Dace Judina

Amnēzija

Pēdējā laikā sevi pieteicis jauns termins - �hibrīdkar��. Nevajag domāt, ka tas pastāv tikai starpvalstu konfliktos. Mēs piedzīvojam iek�ējo hibridkaru - cilvēku grupa varas virsotnēs karo pret savas valsts iedzīvotājiem - slēpj savējo noziegumus, ar �troļļu armiju� veido viedokli, novāc vai nobīda pie malas nevēlamos cilvēkus. Totalitārisma valstīs to dara atklāti, pie mums - maskējoties aiz demokrātijas izkārtnes. Mūsu kolektivā amnēzija - ļoti ātri esam aizmirsu�i, ko ar mums darīja iepriek�ējā - totalitārā vara, un ļaujam to pa�u darīt tagadējai�

Raivo Deklavs, NBS virsnieks

Grāmatas notikumi un varoņu runas stils tik tuvu atspoguļo realitāti, ka burtiski spēju katram tēlam radīt prototipu, lasot māju ar galvu: jā, viņ� (vai viņa) tā noteikti teiktu vai daritu!

Anita Millere, psiholoģe, grafoloģe

Amnēzija kā migla nemanāmi pārņem cilvēku prātus, aizkrāso domas, izdzē� atmiņas, sajauc rītu ar vakaru. Dzīvojam kā greizo spoguļu karaļvalsti - paaud�u paaudzēs. Retajos apskaidrības brī�os, kad tautas sirds �uzdod� un skudriņas izskrien cauri kolektīvās apziņas mākonim, cen�oties atmodināt latvja pa�apziņu, - parādās ceriba. Ja pilsētas galvenajā laukumā izliktie spoguļi melo, rāda izkropļotu bildi, jāskatās Daugavā - ūdens atspulgā ieraudzīsim tautas isto seju un dvēseli. Likteņupe nemelo. Varas spoguļi gan.

Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas terapeite

Tuvojas Latvijai būtisks notikums, iespēja katram kaut ko mainīt, vai cerība, ka tas iespējams. Vai mūsu amnēzija būs �progresējo�a�, vai, tie�i otrādi, palīdzēs atcerēties aizmirsto� redzēsim.

Pēteris Jandavs, uzņēmējs

Cik dziļai un visaptvero�ai jābūt vērtību degradācijai, lai iestātos amnēzija? Katram sava un kolektivā? Mānigi viegli lasāms kriminālromāns. Vieglums slēpjas aizraujo�ajā si�etā, mānīgums - aktuālajos sabiedrības procesos, kurus liela daļa sabiedrības izvēlas neredzēt!

Vineta Rungaine-Jirgensone, vērotāja

Stāsts par to, kas notiek mūsu valstī. Bez cukura un saldinātajiem. Skarbi un patiesi! Stāsts mani no�okojēja, jo rakstniece izlikusi uz papīra to, par ko pēdējā laikā bie�i domāju. Par nodevību un atriebību. Par �citādajiem� jeb cilvēku kopumiem, par uzliktajiem zīmogiem, paaud�u naidu un pārdzimtām īpa�ībām. Arī par slēpto un kolektīvo amnēziju. Nejau�ību nav. Joprojām viss un visi ir saistīti neredzamiem diedziņiem. Tu vairs nezini, kam vari uzticēties� Autore ļauj paskatīties uz reālo dzīvi un nesaslimt ar amnēziju, uz visu pieverot acis, aizmirstot, vai vēl trakāk - vienkār�i piedodot un dzīvojot draudzīgi tālāk. Ne visas lietas var piedot.

Sigita Paula Ceplevi�a, SA speciāliste un tekstu autore

Trīs nevainīgi burti - NLP. Ar visu un visiem tiek manipulēts. Cik bie�i mēs rīkojamies pretēji savai pārliecībai? Un vai varam būt dro�i, ka rīkojamies pēc savas pārliecības? Varbūt tā mūsos vienkār�i ieprogrammēta? Varbūt rīkojamies neadekvāti, pat nezinot, ka ar mums �strādā� caur TV, internetu un drukātajiem medijiem?

Una Blaumane, Nauk�ēnu Cilvēkmuzejs

Pēc iepriek�ējās smagās tēmas - pedofīlija un bērnu izmanto�ana, likās - par nelikumībām politikā un medijos lasīt būs vieglāk. Bet nav - politiķi, varas vīri, ķomplektā ar medijiem sagandē tikpat daudz un vēl vairāk dzīvju. Sāpīgi apzināties, ka �īs problēmas (varasvīru neaizskaramība un varas neglītā izmanto�ana, divsejainā tiesas sistēma, haotiskā mediju pasaule, pagrimusī jaunatne) - ir pa īstam, nevis izdomājums romānā, par ko laimīgi aizmirst, pienākot beigām. Kolektīvais kurlums, aklums un tizlums. Nedzirdam, neredzam, nedarām, kamēr tas neskar mūs pa�us. Bet, kad skar, brīnāmies - kā sabiedrība var būt tik vienaldzīga?

Līva Krastiņa, mārketinga speciāliste

Prieks par caurstrāvojo�o mīlestību, ģimeniskumu, savas valsts novērtē�anu un sargā�anu. Lai kā ļaunie tēli cen�as visu iemīt zemē, tiem ir neatslābsto�s pretspars. Un tā vajag! Izcelt �re�isorus� no aizkulisēm un parādīt, ar kādiem diedziņiem mēs tiekam raustīti kā marionetes, kā tiek apstrādāti prāti un apmānītas sajūtas.

Ineta Tunena, finan�u konsultante

Amnēzijas nevienam nebija nevienā bridi. Viss tika meistarīgi notēlots. Grāmatā ieskanas visas �odien aktuālās tēmas, galvenā -sabiedrība cauri laikiem.

Dainis Dreimanis, Liepājas Grāmatu klubs

Perfekts �ā laika spogulis, ne vienmēr glaimojo�s. Bet - tā dzīvojam. Lasot ik pa brīdim prātā nāca konkrētas situācijas un cilvēki, lai gan, teorētiski, tās ir tikai sakritības. Arī tās reizes, kad viens otrs labi pazīstams personā�s aizbildinājies ar īslaicīgiem atmiņas zudumiem, lai tikai nebūtu jāatbild par reiz teikto vai darīto. Arī tās situācijas, kad viss izrādās pavisam citādi, nekā �ķitis� Ar milzu nepacietību gaidu mirkli, kad atradīsies labs re�isors�

Una Gri�kevi�a, kultūras �urnāliste

Strādājot ar �īs grāmatas dizainu un maketu, skrienu cauri tekstam, bīdu teikumus, atstarpes, robe�as. Ātrumā tekstu uztveru kā realitāti, un nekas neliekas tik pārdabisks, lai par to �ausminātos. Bet, lasot lasītāju komentārus, apjau�u, cik ļoti mēs esam sagūstīti, saspiesti, atstāti bez elpas un ūdens� Mēs kā ar saujām nesam to no tālas upes, bet ceļā kāds iesper pa muguru, un ūdens izlīst. Nereti tas kāds, par kuru pirms gadiem esi domājis, ka varat kopā kalnus gāzt, �odien ir sagūstīts politisko virtuozu radītajos slazdos, aizmirsis savus uzskatus un solījumus. Pats to nenojau�ot, kļuvis par akmeni kāda impērijas pamatos, turpinot radīt politiskos plakātus. Pieradumam ir spēks. Un nu viss, kas notiek ikdienā, ir pieņemams, jo �ja man �orīt bija maize, tā būs ari rīt�. Un neviens netaisīs revolūciju.

Bīdu teikumus, lieku tekstam robe�as� Dzīvē robe�as saliek tie, kuri sev robe�as nojauku�i. Tādi slēpjas aiz politiski pareiziem saukļiem, lai radītu savu mazo impēriju un gadiem to uzturētu; noveļ vainu uz ārējas varas ietekmi, novirzot naudas plūsmu sev. Un tā nav pasaka.

Iesaku divreiz izlasīt lasītāju komentārus, otrajā reizē apjau�ot -�viņi ir tādi pa�i cilvēki kā es!� Mēs kopā stāvam veikalu rindās, kopā maksājam nodokļus valstij. Kopā. Un visi kopā esam tik tālu viens no otra, ka spraugās mazie netīrie nadziņi izzog valsti un apēd tavu rītdienas maizi. Vai mēs arī rīt būsim kopā?

Arturs Nīmanis, dizaineris, komponists

Pārāk daudz duļķaina ūdens plūst caur mūsu prātiem. Pārāk daudz mediju ik dienu raksta katrs kaut ko citu -cilvēkiem nav ne laika, ne iespēju izlasīt, noskatīties, iedziļināties un izfiltrēt patiesību. Ja tāda vispār eksistē. Ir iestājusies kolektīvā amnēzija.

Aizmir�ana - informācijas dzē�anās no atmiņas. Izdzīvo�anai svarīgs psihofizioloģisks process. Visu atcerēties nav iespējams, un tas ir pat kaitīgi.

Amnēzija - pilnīgs vai daļējs atmiņas zudums. Ilgst no da�ām minūtēm līdz pat mēne�iem un ilgāk.

Visi personā�i, notikumi, vietas, vārdi un nosaukumi ir izdomāti, jebkāda līdzība - tikai un vienīgi nejau�a sakritība, Autores rado�ās iedvesmas auglis un fantāzijas lidojums.

Svētdiena, 7. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Kā nu būs - kur� tagad vedīs Kārli un Ievu pie altāra? -izstiepis garās kājas pāri visai guļamistabai, pulkve�leitnants Miks Kaķītis zvilnēja pie kamīna uz simtgadīgās lā�ādas, raudzījās spo�o uguns liesmiņu mainīgajā dejā un tīksmi baudīja siltumu.

Pirms krietnas pusstundas viņ� bija pārbraucis no Rīgas un vēl joprojām centās atkust. Lolotā un �ubinātā sudraba bulta - sirdsmīļā toijota - otrreiz bija izspēlējusi nelāgu joku: pirmais brīdinājums pirms nedēļas bija paģību�ais ventilators, bet �odien atmira arī apsildes krāsniņa, kas decembra pliksalā it nemaz nepriecēja. Kājas pārvērtu�ās divos ledus stabos, deguns sārtumā varēja sacensties ar pār-gatavoju�os tomātu, bet pretīgo kņudinā�anu kaut kur dziļi, dziļi aizdegunē nespēja aizdzīt pat trīs karstās ūpenītes un prāvs kauss Annas Elizabetes ārstniecisko Trejdeviņu.

Tikai nesaslimt, kad draugu kāzas pie sliek�ņa un pa�am mīļa sieviņa blakus!

Miks Kaķītis joprojām nespēja noticēt, ka tas ir noticis, proti, Anna Elizabete beidzot kļuvusi par viņa likumīgo sievu - Annu Elizabeti Bergu-Kaķīti, bet viņ� pats jau divas nedēļas ir Miks Kaķītis-Bergs! Trakums!

Laulības apliecību neilgi pirms Ziemassvētkiem bija parakstījis Skotijas brīvpilsētas Gretna Green mērs, ta�u juridiskā svara un kārtības labad tā vēl jāpiereģistrē Latvijas dzimtsarakstos. Tomēr Līzbetes �Jā!� bija un palika �Jā!�, un nu pulkve�leitnantam Mikam Kaķītim jāuzvedas, kā precētam vīram klājas. Pat ja tas nozīmē būt par vedējtēvu Mazā Kārļa un daktera Konrāda palīdzes Ievas Mētras kāzās.

- Būs tā, kā jābūt, - Anna Elizabete ielika kamīnā vēl trīs bērza malkas pagales un pa�ubināja ar kruķi oglītes, lai labāk velk. - Solīju�i esam, nekas cits neatliks. Vieglākai sirdij varu apsolīt, ka uz baznīcu jāiet nebūs - mūsmājās dzīvo vieni vienīgi pagāni, tikai abas vecmāmiņas un ģenerālis ir kristīti baznīcā. Ā, un mana mamma arī, tā vismaz �ķiet�

- Bet kā tad�? - Miks, kaut ko atminējies, strauji pieslējās sēdus. - Pag, bet mācītājs Pēteris Liepa pirms diviem gadiem ta�u laulāja Omīti un Bi�u Miķeli un jūs abi ar Melderi vedāt viņus pie altāra. Vai tad tā drīkstēja?

- N-nu� Tas bija diezgan sare�ģīti. Omīte un Bi�u Miķelis tikai pabeidza to, ko bija iesāku�i pirms septiņdesmit gadiem. Viņi toreiz, pirms kara, bija jau saderināju�ies un pat divreiz uzsaukti, ta�u līdz ar krievu ienāk�anu un viņu zvērībām tā arī nepaspēja salaulāties.

- Ahā� tad skaidrs. Bet ko tagad? Tu man neko nestāsti. Kā viss būs? A-a-ap�ī-hī-hī!

�ķaudiens izdevās tik varens, ka pat pamodināja lielajā gultā saldi susuļojo�o lielsuņu famīliju un pelēkais vilks Grāfs ar ģimenes galvas tiesībām neapmierināti ieņurdējās.

- Dritvainazīt, tas nu reiz bija vajadzīgs! - Miks noķerk-stēja. Balss pēk�ņi bija pazudusi, pāri skaustam tekalēja sīki drud�a pirkstiņi, galva likās esam mājas lielumā, un� ik pa brīdim apmiglojās filma.

- Vannā!!! - Anna pastiepa roku. - Slienies aug�ā, drēbes nost un mudīgi karstā sinepju sāls vannā!

- Man jāpiezvana Egonam� - Miks mēģināja piecelties.

- Vannā!!!

Strīdēties bija bezcerīgi.

Anna iesteidzās vannasistabā, un pēc mirkļa tur pilnā skaļumā ie�ņācās senlaicīgās ūdens caurules. Uzvēdīja asa sinepju smar�a.

- Cauri ir! Noplaucēs verdo�ā ūdenī visas spalvas, ierīvēs ar sinepēm un turpat kamīnā uz iesma izceps� - zvārodamies un ņurdēdams, Miks vilka nost drud�a sviedru piemirku�ās drānas.

- Nemurgo, rāpies vannā un karsējies. Telefons lai paliek istabā, citādi piesutos. Ja Egus piezvanīs, es pati ar viņu parunā�u. Pie viena beidzot pateik�u visu, ko domāju par tavu pelēko saldētavu uz riteņiem. Vai jau sen neteicu: jāved uz servisu?! - dusmīgi bubinādama, Anna savāca Mika drēbes un aizvēra aiz sevis vannasistabas durvis.

Kaut nu nebūtu par vēlu un vanna palīdzētu!

Mikam sē�ot uz lā�ādas pie kamīna, viņa bija manījusi nelāgas pārmaiņas: pēk�ņo sasārtumu, zvāro�anos, drud�aini mirdzo�ās acis, tum�os riņķus un it kā asiņu piedzīto zili sārto ādu, ko iek�ējais karstums izspīlēja līdz spīdumam. Tā sevi parasti pieteica plau�u karsonis.

Kaķītis jau labu laiku, faktiski kop� atgrie�anās no īsā kāzu brauciena, staigāja apkārt pa gaisu vien, pa gaisu vien - bez �alles, vaļēju jaku, sakarsis no ma�īnas uz notikuma vietu, atpakaļ ma�īnā, kabinetā, ma�īnā, laukā� Bija maķenīt apaukstējies un �ņurkains. Ta�u neko. Iedzēra lāsi ūpenītes, izgulējās un atrunājās - viss kārtībā�

Tāpat kā krusttēvs, vesels vai slims - viss kārtībā!

Abi likumsargi klausa tikai tad, kad patie�ām kļūst tik slikti, ka vai gals klāt.

Un nu� Noteikti jau sakāpis pie �etrdesmit�

Mika viedtālrunis nodārdināja tēmu no Neiespējamās misijas. Egons.

- Kaķī�kalna automātiskais atbildētājs!

- Līzbet, tu? Sveika, sveika! - ekspertu priek�nieka balsī skanēja gan prieks, gan� tāds kā satraukums? - Kur Pats?

- Vārās manā lielajā �uguna grāpī kopā ar sinepēm, melnajiem pipariem, timiānu un dillēm.

- Kas tie par ļauniem cilvēkēdāju jokiem? - Dambergam tīri vai elpa aizrāvās.

- Joki mazi. Tavam �efam plau�u karsonis. Cen�os izdzīt. Karsēju vannā.

- Skaidrs. Jopcik, tas gan nāk baigi nelaikā� Mums te� Pag, Līzbet, mani sauc, es tev pēc brītiņa pārzvanī�u!

Pī-pī-pī-pī-pī�

* * *

Pasvārstījusi Mika viedtālruni rokā, Anna nolika to uz naktsgaldiņa un klusām pavēra vannasistabas durvis. Smar�īgu garaiņu un biezu tvaiku ieskauts, galvu atspiedis glieme�vāka iedobumā, Miks Kaķītis visā savā metr-deviņ-desmit-cik-tur atlētiskajā krā�ņumā saldi gulēja, miegā laiski kustinādams kāju īk�ķus.

Būs labi! Jābūt labi! Viņa lavījās laukā.

- Tas bija Egons? - acis neatvēris, Miks pavaicāja.

Sasodīts, policists ir un paliek policists! Pat slims un beigts�

- Jā, teicās pārzvanīt. Viņiem tur kaut kas atgadījies.

Miks iek�ēji sodījās: dro�i vien atkal melnie d�ipi, bet pui�i tur vieni pa�i.

- Pat nedomā par to! - Anna notvēra viņa sejas izteiksmes maiņu. - Tikko vēl mētājies teju vai bezfilmā un nu lēksi zirgā, ja? Ne tāpēc es papildināju savu dzimtas uzvārdu ar pūkainu asti, lai savam jaunprecētajam vīram ļautu slimam pa pasauli bizenēt. Gultā, mar�!

- Bet Līzbet�!

- Te būs karsts dvielis, celies, slaukies, biezo halātu mugurā, zeķes kājās un zem segas - gulēt un svīst!

- Vēl trakāks feldfēbelis nekā mana māte, - Kaķītis slaucīdamies ņurdēja.

- Es visu dzirdēju! Par sodu - karsts piens ar medu! -Anna ļaunīgi nosmīnēja.

- Labi, mocītāja, darī�u visu, ko liksi, tikai atļauj piezvanīt Egonam.

- Lien gultā zem segas un sāc dzert tēju, tad dabūsi telefonu. Varbūt.

Nu vismaz par pretīgo pienu viņa ir aizmirsusi!

Pulkve�leitnantam Mikam Kaķītim kop� bērnu dienām riebās karsts piens ar medu un sodu - līdz nelabumam, līdz krampjiem kuņģī un izmisīgai bēg�anai no mātes pa logu. �obrīd gan viņ� nekur aizbēgt nevarētu: trīs sirsnīgie suņi slimnieku uzmanīja vēl cie�āk nekā savas vakariņas, un Līz-betei pilnīgi noteikti acis bija arī pakausī�

Hmm, tomēr nevarētu teikt, ka �īs rūpes būtu netīkamas.

Pārguris, nokarsis, tēju izdzēris un sajutis atslābumu, viņ� aizvēra acis.

* * *

�ī bija nenormāli gara un grūta diena. Kārtējā sabojātā svētdiena, kuru viņ�, Kriminālpārvaldes un Smago noziegumu nodaļas priek�nieks, pavadīja nevis mājās ar ģimeni, bet darbā, cen�oties atrisināt kārtējo ārkārtas situāciju, kopā ar saviem pui�iem tvarstot atsaldeņu bandu, kas pēdējo nedēļu laikā iedzinusi bailes visai Rīgai.

Tikko sakrēsloja, pilsētas ielās parādījās ātri brauco�i melni d�ipi, un sākās terors. Nesoties garām, pār ielu malās vai sabiedriskā transporta pieturās stāvo�ajiem bira atkritumi, bund�as, stikla pudeles, bet fizisko ņirgā�anos pavadīja skaļa rēk�ana un vājprātīga mūzika. Citviet ļaudis ziņoja par no garāmbrauco�ām melnām ma�īnām mestiem akmeņiem, kas izsitu�i auto stiklus un savainoju�i cilvēkus.

�odien d�ipisti bija pārkāpu�i pēdējo robe�u: kolonnas pirmais auto uz Brīvības ielas gājēju pārejas notrieca vecu vīrieti ar balto spieķi, pārējie trīs neapstājoties viņam pārbrauca pāri un aizbēga. Ve�uks bija uz vietas beigts - saplacināts un samīcīts klopsī. Kā �ausmu filmā.

Teorētiski tā bija Ceļu policijas kompetence, ta�u Kaķītis ar saviem pui�iem, reiz uzņēmu�ies �o atsaldeņu lietu, cieti nolēma: noķersim un ietupināsim, lai ko tas maksātu!

Trakākais, ka no daudzajiem nozieguma aculieciniekiem, kuri bija redzēju�i gai�ā dienas laikā notiku�o, bet da�s pat pamanījies to nofilmēt ar telefonu un jau izvietot tīmeklī, runāt ar policiju bija gatavi tikai divi: mū�veca sieviņa, kurai, kā viņa pati izteicās, vairs nebija ko zaudēt, un pavisam jauna meitene ar bērnu ratiņiem. Pārējiem teju divdesmit gājējiem, pieturā stāvētājiem un autobraucējiem - pieaugu�iem, veseliem, visticamāk, arī psihiski un juridiski pieskaitāmiem cilvēkiem - pēk�ņi bija piemeties aklums, kurlums un selektīvā amnēzija - atmiņas zudums, kas attiecās tikai un vienīgi uz �o notikumu�

Tas nozīmēja - lietas izmeklē�ana būs nenormāli grūta un laikietilpīga.

Egons piezvanīja pats. Pēc divām stundām, kad Miks pēc zāļu vannas jau bija cie�i iemidzis.

Paķērusi viņa telefonu, Anna klusi izslīdēja vestibilā.

- Sveika, Anniņ! Kur �efs?

- Guļ un svīst.

- Tas labi. Lai dzen to draņķi laukā. Nemodini. Vēlāk pasaki, ka vienu melno maitasgabalu auto jau esam izskaitļoju�i. Līdz rītam būs rokā arī pārējie trīs. Viņ� sapratīs.

- Labi. Nodo�u. Bet nu gan arlabunakti, Egu!

Nolicis klausuli, ekspertu priek�nieks smagi nopūtās.

Ak, tu, Kaķīti, velna lutekli, par tevi tā rūpējas!

Ko gan viņ�, Egons Dambergs, atdotu, lai līdzās būtu tāda sieva kā Anna - maiga, stingra, mīļa, ar tērauda serdi.

�Tu esi kā trausla naktsvijole ar dzelzs kātu�, viņ� reiz bija mēģinājis izteikt Līzbetei komplimentu. Brīdi viņā klusējot noraudzījusies (Egons tobrīd sajutās kā rentgena kabinetā), Anna bija pasmaidījusi:

- Saki labāk - dzelzs magnolija�

�īs frāzes nozīmi viņ� saprata pēc krietna laika, kādā bezmiega naktī tīmeklī uzracis un pret savu gribu noskatījies sirdi ploso�o drāmu Dzelzs magnolijas ar platā smaida īpa�nieci D�ūliju Robertsu galvenajā lomā. Pēc filmas Egonam smaidīt vairs negribējās. Ta�u to lācīgais vikingu pēctecis nevienam neatzītu.

Kop� tās reizes viņ� uz Annu Elizabeti raudzījās citādi -ar dziļu un klusu cieņu, kas savā ziņā robe�ojās ar pielūgsmi.

Tiesa, to ekspertu �efs no visiem rūpīgi slēpa. Viscītīgāk - no Mika.

Trūka tikai sastrīdēties ar labāko draugu pa�a romantisko iedomu dēļ!

Svētdienas - pirmdienas nakts Me�āji, Pū�u Māja

Cik labi, ka dārgie vecāki aizbrauku�i atpakaļ uz Austriju, vismaz mātei aiztaupīsies lieki uztraukumi par �mīļbēr-niņu� veselību. Pasarg dies, ja viņa vēl būtu te: māja vienā mirklī tiktu pārvērsta par lazareti ar visām no tā izrieto�ajām blaknēm.

Nē, nē, viņa tiks galā pati.

Ja nekļūs labāk, pasauks dakteri Konrādu.

Lai nu kā, beidzot ir objektīvs iemesls, ar ko, nesarkstot un nemānoties, atrunāties no mammas uzstājīgajiem aicinājumiem braukt medusmēnesī uz Austriju.

Kāda brauk�ana, kādi Alpi, kāda slēpo�ana, ja jaunais vīrs slims guļ gultā, bet darāmā pāri galvai? Nekādu iespēju!

Kārlis jāizprecina, Miks jāsadakterē, ar Me�āju dramatisko kolektīvu izrāde jānoslīpē: skate nāk virsū grabēdama, bet viņi tikai līdz lomu lasījumiem tiku�i, sazin kad varēs kāpt uz skatuves! Un dekorācijas arī nav gatavas - Kārlim galvā viena vienīga romantika�

Cik savādi: pirms diviem gadiem ap Ziemassvētkiem viņa �uva kāzu kleitu Omītei, Kārļa vecmāmiņai, lai beidzot varētu viņu izdot pie vīra - septiņdesmit gadus gaidītā Bi�u Miķeļa, Kārļa vectētiņa. Un nu viņa �uj kleitu Ievai, Kārļa līgavai, topo�ajai Saulītes kundzei.

Par laimi, Ziemassvētkos paredzētās kāzas tika pārceltas mēnesi vēlāk - uz Kārļiem, 28. janvāri. Ap to laiku no Anglijas bija solījusies atbraukt ari Kārļa māte Ieva Saulīte.

Anna apsmējās: nu būs velns murdā - divas Ievas Saulītes! Vīramātei un vedeklai par abām viens vārds un viens Kārlis. Cerams, spēs sadalīt.

Labi, ka Konrādam izdevās no pagasta izplēst papildpla-tību doktorāta darba un dzīvojamo telpu papla�inā�anai. Kā zinādams, viņ� bija prasījis, dīcis un kritis uz nerviem, līdz beidzot pagasta priek�niece Maiga Lācīte (vai nu gribēdama atkratīties, vai cerēdama, ka Konrāds, saņēmis kāroto, atsauks savu kandidatūru pagasta priek�sē�a ārkārtas vēlē�anām, kam bija jānotiek nākampirmdien) parakstīja pavēli par piecu telpu pie�ķir�anu doktorātam mui�as kompleksa kreisajā spārnā.

Visu novembri un decembri jaunajās telpās urba, slīpēja, līmēja un krāsoja, un nu tur bija gatavs gan zobārstniecības kabinets, gan neliels divistabu dzīvoklītis ar krāsns apkuri topo�ajam jaunajam pārim. Tā bija daktera Konrāda dāvana - kompensācija par atteik�anos iet vedējos.

Pagaidām tur dzīvoja viena pati Ieva Mētra. Kārlis jaunā vīra statusā piebiedrosies viņai pēc kāzām. Tā nu reiz viņ� gribēja, un nevienam tur nekas nebija sakāms. Annai Elizabetei gan bija zināmas aizdomas, ka Kārlēnam negribas pamest Pū�u Māju.

Anna, Kārlis un Ieva ik brīvu brīdi stumdīja, bīdīja, līmēja, tapsēja, kāra un spodrināja, un nu nevienam vairs pat prātā neienāktu, ka mājīgās telpas reiz bija noplukusi pasta nodaļas paku noliktava, smacīga ģērbtuve un trīs bez-logu saimniecības telpas mui�as krāmu glabā�anai.

Vēl bija atlicis pielikt saskaņotus aizkarus logiem.

Ieva iecerējusi gai�i zaļus - to trauslo, maigo zaļumu, kāds dabā vērojams tikai da�as dienas aprīļa beigās, maija sākumā. Diem�ēl tie�i tādu toņu aizkarauduma nevienā Melnpils veikalā nebija.

Annai nācās apsolīt pie nākamās brauk�anas uz Rīgu sameklēt un atvest no galvaspilsētas. Tīkams solījums.

* * *

Tomēr ne visas Annas Elizabetes pārdomas bija tik rimti saulainas. Pa reizei uzmācās arī kāda drūmāka.

Kā te būs, kad Mazais Kārlis aizies dzīvot uz jauno Me�-mui�as mājokli?

Pirmais stāvs faktiski paliks tuk�s, ja neskaita Egonu, Viktoru un Zorro, kuri bija apcēlu�i bibliotēku, ievie�oties tur gandrīz uz dzīvi. Ta�u tas notika vienīgi saspringtāku izmeklē�anu laikā, normālos apstākļos pui�iem katram sava māja un ģimene.

Jā, ir Omīte, Kārļa vecmāmiņa, kam Pū�u Māja ar tās ņudzīgo rosību un silto virtuvi patīk labāk nekā Dravas -pa�as vīra celtās mājas Lielā me�a vidū. Toties Bi�u Miķelis savos deviņdesmit septiņos gados biezoknī jūtas kā zivs ūdenī - spirgts, vesels, mo�s un kustīgs. Bet ciemā vai Pū�u Mājā jau pēc dienas sāk nīkuļot, īgņoties un nīgri bubināt zem deguna. Viņam, protams, patiktu, ja jaunie dzīvotu Dravās, Prie�u-Saulī�u dzimtas mājās, diem�ēl turp vedo-�ais me�a ceļ� ar auto vai rolleri ērti izbraucams tikai salā vai sausā vasarā, pārējā laikā bez gumijniekiem un pļurīgas bri�anas neiztikt.

Bet varbūt Kārlis ar Ievu varētu nākt dzīvot Pū�u Mājā, piemēram, viņiem varētu atvēlēt abas aug�ējās istabas - tās pa�as, kur reiz bija mājoju�i Ģirts un Zane, bet tagad vienā iekārtojies ģenerālis Kārlis Bass, kamēr otra stāv tuk�a.

Lai pārbūvē, lai salai� kopā, būs liela un ērta platība. Labierīcības arī ir, virtuve visiem kopīga. Bariņā jautrāk.

Bet ģenerāli pārcelt stāvu zemāk - biju�ajā L-veida darbistabā līdzās bibliotēkai - tur tagad mitinājās Kārlis.

Būtu pavisam ērti.

Kā tad, un tu būsi stāvā sajūsmā, kad līdzās tev un Omītei te saimniekos vēl viena sieviete ar savām metodēm, receptēm un kārtību. Ka tik ne tā!

Sen piemirstā sīkā, nīdo�ā iek�ējā balstiņa, �ķiet, bija atgriezusies no tālāka komandējuma un nu steidza atgūt nokavēto, tracinot un kaitinot.

Pilnībā nemanot, kaudamās ar nemierīgām domām un raizēm, ik pa brīdim taustīdama Mika pieri, Anna Elizabete ieslīga saraustītā miegā�

� �aura, ko�i tirkīzzila un caurspīdīga upīte, lī�u lo�u izvijoties no me�a, pāri zeltaini baltajam liedagam skrēja uz jūru, tikai nez kāpēc neveidoja deltas paplatinājumu, bet divas piedurknes, at�ķeļot no krasta garu, �ilbino�i spo�u smil�u strēli.

Labā piedurkne - īsāka, �aurāka, straujāka -pēc pārsimt metriem ieplūda jūras rāmajā zaļpelēkumā. Turpretī kreisā - o, tā bija kaprīza skaistule: lokoties, goroties un izrādoties, tecēja gar smil�aino krastu uz rietiem un tikai pēc pāris kilometriem negribīgi pievienojās māmuļai jūrai.

Tik neticami zils, kristāltīrs ūdens bija tikai Vidusjūrā vasaras vidū

� Viņa bija kopā ar lielu grupu, ta�u visi bija bez sejām. Nez kāpēc viņi, brienot pa �auro, straujo upīti, apņēmīgi, neatlaidīgi kā ieprogrammēti devās uz jūru - it kā tās sasnieg�ana būtu dzīvības un nāves jautājums. Nostāju�ies rindā uz baltās smil�u sēres, atnācēji sveica rieto�o sauli un� devās atpakaļ. Pa to pa�u ūdensceļu, kā nāku�i, tikai nu bija jācīkstas ar pret-straumi, kas, naktij tuvojoties, �ķita kļuvusi stiprāka. Pa krastu iet nevarēja - tur bija vieni vienīgi brik�ņi, d�ungļi, kritalas un dūksnājs.

Pēk�ņi upes ceļu aiz�ķērsoja māja - vai-rākstāvu guļbaļķu celtne kā no pastkartēm par varonīgo sen�u pagātni. Uzbūvēta tie�i uz upes, ēka atgādināja amizantu preskartona rotaļu namiņu, ta�u izstaroja mēmus draudus.

Savādi - turpceļā te nekā tāda nebija.

Vismaz viņa neatcerējās redzējusi.

� Cits aiz cita pa akmens kāpnēm viņi devās uz otro stāvu, lai tur izietu cauri tum�ai, mirgojo�u dio�u un pīksto�u signālu pilnai telpai un nonāktu tuk�ā istabā, kuras vidū bija� ovāla atvere. Kā ūdens atrakciju parkā. No tās lejup veda plastikāta caurule, pa kuru jānolai�as lejā, mājas otrā pusē�

Daudzi jau bija izgāju�i cauri pīksto�ajai istabai un nolaidu�ies pa ovālo cauruli. Nu bija viņas kārta līst �aurajā atverē. Juzdamās krietni saērcināta - viņai ieejot tum�ajā istabā, visas iekārtas bija skaļi iepīkstēju�ās un iegaudoju�ās �sarkanajā� trauksmes re�īmā -, viņa ielīda caurulē� un ar �ausmām konstatēja, ka dibens un kājas gan kuļājas izplatījumā, bet, kā teiktu vecmāmiņa, �kuplā biste� iesprūdusi.

Panikā viņa sāka izmisīgi spārdīties un kārpīties, sitot ar kājām un rokām. Negribējās te palikt mū�am un nosmakt, bet vēl vairāk negribējās, lai kāds �o te ieraudzītu�

� Viņa bija brīva! Gulēja zālītē un raudzījās tum�ajās nakts debesīs. Blakus nekārtīgā kaudzē samestas kartona driskās, pār kurām kā bāli tārpi staipījās vadiņi ar krāsainām diodēm.

Kāda balss aiz muguras uzsauca: �Neguli, celies, ejam, citādi mūs noķers! Viņi grib visus, kas vecāki par trīsdesmit gadiem, pārvietot uz geto! Mums jābēg. Nāc, pārējie jau gaida! Mums vairs nav laika!�

� Viņi skrēja - caur me�u, pa aizaugu�ām takām, brik�ņiem un dūksnājiem. Aiz muguras arvien uzmācīgāk un skaļāk sīca aparāti, dunēja zvani, klaudzēja cirvji, visbeidzot sāka dusmīgi riet suņi.

Vajātāji tiku�i mums uz pēdām, viņa panikā nodomāja. Un pamodās.

* * *

Pirmdiena, 8. janvāris, rīts Me�āji, Pū�u Māja

Zvanu dunoņa, koka klaudzoņa un dobjās suņu rejas bija īstas. Guļamistabas durvis vaļā, no kāpņu galerijas vēdīja ledains aukstums.

Lejā kāds izmisīgi dimdināja senlaicīgo zvanu, dauzīja biezos ozolkoka dēļus, bet visi pieci mājas suņi cits caur citu skaļi rājās un skrāpēja durvis.

Kas te notika?

Virs naktskrekla uzrautā halātiņā, basās kājās uzautām �ībiņām noskrējusi saltajā hallē, lai apsauktu suņus un ieviestu kārtību, Anna Elizabete samulsa. Izmisīgā zvanī�ana pēk�ņi bija mitējusies, arī uzstājīgie klauvējieni kļuva arvien vārgāki - kā vārga skrāpē�anās, līdz apsīka pavisam.

Aizgāja? Bet kas tas bija? Un vispār kur ir mājinieki?

Labi, Miks, pulkve�leitnants Kaķītis, viņas svaigi pielaulātais vīrs, bija darbā, jo kur gan citur viņam, poli�u vadonim, būt� Aizlavījies pa kluso, pat rīta bu�u neiedevis. Laikam patie�ām noticis kaut kas nopietns.

Kārlis doktorātā pie Ievas kaļ kāzu plānus.

Bet kur Ģenerālis, Bi�u Miķelis un abas vecmāmiņas? Pagrabā pēta senās ejas? Aizgāju�i uz veikalu? Varbūt uz baznīcu? Nez vai. Ne veco bitenieku, ne ģenerāli baznīcā neievilktu pat ar kāpurķē�u traktoru. Aizbrauku�i uz Rīgu? Izgāju�i pastaigāties - tagad, ziemas spelgonī?

Vai būtu kas atgadījies?

Kā par spīti, masīvā atslēga vecajā slēdzenē bija iestrēgusi un neparko negriezās. Krietni nomocījusies, viņa pēdīgi izdzirdēja kāroto klikt. Kad durvis atvērās, Anna Elizabete uz sliek�ņa ieraudzīja� sniega cilvēku.

Tas bija kaut kas divkājains un tuntulīgs, tik ļoti apsnidzis, apledojis un apsarmojis, ka pazudu�i pat sejas vaibsti. Violetīgais tuntulis sazvārojās, sa�ūpojās un uzkrita Annai tie�i virsū. Viņa pārsteigumā palēca nostāk, ledus vīstoklis, �aukstot un �abot, noslīga uz grīdas un palika guļam.

Abi lielsuņi - pelēkais vilks Grāfs un rudā stafene Rūsa -rūkdami metās tam klāt, tad pēk�ņi aprāvās un sāka �ēli smilkstēt. Taksis Figaro iztālēm neuzticīgi rauca degunu un ņurdēja, sīkā pudeļbirstīte Lilo smalkā balstiņā raudāja, bet Rūsas dēls Rokijs mulsi lumpa�oja apkārt sainim, snaikstīja purniņu, ta�u netuvojās, it kā no kaut kā baidoties.

Notupusies pie pakritu�ā sniega cilvēka, Anna sadū�ojās tam pieskarties. Ap to vietu, kur vajadzēja būt mutei, baltā apledojuma garoza bija pakususi: tātad elpo! Ieskatījusies vērīgāk, viņa pamanīja ko�i rozā lūpukrāsu, kas �ajā situācijā izskatījās sirreāli, lai neteiktu, nepiedienīgi�

Tuntulis klusi ievaidējās.

- Guliet, nekustieties, - Anna Elizabete norāva no dīvāna dekoratīvo pārsegu un uzsedza gulētājai, bet pati metās pie telefona, lai piezvanītu Me�āju dakterim Arvim Konrādam. Doktorāta numurs neatbildēja. Viņa zvanīja uz mobilo.

- Arvi, brauc ātrāk, hallē uz grīdas guļ sniega cilvēks!

- Līzbet, labrīt! Kas, kas tev atgadījies, jetijs atnācis ciemos? Nu tad iebāz �o ledusskapī, lai neizkūst vai neaizbēg. Kad atbrauksim, noteikti apskatīsim, - dakteris smējās. -Mēs patlaban esam Melnpilī, gaidām, kad atvērs audumu veikalu, pirksim jaunajam pārim aizkarus� Citādi Ieva man matus no galvas nograuzīs!

- Beidz zviegt! Es nejokoju! - Anna viņu nikni pārtrauca. - Man te patie�ām cilvēks mirst! Jauna sieviete. Pārsalusi, apledojusi, bez samaņas. Vēl gan elpo. Ko man ar viņu iesākt?

Me�āju ārsts Arvis Konrāds mirklī atguva nopietnību:

- Pirmkārt, tūlīt izsauc ātros. Lai gan viņi brauks no Dobeles, mēs būsim ātrāk. Klausies, dari, ko teik�u, nepa-niko, un būs labi�!

Viegli pateikt nepaniko, ja viņa mājās viena un pirmo reizi mū�ā saskaras ar kaut ko tādu. Cilvēks sasalis, bezsamaņā, katra sekunde dārga, bet viņa bezdarbībā saliktām rokām gaidīs palīdzību�

Pag, pag, ko Vecā Lavīze savā blociņā rakstīja par apsaldējumiem?

Kad pēc nepilnas pusstundas pagalmā skaļi no�irkstēja sasalusī grants zem daktera Konrāda vecās Ņivas riepām, Sniega meitene, iecelta halles dīvānā un silti sasegta, mājas suņu ielenkumā gulēja saldā bērna miegā.

* * *

Hipotermija

Hipotermija ir ķermeņa temperatūras samazinā�anās zem 35 �C.

Organisma atdzi�anai ir �etras pakāpes:

* organisms pilnībā kompensē siltuma atdevi; ķermeņa temperatūra nepazeminās, ta�u rodas drebuļi, paātrinās sirdsdarbība un elpo�ana, āda kļūst bāla un auksta;

* organisms nespēj kompensēt siltuma zudumu, ķermenis atdziest par 1-2 �C; drebuļi izzūd, muskuļi sastingst, rokas un kājas kļūst stīvas, pavājinās atmiņa, palēninās domā�ana;

* atdziestot līdz 34 �C un zemāk, var rasties sirdsdarbības traucējumi;

* ķermeņa temperatūra ir 29 �C un zemāk; cilvēks kļūst miegains, sirdsdarbība palēninās; kad temperatūra noslīd līdz 27 �C, iestājas tā sauktā �mēmā nāve�, ko raksturo bezsamaņa un vispārējs centrālās nervu sistēmas (CNS) funkciju nomākums; pulsu un elpo�anu gandrīz nevar konstatēt, draud sirdsdarbības apstā�anās. Salu�ais nespēj objektīvi novērtēt savu stāvokli un veselības bojājumu pakāpi.

Palīdzība. Atrodot nosalu�u vai ilgsto�i aukstumā atradu�os cilvēku, nekavējoties jāizsauc ātrā palīdzība, cietu�ais jānogādā siltā telpā, jāatbrīvo no piegulo�ām drēbēm un jāietin sausā, siltā segā. Jādod dzert siltu �ķidrumu.

Sekas un blaknes: Bojāta āda, �ūlas, rētas, plankumi. Locekļu zaudējums, gangrēna. Asinsrites traucējumi, trombu veido�anās. Muskuļu vājums. Miegainība. Murgi. Apjukums. Halucinācijas. Vestibulārā aparāta un koordinācijas traucējumi. Atmiņas zudums.

(slimibas.lv, doctus.lv, nmpd.gov.lv)

* * *

- Kā tu to paveici? - ātri apskatījis gulo�o un pārbaudījis ādas stāvokli, muskuļu darbību, roku un kāju pirkstus, dakteris Konrāds atviegloti nopūtās: viss kārtībā, nekas nav apsaldēts, slimnīcu nevajadzēs, pietiks ar mājas aprūpi.

Viņa skatiens atgriezās pie gulētājas porcelānbaltās sejas.

Aizmigusi meitene izskatījās tik skaista!

- Tu jau visu labi izstāstīji, turklāt man palīdzēja� -Kas?

- Ģenerālis Bass un� Vecā Lavīze, - Anna mīklaini pasmaidīja. - Par abiem ar Kārļonkuli iecēlām Sniega meiteni dīvānā, bet Lavīzes piezīmju grāmatiņā atradu padomus, kā rikoties ar sasalu�iem rumpī�iem un apsaldētiem locekļiem. Tā arī izdarīju.

- Tā-a? Atļausi kādreiz ielūkoties? - Konrāds bija trakoti ieinteresēts.

Viņa uzmanība acumirklī pārsviedās no duso�ās skaistules uz Annu Elizabeti, kura, atbalstījusies pret lielās halles kamīna malu, stāvēja, cie�i un rāmi caurlūkodama dakteri ar spo�i zaļu skatienu.

Par Veco Lavīzi, Me�āju di�o dziednieci, bija daudz dzirdēts, ta�u viņas pierakstus neviens nebija redzējis - tos Anna Elizabete sargāja no sve�ām acīm kā no uguns.

Bet me�ājnieki paklusām runāja vēl kaut ko: pati Anna Elizabete esot Vecās Lavīzes spēju mantiniece, tikai viņai tās izpau�oties maķenīt citādāk - nevis kā dziedinā�ana, bet� dziļredze.

Par �īm lietām Arvis Konrāds nevienam nekad neko nebija vaicājis.

Bet varbūt vajadzētu?

Lai gan, ja Anna gribēs, pastāstīs pati.

Viņ� pārāk augstu vērtēja sirsnīgo draudzību ar Pū�u Mājas saimnieci, lai riskētu ar savu o�ņā�anos to apdraudēt. Bija redzēts un piedzīvots, kas notiek ar ļaudīm, kuri kritu�i pū�maj nieku un Annas ne�ēlastībā.

- Protams, Arvi. Tikai vēlāk, kad būs vairāk laika. Bet tagad jūs, pui�i, varētu saudzīgi uznest jaunkundzi aug�ā uz brīvo viesu istabu, tie�i blakus ģenerāļa apartamentiem. Es tur jau iekūru�

Skaidrs, tātad nekad, dakteris nedzirdami nopūtās.

Ta�u varbūt tā arī labāk.

Varbūt ir lietas, kam jāpaliek neizzinātām.

Galu galā, kas tad ir svarīgāks - ceļ� vai mērķis?

Pirmdiena, 8. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Tā ir tā pati meitene, kuru es vakar vēlu satiku me�malā, kad ar suņiem gājām uz bodi pēc maizes! - jau kuro reizi apgalvoja Kārlis. - Viņa izmisigi bēga no kāda, kas sekoja melnā d�ipā.

Bija vēla pirmdienas pēcpusdiena, un pū�mājnieki viesistabā pie kamīna pārsprieda �īs dienas satrauco�o notikumu.

Jetijs, kā dakteris Arvis Konrāds bija nodēvējis pa Pū�u Mājas durvīm ievēlu�os Sniega meiteni, joprojām gulēja dziļā miegā. Lāga dakteris ar palīdzi Ievu viņu uz maiņām I 'ieskatīja, pārējie satraukti un trok�ņaini juta līdzi, raizēdamies lejasstāvā.

- Vakar? Puika, tu nejauc? - ģenerālis Bass pārjautāja.

- Ja netici, paprasi Grāfam un Rūsai, - Kārlis sapiktojās.

Kas tā par nelāgu modi vienmēr ap�aubīt viņa teikto?!

- Nu, nerūc, nerūc� - vecākais vārdabrālis mierino�i i īoducināja. - Tātad saki, tobrīd jau sāka krēslot? Un netālu atradās melns d�ips?

- Jā, ceļa malā stāvēja melns d�ips tum�i tonētiem logiem, kas, starp citu, aizliegts! Mēs tikko bijām iznāku�i me�malā - tur, kur Mazkalniņu māju ceļ� krustojas ar �oseju. Biju ieskrējis pie Zelmas, ienesu avīzes�

Mazais Kārlis bija vienīgais, kuru ģenerāļa Basa māsa uzlūkoja vēlīgi. Nevienu citu viņa savā mājā redzēt negribēja. Pat ne dēlu vai brāli.

- �un tur bija tā meitene? - Miks Kaķītis vedināja stāstīt tālāk. Viņ� tikko bija pārradies no darba. Uzzinājis notiku�o, sajuta pēk�ņu trauksmi.

Ja nu viņa kaut ko zina par tiem d�ipiem?

- Jā, tur bija tā meitene. Pufīgā, lillā sniega jakā, ugī�os un adītā bumbuļmicē. Viņa ātri skrēja pa ceļa malu, kā man izskatījās bēga, bet viņai nopakaļus pa ma�īnas atvērtajām durvīm lidoja ņirdzīgi smiekli, rupjas lamas un pavēles atgriezties. Tad no autiņa izkāpa masīva auguma jauns vīri�ķis un skrie�us metās viņai pakaļ. Meitene apstājās, viņi brīdi skaļi strīdējās, dzirdēju tikai fragmentus: �apnicis, ka mani pazemo draugu priek�ā�, �sūdzē�os��, �pietiek, es aizeju!� Viņ� atvēzējās, lai viņai iesistu�

- Bet? - Anna uzrāva kreiso uzaci.

Tūlīt viņ� pateiks, ka suņi�

- Suņi izrāvās un metās viņam virsū, bet meitene tikmēr iemuka me�ā.

- Sakoda? - Mikam radās nelāga nojauta, ka ar �o nejau�ību tik vienkār�i viss nebeigsies.

- Nē. Norēja līdz slapjām biksēm. Varmāka, bailēs brēkdams, atpakaļiski aizbēga uz autiņu, ielēca, aizcirta durvis, un d�ips aiznesās Rīgas virzienā.

- Numuru piefiksēji? - Kaķītis saspringa.

- N-nuu, �ef! Ne tikai numuru piefiksēju, bet visu notikumu nofilmēju.

- Bet meitene? Kur palika meitene? - Anna Elizabete satraucās. Vēlā vakarā� ziemā� me�ā�

- Pazuda. Kā ūdenī iekrita. Mēs ar Grāfu un Rūsu ilgi meklējām, bet tā arī neatradām.

- Nespēju noticēt, ka ziemas spelgonī sieviete nakti būtu pavadījusi me�ā�

- To mēs uzzināsim tikai tad, kad viņa nāks pie sajēgas, - Miks domīgi noteica, izvilkdams no kabatas mobilo tālruni. - Egu? Vecais, pārsvied man tā melnā vāģa datus. Nesolu, bet izskatās, ka varētu būt kāds pavediens� Jau esi ceļā? Braucat �urp? Viktors arī? Jūs gribat Omītes zupu? N-nuu nezinu, nezinu, ko viņa par to teiks. Labi, d�eki, parunāsim vēlāk�

Hmm, �ķiet, pui�iem ir jaunumi, kas nevar gaidīt.

- Kas noticis? - pamanījusi izmaiņas Mika sejā, Anna viegli samiedza acis.

- Vēl nekas. Ta�u briest vakariņas ar piedevām, - viņ� vainīgi noteica.

- Atkal? Tagad?

�ie divi vārdi - atkal un tagad - izteica visu. Viņi tikko bija tiku�i galā ar Pērkona impērijas resnajiem, spalvainajiem zirnekļiem, atmud�ināju�i grīsti lipīgu pavedienu, un beidzot bija parādījusies trausla, vāra cerībiņa, ka gadumijā paredzētajos svētkos visi mājinieki būs kopā. �e tev nu bija!

- Līzbet, nerājies, varbūt nav tik traki, kā tagad �ķiet. Varbūt pui�i tikai sailgoju�ies pēc silta mājas ēdiena un Melnupes zivīm, - Miks mierināja.

Visai nepārliecino�i.

Protams, protams, un es esmu Lielā teātra balerīna, -viņa sarkastiski norūca un piecēlās. - Omīt, Ieviņ, iesim uz virtuvi. Tā operatīvā mafija noteikti būs izsalkusi kā vilku bars: ja nedosim zupu, apēdīs mūs pa�as.

Mīļo sieviņ, tu esi īsts zelta gabaliņ�! - Kaķītis plati pasmaidīja.

Mīļo vīriņ, par to mēs parunāsim vēlāk - zem �etrām�acīm un un bez lieciniekiem�

* * *

- Puika, kas noticis? - Kad viesistabā bija paliku�i tikai vīri, ģenerālis Bass nopietni pavērās krustdēlā. - Dambergs ar pui�iem pirmdienas vakarā tāpat vien nedzītos �urp, ja normāli varētu tevi rīt satikt darbā. Tātad�?

- Tātad� Egona ve�i iz�ekoju�i melno d�ipu piederību, un nu jāsaprot, kā rīkoties. Krusttēv, saturies, visi braucamie reģistrēti uz partijas Mājai un Ģimenei biedru vārdiem. Viena gada ra�ojums, visticamāk, iegādāti reizē.

- Nolāpīts! Bet tad jau�

- Tie�i tā: tad jau� Tradīcijas nemirst. Un, ja Kārlim taisnība, ja tie maitas redzēti �eit, Me�ājos, tad jo vairāk jādomā, ko tas varētu nozīmēt?

- Kaķīt, pagaidi, nedzen zirgus, es redzēju tikai vienu melnu autiņu, varbūt tas bija pilnīgi nejau�s incidents, -Mazais Kārlis steidza iebilst.

- Redzēsim. Egons atvedīs pārbau�u rezultātus, salīdzināsim. Re, kur avārijā iesaistīto vāģu numuri: MG 007, MG 008, MG 009, MG 010! Oho! Kādam ir lielummānija�

- Paraugies te, - Kārlis drūmi pastiepa Mikam Kaķītim savu viedtālruni.

Nelielajā ekrānā ziemas vakara puskrēslā skaidri bija saredzams melns, kantains Mercedes Benz G550 4x4 SUV, visurgājējs, kura bāzes cena, ja Miks pareizi atcerējās, svārstījās no pustora līdz divsimt tūksto�iem eiro. Gabalā.

Sprie�ot pēc numura zīmēm, �ādu ma�īnu varēja būt desmit, ja ne vairāk, kas ciparos nozīmēja pusotru līdz diviem miljoniem� Mjā, partiju Mājai un Ģimenei noteikti raksturoja pieticība un vienkār�ība. Ta�u �obrīd galvenais bija ekrānā redzamais melnā d�ipa valsts numurs MG 007.

Tātad tomēr no tās pa�as bandas!

- Tev ir nofilmēta viņa seja? - Miks saspringti blenza ekrānā, kur melnā kaste sekoja bēgo�ai meitenei ko�i violetā pufjakā. Fonā skanēja lamas.

- Ir, ir. Skaties tālāk, - Kārlis mudināja.

Jā, pēc neilga brī�a auto piebremzēja, priek�ējās pasa�ieru durvis atvērās, pa tām izvēlās milzīgs tēvainis melnā adas jakā, kur� klumzājot metās pakaļ bēglei, panāca to, rupji satvēra aiz rokas un lamādamies sāka purināt kā lupatu lelli. Skaļi kliegdama, meitene centās izrauties, ta�u trauslais augums pret masīvo vajātāju likās kā niedrīte pret akmeni. Viņa kaut ko spalgi kliedza un centās atgaiņāties no melnjakainā, ta�u spēku samērs bija pārāk nevienlīdzīgs.

Un tad� kamera noraustījās un kadrā ielidoja divas bultas - ruda un pelēka. Rūsa un Grāfs, zobus atņirgu�i un skaļi riedami, ielenca varmāku un lēni viņam tuvojās. Un pēk�ņi skūtajam burlakam vairs nebija svarīga ne pamukusī meitene, ne pa�a alfa tēviņa statuss: atlaidis laupījumu, viņ� atmuguriski mudīgi kāpās uz ma�īnu, tad spēji apsviedās, lēk�us ielēca pa puspavērtajām durvīm, un auto aizjoņoja.

- Tas nozīmē tikai vienu: viņ� nebija viens. Ma�īnā bija �oferis, - Kaķītis secināja, atkal un atkal cenzdamies saskalu, kas redzams aiz stikliem.

- Tur varēja būt pilns ar līdzbraucējiem, es tie�ām nepamanīju, caur tām melnajām plēvēm ne vella neredz, - Kārlis taisnojās. - Bet varu pamēģināt izlaist safilmēto caur da�iem filtriem, kļūs gai�āks un caurspīdīgāks.

- Vecīt, tu esi paveicis neticamo, - Miks viņam uzsita uz pleca, - mēs tos mūd�us medījam jau mēnesi. Faktiski kop� pēdējām Pērkona lietas kolīzijām. �ī jēgu pārdzēru�ā buldoga seja lieliski derēs identificē�anai.

Pirms ielēk�anas ma�īnā masīvais bija ieskatījies tie�i kamerā. Perfekts padomjlaika viņu meklē milicija portrets.

- Klau, puis, es nesaprotu - vai viņi nepamanīja, ka tu filmē? - ģenerālis Bass raizīgi ierunājās. - Ja skuķis aizbēdzis un tagad pie viņu apvār�ņa pēk�ņi parādīsies kruķi, nebūs grūti izsecināt, no kurienes nāk informācija�

- Bet es jau nefilmēju, man abas rokas bija aizņemtas. Vienā soma, otrā suņu pavadas. Filmēja Elfa - viņa arvien ir kopā ar mani stand by re�īmā. Tik daudz interesantu lietu pasaulē notiek� - Kārlis grīni pasmīnēja.

Par Elfu viņ� sauca pa�a konstruēto mini elektronisko filmē�anas aparātu, kas kop� zināma laika nemainīgi atradās āra jakas pogcaurumā.

Varbūt ne pārāk likumīgi, toties ļoti noderīgi savai un citu dzīvībai un veselībai�

* * *

Aiz loga dobji ierūcās un apklusa vairāku ma�īnu motori.

Vīri atbrauku�i!

Kārlis palūkojās pa logu: Oho, Egons, Viktors ar suni, Juris Grīslis ar Valdi Āmuru, Dzintars uz sava elles mo�a un pat� ģenerālis Boze? Kas tad nu?

- Es atvēr�u, - Miks piecēlās no iesildītā atpūtas krēsla un gāja uz durvīm, kad viņu pusceļā pārsteidza vecās baroneses Annas Rozes fon Bergas klusā balss:

- Mik Kaķīti-Berg, pirms sākat kara apspriedi, es kategoriski pieprasu, lai par notieko�o tiktu informēta arī Anna Elizabete. Nepieļaujiet to pa�u kļūdu, ko pagāju�ās izmeklē�anas laikā. Ja �ie jaunie notikumi kaut kā skar Me�ājus, kas mani, saprotams, dziļi apbēdina un sarūgtina, esmu vairāk nekā pārliecināta - agrāk vai vēlāk mums visiem nāksies tajos iesaistīties. Tādēļ es vēlos, lai jau no pa�a sākuma ikviens zinātu, kas un kāpēc te notiek. Protams, tik daudz, cik tas nekaitē jūsu darbam un izmeklē�anai.

- Barones�? Un jūs visu laiku bijāt te? - Miks iepleta acis. - Bet kur?

- Lielajā klubkrēslā. Biju piemigu�i. Reizēm ir tik labi būt sīkam un neievērojamam, - vecā kundze blēdīgi pasmaidīja. - Jūs nevarējāt mani redzēt: krēsls bija pagriezts ar muguru pret kamīnu. Man patīk vienatne sabiedrībā.

- Ārprāts� - Miks izsteidzās no istabas, kas pielija skaļiem smiekliem.

- Vai tad es pateicu ko neiederīgu? - Anna Roze �ķelmīgi piemiedza gai�zilo neaizmirstulī�u acis. Viņas nevainojami ondulētā baltā frizūra notrīcēja, baroneses pleciem nodrebot aizturētos smieklos.

Ģenerālis Kārlis Bass dārdo�i iesmējās: Bergu sievietes bija nelabojamas, pa�ām savi likumi un noteikumi.

- Anna Roze, jums, protams, kā parasti, taisnība. Es nekavējoties parunā�u ar vīriem un domāju, ka vakariņas �r pievienoto vērtību baudīsim visi kopā. Es no savas puses uzsauk�u divas ūpenītes.

- Tad es ie�u pārģērbties. Nevar ta�u sēdēt starp diviem ģenerāļiem un glītiem, jauniem kungiem mājas kleitā.

Viņa cēli izslīdēja no viesistabas.

- Neko nesaki, - ģenerālis uzsmaidīja Mazajam Kārlim. - Tā nu tas ir.

Patiesībā viņ� priecājās par �ādu notikumu pavērsienu.

Nevar - nē, vienkār�i nedrīkst! - bars bruņotu tēvaiņu, iegāzties kādā mājā, pārvērst to par �tābu, pieprasīt mājas saimniecei tonnu sviestmai�u ar piecām kannām karstas kafijas, bet pa�u turēt neziņā par notieko�o.

l.idz brīdim, kamēr viņa it kā nejau�i �o lietu atrisina�

* * *

Pirmdiena, 8. janvāris, vakars Me�āji, Pū�u Māja

- Sveicināta, Kaķī�kundze! - ģenerālis Boze, �ķiet, nonācis pie tāda pa�a secinājuma, pārlīgoja pāri slieksnim, turēdams milzīgu liliju pu�ķi. - Nāc nu, Anniņ, lai varu apskaut un no sirds pateikt: pulkve�us par ģenerāļiem padara viņu sievu negulētās naktis un uzticīgās sirdis! Paldies, mīļās!

Anna skatījās uz Mika priek�nieku, kur�, uz viena ceļa noslīdzis, sniedza viņai ziedus, un kaklā sakāpa kamols. Tagad viņa tā līdz kaulam saprata, ka tas, kas līdz �im bija licies kā bīstami aizraujo�s hobijs, nu būs viņu visu ikdiena. Operatīvais darbs, izmeklē�anas, draudi dzīvībai, risks�

- Un vēl es gribu teikt, ka mums visiem ir ļoti paveicies, jo ir tādi Me�āji, Me�mui�a un Pū�u Māja, kur dzīvo un saimnieko tik fantastiskas sievietes, ar kurām var gan uz balli, gan izlūkos iet, gan slēpnī sēdēt. Kā noprotat, mīļās, �ī nav tikai draudzīga jaunā gada tik�anās ar tai sekojo�ām vakariņām, pie tam pirmdienā, nē, - �ī būs asā zupa ar apspriedi, un mums ļoti vajadzīga jūsu palīdzība. Uff, nu gan viss! Esmu runājis�

Pabeidzis sev neraksturīgi garo uzrunu, ģenerālis Guntis Boze bija pietvīcis sarkans un galīgi aizelsies.

Viņam aiz muguras, sadrūzmēju�ies pie ārdurvīm un salīgi mīņādamies, ar ziediem un ciemkukuļiem rokās gaidīja pārējie. Spraukties garām lielajam �efam svinīgās runas laikā neviens neriskēja.

- Paldies, Gunti, paldies, pui�i, nāciet iek�ā, mazgājiet ķepas un pie galda: Omītes zupa jau gaida, un, ja uzvedīsieties rātni, būs arī saldais.

- Tiramisu ar ūpenītil - Egonam izlauzās cerībpilns sajūsmas sauciens.

- Sapņo vien, kārumniek, tam vajadzīgs laiks, - Kārlis pasmīnēja. - Būs ruma kūka.

* * *

- Un tā - kur� sāks?

Ar savu ruma kūkas gabaliņu un kafijas tasīti pārvietojies tuvāk kamīnam, ģenerālis Bass izvilka no krekla krū�kaba-tas savu iemīļoto, apgrauzto ķir�koka pīpīti un sāka to rāmi piebāzt ar aromātisku turku tabaku - krustdēla dāvanu.

Redzēdams, ka krusttēvu Kārli no pīpes neatradināt, Miks bija nolēmis-apgādāt viņu ar kvalitatīvu pipojamo un atvedis no Londonas ceļojuma skaistu inkrustētu lādīti.

Tabaka bija tik smalka, un smar�a tik ēteriski brīnumaina, ka pat stingrā baronese, par spīti principiem, atļāva ģenerālim pīpot viesistabā, pū�ot dūmus kamīnā, bet pati sēdēja netālu un baudīja delikāto pēcsmar�u.

Omīte un Anna Elizabete gan purpināja un bubināja: tā nav labi, tā nav pareizi, -, ta�u abi sazvērnieki kā sarunāju�i .itbildēja: dzīvojam tikai vienu reizi. Simtu �etri un astoņdesmit �etri bija labākais pretarguments. Anna padevās.

- Varbūt mājinieki? - Miks, savu stāstāmo pārdomāt gribēdams, uzrunāja Annu un Kārli. - Mums ir divas pasaciņas: jetijs un melnais d�ips ar valsts numuru MG 007.

* * *

�un tu saki, viņai nebija neviena dokumenta? - Egons�man tre�o reizi pārjautāja. - Un mobilais telefons?

- Pilnīgi nekā. Ne dokumentu, ne telefona, ne naudas, ne kredītkartes. Tikai apģērbs. It kā būtu no Mēness nokritusi� - Anna pa�ūpoja galvu.

- �vai izlēkusi no ma�īnas, - Kārlis mierīgi turpināja. -Ļoti iespējams, ka mantas paliku�as d�ipā, tās bēglei pakaļ neviens nepapūlējās izmest.

- Kā to meitieti sauc? - ģenerālis Boze samiedza acis. -Ko viņa vispār saka, kur bijusi, kā atkļuvusi līdz Pū�u Mājai?

- Tur jau tā lieta, ka neko. Joprojām guļ. Medicīniskie rādītāji normāli, ta�u guļ un nemostas. Dakteris teica - pēc liela pārguruma tā varot būt. Tagad abi ar Ievu pārmaiņus pie viņas de�urē. Tikko Jetijs atmodīsies, viņi mūs pasauks.

- Ska-aidrs, - Boze novilka. - Labi. Tad jāgaida. Ko mēs tikmēr varam darīt?

- Daudz ko. Vispirms pārbaudīt pirkstu nospiedumus: nu jau vairākus gadus visu ES pilsoņu pirkstiņiem jābūt vienotajās datubāzēs. Egonam noteikti ir pieeja. Tas ir, ja vien viņa pēdējo gadu laikā mainījusi pasi, - Mazais Kārlis skaļi prātoja, nemanīdams pārējo atzinīgo saskatī�anos un Smaidus. No �ī puikas bija sanācis kārtīgs lietaskoks! - Un vēlēs varētu palaist mazu programmiņu, kas meklē tīmeklī pēc foto. �ēl tikai, ka viņa guļ, nezinu, vai ar acīm ciet sanāks, ta�u pamēģināt varu�

- Mazu programmiņu? Mazmazītiņu spiegu programmiņu? - Boze pasmīnēja. - Tu laikam gribēji teikt - ne pārāk legālu programmiņu?

- Ne glu�i. Katrā ziņā tā nav nelegāla. Un patie�ām ir maza. Kā� nu, tāds virtuāls kukainītis�

- �ef, nekreņkējies, viss kārtībā, te tie�ām nav nekā krimināla. Mums arī biroja datoros tāda ir, - sarunā iejaucās Valdis Āmurs. - Tas ir atzīts bezmaksas rīks bil�u autorības un seju pārbaudei.

- Labi, tad rīkojieties. Bet tikai prātīgi un�

- ��klusu, klusu, tā kā sniedziņ� snieg�, - pui�i korī at�ukstēja.

Visi iesmējās.

Ģenerālis Boze nokrem�ļojās un pievērsās Omītes ruma kūkas izpētei.

�ī bija ļoti gara diena, trīs apspriedes ministrijā, neviena brī�a pusdienām, tikai kafija, kafija un vēlreiz kafija.

Bet te - silts mājas ēdiens, jauki cilvēki un� kūka.

Reizēm pat skarbiem vīriem vajag kādu saldu kumosiņu.

Pirmdiena, 8. janvāris, vakars Me�āji, Pū�u Māja

- Khm, kas ar to melno d�ipu? Nu, ko nobildēja Kārlis?

- Tas pats, kas notrieca vīrieti. Numurs sakrīt, - Miks noskaldīja. - Kārlis apstrādā safilmēto videomateriālu, varbūt izdosies izgaisināt braucēju sejas un ieraudzīt sadursmes brīdī radītos bojājumus (ja tādi ir), vismaz kādu �vīku. Ja tā, tad vakarīgajiem braucējiem būs grūti atgaiņāties, ka nav neko zināju�i par notriekto cilvēku. Bet mums būs vērtīgs pierādījums.

- Lieliski. Cik saprotu, arī pārējo trīs auto numuri zināmi un pārbaudīti?

- Jā. Viss ir noskaidrots. Ta�u te sākas problēmas� Gunti, tev tas nepatiks: visi Mercedes d�ipi pieder mūsu dārgā nelaiķa Jāņa Pērkona dibinātās partijas Mājai un Ģimenei valdei. Reģistrēti kā biedrībai MUĢ piedero�i transporta līdzekļi. Visnotaļ neslikti un nedārgi biedrības autiņi� Ma�īnu pavisam ir desmit, visas ra�otas vienā laikā, pirms trim gadiem, iepirktas pilnīgi jaunas, ne caur veikalu, bet tie�i no rūpnīcas noliktavas par bāzes cenu divsimt tūksto�i par vienību, turklāt tam pirkumam bijusi milzīga atlaide -30 %, kas nozīmē se�desmit tūksto�i reiz desmit. Vairāk nekā pusmiljons. Ietaupīts.

- Protams, ietaupīts, - Juris Grīslis iesprauslājās. - Un piegādātājs bija neviens cits kā kompānijas JP Holding meitas uzņēmums - transporta un loģistikas firma See Shore Ltd, kurā 51 % pieder� Pērkonam. Nelaiķim.

- Un atkal Pērkons, kaut velns viņu parautu! - nikni iesaucās ģenerālis Boze, pabolīdams baltu aci uz tālāko istabas stūri, no kurienes atskanēja Egona zobgalīgais: �Jau parāvis!� - Vai tie�ām mēs nekad netiksim no viņa vaļā?

- Ģeniālā mened�era darbs turpinās, pat viņam aizejot viņsaulē. Lielais Zirneklis bija ģeniāls, - Dambergs apcerīgi pakasīja noaugu�o zodu.

- Ne glu�i, - iebilda Anna. - īstais ģēnijs bija Lielā Zir-nekliene, juristu pasaules nekronētā karaliene Liliāna, pēc kuras smalkās stabulīte gadiem, nekurnot un maksājot nodevas, dancoja gan lielie baņķieri, politiķi un mediju magnāti, gan �parastie biznesmeņi� - tos viņa ēda brokastīs. Palīdzēja, izpestīja, izsūca sausus, sagremoja un izspļāva. Cik smalki viņa bija sapinusi savus tīklus! Nezino�ajiem no malas izskatījās, ka impēriju vada Jānis Pērkons, lai gan faktiski visus diedziņus raustīja viņa.

- Vairs neraustīs. Vismaz kādu laiku, - Boze īgni norūca.

- Esat pārliecināts? - Anna Elizabete piepacēla uzaci. -Nenovērtējiet viņu par zemu. Vēl pavisam nesen Monta Merkmane un Linda Laure-Leiko ar savu advokātu palīdzību ne to vien dabūja gatavu.

- Un ar ko tas beidzās? Viena ar savu advokātu ievēlās aizā, otra izmisīgi cen�as atgriezties cilvēkos no dārzeņa statusa, par ko jāpateicas tam pa�am Lielajam Zirneklim, -Boze stīvējās pretī.

Vai Zirneklienei� - Anna pasmaidīja. - Esmu pārliecinātā, ka viņa darīs visu, lai jau tuvākajā laikā tiktu uz brīvām kājām. Liliānai Pērkonei ir pārāk daudz ko zaudēt - gadiem būvētā impērija un trīs bērni. Ja viņa tiks laukā, piekļūs holdinga naudai un iedomāsies atriebties�

Mikam Kaķītim, izdzirdot �os rāmi bezkaislīgā balsī izteiktos vārdus, pārskrēja salti drebuļi.

Itin kā Līzbete zinātu, kas gaidāms�

Paraudzījies uz pārējiem, manīja, ka arī viņi jūtas nelāgi.

Pārāk labā atmiņā vēl nesenie notikumi�

�atgriezu�ies mājās no spontānā decembra brauciena uz Londonu, kurp abi aiz�mauca pēc Liliānas Pērkones, Ilgas Lokas un Dagmāras Brensones bēg�anas un aresta Kopenhāgenas lidostā, Miks un Anna Elizabete uzzināja, ka miljonārs, politiķis un partijas Mājai un Ģimenei galva Jānis Pērkons gan pamanījies aizbēgt uz Zviedriju, ta�u Stokholmas ostā pēc negadījuma ar jūras konteineru iekrāvēj-celtni, atrasts miris - noslīcis - sava melnā mersedesa d�ipa salonā, �ofera vietā.

Jūras konteinera piederības zīmes bija nodzēstas. Pastāvēja gan zināmas aizdomas, ka tādus reiz lietojusi loģistikas firma Bayer &&& Co, kas piederēja latvie�u uzņēmējam Agrim Bajāram, kura meita Ija savulaik nolaupīta un pabijusi gan Pērkonu pāra izveidotajā Leļļu Fabrikā, gan viņu Piekrastes mājā, ta�u konteinera piederību Bajāra kompānijai pierādīt nevarēja.

Zviedru jūras policija notikumu noformēja kā negadījumu, Pērkona līķi atgādāja uz Latviju, kremēja un apbedīja līdzās vecākajai meitai.

Nekāda izmeklē�ana nesekoja, jo vienīgā ieinteresētā persona - Jāņa Pērkona sieva Liliāna - kopā ar likteņa biedrenēm Ilgu Loku un Dagmāru Brensoni tobrīd jau pārdomāja dzīvi I-ciema sievie�u cietuma izmeklē�anas zonā, bet partijas biedriem būtiskāka �ķita varas pārdale, nevis �efa nāves iemeslu skaidro�ana.

Interesanti, Anna aizdomājās, kāds bija noslīku�ā d�ipa valsts numurs?

- MG 001, - Dambergs atbildēja. - Bīstams paradums -domāt skaļi.

- Ir gan, jā, paldies, - Anna lēni atteica. - Tad jau� sanāk, ka Pērkona atraitnei nu ir brīvas rokas: traucējo�ie spēlētāji, pa�as vīru ieskaitot, no ceļa vai nu novākti, vai aizvāku�ies pa�i - bailēs par savu kailo dzīvību.

Klāteso�ie neomulīgās nojausmās saskatījās.

Līzbetei bija taisnība. Baisa.

Miks aizdomājās: no kura vēl varētu draudēt briesmas?

Abas - Ilga Loka un Dagmāra Brensone - cietumā gaida tiesu. Abām uz sirdsapziņas pa slepkavībai: Dagmārai -mīļākais un datorpirāts Ints Lokmēlis, Ilgai - biju�ā mīļākā Igora Boicova topo�ā sieva Inese Pērkone, Jāņa Pērkona meita no pirmās laulības.

Ilgas vīrs, mediju koncerna Magnum Lux īpa�nieks Dinārs Loks, arī neitralizēts - arestēts un atrodas izmeklē�anas cietumā: no�āvis apgabala prokuroru Vitoldu Virsnīti, sarīkojis viņa slepeno apbedī�anu Me�āju zivju pavēlnieka ļēkaba Pīckās atdusas vietā un noklusējis apbedī�anas firmas Obelisks direktora Vitauta Gintara slepkavību; apbedītājs uzspridzināts Loka ma�īnā Mārupes me�ā. Arī Dināram nāksies ilgi sēdēt.

Loka ģimenes kaimiņ� nelaimes putns D�ems Pīckā, kur� alla� nelaikā un nevietā pamanījās atrasties neīstajā kompānijā, salīdzis mieru ar savu alkoholā peldo�o sievu Ilonu cx-Grandāni, un abi aizbrauku�i uz laukiem pie sievastēva un saviem pieciem bērniem. Cerams, uz visiem laikiem.

Jaunieceltais Magnum Lux galvenais redaktors Pērkona ieliktenis Igors Boicovs operatīvi bija izgaisis kaut kur Skandināvijas virzienā. Bez pēdām.

Savukārt pirms kāda laika arestētais Vladimirs Kņazevs, biju�ais televīzijas komerckanāla JP TV Show Production izpilddirektors un kreisā politiskā spēka Brālība emisārs, pēc aresta un maizes tēva bojāejas, pēk�ņi bija atklājis sevī neizsīksto�as rakstnieka dotības - citu pēc cita rakstīja atzī�anās rakstus un paskaidrojumus, atklājot krietni daudz tādas informācijas, no kuras Mikam ar pui�iem un abiem ģenerāļiem sāpēja galva un naktīs rādījās murgaini sapņi. Arī viņ� sēdēs un sēdēs ilgi.

Kas vēl? Pustrakā zāļotāja Linda Laure-Leiko, kura galu galā bija kritusi par upuri vēl veiklākam zāļotājam un gandrīz pametusi �o grēcīgo pasauli? Diez vai� Viņai svarīgāk par visu atgūt cilvēka veidolu un atcerēties. Atmiņas atgrie�anās un noziegumu detalizēts izklāsts nozīmētu apsūdzības mīkstinā�anu. Lai gan, visticamāk, tiesa viņu atzīs par nepieskaitāmu: sliktā iedzimtība, greizā audzinā�ana komplektā ar spēcīgajiem psihotropajiem preparātiem un narkotikām bija izdarīju�i savu.

Mjā, �ie dzīvie pret Liliānu Pērkoni neliecinās, lai ko viņiem piesolītu. Viņiem ir bail, viņi grib dzīvot, un viņi zina, cik gari ir Zirneklienes taustekļi un cik veikli tie ņirbinās, savelkot cilpu ap upuri.

Biju�ais Pērkona baņķieris Tusovskis, kur� savam klientam bija radījis vairāku desmitu miljonu zaudējumus, svinīgās pieņem�anas laikā Pilī aizrijās ar saindētu austeri un turpat zibenīgi nomira.

Piekrastes bērnu nama direktore Galina Virsnīte, nosūtījusi adopcijai uz ārzemēm 57 bērnus, sagribēja uzspēlēt savu spēli, bet nejau�i saelpojās izplūdes gāzes pa�as automa�īnas aizslēgtajā salonā.

Piekrastes apgabala tiesas galvenā tiesnese Māra Lielā par saviem drosmīgajiem, ta�u ar Pa�u nesaskaņotajiem tiesu lēmumiem PVN shēmo�anas lietās, kurās tika apsūdzēts JP Holding Ltd, saņēma negaidītu prēmiju - sekundes desmitdaļu lidojumu pa darba kabineta logu: tā gadās, ja svētdienā ienāk prātā kārt aizkarus� Partija Mājai un Ģimenei nevilcinoties izteica patiesu un dziļāko līdzjūtību MUĢ Piekrastes zonas reģionālajam vadītājam Robertam Lielajam.

Spītīgais, bezpartejiskais Medikamentu aģentūras vadītājs Leons Cīle, sācis pievērst pārāk lielu uzmanību da�u augstu amatpersonu uzņēmumu dīvainajam importam - nesertificētiem �lētajiem� medikamentiem -, noslīka Rīgas HESā. Tā gadās, ja novembrī sadomā peldēties nezināmā vietā.

Viņa vietā varonīgi stājās Ingus Belickis no MUĢ.

Tie�i tikpat varonīgi MUĢ ieliktene Elza Skrūve apsēdās demisiju pēk�ņi iesniegu�ā veselības ministra Vidvuda Kosī�a krēslā.

Latgales dumpīgākās pilsētas zaļgano mēru, kur� kopā ar kundzi pa�u autiņā no apledoju�a tilta ieslīdēja tie�i upē, apglabāja ar lielu pompu, bet pie kapa svinīgu runu teica ļaunais mērs Rudzinskis no MUĢ.

Bija jābūt aklam, kurlam un galīgi stulbam, lai neredzētu un nesaprastu, ka pamazām, palēnām visos stratēģiskajos valsts, pa�valdību un privātfirmu atslēgas amatos tiek iebīdīti cilvēki no MUĢ. Visticamāk, ne jau nu tādēļ, lai kalpotu cēlajai idejai par brīvu un neatkarīgu valsti.

Tie�i uz to pirms nāves, iedzerot indi, rūgti bija norādījis arestētais JP Security priek�nieks Valērijs Tom�eks, Egona 1 )amberga armijas biedrs:

"Jūs pa�i nezināt, kam strādājat un cik jūsu vidū sve�o. Nostājieties ta�u reiz uz savām kājām un pārstājiet kalpot &< ilvalstu specdienestiem!�

* * *

- Dārgie kungi, ja drīkst, es gribētu pajautāt vienu lietu: kas notiks ar tiem pieciem nabaga bērniem, kuru mātes �obrīd atrodas cietumā? Divi no viņiem - Ilgas Lokas meitenītes - vēl ta�u pavisam maziņas, Elīziņa galīgs pupa bērns, - tā bija baroneses Annas Rozes balss, kas pārtrauca ieilgu�o klusumu. - Kur viņi tagad atrodas? Vai bērniem ir ari citi tuvinieki, kuri par tiem varētu parūpēties?

Lai dies nogrābstās, kaut nu kāds no mājiniekiem neizmuldētos, ka Ilgas Lokas vecākā meitiņa mazā Elizabete ir Annas Elizabetes krustmeita!

- Ir, - telpas klusumā dobji noskanēja Āmura zemā balss. Ratiņos izbraucis telpas vidū, viņ� vēlreiz noteikti uzsvēra:

- Ir! Mēs ar Rudīti.

Klāteso�ie pārsteigti saskatījās: kā tas var būt?

Ta�u jau pēc mirkļa Valdis rāmi un mierīgi atklāja kļūmīgo situāciju, kādā nu nonākusi viņa ģimene.

- Mana sieva Rudīte ir Dināra Loka un Liliānas Pērkones māsa - nezinu, vai jūs to zinājāt vai ne, bet tā nu tas ir. Viņi visi trīs ir� Ogres seksuālā maniaka-slepkavas Pāvela ��er-bicka bērni, kurus pēc tēva nogalē�anas un mātes pāragrās nāves gādīgā padomju valsts iz�ķīra un nodeva adopcijā da�ādām ģimenēm. Ta�u liktenis viņus saveda kopā - atkal traģisku, kriminālu iemeslu dēļ: mūsu meita Viviāna tika nolaupīta, ievilkta ma�īnā un seksuāli izmantota, un pāridarītājs bija neviens cits kā miljonārs Jānis Pērkons, kuram asistēja apgabala prokurors Vitolds Virsnītis.

Meitiņa atradās, par laimi dzīva, lai gan vairāk nekā pusgadu nerunāja. Paldies Annai Elizabetei un viņas Grāfam, ka atmodināja viņu dzīvei.

Taisnību meklēdami, mēs ar sievu vairākkārt pabijām gan pie Virsnī�a, gan Magnum Lux redakcijā, un tur Rudīte ieraudzīja Dināru un Liliānu�

Tā bija sirdi ploso�a tik�anās, jo vairāk tāpēc, ka Liliāna saprata, kur� ir vainīgais, bet Dināra mediju koncerna Magnum Lux izdevumi un internēta portāli jau bija gari un nicīgi izrakstīju�ies par krimināllietu, kuras nebija�

Ar ko tas beidzās, mēs zinām. Pērkons ir miris, pārējie arestēti, bet bērni - pie savām mammām. Cietumā ir Mātes un bērna nodaļa, ta�u tur drīkst palikt tikai līdz �etru gadu vecumam, pēc tam jāmeklē aud�uģimene.

Klausoties saspringumā vibrējo�ajā Valda Āmura balsī, Anna Elizabete juta, nē, skaidri zināja, ko viņ� tūliņ pateiks.

jā, te jau tas bija�

- �mums piezvanīja no cietuma. Teica: Liliāna gribot satikt māsu. Dzīvības un nāves jautājums. Nezinu, kā viņa to dabūja gatavu, ta�u atļauja bija īsta. Nu� Liliāna lūdza miesīgajai māsai Rudītei, lai viņa parūpētos par trim Liliānas un abiem Ilgas mazuļiem - lai tiem nav jāuzaug ieslodzījumā. Visu nodro�inā�ot, naudas netrūks, mums būs māja ar dārzu un iespēja nestrādāt garas stundas valsts darbā. Par lo gādās viņas advokāti. Galu galā visa Pērkona nauda ta�u tagad pieder Liliānai un bērniem! Jā, un es beidzot varē�u likt pie kvalitatīvām protēzēm, lai atgūtu spēju staigāt. Jūs saprotat, ko viņa, �ī Zirnekliene, manas sievas māsa, piedāvāja?! - pēdējos vārdus Āmurs gandrīz izkliedza.

Viņi saprata. Un satriekti klusēja. Te nu tā bija - izvēle, kādu nenovēlēsi nevienam cilvēkam, jo mazāk - draugam. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp.

Valdis Āmurs pēc dienesta padomju armijas karstajos punktos, smagi ievainots un kontuzēts, bija atgriezies mājās |au brīvajā Latvijā un sapratis, ka nevienam nav vajadzīgs, neviens viņu neārstēs un arī darbu nedos.

Jaunais, spēcīgais vīrietis bija nolaidis spārnus un zaudējis cerības, un tikai tēva neatlaidība un iepazī�anās ar Rudīti bija likusi viņam saņemties, apgūt datorus līdz eksperta līmenim un sākt strādāt pa�am sev.

Ta�u, tikko dzīve mazliet nostabilizējās, sekoja nākamais trieciens - uzbrukums un seksuāls pāridarījums viņu mazajai meitiņai. Tas atmodināja Valdī Neganto�

Tad liktenis viņu saveda kopā ar Mika Kaķī�a operatīvo grupu, kurā iekļāvies, Valdis Āmurs beidzot sajutās vajadzīgs un dzīvs.

Un nu Rudītes māsa Liliāna vēlas, lai Āmuri ņemtu audzinā�anā Pērkonu trīs bērnus. Bet Jānis Pērkons ir Āmuru meitiņas Viviānas izvarotājs!

Un, it kā ar to nepietiktu, - Āmuriem jārūpējas par abām Dināra, Rudītes brāļa, un Ilgas meitiņām Elizabeti un Elīzu.

Kā viņiem rīkoties, ko darīt? Bērniem citu tuvinieku vairs nav, bet vai Āmuri spēs diendienā skatīties uz abu pāridarītāju atvasēm, lai arī nevainīgām? Un kā jutīsies Viviāna?

Galu galā vai tas vispār iespējams - Valdim nav kāju, viņ� pārvietojas ratiņkrēslā� Kā viņ� varēs palīdzēt sievai aprūpēt se�us bērnus?

- Anna, ko mums ar Rudīti darīt? Baroneses kundze, ģenerāli Bas, ko jūs teiksiet? - izmisums Valda Āmura balsī bija neviltots un glu�i sataustāms.

- Valdi, tam jābūt tikai un vienīgi jūsu abu lēmumam, -ilgi klusējis, teica ģenerālis un iesāņus paraudzījās uz Miku, kura seja bija sastingusi akmenī.

Dro�i vien krustdēls sevi �austa par nepareizu izvēli, ta�u tā nav viņa vaina: piedāvājot darbu Āmuram, viņ� nezināja, ka viņa sievai Rudītei ir tik noziedzīgi radi un tādi ciltsraksti. Jo vairāk tāpēc, ka Rudīte ir pilnīgs māsas un brāļa pretstats. Turklāt bērni nav vainīgi vecāku noziegumos�

Jums, Valdi, iespējams, nepatiks tas, ko teik�u, - viegli tino�ā balsi klusu ierunājās vecā baronese Anna Roze, -ta�u es riskē�u. Gribu likt pie sirds - pirms pieņemat galīgo lēmumu, rūpīgi apsveriet visus par un pret. Atcerieties par "iedzimsto�o ļaunumu� - lai ko teiktu ateistiskie zinātnieki, manuprāt, tāds pastāv. Varbūt to daļēji var pieklusināt ar ili snibu, mīlestību un labu audzinā�anu� Varbūt var�

Klausoties vecmāmuļas vārdos, Annai pārskrēja drebuļi. Viņa tikko bija domājusi to pa�u, tikai baidījusies teikt. Noziedzīgās dabas pārmanto�ana publiski joprojām bija labu tēma, lai gan daudzi kriminologi, antropologi, psihologi un psihiatri �ajā jomā veica nopietnus pētījumus. Rezultāti nepriecēja.

Un jūs, Anna, ko teiksiet jūs? - Valdis Āmurs aizkritu�ā bal-.i pajautāja.

Valdi, ja godīgi, es nezinu. Var būt visādi. No vienas puses, jūs esat radi, vistuvākie un vienīgie, un kur� gan vēl, |a ne jūs? Ja ne jūs, tad bērni nonāks kādā bērnunamā, un, |a mammas sēdēs ilgi, visādi var gadīties. Vai gan man to stāstīt jums, kur� savām acīm redzējis Leļļu Fabriku? No otras. puses, nevar ignorēt arī vecmāmiņas domu�

Valdis nervozi saknosījās savā braucamkrēslā.

Kas ir Ilga, Liliāna un Dinārs? Slepkavas un mahinatori, Anna rāmi turpināja. - Ilgas īstais, bioloģiskais tēvs bija dzērājs un varmāka. Viņas aud�umāte - noziedzniece. Dvīņumāsa - garīgi nestabila divu cilvēku slepkava. I llianas un Dināra tēvs - maniaks. Cik nu izlobīju no lie-Ihn materiāliem, viņu nogalināja pa�a meita Liliāna, ta�u valim uzņēmās māte� Un kas bija Jānis Pērkons? Finan�u mahinators un ne�ēlīgs noziedznieks, kura acīs cilvēka dzīvībai nebija nekādas vērtības. Bet viņa tēvs, īstajā uzvārdā Zu�evs, stuka�s un represējamo sarakstu veidotājs. Vai tas

tie�ām pazūd bez pēdām? Es ar līdzīgām �ausmām saskāros pērn, pret savu gribu uzņemdamās rūpes par diviem nevaldāmiem, kā vēlāk noskaidrojās, arī psihiski neveseliem bērniem, kuriem bija ne vien devianta uzvedība, bet no bioloģiskajiem vecākiem aizgūtas tieksmes zagt, sist, plēst, kost, iznīcināt, nogalināt� Tas ir milzīgs risks. Un jūsu meita jau gana cietusi, tikko sākusi uzticēties cilvēkiem. Kas notiks, ja mazajiem būs radu�ās uzvedības novirzes un tieksme uz vardarbību? Viņi ta�u augs.

- Un ja nu ne? Ja nu viņi ir normāli, jauki mazuļi? Pie kā viņi vainīgi, ko izdarīju�i, lai mēs nolemtu viņus dzīvei bērnunamā vai izmestu mēslainē?

- Man nav atbildes, Valdi� - Anna paberzēja deniņus. -Nevienam nav. Lēmums jāpieņem jums trijatā, kopīgi ar Rudīti un Viviānu. Un, lai kāds tas būtu, mēs to cienīsim. Vai ne, pui�i?

Klusums par atbildi visu izteica bez vārdiem.

Ikviens saprata Valda Āmura izvēles smagumu, apzinoties - ja viņ� pieņems Liliānas Pērkones priek�likumu par bagātīgu atlīdzību aprūpēt bērnus, tad beidzot pilnīgi noteikti varēs salāpīt savu sagrauto veselību un uzlabot visnotaļ pieticīgos, lai neteiktu, trūcīgos sadzīves apstākļus.

Ko gan viņi varēja teikt, ko iebilst?

