

��� Tā kā viņiem te ir lieliska virtuve, � sacīja Pīters, � iz�ķirties, ko ēst, nemaz nav svarīgi. Jāizvēlas tikai kaut kas no vienādi gar�īgiem piedāvājumiem.

�� Tu apliecini savu viesnīcnieka pieeju, � Kristīne viņu paķircināja.

��� Piedod. Tā laikam parādās pārāk bie�i.

��� Taisnību sakot, nē. Un, ja gribi zināt, man tā patīk. Esmu gan reizēm prātojusi, kāds iemesls bijis tavai izvēlei.

��� Mācīties, kā jāvada viesnīcas? Biju lifta puika, kuru pārņēma godkāre.

��� Vai tad tas patie�ām izskaidrojams tik vienkār�i?

���� Laikam gan ne. Man laimējās ar �o to citu. Dzīvoju Bruklinā un vasarās, skolas brīvlaikā, strādāju par lifta zēnu Manhetenā. Otrā vasarā kādā vakarā nogādāju gultā piedzēru�u vīrieti � palīdzēju tikt aug�ā pa kāpnēm, ieģērbu pid�amā un noliku pie miera.

��� Vai tad visi varēja prasīt tādus pakalpojumus?

��� Nē. Tas notika kādā mierīgā vakarā, turklāt man �aja jomā bija liela prakse. Gadiem ilgi dariju to mājās ar savu senci. � Uz mirkli Pītera acīs pazibēja skumjas, tad viņ� turpināja. � Lai nu kā būtu, �is, ko tiku apguldījis, izrādījās The Neiv Yorker �urnālists. Viņ� pēc pāris nedēļām savu pie�dzīvojumu aprakstīja. Cik atceros, cildināja, ka mūsu viesnīcā izturoties ar mātes maigumu. Mēs gan par to smējāmies, ta�u viesnīcai tas vairoja labo slavu.

��� Un tevi paaugstināja amatā, vai ne?

���� Zināmā mērā. Tomēr svarīgāk bija tas, ka es guvu ievērību.

���� Lūk, arī austeres, � Kristīne sacīja. Viņiem priek�ā viesmīlis veikli nolika divus siltus, smar�īgus �ķīvjus ar apceptām, uz akmens sāls izkārtotām glieme�nīcu pusītēm.

���� Kāpēc Luiziānā var ēst austeres cauru gadu � vien�alga, vai mēne�a nosaukumā ir �r� skaņa vai nav? � pajau�tāja Kristīne, kamēr Pīters nogar�oja un uzslavēja monra�ē.

��� Austeres jebkurā laikā var ēst visur, � Pīters, uzsvēr�dams ik vārdu, paskaidroja. �Apgalvojums par �r� skaņu mēne�a vārdā ir sens izdomājums, ko pirms �etrsimt gadiem palaidis pa pasauli kāds angļu vikārs. Cik atceros, vārdā Batlers. Zinātnieki par to smejas, ASV valdība skaidro, ka tāds �likums� esot muļķīgs, ta�u ļaudis joprojām tic.

Kristīne paskrubināja Bjenvilas austeri: � Man alla� likās, ka iemesls ir vasaras nārsts.

����� Tā austeres da�os gados nārsto Jaunanglijā un Ņujorkā. Ta�u ne �esapīkas līcī, kas ir lielākais austeru pie�gādātājs pasaulē. Tur un Dienvidos austeres var nārstot jeb�kurā gadalaikā. Tādējādi nav itin nekāda pietiekama pamata, kāpēc ziemeļnieki nevarētu ēst austeres cauru gadu glu�i tāpat kā Luiziānā.

Iestājās klusums, un tad Kristīne pavaicāja: � Vai tu to, ko esi reiz mācījies, itin visu ari atceries?

��� Laikam lielāko tiesu jā. Man ir tāda dīvaina atmiņa, pie kuras viss pielīp, � mazliet līdzīga vecmodīgajam mu�papīram. Zināmā mērā tā nesusi man laimi. � Viņ� pār�ķēla Rokfellera austeri, izbaudīdams tās maigo absinta piegar�u.

��� Kādu laimi?

��� Nu, tanī pa�ā vasarā, par kuru es runāju, man viesnīcā atļāva izmēģināt citus darbus, arī pastrādāt par izpalīgu bārā. Tad jau manī bija modusies interese un es paņēmu bibliotēkā da�as grāmatas. Vienā bija aprakstīta kokteiļu maisī�ana. � Pārlapojot atmiņā pusaizmirstos notikumus, viņ� brīdi klu�sēja. � Reiz es nejau�i stāvēju viens pats bārā, kad ienāca kāds apmeklētājs. Es nezināju, kas viņ� ir, bet atnācējs teica: �Kā dzirdu, tu esot tas apķērīgais zēns, par kuru rakstīja The New Yorker. Vai vari man iemaisīt �Sarūsēju�o naglu�?�

��� Vai viņ� jokojās? � vaicāja Kristīne.

���� Nē. Ta�u, ja pirms da�ām stundām nebūtu lasījis �ī dzēriena recepti � proti, ka tajā drambii sajauc ar skotu viskiju, tad domātu tāpat. To es saucu par laimīgu gadījumu. Vārdu sakot, es samaisīju, un pēc tam viņ� sacīja: �Viss ir pareizi, tomēr viesnīcas vadību bārā neapgūst. Kop� �Māk�slas darba� daudz kas mainījies.� Es atteicu, ka nesapņoju kļūt par Maironu Vīglu, bet neiebilstu, ja būtu īvlins Or�ems. Viņ�, to dzirdot, pasmējās, laikam ari bija lasījis Arnolda Beneta [5] darbus. Tad viņ� man pasniedza vizītkarti un teica, lai nākamajā dienā atnākot.

��� Laikam viņam piederēja piecdesmit viesnīcas.

��� Kā izrādījās, viņam nepiederēja nekas. Viņa vārds bija Hērbs Fi�ers, un viņ� bija komivoja�ieris � nodarbojās ar konservu vairumtirdzniecību. Viņ� bija arī uzbāzīgs lielībnieks un vienmēr mācēja otru pārrunāt. Ta�u viņ� lieliski orientējās viesnīcu darbā un personiski pazina lielāko daļu direktoru un tiem pakļauto, jo tie�i tur reklamēja savu preci.

Austeru �ķīvjus novāca. Nu viesmīlis pēc sarkanos svār�kos ieģērbta zāles pārziņa mājiena novietoja uz galda kū�po�ās plekstes.

���� Bīstos tās ēst, � sacīja Kristīne. � Bet dro�i vien debe�ķīgas. � Viņa nomēģināja sulīgo, lieliskām gar�vielām piesūcināto zivi. � Mmm! Neticami, tā ir pat vēl labāka, nekā domāju.

Pagāja kāds laiciņ�, pirms viņa atkal ierunājās. � Pastāsti par misteru Fi�eru.

��� Nūjā, sākumā man �ķita, ka viņ� ir tikai liels pļāpa � bāros tādus sastop tūksto�iem. Mani uzskati mainījās, kad saņēmu vēstuli no Kornela universitātes. Tajā bija aicinājums ierasties uz atlases pārrunām Steitlerholā � viesnīcu admi�nistrācijas fakultātē. Pārrunu iznākums bija tāds, ka man piesolīja stipendiju un es pēc vidusskolas aizgāju uz turieni. Vēlāk atklāju, ka tā noticis tāpēc, ka Hērbs tikmēr bāzies virsū da�iem viesnīcu direktoriem, līdz tie mani ieteiku�i fakultātes vadībai. Laikam viņ� tomēr bija labs reklāmu aģents.

��� Nu, vai zini � �laikam�!

���� Nekad neesmu bijis glu�i dro�s, � Pīters domīgi atteica. � Hērbam Fi�eram esmu parādā lielu pateicību, bet reizēm gudroju, vai cilvēki daudz ko � ari darbu � nedeva viņam tādēļ, lai tikai tiktu no viņa vaļā. Pēc tam, kad ar Kornelu viss bija kārtībā, es satiku viņu vēl vienu vienīgu reizi. Mēģināju pateikties � tāpat kā mēģināju panākt, lai viņ� man iepatiktos. Tomēr viņ� nepieļāva ne vienu, ne otru, nebeidza lielīties, tērgāja par darījumiem, ko noslēdzis vai noslēgs turpmāk. Tad sacīja, ka man universitātei vajadzē�ot drēbes � tur viņam bija taisnība � un par varītēm iespieda saujā divsimt dolāru. Tas viņam nemaz tik viegli nenācās, jo vēlāk es uzzināju, ka viņa komisijas nauda ir diezgan maza. Atmaksāju aizdoto, sūtīdams neliela apjoma �ekus, ta�u daudzus no tiem viņ� tā ari naudā nepārvērta.

�� Tas nu gan ir brīnumains stāsts. � Kristīne bija sajūs�mināti klausījusies. � Kāpēc tu ar viņu vairs nesatiecies?

�� Viņ� ir miris, � teica Plters. � Es mēģināju vairākas reizes viņu sastapt, bet nez kāpēc neveicās. Tad apmēram pirms gada man piezvanīja kāds advokāts. Hērbam ģimenes acīmredzot nebija. Aizbraucu uz bērēm. Un tur es atklāju, ka tādu kā es ir veseli astoņi: viņ� visiem palīdzējis tāpat kā man. Dīvainākais ir tas, ka par spīti savai lielībai viņ� nevie�nam nebija stāstījis par citiem.

��� Man tūlīt sāks birt asaras, � teica Kristīne.

Plters pamāja ar galvu. � Saprotu. Man toreiz ari klājās tāpat. Dro�i vien no tā būtu vajadzējis kaut ko mācīties, tikai es nekad neesmu glu�i sapratis � ko. Varbūt ir cilvēki, kas uzceļ ap sevi lielu, augstu mūri, visu laiku vēlēdamies, lai tu to noārdi, un, ja tu tā nedari, tad nekad viņus īsti neiepazīsti.

Dzerot kafiju, Kristīne nebilda ne vārda. No saldā ēdiena abi bija norunāju�i atteikties. Beidzot viņa pavaicāja: � Vai vispār kāds no mums patiesi izprot, ko no sirds vēlas?

Pīters brīdi padomāja. � Laikam pilnībā ne. Kaut gan vienu lietu es reiz gribētu iegūt � tie�i tādu, par kādu sap�ņoju, vai vismaz ko līdzīgu. � Viņ� pamāja viesmīlim, lai atnes rēķinu.

��� Pastāsti.

��� Labāk nestāstī�u, bet parādī�u, � viņ� sacīja.

Iznāku�i no Brenena, viņi apstājās, lai pēc restorāna vē�suma aprastu ar silto nakts gaisu. Pilsēta �ķita mierīgāka nekā pirms stundas. Da�as laternas nodzisa, naktsdzīve no

Fran�u kvartāla pārcēlās uz citām pilsētas malām. Paņēmis Kristīni zem rokas, Pīters veda viņu pa diagonāli pāri Rojālstritai. Viņi apstājās Sentluisas ielas dienvidrietumu stūrī, un Pīters norādīja, lai Kristīne skatās tie�i uz priek�u. � Rau, tādu man gribētos radīt, � viņ� sacīja. � Vismaz kaut ko tik�pat labu vai varbūt labāku.

Zem gracioziem, re�ģotiem balkoniem un rievota �uguna kolonnām gāzes laternas meta plaiksnīgas gaismas un ēnas uz bālpelēko, klasiskā stilā veidoto Orleānas Karaliskās viesnīcas fasādi. Pa velvētajiem, slaidu maljenu [6] �ķeltajiem logiem plūsmoja dzintaraina gaisma. Pa ietvi ēkas priek�ā staigāja �veicars, ģērbies krā�ņā formas tērpā ar zeltītām tresēm, lēzenu nagcepuri galvā. Augstu gaisā pēk�ņa vēja brāzma uzplandīja mastos uzvilktos karogus un vimpeļus. Piebrauca kāds taksometrs. �veicars ātri pieskrēja klāt, lai atvērtu durvis. Noklaudzēja sievie�u kurpju papēdī�i. Pul�ciņam ejot iek�ā, ārā atbalsojās vīrie�u smiekli. Aizsitās durvis. Taksometrs aizslīdēja projām.

� Da�i cilvēki uzskata, � sacīja Pīters, � ka Orleānas Karaliskā viesnīca esot pati smalkākā visā Ziemeļamerikā. Vai mēs tam piekrītam vai ne, nav pārāk svarīgi. Būtība skan �ādi: tā ir spilgts piemērs, kāda var būt laba viesnīca.

Viņi �ķērsoja Sentluisas ielu un tuvojās celtnei no citas puses. � Kādreiz tā bijusi parasta viesnīca, kreolu sabiedrības centrs, vēlāk vergu tirgus, pēc tam pilsoņu kara hospitālis, tad �tata kapitols un tagad ir atkal viesnīca. � Pīters runāja arvien jūsmīgāk. � Viņu labā strādā viss � vēsture, stils, modernas ma�īnas un iztēle. Jaunās ēkas būvē piedalījās divas Ņūorleānas arhitektu firmas � viena, līdz ausīm iegrimusi tradīcijās, otra � moderna. Abas kopā pierādīja, ka var celt ko jaunu, tomēr saglabājot seno garu.

�veicars, aprāvis soli, atvēra galvenās durvis un paturēja vaļā, kamēr viņi devās iek�ā. Tie�i pret! divas milzīgas moru statujas sargāja baltās marmora kāpnes, pa kurām varēja nokļūt vestibila galvenajā ejā. � Jocīgākais ir tas, � Pīters turpināja, � ka par spīti visām spilgti individuālajām iezīmēm Karaliskā Orleānas viesnīca ietilpst apvienībā. � Un tad strupi piebilda: � Tiesa, tā nav no Kērtisa O'Kifa sugas.

����� Vai tā ir vairāk līdzīga Pitera Makdermota viesu namiem?

��� Nu, līdz tiem vēl gar� ceļ� ejams. Turklāt es atkāpos soli atpakaļ. Laikam jau tu zini.

��� Jā, � Kristīne apstiprināja. � Zinu. Ta�u tu to pa�veiksi. Esmu ar mieru derēt uz tūkstoti dolāru, ka reiz �is sapnis piepildīsies.

Viņ� saspieda Kristīnes elkoni. � Ja tev ir tik daudz nau�das, labāk nopērc kādas O'Kīfa akcijas.

Viņi izgāja cauri visam Orleānas Karaliskās viesnīcas vestibilam, kura baltam marmoram līdzīgās sienas klāja an�tīki gobelēni baltā, citrondzeltenā un dateļplūmju krāsā, un atstāja ēku pa durvīm uz Rojālstrītu.

Pusotru stundu abi klīda pa Fran�u kvartālu, pakavē�damies Aizsardzības pilī, kur varonīgi pacieta drausmīgo karstumu un ļau�u pieblīvētos solus, lai ar baudu pa�klausītos tīru Diksilendas d�ezu, tad atvilka elpu samērā vēsajā D�eksonskvērā, upmalā Fran�u tirgū iemalkoja kafiju un kritiski pavēroja sliktu mākslu, par kuras trūkumu Ņlūorleānā nevarēja �ēloties, un vēlāk Divu Māsu laukumā zvaig�ņu gaismā zem blāvām laternām, kuru vizma sprau�cās caur kruzuļotām koku lapām, sūca vēsu piparmētru konjaku.

��� Tas bija brīnumjauki, � teica Kristīne. � Nu esmu gatava doties mājās.

Ceļā uz Ibervilu, kur bija atstāta automa�īna, viņus

uzrunāja mazs, melnādains pui�elis ar kartona kārbu, kurā bija saliktas zābaku sukas.

� Kungs, vai gribat nospodrināt kurpes?

Pīters pakratīja galvu. � Ir pārāk vēls, dēliņ.

Spo�acainais pui�elis iepleties stāvēja uz ietves, lūko�damies uz Pītera kājām. � Es dehu uz divdesmit pieciem centiem, ka vahu jums pateikt, kuli ih �itādas kuhpes. Pateik�u i' pilsētu, i' �tatu, un, ja to izdahī�u, jūs dosit man divdesmit piecus centus. Bet, ja ne, ta' es do�u divdesmit piecus jumsim.

Pīters pirms gada bija nopircis �īs kurpes Teneflajā, Ņūd�ersijas �tatā. Viņ� pavilcinājās, uzskatīdams, ka iedzī�vojas uz puikas rēķina, bet tad pamāja ar galvu. � Labs ir.

Pui�elis pazibināja ar spo�ajām a�elēm aug�up. � Kungs, tādas kuhpes, kādas kājās jusim, ih uz asfalta ietves Ņūorleānā, Luiziānas �tatā. Atcehieties � es sacīju, ka pateik�u, kuh tādas ih, nevis kuh jūs tās esat pihcis.

Visi iesmējās, un, kad Pīters bija iedevis pui�elim div�desmit piecus centus, Kristīne ieķērās viņam elkonī. Brauk�dami ziemeļu virzienā, kur atradās Kristīnes dzīvoklis, vini / ' ' f

joprojām smējās.

13

Vorena Trenta privātā apartamenta ēdamistabā Kērtiss O'Kīfs ar baudu kūpināja cigāru. Viņ� to bija paņēmis no Aloiza Roisa pasniegtās ķir�koka kārbiņas, kurā tika uzturēts cigāriem vajadzīgais mitrums, un to aromāts aukslējās tīkami jaucās ar Luī XIII konjaka gar�u � �is dzēriens bija pasniegts pie kafijas. Pa kreisi no O'Kīfa ozolkoka galda galā, atgādinādams tēvi�ķīgu labvēli, sēdēja Vorens Trents. Roiss iepriek� bija veikli servējis visus piecus lieliskos pusdienu ēdienus pēc kārtas. Tie�i pretī

Dodo, tērpusies piegulo�ā melnā kleitā, ar baudu smēķēja turku cigareti, ko arī bija pasniedzis Roiss un uz�ķīlis uguni.

��� Vai dieniņ, � sacīja Dodo, � jūtos, it kā būtu notie�sājusi veselu sivēnu.

O'Kīfs iecietīgi pasmaidīja. � Lieliska maltīte, Voren. Paslavē savu �efpavāru.

Sv. Gregora īpa�nieks cienīgi nolieca galvu. � Viņ� jutīsies pagodināts, uzzinādams, kas �o komplimentu teicis. Starp citu, varbūt tev darīs prieku, ja pateik�u, ka tie�i tādus pa�us ēdienus �ovakar pasniedza galvenajā ēdamzālē.

O'Kīfs pamāja, ta�u nekādu īpa�u sajūsmu neizrādīja. Pēc viņa domām, bagātīga, izsmalcināta ēdienu karte vies�nīcas ēdamistabā ir tikpat nepiemērota kā pate de foie gras[7] kalnra�a brokastu spainītī.

Agrā vakarstundā viņ� īstenībā bija ieskatījies Sv. Gre�gora galvenajā restorānā, kad tur nāktos būt lielam ļau�u pieplūdumam, un redzējis, ka �ajā milzīgi pla�ajā telpā aizņemta ir labi ja tre�daļa vietu.

O'Kīfa impērijā pusdienas bija vienkār�as, gatavotas pēc standarta, izvēle aprobe�ojās ar nedaudziem pazīstamiem, parastiem ēdieniem. �o rīcības veidu varēja izskaidrot ar Kērtisa O'Kīfa pārliecību � tā pamatojās pieredzē, � ka ēdienu ziņā ļau�u gaume ir vienāda, tai trūkst iztēles, tāpēc viņi dod priek�roku vienam un tam pa�am. Visās O'Kīfa viesnīcās maltītes bija pareizi gatavotas un pasniegtas nevainojami tīri un kārtīgi, ta�u par gardē�iem tikpat kā netika domāts � tos uzskatīja par nerentablu minoritāti.

��� Mūsdienās viesnīcu, kas piedāvā �ādu virtuvi, palicis ļoti maz, � piezīmēja viesnīcu magnāts. � Lielākajai tiesai no tām, kam tāda bija, nācās savas iera�as mainīt.

����� Lielākajai tiesai, ta�u ne visām. Kāpēc ikvienam jābūt tik paklausīgam?

���� Tāpēc, Voren, ka �ī nozare kop� mūsu jaunības dienām pilnīgi mainījusies � vai nu mums tas patīk, vai ne. Viesmīlīgā namatēva un īpa�ās apkalpo�anas dienas aizgā�ju�as. Varbūt kādreiz cilvēkiem tās patika. Ta�u nu vairs ne.

Abi vīri meta aplinku runas pie malas, bija skaidrs, ka, beidzoties maltītei, nav vairs vietas pieklājības frāzēm. Ikvienam no abiem paceļot balsi, Dodo bērni�ķīgi zilās acis ziņkārīgi pārslīdēja no viena pie otra, itin kā sekojot kādai skatuves kustībai, kaut arī tā nelikās skaidri izprotama. Aloizs Roiss, pagriezis muguru, darbojās pie bufetes.

��� Ir da�i cilvēki, kas nav ar to mierā, � Vorens Trents skarbi noteica.

O'Kīfs lūkojās uz gailo�ā cigāra galu. � Kas dara tā, lai rod atbildi manos bilances skaitļos salīdzinājumā ar citu skaitļiem. Piemēram, ar tavējiem.

Trents pietvīka un saknieba lūpas. � Tas, kas notiek �eit, ir īslaicīgs. Pārejo�s. Esmu to piedzīvojis ari agrāk. �is pāries tāpat kā citi.

�� Nē. Ja tu esi tādās domās, tad tu vij sev bendes cilpu. Bet tu, Voren, pēc visiem �iem gadiem esi pelnījis ko labāku.

Trents ietiepīgi klusēja, līdz norūca atbildi: � Es neesmu ziedojis savu mū�u, veidodams uzņēmumu, lai noskatītos, kā tas kļūst par lētu naktspatversmi.

Tagad bija pienākusi kārta nikni piesarkt O'Kīfam. �Ja tu ar to domā manas viesnīcas, tad neviena no tām nav naktspatversme. Es neesmu arī pārliecināts, vai �o te var saukt par uzņēmumu.

Pārtraukdama ledaino klusumu, Dodo noprasīja: � Vai jūs kausieties pa īstam vai tikai mētāsieties ar vārdiem?

Abi vīrie�i iesmējās, Vorens Trents gan ne no sirds. Kā samierinādams rokas pacēla Kērtiss O'Kīfs.

��� Viņai taisnība, Voren. Mums nav jēgas ķildoties. Ja turpinām �ķirtus ceļus, vismaz paliksim draugi.

Vorens Trents jau lēnīgāk palocīja galvu. Daļēji iemesls viņa iepriek�ējam asumam bija i�iasa sāpe, kas patlaban �ķita rimusies. Tomēr viņ� ar rūgtumu nodomāja, ka, ņemot vērā pat to, ir grūti nedusmoties uz �o glaudeno, veiksmīgo dar�boni, kura finansiālās uzvaras bija tādā pretstatā ar viņa, Trenta, grūtībām.

��� To, ko publika sagaida no viesnīcas, � Kērtiss O'Kīfs pasludināja, � var apkopot �etros vārdos: efektīvu, eko�nomiski izdevīgu darījumu. Bet to mēs varam nodro�ināt, ja katra pakalpojuma izmaksu rūpīgi iegrāmatojam � iegrā�matojam katru viesa un katru mūsu pa�u soli. Tāpat efektī�vam jābūt aprīkojumam un, kas vissvarīgākais, algai mini�mālai � un tas nozīmē automatizāciju un, kur vien iespē�jams, darbaspēka samazinā�anu un vecmodīgās viesmīlības ierobe�o�anu.

���� Un tas ir viss? Tu gribi apcirpt jebko, kas agrāk piedienējās ik labai viesnīcai! Vai tu neatzīsti, ka labam vies�nīcniekam jāuzspie� ikvienai viesnīcai savas personības zīmogs? � Sv. Gregora īpa�nieks nosēcās. � Tava paveida viesnīcas viesim trūkst jebkuras piederības sajūtas, viņ� vairs neapzinās savu nozīmību, kas ļautu baudīt ko mazliet vai�rāk � proti, viesmīlības gaisotni, kura nav ierakstīta rēķinā.

��� Tas ir maldīgs un nevajadzīgs priek�stats, � O'Kīfs dzēlīgi atcirta. � Ja viesnīca ir viesmīlīga, tad tāpēc, ka tai par to maksā, kas tad tur galu galā tik nozīmīgs? Mūsu laikos cilvēki redz cauri meliem � agrāk viņi to nespēja. Viņi ciena godīgu attieksmi � godīgu peļņu viesnīcai, viesa godīgu samaksu, un tie�i to garantē mans uzņēmums. Ak, es tev piekritu, ka vienmēr būs da�as �Toskānas� tiem, kas alkst pēc īpa�as apie�anās un ir ar mieru par to maksāt. Ta�u tās ir mazas viesnīciņas un domātas nedaudziem. Lielajām vies�nīcām, tādām kā tavējā � ja tās grib pastāvēt konkurences cīņā līdzās manējām, � jādomā tā kā man.

��� Varbūt tu neiebildīsi, ja es arī turpmāk kādu laiciņu palik�u pie savām domām, � noņurdēja Vorens Trents.

O'Kīfs nepacietīgi papurināja galvu. � Es to nebiju domājis personiski. Es runāju par nosliecēm, nevis par atsevi�ķām personībām.

��� Pie velna ar nosliecēm! Instinkts man ie�ukst, ka vēl ir krietni daudz ļau�u, kam patīk ceļot pirmajā klasē. Tādi sagaida kaut ko vairāk nekā bUrus ar gultām.

���� Tu sagrozi manus vārdus, ta�u es neapvaino�os. � Kērtiss O'Kīfs vēsi pasmīnēja. � Ta�u tavu salīdzinājumu es apstrīdē�u. Ja neņem vērā �os nedaudzos indivīdus, ar pirmo klasi ir cauri, tai ir beigas.

��� Kāpēc?

���� Tāpēc ka reaktīvās lidma�īnas iznīcināja ceļojumus pirmajā klasē un reizē arī visu ar to saistīto domā�anas veidu. Pirms tam pirmo klasi apņēma īpa�as at�ķirības oreols. Tur�pretī reaktīvās lidma�īnas ikvienam parādīja, cik muļķīgas un iz�ķērdīgas ir vecās para�as. Lidojumi kļuvu�i ātri un īsi, tā ka pirmā klase glu�i vienkār�i vairs nav neko vērta. Tā nu ļaudis spraucas iek�ā savās tūristu vietās un spļauj virsū savam �stāvoklim� � tā cena ir pārāk augsta. Tūristu ceļo�jumus nu vērtē pavisam citādi. Tiem priek�roku dod arī vis�lepnākie cilvēki. Pirmā klase, � tā viņi saka, tiesājot savu len�u uz paplātes, � esot domāta muļķiem un naudas �ķie�dējiem. Un to pa�u, ko ļaudis apzinās saņemam no reaktī�vajām lidma�īnām � efektīvu, ekonomiski izdevīgu darī�jumu, � to pa�u viņi prasa no viesnīcām.

Dodo nesekmīgi pūlējās apslēpt ar plaukstu �āvas un tad apdzēsa savu turku cigareti. Aloizs Roiss zibenīgi piesteidzās viņai klāt, piedāvāja jaunu un veikli to aizdedzināja. Viņa mīļi uzsmaidīja, un melnādainais jauneklis pasmaidīja pretī, veiksmīgi apliecinādams nemanāmas, ta�u draudzīgas sim�pātijas. Viņ� neuzbāzīgi apmainīja lietotos pelnu traukus ar jauniem un piepildīja atkal vispirms Dodo kafijas tasi un tad pārējās. Kad Roiss klusi izslīdēja no istabas, O'Kīfs piezīmēja: � Tev gan ir labs kalps, Voren.

��� Viņ� bijis kopā ar mani jau ilgus gadus, � izklaidīgi atteica Vorens Trents. Ari pats, vērodams Roisu, viņ� bija prā�tojis, ko par jaunajām vēstīm būtu teicis Aloiza tēvs, dzirdē�dams, ka viesnīcas vadība drīz varētu pāriet citās rokās. Laikam paraustītu plecus. īpa�umi un nauda vecajam vīram bija maz ko nozīmēju�i. Patlaban Vorens Trents gandrīz vai sadzirdēja, kā vecais Roiss savā ķērksto�ajā balsī jautri no�saka: �Jums viss gājis kā pa diegu tik ilgi, ka mazumiņ� jaunu dienu nāks tikai par labu. Dievs liek mūsu mugurām līkt un sirdīm zemoties. Viņ� atgādina, ka mēs neesam nekas cits kā viņa niķīgie bērni, lai gan iztaisāmies par nezin ko.� Ta�u tad vecais vīrs tī�ā ietiepībā dro�i vien būtu piebildis: �13et tik un tā, ja cilvēks kaut kam tic, ta' viņam par to noteikti jācīnās. Ka' būsi beigts, ta' nevienu vairs nenokniebsi, jo kā ta' varēs notēmēt.�

Vorens Trents notēmēja � pa�am gan �ķita, ka ar ne�dro�u roku, bet viņ� neatlaidās. � Ja klausās tevī, tad tā vien rādās, ka viesnīcā viss ir sasodīti izdestilēts. Tavai viesnīcai trūkst siltuma un cilvēcības. Tā domāta automātiem ar per�fokar�u saprātu un smēreļļu asiņu vietā.

O'Kīfs paraustīja plecus. � No tādiem nāk dividendes.

��� Finansiālas varbūt, ta�u ne cilvēciskas.

Atstādams �o piezīmi bez uzmanības, O'Kīfs atteica.

� Es runāju par mūsu uzņēmumiem, kādi tie ir �obrīd. Paiesimies mazliet tālāk. Es savā organizācijā esmu izstrādājis plānu nākotnei. Da�s labs varbūt dēvētu to par vīziju, kaut gan tas drīzāk ir lietpratīgs projekts, kādas izskatīsies viesnīcas � protams, O'Kīfa viesnīcas � pēc nedaudziem gadiem.

���� Pirmais, ko mēs vienkār�osim, būs reģistrācija, kur pieteik�anās aizņems labi ja da�us mirkļus. Vairākums mūsu viesu ieradīsies tie�i no lidostām helikopteros, tāpēc galvenais reģistrācijas punkts būs helikopteru nolai�anās laukums. Otrkārt, būs pārveidoti arī tie reģistrācijas punkti, kuros viesi iebrauks limuzīnos vai citās automa�īnās apak�zemes stāvos. Tie vairs nebūs izvietoti vestibilos kā pat�laban. Visās �ajās vietās atradīsies kaut kas līdzīgs tūlītējai �ķirotavai, kuru vadīs ar datoru palīdzību, kas, starp citu, ir jau gatavi.

����� Iepriek� pieteiktiem viesiem būs aizsūtīta atslēgas koda karte. Viņi iebāzīs to atbilsto�ā atverē, un tūlīt atsevi�ķa lifta kabīne aizvizinās viņus uz istabu, kas, iespējams, būs sagatavota lieto�anai tikai pirms da�ām sekundēm. Ja �ī istaba nebūs vēl sagatavota � un tas var notikt, � Kērtiss O'Kīfs pieļāva, � glu�i tāpat ka patlaban �, mums būs mazas pārvietojamas ceļa stacijas. Tās būs atdalītas telpas ar da�iem krēsliem, mazgājamo trauku un vietu bagā�ai, pilnīgi pietie�kamas, lai pēc ceļojuma atsvaidzinātos un tūlīt varētu pabūt netraucētā vienatnē. Atbraucējs var nākt un iet glu�i kā dzī�vojot parastā istabā. In�enieri pa�laik strādā pie projekta, kā �īs pagaidu telpas varētu pārvietot tie�i līdz ierādītajai istabai, tā ka vēlāk varētu tai ātri pieslēgties. Viesis tikai pagrūdīs elek�troniskās iekārtas atvērtās durvis un pa tām ieies istabā.

�� Tiem, kas brauks ar savām automa�īnām, būs līdzīga kārtība: viņiem īpa�i iekārtotie kodētie, pārvietojamie tablo norādīs ceļu uz personisko stāvvietu, no kurienes citi atse�vi�ķi lifti aizvedīs tie�i uz istabām. Katrā gadījumā mēs mak�simāli saīsināsim bagā�as apstrādi, lai�ot darbā ātrgaitas �ķirotājus un konveijerus, tā ka bagā�a dosies uz istabām un būtībā pienāks tur pirms pa�iem viesiem.

���� Līdzīgā kārtā visos pārējos pakalpojumos izmantos automatizētās nogādes sistēmas, nodro�inot telpas ar apko�pēju izsauk�anu, dzērienu, ēdienu, ziedu, aptiekas zāļu un preses piegādi, pat beidzamo rēķinu varēs saņemt un sa�maksu nogādāt kasē ar konveijera palīdzību. Tā, starp citu, līdz ar citiem uzlabojumiem es bū�u apturējis dzeramnaudu maksu, patvaļu, no kuras līdz ar mūsu viesiem jau pārāk ilgi esam cietu�i ari mēs.

Paneļiem rotātajā ēdamistabā iestājās klusums, viesnīcu magnāts, joprojām palikdams kungs pār stāvokli, pirms runas atsāk�anas iemalkoja kafiju.

��� Mans celtniecības plāns un automatizācija līdz mini�mumam samazinās nepiecie�amību viesnīcas darbiniekiem ieiet viesu istabās. Gultas pēc gulē�anas ar aparātiem no ārpuses iebīdīs sienas ni�ās. Gaisa filtrācija jau tagad ir uzla�bota līdz tādam līmenim, kurā putekļi un netīrumi vairs nesagādā problēmas. Piemēram, grīdsegas var noklāt uz smalka tērauda stiepļu tikla, zem kura atrodas gaisa telpa, ko izsūc reizi dienā, kad ieslēdzas laika relejs.

��� To visu un vēl vairāk var īstenot jau tagad. Atliku�ās problēmas, ko, dabiski, var atrisināt, � te Kērtiss O'Kīfs atmeta pazīstamajā �estā ar roku, � � tātad atliku�ās pro�blēmas skar galvenokārt rīcības saskaņo�anu, celtniecību un līdzekļu ieguldī�anu.

��� Ceru, ka es nedzīvo�u tik ilgi, lai redzētu tā kaut ko notiekam ar manu viesnīcu, � stingri noteica Vorens Trents.

��� Tas tev nebūs vajadzīgs, � O'Kīfs viņam paskaidroja. � Pirms tas notiks, mums tavu viesnīcu vajadzēs nojaukt un uzcelt jaunu vietā.

��� Tu ietu pat tiktāl! � Trents satraukts iesaucās.

O'Kīfs paraustīja plecus. � Skaidrs, ka es nevaru atklāt

tālejo�us plānus. Ta�u varētu sacīt, ka nepaies ilgs laiks, līdz tāda rīcība kļūs nepiecie�ama. Ja tu raizējies par to, ka nesaglabāsies tavs vārds, es varētu apsolīt, ka jaunajā ēkā tiks ievietota sākotnējās viesnīcas piemiņas plāksne, kurā, iespē�jams, atspoguļosies tavas saites ar to.

����� Piemiņas plāksne! � nosprauslājās Sv. Gregora īpa�nieks. � Kur tad jūs to ievietosiet � vai vīrie�u tualetē?

Dodo pēk�ņi iespurdzās. Abi vīrie�i neviļus pagrieza galvu, bet viņa piezīmēja: � Varbūt tādas nemaz nebūs. Ja padomā par visiem tiem konveijeriem, kam tad tāda telpa vispār vajadzīga?

Kērtiss O'Kīfs uzmeta viņai caururbīgu skatienu. �ad tad gadījās, ka viņ� dabūja palauzīt galvu, vai Dodo maz ir tāda naivule, kā parasti izliekas.

Dzirdot Dodo reakciju, Vorens Trents bija apjukumā no�sarcis. Nu viņ� vislielākajā pieklājībā vērsās pie viņas, lūg�dams piedo�anu par neveiksmīgu vārdu izvēli.

���� Vai dieniņ, nepiegrieziet man uzmanību. � Dodo likās pārsteigta. � Lai nu kā, es uzskatu, ka �ī ir traki jauka viesnīca. � Viņa ar savām platajām un �ķietami nevainīga�jām acīm ielūkojās O'Kīfā. � Kērtij, kāpēc tev to vajadzēs nojaukt?

����� Es glu�i vienkār�i apcerēju tādu iespēju, � viņ� īgni izmeta. � Vārdu sakot, Voren, tev laiks atstāt viesnīcu biznesu.

Salīdzinājumā ar iepriek� teiktajiem asajiem vārdiem atbilde skanēja lēnīgi. � Pat ja es tam piekristu, jāņem vērā citi, kas strādā man līdzās. Krietna tiesa veco darbinieku paļaujas uz mani tāpat, kā es esmu paļāvies uz viņiem. Tu man saki, ka plāno aizstāt cilvēkus ar automātiem. To ap�zinādamies, es nespētu tā pavisam vienkār�i ņemt un aiziet. Vismaz to es esmu viņiem parādā par izrādīto uzticību.

��� Ak tā? Vai vispār pastāv viesnīcas darbinieki, kas ir uzticīgi? Vai tad, ja tas viņiem liktos izdevīgāk, viņi visi vai lielākā daļa tevi uz līdzenas vietas nepārdotu?

�� Galvoju, ka ne. Esmu vadījis �o uzņēmumu vairāk par trīsdesmit gadiem, un tik ilgā laikā izveidojas uzticība. Var�būt tev �ajā virzienā ir mazāka pieredze.

���� Par uzticību man ir savas domas. � O'Kīfa vārdi skanēja izklaidīgi. Domās viņ� pārlapoja iepriek� lasītos Ogdena Beilija un tā jaunākā palīga �ona Hola ziņojumus. Tie�i Holam viņ� bija aizrādījis, ka nav jāuzskaita pārāk daudz sīkumu. Ta�u kopsavilkumā bija ietverts viens, kas patlaban bUtu liekams lietā. O'Kifs sakopoja domas. � Tev ir kāds vecs darbinieks, � viņ� ierunājās, � kas vada Pontalbas bāru, vai ne?

�� Jā, � Toms Ērl�ors. Viņ� te strādā gandrīz tikpat ilgi, cik es. � Vorens Trents nodomāja, ka Toms Ērl�ors sevī iemieso Sv. Gregora gados vecākās paaudzes darbiniekus, ko nedrīkst pamest likteņa varā. Viņ� pats pieņēmis Ērl�oru darbā (toreiz abi bija vēl jauni) un patlaban, kad vecīgais galvenais bārmenis staigā salīcis un darbu dara lēnāk, viņ� viesnīcā ir viens no tiem, ko Vorens uzskata par personīgu draugu.

Viņ� arī Tomam Ērl�oram palīdzējis kā draugam. Pirms daudziem gadiem Ērl�ora mazo meitiņu, kas piedzima ar kroplu gū�as kaulu, vajadzēja sūtīt uz ziemeļiem � uz Maijo klīniku, kur ar veiksmīgu operāciju panāca uzlabojumu. Ārstē�anās iespēju bija nokārtojis viņ�, Vorens Trents. Pēc tam viņ� bez liekiem vārdiem samaksāja rēķinus, un Toms Ērl�ors zvērēja viņam mū�īgu pateicību un uzticību.

Ērl�ora meita tagad ir precēta sieviete ar vairākiem bērniem, ta�u Tomu Ērl�oru un viņu, Vorenu, joprojām vieno cie�as saites. � Ja ir kāds cilvēks, kam es nelokāmi uzticos, � Trents sacīja O'Kīfam, � tad tas ir Toms.

����� Un muļķīgi dari, � asi atcirta O'Kīfs. � Man ir pierādījumi, ka viņ� būtu gatavs aptīrīt tevi līdz pēdējam kreklam.

Satriektajam Vorenam klusējot, O'Kīfs uzskaitīja faktus. Bija milzum daudz iespēju, kā negodīgs bārmenis varēja aplaupīt darba devēju � ielejot nepilnu mēru, lai no katras pudeles paliktu papildus vēl viena vai divas glāzes; neizsitot par katru glāzi �eku; ienesot bārā pa�a pirktus lētākus dzērienus, lai uzskaitē neparādītos iztrūkums, bet ieņē�mumi ar krietnu peļņu ieslīdētu pa�a bārmeņa kabatā. Cik noprotams, Toms Ērl�ors izmanto visus trīs paņēmienus. Sprie�ot pēc �ona Hola vairāku nedēļu ilgajiem lietpratīga�jiem vērojumiem, abus Ērl�ora palīgus ar galveno bārmeni saista savstarpēja noruna. � Viņi nokrejo no tava bāra pama�tīgu peļņu, � O'Kīfs pavēstīja, � un es teiktu: vispārējā aina liecina, ka tā turpinājies jau ilgi.

�ī uzskaitījuma laikā Vorens Trents bija nekustīgi sēdējis ar neizteiksmīgu seju, ta�u galvā mil�a smagas un rūgtas domas. Par spīti senajai uzticībai Tomam Ērl�oram un �ķie�tamajai draudzībai, kam Trents bija ticējis, viņ� nebūt ne�au�bījās, ka ziņas ir patiesas. Trents pietiekami labi pazina vies�nīcu apvienību izlūko�anas metodes, tā ka bija vien jātic. Tur�klāt Kērtiss O'Kīfs nenāktu klajā ar apsūdzību, ja dro�i nebal�stītos uz faktiem. Vorens Trents jau sen bija domās pieļāvis, ka O'Kīfa slepenā dienesta sūtņi pirms �efa iera�anās novēro Sv. Gregora darbību. Ta�u viņ� nebija gaidījis �ādu iznīcino�u personisku pazemojumu.

�� Tu runāji par vispārējo ainu, � viņ� atgādināja. � Ko tas nozīmē?

��� Tavi �ķietami lojālie darbinieki ir iestigu�i korupcijā. Nav gandrīz nevienas jomas, kurā tevi neapkrāptu un neapzagtu. Manā rīcībā, bez �aubām, nav visu sīkumu, ta�u tos, kas man ir, tu vari pārlūkot. Ja gribi, es lik�u sagatavot ziņo�jumu.

��� Pateicos, � Trents tikko dzirdami no�ukstēja.

�� Tavā viesnīcā strādā pārāk daudz barokļu. Tie�i to es atbraukdams ievēroju pa�u pirmo. Esmu alla� uzskatījis to par bīstamu pazīmi. Viņu vēderi ir pilni ar viesnīcas labu�miem, un arī citādā ziņā viņi iedzīvoju�ies uz tava rēķina.

Mazajā, omulīgajā ēdamistabā valdīja klusums, ko iztraucēja tikai holandie�u stila ornamentiem apjumtā sienas pulksteņa tik�ķi. Beidzot Vorens Trents acīmredzamā nogu�rumā gausi paziņoja: � Iespējams, ka tavi vārdi mudinās mani mainīt savu nostāju.

�� Manuprāt, tā varētu būt. � �ķita, ka Kērtiss O'Kīfs tūlīt saberzēs rokas, ta�u viņ� apvaldījās. � �ā vai tā mēs tagad esam sasniegu�i robe�u, kad es vēlētos, lai tu apsvērtu kādu ierosinājumu.

���� Es jau nojautu, ka pie tāda nonāksi, � vēsi atteica Trents.

��� Tas ir godīgs priek�likums, it īpa�i �ādos apstākļos. Starp citu, man jāteic, ka man ir zināms tavs pa�reizējais finansiālais stāvoklis.

��� Es brīnītos, ja tu nezinātu.

��� Ļauj man sniegt apkopojumu: tev personiski pieder piecdesmit viens procents viesnīcas akciju, tātad kontrole ir tavās rokās.

��� Tā ir.

�� Tūksto� deviņsimt trīsdesmit devītajā gadā tu finan�sējumu esi reorganizējis � saņēmis �etru miljonu dolāru hipotēku. Divi miljoni no aizņēmuma joprojām nav atmak�sāti, visa maksājuma termiņ� ir �īsnedēļas piektdiena. Neat�maksā�anas gadījumā īpa�umu pārņem ķīlu zīmes turētājs.

��� Jā gan.

��� Pirms �etriem mēne�iem tu pūlējies hipotēku paga�rināt. Tev atteica. Tu piedāvāji ķīlas īpa�niekiem izde�vīgākus noteikumus � augstākus procentus, ta�u atkal sa�ņēmi noraidījumu. Kop� tā laika tu meklē citas finansē�anas iespējas. Tu tās neesi atradis. Nav ticams, ka atliku�ajā īsajā laika sprīdī tu varētu tās atrast.

����� Tam es nevaru piekrist, � Vorens Trents norūca. � Daudzi aizdevumu atjaunojumus nokārto pēdējā brīdī.

��� �ādus ne. Un ne ar tādiem viesnīcas darbības defi�cītiem kā jūsējie.

Vienīgi lūpas sakniebās. Citas atbildes nebija.

��� Es piedāvāju, � turpināja Kērtiss O'Kifs, � nopirkt �o viesnīcu par �etriem miljoniem dolāru. Divi no tiem tiks atgūti, atjaunojot iepriek�ējo hipotēku. Vari būt pārliecināts, ka man tas neradīs nekādas grūtības.

Sapīcis klausīdamies O'Kifa pa�apmierinātajā balsī, Trents palocīja galvu.

���� No atliku�ajiem diviem miljoniem dolāru vienu tu saņemsi skaidrā naudā, kas ļaus tev norēķināties ar mazāka�jiem akciju īpa�niekiem, un vienu miljonu dolāru � O'Kīfa viesnīcu apvienības akcijās. Ir padomā izlaist jaunu partiju. Piedevām tu kā personīgu atlīdzību iegūsi privilēģiju līdz mū�a galam paturēt �os apartamentus līdz ar manu garan�tiju, ka gadījumā, ja notiks pārbūve, mēs pie�ķirsim tev citas, tikpat labas telpas.

Vorens Trents joprojām palika nekustīgi sē�am, viņa sejā neatainojās ne pārsteigums, ne citādas jūtas. Noteikumi bija labāki nekā gaidīts. Ja viņ� tos pieņems, tad pa�am paliks apmēram miljons dolāru � tas nav nekāds mazais atalgo�jums, aizejot no sava mū�a darba. Un tomēr tas nozīmēs aizie�anu, atvadī�anos no visa, ko viņ� cēlis un ko mīlējis vai vismaz � viņ� nīgri nodomāja � ko domājies mīlam līdz iepriek�ējām minūtēm.

����� Pēc manām domām, � teica O'Kīfs, pūlēdamies pie�ķirt vārdiem jautru noskaņu, � dzīvot te bez kādām raizēm ar kalpu, kas rūpēsies par tevi, būs tīri cie�ami.

Likās, nav jēgas skaidrot, ka Aloizs Roiss drīz pabeigs tiesību zinātņu fakultāti un viņam dro�i vien ir citas nākot�nes ieceres. Tomēr tas bija atgādinājums, ka dzīve tik augstu gaisā tādā viesnīcā, kuru viņ� vairs nevadīs, būs vientuļa.

��� Bet ja nu es atsakos pārdot? � Vorens Trents pēk�ņi noprasīja. � Ko tad tu grasies darīt?

���� Es sameklē�u kādu citu zemes gabalu un cel�u tur jaunu viesnīcu. Īstenībā man �ķiet, ka jau ilgi, pirms tas no�tiks, tu savu viesnīcu būsi zaudējis. Un, pat ja nebūsi, mūsu konkurence spiedis tevi aiziet no �ī biznesa.

Balss �ķita visai vienaldzīga, ta�u prāts, kas aiz tās slēpās, � apdomīgs un viltīgs. Patiesībā Sv. Gregora viesnīca O'Kīfa viesnīcu apvienībai bija ārkārtīgi un turklāt steidzīgi vajadzīga. Ceļotprieka apsēsto izmitinā�anas filiāles trūkums Ņūorleānā bija salīdzināms ar tuk�u caurumu citādi nevai�nojamā O'Kīfa apvienības zobu rindā. Tas bija jau nodarījis ievērojamus zaudējumus viesu nosūtī�anas procesā uz un no citām pilsētām, jo tie�i nepārtrauktība ir dzīvino�ais skābeklis veiksmīgā viesnīcu apvienībā. Raizes darīja arī tas, ka �o apstākli izmantoja konkurējo�ās apvienības. Ņūorleānā jau sen bija stingri nostājusies uz kājām �eratona��ārla vies�nīca. Hiltonam piederēja ne vien lidostas viesnīca � tas būvējās arī Vieux Carrй � Vecajā kvartālā. Amerikas viesnīcu korporācija lepojās ar Orleānas Karalisko viesnīcu.

Vorenam Trentam piedāvātie noteikumi pilnīgi atbilda realitātei. Kāds O'Kīfa emisārs jau bija uzmanīgi izpra�ņājis Sv. Gregora ķīlu zīmju īpa�niekus un secinājis, ka tie nevēlas sadarboties ar O'Kīfu. Drīz vien bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka viņi nodomāju�i vispirms iegūt viesnīcu savā kontrolē un tad laist tirgū, lai iesistu astronomisku starpniecības naudu. Ja O'Kīfs grib Sv. Gregoru nopirkt par pieņemamu cenu, tad tagad tam ir īstais brīdis.

��� Cik ilgi tu ļausi man domāt? � vaicāja Vorens Trents.

��� Man patiktos, ka tu atbildētu tūlīt.

��� Tam es neesmu gatavs.

���� Labi. � O'Kīfs apsvēra stāvokli. � Sestdien man jābūt uz sarunām Neapolē. Es vēlētos aizbraukt no �ejienes ceturtdienas vakarā. Varbūt noliksim termiņu ceturtdien pusdienas laikā.

��� Tas ir mazāk par �etrdesmit astoņām stundām!

��� Neredzu iemeslu, kāpēc jāgaida ilgāk.

Stūrgalvība skubināja Vorenu Trentu pieprasīt ilgāku

laiku. Ta�u prāts atgādināja, ka O'Kīfa pieprasīto laiku no lik�tenīgā piektdienas termiņa �ķir tikai viena diena.

��� Nu, ja tu uzstāj, � viņ� piekāpās.

��� Lieliski! � Plati smaidīdams, O'Kīfs pagrūda atpakaļ krēslu, piecēlās un pamāja Dodo, kas līdzjūtīgi bija vērojusi Vorenu Trentu. � Dārgā, laiks iet. Voren, tava viesmīlība bija brīni�ķīga. � Viņ� nolēma, ka pagaidīt vēl pusotru dienu ir tīrais sīkums. Beigu beigās, par gala iznākumu nav jā�aubās.

Pie ārdurvīm Dodo pievērsa lielo, zilo acu skatienu namatēvam. � Liels paldies, mister Trent.

Vecais vīrs noliecās pār viņas roku. � Neatceros, kad �īs vecās sienas piedzīvoju�as vēl lielāku pagodinājumu.

O'Kīfs iesāņus pameta uz viņu asu skatienu, �aubī�damies, vai kompliments nāk no sirds, bet tad noprata, ka tas tie�ām tā domāts. Dodo piemita vēl kāda dīvaina īpa�ība: reizēm savstarpēja sapratne it kā instinktīvi saistīja viņu ar glu�i negaidītām personībām.

Gaitenī, viņas pirkstiem viegli uzgulstoties viesnīcu magnāta elkonim, viņ� sajuta satrauktas alkas. Ta�u viņ� sev atgādināja, ka pirms visa kā cita viņam jāpielūdz Dievs un jānoskaita pienācīgi pateicības vārdi par vakara iznākumu.

14

� Ir neizsakāmi satrauco�i noskatīties, kā jauna dāma grābstās pa rokassomiņu, meklējot sava dzīvokļa atslēgas, � piezīmēja Pīters Makdermots.

��� �ī aina ir divējādi simboliska, � atteica Kristīne, jopro�jām taustīdamās somiņā. � Dzīvoklis apliecina sievietes neatkarību, bet nespēja atrast atslēgu pierāda, ka viņa jopro�jām ir sieviete. Re! � Atradu.

���� Pagaidi! � Pīters saņēma Kristīnes plecus, tad no�skūpstīja lūpas. Tas bija ilgs skūpsts. Rokas cie�i apvija jaunās sievietes augumu.

Mazliet aizelsusies, viņa beidzot sacīja: � īres naudu esmu samaksājusi. Ja nu uzvedamies tā kā tagad, tad tas varētu notikt arī iek�ā.

Paņēmis atslēgu, Pīters atvēra dzīvokļa durvis.

Kristīne nolika somiņu uz blakus galda, ieslīga dziļā zvilnī un atviegloti nometa no kājām lakādas laiviņas.

Pīters apsēdās viņai līdzās. � Vai gribi cigareti?

��� Jā, lūdzu.

Uz�ķīlis uguni, viņ� aizdedzināja gan Kristīnes, gan

savējo.

Jaunais vīrietis jutās pacilāts un viegli apreibis, �is mir�klis un �ī vieta viņu dziļi saviļņoja. Apziņa ietvēra pārliecību, ka vajag tikai vēlēties, un tas, kam loģiski jānotiek abu vidū, var īstenoties.

��� Jauki, � noteica Kristīne, � tāpat vien pasēdēt un parunāt.

Pīters saņēma viņas roku. � Mēs nerunājam.

��� Nu, tad darīsim to.

��� Runā�ana gan nebija tie�i tas, ko�

��� Zinu. Ta�u jājautā, kurp mēs virzāmies un, ja virzā�mies, tad kādēļ.

���� Vai mēs nevarētu glu�i vienkār�i ļaut laimes ratam griezties?�

��� Ja mēs tā darītu, tad nebūtu spēles azarta. Viss būtu izlemts. � Viņa apklusa un brīdi padomāja. � Nupat noti�ku�ais atkārtojās otro reizi, tātad kaut kas mūs vienu otram piesaista.

��� Un, manuprāt, �ai ziņā attiecības attīstās lieliski.

�� Tātad notikumu gaitā tas, kas sācies, dabiski virzīsies tālāk.

��� Bet es neeju tev tikai līdzās; es eju pa priek�u.

��� Cik saprotu, gultā.

��� Iedomājies, ka tu stāvi pretī galvgalim � es izvēlos kreiso pusi, � viņ� sapņaini noteica.

��� Esmu spiesta sagādāt tev vil�anos.

����� Nesaki neko! Es minē�u. Tu esi aizmirsusi iztīrīt zobus. Nekas, es pagaidī�u.

Viņa iesmējās. � Ar tevi ir grūti runāt�

��� Runā�ana nebija glu�i tas, ko..

��� Ar to mēs sākām.

Pīters atslīga pret zviļņa muguru un izpūta dūmu gredzenu. Tad otru un pēc tam tre�o.

����� Es alla� esmu vēlējusies iemīlēties, � ierunājās Kristīne. � Bet nekad neesmu spējusi.

��� Vai mūs piemeklēs vil�anās? � viņ� pavaicāja.

��� Radusies kāda nojausma. Ja tas, kas varētu notikt� notiks, tad tam vajadzētu kaut ko nozīmēt mums abiem.

��� Un vai tev tas kaut ko nozīmētu?

����� Manuprāt, iespējams tas būtu. Pilnīgi dro�i ne�zinu. � lt īpa�u nedro�ību viņa juta, domājot, kā pati reaģēs uz to, kas varētu sekot.

Pīters apdzēsa savu cigareti, tad izdarīja to pa�u ar Kristīnes iesākto. Kad viņ� saņēma Kristīnes rokas, jaunā sieviete manīja, ka pa�pārliecība sagrīļojas.

��� Mums vajag vienam otru vairāk iepazīt. � Pītera ska�tiens kavējās pie Kristīnes sejas. � Vārdi ne vienmēr ir labākais līdzeklis.

Pīters izpleta rokas, un Kristīne ieslīga viņa skaujās, sākumā it kā piekāpjoties, tad augo�ā kaislā trauksmē. Lūpas aizgūtnēm dvesa skurbas, nesakarīgas skaņas, piesardzība pazuda, pirmākā atturība izgaisa. Drebēdama, sirdij pukstot kā negudrai, viņa sev sacīja: tā ir lemts, viss ritēs savu gaitu, to nevar vairs novērst nedz �aubas, nedz prātojumi. Viņa dzirdēja Pītera paātrināto elpu un aizvēra acis.

Klusums. Tad tuvības sajūta negaidīti pazuda.

��� Reizēm cilvēku piemeklē atmiņas, � sacīja Pīters. � Tās pēk�ņi uzrodas visnepiemērotākajos brī�os. � Viņ� ieslēdza Kristīni skaujās, ta�u �oreiz darīja to maigāk. � Tev bija taisnība, � viņ� �ukstēja. � Pagaidīsim.

Kristīne juta Pītera liego skūpstu, tad dzirdēja attāli�nāmies soļus. Noklik�ķēja ārdurvju slēdzis, un pēc mirkļa durvis aizvērās.

Viņa atvēra acis. � Pīter, mīļais, � viņa izdvesa. � Tev nav jāiet projām. Lūdzu, neej!

Atbilde bija vienīgi klusums. Ārpusē rāmi dūca lejup�slīdo�ais lifts.

Līdz otrdienas galam bija paliku�as tikai da�as minūtes.

Burbonstritas striptīza krogā lielgurnu gai�mate pieliecās tuvāk savam partnerim, vienu roku uzlikusi viņam uz gurna, ar otras pirkstiem glāstīdama pakausi. � Protams, � viņa sacīja. � Protams, mīļumiņ, � es gribu ar tevi pārgulēt.

Viņ� sacīja, ka esot Stens tāds un tāds no kādas nomaļas pil�sētiņas Aiovas �tatā. Viņa par tādu savu mū�u nav dzirdējusi. Un, ja viņ� vēlreiz uzpūtīs man elpu � tā viņa domāja �, es sāk�u vemt. Tā nav tikai nepatīkama elpa, tā ir īsta notekcaurules smirdoņa.

��� Ko ta' mēs te vēl gaidām? � vīrs aizsmacis novervelēja. Viņ� saķēra sievietes roku un stūma to pa cirksni augstāk. � Bebīt, te man ir priek� tevis kas īpa�īgs.

Sieviete nicīgi nodomāja: �itie lielīgie barokļi, kas te nāk, visi ir vienādi, visi domā, ka tas, kas viņiem starp kājām, ir septītās debesis un sievietes uz to � kā uzburtas. Stulbi lepo�jas ar to, it kā pa�i būtu izaudzēju�i kā izstādes gurķi. Dro�i vien, ja pārbaudītu pa īstam, �itas izrādītos nespējīgs ļurk�ķis, tāpat kā citi. Bet viņa nemaz netaisās to darīt. Vai dieniņ, �itā smirdo�ā elpa!

Turpat viņu galda tuvumā greizi �īgāja d�eza grupiņa, pārāk nemākulīga, lai dabūtu darbu kādā no labākajiem Burbonstritas krogiem, kā �Slavenās durvis� vai �Aploks�. Nu tā ar dievu uz pusēm beidza spēlēt kārtējo pavadījumu. Tā bija deja � ja par deju var saukt vienkār�u kāju �ļūkā�anu nez kādas D�einas Meinsfīldas �priek�nesumā�. Burbonstrīta parasti izmanījās sameklēt kādu populāra mākslinieka vārdu, mazliet to pārmainīt un pie�ķirt nepazīstamam dile�tantam cerībā, ka nejau�ie apmeklētāji kļūdaini domās, ka redz pa�u slavenību.

����� Paklau, � vīrs no Aiovas nepacietīgi burk�ķēja. � Kālab mēs netinamies prom?

��� Es tak tev jau sacīju, saldumiņ. Es te strādāju. Nevaru vēl iet prom. Man tak jāuzstājas.

��� Pie velna ar visu sūda uzstā�anos!

��� Zini, saldumiņ, tu nu gan runā nesmuki.

Tad lielgurnu blondīnei kaut kas itin kā pēk�ņi ie�āvās prātā. � Kādā viesnīcā tu esi apmeties?

��� Svētā Gregora.

��� Tas ir tepat tuvumā.

��� Pēc piecām minūtēm varēsi vilkt nost bikses.

��� Vai tad tu pirms tam man neizmaksāsi kādu glāzi? � viņa pārmeta.

��� Ko vēl ne! Ejam!

��� Pagaidi, Stenlij, dārgumiņ! Es kaut ko izdomāju.

Viņa nosprieda, ka viss iet kā smērēts, kā labi iestudēts

teātris. Un kāpēc gan ne? Tā noticis tūksto�iem rei�u, varbūt par da�iem simtiem vairāk vai mazāk. Pusotru stundu Stens Kāviņutursauc no Nezkurienes paklausīgi lampa�ojis pa iestaigāto taciņu: pirmā glāze � krāp�anas mēģinājums, uzprasot �etrreiz vairāk par to cenu, kas būtu jāmaksā godīgā bārā. Tad viesmīlis atvedis viņu, blondīni, izklaidē��anai. Viņi izdzēru�i vairākas glāzes, tikai viņa, tāpat kā citas skuķes, kam bārs maksā komisijas naudu no peļņas, nav dzērusi vis lēto viskiju kā viesis, bet aukstu tēju. Un vēlāk viņa devusi viesmīlim padomu, lai pasteidzas un apstrādā �o muļķi līdz galam � lai atnes pudeli pa�darināta �am�panie�a, par kuru būs jābleķo �etrdesmit dolāru. (Stenlijs Stulbenis gan vēl to nezināja.) Un lai tik pamēģina aiz�maukt nesamaksājis!

Tagad atliek tikt no viņa vaļā, kaut arī, ja viss ritēs gludi, varbūt varēs no �itā teļapakau�a izsist vēl kādu �unguru. Galu galā par to, ka viņa visu laiku pacietu�i �ā draņķa smir�dīgo elpu, pamatoti varētu sagaidīt prēmiju.

��� Ko ta' tu tādu izfunktierēji, kaķīt? � Stenlijs Stulbenis vaicāja.

���� Atstāj man sava viesnīcas numura atslēgu. Tu pie atslēgu galda dabūsi citu, viņiem ir rezervē. Tiklīdz es te beig�u, tā tūlīt drāzī�u pie tevis. � Viņa paspieda vietu, kur vīrietis bija uzlicis viņas roku. � Tikai lai tu būtu gatavs mani

saņemt!

/

��� Bū�u kā �tiks.

��� Nu, tad norunāts. Dod �urp atslēgu!

Viņ� saņēma atslēgu saujā. Bet turēja ciet.

��� Klau, vai tu no tiesas� � Stens Stulbenis �aubīdamies noprasīja.

��� Saldumiņ, apsolu, ka bū�u klāt kā ar vēja spārniem. � Viņas pirksti atkal pakustējās. Tas pretīgais riebeklis dro�i vien tūlīt saslapinās bikses. � Beigu beigās, Sten, kur� skuķis tad to palaistu garām?

Vīrietis iespieda atslēgu viņai plaukstā.

Pirms viņ� paspēja pārdomāt, blondīne bija pametusi galdiņu. Viesmīlis tiks galā ar pārējo. Ja Smerdelis �ķendēsies par rēķinu, palīgā nāks pamatīgas miesas būves apsargs. Bet diez vai viņ� pretosies un, kad būs izmests ārā, atpakaļ arī vairs neatgriezīsies. Vientie�i to nekad nedara.

Viņa gudroja, cik ilgi gan viņ�, cerību pilns, vārtīsies nomodā savā viesnīcas istabā un cik ilgs laiks paies, līdz viņ� atjēgs, ka mei�a nenāks un nenāktu nekad, pat ja viņ� nokvernētu tur visu savu bezjēdzīgo mū�u.

Pēc divām stundām, kad beidzās �is tikpat draņķīgais vakars kā visi tam līdzīgie (kaut gan varēja sevi mierināt, ka �is bija ienesīgāks) � lielgurnu blondīne pārdeva viesnīcas numura atslēgu par desmit dolāriem.

Pircējs bija Mūķīzeru Milns.

1

Debesīs, kas liecās pār Ņūorleānu, neskaidri iezīmējās rītausmas pirmās pelēcīgās svēdras. Mūķīzeru Milns, sēdēdams Svētā Gregora viesnīcas istabā uz gultas, jutās spirgts, mo�s un gatavs darbam.

Iepriek�ējo pēcpusdienu un agrās vakara stundas viņ� bija nogulējis cie�ā miegā, tad izgājis no viesnīcas pastaigā un atgriezies divos naktī, pusotru stundu atkal nogulējis un pamodies tie�i nodomātajā laikā. Piecēlies viņ� noskuvās, iegāja siltā du�ā, bet beigās noskalojās ar aukstu ūdeni. Ledainās straumītes miesu sākumā notirpināja, bet tad, spēcīgi noberzta ar dvieli, āda sāka kaist.

Viens no rituāliem pirms do�anās profesionālā sirojumā paredzēja apģērbt jaunu apak�veļu un tīru, iecietinātu virskreklu. Nu viņ� sajuta auduma patīkamo svaigumu, ko papildināja pa�a sakāpinātais dzeļo�ais sasprindzinājums. Palaikam gan pazibsnīja nelielas, nemierīgas ba�as (baiļu jausma, ka pasākums var būt lemts briesmīgai neveiksmei, ka viņ� var iekrist un nokļūt aiz atslēgas uz piecpadsmit gadiem), bet no �āda minējuma viņ� piespieda sevi veicīgi atbrīvoties.

Daudz lielāku apmierinājumu sniedza doma, cik gludi noritējusi gatavo�anās.

Pēc vakardienas iera�anās Sv. Gregorā viesnīcas istabu atslēgu skaits Milnām bija pieaudzis no trim līdz piecām.

Vienu no �īm divām papildu guvuma atslēgām viņ� bija dabūjis pavisam vienkār�ā ceļā � pavaicājis pēc tās pie reģistrācijas galda. Viņ� pats dzīvoja astoņsimt trīsdesmitajā istabā, bet bija palūdzis astoņsimt tre�ā numura slēdzamo.

Pirms �ī gājiena viņ� bija spēris elementārus piesardzī�bas soļus. Vispirms pārliecinājies, ka astoņsimt tre�ā numu�ra atslēga atrodas plauktā, bet pasta spraugā zem tās neredz ne kādu vēstuli, ne zīmīti. Ja tur kaut kas atrastos, viņ� būtu pagaidījis. Padodot sūtījumus, darbinieki mēdza noprasīt atslēgas lūdzējam uzvārdu. Tāpēc viņ� bija paslaistījies, līdz reģistrators būs aizņemtāks, un tad pievienojies vairāku citu viesu rindai. Atslēgu viņ� dabūja bez liekiem jautāju�miem. Ja būtu radu�ās kādas grūtības, Milns teiktu, ka sajaucis �o skaitli ar savējo, un viņam noticētu.

Tā nu viņ� nolēma, ka laimīgā veiksme ir laba zīme. Vēl �odien, pārliecinājies, ka de�urē cits darbinieks, viņ� tādā pa�ā ceļā iegūs trīssimt astoņdesmitās un deviņsimt trīs�desmitās istabas atslēgas.

Labi bija izdevies arī otrs pasākums. Pirms divām die�nām viņ� ar dro�a starpnieka palīdzību bija noslēdzis darīju�mu ar kādu Burbonstrītas bārdāmu. Tie�i viņa pagādāja piek�to atslēgu, solīdamās dabūt vēl citas.

Vienīgā neveiksme bija nogurdino�ā, �oreiz, veltīgā kvernē�ana dzelzceļstacijā, gaidot, līdz atiet vairāki vil�cieni. Tāpat bija noticis arī citas reizes, un Mūķīzeru Milns nosprieda, ka jāņem vērā uzkrātā pieredze. Vilcienu pasa�ieri acīmredzot bija konservatīvāki par tiem, kas izmantoja lid�ma�īnas, un varbūt tāpēc rūpīgāk apgājās ar viesnīcu atslēgām. Tā nu turpmāk viņ� dzelzceļa galastacijas no saviem plāniem izslēgs.

Milns palūkojās pulkstenī. Nebija nekāda iemesla ilgāk kavēties, kaut gan dīvainā kārtā negribējās celties aug�ā no gultas malas, uz kuras viņ� sēdēja. Ta�u, pārspējis negribu, viņ� veica divus pēdējos sagatavo�anās darbiņus.

Vannasistabā viņ� jau bija ielējis tre�daļu glāzes skotu viskija. Nu, ieiedams tur, viņ� viskiju nevis iedzēra, bet iz�skaloja ar to kaklu, izspļaudams �ķidrumu izlietnē.

Tad paņēma salocītu laikrakstu � vakarnakt nopirkto Times Picayne agrā rīta izdevumu � un pasita to padusē.

Beigās, pārskatijis kabatas, kur stingrā kārtībā bija salik�tas atslēgas, viņ� izgāja no istabas.

Kurpju kau�uka zoles nesacēla dienesta kāpnēs ne ma�zāko troksni. Atsperīgā solī viņ� nesteidzīgi nogāja divus stā�vus zemāk. Ieiedams sestā stāva gaitenī, Milns nemanāmi (pat acīgs cilvēks to nebūtu ievērojis) pameta a�u, visu aptve�ro�u skatienu abos virzienos.

Gaitenis bija tuk�s un kluss.

Mūķīzeru Milns jau bija izpētījis viesnīcas iekārtojumu un istabu numuru sistēmu. Izņēmis no iek�kabatas se�simt �etrdesmit pirmās istabas atslēgu, viņ� nevērīgi turēja to rokā un nesteidzīgi devās turp, kur istabai vajadzēja atrasties.

�ī atslēga bija pirmā, ko viņ� bija izcēlis no papīrgroza Muasāna lidostā. Nevarēja noliegt, ka Mūķīzeru Milns alla� ievēroja zināmu kārtību.

Se�simt �etrdesmit pirmās istabas durvis nu atradās viņa priek�ā. Viņ� apstājās.

Durvjapak�ā nekāda gaisma nebija redzama. Nekādu ska�ņu iek�ā arī nedzirdēja. Izņēmis cimdus, viņ� uzvilka tos rokās.

Jutekļi saspringa. Viņ� uzmanīgi iebāza atslēgu caurumā un pagrieza, durvis klusi atvērās. Izvilcis atslēgu, viņ� tās bez mazākā trok�ņa aiztaisīja.

Rītausmas krēsla jau kliedēja istabas tumsu. Mūķīzeru Milns stāvēja uz vietas, pūlēdamies orientēties, līdz acis pie�rada pie nespodrās gaismas. Pelēcība bija viens no iemesliem, kāpēc pieredzēju�i viesnīcu zagļi izvēlējās �o laiku darbam. Gaismas tad pietika, lai pārvietojoties izvairītos no �ķēr�ļiem, kā arī lai pa�i, ja laimēsies, paliktu nemanīti. Laika izvēlei tāpat bija citi iemesli. Ikvienā viesnīcā �ajās stundās dzīve ritēja lēnāk � naktsstrādnieki, kas joprojām veica savus pienākumus, maiņai tuvojoties beigām, vairs nebija tik modri. Dienasstrādnieki vēl nebija ieradu�ies. Viesi � pat tie, kas biju�i kādā ballē, un naktsputni � atgriezu�ies savās ista�bās, visticamāk, gulēja. Arī pati ausma ļāva cilvēkiem justies dro�āk, it kā nakts briesmas būtu mazināju�ās.

Tie�i priek�ā Milns neskaidri saskatīja tualetes galdu. Pa labi bija redzami gultas apveidi. No turienes atlidoja vien�mērīgi elpas vilcieni, tur kāds saldi gulēja.

Nauda vispirms jāmeklē uz tualetes galda.

Milns piesardzīgi kustējās, apvilkdams ar kāju priek�ā apli, lai iztaustītu, vai tur nav kaut kas tāds, pret ko varētu paklupt. Pieskāries tualetes galdam, viņ� pastiepa roku un ar pirkstgaliem pataustīja tā virsu.

Cimdotie pirksti uzdūrās mazai sīknaudas kaudzītei. Lai paliek! � Pamestu sīknaudu bāzt kabatā nozīmēja troksni. Ta�u, kur bija tā, tur vajadzēja būt kabatas portfelim. A � re, kur ir! Visai biezs.

Istabā iedegās spo�a gaisma.

Tas notika tik pēk�ņi, bez kādas brīdinājuma skaņas, ka pilnīgi atsacījās kļausit Mūķīzeru Milna zibenīgā domā�ana, ar kuru viņ� tā lepojās.

Reakcija bija instinktīva. Viņ� nometa kabatas portfeli un, pieķerts vainā, apcirtās apkārt, lūkodamies uz spuldzi.

Naktsgaldiņa lampas ieslēdzējs, ģērbies pid�amā, bija uzslējies gultā sēdus. Izskatījās pajauns, muskuļots un nikns.

� Pie velna, kā jums �ķiet � ko jūs te darāt? � viņ� nodārdināja.

Muļķīgi blenzdams uz runātāju, Milns stāvēja, valodu zaudējis.

Vēlāk viņ� prātoja, ka uzmodinātajam gulētājam ari bi�ju�i vajadzīgi da�i mirkļi, lai atgūtos, tāpēc viņ� nav ievērojis, cik vainīgs sākumā izskatās iebrucējs. Ta�u nu Mūķīzeru Milns � saprazdams, ka lieliskā izdevība zaudēta, � novē�loti ķērās vērsim pie ragiem.

Zvārodamies kā piedzēries, viņ� protestēja: � K-kā, k-ko nozīmē, ko es d-daru? Ko ta' jūs darāt m-manā g-gultā? � Viņ� nemanāmi novilka cimdus.

��� Velns un elle! � tā ir mana gulta! Un mana istaba!

Piesteberēdams tuvāk, Mūķīzeru Milns izpūta viskija

tvaikiem pilnu elpu � viņ� rīkli nebija velti skalojis. Pre�tinieks atrāvās atpakaļ. Nu Mūķīzeru Milna prāts strādāja ātri, bet vēsi � kā vienmēr. Tā apmuļķodams, viņ� ne reizi vien bija izķepurojies no tāda pa�a bīstama stāvokļa kā �is.

Viņ� zināja, ka �ajā brīdī jāsāk aizstāvēties, nav ko turpināt uzbrukumu, citādi likumīgais istabas saimnieks varētu nobī�ties un sākt kliegt pēc palīdzības, kaut arī �itais izskatījās, ka varētu ar neparedzētajiem apstākļiem tikt galā pats.

Mūķīzeru Milns kā apstulbis stostījās: �J-jūsējā istaba? Vai jūs to dro�i z-zināt?

Virs gultā aiz dusmām spļāva vai zilas ugunis. � Ļurbaks tāds! Skaidrs, ka tā ir mana istaba!

-�itā i' se�i simti �etrapadsmita?

��� Stulbais āmurgalva! �ī ir se�simt �etrdesmit pirmā!

��� Piedo', vecīt. Laikam man misējies. � Mūķīzeru Milns izvilka no paduses laikrakstu, ko bija paņēmis līdzi, lai radītu iespaidu, ka viņ� tikko kā ienācis no ielas. � Te i' v-viena r-rīta avīze. Ar īpa�u piegādi.

��� Man nevajag tavu sasodīto lapeli! Ņem un staigā!

Iedarbojās! Vēlreiz bija izdevies labi izplānots glābiņa

variants.

Viņ� jau atradās ceļā uz durvīm. � Es j-jau n-nolūdzās, vecīt. N-nav ko brēkāt. Es i' gājējs.

Nu jau klāt gaitenis. Vīrietis gultā joprojām skatījās kā nesamanīgs. Milns izmantoja saņurcīto cimdu, lai pagrieztu apaļo rokturi. Nu jau durvis vaļā. Mūķīzeru Milns aizvēra tās aiz sevis.

Sasprindzināti ausīdamies, viņ� dzirdēja, kā iek�ā vīrietis izkāpj no gultas, pielā�o pie durvīm, tās nogrāb, un aizāķējas aizsargva�iņa. Milns joprojām gaidīja.

Veselas piecas minūtes viņ� nekustīgi palika stāvam gai�tenī � varbūt dzirdēs, ka vīrietis zvana no istabas lejup. Bija svarīgi to zināt. Ja tā notiks, viņam tūdaļ jāatgrie�as savā istabā, pirms sākas ļembasts. Ta�u nedzirdēja nevienu skaņu, tālruņa saruna nenotika. Pa�reiz briesmas bija garām.

Tomēr vēlāk viss varētu ievirzīties citādi.

Kad misters se�simt �etrdesmit pirmais atkal atmodīsies pilnīgi gai�ā rīta stundā, viņ� atcerēsies, kas noticis. ī^ārdomājot uzdos sev da�us jautājumus. Piemēram: Kāpēc tad, ja kāds nokļūst patie�ām nepareizajā istabā, ar viņa atslēgu var atdarīt durvis un viņ� var ienākt? Un, kad ienācis, kāpēc viņ� stāv tumsā, neieslēdzot gaismu? Turklāt viņ� atcerēsies, ka sākumā Milns uzvedies, it kā būtu vainīgs. Saprātīgs cilvēks, pilnīgi atmodies, varētu atsaukt atmiņā �ī notikuma detaļas un varbūt tās izvērtēt vēlreiz. Vārdu sakot, būs pietiekami daudz iemeslu sa�utumā zvanīt viesnīcas administrācijai.

Administrācija � dro�i vien apsardzes priek�nieka per�sonā � nekavējoties aptvers, kas noticis. Sekos parastā pār�baude. Lai kas būtu apmeties se�simt �etrpadsmitajā istabā, ar viņu stāsies sakaros un abu istabu iemītniekus nostādīs aci pret aci. Tie apliecinās, ka nav viens otru iepriek� redzēju�i. Viesnīcas ok�ķeris nebūs pārsteigts. Tas apstiprinās aizdo�mas, ka te uzdarbojas profesionāls viesnīcu zaglis. Vēja āt�rumā izplatīsies valodas. Jau pa�ā Mūķīzeru Milna kampaņas sākumā visi viesnīcas darbinieki atradīsies trauksmes stā�voklī un būs modri.

Viesnīca dro�i vien stāsies arī sakaros ar pilsētas policiju. Tā savukārt pieprasīs informāciju no FIB par pla�i pazīs�tamiem viesnīcu aptīrītājiem, kas varbūt klejo pa visu valsti. Lai kad pienāktu vārdu saraksts, Mūķīzeru Milns tajā noteikti būs ietverts. Būs arī fotogrāfijas � policijas rīcībā eso�ie noziedznieku uzņēmumi, ko rādīs viesnīcu reģistra�toriem un citiem ļaudīm.

Patlaban vajadzētu savākt mantiņas un laisties prom. Ja pasteigsies, tiks ārā no pilsētas nepilnas stundas laikā.

Nelaime tā, ka viss nav tik vienkār�i. Viņ� ieguldījis krietni daudz naudas ma�īnas pirk�anai, viesnīcas istabas īrei, kā arī ietirgojot no bārdāmas atslēgu. Tāpēc nu līdzekļu maz. Kaut kas (tas ir, krietns �ūksnis) tomēr jānopelna Ņūorleāna. Palauzi galvu, Milns sevi skubināja. Nopietni pa�lauzi galvu.

Līdz �im viņ� apsvēris pa�u ļaunāko, kas varētu atga�dīties. Tagad jāpaskatās no otras puses.

Ja notikumi patie�ām risināsies tā, kā viņ� iztēlojies, tas tik un tā prasīs vairākas dienas. Ņūorleānas policijai darba netrūkst. Ja var ticēt rīta laikrakstam, visi pilsētas slepen�policisti strādā virsstundas, lai sadzītu pēdas autovadītājam, kas notriecis divus cilvēkus (tie miru�i) un pec tam aizbēdzis. �is fakts satraucis visu pilsētu. Nav ticams, ka policija atsauks kādus darbiniekus no vainīgā meklē�anas, ja viesnīcā būtībā nekāds noziegums izdarīts nav. Kaut gan agri vai vēlu viņi tam pievērsīsies. Tā rīkojas vienmēr.

Tātad � cik ilgs laiks ir viņa rīcībā? Visļaunākajā gadī�jumā � viena dro�a diena; varbūt divas. Viņ� rūpīgi apsvēra. Jā, ar to pietiks.

Piektdienas rītā viņ� varētu būt savācis pietiekami daudz, lai, nojaukdams pēdas, laistos no pilsētas lapās.

Lēmums pieņemts. Ko nu �inī brīdī darīt tālāk? Vai at�griezties astotajā stāvā pa�a istabā, atliekot turpmāku rīcību līdz ritam, vai arī izmēģināt laimi otrreiz? Kārdinājums pār�traukt bija liels. Vaļsirdīgi atzīstoties, nesenais gadījums bija satriecis krietni vairāk nekā līdzīgi notikumi, kas jebkad piedzīvoti. Pa�a istaba �ķita dro�s un mājīgs patvērums.

Tomēr tad viņ� ne�ēlīgi izlēma: jāturpina. Reiz viņ� la�sījis: ja kaujas lidma�īnas pilots piedzīvojis avāriju, kurā pats nav vainojams, viņam liek atkal pacelties gaisā, pirms nav uzdevu�i nervi. Milnām jārīkojas pēc tā pa�a principa.

Pirmā atrastā atslēga nesusi neveiksmi. Varbūt tā ir zīme, kas norāda, lai sāk no pretējā gala un izmēģina pēdējo. Burbonstrītas bāra mamzele iedevusi tūksto� se�desmit otro. Atkal zīme! � divi: viņa laimes skaitlis. Skaitīdams dienes�ta kāpņu posmus, Mūķīzeru Milns devās aug�up.

Vīrietis, vārdā Stenlijs no Aiovas, kas bija kritis par upuri Burbonstrītas vissenākajam vientie�u apmānī�anas paņēmie�nam, beidzot bija iemidzis. Lielgurnu blondīni viņ� sākumā bija gaidījis ar cerībām, ta�u, stundām ritot, paļāvība ma�zinājusies un tai pievienojusies nemierīga apziņa, ka viņu apvedu�i ap stūri, turklāt pamatīgi. Beigās, kad acis jau ga�līgi vērās ciet, Stenlijs iegrima dziļā dzērāja miegā.

Viņ� nedzirdēja Mūķīzeru Milnu nedz ienākam, nedz ari piesardzīgi iztaustām no vienas vietas visu istabu. Stenlijs Stulbenis joprojām cie�i gulēja, kad Milns izvilka no viņa ka�batas portfeļa naudu, tad iebāza savā kabatā pulksteni, zīmoggredzenu, zelta cigare�u etviju, �ķiltavas un dimanta apro�u pogas. Apzagtais nepakustējās arī, kad Mūķīzeru Milns tikpat klusi izlavījās ārā.

Kad Stenlijs no Aiovas pamodās, rīts jau bija pusē, un vēl viena stunda pagāja, līdz viņ�, drausmīgu paģiru mocīts, ap�jēdza, ka ir aptīrīts. Kad galu galā līdz apziņai aizgāja jaunās nelaimes apjoms, kas piebiedrojās pa�reizējam nelabumam, piepulcinot vēl iepriek�ējā vakara dārgo un neveiksmīgo pieredzi, viņ� apsēdās krēslā un kā bērns laida vaļā ģīgas.

Mūķīzeru Milns jau krietnu brīdi pirms tam bija nolicis pie vietas savus ieguvumus.

Pametis tūksto� se�desmit otro numuru, viņ� nolēma, ka kļūst pārāk gai�s, lai riskētu vēl kur iemanīties, un atgriezās pats savā, astoņsimt trīsdesmitajā istabā. Viņ� saskaitīja naudu. Summa bija apmierino�a � deviņdesmit �etri dolāri, galvenokārt piecniekos un desmitniekos, turklāt visi jau lietoti, tā ka tos nevarēja identificēt. Līksmu prātu viņ� pievienoja ienākumu savai naudai kabatas portfelī.

Ar pulksteni un citiem priek�metiem bija sare�ģītāk. Sākumā viņ� vispār �aubījās, vai būtu prātīgi tos ņemt, ta�u uzveica rijība un doma, ka tādu izdevību nevar palaist garām. Tas, protams, nozīmēja, ka trauksme tiks sacelta kaut kad �odien. Ļaudīm gadās pazaudēt naudu, skaidri neap�zinoties, kā un kur tas noticis, ta�u dārglietu zudums nepār�protami norāda uz zādzību. Tagad daudz vairāk draud iespēja, ka policija nekavējoties pievērsīs uzmanību. Var domāt, ka pa�am sev atvēlētais laiks saīsināsies. Tomēr � varbūt arī ne. Viņ� juta, ka pa�paļāvība pieaug � un pieaug ari gatavība, ja nepiecie�ams, uzņemties risku.

Milna mantu vidū bija neliels darījumu cilvēka koferītis � no tiem, ko viesnīcā var ienest un iznest, nepiesaistot uzma�nību. Mūķīzeru Milns iesaiņoja tajā nozagtos priek�metus, secinādams, ka no kada uzticama zagtu mantu pārdevēja tie noteikti ienesīs apmēram simt dolārus, kaut arī guvuma patiesā vērtība ir daudz lielāka.

Viņ� pagaidīja, ļaudams viesnīcai pamosties un vestibilam pietiekami piepildīties ar ļaudīm. Tad viņ� liftā nobrauca lejup un, koferīti rokā, devās uz Kenelstrītas automa�īnu stāvvietu, kur iepriek�ējā vakarā bija atstājis savu braucamo. No turie�nes viņ� nesteidzīgi aizripināja uz �efmentēras autostrādes moteli, kur bija noīrējis istabu. Pa ceļam viņ� vienu reizi apstājās, izkāpa no ma�īnas un pacēla forda priek�ējo pār�segu, izlikdamies, ka kaut kas noticis ar motoru. īstenībā viņ� izņēma karburatora gaisa filtrā noslēpto moteļa istabas at�slēgu. Moteli viņ� palika tikai īsu laiku �kamēr pārvietoja vērtīgas lietas citā aizslēdzamā �emodānā. Atceļā uz pilsētu viņ� atkal atkārtoja pantomīmu ar auto, atlikdams atslēgu atpakaļ. Novietojis automa�īnu � �oreiz citā stāvvietā �, viņ� apsvēra, ka nu ne viņa pa�a kabatās, ne arī viesnīcas numurā vairs nav nekā tāda, kas liecinātu, ka zādzība ir viņa roku darbs. Patlaban viņ� jutās ar visu tik apmierināts, ka iegriezās pabrokastot Sv. Gregora kafejnīcā.

Nākdams no tās ārā, Milns ieraudzīja Kroidonas hercogieni.

Viņa nupat bija izkāpusi no lifta un iesoļojusi viesnīcas vestibilā. Bedlingtonas terjeri � trīs vienā pusē, divi otrā � kā kna�i vēstne�i skrēja pa priek�u. Hercogiene stingri un pavēlnieciski turēja suņus aiz saitēm, lai gan bija skaidri redzams, ka viņas domas klīst pavisam kur citur. Skatiens vērsās uz priek�u, itin kā urbtos cauri viesnīcas sienām un saredzētu vēl ko tālāk. Kā vienmēr dūrās acīs viņas raksturīgā īpa�ība � neatdarināmā augstprātība. Tikai uzmanīgs vērotājs būtu saskatījis viņas sejā sasprindzinātību un nogurumu, ko kos�mētika un gribasspēka piepūle nespēja pilnīgi noslēpt.

Pārsteigtais Mūķīzeru Milns apstājās, sākumā neticē�dams acīm. Tomēr tās vis nevīla: tā bija Kroidonas herco�giene. Milns, �akls �urnālu un avī�u lasītājs, bija redzējis pā�rāk daudz fotogrāfiju, lai par to �aubītos. Acīmredzot ari her�cogiene uzturas �ajā viesnīcā.

Domas traucās kā negudras. Hercogienes dārglietas bija vienas no leģendārākajām pasaulē. Lai kur iedama, viņa nekad nekur neparādījās bez spo�ām rotām. Pat �ajā brīdī Mūķīzeru Milna acis samiedzās, ieraugot itin kā nevērīgi nēsātos gredzenus un safīra spraudi, kam īstenībā bija milzu vērtība. Hercogienes iera�as nozīmēja, ka par spīti visai piesardzībai daļa kolekcijas vienmēr būs turpat pie rokas.

Mūķīzeru Milna galvā �audījās neskaidra doma � pār�dro�a, neprātīga, neiespējama� bet vai patie�ām neiespējama?�

Viņ� joprojām vēroja, kā, terjeru rauta, hercogiene aiztraucās pa Sv. Gregora vestibilu ārā, saules pielietajā ielā.

2

Hērbijs �endlers mēdza viesnīcā ierasties agri, tomēr nevis Sv. Gregora, bet pats savās interesēs.

Gaiteņu pārziņu priek�nieks līdzās savam pamatdarbam bija iepraties arī naudas izspie�anas paņēmienā, ko tajās viesnīcās, kur tas pastāvēja, dēvēja par �bla�ķu biznesu�.

Viesnīcas viesi, kas savos numuros uzņēma ciemiņus vai pat dzēra vienatnē, aizbraucot bie�i atstāja pudelē viena divu pirkstu platumā dzeramo. Saiņojot lietas, vairākums parasti �īs paliekas līdzi neņēma, vai nu baidīdamies, ka tās izlīs, vai ari lai lidma�īnā nebūtu jāmaksā lieka nauda par bagā�u. Tomēr cilvēciskā psiholoģija neļāva labu dzērienu liet ārā, tāpēc aizbraucēji atstāja to uz savu biju�o istabu tualetes galdiņiem.

Ja gaiteņa pārzini aizbrauk�anas laikā paaicināja aiznest viesu somas un �is pārzinis pamanīja neiztuk�oto pudeli, tad parasti pēc brītiņa atgriezās to pievākt. Ja viesi ar savām so�mām tika galā pa�i (kā mūslaikos nereti gadās), apkalpotājas sievietes mēdza paziņot vīrie�iem, kas tad dalījās ar viņām iespējamā peļņā.

Dzērienu malciņu ceļ� veda uz kādu pagrabstāva nolik�tavas kaktu, kur vienīgais valdnieks bija Hērbijs �endlers. Savukārt viņam palīdzēja kāds bodnieks, kur� �endlera savākto lika lietā savās sīkajās mahinācijās.

Pudeles mēdza atgādāt �urp netīrās veļas maisos, ko gaiteņu pārzinis varēja nēsāt pa viesnīcu, nepievērsdams sev neviena uzmanību. Pāris dienu laikā savākto dzērienu dau�dzums sanāca negaidīti liels.

Ik divās trijās dienās � bie�āk tad, kad viesnīcā notika kādas sanāksmes, � gaiteņu pārziņu priek�nieks � kā patlaban � ņēmās krājumus �apvienot�.

Hērbijs salika d�ina pudeles vienuviet. Izvēlējies divas ar dārgākās cenas etiķetēm, viņ� paņēma mazu, krietni ap�dilu�u piltuvīti un salēja tajās pārējos da�ādos d�inus. Iznāca viena pilna pudele, bet otrā līmenis sasniedza trīs ceturtdaļas. Abas tika aizkorķētas un otrā nolikta sānis, lai taptu pie�pildīta nākamajā lējienā. To pa�u �endlers atkārtoja ar kon�jaku, kā arī skotu un rudzu viskiju. Kopā sanāca septiņas pil�nas pudeles un vairākas papildināmas nākamreiz. Da�as karotes, kas bija atliku�as vienīgajā vodkas bla�ķē, viņ�, mir�kli pavilcinājies, pielēja klāt d�inam.

Septiņām pilnajām pudelēm �ajā pa�ā dienā, tikai vēlāk, vajadzēja nokļūt kādā bārā da�u kvartālu atstatumā no Sv. Gregora. Bāra īpa�nieks, kam dzērienu kvalitāte pārāk nerūpēja, pildīja ar dziru klientu glāzes un maksāja Hērbijam pusi no firmu piegādāto pudeļu cenas. Viesnīcas izpalīgiem Hērbijs laiku pa laikam izsniedza dividendes � parasti tik mazas, cik vien iedrīkstējās apcirpt.

Pēdējās dienās bla�ķu bizness bija raiti ritējis no rokas, un �īsdienas ienākums Hērbiju būtu priecējis, ja viņu nemocītu citas domas. Vakar vēlu naktī bija piezvanījis Stenlijs Diksons un atstāstījis pats savu versiju sarunai ar Pīteru Makdermotu. Viņ� bija arī paziņojis, ka pulksten �etros nākamajā pēc�pusdienā ieradī�oties kopā ar draugiem uz tik�anos ar Pīteru Makdermotu tā kabinetā. Nākamā jau bija kļuvusi par �odienu. Diksons bija gribējis izpētīt, cik daudz īsti Makdermots zinot.

Hērbijs Cendlers nebija varējis neko paskaidrot, tikai brīdinājis Diksonu, lai tas ir apdomīgs un nekādā vainā neatzīstas. Ta�u kop� tā brī�a viņ� lauzīja galvu, kas īsti tūk�sto� deviņsimt divdesmit sestajā-septītajā apartamentā aiz�vakar noticis un cik daudz par viņa pa�a, gaiteņu pārziņu priek�nieka, lomu kļuvis zināms ģenerāldirektora viet�niekam.

Līdz �etriem atliku�as deviņas stundas. Hērbijs nojauta, ka tās ilgs veselu mū�ību.

3

Kērtiss O'Kīfs kā gandrīz ik rītus vispirms iegāja du�ā un tad skaitīja lūg�anas. Procedūra ritēja patiesi mērķtiecīgi: viņ� tuvojās Dievam tīrs un div�desmit minū�u laikā, kamēr stāvēja uz ceļiem, ģērbies frotē rītasvārkā, kārtīgi no�āvējās.

Spo�ie saules stari, piestrāvodami omulīgo, gaisa kondi�cionētājiem apgādāto apartamentu, uzvēdīja viesnīcu mag�nātam labsajūtu. Tā pārmetās ari uz �alīgajām lūgsnām, kas drīzāk izklausījās pēc draudzīgām divu vīru pārrunām. Ta�u Kērtiss O'Kīfs nepiemirsa atgādināt Dievam, ka joprojām ir ieinteresēts Sv. Gregora viesnīcas pirk�anā.

Brokastis tika pasniegtas Dodo apartamentā. Viņa grumbās savilktu pieri labu laiku bija pētījusi ēdienu karti un tad, ar viesmīli sīki pārrunājusi, ko lai abiem atnes, vairāk�reiz tomēr mainījusi pasūtījumu no sākuma līdz galam. �odien vislielākās �aubas izraisīja sulu izvēle: vairākas mi�nūtes apspriezdamās ar neredzamo pasūtījuma pieņēmēju, viņa svārstījās, vai labāk dzert ananāsu, greipfrūtu vai apelsīnu valgmi. Kērtiss O'Kīfs uzjautrināts iztēlojās jucekli, kādu garā saruna izraisa pie aizņemtā pasūtījumu galda vienpadsmit stāvus zemāk.

Gaidīdams, kad atvedīs brokastis, viņ� pārlapoja rīta laikrakstus � Ņūorleānas Times Picayune un lidma�īnas atvesto Nezv York Times. Vietējās ziņās, kā viņ� ievēroja, nekas jauns nebija nācis klāt automa�īnas sabraukto cilvēku vai�ninieka meklējumos: �is gadījums Pusmēness pilsētā [8] aiz�ēnoja gandrīz visus pārējos. Ņujorkā uz lielās akciju kursa plāksnes bija redzams, ka O'Kīfa viesnīcu akciju vērtība noslīdējusi par trim ceturtdaļām punkta zemāk. Tas nebija nekas īpa�s � tikai normālas svārstības, un, kad kļūs zināms � un dro�i vien tas notiks visai drīz �, ka apvienība nopirkusi jaunu īpa�umu Ņūorleānā, kurss katrā ziņā attie�cīgi celsies.

�ī doma atsauca atmiņā nepatīkamo apgrūtinājumu: būs jāgaida divas dienas, līdz darījumu apstiprinās. Viņ� no�ē�loja, ka nav uzstājis, lai jautājumu izlemtu vakar; ta�u tagad, kad vārds dots, neatliek nekas cits kā vienīgi pacietīgi gaidīt. O'Kīfam nebija ne mazāko �aubu, ka Vorens Trents izlems viņam par labu. Patiesībā nevienas citas iespējas nebija.

Brokastīm tuvojoties beigām, atskanēja tālruņa zvans � Dodo pirmā pacēla klausuli. Zvanīja Henks Lemnicers, Kērtisa O'Kīfa personiskais pārstāvis Rietumu krastā. Pa pusei nojauzdams, par ko būs runa, O'Kifs iegāja ar aparātu pats savās telpās, aizvērdams durvis.

Viņa gaidītais kutelīgais temats uzpeldēja pēc parastā ziņojuma par da�ādām finansu operācijām, kas neietilpa viesnīcu darījumos. Lemnicers ilgi staigāja kā kaķis ap karstu putru.

��� Ir vēl kaut kas, mister O'Kīf, � tālruņa klausulē kalifornie�iem raksturīgās deguna skaņās beidzot sākās runa par ko citu. �Tas attiecas uz D�eniju Lemār�u, to lellīti� ē� to jauno dāmu, par kuru jūs tik laipni izrādījāt interesi toreiz Beverlihilzas viesnīcā. Vai atceraties?

O'Kīfs lieliski atcerējās: tā bija spilgta tum�mate slaidām kājām, lielisku figūru, mazliet ironisku smaidu. �ī skaistule prata mētāties ar draiskulīgām asprātībām. O'Kīfu pārstei�dza gan pati sieviete, gan tas garīgais līmenis, kādā viņa spēja risināt sarunas. Cik viņ� atminējās, kāds bija sacījis, ka viņa esot beigusi Vesera koled�u Ņujorkā. Toreiz viņai bija maz�svarīgs līgums ar kādu no mazākajām kinostudijām.

��� Jā, atceros.

����� Es ar viņu vairākas reizes runāju, mister O'Kīf. Vārdu sakot, viņa ar prieku dotos ar jums kādā ceļojumā. Varbūt arī vairākos.

Nebija nekādas nepiecie�amības vaicāt, vai mis Lemār�a zina, kādas attiecības valdīs ceļojuma laikā. Henks Lemnicers būs par to parūpējies. Kērtiss O'Kīfs klusībā atzinās, ka �ī iespēja viņu interesē. Sarunas, kā arī �is tas cits kopā ar D�eniju Lemār�u ļoti stimulēs. Viņai, protams, nebūs grūti, satiekoties ar cilvēkiem, nostādīt sevi vajadzīgajā stāvoklī, un diez vai viņai būs jāsvārstās, izvēloties brokastīm tik vien�kār�as lietas kā augļu sulas.

Ta�u O'Kīfs pats sev par pārsteigumu vilcinājās.

��� Ir viens, par ko es gribētu būt dro�s, � un tā ir mis Le�as nākotne.

Pāri kontinentam atskanēja Henka Lemnicera pa�pār�liecinātā balss: � Par to jums nepavisam nav jāraizējas. Es parūpē�os par Dodo, tāpat kā par visām citām.

��� Tā tas nav domāts, � Kērtiss O'Kīfs asi noteica.