Ģenerālis Boze, Mika tirdīts un skubināts, bija sagādājis Valdim elektriskos ratiņus, un nu viņ� pa Lielās Mājas gaiteņiem nēsājās kā motorizēts trollis�

Kolēģis, kur� brauca no Jelgavas, ik rītu Olainē paķēra Valdi savā ma�īnā, lai vakarā atceļā izlaistu pie namdurvīm.

Darbā viņu cienīja, apbrīnoja, jautrās iedabas un humora dēļ arī mīlēja.

Bet kā būs, kad kolēģi uzzinās, ka Valdis ar sievu piekritu�i auklēt n-tajos noziegumos, tostarp bērnu nolaupī�anā un tirdzniecībā, vainoto miljonāru Jāņa un Liliānas Pērkonu bērnus un pieskatīt to īpa�umus?

Vai viņ� varēs palikt darbā? Vai neradīsies intere�u konflikts? Un vai kolēģi spēs viņam uzticēties?

* * *

Lai vai kā, Pērkoniem, ko pieskatīt, netrūka.

Pērkona impērija pēdējo gadu laikā bija aptvērusi ne tikai visu Latviju, bet izlaidusi saknes arī daudzās kaimiņvalstīs.

Mediji A-News, Magnum Lux, JP TV Show Production, Radio Rings. Apsardzes firma JP Security. Atkritumu bizness, Piekrastes ūdensapgādes un kanalizācijas monopols, asenizācija, ceļu būve un remonts, loģistika un kravu pārvadājumi, sabiedriskais transports, taksometri, azartspēļu un tīmekļa spēļu bizness, alkohola un cigare�u pārdotavu tīkls, ātro kredītu serviss, maskēts zem daudzfunkcionālā koncerna JP Holding Ltd izkārtnes.

Visbeidzot labējā politiskā partija Mājai un Ģimenei ar sabiedrisko satelītu - biedrību MUĢ. Un liberāli kreisā politiskā partija Brālība.

Jāņa Pērkona pēdējo gadu iemīļotākais teiciens bija: �Vajag konsolidēt valsti un medijus.� Ko viņ� arī cītīgi bija darījis. Līdz nelabumam veiksmīgi.

* * *

Mīļie, taisām pauzi! Jāizloka kājas, - ģenerālis Bass ierosināja. - Annīte ar Kārli apraudzīs mūsu Sniega prin-i esi. Varbūt ir atmodusies, varbūt kaut ko grib pastāstīt, varbūt alkst nobildēties. Bet mēs tikmēr novāksim traukus un uzliksim ūdeni kafijai. �ķiet, �is vakars tik drīz nebeigsies.

Pirmdienas - otrdienas nakts Me�āji, Pū�u Māja

- Viņa neko neatceras� - Anna domīgi raudzījās istabas kamīna uguns dejā.

- Vēl arvien? - notupies viņai līdzās, Miks pastiepa nosalu�ās rokas tuvāk kamīna dzīvino�ajām liesmām. Viņ� pārāk ilgi bija stāvējis uz terases ar neaizdegtu cigareti pirkstos. Vakarnakts drudzis bija atgriezies.

- Jā. Guļ. Klusē. Raugās griestos. Un raud.

- Un ko saka dakteris Konrāds? - Kaķītis bija tā pārguris, ka, godīgi sakot, nemaz nevēlējās zināt, ko viņ� saka, ta�u nepajautāt nedrīkstēja.

- Jāmeklē profesora Mihailova palīdzība. Arvis baidās, ka mei�ai varētu būt amnēzija, hipotermijai bie�i esot novērojamas visādas blaknes. Ļoti pārsalis cilvēks var zaudēt atmiņu uz laiku, sliktākos gadījumos, kad bojāti nervu tīkli vai daļa smadzeņu, pavisam. Bet tādas kaites dakteris Konrāds ārstēt nemākot. Es profesoram jau piezvanīju, rīt atbrauks uz tēju. Slimniece tik un tā �obrīd nav kustināma -viņai pamatīgs drudzis. Eu-uu, vai mani kāds dzird?

Dzird jau, dzird. Tikai aiz pārguruma snau� turpat, kur pirmiņ pakritis.

Nē, savu medusmēnesi viņ� bija iztēlojies pavisam citādu� Katrā ziņā bez Pērkona nomāco�ās ēnas, saldētām princesēm un kārtējās bandas.

- Klau, �ķiet, jums abiem ar Grafu laiks mainīties vietām. Vai arī tu grasies sargāt māju un skaļi riet, guļot uz tepiķī�a?

Sestdiena, 6. janvāris

Rīga, Skanstes masīvs

- Jūs laikam nesaprotat, cik ļoti nelaikā un nevietā ir jūsu prasība pēc finansējuma. Mūsu partija cietusi neatsveramu traģisku zaudējumu, faktiski politisko ienaidnieku dēļ paralizēta tās vadība un apturēta darbība, bet jūs man uzbā�aties ar mediju projektiem. Kur� gan mūsdienās, viedtālruņu laikmetā, lasa avīzes? Turklāt visi mūsu mediji �obrīd ir likvidēti. Tāda bija Saimnieka pēdējā pavēle, un es to negrasos ne ar vienu apspriest.

- Tie�i tāpēc. Ir jārada jaunas informatīvās platformas, un tām jābūt nevis drukātām, bet virtuālām. Es nesen biju komandējumā� Ja tas jūs interesē, varētu pastāstīt sīkāk� Manuprāt, �obrīd svarīgāk par visu citu ir nostiprināt savu vietu galvgalī un partijas reitingu. Rudenī gaidāms svarīgs notikums, un, ja jūs vēlaties atrasties lēmēju vidū�, ir jārīkojas.

- Labi, sacīsim tā - jūs esat mani ieinteresējis. Atbrauciet rīt uz vakariņām. Teiksim, ap septiņiem, pusastoņiem�

- Es bū�u.

Svētdiena, 7. janvāris Rīga, �iekurkalns

-Tu esi idiots! Lasi no lūpām: i-di-ots!!! Kāda suņa pēc bija vajadzīga tā ārdī�anās pilsētā? Ar firmas ma�īnām? Kāpēc nebraucāt ar saviem sūdiem? Bet, nē, jums padavai smalkas karietes! Un tagad? Tu, āzi, tie�ām domā, ka neviens neko neredzēja un visi klusēs tāpat kā iepriek�ējās reizes? Domā, es vienmēr spēju samaksāt? Jūs, kretīni, nogalinājāt cilvēku -nevainīgu cilvēku! Jā, vecu, nenozīmīgu, tomēr cilvēku! Notriecāt un pārbraucāt pāri. Ar �etrām ma�īnām! Es redzēju fotogrāfijas - no viņa palikusi tikai asiņaina peļķe!

- Viņ� pats bija vainīgs - redzēja, ka brauc kolonna, ko līda uz ceļa?

- Aizver �aunas! Viņ� neko neredzēja, viņ� bija akls. Ar balto spieķi! Un ceļa malā bija dzeltena brīdinājuma zīme, ka netālu atrodas Neredzīgo pansionāts. Tu esi aklāks par aklu, pamuļķi! Un stulbs, neglābjami stulbs! Tāpat kā tava tupā māte! Kur man tāds dēls radies?

- Tēt�

-Muti!!! Tu pat iedomāties nespēj, kādos sūdos esi visus ievilcis. Ja tas noplūdīs presē�

- Bet nenoplūdīs ta�u, vai ne? - jaunākā balss ieblējās.

- Nezinu. Pagaidām viss klusu. Pagaidām.

- Nu re, tad jau viss �ikiniekā! - bravūrīgs, puicisks smiekliņ�.

- Aizver �aunas, pamuļķi, un ieklausies reizi par visām reizēm. Tu tūlīt piezvanīsi Sergejam un pateiksi, lai vēlu vakarā atdzen lielo vilcēju. Jātiek vaļā no tās ma�īnas. Noņemsim numurus, izdarīsim visu, kas jādara, un lai dzen uz Krieviju. Tur pārdos, bet te paziņosim policijai, ka nozagta, kamēr ēdām krogā vakariņas. Lai tad meklē. Un vēl medijiem uzsvilpsim -re, atkal aktivizēju�ies ma�īnu zagļi, kur skatās mūsu policija?

- Fāter, tu esi ģēnijs!

- Zinu. Toties tu - ambālis. Un vēl: liec to skuķi mierā! Tev līdz viņai tāpat kā rāpus uz ceļgaliem līdz Ķīnai.

- Bet�

- Liec to skuķi mierā, ja ne - paliksi bez riekstiem! Es skaidri izteicos?

-Jā.

- Un saviem tetovētajiem mērkaķiem pasaki, lai pazūd no skatuves. Lai brauc uz elli velnam mālus mīcīt. Jūs vairs nedrīkst redzēt kopā. Un turpmāk neviens no jums tiem vāģiem nepiedurs ne pirkstu. Do�lo?

- Mhm.

* * *

Svētdiena, 7. janvāris

Rīga, Biķernieki

- Klausos!

- Te es�

- Ko vajag?

- Vecais ārdās. -Un?

- Atņēma ma�īnu.

-Un?

- Teica, ka izkastrēs, ja neapstā�os.

- Nu tad apstājies. Pasēdi mājās, palasi grāmatiņas�

- Un tu? Jūs?

- Mēs�? A ko mēs - mums jau nav tādu problēmu kā tev.

- M-maita, bet tu ta�u pats�

- Ko - es? Kur� sēdēja pie 007 stūres? Tu.

Vai ne? Bonds atradies!

- Bet tu pats man iedevi�

- Es neko tev neesmu devis. Es tevi nemaz nepazīstu. Vairs man nezvani un vispār - aizmirsti �o numuru!

- Tu patie�ām esi smirdīga �urka! Resnais pareizi teica�

- Runā, runā, �akālēn, ta�u neaizrunājies! Ka nesanāk sū� Adios, amigo!

* * *

Otrdiena, 9. janvāris, rīts Me�āji, Pū�u Māja

- Ir jaunumi? - Kārlis nobēra plīts priek�ā milzīgu malkas klēpi. - Vēl?

- Pagaidām nekādu, un, nē, paldies, pietiks, - Anna Elizabete sirdīgi mīcīja milzīgu miklas kukuci.

- O, būs pīrāgi!

Uztupis uz bluķī�a, Kārlis atvēra krāsns durtiņas un pastiepa pirkstus tuvāk ugunij. Viņ� nemācēja strādāt ar cimdiem, bet pēc �agarkaudzes sadarī�anas rokas bija ledū.

- Jūs ar Miku laikam nekas nespēs izmācīt, vai ne? -Anna pasniedza viņam kaltētu vībotņu zariņu. - Paviļā plaukstās, ātrāk sasils.

- Es tās vībotnes labāk tējā, - Kārlis lūkojās pēc krūzes.

- Viens otram netraucēs. Klausi, tēju dzersi pēc tam!

Padevīgi nopūties: ar Līzbeti strīdēties nebija jēgas! -, malkascirtējs sāka burzīt plaukstās spuraino augu. Un patie�ām - jau pēc maza brītiņa plaukstas sasārta un sakarsa, bet pirkstgalos sāka sāpīgi durstīt un kniest: bija strauji atjaunojusies asinsrite.

Va vellos, un no kurienes viņai �ī zinā�ana?

- Kur Ieviņa? Strādā?

- Jā, �odien doktorātā - Arvim potē�anas diena. Vai tev ko vajadzēja?

- Vajadzētu pēdējoreiz pielaikot kleitu, pirms ķeros pie zingera, lai atkal nav par �auru. Kaut kā mums tās ie�uves nesanāk un nesanāk�

- Līzbet, ko tu tikko teici - par �auru? - Kārlis pārjautāja un sāka starot.

Anna pasmaidīja. Viņas klusās aizdomiņas tikko ieguva apstiprinājumu.

- Nu-ū, brālīt, tad jau tev ar divām istabām nepietiks, -viņa ar elkoni iedunkāja samulsu�o Kārli. - Taisi nu �ūpuli, �ķūņaug�ā ir labi liepu dēļi!

- Līzbet� tikai pagaidām nesaki nevienam, labi? Nu vismaz līdz kāzām�

- Kas man ko teikt. Tikai pats neizmuldies. Un saudzē viņu, skaidrs?!

- Annīt, tu esi for�ākā māsa zemes virsū! - cie�i sakampis Annu aiz miltainajām rokām, Kārlis trakā dancī grieza viņu pa visu virtuvi.

- Dulnie, vai tā cepas pīrāgi? - ar mizotu ābolu plāti rokā virtuvē ienākusi Omite nezināja, kur sprukt. - Nesājas kā traki velli, kas tad nu lēcies?

- Mēs mēģinām� - Kārlis nepārliecino�i iesāka.

- �kāzu valsi! - Anna smiedamās pabeidza viņa vietā.

- Tas jau vairāk pēc dundurdan�a izskatās, ne val�a! -Omite pukojās, lēni �āpodama uz lielā galda pusi, ta�u krita Kārļa nagos. Anna knapi paspēja izķert viņai no rokām paplāti. Apvalsēju�i ap virtuvi, abi Saulī�i bez elpas ievēlās stūra dīvānā.

- Puika, tu kāzu gaidās esi galīgi apdullis!

- Toties tu, Omīt, esi baigi for�ā, visfor�ākā vecmāmiņa visā pasaulē!

- Tā-a, dēls, ja tu sāc �itā runāt, skaidrs, ka gaidāmas lielas ziepes�

Anna Elizabete, smieklus valdīdama, ar jaunu sparu pievērsās miklai.

* * *

- Vai nevēlaties brokastis? - klusiņām iegājusi Sniega princeses istabā un ieraudzījusi viņu guļam vaļā acīm, Anna Elizabete klusu pavaicāja.

Meitene neatbildēja.

- Jūs mani saprotat? Jūs latviski runājat? Bbi eoBopume no-pyccKU?

- L-latviski� - atskanēja vārgs �uksts.

Tātad pie sajēgas, Anna nopriecājās. �īsdienas labā ziņa!

- Kā jūs sauc? No kurienes jūs esat? - viņa jautāja.

Meitenes piere sagrumbojās un seja saver�ķījās kā uz raudā�anu.

- Es� es ne-zinu� Kā ma-ni sauc? - lielās acis pieplūda asarām.

- Nekas, nekas, neuztraucieties. Varbūt vēlaties zāļu tēju?

- Zā-les, nē, ne-va-jag zāles! - gulētāja iekliedzās un centās izlēkt no gultas, ta�u bezspēkā atkrita sēdus un skaļi ieraudājās. - Zā-les, nē, mā-jās, nē. Mā-jās, nē! Tur slik-ti!

Steidzami jāzvana dakterim Konrādam, lai brauc �urp un kaut ko dara. Tā nevar atstāt - aizraudāsies līdz histērijai, tēju nedzers, ēst neēdīs. Nu kur tas profesors kavējas? Solīja būt no rīta, bet nu jau vēla pēcpusdiena�

- Kas jums te notiek? - durvīs pabāzās Kārļa sprogainā galva. - Viss kārtībā? Kāpēc tik smuka meitene raud rūgtas asaras? Rau, tīrs, vēss ūdentiņ�, padzerieties, kļūs labāk. Un noslaukiet asariņas. Laba meitene! Un tagad siltu tējiņu�

Anna Elizabete mēmi noraudzījās Kārļa izdarībās.

Kā ar mazu bērnu. Un trakākais - tas darbojās!

Laikam vie�ņas �ībrī�a emocionāli psihiskais stāvoklis neko vairāk nepieļāva. Plus drudzis un fiziskais savārgums�

Aiz loga atskanēja divu auto signāli.

Anna paraudzījās laukā: daktera Konrāda daudz cietusī Ņiva un profesora nodriskātais Mini. Godājamais zinātnes spīdeklis Maksimiliāns Mihailovs nebija piedabūjams iegādāties statusam piemērotāku braucamo, bet ar zobiem un nagiem turējās pie sava vecā drauga.

- Profesors? - Kārlis pavaicāja.

- Abi. Ie�u sagaidīt.

- Aha. Bet mēs ar Sniegbaltīti tikmēr pabeigsim tējot.

Steig�us apsveicinājusies un piecos vārdos izstāstījusi jaunumus - Sniega meitenes pirmo izrunāto vārdu un paniskas bailes no zālēm -, Anna Elizabete jau gribēja aicināt abus ārstus aug�ā, kad profesors stingri saņēma viņu zem rokas un apsēdināja lielās halles mīkstajā dīvānā.

- Nesteidzieties, Anniņ, gan jau visu pagūsim. Ja pareizi saprotu, briesmas viņas dzīvībai nedraud un zibenīga rīcība nav vajadzīga. Vispirms mums visiem vajadzētu aprunāties.

No tik diplomātiska ievada Annai notirpa kājas.

�ķiet, gaidāmas ziepes�

Tā arī bija. Nervozi pamīņājies no kājas uz kāju, dakteris Arvis Konrāds beidzot izmocīja:

- Mēs zinām, kas viņa ir! Un tev tas nepatiks.

- Tā. Un kas tad viņa ir?

- Sandra Strauberga, Viktora Strauberga meita.

- Lieliski. Un kas ir Viktors Straubergs? Vai man viņ� būtu jāpazīst?

- Partijas Mājai un Ģimenei jaunais valdes priek�sēdētājs.

- Opā, tā nu reiz ir ziņa! Kā tu to uzzināji?

- Egons piezvanīja. Tev telefons atslēgts. Viņi abi ar Miku brauc �urp. Lūdza bez viņiem neko neuzsākt. Kur Kārlis?

- Auklē Jetiju, - Anna pirmoreiz pasmaidīja. - Dzirda ar kumelī�u tēju.

- Tas labi, būs mierīgāka un vieglāk komunicējama, -Mihailovs atzinīgi pamāja ar galvu. - Anniņ, varbūt� kamēr gaidām pui�us, varētu palūgt tasīti jūsu gardās kanēļkafijas?

- Protams, profesor, es tūlīt! - atcerējusies par viesmīlību, Anna metās uz virtuvi, kur Omīte sasārtu�iem vaigiem cīnījās ar pēdējām pīrāgu pannām.

- Rādās, mūsmājās atkal pilnais vakars? - ve�iņa draiski piemiedza Annai ar aci.

- Ij nerunā, spēj tik cept, vārīt un �morēt!

Klikts, ieslēgt tējkannu. Tink, kafijkannu no plaukta laukā.

�vīks, sabērt kannā trīs maģiskās sastāvdaļas�

- Ā, Omīt, visu laiku gribu tev pavaicāt: kad atlidos Kārļa mamma?

- Solījās jau būt klāt �ovakar� - Omīte atsaucās kaut kur no cepe�krāsns dzīlēm. - Tavs vīriņ� teicās mājupceļā paķert viņu no lidostas.

Jopcik, un viņa to uzzina tikai tagad!

Laaabi, un kur� vēl ieradīsies?

- Mīļo Omīt, bet kur mēs viņu liksim? - Annai lēni, bet neatvairāmi zagās klāt panika. Vienīgā brīvā istaba aizņemta, bibliotēkā nak�ņos Egons, bet viesistabā ģenerālis ar profesoru un baronesi līdz rītam spēlēs zolīti.

- Nekreņķējies. Vai nu Kārlītis viņu aizvedīs uz Dravām pie Miķelī�a, vai sa�ubināsim vietu uz izvelkamā dīvāna manā istabā. Varēsim izpļāpāties. Sen neesam redzēju�ās -kop� tavas un Mika pirmās saderinā�anās.

Miks?! Anna satrūkās. Viņ� ar Egonu jau nesas �urp, bet Londonas lidma�īna ielido tikai pusdeviņos. Kur� tad atvedīs Kārļa mammu? Jāzvana Viktoram. Nu re, vai gan viņas intuīcija kādreiz melojusi?

Atkal vakarā Pū�u Mājā būs visa vecā brigāde pilnā sastāvā�

* * *

Viesistabā tikmēr gāja īsti karsti. Zolītes turnīrs ritēja pilnā sparā, un virmoja kaislības.

- Barones, ja jūs turpināsiet blēdīties, mums ar ģenerāli nāksies zvanīt Bi�u Miķelim un aicināt viņu �urp. Derētu gan ceturtais, - viltīgi smīnot, profesors ielēja sev tre�o tasi kanēļkafijas. - Anniņ, �is jūsu brūvējums ir lielisks, viss dienas nogurums aizslaucīts kā ar roku. Tagad saprotu, kāpēc mans palīgs Ģirts Melderis tik bie�i runā par jūsu kanēļka-liju un sūrojas, ka viņam tāda nesanāk. Vai� varbūt nevajadzēja to pieminēt! - viņ� samulsis aprāvās un apklusa.

- Viss kārtībā, - Anna mierināja. - Kā Ģirtam klājas?

- Lielās līnijās - labi. Psihe stabila, ar intoksikāciju sen esam tiku�i galā, atkarību nekādu - ne dzer, ne smēķē. Daudz lasa. Mācās. Psiholoģiju. Teica - akadēmiski studēt par vēlu, ta�u saprast cilvēkus gan vēloties.

- Izskatās, ka darbs pie jums nācis viņam par labu, -Anna pabrīnījās.

Ģirta vārda pieminē�ana bija sakustinājusi atmiņas, īsti nevarēja saprast, labas vai nelabas. Pēdējā laikā viņa centās pa�as pagātni aiztikt iespējami mazāk, pietika jau ar dzimtas notikumiem un personā�iem: ciltsmāte gai�reģe, vecvectēvs izgudrotājs, vectēvs spiegs, dubultaģents un tīrītājs, vecāki vēsturnieki, vīrs izmeklētājs. Pilna buķete. Vai te būtu jāiejauc atmiņas par izbiju�ām sāpigām romancēm?

- O, es bez Ģirta būtu kā bez rokām! Sākumā man viņa iecere - brīvprātīgā palīga darbs klīnikā - likās smieklīga un sirreāla, bet nu redzu, ka esmu kļūdījies. Tas cilvēks tie�ām ir mainījies uz labo pusi. Viņam rūp citu labsajūta, viņ� spēj just līdzi ikvienai dzivai radibai: no kalsto�a puķes stāda līdz neārstējami slimajiem. Redzu, ka skatāties mani ar neticību, ta�u tā ir patiesība. Turklāt Ģirtam piemīt Dieva dots talants sajust otru un mirklī pielāgoties viņa runas veidam un ķermeņa valodai. Viņ� ir izcils aktieris. �ēl, ka vairs neatgriezīsies uz skatuves�

- Kā tad tā, kāpēc neatgriezīsies? - baronese Anna Roze iesaistījās sarunā. - Viņ� ta�u ir radīts skatuvei un ekrānam!

- Jā, es arī viņam to teicu, ta�u atbilde bija nemainīga: pēc tā, ko viņ� esot sadarījis, viņam nav tiesību spēlēties ar lau�u prātiem un jūtām.

- Mjā, kas to būtu domājis� - baronese novilka. - Patie�ām nācis pie prāta� Tomēr �is lēmums nav pareizs. Ja reiz Radītājs viņam devis �ādas spējas un talantu, to vajag izmantot, darot labas lietas.

- Anna Roze, viņ� jau tā nemitīgi dara labas lietas: palīdz man, palīdz slimajiem, kopj dārzu, un to visu par naktsmītni un vēdera tiesu. Es ta�u viņam algu nemaksāju. Man nemaz nebūtu no kā to visu samaksāt!

- Tā-a? Tie�ām interesanti. No kā tad tas puisis dzīvo? Ja pareizi atminos, viņam Rīgas centrā bija dzīvoklis. Kopā ar komunālajiem maksājumiem tas nevarētu būt lēts prieks. Tad vēl degviela, pārtika, sadzīves lietas�

- Barones, jūs laikam īsti nesapratāt. Ģirts� viņ� dzīvo klīnikā, mazā istabiņā bez labierīcībām, ceļas piecos, gulēt iet pēc pusnakts, ģērbjas vai nu sanitāra kombinezonā, vai d�insos un T krekliņā. Nekur neiet, nevienam nezvana. Sava datora viņam nav, ja vajag, izmanto manējo. Viņ� tikai strādā un� mācās. Bet par viņa dzīvokli es neko nezinu. Varbūt izīrē?

Oho, Melderis kļuvis par �ēlsirdīgo brāli, nē, drīzāk -filan-tropisku mūku eremītu! Vai �ādi izpaustos viņa grēku no�ēla par sastrādāto, vai arī� viņ� patie�ām nolēmis atteikties no zemes dzīves un pārvērties eņģelī?

* * *

- Profesor, vai jūs varētu mums izstāstīt par hipotermijas blaknēm, konkrētāk, par pārsal�anas izraisītiem atmiņas zudumiem? - manīdams Annas Elizabetes nervozo knosī-�anos un zinādams par tās iemesliem vairāk nekā lāga profesors Mihailovs, dakteris Arvis Konrāds mēģināja glābt neveiklo situāciju.

Anna viņam uzsmaidīja un ar lūpām izveidoja paldies.

- Vai, mīļie, tas būs ilgi, gari un neinteresanti, - profesors atgaiņājās. - Kam jums tas vajadzīgs?

- Maksi, ne�miedzies, ja lūdz, tad stāsti, - lācīgais ģenerālis Bass tā uzsita draugam pa plecu, ka zinību vīrs gandrīz pārlūza uz pusēm.

- Tur, laukā aiz loga, dziļa ziema, mazums, kas var atgadīties, vienmēr labāk zināt un sagatavoties, vai ne, Līzbet?

Interesanti, ko viņ� bija domājis ar �zināt un sagatavoties�? Vai tas bija slēpts mājiens attiecībā uz Ģirtu un viņa jauno dzīvesveidu?

Ģenerālis Bass savulaik bija ļoti dzīvojis līdzi sava krustdēla un Annas Elizabetes attiecību līklo�iem, dusmojies uz Miku, kad pārpratuma dēļ izjuka viņu saderinā�anās, un godīgi, no sirds novēlējis Annai veiksmi, kad viņa izmisumā bija atsaukusies vecā drauga Ģirta Meldera jūtām.

Kārlim Basam jaunais, talantīgais aktieris patika, iespējams, tāpēc vēlākie notikumi ar Ģirta sānsoļiem, viltus bērniem, pāridarījumiem pū�mājnieku dzīvniekiem un iesaistī�anos teju vai kriminālās lietās vecajam ģenerālim sāpēja vairāk nekā citiem. Viņ� tikai to neizrādīja.

Un nu bija jātur īk�ķi par Mika un Annas laulību.

X- X- *

Aizmir�ana - informācijas dzē�anās no atmiņas. Izdzīvo�anai svarīgs psihofizioloģisks process, jo visu atcerēties būtu pat kaitīgi.

Amnēzija - pilnīgs vai daļējs atmiņas zudums. Var būt saistīts ar noteiktu periodu (aptum�otas apziņas periodu) vai būt vispārējs. Nereti pēc galvas smadzeņu traumas zūd atmiņa par kādu laikposmu pirms vai tie�i pēc traumas. Atmiņas zuduma periodi var aptvert minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēne�us.

Hipomnēzija - daļējs atmiņas zudums, atmiņas pavājinā�anās. Bie�i rodas pēc dziļiem un nepatīkamiem emocionāliem pārdzīvojumiem. No atmiņas izkrīt laika intervāli da�u minū�u un pat stundu garumā.

Hipermnēzija - anomāla atmiņas saasinā�anās, kad cilvēks nespēj kaut ko aizmirst; paaugstinātas temperatūras laikā atmiņas kļūst pa�i detalizētas.

Bērnības amnēzija - nespēja atcerēties ļoti agras bērnības notikumus.

Progresējo�ā amnēzija - raksturīga vecākiem un veciem cilvēkiem; nespēja apgūt ko jaunu un automatizēt eso�ās iemaņas; zūd zinā�anas. Vispirms aizmirstas jaunākā un emocionāli mazāk svarīgā informācija, turpretī atmiņas par bērnības un jaunības notikumiem saglabājas ilgāk.

Īslaicīga vispārēja amnēzija - atgādina pārejo�us smadzeņu asinsrites traucējumus, tomēr mazāk bīstama. Tiek uzskatīts, ka arī to izraisa smadzeņu nepietiekama apgāde ar asinīm, īpa�i asiņu trūkums hipokampā - atmiņas procesu kontroles centrā. Pirmās pazīmes: pēk�ņa nespēja atcerēties nesenus notikumus, reizēm arī pirms vairākiem gadiem pārdzīvoto. Cilvēks zaudē laika sajūtu, pēk�ņi vairs nesaprot, kur atrodas un ko darījis pirms tam. Nonākot slimnīcā, nespēj pateikt, cik ilgu laiku tur atrodas. Pārējās kognitivās funkcijas, izņemot atmiņu, darbojas normāli. Vairākumā gadījumu �āda amnēzija pāriet pēc vienas vai divām dienām.

Posttraumatiskais atmiņas zudums - galvenokārt saistīts ar īslaicīgu atmiņu zaudē�anu. Cilvēks nespēj atcerēties, kas notika pirms traumas, viņam sāp galva, var būt redzes traucējumi, paaugstināta skaņas vai gaismas jutība, pavājināta kustību koordinācija, sirds aritmija.

Selektīvā amnēzija - zudu�as (bloķētas) atmiņas par atsevi�ķiem psiholoģiska vai emocionāla stresa izraisītiem gadījumiem vai cilvēkam nepatīkamiem notikumiem.

Disociatīvā amnēzija - smags atmiņas zudums: izgaisu�i veseli dzīves periodi, cilvēku vārdi; motoriskās darbības traucējumi. Iespējams pilnīgs atmiņu zudums par sevi.

Amnēzijas (atmiņas traucējumu) cēloņi un iemesli:

Noveco�ana, Alcheimera slimība, parkinso-nisms, demence, smadzeņu asinsrites defekti, galvas audzējs, migrēna, epilepsija, �izofrēnija. Galvas traumas, encefalīts, insults, smak�ana, saindē�anās (medikamentoza, alkoholiska, narkotiska, ar dabas indēm), toksiskas gāzes, i�ēmija, hipoksija. Psiholoģiskas dabas traumas un traucējumi, pārmērīga emocionālā slodze, pastāvīgs stress, nervozitāte, smags, pārmērīgs darbs, ilgsto�s darbs pie datora, miega trūkums. Nepietiekams vai nepareizs uzturs, slikta vielmaiņa, vairogdziedzera funkciju traucējumi un hormonu līmeņa izmaiņas.

(medicine.lv, old.pvg.edu.lv, lv.medicine-en.info)

Otrdiena, 9. janvāris, vakars Me�āji, Pū�u Māja

Līdz brīdim, kamēr baltajā ekspertu busiņā no Rīgas atbrauca pārsalu�ie Egons un Miks (Kaķī�a toijota beidzot bija nodota remontā, bet Damberga busiņam jau tre�o ziemu niķojās apsilde), mājinieki bija uzzināju�i visu par saaukstē�anos, apsaldē�anos, hipotermiju, to sekām un blaknēm, un cits caur citu metās abus lāsteku vīrus mācīt.

- Pieaugu�i cilvēki, bet kā mazi bērni - bez �allēm, cepurēm un cimdiem. Kad reiz rokas vairs neklausīs un atmirs pirkstu gali, tad tik jūs redzēsiet! - dusmīgi bubināja Omīte un aizstiepa uzpildīt tuk�o tējkannu.

- Sibīrijā viens gudrs vecis iemācīja, ko darīt, ja nav ārstu, bet cilvēks guvis apsaldējumus, - iesāka Bi�u Miķelis. Pirms brī�a atskrējis ar medus burciņu Mikam, viņ� bija iekritis melnajā caurumā-, vispirms zolītes ma�s un nu diskusija par aukstumproblēmam. - Svarīgi, lai nesastingst asinis un neapstājas asinsrite pirkstos un locekļos. Ja knaģi apsaldēti, nevajag sildīt pa tie�o, lai cietu�ās �ūnas netiek traumētas vēl vairāk un nesākas gangrēna. Mūsu sibīrietis ņēma karstu smil�u maisiņu un lika to virs nosalu�ās vietas: kad asinis sasilst, tās sāk ritēt ātrāk un atkusina arī rokas, kājas un pirkstus. Viņam izdevās izglābt ļoti daudzus vīrus, kuri citādi būtu kļuvu�i par kropļiem. Arī mani�

- Mana armijas laiku pieredze, - ģenerālis Bass apcerīgi pagrauza pīpes kātu, - kad bijām apmācībās brīvā dabā un nak�ņojām teltī, vienalga, ziema vai vasara, mūsu ser�ants rīkojās drakoniski: tiklīdz kāds nosala, sekoja komanda nomest drēbes un skrie�us, tupties, celties, lēkt un kūleņot! Atsilām tik ātri, ka pēc da�ām minūtēm jau tvaiks cēlās.

- Bet mūsu komandieris, kara ārsts biedēja ar �pa�am -putāciju� - situāciju, kad roka, kāja, deguns vai auss nemanot sasalst līdz tādai pakāpei, ka vienkār�i nolūst, nokrīt, -sarunā iesaistījās dakteris Konrāds. - Es savā mū�ā ko tādu esmu piedzīvojis trīs reizes: vienam zaldātam deguns bija caursalis līdz caurspīdīgumam un ar klusu knik�ķi nolūza; otram ausis vispirms bija baltas, pēc tam kļuva tum�i zilas, tad melnas un beigās noplīsa. Bet trakākais�

- Klau, vīri, vai nebeigsim? - Miks skaļi iesaucās. - Mums visi orgāni ir klāt un darba kārtībā, jā, esam mazliet stīvi, bet, ja Anniņa nenoskaudīs maģisko sinepju maisījumu, abi ar Egu rīt atkal būsim kā jauni. Bet �obrīd galvenais būtu izrunāties ar Sandru Straubergu: kāpēc viņa pirmdienas rītā pārsalusi atradās pie mūsu namdurvīm, kur bijusi visu nakti, kāpēc izcēlies Kārļa nofilmētais incidents, un kas noticis pirms tam, proti, vai viņa zina par slepkavību - vecā vīra sabrauk�anu svētdienas pēcpusdienā?

- Jums taisnība, pietiek jokoties, - profesors Mihailovs nopietni pamāja ar galvu, nolika kafijas tasīti un piecēlās. -Tad nu iesim pie mūsu slimnieces un atbrīvosim Kārli no de�ūras. Puisis būs galīgi nomocījies. Tikai� gribu jums likt pie sirds: ja meitene patie�ām smagi pārsalusi, var notikt arī tā, ka organisma fiziskās un fizioloģiskās funkcijas atjaunojas ātri, turpretī garīgās spējas un intelektuālais potenciāls, tostarp atmiņa, iestrēgst nekurienē. Vēl bēdigāk, ja cilvēkam ir diabēts, kāda CNS kaite, ja viņ� ir pārguris, izsalcis, novājināts pēc smagas slimības, atrodas alkohola, narkotiku vai spēcīgu medikamentu ietekmē, tādos gadījumos sala iedarbība uz smadzenēm var būt neprognozējama.

- Jūs gribat teikt, ka viņa varētu neatgūt atmiņu? - Anna nodrebinājās drausmās vīzijas iespaidā. - Un tā dzīvot visu atliku�o mū�u?

- Ne glu�i. Daļa atmiņu agri vai vēlu atgriezīsies. Iespējams, cita daļa būs bloķēta, un, lai to atjaunotu, nāksies papūlēties. Ir da�ādas metodes: hipnoze, �oka terapija, konfrontācija ar kādu lietu, vietu vai cilvēku. Tas nav bezcerīgi. Ja smadzenes veselas un viņa nav narkomāne�

- Pacientes asins analīzes citas apreibino�ās vielas neuzrādīja, tikai nelielu alkohola daudzumu, kas varētu atbilst glāzei �ampanie�a vai dāmu kokteilim. Diabēta nav, cukurs normā, - dakteris Konrāds noskaitīja.

- Lieliski! Operatīva rīcība! Jūs par to jau esat parūpējies! - Mihailovs viņu uzslavēja.

Istabā viņi iegāja �etratā: profesors, dakteris Konrāds, Miks un Anna. Egons pēc mirkļa svārstī�anās tomēr nolēma palikt ārpusē kopā ar Kārli.

- Tu jau zini, kas viņa ir, vai ne? - Egons viņam ar viltīgu smaidu pavaicāja.

- Protams, gribēju jau tev sūtīt ziņu, kad saņēmu tavējo. Kamēr preilene dzēra tēju, es viņu pa kluso nobildēju, un tālāko kompis izdarīja pats. Bet var gan tā sagadīties� Un atkal pie mums, it kā te kaut kas būtu ar medu apsmērēts!

- Mjā, pastulbi, - Egons piekrita. - Ko vēl tu noskaidroji?

- Es zinu tā būdas vārdu. Izskatās, ka viņ� ir� bija viņas d�eks. Aleksis Strazds.

- Stra-azds? - Dambergam apskrējās dū�a. Tikai ne to!

- Strazds gan. Tu viņu pazīsti?

- Nē. Viņa senci Aleksandru. Rets maita. Biju�ais jumto-tājs, parādu izsitējs un kazino ārā metējs. Pasēdējis. Iesauka

Putns. Tagad JP Holding Dro�ības dienesta vadītājs, partijas Mājai un Ģimenei valdes loceklis.

- Va vellos! Cienījams cilvēks�

- Protams, kā viņi visi. Dēliņ� tātad salai� ar partijas jaunā vadītāja meitu. Nekas, tālredzīgi. D�eks nav muļķis.

- Diezi�� ģīmis intelektu neuzrāda. Es teiktu: spēkonis, kuru izmanto, ņemot uz masu. Steroīdi, testosterons� Un iesauka - Resnais. Atradu viņa feisī�a profilu: trena�ieri, tusiņi, ādas jakas, meitenes. Un bars d�eku ar mer�iem�

- Ei nu! Viņi tie�ām ir tik stulbi, ka izliku�i tās soctīklos?

- Nebrīnies, Egu, - viņi patie�ām IR stulbi. �e, palūko!

Skatoties Kārļa plan�etes ekrānā, Egona Damberga sejā atplauka plats, runcīgi laimīgs smaids. Te nu tās bija - desmit MUĢ jaunās ma�īnas, daiļi novietotas saulītē, bet katrai uz motora pārsega pa�pārliecināts �alis vai meitietis. Melnas ādas, saulesbrilles, samākslotas pozas, reperu �esti.

- Zelta jaunatne, sūc sencī�u naudiņu un nedomā, kur un kā tā bijusi, - Dambergs neslēptā derdzīgumā nopurinājās. - Varu derēt, �itie nav strādāju�i ne dienas.

- Vai �o pazīsti? - Kārlis ar pirkstu norādīja uz fotoattēla tālākajā stūrī nomaļus stāvo�u smalku sievietes stāvu zilos d�insos un neaizpogātā brūnā ādiniecē - tik neiederīgu un kontrastējo�u ar pārējiem�

- Vai tik tā nav Sandra? Jetijs� - Egons piezūmoja bildi tuvāk. - Patie�ām! Tad jau�

- �viņa ir baltais zvirbulis. Vājā vieta, - Kārlis pabeidza domu. - Ja izdotos iegūt uzticību un viņa atgūtu atmiņu, par tiem sīkajiem nelie�iem daudz ko varētu uzzināt.

- Nav nemaz tik sīki, pamatīgi tēviņi, divdesmit, divdesmit divi, ja ne visi divdesmit pieci gadi� Labi ēdu�i, dzēru�i un gulēju�i - tādus tikai arklā jūgt un asfaltu art! - Dambergs nikni burk�ķēja.

Samīcītais ve�uks viņam joprojām bija acu priek�ā�

** *

Otrdiena, 9. janvāris, rīts

Rīga, Lielā Māja

De�ūrdaļa, vienotais 112 ziņojumu reģistrs:

Svētdien, 7. janvārī, ap pīkst. 16.00, Rīgā, Pārdaugavā, pie Āgenskalna tirgus, divi melnās ādas jakās ģērbu�ies ~20 g. v. vīrie�i uzbruku�i vecenītei (~80 g. v.), kura tirgoja Adventes vainagus un sauso ziedu kompozīcijas.

Sieviete saņēmusi vairākus sitienus un spērienus, nogāzta zemē, viņai atņemta somiņa ar ietirgoto naudu (kopsummā ~20 EUR).

Uzbrucēji skaļi smēju�ies un pārskrēju�i pāri ielai, kur gaidījis melns, kantains auto ar valsts numuru 007. Aizbrauku�i centra virzienā. Cietusī hospitalizēta.

Svētdien, 7. janvārī, ap pusnakti saņemts ziņojums, ka no privāta pagalma Rīgā, �iekur-kalna 3. līnijā, pirms trim dienām nozagts Mer-cedes Benz G550 4x4 SUV, 2012. gada, melnā krāsā, ar valsts numuru MG 007, reģistrēts uz partijas Mājai un Ģimenei vārda, pilnvara izdota valdes loceklim Vilnim �akotim.

Ģimene vairākas dienas atradusies laukos. Kad atgriezu�ies, pagalma vārti biju�i uzlauzti un automa�īna pazudusi.

Pirmdienas, 8. janvāra rītā, pīkst. 6.00 aptuveni 30 km ārpus Rīgas atrasta apgāzusies

kravas automa�īna MAN - treilers ar automa-nipulatoru. Uz treilera platformas, pārsegts ar tentu, nostiprināts melns Mercedes Benz G550 4x4 SUV, v/n MG 007.

Kravas auto MAN smagi cietis, ietriecoties ceļa malā bez gaismām stāvo�ā baļķu vedējā. Uz kravas auto MAN labā spārna un luktura �ķembām atrastas asins pēdas, tādas ir arī uz kokvedēja aizmugures �tropēm un balstiem.

Neviens cietu�ais notikuma vietā nav atrasts.

Abi autovadītāji no sadursmes vietas aizbēgu�i.

Pārvadājamajai automa�īnai Mercedes Benz G550 4x4 SUV, v/n MG 007 bojāts bampers un abi priek�ējie lukturi, uz tiem atrastas cilvēka asinis, sirmi mati, audu daļas un tum�a apģērba fragmenti.

Tiek veiktas operatīvās darbības, lai noskaidrotu a/m īpa�niekus un vadītājus. Notikuma vietā strādā tiesu mediķi un eksperti.

* * *

Otrdiena, 9. janvāris, vakars Me�āji, Pū�u Māja

- Sandra, vai atceraties, kā �eit nokļuvāt? - profesors Mihailovs, piesēdis uz gultas malas un saņēmis gulo�ās meitenes roku, vectētiņa balsī vaicāja.

- K-kā no-kļuvu? E-es at-nācu� Na-nak-tī n-no me-me�a, - viņa runāja kā pa sapņiem, acis nekustīgi raudzījās vienā punktā - puķupodā pie pretējās sienas. - Be-bet kāpēc jūs mani tā sa-sau-cat? Vai es es-mu San-dra?

- Vai tad tas nav jūsu vārds? - profesors turpināja.

Pārējie, satupu�i kur kurais, acu nenovēr�ot, vēroja iztaujā�anu, īpa�i - meitenes reakciju. Viņa, �ķiet, pat nemanīja pārējo personu klātbūtni un kā noburta raudzījās uz veco vīru, kur� maigi auklēja viņas roku un kaut ko dudināja.

- Es ne-ne-zinu, ne-at-ceros, - viņa vārgi izmocīja un� mirklī aizmiga.

- Aizmigusi un tik drīz nemodīsies, - profesors piecēlās. - �is ir tā sauktais narkoleptiskais miegs, kas uznāk pēk�ņi, izslēdzot cilvēku visnepiemērotākajā brīdī, pat sarunas vidū. Interesanti būtu saprast, vai tas sācies pēc sasal�anas vai viņa ar to slimo jau sen�

Viņ� ieinteresēti un rosīgi tekalēja gar bezjūtīgi gulo�ās Sandras gultu, taustīja pulsu, pavēra plakstiņus, pasvārstīja vienu, tad otru roku:

- Apbrīnojami! Pilnīgs atslābums� Ko jūs par to teiksiet, mans dārgais kolēga? - Mihailovs vērsās pie apmulsu�ā daktera Konrāda.

- Nudien, neesmu speciālists, ta�u, manuprāt, tā varētu būt. Tāpēc viņa visu laiku gulēja kā� Ērk�ķrozīte. Bet es domāju, ka vainīgs drudzis.

- Arī tas, kolēga, arī tas, - Mihailovs grudzināja. - Ērk�ķrozīte - burvīgi! Un precīzi! Patiesi, Ērk�ķrozīte. Iesim, mani draugi, lejā un pie kamīna apspriedīsim �o mūsdienu pasaku. Vienīgi kur� tagad paliks pie duso�ās princeses? Varbūt jūs, kolēga? Es būtu pateicīgs, ja jūs �onakt pade-�urētu, ik stundu pārbaudītu svarīgākos rādītājus un pierakstītu uzvedības izmaiņas, ja tādas būtu.

- Protams, es palik�u, - Konrāds steig�us apstiprināja. -Es tikai gribētu�

- Kafiju? - Anna viņam uzsmaidīja. - Atnesī�u lielu kannu. Un pīrāgus arī.

- Ak, es, laimīgais! - dakteris izsaucās un ērti iekārtojās lielajā klubkrēslā.

Nez, vai vajadzētu kādam teikt, ka gadījums ar sasalu�o, skaisto meiteni viņu ieintriģējis? Bet vēl vairāk skatienu piesaista Sandras baltam porcelānam līdzīgā seja, melnās skropstas un uzacis, un nekrāsoti sārtās lūpas.

Dakterim Konrādam ļoti patika Austrumu kino.

Kaut kādā ziņā viņa atgādina gei�u - estētiskā nozīmē, protams! Tikpat smalka, trausla, ēteriska. Ne salīdzināt ar biju�o saderināto Zani. Lai gan arī viņai bija sava - lā�umā-tes - pievilcība. Kamēr nebija atgadījies �tas��

* * *

Otrdiena, 9. janvāris, nakts Me�āji, Pū�u Māja

Visi bija paēdināti, ap�ubināti un nolikti gulēt.

Kā jau Anna bija paredzējusi, Londonas avioreiss kavējās.

Kārļa māmiņa Ieva Saulīte kinologa Viktora un Zorro pavadībā Pū�u Mājas slieksni pārkāpa krietni pēc pusnakts, kad pārējie jau bija izformēti pa migām un saldi aizmigu�i.

Kārlis, Omīte un Anna Elizabete, vēlos viesus gaidīdami, klusi dudinājās virtuvē pie piparmētru tējas. Vērodama labāko draugu, Anna nevarēja beigt smaidīt: Kārlis iek�ēji rāvās uz pusēm, tik ļoti gribējās uz Me�mui�u pie Ievas, ta�u gribējās arī sagaidīt un samīļot ilgi neredzēto mammu.

Beidzot pagalmā klusi, bez gaismām, ar izslēgtu motoru ieslīdēja Viktora sarkanais fords, un, melnā vilka Zorro vadīti, naksnīgie atbraucēji pa dienvidu terases kāpnēm ielavījās virtuvē.

- Nu sveika, meit, tad nu beidzot klāt gan, - Omīte cie�i apskāva Ievu Saulīti.

- Jā, mamm. Un uz palik�anu, - atbraucēja rāmi smaidīja.

Redzot, kā izmainās Omites sejas izteiksme, Annai kaklā iestrēga ezīgs kamols. Omīte, viņu bra�ā, nesatricināmā Omīte, kuru nekas nespēja izsist no līdzsvara, raudāja kā mazs bērns. Aiz prieka.

Viktora vilks, neko nesaprazdams, bakstīja ar lielo degunu te Omīti, te Ievu, te Kārli: nu kas te notiek?!

Anna paraudzījās uz samulsu�o Viktoru, tad - uz durvīm. Viņ� pamāja.

- Jums ar Zorro bibliotēkā uz kamīnmalas termosā siltas vakariņas. Egus jau krāc kā vētraina jūra, viņu ar lielgabalu nepamodināsi. Brokastis rīt septiņos. Paldies tev, Vik!

- Līzbet, tu ta�u zini - tev katrā laikā. Visu, ko vajadzēs.

* * *

- Vai laidīsi blakus? - pastūmusi malā trīs pēk�ņi sares-nēju�os suņus, Anna Elizabete mēģināja ieremsties milzīgajā gultā un atkarot segu.

Izskatījās, ka �onakt tam nebūs lemts notikt. Dārgais vīrs, izkarsējies sinepju vannā, līdz acīm ietinies biezajā kamieļ-vilnas pledā, bija aizmidzis pa�ā gultas vidū uz lielās segas. Līdzās neaizvērts joprojām kaut ko rādīja mazais Lenovo.

Hmm, ko tādu viņ� skatījies, līdz aizmidzis? Anna uzmanīgi pastiepās pāri aizmigu�ajam Mikam, paņēma datoru un piesēda uz gultas malas.

O, Pērkona bēru ceremonija! Mala�i, pui�i, biju�i un nofilmēju�i. Laikam lai izanalizētu, kur� ieradies parādīt pēdējo podu, kur� ne.

ļā, baisa aizie�ana, baisas atvadas - ne sievas, ne meitas, ne mātes, ne cita tuvinieka� Tikai partijas biedri, biznesa kolēģi, izdevīgās pazī�anās, dro�ībnieki, operatīvie darbinieki un� prese. Bet, pag, pag, kas tad tā?

- Pamanīji gan? - aiz muguras atskanēja Mika balss. īsais miega brīdis bija atspirdzinājis. Kaķītis jutās mo�s, izgulējies un gatavs varoņdarbiem.

- Solvitu Bajāri nevar nepamanīt. Stalta stāja, rudi mati. Un tas smaids! Bet kāpēc viņa tur ieradusies? Ko vēlējās ieraudzīt? Pārliecināties, ka tas maitasgabals nonācis ellē? Toreiz viņa tā dikti zīmīgi pateica: �Viņi nav pelnīju�i neko citu kā augstāko soda mēru.�

- Iespējams. Pat ļoti iespējams. Kriminālistikas vēsturē daudz gadījumu, kad upuris ierodas uz pāridarītāja nāvessoda izpildi vai bērēm. Savā ziņā simbolisks akts. Ta�u, Līz-bet, ieskaties vērīgi, kas stāv tālākajā stūrī?

Viņa ieskatījās. Un apstulba. Tad vēlreiz un vēlreiz.

Nevar būt� Viņ�?

- Tā, lūk, mīļo sieviņ. Pēc kaut kā tāda nevienam vairs negribas ticēt.

- Bet� kā?

- Tā. Vienkār�i tā notiek. Lielam biznesmenim atbilsto�a izvadī�ana. Ar godājamiem sērotājiem. Viņa miljoni ta�u kustināja gandrīz visu tautsaimniecību. Nebrīnī�os un nebū�u pārsteigts, ja pēdējā mēne�a laikā mūsu operatīvo darbību rezultātā radusies kļūmīgā situācija - Latvijas slavenākais miljonārs kapā, viņa sieva, izcilā juriste, cietumā - jau tuvākajās dienās tiks laipni atrisināta no aug�as, paziņojot, ka �ajā lietā nav atrodams nozieguma sastāvs vai izmeklē�anas turpinā�anai pietrūkst būtisku tie�o pierādījumu. Varētu pat izrādīties tā, ka aizturē�anas laikā būs pieļautas smags operatīvas vai procesuālas kļūdas�

- Boze tā nekad nerīkotos! - Anna no�ukstēja.

Miks runāja nopietni.

- Boze noteikti ne. Ta�u virs viņa sē� vēl citi mundieroti dibeni, kuriem ļoooti patīk viņu ērtie krēsli.

Mika balsī skanēja tāda rezignācija, ka Anna nopietni satrūkās: lai cik smagi būtu gājis iepriek�ējo izmeklē�anu laikā, Kaķītis nekad nepadevās. Bet nu�

- Klau� visā tajā burzmā es tev tā arī nepavaicāju - kas ar Valdi Āmuru?

- Līzbet, neber sāli vaļējās brūcēs� - Kaķītis sadrūma un smagi nopūtās.

- Kā tā?

- Valdis� �odien neieradās darbā. No rīta atsūtīja man SMS: esmu slims. Telefonu visas dienas garumā neceļ - ne viņ�, ne Rudīte. Nu saki, kā es tā varēju kļūdīties? Un ta�u likās tik sakarīgs d�eks�

Anna Elizabete klusēja.

Ko gan te vēl varēja pateikt?

Viņi jau vakarnakt bija izrunāju�ies krustām �ķērsām.

Valdim Āmuram un viņa ģimenei tika piedāvāta cita -materiālajā ziņā daudz labāka dzīve. Iespēja ja ne atgūt, tad uzlabot veselību. Dzīvot, nevis izdzīvot. Iespēja izskolot bērnu labā skolā. Iespēja sagaidīt cilvēka cienīgas vecumdienas.

Pretī tika prasīta vienīgi palīdzība sievas radiem.

Lojalitāte ģimenei.

Elementāri: mama &&& mafia.

Tre�diena, 10. janvāris, rīts Me�āji, Pū�u Māja

�atkal tas pats sapnis! Gai�zilā upīte, jūra, atceļ�, dīvainā ēka ar skaļi pīksto�ajām iekārtām bēniņos, slīdē�ana pa gofrēto cauruli (�oreiz gan viņa tajā neiesprūda) un visbeidzot kāda balss: �Pasteidzies! Atlicis ļoti maz laika, un, ja mēs to nesapratīsim, neviens vairs nespēs palīdzēt.�

Anna Elizabete pielēca gultā sēdus. Gulētāji neapmierināti ieņurdējās, tomēr nepamodās. Viņai gan miegs bija kā aizslaucīts. Paraudzījusies pulkstenī: agrs, vēl nav pat pieci! -, nolēma klusītēm papētīt tīmeklī pieejamo informāciju par jautājumu, kas jau labu laiku nedeva mieru un kop� vakarnakt redzētā video bija ieguvis ziloņa apmērus.

Vai tie�ām viņa un Miks redzēja to, ko redzēja? Tā bija īstenība vaifeiks?

Un kāpēc �is sapnis, kas atkārtojas? Kāpēc viņa jau otro reizi kaut kur steidzas, bēg? Ko nozīmē �pasteidzies�? Brīdinājumu, mudinājumu, ziņu, kas jānodod vai jāsaņem? Un kāpēc �atlicis ļoti maz laika�?

Galvā kā raganu dejā virpuļoja trīs vārdi: aizmirst atcerēties neaizmirst, atcerēties neaizmirst aizmirst, neaizmirst aizmirst atcerēties�

No�aut nedrīkst ap�ēlot� Viss atkarīgs no pieturzīmēm?

* * *

- Miks vēl guļ? - Kārlis, virtuvē plīti kurdams, pār plecu pavaicāja tikko ienāku�ajai Annai, kuru pavadīja Grāfs, Rūsa un Rokijs.

- Guļ. Tev laikam arī pakausī ir acis, - viņa pasmīnēja.

- Nav gan. Toties tev ir lieliskas smar�as, bet suņiem -gari nagi. Skrap�ķ pa visu māju. �ovakar būs pedikīra vakars, jā, nagainie briesmoņi. Ejam staigāt! Tu nāksi ar mums vai gatavosi brokastis?

- Brokastis. Jau pusseptiņi. Septiņos mūsmājas poli�i sāks badīgi rībināt ar karotēm pa galdu.

- Palīdzēt?

- Ni-ni. Ejiet vien, izskrienieties. Es kaut ko uz ātru roku izdomā�u: putru ar sēkliņām un sakultu omleti. Aukstam laikam ta�u derēs, vai ne?

- Perfekti! - Kārlis pacēla īk�ķi. - Bet ko tu tik skāba?

- Murgaina nakts gandrīz bez miega. Dīvaini sapņi, kas atkārtojas. Un vēl kas� Labi, par to vēlāk. Tagad skrieniet, bet neesiet pārāk ilgi prom, labi? Klau, varbūt paņem līdzi arī Zorro - lai Viktors vēl kādu brīdi paguļ.

- Jau skrienu.

Kārlis mīkstiem soļiem aizlavījās bibliotēkas virzienā, pavēra durvis un klusi uzsauca melnajam vilkam: pastaigā!

Zorro nelikās lūgties - iespēja izdauzīties Pū�u parkā kopā ar pa�a dēlu Grāfu un jauki smar�ojo�o stafeniti Rūsu nemaz tik bie�i negadījās. Un mazais, resnais bambālis Rokijs bija tik jauka rotaļlieta, ko izviļāt sniegā!

Prātīgais dienesta suns �īs reizes Pū�u Mājā gaidīja ar nepacietību - te viņ� kaut uz brīdi atkal varēja sajusties kā kucēns, izdauzīties, izpriecāties, un saimnieks neko neteica.

Bet Viņa, brīni�ķīgā Viņa pēc tam noteikti pacienās ar kaut ko gardu!

Ja Rokijs nebūtu ieraudzījis rudo runci Baronu un nolēmis viņu ja ne noķert aiz kuplās astes, tad vismaz patrenkāt, ja Barons tie�i �orīt nebūtu izlēmis mazo klimpu pāraudzināt, iespējams, nekas nebūtu noticis.

Ta�u vienā savādā mirklī Kārļa rāmais riksis ar �etriem suņiem pārvērtās me�onīgos auļos vispirms pāri pagalma zālienam, tad pa iebraucamo ceļu, pāri vecajam Melnupes tiltam, lejup pa taku Mazkalniņu virzienā un pa sīko sānce-liņu laukā uz �osejas.

- Rokij, stāvi, Rūsa, atpakaļ! Grāf, Zorro, mierrrā! -Kārlis aizelsies auroja, visiem spēkiem cenzdamies panākt suņus, kuri strauji attālinājās.

Kas nu noticis? Viņi tā nekad neuzvedās. It kā dzītos kādam pa pēdām. Un sīkucis Rokijs ar savām tuklajām kāje-lēm - kā raķete. Me�onis!!!

Suņi pazuda skatienam, bet pēc brītiņa agrā rīta salto klusumu pārplēsa me�onīgi gaudi un smilksti� Tā varētu skanēt bailes, �ausmas un sāpes.

Knapi dzīvs, Kārlis metās uz skaņas pusi un palsajā puskrēslā ieraudzīja suņus spie�amies citu pie cita un raugāmies uz grāvja pusi.

Kas, pie velna�?

Saņēmis dū�u, viņ� piegāja tuvāk. Suņi iegaudojās skaļāk.

Vieglas sarmas klātajā grāvī vīdēja kaut kas apaļ�.

Tā bija galva. Apledojusi cilvēka galva.

Me�āju pagasta priek�nieces Maigas Lācītes galva.

* * *

Tas bija kā bumbas sprādziens.

Lācīte pagalam. Mirusi. Bez galvas. Visticamāk, nogalināta. Bet, trakākais, bija tikai galva, rumpis pazudis.

Vīri tre�o stundu meklēja ar suņiem, un nekā. Izsauca operatīvo grupu no Melnpils, arī tur divi kinologi ar suņiem. Meklēja visi. Nekā. Līķa nebija. Tikai galva.

Annu Elizabeti kratīja nervozi drebuļi. Viņa bija pārner-vozējusies beigta, ta�u neko vairāk par to, ko pirms pusstundas īsā telefona sarunā bija izstāstījis Miks, nezināja.

Ja nezvana un nebrauc, tātad jaunumu nav.

Saņēmusi Kārļa nesakarīgo telefona zvanu: Lācītes galva grāvī, ko darīt? -, Anna vispirms bija sastingusi s, tad norīkojusi: stāvēt blakus, sargāt un gaidīt! -, bet pati metusies modināt vīrus.

- Re, atbraucām kā zinādami! - bija melni pajokojis Egons, ar vienu roku ātri bāzdams vaigos putru, ar otru stīvēdams ciet darba kombinezonu.

- Kur Zorro? - Viktors, zābaku �ņorēdams, uz vienas kājas ielēca virtuvē.

- Sargā to vietu, - Anna viņam iespieda rokās termo-krūzi ar kafiju.

- Jūs ar ģenerāli par sakarniekiem! - Kaķītis skaļi nobu�oja Annu un, pagrābis sauju pīrādziņu un otru termo-krūzi, izlēk�oja pa durvīm.

- Lūk tā, no operiem esam pazemināti par kantora �urkām, - ģenerālis pasmīnēja un pastiepās pēc kafijas tasītes.

Vecajam vīram trīcēja rokas.

Nav nekāds brīnums. Jau tā briesmīgi, kad aiziet kāds, ko esi pazinis. Bet, ja zini, ka nāve bijusi vardarbīga�

- Kārļonkul, tev slikti? - Anna satraucās, redzot, ka viņ� noliek tasīti.

- Gan pāries. Man tur� hallē, jakas kabatā� Digoxin�

Anna aiznesās kā plēsta. Iedzēris mazo, gai�zilo tabletīti, ģenerālis manāmi at�irga.

- Nu, meit, ko teiksi?

- �Pasteidzies! Atlicis ļoti maz laika, un, ja mēs to nesapratīsim, neviens vairs nespēs palīdzēt.�

- Ko tad tas nozīmē? - vecais vīrs iepleta acis.

- Sapnis. Mani vairākas naktis pēc kārtas vajā viens un tas pats sapnis, un es ne velna nesaprotu, kāpēc un ko tas varētu nozīmēt, - Anna Elizabete visos sīkumos izstāstīja viņam nakts vīziju.

Uff, vismaz kļuva vieglāk!

Ģenerālis klusēdams viņā ilgi noraudzījās.

Teikt vai neteikt?

- Krusttēv, tev kaut kas ir aiz ādas! Saki ta�u kaut ko!

- Annīt, es domāju, tavam sapnim ar �o gadījumu nav nekāda sakara, ta�u tas vēsta kaut ko daudz būtiskāku -par svārstībām, kas notiek pavisam citā līmenī. Vai mēs to varam ietekmēt, un, ja varam, tad, kā, es diem�ēl nezinu. Ta�u man ar katru dienu arvien vairāk nepatīk tas, kas notiek visapkārt�

* * *

- Nē, nu saki viens cilvēks, kā tas iespējams? Galva ir, rumpja nav! Mēs esam trīsreiz pārmeklēju�i abus lielos ceļus, me�u un lauku desmitiem kilometru garumā: no Ceļinieku pussalas izbrauktuves, gar Graudnieku krustojumu, cauri pagasta centram līdz pat vecajai Mācītājmui�ai un no Pū�u salas krustojuma pa Rīgas �oseju līdz Pipardo-zei un degvielas uzpildes stacijai. Nav, nekā nav! - Dam-bergs nikni iegrābās kuplajā matu ērkulī. - Kur var izkūpēt simts kilogrami dzīvsvara?

- Egu, nezaimo! - Miks draudzīgi paklapēja draugam pa plecu. - Saprotu, ka esi noguris, ta�u uzmanies ar izteicieniem. Te visapkārt vietējie�

Lai cik klusi un ātri notikuma vietā strādātu Mika un Egona pui�i, tomēr ar bākugunīm aprīkotu trafarēto auto kolonnu iera�anās no Rīgas un Melnpils nevarēja palikt nepamanīta, īpa�i klusajā pēcsvētku laikā, un apkārt ātri vien saradās mēms ziņkārīgo pūlis.

Neviens neko nezināja, neviens neko neteica, operatīvie darbinieki darīja savu darbu, uz jautājumiem neatbildēja un nevienam neko nestāstīja.

Miks bija visus nozvērinājis klusēt, ta�u pārdesmit vīru, kuri ar garām nūjām tupu rāpu lo�ņā pa grāvjiem, brik�ņiem, izbaksta ik krūmu un kuplāku sausās zāles ku�ķi, pilnīgi noteikti rosina visfantastiskākās pārdomas un spriedelējumus.

- Vīri, metam mieru, te nekā vairāk nebūs! - Viktors, panācies tuvāk savējiem, klusu uzsauca. - Tā, ko mēs meklējam, te nav. Un nekad nav bijis�

- Piekrītu, - Dambergs sparīgi padauzīja pret zemi sastingu�ās kājas. - Un arī tas, ko atradām, visticamāk, atvests no citurienes� Turklāt jau pirms kāda laiciņa. Vecais, laid pui�us vaļā, braucam uz Me�mui�u: Juris ar Dzintaru gaidīdami būs izdzēru�i visas pagasta kafijas rezerves� Un, klau, Kaķīt, varbūt tur� pie tām sarunām vajadzētu pieaicināt arī Līzbeti un ģenerāli?

Kaķītis neko neatbildēja, tikai pamāja ar galvu.

Ierosinājums vietā.

�ajā situācijā Līzbetes klātbūtne bija vienkār�i obligāta.

* * *

- Vai man kāds paskaidros, kas notiek? Ko te dara �ie divi kultūristi ar iero�iem? Kāpēc es nedrīkstu ne ieslēgt datoru, ne kādam zvanīt, pat ne iziet no kabineta? - pagasta sekretāres Gunas �vānes jau tā augstā balss bija kļuvusi tik spiedzīga, ka �ķita - vēl drusciņ un bufetē sāks plīst stikli.

- Vispirms labdien un nomierinieties, Guna, - Miks Kaķītis stingri teica, kā piemineklis iestājies durvīs starp Gunas un Maigas Lācītes kabinetiem un pamājis Jurim un Ritvaram, ka viņi var atstāt sargposteni.

Ar mokām sakrustojusi rokas uz kuplās krūte�as, sekretāre dusmīgi atkrita krēslā un aizkaitināti nopūtās. Gunai �vānei patika justies svarīgai. Viņai bija �etrdesmit gadu, balināts cekuls un nekādas personīgās dzīves.

- N-nu un tagad? - balsī skanēja izaicinājums.

- Tagad� tagad padomājiet, kad un kur jūs pēdējoreiz redzējāt savu tie�o priek�nieci Maigu Lācīti?

- Maigu? Bet� kāpēc? Kādā sakarā man jādomā, vai un kad es kādu būtu redzējusi? Vai ta� �ī pazudusi, ko? Pieaudzis cilvēks�

- Guna, lūdzu, atbildiet uz jautājumu! - Kaķī�a balsī ieskanējās vāji slēptas dusmas. - Varbūt jūs labāk gribētu braukt pui�iem līdzi uz Melnpili?

- B-bet� kas� kāpēc? - uzpūtīgais balons izlaida gaisu.

- Tāpēc, ka Me�āju pagasta priek�niece Maiga Lācīte ir noslepkavota.

- Ko-o-aaa? Maiga pagalam? Ā-ā-ā! - �vāne skaļi iebļāvās, pielēca kājās un metās laukā no kabineta, ta�u, ieraudzījusi gaitenī Viktoru ar Zorro, apstājās kā iemieta un griezīgi iespiedzās:

- Es viņai neko neizdarī-īju! Viņa patī-īī!

- Egon, lūdzu, atnes kundzītei no automāta aukstu ūdeni, rau, tur tālāk, gaiteņa galā, stāv Venden kaste, - Miks lieti�ķi izrīkoja tikko pienāku�o Egonu Dambergu, bet pats ātri piezvanīja dakterim Konrādam. - Arvi? Esi uz vietas? Atnāc līdz sekretariātam, mums te �oks un histērija�

- Anna arī jau brauc, - Egons izmeta. - Tūlīt būs klāt. Ta�u ir vēl kas�

Pasniedzis �vānei ūdens glāzi un nogaidījis, līdz viņa to iztuk�o, Dambergs nolika trauku tālāk no galda malas un norādīja Mikam uz durvīm. Viktors neuzkrīto�i piegāja tuvāk izejai. Melnais vilks viņam sekoja kā ēna. Sekretāre, �ķiet, neko no tā visa nemanīja: sēdēja krēslā, seju iespiedusi rokās, �ūpojās uz priek�u atpakaļ un monotoni īdēja.

- Ir jaunumi? - Kaķītis paberzēja pieri. Galva likās kā ar karstu tērauda stiepli apstīpota.

- Ir. Galva grāvī gulējusi vismaz trīs dienas.

- Ko-ooo?

- Tā gan. Bija paspējusi apledot, atkust, apsnigt un atkal apledot.

- Bet� kā viņa� - Miks gribēja teikt �nogalināta�, ta�u mēle necēlās.

- Lūk, tas ir savādi. Pagaidām īsti nevar saprast: galva no rumpja varētu būt norauta, nocirsta vai nozāģēta ar nestandarta zāģi. Sīkāk pēc sekcijas. Bet, galvenais, tas nav izdarīts vietā, kur to atrada!

- Arvien labāk, - Kaķītis nopūtās. - Tātad kāds to vienkār�i atripināja�

- Hmm, nē, drīzāk izmeta no lielā ātrumā brauco�as ma�īnas. Galvaskausa mīkstajās daļās bija sasitumi un skrambas. Pēcnāves.

- Nolāpīts! Tu gribi teikt - kamēr mēs visas �īs dienas nēsājāmies garām, Lācītes galva tā mierīgi mētājās grāvī un neviens to pat nepamanīja?

- Iespējams. Atceries, tur ta�u bija sniegs!

- Saki, trīs dienas? Kla-a-au� saki, vai tas būtu varējis notikt svētdien?

- Mierīgi, - Egons pamāja. - Domā, tam ir kāds sakars ar d�ipistiem?

- No tādiem atsaldeņiem var sagaidīt visu. Ja Rīgā gai�ā dienas laikā samīca putrā aklu ve�uku, kāpēc laukos nenoraut galvu pusmū�a sievietei?

No �īs domas pat daudz pieredzēju�ajam Dambergam kļuva nelabi.

* * *

- Labi, Guna, mēģināsim vēlreiz: kad tu pēdējoreiz redzēji Maigu? Kad tu ar viņu runāji? - Anna Elizabete klusā balsī atkārtoja to pa�u jautājumu.

Ienāca Arvis Konrāds un nolika sekretāres priek�ā stipru zaļo tēju.

- Padzerieties, kļūs labāk. Un apēdiet �o.

Līdzās tasītei nogūla trifele. Un iztvaikoja: bija un nav!

�vānes zaļi bālajā ģīmī atgriezās viegls sārtums.

Iespējams, hipoglikēmija - cukura trūkums. Tas izskaidrotu gan Gunas nesimetrisko augumu, gan uztūku�o seju, gan pēk�ņo bezspēku. Briesmīgā ziņa radīja emocionālu satricinājumu, tas savukārt izraisīja insulīna �oku un akūtu ogļhidrātu trūkumu, un sievietei kļuva slikti. Bet, ja tā, tad pēc pāris minūtēm na�ķis un saldā tēja visu saliks pa vietām.

* * *

Tā ari notika. Atguvusies Guna sajutās neērti.

- Atvainojiet, man ir� diabēts. Organismam trūkst cukura. Tādos brī�os es kļūstu nesakarīga: varu sākt kliegt, bļaut, raudāt. Tas nav izārstējams, ar to var tikai sadzīvot. Tāpēc man te ir, lūk, - viņa atvēra galda atvilktni.

�okolādes konfektes, ledenes, cepumi, cukurgraudiņi�

- Es noteikti esmu mūsu bodnieces labākā kliente, - sekretāre skumji pajokoja. - Stulbi tik, ka cieminieki mēļo: rīļa, rīļa� Ne nu tik liela rīļa, nekā, ta�u cilvēkiem patīk trīt mēles. Bet ne to jūs gribējāt zināt, vai ne?

- Ne to, jā, - Anna pamāja. - Tātad kad Maiga Lācīte pēdējoreiz bija darbā?

- N-nuu� Piektdien, ja nemaldos, - �vāne saspringti domāja. - Kā tad, piektdien, piektajā janvāri! Viņai bija tik�anās ar me�iniekiem, nu, par lielo ceļu malu izzāģē�anu. Vēl dusmojās, ka �ie uzradu�ies tik drīz pēc gadumijas. Cik zinu, viņi jau �onedēļ gribēja zāģēt, nu, sākot no jūsu gala uz aug�u, uz centru, bet tā arī nav redzēti: laikam kaut kas atgadījies ar tehniku.

- Kā to firmu sauc? Nav Melnais zobs? - Kaķītis nevērīgi ievaicājās.

- Nē, nē, zobu es zinu, tur vieni vienīgi dzērāji un haltūristi! �itie bija neredzēti, smalkos uzvalkos, laikam jauni. Redzēs, vai mūspusē maz noturēsies.

- Nosaukumu atceraties? - Kaķītim viņas muldē�ana sāka krist uz nerviem.

- Tad jāskatās plānotājā. Datorā. Tagad drīkstu ieslēgt?

- Tagad drīkstat. Esiet tik laipna. Vai jums un Maigai bija kopīgs dators?

Sekretāre tēloti izbolīja acis un val�ķīgi iesmējās:

- Kādas �ausmas! Nē, ta�u! Viņai bija pārnēsājamais, man - �is lūznis, kas iet uz oglēm un kājminamo piedziņu. Darbiniekiem jau neko nevajag, ka tik priek�niecībai silti, ērti un mu�as neko�! Tas nekas, ka priek�niecība ar datoru nejēdz apieties: ne tekstus māk uzrakstīt, ne tabulas aizpildīt, sē� tikai internetā, soctīklos�

Oho, nu gan dusmu izvirdums - parasti ta�u par miru�iem vai nu labu, vai neko, bet �vānei uz sirds laikam sakrājies pārāk daudz aizvainojuma�

Vai pietiekami, lai pēk�ņā dusmu brīdī nobeigtu savu darba devēju?

Anna Elizabete atcerējās Kārļa klusās aizdomas, ka Maiga Lācīte gandrīz visu darbalaiku pavadījusi sociālajos tīklos un iepazī�anās portālos, bet Me�āju mājaslapā pati par sevi rakstījusi nomelnojo�us komentārus, lai tikai būtu iemesls skaļi �ēloties, cik ļoti viņa strādā sabiedrības labā un cik ļoti viņu par to nemīl.

Pērnā gada nogalē Anna bija brīdinājusi Maigu Lācīti, ka viņu sadarbība sabiedrisko attiecību un pasākumu jomā beigsies tie�i 31. decembrī un nākamajam gadam Lācītei jāmeklē citi piāristi.

Maiga bija kliegusi, bļāvusi un pārmetusi, ka viņa savas labās sirds dēļ esot tik daudz izdarījusi Pū�u Mājas labā, ieskaitot jaunās doktorāta telpas, un tāda nu esot pateicība - nodevīgs dūriens mugurā?

Ta�u viens Annas Elizabetes teikums - par mu�u jauk�anu ar kotletēm un greizajiem spoguļiem, kur pagātnes notikumi izskatās citādāk nekā realitātē, - bļauri ātri atvēsināja. Visiem vēl pārāk labā atmiņā bija viņas ģimenes loma traģiskajos Līgovakara notikumos pirms diviem gadiem�

Tre�diena, 10. janvāris Me�āji, Me�mui�a

- Vai tas, ka pirmdien un otrdien Maiga darbā neieradās, neradīja nekādas problēmas ar darba lietām? - Miks turpināja iztaujā�anu.

- Kādas gan varētu būt darba problēmas?! Vai tad no viņas te kaut kas bija atkarīgs? - Guna pavīpsnāja. - Visu paveica attiecīgo dienestu vadītāji un darbinieki, lielmāte tikai ieskrēja uz brīdi no rīta un vakarā, atrādījās, uz�ņāpa parakstus un prom savās darī�anās. Tik es kā veca mēbele�

Nu, mīlīt, ne nu tik veca, ne nu mēbele, Anna pasmīnēja, ieraudzījusi beidzot izgaismotajā monitora ekrānā īssaites uz �aktuālākajiem darbiem�: feisbuks, draugi, tviteris, flirts, precos, oho, gribu, sirdslietas�

Protams, kur gan sievi�ķim pēc �etrdesmit iepazīties, ja ne internētā? Un kam gan citam domāts darbalaiks pa�valdībā, kad neviens neskatās uz nagiem? Kad kaķis no mājas laukā, peles danco pa galdu.

- Kur Lācīte parasti glabāja darba datoru? - no priek�sēdētājas kabineta iznāku�ais Dambergs izskatījās drūmāks par negaisa mākoni. Viņ� kaut ko bija paslēpis aiz muguras.

- Tas vienmēr bija viņai 1-līdzi rokas-somā, - �vāne nez kāpēc sarāvās.

- Kas tādā gadījumā ir �is? - Dambergs nolika uz galda HP klēpjdatora vāku - monitoru. Tas bija brutāli nolauzts.

- Ā, tas! - sekretāres balsī ieskanējās atvieglojums. - Tas ir vecais kompis. Pirms mēne�a nokrita, salūza, nebija glābjams, tā arī palika mētājamies skapī. Tagad viņai ir� bija jauns. Ābolītis. Baigi jaudīgais!

- Skaidrs. Un kur pārējās datora daļas? Cietais disks? -Egons neatlaidās.

- Vai es zinu? Varbūt izmeta, varbūt aizstiepa uz mājām� Visi papīri tik un tā glabājas mapēs, elektroniskās versijas te, - �vāne uzsita pa mū�veco IBM, kas, �ķiet, bija ra�ots vēl Mozus laikos.

Anna un Egons paklusām saskatījās un nobolija acis.

Tas nu reiz bija kaut kas: cilvēkam, kur� ar datoru gandrīz nestrādā, iepirkts jaunākais Apple, ko var salīdzināt ar nelielu kosmosa staciju un kas maksā ap diviem tūksto�iem, bet darbiniekam, kur� diendienā raksta dokumentus un darbojas ar datubāzēm, uz galda stāv mū�vecs, gandrīz kājminams IBM. Labi vēl, ka vismaz monitors krāsains�

- Atļausiet paraudzīties? - Egons pieklājīgi palūdza.

- N-nu� ja jūs tā vēlaties, - �vānes balsī bija skaidri jūtama nepatika.

- Atveriet, lūdzu, pagasta notikumu elektronisko plānotāju, lai varam nokopēt nepiecie�amo, - Miks izrīkoja.

- Jūs visas tehniskās lietas varat uzzināt no Kārļa Saulī�a: pagasta pārvaldes datoru apkopi un datortīklu uzturē�anu nodro�ina tikai viņ�, citiem mēs neuzticamies! - Guna izsaucās. - Gan jau Kārlēns arī zinās, kur palicis tas cietnis un kur atrast mūsu plānotāju. Tas glabājas onlainā, lai visi vienmēr varētu tikt klāt. Jā, kā es to agrāk neiedomājos -prasiet Kārlim! Viņam alla� viss vislabākajā kārtībā, precīzi kā �veices pulkstenim.

- Paldies par ierosinājumu, - Egons pasmaidīja. - Tomēr labāk atveriet �eit�

Dusmās nobālējusi, �vāne uzklik�ķināja uz ikonas �Darbi�, ievadīja paroli un, nogaidījusi, lidz atveras virtuālais kalendārs, pakāpās malā.

- Labi, �vānes kundze, paldies par palīdzību, - Kaķītis laipni pasmaidīja, ar acs kaktiņu vērodams, cik veikli Dam-bergs darbojas ar sekretāres datoru, piesprauzdams ārējo datu krātuvi un pārkopēdams tajā saturu. - Bet sakiet, ko jūs pati darījāt visas �īs dienas, sākot no piektdienas?

- Jū-jūs turat mani aizdomās? - �vānes balss ieguva rip-zāģa frekvenci.

- Nē, ta�u �āds jautājums mums jāuzdod visiem un ikvienam. Atgādinu - �ī ir slepkavības izmeklē�ana, un, lai saprastu, kas �ajās dienās Me�ājos noticis, mums ir jāzina, kur, kad un cikos atradies ikviens, ar ko Maigai Lācītei bija lieti�ķas vai personīgas dabas attiecības.

- Ska-skaidrs� Ko jūs tur tik ilgi darāt? - viņa pēk�ņi uzbruka Egonam.

- Savu darbu, - viņ� atcirta un pievērsās ekrānam.

- Guna, tu neatbildēji uz izmeklētāja jautājumu, - Anna Iilizabete atgādināja. - Tātad pagasta priek�nieci Lācīti �eit lu pēdējoreiz redzēji piektdien, 5. janvārī. No rīta?

- Nē, bija pāri trijiem. Cerēju ātrāk aizmukt mājās, bet nekā, tik�anās ar me�iniekiem notika pēcpusdienā, un man nācās tiem glumekļiem divreiz vārīt kafiju un cienāt ar konfektēm, - sekretāre īgņojās. - Viņi te sēdēja un vāvuļoja līdz septiņiem vakarā, atceros tāpēc, ka nokavēju iemīļoto seriālu, nu, Ūdenskritumu, tu tak atceries - to, kur Melderis galvenajā lomā! Nesen atsāku�i rādīt, nācās meklēt Lattelecom arhīvā. - Un pēc tam?

- Ko - pēc tam? Neko. Divas dienas gulēju mājās, gandrīz neizkāpu no gultas. Jutos slikti. Pēc Ziemassvētkiem un gadumijas pasākumiem man vienmēr ir slikti. Insulīna līmenis nekontrolējami svārstās. Gulēju, lasīju, dzēru zāles, atkal gulēju� Pirmdien atvilkos uz darbu, un neviena! Atminos, vēl nodomāju: ja reiz visiem brīvdiena, kamdēļ man te jābūt? Par kādiem tēvu grēkiem?

- Pag, kā - neviena nebija? - Miks saausījās. - Pirmdiena ta�u bija parasta darbadiena, kur tad visi bija paliku�i?

- Nu pie tādas vadības viss viens - darbadiena vai brīvdiena! Nevienam neko nevajag, uz darbu nāk tikai atsēdēt stundas, pie pirmās izdevības mūk laukā un neatgrie�as. Nūja, kur� gan rausies uz tādu darbu?

- Tu gribi teikt, ka Maiga Lācīte bija slikta pagasta priek�niece? - Anna izbrīnīti vaicāja. Viņai bija cita pieredze. Mjā, varbūt ne pēdējā laikā, tomēr�

- Es gribu teikt, ka viņa vispār nebija vadītāja! Mācēja radīt iespaidu, un tu ar saviem smukajiem rakstiem un raidījumiem tur lieliski piepalīdzēji. Ak, kāda vadītāja, dārzniece un saimniece! Bet visus melnos darbus kā vienmēr darīja citi, - indīgais aizvainojums �vānes balsī skaidri liecināja, kuri biju�i tie citi, kas melnu muti rāvu�ies no saules lēkta līdz pusnaktij�

- Labi, liksim mierā miru�os. Parunāsim par dzīvajiem. Tu pirmdien atnāci uz darbu un konstatēji, ka nevienā telpā nav neviena darbinieka?

- Nu nē, ne glu�i� Vienkār�i neviens nestrādāja. Klenderēja no kabineta uz kabinetu, cienājās ar piparkūkām un pīrāgiem, kafijoja, tējoja, pļāpāja par svētkiem, bet darbi tikmēr stāvēja un nekustējās. Bet pati Di�māte todien te vispār neparādījās.

Un atkal �ļaunie viņi� un �es, nabadzīte�� Interesanti, kāpēc agrāk tīri cie�amie darba kolēģi pēk�ņi kļuvu�i tik slinki un neiejūtīgi? Vai ne tamdēļ, ka uz pīrāgiem un kafijo-�anu neuzaicināja Galveno Personu Gunu �vāni?

Annai apskrējās dū�a un sagribējās svaigā gaisā.

�ī indīgā �ūska, kas, pateicoties Lācītes labsirdībai, bija iekortelējusies sekretāres beņķī, kad veco lietvedi Loniju Cāni pēc pusgadsimtu ilga darba mū�a pērn svinīgi aizvadīja pensijā, tagad lēja nelaiķei uz galvas mēslus, lai tikai izceltu savu spo�o, gudro un �aklo personību.

Jā, varbūt dārgā aizgājēja nebija visgai�ākais un saulainākais cilvēks zemes virsū, ta�u Guna �obrīd uzvedās pat ne ciniski, bet lopiski, izvairīgi atbildot uz uzdotajiem konkrētajiem jautājumiem, baumoja un tenkoja�

- Labi, �vānes kundze, kā nojau�u, jūs labāk vēlētos turpināt �o sarunu pie mums Rīgā, Lielajā Mājā, - redzot, ka Egons savu darāmo pabeidzis, Kaķītis piecēlās un pastiepa roku atvadu sveicienam.

- Kā tā? - �vānes seja izstiepās kā gurķis. - Bet es ta�u�

- Protams. Mēs esam uzzināju�i visu, ko jūs domājat par miru�o darba devēju un kolēģiem, un pilnīgi neko par jūsu gaitām laika posmā no piektdienas pēcpusdienas līdz �odienas, tas ir, tre�dienas rītam. Nevēlaties runāt �eit -labi, tās ir jūsu tiesības. Netērēsim laiku. Lūdzu, rīt no rīta deviņos esiet Rīgā, Lielajā Mājā, �iekurkalnā. Piesakieties caurlaidē, un jūs pavadīs uz nopratinā�anas telpām. Pagaidām paldies. Ak jā, jūsu pieeja internētam ir nobloķēta, un, ja kaut kripatiņa no mūsu sarunas noplūdīs tīmeklī, privātas sarunās ar me�ājniekiem vai presē� Visu labu.

* * *

- Nu tas bija skarbi, - iedams lejā pa kāpnēm, smīnot noteica Dambergs.

- Zini, ko - es knapi valdījos, lai nesadotu viņai bietē. �itāda maita! Ne cieņas, ne līdzjūtības. īsta �ūsku vecene! -Miks sirdījās.

Anna Elizabete un Viktors, dedzīgi sa�ukstēdamies, lēni nāca viņiem no muguras.

- Pui�i, pagaidiet mani, es tūliņ. Diktofonu aizmirsu! -Anna apsviedās un aizskrēja atpakaļ.

Viktors nemanāmi pasmīnēja.

- Te būs, - pēc pāris minūtēm atgriezusies, viņa pasniedza Viktoram cimdu.

- �ieple, - viņ� paķircinājās.

- Pats tādā krāsā! - Anna atkodās. - Nevajadzēja zagt manu cimdu.

- Kā es varēju zināt, ka tas tavējais? Cimdi kā cimdi, virsū nebija rakstīts.

- Mja. Klau, domā - izdosies? Pēc tik daudzām dienām?

- Ja viņa tur bijusi, Zorro saodīs. Saldētas smar�as ilgāk saglabājas.

- Skaidrs. Zinā�u. Jo�am, citādi viņi aizbrauks bez mums!

* * *

Nodevis grupai rīkojumus turpmākajām darbībām, Kaķītis ielūkojās pulksteni: puspieci. Uz Rīgu braukt nebija jēgas. Piezvanījis Bozēm, atskaitījies un saņēmis rīkojumu: lietu paturēt savā uzraudzībā! nolēma ieiet pie Konrāda aprunāties par medicīniskiem jautājumiem.

Ekspertu �efs Dambergs netālu no lielajiem pagalma vārtiem nervozi kūpināja dūmu un par kaut ko dedzīgi strīdējās ar kinologu Viktoru.

- Vecais, braucam! Fiksi �urp, turp un atpakaļ. Vismaz būs skaidrība! Tad varēsi braukt uz Rīgu ar pilnīgi citu sajūtu! - Viktors skubināja.

- Un ko darīsi tu? - Egons izbrīnīts pavaicāja.

- Mēs ar Zorro paliksim te un pamēģināsim vēlreiz pilnā garumā iziet abas trases. Varbūt mierā un klusumā, bez kņadas un liekām smakām izdosies ko atrast�

Kinologs pabu�ināja �etrkājainā drauga lielo galvu.

- Skaidrs. Tad jau tu �efu rīt aizvedīsi? Mani pui�i visu vakaru aptaujās iedzīvotājus un naktī brauks uz Rīgu. No rīta ziņojumiem jābūt uz galda.

- Zinu. Jā, es viņu paķer�u. Nu tad sarunāts? Braucam?

- Braucam, braucam, izspiedēj. Ta�u vai tu zini, ka tam zagtajam cimdam ir ap�aubāms statuss, un, ja kas, tiesā kā pierādījums tas neietu cauri.

- Gan jau ies� ja tiktāl tiksim, - Viktors grīni nosmīnēja. - Ja tas �ultainais bābietis pielicis roku pagasta priek�niecei, ilgsto�i saglabāt aukstasinību viņa nespēs. Nav tas psiholoģiskais tips.

- Arī tiesa. Labi, braucam! Ar tavu vai manu?

- Ar manu. Vismaz apsilde darbojas.

* * *

- Nez kur �ie abi aizplēsa? - Miks noraudzījās sarkanā forda uguņos.

- Uz notikuma vietu pārbaudīt vienu versiju, - Anna atteica. - Klau�

- Kādu versiju? - Kaķītis bija apjucis.

Galva sāpēja tā, ka bilde miglojās�

- Lai nu paliek. Migrēna?

Pieri pārklāja vēsa plauksta.

Tikai neņem nost. Neņem nost. Tā turi, turi, turi�

- Nāc, piesēdi! - Anna aizvilka Miku līdz dekoratīvajai akai un atsēdināja uz vāka.

Plauksta kļuva karstāka, sāka dedzināt, un sāpe atkāpās.

Jopcik, viņ� kā tāda puspaģībusi bālā grēfiene - beidzas nost visu acu priek�ā!

- Par to nu tev tagad nebūtu jāraizējas. Tici man, pagasta pārvaldes ļautiņiem �obrīd ir citas lietas, ko apspriest, -Anna stingri noteica.

- Viņi jau zina? - Miks satrūkās.

- Protams! Vai tehnoloģiju laikmetā iespējami noslēpumi? Nezinu, kur� to izdarīja, bet ziņa jau gaisā: tīmeklis vārās, komentāri - vienkār�i super!

- Atradī�u, kājas izrau�u un otrādi iebāzī�u atpakaļ! -Miks pielēca kājās. Galvassāpes bija mitēju�ās. - Līzbet, vai tur bija arī bilde?

- Nē, par laimi, bildes nekur nav, tikai viena un tā pati īsā ziņa. Visur.

- Vai Kārlis varētu noskaidrot�? - Mikam aizkrita balss.

- Viņ� jau pie tā strādā, - Anna satvēra viņa plaukstu. -Klau, man ir viena maza domiņa. Aizbraucam uz Lācītes māju. Lai kāds nepaspēj pirms mums.

* * *

Me�āju pagasta priek�niece zaudējusi galvu! Galva ir, pa�as nav. Kurp aizgāju�as kājas? Vai Lācīti apēdis nelaikā pamodies lācis? Tagad viņai būs grūti atcerēties, ko solījusi� Lācītei kirdik, lai dzīvo ārkārtas vēlē�anas!

Kamēr Anna Elizabete lēni aizstūrēja uzticamo Ķir�a Kundzi līdz Ozolu loka piektajam numuram, Miks bija paguvis mobilajā caurskatīt ziņu lenti, vēlreiz piezvanīt ģenerālim Bozem (kur� jau visu zināja), Mazajam Kārlim (kur� necēla) un Egonam (kur� arī necēla).

Noburk�ķējis kaut ko līdzīgu: atradī�u kurmi, iebāzī�u podā! Kaķītis remsās laukā no ma�īnas. Neizgulētais drudzis, bezmiega nakts un smagā diena bez pusdienām darīja savu: gribējās vienīgi apēst kādu maizes kumosu un ieritināties sausu lapu kaudzē.

Lai pasaule iet ratā, rīt arī diena!

- Stāvi! Tur kāds ir! - Anna viņam skaļi uz�ņāca.

Pie Maigas Lācītes namdurvīm vīdēja masīvs stāvs.

Kaķītis lēni atvilka jakas rāvēju un ieslidināja roku azotē.

- Ūja, ūja, vai ta� nu tā ņems un �aus nost, ko? - tumsā atskanēja ģenerāļa Basa uzjautrinātā balss. Pēc mirkļa parādījās arī viņ� pats.

- Krusttēv, pie velna, ko tu�? - Miks dusmīgi iesaucās.

- Nu, mēs ar pelēko lielskungu nolēmām atbraukt palīgā. Pavērot un pasargāt. Ja nu gadījumā kādam rastos neveselīga interese�

Izdzirdīs pieminam savu vārdu, no tūjas aizsega kā ēna, lielās ķepas nedzirdami cilādams, parādījās Grāfs.

Viktora skola, Anna atzinīgi pamāja.

Kaķītis pirmoreiz pasmaidīja: di�i prāti domā vienādi.

- Mīlī�i, bet kā mēs tiksim iek�ā? - Anna Elizabete attapās. Lācīte nebija tas cilvēks, kas durvis atstāj neaizslēgtas.

- Par visu padomāts, - ģenerālis lepni izvilka atslēgu sai�ķi, pa�vidzināja un pēc īsa brī�a atrada meklēto. - Ejam iek�ā, nav ko te rēgoties.

- Tā, krusttēv, un nu godīgi atzīsties, no kurienes tev Lācītes mājas atslēga! Nedomāju vis, ka Abloy slēdzenes būtu tik viegli atdarināmas.

- Hmmm, nav jau arī. Lieta tāda - man kā Me�āju pelēkajam kardinālam ir visa Ozolu loka namu māsters. Tās mājas būvētas vienā laikā, vienā laikā remontētas, un tām vienā laikā mainītas ārdurvis: no parastajām kocenēm uz metāla durvīm. Lūk, pēc tās vasaras trakajiem notikumiem cieminieki pa�i mani palūdza paņemt: ja nu kas� Nu tas brīdis ir pienācis.

Ar to vasaru ģenerālis bija domājis nāvju sēriju Ozolu loka mājās.

- Skaidrs. Tātad tu pagaidām vēl neesi ierakstījies kramplau�os. �ēl, būtu tīri interesanti tevi noķert, - spriedzei mazinoties, Miks pat atļāvās pajokot. - Bet nu gan strādājam! Baudīsim visu pēc kārtas vai sadalīsimies?

- Sadalīsimies, - Anna atbildēja. - Es uz guļamistabu, vannasistabu un virtuvi. Nekas tik labi neraksturo sievieti un viņas pasauli kā guļvieta, tērpi, pavards, higiēna un skaistumkop�ana, lai cik trūcīga tā būtu. Jums, vīrie�iem, paliek pārējās istabas. Grāf, bet tu sargāsi durvis!

Noņurdējis ierasto momm-momm-momm, vilks nogūlās �ķērsām ieejai un nolika smago galvu uz ķepām. Viss viņa suniskais tēls �ķita pau�am vienu vienīgu domu: labi, esmu postenī, ejiet un strādājiet!

Saskatīju�ies un sasmaidīju�ies, abi policisti - vecais un jaunais - devās pildīt augstākās priek�niecības rīkojumu.

Annai bija pilnīga taisnība - sievietes pasaulē sieviete orientēsies labāk.

Tāda drāniņa, �itāda. Tāds podiņ�, �itāds. Smar�as, krēmi, zieķi un �māķi� Nez, kā viņus var at�ķirt - ko ķepēt uz ģīmja, ko uz pēdām un ar ko iesmērēt kurpju zoles? Ja labi smar�o un viegli smērējas, tātad labs krēms, tā i� visa māksla!

Ģenerālis pasmaidīja, atminējies, kā reiz bija izļopsījis dārgās sievas kundzes vēl dārgāko Eau d�Oro hidrokrēmu, domātu noguru�as sejas atveldzei nakts stundās. Bet viņ�, prastais radījums, teju visu bund�iņas saturu bija sazieķējis savās pēc malkas skaldī�anas izkarsu�ajās rokās.

Basa kundze ar viņu nerunāja mēnesi.

* * *

- Krusttēv, panāc �urp! - no viesistabas atvērtajām durvīm līdz hallei atlidoja Mika sauciens. - Te kaut kas galīgi nav kārtībā.

Ģenerālis Bass, izrauts no negribot uzpeldēju�ajām atmiņām, sarāvās un steidzās turp. Atvēra durvis, paraudzījās iek�ā un� tā arī sastinga.

Lielajā viesistabā gandrīz nekā nebija - ne mēbeļu, ne trauku, ne interjera priek�metu un greznumlietu. Tikai da�i lēti ķebļi un galds.

- Ā, �eit tā pati aina, - viņiem līdzās bija nostājusies Anna Elizabete. - Aug�ā arī�

Ceturtdiena, 11. janvāris, rīts Rīga, Lielā Māja

- Nu ko, apsveicu, mēs esam ziņu topu virsotnē! - ģenerālis Guntis Boze jau tre�o reizi nikni mēroja attālumu no loga lidz palmai kabineta stūrī.

Viņ� bija dusmīgs, nē, viņ� bija nikns un pārskaities līdz baltām pelītēm.

- Kur� idiots nopludināja to ziņu presei?!

- Netrako, parkets nodils! - Kārlis Bass draudzīgi uzsauca. Viņ� to varēja atļauties - Boze bija viņa skolnieks. Abiem vienādas dienesta pakāpes, bet Basam - nesalīdzināmi lielāka pieredze. - Te ar dusmām nepalīdzēsi�

- Arī tiesa, - Boze smagi atkrita krēslā, lai tūliņ pat atkal pielēktu kājās. Viņ� nespēja nosēdēt mierā, apzinoties, ka darbinieku vidū ir kāds tirliņ�, kur� kafijas naudas dēļ aizlaidis dzeltenajiem sensacionālo ziņu.

- �nekur nav teikts, ka ziņotājs bija no mūsējiem, -ģenerālis Bass lēni ierunājās.

- Ko-a? Kā, lūdzu? - Boze apjuka.

Vai viņ� būtu domājis balsī?

- Visticamāk, kurmis jāmeklē Melnpils policijas pārvaldes de�ūrdaļā, - cieti noteica Dambergs. - Mūsējie vēl nebija izbrauku�i no Rīgas, kad da�os internēta medijos jau parādījās pirmās ziņas. Pārsteidzo�a operativitāte!

- Es viņiem! - Boze pietvīka. - �odien pat brauk�u vizītē.

- Paga, paga, nestreb karstu! - Bass pasmaidīja. - Labāk izdarīsim tā�

* * *

- Vecais Lapsa lieliski izdomāja, vai ne? - Lielās Mājas ēdnicā, stumdams vaigos biezpiena plācenī�us ar zemeņu d�emu, Egons ņurdēja.

- Nu ta�u! Ja tas izies cauri, Paulāns lidos ar galvu pa priek�u! - Miks atrūca, nikni ko�ļādams hokeja ripu, kas ēdienu stendā izlikās par �niceli.

Viktora labākais draugs Zorro cerīgi viņu vēroja.

Vai tam nabagam reiz neapniks mocīties? Ne tādu zobu, ne tik platas rīkles. Ak, kaut tas gardais gabaliņ� tiktu viņam�

- �e, grauz, citādi tu man caurumu izskatīsi, - Miks iesmējās un atdeva melnajam vilkam akmenscieto �niceli. -Es �odien esmu labsirdīgs�

Netīkami iesācies, rīts bija izvērties tīri veiksmīgi.

Precīzi deviņos Mikam no caurlaides zvanīja atbildīgais de�urants - bija ieradusies Guna �vāne, �orīt pavisam klusa un pazemīga. Atvainojās par vakardienas nejēdzīgo uzvedību un visādi bija gatava palīdzēt.

Viņa bija atcerējusies. Piektdien, no darba pārnākusi, slikti jutusies, iedzērusi zāles un gājusi gulēt. Abas brīvdienas pavadījusi gultā - skatījusies televīziju, lasījusi �urnālus, na�ķojusies ar svētku kārumiem, daudz gulējusi. Jā, viena pati. Esot pa�pietiekama sieviete. Pirmdien bijusi darbā savā kabinetā. Otrdien arī. Viena pati.

Nē, nav saņemts neviens neparasts vai draudīgs telefona zvans, nedz arī ieradies negaidīts apmeklētājs. Visi ta�u vēl svin un svinēs līdz pareizticīgo Vecajam Jaunajam gadam!

Vai Lācītei bija ienaidnieki?

Bet, protams! Neskaitāmi! Steriem, kaudzēm, �tābeļiem! Nē, viņa netenkos, tikai izstāstīs patiesību: Lācīte nevienam nepatika, ar viņu neviens negribēja strādāt, ta�u nekādi neizdevās tikt vaļā, laikam tur, aug�ā, bija labi sakari. Nu, paldies Dievam, tagad pagasts tiks pie jauna priek�sēdētāja. Cerams, tas būs smukais un sirsnīgais dakteris, kuru visi tā mīl, tā mīl, īpa�i neprecētās me�ājnieces.

Konkrētus uzvārdus?

N-nuuu, piemēram, Dzintris Pīrāgs, Komunālās daļas vadītājs - viņam ar Lācīti biju�i nemitīgi strīdi un ka�ķi. Vai bāriņtiesas vadītāja Elita Grīnfogele, kura pārzina pabalstu pie�ķir�anu trūcīgajiem, - arvien rājās ar �efeni tā, ka rūtis trīcēja. Grīnfogele gribējusi, lai svētkos pagasta vecļau-dis saņem dāvanas - malku, eglīti, saldumu pakas -, bet pagastvecene iebildusi, ka tie bū�ot lieki iztērēti tūksto�i, ve�u esot pārāk daudz. Visbeidzot - Me�āju Lauksaimniecības skolas direktore Olita Spalviņa, kurai Lācīte draudējusi samazināt finansējumu, ja sekmība un disciplīna nekavējoties neuzlabosies. Ak, un, protams, pagasta vecļaudis, kurus Lācītes valdī�ana dzinusi galīgā postā - ne atlai�u zemes un nekustamo īpa�umu nodoklim, ne pabalstu zālēm, malkai vai transportam, ne apsveikumu svētkos. Tik nu tas, ko Anna Elizabete dara savā Kultūras centrā. Vismaz kaut kas, lai cilvēki justos kā cilvēki�

Nē, par pagasta priek�nieces privāto dzīvi viņa nemācē�ot teikt, un vispār - vai tāda iespējama? Piecdesmit astoņu gadu vecumā? Nē, viņa negrib atstāstīt baumas, ta�u cilvēki runāju�i, ka �efienei kas bijis ar �oferi, nu, Antonu, ko pirms diviem gadiem nogalināja. Pēc viņa nāves kļuvusi jokaina, bie�i atcerējusies to vasaru, runājusies ar miru�ajiem.

Tiesa, viens jautājums mutīgajai sekretārei sagādāja netīkamu brīdi, proti, kad Mika kabinetā ienāku�ais Dambergs nolika uz galda izdrukas no Gunas darba datora, bet tajās -Lācītes e-pastu un sociālo kontu logini un paroles.

- �vānes kundze, vai jūs nepaskaidrotu?

Pēc ilgas klusuma pauzes viņa, stomīdamās un pīdamās, izmocīja, ka tas neesot nekas īpa�s, vienkār�i Maiga Lācīte slikti pārzinājusi datorus, mū�dien jaukusies ar parolēm, tāpēc uzticējusi tās viņai glabā�anā.

Ja nu kas atgadās�

- Tas nu reiz bija cirks par baltu velti, - Egons no sirds iesmējās, kad agrīnā vie�ņa bija steig�us pametusi viesmīlīgās telpas. - Kādam lunim jābūt, lai savā datorā glabātu sve�as paroles, kas nesen, pirms nepilnas nedēļas, pilnībā nomainītas, un jautājums, kur� to izdarījis? Ar steigu jāatrod un jāpārbauda Lācītes ābolītisMan nez kāpēc �ķiet, ka baltā gulbīte mums nepastāstīja visu�

- Tad saki saviem pui�iem, lai viņu pārbauda. Neuzkrīto�i, klusu, bet līdz pēdējai balinātās astes spalviņai. Bankas kontus, sociālos profilus, e-pasta vēstules, telefona izdrukas. Atļauja būs. Godīgi? Man arī �ī jaunkundze �ķiet lielākas uzmanības vērta. Tā i nesapratu, ko �itāds zelta gabaliņ� jau otro gadu dara tādā elles caurumā kā Me�āji�

* * *

- Vīri, vai jums ir kaut attāla nojausma par to, kur varētu būt meklējams Me�āju pagasta priek�nieces Lācītes ķermenis? Galva bez rumpja� kaut kā nesolīdi, būs ta�u kaut kas jāapbērē, - ģenerālis Boze mulsi ievaicājās.

Viņa ilggadīgajā praksē �āda lieta gadījās pirmoreiz.

- Mēs ar Zorro vakarnakt vēlreiz izskrējām visu mar�rutu no Slinkās sēres lidz Mācītājmui�ai un no Pū�u salas līdz Rīgas �osejas krustojumam aiz degvielas uzpildes stacijas. Nekā, - ziņoja Viktors. Pārbaudījām versiju par Gunas �vā-nes iespējamo līdzdalību galvas novieto�anā grāvī - garām, suns viņas smar�u neatpazina. Mūsu aizlienēto cimdu es paklusām nometu mui�as pagalmā. Ja atradīs, lai domā, ka pa�ai vien izkritis.

- Velns viņu rāvis to Lācīti, nu kur var pazust līķis? Un kāpēc izgaisis tikai rumpis, bet galva dzīvo savu dzīvi? - sirdījās ģenerālis Boze. - Ko teikt medijiem? Ministrs �odien divos pēcpusdienā sasaucis preses konferenci. Nē, jums tur nav jābūt, gan es pats at�au�os. Tikai pasviediet ideju! Nevar ta�u kliegt, ka pie visa vainīgs svētais kar�. Esmu pārliecināts, �ī nozieguma kājas aug mūsu zemītē�

- Varbūt teikt, ka apēdu�i me�a zvēri? - ieminējās Juris Grīslis, ta�u, sastapies ar ģenerāļa Basa sminīgo skatienu, aprāvās. - Es tikai pajokoju�

- Nu, ja mani tī�uprāt nostādītu tik kļūmīgā situācijā, es laikam revan�ētos, novirzot preses uzmanību uz melno d�ipu bandu, - domīgi ierunājās Egons Dambergs. - Tūlīt paskaidro�u, kāpēc. �orīt izbūros cauri pagāju�o dienu notikumu kopsavilkumam un atradu da�as interesantas lietas: vispirms melnie d�ipi sabrauca aklo vīru Brīvības ielā, tad viens no tiem manīts un nofilmēts Me�ājos, pēc pāris stundām de�ūrdaļa saņem �ī d�ipa īpa�nieka iesniegumu par it kā nozagtu ma�īnu, bet nākamajā rītā �o ma�īnu atrod uz avarēju�a treilera trīsdesmit kilometrus aiz Rīgas robe�ām.

- Oho, tas jau ir interesanti! Tālāk, tālāk!

- Labākais vēl būs: gan vedamās, gan vedējma�īnu priek�ējie bamperi nota�ķīti asinīm un cilvēka audu daļām, bet tās nepieder vienai personai. Vēl - otrās personas asinis, audu daļas un audumu skrandas atrastas arī uz tre�ās avārijā iesaistītās ma�īnas - baļķu vedēja - aizmugures daļas. Jā, un otra bojāgājusī persona pilnīgi noteikti ir sieviete.

- Tu gribi teikt� - ģenerālis Boze lēni pieslējās kājās, -ka uz melno d�ipu bandas sirdsapziņas varētu būt ne tikai aklais vīrs, bet arī Maiga Lācīte?

- Tie�i �obrīd ar visiem atradumiem strādā tiesu mediķi. Bet, jā, ciktāl tas attiecas uz laikiem un iespējām, es �ādu varbūtību neizslēgtu.

- Egon, tu pat nezini, kā esi mani izglābis. Uh, kā viņi dabūs! Ziniet, ve�i, ko vēl vajadzētu izdarīt? Neatkarīgi no tā, cik katrs no tiem fotogrāfijās redzamajiem partijnieku un biezeņu bērneļiem vainīgs, vajadzētu viņus aizturēt. Tā teikt, uzaicināt uz neformālu sarunu; ja atsakās - uz formālu nopratinā�anu uz aizdomu pamata. Tās ta�u var arī neapstiprināties, vai ne? Izkustināsim pūzni un paskatīsimies, kas sekos. Man un ne tikai man ir zināmas aizdomas, ka, slēpjoties aiz vēlē�anu tuvuma, tiek gatavots kaut kas nelāgs. Vajadzētu parādīt, ka mēs neguļam un visu redzam.

- Nu, pui�i, �ķīvjus kaudzē un zirgos! A-a-ap�īīī!U - Miks pavēlēja un tik skaļi no�ķaudījās, ka puse ēdnīcas apmeklētāju teju novēlās no krēsliem. - Brauciet un atvediet tos zelta jaunie�us �urp, parunāsim par dārgo vecāku naudas makiem, mīļo bērniņu brīvā laika nodarbēm, ned�entlmenisku uzvedību, cilvēka atstā�anu ziemā me�ā bezpalīdzīgā stāvoklī� Un, protams, par slepkavību, ko grupā paveiku�i �etru automa�īnu vadītāji. Egu, vai mēs zinām, kur atrodamas visas iesaistītās ma�īnas?

- Protams. Tur jau de�urē mūsējie. Varam konfiscēt un vest uz ekspertīzi.

Dariet tā. Un vai mums ir pirkstu nospiedumi no it kā nozagtā MG 007 iek�puses, piemēram, no stūres rata un Instrumentu paneļa?

- Protams. Jau vakar bija. Bet �orīt mani �aļi atrada vienu otru atbilstību mūsu datubāzēs. Izskatās, ka da�i zelta jaunie�i jau sen ir mūsu uzskaitē.

- Lieliski! Ha-a-a-�ī!H - Miks vēlreiz no�ķaudījās. - Nu re, �ef, domāju, preses konferencei pietiks. Bet mēs tikmēr meklēsim tālāk.

- Nē, Kaķīt, meklēs tavi pui�i, bet tu pats mudīgi dosies uz mājām pie sievas! Saki, Boze atdzina ārstēties. Anniņa zinās, ko ar tevi iesākt. Bet mēs ar Basu vēl padomāsim un pa�tukosim. Viss, iebildumus nepieņemu, visi pie darba, par grupas vecāko nozīmēju Egonu Dambergu, bet Kaķī�-kalns no turpmākām operatīvām darbībām tiek atstādināts veselības stāvokļa dēļ.

- Bet, �ef, es jūtos labi! Es varu�

- Ielūkojies spogulī, varētāj! Acis iekritu�as, spīd kā vilkatim, ģīmis sarkans, lūpas sausas. Mar�, mājās, kamēr neesmu izsaucis ātros

Es nekur nevaru aizbraukt, man nav ma�īnas! Abi ar ģenerāli Basu �orīt atbraucām kopā ar Viktoru un Zorro.

- Skaidrs, kāpēc esi tā pārvērties - tik spalvains un plēsīgs, - Guntis Boze draudzīgi pavilka viņu uz zoba. - Glupi, arī man �obrīd nav neviena brīva auto, ko iedot. Tu jau gan nebūtu nekāds braucējs. Tad nu tā - de�ūrdaļas �aļi tevi tūliņ aizvedīs līdz tavam vecpui�a dzīvoklim Hospitāļu ielā, tu rātni iesi gulēt, bet pēcpusdienā mēs tur satiksimies uz� presenes āfterpārtiju.

Visi iesmējās un rosīgi aizsteidzās darbos.

Abi ģenerāļi un Miks pie pusdienu galda palika trijatā.

- Kaķīt, ceru, tu mani saprati pareizi? - Boze viņā nopietni paraudzījās. No pirmītējās jautrības viņa skatienā vairs nebija ne vēsts. - Tev �obrīd labāk nerēgoties notikumu centrā. Pa�a un Annas dro�ības dēļ.

- Tik traki ir? - Miks drūmi norūca.

- Ir vēl trakāk. Mūsu aktivitātes daudziem nepatīk! Kop� Pērkona aresta, bēg�anas un dīvainās bojāejas da�i uzskata, ka viņu esam novāku�i mēs, jo nav bijis legālu veidu, kā iesēdināt. Bet tā ta�u nav, vai ne?

- Protams, ne! - Kārlis Bass un Kaķītis reizē izsaucās.

- Tā arī atbildēju. Lai liekas mierā un meklē pa�u vidū. Tomēr, vīri, esiet ļoti uzmanīgi! Iespējams, notikums ar galvu ir sākums kam nopietnākam. Teik�u vēl vairāk - tas bija brīdinājums. Mums vairs nav laika.

Miks ar ģenerāli saskatījās.

Abi vienlaikus bija atcerēju�ies Annas sapni.

* * *

Ceturtdiena, 11. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Anna Elizabete mocījās sirdsapziņas pārmetumos un rakstīja nekrologu. Tiklīdz medijos bija izplatījusies ziņa par Me�āju pagasta galvas zaudējumu, Annas mobilo telefonu un e-pastu sāka bombardēt visu iespējamo preses izdevumu - gan oficiālo, gan dzelteno - �urnālisti, pieprasīdami komentārus. Atbilde �Preses konference �odien divos Lielajā Mājā, tur visu uzzināsiet� nelīdzēja. �Bet jūs ta�u ilgus gadus nodarbojaties ar Me�āju piāro�anu!�

Pateikt, ka �īs saistības no ļaunā gada vairs nav spēkā?

Apsolījusi stundas laikā izsūtīt informācijas apkopojumu, nu viņa plūca matus. Vai nav ārprāts: it kā zini cilvēku, tiecies ikdienā, kopīgi darbojies pie projektiem, bija laiks, kad attiecības bija sirsnīgākas par lieti�ķām, ta�u nu, kad jāuzraksta atvadvārdi, galva tuk�a kā izslaucīta.

Viņa bija apzvanījusi Lācītes tuvākos darba kolēģus un padotos, lai vismaz kaut ko vairāk uzzinātu par aizgājēju, ta�u nu apjukumā raudzījās gandrīz tuk�ajā papīra lapā� Nevienam nebija ko teikt.

�ēl, lai vieglas smiltis, mums viņas ļoti pietrūks, būs jārīko ārkārtas vēlē�anas, jaunais gads iesākas slikti�

Arī par bērēm (protams, kad līdz tam tiks un beidzot būs ko bērēt) neviens neko neminēja� Bēru rīkotāju nebija.

Vai �ai vienaldzībai būtu kāds sakars ar me�ājniekupēdējā laikā strauji pieaugo�o nepatiku pret pagasta priek�nieci?

Maigas Lācītes darbo�anās sākumā, kad uz priek�sē�a krēslu tēmēja arī sarkanā vilka�a Artūra Bambāna alias Divupa dēls Arnis Akmens, me�ājnieki kā mūris nostājās Lācītes pusē, pat neraugoties uz viņas netie�o radniecību ar karalaika slepkavu Bambānu-Divupu: viņ� bija Lācītes mātes Karlines vīrs, bet, par laimi, ne Maigas tēvs.

Toties pēc Arņa Akmeņa traģiskās nāves, vairs neredzēdama konkurenci, Lācīte atlaida gro�us un vēlāk pavisam izlaidās. Ja sākumā viņu patie�ām interesēja me�ājnieku labklājība un problēmas, tad pēdējā laikā - tikai pa�as publiskais tēls, reitingi un iespēja saglabāt silto krēslu uz vēl vienu termiņu. Likās, viņa dzīvo paralēlajā pasaulē�

Bet varbūt tā arī bija?

Vakar, veicot detalizētu apskati Lācītes mājā, gan Anna, gan Miks ar ģenerāli bija jutu�ies pārsteigti par askētismu, lai neteiktu, trūkumu, kāds valdīja pagasta galvas miteklī.

Tikai visnepiecie�amākās un lētākās mantas: dzīvojamajās telpās vienguļamā tahta, divi ar dermatīnu apvilki atpūtas krēsli, ovāls ēdamgalds uz masīvas, bet nestabilas kājas, finierēts rakstāmgalds, trīsdaļīga padomjlaika sekcija un divdurvju drēbju skapis.

Vannasistabā nekādu dāmisku nieciņu, tikai higiēnas līdzekļu krizes minimums vienai personai. Virtuvē pustuk�s ledusskapis, puse maizes klaipa, tēja, kafija, cukurs. Ne augļu, ne na�ķu, pat ne piparkūku.

It kā viņa te nemaz nedzīvotu�

Hmm, bet varbūt nedzīvoja arī? Varbūt nelielā pa�valdības pie�ķirtā un izpirktā privātmāja bija aizsegs kam citam kaut kur citur. Bet kam un kā?

Lācītei nebija automa�īnas, viņa nekad nekur nebrauca�

Un tad Anna Elizabete atcerējās pērno vasaru, kad Kārlis (kur� vairākus gadus apsaimniekoja Me�āju pagasta pārvaldes datorsistēmas un gādāja par kvalitatīviem ātrgaitas interneta sakariem visiem me�ājniekiem) pirmoreiz bija paudis ba�as, ka Maiga Lācīte visu laiku gan darbā, gan mājās pavada iepazī�anās portālos - laikam vēlas ielēkt aizejo�ā vilciena pēdējā vagonā. Patēva slepkavas ēnā dzīvojusī māte bija samaitājusi viņai bērnību un jaunību, nekas cits neatlika kā studēt, studēt, studēt�

Maigai Lācītei bija trīs augstākās izglītības.

Vienaudzes dibināja ģimeni un laida pasaulē bērnus.

Kad nu Maiga beidzot attapās, ka gribētos pie vīra, izrādījās - for�ie un ņemamie jau sadalīti, pāri paliku�i tikai dzērāji, nīkuļi un� Antons, glītais, atsaucīgais, amizierīgais, nez kāpēc joprojām neprecētais pagasta �oferis, pēc kura tvīka brīvās sievas un meitas. Lāga vīrs būdams, viņ� nevienai neatteica�, un tas noveda pie traģiskas nāves no biju�ās mīļākās rokas.

Acīmredzot Maigai ar pagasta �oferīti biju�as vairāk nekā lieti�ķas attiecības, jo, uzzinājusi par viņa nāvi, viņa sabruka un noģība, bet pēc tam ilgu laiku bija galīgi satriekta, lai neteiktu, nesakarīga.

Dro�i vien tie�i pēc tā baisā pārdzīvojuma viņa nolēma steidzami kaut ko darīt, lai mū�a nogalē nepaliktu par �ēlojamu vecmeitu, un pievērsās tīmekļa iespējām.

Tiktāl labi, ta�u tas neizskaidroja trūcīgos apstākļus.

Cik nu Anna atcerējās no tām reizēm, kad kopā ar Kārli, Miku vai ģenerāli Basu bija viesojusies Ozolu gatvē 5, tur nekad nekā netrūka, arī iekārtojums bija vairāk nekā pārticīgs, pat turīgi izsmalcināts.

Pēdējoreiz viņi pie Lācītes mājās bija� Kad? Pag, pag� aptuveni pirms gada. Pareizi, vēlāk viņa arvien izvēlējās tikties darba kabinetā, pie Annas Kultūras centrā, Basa aģentūras telpās vai, sliktākajā gadījumā, ne lūgta, ne aicināta, ieradās Pū�u Mājā.

Tātad nepilna gada laikā Maigas Lācītes dzīvē noticis kas tāds, ka viņa aizvākusi no mājas visus skaistos, ērtos (un dārgos) sadzīves priek�metus, atstājot tikai pa�u nepiecie�amāko no�ēlojamai eksistencei. Kas tas bija?

Varbūt atradusi otru pusīti un pārvedusi visas mantas pie viņa vai uz kopējo mājokli? Pārdevusi? Bet kāpēc? Spiedīga naudas vajadzība? Kredīti? Parādi? Azartspēles? Varbūt Lācīte bijusi smagi slima, un nauda vajadzīga ārstē�anai? Hmm�. bet varbūt� varbūt viņa tika �anta�ēta?

Ja tā, tad par ko? Ko tādu varētu nodarīt pagasta priek�niece - sieviete pāri pusmū�am, ne pārāk glīta, ne neglīta, masīva, ar jauku smaidu, bet griezīgu balsi kā motorzāģim un milzīgiem zirga zobiem?

Diez vai tur varētu slēpties kāda mīlas afēra, drīzāk gan jāmeklē virzienā �Vara, nauda, ambīcijas�.

To nu Maigai Lācītei nekad nav trūcis�

Kaut ko apsvērusi, Anna Elizabete piezvanīja Kārlim, un viņi ilgi runājās pa telefonu. Atvadu sveiciena vietā noteikusi: tikai esi prātīgs! -, viņa nolika klausuli.

Ceturtdiena, 11. janvāris, vakars Rīga, Hospitāļu iela

No brī�a, kad de�ūrdaļas priek�nieks Herberts Krauklis operatīvās grupas lendroverā bija Miku Kaķiti aizvizinājis uz Hospitāļu ielu, līdz pat vēlajai vakara stundai, kad ārdurvju zvans kliedzot, �ķita, sasprāgs gabalos, no darba atskaitītais pulkve�leitnants� gulēja.

Kā nosists, kā zīdainis, kā bez pakaļkājām�

Laikam Annai Elizabetei taisnība, un �ādos pārguruma brī�os, kas rodas no neizslimotas kaites, glābj tikai ilgsto�s miegs. Bet nu neļaus tas zvanītājs ilgāk pagulēt, neļaus! Kas tur, pie velna�?

Kaķītis jau grasījās nikni atraut durvis un pamatīgi uzrēkt nekrietnelim, kur� tikko bija aizdzinis brīni�ķīgu sapni - viņi ar Annu kāpj kalnos, apkārt tikai kalni un debesis, un viņi divi vien� -, ta�u atcerējās norunu par vakara apspriedi-āfterpārtiju pēc preses konferences.

Te nu viņi bija, bet �efs guļ kā veca plau�a!

- Netrako, Kaķīt, netrako! - ģenerālis Boze ku�ināja savu padoto, stīvēdams iek�ā pa durvīm milzīgu Sky &&& More iepirkumu maisu ar visādām ēdmaņām.

Aiz viņa zosu gājienā nāca pārējie: krusttēvs, Egons, Juris un Ritvars, bet gājienu noslēdza Viktors ar Zorro, kur� zobos nesa prāvu maisiņu ar apelsīniem.

- Mums viss ir pa�iem līdzi, jau gatavs - saservēts, safa-sēts, tikai ē�anas vaina. Vienīgais, ko vajadzētu, - uzlikt tējkannu! - omulīgi tērgāja Kārlis Bass. - Tūlīt atbrauks pū�-mājnieki un noteikti gribēs ko karstu. Mēs ar Gunti tikmēr pavilksim garāku tavu saimes galdu, lai pietiek rūmes.

Izvelkamais saimes galds bija viena no retajām Mika Kaķī�a kaprīzēm interjera jomā.

Būdams pēc rakstura askētisks, pat stoisks, viņ� jutās komfortabli arī zvejnieku tīklā, iekārtā starp diviem kokiem, bet krēsla vietā varētu iztikt ar koka kasti.

Ta�u galds - lielais galds - bija kas īpa�s. Masīvs psei-dobaroks ar ieapaļām, līkām kājām un inkrustētu, pulētu virsmu. Nejau�i nolūkots antikvariātā, pilnā komplektācijā iegādāts, bet vēl ne reizi neizvilkts.

�is būs lielā galda debijas vakars.

�ēl vienīgi, ka krēsli tādi parasti�

Varbūt tāpēc, ka pa�a bērnībā un jaunībā nekā tamlīdzīga nebija - ne priek�meta, ne tradīcijas -, Mikam ļoti gribējās, lai viņam reiz būtu galds un ģimene, ko ap to sēdināt. Vismaz labi draugi un radinieki! Savā ziņā tas bija piepildījies.

Nogurums bija kā ar roku atņemts: Miks sāka rosīties, �etri lielie vīri draudzīgi centās viņam palīdzēt, nesdami uz istabu uzkodu paplātes un galda piederumus. Pat jokainas formas metālkaluma sve�turi, tiesa, bez svecēm.

Abi ģenerāļi stīvējās ap masīvo iemītnieku, gudrodami, kur jāpiespie� un kas jāpavelk, ta�u tas nekādi negribēja un negribēja padoties.

Boze kļuva tīri vai puktīgs: kā tas var būt, ka viņi, divi lieli, nopietni vīri, nespēj pievārēt vienu lakotu koka gabalu ar �etrām kājām!

X- X- X-

Izkāpusi no Ķir�a Kundzes, Anna Elizabete tīksmi izstaipījās, pāris rei�u palēcās un pietupās: vajadzēja atjaunot piemigu�o asinsriti. Pusi dienas nosēdējusi pie stūres, viņa jutās stīva un ierūsējusi: trīs Melnpils, �etri Dobeles un divi Jelgavas audumu veikali, trīs Rīgas lielveikali, un nekā!

Nu nebija tā maigā jauno lapu zaļuma aizkaru, nebija!

Jau nolēmusi atmest ar roku un nopirkt pirmo līdzīgo toni, bet ar Ievu skaidroties vēlāk, Anna pamanīja kasti �Atgriezumi�, kurā juku jukām samesti nestandarta atlikumi gan no aizkaru, gan mēbeļu audumiem.

Tur tas bija - pavasara zaļums! Ne vien plāno dienas aizkaru, bet arī dīvānpārsegu un nakts aizkaru audums. Daudz!

Apkrāvusi Kārli vairākām pakām, viņa vēl aizsteidzās nopirkt stiprināmo lenti un aizkarknaģus, iztēlē sapņodama par jaunlaulāto dzīvokļa dizainu.

Bet vēl priek�ā vakara apspriede Rīgā, Mika dzīvoklī.

Nez kāpēc abi ģenerāļi uzstāja, lai klāt būtu arī viņa, Mazais Kārlis un dakteris Konrāds.

Hospitāļu iela viņai arvien bija patikusi - laika un tehnoloģiju gandrīz neskarta. Itin viegli varēja iztēloties, kā te izskatījies pirms simts gadiem.

Mika māja bija būvēta Ulmaiņlaikos - liela, pamatīga un kopā ar divām tādām pa�ām veidoja pakavveida iek�pa-galmu ar vienu vaļēju malu.

Vecā drauga aktiera Ģirta Meldera dzīvoklis arī atradās I lospitāļu ielā, tikai pāris kvartālu tālāk, centra virzienā. I'.is mājas bija celtas agrāk, vizuāli greznākas, arī pagalms izveidots līdz galam, proti, slēgts, ar pla�u, caurbraucamu vārtrūmi. īsta valsts valstī.

Interesanti, vai Ģirts joprojām mitinās Mihailova klīnikā vai varbūt jau atgriezies mājās. Nav jau tā, ka viņu tas briesmīgi interesētu, tomēr�

- Līzbet, par ko aizdomājies? - Kārlis viņu atsauca īstenībā. - Ejam! Mūs gaida. Vīri būs badā nomiru�i, kamēr mēs te skaistumlietas pērkam�

- Kur� nu vaimanātu, pa�am vien viss noderēs, - Grāfa un Rūsas apgulētais dakteris Arvis Konrāds, saldi aizmigu�o Rokiju uz rokām turēdams, izrausās no aizmugures sēdekļa. - Un jūs, spalvainie miega lā�i, nenāksiet?

Hospitālie�i atbraucējus sagaidīja ar sajūsmas saucienu: nu ta� beidzot!

- Līzbetiņ, ienāc lielajā istabā! - ģenerālis Bass sakampa Annu aiz mēteļa piedurknes un ievilka blakus telpā. - Tas koka klucis mūs neklausa!

Anna Elizabete uzreiz saprata, kas par problēmu.

Viltīgais ēdamgalds bija attāls radinieks Bergu nama lielajam, greznajam vēlīnā baroka stila viesību galdam, kas bija izgatavots 18. gadsimta vidū vai beigās, paredzēts divdesmit �etrām personām un kopā ar citiem Bergu dzimtas īpa�umiem tika nodots no paaudzes paaudzei.

�is, lai gan veiksmīgs atdarinājums un stilistiski līdzīgs, bija daudz mazāks. Pū�u Mājā lielais galds arvien stāvēja izlaists pilnā garumā. Tikai retais zināja, ka to panāk, reizē nospie�ot divas koka rozes, kas atbrīvo galveno mehānismu, ļauj atbīdīt galus un ievietot vidus plāksnes.

- Kā tu to izdarīji? - pēc krietna brī�a, ienācis istabā un ieraudzījis veco, līkkājaino draugu izstiepu�os divreiz garāku, Miks vaicāja Annai.

- Viltīgi, - viņa atsmaidīja un norādīja uz mazu, plakanu bieza, brūna papīra turziņu galda vidū. Papīrs izskatījās sens. - Un saņēmu balvu.

- Kas tas ir, un kas tur iek�ā? - Kaķītis ieinteresējās.

- Kas iek�ā, nezinu, bet tas izkrita no kreisās kājas aug�ējā iedobuma. Kad slēdzamais mehānisms atbrīvoja bīdāmo sliedi, tā paslīdēja uz priek�u, ni�a atvērās un noslēpums izvēlās uz grīdas.

- Bet�

- Pirms tu vaicā, vai tur nepalika vēl kas, - nē. Mēs cītīgi pārbaudījām, iztaustījām un pat izbakstījām ar adāmadatu. Tur nekā vairs nav. Protams, vēlāk varam palūgt Egonu, lai pārbauda mēbeli ar smalkiem aparātiem, bet �obrīd vislabāk būtu klāt galdu un sēsties pie vakariņām.

- Bet es gribu redzēt, kas sainītī! - Miks nepacietīgi iesaucās. - Manā galdā! Mierīgi stāvēja te piecus gadus, kautrīgi klusēja, nevienu neaiztika, bet izrādās, re, kādus noslēpumus glabājis! Pavisam līdzās.

- Līzbet, Mikam taisnība, taisām vaļā! - cits caur citu sauca istabā sanāku�ie vakariņu dalībnieki. - Ēdīsim vēlāk. Interesanti ta�u�

Sainītī bija divi plati zelta laulību gredzeni, sudraba kris-tāmķēdīte ar Jēzuliņu, sidraba kaklasaites adata ar ģerboni un iegravētiem burtiem A. V. un skaitli 1936 un sīka izbalējusi fotogrāfija nelīdzeni apgrieztām malām.

- Ļoti iespējams, atdalīta no se�u vai �etru momentfoto bloka - agrāk tādi bija populāri, - Anna saudzīgi paņēma kartīti pirkstos un pacēla tuvāk gaismai.

Bija jau�ams, ka tajā iemū�ināta cilvēku grupa, ta�u izmērs, laiks un nestabilā fotoķīmija bija darīju�i savu. Sejas gandrīz izgaisu�as.

Toties fotogrāfijas otrā pusē uz sadzeltēju�ā, porainā papīra ar parasto zīmuli vieglītēm uz�vīkāts: �Te mēs bijām laimīgi. Valtenbergi. 1941., jūn.�

Atkal karalaika atbalsis? Annai kļuva nelāgi, iztēlojoties, kas noticis ar �iem cilvēkiem un kāpēc viņi savas ģimenes relikvijas uzticēju�i tik nedro�ai slēptuvei kā koka galda kāja. Varēja ta�u sadegt, varēja salūzt, varēja sabumbot kopā ar māju� Bet, nē. Nesadega, nesalūza un bojā neaizgāja.

Un no visiem iespējamajiem galda pircējiem tam bija jābūt tie�i Mikam Kaķītim, un tie�i viņai, Annai, vajadzēja atrast slepeno mehānismu�

- Palūk vien, kas te! - Egons Dambergs, palielināmo stiklu uz deguna uztupinājis, gaismoja gredzenu iek�pusi ar eksperta lukturīti, kam bija maināms gaismas stara platums un intensitāte.

Gredzenu iek�pusē lasāms dubultgravējums: �RV'v�LV 01.01.1915.� un �AV^NV 09.09.1939.� Līdzīgs ieraksts bija uz kristāmkrustiņa muguriņas: �Agnese Lote 17.05.1940.�

- Nekad nekas nenotiek nejau�i� - Anna Elizabete klusu nomurmināja, ta�u pui�u vērīgās ausis bija dzirdēju�as.

- Līzbet, nesaki, ka mēs tagad meklēsim �os mistiskos Valtenbergus? - Miks pavaicāja.

- Mēs ne. Es - ļoti iespējams. Bet varbūt tas būs gards kumosiņ� vecmāmiņai Annai Rozei.

Savādais atradums visus bija saviļņojis. Klusums ieilga.

Atceroties pa�u piedzīvoto ar kauliem, lādēm, bēniņos glabātiem koferiem, arhīviem un rokrakstiem, no mājas pagraba ejām izraktām �etrdesmito gadu kinohronikām, Anna Elizabete nespēja un pat nevēlējās iztēloties, kurp varētu aizvest �is trauslais dzīpariņ�, ja to sāktu �ķetināt.

Bet vai tas būtu jādara viņai?

- Labi, mīļie, lai nu vēsture, kur vēsture, bet mēs dzīvojam tagadnē, un �ovakar es gribu ēst kā vecs vilks! - ģenerāļa Kārļa Basa mo�ā balss atgrieza visus �odienā.

Ātri uzklāju�i galdu, visi cie�i ap to sasēdās, ta�u ierasto bravūrīgi draisko jautrību bija nomainījis mulss svinīgums. Veikalā pirkts tipveida galds ir tikai galds, turpretī mēbele, kas ilgus gadus sevī nesusi �ādu vēstījumu, jau ir personība.

- Es vēlētos uzsaukt pirmo tostu par �iem A.V., L.V. un Agnesi Loti, lai kas un lai kur viņi tagad būtu! Par viņu piemiņu! - stingri noteica ģenerālis Guntis Boze un pacēla glāzi Basa ūpenītes.

Pārējie klusējot viņam pievienojās.

- Un nu atpakaļ pie mūsu lietām!

* * *

- Kas mums ir? Kur� sāks? - Boze pabungāja pa galdu.

- Es! Man daudz jaunumu! - Dambergs kā skolnieks pacēla roku, likdams klāteso�ajiem pasmaidīt. Mulsais klusums atkāpās. - Bet jūs ēdiet, ēdiet�

Damberga jaunumi tie�ām bija interesanti, ta�u ne visai labi savietojās ar laipno mudinājumu: �Ēdiet, ēdiet.�

Rūpīgi pārbaudot Maigas Lācītes galvu, eksperti konstatēju�i, ka nāve varētu būt iestājusies divas, pat trīs dienas pirms atra�anas. Laikapstākļu specifika - auksts, sauss, sniegs, ledus garoziņa - ļāvusi tai labi saglabāties nesabojājoties. Pie nelielā, it kā apgrauztā kakla stumbeņa pieķēru�ās skujas, prie�u mizas drupa�as un svaigi sveķi.

Atcerējies de�ūrdaļas ziņojumu par Pierīgā avarēju�o kokvedēju, kurā ietriecies autotreilers - tas pats, kas veda melno d�ipu, ar ko notriekts aklais vīrs, Egons nolēmis to pārbaudīt un salīdzināt rezultātus. Un�

- Tās bija Lācītes asinis? Uz kokvedēja? - ievaicājās Anna Elizabete.

- Jā. Turklāt tās atradās dīvainā vietā - tikai aizmugurējā labajā stūrī. Uz baļķiem, uz vienas no lielajām dzelzs ribām un uz vairākām tērauda trosēm. Pagaidām nav skaidrs, kā tās tur nonāku�as. Toties ir aptuvena nojausma par avāriju uz Pierīgas apvedceļa. Acīmredzot kokvedēja �oferis tādu vai citu iemeslu dēļ nav varējis savaldīt stūri, smagais sastāvs daļēji noslidējis no ceļa un tā arī palicis. Dīvaini gan, ka nebija iedegtas ne avārijas gaismas, ne gabarīti, nebija arī brīdinājuma trīsstūra vai gaismas zi�ļa. Vadītājs Ilmārs Rūsis no notikuma vietas aizbēdzis. Vai, iespējams, hospitalizēts. To mani pui�i vēl pārbauda. Aizbēdzis arī otra smagā auto vadītājs Sergejs Kazāks, kur� ar treileri ietriecies tie�i kokvedēja aizmugurē, kas izskaidro Maigas Lācītes asinis un audu daļiņas uz evakuatora priek�ējā bampera.

- Interesanti, kāpēc �im bija jāmūk, ja tā nebija viņa vaina, - Juris Grīslis ieprātojās. - Nakts, slikta redzamība, stāvo�s autiņ� bez avārijas gaismām un zīmēm� Mierīgi varēja izsaukt cēpī�us, noformēt negadījumu, un vainīgs būtu tas, kur� no notikuma vietas aizbēdzis. Ja nu vienīgi�

- Tie�i tā, ja nu vienīgi pa�am svila pēdas, - Dambergs pasmīnēja. - Tā vien rādās, ka �is Kazāks ir interesanta persona - tāds kā nogrēkoju�os autiņu izvadītājs. Kuru uz Krieviju, kuru uz Rumbulu, kuru rezerves daļās vai zem preses. Mja, un ar to MG 007 d�ipu tā zīmīgi sanāca�

- Paga, ja tas ir tas Kazāks, kuru es domāju, tad man ar viņu veci rēķini kārtojami! Viņ� man ir vienu laipnību parādā, - ģenerālis Bass iesmējās. - Jūs tikai viņu atrodiet, lai mēs varam iedzert kafiju un atcerēties deviņdesmitos.

- Nospertais apvidnieks? - Kaķītis pasmīnēja.

- Tas pats, mīļais, - Bass pamāja. - Kazāks �iepa, Kazāks arī nolika vietā.

Visi sāka skaļi smieties. Stāsts par ģenerālim (toreiz pulkvedim) Basam no�iepto Volvo d�ipu bija folklorizējies, un to tēti poli�i pirms gulētie�anas stāstīja bērņukiem, bet pasniedzēji - Policijas skolas audzēkņiem. Morālīte vienkār�a un skaidra kā asara: pirms zodz, paskaties, ko un kam.

- Ja drīkst, es turpinā�u, - lēni un ar gar�u iemalkojis ūpenīti, Dambergs nokrek�ķējās. - Tas vēl nav viss.

- Nu, nu, ko vēl tādu kreptīgu tu mums esi sarūpējis? -Boze, ar jautru smaidu acu kaktiņos, omulīgi ievaicājās.

Brīdi klusējis, Egons ievilka elpu un, cenzdamies neizrādīt emocijas, noziņoja: �orīt no rīta Purvāju pagastā, 20-25 kilometrus no galvas atra�anās vietas, �osejas malā, koka apak�ējos zaros uziets saplosīts sievietes līķis bez galvas. Iespējams, ilgsto�i vilkts pa zemi, vai arī vainīgi me�a zvēri.

- Ārprāts� - Anna izdvesa. Viņai sametās nelabi.

Nu nebija Maiga Lācīte ne mīļa, ne sirsnīga, ta�u tādu nāvi gan viņai neviens nebūtu vēlējis.

- Paga, paga, bet kāpēc koka zaros? - ģenerālis Bass paliecās uz priek�u.

- Redz, tas, lūk, ir interesanti, - Dambergs nokrem�ļojās. - Reizē ar līķi atrasta tērauda trose ar dubultāki, ar kādu parasti stiprina lielgabarīta vai ļoti smagas kravas. Varam puslīdz dro�i pieņemt, ka tā ir no kokvedēja, tur da�u trūka, iespējams, tāpēc krava sakustējās un auto ieslīdēja grāvī.

- Kā tad sanāk: Lācīte nejau�i gadījusies ceļā kokvedē-jam, palikusi bez galvas un aizbraukusi tam līdzi pavizināties cauri diviem pagastiem? Bet kāpēc suņi neatrada pēdas? - kinologs Viktors bija neizpratnē. - Un, galvenais, kāpēc viņas galva palika guļam Me�āju grāvī?

- Tu arī proti - pa sāpīgāko vietu, - Dambergs noburk�ķēja. - Vienas dienas ir par maz, lai rastu visas atbildes.

Rīt no tiesu mediķiem būs sekcijas rezultāti, no kriminālistiem - viss iespējamais par āķiem, trosēm, kokvedējiem un autotreileriem. Abi �oferi izsludināti meklē�anā. Man viss.

- Tu esi zvērs! - Kaķītis uzslavēja draugu. Un ar acs kaktiņu pamanīja - Anna uzvelk gaisā jautājuma zīmi un Egons mēmi atbild: jā.

Ko tad tas nozīmē?

- Ja Egons ir beidzis, tālāk mēs ar Kārli, - Anna Elizabete piecēlās un no palodzes paņēma biezu mapi. - Mēs �odien mazliet parosījāmies, da�u labu apciemojām, un, lūk, kas sanāca. Me�āju ļaudis, īpa�i vecie, kuri dzīvo nomalēs, tālāk no centra, jau labu laiku sūdzas, ka gan viņiem piedero�ajos me�u nogabalos, gan tālāk Me�vidu, Purvaines, Melnpils un Eglaines me�os kāds rūpnieciski zāģē kokus. Vietējie me�ziņi rausta plecus, sak�, nevienai firmai vai komersantam nekādas atļaujas nav dotas, ta�u me�s izretinās, un koki brauc prom, īpa�i naktīs. Tad pie apvār�ņa spīdot elles ugunis kā kosmosa kuģiem un tālumā dzirdama baisa rūk�ana.

- Ja tuvāk realitātei, apkaimes me�os uzdarbojas melnās brigādes, īsti nav skaidrs, viena vai vairākas, - rezumēja Kārlis. - Un nu es pārkāp�u vecumveco teicienu par miru�ajiem labu vai neko� Mūsu dārgā aizgājēja Maiga Lācīte bija tas cilvēks, kur� �os laupītājus atbalstīja un piesedza. Jā, es apzinos, ka tas ir vairāk nekā nopietns apvainojums, un esmu gatavs savus vārdus pierādīt gan ar ekrān�āviņiem no pagasta ziņu vietnes komentāru sadaļas (labi, tā ir anonīma, bet tomēr!), gan ar vairāku Me�āju iedzīvotāju liecībām -viņi savām acīm redzēju�i Lācīti slājām pār laukiem kopā ar melnajiem zāģeriem un plātāmies ar rokām, rādot, ko, cik un kur� Un vēl� Egons palūdza pārbaudīt pie Gunas �vānes atrastos Maigas Lācītes datora, e-pastu un soctīklu loginus un paroles. Pārbaudīju. Darbojas. Dators gan, cik saprotu, bez pēdām pazudis. Ak jā, Guna velti apgalvo, ka es kaut ko varētu zināt par salūzu�ā klēpj datora cietni. Lai nu kuram, bet man tā nav. Toties Lācītes inbox un gmail e-pasta vēstulēs gan atradu daudz interesanta - te būs svarīgākās izdrukas, pārējo var apskatīt virtuāli. Paroles, protams, nomainīju, lai kādai ziņkārīgai būtnei neienāk prātā kārtējo reizi palodāt un varbūt pat kaut ko uzrakstīt�

- Kā tā? - Miks ieurbās Kārlī ar skatienu. - Uzrakstīt?

- Tie�i tā, uzrakstīt. Izskatās, ka mūsu dārgā sekretāre Guna bijusi itin labi informēta gan par priek�nieces romantiskajām kaislībām iepazī�anās portālos, gan viņas mazo koku naudas rūpaliņu un glu�i vienkār�i Lācīti �anta�ējusi, pieprasot savu daļu un atteikuma gadījumā draudot nosūdzēt visiem pēc kārtas: sākot no ģenerāļa Basa, beidzot ar knābi un dzelteno presi. Viņai pat pieticis nekaunības rakstīt Lācītei uz tās privāto e-pastu, precizējot maksājamās summas un laikus. Bet trakākais - aizvakar, divas dienas pēc Lācītes nāves, no viņas privātā e-pasta kāds nosūtījis vēstuli adresātam vārdā Husis. Rau, cik amizants tekstiņ�:

�Es zinu, ko jūs izdarījāt, ta�u klusē�u, ja bizness turpināsies. Piektdien Melnpils Kultūras namā karnevāls. Bū�u pie bāra - Dāma Sarkanā. Atnesiet avansu, un izrunāsim turpmākos sadarbības noteikumus.

Ja ne, sestdien policija saņems informāciju.�

- Ja tā bijusi sekretāre Guna �vāne, viņa nav pie pilna prāta! - iesaucās Boze. - Tas bābietis ta�u sev parakstījis nāves spriedumu!

Ceturtdiena, 11. janvāris, nakts Rīga, Hospitāļu iela

- Nolemts, rīt uz karnevālu! - ģenerālis Kārlis Bass noducināja un smīnīgi paraudzījās uz pārējiem. - Gara acīm jau redzu: vienkāji pirāti, izbadēju�ies vampīri ar Drakulu priek�galā, un, protams, Melnā Dāma, kā pieklājas atbilsto�i Melnpils senajai leģendai.

Anna Elizabete skaļi iespurcās. Ģenerāļa akmenscietajā sejā nenotrīsēja pat ūsu galiņ�.

- Krusttēv, saki, ka tu joko! Kādi pirāti, kādi vampīri?! -Miks neviltotā izmisumā iesaucās. - Mums melno d�ipu banda uz kakla un vēl tā galva�

- Tie�i tāpēc, tie�i tāpēc� - ģenerālis turpināja. - Lai vienai galvai nepievienotos otra, mēs tur rītvakar būsim. Visi vai ne visi, bet būsim. Tad tu, Kārlēn, saki, ka tajos e-pastos viņa vairs iek�ā netiks? Tas ir dro�i?

- Tikpat dro�i kā Grāfa zobos, - uzrunātais nosmīkņāja.

Nebija redzēts, ka Grāfs kādam kaut ko būtu atdevis. Izņemot Annu un Kārli, protams.

- Lieliska ideja, pilnībā atbalstu! - ierunājās līdz �im klusēju�ais ģenerālis Guntis Boze. - Iespējams, tā mums izdotos pielikt punktu �ai galvas lietai. Tad nu tā, meklējiet kostīmus, Anniņa palīdzēs, un brauciet uz balli! Jā, un vilku arī paņemiet līdzi, lai Sarkangalvīte pa kluso nenomiedz Mednieku.

Kaķī�a vīri saskatījās, noplātīja rokas un padevās.

Ja reiz balle, tad balle�

- Labi, tālāk! Kas jauns melno d�ipu lietā? - Bozes balss kļuva cieta.

- Aizturējām visu baru. Pusi dienas runājāmies gan ar labu, gan� no sirds. �o to uzzinājām, būtu uzzināju�i vēl, ta�u ieradās Pans Muhovskis un ar lielu ķērk�anu nabaga bērniņus atbrīvoja, lai rātni pie rociņas aizvestu mājiņās pie mīlo�ajiem tētiņiem un māmiņām, - paironizēja Grīslis.

- Pats Pans Muhovskis? - Bass izbrīnījās. - O, tad jau tur dālderi ripo!

Profesionāļu aprindās viņu dēvēja par Sātana advokātu. Puspolis Georgs Muhovskis uzņēmās visbezcerīgākās lietas, lai cauri juridisko paragrāfu d�ungļiem izvilktu tās līdz uzvarai tiesas zālē, lielāko nelieti un maitasgabalu nomazgājot un nopulējot spo�āku par saulīti.

Ģenerāļa Basa un me�ājnieku ceļi ar Muhovski bija krustoju�ies Arņa Akmeņa lietā - viņam bija izdevies �o varmāku un slepkavu līdz tiesai izbrīvēt no cietuma pret parakstu par dzīvesvietas nemainī�anu, ta�u dārgais aizstāvamais turpināja ļaundarības, un kādā brīdi Likteņlēmējam bija par daudz: Akmens, bēgot no policijas, nositās.

Panam Muhovskim zaudēto honorāru atlika vien ierak-stīt skurstenī.

Un nu Georgs Muhovskis iesaistīts politiskās partijas Mājai un Ģimenei valdes locekļu atva�u glāb�anā no pa�u visatļautības radītajām sekām! Tas nozīmē - ļauj tikai viņam vaļu, un izrādīsies, ka vecais, aklais vīrs pats labprātīgi izda-i ijis pa�nāvību, palecot zem �etru auto riteņiem, bet Sergejs Kazāks automa�īnu MG 007 ir nozadzis un vedis prom pats uz savu galvu.

- Vai no tiem izlutinātajiem puņķutapām izdevās uzzināt arī ko jēdzīgu? - Boze taujāja. Viņam bija pavisam drūms noskaņojums. Un nelāgas priek�nojautas.

- �is tas noderīgs bija gan, - sarunā iesaistījās Ritvars Zariņ�. - Noskaidroju, ka viņiem tur ir Garais, Tievais, Resnais, �akālēns, �urka, �ūska, Zemene, Fellīni, �āvējs un Ērglis. Divi pēdējie laikam tie krutākie, jaunākie aizturētie viņus piesauca ar tādu izteiksmi sejā un balsī, kā bērnībā darīju�i visi sīci: �Ja tu neliksi mani mierā, atnāks mans tētis/ mamma/brālis/māsa un tev sados!� Vēl uzzināju, ka viņus nav vēlams �kaitināt un apbi�ot�, jo mīļbērniņu māmiņas un tētiņi strādājot tādās vietās, no kurienes pietiekot piezvanīt, kur vajag, un turpmāko darba dzīvi varē�u vai nu patrulēt ielās, vai slaucīt lapas. Ja vispār vēl strādā�u�

- Cik sirsnīgi! Es gan domāju, ka par saviem ļaudīm lemju pats, - Boze uzjautrināti paraustīja uzaci. - Ta�u izrādās - mani vada kā marioneti!

- Nu �ajā sakarā arī man ir kāds stāsts, - ierunājās Juris Grīslis. - �odien ēdnīcā pilnīgi nejau�i sastapu studiju biedru Māri Miķelsonu no cēpī�iem, un starp diviem desertiem viņ� man pavēstīja izpētes vērtu lietu. Zinājāt, ka eksistē tāds baltais saraksts, kurā iekļautās automa�īnas netiek ne apturētas, ne aizturētas vai pārmeklētas, lai kādi būtu apstākļi?

- Tā, tā� no �īs vietas sīkāk! - ģenerālis Boze pavēlēja.

- N-nu� tas esot elektronisks fails ar to auto numuriem. Tās apstādinot, pieklājīgi jāpasveicina �oferītis un jāļauj braukt tālāk, jo ma�īna pieder vai nu �attiecīgajiem� cilvēkiem vai viņu tuviniekiem. Tad, lūk, �ajā sarakstā pēdējā laikā ieviesti papildinājumi - virkne melnu apvidus auto, kuru reģistrācijas dokumentos minēti pavisam citu per sonu vārdi nekā pie stūres sēdo�ajiem nekaunīgo ģīmju īpa�niekiem, kuri nereti ir nepilngadīgi. Pēc liecinieku teiktā, �ie auto vairākkārt biju�i iesaistīti negadījumos, ta�u protokoli nekad vai gandrīz nekad nav sastādīti, tie�i pretēji, ja incidentos biju�i cietu�ie, tie pēc pāris dienām pretenzijas atsauku�i un iesniegumus paņēmu�i atpakaļ.

- Grīsli, tu ta�u saproti, ka tavam draugam tas viss būs jāizstāsta vēlreiz un oficiāli? - Boze bija niknumā nobālējis. Viņam raustījās vaiga muskulis.

- Protams, viņ� ir gatavs tikties. Kad vien teiksiet, - Juris Grīslis nopietni apstiprināja. - Ta�u tas vēl nav viss. Māris Miķelsons bija tas policists, kura ekipā�a pēc aculiecinieku izsaukuma pirmā ieradās notikuma vietā Brīvības ielā, kur tika sabraukts aklais vīrietis. Noklausīju�ies situācijas izklāstu un pierakstīju�i liecības, viņi jau devās atpakaļ uz bāzi, kad pārinieks ierosinājis ieskriet tuvējā kafejnīcā iedzert kafiju. Tur, ārpus dienesta auto, Mārim silti jo silti licis pie sirds ātrāk aizmirst �o notikumu - kādu laiku paturēt atvilktnē un pēc likumā paredzētā laika atrakstīties. Jo, raugi, esot da�i cilvēki, kurus nav vēlams aiztikt, traucēt un apgrūtināt ar protokoliem un aicinājumiem ierasties sniegt paskaidrojumus� Māris noklausījies, pateicis paldies par brīdinājumu, bet izdarījis pa savam. Un nākamajā dienā saņēmis rājienu no priek�niecības par pavir�ību darbā�

- Tas ta�u ir kaut kāds murgs!!! - Boze pielēca kājās.

- �bet tajā pa�ā pēcrājiena vakarā, mājās braucot, viņa autiņam pakaļā ieskrējis noplucis busiņ� bez numura zīmēm, krietnu gabalu stūmis pa �oseju uz priek�u, tad nozudis sānieliņā. Māris otrā rītā par notiku�o runājis ar l ie�o priek�nieku, bet tas atteicis: de�ūrdaļas notikumu �urnālā incidents nav reģistrēts, tātad nekā tāda nav bijis, lai nu viņ� nemēģinot savu �ofera neprasmi nogāzt uz citiem, bet labāk nomazgājot ekipā�as auto, bērni uz tās jau ģīmjus zīmējot, - Grīslis aizelsies iemalkoja ūdeni.

- Un? - Miks Kaķītis nepacietīgi paklaudzināja pa galdu ar pirkstu kauliņiem.

- Uz viņu dienesta auto bagā�nieka putekļos bija vārds: Nomierinies! Te būs fotogrāfija, - Grīslis pavērsa pret sēdētājiem viedtālruņa ekrānu.

Likās, policijas priek�nieku ģenerāli Gunti Bozi ķers trieka - viņ� bija piesarcis kā pārgatavojies tomāts, pārskaities kā sakaitināts vērsis, un vienīgais, kā vēl trūka, - lai viņ� sāktu ar kāju nagiem kārpīt zemi.

- Gunti, nomierinies! - redzēdams, ka situācija kļūst nekontrolējama, Kārlis Bass smagi uzlika roku biju�ajam audzēknim uz pleca. - Tikai mieru! Ja viss ir tā, kā Grīslis stāsta, te dusmas nelīdzēs. Nepiecie�ama gudra spēle, lai viņi iekristu pa�i savās lamatās. Un tad mēs viņus�

- Mja, - Boze norūca un uzelpoja. - Labi. Kas vēl?

- Miķelsons lūdza pajautāt, vai būtu iespējams pārnākt darbā uz mūsu nodaļu. Esot dzirdējis labas atsauksmes un tur vairs nespējot palikt.

- Kaķīt, ko tu saki? - Boze pavērās uz sadrūmu�o pulkve�leitnantu.

- Neko. Domāju par tautas pasakām un pūķiem, - uzrunātais īgni atņurdēja.

- Par kādiem pūķiem? Tev laikam atkal drudzis? - ģenerālis tikai tagad pamanīja Annu Elizabeti uzjautrināti smīnam. - Vai es vēl kaut ko nezinu?

- Miks bija domājis varoņpasakas par pūķiem, kuriem nocērt vienu galvu, bet vietā izaug trīs, se�as, deviņas vai pat divpadsmit jaunas.

- Hmm, pūķi� Patie�ām. Tikai �iem daudzgalvainiem ar zobenu nepietiks, vajadzēs smago artilēriju. Bet par to �ali, Kaķīt, padomā gan. Apskaties, pārbaudi. Kas zina, varbūt sanāk lietaskoks.

- Mhm, divi jau sanāca, - Miks izspieda caur zobiem. -Lietaskoki�

- Es tevi saprotu. Dzīvē notiek visādi, bet vai tāpēc pārstāt ticēt cilvēkiem? Turklāt ne vienmēr ir tā, kā izskatās. Varbūt mēs kaut ko par viņiem abiem nezinām.

Anna iesāņus vēroja Miku, viņa pui�us un ģenerāļus. Viņi abi - protams, pusstudents Mārtiņ� Ploķis un Negantais Valdis Āmurs, Egona Damberga dienesta biedrs.

Kā jau Miks bija paredzējis, Mārtiņ� pēc atgrie�anās no ceļojuma pa apreibino�o vielu pasauli un izrakstī�anas no slimnīcas policijā neatgriezās, bet pārorientējās uz advokatūru. Mēļoja, ka esot redzēts ejam uz darba pārrunām pie pa�a Pana Muhovska.

Savukārt Valdis Āmurs ar ģimeni pirms da�ām dienām vienkār�i pazuda� Izstāstījis kolēģiem savu dilemmu par lielu (Pērkona) naudu uzņemties aizbildniecību pār pieciem Rudītes māsas un brāļa bērniem, kamēr vecāki atrodas cietumā,nākamajā rītā atsūtīja SMS ar ziņu, ka saslimis, un izgaisa. Mājās nav, telefonu neceļ.

- Neko nesolu. Pārbaudī�u, - Miks sausi noteica.

Ap dū�u bija pretīgi. Galu galā viņ� pats ta�u bija tas, kur� uz savu galvu piedāvāja Āmuram darbu Smago noziegumu nodaļā; viņ� bija tas, kur�, zinot Egona Damberga nesatricināmo uzticību un godīgumu, to pa�u sagaidīja no vīra, kur� bija tik daudz pārcietis un piedzīvojis.

Tik stulbi iekrist uz līdzjūtību un apbrīnu par datorpras-mēm! Un ko nu, kad visu uzzināto un apkopoto �is pats vīrs var lieliski izmantot savās interesēs un viņi tur neko vai gandrīz neko nevar izdarīt?

- Egu� kas ar pieejām mūsu datubāzēm? - sevi nīzdams, Miks pavaicāja.

- Vecie ceļi bloķēti. Visiem mūsu datoriem jauni logini un paroles. Izsludināju vispārēju profilaksi.

Kaķī�a asais skats pamanīja Egona, Annas un Mazā Kārļa sasmaidī�anos.

Tātad viņi par to runāju�i jau agrāk un, paredzot iespējamos riskus, veiku�i pretpasākumus. Tos pa�us, ko viņ� nupat ierosināja kā operatīvo novitāti. Nē, nudien, jāsāk nopietnāk apgūt datorlietas, citādi var par galīgu muļķi palikt!

- L-labiii� - ģenerālis Boze draudīgi nosēca, ar smagajām dūrēm atspiedies pret ceļgaliem. - Labi. Ja viņ� grib karu, būs kar�. Un nelīdzēs ne Mu�papīrs, ne baltie saraksti. Man ir pa�am savs saraksts, melnais�

Tā izklausās solījums, kuru ignorējot var vainot tikai sevi.

* * *

Ceturtdiena, 11. janvāris, pusnakts Rīga, Skanstes masīvs

Naksnīgā apspriede turpinājās tre�o stundu.

- Kungi, mums ir jākonsolidē visi resursi, jāapvieno visi spēki. Partijas reitingi katastrofāli krīt, publicitātes nav, vai arī tā ir negatīva. Mums vajag jaunu elpu, jaunu darbības programmu, kas reflektētu pla�ās tautas masās. Jaunus varoņus. Un, galu galā, jaunus sabiedriskās domas ietekmē�anas līdzekļus. Ja nevar tikt galā ar loģiskiem argumentiem, jāķeras pie citiem līdzekļiem. Tāpēc vārds� Ērglim.

- Tātad beidzot esat gatavi uzklausīt, kas man sakāms? Nesen atgriezos no� konferences, un jāteic - mums ir ļoti daudz ko mācīties no kaimiņiem. Piemēram, lētāk un vienkār�āk, nekā dibināt jaunus medijus, kārtot licences un apraides tiesības, ir izveidot virkni specializētu veblapu ar reālā laika komentē�anas iespējām, pieņemt maiņu darbā pusduci sociālo tīklu mened�eru, kuri jau eso�ajos soctīklu kontos nodro�inātu 24 stundu uzraudzību, veidotu jaunus lietotāju profilus, reaģētu uz jautājumiem un komentāriem, bet klusuma brī�os rosinātu tēmas un diskusijas. Tā ir daudz lētāk, īpa�i ja visi strādā vienuviet. Kas tad ir vajadzīgs: dators, guļvieta, kafija un tualete! Lēti un nikni. Pēc �ī principa strādā kaimiņi.

* * *

Ceturtdiena, 11. janvāris, nakts Rīga, Hospitāļu iela

Beidzot dzīvoklī bija paliku�i tikai pū�mājnieki.

Abi Kārļi, Lielais un Mazais, nolēmu�i ievilkt plau�ās svaigo Rīgas gaisu, izgāja naksnīgā pastaigā ar lielajiem suņiem. Mazulis Rokijs, piebāzis pilnu punci ar visādiem labumiem, jau saldi krāca.

Anna un Miks, virtuvē mazgādami traukus, ar pusausi klausījās, kā dzīvojamajā istabā dakteris Konrāds pa telefonu dod norādījumus Ievai, kura bija atstāta Pū�u Mājā par vecmāmiņu palīdzi un Sniega karalienes pieskatītāju:

- Apēda putru, izdzēra tēju un tagad guļ? Tas labi, tad nemodini� Bija piecēlusies un meklēja mani? Tā arī teica? Ak, meklēja sprogaino? Prasīja spoguli un lūpukrāsu? Arī labi, tad jau būs dzīvotāja� Ā, tev Kārlis zvana? Tad atā, atā, visiem arlabunakti!

- Viņam tas meitietis iepaticies, - Anna Elizabete lika skapītī noslaucītās krūzītes.

- Ei nu, nevar būt! Viņa ta�u ir divreiz jaunāka! - Miks neslēpa izbrīnu.

- Un kas no tā? Man, piemēram, ļoti patīk ģenerālis Bass, - Anna kacējās.

- Ak tā? Patīk ģenerālis, bet apprecējies ar mani? - Kaķītis viņu cie�i apskāva.

- N-nuuu Basa kungs izrādījās jau aizņemts, - viņa iekoda vīram degunā.

Labi audzināts d�entlmenis, turklāt disciplīnas cilvēks būdams, Kaķītis stoiski pacieta koslīgo uzbrucēju, nodomādams: visam savs laiks!

Miks bija labā omā: �īvakara draudzīgā apspriede daudz ko bija salikusi pa plauktiņiem. Vismaz bija skaidrs, ar ko rīt sākt. Un vēl: viņ� ļoti priecājās par Annas Elizabetes klātbūtni �eit, mazajā Hospitāļu ielas dzīvoklītī. Jau krietnu brīdi viņam te vienam nepatika uzturēties, un, ja spiestā kārtā nācās pārnak�ņot, Miks nevarēja aizmigt, visu nakti skatījās filmas, bet no rīta darbā mira nost.

- Zini, tu varētu līdz pirmdienai pavaļoties un Lielajā Mājā nerādīties, - pie ārdurvīm atvadoties bija noteicis lielais �efs Boze. - Tā teikt, daktera Konrāda stingrā uzraudzībā tikt galā ar drudzi, klepu un miega badu. Man rītdienai padomā nepopulāras lietas, labāk, lai tevis tur nav.

Kaķītis grīni nosmīnēja vien.

Viena netīkamā lieta attiecās uz Melnpils policijas pārvaldes priek�nieku Jūliju Paulānu, kur� pēdējā laikā bija sācis izturēties kā mazformāta imperators, pārvēr�ot dienestu par savu privāto uzņēmējdarbību: vienpersoniski izlēma, uz kuru izsaukumu braukt un kad neatmaksājas tērēt degvielu, kuru cilvēku glābt, kuru ne, kuru iesniegumu pieņemt un izskatīt, kuru norakt atvilktnē�

Cilvēki kurnēja, rakstīja sūdzības un komentārus, bet Paulāns jutās dro�i. Līdz brīdim. Līdz rītdienai�

Otrs pārsteigums pēk�ņas pārbaudes veidā gaidāms �oseju karaļu �efam pulkvedim Audrim Putniņam, par kura padoto darba metodēm sen krājās biezas mapes. Nu vadzis bija lūzis: ka tik putniņam negadās lidot vai tikt būrītī.

Mjā, un bija arī tre�ā lieta: Boze bija apsolījis nosūtīt neuzkrīto�u novērotāju grupu uz Valda Āmura māju Olainē�

- Līzbet, ko saki - vai Lācīte tie�ām bija iejaukta kreisajās koku zāģeru lietās?

- Dīvaini, ka tu par to ierunājies tie�i tagad - tikko prātoju to pa�u. Vēl pirms gada es būtu teikusi: nē, �aubos, diez vai, viņa uz to nav spējīga, kāds viņu apmelo, - bet �odien viss var būt. Viņa pēdējā laikā bija ļoti pārvērtusies, un nedomāju, ka tur pie vainas slinkums vai romantiskie meklējumi. Ja pieņemam, ka �vāne viņu �anta�ēja, tam bija nepiecie�ams nopietns pamats. Ko viņa zināja, ka bija spējusi izsūkt priek�nieci sausu, liekot tai pārdot mēbeles, traukus un apģērbu? Un kas notiktu brīdī, kad Lācīte vairs nespētu maksāt? Guna viņu nodotu?

- �visticamāk, tā, - no priek�nama atskanēja aizelsusies Mazā Kārļa balss, un virtuvē, līksmi astes luncinādami, iejoņoja apsnigu�ie Grāfs ar Rūsu.

- Beidzot ziema? - Anna palūkojās laukā pa logu. Sniga lielām, mīkstām pārslām. Lēni un svinīgi kā Ziemassvētku filmās. Pēk�ņi tā sakārojās pastaigāties pa naksnīgo piesnigu�o Rīgu, ta�u, paraudzījusies uz �āvaino, atkal sasārtu�o Miku, viņa saprata - �ī nav tā reize.

Bet kur tad ģenerālis?

- Nāk, nāk, - pamanījis Līzbetes raizīgo skatienu, nosmaidīja Kārlis.

- Jau atnāca, - pār slieksni pārbumsījās divi smagi zābaki. - Ja jūs, mīļie jaunie�i, zinātu, cik laukā skaisti! Tāda romantika kā skatu kartītēs. Pat negribēju nākt iek�ā, tik stāvēt un sapņot. Kā bērnībā� - Bass jūsmoja.

- Bet mēs spriedām� - Miks iesāka, ta�u dabūja sparīgu dunku ribās un niknu mīļotās dzīvesbiedres acu skatu.

ļāzina ta�u, kad ko teikt, kad ne!

Tik jaukā naktī līķi var pagaidīt.

- Ko jūs spriedāt? - atmiņu mirklis bija garām.

Ģenerālis atkal zirgā.

- N-neko, neko, - Anna Elizabete centās glābt situāciju.

- Līzbetiņ, nemāni mani, vecu ok�ķeri! Jūs atkal runājāt par darbu, vai ne?

- Krusttēv� laiks gulēt, - Anna locījās, ta�u, pamanījusi ģenerāļa raksturīgo nikno ūsu kustību, padevās. - Jā, mēs runājām par Lācīti un to, kāpēc viņa varētu būt maksājusi �antā�istei. Ja, protams, tā bija �antā�a.

- Nu kā - kāpēc? Tāpēc, ka Gunai �vānei bija dzel�aini pierādījumi par Maigas Lācītes pēdējā laika biznesu �pārdot var visu�. Jau vairāk nekā gadu mēs ar da�iem pagasta cilvēkiem viņu vērojām, un redzētais mums ļoti nepatika. Redzi, Anniņ, pret tevi viņa nekad to neatļāvās, tāpēc ka tu viņai biji vairāk nekā vajadzīga: kur� cits gan spētu viņas tēlu nopulēt saules spo�umā, Mēness baltumā! Bet visiem citiem aiz muguras mūsu kopīgā draudzene taisīja rebes: vienpersoniski pie�ķīra nomā (faktiski pārdeva, naudu iebā�ot sev kabatā) valstij vai pagastam piedero�os neprivatizētos lauksaimniecības zemju un me�a nogabalus, liekot atbildīgajiem zemes komisijas locekļiem parakstīties jau pēc notiku�iem darījumiem. Un tās nebija nekādas mazās summas: pēc provizoriskiem aprēķiniem, sanāca se�ciparu skaitlis, un pirmais nebija vieninieks. Savukārt Gunai �vānei ir divi bankas konti, vienā no tiem ik mēnesi tiku�i ieskaitīti trīs tūksto�i eiro, pusotra gada laikā ienākums jau pietuvojies pussimtam. Ta�u jautājums: kur palikusi pārējā nauda? Lācītes konti ir tuk�i. Protams, ir vēl viena iespēja� Neatklā�u avotu, ta�u baumo, ka Lācītei bijis mīļākais, gados daudz jaunāks, ļoti izskatīgs un ar lielu, garu auto.

- Krusttēv, tu gribi teikt, ka kokvedēja vadītājs Ilmārs Rūsis varētu būt�?

- Kad atradīsim, noteikti pavaicāsim. Bet tagad gulēt, mar�! Rīt balle!

Piektdiena, 12. janvāris, rīts Me�āji, Pū�u Māja

- Nu jau tā kā vajadzētu būt klāt! - Omīte tre�o reizi piecu minū�u laikā paraudzījās pa virtuves logu, ta�u neko vairāk par tuk�o piebraucamo ceļu neredzēja. - Ka tik nav kas atgadījies Ķir�a Kundzei'. Redz, Mikam tā sudraba zivs beidzot apmira, nu, un tagad uz visiem pusotrs braucamais; daktera graba�a neskaitās, vai tad tas vispār ir auto - vecs cilvēks i ne iekāpt nevar� Labi, ka atstāja te, pie mums, lai nav pa Rīgu jāblamējas�

Pēdējā replika bija veltīta daktera Konrāda daudz cietu�ajai Ņivai.

- Mammucīt, beidz nu gremzties un paraugi, vai nebūs gana putots, - Ieva Saulīte, Kārļa mamma, pie atvērtas krāsns sē�ot, kūla putukrējumu pa kaucmindie�u modei -ar roku. Omīte mikserus neatzina: saies sviestā.

Omīte ar pirksta galiņu pieskārās putojumam: jā, stingrs.

- Liec ledusskapī, lai atpū�as. Rausis gatavs, tik tie ēdāji�

Par godu meitas pārbrauk�anai no Anglijas (un paredzot kārtējo kuplo piektdienas vakaru) Kārļa vecmāmiņa bija izdomājusi cept ābolu-burkānu-ogu-ruma rausi un pasniegt to karstu ar atdzesēta vaniļas putukrējuma micīti. Un, ja Omīte ko bija ieņēmusi galvā, pārējiem atlika nopūsties un padoties.

Tā nu Ievai Saulītei, aizmuku�ai no Anglijas viesnīcas administratores pienākumiem, mājās nācās iejūgties virtuves izpalīdzes lomā: mizot, tīrīt, smalcināt, kapāt, putot, maisīt un gar�ot. Viņa to darīja ar prieku - ik sīkākais maz-darbiņ� likās mīļ� un svarīgs. Jo vairāk te, Pū�u Mājā, kur jau vairākus gadus dzīvoja viņas māte Anna Līze Saulīte un dēls Kārlis, bet vecais Bi�u Miķelis, viņas miesīgais tēvs, viesojās gandrīz ik mīļu dienu, protams, ja vien Dravās ne�u-binājās ar savām bitēm un medus kārēm.

Un nu viņas dēls, viņas mazais (trīsdesmittrīsgadīgais) puisītis, beidzot nolēmis iestūrēt laulības ostā.

Un ar ko? Ar viņas vārdamāsu! Vai tā nav burvīga sagadī�anās? Meitene jauka, laipna un izpalīdzīga�

Tagad pat kā ar mazu bērnu auklējas ar to savārgu�o, atmiņu zaudēju�o jaunkundzi. Hmm, nez kā tas ir - pazaudēt atmiņu? Tātad viņa neko, neko neatceras?

- Iev, Iev, liec �igli ledusskapī, citādi mums launagā būs kūka ar vaniļas sviestu! - Omītes uzsauciens Ievu izrāva no saldā sapņa. - Ko ta nu domā?

- Par kāzām, mamm, par kāzām. Gribētos, lai tas, kas nesanāca mums, viņiem izdodas. Lai nekas neiztraucē�

Pagalmā strauji iebrauca un apstājās Ķir�a Kundze, no tās izbiru�ie pieci divkājaini un trīs �etrkājaiņi līksmā ņudzeklī metās uz durvīm.

- Ak, tad mājās gan! - Omīte atviegloti noteica un, pakampusi paplāti ar traukiem, sīkiem solī�iem aiztipināja uz viesistabu klāt galdu.

* * *

- Omīt, tu esi pārspējusi pati sevi! Lieliski! Lūdzu, vēl vienu gabaliņu! Es zinu, ka nevajadzētu, tomēr ēdī�u vēl!

�ādi un līdzīgi komplimenti varenā straumē plūda pār priekā pietvīku�o Annu Līzi Saulīti, kura paraugskolnieces kautrībā sēdēja ovālā galda galā un noraudzījās lielās ruma kūkas zibenīgajā nāvē.

- Tad jau mēs ar Ievu esam labi pastrādāju�as, - viņa �ķelmīgi piemiedza meitai ar aci. - Bet Mazā Ieviņa tikmēr tēloja guvernanti� Anniņ, pui�i, vai tā jaunkundze tur vēl ilgi domā vārtīties? Cik novēroju, nav ne slima, ne beigta -varētu arī pati sevi apkopt. Atradusies bālā grāfienei

Anna Elizabete pārsteigta paraudzījās Omītē.

Kas tad nu? Vienmēr mīļā un līdzjūtīgā Omīte �ķita saīgusi. Vai Sniega princese Sandra viņai būtu ko nodarījusi vai pateikusi? Bet izskatījās tik trausla un �ēlojama�

Labi, pēc pusdienām viņa uzies aug�ā parunāties.

Tā jau ir: laiks kaunu prast. Vai nu jāsāk runāt, vai jākopjas pie saviem piederīgajiem. Pū�u Māja nav nekāda bezmaksas patversme nelaimīgām politiķu meitiņām, kurām apnikusi dzīve pie visa gatava un sakārojies ekstrēmāku izjūtu! īpa�i tagad, kad strauji tuvojas Kārļa kāzas.

- Man �ķiet, labāk būs, ja viņa pārcelsies uz Me�mui�as doktorāta brīvo istabu, tur tagad, pēc remonta, kļuvis tik omulīgi kā mājās, - dakteris Arvis Konrāds, ar acs kaktiņu vērodams mainīgās emocijas Annas sejā un, nojauzdams, kāds varētu būt viņas domu gājiens, nolēma iejaukties.

Brīvā istaba - svaigi izremontēta telpa, iecerēta kā dienas stacionārs rehabilitācijai pēc smagākām medicīniskām procedūrām vai manipulācijām.

Skatiens, ko Anna veltīja, dakterim, bija dziļdomīgs un neizprotams.

Interesanti, vai viņ� �ādi mēģina atvieglināt dzīvi pū�māj-niekiem vai cen�as nodro�ināt intere�u objekta palik�anu savā tuvumā?

- Varbūt tā nav slikta doma, - ģenerālis Bass lēni noteica un nopietni paraudzījās vispirms uz Annu, tad Miku, kur� pat necentās slēpt atvieglojumu. Viņam �ie �ēlsirdīgo samarie�u gājieni jau sen bija apriebu�ies.

Nekādas personīgās dzīves, ne mirkļa privātuma, viens vienīgs kolhozs! Un arī tas vēl nebūtu nekas, ja vien arvien neuzkultos glābjami nelaimes putni, no kuriem beigu beigās jāglābjas pa�iem!

- Ja tu uzskati, ka viņas veselības stāvoklis atļauj, tad, protams. Tikai pirms pārcel�anās es�, nē, mēs abi ar Līzbeti gribētu ar viņu aprunāties. Nu tā - no sirds. Kā tu domā, Arvi, tas viņai nekaitēs?

Anna nemanāmi pasmīnēja.

Vai tie�ām Kaķī�a mierīgajā balsī sadzirdama ironija?

Vai nav drusku absurdi: tavā mājā iemitinājies sve�inieks, kur� jāap�ubina un jāaptekā, vienlaikus baidoties ar kādu nevil�u jautājumu vai repliku radīt �im sve�iniekam diskomfortu un cie�anas. Nu gandrīz kā mūsu zemes pēdējo astoņsimt gadu vēsture: pa�u mājās tiesības un teik�ana ir visiem citiem, izņemot saimniekus un pastāvīgos iedzīvotājus�

- Labi, mīļie, pietiks ēst! - ģenerālis Bass pārtrauca miegaino klusumu.

Omītes superkūka bija izdarījusi savu ļauno darbu: pieci no desmit pusdienotājiem, ieskaitot baronesi Annu Rozi un Bi�u Miķeli, nobaudīju�i izcilos gardumus, kamīna siltajā omulībā jau saldi snauda.

Mazais Kārlis ar savu Ieviņu galda tālākajā galā mīlīgi dudinājās, topo�ā vīramāte centās neblenzt uz viņiem

pārāk uzkrīto�i, lai gan ļoti alka iesaistīties sarunā. Dakteris Konrāds vaļā acīm sapņoja, iespējams, par sniegā atrasto skaistuli, kura turpmāk varētu mitināties zem viņa jumta�

Anna Elizabete ar Miku klusināti, bet dedzīgi par kaut ko diskutēja un, �ķiet, nevarēja vienoties.

- Miku, Līzbetiņ, Kārli, Ieva, Arvi, ceļamies un braucam uz Kultūras centru! Mums nav pārāk daudz laika, ap pieciem atbrauks Egons, Viktors un pārējie pui�i, jāpaspēj sagatavot tērpi. Ja reiz karnevāls, tad ar glanci!

- Krusttēv, tu tie�ām domā, ka mums tur vajadzētu rādīties� visiem? Tādā barā? - Miks vārgi centās iebilst, lai gan saprata - nespīd. Būs jābrauc.

- Protams. Kā gan citādi? Ja ir tā, kā es domāju un kā noskaidroju�i Kārlis ar Egonu, �ī tā saucamā pagasta priek�sēdētājas sekretāre ir prāvs kumoss. Viņa nav tikai parasta �antā�iste, kas tagad, pēc sava �anta�ējamā objekta nāves, tīko pievākt labi iestrādātu biznesu. Nē, tur ir kas cits. Kas ļauj viņai būt tik dro�ai un nekaunīgai? Es kaut kā nespēju noticēt, ka �ī ne pārāk gudrā, nekaunīgā tenkotāja pati spētu izdomāt tādu kombināciju, kādu viņa grasās īstenot �ovakar. Jābūt stabilai aizmugurei, lai tā lektos un nebaidītos�

- Pārliecināji. Tātad mēs vērosim un neiejauksimies?

- Normālos apstākļos, jā. Rīkosimies tikai tad, ja tie�ām notiks naudas nodo�ana, - ģenerālis Bass nemanot bija pārņēmis operācijas stratēģisko vadību. Neviens arī neiebilda. Prieka mirdzums vecā vīra acīs bija tā vērts!

- Dārgais Kārli, lūdzu, apsoli man, ka jūs būsiet prātīgi, neiekulsieties nepatik�anās pa�i un neievilksiet tajās Annu Elizabeti! - no kamīna puses atskanēja baroneses Annas Rozes balss. Viņa, protams, atkal bija visu noklausījusies, un viņai, protams, atkal bija savs viedoklis. - Man patiktu, ja jūs ņemtu līdzi suņus, ta�u to karnevālā nedrīkst, vai ne?

- Laikam gan ne, mīļo barones, - dakteris Konrāds uztvēra piespēli. - Lai gan� varbūt mēs varētu nomaskēt Grāfu par maigu jēriņu?

Pelēkais vilks, tādas �ausmas dzirdēdams, dusmīgi ieņurdējās un palūkojās dakterī ar neviennozīmīgu skatienu: runā, runā, ta�u neaizrunājies, asākie zobi joprojām ir man!

- Hmm, nē, �ķiet, tā nebija veiksmīga doma� - Konrāds mudīgi atkāpās.

- Labi, draugi, po�amies, - Miks grīļīgi uzslējās kājās.

Pulkve�leitnanta seja atkal bija gatava tomāta krāsā, bet acis spīdēja kā badīgam vilkacim pusnaktī.

- Oho, Kaķīt, tu gan vairs neesi nekāds ballētājs! - ģenerālis bargi noteica un pamāja dakterim Konrādam.

Par abiem viņi paņēma dusmīgi protestējo�o pulkve�leitnantu zem rokām un uzveda pa kāpnēm uz guļamistabu. Anna joza nopakaļ, prātā pārcilādama savus zāļu poķī�us.

Varbūt izdosies ko pasākt ar tējām un vannītēm?

Dakteri ar �ļirci un zālēm Miks sev klāt nelaidīs�

- �trīsdesmit deviņi un strauji kāpj, - Arvis Konrāds pēc brī�a noteica un pāri milzumplatajai gultai paraudzījās uz Annu. - Ko darām? Izskatās pēc akūta plau�u karsoņa.

- Neizskatās. Ir. Un nevis akūts, bet jau ar bārdu un pārstaigāts. Vai tad mani kāds klausa?! Izkarsējas sinepju vannā, nosit temperatūru un no rīta bēg uz darbu, lai tur atkal drebinātos caurvējos un saldētos neapkurināmā ma�īnā�

- Ak tā� Nūja. Labi, Kaķīt, velc nost kreklu, klausī�os tavas plau�as!