Par spīti Lemnicera derīgajām īpa�ībām, reizēm �im

apak�niekam pietrūka smalkākas izpratnes.

��� Par ko tad ir jādomā, mister O'Kīf?

��� Es gribētu, lai jūs atrastu mis Le�ai ko īpa�u. Kaut ko labu. Un es vēlos zināt, kas tas būs, turklāt pirms viņas aizbrauk�anas.

�� Pacentī�os, mister O'Kīf. � Ta�u balsī bija dzirdamas �aubas. � Protams, Dodo nav sevi�ķi gudra�

�� Jūs saprotat, tas nevar būt, kas pagadās. Ja nepiecie��ams, nav jāsteidzas, � neatlaidās O'Kīfs.

��� Un ko tad ar D�eniju Lemār�u?

��� Vai viņai nekā cita nav?�

��� Laikam nē. � Bija dzirdams, ka runātājs jūt īgnumu pret piekāp�anos untumam, ta�u tad tonis atkal kļuva jautrāks. � Labs ir, mister O'Kīf, klausī�u jūsu pavēlei. Uz sadzirdē�anos!

Kad viņ� atgriezās otra apartamenta dzīvojamā istabā, Dodo krāva netīros brokastu traukus viesmīļa ratiņos. � Tā nedari! � viņ� noskaities uzkliedza. � Tādam darbam ir viesnīcas kalpotāji, kas par to saņem algu.

��� Bet man tas patīk, Kērtij. � Viņa pievērsa izteiksmīgās acis O'Kīfam, un viņ� manīja, ka skatienā pavīd mulss aiz�vainojums. Ta�u darbu viņa tūdaļ pārtrauca.

Lāgā neizprazdams pats savas sliktās omas cēloni, viņ� pavēstīja: � Paie�os pa viesnīcu. � Viņ� nolēma, ka vēlāk labos Dodo nodarīto netaisnību un aizvedīs parādīt viņai pil�sētu. Viņ� atcerējās, ka te organizē izbraukumus pa upi gar ostu neveiklā, vecā kuģītī, ko sauc par Tvaikoņu prezidentu un kam stūre ir pakaļgalā. Parasti tas ir pilns ar ekskur�santiem, un Dodo tas noteikti patiks.

Piegājis jau pie ārdurvīm, viņ�, nojautas mudināts, to pateica.

Viņa par atbildi apvija rokas O'Kīfam ap kaklu. � Kērtij, tas būs baigi for�i! Es sasukā�u matus tā, ka vēj� tos nepinkās. �itā!

Viņa pacēla vienu lokano roku, atbīdīja ar to gai�o linu krāsas matu vilni no pieres un savija to cietā, stingrā mezglā. Aug�up pavērstā seja, nemākslotais prieks iemiesoja sevī tik vienkār�u, bet bezgala valdzino�u skaistumu, ka O'Kīfam aizrāvās elpa un gribējās atmest visu nodomāto un palikt. Tomēr viņ� norūca kaut ko par drīzu atgrie�anos un spēji aiz�cirta aiz sevis ārdurvis.

Viņ� nobrauca liftā līdz pirmajam starpstāvam un no turienes nokāpa vestibilā, kur apņēmīgi izmeta Dodo no gal�vas. Soļodams �ķietami nevērīgi, viņ� juta, kā viesnīcas darbinieki paslepus met uz viņu skatienus un pēk�ņi izlie�kas īpa�i cītīgi strādājam. Viņ� tam nepievērsa uzmanību un turpināja viesnīcas reālā stāvokļa pētī�anu, salīdzinādams pa�a reakciju ar to, kas bija lasāms Ogdena Beilija slepenajā ziņojumā. Tas, ko viņ� redzēja, apstiprināja vakardienas iespaidus, ka Sv. Gregoram vajadzīga stingra vadība. Viņ� piekrita arī Beilija uzskatam par iespējamiem jauniem kapi�tālieguldījumiem.

Pieredze, piemēram, ie�ukstēja, ka masīvie pīlāri vesti�bilā laikam gan neko nebalsta. Ja tā patie�ām izrādītos, varē�tu pavisam viegli ik posmā da�us nojaukt un iegūt telpu, ko izīrēt vietējiem tirgotājiem savu vitrīnu ierīko�anai.

Pasā�ā zem vestibila viņam iekrita acīs jauka vieta, kur atradās puķu veikals. Viesnīcas saņemtā īres maksa laikam bija ap trīssimt dolāriem mēnesī. Ta�u, gleznieciski pārvei�dota par modernu kokteijbāru (kāpēc gan nevarētu izman�tot upju kuģī�u tematu), tā tikpat ilgā laikā viegli ienestu bruto peļņu piecpadsmit tūksto� dolāru apmērā. Puķu veikalu varētu parocīgi pārvietot kur citur.

Atgriezies vestibilā, O'Kīfs redzēja, ka var iegūt ari citas brīvas vietas. Samazinot daļu telpas, kas atvēlēta viesiem, tajā iespiestu kādu pusduci ienesīgu tirdzniecības galdu � avi�ācijas līniju biļe�u pārdo�anai, automa�īnu īrei, tūristu pakal�pojumu kioskiem, dārglietu pārdotavai, varbūt drogu veika�liņam. Tas, dabiski, mainītu vispārējo noskaņu, pa�reizējā ne�steidzīgā omulība pazustu, nāktos aizvākt ari podus ar krumaugiem un biezās uzkārstās grīdsegas. Ta�u �ajos laikos spo�i apgaismoti vestibili ar reklāmām, kur vien raugies, pie�ķīra viesnīcu bilances lapām saulaināku izskatu.

Vēl kas: jāaizvāc gandrīz visi krēsli. Ja atbraucēji grib apsēsties, lai iet uz viesnīcas bāriem vai restorāniem, tā vies�nīca iegūs lielāku peļņu.

Pirmo mācību bezmaksas sedvietu jomā viņ� bija saņē�mis pirms daudziem gadiem. Tas notika viņa pa�ā pirmajā darbavietā � �ā tā saslietā, mākslīgu pīlāru rotātā viesnīcā, no kuras ugunsgrēka brīdī grūti būtu izkļūt ārā. Tā atradās mazā Dienvidrietumu pilsētā. Ta�u �i viesnīca bija ievērojama ar duci maksas tualetēm, ko jebkurā laikā izmantoja � vai likās izmantojam � ikviens fermeris un laukstrādnieks simt jūd�u pla�ā apkaimē. Par brīnumu jaunajam Kērtisam O'Kīfam tualetes bija atzinības vērts ienākuma avots; tikai viens apstāklis kavēja peļņai pieaugt: �tata likums, kas prasīja, lai viena no divpadsmit tualetēm strādātu par velti, un skopulīgie laukstrādnieki bija piesavināju�ies para�u stāvēt rindā, lai varētu izmantot tie�i �īs bezmaksas ērtības. O'Kīfs �īs grūtības bija novērsis, noalgodams kādu pilsētas krogusbrāli. Par divpadsmit centiem stundā un lēta vīna pu�deli �is virs ik darbdienu pacietīgi notupēja bezmaksas tualetē. Un tūdaļ bija palielināju�ies ienākumi par citu podu lieto�anu.

To atcerējies, Kērtiss O'Klfs pasmīnēja.

Viņ� pamanīja, ka vestibils pildās ar cilvēkiem. Nule bija ienāku�i jauni atbraucēji, kas jau reģistrējās, kamēr citi vēl sa�ņēma bagā�u, ko krāva ārā no lidostas autobusa. Pie reģis�trācijas galda bija izveidojusies neliela rinda. O'Kīfs stāvēja un vēroja.

Tie�i tad viņ� pamanīja ko tādu, kam acīmredzot līdz �im neviens nebija veltījis uzmanību.

Viesnīcā bija ienācis melnādains vīrietis vidējos gados, labi ģērbies, ar ceļasomu rokā. Viņ�, it kā būtu izgājis pēc�pusdienas pastaigā, bezrūpīgā solī tuvojās reģistrācijas gal�dam. Pienācis klāt, viņ� nolika somu uz grīdas un nostājās rindā, pēc kārtas būdams tre�ais.

Brīdi vēlāk sākās skaidri saklausāma saruna.

��� Labrīt, � teica melnādainais. Izruna bija raksturīga izglītotiem Vidējo rietumu iedzīvotājiem, balss � laipna. � Esmu doktors Nikless, man pie jums rezervēta istaba. � Gaidīdams viņ� bija noņēmis melno platmali, tā ka kļuva redzami rūpīgi sasukāti, tēraudpelēki mati.

�� Jā, ser, � lūdzu, izpildiet veidlapu. � To teicis, reģis�trators pacēla acis. Nākamajā mirklī darbinieka seja sastinga. Roka pastiepās, pavilkdama atpakaļ reģistrācijas veidlapu, ko viņ� pirms mirkļa bija piebīdījis viesim tuvāk.

��� Diem�ēl visas istabas viesnīcā ir aizņemtas, � viņ� noskaldīja.

Melnādainais virs rāmi pasmaidīja. � Esmu piereģis�trēts, � viņ� atteica. � Viesnīca man atsūtīja rakstveida apstiprinājumu. � Viņ� iebāza roku svārku iek�kabatā, iz�vilka kabatas portfeli ar dokumentiem un vienu no tiem paņēma pirkstos.

��� Diem�ēl laikam tā bijusi kļūda. � Reģistrators pat lāgā neieskatījās priek�ā noliktajā dokumentā. � Pie mums notiek kongress.

���� Es zinu. � Viesis palocīja galvu, smaids bija kļuvis bālāks. � Zobārstu kongress. Esmu viens no tā dalībniekiem.

Reģistrators pakratīja galvu. � Nevaru jums nekādi palīdzēt.

Melnādainais atlika atpakaļ dokumentus. � Tādā gadī�jumā es vēlētos parunāt ar kādu no administrācijas.

Viņiem runājot, rindai bija pievienoju�ies jauni atbraucēji. Kāds vīrietis, ģērbies putekļu mētelī un apjozies ar jostu, ne�pacietīgi noprasīja: � Kāpēc te tāds sastrēgums?

O'Kīfs nekustējās. Viņam bija sajūta, it kā ļau�u pilnajā vestibilā tik�ķ laika bumba, kas ik mirkli gatava eksplodēt.

��� Varat runāt ar direktora vietnieku. � Pārliecies pār galdu, reģistrators skarbi uzsauca: � Mister Beilij!

Kāds pavecāks vīrs, kas sēdēja pie ni�ā ievietota rak�stāmgalda vestibila otrā pusē, pacēla acis.

��� Mister Beilij, vai jūs, lūdzu, varētu atnākt �urp?

Direktora vietnieks pamāja ar galvu un gurdi uzslējās

stāvus. Viņ� lēni tuvojās. Grumbainajā, viegli uzblīdu�ajā sejā iegulās profesionāls apsveikuma smaids.

Vecs vilks, nodomāja O'Kīfs. Pēc gadiem ilga darba re�ģistrācijas nodaļā viņam pie�ķirts galds un krēsls vestibila ni�ā ar tiesībām nodarboties ar nelielām problēmām, kas �ad tad radās viesiem. Direktora vietnieka nosaukums, kā jau lielākajā daļā viesnīcu, galvenokārt noderēja, lai viesiem paglaimotu, ļaujot noticēt, ka viņu priek�ā ir augstāka per�sona, nekā patiesībā bija. īstie noteicēji bija administrācijas ļaudis, kas sēdēja kabinetos prom no ļau�u acīm.

��� Mister Beilij, � sacīja reģistrators, � es paskaidroju �im kungam, ka brīvu vietu viesnīcā patlaban nav.

��� Un es paskaidroju, � melnādainais vīrietis iebilda,

��� ka man ir viesnīcas apstiprināts reģistrācijas dokuments.

Direktora vietnieks atieza zobus platā, labvēlīgā smaidā, apliecinot gaidītāju rindai savu nepārprotamo labo gribu.

��� Palūkosimies, ko varam darīt, � viņ� apsolīja, uzlikdams strupos, dzeltenos smēķētāja pirkstus uz doktora Niklesa dārgā, pēc mēra �ūtā uzvalka piedurknes. � Vai jūs neat�nāktu un neapsēstos tur pāri pretī? � Kad ārsts neiebilda, ka viņu ved uz ni�u, direktora vietnieks piezīmēja: � Nelaimīgā kārtā tā reizēm notiek. Tādos gadījumos mēs mēģinām kļūdu labot.

Domās Kērtiss O'Kīfs atzina, ka pavecais vīrs savu darbu pieprot. Mierīgi un bez lieka trok�ņa iespējami skan�dalozā sadursme bija aizvirzīta no skatuves vidus uz sānu malu. Pa to laiku pārējos atbraucējus �igli piereģistrēja ar otra klātpienāku�a darbinieka palīdzību. Vienīgi kāds jauneklīgs vīrietis ar platiem pleciem un pūcei līdzīgām acīm aiz bie�ziem briļļu stikliem bija pametis rindu un vēroja, kas notiks tālāk. O'Kīfs nodomāja, ka galu galā varbūt nekāda sprā�dziena nebūs. Ta�u viņ� palika gaidām.

Direktora vietnieks aicināja līdzgājēju apsēsties krēslā rakstāmgalda malā un pats atslīga savā vietā. Neizrādīdams nekādu uztraukumu, viņ� uzklausīja atbraucēju atkārtojam to pa�u, ko bija teicis reģistratoram.

Beigās pavecais vīrs palocīja galvu. � Doktor, � viņ� �irgtā lieti�ķībā ierunājās, � lūdzu, piedodiet �o pārpratumu, ta�u es ne�aubos, ka atradīsim jums pilsētā citu mājvietu. � Viņ� ar vienu roku pievilka sev klāt tālruņa aparātu un pacēla klausuli, ar otru izņēma no galda papīra lapu ar tele�fona numuriem.

�� Vienu acumirkli! � Pirmo reizi viesa rāmā balss ieska�nējās skarbi. � Jūs stāstāt man, ka viesnīcā nav brīvu vietu, tomēr jūsu darbinieki ikvienu ienācēju piereģistrē. Vai tiem ir īpa�i rezervētas istabas?

��� Laikam tā varētu teikt. � De�ūrsmaids bija izgaisis.

�� D�im Nikles! � Pāri vestibilam atlidoja skaļ�, priecīgs sveiciens. īsiem, a�iem soļiem ni�ai tuvojās balss īpa�nieks, maza auguma pavecs vīrs ar smaido�u, sārtu seju un gaisā saslēju�os sirmu matu cekulu.

Melnādainais vīrs piecēlās kājās. � Doktor Ingrem! Cik jauki, ka jūs satieku! � Viņ� pasniedza roku, ko vecākais vīrietis cie�i satvēra.

��� Kā klājas, D�ini, manu zēn? Nē, atbilde nav vajadzīga. Pats redzu, ka lieliski. Pēc izskata var pateikt, ka esat veik�sminieks. Dro�i vien prakse plaukst.

����� Pateicos, tā ir gan. � Doktors Nikless pasmaidīja. � Protams, daudz laika joprojām prasa darbs universitātē.

����� Nu, kā tad! Kā tad! Es nepārtraukti esmu mācījis tādus censoņus kā jūs, un visi jūs aizejat, un visi ienesīgi praktizējat. � Doktors Nikless plati pasmaidīja, bet doktors Ingrenis turpināja: � Vārdu sakot, jūs, liekas, esat iekarojis gan zinātni, gan klientūru un piedevām skaļu slavu. Jūsu raksts par mutes dobuma ļaundabīgajiem audzējiem izrai�sījis ieinteresētas pārrunas, un mēs nepacietīgi gaidām pa�a autora ziņojumu. Starp citu, man būs gods stādīt jūs priek�ā kongresam. Vai zināt, ka mani �ogad ievēlēja par prezidentu?

�� Jā, dzirdēju. Trāpīgāku izvēli nemaz nevar iedomāties.

Abiem runājot, direktora vietnieks lēni piecēlās. Apju�ku�ais skatiens pakavējās te pie viena, te pie otra.

Mazais, sirmais vīrietis � doktors Ingrems � smējās, draudzīgi uzsizdams kolēģim pa plecu. � Pasakiet, D�im, man savas istabas numuru. Mēs vēlāk sanāksim kopā tādā mazā pulciņā, lai iztuk�otu kādu glāzīti. Es priecātos, ja jūs mums pievienotos.

���� Diem�ēl man sacīja, ka istabas nebū�ot, � atteica Nikless. � Liekas, tam ir kāds sakars ar manu ādas krāsu.

Zobārstu kongresa prezidents tum�i pietvīka. Iestājās neomulīgs klusums. Tad, sejā iegulstot bargām grumbām, Ingrems paziņoja: � D�im, es �o jautājumu nokārto�u. Ap�solu, ka dzirdē�u atvaino�anos un dabū�u jums istabu. Ja ne, tad garantēju, ka visi pārējie zobārsti �o viesnīcu atstās.

Jau pirms da�iem mirkļiem direktora vietnieks bija pamājis liftniekam. Nu viņ� steidzīgi uzsauca: � Dabūjiet �urp misteru Makdermotu � bet ātri!

4

Pīteram Makdermotam diena bija sākusies ar �ādiem tādiem organizatoriskiem pasākumiem. Rīta pastā bija ari kāda zīmīte no iepriek�ējo pieteikumu nodaļas; tā vēstīja, ka nākamajā dienā Sv. Gregora viesnīcā paredz ierasties misters D�astins Kūbeks ar kundzi no Taskelūsas. �o iera�anos īpa�i ievērojamu vērta misis Kubekas pievienota piezīme, kas norādīja, ka viņas vīra augums sasniedzot sep�tiņas pēdas un vienu collu [9] .

Kaut visas ar viesnīcu saistītās problēmas būtu tik sīkas, nodomāja Pīters, sēdēdams darbistabā pie rakstāmgalda.

� Pasakiet to galdnieku darbnīcai, � viņ� teica savai sekretārei Florai Jeitsai. � Viņi dro�i vien vēl saglabāju�i gultu un matraci, kas bija pagatavoti ģenerālim de Gollam; ja ne, tad jāsameistaro citi. Istaba jāiedala agri no rīta un gulta jāsaklāj pirms Kūbeku iera�anās. Pasakiet saimniecības nodaļai, ka vajadzīgi arī īpa�i palagi un segas.

Mierīgi sēdēdama galda otrā pusē, Flora visu pierakstīja kā vienmēr bez uztraukuma un jautājumiem. Pīters zināja, ka norādījumi nokļūs pie adresāta precīzi un rit � bez lieka atgādinājuma � Flora pārbaudīs, vai tie izpildīti.

Floru viņ� bija mantojis, ierazdamies Sv. Gregorā, un jau sen secinājis, ka viņa ir tie�i tāda, kādām sekretārēm jābūt � uz viņu varēja paļauties, viņa bija kompetenta, tuvu �etrdesmitiem, dzīvoja laimīgā laulībā un bija neinteresanta kā cementa mūris. Pēc Pītera domām, ļoti parocīgi �ķita tas, ka pret sekretāri var izrādīt lielas simpātijas � kādas viņam ari bija, � nebaidoties, ka tās uzskatīs par kaut ko īpa�u. Ja Kristīne strādātu nevis pie Vorena Trenta, bet pie viņa, iznākums būtu daudz citādāks.

Kop� vakardienas vētrainās aizie�anas no Kristīnes dzī�vokļa, Pīters domās gandrīz nepārtraukti kavējās pie viņas. Pat aizmidzis viņ� sapņoja par jauno sievieti. Sapnis bija odi�seja, kurā viņi abi rāmi slīdēja gar kādas upes zaļajiem krastiem (viņ� lāgā nesaprata, ar ko abi brauc) prātus reibi�no�as mūzikas pavadījumā, kurā � cik viņ� spēja atcerē�ties � visvairāk skanēja arfas. �orīt agri viņ� bija piezvanījis un pastāstījis to Kristīnei un viņa pajautājusi: �Vai mēs brau�cām pa straumi aug�up vai lejup? Tam vajadzētu būt sva�rīgi.� Tomēr to viņ� nespēja atsaukt atmiņā � viņ� tikai bija smēlies visā neizsakāmu baudu un tagad pavēstīja Kristīnei, ka vēlāk atsāk�ot no tās vietas, kur vakar beidzis.

Ta�u pirms tam � kaut kad vakarā � viņiem jātiekoties. Abi vienojās, ka par to � kur un kad tas notiks, viņi izlems vēlāk.

� Tad man būs iegansts piezvanīt, � teica Pīters.

�Vai tad bez iegansta nedrīkst?� viņa bija atteikusi. �Turklāt es �orīt grasos atrast kādu galīgi nesvarīgu papīru, kas pēk�ņi nogādājams personiski tev.� Tā viņa viegli aizel�susies līksmi attrauca, it kā vakarnakt pamodu�ās alkanās jūtas vienam pret otru būtu pārsviedu�ās ari uz jauno dienu.

Cerēdams, ka Kristīne drīz nāks, Pīters atkal pievērsa uzmanību Florai un rīta pastam.

Tā bija parasto, daudzveidīgo vēstuļu kaudze, kas sa�turēja vairākus jautājumus par lielu sanāksmju izvieto�anu. Uz tiem vajadzēja atbildēt pirmām kārtām. Pīters kā vienmēr apsēdās savā iemīļotajā diktē�anas pozā � kājas uzlika uz augsta, ar ādu apsista papīrgroza, tā ka viņa polsterētais grozāmais krēsls bīstami pasvērās atpakaļ un augums atra�dās gandrīz līmeniskā stāvoklī. Pēc Pītera uzskata, tādējādi asāk darbojās domas: neskaitāmos mēģinājumos viņ� bija izstrādājis vislabāko pozu: patlaban krēsls atradās uz pa�as līdzsvara robe�as, tikai par mata tiesu no gā�anās. Kā jau bie�i vien pierakstu starpbrī�os Flora gaidīdama vēroja viņu. Glu�i vienkār�i vēroja, atturoties no piezīmēm. Bija pienākusi vēl viena vēstule. Uz to Pīters atbildēja kā nākamo. Izrādījās, ka rakstītājs ir kāds Ņūorleānas iedzīvotājs, kura sieva pirms piecām nedēļām bija piedalījusies viesnīcā draugu rīkotā kāzu pieņem�anā. Tās laikā viņa uzlikusi uz klavierēm kopā ar pārējo viesu drēbēm un citām lietām savu ūdeļādu jaku. Pēc ceremonijas viņa ieraudzījusi, ka jakā ar cigareti izdedzināts caurums, kas prasot labojumus simt dolāru vērtībā. Virs mēģināja to izsist no viesnīcas un pēdējā vēstulē nikni draudēja iesūdzēt tiesā.

Pītera atbilde skanēja pieklājīgi, tomēr stingri. Viņ� no�rādīja � kā darījis jau iepriek� �, ka viesnīcai ir garderobe, kuru vēstules autora sieva nav vēlējusies izmantot. Ja viņa būtu to darījusi, viesnīca prasību ņemtu vērā. Ta�u �ajā gadī�jumā Sv. Gregora viesnīca par jaku neatbild.

Pīteram bija aizdomas, ka vīra vēstule ir tikai izspie�anas mēģinājums, kaut gan varbūt varētu izvērsties tiesas lietā � daudz tikpat muļķīgu prasību bija iesniegts arī agrāk. Parasti tās noraidīja, piesprie�ot tiesas izdevumus par labu viesnī�cai, tomēr �īs sūdzības nozīmēja veltīgu laika un spēku �ķie��anu. Pīters nodomāja: reizēm liekas, ka ļaudis uzskata viesnīcu par govi, no kuras tesmeņa piens plūst kā no pil�nības raga.

Viņ� bija paņēmis nākamo vēstuli, kad pie priek�istabas durvīm kāds viegli pieklauvēja. Pīters pacēla acis, gaidīdams, ka ieraudzīs Kristīni.

�� Tā esmu tikai es, � sacīja Mār�a Preiskota. � Priek��istabā neviena nebija, tāpēc es� � Viņa ieraudzīja Pīteru. � Ap�ēliņ! Vai tad jūs negāzīsieties?

����� Vēl neesmu gāzies, � viņ� attrauca� un tūdaļ nogāzās.

Skaļajam brīk�ķim sekoja mirklīgs baiļpilns klusums.

Novēlies aiz galda uz grīdas, Pīters palūkojās aug�up, novērtēdams miesas bojājumus. Krēslam gā�oties, tā kāja bija sāpīgi satriekusi Pīteram kreiso potīti. Pataustot pakausi, arī tas iesmeldzās, kaut gan laimīgā kārtā biezā grīdsega bija mazinājusi triecienu. Cietusi drīzāk likās vīri�ķīgā cieņa � to apliecināja Mār�as dzirksto�ie smiekli un Floras apvaldī�tais smlniņ�.

Abas pienāca Pīteram klāt, lai palīdzētu piecelties. Par spīti apjukumam viņ� atkal sajuta, ka no Mār�as izstaro spirgtums, kas liek it kā aizrauties elpai. �odien viņa bija ģēr�busies vienkār�ā, zilā linu auduma kleitā, kas nez kā uzsvēra viņā kā sievietīgās, tā meitenīgās īpa�ības, ko viņ� jau bija sajutis vakar. Spīdīgie, garie, melnie mati tāpat kā iepriek� gūlās uz pleciem.

��� Jums vajadzētu izmantot dro�ības tīklu, � Mār�a sacīja. � Kā cirkā.

Pīters no�ēlas pilns pasmīkņāja. � Varbūt pie viena varētu pagādāt ari klauna ģērbu.

Flora piecēla stāvus smago grozāmo krēslu. Mār�a un Flora katra paņēma viņu zem elkoņa, un viņ� pa�reiz rausās aug�ā, kad ienāca Kristīne. Papīru �ūksni rokā, viņa apstājās uz sliek�ņa un uzrauca uzacis. � Vai traucēju?

��� Nē, � teica Pīters. � Es� redzi, es nokritu no krēsla.

Kristīne palūkojās uz krēslu: tas stingri stāvēja savā vietā.

��� Tas atgāzās atpakaļ, � viņ� paskaidroja.

�� Tā gadās, vai ne? Gā�as un gā�as. � Kristīne pavērās Mār�ā.

Flora klusiņām bija nozudusi.

Pīters abas iepazīstināja.

��� Labdien, mis Preiskota, � sacīja Kristīne. � Esmu par jums dzirdējusi.

Mār�a vērtēdama pavērsa skatienu no Pītera uz Kristīni. � Dro�i vien, strādājot viesnīcā, dzird visādas tenkas, mis Frānsisa. Jūs te strādājat, vai ne? � Mār�a dzestri pavaicāja.

��� Tenkas es gan neesmu dzirdējusi, � Kristīne noliedza.

��� Bet jums taisnība, ka es te strādāju, tāpēc varu atgriezties jebkurā citā brīdī, kad notikumi nerisinās tik drud�aini un nebūs privātu vizī�u.

Pīters tūdaļ sajuta, ka Mār�u un Kristīni �ķir nesamie�rināmas pretrunas, un mēģināja uzminēt, kāds ir to iemesls. It kā saprazdama viņa domas, Mār�a maigi uzsmaidīja.

���� Manis dēļ neejiet, mis Frānsisa. Es ienācu tikai uz mirkli, lai atgādinātu Pīteram par �īvakara pusdienām. � Viņa pagriezās pret jauno vīrieti. � Jūs ta�u nebijāt tās piemirsis, vai ne?

Pīters sajuta pakrūtē dīvainu tuk�umu. � Nē, � viņ� sameloja. � Nebiju.

��� �ovakar? � Kristīne pārtrauca iestāju�os klusumu.

��� Vai dieniņ! � Mār�a iesaucās. � Vai viņam �ovakar jāstrādā?

Kristīne noliedzot pakratīja galvu. � Viņam nekas nav jādara. Es pati raudzī�os, lai viņ� nebūtu aizņemts.

��� Cik jūs esat jauka! � Mār�a atkal pazibināja smaidu.

���� Es nu labāk ie�u. Ak jā � pulksten septiņos, � viņa sacīja Pīteram. � Pritānijas ielā � mājā ar �etrām augstām kolonnām. Ardievu, mis Frānsisa.

Viņa pamāja ar roku un aizgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.

��� Vai pierakstīt adresi? � Kristīne nevainīgi pajautāja.

��� Mājā ar �etrām kolonnām. Tā, lai neaizmirstu.

Piters bezpalīdzīgi pacēla rokas. � Es zinu� mēs abi norunājām tikties. Tajā brīdī biju piemirsis to otru ielūgumu, jo vakars ar tevi� man izgaisināja visu no prāta. Kad �orīt runāju, acīmredzot biju apjucis.

�� Saprotu jau, saprotu, � Kristīne jautri atsaucās. � Kas tad nebūtu apjucis ar tādu pulku sievie�u sev pie kājām?

Viņa � kaut ari ar pūlēm � bija nolēmusi saglabāt bezrū�pību un, ja vajadzīgs, saprast. Viņa sev atgādināja: par spīti iepriek�ējam vakaram viņai nav nekādu tiesību uz Pītera brīvo laiku, un tas, ko viņ� teica par apjukumu, dro�i vien bija tais�nība. � Ceru, ka pavadīsi brīni�ķīgu vakaru, � viņa piebilda.

Pīters neveikli sagrozījās krēslā. � Mār�a ir tīrais bērns.

Kristīne nolēma, ka ari iecietīgai izpratnei ir savas robe�as. Viņa ielūkojās Pīteram acīs. � Laikam tu tie�ām tam tici. Ta�u, runājot no sievietes viedokļa, man jādod tev padoms, ka �ī mazā mis Preiskota ir tikpat līdzīga bērnam kā tīģeris � kaķim. Tomēr laikam gan vīrietim patiktu, ja viņu aprītu.

Pīters nepacietīgi pakratīja galvu. �Tev nepavisam nav taisnība. Glu�i vienkār�i � pirms divām naktīm viņai bija tik sāpīgi pārdzīvojumi un�

��� Un vajadzēja draugu.

��� Tie�i tā.

��� Un tu pagadījies pie rokas!

��� Mēs sākām runāties. Un es apsolīju aiziet �ovakar pie

viņas uz viesībām. Tur būs ari citi. t

��� Vai esi pārliecināts?

Pirms viņ� paspēja atbildēt, iezvanījās tālrunis. Dusmo�damies par traucējumu, viņ� atmeta ar roku, bet pacēla klausuli.

��� Mister Makdermot, � kāds steidzīgi ierunājās, � ves�tibilā izraisīju�ās nepatik�anas, un direktora vietnieks lūdz, lai jūs tūlīt atnākat.

Kad Pīters nolika klausuli, Kristīnes vairs kabinetā nebija.

5

Ir tādi mirkļi, kas prasa iz�ķirīgus lēmumus, � Pīters Makdermots nikni nodomāja, � lēmumus, no kuriem cilvēks alla� cerējis izbēgt. Kad un ja tie pienāk,

�ķiet, ka īstenojies tas murgs, no kā tu esi baidījies. Pat ļau�nāk, tāds mirklis satriec pī�ļos tavu sirdsapziņu, pārliecību, godaprātu un taisnīguma jūtas.

Nebija vajadzīga pat minūte, lai izprastu stāvokli ves�tibilā, kaut ari skaidro�anās joprojām turpinājās. Cienījama izskata, pusmū�a gadu melnādainais, kas tagad klusu sēdē�ja līdzās ni�as rakstāmgaldam, sa�utu�ais doktors Ingrems, zobārstu kongresa respektablais prezidents, un laipni vien�aldzīgais direktora vietnieks, kas tagad bija novēlis atbildību uz cita pleciem � jau tas vien atklāja Pīteram visu, ko vajadzēja zināt.

Bēdīgā patiesība bija neap�aubāma: pēk�ņi izraisījusies krīze, kas, nemākulīgi risināta, var beigties ar skaļu sprā�dzienu.

Viņ� ievēroja divu skatītāju klātbūtni: no pienācīga attā�luma skadri vēroja Kērtiss O'Kīfs, kura bie�i fotografētā seja bija labi pazīstama, bet otrs ieinteresētais cilvēks bija pajauns, platplecīgs vīrietis ar brillēm masīvā ietvarā, ģērbies pelēkās flaneļa biksēs un tvīda �aketē. Tas stāvēja, nolicis sev līdzās apbru�ātu ceļasomu, �ķietami nevērīgi ļaudams skatienam slīdēt pār vestibilu, tomēr nepalai�ot garām nevienu sīkumu no tā, kas notika pie direktora vietnieka galda.

Zobārstu prezidents izslējās savā piecu pēdu se�u collu augumā, apaļā, sārtā seja, ko vainagoja nepaklausīgais sirmo matu cekuls, bija piesarkusi vēl vairāk: � Makdermot, ja jūs un jūsu viesnīca turēsieties pie savas neticami aizvainojo�ās attieksmes, es jūs godīgi brīdinu, ka iekulsieties pamatīgās nepatik�anās. � Sīkā ārsta acis dus�mīgi uzliesmoja un balss kļuva skaļāka. � Doktors Nikless ir augsti godājams mūsu profesijas pārstāvis. Ja lieg�siet viņam pajumti, tad ļaujiet man paskaidrot, ka tas būs personisks apvainojums kā man, tā ikvienam kongresa loceklim.

Ja es stāvētu malā un nebūtu sadursmē iesaistīts, nodomāja Pīters, dro�i vien es tādu rīcību apsveiktu. Ta�u īstenība brīdināja: tu esi iesaistīts. Tavs uzdevums ir kaut kā aizvirzīt �o ķildu projām no vestibila. Viņ� ierunājās: � Varbūt jūs ar doktoru Niklesu, � viņ� nemākslotā pie�klājība palūkojās uz melnādaino, � atnāktu uz manu darb�istabu, kur mēs varētu mierīgi parunāt.

��� Nē, ser! � mēs sasodīti labi varam apspriest to �eit uz vietas! Nav ko slēpties pa kaktiem. � Karstasinīgais mazais doktors stāvēja nesatricināmi kā klints. � Tātad: vai jūs reģistrēsiet manu draugu un kolēģi doktoru Niklesu vai ne?

Nu pagriezās daudzas galvas. Vairāki cilvēki vestibilā palika stāvam. Tvīda �aketē ģērbtais vīrietis, joprojām tēlo�dams vienaldzīgo, bija pievirzījies tuvāk.

Pīters Makdermots mulsa drūmā neizpratnē, kāds lik�teņa untums nostādījis viņu pretī tādam cilvēkam kā dok�toram Ingremam, pret kuru viņ� neviļus jūt dziļu cieņu? Vai nav izsmiekls, ka viņ� vēl vakar apstrīdējis Vorena Trenta politiku, kas patiesībā �o sadursmi izraisījusi? Ārsts, kas nepacietīgi gaidīja, bija noprasījis: �Vai jūs reģistrēsiet manu draugu?� īsu mirkli Pīters juta kārdinājumu teikt �jā� un spļaut virsū sekām. Ta�u viņ� zināja, ka tas būtu veltīgi.

Pastāvēja zināma iespēja dot pavēles reģistratoriem, ta�u to vidū nebija atļaujas reģistrēt par viesi melnādaino. Tādiem gadījumiem pastāvēja noteikta, nesatricināma in�strukcija, ko varēja atcelt vienīgi viesnīcas īpa�nieks. Strīds ar reģistratoriem tikai paildzinātu nepatīkamo ķildu, un beigās tik un tā nekas neatrisinātos.

�� Tas, kas man jādara, mani skumdina tikpat sāpīgi kā jūs, doktor Ingrem, � viņ� sacīja. � Diem�ēl pastāv iek�ējs noteikums, kas man liedz dot doktoram Niklesam atļauju apmesties viesnīcā. Es vēlētos, kaut varētu to atcelt, ta�u man nav tādu tiesību.

��� Tātad iepriek� apstiprināts rezervējums neko neno�zīmē?

���� Tas nozīmē ļoti daudz. Ta�u ir zināmi noteikumi, kurus vajadzēja darīt zināmus toreiz, kad jūs pieteicāt kon�gresu. Mūsu vaina ir tā, ka tas netika darīts.

��� Ja jūs to būtu darīju�i, � atcirta mazais ārsts, � kon�gress jums paietu gar degunu. Turklāt tas var notikt ari tagad.

��� Es piedāvāju sameklēt apme�anās vietu citur, mister Makdermot, � iejaucās direktora vietnieks.

���� Tas mūs neapmierina! � doktors Ingrems uzklupa atkal Piteram. � Makdermot, jūs esat jauns un, liekas, arī saprātīgs. Kā jūs skatāties uz to, kas patlaban notiek?

Kāpēc gan vairīties? Pīters nodomāja. � Dakter, vaļsir�dīgi runājot, es reti kad esmu jutis lielāku kaunu nekā pat�laban. � Klusībā viņ� piebilda: ja man būtu drosme aizstāvēt savu pārliecību, es pamestu �o viesnīcu un aizietu. Tomēr prāts iebilda: ja es tā rīkotos, kas ar to būtu panākts? Dok�toram Niklesam tik un tā nedotu pajumti, bet Pīteram vispār atņemtu tiesības runāt pretī Vorenam Trentam � tiesības, ko viņ� bija izmantojis vakar un dzīrās izmantot arī turpmāk. Vai tāpēc vien labāk nepalikt savā vietā un � galu galā � varbūt tomēr panākt savu taisnību? Gribētos gan, lai �ī pār�liecība būtu stiprāka.

��� Pie velna, D�im! � Vecā ārsta balsī ieskanējās smel�dze. � Es ar to nesamierinā�os.

Melnais vīrs papurināja galvu. � Neizlik�os, ka man nesāp, un laikam mani kareivīgie draugi mudinātu, ka jācī�nās sīvāk. � Viņ� paraustīja plecus. � Bet es dodu priek��roku cīņai zinātnes jomā. Pēcpusdienā ir lidma�īnas reiss uz Ziemeļiem. Mēģinā�u tikt uz to.

Doktors Ingrems asi pagriezās pret Pīteru. � Vai jūs nesa�protot? �is cilvēks ir cienījams mācību spēks un pētnieks. Ir paredzēts, ka viņ� nolasīs vienu no vissvarīgākajiem refe�rātiem.

Pīters nelaimīgs nodomāja: jābūt ta�u kādai izejai. � Varbūt jūs varētu apsvērt kādu priek�likumu, � viņ� sacīja. � Ja doktors Nikless piekristu apmesties citā viesnīcā, es nokārto�u, lai viņ� varētu piedalīties kongresa sanāksmēs mūsu telpās. � Pīters saprata, ka rīkojas pārdro�i. To būs grūti panākt un vajadzēs pārbaudīt spēkus cīņā pret Vorenu Trentu. Ta�u tik daudz viņ� dabūs cauri � vai ari aizies pats.

��� Un sabiedriskie pasākumi � svinīgās pusdienas un len�i? � Doktors Nikless lūkojās Pīteram cie�i acis.

Pīters lēni pakratīja galvu. Nav jēgas dot solījumu, kuru nav iespējams pildīt.

Doktors Nikless paraustīja plecus; viņa seja sadrūma.

��� Nav nozīmes, doktor Ingrem. Es atsūtī�u savu referātu pa pastu, lai to var izdalīt dalībniekiem. Manuprāt, tur ir �is tas, kas jūs interesēs.

���� D�im! � Sīkais, sirmais vīrs jutās dziji apbēdināts.

����� D�im, nezinu, ko jums sacīt, ja nu vienīgi apsolīt, ka ar to viss nebeigsies.

Doktors Nikless palūkojās apkārt pēc ceļasomas.

��� Sadabū�u izsūtāmo, � sacīja Pīters.

���� Nevajag! � Doktors Ingrems pastūma viņu sāņus.

��� Godu nest �o ceļasomu es rezervēju sev.

����� Piedodiet, kungi! � To teica cilvēks ar biezajām acenēm un tvīda svārkiem. Uzrunātajiem pagrie�oties, noklikstēja kameras aizslēgs. � Jauki, � vīrietis noteica. � Pa�mēģināsim vēlreiz. � Viņ�, acis piemiedzis, pieplaka sava Rolifleksa skatu meklētājam, un atkal noklikstēja aizslēgs.

��� �īs momentfilmas ir lieliskas. Nav nemaz tik sen, kad man būtu bijusi vajadzīga zibspuldze.

��� Kas jūs esat? � Pīters Makdermots asi noprasīja.

��� Vai jūs gribat zināt manu vārdu vai amatu?

��� Lai kā būtu, te ir privātīpa�ums. Viesnīca�

���� Nu, nu, lēnāk! Tas ir vecs meldiņ�. � Fotogrāfs atkal palūrēja, vai nākamais attēls ir fokusā. Pīteram paspe�rot soli uz viņa pusi, vīrietis atrāva skatienu no aparāta.

� Es nu gan neiedrīkstētos pacelt roku, puis. Kad sitos kadrus nodrukās, viesnīcai jau tā būs slikta slava, bet, ja gribat ķerties pie varasdarbiem, nu, tad laidiet tik vaļā. � Pīteram pavilcinoties, viņ� noņirdzās. � Prātiņ� strādā ātri, to nu nevar noliegt.

��� Vai jūs esat avī�nieks? � noprasīja doktors Ingrems.

�� Tas ir labs jautājums, dakter. � Briļļainais atkal pa�smīnēja. � Reizēm mans redaktors saka � nē, ta�u par �o�dienas ķērienu laikam tā nesacīs vis. Kad aizsūtī�u �ito mazo meistardarbu no savām suņu dienām, tad diez vai viņ� rāsies.

�� Kas tas ir par laikrakstu? � vaicāja Pīters, cerēdams, ka tā nebūs avīze ar skaļu vārdu.

��� Ņujorkas Herald Tribune.

��� Lieliski! � Zobārstu kongresa prezidents atzinīgi pa�māja ar galvu. �Tā to izmantos, kā vajag. Jūs, cerams, redzē�jāt, kas notika.

��� Varētu sacīt, ka bilde labi raksturos stāvokli, � sacīja avī�nieks. � Tikai man vajadzēs lūgt, lai jūs �o to precizējat, nedrīkst kļūdīties uzvārdos. Tomēr vispirms es gribētu vēl jūs un otru ārstu uzņemt ārpusē.

Doktors Ingrems satvēra melnādainā kolēģa roku. � Tā par to jācīnās, D�im. �īs viesnīcas vārdu laikraksti savās slejās darīs zināmu visai valstij.

�� Jums taisnība, � piebalsoja avī�nieks, � to atbalstīs arī radio un televīzija. Es nebrīnītos, ja būtu labs noiets ma�nām bildēm.

Doktors Nikless lēni palocīja galvu.

Te nu vairs nekas nav darāms, Pīters īgni nodomāja. Itin nekas.

Viņ� pamanīja, ka Kērtiss O'Kīfs pazudis.

Aizgāja ari pārējie skatītāji. � Man gribētos to nodarīt ātri, � teica doktors Ingrems. � Tiklīdz būsiet galā ar fotogra�fē�anu, sāk�u izvākt no �īs viesnīcas kongresa dalībniekus.

Tādiem kā �iem jādod trieciens pa to vietu, kur visvairāk sāp � pa kabatu. � Skaidri sadzirdamā balss attālinoties pamazām noklusa.

6

� Vai policija uzzinājusi ko jaunu? � Kroidonas hercogiene asi noprasīja.

Pulksteņa rādītājs tuvojās vienpadsmitiem. Prezidenta apartamentu noslēgtajā gaisotnē hercogiene ar vīru atkal reiz ba�u mocīti sēdēja iepretī viesnīcas apsardzes priek�niekam. Ogilvija aptuku�ās, izblīdu�ās miesas ļumēja pāri krēsla pīta�jam niedru sēdeklim. Viņam pakustoties, pinums neapmie�rināti nobrīk�ķēja.

Viņ� atradās apartamentu pla�ajā, saulainajā dzīvojamā istabā. Durvis bija aizvērtas. Tāpat kā iepriek�ējā dienā, her�cogiene bija aizsūtījusi sekretāru un istabeni kādā izdomātā uzdevumā.

Pirms atbildes Ogilvijs pārdomāja. � Viņi aptekāju�' baigi daudz vietu un meklēju�' to verķi tur, kur tā nav. Kā dzird, rik�ojot riņķī apkārt ap pilsētu un urķējoties nomalēs, trenkādam' visus ok�ķerus, kas viņiem ir. Tur vēl i' daudz kas darams, kaut gan es rēķin', ka rit sāks līst tuvāk.

Kop� vakardienas Kroidonu un Ogilvija attiecībās bija notikusi zināma pārmaiņa. Biju�ie pretinieki nu bija kļuvu�i par sazvērniekiem, kaut gan saites vēl likās nenoteiktas, it kā viņi taustoties meklētu ceļu uz apvienību, bet joprojām skaidri nespētu iztēloties, kāda tā būs.

� Ja ir tik maz laika, � ierunājās hercogiene, � kāpēc mēs to �ķie�am velti? � viņa noprasīja.

Apsardzes priek�nieka acīs iekvēlojās dusmas. � Jūs domā, ka man vaj'dzēf tūlīt dzīt to vāģi ārā? Gai�ā dienas laikā? Varbūt aizrullēt un noparkot Kenelstrītā?

Negaidīti pirmoreiz pavēra muti Kroidonas hercogs.

��� Mana sieva pa �o laiku daudz pārdzīvojusi. Nav nekādas nepiecie�amības būt pret viņu rupjam.

Ogilvija drūmā seja palika tāda pati kā bijusi. Viņ� izvilka no krū�u kabatas cigāru, apskatīja to, tad strauji iebīdīja atpakaļ. � Es tā rēķin', ka mēs vis' i' satrauku�ies. Un būs a' tādi pa�i tikmēr, kamēr �itā jezga pāries.

���� Tas nav svarīgi, � nepacietīgi iebilda hercogiene.

��� Mani vairāk interesē, kas īsti notiek. Vai policijai ir kāda nojausma, ka jāmeklē jaguārs?

Milzīgā galva ar vairākām ļenganām tauku kārtām pa�zodē lēni pagriezās no vienas puses uz otru. � Gan jau zin'. Ta' jau drīz manīs. Es tak teic': jūsējā i' ārzemju ma�īna, vaj'dzīgas vairākas dienas, ta' tik var pateikt pavisam dro�i.

��� Vai nav kādu pazīmju� nu, ka uztraukums rimstas? Reizēm kaut kam pievēr� lielu uzmanību, bet tad pēc da�ām dienām, kad nekas nenotiek, ļaudis zaudē interesi.

��� Va' jūs' i' trak'? � Re�ņa seja pauda izbrīnu. � Va' jūs redzēj' rīta avīz'?

���� Jā, � atteica hercogiene. � Redzēju. Laikam gan manas cerības bija veltas, nereālas.

���� Nekas nav grozījies, � Ogilvijs pavēstīja. � Tikai policij' ņemas veicīgāk. Ja nemācēs uzo�ņāt, kas vainīgs tanī briesmu darbā, tad da�s labs var samaksāt ar savu silto vie�tiņu; kruķi zin': ja nesaķers vainīgos, dabūs lidot, un tas sāk�sies no aug�as. Mērs to pateica, muti nedzisinādams, tā ka nu tur iejaukta politika ar'.

���� Tā ka izdabūt limuzīnu ārā no pilsētas tagad būs daudz grūtāk?

��� Var tā teikt, hercogien. Pats pēdējais stulbais kruķ's savā apgaitā zin': ja noķers vāģ', ko viņ' meklē � jūs' vāģ' � nepaies ne stund', kad viņam uz fren�a būs vien' strīp' vairāk. Tāpēc o�ņā kā apsēst'. Tik ellīg's tās lietiņ's.

Iestājās klusums, kurā vienīgā skaņa bija Ogilvija smagā elpa. Varēja skaidri saprast, kādam jābūt nākamajam jautājumam, ta�u to it kā negribējās izrunāt, jo tad tiktu pasludināts spriedums vai zustu cerības.

��� Kad jūs iesakāt aizbraukt? � beidzot noprasīja herco�giene. � Kad jūs dosieties ar automa�īnu uz Ziemeļiem?

��� �ovakar, � Ogilvijs noskaldīja. � Tālab es pie jums atnācu.

Hercogs skaļi nopūtās.

���� Kā jūs tiksiet projām? � turpināja hercogiene. � Tā, ka neviens jūs nepamana?

��� Garantijas nav. Bet es bi�ķiņ apsvēr'.

��� Turpiniet!

��� Izrēķināj', ka vislabāk laisties prom ap vieniem.

��� Vienos naktī?

Ogilvijs palocīja galvu. � Tad mazāk ļau�u. Ielas klusas. Bet ne pavisam klusas.

��� Bet jūs ta�u tik un tā varētu ievērot?

��� Tā var notikt kur' katr' bridi, jācer, ka būs cūcen'.

��� Ja jūs tiksiet prom � ārā no Ņūorleānas � cik tālu jūs brauksiet?

������ Se�os būs gai�s. Tā kā vaj'dzētu būt Misisipi. Visdrīzāk Meikonā.

��� Tas tak ir pavisam tuvu! � hercogiene iebilda. � Tikai pusceļ� gar Misisipi. Nebūs pat nobraukta ceturtā daļa ceļa līdz �ikāgai.

Resnis patrīņājās krēslā, kas skaļi iekrak�ķējās. �Jums tā rādās, ka man vaj'dzētu drāzt kā trakam? Uzstādīt rekordiņ'? Varbūt lai man ieķeras astē kāds kruķ's, kam gribas tādu dullo ap�lakot?

����� Nē, tā es nedomāju. Es tikai rūpējos, lai limuzīnu dabūtu pēc iespējas tālāk prom no Ņūorleānas. Ko jūs darīsiet dienas laikā?

���� Nobrauk�' nost no ceļ'. Paslēp�os. Tād' vietiņ' pie Misisipi netrūkst.

��� Un tālāk?

���� Kolīdz satumsīs, laidī�os cauri Alabamai, Tenesijai, Kentuki, Indiānai.

��� Kad varēs braukt dro�i? Patie�ām dro�i.

��� Es tā rēķin', ka Indiānā.

��� Un Indiānā jūs apstāsieties piektdien?

��� Tā laikam būs.

��� Tā ka �ikāgā iebrauksiet sestdien?

��� Sestdien no rīta.

��� Labi, � sacīja hercogiene. � Mēs ar vīru lidosim uz �ikāgu piektdienas vakarā. Apmetīsimies Dreika viesnīcā un gaidīsim no jums kādas ziņas.

Hercogs, vairīdamies no Ogilvija skatiena, nolūkojās uz savām rokām.

��� Tās jūs saņems', � detektīvs īgni norūca.

��� Vai jums kaut kas no mums vajadzīgs?

��� Būt' labi, ja jūs uzrakstīt' zīmīti garā�ai, ja nu ievaja�gas. Jārakst', ka es var' paņemt jūsu ķerru.

��� Tūlīt uzrakstī�u. � Hercogiene pārgāja pāri istabai pie sekretēra. Viņa kaut ko ātri uzrakstīja uz papīra lapas ar vies�nīcas zīmogu un salocīto lapu pēc mirkļa atdeva Ogilvijam. � Vajadzētu pietikt.

Nepaskatījies uz papīru, Ogilvijs to iebāza iek�kabatā. Acis kā piekaltas urbās hercogienē.

Iestājās neveikls klusums. � Vai tas nav tas, ko jūs gribējāt? � viņa �aubīdamās pajautāja.

Kroidonas hercogs piecēlās un stīvi aizsteberēja projām. Pagriezdams muguru, viņ� nīgri nopurpināja: � Naudu. Viņ� grib naudu.

Ogilvija tuklā seja ieņirdzās smīnā.

��� Nu, kā ta', hercogien. Desmit tūksto�us uz vietas, tā tak bij' runāts. Un vēl piecpadsmit �ikāgā sestdien.

Hercogiene apjukusi drud�aini saspieda gredzenotajos pirkstos deniņus. � Nezinu, kā � biju piemirsusi. Bija tik daudz darāmā.

��� Nav ko uztraukties. Es tik un tā atcerētos.

��� Dabūsiet tos pēcpusdienā. Mūsu banka parūpēsies�

���� Skaidrā naudā, � atcirta resnis. � Un lai nebūtu lielāku �auksto�o par divdesmit. Un katrā ziņā lietotas.

Hercogiene uzmeta viņam asu skatienu. � Kāpēc?

��� Tā nevarēs sadzīt pēdas.

��� Vai jūs mums neuzticaties?

Viņ� pagrozīja galvu: � �itādā spēlītē būt' stulbi kādam ticēt.

��� Kāpēc tad lai mēs ticētu jums?

�� Tālab ka man pienākas vēl piecpadsmit tūksto�nieku.

��� Neparasti augstajā, spalgajā balsī ieskanējās nepacietība.

��� Un liek' aiz auss: tiem arī jābūt skaidrā naudā, un sestdien bank's nav vaļā.

����� Un ja nu mēs, � hercogiene ierunājās, � �ikāgā nesamaksājam?

Smīns nodzisa, no tā nepalika pat ēna. � Vai, kāds prieks, ka jūs to pieminēj', � Ogilvijs teica. � Tā mēs viens otru sapratīs'.

��� Man liekas, ka es saprotu, tomēr pasakiet.

��� Hercogien, �ikāgā notiksies, re, kas. Es to ķerru kaut kur noslēps', bet jūs nezinās', kur. Es atnāk' uz viesnīc' un iekasē piecpadsmit tauk�ķus. Ka' tie būs man rokā, ta' jūs da�būs atslēg's un es pateik�', kur tas vāģ's ir.

�� Jūs tomēr neatbildējāt uz manu jautājumu.

��� Gan jau atbildēs'. � Mazās cūka�eles iezibsnījās. � Ja kas noies �ķībi � ja jūs, pa' provi, teiksiet, ka nav skaidr's naud's, sak', piemirsies, ka bank's nav vaļā, � tad es atstieps' kruķ's � turpat no �ikāg's.

��� Tad jums pa�am būs jāsniedz krietni daudz paskaid�rojumu. Piemēram, kādā sakarā jūs esat atgādājis automa�īnu

uz Ziemeļiem.

/

��� Tur nekā nesaprotam' nebūs'. Es vienkār�' teiks, ka jūs man sableķoj' pāris simtiņ' � tie man būs klāt, � lai es atdzen' ma�īn'. Teicāt, ka pa�iem tas i' pa' tāl'. Abi ar hercog' gribēj' lidot. Es tā uzmanīgāk apskatīj' to ķerr' tikai �ikāgā un tad nopraf, kas un kā. Un tā nu� � Viņ� paraustīja platos plecus.

���� Ciktāl ir runa par mūsu pienākumiem, mums nav nodoma neturēt vārdu, � Kroidonas hercogiene viņu nomierināja. � Es, tāpat kā jūs, gribēju būt dro�a, ka mēs viens otru saprotam.

Ogilvijs pamāja ar galvu. � Es tā rēķin', ka mēs saprot'.

���� Atnāciet piecos, � teica hercogiene. � nauda būs sagatavota.

Kad Ogilvijs bija aizgājis, Kroidonas hercogs atgriezās no labprātīgās trimdas istabas otrā galā. Uz bufetes atradās glāzes un pudeles, krājumi kop� vakar vakara bija papildi�nāti. Ielējis tīru viskiju, viņ� pie�ļāca klāt sodas ūdeni un izdzēra.

���� Kā redzu, tu atkal sāc agrā stundā, � hercogiene dzēlīgi noteica.

��� Jānoskalojas. � Viņ� ielēja otru glāzi, kaut gan �oreiz malkoja lēnāk. � Pēc atra�anās vienā telpā ar �o cilvēku es jūtos netīrs.

���� Acīmredzot viņ� nav tik prasīgs, � sacīja sieva.

��� Citādi viņ� varētu iebilst pret bērna slepkavas � un vēl piedzēru�a slepkavas � sabiedrību.

Hercogs nobāla. Noliekot dzēriena glāzi, rokas drebēja.

��� Tas nu, draudziņ, ir sitiens zem jostas vietas.

��� � Bērna slepkavas, kur� turklāt aizbēga, � viņa vēl piebilda.

���� Velns un elle � tagad nu gan tu neiziesi sveikā, � hercogs nikni uzbļāva. Rokas uz mirkli savilkās dūrēs, it kā viņ� grasītos sist. � Tu biji vainīga! Tu biji tā, kas lūdzās, lai es turpinātu braucienu � tāpat kā vēlāk, lai es negrie�os atpakaļ. Nebūtu tu, es to darītu. Tu teici � tas nepalīdzē�ot: kas padarīts � padarīts. Pat vēl vakar es būtu aizgājis uz policiju. Tu biji tam pretī! Tā nu mums kaklā ir viņ�, �is� �is spitālīgais, kas nolaupīs mums pēdējās cieņas paliekas� � Balss noklusa.

���� Vai varu uzskatīt, ka tava histērijas lēkme beigu�sies? � hercogiene apjautājās. Atbilde izpalika, un viņa turpi�nāja. � Vai drīkstu atgādināt, ka bija apbrīnojami viegli tevi pierunāt rīkoties tie�i tā, kā tu rīkojies? Ja tu gribētu vai grasītos darīt citādi, manam padomam nebūtu ne mazākās nozī�mes. Un, ja nu runā par spitālību, �aubos, vai tā tev pielips, jo tu stāvēji dro�ā attālumā, ļaudams nodarīt visu, kas ar �o vīrieti bija darāms, tie�i man.

Hercogs nopūtās. � Man nevajadzēja strīdēties. Piedod.

�� Ja strīds nepiecie�ams, lai tu sakārtotu domas, � viņa vienaldzīgi noteica, � tad man pret to nav iebildumu.

Hercogs bija atkal paņēmis glāzi un laiski grozīja to pirk�stos. � Savādi, � viņ� teica, � man kādu brīdi bija sajūta, ka viss notiku�ais, lai cik ļauns būtu, savedis mūs kopā.

�ie vārdi tik nepārprotami izklausījās pēc lūgumu, ka hercogiene bridi pavilcinājās. Arī viņu saruna ar Ogilviju bija pazemojusi un nogurdinājusi. Sirds dziļumos viņa arī ilgo�jās pēc miera.

Ta�u salab�anas mēģinājumam dīvainā kārtā nebija nekādu panākumu.

��� Es gan nemanu, ka tā būtu noticis, � viņa atteica un vēl kodīgāk piebilda: � Un diez vai vispār mums ir laika jūtelībai.

��� Tev taisnība! � It kā sievas vārdi būtu kāda zīme, hercogs izmeta glāzi un ielēja nākamo.

���� Vai tu varētu būt tik laipns un vismaz saglabāt skaidru prātu? � viņa indīgi pavaicāja. � Man būs jākārto darījumi ar banku, ta�u dokumentus varbūt vajadzēs parakstīt tev.

Vorens Trents pats labprātīgi bija uzņēmies dienas uzdevumus, un neviens no tiem ne�bija patīkams.

Pirmais bija Toma Ērl�ora iepazīstinā�ana ar Kērtisa O'Kīfa iepriek�ējā vakara apsūdzību. �Viņ� ir gatavs aptīrīt tevi līdz kreklam,� O'Kīfs bija pavēstījis par paveco galveno bārmeni. �Vispārējā aina liecina, ka tā turpinājies ilgu laiku.�

Kā solījis, O'Kīfs savu apsūdzību bija apstiprinājis ar dokumentiem. Drīz. pēc pulksten desmitiem rītā kāds jauns cilvēks, kas stādījās priek�ā kā Sons Hols no O'Kīfa viesnīcu apvienības, nodeva Vorenam Trentam ziņojumu, kurā bija ietvertas novērojumu detaļas, datumi un pat laiki. Jaunais d�entlmenis, kas bija nācis tie�i uz Vorena Trenta dzīvokli piecpadsmitajā stāvā, �ķita apmulsis. Viesnīcas īpa�nieks, viņam pateicies, apsēdās, lai izlasītu septiņas lappuses garo ziņojumu.

Jau iesākumā viņa noskaņojums bija drūms un, lasī�anai turpinoties, sabojājās vēl vairāk. Pārbaudītāja novērojumos bija atmaskotas ne vien Toma Ērl�ora, bet ari citu, par uzti�camiem uzskatītu darbinieku vārdi. Vorenam Trentam atausa sāpīga skaidrība, ka viņu krāpj tie�i tie vīrie�i un sievietes, uz kuriem viņ� visvairāk paļāvies, to vidū da�i tādi kā Toms Ērl�ors, kurus viņ� bija uzskatījis par personīgiem draugiem. Kļuva arī redzams, ka postīgā darbība viesnīcā katrā ziņā ir pat pla�āka, nekā liecina dokumenti.

Rūpīgi salocīdams ma�īnraksta lapas, Trents ieslidināja tās svārku kabatā.

Viņ� apzinājās: ja ļautu sev vaļu, varētu �ķilt zibeņus un pērkonus, atmaskot un sodīt citu pēc cita visus, kas bija ne�lietīgi izmantoju�i viņa uzticību. Tā rīkojoties, varbūt varētu arī gūt zināmu skumju gandarījumu.

Ta�u pārmērīgas dusmas �obrīd atstātu aiz sevis tuk�uma sajūtu. Viņ� nolēma, ka personiski tiksies vienīgi ar Tomu Ērl�oru, ne ar vienu citu.

Tomēr ziņojums � tā Vorens prātoja � panācis ari ko derīgu. Tas atbrīvojis viņu no pienākuma pret apak�niekiem.

Līdz iepriek�ējam vakaram krietnu tiesu viņa uzskatu par Sv. Gregora noteikusi lojalitāte, ko viņ� domājies esam parādā viesnīcas darbiniekiem. Tagad, kad atklājies, ka pret viņu tādas attieksmes daudzkārt trūcis, viņ� savā rīcībā ir pilnīgi brīvs.

Tātad paveras iespējas, no kurām viņ� agrāk vairījies, � iespējas darīt ar viesnīcu to, ko pa�am gribas. Tomēr arī �ī izdevība pa�reiz �ķita nepatīkama, un tāpēc viņ� nolēma pirmo spert mazāko no abiem nepatīkamajiem soļiem un vispapriek� uzmeklēt Tomu Ērl�oru.

Tā sauktā Pontalbas atpūtas istaba atradās viesnīcas pir�majā stāvā. Tajā no vestibila varēja iekļūt pa abpus veramām durvīm ar ādas un bronzas greznojumiem. Iek�ā trīs ar paklāju segti pakāpieni veda uz L burta veidā būvētu telpu, kur atra�dās galdiņi un atsevi�ķas lo�as ar ērtiem, mīkstiem krēsliem.

At�ķirībā no kokteiļbāriem Pontalba bija spo�i apgais�mota. Tas nozīmēja, ka pastāvīgie apmeklētāji var labi sare�dzēt gan cits citu, gan pa�u bāru, kas stiepās gar L stūri. Bāra letes priek�ā virknējās pusducis polsterētu augstu soliņu savrupiem dzērājiem, kas, ja gribēja, varēja pagrozīt sēdekli tā, lai redzētu kopainu.

Kad Vorens Trents ienāca vestibilā, bija bez divdesmit piecām minūtēm divpadsmit. Telpa bija klusa, tikai vienā lo�ā sēdēja kāds jauneklis ar meiteni, un divi vīrie�i ar kon�gresa dalībnieku kartēm pie svārku atlokiem bija apmetu�ies pie galdiņa netālu no bāra letes. Parastā len�a laika viesu drūzmu varēja gaidīt pēc stundas ceturk�ņa, kad izdevība klusu parunāties ar kādu būs zudusi. Tomēr viesnīcas īpa��nieks paredzēja, ka pietiks ar desmit minūtēm, lai nodarītu to, kādēļ viņ� atnācis.

Kāds viesmīlis, ieraudzījis Vorenu Trentu, steidzās vecajam klāt, bet tas noraidīdams pamāja ar roku. Tomu Ērl�oru viņ� redzēja stāvam aiz bāra letes ar muguru pret zāli un ieinteresēti lasām maza formāta avīzi, kas bija izklāta uz kases aparāta galdiņa. Vorens Trents stīviem soļiem piegāja Ērl�oram klāt un apsēdās uz apaļa soliņa. Nu viņ� saskatīja, ka pavecais bāra pārzinis pēta �Hipodroma ziņas�.

��� Vai tur tu ieguldi savu naudu? � viņ� apjautājās.

Ērl�ors izbiedēts apsviedās apkārt. Tad �o sejas izteiksmi

nomainīja viegls izbrīns un pēc tam �ķietams prieks, kad bār�menis īsti aptvēra, kas ieradies.

��� Mister Trent, jūs nu gan protat cilvēku pārbiedēt. � Viņ� veikli salocīja �Hipodroma ziņas�, iebāzdams bik�u mugurpuses kabatā. Smaidā sagrumbojās kārnā seja zem kailā, augstā galvvidus, ko lokā aptvēra Ziemsvētku vecītim līdzīgu baltu matu �ķipsnas. Vorens Trents brīnījās, kāpēc viņ� nekad agrāk nav nojautis, ka smaids ir glaimīgs.

��� Sen jau neesat te bijis, mister Trent. Pārāk sen.

��� Vai tas tev �ķiet iemesls, lai sūdzētos?

Ērl�ors saminstinājās. � N-nē.

���� Man tā �ķiet, ka, pamests mierā, tu varēji izmantot daudzas iespējas.

Bārmeņa sejai pārslīdēja pāri �aubu ēna. Lai sevi iedro��inātu, viņ� māksloti iesmējās. � Jums alla�iņ paticis jokot, mister Trent. Ā, kamēr jūs te esat, es jums kaut ko parādī�u. Gatavojos iet uz jūsu darbistabu, bet nez kā neiznāca. � Ērl�ors attaisīja atvilktni zem letes un izņēma ārā aploksni, no kuras izmak�ķerēja krāsu fotogrāfiju. � Tas ir viens no Derekiem � mans tre�ais mazbērns. Veselīgs mazulis � tāds pats kā māte, par kuru var pateikties jūsu seno dienu palī�dzībai. Etele � jūs atceraties: mana meita � bie�i par jums apjautājas, vienmēr sūta laba vēlējumus, tāpat kā visi citi mājinieki. � Viņ� nolika attēlu uz letes.

Vorens Trents to paņēma pirkstos un, tī�ām nepametis uz fotogrāfiju ne acu, atdeva atpakaļ.

���� Vai kaut kas nav kārtībā, mister Trent? � Ērl�ors nemierīgi vaicāja. � Kad atbilde neatskanēja, viņ� piedāvāja:

��� Vai varu iejaukt kokteili?

Trents jau grasījās noraidīt, kad apdomājās citādi. � Ramosa d�inu ar dzirksto�o.

��� Klausos, ser! Tūdaļ! � Toms Ērl�ors a�i pasniedzās pēc nepiecie�amajiem dzērieniem. Trentam vienmēr bija pati�cis vērot viņu darbā. Agrākajos laikos, kad Vorens Trents sa�vos apartamentos uzņēma viesus, viņ� bija pieradis aicināt Tomu dzērienu sagatavo�anai, lai palielītos ar savu prasmi, jo bārmeņa dzērienu jauk�ana bija īsta teātra izrāde un tās augstajam līmenim atbilda ari kokteiļu gar�a. Viņ� prata ietaupīt kustības un strādāt ātri un veikli kā �onglieris. �obrīd viņ� tāpat lika lietā savu �ilbino�o veiklību, ar beigu vēzienu nolikdams glāzi viesnīcas īpa�nieka priek�ā.

Vorens Trents nodzēra malku un palocīja galvu.

��� Vai labs? � Ērl�ors jautāja.

��� Jā, � Vorents Trents apstiprināja. � Tikpat labs kā citi, ko tu jebkad esi jaucis. � Abu skatieni satikās. � Es par to priecājos, jo tas ir pēdējais kokteilis, ko tu jauksi manā vies�nīcā.

Nemieru nomainīja bailes. Ērl�ors nervozi aplaizīja lūpas.

��� Jūs tak tā nedomājat, mister Trent? Nevar būt, ka jūs runā�jat nopietni.

Atstādams piezīmi bez uzmanības, viesnīcas īpa�nieks atgrūda glāzi. � Kāpēc tu tā rīkojies, Tom? Kāpēc gan tie�i tev tā bija jārīkojas?

��� Zvēru pie Tā Kunga, es nesaprotu�

��� Nemāni mani, Tom! Pietiekami ilgi esi to darījis.

��� Mister Trent, kad es saku�

���� Izbeidz �os melus! � Klusumā no�vīkstēja strupā pavēle.

Rāmā valodu dūkoņa bāra telpā pārtrūka. Vērodams, kā satraukumā �audās bārmeņa acis, Vorens Trents noprata, ka aizmugurē sēdo�ie pagrie� galvas. Viņ� manīja, kā aug dusmas, ko gribējis apvaldīt.

Ērl�ors krampjaini norija siekalas. � Mister Trent, lūdzu! Esmu te nostrādājis trīsdesmit gadus. Jūs nekad neesat ar mani tā runājis. � Bārmeņa balss bija tikko dzirdama.

Vorens Trents izņēma no svārku iek�kabatas iepriek� noglabāto O'Kīfa ok�ķera ziņojumu, pa�ķīra divas lapas un atlocīja tre�o, dalu apklādams ar plaukstu. � Lasi! � viņ� pavēlēja. Ērl�ors sagrābstīja brilles un uzlika uz deguna. Rokas trīcēja. Izlasījis nedaudz rindu, viņ� lasī�anu pārtrauca. Palūkojās aug�up. Aizvainotā izteiksme bija pazudusi. Paliku�as vienīgi kaktā iedzīta dzīvnieka instinktīvās bailes.

� Jūs neko nevarat pierādīt.

Vorens Trents plāja ar plaukstu pa bāra letes virsu. Vairs nerūpēdamies par savu pacelto balsi, viņ� ļāva niknumam izlauzties uz āru. � Ja gribē�u, varē�u. Nemaldini pats sevi. Tu esi krāpis un tu esi zadzis, un kā visi krāpnieki un zagļi pametis aiz sevis pēdas.

Toms Ērl�ors bailēs bija nosvīdis. �ķita, ka pēk�ņi kā spēcīgā sprādzienā sabrukusi viņa pasaule, ko viņ� uzskatījis par tik dro�u. Viņ� bija krāpis darba devēju ilgākus gadus, nekā pats spēja atcerēties � līdz jau labi sen pārkāpis sliek�sni, aiz kura vairs ne�aubījās, ka ir neievainojams. Pat vis�ļaunākās nojausmās viņ� nebija gaidījis, ka �āda diena varētu pienākt. Nu viņ� baiļu tirdīts lauzīja galvu, vai viesnīcas īpa�niekam ir kāda nojausma, cik īsti viņ� salaupījis.

Vorena Trenta rādāmais pirksts bakstīja dokumentu, kas gulēja starp abiem uz letes. � �ie ļaudis saoda korupciju, jo nepieļāva kļūdu � manu kļūdu � un neticēja tev kā es, kas uzskatīju tevi par draugu. � Pēk�ņi jūtu uzplūdums lika uz mirkli apklust. � Ta�u, ja es raktos pakaļ, � viņ� turpi�nāja, � pierādījumus atrastu. Ir jau daudz kas cits, kas te nav rakstīts. Ir, vai ne?

Toms Ērl�ors pazemojumā nolieca galvu.

��� Nu, neraizējies; es negrasos sūdzēt tevi tiesā. Ja es to darītu, iznīcinātu daļu no sevis.

Pavecā bārmeņa sejā uzplaiksnīja atvieglojums, bet viņ� pūlējās to tikpat ātri noslēpt. � Ja jūs dotu man vēl vienu iespēju, zvēru, ka tā nekad vairs nenotiktu, � viņ� lūdzās.

��� Tu uzskati, ka tagad, kad esi pieķerts � pēc gadiem ilgas zag�anas un krāp�anas � būsi tik laipns un vairs nezagsi.

��� Mister Trent, man būs grūti� manos gados atrast citu darbu. Man ir ģimene�

��� Jā, Tom, � Vorens Trents klusi sacīja. � To es atceros.

Ērl�oram pietika tik daudz pieklājības jūtu, lai nosarktu.

� Ar naudu, ko es te nopelnīju� �inī darbā vien � ar to nepietika. � Viņ� neveikli taisnojās. � Vienmēr bija pa�rādi � bērniem vajadzēja gan �o, gan to.

����� Un bukmeikeriem, Tom. Neaizmirsīsim tos. Tevi alla� vajāja bukmeikeri, vai ne? � prasīdami, lai tu sa�maksā: � Tas bija �āviens uz labu laimi, tomēr Ērl�ora klu�sē�ana apliecināja, ka tas trāpījis mērķi.

Vorens Trents skarbi noteica: � Pietiek runāts. Lasies ārā no viesnīcas un nekad vairs nerādi te acis.

Patlaban Pontalbas kokteiļbārs sāka pildīties ar ļaudīm, kas nāca pa durvīm no vestibila. Sarunu �ala bija atsākusies un pieauga spēkā. Jauneklīgs bārmeņa palīgs bija nostājies aiz letes un pasniedza pilnās glāzes viesmīļiem, kas tās aiz�nesa. Toms cītīgi vairījās lūkoties uz darba devēju un agrāko priek�nieku.

Toms Ērl�ors samirk�ķināja acis. Neticēdams savām ausīm, viņ� pretojās: � Tik daudz klientu len�a laikā�

��� Tā nav tava darī�ana. Tu vairs te nestrādā.

Neizbēgamais lēni aizgāja līdz apziņai, un biju�ā bār�meņa sejas izteiksme pārmainījās. Iepriek�ējā godbijības maska pazuda. Tās vietā parādījās greizs smīns. � Labs ir, es ie�u, � Ērl�ors noteica. � Bet jūs, augstais un varenais mister Trent, man sekosiet, jo ari jūs izmetīs ārā: te tas nevie�nam vairs nav noslēpums.

� Kas tad īsti viņiem nav noslēpums?

Ērl�ora acis kvēloja: � Viņi zina, ka jūs vairs nekam nede�rat, jūs esat vecs, prātu izkūkojis stulbenis, kas nespēj vadīt pat piparbodīti, kur nu vēl viesnīcu. Tas ir iemesls, kāpēc jūs drīz varēsiet pateikt tai �sveiki�, un, kad tas notiks, es bū�u viens no tiem daudzajiem, kas smiesies, vēderus turēdami. � Smagi elpodams, viņ� uz brīdi apklusa, prātā apsvērot, vai turpināt pārdro�o zākā�anos vai arī labāk pievaldīties. Atriebes alkas uzvarēja. � Ilgus gadus jūs izturējāties tā, it kā jums piederētu visi, kas te strādā. Varbūt jūs patie�ām mak�sājāt algās da�us centiņus vairāk par citiem un pasniedzāt trūcīgas �ēlastības dāvaniņas kā man, izlikdamies par Jēzu Kristu un Mozu vienā personā. Bet jūs nespējāt nevienu no mums apvest ap stūri. Jūs maksājāt algas, lai mēs turētos tālāk no arodbiedrībām, un savā �ēlsirdībā jutāties tik di�ens, ka cil�vēki noprata: jūs to darāt vairāk sevis, nevis viņu labad. Tad jūs viņu acīs kļuvāt smieklīgs, un viņi � glu�i tāpat kā es � sāka rūpēties par sevi pa�i. Ticiet man, te notiek daudz kas � tādas lietas, kuras jūs nekad neuzzināsiet. � Ērl�ors apklusa, un viņa seja pauda nojautu, ka nu aiziets pārāk tālu.

Kokteiļbārs viņiem aizmugurē ātri pildījās ar ļaudīm. Līdzās Trentam divi bāra soliņi jau bija aizņemti. Troksnim zālē ātri pieaugot, Vorens Trents domīgi bungoja ar pirkstiem pa bāra leti, kas bija apsista ar ādu. Dīvaini, bet nesenās dus�mas bija nez kur izkūpēju�as. To vietā bija radusies dzel�aina apņēmība vairs nevilcināties ar otro soli, ko viņ� bija apsvēris jau agrāk.

Viņ� paskatījās aug�up uz vīru, kuru trīsdesmit gadus bija domājies pazīstam, ta�u nu saprata, ka nav pazinis nekad. � Tom, tu nekad nesapratīsi, kāpēc un kā, ta�u beigās tu man esi izdarījis lielu pakalpojumu. Tagad ej � pirms es nepārdomāju un neparūpējos, lai tevi iemet cietumā.

Toms Ērl�ors pagrie�as un, nelūkodamies ne pa labi, ne pa kreisi, izgāja ārā.

Iedams pa vestibilu uz durvīm, kas vērās uz Karondelē ielu, Vorens Trents vēsā mierā vairījās no darbinieku pētīgajiem skatieniem. Prāts nenesās uz jokiem, jo vecais vīrs �orīt bija uzzinājis, ka nodevība ietērpjas smaidos un sirsnī�ba var kalpot par aizsegu nicinā�anai. Piezīme, ka viņ� iz�smiets par mēģinājumiem izturēties labi pret darbiniekiem, bija dziļi ievainojusi � jo vairāk tāpēc, ka izklausījās patiesa. Nu, viņ� nodomāja � pagaidīsim pāris dienu. Redzēsim, kur� tad smiesies. Kāds formā tērpies �veicars redzēja viņu izejam uz rosmes pilnās, saules pielietās ielas un godbijīgi pienāca klāt. � Padabūjiet man taksometru, � Vorens Trents sacīja. Viņ� bija dzīries noiet da�us kvartālus kājām, ta�u, dodoties lejā pa viesnīcas kāpnēm, sajuta tik ne�ēlīgi ieduramies i�iasa sāpi, ka pārdomāja.

�veicars pasvilpa, un no satiksmes drūzmas iznira kāds auto un piebrauca pie ietves. Vorenam Trentam stīvi rau�oties iek�ā, �veicars paturēja viņam durvis un pēc tam, piesviezdams roku pie cepures, tās aizvēra. Vorenam Trentam atkal likās, ka tas ir tuk�s �ests, kas tikai simulē cieņu. Viņ� ap�zinājās, ka no �ī brī�a ar aizdomām skatīsies uz daudz ko tādu, ko agrāk vērtējis pēc ārējām izpausmēm.

Automa�īna sakustējās, un, ieraudzījis spogulī �ofera jautājo�o skatienu, viņ� deva norādījumu: � Pabrauciet tikai da�us kvartālus. Man vajadzīgs telefons.

��� Viesnīca tak ir pilna ar tālruņiem, bos.

���� Nekas, nekas. Aizvediet mani līdz automātam. � Viņam negribējās skaidrot, ka paredzētā saruna ir liels noslēpums, to nevar pakļaut riskam un izmantot jebkuru viesnīcas aparātu.

�oferis paraustīja plecus. Pēc diviem kvartāliem viņ� iegrieza ma�īnu uz dienvidu pusi, iebraukdams Kenelstrītā un vēlreiz palūkodamies spogulī uz pasa�ieri. � �odien jauks laiks. Telefoni ir lejā pie ostas.

Priecīgs par atelpas brīdi, Vorens Trents palocīja galvu. Pēc �upitulas ielas �ķērso�anas satiksme izretinājās. Tūdaļ arī taksometrs apstājās ostas administrācijas ēkas priek�ā. Da�u soļu attālumā atradās tālruņa automāts.

Trents iedeva �oferim dolāru, neņemdams pārpalikumu. Tad, jau pagriezies, lai dotos pie automāta, viņ� pārdomāja, �ķērsoja īdsa [10] laukumu un apstājās upmalā. No debesīm uz viņu lējās pusdienas versme, un, no ietves celdamies, kājas tīkami apņēma sakarsu�ā asfalta siltums. Viņ� nodomāja: saule � tā ir vecu kaulu draudzene.

Misisipi platums te sasniedza pusjūdzi, un upes labajā krastā tie�i pretī svelmē vizmoja Eld�iras rajons. �odien no upes plūda smirdoņa, ta�u tas nebija nekas neparasts. Smaka, kūtrums un duļķes bija Upju Tēva � Misisipi � neatņemamas rakstura īpa�ības. Trents nodomāja: tāpat kā pār upi pāri cilvēku dzīvei mū�dien gulst dūņas un gļotas.

Ceļā uz jūru garām paslīdēja pre�u kuģis, tā sirēna gaudīgi uzsvilpa ienāko�ai liellaivu karavānai. Karavāna mainīja kursu, pre�u kuģis virzījās tālāk, nesamazinādams ātrumu. Drīz vien kuģis no upes vientulības ieslīdēs vēl lielākā okeāna vientulībā. Trents prātoja, vai kuģa ļaudis to jūt vai ari viņiem vienalga. Varbūt ne. Vai ari tie tāpat kā viņ� jau sen nonāku�i pie atziņas, ka �aja pasaulē nav vietas, kur cilvēks nebūtu vientuļ�.

Viņ� atgriezās pie tālruņa un rūpīgi aizvēra kabīnes durvis. � Kredītkartes maksājums, � viņ� paskaidroja telefonistei. � Va�ingtona, Kolumbijas apgabals.

Pagāja vairākas minūtes, skaidrojot abonenta iek�ējai centrālei, tie�i kam un kādā jautājumā viņ� zvana. Tad viņu savienoja ar meklēto personu. Beidzot vadā atskanēja dzidrā, skarbā balss, kas piederēja vienam no nācijas vis�varenākajiem � un, kā da�i apgalvoja, viskorumpētākajiem arodbiedrību bosiem.

��� Sāciet! Runājiet!

��� Labrīt, � Vorens Trents sveicināja. � Cerēju, ka jūs vēl nebūsiet aizgājis ieturēt len�u.

��� Jūsu ricibā ir trīs minūtes, � balss strupi noskaldīja.

��� Jūs jau esat notērējis piecpadsmit sekundes.

��� Pirms kāda laika, mums tiekoties, � Vorens Trents steidzīgi iesāka, � jūs nācāt klajā ar kādu priek�likumu. Var�būt atceraties.

��� Es vienmēr atceros. Da�i vēlētos, lai tā nenotiktu.

�� �ajā gadījumā es no�ēloju, ka toreiz mana atbilde bija diezgan īsa.

����� Man te uzstādīts skaitītājs. Nu jau pagājusi puse minūtes.

��� Esmu ar mieru noslēgt darījumu.

��� Darījumus slēdzu es. Otra puse tiem piekrīt.

��� Ja laiks ir tik ellīgi svarīgs, � atcirta Vorens Trents,

��� tad nav ko �ķiest to matu skaldī�anai. Gadiem ilgi jūs esat mēģinājis iekļūt viesnīcu biznesā. Turklāt jūs gribat nostip�rināt savas arodbiedrības stāvokli Ņūorleānā. Es piedāvāju jums iespēju panākt kā vienu, tā otru.

��� Kāda ir cena?

����� Divi miljoni dolāru � tā ir pirmā hipotēka par ieķīlāto īpa�umu. Pretī saņemsiet arodbiedrības uzņēmuma* statusu un pats sastādīsiet līgumu. Uzskatu, ka tas būtu pieņemami, jo tur jūs ieguldītu pa�i savu naudu.

��� Mm� � balss norūca, � hm�

���� Vai jūs būsiet tik laipns un izslēgsiet to sasodīto skaitītāju? � uzstāja Trents.

Līnijas viņā galā atskanēja smiekliņ�. � Tāda nemaz nebija. Tīrais brīnums, kā tāda izdoma pakutina kājas. Kad jums tas �ungurs vajadzīgs?

����� Nauda � piektdien. Jāiz�ķiras rīt līdz pusdienas laikam.

�� Ak griezāties pie manis kā pie pēdējā, ko? Kad citi bija atteiku�i?

Nebija nozīmes melot. Viņ� īsi atteica. � Jā.

��� Vai esat zaudējis naudu?

��� Ne tik daudz, lai virziens nevarētu mainīties uz otru pusi. O'Kīfa komanda domā, ka var. Tā piedāvāja pirkt.

��� Varbūt būtu gudri to pieņemt?

��� Ja es tā darītu, jūs manis piesolīto iespēju nedabūtu nemū�am.

Iestājās klusums, ko Vorens Trents nepārtrauca. Varēja noprast, ka otrs domā un skaitļo. Trentam nebija ne mazāko �aubu, ka viņa priek�likumu nopietni apsver. Veselus desmit gadus �Starptautiskā dienasstrādnieku brālība� bija pūlējusies iekļūt viesnīcu biznesā. Tomēr līdz �im at�ķirībā no lielākās daļas citu jomu �Dienasstrādnieku� intensīvās kampaņas bija beigu�ās pavisam neveiksmīgi, lemesis tam bija viesnīcu īpa�nieku vienotība � gan tikai �ajā konkrētajā jautājumā. Viņi no �Dienasstrādnieku� organizācijas baidījās, bet godīgākās arodbiedrības to pat nicināja. �Dienasstrādnieki� varētu uzskatīt, ka līgums ar Sv. Gregoru, līdz �im atklātu [11] uzņēmu�mu, radīs plaisu monolītajā organizētās pretestības dambī.

Runājot par naudu, divu miljonu dolāru ieguldījums � ja �Dienasstrādnieki� nolems to dot, � būtu tikai mazs nieks no �īs arodbiedrības milzīgās naudas lādes. Galu galā viņi bija nesekmīgajai viesnīcu līdzdalības kampaņai izsviedu�i krietni vairāk.

Vorens Trents saprata: ja viņa ierosinātais darījums izies cauri, viesnīcu biznesa aprindās viņu nievās un zākās par nodevēju. Viņu nikni nosodīs ari pa�a darbinieki, vismaz pietiekami informētie, kas zinās, ka viņi nodoti.

Tie�i darbinieki zaudēs visvairāk. Ja parakstīs līgumu, ka Sv. Gregors kļūst par arodbiedrības uzņēmumu, tad, pēc viņa domām, � kā parasti sekos simbolisks, neliels algu paaug�stinājums. Ta�u tās būtu paaugstinātas tik un tā � būtībā tam jau būtu vajadzējis notikt. Trents pats bija gatavojies tā rīkoties, ja jaunas finanses būtu bijis iespējams ieplūdināt viesnīcā arī citādā ceļā. Tagad darbinieku pensiju sadales vietā nāks arodbiedrību likums, ta�u labumu no tā gūs tikai �Dienasstrādnieku� kase. Būs ļoti svarīgi, ka vajadzēs obligāti kārtot biedru maksas � dro�i vien no se�iem līdz desmit dolāriem mēnesī. Tā izkūpēs gaisā ne vien jebkur� īslaicīgs algas paaug�stinājums, bet strādājo�ie vispār pārnesis mājās mazāk.

Nu � Vorens Trents risināja domu tālāk � viesnīcu biz�nesa kolēģu kauninā�anu vajadzēs paciest. Un pārējie� Viņ� centās apklusināt sirdsapziņu, atgādinādams sev, kā rīkojies Toms Ērl�ors un viņam līdzīgie.

Domas pārtrauca skarbā balss, kas atkal atskanēja klausulē.

��� Es aizsūtī�u divus savus finansistus. Viņi lidos �opēcpusdien. No vakara līdz rītam viņi izurbsies cauri jūsu grā�matvedībai. Es nejokoju, teikdams, ka burtiski izurbsies cauri, tāpēc neiedomājieties slēpt to, kas mums jāzina. � Nepār�protamie draudi kalpoja par atgādinājumu, ka pat visdro��sirdīgākie un bezbailīgākie nedrīkstētu iedomāties dzīt jokus ar �Dienasstrādnieku� arodbiedrību.

��� Man nav nekā ko slēpt, � aizvainots sacīja viesnīcas īpa�nieks. � Jums būs pieejama jebkura informācija.

�� Ja rīt no rīta mani ļaudis sacīs, ka viss ir okei, jūs pa�rakstīsiet arodbiedrību uzņēmuma statusa līgumu, kas būs spēkā trīs gadus. � Tas nebija jautājums, tas bija lēmums.

���� Es, protams, ar prieku to parakstī�u. Viesnīcas dar�biniekiem gan vajadzēs nobalsot, tomēr es ne�aubos, ka varu garantēt pozitīvu iznākumu. � Vorenu Trentu uz brīdi pārņēma nemiers: kas zina, vai tie�ām tas izdosies. Pret sais�tībām ar �Dienasstrādniekiem� cilvēki iebildīs, tas bija skaidrs. Ta�u krietna daļa darbinieku piekritīs viņa ieteiku�mam, ja vien viņ� pratīs to pamatot. Jautājums bija, vai varēs savākt nepiecie�amo vairākumu.

���� Nekādas balso�anas nebūs, � �Dienasstrādnieku� prezidents nogrieza kā ar nazi.

��� Bet likums ta�u�

Klausulē atskanēja nikns rēciens: � Nemāciet man arodbiedrības likumus! Es zinu tos sīkāk un labāk, nekā jūs jebkad kaut ko zināsiet. � Iestājās klusums, tad sekoja īdzīgs paskaidrojums: � Tā būs brīvprātīga vieno�anās. Likumā nav minēts ne vārds, ka par to jānobalso. Nekas tamlīdzīgs nenotiks.

Nūjā, Trents atzina: var jau darīt arī tā.

Tāda rīcība būs neētiska un amorāla, ta�u neapstrīdami likumīga. Viņa pa�a paraksts uz arodbiedrības līguma �ajos apstākļos būs saisto�s ikvienam viesnīcas darbiniekam, tāpēc nāksies piebiedroties, vai tas patīk vai ne. Nu, lai tā būtu! Viņ� drūmi nodomāja. Tas padarīs visu daudz vien�kār�āku, un iznākums būs tāds pats.

���� Kā jūs tiksiet galā ar hipotēku? � viņ� vaicāja, ap�zinādamies, ka tas ir kutelīgs temats. Agrāk senāta izmek�lē�anas komisijas bija asi nosodīju�as �Dienasstrādniekus� par lielām investīcijām sabiedrībās, ar ko bija noslēgti arod�biedrību līgumi.

Jūs iesniegsiet �Dienasstrādnieku� arodbiedrības pensiju fondam kvīti par divu miljonu dolāru iemaksu ar astoņiem procentiem gadā. �ī kvīts jāgarantē ar pirmo hipotēku uz viesnīcu. Hipotēkas turētāja būs Dienasstrādnieku dienvidu konference, pensiju fonda pilnvarotā pārvaldniece.

����� Vorens Trents saprata, ka �ī mahinācija ir elli�ķīgi viltīga. Tā būtībā runā pretī jebkura pensiju fonda izlietojuma likuma garam, tai pa�ā laikā nepārkāpjot burtu.

��� Kredīts jāatmaksā triju gadu laikā; ja divas reizes pēc kārtas netiek izdarīti procentu maksājumi, mēs jūsu kvīti anulēsim un laidīsim apritē viesnīcas ķīlu zīmi.

��� Piekrītu visam pārējam, ta�u vēlētos, lai maksājumu termiņ� būtu pieci gadi, � iebilda Vorens Trents.

��� Jūsu rīcībā ir trīs gadi.

Tas bija neizdevīgs darījums, tomēr triju gadu laikā vis�maz būs iespējams atjaunot viesnīcas konkurences spēju.

��� Labi, � viņ� negribīgi noteica.

Līnijas otrā galā noklikstēja klausule, dzirdama vairs bija tikai dūkoņa.

Iznācis no tālruņa kabīnes, Vorens Trents smaidīja par spīti atkārtotām i�iasa mocībām.

8

Kad vestibilā ar doktora Niklesa aizie�anu bei�dzās niknā sadursme, Pīters Makdermots nemie�rīgi lauzīja galvu, kas sekos tālāk. Visu apsvēris, viņ� nolēma, ka, pārsteidzīgi stādamies sakaros ar Amerikāņu zobārstu kongresa vadītājiem, neko nepanāks. Ja kongresa prezi�dents doktors Ingrems neatteiksies no draudiem aizvākt no viesnīcas visus kongresa locekļus, nav ticams, ka viņ� to paveiks ātrāk par nākamo rītu. Tas nozīmē, ka būs gan dro��āk, gan gudrāk pagaidīt pāris stundu līdz pēcpusdienai; gan prāti atvēsīs. Tad viņ� pārrunās ar doktoru Ingremu un, ja nepiecie�ams, ar citiem kongresa vadītājiem.

Kas attiecās uz avī�nieka klātbūtni nelāgās sadursmes laikā, acīmredzot ir par vēlu nelaimi kaut kā vērst par labu. Pīters cerēja, ka tie, kas nosaka, kur� raksts kādai avīzei svarīgs, redzēs, ka �is incidents nav nekas īpa�s.

Atgriezies starpstāvā savā kabinetā, viņ� atliku�ajās rīta stundās nodarbojās ar parastajiem pienākumiem. Viņ� pārvarēja kārdinājumu uzmeklēt Kristīni, jo instinkts ie�uk�stēja, ka arī �ai jomā varētu palīdzēt neliels atvēsums. Tomēr viņ� saprata, ka kaut kad drīzumā nāksies labot no agra rīta pieļauto milzīgo kļūdu.

Pīters nolēma iegriezties pie Kristīnes īsi pirms pus�dienām, tomēr �o nodomu izjauca tālruņa zvans: runāja de�urējo�ais direktora palīgs, kas paziņoja, ka apzagta istaba, kurā apmeties kāds misters Stenlijs Kilbriks no Mār�altaunas Aiovā. Zādzība acīmredzot notikusi naktī, bet par to izziņots tikai pirms īsa laika. Pēc pavēstītajiem faktiem pazudu�as daudzas vērtslietas un skaidra nauda, un pēc direktora palīga vērojumiem viesis liekoties ārkārtīgi sa�traukts. Notikuma vietā darbojoties kāds viesnīcas apsargs.

Pīters zvanīja viesnīcas apsardzes priek�niekam. Viņam nebija ne jausmas, vai Ogilvijs atrodas viesnīcā vai ne, resnuļa darba stundas bija zināmas tikai tam pa�am. Tomēr drīz vien pienāca vēsts, ka Ogilvijs pārņēmis izmeklē�anu savās rokās un ieradī�oties iespējami drīz. Pēc minūtēm divdesmit Ogilvijs bija klāt.

Apsardzes priek�nieks uzmanīgi ievietoja savu tuklo augumu dziļā ādas klubkrēslā iepretī rakstāmgaldam.

Pūlēdamies apslāpēt nevil�o nepatiku, Pīters paintere�sējās: � Kā tas viss izskatās?

�� Aptīrītais i' gatavais stulbenis. Uzķēries uz āķa. Te i' zaudējumu saraksts. � Ogilvijs uzlika Pīteram uz galda ar roku rakstītu uzskaitījumu. � Kopiju es paturēj' pats.

��� Paldies. Nogādā�u to mūsu apdro�inā�anas nodaļai. Kā ir ar istabu � vai ir kādas pazīmes, ka notikusi ielau�anās?

Detektīvs papurināja galvu. � Te noteikti i' darī�an' ar at�slēgām. Tā var noprast. Kilbriks atzīstas, ka iepriek�ējā vakarā pļēguroj's Fran�u kvartālā. Laikam �im zeļļam būtu vaj'dzēj's ņemt līdz mammiņu. Apgalvo, ka atslēgu pazaudēj's. Lai nu tā būtu. Tikai vairāk gan ticams, ka iekritis kādas bārdāmītes nagos.

��� Vai tad viņ� nesaprot, ka, godīgi mums atzīstoties, nodro�inās sev lielākas iespējas atgūt nozagto?

��� Es viņam to teicu. Ne velna � kā pret sienu. Pirmkārt, pa�laik jūtas kā pēdējais muļķis. Otrkārt, jau izrēķināj's, ka ar viesnīcas apdro�inā�anu zaudēto dabūs atpakaļ. Varbūt tās cerības ir pat bi�ķīt lielākas: tas mērgl's apgalvo, ka kabatas portfelī bij'�i �etrsimt dolāri.

��� Vai jūs viņam ticat?

��� Nē.

Pīters nolēma, ka laiks viesi modināt no sapņiem. Vies�nīcas apdro�inā�anas nodaļa sedza zaudējumus simt dolāru apmērā, ta�u no skaidrās naudas � ne centa. � Un kā ar pārējo? Vai, pēc jūsu domām, tas bija izņēmuma gadījums?

��� Nē, nedomā' vis, � atteica Ogilvijs. � Es rēķin', ka pie mums nodarbojas profesionāls viesnīcu zaglis, kas slēp�jas kau' kur uz viet's.

��� Kas jūs mudina tā domāt?

�� Kāds �īrīta gadījums � sūdzīb'; no se�simt �etrdesmit pirmās istabas. Jums par to laikam vēl nav ziņots.

��� Ja ir, � teica Pīters, � tad neatceros.

��� Agrā rītā, cik noprot', vēl nav bij's gai�s � kāds tips atslēdz's durv's un ielīd's se�simt �etrdesmit pirmajā. Istabas iemītnieks pamodies. Tas otrs tēloj's, ka i' piedzēr's un teic's, ka pārskatījies � domāj's, ka tā ir se�simt �etrpadsmitā istab'. īstais iemītnieks atkal iemidz's, bet, kad pamodies, sāc's �tukot, kā ta' se�simt �etrpadsmitā atslēg' var derēt se�simt �etrdesmit pirmai. Tad ar' es visu uzzināj'.

��� Varbūt nepareizi izsniegta no atslēgu skapja?

�� Tā varētu būt, bet nav. Es pārbaudīj'. Nakts de�urants apzvēr, ka neviena no �itām atslēgām nav ņemf. Un se�simt �etrpadsmitā ir laulāts pār's. Vakar agri liku�ies pie miera un gulēju�' kā nosist'.

��� Vai jums ir se�simt �etrdesmit pirmā numurā iekļu�vu�ā vīrie�a apraksts?

��� Ne tāds, kas dot' kād' labum'. Dro�ības labad savedu abus � se�simt �etrdesmit pirmā un se�simt �etrpadsmitā numura klient's kopā. Tas nebij' se�simt �etrpadsmitais, kas ietic's se�simt �etrdesmit pirmā istabā. Izmēģināju arī atslē�gas; nevien' neder otras durvīm.

��� Liekas, ka jums taisnība. Tas patie�ām ir profesionāls zaglis, � Pīters domīgi noteica. � Tādā gadījumā mums jāsāk plānot kampaņu.

��� �o to esm' izdarīj's, � paskaidroja Ogilvijs. � Es jau pieteic' tiem, kas izsniedz atslēgas, nākamajās dienās, tās izdodot, noprasīt, kā saņēmēj' sauc. Ja sao� ko aizdomīg', lai iedo' atslēg', bet lai labi noskat' to cilvēk' un tad lai mudīg' pasak' vienam no maniem vīriem. Ir pieteikts ari istabenēm un gaiteņ' pārziņiem, lai ievēro, ja kāds slaistās apkārt vai vispār izskatās savāds. Mani vīri strādās virsstund's, cauru nakti patrulēs visos stāvos.

Pīters atzinīgi palocīja galvu. � Izklausās labi. Vai neesat plānojis uz da�ām dienām pārcelties pats arī pie mums? Ja vēlaties, lik�u iekārtot istabu.

īsu mirkli Pīters domājās ievērojis tuklā vīra sejā pavīdam raizes. Ogilvijs pakratīja galvu. � Nebūs vajadzīb's.

��� Bet jūs būsiet tuvumā � tas ir, sasniedzams, vai ne?

���� Skaidrs, ka bū�'. � Vārdi skanēja noteikti, ta�u dī�vainā kārtā nepārliecināja. It kā to juzdams, Ogilvijs piebilda: � Pat ja vis' laik' te nenīk�', mani vīri zin', kas darāms.

��� Vai esam saistīju�ies ar policiju? � Pīters, joprojām �aubīdamies, taujāja.

��� Te ir pār's vīr' civilās drēbēs. Es viņiem pastāstīj' par otro gadījum', un viņi dro�i vien palūkos, kāds zell's varēt' uzdarboties pilsētā. Ja tas i' kāds puis's no sodītajiem, varbūt mums laimējas saņemt viņu ciet.

��� Protams, mūsu draudziņ� � lai kas nu tas būtu �, nesēdēs, rokas klēpī salicis.

��� Ka ta'! Un, ja viņ� i' apķērīgs � kāds laikam gan ir, � ta' iz�tukos, ka mēs dzenamies pa pēdām. Tālab mēģinās strādāt ātr' un ta' pazust kokos.

��� Un tas ir vēl viens iemesls, � norādīja Pīters, � kāpēc mums vajadzīgs, lai jūs būtu pie rokas.

��� Es tā reķin', ka esu visu apdomāj's, � Ogilvijs nebija ar mieru.

��� Pilnīgi ticu, ka esat to darījis. Taisnību sakot, nevaru iedomāties, ka jūs būtu kaut ko palaidis garām. Raizējos vienīgi par to, ka gadījumā, ja nebūsiet uz vietas, kāds var rīkoties pavir�i un gausi.

Piters nodomāja: lai ko var pārmest apsardzes priek��niekam, tad, kad tas grib, tas prot strādāt un savu amatu zina. Ta�u dusmas aizdeva tas, ka viņu attiecības spie� vien�mēr lugt kaut ko pilnīgi pa�u par sevi saprotamu.

���� Jums nav ko raizēties, � sacīja Ogilvijs. Tomēr Pīteram nojauta ie�ukstēja, ka nez aiz kāda iemesla baroklis pats raizējas. Ar pūlēm pieslējies kājās, tauku klucis izlā�oja no istabas.

Pec īsa brī�a Pīters viņam sekoja, devis norādījumus, ka par zādzību jāpaziņo apdro�inā�anas nodaļai un jāaiznes tai Ogilvija iedotais nozagto priek�metu saraksts.

Pīters nogāja nelielo ceļa gabaliņu līdz Kristīnes darb�istabai, vilies atklāja, ka viņas tur nav, un nolēma atgriezties vēlreiz tūlīt pēc len�a.

Nokāpis vestibilā, viņ� nesteidzīgi devās uz galveno ēdamzāli. Iegājis iek�ā, ģenerāldirektora vietnieks ievēroja, ka viesmīļi visai rosīgi liek galdā �īsdienas len�u � �āda kustība liecināja, ka viesnīca pa�reiz ir pārpildīta.

Pīters laipni pamāja zāles pārzinim Maksim, kas piestei�dzās klāt.

��� Labdien, mister Makdermot. Vai atsevi�ķu galdiņu?

����� Nē, piebiedro�os soda kolonijai. � Pīters reti kad izmantoja ģenerāldirektora vietnieka privilēģiju ēdamzālē sēdēt pats pie sava galdiņa. Parasti viņam labāk patika pie�vienoties citiem administrācijas darbiniekiem pie lielā, apaļā galda, kas viņiem bija rezervēts netālu no virtuves durvīm.

Sv. Gregora izdevumu kontrolieris Rojels Edverds un Sems D�ekebics, druknais kredītdirektors ar papliko pakausi, jau sēdēja un ēda, kad pienāca Pīters. Doks Vikerijs, galve�nais in�enieris, ieradies brītiņu pēc viņiem, pētīja ēdienu karti. Apsēzdamies krēslā, ko Maksis atvilka no galda, Pīters painteresējās: � Kas tāds labāks dabūjams?

��� Pamēģiniet ūdenskre�u zupu, � D�ekebics atteica, cel�dams karoti pie mutes. � Tā pat ir labāka par mātes vārītu.

Rojels Edverds savā precīzajā grāmatve�a dikcijā pie�bilda: � īpa�ā ēdienkartes nagla �odien ir cepts cālis. Mēs jau pasūtījām.

Kad zāles pārzinis aizgāja, aiz viņa �igli iznira jauns vies�mīlis. Par spīti pastāvo�ajām instrukcijām administrācijas darbinieki � viņi patvaļīgi bija nokrustīju�i sevi par soda koloniju � ēdamzālē vienmēr baudīja labāko apkalpo�anu. Pīters un citi jau sen bija atklāju�i, cik grūti iestāstīt dar�biniekiem, ka viesnīcas viesi � cilvēki, kas maksā, � ir sva�rīgāki par administratoriem, kuri �o viesnīcu vada.

Galvenais in�enieris aizvēra ēdienu karti un paraudzījās pāri masīvajiem, kā parasti uz degungala noslīdēju�iem briļļu rāmjiem. � Man ar' to pa�u, dēliņ.

����� Lai tad iet visiem vienprātīgi. � Pīters atdeva atpakaļ tā arī neatvērto ēdienu karti.

Viesmīlis vilcinājās. � Nezinu lāgā, kā ir ar cepto cāli, ser. Varbūt jums labāk gar�otu kas cits.

�� Ak tad nu ir īstais laiks mums to pateikt! � pārmeta D�ekebics.

���� Man nebūs grūti atnest jūsu pasūtītā vietā ko citu, mister D�ekebic. Un jums arī, mister Edverds!

��� Kas kai� ceptajam cālim? � Pīters pajautāja.

��� Varbūt man nevajadzēja teikt. � Viesmīlis neveikli sakustējās. � Vaļsirdīgi sakot, mēs saņemam sūdzības. Lie�kas, ka ēdājiem cālis negar�o. � Viņ� ātri pagrozīja galvu, pārlaizdams skatienu pilnajai ēdamzālei.

���� Tādā gadījumā, � Pīters griezās pie viņa, � es ļoti gribētu zināt, kāpēc īsti. Tāpēc lai mans pasūtījums paliek spēkā. � Pārējie mazliet negribīgi ari pamāja, ka ņems to pa�u.

Kad viesmīlis bija projām, D�ekebics noprasīja: � Ko nozīmē tās baumas, kuras esmu dzirdējis � ka zobārstu kon�gresa dalībnieki varbūt mūs atstās?

��� Tu esi saklausījis pareizi, Sem. �opēcpusdien es uz�zinā�u, vai tās arī paliks tikai baumas. � Pīters nogar�oja zupu, kas bija atnesta tik ātri kā pēc burvju mājiena, un tad attēloja skandālu, kur� pirms stundas bija izcēlies vestibilā. Pārējie klausoties kļuva nopietni.

����� Esmu ievērojis, ka nelaime reti kad nāk viena, � piezīmēja Rojels Edverds. �Sprie�ot pēc mūsu pēdējā laika finansiālajiem rezultātiem � kurus jūs, d�entlmeņi, zināt � �ī varētu būt tikai vēl viena kļūme.

�� Ja sitas aizies atkal pa pieskari, � galvenais in�enieris turpināja, � nav ko �aubīties: jūsu pirmais darbs būs apcirpt atkal bi�ķīt no tehnikas bud�eta.

��� Vai nu tā, � atsaucās izdevumu kontrolieris, � vai ari es glu�i vienkār�i ņem�u un to no bud�eta vispār izsvītro�u.

Galvenais par atbildi nevis pasmējās, bet kaut ko neap�mierināti norūca.

��� Varbūt izsvītros mūs visus, � teica Sems D�ekebics. � Ja mūs pārņems O'Kīfa zeļļi. � Viņ� kā jautājot palūko�jās Pīterā, bet Rojels Edverds brīdinot pamāja: bija atgriezies viņu viesmīlis. Kamēr jauneklis veikli apkalpoja izdevumu kontrolieri un kredītdirektoru, viss pulciņ� klusēja. Ēdamzālē ap viņiem nepārtraukti �aloja viesi, paklusi �ķindēja �ķīvji un pa virtuves durvīm staigāja viesmīļi.

Kad viņējais aizsteidzās projām, D�ekebics asi noprasīja: � Ko tad īsti runā?

Pīters pakratīja galvu. � Sem, es neko nezinu. Vienīgi manu, ka �ī ir sasodīti gar�īga zupa.

��� Ja tu atceries, � teica Rojels Edverds, � tad mēs tev to ieteicām, un nu es tev do�u kādu prātīgu padomu � mūc, kamēr vari. � Proti, Edverds jau bija nogar�ojis pirms brītiņa atnesto cepto cāli. Nu viņ� nolika nazi un dak�iņu. � Iero�sinu citreiz ar lielāku bijību uzklausīt mūsu viesmīli.

��� Vai tad tie�ām ir tik slikts? � vaicāja Pīters.

��� Ja tev gar�o sasmacis ēdiens, tad jau laikam ne, � atcirta kontrolieris.

Citiem vērojot, D�ekebics �aubīdamies iebāza kumosu mutē un tad secināja: � Teiksim tā. Proti, ja man par tādu uzkodu būtu jāmaksā, es teiktu: nekā nebūs!

Pa pusei paslējies no krēsla stāvus, Pīters ēdamzāles otrā galā ieraudzīja zāles pārzini un pamāja, lai tas atnāk �urp.

��� Maksi, vai �odien de�urē �efs Ebrāns?

��� Nē, mister Makdermot, cik zinu, viņ� saslimis. Virtuve ir otrā pavāra Lemjē pārziņā. � Ja runa ir par cepto cāli, � zāles pārzinis ba�īgi turpināja, � varat ticēt, ka par visu esam parūpēju�ies. Mēs vairs nepieņemam pasūtījumus un, ja kāds sūdzas, atnesam ko citu. � Viņ� palūkojās uz galdu. � Tūlīt darīsim to pa�u arī �eit.

���� Patlaban, � teica Pīters, � man vairāk gribētos uz�zināt, kas noticis. Varbūt jūs būtu tik labs un paaicinātu �efu Lemjē, vai viņ� ir ar mieru mums piebiedroties.

Tā kā virtuves durvis bija tik tuvu, Pīters sajuta kārdinājumu ieiet iek�ā un skaidri un gai�i noprasīt, kas noti�cis ar cāli. Tomēr tā rīkoties nebūtu prātīgi.

Attiecībās ar galvenajiem pavāriem viesnīcas adminis�trācija ievēroja tādu pa�u priek�rakstu un tradīciju protokolu, kāds ir karaliskajā virtuvē. Tajā galvenais pavārs vai tā prom�būtnē viņa vietnieks ir neap�aubāms karalis. Bez aicinājuma ieiet �ajā svētnīcā viesnīcas ģenerāldirektoram nedrīkstēja pat prātā ienākt.

Galvenos pavārus var atlaist, un reizēm tā arī darīja. Bet, kamēr tas nebija noticis, viņu karaļvalstis palika neaizskaramas.

�oreiz palūgt galveno pavāru iznākt no virtuves pie kāda ēdamzāles galda bija pilnīgi iespējams. Patiesībā tas daudz neat�ķīrās no pavēles, jo Vorena Trenta prombūtnē Pīters Makdermots bija viesnīcas augstākais vadītājs. Varētu arī pieļaut, ka Pīters stāvētu virtuves durvīs un gaidītu, lai viņu palūdz ienākt. Tomēr �ajā gadījumā � kad tur acīmredzot kaut kas nebija kārtībā �, Pīters zināja, ka pirmais variants ir vispareizākais.

���� Pēc manām domām, � Sems D�ekebics piezīmēja, kamēr viņi gaidīja, � vecajam Ebrānam jau sen laiks doties pelnītā atpūtā.

��� Ja viņ� patie�ām tā darītu, vai kāds pamanītu kādu at�ķirību? � prātoja Rojels Edverds. Visi saprata, ka viņ� mērķē uz galvenā pavāra bie�ajiem darba kavējumiem, kā acīmredzot bija noticis arī �odien.

��� Gals mums visiem pienāk gau�i ātri, � norūca gal�venais in�enieris. � Var pilnīgi apjēgt, ka nevienam negri�bas to pa�am paātrināt. � Nebija nekāds liels noslēpums, ka izdevumu kontroliera vēsā stingrība parasti labdabīgo gal�veno in�enieri reizēm kaitina.

��� Es to jauno otro pavāru nemaz nepazīstu, � sacīja D�ekebics. � Laikam nebā� degunu laukā no virtuves.

Rojels Edverds palūkojās uz savu gandrīz neaizskarto �ķīvi. �Ja tā ir, tad viņa o�amais ir stipri nejūtīgs.

Izdevumu kontrolierim runājot, virtuves durvis vēl�reiz atvērās. Kāds izsūtāmais, kas bija grasījies nākt ārā, god�bijīgi parāvās malā, dodams ceļu zāles pārzinim Maksim. Aiz viņa da�u soļu atstatumā parādījās gar�, slaids stāvs iestīvinātā, baltā uzsvārcī ar augsto pavāra cepuri galvā. Nācējs izskatījās bezgalīgi nelaimīgs.

��� Kungi, � Pīters vērsās pie administrācijas galda ēdā�jiem, � ja vēl neesat sastapu�ies, �is ir �efs Andrē Lemjē.

��� Messieurs! � Jaunais francūzis apstājās, bezpalīdzīgi paplētis rokas. � Ka tā notikt, es būt izmisumā. � Viņam aizspriedās balss.

Pīters Makdermots bija sastapis jauno �efpavāra viet�nieku jau vairākas reizes, pēc tam kad tas pirms se�ām nedē�ļām bija ieradies Sv. Gregorā. Un ikreiz manījis, ka jaunatnāku�ais arvien vairāk un vairāk viņam iepatīkas.

Andrē Lemjē iecel�ana bija sekojusi viņa priek�gājēja pēk�ņajai aizie�anai. Iepriek�ējais �efpavāra vietnieks, kuram jau mēne�iem ilgi bija krāju�ās dusmas, ka nav iespējams īstenot nevienu jaunu ieceri, galu galā pateica priek�niekam, pavecajam Ebrānam, visu, kas bija uz sirds. Ja strīds noritētu kā parasti, nekādu sevi�ķu seku, iespējams, nebūtu, jo jūtu izplūdumi starp �efu un viņa apak�niekiem nebija nekāds retums � kā jau sagaidāms ikvienā lielā darbavietā. Ta�u �is gadījums bija īpa�i izcils: biju�ais otrais pavārs uzgāza vir�tuves �efam zupas terīnes saturu. Laimīgā kārtā zupa bija Vichyssoise*, citādi sekas būtu biju�as pat vēl nopietnākas. Paskats bija neaizmirstams: baltā, taukainā �ķidrumā pilo�ais virtuves �efs aizrāva savu biju�o palīgu līdz dienesta durvīm, kas vērās uz ielu, un tur � par spīti savam vecu�mam � ar mil�a spēku izlidināja laukā. Pēc nedēļas pieņē�ma Andrē Lemjē.

Viņa profesionālā kvalifikācija bija teicama. Puisis bija mācījies Parīzē, strādājis Londonā � pie Prenjē un Savojn, tad īsu laiku Ņujorkas Le Pavillon un tad pieņemts darbā aug�stākā postenī Ņūorleānā. Ta�u jau �inī īsajā laika posmā Sv. Gregorā, kā Pīters manīja, jaunais �efpavāra vietnieks bija piedzīvojis tādu pa�u vil�anos, kāda bija satracinājusi viņa priek�gājēju. Iemesls bija Ebrāna spītīgā nevēlē�anās atļaut virtuvē izdarīt pārmaiņas, kaut gan pats viņ� bie�i kavēja darbu, uzkraudams savus pienākumus vietniekam. Pīters līdzjūtīgi nodomāja, ka jaunā francū�a stāvoklis ir līdzīgs viņa pa�a attiecībām ar Vorenu Trentu.

Pīters norādīja uz brīvo vietu pie administrācijas galda. � Vai neapsēdīsieties?

��� Pateicos, monsieur. � Zāles pārzinis atvilka atpakaļ krēslu, un jaunais francūzis svinīgi atsēdās.

Viņam bija sekojis viesmīlis, kas, negaidīdams norādīju�mus, apmainīja visu �etru kungu agrāk pasūtīto cāli pret teļgaļas mīkstuma �ķēlēm. Abas iesāktās negar�īgās porcijas viņ� noņēma, un izpalīgs, kas stāvēja turpat, tās ātri nobē�dzināja virtuvē. Visi �etri administrācijas darbinieki ķērās pie teļgaļas. �efpavāra vietniekam atnesa tikai melnu kafiju.

��� Tā būs gan labāk, � Sems D�ekebics atzinīgi noteica.

����� Vai noskaidrojāt nepatik�anu cēloni? � vaicāja Pīters.

Otrais pavārs izmisis palūkojās uz. virtuvi. � Nu, tām nepatik�anām � tām var būt vairāki cēloņi. �itanī gadījumā vainīgi būt cepamie tauki, tiem būt slikta gar�a. Bet tur es sodīt pats sevi � es nepārliecināties, vai tos apmainīt vai ne. Un tā nu es, Andrē Lemjē, pieļaut, ka tādu ēdienu nes ārā pāri virtuves slieksnim.

��� Ir jau grūti vienam cilvēkam visu pārredzēt, � sacīja galvenais in�enieris. � To mēs, nodaļu priek�nieki, zinām visi.

Rojels Edverds skaļi izteica domu, kas pirmajam bija ie�āvusies prātā Pīteram. � Diem�ēl mēs nekad neuzzinā�sim, cik viesu par ēdienu gan nav sūdzēju�ies, bet glu�i vienkār�i te vairs nerādīsies.

Andrē Lemjē saīdzis pamāja ar galvu un atlika kafijas tasi atpakaļ uz galda. � Monsieurs, jūs mani atvainot. Monsieur Makdermot, kad būt paēdis, varbūt varam pa�runāt, jā?

Pēc stundas ceturk�ņa Piters pa ēdamzāles durvīm iegāja virtuvē. Andrē Lemjē steidzās viņam pretī.

��� Cik labi, ka jūs atnākt, monsieurl

Piters pagrozīja galvu. � Man patīk virtuves. � Palū�kojies apkārt, viņ� redzēja, ka len�a laika rosība norimst. Gar divām pusmū�a sievietēm, kas līdzīgi aizdomīgām klases dāmām sēdēja uz paaugstinājuma, klaudzinādamas kases aparātus, patlaban vairs tikai vietumis pagāja kāds pasūtī�jums. �obrīd krietni vairāk trauku tika atgādāti atpakaļ no ēdamzāles, kur, viesu baram izsīkstot, viesmīļi un to izpalīgi novāca galdus. Lielajā trauku mazgājama telpā virtuves aiz�mugurē, kur hromētām piltuvēm līdzīgi vāki un atkritumu konteineri atgādināja otrādi apgrieztu kafetēriju, se�i virtuves izpalīgi, apliku�ies gumijas priek�autus, saskanīgi strādāja, tik tikko spēdami tikt galā ar trauku plūsmu, ko veda no vairākiem viesnīcas restorāniem un otrā stāva banketu zālēm. Piters pamanīja, ka īpa�s strādnieks pārķer no �ķīvjiem neiz�lietoto sviestu un samet lielā, hromētā konteinerā. Vēlāk, kā pieņemts gandrīz visās komercuzņēmumu virtuvēs, �o atpakaļ saņemto sviestu izmantos cep�anai. �ādā praksē gan atzinās tikai nedaudzi.

����� Es gribēt parunāt, monsieur, ar jums divatā. Jūs saprast, ka ir jautājumi, par kuriem citu klātbūtnē runāt grūti.

���� Man ir viens jautājums, par kuru es neesmu skaid�rībā, � domīgi teica Pīters. � Vai es pareizi sapratu, ka jūs likāt apmainīt dziļā cep�anas agregāta taukus, bet tas netika izdarīts?

��� Jā gan.

��� Kas īsti notika?

Jaunā pavāra seja pauda nemieru. � �orīt es dot pavēli. Deguns man sacīt, ka tauki neir labi. Bet Ebrāna kungs man neko nepateikt un izrīkot, ka nebūt vajadzīgs mainīt. Tad viņ� aiziet mājās un atstāt mani pilnīgā neziņā, ka es cept vecos taukos.

Pīters neviļus pasmaidīja. � Kāpēc viņ� atcēla jūsu pavēli?

���� Tauki maksāt dārgi � ļoti dārgi, tur es monsieur Ebrānam piekrist. Pēdējā laikā mums jāmainīt bie�i. Pārāk bie�i.

��� Vai esat mēģinājis uzzināt iemeslu?

Andrē Lemjē izmisis noplātīja rokas. � Katru dienu es teikt, lai izdara ķīmisko pārbaudi � lai nosacīt brīvo tauk�skābi. To varēt izdarīt laboratorijā vai pat tepat uz vietas. Tad mēs saprātīgi paurķēties, kāpēc tie tauki neir uzvesties, kā vajag. Monsieur Ebrāns neir ar mieru � gan ar to, gan ar daudz ko citu.

��� Vai uzskatāt, ka te daudz ko dara nepareizi?

�� Daudz. � Tā bija strupa, gandrīz vai īgna atbilde, un kādu brītiņu �ķita, ka pārrunas beigsies. Tad pēk�ņi, it kā būtu pārrauts aizsprosts, puisis sāka ātri bērt vārdus: � Monsieur Makdermot � es jums sacīt: te daudz kas būt nepareizi. �itādā virtuvē cilvēks nevar būt lepns, ka strādāt. Te � kā lai to teikt � viss būt kopā � negar�īgi ēdieni, vecas para�as, kuras būt sliktas, jauni darba veidi, kas ar būt slikti, un visriņķī daudz kas aiziet bojā. Es būt labs pavārs; paprasiet citiem. Ta�u labam pavāram jābūt apmierinātam ar to, ko viņ� darīt, citādi viņ� vairs neir labs pavārs. Jā, monsieur, es mainītu, daudz ko pārmainītu, un tas nest labumu gan viesnīcai, gan monsieur Ebrānam, gan citiem. Bet man uzbrēkt � kā mazam bēr�nam � nekādas pārmaiņas nevajadzēt.

���� Iespējams, � ieteicās Pīters, � ka te vispār notiks lielas pārmaiņas. Pavisam driz.

Andrē Lemjē augstprātīgi izslējās. � Ja jūs ar to domāt monsieur O'Kitu, tad lai nu viņ� mainīt, ko gribēt, manām acīm to neredzēt. Man neir nodoma strādāt par ātrvārītāju viņa apvienības viesnīcā.

�� Ja nu Sv. Gregors paliktu neatkarīgs, � vaicāja Pīters, � kādas pārmaiņas jums padomā?

Viņi bija nogāju�i virtuvi gandrīz visā tās garumā. �ī taisnstūra telpa stiepās pāri viesnīcai no vieniem sāniem uz otriem. Taisnstūra abās pusēs � itin kā izejas no vadības cen�tra � durvis veda uz vairākiem viesnīcas restorāniem, kravas liftiem un ēdienu sagataves telpām tajā pa�ā un arī apak�stāvā. Iedami gar dubulto rindu zupas kastroļu, kas burbuļoja kā milzīgi kausējamie katli, viņi tuvojās kan�torim ar stikla sienām, kur, dalot atbildību, teorētiski vajadzēja strādāt diviem pavāriem � chef de cuisine un sous�chef� �efpavāram un viņa vietniekam. Pīters ierau�dzīja, ka turpat atrodas lielā, �etrdaļīgā, dziļā cepamā iekār�ta, �odienas piedauzības akmens. Kāds virtuves strādnieks smēla no tās ārā taukus; redzot, cik to ir daudz, bija viegli saprast, kāpēc pārāk bie�a apmaiņa izmaksātu dārgi. Viņi apstājās: Andrē Lemjē apsvēra Pītera jautājumu.

��� Kādas pārmaiņas, jūs prasīt, monsieur? Vissvarīgākais būt ēdiena kvalitāte. Da�iem, kas to gatavot, svarīgāka �ķiet fasāde � kāds tas ēdiens izskatīties � un tikai tad viņi domāt par gar�u. �ajā viesnīcā mēs izsviest daudz par gar�nējumu. Pētersīļi būt visapkārt. Bet mērcē � nepietikt. Ūdenskreses pu�ķojumiem. Bet tām vajadzēt būt zupā. Un tas krāsains �elatīns! � Jaunais Lemjē izmisumā pacēla abas rokas pret debesīm. Pīters līdzjūtīgi pasmaidīja.

��� Un kur tad vēl vīni, monsieurl Dieu mērci[12], tie vīni � tie neir manā kompetencē.

���� Jā, � Pīters piekrita. Viņ� pats bija kritiski skatī�jies uz. Sv. Gregora nepārdomāti piepildītajiem vīna pagra�biem.

��� Vārdu sakot, monsieur, visas zema līmeņa table d'hdte** �ausmas. Tāda milzotīga necieņa pret ēdienu, tāda naudas �ķērdē�ana izskatam, tur tak jāraudāt. Jāraudāt, monsieurl �

Viņ� klusēja, paraustīja plecus un tad turpināja. � Ja �ķiest mazāk naudas, mēs varēt izveidot tāda virtuve, ka ikviens i mēle norīt, i vēderam prieks. �obrīd ēdieni būt vienmuļ�, paskats � ekstrā, bet iek�ā � parastība.

Pīters prātoja, vai Andrē Lemjē, runājot par Sv. Gregoru, stāv pietiekami reālistiskās pozīcijās. It kā nojauzdams viņa �aubas, �efpavāra vietnieks no jauna ierunājās. � Ir tiesa, ka viesnīcai būt īpa�as problēmas. Te neir gardē�u piemītne. Tā te nevarēt būt. Mums ātri jāgatavot daudzas maltītes, jāapkalpot bariem ļau�u, kuri būt amerikāņi un dikti steidzīgi. Tomēr arī �itie grūtumi ļaut sasniegt zināma pilnība. Ar tādu jau varēt dzīvot. Ta�u monsieur Ebrāns, viņ� teikt man, ka manas idejas � tās izmaksāt par dārgu. Tā neir, es to jau pierādīt.

��� Kā jūs esat pierādījis?

��� Lūdzu, nāciet!

Jaunais francūzis ieveda viņu stikla birojā. Tā bija maza telpa, pieblīvēta ar diviem galdiem, kartotēkas kastītēm un trim skapjiem, kas cie�i aizsedza trīs sienas. Andrē Lemjē piegāja pie mazākā rakstāmgalda. Atvēris atvilktni, viņ� iz�ņēma lielu bieza papīra aploksni un no tās savukārt � ātr�u�vēju. To viņ� pasniedza Pīteram. � Jūs prasīt, kādas pār�maiņas. Te tās visas būt.

Pīters Makdermots ziņkāri atvēra ātr�uvēju. Tajā atradās daudz lappu�u, kurās virknējās smalka, kārtīga rokraksta rindas. Vairākas lielākas, salocītas lapas, izrādās, bija diagrammas, zīmētas ar roku, un nepiecie�amie burti uzvilkti tikpat rūpīgi kā rakstu rindas. Pīters noprata, ka tas ir labi pārdomāts viesnīcas ēdinā�anas pārkārto�anas projekts. Lapu pēc lapas bija apkopoti izdevumu vērtējumi, ēdienu kartes, sastādīts kvalitātes pārbaudes plāns un uzskicēta �tata pārkārto�ana. Jau ātri pār�ķirstot vien, vispārējā koncepcija un autora prasme orientēties sīkumos atstāja lielu iespaidu.

Piters pacēla acis un redzēja sarunu biedru lūkojamies pretī. � Ja drīkstu, es gribētu to izpētīt.

������� Ņemiet. Steigties neir vajadzības. � Jaunais sous-chef skābi pasmīnēja. � Man saka � neir ticams, ka tās te bultas sasniegt mērķi.

��� Mani pārsteidz, kā jūs tik ātri esat spējis kaut ko tādu dabūt gatavu.

Andrē Lemjē paraustīja plecus. � Ieraudzīt to, ko cilvēki darīt nepareizi, nemaz tik ilgu laiku neprasīt.

��� Varbūt mēs varētu likt lietā to pa�u domu, atklājot, kāda nelaime notikusi ar cepamo iekārtu.

Sarunu biedra acīs uz mirkli ari iezibējās jautrība, bet tad tās vietā stājās īgnums. � Touchc!* � Taisnība � projektam ta' man būt acis, bet karstos taukus deguna priek�ā es palaist garām.

��� Nē! � Pīters nepiekrita. � Jūs tak pats man teicāt, ka manījāt tauku slikto piegar�u un likāt tos apmainīt, bet tas netika izdarīts.

��� Man vajadzēt atrast iemeslu, kāpēc tauki sabojāties. Arvien būt kādam iemeslam. Ja mēs to drīz neatrast, būt vēl lielākas nepatik�anas.

��� Kādas nepatik�anas?

��� �odien � ļoti laimīgā kārtā � mēs lietot visai maz cepamo tauku. Rīt, monsieur, vajadzēt cept se�simt porciju kongresa len�am.

Pīters klusi iesvilpās.

����� Patie�ām! � Viņi bija iznāku�i kopā no biroja un apstāju�ies pie cepamās iekārtas, no kuras pa�laik vēl tīrīja pēdējās nesenā vaininieka paliekas.

��� Protams, rīt būs svaigi tauki. Kad �ie bija mainīti?

��� Vakar.

��� Pavisam nesen!

Andrē Lcmjē pamāja. � Monsieur Ebrāns nejokot, kad �ēloties par lielajiem izdevumiem. Bet kas īsti būt par vainu, tā ari neir saprotams.

���� Pūlos atsaukt atmiņā kaut ko no pārtikas produktu ķīmijas, � lēni noteica Pīters. � Svaigi, labas kvalitātes tauki sāk piedegt, kad temperatūra sasniedz�

��� �etrsimt un divdesmit piecus grādus. Nekad nedrīk�stēt ļaut temperatūru sakāpt augstāk, tad tauki sadalīties.

���� Un, ja tauku kvalitāte ir sliktāka, piedeg�anas robe�a slīd arvien zemāk.

��� Ļoti lēni � ja viss ritēt kaut cik pieņemami.

��� Te jūs cepat�

���� Trīsi simti un se�desmit grādos; tā būt labākā tem�peratūra � gan lielām virtuvēm, gan mājsaimniecēm arī.

��� Tātad, kamēr piedeg�anas punkts paliek trīssimt se��desmit grādu robe�ās, tauki dara savu darbu. Ja piedeg, kad temperatūra ir zemāka, tad kaut kas nav kārtībā.

��� Tiesa, tiesa, monsieur. Un tauki pie�ķirt ēdiens sliktā gar�a, tas likties sasmacis � kā �odien.

Pītera smadzenēs sarosījās kādreiz iemācīti fakti, kas, nelikti lietā, bija ierūsēju�i. Kornela universitātē viesnīcu administrācijas studentiem bija lasīts pārtikas produktu ķīmijas kurss. Viņ� neskaidri atcerējās kādu lekciju� Steitlerholā krēslainā pēcpusdienā, kad logu rūtis jau greznojās ar leduspuķēm. Viņ� bija ienācis klausītavā no āra saltā gaisa, kas knieba ausīs. Iek�ā bija silts, un vienmuļi lējās informā�cijas plūsma� tauki un katalizatori.

���� Ir zināmas vielas, � Pīters risināja atmiņas, � kas saskarē ar taukiem darbosies kā katalizatori, tā ka tauki pavisam drīz sairs.

��� Jā, monsieur, � Andrē Lemjē noskaitīja katalizatorus uz pirkstiem. � Tie būt mitrums, sāls, misiņ� un var�, kas cepamajā agregātā pārāk augstā temperatūrā savienoties un arī, ja klāt būt olīveļļa. To visu es būt pārbaudījis. Te tādi iemesli nevarēt rasties.

Viens vārds it kā noklikstēja Pītera smadzenēs. Tas sais�tījās ar glu�i neapzināti pamanīto, pirms brī�a vērojot cepa�mās iekārtas tīrī�anu.

��� No kāda metāla ir jūsu cepamie re�ģi?

���� No hromēta metāla. � Balss izklausījās samulsusi. Abi vīrie�i zināja, ka hroms taukiem nav kaitīgs.

��� Interesanti, cik labs ir pārklājums. Ja tas nav dro�s, tad jāzina, kas atrodas zem hroma un vai hroms nav �ur un tur bojāts?

Lemjē apstājās, iepletis acis. Nebilzdams ne vārda, viņ� izcēla vienu no re�ģiem un rūpīgi noslaucīja ar drānu. Pagā�ju�i zem griestu lampas, abi apskatīja metāla virsu.

No ilgas, pastāvīgas lieto�anas hromējums bija saskrā�pēts. Varēja redzēt nelielus plankumiņus, kur tas bija pilnīgi noberzts: tur zem skrāpējumiem un nobrāzumiem spīdēja kaut kas dzeltens.

��� Misiņ�! � Jaunais francūzis iesita sev ar plaukstu pa pieri. � Tas būt tauku nelabās gar�as cēlonis! Es būt pilnīgs stulbenis!

��� Nedomāju, ka jums vajadzētu vainot sevi, � norādīja Pīters. � Acīmredzot jau sen pirms jūsu atnāk�anas kāds taupības nolūkos nopircis lētus cepamos re�ģus. Nelaimīgā kārtā �is skopums galu galā atnesis zaudējumus.

��� Bet man vajadzēt to atklāt � tā, kā to darīt jus, monsieur. �Andrē Lemjē, �ķiet, nebija tālu no asarām. � Bet nu iznākt glu�i otrādi � jūs, monsieur, jūs nonākt no savas paperasserie* virtuvē � un parādīt man, kur to ļaunums mek�lēt. Tur jau pat zirgs smieties!

��� Ja tā notiks, � atteica Pīters, � tad tie�i tāpēc, ka jūs pats par to izpļāpāsieties. No manis neviens nedzirdēs ne pu�plēsta vārda.

����� Citi man stāstīju�i, ka jūs būt labs cilvēks � un gudrs, � lēni sacīja Andrē Lemjē. � Nu es skaidri redzēt, ka tā būt taisnība.

Pīters pacilāja rokās ātr�uvēju. � Izlasī�u jūsu ziņojumu un pateik�u savas domas.

����� Paldies, monsieur. Un es prasīt, lai gādāt jaunus cepamos re�ģus. No nerūso�ā tērauda. �ovakar tos atgādāt �urp, lai tur ar velns par mazu zēnu palikt.

Pīters pasmaidīja.

��� Monsieur, man vēl kaut kas ienākt prātā?

��� Un kas tad?

Jaunais pavārs saminstinājās. � Jums tas likties, nu, kā to teikt, � bezkaunīgi. Bet mēs abi � monsieur Makdermot � ja mums dot brīvas rokas � mēs varēt �itā vietu pa�taisīt par nudien superīgu viesnīcu!

Lai gan Pīters Makdcrmots uzjautrināts iesmējās, viņ� par teikto prātoja visu ceļu līdz savai darbistabai.

9

Pieklauvējusi pie tūksto� �etrsimt desmitās istabas durvīm, Kristīne Frānsisa tūdaļ nākamajā mirklī sev pajautāja, kāpēc īsti nākusi. Protams, vakar apcie�mot Albertu Velsu bija pilnīgi dabiski � viņ� ta�u aizvakar naktī cīnījies ar nāvi un Kristīne palīdzējusi viņu glābt. Turpretī patlaban misteru Velsu aprūpēja pietiekami labi un, pamazām atveseļojoties, viņ� atkal kļuvis par tādu pa�u parastu viesi kā tūksto� piecsimt pārējie iebraucēji. Tāpēc Kristīne apzinājās, ka vēlreiz ierasties pa�ai būtiska iemesla nav.

Ta�u mazajam, pavecajam vīram piemita kaut kas pie�vilcīgs. Viņa prātoja, ka varbūt tā ir Velsa tēvi�ķīgā attiek�sme vai ari da�as īpa�ības, kas atgādināja viņas pa�as tēvu, ar kura zaudējumu Kristīne pat pēc pieciem gariem gadiem joprojām nebija samierinājusies. Tomēr nē! Tēva pati gal�venā īpa�ība bija �ķitusi iespēja uz viņu paļauties. Turpretī attiecībās pret Albertu Velsu balsts drīzāk slēpās viņā, Kris�tīnē � ne velti viņa vakar centusies pasargāt veco vīru no nepatik�anām, kas varēja piemeklēt, nolīgstot privātu kopēju.

Tomēr iespējams arī, Kristīne nodomāja, ka �obrīd glu�i vienkār�i jūtas vientuļa un grib izgaisināt vil�anos, kura pārņēmusi, uzzinot, ka �ovakar nevarēs notikt abu plānotā tik�anās ar Pīteru. Un, ja nu runa ir par to � vai tā īstenībā ir tikai vil�anās vai kāda cita sāpīgāka sajūta, atklājot, ka Pīters ēdīs pusdienas nevis ar viņu, bet ar Mār�u Preiskotu?

Ja viņa grib būt godīga, tad jāatzīst, ka �orīt sadusmo�jusies. Tiesa, cerams, ka viņa gan pratusi to noslēpt, izlik�damās tikai viegli aizkaitināta un izmezdama paasu piezīmi, no kuras nav spējusi atturēties. Būtu bijusi liela kļūda izrā�dīt īpa�nieciskas tieksmes pret Pīteru un sagādāt �ai maza�jai, saldi lipīgajai mis Mār�ai gandarījumu, ka viņa panākusi sievi�ķīgu uzvaru, lai arī īstenībā tā tie�ām ir.

Uz klauvējienu joprojām nebija atbildes. Atcerēdamās, ka istabā jābūt �ēlsirdīgajai māsai, Kristīne pieklaudzināja vēl�reiz � skaļāk. �oreiz bija dzirdams, kā tiek atgrūsts krēsls un durvīm tuvojas soļi.

Tās atvēra Alberts Velss. Viņ� bija pilnīgi apģērbies un izskatījās labi. Kad vecais ieraudzīja Kristīni, viņa iesārtā seja atplauka vēl vairāk. � Cerēju, ka jūs atnāksiet, jaunkundz. Ja nebūtu ieradusies, es jūs sameklētu pats.

� Es domāju, ka � � Kristīne pārsteigta ierunājās.

Mazais, zvirbulim līdzīgais vīriņ� iesmējās. � Jūs domā�jāt, ka viņi noturēs mani gultā, bet nekā nebija. Es jutos labi, tāpēc piedabūju, lai viesnīcas ārsts ataicina to speciālistu � to no Ilinoisas, dakteri Aksbrid�u. Viņ� ir ļoti prātīgs � teica: ja slimnieks jūtoties labi, tad parasti tā arī esot. Mēs par abiem aizvadījām māsu projām, un te nu es esmu. � Viņ� staroja smaidā. � Nāciet jel, jaunkundz, iek�ā.

Kristīne galvenokārt jutās atvieglota tāpēc, ka beigu�ies ievērojamie izdevumi par privātās �ēlsirdīgās māsas pakal�pojumiem. Viņai bija aizdomas, ka Alberts Velss dro�i vien tā izlēmis, aprēķinādams summas lielumu.

Viņa devās Velsam nopakaļ iek�ā. � Vai jūs jau vienreiz klauvējāt? � viņ� pavaicāja.

Kristīne atzina, ka to darījusi.

��� Man jau likās, ka es kaut ko dzirdu. Laikam biju aiz�rāvies ar �o te. � Viņ� norādīja uz galdu pie loga. Uz tā atradās liela, sare�ģīta bil�u rēbusa plāksnīte � apmēram divas tre�daļas jau bija sakārtotas. � Vai ari, � viņ� piebilda, � es domāju, ka tas ir Beilijs.

��� Kas ir Beilijs? � Kristīne ziņkārīgi pavaicāja.

Vecā vīra acis iezibsnījās. � Ja kādu brītiņu paliksiet, tad redzēsiet. Vārdu sakot, ja ne viņu, tad Bārnemu.

Kristīne neizpratnē pa�ūpoja galvu. Piegājusi pie loga, viņa pārliecās pār atjautības uzdevuma sastāvdaļām un ņē�mās tās pētīt. Bija salikts pietiekami daudz, lai varētu saprast, ka te atainota Ņūorleāna mijkrēslī, skatīta no aug�as. Cauri pilsētai izvijās vizuļojo�ā upe. � Es arī pirms ilga laika mēdzu ar to darboties, � viņa sacīja. � Tētis man palīdzēja.

����� Da�i apgalvotu, ka pieaugu�am cilvēkam tāda nodarbo�anās nepiedien, � stāvēdams viņai līdzās, piezī�mēja Velss. � Es gan visbie�āk ķēros pie tās, kad gribu kaut ko pārdomāt. Reizēm atrodu gan atslēgu, gan arī atbildi uz savu problēmu � abus apmēram vienā laikā.

��� Atslēgu? Nekad neesmu par to dzirdējusi.

��� Tā ir mana iedoma, jaunkundz. Man liekas, ka vien�mēr ir kāda atslēga � kā �ajā spēlē, tā ari vairumā citu pro�blēmu. Da�kārt tu, cilvēks, domā, ka esi to uzgājis, bet nekā. Ta�u kad tev laimējies to uziet, pēk�ņi noskaidrojas kopaina un saredzi, kā atsevi�ķais iekļaujas veselumā.

Negaidot pie ārdurvīm kāds asi un valdonīgi pieklauvēja. Alberts Velss ar lūpām mēmi izveidoja vārdu: � Beilijs!

Kristīne bija pārsteigta, kad ārdurvis atdarījās un tajās parādījās gaiteņa pārzinis formas tērpā. Pār vienu plecu viņam bija pārmesti vairāki pakaramie ar vīrie�u drēbēm, otrā rokā viņ� turēja izgludinātu sar�a uzvalku. Pēc vecmodīgā griezuma varēja saprast, ka tas neap�aubāmi pieder Albertam Velsam. Ietrenētā ātrumā kalpotājs iekāra uzvalku skapī un atgriezās pie durvīm, kur gaidīja mazais vīriņ�. Kalpotāja kreisā roka pieturēja plecam pārmestos uzvalkus, labā kā paradusi ar aug�up pagrieztu plaukstu pastiepās uz priek�u.

�� Es jau ar jums visu nokārtoju, � teica Alberts Velss. Viņa acīs spulgoja jautrība. � Kad �orīt uzvalku paņēma.

��� Ar mani jūs neko neesat kārtojis, ser. � Kalpotājs noteikti pakratīja galvu.

��� Nē � ar jūsu draugu. Tas ir tas pats.

�� Man par to nekas nav zināms, � vienā mierā atmeta kalpotājs.

��� Vai gribat teikt, ka viņ� ar jums nedalās?

Pastieptā roka nolaidās. � Nesaprotu, par ko jūs

runājat.

�� Beidziet jel! �Alberts Velss plati pasmīkņāja. �Jūs esat Beilijs. Es iedevu dzeramnaudu Bārnemam.

Kalpotājs a�i pa�ķielēja pret Kristīni. Viņa sejā iezagās �aubas, jo viņ� jauno sievieti atpazina un nu muļķīgi pa�smaidīja. � Jā, ser. � Un izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.

��� Ko tas viss galu galā nozīmē?

Mazais vīriņ� iespurdzās smieklos. � Jūs strādājat vies�nīcā un nezināt Bārnema un Beilija triku?

Kristīne papurināja galvu.

�� Vienkār�s paņēmiens, jaunkundz. Viesnīcu kalpotāji strādā pa pāriem, ta�u tas, kas paņem uzvalku tīrī�anai, nekad neatnes to atpakaļ. Tā viņi iemanīju�ies un parasti dabū divas dzeramnaudas. Vēlāk saliek abas kopā un sadala uz pusēm.

�� Saprotu gan, kā tas notiek, � Kristīne attapās, � bet tas man nekad nebija ienācis prātā.

���� Vairākumam citu arī ne. Tāpēc viņi dod divkār�u dzeramnaudu par vienu un to pa�u pakalpojumu. �Alberts Velss domīgi paberzēja putna knābim līdzīgo degunu. � Man tā ir sava veida spēle � paraudzīties, cik daudzās viesnīcās notiek viens un tas pats.

Kristīne iesmējās. � Kā jūs to atklājāt?

��� Reiz kāds sulainis man pastāstīja � kad biju pavēs�tījis, ka esmu viņus pieķēris. Viņ� man pateica vēl kaut ko. Jūs zināt, ka ir viesnīcas ar iek�ējiem tālruņiem. No da�iem var piezvanīt tie�ā ceļā uz istabām. Tā nu Bārnems vai Beilijs � kur� todien de�urē, � piezvana uz istabām, kur viņam kaut kas jānogādā. Ja neviens neatbild, viņ� nogaida un zvana atkal vēlāk. Ja kāds atbild � tas nozīmē, ka iemīt�nieks mājās, � viņ�, neko nerunādams, nokar klausuli. Tad pēc da�ām minūtēm atnes uzvalku un saņem otru dzeramnaudu.

��� Vai jums netīk dot dzeramnaudas, mister Vels?

���� Tā glu�i nav, jaunkundz. Dzeramnaudas atgādina nāvi; no tām vaļā netiksi, tāpēc � kāda jēga būtu bojāt gara�stāvokli? Ta�u �orīt es iedevu krietnu summiņu Bārnemam � it kā iepriek� samaksādams par joku, ko tikko kā izspēlēju ar Beiliju. Bet es nevaru ciest, ka mani uzskata par muļķi.

��� Diez vai tas notiek pārāk bie�i. � Kristīnei radās aiz�domas, ka Albertam Velsam nebūt nav vajadzīga tik stipra aizstāvība, kā viņai sākumā licies. Ta�u tāpēc vecais vīrs viņas acīs nezaudēja nekā no savas pievilcības.

��� Pilnīgi iespējams, � viņ� piekrita. � Ta�u ir kaut kas, ko es gribētu jums pateikt. � �ajā viesnīcā blēdās daudz vai�rāk nekā parasti.

��� Kāpēc jums tā �ķiet?

�� Tāpēc, ka parasti, jaunkundz, es turu acis vaļā un pļā�pāju ar cilvēkiem. Viņi man pastāsta �o to, ko varbūt ne�stāstītu jums.

��� Ko tad?

��� Nu, pirmkārt, da�s labs te iedomājas, ka var atļauties itin visu. Acīmredzot tas notiek tāpēc, ka jums trūkst laba saimnieka. Tas varētu būt labs, tomēr tā nav, un diez vai tāpēc jūsu misters Trents patlaban nav iepinies tādā ķezā.

��� Glu�i vai neticami, � Kristīne sacīja. � Pīters Makdermots teica man glu�i to pa�u � gandrīz ar tiem pa�iem vārdiem. � Viņa pētīgi ielūkojās mazajā vīriņā. Kaut arī likās, ka Velsam trūkst sabiedriskā slīpējuma, laikam viņam piemita dabiska spēja saskatīt parādību būtību.

Alberts Velss atzinīgi pamāja. � Tas, nudien, ir cilvēks ar galvu. Mēs vakar aprunājāmies.

Kristīni tāds atklājums pārsteidza. � Vai tad Pīters bija te?

��� Jā gan.

��� Es nezināju. � Starp citu, tas ir tie�i Pitera garā, viņa nodomāja: ja kaut kas piesaistījis viņa uzmanību, viņ� neparko neizlaidīs to no acīm. Viņa jau agrāk ievērojusi, ka Pīters gan domā lielos mērogos, ta�u reti kad palai� garām sīkumus.

��� Vai jūs ar viņu precēsieties, jaunkundz?

Negaidītais jautājums izbiedēja. � Kas jūs uzvedināja uz

tādām domām? � Tomēr par spīti neizpratnei viņa manīja, ka nosarkusi.

Alberts Velss pasmējās. Kristīne nodomāja, ka reizēm viņ� atgādina draisku elfu.

���� Laikam uzminēju � pēc tā, kā jūs nupat izrunājāt viņa vārdu. Turklāt es sapratu, ka jūs abi dro�i vien bie�i saskrienaties � kā nekā jūs tak kopā strādājat, un, ja tam jau�najam cilvēkam ir galva uz pleciem � un man liekas, tā ir, � viņ� apjēgs, ka dārga manta nekur tālu nav jāmeklē.

�� Tas nu ir par traku, mister Vels! Jūs� jūs lasāt cilvēku domas un tad liekat justies bezgala neveikli. � Ta�u Kristīnes siltais smaids liecināja, ka teiktais nav domāts kā pārmetums.

����� Un nesauciet jel mani par jaunkundzi. Mans vārds ir Kristīne.

��� Tas manās acīs ir īpa�s vārds, � viņ� klusi atteica.

��� Tā sauca manu sievu.

��� Sauca?

Velss pamāja ar galvu. � Viņa ir mirusi, Kristin. Nomira tik sen, ka man da�kārt rādās, ka īstenībā mēs nemaz neesam dzīvoju�i kopā. Ka nav biju�as ne labas, ne Jaunas dienas, kaut gan tādu netrūka. Ta�u gadās brī�i, kad �ķiet, ka viss no�ticis nupat vakar. Tie�i tad mani sāk mocīt mū�īgā vientu�lība, un es zaudēju spēkus. Bērnu mums nebija. � Skatiens kjuva domīgs. Velss apklusa. � Cilvēks nekad neapjēdz, kādas saites viņu sien pie otra, līdz tās pārtrūkst. Tāpēc jums ar savu jauno cilvēku jāizbauda ik mirklis. Nav ko velti �ķiest laiku, to nekad neatgriezīs atpakaļ.

Kristīne pasmējās. � Es tak jums stāstu, ka viņ� nav manējais. Vismaz vēl nav.

��� Ja rīkosieties pareizi, tad būs.

��� Varbūt. � Viņa neviļus palūkojās uz daļēji pabeigto bil�u rēbusu. � Es �aubos, vai tāda atslēga vispār pastāv, � viņa lēni teica, � tāda, kā jūs sakāt. Un, ja ari to atrod, vai cil�vēks noteikti ir pārliecināts, ka tā ir īstā, vai ari tikai minstinās un cer. � Tad, nepaspējusi īsti aptvert, ko dara, viņa sāka stāstīt mazajam vīriņam, kas kādreiz noticis � par traģēdiju Viskonsinā, savu vientulību, pārcel�anos uz Ņūorleānu, da�iem nākamajiem gadiem un beidzot par to, kā patlaban pirmo reizi pavēru�ies vārti uz īstu dzīves piepildījumu. Viņa neslēpa ari �īvakara izjuku�o tik�anos un savu vil�anos.

Visu izklausījis, Alberts Velss kā vieds pareģis noteica:

��� Bie�i vien notikumi rit savu gaitu. Ta�u citreiz tie maķe�nīt jāpabiksta, lai cilvēkus iekustinātu.

��� Vai jums ir kāds ierosinājums? � viņa it kā tāpat vien pavaicāja.

Velss noliedzot papurināja galvu. � Tā kā jūs esat sie�viete, tad zināt krietni vairāk par mani. Tomēr vienu gan es teik�u. Ņemot vērā notiku�o, es nebrīnītos, ja �is jaunais cil�vēks ielūgtu jūs pusdienās rītvakar.

Kristīne pasmaidīja. � Varbūt arī.

��� Nu, tad, pirms tas notiek, norunājiet randiņu ar kādu citu. Ja viņ� būs spiests vēl dienu pagaidīt, jūs pacelsiet sev cenu.

��� Tad man kaut kas jāizdomā.

��� Ja vien negribēsiet citādi, tas nebūs nepiecie�ams. Es jau dzīros jūs, jaunkundz� lūdzu, piedodiet, Kristīne, � dzīros ielūgt jūs paēst ar mani pusdienas � lai kaut kā pateiktos par viņnakts rūpēm. Ja spējat paciest veca vīra sabiedrību, es labprāt izpalīdzētu.

����� Piedāvājumu ar prieku pieņemu, � viņa atteica, � nebūt ne tādēļ, lai jūs man izpalīdzētu.

��� Lieliski! � Mazais vīriņ� priecīgi pasmaidīja. � Lai�kam vislabāk būs, ja ieturēsimies tepat, viesnīcā. Apsolīju tam dakterim, ka da�as dienas nebāzī�u degunu laukā.

Kristīne mazliet pavilcinājās. Viņa prātoja, vai Alberts Velss zina, cik augstas cenas vakaros ir Sv. Gregora ēdamzālē. Lai gan nebija vairs jāmaksā kopējai, jaunajai sievietei negri�bējās, lai Velss tērē atliku�o naudu. Tomēr negaidīti viņai ie�āvās prātā, kā to novērst.

Atlikdama domu uz vēlāku laiku, viņa piekrita. � Vies�nīcā būs lieliski. Ta�u tas ir īpa�s notikums. Jums būs jāpa�gaida, līdz es aizeju mājās un uzcērtos sevi�ķi greznā ģērbā. Norunāsim tikties rītvakar pulksten astoņos.

Pametusi Albertu Velsu vienatnē, Kristīne turpat �etr�padsmitajā stāvā ievēroja, ka nestrādā ceturtais lifts. Viņa

redzēja, ka strādnieki labo lifta durvis un remontdarbi norit ari pa�ā lifta iek�ienē.

Viņa ar citu liftu nobrauca galvenajā starpstāvā.

10

Zobārstu prezidents doktors Ingrems nikni urbās ciemiņā, kas ieradās viņa septītā stāva aparta�mentā. � Makdermot, ja esat atnācis, gribēdams kaut ko nogludināt, tad es jums skaidri un gai�i pateik�u, ka jūs velti tērējat laiku. Vai jūs tādēļ atnācāt?

��� Jā, � Pīters atzinās. � Diem�ēl tā ir.

��� Nu, jūs vismaz nemelojat, � norūca vecākais vīrietis.

��� Man nav iemesla to darīt. Es esmu viesnīcas darbi�nieks, dakter Ingrem. Kamēr es �eit strādāju, mans pienā�kums ir viesnīcas labā darīt visu iespējamo.

��� Un vai tas, kas notika ar doktoru Niklesu, bija labā�kais, ko spējāt izdarīt?

��� Nē, ser. Ticat vai neticat, tas bija pats neglītākais, ko varēja izdarīt. Un tas, ka man nav tiesību mainīt viesnīcā noteikto kārtību, neko neattaisno.

�� Ja jūsu uzskati patie�ām ir tādi, � no�ņāca kongresa prezidents, � tad vajadzētu saņemt dū�u, aiziet un samek�lēt darbu kaut kur citur. Varbūt alga būs mazāka, ta�u ētika augstāka.

Pīters pietvīka, tomēr piespiedās atturēties no pārstei�dzīgas atbildes. Viņ� sev atgādināja, ka �orīt vestibilā apbrī�nojis pavecā zobārsta godīgo stāju. Kop� tā brī�a nekas ne�bija mainījies.

��� Nu? � Modrais skatiens stingri vērās Pīterā.

��� Iedomāsimies, ka es patie�ām aizietu, � teica Pīters. � Cilvēks, kas nāktu manā vietā, varētu būt pilnīgi apmie�rināts ar to, kā ir. Es vismaz apmierināts neesmu. Grasos darīt, ko vien spē�u, lai grozītu �ejienes likumus.

��� Likumus! Ak uzlabosiet noteikumus! Nolādētā lieku�lība! � Ārsta jau tā sārtā seja piesarka vēl tum�āka. � Savu�laik esmu to saklausījies līdz riebumam! Man no tā metas �ķērmi. Man tas ir pretīgi, es kaunos, visa cilvēku cilts man ir līdz kaklam!

Abu vidū valdīja klusums.

��� Labi. � Doktora Ingrema balss apsīka, pēk�ņais uz�liesmojums noplaka. � Piekrītu, ka jūs neesat tik neiecietīgs kā da�i citi, Makdermot. Jums pietiek ar pa�a problēmām, un nez vai mana klaigā�ana uz jums kaut ko atrisinās. Bet, dēls, vai tad jūs nesaprotat, ka tie�i �ī sasodītā mērenība, ko izrāda tādi cilvēki kā jūs un es, lielā mērā noved pie �āsdienas notikuma ar D�imu Niklesu?

��� Saprotu, dakter. Tomēr nedomāju, ka viss ir glu�i tik vienkār�s, kā jūs iztēlojat.

���� Daudz kas nav vienkār�s, � ārsts kurnēja. � Jūs dzirdējāt, ko es sacīju Niklesam. Es sacīju, ja viņam nelūgs piedo�anu un viņ� nedabūs istabu, es panāk�u, ka �o vies�nīcu atstās visi kongresa dalībnieki.

��� Bet, ja palūkojas pla�āk: vai tad jūsu kongresa darba kārtība � diskusijas par medicīnas jautājumiem, paraugdemonstrācijas un tā tālāk � vai tās nenotiek daudzu cilvēku labā? � piesardzīgi ierunājās Pīters.

��� Protams.

��� Vai tādā gadījumā �ī rīcība palīdzētu? Tas ir, ja kon�gress izjuktu, vai tas kādam nestu labumu? Dakterim Nikle�sam jau nu ne� � Sajutis, ka atkal uzkurina Ingrema dus�mas, viņ� apklusa.

��� Nemālējiet man acis ciet, Makdermot, � noskaldīja ārsts. � Ticiet jel, ka man pietika prāta to visu jau apdomāt.

��� Piedodiet.

��� Vienmēr atrodas iemesli, kāpēc kaut ko nedarīt, un bie�i tie ir visai pamatoti. Tie�i tāpēc tik maz cilvēku aizstāv to, kam pa�i tic vai apgalvo, ka tam tic. Paredzu, ka pēc pāris stundām, izdzirdēju�i, ko es grasos darīt, daudzi mani lojālie kolēģi izteiks tādus pa�us argumentus. � Smagi elpodams, viņ� apklusa. Tad, raudzīdamies Pīteram tie�i acīs, atsāka: � Atļaujiet jums kaut ko pavaicāt. �orīt jūs atzināties, ka kau�naties aizraidīt D�imu Niklesu. Ja jūs būtu manā vietā, ko jūs patlaban darītu?

��� Dakter, tas ta�u ir tikai pieļāvums�

��� Ejiet ratā ar visu �o liekulību! Es griezos pie jums ar vienkār�u, tie�u jautājumu.

Pīters nogrima domās. Viņ� nosprieda, ka no tā, ko tagad sacīs, iznākums nemainīsies. Kāpēc lai neatbild godīgi?

��� Manuprāt, darītu tie�i tā, kā jūs gribējāt darīt, � at�laistu kongresu, � viņ� atzinās.

��� Re, kā! � Zobārstu kongresa prezidents atkāpās soli atpakaļ un atzinīgi noskatīja Pīteru. � Zem tās viesnīcas nosēdumu kārtas slēpjas godīgs cilvēks.

��� Kas drīz vien var kļūt par bezdarbnieku.

�� Turieties pie melnā uzvalka, dēls! Kaut vai būtu jā�strādā apbedī�anas birojā. � Doktors Ingrems pirmoreiz iesmējās. � Makdermot, par spīti visam, jūs man patīkat. Vai jums nav kāds caurs zobs?

Pīters pakratīja galvu. �Ja neiebilstat, es gribētu drīzāk uzzināt, kādi ir jūsu plāni. Cik ātri vien iespējams. �Ja kon�gresu atcels, tūlīt būs daudz darāmā. Kā teica Rojels Edverds len�a laikā, viesnīcas zaudējumi bus neaptverami, ta�u vis�maz varētu tūlīt apturēt gatavo�anos rītam un parītam.

���� Jūs bijāt atklāts pret mani, es tāds pats bū�u pret jums, � doktors Ingrems pastrupi noteica. � �opēcpusdien piecos esmu sasaucis ārkārtēju valdes sēdi. � Viņ� palūko�jās pulkstenī. � Tā notiks pēc divarpus stundām. Tad būs atbraukusi lielākā daļa valdes locekļu.

��� Mēs ta�u noteikti uzturēsim sakarus.

Doktors Ingrems palocīja galvu. Viņ� atkal izskatījās bargs. � Nemāniet sevi, Makdermot! Tas, ka mēs bridi parunājām mierīgāk, neko nenozīmē. Kop� �īrīta nekas nav mainījies, un jūs visi dabūsiet no manis pa to vietu, kur patie�ām sāpēs.

Vorens Trents par brīnumu gandrīz vienaldzīgi noklau�sījās vēsti, ka Amerikas Zobārstu apvienība savu kongresu varbūt atcels un tās dalībnieki protestējot demonstratīvi atstās viesnīcu.

Pametis doktoru Ingremu, Pīters Makdermots bija neka�vējoties devies uz administrācijas telpām starpstāvā. Kris�tīne � pēc viņa domām, pavēsi � bija teikusi, ka viesnīcas īpa�nieks esot kabinetā.

Pīteram likās, ka Vorens Trents ir krietni mazāk sa�springts nekā visās pēdējās dienās. Ērti apsēdies greznajā ģe�nerāldirektora kabinetā pie rakstāmgalda ar melno marmora virsu, viņ� nebūt vairs nelikās tik aizkaitināts kā vēl vakar. Klausoties Pītera ziņojumu, viņam palaikam lūpas izliecās vieglā smaidā, it kā pa�am ar �ā brī�a notikumiem nebūtu gandrīz nekāda sakara. Pīters nodomāja, ka priek�nieks, �ķiet, uzjautrinās par kādu slepenu joku, ko zina tikai viņ� viens.

Noklausījies stāstāmo, Trents pārliecināts noliedzot pakratīja galvu. � Nekur viņi neies. Papļāpās, un ar to viss beigsies.

��� Liekas, ka doktora Ingrema nodomi ir ļoti nopietni.

��� Varbūt viņam tādi arī ir, ta�u pārējie nepiekritīs. Jūs sakāt, ka �ajā pēcpusdienā notiks sanāksme; es paredzu, kā tā noritēs. Kādu bridi viņi debatēs, tad izveidos komisiju, kas izstrādās rezolūciju. Vēlāk � iespējams, rīt � komisija iepa�zīstinās ar rezolūciju valdi. Varbūt to pieņems, varbūt maz�liet pārstrādās, vārdu sakot, vēl drusku patark�ķēs. Vēl vē�lāk � iespējams, nākamajā dienā, rezolūciju apspriedīs no kongresa tribīnes. Esmu to redzējis jau iepriek� � �itādu di�i demokrātisku procesu. Viņi vēl ļerk�ķēs, kad kongress būs jau beidzies.

���� Laikam jums varētu būt taisnība, � sacīja Pīters.

���� Kaut gan man jāteic, ka tas ir diezgan nelāgs viedoklis.

Tas skanēja asi, un Pīters jau sagatavojās, ka sekos pa�matīgs sprādziens. Tā nenotika. Vorens Trents tikai norūca:

��� Es sprie�u lieti�ķi, tas ir viss. Ļaudis kladzinās par tā sauk�tajiem principiem, līdz mute kļūs sausa. Ta�u, ja vien spēs izvairīties, neērtības sev nesagādās.

��� Tomēr, iespējams, ka būtu vieglāk, ja mēs grozītu savu politiku, � Pīters stūrgalvīgi iebilda. � Nekādi nespēju ticēt, ka, iemitinot doktoru Niklesu, viņ� būtu uzspridzinājis te bumbu.

���� Viņ� varbūt ne. Bet padibenes, kas sāktu plūst iek�ā pēc viņa, to izdarītu. Tad mēs būtu iekūlu�ies nepatik�anās.

��� Cik saprotu, mēs jau tagad tajās esam iek�ā. � Pīters apzinājās, ka vārdu kauja tuvojas bīstamai robe�ai, un gudroja, cik tālu vēl var iet. Turklāt lauzīja arī galvu, kāpēc �odien viņa darba devējs ir samērā labā omā?

Vorena Trenta aristokrātiskie vaibsti saviebās dzēlīgā smīnā. � Varbūt mums kādu laiku patie�ām biju�as nepa�tik�anas. Ta�u paies pāris dienas, un tās izkūpēs. Viņ� pēk��ņi noprasīja: � Vai Kērtiss O'Kīfs joprojām te mīt?

���� Cik zinu � jā. Neesmu dzirdējis, ka viņ� būtu aiz�braucis.

��� Lieliski. � Smīns tā ari nebija izgaisis. � Man ir �āda tāda informācija, kas jūs varētu interesēt. Rit pavēstī�u O'Kīfam un visai viņa viesnīcu apvienībai, ka viņi var iet slīcināties Pont�artrēnas ezerā.

11

Hērbijs Cendlers no savas gaiteņu pārziņu priek��nieka augstās katedras slepus vēroja �etrus jaunie��us, kas no ielas ienāca Sv. Gregora viesnīcā. Pulkstenis bija gandrīz �etri.

Divus no grupas Hērbijs pazina � tie bija Lails Dimērs un Stenlijs Diksons, kur�, drūmi saviebies, devās citiem pa priek�u liftu virzienā. Pēc da�iem mirkļiem viņi nozuda no redzesloka.

Vakar, runājot pa telefonu, Diksons bija nozvērējies Hērbijam, ka gaiteņu pārziņu priek�nieka loma aizvakarējās nakts skandālā netik�ot izpausta. Ta�u Hērbiju grauza ne�miers, jo Diksons bija tikai viens no �etriem. Kā izturēsies pārējie � un varbūt arī pats Diksons �, kad viņus sāks prati�nāt un pat piedraudēs, bija kaut kas glu�i cits.

Tāpat kā iepriek�ējās divdesmit �etrās stundā, arī �obrīd �endlers kāvās ar augo�ām bailēm.

Iznākot no lifta, Stenlijs Diksons, atkal iedams pirmais, veda pārējos trīs pa starpstāva gaiteni. Viņi apstājās pie paneļu durvīm ar blāvas spuldzītes apspīdētu uzrakstu: �Viesnīcas administrācija�, un Diksons vēlreiz īdzīgi at�kārtoja iepriek�ējo brīdinājumu: � Paturiet prātā! Ru�nā�u es.

Flora Jeitsa ieveda viņus Pītera Makdermota darbistabā. Pacēlis vēsu skatienu, Pīters norādīja uz krēsliem un pavai�cāja: � Kur� no jums ir Diksons?

��� Es.

��� Dimērs?

Laila Dimēra galvas mājiens diez cik pa�apzinīgs neiz�skatījās.

��� Divu pārējo vārdus es nezinu.

�� Cik nelāgi, � sacīja Diksons. � Būtu zināju�i, varētu visi paķert līdzi vizītkartes.

�� Es esmu Gledvins, � iejaucās tre�ais puisis. � Un tas ir D�o Valoski. � Diksons apveltīja Gledvinu ar niknu skatienu.

�� Jūs visi, protams, varat iedomāties, ka esmu uzklau�sījis mis Mār�as Preiskotas ziņojumu par to, kas notika pirm�dienas vakarā, � Pīters teica. � Ja vēlaties, esmu ar mieai uzklausīt jūsu versiju.

Pirms kāds cits paspēja iejaukties, ātri ierunājās Diksons.

����� Paklau! Mūsu ielūg�ana bija jūsu izgudrojums, nevis mūsējais. Mums nekas jums nav sakāms. Tāpēc, ja jums ir ko pļurkstēt, speriet vaļā!

Pīters sakoda zobus, ta�u, lai gan ar pūlēm, tomēr sa�valdījās.

���� Lieliski! Pirmo ierosinu izskatīt nesvarīgāko jautā�jumu. � Viņ� pa�ķirstīja dokumentus un tad vērsās pie Diksona. � Tūksto� simt divdesmit sestais-septītais apar�taments bija reģistrēts uz jūsu vārda. Kad jūs aizmukāt, � viņ� uzsvēra �aizmukāt�, � es uzskatīju, ka esat aizmirsis izrakstīties, tāpēc izdarīju to jūsu vietā. Te ir nenokārtots rēķins par septiņdesmit pieciem dolāriem un da�iem cen�tiem. Vēl viens simt desmit dolāru liels rēķins nokārtojams par apartamentam nodarītiem zaudējumiem.

Puisis, kas bija stādījies priek�ā kā Gledvins, klusi iesvilpās.

���� Mēs nomaksāsim septiņdesmit piecus, � paziņoja Diksons. � Un ne centa vairāk.

�� Jums ir tiesības apstrīdēt otru rēķinu, � paskaidroja Pīters. � Tomēr atļaujiet jūs brīdināt, ka viesnīca no savas prasības neatteiksies. Ja būs nepiecie�ams, mēs ierosināsim lietu tiesā.

�� Klau, Sten� � �oreiz ierunājās ceturtais, D�o Valoski. Diksons pamāja, lai tur muti.

Līdzās sēdo�ais Lails Dimērs nemierīgi patriņājās.

��� Sten, lai kas arī notiktu, � viņ� klusi ieteicās, � viņi var sacelt lielu brēku. Ja tas jādara, tad dalīsim izdevumus uz �etriem. � Viņ� griezās pie Pītera: � Ja mēs tos simt desmit dolārus maksājam, var izrādīties, ka tik daudz uzreiz nav iespējams savākt. Vai varētu maksāt pa daļām?

��� Protams. � Pīters uzskatīja, ka nav iemesla liegt pui�iem viesnīcas parastos atvieglojumus. � Vai nu visi, vai arī viens no jums var ieiet pie mūsu kreditdirektora, viņ� ar jums vienosies. � Pīters noskatīja visu bariņu. � Vai uzlūkosim �o daļu par nokārtotu?

Visi �etri cits pēc cita pamāja ar galvu.

��� Paliek vēl jautājums par izvaro�anas mēģinājumu � �etri tā sauktie vīrie�i pret vienu meiteni. � Pīters pat nemē�ģināja klusināt balsī ieskanēju�os nicību.

Valovski un Gledvins nosarka. Lails Dimērs apmulsis izvairījās no Pītera skatiena.

Vienīgi Diksons nezaudēja pa�apziņu. � Tās ir viņas pasakas! Iespējams, ka mūsu versija varētu skanēt citādi.

��� Es jau sacīju, ka esmu ar mieru to uzklausīt.

��� Ko vēl ne!

��� Tad man nav citas izvēles kā ticēt mis Preiskotai.

Diksons iesmējās. � Vai jums, cienītais, ari gribējās tur

būt klāt? Vai ari jūs savus meslus ievācāt vēlāk?

��� Sten, stāvi mierā! � noburk�ķēja Valoski.

Pīters cie�i sa�ņaudza plaukstas ap krēsla parocēm, lai apspiestu vēlē�anos izdrāzties galda otrā pusē un iegāzt pa pretinieka glūnīgi pa�apmierināto viepli. Tomēr viņ� ap�zinājās, ka, tā rīkodamies, ļaus Diksonam iegūt priek�rocību, ko �is viltnieks acīmredzot pūlējās iemantot. Neparko viņ� neļaus izvest sevi no pacietības.

��� Uzskatu, ka jūs visi zināt, kāda krimināla apsūdzība jums draud, � viņ� ledaini noteica.

���� Ja tā būtu, � neatlaidās Diksons, � tad kāds jau to būtu izvirzījis. Tāpēc nedomājiet, ka mēs uzķersimies uz āķa.

��� Vai jūs esat gatavi atkārtot �o apgalvojumu mistera Marka Preiskota klātbūtnē? Pēc tam, kad viņam paziņos, kas noticis ar meitu, un viņ� ieradīsies atpakaļ no Romas?

Lails Dimērs spēji pacēla galvu � seja pauda izbīli. Pirmo reizi nemiers iezagās arī Diksona acīs.

��� Vai viņam to ziņos? � ba�īgi noprasīja Gledvins.

��� Turi muti! � Diksons viņu aprāva. � Tās ir lamatas. Neuzķerieties! � Ta�u vārdi vairs neskanēja tik pa�paļāvīgi kā pirms brī�a.

��� Varat pa�i novērtēt, vai tās ir lamatas vai nav! � Pīters atdarīja kādu rakstāmgalda atvilktni, izņēma ātr�uvēju un at�ķīra vaļā. � Te es esmu precīzi pierakstījis ziņojumu, kuru man sniedza mis Preiskota, kā ari fiksējis stāvokli, kādu kon�statēju tūksto� divsimt sestājā-septītajā apartamentā, pirm�dienas vakarā tur ierazdamies. Mis Preiskota nav vēl to apstiprinājusi ar savu parakstu, ta�u var to izdarīt, turklāt papildinot ar jebkurām citām detaļām, ja uzskatīs par nepie�cie�amu. Ir ari vēl kāds ziņojums, ko sastādījis un parakstījis Aloizs Roiss, viesnīcas darbinieks, kuram jūs uzbrukāt. Viņ� apstiprina manu ziņojumu un izklāsta, kas noticis tūlīt pēc viņa iera�anās.

Doma, ka jādabū ziņojums no Roisa, Pīteram bija ie�āvusies prātā vakar vēlu vakarā. Izpildot telefonisko lūgumu, �orīt agri jaunais melnādainais bija ziņojumu atnesis. Aku�rāti uzrakstītajā dokumentā domas bija izteiktas skaidri un precīzi � tās liecināja par Roisa juridisko izglītību. Tai pa�ā laikā Aloizs Roiss Pīteru brīdināja: � Es joprojām uzskatu, ka neviena Luiziānas tiesa izvaro�anas gadījumā, kur iejaukti baltie, neņems par pilnu kāda nēģera apgalvojumus. � Mazliet aizkaitināts par Roisa mū�īgo spuro�anos, Pīters tomēr apsolīja: � Esmu pārliecināts, ka tiesā tas nekad neno�nāks, ta�u man jābūt apbruņotam.

Bija palīdzējis arī Sems D�ekebics. Pēc Pītera lūguma viņ� bija piesardzīgi ievācis ziņas par abiem jaunie�iem, Stenliju Diksonu un Lailu Dimēru: � Dimēra tēvs, kā jums zināms, � viņ� stāstīja, � ir bankas prezidents; Diksona tēvs tirgojas ar automa�īnām � bizness ir plauksto�s, ģimenes īpa�umā pla�a māja. �ķiet, ka abi pui�i bauda lielu brīvību, laikam vecāki uz daudz ko skatās caur pirkstiem � naudas netrūkst, ta�u pastāv zināmi ierobe�ojumi. No visa, ko dzirdēju, secinu, ka abi tēvi daudz neuztrauktos, ja dēli būtu pārgulējusi ar meitenēm, drīzāk norūktu: �Es jaunībā darīju to pa�u.� Tomēr izvaro�anas mēģinājums ir kas cits, it īpa�i, ja tajā iesaistīta Preiskota meita. Marks Preiskots �ajā pilsētā ir viens no ietekmīgākajiem vīriem. Viņ� un divi pārējie ap�grozās vienu un to pa�u ļau�u lokā, kaut arī Preiskots sa�biedriskā stāvokļa ziņā atrodas pakāpi augstāk. Protams, ja Marks Preiskots metīsies virsū Diksona un Dimēra papiņiem, apvainodams dēliņus savas meitas izvaro�anā vai izvaro��anas mēģinājumā, sāksies pērkoni un zibeņi, un to Diksonu un Dimēru dēliņi zina. � Pīters bija D�ekebicam pateicis paldies un licis �īs ziņas aiz auss, lai nepiecie�amības gadījumā liktu lietā.

��� Visi �ie tuk�ie ziņojumi, � atsāka Diksons, � nebūt nav tik bīstami, kā jūs iztēlojat. Jūs atnācāt krietni vēlāk, tātad tie sastādīti uz citu vārdu pamata.

��� Iespējams, ka tā ir taisnība, � Pīters sacīja, � es ne�esmu jurists, tāpēc precīzi nezinu. Tomēr neieteiktu tos atstāt pilnīgi bez ievērības. Turklāt, vienalga, vai jūs zaudētu vai uzvarētu, tik un tā no tiesas zāles iznāktu krietni sasmērēju�ies, un jūsu ģimenes jums galviņas vis neglaudītu. � Ievērojis, kā Diksons saskatās ar Dimēru, Pīters saprata, ka �āviens trāpījis mērķi.

�� Ak Dievs! � Gledvins vērsās pie citiem. � Mēs ta�u negribam vazāties pa tiesām.

��� Ko jūs grasāties darīt? � Lails Dimērs īdzīgi pajautāja.

�� Ja mums izdosies vienoties, es neko vairāk negatavo�jos uzsākt � vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz jums. Turpretī, ja jūs iespītēsieties, es mazliet vēlāk nosūtī�u misteram Preiskotam uz Romu telegrammu, bet �os dokumentus nogādā�u viņa advokātiem tepat Ņūorleānā.

Nu sapīcis izmeta jautājumu Diksons: � Ko īsti nozīmē tā �vieno�anās�?

��� Tas nozīmē, ka ikviens no jums tūlīt �epat uz vietas uzrakstīs pilnīgu pārskatu par to, kas notika pirmdienas vakarā � iekļaujot aprakstā ari vakara pirmo daļu � un minēsiet viesnīcas darbinieku, kur� bijis �ajā pasākumā iesaistīts.

��� Ejiet ellē! � iesaucās Diksons. � Vēl ko sagribējis�

�� Stāvi klusu, Sten! � nepacietīgi iejaucās Gledvins un tad noprasīja Pīteram. � Ja gadījumā mēs �os ziņojumus uzrakstām � ka jūs tad rīkosieties?

���� Lai kā man gribētos izmantot tos citādi, varat ticēt manam vārdam, ka neviens ārpus �is viesnīcas sienām tos neredzēs.

��� Kādas garantijas, ka mēs varam uz jums paļauties?

��� Nekādu. Jums vajadzēs riskēt.

Istabā iestājās klusums, no�īkstēja tikai kāds krēsls, un blakus telpā klusināti klabēja rakstāmma�īna.

��� Es riskē�u, � strupi noteica Valoski. � Iedodiet pa�pīru, kur rakstīt.

��� Es laikam darī�u to pa�u. � Tas bija Gledvins.

Lails Dimērs � ar nelaimīgu seju � mēmi pamāja, ka

piekrīt.

Diksons nikni saviebās, bet tad paraustīja plecus. � Re, cik visi nadzīgi uz rakstī�anu! Ak, kāda tur starpība? � Viņ� pagriezās pret Pīteru. � Man patīk rakstīt ar platu spalvu. Tāda atbilst manam stilam.

Pēc pusstundas Pīters Makdermots vēlreiz uzmanīgi pār�lasīja lapas, kuras bija ātri pārskrējis ar acīm pirms pui�u aizie�anas.

�etri pirmdienas vakara notikumu apraksti gan at�ķīrās da�os sīkumos, ta�u sakrita būtībā. Visi tie aizpildīja iepriek�ējās informācijas trūksto�ās vietas un saturēja Pītera pieprasīto viesnīcas darbinieka identifikāciju.

Gaiteņu pārziņu priek�nieks Hērbijs �endlers bija ne�novēr�ami un neap�aubāmi atmaskots.

Sākotnējā neskaidrā doma Mūķīzeru Milna prātā bija ieguvusi noteiktus apveidus.

Nojauta neapstrīdami ie�ukstēja, ka Kroidonas herco�gienes parādī�anās tie�i tajā pa�ā brīdī, kad viņ� gājis cauri vestibilam, nozīmējusi vairāk nekā sakritību. Tā bijusi zīmju zīme, kas norādījusi ceļu, pa kuru viņam jāiet un kura galā atrodas hercogienes zaigojo�ie dārgakmeņi.

Protams, nebija domājams, ka slavenā Kroidonu kolek�cija visa būs Ņūorleānā. Kā zināms, hercogiene ceļojumos ņēma līdzi tikai daļu no saviem Aladīna dārgumiem. Tomēr tik un tā varēja cerēt, ka iespējamais ieguvums būs liels un, kaut ari da�as vērtslietas varbūt glabāsies viesnīcas seifā, citas noteikti atradīsies turpat pie rokas.

Stāvokļa atrisinājums kā vienmēr saistījās ar Kroidonu apartamentu atslēgu. Mūķīzeru Milns plānveidīgi devās izlū�kot, kā to dabūt savā īpa�umā.

Viņ� vairāk rei�u brauca ar liftu aug�up un lejup, ikreiz izvēlēdamies citu kabīni, lai nepiesaistītu uzmanību. Vienā tādā reizē viņ�, atrazdamies divatā ar liftnieku, it kā garāmejot pavaicāja: � Vai taisnība, ka viesnīcā apmetu�ies Kroidonas hercogs ar hercogieni?

��� Tie�i tā, ser.

���� Laikam jau te ir īpa�as telpas tik augstiem viesiem. � Mūķīzeru Milns labsirdīgi pasmaidīja. � Ne kā mums, pa�rastiem ļaudīm.

��� Jā, ser, Kroidonas hercogu pāris mīt Prezidenta apar�tamentos.

��� Ko jūs sakāt! Kurā stāvā tad tie ir?

��� Devītajā.

Mūķīzeru Milns prātā atzīmēja �punktu viens� un izkāpa no lifta savējā, astotajā stāvā.

�Punkts divi� bija noteikt apartamentu precīzo numuru.

Tas izrādījās viegli. Viņ� uzgāja pa dienesta kāpnēm vienu posmu un tad nosoļoja nelielu ceļa gabalu pa gaiteni. Ādu apsistas divviru durvis ar apzeltītām lilijām vēstīja, ka te atro�das Prezidenta apartamenti. Mūķīzeru Milns iegaumēja numuru: 973-7.

Viņ� vēlreiz nobrauca vestibilā, �oreiz lai tur it kā tāpat vien paklimstu gar reģistrācijas galdiem. �igls, vērīgs ska�tiens liecināja, ka 973-7. apartamentu, tāpat kā plebejiskāku telpu atslēgām, bija parasta pastkastītes sprauga. Iek�ā varēja saskatīt atslēgu.

Nebūtu pareizi tūdaļ jautāt pēc tās. Mūķīzeru Milns apsē�dās, lai gaidītu un vērotu. Piesardzība izrādījās saprātīga.

Pēc nedaudzu minū�u laikā redzētā kļuva skaidrs, ka viesnīcā izziņota trauksme. Salīdzinājumā ar istabu atslēgu parasto, nevērīgo izsnieg�anu �odien darbinieki bija uzma�nīgi. Kad viesi prasīja atslēgas, viņiem pavaicāja uzvārdus un salīdzināja nosaukto ar reģistrācijas lapu. Mūķīzeru Milns secināja, ka viņa veiksmīgais gājiens rīta agrumā ticis pa�ziņots un tāpēc pastiprināti dro�ības pasākumi.

Sirdī iedūra saltas bailes, atgādinot, ka var sagaidīt vēl ko tikpat labi nojau�amu: nu jau būs sacelta kājās Ņūorleānas policija un nepaies ilgs laiks, kad sāks dzīt pēdas tie�i Mūķī�zeru Milnām. Tiesa, ja varēja ticēt rīta avīzēm, lielākā daļa policijas uzmanības joprojām saistīta ar pirmdienas vakara notikumu, kad autovadītājs bija sabraucis divus cilvēkus un aizbēdzis, tomēr kāds policijas pārvaldes darbinieks dro�i vien atradīs laiku, lai ar teletaipa palīdzību pieprasītu ziņas no FIB. Atkal atceroties, kādu drausmīgu cenu nāksies maksāt, ja viņu notiesās vēlreiz, Mūķīzeru Milns juta kārdi�nājumu nerotājāties ar uguni, izrakstīties no viesnīcas un ņemt kājas pār pleciem. Tomēr īstas pārliecības nebija. Galu galā, atmetis �aubām ar roku, Mūķīzeru Milns atsauca at�miņā �īrīta iedro�ino�o zīmi un nomierinājās.

Pēc laiciņa gaidī�ana tika atalgota. Kāds reģistrators, jauneklis ar gai�iem, cirtainiem matiem, brī�iem nervozēja un izrādīja zināmu nedro�ību. Mūķīzeru Milns nosprieda, ka jauneklis iestājies darbā nesen.

Nepieredzēju�ā darbinieka klātbūtne nodro�ināja zinā�mu iespēju, kaut gan � tā Mūķīzeru Milns prātoja � to izmantot nozīmētu riskēt un ielaisties pārgalvībā. Ta�u var�būt pati �ī izdevība � tāpat kā citi �īsdienas notikumi � atkal ir zīme. Viņ� nolēma ņemt to aiz ragiem un izmantot kādu paņēmienu, ko bija izmēģinājis jau agrāk.

Sagatavo�anās prasīs vismaz stundu. Tā kā bija jau krietni pāri pusdienai, ar to jātiek galā, pirms jaunais vīrietis beidz de�ūru. Mūķīzeru Milns steidzīgi izgāja no viesnīcas. Ceļamērķis bija Maison Bimiche[13] universālveikals Kenelstritā.

Taupīgi rīkodamies ar naudu, Mūķīzeni Milns pirka lētus, bet apjomīgus priek�metus � galvenokārt bērnu rotaļlietas � un tad palūdza, lai tās iesaiņo kārbā vai ievīsta papīrā ar Maison Blanche firmas zīmi. Nesdams pilnu klēpi saiņu, ko tik tikko spēja noturēt, viņ� beigu beigās izgāja uz ielas. Viņ� iegriezās vēl ari puķu veikalā, vainagodams savu pirkumu kalnu ar lielu ziedo�as acālijas podu, un tad devās atpakaļ uz viesnīcu.

Pie Karondelē ielas ieejas piesteidzās kāds formas tērpā ģērbies �veicars un, pla�i atvēris Milnām durvis, uzsmaidī�ja nācējam, kur� pats aiz saiņu kaudzes un ziedo�ās acālijas gandrīz vai nebija redzams.

Mūķīzem Milns mazliet uzkavējās vestibilā, �ķietami pē�tīdams reklāmas stendus, ta�u īstenībā, lai rastos divas iz�devības. Pirmā bija lielāka cilvēku drūzma pie reģistrācijas galda un pasta plauktiem; otra � iepriek� noskatītā jaunā vīrie�a iera�anās. Abas sagadījās gandrīz kopā.

Puksto�u sirdi Mūķīzeru Milns sasprindzināts tuvojās reģistrācijas galdam.

Rindā, kas bija sastājusies pie jaunā vīrie�a ar gai�ajiem, cirtainajiem matiem, viņ� bija tre�ais. Pēc mirkļa viņam tie�i priek�a palika vienīgi pusmū�a sieviete, kas, nosaukusi savu uzvārdu, saņēma istabas atslēgu. Bet, grasīdamās iet projām, sieviete atcerējās, ka jāpajautā, kā pāradresēt pastu. Jautājumi �ķita nebeidzamies, turklāt jaunais darbinieks atbildot minstinājās. Degdams nepacietībā, Mūķīzeru Milns redzēja, ka ļau�u rindas pie galda ap viņu retojas. Nu jau brīvs bija kāds cits reģistrators, kas pievērsa viņam skatienu. Mūķīzeru Milns novērsās, mēmi lūgdamies, kaut garā pra�ņā�ana viņa priek�ā beigtos.

Pēdīgi sieviete aizrausās projām. Jaunais darbinieks pagrie�zās pret Milnu un tad, tāpat kā �veicars, neviļus pasmaidija, ieraudzīdams saiņu kalnu, kura virsotnē krā�ņojās ziedi.

Mūķīzeru Milns �ultaini izgrūda jau iepriek� sagatavotu teicienu: � Dro�i vien es izskatos ļoti jocīgs. Tomēr, ja jūs tas pārāk neapgrūtina, izsniedziet man deviņsimt septiņdesmit tre�ā numura atslēgu.

Jaunais darbinieks nosarka, smaids uz līdzenas vietas iz�gaisa. � Protams, ser. � Kā jau Milns bija gaidījis, jaunek�lis, uztraucies vēl vairāk nekā iepriek�, apsviedās grozāmajā krēslā apkārt un nocēla no pakaramā atslēgu.

Nosaukdams istabas numuru, Mūķīzeru Milns bija ma�nījis, kā pārējie reģistratori pa�ķielē uz viņa pusi. Acīmredzot Prezidenta apartamentu numurs bija labi zināms, un, ja iejauktos kāds vairāk pieredzējis darbinieks, prasītājs tiktu pieķerts. Milns nosvīda.

��� Jūsu uzvārds, ser?

��� Ko tas nozīmē � vai jūs mani pratināt? � Mūķīzeru Milns uzkliedza, reizē ar to nomezdams divus saiņus. Viens nokrita uz letes, otrs nolidoja aizmugurē uz grīdas. Bezgala satraucies, jaunais darbinieks pacēla ka vienu, tā otru. Vecā�kais kolēģis, iecietīgi smaidīdams, lūkojās kaut kur projām.

��� Piedodiet, ser.

��� Būs jau labi. � Paņēmis saiņus un sakārtojis pārējos, Milns pastiepa roku pēc atslēgas.

Pavisam īsu mirkli jaunais vīrietis vēl lavas �aubam. Tad Mūķīzeru Milna radītais tēls viņu pieveica, kā viesnīcu zag�lis arī bija cerejis. Reģistratora priek�a staveja noguris cilvēks, nostaigājies pa veikaliem līdz spēku izsīkumam, apkrāvies ar pirkumiem, turklāt ļoti respektabls � par to liecināja pa�zīstamais Maison Blanche iesaiņojuma materiāls. Un jau stipri aizkaitināts: ar tādu viesi nevar jokot�

Reģistrators godbijīgi pasniedza deviņsimt septiņdesmit tre�ā numura atslēgu.

Kamēr Mūķīzeru Milns nesteidzīgi tuvojās liftiem, pie reģistrācijas galdiem atkal atsākās rosme. Pametis a�u ska�tienu atpakaļ, viņ� redzēja, ka reģistratori no jauna strādā pilnā sparā. Jo labāk! Tas mazināja iespēju nupat notiku�o apspriest un rūpīgāk pārdomāt. Bet tik un tā atslēga jāatgādā atpakaļ, cik ātri vien iespējams. Var pamanīt, ka tās nav, un tad sāksies taujā�ana, radīsies aizdomas � un tas ir īpa�i bīs�tami tāpēc, ka viesnīcā jau tā sacelta trauksme.

Viņ� lika liftniekam nospiest devītā stāva pogu � tas bija piesardzības solis gadījumam, ja kāds dzirdējis viņu prasām devītā stāva atslēgu. Kad lifts apstājās, viņ�, izgājis no tā, mazliet uzkavējās, kārtodams ērtāk saiņus, bet, tiklīdz dur�vis aizvērās, steidzās uz dienesta kāpnēm. Jānoiet tikai vienu stāvu zemāk. Pusceļā kāpņu laukumiņā atradās atkritumu tvertne. To atvēris, viņ� sabāza iek�ā puķi, kas savu uzde�vumu bija izpildījusi. Pēc nedaudziem mirkļiem Milns jau ie�mauca savā astoņsimt trīsdesmitajā istabā.

Saiņus viņ� steidzīgi sameta sienas skapī. Rīt pirkumus aiznesīs atpakaļ uz veikalu un pieprasīs atmaksāt naudu. Salīdzinājumā ar lielo vinnestu, ko viņ� cerēja iegūt, mantu vērtība bija nesvarīga, ta�u vazāt tās līdzi būs neērti, bet, atstājot tās te, var uzvedināt uz pēdām.

Viņ� steigā atrāva vaļā ceļasomas rāvējslēdzi un iz�ņēma mazu, ar ādu apsistu kārbiņu. Tajā atradās kaudzīte baltu kartī�u, da�i lieliski nosmailināti zīmuļi, ārtausts un mikrometrs. Izvēlējies vienu no kartītēm, Mūķīzeru Milns uzli�ka uz tās Prezidenta apartamentu atslēgu. Tad, pieturēdams to, viņ� centīgi apvilka tās ārmalu. Pēc tam ar mikrometru un ār�taustu izmērīja atslēgas biezumu un katru līmenisko gropi un statenisko gravējumu, pierakstīdams rezultātus līdzās attēlam uz kartītes. Metālam bija uzspiests izgatavotāja zīmogs. Milns to nokopēja: kods varēja palīdzēt piemērotas sagataves izvēlei. Beidzot, pagriezis atslēgu pret gaismu, viņ� ar brīvo roku rū�pīgi uzzīmēja tās �ķērsgriezumu.

Nu viņam bija lielisks, visos sīkumos izstrādāts paraugs, pēc kura pieredzējis atslēdznieks var izgatavot nekļūdīgu kopiju. Mūķīzeru Milns bie�i uzjautrināts bija nodomājis, ka �is paņēmiens gan stipri at�ķiras no atslēgas nospieduma vaskā, kuru tā iemīļoju�i detektīvromānu autori, ta�u ir par to krietni precīzāks.

Viņ� noglabāja ar ādu apsisto kārbiņu un kartīti iebāza kabatā. Drīz vien viņ� jau atkal atgriezās galvenajā vestibilā.

Glu�i tāpat kā iepriek�, Milns nogaidīja, līdz reģistratori bija aizņemti. Tad, nevērīgi piegājis tiem klāt, nemanīti uzlika deviņsimt septiņdesmit tre�ā apartamenta atslēgu uz letes.

Atkal viņ� vēroja. Nākamajā klientu apsīkuma brīdī kāds darbinieks atslēgu ieraudzīja. Bez mazākās intereses viņ� to pacēla, palūkojās uz numuru un iebāza atpakaļ spraugā.

Mūķīzeru Milnu pārņēma kvēls lepnums par savu pro�fesionālo māku. Apvienojot izdomu ar veiklību un pārvarot viesnīcas piesardzības pasākumus, viņ� nokļuvis pie pirmā, sākumam izvirzītā mērķa.

13

No vairākām savā drēbju skapī iekārtajām kakla�saitēm izvēlējies Skjaparelli firmas tum�i zilo, Pīters domīgi sēja mezglu. Viņ� stāvēja savā mazajā dzīvoklī, kas atradās darījumu rajonā netālu no viesnīcas. No darba viņ�

bija aizgājis pirms stundas. P�c divdesmit minūtēm jāierodas Mār�as Preiskotas rīkotajās viesībās. Diez kādi citi viesi vēl tur būs? Domājams, ne jau Mār�as draugi vien � cerams, ciemiņi nelīdzināsies Diksona�Dimēra kvartetam, bet būs arī pāris vecāku cilvēku: �is apstāklis izskaidrotu viņa pa�a ielūg�anu.

Nu, kad jādodas ceļā, viņ� no�ēloja, ka solījis ierasties, labāk būtu atteicies, tad varētu satikties ar Kristīni. Gribējās pirms aizie�anas Kristīnei piezvanīt, ta�u tad Piters nolēma, ka prātīgāk būs pagaidīt līdz ritam.

�ovakar viņ� jutās kā izsists no sliedēm, itin kā karātos laikā starp pagātni un nākotni. Tik daudz no tā, kas saistās ar viņu pa�u, �ķiet nenoteikts; lēmumi atlikti, līdz būs zināms iznākums. Piemēram, ir neskaidrības ar pa�u Sv. Gregora vies�nīcu. Vai uzvarēs Kērtiss O'Kīfs? Ja tā notiks, tad salīdzinājumā ar to viss cits �ķiet sīkumi � pat zobārstu kongress, kura va�dība joprojām debatē, vai protestēt un aiziet no Sv. Gregora vai ne. Dedzīgais zobārstu prezidents, doktors Ingrems, pirms stundas sasaucis izpildvaldes sēdi, tā joprojām nav beigusies un laikam vēl turpināsies. To bija ziņojis tās viesmīļu grupas vadītājs, kur� piegādāja maltītes istabās: viņa padotie jau vai�rāk rei�u bija mēroju�i ceļu uz sanāksmes telpu, lai papildinātu ledus un atspirdzino�o dzērienu traukus. Kaut gan Pīters bija ierobe�ojis savu slepeno aptauju ar jautājumiem, vai izskatās, ka sanāksme tuvojas beigām, galvenais viesmīlis bija sacījis, ka niknie strīdi laikam turpinā�oties vēl ilgi. Pirms aizie�anas no viesnīcas Pīters bija lūdzis pateikt de�urējo�ajam direktora vietniekam: ja kļūst zināms, ka zobārsti pieņēmu�i kādu lēmumu, lai viņam nekavējoties piezvana. Līdz �im neviens nebija zvanījis. Nu viņ� prātoja, vai virsroku gūs doktora Ingrema nelokāmais viedoklis, vai ari piepildīsies Vorena Trenta ciniskais paredzējums, ka nenotiks nekas.

Tā pati nenoteiktība bija piespiedusi Pīteru atlikt � vis�maz līdz rītam � Hērbija Cendlera sodī�anu. Viņ� apzinājās, ka gaiteņu pārziņu priek�nieks, uz kuru nevar paļauties, ir tūdaļ jāatlai�, tā attīrot viesnīcas gaisotni. Paradoksāli, pro�tams, būs, ka �endleru neizmetīs ārā par to, ka viņ� piegādā viesiem vieglas uzvedības sievietes � tik un tā �o biznesu no �endlera pārņemtu kāds cits, � bet par to, ka tas ļāvis alka�tībai gūt virsroku pār skaidro saprātu.

Kad �endlers būs projām, varēs iegro�ot citas ļaunprā�tības, kaut gan, vai Vorens Trents piekritīs tādai radikālai rī�cībai, nevarēja zināt. Tomēr, paturot prātā ievāktās liecības un Vorena Trenta rūpes par viesnīcas labo vārdu, Pīters cerēja, ka tā varētu notikt.

Lai nu kā arī būtu, Pīters sev atgādināja: jānodro�ina, ka Diksona�Dimēra grupas atzī�anās paliek aiz atslēgas un to izmanto tikai viesnīcas sienās. �ai ziņā viņ� nepārkāps solī�jumu. Turklāt viņ� �ajā pēcpusdienā bija blefojis, draudē�damas darīt zināmu meitas izvaro�anas mēģinājumu Mar�kam Preiskotam. Gan tobrīd, gan patlaban Pīters atcerējās Mār�as izmisīgo lūgumu: Tēvs ir Romā. Lūdzu, nesakiet viņam neko � nemū�am!

Doma par Mār�u atgādināja, ka jāpasteidzas. Pēc da�ām minūtēm viņ� izgāja uz ielas un apturēja garāmbrauco�u taksometru.

��� Vai tad �ī ir tā māja? � Pīters noprasīja.

��� Kā tad. � Taksometra �oferis pētīgi palūkojās uz pa�sa�ieri. � Vismaz, ja neesat sajaucis adresi.

��� Adrese ir pareiza. � Sekodams �ofera skatienam, Pī�ters paraudzījās uz impozanto, balto māju. Fasāde vien lika aizrauties elpai. Aiz īvju dzīv�oga un augstajiem magnoliju kokiem no terases pacēlās graciozas, rievotas kolonnas, kas balstīja margu ie�ogotu galeriju. Virs tās kolonnas stīdza tālāk līdz klasiski samērīgam zelminim. Abās pusēs divi spārni atkārtoja galvenās ēkas visas detaļas miniatūrā. Fasāde �ķita lieliski kopta, koka daļas � uzturētas kārtībā un pārējie laukumi � svaigi krāsoti. Novakares gaisā vēsmoja salda olīvkoku ziedu smar�a.