Miks izmisumā palūkojās uz Annu: dari kaut ko, glāb! -, ta�u �oreiz mīļā sieva bija nepielūdzama.

Lai tad nu reiz izbauda, ko nozīmē krist ārsta nagos!

Viņa bija mēģinājusi ar labu - vannas, karsti dzērieni, pēdu un elpceļu ziede -, un viss būtu arī izdevies, ja ne �is pasaules lāpītāju darbs, kas liek pat slimam un beigtam lēkt laukā no gultas, skriet uz notikuma vietu, ķert nelie�us, riskēt ar dzīvību un veselību, sāpināt mīļos un tuviniekus�

Rūpīgi izgrozījis Kaķīti uz visām pusēm, ilgi un pieka-sīgi izklausījis bronhus, plau�as un sirdi, dakteris Konrāds nolika fonendoskopu.

- Nu? - Anna Elizabete pārvērtās jautājuma zīmē. Miks satrūcies klusēja.

- Jums tas nepatiks. Ir trok�ņi. Vajadzētu fluorogrammu. Man doktorātā tādas iespējas nav. Melnpils slimnīcā gan ir.

- Melnpils slimnīcā? Arvi, va tu dulls? Tur tikai nāvi var sagaidīt! Tak nebrauk�u es ne uz kādu slimnīcu, i neceriet. Tikai pār manu līķi!

- Zini, Kaķīt, ja daudz muldēsi, tā arī notiks! - Konrāds saskaitās un asi uzbrēca. - Baigie varoņi: vienam sirds, otram plau�as, bet skries, grābs un darīs. Varētu domāt, ka jums kāds paldies pateiks un pieminekli uzcels! Manis pēc tu vari pliks pa kupenām lēkāt un pats zemē ierakties, bet, ja redzē�u Līzbeti tevis dēļ raudam, es tevi izvilk�u, piekau�u un ielaidī�u trīs karstos kaļķus ar C vitamīnu, lai tu beidzot zinātu, kas ir elles karstums!

- Va vellos! - Miks atslīga spilvenos. - Nu tu būsi iztērējis arī visu nākamā gada vārdu krājumu� Labi, pierunāji. Dod �urp drapēs, dzer�u. Un gulē�u. Jā, gulē�u. Izbaudī�u vakaru ar gultu man vienam. Ar pieciem spalvainiem sildītājiem. Bet jūs, mani mīļie, ģenerāļa vadībā dosieties nezināmā misijā, nomaskēju�ies par vampīriem, vilka�iem un Sarkangalvītēm. Vismaz man tas kauns nebūs jāpiedzīvo.

* * *

Piektdiena, 12. janvāris, pēcpusdiena Me�āji, Me�mui�as Kultūras centrs

- Es negribu būt Drakula! - Dambergs īgņojās. - Mani, godīgu pagānu, grasās pataisīt par kaut kādu aizvēsturisku asinssūcēju, kur tas redzēts!

- Bet tu esi tāds liels� un smuks, - Anna viņam draiski uzsmaidīja un piemiedza ar aci.

Ekspertu �efs nopūtās un kapitulēja. Nodārdēja smiekli.

- Tu esi �ausmīgi baismīgi briesmīga sieviete, Anna Elizabete Berga-Kaķīte, - Egons Dambergs pārspīlētā nopietnībā teica. - Tu mūs visus dancini uz rūtīm, un mēs ar prieku to ļaujam. Vai ne, vīri� un dāmas?

Atbalstu meklēdams, viņ� paraudzījās apkārt un neizturējis iesprauslojās.

Moru karalis (ģenerālis Bass), Renegāts (Ritvars), Kapteinis Āķis (Juris), Melnā Dāma (Anna), Robinsons Krūzo ar Piektdieni (Kārlis ar Ievu), Sarkangalvīte, Mednieks un Vilks (Omīte, Viktors un Zorro).

- Un kā jūs to ie-domā-ja-ahaha-ties? - viņ� kratījās smieklos.

- Mierīgi. Aizbrauksim, ieiesim zālē un paņemsim visas balvas par labāko masku �ovu, - Viktors smaidot atteica un pielaboja ūsas. - Nu, Līzbet, tu esi meistars! Pat miesīga māte nepazītu! Kārļonkulis pat� riktīgs nēģ�

- Ku�, ku�, nesaki to vārdu! Mēs esam politkorekti, -ģenerāļa smīns zem tum�ā grima un divkārt pagarinātajām Ūsām, ko rotāja krāsainas spalvas, bija stīvs, �ķībs un saskābis. - Es esmu Moru karalis. Un tā tam būs būt! Bet par Līzbetes meistarību: viņai var uzticēt visriskantāko pārtap�anu, turpmāk zināsim, kam prasīt� Nē, nē, Anniņ, meit, es tikai pajokoju!

Pēdējā replika bija domāta kā izlīdzinājums Annas kaulaini klusējo�ajam pārmetuma pilnajam skatienam.

Ak, turpmāk zināsim? Nu, nu� Vispirms �ovakar jātiek galā bez ārkārtas situācijām un zaudējumiem.

* * *

Piektdiena, 12. janvāris, vakars Melnpils, Kultūras nams

Par spīti pesimistiskajām prognozēm: mūsdienās viss ir slikti, nekur nekas nenotiek, ļaudis pasākumus neapmeklē, un kultūras pasākumu organizatori dro�i var pārprofilē-ties Melnpils Kultūras nams bija ļau�u pārpilns. Veci un jauni, tievi un resni, maskoti, nemaskoti, pusmaskoti un ļoti maskoti - sanāku�i visādi! Vēl gan nekas nebija sācies: fona mūzikai skanot, maskas klīda pa zāli, lielo halli un abiem gaiteņiem, dzēra kokteiļus pie improvizētā bāra un pie durvīm uzpīpoja.

Visādā ziņā apkārt valdīja pacilāta svētku atmosfēra.

Nekas neliecināja par to, kāda izskaņa sagaidāma �im vakaram.

Anna Elizabete, aizklājusi seju ar melnu tīkliņplīvuru, kā rēgs slīdēja starp ballētājiem, meklējot pazīstamas sejas vai stāvus. Vienu otru atrada.

Pū�mājnieki bija ieradu�ies ar trim ma�īnām, stāvlaukumā iebrauku�i no da�ādām pusēm un Kultūras namā ienāca atsevi�ķi, trijos pulciņos. Moru karalis izrādījās visnotaļ sirsnīgi noskaņots pret Kapteini Āķi un Robinsonu ar Piektdieni. Renegāts bija sa�omojies ar Mednieku, Vilku un Vecmāmiņu. Bet Drakula� Drakula kā pielīmēts sekoja Melnajai Dāmai. Tāds darbs.

Uh, ja Kaķītis to redzētu, mani ilkņi ilgi vietā nenoturētos, Egons Dambergs jau kuro reizi nodomāja, apmierināti vadīdams Annu Elizabeti pāri zālei kaislīgos tango ritmos.

Ap viņiem mutuļoja reibino�s Annas jauno Versace smar�u mākonis. Drakulas apmetnis un Melnās Dāmas kuplie brun�i virpuļojot plīvoja vien. Pārējie dejotāji taktiski pagāja malā: lai ta�u melnie spēki izālējas!

- Nezināju, ka tu tik labi dejo! Kur samācījies? Uff� -Melnā Dāma neuzkrīto�i noslaucīja pieri. No ļau�u elpas un pro�ektoriem zāle bija pamatīgi piekarsusi. - Klau, varbūt izejam uz lieveņa atvēsināties?

- Tu� par mani daudz ko nezini, - Egons klusi noteica, pieliecies viņai pie pa�as auss. Gribēja jau pateikt: un laikam nekad arī neuzzināsi! -, ta�u ar acs kaktiņu pamanīja aizdomīgu kustību zāles tālākajā stūrī, kur atradās improvizētā kokteiļu bāra lete ar augstām taburetēm.

Pie bāra sēdēja Sarkanā Dāma. Nu tik sarkana, ka sarkanāku vairs nevarētu iztēloties: kleita, mākslīgā lapsa ap kaklu, platmale ar tīkliņu, rokassomiņa, garie zābaki - viss sarkans. Ko�i, ko�i sarkans.

Dīd�ejs uzlika mū�veco ballī�u grāvēju - Krisa de Burga Lady In Red, seksīgi aizsmaku�ā balsī iesēca mikrofonā: veltījums dāmai pie bāra! -, un viesi, izmantojot izdevību, salipa cie�os pāros: kad vēl, ja ne karnevālā maskas aizsegā ļaut vaļu tam, par ko ikdienā nedrīksti pat sapņot?

- Uz priek�u! Tur! - Egons sakampa Annu Elizabeti dzel�ainā tvērienā, cie�i apskāva un, pieliecis seju viņai pie vaiga, it kā grasītos nobaudīt lāsīti svaigu asiņu, uzmanīgi virzīja cauri blīvajai dejotāju masai tuvāk bāram.

Anna Sarkano Dāmu bija pamanījusi jau sen. Nevarēja nepamanīt. Prāvais tēls bija iepeldējis zālē kā sarkans gulbis Ieplestiem spārniem, tad kā parādē izslīdējis cauri zālei un

iekārtojies pie bāra letes. �obrīd viņas priek�ā atradās jau trīs tuk�i Martini Rosso kokteiļi.

Pa gabalu raugoties, Sarkanā Dāma likās tāda kā apskurbusi, kā aizsapņojusies: seja visu laiku vērsta vienā virzienā�

- Egu� - Anna aiz auss pavilka Dambergu tuvāk un skaļi no�ukstēja: - Man �ķiet, kaut kas nav kārtībā, viņa jau krietnu brīdi nav pakustējusies�

Vai nu izteikto vārdu zemteksts, vai nejau�ais lūpu pieskāriens vaigam daudz pieredzēju�ajam policistam lika nodrebēt. Viņ� pats sevi ienīda, ta�u tur nekas nebija darāms: grimējoties bija sacījis baltu patiesību no visas sirds. Annai Elizabetei uz viņu bija magnētiska iedarbība�

Kamēr viņi aizdejoja līdz zāles otram galam, līdzās Sarkanajai Dāmai uz brīdi piesēda Kovbojs: d�insi, ādas veste, apkalta josta, divi kolti, platmale dziļi pār acīm, smagi jātnieku zābaki ar pie�iem - viss kā pieklājas.

Iespējams, gribēdams uzrunāt intriģējo�o lēdiju vai aicināt uz deju, Kovbojs noliecās viņai pie auss, brīdi tā palika, tad iztaisnojās un pieskārās joprojām nekustīgi sēdo�ās sievietes plecam. Sarkanā Dāma viegli sazvārojās uz sāniem un smagi nogāzās uz grīdas.

Nu atklājās tas, ko slēpa viņas garais, plando�ais tērps: zem bāra ķebļa satecējusi prāva asins peļķe. Bet sievietes kreisajā sānā starp tre�o un ceturto ribu rēgojās duncis. Kovboja duncis.

Pieskrējis upurim, Dambergs pārbaudīja pulsu. Nekā.

Sarkanā Dāma-Guna �vāne bija mirusi.

Naudas vietā viņa bija sagaidījusi pa�as nāvi.

- Lūdzam, nevienu neatstāt zāli, ir noticis nelaimes gadījums! - balles zāli pārskanēja balss, kurai nevarēja nepakļauties. Ģenerāļa Basa balss.

Piektdienas/sestdienas nakts

Me�āji, Pū�u Māja

- Vai es-s neteicu, ka jūs-s nevar lais-st vienus-s?! - sātināts segās un spilvenos, adītu �alli ap kaklu, Miks sēca, izskatīdamies pēc milzīgas, aizsmaku�as, dusmīgas �ūskas.

Pū�mājnieki no karnevāla bija pārradu�ies krietni pēc pusnakts satriekti, noguru�i, nerunīgi� Izklīda pa istabām, pat tēju nedzēru�i.

Omīte uzkāpa aug�ā pie baroneses Annas Rozes, dakteris Konrāds devās apraudzīt Duso�o skaistuli, bet Anna ar ģenerāli Basu un pui�iem - uz guļamistabu pie Mika.

Viņ� jau visu zināja, bija sazvanījies ar Lielās Mājas de�ūrdaļu un ģenerāli Bozi, kur� savukārt īsumā pavēstījis par neplānoto pārbau�u rezultātiem.

Melnpils policijas pārvaldes priek�nieks Jūlijs Paulāns pēc izsmeļo�a paskaidrojuma uzrakstī�anas iesniedzis atlūgumu pēc pa�a vēlē�anās, bet cēpī�u �efam visu nākamo mēnesi nāksies atbildēt uz Iek�ējā dro�ības dienesta jautājumiem gan par savdabīgo darba organizāciju, gan baltajiem un melnajiem sarakstiem, gan aktīvi praktizētajām krūmu metodēm ap pirmo, desmito un divdesmit piekto datumu.

Tu s-saki, Melnpils operi negribēja braukt? - Kaķītis jautāja Egonam.

- Jā, kad piezvanīju un iepazīstināju ar sevi, nokliedza: tad jau jūs, krutie rīdzinieki, pa�i tiksiet galā, mums problēmu pietiek! - un nometa klausuli.

- Iedomājies, �itā! Manā laikā nekas tāds nebūtu noticis! - ģenerālis Kārlis Bass bija sa�utis ne pa jokam. Patie�ām, viņa laikā policijas �efa piesmaku�o it kā smaido�a lā�a rūcienam līdzigo balsi pazina ikvienā nodaļā no ierindas de�uranta lidz priek�niekam.

Bet tagad kaut kāds Miglāns, kur� nespēj pat piecus vārdus sakarīgi sasiet kopā, atklāti atļaujas izrunāties.

- N-nu� Melnpilie�iem �odien sēru diena, - Miks nosmīnēja. - �ķīrās no sava dārgā priek�nieka, varbūt tāpēc tāds tikumu pagrimums�

- Ā-ā, un es jau nodomāju, ka puisim problēmas ar valodu. Bet, ja tā, tad skaidrs� - Bass parādīja visiem labi pazīstamo izteiksmīgo �estu.

- Visticamāk, no rītdienas Melnpilī būs ari jauns de�ūrdaļas priek�nieks, - Kaķītis rāmi turpināja. - Boze �ovakar tur bija. Tie�i jūsu baigā atklājuma laikā. It kā garāmbraucot, nejau�i. Redzēja visu pats savām acīm. Pie jums uz Kultūras namu nebrauca, lai neradītu vēl lielāku jucekli, bet vietējiem kārtīgi tika.

- Ska-aidrs, tad jau uz melnpilie�u ekspertu laipno palīdzību vairs nav ko cerēt, - Dambergs gari novilka. - Turpmāk nāksies visu darīt pa�iem�

- Mja. Nāksies gan. Vismaz kādu laiciņu, kamēr tur viss sakārtosies, - Miks pamāja.

- Labi, tad es tagad �igli ar vienu aci nosnaudī�os un rīt agri brauk�u uz Rīgu tikties ar Sarkano Dāmu. Viņu aizveda jau �ovakar. Ar eskortu.

- Un aizturētais tips, Kovbojs? - Kaķītis painteresējās.

- Sē�. Melnpils izolatorā. Pēc �odienas ģenerāltīrī�anas viņu tur sargās kā aci pierē.

- Labi. Rīt Ritvaram un Jurim vajadzētu ar viņu pastrādāt. Noskaidrot, kā tas nākas, ka romantiska tik�anās pie bāra beidzas asins peļķē. Un pie viena pavaicāt, kur ņēmis tik baismīgu ieroci. Kā redzu, tā nav butaforija.

- Kāda butaforija! Augstākā labuma zviedru tērauds! Ar tādu var griezt dzelzs stieples, caurules, urbināt caurumus ķieģeļos un drupināt mūrus! - Dambergs jūsmīgi iesaucās. - Bet zini, kas ir visinteresantākais? Kovbojam - nepaguvu pajautāt vārdu, tavējie viņu a�i aizveda, paspēju tikai apskatīt - pie jostas bija tie�i tāds duncis. Ta�u butaforija.

- Ko tu saki? - ģenerālis Bass izbrīnā sarauca kreiso uzaci. - Bet tad jau�

- �ja tā mantiņa nepieder viņam, tad kāds viņu glu�i vienkār�i eleganti iegāzis un, izmantodams radu�os burzmu, izgaisis, - Anna klusi noteica.

- Aber ko nu?

Viktora jautrais mēģinājums atdarināt birģermeistaru fon Ekku �oreiz izraisīja vien drūmas nopūtas.

- Vai platekrāna videofilma Melnpils �ausmu nakts jums varētu kaut kā palīdzēt? - Annas guļamistabas durvīs kā eņģelis ar taisnības zobenu rokās parādījās Mazais Kārlis ar plan�etdatoru. - Piecas stundas materiāla. Mēs abi ar Ieviņu neuzkrīto�i pafilmējām� Kop� iera�anās brī�a.

- Kārlīt, tu tak esi viens varens puika! - vecākais vārdabrālis ieskāva viņu savos apkampienos. Annai �ķita, ka dzird nokrak�ķam ribas�

- Kārļonkul, nenobeidz, man pēc div� nedēļām jāprecas!

- Stop, izbeigt jampadraci! - Miks skaļi iesaucās. - �obrīd visi pārguru�i, tāpēc darīsim tā. Kārlis video iekopēs zibatmiņās katram mūsu grupas dalībniekam, lai visi var netraucēti izpētīt, kad ir tāda iespēja. Mēs ar Annu noskatīsimies

jau �onakt, nu, vismaz es, esmu izgulējies kā maiss. Egus rīt brauks uz Rīgu veikt ekspertīzes, �aļi - uz Melnpili nopratināt aizturēto, bet Līzbete ar Kārļonkuli un Viktoru vēlreiz paviesosies Gunas �vānes kabinetā un aizbrauks apskatīt arī viņas dzīvokli.

- Bet es� mēs ar Ievu? - Mazais Kārlis pēk�ņi sajutās lieks un atstumts.

- Tu-uuu? N-nu-u jūsu jaukajai famīlijai būs īpa�s uzdevums, - pamājis, lai draugs pienāk tuvāk, Miks viņam ātri un klusi kaut ko ie�ukstēja ausī.

Kārlis klausījās, klausījās, tad sāka skaļi smieties, nevienam neko nepaskaidrojis, izsteidzās no istabas un nobum-sijās pa kāpnēm.

- Vai man kāds� - Anna bija klusi iepīkusi, ta�u, ieraudzījusi Mika pelēkajās acīs spo�i zilu dzirksteli, saprata -nav vērts, viņ� kaut ko ir izdomājis un, kamēr nedabūs gatavu, nevienam neko nestāstīs.

Maz gan tam Kaķītim vajag, lai atkoptos! Pāris stundu netraucēta miega, divas lieljaudas �prices - pretdrud�a zāles un zirga devu vitamīnu Omītes kūku ar zāļu tējām, un atkal dzīvs un vesels.

Glu�i nemanot, vadības gro�i atkal bija pārgāju�i Kaķī�a rokās, bet ģenerālis Bass, smaidīdams un grauzdams neaiz-kūpināto pīpiti, noraudzījās krustdēlā.

Ir labi, ka viss kārtībā.

Pievakarē viņ� ne pa jokam bija satraucies.

Vai gan nebija lasīts par �īsziemas jauno gripas paveidu, kas sit tie�i pa vārīgākajām vietām un no kuras pat pieaugu�i bra�i vīri mirst kā mu�as?

Un lai nu kam, bet Mikam ar Annu laba veselība bija vairāk nekā vajadzīga. Galu galā laiks iet�

- Līzbet, ko tu par to visu saki? - kad viņi bija paliku�i divi vien, Miks vaicāja. �ausmīgi nāca miegs, ta�u gribējās parunāties. Ar sievu. Sieviņu.

Cik savādi skanēja �is vārds - sieviņa.

Silti, mīļi un apaļi! Sargājami. Mājīgi.

Un viņ�, vīrietis spēka gados, vairāk nekā �etrdesmit ziemas un vasaras vadījis omulīgā vecpuisībā, pēk�ņi bija tā pārņemts ar vienu vienīgu domu apprecēt �o sievieti, �o lielisko, neatkārtojamo, zaļacaino sievieti, ka viss cits kļuva mazsvarīgs. Pat ja tādēļ vajadzētu skriet pāri puseiropai, pat ja tādēļ jāvelk mugurā skotu kilts (par laimi, nebija).

Brīdī, kad Skotijas kalnainajā mazpilsētiņā abi mija gredzenus, Miks sajuta - kaut kas ir mainījies.

Nu viņam ir Savs Cilvēks, ko mīlēt un sargāt, ne tikai darbs, kur pāri galvai norakties nedēļām vai pat mēne�iem.

Nē, tagad viņam ir Mājas un Ģimene, pagaidām vēl maziņa, bet gan jau� kuplumu dos ne tikai divas vecmāmiņas un draugi, bet arī atvasītes. Tālab viņam jākļūst par labu vīru pēc būtības, nevis atbilsto�i ierakstam laulības apliecībā.

Visu mū�u Miks Kaķītis bija varējis paļauties tikai uz sevi - skolā, dienestā, studiju laikā, pirmajos darba gados policijā. Tēva norobe�o�anās un mātes ne�petnais raksturs bija licis viņam pieaugt pirms laika, varbūt tāpēc Kaķītis arvien bija tik nopietns un tikai tagad pamazām mācījās smaidīt un smieties.

Savu karjeru sācis no apak�as kā ierindas policists (kategoriski noraidot tēvabrāļa, tolaik jau policijas pulkve�a Kārļa Basa piedāvājumus palīdzēt, iekārtot, rekomendēt: ne, visu panāk�ot pats!), nu bija uzdienējis līdz Kriminālparvaldes priek�niekam un pulkve�leitnanta uzple�iem.

Mikam gan labāk patika viņa agrākais tituls - Smago noziegumu daļas vadītājs, viņ� joprojām cie�i pie tā turējās, par spīti ģenerāļa Gunta Bozes smalkajiem mājieniem, ka būtu tā kā laiks nosaukt mantinieku, bet pa�am vairāk pievērsties analītiskajiem procesiem, stratēģiskajai vadībai un taktiskajai plāno�anai, operatīvos pasākumus atstājot jaunajiem pui�iem.

Ta�u, nē, to viņ� nespēja. Vismaz pagaidām vēl ne. Kustība, spriedze, rīcība - tas bija tik dziļi asinīs, ka pat doma vien par kuslu kluknē�anu pie rakstāmgalda raisīja nelabumu kuņģa apvidū.

- �un rīt viņam jāpārņem lietas pagasta padomē. Es pat nezinu, kā Arvis domā to visu savienot - bez pieredzes kļūt par pagasta priek�nieku, nu labi, pagaidām tikai par vietas izpildītāju, turpināt ārstēt ļaudis un vienlaikus pētīt mūsu Jetija fenomenu, - �ķiet, Anna Elizabete bija beigusi kādu garāku stāstījumu, no kura Miks saklausīja tikai divus pēdējos teikumus.

- Kādu Jetiju? - vēl īsti neattapies, viņ� pārvaicāja.

- Nu Sandru! Sandru Straubergu, duso�o Sniega daiļavu, kura joprojām neko neatceras. Vai negrib atcerēties, jo viņai tas ir izdevīgi. Jautājums tikai, kāpēc? Ko tādu viņa redzējusi vai zina, ka labāk izvēlas mitināties kaut kur pie kaut kā tā vietā, lai palūgtu aizgādāt mājās pie tēvunmātes, ja reiz viņas vārds, personas dati un dzīvesvieta nav noslēpums? Vai es domāju nepareizi?

- Nē, Līzbet, tu domā vairāk nekā pareizi, un es nudien esmu priecīgs par Arvja priek�likumu jauno lēdiju no �ejienes aizvākt. Vislabāk, protams, būtu aizgādāt viņu uz Rīgu un atdot gādīgo vecāku rokās, ta�u vēl drusku nogaidīsim: abiem ģenerāļiem �ajā sakarā ir savs aprēķins. Un mūsu lādzīgajam dakterim arī�

- Nu viņ� atkal reiz iejuties Baltā Bruņinieka lomā: kārtējo dāmu glābj no viņas pa�as. Un saturies - rīt ieradīsies profesors Mihailovs! Abi grib izmēģināt kaut kādas netradicionālas metodes atmiņas atgū�anai�

- Oho, jo tālāk me�ā, jo resnāki partizāni� - Kaķītis norūca. - Klau, bet vai ko tādu bez tuvinieku piekri�anas maz drīkst darīt? Ka nesanāk ziepes�

- Es Arvim teicu to pa�u, viņ� tikai atvēcinājās ar rokām: neko tādu jau nedarī�ot, turklāt Sandrai Straubergai ir divdesmit divi gadi, ne vairs glu�i zīdainis, lai būtu vajadzīga vecāku piekri�ana.

- Ka tik �iem nesanāk sāniski� - Miks pamasēja deniņus. Atkal spīlēja. Migrēna bija atgriezusies. - Viktors Strau-bergs ir mūsu dārgā aizgājēja Jāņa Pērkona ideoloģiskais sekotājs un partijas Mājai un Ģimenei jaunais vadonis, reti glums un riebīgs tips. Es nudien nevēlos neko kopīgu ne ar viņu, ne ar viņa ģimeni. Ne �ajā mājā, ne apkaimē. Kā teica Kārlēns: ābols no zirga tālu nekrīt? �ķiet, tev bija teorija par netikumu pārmantojamību? Vajadzētu padalīties ar dakteri Konrādu, lai viņ� neuzķeras uz apledoju�as skaistules asarainiem lūgumiem neziņot mammai un tētim.

- Tā gan, - Anna pamāja, ņurckājot Grāfa biezo ka�oku.

Lielais suns, izlaidies līdzās mīļotajai saimniecei, labsajūtā elsa un pūta.

- Va� zin, ko, Grāf? - Miks, uz elkoņa paslējies, skaudīgi pavērās spalvainajā gulētājā, kur� pēk�ņi bija dziļi aizmidzis. - Man nez kāpēc �ķiet, ka Līzbete vispirms ir mana sieva un tikai tad tava masiere. Tā ka esi nu tik labs un rausies uz kājgali pie Rūsas un Rokija. Te gulēsim mēs!

Veltījis saimnieces divkājainajam pielikumam īdzīgu momm-momm, Grāfs lēni pieslējās, izstaipījās, pa�āpoja divus soļus gultas kājgaļa virzienā un sabruka, ar visu masīvo rumpi pau�ot galēju pārgurumu un neapmierinātību.

Miks klusēja un nelikās traucēties.

Nekādas līdzjūtības pret spalvainiem okupantiem, kuri aizņem visu gultu un atņem viņam sievu un segu!

Atkarojis suņiem biezo segu, ieritinājās pats, ievilka azotē Annu Elizabeti un izslēdza mazo kaķactiņas naktslampiņu. Telpa iegrima maigi sudrabainā nakts gaismā, kas aumaļām ieplūda pa lielo logu. No kamīna stūra vēl vāji blāzmoja gailo�ās ogles, bet uz kamina dzegas kā divi masivi snaudo�i Būdas saskanigā duetā murrāja Barons un Sirmais.

Nu ko viens cilvēks vēl vairāk var vēlēties? Pa�sajūta laba, mājās silti, jumts virs galvas, vēders pilns, priek�ā divas pilnībā brīvas dienas, ko pavadīt ar sieviņu un draugiem. Ja vien tās domas liktos mierā�

Bet, nē, tā vietā, lai izbauditu tik brīni�ķīgu nakti ar mīļoto sievieti, viņ� jau kuro reizi pārcilā prātā pēdējā laika notikumus. Ja tas nenotiku �eit un tagad pa�u acu priek�ā, varētu teikt - suņa murgi, no�pikoti no jeņķu �ausmenēm, zviedru trilleriem un krievu bojevikiem.

Pēdējā laikā �ī kaite pletās pla�umā - jo slimāk, jo labāk. Burlakiem. Noziedzniekam. Bet tiesībsargājo�ajām struktūrām arvien grūtāk. Reti kur� ierindas policists sevi apgrūtināja ar tik ekskluzīvām lietām kā filmu skatī�anās vai grāmatu lasī�ana. Bet derētu, ai, kā derētu! Kaut vai�

* * *

Sestdiena, 13. janvāris Me�āji, Me�mui�a

Tikai aizvēris kabineta durvis un apsēdies smagajā ādas krēslā aiz tum�ā masīvkoka galda, kas līdz �im bija kalpojis pagasta priek�niecei Maigai Lācītei, dakteris Arvis Konrāds beidzot ar klusām �ausmām apjauta, kādā afērā ļāvies ievilkties, piekrizdams me�ājnieku uzstājīgajiem lūgumiem kļūt par jauno pagasta galvu.

Viņ� bija piekritis savas kandidatūras izvirzī�anai atkārtotām pagasta priek�sēdētāja vēlē�anām, ta�u nebija gaidījis, ka viss notiks tik pēk�ņi. Negaidīti. Lai gan nāve, it īpa�i varmācīga vispār nevar būt gaidīta.

Arvis bija gribējis sagatavoties, lēnām iepazīties ar valsts likumdo�anu, pa�valdību saisto�ajiem noteikumiem un to pārvaldī�anas juridiskajām un saimnieciskajām niansēm, prātīgi uztaustīt politiskos zemūdens akmeņus (nevar būt, ka tādu nav!), bet tā vietā bija spiests pārņemt lietas tādas, kā stāv. �odien, sestdienā! Un ne tikai pārņemt, bet gādāt par divām pa�valdības darbinieku bērēm vienlaikus!

Kam ko prasīt, kam vaicāt, ja tie�i abas galvenās amatpersonas - priek�niece un viņas sekretāre -beigtas un pagalam, bet vietnieku Maigai Lācītei nebija. Vispār nebija.

Kop� Me�āju pagasta izpilddirektors saimniecības jautājumos (un Maigas pusbrālis) Arnolds Lejiņ� par līdzdarbību tēva sarkanā vilka�a Artūra Bambāna alias Arvīda Divupa noziegumos bija iesēdies uz ilgiem gadiem, viņa bija nolēmusi iznīdēt vietniekus kā institūciju. Pavisam.

Un nu - kas tad būs tie, ar kuriem viņam, Arvim Konrādam, jāstrādā?

Apātiskā bāriņtiesas vadītāja Elita Grīnfogele, kurai nepatika ne klausīties, ne iedziļināties un kuras vienīgais sapnis - netraucēti novilkt līdz pensijai.

Komunālā dienesta priek�nieks Dzintris Pīrāgs, par kuru visi runāja: �pats ņem, bet citiem nedod�, �labi uzbriedis, ta�u slikti izcepies�.

Jurists Valters Riņķis, kura nekad nebija uz vietas. Ļaudis smējās: ripotājs.

Me�āju Lauksaimniecības skolas direktore Olita Spalviņa, uz kuras sirdsapziņas ir virkne nepilngadīgo audzēkņu izdarīto noziegumu: ja nebūtu centusies glumi noklusēt, bet laikus iejaukusies, trīs audzēkņi būtu vēl dzīvi�

Nebija diez cik spo�i, nu galīgi nebija!

Par laimi, pagastā darbojās vecajo padome ar ģenerāli Basu priek�galā un kārtīgiem ļaudīm pie teik�anas. Jauniņais pagasta policijas inspektors Gunārs Kalniņ�, vēl students būdams, bija ielēcis amatā par noziegumiem atlaisto (un miru�o) policistu Graudnieku vietā. Praktiskā darbā rūdījies un ieguvis grādu, nu kļuvis par īstu lietaskoku.

Kultūras centrā bija Anna Elizabete ar savējiem - Kārli, Ievu, Uģi, Andri un citiem drāmas studijas dalībniekiem, mākslinieku Bruno Kalpenieku, Omītes novadpētnieku pulciņu, Zaķī�Mildas rokdarbniekiem, Bi�u Miķeli, Kalniņ-Eidi un folkloristiem.

Nebija jau tā, ka pagastā trūktu labu cilvēku, tikai labie nerāvās pēc amata krēsliem un atbildības, jo neticēja varas labumam un sistēmas godīgumam.

Labie sen vairs nebija trakojo�u jaunuļu vecumā.

Labie vienkār�i gribēja darīt iemīļoto darbu, saņemt cilvēka cienīgu algu vai pensiju, brīvo laiku veltīt sev un ģimenei, nevis, valsts vai pa�valdību amatā strādājot vai politikā ejot, pārvērsties par sabiedrības negāciju noteku.

Kā zināms, lai ko tu darītu, visiem labs nekad nebūsi. Vienmēr atradīsies kāds, kur� tevi no galvas līdz kājām nolies mēsliem un jutīsies labi pastrādājis�

Lai vai kā, Arvis Konrāds bija pateicis �jā� un ar to nāksies sadzīvot. Vismaz līdz nākamajām vēlē�anām. Tagad svarīgāk par visu apzināt sastrēgu�os, steidzamos darbus un saprast, kā tikt ar tiem galā.

Nākamais solis - kadru maiņa: pagasta vadībā jādarbojas jēdzīgiem ļaudīm, nevis miegainiem dīvānķiseniem vai pa�labuma tīkotājiem!

Ta�u �odien galvenais - viņa paciente�

!

* * *

- Jums ne par ko nav jāraizējas, dakteris tūliņ nāks! -Ieva jau kuro reizi pūlējās nomierināt doktorāta �viesu istabas� jauno iemītnieci Sandru.

Pēc pārve�anas �urp Sandra Strauberga uz mirkli bija izrāvusies no letarģiskās apātijas, mazliet (Ievai �ķita - skata pēc) paraudājusi, tad ieņēmusi pozīciju �ak, es, nabadzīte, kur jūs mani esat atvedu�i?�.

Uzreiz pēc brokastīm Arvis ar Mazo Kārli bija pārvedu�i Sandru no Pū�u Mājas uz Me�mui�u un, Ievai piepalīdzot, ērti iekārtoju�i izremontētajā istabiņā.

�ķita, jaunajai sievietei te patika, viņa ar interesi aplūkoja Ievas gleznotos akvareļus, ilgi stāvēja pie loga, pētīdama pagalmu, tad, pataustījusi gultu, it kā pārbaudot matra�a cietibu, atlaidās atpūsties. Tiesa, tikai uz nepilnām desmit minūtēm. Pēc tam sākās� Vispirms viņai bija auksti, tad karsti, pēc tam bail, vientuļi, pārāk klusu un nomāco�i.

Ar katru minūti paciente kļuva arvien kaprīzāka, tramdot un dzenājot Ievu sīkumu dēļ, ta�u punktu pielika viņas prasība tūliņ pasaukt sprogaino.

Uz Ievas vēso repliku: dakteris �obrīd aizņemts, tiklīdz atbrīvosies, nekavējoties atnāks! -, Sandra bija iesmējusies ledainus smieklus, kuros nebija ne miņas no apjukuma vai miega, un no�ņākusi:

Varētu domāt, ka tas ūsainais muļķis kādam vajadzīgs, es runāju par to jauno, smuko, sprogaino �ali!

Tas bija par daudz pat Ievas eņģeliskajai pacietībai.

Neko neteikusi, viņa izgāja no telpas, cie�i aizvērdama un aizslēgdama durvis, dārgo aprūpējamo atstājot vienatnē pa�u ar sevi. Aizbēgt viņa nevarēja, pa logu izlēkt arī ne, asu priek�metu un auklu telpā nebija, medikamentu ne tik.

Piezvanījusi dakterim Konrādam uz mobilo, Ieva pāris vārdos izstāstīja notiku�o un dusmīgi piebilda, ka, viņasprāt, �ai personai te nav vietas. Apsolījis iespējami ātri ierasties un visu nokārtot, Arvis nolika klausuli.

* * *

Dzirdētais viņam nepatika. Ļoti nepatika. Nez kāpēc bija �ķitis, ka viņu tik�anās reizēs, pārbaudot viņas veselību, Sniega meitene tādā kā slēptā veidā izrāda viņam netveramas simpātijas� Un dakteris Arvis Konrāds, pieaudzis vīrietis labākajos gados, bija ļāvies ilūzijām. Ta�u izrādījās�

Redz, kā� Sandrai Straubergaipatika Kārļa matu cirtas�

Jā, dakteris Konrāds bija pamanījis, ka Maza Kārļa rāmi smaido�ā klātbūtne uz vie�ņas labilo psihi un atmiņu iedarbojas mierino�i, acīmredzami radot zināmu pozitīvu mijiedarbību un, iespējams, atkarību.

Ievai savukārt tas ļoti nepatika, un vai gan par to būtu jābrīnās�

Kaut nu ātrāk atbrauktu profesors Mihailovs!

Varbūt viņa klātbūtne un unikālā pētījumu pieredze ļaus izprast, kas īsti notiek: vai Sandra Strauberga tie�ām ir zau dējusi atmiņu vai arī tikai izliekas un viņai pienākas �Oskars" par spo�u tēlojumu.

�orīt pirms viņu aizbrauk�anas no Pū�u Mājas un pārcel �anās uz Me�mui�as doktorātu Anna Elizabete bija pavil kusi dakteri malā un klusi ie�ukstējusi ausī:

- Raugies, lai skaistule tevi neapmuļķo. �ī lieta nav tīra.

Viņ� bija pamatīgi satrūcies, pēc brītiņa gribējis ko vaicāt, ta�u līdzās neviena vairs nebija.

Un nu, visu atkal un atkal pārdomājot, viņ� sliecās Annai piekrist. Kā parasti, viņas dziļredze bija saskatījusi to, ko nemanīja pārējie.

Bet, pag, viņam ta�u bija pieeja da�ām datubāzēm un da�i numuri, uz kuriem piezvanīt! Ja skaistule Sandra Strau-berga jelkad bijusi jebkādā psihiatra, narkologa, neiropsihologa uzskaitē, viņ� to ātri vien uzzinās.

Nākamo stundu Arvis Konrāds veltīja telefonam un datoram. Pabeidzis pēdējo sarunu, ilgi sēdēja un blenza sienā. Uzzinātais viesa �ausmas�

Sestdiena, 13. janvāris Rīga, Skanstes masīvs

- �esi tik laipns un paskaidro man, kur tavs dēliņ� ar saviem septiņiem rūķī�iem licis manu meitu un kāpēc es pēk�ņi saņemu aicinājumu ierasties policijā, lai sniegtu paskaidrojumus par kaut kādām avārijām, aizdzītiem partijas d�ipiem un noslepkavotām pagastvecenēm? Varbūt tu un tavs �akālēns esat aizmirsu�i, par kā naudu jūs visi tik ērti dzīvojat?

- Manam puikam ar to bezgalvaino veceni nav nekāda sakara, bet savu skuķi gan tev vajadzētu audzināt stingrāk, lai nepinas ar visiem pēc kārtas, tad nebūtu jālec laukā no brauco�as ma�īnas un jābēg me�ā.

- Pasaki to vēlreiz, �akāli. Tagad!!! Pasaki to vēlreiz un skaļi!

- Es teicu - tev vajadzēja labāk audzināt savu meitu, tad nebūtu�

- �un tagad paskaties �urp, tu, kretīn! Te, ekrānā! �o video man atsūtīja vakar, un tur redzams kaut kas pavisam cits. Viņi viņu vajā! Un tas ir datums, kad viņa pazuda. Un tā, paskaidro, kur ir mana meita?

- �es-e pajautā�u dē-dēlam�

- Pajautā gan. Tev ir divdesmit �etras stundas. Lai viņa būtu mājās sveika, vesela, bez nevienas skrambiņas un smaidīga. Pretējā gadījumā dro�i varat pasūtīt vienu zārku uz abiem. Skaidrs?

* * *

Sestdiena, 13. janvāris Rīga, �iekurkalns

- Tā, mīļo dēliņ, mēs esam dirsā! Nevis pakaļā, bet dirsā. Un trepes nav līdzi, un draugi nepalīdz. Manuprāt, es tev jau pēc tā incidenta pilsētā teicu, lai at�ujies no �efa meitas, ta�u tev, idiotam, nepieleca, vai ne? Un tagad, kad �ī pazudusi, kur pavēlēsi meklēt? Ja me�ā apmaldījusies, kirdik, tādā aukstumā neviens ilgi neizturēs. Ja ieklīdusi kādās mājās, kāpēc nav sazinājusies ar sen�iem? Secinājums? Viņa ir beigta! Un mēs būsim beigti rīt ap �o pa�u laiku. �efs apsolīja, �efs izdarīs. Vēl ir iespēja padoties kruķiem un iesēsties. Uz ma�īnas divu miroņu asinis, uz stūres - tavi un mani pirkstu nospiedumi. Un tagad pasaki kaut ko jēdzīgu, pirms esmu tev ietriecis rīklē visus zobus�

- Fāter, mo� aizbraukt un pār�ekot apkārtni? Ja Sandra ir dzīva, mo� slēpjas kādās mājās? Viņa� mani pasūtīja� negrib vairs redzēt.

- Es arī negribētu� Un ko tu viņiem teiksi, pamuļķi? �Labvakar, vai te jau gandrīz nedēļu neslēpjas bēgle?� Un viņi, protams, neizsauks kruķus�

- Lai ta�u sauc! Ne mēs viņu dzinām me�ā, pati aizskrēja, psihopāte!

- Kas jums tur īsti notika? Tikai nemuldi, es visu zinu, man ir video.

- Kāds video? Tur neviena� Jop�, d�eks ar suņiem! Tur bija divi lieli suņi! Tie uzbruka Resnajam, kad viņ� gribēja�

- �kad viņ� gribēja viņai iesist, vai ne, kretīn? Liecinieku klātbūtnē? Tu zini, ko �efs ar jums izdarīs, ja viņa meita atradīsies, bet ne pirmā svaiguma un ne pilnā komplektācijā? Tu pats zārkā iekāpsi un zemē ieraksies! Un es tev vairs nekādi nespē�u palīdzēt.

- Fāter� brauksim apskatīties� Varbūt viņa tur� guļ? Tad aizvāksim, nu ar galiem� Vai arī sameklēsim to d�eku - mo� viņ� kaut ko zin?

- Nē, d�ekiņ, tu tos sūdus savārīji, tu pats arī strēbsi. Es todien skaidri pateicu - izsaukt Sergeju un nafig aizvākt d�ipu no pagalma, bet tev vēl vajadzēja ar to līķu vāģi sarīkot naksnīgu rodeo ar dzīvā mērķa tramdī�anu lauku apvidū. Nu labāk palika? Tagad Sergejs tup un tūliņ sāks runāt - tādi kā viņ� ilgi neiztur. Un tad tu, mīļo dēliņ, iesēdīsies uz ilgiem gadiem. Trīs līķi - tas ir nopietni, ļoti nopietni� Labi, aklais vecis vēl varētu būt nelaimes gadījums -ja ar vienu auto. Bet ar �etriem! Un pagastve-cene bez galvas? Un lielā �efa meita Sandra -sabiedrībā zināma �iksa - pazudusi ziemā, nakti, me�ā? Joprojām nav atrasta. �alīt, kādreiz par to deva augstāko. Pie sienas, pif-pafi

- Es neko nezinu ne par kādu bezgalvainu veceni! Tur, uz ceļa, neviena nebija - �oseja,

piesnidzis grāvis, krūmi un koki. Ne vecenes, ne ve�a, ne vispār kādas dzivas radības, ja neskaita suņus. Jā, tie atskrēja papriek�, tad sekoja tas �alis� Aizbraucam, tēt, varbūt izdosies viņu atrast? Varbūt Sandra vēl ir dzīva?

- Ak, tagad ir tēt? Bet visu laiku bija fāter� Nē, dēls, no �ī brī�a pats. Visu pats. Mēs ar māti pēc stundas aizbraucam. Tu paliksi par saimnieku. Un pats izdomāsi, ko atbildēt �efa vīriem, kad viņi rit klauvēs pie durvīm. Es izstājos. Man vairs neko nevajag - ne amatu, ne naudu. Es vēl gribu padzīvot�

- Tu tā nevari� Viņi ta�u mani noraks!

- Tātad būsi pelnījis. Un - jā, varu. Pats taisīju, pats aprak�u. Ar izjūtu. Ja vajadzēs. Bet jūs, rūķī�i, esat gudrinieki, jūs izdomāsiet, kā izlīst! Tā, mīļais dēls, davai �au, vai kā nu jūs sakāt. Māti netraucē, viņa guļ un tevi redzēt nevēlas. Es visu pateicu. Mūs nemeklē, soctīklu kontus esmu likvidējis, advokāts informēts, kā sazināties, nauda tev atstāta. Ja vien tev to vajadzēs�

- Bet, tēvs!!!

- Ja izkulsies no �īs situācijas, nevienu neparaujot līdzi, tiksimies. Tagad lai tevi glābj drauģeļi, kuri gadiem biju�i svarīgāki par vecākiem.

Blīk�! Aizkrita durvis. Telpā iestājās kapa klusums. Un tad kāds iegaudojās - skaļi, necilvēcīgi, kā lamatās iekritis, nāvei lemts vilkacis, kur� redz tuvojamies mednieku ar bisi un sudraba lodi� Telpu pārdimdināja smagi soļi.

Bladāk�! Aizcirtās durvis. Vairs neviena.

* * *

Sestdiena, 13. janvāris

Me�āji, Me�mui�a

- Dārgais kolēģa, ja jūs patie�ām interesē mans viedoklis, es ieteiktu hospitalizāciju vai vismaz slēgta tipa ārstniecības iestādi, piemēram, manu klīniku. �is gadījums ir� khm� pārāk savāds, �ī persona - pārāk bīstama, cik zināms par viņu un viņas piederīgajiem. Vairāk atklāt neesmu tiesīgs, ta�u mans pienākums ir brīdināt, lai nepakļaujat dzīvības un veselības briesmām draugus un tuvākos. Konrāda kungs, jūs esat apjucis, jo cīnāties ar pretrunīgām jūtām - pienākumu un aizrau�anos. Neparasta situācija, skaista meitene. Ta�u neiekrītiet - viņa nav tik nevainīga, kā izskatās.

- Anna jau brīdināja� - dakteris Konrāds, nosarcis kā biete, izmocīja.

- Anniņa�? Tie�ām? Interesanti, kā viņa uzzinājusi - no dokumentiem vai citādi? - profesors Mihailovs samiedza acis, kas pazuda kuplo uzacu me�ā.

Viņu ārkārtīgi interesēja Annas slavenā intuīcija, kaķu skrāpē�anās un dziļredze - pats vairākkārt bijis liecinieks �ķietami no zila gaisa pagrābtam teikumam, kas piepildījies ar absolūtu precizitāti. Kad reiz rāmas vakara sarunas gaitā viņ� bija pavaicājis, kā Anna pati to izskaidro, viņa bija samulsusi, aizvērusies un aizsteigusies vārīt kafiju. Uzzinājusi �o epizodi, vecā baronese Anna Roze pēc ilgām pārdomām bija atklājusi profesoram savu teoriju, tik savādu, bet tajā pa�ā laikā tik loģisku un pamatotu, ka viņam nebija neviena pretargumenta, kāpēc gan tā nevarētu būt. Bet, ja tā, tad zinātnei tur vietas neatlika�

Galu galā ko mēs zinām par cilvēka dvēseli, garu un psihi? Kripatiņu, lai gan augstprātīgi iedomājamies izdarīju�i milzu atklājumus�

Jo vecāks kļuva profesors Mihailovs, jo rezignētāks un klusāks. Viņa darbs bija saistīts ar ārkārtīgu diskrētumu un noslēpumu glabā�anu - reizēm vecais ārsts jutās kā tāds staigājo�s seifs uz divām kājām.

Bet pēdējā laikā pacientu vidū bija arvien vairāk jaunu cilvēku, kuriem �ķietami nekas nekaitēja, ja vien neņem vērā pilnībā izļodzītus labā-ļaunā kritērijus un vērtību sistēmu. Un absolūtu vienaldzību pret citu jūtām un cie�anām. It kā viņi mērķtiecīgi būtu apstrādāti, turklāt tā, ka ar ierastajām psihoterapijas metodēm nekādi neizdevās panākt kontaktu - �ķita, pretī sē� izslēgts biorobots. Tad palīdzēja drastiskas, brī�am galīgi nezinātniskas metodes, par ko pat runāt nedrīkstētu, kur nu vēl pieminēt zinātniskā publikācijā. Ta�u tās darbojās, un rezultāti bija.

Mihailovs vairākkārt bija vērsies pēc konsultācijas vai palīdzības pie jaunības drauga Jana Rābes, kur� dzīvoja Pēterburgā, specializējās neiropsiholoģijas jomā un padziļināti pētīja jaunākās NLP metodes.

Kādu vakaru viņu telefona sarunā ierastās omulības vietā ieskanējās trauksme:

- Maks� viņi ir sāku�i dzēst�

Ne tajā, ne nākamajā vakarā profesors Rābe vairs nebija sazvanāms, bet pēc pāris dienām presē parādījās sēru ziņa par kaimiņzemes zinātnes spīdekļa pēk�ņo nāvi.

- J-jā, un es� arī es kaut ko atradu. Pa saviem kanāliem, - Arvis Konrāds pēc krietna klusuma brī�a noteica. -Par viņu� Un nu nesaprotu, ko iesākt.

i - Vai jūs man tik daudz uzticaties, lai parādītu, ko esat atradis? - vecais profesors Mihailovs taktiski pajautāja. - Es jūs sapratī�u un nenosodī�u arī tad, ja tā nebūs. Diem�ēl toreiz es jums nespēju palīdzēt�

- Ko jūs, profesor?! Protams, es jums uzticos! Tāpat kā mēs visi. Bet par to reizi� Manuprāt, viņai neviens vairs nespēja palīdzēt. Tur visa bija par daudz. Starp citu, kā viņai �obrīd klājas? Cik zinu, drīzumā gaidāma tiesa?

- Jā, drīz. Pēc nepilnām divām nedēļām. N-nu� Zane fiziski ir vesela, nekādu traumu, slēptu vai atklātu saslim�anu nav, iek�ējie orgāni un dzīvībai svarīgās sistēmas funkcionē lieliski. Arī viņas garīgais stāvoklis ir apmierino�s: runa saprotama, vārdu izvēle adekvāta, metaforas un idiomas uztver, domā�anas ātrums teicams, atbildes reakcijas nav kavētas. Viņa daudz lasa, nelielā kladītē raksta dienasgrāmatu vai varbūt kaut ko literāru - es cen�os to nekontrolēt, vismaz, kamēr pacients nav devis iemeslu ap�aubīt savu uzticamību, es to nedaru. Datoru viņa nelieto, arī nekādu tieksmi pēc tā neizrāda�

- Dīvaini gan� viņa ta�u bija datoratkarīga� - nomurmināja Konrāds.

- Atceros, atceros. Ta�u es stāstu par �odienas realitāti. Viņa ir aprimusi. Tiesa, mani kaut kas mulsina. Zane kļuvusi tāda kā apātiska, un tā nav rudens-ziemas melanholija, nedz arī zāļu blaknes vai depresijas pazīmes.

- Varbūt bailes? - dakteris Arvis Konrāds vērīgi paraudzījās Mihailovā.

- Jūs domājat, no iespējamā tiesas sprieduma? - vecais ārsts vērīgi piemiedza acis un paraudzījās jaunākajā kolēģī.

- Tie�i tā. Cik zinu no Annas stāstītā, Zanei vienmēr bija izdevies izbraukt sveikā, lai kādas nepatik�anas būtu radu�ās viņas rīcības dēļ. Vienmēr kāds viņu piesedza, izglāba, diplomātiski izlīdzināja situāciju vai konfliktu. Ta�u viena cilvēka nāvi un līdzdalību otra sakropļo�anā, par to nevie nam pat nepaziņojot, grūti padarīt par nebiju�u. Un tagad viņai ir bail. Me�onīgi, dzīvnieciski bail.

- Konrāda kungs, jums taisnība, un �is domu un emociju jūklis pamazām grauj viņas psihi. Saprotiet, Zanes diagnoze - es to esmu minējis gan Annai, gan ģenerālim, gan jums -, viņas saslim�ana vēl nav tajā stadijā, lai tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdzienā rakstītu nepieskaitāma. Nē, Zane Zālīte ir pieskaitāma. Pagaidām. Kā būs vēlāk, ja slimība progresēs, nezinu. Vēl ir jautājums, vai progresēs. Ja viss paliek, kā ir, ja nodro�ina labus apstākļus, Zane mierīgi varētu nodzīvot savu mū�u, neapdraudot ne sevi, ne citus.

- Bet kā tad�? Kāpēc viņa�? - Konrāds gribēja izkliegt: kāpēc viņa mani pameta un kāpēc nogalināja to aktrisi? -, ta�u nespēja.

- Man nav dro�as atbildes. Domāju, tobrīd nostrādāja tā sauktais summas faktors - slimības aizmetņi, ko nezinot varēja uzskatīt par sliktu raksturu, datoratkariba, tieksme pēc riskantiem piedzīvojumiem, plus �is pieradums gan jau par mani parūpēsies un vienlaikus skaudība. Arvi, jūsu bijusī draudzene visu mū�u ir apskaudusi Annu Elizabeti. Bijusi no viņas emocionāli, psiholoģiski un arī finansiāli atkarīga un apskaudusi. Tajā pa�ā laikā Zane Zālīte loloja jūtas pret viņu abu kopīgo draugu aktieri Ģirtu Melderi. Kamēr visa kompānija bija tikai draugi, nekas slikts nenotika, ta�u tajā brīdī, kad Annai Elizabetei un Ģirtam izveidojās romantiskas attiecības, Zanes jau tā labilā psihe sabruka.

Arvis Konrāds nodrebinājās: �īs atmiņas joprojām lika derdzīgā nepatikā sarauties, tāpēc bija nobāztas tālākajā prāta stūrī un vislabprātāk tur arī paliktu iespundētas un visiem laikiem.

Viņam Zane bija iepatikusies jau pirmajā dienā, kad, pārvācies uz dzīvi Me�ājos, bija viņu sastapis Me�mui�as pasta nodaļā. Apaļie, sārtie vaigi, spridzīgās, zaļpelēkās acis un platais smaids, kas atsedza baltus zobus, no kuram vienam

bija nolauzts stūrītis, darīja viņu simpātisku, pievilcīgu un valdzino�u, un lāga dakteris pat neattapa, ka jau bija samīlējies kā puika.

Ta�u Zane sākumā bija tikai pieklājīga. Kopīgajos pasākumos vai Pū�u Mājas vakariņās labprāt sēdēja līdzās, dzīvi pļāpāja, smējās par viņa jokiem, reizēm ļāva saņemt sevi aiz rokas, bet ne vairāk.

Līdz tai naktij�

Tagad viņ� zināja, ka todien Ģirts Melderis bija pārvedis no Rīgas Annu. Galīgi satriektu un izsistu no līdzsvara.

Rīgas maniaka lietas dēļ izjuku�ais saderinā�anās ceļojums uz Londonu un gandrīz līgavaiņa Mika Kaķī�a pēk�ņā slimība izprovocēja mega strīdu, rūgtu aizvainojumu un bēg�anu, kas beidzās vecā drauga Ģirta skavās�

Un tie�i tobrīd, itin kā to sajutusi, Zane Zālīte bija vētraini atbildējusi Arvja Konrāda klusajiem uzmanības apliecinājumiem, viņu pamatīgi pārsteigdama. Bet pēc tam jau viņi abi ļāvās me�onīgai, vasarīgai kaislei, ko pamanīja visi, kas nebija akli�

- Padomājiet, Arvi, vai jūsu un Zanes tuvo attiecību laikā tām nebija raksturīgi tādi kā paisumi un bēgumi? - profesors Mihailovs klusi un taktiski turpināja sarunu. - Vai kādā brīdī nenotika kas savāds?

Arvis aizdomājās.

Nūja, tā ari bija. Viņu abu labās attiecības ilga tie�i tik ilgi, cik Annas izmisīgā glābiņa meklē�ana da�us mēne�us ilgajā kopdzīvē ar Ģirtu Melderi� Bet, tikko Ģirts uzsāka savus karjeras viķerus ar pustrako TV producenti, viltus bērniem, un no Annas acīm nokrita miglas plīvurs, tā Zanes Zālītes kvēlā mīla pret Arvi Konrādu arī bija pagalam.

Vēl vairāk, pildīdams Annas lūgumu aizvākt datorat-karīgo draudzeni no Pū�u Mājas pie sevis uz Me�mui�u (tobrīd vēl pastāvēja cerība, ka Zane un Arvis būs pāris), dakteris iemantoja nepārejo�u savas līgavas naidu, jo nu viņas atkarības un noslieces bija kā uz delnas, acu priek�ā.

Tās bija beigas. Galu galā Zane no viņa aizbēga. Uz Rīgu. Pie Ģirta Meldera. Tiesa, pret viņa pa�a gribu, tomēr�

- Redzu, esat visu pamatīgi pārdomājis, - profesora rāmā balss viņu atsauca īstenībā, - un tās nebija gai�as pārdomas. Jūsu laime, ka spējat atcerēties, izanalizēt un aizmirst. Ta�u iztēlojieties, ka ir cilvēki, kuri gribēdami nespēj neko atcerēties, un ir cilvēki, kuru atmiņas mehānisms strādā pretēji: viņi nespēj neko aizmirst. Abos gadījumos tā ir elle, kas agri vai vēlu rada psihes traucējumus. Un nu jūs prātojat: kāpēc viņ� to visu man tagad stāsta?

- Jā, - Arvis, galīgi apjucis, spēja vien pamāt ar galvu.

- Tad, lūk, mans jaunais draugs, viss garais ievads bija tikai tādēļ, lai jūs saprastu, kas kai� abām dāmām. Vienai, pēc visa sprie�ot, ir amnēzija - viltus vai īsta, noskaidrosim, bet tā slēpj viņas noziedznieces pagātni, kamēr otrai ir progresējo�a �izofrēnija un nespēja aizmirst, kas rada ārkārtīgu stresu, paaugstinātu uzbudināmību un nomāktību.

Arvim nupat dzirdētā informācija nekādi nelīmējās kopā ar diviem attēliem, ko glabāja viņa atmiņa: priecīga Zane Zālīte vasarīgi kuplā, plīvojo�ā, oran�ā kleitā un bāla, i rausla, ēteriska būtne, kas atgādina porcelāna lelli.

Viena, iespējams, narkotiku vai zāļu reibumā un hipnozes ietekmē bija nogalinājusi jaunu sievieti un vienaldzīgi sēdējusi blakus �oferim, kur� uzbrauca rollera vadītājam.

Savukārt otra, vairākus gadus presti�ā centra skolā aukst-asinīgi tirgodama jaunākās paaudzes sintētiskās narkotikas, bija kļuvusi par nepilngadīgu monstru, atbildīgu par �etru, varbūt vairāk tīņu dzīvībām: divi pārdozēja, viens reibumā

nokrita no jumta, vienu nosita devas dēļ, bet vēl citi nonāca slimnīcā sliktas preces - citu vielu piejaukumu - dēļ.

Bagātie vecāki savu dārgo meitiņu nekavējoties (ar izcilā profesora M.M. rekomendāciju) bija nosūtīju�i uz �veici it kā ārstēties no narkotisko vielu atkarības, lai gan citu ekspertu slēdziens skanēja: �Viņa pati nekad nav lietojusi.� Nu, pēc tris gadu �ārstē�anās�, Sandra Strauberga bija atgriezusies mājās pie vecākiem, kuri brīvdomigajam skuķim, protams, bija kā svaru bumba kaklā. Ta�u arī te viņa pamanījās labi iekārtoties, kļūdama par d�ipu bandas kluso līderi. Autovadītāja tiesību Sandrai nebija, lellīti parasti vizināja kāds no pui�iem - tābrī�a favorīts. Tas radīja spriedzi, provocēja izrādī�anos un kļuva par cēloni arī avārijai uz Brīvības ielas, kad tika notriekts un �etrkārt sabraukts aklais vīrs.

- Nu brauc ta�u, ko �akarējies, mīkstais! - Sandra bija skaļi klaigājusi, mudinot pie stūres sēdo�o Modri �akoti nebremzējot uztriekties gājējam, pārbraukt tam pāri: re, gadījās negludums uz ceļa! - un dzīt ma�īnu tālāk.

To nopratinā�anā bija atklājis Resnais Aleksis Strazds, kuru Kārļa kamera bija notvērusi dzenamies pakaļ meitenei, lai to piekautu, un �o informāciju Kaķī�a pui�i ar Bozes svētību pārsūtīja pū�mājniekiem �amnēzijas profilaksei�.

Anna Elizabete, to izlasot, bija skumji no�ūpojusi galvu.

Atkal sākotnēji �ķietamais upuris bija pārvērties par mai-tasgabalu, atkal grabēdamas sabruka kāda cilvēka cerības� Viņai bija no sirds �ēl daktera Konrāda.

- Vai viņa� viņas abas jelkad atkal kļūs par cilvēkiem? -Arvis izmocīja.

- Viņas IR cilvēki, dārgais kolēģi. Normāli vai ne, ta�u cilvēki. Diem�ēl - savā ziņā iezīmēti. Mēs dzīvojam laikā, kad ātrums, stress, tehnoloģijas un infoplūdi teju ik otra jam pasaules iedzīvotājam izraisa psihiskās veselības traucējumus, ar psihes kaitēm pasaulē slimo 5-15 % iedzīvotāju, Eiropā gandrīz desmitā daļa sirgst ar depresiju, bet Latvijā 1-3 % iedzīvotāju ir tāda vai citāda �izofrēnijas forma. Un vai tāpēc viņi nav cilvēki? Ir! Jautājums cits: ko ar viņiem darīt un kur viņus likt? Jūs ta�u piekritīsiet, ka mūsdienu sabiedrība neizceļas ar pārlieku lielu empātiju, vēlmi palīdzēt cietējiem un kristīgu sava tuvākā mīlestību? Tie�i pretēji, visu, kas traucē, slims, vecs, neglīts, kroplīgs vai �ķiet draudīgs, - no acīm prom, tum�ākajā kaktā! Nederīgie, nevajadzīgie, monstri - lūk, stigmas, ar kurām �ie ļaudis dzīvo līdz nāvei�

- Es saprotu. Tas ir ne�ēlīgi. Bet kāpēc jūs man to tagad stāstāt, profesor?

- Tāpēc, mans dārgais draugs, ka es vēlos, lai jūs man palīdzat �o sistēmu salauzt un pārmainīt!

Sestdiena, 13. janvāris Me�āji, Me�mui�a

Teikt, ka Me�āju doktorāta vadītājs Arvis Konrāds jutās apmulsis, nozīmētu nepateikt neko. Saruna ar profesoru Mihailovu bija viņu pilnībā sagrāvusi, nē, izsitusi pamatu no kājapak�as.

Kā viņ� bija domājis: gribu, lai jūs man palīdzat?

Ko vienkār�s lauku ārsts varētu palīdzēt tādam zinātnes korifejam, kāds bija Maksimiliāns Mihailovs, pie kura pēc padoma brauca no visas pasaules un kur� eksperimentālā ceļā daudzkārt bija panācis pozitīvus rezultātus tur, kur oficiālā medicīna jau bija atmetusi ar roku�

Turklāt vēl kas: Arvim Konrādam bija izteikta nepatika pret �garīgi nestabiliem�, �psihoemocionāli labiliem�, �ar mentālām problēmām� vai �ar psihiskās veselības traucējumiem� sirgsto�ajiem.

Ja pilnīgi godīgi, viņam no tiem bija paniski bail�

Institūtā, mācoties par garīgajām kaitēm, viņi - viss kurss - bija norīkoti mācību praksē uz� vietu, kur kontingents, maigi sakot, nebija tas spo�ākais. Ta�u �īs ārstniecības iestādes apmeklējums iederējās mācību programmā, tā bija darīts gadu desmitiem, un kuram gan varētu ienākt prātā, ka topo�ais ģimenes ārsts Arvis Konrāds izrādīsies tik emocionāls un empātisks, ka redzētā iespaidā ne tikai noģībs, bet vēl ilgsto�i redzēs murgainus sapņus?

Draugi bija mēģināju�i viņu pierunāt noskatīties Milo�a Formana lielisko, bezgala cilvēcisko filmu �Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu� ar Arvja iemīļotāko aktieri D�eku Nikolsonu galvenajā lomā, ta�u pusfilmā viņ� izbēga no kinozāles un todien vairs nebija atrodams.

Un tagad: es gribu, lai jūs man palīdzat� Kā, pie velna?!

Viņ� jau tā pēdējā laikā ar ba�ām raudzījās uz ikvienu izsaukumu, īpa�i uz Pū�u Māju: turp Konrāds jau labu laiku brauca ar sakostiem zobiem, pret savu gribu, jo tur vienmēr atgadījās kaut kas tāds, kas prasīja tūlītēju rīcību, nestandarta risinājumus vai papildu dro�ības pasākumus. Un, trakākais, viens psihais sekoja otram: Zane, Ģirts, bērni, bijusī skolas direktore Dzintra Vilka, Ilga Loka, Lācīte un viņas sekretāre, tagad arī Sandra Strauberga.

Pa�a atklātais un no Mihailova uzzinātais mirklī bija iznīcinājis jebkādas simpātijas pret meiteni, un nu vienīgais, pēc kā viņ� alka, - lai profesors Mihailovs iespējami ātrāk aizvāc toksisko porcelāna skaistuli un ved viņu vienalga kurp, ellē ratā, tikai prom no acīm, prom no Me�ājiem!

Arvim Konrādam tagad bija jāatbild par me�ājniekiem, un viņ� nevēlējās, lai te uzturētos bīstamas personas!

Pietika jau ar izbiju�o cietumnieku, par pedofiliju un izvaro�anu it kā nepatiesi notiesāto un vēlāk, pēc divpadsmit gadu atsēdē�anas, reabilitēto Bruno Kalpenieku, kuru tā aizstāvēja Anna un ģenerālis Bass un kur� tagad strādāja par mākslinieku noformētāju pie Annas Kultūras centrā.

It kā jau nekā tāda, tomēr�

- Vai netraucēju? - doktorāta durvis līdz pusei pavērās, un tajās pavīdēja �ķelmīga acs un gara roka ar kafijas termosu. - Kanēļkafija�

Pēc Sandras Straubergas pārve�anas uz Me�mui�as doktorātu Anna Elizabete Pū�u Mājā beidzot sajutās kā mājās. Par spīti kaudzei darāmo darbu un līdz pēdējam kaktiņam aizņemtajām viesu istabām. Bija izgaisis tas nomāco�ais drūmums, kas pēdējās dienās visus bija turējis va�ās un licis īgņoties. Arī mājinieki izskatījās atplauku�i un smaidīgi.

Uzvārījusi lielu termosu kanēļkafijas un brūni apcepusi pienā izmērcētas, ar cukuru apbārstītas graudu maizes �ķēlītes, viņa nolēma aizbraukt uz doktorātu pie profesora.

Miks un abi Kārļi pieteicās līdzbraucējos: viens pie Ievas, otrs - kopā ar Me�āju policijas inspektoru Gunāru Kalniņu pārbaudīt dokumentus nelaiķes sekretāres kabinetā.

Kaķītis savukārt gribēja nopratināt Sandru Straubergu. Par katru cenu.

- Anniņ, jūs nākat kā glābēj eņģelis! - Mihailovs vecmodīgā galantumā pasteidzās atbrīvot viņu no ne�ļavas. - O, manas bērnu dienu kūkas!

Anna Elizabete smaidīja vien, noraugoties triju pieaugu�u vīrie�u mazprieciņos, izbaudot ik saldā grauzdiņa kriksīti, ik krauk�ķīgo, brūno kripatiņu. Labi, ka viņai bija pieticis prāta maizītes salikt divās kārbās, citādi abiem Kārļiem, Gunāram, Ievai un pacientei nekas nebūtu atlicis.

- Nu, mana daiļā dāma, tencinu no visas sirds, tā pago-dājāt ve�uku, ka esmu jūsu mū�īgais parādnieks. Lūdziet visu, ko vēlaties!

Da�brīd profesora Maksimiliāna Mihailova runā ieskanējās seni pieklājības frā�u atspulgi, kas Annai Elizabetei ārkārtīgi patika, - tik apaļi, tik sirsnīgi. Vecais profesors, ģenerāļa Kārļa Basa vienaudzis, bija Latvijā dzimis, audzis un skolojies, visu mū�u dzīvojis un strādājis, bet viņa dzimta - ārsti piecās paaudzēs - nāca no Pēterburgas vācie�iem. Revolūcijas priek�vakarā vecie Mihailovi bija paklausīju�i vācu radu aicinājumam braukt uz Kēnigsbergu, bet no turienes nokļuvu�i Rīgā. �o pilsētu Makss Mihailovs sauca par savu. Te viņ� bija apprecējies, tiesa, krietni pavēlu, te piedzimis viņa vienīgais dēls.

Viktors kop� mazotnes tā aizrāvās un jūsmoja par dzīvniekiem, vāca tos un glāba, ka mīlo�ais tēvs neredzēja nekādu iespēju pievērst dēlu cilvēku medicīnai, nesalau�ot viņa brīvo garu, tāpēc ļāva iet pa�am savu ceļu.

Tas atmaksājās. Viktors Mihailovs bija kļuvis par vienu no labākajiem kinologiem, pie kura pēc palīdzības brauca gan no kaimiņvalstīm, gan aizjūras. Pirms da�iem gadiem kā amizantu pa�attīstības eksperimentu uzsācis zoopsiho-loģijas studijas, jaunais Mihailovs tā aizrāvās un aizgāja dziļumā, ka nu kā vieslektors to pasniedza Lauku universitātē.

Draugi viņu piezoboja, tirpinādami: �Vai tad, ja kaķis mazgā labo kāju, tas nozīmē to pa�u, ko mazgāt kreiso?� un �Vai tad, ja suns, uz mani skatoties, aplaizās, tas nozīmē, ka es labi smar�oju?� Tādos brī�os Viktors labā omā atjokoja: �Nē, kaķis tikai cer gar tevi nenosmērēties vēlreiz� un �Suns mēģina savaldīties, lai tevi neapēstu tūliņ, bet vēlāk��

Abi Mihailovi - vecais un jaunais - bija kļuvu�i par neatņemamu Pū�u Mājas �kustamo īpa�umu�: gan darba dēļ, gan tāpat vien abi bija bie�i viesi.

Tad viens, līdz rita gaiļiem ar baronesi nospēlējies zolīti, nak�ņoja izvelkamajā krēslā viesistabā pie kamīna, otrs kopā ar Zorro - bibliotēkā.

- Ja jūs tā sakāt, profesor, tad, jā, man ir gan kāds lūgums. Gribu parunāt ar Sandru Straubergu un izvaicāt par tās die-nas, nē, vakara notikumiem, kad viņa izlēca no d�ipa un

iebēga me�a. Mani interesē, vai līdz tam, ma�īnā braucot pa �oseju, vai varbūt pēc tam, vienai pa�ai maldoties pa me�u, viņa nav redzējusi kaut ko, kas mums varētu palīdzēt saprast, kas noticis ar Lācīti� Un vēl� gribētos uzzināt, kur viņa pārlaidusi to me�onīgi auksto nakti.

- Hmm� Domāju, �is lūgums ir izpildāms, tikai iepriek� vajadzētu zināt, lūk, ko. Ja Sandrai Straubergai tie�ām ir amnēzija - es neapgalvoju, ta�u ir iespējams -, viņai var būt bloķētas visas vai noteikta daļa atmiņu un iztaujā�ana var izrādīties bezjēdzīga: viņa vienkār�i nespēs neko atcerēties. Savukārt, ja atmiņas zudums ir pietēlots, kā tas viņas gadījumā un ar viņas noziedzīgi rado�o biogrāfiju pilnībā varētu būt, jums būs vajadzīga liela viltība un izveicība, lai izdabūtu kaut vārdu no cilvēka, kur� nolēmis nerunāt. Negribētos to teikt, bet satraukusies viņa var kļūt bīstama�

- Paldies par brīdinājumu, - Anna viegli pasmaidīja, un viņas rāmi pelēkais skatiens zaļgandzelteni uzdzirkste-ļoja. - Ta�u man ir kāda domiņa: man būs miesassargi� Tie pa�i divi lielie suņi�

Profesors Mihailovs, uztvēris domu gājienu un ieceri -radīt līdzīgu situāciju, konfrontēt ar lieciniekiem, lai arī nerunājo�iem, pamāja.

- Bet tas ta�u ir ārprāts! - pēk�ņi skaļi iesaucās līdz �im klusēju�ais dakteris Arvis Konrāds un, pielēcis kājās, sāka nervozi mērot kabinetu no loga līdz durvīm un atpakaļ. -Kas notiek? Jo tālāk, jo trakāk - drīz jau sakarīgu cilvēku dienas laikā ar uguni nevarēs sameklēt! Katram kāda -fobija, -fīlija, -zija, -lija vai -tija. Vai tie�ām, runājoties ar apmeklētāju vai izmeklējot pacientu, man iek�ēji jābūt gatavam, ka vienā jaukā brīdī viņ� var mesties man pie rīkles ar nazi�

- �vai pildspalvu, lineālu vai citu priek�metu. Diem �ēl, jā, dārgais kolēģa, - vecais profesors skumji pa�ūpoja galvu. - Saprotu jūsu sa�utumu un ba�as, ta�u no mums tas nav atkarīgs. Kā vairākkārt esmu minējis, sabiedrība kļūst arvien slimāka fiziski un garīgi, mūsu ķermenis sabrūk fizioloģiski, bet psihe un dvēsele saskaras ar morāles un ētikas normu devalvāciju, ārējo spēku iejauk�anos smalkajā apvalkā un tā ietekmē�anu. Sen vairs nav nekāds noslēpums, ka pilnībā veselu cilvēku nav, vienkār�i nav. Katram ir kāda kaite vai slimība: fiziska, garīga, psihiska vai� pat tikai iedomāta. Arī tā mēdz būt.

- Profesor, jūs gribat teikt, ka arī mēs �etri - jūs, es, Anna un Miks - savā ziņā katrs sirgstam ar kādu kaiti? - dakteris Konrāds bija uzvilcies. - Nez, kādas tās būtu? Labi, ar Miku Kaķīti viss skaidrs: viņ� ir un paliks darbaholiķis. Tāpat kā es. Man vēl varētu būt ierūsējis i�iass. Bet jums? Un Annai Elizabetei? Vai attīstīta intuīcija būtu uzskatāma par kaiti?

- Dakter, manuprāt, jums derētu malks svaiga gaisa, jūs esat pārpūlējies un pārkarsis: te laikam par daudz kurina, -lēni piecēlies, profesors paņēma Arvi Konrādu zem rokas un izveda no kabineta.

Miks un Anna neviltotā pārsteigumā spēja tikai klusēdami noskatīties nopakaļ.

Kas te tikko bija norisinājies?

- Piedodiet, lūdzu, tā ir tikai mana vaina! - pēc krietna brī�a atgriezies viens pats, profesors nomākti teica. - Man vajadzēja to paredzēt�

Kas īsti ar viņu noticis? - Kaķītis, neizpratnē dusmīgi uzrāvis kreiso uzaci, asi pajautāja. - Arvis Konrāds nekad agrāk nebija atļāvies tā�

Kā jau teicu, tā ir mana vaina. Mēs pirmiņ ilgi un detalizēti runājāmies par da�ādām psihes saslim�anām, konkrēti analizējām divu viņam zināmu sievie�u veselības stāvokli.

Plus tā informācija, ko bija licis izsūtīt ģenerālis Bass, un tas, ko Arvim iepriek� bija pateikusi Anna Elizabete. Ja kādam visu mū�u bijusi nepatika pret cilvēkiem garīgiem traucējumiem, psiholoģiskās veselības problēmām, un tad uzrodas viens vecis, kur� gari, pla�i un detalizēti analizē da�ādus to veidus un paveidus, visbeidzot aicina pievienoties cīņā par �o slimnieku tiesībām netikt izstumtiem no sabiedrības, tas patie�ām var būt par daudz� Man tas bija jāparedz�

- Jūs gribat teikt, ka mūsu lāga dakterim Konrādam pa�am ir fobija? - Miks brīnījās.

- Vienkār�oti novērtējot situāciju, jā. Brīdī, kad mūsu interesantā saruna pēk�ņi aprāvās pusvārdā, sapratu - kaut kas nav labi. Mans jaunais draugs sēdēja, nekustīgi vērdamies sienā, vienā punktā. Un tikai tad es atcerējos sava kolēģa P., katedras vadītāja, stāstīto par kādu pārsteidzo�i talantīgu un izcilu medicīnas studentu, kur� psiholoģijas lekcijās un praktiskajās nodarbībās kļuvis nesakarīgs, lai gan visos citos priek�metos bijis absolūti spīdo�s un mācībspēki pat cerēju�i viņu paturēt aspirantūrā�

- Jūs gribat teikt� Bet kā tad viņ� dabūja diplomu?

- Kā jau minēju, viņ� bija izcils students, spo�s diagnosts, terapeits un pat neatliekamās palīdzības ārsts, viņu mīlēja gan bērni, gan pieaugu�ie�

- �gan mājdzīvnieki, - Anna Elizabete pasmaidīja.

- Jā. Tie�i tā. Teorētiskos eksāmenus ar psiholoģiju saistītajos priek�metos viņ� nokārtoja sekmīgi. Un vairāk jau arī nevajadzēja�

- Bet, profesor, ar ko tas� tik savdabīga reakcija varētu būt saistīta? - ilgi klusējis, Miks Kaķītis pavaicāja. - Tā ta�u nav� kaut kāda slimība?

- Nē, protams, nē! - Mihailovs iesmējās. - Tā noteikti nav slimība, drīzāk domā�anas vai pasaules uztveres īpatnība.

- Kā? Tas nozīmē - viņ� kaut ko saredz vai izprot citādi?

- Jā un nē. Iespējams, �īs nepatikas vai baiļu pamatā varētu būt bērnības vai jaunības trauma vai pārdzīvojums, es to nezinu un arī nepūlē�os no viņa izdabūt, nedomāju, ka tas būtu lietderīgi. Kā cilvēks Arvis Konrāds ir labs un godīgs, ar interesantu personību, kā ārsts - lielisks. Ne garīgu, ne psihisku, ne seksuālu novir�u viņam nav, bet tiesības uz privātiem noslēpumiem ir ikvienam. Lūk, tie�i �ādās situācijās visiem un ikvienam vajadzētu ļoti nopietni piesargāties, lai nesāktu karināt birkas�

- Kā tas būtu jāsaprot? - Miks ieinteresēti viņā pavērās.

- Jūs tie�ām gribat to zināt? Jums būs laiks klausīties un iedziļināties?

- Noteikti. Vispirms vēl vienu kafiju, tad lekciju.

* * *

Stigma (gr. v. - dūriens). Asiņojo�a rēta, brūce, zīme rokās un kājās uz dzīva cilvēka miesas, kas atgādina Kristus rētas. Arī verga piederības vai noziedznieka kauna zīme.

Sociālā stigma - personas vai sociālās grupas, kas atsevi�ķās raksturiezīmēs neatbilst sabiedrības ierastajiem modeļiem, galēja neatzī�ana un nosodī�ana.

- Labi, mani jaunie draugi, lai notiek, - profesors iekārtojas ērtāk izsēdētajā atzveltnes krēslā. - Jūs dro�i vien zināt, ko nozīmē jēdzieni stigma un stigmatizācija, tāpat noteikti būsiet pamanīju�i, ka tie�i �obrīd, kad mēs, un ar "mēs" es domāju moderno sabiedrību, tik skaļi runājam par demokrātiju, liberālismu, toleranci un vienlīdzību, arvien

straujāk pieaug neiecietība pret citādo, at�ķirīgo, ne-savējo. Teorija pret praksi. Ārēji �ķietami viendabīgā masā - kādas valsts iedzīvotāju kopumā - veidojas jaunas struktūras, jaunas kopienas, kas dzīvo un darbojas pēc saviem noteikumiem, noliedzot pagātni. Un pretēji: lielā kopiena, vienotā masa ��ķeltniekiem� atbild, tos da�kārt ne tikai nepieņemot, bet arī nosodot, atgrū�ot un pasludinot par ļauniem, noziedzīgiem, bīstamiem un tamlīdzīgi. Tās ir sociālās stigmas, ko kādam indivīdam vai ļau�u grupai pie�ķir sabiedrības lielākā daļa, pamanot, ka viņi at�ķiras no kopumā pieņemtajām vizuālajām, uzvedības vai kultūras normām.

- Panki, hipiji, metālisti, goti, tetovētie, reperi, hip-hoperi, baikeri, da�ādi sektanti: mūnisti, jehovie�i. Bom�i� Vai tā? - Anna precizēja.

- Tie�i tā. Tie ir tikai da�i piemēri. Par stigmu zinātniskās pētniecības aizsākumiem jāpateicas Emīlam Dirkemam un Ērvingam Gofmanim, kuri definēja trīs sociālo stigmu veidus: pamanāmas izskata deformācijas (rētas, smagu slimību sekas, kāda locekļa vai tā daļas trūkumu, aptauko�anās vai anoreksija); personības īpatnības (garīgās slimības, seksuālās novirzes, laulības pārkāp�ana, pusaud�u grūtniecība, narkomānija, alkoholisms, piederība kriminālajai videi) un tā sauktās cil�u vai kopienu stigmas - etnosa, nacionalitātes un reliģiskās at�ķirības. Es stāstu saprotami? - Mihailovs gādīgi pārjautāja.

- Mhm, - Miks aizdomājies pamāja. Anna kaut ko skribināja blociņā.

- Labi, ejam tālāk. Nerunā�u par citiem aspektiem, tikai par vienu: garīgajām novirzēm. Ā, redzu, esmu trāpījis, vai ne? Mēs ar jums kopā esam daudz ko pārdzīvoju�i, pa�i uz savas ādas izbaudot to, par ko runā�u. Mēs ar jums visu �o laiku esam cie�i sadarboju�ies, gan risinot noziegumus, gan cen�oties palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem un draugiem. Diem�ēl citi uz manu darbu un kolēģiem raugās kā uz lielāko biedu - viņu acīs psihiatra vai psihologa apmeklējums līdzvērtīgs nokļū�anai viduslaiku inkvizīcijas moku kambarī, bet psihoterapija kā process tiek pielīdzināta ellei. Kāpēc tā noticis, kur slēpjas problēmas cēlonis, un ko ar to darīt? Atbilde vienkār�a kā cirvis - bailes. Bailes no citādā, nezināmā, vizuāli un saturiski at�ķirīgā.

Un �īs bailes tiek apzināti vai neapzināti kultivētas, elementāras, normālas lietas un procesus pasludinot teju ārpus likuma: par vēdera izeju nerunāsim, fui, nesmalki, netīri, labāk nomirt no hroniska cistīta, hemoroīdiem vai resnās zarnas vē�a; seksu nepieminēsim, no tā rodas bērni, bet, ja nerodas, tad tāds sekss ir netīrs un dzīvniecisks; infekcijas slimnieki jātur stikla būros; par kaitēm un slimībām vispār nevajag runāt; vecums ir neglīts, jaunība - dumja.

�ādā veidā cilvēku kopums, kas veido sabiedrību, tiek sa�ķelts grupās, ikvienu pretnostatot citiem, sarīdot un padarot par ļaunākajiem ienaidniekiem. Slimie un invalidi pret veselajiem, jaunie pret vecajiem, strādājo�ie pret pensionāriem� Visi tiek ieslēgti nosacītos ie�ogojumos, no kuriem nav iespējams izkļūt, jo zīmogs vecais, slimais, resnais, kroplais, bezdarbnieks, lūzeris, homiķis velkas līdzi.

Vēl baisāk, �ie zīmogi jeb stigmas skar cilvēkus ar psihes problēmām un garīgiem traucējumiem. Psihie, �iziķi, dauņi, autisti, ūdensgalvas, kleinkāji, ņēk�ķi, ņauduļi, murduļi, bremzes, īdētāji, amfībijas, dārzeņi - ja vien jūs zinātu, ar kādiem epitetiem man savā ārsta mū�ā nācies saskarties! Vislielākā bēda - nebūt ne visi no viņiem ir agresīvi vai bīstami citiem, nē, viņi vienkār�i ir citādāki: lēnāki, ātrāki, emocionālāki vai noslēgtāki. Un ne visi ir tādi, lai viņus zaļotu piecreiz dienā vai turētu ieslēgtus, un viņi nav sociāli bīstami, vismaz ne tādā nozīmē, lai viņiem neļautu kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Ar �pareizajiem�, �normālajiem�.

Un te sākas. �Normālie�, sabiedrības lielākā daļa, viņus vienkār�i nepieņem - atgrū�, uzspie� zīmogu �nederīgs�. Novēr�as. Faktiski var teikt - aizspriedumi svin uzvaru pār saprātu. �Citādie� dabūti pie malas, viņiem aizbāzta un aizlīmēta mute, atņemtas balss tiesības un uz mū�u piesprausta kauna zīme.

- Skan baisi, piekritu, ta�u kāds mums ar to sakars? -Miks vaicāja. - Nav iespējams slimos pārvērst veselos�

- Protams, nav. Ta�u jāmaina sabiedrības attieksme - lai uz viņiem vairs neskatītos kā uz psihajiem, ne�ķirojot, kas kuram kai� un cik lielā mērā. Lai vārdi psihologs, psihiatrs, psihoterapeits netiktu aizstāti ar ņirdzīgajiem �tas muļķis�, �trako ārsts� vai �psihs, kas ārstē psihos�. Diem�ēl �odien joprojām ir tā, ka vidusmēra cilvēks, saņemot norīkojumu konsultācijai pie psihologa, psihiatra, neirologa vai psiho-neirologa, kļūst tramīgs: vai tik radinieki (ārsti) mani negrasās iespundēt traķenē un nozāļot? Viņiem ir bail! Un �īs bailes kļūst visaptvero�as. Tie�i tāpēc es to visu jums stāstu.

Ļoti daudzi cilvēki, kuriem ir pavisam viegli psihes traucējumi vai saslim�ana sākuma stadijā, kas būtu viegli ārstējama, to slēpj, pa�i uz savu galvu lieto nepārbaudītus medikamentus, kas labākajā gadījumā �o stāvokli vai simptomus apslāpē, un vizuāli viss �ķiet kārtībā, sliktākajā - iekapsulē vai nogrū� dziļāk, un tad ir tikai laika jautājums, kad notiks recidīvs - uz pa�u vai citiem vērsts saasinājums. Cik daudz depresijas, epilepsijas neiro�u, psiho�u, māniju pacientu varētu izārstēt un atgriezt normālā dzīvē, cik pa�nāvību upuru varētu izglābt, ja cilvēkiem nebūtu jābaidās vērsties pie ārsta pēc palīdzības, jābaidās no informācijas noplūdes viņu dzīves telpā, radu, draugu neizpratnes, darba devēju noraidījuma, sabiedrības stereotipiem, nosodījuma un� atstum�anas?!

- Profesor, bet kā tad ar varmākām? Diem�ēl ari viņi ir sabiedrības daļa, arī viņi dzīvo tepat cie�i līdzās. Diez vai māte ar maziem bērniem būtu sajūsmā, ka viņas kāpņu telpā dzīvo netiesāts potenciāls noziedznieks, kuram medicīniski konstatēta seksuāla nosliece uz apmierinā�anos mazu bērnu klātbūtnē vai ar tiem, ta�u viņa ārstējo�ā ārsta ētika aizliedz to atklāt citiem, lai brīdinātu par iespējamiem incidentiem. Brīdī, kad �āds varmāka patie�ām nodarīs kādam pāri, būs par vēlu! - Anna Elizabete pacēla skatienu no blociņa. - Jums varbūt nepatiks tas, ko teik�u, ta�u man �ķiet, ka pēdējā laikā novirzes un slimības tiek padarītas par normu, izceltas un slavinātas.

- Kā jūs to domājat, Anniņ? - profesors ieinteresējās.

Miks saīga.

Nu, skaidrs, diskusija tagad ilgs līdz vakaram.

Riebjas �ie pārspīlētie smalkumi un cacinā�anās: tas slims, �im grūta bērnība, tam trīs patēvi. Un tad?

Vai bailes no zirnekļiem būtu attaisnojums slepkavo�anai? Vai bērnībā nedabūtas kon�as automātiski provocē laupī�anas un zag�anas tieksmi?

Tā var visu novest līdz absurdam, katram noziegumam piemeklējot pamatojumu, bet noziedzniekam - psiholoģisko attaisnojumu. Sviests!

Ļoti vienkār�i. Skatāmajos medijos - televīzijā, internetā- arvien bie�āk parādās filmas un seriāli, kuros vienam vai vairākiem varoņiem ir mānija, psihes traucējumi vai nopietnas saslim�anas. �ie personā�i tiek parādīti no ļoti humāna, iejūtīga, lai neteiktu, pārspīlēti glorificēta skatpunkta. Visos sīkumos atklāta slimību anatomija un diem�ēl nereti arī �o �varoņu� veikto noziegumu anatomija. Profesor, kam tas vajadzīgs? Lai kāds topo�ais varmāka iegūtu

rokasgrāmatu, kā simulēt garīgās kaites, lai pēc smagiem noziegumiem tiktu cauri sveikā? Lai pieskaitāms un par savu ricību juridiski atbildigs, ta�u noziedzīgi tendēts cilvēks iemācītos tēlot nepieskaitāmo?

- Es jūs saprotu. Ta�u �ai medaļai ir arī otra puse. Drukātās preses un elektronisko mediju negatīvā attieksme un kritiskās publikācijas vēl vairāk palielina �o cilvēku diskomfortu un grauj viņu garīgo veselību.

- Pag, pag, nu gan es iejauk�os! - Miks vairs neizturēja. -Jūs gribat teikt, ka tiesībsargiem un �urnālistiem jāstaigā uz pirkstgaliem, lai tikai par kādu varmāku nepateiktu vai neuzrakstītu ko sliktu, kamēr turpat blakām aug vēl desmit tādi, un ir tikai laika jautājums, kad notiks nākamā slepkavība vai izvaro�ana?

- N-nē, jūs laikam mani būsiet pārpratis� Es tikai�

- Atvainojiet, es pabeig�u domu! - Kaķītis nu reiz bija no tiesas saniknojies un beidzot gribēja izteikt visu, kas uz sirds. - Redziet, profesor, jūs ārstējat un aizstāvat �os �īpa�os� cilvēkus, kuri tiesas zālē likuma priek�ā tiek atzīti nevis par smagiem noziedzniekiem, bet nepieskaitāmiem -smagas garīgas, psiholoģiskas slimības vai psihes novir�u radītu tieksmju upuriem, turpretī mums - glupajiem, trulajiem policistiem - ik dienu nākas strādāt ar viņu upuriem un tuviniekiem. Un, ticiet man, redzot viņu cie�anas, man negribas aizstāvēt nevienu �īpa�o�.

- Mik, bet viņi ir cilvēki! - Mihailovs centās iebilst.

- Nē, atvainojiet, viņi ir cilvēciskas, bioloģiskas būtnes. Un tikai. Lai ko teiktu medicīnas rokasgrāmatas, līdz cilvēkiem viņiem� neizaugt. Viņiem nav ne prāta, ne sirds, ne dvēseles, ne empātijas. tikai pamatinstinkti. Dro�i vien tāpēc sabiedrības attieksme paliks, kāda bijusi. Katram sava vieta, un nevajag jaukt mu�as ar kotletēm.

- Mik, Kaķī�a kungs, bet es ta�u runāju par to pa�u!

- Nedomāju vis. Es jūsu garajā lekcijā saklausīju ko citu -centienus attaisnot, integrēt, savest visus kopā vienā lielā, laimigā ģimenē, kur cits par citu rūpējas, mīl un ap�ubina. Bet, ticiet man, profesor, tas nestrādā. Un nekad nestrādās! Ne skolās, kur �obrīd normālās klasēs tiek �integrēti� bērni ar deviantu uzvedību, jo, lūk, pārējo audzēkņu veselīgā attieksme rādī�ot viņiem pozitīvu piemēru, ta�u rezultātā tiek samaitāta visa klase; ne sabiedrībā kopumā.

Nepievēr�ot uzmanību �im bīstamajam aspektam, mēs dabūsim vienu vienīgu jucekli, haosu, no kura izcelsies masu nemieri, nekārtības un noziegumu lavīna. Iespējams, daļēji tas notiks arī aiz bailēm un vēlmes pasargāt savus tuvākos no citādajiem. Spilgtus piemērus mēs redzam ikvakara ziņu izlaidumos, tikai tie attiecas uz, kā jūs teicāt, �cil�u stigmu� grupām. Ta�u to var attiecināt ari uz ikdienu mēs esam kļuvu�i pārāk liberāli un toleranti, pasludinot par normu to, par ko agrāk lika cietumā vai pie sienas.

Piedodiet, profesor! Es, vienkār�s policists, pasauli redzu citādi. Ir sarkanā svītra: vienā pusē - mēs, otrā - noziedznieki. Tie�i tik vienkār�i. Dzīvo un nedari pāri citiem. Vienalga, kas un kāds tu esi. Nedari pāri, un tevi neaiztiks.

Bet nu gan es vēlētos parunāt ar Sandru Straubergu, pirms jūs viņu pārvedat uz savu īpa�o augu siltumnīcu. Un vēl es vēlētos, lai �ajā sarunā piedalāties arī jūs un Anna Elizabete. Iesim?

Sestdiena, 13. janvāra pievakare Me�āji, Pū�u Māja

- Varbūt nevajadzēja tā uzbrukt, - pēc pretrunīgās diskusijas ar Mihailovu un vēl sirreālākās sarunas ar Sandru Straubergu, braucot atpakaļ uz Pū�u Māju, Anna Elizabete sadrūmusi ierunājās. - Profesors ir lāga cilvēks un mums daudz palīdzējis. Sazvanāms jebkurā diennakts laikā, gatavs ar savu auto skriet cauri puspasaulei, lai palīdzētu� Stulbi.

- Piekrītu, stulbi. Es jau viņam atvainojos. Nu, kamēr tu runājies ar dakteri Konrādu. Mēs ar veco sapratāmies, viss būs labi. Viņ� atzina, ka tie�ām pārāk aizrāvies ar ideju par psihisko slimību pacientu pla�āku integrāciju sabiedrībā, neaizdomājoties par noziedzniekiem, kuri aiz garīgām slimībām tikai slēpjas. Ak jē, kā es runāju!

- Kā no tribīnes. Sēkla kritusi auglīgā zemē.

- Labi, labi, neironizē. Ko teica Arvis?

- Negribīgi apsolījās atbraukt uz vakariņām. Kopā ar Ievu un Kārli. Pēc tam, kad būs pavadīju�i uz Rīgu profesoru Mihailovu un Sniega princesi.

- Līzbet! Es vaicāju par ko citu�

- Es gribu ēst. Un daudz kafijas. Un vannu. Tie�i tādā secībā. Visu citu pēc tam. Atvaino, bet man �im brīdim psihologu, psihiatru un psihopātu ir daudz par daudz. Gribu vienkār�u rupjmaizi ar sieru, desu, tomātu un lielu krūzi melnas kafijas ar pipariem.

Skaidrs, saruna beigusies.

Miks pievērsās ceļam. Strauji krēsloja.

�oferu pelēkais nudien ir īstais diennakts laiks brauk�anai pa tikko nogreiderētu, sasalu�u, nenokaisītu ceļu.

Dīvaini, un Ķir�a Kundze arī tāda kā nestabila�

Labi vismaz, ka mājas ar roku sasniedzamas - vēl tikai pāri tiltam un pagalmā iek�ā.

- Bremzē! - Anna skaļi iekliedzās.

Melnupes vecā tilta galā kāds stāvēja.

V-velns, labi, ka tajā galā, nevis �eit, citādi būtu vāks!

Miks izmisīgi spieda bremzi, kas mīksti ļurinājās, grieza stūri, auto uz tilta savirpuļoja, vairākas reizes apgriezās, bet, kad apstājās� ne uz tilta, ne māju ceļa galā neviena nebija.

Tikai suņi ma�īnā izmisīgi rēja un smilkstēja.

- Pas-saki, ka tu arī t-to redzēji, - Kaķītis pēc ilga klusuma brī�a izmocīja.

- Redzēju. Tur tie�ām kāds bija. Tāpēc jau es iekliedzos.

- Varbūt� palai�am suņus? - Miks ierosināja.

- N-nē� Labāk tomēr ne� Brauksim mājās� Es neesmu pārliecināta, vai tas stāvētājs bija� - viņa gribēja sacīt: ar miesu un asinīm -, ta�u aprāvās.

- Domā, spoks? - Miks nikni centās pie�ķilt noslāpu�o motoru. Beidzot!

- Miku, es nezinu! Redzēju to pa�u, ko tu, - prāvu, pelēcīgu stāvu pelēcīgā dūmakā. Ja nezinātu, ka tas nav iespējams, teiktu, ka tā varētu būt Zane savā biezajā aļaskas vējjakā. Bet, ja tā, tad kur viņa palika?

- Kāpjam laukā! - Miks apņēmīgi iesaucās un noslāpēja motoru. - Suņi-i!

Grāfs un Rūsa satraukti ierūcās, un, tikko Miks atvēra ma�īnas durvis, abi kā bultas aiznesās tilta gala virzienā, lai

tur, skaļi rejot un dīdoties, rādītu, ka atradu�i ko uzmanības vērtu un saimniekiem jānāk skatīties.

Knapi valdot pēk�ņi uznāku�o drebuli, Anna Elizabete izremsās no auto un lēni, ar piespie�anos sperot katru soli, lika sev iet tuvāk tilta galam.

Vietā, kur beidzās dzelzs aizsargmargas, tilta kreisajā pusē sniegā vīdēja plata sliede - tā veda no kraujā uzbēruma lejup, tie�i Melnupes klusajā attekā.

Anna pietupās un centās kaut ko saskatīt. Vienbrīd �ķita, ka �ļūcamrenes galā kaut kas tumsnē, ta�u laisties lejā pa stāvo krastu nebija ne drosmes, ne spēka, ne vēlē�anās. Jo vairāk tāpēc, ka �ajā pusē upe pie krasta bija ļoti dziļa: atteka veidota kā kuģu ceļ� ar piestātni, gultne padziļināta, malas nostiprinātas ar masīviem koka pāļiem, da�viet betonētas.

Ja kāds tur ielūzis dzelmē un pagājis zem ledus, tur vairs nekas nav darāms�

- Nu? - Miks uz ceļgala noslīga viņai līdzās un ar kabatas lukturī�a spo�o, virzīto staru pagaismoja lejup. Tur tie�ām melnēja salauzīts ledus, bet pāri klājās kaut kas pelēks.

Jaka. Liela aļaskas jaka ar ko�i dzeltenu atstarotāju.

Kaķītis paskatījās uz pārbiedēto Annu - viņa bija nobālējusi un viscaur trīcēja, krampjaini turēdamās pie Grāfa platās kaklasiksnas.

�o jaku pirms diviem, nē, trim gadiem pū�mājnieki bija Zanei dāvināju�i Ziemassvētkos. Un nu� Ta�u tas nevar būt - kāda velna, suņa un mārrutka pēc lai viņa tagad ziemas vidū atrastos �eit, Me�ājos, un lēktu no tilta upē slīcināties, ja viņai jāatrodas pilnīgi citā vietā - Mihailova klīnikā Rāmavā? Un, trīsreiz nolāpīts, ka nav ko pasaukt palīgā!

Dambergs ar savējiem �odien Rīgā, veic ekspertīzi nogalinātās pagasta sekretāres lietā, bet visi Kaķī�a pui�i ņemas pa Melnpili. Nāksies tikt galā pa�u spēkiem.

- Paliec te, es tūliņ! Suņi, sargāt! - viņ� nokliedza, jozdams uz ma�īnu, kur bagā�niekā vajadzēja būt gan auto trosei, gan cirvim un grābeklim.

A�i apsējis vienu troses galu ap tilta margām un saorganizējis kaut ko līdzīgu alpīnista ietaisei, Miks, nometis jaku, ar cirvi aiz siksnas, lukturīti zobos un grābekli padusē, cie�i turēdamies pie troses, laidās lejā.

Upes krasts �ajā vietā patie�ām bija ļoti stāvs, un malas, uz kuras varētu ērti nostāties, nebija. Toties bija salauzīti ledus kanka�i un tāds kā āliņģis, kā izsists caurums, kurā tiklab varētu būt kāds ielūzis, iemests vai� radīts �āds iespaids. Tā teikt, labākam mākslinieciskajam efektam. Bet lielākai ticamībai drāmas punkts papildināts ar jaku.

Niknodamies un uzmundrinādams sevi ar netulkojamiem mongoļu-tatāru buramvārdiem, Miks, balansēdams virs iz�ķaidītā lāsmeņa, pamēģināja tajā pa�akarēties ar grābekli, turot to aiz zobainās daļas.

O, tik dziļ� nemaz nav! - kāts sasniedza upes dibenu.

Prātīgi bakstīdamies, viņ� pārliecinājās, ka nekā cita kā vien aukstumā sabiezēju�as dūņas tur nav.

Labi, tas labi, vismaz paliek cerība, ka arī līķa zem ledus nav. Lai nu kā, jāsauc eksperti.

Rāpdamies aug�ā pa krauju, Miks dzirdēja Annu pabeidzam sarunu.

- Zvanīja Mihailovs. Viņam tikko paziņots: kamēr viņ� bijis mūsu galā, Zane izbēgusi no klīnikas. Kā, vēl neesot īsti skaidrs. Viņ� vēl brauc turp. Sazvanīju Dambergu - viņ� ar saviem pui�iem jau ir pusceļā �urp. Arvis, Kārlis un Ieva arī. Braucam mājās. Viņas tur nav. Zanei ir cits mērķis�

* * *

Nākamās pāris stundas pagāja kā viens acumirklis.

Pū�u Māja ņudzēja un murdēja, Omīte ar Kārļa mammu Ievu to vien darīja kā vārīja kafiju, paplātēm vien smērēja maizītes un mazgāja traukus, bet otra Ieva aug�stāvā pieskatīja, lai Anna Elizabete nelīstu laukā vispirms no karstās vannas, pēc tam no gultas. Miks un Kārlis bija viņu norīkoju�i par cerberu un guvernanti.

Ieviņa jauno pienākumu uztvēra ar milzu nopietnību, ik pa brīdim raizīgi palūkodamās, vai tik Anna nav izgaisusi no biezās segas apak�as vai arī neatļauti izbāzusi vēsumā roku vai kāju.

It kā tas būtu tik viegli izdarāms, ja uz tevis guļ trīs smagi suņi un divi resni kaķi!

- Annīt, vai tu ko nevēlies? Vai tev ko atnest? - Ieviņa gādīgi pavaicāja.

- Manu datoru. Tur, istabas stūrī, pie kamīna, krēslā, sarkanajā somā.

- E-es nu gan n-nezinu� Miks un Kārlis teica�

- Lai viņi saka, ko grib! Kaķītis ar savu plau�oni nu būs īstais rīkotājs! - pēc karstās vīgrie�u vannas un divām vīgrie�u tējām ar kausiņu Trejdeviņu Anna bija nomierinājusies tiktāl, ka spēja loģiski padomāt. Un viņai bija ideja�

Ieviņai neatlika nekas cits kā izsniegt ka�ķupodam darbarīku, bet pa�ai pievērsties līgavaiņa cimdu adī�anai.

Tas viltīgais raksts nekādi negribēja un negribēja izdoties�

�ķībi un greizi, te par stingru, te par vaļīgu, it kā abas rokas būtu kreisās� Kauns un negods. Ko vīramāte padomās?

Bet nu labi gan, ka tā �ausmīgā saldētā sieviete ar ledainajām acīm beidzot ir prom no Pū�u Mājas un doktorāta, citādi viņas klātbūtnē ledaini �ermuļi skrēja pār kauliem, bet lāga dakteris staigāja ka nolēmēts�

- Tagad vairs nē, ir jau vēls, bet no rīta piezvani Zaķī�-Mildai - Me�ājos nav labākas rokdarbnieces par viņu. Viņa tev noteikti palīdzēs, tas raksts nav tik grūts, kā no malas izskatās. Tu vienkār�i esi pārāk uztraukusies un saspringusi, tāpēc arī diegi tā savelkas� Mīļo Ieviņ, tev glu�i vienkār�i jāatpū�as! Diezgan skriets un darīts!

Anna Elizabete, līdz ausīm ierakusies segās un spilvenos, me�onīgā ātrumā klabināja taustiņus.

- Līzbet, bet kā tu�? - Ieviņai pārsteigumā pat aizbēga adāmadata.

- Man uz ausu ļipiņām ir vēl divi aci pāri, - Anna atsmēja. - Klau, mazais, �aklais kukaini, tam lielajam atpūtas krēslam sānos ir kokā griezta poga, piespied, nolaidīsies atzveltne, un pacelsies kāju balsts. Ņem biezo segu, liecies slīpi un atpūties! Diezgan esi �odien visus �ubinājusi. Es svēti apsolu nekur nebēgt un nekādas nekrietnības nedarīt. Tikai mazliet palasī�u un tad arī mig�u nost. Labi?

Divreiz atkārtot nevajadzēja.

Ātrums, kādā tika saklāta guļvieta, un dziļā �ņāk�ana, kas jau pēc mirkļa atskanēja no kamīna stūra, skaidrāk par skaidru apliecināja, cik pārguris dienas laikā bija nabaga trauslais cilvēkbērns.

Tā, draugi, bet mēs tagad klusiņām pastrādāsim.

Pameklēsim, lūk, ko�

* * *

Lejā nokrauk�ķēja sasalu�ie ledus kukur�ņi un no�īkstēja daktera Konrāda Ņivas nodilu�ās bremzes. Pēc brī�a, krak-stēdams un vaidēdams, pagalmā ieklepoja ģenerāļa Basa lendrovers. Bet vēl pēc stundas viens pēc otra pie durvīm pie�vīkstināja Egona busiņ� un Viktora pikaps.

- Kārli, mums bija vieno�anās, ka Anna netiks iejaukta dzīvībai bīstamās situācijās, vai ne? Bet kas notika �ovakar uz tilta? Kāpēc man jāuzzina, ka auto brem�u �ļauciņas biju�as samaitātas, pa tiltu pastaigājies Zanes rēgs, kur� bēgot iemetis āliņģī jaku, bet pats pazudis nezināmā virzienā?

- Barones, varat man ticēt, es jūtos tikpat apmulsis un satriekts, it īpa�i pēdējo dienu notikumu kontekstā, - ģenerālis Bass viesistabā, pie kamīna Annas Rozes priek�ā stāvēdams, jutās trakāk nekā savulaik armijā, kad viņus, astoņ-padsmitgadīgus salagas, �svētīja� ūsainais star�ina�

Pārējie, acis taktiski nodūru�i, pie lielā galda dzēra tēju ar Omītes maizītēm.

- Būtu labāk, ja jūs noķertu to nekaunīgo meitieti vai, sliktākajā gadījumā, viņas spoku, lai reizi par visām reizēm varam viņu no �ejienes izkvēpināt. Es to pa�rocīgi izdarī�u -ar sāli un kadiķiem! Un, ja vajadzēs, arī ar kārtīgu pērienu! Vai viņa �ai mājai jau nav atnesusi pietiekami daudz nepatik�anu un nelaimju? Vienas vienīgas klapatas un ķibeles, es ta�u jau toreiz teicu�

Ko toreiz teikusi baronese Anna Roze fon Berga, viņi nedabūja dzirdēt, jo istabā burtiski ielidoja Mazais Kārlis, triumfējo�i saukdams:

- Es viņu atradu!

- Ko tu atradi? Zani? Viņas ma�īnu? - jautājumi bira cits caur citu.

- Nē, nē, nē, ta�u! Es atradu Maigas Lācītes mīļāko Ilmāru Rūsi. Viņ� bija pietiekami neprātīgs, lai, no policijas slapstīdamies, tomēr gribētu ieiet savos soctīklos. Puisim tur tiiik aktīva romantiskā saimniecība� Kamēr visu apkops, apskatīs visas bildītes, ar visām parunās, pa�atos, it īpa�i ar jaunāko iekarojumu - manu sievi�ķo alter ego, tikmēr kāda ekipā�a varētu aizbraukt līdz Purvāju pagasta Rūsiņiem novēlēt viņam labu vakaru.

- Kārlēn, tu esi zvērs! - Miks uzsita viņam pa plecu un metās zvanīt Jurim Grīslim un Ritvaram, kuriem vēl vajadzēja būt kaut kur Melnpils tuvumā.

- jau ceļā? Metiet riņķī un miniet uz Purvāju Rūsiņiem. Tur slēpjas Ilmārs Rūsis� Jā, tas pats ar avarēju�o kokve-dēju un asiņaino trosi. Visticamāk, viņ� ir mūsu dāmu vēstuļdraugs Husis� Ņemiet ciet un vediet uz Basa biroju Me�mui�ā. Mēs piebrauksim - kā tikko, tā tūlīt.

- Vai tie�ām varētu būt tā, ka mēs �ovakar, nē, �onakt, vismaz ar kaut ko tiksim skaidrībā un beidzot varēsim da�as stundas pagulēt? - Egons plati no�āvājās. - Un varbūt rīt es varē�u aiziet uz Melnupi pa�ibulēt?

- Ceri vien, ceri. Zārkā izgulēsies un paradīzē �ibulēsi. Lai gan, nē, tādus kā tu tur iek�ā nelai�, bet sūta par kurinātājiem tur, lejā! - Miks zobaini atkodās. - Ko teiksi par pēdām uz kraujas un jaku uz ledus?

- N-nu� tev tas nepatiks, Kaķīt, bet jaka patie�ām pieder Zanei. Pirmkārt, es pats to labi atceros. Otrkārt, jakas iek�kabatā ir starppilsētu autobusa biļete no Rīgas uz Me�ājiem ar �odienas datumu un �eks tās iegādei uz Zanes Zālītes vārda - arī ar �odienas datumu. Viņa maksājusi ar kredītkarti. Tas ir dīvaini, vai tai nebūtu jābūt klīnikas seifā, aiz atslēgas? Tre�kārt, uz nodīrātās brem�u �ļauciņas ir viņas pirkstu nospiedumi. Un, ceturtkārt, man nav ne jausmas, kur viņa palikusi. Āliņģī nav, upei tajā vietā straumes nav, apavu vai slēpju pēdu gar krastu arī nav�

- Un uz ledus? Pāri upei? Otra Melnupes attekas mala lēzenāka, noaugusi kokiem, tur varētu nemanīti izrāpties

krastā� un aizlavīties prom, - Miks skaļi prātoja. - Viktor, jums ar Zorro no rīta jāpārbauda otrs upes krasts�

- Klau, puis, man kaut kas ienāca prātā! - ģenerāļa Basa raizīgā balss lika visiem saausīties. - Ja ir tā, kā tu tikko iedomājies, ja Zane tie�ām pārgājusi pāri upei, izrāpusies krastā un devusies caur me�u tālāk, tad ir tikai viena tuvīna vieta, kurp viņa bez jakas varētu aiziet un �obrīd atrasties�

- Mazkalniņos? - Mikam notirpa pakausis. Tur dzīvoja viņa māte (un ģenerāļa māsa) Zelma. Viena pati.

- Mazkalniņos. Ko darām? Vajadzētu pārbaudīt, bet lielas jēgas zvanīt nav: vai nu necels, vai pacels, bet ar mums nerunās. Joprojām dusmojas.

- Es piezvanī�u! - Mazais Kārlis smaidot ierunājās. -Atgādinā�u par kāzām, ielūgumu aizvedu jau pirms divām nedēļām, bet dubults neplīst. Un pajautā�u, kā klājas, vai sirds pēc kā nekāro� Galu galā viņa mani mīl!

- Mīl gan, jā, tikai nav skaidrs, par ko, - noburk�ķēja Miks Kaķītis.

- Es visu dzirdēju, Kaķī�kaln! - atskanēja jau no halles.

Pēc brī�a atgriezies viesistabā, Mazais Kārlis izskatījās viegli apjucis.

- Kārļonkul, ar mūsu Zelmas tanti laikam galīgi nav lāgā. Teicās esam dikti slima, ta�u dakteri sūtīt gan nevajagot, neesot vairs vērts. Minēja kaut ko par testamenta rakstī�anu un to, ka gribot, lai bērēs nodzied �Gula meitiņa�. Tā dziesma tad nu bū�ot riktīgi par viņu. Vai tu kaut ko saproti?

- Hmm� Nu gan pajautāji. �Gula meitiņa�? Viņai tā dziesma arvien ir traki riebusies! Testaments? Sen uzrakstīts. Guļ manā seifā. Dikti slima, bet dakteri vairs nevajag? Tad jau tie�ām nāve pie durvīm, ja tā runā�

- Kārļonkul, tu vēl spēj jokot? - Mazais Kārlis satraucās.

- Prātā nav nācis. Kur� atceras to sasodīto dziesmu?

- Es� - pa viesistabas durvīm ieklumzāja biezā halātā ietinusies Anna.

Gula meitiņa līdz brokastiņu, puisītis neticēj -celies meitiņa, mana sirsnīna, vai vēl tu neizgulēj?

Gula meitīna līdz launadzīnu, puisītis neticēj -celies meitīna, mana sirsnīna, vai vēl tu neizgulēj?

Gula meitīna līdz vakariņu, puisītis neticēj -celies meitīna, mana sirsnīna, vai vēl tu neizgulēj?

Meitīnu lika iek� balta zārka, puisītis neticēj -celies meitīna, mana sirsnīna, vai vēl tu neizgulēj?

Meitīnu laida iek� dziļas bedres, puisītis neticēj -celies meitīna, mana sirsnīna, vai vēl tu neizgulēj?

Meitīnu bēra ar baltām smiltīm, sāk puisītis gau�i raudāt -Jemiet zobēnu, cērtiet galvēnu, laidiet ir mani līdz�

Klusiņām dungodama, Anna apsēdās uz kamīna soliņa.

- Es pavisam nejau�i dzirdēju jūsu sarunas pēdējo daļu, nu par Zelmas tanti. Visticamāk, mūsu neapģērbtais spoks, ja tas vispār ir spoks, �obrīd patie�ām atrodas Mazkalniņos, un situācija nav pārāk saulaina, ja reiz jūs brīdina par bērēm un piesauc ienīstāko dziesmu. Turklāt man nez kāpēc �ķiet, ka spoks tur nav viens, bet kopā vēl ar kādu� Dziesmā ir divi: meitīna un puisītis. Un vēl zobens� Varbūt nazis?

- Egu, Viktor, suni, stroķus un braucam! - Miks pielēca kājās. - Kārlēn?

- Es ar jums! - Mazais Kārlis hallē jau vilka zābakus.

- Mums gan neviens neko nepiedāvā, - ģenerālis rezignēti noburk�ķēja. - Atkal�

- Tā jābūt, jūs spēlēsiet zolīti un gaidīsiet, - nosmīnēja Miks un, sabu�ojis Annu, aizlēk�oja, pār plecu uzsaukdams:

- Paldies, Līzbet, bet, mar�, gultā!

- Nepateicība ir pasaules alga, - viņa nomurmināja un aizgāja uz virtuvi pie Omītes un Kārļa mammas Ievas, lai nolaupītu kādu maizes gabalu.

Sazin velns, kad atgriezīsies vīri un būs vakariņas, bet ēst gribas tagad.

* * *

Bruņojusies ar divām desmaizēm un zirnī�u bund�u, Anna kā karaliene tupēja spilvenos, karoja ar �etrkājiem par kumosiņiem un pārdomāja profesora Mihailova teikto. Un to, ko vēlāk, gan ārkārtīgi negribīgi, bija atklājis dakteris Arvis Konrāds, mēģinot izskaidrot savu izturē�anos�

Stāstot par sava drauga studentiem, profesors Mihailovs bija minējis, ka Arvis savulaik uzrādījis spo�as diagnosta spējas - viņ�, būdams pavisam zaļ� gurķis, pirmo kursu students, jau spējis uztvert cilvēku kopumā, viņa diagnozes arvien biju�as pārsteidzo�i precīzas. īpa�i labi viņ� noteicis pacientus ar psihes traucējumiem un patoloģijām.

Kursabiedri sākumā jūsmoju�i un brīnīju�ies, pēc tam sāku�i skaust, līdz pēdīgi Arvis pamanījis, ka institūtā ap viņu izveidojies tāds kā vakuums: pārējie studenti sāku�i tā kā izvairīties, tā kā atgrūst, smīnēju�i, zoboju�ies un aiz muguras dēvēju�i par dullo dakteri. Pamazām viņ� noslēdzies sevī, visu laiku un spēkus veltot tikai mācībām, bet praktiskajos darbos, īpa�i tajos, kas saistījās ar diagnosticē�anu vai psihes slimībām, tik ļoti centies valdīties un neizcelties, ka aiz piepūles viņam nereti kļuvis slikti.

- Ta�u es viņus joprojām redzēju un pa gabalu atpazinu. Viņus, kā tagad korekti saka �personas ar psiholoģiskās veselības traucējumiem vai personas ar hroniskām psihes saslim�anām�. Viņus nevar neatpazīt: sejas vaibsti, patoloģiska mīmika, lūpu kustības, runājot un ēdot, nepareiza stāja, nokāru�ās rokas, �ļūco�a gaita, slikta higiēna, neizteiksmīgs vai, tie�i pretēji, pārspīlēts izskats, kliedzo�s grims. Arī tagad es viņus redzu, lai gan cen�os neredzēt� Tāpēc jau atbraucu dzīvot un strādāt uz laukiem, domāju, būs mierīgāk un klusāk. Bet kas tev deva�

- Arvi, ko tu domā par profesora Mihailova cīņu pret birku piekarinā�anu? - Anna riskēja pavaicāt, apzinādamās, cik smags �āds jautājums cilvēkam, kur� pats vienlaikus atrodas abās pusēs - gan būdams tas, kur� vērtē citus, gan tas, kuram pa�am reiz piekārta birka �ne tāds, kā mēs�.

- Līzbet, ja man jābūt līdz galam godīgam, tad es teik�u ļoti, ļoti atklāti, un man vienalga, ko tu ar �o atzī�anos darīsi� Es nekad vairs negribētu ne strādāt, ne dzīvot kopā ar kādu, kam ir psihiska slimība vai kāda novirze. Es nezinu un nekad neesmu zinājis, ko un kā ar viņiem, tik savādiem,

neizprotamiem, neparedzamiem, runāt. Ko viņi domā, kā viņi domā? Viņi dzīvo savā pasaulē, skatās uz tevi, bet neredz, klausās, bet nedzird. Zinu, ka es kā ārsts tā runāt nedrīkstētu, bet man personīgi viņi nepatīk. Man viņi �ķiet bīstami. Lai gan kā mediķis objektīvi zinu, ka tā nav, visi nav. Ta�u zini, draudu sajūta paliek. Pateik�u vēl vairāk: es negribētu strādāt vai dzīvot kopā arī pats ar sevi.

Anna pārsteigta klusēja un vēroja Arvi. Viņ� bija saspringts kā atspere.

- Netici, ka var negribēt redzēt sevi? Vēlies pavaicāt kāpēc? Tāpēc, ka, tāpat kā jebkur� cilvēks, arī es ar piesardzību skatos uz jebkuru, kur� ir citādāks, apveltīts ar neparastām spējām, lai gan tie�i man kā ārstam būtu jāspēj uz citādo raudzīties ar izpratni. Ta�u es to nevaru. Nespēju!!! Varbūt tas nozīmē, ka esmu slikts ārsts un slikts cilvēks. Es pat tavu draudzeni nepratu nosargāt, un kur viņa tagad ir?

- Arvi, Zane Zālīte ir pieaudzis cilvēks, joprojām spējīga par sevi atbildēt, joprojām pieskaitāma. Mēs viņai savulaik esam palīdzēju�i gan ar darbu, gan mājvietu, gan citādi, īpa�i tu pēdējā pusotra gada laikā. Tu visu laiku biji viņai līdzās, tu viņu mīlēji. Par ko tu tagad sevi vaino?

- Bet viņa bija slima! Un nopietnāk, nekā domājām.

- Arvi� Ja Zane pati juta, ka nav labi, ka veselība �ķiebjas un virsroku gūst slikti ieradumi un atkarības, varēja to godīgi pateikt, nevis slapstīties un bēguļot� Varēja pieņemt tavu un mūsu piedāvāto palīdzību, kamēr nekas neatgriezenisks nebija noticis. Tu ta�u mēģināji, tu centies!

- Es viņu ieslēdzu. Izolēju. Kā dzīvnieku būrī, - Konrāds mocījās pa�pārmetumos. - Viņa bija slima, viņai bija bail, bet es viņu ieslēdzu!

- Nē, tu viņu vedi pie ārsta, un viņa bēga prom. Tu viņu glābi, un viņa bēga! Acīmredzot tam tā bija jābūt, tātad tāds ir viņas liktenis un vieta�

- Līzbet, bet tu saproti, ka �ādu cilvēku ar katru dienu kļūst arvien vairāk? - aprimis Arvis bija apsēdies uz platās palodzes un sakampis galvu rokās. - Vai kāds apjau�, ka psihiski un mentāli slimo skaits nesarūk, bet neapturami pieaug, jo pieaug kairinātāju alkohola, narkotiku, azartspēļu, vardarbīgu virtuālo spēļu, filmu, tīmekļa un infoplūsmas ietekme. Tie ir graujo�i iero�i, daudz graujo�āki par Freida, Junga un Fromma �bērnības traumām�, kas esot par cēloni teju visām ne-fiziskajām kaitēm. Tie�i to savā garajā runā mēģināja pateikt vecais Maksis, nu Mihailovs, tikai viņ� to darīja pārāk� apsēsti. Visi nav tik toleranti pret citādībām� Un ko tur var darīt? Zinu, ka �īs kaites progresē gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, bet mēs joprojām neprotam ar tām tikt galā, pat ne lāga apturēt vai nobloķēt, kur nu runāt par pilnīgu izārstē�anu. Manuprāt, tas vispār nav iespējams.

Saruna bija beigusies uz visai drūmas nots, un nu, vakara krēslā visu pārdomājot, Anna apjauta, cik ļoti smagi Me�āju dakterim Konrādam, no Dieva dotam ārstam, dzīvot un strādāt, apzinoties, ka viņ� nespēj izdarīt neko, lai izglābtu tuvākos no pazu�anas neprāta melnajā tumsā.

Iespējams, tāpēc viņ� bija piekritis kandidēt uz pagasta priek�nieka krēslu un nu to arī pieņēmis.

�Es gribu darīt kaut ko praktisku, taustāmu un palieko�u. Kaut ko, lai cilvēku dzīve fiziski kļūtu labāka. Ja nevarē�u citādi, vedī�u, skaldī�u un krau�u ve�ukiem malku.�

Kur ir Zane, un kāpēc viņa brauca uz Me�ājiem?

Ar �o domu Anna aizmiga.

Svētdiena, 14. janvāra rīts Me�āji, Pū�u Māja

- Vai nevarētu klusāk? Meitenes guļ, un griestiem visas skaņas iet cauri, - Omite pukstēja un rājās uz Miku un viņa vīriem, kuri, se�os no rīta pārradu�ies no nakts operācijām, bija tik apmierināti un pacilāti, ka nebija piedabūjami iet gulēt un vēlējās uz līdzenas vietas sarīkot apspriedi ar karstu kafiju un ģenerāļa saldajām, plānajām pankūkām.

- Omīt, mīļā, labā, nerūc! Ja tu zinātu, ko mēs vakarnakt sadarījām un cik veiksmīgs izrādījās trīspadsmitais datums, tu pati mums tās pankūkas izceptu un vēl izvilktu no skapī�a to burrrvīgo māla podiņu ar vir�u medu, - Egons Dambergs ziloņa grācijā piezagās Kārļa vecmāmiņai no mugurpuses un, pacēlis trauslo ve�iņu uz rokām, līksmi apvirpuļoja pa virtuvi varenu goda apli. Pārējie smiedamies pamuka pa kaktiem.

- Ku�, dulnais, piebaidīsi zvirbuļkaiti! - Omīte spiedza un ar sīkajām dūrītēm bumsīja pa Damberga masīvajiem muskuļiem. - Laid tak mani lejā, Lutausi, būs jums pankūkas, būs! Ar medu. Bet tagad gan, mar�, uz viesistabu, lai virtuvē vairs ne skaņas, ne troksnī�a! Un iekuriet tur kamīnu, lai iesilst telpa, citādi tie lielie logi vairs netur siltumu�

- Kā teiksi, manu ģenerāl, - Egons sasita papē�us un aizmuka uz durvīm. Ar vienu kāju jau otrpus būdams, panācās atpakaļ: - Bet ausītes man mazas!

Miks, Viktors, Juris un Ritvars demonstratīvi uz pirkstgaliem lavījās laukā no virtuves. Zorro, noskatījies, ko dara divkājainie, un nolēmis, ka tā vajag, virtuvi atstāja, lienot uz vēdera: kā teiktu Viktors, po plastunski.

Omīte, aiz smiekliem aizelsusies, uz mirkli piesēda pie krāsns, lai atvilktu elpu pirms gaidāmā darba cēliena.

Tā, jāapdomā, kuru bļodu ņemt un kurās pannās cept. Vajadzēs daudz - saodu�i gardo smar�u, arī mājinieki būs aug�ā viens un divi!

Pag, pag, bet cik tad Pū�u Mājā �obrīd to ēdāju? Nāk un iet, skraida iek�ā, ārā, tad atkal pazūd uz nedēļu vai divām, nekādas kārtības! Labi, kā tad īsti ir?

Viņa pati un Miķelītis (jāpiezvana, lai brauc �urp, viņam pankoki traki gar�o), meita Ieva, Kārlēns ar savu Ieviņu, tad Di�Kārlis, Annīte ar Miku, Egons, Viktors, Juris un Ritvars.

Ā, vēl tak ir dakteris Arvis un mazais inspektors Gunāriņ�! Tas nekas, ka abi Me�mui�ā - viens doktorātā, otrs policijas iecirknī -, neatstās ta�u viņus bez svētdienas rīta pankokiem.

Cik sanāca? Trīspadsmit, �etrpadsmit? Tātad piecpadsmit.

Mammīte arvien mācīja: ierēķini vairāk, ja nu vēl kāds atnāk� Tā, katram vismaz trīs, �etrus apaļos, vīriem vairāk - tiem spēku vajag, kā citādi �uļikus tvarstīs? Labi, tātad lielo va�bļodu un trīs �ugunnieces�

�akli rosoties, Omīte nepamanīja gar virtuves logiem aizslīdam kādu salīku�u stāvu�

* * *

Viņai bija auksti. Nenormāli, �ausmīgi auksti. Nez cik ilgi viens cilvēks var izturēt bez miega, silta ēdiena un atbilsto�a apģērba? Visas mājas durvis ciet, pat pagraba ieeja aizkrauta -padomā tik, iebarikādēju�ies!

Virtuvē Omite rosās gar plīti, laikam grasās cept brokastīm pankūkas, daudz pankūku, ja reiz uz galda lielā bļoda.

Ak jēziņ, kā gribētos kaut vienu pa�u zeltaini apceptu un krauk�ķīgu - neviens cits tik gar�īgas pankūkas uzburt nespēj!

Varbūt pieklauvēt? Vai tie�ām neielaistu? Neiedotu karstu zāļu tēju un nepabarotu? Zelmas tante, kaut nobijusies, tomēr bija vēlīga -ar karstu kafiju pacienāja, maizes kumosu neliedza�

Nē, viņa neklauvēs un negrabināsies, kamdēļ biedēt nabaga ve�iņu, vēl padomās, ka miru�ie ceļas no kapiem. Un viņa jau arī bija� nekas cits kā pusdzīvs mironis.

Pag, bet mazajā kūtiņā ta�u joprojām jābūt aitām! Un kūtsaug�ai pilnai ar sienu! Tur būs gan mīksti, gan silti, jātiek tikai iek�ā, tad varēs gan atpūsties, gan izgulēties. Re, arī atslēga vecajā vietā - uz palodzes, aiz izkapts strīķa. Un kāds beidzot salabojis koceņu pakāpienus, vairs neļogās un nekrak�ķ. Bet varbūt viņa kļuvusi plānāka un vieglāka?

Ai, cik te ir silti, un kāds gādīgi aizmirsis guļammaisu! Dro�i vien zivju bende Egons -tas, uz nakts copēm iedams un negribēdams modināt mājiniekus, bie�i nak�ņoja sienaug�ā.

Paldies jums, devīgie, un arlaburītu! Galvenais - laikā pamosties�

* * *

Omītes ba�ām par rīta nomiedza iztraucē�anu nebija pamata: vienas gulētājas miegs bija tik salds, ka to nespētu izmaitāt pat pūtējorķestra Rīga papla�inātais sastāvs, otra jau sen bija modusies un �akli strādāja.

Visi pieci ķepaiņi vēl saldi gulēja: trīs prāvākie pie Annas lielajā gultā, bet abi murrātāji cie�i ieritināju�ies Ievas līkumā. Nūja, kur� gan vēl labāk par kaķi saprot, kam nepiecie�ams miers un līdzsvars!

Anna Elizabete nekādi nespēja aizmirst trīs sarunas: vispirms ar profesoru Maksimiliānu Mihailovu, tad ar dakteri Arvi Konrādu un visbeidzot vakarnakts �atu ar� Ģirtu.

Jā, to pa�u Ģirtu Melderi, veco draugu, studiju biedru un biju�o� gandrīz� Nu lai paliek. Lēmumi pieņemti, izvēles izdarītas. Kas bijis, bijis, nu visiem jādzivo tālāk.

Labi, ka saruna galīgi nebija par saldsērīgām atmiņām vai romantiskām jūtām, bet gan par pēdējā laika notikumiem, cēloņu un seku likumu un� aizspriedumiem. Mjā, nebija viegli, ta�u noderīgi gan.

Viss sākās ar Ģirta e-pasta vēstuli, ko viņ� bija atsūtījis Annai tūlīt pēc Zanes aizbēg�anas no Rāmavas klīnikas -tiklīdz atklājās viņas pazu�ana.

GM@ - Annai 13.01.20xx. 10.30 Uzmanies - ZZ brīvībā!

Līzbet, sveika!

Negribēju traucēt, ta�u noticis kas neparedzēts - mūsu draudzene ZZ atkal pamanījusies aizbēgt. Pagaidām nezinu, kā tas noticis, ta�u viņa ir viltīgāka, nekā profesors domā. Vecais

Maksis teicās �odien doties uz Me�ājiem un jau agri aizbrauca no klīnikas. Acīmredzot viņa izmantojusi nedēļas nogales brīvāko re�īmu, kad visi var ilgāk pagulēt un skatīties televīziju. De�urējo�ās māsas, nododot un pieņemot maiņu, atklāja, ka garderobes noliktava ir vaļā, atmūķēta, bet otrā stāva sievie�u tualetes logs puspievērts. Nezinu, vai viņa izmantojusi tie�i �o ceļu, lai gan varētu. Atceries, cik veikli viņa kāpelēja pa kokiem un lo�ņāja pa palodzēm, logus mazgādama� Turklāt pēdējā laikā viņa ļoti pamatīgi notievējusi.

Nezinu, kas viņai padomā, - mēs ar pacientiem gandrīz nerunājam, ta�u katrā gadījumā piesargies! Viņai ir zobs uz Tevi un pārējiem.

Un pie viena, Līzbet, lūdzu, piedod par visu, ko esmu Tev nodarījis. Varbūt kādreiz - ne �ajā dzīvē - Tu ar mani atkal sarunāsies.

Ģ-

P.S. Policijai neziņoju, tikai profesoram un Tev. Rīkojieties tā, kā vajag.

Tā bija pirmā vēstule kop� brī�a, kad viņa bija likusi Ģirtam Melderim izvākties no Pū�u Mājas, lai nekad tur neatgrieztos, un Mika Kaķī�a vīri bija aizvedu�i cienīto skatuves mākslinieku uz Rīgu.

Pēc tam bija virkne neatbildētu tālruņa zvanu no Ģirta, garāmejo�as tik�anās televīzijā, izmeklējot JP TV producenta Zigmāra Knoka un aktrises Airas Zukules slepkavības un re�isores Dinas Birmanes noslepkavo�anas mēģinājumu, un beigās gara, smaga saruna Hospitāļu ielas dzīvokli trakās mediju lietas noslēgumā, kad Ģirts, apjautis, ka ticis vairākkārt izmantots un piekrāpts, bija nonācis tuvu nervu sabrukumam un visbeidzot brīvprātīgi pārcēlās uz profesora Mihailova klīniku, lūgdams palīdzību un pieteikdamies palīdzēt saimniecības darbos�

Un nu viņ� rakstīja Annai, lai brīdinātu.

Lai gan varētu arī nerakstīt.

Izlasījusi vēstuli, viņa ilgi sēdēja, vērdamās sīkajos burtiņos, kuri te izplūda, te kļuva asāki, lai tad atkal izplūstu.

Tas bija ne�ēlīgi, ārkārtīgi ne�ēlīgi un moko�i - likt atmiņai atbloķēt tos failus, kas bija noarhivēti uz mū�u, lai vairs nekad necilātu un neaiztiktu.

Viņas un Ģirta kopīgā pagātne glabāja daudz jauku brī�u: studiju laiku, lomu lasījumus Meldera vecpui�a dzīvokļa virtuvē pie ceptiem pelmeņiem, Ģirta pirmās izrādes un Annas pirmās recenzijas par viņa pirmajām lomām, pirmo korporatīvo pasākumu vadī�anu�

Jā, arī vecā drauga liktenīgo iejauk�anos viņas neprātīgajās attiecībās ar Edgaru Namnieku, ambiciozo, bet varmācīgo un no ripām atkarīgo topo�o skatuves zvaigzni, no kura viņa despotiskā māmiņa cerēja lielas lietas, vienlaikus pazemojot apkārtējos, tostarp Annu, kuras pievēr�anās teātra kritikai �varētu traucēt mīļotā dēliņa karjerai�.

Annas prāts atteicās atcerēties viņu attiecību beigas, ta�u par to, ka viņa vēl joprojām atrodas �aisaulē un vesela, jāpateicas tie�i Ģirtam. Pēc Edgara pēdējā izlēciena - izvaro�anas mēģinājuma un roku palai�anas - Anna bija no viņa aizbēgusi uz vecā drauga dzīvokli. Tāpat, bez mantām un virsdrēbēm. Ziemā.

Uzzinājis par notiku�o, Ģirts bija nolicis viņu gulēt, bet pats aizgājis� Atgriezās vēlu, nobrāztiem labās rokas pirkstu kauliņiem, nosalis, bet apmierināts� Noteicis: �Sīkais, viņ� tevi nekad vairs netraucēs!� -, acumirklī aizmiga.

Tajā brīdī Anna ieraudzīja Ģirtu pavisam citām acīm� Kā vīrieti, kur� spēj mīlēt un aizstāvēt� Mjā, atmiņas�

Vēlāk bija viens neprāta un kaisles mirklis, Annas bēg�ana un slēp�anās, vieno�anās nepieminēt biju�o un kopīgi dibinātā, visnotaļ veiksmīgā Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūra. Jā, un tad bija pagājusī vasara�

Nu ko, laikam jau tas viss bija vajadzīgs, lai katrs no viņiem nonāktu tur, kur atradās tagad: viņa - Pū�u Mājā ar Mika Kaķī�a sniegto laulības gredzenu pirkstā un viņa uzvārdu pasē, savukārt Ģirts - profesora Mihailova klīnikā, palīdzot citiem un pa�mācības ceļā studējot psiholoģiju.

Tātad tam tā bija jānotiek.

Pastiepusies pēc datorpeles, viņa uzklik�ķināja uz zilās Skype ikoniņas un izsauca adresātu @GM:

@AE: Sveiks. Vari runāt?

Ilgu laiku nekas nenotika. Anna Elizabete atcerējās profesora Mihailova teikto, ka Ģirts savu viedtālruni gandrīz nemaz nelietojot, turot nobāztu plauktā, bet, ja nepiecie�ams dators, izmantojot viņa biroja rezerves kompjūteru.

Un tad tomēr� GM is online using the mobile.

@GM: Līzbet, sveika! Neguli?

@AE: Miegs nenāk. Pārāk daudz notikumu.

@GM: Varu iedomāties. Un vēl viņa�

@AE: Jā. Starp citu, viņa ir te.

@GM: Ko-o-o?

@AE: Es viņu redzēju. Miks arī.

@GM: Pū�u Mājā?

@AE: Nē, uz tilta. Tad pēk�ņi viņa pazuda.

@GM: Noslēpās?

@AE: Iespējams. Pie krasta bija sadauzīts ledus, līdzās āliņģim nomesta aļaska.

@GM: Sviests. Un kur viņa tagad ir? Atradās?

@AE: Nezinu. Pagaidām ne. Bet viņu meklē. Ar suņiem.

@GM: Tad jau atradīs. Bet Tu� tikmēr uzmanies. Lūdzu.

@AE: Tu kaut ko nepasaki līdz galam!

@GM: Sīkais, nepra�ņā, es nevaru�

@AE: Vari gan, Tu neesi ārsts. Runā, lūdzu!

@GM: Viņa ir pārņemta ar atriebības ideju.

@AE: Kam? Man?

@GM: Jums visiem. Jūs viņai esot atņēmu�i dzīvi un darbu.

@AE: Ak tā. (Te nu bija Mihailova slavas dziesmas Zanes rāmumaml Tātad profesora diagnosta un profilētajā spējas pievīlu�as.)

@GM: Tā gan. Un, Līzbet� viņa aizrāvusies ar Dinu Kuncu� Zini tādu?

@AE: Protams, �ausmas, izstumtie, vajātie un monstri, kas slēpjas aiz omulīgas mietpilsoņu dzīvītes� Nezināju, ka �ādas grāmatas drīkst atrasties tur, kur ārstējas �ādi pacienti�

@GM: �tā ir daļa no Mihailova terapijas. Viņ� saka: jāārstē ar piemēriem.

@AE: Ak tā. (Ka tik profesors savā cienījamajā vecumā nav �nobīdījies pa fāzi� idejas dēļ - ja kāds ir tik ļoti pārņemts, kāds bija licies profesors, jāsāk ba�īties.)

@GM: Līzbet�

@AE: ???

@GM: Dzirdēju, Tevi var apsveikt?

@AE: Var. Paldies.

@GM: Mjā� Sīkais, vai Tev viss kārtībā? Tikai godīgi�?

@AE: Godīgi? Jā. Un Tev?

@GM: Kas man vainas? Vienkār�a dzīve, vienkār�s darbs. Daru, kas jādara, un visiem iabi. Zini, kā to sauc? Slotas operators.

@AE: Dzirdēju, Tu mācoties psiholoģiju?

@GM: Ā, vecais Maksis izmuldējās? Jā. �o to palasu. Gribu saprast, kur nolaidu feileri. Izrādās, pieci gadi kond�enē un lomu studijas pusmū�a garumā neko nedod.

@AE: Kādā ziņā?

@GM: Nu� neiemāca saprast cilvēkus. Es ta�u izgāzos piecreiz pēc kārtas: ar Lauri, ar Kņazevu, ar Zukuli, ar Zani, bet visvairāk - ar Tevi� Pilnīgi un galīgi.

@AE: Tur nu Tu pats biji vainīgs� Nevajadzēja ar to�

@GM: Protams, nevajadzēja. Bet problēma jau ir tajā, ka es pats to nepamanīju, nenobremzēju, ļāvos iesieties pavadā� Kā tāds pamuļķis.

@AE: Cik saprotu, Laure izmantoja kaut kādas psihotropās vielas.

@GM: Jā. Un arī to es palaidu garām. Viss ta�u sākās ar galvassāpēm� Pirmā ripiņa palīdzēja, nākamās radīja lidojuma un visvarenības sajūtu. Tālāko Tu jau zini�

@AE: Jā. Un ko tagad? Ko tālāk? Tā ari paliksi pie M.? Teātris nevelk?

@GM: Kāda starpība? Bez manis tur itin labi iztiek. Tāds jau aktiera mū�s - kā skaista, īsa dziesma. �odien uz skatuves, rīt pa�obelē.

@AE: Tik traki ir?

@GM: Mēģināju uzzvanīt da�iem pazīstamiem re�isoriem. Reiz viņi par mani plēsās. Un zini - divi nolika klausuli. Tre�ais apsolīja

atzvanīt. Joprojām zvana. Ceturtais laipni noklausījās, kas man sakāms, un� pasūtīja: �Sorry, vecīt, no acīm prom, no sirds laukā.� Ja kādu laiku neesi apritē - ekrānā, uz skatuves, reklāmās, ja netusē pasākumos, ja nebildējies ar mei�ām, - viss, cauri, esi līķis! Pagaidām, par laimi, tikai metaforisks.

@AE: Nu jau, nu jau�

@GM: Sīkais, bet tā ir. Atceries Dziedo�o?

@AE: Jā, kas ir ar viņu?

@GM: Nekas. Viņ� ir prom.

@AE: Ārzemēs?

@GM: Kapiņos. Turpat, kur Alisīte, Montis un Baltais� Pāri varavīksnei.

@AE: Ārprāts� Kad?

@GM: Pirms mēne�a. Tu nezināji?

@AE: Es� nebiju Latvijā. Mēs�

@GM: Ā, nu� skaidrs.

Iestājās mirkļa sastingums. Dziedo�ais bija Ģirta kur-sabiedrs un kolēģis. Un sens Annas Elizabetes draugs no studiju un teātra pasaules laikiem. Tāpat kā trīs pārējie aktieri - Alise, Monvids un Baltais.

Tik daudz kopīgu atmiņu�

Un kādas �ausmas - kamēr viņi ar Miku Kaķīti baudīja trakulīgi jautru medusmēnesi Skotijā, Dziedo�ais bija klusi aizgājis pāri varavīksnei.

@AE: Kāpēc� kā tas notika? Slimība? Nelaimes gadījums?

@GM: Kāda tam vairs nozīme, Sīkais? Cilvēka vairs nav. Zini, cik ilgi viņ� kādam rūpēja -precīzi nedēļu. Līdz bērēm un dienu pēc tam.

Mediji izklaigājās, gari un pla�i izrakstījās par bērinieku ziediem, tērpiem un attiecībām ar aizgājēju, un viss. Nevienu neinteresē, kāpēc, ko viņ� aiz sevis atstājis, kā dzīvo viņa ģimene� Tāda ir �odiena - par tevi atceras tik ilgi, cik ilgi raksta mediji. Ja neraksta, tātad tevis nav.

@AE: Skarbi.

@GM: Skarbi gan. Bet tāda jau ir novecojo�u aktieru traģēdija - lai būtu topā, ālēties un ākstīties līdzi jaunajiem, aizmirstot par pa�cieņu un laikabiedriem. Lai būtu pieprasīts, ir jākļūst smieklīgam. Jāaizmirst par pa�cieņu, lai tikai būtu topā, uz ekrāna, uz skatuves. Un tu vari vienā mirklī visu pazaudēt, ja� nolem būt tu pats. Tad atliek tikai aizmir�anās - alkohols, ripiņas, dūmi, azartspēles, sievietes. Labi tiem, kam ir cita nodarbo�anās vai hobijs. Labi tiem, kam ir ģimene un uzticami draugi. Bet, ja nav� ik vakaru kaujies ar drūmām domām, panikas lēkmēm, vientulību, depresiju. Līdz sāc pats sev tā riebties, ka atliek vienīgā izeja - pa�nāvība. Kad cilvēks iek�ēji tai svītrai ir pāri, viņu vairs neapturēs. Agri vai vēlu viņ� to izdarīs�

@AE: Melderi�

@GM: Ko - Melderi? Vai kāds maz zina, cik daudz dīvainu nāvī�u pēdējā laikā? Kādreiz papēti, tev kļūs reāli baisi. Nē, labāk nepēti, pasaudzē sevi�

@AE: Melderi� klau�

@GM: Līzbet, kāpēc uzvārdā? Agrāk Tu tā darīji tikai, kad biji baigi dusmīga.

@AE: Nepiekasies. Saki, Tu gribi atpakaļ? Uz teātri? Televīziju?

@GM: Kāda nozīme tam, ko es gribu? Kuru tas interesē?

@AE: Varbūt tomēr kādu�

@GM: N-nu� Zini, tad pasaki tam �kādam� vai �kādai�, ka Ģirts Melderis būtu gatavs atdot puskaraļvalsti, kuras viņam nav, lai tikai varētu tēlot Ziemassvētku rūķi, Laimes lāci vai kaut pieteikt koncertprogrammu �ī �kāda� vai �kādas� aģentūras rīkotajos pasākumos.

@AE: Ak tā.

@GM: Jā, un vēl pasaki tam �kādam� vai �kādai�, ka vecais Melderis ir gatavs strādāt par velti, pļaut zāli ziemā, �ķūrēt sniegu vasarā un gulēt kaut vai darbarīku �ķūnīti, lai tikai atgūtu agrāko uzticību�

@AE: Labi. Es pateik�u. Klau� Ģirt�

@GM: Joprojām esmu te� Līzbet�

@AE: Saki, vai Zane var kļūt bīstama? Nu ar domu, ne vien emocionāli iziet no rāmjiem, bet arī fiziski kādam uzbrukt? Vecmāmiņai, Omītei, kādam citam?

@GM: Es nezinu, Līzbet. Godīgi - nezinu.

@AE: Nu bet kā viņa tur uzvedās?

@GM: Te? Klusāka par klusu, zemāka par zāli un neredzamāka par gaisu. Man nav ne jausmas, ko un kā viņa runāja ar Mihailovu, ta�u vecais uz Zani lika lielas cerības kā uz savas jaunās terapijas eksperimentālo objektu. Kas tā par terapiju, sīkāk nezinu, kaut kas saistībā ar integrāciju sabiedrībā. Teica - skatoties uz mani un redzot, ka viņa iesāktais ceļ� esot pareizs. Bet vai tad es esmu� psihs? Līzbet�? Vai arī tu tā domā?

@AE: Ģirt, tā ir garāka saruna. Es zinu, ko domā Mihailovs, viņ� mums vakar nolasīja baigo lekciju, saniknoja pilnīgi visus. Un, nē, es par Tevi tā nedomāju.

@GM: Līzbet� Es ļoti gribu Tevi satikt. Neitrālā teritorijā. Tikai uz vienu kafiju.

@AE: Ne tagad. Vēl nav īstais laiks, Ģirt. Tiksim galā ar�

@GM: Saprotu. Tu negribi. Un dro�i vien Miks arī neļaus�

@AE: Melderi, nerunā muļķības. Es teicu -nav īstais laiks. Vispirms jātiek galā ar Zani un citām ķibelēm, jāizprecina Kārlis un tad�

@GM: Tad jau būs pavasaris� Ja būs�

@AE: Nerunā muļķības. Visam savs laiks un vieta. Arī kafijai. Starp citu, vai tavā dzīvoklī Hospitāļu ielā �obrīd kāds dzīvo?

@GM: Nezinu. Es to pārdevu. Vispirms sarkano bumeru, pēc tam dzīvokli. Biju nolēmis braukt prom. Pavisam. Kaut kur uz Spāniju vai Portugāli, kur silti. Varbūt uz Meksiku. Nespēju vairs izturēt �o aukstumu. Tikai vajadzēja mazliet savākties. Aizgāju pie Mihailova un tā arī paliku�

@AE: Tad faktiski tu Rāmavā ne tikai strādā, bet patie�ām arī dzīvo?

@GM: Nūja, kambarītī zem kāpnēm. Kā Poters. Kā jau slotas operatoram pieklājas.

@AE: Skaidrs.

@GM: Līzbet� Kas Tev skaidrs? Ka esmu galīgs lūzeris?

@AE: Nerunā niekus. Viss būs labi. Ģirt� Paldies! Bet nu gan man jāiet�

* * X-

Virtuālā saruna ar Ģirtu bija atstājusi tik sāpīgu rūgtumu, ka Annai gribējās kliegt un gaudot kā vilkam uz Mēnesi. Ta�u nedrīkstēja: Ieva saldi gulēja un miegā kaut ko klusiņām murmuļoja kā bērns.

Abi di�kaķi uzticīgi sargāja viņas miegu.

Lai guļ, lai guļ, viņai tagad jāatpū�as par diviem.

Lai nomierinātos, viņa pabu�ināja Grāfa biezo ka�oku. Vilks omulīgi iemurdējās. Izmantodams reto gadījumu, kad saimniece lielajā gultā viena, pelēcis bija izstiepies viņai cie�i līdzās un uzlicis lielo galvu uz pleca, it kā teikdams: nebēdājies, mēs ta�u esam tev līdzās, mēs tevi sargājam!

Kaut kāds murgs! Kas tas par laiku, kurā viņi dzīvo, -nevienam nerūp, kas notiek ar citiem, ka tik pa�iem labi.

Lācītei tik ļoti bija vienalga, kas notiek ar viņas pagasta vecļaudīm (gan vienaldzīgā attieksme pret bērnu pamesto veco Jāzepu Picku viņa dzīves laikā un pēc nāves, gan nesen svētku pabalstu un malkas kompensāciju neizmaksā�ana vecajiem un vientuļajiem pensionāriem), ka tagad, kad viņa mirusi, neviens me�ājnieks pat nepainteresējas, kur un kad glabās. Un, visticamāk, ļaudis pārāk nekreņķēsies arī par Gunas �vānes dramatisko dzīves nobeigumu - pārāk daudziem viņa bija sariebusi�

Acīmredzot par abu pagasta biju�o lielsievu apbedī�anu nāksies parūpēties jaunajam priek�nieka v. i. Arvim Konrādam, un dro�i vien viņiem būs jāpalīdz. Kaut kā ta�u tās divas aizgājējas uz citu pasauli jāaizvada.

Bet ir gan trakums ar to Lācītes nāvi - pat niknākajam ienaidniekam nenovēlēsi tādu aizie�anu: galva vienā pagastā, ķermenis otrā, bet asinis uz kokvedēja un stiprinājuma �tropēm trīsdesmit kilometrus aiz Rīgas robe�ām.

Vai tie�ām kāds viņu tik ļoti ienīdis, lai tā izdarītos? Cik slimam jābūt tādam cilvēkam vai arī - cik ārprātīgi niknam? Jo tas pilnīgi noteikti nav bijis iepriek� izplānots noziegums, pretējā gadījumā tas nenotiktu uz ceļa vai tā tuvumā, un slepkava papūlētos novākt tie�os pierādījumus, kas saista viņu un upuri: noslēptu līķi, iznīcinātu tehniskās palīgierīces, visbeidzot - tiktu vaļā no asiņainās kravas un mēģinātu nomazgāt ma�īnu�

Savāda doma, ta�u vai varētu būt tā, ka līdz pat 7.-8. janvāra naktij, kad Rīgas apvedceļa 30. kilometrā notika kokvedēja un treilera sadursme, me�izstrādes firmas �oferis Ilmārs Rūsis vispār nebija pamanījis notiku�o, bet pēc avārijas, apskatījis bojājumus un pamanījis asinis, pārbijās un aizbēga tāpat kā treilera vadītājs izbiju�ais autozaglis Sergejs Kazāks?

Annai Elizabetei ļoti gribējās apspriest �o domu ar Miku, ta�u viri bija aizbrauku�i glābt Zelmu, meklēt Zani, gūstīt Rūsi, pratināt Kovboju un darīt vēl simts lietas, kas pilnīgi noteikti nevarēja sagaidīt pirmdienas rītu, tāpēc steig�us bija jāpaveic svētdienas naktī.

Un, kad viņi atgriezīsies, noteikti gribēs ēst.

Bet viņa ir tik labi sasilusi, un tik ļoti negribas celties un iet lejā saldēties� Nē, būs vien jāceļas un jāiet cept pankūkas vai vārīt piecgraudu putru: lai tiek visiem - ļaudīm, zvēriem un putniņiem.

Vēl tikai mazu mirklīti� Tūlīt, tūlīt�

Svētdiena, 14. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Kad Anna pamodās, istabā neviena nebija - ne ar divām, ne �etrām kājām. Toties kamīna pulkstenis rādīja pusviens.

Pus-viens!?!

Viņa bija nogulējusi pusi dienas! Nu, mājinieki, nu, līdzcilvēki, un neviens nevarēja pamodināt! Pat pa�as vīrs nevarēja pabāzt degunu pa durvīm un kaut vai pateikt: labrīt, Līzbet, celies, jau vēls! Viņai ta�u divpadsmitos teātra mēģinājums Me�mui�ā! Dritvaikociņ ar ārā!

Pusapģērbusies, lēkdama uz vienas kājas, Anna noskrēja lejā pa kāpnēm, iebrāzās virtuvē un atrada tur Miku ar Kārli mizojam kartupeļus. Ģenerālis Bass tikmēr, pārliecies pār izlietni� raudāja. Viņa jau gribēja mesties palīgā, glābt, skriet pēc zālēm vai saukt ātros, kad ar acs kaktiņu pamanīja uz darba virsmas lielu kaudzi baltu un apaļu sīpolu.

- Kas tas par toksisko uzbrukumu? - viņa pajautāja, pagrābdama no maizes kastes apkaltu�u galiņu un jau gandrīz gatava promskrie�anai.

- Būs sīpolu mērce Pū�mājas vīru izpildījumā, - Kārlis uzsmaidīja. Viņam sīpoli nekoda. Laikam tāpēc, ka viņ� koda tiem - regulāri. Kā āboliem.

- Skaidrs. Labi, es skrienu!

Noklaudzēja durvis, un viņa bija prom.

- Ko tas nozīmē? - Miks pielēca kājās un metās viņai pakaļ. - Līzbet, pagaidi! Uz kurieni?

Pārtvēris Annu Elizabeti pie pa�ām ārdurvīm, viņ� aizstājās tām priek�ā un, rokas sakrustojis uz krūtīm, palika klusējam. Kā piemineklis.

- Lūdzu, palaid!

- Labrīt, Līzbet!

- Labrīt, Kaķīt! Lūdzu, palaid, es kavēju.

- Labrīt, mīļo sieviņ, kurp tu grasies doties? Svētdienā?

- Mīļo vīriņ, uz darbu� savu dieni�ķo darbu. Ja vien tu atceries, man svētdienās ap pusdienlaiku ir teātra mēģinājumi, un �obrīd mani jau� �etrdesmit piecas minūtes gaida divi du�i jaunu un vecu me�ājnieku. Zini, mums deguna galā tāds sīkums kā skate� Būtu vismaz pamodināju�i!

- Skaidrs. Bet vai tas attaisno tavu nelaipnību?

- Ko-o-o? Manu nelaipnību? Un kāda tā būtu? - Anna sāka niknoties.

- Mēģinājums aizbēgt uz darbu bez dieni�ķās bu�as.

- Ā, bet uzrīdīt man cerberu - tā ir laipnība? Visu nakti rībināties un smar�ināties pa virtuvi, pankūkas cepot, - tā ir laipnība? Būtu kaut vienu mums ar Ieviņu atnesu�i! Starp citu, nekavējoties beidziet viņu izmantot, viņa ir jāsaudzē.

- Kas noticis? - Miks mirklī kļuva nopietns. Tad lēni pasmaidīja. - Ja?

- Jā. Nu viss, es skrienu! Bū�u vakarā, - Anna jau vēra durvis, ta�u Miks tās ar spēku aizspieda ciet un, saņēmis viņu aiz rokas, novilka uz dīvāna.

- Līzbet� klausies un tagad bez jokiem! Man tev daudz kā stāstāma: mēs vakarnakt labi pastrādājām un daudz ko noskaidrojām, ta�u galvenais ir tas, ka� �onakt Zane nak�ņojusi Pū�u salā.

- Ko-o-o? Zane? �eit, mājā? - Annai iedrebējās balss.

Ģirta brīdinājums.

- Nē, ne mājā. Aitu kūtiņā. Sienaug�ā. Mēs no rīta maķenīt aizsēdējāmies pie pankūkām, tējas un plāno�anas, bija jau tuvu desmitiem, kad krusttēvs attapās, ka vajadzētu pabarot tos vilnas kamolus. Aiz�āpojis līdz kūtiņai, bet tur - pārsteigums! Atslēgas nav, bet durvis aizkrampētas no iek�puses. Viņ� sākumā nodomājis, ka tu vai Omīte, pieg-rabinājis, nekādas atbildes. Nācis atpakaļ� Bet te, izrādās, visi mājās� - viņ� apklusa. - Nu un, kamēr mēs �tukojām karagājienu, tikmēr viņa bija aizmukusi. Pa kūts aizmugures mēslu mē�amo lūku. Izrāpusies un aizbēgusi cauri krūmāju audzei uz salas tālāko galu, tur, kur sēres un sekls. Ja tur pa ledu �ķērso Melnupi, tad viens stiepiens cauri me�am tie�i līdz autobusa pieturai.

- Un Zorro neko?

- Viktors ar Egonu un suni rīta agrumā aizbrauca uzdevumā. Gribējām aizņemties Grāfu, bet jūs abas bijāt ieslēgu�ās. Grabinājāmies, bungojām - nekā. Un telefonu tu, mīļā sirds, esi izslēgusi. Labi, ka galu galā izdevās sazvanīt Ieviņu, citādi jau sāku domāt, ka jums atgadījies kas ļauns.

- �ausmas, telefons� - Annai Elizabetei notirpa pakausis, - �joprojām atrodas ma�īnā.

- Ko tu teici? - tagad bija Mika kārta satraukties. - Tavs mobilais atrodas Ķir�a Kundzē?

- Jā. Un kas no tā? Tev tā negadās? - Anna sabozās.

- Gadās. Ne tā vien. Vēl trakāk. Redzi� kā lai to pasaka�

- Saki, kā ir, - kaķu nadziņi kuņģī bija atmodu�ies.

- Ķir�a Kundze ir prom.

- Kā - prom? Pui�i aizdzina uz remontu?

- Nē, vienkār�i prom. Acīmredzot Zane neaizskrēja uz autobusu, bet izmeta līkumu un noslēpās krūmos, lai nogaidītu, kamēr iesteidzamies iek�ā un vēlreiz dodamies pa pēdām, tad atgriezās un pievāca tavu ma�īnu. Acīmredzot bija pamanījusi, ka atslēga joprojām atrodas aizdedzē.

- Tu� gribi teikt, ka visu to laiku, kamēr jūs naktī dzenājāties pa Me�ājiem, Zani meklēdami, viņa glu�i vienkār�i klīdusi apkārt pa Pū�u salu, izpētījusi, kas kur nolikts vai atstāts, izgulējusies sienaug�ā un pēdīgi aizmukusi ar manu auto, brangākam laupījumam paķerot arī telefonu?

- �arī Omītes pankūkas� visu bļodu� - Miks izdvesa.

Tas nu bija pēdējais piliens. Ieraudzījusi vīra nelaimīgo sejas izteiksmi, Anna vairs nespēja saglabāt nopietnību un, par spīti situācijas nopietnībai, sāka skaļi smieties. Līdz asarām, līdz elpas zudumam.

- De-tek-tīvi� Dritvai-kociņ, pri-vāt-detek-tīvu bi-rojs! Zeme, atveries!

Mazliet nomierinājusies, lieti�ķi noprasīja:

- Kā es tagad tik�u uz darbu?

- Nekā, Līzbet, nekā. Arvis Konrāds �onedēļ atcēlis visus pasākumus un visus pa�darbnieku mēģinājumus. Līdz bērēm. Pēc tam viss būs kā agrāk. Viņ� palūdza Kārlim visus apzināt, tas jau ir izdarīts. Tā ka neuztraucies.

- Nu vismaz� Bet ko darīsim ar Ķir�a Kundzi un telefonu?

- Būs labi, pui�i jau strādā. Juris ar Ritvaru un mazo Gunāriņu aiznesās meklēt, gan jau atradīs. Ar trim braucamajiem� Turklāt zagt Ķir�a Kundzi nebija prāta darbs� brem�u �ļauciņa joprojām nav salabota. Tu tāpat nebūtu varējusi ar to nekur doties, bet tas jau ir cits stāsts�

- Bet tas nozīmē� - Annas acis atgādināja apak�tasītes.

- �tālu viņa netiks. Cerams, neapskādēs tavu mīluli.

- Nu, ja Ķir�a Kundzei būs kaut skrambiņa, es viņai galvu norau�u, pietiek jau ar brem�u �ļauciņu� Vai! - Anna apjauta, ko nupat pateikusi.

- Mjā� par tām galvām� - Miks nokrem�ļojās. - Klau, Līzbet, ejam padzert kafiju, mums ar abiem Kārļiem ir daudz stāstāmā.

Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem viņa bija gulējusi tik saldi kā bērns. Siens smar�oja kā agrā bērnībā lauku mājās pie vecākiem.

Guļammaiss ar dūnu pildījumu sildīja kā krāsniņa, apkārt saraustais siena valnis lieliski aizturēja auksto gaisu.

Viņa bija lieliski atpūtusies!

Zanei ļoti patika gulēt sienaug�ā. Vienai. Tā bija viņas pasaule - tur varēja justies brīvi un sapņot, un fantazēt, un lasīt, lasīt, lasīt� Viņai nebija bail, viņai nekad nebija auksti, viņa varēja gulēt sienā no agra pavasara gandrīz līdz Ziemassvētkiem. Būtu gulējusi arī ziemā, ja vien vecāki ļautu. Neļāva - sauca par neprātīgu, biedēja ar plau�u karsoni.

Bet abi briesmoņi - vecākais brālis un māsa - visādi izņirgājās. Slēdza ciet durvis, aiznagloja lūku, izlikās, ka ielaidu�i �ķūnītī �ūsku. Un pēdīgi� pīpēdami nodedzināja, bet vainu uzgrūda viņai. Esot lasījusi sveces gaismā. Bet viņa ta�u nekad nenesa uz �ķūni ne sveces, ne sērkociņus. Viņai bija kabatas baterija!

Pēriens ar tēva apkalto siksnu bija mazākais ļaunums� Siena �ķūni tēvs un brālis uzcēla no jauna, ta�u viņai uz mū�u tika liegts tur gulēt.

Un tad viņa aizbēga uz Rīgu pie krustmātes. Pabeidza vidusskolu, iestājās universitātē, filologos. Abas ar skolas biedreni un draudzeni Annu Elizabeti sāka īrēt mazu pusbēniņu dzīvoklīti Rīgas klusajā centrā, par kuru saimniece Ta�iņkundze plēsa deviņas ādas.

Pabeidza studijas, Anna sāka rakstit recenzijas, nodibināja svētku aģentūru, Zane savukārt izmēģināja laimi da�ādos preses izdevumos, paralēli piestrādājot pie Annas - rakstot pasūtījuma rakstus.

Kādu bridi veicās tīri labi. Pēc tam, kad Anna bija saņēmusi mantojumā Pū�u salu un Bergu namu un pārcēlusies uz Me�ājiem, uzsakot Ta�iņkundzei dzīvokli, Zane pati ar savu darbu spēja apmaksāt vienistabas mājokļa īri Grīziņ-kalnā. Bez ērtībām. Galu galā Rīga tomēr bija un palika Rīga, lai cik jauki būtu Me�ājos.

Rīgā bija visa aktīvā dzīve, kino, teātris, jā, un Ģirts, viņas mū�a lielā mīlestība. Tikai viņ� bija akls - tāpat kā citi - un redzēja tikai dārgo Annīti� Pasākumi, koncerti, izbraukumi un ik vārda galā Annai

Jā, tā bija viņas aģentūra, un viņa gādāja par visiem, ta�u vai tāpēc citiem nedrīkstēja būt pa�iem savu sapņu, vai tāpēc citi nedrīkstēja uzsākt savus projektus? Nu labi, ar to Lejiņa apsolīto grāmatu sanāca stulbi - izrādījās, ka tas ir pliks āķis, uz kura viņa uzķērās un tika nolaupīta, lai ietekmētu tābrī�a izmeklē�anu kara noziegumu lietā.

Bet vēlāk? Ziemā - ar cūkām un narkotikām? Viss notika tādā slepenībā, viņai neko nestāstot, lai tikai viņa kaut ko nesalaistu dēlī.

Un pēc tam - Kaijciema apsēstās viesnīcas raganu lietā? Visi pēc kārtas uzskatīja, ka jāsadod viņai micē par �upo�anos ar galveno aizdomās turēto. Bet kā viņa to varēja zināt? Vai kāds pateica?

Nē, atkal Madrides galma noslēpumi!

Burtiski visu laiku viņi izturēju�ies kā augstprātīgi snobi. Kā pilnīgi mērkaķi! It kā viņa būtu garā vāja un viņai nevarētu neko uzticēt.

Bet kroni visam uzlika blondā maita Ilga Loka, atlaizdama no darba izdevniecībā, kur viņa nepilnu gadu bija nostrādājusi par galveno redaktori. Bet sākumā abi ar vīru bija lūgu�ies, pierunāju�i� Redz, izrādījās, ka viņa ir �nevadāma un ar saviem principiem�, tāpēc arī dabūja ar kāju pa d� Nācās zemoties Līzbetes priek�ā, lūdzot, lai dod darbu un pajumti Pū�u Mājā, un diendienā skatīties uz �iem saldsērīgi apmierinātajiem, lauku idilles aizmiglotajiem ģīmjiem: ahh, upīte un zivtiņas; ahh, puķītes un kociņi; ahh, teātrītis un lupatdeķī�i! Bet dzīve, īstā dzīve tikmēr gāja, nē, auļoja garām!

Tad nez no kurienes uzradās glupais dakteris un sāka līmēties klāt. Varētu padomāt, ka viņai vajadzīgs lauku kuzis ar astoņdesmito gadu Motorhead ūsām un baķenēm! Jā, viņa koķetēja, flirtēja, nu ne tikai�, ta�u darīja to tādēļ, lai tas stulbenis Ģirts beidzot pamanītu, ka Zane ir sieviete, skaista sieviete, jau ilgus gadus tepat līdzās, gatava par viņu rūpēties visu atliku�o dzīvi� Bet, nē� Nulle uzmanības!

Un tad viss sāka jukt un brukt� viņa noslēdzās virtuālajā pasaulē, tika izraidīta no Pū�u Mājas, ievācās pie daktera Konrāda, kur� jau sasapņojās par kāzām, par laimi, Zane uzvarēja konkursā, dabūja darbu televīzijā, pamuka uz Rīgu, un tur� beidzot laime - nejau�i sastaptais Ģirts piedāvāja dzīvot pie viņa�

Ta�u iztēlē skano�ie kāzu zvani izrādījās neauglīgi sapņi; realitāte - divi līķi, divi slepkavības mēģinājumi, un viens no upuriem pa�as roku darbs. Nofilmēts, ar visiem pierādījumiem un pirkstu nospiedumiem�

Un nu viņas vieta traķenē vai cietumā, kā tiesai labpatiks. Dro�i vien Pū�mājas baltie tēvi parūpēsies, lai viņu iespundētu uz mū�u� Ta�u, nē, tā nenotiks! Viņa par sevi atgādinās!

�Johaidī, kas tur grabinās? Vai tie�ām viņa būtu tik ilgi nogulējusi? Cik? Pusdesmit? Velns, sen vajadzēja būt prom Me�mui�ā pie Konrāda. Viņ� būs pirmais. Pēc tam rindas kārtībā visi pārējie. Arī Ģirts un mīļotā Annīte.

Kā teica viens gudrais: rēķini ir jāmaksā. �Cik smieklīgi ģenerālis cen�as atmūķēt krampīti! Velti, velti, Kārļonkul, tas no iek�puses ir nostiprināts ar koka ķīlīti kā vecos laikos!

�Nu re, īstais brīdis laisties prom. Paldies, brālīt, paldies, māsiņ, par bērnības spīdzinā�anām, tā var iemācīties izlīst caur adatas aci!

�Muļķi, viņi no tiesas domā, ka es skrie�u pa ledu, cauri me�am uz autobusa pieturu. Prātā nenāk! Es gribu ēst! Un, ja kāds ir tik dumj�, ka atstāj virtuves durvis vaļā, bet uz galda pankūku bļodu, lai vaino pats sevi. Un, ja kāds ir tik dumj�, ka rokas stiepienā uz krēsla atzveltnes nomet biezu, adītu jaku, lai vaino pats sevi. Un, ja kāds ir tik dumj�, ka ma�īnas atslēgas atstāj aizdedzē, bet telefonu priek�ējā paneļa plauktiņā, lai vaino pats sevi. Tas nekas, ka vienas bremzes nav, visu var izdarīt arī ar roceni!

�Nu ne visu� labi, �trunts par Ķir�a Kundzil Pankūku gan �ēl�

�Re, kur autobusa pietura, par laimi, nauda viņai ir, labi, ka toreiz, Ģirtu lutinot, visu neiztērēja. Kā zinādama, ka reiz pa�ai vajadzēs�

�Kā neder karte? Kāpēc? Vakar derēja un �odien neder? Bloķēta? Ak, redz, kā. Maitas, baltie tēviNu labi! Nē, nē, paldies, nevajag, es tepat izkāp�u� Man netālu�

* * *

- Tā, meit, mums gāja, kamēr tu �u�ēji, - ģenerālis Bass pabeidza stāstījumu reizē ar tre�o kafijas krūzi. - Mēs, vesels bars poli�u, palaidām vienu bēgli, aizgājām pa viltus pēdām un ļāvām nospert tavu autiņu.

- N-nu� ar tādu tālu netiks. Uz diez vai arī gribētu tikt. Ir zināms pamats domāt, ka Zanei Zālītei mūsu sakarā ir citi plāni. Es� - Anna Elizabete uz mirkli saminstinājās, tad turpināja. - Man bija pagarāka saruna ar Ģirtu Melderi, viņ� uzrakstīja tūlīt pēc Zanes aizbēg�anas, gribēja mūs brīdināt, ka viņai prātā atriebība� Turklāt viņa ir pamatīgi notievējusi un kļuvusi ļoti veikla, tāpēc arī spēj izlīst pa vēdlodziņu vai �auru lūciņu. Un vēl viņai ir bankas karte, nez kā noslēpta no pārbaudes�

- Karte ir, bet pieeja kontam bloķēta, - Miks iestarpināja. Viņ� jutās viegli satriekts par Annas atzī�anos: man bija pagarāka saruna ar Ģirtu ta�u centās to neizrādīt. Iegūtā informācija bija pārāk svarīga, lai tagad tēlotu Otello un skaldītu matus. Tur noteikti nekā tāda nav un nevar būt bijis. - Jā, starp citu, tavu telefonu arī nobloķēju un pieteicu GPS signāla izseko�anu.

- Paldies, Miku, - Anna viņam silti un gai�i uzsmaidīja.

- Man vakar vēlu piezvanīja Mihailovs� Aiz izmisuma gandrīz beigts, - domīgi ierunājās ģenerālis Bass. - Kaut ko nesaprotamu murmulēja par savas jaunās idejas izgā�anos, par to, ka sarunājis jums pilnīgas muļķības, velti satracinājis dakteri Konrādu un saniknojis Miku, un vakardienas notikumi skaidri pierādot - viņ� �im darbam kļuvis par vecu, steig�us jāiet pensijā.

- N-nu� viņam varētu būt taisnība, - Miks nīgri norūca.

- Kas atgadījās? - Bass paraudzījās uz Annu un Miku.

- Līzbet, stāsti tu, tev sanāks ātrāk un apaļāk, - Kaķītis pamudināja.

Brīdi padomājusi, Anna Elizabete īsi atstāstīja vakardienas sarunu esenci, neaizmirstot par Meldera aizdomām, ka vecais Maksis uz vecumdienām pūlas attīstīt savu psihoanalīzes teoriju un eksperimentālo terapiju.

- Ak, tad tomēr tās nav tikai baumas, - ģenerālis norūca.

- Krusttēv, tu par ko? - Miks saliecās uz priek�u.

- N-nezinu, vai par to vajadzētu runāt bez taustāmiem pierādījumiem, ta�u, kā izskatās, mūsu draugs Maksimi-liāns Mihailovs pēdējā laikā sācis atbalstīt liberālisma idejas gan integrācijas jautājumos, gan tiesu lietās. Viņ� tik ļoti meklē cilvēkā labo, bērnu, balto melnajā, kurp savos terapijas seansos varētu aizvest dzīves elles redzēju�os, ka kolēģu aprindās izpelnījies iesauku Utopists. Lai gan agrāk, vēl pirms gadiem pieciem, neviens nespētu iedomāties, ka Mihailovs varētu nostāties noziedznieka pusē, mēģinot to attaisnot. Vēl pērn, kad ķērām Pērkonu, viņa spriedumi par sevi�ķi smago noziegumu veicējiem bija vairāk nekā kategoriski� Interesanti, kas licis Mihailovam mainīt domas?

Anna Elizabete atcerējās to sarunu, ko bija pieminējis Kārlis Bass. Viņi bija runāju�i par seksuālajiem maniakiem, sērijveida slepkavām un pedofiliem, kam piespriesti neadekvāti zemi sodi, un atvaļinātais ģenerālis Bass bija asi noteicis: �Sabiedrībā, kur valda reāla izpratne par lietām, �ie deģenerāti tiktu sodīti ar augstāko soda mēru - nāvessodu, jo pilnīgi visiem, izņemot mūsdienu liberālhumānistus, ir skaidrs, ka psihopātiski maniaki nemainīsies, bet, ja, nedod Dievs, izkļūs no savas viennīcas vai slēgtās ārstniecības iestādes, kļūs vēl zvērīgāki. Es uzskatu un uzskatī�u, ka tādi jālikvidē! Jebkādā veidā. Viņi zaudēja savas tiesības bridi, kad, pārkāpjot sarkano robe�līniju, laupīja dzīvību otram!�

Profesors Mihailovs atklāja, ka agrāk kā eksperts profilējis noziedzniekus, kuriem raksturīgas �izoīdas, maniakālas vai neirotiskas personības iezīmes. Turklāt ne tikai veidojis profilus, bet arī prognozējis aizturēto psihoemocionālo dinamiku un iespējamās izmaiņas laika gaitā: �Manā vērtējumā dinamika gandrīz vienmēr bija negatīva. Tāpēc tagad mani vairs neaicina profilēt, jo es saku taisnību. �ie noziedznieki nemainās un nemainīsies. Viņi jau ir miru�i. Vislabākais - ļaut tiem aiziet un pārdzimt, lai nākamajā dzīvē mēģina izpirkt �īs dzīves grēkus.� Savukārt, lūgts izvērtēt multimiljonāra Jāņa Pērkona domā�anu un pasaules redzējumu, Mihailovs skarbi noteica: �Esiet gatavi tam, ka viņ� nogalinās. Vēl un vēl. Viņ� jāapstādina, citādi turpinās.�

Un nu, pēc Pērkona nāves, profesors visiem spēkiem cen�as monstrus attaisnot, meklējot balto melnajā. Kāpēc?

* * *

Mjā, ko pārdomāt netrūka.

Anna uzgāja guļamistabā pēc mazā datoriņa, lai parādītu vīriem aizvadītās nakts �atu ar Ģirtu - nekā slēpjama tajā nebija, toties papilnam interesantu zemtekstu gan par profesora darba metodēm, gan klīnikas ikdienu.

Izlasījis sarunu, ģenerālis sadrūma, paņēma telefonu un aizgāja uz bibliotēku.

Toties Mika aizvadītās nakts pārstāsts bija seriāla cienīgs: darbība vienlaikus bija risinājusies trijās vietās - Melnpils izolatorā, Purvājos un Mazkalniņos.

Aizsteigu�ies uz Mazkalniņiem glābt Zelmu, vīri atradu�i ārdurvis ciet - aizslēgtas no iek�puses.

Iek�ā skaļi aurojis televizors.

Iekļuvu�i ēkā caur melno ieeju - kā ikvienai kārtīgai lauku mājai arī Mazkalniņiem tāda bija. Zorro, mājas apkaimē saodis visādas pēdas, trīcējis un drebējis vien� Tiklīdz durvis atvēru�ās, kā bulta meties iek�ā uz dzīvojamo istabu, un pēc mirkļa no turienes atskanējusi nikna rie�ana un �ēli palīgā saucieni.

Ļoti pārbijusies Zelma tupējusi dīvāna stūrī, bet uz tepiķa plakaniski gulējis satrakojies, rēco�s jauns vīrietis, kuram pie kājām mētājies gar� nazis. Mātes lielais gaļas tutenis, nazis no virtuves, Miks pamanījis.

Zorro nogāzis iebrucēju pie zemes uz vēdera, bet pats ar saviem 50+ kilogramiem tupējis tam uz muguras un dusmīgi saucis savējos.

Iepogāts rokudzel�os un nosēdināts uz taburetes tie�i pretī lielā elsojo�ā suņa vaļējai rīklei, ciemiņ� zaudējis sparu un uz mirkli saplacis, ta�u uz jautājumiem atbildēt atteicies un skaļi pieprasījis advokātu.

Kad Miks ar Egonu viņam izsmeļo�i paskaidroju�i, kur un kā nāksies pavadīt nākamās �etrdesmit astoņas stundas vai pat ilgāk, sācis raudāt: viņam neesot laika, līdz rītrītam kaut kas jāatrod un jānokārto, ja ne, viņ� bū�ot līķis!

Aizturētā dokumentos bijis viņa vārds Modris �akotis, kuru ieraugot Dambergs kļuvis domīgs, izgājis līdz busiņam, lai atgriezies noliktu aizturētā priek�ā mapi ar Brīvības ielā �etru ma�īnu sa�ķaidītā vīrie�a fotogrāfijām un notikuma vietā atrasto pirkstu nospiedumu novilkumiem.

- Tā, zoniņ, tagad tu runāsi skaļi, skaidri un saprotami. Un stāstīsi visu: gan par sabraukto vīrieti, gan sievieti bez galvas, gan to meiteni, kuru jūs, naktij nākot, iztrencāt me�ā, aukstumā� Divas slepkavības, kas izdarītas grupā, viens slepkavības mēģinājums - būs ilgi gadi aiz zviedru gardīnēm, un, tici man, tur ve�i pēc tādiem jaukumiņiem kā tu ļoti noilgoju�ies!

Likās, ka aizturētais nav dzirdējis neko citu no Damberga teiktā, izņemot vienu vārdu - meitene.

- Kur viņa ir? Jūs viņu atradāt? Viņa ir dzīva? - viņ� iekliedzās.

- Kas - viņa? - Miks Kaķītis, pievilcis tuvāk tabureti, apsēdās aizturētajam tie�i pretī. - Tātad tu viņu pazīsti? Kas viņa ir?

- Jums to labāk nezināt, pogainie s***! Man pienākas viens telefona zvans. Vot, atbrauks mans sencis, tad gan jums būs ziepes. Visiem!

Svētdiena, 14. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Un kas notika pēc tam? - Anna Elizabete saspringti vaicāja. - Stāsti, stāsti!

- Nu kas - kas. Drāma ar farsa elementiem. Viktors ar Egonu aizveda jaunekli uz Basa aģentūras telpām Me�-mui�ā, tā teikt, lai svarīgais putns tup siltumā un ar ērtībām. Mēs ar Kārlēnu palikām aprunāties ar Zel� māti. Un izrādījās, ka �akotis nebūt nebija vienīgais �īsnedēļas viesis�

- Tā?� Ā, ļauj minēt. Vēl bija divas dāmas: nepazīstama, lillā pufjakā un pazīstama, pelēkā. Viena naktī no pagāju�ās svētdienas uz pirmdienu, otra vakar pēcpusdienā.

- Līzbet, bet kā tu� Nūja� - Miks strauji ievilka elpu, ta�u noklusēja.

- Citādi nevarēja būt. Nevienu citu viņa iek�ā nebūtu laidusi. Zani - jā, viņām abām vienmēr biju�as zināmas simpātijas vienai pret otru. Turklāt, Kaķīt, ja nemaldos, neviens ta�u Zelmai nav stāstījis, ko Zane izdarījusi?

- Nē, mēs gribējām viņu pasaudzēt. Arī pārējie Me�āju ve�uki joprojām neko nezina. Viņiem Zane vienkār�i ir aizbraukusi uz neatgrie�anos.