Samaksājis �oferim, Piters tuvojās kaltajiem �uguna vārtiem. Tie vērās viegli. Ar sarkanu ķieģeļu smalkni nobār�stītais celiņ� līkumoja starp kokiem un zālieniem. Kaut gan vēl tikai viegli krēsloja, mājas tuvumā abpus takas iezibsnījās divi apgaismes ķermeņi. Kad Pīters sasniedza terases aug�stāko pakāpienu, skaļi noknikstēja atslēga un pla�i atvērās divviru durvis. Tajās stāvēja Mār�a. Viņa pagaidīja līdz Pīters uzkāpa aug�ā, un tad devās viņam pretī.

Meitene bija ģērbusies baltā, �aurā, garā tērpā, kas spil�gti at�ķīrās no piķa melnajiem matiem. Pīteru vairāk nekā jebkad pārsteidza jauniņās meitenes sievi�ķība.

��� Esiet sveicināts! � Mār�a līksmi uzsauca.

��� Paldies. � Viņ� pla�i pavēcināja roku. � �obrīd jūtos mazliet saviļņots.

�� Tā saka visi. � Viņa ieķērās Pīteram elkonī. � Es jūs pirms tumsas iestā�anās vedī�u Preiskotu valdījumu ofi�ciālajā apgaitā.

Nogāju�i atpakaļ pa terases kāpnēm, viņi �ķērsoja mīk�sti glaudeno mauru. Mār�a savu roku neatlaida. Pīters caur svārku piedurkni sajuta silto, tvirto delmu. Meitenes pirkst�gali viegli pieskārās viņa delnas locītavai. Olīvkoku ziedu smar�ai pievienojās vēl kāds cits, smalkāks aromāts.

��� Re! � Mār�a spēji apsviedās apkārt. � No �ejienes var vislabāk saredzēt. Te parasti fotografē.

No �is zāliena puses aina �ķita vēl impozantāka.

��� Māju cēlis izpriecu kārs fran�u aristokrāts, � teica Mār�a. � Tūksto� astoņsimt �etrdesmitajos gados. Viņam patikusi grieķu arhitektūras restaurē�ana, jautri smejo�i vergi, kā arī mīļākā, kas mitusi tepat līdzās � tāpēc radusies piebūve. Mans tēvs uzcēla otru. Viņam patīk līdzsvars � gan banku kontos, gan celtnēs.

�� Vai tas ir kāds jauns gidu stil� � filozofija kopā ar fak�tiem?

���� Vai dieniņ, mana galva piebāzta ar abiem. Vai vēlaties faktus? Paraugieties uz jumtu. � Abi pacēla acis. �Jūs ievē�rosiet, ka tas stiepjas pāri aug�ējai galerijai. Tas ir grieķu stils Luiziānas manierē � tā celts vairums seno, lielo māju � turklāt saprātīgi, jo �ajā klimatā tas nodro�ina paēnu un spirgtu gaisu. Ļoti bie�i galerija bija telpa, kur noritēja gan�drīz visa mājas dzīve. Tur ģimene pulcējās kopā, tā bija sarunu un saskarsmes vieta.

��� �Saimes un ģimenes pavards�, � viņ� citēja � �labā saderībā, visi kopā un tomēr neatkarīgi.�

��� Kas tā teicis?

��� Aristotelis.

Mār�a pamāja. � Viņ� uzteiktu galerijas. � Meitene do�mās kaut ko apsvēra. � Tēvs te daudz ko pārbūvēja. Tagad māja ir labāka, bet tas, kā mēs to izmantojam, nav uzlabojies.

��� Dro�i vien jums tas viss ļoti patīk.

��� Es �o vietu ienīstu, � Mār�a izgrūda. � Esmu to ienī�du�i, cik ilgi vien spēju atcerēties.

Pīters jautājot paskatījās meitenē.

�� Es to nedarītu, ja ierastos te kā ekskursante, kas stāv rindā kopā ar citiem un samaksā piecdesmit centus, lai varē�tu visu apskatīt, kad pavasara F ies tā mēs veram �o namu vaļā interesentiem. Es to apbrīnotu tāpēc, ka man patīk daudz kas senatnīgs. Ta�u nevaru ciest dzīvot te pastāvīgi, it īpa�i, kad esmu viena un kad satumst vakars.

��� Patlaban tumst, � Pīters atgādināja.

��� Es zinu, � viņa sacīja. � Bet te esat jūs. Tad ir citādi.

Viņi jau soļoja pa zālienu atpakaļ. Pirmo reizi Pīters ap�jauta, ka valda klusums.

���� Vai tad citiem viesiem nebūs bez jums kļuvis gar�laicīgi?

Viņa iesānis draiski palūkojās Pīterā. � Kādiem citiem viesiem?

��� Jūs ta�u man teicāt, ka�

��� Es teicu, ka rīkoju pusdienas; tā arī ir. Jums. Ja bīstaties, ka esam vieni, tad par to nav ko raizēties. Te ir Enna�

Viņi bija iegāju�i iek�ā vēsā, krēslainā telpā ar augstiem griestiem. Dziļumā, melnā zīdā tērpusies, maza auguma sie�viete smaidīdama viņiem pamāja. � Es Ennai par jums pa�stāstīju, � skaidroja Mār�a, � un viņa manu ieceri atbalstīja. Tēvs viņai pilnīgi uzticas, tāpēc viss ir kārtībā. Bens ari ir tepat.

Nedzirdamiem soļiem viņus uz mazu kabinetu ar grā�matplauktiem gar sienām pavadīja melnādains kalpotājs. Viņ� pienesa no bufetes paplāti ar karafi un heresa glāzēm. Mār�a pateica, ka nedzers. Pīters paņēma heresa glāzi un domīgi malkoja dzērienu. Mār�a, atsēdusies uz maza dīvāna, pamāja, lai viņ� sēstas tai blakus.

�� Jūs laikam daudz laika pavadāt vienatnē? � apvai�cājās Pīters.

��� Tēvs ierodas mājās tikai ceļojumu starplaikos. Ne�laime tā, ka ceļojumi arvien vairāk ievelkas garumā un starplaiki kļūst īsāki. Es daudz labprātāk dzīvotu neglītā, mo�dernā vienstāva vasarnīcā, ja vien tā �ķistu dzīvības pilna.

��� Taisnību sakot, es par to �aubos.

��� Es zinu, ka tā būtu, � Mār�a noteikti apgalvoja. �Ja dzīvotu kopā ar tie�ām tuvu cilvēku. Iespējams, ka tikpat laba liktos arī viesnīca. Vai tad viesnīcu direktoriem nav tur sava dzīvokļa � viesnīcas aug�stāvā?

Pīters izbrīnā palūkojās aug�up un ieraudzīja Mār�u smaidām.

Nākamajā brīdī kalpotājs klusu paziņoja, ka pusdienas ir galdā.

Blakus istabā atradās mazs, apaļ�, divām personām klāts galds. Sve�u liesmiņas atspulgojās galda piederumos un sie�nas paneļos. Virs melnā marmora kamīnmalas karājās kāda barga patriarha ģīmetne, vecā acis noraudzījās lejup, un Pīteram radās iespaids, ka viņu kritiski nopēta.

��� Neļaujieties vectēvam sevi traucēt. � Mār�a teica, kad abi bija apsēdu�ies. � Viņ� ir nemierā ar mani. Redzat, viņ� reiz ierakstījis savā dienasgrāmatā, ka vēlas nodibināt dinas�tiju, un es esmu viņa pēdējā, veltīgā cerība.

Pusdienu laikā, kalpotājam klusi pasniedzot ēdienus, saruna raisījās arvien brīvāk. Maltīte bija lieliska � otrais ēdiens brīnumaini gards cepetis ar rīsiem un gar�vielām, kam sekoja smar�īgs Crиme Brыlй. Pīters atklāja, ka stāvoklis, kuram viņ� tuvojies ar ba�ām, sniedz neviltotu baudu. Mir�kļiem ritot, Mār�a �ķita arvien mundrāka un pievilcīgāka, un viņ� meitenes sabiedrībā jutās pavisam nepiespiesti. Viņ� nodomāja, ka par to nav ko brīnīties, jo galu galā abu gadu starpība nemaz nav tik liela. Un krēslainajā istabā sve�u gaismā meitene izskatījās ļoti skaista.

Diez vai sensenos laikos fran�u augstmanis, kas cēlis �o lielo māju, arī kopā ar savu mīļāko ieturējis te intīmu maltīti, Pīters prātoja. Vai ari �ī doma ir tikai iztēles auglis, ko uzbur apkārtne un tajā valdo�ā noskaņa?

Pusdienām beidzoties, Mar�a teica: � Kafiju mēs dzer�sim galerijā.

Viņa a�i piecēlās, Pīters atvilka atpakaļ viņas krēslu, un jaunā dāma atkal neviļus ieķērās viņam elkonī kā iepriek�. Pīters uzjautrināts ļāva, lai viņu izved cauri hallei, no kuras aug�up sniecās platas kāpnes. Aug�gala pavērās apjomīgs gaitenis, tā sienas rotāja blāvi apgaismotas freskas. Pa to viņi nokļuva atklātajā galerijā, uz kuru bija lūkoju�ies no �obrīd jau satumsu�ā dārza.

Uz pīta galdiņa gaidīja sudraba kafijas servīze un mazas tasītes. Virs galvām plaiksnījās gāzes lampiņa. Viņi aiznesa kafi�jas tases pie spilveniem apkrautām balkona �ūpolēm, kas, abiem apsē�oties, laiski sakustējās. Nakts gaiss bija spirdzino�i dzestrs. �ad tad atskrēja viegla vēja pūsma. No dārza cēlās aug�up kukaiņu vienmērīgā dūkoņa; no Sv. Kārļa avēnijas � divus kvartālus atstatu � atlidoja klusināta satiksmes līdzekļu rūkoņa. Viņ� juta Mār�u pavisam klusu sē�am līdzās.

��� Jūs pēk�ņi kļuvāt tik nerunīga, � pārmeta Pīters.

��� Zināt, es lauzīju galvu, kā kaut ko pateikt.

��� Sakiet vien bez aplinkiem, ko domājat. Tā bie�i iznāk glu�i labi.

��� Lai notiek! � Viņai aizrāvās elpa. � Esmu nolēmusi jūs apprecēt.

Dro�i vien uz da�iem pavisam īsiem mirkļiem, kas tomēr izlikās bezgala gari, Pīters sastinga. Savā gausajā kustībā ap�stājās pat �ūpoles. Beidzot viņ� ļoti uzmanīgi nolika kafijas tasi.

Mār�a ieklepojās, bet tad sāka nervozi smieties. � Ja gri�bat bēgt, tad kāpnes ir tanī pusē.

��� Nē, � viņ� atteica. � Ja es rīkotos tā, tad nemū�am neuzzinātu, kāpēc jūs tā sacījāt.

��� Es pati arī lāgā nezinu. � Aizgriezusi seju pa pusei projām, viņa lūkojās tie�i uz priek�u nakts tumsā. Pīters manīja, ka viņa dreb. � Pēk�ņi pavisam vienkār�i gribējās to pateikt. Un nemaz ne�aubos, ka tā ari vajadzēja darīt.

Viņ� saprata, ka būs svarīgi, vai viņ� pratīs impulsīvajai meitenei atbildēt pietiekami maigi un iejūtīgi. Un nu vēl kā par spīti nervozi aiz�ņaudzās kakls. Nez kāpēc viņ� atcerē�jās vārdus, ko �orīt bija teikusi Kristīne: Mazā mis Preiskota ir tikpat līdzīga bērnam kā tīģeris � kaķim. Tomēr laikam gan vīrietim patiktu� ja viņu aprītu. Ta�u taisnība ir: Mār�a nav bērns, un pret viņu nav kā pret tādu jāizturas.

�� Mār�a, jūs tak tik tikko mani pazīstat, un es jūs � tāpat.

��� Vai jūs ticat nojautai?

��� Zināmā mērā, jā.

��� Es nojautu. Jau pa�ā pirmajā brīdī. � Sākumā viņas balss reizēm aizlūza, tagad tā izlīdzinājās. � Parasti nojauta mani nav vīlusi.

��� Un kā tad ar Stenliju Diksonu un Lailu Dimēru? � Pīters viņai saudzīgi atgādināja.

��� Man bija pareizā nojauta. Es tai neklausīju, tas ir viss. �oreiz es klausu.

��� Nojauta tomēr var būt mānīga.

�� Cilvēks alla� var kļūdīties, pat ja gaida nez cik ilgi. � Mār�a pagriezās un ielūkojās Pīteram cie�i acīs. Viņas pētīgais skatiens liecināja par tādu rakstura spēku, kādu Pīters līdz �im meitenē nebija pamanījis. � Māte ar tēvu bija pazīstami piecpadsmit gadu pirms precē�anās. Māte man reiz sacīja, ka visi paziņas pareģoju�i vislaimīgāko laulību. Izrādījās, ka tā ir visnelaimīgākā. Es to zinu, jo atrados vidū starp abiem.

Neapjauzdams, ko teikt, Pīters klusēja.

��� Tas man �o to iemācīja. Un ne jau tas vien. Vai �ova�kar redzējāt Ennu?

-Jā.

�� Septiņpadsmit gadu vecumā viņu piespieda apprecet vīrieti, ar kuru viņa tikai vienreiz bija tikusies. Tā bija nolē�mu�as ģimenes; toreiz tas nebija nekas neparasts.

�� Turpiniet, � sacīja Pīters, vērodams Mār�as sejas iz�teiksmi.

���� Dienu pirms kāzām Enna visu nakti raudāja, ta�u kāzas tik un tā notika, un abi nodzīvoja kopā �etrdesmit se�us gadus. Viņ� bija vislabākais, vismīļākais cilvēks, kādu es jeb�kad esmu pazinusi. Ja nu vispār pastāv ideālas laulības, tad �īs tādas bija.

Pīters pavilcinājās, negribēdams uzsvērt, ka viņam �ajā strīdā ir vairāk taisnības. Un tomēr viņ� iebilda: � Enna bija spiesta rīkoties pretēji savai nojautai. Ja būtu tai klausījusi, neapprecētos.

��� Es zinu. Gribēju tikai sacīt, ka pilnīgi dro�a ceļa vispār nav un nojauta ir tikpat laba vadone kā jebkas cits. � Iestā�jās klusums, un tad meitene turpināja: � Es zinu, ka varētu panākt, lai jūs ar laiku mani iemīlētu.

Muļķīgi un negaidīti Pīteru pārņēma satraukums. Pro�tams, viņas doma bija neprātīga, romantisks meitenīgas iedo�mas auglis. Viņam, kas pagātnē pats cietis no saviem roman�tiskajiem sapņiem, tas ta�u būtu jāzina. Bet vai tā ir? Vai jeb�kur� stāvoklis ir iepriek�ējā atbalss? Vai Mār�as priek�likums patiesi ir tik fantastisks? Pīteru pēk�ņi pārņēma nepamatota pārliecība, ka Mār�as teiktais varētu izrādīties patiesība.

Diez ko par visu to teiktu klāt neeso�ais Marks Preiskots?

��� Ja jūs domājat par manu tēvu�

��� Kā tas jums ie�āvās prātā? � pārsteigts vaicāja Pīters.

��� Tāpēc, ka sāku jūs iepazīt.

Pīters dziji ievilka elpu, it kā piepe�i atrastos izretināta gaisa slānī. � Nu, ko tad teiktu tēvs?

��� Laikam sākumā ļoti raizētos, dro�i vien steig�us atli�dotu mājās. Man nekas nebūtu tam preti. � Mar�a pasmai�dīja. � Ta�u viņ� vienmēr uzklausa saprāta balsi, un es ne�aubos, ka mācētu viņu pārliecināt. Turklāt jūs viņam pa�tiktu. Es zinu, kādi cilvēki viņam visvairāk tīk, un jūs esat viens no tādiem.

���� Nu, vismaz tas mani atvieglo, � teica Pīters, neap�jēgdams, vai uzlūkot to par joku vai nopietnību.

���� Ir vēl kaut kas. Man tas ir vienaldzīgi, bet tēvam � svarīgi. Redzat, es nojau�u � un mans tēvs to arī manīs � ka pienāks diena, kad jūs gūsiet lielus panākumus viesnīcu biznesā. Varbūt jums piederēs pa�am sava viesnīca. Man tas ir pilnīgi vienaldzīgi. Man esat vajadzīgs tikai jūs pats, � elpai aizraujoties, pabeidza Mār�a.

��� Mār�a, � Pīters kā �ēlodams noteica. � Es� es glu�i vienkār�i nezinu, ko sacīt.

Sekoja klusums, un Pīters manīja, ka Mār�ai zūd pa��paļāvība. Likās, ka līdz �im viņa stiprinājusi savu pārliecību ar uzkrāto gribasspēku, bet nu tas izsīcis un līdz ar to zudusi arī drosme. � Jūs uzskatāt, ka esmu rīkojusies muļķīgi, � viņa tikko dzirdamā balsī �aubīdamās noteica. � Labāk tā arī pasakiet, un pieliksim visam punktu.

��� Neuzskatu, ka jūs būtu teikusi ko muļķīgu, � Pīters apgalvoja. � Ja, mani ieskaitot, būtu vairāk tādu godīgu cil�vēku kā jūs�

��� Tātad jūs tas neatgrū�?

��� Nebūt ne. Esmu aizkustināts un apmulsis.

��� Tad nesakiet vairs ne vārda! � Mār�a pielēca kājās, izstiepusi Pīteram pretī rokas. Viņ� tās saņēma, un abu pirk�sti sakļāvās. Pīters saprata, ka viņa prot ātri atmest �aubas, pat ja tās ir tikai daļēji pagaisu�as. � Ejiet tagad prom un padomājiet! � viņa mudināja: � Domājiet, domājiet, domā�jiet! It īpa�i par mani.

�� Būs grūti to nedarīt, � viņ� noteica, un tā ari bija taisnība.

Mār�a pavērsa aug�up seju, lai Pīters to noskūpstītu, un viņ� pieliecās meitenei klāt. Viņ� bija grasījies viegli skart ar lūpām vaigu, ta�u Mār�a uzspieda savas lūpas viņējām un, tām saskaroties, cie�i apvija rokas ap jauno vīrieti. Kaut kur tālu apziņā noskanēja trauksmes zvans. Mār�a piespiedās klāt ar visu augumu, un �ī saskare itin kā elektrizēja. Slaidais, smar�īgais stāvs bija tik tuvu, ka aizrāvās elpa. Smar�a kāpa nāsīs. �inī mirklī nebija iespējams domāt par Mār�u citādi kā par sievieti. Pamodās kaisle, prāti reiba. Trauksmes zvans. Viņ� atcerējās vienīgi vārdus: Mazā mis Preiskota� vīrietim� patiktu �ja viņu aprītu.

Pīters spēji atrāvās. Tad maigi saņēma Mār�as roku. � Man jāiet, � viņ� sacīja.

Mār�a pavadīja viņu līdz terasei. Pīters noglāstīja viņas matus. � Pīter, mīļais, � no�ukstēja meitene.

Viņ� nogāja lejā, nejuzdams sev zem kājām pakāpienus.

14

Pulksten pusvienpadsmitos vakarā viesnīcas apsardzes priek�nieks Ogilvijs smagi aizklamzāja pa puspagraba dienesta tuneli no Sv. Gregora galvenās ēkas uz blakuseso�o garā�u.

Viņ� izvēlējās tuneli ērtākā pirmā stāva gaiteņa vietā aiz tā pa�a iemesla, kāpēc rūpīgi bija izraudzījies arī laiku, proti, lai pēc iespējas mazāk durtos acīs. Pusvienpadsmitos tie viesi, kas brauca ar savām ma�īnām pavadīt vakaru kaut kur ārpus viesnīcas, bija jau projām, turpretī citiem, agrāk izbrau�ku�iem, atgriezties vēl likās par ātru. Parasti viesnīcā �ajā stundā neieradās arī jauni viesi, īpa�i ar ma�īnām.

Nebija mainījies Ogilvija sākotnējais plāns aizbraukt Kroidonas hercogu jaguāru uz Ziemeļiem pulksten vienos naktī, un līdz tam vēl bija atliku�as nepilnas trīs stundas. Tomēr pirms tam resni vēl gaidīja darbs un bija svarīgi, lai viņu neviens neredzētu.

Viss, kas bija darbam vajadzīgs, atradās kartona kārbā, ko viņ� nesa rokās. Kārba saturēja to, ko Kroidonas herco�giene savā sīki izstrādātajā plānā bija palaidusi garām nepa�manītu. Ogilvijs to ievēroja jau sākumā, ta�u uzskatīja par labāku turēt mēli aiz zobiem.

Kad pirmdienas vakarā ma�īna sabrauca divus cilvēkus, tika sasists viens no jaguāra starme�iem. Piedevām bija pazu�dis dekoratīvais gredzens, kas tagad atradās policijā, un līdz ar to izļodzījusies starme�a patrona. Lai vadītu auto, kā plā�nots, proti, tumsā, jānopērk jauns starmetis un kaut vai pa�gaidām jāieskrūvē ligzdā. Tomēr dzīt automobili uz remontgarā�u bija pārāk bīstami, tāpat nevarēja būt ne runas, ka labojumus izdarītu viesnīcas mehāniķis.

Vakar tādā laikā, kad garā�ā valdīja klusums, Ogilvijs bija apskatījis nomaļā vietā aiz pīlāra iebraukto automobili un nolēmis, ja vien varēs sadabūt piemērotu starmeti, pa�gaidu remontu veiks pats.

Apsvēris, ka pirkt jaunu starmeti no Ņūorleānas vienīgā jaguāru tirgoņa nozīmē lielu risku, viņ� �o domu atmeta. Kaut arī policija, pēc Ogilvija ziņām, vēl nebija skaidrībā, kādu ma�īnu īsti meklē, pēc pāris dienām, kad identificēs saplīsu�ā stikla lauskas, ma�īnas marka atklāsies. Ja viņ� tagad nopirks jaguāra starmeti, izmeklē�anas gaitā to būs viegli atcerēties un tā nokļūt viņam uz pēdām. Tāpēc Ogilvijs nolēma ielaisties kompromisā un nopirkt pa�apkalpo�a�nās automa�īnu detaļu veikalā standartizētu Ziemeļameri�kas dubultkvēldiega optiskā elementa lampu. Apskate bija liecinājusi, ka tā varētu būt derīga. Nu viņ� bija gatavs izmē�ģināt veiksmi.

Dabūt lampu bija tikai viens no neskaitāmu rūpju pilnās dienas darbiem, pēc kuriem apsardzes priek�nieks juta gan apmierinājumu, gan trauksmainu nemieru. Viņ� bija ari fizis�ki noguris, un tas, lai�oties priek�āstāvo�ajā garajā braucienā uz Ziemeļiem, vispār nekas labs nebija. Viņ� sevi mierināja ar domām par divdesmit pieciem tūksto�iem dolāru, no kuriem desmit viņ� saskaņā ar norunu �opēcpusdien bija saņēmis no Kroidonas hercogienes. Tas bija noticis sasprin�gtā, saltā gaisotnē, hercogiene, lūpas sakniebusi, izturējās ofi�ciāli vēsi. Ogilvijs, nepievērsdams tam ne mazāko uzmanību, ātri sabāza naudas sainī�us portfelī. Hercogs stāvēja līdzās, reibumā aizmiglotām acīm tikko turēdamies kājās un diezin vai apjēgdams, kas notiek.

Doma par naudu viesa re�ņa sirdī tīkamu siltumu. Tā tagad bija dro�i noslēpta, līdzi paņemti tikai divi simti: ja nu gadījumā braucienā kaut kas samisējas.

Nemieram bija divi iemesli. Pirmkārt, viņ� zināja, kas gaida, ja neizdosies jaguāru bez starpgadījumiem izvest no Ņūorleānas un �ķērsot Luiziānu, Misisipi, Tenesiju un Kentuki. Otrkārt, Pīters Makdermots bija stingri uzsvēris, ka Ogilvijam jāpaliek kaut kur viesnīcas tuvumā.

Kā par nelaimi pagāju�ajā naktī notikusi zādzība, kas liek domāt, ka Sv. Gregorā uzdarbojas profesionāls garnadzis. Ogilvijs bija darījis, ko varējis. Paziņojis pilsētas policijai, un detektīvi izpra�ņāju�i aplaupīto viesi. Brīdinājis viesnīcas darbiniekus, to vidū citus detektīvus, un savam vietniekam devis instrukcijas, kas jādara, ja rodas neparedzēti apstākļi.

Un tomēr Ogilvijs labi apzinājās, ka tuvumā nāktos būt ari viņam pa�am, lai vadītu operācijas. Kad viņa prombūtne nonāks ausīs Makdermotam � un tas notiks rīt, � izcelsies pamatīgs ļembasts. Galu galā tam tomēr nebūs nekādas nozīmes, jo tādi kā Makdermots un pārējie nāk un iet, turpretī Ogilvijs (viņam pa�am un Trentam vien zināmu iemeslu pēc) tik un tā paliks savā amatā. Ta�u saceltais troksnis nākama�jās pāris dienās pievērsīs uzmanību viņa, Ogilvija, brau�cienam � un tas nu viņam nebūt nav vajadzīgs.

Zādzība un tās sekas vienā ziņā tomēr bija izdarīju�as Ogilvijam pakalpojumu, proti, devu�as pamatotu iemeslu vēl�reiz apmeklēt policijas pārvaldi, kur viņ� it kā garāmejot bija pajautājis, kā rit tās automa�īnas īpa�nieku meklē�ana, kuri notrieku�i cilvēkus un aizbēgu�i. Viņ� uzzināja, ka gadījums joprojām esot policijas uzmanības centrā un visi spēki mobi�lizēti, lai panāktu lietas virzībā lūzumu. �īs pēcpusdienas States Item numurā policija bija ievietojusi jaunu aicinājumu pilsoņiem ziņot par ma�īnām, kam bojāti spārni un starme�i. Uzzināt to visu gan resnim bija nepiecie�ams, ta�u nu kļuva skaidrs, ka iespēja izdabūt jaguāru nemanīti ārā no pilsētas vēl vairāk mazinās. To iedomājoties, Ogilvijs nosvīda.

Viņ� bija sasniedzis tuneļa galu un tagad atradās pagrab�stāva garā�ā.

Spilgti saltas gaismas apspīdētajā telpā valdīja klusums. Ogilvijs pavilcinājās, nespēdams iz�ķirties, vai doties tie�i pie Kroidonu automa�īnas vairākus stāvus augstāk, vai arī iegriezties garā�as ofisā, kur de�urēja kontrolieris. Viņ� iz�lēma, ka būs prātīgāk vispirms ieiet tur.

Ar pūlēm, smagi elpodams, viņ� uzveica divus metāla kāpņu posmus. Kontrolieris, pavecs, pakalpīgs vīrs, vārdā Kulgmers, vienatnē sēdēja spo�i apgaismotajā kabīnē pie slīpā izbrauk�anas�iebrauk�anas ceļa. Kad ienāca viesnīcas apsardzes priek�nieks, viņ� nolika sānis vakara avīzi.

� Gribēju jums darīt zināmu, � teica Ogilvijs, � ka izbrauk�u ārā Kroidonas hercoga automa�īnu. Tā ir trīssimt septiņdesmit pirmajā stāvvietā. Man viņam jāizpalīdz.

Kulgmers sarauca pieri. � Nezinu, mister O., vai bez attiecīgas zīmes drīkstu jums to atļaut.

Ogilvijs parādīja papīra lapu, uz kuras no rīta pēc viņa lūguma bija izrakstīta atļauja. � Es tā rēķin', ka ar to jums pietiks.

Nakts kontrolieris rūpīgi pārlasīja ik vārdu, tad apgrieza lapu otrādi. � Liekas, viss kārtībā.

Apsardzes priek�nieks pastiepa gaļīgo roku, lai paņemtu lapu atpakaļ.

Kulgmers noliedzot pakratīja galvu. � Man tā jāpatur. Dro�ības pēc.

Resnis paraustīja plecus. Būtu labāk, ja lapu varētu da�būt atpakaļ, tomēr uzstā�ana nozīmētu uzmanības saasinā��anu, turpretī, to nedarot, gadījums varbūt aizmirsīsies. Viņ� pamāja uz kartona kārbu. �Atstā�u aug�ā tikai �ito. Ma�īnu paņem�u pēc pāris stundām.

� Kā vēlaties, mister O. � Kontrolieris pamāja un atkal pievērsās avīzei.

Pēc īsa brī�a pienācis pie trīssimt septiņdesmit pirmās stāvvietas, Ogilvijs �ķietami izklaidīgi palūkojās apkārt. Betona novietne ar zemiem griestiem bija pa pusei pilna ar limuzīniem, bet citādi mēma kā izmirusi. Naktsmaiņas me�hāniķi neap�aubāmi atradās savā pirmā stāva ģērbtuvē, kur izmantoja klusās stundas, lai nosnaustos vai paspēlētu kār�tis. Ta�u strādāt vajadzēja ātri.

Iegājis attālajā kaktā aiz jaguāra un pīlāra, kas to daļēji apslēpa, Ogilvijs izņēma no kartona kārbas pro�ektoru, skrūvgriezi, platknaibles, izolētu vadu un melno elektrības izolācijas lentu.

Par spīti �ķietamai neveiklībai pirksti kustējās brīnum ātri. Uzvilcis cimdus, lai pasargātu rokas, viņ� izņēma ārā sasistā starme�a paliekas. Tūlīt varēja redzēt, ka jaunais pro�ektors jaguāram derēs, turpretī strāvas pievienojuma vadus nāksies mainīt. To viņ� bija paredzējis. Steidzīgi lik�dams lietā platknaibles, vadus un lenti, viņ� uz ātru roku tomēr sameistaroja darboties spējīgu savienojumu. Nostip�rinājis ar pārējo vadu starmeti vajadzīgajā vietā, viņ� iz�vilka no kabatām kartonu un sabāza pazaudētās aptveres ielokā. Tas tika pārklāts ar melno lentu un lente ievilkta iek��pusē un aizmugurē nostiprināta. Darbs bija pavir�s un die�nas gaismā viegli ieraugāms, ta�u tumsā neviens to nesa�skatīs. Tas viss bija prasījis gandrīz stundas ceturksni. Atvē�ris �ofera puses durvis, Ogilvijs ieslēdza pro�ektorus. Iede�gās abi.

Resnulis atviegloti nokrek�ķējās. Tanī pa�ā mirklī no lejas atlidoja īsi, spalgi autotaures signāli un arvien tuvāk nāko��as ma�īnas rūkoņa. Resnis sastinga. Motora troksnis nebija vairs tālu, to pastiprināja betona sienas un zemie griesti. Tad pēk�ņi starme�i aizzibsnīja garām, ma�īna aizripoja pa slī�pumu uz aug�stāvu. No�ņirkstēja riepas, motors izslēdzās, aizsitās automa�īnas durvis. Ogilvijam novēlās akmens no sirds. Viņ� zināja, ka mehāniķis nobrauks lejā ar liftu.

Dzirdēdams soļus attālināmies, viņ� ielika darbarīkus un rezerves materiālus atpakaļ kartona kārbā kopā ar nedau�dzajām lielākajām sadauzītā pro�ektora drumslām. Somu viņ� novietoja attālāk, lai vēlāk paņemtu.

Braukdams aug�ā, viņ� bija vienu stāvu zemāk pamanījis apkopēju pieliekamo. Resnis pa slīpumu nogāja pie tā.

Kā jau cerēts, tajā atradās darbarīki, un viņ� paņēma slotu, liek�ķeri un spaini. Spaini viņ� daļēji piepildīja ar siltu ūdeni un paņēma arī mazgājamo lupatu. Uzmanīgi klausī�damies skaņās, kas atlidoja no lejas, viņ� nogaidīja, līdz garām bija paslīdēju�i divi limuzīni. Tad viņ� aizsteidzās atkal aug�up pie jaguāra.

Laizdams darbā slotu un liek�ķeri, Ogilvijs rūpīgi apslaucīja automa�īnas apkārtni. Nedrīkstēja atstāt nevienu identificējamu stikla lausku, ko policija varētu salīdzināt ar tām, kas atrastas negadījuma vietā.

Bija atlicis maz laika. Garā�ā atgriezās arvien vairāk ma��īnu. Slaukot viņ� divreiz bija apstājies, baidīdamies, ka viņu ieraudzīs, un aizturējis elpu, kad viens limuzīns iebrau�ca tā pa�a stāva novietnē pavisam netālu no jaguāra. Laimīgā kārtā mehāniķis steigā nepaskatījās apkārt, ta�u tas bija brī�dinājums strādāt ātrāk. Ja kāds mehāniķis viņu ieraudzītu un pienāktu klāt, tad sāktos ziņkāra pra�ņā�ana, un viss uzzinā�tais tiktu atkārtots apak�stāvā. Ogilvija paskaidrojums nakts kontrolierim, kāpēc viņ� atrodas �eit, neliktos pārliecino�s. Turklāt izredzes nemanīti aizmukt uz Ziemeļiem prasīja, lai atstātās pēdas būtu pēc iespējas nemanāmākas.

Un nu jāizdara vēl kaut kas. Paņēmis silto ūdeni un lupatu, resnis rūpīgi apslaucīja to vietu jaguāra spārnā un ari apkārtējo virsmu. Izgrie�ot no lupatas pirms tam skaidro ūdeni, tas krāsojās brūns. Vērīgi apskatot padarīto, viņ� at�zinīgi nosēcās. I^ai kas notiek, uz ma�īnas vairs nav apkaltu�u asiņu pēdas.

Pēc desmit minūtēm Ogilvijs, svīzdams aiz piepūles, atgriezās viesnīcas galvenajā korpusā. Viņ� devās tie�i uz savu darbistabu, kur cerēja kādu stundu nosnausties, pirms dosies garajā ceļojumā uz �ikāgu. Resnis palūkojās pulkstenī. Tas rādīja ceturksni pāri vienpadsmitiem vakarā.

15

� Es varētu vairāk palīdzēt, � uzsvērti pa�ziņoja Rojels Edverds, � ja vien kāds man pateiktu, kas īsti vajadzīgs.

Sv. Gregora izdevumu un ienākumu kontrolieris vērsās pie diviem vīriem, kas sēdēja viņam pretī pie garā grāmat�vedības ofisa galda. Starp viņiem bija noliktas virsgrāmatas un aktu vāki. Visa telpa, kas parasti �ai vēlajā stundā grima tumsā, bija spo�i apgaismota. Spuldzes pirms stundas bija ieslēdzis pats Edverds, kad no Vorena Trenta piecpadsmitā stāva apartamentiem atveda abus viesus tie�i �urp.

Viesnīcas īpa�nieka norādījumi bija visai skaidri: ��ie d�entlmeņi pārlūkos mūsu grāmatas. Dro�i vien viņi strādās līdz pat ritam. Es vēlētos, lai jūs būtu tur klāt. Nododiet viņu rīcībā visu, kas tiek prasīts. Neslēpiet neko.�

Rojels Edverds klusībā nodomāja, ka, dodams �is pavē�les, saimnieks �ķiet labākā garastāvoklī, nekā jau krietnu laiku bijis. Tomēr labā oma Edverdu neietekmēja, jo viņu, jau tā aizkaitinātu par izsauk�anu no mājām, kur viņ� bija kār�tojis savu marku kolekciju, vēl vairāk sadusmoja apstāklis, ka neviens neizskaidro, kas īsti notiek. Sa�utumu izraisīja arī nepiecie�amība, lai viņ�, viens no konsekventākajiem darba laika �no deviņiem līdz pieciem� ievērotājiem, strādātu augu nakti.

Izdevumu un ienākumu kontrolieris, protams, zināja, ka hipotēka jāizpērk piektdien un ka viesnīcā uzturas Kērtiss O'Kīfs, saprata ari � kas ar to acīmredzot saistās. Varēja do�māt, ka �ai pēdējai vizītei ir sakars ar abiem iepriek� minē�tajiem faktiem, ta�u, kādā veidā, bija grūti uzminēt. Iespē�jamā atslēga bija bagā�as zīmes uz abu ciemiņu ceļaso�mām � tās norādīja, ka kungi atlidoju�i uz Ņūorleānu no Va�ingtonas, K.A. Tomēr nojauta Edverdam ie�ukstēja, ka abiem grāmatve�iem � tādi viņi visādā ziņā bija � nav nekāda sakara ar valdību. Nu, beigu beigās viņ� laikam visas atbildes tik un tā uzzinās. Ta�u pagaidām bezgala aizvainoja sve�inieku izturē�anās pret viņu kā pret sīku rēķinvedi.

Uz piezīmi, ka viņ� varētu vairāk palīdzēt, ja zinātu kā, atbilde nebija sekojusi, tāpēc viņ� pārjautāja vēlreiz.

Vecākais no abiem ciemiņiem, drukns pusmū�a vīrs ar nekustīgiem sejas vaibstiem, pacēla savu kafijas tasi un to iztuk�oja. � Es alla�iņ atkārtoju, mister Edverds, ka nav nekā labāka par smar�īgu kafijas tasi. Pa raugieties uz lielāko daļu mūsdienu viesnīcu, tās ta�u neprot sabrūvēt kārtīgu kafiju. Turpretī jūsējā prot. Tāpēc man liekas, ka viesnīcā, kas cienā ar tādu kafiju, nekā sevi�ķi slikta nevar būt. Ko tu uz to saki, Frenk?

�� Es saku: ja mums �is darbs jāpaveic līdz ritam, tad nav ko kulstīt mēli. � Otrais stingri atbildēja, nepaceldams acis no ieņēmumu � izdevumu bilances, ko patlaban uzmanīgi pētīja.

Pirmais samierinot noplātīja rokas. � Vai redzat, kā ir, mister Edverds? Laikam jau Frenkam taisnība; tā viņam ir bie�i. Tāpēc, lai kā man gribētos visu izskaidrot, varbūt tomēr labāk turpināt darbu, lai tiekam galā.

Saprazdams, ka dabūjis garu degunu, Rojels Edverds vēsi noteica: � Protams.

��� Pateicos, mister Edverds. Nu es gribētu iepazīties ar jūsu atskaites sistēmu � iepirkumu, kredītkar�u pārbaudi, pa�reizējiem krājumiem, pēdējo piegādes apmaksas �eku un visu pārējo. Bet, zināt, tā kafija bija gan laba. Vai mēs varētu dabūt vēl kādu tasīti?

��� Es piezvanī�u, lai atnes, � noteica Rojels Edverds. Viņ� nomākts redzēja, ka ir jau tuvu pusnaktij. Ciemiņi acīm�redzot grasās dirnēt te vēl ilgi.

Pīteram Makdermotam likās: ja nākamajā darba dienā viņ� grib atmosties ar skaidru galvu, tad labāk doties mājās un likties uz auss.

Pulkstenis bija pusviens. Laikam viņ� klimtis apkārt vai�rākas stundas � iespējams, vēl ilgāk. Viņ� jutās atspirdzis un tīkami noguris.

Klaiņo�ana viņam bija sena para�a, it īpa�i, kad nomāca raizes vai nebija iespējams atrisināt kādu problēmu.

�ovakar, atvadījies no Mār�as, viņ� bija atgriezies savā centra rajona dzīvoklī. Tomēr �aurajās sienās viņu mocīja nemiers, miegs kā nenāca, tā nenāca, tāpēc viņ� izgāja pa�staigāties uz upes pusi. Viņ� nosoļoja gar Poidrasas un D�ūlijas ielas piestātnēm, garām noenkurotiem kuģiem, no kuriem da�i bija blāvi apgaismoti un klusi, turpretī citos kūsāja darbs, jo tie gatavojās aizbrauk�anai. Tad viņ� pie Kenelstrītas bija uzkāpis uz prāmja, pārbraucis pār Misisipi un otrā krastā turpinājis pastaigu pa vientulīgo aizsargdambi, tīksminādamies ap pilsētas ugunīm tum�ās upes fonā. At�griezies viņ� devās uz Vieux Carrй un nu sēdēja, malkodams cafй au lait vecajā fran�u tirgū.

Pirms īsa brī�a, pirmo reizi vairāku stundu laikā atcerējies dienesta pienākumus, viņ� bija piezvanījis Sv. Gregora viesnīcai un pajautājis, vai ir zināms kas jauns par Amerikāņu zobārstu kongresa vadības draudiem atstāt viesnīcu. Jā, atbildēja nakts administratora palīgs, � īsi pirms pusnakts sanāksmes stāva galvenais viesmīlis atstājis zīmīti. Cik viņ� uzzinājis, zobārstu izpildvalde pēc se�u stundu sarunām neesot nonākusi pie noteikta lēmuma. Pusdesmitos no rīta Dofina zālē tiekot sa�saukta visu kongresa delegātu ārkārtas pilnsapulce. Sagaidāms, ka tajā piedalī�oties ap trīssimt ārstu. Sapulce notik�ot in carnera � aiz slēgtām durvīm, un viesnīcas administrācija lūgta palīdzēt, lai varētu nodro�ināt slepenumu.

Pīters lika apmierināt visus lūgumus un līdz rītam izmeta Sv. Gregoru no galvas.

Ja neņem vērā �o mazo novirzi, visas viņa domas pilnīgi aizņēma Mār�a un �īvakara notikumi. Līdzīgi uzmācīgām bitēm galvā spindzēja jautājumi. Kā ar cieņu izkļūt no radu��ās situācijas, tai pa�ā laikā aiz neveiklības neaizvainojot Mār�as jūtas? Viens, protams, bija skaidrs, pieņemt priek��likumu nav iespējams. Tomēr būtu nepiedodama rupjība nevērīgi noraidīt tādu godīgu atzī�anos. Viņ� bija sacījis Mār�ai: �Ja vairāk cilvēku būtu tik godīgi kā jūs��

Bija arī vēl kas cits � kāpēc no tā baidīties, ja godīgums jāizrāda no abām pusēm? �ovakar viņ� jutis, ka Mār�a vilina, ne kā jauna meitene, bet kā sieviete. Ja aizver acis, var redzēt viņas �īvakara tēlu. Jau doma vien joprojām iesit galvā kā vīns.

Ta�u viņ� �ādu stipru vīnu ir gar�ojis jau iepriek�, un gar�a toreiz kļuvusi rūgta, tāpēc viņ� zvērējis, ka tā nekad vairs nenotiks. Bet vai �īs pieredzes ietekme uz spriedumu ir saprātīga, vai tā vīrieti padara gudrāku, izvēloties sievieti? Diez vai.

Un tomēr viņ� ir vīrietis, viņ� elpo, viņ� jūt. Nekāda brīv�prātīga vientuļnieka dzīve nevar � un tai arī nevajag � ilgt mū�īgi. Jautājums: kad un kā to izbeigt?

Lai nu kā, ko darīt tālāk? Vai atkal satikties ar Mār�u? Pīteram likās � ja nepārcirtīs �īs saites pilnīgi un tūlīt � tad tik�anās nav izbēgama. Nu, bet kā tiekoties izturēties? Un kā ar gadu starpību?

Mār�ai bija deviņpadsmit. Viņam � trīsdesmit divi. Star�pība likās liela, bet vai tie�ām bija? Protams, ja viņi abi būtu desmit gadus vecāki, sakars � vai precības � neliktos īpa�i neparastas. Turklāt Pīteru māca lielas �aubas, vai Mār�a spēs aizrauties ar kādu zēnu savā vecumā.

Jautājumiem nebija gala. Bet vajadzēja izlemt, vai un kādos apstākļos viņi ar Mār�u atkal tiksies.

Kamēr Pīters tā lauzīja galvu, viņu ne mirkli neatstāja arī doma par Kristīni. Da�ās pēdējās dienās viņi ar Kristīni �ķita satuvināju�ies vairāk nekā jebkad agrāk. Pīters atcerējās, ka, iepriek�ējā vakarā dodoties uz Preiskotu namu, viņa pēdējā doma pirms aizie�anas bijusi par Kristīni. Pat tagad viņ� manīja, ka alkani ilgojas viņu redzēt un dzirdēt viņas balsi.

Dīvaini, Pīters nodomāja: vēl pirms nedēļas viņ� juties pilnīgi brīvs, bet �ajā brīdī saraustīts uz pusēm starp divām sievietēm!

Pīters no�ēlas pilns pavīpsnāja, samaksāja par kafiju un piecēlās, lai ietu mājās.

Sv. Gregors atradās vairāk vai mazāk pa ceļam, tāpēc viņ�, neko nedomājot, devās turp. Pie viesnīcas viņ� pienāca da�as minūtes pēc vieniem naktī.

Bija redzams, ka vestibilā darbs vēl nav beidzies. Turpretī Sv. Kārļa avēnijā valdīja klusums, redzami bija tikai da�i kājāmgājēji un kāds nesteidzīgi slīdo�s taksometrs. Pīters �ķērsoja ielu, lai dotos pa īsāko ceļu gar viesnīcas aizmuguri. Te bija vēl klusāks. Viņ� jau grasījās iet garām viesnīcas ga�rā�as durvīm, bet apstājās, izdzirdis motora rūkoņu un re�dzēdams, ka iek�ā pa slīpumu tuvojas starme�u gaismas. Pēc mirkļa no turienes iznira zema, melna automa�īna. Tā ātri tuvojās un, sasniegusi ielas malu, riepām �ņirkstot, strauji no�bremzēja. Limuzīns apstājās spilgtas gaismas lokā. Pīters pamanīja, ka tas ir jaguārs � laikam ar iespiestu spārnu; starmetis arī tai pa�ā pusē nelikās kārtībā. Pīters cerēja, ka bojājumos nav vainojama viesnīcas darbinieku nevērība. Ja tomēr tā noticis, tad drīz tas nāks viņam ausīs.

Viņ� neapzināti palūkojās uz braucēju. Un pārsteigts ieraudzīja Ogilviju. Apsardzes priek�nieks, saticies skatie�niem ar Plteru, ari likās tikpat izbrīnījies. Tad automa�īna parāvās uz priek�u un turpināja ceļu.

Pīters pabrīnījās, kurp un kāpēc Ogilvijs brauc, turklāt ar jaguāru, nevis pats savā sabukņītajā �evrolē. Tad, nospriedis, ka nav viņa darī�ana, ar ko darbinieki noņemas ārpus vies�nīcas, viņ� turpināja ceļu uz savu dzīvokli.

Un, nolicies gulēt, cie�i iemiga.

2

At�ķirībā no Pītera Makdermota Mūķīzeru Milns gulēja slikti. Viņ� gan bija ātri un viegli izli�cis uz papīra precīzus Prezidenta apartamentu atslēgas mērījumus, ta�u, pūloties tikt pie praktiski lietojamās dubultnieces, veiksme nesmaidīja. Sakari, ko Milns bija no�dibinājis, ierodoties Ņūorleānā, nevainagojās ar tādiem panākumiem, uz kādiem viņ� bija cerējis. Beigu beigās kāds atslēdznieks, kas dzīvoja graustu rajonā Iru kanāla tuvumā (Mūķīzeru Milnām tas bija ieteikts kā uzticams), piekrita darbu veikt, gan kurnēdams, ka jāstrādā pēc zīmējuma, nevis pēc īstas atslēgas. Ta�u jaunā dubultniece nebū�ot gatava ātrāk par ceturtdienas pusdienlaiku, turklāt pieprasītā cena bija bezdievīgi augsta.

Mūķīzeru Milns pret cenu neiebilda, tāpat kā neiebilda arī pret gaidī�anu, saprazdams, ka nav izvēles. Tomēr gai�dī�ana sagādāja mokas, jo viņ� nojauta, ka ar katru stundu palielinās iespēja viņu uzo�ņāt un notvert.

Vakarā pirms gulētie�anas viņ� bija apsvēris, vai rīta agrumā nedoties jaunā sirojumā pa viesnīcu. Viņa kolekcijā neizmantotas bija paliku�as vēl divu istabu atslēgas � �etrsimt �etrdesmit devītā, otrā atslēga, ko viņ� bija atradis otrdienas rītā lidostā, un astoņsimt tre�ā, ko bija pieprasījis un dabūjis reģistrācijas nodaļā pats sava astoņsimt trīsdes�mitā numura atslēgas vietā. Tomēr viņ� nolēma neko neuz�sākt, iestāstīdams sev, ka prātīgāk ir pagaidīt un sakopot spēkus lielākajam plānam � Kroidonas hercogienes dārg�lietu nolaupī�anai. Ta�u klusībā viņ�, pat nonākdams pie �āda lēmuma, saprata, ka galvenais iemesls tādai rīcībai ir bailes.

Naktī, nespējot iemigt, tās auga augumā, tā ka viņ� vairs necentās tās apslēpt pat aiz visplānākā plīvura. Tomēr rīt, Milns nolēma, �īs nelāgās jūtas viņ� kaut kā nomāks un atkal kļūs par bezbailīgu varoni.

Beidzot moceklis iemiga nemierīgā miegā un sapnī re�dzēja, ka aiz viņa lēni aizveras smagas dzelzs durvis, no�ķi�rot no gaisa un dienas gaismas. Viņ� pūlējās izbēgt, kamēr durvīs vēl bija sprauga, ta�u nekādi nespēja kustēties. Kad durvis bija aizvēru�ās, viņ� raudāja, saprazdams, ka tās vairs nekad neatdarīsies.

Viņ� atmodās tumsā, drebuļu kratīts. Seja bija slapja no asarām.

3

Nobraucis jau jūdzes septiņdesmit no Ņūorleānas, Ogilvijs joprojām domāja par sastap�anos ar Pīteru Makdermotu. Pirmais �oks atgādināja gandrīz fizisku triecienu. Pēc tam Ogilvijs vairāk par stundu bija saspringti braucis, reizēm pat lāgā neapzinādamies, kur jaguārs ripo, � vispirms pa pilsētu, tad pa Pont�artrēnas dambju ceļu un galu galā pa piecdesmit devīto starp�tatu autostrādi uz Ziemeļiem.

Acis atkal un atkal ieskatījās aizmugures spogulī. Parā�doties kārtējam starme�u pārim, viņ� satraukts gaidīja, ka automa�īna, sirēnai kaucot arvien skaļāk un skaļāk, viņu panāks. Katrā ceļa pagriezienā viņ� sagatavojās jaguāru no�bremzēt, gaidīdams, ka policija būs nobloķējusi ceļu.

Pirmā doma bija, ka vienīgais iespējamais Pītera Makdermota klātbūtnes nolūks bijis pa�am savām acīm redzēt, kā viņ�, Ogilvijs, aizbrauc �o automa�īnu. Kā Makdermotam izdevies iegūt par plānu ziņas, Ogilvijam nebija ne jausmas. Tomēr acīmredzot viņ� to uzok�ķerējis, un apsardzes priek��nieks līdzīgi nepieredzēju�am pa�darbniekam iedancojis lamatās.

Tikai vēlāk, kad agrā rītā ceļmalas ainava slīdēja garām krēslainā vientulībā, Ogilvijs sāka lauzīt galvu: vai tā tomēr nevarētu būt bijusi tikai nejau�ība?

Ja Makdermots būtu tur ieradies ar kādu nolūku, tad jaguāram dro�i vien dzītos pakaļ un jau sen būtu apturēju�i kādā nobloķētā krustceļā. Tā kā nekas tamlīdzīgs nebija atgadījies, ticamāka likās nejau�ība. Patiesībā par to gandrīz vairs nevajadzēja �aubīties. �ī doma uzlaboja garastāvokli. Viņ� tīksmi ņēmās apcerēt divdesmit piecus tūksto�us dolāru, kas viņu gaidīs galapunktā.

Ogilvijs uzdeva sev jautājumu: tā kā līdz �im viss iegro�zījies tik labi, vai prātīgāk nebūtu turpināt ceļu? Pēc krietnas stundas būs liela diena. Sākotnējais plāns paredzēja nogriez�ties sānis un pirms brauciena turpinā�anas nogaidīt tumsu. Ta�u briesmas sevī slēpa arī dienas pavadī�ana bezdarbībā. Puse Misisipi �tata vēl priek�ā, vēl viņ� ir samērā tuvu Ņūorleānai. Protams, braucot viņu var ieraudzīt, tomēr vai risks ir tik liels? Pret �o domu iebilda pa�a fiziskais nogurums, kas krājies jau kop� iepriek�ējā rīta. Acis vērās ciet, miegs mācās virsū kā mākonis.

Un tad kaut kas notika. Kā pēc burvju mājiena aiz viņa ieplaiksnījās sarkana gaisma. Valdonīgi iekaucās sirēna.

Tas bija tie�i tas, ko viņ� da�as pagāju�ās stundas bija gaidijis notiekam. Kad viss tomēr ritēja gludi, viņ� atslābi�nājās. Tagad notieko�ais bija dubults trieciens.

Kāja instinktīvi nospieda akseleratoru līdz grīdai. Jaguārs rāvās uz priek�u kā lieliski nospriegota bulta. Spido�metra adata asi pārlēca� uz 70, tad 80, 85. Kad spidometrs rādīja 90, Ogiivijs ātrumu palēnināja: ceļ� priek�ā meta lī�kumu. Zibo�ā sarkanā gaisma parādījās tuvu aizmugurē. Sirēna, uz īsu bridi apklususi, iegaudojās no jauna. Tad sar�kanā gaisma pavirzījās uz sāniem, braucējs dzīrās Ogilviju apdzīt.

Resnis zināja: viss velti. Pat ja �oreiz, izdosies no seko�tājiem atrauties, no citiem, jau brīdinātiem, izvairīties neiz�dosies. Samierinājies ar sakāvi, viņ� palēnināja gaitu.

liii pa�ā brīdī otrs braucamais pa�āvās garām: tas bija gar� gai�as krāsas limuzīns, iek�ā dega blāva gaisma, kāds cilvēks bija pārliecies pār otru. Tad ātrās palīdzības ma�īna aizdrāzās, sarkanā signāluguns izdzisa tumsā.

Briesmīgais pārdzīvojums lieku reizi pierādīja, ka viņ� ir bezgala noguris. Ogiivijs nolēma, ka vienalga, kura iespēja būtu dro�āka, kura riskantāka, viņam jānobrauc malā un diena jāpavada slēptuvē. Viņ� bija ticis garām Meikonai, mazam Misisipi ciematam, ko bija izvēlējies par pirmās nakts brauciena mērķi. Debesīs jau iezīmējās ausmas svēdras. Viņ� apstājās, lai papētītu karti, un drīz vien nogriezās no autostrādes uz mazāku ceļu savijuma.

Ceļa segums drīz pārgāja zāli apaugu�ās grambās. Nebija ilgi jāgaida, kad uzausa diena. Izkāpis no automa�ī�nas, Ogiivijs pārlaida acis apkārtnei.

Tas bija neapdzīvots klajums ar retiem koku puduriem. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Tuvākā �oseja atradās vairāk nekā jūdzes atstatumā. Netālu bija redzama maza birzīte. Nogājis kādu gabaliņu kājām, viņ� ieraudzīja, ka grambas ievijas kokos un tur izzūd.

Resnis atkal apmierināts norek�ķējās. Atgriezies atpakaļ pie jaguāra, viņ� piesardzīgi pabrauca to uz priek�u, lai noslēptu aiz koku lapām. Pec tam vairākreiz pārbaudīja, pār�liecinādamies, ka automa�īnu var ieraudzīt, tikai pienākot pavisam tuvu. Beidzis pārbaudi, Ogilvijs ierāpās pakaļējā sēdeklī un iemiga.

4

Īsi pirms astoņiem rītā atmodies, Vorens Trents kādu brīdi gudroja, kāpēc ir tik neizprotami labā omā. Tad viņ� atcerējās: �orīt tiks noslēgts darījums, par kuru viņ� vakar vienojies ar Dienasstrādnieku arodbiedrību. Par spīti izdarītajam spiedienam, drūmajiem pareģojumiem un da�ādiem līdzīgiem �ķēr�ļiem, viņ� tikai da�as stundas pirms termiņa izbeig�anās bija paglābis Sv. Gregoru, neļau�jot to aprit O'Kifa viesnīcu apvienībai. Tā bija personiska uzvara. Viņ� atbīdīja tālāk domu, ka dīvainā alianse starp viņu un arodbiedrību vēlāk varētu izraisīt pat vēl lielākas problēmas. Gan paspēs raizēties, ja patie�ām tā notiks; vis�svarīgākais ir novākt tie�os draudus.

Piecēlies no gultas, viņ� piegāja pie sava piecpadsmitā stāva apartamenta loga, no kurienes pavērās skats uz pil�sētu. Ārā bija brīni�ķīga diena; uzkāpusi jau augstu, saule lēja starus no debesīm, kur neredzēja gandrīz nevienu mākonīti.

Iegājis du�ā, viņ� kaut ko klusu dungoja. Vēlāk Aloizs Roiss viņu noskuva. Roisarn saimnieka nepārprotamā jaut�rība likās tik neparasta, ka viņ� izbrīnā uzrauca uzacis, ta�u Vorens Trents acīmredzot vēl nebija gatavs sarunai un neko nepaskaidroja.

Apģērbies viņ�, ieiedams dzīvojamā istabā, tūlīt piezva�nīja Rojelam Edverdam. Ienākumu un izdevumu kontrolieris, ko centrāles telefoniste sadzina rokā mājās, lika saprast saim�niekam gan to, ka viņ� visu nakti nostrādājis, gan to, ka tāl�ruņa zvans viņu atrāvis no godīgi nopelnītajām brokastīm. Nelikdamies ne zinis par neapmierināto toni, Vorens Trents mēģināja uzzināt, kāda naktī bijusi divu atbrauku�o grā�matve�u attieksme. Pēc Rojela Edverda uzskata, viesi gan zināju�i par viesnīcas pa�reizējo finansu krīzi, tomēr neesot atklāju�i neko ārkārtīgu un ar Edverda atbildēm uz viņu jautājumiem liku�ies apmierināti.

Vorens Trents nomierinājies atstāja Edverdu baudām bro�kastis. Prātā pazibēja doma: pilnīgi iespējams, ka �ai pa�ā mirklī uz Va�ingtonu pa tālruni ceļo tādas pa�as ziņas par Sv. Gregora stāvokli, kādas sniedzis arī viņ�. Iespējams, ka drīz viņ� savām ausīm izdzirdēs lēmumu.

Gandrīz tanī pa�ā mirklī notrink�ķēja tālrunis.

Roiss dzīrās padot uz ratiņiem atvestās brokastis, kas pirms da�ām minūtēm bija piegādātas, ta�u Vorens Trents pamāja, lai pagaida.

Telefoniste pavēstīja, ka tā esot tālsaruna. Kad Trents no�sauca savu vārdu, otra telefoniste lūdza viņu uzgaidīt. Beidzot vadā atskanēja Dienasstrādnieku arodbiedrības prezidenta skarbā balss.

��� Trent?

��� Jā, labrīt.

��� Es tak jūs, velns parāvis, vakar brīdināju neko neslēpt. Jūs bijāt tik dumj�, ka tomēr mēģinājāt to darīt. Nu, tad klausieties, ko es teik�u: tādi, kas cen�as apvest mani ap stūri, dabū tā pa biksēm, ka sūkstās visu mū�u. Pasakiet paldies, ka �oreiz signāls atskanēja pirms līguma noslēg�anas. Bet es jūs brīdinu, lai turpmāk tādas spēlītes nebūtu!

Negaidītais pavērsiens, saltā, dzeļo�ā balss uz mirkli lau�pīja Vorenam Trentam valodu. Atguvies viņ� sāka protestēt: � Dieva dēļ, man nav mazākās jausmas, par ko jūs runājat!

���� Ak nav ne jausmas � ak jūs nezināt par rasu naida saceltām nekārtībām jūsu nolādētajā viesnīcā? Par �o no�tikumu tak skaļi klaigā visas Ņujorkas un Va�ingtonas avīzes!

Pagāja brītiņ�, līdz Trentam izdevās sasaistīt �o nikno uzbļāvienu ar Pītera Makdermota iepriek�ējās dienas ziņo�jumu.

��� Vakar no rīta iznāca neliels incidents. Protams, tās ne tuvu nebija rasu naida izraisītas nekārtības. Brīdī, kad es ar jums runāju, vēl neko par to nezināju. Un, pat ja būtu zinā�jis, es nebūtu to uzskatījis par pieminē�anas vērtu. Bet, ja ir runa par Ņujorkas avīzēm, neesmu tās lasījis.

�� Toties manas arodbiedrības ļaudis tās lasa. Un, ja ne tās, tad citu presi, kura pret vakaru �ito notikumu izbazūnēs pa visu valsti. Ja es ieguldī�u naudu viesnīcā, kas dzen ārā melnģīmjus, tad �īs lapeles bļaus, ka slepkavo, bļaus reizē ar visiem tiem plānprātīgajiem kongresmeņiem, kas prasa krāsainajiem pie�ķirt tiesības vēlēt.

�� Tātad jūs neuztrauc princips. Jūs neiebilstat, ka mēs tā rīkojamies, tikai nedrīkst sacelties troksnis.

��� Pret ko es iebilstu vai neiebilstu, tā ir mana darī�ana. Tāpat kā mana darī�ana ir tas, kur es ieguldu arodbiedrības naudu.

��� Mūsu darījumu varētu paturēt noslēpumā.

�� Ja jūs nopietni tam ticat, tad esat lielāks muļķis, nekā man likās.

Taisnība ir, skumīgi atzina Vorens Trents: agrāk vai vēlāk ziņas par vieno�anos tik un tā nāktu gaismā. Viņ� izmēģināja citu pieeju. � Tas, kas te vakar notika, nav nekas vienreizējs. Tā Dienvidu viesnīcās noticis arī agrāk un notiks turpmāk. Paies da�as dienas, un uzmanība pievērsīsies kam citam.

�� Varbūt. Bet, ja �Dienasstrādnieki� pēc �īs dienas iegul�dītu savas finanses jūsu viesnīcā, tad �ī uzmanība atkal saasi�nātos sasodīti ātri. Un tas man, nudien, nav vajadzīgs.

��� Tad es vēlētos iegūt skaidrību. Vai man jāsaprot, ka par spīti jūsu grāmatve�u vakarnakts pārbaudei mūsu iepriek�ējā noruna nav vairs spēkā?

�� Vaina nav jūsu grāmatvedībā, � atteica balss Va�in�gtonā. � Mūsu darbinieku ziņojums bija pozitīvs. Viss izjūk tā otrā iemesla pēc.

Tātad tomēr vainīgs incidents, ar rūgtumu nodomāja Trents, incidents, kas viņam vakar licies tīrais sīkums, bet kas nu nolaupījis tik saldo uzvaru. Saprazdams, ka nekādas starpības nebūs, lai viņ� teiktu ko teikdams, vecais vīrs dzē�līgi piezīmēja: � Vienmēr jūs gan tik pārspīlēti akurāti pret savas arodbiedrības finansēm neesat izturējies.

Iestājās klusums. Tad �Dienasstrādnieku� prezidents rimti noteica: � Pienāks laiks, kad jūs �os vārdus no�ēlosiet.

Vorens Trents lēni nolika klausuli. Uz blakus galdiņa Aloizs Roiss bija izklājis ar lidma�īnu atvestos Ņujorkas laikrakstus un norādīja uz Herald Tribune. � Galvenais ir te. Times'ā es neko neredzu.

��� Va�ingtonā ir vēlāki izdevumi. � Vorens Trents pār�laida acis Herald Tribune virsrakstam un pavir�i palūkojās uz tekstam pievienoto attēlu. Tajā bija redzama vakardienas aina Sv. Gregora vestibilā ar doktoru Niklesu un doktoru Ingremu centrā. Dro�i vien vēlāk nāksies izlasīt visu ziņojumu. Pat�laban viņ� to nespēja.

��� Vai vēlaties, lai lieku galdā brokastis?

Vorens Trents pakratīja galvu. � Neesmu izsalcis. � Palūkojies aug�up, viņ� sastapa jaunekļa cie�o skatienu. � Tu dro�i vien domā, ka es dabūju, ko pelnīju.

Roiss apsvēra teikto. � Laikam apmēram tā. Es sacītu, ka galvenais ir jūsu nespēja samierināties ar laiku, kādā mēs dzīvojam.

�� Ja tā ir taisnība, tad tev vairs nav jāraizējas. �aubos, vai pēc rītdienas mani uzskati te vairs kādam būs svarīgi.

��� Ja tā, tad man ļoti �ēl.

����� Tas nozīmē, ka viesnīca pāries O'Kīfa rokās. �

Vecais vīrs piegāja pie loga un stāvēja, raudzīdamies ārā. Viņ� brīdi klusēja, bet tad pēk�ņi noteica: � Tu laikam dzirdēji, kādus noteikumus man piedāvā � starp citu, lai es paliekot dzīvot te.

-Jā.

�� Ja tas bus tā, tad laikam ari pēc tam, kad tu nakamajā mēnesī pabeigsi juridisko fakultāti, man joprojām nāksies pieciest, ka tu grozies te riņķī. Kaut gan būtībā man tev vaja�dzētu dot vilka pasi.

Aloizs Roiss pa vilcinājās. Citā reizē viņ� uz līdzenas vie�tas atcirstu kādu dzēlību. Ta�u viņ� zināja, ka tādā veidā sa�kautais, vientuļais vīrs lūdz viņu, Aloizu, palikt.

Lēmums, kā rīkoties nākotnē, darīja Roisam raizes, tomēr tik un tā jāizlemj būs drīz. Gandrīz divpadsmit gadus Vorens Trents daudzējādā ziņā bija izturējies pret viņu kā pret dēlu. Viņ� zināja, ja paliktu, tad pienākumi pret veco vīru tajās stundās, kad viņ�, Aloizs, nebūs aizņemts jurista darbā, daudz pūļu neprasīs. Viņ� būs Trentam tikai sarunu biedrs un uzticības persona. Tādu dzīvi nebūt nevar dēvēt par netīkamu. Tomēr bija ari da�i citi, no iepriek�minētajiem at�ķirīgi pienākumi, kas ietekmēja izvēli: iet vai palikt.

��� Neesmu par to īsti padomājis, � viņ� meloja. � Lai�kam būs tas jādara.

Vorens Trents ne�aubījās: viss viņa dzīvē, sākot ar lielo un beidzot ar mazo, mainās, turklāt daudz kas � pēk�ņi. Viņam nav ne mazāko �aubu, ka Roiss viņu drīz pametīs, tie�i tāpat kā no rokām būs jāizlai� Sv. Gregora vadības gro�i. Vien�tulības sajūta un nu arī apziņa, ka esi izmests no notikumu straumes, laikam vispār ir raksturīga cilvēkiem, kas dzīvo pārāk ilgi.

��� Vari iet, Aloiz, � viņ� sacīja Roisam. � Es gribētu kādu brīdi pabūt viens.

Viņ� izlēma, ka pēc da�ām minūtēm piezvanīs Kērtisam O'Kīfam un oficiāli padosies.

�urnāls Time, kura redaktori, lasot rita laikrak�stus, prata saost tenkām apvijamu notikumu, veikli uzklupa pilsoņtiesību incidentam Sv. Gregora viesnīcā. Viņi piezvanīja savai vietējai �pirmajai vijolei� � kādam Ņūorleānas States�Item �tata darbiniekam un deva pavēli savākt visu, ko vien uz vietas var dabūt. Iepriek�ējā vakarā, pēc tam kad Ņujorkā ar notikuma atstāstu nāca klajā Herald Tribune, �ī redakcija bija arī sazinājusies ar savas Hjūstonas filiāles vadītāju un tas agri no rīta bija ielidojis Ņūorleānā.

Patlaban abi �urnālisti sēdēja ieslēgu�ies kopā ar Hērbiju �endleru, gaiteņu pārziņu priek�nieku, nelielā istabiņā pir�majā stāvā. To dēvēja par preses istabu, un tajā nebija vairāk mēbeļu kā galds un cepuru pakaramais. Ta�u bija tālrunis. Hjūstonas nodaļas vadītājs, kā augstākais rangā, sēdēja vienīgajā krēslā.

�endlers, turēdams prātā Time devību pret tiem, kas �urnālam palīdz, godbijīgi ziņoja par savu izlūkdarbību, no kuras tikko kā bija atgriezies.

� Es pārbaudīju telpas ap zobārstu sanāksmi. Tur no�likta tāda sardze, ka pat pelei nav �ķirbas, kur ielīst. Pietei�ku�i stāva administratoram, ka ieiet drīkstot tikai kongresa dalībnieki, pat to sievām nav atļauts tur rādīties, un pie dur�vīm nostādīti pa�u ļaudis, kas pārbauda vārdus. Visiem vies�nīcas darbiniekiem jāpazūd pirms sanāksmes sākuma, un durvis tiks aizslēgtas.

Hjūstonietis pamāja ar galvu. �is enerģiskais, jaunais cil�vēks, vārdā Kvaratoni, ar īsiem, ezītī apcirptiem matiem, bija jau intervējis zobārstu prezidentu doktoru Ingremu. Gaiteņu pārziņu priek�nieka ziņojums apstiprināja viņam teikto.

�Mums tie�ām notiks ārkārtas pilnsapulce,� bija sacījis doktors lngrems. �Tā vakar nolēma mūsu izpildvalde, ta�u sanāksme būs slēgta. Ja man būtu teik�ana, dēls, drīkstētu ienākt gan jūs, gan kam vien tīk, laipni lūgtum. Tomēr da�iem maniem kolēģiem ir cits viedoklis. Viņi uzskata, ka cilvēki runā brīvāk, ja zina, ka preses nav klāt. Tā nu jums lai�kam �oreiz būs jāpaliek aiz durvīm.�

Kvaratoni, kas ne mirkli nedomāja kvernēt kaut kur ār�pusē, bija pieklājīgi pateicies doktoram Ingremam. Tā kā Hērbijs �endlers jau bija uzpirkts par sabiedroto, Kvaratoni kā pirmā ie�āvās prātā doma likt lietā vecu kara viltību un pieda�līties sanāksmē, pārģērbtam gaiteņu pārziņu formas tērpā. Ta�u �endlera pēdējais ziņojums liecināja, ka plāns jālabo.

����� Vai sanāksme notiks kādā lielā zālē? � taujāja Kvaratoni.

�endlers pamāja. � Dofina salonā, ser. Trīssimt vietas. Apmēram tik daudz viņi gaida.

Time pārstāvis iegrima pārdomās. Jebkura sanāksme, kurā piedalās trīssimt cilvēku, vairs nebūs slepena, tiklīdz tā beigsies. Vēlāk viņ� viegli varētu iejaukties ārā iznāku�o delegātu vidū un, izliekoties par vienu no tiem, uzzināt, kas noticis. Ta�u, rīkojoties tādā ceļā, izpaliks interesantie cilvē�ciskie sīkumi, kas tā patīk �urnālam Time un tā lasītājiem.

��� Vai sitam te zalongam, kā viņu tur sauc, ir balkons?

��� Ir tāds maziņ�, bet viņi par to jau padomāju�i. Es pār�baudīju. Tur atradīsies bariņ� sanāksmes dalībnieku. Arī pre�ses aģentūru mikrofoni ir atvienoti.

��� Velns un elle! � sirdījās vietējais avī�nieks. � No kā �itas bars baidās � no sabotieriem, vai?

��� Da�i no viņiem grib pateikt savu sakāmo, � Kvara�toni skaļi izteica, ko domā, � bet nevēlas diktofona ierakstu. Tiem augstajiem profesionāļiem � vismaz rasu problē�mās � parasti nav stingras nostājas. Viņi jau tā iepiņķēju�ies problēmā, ka jāizvēlas vai nu asa rīcība, izklīstot uz visām pusēm, vai ari jārīkojas simboliski, tikai skata pēc. �inī ziņā, es teiktu, stāvoklis ir vienreizīgs. � Un tāpēc, viņ� nodomāja, apraksts var iznākt spēcīgāks, nekā licies sākumā. Lai tur vai kas, jāatrod iespēja iekļūt zālē.

��� Man vajadzīgs sanāksmes stāva plāns un arī plāns stā�vam, kas atrodas virs tā, � viņ� pēk�ņi paziņoja. � Jūs sapro�tat, ne tikai, kur redzama atsevi�ķu telpu atra�anās vieta, bet tehniskais plāns, kur iezīmētas sienas, cauruļvadi, griestu laukumi, viss pārējais. Man tas vajadzīgs ātri � ja gribam kaut ko paveikt, tad atlikusi tikai nepilna stunda laika.

��� Es nudien nezinu, ser, vai tāds plāns ir. Lai nu kā� � �endlers pēk�ņi apklusa, skatīdamies, kā Kvaratoni, noplē�sis naudas paciņai līmlenti, noskaita vairākas divdesmit dolāru banknotes.

Piecas no tām Time pārstāvis iedeva �endleram. � Aizejiet pie kāda no remontdaļas vai tehniķu grupas, vai kur citur. �ito izmantojiet tie�i tādam mērķim. Par jums pa�u es parūpē�os vēlāk. Satiksimies te pēc pusstundas, jo agrāk � jo labāk.

����� Klausos, ser! � Zebiekstei līdzīgā �endlera sejā iegula pakalpīgs smaidiņ�.

��� Un tu ķeries pie vietējām atsauksmēm, labi? � Kva�ratoni izrīkoja Ņūorleānas korespondentu. � Ko saka pilsē�tas dome, ko ievērojami pilsoņi. Labāk parunā ar Nacionālo asociāciju cīņai par krāsaino pilsoņu tiesībām. Tu tak zini.

��� Tā kaut ko es varu uzrakstīt pat miegā.

��� Tā ne! Novēro, kāda ir cilvēku reakcija. Labi būtu, ja tu notvertu mēru tualetē. Mazgādams rokas, viņ� varētu sniegt tev paziņojumu. Būtu ļoti simboliski. Ar to derētu sākt.

���� Mēģinā�u noslēpties tualetē. � Reportieris priecīgs devās projām, apjauzdams, ka arī viņam dāsni atmaksās par virsstundu darbu.

Kvaratoni pats gaidīdams apsēdās Sv. Gregora kafejnīcā, pasūtīja tēju ar ledu un izklaidīgi malkoja to, pārdomā�dams, kā risinās stāstījumu. Tas nebūs gar�, ta�u, ja atradīs kādu vēl nedzirdētu pieeju, tad varbūt raksts nākamnedēļas numurā aizņems pusotru sleju. Tas būtu ļoti patīkami, jo pē�dējās nedēļās vairāk nekā duci rūpīgi izlolotu rakstu Ņujorkas redakcija bija vai nu vispār noraidījusi, vai maketējot saīsinājusi. Tas nebija nekas neparasts, Time�Life �tata darbinieki bija radu�i samierināties ar pretīgo apziņu, ka raksta pa tuk�o. Ta�u Kvaratoni gribējās, lai viņa rakstīto iespie� un arī pamana, ja uzrakstīts kas vērtīgs.

Pēc brī�a viņ� atgriezās mazajā preses istabiņā. Drīz vien ieradās Hērbijs �endlers, vezdams līdzi jaunu, darba virs�valkā ģērbu�os vīrieti ar asiem sejas pantiem. Hērbijs stādīja viņu priek�ā kā �esu Elisu, viesnīcas remontstrādnieku. At�nācējs aizdomu pilns sarokojās ar Kvaratoni, tad, pieskardamies ar pirkstu rasējumiem, ko turēja padusē, nemiera mocīts izgrūda: � Man tie jānes atpakaļ.

���� Uz ilgu laiku tie man nebūs vajadzīgi. � Noslo�godams lapas stūrus, Kvaratoni palīdzēja Elisam atritināt plānus. � Kur tad ir tas Dofina salons?

��� Te.

�� Ser, es viņam pastāstīju par sanāksmi, � iejaucās �en�dlers. � Ka jūs gribat dzirdēt, kas notiek, pats nebūdams klāt.

�� Kādas ir sienas un griesti? � Time reportieris noprasīja Elisam.

��� Sienas ir vienlaidu. Ir tuk�a telpa starp griestiem un aug�ējo stāvu, bet, ja domājat, ka tiksiet tur iek�ā, nekas neiz�nāks. Izkritīsiet cauri apmetumam.

�� Paga! � noteica Kvaratoni, kas tie�i tā bija gribējis rīko�ties. Viņ� pabikstīja ar pirkstu plānu. � Ko attēlo �īs līnijas?

��� Tie ir virtuves karstā gaisa izvadi. Vajag tik nokļūt tiem tuvumā, lai izceptos.

��� Un �is?

Eliss noliecās, pētīdams rasējumu. Viņ� ieskatījās otrā lapā. � Aukstā gaisa vads. Iet gar Dofina salona griestiem.

��� Vai tam ir atveres uz zāli?

��� Trīs ir. Centrā un katrā galā. Tās te, plānā, atzīmētas.

��� Cik liels tas vads ir?

Remontstrādnieks mazliet padomāja. � Pēc mana aprē�ķina apmēram trīs kvadrātpēdas.

��� Es gribētu, lai jūs iedabūjat mani tanī vadā, � Kvaratoni apņēmīgi pavēstīja. � Es gribu tur ielīst iek�ā un tad izrāpties ārā, lai varētu dzirdēt, kas lejā notiek.

Tas prasīja negaidīti maz laika. Sākumā negribīgo Elisu �endlers tikmēr bikstīja, līdz tas padabūja otru virsvalku un darbarīku komplektu. Time pārstāvis ātri apmainīja savas drēbes ar virsvalku un paņēma darbarīku somu. Tad Eliss nervozi, bet bez starpgadījumiem aizveda viņu uz telpu, kas atradās netālu no sanāksmes stāva virtuves. Gaiteņu pārziņu priek�nieks piesardzīgi bija pazudis. Kvaratoni nebija ne jaus�mas, cik lielu summu no simt dolāriem �endlers atdevis Elisam, � viņu māca aizdomas, ka visu jau nu ne � bet acīmredzot ar to pietika. Virtuvi abi �ķietamie remontstrād�nieki �ķērsoja nepamanīti. Blakus telpā Elīss jau iepriek� bija izcēlis augstu sienā iemontētu metāla re�ģi. Pret caurumu bija atbalstītas garas slietnes. Neteikdams ne vārda, Kvara�toni uzrāpās pa tām un ielīda caurumā. Viņ� saprata, ka pie�tiek vietas, lai, balstoties uz elkoņiem, parāptos tālāk � bet vairāk arī neko. Valdīja pilnīga tumsa, kuru nedaudzās vie�tās kliedēja kāds atspīdums no virtuves. Kvaratoni manīja, kā sejā iesitas auksta gaisa vēsma; ķermenim piepildot visu metāla cauruļvadu, pieauga gaisa spiediens.

��� Noskaitiet �etras atveres! � aizmugurē nopakaļ pa��ukstēja Eliss. � Ceturtā, piektā un sestā iziet uz Dofina salonu. Centieties netrok�ņot, citādi jūs izdzirdēs. Es atgrie�zī�os pēc pusstundas; ja jūs tad vēl nebūsiet atlīdis atpakaļ, pienāk�u pēc nākamās pusstundas.

Kvaratoni mēģināja pagriezt galvu, bet nekas neiznāca. Tas bija brīdinājums, ka izkļūt ārā būs grūtāk nekā iekļūt iek�ā. Klusu izsaukdamies: � Sapratu! � viņ� sāka virzīties uz priek�u.

Ceļgali un elkoņi sāpīgi trinās pret metāla virsmu. Vēl nejaukākas bija izcilnās �uves. Kad kādas skrūves gals pār�plēsa virsvalku un iegriezās kājā, �urnālists saviebās.

Pastiepis roku atpakaļ, viņ� atbrīvojās no skrūves un tālāk virzījās uzmanīgāk.

Gaisa vada atveres bija viegli ieraudzīt, jo pa tām sprau�cās iek�ā gaisma. Viņ� pārlīda pāri trijām, cerēdams, ka re�ģi atverēs ir cie�i piestiprināti. Tuvodamies ceturtajai, viņ� jau varēja saklausīt balsis. �ķita, ka sanāksme sākusies. Par prieku Kvaratoni balsis skanēja skaidri, un, ja pastieps kaklu, varēs pārredzēt daļu zāles. Viņ� nodomāja, ka no nākamās atveres atsegtos labāks skats. Tā ari bija. Nu viņ� ieraudzīja vairāk par pusi no cilvēku pilnās zāles, kā ari tribīni, no kuras runāja zobārstu prezidents, doktors Ingrems. Pastiepdams roku atpakaļ, Time reportieris izvilka no aizmugures kabatas piezīmju grāmatiņu un lodī�u pildspalvu, kam galā bija sīciņa spuldzīte.

� � aicinu jūs, � doktors Ingrems vērsās pie klāteso�a�jiem, � visiem spēkiem pretoties.

Brīdi klusējis, viņ� turpināja: � Speciālisti, tādi kā mēs, pēc dabas ir zelta vidusceļa gājēji, tāpēc pārāk ilgi tūļāju�ies apliecināt savu attieksmi pret pilsoņu tiesībām. Mūsu vidū diskriminācija nepastāv � vismaz gandrīz nepastāv � un līdz �im mēs esam uzskatīju�i, ka ar to pietiek. Pa lielākai daļai esam ignorēju�i, kas notiek un kam dara pāri ārpus mūsu aprindām. Mēs uzskatām, ka esam speciālisti medicīnā un citam mums atliek visai maz laika. Tas ir ērti, un varbūt tā ir arī taisnība. Ta�u �odien un �ajā vietā � vai gribam vai ne � esam iestigu�i �ajā problēmā līdz matu galiem.

Mazais ārsts apklusa, pārlaizdams skatienu klausītāju sejām. �Jūs jau esat dzirdēju�i, cik nepiedodami �ī viesnīca aizvainojusi mūsu kolēģi doktoru Niklesu, un tas ir aizvai�nojums, kas tie�i pārkāpj pilsoņtiesību likumu. Lai to atda�rītu, es, būdams jūsu prezidents, esmu ieteicis veikt ietek�mīgus pretpasākumus. Proti, mums sanāksme jāatceļ un vi�siem kā vienam jāatstāj viesnīca.

No vairākām pusēm atskanēja izbrīna saucieni. Doktors runā�u vaļsirdīgi � es neuzskatu, ka rasu attiecības, ja uz tām skatās no pla�āka redzes leņķa, ir mūsu organizācijas problēma.

��� Protams, ka tā ir mūsu problēma! � kaut kur aiz�mugurē protestēja viena vienīga balss. � Vai tad tā nav jeb�kura cilvēka problēma? � Ta�u visi pārējie tikai uzmanīgi klausījās.

Runātājs, �iem vārdiem nepiekrizdams, papurināja galvu. � Lai kāda būs vai nebūs mūsu nostāja, tai jābūt atse�vi�ķu indivīdu nostājai. Dabiski, ka nepiecie�amības gadīju�mos mums jāatbalsta mūsu cilvēki, un es tūdaļ ierosinā�u veikt da�us pasākumus doktora Niklesa aizstāvībai. Tomēr es pilnīgi piekritu doktoram Ingremam, ka mēs esam speci�ālisti medicīnā un citam mums atliek maz laika.

Doktors Ingrems atkal pietrūkās kājās. � Tas nav tulko�jams tādā nozīmē! Es norādīju, ka pie �āda uzskata mēs līdz �im esam turēju�ies. Es tam nebūt nepiekrītu.

��� Tomēr tā jūs teicāt. � �vītīgais paraustīja plecus.

��� Bet ne lai norādītu, ka tā jārīkojas! Nesagroziet manus vārdus! � Nelielā vīra acis dusmīgi zibēja. � Priek�sēdētāja kungs, mēs �eit runājam lokanās mēlēs, lietodami vārdus �diem�ēl� un �var no�ēlot�. Vai tad jūs visi nesaprotat, ka te ir runa par daudz ko lielāku: ka mēs izskatām jautājumu par cilvēktiesībām un godaprātu? Ja jūs būtu biju�i te vakar lieci�nieki � kā es biju liecinieks necieņai pret mūsu kolēģi, drau�gu, krietnu cilvēku�

Zālē atskanēja saucieni: � Pie kārtības! Pie kārtības! � Priek�sēdētājs paklaudzināja ar āmuriņu, un doktors Ingrems piesārtu�u seju negribīgi apsēdās.

�vītīgais pieklājīgi pavaicāja: � Vai drīkstu turpināt? � Priek�sēdētājs pamāja ar galvu.

�� Pateicos. Kungi, es īsumā iepazīstinā�u jūs ar saviem ierosinājumiem. Pirmkārt, es lieku priek�ā, lai mūsu nākamie kongresi notiktu tādās vietās, kur doktoru Niklesu un citus viņa rases piederīgos uzņemtu bez jebkādiem iebildumiem. Ir pietiekami daudz pilsētu, kuras mēs, pārējie, neap�aubāmi uzskatīsim par piemērotām. Otrkārt, es ierosinu pieņemt rezolūciju, kur būtu nosodīta �īs viesnīcas rīcība, proti, doktora Niklesa aizraidī�ana.

Doktors Ingrems, sēdēdams uz paaugstinājuma un neticēdams savām ausīm, pagrozīja galvu.

Runātājs ieskatījās vienīgajā papīra lapā, ko turēja rokā. � Es kopā ar vairākiem citiem jūsu izpildvaldes locekļiem esmu sastādījis rezolūciju�

Kvaratoni savā ligzdā vairs neklausījās. Pati rezolūcija nebija svarīga. Tās saturu varēja paredzēt. Ja būs nepiecie��ams, tekstu dabūs vēlāk. Tāpēc viņ� vēroja lejā sēdo�o sejas. Tās bija parastas samērā izglītotu cilvēku sejas. Tajās paudās atvieglojums. Kvaratoni nodomāja: tas ir atvieglojums, ka nav jādara nekas nepatīkams, neparasts, uz ko bija mudinājis dok�tors Ingrems. Vārdu birums, ko cienīgi skandēja demokrātiskā stilā, pavēra izeju. Sirdsapziņa � atvieglota, ērtības � neskar�tas. Bija atskanējis vārgs protests � viens vienīgs runātājs atbalstījis doktoru Ingremu � ta�u tas bija tikai piliens jūrā. Sapulces dalībnieki jau, �ķiet, pievērsu�ies liekvārdīgiem pārspriedumiem, kā uzlabot rezolūcijas stilu.

Time reportieris nodrebinājās � drebuļi atgādināja, ka, nemaz nerunājot par citām neērtībām, viņ� gandrīz stundu pavadījis aukstā gaisa pievadā. Ta�u pūles atmaksāju�ās. Viņam būs aktuāls apraksts; lai lielie Ņujorkas stilisti, ja grib, pārraksta vēl sensacionālākā stilā. Viņam bija arī nojauta, ka �īsnedēļas darbu ārā vis nemetīs.

6

Gandrīz tūlīt pēc m camera sapulces beigām Pīters

Makdermots uzzināja par zobārstu kongresa lēmumu sanāksmi turpināt. Apzinādamies tā nenoliedzamo nozīmi viesnīcai, viņ� pie Dofina salona durvīm bija nostādījis kongresam piekomandētu darbinieku, pieteikdams nekavējo�ties ziņot visu, kas vien dzirdams. I'irms īsa brītiņa darbinieks bija piezvanījis un teicis, ka no ara nāko�o delegātu sarunām varot noprast, ka ierosinājums kongresu atcelt noraidīts.

Viesnīcas labad Pīteram laikam būtu vajadzējis priecāties. Ta�u viņ� jutās nomākts. Viņ� domāja, kā tas viss ietekmēs doktoru Ingremu, kura spēcīgie pierādījumi un taisnprātība

acīmredzot nav guvu�i atbalstu.

Pīters saviebies secināja, ka Vorena Trenta vakardienas ciniskajam vērtējumam galu galā izrādījusies taisnība. Lai�kam jādod viesnīcas īpa�niekam ziņa.

Pīteram ieejot administrācijas telpu ģenerāldirektora priek�istabā, Kristīne pacēla acis no darba. Siltais smaids atgā�dināja, cik ļoti viņ� vakar gribējis ar jauno sievieti runāt.

� Vai viesības bija jaukas? � viņa pavaicāja. Likās, Kris�tīne jūtas uzjautrināta, ka Pīters tūdaļ neatbild. � Vai

neesi

tas īau aizmirsis? � � �.. .

v . � �i.m �Viss biia lieliski. Tevis gan man Viņ� pakratīja gaivu - ' .

pietrūka un joprojām mani moka sirdsapziņas pārmetumi,

ka es sajaucu norun , fC ļ-ras stundas vecāki. Par to

��� Nu mes esam <-uv

nav vērts vairs runāt. . , ,

-������� Ia esi brīva varbūt �ovakar varam to labot?

-������� Ielūgumi birst kā no pārpilnības raga! teica Kris-

* i r-.Au pusdienas ar misteru Velsu, tīne. � �ovakar es eau r . v . , .. -

_ � 7aC is. � Tatad viņ� izvese ones?

Pīters uzrauca uza�-�=

��� īā bet viņ� vēl nedrīkst doties ārpus viesnīcas, tapec

; .t r, hi vēlu strādā, varbūt vari mums kaut edīs pusdienas seit. ja LU

kad piebiedroties?

-������ ļa varē�u, darī�u to. Viņ� pamaja uz viesnīcas īpa��nieka aizvērtajām divviru durvīm. Vai V.T.runajams?

-������ Vari iet iek�a.

cerams, ka tu nenāc ar kadam problemām. �ķiet, viņ� �orīt jūtas nomākts.

��� Man ir da�as ziņas, kas �o omu uzlabos. Zobārsti nu�pat nobalsoju�i, ka neizklīdīs. � Tad viņ� nopietnāk piebilda:

��� Laikam Ņujorkas avīzes jau esi redzējusi.

��� Jā, lasīju. Es teiktu: mēs dabūjām, ko pelnīju�i.

Pīters apstiprinot pamāja.

���� Es lasīju arī vietējos laikrakstus, � Kristīne sacīja.

���� Par to gadījumu ar bojāgāju�ajiem cilvēkiem nav nekā jauna. Nespēju to izmest no galvas.

��� Es arī ne, � Pīters līdzjūtīgi piebalsoja. Acu priek�ā atkal kā dzīva uzplaiksnīja aina pirms divarpus dienām � no�ogotais, starme�u izgaismotais ceļ�, policisti, kas dru�d�aini meklē pierādījumus. Viņ� gudroja, vai policija beigu beigās atradīs vainīgo automa�īnu un tās vadītāju. Varbūt patlaban kā viens, tā otrs ir pilnīgā dro�ībā un tā arī tos neat�radīs. Klusībā Pīters gan cerēja, ka notiks pretējais. Doma par vienu noziegumu atsauca atmiņā otru. Nedrīkst aizmirst, ka jāpavaicā Ogilvijam, vai pa nakti nav ienāku�as kādas jaunas vēstis no viesnīcas apzag�anas izmeklētājiem. �Ja padomā, �ķiet savādi, ka apsardzes priek�nieks vēl neko nav ziņojis.

Vēlreiz uzsmaidījis Kristīnei, viņ� pieklauvēja pie Vorena Trenta kabineta durvīm un iegāja iek�ā.

Pitera atnestās ziņas, likās, bosu nekādi neietekmēja. Trents izklaidīgi pamāja, it kā neparko negribētu atrauties no dziļi personiskām domām, kurās iegrimis. Likās, viņ� grasās runāt (Pīters manīja, ka runa būtu par kaut ko pavisam citu), bet tikpat pēk�ņi pārdomāja. Pēc īsas sarunas Pīters kabi�netu atstāja.

Kristīne nodomāja, ka Albertam Velsam bijusi taisnība, pareģojot, ka Pīters Makdermots viņu uzaicinās �ovakar kaut kur kopā aiziet. Kādu brītiņu viņa no�ēloja, ka tī�i iekārto�jusi tā, lai būtu aizņemta.

Runādama ar Pīteru, viņa atcerējās kara viltību, ko bija vakar izdomājusi, lai atvieglotu Albertam Velsam maksu par maltīti. Viņa piezvanīja Maksim, galvenās ēdamzāles pārzinim.

��� Maksi, � Kristīne sacīja, � jūsu vēlo pusdienu cenas ir, burtiski, briesmīgas.

���� Es tak tās nenosaku, mis Frānsisa. Da�reiz man gri�bētos, kaut tas būtu manā varā.

��� Vai pēdējā laikā zāle ir ļoti pilna?

��� Ir tādi vakari, � atteica zāles pārzinis, � kad jūtos kā Livingstons, kas Āfrikas pla�umos gaida Stenliju. Zināt, mis Frānsisa, cilvēki pamazām smeļas gudrību. Viņi zina, ka tādām viesnīcām kā �ī ir viena centrālā virtuve, un, lai kurā mūsu restorānā viņi ēd, visur saņem tādus pa�us cienastus, kas gatavoti vienādi un ko gatavoju�i vieni un tie pa�i pavāri. Kāpēc tad nesēdēt tur, kur cenas zemākas, kaut arī apkal�po�ana nav savos augstumos?

���� Man ir draugs, � teica Kristīne, � kam patīk mie�loties viesnīcu ēdamzālēs, � pavecs d�entlmenis, vārdā Alberts Velss. Mēs �ovakar atnāksim pasēdēt. Es vēlētos, ka jūs pielūkotu, lai viņa rēķins neiznāktu pārāk liels, bet arī ne tik mazs, ka viņam tas durtos acīs. Starpību jūs varat pie�skaitīt manam rēķinam.

Zāles pārzinis iesmējās. � Ko tu neteiksi! Ar tādu meiteni es ari gribētu draudzēties.

��� Nu, nē, Maksi, � atsaucās Kristīne. � Ar jums es tā nedarītu. Visi zina, ka jūs viesnīcā esat viens no bagātākajiem cilvēkiem.

��� Kas tad būtu tas otrs?

��� Vai tad ne Hērbijs �endlers?

��� Jūs nu gan man neglaimojat, ierindojot manu vārdu līdzās tādam.

��� Bet vai parūpēsieties par Velsu?

��� Mis Frānsisa, kad �im kungam pasniegs rēķinu, viņ� uzskatīs, ka ēdis automāta izsniegto maltīti.

Kristīne smiedamās nolika klausuli, dro�a, ka Maksis rīkosies gan taktiski, gan ar mēra sajūtu.

Neticēdams savām acīm, kūsādams dusmās, Pīters Makdermots vēlreiz lēni pārlasīja Ogilvija atstāto zīmīti.

Tā bija gaidījusi uz galda, kad viņ� atgriezās no īsās tik�anās ar Vorenu Trentu.

Pēc vakardienas datuma un vēlā laika bija noprotams, ka Ogilvijs atstājis lapiņu savā darbistabā, lai no rīta tā nokļūtu viesnīcas pasta iznēsātāja rokās. Tikpat skaidrs bija, ka rak�stī�anas laiks un piegādes veids bijis izplānots tā, lai pēc zīmītes saņem�anas nebūtu iespējas � vismaz pagaidām ne � kaut ko pasākt pretī.

Tā skanēja:

Mr. P. Makdermotam

Paziņojuma saturs: Bezalgas atvaļinājums.

Apak�ā parakstījies ziņo: Atļaujos doties �etru dienu at�vaļinājumā, kas sākas nekavējoties. Dienas ņemtas no tām septiņām, kas man pienākas. Iemesls personisks, atvaļinā�jums nav atliekams.

Par zādzību instruēts V. Finegans, apsardzes priek�nieka vietnieks. Veikti vajadzīgie pasākumi utt., utt. Viņ� kārtos arī visu pārējo, kas nepiecie�ams.

Apak�ā parakstījies atgriezīsies darbā nākamajā pirm-

jūsu T.I. Ogilvijs,

Viesnīcas apsardzes priek�nieks.

Pīters sa�utis atcerējās, ka vēl pirms nepilnām divdesmit �etrām stundām Ogilvijs secinājis, ka acīmredzot Sv. Gregorā uzdarbojas profesionāls viesnīcu zaglis. Tad Pīters bija apsar�dzes priek�nieku uzstājīgi lūdzis pārcelties da�as dienas uz dzīvi viesnīcā, ta�u resnis �o iespēju noraidījis. Dro�i vien pat jau tad Ogilvijs zinājis, ka pēc nedaudzām stundām grasās aizbraukt, bet klusējis. Kāpēc? Katrā ziņā tāpēc, ka sapratis: Pīters tam stipri pretosies, turpretī pa�am nav pieticis dros�mes strīdēties pretī, kad, iespējams, būtu novilcināta aiz�brauk�ana.

Zīmītē sacīts: iemesls personisks, atvaļinājums nav atliekams. Pat Ogilvijs par spīti neslēptajai tuvībai ar Vorenu Trentu būs sapratis, ka viņa prombūtne �ādā laikā, iepriek� neko ne�brīdinot, piespiedīs atgrie�oties atklāt kārtis.

Ta�u kas tas par personisku iemeslu? Skaidrs, ka nekas tāds, ko godīgi var pastāstīt un apspriest. Citādi viņ� tā nebū�tu rīkojies. Lai nu viesnīca kur viesnīca, ta�u, ja darbiniekam notiktu kas nopietns, pret viņu izturētos ar izpratni. Tā bijis vienmēr.

Tātad tas bijis kaut kas tāds, ko Ogilvijam vajadzējis no�klusēt.

Tomēr pat tad, Pīters nodomāja, viņam par to nebūtu daļas, ja vien tas netraucētu viesnīcas normālo darbu. Tomēr tas traucē, tāpēc jābūt ļoti ziņkārīgam. Pīters nolēma, ka mē�ģinās uzzināt, kur apsardzes priek�nieks devies un kāpēc to darījis.

Viņ� piezvanīja, lai atnāk Flora, un, kad tas notika, pa�sniedza viņai Ogilvija iesniegumu.

Flora bēdīgi nopūtās. � Es to izlasīju. Un tūlīt sapratu, ka jūs dusmosieties.

�� Ja varat, � teica Piters, � lūdzu, uzziniet, kur viņ� ir. Piezvaniet viņam uz mājām, tad uz citām vietām, kur, kā zināms, viņ� varētu atrasties. Uzziniet, vai kāds viņu �odien redzējis vai arī gaida �o vīru atgrie�amies. Lieciet visur atstāt zīmītes. Ja dabūjat rokā pa�u Ogilviju, tad sakiet, ka man ar viņu jārunā.

Flora to ierakstīja savā piezīmju blokā.

�� Vēl ko � piezvaniet uz garā�u. Vakar vēlu vakarā es nejau�i stāvēju pie viesnīcas un gaidīju. Ap pulksten vieniem mūsu draudziņ� izbrauca ārā � jaguārā. Iespējams, ka viņ� kādam pateicis, kurp brauc.