Tā arī labāk, Anna Elizabete nodomāja. Labāk lai vecie Zaķī�i, Kalniņi un arī Zelmas tante patur Zani Zālīti prātā tādu, kāda viņa bija pirms tam�

- Jā, bet ar Sandru Straubergu gan sanācis pavisam ērmoti, - sarunā iesaistījās Mazais Kārlis. - Zelmas tante izgājusi pagalmā pēc malkas, paslīdējusi un nelāgi nokritusi. Gulējusi sniegā, prātojusi, kā tikt aug�ā, te pienākusi jauna mei�a un viegli kā pupu kūli viņu piecēlusi, ievedusi iek�ā un ap�ubinājusi kā pa�as vecmāmiņu. Malku ienesusi, krāsni iekūrusi, ēst pagatavojusi� Zelmiņa atpūtusies kā karaliene. Abas pavakariņoju�as, iebaudīju�as lāsi mājas vīna, izpļāpāju�ās, vie�ņa pārlaidusi nakti Mazkalniņos, bet no rīta, kad Zelmas tante pamodusies, jau bijusi prom.

- Tas nozīmē, ka viņa ledainā naktī nebūt nav tupējusi me�ā zem eglītes, pārsalstot līdz bezsamaņai, bet �im teātrim bijusi pavisam cita jēga, - rāmi ierunājās Anna Elizabete. - Sandrai vajadzēja atkratīties no pavadoņiem, turklāt tā, lai tas izskatītos vai nu pēc nejau�ības, vai parādītu ļoti nelāgā gaismā konkrētas personas, �ajā gadījumā d�ipa 007 �oferi, aizturēto Modri, un būdīgo līdzbraucēju. Es pat uzdro�inātos izteikt minējumu, īpa�i zinot to, kas viņa bijusi agrāk: mei�a bruģē sev atkāp�anās ceļu, jo atradās automa�īnā gan tad, kad notika uzbrukums puķu tanti-ņai Āgenskalnā, gan tad, kad tika sabraukts aklais vīrietis. Viņas pagātne un apsūdzības, ko varenais sencītis tik eleganti aizsmērēja ar nepilngadību un �brīvprātīgo piespiedu ārstē�anos no narkotisko vielu atkarības�, plus �ie divi incidenti, kas notiku�i vienas dienas laikā, noteikti varētu pārvērsties par reālu brīvības atņem�anu, metot tum�u ēnu uz jauno Mājai un Ģimenei flagmani.

- Ciniski, bet precīzi, - ģenerālis Bass pasmīnēja.

- Vakar es sapratu vēl kaut ko, - Kārlis turpināja stāstījumu. - Acīmredzot Sandra todien, mūkot no d�ipistiem un manis, izmantojusi to pa�u taciņu, kuru es pa taisno caur krūmiņiem biju iestaigājis no Mazkalniņu lielā māju ceļa. Tāpēc arī, skrējienā meklējot, viņu neatradu�

- Tas vēl nav viss, - Miks iesaistījās sarunā. - Pēc nedēļas, sestdienas pievakarē, situācija atkārtojusies. Jau krēslojis, kad māte izgājusi pagalmā, lai no �ķūņa atnestu kādu brangāku malkas pagali, jo nakts solījusies būt auksta. Durvis pametusi vaļā. Kad iegājusi virtuvē, uz ķeblī�a pie krāsns sēdējusi� Zane Zālīte. Pelēkajā aļaskas jakā. Pieklājīgi apsveicinājusies, izņēmusi no rokām pagales un sakrāvusi strēķī pie mūra. Tad izvilkusi no kabatas lielo �okolādi ar riekstiem un uzdāvinājusi mātei. Palūgusi, vai nevar pārnak�ņot Mazkalniņos: atskrējusi uz dienu, divām, jānokārto darī�anas, bet Pū�u Mājā negribot rādīties - sāk�oties visādi jautājumi, ta�u viņa tos nevēloties. Neesot vairs tādas attiecības. Raugi, beidzot viņai esot pa�ai sava dzīve.

- Un Zelmas tante noticēja, jo arī viņas attiecības ar mūsu namu ir, maigi sakot, nekādas, lai neteiktu, ka nejaukas, - Anna Elizabete nogrozīja galvu.

- Tā gan. Māte vēlāk atzinās: tā kā neviens cits, izņemot Kārli, viņu neapciemo, un arī viņ� neesot rādījies kop� pagāju�ās nedēļas nogales, bijusi tīri priecīga. Tak jau pazīstams cilvēks, bija kopīgi sarunu temati. Zane teikusi, ka pateicībā par naktsmītni pagatavos vakariņas, lai nu mājasmāte neraizējoties, bet ejot un paskatoties kādu seriālu. Viņa vēl no veciem laikiem zinot, kur kas stāv. Kādu pusstundu grabinājusies pa virtuvi, uzmargojusi omleti ar piedevām un karstu kakao, abas paēdu�as, un tad mātei� Zelmai uznācis tāds miegs, ka viņa tikko paspējusi nolikt galvu uz spilvena�

- Acīmredzot Zane �o mirkli izmantoja, lai izspēlētu triku ar tilta gala spoku un it kā slīkoni upē. Zināja: ja mēs tiksim uz pēdām, Zelmas tante nespēs neko precīzi atcerēties, varbūt pat domās, ka sasapņojusies, - Mazais Kārlis papildināja Mika stāstījumu. - Sazin, velns, ko tā trakā mūsu Zelmiņai iebarojusi, ta�u viņa cie�ā miegā nogulējusi vairākas stundas līdz pusnaktij, pamodusies tikai, kad kāds baisi dauzījies pie durvīm. Knapi aizklumzājusi, lai atvērtu, bet tur - prāvs, jauns tēvainis galīgi ne labākajā noskaņojumā� Iestūmis viņu iek�ā, aizbīdījis līdz istabai, iegrūdis krēslā un sācis izpra�ņāt: vai nav redzējusi jaunu meiteni, ja ir, tad kur un kad.

Zelma pusmiegā un apjukumā nodomājusi, ka �is vaicā par Zani, un atteikusi: tikko vēl te bij�, tūliņ atgriezīsies, būs izgājusi uz mazmājiņu�

�is dikti nopriecājies un apsēdies gaidīt. Kad meklējamā persona tā arī nav parādījusies, saniknojies un sācis Zelmai draudēt ar viņas pa�as gaļas dūci. Un tad piezvanīju es� Viņai izdevies izlikties, ka zvana �tā meitene� un ka viņa tūlīt būs klāt. Un mēs jau arī ilgi nekavējāmies.

- Mjā, - Anna Elizabete nomurmināja. - Vai Zelma teica, par ko abas ar Sandru Straubergu runāju�as?

- Neko daudz, - Kārlis atbildēja. - Tikai to, ka viņa gribot pirkt māju laukos, prom no pilsētas �ļuras un netīrās politikas. Tālab arī braukājot apkārt un meklējot.

- Ak vai, es tūliņ aizkustinājumā apraudā�os! - Miks iesprauslojās. - Daiļā narkodilere un māja laukos. Kā tad! Es vēl ticētu, ja viņa meklētu vietu pagrīdes laboratorijai. Ir jau pieredzēts. Bija reiz mums te tādi kokrunātāji�

- Bija, bija, - Bass pamāja. - Viss bija. Arī narkotikas cūku rumpjos�

- Jā, varens piedzīvojums ve�iņai, - Anna noteica. - Kā viņa tagad jūtas?

- Viss kārtībā, - ģenerālis pasmaidīja. - Zelma jebkuru ragā salieks un vēl pa virsu palēkās. Mēs satrauku�ies izsaucām dakteri Konrādu, �is atskrēja kā plēsts, divi deviņi, bet ko Zelmiņa? Paskatījās dakterim acīs un noteica: �Slikti

izskaties, dakterkungs, �e, iemet �arku!� Un pasniedza �im mēriņu. Tā ka nekreņķējies, Lizbet, viņa mūs visus pārdzīvos! Tā� un nu es ie�u nomainīt kūtiņai atslēgu. Nepatīk man doma, ka tur var atrasties kāds, ko neesam aicināju�i. Pie viena pielik�u kūteni arī lūkai. Johaidi, nu ir laiki pienāku�i - mēslu durvīm vairs ar krampīti nepietiek�

- Kārļonkul, es ie�u tev līdzi. Skrūvītes pieturēt, - piemiedzis ar aci pārējiem, Mazais Kārlis piecēlās no ērtā ķeblī�a. - Vai tad tu nezini �ausmeņu zelta likumu �nekur neiet vienatnē�? Te tak aiz katra stūra pa spalvainam monstram!

Ja viņ� būtu zinājis, cik daudz skaudras patiesības slēpjas �ajos vārdos�

* * *

- Klau, bet kur tad abas mūsu vecmāmiņas? - Anna Elizabete, pēk�ņi attapusies, ievaicājās.

- Agri no pa�a rīta sapakoju Egona busiņā un nosūtīju Bi�u Miķelim uz Dravām. Ar visiem mazvauk�ķiem. Kārļa mammu arī. Labāk lai tālāk no acīm, ja kas�

- Tu pieļauj domu, ka�

- �Zanes Zālītes gadījumā es pieļauju jebko. Tas cilvēks ir absolūti bez bremzēm.

- Un kur tavi pui�i?

- Egons ar Viktoru sargā Modri �akoti, pēc brī�a ari man vajadzētu doties turp. Bet Grīslis un Ritvars Melnupes izolatorā cīkstas ar brāļiem Rū�iem. Ā, es ta�u tev nepateicu, ka kokvedēja �oferim Ilmāram Rūsim ir jaunāks brālis Ivars, protams, arī Rūsis. Līdzīgs. Traks pa�darbnieks. Spēlē Melnupes teātrī. Tas bija viņ�, kur� tēloja Kovboju ar dun�a mulā�u makstī, kamēr īstais ar pamatīgu spēku bija ietriekts Gunas �vānes ribās.

- Tu domā, to viņ�? - Anna neticīgi pavaicāja. - Es viņu redzēju. Nekāds. Ne cepts, ne vārīts, ne siļķu mucā sālīts. �elejveidīgs. Nez vai viņ� būs tas dūrējs. Tas sievi�ķis jau labu laiku tupēja pie bāra kā sastindzis�

- Tu esi par to pārliecināta? - Miks uzrauca uzaci. - Tu viņu novēroji?

- Tā varētu teikt. Mēs ar Grāfu Drakulu turpat līdzās dejojām un viņu pieskatījām. Vismaz piecu, se�u deju garumā viņa pat nepakustējās.

Piecas, se�as dejas? Egons dejojis ar Annu vismaz pusstundu, kamēr viņ�, likumīgais vīrs, joprojām nav savu sievu kārtīgi izdancinājis?!

- Būtu interesanti uzzināt, vai abiem brāļiem Rū�iem ir paradums mainīties ar apģērbu, vai viņi bie�i nak�ņo viens pie otra un kur piektdienas pievakarē atradies vecākais brālis. Man te nobriedusi mazītiņa domiņa�

- Līzbet, nekacini� Tu gribi, lai es tagad lecu ma�īnā un braucu uz Melnpili viņus pratināt? Un ko lai es saku?

- Paga, paga, nedzen zirgus. Ļauj man apdomāties. Bija vēl kaut kas�

Tūlīt viņa pateiks to, kas viņam nepatiks.

Miks joprojām nespēja aizmirst pirms brī�a lasīto Annas Elizabetes Skype sarunu ar Ģirtu Melderi.

It kā nekā tāda, tajā pa�ā laikā ik vārdā, ik teikumā jautās tā īpa�ā tuvība, kas abus studiju biedrus saistīja jau vairāk nekā piecpadsmit gadu� Viņi viens otru saprata no pusvārda, un, par spīti notiku�ajam, viņi viens otram joprojām rūpēja! Viņi viens otru sargāja�

- Ā, es atcerējos! Tas bija par Lācīti un viņas galvu�

Paldies Dievam, kaut par trim galvām, vismaz labi, ka ne par Melderi!

- �ja reiz viņa taisīja kreisās rebes ar me�u izcirtējiem un ja piektdienas pēcpusdienā bija paredzēta tik�anās ar jaunu me�izstrādes kompāniju, ko Guna �vāne teicās līdz �im nepazīstam, ta�u kategoriski noliedza, ka tas būtu Melnais zobs vai Koknesis, abas �īs apkaimes konkurējo�ās kompānijas, vai varēja gadīties tā, ka �ādas tik�anās nemaz nebija, vai ari, ja bija, tad pavisam cita rakstura? Galu galā mums ir tikai �vānes teiktais bez neviena pierādījuma. Cik saprotu, ne centrālā datora kalendārā, ne galda plānotājā par �o tik�anos nav ne raksta galiņa, bet Lācītes klēpjdators joprojām nav atradies. Toties es mazliet papētīju Lācītes sociālo tiklu profilus un, jā, ari viņas profilus iepazī�anās portālos. Un zini, ko? Viņa tur nemedīja ve�us, kā mēs to sākumā naivi iedomājāmies. Viņa� bīdīja biznesu. Atradu saraksti gan par zemes gabalu izpārdo�anu zem nominālvērtības, gan cenas sarunā�anu Me�āju tehnisko darbnīcu izsolei, gan vieno�anos par tā sauktajām sanitārajām cirsmām Me�āju un Purvāju pagasta robe�zonā�

- Ar ko?! - Miks palēcās. - Tur bija arī vārds un foto?

- Nē, protams, tikai niks un imid�a bildes. Husis. Ta�u gan jau Kārlim ar Egonu izdosies izvilināt no tā profila arī slēptos datus: kur�, kā, no kurienes un caur kādu ierīci tam pieslēdzies. Un es nebrīnī�os, ja tas būs vecākais no Rū�iem. Tā teikt, vārdu spēle: Husqvarna + Rūsis = Husis.

- Labi, bet, pat ja tā, kāda velna pēc viņam būtu jānobeidz sava zelta zoss? Vai nebūtu labāk turpināt lutināt un �ubināt Lācīti, kura gādāja viņam kreisos pasūtījumus, tā pārvēr�ot kokus �auksto�ajā?

- Bez �aubām. Ta�u shēmā parādījās tre�ais - Guna �vāne. Mēs nekad neuzzināsim, kā viņa ieguva Lācītes datora logfailus un privātās paroles, ta�u viens ir skaidrs -�antā�a viņas abas noveda ellē. Lācīti vadīja vēlme nodro�ināt vecumdienas, jo viņai nebija neviena tuvinieka un viņa skaidrāk par skaidru apjauta, ka �is ir pēdējais gads pagasta galvas krēslā. Tikpat skaidri viņa apjauta arī to, ka tajā brīdi, kad pēdējoreiz aizvērs aiz sevis kabineta durvis, no viņas atvadīsies arī �romantiskais draugs� Ilmārs Rūsis. Bet Guna� viņa vienkār�i bija tāds cilvēks - nīda visus un ikvienu, tāpēc ka pa�ai nebija nekā no tā, kas citiem. Ģimenes, mājas, draugu. Tikai izspiestā nauda. Esmu vairāk nekā pārliecināta, ka Lācīte nebija vienīgais �antā�as objekts. Vienīgi pēdējā �antā�a neizdevās.

- Tu tik ticami stāsti, it kā būtu blakus stāvējusi, - Miks apbrīnā pasmaidīja.

- Man vienkār�i nav ilūziju par cilvēku dabu. Un es tās dāmas pazinu krietni ilgi, īpa�i Lācīti. Zinu, no kādas ģimenes viņa nāk, kas bija viņas vecāki. Arī tu to labi zini. Tāpēc viņas smagie kompleksi savā ziņā likās pat saprotami un �ēlojami. �ī krampjainā vēlme izskatīties labi - kā viņa mums lika foto�opēt savas bildes! Apsēstība ar intervijām un ziņu si�etiem - viņai vajadzēja būt topā, vienalga, izliekoties audzējam mucās gurķus, liekot pamatakmeni kapsētas jaunajiem vārtiem vai rīkojot konkursu par labākās biezpienkūkas recepti, kuras autors saņems viņas specbalvu. Agrāk es neticēju, ka pa�valdību un komercfirmu vadītāju vidū ir tādi� zīmuļi un pudeļu korķi, kuri pa�i lien visos caurumos, lai tikai pagozētos mediju gaismā, nemanot, ka visi par viņiem jau sen smejas, ta�u pēdējos divos gados esmu to atskatījusies tiku tikām�

- �palīdzot spodrināt ka�ociņu, - Kaķītis pasmīnēja.

- O jā. Un, re, cik zīmīgi sanāca: tikko es uzteicu mūsu līgumu, tā ķepainais beigts un pagalam. Ko nu teiksi?

- Nu-u-u, mīļā sieva, laikam jau tu būsi viņu nobūrusi�

- Kā tad! To vien daru, kā buros un vārdoju, lai dabūtu pie malas visus, kas traucē. Klau, ja runājam par dabū�anu pie malas� Vai tu varētu pavaicāt Egonam vienu lietu?

- Protams, ta�u tu varētu arī pati�

- Varētu, bet labāk tu� Tātad pavaicā Egonam, vai pēc visām analīzēm un ekspertīzēm varētu sanākt tā, ka Maigas Lācītes baisā nāve bijusi nejau�ība, traģisks nelaimes gadījums. Vai iespējams, ka notikusi vēla tik�anās uz ceļa, kas beigusies ar strīdu. Kāds zaudējis savaldību, kādu pagrūdis vai atgrūdis, bet pats pagriezies un neatskatoties aizgājis, iekāpis automa�īnā, iedarbinājis motoru un sācis braukt. Un varbūt �is otrs kāds, cenzdamies noturēt līdzsvaru, pieķēries kaut kam, kas atkabinājies no stiprinājuma� Sekoja trieciens, rāviens, kaut kas nokrita, kaut ko parāva gaisā� Tālāko mēs zinām. Ta�u �is pirmais kāds to, ka noticis kaut kas �ausmīgs, pamanījis tikai tad, kad vaļējā stiprinājuma un lielā ātruma dēļ (zinām ta�u, kā viņi brauc!) pārkrauto kok-vedēju uz apvedceļa sanesa un tas noslīdēja no ceļa. Apstaigājot auto, lai novērtētu bojājumus, �oferis auto aizmugurē ieraudzīja asinis, varbūt arī diegus no apģērba, saprata, kas noticis, un nolēma bēgt. Kāpēc viņ� neziņoja ceļu policijai? Tāpēc, ka baļķu krava bija kreisā - bez pavadzīmēm, bez nekā. Un pilnas lielās piekabes vērtība nav piecītis, bet vairāki tūksto�i eiru�

- Tu gribi teikt, ka baļķvedēja �oferis Ilmārs Rūsis ir balts un pūkains?

- Nē. Es gribu teikt, ka viņ�, iespējams, nav pie vainas Lācītes bojāejā, ta�u mierīgi varētu būt izshēmojis �vānes dramatisko galu (ar sasteigto izspie�anas vēstuli viņa parakstīja sev nāves spriedumu - tie�i, kā paredzēja ģenerālis Bass), �ajā spēlē iesaistot brāli un padarot viņu par grēkāzi. Tāpēc ir tik svarīgi noskaidrot, kur viņ� bijis un ko darījis piektdien no agra rīta līdz� līdz pat sestdienas rītam.

- To visu tu izprātoji� gulēdama? - Miks pārjautāja.

- Man� nenāca miegs, - Anna pasmaidīja. - Bet varbūt tur nekā nav�

Kā tad - nekā nav! Tik ļoti nekā nav, ka teju vai jālec autiņā un jābrauc uz Melnpili.

Ta�u, nē, jāpiezvana �aļiem, jāizstāsta versija un jāliek, lai to kārtīgi pārbauda no visām pusēm. Ja būs ko atrast, gan atradīs. Ja būs kaut niecīgākais krikumiņ�, aiz kā aizķerties, Juris ar Ritvaru vainīgos aiz ausīm izvilks dienas gaismā.

- Es� tūliņ atgriezī�os. Man steidzami jāpiezvana. Līz-bet, tikai nedusmojies, labi? Atpūties mazliet, ja?

Un prom viņ� bija.

X- * *

Kad Miks atgriezās, viņ� atrada Annu Elizabeti aizvērtām acīm pussnaudā sē�am atzveltnes krēslā ar augsto muguru. Viņa bija ļoti bāla.

- Līzbet!

-Mhm?

- Vai ar tevi viss kārtībā?

- Protams, nē. Kur tai kārtībai rasties? Fantastiski! Tik rāma nedēļas nogale, ka tupi un turies, - Anna pagremzās.

Viņa jutās tik riebīgi nelāgi, it kā iek�ās vienlaikus grieztos trīs nojūgu�ies karuseļi.

Vajadzēja padomāt�

- Mjā, ir tā, - Miks piekrīto�i noņurdēja. Viņ� bija nodevis visus rīkojumus, pui�i bija aiznesu�ies strādāt.

Gandrīz varētu paēst pusdienas un mirkli pabūt ar sievu divvientulībā, ja vien uz dvēseles nesēdētu aizturētais d�ipu slepkava un kaut kur klīsto�ā pustrakā bijusī draudzene.

- Nē, bet pasaki, kāpēc, - Anna nikni iesaucās. - Kā ziema, tā Me�ājos viens noziegums pēc otra. Te kāds ļaundabīgs meteorīts nokritis, vai?

- Zini, tā varētu būt arī tiesa, - Miks pasmīnēja. - Atminies, ko Zaķī�juris stāstīja par Meteora aku: tai neesot ne dibena, ne vietas, pa kuru varētu ieiet ūdeni, bet, ja kāds tomēr iepeld ar laivu, tad to atrod tuk�u�

- Atminos, jā, bija tāds baismu gabals par trīsdesmito gadu pētnieku, kur� iepeldējis ezerā, lai sastaptos ar sen�iem. Dro�i vien sastapies arī�

- Līzbet� - Kaķītis uzmanīgi, teju pus�ukstus iesāka.

- Nu? Drīkst, uzminē�u? Tu gribi teikt, ka Me�āju birojā aizturētais gaida nopratinā�anu un tu ļoti gribi mani pierunāt braukt līdzi?

Blauk�! Kā no lielgabala! Labi, lai tā būtu!

- Un tu brauksi?

- Vai man ir di�i liela izvēle? Palikt vienai tuk�ā mājā ar dzīvniekiem vai doties tev līdzi? Starp citu, kur tie abi Kārļi tik ilgi: vai divu atslēgu nomaiņa aizņem vairākas stundas? Ka tik nav kas nelāgs atgadījies�

- Nav, nav atgadījies, beidzot esam klāt! - no halles atskanēja Mazā Kārļa balss. - Izmetām līkumu pa vakardienas pēdām, mēģinājām saprast loģiku. Zane kā zaķis cilpojusi apkārt, paslēpusies, nogaidījusi. Pēdas pienāk pie pa�as mājas, pat uz dienvidu terases. Acīmredzot Omīte atstājusi virtuves durvis pusvirus, lai iziet dūmi, bet pazuda pankūkas kopā ar lielo jaku.

- Vai jūs abus var atstāt vienus, nesadarīsiet muļķības? -Miks pajautāja.

- Mums tam nebūs laika, mēs ēdīsim! - ģenerālis Bass atcirta. - Mums būs kartupeļi ar sēņu-sīpolu-krējuma mērci. Un tre�daļa vakardienas kūkas. Bet jūs brauciet, brauciet vien! Drīkstat ņemt manu veco lendroveru, savu ratu jau jums vairs nav, re, cik tālu nodzīvoju�ies.

- Krusttēv, nepūties. Mēs a�i - viena kāja turp, otra atpakaļ. Tad sarīkosim vakariņas ar pievienoto vērtību un savilksim galus, labi?

- Labi, briesmoņi. Ko gan citu mums teikt, tik un tā neņemsiet līdzi�

- Nu bļāviens!!! - Mazā Kārļa parasti klusinātais, maigais baritons bija pārvērties baisā rēcienā. - Par tādām lietām dod pa purnu! Kur� maita�?

- Kas noticis? - Kaķītis tum�u skatienu pavērās draugā. Nupat arī viņam bija piemetu�ies slavenie kaķu nadziņ-skrāpji vēderā.

Briest mēsli�

- Klausieties: - Mazais Kārlis dziļi ievilka elpu�

�Mums ienāku�i nepārprotami signāli, ka Me�āju pagasta priek�sēdētājas Maigas Lācītes un viņas asistentes Gunas �vānes traģiskā nāve varētu būt saistīta ar pirmdien paredzētajām Me�āju pa�valdības ārkārtas vēlē�anām.

Pēc neoficiālās informācijas par jauno pagasta priek�sēdētāju kļūs pagasta ārsts Arvis Konrāds, bet par viņa palīdzi un sabiedrisko attiecību konsultanti - Annas Elizabetes Ber-gas svētku aģentūras īpa�niece Anna Elizabete Berga, kura pēc neveiksmīgām attiecībām ar caurkritu�o TV seriālu zvaigzni Ģirtu Melderi nesen apprecējusies ar Smago noziegumu pārvaldes priek�nieku pulkve�leitnantu Miku Kaķīti, kura tēvocis ir slavenais latvie�u Megrē - biju�ais Kriminālpolicijas priek�nieks policijas ģenerālis Kārlis Bass.

�is ir hrestomātisks un bļaujo�s varas uzur-pē�anas un korupcijas piemērs: viena pagasta ietvaros visās stratēģiskajās pozīcijās atrodas vienas ģimenes pārstāvji! Kur skatās policijas vadība un citas atbildīgās iestādes?�

- Kur tu to atradi? - Miks niknumā bija nobālējis.

- Kur� Bezmaksas izgāztuvē, kas publicē dzeltenās ziņas. Viss par� Neatgādina VVV (Viss par visu un visiem)'? Un tu dro�i vari nevīstīt dūres, viņiem nav ne tālruņa numura, ne e-pasta adreses, tikai online kontaktu iespējas materiālu iesūtī�anai. Bet tas nozīmē - kāds mūsu labdaris jauki pajokojies. Pēc preteklības varētu būt kāds no biju�ajiem Pērkona mediju cilvēkiem, pēc stila - mūsu kopīgā draudzene. Ta�u - vai tad viņa zināja?

- Zelma� - Miks un Kārlis Bass saskatījās.

Jā, Zelma savā aklajā naidā varētu piekliegt puspagastu, ja vien viņas ausīs nonāktu kaut kripatiņa baumu.

Par gaidāmo pa�valdības galvas pārvēlē�anu zināja visi, jauno kandidātu pazina visi, un diem�ēl ari par abu amatpersonu nāvi zināja visi. Ja Zelma to izstāstīja Zanei un ja viņas rokās nonāca Annas Elizabetes viedtālrunis, tālāko uzminēt nav grūti.

Nez kādas �ausmas tā trakā vēl paguvusi sastrādāt, pirms Miks nobloķēja Annas telefonu?

- Mēs ar ģenerāli Basu uz Me�mui�u. Zibenīgi! Tur Konrāds un Ieva. Bet jūs ieslēdzieties! Suņus un iero�us gatavībā. Ja viņa grib karu, lai būtu!

Pirmdiena, 15. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Kaķītis ar saviem vīriem tā arī neatgriezās - ne svētdienas vakarā, ne naktī, tikai piezvanīja Kārlim: esot jaunumi, līdz ar gaismiņu visi brauk�ot uz Rīgu. Lai nododot Annai, ka viņai bijusi taisnība par nelaimes gadījumu, par visu pārējo - pui�i vēl strādājot.

Ģenerālis nogaidīs puslīdz pieklājīgu laiku, lai tad modinātu Ievu un vestu uz Pū�u Māju. Bet Arvim Konrādam pirmajā oficiālajā darbadienā nāksies sastrādāties ar vietējo inspektoru Gunāru Kalniņu. Abi ir informēti gan par rakstu, gan citiem notikumiem un gatavi cīņai.

Anna Elizabete pārgurumā bija uz mirkli atlaidusies lielajā gultā un mirklī aizmigusi - ar visām drēbēm ķepaiņu-astaiņu ielenkumā.

Atradis biezo pledu, Kārlis viņu gādīgi apsedza, nokomandēja suņiem: sargāt! -, bet pats klusiņām nolavījās lejā. Piekto reizi pārbaudījis visus logus un durvis, ieskaitot pagraba durvis aiz bīdāmā sienas paneļa, viņ�, gaismu neiededzis, apsēdās halles vidū uz grozāmā datorkrēsla, līdzās uz �urnālgaldiņa nolicis Annas Elizabetes Berettu.

Pēc traģiskā Līgovakara notikumiem Miks bija kategoriski uzstājis, ka mājā jābūt ierocim, un �ī bija tā reize, kad viņam piekrita visi, ģenerāli ieskaitot. Tā Beretta kopā ar

patronu kastīti ievācās seifā. Ta�u vēl nekad nebija radusies tik ekstrēma situācija, lai to nespētu atrisināt citādi kā vien ar ieroci rokās. Līdz �odienai.

Ja godīgi, Kārlis jutās reti riebīgi. Gan nekrietnā raksteļa dēļ, gan apzinoties, ka cilvēks, pret kuru viņ� apbruņojies ar nāvējo�u ieroci, ir viņu bijusī draudzene, kuras �bēniņu procesoram� pārdegu�i dro�inātāji.

No otras puses, ja �ī pati bijusī draudzene gribēs nodarīt ko ļaunu Līzbetei, ģenerālim vai, pasarg dies, Ievai un viņu gaidāmajam mazulim, viņ� to no�aus kā traku lapsu, kas ir bīstama visiem apkārtējiem.

Ar vienu aci lūkodamies uz lielās halles logiem, cauri atvērtajām virtuves un viesistabas durvīm pārskatīdams pārējās pirmā stāva telpas, Kārlis cītīgi turpināja pirmiņ iesāktos meklējumus. Jā, Valda Āmura Lo�ņa patie�ām bija izcila datorprogramma, ar to varēja atrast pa�u velnu.

Un kas tas tāds? MediumNovus. Jauns internēta medijs? Ziņu portāls?

Uzbūve tāda pati kā savulaik portālam A-News, struktūra un kods ari� Ziņu klāsts identisks jau izpētītajam Viss par�

Cik lēti un prasti, kungi-biedri! Varējāt ta�u nostrādāt smalkāk, nevis būvēt jaunu, reanimējot vecus līķus.

Pat aizmugures vārtiņus atstāju�i vaļā, nejēgas.

Aha, un te būs arī dibinātāji un viņu kontaktinformācija.

O, un kāpēc gan tas nepārsteidz?

Biedrība MUĢ, sabiedriskā labuma organizācija pie politiskās partijas Mājai un Ģimenei.

Ejam tālāk: valdes pr-js Viktors Straubergs, stratēģiskais konsultants - Vilnis �akotis, dro�ības konsultants -Aleksandrs Strazds, sabiedrisko attiecību kurators - Raitis Ērglis, stratēģiskais investors - JP Holding Ltd.

Oho! Nokopējis atrasto informāciju, Kārlis to nosūtīja Mikam Kaķītim un visai viņa grupai, tad, mirkli padomājis, - uz Annas e-pastu. Katram gadījumam.

Un nu, putniņ, laiks tev. Sen neesam redzēju�ies - kop� universitātes. Tālu tu esi ticis ar savu glumo lī�anu, ja reiz barojies no �ī galda�

Jo vairāk Kārlis meklēja un atrada, jo dīvaināka sajūta viņu pārņēma.

Tas jau reiz ir bijis, jau reiz pieredzēts un novedis pie totāla kraha, teju veselas paaudzes bojāejas. Un nu kā Fēnikss no pelniem atdzimst neprātīgu smadzeņu piesavinātas vecās idejas, pasniedzot tās kā novatorismu, jaunu sabiedrības attīstības un apziņas evolūcijas pakāpi.

Pilnīgs sviests!

Jaunā cilvēka ideja, kas sevī slēpj masu iznīcinā�anas idejas un patiesībā ir mazo nāciju iznīcinā�anas mehānisms.

Vai pagāju�ā gadsimta trīsdesmitajos, �etrdesmitajos netika piedzīvots: da�s labs, pārcilvēka teorijas iedvesmots, ķērās pie eigēnikas, iznīcinot �nederīgos�, �puslīdz derīgos� ierindojot vergu kārtā, bet izredzētos pasludinot par virsnā-ciju, kas pārāka par citām!

Nu tas notiek atkal, tikai �oreiz reversi: ne vairs jaunā kārtība, bet haoss.

Valstu un valstu savienību valdības aizmirsu�as solījumus saviem iedzīvotājiem un vēlētājiem.

Politika padarīta par biznesu �pietuvinātajiem�.

Pārāk daudz duļķaina ūdens ik dienu plūst caur mūsu prātiem. Pārāk daudz mediju ik dienu raksta katrs kaut ko citu - cilvēkiem nav ne laika, ne iespēju izlasīt, noskatīties, iedziļināties un izfiltrēt patiesību. Ja tāda vispār eksistē.

Ir iestājusies kolektīvā amnēzija�

Politikā un pārvaldes struktūrās lien tikai tie, kas pa�i neko neprot un nespēj izdarīt. Tie, kuri prot strādāt, strādā un pelna naudu.

Kas mūs ārstēs, ja vienīgais dakteris kļuvis par pagasta galvu?

Nekreņķējies, atkal būs kā baronu laikos -visa vara koncentrēsies vienas ģimenes rokās! Nu tik mēs jutīsim!

Līdz �im jūs, bauri, maksājāt nodokļus valstij, tagad maksāsiet baronu fon Bergu mantiniekiem!

Jaunās internēta vietnes komentāru sadaļa zem Me�āju ziņas vārījās no laipnībām.

Interesanti, kop� kura laika me�ājnieki kļuvu�i tik advan-cēti tīkla lietotāji? Labi, paraudzīsimies, no kurienes zirneklī�iem kājiņas aug!

Opā, un atkal - cik pazīstams rokraksts! Visiem vienas durtiņas. Mja�

* * *

Annu no miega skavām izrāva veclaicīgā telefona trink-�ķinā�ana uz kamīnmalas. Kop� viedtālruņu uzvaras gājiena, Anna, iek�ēji sodīdamās, tomēr bija nomainījusi veco Nokia podziņtālruni pret LG glaudekli, kas sevī apvienoja arī mazdatora funkcijas. Bet stacionārie, tā sauktie �vietējie telefoni�, - viens uz kamīnmalas Annas guļamistabā, otrs hallē - jau labu laiku pildīja tikai dekoratīvas funkcijas, un, �ķiet, visi bija piemirsu�i, ka tie domāti arī saziņai. Izrādījās - ir gan!

- Bergu nams. Lūdzu, runājiet!

Pusse�i no rīta. Kas notiek?

- Anniņ, vai jums tur viss kārtībā? Te Mihailovs. Man tikko piezvanīja Zane Zālīte, runāja kaut ko nesakarīgu par rēķinu kārto�anu un to, ka viņa grasoties doties prom, ta�u nedarī�ot to viena. Vai Pū�u Mājā visi dro�ībā?

- Tā varētu sacīt. Viņa te bija, parādīja da�us trikus, tad aizbēga, līdzņemot Omītes jaku, pankūku �ķīvi, manu automa�īnu un mobilo tālruni.

- Lieliska izvēle, īpa�i pankūkas! - Mihailovs pasmaidīja.

- Un jums, profesor, vai jums viss kārtībā?

- Khm� tā glu�i nevarētu teikt. Redziet� ir pazudis Ģirts. Un arī viņa auto. Aizvakar, kad pēc mūsu� diskusijas un nopratinā�anas vedām Sandru Straubegu uz Rīgu, Ģirts vēl bija klīnikā Rāmavā, sagaidīja mani, palīdzēja iekārtot jaunkundzi viņas istabiņā. Arī vakar vēl bija uz vietas savā kambarītī. Tiesa, viņ� ir atsācis lietot komunikācijas�

- Zinu, mums sestdienas naktī bija gara virtuālā saruna�

- Tā, un vai drīkst painteresēties, par ko?

- N-nu� tā bija privāta, ta�u skāra Zani, jūs un Ģirta profesiju. Viņ�� sūdzējās par atraidījumu, ko saņēmis no �etriem re�isoriem.

- Nemaz nezināju, ka viņ� nolēmis atgriezties uz skatuves� Tas� tas ir labi, nē, tas ir lieliski! Tas nozīmē, ka viņā atgriezusies dzīvotgriba!

- Ko jūs ar to gribat teikt, profesor? - Anna saausījās.

- Tikai to, ka Ģirts pēdējās nedēļas ir dzīvojis uz robe�as starp būt un nebūt. Viņ� bija tuvu sabrukumam: nespēja aizmirst savus nodarījumus, uzskatīja, ka nav tiesīgs atgriezties uz skatuves, ta�u alkas pēc profesijas plēsa viņu vai pu�u. Biju apsolījies par to ar jums nerunāt, ta�u tas mani grauza un neļāva mierīgi dzīvot. Savā ziņā Zanes bēg�ana izdarījusi visiem lielu pakalpojumu - mēs esam sāku�i runāt�

- Mihailova kungs� bet kā tas varēja notikt, es domāju, Zanes bēg�ana? Cik atminos, jūsu klīnikā nemaz nav tik viegli ne iekļūt, ne izkļūt.

- Es pats brīnos. Lai gan dro�i vien brīnos nebūtu īstais vārds. Tā ir tikai un vienīgi mana vaina - biju pārāk atslābinājis gro�us, pārāk aizrāvies ar savām jaunajām teorijām. Nē, sabiedrībai nav jāsaprot. Tās locekļiem jābūt iespējai mierīgi dzīvot, bez draudiem dzīvībai, veselībai, fiziskajai, emocionālajai un psiholoģiskajai labklājībai�

Bladāk�!

Interesanti, vai izlikās vai art tajā vada galā telpā kaut kas noklaudzēja, it kā būtu aizcirtu�ās durvis.

- Profesor, bet tīri praktiski: vai tie�ām, kā minēja Ģirts, Zane būtu varējusi izbēgt pa tualetes vēdlodziņu?

- Bez problēmām. Viņa pēdējā laikā daudz laika pavadīja mūsu trena�ieru zālē un peldbaseinā. Notievēja, sāka krāsoties. Es to uztvēru kā labu zīmi, kā ceļu uz atveseļo�anos, - Mihailova balss pēk�ņi sāka skanēt pārspīlēti mo�i un jautri. - Redziet, ja cilvēks sāk rūpēties par fizisko ķermeni, tas nozīmē, ka arī viņa psihe pamazām atgūstas un nostabilizējas. Tā teikt: mens sana in corpore sano� Veselā miesā vesels gars!

Ak vai, profesor, kādas muļķības jūs runājat! Cik nav bijis gadījumu, kad psihopātam ir perfekti trenēts, izkopts ķermenis, pievilcīga āriene, attīstīts intelekts un pilnībā izme�ģīta domā�ana, plus sadista, varmākas būtība�

- Es zinu, jūs man nepiekrītat, - Mihailovs lieti�ķi turpināja, - un dro�i vien tam ir zināms pamats, ta�u aizdomājieties: vai gan tīra dvēsele var mājot netīrā ķermenī? It kā pretruna, jo mēs ik dienas redzam tik daudz nelie�u smalkos uzvalkos un izlaideņu dizaineru vakartērpos, vai ne? Tik skaisti, tik bagāti un veiksmīgi cilvēki! Bet kur� rada �o skaistuma kritēriju? Kāpēc par skaistu, veiksmīgu un, galvenais, labu tiek uzskatīts tas, ko par tādu dēvē sabiedriskie rupori? Kur teikts, ka skaistie un bagātie tie�ām ir veseli, bet neglītie un trūcīgie - slimi vai pat kropli?

- Profesor, es īsti nesaprotu� ko jūs vēlaties pateikt? -Anna saausījās.

Vai nu vecais profesors Maksimiliāns Mihailovs da�u minū�u laikā sagājis pilnīgā sviestā un sapinies pa�a radītajās prāta pretrunās, vai arī� gribēja, ta�u nevarēja kaut ko pateikt, tāpēc izmantoja kalambūrus.

- Dārgā kundze, ja jūs �ī tēma patie�ām saista, painteresējieties par profesora Rābes pētījumiem, - Mihailova balss viegli nodrebēja. - Tiem vajadzētu būt pla�i pieejamiem arī globālajā tīmeklī.

- Skaidrs. Noteikti. Bet sakiet, profesor, kā veicas mūsu Sniega princesei Sandrai Straubergai? Mums ir informācija, kas pa�os pamatos apgā� jebkādu amnēzijas iespējamību. Tas ir bijis tīrs teātris.

- Man prieks, cienītā kundze, ka mēs saprotamies. Paldies par sarunu.

Klausules otrā galā atskanēja gari pīkstieni.

Kā naksnīgi palīgā saucieni.

Tur patie�ām kaut kas nebija kārtībā. Ģirts pazudis, Mihailovs nesakarīgi muld un uz konkrētiem jautājumiem atbild ar teatrālām frāzēm.

Varbūt viņ� nevarēja runāt? Bet, ja tā, tad kāpēc?

Vai kāds atradās viņa kabinetā? Noklausījās? Draudēja?

Miku sazvanīt viņai neizdevās.

Telefons bija atslēgts. Kop� vakarnakts.

Toties Viktors, uzzinājis par tēva dīvainajām atbildēm, pamatīgi satraucās:

- Paldies, Līzbet, tūliņ brauksim un pārbaudīsim. Izskatās, ka vecais atkal iekūlies nepatik�anās, nebūs pirmā reize. Ja tu zinātu, kas te notiek� Galvenais, jūs tur sargiet sevi!

* * *

�obrīd viss apkārt notieko�ais patie�ām atgādināja murgainu sapni - to pa�u vai tādu pa�u, kāds viņu labu laiku vajāja, iznirdams no zemapziņas dzīlēm, turklāt ikreiz ar jaunām papildu detaļām.

Tā vien �ķita, ka ļaudis pamazām nojūdzas. Kur� vairāk, kur� mazāk, kur� psihiski, kur� emocionāli� Kāpēc? Kas lika vieniem izplatīt tenkas un baumas par citiem? Kas lika Zanei (ja tā bija viņa) sūtīt tenku portāliem sagrozītus, ta�u �ķietami skandalozus faktus par Me�ājiem? Kas lika Zelmas tantei, ģenerāļa Kārļa Basa māsai un Mika Kaķī�a miesīgai mātei, jau gadiem izplatīt neglītas baumas par pa�as tuviniekiem, tomēr vēlīgi izturoties pret Mazo Kārli. Būt laipnai pret ienācējām no malas - Zani, Sandru - un pat paldies nepateikt par to, ka pui�i, nakts vidū pa galvu, pa kaklu skriedami, izglābu�i viņu no atsaldeņa ar tuteni. Nez vai viņ� būtu aizgājis miera ceļā�

Un kāpēc profesors tā jocīgi izteicās par Melderi: �Ģirts pēdējās nedēļas dzīvojis uz robe�as starp būt un nebūt. Viņ� atradās tuvu sabrukumam.�

No abu naksnīgā �ata Annai nebūt neradās tāds iespaids, tie�i pretēji - domas skaidrība un rakstī�anas ātrums rādīja, ka ar sarunu biedra prāta asumu viss ir kārtībā, bet starp rindiņām nolasāmais melnais humors skaidri apliecināja, ka arī emocionālais līdzsvars ir normas robe�ās. Jā, viņ� bija sarūgtināts, jā, sāpināts par Dziedo�ā nāvi, ta�u ne jau sagrauts vai suicidāli noskaņots. Tur nu vecais profesors krietni pārspīlē.

Arī Ģirta pazu�anai noteikti ir izskaidrojums. Visticamāk, viņ� jūtas atbildīgs par Zanes bēg�anu un nolēmis uzsākt meklējumus uz savu roku, kas, protams, nav ne gudri, ne pareizi. Jo, ja ir tā, kā stāstīja profesors, tad dārgajai draudzenei ir ne tikai labila psihe, bet arī lā�u mātes spēks, un viņa tie�ām var kļūt bīstama. Anna atcerējās, kā vecajos, labajos laikos Zane viena pati bija bīdījusi lielo skapi un cilājusi divguļamo dīvānu�

Vajadzētu Ģirtu brīdināt, lai neiesaistās, ta�u - kā?

Arī viņa telefons atslēgts.

Kaut ko vecā drauga labā tomēr varētu izdarīt. Teiksim tā - kā pateicību par novēloto brīdinājumu un fona notikumu izgaismo�anu.

Brīdi domājusi, Anna Elizabete nosūtīja divas īsziņas. Varbūt izdosies�

* * *

- Neguli, Līzbet? - puspavērtajās durvīs parādījās Kārļa sprogainā galva.

- Prātoju. Par trakajiem un ne-trakajiem.

- Vai tad tādi arī ir? - Kārlis pavīpsnāja. - Katram savi lustīgie tarakāni�

- Mjā� Man tikko bija gara un savāda saruna ar profesoru Mihailovu.

- Se�os no rīta?

- Jā. Viņ� man piezvanīja. Vai tu lejā nedzirdēji?

- Nē. Tie�i tobrīd atbrauca ģenerālis ar Ievu. Pabaroju un noliku gulēt. Meitēns galīgi pārnervozējies. Ir jau tā, besī laukā �ī neziņa!

- Klau, Kārlīt� Es gribu tev kaut ko pajautāt. Tikai, lūdzu, atbildi godīgi: kāpēc Kārļonkuļa māsa tik me�onīgi ienīst pati savus tuviniekus, toties labvēlīgi izturas pret tevi? Kā tas nākas?

- N-nu� - Kārlis apmulsis piesēda uz gultas malas. - Tas ir gar� stāsts, un dro�i vien labāk būtu, ja to izstāstītu pats ģenerālis. Cik zinu, konflikta sakne slēpjas Basu un Kaķī�u vīru profesijā (Mika tēvs visu mū�u strādāja par izmeklētāju, maz bija mājās, ģimenei no viņa laika tika maz vai nemaz), māju manto�anas kārtībā (Kārļonkulis ir vecākais dēls) un nepateicīgajos Kārļa un Zelmas bērnos: nevienam no piecām atvasēm Mazkalniņi neesot vajadzīgi, visi pamuku�i uz Rīgu, bet pa�as dēls un vecākais brālis (laikam jau Bergu raganas noburti!) pārcēlu�ies uz Pū�u Māju pie tevis. Bet viņai, nabaga vecai, slimai sievietei, tagad vienai jānotur tik lielas mājas.

- Skaidrs. Atkal pie vainas baroni fon Bergi� - Anna smagi nopūtās.

- Līzbet, tu joprojām par to? Tak liecies reiz mierā! Lai viņa iet ratā! Labāk paklausies, ko es atradu, - Kārlis ātri pārstāstīja savu nakts medību rezultātus. - īsu kopsavilkumu iemetu jums visiem e-pastā.

- Redzēju. Klau, ir vēl kas. Mihailovs tā kā brīdināja, kā ba�ījās: Ģirts esot pazudis. Nav nak�ņojis savā istabā. Klīnikā nav. Arī autiņa stāvlaukumā nav.

- O, tie gan ir interesanti jaunumi. Cik atminos, tu viņam neuzrakstīji neko tādu, lai viņ� ietu galu meklēt. Ja nu vienīgi mūsu cienītais mākslinieks nolēmis patēlot privātdetektīvu� Tad gan var sanākt ziepes. Zane viņu ienīst.

* * *

Pirmdiena, 15. janvāris Rīga, Lielā Māja

- Un tā, Modri �akoti, jūs joprojām turpināsiet noliegt savu saistību ar Sandru Straubergu un viņas pazu�anu? Kas tāds notika 7. janvāra vēlā vakarā Me�āju �osejas malā, ka meitene bija spiesta, glābjoties no jums, iemukt me�ā un�?

- �un? Viņa ir mirusi? - Modris �akotis pirmoreiz visas pratinā�anas laikā izrādīja interesi. - Jūs viņu atradāt?

- Jūs neatbildējāt uz jautājumu, - Kaķītis ledaini atteica. -Kas notika?

- Nekas nenotika! Braucām vizināties, smējāmies, mazliet iedzērām - nūjā, zinu, pie stūres sē�ot, nedrīkst, bet tas patie�ām bija mazliet. Sandra bija jautra un skaļa - netipiski, parasti viņa uzvedas klusāk -, kaitināja mani, ķircināja Resno, it kā gribētu, lai mēs sastrīdamies. Bet viņa jau vispār todien bija kā no ķēdes norāvusies� Kūdīja, kacināja, provocēja�

- Vai ma�īnā tobrīd atradās vēl kāds? - negaidīti pajautāja Egons Dambergs.

- N-nu� es pie stūres, Resnais, Sandra un� �urka.

- Kas ir �urka? - Kaķītis turpināja uzbrukumu.

- Es� ne-nezinu. �urka. Tāpēc ka pēc tāda izskatās: �auras a�teles, zobi uz priek�u un smails purns. Riebīgs tips.

- Ja reiz riebīgs, kāpēc ņēmāt līdzi izbraukumā? - Dambergs pazobojās.

- Nevarējām neņemt. Vajadzēja viņu aizvest līdz kaut kādam viesu namam ellē ratā Vidzemē, vēl aiz Zilā kalna. �urkām nosprāgusi ma�īna.

- Neredzu loģiku: no Rīgas uz Vidzemi caur Me�ājiem�

- Tā vajadzēja. �urka teica - jāsatiek viens cilvēks. Kaut kas steidzami jānoskaidro, un to varot izdarīt tikai klātienē. Pēc tam braucām tālāk.

- Vai �ī tik�anās notika pirms vai pēc incidenta ar Sandru?

- Pirms. Bijām piebrauku�i pie Me�mui�as vārtiem, �urka ieskrēja iek�ā, pēc minūtēm desmit, piecpadsmit atgriezās un pavēlēja: braucam! Pēc tam nez kāpēc lika nevis uzreiz nogriezties uz Rīgu, bet gan iebraukt kaut kādā netīrītā krustojumā uz Pū�u salu un apstāties. Izkāpa, ilgi stāvēja un blenza tuk�umā, tad ierāpās vāģī un lika braukt uz viesu namu pa Rīgas apvedceļu, lai ātrāk. Un tie�i tad tā kaza sāka niķoties: viņai vajagot izkāpt, esot slikti� Teicām, ka pāris kilometru uz priek�u būs degvielas uzpildes stacija, tad labāk tur, bet, nē, �ī tiepās un spītējās, nācās apstāties. Ta�u, kā izskatījās, ne nu bija slikti, nekā, tikai kārtējo reizi vajadzēja mūs par muļķiem pataisīt, viņai jau tas bija raksturīgi. Resnais neizturēja, izlēca no ma�īnas un joza pakaļ.

- Lai viņu piekautu? - Dambergs asi pavaicāja.

- Nē, ta�u, lai atvestu atpakaļ. Mums bija jāsteidzas. Un tad viņu starpā izcēlās skaļ� strīds, nezinu, ko Sandra viņam tādu pateica, ta�u Resnais izgāja no rāmjiem un pacēla roku� Tajā brīdī viņam uzbruka divi milzīgi, nikni suņi, kuru saimnieks viņus vēl skaļi pucināja un rīdīja.

- Un tagad, stop, Modri, padomājiet vēlreiz. Vai tā tie�ām bija? Suņi uzbruka un viņu saimnieks tos rīdīja?

- Go� pendel, pats savām acīm redzēju! - iznāca no me�a milzīgs vecis ar diviem asinskāriem dobermaņiem un uzrīdīja tos Resnajam.

- Un jūs? - Miks turpināja iztaujā�anu. - Skrējāt palīgā?

- Nē. �urka, ieraudzījis tēvaini, ierāvās dziļāk krēslā, iespējams, lai viņu nepazītu, bet es lēni braucu tuvāk, lai Resnais varētu ielēkt autiņā. Sandra tikmēr jau bija aizbēgusi. Vienkār�i izkūpējusi no zemes virsas.

- Labi, ar �o jautājumu esam tiku�i galā, - Miks pabeidza pierakstīt un pastūma Modrim �akotim nopratinā�anas protokolu. - Pārlasiet, vai viss pareizi. Ja ir, tad parakstiet.

Nepārlasījis �akotis nevērīgi uz�vīkāja nesalasāmu parakstu un jau gribēja celties:

- Es tagad varu iet?

- Nē, dēliņ, tu nekur neiesi. Mēs visi kopā noskatīsimies kādu jauku action filmiņu, - Egons Dambergs, piecēlies visā savā masīvajā augumā, paspēra soli Modra virzienā.

Viņ� pārbijies atmuguriski ievēlās krēslā.

- Jā, un tad tu paskaidrosi, kāpēc videokamera fiksējusi pavisam citu patiesību? Un arī to, kāpēc tās pa�as dienas rītā abi ar Resno Āgenskalna tirgū aplaupījāt puķu ve�iņu un nodarījāt viņai miesas bojājumus. Bet, galvenais, ko jums bija nodarījis tas vecais, aklais vīrs, kuru jūs todien sabraucāt ar �etrām ma�īnām, burtiski samīcot putrā, Rīgā, uz Brīvības ielas. Tavs auto, dēliņ, tajā kolonnā bija pirmais, tā ka apsūdzība slepkavībā garantēta. Mums ir liecinieki, tavi pirkstu nospiedumi, tiesmedekspertu slēdziens un tava labākā drauga Alek�a Strazda jeb Resnā liecība. Un tā�?

Pirmdiena, 15. janvāris Rīga, Lielā Māja

- Es jums vairāk neko neteik�u! Gribu runāt ar tēvu! Man ir tiesības uz telefona zvanu! Man ir tiesības uz advokātu! Mūsu ģimenes jurists ir Georgs Muhovskis, piezvaniet viņam, un tad redzēsim, kas no jūsu liecībām un pierādījumiem paliks pāri, - Modris �akotis histēriski kliedza.

- Diem�ēl man būs jūs jāsarūgtina, �ako�a kungs. Vai, varbūt pareizāk būtu teikt, �akālēn? - Kaķītis ledaini paraudzījās pāri galdam. - Jūsu tēvs Vilnis �akotis, īstajā vārdā Vladis �akelis, padomju laika ieslodzījuma vietās dēvēts par �akāli, kopā ar jūsu māti Natāliju �akoti vakar vēlu no Rīgas lidostas izlidoju�i uz Maskavu, bet no turienes - uz Tela-vivu. Viļņa �akota norēķinu konti Latvijas bankās slēgti, bet jūsu tā sauktais ģimenes advokāts Pans Muhovskis par tevi neko negrib dzirdēt. Tiesa, apsolīja par tavu atra�anos informēt Viktoru Straubergu, Sandras Straubergas tēvu, -viņ� pēdējās nedēļas laikā par savu meitu ir ļoti noraizējies, un, kā �ķiet, jums ir kādas nenokārtotas saistības.

Modris �akotis nobālēja, sāka trīcēt un drebēt pie visām miesām, tad kļuva zilgans un bez elpas novēlās uz grīdas.

- Ko tas, pie velna, nozīmē? - Miks iepleta lielas acis. -Viņam ta�u neviens pat pirkstu nepiedūra.

- Ģībonis. Organisma aizsargreakcija stresa situācijā. Tūlīt ieelposim svaigu gaisinu, būs labi! Celies nu, �abulīt!

Kabatlakatiņ� ar o�amo spirtu palīdz ne tikai di�ciltīgām jaunavām.

- Nu, Modri �akoti, ko darīsim? - Kaķī�a smagais skatiens pienagloja aizturēto pie krēsla. - Runāsim vai brauksim uz izolatoru pārdomāt dzīvi?

- Es� es runā�u. Tikai� nelaidiet viņu man klāt. Viņ� mani nomu�īs.

- Kur� - viņ�? Kāpēc nomu�īs? - Miks tēloja neizpratni.

- �efs. Nu Straubergs. Viņ� jau vakarrīt manam sencim apsolīja: ja Sandra, viņa meita, divdesmit �etru stundu laikā nebūs atradusies sveika, vesela un savā gultiņā, tad mēs varot rakt uz abiem vienu kapu, vairāk nevajadzē�ot. Nu jau pagājusi pusotra diennakts. Un tā maita joprojām nav atradusies. Ar mani ir cauri. Bet es negribu mirt!!!

- Jā, tas ir skarbs solījums, - Dambergs drūmi pamāja ar galvu. - Un partijas Mājai un Ģimenei jaunais valdes priek�sēdētājs acīmredzot ir nopietns vīrs, kuru nevajag kaitināt. Es pat nezinu, kā mēs varam palīdzēt. �ādus solījumus, ja dod, tad parasti arī izpilda. Vienalga, kur un kā.

- Pie visa notiku�ā vainīga Sandra Strauberga! Viņa mūs sabaroja ar ripām, lai jautrāk; viņa smējās, ka mēs ar Resno esam mīkstie un neko nevaram; viņa kliedza: gāzi grīdā!

- Tā, no taviem vārdiem izriet, ka gan laupī�anas uzbrukumu ve�iņai, gan vīrie�a sabrauk�anu sarīkoja Sandra?

- N-nu� ne tie�i sarīkoja. Bet viņa mūs uzkūdīja, tracināja tik tālu, līdz mēs zaudējām sajēgu. Saprotiet, mēs bijām kaifā! Bet viņi abi ar �urku�

- Nē, dēls, nesaprotu! - Dambergs nikni norūcās. - Jūs ar Resno bijāt kaifā, tu pie ma�īnas stūres, bet Sandra un �urka aizmugures sēdeklī? Tā?

- Jā. Viņi tur dzēra kok�ikus.

- Labi. Un pārējie trīs autiņi aiz jums? Kāpēc tie �oferi nebremzēja?

- Tas nebija iespējams. Mēs� braucām� ļoti ātri. Ap 120.

- Pilsētā? - Kaķītis uzrauca uzaci.

- Jā. Mums tāds stils. Labas ma�īnas�

- Nūja. Pa�u pelnītas un pirktas, - Egons paironizēja.

- Kas todien brauca pārējās ma�īnās: MG 008, MG 009 un MG 010?

- Kā jūs to� ā, nūja, jums ir lie-iecinieki, - �akotis izsmējīgi novilka.

- Ne tikai, dēliņ. Arī fotoradars. Turpat pāri krustojumam, - Dambergs nicīgi nosmīnēja par pēk�ņo pārmaiņu Modra sejā: ņirgu viepli nomainīja me�onīgas bailes. - Tā ka ar tavu liecību vai bez, bet mēs jau zinām, kas kurā no tām sēdēja. Bet tev ir iespēja izrādīt savu labo gribu un to izstāstīt. Izmeklē�ana un tiesa sadarbo�anos ņems vērā�

- Vecīt, es līdz tiesai nenodzīvo�u, - �akotis iesmējās. Izklausījās, it kā ieklepotos izrūsējis caurs izpūtējs. - Ta�u labu darbu izdarīt varu. Raksti: ar MG 008 brauc Fellīni, ar MG 009 - Tievais un ar MG 010 - Garais.

- Vai �īm personām ir arī cilvēku vārdi un uzvārdi vai tikai kļi�kas kā suņiem: Garais, Tievais, Resnais. Gan jau ir arī Klibais, Tizlais un Mēmais, vai ne? Jūs vispār zināt, kā visus sauc vārdā? Vai tas nav svarīgi? Tā jau ir: ja nosit �akālēnu, nav tik sāpīgi kā tad, ja nogalina Modri �akoti�

- Ko jūs vēl gribat? Es ta�u atzinos un visu pateicu. Uzbruku ve�iņai. Nobraucu gājēju. Pametu Sandru me�ā.

- Divi jautājumi, tad varēsi doties atpūsties. Vai nepabeigtais teikums �Viņi abi ar �urku�� nozīmēja, ka Sandrai un �urkām ir tuvas attiecības?

- Phe, kādas tur attiecības! �urka ta�u ir pediņ�! Nē, viņi abi tirgoja�

- Narkotikas? - Kaķītis saspringa.

- Ripas, vecīt, ripas. Tā vienkār�āk. Neprasi, kur ņēma, nezinu, bet sortiments bija pla�s: no smiekliņiem līdz norautam jumtam.

- Skaidrs. Un nu, Modri �akoti, pastāsti, kur� ir kur� �ajā bildē, - Miks pastūma uz pui�a pusi izdruku: desmit melni mersedesi, desmit pozētāji.

- Ne-e-zinu� - viņ� iedīcās, ta�u, pamanījis Kaķī�a rādītājpirkstu bakstām pa�a ģīmī, nopūtās. - La-abi. 007 - es, 008 - Fellīni, 009 - Tievais, 010 - Garais, 003 - Resnais. Mazie gariņi. Pārējie ir cita lidojuma putni. 002 - Zemene, Sandra, 004 - Ērglis, 005 - �āvējs un 006 - �ūska.

- Kas ir tas d�eks pie 001?

- �urka. Agrāk tusējās ar vecā �efa brūti un reizēm izbrauca ar to vāģi, pēc tam mersis izbeidzās, tagad viņ� brauc ar vecu bumeru un izliekas par baigi kruto veci. Viņiem abiem ar Ērgli esot kopīgs bizness. Viss, vairāk es neko nezinu.

* * *

- Kaķīt, ko tu par to saki? - Egons Dambergs pavaicāja sadrūmu�ajam Mikam Kaķītim, kad Modris �akotis bija aizvests uz Īslaicīgās aizturē�anas izolatoru.

- Kretīns. Nē, bars kretīnu, kuriem sen�u naudas maki un amati �ķiet garants pa�u nesodāmībai, lai ko sastrādāju�i. Narkotikas, laupī�anas, slepkavības: ai, normāli, gan sen�i izru�īs! Ja ne sen�i, tad sen�u advokāts. Un varēs atkal rīt ripas, �ņaukt balto, ālēties un slaktēt cilvēkus. Bet, redz, vecajam �akālim ļipa notrīcēja, un viņ� diennakts laikā notina mak�ķeres, savākdams naudu un sievu, pamezdams māju un aptaisīju�os atvasi likteņa varā. For�ais papiņ�. Egu, mums nav ne mazāko cerību pieprasīt viņa izdo�anu?

- Baidos, ka ne, - Dambergs atrūca. - Lai gan var pieslēgt ģenerāli Bozi un viņa kontaktus�

- Lielais nepriecāsies, ka tam vecajam ķēmam izdevies izsprukt. Viņam velkas līdzi kaudze sodāmību un nepierādīts zagto autiņu tranzīts uz pla�o Krievzemi. Protams, ne bez Kazāka laipnās palīdzības.

- N-nu� mūsu ir tik, cik ir, un mēs varam izdarīt tikai tik, cik varam. Būtu brigāde lielāka, būtu paspēju�i saņemt ciet, bet nu ir tā, kā ir�

- Klau, man te tāda domiņa ienāca prātā, - Miks, pats nemanīdams, bija sācis runāt Līzbetes vārdiem.

Egons, draugu uzlūkodams, pasmaidīja.

- Pat neiedomājies kaut ko viņai teikt! - Kaķītis tēloti piedraudēja. - Un nu klausies. Ja mēs tā pavisam nejau�i savestu kopā Kazāku ar ģenerāli Basu, nez kas tur sanāktu? Viņ� mums izstāstītu kādu jauku pasaciņu?

- Nepamēģināsi, neuzzināsi, - Dambergs atteica. - Kur viņ� tagad ir?

- Sē� un apdomā dzīvi. Ierobe�otā platībā, protams.

- Lai pasē� un padomā. Tur dro�a vieta, mu�as neko�, saule necepina, lietus uz galvas nelīst. Ēst dod un uz labierīcībām arī lai�. Tiksim galā ar lielajiem mēsliem, tad domāsim par Kazāku. Ja pareizi saprotu, nobrauktā vīriņa lietai varam pievilkt ķeksi un dot tālāk izmeklētājiem?

- Jā un nē. Problēma tāda, ka mēs nevarēsim izvirzīt apsūdzību Sandrai Straubergai ne kūdī�anā, ne narkotiku glabā�anā un realizācijā�

- Kāpēc? Mums ir divas neatkarīgas liecības, vainīgā atzī�anās, viņas pirkstu nospiedumi ma�īnā un augsti vērtēts eksperts klīniskais psihologs profesors Maksis Mihailovs. Ja viņ� teiks, ka Sandra Strauberga ir pie pilna prāta, toties ar noziedzīgām tieksmēm, pat Pans Muhovskis to nevarēs ignorēt! - Egons iebilda.

- Redz, tur jau tā lieta, ka mūsu augsti kvalificētais eksperts neko vairs neteiks, vismaz ne �ajā lietā, - piespiedis pieri aukstajai loga rūtij, Kaķītis mēģināja ar domu spēku aizdzīt tuvojo�os migrēnu.

Bija tik draņķīgi, ka gribējās vemt.

- Vecais, nestiep gumiju, runā!

- Redzi� nē, nolāpīts, es to pat nespēju iedomāties! -Miks uzsprāga. - Tas vecais āzis vispirms nolasa man, Annai un dakterim Konrādam lekciju par nabaga noziedz-nieciņiem, kuriem tik grūts liktenis, neviens viņus nesaprot, neiedziļinās viņu gai�ajā dvēselē, tad palai� pa vējam Zani, bet �orīt agri� piezvana Straubergam, lai brauc pēc mīļās meitiņas un ved mājās.

- Ko-a? - pieredzes bagātajam ekspertu �efam atkārās �oklis. - Vecais pats piezvanīja Straubergam? Zinot visu lietas bekgraundu? Tu joko�

- Kā tad. Smejos pilnā kaklā, - Kaķītis rūgti nosmīkņāja. - Iedomājies, viņ� pusse�os no rīta zvanījis Annai Elizabetei uz mājas telefonu, gari un pla�i izrunājies par to, ka Melderis pazudis, iespējams, ar savu auto devies prom no viņa klīnikas, ta�u ne ar pu�plēstu vārdu nav ieminējies, ka gaida ierodamies MUĢ jauno di�galvu, jo pats uzaicinājis.

- Kā tu zini? - Dambergs bija �okā. - Vecais atzinās?

- Jā, ta�u nevis man, bet savam dēlam. Viktoram, No dīvainās sarunas Līzbete bija nopratusi, ka tajā galā notiek kaut kas dīvains, bija zvanījusi mums, bet mēs tie�i tobrīd konfrontējām abus Rū�us, nu un tad viņai neatlika nekas cits, kā zvanīt Viktoram. Pārbijies par tēva dro�ību un dzīvību, viņ� grābis Zorro un nesies uz Rāmavu. Pa ceļam sazvanījis Juri un Ritvaru, pui�i piebrauku�i no otras puses. Gandrīz vai triecienā ieņēmu�i klīniku. Bet tur� atradu�i Mihailovu senioru pie konjaka glāzes rāmā mierā runājamies ar veco

Straubergu par ģimenes vērtībām un balto melnajā, un gaismu tuneļa galā. Pat aicināju�i mūsējos piebiedroties.

- Augstākā pilotā�a! Un ko Viks?

Kinologs visu dienu nebija redzēts.

- Pieklājīgi pajautājis, vai viss kārtībā, atvainojies par maldīgu signālu un devies prom. Pui�i, neko nesaprazdami, sekoju�i. Bet for�ākais bija pēc tam. Pārskaities līdz baltām pelītēm, mūsu dārgais kinologs ienesās pie manis, uzmeta uz galda atlūgumu un pateica, ka nejūtas spējīgs turpmāk pildīt dienesta pienākumus, ja pat ar savu tēvu netiek galā. Knapi atrunāju. Jo vairāk tāpēc, ka viņ� pat neatrodas manā tie�ajā pakļautībā, - Miks pasmīnēja. - Ieteicu paņemt da�as brīvas dienas un aizsūtīju uz Me�ājiem pie ģenerāļa Basa. Gan jau viņi pa visiem tiks galā. Bozi gan, protams, informēju. Viņ� bija uz pakaļas.

- Tu gan esi sma-alks kā zirga deķis� - Egons novilka.

- Kādu jau nu dieviņ� devis, tāds jāmil, - Kaķītis atkodās.

- Vai Anna jau zina?

- Nu jau, jā, - Miks ieskatījās pulkstenī. - Laiks mājup. Aizvedīsi?

- Un kas ar to tavu dranduļetu, joprojām labo?

- Labo� viņi tev labos! Izjauku�i pa detaļām, rāda gudru ģīmi un skaļi funktierē, cik grūti pasūtīt rezerves daļas un cik ilgi tās jāgaida� Lai nu kur� būtu teicis, ka pa�u darbnīcā no manis mēģinās kaut ko izspiest.

- A kam tagad-e viegli, ko-e? - Dambergs tik veiksmīgi atveidoja darbnīcu priek�nieku Kramiņu, ka Miks pat iesmējās. - Nu, tāds tu man patīc labāk. Labi, vecais, nav ko deldēt bikses. Mēs esam labi pastrādāju�i, un Boze būtu zelta priek�nieks, ja iedotu katram trīs brīvas dienas - par darbu nedēļas nogalēs un naktīs. Lācītes nāves noslēpums, pateicoties Annas spo�ajam minējumam, atrisināts. Tā i nesapratu, kā viņa līdz tam aizdomājās: nedomāju, ka mūsu Līzbete tik labi orientējas baļķu kravu stiprinājumos.

- Nē, ta�u viņa spēlē ģitāru, un viena stīga pārtrūkstot pār�ķēlusi pirkstu visā garumā. Tā nu reiz viņa man teica.

* * *

- Nevajag nopirkt kaut ko vakariņām? - ekspertu �efs ievaicājās, kad viņi glieme�a ātrumā pa Vienības gatvi mīcījās laukā no Rīgas. - Ieskrienam bodē, lai tikmēr tas biezums noskrien. Jāpalūko kaut kas sakarīgs dāvanai.

- Kuru tu gribi piekukuļot? - Miks, savu domu risinādams, nomurmināja.

- Mazo Kārli un Ieviņu. Runā, ka tu it kā bū�ot vedējtēvs viņu kāzās�

- Ak jē, arī tas vēl, - Kaķītis novaidējās. - Griez iek�ā. Piezvanī�u Annai, lai nodiktē iepirkumu sarakstu.

- Laulības dzīve tev pilnīgi noteikti nākusi par labu! -Dambergs ne�petni apcēlās.

- Neliksi mieru, rekvizē�u mak�ķeri! Bandīts gatavais�

- Īdzīgais pūpēdis, burbuļmāte, ņurduļlācis, - Egons nerimās ķircināties.

- Oh, kā tu man mājās dabūsi, kā tu man dabūsi! Fiksi ejam iepirkties!

- Klau, man kaut kas visu laiku kņudinās atmiņā, tikai nevaru saprast, kas. Mēs esam kaut ko būtisku palaidu�i garām. Vai tas nebija tajā sarunā ar �akālēnu? Pag, ko viņ� izstāstīja? Atzinās, ka Sandra viņus ar Resno tā satracinājusi, ka neatgriezeniski aizbraucis jumts, tāpēc arī �sadarīju�i muļķības�. Uzkāra viņai visus beigtos ciema suņus ar domu - pie notiku�ā vainojama viņa un tikai viņa, un, protams, Sandras un �urkas dotie ripuļi, - kamēr Dambergs

rāmi grozīja busiņa stūri, Kaķītis, badīgi iekodies sāļajā siera radziņā, centās atcerēties pēdējo nopratinā�anu, uz pirkstiem skaitot pieturpunktus. - Tā, tātad Sandra un �urka tirgo narkotikas, un tur nav līdzējusi ne �veice, ne Mihai-lova jaunās psihoterapijas metodes. Labi. Kas vēl? Tas d�eks kaut ko ieminējās par �urkas un Ērgļa kopīgo biznesu. Kas par biznesu, kas ir Ērglis, un kas galu galā ir �urka?

- N-nu� paskaties vēlreiz to bildi, vislabāk ekrānā, nevis izdrukā: varēsi pievilkt tuvāk. �akālēns izmeta frāzi: ��urka agrāk tusējās ar vecā �efa brūti un reizēm izbrauca ar to vāģi, pēc tam mersis izbeidzās, tagad brauc ar vecu bumeru un izliekas par baigi kruto veci.� Tev tas neko neizsaka?

- Paga, paga� MG 001 ta�u piederēja Jānim Pērkonam. Bet nu Pērkons beigts un mersis arī pagalam, tāpēc �urkām jābrauc ar bumeru�

-Nu?

- Un Pērkona vecā brūte bija Ilga Loka, kuras mīļākais bija Igors Boicovs. Bet viņam bija mocis, nevis bumers. Un viņ� jau krietnu brīdi atrodas aiz trim jūrām un pieciem okeāniem. Nē, tas nav tas!

- Bija arī citas vecas brūtes. Da�as no tām nebūt ne tik vecas�

- Runā, �poks, nespēlē Mēmo �ovul - Kaķītis jau gribēja rāties, bet apstulbis palika ar vaļā muti. - Linda Laure-Leiko? Nu, protams, Linda! Kā es to agrāk neiedomājos! Bet tad jau� Paklau, bet tas nevar būt� - Kaķītis tik nikni rakājās pa kabatas portfeli, viedtālruni meklēdams, ka pirkumu un degvielas �eki lidinājās apkārt kā naktstauriņi. -Nu veries ta�u! Kur tas ģīmis? Jopcik, nostājies pa�ā aizmugurē, brilles uz deguna, ko tur var saprast? Tomēr, jā, tas varētu būt viņ�! �urka ir mans pusstudents Mārtiņ� Ploķis! Bet tas nozīmē�

- Bet tas, Kaķīt-Miķelīt, nozīmē, ka visa �ī jezga ar ekstrēmo televīzijas �ovu, viltus bērniem, seriāla producenta un aktrises nāvi, tāpat kā viena otra profesora neizskaidrojamā rīcība ir ilgi un rūpīgi izstrādāta Lielā Plāna sastāvdaļa. Atminies, ko stāstīja Anna? Mihailovs atsaucies uz kolēģa Rābes pētījumiem, kas pla�i pieejami tīmeklī. Es pameklēju un patie�ām atradu� nekrologu. Jans Rābe, vācu izcelsmes starptautiski atzīts neiropsihologs, kur� dzīvoja un strādāja Pēterburgā un specializējās neirolingvistiskajā programmē�anā, īpa�i atmiņas problēmu mazinā�anā, pirms nepilnas nedēļas miris traģiskā nāvē, izkrizdams pa savas mājas divdesmit tre�ā stāva logu.

- Dro�i vien gribēja piekārt aizkarus, - Kaķītis nomurmināja. - Tālāk?

- Tālāk nav. Policija to traktējusi kā nelaimes gadījumu neuzmanības dēļ. Rīt notiks svinīga atvadī�anās no zinātnes korifeja, viņ� tiks kremēts, bet pelni aizvesti un izkaisīti Kaļiņingradas jūrmalā. Tur viņ� bija dzimis�

- Aizkustino�i. Bet kāpēc tu man to stāsti?

- Tāpēc, ka pēdējos piecus gadus Rābes pētījumus finansējis neviens cits kā JP Holding Ltd. Atradu vienu otru ne-publisku saitu, tā teikt, lieto�anai �aurā lokā, un tur melns un balta stāv rakstīts: Jans Rābe pētījis atmiņu dzē�anas un nomaiņas fenomenu. Reāli tas nozīmē kiborgu radī�anu. Cilvēki bez jūtām, atmiņām, emocionālās piesaistes, ar ieprogrammētu uzdevumu. Mēs esam skatīju�ies n-tos trillerus un bojevikus ar Ārniju, bet viņi ar to strādāja ikdienā.

- Egu, beidz, man jau metas nelabi. Visu dienu mocījos ar nenormālām galvassāpēm, atkal kārtējā migrēna, un nu vēl �ie jaunumi. Tātad, ja profesors Mihailovs norādīja uz Rābes pētījumiem, vai tas būtu jāsaprot kā viņa pa�a līdzie-saiste vai arī tas bija pirksts Pērkona koncernu un MUĢ virzienā? Vai varbūt� zinot, ka atradīsim paziņojumus par

Rābes nāvi, viņ� gribēja brīdināt, ka ari pats ir apdraudēts? Vai varētu būt tā, ka Viktora Strauberga rīcībā ir kaut kas, ar kā palīdzību viņ� var Mihailovu vadīt?

- Nu, vecais, tavas teorijas pārspēj Līzbetes domu lidojumus. Bet zini, lai cik neparasti, esmu pārliecināts, ka vismaz viena no tām ir pareiza.

- Bremzē!!!

Busiņ� saslīdēja, tomēr noturējās uz ceļa.

- Kaķīt, va� tu dulls? - Dambergs gribēja rāties, ta�u Miks jau bija izlēcis laukā un teciņus skrēja pāri ceļam.

�osejas pretējā pusē nelielu krūmiņu aizsegā, grāvī uz sāna gulēja� Ķir�a Kundze. Apmēram 30 kilometrus no Me�ājiem, braucot Rīgas virzienā.

Ieslīdējusi grāvī un ievēlusies biezā kupenā. Tuk�a.

Rūpīgi apskatījis Līzbetes ma�īnu, Dambergs līksmi saberzēja plaukstas - kā �ķita, nekas briesmīgs nav noticis, ja neskaita joprojām beigto brem�u cauruli un ar pankūkām piebiru�o salonu.

O, un viedtālrunis zem beņķa! Stikliņ� gan sasists.

Katrā ziņā viss bija labojams.

Jāgā� tik atpakaļ uz ratiem, jāvelk laukā no kupenas un jā�lepē mājās.

- Kaķīt-Miķelīt, vai mēs par abiem spēsim �o brīnumu aizgādāt likumīgajai īpa�niecei? Esi stūrējis autiņu bez bremzēm? Tiksi galā?

- Interesanti, kā gan sauc to, ko mēs katru dienu darām? A-a-aiziet!U

Pirmdienas nakts, 15. janvāris Rīga, Skanstes masīvs

- Tev turpmāk būs jāpaliek mājās.

- Kāpēc, tēt?

- Tāpēc, ka esat izgāzu�i mūsu plānu.

- Bet es ta�u uzzināju visu, ko prasīji!

- Jā, bet par kādu cenu?! Tavi mīļie draudziņi �okā jau dzied divbalsīgi, maita �akālis aizbēdzis ar lielāko daļu naudas, Ērglis murgo par saviem jaunajiem info kanāliem, bet tu ar to muļķi �urku atkal ar pulveriem? Pa�iem dulluma nepietiek?

- Tēvs, tu ta�u zini, ka es nelietoju!

- Tū ne, bet �urkasģīmis gan� Kā tā ķertā viņu pieradināja, tā arī aizgāja pa to taciņu. Diem�ēl pēdējā laikā viņ� ir zaudējis sajēgu par to, ko drīkst un ko ne. Tam d�ekam vairs nav brem�u, un vainīga pie tā esi tu, mīļo meitiņ!

- Tēvs, nepārspīlē!

- Labāk paklusē! Ja tu viņus neapgādātu ar stulbumzālēm un nekacinātu, grozot gar degunu savu pakaļu, tie pamuļķi būtu spējīgi vismaz kaut ko līdz galam izdarīt, citādi viss paliek pusratā. Tā vietā, lai klusiņām aizbrauktu un izpētītu apstākļus, jūs uztaisāt balagānu pa

puslatviju, nospēlējat brīvdabas teātra izrādi, ļaujat sevi nofilmēt un tad vēl iekuļaties nepatik�anās ar veceni bez galvas!

- Stop, tēvs, to galvu tu mums nepiesiesi! Nebija tur nekādas vecenes - tuk�a, tīra �oseja! Man �ķiet, tā vecene jau sen bija pazudusi, jo, kad �urka bija iegājis mui�ā, lai aprunātos ar pazīstamu �omu - par viesnīcas pārvaldnieku strādā -, �is bija izmetis: nu gan joki, jaunnedēļ vēlē�anas, bet pārvēlamais objekts pazudis, laikam jau notinusi mak�ķeres�

- Labi, un pat ja tā. Un slepkavība Rīgas centrā? Kā jums tas aklais patraucēja? Es lasīju Resnā un �akālēna liecību - paldies labiem cilvēkiem, piezvanīja un atsūtīja. Viņi abi gā� uz tevi - tu esot devusi ripas, tu esot kūdījusi, likusi braukt ātrāk, pavēlējusi neapstāties�

- Pro-o-otams! Un pārējās ma�īnas es vilku līdzi striķītī!

- Mīļo meitiņ, aizveries, pirms esi dabūjusi pa savu skaisto mutīti, labi? It kā mēs nezinātu, pēc kādiem likumiem dzīvo tā jūsu mērkaķu varza - ja viens brēkdams lēks no koka, citi lēks pakaļ, ja parādīs pirkstu, pārējie sāks rēkt. Kam jums bija vajadzīga tā izrādī�anās, tā ārdī�anās ar ma�īnām pa pilsētu? Tu tie�ām nesaproti, ko nodarāt mūsu lietai? Piedod, mīļo meitiņ, bet jūs visi esat muļķi. I-di-o-ti! Visi, izņemot Ērgli. Tam vismaz kaut kādas idejas galvā, bet jums, pārējiem, tikai rīt un kopoties. Tu ar to savu �urku�

- Kādu �urku?!! Tēvs, atvaino, bet tu pats esi akls muļķis. �urku sievietes vispār neinteresē,

nekad nav interesēju�as, viņ� ir Ērgļa� nu tu jau saproti. Bet mums ar viņu ir cita rakstura kopīgas intereses. Un tagad ar tavu laipnu atļauju es ie�u vannā. Ja drīkst, protams�

* * *

Pirmdienas nakts, 15. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- �tad es sapratu, ka neko nezinu ne par saviem darbiniekiem, ne cilvēkiem, kurus esmu domājies pazīstam gadiem ilgi. Kas kuru motivē dzīvot un strādāt? Kurus -ideāli un vēlme kaut nedaudz padarīt �o pasauli labāku, kurus - nauda, vara un ambīcijas. Biju domājis, ka ir cilvēki, kuri nekad nenodos, kuriem vienmēr varēs lūgt padomu vai palīdzību, un pats biju gatavs palīdzēt jebkurā diennakts stundā, ta�u nu izskatās, ka tā visa ir bijusi naiva utopija. Pat ja tas izcilais spe�uks, kura slēdzienos mēs ieklausāmies kā pēdējās instances lēmumā, jo no tā nereti atkarīgs cilvēka liktenis, ja pat tas izrādās cie�i saistīts ar tiem, kurus mēs ķeram, bā�am aiz restēm, lai pēc neilga brītiņa sāktu visu no gala� ziniet, man vairs nav ko teikt! - pulkve�leitnanta Kaķī�a sa�utumam nebija robe�u.

Atgriezies mājās un pārliecinājies, ka visiem viss labi, viņ� uz mirkli atkusa, redzot, ar kādu prieku Anna Elizabete sveic atgūto Ķir�a Kundzi.

Ta�u pēc klusajām vakariņām, uz kurām bija atgriezu�ies trimdinieki no Dravām, iekārtojies uz kafijas dzer�anu viesistabā pie kamīna, neredzot draugu pulkā Viktoru ar melno draugu (�Viņ� ir nerunājams, sē� bibliotēkā un klusē. Zorro viņam palīdz�� bija teikusi Anna), Miks sadrūma.

- Nekad neesmu domājis par sevi kā par aprobe�otu vai neloģisku būtni, bet �eit mana izpratne, sapratne un empātija beidzas. Kas tāds varētu atgadīties profesoram Mihailo-vam, lai viņ� jau otro reizi nomazgātu baltu cilvēku, uz kura sirdsapziņas ir vairākas dzīvības, un tā vietā, lai palīdzētu mums viņu aizturēt, gādīgi nogādā mīlo�ajiem vecākiem?

- Tātad rai�pilnā trauk�anās �urp no pa�as Rīgas, lai glābtu nabaga nosalu�o skaistuli no hipotermijas iespējamajām negatīvajām sekām - amnēzijas -, bija vien lielisks teātris? - baronese Anna Roze lēni pavaicāja.

- Iespējams, sākumā vēlme palīdzēt bija neviltota, -ģenerālis Bass virpināja rokās ķir�koka pipīti. - Mēs zinām, ar kādiem pētījumiem viņ� pēdējā laikā strādājis un par kādām tēmām interesējies. Atmiņa un tās īpatnības ir viena no tām. Iespējams, Mihailovs saredzēja iespēju jaunam pētījumam, bet, ieraudzījis un atpazinis pacienti, saprata -ir pavisam citādi, jēdzīgākais būtu neiejaukties, ļaut atgūties un nogādāt viņu mājās. Līzbet, vai profesoram bija iespēja palikt divatā ar Sandru Straubergu?

- Protams. Vairākkārt.

- Nu tad. Ideāls variants, kā visu sarunāt un vienoties par turpmāko �ova izpildījumu!

- Vai neteicu, ka tā bālā grēfiene ir dzīvāka par dzīvu? -Omīte iesaucās.

- Jā, starp citu, Omit, es vairākas dienas gribu, ta�u aizmirstu pavaicāt: kas tāds notika, ka tu tik pēk�ņi mainīji par viņu domas? - Anna jautāja.

- Ai� nekas tik nozīmīgs. Sīkumi� Tas, kā viņa ēda, kā dzēra - visu pa tīro! Tajā pa�ā laikā, kā aizmiga, tā nespēja pamosties� Bet kronis visam: ietinusies segā, basām kājām hallē pusstundu runāja pa telefonu. Ziemā!

Iztēlojoties vien lielās halles ledaino grīdu, Annai pārskrēja drebuļi.

Lai slims cilvēks tur basiņām spētu nostāvēt pusstundu un nekas, pat ne iesnu?

- Jā, tas bija vērtīgs novērojums, vajadzēja gan pateikt ātrāk, - ģenerālis Bass raizīgi noteica. - Varbūt mēs būtu �o to aiztaupīju�i. Lai gan�

- Tāpēc viņa tā īsti neļāva sevi izmeklēt, tikai skatījās lielām, glā�ainām acīm un lūdzās: zāles, nē, mājās, nē, pasēdi pie manis� Vajadzēja sajaukt� galvu, lai es nespētu būt objektīvs! - dakteris Konrāds dusmīgi iesaucās. - Un vecais Maksis ar savu priek�lasījumu ielēja eļļu ugunī. Es tikai nesaprotu, kāpēc viņ� atklāja Sandras jaunības grēciņus.

- Tāpēc, ka tobrīd jau bija sāku�i runāt mūsu aizturētie Tievais, Garais un Resnais, un ar viņu liecībām pietika, lai mēs varētu vēlēties parunāt gan ar Sandru, gan Modri �akoti alias �akālēnu. Fellīni gan klusēja, līdz bijām spiesti viņu atbrīvot, - sarunā iesaistījās Egons Dambergs. - Diem�ēl mēs, nokrāvu�ies ar citām paralēlām lietām nokavējām, un Straubergs pēc Mihailova zvana (neprasiet, kā, ta�u pārbaudīts - tāds tie�ām ir bijis) paspēja meitu evakuēt. Un nu viņai vairs nevar piekļūt: pie Skanstes masīva debesskrāpja de�urē ātrie. Jaunkundzei uzliesmojis plau�u karsonis. Tā vismaz mēļoja viņu durvju sargs.

- Un tu gadījies tur tuvumā? - Miks neticīgi pasmīnēja.

- Kur nu es, Kaķīt-Miķelīt, es ta�u vedu tevi pi�paunā uz mājām! Nē, viens no mūsējiem: Boze pie�ķīra vēl vienu �tata vietu, un es to izmantoju. Puisis �ķiet jēdzīgs, pārbaudīju pa visiem kanāliem, un pielikām pie darba�

- Nu� lai veicas, vecīt, lai nesanāk kā man ar Mārtiņu!

- Mums, Kaķīt, mums! Tas �urcīgais pusstudents tikpat tavs, cik mans un Bozes. Faktiski tas bija Bramaņa atvadu sveiciens: pirms piespiedu atvaļinā�anās viņ� to d�eku atveda teju aiz rociņas un ar vislabākajām rekomendācijām ieskapēja mums, tā teikt, operatīvās pieredzes gū�anai.

- Mhm, jā, - Kaķītis sirdīgi paberzēja virsdeguni. Skaidra zīme, ka viņ� kaut ko saspringti apdomā. - Ja reiz runājam par operatīvo darbu, saki man, viedais, kāds tev sakars ar operatīvo uzdevumu do�anu un kop� kuriem laikiem objekta novēro�ana ietilpst ekspertu darba pienākumos?

Egons Dambergs atgāzās mīkstajā krēslā un pērkondim-do�i iesmējās - tik gar�īgi, ka pēc brī�a jau smējās visi mājinieki. īpa�i līksmi - abi Kārļi.

- Tā, vai nu jūs man tūliņ visu izskaidrosiet, vai arī es eju gulēt! - Mika pacietībai bija pienācis gals. Viņ� strauji pielēca kājās un jau devās uz durvīm, ta�u ģenerāļa Basa nopietnā balss lika apstāties.

- Tas ir Bozes rīkojums, un, ja tas �alis neizgāzīsies, taviem pui�iem būs lielisks papildinājums. Starp citu, tu viņu pazīsti, esat runāju�i. Biju�ais cēpītis Māris Miķelsons. Tavs lielais �efs briesmīgi kreņķējās, kā nu būs, ko tu teiksi, ta�u bija tevi atlaidis brīvsolī uz visu nedēļas nogali, tu bijis slims, un gaidīt vairs nedrīkstēja. Respektīvi, tas d�eks �obrīd ir savā pirmajā uzdevumā: dīkdieņojas gar partijas �efa māju, kaut ko gaida un nervozē. Iespējams, vēlas kādu satikt, lai nodotu kādu informāciju. Bet varbūt, tie�i pretēji, būdams paparaci, cen�as kaut ko uzost.

* * *

Otrdienas rīts, 16. janvāris Vecrīga, MUĢ mītne

- Tā, dāmas un kungi, �odien ir trīs apsprie�amas tēmas: disciplīna, mediji un saimnieciski organizatoriskās lietas. Kafija uz galda, dzeriet dro�i, - skanēja asa komandēt radusi balss, kas

necie� iebildumus. - Manā rīcībā ir ziņas, ka mūsu vidū sākusies �ķel�anās. Daudzi vēlas pievienoties jaunveidojumiem, cerot, ka tur būs labāk. Gribu brīdināt: me�ā vecus, slimus un vientuļus dzīvniekus nobeidz pirmos. Kaujaslaukā arī. Jūs, protams, varat darīt, kā ienāk prātā, mums galu galā ir demokrātija. Ta�u, ja izjauksiet eso�o struktūru un stratēģisko plānu, varat rēķināties ar zināmām sekām.