Kad Flora aizgāja no kabineta, Pīters aizsūtīja pēc apsar�dzes priek�nieka vietnieka Finegana, Jaunanglijā dzimu�a kārna vīra ar lēnu valodu. Pirms Finegans atbildēja uz Pītera nepacietīgajiem jautājumiem, viņ� krietnu brīdi domāja.

Nē, viņam neesot ne mazākā priek�stata, uz kurieni de�vies misters Ogilvijs. Priek�nieks tikai vēlu vakarā Fineganam pateicis, ka da�as nākamās dienas apsardze jāvada viņam. Jā, pagāju�ajā naktī pa visu viesnīcu nepārtraukti stai�gāju�as patruļas, ta�u nekas aizdomīgs neesot manīts. �orīt neesot arī neviena ziņojuma, ka būtu notikusi kāda vardar�bīga ielau�anās. Nē, arī no Ņūorleānas policijas pārvaldes nekādas jaunas vēstis neesot saņemtas. Jā, Finegans perso�niski uzturē�ot sakarus ar policiju, kā misters Makdermots licis pie sirds. Protams, ja Finegans uzzinā�ot kaut ko par Ogilviju, viņ� tūdaļ pateik�ot misteram Makdermotam.

Pīters atlaida Fineganu, lai iet. �obrīd neko vairāk nebija iespējams darīt, tomēr dusmas uz Ogilviju nebūt nerimās.

Tās nebija mazināju�ās arī pēc vairākām minūtēm, kad Flora pa selektoru ziņoja: � Pie otrā aparāta ir mis Mār�a Preiskota.

��� Pasakiet, ka esmu aizņemts un piezvanī�u vēlāk, � Pīters norūca, bet tūlīt pārdomāja. � Labi, es pacel�u klausuli.

Viņ� to darīja, un Mār�a jautri paziņoja: � Es dzirdēju, ko jūs teicāt.

Pīters aizkaitināts apņēmās Florai atgādināt, lai tad, kad runā pa iek�ējo līniju, piespie� pogu, kas pārtrauc dzirda�mību ārējā. � Piedodiet, � viņ� atvainojās. � Salīdzinājumā ar lielisko vakaru �is rīts ir visai draņķīgs.

�� Varu derēt, ka pirmais, ko iemācās viesnīcas direktori, ir prasme ātri atgūties.

��� Ar da�iem varbūt tā arī notiek. Ta�u es esmu citāds.

Pīters manīja, ka Mar�a vilcinās. Tad viņa pavaicāja: � Vai jums patie�ām liekas, ka viss vakar bija jauks?

��� Viss gan.

��� Brīni�ķīgi! Tad es esmu gatava pildīt solījumu.

��� Man likās, ka jūs jau to esat izdarījusi.

��� Nē, � iebilda Mār�a, � es solīju jūs mazliet iepazīs�tināt ar Ņūorleānas vēsturi. Pēcpusdienā mēs varētu sākt.

Pīters jau grasījās atrunāties, jo nav iespējams atstāt vies�nīcu, bet tad saprata, ka viņam gribas Mār�ai piekrist. Kāpēc gan ne? Viņ� ta�u tik reti izmanto divas brīvās dienas, kas nedēļā pienākas, turklāt pēdējā laikā palicis te ilgi pēc darba beigām. Var viegli izkārtot īsu prombūtni.

��� Labi, � viņ� piekrita. � Palūkosimies, cik daudziem gadsimtiem spējam starp diviem un �etriem pārskriet pāri.

7

Divas reizes divdesmit minū�u ilgās lūg�anas laikā pirms brokastīm Kērtiss O'Kifs manīja, ka domas kaut kur aizklīst. Tā bija parastā zīme, ka viņ� nevar ilgi nosēdēt mierā; par to viņ� da�os vārdos palūdza Dievam piedo�anu, gan sīki neiztirzādams �o tematu, jo instinktīva tieksme vienmēr traukties kaut kur projām bija viesnīcu mag�nāta dabā un tātad dievi�ķas izcelsmes īpa�ība.

Tomēr viņ� jutās atvieglots, atceroties, ka �ī ir viņa pēdējā diena Ņūorleānā. �ovakar viņ� lidos uz Nlujorku un rīt uz Itāliju. Ceļamērķis viņiem ar Dodo ir O'Kīfa viesnīca Nea�polē. Tas nozīmēs ne vien vietas maiņu, bet nesis līdzi arī vēlreizēju patīkamu tik�anos ar vienu no saviem īpa�umiem. Kērtiss O'Kīfs nekādi nejaudāja saprast, ko domā kritiķi, mēļodami, ka, apmetoties O'Kīfa viesnīcās, var apceļot visu pasauli, tā ari neizbraucot no Amerikas Savienotajām Valstīm. Par spīti vēlmei ceļot pa ārzemēm viņam patika ap sevi redzēt kaut ko pazīstamu � Amerikas interjeru (tikai ar nelielu piekāp�anos vietējam kolorītam), Amerikas mazmā�jiņas, amerikāņu ēdienus un gandrīz visu laiku � pa�us amerikāņus. O'Kīfa uzņēmumi to visu nodro�ināja.

Nebija svarīgi, ka pēc nedēļas viņ� tikpat nepacietīgi ilgo�sies atstāt Itāliju, kā �inī brīdī grib atvadīties no Ņūorleānas. Viņa pa�a impērijā bija pietiekami daudz vietu � Tad�mahalas O'Kīfs, Lisabonas O'Kīfs, Adelaides O'Kīfs, Kopenhā�genas O'Kīfs un citi �, kur varenā bosa apciemojums, kas patlaban gan vairs nebija būtiski svarīgs apvienības sekmī�gai vadī�anai, tomēr rosināja darījumus, tāpat kā pāvesta iera�anās nodro�inātu jaunu spēku pieplūdumu kādas ka�tedrāles darbībai.

Protams, vēlāk, dro�i vien pēc pāris mēne�iem, viņ� at�griezīsies Nfūorleānā, kad Sv. Gregors � tad jau O'Kīfa Sv. Gregors, � būs pārbūvēts un pieskaņots O'Kīfa viesnīcu standartiem. Viņa iera�anās uz iesvētī�anas ceremoniju būs uzvaras gājiens ar fanfarām, pilsētnieku apsveikumiem un preses, radio un televīzijas pārstāvju klātbūtni. Kā parasti tādos gadījumos, viņ� atvedīs sev līdzi veselu svītu slave�nību, to vidū Holivudas zvaigznes, ko nav grūti iekārdināt ar dāsnām dzīrēm, par kurām nav jāmaksā.

Domādams par to, Kērtiss O'Kīfs dega nepacietībā, kaut viss notiktu drīz. Viņ� jutās arī mazliet aizkaitināts, jo līdz �im vēl nebija saņēmis no Vorena Trenta oficiālu piekri��anu noteikumiem, kas aizvakar bija piedāvāti. Nu ir ceturt�diena, un nav tālu pusdienas laiks. Viņi vienoju�ies, ka at�bilde tiks dota pusdienlaikā, un līdz tam atlikusi pusotra stunda. Acīmredzot aiz sev vien zināmiem iemesliem Sv. Gregora īpa�nieks nodomājis gaidīt līdz pēdējam iespē�jamam brīdim un tikai tad piekāpties.

O'Kīfs nemierīgi riņķoja pa apartamentiem. Dodo pirms pusstundas bija aizgājusi ķemmēt veikalus � viņ� �im nolū�kam bija jaunajai dāmai iedevis vairākus simtus dolāru lielās banknotēs. O'Kīfs bija ieteicis nopirkt da�as viegla auduma kleitas, jo Neapolē dro�i vien bū�ot pat karstāks nekā Ņūorleānā un Ņujorkā laika trūkums nejau�ot iepirkties. Dodo kā vienmēr bija sirsnīgi pateikusies, tomēr darījusi to bez tik lielas sajūsmas, kādu tika izrādījusi vakar, kad O'Kīfs viņu izvadāja kuģītī pa ostu un �is izbraukums izmaksāja tikai se�us dolārus. Sievietes patie�ām ir mīklainas būtnes, O'Kīfs nodomāja.

Viņ� apstājās pie loga, lai palūkotos ārā, kad dzīvojamā istabā iezvanījās tālrunis. O'Kīfs piesteidzās pie aparāta.

-Jā?

Viņ� gaidīja, ka izdzirdēs Vorenu Trentu. Tomēr telefo�niste paziņoja, ka tā ir tālsaruna. Pēc mirkļa vadā ieskanējās Henka Lemnicera balss ar kalifornie�iem raksturīgo deguna pieskaņu.

��� Vai tas esat jūs, mister O'Kīf?

��� Jā. � Dīvainā kārtā Kērtisu O'Kīfu pārņēma vēlē�a�nās, kaut viņa Rietumu krasta pārstāvis nebūtu iedomājies, ka ir nepiecie�ams zvanīt divas reizes diennaktī.

��� Man jums jāpastāsta lieliskas ziņas.

��� Kādas?

��� Es noslēdzu līgumu par Dodo.

��� Manuprāt, es vakar skaidri un gai�i paskaidroju, ka pieprasu mis Le�ai ko īpa�u.

��� Cik īpa�u tad jūs varat dabūt, mister O'Kīf? Labāku nemaz nevar vēlēties. īsta laime! Dodo ir laimesbērns.

��� Paskaidrojiet tuvāk!

���� Volts Kērzons uzņem jaunu versiju �Līdzi nedrīkst ņemt�. Vai atceraties? Mēs �itanī katlā esam ieguldīju�i naudu.

��� Atceros.

��� Vakar uzzināju, ka Voltam vajadzīgs skuķis, kas tēlo Ennas Milleres vietā. Tā ir laba otrā plāna loma. Būs Dodo kā uzlieta, kā piegulo�s pupturis.

Kērtiss O'Kīfs sapīcis nodomāja, ka Lemnicers varētu gan pieklājīgāk izvēlēties vārdus.

��� Laikam ta�u būs proves.

��� Dro�i vien.

��� Kā tad lai mēs zinām, ka Kērzons dos lomu Dodo?

��� Vai jūs dzenat jokus? Nevajag vērtēt par zemu savu ietekmi, mister O'Kīf. Dodo var būt pavisam dro�a. Turklāt esmu piedabūjis Sandru Strogenu ar Dodo pastrādāt. Vai pa�zīstat Sandru?

��� Jā, � Sandru Strogenu O'Kīfs labi pazina. Viņa bija izslavēta par vienu no lieliskākajām re�isoru palīdzēm darbā ar aktieriem. Līdz ar citiem sasniegumiem viņa varēja lepo�ties, ka pārvērtusi par kases gabalu princesēm veselu baru ietekmīgu sponsoru sūtītu nepazīstamu meiteņu.

����� Patie�ām priecājos par Dodo, � teica Lemnicers. � Man tādi skuķī�i vienmēr patiku�i. Nelaime tikai tāda, ka jārīkojas ātri.

��� Cik ātri?

��� Viņai bija jāatlido jau vakar, mister O'Kīf. Par pārējo esmu parūpējies, viss kārtībā.

��� Kas tas pārējais ir?

��� D�enija Lemār�a. � Izklausījās, ka Henks Lemnicers jūtas apjucis. � Vai ta' jūs bijāt piemirsis?

���� Nē. � Protams, O'Kīfs nebija piemirsis asprātīgo, skaisto, Vesera koled�u beigu�o tum�mati, kas pirms pāris mēne�iem bija atstājusi uz viņu tādu iespaidu. Bet pēc vakar�dienas sarunas ar Lemniceru viņ� domas par D�eniju Lemār�u pagaidām bija atbīdījis tālāk.

��� Viss jau nokārtots, mister O'Kīf. D�enija �ovakar lido uz Ņujorku. Viņa piebiedrosies jums rīt. Dodo biļeti uz Neapoli mēs pārrakstīsim uz D�enijas vārda, tāpēc Dodo var lidot �urp tie�i no Ņūorleānas. Pavisam vienkār�i, vai ne?

Patie�ām pavisam vienkār�i. Būtibā tik vienkār�i, ka O'Kīfs �ajā plānā nejaudāja sameklēt ne mazāko kļūdiņu. Viņ� lāgā neapjauta, kāpēc gribētu, lai tāda atrastos.

���� Vai jus varat noteikti apgalvot, ka mis Le�a �o lomu dabūs?

��� Mister O'Kīf, es zvēru pie savas mātes kapa.

��� Jūsu māte tak nav mirusi.

���� Nu, tad pie savas vecāsmātes kapa. � Iestājās klu�sums. Tad Lemnicers it kā negaidītā atjausmā piedāvāja. � Ja jums negribas to pateikt Dodo, kāpēc lai to neizdarītu es? Aizejiet uz da�ām stundām kaut kur projām, es viņai piezvanī�u un visu nokārto�u. Tad nebūs ne asaru, ne skumju atvadu.

��� Paldies. Es ļoti labi tik�u galā ar to pats.

��� Kā vēlaties, mister O'Kīf. Es tikai gribēju jums izpa�līdzēt.

����� Mis Le�a telegrafēs jums, cikos viņa ieradīsies Losand�elosā. Vai jūs sagaidīsiet viņu lidostā?

��� Nu, protams. Atkal sastapties ar Dodo būs necerēta laime. Novēlu jums pavadīt skaistas dienas Neapolē, mister O'Kīf. Apskau�u, ka jums būs D�enija.

Neteicis ne vārda, O'Kīfs nolika klausuli.

Dodo atgriezās aizelsusies, apkrāvusies ar saiņiem. Tikpat apkrāvies, atiezis zobus platā smaidā, viņai sekoja liftnieks.

��� Man jāiet vēl atpakaļ. Tas nav viss.

��� Tev ta�u varēja piegādāt veikals, � norūca O'Kīfs.

��� Ai, tā ir interesantāk. Glu�i kā Ziemsvētkos. � Vina pagriezās pret liftnieku. � Mēs lidojam uz Neapoli. Tas ir Itālijā.

O'Kīfs iedeva dolāru liftniekam un pagaidīja, līdz tas aiziet projām

Atbrīvojusies no saiņiem, Dodo impulsīvi apvija rokas OKīfam ap kaklu un noskūpstīja uz abiem vaigiem. � Vai tu garlaikojies bez manis? Vai dieniņ, Kērtij, es esmu tik laimīga!

O'Kīfs maigi atraisīja viņas rokas. � Apsēdīsimies. Gribu tev pastāstīt par da�ām plāna izmaiņām. Man ir arī �ādas tādas labas ziņas.

��� Dro�i vien mēs brauksim ātrāk!

O'Klfs papurināja galvu. � Tas attiecas vairāk uz tevi nekā uz mani. Redzi, dārgā, tev pie�ķirta loma kādā filmā. Esmu �ajā virzienā mazliet pastrādājis. �orīt uzzināju, ka viss sagatavots.

Viņ� juta, ka Dodo naivās, zilās acis viņu vēro.

��� Man galvoja, ka loma esot ļoti laba, patiesībā es uzstāju, lai tā būtu. Ja viss risināsies normāli � un es to sagaidu �, tad tas tev varētu būt sākums kaut kam svarīgam. � Sapraz�dams, cik vārdi neīsti, Kērtiss O'Kīfs apklusa.

��� Laikam tas nozīmē� ka man jābrauc projām.

��� Diem�ēl jā, mana dārgā.

��� Vai drīz?

��� Ko lai dara � rit no rīta. Tu lidosi tie�i uz Losand�elosu. Tevi sagaidīs Henks Lemnicers.

Dodo lēni pamāja, ka piekrīt. Slaidie pirksti izklaidīgi pacēlās un atmeta no sejas gai�i dzelteno matu �ķipsnu. Pat �ī parastā kustība, tāpat kā daudzas citas, izskatījās ārkārtīgi sievi�ķīga. Neizprotamā kārtā O'Kīfam pēk�ņi iedzēla greiz�sirdība, iedomājoties Henku Lemniceru kopā ar Dodo. Lem�nicers, kas pagātnē bija bruģējis ceļu lielākajai tiesai darba devēja mīlas sakaru, pirms to sākuma nekad neuzdro�inātos atļauties vaļības pret �efam izraudzītu favorīti. Ta�u pēc tā� Pēc tā bija citādi. O'Kīfs pūlējās par to nedomāt.

��� Es gribu, lai tu zinātu, dārgā, ka zaudēt tevi man nozīmē lielu triecienu. Tomēr mums jādomā par tavu nākotni.

������ Kērtij, viss kārtībā. � Dodo joprojām nenovērsa skatienu. Par spīti visai tās naivitātei O'Kīfu pēk�ņi pārņēma glu�i vai absurda nojauta, ka Dodo uzminējusi patiesību. � Viss kārtībā, � viņa turpināja. � Nevajag raizēties.

��� Es cerēju � ka tā loma filmā � ka tā tevi iepriecinās.

���� Es jau ari esmu priecīga, Kērtij! Nudien, patie�ām esmu! Pēc manām domām, jābrīnās, kā tu proti darīt cil�vēkiem prieku.

�ī reakcija stiprināja O'Kīfa pa�paļāvību. �Tev nepārpro�tami paveras milzīgas iespējas. Es ne�aubos, ka tu labi tiksi galā, un es katrā ziņā uzmanīgi vēro�u tavu karjeru. � Viņ� nosprieda, ka turpmāk domās tikai par D�eniju Lemār�u.

��� Dro�i vien� � Dodo balss aizlūza. � Dro�i vien tu lidosi �ovakar. Pirms manis.

��� Nē, � viņ� sacīja, visu mirklī izlemdams, � es atlik�u savu lidojumu un do�os projām rit no rīta. �is vakars mums abiem būs īpa�s.

Kad Dodo pateicīgi palūkojās viņā, ietrink�ķējās tālrunis. Atvieglots, ka nāksies darīt ko citu, O'Kīfs pacēla klausuli.

��� Vai misters O'Kīfs? � vaicāja patīkama sievietes balss.

-Jā.

�� Te Kristīne Frānsisa � mistera Vorena Trenta palīdze. Misters Trents gribētu zināt, vai jums nerastos neērtības, ja viņ� jūs apmeklētu.

O'Kīfs palūkojās pulkstenī. Tas rādīja da�as minūtes līdz pusdienlaikam.

��� Jā, � viņ� piekrita. � Es pieņem�u misteru Trentu. Sakiet, lai nāk.

Nolikdams klausuli, viņ� uzsmaidīja Dodo. � Liekas, dārgā, ka mums abiem katram kas jānosvēta � tev spīdo�a nākotne, bet man � jauna viesnīca.

8

Apmēram stundu vai mazliet agrāk pirms �ī zvana Vorens Trents, domās nogrimis, sēdēja savā administrācijas telpu kabinetā aiz aizvērtām durvīm. Jau vairākas reizes �orīt viņ� bija sniedzies pēc tālruņa klausules, nolēmis zvanīt Kērtisam O'Kīfam un piekrist tā noteikumiem viesnīcas pārņem�anai. Likās, ka nav vairs nekāda iemesla kavēties. Bija zudusi pēdējā cerība saņemt naudu no Dienasstrādnieku arodbiedrības. Tās negaidītais noraidījums bija satriecis drupās Vorena Trenta pēdējo preto�anās spēju O'Kīfa behemota rijībai.

Bet ikreiz, pastiepjoties pēc klausules, Vorenu Trentu kaut kas atturēja. Viņ� �ķita sev kā cietumnieks, kuru noteiktā stundā gaida nāvessods, bet kuram atļauts pirms tam izda�rīt pa�nāvību. Vajadzēja samierināties ar neizbēgamo. Viņ� saprata, ka atteiksies no tiesībām palikt savā vietā, ja citas izvēles nav. Ta�u izdzīvo�anas instinkts skubināja turēties pie katra atliku�ā mirkļa, līdz tie visi būs aizritēju�i un vajadzēs izlemt pilnīgi un galīgi.

Vistuvāk kapitulācijai viņ� bija brīdi, kad to novērsa Pītera Makdermota iera�anās. Makdermots pavēstīja Ameri�kas zobārstu kongresa lēmumu turpināt darbu. �is fakts gan neradīja Vorena Trentā izbrīnu. Viņ� jau to bija pareģojis dienu iepriek�. Ta�u nu tas viss likās tāls un nesvarīgs. Makdermotam drīz aizejot, viņ� atvieglots uzelpoja.

Pēc tam viņ� kādu brīdi iegrima atmiņās par agrākajām uzvarām un apmierinājumu, ko tās nesu�as, jā, bija laiki � turklāt nebūt ne tik sen �, kad viņa viesnīcā centās apmes�ties pasaules varenie un tādi, kas no tiem nebija tālu � prezi�denti, kronētas personas, aristokrāti, �ilbino�as sievietes un izcili vīrie�i, politikas varasvīri un naudasmaisi, slaveni un pelēcīgi � tos visus vienoja tas, ka viņi pieprasīja uzma�nības pierādījumus un tos arī saņēma. Un, kur veda �īs izci�lības, tur citi sekoja, līdz Sv. Gregors kļuva par sava veida Meku un reizē par zelta atradni viņam pa�am.

Ja atmiņas ir viss, kas cilvēkam palicis � vai �ķiet, ka palicis, � bija saprātīgi tas baudīt. Vecais vīrs cerēja, ka vis�maz �īs īpa�nieka statusa pēdējās stundas laikā vai arī cik nu vēl no tās atlicis, viņu neviens netraucēs.

Tomēr cerība izrādījās veltīga.

Klusu ienāca Kristīne Frānsisa, kā parasti nojauzdama bosa garastāvokli. � Ar jums vēlas runāt misters Emīls

Dimērs. Es jūs nebūtu traucējusi, ta�u viņ� uzstāj, ka tas esot steidzami.

Trents kaut ko norūca. Viņ� nodomāja, ka pulcējas kopā maitasputni. Bet tad nosprieda, ka varbūt salīdzinājums neat�bilst patiesībai. Sv. Gregorā krietni daudz naudas ieguldījusi Rūpniecības un tirdzniecības banka, kuras prezidents bija Emīls Dimērs. Tomēr tie�i �ī banka pirms vairākiem mēne��iem bija atteikusies pagarināt kredīta atmaksas laiku un ari izsniegt lielāku aizdevumu finansu stāvokļa uzlabo�anai. Nu vairs Dimēram un viņa līdzdirektoriem nav par ko raizēties. Gaidāmais darījums ļaus viņiem atkal savu naudu atgūt. Laikam jau viņam baņķieris �ai ziņā jānomierina.

Viņ� pasniedzās pēc klausules.

������ Nē, � Kristīne bosu atturēja. � Misters Dimērs ir �eit, gaida tepat priek�istabā.

Vorens Trents izbrīnā glu�i vai sastinga. Bija visai neparasti, ka Emīls Dimērs atstājis savu dro�o patvērumu, lai personiski kādu apciemotu.

Pēc brītiņa Kristīne ieveda apmeklētāju, promejot aiz�vērdama aiz sevis durvis.

Emīlam Dimēram, pazema auguma pilnīgam vīram ar īsiem, cirtainiem, sirmiem matiem visi sen�i bija kreoli. Ta�u dīvainā kārtā viņ� izskatījās kā izkāpis no Pikvikas kluba piezīmju lappusēm. Tam atbilda arī cienīgi rosīgā izturē�anās.

��� Piedodiet, Voren, ka tā pēk�ņi ielauzos, iepriek� ne�pieteicies. Ta�u darījums, par kuru būs runa, neļauj ievērot formalitātes.

Viņi lieti�ķi paspieda rokas. Viesnīcas īpa�nieks norādīja uz krēslu.

��� Kas tas par darījumu?

�� Ja neiebildīsiet, es gribētu runāt par visu pēc kārtas. Vispirms atļaujiet man izteikt no�ēlu, ka uzskatīju par neie�spējamu pozitīvi atbildēt uz jūsu lūgumu pēc aizdevuma.

Diem�ēl gan summa, gan termiņi tālu pārsniedza mūsu resursus un stingro kreditē�anas politiku.

Vorens Trents izvairīgi pamāja ar galvu. Nekādu simpā�tiju pret baņķieri viņam nebija, lai gan viņ� nekad nebija atļāvies �o vīru novērtēt par zemu. Aiz bites dūkoņai līdzī�gās mākslotās vārdu plūsmas slēpās rosīgs, ass prāts.

�� Tomēr �odien es �eit atrodos ar nolūku, kas, cerams, mazliet kliedēs nepatīkamās mieles, kuras palika pēc iepriek��ējā gadījuma.

��� Tas �ķiet maz ticams, � Vorens Trents iebilda.

���� Tad jau redzēsim. � Baņķieris izņēma no plānas mapes vairākas līnijota, ar zīmuli aprakstīta papīra lapas. � Cik noprotu, jūs esat saņēmis no O'Kīfa piedāvājumu pār�dot �o viesnīcu.

��� Lai to uzzinātu, nav jāsauc palīgā FIB.

Baņķieris pasmaidīja. � Varbūt jūs būtu ar mieru

iepazīstināt mani ar noteikumiem.

��� Kāpēc lai es to darītu?

�� Tāpēc, � Emīls Dimērs uzsvēra ik vārdu, � ka es �eit esmu ieradies ar pretpriek�likumu.

�� Ja jūsu apciemojums izskaidrojams ar to, man ir vēl mazāk iemesla kaut ko stāstīt. Varu jums tikai pateikt, ka esmu piekritis �odien pusdienlaikā dot O'Kīfa cilvēkiem atbildi.

���� Nu, re. Man bija tāda informācija, un tāpēc es tik pēk�ņi te ierados. Starp citu, piedodiet, ka tas nenotika agrāk, ta�u informācijas iegū�ana un tai sekojo�ās instrukcijas prasīja zināmu laiku.

Vēsts par piedāvājumu pēdējā mirklī � turklāt vēl no pa�reizējā avota � Vorenam Trentam nekādu prieku nesa�gādāja. Acīmredzot kāda vietējo investētāju grupa ar Dimēru sarunu vedēja lomā nolēmusi apvienoties, lai viesnīcu lēti nopirktu un vēlāk pārdotu, tā iegūstot sev kapitālu. Vienalga kādus noteikumus tā piedāvātu, diez vai tie būtu pievilcīgāki par O'Kīfa priek�likumu. Maz ticams, ka tie uzlabotu ari pa�a Vorena Trenta stāvokli.

Baņķieris ieskatījās savās piezīmēs. � Cik saprotu, O'Kīfa korporācija piedāvā pirkt viesnīcu par �etriem miljo�niem. No tās divus miljonus izlietos, lai atjaunotu pa�reizējo hipotēku, vienu miljonu izmaksās skaidrā naudā un otru miljona dolāru vērtībā par jauna izlaiduma O'Kīfa akcijām. Turklāt klīst ari baumas, ka jums līdz mū�a beigām tik�ot nodro�ināts pa�reizējais dzīvoklis viesnīcā.

Vorens Trents aiz dusmām piesarka un, sa�ņaudzis roku dūrē, spēcīgi trieca to pret galdu. � Velna milti, Emīl! Nespēlējieties ar mani kā kaķis ar peli!

��� Ja jūs uztverat to tā, tad, lūdzu, piedodiet.

��� Dieva dēļ, jums jau visi sīkumi ir zināmi, kāpēc jūs man prasāt?

���� Vaļsirdīgi runājot, � Dimērs atteica, � es tikai gribēju iegūt jūsu apstiprinājumu, un to arī ieguvu. Secinu, ka piedāvājums, ko esmu pilnvarots darīt zināmu, ir mazliet labāks.

Vorens Trents saprata, ka iekritis uz sen pazīstamu, ļoti vienkār�u viltību. Ta�u viņā viesa sa�utumu Dimēra nekau�nība izspēlēt ar viņu tādu triku.

Bija arī skaidrs, ka Kērtisa O'Kīfa organizācijā pastāv ziņu noplūde, acīmredzot vainīgais ir kāds no O'Kīfa �tāba, kam pieejama vadības politika. Tā bija zināmā mērā ironiski taisnīga atmaksa Kērtisam O'Kifam, ka viņ�, izmantodams par ieroci spiego�anu, pats ari kritis tai par upuri.

��� Kādā ziņā �ie noteikumi ir labāki? Kas ir piedāvātājs?

�� Atbildē�u papriek� uz otro jautājumu, proti: patlaban man nav tiesību to atklāt.

Vorens Trents no�ņācās. � Es slēdzu darījumus ar cil�vēkiem, ko redzu, nevis ar spokiem.

���� Es neesmu nekāds spoks, � Dimērs viņam atgā�dināja, � turklāt banka garantē, ka piedāvājums, ko esmu pilnvarots izteikt, ir bona fide[14] un ka pusei, kuras intereses konkrētajā gadījumā banka pārstāv, ir nevainojamas piln�varas.

Joprojām saērcināts par iepriek�ējo kara viltību, viesnī�cas īpa�nieks sacīja: � Sāksim runāt lieti�ķi.

��� Es jau gatavojos to darīt. � Baņķieris izvilka citu lapu. � Pamatā mani pilnvarotāji noteiku�i tādu viesnīcas vērtību, kas ir vienāda ar O'Kīfa korporācijas piedāvāto.

��� Tur nav ko brīnīties, jo jums ta�u bija O'Kīfa ierosi�nātie noteikumi.

��� Tomēr citādā ziņā ir vairākas nozīmīgas at�ķirības.

Pirmo reizi kop� sarunas sākuma Vorens Trents sajuta

pieaugo�u interesi par baņķiera teikto.

��� Pirmkārt, mani pilnvarotāji nevēlas, lai jūs sarautu saites ar Sv. Gregora viesnīcu vai izstātos no tās finansiālās struktūras. Otrkārt, viņu nodoms ir � cik tas komerciāli būs iespējams � saglabāt viesnīcas neatkarību un pa�reizējās īpatnības.

Vorens Trents cie�i sa�ņaudza delnās krēsla paroces. Viņ� palūkojās pa labi uz sienas pulksteni. Bija bez ceturk�ņa div�padsmit.

���� Tomēr mani pilnvarotāji pieprasa, lai viņu rīcībā pārietu akciju kontrolpakete � pa�reizējos apstākļos tas ir loti saprātīgi: tā varētu nodro�ināt iedarbīgu kontroli par darījumiem. Jūs pats kļūtu par parastu akcionāru ar vislie�lāko akciju skaitu. Ir vēl viena prasība; proti, lai jūs neka�vējoties atteiktos no prezidenta un ģenerāldirektora krēsla. Vai drīkstu palūgt glāzi ūdens?

Vorens Trents piepildīja glāzi no termosa, kas bija nolikts uz galda. � Kā tas domāts � vai lai es kļūstu par netīro trauku novācēju restorānā? Vai varbūt par �veicara palīgu?

��� Diezin vai. � Emīls Dimērs nodzēra malku no glāzes un pavērās uz atliku�o. � Es vienmēr apbrīnoju, kā mūsu duļķainajam Misisipi ūdenim var būt tik laba gar�a.

��� Turpiniet jel!

Baņķieris pasmaidīja. � Mani pilnvarotāji ierosina, lai tūlit pēc atteik�anās jūs ieceltu par valdes priek�sēdētāju, sākumā uz diviem gadiem.

��� Tas laikam būs tāds goda amats?

��� Varbūt. Bet man nu gan liekas, ka tas nekādi nebūtu pats ļaunākais. Vai tad jums labāk tiktos būt tādā goda amatā mistera O'Kīfa pakļautībā?

Viesnīcas īpa�nieks klusēja.

��� Tālāk. Mani pilnvarotāji uzdevu�i jums pateikt, ka viņi savu piedāvājumu jūsu izteiktajām vēlmēm attiecībā uz dzīvokli pieskaņos tiem solījumiem, ko jūs eventuāli esat saņēmis no O'Kīfa korporācijas. Tagad pievērsīsimies jau�tājumam par akciju nodo�anu un jauna kredīta iepludinā��anu. To es gribētu pārrunāt sīkāk.

Baņķierim turpinot runu un reizi pa reizei ielūkojoties piezīmēs, Vorenu Trentu pārņēma nogurums. Viss likās nere�āls. Atmiņā pazibēja kāds atgadījums tālā pagātnē. Reiz, būdams vēl mazs zēns, viņ� bija aizgājis uz lauku tirgu, cie�i sa�ņaudzis plaukstiņā da�us atrakcijām sakrātus gra�us. Ga�dījās ceļā kāda no �īm izpriecām, kas viņu iekārdināja. Tā saucās keikvoks [15] . diezin vai �ī izprieca kop� tā laika nav sen nogrimusi aizmirstībā. Viņ� atcerējās, ka tur bijusi platforma, kas, vairākās vietās iekārta virās, visu laiku kustējusies aug��up un lejup, te nosvērusies uz priek�u, te atpakaļ, te atkal uz priek�u un tā nekad nenostājusies vienā līmenī. Par vienu pensu nepārprotami bija iespējams no�auties zemē, nesa�sniedzot tālāko malu. Mazais Vorens pārsteidzīgi bija cerējis, ka tas būs aizraujo�i, tomēr nu viņ� atcerējās, ka keikvoka beigās negribējis neko citu kā vien ar veselu ādu nokļūt lejā.

Pagāju�ās nedēļas bija atgādināju�as keikvoku. Sākumā viņ� bija juties dro�s uz kājām, tad grīda pēk�ņi sagāzusies slīpi. Atdzimstot cerībai, atkal pacēlusies, tad no jauna aiz�slīdējusi projām. Netālu no beigām Dienasstrādnieku arod�biedrība tika pasolījusi, ka kustība izlīdzināsies, bet tad trakās viras ļāvu�as visam pēk�ņi sagāzties.

Nu negaidīti keikvoks atkal turpinājās vienmērīgi, bet Trenta vienīgā vēlē�anās bija nokļūt no platformas uz cietas zemes.

Vorens Trents apzinājās, ka vēlāk garastāvoklis mainīsies, kā vienmēr radīsies jauna interese par viesnīcu. Turpretī �obrīd viņ� juta vienīgi atvieglojumu, ka atbildības nasta �ā vai tā no�veļas no pleciem. Reizē ar atvieglojumu uzradās ziņkāre.

Kur� no pilsētas lielajiem biznesmeņiem stāv aiz Emīla Dimēra? Kuram varētu būt tik liela interese riskēt, lai Sv. Gregorā saglabātos neatkarīgas viesnīcas tradīcijas? Var�būt Marks Preiskots? Vai universālveikalu kapteinis censtos papla�ināt savu jau tā milzīgi pla�o intere�u loku? Vorenam Trentam ienāca prātā, ka viņ� pēdējo dienu laikā dzirdējis kādu sakām: Marks Preiskots esot Romā. Ar to varētu iz�skaidrot �ādu aizkuli�u spēli. Nu, lai kas tas būtu, dro�i vien vārds atklāsies pietiekami ātri.

Baņķiera pieminētā akciju pārdale ir godīga. Salīdzinā�jumā ar O'Kīfa piedāvājumu Vorena Trenta pa�a naudas daļa būs mazāka, ta�u to godīgi atlīdzinās saglabātās tiesības palikt viesnīcas vadībā. Saskaņā ar O'Kīfa noteikumiem viņ� no Sv. Gregora dzīves būtu pilnīgi izslēgts.

ja ir runa par iecel�anu valdes priek�sēdētāja postenī, tas varētu būt tikai goda amats, bez kādām noteicēja tiesībām, tomēr vismaz viņ� būs informēts par notikumu virzību, viņ� būs privileģēts skatītājs. Ari presti�u nevar atstāt bez ievērības.

� Tā nu būtība ir skaidra, � pabeidza Emīls Dimērs. � Kā jau teicu, piedāvājuma godīgo raksturu garantē banka. Esmu pat gatavs �ajā pēcpusdienā izdot jums notariāli apstiprinātu vēstuli, kurā būs sīki izklāstītas visas piedāvā�juma detaļas.

���� Un, ja es piekritī�u, kad tiks parakstīts beigu doku�ments?

Baņķieris, savilcis lūpas �okurā, pārdomāja. � Nav iemesla, kāpēc dokumentus nevarētu sagatavot ātri; hipo�tēkas termiņa izbeig�anās ta�u mudina pasteigties. Es sacītu, ka parakstī�ana varētu notikt rīt �ai pa�ā laikā.

���� Un tai pa�ā laikā es, bez �aubām, uzzinā�u pircēja vārdu?

�� Citādi jau nemaz darījumu nebūtu iespējams nokār�tot, � atzina Emīls Dimērs.

�� Ja jau rīt, kāpēc ne tūlīt?

Baņķieris pakratīja galvu. � Man jāievēro instrukcijas.

Uz brīdi Vorenā ierunājās senā ietiepība. Viņ� juta kār�dinājumu uzstāt, lai atklāj, kas ir pircējs, citādi viņ� darīju�mam nepiekritīs. Tomēr prāts iebilda: vai tam kāda nozīme, ja solītais nolīgums katrā ziņā tiks izpildīts? Turklāt ķīvē�anās prasīs spēkus, kuru viņam trūkst. Atkal, tāpat kā pirms brī�a, Vorenu Trentu pārņēma nogurums.

Viņ� nopūtās un īsi noteica: � Esmu ar mieru.

9

Nikni un neticīgi Kērtiss O'Kīfs urbās ar skatienu

Vorenā Trentā. � Tev pietiek nekaunības te stā�vēt un paziņot, ka esi pārdevis citam!

Viņi atradās O'Kīfa apartamenta dzīvojamā istabā. Tūlīt pēc Emīla Dimēra aizie�anas Kristīne Frānsisa bija piezva�nījusi, lai norunātu tik�anos, uz kuru Trents tagad bija atnā�cis. Dodo ar ba�īgu seju grozījās turpat aiz O'Kīfa.

���� Tu vari saukt to par nekaunību, � atteica Vorens Trents. � Es uzskatu to par informāciju. Varbūt tevi arī interesēs uzzināt, ka es neesmu viesnīcu pavisam pārdevis, esmu paturējis krietni daudz akciju.

��� Tu tās zaudēsi! � O'Kīfa seja bija piesarkusi aiz nik�numa. Jau ilgus gadus viņam ne reizes nebija liegts iegūt kaut ko tādu, ko viņ� gribēja. Pat �inī bridī, sarūgtināts un vīlies, viņ� nespēja noticēt, ka �is noraidījums ir taisnība. � Pie velna! Es tevi pataisī�u par slapju vietu!

Dodo pastiepa roku un satvēra O'Kīfa piedurkni. �Kērtij!

Viņ� roku izrāva. � Turi muti! � Deniņos skaidri sare�dzami pulsēja vēnas. Plaukstas bija sa�ņaugtas dūrēs.

��� Tu esi satraucies, Kērtij! Nevajadzētu�

��� Ej ellē! Nejaucies, kur tev neprasa!

Dodo acis lūdzot pavērsās pret Vorenu Trentu. Skatiens pamudināja veco vīru iegro�ot pa�a dusmas, kas teju teju būtu izlauzu�ās uz āru.

��� Dari, ko gribi, � viņ� sacīja O'Kīfam. � Tomēr es tev atgādinu, ka tev nav nekādas dievi�ķas pirkuma tiesības. Turklāt tu atbrauci �urp pēc pa�a vēlē�anās, neviens tevi neaicināja.

�� Tu vēl no�ēlosi �o dienu! Tu un tie citi arī, lai kas viņi būtu. Es būvē�os! Es �ito viesnīcu novedī�u līdz kliņķim un tevi pie ubagu tarbas. Visi mani plāni bUs vērsti uz to, lai satriektu �o iestādījumu pī�ļos un tevi tam līdzi!

�� Ja vispār kāds no mums �o dienu piedzīvos. � Vorens Trents jau bija atguvis līdzsvaru un apzinājās, ka savaldības spēja pieaug, turpretī O'Kīfa � samazinās. � Iespējams, ka mēs, protams, neredzēsim, kā tas notiek, jo tavi nodomi pra�sīs laiku. Turklāt Sv. Gregora jaunie īpa�nieki var tevi kriet�ni padancināt, ja tu gribēsi ar viņiem sacensties. � Tas bija uz labu laimi izteikts pareģojums, ta�u Trents cerēja, ka tā būs taisnība.

��� Taisies, ka tiec! � O'Kifs dusmās norēca.

�� �ī viesnīca joprojām pieder man, � atgādināja Vorens Trents. � Kamēr tu esi mans viesis, tu savās telpās baudi zinā�mas privilēģijas. Tomēr es tev ieteiktu tās lieki neizmantot. � Viegli, bet godbijīgi paklanījies pret Dodo, viņ� izgāja ārā.

��� Kērtij, � ierunājās Dodo.

Likās, ka O'Kīfs viņu nedzird. Viņ� tikai smagi elpoja.

��� Kērtij, vai tu jūties normāli?

���� Liecies mierā ar saviem muļķīgajiem jautājumiem! Protams, ka es jūtos normāli! � viņ� nokliedza, skraidīdams pa istabu �urpu turpu.

��� Tā ta�u ir tikai viesnīca, Kērtij. Tev ir tik daudz citu.

��� Es gribu tie�i �o!

��� Tam vecajam vīram� viņam ir tikai �ī viena�

��� Kā tad! Protams, tu skaties uz to no �ī viedokļa. Tā ir nodevība! Muļķība! � Balss bija kļuvusi spalga, histēriska. Dodo bailēs nodomāja, ka tik nesavaldīgu viņa O'Kīfu nekad nav redzējusi.

��� Kērtij, lūdzu!

��� Man visapkārt ir stulbeņi! Stulbeņi, stulbeņi! Tu esi stulbene! Tie�i tāpēc es gribu tikt no tevis vaļā! Tavā vietā nāks cita.

Tikko izgrūdis �os vārdus, viņ� jau tos no�ēloja. Tie ne�gaidīti satrieca viņu pa�u, apdzē�ot dusmas kā pēk�ņi no�pūstu sveces liesmu. Pēc īsa klusuma mirkļa viņ� nomurmi�nāja: � Piedod. To man nevajadzēja teikt.

Dodo acīs bija sakāpu�as asaras. Viņa ar tādu pa�u kustību kā iepriek� izklaidīgi atbīdīja matu �ķipsnu.

���� Man �ķiet, ka es to jau zināju, Kērtij. Tev tas nebija man jāsaka.

Viņa iegāja blakusistabā, aizvērdama aiz sevis durvis. 10

Mūķīzeru Milna omu bija uzlabojusi negaidīta likteņa velte.

Rīta pusē viņ� bija atdevis savus vakarējos, ar stratēģisku nolūku iegādātos pirkumus atpakaļ Mcīison Blanchc univer�sālveikalam.

Viss noritēja gludi, un viņam nekavējoties pieklājīgi iz�sniedza pienācīgo summu. Tā viņ� atbrīvojās no liekas nas�tas un lietderīgi izmantoja ari brīvo laiku. Tomēr vajadzēja vēl gaidīt vairākas stundas, līdz varēs iet pēc īpa�i izgatavo�tās atslēgas, kas iepriek�ējā dienā bija pasūtīta pie Iru kanāla atslēdznieka.

Viņ� jau grasījās pamest Maisoti Blanche, kad pēk�ņi pagadījās laimīgs ķēriens.

Pie kādas pirmā stāva letes labi ģērbta dāma, rakņā�damās somiņā pēc kredītkartes, nejau�i nometa atslēgu sai�ķi. Likās, ka nedz viņa, nedz kāds cits zaudējumu nepa�manīja, to pamanīja vienīgi Milns. Viņ� kādu brīdi uzkavē�jās pie blakus letes, aplūkodams kaklasaites, līdz sieviete devās tālāk.

Tad Mūķīzeru Milns nogāja gar otro leti un, it kā tikko būtu atslēgas ieraudzījis, apstājās, lai tās paceltu. Viņ� tūlīt ievēroja, ka līdz ar automa�īnas atslēgām sai�ķī ir savērtas vairākas citas, kas izskatās pēc durvju atslēgām. Vēl vairāk dūrās acīs kas cits, ko viņa ievingrinātais skatiens tūdaļ pa�manīja � proti, neliela autolicences numura kartīte. Tādas veci invalīdi mēdza sūtīt braucamā līdzekļa īpa�niekiem, jo par pazaudēto atslēgu atdo�anu varēja saņemt atlīdzību. Licencē bija ierakstīts Luiziānas numurs.

Turēdams atslēgas tā, lai visi redzētu, Mūķīzeru Milns metās pakaļ sievietei, kas pa�laik gāja ārā no veikala. Ja pirms brītiņa kāds ari būtu ievērojis, ka viņ� sai�ķi pacēlis, tad tagad varētu skaidri noprast, ka viņ� steidzas to atdot īpa�niecei.

Ta�u, Kenelstrītā piebiedrodamies kājāmgājēju pūlim, viņ� paslēpa atslēgas plaukstā un iebāza kabatā.

Sieviete joprojām bija redzama. Mūķīzeru Milns sekoja viņai piesardzīgā atstatumā. Pēc diviem kvartāliem viņa �ķērsoja Kenelstrītu un iegāja skaistumkop�anas salonā. Mūķīzeru Milns pa logu redzēja viņu pieejam pie reģistra�tores, kas ieskatījās iepriek�ējo pieteikumu grāmatā, un dāma pēc tam apsēdās, lai gaidītu. Milns pacilāts metās pie tālruņa.

Vietējā izziņu birojā paskaidroja, ka viņam vajadzīgās ziņas meklējamas �tata galvaspilsētā Betonrū�ā. Mūķīzeru Milns pieteica tālsarunu, lūgdams savienot ar automa�īnu reģistrācijas nodaju. De�urējo�ā telefoniste tūdaļ nosauca vajadzīgo kodu.

Turēdams atslēgas rokā, Mūķīzeru Milns no mazās kar�tītes nolasīja licences numuru. Garlaikots darbinieks pateica, ka automa�īna reģistrēta F.R. Dremendas vārdā ar adresi Leikvjū rajonā, Ņūorleānā.

Luiziānā, tāpat kā citos Ziemeļamerikas �tatos un pro�vincēs, automa�īnas piederība nebija nekas slēpjams, parasti īpa�nieka uzvārdu varēja uzzināt viegli � vajadzēja tikai piezvanīt. �o vērtīgo faktu Mūķīzeru Milns jau sekmīgi bija izmantojis daudzas reizes.

Nu jārīkojas veicīgi. Mūķīzeru Milns aprēķināja, ka viņa rīcībā ir stunda, varbūt mazliet vairāk. Viņ� pasauca tak�sometru, kas ātri aizveda uz Milna pa�a ma�īnas stāvvietu. No turienes viņ� ar ielu kartes palīdzību aizbrauca uz Leikvjū, bez kādām grūtībām sameklēdams māju, kuras adresi bija piezīmējis, stāvēdams tālruņa kabīnē.

Nostājies puskvartāla attālumā, viņ� nopētīja māju. Tā bija labā kārtībā turēta divstāvu ēka ar garā�u divām ma�ī�nām un pla�u dārzu. Piebraucamo ceļu aizsedza kupla cip�rese, kas laimīgā kārtā sargāja ieeju no kaimiņu skatieniem.

Mūķīzeru Milns bez bailēm apturēja automa�īnu zem koka un devās uz parādes durvīm. Tās viegli atvērās, jau izmēģinot pirmo atslēgu.

Iek�ā valdīja klusums. Viņ� skaļi iesaucās: � Vai kāds ir mājās? � Ja atskanētu atbilde, viņam jau bija padomā aizbildinā�anās, ka mājas durvis biju�as vaļā un viņ� kļūdījies adresē. Atbilde nesekoja.

Viņ� ātri pārlūkoja pirmā stāva telpas un tad devās uz aug�ējo. Tur atradās �etras guļamistabas, cilvēku nevienā nebija. Lielākās telpas skapī karājās divi ka�oki. Viņ� izņēma tos un uzsvieda uz gultas. Otrā skapī viņ� ieraudzīja ceļa�somas. Milns izvēlējās pa�u lielāko un sabāza tajā ka�okus. Tualetes galdiņa atvilktne aplaimoja ar dārglietu kārbiņu, kuras saturs tika iztuk�ots ceļasomā. Tur nokļuva arī kino�kamera, binoklis un tranzistors. Viņ� aizvēra ceļasomu, no�stiepa to lejā, atkal atvēra un pievienoja mantām sudraba kausu un paplāti. Pēdējā mirklī pamanīto magnetofonu viņ� iznesa ārā līdz ma�īnai, paņēmis vienā rokā, otrā stiep�dams lielo ceļasomu.

Kopā ņemot, Mūķīzeru Milns pabija mājā tikai desmit minūtes. Novietojis ceļasomu un magnetofonu automa�īnas bagā�niekā, viņ� devās projām. Apmēram pēc stundas Milns bija paslēpis lomu savā istabā �efmentēras autoceļa motelī, atgriezies pilsētā, novietojis ma�īnu atkal centra rajona stāv�vietā un līksmi soļoja atpakaļ uz Sv. Gregora viesnīcu.

Pa ceļam viņ� humora uzplūdā iemeta atslēgas pastkas�tītē, kā tika lūgts mazajā licences numura kartītē. Varēja ne��aubīties, ka �ī organizācija turēs solījumu un aizgādās sai�ķi atpakaļ īpa�niecei.

Milns izskaitļoja, ka neparedzētais laupījums ienesīs apmēram tūkstoti dolāru.

Sv. Gregora kafejnīcā viņ� izdzēra kafijas tasi un apēda sviestmaizi, bet pēc tam devās pie īru kanāla atslēdznieka. Prezidenta apartamentu atslēgas dubultniece bija gatava, un, lai gan pieprasīta cena sasniedza astronomiskus apmērus, viņ� to ar prieku samaksāja.

Atgrie�oties viņ� aptvēra, ka lejup no dzidrajām debesīm viņā labvēlīgi noraugās saule.

Gan �is apstāklis, gan agrā rīta negaidītā balva neap��aubāmi bija zīmes, kas vēstīja, ka veiksme sagaidāma arī drīzajā vissvarīgākajā pasākumā. Milns manīja, ka klusītiņām atgrie�as senā paļāvība saviem spēkiem, kā ari ticība, ka viņ� ir neuzvarams.

11

Pār pilsētu cita caur citu gausi vēlās Ņūorleānas zvanu skaņas, vēstot pusdienas laiku. To melo�dijas apslāpētā harmonijā iespraucās pa Prezidenta aparta�mentu logiem, kas bija aizvērti un aizbultēti, lai ar pilnu jaudu darbotos gaisa kondicionētāji. Kroidonas hercogs, ne�dro�u roku liedams glāzē viskiju ar sodas ūdeni (tā bija �orīt ceturtā pēc kārtas), zvanu dunu dzirdēja un palūkojās pulk�stenī, lai salīdzinātu laiku. Kā neticēdams viņ� pagrozīja galvu un nomurmināja: � Tik vien?� Tā nu ir garākā diena� ko es jebkad esmu piedzīvojis.

���� Agri vai vēlu tā beigsies, � sēdēdama uz dīvāna, ierunājās viņa sieva, kas neveiksmīgi bija mēģinājusi iedzi�ļināties V.H. Odena [16] dzejoļos. Hercogienes vārdi �oreiz ne�skanēja tik skarbi kā vairums viņas da�u pēdējo dienu at�bil�u. Gaidī�ana kop� iepriek�ējās nakts bija nomocījusi arī augsto dāmu. Skaidrs, ka Ogilvijs un noziegumā iesaistītā automa�īna ir kaut kur Ziemeļos � bet kur? Patlaban kop� Kroidonu pēdējās tik�anās ar apsardzes priek�nieku bija pagāju�as deviņpadsmit stundas, bet līdz �im no viņa nebija

ne zinas, ne minas.

/ * ,

��� Vai dieniņ! Vai tad tas ķēms nevarēja piezvanīt? � Hercogs uzbudināts soļoja �urpu turpu pa istabu, kā bija darījis kop� pa�a rīta.

���� Mēs ta�u norunājām, ka nekādu sakaru nebūs, � joprojām lēnīgi atgādināja hercogiene. � Tā ir daudz dro�āk. Turklāt dienā � tā mums jācer � automa�īna atrodas slēp�tuvē, un viņ� dro�i vien nekur nerādās.

Jau kuro reizi Kroidonas hercogs noliecās pār Esso ceļu karti, kas bija izplāta uz galda, un ņēmās to pētīt. Pirksts zīmēja loku ap Misisipi �tata Meikonas pilsētu. � Tas ir tik tuvu, joprojām tik velni�ķīgi tuvu, � viņ� pusbalsī mur�mināja. � Un visu �o dienu� jāgaida� jāgaida! � Aiziedams no kartes, viņ� norūca: � Varētu būt, ka tas tips uzo�ņāts.

��� Acīmredzot nav, citādi mēs �ā vai tā būtu par viņu kaut ko dzirdēju�i. � Hercogienei līdzās atradās pēcpus�dienas States�Item numurs, viņa bija nosūtījusi sekretāru lejā vestibilā pēc agrā metiena eksemplāra. Turklāt visu rītu viņi ik stundu bija klausīju�ies ziņu reportā�as. Pa�reiz radio skanēja klusi, diktors attēloja Masa�ūsetsā nodarītos vasaras viesuļvētras postījumus. Pirms tam bija nolasīts Baltā nama oficiālais biļetens par Vjetnamu. Kā laikrakstā, tā agrākajās radio ziņās bija runāts par ceļu incidentu un ar to saistīto meklē�anas procesu, ta�u tikai piezīmēts, ka tas turpinās un nekas jauns gaismā nav nācis.

��� Pagāju�ajā naktī varēja braukt tikai da�as stundas, � it kā sevi mierinādama, turpināja hercogiene. � �onakt būs citādi. Viņ� var izbraukt tūlīt pēc tumsas iestā�anās un rīta agrumā jau būt dro�ībā.

��� Dro�ībā! � hercogs atkal nīgri pacēla glāzi. � Tas ir vienīgais saprātīgais, par ko tagad raizēties. Nevis par to, kas noticis. Ar to sievieti� ar bērnu. Avīzēs bija attēli� tu laikam redzēji.

���� Par to jau mēs esam runāju�i. Nav ko to cilāt vēl vairāk.

�ķita, ka hercogs to nav dzirdējis. � �odien� �ajā pēc�pusdienā ir bēres� Kaut vismaz varētu tur aiziet.

Pla�ajā, greznajā istabā iestājās smags klusums.

Pēk�ņi to pārtrauca tālruņa zvans. Abi saskatījās, ne viens, ne otrs negrasījās atsaukties. Hercoga sejas muskuļi krampjaini noraustījās.

Zvans noskanēja vēlreiz, tad apklusa. Caur aizvērtajām durvīm, kas no�ķīra abas telpas, viņ� neskaidri saklausīja sekretāra balsi, kas atbildēja pa paralēlo aparātu.

Pēc brītiņa sekretārs pieklauvēja un bikli ienāca iek�ā. Viņ� lūkojās uz hercogu. � Jūsu gai�ība! Tas ir kāds no vie�tējiem laikrakstiem. Viņi ziņo, ka saņēmu�i� � sekretārs pavilcinājās pie nepazīstamā vārda, � � zibensbiļetenu, kur�, �ķiet, attiecas uz jums.

Hercogiene ar pūlēm atguva savaldību. � Es atbildē�u. Nolieciet sava aparāta klausuli. � Viņa pacēla �īs istabas klausuli, kas atradās līdzās. Vienīgi uzmanīgs vērotājs būtu pamanījis, ka hercogienei dreb rokas.

Viņa gaidīja, līdz noliekot noklikstēja otrā klausule, un tad pavēstīja: � Te runā Kroidonas hercogiene.

��� Kundze, pie tālruņa States�Item Ņūorleānas redak�cija, � atsaucās kāda vīrie�a dziedrā balss. � Mums ir zibenstelegramma no Associated Press, ka tikko saņemts kāds ziņojums� � Balss apklusa. � Piedodiet! � Viņa dzir�dēja, kā runātājs skai�as: � Kur tas, pie velna, palicis� Ei, Endij, pasniedz man to papīru!

No�aukstēja papīrs, un balss atsāka: � Piedodiet, kun�dze. Es jums to nolasī�u.

LONDONA (A.P.) � Parlamenta aprindās �odien kļuvis zināms, ka Kroidonas hercogs, pazīstamais britu valdības pilnvarotais īpa�i svarīgu konfliktu risinā�anai, tiks iecelts par nākamo Lielbritānijas vēstnieku Va�ingtonā. Sākotnējā reak�cija � pozitīva. Drīz gaidāms oficiāls ziņojums.

��� Tas nav viss, kundze. Es jūs daudz nekavē�u. Mēs piezvanījām tādēļ, lai uzzinātu, vai jūsu vīrs nevēlētos sniegt kādu paziņojumu, tad mēs ar jūsu atļauju gribētu aizsūtīt uz viesnīcu fotogrāfu.

Hercogiene uz mirkli aizvēra acis, ļaudama kā sāpes remdino�am līdzeklim pa dzīslām izplūst atvieglojumam.

��� Kundze, vai jūs vēl klausāties? � Balss tālrunī pār�trauca klusumu.

�� Jā. � Viņa ar pūlēm piespiedās atkal iedarbināt domas.

��� Par to paziņojumu� mēs vēlētos�

��� �obrīd, � hercogiene viņu pārtrauca, � mans vīrs nekādu paziņojumu nesniegs; viņ� to sniegs vienīgi tad,/� un kad iecel�anu apstiprinās oficiāli.

��� Tādā gadījumā�

��� Tas pats attiecas uz fotogrāfiju.

Balss pauda vil�anos. � Mēs gan nākamajā numurā pub�licēsim to, kas ir mūsu rīcībā.

��� Tā ir jūsu privilēģija.

��� Tomēr, ja būs oficiāls ziņojums, mēs gribētu būt ar jums sakaros.

�� Ja tā notiks, mans vīrs dro�i vien ar prieku pieņems preses pārstāvjus.

��� Tātad vai drīkstam zvanīt vēlreiz?

��� Lūdzu.

Nolikusi klausuli, Kroidonas hercogiene, izslējusies taisni, palika nekustīgi sē�am. Beidzot viegls smaids iegulās lūpās, un viņa teica: � Tas ir noticis, D�efrijs panācis savu.

Hercogs skatījās sievā, neticēdams savām ausīm. Viņ� aplaizīja lūpas.

��� Va�ingtonā?

Viņa īsumā atkārtoja A.P. ziņu. � Tās noplūde acīm�redzot bija tī�a, lai pārbaudītu reakciju. Tā ir labvēlīga.

��� Es nebūtu ticējis, ka, lai arī talkā nāks tavs brālis�

��� Viņa ietekme palīdzējusi. Neap�aubāmi bija arī citi iemesli. īstais laiks. Bija vajadzīgs kāds no tavas vides ar atbil�sto�iem politiskajiem uzskatiem. Neaizmirsti ari � mēs ta�u zinājām, ka tāda iespēja pastāv. Laimīgā kārtā gadījās, ka viss sanāca kopā.

/

���� Nu, kad tas piepildījies� � Viņ� apklusa, nevēlē�damies domu pabeigt.

��� Nu, kad tas piepildījies � kas tad?

��� Es domāju� vai pratī�u tikt galā?

��� Tu vari un tu to pratīsi. Mēs pratīsim. Viņ� ba�īgi pa�ūpoja galvu. � Bija laiks�

��� Tas vēl nav beidzies. � Hercogienes balss ieskanējās asi un valdonīgi. � Vakarpusē tev vajadzēs tikties ar presi. Būs arī citi pienākumi. Nepiecie�ams, lai tu esi sakarīgs un tāds arī paliec.

Viņ� lēni palocīja galvu. � Prieks censties. � Viņ� pacēla pie lūpām glāzi.

���� Nē! � hercogiene piecēlās, izņēma glāzi viņam no rokām un devās uz vannasistabu. Viņ� dzirdēja, kā sieva iz�ļāc viskija atliekas izlietnē. Atgriezusies viņa noskaldīja.

��� Ar to nu ir beigas. Vai saprati? Nekad vairs ne lāses.

Hercogs it kā gribēja iebilst, bet tad samierinājās.

��� Laikam� citādi nevar.

�� Ja tu gribi, es aizvāk�u pudeles, bet vispirms izlej �o� Viņ� pakratīja galvu. � Es iztik�u bez viskija. � Viņ�

neap�aubāmi sauca talkā gribasspēku, lai sakopotu domas. Tāpat kā iepriek�ējā dienā, viņ� līdzīgi hameleonam pār�mainījās: vaibsti kļuva krietni noteiktāki nekā pirms mirkļa. Stingrā balsī viņ� piezīmēja: � Tās ir ļoti labas ziņas.

��� Jā, � piekrita hercogiene. � Iespējams, ka tas būs jauns sākums.

Hercogs paspēra soli uz sievas pusi, bet tad pārdomāja. Lai kāds būtu jaunais sākums, viņ� labi noprata, ka tuvas attiecības tas neietver.

��� Būs jāpārskata mūsu plāni par �ikāgu, � hercogiene jau izteica savas domas skaļi. � Kop� �ī brī�a vērīgi sekos katram tavam solim. Ja mēs brauktu uz turieni kopā, �ikā�gas prese to tūlīt kārtu pie lielā zvana. Tiklīdz mēs nodosim automa�īnu remontā, tas izraisīs ziņkāri.

��� Jābrauc vienam no mums.

���� Brauk�u es, � hercogiene izlēma. � Varu mazliet pārveidot savu izskatu, uzlikt brilles. Ja rīko�os pārdomāti, uzmanību neizraisī�u. � Viņa palūkojās uz somiņu, kas bija nolikta uz sekretēra. � Ņem�u līdzi atliku�o naudu un no�kārto�u visu vajadzīgo.

��� Tu esi pārliecināta� ka �is cilvēks veiksmīgi nokļūs �ikāgā. Tas vēl nav noticis.

Hercogienes acis iepletās, it kā viņa atcerētos piemirstu ļaunu murgu. � Ak Dievs! � viņa �ukstēja. � Tagad� tagad it īpa�i� viņam tas jāizdara! Jāizdara!

12

Drīz pēc len�a Pīteram Makdermotam izdevās aizlavīties uz savu dzīvokli, kur viņ� pārģērbās: viesnīcā parasti valkātās oficiālās biznesa stila drēbes viņ� apmainīja pret linaudekla biksēm un vieglu �aketi. Pēc tam viņ� uz īsu brīdi atgriezās savā kabinetā viesnīcā, lai parak�stītu vēstules, ko, iedams ārā, uzlika uz Floras galda.

���� Atgriezī�os vēlā pēcpusdienā, � viņ� paskaidroja sekretārei. � Vai izdevās uzzināt kaut ko par Ogilviju?

Sekretāre papurināja galvu. � Gandrīz neko. Jūs mani lūdzāt uzzināt, vai misters Ogilvijs kādam sacījis, kurp dodas. Izrādās, ka nav.

��� Es jau arī īstenībā neko negaidīju, � Piters norūca.

����� Tiesa, ir kāds apstāklis� � Flora saminstinājās. � Varbūt tas nav īpa�i svarīgs, tomēr liekas mazliet dīvains.

��� Kas tad tas ir?

�� Automobilis, ar kuru Ogilvijs aizbrauca� jūs teicāt, ka tas ir jaguārs?

-Jā.

��� Tas pieder Kroidonas hercogiem.

��� Vai esat pārliecināta, ka nav notikusi kļūdī�anās?

��� Man arī pa�ai tas ie�āvās prātā, � teica Flora, � tāpēc palūdzu, lai garā�a pārbauda vēlreiz. Man sacīja, lai parunājot ar vīru vārdā Kulgmeru. Viņ� strādā par nakts de�urantu.

��� jā, es viņu pazīstu.

��� Vakarnakt viņ� arī de�urēja, un es piezvanīju viņam uz mājām. Pēc viņa apgalvojuma, misteram Ogilvijam bijusi rakstveida atļauja no Kroidonas hercogienes, viņ� drīk�stējis ma�īnu paņemt.

Pīters paraustīja plecus. � Tad, manuprāt, tur viss ir kār�tībā. � Bija savādi, ka Ogilvijs patrāpījies ceļā, vadot Kroidonu limuzīnu, un vēl savādāks likās fakts, ka starp herco�giem un nekaunīgo apsardzes priek�nieku varētu pastāvēt kāds sakars. Flora acīmredzot lauzīja galvu par to pa�u.

��� Vai limuzīns atgriezies? � viņ� pajautāja.

Flora noliedzot pakratīja galvu. � Es gudroju, vai man vajadzētu piezvanīt Kroidonas hercogienei. Bet tad nolēmu, ka vispirms pavaicā�u jums.

��� To jūs darījāt pareizi. � Viņ� nodomāja, ka būtu jau ļoti viegli pajautāt Kroidoniem, vai virii zina, kur Ogilvijs aizkūlies. Tā kā Ogilvijs brauc ar viņu ma�īnu, dro�i vien viņi zinātu ari ceļamērķi. Tomēr Pīters nesteidzās. Pēc pirmdienas vakara sadursmes ar hercogieni Pīteram negribējās riskēt ar vēl vienu nesapra�anos, īpa�i tāpēc, ka jebkuru taujā�anu varētu ņemt ļaunā un uzskatīt par iejauk�anos personiskā dzīvē. Turklāt vajadzētu atzīties nepatīkamajā faktā, ka viesnīca nezina, kur atrodas tās apsardzes priek�nieks.

��� Pagaidām atstāsim tā, kā ir, � viņ� sacīja Florai.

Pīters atcerējās, ka nav pabeigts vēl kaut kas � saruna ar

Hērbiju �endleru. �orīt viņ� bija gatavojies ziņot Vorenam Trentam par vakar saņemtajiem Diksona, Dimēra un divu citu pui�u paskaidrojumiem, no kuriem izrietēja, ka gaiteņu pārziņu priek�nieks iejaukts notikumos, kas novedu�i pie pirmdienas vakara izvaro�anas mēģinājuma. Ta�u viesnīcas īpa�nieku acīmredzot nodarbināja citas problēmas, tāpēc Pīters iz�ķīrās neko neteikt. Tagad viņ� nosprieda, ka labāk būs tikties ar pa�u �endleru.

��� Uzziniet, vai Hērbijs �endlers �ovakar de�urē, � viņ� norādīja Florai. � Ja de�urē, tad pasakiet, ka es pulksten se�os vēlētos ar viņu tikties. Ja nede�urē, tad tik�os ar viņu rīt no rīta.

Izgājis no administrācijas telpām, Pīters devās lejā uz vestibilu. Pēc da�ām minūtēm viņ� no pustum�ās viesnī�cas iznāca agrās pēcpusdienas saules spo�i apmirdzētajā Sv. Kārļa ielā.

��� Pīter! Esmu �eit.

Pagriezis galvu, viņ� ieraudzīja Mār�u mājam no �ofera vietas baltā automobilī ar nolai�amu jumtu. Ma�īna bija iebraukta pasa�ierus gaido�u taksometru rindā. Acīgs �vei�cars ņipri paskrēja Pīteram pa priek�u un atvēra viņam ma�ī�nas durvis. Atslīgdams sēdeklī Mār�ai līdzās, viņ� redzēja, ka trīs taksometru �oferi noņirdzas, un dzirdēja, ka viens skaļi un gari nosvilpjas.

��� Hei! � uzsauca Mār�a. � Ja jūs nebūtu nācis, man vajadzētu uzņemt kādu pasa�ieri. � Vieglajā vasaras kleitā viņa izskatījās tikpat burvīga kā vienmēr, tomēr par spīti bezrūpīgajam sveicienam Pīters saklausīja balsī biklumu, kam iemesls varbūt bija iepriek�ējā vakara notikumi. Viņ� impulsīvi saņēma meitenes roku un to paspieda.

��� Tas man patīk, � Mār�a viņam atzinās, � lai gan tēvam es apsolīju braucot turēt stūri abās rokās. � Ar tak�sometru �oferu palīdzību � tie padeva savas automa�īnas gan uz priek�u, gan atpakaļ, lai atbrīvotu telpu, Mār�a ievadīja savējo satiksmes straumē.

Kamēr viņi pie Kenelstrītas gaidīja iedegamies zaļo gaismu, Pīteram ienāca prātā, ka Ņūorleānā viņu pastāvīgi redz vizināmies ar skaistām sievietēm pie stūres. Pagāju�as tikai trīs dienas, kad Kristīne folksvāgenā veda viņu uz savu dzīvokli. Tas bija tanī pa�ā naktī, kad viņ� pirmoreiz sasta�pās ar Mār�u. Likās, ka aizritēju�as nevis trīs dienas, bet ilgāks laiks � varbūt tāpēc, ka �ajā posmā Mār�a izteikusi precību priek�likumu. Viņ� prātoja, diez vai gai�ā dienas laikā viņas jūtu skurbums nav mazliet atvēsis. Lai nu kā būtu, viņ� nolēma neteikt neko: lai to sāk cilāt viņa pati.

Bet tik un tā Mār�as tuvums viņu satrauca, it īpa�i atsau�cot atmiņā vakarnakts �ķir�anās mirkjus � skūpstu, sākumā maigu, tad, atturībai izgaistot, kaislē pieaugo�u. Pēc tam, jau elpai aizraujoties, viņ� bija cie�i skāvis jauno būtni un jutis viņas auguma kairo solījumu, saskatīdams Mār�ā ne vairs meiteni, bet sievieti. Nu viņ� slepus vēroja to � jaunu, dedzīgu, ar vijīgām kustībām un slaidiem locekļiem zem plānā ģērba. Ja nu pastieptu roku�

Viņ� gan negribīgi apmāca dziņu. Pats sevi �austīdams, viņ� mēmi atgādināja, ka līdz �im visu mū�u kop� pieaugu�a vīrie�a gadiem tie�i sievietes tuvums mēdzis apmiglot prā�tus, pamudinādams uz neapdomīgu rīcību.

Mār�a pa acu kaktiņu palūkojās viņā, atraudama uzma�nību no satiksmes plūsmas. � Par ko jūs tikko domājāt?

��� Par vēsturi, � viņ� meloja. � Ar ko mēs sāksim?

��� Ar veco Sv. Ludviķa kapsētu. Vai esat tur bijis?

Pīters papurināja galvu. � Kapsētas es nekad neierin-

doju darāmo darbu saraksta aug�galā.

��� Ņūorleānā gan to vajadzētu darīt.

Līdz Beisinstrītai nebija tālu. Mār�a veikli apturēja automa�īnu dienvidu pusē, un viņi pāri bulvārim piegāja pie Sv. Ludviķa pirmo kapu mūra, kur ieeju veidoja senlaiku kolonnas.

��� Te sākas gara vēsture, � teica Mār�a, ieķerdamās Pītera elkonī. � Tūksto� septiņsimto gadu sākumā, kad fran�i dibināja Ņūorleānu, apkārtne bija stipri purvaina, un te pat tagad plestos purvs, ja netiktu uzbūvēti dambji, lai iegro�otu upes ūdeņus.

���� Es zinu, ka pilsētas pamati ir mitruma pilni, � viņ� piekrita. � Viesnīcas pagrabos mēs divdesmit �etras stundas dienā sūknējam ārā � nevis iek�ā � lieko ūdeni, lai tas pa kanalizācijas vadiem plūstu projām.

��� Agrāk augsnē bija daudz vairāk mitruma. Pat sausās vietās zeme to aizturēja tikai līdz trīs pēdu dziļumam, tāpēc, rokot kapu, tas pieplūda ar ūdeni, pirms paspēja no�laist lejā zārku. Stāsta pat, ka kapra�iem vajadzējis stāvēt uz zārkiem, lai neļautu tiem celties uz aug�u. Da�reiz viņi zārka dibenā kokā izvirpoju�i caurumus, lai piespiestu mū�amāju nogrimt. Ļaudis mēdza teikt: ja kādu aprok vēl pusdzīvu,

viņ� noslīkst. /

��� Izklausās pēc �ausmu filmas.

��� Da�ās grāmatās teikts, ka līķu smaka iesūkusies pat dzeramajā ūdenī. � Viņa riebumā saviebās. � Lai nu kā, vēlāk izdots likums, ka visi jābērē virs zemes.

Viņi iegriezās celiņā, kas stiepās starp ļoti īpatnēji būvētiem mauzolejiem. Tādu kapsētu Pīters vispār nebija redzējis. Mār�a ar pla�u vēzienu norādīja uz apkārtni. � Tā ir liecība par notikumiem pēc likuma izdo�anas. Mēs, ņūorleānie�i, �īs vietas dēvējam par miru�o pilsētām.

��� Varu saprast, kāpēc.

Viņ� nodomāja, ka mauzoleju rindas ir līdzīgas pil�sētām ar nesimetriskām ielām, ar atdusas vietām, kas izska�tās pēc maziem ķieģeļu vai mūra namiņiem. Da�i lepojas ar dzelzs re�ģu izrotātiem balkoniņiem. Ap namiņiem izvijas �auras takas. Tiem ir vairāki stāvi vai līmeņi. Vienīgā visiem �iem namiņiem piemīto�ā īpatnība ir logu trūkums, tomēr to vietu aizpilda neskaitāmas mazas durtiņas. � Kā ieejas dzī�vokļos, � viņ� secināja.

��� Patiesībā tie arī ir dzīvokļi. Un lielākā daļa izīrēta uz īsu laiku.

Pīters ziņkāri palūkojās Mār�ā.

����� Mauzoleji sadalīti sekcijās, � Mār�a skaidroja.

� Parastu ģimeņu mauzolejiem ir no divām līdz se�ām sek�cijām, bet lielāko � vairāk. Katrai sekcijai ir pa�ai savas mazas durtiņas. Pirms bērēm vienas no tām atver vaļā. Zārku, kas ir jau iek�ā, iztuk�o, mirstīgās atliekas, kuras tajā atrodas, aizgrū� līdz aizmugures sienai, un tās pa spraugu nokrīt zemē. Veco zārku sadedzina un tā vietā noliek jaunu. To tur uz gadu atstāj, tad atkal atkārtojas tas pats.

��� Tikai uz gadu?

��� Vairāk jau nav notēs, � aizmugurē ierunājās kāda balss. � Rei�u reizēm gan tas velkas ilgāk � ja nākamais netaisās ceļā. Tad nāk palīgos tarakāni.

Abi pagriezās atpakaļ. Viņus jautri vēroja kāds pavecs, netīrā kokvilnas virsvalkā ģērbies vīrs ar apaļu vēderiņu. Noņēmis vecu salmu platmali, viņ� noslaucīja pliko pakausi ar sarkana zīda mutautu. � Sutina, vai ne? Tur, iek�ā, būs vēsāk. � Viņ� neceremonēdamies papliķēja ar roku pa mauzoleju.

�� Ja jums nav iebildumu, � sacīja Pīters, � tad es labāk izvēlē�os āra karstumu.

Vīrs iesmējās. � Tik un tā turpatās vie' būsiet. Sveicināta, mis Preiskota!

�� Hallo, mister Kolodi, � atteica Mār�a. � Tas ir mis�ters Makdermots.

Kapracis laipni pamāja ar galvu. � Va' atnācāt paska�tīties ģimenes ligzdiņu?

��� Patlaban dodamies turp, � atteica Mār�a.

��� Nu, ta' pa �ito celiņu. � Un nosauca pār plecu: � Mēs jūsējo tur pirms pāra nedēļām satīrījām. Nu izskatās pa pirmo.

Ejot pa �aurajām takām, kas atgādināja ieliņas, Pīters ievēroja, cik seni ir datumi un vārdi. Pavadonis norādīja uz kādu laukumiņu ar gruzdo�u atkritumu kaudzi. � Vaj'dzēja bi�ķiņ pakvēpināt. � Pīters caur dūmu vāliem saskatīja zārka paliekas.

Viņi apstājās pie se�daļīga, tradicionālajā kreolu māju stilā celta mauzoleja. Laika zoba pabojātās marmora plāksnēs bija iekalti daudzi � vairākumā Preiskotu � uzvārdi. � Mēs esam sena dzimta, � teica Mār�a. � Dro�i vien manu sen�u pī�ļiem tur ir pa�auri.

Mauzoleju apspīdēja slīpi saules stari.

��� Smuki, va' ne? � Kapracis pakāpās atpakaļ, tīksmi�nādamies par savu darbu, un tad norādīja uz kādām dur�tiņām aug�ējā rindā. � �itā būs nākamā, ko taisīsim vaļā, mis Preiskota. Tas būs jūsu papiņam. � Viņ� pataustīja durvis otrajā līmenī. � Tas te i' priek� jumsim. Es nu gan diezi' vai bū�u tas, kas jūs tur iebāzīs. � Brīdi klusējis, viņ� domīgi piebilda: � Tas gals pienāk ātrāk, nekā mums visiem gribē�tos. Tāpēc nau ko velti laiku tērēt, nē, mīļie, nau vis. � Vēl�reiz noslaucījis pakausi, viņ� aizklumburoja tālāk.

Par spīti tveicīgajai dienai Pīteram pārskrēja drebuļi. Kapa vietas pie�ķir�ana tik jaunai meitenei kā Mār�a uzvēsmoja nepatīkamas sajūtas.

��� Nav nemaz tik �ausmīgi, kā liekas. � Mār�as acis cie�i vērās viņā, un viņ� atkal brīnījās, ka meitene prot uzminēt viņa domas. � Glu�i vienkār�i te mūs audzina tā, lai mēs skatītos uz to visu kā uz mūsu esības daļu.

Pīters pamāja, bet tik un tā viņam �ī nāves valstība bija līdz kaklam.

Viņi jau bija pienāku�i pie vārtiem uz Beisinstrītu, kad Mār�a pavilka Pīteru aiz piedurknes atpakaļ.

Turpat ārā pie ieejas bija apstājusies rinda automa�īnu. Atvērās durvis, cilvēki izkāpa un sadrūzmējās uz ietves. Pēc viņu izskata varēja spriest, ka viņi ieradu�ies uz bērēm.

��� Pīter, mums būs jāpagaida, � �ukstēja Mār�a. Viņi pagāja sānis, no kurienes gan bija redzami vārti, ta�u tos varēja novērot nemanāmi.

Tagad bariņ� uz ietves sadalījās, dodams ceļu nelie�lam gājienam. Pirmais nāca dzeltenbāls vīrietis ar glaimigām apbedī�anas biroja vadītāja manierēm. Viņam se�koja priesteris.

Aiz priestera lēni soļoja se�i zārka nesēji, kas balstīja uz pleciem smago zārku. Aiz viņiem �etri citi nesa mazu, baltu zārciņu. Uz tā bija uzlikts viens vienīgs oleandra zars.

��� Ak Dievs! � izdvesa Mār�a.

Pīters cie�i saņēma viņas roku.

Priesteris vienmuļā re�itatīvā ierunājās: � Lai eņģeļi jūs ieved paradīzē; lai mocekļi sveic jūs �ajā ceļā un aizvada uz svēto pilsētu Jeruzālemi.

Bērinieku pulciņ� sekoja otram zārkam. Pa priek�u viens pats soļoja pajauns cilvēks. Mugurā viņam bija slikti piegulo�s melns uzvalks, rokā viņ� neveikli nesa cepuri. Acis kā piekaltas kavējās pie mazā zārciņa. Pār vaigiem ritēja asa�ras. Aizmugures bariņā, blakusgājējas balstīta, elsoja kāda vecāka sieviete.

��� Lai sveic jūs eņģeļu koris un lai jūs iepazīstat mū�a mieru līdz ar Lācaru, kas arī reiz bija nabags�

��� Tie ir cilvēki, kurus sabrauca automa�īna, kas pēc tam aizbēga. Notrieca māti ar mazu meitenīti. Tā bija rakstīts avī�zēs. � Pīters redzēja, ka Mār�a raud.

��� Es zinu. � Pīteram bija sajūta, ka viņ� ir �īs ceremo�nijas līdzdalībnieks un sēro līdz ar citiem bēriniekiem. Pirmdienas vakarā, nejau�i saduroties ar �o notikumu, tas bija licies baigs un ne�ēlīgs. Tagad traģisms it kā pienāca tuvāk un kļuva par labi pazīstamu īstenību. Viņ� juta pa�a acīs sarie�amies asaras.

Aiz tuviniekiem soļoja citi. Pīters sev par izbrīnu ierau�dzīja pazīstamu seju. Sākumā viņam neizdevās to sazīmēt, ta�u tad viņ� atjēdzās, ka tas ir Sols Na�ezs, pavecais vies�mīlis, kas servēja maltītes istabās un pēc pirmdienas nakts incidenta ar Kroidonas hercogiem uz laiku bija atvaļināts. Pīters otrdienas rītā bija aizsūtījis pēc Na�eza un paziņojis Vorena Trenta pavēli visu nedēlu nerādīties viesnīcā. Algu viņam par to neatvilk�ot. Na�ezs palūkojās uz Pīteru un Mār�u, ta�u nelikās viņus pazīstam.

Bēru gājiens virzījās tālāk iek�ā kapsētā un pazuda ska�tienam. Abi nogaidīja, līdz visi sērotāji un skatītāji vairs ne�bija redzami.

��� Nu mēs varam iet, � teica Mār�a.

Negaidīti kāds pieskārās Pītera rokai. Pagriezies viņ� ieraudzīja Solu Na�ezu. Tātad Sols tomēr Pīteru bija pazinis.

��� Es redzēju jūs vērojam bēriniekus, mister Makdermot. Vai jūs �o ģimeni pazināt?

��� Nē, � Pīters atteica. � Mēs te esam gadījuma pēc. � Viņ� iepazīstināja Solu ar Mār�u.

��� Vai jūs nepalikāt līdz beigām? � Mār�a pavaicāja. Vecais vīrs pakratīja galvu. � Da�reiz liekas, ka visam ir

savas robe�as.

��� Tātad jūs �o ģimeni pazināt?

��� Ļoti labi. Viss ir tik ļoti skumji.

Pīters pamāja ar galvu. Vairāk it kā nebija ko sacīt.

��� Otrdien es nepaspēju pateikt jums paldies, mister Makdermot, par to, ko jūs izdarījāt, � Na�ezs ierunājās.

��� Nu, ka jūs aizlikāt par mani labu vārdu.

��� Viss kārtībā, Sol. Neuzskatīju, ka jūs būtu vainīgs.

��� Ja tā padomā, tad tas liekas tā savādi. � Vecais vīrs palūkojās papriek� uz Mār�u, tad uz Pīteru. Tā vien �ķita, ka viņam negribas iet projām.

��� Kas tur savāds? � Pīters jautāja.

�� Viss. Nelaimes gadījums. � Na�ezs pamāja turp, uz kurieni bija devies bēru gājiens. � Dro�i vien tas notika īsi pirms tā pirmdienas vakara skandāla. Ja tā padomā, ka tik�mēr, kamēr mēs ar jums runājām�

��� Jā, � Pīters noteica. Viņam nebūt negribējās stāstīt abiem pārējiem, ko viņ� pārdzīvojis vēlāk, redzēdams noti�kuma vietu.

� Mister Makdermot, es gribēju pavaicāt, vai ir vēl bijusi runa par tām nepatik�anām ar hercogu un hercogieni?

��� Itin nekāda.

Pēc Pltera domām, arī Na�ezs, tāpat kā viņ�, �ķita at�vieglots, sarunai aizvirzoties projām no bērēm.

��� Vēlāk es par to ilgi lauzīju galvu, � prātoja Na�ezs. � Man bija tāds iespaids, ka viņi lien vai no ādas laukā, lai saceltu traci. Nekādi nejaudāju to saprast. Un vēl tagad nesaprotu.

Piters atcerējās, ka Na�ezs gandrīz to pa�u sacījis pirm�dienas naktī. Viņam tas bija vārdu pa vārdam iegulies at�miņā. Na�ezs bija stāstījis par Kroidonas hercogieni. Herco�giene� pagrūda manu elkoni. Ja tā būtu rīkojies kāds cits, es teiktu, ka tas darīts tī�ām. Un vēlāk Pītera acīs tas viss bija izskatījies tāpat: ka hercogiene vēlas, lai �is starpgadījums iespiestos atmiņā. Stāstījusi kaut ko par vakaru, kas mierīgi pavadīts apartamentā un ka viņi tikko kā atgriezu�ies no īsas pastaigas. Pīters atcerējās, ka toreiz brīnījies, kāpēc viņa uz�skata to par tik svarīgu. Tad Kroidonas hercogs novervelējis, ka atstājis cigaretes automa�īnā un hercogiene vīru asi pār�traukusi.

Hercogs bija atstājis cigaretes automa�īnā.

Bet Kroidoni ta�u sēdēju�i apartamentā un pēc tam tikai apgāju�i apkārt kvartālam�

Protams, cigaretes varēja atstāt tur kādā agrākā stundā. Nez kāpēc Pīteram tā nelikās.

Aizmirsis abu pārējo klātbūtni, viņ� nogrima domās.

Kāpēc Kroidoni gribēju�i noslēpt, ka pirmdienas vakarā izmantoju�i automa�īnu? Kāpēc radīju�i iespaidu � acīm�redzot nepareizu �, ka pavadīju�i vakaru viesnīcā? Vai sūdzība par izlieto garneļu mērci bijusi izdomāta viltība � tī�ām iesaistot par lieciniekiem vispirms Na�ezu, tad Pīteru, � lai viņi vajadzības gadījumā apstiprinātu �o pasa�ciņu? Ja hercogs nejau�i neizmestu �o piezīmi, kas hercogieni sadusmoja, Pīters bez ierunām visam noticētu.

Kāpēc bija jāslēpj, ka viņi toreiz braukāju�i ma�īnā?

Na�ezs pirms brītiņa bija teicis: Tas ir savadi� nelaimes gadījums� dro�i vien tas notika neilgi pirms� tām manām nepatik�anām.

Kroidonu automa�īna ir jaguārs.

Ogilvijs.

Pīteram pēk�ņi atausa atmiņā, kā jaguārs vakarnakt izniris no garā�as. Tas uz isu mirkli bija apstājies gaismas lokā, un tam piemita kaut kas savāds. Pīters atminējās, ka to ievē�rojis. Bet ko? Atmiņa baismā skaidrībā ie�ukstēja: tas bija spārns un starmetis; abi bija bojāti. Pirmo reizi viņ� pilnībā ap�tvēra pēdējo dienu policijas ziņojumu jēgu.

���� Pīter, � Mār�a viņu uzrunāja, � jūs pēk�ņi kļuvāt bāls.

Viņ� meitenes teikto pat lāgā nesadzirdēja.

Nekavējoties jātiek no �ejienes projām. Jāpaliek vienat�nē, lai varētu domāt. Rūpīgi, loģiski, nesteidzīgi jāsaliek viss kopā. Galvenais, nedrīkst steigties un secināt pārsteidzīgi.

Vina rokās ir bil�u rēbusa atsevi�ķās daļas. Pavir�i ska-

/ /7

toties, tās liekas iederamies kopainā. Tomēr viss jāapsver vēl un vēlreiz, jāsakārto un jāpārkārto. Varbūt jāatmet.

Doma likās pilnīgi neiespējama. Glu�i vienkār�i � pā�rāk fantastiska, lai būtu patiesa. Un tomēr�

Viņ� it kā no tālienes izdzirda Mār�as balsi. � Pīter! Kaut kas nav kārtībā. Kas tas ir?

Ari Sols Na�ezs nolūkojās viņā ar savādu skatienu.

���� Mār�a, � sacīja Pīters, � patlaban es jums nevaru neko paskaidrot, ta�u man jāiet.

��� Kur jāiet?

�� Atpakaļ uz viesnīcu. Piedodiet. Es mēģinā�u izskaid�rot vēlāk.

Mār�as balsī skanēja vil�anās. � Es biju iedomājusies, ka mēs padzersim kopā tēju.

���� Lūdzu, ticiet man! Tas ir svarīgi.

��� Ja jums jāiet, es jūs aizvedī�u.

� Nē. � Braucot ar Mār�u, būtu jārunā, jāizskaidro. � Lūdzu! Es jums vēlāk piezvanī�u.

Pīters atstāja abus samulsu�us stāvam un nolūkojamies viņam nopakaļ.

Beisinstrītā viņ� notvēra garāmbrauco�u taksometru. Mār�ai viņ� bija teicis, ka dosies uz viesnīcu, ta�u pārdomā�jis pateica �oferim sava dzīvokļa adresi.

Tur būs mierīgāk.

Domāt. Izlemt, kas jādara.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad Pīteram izdevās savas pār�domas apkopot.

Viņ� pats sev sacīja: kad tu saskaiti kaut ko divdesmit, trīsdesmit, �etrdesmit rei�u; kad ikreiz secinājums, pie kura tu nonāc, ir viens un tas pats; kad iznākums ir tāds, kādu tu to redzi savā priek�ā, tad, ņemot visu to vērā, no pa�a atbil�dības neizbēgsi.

Pirms pusotras stundas atstājis Mār�u, viņ� visu laiku bija pavadījis savā dzīvoklī. Apvaldot satraukumu un vēlē��anos rīkoties ātri, viņ� bija piespiedies domāt saprātīgi, rū�pīgi, mierīgi. Viņ� bija soli pa solim izanalizējis visus kop� pirmdienas vakara piedzīvotos starpgadījumus. Viņ� bija meklējis da�ādus risinājumus un skaidrojumus gan atse�vi�ķiem notikumiem, gan visam to kopumam un nebija atra�dis nevienu citu kaut cik loģiski pamatotāku par baismo slēdzienu, pie kura tik pēk�ņi nonācis �ajā pēcpusdienā.

Tagad pārdomas beigu�ās. Jāpieņem lēmums.

Viņ� apsvēra, ka varbūt jāatklāj viss sev zināmais un iztē�lotais Vorenam Trentam. Ta�u tad atmeta �o rīcību kā gļēvu�lību, izvairī�anos no pa�a atbildības. Lai kas būtu darāms, tas jādara vienam pa�am.

Pīteram bija sajūta, ka viņ� zina, kā to izklāstīt citiem. Pīters ātri apmainīja vieglo apģērbu pret tum�āku. Izgājis ārā, viņ� pamāja taksometram, kas aizveda viņu nedaudzos kvartālus līdz viesnīcai.

No vestibila viņ�, atņemdams sveicienus, devās uz savu kabinetu starpstāvā. Flora bija jau projām. Uz Pītera rak�stāmgalda atradās kaudze ziņojumu, kam viņ� neveltīja ne mazāko uzmanību.

Brīdi viņ� mierīgi pasēdēja klusajā kabinetā, pārdomā�dams, kā jārīkojas. Tad pacēla klausuli, pagaidīja ieslēdza�mies signālu un uzgrieza pilsētas policijas numuru.

13

Ogilviju pēcpusdienā, neatlaidīgi sīkdams, pamo�dināja moskīts, kas nez kā bija ielīdis jaguārā. Resnis modās lēni, sākumā viņam bija grūti atcerēties, kur atrodas. Tad notikumi pamazām atausa atmiņā: kā viņ� aiz�braucis no viesnīcas, kā agrā rītā vēl tumsā drāzies uz priek�u, kā velti tik briesmīgi uztraucies, kā izlēmis visu dienu nogaidīt un tad tikai atsākt ceļu uz Ziemeļiem un kā beidzot iebraucis grambainajā, zāli apaugu�ajā ceļā ar koku puduri galā, kur nu paslēpta stāv automa�īna.

Acīmredzot slēptuve izvēlēta labi. Skats uz pulksteni liecināja, ka viņ� nogulējis bez pārtraukuma gandrīz astoņas stundas.

Līdz ar apziņu atgriezās visai nelāga sajūta. Ma�īnā trūka gaisa, ķermenis � stīvs, un kauli sāpēja no gulē�anas �aurajā, neērtajā aizmugures sēdeklī. Mute bija sausa, un tāpēc mo�cīja slikta gar�a. Viņ� bija izslāpis un izsalcis kā vilks.

Sāpēs kunkstēdams, tuklais Ogilvijs uzslējās sēdus un pavēra automa�īnas durvis. Tūdaļ viņu apstāja desmitiem moskītu. Viņ� aizslaucīja tos projām, tad nesteidzīgi palūko�jās apkārt un, lai varētu orientēties, salīdzināja to, ko redzēja patlaban, ar iespaidiem, ko bija guvis no rīta. Toreiz tik tikko sāka aust gaisma un bija vēss, tagad saule bija pakāpusies augstu debesis un karsēja pat koku ēnā.

Pagājies līdz birzs malai, viņ� tālumā saskatīja �oseju, pār kuru gaiss trizuļoja karstuma viļņos. Rīta agrumā nekāda satiksme gandrīz nebija manāma. Tagad abos virzienos ātri �āvās gan vieglās, gan smagās automa�īnas, ta�u motoru rūkoņa bija tikko saklausāma.

Tuvākā apkārtnē dzirdēja tikai kukaiņu sīk�anu, nekāda kustiba nebija manāma. Starp Ogilviju un �oseju pletās tikai miegainas pļavas, klusais lauku ceļ� un slējās vientuļā koku skupsna. Aiz tās joprojām slēpās jaguārs.

Ogilvijs atviegloja pūsli un attina saini, ko pirms aiz�brauk�anas no viesnīcas bija iebāzis bagā�niekā. Tajā atradās termoss ar kafiju, vairākas alus kārbas, sviestmaizes, salami desa, marinētu dārzeņu trauks un ābolu pīrāgs. Viņ� kāri ķērās pie ēdamā, noskalojot to vēderā ar negausīgiem alus malkiem un vēlāk � ar kafiju. Pa nakti tā bija gan atdzisusi, tomēr stipra un uzmundrino�a.

Ēzdams Ogilvijs klausījās radio, gaidot jaunākās ziņas no Ņūorleānas. Beidzot tās sākās, ta�u par smagā satiksmes negadījuma izmeklē�anas gaitu diktors pateica vienīgi, ka neko jaunu joprojām nav izdevies uzzināt.

Pēc tam Ogilvijs nolēma papētīt apkaimi. Pāris simt jardu atstatumā pakalna virsotnē zaļoja otrs koku puduris, mazliet lielāks par pirmo. Resnis pārgāja pāri atklātam laukam, izslāja cauri sīkajai birzītei un koku viņā pusē ieraudzīja sūnām apaugu�u krastu un kūtru, duļķainu strautiņu. Nometies pie tā ceļos, viņ� �ā tā nomazgājās, sasukājās un pēc tam jutās atspirdzis. Te zāle bija zaļāka nekā ap ma�īnas slēptuvi un aicināt aicināja atgulties, ko viņ� arī ar pateicību darīja, iz�mantodams par spilvenu savus svārkus.

Ierīkojies pēc iespējas ērtāk, Ogilvijs vēlreiz pārdomāja iepriek�ējās nakts notikumus un nākotnes izredzes. Pārdomas apstiprināja iepriek�ējo secinājumu, ka Pīters Makdermots pagadījies pie viesnīcas nejau�i un nu par to vairs nav jābai�dās. Bija gan paredzams, ka, uzzinājis par apsardzes priek��nieka prombūtni, Makdermots spers pērkonus un zibeņus, bet �is fakts pats par sevi nepalīdzēs atklāt ne Ogilvija ceļamērķi, ne arī pazu�anas iemeslu.

Protams, bija iespējams, ka vakarnakt sacelta trauk�sme kaut kā cita dēļ un ka nu cītīgi meklē gan Ogilviju, gan jaguāru. Ta�u, sprie�ot pēc radio ziņām, tas, �ķiet, nebija ticams.

Visā visumā izredzes �ķita cerīgas, sevi�ķi, ja domāja par naudu, kas jau atradās seifā, un summas atliku�o daļu, ko viņ� rīt saņems �ikāgā.

Nu tikai jāsagaida tumsa.

14

Mūķīzeru Milns pēcpusdienu aizvadīja pacilātā omā. Tā spēcināja viņa pa�paļāvību, kad drīz pēc pulksten pieciem pēcpusdienā viņ� piesardzīgi tuvojās Prezidenta apartamentiem.

Dodamies no astotā uz devīto stāvu, viņ� atkal izmantoja dienesta kāpnes. Kabatā atradās īru kanāla atslēdznieka izgatavotā atslēgas dubultniece.

Gaitenis Prezidenta apartamentu tuvumā bija tuk�s. Mūķīzeru Milns apstājās pie ādu apsistajām dubultdurvīm. Viņ� modri ieklausījās, ta�u iek�ā nebija dzirdama neviena skaņa.

Paskatījies uz abām pusēm, viņ� ātri izvilka no kabatas atslēgu un iedabūja slēdzenē. Pirms tam viņ� bija apkaisijis to ar grafīta pulveri, lai vieglāk slēgtos. Tā iegāja caurumā, zobiņi labi sakrita, un viņ�, to pagriezis, mazliet pavēra ārējās durvis. Iek�ā joprojām nedzirdēja ne skaņu. Viņ� durvis pie�sardzīgi aizvēra un atslēgu izvilka ārā.

Patlaban viņ� dzīvoklī ieiet negatavojās. Tas notiks vēlāk. �onakt.

Pagaidām viņa nodoms bija tikai veikt iepriek�ēju izlū�ko�anu un pārliecināties, vai atslēga izgatavota �pa pirmo� un to var izmantot, kad vien ienāk prātā. Vēlāk, izvēloties vislabvēlīgāko brīdi, viņ� sāks novērot apartamentus.

To izlēmis, viņ� atgriezās savā istabā astotajā stāvā un, uzstādījis modinātāju, likās gulēt.

15

Aiz loga satumsa, un Pīters Makdermots atvai�nojies piecēlās no rakstāmgalda, lai ieslēgtu kabi�netā gaismu. Atgriezies atpakaļ, viņ� atkal apsēdās iepretī vī�rietim, kas bija ģērbies pelēkā flaneļa uzvalkā un runāja pa�klusā balsī. Kapteinis Joless no Ņūorleānas slepenpolicijas, pēc Pītera domām, nepavisam neizskatījās pēc policista. Līdzīgi bankas direktoram, kas uzklausa lūgumu pēc aizdevuma, kapteinis Joless pieklājīgi uzklausīja Pītera faktu izklāstu un minējumus. Tikai vienu reizi viņ� pārtrauca garo stāstījumu un pavaicāja, vai drīkstētu piezvanīt pa tālruni. Saņēmis at�ļauju, viņ� izmantoja paralēlo aparātu kabineta viņā galā, bet runāja tik klusā balsī, ka Pīters no teiktā neko nedzirdēja.

Tā kā pagaidām slepenpolicists nekādi nereaģēja, Pīterā atkal pamodās �aubas. Beigās viņ� piezīmēja: � Nebūt nejūtos dro�s, ka tam visam vai pat daļai no tā ir kāda jēga. Būtībā es jau sāku justies mazliet muļķīgi.

� Mister Makdermot, ja pie mums bie�āk nāktu cilvēki ar �ādām �aubām, policijai būtu daudz vieglāk strādāt. � Pirmo reizi pa sarunas laiku kapteinis Joless padabūja zīmuli un piezīmju grāmatiņu. � Ja sāksim izmeklēt �o versiju, dabiski, būs nepiecie�ams sīkāks ziņojums. Patlaban es gri�bētu precizēt divas detaļas. Viena ir automa�īnas numurs.

Numurs bija kādā no Floras atstātajām zīmītēm, kas aplie�cināja to pa�u, ko viņa bija sacījusi iepriek�. Pīters izlasīja to skaļi, un slepenpolicists numuru pierakstīja.

�� Pateicos. Otra detaļa ir jūsu Ogilvija ārējais izskats. Es viņu pazīstu, ta�u gribu dzirdēt jūsu aprakstu.

Pīters pirmoreiz sarunas laikā pasmaidīja. � To ir viegli izdarīt.

Viņ� patlaban beidza stāstīt, kad iezvanījās tālrunis. Pīters atbildēja, ta�u tad piebīdīja aparātu tuvāk ļolesam.

��� Jums.

�oreiz viņ� dzirdēja, ko slepenpolicists �ajā galā saka, ta�u runa aprobe�ojās galvenokārt ar atkārtotiem: � Jā, ser, � un:

��� Saprotu.

Kādā mirklī kapteinis pacēla acis un vērtējot palūkojās Pīterā, bet pēc tam atteica runātājam: � Es teiktu, ka uz viņu var pilnīgi paļauties. � Sejā iegūla smaida grumbiņas.

��� Neraizējies gan.

Viņ� atkārtoja ziņas par automa�īnas numuru un Ogilvija izskatu, bet pēc tam nolika klausuli.

��� Par tām raizēm jums ir taisnība, � teica Pīters. � Vai grasāties tikties ar Kroidonas hercogu un hercogieni?

��� Vēl ne. Mēs vēlētos iepriek� vēl noskaidrot �o to vai�rāk. � Slepenpolicists domīgi paskatījās Pīterā. � Vai esat lasījis �īvakara laikrakstus?

��� Nē.

��� Klīst baumas � States Item tās publicējis �, ka Kroi�donas hercogs bū�ot britu vēstnieks Va�ingtonā.

Pīters klusi iesvilpās.

��� Kā teica mans priek�nieks, tikko ziņots pa radio, ka iecel�ana oficiāli apstiprināta.

�� Vai tas nenozīmē, ka viņam būs zināma diplomātiska neaizskaramība?

Kapteinis pakratīja galvu. � Ne par kaut ko tādu, kas jau noticis. Ja viņ� �ajā notikumā ir iejaukts.

��� Ta�u nepatiess apvainojums�

��� Jebkurā gadījumā � īpa�i tādā kā �is � draudētu ar nopietnām sekām. Tāpēc arī mēs virzāmies uz priek�u tik piesardzīgi, mister Makdermot.

Hters nodomāja: ja par izmeklē�anu uzzinās un Kroidoni izrādīsies nevainīgi, tad slikti klāsies gan viesnīcai, gan viņam pa�am.

��� Es mazliet nomierinā�u jums prātu, � turpināja kap�teinis Joless. � Atklā�u pāris noslēpumu. Pēc tam kad es piezvanīju maniem ļaudīm, savākti �ādi tādi fakti. Viņi uz�skata, ka jūsu Ogilvijs varbūt mēģina aizgādāt automa�īnu pāri �tata robe�ām, iespējams, uz kādu vietu Ziemeļos. Kā viņ� saistāms ar Kroidoniem, to mēs, protams, nezinām.

��� Es arī to nespēju saprast, � sacīja Pīters.

��� Visvairāk ticams, ka viņ� braucis vakarnakt � pēc tam

kad jūs viņu redzējāt � un dienu pavada kādā slēptuvē. Ja

nem vērā, kādā stāvoklī ir automa�īna, viņ� nekādā zinā net ' ' / /

mēģinās pārvietoties dienas laikā. Ja viņ� parādīsies �onakt, mēs būsim gatavi. Patlaban tiek brīdināta policija visos �tatos.

��� Tātad jūs skatāties uz to visu nopietni?

���� Es jums teicu, ka ir pāris noslēpumu. � Slepenpo�licists norādīja uz tālruni. � Pēdējo reizi man piezvanīja, lai pateiktu, ka esam saņēmu�i �tata laboratorijas slēdzienu par saplēstā starme�a stikla drumslām un dekoratīvo gredzenu, ko mūsu cilvēki pagāju�ajā pirmdienā atrada nozieguma vietā. Bija nelielas grūtības ar ra�otāja specifikācijas izmai�ņām, kas prasīja laiku. Ta�u nu mēs zinām, ka stikls un ap�loce ir no jaguāra.

��� Vai jūs tie�ām varat būt tik pārliecināti?

��� Mēs varam iegūt vēl lielāku pārliecību, mister Mak�dermot. Ja dabūsim rokā automa�īnu, kam par upuri krita sieviete ar bērnu, vairs nepaliks ne mazāko �aubu.

Kapteinis Joless piecēlās, lai dotos projām, un Pīters viņu izvadīja priek�istabā. Viņ� izbrīnījās, redzēdams, ka tur gaida Hērbijs �endlers, bet tad atcerējās, ka pats licis gaiteņu pārziņu priek�niekam �ovakar vai rit no rīta ierasties kabi�netā. Pēc tā, kas bija noticis pēcpusdienā, viņam gribējās �o dro�i vien nepatīkamo sarunu atlikt, ta�u tad Piters nolēma, ka ar to nekas nebūs līdzēts.

Viņ� redzēja kapteini un �endleru apmaināmies ar ska�tieniem.

���� Ar labu nakti, kaptein, � sacīja Pīters un dzēlīgā apmierinātībā ievēroja, kā �endlera zebiekstes sejā pavīd bailes. Kad Joless izgāja pa durvīm, Pīters pamāja, lai �en�dlers ienāk vina kabinetā.

/

Viņ� atslēdza rakstāmgalda atvilktni un izņēma ātr�u�vēju, kur atradās vakar rakstītie Diksona, Dimēra un divu pārējo paskaidrojumi. Pīters pasniedza tos �endleram.

��� Dro�i vien tie jūs interesēs. Ja jums ienāk prātā kāda pārdro�a doma, tad paskaidroju, ka tās ir kopijas un man paliek oriģināli.

�endlers aizvainots saviebās, bet tad sāka lasīt, �ķirot lapu pēc lapas. Lūpas sakniebās. Pīters dzirdēja, kā Hērbijs ievelk caur zobiem elpu. Pēc brī�a viņ� noburk�ķēja:

� Izdzimteni!

/

��� Vai tāpēc, ka viņi nosauku�i jūs par savedēju? � asi noprasīja Pīters.

Gaiteņu pārziņu priek�nieks piesarcis atlika papīrus atpakaļ uz galda. � Un ko ta' jūs darīs?

��� Es personiski vēlētos jūs uz vietas atlaist no darba. Bet, tā ka jūs esat te nostrādājis ilgus gadus, tad gatavojos nodot to visu misteram Trentam.

��� Mister Mak, bet varbūt var bi�ķīt aprunāties? � �ēlīgi noņerkstēja �endlers.

Kad atbilde nesekoja, viņ� iesāka: � Mister Mak, �itentādās vietās gadās visādi.

��� Ja jūs ar to domājat tādas parastas parādības kā mei�as pēc izsaukuma un visādas citādas �aubīgas rīcības � tad diez vai tas viss nav jau man zināms. Ta�u �oreiz man prātā vēl kaut kas cits, kas nav sve�s ari jums: ir pārkāpumi, uz kuriem direkcija neskatās caur pirkstiem. Proti, sievie�u piegāde nepilngadīgajiem.

��� Mister Mak, nu, varbūt �ito reizīti jūs vēl neietu pie mistera Trenta? Vai tas nevarētu palikt starp mums abiem?

��� Nē.

�endlera skatiens �audīgi pārslīdēja istabai un atgriezās pie Pītera. Varēja redzēt, ka viņam ir kaut kas padomā. � Mister Mak, ir tak cilvēki, kas dzīvo pa�i un ļauj citiem dzīvot� � Viņ� aprāvās.

��� Jā, un tad?

��� Nu, par to reizēm der padomāt.

Ziņkāre piespieda Pīteru klusēt.

�endlers pavilcinājās un tad nesteidzīgi atpogāja mun�diera iek�kabatu. Izvilcis no tās salocītu aploksni, viņ� uzlika to uz galda.

��� Atļaujiet paskatīties! � teica Pīters.

�endlers piebīdīja aploksni tuvāk. Tā nebija aizlīmēta un saturēja piecas simtnieku banknotes. Pīters tās ziņkārīgi apskatīja.

��� Vai tās ir īstas?

�endlers pasmīkņāja. � Kā ta' nu citādi.

��� Man gribējās zināt, par cik, pēc jūsu domām, mani var nopirkt. � Pīters atsvieda naudu atpakaļ. � Ņemiet un vā�cieties ārā!

��� Mister Mak, bet ja runa ir par bi�ķīt lielāku cenu�

��� Vācieties ārā! � viņ� klusā balsī atkārtoja un pa pusei piecēlās no krēsla. � Taisieties, ka tiekat, pirms es neapgrie�u jūsu ne�ķīsto kaklu!

�endlers pievāca naudu un naidā sa�ķobītu seju iz�gāja ārā.

Atstāts vienatnē, Pīters Makdermots sadudzis mēmi palika sē�am. Nomāco�ās sarunas ar slepenpolicistu un �endleru bija viņu nogurdināju�as. Otrais no �iem abiem, viņ� nodomāja, jo sevi�ķi sabojājis omu, jo Pīters, pieskāries piesolītajam kukulim, arī pats jutās netīrs.

Bet vai tie�ām tā ir? Esi pats pret sevi godīgs, viņ� nodo�māja. Bija mirklis, kad tu, stāvēdams ar naudu rokās, jūti kārdinājumu to paņemt. Piecsimt dolāru apkārt nemētājas. Pīters neloloja ilūzijas, ka, salīdzinot pa�a algu ar gaiteņu pārziņu priek�nieka ienākumiem, �endlera maks neap�au�bāmi būtu biezāks. Ja �endlera vietā piesolītājs būtu kāds cits, kas zina, varbūt viņ� padotos. Bet vai tie�ām? Kaut jel viņ� tā īsti zinātu! Un, lai nu kā, viņ� nebūtu pirmais vies�nīcas direktors, kas no saviem darbiniekiem saņēmis kukuli.

Dzīves ironija, protams, bija tā, ka par spīti Pītera lēmu�mam parādīt liecības pret Hērbiju �endleru Vorenam Trentam, nebūt nevarēja būt dro�s, ka tie�ām tā notiks. Ja pēk�ņi mainās viesnīcas īpa�nieks, kā likās ticams, tad tā vairs nebūs Vorena Trenta darī�ana. Un var arī notikt, ka tāpat tā nebūs pa�a Pītera lieta. Mainoties administrācijai, pārskatīs vies�nīcas vadības locekļu raksturojumus un, ja runa ir par viņu pa�u, � uzraks seno, nepievilcīgo skandālu Voldorfā. Diez vai tas būs piedots, gudroja Pīters. Nu, varēja domāt, ka drīz viņ� to uzzinās.

Jāpievēr� uzmanība �obrīd darāmajam.

Flora uz galda bija atstājusi pārskatu ar vēlā pēcpusdienā ierakstīto viesu skaitu. Pirmo reizi pēc atgrie�anās viesnīcā viņ� pārlūkoja skaitļus. Tie rādīja, ka viesnīcas viesu skaits aug un �ovakar, liekas, noteikti māja būs pilna. Ja Sv. Gregors patiesi iet dibenā, tad vismaz dara to tauru skaņu pavadībā.

Līdzās pārskatam un pa tālruni nodotām ziņām te bija arī vēstules un zīmītes ar atgādinājumiem. Pīters tos pavir�i pārskatīja, nospriezdams, ka te nav nekā tāda, ko nevarētu atstāt līdz rītam. Zem zīmītēm bija paslēpies ātr�uvējs. Pīters to atvēra. Tas bija otrā pavāra piedāvātais viesnīcas ēdinā�anas pārkārtojuma projekts, ko Andrē Lemjē bija vakar iedevis. �orīt Pīters bija sācis to pārlapot.

Palūkojies rokas pulkstenī, viņ� nolēma turpināt lasī�anu un tad doties viesnīcas vakara apgaitā. Izklājis uz galda kaligrāfiski aprakstītās lapas un rūpīgi zīmētās diagrammas, viņ� iekārtojās ērtāk.

Lasot tālāk, viņu pārņēma arvien lielāks apbrīns pret jauno Lemjē. Izklāsts �ķita meistarīgs, tas liecināja, ka sastā�dītājs lieliski izprot gan viesnīcas problēmas, gan viesnīcas restorānu iespējas. Pīters dusmojās, ka �efpavārs Ebrāns, kā teicis Lemjē, �os priek�likumus pilnīgi noraidījis.

Tiesa, da�us ierosinājumus varēja apstrīdēt, un Pīters ari pats neatbalstīja vairākas Lemjē idejas. Pirmajā acu uzme�tienā arī vairākas paredzēto izdevumu tāmes izskatījās pārāk optimistiskas. Tomēr �ie fakti nebija tik svarīgi. Gal�venais �ķita tas, ka parādījies cilvēks ar jaunām domām un nenoliedzami kompetentu prātu. �is cilvēks domājis par pa�reizējiem trūkumiem ēdinā�anas jomā un piedāvājis iespējas, kā tos novērst. Tikpat dro�i varēja secināt: ja Sv. Gregors neizmantos Andrē Lemjē lielo talantu, viņ� drīz atradīs sev citu vietu.

Pīters atlika plānu un diagrammas atpakaļ ātr�uvējā, priecīgs, ka viesnīcā ir kāds cilvēks, kam piemīt tāda darba mīlestība, kādu apliecinājis Lemjē. Viņ� nosprieda, ka labprāt pastāstīs Andrē Lemjē savus iespaidus, kaut arī, ņemot vērā viesnīcas pa�reizējo nenoteikto stāvokli, liekas, ka reālu palī�dzību plāna īsteno�anai nebūs iespējams nodro�ināt.

Uz savu tālruņa zvanu viņ� saņēma atbildi, ka �ovakar �efpavāra neesot � viņ� joprojām slimojot, tāpēc darbu vadot Ebrāna palīgs, monsieur Lemjē. Ievērodams viesnīcā ieviesu�os kārtību, Pīters lika pateikt, ka tūlīt iionāk�ot lejā, virtuvē.

Andrē Lemjē gaidīja, stāvēdams galvenās ēdamzāles durvīs.

��� Nākt iek�ā, monsierul Laipni lūgt. � Vezdams Pīteru uz trok�ņaino, tvaika garaiņos tīto virtuvi, jaunais �ef�pavāra palīgs kliedza, pieliecies Pīteram pie auss: � Kā izsakās mūziķi, jūs atnākt gandrīz tanī brīdi, kad sācies kre��endo.

At�ķiribā no vakar pēcpusdienā valdo�ās diezgan mie�rīgās gaisotnes tagad, agrā vakara stundā, te bija tīrā elle. Strādāja visa maiņa, tāpēc iestīvinātās drēbēs ģērbu�ies pa�vāri, to palīgi un virtuves zēni atgādināja ziedo�u pīpeņu pļavu. Netālu no viņiem tvaika mutuļu un karstuma viļņu apņemti, nosvīdu�i izpalīgi trok�ņaini cilāja paplātes, pannas un katlus, kamēr citi nebēdīgi stumdīja ratiņus, tomēr veikli izlocīdamies, lai neuzgrūstos virsū gan cits citam, gan arī steidzīgajiem viesmīļiem un viesmīlēm ar augstu pacel�tām paplātēm rokās. Uz apsildāmiem galdiem gatavoja �ķīvjus ar �āsdienas pusdienu ēdieniem, lai varētu tūdaļ nogādāt ēdamzālē. Pavāri (kustēdamies tik ātri, ka rokas, likās, paspēja būt nez cik vietās reizē) krāva �ķīvjos īpa�us pasūtījumus � ala carte pusdienas un viesnīcas istabās pie�gādājamos cienastus. Viesmīļi grozījās apkārt, katrs dīca, lai viņa pasūtījumu apmierina pirmo, pavāri kliedza pretī. Citi viesmīļi ar piekrautām paplātēm ātri steidzās garām abām bargajām kontrolierēm, kas sēdēja pie kases aparātiem. Zupu nodalījumā burbuļoja milzu katli, no kuriem aug�up cēlās tvaiks. Netālu divi īpa�i speciālisti ar veikliem pirkstiem uzbūra kanapē � grauzdiņus ar ikriem � un karstus priek�ēdienus. Aiz viņiem noraizējies konditors pārraudzīja, kā top deserta �ķīvji. Reizēm, kad atsprāga vaļā kādas krāsns durvis, liesmas no dziļumiem līdzīgi pekles zibeņiem atblāzmojās sasprindzinātajās sejās. Pāri visam skanēja �ķīvju �ķindoņa un lidinājās kārdino�ās ēdienu smar�as un spirgtais, uzmundrino�ais kafijas aromāts.

��� Kad mēs strādāt, monsieur, izskatīties gau�i lepni. Tā vajadzēt būt, ja neredzēt �iep�anu.

��� Izlasīju jūsu ziņojumu, � Pīters atdeva ātr�uvēju �ef�pavāra vietniekam un tad stiboja viņam nopakaļ uz stikloto biroju, kur troksnis bija mazāk dzirdams. � Man jūsu idejas patīk. �o to es gan apstrīdu, bet ne daudz.

����� Būt jau labi pastrīdēties, ja vien vārdiem beigās sekot darbi.

��� Vēl jau nesekos. Vismaz ne tādi, kādus jūs esat iece�rējis. � Pīters paskaidroja, ka reorganizāciju varēs īstenot tikai tad, kad būs izlemts, kam viesnīca piederēs.

��� Varbūt man ar visu plānu likt vākties vienu māju tālāk. Nav svarīgi! �Andrē Lemjē pēc fran�u paraduma paraustīja plecus un tad piebilda: � Monsieur, es gribēt uzbraukt sanāksmju stāvā. Vai jūs nevēlēties nākt man līdz?

Pīters bija gatavojies iekļaut sanāksmju dalībnieku pus�dienas savā vakara apgaitā. Dro�i vien būtu vairāk labuma, ja saktu ar stāva virtuves apmeklējumu. � Paldies par uzai�cinājumu. Es ie�u.

Viņi uzbrauca ar liftu divus stāvus augstāk un iegāja telpā, kas gandrīz kā divi ūdenspilieni līdzinājās galvenajai virtuvei lejā. No �ejienes ap divtūksto� porciju varēja vienā paņēmienā nogādāt uz Sv. Gregora trim sanāksmju zālēm un duci atsevi�ķajām ēdamistabām. Darbs �inī brīdī �ķita tikpat drud�ains kā lejā.

��� Jūs jau zināt, monsieur, mums �ovakar būt divi lieli banketi. Iek� lielās balleszāles un Bjenvilas hallē.

Pīters pamāja ar galvu. �Jā, zobārstu kongress un Zelta Kroņa kola. � Palūkodamies uz ēdienu rindām, kas virzījās uz garās virtuves vienu un otru galu, viņ� secināja, ka zob�ārstu otrais ēdiens bija cepts tītars, bet kolas pārdevēju � sutinātas plekstes. Abus lika uz �ķīvjiem pavāru un viņu palīgu komandas, ritmiski kā ma�īnas papildinādamas por�cijas ar dārzeņiem un vienā ātrā kustībā apklādamas pilnos �ķīvjus ar metāla vākiem un to visu uzlikdamas uz viesmīļu paplātēm.

Deviņi �ķīvji uz vienas paplātes � tik daudz sanāksmes dalībnieku sēdēja pie viena galda. Katram viesmīlim jāap�kalpo divi galdi. Maltītē ietilpa �etri ēdieni, kā arī papildus vēl maizītes, sviests, kafija un petits fours[17]. Pīters sarēķināja: katram viesmīlim būs vismaz divpadsmit gājienu ar smagi piekrautām paplātēm; iespējams, ka pat vairāk, ja ēdāji pieprasīs vēl kaut ko, vai, kā da�kārt gadās, ja to būs lielāks skaits un vajadzēs saklāt papildu galdus. Nav nekāds brīnums, ja tādu vakaru beigās viesmīļi tik tikko velk kājas.

Varbūt glu�i tik pārguris nebūs metrdotels, kas no�svērts, nevainojamā izskatā, ģērbies frakā ar baltu tauriņu, patlaban līdzīgi satiksmes regulētājam policistam stāvēja vir�tuves vidū un komandēja abos virzienos plūsto�ās viesmīļu straumes. Ieraudzījis Andrē Lemjē un Pīteru, viņ� pienāca tiem klāt.

��� Labvakar, �ef; labvakar, mister Makdermot. � Lai gan viesnīcā Pīters ieņēma augstāku stāvokli, virtuvē metrdotels, kā pienākas, pakļāvās de�urējo�am �efpavāram.

�� Cik tad �ovakar vajadzēt porciju, mister Dominik? � pavaicāja Andrē Lemjē.

Metrdotels ielūkojās papīra lapā. � Zelta Kroņa ļaudis pasūtīju�i divsimt �etrdesmit, un tik daudz arī ir vietu. Iz�skatās, ka gandrīz visi jau sanāku�i.

����� Kā jau pārdevēji � disciplinēti, � noteica Pīters. � Viņiem ta�u par to maksā algu. Zobārsti rīkojas, kā ienāk prātā. Iespējams, ka izklīdīs un krietna tiesa nemaz neparādīsies.

Metrdotels piekrītot pamāja. � Dzirdēju, ka istabās ejot vaļā dzer�ana. Ledu pieprasa lielos vairumos un numu�ros jāpiegādā daudz sodas ūdens. Iespējams, ka ēdienu por�ciju skaits pie viņu galdiem būs mazāks.

Ikreiz bija jāmin, cik porciju gatavot sanāksmju banketiem. Visiem trim vīriem tas mū�īgi sagādāja galvassā�pes. Sanāksmju organizatori garantēja viesnīcai minimumu, ta�u īstenībā skaitlis varēja palielināties vai pamazināties par simtu vai pat par diviem simtiem. Neviens nespēja pateikt, cik dalībnieku no�ķirsies mazākās grupās un uz oficiālo banke�tu neieradīsies vai, otrādi, kādi bari atskries pēdējā brīdī.

Beidzamās minūtes pirms lielas sanāksmes banketa ik�vienas viesnīcas virtuvē radīja neizbēgamu spriedzi. Tie bija patiesības atklāsmes mirkļi, un visi, kas �ajā darbā bija iesais�tīti, saprata, ka reakcija pret �ādu krīzi parādīs, cik laba vai slikta ir viesnīcas virtuves darba organizācija.

���� Kāds skaitlis bija minēts sākotnējā pieteikumā? � Pīters pajautāja metrdotelam.

��� Zobārstiem � pieci simti. Gandrīz tik daudz ir sanā�ku�i, un mēs sākām servēt. Tomēr izskatās, ka skaits jopro�jām palielinās.

��� Vai jus skaitāt jaunpienāku�os?

��� Es vienu no mūsējiem aizsūtīju pārskaitīt. Re, kur nāk! � Vairīdamies uzgrūsties citiem, pa dienesta durvīm no Lielās balleszāles iesteidzās sarkanā frakā ģērbts grupas vecākais.

�� Ja būs vajadzīgs, vai varēs sagatavot papildporcijas? � Pīters pavaicāja Andrē Lemjē.

�� Jums vajadzēt tik man pateikt, cik vajadzīgs, motisieur, un mēs darīt, ko varēt.

Metrdotels pārrunāja kaut ko ar vecāko viesmīli un tad pagriezās pret abiem gaidītājiem. � Tā �ķiet, ka būs jācienā vēl simt septiņdesmit cilvēku. Plūst iek�ā veselām straumēm! Mēs jau klājam papildu galdus.

Kā vienmēr krīze uzbruka bez iepriek�ēja brīdinājuma. �oreiz tā bija sevi�ķi draudīga. Simt septiņdesmit papild�porcijas, kas nepiecie�amas uz līdzenas vietas, rada grūtības jebkuras virtuves ēdienu rezervēm. Pīters pagriezās pret Andrē Lemjē, ta�u jauno francūzi jau vairs neredzēja.

�efpavāra vietnieks bija meties prom, itin kā zeme degtu zem kājām. Viņ� jau atradās pie saviem darbiniekiem un raidīja pavēles kā �āviņus no lo�metēja. � Vienam jaunākajam pavāram veicīgi skriet uz pirmā stāva virtuvi un pagrābt septiņus tītarus, kas cepties rītdienas aukstajiem uzko�a�majiem! � Pēc tam atskanēja uzsauciens sagatavo�anas tel�pas strādniekiem: � Izmantot rezerves! Nu, mudīgi! Grie�, kas tik pagadās pie rokas!� Vairāk dārzeņu! Nospert kādu drusku no otrā banketa, liekas, tur vajadzēt mazāk, nekā viņiem iedalīts!� Otrs jaunākais drā� uz lejas virtuvi un savāc visus dārzeņus, ko tik kur redzēt� Un pateikt, lai gādāt �urp vairāk palīgu! Divus griezējus, vēl divus pavārus� Brīdināt galveno konditoru! Pēc brī�a vajadzēt vēl simt septiņdesmit desertu� Grābt no viena, lai tiktu otram! �onglēt kā cirkā! Zobārstiem būt pabarotiem!

Tika jau pārgrupēti viesmīļi: da�i veikli atsaukti no Zelta Kroņa Kolas mazāka banketa, kur paliku�ajiem nu jā�veic papildu darbs. Viesi to tā ari nemanīs, varbūt tikai nodo�mās, ka nākamo ēdienu viņiem atnes viesmīlis, kas izskatās mazliet citādāks nekā iepriek�ējais. Citi, kas jau atsūtīti uz Lielo balles zāli pie zobārstiem, apkalpos nevis divus, bet trīs galdus � divdesmit septiņas vietas. Da�i īpa�i pieredzēju�i ar ātrām kājām un rokām varbūt tiks galā ar �etriem. Paklusi gan kurnēs, bet skaļi ne. Lielākā tiesa sanāksmes aprūpētāju viesmīļu bija nolīgti dienasstrādnieki; ja radās vajadzība, vies�nīca tādus sadabūja. Tāpēc � jo vairāk darba, jo vairāk nau�das. Par trīs stundu darbu, apkalpojot divus galdus, maksāja �etrus dolārus; ikviens papildu galds ienesa vēl pusi no iepriek�ējās summas. Dzeramnaudas, kas pēc iepriek�ējās vieno�anās bija iekļautas sanāksmes apmaksā, ienākumu vēl dubultos. �iglkāji viesmīļi dosies mājup ar se�padsmit dolāriem kabatā; ja paveiksies, viņi varbūt tikpat daudz būs nopelnīju�i par apkalpo�anu len�ā vai brokastīs.

Pīters redzēja, ka no kravas lifta jau izripina ratiņus ar trim nupat izceptiem tītariem. Sagatavo�anas telpas pavāri metās tiem klāt kā plēsti. Pavāra palīgs, kas bija atvedis �os trīs, atgriezās lejas virtuvē pēc jauniem.

Katru tītaru piecpadsmit porcijās. Ķirurgu veiklībā putnu ātri

pār�ķel. Katram ēdējam vienāds cienasts: baltā gala, tum�ā gaļa,

garnējums. Divdesmit porcijas uz servējamās paplātes. Paplāti ātri

uz servējamās letes. Tai kā kuģi pieslīd citi ratiņi ar kūpo�iem

dārzeņiem, f

�efpavāra vietnieks, sūtīdams pēc rezervēm, bija sama�zinājis komandu, kas apkalpoja galdus. Nu, aizstādams divus aizgāju�os, Andrē Lemjē iekļāvās viņu vietā. Ātrums pieauga, visi kustējās �iglāk nekā iepriek�.

�ķīvis� gaļa� pirmie dārzeņi� otrie� mērce� pabīd� �ķīvi� uzliec vāku! Katrai kustībai savs darītājs; rokas, pirksti, pavārnī�cas, visi zib vienā ritmā. Porcija ik sekundē� vēl ātrāk! Servē�anas letes priek�ā viesmīļu rinda stiepjas garumā.

Virtuves otrā pusē konditoru �efs atver ledusskapjus; apskata, izvēlas, aizsit durvis. Galvenās virtuves konditori steidzas palīgā. Atgādāti �urp rezerves saldēdieni. No pagrabiem ved �urp vēl.

Pēk�ņi visā trakajā steigā jauns sare�ģījums.

Viesmīlis ziņo vecākajam, vecākais � zāles pārzinim, zāles pārzinis � Andrē Lemjē.

�� �ef, kāds d�entlmenis saka: viņam tītars negar�ojot. Vai varot dabūt asiņainu bif�teku?

Nosvīdu�o pavāru bariņam pār�alc smiekli.

Ta�u Pīters apzinās: lūgums pienācis pareizi pa ķēdīti. Tikai �efpavārs drīkst dot atļauju izņēmumiem ēdienkartē.

��� Viņ� varēt to dabūt, tikai apkalpot viņu pie galda pēdējo, � plati smaidīdams, atbild Andrē Lemjē.

Tā arī ir sena virtuves para�a. Lai nebojātu attiecības ar klientiem, vairākums viesnīcu atkāpjas no standartprasībām, ja kāds to īpa�i lūdz, � pat ja pieprasītais ēdiens ir dārgāks. Ta�u ikreiz � tāpat kā tagad � individuālistam jāgaida, līdz pie saviem �ķīvjiem ķeras visi citi, jo, kas var zināt, vai pretējā gadījumā kāds no tiem nesekos kaprīzajam piemēram.

Nu viesmīļu rinda pie servē�anas galda sāka rukt. Gan�drīz visiem � arī tiem, kas atnāku�i vēlāk, � otrais ēdiens Lielajā balleszālē pasniegts. Virtuvē jau bija parādīju�ies trauku novācēji ar netīriem �ķīvjiem. Likās, ka krīze pāri. Pametis servē�anas galdu, Andrē Lemjē jautājot pavērās uz galveno konditoru.

Tas acīmredzot savus ra�ojumus lietoja reti, jo bija tievs kā apiņu maikste. � Viss gatavs, �ef, � viņ� attrauca, salik�dams kopā īk�ķa un rādāmā pirksta galus �o� burtā.

Andrē Lemjē smaidīdams piegāja pie Pītera. � Monsieur, tā vien rādīties, ka mēs iesist vārtos.

� Es teiktu, ka tāds apzīmējums ir vēl par vārgu. Man aiz pārsteiguma palika vaļā mute.

Jaunais francūzis paraustīja plecus. � Tas, ko jūs pa�reiz redzēt, būt labi. Bet tā būt tikai viena daļa darba. �ur tur citur tik labi neizskatīties. Lūdzu piedot, monsieur. � Viņ� atkal attālinājās.

Saldēdiens bija bombe aux marrons, cherries flambйs[18]. to paredzēja servēt svinīgi � balleszāles gaismu daļēji aptum��ojot, liesmojo�ās paplātes paceļot virs galvām.

Viesmīļi nostājās rindā pie virtuves durvīm. Galvenais konditors ar palīgiem pārbaudīja, vai paplātes ir kārtībā. Vajag tikai pielikt uguni, un centrālais kauss uz katras paplā�tes uzliesmos. Divi pavāri ar aizdegtām vaska svecēm stāvēja līdzās.

Andrē Lemjē uzmanīgi noskatīja rindu.

Pie Lielās balleszāles ieejas metrdotels, pacēlis roku, neat�rāva skatienu no �efpavāra vietnieka sejas.

Kad Andrē Lemjē pamāja, zāles pārziņa roka nolaidās.

Pavāri ar svecēm ātriem soļiem devās gar paplā�u rindu, aizdegdami konjaku. Dubultās durvis atsprāga vaļā un tādā stāvoklī tika nostiprinātas. Pēc �īs zīmes kāds elektriķis izslēdza daļu spuld�u. Orķestra mūzika pieklusa, tad pēk��ņi apstājās pavisam. Viesu sarunu dūkoņa lielajā zālē aprāvās.

Piepe�i aiz sēdētājiem iespīdējās starmetis un pavērsās pret virtuves durvīm. Mirkli valdīja klusums, tad ieaurojās trompetes. Kad tās beidza, orķestris kopā ar ērģelēm fortissimo izgavilēja �Kad svētie iet� sākuma melodiju. Mūzikas taktī izsojoja viesmīļu rinda ar liesmojo�ām paplātēm.

Lai labāk saskatītu, Pīters Makdermots iegāja Lielajā balleszālē un ieraudzīja negaidīti daudzskaitlīgo viesu pulku, kas piepildīja milzīgo telpu tā, ka adatai nebija kur nokrist.

Kad svētie iet, kad svētie iet, kad svētie paradīzē iet� No vir�tuves, ģērbti glīti pa�ūtos zilos formas tērpos vienādā solī nāca viesmīlis pēc viesmīļa. �is mirklis aizrāva arī viņus pa�us līdz pēdējam vīram. Da�i pēc īsa brī�a atgriezīsies, lai pabeigtu darbu otrā banketa zālē. Bet patlaban pustumsā viņu paplātes liesmoja virs galvām kā signālugunis� Kad svētie iet, kad svētie iet, kad svētie paradīzē iet� Zālē sākās spon�tāni aplausi, kas pārgāja ritmiskā plaukstu si�anā mūzikas taktī, kādā viesmīļi apmeta loku ap zāli. Arī �o uzdevumu viesnīcas darbinieki bija izpildīju�i kā plānots. Nevienam ārpus virtuves sienām nebija ne mazākās nojautas, ka pirms laiciņa draudējusi krīze, kas tomēr sekmīgi novērsta� Dievs, gribu būt es viņu rindās, kad svētie paradīzē iet� Kad viesmīļi piegāja pie galdiem, atkal iedegās mirdzo�ās spuldzes un skaļāk ieskanējās aplausi un sajūsmas saucieni.

Andrē Lemjē bija pienācis un nostājies līdzās Pīteram. � Tas nu ta' �imvakaram būtu viss, monsieur. Bet varbūt jūs iegribēt konjaks. Virtuvē man būt tāds mazītiņ� krājumiņ�.

� Nē, paldies. � Pīters pasmaidīja. � Tas bija labs uzve�dums. Apsveicu!

Viņ� jau pagriezās uz ie�anu, kad �efpavāra vietnieks uzsauca viņam nopakaļ. � A' labunakt, monsieur. Un ncvaj'dzēt aizmirst.

Pīters apjucis apstājās. � Ko nevajag aizmirst?

��� Ko es jau teikt par superīgo viesnīcu, monsieur, ko mēs abi varētum uztaisīt.

Pa pusei uzjautrināts, pa pusei domīgs Pīters spraucās pa banketa galdu ejām uz balleszāles ārdurvīm.

Viņ� bija nogājis gandrīz līdz tām, kad aptvēra, ka kaut kā trūkst. Viņ� apstājās un pārlaida skatienu apkārt, vēl neapjauzdams, ko meklē. Tad pēk�ņi saprata. �ajā svarīgajā kon�gresa notikumā goda vietā vajadzētu būt doktoram Ingremam, mazajam, dedzīgajam zobārstu kongresa prezidentam. Ta�u ārsta nebija nedz paredzētajā vietā, nedz arī kur citur pie garā vadības galda.

Vairāki delegāti piecēlu�ies gāja pie citiem galdiem, lai apsveicinātos ar draugiem. Pīteram blakus apstājās kāds vīrietis ar dzirdes aparātu. � Traki labs nobeigums, vai ne?

��� Jā, patie�ām. Ceru, ka pusdienas gar�oja.

��� Nebija sliktas.

�� Starp citu, � Pīters ierunājās. � Es meklēju doktoru Ingremu, bet nekur viņu neredzu.

��� Un neredzēsiet ar! � Tas skanēja dzedri. Vīrietis aiz�domīgi blenza Piterā. � Vai esat no avīzes?

������ Nē, no viesnīcas. Pāris rei�u tikos ar doktoru Ingremu�

�� Viņ� iesniedza atlūgumu. �opēcpusdien. Ja gribat zināt manas domas, vecais rīkojās sasodīti muļķīgi.

Pīters apvaldīja izbrīnu. � Vai jūs gadījumā nezināt, vai doktors vēl ir �eit?

�� Nav ne jausmas. � Vīrietis ar dzirdes aparātu devās tālāk.

Sanāksmes stāvā bija iek�ējais telefons.

Telefoniste pie komutatora atbildēja, ka doktors Ingrems gan vēl skaitoties reģistrēts, tomēr viņa istabas tālrunis neatbildot. Pīters izsauca galveno kasieri. � Vai doktors Ingrems no Filadelfijas ir izrakstījies?

�� Jā, mister Makdermot, burtiski pirms minūtes. Es viņu vēl redzu vestibilā.

��� Aizsūtiet kādu, kas palūdz, lai viņ� ir tik laipns un pagaida. Es tūlīt eju lejā.

Kad ieradās Pīters, doktors Ingrems stāvēja, ceļasomas nolicis līdzās, lietusmēteli pārmetis pār elkoni.

��� Kāda mu�a nu jums iekodusi, Makdermot? Ja gribat dabūt no manis glaimojo�u atsauksmi par viesnīcu, tad uz to neceriet. Turklāt man jāsteidzas uz lidma�īnu.

��� Es dzirdēju, ka esat iesniedzis atlūgumu. Un nācu, lai pateiktu, ka no sirds to no�ēloju.

��� Pēc manām domām, gan jau viņi iztiks bez manis. � No Lielās balleszāles divus stāvus augstāk līdz viņiem atli�doja aplausu troksnis un apsveikuma saucieni. � Izklausās, ka jau iztiek.

��� Vai esat ļoti apvainojies?

���� Nē. � Mazais ārsts, raudzīdamies uz kurpju purn�galiem, pa�vīkāja kājas un norūca: � Es meloju. Jūtos bez�gala aizvainots. Nevajadzētu tā justies, bet tā ir.

��� Manuprāt, tā justos ikviens.

Doktors Ingrems asi atmeta galvu. � Jums jāsaprot, Makdermot, ka es neesmu sakauts. Man nav vajadzības tā justies. Visu mū�u esmu bijis skolotājs, un man ir, ar ko le�poties. Esmu izaudzinājis labus cilvēkus. D�ims Nikless ir viens no tiem, � līdz ar daudziem citiem; ir ārstniecības paņēmieni, kas nes manu vārdu, un manas sarakstītās grā�matas lieto par mācību līdzekļiem augstskolās, �ādām lietām ir svars. Tas tur� � viņ� pamāja balleszāles vir�zienā. � � ir tikai glazūra.

��� Es neaptvēru�

���� Bet tik un tā, mazliet glazūras nenāk par ļaunu. Ar laiku tā pat iepatīkas. Es tak gribēju būt prezidents.

Priecājos, kad mani ievēlēja. �ķita, ka mani būtu iecēlu�i bru�ņinieku kārtā cilvēki, kuru uzskatus es ļoti cienīju. Atzīstoties godīgi, Makdermot, � un Dievs vien zina, kāpēc es jums to saku, � man ļoti sāp sirds, ka �ovakar neesmu tur, zālē. � Viņ� apklusa un palūkojās aug�up � tur, kur lielajā telpā atkal uzbrāzmoja jautrība: � Tomēr �ad tad jāliek svaru kau�sos tas, ko tev gribētos, pret to, kam tu tici. � Un norūca: � Da�i mani draugi uzskata, ka esmu uzvedies kā pēdējais muļķis.

��� Aizstāvēt savus principus nebūt nav muļķīgi.

Doktors Ingrems cie�i ieskatījās Pīteram acīs. � Kad

jums pagadījās tāda iespēja, Makdermot, jūs tā nedarījāt. Jūs pārāk raizējāties par �o viesnīcu un savu darbu.

��� Diem�ēl tā ir patiesība.

��� Nu, jums vismaz pietiek drosmes, lai to atzītu, tāpēc es jums, dēls, kaut ko pateik�u: tā var notikt ar kuru katru. Bija laiks, kad arī es izrādījos savu ideālu necienīgs. Visi mēs esam vienādi. Reizēm tomēr pagadās vēl kāda iespēja sevi apliecināt. Ja ar jums tā notiek � nelaidiet �o izdevību garām.

Pīters pamāja izsūtāmajam un noteica: � Es jūs pavadī�u līdz durvīm.

Doktors Ingrems pakratīja galvu. � Nav nepiecie�ams. Negvelzīsim tuk�us vārdus, Makdermot. Man netīk ne �ī viesnīca, ne jūs pats.

Izsūtāmais jautājot skatījās viņā. � Ejam! � teica dok�tors Ingrems.

16

Vēlā pēcpusdienā Ogilvijs atkal nosnaudās pie koku pudura, aiz kura paslēpts gaidīja jaguārs. Viņ� pamodās, kad sāka krēslot un saule rietumos līdzīgi

oran�ai bumbai pieskārās kalnu grēdas virsotnei. Dienas svelmi bija aizgainījis tīkams vakara vēsums. Ogilvijs stei�dzīgi piecēlās kājās, saprazdams, ka drīz bUs laiks braukt.

Vispirms viņ� paklausījās ma�īnas radio. Likās, ka jaunu ziņu nav, diktors atkārtoja jau iepriek� dzirdēto. Apmierināts ar �o faktu, viņ� aparātu izslēdza.

Tad detektīvs atgriezās pie strauta, kas tecēja aiz mazas koku skupsnas, un atsvaidzinājās, nomazgādams ūdenī seju un rokas, lai aizdzītu miegainību. Viņ� ātri ieēda �o to no atliku�ajiem pārtikas krājumiem, tad piepildīja atkal termo�sus ar ūdeni, nolikdams tos kopā ar sieru un maizi uz aiz�mugures sēdekļa. Pagaidām ar �o ēdmaņu jāiztiek līdz ritam. Pirms ausmas viņ� negrasījās nekur apstāties.

Pirms aizbrauk�anas no Ņūorleānas izplānotais un atmiņā iekaltais mar�ruts veda uz ziemeļrietumiem cauri atliku�ajai Misisipi �tata daļai. Tad viņ� �ķērsos Alabamas rietumu galu un cauri Tenesijai un Kentuki rullēs tie�i uz ziemeļiem. No Luisvilas viņ� cauri Indiānai pa diagonāli pa�griezīsies uz rietumiem, iebraucot arī Indiānapolisā, pēc tam Hemondas tuvumā �ķērsos Ilinoisas robe�u, un no turienes �ikāga jau būs ar roku sasniedzama.

Jānobrauc vēl septiņsimt jūd�u. Kopējais attālums ir pā�rāk liels, lai apstātos tikai vienu reizi, tomēr Ogilvijs izrē�ķināja, ka, gaismai svīstot, būs jau netālu no Indiānapolisas, kur dro�i vien vairs nevajadzēs baidīties. Tur viņu no �ikā�gas �ķirs vairs tikai divsimt jūd�u.

I3ija jau pavisam satumsis, kad viņ� atpakaļgaitā izbrauca jaguāru no koku aizsega un mērenā ātrumā stūrēja pa �oseju. Iegriezis automa�īnu uz ziemeļiem ASV � 45. autostrādē, viņ� apmierināts nokrekstējās.

Kolumbusā, Misisipi �tatā, kur kādreiz brāļu kapā bija apglabāti �ilou kaujā kritu�ie, Ogilvijs apstājās, lai uzpildītu benzīnu. Viņ� piesardzīgi izvēlējās nelielu da�ādpre�u pun�ktu pilsētas nomalē, kur viena vienīga spuldze apspīdēja divus vecmodīgus benzīna sūkņus. Automa�īnu viņ� pa�brauca cik vien iespējams tālu ārā no gaismas, tā ka priek�gals atradās ēnā.

Īpa�nieka mēģinājumu uzsākt sarunu ar: �Jauka nakts� un: �Vai ta' tālu braukdams?� Ogilvijs atstāja bez ievērības, samaksāja skaidrā naudā par benzīnu un pusduci �okolādes tāfelī�u un turpināja ceļu.

Deviņas jūdzes uz ziemeļiem viņ� �ķērsoja Alabamas �tata robe�u.

Garām paslīdēja virkne mazpilsētu: Vernona, Salid�enta, Hamiltona, Raselvila, Florensa � kā vēstīja reklāmas, tā bija slavena ar tualetes podu ra�o�anu. Nedaudz jūd�u tālāk viņ� jau nokļuva Tenesijas �tatā.

Satiksme bija samērā maza, un jaguārs strādāja lieliski. Brauk�anas apstākļi � ideāli, jo palīdzēja pilnmēness, kas uzlēca drīz pēc tumsas iestā�anās. No policijas nebija ne

minas.

/

Sasprindzinājums atslāba, Ogilvijs nomierinājās.

Piecdesmit jūdzes dienvidos no Ne�vilas, Tenesijas �tatā, netālu no Kolumbijas viņ� iegriezās ASV�31. autostrādē.

Te satiksme bija rosīgāka. Starme�iem nebeidzamā �il�bino�ā virknē �ķeļot tumsu, milzīgas kravas ma�īnas ar pie�kabēm dārdot traucās gan uz Birmingemu dienvidos, gan rūpnieciskajiem vidējiem Rietumiem ziemeļos. Da�i pasa��ieru autobusi at�ķirībā no kravas ma�īnu vadītājiem �ad tad riskēja un apbrauca galveno straumi. Vairākas reizes arī Ogilvijs pats iegrieza auto kreisajā pusē un apdzina lēni ripo�jo�u satiksmes līdzekli, ta�u viņ� vērīgi raudzījās, lai ātrums nepārsniegtu to, kas lasāms ceļmalas plakātos. Viņam nebija nekādas vēlē�anās piesaistīt sev uzmanību ne ar ātrumu, ne ar ko citu. Pēc brī�a viņ� pamanīja automa�īnu, kas brauca aizmugurē apmēram tādā pa�ā ātrumā kā viņējā. Ogilvijs iegrozīja aizmugures spoguli tā, lai sekotājas gaismas ne�ilbinātu acis, un palēnināja gaitu, gatavodamies palaist otru garām. Kad tā acīmredzot negrasījās to darīt, viņ� ieslēdza iepriek�ējo ātrumu.

Da�as jūdzes nobraucis, viņ� manīja, ka automobiļi, kas dodas uz ziemeļiem, samazina ātrumu. Priek�ējās ma�īnas ieslēdza aizmugures brīdinājuma signālus. Paliecies pa kreisi, Ogilvijs saskatīja, ka starme�u gaisma saplūst vienuviet un abas joslas, pa kurām satiksmes līdzekļi brauc uz ziemeļiem, saplūst vienā. Aina likās pazīstama: tā atgādināja ceļa nega�dījumu.

Tad pēk�ņi aiz līkuma viņ� ieraudzīja aizturē�anas īsto iemeslu. Abās autostrādes pusēs stāvēja Tenesijas �tata ceļu policijas ma�īnas, kam uz jumtiem zibsnīja sarkanās ugunis. Braucamo joslu sa�ķēla mirgojo�u gaismu rinda. Tajā pa�ā mirklī ma�īna, kas sekoja Ogilvijam, ieslēdza policijas zibsni.

jaguāram palēninot gaitu un apstājoties, tam pieskrēja klāt policisti ar iero�iem �au�anas gatavībā. Bailēs drebē�dams, Ogilvijs pacēla rokas virs galvas.

Spēcīga auguma ser�ants atrāva vaļā automa�īnas dur�vis. � Rokas aug�ā, � viņ� pavēlēja, � kāpiet lēni ārā! Jūs esat apcietināts.

17

� Re! Jūs atkal darāt tāpat. � Kristīne neviļus izteica izbrīnu. � Abas reizes, kad ielēja kafiju, jūs saņēmāt tasi plaukstās. It kā jums gribētos tās sasildīt.

Sēdēdams pāri pretī pie pusdiengalda, kā vienmēr atgā�dinot draisku zvirbuli, Alberts Velss pavīpsnāja. � Jūs ievērojat daudz ko vairāk nekā lielākā daļa citu ļau�u.

Kristīne nodomāja, ka �ovakar viņ� atkal izskatās savār�dzis. Seja bija bāla, tāpat kā pirms trim dienām, un vakara gaitā reizēm atgriezās nejaukais bronhiālais klepus, lai gan viņa dzīvesprieku tas nemazināja. Kristīne prātoja, ka Velsam noteikti vajadzīgs cilvēks, kas viņu pieskata.

Abi sēdēja Sv. Gregora galvenajā ēdamzālē. Kop� viņu atnāk�anas bija pagājusi stunda; vairākums citu pusdienotāju pa �o laiku bija aizgāju�i, lai gan nedaudzi vēl kavējās pie kafijas tases un dzērieniem. Par spīti tam, ka viesnīcā brīvu vietu nebija, ēdamzālē apmeklētāju skaits visu vakaru neli�kās sevi�ķi liels.

Pie galdiņa rāmi pienāca zāles pārzinis Maksis.

��� Vai pasūtīsiet vēl ko, ser?

Alberts Velss palūkojās uz Kristīni, kas papurināja galvu.

��� Laikam jau ne. Ja gribat, varat atnest rēķinu.

�� Tūlīt, ser. � Maksis pamāja Kristīnei, ar skatienu lik�dams saprast, ka �īrīta noruna nav aizmirsta.

Kad zāles pārzinis aizgāja, mazais vīriņ� teica: � Jā, par kafiju. Ja ziemeļos rokas zemes dzīlēs, tad jāizmanto siltums pat no kafijas krūzes, ko turi rokās, � citādi diez vai palik�si dzīvs. Tā tas kļūst par para�u. Laikam jau, ja gribētu, va�rētu no tās atradināties, bet ir �is tas, ko prātīgāk sev laiku pa laikam atgādināt.

�� Vai tāpēc, ka tas bija veiksmīgs laiks, vai arī tāpēc, ka tagad dzīve labāka?

Vecais vīrs padomāja. � Dro�i vien gan vienādi, gan otrādi.

���� Jūs man stāstījāt, ka esat bijis kalnracis, � teica Kristīne. � Nezināju, ka esat meklējis arī ko citu.

��� Bie�i vien �ie darba veidi sakrīt. īpa�i Kanādas Vairoga apvidū � tas ir ziemeļrietumu teritorijā, Kristīn, gandrīz pa�os Kanādas galējos ziemeļos. Kad esi tur vienatnē � tikai tu un tundra: tā viņi sauc arktisko tuksnesi, � tev jādara viss, sākot ar mietu dzī�anu, kad nodali zemes gabalus, līdz mū�īgā sasaluma atkausē�anai. Ja tu viens to nespēj, tad ir cauri � jo cita neviena palīga nav.

��� Un ko jūs meklējāt?

��� Urānu, kobaltu. Galvenokārt zeltu.

��� Un vai atradāt? Tas ir, zeltu.

Viņ� apstiprinot pamāja. � Krietni daudz. Pie Jelounaifas, Lielā Vergu ezera. Tur zeltu raka, sākot no tūksto� astoņsimt deviņdesmitajiem līdz zelta drudzim tūksto� deviņsimt �etrdesmit piektajā. Tanī apvidū gan ir pārāk grūti rakt un dabūt kaut ko laukā.

��� Dro�i vien tā bija grūta dzīve, � Kristīne noteica.

Velss iekāsējās, iedzēra malku ūdens un kā atvainoda�mies pasmaidīja. � Toreiz es biju stiprāks. Lai gan � padod Vairogam tikai mazāko izdevību, un viņ� tevi piebeigs. � Viņ� pārlaida skatienu mājīgi iekārtotajai ēdamzālei, ko apgaismoja kristāla lustras. � Salīdzinājumā ar �ejieni tas liekas tīrais pasaules gals.

���� Jūs teicāt, ka rakt zeltu parasti bijis grūti. Vai tas nozīmē, ka vienmēr tā nebija?

��� Nē, vienmēr ne. Da�iem veicās labāk, kaut arī viņiem da�kārt viss sagāja dēlī. Varbūt tas daļēji notika tāpēc, ka Vairogs un Liesās Zemes prot izspēlēt ar ļaudīm dīvainus jokus. Da�i, ko uzskata par stipriem � un ne tikai fiziskā nozīmē �, īstenībā izrādās vāji. Un citi, par kuriem tu it kā varētu galvu likt ķīlā, pierāda, ka nevar vis. Bet notiek arī otrādi. Vienreiz, atceros� � Viņ� apklusa, jo zāles pārzinis uzlika uz galda paplāti ar rēķinu.

Kristīne mudināja: �Stāstiet tālāk!

���� Tas ir gar� stāsts, Kristīn. � Viņ� pagrieza rēķinu otrādi un pārskrēja tam ar acīm.

��� Man gribētos dzirdēt, � uzstāja Kristīne, un tā patie��ām ari bija taisnība. Laikam ejot, mazais, kautrīgais cilvēks viņai arvien vairāk iepatikās.

Velss pacēla acis: likās, tajās pazib jautrība. Viņ� paska�tījās pāri ēdamzālei uz pārzini un pēc tam atkal uz Kristīni. Tad pēk�ņi izvilka zīmuli un parakstīja rēķinu.

�� Tas notika trīsdesmit sestajā, � vecais turpināja. � Tad sākās viens no pēdējiem Jelounaifas zelta drud�iem. Es rakos toreiz Lielā Vergu ezera krastā. Man bija kompanjons. Vārdā Haimijs Ekstains. Haimijs nāca no Ohaio. Kur gan visur viņ� nebija izmēģinājis roku � cik atceros, pārdevis gan gatavus apģērbus, gan lietotas automa�īnas un vēl nez ko. Traki gribēja izsisties uz aug�u un mācēja citus apvārdot. Ta�u prata arī iepatikties. To laikam sauc par �armu. Iero�doties Jelounaifā, viņam bija līdzi drusku naudas. Man � ne gra�a. Haimijs toreiz mūs abus finansēja.

Alberts Velss domīgi iemalkoja ūdeni.

����� Haimijs savu mū�u nebija redzējis slēpes, nebija dzirdējis par mū�īgo sasalumu, nevarēja at�ķirt slānekli no kvarca. Ta�u mums no sākta gala veicās. Mums laimējās. Bijām nostrādāju�i mēnesi, varbūt divus. Vairogā sajūk laika skaitī�ana. Kādu dienu mēs netālu no Jelounaifas upes grī�vas apsēdāmies uztīt smēķus. Tā sē�ot, es, kā zeltra�i para�du�i, atskaldīju gabalu dzelzs oksīda iekrāsota ie�a, Krisfīn, un pāris gabalu iebāzu kabatā. Vēlāk ezera krastā es to iezi izskaloju. Man iebelza kā ar cirvja pietu pa galvu: iezī parādījās rupji zelta graudi.

��� Kad tas tie�ām notiek, � Kristīne sacīja, � tad dro�i vien satrauc līdz sirds dziļumiem.

���� Varbūt cilvēkus kas cits satrauc vēl vairāk. Manā mū�ā gan nekas brīnumaināks nav gadījies. Nu, mēs aizdrāzāmies atpakaļ uz. to vietu, kur es biju atskaldījis ie�a gabalu, un mēs noklājām to ar sūnām. Pēc divām dienām uzzinājām, ka zeme jau agrāk no�ogota. Tas nu laikam mums bija pats lielākais trieciens. Izrādījās, ka to no�ogojis kāds zelta meklētājs no Toronto. Viņ� tur bija ieklīdis iepriek�ējā gadā, bet pēc tam aizbraucis atpakaļ uz austrumiem, neapjauzdams, kas viņam pieder. Pēc teritoriju likumiem, ja cil�vēks gadu no�ogotajā zemē nestrādā, tad zaudē uz to tiesības.

��� Un cik ilgi pietrūka līdz termiņam?

��� Mēs atradām zeltu jūnijā. Ja nekas nemainītos, tad iepriek�ējais zelta meklētājs savas tiesības zaudētu septem�bra pēdējā dienā.

��� Vai tad jūs nevarējāt nolīst kaktā un gaidīt?

��� Tā mēs arī dzīrāmies darīt. Tikai tas nebija tik viegli. Pirmkārt, mūsu atradumam visai tuvu jau strādāja raktuves, un apkārt klīda citi zelta meklētāji, rakņādamies tāpat kā mēs. Otrkārt, mums ar Haimiju nebija vairs ne naudas, ne ēdamā.

Alberts Velss pamāja garāmejo�am viesmīlim. � Galu galā es laikam iedzer�u vēl kādu tasi kafijas. Un kā ar jums? � viņ� pavaicāja Kristīnei.

Viņa papurināja galvu. � Nē, paldies. Lūdzu, stāstiet tālāk. Gribas dzirdēt pārējo. � Viņa nodomāja: cik dīvaini, ka tik �ķietami parastam cilvēkam kā Alberts Velss no Monreālas dzīves ceļā pagadījies tāds brīnumains piedzīvo�jums, par kādu var tikai sapņot.

���� Jā, Kristīn, laikam nākamie trīs mēne�i bija pa�i garākie, kādi var būt divu cilvēku dzīvē. Iespējams, arī grūtā�kie. Knapi vilkām dzīvību. Ķērām zivis, ēdām kaut kādus augus. Beigās es biju tievs kā diegs un kājas nomelnēju�as no cingas. Sākās ari bronhīts un tromboflebīts. Haimijam ne�klājās daudz labāk, bet viņ� nekad ne�ēlojās un iepatikās man arvien vairāk.

Velsarn atnesa kafiju. Kristīne gaidīja, ko dzirdēs tālāk.

��� Beidzot pienāca septembra pēdējā diena. Jelounaifas apkārtnē paklīda baumas, ka tad, kad izbeigsies �īs pirmās tiesības, zemes gabalu mēģinās sagrābt citi, tāpēc negribējām riskēt. Sagatavojām savus mietus. Tūlīt pēc pusnakts iedzinām tos zemē. Atceros � tonakt bija tum�s kā akā, stipri sniga, un vēj� gāza no kājām.

Viņ� tāpat kā iepriek� saņēma kafijas tasi plaukstās.

��� Tas ir apmēram viss, ko es atceros, jo pēc tam slimības mani, galu galā, pieveica, un nākamais, ko es skaidri atceros, ir Edmontonas slimnīca gandrīz tūksto� jūd�u attālumā no mūsu ie�ogotā zemes gabala. Vēlāk es uzzināju, ka Haimijs aizgādājis mani projām no Vairoga, lai gan tā ari nekad viņ� nepastāstīja, kā to izdarījis. Kāds pilots, kas lido uz maz ap�dzīvotām vietām, aizvedis mani uz dienvidiem. Daudz rei�u � ari slimnīcā � mani uzskatīja par nāvei nolemtu. Bet es nenomiru. Lai gan, kad vēlāk noskaidroju, kas noticis, sā�kumā uzskatīju par labāku, kaut būtu beigts. � Viņ� apklusa un iedzēra kafiju.

��� Vai tad no�ogotās zemes gabala pieprasījumam nebija tiesiska pamata? � taujāja Kristīne.

���� Ar to viss bija kārtībā. Nelaime bija ar Haimiju. � Alberts Velss domīgi pakasīja zvirbuļa knābim līdzīgo de�gunu. � Laikam man stāstā jāatgrie�as drusku atpakaļ. Ka�mēr mēs Vairogā gaidījām, kad pienāks septembra pēdējā diena, abi parakstījām pārvedu vekseļus. �ajos papīros ierakstījām, ka katrs no mums nodod savu no�ogotās zemes daļu otram.

��� Kāpēc tad jūs tā darījāt?

��� Tā bija Haimija ideja � ja nu kāds no mums noliek karoti. Ja tā notiktu, dzīvajos paliku�ajam būtu dokuments, ka viss zemes gabals pieder viņam. Otru papīru viņ� saplēstu. Haimijs sacīja, ka tā mēs izvairī�oties no visas tās juridiskās jez�gas. Toreiz tas �ķita saprātīgi. Ja mēs abi būtu izķepuroju�ies, tad bija norunāts, ka papīrus saplēsīsim, un cauri.

����� Tātad, kamēr jūs bijāt slimnīcā� � nojauzdama notiku�o, iejaucās Kristīne.

��� Haimijs bija paņēmis abus dokumentus un piereģis�trējis visu uz sava vārda. Tad, kad es izveseļojos tiktāl, ka varēju sākt interesēties par īpa�umu, Haimijs jau bija pilntie�sīgs saimnieks un ar attiecīgajām ma�īnām un strādniekiem pilnā sparā raka zeltu. Es uzzināju, ka viena no lielajām krā�saino metālu kausē�anas rūpnīcām piedāvājusi Haimijam ceturtdaļmiljonu dolāru, lai viņ� mūsu zemes gabalu pārdod, un ka citi solītāji arī jau stāvot rindā.

��� Un jūs neko nevarējāt darīt?

Velss pakratīja galvu. � Es nospriedu, ka esmu zaudējis un nav vērts neko uzsākt. Tomēr, kolīdz tiku ārā no slimnī�cas, aizņēmos pietiekami daudz naudas, lai brauktu uz

ziemeļiem.

/

Alberts Velss apklusa un pamāja sveicienu kādam, kas bija parādījies ēdamzāles otrā pusē. Kristīne palūkojusies ierau�dzīja viņu galdam tuvojamies Pīteru Makdermotu. Viņa bija prātojusi, vai Pīters atcerēsies priek�likumu pēc pusdienām viņiem piebiedroties. Pītera atnāk�ana tīkami satrauca prātus. Ta�u tūlīt viņa ari ievēroja, ka Pīters ir ļoti nomākts.

Vecais vīrs Pīteru silti apsveica, un viesmīlis piesteidzās klāt ar krēslu.

Pīters pateicās un atslīga pret atzveltni. � Diem�ēl atnācu mazliet pavēlu. Bija �ādi tādi notikumi. � Un pats nodomā�ja, ka �āds izteiciens ir visai maigs.

Cerēdama, ka ar Pīteru varēs parunāt vēlāk divatā, Kris�tīne sacīja: � Misters Velss man stāsta kaut ko bezgala brīnu�mainu, katrā ziņā jānoklausās, kā tas beidzies.

Pīters malkoja viesmīļa atnesto kafiju. � Turpiniet jel, mis�ter Vels. Es bū�u tāds kā skatītājs, kas iegājis kinoteātrī, kad filma jau tuvojas galam. Vēlāk mēģinā�u izdomāt sākumu.

Vecais vīrs smaidīdams nolūkojās uz savām sīkstajām, mezglainajām rokām. � Daudz nekā vairs nav ko stāstīt, lai gan tie�i beigās viss negaidīti apgriezās otrādi. Es devos uz ziemeļiem un atradu Haimiju Jelounaifā � viņ� tur bija apme�ties tā saucamajā viesnīcā. Es viņu apsaukāju visne�ķīstākajos vārdos, kādus vien mēle spēja izrunāt. Viņ� tik visu laiku smai�dīja � mute līdz ausīm, un tas mani vēl vairāk satracināja, līdz es biju gatavs viņu uz vietas no�miegt. Tikai nebūtu gan to spējis izdarīt. Un viņ� mani pietiekami labi pazina.

��� Dro�i vien bija pēdējais nelietis, � teica Kristīne.

�� Es ar' tā domāju. Tikai, kad maķenīt noklusu, Haimijs sacīja, lai nākot līdzi. Mēs aizgājām pie kāda advokāta, un tur mūs gaidīja jau gatavi papīri, kur bija rakstīts, ka es taisnīgi un godīgi saņemu atpakaļ savu daļu � patiesībā pat tais�nīgāk, nekā pienāktos, jo Haimijs neprasīja neko par darbu, kuru veicis visus �os mēne�us, kamēr es biju slimnīcā.

Kristīne neizpratnē pagrozīja galvu. � Nesaprotu. Kāpēc tad viņ��

��� Haimijs paskaidroja. Viņ� jau no sākta gala bija sapra�tis, ka būs vesels lērums juridisku padarī�anu, vajadzēs pa�rakstus uz dokumentiem � sevi�ķi, ja runa būs par tādiem kā mēs, kuri zemes gabalu pārdot negrib. Ka es vēlos sākt rak�anu, par to viņ� bija pārliecināts. Tātad vajadzēs banku aizdevumus � ma�īnām, strādnieku algām, visam pārējam. Tā kā es gulēju slimnīcā un bie�i vien biju pilnīgi nesamanīgs, tad ar mani kā līdzīpa�nieku viņ� nebūtu varējis neko iesākt. Tā nu Haimijs bija uzrādījis pārvedu vekseli un sācis rīkoties. Viņ� jau pa�ā sākumā bija paredzējis atdot manu daļu atpakaļ. Tikai nebijis nekāds liels rakstītājs un man neko no tā visa neziņojis. Ta�u, sākot izstrādi, tūlīt nokārtojis juridisko pusi. Viņa nāves gadījumā es būtu mantojis gan viņa daļu, gan saņēmis atpakaļ savējo.

Pīters Makdermots un Kristīne platām acīm pāri galdam vērās runātājā.

��� Vēlāk, � turpināja Alberts Velss, � es to pa�u izda�rīju ar savu daļu � testamentā novēlēju to Haimijam. Tas pats attiecās arī uz raktuvju izstrādes darbiem � līdz dienai, kad Haimijs nomira: tas notika pirms pieciem gadiem. Lai�kam viņ� man kaut ko iemācīja. Ja tu, cilvēks, kādam tici, tad nesteidzies viņā vilties.

��� Un raktuves? � vaicāja Pīters Makdermots.

��� Mēs atraidījām visus raktuvju pārdo�anas priek�liku�mus, un galu galā izrādījās, ka bijām darīju�i pareizi. Haimijs vadīja darbus ilgus gadus. Raktuves strādā joprojām � zie�meļos tās ir vienas no labākajām ra�otnēm. �ad tad es aiz�braucu paskatīties, kā tur veicas, � lai atcerētos biju�o.

Kristīne, zaudējusi valodu, vaļēju muti lūkojās mazajā vīriņā. � Tātad jums� jums� pieder zelta raktuves?

Alberts Velss ņipri pamāja ar galvu. � Tā ir. Un tagad man ir arī �is tas cits.

��� Piedodiet, ka bū�u ziņkārīgs, � bilda Pīters Makdermots. � Kas ir ��is tas cits�?

��� Diez vai visu varē�u precīzi uzskaitīt. � Velss kautri patriņājās krēslā. � Pāris laikrakstu, da�i kuģi, apdro�inā��anas sabiedrība, nami un vēl kas nekas. Pērngad nopirku kādu pārtikas veikalu apvienību. Man patīk viss jaunais. Tā nezūd interese par dzīvi.

�� Jā, � Pīters sacīja, � varu iedomāties, ka tā tie�ām ir.

Alberts Velss �ķelmīgi pasmaidīja. � Īstenībā es dzīros

jums pateikt to rīt, ta�u varu to darīt arī tūlīt. Es nupat nopirku �o viesnīcu.

18

� Tur tie kungi jūs gaida, mister Makdermot.

Maksis, ēdamzāles pārzinis, pamāja uz diviem vīrie�iem � viens no tiem bija slepenpolicijas kapteinis Joless. Abi mierīgi stāvēja vestibila viņā galā pie viesnīcas laikrakstu kioska.

Pirms īsa brī�a Maksis bija aizsaucis Pīteru no ēdam�galda, kur viņi ar Kristīni, Alberta Velsa paziņojuma apstul�bināti, sēdēja mēmi kā zivis. Pīters saprata, ka gan Kristīne, gan viņ� pats ir pārāk pārsteigti, lai aptvertu �o vēsti visā tās kopumā un izvērtētu iespējamās sekas. Uzzinājis, ka viņa klātbūtne noteikti nepiecie�ama citur, Pīters jutās atvieglots. Steidzīgi atvainojies, viņ� apsolīja � ja vien būs iespējams � viņ� vēlāk atgriezīsies.

Kapteinis Joless pienāca viņam klāt un iepazīstināja ar savu biedru slepenpolicijas ser�antu Benetu. � Mister

Makdermot, vai te ir kāda klusa vieta, kur mēs varētu parunāt?

��� Nāciet te! � Pīters ieveda abus vīrus gar �veicara lo�u kredītdirektora kabinetā, ko vakaros neviens nelietoja. Ejot iek�ā, kapteinis Joless pasniedza Pīteram salocītu laikrakstu. Tas bija rītdienas Times�Picayune agrais metiens.

Trīs sleju plats virsraksts vēstīja:

KROIDONS APSTIPRINĀTS PAR APVIENOTĀS KARALISTES VĒSTNIEKU VA�INGTONĀ.

ZIŅU VIŅ� SAŅEM PUSMĒNESS PILSĒTĀ.

Kapteinis Joless cie�i aizvēra kabineta durvis. � Mister Makdermot, Ogilvijs ir apcietināts. Viņu, braucot automa�īnā, pirms stundas aizturēja netālu no Ne�vilas. Viņ� atrodas Tenesijas �tata policijā, un mēs esam aizsūtīju�i vīrus, kas atvedīs viņu atpakaļ. Jaguāru segtu attransportēs kravas ma�īnā. Ta�u jau vietējā izmeklē�ana liecina, ka nav ko �au�bīties: tas ir meklētais limuzīns.

Pīters apstiprinot pamāja. Viņ� manīja, ka abi policisti viņu vēro nelielā neizpratnē.

��� Laikam jums liekas, ka es visu notieko�o lāgā neap�tveru, � Pīters atzinās. � Man jums jāpaskaidro, ka nupat saņēmu kā ar āmuru pa galvu.

��� Vai tas attiecas uz �o atgadījumu?

��� Nē. Uz viesnīcu.

Iestājās klusums, un tad ierunājās Joless: � Varbūt jūs interesēs ziņa, ka Ogilvijs devis liecību. Pēc �ī cilvēka ap�galvojuma, viņam nav bijis zināms, ka automa�īna iejaukta negadījumā. Viņ� teicis, ka Kroidonas hercogs un hercogiene tikai palūgu�i viņu par divsimt dolāriem aizdzīt jaguāru uz Ziemeļiem. Tāda naudas summa viņam arī bijusi klāt.

��� Vai jūs tam ticat?

��� Tā varētu būt taisnība. Bet varētu arī nebūt. To mēs uzzināsim rit pratinā�anā.

Ne tas vien rit noskaidrosies, nodomāja Plters. �odien gaisotne liekas nereāla. � Ko jūs tagad gatavojaties pa�sākt? � viņ� pavaicāja.

���� Dzīrāmies apmeklēt Kroidonas hercogu un herco�gieni. Ja jūs neiebilstat, mēs vēlētos, lai jūs nāktu līdzi.

��� Manuprāt� nu, ja jūs uzskatāt to par nepiecie�amu�

��� Pateicos.

��� Ir vēl kas, mister Makdermot, � ierunājās ser�ants. � Cik noprotams, Kroidonas hercogiene izsniegusi rakst�veida atļauju paņemt automa�īnu no viesnīcas garā�as.

��� Jā, tā man teica.

��� Tas varētu būt svarīgi, ser. Kā jums liekas, vai tā pie kāda varētu būt saglabājusies?

Pīters padomāja. � Tas ir iespējams. Ja gribat, piezvanī�u garā�ai.

��� Aiziesim pa�i, � ierosināja kapteinis Joless.

Garā�as nakts de�urants Kulgmers apbēdināts atvaino�jās. � Zināt, ser, es pats sev sacīju, ka varbūt man to papīra lapu vajadzēs, lai es varētu attaisnoties, ja man ko prasa. Un, ticat vai neticat, ser, es �ovakar to izmeklējos visās malās, bet tad atceros, ka dro�i vien esmu to vakar kopā ar sviestmai�u papīru izmetis ārā. Tikai, ja tā padomā godīgi, tad tā īstenībā nav mana vaina. � Viņ� pamāja uz stikla būri, no kura bija tikko kā iznācis. � Tur tak ir tik maz vietas. Nav brīnums, ka papīri sajūk. Es vēl pagāj�nedēļ sacīju � kaut tak tas būris būtu bi�ķit lielāks. Padomājiet, kā lai es rakstu nakts pārskatu�

Pīters Makdermots viņu pārtrauca. � Kas bija rakstīts Kroidonas hercogienes zīmītē?

���� Tikai, ka misteram O. atļauts paņemt automa�īnu. Tobrīd es lauzīju galvu, kāpēc�

��� Vai tas bija rakstīts uz papīra ar viesnīcas nosaukuma galviņu?

��� Jā, ser.

���� Vai tā bija lapa ar viesnīcas zīmi, kurai zem tās ie�spiests �Prezidenta apartamenti�?

��� Jā, mister Makdermot, to es atceros. Bija tie�i tā, kā jūs sakāt, un lapa tāda maza.

���� �iem apartamentiem mums ir īpa�s papīrs ar ģer�boni, � Pīters paskaidroja slepenpolicistiem.

��� Jūs sakāt, ka izmetat zīmīti kopā ar sviestmai�u pa�pīru? � ser�ants pārjautāja Kulgmeram.

��� Es nezinu, kā citādi tas būtu varējis notikt. Redzat, es vienmēr esmu dikti piesardzīgs. Izgāj�gad, zināt, notika tā�

��� Cikos tas varēja but?

��� Vai izgāj�gad, vai?

��� Vakarnakt, � policists pacietīgi paskaidroja. � Kad jūs izmetat sviestmai�u papīru. Cikos?

��� Es teiktu, ap pulksten diviem naktī. Len�u es parasti ieturu ap vieniem. Tad vairs nav trok�ņa un�

��� Kur jūs to iemetāt?

��� Turpat, kur vienmēr. Tur! � Kulgmers pieveda atnā�cējus pie apkopēju pieliekamā, kur atradās atkritumu tvertne. Viņ� pacēla vāku.

��� Vai ir iespējams, ka tajā vēl ir vakarnakts atkritumi?

��� Nē, ser. Redzat, to ik dienas iztuk�o. �itanī ziņā vies�nīca ir stingra. Tā ir taisnība, mister Makdermot, vai ne?

Pīters pamāja ar galvu.

��� Turklāt, � Kulgmers piebilda, � atceros, ka vakar�nakt tvertne bija gandrīz pilna. Jūs varat redzēt, ka patlaban tajā nav gandrīz nekā.

��� Dro�ības pēc pārbaudīsim. � Kapteinis Joless palū�kojās uz Pīteru, vai tas piekrīt, tad apgrieza tvertni otrādi un izbēra tās saturu uz grīdas. Viņi rūpīgi visu pārskatija, ta�u neatrada nedz Kulgmera sviestmai�u papīru, nedz Kroidonas hercogienes pazudu�o zīmīti.

Kulgmers aizgāja uz garā�u, lai ielaistu un izlaistu vairākas automa�īnas.

Joless noslaucīja rokas tualetes dvielī. � Kas notiek ar atkritumiem, kad tos aizgādā no �ejienes projām?

�� Tos nogādā uz mūsu centrālo krāsni, � paskaidroja Pīters. � Ved uz turieni lielos konteineros uz riteņiem, un tajos jau ir sajaukums no visas viesnīcas drazām, tā ka pa�teikt, no kurienes kas nācis, nav iespējams. Lai nu kā būtu, tas, kas savākts no �ejienes, dro�i vien ir jau sadedzināts.

��� Var jau būt, ka �ī zīmīte nav svarīga, � teica Joless, � tomēr man būtu gribējies to dabūt rokā.

Lifts apstājās devītajā stāvā. Pagriezies atpakaļ pret de�tektīviem, Pīters noteica: � Man �ī vizīte nekādu prieku vis nesagādā.

���� Mēs tikai �o to pajautāsim, un viss, � Joless viņu mierināja. � Lūdzu, klausieties uzmanīgi. It īpa�i atbildes. Iespējams, ka mēs vēlāk jūs palūgsim būt par liecinieku.

Pīteram par izbrīnu Prezidenta apartamentu durvis bija vaļā. Viņiem tuvojoties, bija dzirdamas balsu skaņas.

��� Izklausās pēc viesībām, � noteica ser�ants.

Viņi apstājās pie ieejas, un Pīters nospieda zvana pogu. Pa iek�ējām, spraugā pavērtām durvīm viņ� varēja ieskatīties pla�ajā dzīvojamā telpā. Tur stāvēja bariņ� vīrie�u un sie�vie�u, to vidū Kroidonas hercogs un hercogiene. Lielākā daļa viesu turēja vienā rokā dzēriena glāzes, otrā � bloknotus vai piezīmju papīru.

Priek�namā parādījās Kroidonu sekretārs. � Labva�kar, � teica Pīters. � �ie divi kungi vēlētos sastapt hercogu un hercogieni.

��� Vai viņi ir preses pārstāvji?

Kapteinis Joless papurināja galvu.

�� Tādā gadījumā diem�ēl tas nav iespējams. Hercogam ir preses konference. �ovakar tika saņemts apstiprinājums hercoga iecel�anai par Lielbritānijas vēstnieku Va�ingtonā.

�� To es zinu, � teica Joless. � Tomēr mēs nākam sva�rīgā jautājumā.

Runājot viņi no gaiteņa bija iegāju�i dzīvokļa priek�telpā. To pamanījusi, Kroidonas hercogiene at�ķīrās no dzīvojamā telpā stāvo�ajiem un tuvojās ienācējiem. � Vai nenāksiet iek�ā? � viņa laipni aicināja.

��� �ie kungi nav �urnālisti, � sekretārs steidzīgi pa�skaidroja.

��� A! � Pīteram uzmestais skatiens liecināja, ka viņa to atpazinusi. Tad hercogiene palūkojās uz pārējiem.

��� Kundze, mēs esam policijas virsnieki, � teica Joless. � Es varētu parādīt nozīmi, tomēr domāju, ka varbūt jūs negribēsiet, lai to daru. � Viņ� pavērās uz dzīvojamo istabu, no kurienes da�i ziņkāri noraudzījās uz priek�telpu.

Hercogiene pamāja sekretāram, un tas aizvēra dzīvo�jamās istabas durvis.

Pīters sev klusībā pajautāja, vai viņam tikai licies, vai ari patie�ām, izdzirdot vārdu �policija�, hercogienes sejā pavī�dēju�as bailes. Vai nu tā bija, vai ne, viņa tūdaļ savaldījās.

��� Vai drīkstu vaicāt, kas jūs atvedis �urp?

���� Kundze, ir da�i jautājumi, ar kuriem mēs gribētu vērsties pie jums un jūsu vīra.

��� Jūs esat izvēlēju�ies visai nepiemērotu laiku.

��� Mēs pacentīsimies nokārtot to iespējami īsākā laikā. � Joless runāja mierīgi, tomēr nepārprotamā pavēles izteiksmē.

��� Pajautā�u vīram, vai viņ� var iznākt pie jums. Lūdzu, uzgaidiet tur.

Sekretārs ieveda viņus no priek�nama telpā, kas acīm�redzot kalpoja par darbistabu. Pēc īsa brītiņa, kad sekretārs bija aizgājis, hercoga pavadībā atgriezās hercogiene. Kroidons neizpratnē vērās gan sievā, gan pārējos.

��� Es pateicu viesiem, � paskaidroja hercogiene, � ka mēs būsim projām tikai da�as minūtes.

Kapteinis Joless klusēdams izvilka piezīmju bloku. �Ja neiebilstat, es gribētu uzzināt, kad jūs pēdējo reizi lietojāt savu automa�īnu. Cik zinu, jaguāru. � Viņ� nosauca reģis�trācijas numuru.

��� Mūsu automa�īnu? � Izklausījās, ka hercogiene ir pārsteigta. � Lāgā neatceros, kad bija pēdējā reize. Nē, vienu acumirkli, atceros. Pirmdienas rītā. Kop� tā laika limuzīns atrodas viesnīcas garā�ā. Ari patlaban tas ir tur.

��� Lūdzu, padomājiet labi. Vai jūs vai arī jūsu vīrs, kopā vai atsevi�ķi nelietojāt ma�īnu pirmdienas vakarā?

Dīvaini, nodomāja Pīters, ka Joless neapzināti vēr�as ar jautājumiem nevis pie hercoga, bet pie hercogienes.

Hercogienes vaigos iedegās sārti plankumi. � Neesmu pieradusi, ka ap�auba manus vārdus. Es jau sacīju, ka pēdē�joreiz mēs izbraucām automa�īnā pirmdienas rītā. Es uzskatu ari, ka jūs esat parādā man paskaidrojumu, kāpēc notiek �ī pratinā�ana.

Joless ierakstīja kaut ko piezīmju bloknotā.

��� Vai kāds no jums ir pazīstams ar Teodoru Ogilviju?

��� �is vārds izklausās pazīstams�

��� Viņ� ir �īs viesnīcas apsardzes priek�nieks.

��� Tagad atceros. Reiz viņ� bija te atnācis. Kad īsti, no�teikti nevaru pateikt. Jautāja par kaut kādu rotaslietu, kas bija atrasta �ajā viesnīcā. Kāds ierunājies, ka tā varētu būt mana. Ta�u tā nebija.

��� Un jūs, ser? � Joless vērsās tie�i pie hercoga. � Vai jūs pazīstat vai varbūt jums ir biju�as kādas darī�anas ar Teodoru Ogilviju?

Kroidonas hercogs nenoliedzami vilcinājās ar atbildi. Sieva cie�i skatījās viņā. � Hm� � Viņ� saminstinājās. � Tikai tik daudz, kā mana sieva jau sacīja.

Joless aizvēra piezīmju bloknotu. � Vai tādā gadījumā jūs justos pārsteigti, ja uzzināsiet, � viņ� mierīgā, nosvērtā balsī vaicāja, � ka patlaban jūsu automa�īna atrodas Tenesijas �tatā, uz kurieni to aizdzinis tie�i �is Teodors Ogilvijs, kas patlaban atrodas apcietinājumā. Ogilvijs turklāt liecinā�jis, ka jūs viņam esot maksāju�i, lai viņ� aizdzītu ma�īnu no Ņūorleānas uz. �ikāgu. Un vēl: iepriek�ējā izmeklē��anā konstatēts, ka jūsu automa�īna pagāju�ās pirmdienas vakarā notriekusi divus cilvēkus un no nozieguma vietas aizbraukusi.

���� Kā jūs jau sacījāt, � atteica Kroidonas hercogiene, � mani tas viss ārkārtīgi pārsteidz. Īstenībā nekad neesmu dzirdējusi tik milzīgi daudz aplamu izdomājumu vienā reizē.

��� Kundze, jūsu automa�īna atrodas Tenesijas �tatā, un to tur aizbraucis Ogilvijs � tas nav nekāds izdomājums.

��� Ja tā ir, tad viņ� to darījis bez mana vīra un manas atļaujas vai ziņas. Turklāt, ja, kā jūs sakāt, � automa�īna pirmdienas vakarā iekļuvusi nelaimes gadījumā, tad �ķiet pilnīgi skaidrs, ka tas pats cilvēks to paņēmis un izmantojis saviem personīgajiem mērķiem.

��� Tātad jūs apsūdzat Teodoru Ogilviju�

�� Apsūdzības ir jūsu ziņā, � hercogiene viņu asi aprā�va, � �ķiet, ka tā ir jūsu specialitāte. Turpretī es varu ap�sūdzēt �o viesnīcu, ka tā kaunpilnā kārtā nav pratusi aiz�sargāt savu viesu īpa�umu. � Hercogiene apsviedās pret I'īteru Makdermotu. � Varat ne�aubīties: jūs �ai sakarā vēl dzirdēsiet daudz ko.

��� Bet jūs ta�u izrakstījat atļauju, � iebilda Pīters Makdermots. � Tajā bija teikts, ka Ogilvijs drīkst paņemt ma�īnu.

Likās, ka hercogienei būtu iesista pļauka. Lūpas noraus�tījās, seja kļuva bāla. Pīters saprata, ka atgādinājis viņai vie�nīgo tie�o pierādījumu, ko viņa izlaidusi no redzesloka.

�ķita, ka klusums nebeigsies. Tad hercogiene atmeta at�pakaļ galvu.

��� Parādiet man to!

��� Diem�ēl tā� � Pīters iesāka.

Un ieraudzīja viņas acīs pazibam izsmējīgu uzvaras prieku.

Beidzot pēc daudziem jautājumiem un seklām runām Kroidona preses konference bija beigusies.

Kad Prezidenta apartamentu ārdurvis aiz pēdējā viesa bija aizvēru�ās, no Kroidonas hercoga mutes izlauzās aiz�turētie vārdi: � Mans Dievs, to ta�u tu nedrīksti darīt! Tu ta�u nevari nekādā ziņā izlocīties ar�

��� Ciet klusul � Kroidonas hercogiene pārlaida skatienu dzīvojamai istabai, kurā nedzirdēja ne skaņas. � Te nav īstā vieta runā�anai. Es vairs neuzticos ne �ai viesnīcai, ne tiem, kas te strādā.

��� Kur tad? Dieva dēļ, kur?

���� Iziesim ārā. Kur neviens nevar noklausīties. Tomēr, kad to darīsim, lūdzu, uzvedies mierīgāk nekā patlaban.

Hercogiene atvēra durvis uz guļamistabu, kur bija ie�sprostoti Bedlingtonas terjeri. Suņi riedami strauji metās pie viņas, jo saprata, ko nozīmē, ja apsprādzē siksnas. Priek�telpā sekretārs pakalpīgi atvēra ārdurvis, un terjeri hercogienei pa priek�u drāzās laukā.

Liftā hercogs pavēra muti, grasīdamies runāt, ta�u sieva papurināja galvu. Tikai, kad abi bija izgāju�i ārā, atradās jau kādu gabalu no viesnīcas un citi kājāmgājēji nevarēja viņus vairs dzirdēt, hercogiene no�ukstēja: � Ko tu gribēji sacīt?

Hercogs uztraucies saspringti izgrūda: � Es tev saku: tas ir neprāts! Jau tā visa �ī jezga ir pietiekami briesmīga. Pēc pirmā notikuma mēs esam padarīju�i stāvokli arvien ļau�nāku. Vai tu saproti, kā būs tagad, kad beidzot atklāsies patiesība?

��� Jā, zināma nojausma man ir. Ja tā atklāsies.

����� Nerunājot jau par visu citu� � hercogs nerimās. � Morāles problēmas, un tāpat pārējais � tas nekur nepaliks.

��� Kāpēc ne?

���� Tāpēc, ka tas nav iespējams. Nav iedomājams. Mēs tagad esam sliktākā stāvoklī nekā sākumā. Un nu vēl� � Viņam aizlūza balss.

���� Mēs neesam sliktākā stāvoklī. Pagaidām mēs esam labākā. Vai drīkstu tev atgādināt par iecel�anu Va�ingtonā?

��� Tu ta�u nedomā nopietni, ka mums būtu kaut nie�cīgākās iespējas kādreiz tur nokļūt?

��� Visas, kādas vien var būt.

Terjeru steidzināti viņi bija nosoļoju�i pa Sv. Kārļa avē�niju līdz rosīgākajai un spo�i apgaismotajai platajai Kenelstrītai. Nogriezu�ies dienvidaustrumu virzienā uz upes pusi, viņi iekļuva ļau�u straumēs, kas plūda gan uz vienu, gan otru pusi. Abi izlikās apbrīnojam veikalu logu spilgtās dekorācijas.

��� Lai cik pretīgi tas būtu, man jāzina da�i fakti par pirm�dienas vakaru. Par sievieti, ar kuru tu biji pie īru kanāla. Vai tu aizvedi viņu turp jaguārā?

Hercogs piesarka. � Nē. Viņa devās turp taksometrā. Mēs satikāmies iek�pusē. Es biju nodomājis vēlāk�

��� Aiztaupi man runas par saviem nodomiem. Tātad �ī persona varēja uzskatīt, ka ari tu esi atbraucis ar takso�metru, jā?

��� Netiku par to domājis. Iespējams.

��� Pēc tam kad atbraucu es � arī taksometrā, kā nepie�cie�amības gadījumā varēs apliecināt � tad, mums abiem ejot uz jaguāra pusi, es ievēroju, ka tu to esi novietojis samērā tālu no �ī riebīgā kluba. Uzrauga tur nebija.

�� To es darīju tī�ām. Laikam cerēju, ka tā tev būs mazā�kas iespējas to uzzināt.

�� Tātad nav neviena, kas varētu apliecināt faktu, ka tu pirmdienas vakarā esi vadījis ma�īnu.

��� Neaizmirsti viesnīcas garā�u. Kad atgriezāmies, iespē�jams, ka mūs kāds redzējis!

��� Nē! Es atceros, ka tu apstājies garā�as iek�ienē turpat pie durvīm un, kā mēs mēdzam darīt bie�i, pameti auto�ma�īnu tur. Mēs nevienu neredzējām. Un neviens neredzēja mūs.

��� Bet kā tad ar izbrauk�anu?

��� Tu ta�u to nemaz nevarēji izdarīt. Tu neizbrauci no viesnīcas garā�as. Pirmdienas rītā mēs to atstājām ārā stāvvietā.

��� Taisnība, � sacīja hercogs. � No turienes es tovakar to paņēmu.

��� Mēs, protams, teiksim, � hercogiene nebeidza skaļi risināt domas, � ka, pirmdienas rītā izmantoju�i ma�īnu, mēs atgrie�oties novietojām to viesnīcas garā�ā. Ieraksta par to nebūs, ta�u tas neko nepierāda. Ciktāl runa ir par mums, mēs neesam to redzēju�i kop� pirmdienas pusdienlaika.

Tālāk viņi soļoja klusēdami. Hercogs pārņēma pavadu, atbrīvodams sievu no terjeriem. Sajutu�i cita roku, suņi rāvās uz priek�u daudz enerģiskāk.

��� Patie�ām jābrīnās, kā viss sader kopā, � viņ� beidzot noteica.

��� Tur nav ko brīnīties. Tā bija izdomāts. Jau no pa�a sā�kuma viss ritēja, kā paredzēts. Bet nu�

��� Nu tu ierosini manā vietā iemest cietumā citu.

��� Nē!

Viņ� pa�ūpoja galvu. � Es tā nespētu rīkoties, pat ar �o riebekli nespētu.

�� Ja runa ir par viņu, es apsolu, ka viņ� izies cauri sveikā.

��� Kā tu vari būt tik dro�a?

��� Policijai nāksies pierādīt, ka viņ� nelaimes gadījuma brīdī sēdējis pie stūres. To viņi dro�i vien nespēs, tāpat kā nespēs pierādīt, ka tas esi bijis tu. Vai tu nesaproti? Varbūt viņi zinās, ka tas bijis viens vai otrs no jums. Viņi var būt pār�liecināti, ka zina, tie�i kur�, � tomēr ar pārliecību vien nepie�tiek. Vajadzīgi pierādījumi.

��� Zini, � viņ�, neslēpdams apbrīnu, noteica, � ir brī�i, kad tu mani glu�i vienkār�i satriec!

��� Esmu praktiska. Un, ja runa ir par to, tad tev jāatceras vēl kaut kas. Mēs iedevām �im Ogilvijam desmit tūksto�us dolāru savas naudas. Mums ta�u kaut kas par to jādabū pretī.

��� Starp citu, � hercogs apvaicājās, � kur ir pārējie piec�padsmit tūksto�i?

���� Joprojām mazajā, aizslēgtajā koferītī manā guļam�istabā. Kad dosimies projām, ņemsim to līdzi. Ja atkal iegul�dītu tos tepat atpakaļ bankā, tas varētu piesaistīt uzmanību.

��� Tu patie�ām proti padomāt par visu.

���� Zīmīti es palaidu garam. Kad man likās, ka viņi to atradu�i� Kur man bija galva, kad es tā rakstīju?!

��� Visu tak tu nevarēji paredzēt.

Kenelstrītas spo�i apgaismotais posms beidzās. Nu abi pagriezās atpakaļ uz pilsētas centra pusi.

��� Velni�ķīgi gudri, � noteica Kroidonas hercogs. Kop� pusdienas laika viņ� neko nebija dzēris, tāpēc runa bija krietni skaidrāka nekā iepriek�ējās dienās. � Tas ir meis�tarīgi, ģeniāli, to var dabūt gatavu tikai pats nelabais. Bet iespējams, tie�ām iespējams, ka no tā kas iznāks.

20

����� �i sieviete melo, � sacīja kapteinis Joless,

��� ta�u to būs grūti pierādīt, ja vispār mēs pierā�dīsim. � Viņ� joprojām lēni soļoja pa Pītera Makdermota kabinetu no viena gala uz otru. Viņi � abi detektīvi kopā ar Pīteru bija atnāku�i �urp pēc kaunpilnās atkāp�anās no Pre�zidenta apartamentiem. Tā nu pagaidām Joless tikai soļoja, skaļi risinādams pārdomas, kamēr divi pārējie gaidīja.

��� Vīrs varētu padoties, � pieļāva otrais detektīvs. � Ja mums būtu izdevies parunāt ar viņu vienu pa�u.

Joless pakratīja galvu. � Uz to nav ko cerēt. Pirmkārt, viņa ir pārāk slīpēta, lai to pieļautu. Otrkārt, ņemot vērā viņu augsto stāvokli, mēs ietu pa plānu ledu. � Viņ� palūkojās uz

Pīteru. � Nekad neļaujieties sev iestāstīt, ka policijas izmek�lē�ana kā pret nabagajiem, tā pret bagātajiem un ietekmī�gajiem rit vienādi.

Sēdēdams kabineta otrā galā, Pīters piekrītot, ta�u sa�mērā izklaidīgi pamāja. Viņ� bija izpildījis to, ko prasīja pie�nākums un sirdsapziņa, ar pārējo lai nu tiek galā policija. Tomēr ziņkāre pamudināja pavaicāt: � Un kā ar to zīmīti, ko hercogiene rakstījusi garā�ai?

��� Ja zīmīte mums būtu rokā, � teica otrais detektīvs, � tā derētu par iz�ķirīgu pierādījumu.

��� Vai tad nepietiek, ja nakts de�urants� un dro�i vien arī Ogilvijs zvērētu, ka �āda zīmīte eksistējusi?

��� Viņa apgalvos, ka tā ir viltota, ka Ogilvijs to uzrakstījis pats, � Joless atteica un padomājis piebilda: �Jūs teicāt, ka tā rakstīta uz īpa�a papīra. Parādiet man kādu lapu.

Pīters iegāja blakusistabā un kancelejas piederumu skapi atrada vairākas lapas. Tas bija biezs dokumentu papīrs, gai�i zils ar reljefi iespiestu viesnīcas vārdu un heraldisku zīmi. Zem tās, arī reljefi iespiesti, bija lasāmi vārdi: �Prezidenta apartamenti�.

��� Ir nu gan grezni, � sacīja otrais detektīvs.

���� Cik ir tādu cilvēku, kam tas pieejams? � noprasīja Joless.

��� Vispār tikai nedaudziem. Tomēr, manuprāt, ja kāds īsti gribētu, tad pie tā varētu piekļūt ne viens vien.

��� Tātad �ī versija atkrīt, � Joless noburk�ķēja.

��� Tomēr viena iespēja pastāv, � Pīters pēk�ņi attapās. Prātā bija ie�āvusies kāda doma, un izklaidība izgaisa.

��� Kāda?

��� Atceros, ka jūs man jautājāt un es sacīju: ja atkritumi aizvesti � kā, piemēram, no garā�as �, tad nav iespējas kaut ko uziet. Es patie�ām tā uzskatīju� tad �ķita glu�i neiespējami atrast kaut kādu papīra lapeli. Turklāt tajā brīdī zīmīte nelikās tik svarīga.

Viņ� manīja, kada sasprindzinātā uzmanība detektīvi

vinu vēro. /

������ Mums ir kāds cilvēks, � Pīters turpināja, � kas apkalpo krāsni, kur dedzina atkritumus. Lielu daļu no tiem viņ� �ķiro ar rokām. Tas nu ir diezgan nereāls plāns un, iespē�jams, ka būs par vēlu�

���� Dieva dēļ! � Joless nogrieza kā ar nazi. � Ejam pie

vina!

/

Viņi a�i nokāpa pirmajā stāvā, tad devās pa dienesta dur�vīm uz kravas liftu, kam vajadzēja novest viņus vēl zemāk. Lifts atradās kaut kur dziļumā � Pīters dzirdēja, kā kaut ko krauj ārā. Viņ� nokliedza lejup, lai pasteidzas.

Kamēr viņi gaidīja, otrais detektīvs Benets ierunājās: � Cik zinu, jums te �onedēļ biju�as vēl citas nepatik�anas.

���� Vakar agrā rīta stundā notika zādzība. Ar visu �o Kroidonu lietu biju to gandrīz piemirsis.

����� Es runāju ar vienu no mūsu ļaudīm. Viņ� palīdzēja jūsu galvenajam apsardzniekam� kā nu viņu tur sauc.

���� Finegans. Viņ� patlaban izpilda apsardzes priek�nieka pienākumus. � Par spīti stāvokļa nopietnībai Pīters pasmī�nēja. � Mūsu īstais apsardzes priek�nieks tak pa�laik aiz�ņemts citur.

���� Ja runa ir par zādzību, tad nav lāgā kur atsperties. Mūsējie pārbaudīja jūsu viesu sarakstu, bet tas neko nedeva. Lai gan �odien bija kāds dīvains gadījums. Notika ielau�anās kādā Leikvjū savrupmājā. Atvērts ar atslēgu. Savu atslēgu sai�ķi īpa�niece �orīt pazaudējusi pilsētas centrā. Atradējs acīmredzot drāzies taisnā ceļā turp. Zādzība stipri atgādina to, kas notikusi pie jums, paņemtas līdzīgas mantas, un nav pirkstu nospiedumu.

��� Vai zaglis arestēts?

Detektīvs papurināja galvu. � Zādzību atklāja tikai pēc vairākām stundām. Ta�u viens pavediens ir gan. Kaimiņ� redzējis zagļa automa�īnu. Citu neko neatcerējās kā tikai numura plāksnīti � zaļu ar baltu. �ādas krāsas plāksnītes ir pieciem �tatiem � Mi�iganai, Aidaho, Nebraskai, Vermontai, Va�ingtonai � un arī Saska�evanas provincei Kanādā.

��� Ko tad tas jums palīdzēs?

����� Da�ās nākamajās dienās visi mūsu pui�i uzmanīs automa�īnas no �īm vietām, apturēs tās un pārbaudīs. Var�būt kaut ko uzodīs. Mums da�kārt veicies ari tad, kad ziņas biju�as vēl trūcīgākas.

Pīters pamāja ar galvu, kaut arī viņa interese bija pavi�sam remdena. Zādzība bija notikusi pirms divām dienām, nekas lidzīgs nenotiek. Pa�laik svarīgāks likās daudz kas cits.

Pēc mirkļa pieslīdēja lifts.

Kad Būkers T. Grēms ieraudzīja Pīteru, viņa seja, kas spīdēja no sviedriem, iestarojās priekā. Makdermots ta�u bija vienīgais viesnīcas administrācijas darbinieks, kas palaikam atcerējās apciemot krāsns telpu dziļi viesnīcas pagrabā. Ap�ciemojumi gan nebija bie�i, ta�u Būkers T. Grēms tos uzska�tīja par karaliskas �ēlastības pierādījumiem.

Sajuzdams krāsns trakā karstuma pastiprināto nepane�samo smirdoņu, kapteinis joless sarauca degunu. Uz nokvē�pu�ajām sienām dejoja liesmu atblāzmas. Pūlēdamies pār�kliegt ie�ogojuma sānos iebūvētās krāsns rūkoņu, Pīters brī�dināja: � Labāk atstājiet to manā ziņā. Es izskaidro�u, kas mums vajadzīgs.