Otra lieta: mums steidzami vajadzīga pastāvīga, mūsu ideoloģiskajam uzstādījumam un atslēgas cilvēkiem labvēlīgas informācijas aprite, kas nozīmē lojālus redaktorus un �urnālistus. Ērglis ir pabeidzis darbu pie jauno mediju struktūras radī�anas, tagad tie ir jāaizpilda ar cilvēkiem. Izlieciet sludinājumus, divkār�ojiet algu un bonusu piedāvājumu, pasniedziet to kā fantastisku izaicinājumu jaunajiem un ambiciozajiem, kuri nebaidās runāt tie�i un cīnīties par taisnību. Tas vienmēr nostrādā! Bet, galvenais, neapstājieties pie Rīgas - ģeogrāfijai nav nekādas nozīmes! Turpmāk visas mediju lietas, ieskaitot personāla atlasi, koordinēt tikai ar Ērgli. Vairs nekādas pa�darbības! Laika faktors spie�, un arī citi aktivizēju�ies.

Paldies, dāmas un kungi, sīkākas instrukcijas e-pastā un forumā. Uz tik�anos.

Tre�ā jautājuma izskatī�anai lūg�u palikt finan�u un komunikāciju grupu.

- Mani kungi, ātri un īsi - mums vairs nav naudas! Pirms sākat �ausmināties, apdomājiet - mūsu galvenais baņķieris aizbēdzis,

likvidēdams visus savus, precīzāk, mūsu bankas kontus, nauda pārmesta uz ārzonu, pats pie radiem dro�ā vietā. Pat dēlu pametis likteņa varā - netipiski, parasti viņi savējos cen�as izvilkt un izglābt.

- Te ir cits stāsts: ja �akālis glābtu �murguli, iesēstos pats, galu galā tas ir viņa auto, uz stūres ir arī viņa pirkstu nospiedumi - pietiktu, lai noformētu uz nākamajiem desmit gadiem, -izsmējīga, augsta balss.

- Lūk, par to arī nākamais stāsts. Mēs esam cietu�i pamatīgus finansiālus zaudējumus tie�i autoparka dēļ. Piecas ma�īnas, piecas transporta vienības, izsistas no ierindas un stāv mentenē pie �oga kā lietiskie pierādījumi. Vispirms Jāņa slīkonis, tagad �īs �etras. Es ta�u toreiz brīdināju, ka āri�ķība pie laba gala nenovedīs, bet vai kāds mani klausīja? Nē, muļķības: �cienījams zīmols, uzticams biznesa un ģimenes auto, korekta krāsa, vienots stils�, un vēl kaudze stulbu argumentu. Es pat neizteik�os, kuram no �īs auto partijas bija vislielākais ieguvums. Nez dārgākā zārkā gulēt ērtāk?

- Ko tu iesaki, �ef? - tā pati augstā balss.

- Pārdot. Steidzami. Visu autoparku. Brauksim ar neuzkrīto�ākiem.

- Bet, �ef�?

- Nekādu iebildumu! Tikko mums atgriezīs aizturētos auto�

- �ja atgriezīs. Pat ja tā, tas nebūs tik ātri�

- Es tagad runāju! - komandēt radusī balss uzlēca par toni augstāk, un tajā ieskanējās dusmas. - Tātad vēlreiz: tikko mums atdos lietā iesaistītos auto, tā mēs nāksim klajā ar paziņojumu par to izsoli, lai daļu naudas novirzītu labdarībai, piemēram, cietu�ā ģimenei. Ērglis uzrakstīs relīzi - korekti un asaraini� Pārējo naudu investēsim mediju projektos - laba pub-licitāte mums �obrīd vajadzīga kā ēst.

- Ko ar tiem pieciem�? - augstā balss.

- Neko. Ja reiz iesēdu�ies, lai sē�. Tur nekas nav darāms. Pans arī teica, ka pierādījumi pārāk tie�i, ir vairāki liecinieki, bet, galvenais, Resnā un �akālēna atzī�anās. Par to mūdzi es nebrīnos, bet par tavu dēlu, �a�iņ, gan - nu kā viņ� tā? Nemaz filmas neskatās un grāmatas nelasa? Tik nesmuki - pie visa notiku�ā vainot meiteni! Kārtīgi mu�iki tā nedara, kārtīgi muziķi visu paņem uz sevi. Vai klusē.

- �ef, nevajag, es pats ar viņu parunā�u, viņ� atsauks savu liecību!

- Par vēlu, Sa�iņ, par vēlu, izlietu ūdeni nesasmelsi� Nāksies saslaucīt. Ejam tālāk. Ērgli, kas ar viesnīcu? Gatava darbam?

- Jā, �ef. Trīsdesmit divi apartamenti, �etras atvērtā plānojuma darba telpas, lielā konferen�u zāle, pirts, baseins, spa, apsardzes telpas - viss kārtībā.

- Komunikācijas?

- Raidītājs, �ķīvji ikdienas lieto�anai, lieljaudas optiskais, iek�ā visur bezvadnieki, �etri sisadmini un dzel�ains monitorings.

- Labi. Strādājiet.

- �ef, vajadzēs� sludinājumiem un algām.

- Visu dabūsi. Starp citu, kur� �obrīd pieskata viesnīcu?

- �urka. Līdz viņam, par laimi, netika. Paspēja noslēpties.

- N-nu, tu ar to �urku skaties� prātīgi. Viņam ir ļoti atbilsto�s vārds.

- Bet es�

- Ej un strādā, Ērgli, ej un strādā. Mums ar onkuļiem vēl jāparunājas.

- Un tagad bez lieciniekiem. I�dritvaikociņ, ve�i, jūs tie�ām esat galvas saspiedu�i vai pēdējās smadzenes atejā atstāju�i? Kāda mārrutka pēc jūs devāt viņiem ma�īnas? Korporatīvos vāģus ar partijas numuriem nakts rallijiem un drifto�anai? Laupī�anas uzbrukumiem un -bļin! - slepkavībai! Mazie bērniņi, kuriem par katru cenu jāpadi�ojas ar papiņu ma�īnītēm� Bildējas visi kā ar savējām. Ar auto numuriem un saviem ģīmjiem. Nafig?! Braukā kā ar savējām. Nu padi�ojās? Tagad visi vāģi mentu uzskaitē. Lai nu no kā, bet no jums es to nebūtu gaidījis. Idioti! Stratēģiskā konsultanta Viļņa dēls �akālēns sarejas ar dro�ības �efa Sa�iņa pārbaroto Resnuli, un kāpēc? Tāpēc, ka abiem pauti bikses spie�? Kas tie par ve�iem, kas ļaujas skuķa provokācijām?

- �ef, drusku piebremzē! Vari lamāties un ārdīties, bet vismaz esi tik laipns un dari to objektīvi. Abi �aļi todien ālējās tāpēc, ka tava dārgā meitiņa un �urka viņus pacienāja ar konfektītēm. Man laikam nav jāskaidro, ar kādām. Tev pa�am labāk zināms, kādus eksperimentus jūs bīdāt ar Veco un kādu privātbiznesu uzsākusi tava Sandriņa. Nav pirmā reize, vai ne, �ef? Tikai skaties, ka nepiedeg. Skuķis kļuvis pārāk nekaunīgs.

- Tu apzinies, ko runā? Cilvēku klātbūtnē?

- Tie�i tā, cilvēku klātbūtnē, jo tas attiecas arī uz viņiem. Es varbūt esmu sūdīgs tēvs, toties labi daru savu darbu. Un tas, ko esmu atklājis, mani neiepriecina: viņi, mūsu bērniņi, mums aiz muguras spēlē savas spēlītes. Un tā vairs nav ne politika, ne bizness, tās ir perversijas. Viņi taisa filmas: uzrīko tusiņu kādā klubā, uzliek dolbanu mūziku, sacienā visus ar kon-�ām, i pojehaļi! Mērkaķī�i lēkā, spiedz, kliedz un kopojas, Fellīni filmē un liek tīmeklī. Viņi rīko cilvēkmedības: naktīs tramda ielās kājāmgājējus, riteņbraucējus un ve�ukus, kas pie stūres. Piespie� bēgt, kliegt, saukt palīgā, notriec gar zemi, citreiz nodzen no ceļa. Bet pa�i skaļi rēc un smejas. Un Fellīni atkal filmē, lai pēc tam izliktu tīmeklī Uve action vietnēs.

- Mana meita nelieto! Neko, ne ripas, ne pulverus, ne markas, ne konfektes, un jūs visi to ļoti labi zināt! - valdonīgā balss ierēcās.

- Lai mudinātu citus izdarīt noziegumus, pa�am nav jālieto, toties ar kon�ām vieglāk pārējos turēt saitītē, vai ne, �ef? Katram savas vājās vietas - gan man, gan tev. Tā laikam saka tavs iemīļotais psihoanalītiķis? Starp citu, tie�i tavi psihologi uzskata, ka jaunie�u paaudze, kas labos apstākļos augusi bez darba, no pusaud�u vecuma iziet tikai ap 30. Un tu brīnies, kur tādi idioti bērnu vietā gadīju�ies? Pa�i uztaisījām. Un spēļmantiņas rokās iedevām. Nu, kad mans pacans iznāks, viss būs po strogomu.

- Līdz iznāk�anai tiem pieciem muļķiem tikpat kā rāpus līdz Mēnesim. Bet po strogomu var un vajag. Tā arī darīsim. Po strogomu. Visi brīvi, izņemot Vējiņu.

- Nu tā, And�. Mums ir problēmas. Lielas.

- Nojau�u. Dzirdēju, redzēju. Visu laiku redzu. �ef, Putnam taisnība, skuķis trako. Es viņu vairs nepazīstu - uzauga acu priek�ā, bet�

- Mhm. Ja pat tu to saki, tad nav labi. OK, ar viņu es tik�u galā pats. Gribu pavērot un saprast, kas tā par spēlīti. Tev, �āvēj, būs citi uzdevumi. Pirmkārt, ņem �ūsku, un brauciet uz viesnīcu. Pārbaudiet, kas un kā. Lai �ūska paliek ilgāk - kā mīļ� ciemiņ� - un pavēro Ērgli un �urku. Ja viss kārtībā, lai vienkār�i atpū�as. Ja nav, lai ziņo. Tad izlemsim. Badīgiem un nekaunīgiem grauzējiem ir viens ceļ��

- Skaidrs. Tālāk?

- Tālāk. Brauc uz Me�ājiem. Māja uz salas. Viņas guļamistaba ir otrajā stāvā virs virtuves. Ta�u atceries - tikai pabaidīt. Ir jāpanāk, lai viņi no mums at�ūtos.

- Skaidrs. Tālāk?

- Tikmēr sapratī�u, kas notiek ar Putnu. Ja Strazds sācis dziedāt, viņu grūti apklusināt -tie putni ļoti ātri samācās visādas muļķības. Bet varbūt arī ne. Katrā ziņā, kad būsi atgriezies, tevi gaidīs ekskursija uz siltajām zemēm.

- Aizlūgt par grēciniekiem?

- Tie�i tā, Vējiņ, tie�i tā. Aizlūgt par grēciniekiem, panākt grēku no�ēlu un parādu atmaksu. Un nu brauc - ar dievpalīgu.

X- X- X-

Otrdienas rīts, 16. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Bija se�i no rīta. Pū�u Māja vēl gulēja, tikai Kaķītis, uz pirkstgaliem iezadzies virtuvē, tupēja uz malkas bluķī�a, pīpoja no slepenajiem krājumiem izvilkto, saņurcīto Marl-boro un pūta dūmus atvērtajā krāsnī.

Nevarētu sacīt, ka �eit būtu omulīgi. Ārā bija tik auksts, ka lauska spērienus pa paksi varēja dzirdēt pat virtuvē.

Vajadzētu samest malku un iekurt. Nāks pārējie, te rūka-ļās jautra uguntiņa. Pie viena izkustēsies, varbūt izies dusma.

Viņ� joprojām bija nervozs un uzvilcies. Pēdējās dienās viss sagriezies kājām gaisā: savējie izrādījās ne-savējie, priek�niecība aiz muguras pieņēma jaunu darbiniekus (viņa nodaļā!) un nesaskaņojot sūtīja tos kaut kādos uzdevumos.

Labākais draugs tēva nodevīgās rīcības dēļ joprojām plē� matus un izvairās pārējiem skatīties acīs. Ne ēdis, ne dzēris, pusi nakts pavadīja bibliotēkā, ieslēdzies kopā ar suni, un nebija pierunājams nākt laukā.

Beigu beigās Anna Elizabete, saskatījusies ar veco baronesi, apņēmīgi noteica: es pamēģinā�u! - un ielīda halles lielajā drēbju skapī. Mika pirmā doma bija: sieva sagājusi sviestā! -, ta�u tad viņ� atcerējās par Bergu dzimtas slepeno eju, kas savieno halles garderobi ar bibliotēkas kamīnu, un par seifu, kas viltīgi iemūrēts sienā �īs ejas vidū.

�trunts par dzimtas noslēpumiem, bet ko tad, ja kamīns taipusē būs iekurts?

Ta�u viss beidzās labi. Kamīns nebija iekurts, un Anna Elizabete, melnā vilka raizīgās ņurdē�anas sagaidīta, izkāpa no kreisā kokgriezumiem rotātā dekoratīvā koka paneļa.

- Ku�, sunīt, ku�, viss ir labi. Kur saimnieks?

Vilks, saņēmis viņu aiz piedurknes, smilkstēdams pieveda pie baronlaika ādas dīvāniņa, uz kura, vēsumā sarāvies �okurā, gulēja kinologs Viktors Mihailovs. Līdzās dīvāna barokāli līkajai kājai tuk�a Johnny Walker pudele.

Nu brīnumi! Viktors, kur� gandrīz nelieto alkoholu, nokāvis veselu visīti?

- Nekreņķējies, Zorro! Tas ir labojams. No rīta viņam būs dikti slikti, bet tas nekas. Tagad silti sasegsim, iekursim uguntiņu, noliksim ūdeni un spaini, bet tu guli un sargā! Tūlīt atnesī�u tev vakariņas. Visas runas rīt.

Atnesis malku un iekūris krāsni, Miks sajuta kabatā vibrāciju. īsziņa bez adresāta, no kuras mati saslējās stāvus un pār pakausi pārskrēja �ermuļi:

Laiks rīkot bēres. Aprociet, aizmirstiet, dzīvojiet tālāk.

Sargājiet viņu. Otras tādas nav un nebūs.

It kā ar to nepietiktu, lēni atvērās neaizslēgtās virtuves durvis uz terasi un pa tām grīļodamies ienāca Ģirts Melderis:

- Ja gribi, vari mani no�aut, tikai nedzen prom. Man nav citur kur iet.

Otrdiena, 16. janvāris Me�āji, Pū�u māja

- Tu ēd, ēd un stāsti! - ģenerālis Kārlis Bass, piekrāvis Ģirta �ķīvi ar omletes kalnu, pats nosēdās viņam pretī un, atspiedis elkoņus pret galdu, ar svina smagu skatienu no ķeraino uzacu apak�as ieurbās agrīnajā viesī.

Novājējis, pareizāk sakot, galīgi izkāmējis. Glīts skelets.

Noaudzis ar garu, biezu bārdu. Ja viņu tādu ieraudzīs Līz-bete, būs jāmeklē o�amais spirts.

Kas tam puisim noticis - izskatās kā nāvei parādā. Neglābjami slims? Vai tā būtu izskaidrojama viņa pārtap�ana?

Kaķītis, muguru pagriezis, stāvēja pie loga un saspringti vērās tumsā.

Lūk, �ī nu reiz ir pēdējā lāse viņa izturības kausā!

Jau tā viss �reijā, pa galvu, pa kaklu, darbā murgi, pagastā murgi, vēlē�anas nāk virsū kā sērga, dzeltenā prese publicē nekrietnas tenkas, skaties, lai kāds nepiezvana knābim, tā teikt, faktu pārbaudei, divi darbinieki un viens vecs draugs viņu pie�akarēju�i, ap māju klīst atriebību alksto�a pustrakā, pēc divām nedēļām Kārlim kāzas, bet te - kā no gaisa nopelniem bagātā skatuves zvaigzne Ģirts Melderis, sievas jaunības draugs un ex-romance/

- �pamazām sāku manīt �o to dīvainu. Bija pacienti, pret kuriem profesors izturējās stingri vai pat pārspīlēti stingri, turpretī pret citiem kā ar baltiem cimdiem, neaugoties ne uz viņu diagnozi, ne nodarījumu smagumu. Viņ� man par katru no tiem stāstīja sīkumos, līdz nelabumam. Laikam savā ziņā biju kļuvis par viņa uzticības personu, - abām rokām aptvēris tējas krūzīti, Ģirts centās neskatīties ne uz Miku, ne uz durvīm.

Viņ� joprojām trīcēja, ta�u nez vai tas bija no aukstuma.

Virtuve bija kārtīgi iesilusi, karsta omlete, Ceilonas tēja ar cili un divas brangas ģenerāļa ūpenītes spēja atkausēt pat ledus kluci.

Nē, nē, tas bija kas cits� Bailes? Atvieglojums, ka beidzot nonācis galā un viņam tomēr atvērts? Bet ko teiks Līzbete?

Viņa ta�u toreiz kategoriski aizliedza tuvoties �ai mājai�

- Pagaidi, Melderi, tātad tu apgalvo - Vecajam Maksim bija at�ķirīga attieksme pret pacientiem? - Kaķītis bija pagriezies un pienācis tuvāk. - Kā tie�i tas izpaudās? At�ķirīga ārstē�ana? Zāles? Procedūras?

- Kaķīt, to es nevaru vērtēt. Neesmu ārsts, pat ne medicīnas students, lai gan �ajos mēne�os esmu izlasījis tonnām speciālās literatūras. Tās vairāk ir sajūtas. Piemēram, da�us pacientus, nē, Mihailovs saka - viesus, viņ� vienmēr ieslēdz, kamēr citu dzīvojamo telpu durvis aizslēdz un atkal atslēdz. It kā gaidītu reakciju. Gandrīz visiem kategoriski noliegts ieiet viņa kabinetā, tomēr da�i tur ir bie�i viesi: nāk un iet, ņem grāmatas no skapja, lieto datoru� Piemēram, Zane.

- Tu gribi teikt, ka Zanei ar visu viņas draudīgo diagnozi un potenciālo bīstamību pie Mihailova bija tāds kā kūrorta re�īms? Viņai ta�u it kā bija jāatrodas slēgtā tipa iestādē, vismaz teorētiski, bet Rāmavas klīnika ir privāta, atklāta ārstniecības iestāde, paredzēta rehabilitācijai.

- It kā, jā. Ta�u viņas istabiņas durvis nekad netika slēgtas, un viņa brīvi pārvietojās pa visu ēku. �ķiet, viņas gadījumā ierobe�ojumi attiecās tikai uz ie�anu ārā bez atļaujas un klīnikas teritorijas pame�anu. Katrā ziņā no tur redzētā esmu sapratis ko citu: teorija no prakses at�ķiras ne tikai valsts pārvaldē un politikā, bet pilnīgi visur. Da�i dzīvnieki vienmēr ir vienlīdzīgāki par citiem. īpa�i ja viņiem ir biezs maks, konti starptautiski atzītās bankās vai augsti amati. �ādā gadījumā tas, par ko mazais gariņ� sēdētu visu atliku�o dzīvi bez tiesībām uz apelāciju un bez medicīniskās palīdzības, tiek pasniegts kā �interesants gadījums, grūta bērnība, senas psihotraumas, nesenas infekcijas slimības vai sadzīves negadījuma sekas�, ko noteikti var izārstēt un vērst par labu. Tikai pacientam, nē, viesim pa�am jāgrib un jāsadarbojas. �ķiet, es biju tas �ļoti interesantais gadījums�, kur� ne tikai pats gribēja sadarboties, bet vispirms pieprasīja palīdzību un tad paziņoja, ka grib palikt un palīdzēt�

- Tu tie�ām to vēlējies, Ģirt Melderi? Palīdzēt citiem, turklāt darīt to par baltu velti? - virtuves durvīs stāvēja Anna Elizabete. Pamodusies.

Mikam Kaķītim, neuzkrīto�i vērojot Ģirta mīmiku un ķermeņa valodu, �ķita, it kā viņ� pēk�ņi būtu dabūjis strāvas triecienu. Skatuves mākslā rūdītais aktieris, ieraugot Annu, salēcās, nobālēja un sastinga.

Nekas tur nav pāri! Godātais mākslinieks var teikt ko sacīdams, ta�u pat ar neapbruņotu aci redzams, ka Līzbete viņam joprojām nozīmē daudz.

- Sveika, Līzbet! - Ilga pauze. - Un, jā. Dro�i vien skan mazliet sirreāli, ja tāds narciss un egoists ņemas apgalvot, ka viņu interesē citi cilvēki, ka viņ� vēlas, lai tie būtu veseli un laimīgi, vai ka viņ� būtu gribējis to visu zināt daudz agrāk� Tāpēc es pat necentī�os nevienu pārliecināt.

- Kāpēc tu aizbēgi no Mihailova? Labi, varbūt neaizbēgi, bet aizgāji, aizbrauci, neko nepateicis, nebrīdinājis� Kad sestdien �atojām, tu neko par to neminēji un �ķiti visnotaļ apmierināts ar savu jauno dzīvi.

- Apmierināts būtu par augstu ņemts, - Ģirts nemanāmi pasmaidīja. - Teik�u tikai to, ka jau labu laiku biju domājis par do�anos prom no klīnikas, ta�u man nebija kurp. Dzīvokli esmu pārdevis. Visprozaiskākā iemesla dēļ: man vajadzēja naudu un citu ienākumu pagaidām nav. Vispirms jāsakārto darba lietas: gribu atgriezties teātrī, kino, TV. Tikai nu jau citādās lomās un noteikti ne ma�o tēlā! Bet dzīve ir dzīve, un, kā jau es Annai rakstīju, re�isori rindā nestāv. Ta�u arī tas nebūtu nekas, ja ne mūsu pēdējo nedēļu sarunas ar Zani, viņas bēg�ana un� dienasgrāmata, ko atradu pēc tam, pārlūkojot viņas istabu. Daudz esmu lasījis, daudz dīvaiņu spēlējis, ta�u �is sacerējums mani galīgi izsita no līdzsvara. Trakākais - tā vien �ķiet, ka Zane ir zaudējusi atmiņas par visu, kas neattiecas uz Annu Elizabeti un Pū�u Māju. It kā tās būtu nodzēstas. It kā viņai nebūtu bijis citas dzīves. Ta�u lasiet pa�i�

Izvilcis no azotes nelielu, modīgu kladīti ar cietiem vākiem un klapīti ar magnētu, Ģirts pasniedza to Mikam Kaķītim. Negribīgi pa�ķirstījis, Miks pēk�ņi kļuva nopietns:

- Līzbet, tev tas jāredz.

Pārlapojusi kladīti, viņa nolika to uz galda.

- Diez kas nav, jā. Ta�u to vēlāk. Tagad galvenais saprast, kur viņa palikusi, un dabūt rokā, pirms noticis kas neatgriezenisks. Ģirt, kādas bija tavas brīvprātīgā palīga funkcijas?

- N-nu� Pieskatīt, vai telpās viss kārtībā, ja nav, tad piekopt, piekārtot. Sekot, vai pac� viesi labi jūtas, neuzkrīto�i novērot, ko dara vienatnē, ko runā savā starpā. Nu un, protams, visādi darbiņi ārā, teritorijā.

- Respektīvi, Mihailovs tavā personā bija ieguvis bezmaksas dārznieku, sētnieku, uzkopēju un spiegu? - Annas jautājums bija tie�s un nesaudzīgs.

- Līzbet, tu esi skarba. Bet, jā, tā bija. Tā ir viena no Mihailova metodes - likt cilvēkam darīt kaut ko citu labā. Palīdzēt. Tobrīd, kad es pie viņa aizbraucu, nu pēc Laures aresta, slepkavībām televīzijā, Zanes ievie�anās manā mājā un tiem murgiem ar dzelzs rozi, es vairs nebiju cilvēks. Man bija sajūta, ka visās malās �ukst un klaudz, ka mani ik uz soļa novēro, ka ar mani kāds spēlē savādas spēles� Mēģināju jums to pateikt, ta�u jūs man neticējāt. Egons vienīgais izturējās draudzīgi un nenosodīja� Nu lūk, un tad es aizbraucu pie Mihailova lūgt palīdzību. Teicu - naudas, ko maksāt par terapiju, man nav, ta�u varu atlīdzināt ar darbu. Viņ� padomāja un piekrita. Nekādas vieno�anās neslēdzām, viņ� vienkār�i ierādīja man istabiņu pirmajā stāvā. Un teica: �Ģirt, gribu, lai iegaumējat - jūs neesat pacients, bet viesis. Saskaņā ar jūsu brīvo gribu. Varat jebkurā brīdī izlemt pārtraukt sadarbību un doties prom, es neiebildī�u. Tajā pa�ā laikā es ar jums strādā�u atbilsto�i savai metodikai, mēs daudz runāsimies, es daudz jautā�u un ceru, ka tas jums palīdzēs saprast sevi.� Tā arī notika. Darbojos savā vaļā, man tas sagādāja prieku, pat vēl vairāk - gribējās visu izdarīt tā, lai citi pamanītu, būtu priecīgi un apmierināti. Protams, tas nebija nekas di�s: sagrābt rudens lapas, sakopt teritoriju, ieziemot novārtā aizlaistos ro�u krūmus, sanest �ķūnī un glīti sakraut malku, izkārt gaismiņas, izrotāt telpas, uzlikt eglīti. Rosījos un sapratu, ka tas man patīk. Tā bija iespēja beidzot izrunāties ar sevi, jo cilvēks nekad nav tik patiess, kā darot monotonu fizisku darbu, un vienlaikus lieliska iespēja iepazīt citus. Daudzi, redzēdami manu rosību, nāca klāt� parunāties, da�i gribēja palīdzēt un iesaistījās darbos. Es arī ļāvu - tā bijām ar profesoru vienoju�ies.

- Savā ziņā tu biji darba terapeits un uzticības persona?

- Tā varētu teikt. Viņi man daudz ko par sevi izstāstīja. Ļoti daudz. Pat tik personiskas lietas, ko, visticamāk, nezināja ne profesors, ne tuvinieki. Joprojām nezina. Nedomāju, ka man tas būtu jāpārstāsta tālāk.

Anna pāri telpai paraudzījās uz Miku: pajautāt viņam par attiecībām ar Zani? Viņ� nemanāmi pamāja ar galvu: vaicā tu! Un izgāja no virtuves. Bija laiks posties uz darbu.

Bet tik ļoti negribējās atstāt Ģirtu Pū�u Mājā�

* * *

- Viņ� mani joprojām ienīst? - Melderis smagi nopūtās.

- Nemelo�u, ka tā nav, - ģenerālis Bass pa�ūpoja galvu. -Lai gan ienīst, manuprāt, ir par smagu. Es teiktu, tas nav naids, bet vil�anās rūgtums.

- Saprotu� Ir jau arī pamats. Un jūs, ģen� Kārļonkul? Un tu, Līzbet?

- Melderi, nezinu, vai �is ir īstais brīdis, lai skaidrotu attiecības, - Anna piesēda uz mazā ķeblī�a pie krāsns. -Labāk pastāsti ko citu. Kādas bija tavas attiecības ar Zani? Vai jūs bie�i sarunājāties? Vai viņa tev ko minēja par vēlmi bēgt, doties prom, būt brīvai? Ja tā, tad kur viņa pa�reiz varētu būt? Un kāpēc tu nolēmi mani� mūs pabrīdināt?

- Līzbet, visas atbildes ir tajā mazajā kladītē, ko tu noliki pie malas. Izlasi� izlasiet visi, un būs skaidrs. Par mani un Zani� mums nebija nekādu attiecību. Ja godīgi, sākumā tas ļoti pārsteidza - it kā viņa mani nemaz nepazītu. Pēc visa, kas noticis: ilgie draudzības gadi, dzīve Pū�u Mājā, pasākumi, galu galā ievāk�anās manā Hospitāļu ielas dzīvoklī un viņas centieni ievilkt mani gultā� Atvaino, Līzbet! Nu jā, un te pēk�ņi pilnīgs atmiņas zudums, it kā manis viņas dzīves telpā nemaz nebūtu bijis, it kā es nebūtu es, bet vienkār�i kaut kāds Mihailova klīnikas tehniskais darbinieks. Tas bija pārsteidzo�i. Tajā pa�ā laikā, kad tikāmies gaitenī vai dārzā vai kad iegāju Zanes istabiņā apkopt zaļos augus, viņa arvien bija pieklājīga, klusa, reizēm varbūt tāda kā nomākta. Bet vienmēr ar kladīti, vienmēr kaut ko rakstīja�

- Tātad jūs nesarunājāties? - ģenerālis Bass pārjautāja.

- Ilgu laiku ne. Tad pamazām pa vārdam, pa frāzei. Par laiku, par rudeni, par svētku koncertu: iepriek�ējā vakarā� viesi zālē uz lielā ekrāna bija skatīju�ies Valsts svētkiem veltītos pasākumus un tos dzīvi apsprieda. Vēlāk daudz runājām par ziemu. Viņa gaidīja Ziemassvētkus un kā bērns priecājās, kad es jau decembra sākumā klīnikas hallē uzstādīju eglīti. Viņi visi priecājās. Bija pat kopīgs eglītes rotā�anas vakars. Tad gan man apskrējās dū�a: lieli cilvēki kā mazi bērni� karina mantiņas, stiprina svecītes, stiepj eņģeļmatus� it kā visi kopā un tajā pa�ā laikā katrs par sevi, savā mazajā pasaulītē. Cits citam garām kā tādi zombiji. Baisi.

- Ģirt, vai laikā, kamēr Zane dzīvoja pie tevis, viņa kādreiz ieminējās par savu ģimeni, varbūt izrādīja vēlmi viņus satikt, varbūt gribēja apciemot?

- Nekā tamlīdzīga. Vai tad viņējie nedzīvo dziļos laukos? Tā ta�u nav Zanītei piemērota vide: slapj�, auksts, nagi aplūzīs, laka nolups, matu krāsa izbalēs, - Melderis paironizēja. - Lai gan, kamēr viņa centās mani savaņģot, mans vecpui�a dzīvokli bija tīrāks nekā jebkad. Kad grib, tad var. Bet vai tad tu pati nekad neesi tur bijusi, pat studiju gados ne? Bijāt ta�u sirdsdraudzenes.

- Viņas mamma vienmēr brauca pie mums uz Rīgu ar visādiem lauku labumiem. Uzkavējās pāris stundu mūsu centra dzīvoklītī, parunājāmies - es vairāk, Zane mazāk -, un Zālī�māte, ikreiz drūmāka nekā atbraukusi, devās atceļā.

�ķiet, tur bija kaut kāds aizvēsturisks neatrisināms konflikts. Zanes tēvu, māsu un brāli nekad neesmu redzējusi.

* * *

Pēc ilgām pārdomām Kaķītis bija izlēmis piezvanīt ģenerālim Bozēm un izprasīt brīvdienu.

Kamēr sapratīs, ko darīt ar Melderi.

It kā nebija iemesla raizēm, ka viņ� varētu ko nodarīt Līz-betei, arī krusttēvs turpat līdzās, bibliotēkā - atpūsties atsūtītais Viktors ar vilku, darbistabā - Kārlis ar Ievu, viesistabā - viņa labā roka Dambergs, aug�stāvā - Grāfs ar Rūsu, Rokiju un diviem lieliem, smagiem kaķiem, tomēr sirds nebija mierīga.

- Sveiks, �ef, es joprojām Me�ājos. Mums te dīvainības�

- Ā, Kaķī�kaln! Tev gan nemierīga dzīve. Pusastoņi no rīta, normālam cilvēkam jābauda dieni�ķā kafija un jāpo�as uz darbu. Kas tad nu?

- Mums se�os no rīta ieradās ciemiņ�.

- Zane?

- Nē, Melderis. Visu nakti nosēdējis uz virtuves kāpnēm, sasalis ragā. Atvēru durvis, lai ienestu malku, un viņ�� iegrīļojās iek�ā. Atļāva man sevi pat no�aut, tikai lūdza nedzīt prom. Tagad virtuvē dzer tēju un runājas ar Līzbeti un Basu.

- Ak tā. Lai runājas. Anna no viņa izvilks visu, ko viņ� zina, un arī to, ko nezina. Labi, ka viņ� pie vietas. Es� jau grasījos tev zvanīt. Redzi, arī man ir ziņas, un tās nav patīkamas: �orīt līdz pamatiem nodegusi Rāmavas klīnika. Cilvēki izglābti un pārvesti uz tuvējām slimnīcām. Vārtsargs zinājis teikt - naktī bijusi liela braukā�ana. Vispirms neilgi pēc pusnakts savā zaļajā golfiņā aizgrabinājis Ģirts Melderis, uz brīdi piestājis pie vārtiem, ienācis atvadīties un noteicis, ka cerot vairs neatgriezties. Tad ap diviem baisā ātrumā atlidojis melns mersedesa d�ips ar numuru MG 004, pie stūres jauns, tum�matains vīrietis; ieskrējis iek�ā un pēc neilga brī�a iznesies laukā ar augstu, nestabilu mapju kaudzi rokās, iesviedis auto bagā�niekā un aizdrāzies kā velns ar vējlukturi. Visbeidzot ap pieciem iznācis profesors, pleca siksnā nesdams datorsomu, vienā rokā - pavecu �emodānu, ar otru spiedis pie vēdera lielu ziedo�u Ziemassvētku kaktusu. Ietupinājis sava Mini pasa�ieru beņķī, piesprādzējis un neatvadījies aizbraucis. Pēc pusstundas sācies ugunsgrēks, kā vēlāk atzinu�i glābēji, vairākās vietās vienlaikus. Ļaunprātīga dedzinā�ana.

- �ef, tu gribi teikt, ka Melderis vainojams dedzinā�anā?

- Nedomāju vis. Drīzāk Mihailovs pats� �obrīd tas atgādina izmisīgu pēdu slēp�anu, kad aste bluķī. Interesanti, kurp viņ� aizbrauca? Pie kā? Vēl bija savāda norāde uz neatpazīstamu stāvu� Klau� Viktors pie jums?

- Ir, jā. Galīgi sabrucis.

- Saprotu. Nestāsti viņam neko. Vismaz pagaidām. Mēs tikmēr papētīsim no �ī gala. Man ir da�as iestrādes. Starp citu, kas ar tām bērēm? Kad būs?

- Ceturtdien. �ef, es gribēju ko lūgt�

- Zinu, nevirini muti. Tev ir tonna neizņemtu brīvdienu, Egonam ari. Palieciet Me�ājos. Te nekas vairs nedeg: viss jau nodedzis. Ja Egus ar Mazo Kārli grib, lai atskrien parakāties pa sakusu�iem dzel�iem. Ja nu tur kas interesants� Mjā, kas vēl - Annai gan pastāsti. Lai pasmadzeņo�

* * *

Es laikam ilgi gulēju. Ļoti ilgi. �orīt atnāca M., iedeva zāles, parunājās, teica, ka turpmāk ik rītu �ādi runāsimies.

Esot apsolījis Annai par mani parūpēties. Lai nenotiek kas ļauns. Kas ir Anna?

Pagaidām man jāpaliek te. Es vēl esot agresīva un bīstama. Sev un citiem. Mani vajagot nomierināt. Līdzvaru palīdzot atgūt rakstī�ana un zīmē�ana. Iedeva blociņu, teica: �Nu pamēģini! Varbūt sanāks grāmata. Tu ta�u reiz gribēji uzrakstīt romānu, vai ne? Tad strādā, noraksti to visu nost.� Gribēju saplēst - būtu daudz baltu sniegpārsliņu. Ta�u pārdomāju.

Kāpēc es te esmu? Ko esmu izdarījusi? Neko neatceros. Balts gaitenis - gar�, bez durvīm un griestu spuldzītēm. Gai�s, bet nav krāsu.

M. man dod zāles - izskatās pēc konfektēm. Saldas. Kļūstu mierīga un sapņaina. Redzu aizraujo�as filmas - turpinājumos, krāsainas. Daudz cilvēku, kurus nepazīstu. Vai arī, ja pazīstu, nespēju atcerēties. Pamostos un nevaru atsaukt atmiņā. Jāliek blociņ� zem spilvena.

�odien Profs vaicāja, vai man nebūtu iebildumu pret hipnozes izmanto�anu. Esot jādabū laukā sliktās domas un sajūtas.

Es esot īpa�a paciente, viņ� ļoti gribot, lai es izveseļotos. Bet vai tad es esmu slima?

Viņ� tur ņemas un ņemas. Ar kaut kādu spo�u bimbuli, ar vārdu me�ģiem - kādreiz man tādi patika, ļoti patika, mēs pat mēdzām gudrot klamburus, nē, kalambūrus. Mēs? Nē, es!

Es pati, pati! Teikt vai neteikt, ka uz mani hipnozes nekad nav iedarboju�ās?

Drūmi. Visu laiku viena. �onedēļ Profa uz vietas nebū�ot. Teicās braukt uz Sanktpē-terburgu. Palūdzu, lai nobildē Ziemas pili. Neesmu tur bijusi. Apsolīja. Piekodināja cītīgi dzert zāles, lai līdz viņa atbrauk�anai es būtu gatava strādāt tālāk un kopīgi apturēt slimību.

�odien dzirdēju sanitārus sabļaustāmies:

- Vai tu jau visiem padevi?

- Jā, tikai tā �īza vēl jāpabaro.

Par kuru viņ� to teica? Pie manis �orīt vēl neviens nav bijis. Viņi mani ienīst. Vienmēr nes visu aukstu. Vakar metu ar bļodiņu. Neatdeva. Palikusi tikai krūzīte.

Profesors atbrauca, ta�u bija dusmīgs. Teica -es slikti uzvedoties, tāpēc dāvanu tagad nedo�ot. Vēlāk. Saniknojos. Teicu, ka viņ� ir melis un es vairs ar viņu nerunā�u. Un neēdī�u. Viņ� atbildēja: �Labi, kā vēlies.� Un aizgāja.

Jau piecas dienas neviens pie manis nenāk. Un nebaro. Te ir ļoti auksti.

Redzēju sapni - lielu bibliotēku, telpas vidū -galds ar gardumiem, vidū - krūka ar Mojito. Es dzeru, dzeru� un tad ieraugu pie grāmatu plaukta divus vīrie�us. Vienam ir bārda, to es pazīstu, tam pieder visi mediji. Viņ� stāv pret mani ar muguru un runā pa stacionāro telefonu vāciski: �Drīz būs gatavs, varēsim sākt.

Gatavojiet tehniku!� Otru redzu no sāna -viņam ir sirmi mati un kumpis kā Profam.

Ļoti gribas ēst. Kāpēc viņi nenāk? Radiatori ledaini. Apkure atslēgta. Omīte dro�i vien cep kartupeļu pankūkas. Atcerējos, KAS ir Anna!!!

�odien bija ienācis Profs. Drūms un dusmīgs.

Teica - man esot izvēle: vai nu viņ� vecas draudzības vārdā mani izraksta un līdz tiesai sūta mājās, vai arī es uzticos un pieņemu viņa ārstē�anu. Viņ� bū�ot godīgs - ar mani esot slikti: smagas aizdomas par ātri progresējo�u slimību, ta�u galīgās diagnozes noteik�anai vajag sasaukt konsīliju. Ja ārstē, ir iespēja, ka izdodas tikt galā - ja ne pilnīgi, tad kaut tik daudz, lai netraucētu pa�ai dzīvot. Ja neko nedara, tad -krievu rulete. Slimība var apstāties un var progresēt. Bet galvenais - tad būs apsūdzība un tiesa.

Es esot kādu nogalinājusi�

Profesors ieteica parunāt ar Annu. Viņa zinā�ot, ko darīt. Tūliņ piezvanī�ot, lai atbrauc uz kafiju. Tikai man esot jāapsolās labi uzvesties. Apsolījos. Viņa atbrauca kopā ar To - lielo, garo, nagaino. Kaķīti. Nolēmu pakaitināt.

Pēc acīm redzēju, cik ļoti viņiem riebj te atrasties un kā viņi mani ienīst. īpa�i viņ� - tik pareizs, tik stiprs, bez neviena melnumiņa. Bet sievieti tomēr no�āva. Toties viņa mani �ēlo. Kā tādu kraupainu suni. Labi, svētuļi, dabūjāt pasaciņu. Par bārdaino vīru Pērkonu.

Bet par kuprīti ne vārda. Ha!

Profs teica, ka es progresējot un pēc konsīlija viņ� mani vedī�ot uz savu klīniku Rāmavā, pie Rīgas. Kad atveseļo�os, varē�u palikt tur - es esot gudra, palīgs noderēs. Viens tāds jau strādā, esot laimīgs - nemoka sliktas domas, neapgrūtina slikti cilvēki, dari savu darbu, un viss.

Esam Rāmavā. Te ir for�i. Silti, gai�i, logi bez restēm. Daudz grāmatu - var ņemt un lasīt. Kūncs ir super. Datoru un telefonu gan te nav. Vispār ir, bet Profa kabinetā. Vēl viens telefons ir tam �alim ar biezo bārdu, nu, laimīgajam dārzniekam. Smukajam. Viņ� reizēm tajā paskatās, kad domā, ka neviens neredz. Ta�u nezvana.

Glīts vīrietis. Seksīgs dibens.

Smukais ir nerunīgs. Atnāk, labdien, izdara savu darbu un prom, visu labu. Es viņu esmu Atgādina to huligānu, kas Annai nesa puķes. Profs teica - Anna esot apprecējusies. Kārlis taisoties precēties. Drīz. Ar Konrāda asistenti.

Smukais uzlika hallē eglīti. Prasīja, vai manās mājās svin Ziemassvētkus. Man nav māju. No vienām es aizbēgu, no otrām mani izdzina. Anna. Un atdeva cilvēkēdājam Konrādam.

Ziemassvētki. Dzīves svētki. Tikai es esmu lieka. �īze� Mēs te visi nepareizi. No acīm prom, no sirds ārā. Bet viņi, pareizie, par mums smejas. Grib dzīvot sterilā vidē. Tā Profs teica.

Bet es ieradī�os ciemos! Un tad viņa par mani vairs nesmiesies! Tad neviens vairs nesmiesies!

Smukais pasācis atstāt vaļā manas istabas durvis. Pat uz nakti neaizslēdz. Vai tā būtu pārbaude? Profa kārtējais eksperiments?

Interesanti, kur glabājas dokumenti, naudas maki un telefoni? Seifā? Un kur seifa atslēga? Vai tie�ām viņ� to visu laiku staipa līdzi?

Pēdējā laikā viņa arvien bie�āk nav uz vietas� kaut kur iet, kaut kur brauc�

Viss. Es vairs nevaru. Brauk�u uz Mājām�

Otrdiena, 16. janvāris

Me�āji, Pū�u Māja

- Ja viņas nav �eit, Me�ājos, Pū�u salā, Me�mui�ā, Maz-kalniņos vai varbūt pie vecajiem Kalniņiem vai Zaķī�iem, redzu tikai vienu vietu, kurp viņa vēl varētu doties. Uz mājām. Tas gan, protams, ir maz ticams, ņemot vērā Zālī�u ģimenes pagātnes attiecības, ta�u pārbaudīt vajadzētu.

- Līzbet, tu zini ko sīkāk? Kas tāds var atgadīties vienas ģimenes locekļu starpā, ka gadu desmitiem nav iespējama samierinā�anās un da�s labs tā arī aiziet aizsaulē� atstumts un viens? - Mika balsī skanēja rūgtums.

Viņ� to par sevi, savu māti, tēvu un krusttēvu�?

- Nezinu, Miku, nezinu. Tas laikam tomēr ir jautājums Kārļonkulim un Zelmas tantei - vienkār�i jāsaved kopā un stingri jānoprasa: �Kas ir, mīļie, cik ilgi to kara cirvi asināsiet? Neviens nav mū�īgs!� Tu ta�u pats redzēji, cik grūti man gāja ar manu māti Roznariju un viņas ��ķiru ideoloģijas� iedomāto pārākumu. Es toreiz jau sāku nopietni domāt, vai tik māmiņa nav ku-kū, jo vairāk tāpēc, ka viņa izspēlēja �Oskara� cienīgu priek�nesumu ar ārsta slēdzienu, progresējo�u Alcheimera slimību, pazudu�u atmiņu un traucētu saikni ar realitāti. Bet izrādījās - sarūgtinājums mācību iestādes vadības rīcības dēļ un uzmanības deficīts. Ne velti viņa mūs tagad visu laiku aicina ciemos pie sevis uz Austriju, uz Grācu, paslēpot�

- Kā tad, paslēpot� Atkal baros kā uz kau�anu, un katru vakaru būs jāēd �arlote vai �tricele ar putukrējumu un augļiem, - Kaķītis tēloti �ausminājās.

- Nelikās gan, ka tev pret nabaga �tricelēm būtu tik mil-zonīgs naids, - Anna smējās.

- Jā, un tad vēl tur būs Kraftigs, Hanss un Veismillers�

- Kuri, protams, to vien dara, kā prāto mani nolaupīt!

- Un vēl tur būs ikvakara politiskais �ovs: diskusijas par Eiropas vēsturi ar tavu cienījamo tēva kungu profesoru Ro�kalnu. Tur nu reiz vajadzīgs Kārļonkulis, es to nespēju. Tad labāk noķer�u vēl kādus bandī�us�

Paga, paga, politiskais �ovs, priek�nesums, pazudusi atmiņa un traucēta saikne ar realitāti? Vai tikai te neslēpjas vismaz viena atslēga?

- Kaķīt, klau, bet ja nu Zanei nemaz nav ātri progresējo�a �izofrēnija, kā mums� man rudenī centās iegalvot profesors Mihailovs? Ja nu ir pavisam citādi? Es nesaku, ka labāk vai sliktāk, bet citādi. Ja Zane ir garīgi, psihiski un emocionāli labila, profesoram ar viņa izcilo reputāciju un unikālo pieredzi paveras iespēja glābt viņu no iespējamā bargā tiesas lēmuma, paņemot savā paspārnē, lai ārstētu, rehabilitētu un, iespējams, eksperimentētu, lai pierādītu savu jauno psihoterapijas metodi. Savukārt, ja viņa nav labila, bet ir tikpat vesela kā mēs ar tevi, situācija kļūst vēl interesantāka. Neticu, ka tik gudrs un pieredzējis ārsts kā Mihailovs nespētu atpazīt spēli, bet, ja atpazina un neko neteica, tādā gadījumā te aprakta milzīga, nē, gigantiska �urka�

- Ko tu iesaki darīt? - Miks sarosījās. Ausīs ieskanējās Bozes teiktais: izstāsti visu Annai, lai pasmadzeņo. - Ā, pirms atbildi, tev specveltījums no mūsu lielā bosa līdz ar pavēli mums ar pui�iem �onedēļ strādāt no Me�ājiem. Tad nu klausies�

- Va vellos! Pa smuko! - Anna Elizabete pielika punktu Mika stāstam. - Bet tas tikai nozīmē - mēs esam tuvu: silts, siltāks, karsts� Atminies to krievvācu neiropsihologu Janu Rābi no Sanktpēterburgas? Kas sponsorēja viņa pētījumus? Mūsu dārgais nelaiķis Pērkontēvs, kur� bija kā uzburts uz Nī�es pārcilvēka ideju, jaunas rases radī�anu un cilvēka spēju robe�u pārbaudi ekstrēmās situācijās. Pie kā uz biju�o revolūcijas galvaspilsētu tik �akli braukalēja pats Maksis M., ja ne pie sava drauga Jana Rābes? Un vai gadījumā abiem korifejiem �ie atmiņas fenomena pētījumi nav biju�i kopīgi - gan idejiski, gan finansiāli? Un nu, kad viens pētnieks pārcēlies uz citiem medību laukiem, otrs fiksi notin mak�ķeres� Vai arī meklē jaunu lordu protektoru? Neskaties manī tā, es tikai skaļi domāju. Varbūt nepareizi�

- Nē, Līzbet, viss sakrīt. Tad tāpēc toreiz, kad Ilga Loka bija atbraukusi pie mums lūgt palīdzību, bet faktiski notēlot prātā juk�anu, it kā uzzinot par vīra ma�īnas uzie�anu gaisā, Mihailova rīcība bija tie�i tāda, kā tu teici, - viņ� zvanīja draugam uz Pēterburgu, lai pakonsultētos un uzzinātu, kā rīkoties, lai nepieļautu aizie�anu citā realitātē. Tikpat labi tā varēja būt cita tipa konsultācija - kā ticamāk pasniegt atmiņas blokādi.

- Kaķīt� parunāsim par kaut ko jautrāku, piemēram�

- �par bēritēm. Kā klājas dakterim Konrādam? Jaunais krēsls dibenu nespie�?

- Neņirgājies. Parīt viņam jāsaka svinīgā runa no ļaundaru rokas kritu�o pa�valdības sievu piemiņai. Uzrakstīju, iedevu, nabags tagad mācās no galvas.

- Lai tik mācās. Galvenais, lai nestāv ar lapiņām rokā. Ko tu uzrakstīji?

- N-nu, labu, labu un tikai labu. Kā jau par miru�ajiem� Vai nu� vai�

- Tāpat jau runas klīdīs. īpa�i pēc tās stulbās publikācijas. Interesanti, cik daudzi paguva to izlasīt.

- Komentāru bija pāri diviem simtiem. Pat nezināju, ka mums �eit tik daudz datorlietotāju. Bet, ja nopietni, Kaķīt, nesatraucies, tā publikācija sen izvākta no vēstures, avots atrasts, un Egons ar Kārli plāno karagājienu.

- Mala�i, �aļi, bet - kā?

- Neprasi, gan kādu vakaru pie ābolkūkas pa�i izstāstīs.

- Ar ābolkūku cauri netiksiet, vajadzēs tiramisu ar rumu un kapu�īno! - galīgi samiegojies, berzēdams sasārtu�ās acis, virtuvē ielamzāja Kārlis.

Viņam sekoja Egons, bet kā tre�ais, grīdā skatīdamies, vilkās Viktors. Bāli zaļ� un drebo�s. Ieraudzījis savu neatvairāmo atspulgu durvju spoguļstiklā, novaidējās vien.

Galīgi apjuku�ais Zorro kā puspaģībis, pusnosmacis lācis slāja nopakaļus.

- Līzbet, kas guļ viesistabas dīvānā?

- Anniņ, vai tev nav marinētu gurķī�u?

- Līzbet, kāds maita naktī sagāzis manu sniegavīru!

- Gurķi ir, marināde arī, ta�u man ir kas labāks - skābu kāpostu sula! Dzer uz veselību! Sniegavīra bendi sauc Ģirts Melderis, un viņ� guļ viesistabā. Un, lūdzu, izlaidiet laukā to nabaga dzīvnieku, pirms viņ� nav nomiris no alkohola tvaiku intoksikācijas! Kārlīt, lūdzu, nosvilp lejā manējos arī!

- Līzbet, dod man to su-ņu� su-las burciņu, es tūlīt izvedī�u� vi-sus kā-pos-tus pastaigāt un se-vi arī� - Viktors murmulēja, vilkdams jaku.

Miks, Egons un Kārlis neviltotā izbrīnā noskatījās, kā viņ� ar kāpostu sulas krūzi rokās izklumzā uz lieveņa un bezspēkā apsē�as uz lielā akmens puķu poda.

Suņi, pieklājīgi un saproto�i dzīvnieki būdami, nolēma pa�apkalpoties un negaidīt saguru�o staidzinātāju: ar jestru palēcienu Grāfs izzaga no Viktora kabatas adīto bumbuļmici un kā vēj� aizdrāzās pāri pagalmam.

Pārējie sekoja.

- Vai kāds man paskaidros? - Kārlis, smieklus valdot, ievaicājās. - Es viņu tādu nekad neesmu redzējis. Smird pa gabalu kā fūzeļa fabrika.

- N-nu teiksim tā - iemesls viņam bija, un nopietns, -Miks norūca. - Bet izpildījums�

- Johnny Walker 0,7 1, visticamāk, krutka, pirkts Me�āju bodē pie Rudās Guntas, - Anna Elizabete noskaitīja. - Kad iegāju bibliotēkā, d�onītis bija uzvarēts, bet uzvarētājs bezfilmā. Noliku spaini, apsedzu un atstāju Zorro par sargu. Katrā ziņā runājams Viktors būs tikai pēc pāris stundām. Tūliņ viņam sāksies drebuļi, vajadzēs karstu vannu, lielu bļodu soļankas, divas krūzes melnas kafijas, nu un pēc tam varēs veikt audzino�as pārrunas.

- Tur nav ko audzināt. Lai �alis atkopjas. Viņam vēl būs ko turēt, - Miks noknik�ķināja pirkstu kauliņus. - Dārgie ve�i un mīļā, skaistā dāma, man ir priek�likums: ļoti daudz ceptu olu ar �ķiņķi, sieru un tomātiem, vēl vairāk kanēļka-fijas un groziņ� ar tām krauk�ķīgajām Omītes piparkūkām, kas brīnumainā kārtā paliku�as pāri no Ziemassvētkiem�.

- I neceri, tās man vajadzēs kāzu tortes kripatiņām!

- Nu labi, tad to resno konfek�u kasti no aug�ējā plaukta�

- Rīļa!

- Es arī tevi mīlu! Nu, pie kā es paliku? Pie piecminūtes!

- Vai mani �oreiz pieskaitījāt, vai es jau esmu diskvalificēts? - pa lielās halles kāpnēm lēni un cienīgi līgoja lejā ģenerālis Bass, izskatīdamies pēc �eiha ar rudu �almu.

Runcis Barons nez kāpēc bija nolēmis, ka ģenerāļa ziemī-gais paradums doties gulēt ar adītu micīti galvā ir tie�i tas, kas vajadzīgs viena liela, resna mājas kaķa ērtībām.

Vai art viņ� tā Kārļonkuli ārstē?

O jā, murrā kā traktors!

- Ko jūs, briesmoņi, esat nodarīju�i nabaga Viktoram? Kāpēc viņ� sē� puķpodā un raud?

- Viņ� neraud, viņ� dzer� - Mazais Kārlis sprauslāja.

- �kāpostu sulu, - Anna rāmi pabeidza teikumu. - Iesim uz virtuvi! Gan jau vājinieki pēc brī�a pa�i piebiedrosies. Bet tie, kuri guļ, lai guļ, - tiem vajadzīgs miers un siltums. Mikam taisnība - vajadzētu daudz ko pārrunāt. Kārlīt, varbūt vari aizskriet pēc savas maģiskās plan�etes? Varētu noderēt�

Ģenerālis Bass, klusi smaidīdams, noskatījās uz Annu Elizabeti, tad blēdīgi piemiedza Mikam un Egonam ar aci un tēloti noplātīja rokas.

Kā pirms neilga laiciņa bija izteicies vēl viens, tikpat vieds ģenerālis, kura uzvārds sākās ar B:

�Darbā jūs varat būt pulkve�i un ģenerāļi, bet mājās ir tikai viens admirālis, kuram klausa visi vai arī� krīt ne�ēlastībā un paliek bez zupas, kotletēm un kafijas.�

Neviens no Pū�u Mājas vīriem tādu likteni piedzīvot nevēlējās, tāpēc raitā solī iespruka virtuvē un rātni sasēdās pie stūra galdiņa.

- Un tā, kungi, ko kur� vēlas brokastīs? - admirālis Līz-bete painteresējās.

* * *

Otrdienas pievakare, 16. janvāris Aug�vidzeme, Jērcumi

- Tu domā - tam ir jēga? Vai viņi gribēs ar nepazīstamiem cilvēkiem runāt par tik jūtīgu tēmu kā meitas garīgā veselība? - cie�i vērdamies uz apledoju�o ceļu, Miks stūrēja salaboto Ķir�a Kundzi, kamēr Anna kaut ko vētraini klabināja klēpjdatorā. - Ko tu meklē?

- Hmm� vienu lietu� pag, nespēju atcerēties latīnisko nosaukumu� Es te mazliet prātoju par tām amnēzijām -īstām vai �ķietamām. Traki izdevīgi: kā kas, tā, blīk�, blāk�, krīt gar zemi, dod pa galvu, iekrīt ūdeni, gandrīz nosalst kupenā, cie� autoavārijā, piedzīvo uzbrukumu un viss, protams, beidzas ar amnēziju. Neatceros, neesmu vainīgs, nezinu, nepazīstu! Ak jel, ko gan darītu seriālu veidotāji, ja cilvēka atmiņa nebūtu tik trausla? Romantiskie, kriminālie, erotiskie, melnā humora gabali, un agri vai vēlu pie apvār�ņa parādās Viņas Augstība Amnēzija. Tik labskanīgs vārds, kam veltīta gan dzeja, gan dziesmas, ir pat mūzikas blice, klubi, intere�u kopas un vietnes.

- Tu gan vari būt dzēlīga, Lizbet.

- Kā nebūsi, ja pēdējā laikā vieni vienīgi dīvaiņi apkārt. Zini, es ar ilgo�anos sāku atcerēties to uzņēmīgo Kaijciema sievi�ķi, kura tā bija nomārketējusi savu dzimtas raganu, ka rāmā garā tika vaļā no se�iem traucēkļiem. Pie pilna prāta un skaidras sapra�anas! Nez kas ar viņu �obrīd notiek?

- Sē�. Un vēl ilgi sēdēs, pirms varēs mēģināt iesniegt lūgumu ap�ēlot un atlaist atliku�o� Līzbet, mēs da�u gadu laikā esam krietni papildināju�i I-ciema pansionāta iemītnieku rindas - lē�u, ka būs savs ducis visa vecuma kund�u un jaunkund�u un, ja vēl piesummē tās, kuras aizbēgu�as vai taisaulē, būtu visi divi du�i. Nez vai pasaule ir kļuvusi kaut par kripatiņu labāka?

Aizmugures sēdeklī gulo�ais Grāfs pa miegam saldi nomurmināja: Momm-momm-momm, - un Rūsa viņam piebalsoja ar smalku: A-a-ah.

- Mjā, es sapratu: turi muti un skaties uz ceļu! - Miks Kaķītis nosmīnēja.

Anna iespurcās, ieskatījās kartē, tad pavērās apkārt un līksmi iebukņīja viņam sānā: - Esam klāt!

Nelielais Aug�vidzemes miestiņ� ar savādo nosaukumu Jērcumi izrādījās patie�ām mikrobīgi sīks - piecarpus mājas, viena iela, nobrukusi baznīca un kādreizējā kroga ēkā iekārtojusies bode, kas vilka pēdējo dva�u, spītīgi turēdamās pretī lielveikalu invāzijai.

- Zālī�i? Oi, tad jums jābrauc tur, pa to ceļu cauri me�am, tad pa o�u gatvi līdz galam, tur būs smuka, dzeltena māja, bet aiz tās - pa�i atradīsiet. Liela�!

Mjā, tie�ām liela, bet ne skaista, Anna nodomāja, kad, atradu�i meklēto, viņi apstājās Zālī�u pagalmā. Te viss bija liels, masīvs, milzīgs un raupj�.

Kā lā�u migā. Re, no kurienes Zanei tā lā�u mātes grācija!

- Kas jūs tād�, un ko vaj g? - pagalmā iznāca pusmil�a lieluma vīri�ķis gados.

Tēvs?

- Meklējam Zālī�us, - Miks oficiāli iepazīstināja ar sevi un parādīja dienesta apliecību. - Un tā ir Anna Elizabete, jūsu meitas studiju biedrene.

- Kas ta� par studijām - pēc tik daudziem gadiem? Va� kas noticis? Māt?!

No mājas izsteidzās izkaltusi, gadu nastas saliekta sieviņa, kurā Anna tikai ar lielām grūtībām atpazina vēl pirms desmit gadiem tik stalto un stipro Zanes māti Silviju. Ieraudzījusi Annu, viņa apstājās un sastinga�

- Anniņ? Vai Zanītei kas atgadījies?

Nu vai nav ro�u dārzs? Vecāki nezina neko, kas pēdējā laikā noticis ar viņu jaunāko meitu, - ne to, ka viņai ir nopietnas problēmas ar atkarībām, ne to, ka viņa izmesta no vairākām darbavietām, ne to, ka sastrādājusi ziepes un izjaukusi saderinā�anos, kur nu vēl, ka mīļotā atvase apsūdzēta slepkavībā un �obrīd atrodas slēgta tipa veselības iestādē, nē, neatrodas, jo jau vairākas dienas kā izbēgusi.

Kā lai to visu tagad pastāsta?

Anna Elizabete izmisusi paskatījās uz Miku. Runā tu!

- Zanes mamm, mums vajadzētu ar jums parunāties� ja iespējams, ar visiem jūsu ģimenes locekļiem. Tas ir būtiski. Zanei ir� nepatik�anas, un mēs mēģinām viņai palīdzēt.

- Jūs tikai pasakiet - viņa ir dzīva un vesela? - Silvija pacēla roku pie mutes latvie�u sievām tik tipiskajā �estā.

Kā satraukums, kreņķis, bēda, roka mutei priek�ā.

Lai tik kāda skaņa neizlau�as, neizbēg, nepamūk�

- Dzīva, dzīva, aizvakar redzējāmies, - Miks pasmaidīja.

- Tak nāk beidzot iek�ā, ko mēs te, pagalmā? Tēvs, ko stāvi kā stabs? - Silvija atguvās, un Zālī�u māja atdzīvojās.

Re, kur� bija īstais motors!

- Tad jūs nemācījāties vienā kursā, neesat no skribentiem? - Zanes tēvs Jorģis jau tre�oreiz pārjautāja. - Tas labi, kārtīgs cilvēks. Kā maizīti pelnāt?

- Ar izrādēm, koncertiem un privātām izmeklē�anām, -Anna pasmaidīja.

- Mele! Un tik smuka meita! - Jorģis sāka smieties.

- Nekā! Esmu svētku re�isore, bet mums ar draugiem pieder arī detektīvu aģentūra.

- Un ko tad jūs tā aģentējat? - Zanes tēvs pazobojās. Varbūt gribēja izrādīties, varbūt mājas vīns par stipru, kas zina.

Silvija novērsās.

- Izmeklējam da�ādas lietas. Gan vieglas, gan smagas. Arī cilvēku pazu�anas�

Mika rāmā balsī izteiktais teikums beidzot nodzina no Zanes tēva sejas pārākuma pilno smīnu un lika aprimt arī ēdāju badīgajām dzirnavām.

Kā �ķita, abus vecākos bērnus interesē tikai viņi pa�i un pilna bļoda.

- Zanīte pazudusi? - Silvija klusi iz�ukstēja.

- Diem�ēl, jā, - stingri noteica Miks. - Mēs viņu meklējam, un būtu svarīgi, lai viņa atrastos ātrāk. Viņai jāierodas tiesā� kā svarīgai lieciniecei. Citādi process var izgāzties.

Anna mēmi pavērās vīrā.

Re, kā - tu vari būt art tāds?!

- Kas tā par lietu, kurā �ī ieķēpājusies? Ka tik nav atkal ko nosvilinājusi kā bērnībā to �ķūnīti. Gandrīz māju parāva līdzi! - vecais Zālītis gremzās.

Anna ievēroja, ka, izdzirdot pieminam �ķūnīti, abi vecākie Zālī�u bērni saskatās un ļauni pasmīn.

Nu, nu, vai nu tā īsti būs bijis?

Viņa �o stāstu atcerējās - Zane bija to pieminējusi, runājot par nepatiesiem sodiem.

- Diem�ēl mēs to nevaram izpaust, lai neapdraudētu izmeklē�anas intereses, ta�u pienāks laiks, un jūs to noteikti uzzināsiet. Tagad atļaujiet atvadīties. Viens lūgums: ja nu Zane parādās, lūdzu, pieturiet viņu pie mājas, neļaujiet klaiņāt apkārt - viņas situācijā tas var būt bīstami� pirmkārt, jau viņai pa�ai. Un piezvaniet mums, man vai Annai.

�Tas no viņas bija sagaidāms - jau bērnībā meloja��

Vai Annai tikai izlikās, vai niknuma slāpētā pusbalsī �os vārdus kā indīgus krupjus izvēma Zanes māsa Aija?

- Neraizējieties, mēs viņu pieturēsim! Aiz rokām, kājām, pagrabā iek�ā, atslēgu klāt un suni priek�ā! - pēk�ņi, laikam ilgi briedis, Zanes vecākais brālis Olafs izspēra, viņaprāt, graujo�u asprātību.

- Tikai neaizmirstiet piekaut! Tā teikt, profilaksei. Lai būtu dro�āk, lai neaizbēg, - Annas Elizabetes balsī skanēja tik ledains nicinājums, kādu Miks Kaķītis no savas mīļotās sievietes vēl nekad nebija dzirdējis. Viņ� pilnīgi sajuta ultraskaņu, ar kādu vārdi ieurbās smadzenēs.

- Mūsdienu vergu fermās gūstekņus vairs nost nesit, tiem mēdz salauzt kājas un atstāt, lai saaug nepareizi. Kā garantu pret bēg�anas mēģinājumiem. Rokas ir, strādāt var. Ak jā, Zanes mamm, kādā brīvā brītiņā uzjautājiet Aijai un Olafam, kā tur īsti bija ar to �ķūnīti. Jaunākās meitas uzticību gan vairs neatgūsiet, ta�u par vieniem meliem jūsu starpā varbūt būs mazāk� Paldies par palīdzību, lai jums visiem labi klājas. Nepavadiet mani. Miku, es bū�u pie ma�īnas.

- Nu tas bija kaut kas, mīļā meitene! - stūrēdams ma�īnu laukā no Zālī�u pagalma, Miks nopūtās. Pa atvērto logu bija dzirdami nikni rēcieni un skaļi kliedzieni, un dīvaini - visskaļāk skanēja klusās Silvijas balss.

- Zini, es viņu nemīlu, viņa mums ir daudz pāri darījusi, bet nu tā rīkoties arī nebija glīti. Ne toreiz, ne tagad. Pa�i to �ķūnīti pīpēdami nosvilināja, bet uzkāra jaunākajai mā�e-lei. Vēl tagad ņirgājas. Viņa man toreiz stāstīja. Raudādama. Tas bija iz�ķirīgais grūdiens, lai Zane uz neatgrie�anos pamestu vecāku mājas. Ievēroji? Abiem Zālī�u bērniem -gan dēlam, gan meitai - pirksti dzelteni no cigaretēm. Arī vecajam. Mātei ne. Un arī Zane nekad - nekad! - nav smēķējusi. Pat baisākajā studentu �migā ne.

- Pārliecināji. Un ko tagad - mazgāsim viņu baltu un pūkainu? - Miks iesāņus pavērās sievā.

Ta�u ne atkal! Maz gan viņai vajag, lai sāktu visus �ēlot!

- Nē, protams. Ta�u visus beigtos ciema suņus uzkārt vienam� Zini, ja viņa savā neprātā vai izmisumā te atgriezīsies, �ī burvīgā ģimenīte viņu ātri nobeigs un mamma nespēs palīdzēt. Viņi ir vampīri. Esmu tādus redzējusi un satikusi. Viņi pārtiek no tuvinieku smadzenēm un asinīm. Pārnestā nozīmē, protams. Viņi ir raupji kā zirga deķi, viņiem sve�as augstas jūtas, viņu intere�u līmenis pēc Maslova piramīdas nesniedzas augstāk par otro iedaļu - dro�ību; pirmajā, kā zināms, ir fizioloģiskās pamatvajadzības: gaiss, ūdens, miegs, barība, siltums, veselība, dzīves telpa, sekss. Bet trīs pārējās vispār nav vajadzīgas - kādas sociālās vajadzības, atzinība vai pa�realizācija! Pol�s, kārtis, televizors - secība var mainīties. Mjā, tagad es viņu sāku saprast�

- Tikai nesaki, ka tu grasies glābt pasauli! Līzbet, lūdzu!

- Nē, ta�u, nē! Tikai domāju. Prātoju, vai mēs kā draugi esam par viņu atbildīgi un vai viņa, viņas raksturs un liktenis varētu izveidoties citādāk, ja mājās būtu citi apstākļi un savstarpējās attiecības, jajēdzīgāk būtu veidoju�ās attiecības darbā - gan ar Lokiem, gan televīzijā� Lai gan nekas nevarēja būt citādi - Zane aizgāja pati savu ambīciju pavadā.

- Baidos, ka to mēs neuzzināsim, - Miks norūca. - Līzbet, klau� Ir jau vēls, un sāk krēslot. Tuvās gaismas tādas nestabilas. Varbūt paliekam �aipusē, kādā viesu namā? Nu tā romantiski� Ko saki?

- Hmm� Nepavisam nav slikta doma. Paraudzī�os kartē, kas mums te ir.

- Ē, es pirmais! Rau, kur �ilte �Ģimenes hotelis�. Mēs ta�u esam ģimene - divi lieli un divi mazi, vai ne? Braucam?

X- * X-

Jau pamatīgā tumsā, nomainījusi Miku pie Ķir�a Kundzes stūres, Anna rāmi slīdēja cauri naksnīgajai Vidzemei uz Rīgu, un prātoja - kas tas bija, ko viņi tur, me�a vidū bija redzēju�i un piedzīvoju�i?

Viesnīcas izkārtne bija, halle ar reģistrācijas leti, virtuves un bāra cenu lapa tum�i sarkanos vākos - arī bija. Pat mājaslapa ne pārāk laba, bet bija.

Toties stāvlaukums tuk�s, ja neskaita trīs melnus mersedesus ar savādi pazīstamām numura zīmēm MG 004, 005, 006 un vienu papluku�u bumeru, kuru ieraugot Mika Kaķi�a acīs bija parādījies draudīgs spīdums.

Numuriņu viņi nedabūja.

Gluma un netradicionāla paskata puisietis bija izmeklēti laipni atvainojies: nē, ko jūs, viss aizņemts, mums konference, ir tikai viens vienvietīgais, ta�u ar suņiem pie mums vispār nedrīkst, būs jāatstāj ma�īnā, jā, ziema, es zinu, bet tādi ir īpa�nieka noteikumi.

- Mērkaķi, - viņa caur zobiem noburk�ķēja.

- Lamāties nav smuki, es neguļu un dzirdu! - Miks pasmīnēja. - Ta�u es tevi saprotu un piekrītu. Vēl vairāk -man bija dikti jāvaldās, lai uz līdzenas vietas neizsauktu beretes. Tās bija MUĢ ma�īnas. Un es redzēju �urku�

Tre�diena, 17. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Tu pamanīji? Viņiem ir ne tikai videonovēro�ana telpās, bet arī bruņota apsardze kamuflā�ā pa ārējo perimetru, - Miks ielēja sev tre�o kanēļkafiju.

- Paldies, - Anna izņēma viņam no rokas krūzīti un no�maukstināja gaisa bu�u. - Es tev uztaisī�u vīgrie�u tēju. Un, jā, ievēroju. Un ne tikai to - uz jumta bija trīs satelītantenas, vairāki �ķīvji un prāva radioantena.

- Līzbet, atdod kafiju! Tā ir laupī�ana.

- Nē, tā ir ekspropriācija. Dārgais vīrs, tev pietiek. Ir trīs naktī. Vannā un gulēt! Lūdzu, pasaki, kad tu pēdējoreiz normāli izgulējies!

- Izgulēsies te� ar visādiem mūd�iem un tarakāniem. Labi, dzer�u tēju�

- Klau, bet ko teica tā mutīgā sievele Vir�u benzīntankā? �Tā nav viesnīca, bet privāts priekanams� - kaut kā tā?

- Apmēram tā, - Kaķītis apstiprino�i pamāja, zvejodams vīgrie�u lapiņas. Tās bija tik sīvas, ka koda mēlē. Ziedlapiņas gan viņam gar�oja.

�Atradu�i, kur palīdzību un naktsmītni meklēt! Tā nav nekāda supersmalkā viesnīca, bet privāta mauku māja. Kad pagāju�ogad sāka būvēt, domājām - beidzot vismaz da�iem vietējiem būs darbs, bet kas tev deva! No mūsu ļaudīm neviens nav pieņemts, lai gan mums ir gan �efpavāri, gan grāmatve�i, gan tehnisko darbu pratēji. Neviens! Divreiz nedēļā atbrauc divi, citreiz trīs melni d�ipi - bariņu atved, bariņu aizved. Pui�us, meitenes. Visi jaunos gados, neviena ve�a. Tad jau skaidrs, ka priekotava! Mans vecais paspēja nolūkot, kamēr vēl nebija tas augstais �ogs un automātiskie vārti ar videoaci. Interesanti, ko viņi tur rij. Domājām -labi, ja neņem mūsējos darbā, varbūt viņu virtuve no mūsu zemniekiem iepirks produktus? Pats pagastvecis brauca ar piedāvājumu - nekā! Viņiem esot savi piegādātāji no Rīgas. No Rīgas, dritvaimicīt, va� tu saproties?! Tie lopi ved kartupeļus un burkānus no Rīgas, bet mūsu zemnieki savu bio-produkciju izbaro cūkām! Izdzimteņi!�

Virtuvē klusi kā rēgs ieslīdēja Kārlis ar plan�eti rokās.

- Tā jau domāju, ka būsiet te. Rau, ko es atradu - jaunā mediju kompānija MediumNovus izsludinājusi rekrū�u uzņem�anu:

Hei, drosmīgais!

Ja esi �urnālists, redaktors, fotogrāfs, blo-geris� Ja esi sociāli un politiski aktīvs� Ja tev apnicis dzīvot bailēs un melos� Pievienojies!

Mēs esam jauns medijs - drosmīgs, godīgs un principiāls. Mēs nevienam nepiederam, mūs nevar nopirkt, mēs runāsim un rakstīsim tikai patiesību.

Mēs neesam nevienas partijas balss. Mēs esam patiesības balss.

Mums ir vajadzīga tava palīdzība - mums ir vajadzīgi darbinieki! Ja esi godīgs, bezbailīgs, azartisks, gatavs doties komandējumos un strādāt arī ārpus mājas - pievienojies!

Ja saproti, kā strādā melu mehānisms, kas melnu padara par baltu un otrādi, Ja jūti sevī aicinājumu ar to cīnīties, pievienojies!

Ja gribi palīdzēt atmud�ināt bezgalīgos puspatiesību pavedienus, kuros mūs tin nopirktie mediji, lai manipulētu vajadzīgajā virzienā, piesakies!

Ja gribi atgūt mūsu valstisko neatkarību, atkal saimniekot vectēvu izcīnītajās zemēs un turēt rokās mūsu sudraba latu, piesakies!

Ja negribi samierināties ar viltus demokrātijas vērtībām, ja negribi kādu rītu pamosties zem sve�iem karogiem, ja gribi dot savu artavu kopīgajā cīņā par laimīgu nākotni, Ja gribi brīvi rakstīt bez cenzūras, piesakies!

Ja gribi būt tas, kur� palīdz citiem saprast, kas ir kas, pievienojies mums!

Jā, tas būs kar�. Informatīvais kar�. Bet tas būs kar� par patiesību.

Tevi gaida moderni aprīkotas darba telpas, pasaules līmeņa alga un sociālie bonusi, veselības apdro�inā�ana, dienesta viesnīca ekoloģiskā vidē. Darbs maiņās, transports nodro�ināts, attālumam nav nozīmes.

Mēs tevi gaidām. Pievienojies mums.

Raksti: personals@mediumnovus. net FB kontā facebook.com/mediumnovus vai Twitter @MediumNovus.

- Pilnīgi dzirdu Levitāna balsi, - Miks noskurinājās. -Sovetinformbjuro soob�ķajet� Atgādina padomjlaika aģitāciju: vai tu jau iestājies�? Velns, kur� tos mēslus raksta? Vēl tikai aizmirsu�i pieminēt pūsto�os kapitālistus!

- Kaķīt, tu neko nesaproti no modernajiem medijiem. Vaicā drīzāk, nevis �kur� tādus mēslus raksta?�, bet �kur� tos lasa?� un �cik jauno, drosmīgo, bezbailīgo, talantīgo, godīgo un azartisko rakstītpratēju jau ir pieteiku�ies?�

- Gan kādi pieci, se�i bū-ū-ūs� - Miks gari no�āvājās.

- Taisnība - pieci simti se�desmit se�i� pirms desmit minūtēm. Nepilnas pusstundas laikā. Nu jau dro�i vien būs pie tūksto�a�

- Nezināju, ka mums tik daudz neatzītu, cenzūras apspiestu rakstītāju, kuriem pastāvo�ā iekārta, nopirkto mediju saimnieki vai ļaunā demokrātija bā� ciet muti, -Anna paironizēja. - Viena tāda brīvības cīnītāja gan bija�

- Līzbet, bet tu ta�u saproti, kas tas ir, vai ne? Tā ir troļļu ferma, un tās saimnieks ir - ne vairāk, ne mazāk - politiskā partija Mājai un Ģimenei. Es �o to iz�ekoju pa saviem kanāliem, Egons - pa saviem, un sanāca tā: jaunais virtuālais medijs MediumNovus uzbūvēts uz Jāņa Pērkona biju�ās mediju impērijas - izdevniecības Magnum Lux, ziņu aģentūras A-News un TV kanāla JP TV Show Production -pamatiem, saglabājot to pa�u uzbūvi un struktūru. Lai būtu vienkār�āk, aiz tā visa stāv Viktors Straubergs. Bet mediju, sabiedrisko attiecību un komunikāciju lietas kūrē Raitis Ērglis. Mans biju�ais kursabiedrs. Iznirelis, karjerists, kur� pēc vajadzības maina gan draugus un baltos kreklus, gan uzskatus un orientāciju. Kā vajag. Nauda nesmird.

- Ko-a? - Mika miegs pazuda kā nebijis. - Tu gribi teikt, ka MUĢ ir sācis rīkoties un izdarījis pirmo gājienu? Ak, tātad viņiem ir jauns un drosmīgs medijs, un viņi meklē �urnālistus un redaktorus? Ve�i, piedodiet, man steidzami jāpiezvana �efam!

- Trijos naktī? Boze ta�u ir cīrulis! - Anna iesaucās.

- Kaut vai pieci cīruļi. Tas ir nenormāli svarīgi! - Miks izskrēja no virtuves.

- Te tev nu bija mierīga novakare, - Mazais Kārlis atsēdās uz bluķī�a un, paņēmis malkas pagalīti, sāka to skrubināt ar skalu plē�amo nazi.

Anna negribot skatījās un �ermuļojās.

Nu tak iegriezts pirkstā�!

- Ko tu dari? Ja gribi ko teikt, tad saki, - viņa vairs nevarēja izturēt.

- Lizbet� kā tu domā, vai es Ievai bū�u labs vīrs?

Pļekc! Nu gan jautājumiņi�

- Kas noticis? Sa�aubījies par kāzām? Ieva kaut ko tādu pateica? Mandrā�a?

- Ta ne� tikai domāju, kā nu būs. Kur mēs dzīvosim. No kā dzīvosim. Opis grib, lai pārceļamies uz Dravām, tur liela māja, daudz vietas, svaigs gaiss, daba, bites, medus. Bet�

- Bezceļ�, vai ne?

- Tā gan. Plus pagrūti ar ātrgaitas tiklu ierīko�anu. Opim tur kaut kāds kājminams internēts, bet man darba vajadzībām ar to nepietiek. Nevienam no mobilajiem operatoriem nav zonas, Lattelekom kabeli me�ā iestiept izmaksās veselu bagātību, bet, lai sakabinātos caur radiolinku ar tuvāko lielo internēta nodro�inātāju, �ajā gadījumā Me�mui�u, jāuzliek vismaz piecdesmitmetrīga antena� Tikai tad var nodro�ināt normālu datu saņem�anu un pārraidi. Atliek satelīts�

Lielā antena un satelītu bļodas uz viesnīcas jumta. Apraide!

- Kārlit, tu esi ģēnijs! Antena, tā sasodītā antena! Un d�ipi pagalmā! Tie�i tā, tā nav viesnīca, tā ir jaunā troļļu fabrikas mītne. Tāpēc jau sludinājumā teikts: �Ja esi gatavs doties komandējumos un strādāt arī ārpus mājas� un �Viss nodro�ināts, attālumam nav nozīmes� Ai, kā te derētu Valdis Āmurs ar savām programmām - jūs par visiem viņus ātri vien izsekotu! Nez kur viņ� ir, un kas ar viņu noticis?

- Kas - kas? Liek lietā radagabalu naudu un gādā par savu un sī�u dzīvi, saprotams. Vai tie knipu�i vainīgi, ka viņiem tik kretīniski sen�i?

Anna neko neatbildēja. Vēl pirms neilga laiciņa, Pērkonu ķerot, Kārlis bija domājis pretēji.

Bet nu, kad pats� nūja, tad jau cilvēks mainoties.

Tā vismaz runā�

- Līzbet, ko tas nozīmē? Otrā ziņa divu dienu laikā!

Kā indīgu �ūsku izstieptā rokā turēdams savu viedtāl-runi, Miks skaļiem soļiem ielēk�oja virtuvē.

Es jūs redzēju. Palīdziet!

Nolaupīta. Me�ā. Ursula.

- Es zinu tikai divas Ursulas. Viena bija Bergu dzimtas ciltsmāte. Otra - Madame Fossa. Pazudusī gai�reģe.

* * *

- Tu tie�ām domā, ka viņa mūs kaut kur būtu varējusi ieraudzīt? Kur? Mēs ta�u nekur neesam biju�i. Darbs, māja, Zanes vecāki, Me�mui�a� - Miks bija neizpratnē.

- �un viesnīca, - Anna papildināja. - Klau, ko mēs ar Kārli izsecinājām�

- Di�i prāti domā vienādi, - Miks pasmaidīja, noklausījies kopsavilkumu par antenām un apraides smalkumiem. -Es gan vispirms iekodos vāģos, bet turpat līdzās vien esam. Tagad tikai jāsaprot, ko darīt. Kas tur bija ar to Ērgli, Kārli?

- N-nu� viņ� ir glums tipiņ�. Ne pārāk sekmīgs, par izcilību vispār nevarēja būt ne runas, ta�u mācēja pielīst un ielīst visiem pasniedzējiem. Katram atrada pareizo motivāciju - kam ziedus, kam retas grāmatas, kam ielūgumus uz

ļoti ilgotiem koncertiem, kurus tie ar savu tālaika aldziņu nebūtu varēju�i atļauties, bet Ērglis no di�ās Ērgļu cilts - abi sen�i presti�u mācību iestā�u direktori, dēliņ� no mazām dienām appui�ots un ap�ubināts, zīmolu drāniņās un tupelītēs - mierīgi! Tāpēc arī nebija nekāds brīnums, ka studentu apmaiņas braucienos devās viņ�, nevis tie, kuriem labākās sekmes vai projekti; studentu pa�pārvaldi vadīja viņ�; da�ādas konferences un forumus rīkoja viņ�, pat ja nebija ne mazākās sajēgas par apsprie�amajām tēmām. Tik un tā Raitis Ērglis grozījās visiem pa priek�u. Un tika pamanīts. Visās nozīmēs. Pabeidza - spo�i! - augstskolu un zibenīgi pietuvinājās politiskajām aprindām: referents vides aizsardzības jautājumos, sabiedrisko attiecību konsultants, kultūrpolitikas padomnieks. Mainās partijas, ta�u Ērglis joprojām lido, spārnus izpletis. Nu, �ķiet, atkal ir atradis, kur nosēsties.

- Jūs bijāt draugi? - Miks tie�i un nesaudzīgi pajautāja.

- Jā. Bija tāda lieta. Pirmajā kursā. Ta�u viņ� izdarījās tik kretīniski, ka� viens cilvēciņ� izdarīja pa�nāvību. Viņa palaisto baumu dēļ. Bija mums kursabiedrene Lienīte, viņai bija puisis Lauris, neliela auguma, smalks, visai glīts, ko es, prasts lauku vecis, no vīrie�u skaistuma saprotu? Nu un Mārcis tik ilgi trinās apkārt, kamēr pierunāja kādu vakaru kopīgi aiziet uz klubu. Tikai mēs trīs� tipa, pui�u vakars. Es tovakar netiku, vairs neatceros, kāpēc, ta�u netiku. Otrā rīta manā koju istabiņā iebruka noraudājusies Lienīte - Lauris pazudis. Atstājis vēstuli: lai piedodot, viņ� tā nevarot turpināt, esot viņu nodevis, tāpēc aizejot� Meitēns sadomājies nez ko - par citiem skuķiem, sievām un alimentiem -, ta�u līdz tam, kas bija noticis, mūsu tālaika tīrie prātiņi neaizsniedzās. Tas glumais mūdzis bija Lauri piedzirdījis, aizvedis pie sevis uz mājām un� nūjā. Saprotiet pa�i.

- Un kas notika tālāk? - Anna bija satriekta.

- Lauris nolēca no koju sestā stāva balkona. Nolauza kaklu. Lienīte bēru dienā visa kursa priek�ā nozvērējās Raitim atriebties. Viņ� tikai pasmējās un noteica: histēriķe. Pēc nedēļas viņu uz ielas aizķēra ātri brauco�s auto. �ēl, ka tikai aizķēra. Dīvaini, ka viņ� neziņoja policijai. Ta�u kļuva tramīgs. Un norobe�ojās no visiem kursabiedriem, sarunājās tikai ar pasniedzējiem. Pēc studiju beig�anas Liene, cik dzirdēju, aizbraukusi uz ārzemēm, es esmu �eit ar jums, bet Raitis aktīvi bruģē sev laukumu lielajā politikā.

* * *

Tre�diena, 17. janvāris Rīga, Lielā Māja

- Ziņojiet, kādi panākumi!

- Izdevās, �ef! Esmu iek�ā. Viņi tie�i bija izsludināju�i uzņem�anu.

- Lieliski. Vai tu jau zini, kas tev būs jādara?

- Jāraksta, jāapstrādā bildes, jāadministrē da�i jau eso�ie konti sociālajos portālos, jārada jauni, jāblogo un jākomentē - savās un citu mediju ziņu vietnēs un sociālo tīklu komentāru sadaļās.

- Respektīvi, jātroļļo? Kad sākas tava maiņa?

- �ovakar astoņos jābūt Juglā, pie �Alfas�. Izbrauk�ana no turienes.

- Labi. Kā sazināsies?

- Komentāros. Meklējiet Jēpi.

- Kāpēc Jēpi? Ā-ā-ā, sapratu, lieliski! Tikai esi uzmanīgs.

- Paldies, �ef, bū�u. Mani jau noinstruēja. Viņ� gan ir apbrīnojams�

- Ir gan, jā. Galvenais - neiegāz viņu. Lai kas notiktu, galā jātiek pa�am. Raidītāju drīkst aktivizēt tikai ārkārtas situācijā - ja sākas spec-vienības operācija.

- Tie�i tā.

- Uz uzmanies no �urkas. Veiksmi!

* * *

Tre�diena, 17. janvāris Olaine

- Domā, viņ� to spēs?

- Noteikti. Cilvēks, kur� teātrī vienas sezonas laikā nospēlējis Trini, Romeo un Karlsonu, un neviens nav sapratis, kur� tas ir, tiks galā.

- Lai nu tā būtu. Tu viņu pieskatīsi?

- Cik varē�u. Es nezinu, kurā grupā viņu iedalīs. Bet gan jau.

- Eh, �aļi� Nekad nebūtu domājis, ka mums miera laikos nāksies strādāt ar �ādām metodēm� Ko uzzināji par Maksi?

- Pagaidām neko. Tur viņa nav. Iespējams, tiek turēts Berģos pie�

- Bet kāda velna pēc?

- Atmiņa, �ef, ir tāda interesanta padarī�ana. Daudz kas iznirst nevietā un nelaikā. Ja to var kontrolēt - ierobe�ot, apspiest, bloķēt ,-viss, esi karalis!

- Vai viņ� tie�ām strādājis kopā ar to� Rābi?

- Jā. Tam ir dokumentāls apstiprinājums. Un naudas pārskaitījumi.

- Velns, kinologs būs izmisumā.

- Mjā, tur nu neko nevar darīt. Ir tā, kā ir. Vecākus neizvēlas.

- Diem�ēl. Labi, man laiks doties. Lai nepamana. Veiksmi, Negantais!

* * *

Tre�diena, 17. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Anniņ, meit, vai tu vainagus pasūtīji? - baronese Anna Roze jau kuro reizi pārvaicāja, pie lielā spoguļa pielaikodama elegantu, melnu kostīmu.

Tas nekas, ka zem biezā ka�oka neredzēs.

Vecmāmiņai bija savas estētiskās prasības.

- Protams, vecmāmiņ, rīt no rīta ar Miku aizskriesim uz Melnpili pakaļ. Bet tu tie�ām esi nolēmusi iet uz tām bērēm? Kāpēc? Kam tev tas?

- Gribu paskatīties. Kādu satikt un izrunāties. Beidzot.

Un vairs ne vārda, kaut izstiepies. Bergu gēns.

- Līzbet� Vai tu atceries to nelielo sainīti, ko atradāt Mika pusdienu galdā? Nu to ar Valtenbergu gredzeniem un veco fotogrāfiju?

- Protams. Tev kaut ko izdevās noskaidrot?

- Tā gan. Piezvanīju advokātam Blūmam - padomā tik, kungs galīgi savecējis, �oruden svinēs apaļus deviņdesmit! Parunājāmies, izstāstīju un palūdzu noskaidrot, vai gadījumā Valtenbergi nav no viņa paziņu loka. Galu galā viņa dzimta Rīgā dzīvo kop� 19. gadsimta vidus. Jau nu kādam varētu būt informācija�

Tā tik ir vecmāmiņa! Blūms viņa deviņdesmit gados savecējis, bet viņa savos simtu �etros - jauna, sprigana meitene. Melnā klasiskajā kostīmā�

- �viņ� solījās rīt atbraukt. Kopā ar Dāvidu un Artūru Krei�u. Esot kaut ko uzraku�i, atvedī�ot materiālus. Un vēl� Līzbet� es gribētu Kārlim un Ievai kāzu dāvanā pasniegt nelielu summu no Bergu trasta fonda. Ko saki?

- Lieliska ideja! Viņiem tie�i �obrīd noderēs.

- Ak tā-ā-ā? Tie�i �obrīd vai drusku vēlāk? - Anna Roze fon Berga piemiedza acis.

- N-nu-u� es teiktu - uz pavasara pusi.

- Tad vēl jo vairāk� Labi, ka to zinu. Anniņ, lūdzu, pasauc Omīti.

- Vecmāmiņ, es Kārlim apsolīju klusēt kā zivs.