Joless pamāja ar galvu. Tāpat kā citiem, kam bija gadījies pabūt te jau agrāk, kapteinim likās, ka pirmais iespaids no elles būtu visai līdzīgs �im. Viņ� brīnījās, kā cilvēks kaut mirkli var uzturēties �ādos apstākļos.

Joless vēroja, kā Pīters Makdermots runā ar milzīgo nēģeri, kas ņēmās �ķirot atkritumus un tikai pēc tam iemeta tos kurtuvē. Makdermots bija atnesis līdzi Prezidenta apartamentu īpa�o vēstuļpaplra lapu un parādīja to savam sarunu biedram. Melnādainais pamāja ar galvu, paņēma lapu un nolika sev līdzās, ta�u neslēpa �aubas. Viņ� norādīja uz du�iem pilno konteineru, kas rindojās apkārt. Un tie vēl nebija visi. Nākdams iek�ā, Joless bija redzējis citus, uzceltus uz ratiņiem, gaidām ārpusē. Viņ� saprata, kāpēc Makdermots sākumā nav pieļāvis iespēju, ka te būtu sameklējams kāds atsevi�ķs papīrs. Patlaban par atbildi uz kādu jautājumu melnādainais papurināja galvu. Makdermots atgriezās pie abiem slepenpolicistiem.

���� Lielākā daļa no tā, ko �odien savāc, ir vakardienas atkritumi, � viņ� paskaidroja. � Apmēram tre�ā daļa no tā, kas atvests, jau sadedzināta, un nekādi nevar pateikt, vai lapa, ko mēs meklējam, bijusi tur vai ne. Pārējais Grēmām bUs jā�ķiro, meklējot priek�metus, ko mēs glābjam no zudī-. bas, kā, piemēram, sudraba galda piederumus un pudeles. To darīdams, viņ� pievērsīs īpa�u uzmanību tādam papīram, kādu es viņam parādīju, ta�u jūs redzat, ka tas ir ļoti grūti izpildāms darbs. Pirms atkritumus atgādā �urp, tos blietē, un liela daļa no tiem ir mitri, tāpēc slapjums iesūcas arī citos. Es pavaicāju Grēmām, vai viņ� negrib, lai kāds nāk palīgā, ta�u viņ� teic, ka, iejaucoties tādam, kas nezinot viņa darba iera��as, uz veiksmi bū�ot vēl mazākas cerības.

�� Vārdu sakot, � bilda otrais slepenpolicists, � es neko lielu negaidu.

��� Laikam tas ir viss, ko mēs varam darīt, � nosprieda Joless. � Kā jūs strādniekam likāt rīkoties, ja viņ� kaut ko tomēr atrod?

��� Viņ� nekavējoties ieradīsies aug�stāvā. Es do�u rīko�jumu, lai ziņo man jebkurā laikā. Tad tūlīt zvanī�u jums.

Joless palocīja galvu. Visiem trim aizejot, Būkers T. Grēms jau rakņājās atkritumu kārtā, kas bija izklāta uz lielas, lēzenas plātnes.

iMūķīzeru Milnām kā neveicās, tā neveicās. Kop� agras vakara stundas viņ� novēroja Pre�zidenta apartamentus. Tuvojās pusdienlaiks, viņ� ne�aubīgi cerēja, ka Kroidonas hercogs un hercogiene, tāpat kā gandrīz visi viesi, ēdīs kaut kādā citā lokālā, tāpēc iekārtojās no�vēro�anas postenī devītajā stāvā līdzās dienesta kāpnēm. No tā viņ� labi varēja saredzēt apartamentu ieeju un tajā pa�ā laikā viegli izvairīties no tā, ka tiktu pamanīts: bija ta�u iespē�jams ātri pazust, iz�maucot pa dienesta kāpņu durvīm. Viņ� tā arī rīkojās, kad vairākas reizes �inī stāvā apstājās lifti un no tiem iznāca vai tajos iekāpa citu numuru iemītnieki; sa�vukārt Mūķīzeru Milns, pirms pazuda pats, paspēja uzmest skatienu viņiem. Viņ� arī bija pareizi aprēķinājis, ka �ajās dienas stundās aug�ējos stāvos būs maz kalpotāju, ja tomēr notiks kaut kas neparedzēts, būs pavisam viegli atkāpties uz astoto stāvu un nepiecie�amības gadījumā nozust savā istabā.

Ar �o plāna daļu viss bija kārtībā. Ta�u izdoma neko nelīdzēja tāpēc, ka visu pēcpusdienu un agrās vakara stun�das Kroidonas hercogs un hercogiene savus apartamentus nepameta.

Tomēr, tā kā pusdienas maltīti arī neatnesa, Mūķīzeru Milns nezaudēja cerības un joprojām vēroja.

Reiz, pieļaudams, ka nez kā nav pamanījis Kroidonus aizejam, Milns piesardzīgi pagājās pa gaiteni un paklausījās pie apartamenta durvīm. Iek�ā bija dzirdamas balsis, patla�ban runāja kāda sieviete.

Vēlāk vil�anās vērtās jo lielāka, kad ieradās apmeklētāji. Tie nāca pa vienam un divatā, un pēc pirmo viesu parā�dī�anās Prezidenta apartamentu durvis vairs netika aizvēr�tas. Drīz atsteidzās viesmīļi, kas apkalpoja istabas: tie atnesa paplātes ar uzkodām. Runas kļuva skaļākas un jaucās ar ledus gabaliņu tink�ķiem pret glāzēm; to varēja dzirdēt ari gaitenī.

Pēc brī�a viņu ar savu atnāk�anu samulsināja jauns cil�vēks ar platiem pleciem: Mūķīzeru Milns sprieda, ka tas dro�i vien ir kāds viesnīcas darbinieks. Tam, tāpat kā diviem viņa pavadoņiem, bija drūma seja. Milns pavilcinājās, lai visus trīs pietiekami labi noskatītu, un jau tūdaļ uzminēja, ka otrais un tre�ais ir policisti. Vēlāk gan viņ� ņēmās sevi dro�ināt, iestās�tīdams, ka tāda doma bijusi pārāk rosīgas iztēles auglis.

Trīs vēlāk atnāku�ie aizgāja pirmie, apmēram pēc pus�stundas viņiem sekoja pārējie viesi. Par spīti tam, ka vakara gaitā te apgrozījās daudz vairāk ļau�u, Mūķīzeru Milns bija pārliecināts, ka viņu neviens nav ievērojis, varbūt kāds vie�nīgi nodomājis, ka tas ir parasts viesnīcas iemītnieks.

Kad aizgāja pēdējais viesis, devītā stāva gaitenī iestājās pilnīgs klusums. Patlaban pulkstenis rādīja gandrīz vien�padsmit vakarā, un bija skaidrs, ka naktī nekas vairs neno�tiks. Mūķīzeru Milns nolēma pagaidīt vēl desmit minūtes un tad nozust.

Dienas optimistiskais garastāvoklis izgaisa, viņ� jutās nomākts.

Nebija pārliecības, vai var riskēt un vēl divdesmit �etras stundas palikt viesnīcā. Viņ� jau bija apsvēris domu varbūt pamēģināt iekļūt hercogu apartamentos naktī vai agrajās rīta stundās, tomēr �o ideju atmetis. Briesmas likās pārāk lielas. Ja kāds uzmostos, Mūķīzeru Milna klātbūtnei Prezidenta apartamentos nebūtu nekāda ticama iegansta. Vakar viņ� bija izpētījis, ka jāņem vērā arī tas, kur mīt Kroidonu sekretārs un hercogienes istabmeita. Viņ� zināja, ka tā uzturas viesnīcā kādā citā numurā un �ovakar nav rādījusies. Turpretī sekretārs dzīvoja apartamentos, un nakts apciemojums varētu viņu pamodināt. Turklāt troksni saceltu suņi. Mū�ķīzeru Milns bija redzējis, kā hercogiene dodas ar viņiem pastaigā.

Tāpēc nāksies izvēlēties: vai nu gaidīt vēl vienu dienu viesnīcā, vai ari atteikties no mēģinājuma piekļūt hercogienes dārglietām.

Kad viņ� jau grasījās aiziet, durvīs pēk�ņi parādījās Bedlingtonas terjeri un tūlīt aiz suņiem � hercogs ar her�cogieni.

Mūķīzeru Milns zibenīgi nozuda dienesta kāpņu telpā. Sirds sāka sisties ātrāk. Beidzot, kad viņ� atmetis cerības, pienākusi kārotā izdevība.

Ta�u to īstenot nemaz tik viegli nebūs. Acīmredzot her�cogs ar hercogieni drīz atgriezīsies. Un kaut kur dzīvoklī atrodas sekretārs. Kur? Vai atsevi�ķā istabā, kuras durvis aizvērtas? Varbūt jau gultā? Pēc izskata sprie�ot, sekretārs varētu būt viens no tiem bezrakstura iztapoņām, kas agri liekas uz auss.

Risks tādam uzdurties būtu liels, bet cits nekas neatliek. Mūķīzeru Milns saprata: ja tagad nepiespiedīs sevi rīkoties, tad neizturēs nervi un viņ� nejaudās gaidīt vēl vienu dienu.

Viņ� dzirdēja, kā atveras un atkal aizveras lifta durvis, un piesardzīgi atgriezās gaitenī. Tas bija tuk�s un kluss. Uzmanīgi sperdams soļus, viņ� tuvojās Prezidenta aparta�mentiem.

īpa�i �im nolūkam izgatavotā atslēga griezās viegli, tā�pat kā iepriek� � dienā. Milns mazliet pavēra vienu no dubultdurvju pusēm, tad lēnām palaida vaļīgāk atsperi un izņēma atslēgu. Slēdzenē nekas nenoklikstēja. Arī gausi vēr�tās durvis atdarījās bez trok�ņa.

Tie�i priek�ā pletās iek�ējais gaitenis, aiz tā atradās lielāka telpa. Pa labi un pa kreisi bija vēl divas durvis, abas aizvēr�tas. Aiz tām, kas atradās labajā pusē, skanēja radio. Gaisma apartamentos bija atstāta ieslēgta, ta�u nevienu cilvēku neredzēja.

Mūķīzeru Milns iegāja iek�ā. Viņ� uzvilka cimdus, aiz�vēra ārdurvis un aizlaida bultu.

Viņ� virzījās apdomīgi, tomēr laiku netērēja. Priek�telpā un dzīvojamā istabā soļus apslāpēja biezais, platais paklājs. �ķērsojis dzīvojamo istabu, Milns piegāja pie tālākajām durvīm, kas bija atstātas spraugā. Kā jau gaidīts, aiz tām atradās divas pla�as guļamistabas, katra ar vannasistabu, bet vidū tās �ķīra ģērbistaba. Gan guļamistabās, gan citur dega gaisma. Skaidri bija redzams, kurā istabā mīt hercogiene.

Tajā bija augsta kumode, divi tualetes galdi un liels trijdurvju skapis ar spoguļiem. Mūķīzeru Milns sāka visus �etrus pēc kārtas pārlūkot. Tāda dārglietu kārba, kādu viņ� meklēja, neatradās nedz kumodē, nedz pirmajā tualetes galdā. Bija gan atsevi�ķi priek�meti � zelta vakara somiņas, cigare�u etvijas un izskatā dārgi kosmētikas maki, ko citos apstākļos un ar citām laika rezervēm viņ� labprāt būtu pievācis. Ta�u tagad viņ� drud�aini steidzās, meklēdams kaut ko lielu un atsviezdams visu citu sānis.

Viņ� atvēra otrā tualetes galda pirmo atvilktni. Tajā nekā uzmanības vērta nebija. Nekas labāks neatradās ari otrā. Tre��ajā virsū bija salocīti plāni rīta tērpi. Zem tiem nolikta gare�na, dziļa, rokām darināta ādas kastīte. Tā bija aizslēgta.

Atstādams kastīti atvilktnē, Mūķīzeru Milns pūlējās ar na�a un skrūvgrie�a palīdzību atlauzt tai slēdzeni. Ta�u tā bija izturīga un nepadevās. Pagāja vairākas minūtes. Apzi�nādamies, cik ātri rit laiks, Milns nosvīda.

Beidzot slēdzene padevās, un vāks atsprāga vaļā. Iek�ā, mirdzēdamas tik spo�i, ka aizrāvās elpa, divās rindās gulē�ja dārglietas � gredzeni, piespraudes, kaklarotas, auskari, diadēmas � visas no dārgmetāliem un lielākā daļa rotāta ar dārgakmeņiem. To ieraudzījis, Mūķīzeru Milns dziļi ievilka elpu. Tātad tomēr daļa hercogienes slavenās kolekcijas nebija ievietota viesnīcas seifā. Vēlreiz nojauta par zīmēm izrādī�jusies pareiza. Viņ� pastiepa abas rokas pēc laupījuma. �ai mirklī kāds slēdza ārdurvis.

Milna reakcija bija acumirklīga. Viņ� aizcirta dārglietu kastes vāku un iegrūda atpakaļ atvilktni. Ienākot guļam�istabā, viņ� bija atstājis durvis mazliet pavērtas; tagad viņ� metās pie tām. Pa �auro spraugu varēja ielūkoties dzīvojamā telpā. Tajā ienāca kāda viesnīcas kalpotāja. Pār roku viņai bija pārmesti dvieļi. Sieviete tuvojās hercogienes guļamistabai. Viņa bija paveca, soļi � gāzelīgi. Lēnā gaita solīja vienīgo niecīgo cerību uz glābiņu.

Apcirties apkārt, Mūķīzeru Milns pastiepa roku pēc naktsgaldiņa lampas. Saķēris vadu, viņ� to parāva. Gaisma nodzisa. Tagad vajadzētu padabūt rokās kaut ko tādu, pēc kā viņ� varētu būt te ienācis. Kaut ko! Vienalga ko!

Pie sienas stāvēja neliels koferītis. Viņ� satvēra to un so�ļoja uz durvju pusi.

Kad viņ� tās pla�i atrāva vaļā, kalpotāja atsprāga atpa�kaļ, iekliedzās: � Ai! � un tvēra ar roku pie sirds.

Mūķīzeru Milns sarauca pieri. � Kur jus tik ilgi aizka�vējāties? Jums jau sen vajadzēja būt klāt.

Izbailes un nu vēl apvainojums kalpotāju galīgi samul�sināja. Milnām tas tikai bija vajadzīgs.

��� Piedodiet, ser. Es redzēju te iek�ā viesus un�

Viņ� kalpotāju pārtrauca. � Tas vairs nav svarīgi. Dariet, kas jādara. Te jāsalabo ari lampa. � Viņ� pamāja uz guļamistabas pusi. � Hercogienei tā vakarā vajadzīga. � Paturēdams prātā sekretāra klātbūtni, Milns runāja klusu.

��� Jā, jā, es par to parūpē�os, ser.

��� Lieliski. � Mūķīzeru Milns augstprātīgi pamāja ar galvu un devās ārā.

Gaitenī viņ� pūlējās nedomāt. Līdz tam, kad viņ� sa�sniedza pats savu astoņsimt trīsdesmito istabu, viņam tas izdevās. Tad viņ�, pilnīgi izsists no sliedēm, izmisumā iekrita gultā un paslēpa seju spilvenā.

Pagāja vairāk par stundu, pirms viņ� atguvās tiktāl, ka ķērās pie līdzpaņemtā koferī�a slēdzenes.

Iek�ā, cie�ās kaudzītēs sakrautas, atradās banknotes, visas lietotas un vērtībā nelielas.

Drebo�ām rokām Mūķīzeru Milns saskaitīja piecpa�dsmit tūksto�us dolāru.

22

Pīters Makdermots pavadīja abus slepenpoli�cistus no krāsns telpas viesnīcas pagrabā līdz izejai uz Sv. Kārļa ielu.

��� Pagaidām, � brīdināja kapteinis Joless, � es gribētu, lai neviens par �īvakara notikumiem neuzzina. Pietiks jautājumu, kad celsim kaut kādu vēl nenosakāmu apsūdzību pret jūsu Ogilviju. Nav jēgas pirms laika dabūt uz kakla �urnālistus.

�� Ja viesnīcai būtu kāda teik�ana, tad mēs dotu priek��roku pilnīgai klusucie�anai.

��� Uz to nu neceriet, � Joless noburk�ķēja.

Atgriezies pirmā stāva ēdamzālē, Pīters nebrīnījās, ka

Kristīnes un Alberta Velsa tur vairs nav.

Vestibilā viņu apturēja galvenais nakts de�urants. � Mister Makdermot, mis Frānsisa jums atstāja zīmīti.

Tā bija aizlīmētā aploksnē un saturēja tikai nedaudz vārdu:

Dodos mājās. Ja vari, atbrauc.

� Kristīne.

Pīters nolēma braukt. Viņ� nojauta, ka Kristīnei ļoti gri�bas pārrunāt �īsdienas notikumus, ari Alberta Velsa brīnu�maino atzī�anos.

Viesnīcā vairs �ovakar nav ko darīt. Vai tomēr ir? Pīteram ie�āvās prātā solījums, ko viņ� �odien devis Mār�ai Preiskotai, viņu tik dīvainā pēk�ņumā pamezdams kapsētā.

Viņ� bija sacījis, ka vēlāk piezvanīs, tomēr atcerējies to tikai patlaban. Kop� pēcpusdienas krīzes pagāju�as nedaudzas stundas, tomēr tās liekas garas kā dienas un Mār�a aizvir�zījusies tālu projām. Ta�u jāpiezvana ir � par spīti vēlajam laikam.

Viņ� vēlreiz izmantoja kredītdirektora kabinetu pir�majā stāvā un uzgrieza Preiskotu numuru. Mār�a atbildēja jau pēc pirmā signāla.

�� Ai, Pīter, � viņa sacīja. � Sē�u kā piekalta pie tālruņa. Gaidīju, gaidīju, tad divreiz zvanīju uz viesnīcu un lūdzu atzīmēt, ka gribu ar jums runāt.

Pīters jutās vainīgs, atcerēdamies nepārskatīto zīmī�u kaudzi uz sava rakstāmgalda.

�� No sirds lūdzu � piedodiet, tomēr iemeslu es nevaru minēt � vismaz vēl ne. Varu tikai pateikt, ka �odien te daudz kas noticis.

��� Pateiksiet to rīt.

��� Mār�a, diem�ēl rit man būs ļoti aizņemta diena�

��� Brokastis, � Mār�a pasteidzās viņu pārtraukt. � ja tā būs tāda diena, tad jums vajadzīgas īstas ņūorleānie�u brokastis. Tās ir slavenas. Vai esat kādreiz tādas ēdis?

��� Brokastis es parasti neēdu.

���� Rīt ēdīsiet. Un F.nnas gatavotās ir īpa�as. Noteikti daudz labākas nekā jūsu muļķīgajā viesnīcā.

Bija neiespējami pretoties Mār�as jaukajai sajūsmai. Un galu galā viņ� ta�u �ajā pēcpusdienā bija meiteni pametis.

��� Tām gan vajadzēs būt agrām.

��� Cik agri vien vēlaties.

Viņi vienojās par pusastoņiem no rīta.

Pēc da�ām minūtēm Piters jau sēdēja taksometrā un brauca uz Kristīnes dzīvokli D�entili rajonā.

Viņ� piezvanīja lejā pie ārdurvīm. Kristīne sagaidīja aug�stāvā pie vaļējām dzīvokļa durvīm.

���� Nesaki ne vārda, � viņa teica, � pirms nebūsim izdzēru�i otro glāzi. Man glu�i vienkār�i jau grie�as galva.

Viņa bija sajaukusi daikeri � ruma, liepziedu nektāra un cukura kokteili, kas dzesējās ledusskapī. Galdā uz �ķīvja bija sakrauta vesela kaudze cāļa gaļas un �ķiņķa sviestmai�u. Viss dzīvoklis smar�oja pēc tikko vārītas kafijas.

Pīters negaidīti atcerējās, ka par spīti saviem ceļojumiem pa viesnīcas virtuvēm un runām par rītdienas brokastīm viņ� kop� len�a neko nav ēdis.

��� Tā jau domāju, � Kristīne iesaucās, kad viņ� to pa�teica. � Ķeries klāt!

Paklausīdams pavēlei, viņ� ēdot vēroja, cik veikli Kris�tīne rosās pa virtuvi. Pīteram bija tāda sajūta, ka, sē�ot te, viņ� jūtas brīvs un pasargāts no visa, kas notiek ārpusē. Viņ� nodomāja, ka nevar būt Kristīnei vienaldzīgs, ja tā tik ļoti par viņu rūpējas. Un galvenais � viņi saprot viens otru. Viņus apvieno pat klusuma brī�i � kā patlaban.

Viņ� atbīdīja daikeri glāzi un pasniedzās pēc Kristīnes piepildītās kafijas tases. � Nu, tātad, ar ko mēs sākam? � viņ� noprasīja.

Runas neapklusa gandrīz divas stundas, un tuvības sajūta arvien vairāk pastiprinājās. Beigās tika pieņemts vienots lēmums, ka rīt būs interesanta diena.

���� Es negulē�u, � teica Kristīne. � Nav ne mazāko �aubu, ka neparko nejaudā�u iemigt.

���� Es ari neiemig�u, � sacīja Pīters, � tikai ne aiz tā iemesla, kas tev bija prātā.

�aubas Pīteru vairs nemocīja. Bija pārliecība, ka viņ� vēlē�tos, lai �is bridis turpinātos mū�īgi. Apvijis Kristīnei rokas, viņ� to noskūpstīja. Un vēlāk, kad viņi kļuva pavisam tuvi, �ķita, ka citādi nemaz nevar būt.

Ir viegli saprast, nodomāja Pīters Makdermots, kāpēc Kroidonas hercogs un hercogiene ripina apsardzes priek�nieku Ogilviju, kam cie�i sasietas rokas un kājas, uz Sv. Gregora jumta malas pusi, kamēr tālu lejā vesela jūra aug�up pavērstu acu cie�i noraugās �ai ainā. Turpretī tas, ka turpat netālu Kērtiss O'Kīfs un Vorens Trents nikni cērtas ar asiņainiem zobeniem, �ķita savādi un atbaido�i. Pīters brīnījās, kāpēc gan neiejaucas kapteinis Joless � viņ� ta�u stāv turpat pie kāpņu durvīm?! Tad Pīters aptvēra, ka policists vēro milzīgu putna ligzdu, kurā patlaban �ķiļas pu�u milzīga ola. Pēc mirkļa no olas �aumalas iznira pāraudzis zvirbulis ar jautru ģīmīti � proti, Alberts Velss. Ta�u tad Pitera uzmanību piesaistīja jumta slīpne, kur, aizķērusies aiz Ogilvija, izmisīgi spārdījās Kristīne, bet Mār�a Preiskota palīdzēja Kroidoniem bīdīt visu �o kamolu tuvāk un tuvāk baismajam bezdibenim. Pūlis joprojām blenza aug�up, bet kapteinis Joless �āvā�damies stāvēja pie durvju stenderes.

Pīters pēk�ņi saprata: ja grib Kristīni glābt, tad jārīkojas pa�am. Ta�u, kad viņ� dzīrās pakustēties, kājas likās tik sma�gas kā līmē iestigu�as. Ķermenis rāvās uz priek�u, turpretī kājas atsacījās klausīt. Viņ� pūlējās kliegt, bet kaut kas sa��ņaudza kaklu. Mēmā izmisumā viņ� sastapās skatieniem ar Kristīni.

Piepe�i Kroidoni, Mār�a, O'Kīfs un Vorens Trents sastinga un sāka klausīties. Ausi saspicēja arī zvirbulis, kas bija

Alberts Velss. Nu jau klausījās Ogilvijs, Joless un Kristīne. Ko viņi klausījās?

Tad Piters sadzirdēja tādu juceklīgu skaņu sablīvējumu, it kā reizē zvanītu visas pasaules tālruņi. Skaņa nāca tuvāk, pieņēmās spēkā, līdz �ķita, ka tajā noslīks visa apkārtne. Pīters aizspieda ar rokām ausis. Disonanse kļuva vēl skaļāka. Pīters aizmiedza acis un tad tās atvēra.

Viņ� gulēja savā dzīvoklī. Modinātājpulkstenis uz nakts�galdiņa rādīja pusseptiņus rītā.

Viņ� vēl da�as minūtes pagulēja, pūlēdamies izmest no galvas trako, nesakarīgo sapni. Tad viņ� basām kājām aizstilboja uz vannasistabu, piespiezdamies nostāvēt vajadzīgo laiku zem aukstās du�as. No tās viņ� iznāca, pilnīgi pamo�dies. ietinies frotē rītasvārkā, viņ� mazajā virtuvītē uzlika vārīties kafiju un pēc tam piegāja pie tālruņa un uzgrieza viesnīcas numuru.

Viņu savienoja ar naktī de�urējo�o administratoru, kas sacīja Pīteram, ka pagaidām no krāsns telpas neviens ziņo�jums par kaut kādu atradumu neesot ienācis. Nē, nakts de�u�rants piebilda, neslēpdams nogurumu, pats personīgi viņ� to neesot pārbaudījis, jā, ja misters Makdermots tā vēloties, viņ� tūlīt do�oties lejā un ziņo�ot pa tālruni rezultātus. Pīters sa�klausīja balsī vieglu nepatiku � nakts administratoram nebūt negribējās pēc garas, nogurdino�as maiņas beigām izpildīt tik neiedomājamu uzdevumu. Krāsns ta�u atrodoties kādā no visdziļākajiem pagrabiem, vai ne?

Piters pa�laik skuvās, kad atskanēja atbildes zvans. Naktī de�urējo�ais administrators ziņoja, ka runājis ar atkritumu dedzinātāju Grēmu, kas diem�ēl pateicis, ka misteram Makdermotam nepiecie�amais dokuments neesot atradies. Nelie�koties arī, ka tas varētu notikt. Turklāt viņ� piezīmēja, ka Grēma maiņa � tāpat kā viņējā � drīz beig�oties.

Piters nolēma pastāstīt par jaunajām ziņām vai, pareizāk sakot, par to trūkumu kapteinim Jolesam. Prātā atkal ienāca vakarējā doma, kuru viņ� joprojām uzskatīja par pa�reizu � ka viesnīca godam izpildījusi savu sabiedrisko pie�nākumu. Tālākais lai paliek policijas ziņā.

Ģērbdamies un reizē iemalkodams kafiju, Pīters apcerēja abas svarīgākās problēmas, kas nodarbināja prātus. Viena bija Kristīne, otra � pa�am savas nākotnes izredzes Sv. Gre�gora viesnīcā: ja viņ� vispār tajā varēs palikt.

Pēc aizvadītās nakts viņ� saprata: kas arī gaidītu tālajā mū�ā, viņ� par visu vairāk vēlas, lai Kristīnei tajā būtu sava vieta. �ī pārliecība kļuva arvien skaidrāka un noteiktāka. Laikam varētu sacīt, ka viņ� ir iemīlējies, ta�u kaut kas brī�dināja, ka nedrīkst to vēl noteikti formulēt, pat ne pa�am sev. Reiz, kad viņ� tādas jūtas bija uzskatījis par mīlestību, tās pārvērtās pelnos. Varbūt labāk sākt ar cerībām un piesardzīgi virzīties tālāk pretī nezināmajam piepildījumam.

Pīters prātoja: varbūt tas skan prozaiski, ta�u kopā ar Kristīni viņ� jūtas mājīgi. Tā ir taisnība, un tas iedro�ina. Viņ� jūt, ka ar laiku saites starp viņiem nevis pavājināsies, bet kļūs stiprākas. Un Kristīnes jūtas dro�i vien ir tādas pa�as kā viņējās.

Nojauta ie�ukstēja, ka tas, kas gaida nākotnē, jāizbauda, nevis kāri jāaprij.

Domājot par viesnīcu, pat tagad vel likās grūti aptvert, ka Alberts Velss, kuru viņi bija uzskatīju�i par jauku, bet ne pārāk ievērojamu vīriņu, izrādījies finansu milzis, kas vai nu jau ieguvis, vai �odien iegūs Sv. Gregoru.

Pavir�i uzmetot acis, likās iespējams, ka negaidītais pavērsiens padarījis pa�a Pītera stāvokli dro�āku. Viņa jūtas pret Velsu ir draudzīgas, un liekas, ka pavecajam vīram viņ� savukārt patīk. Tomēr simpātijas un darījumi ir divas da�ā�das lietas. Visjaukākie cilvēki, ja grib, var būt slīpēti un ne�ē�līgi. Diez vai Alberts Velss viesnīcu pats vadīs, un tam, kas to darīs viņa vietā, iespējams, būs īpa�i uzskati par savu darbinieku biogrāfijas faktiem.

Ta�u tad Pīters, tapat ka pirms brī�a, nolēma, ka raizesies tad, kad patie�ām būs pamats to darīt.

Kad Piters piebrauca ar taksometru pie Preiskotu nama Pritānijas ielā, pāri visai Ņūorleānai lējās zvanu skaņas, kas vēstīja, ka ir pusastoņi.

Aiz kolonnām, kas vijīgi stīdza aug�up, agrajos rīta sau�les staros di�ena baltoja milzīgā celtne. Gaiss bija spirgts un vēss, tajā jautās vēl pirmsausmas migla. Dvesmoja magnoliju smar�a, un zālē trīsuļoja rasas lāses.

Ielā un mājā valdīja klusums, ta�u no Sv. Kārļa avēnijas apkaimes atlidoja tāls troksnis � tur modās pilsēta.

Pa ķieģeļu smelknes nobārstīto līkumoto taciņu Pīters �ķērsoja mauru, uzgāja aug�up pa terases kāpnēm un pie�klauvēja ar āmuriņu pie kokā grebtajām divviru durvīm.

Tās atvēra Bens, kalpotājs, kas tre�dienas vakarā bija pa�sniedzis ēdienus. � Labrīt, ser, � viņ� sirsnīgi apsveica Pīteru. � Lūdzu, ienāciet. Mis Mār�a lika man uzvest jūs galerijā, � viņ� paskaidroja. � Viņa tūdaļ jums piebiedrosies.

Benam ejot pa priek�u, viņi devās aug�up pa plato kāpņu loku un tālāk pa sienas fresku greznoto gaiteni, kur tre�dienas vakarā Pīters pustumsā bija pavadījis Mār�u. Vai tie�ām tas noticis tik nesen, viņ� mēmi sev pajautāja.

Dienas gaismā galerija likās tikpat mājīgi ielūdzam nācējus kā viņvakar. Dziļos atzveltnes krēslos raiboja spilveni un podos ziedēja puķes. Pie margām, pār kurām varēja nolū�koties lejup dārzā, bija uzklāts brokastgalds diviem.

��� Vai manis dēļ nama iemītnieki tik agri jau kājās? � vaicāja Pīters.

��� Nē, ser, � kalps viņu nomierināja. � Mēs mostamies agri. Ja misters Preiskots ir mājās, viņam nepatīk ja ceļas vēlu. Viņ� vienādi vien teic, ka diena jau tā esot pārāk īsa, lai tās sākumu vēl apcirptu.

��� Nu, re! Es tak sacīju, ka tēvs ir tāds pats kā jūs.

Izdzirdis Mār�as balsi, Pīters pagriezās. Meitene bija ienā�kusi nedzirdamiem soļiem. Nosmar�oja it kā rasotas rozes. Likās, ka viņa spirgta modusies saulei pretī.

���� Labrīt! � Mār�a smaidot sacīja. � Ben, lūdzu, pa�sniedz misteram Makdermotam glāzi �veices absinta. � Viņa paņēma Pīteru zem elkoņa.

��� Ben, lejiet ar mēru, � teica Pīters. � Es zinu, ka Ņūorleānā brokastis sāk ar �veices absintu, ta�u man ir jauns priek�nieks, un es vēlētos sastapties ar viņu skaidrā prātā.

Kalpotājs plati pasmaidīja. � Klausos, ser!

Sē�oties pie galda, Mār�a painteresējās. � Vai tāpēc jūs�

��� Vai tāpēc es nozudu kā burvju mākslinieka trusis? Nē. Iemesls bija cits.

Mār�a ieplēta acis, klausīdamās, ko Pīters atļāvās pa�stāstīt par to, kā policija dzen pēdas vainīgajiem, kuri no�trieku�i sievieti ar bērnu. Kroidonu vārdu viņ� neminēja. Uz Mār�as jautājumiem viņ� neatbildēja, tikai pateica: � Lai kas arī notiktu, �odien �is tas atklāsies.

Domās viņ� piebilda: nez vai patlaban Ogilviju jau nav atvedu�i atpakaļ uz Ņūorleānu. Dro�i vien pa�reiz pratina. Ja viņu paturēs apcietinājumā, pret viņu izvirzīs apsūdzību un tiesās, un prese to tūdaļ uzzinās. Tad neizbēgami tiks minēts jaguārs, un tas savukārt novedīs līdz Kroidoniem.

Pīters iedzēra malku tumīgā �veices absinta, ko Bens viņam bija ielējis. No savām bārmeņa dienām viņ� atcerējās sastāvdaļas � vērmeles, olbaltums, salds krējums, sīrups ar mandeļu gar�u un pussaldens anīsa liķieris. Reti kad viņ� bija dzēris gar�īgāku sajaukumu. Sēdēdama viņam iepretī, Mār�a sūca apelsīnu sulu.

Neko nerunādams, Pīters joprojām prātoja: ja pret Ogil�viju cels apsūdzību, vai Kroidoniem izdosies iziet cauri sveikā, mēģinot pierādīt nevainību? Iespējams, ka �odien arī uz to tiks saņemta atbilde.

Ta�u hercogienes zīmīte � ja tāda vispār bijusi � acīm�redzot pazudusi. No viesnīcas jaunu ziņu nebija � vismaz par to nebija, un Būkers T. Grēms dro�i vien jau sen aizgājis mājās.

Bens nolika Pītera un Mār�as priek�ā kreolu Ivand�elainas �ederas sieru, ko iejoza augļu virtene.

Pīters labprāt ķērās klāt.

��� Pirms brī�a, � ierunājās Mār�a, � jūs kaut ko gribē�jāt sacīt. Par viesnīcu.

��� Ak jā. � Mielodamies ar sieru un augļiem, viņ� pa�skaidroja par Albertu Velsu. � �odien oficiāli paziņos par jauno īpa�nieku. īsi pirms nāk�anas �urp man piezvanīja pa tālruni.

Zvanījis bija Vorens Trents un pavēstījis, ka ceļā uz Ņūorleānu no Monreālas ir misters Dempsters, Sv. Gregora jaunā īpa�nieka finansiālo intere�u pārstāvis. Misters Demp�sters jau esot Ņujorkā, kur pārsēdī�oties Austrumu Aviolīniju lidma�īnā, kas Ņūorleānā nosēdī�oties ap desmitiem rītā. Viņam jārezervē apartaments. Vecās un jaunās administrā�cijas grupas tik�anās esot paredzēta apmēram ap pusdiv�padsmitiem. Pīteram jābūt tuvumā, lai vajadzības gadījumā viņu varētu paaicināt.

Pīteram par izbrīnu, nebija izklausījies, ka Vorens Trents justos kaut drusku nomākts, patiesībā balss bija krietni mo�āka nekā pēdējās dienās. Pīters gudroja, vai V.T. zina, ka jaunais Sv. Gregora īpa�nieks jau atrodas viesnīcā? Paturē�dams prātā, ka līdz oficiālajām pārmaiņām viņam jābūt lojālam pret veco administrāciju, Pīters bija atstāstījis Trentam iepriek�ējā vakara sarunu starp viņu pa�u, Kristīni un Albertu Velsu. �Jā,� bija atteicis Vorens Trents. �Es zinu. Vakar vēlu naktī man piezvanīja Emīls Dimērs no Tirdznie�cības un rūpniecības bankas: viņ� saskaņā ar Velsa pilnvaru vadīja pārrunas. Nez kāpēc viņi visu turēja noslēpumā. Tomēr nu rīcība notiek atklāti.�

Pпters zināja arī, ka Kērtiss O'Kīfs un viņa ceļabiedre mis Le�a pametīs viesnīcu kaut kad rīta pusē. Acīmredzot viņu ceļi �ķirsies, jo viesnīca, kas kārtoja ļoti svarīgu personu aizbrauk�anu, bija mis Le�ai piegādājusi biļeti lidojumam uz Losand�elosu, turpretī Kērtiss O'Kīfs caur Ņujorku un Romu devās uz Neapoli.

���� jūs esat ļoti aizņemts ar savām domām, � sacīja Mār�a. � Es vēlētos, kaut jūs man mazliet tās atklātu. Tēvam arvien gribējās maltītes laikā parunāt, ta�u māte ne par ko neinteresējās. Es gan interesējos.

Pīters pasmaidīja un pastāstīja, kāda diena viņu gaida.

Sarunas laikā Bens novāca Ivand�elainas siera paliekas un vietā uzlika karstas, aromātiskas olas Sardū gaumē. Divas vārītas olu pusītes gulēja uz arti�oka gaļīgajām zied�kopām un tās klāja tvaicēti spināti un holandie�u mērce. Līdzās Pītera �ķīvim parādījās sārta vīna glāze.

��� Saprotu, ko jūs domājat, teikdams, ka jums priek�ā smaga diena. � Mār�a nopūtās.

��� Un es saprotu, ko jūs domājāt, runādama par tradi�cionālām brokastīm. �Galerijas viņā galā Pīters ieraudzīja saimniecības vadītāju. Viņ� uzsauca: � Lieliski! � Un re�dzēja Ennu smaidām.

Pēc brītiņa viņ� noelsās, jo galdā parādījās gaļas filejs ar sēnēm, karstu fran�u rupjmaizi un marmelāde.

��� Neesmu pārliecināts, vai� � Pīters sāka �aubīties.

���� Būs vēl crкpes Suzettes*, � Mār�a viņam pavēstīja, � un cafй nu lait. Kad te pastāvēja lielās plantācijas, ļaudis mēdza smieties par petit dejeuner[19], kādas ēd eiropā. Mūsējo brokastis atgādina dzīres.

��� Jūs tādas esat ari sarīkojusi, � sacīja Pīters. � Un ne tikai �īs dzīres; man bijis lemts piedzīvot arī daudz ko citu. Satik�anos ar jums, vēstures stundas, te pavadīto laiku. To es neaizmirsī�u � nekad.

��� Izklausās, it kā jūs ardievotos.

�� To es daru, Mār�a. � l'iters cie�i palūkojās viņai acīs un tad pasmaidīja. � Tūlīt pēc crepes Suzettes.

Bridi valdīja klusums, tad viņa iesāka: � Man gribējās�

Pīters pārliecās pār galdu un uzlika plaukstu viņas rokai.

�� Varbūt mēs abi cēlām gaisa pilis. Laikam jau gan. Ta�u man tā bija visbrīni�ķīgākā gaisa pils, kādu es jebkad esmu cēlis.

��� Kāpēc tad tai jāgaist?

���� Ir �is tas, ko nevar izskaidrot, � viņ� maigi atteica. � Lai cik kāds patiktu, jāizlemj, kā vislabāk rīkoties, jāizvērtē�

��� Tātad manus lēmumus jūs neņemat vērā?

���� Mār�a, man jāpaļaujas uz savējiem. Tā būs mums abiem labāk. � Ta�u tai pa�ā mirklī viņ� nodomāja: vai tā būs? Pa�a nojautas bie�i vien bija vīlu�as. Varbūt �inī brīdī viņ� pieļauj kļūdu, ko ar no�ēlu atsauks atmiņā vēl pēc dau�dziem gadiem. Kā var būt par kaut ko pārliecināts, ja patie�sību ne reizi vien saskata pārāk vēlu?

Viņ� manīja, ka Mār�a tūlīt sāks raudāt.

��� Piedodiet, � viņa klusu no�ukstēja, piecēlās un �igli izgāja no galerijas.

Palikdams sē�ot, Pīters sev pārmeta, ka runājis pārāk tie�i, varēja ta�u to pateikt ar lielāku sirsnību, jo tādu �ī vien�tuļā meitene pret sevi izraisīja. Diezin vai viņa atgriezīsies. Pagāja īss brīdis, un Mār�as vietā ienāca Enna.

��� Ta vien �ķiet, ka jums būs jāpabeidz brokastis vie�natnē, ser. Manuprāt, mis Mār�a vairs nenāks atpakaļ.

��� Kā viņa jūtas? � Pīters pavaicāja.

��� Sē� savā istabā un raud. � Enna paraustīja plecus.

��� Nav jau pirmā reize. Un nedomāju, ka būs pēdējā. Tā viņa dara, kad nedabū visu, ko grib. � Enna noņēma �ķīvjus ar fileja paliekām. � Bens pasniegs nākamo cienastu.

Pīters papurināja galvu. � Nē, paldies. Man jāiet.

��� Nu, tad es atnesī�u vismaz tasi kafijas. � Kafiju bija ielējis Bens, ta�u to atnesa Enna un nolika Pītera priek�ā uz galda.

���� Nepārdzīvojiet to tik loti, ser. Kad mis Mār�a būs mazliet atguvusies, es pēc labākās gribas pacentī�os viņu nomierināt. Jaunkundzei varbūt ir pārāk daudz laika, kad nodarboties pa�ai ar sevi. Iespējams, ka būtu citādāk, ja viņas tētis bie�āk uzturētos Ņūorleānā. Bet kur nu! Nerādās gan�drīz nemaz.

��� Jūs gan meiteni labi izprotat.

Pīters atcerējās, ko Mār�a viņam bija stāstījusi par Ennu: kā ģimene piespiedusi jauno meiteni apprecēt cilvēku, ko viņa pat lāgā nepazinusi, bet kā tad vairāk par �etrdesmit gadiem nodzīvojusi laimīgā laulībā, līdz vīrs pirms gada nomiris.

��� Dzirdēju par jūsu vīru, � sacīja Pīters. � Viņ� katrā ziņā bijis lielisks cilvēks.

����� Mans vīrs! � Saimniecības vadītāja īsi iesmējās.

��� Man tak nav nekāda vīra. Savu mū�u neesmu bijusi precē�jusies. Tā sakot, esmu jaunkundze.

Turpretī Mār�a bija sacījusi: Enna ar vīru dzīvoja pie mums. Viņ� bija vislabākais, vismīļākais cilvēks, kādu es jebkad esmu pazinusi. Ja nu vispār pastāv ideālas laulības, tad �īs tādas bija. Tātad Mār�a izmantojusi �o izdomu, lai piedabūtu Pīteru pieņemt viņas bildinājumu.

��� Vai dieniņ! � Enna joprojām irgoja klusos smieklos.

��� Nu gan mis Mār�a ar savām pasaciņām jūs apmuļķojusi. Uz pasakām viņa mums ir meistare. Viņa bie�i vien spēlē teātri, tāpēc patlaban jums nav nekādas vajadzības raizēties.

� Saprotu. � Piters nebija pārliecināts, ka saprot, bet atvieglojumu gan izjuta.

Bens izvadīja viņu ārā. Bija iesākusies desmitā stunda un gaiss jau sasilis. Pīters ātri devās uz Sv. Kārļa avēniju, kur nogriezās uz viesnīcas pusi. Viņ� patiesi no�ēloja, ka vairs netiksies ar Mār�u, un arī skuma par viņu, kaut gan �o skumju iemeslu īsti neaptvēra. Diez vai viņ� vispār jebkad tiks gudrs par sievietēm. Jaunais vīrietis par to stipri �aubījās.

2

Ceturtais lifts bija sācis atkal strādāt. Apmēram pirms nedēļas tam bija uznāku�i untumi un tas bija uzvedies arvien sliktāk, tā galīgi sadusmojot savai paveco dienas liftnieku Saju Lūenu.

Pagāju�ajā svētdienā lifts vairākas reizes bija atsacījies klausīt, kaut arī iek�ējās un ārējās durvis tika kārtīgi aizvēr�tas. Montieris stāstīja Sajam, ka tāpat noticis pirmdienas vakarā, kad ar �o liftu braucis misters Makdermots, ģene�rāldirektora vietnieks.

Tre�dien lifts bija nostāvējis vairākas stundas. Tehniķi sa�cīja, ka nestrādājot tā saucamā sakabes uzmava, tomēr remonts neko nelīdzēja, un nākamajā dienā lifts trīsreiz attei�cās izkustēties no piecpadsmitā stāva.

�odien gan tas rāvienā apstājās un tikpat raustīgi tur�pināja ceļu no katra stāva.

Saja Lūena pienākums nebija zināt, kas īsti liftam kai�. Viņam tas ari likās diezgan vienaldzīgi, kaut gan viņ� bija dzirdējis galveno in�enieri Doku Vikeriju rūcam par �mū��īgo lāpī�anu� un sūkstāmies, ka vajadzīgi ta�u �simt tūk�sto� dolāri, lai izķidātu vecās iek�as un ieliktu jaunas�. Kas ta' nu tādu naudu nekārotu? Sajs Lūens nu noteikti kārotu, tāpēc tak viņ� ik gadu sagrabina naudu zirgu skrie�anās sacīk�u derībām, lai gan tās viņam nekad treknus kumosus nav ienesu�as.

Tomēr Sv. Gregora ilggadīga darbinieka prasības pelna, lai tās ņemtu vērā, tāpēc Sajs rīt lūgs sevi pārcelt uz kādu no citiem liftiem. Kāpēc gan ne? Viņ� viesnīcā nostrādājis div�desmit septiņus gadus un vadījis liftus, kad da�i no jauna�jiem pienapuikām, kas te apgrozās, vēl nebija nāku�i pasaulē. No rītdienas lai ar �o niķīgo ceturto liftu tiek galā kāds cits.

Pulkstenis rādīja gandrīz desmit no rīta, un viesnīcā sākās rosība. Sajs Lūens veda aug�up no vestibila kārtējo ļau�u pulciņu (lielāko tiesu kādas sanāksmes dalībniekus ar vārdu kartītēm pie svārku atlokiem), un apstājās ik stāvā, līdz nokļuva pa�ā aug�ējā, piecpadsmitajā.

Slīdot lejup, lifts jau pienāca pilns līdz devītajam stāvam, un tālāk līdz vestibilam Sajs to vairs negrasījās apturēt. �ajā pēdējā posmā viņ� manīja, ka lifts vairs neraustās. Nu, re, lai kas bijusi �ī ķeza, viņ� nosprieda, tā pārgājusi pati no sevis.

Vēl nekad viņ� nebija atradies tik tālu no patiesības.

Augstu pār Saja Lūena galvu, kā bezdelīgas ligzda piekļāvusies pie viesnīcas jumta, pacēlās liftu kontroltelpa. Tur ceturtā lifta mehāniskajā sirdī neliels elektrības relejs bija sa�sniedzis sava darba mū�a galējo robe�u. Nezināmais un neparedzētais iemesls bija sīks, pabīdāms serdenis parastās naglas lielumā.

Serdenis bija ieskrūvēts mazā virzuļa galviņā, virzulis savukārt darbināja trīs slēd�us. Viens iedarbināja un atlaida vaļā lifta bremzes, otrs pievadīja strāvu motoram, tre�ais kontrolēja ģeneratora darbību, ja strādāja visi trīs, kabīne vienmērīgi slīdēja aug�up un lejup, pakļaudamās vadībai. Ta�u, strādājot tikai diviem slēd�iem � turklāt, ja nestrādāja tas, kas rūpējās par strāvas piegādi motoram, � kabīne ar savu svaru bija pakļauta brīvam kritienam. �ādas katastrofas cēlonis varētu būt tikai viens � kā serdeņa, tā virzuļa bojājums.

Jau vairākas nedēļas serdenis bija pamazām kļuvis vaļīgāks. Virzuļa galiņa kustības bija tik bezgalīgi mazas, ka simt pagriezienu apkārtmērs varētu līdzināties cilvēka mata resnumam, ta�u tas lēni, bet nepielūdzami atskrūvējās no serdeņa vītnes. Tam bija divējādas sekas. Palielinājās kā ser�deņa, tā virzuļa kopgarums. Un motora slēdzis tik tikko vairs darbojās.

Tāpat kā viens smil�u graudiņ� novelk uz savu pusi svaru kausu, tāpat �inī brīdī visniecīgākais virzuļa pagrie�ziens varēja pilnīgi atslēgt motoru.

�is bojājums bija cēlonis ceturtā lifta saraustītajai darbī�bai, ko ievēroja gan Sajs Lūens, gan ari citi. Remontbrigāde bija mēģinājusi uztaustīt bojājuma iemeslu, tomēr viņu pūles izrādīju�ās neveiksmīgas. Grūti bija strādniekus vainot. Vienam liftam bija vairāk par se�desmit relejiem, bet visā viesnīcā � divdesmit lifti.

Turklāt neviens nebija pamanījis, ka īsti normāli nestrādā abi lifta dro�inātāji.

Piektdien desmitos un desmit minūtēs ceturtais lifts gan tie�ā, gan pārnestā nozīmē karājās mata galā.

3

Misters Dempsters no Monreālas ieradās pus�vienpadsmitos. Pīters Makdermots, kam to paziņoja, nokā�pa vestibilā, lai atbraucēju oficiāli apsveiktu. Līdz �ai rīta stundai viesnīcas apak�ējos stāvos nebija rādījies nedz Vorens Trents, nedz Alberts Velss, un no jaunā īpa�nieka vispār ne�bija ne ziņu, ne miņu.

Alberta Velsa finansu pilnvarotais, enerģisks, iespaidīga paskata cilvēks, likās tipisks pieredzējis lielas bankas pār�valdnieks. Kad Pīters ieminējās, ka viss notiekot zibenīgā ātrumā, Dempsters īsi piezīmēja: � Misters Velss tā rīkojas bie�i. � Izsūtāmais aizveda atbraucēju uz apartamentu vienpadsmitajā stāvā.

Pēc divdesmit minūtēm �is d�entlmenis atkal parādījās Pītera kabinetā.

Viņ� pavēstīja, ka apciemojis misteru Velsu un parunājis pa telefonu ar misteru Trentu. Sēde, kas paredzēta aptuveni pusdivpadsmitos, katrā ziņā tad arī notik�ot. Starplaikā mis�ters Dempsters vēlētos apspriesties ar da�iem cilvēkiem: pir�mām kārtām, ar viesnīcas ienākumu un izdevumu kontro�lieri. Misters Trents ierosinājis �im nolūkam izmantot admi�nistrācijas telpas.

Rādījās, ka misters Dempsters ir cilvēks, kas radis pavēlēt.

Pīters, vezdams monreālieti uz Vorena Trenta kabinetu, iepazīstināja viņu ar Kristīni. Pīteram un Kristīnei tā �orīt bija otrā tik�anās. Ieradies viesnīcā, Pīters bija viņu uzmeklējis un, kaut gan administrācijas telpās ik brīdi kāds nāca iek�ā un viņi tikai paspēja sadoties rokās, �is nozagtais mirklis satrauca, liekot izjust kvēlu tuvību.

Tagad vīrs no Monreālas pirmo reizi pasmaidīja. � Ā, mis Frānsisa, misters Velss jūs pieminēja. Patiesībā viņ� atsaucās par jums ļoti sirsnīgi.

����� Es viņu uzskatu par brīni�ķīgu cilvēku, � teica Kristīne. � Es tā domāju jau līdz� � Viņa aprāvās.

��� Jā, lūdzu?

��� Jūtos mazliet apjukusi, � teica Kristīne, � par kaut ko, kas notika iepriek�ējā vakarā.

Misters Dempsters izvilka acenes masīvā ietvarā un sāka tās spodrināt. � Ja jūs domājat par restorāna rēķinu, mis Frānsisa, tad nav ko uztraukties. Misters Velss man teica � un es citēju viņa pa�a vārdus � tas bija viens no sirsnīgāka�jiem un jaukākajiem iejūtības apliecinājumiem, kādus viņ� jebkad piedzīvojis. Protams, viņ� bija sapratis, kas notiek. Viņam maz kas paslīd garām nepamanīts.

��� Jā, � Kristīne piekrita, � to es sāku aptvert.

Pie administrācijas telpu ārdurvīm kāds klauvēja, tad tās atvērās un ienāca kreditdirektors Sems D�ekebics. � Piedo�diet, � viņ� atvainojās, redzēdams trīs cilvēku pulciņu, un pagriezās, lai ietu. Pīters atsauca viņu atpakaļ.

����� Es atnācu iegūt skaidrību par tām baumām, � sacīja D�ekebics, � tās izplatās pa viesnīcu prērijas uguns�grēka ātrumā. Tas vecais d�entlmenis misters Velss�

�� Tās nav baumas, � Pīters pasteidzās iebilst. � Tas ir fakts. � Viņ� iepazīstināja kredītdirektoru ar misteru Dempsteru.

D�ekebics iesita sev ar plaukstu pa pieri. � Vai die! Es ta�u pārbaudīja viņa kredītu! Ap�aubīju viņa �eku. Es pat zvanīju uz Monreālu!

��� Dzirdēju par jūsu zvanu. � Mistera Dempstera sejai pārslīdēja smaids. � Bankas darbinieki sirsnīgi uzjautrinājās. Bet viņiem stingri pieteikts, ka par misteru Velsu nedrīkst sniegt nekādas izziņas. Viņ� to aizliedzis.

D�ekebics izgrūda skaņu, kas gau�ām atgādināja vaidu.

��� Manuprāt, jums būtu vairāk jāraizējas, ja jūs mistera Velsa kredītu nebūtu pārbaudījis, � Monreālas viesis viņu nomierināja. � Ar savu rīcību jūs tikai iegūsiet viņa cieņu. Viņam piemīt para�a izrakstīt �ekus uz visādiem papīra gabaliem, un tas liek cilvēkiem �aubīties. Bet, protams, tie visi ir derīgi. Tagad jau jūs laikam zināt, ka misters Velss ir viens no bagātākajiem vīriem visā Ziemeļamerikā.

Pārsteigtais D�ekebics jaudāja tikai pa�ūpot galvu.

��� Nez vai nebūs vienkār�āk, ja es jums �o to paskaid�ro�u, kāds īsti ir jūsu darba devējs, � misters Dempsters piezīmēja, palūkodamies pulkstenī. � Drīz te ieradīsies baņ�ķieris misters Dimērs ar da�iem advokātiem, ta�u, pēc ma�nām domām, vēl mums ir mazliet laika.

Viņu pārtrauca Rojela Edverda iera�anās. Ienākumu un izdevumu kontrolieris bija bruņojies ar dokumentiem pilnu, biezu ādas mapi. Atkal atkārtojās iepazīstinā�anas ceremonija.

Paspiedis kontrolierim roku, misters Dempsters turpi�nāja: � Patlaban mēs brītiņu parunāsim, un tad es vēlētos, lai jūs paliktu uz mūsu sanāksmi. Tā sāksies pusdivpa�dsmitos. Starp citu, jūs arī, mis Frānsisa. Misters Trents lūdza, lai jūs tajā piedalītos, un es zinu, ka misters Velss priecāsies, jūs redzēdams.

Pīteru Makdermotu pārņēma mulsino�a sajūta, ka viņ� no galveno notikumu norises ir izslēgts.

�� Tātad es gribēju �o to paskaidrot par misteru Velsu. � Misters Dempsters noņēma acenes, uzpūta elpu uz stikliem un no jauna tos nospodrināja.

�� Par spīti mistera Velsa lielajai bagātībai viņ� palicis ļoti pieticīgs cilvēks. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņ� būtu skops. Īstenībā viņ� ir ārkārtīgi devīgs. Viņ� glu�i vienkār�i nav izlepis nedz apģērbā, nedz pārvieto�anās līdzekļu ziņā, nedz dzīvesveidā.

�� Ja runājam par dzīvokli, � Pīters iestarpināja. � Biju nodomājis pārcelt misteru Velsu uz kādu apartamentu. Pēcpusdienā pēc mistera Kērtisa O'Kifa aizbrauk�anas paliek brīvs viens no mūsu labākajiem apartamentiem.

��� Es ieteiktu to nedarīt. Cik zinu, misters Velss ar savu istabu ir apmierināts, ko gan nevarētu sacīt par iepriek�ējo.

Pīteram salēcās sirds, dzirdot pieminam no�ēlojamo ista�beli, kur Alberts Velss bija dzīvojis līdz pirmdienas vakaram, kad viņu pārcēla uz tūksto� �etrsimt desmito numuru.

���� Viņ� nebūt neiebilst pret to, ka citi, piemēram, es, dzīvo apartamentos, � misters Dempsters paskaidroja. � Viņ� tikai nejūt vajadzību pats tādos dzīvot. Vai manas runas jums nekļūst garlaicīgas?

Klausītāji vienā balsī apliecināja, ka tā neesot.

���� Tas nu izklausās pēc brāļu Grimmu pasakām! � manāmi uzjautrināts piezīmēja Rojels Edverds.

��� Iespējams. Tomēr es nekādā ziņā neuzskatu, ka mis�ters Velss dzīvo pasaku pasaulē. Es tādā nedzīvoju, un viņ� � vēl jo mazāk.

Vai nu citi to saprot, vai ne, aiz mistera Dempstera laba�jām manierēm slēpjas dzel�ains raksturs, nodomāja Pīters.

����� Pazīstu misteru Velsu jau ilgus gadus, � misters Dempsters runāja tālāk. � �ai laika esmu iemācījies cienīt viņa prasmi izprast gan darījumu problēmas, gan cilvēkus. Viņam piemīt dabas dota apķērība, kādu nav iespējams ap�gūt Hārvarda universitātes biznesa fakultātē.

Rojels Edverds, �īs fakultātes absolvents, nosarka. Inte�resanti zināt, vai �ī dzēlība bijusi nejau�a vai arī Alberta Velsa pārstāvis jau paspējis iepazīties ar ziņām par viesnīcas va�dības locekļiem, gudroja Pīters. Pilnīgi iespējams bija �is otrais variants, un tādā gadījumā jau ir zināms Pītera Makdermota darba raksturojums, ari viņa atlai�ana no Voldorfa viesnīcas un iekļau�ana melnajā sarakstā. Vai tie�i �ī iemesla pēc viņ� acīmredzot izslēgts no viesnīcas vadības locekļiem paredzētās sanāksmes?

���� Laikam mūs gaida lielas pārmaiņas, � teica Rojels Edverds.

���� Pilnīgi iespējams. � Misters Dempsters atkal ņēmās spodrināt acenes � izskatījās, ka tā ir iegājusies para�a. � Pirmā pārmaiņa būs tā, ka es kļū�u par viesnīcas akciju sabiedrības prezidentu. �āds amats man ir mistera Velsa kor�porāciju vairākumā. Viņ� pats ar tādiem tituliem nekad negreznojas.

��� Tātad ar jums mēs tiksimies visai bie�i, � piezīmēja Kristīne.

���� Būtībā visai reti, mis Frāņsisa. Es bū�u nominālais vadītājs, vairāk nekas. Visa izpildvara atradīsies viceprezi�denta rokās. Pie tādas politikas pieturas misters Velss, un to atzīstu arī es.

Tātad galu galā, nodomāja Pīters, stāvoklis atrisinājies tā, kā viņ� gaidījis. Alberts Velss viesnīcas vadībā daudz neie�saistīsies, tāpēc tuvāka pazī�anās ar viņu nekādas priek�ro�cības nenodro�inās. Būtībā pavecais vīrs stāvēs ļoti tālu no viesnīcas vadības tie�ajām problēmām, un Pītera nākotne būs pilnīgi atkarīga no viceprezidenta, lai kas arī tas būtu. Diez vai tas būs kāds, ko viņ� pazīst? Ja ieceltu tādu, tad daudz kas būtu atkarīgs no �ī cilvēka.

Līdz �im brīdim Pīters bija sev iestāstījis, ka samierināsies ar visu, kas notiks; ja būs nepiecie�ams � ari ar savu atlai��anu. Ta�u nu nāca atskārsme, ka viņam ļoti gribas palikt Sv. Gregorā. Viens iemesls tam, protams, bija Kristīne. Otrs � ka, paliekot neatkarīga, Sv. Gregora viesnīca jaunā vadībā var kļūt par priek�zīmīgu uzņēmumu.

� Ja tas nav noslēpums, mister Dempster, � Pīters ievai�cājās, � kas būs jaunais viceprezidents?

Monreālietis, �ķiet, jutās samulsis. Viņ� dīvaini paskatī�jās Pīterā, bet tad viņa seja noskaidrojās. � Piedodiet, � viņ� sacīja. � Es uzskatīju, ka jūs zināt. Tas būsiet jūs.

4

Visu iepriek�ējo nakti, stundām lēni velkoties uz priek�u, tai laikā, kad viesi mierīgi gulēja, Būkers T. Grēms viens pats rosījās krāsns �ilbino�ajā gaismā. Vispār tas nebija nekas neparasts. Būkers T. bija vientiesīga dvēsele, viņa dienas un naktis atgādināja cita citas kopijas, un �ī vienveidība viņu nemaz nemulsināja. Viņa prasības arī bija pieticīgas, tās aprobe�ojās ar ēdamo, jumtu virs galvas un mazumiņu cilvēciskās cieņas, kaut gan �īs alkas pēc cieņas bija tīri instinktīvas un, kāpēc tā nepiecie�ama, viņ� nejau�dātu izskaidrot. Pagāju�ā nakti vienīgais neparastais bija lēnais ritms, kādā viņ� strādāja. Citreiz Būkers T. jau krietnu brīdi pirms krāsns izslēg�anas un mājās po�anās bija ticis galā ar iepriek�ējā dienā uzkrāto atkritumu kalnu, iz�ķirojis atradumus un atļāvies pusstundu mierīgi pasēdēt un uzpīpēt pa�tītu smēķi, līdz pienāca laiks izslēgt krāsni. Ta�u �orīt � lai arī maiņa beidzās, darba bija vēl gana. Tajā laikā, kad Būkeram T. būtu vajadzējis atstāt viesnīcu, neiz�ķiroti un nesadedzināti vēl bija paliku�i divpadsmit cie�i sablietētu atkritumu konteineri.

Iemesls tam bija misteram Makdermotam nepiecie�amā papīra meklē�ana. Būkers T. bija strādājis rūpīgi un uzma�nīgi. Viņ� nebija steidzies. Bet līdz �im veiksme izpalika.

Būkers T. ar no�ēlu bija ziņojis to nakts administratoram, kas, ienācis iek�ā, bija pārlaidis sve�ādu skatienu baigajai apkārtnei un saraucis degunu, juzdams baigo smirdoņu. Cik ātri vien varējis, nakts de�urants bija ņēmis kājas pār pleciem, tomēr fakts, ka viņ� bija atnācis un atnesis līdzi ari zīmīti, pierādīja, ka misteram iMakdermotam pazudu�ais papīrs joprojām ir svarīgs.

Gribi vai negribi, Būkeram T. bija laiks beigt un doties mājup. Par virsstundām viesnīca nemaksāja. Turklāt Bū�kers T. bija nolīgts rūpēties par atkritumiem, nevis palīdzēt direkcijai. Tā nebija viņa darī�ana.

Viņ� zināja, ka dienā, ja pamanīs paliku�os atkritumus, atsūtīs kādu, un tas uz da�ām stundām ieslēgs krāsni un visu sadedzinās. Ja tas nenotiks, Būkeram T. pa�am nākamnakt savas de�ūras laikā vajadzēs tikt galā ar paliku�o. Nelaime tā, ka pirmajā gadījumā vispār vairs nebūs nekādu cerību papīru atdabūt, turpretī otrā, pat ja viņ� tam uzdurtos, var�būt jau izrādīsies par vēlu.

Vairāk par visu Būkeram T. gribējās izdarīt pakalpojumu misteram Makdermotam. Ja kāds viņu tincinātu � kāpēc, viņ� nespētu pateikt iemeslu, jo nebija nedz no domātājiem, nedz no runātājiem. Tikai nez kāpēc, kad krāsns telpā ienāca jaunais ģenerāldirektora vietnieks, Būkers T. asāk izjuta, ka nav sliktāks par pārējiem cilvēkiem.

Viņ� nolēma, ka turpinās meklē�anu.

Lai izvairītos no nepatik�anām, viņ� iznāca ārā no krāsns telpas un pie kontrolpulksteņa atzīmējās, ka ir aiz�gājis, bet tad devās atpakaļ. Diez vai kāds viņu ievēros. At�kritumu dedzinā�anas telpa nav vieta, kuru kāds gribētu apciemot.

Būkers T. nostrādāja vēl trīsarpus stundas, strādāja lēni, cītīgi, apzinādamies, ka tikpat labi meklētais var vis�pār te nebūt � daļu atkritumu ta�u viņ� bija sadedzinājis, pirms misters Makdermots izteicis lūgumu, lai mēģina to sameklēt.

Ap desmitiem vienpadsmitiem viņ� jutās pārguris. Bija paliku�i vēl tikai divi konteineri.

Iztuk�odams priek�pēdējo, viņ� gandrīz tūlīt ieraudzīja meklēto � pergamenta papīra būk�ķi, kas izskatījās, it kā tur biju�as ietītas sviestmaizes. To atlocījis, viņ� vidū atrada sa�vīstītu vēstuļpapīra lapu, kas bija tie�i tāda pati, kādu tika atstājis misters Makdermots. Būkers T. piegāja tuvāk gaismai, lai salīdzinātu. �aubām vairs nebija vietas.

Atrasto papīru izraiboja tauku traipi, un daļēji tas bija arī samircis. Vienā vietā burti bija izplūdu�i. Bet tikai mazliet. Visumā rakstu varēja skaidri salasīt.

Būkers T. apģērba savu netīro, taukaino jaku. Atstādams atliku�os atkritumus turpat guļam, viņ� devās uz viesnīcas otro stāvu.

5

Vorena Trenta ērtajā kabinetā misters Dempsters bija pabeidzis atsevi�ķu sarunu ar ienākumu un izdevumu kontrolieri. Rojels Edverds �obrīd vēl vāca kopā apkārt izmētātās bilan�u lapas un finansu pārskatus, kad uz sēdi pusdivpadsmitos sāka ierasties citi, lai

piebiedrotos jau atnāku�ajiem. Pirmais ienāca pikvikie�iem līdzīgais baņķieris Emīls Dimērs, sasārtis apziņā, ka viņ� ir svarīga persona. Viņam sekoja izstīdzējis jurists ar dzeltenīgu sejaskrāsu � viņ� kārtoja lielāko daļu Sv. Gregora tiesisko darījumu, un kāds jaunāks jurists, kur� pārstāvēja Albertu Velsu.

Nākamais parādījās Pīters Makdermots, kas pavadīja Vorenu Trentu: vecais īpa�nieks kop� īsa brī�a bija nobrau�cis lejā no piecpadsmitā stāva. Lai gan Sv. Gregora īpa�nieks bija zaudējis ilgajā cīņā par viesnīcas vadības saglabā�anu, viņ� izturējās daudz draudzīgāk un brīvāk nekā visas pēdējās nedēļas. Pogcaurumā smar�oja neļķe, un viņ� sir�snīgi apsveicinājās ar viesiem, to vidū ar Pītera priek�āstādīto misteru Dempsteru.

Pīteram notieko�ais likās noritam kā sapnī. Viņ� kustējās kā uzvilkts mehānisms, runa atgādināja nosacījuma reflek�su, atbildes Pīters noskaitīja kā litānijā. Likās, viņu tik ilgi darbinās kaut kur iek�ā noslēpies robots, līdz viņ� atgūsies no satricino�ās ziņas, ko pavēstījis monreālietis.

Viceprezidents ar izpildvaru rokās. Tituls ietekmēja ma�zāk nekā tas, kas ar to saistījās.

Pilnīgi patstāvīgi vadīt Sv. Gregoru līdzinājās sapņa pie�pildījumam. Pīterā kvēloja dedzīga pārliecība, ka Sv. Gregors var kļūt par lielisku viesnīcu, būt iecienīts, pirm�ķirīgs uzņē�mums, kas nes peļņu. Acīmredzot tā domājis ari Kērtiss O'Kīfs, kura uzskati jāņem vērā.

�o mērķi bija iespējams sasniegt. Jāiepludina kapitāls, jāreorganizē struktūra, skaidri nosakot atbildības jomas, jā�maina personāls: da�iem jāiet pensijā, citi jāpaaugstina, jāpie�ņem darbinieki no ārpuses.

Uzzinājis, ka viesnīcu nopircis Alberts Velss un tā jo�projām paliks neatkarīga, Pīters bija cerējis, ka cilvēkam, kas atradīsies priek�galā, piemitīs pietiekami ass skatiens un enerģija, lai īstenotu nobriedu�ās pārmaiņas. Nu �o iespēju pie�ķir viņam pa�am, �īs izredzes pacilāja. Un mazliet biedēja.

Tas nozīmēja arī daudz ko viņam personīgi. Iecel�ana un viss, kas tai sekos, var atjaunot Pītera Makdermota iepriek��ējo stāvokli viesnīcu biznesā. Ja viņ� veiksmīgi vadīs Sv. Gregoru, aizmirsīsies iepriek�ējais un grēkus no rak�sturojuma svītros. Viesnīcu biznesa vadība savā kopumā nav nedz ļauna, nedz tuvredzīga. Viņiem galvenais �ķiet tas, ko cilvēks spēj praktiski izdarīt.

Visas �īs domas joprojām drud�aini �audījās prātā, tomēr, beidzot pamazām atjēgdamies, Pīters piebiedrojās citiem, kas ieņēma vietas pie garā apsprie�u galda telpas vidū.

Alberts Velss ieradās pēdējais, Kristīnes pavadīts viņ� bikli ienāca kabinetā. Visi klāteso�ie tūdaļ piecēlās kājās.

Nepārprotami satraucies, pavecais vīrs māja viņiem sēsties. � Nē, lūdzu, nē!

Smaidot panācās uz priek�u Vorens Trents. � Mister Vels, apsveicu jūs savā namā! � Viņi paspieda rokas. � No sirds vēlu, lai tad, kad tas kļūs par jūsējo, �ie vecie mūri sagā�dātu jums tikpat patiesu laimi un apmierinājumu, kādu da�kārt sniedza man.

Tas tika teikts laipni un ar cieņu. Pīters Makdermots no�domāja, ka cita mutē �ādi vārdi varbūt izklausītos tuk�i un pārspīlēti, turpretī Vorena sacītais pārliecināja un �ķita visus savādi aizkustinām.

Alberts Velss samirk�ķināja acis. Ar tādu pa�u cieņu Trents saņēma viņu aiz elkoņa un personiski iepazīstināja ar pārējiem.

Kristīne aizvēra ārdurvis un piesēdās līdzās citiem pie galda.

� Manuprāt, ar manu palīdzi mis Frānsisu, kā arī ar misteru Makdermotu jūs esat pazīstams.

Kā putniņ� paver knābīti, Alberts Velss �ķelmīgi pasmai�dīja. � Mēs tā kā būtu gan mazliet saskāru�ies. � Viņ� pamirk�ķināja Pīteram. � Un dro�i vien saskarsimies arī turpmāk.

Emīls Dimērs nokāsējās un atklāja sanāksmi.

Baņķieris norādīja, ka par pirkuma un pārdo�anas no�teikumiem pamatā jau panākta vieno�anās. Gan misters Trents, gan misters Dempsters lūgu�i viņu vadīt �o sēdi, kuras mērķis esot izlemt procedūras jautājumus. Tajos iekjauts arī viesnīcas pārņem�anas datums. Nekādas grūtī�bas neesot paredzamas. Viesnīcas hipotēka, kuras termiņ� �o�dien beidzoties, pro tem[20] pagarinājusi Tirdzniecības un rūpniecības banka saskaņā ar mistera Velsa pārstāvja mistera Dempstera garantijām.

Pīteram nepaslīdēja garām Vorena Trenta ironiskais skatiens: viņ� ta�u mēne�iem ilgi bija nesekmīgi pūlējies panākt hipotēkas pagarinājumu.

Baņķieris visiem izdalīja paredzētās darba kārtības lapas. Klāteso�ie, to vidū misters Dempsters un juristi, to īsi ap�sprieda. Tad darījumu iztirzāja punktu pa punktam. Gan Vorens Trents, gan Alberts Velss gandrīz visu laiku palika skatītājos, pirmais baņķieris iegrimis domās, otrs � dziļi krēslā, itin kā vēlēdamies palikt ēnā. Misters Dempsters ne reizi nevērsās pie Alberta Velsa un pat nepaskatījās uz viņa pusi. Acīmredzot monreālietis saprata, ka viņa boss grib vai�rīties no uzmanības, tāpēc baņķieris bija pieradis izlemt pats.

Pīters Makdermots un Rojels Edverds atbildēja uz jautā�jumiem, kas skāra administrācijas un finansu sfēru. Divas reizes Kristīne sanāksmi pameta un atgriezās ar nepiecie�a�majiem dokumentiem.

Par spīti pārspīlēti svinīgajai stājai baņķieris apspriedi va�dīja labi. Nepagāja ne pusstunda, kad galveno jautājumu iztir�zā�ana bija galā. Par oficiālo pārņem�anas laiku noteica nākamo otrdienu. Citu sīkāko problēmu kārto�anu uzticēja juristiem.

Emīls Dimērs pārlaida skatienu sēdētājiem. �Ja vairs nekas cits nav apsprie�ams�

����� Ja nu būtu iespējams ko pievienot� � Vorens Trents iztaisnojās, tūlīt piesaistīdams sev pārējo uzmanību.

��� D�entlmeniskā dokumentu parakstī�ana ir tikai mazliet novēlota formalitāte, kas apliecina jau pieņemtas godīgas saistības. � Viņ� palūkojās uz Albertu Velsu. � Ceru, ka jūs tam piekritīsiet.

��� Protams, � sacīja misters Dempsters.

�Tādā gadījumā uzskatiet, ka jūs esat tiesīgi sākt jeb�kuras viesnīcas vadībā paredzētās pārmaiņas.

���� Pateicos. � Misters Dempsters atzinīgi pamāja ar galvu. � Ir da�i jautājumi, kurus mums negribētos atlikt. Tūlīt pēc viesnīcas pārņem�anas, kas notiks otrdien, misters Velss vēlas sasaukt direktoru padomi, kuras pirmais iero�sinājums būs ievēlēt jūs pa�u, mister Trent, par valdes priek�sēdētāju.

Vorens Trents ar cieņu nolieca galvu. �Jutī�os pagodi�nāts �o posteni pieņemt. Visiem spēkiem centī�os, lai izska�tītos tajā pietiekami dekoratīvs.

Misters Dempsters atļāvās viegli pasmaidīt. � Mistera Velsa nākamā vēlme ir uzticēt man prezidenta amatu.

��� Pilnīgi saprotama vēlē�anās.

���� Viceprezidents ar visām izpildvaras tiesībām būs Pīters Makdermots.

Visi klāteso�ie cits pār citu apsveica Pīteru. Kristīne smai�dīja. Vorens Trents, tāpat kā pārējie, paspieda viņam roku.

Misters Dempsters pagaidīja, līdz troksnis norimst.

�� Atliek vēl kāds jautājums. �onedēļ, kad biju Ņujorkā, laik�rakstos parādījās viesnīcai nelabvēlīgs raksts. Es vēlētos sa�ņemt apliecinājumu, ka tādi gadījumi neatkārtosies vis�maz līdz vadības maiņai.

Pēk�ņi iestājās klusums.

Vecākais advokāts izskatījās apjucis. Jaunākais skaļā �ukstā paskaidroja: � Tas notika tāpēc, ka viesnīca aizraidī�ja kādu krāsaino.

��� Ā! � vecākais jurists saprotot novilka.

��� Ļaujiet man �ajā problēmā ieviest skaidrību. � Mis�ters Dempsters noņēma acenes un sāka tās rūpīgi spodrināt. � Es neierosinu, lai pamatos tiktu mainīta viesnīcas nostāja. Pēc manām � darījumu cilvēka � domām, jāņem vērā vie�tējo ļau�u uzskati un iera�as. Vienīgais, par ko es raizējos, ir: ja nu atkārtojas tāda situācija, lai tā nebeigtos ar līdzīgu iznākumu.

Visi atkal klusēja.

Pīters Makdermots negaidīti aptvēra, ka uzmanība pil�nībā koncentrējusies ap viņu. Viņ�, sirdij pamirstot, mirklī apjauta, ka bez mazākā brīdinājuma izcēlusies krīze � pirmā un varbūt iz�ķirīgākā viņa jaunajā vadītāja ceļā. No tā, kā viņ� ar �īm grūtībām tiks galā, būs atkarīga viesnīcas un viņa pa�a nākotne. Viņ� nogaidīja, līdz jutās pilnīgi pārlieci�nāts, ko vēlas sacīt.

��� Tas, par ko bija runa, � Pīters mierīgi iesāka, pamā�dams uz jaunākā advokāta pusi, � diem�ēl ir taisnība. Aiz�raidīja projām kādu viesnīcā paredzētā kongresa dalīb�nieku, kas ieradās ar rakstveidā apstiprinātu reģistrācijas zīmi. Viesis bija zobārsts � cik zinu, ļoti ievērojams � un, par nelaimi, melnādainais. Ar no�ēlu esmu spiests atzīties, ka noraidītājs biju es. Kop� tā laika esmu stingri izlēmis, ka nekas tāds nekad vairs neatkārtosies.

��� Būdams ar izpildvaru apveltīts viceprezidents, � sa�cīja Emīls Dimērs, � jūs diezin vai nokļūsiet tādā stāvoklī�

���� � bet es arī nepieļau�u, lai tā rīkotos kāds cits, kas strādā manis vadītā viesnīcā.

Baņķieris savilka lūpas urskulī. � Gau�ām radikāls for�mulējums.

Vorens Trents pagriezās pret Pīteru. � Mēs ta�u to visu apspriedām.

��� Kungi! � Misters Dempsters uzlika acenes. � Manu�prāt, es pateicu pilnīgi skaidri, ka neierosinu krasas pār�maiņas.

/

��� Bet es ierosinu, mister Dempster! � Pīters nodomāja: ja jau spēku pārbaudei jābūt, tad labāk, lai tā notiek tūlīt un ar to viss beidzas. Vai nu viņ� patie�ām viesnīcu vadīs, vai ne. Tas jānoskaidro un, jo ātrāk, jo labāk.

�� Es gribētu pārliecināties, vai pareizi saprotu jūsu no�stāju, � paliecies uz priek�u, sacīja monreālietis.

Iek�ējā balss Pīteru brīdināja, ka viņ� rīkojas pārsteidzīgi. Viņ� to neuzklausīja. � Mana nostāja ir pavisam vienkār�a. Es strādā�u �ai viesnīcā tikai tad, ja tajā ievēros pilnīgu desegregāciju.

��� Vai jūs pārāk nesteidzaties diktēt noteikumus?

����� Cik noprotu, � mierīgi atbildēja Pīters, � jūsu jautājums nozīmē, ka jūs ar to domājat zināmus personiskus faktus�

Misters Dempsters palocīja galvu. �Jā, to mēs domājam.

Pīters manīja, ka Kristīne cie�i veras viņā. Diez ko viņa domā?

�� Vienalga, vai es steidzos vai nesteidzos, � viņ� atteica, � uzskatu, ka ir godīgi iepazīstināt jūs ar savu nostāju.

Misters Dempsters atkal spodrināja brilles. Viņ� griezās pie visiem klāteso�ajiem. � Man liekas, ikviens no mums ciena stingru pārliecību. Tomēr, pēc manām domām, ar �ā jautājuma izlem�anu varētu nogaidīt. Ja misters Makdermots piekristu, mēs patlaban pieļautu galīgā lēmuma atlik�anu uz vēlāku laiku. Pēc pāris mēne�iem mēs pie �ī temata atkal atgrieztos.

Ja misters Makdermots piekristu. Pīters nodomāja, ka monreālietis ar �o veiklo diplomātisko manevru nodro�inā�jis viņam izeju no radu�ās situācijas.

Ļoti pazīstams modelis. Vispirms asa prasība, sirdsap�ziņa līdz ar to nomierināta, pārliecība pavēstīta. Pēc tam neliela piekāp�anās. Saprātīgi cilvēki panāk saprātīgu kom�promisu. Pie temata varētu atgriezties. Kas gan būtu vēl civi�lizētāks, vēl normālāks? Vai tad lielākajai tiesai cilvēku ne�patīk tie�i �āda mērena, nevardarbīga pieeja? Labs piemērs ir zobārsti. �odien pienākusi viņu oficiālā vēstule ar rezolū�ciju, kas nosoda viesnīcas izturē�anos pret doktoru Niklesu.

Patie�ām ir taisnība, ka viesnīcai gaidāmas grūtības. Laiks tādai rīcībai nebija labvēlīgs. Vadības maiņa nesīs līdzi veselu lēveni problēmu, kāpēc izdomāt vēl jaunas? Varbūt visprātīgāk būtu pagaidīt.

Tomēr tad dro�i vien neviens brīdis iz�ķirīgām pārmai�ņām neliksies piemērots. Vienmēr atradīsies iemesli, kāpēc kaut ko nedarīt. Pīters atcerējās kādu tā nesen sakām. Kur� tas bija?

Doktors Ingrems. Dedzīgais zobārstu prezidents, kas at�kāpies no amata, jo uzskatījis principu augstāku par karjeru, un taisnīgās dusmās iepriek�ējā vakarā pametis Sv. Gregora viesnīcu.

Da�kārt jāpārbauda, kas sver vairāk, vai tas, ko tu vēlies, vai tas, kam tu tici, bija teicis doktors Ingrems� Kad jums radās tāda iespēja, jūs to nedarījāt, Makdermot. Jums pārāk svarīga likās �ī viesnīca un �is darbs� Tomēr kādreiz jums pagadīsies ceļā vēl kāda cita izdevība. Ja tā notiek, tad izmantojiet to.

����� Mister Dempster, � teica Pīters, � pilsoņtiesību likums ir pilnīgi skaidrs. Lai cik ilgi mēs atliktu �o lēmumu, lai kā mēs apietu likumu, gala iznākums tomēr būs tāds pats.

�� Cik esmu dzirdējis, � piezīmēja monreālietis, � vēl notiek strīdi par �tatu tiesībām.

Pīters nepacietīgi papurināja galvu. Viņ� pārlaida acis visiem, kas sēdēja pie galda. � Uzskatu, ka labai viesnīcai jāsoļo līdzi laikam. Mūsdienās ļaudis sāku�i izprast cilvēk�tiesības. Būs daudz labāk, ja mēs pasteigsimies �īs pārmaiņas arī saprast un pieņemt, nevis gaidīsim, līdz mums tās uz�spiedis, un, ja nedarīsim to brīvprātīgi, tā arī notiks. Pirms brī�a es paziņoju, ka nekad vairs nepiedalī�os kāda mistera Niklesa aizraidī�anā, un negrasos no sava lēmuma atkāpties.

��� Visi tak nebūs doktori Niklesi, � nicīgi norūca Vorens Trents.

��� Mister Trent, mums ari tagad ir zināmi standarti. Mēs tos paturēsim, tikai tie kļūs mazliet maigāki.

��� Es jūs brīdinu! Jūs iegrūdīsiet �o viesnīcu bezdibenī!

��� �ķiet, ka to var izdarīt arī ar citiem paņēmieniem.

Dzirdot �ādu atbildi, Vorens Trents pietvīka.

Misters Dempsters aplūkoja savas rokas. � Diem�ēl mēs laikam esam nonāku�i strupceļā. Ņemot vērā jūsu uzskatus, mister Makdermot, iespējams, ka būs nepiecie�ams pār�lūkot� � Pirmo reizi atbraucējs no Monreālas likās �aubā�mies. Viņ� paraudzījās Albertā Velsā.

Sīkais vīriņ� sakumpis sēdēja dziļajā krēslā. Juzdams sev pievērsto uzmanību, viņ� it kā sarāvās vēl mazāks. Ta�u acis stingri lūkojās misterā Dempsterā.

��� �ārlij, � viņ� sacīja, � manuprāt, mums vajadzētu ļaut, lai jaunais cilvēks rīkojas pēc sava prāta. � Viņ� pamāja pret Pīteru.

Misters Dempsters, ne acu nepamirk�ķinājis, pavēstīja: � Mister Makdermot, jūsu noteikumi ir pieņemti.

Apspriede bija beigusies. Agrākās vienprātības vietā visos jautās sasprindzinājums un neveiklības sajūta. Vorens Trents ar skābu sejas izteiksmi tī�ām ignorēja Pīteru. Vecākais jurists neslēpa, ka nosoda notiku�o, jaunākais izturējās izvairīgi. Emīls Dimērs bija nogrimis nopietnā sarunā ar mis�teru Dempsteru. Vienīgi Alberts Velss �ķita nedaudz uzjaut�rināts par ķīviņu.

Kristīne aizgāja pirmā. Pēc īsa brī�a viņa atgriezās un pamāja Pīteram. Viņ� pa durvju spraugu ieraudzīja, ka priek�istabā gaida sekretāre. Pazīdams Floru, viņ� secināja, ka to atvedis �urp kāds ārkārtējs apstāklis. Viņ� atvainojās un devās ārā.

Kristīne uz sliek�ņa ļāva ieslīdēt Pītera rokā kādai zīmī�tei. � Vēlāk izlasi, � viņa pa�ukstēja. Plters pamāja ar galvu un noglabāja zīmīti kabatā.

��� Mister Makdermot, � teica Flora, � es nebūtu jūs traucējusi�

��� Zinu. Kas noticis?

�� Jūsu kabinetā ir kāds cilvēks. Viņ� saka � strādājot pie atkritumu dedzinā�anas un atradis ko tādu, kas jums ļoti nepiecie�ams. Man viņ� to neuzticēja un prom arī neiet.

Pīters izskatījās pārsteigts. � Tiklīdz varē�u, tā ie�u.

����� Lūdzu, pasteidzieties! � Flora �ķita samulsusi. � Man negribas jums tā sacīt, mister Makdermot, bet, re�dzat� nu, viņ� smird.

6

Neilgi pirms pusdienām seklajā bedrē zem ce�turtā lifta nolaidās �ļaugans, izstīdzējis remont�strādnieks, vārdā Bilibojs Noubls. Viņa uzdevums bija, kā parasti, pārbaudīt un iztīrīt lejas mehānismu. Pirmajā, otrā un tre�ajā liftā viņ� �orīt to jau bija paveicis. Apturēt liftu �ī darba laikā tika uzskatīts par nevajadzīgu, un Bilibojs, roso�ties �ahtā, redzēja, kā ceturtā lifta kabīne augstu gaisā gan paceļas, gan slīd lejup.

7

Pīters nodomāja: pa�i svarīgākie notikumi reizēm ir atkarīgi no visniecīgākajiem likteņa untumiem.

Patlaban viņ� atradās kabinetā viens. Būkers T. Grēms, saņēmis pienācīgu atalgojumu un starodams nelielās, bet svarīgās uzvaras priekā, pirms īsa brī�a bija aizgājis.

Visniecīgākais likteņa untums.

Ja Būkers T. Grēms būtu citāds cilvēks, ja viņ� � kā citi viņa vietā � noteiktā laikā būtu devies mājup, ja nebūtu tik cītīgi meklējis nelielo papīra lapu, kas �obrīd atradās uz Pītera ienāko�o rakstu vākiem, tā būtu pazudusi bez pēdām.

�iem �ja� nebija gala. Tajos bija iejaukts pats Pīters.

Sprie�ot pēc tikko kā noritēju�ās sarunas, milzīgu iespaidu uz Būkeru T. Grēmu bija atstāju�i Pītera apmeklējumi atkritumu dedzinātava. Izrādījās, ka rīta agrumā strādnieks pat atzīmējies, ka dodas mājās, jo zinājis, ka par virsstundām maksu nedrīkst gaidīt, bet tad atgriezies un rak�anos turpinājis. Kad Pīters iesauca iek�ā Floru un deva norādījumu izmaksāt naudu par virsstundu darbu, Būkera T. seja pauda tādu neviltotu prieku, ka Pīteram kļuva pat neērti.

Lai būtu kā būdams, darbs bija veikts.

Lapa, pagriezta ar aizvakar datēto tekstu uz aug�u, atra�dās uz ienāko�o rakstu vākiem. Kroidonas hercogiene uz Pre�zidenta apartamentu vēstuļpapīra bija uzrakstījusi pilnvaru Ogilvijam �jebkurā brīdī, ko minētais darbinieks uzskatīs par piemērotu� izbraukt Kroidonu limuzīnu no viesnīcas garā�as.

Pīters jau bija pārbaudījis, vai tas ir hercogienes rokraksts.

Viņ� bija palūdzis Floru padabūt ātr�uvēju ar Kroidonu saraksti. Tā, at�ķirta vaļā, gulēja uz galda. Tā bija sarakste par apartamentu rezervē�anu, vairākas vēstules � rakstītas ar hercogienes pa�as roku. Rokrakstu eksperts, bez �aubām, norādītu uz precīzām iezīmēm. Tomēr arī cilvēks bez �ādām zinā�anām nevarēja �aubīties par vienādību.

Hercogiene detektīviem bija apzvērējusi, ka Ogilvijs aiz�braucis ma�īnu bez atļaujas. Viņa bija apstrīdējusi Ogilvija ap�sūdzību, ka Kroidoni maksāju�i viņam par jaguāra aizdzī��anu no Ņūorleānas, un izteikusi pieļāvumu, ka pirmdienas vakarā, kad automa�īna notriekusi māti ar meitenīti, pēc tam

aizbēgot projām, pie stūres sēdējis nevis Kroidons, bet Ogilvijs. Jautāta par zīmīti, viņa atcirta: �Parādiet!�

Nu to varēja darīt.

Pītera zinā�anas tiesiskā jomā aprobe�ojās ar likumiem un noteikumiem, kas attiecās uz viesnīcām. Tomēr arī ar to pie�tika, lai būtu skaidrs, ka hercogienes zīmīte ir neap�aubāms pierādījums. Tikpat skaidrs bija pa�a Pītera pienākums � nekavējoties informēt kapteini Jolesu, ka trūksto�ais pierā�dījums atrasts.

Uzlicis roku uz tālruņa klausules, Pīters kavējās.

Nekādu simpātiju pret Kroidoniem viņam nebija. Savāk�tie pierādījumi, liekas, skaidri liecināja, ka viņi izdarīju�i ne�lietīgu noziegumu un vēlāk ar gļēvulību un meliem vainu vēl pastiprināju�i. Acu priek�ā Pīters redzēja Sv. Ludviķa kap�sētu, bēru viesu procesiju, lielāko zārku un aiz tā mazo, balto zārciņu�

Kroidoni bija pat apkrāpu�i savu līdzzinātāju Ogilviju. Lai cik nicināms �ķita aptuku�ais apsardzes priek�nieks, viņa pār�kāpums bija mazāks par Kroidonu noziegumu. 7ām par spīti Kroidonas hercogs ar hercogieni bija gatavi uzkraut Ogilvijam lielāko vainu un līdz ar to lemt viņu attiecīgam sodam.

Tomēr kavēties Pīteru mudināja kas cits. Iemesls glu�i vienkār�i bija tradīcija � gadsimtiem ilgi pastāvējusi tradī�cija, viesnīcnieku credo � pieklājīga izturē�anās pret viesi.

Vienalga, ko Kroidoni nodarīju�i, viņi ir Sv. Gregora viesi.

Viņ� zvanīs policijai. Ta�u vispirms piezvanīs Kroidoniem.

Pacēlis klausuli, Pīters lūdza telefonisti savienot ar Prezidenta apartamentiem.

8

Kērtiss O'Kīfs pats bija pasūtījis vēlas brokastis sev un Dodo, un tās bija atvestas uz aparta�mentu pirms stundas. Tomēr lielākā daļa ēdienu joprojām

nebija aiztikta. Viņi abi ar Dodo bija izklaidīgi apsēdu�ies pie galda un mēģināju�i kaut ko nobaudīt, tomēr, liekas, ne vie�nam, ne otram nebija ēstgribas. Dodo vajadzēja doties uz lid�ostu pēc divdesmit minūtēm, Kērtisam O'Kifam stundu vēlāk.

Kop� vakarējās pēcpusdienas attiecības bija sasprin�dzinātas.

Savu nikno izlēcienu O'Kifs bija tūlīt no sirds no�ēlojis. Viņ� joprojām bargi lādēja Vorenu Trentu par tā �ķietamo nodevību. Ta�u to, ka viņ� uzklupis Dodo, nevarēja piedot, un viņ� to apzinājās.

Lielākā nelaime bija tā, ka nu vairs neko nevarēja labot. Par spīti visiem lūgumiem pēc piedo�anas patiesība nebija apslēpjama. Viņ� patie�ām atbrīvojās no Dodo, un viņas Delta Aviolīniju reiss �ajā pēcpusdienā aizvedīs mazo draudzeni uz Losand�elosu. Viņ� patie�ām apmaina Dodo pret citu � pret D�eniju Lemār�u, kas patlaban gaida viņu Ņujorkā.

Vakar O'Kīfs, no�ēlas pilns, bija sarīkojis Dodo brīni�ķīgu vakaru � vispirms aizvedis uz bagātīgām pusdienām Ko�mandieru pilī, un vēlāk viņi bija dejoju�i un izklaidēju�ies Rūzvelta viesnīcas Zilajā zālē, tomēr vakars nebija izde�vies � ne jau Dodo vainas dēļ: viņam pa�am bija nomākts garastāvoklis.

Dodo visiem spēkiem bija centusies būt jautra un nesa�bojāt vakaru.

Pārvarējusi pēcpusdienas bēdas par pāridarījumiem, viņa laikam bija pārvarējusi aizvainojumus, nolēmusi skum�jas atbīdīt malā un bUt valdzino�a kā parasti. � Vai dieniņ, Kērtij, � viņa bija izsaukusies pie pusdienu galda, � cik meiteņu nebūtu ar mieru atraisīt savas gurnu jostas, lai da�būtu tādu kinolomu kā es! � Un vēlāk, uzlikusi roku viņē�jai, teikusi: � Tu tik un tā esi pats jaukākais cilvēks, Kērtij. Un vienmēr tāds man paliksi.

Tas viņa nospiestību bija padziļinājis vēl vairāk, un beigās tā pielipa arī Dodo.

Kērtiss O'Kīfs vainoja savā nomāktībā viesnīcas zau�dējumu, kaut gan parasti tādus notikumus tik slimīgi nepār�dzīvoja. Savā ilgajā karjerā viņu darījumos nereti bija pie�meklēju�as neveiksmes un iemācīju�as atkāpties un ķerties pie kā jauna, nevis tērēt laiku, apraudot vil�anos. Tomēr �oreiz par spīti tam, ka gulējis viņ� bija labi, drūmā oma neizgaisa.

Viņ� pat �ķendējās uz Dievu. Rīta lūg�anā balss skanēja skarbi un pārmeto�i:� Tu lēmi nodot Sv. Gregora viesnīcu sve�ās rokās� Nav �aubu, ka Tev ir Tava pa�a neizdibināmie nodomi, pat ja tādi ineredzēju�i mirstīgie kā Tavs kalps nesaskata tādā rīcībā nekādu jēgu�

Viņ� lūdzās vienatnē īsāku laiku nekā parasti un pēc tam uzskrēja virsū Dodo, kad viņa saiņoja ne vien savas somas, bet ari viņējās. Kad viņ� pret to iebilda, Dodo, cenzdamās viņu pārliecināt, skaidroja: � Kērtij, man tas patīk. Un, ja es �oreiz to nedarītu, kas tad ar to nodarbotos?

Viņam negribējās atklāt, ka neviena no Dodo priek�gā�jējām nav nedz ko saiņojusi, nedz izsaiņojusi, bet ka viņ� parasti paaicinājis veikt �o darbu kādu no viesnīcas saimnie�cības nodaļas, kā dro�i vien būs jādara arī nākamībā.

Tie�i tad viņ� piezvanīja viesmīļiem, kas servēja istabās, un pasūtīja brokastis. Tomēr cerības neīstenojās pat par spīti tam, ka, apsē�oties pie galda, Dodo atkal centās viņu mie�rināt: � Paklau, Kērtij, mums tak nav tā jāskumst. Gan jau mēs abi atkal satiksimies. Losand�elosā noteikti saskriesimies ne reizi vien.

Tomēr O'Kīfam �ai ziņā bija liela pieredze, un viņ� zināja, ka tā nenotiks. Turklāt viņ� sev atgādināja, ka patie�sībā bēdājas nevis par �ķir�anos no Dodo, bet par viesnīcas zaudējumu.

Mirkļi skrēja ātri. Dodo bija laiks iet. Divi gaiteņu pārziņi pirms īsa brī�a bija nogādāju�i lielāko daļu ceļasomu vestibilā. Nu ieradās viņu priek�nieks pēc rokas bagā�as, kā arī lai pavadītu Dodo līdz īpa�i viņai pasūtītam lidostas limuzīnam.

Hērbijs �endlers cieņā pret tik svarīgu personu kā O'Kīfs un, kā alla� saozdams, ka te smar�o pēc krietnas dze�ramnaudas, pēc izsaukuma bija ieradies pats. Gaidīdams viņ� stāvēja ārpusē pie apartamenta durvīm.

O'Kīfs palūkojās pulkstenī un piegāja pie blakus aparta�menta durvīm. � Dārgā, tev ir ļoti maz laika.

��� Man jāpabeidz lakot nagus, Kērtij, � atbildēja Dodo melodiskā balss.

Nez kāpēc visas sievietes atstāj nagu lako�anu līdz pēdējam brīdim, nesapratnē nodomāja O'Kīfs un pasniedza Hērbijam �endleram piecus dolārus. � Dalieties ar abiem pārējiem.

Smailajā, zebiekstei līdzīgajā sejā iegūlās smaids. � Liels paldies jums, ser. � Protams, Herbijs katrā ziņā dalī�sies ar citiem, tikai tie saņems katrs pa piecdesmit centiem, turpretī viņ� pats paturēs �etrus dolārus.

Dodo iznāca no blakusistabas.

Kērtiss OKīfs nodomāja, ka vajadzētu nograndēt mūzikai. Uzvaras prieku vēsto�o tauru un līgani kairo vijoļu skaņām.

Dodo bija ģērbusies vienkār�ā dzeltenā kleitā un galvā uzlikusi to pa�u cepuri ar platām, ieliektām malām, ar kuru bija lepojusies arī otrdien � atbraucot. Gai�i zeltainie mati brīvi krita pār pleciem. Platās, zilās acis vērās O'Kīfā.

�� Ardievu, mīļo Kērtij. � Viņa apvija rokas O'Kīfam ap kaklu un viņu noskūpstīja. O'Kīfs neviļus piekļāva meiteni sev cie�i klāt.

Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā neprātīga doma � likt, lai gaiteņu pārziņu priek�nieks atgādā atpakaļ no vestibila Dodo ceļasomas, un teikt savai draudzenei, lai paliek pie viņa uz visiem laikiem. Nē, tās tak nu ir sentimentālas muļķības! Rīt ap �o laiku pie viņa būs D�enija Lemār�a�

�� Ardievu, dārgā! Es bie�i par tevi domā�u un uzmanīgi seko�u tavai karjerai.

Uz sliek�ņa viņa pagriezās atpakaļ un pamāja ar roku.

O'Kīfs nebija īsti pārliecināts, ta�u viņam likās, ka Dodo raud. Hērbijs �endlers aizvēra ārdurvis.

Divpadsmitā stāva laukumā viņ� izsauca liftu. Kamēr viņi gaidīja, Dodo ar kabatas lakatiņu palaboja grimu.

Hērbijs �endlers nodomāja, ka �orīt lifti kustas lēni. Viņ� nepacietīgi nospieda pogu vēlreiz, brīdi neatlaizdams no tās pirkstu. �endlers saprata, ka joprojām nav pārvarējis satrau�kumu. Kop� vakardienas sarunas ar Makdermotu viņ� jutās kā uz adatām un ik mirkli gaidīja, kad un kā pa tālruni tiks izsaukts � varbūt tie�i pie Vorena Trenta? � un �is zvans nozīmēs, ka viņa karjera Sv. Gregora viesnīcā beigusies. Pa�gaidām vēl neviens nebija zvanījis un �orīt viesnīcā paklī�du�as baumas, ka tas pārdots kādam vecam kraķim, par kuru �endlers nekad neko nav dzirdējis.

Kā �īs pārmaiņas ietekmēs viņa pa�a stāvokli? Hērbijs ar no�ēlu apsvēra, ka viņam tās neko labu nenesīs � vismaz, ja Makdermots paliks savā vietā � un tas ir pilnīgi iespē�jams. Atlai�ana da�as dienas novilcināsies, un tas būs viss. Makdermots! �is ienīstais vārds dūrās sirdī kā ērk�ķis, ja man pietiktu dukas, Hērbijs gremzās, es tam neģēlim ietriektu dunci starp lāpstiņām!

Te viņam ie�āvās galvā kāda doma. Bija citas, ne tik radikālas, tomēr Makdermotam visai bīstamas iespējas, ar kādām tādu draņķi pārmācīt. īpa�i jau Ņūorleānā. Protams, tas maksās naudu, bet viņam, �endleram, tak ir piecsimt dolāru, kurus Makdermots vakar tik augstprātīgi atmetis atpakaļ. Nu, nu � dabūs to no�ēlot. Hērbijs nosprieda, ka maksāt vērts kaut vai par to, ka varēs tīksmi iztēloties, kā Makdermots piekauts, asinīm nopludis, sāpēs valstās ren�stelē. Hērbijam reiz bija izgadījies redzēt tā apstrādātu eksem�plāru. Nebija neko jauks skats. �endlers aplaizīja lūpas. Jo vairāk viņ� �o iespēju apdomāja, jo vairāk tā iekvēlināja. Kolīdz atgriezīsies vestibilā, tā piezvanīs, kam vajag. To var ātri dabūt gatavu. Varbūt jau �onakt.

Beidzot pienāca lifts. Durvis atvērās.

Liftā jau atradās pulciņ� braucēju, kas pieklājīgi atkāpās atpakaļ, kad ienāca Dodo. Hērbijs �endlers viņai sekoja. Durvis aizvērās.

Tas bija ceturtais lifts. Pulkstenis rādīja divpadsmit un vienpadsmit minūtes.

9

Kroidonas hercogienei bija tāda sajūta, it kā viņa gaidītu, kad lēni nosvils līdz galam degaukla un sprāgs kāda neredzama bumba. Vai tā sprāgs un kur tas no�tiks, būs zināms tikai tad, kad pie tās piekļūs liesma.

Nu jau bija aizritēju�as �etrpadsmit stundas.

Kop� iepriek�ējā vakara, kad detektīvi aizgāja, nebija pienāku�as nekādas ziņas. Ko dara policija? Kur ir Ogilvijs? Un jaguārs? Vai kur palicis kāds sīks pierādījums, kas tomēr paslīdējis garām viņas asajam skatienam? �obrīd gan negri�bējās ticēt, ka tas būtu iespējams.

Viens gan �ķiet svarīgi. Lai kāds būtu iek�ējais sasprin�dzinājums, ārīgi visam jāizskatās kā parasti. Tāpēc viņi ēdu�i brokastis parastajā laikā. Hercogienes paskubināts, Kroidonas hercogs runājis pa tālruni ar Londonu un Va�in�gtonu. Viņi jau plānojot rīt aizbraukt no Ņūorleānas.

Ap vienpadsmitiem, kā gandrīz ik dienas, hercogiene bija pametusi viesnīcu, lai izvestu pastaigā Bedlingtonas ter�jerus. Pirms pusstundas viņa bija atgriezusies Prezidenta apartamentos.

Jau gandrīz pienācis pusdienas laiks. Joprojām nav ne�kādu ziņu par to, kas ir pats svarīgākais.

Loģiski domājot, vēl iepriek�ējā vakarā Kroidonu stā�voklis bija licies pilnīgi dro�s. Tomēr �odien tas jau it kā kļu�vis ļodzīgs, �aubīgs.

��� Varētu domāt, � beidzot pirmais ierunājās hercogs,

���� ka viņi ar savu klusē�anu gribētu mus salauzt. � Viņ� stāvēja, raudzīdamies ārā pa dzīvojamās istabas logu, kā pē�dējās dienās paradis. Ta�u runa pretēji citām reizēm bija skaidra. Kaut ari apartamentā dzērienu netrūka, viņ� tiem netika pieskāries.

��� Ja tāda vien nelaime, � atteica hercogiene, � mēs parūpēsimies, lai�

Viņu pārtrauca tālruņa zvans. Tas sakāpināja sasprin�dzinājumu līdz pēdējam � tāpat kā ikviens zvans, kas �orīt atskanēja.

Hercogiene sēdēja tuvāk tālrunim. Viņa pastiepa roku, bet tad pēk�ņi apstājās. Augsto dāmu negaidīti pārņēma priek�nojauta, ka �is zvans ir citāds nekā pārējie.

Hercogs līdzjūtīgi pavaicāja: � Vai gribi, lai atbildu es?

Viņa papurināja galvu un pārvarēja acumirklīgo vājumu. Pacēlusi tālruņa klausuli, viņa atsaucās: � Jā? Apklādama mikrofonu, viņa klusi sacīja vīram: � Zvanītājs ir tas cilvēks no viesnīcas � Makdermots �, kas te vakar bija.

�� Jā, atceros, � viņa pievērsās klausulei. � Jūs bijāt klāt, kad pret mums izvirzīja �īs smieklīgās apsūdzības�

Hercogiene apklusa. Klausīdamās teikto, viņa nobālēja, aizvēra acis, tad atkal tās atvēra.

��� Jā, � viņa lēni izdvesa. � Jā, es saprotu.

Viņa nolika klausuli. Rokas trīsēja.

���� Kaut kas sagājis grīstē, � sacīja Kroidonas hercogs.

��� Tas bija nevis jautājums, bet secinājums.

Hercogiene lēni palocīja galvu. � Atļauja. � Balsi tikko varēja dzirdēt. � Atrasta manis izrakstītā atļauja. Tā ir viesnīcas direktora rokās.

Kroidons panācās no loga uz istabas vidu. Nolaidis rokas gar sāniem, viņ� nekustīgi stāvēja, pūlēdamies aptvert dzirdētā jēgu. Beidzot viņ� ievaicājās: � Un kas tagad notiks?

���� Viņ� zvanī�ot policijai. Izlēmis vispirms piezvanīt mums. � Izmisumā viņa piespieda pirkstus pie pieres.

��� Visbriesmīgākā kļūda bija atļauja, Ja es nebūtu to izrak�stījusi�

��� Nē, � hercogs nepiekrita. � Nebūtu tā, būtu kas cits. Tavu kļūdu te nav. Vienīgā, kam ir nozīme � ar ko viss sākās �, ir manējā.

Viņ� piegāja pie bufetes, kas kalpoja par bāru, un ielēja stipru skotu viskiju ar sodas ūdeni. � Iedzer�u tikai �o, vairāk ne. Dro�i vien uz nākamo būs ilgi jāgaida.

��� Ko tu grasies darīt?

Viņ� izmeta glāzi tuk�u. � Patlaban ir par vēlu runāt par godaprātu. Ta�u, ja kādas skrandas vēl atliku�as, es papūlē��os tās saglābt. � Viņ� iegāja savā guļamistabā un tūdaļ arī atgriezās, apģērbis vieglu lietusmēteli un paņēmis līdzi Homburgas platmali.

�� Ja izdosies, � sacīja Kroidonas hercogs, � pacentī�os nokļūt policijā, pirms tā ierodas pie manis. Manuprāt, to dēvē par labprātīgu pado�anos. Laika acīmredzot nav daudz, tāpēc savu sakāmo pateik�u ātri.

Hercogiene neatrāva no vīra skatienu. Balss �ajā mirklī atsacījās klausīt.

���� Vēlos, lai tu zinātu, ka esmu pateicīgs par visu, ko tu esi darījusi, � hercogs mierīgi un savaldīgi apliecināja.

��� Kļūdas pieļāvām mēs abi, tomēr es tik un tā esmu patei�cīgs. Darī�u visu, kas būs manos spēkos, lai tevi �ai procesā neiepītu. Ja tam par spīti tā tomēr notiks, es teik�u, ka ini�ciators visam, kas notika pēc nelaimes gadījuma, biju es: es tevi pierunāju.

Hercogiene truli pamāja.

��� Ir vēl kas. Dro�i vien man būs vajadzīgs kāds advo�kāts. Ja tu neiebilsti, lūdzu, sameklē man to.

Hercogs uzlika platmali un, uzsitis ar pirkstu, iegrozīja vietā. Ievērojot, ka �im vīram pirms mirkļa bija sabrukusi visa dzīve un nākotnes cerības, jāatzīst, ka viņ� izturējās apbrīno�jami savaldīgi.

� Advokāta atalgojumam vajadzēs naudu, � viņ� atgādināja. � Dro�i vien krietnu �ūksni. Sākumam varētu paņemt kaut ko no tiem piecpadsmit tūksto�iem dolāru, ko bija domāts vest uz �ikāgu. Pārējo vajadzētu atlikt atpakaļ bankā. Tagad nav svarīgi, ja tas piesaistīs uzmanību.

Nekas neliecināja, ka hercogiene to būtu dzirdējusi.

Hercoga sejā paudās kaut kas līdzīgs �ēlumam. � Lai�kam aizritēs ilgs laiks� � viņ� �aubīdamies ierunājās un, rokas izpletis, tuvojās sievai.

Viņa uzsvērtā vēsumā aizgrieza galvu.

Likās, ka hercogs grasās vēl ko sacīt. Ta�u tad viņ� pārdo�māja. Viegli paraustījis plecus, viņ� klusi izgāja ārā, aizvēr�dams aiz sevis ārdurvis.

Kādu brītiņu hercogiene palika nekustīgi sē�am un apsveram tuvāko nākotni, kurā viņu gaida atmasko�ana un negods. Tad, pieradusi saņemt sevi gro�os, viņa piecēlās. Jānolīgst advokāts, tas laikam jādara nekavējoties. Pēc tam, viņa aukstasinīgi nodomāja, jāizvēlas pa�nāvības līdzeklis.

Pagaidām iepriek� pieminētā nauda jānogādā dro�ākā vietā. Viņa iegāja savā guļamistabā.

Aizritēja pavisam īss bridis � un, sākumā neticēdama savām acīm, hercogiene pēc drud�ainas meklē�anas atklāja, ka koferis ar naudu nozudis. To varēja izskaidrot tikai ar zādzību. Iedomādamās, ka varētu ziņot policijai, Kroidonas hercogiene kā prātu zaudējusi sāka krampjaini smieties.

Kad steidzīgi vajadzīgs lifts, Kroidonas hercogs secināja, tas katrā ziņā liek uz sevi gaidīt.

�ķita, ka, gaidot liftu devītā stāva kāpņu laukumā, pagāju�as jau vairākas minūtes. Beidzot viņ� izdzirda liftu slīdam no aug�as lejup. Pēc mirkļa durvis atvērās.

Hercogs mazliet pavilcinājās. Bija sajūta, ka tikko viņ� dzirdējis sievu iekliedzamies. Gribējās atgriezties, bet tad viņ� izlēma, ka to nedarīs.

Viņ� iekāpa ceturtajā liftā.

Priek�ā jau bija vairāki cilvēki, to vidū pievilcīga, gai��mataina meitene un viesnīcas gaiteņu pārziņu priek�nieks, kas hercogu atpazina.

� Labdien, jūsu gai�ība.

Kroidonas hercogs izklaidīgi pamāja, un durvis aiz�vērās.

10

Mūķīzeru Milnām bija nepiecie�ama visa nakts un agrs rīts, lai apjēgtu, ka notiku�ais ir nevis halucinācija, bet īstenība. Pirmā brīdi, ieraugot pavisam ne�jau�i no Prezidenta apartamentiem paņemto naudu, bija licies, ka viņ� ir aizmidzis un sapņo. Viņ� apmeta loku ap istabu, pūlēdamies pamosties. Nekādas starpības. �ķietamajā sapnī viss izskatījās kā nomodā. Apjukums patie�ām nebija ļāvis aizmigt, līdz sāka svīst gaisma. Tad viņ� iegrima dziļā, mierīgā miegā un pamodās, kad saule jau bija lielā gabalā.

Tomēr Mūķīzeru Milnām raksturīgā veidā nakts nebija gājusi zudumā.

Pat vēl �aubīdamies, vai �ī neticamā laime ir patiesība, viņ� kala plānus un gudroja piesardzības soļus, ja viss nudien izrādīsies taisnība.

Ne reizi savā profesionāla zagļa mū�ā viņam nebija ķēru�sies piecpadsmit tūksto� dolāru liela summa skaidrā naudā, kuru turklāt varēja tūlīt laist apgrozībā. Un pats brīni�ķīgā�kais bija iespēja pazust bez pēdām ar visu naudu, atrisinot tikai divas niecīgas problēmas. Viena bija � kad un kā pa�mest Sv. Gregora viesnīcu. Otra � kā iznest naudu.

Naktī viņ� bija abiem atradis atrisinājumu.

Pametot viesnīcu, jāpievēr� sev pec iespējas mazāka uz�manība. Tas nozīmēja, ka jāizrakstās pavisam parasti un jāsa�maksā rēķins. Rīkoties citādi butu tīrā muļķība, klaji parādot negodīgumu un izraisot pakaļdzī�anos.

Radās kārdinājums iet un uz karstām pēdām izrakstīties. Milns tādam mudinājumam nepadevās. Ja izrakstīsies vēlu nakti, var izcelties domstarpības, vai vajadzētu vai arī neva�jadzētu samaksāt vēl par nākamo dienu. Tas gan nozīmētu nostādīt sevi starme�u gaismā. Nakts kasieris to atcerētos un varētu vēlāk raksturot, kāds viņ� izskatījies. Ja viesnīcā valdīs klusums, un tā patie�ām varēja būt, � viņu attēlot būtu iespējams arī citiem.

Nē! � izdevīgākais laiks ir vēlās rīta stundas vai agra pēcpusdiena, kad dodas projām daudz citu viesu. Tā viņu patiesībā nemaz nepamanīs.

Protams, briesmas draud arī kavējoties. Naudas pazu��anu var ievērot Kroidonas hercogs un hercogiene un sacelt kājās policiju. Tad vestibilā nostādīs policistu rindas, kas noskatīs katru aizbrauco�o viesi. Tomēr, raugoties no otra viedokļa, nav ne mazākā iemesla saistīt Milnu ar zāzību vai turēt kaut vai aizdomās. Turklāt nelikās ari ticami, ka ikviena viesa ceļasomas atvērs un pārmeklēs.

�īm domām piebiedrojās vēl kas netverams. Nojauta Mūķīzeru Milnām ie�ukstēja, ka tik lielas naudas summas atra�anās apartamentā (ņemot vērā apstākļus, kur un kā viņ� to atradis) �ķiet dīvaina, pat aizdomīga. Vai vispār tiks celta trauksme? Pastāvēja samērā liela iespēja, ka ne.

Labi pārdomājot, likās, ka nogaidī�ana ir mazāks risks.

Otra problēma bija naudas aizgādā�ana no viesnīcas.

Mūķīzeru Milns apsvēra, vai neizmantot viesnīcas pasta kanālu, sūtījumus adresējot sev pa�am kādas citas pilsētas viesnīcā, kur tie nonāks pēc pāris dienām. �o metodi viņ� jau agrāk bija veiksmīgi izmantojis. Tomēr tad viņ� ar no�ēlu nosprieda, ka summa ir pārāk liela. Nauda būs jāsastūķē pārāk daudzās atsevi�ķās aploksnēs, kas savukārt var pie�saistīt uzmanību.

Nāksies bagātību iznest no viesnīcas pa�am. Bet kā?

Acīmredzot ne koferītī, ko viņ� atnesis �urp no hercoga un hercogienes apartamentiem. Tas ir jāiznīcina, un tikai tad var domāt par tālāko. Milns ķērās pie atbildīgā darba.

Koferītis ar lielu rūpību bija izgatavots no dārgas ādas. Mūķīzeru Milns to akurāti izjauca, tad ar �iletēm sagrieza ādu sīkās strēmelēs. Darbs ritēja lēni un nogurdināja. Laiku pa laikam Milns to pārtrauca, sagriezto iemeta klozetpodā, ūdens kloķi nospiezdams ik pēc brītiņa, lai nepievērstu tam blakusistabas iemītnieku uzmanību.

�ī nodarbība ilga vairāk nekā divas stundas. Beigās no koferī�a atlika vienīgi metāla slēdzenes un viras. Milns iebāza tās kabatā. Izgājis no istabas, viņ� aizsoļoja pa astotā stāva gaiteni.

Pie liftiem atradās vairākas tvertnes ar smiltīm. Parak�ņājies vienā ar pirkstiem, viņ� iebāza tajā labi dziji slēdzenes un viras. Tās gan ar laiku atradīs, tomēr tas nebūs tik ātri.

Viesnīcā valdīja klusums, līdz rītausmai paliku�as vēl pāris stundas. Milns atgriezās istabā un sakravāja savu mantību, atstādams ārā nedaudzās lietas, kas būs vajadzīgas pirms aizie�anas. Pārējo viņ� salika divos �emodānos, ar kuriem bija ieradies otrdienas rītā. Lielākajā sabāza vairākos savalkātos kreklos ietītos piecpadsmit tūksto�us dolāru.

Tad, joprojām tāds kā apdullis, �aubīdamies, vai nemurgo, viņ� iemiga.

Milns bija uzlicis modinātāju uz desmitiem rītā, bet vai nu nedzirdēja zvanu, vai pulkstenis vispār nenotirk�ķēja. Kad viņ� uzmodās, bija gandrīz pusdivpadsmit un istaba gai�a no saules stariem.

Vienā ziņā miegs bija palīdzējis. Beidzot Mūķīzeru Milns jutās pārliecināts, ka iepriek�ējā vakara notikumi ir īstenība, nevis murgi. Mirklis, kas bija izskatījies pēc no�ēlojamas neveiksmes, līdzīgi Pelnru�ķītes pārvērtībai kļuva par spo�u uzvaru. �ī doma milzīgi uzlaboja garastāvokli.

Viņ� ātri noskuvās un apģērbās, tad pabeidza saiņot so�mas un aizslēdza abas.

Viņ� nolēma tās atstāt istabā, kamēr pats nobrauks lejā, samaksās rēķinu un izlūkos stāvokli vestibilā.

Vēl pirms tam viņ� atbrīvojās no liekajām 449., 641., 803., 1062. un Prezidenta apartamentu atslēgām. Skūdamies viņ� zemu vannasistabas sienā bija ieraudzījis ūdensvada labotāja plātnīti. Noskrūvējis to, viņ� iemeta atslēgas caurulē un dzirdēja, kā tās cita pēc citas tālu lejā atsitas pret cietu pamatu.

Pa�a istabas atslēgu viņ� paturēja, lai atdotu, kad pēdējo reizi pametīs savu mājokli. �Bairona Mīdera� aizie�anai no Sv. Gregora jābūt no visiem viedokļiem normālai.

Vestibilā valdīja parasta rosme; nekāda īpa�a satraukuma nemanīja. Mūķīzeru Milns samaksāja rēķinu, un kasiere viņam draudzīgi uzsmaidīja. � Vai istaba, ser, tagad ir brīva?

Viņ� atsmaidīja pretī. � Pēc da�ām minūtēm būs. Man tikai jāpaņem savas ceļasomas.

Mūķīzeru Milns apmierināts devās atkal aug�up.

Astoņsimt trīsdesmitajā istabā viņ� pēdējoreiz rūpīgi apskatījās apkārt. Viņ� nebija pametis itin neko: nevienu papīra gabaliņu, nevienu no acīm izlaistu sīkumu, kā, pie�mēram, sērkociņu apvāku, nevienu lietu, kas ļautu izdibināt iemītnieka īsto personību. Milns ar mitru dvieli noslaucīja visu priek�metu virsmas, kur varētu būt paliku�i pirkstu nospiedumi. Tad, paņēmis ceļasomas, devās projām.

Milna pulkstenis rādīja divpadsmit un desmit minūtes.

Viņ� cie�i turēja rokā lielāko somu. jau doma vien, ka būs jāiet cauri vestibilam, lai tiktu ārā uz ielas, lika sirdij drud�aini iepukstēties un rokām pārklāties ar lipīgiem sviedriem.

Astotā stāva kāpņu laukumā Milns izsauca liftu. Gaidot viņ� dzirdēja, ka tas slīd lejup, tad apstājas devītajā stāvā, atkal sakustas un no jauna apstājas. Mūķīzeru Milna priek�ā atvērās ceturtā lifta durvis.

Pirmais, ko Milns kabīnē ieraudzīja, bija Kroidonas hercogs.

Pirmajā mirklī zaglim �ausmu pārņemtam gribējās apcirsties apkārt un bēgt. Ta�u tad viņ� apmāca bailes. Tai pa�ā mirklī veselais saprāts ie�ukstēja, ka satik�anās ir ne�jau�a. �igli uzmestais skatiens to apliecināja. Hercogs bija viens. Milnu viņ� nebija pat pamanījis. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka domās viņ� ir tālu projām.

� Mēs braucam lejup, � paziņoja liftnieks.

Viņam līdzās stāvēja viesnīcas gaiteņu pārziņu priek��nieks, ko Mūķīzeru Milns bija agrāk redzējis vestibilā. Pamā�dams uz abām ceļasomām, tas pavaicāja: � Vai gribat, lai es jums palīdzu, ser? � Mūķīzeru Milns noliedzot pakratīja galvu.

Viņam ienākot kabīnē, Kroidonas hercogs un kāda skaista gai�mate atvirzījās atpakaļ, lai atbrīvotu vairāk vietas.

Abas durvju puses saskārās. Liftnieks, Sajs Lūens, pie�spieda lejupgaitas pogu. �ai brīdī griezīgi no�ņirkstēja metāls, un kabīne, pazaudējusi vadību, gāzās lejup.

11

Pīters Makdermots nolēma, ka pa�am jāpastāsta Vorenam Trentam, kas noticis ar Kroidonas her�cogu un hercogieni.

Viņ� atrada viesnīcas īpa�nieku otrā starpstāva kabinetā. Pārējie sanāksmes dalībnieki bija aizgāju�i. Pie sava darba devēja atradās Aloizs Roiss, kas palīdzēja kravāt Trenta per�sonisko mantību, likdams visu kartona kārbās.

� Nolēmu darīt to uz līdzenas vietas, � Vorens Trents sacīja Pīteram. � Man �is kabinets vairs nebūs vajadzīgs. Laikam jau tas kļūs par jūsējo. � Par spīti pirms pusstundas ie�ķiltajai vārdu pārmaiņai vecā vīra balsī nedzirdēja naidu.

Kamēr abi runāja, Aloizs klusi turpināja darbu.

Vorens Trents uzmanīgi klausījās Pīteru stāstām par noti�kumiem pēc viņa pēk�ņās aizie�anas no Sv. Ludviķa kapsē�tas iepriek�ējā pēcpusdienā līdz telefona sarunām, kas pirms īsa brī�a notiku�as ar Kroidonas hercogieni un Ņūorleānas policiju.

��� ja Kroidoni rīkoju�ies, kā jūs sakāt, � Vorens Trents secināja, � man pret viņiem nav ne mazākās līdzjūtības. Jūs esat darījis pareizi. � Mazliet padomājis, viņ� norūca:

��� Vismaz būsim tiku�i vaļā no tiem sasodītajiem suņiem.

��� Diem�ēl notikumā diezgan stipri iesaistīts Ogilvijs.

Vecais vīrs palocīja galvu. � �oreiz viņ� aizgājis pārāk

tālu. Būs spiests samierināties ar sekām, lai kādas tās izrādī�tos, un uz viesnīcu viņam ceļ� būs slēgts. � Vorens Trents apklusa. Likās, viņ� prātā kaut ko apsver. Beidzot viņ� no�teica: � Dro�i vien jūs esat neizpratnē, kāpēc es alla� izturējos pret Ogilviju tik iecietīgi.

��� Jā, � atteica Pīters. � Tā ir.

��� Viņ� bija manas sievas māsasdēls. Es ar tādu radinieku nebūt nelepojos, un varat man ticēt, ka sievai ar Ogilviju ne�bija nekā kopīga. Ta�u viņa pirms ilgiem gadiem man lūdza pieņemt māsasdēlu �eit darbā, un es viņai paklausīju. Vēlāk, kad reiz viņa bija par �ā cilvēka uzvedību ļoti noraizējusies, es apsolīju viņu darbā tomēr paturēt. Un �o solījumu man nekad negribējās pārkāpt.

Nu, kā lai paskaidro, prātoja Vorens Trents, ka �is ne�stiprais, tievais diedziņ� ir vienīgais, kas vēl saista viņu ar Esteri?

��� Piedodiet, � sacīja Pīters, � es ta�u nezināju�

��� Ka es kādreiz biju precējies? � Vecais vīrs pasmaidīja.

��� Daudzi to nezina. Mēs ar sievu viesnīcā sākām savu dzīvi.

Abi bijām jauni. Viņa drīz nomira. �ķiet, ka kop� tā laika pagājusi mū�ība.

Vorens Trents nodomāja, ka tas lieku reizi atgādina vientulību, kas viņu visus �os gadus nomākusi, un vēl lielāko vientulību, kas gaidāma pavisam drīz.

� Ja varu kaut kā palīdzēt� � Pīters iesāka.

Bez brīdinājuma atsprāga vaļā priek�istabas durvis. Kabinetā ieklupa Kristīne. Viņa bija tā skrējusi, ka pazau�dējusi kurpi, un tikko spēja vilkt elpu. Mati nekārtībā. Viņa ar grūtībām izgrūda: � Briesmīgs� nelaimes gadījums! Viens no liftiem. Es biju vestibilā� Tas ir �ausmīgi! Cilvēki netiek ārā� Viņi kliedz!

Pielēcis kājās, Pīters Makdermots atbīdīja Kristīni no durvīm. Aloizs Roiss metās viņam pa pēdām.

12

Trīs ierīces būtu varēju�as katastrofu novērst.

Viena bija lifta kabīnes ātruma pārsnieg�anas re�gulētājs, kam vajadzēja ieslēgties, kad ātrums pārsniedza paredzēto dro�ības līmeni. Ceturtajā liftā tās bojājums nebija pamanīts, un regulētāja ierīce iedarbojās par vēlu.

Otra sastāvēja no �etrām dro�ības skavām. Tūlīt pēc ātruma regulētāja ieslēg�anās skavām vajadzētu satvert lifta vadības slieces un kabīni apstādināt. Īstenībā bija nostrādā�ju�as tikai vienas puses divas skavas. Otrā pusē, ātruma regu�lētājam ieslēdzoties par vēlu (turklāt viss lifta mehānisms bija vecs un nodilis), � skavas atteicās klausīt.

Tomēr pat �ajā gadījumā, tūlīt ieslēdzot avārijas ierīci lifta kabīnes iek�ienē, traģēdiju būtu varēts novērst. Vajadzēja nospiest tikai sarkanu pogu. Tā būtu pilnīgi atslēgusi strāvas padevi un kabīne apstātos. Modernos liftos avārijas poga ir paneļa aug�daļā un labi saredzama. Sv. Gregora kabīnē, tāpat kā daudzās citās, tā atradās paneļa lejasdaļā. Sajs Lūens noliecās, neveikli taustīdamies pēc tās. Viņ� novēlojās tikai par mirkli.

Tā kā vienā pusē skavas liftu turēja un otrā � ne, kabīne sa�ķiebās un iesprūda. Inerces un pa�ai sava svara ietekmē kabīnē, metālam lokoties un raustoties, radās plaisa. Kniedes izlidoja no vietām, koka ap�uve salūza gabalos, metāla se�gums sa�ķēlās. Tā kā viena puse atradās zemāk par otru un grīda bija sasvērusies stāvā leņķī, starp kabīnes sienu un grīdu pavērās vairākas pēdas plats caurums. Kliegdami, me�onīgi ķerdamies cits pie cita, pasa�ieri slīdēja tam tuvāk. Pirmais izkrita Sajs Lūens, pavecais liftnieks, jo atradās spraugai vistuvāk. Viņa sirdi ploso�ais kliedziens aprāvās, kad ķermenis, nolidojis deviņus stāvus, atsitās pret pagraba betonu. Nākamie apskāvu�ies nogāzās lejā vīrs ar sievu no Soltleiksitijas. Tāpat kā Sajam Lūenam, nāve iestājās, kad augumi ietriecās �ahtas pamatā. Kroidonas hercogs krita neveikli, atsizdamies pret dzelzs stieni ass tuvumā, un tas viņu sakropļoja. Stienis atlūza, un kritiens turpinājās. Kroidons bija miris, pirms viņa miesas sasniedza zemi.

Brīnumainā kārtā citi turējās. Ta�u tad atgāja vaļā divas atliku�ās skavas, un avarējusī kabīne dārdot nolidoja atliku�o atstatumu pa vertikālo eju lejup. Pusceļā, izstieptām rokām vēl pūlēdamies noturēties pie sienām, spraugā iekrita pajauns zobārstu kongresa dalībnieks. Viņ� nonāca lejā dzīvs, ta�u no iek�ējiem ievainojumiem pēc trim dienām nomira.

Hērbijam �endleram paveicās labāk. Viņ� izkrita, kad kabīne jau tuvojās �ahtas dibenam. Iegāzies blakus �ahtā, viņ� guva ievainojumus galvā, no kuriem gan izveseļojās. Tomēr satriekts un lūzis bija ari mugurkauls, un tā sekas bija pa�ralīze, kas atliku�o mū�u viņu piekala pie invalidu ratiņiem.

Kāda pusmū�a ņūorleāniete gulēja ar salauztu lielo lielakaulu un sadragātu �okli.

Kad kabīne jau atsitās pret pamatu, nokrita Dodo. Viņa salauza roku un stipri atsita galvu pret sliedi. Viņa gulēja bezsamaņā, tuvu nāvei. No lielas brūces galvā plūda asinis.

Trīs citi � kāds Zelta Kroņa Kolas pārdevēju sanāksmes dalībnieks, viņa sieva un Mūķīzeru Milns neticamā kārtā izgāja cauri sveikā.

Zem kabīnes drupām ar sadragātām kājām un iegurni, pie pilnas samaņas noasiņodams, kliegdams gulēja Bilibojs Noubls, remontstrādnieks, kas pirms desmit minūtēm bija nokāpis lifta bedrē.

13

Tādā ātrumā, kādā viesnīcā nekad nebija skrējis, Pīters Makdermots �āvās lejup pa otrā stāva kāpnēm.

Iedrāzies vestibilā, viņ� ieraudzīja tur gatavo elli. Kliedza pie liftiem, kliedza vairākas sievietes tepat tuvumā. Visi kaut ko auroja. Kustīgā pūļa priek�ā kāds direktora palīgs, bāls kā palags, un kāds gaiteņa pārzinis pūlējās atlauzt ceturtā lifta ejas metāla durvis. Kasieri, reģistratori un biroju darbinieki plūda �urp no savām letēm un rakstāmgaldiem. Vestibils pildījās arī ar restorānu un bāru apmeklētājiem; saviem klientiem sekoja viesmīļi un bārmeņi. Galvenajā ēdamzālē bija apklususi len�a laikā spēlētā mūzika, un mūziķi pie�biedrojās kopējai straumei. Pa dienesta ieeju bira ārā virtuves strādnieki. Pīteru apbēra ar veselu jautājumu krusu.

Cik skaļi vien varēdams, viņ� pūlējās pārkliegt troksni: � Klusu!

Uz brīdi iestājās klusums, un, to izmantodams, viņ� iesaucās: � Lūdzu, atkāpieties, lai mēs varētu palīdzēt! � Viņ� ieraudzīja kādu reģistratoru. � Vai kāds ir piezvanījis ugunsdzēsējiem?

� Nezinu, ser. Manuprāt�

���� Tūlīt piezvaniet! � Pīters noskaldīja. Kādam citam viņ� uzsauca: � Ziņojiet policijai! Sakiet, ka mums vajadzīga ātrā palīdzība, ārsti un kāds, kas savalda pūli.

Abi vīri skrie�us metās projām.

Uz priek�u panācās kāds gar�, kalsns vīrietis, ģērbies tvīda svārkos un armijas biksēs. � Esmu jūras kājnieku virs�nieks. Pasakiet, kas jādara.

��� jāatbrīvo vestibila vidusdaļa, � Pīters pateicīgs pa�skaidroja. � Izmantojiet viesnīcas darbiniekus un nostādiet kordonu. Jāizveido brīva eja līdz parādes durvīm. Atveriet virpuļdurvis un nostipriniet tās, lai stāv vaļā.

��� Klausos!

Garais vīrietis pagriezās un sāka dot pavēles. It kā to vien gaidīju�i, ļaudis tās izpildīja. Drīz pāri vestibilam uz Sv. Kārļa avēnijas ieeju stiepās divas rindas viesmīļu, pavāru, biroja darbinieku, gaiteņu pārziņu, mūziķu un da�u brīvprātīgi pie�vienoju�os viesu.

Aloizs Roiss palīdzēja direktora palīgam un gaiteņa pārzinim lauzt vaļā lifta durvis. Pagriezies viņ� uzsauca Pīteram: � Bez darbarīkiem mēs neko neizdarīsim! Jāmēģina uz�lauzt kabīni citā vietā.

Vestibilā ieskrēja darba uzsvārcī ģērbies remontstrādnieks.

��� Mums vajag palīgus lejā lifta bedrē. Tur kabine saspie�dusi kādu puisi. Mēs nejaudājam nedz izdabūt viņu ārā, nedz arī piekļūt pārējiem.

��� Ejam lejā! � pavēlēja Pīters. � Viņ� metās uz dienesta kāpnēm, un viņam cie�i sekoja Aloizs Roiss.

Blāvi apgaismots, pelēkiem ķieģeļiem ap�ūts tunelis, stiepās līdz lifta �ahtām. Tur jau vestibilā dzirdētie sāpju vaidi skanēja tuvāk un daudz baismīgāk. Tie�i priek�ā rēgojās avarējusī lifta kabīne, ta�u ceļu aiz�ķērsoja saliektās, izkrop�ļotās pa�as kabīnes un triecienā sabojātās citu ierī�u metāla daļas. Priek�ā remontstrādnieki pūlējās ar svirām atbrīvot pieeju. Citi nevarīgi stāvēja pirmajiem aizmugurē. Klaigas, saucieni, līdzās strādājo�o mehānismu troksnis saplūda ar nepārtrauktajiem vaidiem kabīnes iek�pusē.

���� Parūpējieties par apgaismojumu! � Pīters uzsauca ļaudīm, kas nebija aizņemti. � Vairāki tūlīt aizsteidzās pa tuneli projām.

Darba uzsvārcī ģērbtajam vīrietim, kas bija atskrējis uz vestibilu, viņ� sacīja: � Ejiet atpakaļ uz pirmo stāvu! Parādiet ceļu ugunsdzēsējiem!

Aloizs Roiss, stāvēdams uz ceļgaliem pie lū�ņu kaudzes, uzsauca: � Un sadabūjiet ārstu � nekavējoties!

��� Jā, � Pīters piebalsoja, � pasakiet kādam, lai atved �urp. Un lai izziņo to pa visu viesnīcu. Pie mums uzturas vairāki ārsti.

Vīrietis pamāja ar galvu un aizskrēja atpakaļ turp, no kurienes bija atnācis.

Gaitenī parādījās vairāki cilvēki, izveidojās aizsprostojums. Galvenais in�enieris Doks Vikerijs ar pūlēm izsprau�cās tam cauri.

�� Ak Dievs! � Viņ� platām acīm skatījās uz drausmīgo ainu. � Ak Dievs! Es ta�u teicu. Brīdināju, ka, skopojoties ar naudu, notiks kaut kas tāds� � Viņ� saķēra Pīteru aiz elkoņa. � Tu tak, zēn, to dzirdēji. Dzirdēji mani sakām to nez cik rei�u�

��� Vēlāk, �ef. � Pīters atbrīvoja elkoni. � Kā jūs varētu līdzēt dabūt �os cilvēkus ārā?

Galvenais in�enieris nevarīgi pagrozīja galvu. � Mums vajadzētu lielos mehānismus: domkratus, pamatīga izmēra grieznes�

Bija skaidrs, ka �efs nav spējīgs vadīt glāb�anas darbus. � Pārbaudiet citus liftus! � Pīters uzsauca. � Ja nepiecie��ams, apturiet visus. Lai nenotiktu vēl kaut kas. � Vecais in�enieris nomākts pamāja ar galvu. Garīgi salauzts viņ� salī�cis devās projām.

Pīters sagrāba aiz pleca kādu pazīstamu iesirmu in�enieri. � Jūsu uzdevums ir atbrīvot telpu. Visi, kas te nespēj palīdzēt, lai iet prom.

In�enieris palocīja galvu. Un sāka virzīt cilvēkus atpakaļ. Tunelis palika tuk�s.

Pīters atgriezās pie lifta bedres. Aloizs Roiss, rāpdamies uz ceļgaliem, bija izracies cauri lū�ņu kaudzei un balstīja sāpēs kliedzo�ā remonstrādnieka plecus. Pat pustumsā bija redzams, ka viņa kājas un rumpja apak�daļa aprakta lū�ņos.

���� Biliboj, � Roiss mierināja, � būs viss labi. Es tev apsolu. Mēs izcelsim tevi ārā.

Atbilde bija cie�anu pilns vaids.

Pīters saņēma ievainotā roku. � Viņam taisnība. Mēs esam te. Tūlīt būs klāt palīdzība.

No tālienes, kaut kur augstu pār galvām, arvien tuvāk skanēja sirēnas gaudas.

14

Reģistratora tālruņa izsaukumam atbildēja muni�cipalitātes ugunsdzēsības dienests. Viesnīcas dar�binieks vēl nebija beidzis ziņojumu, kad visos pilsētas uguns�dzēsības dienestos atskanēja divi spalgi signāli, kas nozīmēja, ka izsludināta ārkārtas trauksme. Radiotīklā bija dzirdama dis�pe�era mierīgā balss.

�� Trieciengrupa nulle nulle nulle astoņi nekavējoties uz Sv. Gregora viesnīcu Karondelēstrītas un Komenstrītas krustojumā.

Tūlīt atsaucās �etras ugunsdzēsības nodaļas � Dikeiteras, centrālā, Tūlanas, Dienvidrempertas un Dimeinas. Trijās no �etrām ugunsdzēsēji, kas patlaban nede�urēja, ēda len�u. Centrālajā arī len�s bija gandrīz gatavs. Sildījās frikadeļu zupa ar nūdelēm. Ugunsdzēsējs, kas �odien izpil�dīja pavāra pienākumus, nopūzdamies izslēdza gāzi un drāzās pārējiem nopakaļ. Tie�i tādā bridī pilsētas centrā trauksme!

Drēbes un garie zābaki atradās ma�īnās. Viri, rāpdamies iek�ā, nometa kurpes un uzrāva attītos mundierus. Nepagāja ne minūte pēc dubulto signālu sākuma, kad uz Sv. Gregoru aizjoņoja piecas ugunsdzēsēju ma�īnas, viena vienība ar kāp�ļiem un otra � ar kāpnēm, avārijas brigāde, cilvēku un iekārtas glāb�anas vienības. Municipalitātes ugunsdzēsēju priek�nieka vietnieks un divi rajonu priek�nieki ari atradās ceļā uz Sv. Gregoru. Ma�īnu vadītāji centās cik spēdami ātrāk tikt cauri ma�īnu straumei.

Trauksme viesnīcā tika uzskatīta par pa�u bīstamāko.

Citās ugunsdzēsēju nodaļās gatavībā stāvēja vēl se�pa�dsmit automa�īnas un divas vienības ar kāp�ļiem un kāpnēm.

Zaudējumu uzskaites nodaļas policists saņēma brīdinā�jumu no divām pusēm � no Ugunsgrēku apkaro�anas biroja un tie�i no viesnīcas.

Divas telefonistes, kurām virs galvām karājās plakāts �Pacietīgi uzklausiet abonentus!� pierakstīja informāciju uz ienāko�o ziņu veidlapām un tūlīt nodeva tālāk noraidī�anai pa radio. Tā skanēja: visām ātrās palīdzības ma�īnām no Policijas un Sociālās slimnīcas [21] doties uz Sv. Gregora viesnīcu.

15

Trīs stāvus zem Sv. Gregora vestibila tunelī, kas stiepās līdz liftu bedrēm, turpinājās troksnis un nerimās steidzīgas pavēles, vaidi un kliedzieni. Nu tajā visā ievijās stingru, ātru soļu klaudzoņa. Pa tuneli �igli soļoja cil�vēks, ģērbies svītrota auduma uzvalkā. Gados jauns. Ar ārsta somu.

���� Dakter! � Plters steig�us aicināja. � Nāciet �urp!

Ceļos nometies, atnācējs pierāpās pie Pltera un Aloiza

Roisa. Aiz viņiem elektriķi kna�i bija pievadīju�i papildspuldzes. Bilibojs Noubls atkal sāka kliegt. Pagriezis sāpēs izmocīto seju pret ārstu, viņ� lūdzo�ām acim izgrūda: � Ak Dievs! Ak Dievs! Lūdzu, palīdziet man kaut kā�

Ārsts, rakņādamies somā, pamāja ar galvu. Viņ� izvilka �ļirci. Pīters pavilka augstāk Biliboja uzsvār�a piedurkni, atsegdams delmu. Ārsts veicīgi notīrīja ādu ar spirtu un iedūra adatu vēnā. jau pēc nedaudziem mirkļiem morfijs iedarbojās. Biliboja galva atslīga atpakaļ un acis aizvērās.

Ārsts piespieda Bilibojam pie krūtīm stetoskopu. � Man nekā daudz nav līdzi. Ienācu tie�ā ceļā no ielas. Cik laika vajadzīgs, lai izvilktu viņu ārā?

��� Kolīdz ieradīsies palīgi. Klau, nāk jau!

Atskanēja skrejo�i soli. �oreiz tie bija daudzu kāju

smagie soļi. Gaitenis pildījās ar ugunsdzēsējiem, kam galvā bija ķiveres. Viņi nesa līdzi gai�as lampas un smagas ierī�ces � cirvjus, domkratus, sviras, grieznes. Runas bija īsas. Aprauti vārdi, skarbi uzkliedzieni, spīvas pavēles. � �urp! Paliec sviru! Pavel to smagumu!

Aug�ā sāka dunēt cirvji. Varēja dzirdēt, ka metāls pado�das. Atveroties lifta durvīm vestibila līmenī, iek�ā ieplūda gaismas straume. Kāds sauca: � Kāpnes! Mums te vajag kāpnes! � Lejup nolaidās garas kāpnes.

��� Man jādabū �is puisis laukā! � pavēlēja jaunais ārsts.

Divi ugunsdzēsēji lūkoja pabāzt zem lū�ņiem sviru: ar

tās palīdzību pēc tam varētu pacelt Biliboju apbēru�os lū�ņus. Ugunsdzēsēji lādēdamies mēģināja iedabūt sviru atvērumā. Svira bija krietni par lielu. � Vajag mazāku! Padabūjiet iesākumam mazāku sviru, tad varēs iebīdīt lielo! � Prasību pārraidīja ar pārnēsājamo rāciju. � Atnesiet no glāb��anas ma�īnas mazo sviru!

Atkal uzstājīgi atskanēja ārsta balss: � Man ta�u jāizvelk �is cilvēks!

���� Vai redzat to stieni? � uzsauca Pīters. � To tur, augstāk! Ja pavirzīsim to, pacelsies zemākais un izveidosies atvērums svirai.

���� Tur aug�ā ir divdesmit tonnas, � brīdināja kāds ugunsdzēsējs. Ja kaut ko sakustinās, viss gāzīsies lejā. Jāsāk lēnām.

��� Mēģināsim! � Tas bija Aloizs Roiss.

Roiss un Pīters plecu pie pleca, ar mugurām zem aug�stākā stieņa, rokas saāķēju�i, pūlējās pabīdīt stieni augstāk. Nekā. Vēlreiz � nu stiprāk. Vēl stiprāk! Likās, ka plau�as pārplīsīs, dzīslas pārtrūks. Prāti juka. Stienis tik tikko sakus�tējās. Jāspie� vēl spēcīgāk! Jāizdara neiespējamais! Apziņa zuda. Acis aizmiglojās. Redzokļiem priek�ā sarkana migla. Vēl viens grūdiens. Kāds iesaucās: � Svira ir iek�ā! � Pie�pūle beidzās. Nu var nolaist rokas. Ceļ� brīvs. Svira pagrie�zās, cēla nastu aug�up. � Varam dabūt viņu laukā!

Klusu ierunājās ārsts: � Nu vairs nav ko steigties. Viņ� tikko kā nomira.

Miru�os un ievainotos pa nolaistajām kāpnēm citu pēc cita uznesa aug�ā. Vestibils kļuva par uzņem�anas telpu, kur steidzīgi sniedza palīdzību tiem, kas vēl bija dzīvi, un kon�statēja nāvi miru�ajiem. Mēbeles aizvāca. Telpas vidu pildīja nestuves. Aiz kordona, cie�i saspiedies kopā, tagad klusu stāvēja ļau�u pūlis. Sievietes raudāja. Da�i vīrie�i novērsās.

Uz ielas gaidīja rinda ātrās palīdzības ma�īnu. Sv. Kārļa avēnija un Karondelēstrīta starp Kenelstrītu un Gravjēstrītu bija satiksmei slēgtas. Ātrās palīdzības ma�īnas pa vienai drāzās prom. Pirmā � ar Hērbiju �endleru; nākamā � ar ievainoto zobārstu, kam bija lemts mirt; pēc brī�a ar Ņūorleānas sievieti, kam bija lauzts lielakauls un sadragāts �oklis. Citas automa�īnas lēnāk aizripoja uz pilsētas morgu. Viesnīcā kāds policijas kapteinis iztaujāja lieciniekus, mēģinādams noskaidrot upuru vārdus.

Kā pēdējo ievainoto iznesa Dodo. Kāds ārsts, nokāpis lejā, bija apsaitējis lielo brūci galvā. Roka bija ielikta plastmasas �inā: Mūķīzeru Milns, noraidījis piedāvāto palīdzību, bija pali�cis balstām Dodo un norādījis glābējiem, kā pie viņas piekļūt. Milns izrāpās pēdējais: vēl pirms viņa tika laukā Zelta Putu Vainaga Kolas sanāksmes dalībnieks ar sievu. Kāds uguns�dzēsējs izvilka no lū�ņiem Dodo un Mūķīzeru Milna somas un padeva aug�up uz vestibilu. Kāds formas tērpā ģērbies municipalitātes policists tās saņēma un apsargāja.

Kad izcēla Dodo, Pīters Makdermots jau bija atgriezies vestibilā. Asinīm notraipītām drēbēm, viņa gulēja bāla un klusa; apsaitējums jau krāsojās sarkans. Viņu noguldīja uz nestuvēm, un divi ārsti nelaimīgo ātri apskatīja. Viens no viņiem bija jauns interns, otrs � vecāks vīrs. Jaunais nogro�zīja galvu.

Pūlis aiz kordona pēk�ņi sakustējās. Satraukts tuvojās kāds kreklos izmeties cilvēks, kas uzsauca: � Palaidiet mani klāt!

Pīters pagrieza galvu un tad pamāja jūras kājnieku virsniekam. Rinda pa�ķīrās. Vestibila vidū ieskrēja Kērtiss O'Kīfs.

Glu�i satriekts viņ� soļoja līdzās nestuvēm. Pīters vēl paspēja saskatīt, ka O'Kīfs lūdz ātrās palīdzības ārstu, lai ļauj viņam braukt līdzi. Interns palocīja galvu. Durvis aizcirtās. Sirēnai kaucot, automa�īna aizjoņoja projām.

16

Vēl neatguvies, tik tikko apjēgdams, ka ticis cauri sveiks un vesels, Mūķīzeru Milns rāpās aug�up pa �ahtā nolaistajām kāpnēm. Ugunsdzēsējs viņam sekoja. Pretī stiepās palīdzīgas rokas, tās balstīja viņu ari, kad viņ� izkļuva vestibilā.

Mūķīzeru Milns samanīja, ka spēj stāvēt un kustēties bez citu palīdzības. Atgriezās arī sapra�ana. Smadzenes no jauna sāka spriegi strādāt. Visapkārt formas tērpi. Tie viņu biedēja.

Abas somas! Ja nu lielākā atsprāgusi vaļā!� Bet nē. Tās stāvēja tepat līdzās citām. Viņ� paspēra soli uz somu pusi.

��� Ser, jūs gaida ātrā palīdzība, � aizmugurē atskanēja kāda balss. Mūķīzeru Milns pagriezās. Pie viņa bija vērsies jauns policists.

��� Man nav vajadzīgs�

��� Visiem jābrauc, ser. Noteikti jāpārbaudās. Jūsu pa�u labā.

��� Man jāpaņem somas, � pretojās Milns.

��� Tās jūs varat paņemt vēlāk. Nekur nepazudīs.

��� Nē, es vēlos tās tūlīt.

��� Ak tu kungs! � iesāucās kāda cita balss. �Ja viņam tās somas tā vajadzīgas, lai ņem. Katram, kas izgājis cauri tādai ellai, ir tiesības�

Jaunais policists pacēla ceļasomas un pavadīja Mūķīzeru Milnu līdz izejai uz Sv. Kārļa avēniju. � Pagaidiet, ser, lūdzu, �epat, es palūko�os pēc automa�īnas. � Viņ� nolika ceļa�somas.

Kad policists vairs nebija redzams, Milns pacēla somas un iejuka pūlī. Neviens viņa pazu�anu neievēroja.

Viņ� nesteidzīgi turpināja ceļu līdz āra stāvvietai, kur vakar pēc Leikvjū mājas veiksmīgās izlaupī�anas bija atstājis savu auto. Prāts bija mierīgs un dro�s. Nu viņam nekas vairs nevar notikt.

Stāvvieta bija pilna ar automa�īnām, ta�u Milns drīz vien pamanīja fordu�sedanu pēc baltzaļās plāksnītes ar Mi�iganas numuru. Viņ� atcerējās, kā pirmdien raizējies, ka tā var pievērst uzmanību. Ta�u raizes acīmredzot biju�as nevaja�dzīgas.

Automa�īna stāvēja, kā stāvējusi. Kā parasti, motors sāka darboties bez grūtībām.

Mūķīzeru Milns piesardzīgi vadīja automa�īnu no pil�sētas centra uz moteli Sefmentēras �osejas malā, kur atradās iepriek�ējais laupījums. Salīdzinājumā ar lielisko piecpadsmit tūksto�u dolāru ķērienu tas bija tīrais nieks, tomēr arī ar savu vērtību.

Moteli Milns atmuguriski iemanevrēja fordu pie noīrē�tās istabas durvīm un ienesa iek�ā abas ceļasomas, ko tikko bija atgādājis no Sv. Gregora. Aizvilcis ciet moteļa istabas aizkarus, viņ� atvēra lielāko �emodānu, lai pārliecinātos, vai nauda vēl ir turpat. Bija gan.

Moteli viņam bija sakrājies krietni daudz personīgās mantības, tāpēc nu nācās visu pārkravāt citur, lai iespiestu somās. Beigās viņ� secināja, ka paliek pāri divi dabiskās ādas ka�oki un sudraba kauss un paplate, ko viņ� bija paņēmis no Leikvjū mājas. Lai iespiestu somās arī tās, vajadzētu visu pārkravāt vēlreiz.

Mūķīzeru Milns apzinājas, ka to patie�ām vajadzētu darīt. Ta�u nedaudzajās pēdējās minūtēs viņu bija pārņēmis drausmīgs nogurums � dro�i vien no �īsdienas notikumiem un pārdzīvojumiem. Tomēr laiks nestāvēja uz vietas, un vaja�dzēja laisties prom no Ņuorleānas, ko nagi nes. Milns nolē�ma, ka sudrabu un ka�okus var dro�i pamest neiesaiņotus forda bagā�niekā.

Pārliecinājies, ka neviens viņu nenovēro, viņ� ielādēja ceļasomas, tām līdzās novietodams sudrablietas un ka�okus. Pēc tam viņ� samaksāja rēķina atlikumu un no moteļa izrak�stījās. Braucot nogurums mazliet pagaisa.

Viņa ceļamērķis bija Detroita. Viņ� grasījās braukt palē�nām ar pārtraukumiem un apstāties, kad vien ienāks prātā. Ceļā viņ� nopietni padomās par nākotni. Jau vairākus gadus Mūķīzeru Milns bija sev solījis: ja kādreiz patrāpīsies pagrābt pietiekami lielu naudas summu, viņ� izlietos to mazas garā��as pirkumam. Tur, atmetis noziedzīgo klaidoņa dzīvi, viņ� mū�a vakaru pavadīs godīgā darbā. Darba prasme viņam ir.

To apliecina fords, kura stūre viņam rokās. Un ar piecpa�dsmit tūksto�iem dolāru sākumam pilnīgi pietiks, jautājums ir tikai viens: vai patlaban ir istais laiks?

Mūķīzeru Milns jau bija sācis par plānu �aubīties tad, kad brauca pa Ņūorleānas ziemeļdaļu, dodamies uz Pont�artrēnas autostrādi, kur sāksies ceļ� uz brīvību.

Ir loģiski apsvērumi par labu mierīgai dzīvei. Viņ� vairs nav jauns. Risks un spriedze nogurdina. �oreiz Ņūorleānā viņam pieskāru�ies iznīcību neso�ie baiļu pirksti.

Un tomēr� pēdējo trīsdesmit se�u stundu notikumi ieplūdināju�i viņā jaunu paļāvību, jaunu ēlan[22]. Veiksmīgā mājas aplaupī�ana, itin kā Aladina lampas uzburtais skaid�rās naudas loms, laimīgā izglāb�anās pirms nepilnas stundas notiku�ajā lifta avārijā � tas viss �ķita pierādām, ka viņa zvaigzne vēl spīd spo�i. Vai tad, kopā salikti, tie visi nav zīme, kas rāda, kāds ceļ� viņam ejams?

Mūķīzeru Milns prātoja, ka varbūt galu galā tomēr kādu laiku vēl jāsoļo pa vecajām takām. Garā�a var pagaidīt. Laika pārpārēm.

No �efmentēras �osejas viņ� bija iegriezies D�entili bul�vārī, apmetis loku ap pilsētas parku garām ūdenskrātuvēm un vecajai kuplu ozolu audzei. Nu, braukdams pa Parka avēniju, viņ� tuvojās Meteriroudai. �ī bija vieta, kur, cik vien tālu skatiens sniedza, pletās vesela jūra kapakmeņu � te atradās Grīnvudas, Meteri, Sv. Patrika, Ugunsdzēsēju, Soci�ālās slimnīcas un Cipre�u birzs kapsēta. Augstu tām pāri slējās Pont�artrēnas autostrādes estakāde. �ī debesu citadele, �ī glābēja osta viņam jau māj. Viņ� to sasniegs pēc da�ām minūtēm.

Piebraukdams tuvāk Kenelstrītas un Parka avēnijas krustojumam, pēdējam slīpumam, kas veda uz autostrādes estakādi, Mūķīzeru Milns pamanīja, ka nestrādā ielu gaismas signāli. Kāds policists, stāvēdams Kenelstrītas vidū, rādīja satiksmes virzienu.

Pāris jardu no krustojuma Mūķīzeru Milns sajuta, ka saplok riepa.

Reiz Ņūorleānas policijas motorizēto patruļu ser�ants saniknojies bija nosaucis savu apak�nieku Niklesu Klensiju par �stulbāko kruķi visos Amerikas policijas spēkos�.

Apvainojums bija pamatots. Par spīti ilgajam dienestam un veterāna titulam Klensijs ne reizes nebija paaugstināts vai pat izvirzīts paaugstinājumam. Viņa raksturojums bija gau��ām necils. Viņ� gandrīz nevienu nebija arestējis vai, ja arī bija, tad par sīkumiem. Ja Klensijs vajāja bēgo�u automa�īnu, tās vadītājs no viņa arvien aizmuka. Reiz, kad uz ielas bija izcēlies kautiņ�, Klensijam lika ieslēgt roku dzel�os kādu aiz�domīgu tipu, ko virsnieks bija aizturējis. Kamēr Klensijs pūlējās atāķēt rokudzel�us no vidusjostas, aizdomās turētais jau bija tālēs zilajās. Citreiz ilgi meklēts banku aplaupītājs, kas bija pievērsies ticībai, pienāca uz ielas Klensijam klāt un padevās. Laupītājs pastiepa Klensijam savu ieroci, bet viņ� to netī�ām nometa zemē. Ierocis iz�āva, pārbiedēja laupītāju, tas nodomu atmeta un aizmuka. Pagāja gads, pirms viņu bei�dzot saķēra, un viņ� bija paspējis ielauzties vēl se�as reizes.

Visus �os gadus Klensiju no atlai�anas glāba tikai viņa ārkārtīgā labsirdība, kam neviens nespēja pretoties, kā arī tas, ka �is skumjais klauns pazemīgi apzinājās pats savus trūkumus.

Reizēm, palicis vienatnē, Klensijs ilgojās, lai viņam kaut vienreiz uzsmaidītu veiksme, lai pienāktu kaut viens vienīgs tāds bridis, kur� � ja ari nejautu attaisnot visas neveiksmes, vismaz parādītu viņa darbību maķenīt labākā gaismā. Līdz �im vēlme nebija nesusi it nekādus augļus.

No visiem dienesta pienākumiem vienīgais, kas Klensijam nesagādāja grūtības, bija satiksmes regulē�ana. To viņam pa�tika darīt. Ja Klensijs varētu pavērst laika gaitu atpakaļ un aizkavēt satiksmes automātisko gaismas signālu izgudro�anu, viņ� to labprāt būtu īstenojis.

Pirms desmit minūtēm, ievērojis, ka nestrādā Kenelstrītas un Parka avēnijas gaismas signāli, viņ� pa rāciju bija norai�dījis �o ziņu uz iecirkni, nolicis malā motociklu un pārņēmis ma�īnu plūsmas regulē�anu. Viņ� cerēja, ka ielas gaismas ierī�u labotāji pārāk ātri neieradīsies.

Klensijs, stāvēdams avēnijas otrā pusē, redzēja, kā fords�sedans palēnina gaitu un apstājas. Nikless nesteig�damies pārklumburoja pāri. Mūķīzeru Milns joprojām nekus�tīgi sēdēja, kā sēdējis.

Klensijs aplūkoja labās puses aizmugurējo riteni, kas bija saplacis.

��� Vai riepa pu�u?

Mūķīzeru Milns palocīja galvu. Ja Klensijs ieskatītos uzmanīgāk, viņ� ievērotu, ka ma�īnas vadītājs tik stipri sa�ņaudzis ap stūri pirkstus, ka kauliņi ir glu�i balti. Milns, sevi nikni lādēdams, atcerējās vienīgo sīkumu, kas paslīdējis garām, rūpīgi izstrādājot bēg�anas plānu. Rezerves riepa un domkrats ir bagā�niekā. Lai tos sadabūtu, bagā�nieks jāatver, bet tur atrodas ka�oki, sudraba kauss, paplāte un ceļasomas.

Nosvīdis viņ� gaidīja, ta�u policists negrasījās aiziet.

��� Būs jāmaina ritenis, vai ne?

Milns atkal pamāja ar galvu. Viņ� pūlējās novērtēt stā�vokli. Izdarīt visu var ātri. Domkrats! Uzgrie�ņu atslēga! Jāatgrie� uzmava! Jānoņem riepa! Jāuzliek rezerves riepa! Jāpieskrūvē! Jāiemet vecā riepa, domkrats un uzgrie�ņu atslēga aizmugures sēdeklī! Jāaizcērt bagā�nieks! Un jātaisās prom. Uz autostrādi. Ja tikai tas kruķis pazustu!

Citas automa�īnas, kas brauca aiz forda, palēnināja gaitu, da�as pirms iegrie�anās centra joslā bija spiestas apstāties. Viena izgrūdās no rindas pārāk strauji. Aizmugurē spalgi no�vīkstēja bremzes. Kāds nikni taurēja. Policists paliecās uz priek�u, atbalstīdams elkoni pret durvīm turpat līdzās Mūķīzeru Milnām.

��� Te sāk drūzmēties.

��� Jā. � Milns norija siekalas.

Policists izslējās un atvēra durvis. � Kaut kas jāsāk darīt.

Milns izvilka aizdedzes atslēgu un lēni izkāpa uz ielas, piespiesti pasmaidīdams. � Viss kārtībā, priek�niek. Es tik�u galā.

Milns gaidīja, elpu aizturējis, kamēr kruķis pētīja krus�tojumu.

��� Es jums palīdzē�u, � Klensijs labsirdīgi piedāvājās.

Mūķīzeru Milnām pēk�ņi gribējās atstāt automa�īnu uz

ielas un laisties lapās. Ta�u viņ� atmeta �o nodomu kā bez�cerīgu. Padodamies liktenim, viņ� iebāza atslēgu bagā�nieka vākā un atvēra to vaļā.

Nepagāja ne minūte, kad domkrats bija jau vietā un rite�nis atskrūvēts. Viņ� pacēla aizmugures buferi. Ceļasomas, ka�oki un sudrablietas bija sakrautas bagā�nieka vienā pusē. Strādādams Milns redzēja, kā kruķis nopēta �o kolekciju. Glu�i neticami, ka viņ� vēl neko nav sacījis.

Milns, protams, nevarēja zināt, ka Klensija domā�anai vajadzīgs laiks, lai tā iekustētos.

Klensijs pieliecās un pataustīja vienu ka�oku.

��� Maķenīt par karstu, lai pa�laik tādus valkātu. � Pagā�ju�ās desmit dienās pilsētas termometru dzīvsudraba stabiņi ēnā bija sakāpu�i līdz deviņdesmit pieciem grādiem.

��� Manai sievai� da�kārt uznāk drebuļi.

Riteņa skrūves bija atgrieztas, vecais ritenis brīvs. Mūķī�zeru Milns vienā vēzienā atrāva ma�īnas aizmugurējā sē�dekļa durvis un iemeta riteni tur.

Kruķis pārliecās pār bagā�nieka vāku, ielūkodamies automa�īnas iek�ienē.

��� Vai ta' sieviņa nebrauc līdzi?

��� Es� man jāpaķer viņa pa ceļam.

Milns drud�aini pūlējās atskrūvēt rezerves riteni: nekus�tējās uzgrieznis. Ņemdamies ap to, viņ� nolauza nagu un nobrāza pirkstiem ādu. Nepievērsdams ievainojumiem uzmanību, viņ� beidzot izcēla riepu no bagā�nieka.

��� Tas viss izskatās tā jocīgi.

Milns sastinga un neuzdro�inājās kustēties. Nu viņ� nonācis savā Golgātā. Nojauta lika saprast, kāpēc.

Liktenis bija dāvājis viņam iespēju, un viņ� to aizmetis projām. Nav svarīgi, ka viņ� tā rīkoties izlēmis vienīgi domās. Liktenis bijis labvēlīgs, ta�u Mūķīzeru Milns �o labvēlību no�nicinājis.

Nu laime no viņa novērsusies un uzgriezusi muguru.

Viņu pārņēma �ausmas, atceroties to, ko pirms īsa brī�a viņ� atļāvies aizmirst � drausmīgo sodu, ko viņam var pie�spriest, ja viņ� uzķersies vēlreiz. Proti, tas būs ilgs cietum�sods, varbūt uz visu mū�u. Brīvība nekad nebija �ķitusi tik dārga. Tik tuvā autostrāde aizvirzījusies puspasauli tālāk.

Beidzot Mūķīzeru Milns aptvēra, ko īstenībā vēstīju�as zīmes, kuras viņ� pēdējās pusotrās dienās saskatījis. Tās solīju�as iespēju pārtraukt sakarus ar pagātni, iespēju sākt jaunu, kārtīgu dzīvi, iespēju �odien aizbēgt. Kaut viņ� to būtu apjēdzis!

Tupretī viņ� visu pārpratis. Augstprātīgā lielībā viņ� uzskatījis likteņa labvēlību par pa�a visvarenību. Izlēmis. Un tas ir iznākums. Nu ir par vēlu.

Vai tie�ām? Vai jebkad ir par vēlu vismaz cerēt? Mūķī�zeru Milns aizvēra acis.

Nesatricināmā apņēmība un apziņā, ka doto vārdu turēs, viņ� zvērēja: ja vien būs iespēja un ja viņ� laimīga gadījuma pēc �ai mirklī izspruks sveikā, tad vairs nekad savā mū�ā nedarīs neko negodīgu.

Milns atvēra acis. Policists pa�laik devās pie kādas auto�ma�īnas, kuras vadītājs bija apstājies, lai pavaicātu ceļu.

Neiedomājamā ātrumā Milns uzmauca otro riepu, aiz�grieza skrūves, noņēma domkratu un pēc tam iemeta to bagā�niekā. Un instinktīvi, kā darītu labs mehāniķis, nu, kad riepa skāra zemi, piegrieza skrūves vēl cie�āk. Kad atgriezās kruķis, viņ� jau bija salicis instrumentus atpakaļ bagā�niekā.

Klensijs, jau aizmirsis agrākās aizdomas, pajautāja:

��� Nu, vai viss kārtībā?

Mūķīzeru Milns aizcirta bagā�nieka vāku. Pirmo reizi motorizēto patruļu policists Klensijs pamanīja licences plāksnīti.

Mi�igana. Zaļ� uz balta. Smadzeņu rievās sarosījās kaut kas piemirsts.

Vai tas bija noticis �odien, vakar vai aizvakar?� Vada komandieris pēc pārbaudes ierindas priek�ā bija skaļi nolasījis jaunāko biļetenu� Kaut kas tur bija minēts par zaļu un baltu�

Kaut jel spētu atcerēties! To biļetenu tik daudz: jāmeklē noziedznieki, pazudu�i cilvēki un ma�īnas, jāķer laupītāji. Apķērīgi, �akli, jauni policisti katru dienu ātri pierakstīja �o informāciju savās piezīmju grāmatiņās, lai atcerētos. Ari Klensijs mēģināja rīkoties tāpat. Alla� bija mēģinājis. Ta�u leitnants mū�īgi runāja tik ātri un Klensijs pats rakstīja tik lēni, ka vienmēr atpalika. Zaļ� un balts. Kaut jel varētu atsaukt atmiņā!

Viņ� norādīja uz plāksnīti. � Vai jūs no Mi�iganas?

Mūķīzeru Milns pamāja ar galvu. Un nekustīgi gaidīja. Cilvēka sirds ta�u spēj tik daudz panest.

��� �Ezeru brīnumzeme�, � Klensijs skaļi nolasīja teik�smaino uzrakstu. � Kā dzird, tur traki labi ķeroties zivis.

��� Jā� tā ir.

������� Labprāt kādreiz turp aizbrauktu. Pats esmu mak�ķernieks.

Aizmugurē atskanēja nepacietīgi signāli. Klensijs atvēra forda durvis. Viņ� it kā atcerējās, ka ir satiksmes regulētājs.

� Atbrīvosim ceļu. � Zaļ� un balts. �ī doma joprojām uzmā�cīgi rosījās smadzenēs.

Ierūcās motors. Mūķīzeru Milns sāka braukt, Klensijs vēroja ma�īnu sakustamies. Piesardzīgi, ne pārāk ātri un ne pārāk lēni, stingri paturēdams prātā lēmumu, Mūķīzeru Milns uzbrauca uz autoceļa estakādes.

Zaļ� un balts. Klensijs papurināja galvu un atgriezās savā satiksmes regulētāja vietā. Ne velti ser�ants viņu bija no�saucis par stulbāko kruķi visos Amerikas policijas spēkos.

17

Zilajai signālugunij mirgojot, zili baltā ātrās palīdzības ma�īna iegriezās Tūleinas avēnijas Sociālās slimnīcas piebraucamā ceļā un apstājās pie reani�mācijas nodaļas ieejas. Durvis ātri atvērās. Sanitāri izcēla ārā nestuves ar Dodo un tad ierastajā zibenīgajā tempā aizri�pināja ratiņus uz nodaļu ar uzrakstu �Balto pacientu uz�ņem�ana�.

Kērtiss O'Kīfs sekoja cie�i pa pēdām, dabūdams gandrīz skriet, lai neatpaliktu.

Sanitārs, kas gāja pa priek�u, izsaucās: � Nelaimes gadī�jums! Dodiet ceļu! � Rosīgais cilvēku bariņ� uzņem�anas un sadales vestibilā pa�ķīrās, lai palaistu garām nelielo proce�siju. To vēroja ziņkāri skatieni. Visvairāk tie bija piekalti pie bālās, vaskam līdzīgās Dodo sejas.

Atveroties sa�ūpojās traumatoloģijas nodaļas durvis, ratiņi ar nestuvēm iebrauca iek�ā. Tur atradās ārsti un �ēl�sirdīgās māsas, visi aizņemti spraigā darbā ar citu nestuvju atgādātajiem cilvēkiem. Kāds vīrietis durvju priek�ā aiz�ķēr�soja ceļu Kērtisam O'Kīfam. � Uzgaidiet, lūdzu.

� Es vēlētos zināt� � pretojās O'Kīfs.

Māsa, kas arī gāja iek�ā, uz mirkli apstājās: � Mēs darīsim visu iespējamo. Kolīdz ārsts varēs, viņ� ar jums parunās. � Viņa devās tālāk. Abpusveramās durvis O'Kīfa priek�ā aizsitās.

Kērtiss O'Kīfs palika, skatāmies uz tām. Acis aizmiglojās, sirdi sa�ņaudza izmisums.

Bija pagājusi gandrīz pusstunda pēc Dodo aizie�anas, bet viņ� joprojām soļoja turp un atpakaļ pa dzīvojamo istabu, nespēdams nomākt raizes un apjukumu. Viņ� atskārta, ka no dzīves aizgājis kaut kas tāds, ko viņ� vairs nekad citā cilvēkā neatradīs. Prāts tādu domu izsmēja. Citas pirms Dodo bija nāku�as un gāju�as, un viņu aizie�anu O'Kīfs pārdzīvojis viegli. Aplami bija gremzties, ka �oreiz varētu tā nebūt.

Un tomēr viņ� juta kārdinājumu sekot Dodo, varbūt uz nedaudzām stundām aizvirzīt �ķir�anos tālāk un pa to laiku vēlreiz apsvērt savas jūtas. Saprāts uzvarēja. Viņ� palika, kur bijis.

Pēc da�ām minūtēm viņ� izdzirda sirēnu gaudas. Sā�kuma viņ� tām nepievērsa īpa�u uzmanību. Tad, manīdams, ka tās kļūst bie�ākas un skaļākas un ka pie viesnīcas acīm�redzot sadrūzmējas daudz atrās palīdzības ma�īnu, viņ� piegāja pie apartamenta loga. Sajukums, kas valdīja apak�ā, mudināja doties lejup. Viņ� izgāja ārā tāds, kāds bija � izmeties kreklos, bez svārkiem.

Divpadsmitā stāva kāpņu laukumā, gaidot liftu, dzirdēja satrauco�as skaņas. Pagāja gandrīz piecas minūtes, neviens lifts nenāca, un pie tā jau bija sadrūzmējies ļau�u bars. O'Kīfs nolēma doties lejā pa dienesta kāpnēm. Sasniedzis tās, viņ� redzēja, ka citi darīju�i to pa�u. Pie zemāko stāvu durvīm skaņas varēja at�ķirt arvien skaidrāk, un viņ� lika lietā savas sportista iemaņas, lai virzītos ātrāk.

Vestibilā viņ� no uztrauktajiem skatītājiem uzzināja, kas īsti noticis. Tad viņ� ar visu sirdi un dvēseli sāka lūgt Dievu, lai Dodo būtu izgājusi no viesnīcas pirms katastrofas.

Pēc brī�a viņ� ieraudzīja, ka samaņu zaudēju�o jauno sievieti izceļ no lifta �ahtas.

Dzeltenais tērps, kas viņam tā paticis, mati, locekļi � viss vienās asinis. Dodo sejai uzspiests nāves zīmogs.

Tajā pa�ā mirklī Kērtiss O'Kīfs �ilbā, smeldzīgā skaidrībā saprata patiesību, no kuras tik ilgi bija vairījies. Viņ� mīl Dodo. Sirsnīgi, kvēli, ar tik spēcīgām jūtām, kādas vien cilvēkam iespējamas. Pārāk vēlu viņ� aptvēris, ka, ļaujot Dodo aiziet, viņ� izdarījis vislielāko, visiz�ķirīgāko kļūdu savā mū�ā.

Skatīdamies uz traumatoloģijas nodaļas durvīm, viņ� to pārdomāja, rūgti no�ēlodams. Durvis ātri atvērās, un iznāca �ēlsirdīgā māsa. Viņam tuvojoties, tā papurināja galvu un aizsteidzās tālāk.

O'Kīfs jutās nevarīgs. Tik maz viņ� spēj darīt! Tomēr � ko spēs, to arī darīs.

Apsviedies apkārt, viņ� devās cauri slimnīcai. Rosmes pil�najos vestibilos un gaiteņos viņ� atstūma sāņus ceļā pagadī�ju�os cilvēkus, devās garām uzrakstiem un norādījumu bul�tām, lai nokļūtu pie mērķa. Viņ� atvēra durvis ar plāksnīti �Ieeja aizliegta�, atstāja bez ievērības sekretāru protestus un apstājās, nokļuvis pie slimnīcas direktora rakstāmgalda.

Sēdētājs sa�utis pielēca kājās. Kad Kērtiss O'Kīfs nosauca savu vārdu, dusmas aprima.

Pēc piecpadsmit minūtēm direktors iznāca no trauma�toloģijas nodaļas. Viņam līdzās gāja kalsns cilvēks ar klusu balsi � dakteris Boklērs, kas sarokojās ar O'Kīfu.

��� Cik saprotu, jūs esat jaunās dāmas � laikam mis Le�as � draugs.

��� Kāds ir viņas stāvoklis, dakter?

�� Stāvoklis ir kritisks. Darām visu, kas ir mūsu spēkos. Ta�u man jus jābrīdina, ka iespējams letāls iznākums.

O'Kīfs apbēdināts cieta klusu.

��� Pirmā apskate liecina, ka ievainojums galvā ir nopietns, � ārsts turpināja. � Viņai ir galvaskausa lūzums. Iespējams, ka kaula �ķembas iekļuvu�as smadzenēs. Precī�zāk uzzināsim pēc rentgenuzņēmuma.

��� Pirms tam paciente jādabū pie samaņas, � direktors paskaidroja.

Ārsts palocīja galvu. � Mēs pārlejam asinis. Viņa tās daudz zaudējusi. Turklāt viņu pūlas izvest no �oka stāvokļa.

��� Cik tad ilgi vēl�

���� Reanimācija turpināsies vismaz vēl vienu stundu. Tad � ja rentgens apstiprinās diagnozi, slimnieci nāksies nekavējoties operēt. Vai tuvākais ģimenes loceklis atrodas

Nūorleānā?

/

O'Kifs noliedzot papurināja galvu.

����� Būtībā tas nav svarīgi. Kritiskā stāvoklī likums pieļauj mums rīkoties bez atļaujas.

��� Vai drīkstu viņu redzēt?

��� Varbūt vēlāk. Pagaidāmie.

��� Dakter, ja ir kaut kas vajadzīgs � naudas līdzekļi, pro�fesionāla palīdzība�

��� �ajā slimnīcā ārstē par brīvu, mister O'Kīf, � direk�tors viņu rāmi pārtrauca. � Tā domāta mazturīgajiem iedzīvotājiem un cilvēkiem, kas cietu�i nelaimes gadījumos. Tomēr te mēs sniedzam pakalpojumus, ko nevar nopirkt par naudu. Divas universitātes medicīnas fakultātes atrodas blakus namā. Mums palīdz speciālisti, kas tur strādā. Jāteic, ka doktors Boklērs ir viens no mūsu valsts slavenākajiem neiroķirurgiem.

��� Piedodiet, � O'Kīfs pazemīgi atteica.

��� Varbūt kaut ko jūs tomēr varat darīt, � iejaucās ārsts.

O'Kīfs pacēla galvu.

���� Pa�laik paciente ir nesamaņā un sedatīvo līdzekļu ietekmē. Pirms tam gadījās īsi brī�i, kad viņai atgriezās apziņa. Vienā no tiem viņa vaicāja pēc mātes. Ja būtu iespēja māti atvest �urp�

��� Tas ir iespējams. � O'Kīfs jutās atvieglots, ka var vis�maz kaut ko darīt.

No gaiteņa tālruņa automāta O'Kīfs dabūja sarunu ar Ohaio �tatu, Ekronu, O'Kīfa Kaiehogas viesnīcu. Direktors Herisons bija savā darbistabā.

����� Lai ko jūs patlaban darītu, atlieciet visu malā, � OKīfs deva rīkojumu. � Nedariet neko citu, pirms iespējami ātri neesat izpildījis, ko es tagad sacī�u.

��� Jā, ser, � vadā mo�i atsaucās Herisona balss.

��� Jums jādabū rokā misis Airlna Le�a Jks�eind�strītā, Ekronā. Man nav mājas numura. � Ielu O'Kīfs atcerējās no tās dienas, kad Dodo bija mātei aizsūtījusi augļu grozu. Vai tie�ām tas noticis �ajā otrdienā?

Viņ� dzirdēja Herisonu uzsaucam kādam darbiniekam:

��� Atri �urp pilsētas tālruņu grāmatu!

��� Aizbrauciet pats pie misis Le�as, � O'Kīfs turpināja.

��� Saudzīgi pastāstiet, ka viņas meita Dorotija ir ievainota � cietusi katastrofā � un var mirt. Es vēlos, lai misis Le�u lid�ma�īnā pēc iespējas ātrāk nogādātu Ņūorleānā. Ja nepiecie��ams, lidma�īnu noīrējiet. Izdevumu apjoms nav svarīgs.

����� Vienu mirklīti, mister O'Kif. � Varēja sadzirdēt Herisona noteiktās pavēles. � Savienojiet mani pa otru vadu ar Austrumu aviolīnijām � ar biļe�u kasi Klīvlendā. Pēc tam man būs vajadzīgs limuzīns ar �oferi, kas prot ātri braukt. Lai apstājas pie Mārkitstritas ieejas. � Balss atkal kļuva skaļāka.

��� Es jūs atkal klausos, mister O'Kīf.

O'Kīfs norīkoja, lai tad, kad viss nokārtots, Herisons piezvana viņam uz Sociālo slimnīcu.

Dro�s, ka rīkojumi tiks izpildīti, viņ� nolika klausuli. Krietns vīrs, �is Herisons. Varbūt der viņu pārcelt uz kādu svarīgāku viesnīcu [23] .

Pēc pusotras stundas rentgenu/ņēmums apstiprināja doktora Boklēra diagnozi. Tika gatavota divpadsmitā stāva operāciju zāle. ja paciente izturēs, tad smadzeņu operācija var ilgt vairākas stundas.

Pirms Dodo aizve�anas uz turieni, Kērtisam O'Kīfam atjāva uz īsu bridi pie viņas ieiet. Viņa bija bāla un bez sa�maņas. Viņam likās, ka zudis viss agrākais mīļums un dzī�ves spars.

Operāciju zāles durvis aizvērās.

Dodo māte atradās ceļā. To viņam Herisons bija paziņojis.

Sv. Gregora ģenerāldirektors Makdermots, kam O'Kīfs pirms da�ām minūtēm bija piezvanījis, deva rīkojumu sagaidīt misis Le�u lidostā un aizvest tie�i uz slimnīcu.

Patlaban nevarēja darīt neko citu kā vienīgi gaidīt.

Pirms tam O'Kīfs bija noraidījis piedāvājumu atpūsties slimnīcas direktora kabinetā. Viņ� nolēma, ka gaidīs div�padsmitajā stāvā, lai cik stundu operācija ilgtu.

Pēk�ņi viņ� juta, ka grib vērsties ar lūg�anu pie Vis�augstākā.

Pie tuvējām durvīm bija uzraksts: Dāmu istaba. Ieeja krā�sainajām. Līdzās tām durvis ar uzrakstu: Pēcoperācijas atve�seļo�anās procesa aparāti. Caur durvju stiklu varēja redzēt, ka istabā ir tum�s.

O'Kīfs atvēra durvis un iegāja iek�ā, taustīdamies garam skābekļa teltij un mākslīgās elpinā�anas aparātiem. Istabas pustumsā viņ� atrada brīvu laukumiņu, kur nometās ceļos. Grīda �ķita daudz cietāka nekā ierastais biezais paklājs. Tomēr viņ� to gandrīz nemanīja. Viņ� salika rokas lūg�anā un nolieca galvu.

Dīvainā kārtā pirmoreiz daudzu gadu laikā viņ� nespēja atrast vārdus, lai izteiktu to, kas nomāca sirdi.

Līdzīgi aizejo�ās dienas sāpes remdino�am līdzeklim pār pilsētu nolaidās krēsla. Pīters Makdermots nodomāja, ka drīz nāks nakts un atnesīs miegu, un ļaus uz brīdi aizmirsties. Rīt �īsdienas notikumu pēk�ņums pamazām rims. Līdz ar krēslu jau sākas laiks, kas galu galā aizdziedēs visas brūces.

Ta�u paies daudzas vakara krēslas un naktis, un dienas, līdz tie, kas vistuvāk saskāru�ies ar �īsdienas notikumiem, atbrīvosies no pārdzīvotās traģikas un bailēm. Lētas ūdeņi vēl ir tālu.

Darbs, kas gan pilnīgi neatviegloja, tomēr darīja prātus mierīgākus.

Kop� agras pēcpusdienas bija tik daudz kas noticis.

Viens savā starpstāva kabinetā, Pīters pārdomāja, kas padarīts un kas vēl darāms.

Bija beidzies mokpilnais, skumjais miru�o atpazī�anas pro�cess, paziņots nelaiķu piederīgajiem. Bija sāku�ies priek�darbi tām bērēm, kurās bija nepiecie�ama viesnīcas palīdzība.

Ievainotajiem bija sniegta palīdzība, kas salīdzinājumā ar slimnīcas rūpēm likās pavisam neliela.

Sen bija aizbrauku�as projām ugunsdzēsēju un policijas avārijas brigādes. To vietu ieņēmu�i liftu tehniskie inspektori, kas rūpīgi pārbaudīja visu viesnīcas liftu aprīkojumu. Tie strādās līdz vēlai nakts stundai un visu agro ritu. Pa �o laiku liftu darbība bija daļēji atjaunota.

Apdro�inā�anas pārstāvji � drūmi vīri, kas jau paredzēja milzu prasības pēc atlīdzības, � cītīgi aptaujāja cilvēkus, kas bija redzēju�i katastrofu, un lika parakstīt liecības.

Pirmdien atlidos padomdevēju pulciņ� no Ņujorkas, lai sāktu plānot visu pasa�ieru liftu mehānismu nomaiņu ar jau�niem. Tie būs pirmie lielie Alberta Velsa � Dempstera � Makdermota vadības izdevumi.

Uz Pītera rakstāmgalda atradās galvenā in�eniera iesniegtais atlūgums. Viņ� grasījās to pieņemt.

Galvenais in�enieris, Doks Vikerijs, jāaizvada ar godu, pie�ķirot pensiju, kas atbilstu viņa ilgajiem darba gadiem viesnīcā. Pīteram jālūkojas, lai viņam nenodara pāri.

Monsieur Ebrāns, virtuves �efs, arī pelnījis tādu pa�u atlī�dzību. Ta�u jāaizvada pensijā viņ� ātri, lai drīz �ajā augstajā vietā stātos Andrē Lemjē.

Daudz kas Sv. Gregora nākotnē būs atkarīgs no jaunā Anrē Lemjē un viņa idejām par smalkiem restorāniem, bā�riem ar intīmu gaisotni, visas viesnīcas ēdinā�anas sistēmas pārveidojumiem. Viesnīca ta�u nedzīvo tikai no istabu izīrē��anas vien. Istabas var ik dienu būt aizņemtas, bet viesnīca tik un tā bankrotēt. Zelta atradnes meklējamas īpa�ajos pa�kalpojumos � sanāksmēs, restorānos, bāros.

Jāpadomā par citām personāla pārmaiņām, par nodaļu reorganizāciju, par atbildības pārdali. Pildot viceprezi�denta � izpildvaras īstenotāja � pienākumus, Pīteram daudz laika aizņems sakari ar policiju. Būs vajadzīgs ģene�rāldirektora vietnieks, kas pārraudzīs viesnīcas ikdienas dar�bību. �ajā amatā jāieceļ jauns, prasmīgs cilvēks, nepiecie��amības gadījumā pedantiski stingrs, ta�u tāds, kas prot satikt ar gados vecākiem cilvēkiem. Dro�i vien labi derētu kāds viesnīcu administrācijas fakultātes absolvents. Pīters nolēma pirmdien piezvanīt dekānam Robertam Bekām Kornela universitātē. Dekānam ir sakari ar daudziem talan�tīgiem fakultātes beidzējiem. Iespējams, ka viņ� varēs ieteikt kādu, kas patlaban dabūjams.

Par spīti �īsdienas traģēdijai jādomā par rītdienu.

Ari par nākotni kopā ar Kristīni. �ī doma satrauca un iedvesmoja. Viņu vidū vēl nekas nav nokārtots. Ta�u viņ� no�jauta, ka tas notiks. Kristīne pirms laiciņa bija aizbraukusi uz savu dzīvokli D�entili rajonā. Viņ� arī drīz dosies turp.

Vēl nav atrisinātas citas mazāk patīkamas problēmas.

Pirms stundas Pitera darbistabā iegriezies kapteinis Joless no Ņūorleānas policijas spēkiem. Viņam notikusi saruna ar Kroidonas hercogieni.

�Viņas sabiedrībā tu sēdi un brīnies, kas atrodas zem tā biezā ledus,� viņ� bija sacījis. �Vai tā vispār ir sieviete? Vai tad viņa nepavisam nepārdzīvo, kā vīrs miris? Es redzēju viņa līķi. Mans Dievs! � tādu nāvi neviens nav pelnījis. Starp citu, arī viņa to redzēja. Daudzas sievietes nespētu piedalīties atpazī�anā. Ta�u viņa nepamirk�ķināja ne aci. Nekāda sil�tuma, nekādu asaru. Atsvieda tikai atpakaļ galvu � viņai ir tāda maniere � un pameta augstprātīgu skatienu. Ja man jāteic jums patiesība � mani kā vīrieti viņa valdzina. Liekas, gribētos uzzināt, kāda viņa ir īstenībā.� Kapteinis aizdomājās un apklusa.

Vēlāk, atbildēdams uz Pītera jautājumu, Joless bija teicis: �Jā, mēs celsim pret viņu apsūdzību līdzdalībā un pēc bērēm apcietināsim. Kas notiks tālāk � vai zvērinātie atzīs viņu par vainīgu, ja aizstāvība uzstās, ka slēpt nodarījumu viņu pie�runājis vīrs, un tas ir miris� Nu, gan jau redzēsim.�

Joless bija pastāstījis, ka pret Ogilviju jau celta apsūdzība. �Viņ� ir nozieguma līdzzinātājs. Iespējams, ka mēs vēlāk piesviedīsim vēl kaut ko. To izlems apgabala prokurors. �ā vai tā, ja jūs grasāties taupīt viņam vietu, neceriet �o viru sa�gaidīt agrāk par pieciem gadiem.�

�To mēs nedarīsim.� Viesnīcas apsardzes reorganizācija Pītera plānā ieņēma vienu no pirmajām vietām.

Pēc kapteiņa Jolesa aizie�anas darbistabā valdīja klu�sums. Ārā bija jau krēsla. Pēc brī�a Pīters dzirdēja atveramies un aizveramies priek�istabas durvis. Kāds viegli pieklauvēja pie viņējām. � Ienāciet! � viņ� uzsauca.

Tas bija Aloizs Roiss. Melnādainais jauneklis nesa rokā paplāti ar martīni karafi un vienu vienīgu glāzi. Viņ� nolika paplāti uz galda.

� Man ienāca prātā, ka �is varbūt noderēs.

��� Pateicos, � sacīja Pīters. � Bet es nekad nedzeru viens.

��� Es jau domāju, ka jūs tā teiksiet. � Roiss izvilka no kabatas otru glāzi.

Viņi klusēdami iedzēra. �odien pārdzīvotais vēl bija pā�rāk tuvu, lai uzsauktu tostus.

��� Vai aizvedāt misis Le�u? � Pīters pavaicāja.

Roiss pamāja ar galvu. � Aizgādāju viņu tie�ā ceļā uz slimnīcu. Ieiet mums vajadzēja pa da�ādām durvīm, ta�u iek�ā mēs satikāmies un es aizvedu viņu pie mistera O'Kīfa.

��� Paldies! � Pēc Kērtisa O'Kīfa tālruņa zvana Pīters bija nolēmis aizsūtīt pretī uz lidostu kādu, uz kuru varētu pa�ļauties. Tāpēc viņ� bija palūdzis aizbraukt Roisu.

���� Kad nokļuvām slimnīcā, ārsti tikko kā bija beigu�i operāciju. Ja nebū�ot komplikāciju, jaunā dāma � mis Le�a � izveseļo�oties.

��� Priecājos.

��� Misters O'Kīfs man sacīja, ka viņi precē�oties, tiklīdz viņa jutī�oties pietiekami labi. �ī doma, likās, dara mātei prieku.

��� Tāds lēmums laikam darītu prieku ikvienai mātei, � Pīters tikko manāmi pasmaidīja.

Atkal iestājās kusums. Tad Roiss teica: �Esmu dzirdējis par �īrlta sanāksmi. Un par jūsu nostāju. Un kādā virzienā viss pagriezies.

Piters pamāja. � Segregācija viesnīcā vairs nepastāv. Kop� �ā brī�a tā atcelta uz visiem laikiem.

���� Dro�i vien jūs sagaidāt manu pateicību par to, ka dāvājāt, uz ko mums vienmēr biju�as tiesības.

���� Nē, � Pīters atteica. � Bet jūs atkal dzeļat. Es gan prātoju, ka varbūt jūs nolemsiet palikt pie V. T. Es zinu, ka viņ� par to priecātos, un tas jums nekādus pienākumus neuz�liktu. Viesnīcā ir jārisina juridiskas problēmas. Es varētu parūpēties, lai daļu no tām uztic jums.

���� Paldies par visu, � sacīja Roiss. � Tomēr atbilde būs negatīva. Es �ajā pēcpusdienā pateicu misteram Trentam, ka tūlīt pēc universitātes beig�anas viesnīcu pametī�u. � Viņ� vēlreiz piepildīja martini glāzes un brītiņu nolūkojās savējā.

��� Mēs ar jums abi karojam pretējās pusēs. Mūsu laikā cīņa vēl nebeigsies. To, ko esmu iemācījies par tiesībām, veltī�u saviem ļaudīm. Mūs gaida niknas cīņas � gan tiesību jomā, gan citur. Ne vienmēr tās būs godīgas � tiklab mūsējā, kā jūsu pusē. Ta�u, ja mēs būsim netaisni, neiecietīgi un nesa�prātīgi � atcerieties, ka to mums esat iemācīju�i jūs. Mums visiem būs grūti. Jums te, viesnīcā, ari tiks sava daļa. Jūs esat atcēlis segregāciju, bet ar to nebeigsies. Radīsies problē�mas � ar mūsējiem, kuriem jūsu rīcība nepatiks, ar nēģeriem, kuri pieklājīgi neuzvedīsies, kuri izraisīs jūsu sirdī neizpratni, jo būs tādi, kādiem nu viņiem reiz lemts būt. Ko jūs darīsiet ar nēģeri � bļauri, ar nēģeri � nekauņu, ar nēģeri � puspietempu�os Romeo? Mums tak tādi arī ir. Ja tā uzvedas baltie, jūs to norijat, pūlaties smaidīt un parasti ari piedodat. Ja tie būs nēģeri � kādu nostāju jūs tad ieņemsiet?

����� Iespējams, ka tas nebūs viegli, � Pīters piekrita.

��� Centī�os rīkoties objektīvi.

�� Jūs to darīsiet. Citi nedarīs. Vārdu sakot, tā nu tas kar� risināsies. Ir gan tomēr viens labums.

��� Kāds?

��� Ka reizēm iestāsies pamiers. � Roiss paņēma paplāti ar karafi un tuk�ajām glāzēm. �Arī �is varbūt tāds bija.

Nu iestājusies nakts.

Viesnīcā noslēdzies vēl viens darba dienas loks. Tas at�kīries no vairuma citu, tomēr ārkārtas notikumiem līdzās ritējis ari parastais darbs. Iepriek�ējo pieteikumu pieraksti, viesu pieņem�ana, administrē�ana, saimniecības rūpestu risinā��ana, naudas darījumi, virtuve� viss sasaistīts vienā vienīgā vienkār�ā pienākumā: silti uzņemt ceļinieku, viņu aprūpēt, ļaut viņam atpūsties un atkal izvadīt ceļā.

Drīz �is aplis sāksies no gala.

Pīters Makdermots noguris gatavojās doties projām. Viņ� nodzēsa darbistabā gaismu un nosoļoja stāvu visā tā garumā no administrācijas telpām līdz kāpnēm, kas veda lejup uz vestibilu. Tām līdzās viņ� ieraudzīja sevi spogulī, pirmoreiz pamanīdams, ka uzvalks ir saburzīts un netīrs. Pīters no�domāja, ka tāds tas kļuvis, kad viņ� mēģināja sakustināt lū�ņus, zem kuriem nomiris Bilibojs.

Cik varēdams, Pīters nogludināja svārkus ar plaukstu. Viegla �aukstoņa mudināja pataustīt kabatu, un tajā viņ� atrada salocītu papīru. Ņemdams to ārā, viņ� atcerējās, ka �o zīmīti iedevusi Kristīne, Pīteram �orīt atstājot sanāksmi, kurā viņ�, neatkāpdamies no sava principa, bija licis uz spēles savu karjeru un uzvarējis.

Zīmīti Pīters bija pavisam piemirsis un nu to ziņkāri atlocīja. Tajā bija rakstīts: �ī būs lieliska viesnīca, jo līdzināsies cilvēkam, kas to vadīs.

Zem �iem vārdiem Kristīne mazākiem burtiem bija pierakstījusi: P.S. Es tevi mīlu.

Smaidīdams viņ� ātrākiem soļiem nogāja lejā, savas viesnīcas vestibilā.

Pirmdienas vakars

Otrdiena

Tre�diena

Ceturtdiena

Piektdiena

sagatavo�anā

Maikls Ondatje AnGļU PACIENTS

APGĀDA JUMAVA REALIZĀCIJAS DAĻAS ADRESE:

Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 7/9, tālr. 7221970

Izdevējs apgāds �Jumava�, Aspazijas bulvāri 24, Rīgā LV 1050. Rcģ. apliecība Nr. 2 1012. Iespiests a/s �Rīgas Paraugtipogrāfija�, Vienības gatvē 11, Rīgā LV 1004. Pa�ūt. Nr. 101276. Vāks iespiests un iesiets a/s �Paraugtipogrāfija�, PuSkina ielā 12, Rīgā LV 1050.

* Dievs �ēlīgais (/r.).

[1] domāts sv. gregora viesnīcas īpa�nieks Vorens Trents.

[2] laimīgu ceļu! (fr.)

[3] agonijā; ārkārtīgi kritiska stāvoklī (Int.).

[4] dienas notikumi (angl.).

[5] arnolds benets (1867�1931) � angļu prozas un lugu rakstnieks.

[6] slaids, vertikāls statnis starp logu stikliem.

[7] trekna zoss aknu pastēte.

[8] Ņuorleāna ta iesaukta tāpēc, ka Misisipi �ai vieta met likumu pusmēness formā.

[9] divi metri un piecpadsmit centimetri.

[10] d�eimss Bjūkenens Idss (1820�1887) � amerikāņu in�enieris un izgudrotājs.

[10] �ādā uzņēmumā visi darbinieki ir arodbiedrības biedri.

[11] atklāts uzņēmums pieņem darbā neatkarīgi no tā, vai darba ņēmēji ir arodbiedrības biedri vai ne.

[11] Cāļa buljons ar kartupeļiem, puravu vai sīpolu biezeni, gar�vielam un krējumu. Parasti to pasniedz aukstu.

[12] * maltīte, kas ietver visus parastos ēdienus (/r.).

[12] Trāpīts! (Fr.)

[12] Papīru kaudzes (fr.).

[13] baltā māja (fr.).

[14] godīgs (int.).

[15] deja, kurā soļojot jāizslejas taisni un jāatliec mugura atpakaļ.

[16] vistens hju odens (1907�1973) � ievērojams angļu izcelsmes amerikāņu dzejnieks.

[17] mazas glazētas un izgarnētas kūciņas (/r.).

[18] saldējuma kausa pasniegti edamie kastaņi ar ķir�iem dego�ā konjakā (fr.).

[18] Plānās pankūkas, vai nu salocītas �etrkārtīgi, vai saritinātas, sildī�tas sviesta, cukura, apelsīnu vai citronu mērcē ar konjaku, ko parasti pa�sniedzot aizdedzina.

[19] mazās brokastis (fr.).

[20] pro tem (sals. no pro tempore � savlaicīgi (int.)).

[21] konkrētā slimnīca paredzēta katastrofās cietu�ajiem, kā arī maz�turīgajiem.

[22] pacēlums (fr.).

[23] f.kronas pilsēta nav liela, taja ir pāri par divsimttūksto�iem iedzīvotāju.