- Tad tu esi pasaku zivtiņa. Zelta. Kas visiem palīdz, ta�u reizēm domā tik skaļi, ka to nevar nedzirdēt. Neuztraucies, es nevienam neko neteik�u!

* * *

Tre�diena, 17. janvāris

Rīga, Skanstes masīvs

- Jūs esat lo�i! Pilnīgi idioti! Nepazīt savu niknāko ienaidnieku un ielaist iek�ā - ar kuru galu tu domāji, Ērgli?

- �ef, manis tur vakar nebija, es biju Rīgā. Palaidām sludinājumus. Milzum daudz gribētāju. Tagad testējam. Atlasām cerīgākos.

- Tikai nekļūdieties! Ņem �ūsku palīgā, viņ� ir vērīgs.

- Jā, �ef, noteikti. Bet ko darīt ar �urku?

- Cik slikta tā situācija ir? Reāli? Pogainais viņu pazina?

- �urka viņu - jā. Bet viņ�, manuprāt, gan ne. Nebija tāda skatu leņķa, lai varētu labi saredzēt. Pārskatīju novēro�anas kameras ierakstus. Esmu pārliecināts - nē, nepazina.

- Labi. Tik un tā pieskati viņu, lai nevazājas apkārt. Pagaidām. Vēlāk redzēsim.

- Skaidrs. �ef, nu tad rit sākam? Testa re�īmā. Tās bēres vajag atspoguļot?

- Noteikti. Un �oreiz sagatavojiet kārtīgu info bliezienu - tā, lai visi rauj no nagiem!

* * *

- Sveiks, Vējiņ, kā viesnīca un atpūta?

- Nekas. Ir labi. Tikai pavēsi. �urka ekonomē uz apkuri. Tehnikai vajagot vēsumu. Varbūt tā ir. Ta�u cilvēkiem par aukstu.

- Saki viņam, lai ne�miedzas. Bet pasaki tā, lai saprot� Mierīgi.

- Skaidrs.

- Un vēl. Aizbrauc �ovakar līdz salai. Vajadzētu pabiedēt nelūgtos viesus� Tikai prātīgi. Bez vardarbības. Klusiņām.

* * *

Tre�dienas vakars, 17. janvāris

Me�āji, Pū�u Māja

- Es izie�u laukā ar suņiem, - Anna Elizabete ieteicās.

Vajadzēja izkustēties - par katru cenu.

Visu dienu dīdīja neizprotams nemiers. Ne glu�i kaķi vēderā, drīzāk pusmigusi centrifūga, bet vienalga nepatīkami. Varbūt pastaiga nāks par labu un izdosies kaut uz brīdi aizmigt. Miks jau saldi guļ. Beidzot!

- Bez manis? - no platās gultas nespalvainās, neķepai-nās un neastainās malas atskanēja ņurdiens. - Neies krastā! Iesim visi! Un vēl Omites zobu bir�teles paņemsim līdzi. Reizi dienā visiem jāizkustina ķepas!

- Ak, viens te traki mo�s?! - Anna nosmaidīja. - Tikko vēl saldi krāci.

- Mums, veciem zaldātiem, īss un caurs miegs, - Miks viņu cie�i apskāva un kādu brīdi nelaida vaļā. - Līzbet, man kaut kas nepatīk� Riebīga sajūta.

- Mjā� tās bēres. Es arī negribu iet. Ja varētu, god�tik nosa�kotu.

- Fui, runā kā Maska�kas huligāne, - Kaķītis ieknieba sievai ausī. - Nē, nav tas. Ne bēres, lai gan, protams, arī tā nav nekāda rozīne. Ir kas cits�

- Nu jau tu kļūsti noslēpumaināks par mani. Kas cits vēl var būt? Zane?

- Es par to iedomājos. Ta�u diez vai. Manuprāt, no Zanes jāpiesargās, bet nav jābaidās. Ta�u �ī sajūta ir tāda� tikai nesmejies - it kā mūs visu laiku novērotu. Atceries, toreiz ar beigtajām zivīm un izbāzeni�?

- Tev arī? - durvīs stāvo�ā Anna Elizabete lēni pagriezās atpakaļ. - Es jau vairākas dienas domāju, ka �ilierējas, tāpēc neko neteicu. Tikai, jo vairāk �ilierējas, jo mazāk saprotu, kāpēc. Nekādas superlietas ta�u mums nav?

- Nav gan. Lācītes un �vānes lietas ir atrisinātas, visi vainīgie pie vietas, bet ar mahinācijām un to sekām lai strādā citi dienesti. Kas tad vēl?

- N-nu� jetijs un Vecais Maksis. Viņas dīvainā parādī�anās un tikpat savādā pazu�ana profesora pavadībā. Ta�u nez vai� Drīzāk jau tad ugunsgrēks Rāmavas klīnikā un� hmm, Ģirta iera�anās. Varbūt viņ� zina kaut ko, ko pats nezina, ka zina? Varbūt viņ� mums to jau ir pastāstījis?

- Pag, Līzbet: zina kaut ko, ko pats nezina, ka zina? Kā tas jāsaprot? Domā, viņ� kaut ko redzējis, dzirdējis vai atradis, tikai neapzinās atraduma nozīmi?

- Precīzi. Un, ja reiz mēs par to runājam, tad - es izlasīju Zanes piezīmju kladi. Tā ir baisa. īpa�i beigu daļa par to do�anos mājup. Kurp gan�?

* * *

- Vai mēs ar Zorro arī drīkstam piebiedroties? - lielajā hallē pastaigas kārotājus sagaidīja Viktors ar savu melno draugu. Viņ� joprojām mitinājās Pū�u Mājā, kluss, gandrīz nemanāms, zaudējis agrāko jautrību, praktiski neizgāja no bibliotēkas. Ja kāds uzrunāja, atbildēja, ta�u sarunās neielaidās. �is lūgums bija brēco�s kliedziens pēc palīdzības.

- Bet, protams! Grāfs sen nav redzējis savu papucīti! -Anna pasmaidīja visplatāko un siltāko smaidu.

Miks novērsās. Viņam bija �ēl drauga, ta�u ko tur varēja līdzēt? Ja Vecais Maksis sastrādājis sūdus, būs jāatbild.

- Lielo loku vai mazo? - Miks mo�i ievaicājās, tad pamanīja no mājas izjoņojam Mazo Kārli, kur� skrējienā vēl ģērbās un skaļi sauca:

- Ve�i, pagaidiet, es ar jums! Nespēju nosēdēt iek�ā. Tik jauks vakars.

Blīk�U! Ti-tink�!U

Virs centrālās ieejas sa�ķīda āra lampa. Mikam izlikās, ka pamanījis uz sienas sarkanu punktiņu. Par laimi, viņi jau bija iegāju�i tālāk pagalmā, parka ozolu aizsegā. Trīs suņi mirklī apklusa, saspicēja ausis un saspringti gaidīja pavēli.

- Stroķis ir? - Miks �ukstus pavaicāja pārējiem un, saņēmis apstiprino�us galvas mājienus, ar pirkstu norādīja virzienus. - Līzbet, ar sīku�iem iek�ā!

Un tad vienā mirklī bija tikai ātri zibo�as bultas, dipo�as kājas, skaļi rējieni, divi �āvieni, draudīgs rēciens un skaļ� baiļu kliedziens. Un klusums.

- Kas tu esi? - Kaķītis jau piekto reizi uzdeva vienu un to pa�u jautājumu tum�ā ziemas treniņtērpā ģērbtam pajaunam vīrietim, kur� sēdēja halles vidū uz taburetes.

Viņa rokas uz muguras bija saslēgtas rokudzel�os, snai-perene konfiscēta, bet tie�i pretī puslokā sēdēja trīs nikni ņurdo�i suņi.

- Bez sava advokāta Muhovska es neko neteik�u, - aizturētais tiepās.

Anna un Kārlis, degunu iebāzu�i plan�etē, par kaut ko �ukstus strīdējās.

- Baidos, ka viņ� nepalīdzēs, Andri Vējiņ alias �āvēj. Ar tādiem draugiem kā jums ienaidniekus nevajag. Mēs jūs redzējām, zinām, kur esat atstājis automa�īnu ar valsts numuru MG 005, un zinām, kur� pasūtīja slepkavību.

- Man jūs vajadzēja tikai pabaidīt. Mentam trāpīju nejau�i�

Tre�dienas - ceturtdienas nakts Me�āji, Pū�u Māja

- Izskatās, ka atgrie�as deviņdesmito gadu mafijas metodes, - ģenerālis Bass nosēdās aizturētajam tie�i pretī un no ķeraino uzacu apak�as smagi vērās viņam tie�i sejā. - Andri Vējiņ, jūs ta�u saprotat, ka �ajā situācijā jums nepalīdzēs neviens advokāts, pat ne Muhovskis. Starp citu, viņ� lieliski jūt sprāgu�as �urkas smaku un neveiksmīgās lietās neiesaistās. Un �ī tāda ir. Valsts nozīmētais advokāts tikai noplātīs rokas: slepkavības mēģinājums, �etru liecinieku, no tiem divu policistu klātbūtnē, plus smagi miesas bojājumi, kas nodarīti policijas darbiniekam, - ilgs laiks pārdomām!

- Es ta�u jums jau kuro reizi saku - man bija uzdevums tikai pabaidīt. Pajokoties. Likt jums satrūkties. Ne vairāk.

- Kur� jums to uzdeva? Kad, kur?

- Neatceros. Sēdēju bārā. Viens pienāca, iedeva naudu, pateica, kas jādara. Nevienam nebija jācie�. Jūsējais �ovakar pats uzskrēja lodei.

- Ā, nebija jācie�? Bet snaiperene bija pielādēta ar kaujas patronām un neietilpst baidēkļu kategorijā. Nestāstiet pasakas, Vējiņ. Jūs acīmredzami esat pārskatījies Bandītisko Pēterburgu. Lietas vairs tā nekārto� Deviņdesmitajos par reketu un vairākkārtēju smagu miesas bojājumu nodarī�anu es iesēdināju jūsu tēvu Arkādiju. Viņ� sēdēs ilgi. Ejat viņa pēdās? Ābols no ābola� Cik zinu, jums ir divi brāļi?

- Priek�niek, sīkos neaiztiec, viņi neko nezina! Viņiem bez manis neviena cita nav! - Vējiņ� pēk�ņi sāka runāt citā valodā. - Ja� ja es izstāstī�u, kas un kā, vai mani atbrīvos?

- Noteikti ne. Ta�u varbūt varat cerēt uz nelielu tiesas pretimnāk�anu�

- Man jāpadomā.

- Lūdzu, domājiet. Konvojs ir ceļā, un jūsu draugi Garais, Resnais, Tievais, �akālēns un Fellīni izolatorā jau nogaidīju�ies. Diem�ēl kopīgos apartamentos gan nevarēsiet atpūsties. Toties pieci no desmit pie vietas. Nē, se�i! Domāju, kad tiksim ar jums galā, par �o lietu vēl ilgi rakstīs un runās. Bet jūs sēdēsiet ilgi, ilgi. Ja vien, protams, savējie nenovāks.

- Neceri, priek�niek! Tie ļaudis, kuriem jūs traucējat, to nepiedos. Viņiem ir savas intereses un plāni - daudz vērienīgāki, nekā vispār spējat iedomāties. Labi, mani sa�ņorējāt, bet, pat ja iesēdināsiet, manā vietā nāks nākamais.

- Vai die�, kāds revolucionārs! - ģenerālis pasmīnēja ūsās. - Nāks nākamais? Lai nāk. Iespējams, nākamreiz mēs darīsim citādi: vispirms �ausim tie�ā tēmējumā, pēc tam gaisā un tad rakstīsim atskaites.

- Priek�niek, tu blefo! Jūs to nedrīkstat!

- Tie�ām? - Kaķītis paspēra draudīgu soli viņa virzienā. - Gribi pārbaudīt? Palaidīsim tevi vaļā, tad akurāti novāksim, bet atskaitē priek�niecībai glīti un kārtīgi uzrakstīsim: �Diem�ēl slepkava no�auts bēgot.� Zini, Vējiņ, mēs, menti, ta�u esam ar klik�ķi, tādus mēslus kā tu un tavējie varam vienkār�i at�aut un turpat me�ā aprakt, lai nepiesārņotu kapsētas. Neviens gailis pakaļ nedziedās - kam jūs tādi esat vajadzīgi? Tavu draugu �akālēnu pa�a tēvs uzmeta, bet tu sapņo par valsts krutāko advokātu! Tu savam bosam nafig neesi vajadzīgs, lai viņ� par tevi maksātu, aizmirsti un samierinies. Turpmāk varēsi zonā izklaidēt recidīvistus. Tici man, viņi to novērtēs!

Ģenerālis Bass izbrīnīti paraudzījās uz Miku. Tik niknu viņ� to redzēja pirmoreiz. Ta�u ja ļaunums lien pār tavas mājas slieksni, velti cerēt uz laipnu sagaidī�anu.

Kas bultu ceļ, no bultas krīt�

Aizturētā Andra Vējiņa sejā varēja lasīt visu emociju gammu: neticību, skepsi, izsmieklu, tad apjausmu, ka spēle patie�ām varētu būt zaudēta�

- Es� es laikam runā�u�

* * *

- Kā viņam ir? - Anna Elizabete pabāza galvu pa viesistabas durvīm. Pie izvelkamā dīvāna sēdo�ais dakteris Konrāds pielika pirkstu pie lūpām un aizvēra acis. Tātad aizmidzis, guļ, tas labi. Miegs dziedē vislabāk.

Klusi pielavījusies pie guļvietas, viņa nopētīja Viktoru. Seja bāla, vaigu galos sārtumiņ�, elpo vienmērīgi. Arī pie gultas gulo�ais uzticamais melnais sargs Zorro nekādu satraukumu neizrādīja. Prihvatizējis no segas apak�as izslīdēju�o saimnieka roku, viņ� bija piespiedis tai savu lielo galvu.

Nu, ja Viktoram ko vajadzēs, Zorro būs pirmais, kas to paziņos, Anna nodomāja un pamāja Arvim: ejami Dakteris klusu izzagās laukā.

- Viņ� atzinās? - no segas apak�as atskanēja jautājums.

Ak, tad pamodies gan!

- Jā. �obrīd sniedz Mika pui�iem oficiālu liecību.

- Re nu, Līzbet, kā sanāca. Tik daudz sargu, un vienalga �urka pagalmā�

- īstā �urka vēl jānoķer, �is ir sestais. Tie�ā un pārnestā nozīmē. Akls rīkojumu izpildītājs, kur� iedomājies sevi par traucēkļu novācēju. Filmas pārskatījies. Sākumā mēģināja mētāt pirkstus un izlikties baigi krutais, runāja kā tie

atsaldeņi no krievu bojevikiem. Miks ar Kārļonkuli viņam ātri vien ieskaidroja, kas pie kā un par cik: valsts viesnīcā ir viegli tikt iek�ā, bet ārā gan tik ātri nelai�, turklāt par neizpildītu misiju viņu medīs arī pa�a dusmīgā priek�niecība.

- Nu jau ari tu sāc izklausīties pēc Mika un Damberga, -Viktors pasmaidīja. - Samācījusies burlaku tekstiņus, drīz būsi riktīga pulkve�a kundze!

- Vilku barā� Labāk padzeries! - Anna pasniedza viņam māla krūzi.

- Kas tev tur ir? Ūpenīte? - kinologs mēģināja paslieties uz elkoņa, bet saviebās un atlaidās guļus.

- Sacerējies gan, kārumniek. Nekā, vībotņu tēja ar asinszāles piedevām. Lai iztīra asintiņas un iztramda visus nelabos. Esi nu mīļ� un izdzer!

- Tie�i tā, būs mīļam un izdzert! - Viktors pasmaidīja. -Paldies, Līzbet, ka tu� ka tu mani nenosodi.

- Par ko? - viņa pārsteigta smagi ieplak�ķēja atpūtas krēslā. - Kas tās par runām?

- N-nuu tēvu grēki� un tā tālāk� Bet, nudien, es savu veco nesaprotu - kas viņam uznācis? Naudas kāre? Diez vai. Tēvs ir pieticīgs: gadiem staigā vienā �aketē un līdz spo�umam nonēsātās biksēs, tāpēc ka ērti. Brauc ar vecu graba�u, jo tā ir dzīva būtne, ko nedrīkst ne pārdot, ne laist zem preses, - Viktors, aiz krūzes aizslēpies, murmināja.

Un viņ� ta�u vēl nezina par ugunsgrēku klīnikā�

- Muļķības! - Anna Elizabete stingri noteica. - Lai ko būtu sastrādājis tavs vecais, ne tev par to jāatbild. Es� mēs visi tevi pazīstam gadiem. Ja tu būtu mūdzis, zvēri to nojaustu pirmie. Tā ka �u�i rāmi un veseļojies.

- Kas tev tai tējā bija? Uznāca tāds milzu miegs�

- Vībotnes, asinszāle un vīgriezes. Arlabunakti. Sargā viņu, Zorro!

X- * *

- Krusttēv, atminies, toreiz, kad mans pusstudents Mār-liņ� nokļuva slimnicā un Boze viņu nosūtīja uz sanatoriju, lu tā interesanti izteicies: karjeras kāpnes sākas patruļdienestā, ta�u �is vairs te neatgriezīsies, gan jau atradīs sevi kadas jaunceptas partijas jurista palīga krēslā. Vai tu jau tad kaut ko zināji?

- N-nu� tā nebija mana, bet LIzbetes doma, - ģenerālis Bass, sīpolus kapādams, atteica. - Un par to zinā�anu� �ķiet, viņa jau pagāju�ovasar tev vairākkārt vaicāja, vai tu pilnībā uzticies savējiem� Tas bija toreiz, kad tu viņā negribēji ieklausīties, jo baidījies�

- Nesāc nu atkal, tas jau sen izrunāts! - Miks sapīka.

- Jā un nē. Izrunāts it kā ir, bet sekas paliku�as - ar tām mēs saskaramies joprojām, kad izrādās - nekas nav tā, ka izskatās. Tas tavs �urka, pusstudents Mārtiņ�, likās tik zino�s juridiskajos jautājumos, spējīgs datorlietās, taisnīguma alku pārņemts, nu īsts neuzvaramais kareivis. Ta�u izrādījās tārpu saēsts, bet ārēji skaists ābols�

- �vai Āmurs� - Kaķītis gandrīz bez skaņas no�ukstēja.

- Nu, par Āmuru mēs vēl nezinām, - ģenerālis iebilda. -I )zīvosim, redzēsim. Starp citu, vai viņ� ir atradies?

- Nē. Pazudis ar galiem. Ar visu sievu un meitu. Un datoru. Visādi citādi mājā viss kārtībā, lietas vietā, tīrs, nekādu pēdu vai sve�u pirkstiņu�

- Un tie bērni?

Ar tiem Bass bija domājis Loku un Pērkonu atvases.

- Joprojām pie savām mammām. Tur.

- Hmm� tas gan ir jokaini. Kā viens, nē, trīs cilvēki, var izgaist no zemes virsas, neatstājot ne zīmīti, ne citu vēsti?

- Ko tu ar to gribi teikt, krusttēv? Ka d�eki slikti meklēju�i? Boze ta�u pats kūrēja to operāciju!

- Gadās visādi�

Miks uzrauca uzaci. Ko krusttēvs nepasaka līdz galam?

- Viņi visu izpētīja milimetru pa milimetram! Pat nofilmēja. Tur nebija nekā ko atrast.

- Varbūt vienkār�i ne tur meklēja? - virtuvē ienākusi Anna uzlika Mikam uz pleciem rokas un spēcīgi pamasēja sprandu. - Kur tu glabātu informāciju, ja zinātu, ka prombūtnes laikā māju var apgriezt kājām gaisā?

- Līzbet� vai tu pati zini, ko nupat pateici? - Miks pārsteigts pavērās sievā.

- Nojau�u. Vienkār�i izdzirdēju jūsu sarunas beigu daļu un atcerējos ģenerāļa vārdus, ko viņ� teica par slepkavām: �Lielākā daļa slepkavību ir emocionālas. Sākumā cilvēks nomirst iek�ēji, pēc tam �ī nāves deja izpau�as ārējā agresijā.� Tas pats princips ta�u darbojas arī attiecībā uz citiem noziedzniekiem, vai ne, Kārļonkul? Lai pārkāptu sarkanajai līnijai, pa�am iek�ēji jābūt tam gatavam, un vai tad to neviens nepamanītu?

- Hmm, nu, meit, pajautāji. Vai nepamanītu? Dro�i vien pamanītu, ja būtu laiks un vēlē�anās citam uz citu paskatīties vismaz tik ilgi, lai ieraudzītu - otrs smaida vai raud. Nezinu gan, kurp skatījās un ko neredzēja ģimene, kaimiņi un līdzcilvēki Iecavas septiņkārtējā slepkavas, Gulbenes bērnu bendes vai vecī�u sērijslepkavas gadījumā. Tie nebija vienreizēji, spontāni, bet mērķtiecīgi plānoti un izloloti noziegumi. Bet kāds ta�u �iem cilvēkiem dzīvoja līdzās, redzēja viņu dusmas, agresiju, neveselīgo uzbudinājumu. Redzēja un neko nedarīja.

- Tātad vai nu negribēja redzēt, vai bija līdziesaistīts, pareizi? - Anna cie�i paraudzījās Mikā. - Ja �is pats likums darbojas arī Āmura gadījumā, proti, ja viņ� iesaistīts kādā shēmā un tāpēc pazudis, būtu tikai loģiski, ja viņ� iepriek� pacenstos nodro�ināt savas datubāzes neaizskaramību, lie�i tāpat, ja viņ� būtu sajutis apdraudējumu� Man kaut ka ne�ķiet, ka tāds cilvēks kā Valdis būtu varējis tik vienkār�i izkūpēt, neatstājot pēdas�

Ģenerālis Bass mulsi nokrem�ļojās.

Viņa atkal bija pienākusi pārāk tuvu�

- Tāpēc varbūt ir jēga palūgt Kārlim ar Egonu drusku padarboties �ajā virzienā. Varbūt atrodas kas interesants?

- Man gan �ķiet, Kārlim �obrīd citas raizes prātā, - Kārlis Bass tēvi�ķīgi pasmaidīja. - Un vispār - kur visi paliku�i? Kop� Omīte pārcēlusies pie Bi�u Miķeļa uz Dravām un baronese iegrimusi vēstures noslēpumu risinā�anā, �ajā mājā valda pilnīga anarhija: pilns ar apskādētiem vīrie�iem, ēst neviens nedod, jāgatavo pa�am, bet aiz loga skraida apdullu�i snaiperi.

- Kur� nu būtu rūcis, - Anna pasmīnēja.

Viltīgs manevrs, Kārļonkul!

- Ieie�u pie Viktora, - Miks, sajutis spriedzi, saknosījās.

- Viņ� cie�i guļ, netraucē! Arvis teica - ievainojums nav bistams, skarti tikai pleca mīkstie audi, ta�u zaudēts daudz asiņu. Viņam jāguļ, jāēd daudz bie�u, vēl vairāk jādzer, un drīz vien būs labi.

- Viktors bietes ienīst� - Kaķītis nosmīnēja, atcerēdamies kopīgās pusdienas Lielās Mājas ēstūzī. Bie�u salāti alla� tikai nobīdīti �ķīvja maliņā.

- Manas ēdīs. Un kā vēl ēdīs! Tikai viņ� to vēl nezina.

- Skan baisi. Līzbet� kā Melderim? - Miks pajautāja.

Viņi bija izstāstīju�i Ģirtam par ugunsgrēku Rāmavas klīnikā, savādajiem nakts viesiem un profesora Mihailova bēg�anu kopā ar Ziemassvētku kaktusu.

Ģirts neviltotā �okā bija ilgi klusējis, tad ilgi domājis un visbeidzot izteicis vienu zīmīgu frāzi:

- Tad jau tās nāvītes, par kurām viņ� runāja, nemaz tik nejau�as nebija�

* * *

- Līzbet, neguli? - klusi pieklauvējis pie Annas istabas durvīm, Kārlis pabāza spraugā galvu. - Kur Miks?

- Lejā, ģenerāļa darbistabā. Viņi tur atkal kaut ko perina.

- Lai tik perina. Tad mēs paperināsim �eit. Re, ko es atradu tīmekli�

�viss kā deviņdesmitajos - rekets, naudas vērtības kritums, nesamērīgas cenas pirmā patēriņa precēm, bagātie kļūst vēl bagātāki, trūcīgie pa�i stāvus lien kapā.

�firmas galva vēl nav zem zemes, kad mai-tasputni jau plivina spārnus, cīnoties par laupījumu. Kam un kad viņ� pateica par vēlmi reformēt biznesu un pārcelties uz Krieviju? Un kāpēc izbiju�i kompetento orgānu locekļi runā par jauna tipa gāzēm?

�kur� tik briesmīgi sakaitināja nabaga producentu, ka viņu piemeklēja nāvējo�a �ultsak-meņu lēkme? Ne ar to sadzēra vai ne tam prote�ē pirmo vietu iedeva?

�ja augsta ranga valsts ierēdnis diennakts laikā nomirst ar infekciozu plau�u karsoni, par ko tas liecina - valsti epidēmija, medicina bezspēcīga vai tādai tai jābūt? Ja kāds grasās atklāt savējo shēmas, viņ� ātri jānovāc, vai ne?

�prese raksta aizrīdāmās, izbaudot visas pikantās, asiņainās detaļas un slēpjoties aiz demokrātijas krā�ņā grima, aiz kura vīd augoņiem pārklājies liberālhumānisms: mazos cietumā, lielos - valdēs un pie kloķiem!

�par ko uztraukties, ja cietumos liek �ūpas un klaidoņus, kamēr noziedzniekiem piemēro da�ādus nosacītos, bet, ja kādu izdodas iespundēt, tas saslimst ar nedziedināmu kaiti, un, kā zināms, cietumā turēt vārgdieņus un slimos -tas ta�u ir necilvēcīgi!

�ta�u tie ir ziediņi. Odziņas būs, kad �odienas modernā (izlaistā un sa�akarētā) jaunā paaudze nonāks līdz vecumam, kad vecāki tos vairs nevarēs, nespēs uzturēt.

�vienīgais, kas palicis, - auksti norobe�oties, nedomāt un glu�i kā genocīda laikos aizvērtām acīm iet pa ielu, sev iestāstot - viss reiz pāries.

�jo zemāk slīd iedzīvotāju labklājība, jo vieglāk aug�as tiek pie jauniem peļņas avotiem.

�nīstajos sarkanajos laikos bija iedzīvotāji, kuri apvienojās kārtības sargu grupās un devās reidos kopā ar policiju. Tādas brīvprātīgo kārtības sargu vienības ir daudzos Amerikas �tatos. Kas mums liedz aktīvi izrādīt savu piederību valstij un, pildot savu pilsonisko pienākumu, gādāt par bērnu un tuvinieku dro�ību? Kāpēc, zinot, ka policija netiek galā, mēs nevaram saliedēties kopīgā cīņā pret noziedzību?

�mēs visi ta�u esam �īs valsts pavalstnieki: policisti, skolotāji, ārsti, sētnieki, juristi, apkopēji, pat bom�i - mēs visi esam �ī valsts! Vai

tie�ām tik vien varam, kā nepazīti un neredzami kritizēt, lamāt, nīst, apsmiet, apņirgt un pazemot cits citu?

Ja nezinātu, ka Valdis Āmurs pazudis bez vēsts, varētu derēt, ka �īs skarbās atziņas pieder viņam.

Bet ja nu tā arī ir?

Ja nu tā ir ziņa savējiem?

- Kārlīt, kur tu to rāvi?

- Kas man par to būs, ja pastāstī�u?

- Nekas� slikts. Stāsti, reketieri!

- Ui, ku tu pūcīgs! Labi, klausies. Maķenīt palodāju pa tiem jauno mediju saitiem, nu MediumNovus un� vēl da�iem tikko dzimu�iem. Un atklāju, ka tie visi tāpat kā reiz Pērkona koncerna mediju un virtuālo spēļu grupa tup uz viena lielservera, turpat atrodas ari mums labi pazīstamās jaunās, tīrās un godīgās, bezgala drosmīgās visu ļau�u intereses aizstāvo�ās centrāli labējās partijas Mājai un Ģimenei mājas lapa �etrās valodās un - saturies! - arī tās tie�ās konkurentes - kreiso sociāldemokrātu partijas Brālība internēta vietne.

- Nu-uu tas ir interesanti, bet juridiski nekā krimināla pagaidām tur nav: hostētāja pakalpojumu sniedzējs savā kiberspeisā var izvietot jebko, tā jau nav pansija, kur jāuzmanās, lai pie galda blakus nenosēdinātu niknākos ienaidniekus. Ka tik nāk nauda - vai tāds nav �odienas kredo?

- La-abi, Līzbet, bet ko teiksi par �o? - Kārlis pastiepa viņai kādu izdruku. Brīdi to pētījusi, Anna saviebās un paņēma telefonu:

- Miku, lūdzu, uznāc aug�ā!

* * *

Ceturtdiena, 18. janvāris Me�āju kapsēta

- �no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek. Klāteso�ie, lūgsim, lai aizgājējām - Maigai un Gunai - viegls ceļ� tais-aulē� - izvadītājs tricelīgā balsī centās atpelnīt savu honorāru, ik pa brīdim neuzkrīto�i paraudzīdamies pulkstenī -ka tikai nepārvilktu laiku.

Viņu �odien gaidīja vēl trijās vietās.

- ��īm būs gan viegls: velniem mālus mīcīt un sietā ndeni nest, - nelielā pavadītāju bariņa aizmugurē atskanēja aizsmacis �uksts.

Anna neuzkrīto�i atskatījās - tur stāvēja vecs, noskran-dis vīrs gariem, sirmiem matiem. Kā pagānu Dieviņ�, viņai ienāca prātā. Lēni, lēni viņa kāpās atpakaļ, pietuvodamās vecajam vīram, kur� likās piesalis pie zemes.

- Atvainojiet, kas jūs būtu? - viņa klusi pavaicāja.

- Nekas. Apaļ� nekas, meit. Viņas tikai pazudināja manus dēlus. Ievilka dūkstī, aplipināja ar netiklību un alkatību. Vispirms viena, tad otra. Un nu viņi visi ir katrs savā vietā: abas alkatas ellē, bet mani puikas aiz restēm.

- Jūs esat Rūsis vecākais?

- Tie�i tā. Roberts Rūsis. Biju�ais ceļu būves in�enieris, pensionārs. Kop� rudens dzīvoju Me�ājos, Dzelmju mājās. Kop� mani par īres parādiem izlika no Melnpils daudz-stāvenes, dēls sagādāja iespēju dzīvot te, pamestajā mājā. Nopirka, piereģistrēja uz sava vārda, man tika vecuma maize: dzīvot, kamēr� Es nesūdzos, ir labi. Viņi par mani rūpējās: gādāja malku, pirka pārtiku. Kas nu tagad būs?

- Rū�a kungs, jums dro�i vien vajadzētu aprunāties ar ģenerāli Basu�

- Ko ta �is man spēs palīdzēt? Lācītieni no zārka neuzcels, bet viņa man kā vientuļajam pensionāram apsolija pabalstu un palīdzibu mājas remontā.

- Rūsa kungs, kā viņa to varēja solit? Jūs neesat vientuļais pensionārs, jums ir divi pieaugu�i dēli. Ta�u parunājiet ar ģenerāli un jauno priek�sēdētāju dakteri Arvi Konrādu, viņ� ir ļoti sirsnīgs cilvēks. Ja vien būs kaut mazākā iespēja, noteikti palīdzēs. Ta�u jums vajadzētu mazliet palīdzēt arī mums - ja ir tā, kā �obrīd �ķiet, tad jūsu jaunākais vispār ne pie kā nav vainīgs.

- Jaunkundz� jūs nejokojat? - ve�uka acīs iemirdzējās valgs spo�ums.

- It nemaz. Nāciet man līdzi, ģenerālim Me�mui�ā ir birojs, man arī tur kabinets, parunāsimies. Iedzersim karstu tēju - jūs esat pamatīgi nosalis.

Pāri bērinieku galvām notvērusi Mika skatienu, Anna Elizabete pamāja uz pils torņu pusi un, paņēmusi zem rokas veco Rūsu, gāja uz izeju.

- Re, re, �ī arī sāk ve�iem zobus vārdot tāpat kā Lācītiene. Balsis zvejo! Runā, ka taisoties iet lielajā politikā. Tad jau katrs plusiņ� no svara�

- Tā jau visur raksta, ka tagad Me�ājos valdīs Bergu mafija: visi vai nu veco baronu pēcnācēji, vai līdzskrējēji. Laikam jau savas naudas vairs nepietiek, ka jāsnaiksta knaģi gan pagasta kasi. Lācītiene tak arī sākumā �ās mājā cēlās un gūlās, un kas nu tagad - pirms laika bez galvas tika zārkā. Sāka traucēt. Laikam jau �ai to vietu dikti vajag! Pagaidām iestutējusi tur muļķa daktereli un nogaida�

- Ku�, nebrēc, ka neatskatās, noburs vēl, uz mū�u kleina paliksi. Viņai tak tādas pa�as acis kā Vecajai Lavīzei - kā paskatās, tā sirds nogurst�

- Cienījamās dāmas, lūg�u jūs uz ma�īnu! Policijas nodaļā varēsiet uzrakstīt oficiālu iesniegumu, kas un kāpēc jums iebilstams pret pilsoni Annu Elizabeti Bergu un ar kādām tiesībām jūs atļaujaties viņu publiski noķengāt! Par goda un cieņas aizskar�anu mūsu valstī paredzēta gan civil-tiesiskā, gan kriminālatbildība. Es izstāstī�u, kā tas notiek: Latvijas Republikas Krimināllikuma 157. panta pirmajā daļā noteikts - par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojo�u izdomājumu izplatī�anu mutvārdos, ja tas izdarīts publiski, soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu. Bet saskaņā ar LR Civillikuma 2352.1. pantu aizskartajam ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja �ādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Tāpat minētais pants paredz pienākumu goda un cieņas aizskar�anas gadījumā aizskartajam izmaksāt kompensāciju, kuras apmēru nosaka tiesa. Tā ka, dārgās dāmas, lūdzu, kāpiet automa�īnā un esiet gatavas pamatot katru savu izteikto vārdu, pretējā gadījumā Bergas kundzei ir tiesības rakstīt par jums iesniegumu policijai un sūdzēt tiesā, un, ticiet, tie nebūs desmit vai piecdesmit eiro, tas būs cipars ar vismaz �etrām nullēm. Gribat publiski izklaidēties? Dro�i.

Anna Elizabete neatskatījās. Viņa pazina gan Egona Damberga dusmīgo basu, gan tās trīs �ūskas. Viena no viņām bija Mika māte Zelma.

Ceturtdiena, 18. janvāris Me�āji, Me�mui�a

Aizvedusi Robertu Rūsi līdz Me�mui�ai un iekārtojusi Basa aģentūras viesu stūrītī ar tasi karsta kapu�īno un prāvu Omītes plātsmaizes gabalu, Anna Elizabete atvainojās un izgāja gaitenī - bija steidzami jāpiezvana.

Viss, nu reiz pietiek.

Ja nevar sadzīvot ar labu, darīsim citādi!

- Mums esot viesis? - tādu, �okurā sarāvu�os un uz palodzes sēdo�u, viņu atrada Miks Kaķītis un ģenerālis Bass. Abiem pietika viena skatiena, lai saprastu - kaut kas galīgi nav kārtībā. Līzbetei sejas vietā balta maska�

- Jā, viņ� jūs gaida iek�ā. Roberts Rūsis, abu aizturēto tēvs. Grib izstāstīt �o to, kas varētu salikt vietā mozaīkas gabaliņus Lācītes-�vānes lietā.

- Tu nenāksi? - Miks izbrīnījies vaicāja. Tā vēl nebija gadījies, ka Anna atteiktos no sarunas ar kādu cilvēku. Ta�u �obrīd, �ķiet, viņai bija vienalga.

- Nē, es do�os mājās. Man� steidzami darbi. Pēc brī�a atbrauks Blūma advokāti. Tai sarunai es gribu būt klāt. Te nekas neparasts nav gaidāms: visticamāk, vecākais brālis kop� mazotnes apspiedis jaunāko un piespiedis piedalīties �muguļos, bet, kad vajadzēja novākt �vāni, apgādājies ar diviem vienādiem karnevāla kostīmiem un brālīti iegāzis�

- Kā tu to zini, Līzbet? - Kaķītis satvēra viņu aiz pleciem un stingri saspieda. Viņa citkārt stiprā sieva stāvēja kā koka dieviņ�. - Kas noticis?

- Uz abiem jautājumiem atbildēs Egons. Viss, laid mani, es kavēju. Tiksimies vakarā, - Anna neatskatoties aizgāja.

Vai viņam izlikās, vai viņa patie�ām raudāja?

Pie velna, kas te notiek?

Izrāvis no kabatas mobilo telefonu, piezvanīja Dam-bergam, uzdeva vispirms vienu, tad otru jautājumu, caur zobiem izspieda: paldies, Egu! - un iegāja Basa kabinetā.

* * *

Ceturtdiena, 18. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Dīvaini, par pazudu�o gai�reģi Ursulu, kura sevi dēvēja par Madame Fossa, nekur nebija nekādu ziņu - ne tīmeklī, ne legālās vai puslegālās datubāzēs. Arī Kārlis tikai raustīja plecus: izmeklējies krustu �ķērsu, visās iespējamajās viet-nēs, viņ� nespēja neko atrast.

It kā viņas nekad nebūtu bijis!

- Nu bet mēs ar Kaķīti ta�u viņu nenosapņojām, abi bijām viņas salonā. Un viņa man uzdāvināja rūnas. Ari Ģirts viņu atceras: abi dzīvoja vienā mājā, tikai citā kāpņu telpā. Kā tas var būt, ka dzīvoklis tuk�s, nekur nekādu datu ne par biju�ajiem, ne eso�ajiem īpa�niekiem, pat ne tik daudz, vai tas ir valsts vai pa�valdības dzīvojamais fonds? fiziski, dabā telpas ir, juridiski - nepastāv.

, - Un tu saki - arī remontstrādnieki uz jums skatījās kā

uz juku�iem?

- Tie�i tā, sak�: dāmīt, tu kaut ko jauc, te neviens nekad nav dzīvojis. Miks vēl toreiz nosūtīja mani lejā, pagalmā, pats palika ar viņiem parunāt, tā teikt, no sirds, ta�u tā arī neko neuzzināja.

- Protams, neuzzināja. Ja tie bija Pērkona cilvēki, viņi noteikti bija instruēti, ko, kā un kam teikt.

- Un vēl: pēc da�ām dienām, kad Kaķī�a pui�i turp aizbrauca otrreiz, vispār bija savādi - ārdurvis tikai pievērtas, nevis aizslēgtas, iek�ā nevienas dzīvas dvēseles un viss balts. Ne kripatiņas citas krāsas. Arī grīdas.

- Nu sviests! - Kārlis iegrābās matos. - Sāk atgādināt to trako Rīgas maniaci, tikai tas dzīvoklis bija melns un sarkans� Bet, klau, vai d�ekiem neienāca prātā, ka tur kāds varbūt ir� nu, piebeigts?

- Ienāca, pārbaudīja: nekur nekādu asiņu pēdu. Vienīgais, ko pīpēdams no mū�am redzo�ajām kaimiņienēm uzzināja Damberga jaunais kolēģis: kādu nakti atbrauku�i ātrie, nu, dzelteni sarkani strīpains busiņ� ar zilo bākuguni, un divi gai�zilos kombinezonos ģērbu�ies sanitāri zem rokas novedu�i lejā, patiesībā, vairāk gan nostiepu�i cienījamo gai�reģi, iesēdināju�i busā un aizvedu�i�. dro�i vien uz slimnīcu, kur citur.

�Viņa tā arī mājās neatgriezās. Laikam būs nomirusi.

�ēl. Izrādās, arī raganas slimo un mirst� �

- Mjā, un noteikti sūta ziņas no viņsaules, - Kārlis paironizēja. - Es to ziņu pārbaudīju. Palaidu Mika telefonā Āmura Lo�ņu un atradu kaut ko interesantu: ziņas sūtī�anas brīdī nosūtītājs atradies Jērcumos.

- Tu joko� - Annas brīnījās. - Tajā me�a viesnīcā?

- Tā �ķiet. Rīt mēs ar Egonu un viņa �aļiem grasāmies turp aiz�aut. Drusku papētīt, pao�ņāt. Negribi piebiedroties? Lai gan tas nebūtu prātīgi� Kas ir, Līzbet, kāpēc tik jokaini uz mani skaties? Bēru pēcgar�a?

- Zini� man tev kas jāsaka. Kārli� es grasos aizbraukt.

- Uz kurieni?

- Vēl nezinu. Iespējams, vispirms pie vecākiem uz Aus-t riju. Vēlāk - tad jau redzēs. Laiks rādīs.

- Pag, pag, Līzbet, nupat es kaut ko nesaprotu: atvaļinājumā? Sen jau vajadzēja!

- Nē, Kārlīt. Pavisam.

- Tā-ā? Un kāpēc �āds lēmums, ja drīkst vaicāt?

- Drīkst. �odien kapos es kaut ko sapratu: lai cik tu citiem darītu laba, vienmēr atradīsies kāds, kur� tev uzgāzīs sūdu spaini un vēl ierīvēs, lai labāk iesūcas un ilgāk smird. Bija �odien tāda situācija ar veco Strautiņieti, skolas direktori Olitu Spalviņu un� Mika māti Zelmu. Kapos satiku abu aizturēto Rū�u tēvu un aizvedu viņu pie ģenerāļa uz biroju. Kad gājām uz ma�īnu, trijotne vilkās mums tie�i aiz muguras un� Es negribu runāt!

- Tik traki bij�? Līzbet, nu izstāsti!

Negribīgi, dusmodamās un vēlreiz visu pārdzīvodama, Anna izstāstīja Kārlim par nejauko incidentu, Egona iejauk�anos un pa�as pārdomām. Un pateica arī galveno: kad viņa aizbrauks, Pū�u Mājā jāpaliek viņam.

- Saproti, ja aizbrauk�u, tad, visticamāk, uz neatgrie�anos. Dro�i vien ar visu Annu Rozi. Ja viņa negribēs, tad viena pati. Pasaule liela, valodu prasmes man ir, glu�i muļķe arī neesmu. Vienkār�i nupat jau ir tā, ka vairs neko negribas. Es neredzu jēgu nekam no tā, ko daru. Teātris? Kam gan tas vajadzīgs, ja katrā mājā vismaz divi televizori, dators un internets? Skatītājiem? Noteikti ne. Pa�iem pa�darbniekiem un viņu radiniekiem. Koncerti? Balles? Tematiskie sarīkojumi? Cik no mūsējiem tajos datumos papūlas atvilkt savu pakaļu līdz Me�mui�as Lielajai zālei? Man �ķiet, mēs varētu

atvest visspo�āko pasaules zvaigzni, ta�u viņi tik un tā vaimanātu: viss ir slikti, te nekas nenotiek, darba nav, kultūras dzīves nav. Bet pa�i i pirksta nepakustina!

- Nu jau, nu jau, Lizbet, visi tādi nav! Ir vesels pulks, kas iet un dara.

- Kā ta, ka ir! Tie pa�i spēlē teātri, tie pa�i dzied un dejo, glezno plenēros, au� segas un rīko konkursus, un tie pa�i ari sē� zālē un skatās. Vai es būtu akla? Un pārējie? Me�ājos skaitās pie trīs tūksto�iem ļau�u - kur ir?

- Tur jau tā lieta, ka tikai skaitās. Liela daļa strādā Rīgā, daudzi ārzemēs pelna naudu, citi vienkār�i neko negrib� Lizbet, bet tu ta�u nevari tā vienas stulbas vecenes dēļ tagad pacelt balto karogu!

- Tur nebija viena stulba vecene, bet trīs. Viena no tām -pa�as vīramāte, kura nīst mani no pirmās dienas, nezinu, kāpēc. �trunts par Strautiņieti, lai tenko, kamēr dabū galu, bet Spalviņa gan, tici man, nepalaidīs garām iespēju nostu-�īt dzeltenajiem, ierakstīt anonīmajos komentāros vai tāpat vien palaist bodē pa baumu telegrāfu. Viņa ta�u joprojām nevar aizmirst un piedot tās pērnā gada nepatik�anas�

- Nu-u ar Spalviņu kā reiz viss ir pavisam vienkār�i -man ir viena maza sviriņa, ko paraustīt, lai viņai uz visiem laikiem aizvērtu muti. Jau rīt pat�

- Nevajag, Kārli, ne rīt, ne parit, ne aizparīt. Ja mums par savu labo slavu jācīnās ar tādām pa�ām metodēm, kā to dara noziedznieki - uzsist, uzspiest, paraustīt, noziņot, kādu nobiedēt -, tad kur mēs dzīvojam? Es pat nemēģinā�u pieminēt tās lietas, ar ko mēs pēdējā laikā saskaramies�

Paklusējis, Kārlis apsēdās Annai blakus un viņu apskāva.

- Lizbet, sarunājam tā: iedzer ūpenīti, ieej vannā un kārtīgi izgulies. Un, ja rīt no rīta vēl domāsi tāpat, lai notiek -pats sakravā�u tavu �emodānu. Vienīgais nosacījums: tu nedrīksti aizbraukt pirms Kārļiem. Tev vēl mazs darbiņ� darāms. Ātrāk mēs� es tevi neatlai�u. Galu galā tu apsolīji!

- Labi, labi, izspiedēj.

- Un vēl: suņi un kaķi paliks tepat. Visi. Tu varēsi ņemt līdzi tikai Grāfu. Vai spēsi bez viņiem iztikt, Lizbet? Bez mums - mierīgi, to es saprotu, mēs tev pa �iem gadiem esam pamatīgi noriebu�ies, bet viņi?

- Kārlīt, tev vajadzētu iet politikā, tu mirkli spēj likt cilvēkam justies vainīgam tikai par to, ka viņ� ir dzīvs, elpo un atļaujas domāt savas domas.

- Ei nu ei, ko es tādu pateicu? Tikai to, ka mēs visi tevi ļoti mīlam, un, ja tu aizbrauksi, te paliks pilnīgs tuksnesis un melnais caurums.

Aiz pusatvērtā loga stāvlaukumā no�irkstēja ledus.

Juristi atbrauku�i!

* * *

- Baroneses kundze, ja pareizi saprotu, jūs vēlaties manīt Bergu trasta fonda izmanto�anas nosacījumus, iekļaujot labuma guvējos Kārli Saulīti un viņa iespējamos pēcnācējus un pie�ķirot viņam tiesības uz 25 % fonda kapitāla ar ikgadēju procentu izmaksu ar nosacījumu, ka pirmos procentus izmaksā jau �ā gada janvāri - par pagāju�o gadu? Es esmu pareizi sapratis? - vecais Bergu advokāts atkārtoja, �ajā brīdī līdzinādamies labi dresētam kakadū.

- Precīzi, - Anna Roze apstiprināja.

- Lieliski. Tad varam pāriet pie otrā jautājuma. Jūs lūdzāt, lai mēs mēģinām noskaidrot kaut ko par Valtenbergiem, kuri dzīvoju�i Latvijas teritorijā pirms Pirmā pasaules kara, Latvijas pirmās brīvvalsts, Otrā pasaules kara laikā un, iespējams, arī pēc tam.

�āda dzimta tie�ām bijusi, mūsu atrasto personu vārdi sakrīt ar gravējumiem uz jūsu atrastajiem gredzeniem: Roberts Valtenbergs, turīga baltvācu uzņēmēja dēls, 1915. gada 1. janvāra dienā salaulājies ar latvieti Luīzi Neimani, kura pēc laulībām pieņēmusi vīra uzvārdu. Roberts ar Luīzi gandrīz tūliņ pēc baltvācu repatriācijas izziņo�anas 1939. gada oktobrī aizbrauku�i uz Vāciju, no turienes - uz Austriju, cik izdevās noskaidrot, Vīni. Tālāk viņu pēdas pazūd.

Viņu dēls Arvīds Valtenbergs 1939. gada 9. septembrī svinējis kāzas ar pusebrejieti Neli Rozneri, 1940. gada 10. aprīlī viņiem piedzimusi meita Lote, kura 17. maijā kristīta kā Agnese Lote Valtenberga un ierakstīta Ģ. draudzes baznīcas grāmatā. �ie dati varētu izskaidrot gravējumus uz gredzeniem un kristību krustiņa. Savukārt foto ar uzrakstu �Te mēs bijām laimīgi. Valtenbergi. 1941., jūn.� acīmredzot tapis neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma, kad Rīga jau bija vācie�u okupēta un sāku�ās etniskās tīrī�anas.

Iespējams, viņi paredzēja, ka ģimenes turības un Neies tautības dēļ varētu tikt vai nu represēti no krievu, vai pakļauti �tīrī�anai� no vācu puses. Pagaidām gan nav izdevies atrast apstiprinājumu nevienai no �īm versijām. Ta�u mēs turpinām meklēt. Man viss.

- Paldies, Blūma kungs, jūs esat lieliski pastrādāju�i, -Anna Roze vēlīgi pamāja ar galvu. Lielajā atpūtas krēslā viņas smalkais augumiņ� izskatījās sīks un trausls, toties spara un lepnuma kundzei pietika par visiem.

- Vai mēs vēl kā varam būt noderīgi? - advokāts Blūms pieklājības pēc pajautāja, kārtodams dokumentus savā gadsimta relikvijā - no tēvutēva mantotajā bifeļādas portfelī ar sudraba apkalumiem.

- Patiesībā, jā, - ierunājās klusi kaktā sēdo�ā Anna Elizabete, kura līdz �im nebija bildusi ne vārda. - Man vajadzīga lieti�ķa, privāta konsultācija. Ja iespējams, �eit un tagad, zem �etrām acīm, ja ne, varu aizbraukt pie jums.

- Bergas kundze, protams, mēs to varam paveikt tepat un tagad. Jūs vēlaties tete-a-tete tikai ar mani vai arī ar manu palīgu Krei�a kungu?

- Tikai ar jums, Blūma kungs. Atvainojiet, Krei�a kungs, vecmāmiņ.

- Nevajag atvainoties. Tā ir tava dzīve, tavi lēmumi, -baronese Anna Roze pasmaidīja. - Mēs ar Krei�a kungu atstāsim jūs bibliotēkā, bet pa�i dosimies uz viesistabu pie pārējiem un iebaudīsim pēcpusdienas kafiju.

* * *

- ��ēl, ka nākas jūs sarūgtināt, Annas kundze, ta�u trasta fonda noteikumi �ādu maiņu neparedz. Tas iespējams tikai vienā gadījumā: ja atbildīgā persona aizietu aizsaulē. Ar jūsu veselību ta�u viss ir kārtībā?

- Protams, Blūma kungs. Labi, paldies, par konsultāciju, tā bija ļoti izglītojo�a. Lūdzu, sūtiet rēķinu man, nevis, kā ierasts, vecmāmiņai, labi?

- Jums kā mūsu VIP klientiem �ī konsultācija bija par brīvu. Mūsu ģimenes ta�u drau� sadarbojas tik daudz gadu, un es ceru, ka jaunās pārmaiņas dzimtas iek�ējā struktūrā mūsu attiecībās neko nemainīs.

- Protams, ne. Vēlreiz paldies. Vai jūs vēlētos pusdienot kopā ar mums?

- Jutīsimies pagodināti, - Blūms jau cēlās no krēsla, kad Anna, cie�i viņā pavērusies, uzdeva negaidītu jautājumu:

- Blūma kungs, vai varēja būt tā, ka abas dvīņumāsas -Liga, jūsu dēla sieva, un Ilga, kura vēlāk apprecēja mediju magnātu Dināru Loku, - jau kop� bērnības biju�as psihiski neveselas?

- Annas kundze, ja godīgi, es jau gaidīju �o jautājumu un brīnījos, kāpēc neesat uzdevusi to ātrāk. Esmu lasījis par pēdējā laika notikumiem un atzī�os godīgi - iztālēm sekoju līdzi tās ģimenes sievie�u liktenim. Vai zinājāt, ka Ninele nomira da�us mēne�us pēc tam, kad spēkā bija stājies notiesājo�ais spriedums viņai un aud�umeitai Elgai? Viņai gan vēl priek�ā divpadsmit gari gadi. Cik tiesa piespriedīs viņas dvīņumāsai Ilgai, neņemos prognozēt. Ta�u rezumējot mana atbilde uz jūsu uzdoto jautājumu: jā, tas tā varēja būt, jo eksistē tādas garīgo saslim�anu formas, kas nav diagnosticējamas gadiem ilgi, bet, kad tas beidzot izdodas, ir par vēlu. Starp citu, mūsu paziņa profesors Makss Mihailovs �ajā jautājumā varētu nolasīt veselu lekciju!

- Jau nolasīja. Un pazuda, - Anna Elizabete pasmīnēja.

- Jā, tā tie�ām bija traģēdija ugunsgrēkā zaudēt gan mū�a pētījumu, gan dzīvesvietu! Labi, ka viņam ir draugi, kuri nekavējoties piedāvāja pārcelties uz dzīvi viņu mājās. No Strauberga kunga puses tas patie�ām bija ļoti cēli� Uzgaidiet mirkli, jūs teicāt: pazuda? Profesors ir pazudis?

- Pārteicos. Gribēju sacīt: aizbraucis, - Anna, valdzino�i smaidot, ieķērās vecajam advokātam elkonī. - Un nu gan dosimies pusdienās, Blūma kungs!

* * *

- Blūma kungs, ko jūs domājat par �odienas cilvēkiem? Ir labāki par tiem no mūsu jaunības? - graciozi balansēdama divos pirkstos smalku porcelāna kafijas tasīti, baronese Anna Roze raudzījās kamīna liesmu dejā.

- Vēlaties pieklājīgu vai patiesu atbildi? - Blūms tipiski juristam atjautāja. Viņa pavadonis un jaunākais partneris Artūrs Kreics, uztvēris Annas Elizabetes uzjautrināto skatienu, klusi nosprauslojās. Truth or dare�

- Patiesu, protams! Vai gan citādi būtu vaicājusi�

- Protams, baroneses kundze� Lai būtu patiesa. Neko labu. �odienas cilvēks dara visu, lai pats sevi piebeigtu projekta �Iznīcība� ietvaros.

- Kas tas tāds? Kārtējais politiķu izgudrojums? - Anna Roze pavīpsnāja.

- Baidos, ka ne, un viss ir daudz nopietnāk. Protams, l ada nosaukuma nav, vai vismaz es ceru, ka tas ir tikai mans izdomājums. Ta�u tas, ko es ar �o kodu saprotu, mani biedē ar katru dienu vairāk. Piemēram, mūsu it kā �pāraugu�os� zaļos me�us izzāģē, iztirgo un aizved pāri jūrām, lai atbrīvotu vietu iepirkumu centriem un atkritumu izgāztuvēm. Mēslos un atkritumos slēpjas zelts�

Mūsu laukus piegāz ar indi, kas veicina ra�as tonnu nobrie�anu, onkoloģiskās slimības, neauglību un garīgās saslim�anas. Mūsu audzētos lopiņus izkauj kā normatīviem neatbilsto�us, pienu nomaina ar piena pulveri un tad brīnās - kāpēc tāds slimību uzliesmojums? Jaundzimu�o vecākus spie� vakcinēt mazuļus ar konkrētu firmu vakcīnām, no zīdaiņa vecuma saindējot viņu organismus un izraisot blaknes, baisākā no kurām ir neauglība. �ādi, klusi un pieklājīgi, tiek regulēts Zemes iedzīvotāju skaits, lai vērtīgāko nāciju un dzimtu pēcte�iem pietiktu vietas un resursu, bet mazvērtīgāko īpatsvars samazinātos, atstājot pietiekami daudz cilvēkresursu pirmo apkalpo�anai, pabaro�anai un izklaidē�anai. Es neesmu vienīgais, kas tā domā�

- Jūs protat izklaidēt, Blūma kungs, - ierunājās ģenerālis.

- Cen�os, - pasmīnēja advokāts. - Parasti �ādas lietas apspriest neatļaujos, ta�u baroneses jautājums bija ļoti provokatīvs. Varu derēt, ka jums ar jūsu unikālo pieredzi arī būtu ko piebilst�

- Būtu gan. Mēs ar jūsu austrie�u kolēģi advokātu Veismilleru pērn par �īm tēmām diskutējām līdz spēku

izsīkumam. Nekā laba. To pa�u varētu teikt par kriminogēnā dzīvesstila straujo izplatību pat tādās vietās un vidē, kas agrāk tika uzskatītas par tīrām un dro�ām, - bērnudārzos, skolās, ārstniecības un rehabilitācijas iestādēs, kulta celtnēs. Par sadzīvi, medijiem un televīziju nerunāsim, tur �obrīd notiek pilnīgi atklāts noziedzības slavinājums.

- Kā jūs to domājat, Basa kungs? - advokāts Blūms nervozi paberzēja virsdeguni.

- Tā, kā pateicu. Pieaug huligānisma, zādzību, vieglāku vai smagāku miesas bojājumu nodarījumu skaits, cilvēki tiek pat noslepkavoti pūļa acu priek�ā, slepkava aizmūk no nozieguma vietas, kamēr liecinieki aizņemti, filmējot, fotografējot un izvietojot tīmeklī karsto ziņu. Bet, kad policijai vajadzīgas liecības, o, nē, tad viņiem bail!

- Es jūs saprotu, tā tie�ām ir mūsdienu nelaime, - sirmais advokāts nosodo�i pa�ūpoja galvu. - Ta�u arī pa�i kārtības sargi nav bez grēka. Biju pārsteigts, nesen ziņu vietnēs un avīzēs lasot, ka Rīgai uzbruku�i vampīri: 58 cilvēki sadurti, viņiem notecināti 25 litru asiņu. Vēlāk izrādījās - policijas pārstāvis tikai neveiksmīgi pajokojis, bet stāsts patiesībā bijis par donoru asins nodo�anu.

- Diem�ēl mēs neesam apdro�ināti pret pārāk lielu gudrību gan no pa�u darbinieku, gan kriminogēnā kontingenta puses, - Kaķītis pasmīnēja. - Tāpat kā jūs, advokāti, no naudas ietekmes uz Temīdas �etrām maņām.

- Jums taisnība, jaunais cilvēk, tie�i tāpēc mūsu kompānijas juristi gandrīz nenodarbojas ar krimināllietām. Ir viegli kādu aizstāvēt, kamēr nelaime nav notikusi ar pa�u. Līdz brīdim, kamēr noziegums skar citus. Ta�u mirklī, kad �cilvēkmīlo�ajiem humānistiem� notiek traģēdija ar tuviniekiem vai bērniem, viņu valoda un attieksme mainās par 180 grādiem. Tad viņi pa�i pieprasa augstāko soda mēru! Tāds kabatas biljards, atvainojiet par eifēmismu. Citiem tā, man �itā! Man kā advokātam uzreiz gribas jautāt: vai kāds no kolēģiem potenciālajiem noziedznieku aizstāvjiem padomā par upuru, viņu tuvinieku un draugu cilvēktiesībām, sagrautajām ģimenēm un iznīcināto nākotni? Noziedzniekiem ir tiesības tikt aizstāvētiem, kamēr upuriem - tikai pienākums mirt, bet viņu tuviniekiem - ciest? - Noziedznieku aizstāvji bie�i argumentē ar �izmeklē�anas un tiesu kļūdām�, kā rezultātā tiek notiesāti nevainīgi cilvēki, - Anna ielēja eļļu ugunī.

I - Nu, protams! Mū�īgā iebilde! - Kaķītis neizturēja. - Jā, �ādi precedenti kriminālistikas vēsturē ir biju�i, ta�u tas neatceļ pārējo noziedznieku nodarījumus un vainu n-tajās epizodēs, nereti sadistiskās, briesmīgās un regulārās, kas ar visiem tehniskajiem līdzekļiem IR pierādīts, plus viņi pa�i IR atzinu�ies, ta�u cietumā nesē�, bet mierīgi dzīvo un bauda savu popularitāti. Diem�ēl tā notiek arī Latvijā. Ja būtu manā varā, es pirmos desmit notiesātos pedofilus un sērijslepkavas sodītu publiski, - lai pārējie skatās un domā, kas viņus sagaida. Nez, cik daudzi vēl gribētu izmēģināt jaunas, ekstrēmas izjūtas?

- Pilnībā jums piekrītu, jaunais cilvēk, - Blūms drūmi pamāja. - Pat atļau�os piebilst - �ajā sarakstā būtu jāiekļauj arī visu veidu seksuālie noziedznieki recidīvisti, jo viņus nespēj labot nekas - ne cietums, ne medicīna, ne reliģija, slepkavas nolūkā iedzīvoties, bērnu un vecu ļau�u mocītāji, aplaupītāji un slepkavas, un - augstākās valsts pārvaldes līmeņa korumpanti-shēmotāji. Diem�ēl mūsu �ībrī�a tieslietu sistēma ir visa veida noziedzniekiem draudzīga�

- Blūma kungs, vai jums nekļūst baisi, kādā pasaulē mēs dzīvojam? - vecā mājas saimniece ar klāt neeso�u skatienu lūkojās laukā pa logu. - Nez kāpēc pēdējā laikā tā saasinājies riņķa dancis ap �ekas maisiem? Un atkal aizsedzas ar cilvēktiesībām� Gan �odienas noziedzniekiem un perversiju piekopējiem, gan tālaika stuka�iem, �ekistiem, izvedējiem, �āvējiem un viņu pēcte�iem esot personas datu aizsardzības un kādas nu tur vēl tiesība, bet no�autajiem, izvestajiem, spīdzinātajiem, no savām mājām izliktajiem, kuru dzīve, dzimta, nākotnes izredzes un cerība uz taisnīgumu tika un tiek brutāli iznīcinātas, nekādu iespēju to visu atgūt vairs nav. Tikai sēras. Un pie varas eso�o rekomendācijas: piedot un nākotnē dzīvot draudzīgi�

Pēk�ņi Annas Rozes Bergas skatiens no domīga pārvērtās saspringti asā, viņa strauji pieliecās uz priek�u, it kā cenzdamās vakara zilpelēkajā krēslā aiz loga kaut ko saskatīt.

Pie baroneses kājām gulo�ais Grāfs dobji ieņurdējās.

- Vecmāmiņ, kas noticis? - Anna Elizabete satraucās.

- Līzbet, kungi� tur kāds bija. Es logā redzēju seju: uz īsu brīdi tā pietuvojās stiklam, it kā mūs novērotu, un tad pazuda tumsā�

Ceturtdiena, 18. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Nu man reiz pietiek! - Miks Kaķītis nikni pielēca kājās. - , ņem suņus, arī Zorro, es pasauk�u Kārli un Dam-bergu, un ejam! �iem lo�ņām beidzot jādara gals, pat ja man nāktos viņus pa�rocīgi no�aut!

- Ku�, Miku, varbūt tur neviena nebija, varbūt mani tikai Izlikās, - baronese mēģināja atvēsināt viņa dusmas.

Lai nesastrādā neglābjamas muļķības.

- Kur nu vēl ku�igāk? Mums visi taisa uz galvas, pat mana māte, bet mēs tikai smaidām: cik silts lietutiņ�! Piedodiet, Anna Roze, esmu nikns!

- �ķiet, nāksies nogaidīt ar prombrauk�anu, - advokāts Blūms rāmi uzrunāja jaunāko kolēģi Krei�u. - Varbūt te kādam vajadzēs palīdzību.

- Artūr, var tevi palūgt pieskatīt mājas iek�ējo perimetru, kamēr mēs izskriesim pa āru? - Miks Kaķītis pavaicāja biju�ajam studiju biedram.

- Protams, vecīt, miera vējos, ejiet un dariet, kas darāms! Ja jau reiz es biju tas, kur� jūs ar Annu sapazīstināja, jāpalīdz aizstāvēt dzimtas cietoksni!

�ta�u, lai cik cītīgi viņi lūkotos un meklētu, laukā neviena nebija. Tikai parka daļā aiz mājas, netālu no trīs seno di�ozolu saaudzes, suņi o�ņājās cītīgāk nekā jebkad, bet Zorro izrādīja milzu vēlmi iet pa pēdām.

- Ja viņ� sāks skriet, mēs viņu nenoturēsim, - Anna Elizabete brīdināja Miku un pārējos. - Zorro ir nevaldāms. Ja paņems pēdas, viss - dzīs kaut līdz rītam. Bet Viktoru vilkt laukā no gultas nebūtu labi. Dro�i vien viņ� būtu gatavs nācējs, ta�u liela slodze viņam �obrīd nav vēlama.

- Vilku piemin, vilks klāt, - Dambergs pasmaidīja.

No ozolu aizsega iznira segā satuntuļojies stāvs.

- Dzirdēju, jums te medības.

- Vik, vai tu neesi perams? - Anna iesaucās.

- Vēlāk! Vispirms atradīsim to, kas te spokojas. Negribu jūs biedēt, ta�u arī es kaut ko redzēju. Vai kādu. Tad nu noskaidrosim, ko. Zorro, meklēt! Līzbet, laid viņu vaļā, lai iet savā gaitā. Pārējie sekos, un mēs - viņiem.

- Tu vismaz esi apģērbies? - Dambergs pavaicāja.

- Pliks jau neskrēju. Ir labi. Gāju�i!

Pēdas aizveda no ozoliem līdz Melnupes tiltam, tam pāri un uzreiz pa labi gar upi, kur �aura gājēju taciņā veda uz� Mazkalniņiem. Redzot, kā ar katru soli saskābst Mika vaigs, Annai Elizabetei pēk�ņi vairs it nemaz negribējās turpināt �o naksnīgo izseko�anu.

Nu nē, lai Miks ar savu māmuļu tiek galā pats, viņa atgriezīsies mājās un pabeigs �ūt Ievas kāzu kleitu. Tad izrunāsies ar vecmāmiņu un pēc ilgiem laikiem piezvanīs mātei un tēvam. Galu galā ar varu mīļ� nebūsi�

- Pui�i, mēs ar Grāfu dodamies atpakaļ. Kārli, Rūsa paliek ar tevi, ja?

* * *

Pū�u Mājas viesistabā ģenerālis Bass ar advokātu Blūmu un Annas vecmāmiņu spēlēja kārtis, bet Blūma palīgs Artūrs Kreics hallē nopietni sarunājās ar Baronu un Sirmo. - Fantastiski dzīvnieki, - viņ�, Annai ienākot, noteica. -Mīlu kaķus. Pa�am mājās trīs. Paņēmu no patversmes. Anna, vai zinājāt, ka �ie dzīvnieki savam saimniekam ir uzticīgi līdz nāvei tāpat kā suņi? Kaķis ir spējīgs iet bojā, aizsargājot savējos, ne�ķirojot - kaķēnus vai divkājainos.

Reiz bija situācija� naktī kāds mēģināja ielauzties dzīvokli. Mana Bagira bija uzlīdusi uz cepuru plauktiņa un brīdī, kad �is kāds ieslīdēja pa durvīm, ar saviem astoņiem kilogramiem uzlēca viņam tie�i uz galvas, ielai�ot sejā visus astoņpadsmit nagus. Viņa ir Norvēģijas me�a kaķenes un mūsu melno miskastnieku sajaukums - liela, stipra un nenogurdināma. Teikt, ka nakts viesis izskatījās pēc sietiņa, nozīmē nepateikt neko. Domāju, viņ� ilgi ārstējās cietuma slimnīcā. Policisti neticēja, ka viņu tā apstrādājis mājas kaķis, pra�ņāja un taujāja, ko es viņam esot nodarījis�

- Tā varētu būt laba profilakse burlakiem�

- Anna� tā, protams, nav mana darī�ana, bet vai jums viss kārtībā?

- Kā jūs to domājat, Krei�a kungs?

- N-nu� tie dokumenti, ko mēs sagatavojām, tie meklējumi, ko uzsākusi jūsu vecmāmiņa, un visbeidzot dīvainie rēgi aiz loga. Jūs kāds apdraud?

- Nē. Varbūt. Iespējams. Ja godīgi, es nezinu, - viņa atspiedās pret kamīna malu un cie�i paskatījās advokātam acis. - Es vairs nezinu, kam var uzticēties� Pārāk daudz savstarpēji savītu diedziņu, mezglu un mud�ekļu.

- Jūs vēlētos, lai viss rit taisni un gludi kā pasakā? -Kreics pasmaidīja.

- Nē, es vēlētos, lai tuvākie nedur dunci mugurā.

- Ā, te jūs esat! - hallē bija iznācis arī ģenerālis Bass. -Kāpēc nenākat istabā, hallē ta�u nav ērti. Līzbet, vai jums izdevās ko atrast? Vai kādu?

Kreics taktiski ieslīdēja viesistabā, aiz sevis cie�i aizvērdams durvis.

- Jā, krusttēv, atradām. Pēdas ved uz Mazkalniņiem.

- Tā-a? Pui�i aizgāja tālāk?

-Jā.

- Anniņ, man Egus izstāstīja par incidentu kapsētā. Man jāatvainojas savas māsas vietā. Es viņu nesaprotu. Es vispār vairs neko nesaprotu.

- Naids. Tas glu�i vienkār�i ir naids, krusttēv. Pret to, ko nesaprot. Pret to, kas citādāks. Pret to, kur� �ķietami kaut ko atņēmis. �ajā gadījumā pret mani, kura ne tikai nobūrusi dēlu, bet aizvīlusi arī brāli, un nu viņai, vecai, slimai sievietei, tur jādzīvo vienai. Protams, jautājums, kāpēc vispār tā dzīvē noticis, netiek apspriests. Galvenais - atrast vainīgo. Un, kā izskatās, arī atriebties, ja ne citādi, tad kaut vai aizmuguriski patenkojot vai izdarot kādu sīku riebeklību.

- �ajā ziņā viņām ar Zani ir daudz kopīga.

- Kā tu to domā, krusttēv?

- N-nu� Arī Zelma ir radusi savās nelaimēs vienmēr vainot citus. Ehh, negribēju stāstīt, bet laikam beidzot tas brīdis ir pienācis. Tu jau zini, ka Mazkalniņus un Kalniņus saista radniecība, bet vai zini arī to, ka �īs dzimtas saradoja Vecā Lavīze, Lavīze Kalniņa. Viņas meita Marija Kalniņa, kuras tēva vārdu neviens tā arī nekad neuzzināja, izgāja par sievu pie Mazkalniņu dzimtas vienīgā mantinieka Jāņa, viņiem piedzima divas meitas Emīlija un Marija. Emīlija ir� bija mana un Zelmas māte. Marijai bērnu nebija. Lūk, un Zelma nekādi nevar piedot savai vecvecmātei Vecajai Lavīzei, ka tā nav atstājusi savas spējas viņai, pat izturējusies pret viņu pavēsi un noraido�i, auklēdamās ar sve�u bērnu -no Zaķī�u dzimtas nāku�o mazo Mariju, tu viņu zini, Kal niņu Eida sievu. Mēs visi kopā uzaugām, pieaudzis Eidis viņu apprecēja. Viņ� ir Vecās Lavīzes brāļa mazmazdēls.

- Sare�ģīti, - Annai no saspringtās seko�anas līdzi tīri vai reiba galva.

- Mjā, nav vienkār�i, piekrītu. Bet tā jau ir ar visām dzimtu lietām: kad sāc pētīt, aiziet tādā dziļumā un pla�umā, ka nepaspēsi ne apskatīties, kā jau būsi ievilkts pāri galvai. Tie pa�i Valtenbergi�

- Paga, krusttēv, lai nu pagaidām paliek Valtenbergi, tiksim galā ar Zelmu. Tātad viņa dusmojas uz savu tālo senceni par viņas spējām un to, ka tās nav tiku�as viņai, bet citam radubērnam? Nu bet Vecā Lavīze dro�i vien zināja, kam un kāpēc tās novēlēt� Tad kāpēc un par ko Zelma ienīst mani? Ko es viņai esmu nodarījusi? Jā, apprecējos ar Zelmas dēlu, nu un tad? Vai es tīkoju pēc viņas nāves un mantojuma? Vai neesam gana viņai palīdzēju�i? Ko vēl tādu noziedzīgu viņa ai radusi manā eksistencē?

- Līzbet, tur jau tā lieta, ka viņa tevi ienīst tie�i par to, ko pati gribēja, bet nedabūja. Laimīgu laulību (Miks varbūt ir darbaholiķis, ta�u tevi mīl un tevis dēļ jebkuram sprandu apgriezīs) un� Vecās Lavīzes mantojumu, kas caur Miku nonācis pie tevis. Viņ� piedzima tie�i tad, kad Me�āju reģe aizgāja aizsaulē. Vai arī tas noticis citādi: tava vecvecmāmiņa Anna Marija Kalniņa-Berga bija Lavīzes brāļa Jurģa meita. Redzi, visi visiem rada� Tā tie smalkie dzīpariņi stiepjas no viena pie otra, no vakardienas uz rītdienu�

- Tu mani apmulsināji, krusttēv, tagad drusciņ jāpadomā� Es saprotu, dzīve pilna pārsteigumu, arī mans brauciens uz Austriju nesa jaunus atklājumus, īpa�i par mūsu dzimtas ciltsmāti Ursulu fon Bergu, kurai piemitu�as reģes spējas� Ta�u kāpēc nīst? Kāpēc tik neganti nīst?

Ar �iem vārdiem Anna Elizabete devās aug�up pa kāpnēm, atstādama sirmo ģenerāli drūmās pārdomās. Uzticamais pelēcis Grāfs, paluncinājis asti un kā atvainodamies nolaizījis viņa roku, sekoja saimniecei.

Jā, tev taisnība, draugs, nebija jau tik vienkār�i, nebija, arī mums ar Miku ir ko sev pārmest. Ja mēs tajā dienā nebūtu tā steigu�ies uz darbu gūstīt kārtējos burlakus, varbūt Zelmas vīrs, Mika tēvs Vilis joprojām būtu dzīvs. Vai nu septiņdesmitpiecgadīgam vīram vienam bija jāver tās durvis?

Dies zina, kas toreiz notika, ta�u Zelma joprojām vainoja viņus� prombūtnē, klāt nebū�anā�

* * *

Miks ar Viktoru un Egonu tonakt Pū�u Mājā neatgriezās.

Bija nak�ņoju�i Mazkalniņos.

Tikai krietni vēlāk, uz rīta pusi, Anna no Kārļa uzzināja, kas tur noticis.

Ko Miks teicis mātei. Ko viņa ārprāta dusmās atkliegusi pretī, vainodama jaunāko dēlu nepateicībā un ie�anā pret mātes gribu, apprecot paraganu un pieņemot tās dzimtas uzvārdu, bet Dambergu - nekrietnā un necienīgā draudē-�anā vecai, neaizsargātai sievietei kapsētā uz svētītas zemes. Kā lādējusi Annu Elizabeti un visus Bergus, īpa�i veco baronu, kur� ar savu miesaskārīgo iejauk�anos sagandējis divas kārtīgas latvie�u dzimtas, tāpēc to pēcnācēji tagad ceļot degunu gaisā, sevi labākus par citiem iedomādamies un tos kā nevajadzīgas lietas no ceļa nogrūzdami. Kā slavējusi Mazo Kārli: lūk, vienīgais, kuram rūp citu liktenis, kur� atskrien, palīdz, atnes, sagādā, ne tā kā pa�as nejauceņi, īpa�i jaunākais� Un kā saplakusi, kad Kārlis atteicis, ka arī viņ� ir Bergs, attāls, bet tomēr, Annas Elizabetes ceturtās pakāpes brālēnonkulis. Visbeidzot kā viņiem nakts vidū nācies zvanīt dakterim Arvim Konrādam, jo Zelmai no lielās bļau�anas un ārprāta dusmām palicis slikti ar sirdi - viņa mirklī kļuvusi tum�i sarkana un apkritusi bez samaņas.

Par laimi, nebija ne trieka, ne infarkts, un jau pēc da�ām doktorāta baltajā istabā pie sistēmas pavadītām stundām Zelma atkal sajutusies tik stipra un varena, ka sākusi visus dricelēt, pieprasīdama vest uz mājām.

Mīļā miera labad dakteris Konrāds atļāvis arī. Iedevis Mikam divas zāļu paciņas un lapiņu, kad, kas jādzer.

�Hipertonija un arteriālā hipertensija, kas nozīmē -paaugstināts muskuļu spraigums vienlaikus ar paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu. Laikus neārstētas, abas problēmas var novest pie insulta. Zelmas kundzei vajadzētu vairāk labu emociju, bie�āk iziet sabiedrībā, vairāk tikties ar cilvēkiem. Nu bet pagaidām kādam vajadzētu pie viņas palikt.�

Pui�i nolēmu�i solidarizēties ar �efu un, Zelmai par lielu nepatiku, paliku�i Mazkalniņos, bet Kārli ar Rūsu gan aizsūtīju�i atpakaļ uz mājām.

Abi advokāti bija prom - atvadīju�ies un aizbrauku�i.

Ģirts uzprasījās viņiem līdzi uz Rīgu: esot saņēmis uzaicinājumu rīt agri no rīta ierasties Radio uz darba pārrunām, ar autobusu nepaspē�ot, bet autiņ� nekustot. Uz Annas jautājumu, kur Melderis grasās nak�ņot, ja pa�a dzīvoklis pārdots, apmulsa. Izglāba Blūma palīgs Artūrs Kreics: viņam esot trīs brīvas istabas, dro�i varot pie viņa.

Baronese Anna Roze un ģenerālis bija devu�ies pie miera, tas ir, katrs savā istabā būrās pa veciem papīriem un nevēlējās tikt traucēti.

Un nu Anna ar Kārli divi vien sēdēja Pū�u Mājas virtuvē, dzerdami tēju un mēģinādami tikt skaidrībā, ko iesākt ar visu to jucekli, par ko pēdējo mēne�u laikā bija pārvērtusies viņu agrāk tik rāmā ikdiena.

- Zini, kāpēc pui�i palika tur? Izskatījās, ka Viktora Zorro mājas apkaimē atradis svaigas pēdas, un tā vien �ķiet, ka tās

pieder kādam, kur� dikti iecienījis garas pastaigas no Maz-kalniņiem uz Pū�u salu, nak�ņo�anu aitu kūtiņā, slēp�anos aiz biezu krūmu saaudzēm un ēnainu dzīvesveidu, - Kārlis stāstīja, zieķējot uz maizes biezu kārtu sviesta.

- Tu gribi teikt, ka Zane joprojām ganās kaut kur tepat tuvējā apkaimē, bet neviens no suņiem neuzoda viņas pēdas? - Anna pārsteigta iesaucās.

- Nē, suņi pēdas atrada, tikai Viktors neļāva Zorro iet tālāk. Es arī dabūju turēt Rūsu no visa spēka: viņa visa iek�ēji vibrēja un, mājās nākot, izrādīja satraukumu. Tavs Grāfs reaģēja mierīgāk - pazīst �o smar�u.

- Nesaki vis� Pēdējoreiz, kad Grāfs satika Zani, tas nebija patīkami: viņ� to pēc aizturē�anas apsargāja daktera Konrāda baltajā istabā.

- Tas notika mierīgi. Tu nepucināji un neteici: ņem cieti

- Nē, protams. Labi, dievs ar viņu. Rīt pie gaismas izpētīsim. Nevar būt, ka par visiem neizdosies noķert vienu�

- Mjā, vienu� - Kārlis saņēma karsto tējas krūzi abās plaukstās. - Zini, Līzbet, savā ziņā labi, ka mamma, Ieva un mazsuņi ir pie vecī�iem Dravās. Man jau par tevi nemierīgs prāts, kur nu vēl par viņiem, ja viņi būtu te�

- Bet atminies, Kārlīt, cik mums reiz te bija labi - visi kopā, katrs savā kambarītī, nekā dalāma, nekāda naida, vismaz ne tik jūtama. Kāpēc tagad?

- Tāpēc, ka nīst tie, kuri pa�i neko nespēj vai negrib pakustināt pirkstu. Tāpēc, ka, par spīti �ņācējiem, �eit nodzīvoto gadu laikā mēs tomēr esam �o nostūri patīrīju�i no ��urkiem, peļiem un vabuļiem�, un sugasbrāļiem tas nepatīk. Ja tu būtu dzirdējusi Damberga atstāstu, kā tās trīs �ūskmēles locīju�ās, kad tika aizvestas uz pagasta pārvaldes sekretariātu rakstīt iesniegumus par tavām raganībām un paskaidrojumus par goda un cieņas aizskar�anu. Pēk�ņi nevienai vairs nekas nebija sakāms - ne skolas direktorei Spalviņai, kura ta�u teicās zinām, ka Lācītieni esi nozūmējusi tu, lai vispirms ieliktu viņas vietā muļķa daktereli, bet pēc tam iesēstos pati, ne Strautiņietei, kuras vecais ar savām indēm regulāri bendē Zaķī�u, Kalniņu, O�leju, Ceriņu un Ro�leju ziedu laukus un stādījumus. Jā, un, kā izrādījās, vismazāk ko teikt bija tavai vīrenei, kura tā apgalvoja zinām, ka viens tavs skatiens padara klibu, tizlu un kleinu� Tā nu nekādi iesniegumi uzrakstīti netika, dāmas saņēma brīdinājumu un tika atlaistas uz mājām. Nu bet vakarā vēl �is� Starp citu, esmu pārliecināts, ka Zane savu slepeno piestāj-vietu atradusi tie�i pie Zelmas tantes. Viņas abas ta�u ir kā cimdu pāris - mū�am īgnas, neapmierinātas un skaudīgas�

- Ģenerālis teica to pa�u - abas nav dabūju�as kāroto.

- Tie�i tā arī ir. Ta�u ja Zanes nav tur un ja viņas nav �eit, tad kur viņa ir? Kaut kur cilvēkam ziemas laikā ir jānak�ņo!

- Dosies viņu pameklēt un apgādāt ar siltu sedziņu?

- Nē, ta�u! Gribu tikai teikt, lai esi divkārt uzmanīga. Ņem Grāfu aug�ā, lai Rūsa paliek pie manis. Viņai pret Zanes smar�u nav nekādu siltu jūtu un atmiņu, viņai tā ir sve�a. Ja līdīs �urp, būs zobi dibenā. Starp citu, Līzbet, mēs ar vīriem rīt agri braucam uz Jērcumiem pastaigāt pa me�u un pārbaudīt to viesnīcu.

* * *

Piektdienas rīts, 19. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Annu Elizabeti agrā rītausmā pamodināja dobja rūk�ana pagalmā. Ieskatījusies pulkstenī -pusseptiņi! -, viņa piegāja pie balkona durvīm un, tās neatvērusi, pavērās lejup.

Viktors ar Zorro un Kārlis ar Rūsu iekāpa kinologa sarkanajā fordā, turklāt ar Kārli pie stūres.

Aha, samocījis tomēr to ievainojumu!

Egona baltajā busiņā ietilpinājās gan pats ekspertu �efs, gan Miks (baigais, neuznāca pat bu�u iedot!) un ģenerālis Bass, gan� Boze?

Paga, paga, ko tad tas nozīmē - kur lielais �efs licis savu biezo audi? Un kas tie par tum�iem bezlogu busiņiem tur, aiz kokiem, gandrīz pie tilta?

Nez kāpēc Anna Elizabete atcerējās baigo ziemu pirms diviem gadiem un nogalētā Ziemassvētku vecī�a lietu: ari tad, pirms noslēguma operācijas - vainīgo aizturē�anas -, Pū�u salas stāvlaukumā pusi dienas kā lielas, melnas nekustīgas vaboles bija stāvēju�i specvienības busiņi, no kuriem neviens neizkāpa, pat neatvēra durvis. Un tad pēk�ņi kā iztramdītas visas melnās vaboles reizē dusmīgi iedūcās un cie�ā kolonnā aizbrauca.

�ķiet, �obrīd tika plānots kaut kas līdzīgs.

Savādi tikai, ka par pulcē�anās vietu izvēlēts Pū�u Mājas, nevis Lielās Mājas pagalms. Lai gan� nekā savāda.

Vai nu tas ir jāredz kādam �eit, vai nav jāredz kādam tur.

Labi, lai vīri dara savas lietas, arī viņai darāmā netrūkst!

Cik produktīvas var būt tādas agras rīta stundas, kad neviens nav jābaro, jā�ubina, jāpavada uz darbu, jāved laukā staigāt! Divu stundu laikā Anna bija atbildējusi uz visām iekavētajām vēstulēm, samaksājusi rēķinus, caurskatījusi ziņu lentes (dīvaini, nekā interesanta!) un pat izrediģējusi vienu pasūtījuma rakstu. Sāka gribēties ēst.

Grāfs, Barons un Sirmais jau kuro reizi pārmeto�i pabra-dājās pa viņas kājām: sak�, vai tad saimniece beidzot necelsies un nevilks savu rumpi lejā, kur tik kārdino�i smar�o siers, desas un tas jaukais ēdiens, ko ļaudis sauc par ziemas dārzeņu sautējumu ar gaļu?

- Eh, nezvēri, pietiek dīrāt segu, es jau ceļos. Ejam!

�ēl, ka vecmāmiņa Anna Roze vēl guļ, būtu vēl viens brokastu kompanjons, tagad jāiztiek ar klusajiem ķepaiņiem.

Piepildījusi dzīvnieku trauciņus ar vīru gandrīz nokoptā sautējuma skumjajām atliekām, Anna pagatavoja sev lielu krūzi dusmīgas kafijas un ērti iekārtojās virtuves dīvāna stūrītī. Ko nu?

Lieki vazāties pa āru viņām ar baronesi bija stingri noliegts. Grāfu Kārlis klusītēm bija izvedis izskrieties jau se�os, domādams, ka viņa aizmigusi.

Ne nu bija, nekā, tikai negribējās vērt vaļā acis un runāt.

Jāpiezvana vecākiem! Jāapvaicājas, kā klājas, vai nav ierakstīju�i meitu melnajā sarakstā un vai vēl gaida ciemos. Gandrīz deviņi no rīta, nu jau var. Nē, mums ta�u laika zonu starpība - vēl nevar!

Jāsazinās ar komisāru Kraftigu. Jāpainteresējas, cik nopietns bija viņa darba piedāvājums. Ja viņa izlems aizbraukt, iztika kaut kā būs jāpelna.

Mikam tas nepatiks, ai, kā nepatiks! Ta�u neko darīt.

Ja tuvākajās dienās pa�os pamatos kas nemainīsies, Anna vairs nespēs te palikt - apziņa, ka viņai tik mīļo me�ājnieku vidū ir nelabvēļi, neviesa optimismu.

Labi, varbūt viņa neaizbrauks pavisam, varbūt kādreiz atgriezīsies - kad būs kļuvusi tik turīga, lai varētu dzīvot pati par sevi, neatkarīgi no pasūtītāju finansiālās labvēlības. Un nespodrinot spalvas stulbiem ierēdņiem, kuri pa�i nemāk bez kļūdām divus teikumus uzrakstīt, ta�u jūtas lieli un vareni valsts un cilvēku likteņu lēmēji.

Nē, viņai pietiek! Pietiek laikā neapmaksāto rēķinu un augstprātīgās attieksmes: kā, vai tad mēs nepārskaitījām; ak, nu tāda maza summiņa, varbūt būs paslīdējusi garām.

Pietiek zemo�anās, kad katrs uz pusslodzi pieņemtais praktikants telefona vada otrā galā var izturēties kā Ķīnas ķeizars, vienpersoniski izlemdams, vai viņa lielajam priek�niekam ir vai nav vajadzīgi Annas Elizabetes Bergas svētku un komunikācijas aģentūras pakalpojumi.

Pietiek �īs aprobe�otās uzpūtības un divkosības, kad, aizbraucot pie klienta vienai, sarunas risinās vēsos toņos, bet, ierodoties kopā ar zināmu skatuves mākslinieku, vakarējie zīmuļi pēk�ņi pārvēr�as labākajos draugos�

Tā, un ko tad mums �odien piedāvā dārgie tīmekļa zirneklī�i, kādas ziņas savāku�i un atnesu�i?

Dro�ībnieki aizvēru�i veselu kaudzi feiku FB lapu un profilu? Labi.

Nozagts milzīgs apjoms privāto datu no soctīkliem, un �ī informācija kļuvusi publiski pieejama? Stulbi. Ta�u kaut kas tāds jau bija prognozējams.

Parādījies jauns online medijs Veritas. O, nu beidzot kāds saņēmies pateikt, parādīt un uzrakstīt visu patiesību? Proootams, gaidi ar maisu!

Jau �ķirkļi vien ko vērti:

Ikdienas padomi

Nedēļas nogales kursi

Astroprognoze

Individuālās nodarbības

Parunā ar raganu

Un biezā mainīgu krāsu rāmī:

�Mēs pārveidosim jūsu domā�anu, palīdzēsim nodzēst sliktās atmiņas un ieprogrammēsim jūs panākumiem!�

Ko tad tas nozīmē? Kārtējā garīgās apziņas papla�inā�anas skola? Otrais okultisma priesteru atnāk�anas vilnis -deviņdesmito atgrie�anās?

Toreiz programmēja �uz laimi�, �uz mīlestību�, �pret dzer�anu�, �pret skauģiem�, �pret biznesa konkurentiem�.

Nu viss kļuvis sare�ģītāks un izsmalcinātāks - �odien ir normāli, ja uz jautājumu par nodarbo�anos atbild: �Esmu veselīga dzīvesveida guru�, �Gids uz viņpasauli�, �Nāves eņģelis�, �Atmiņu sanitārs� - vai vēl kaut ko tikpat vājprātīgu, ta�u viennozīmīgi labskanīgu, kas palīdz nomedīt lētticīgos, izmisu�os un vientuļos.

Un kur� gan negrib būt laimīgs?

Laaabi, un ko tad ļaudis vaicā Veritas Witch?

Jēpis: Vai tu esi īsta?

Veritas Witch: Tikpat, cik tu.

Jēpis: Vai tu neesi pārkāpusi aizliegumu nedarīt ļaunu, izmantojot savu spēku?

Veritas Witch: Pat ja esmu, ne tu būsi mans soģis.

Jēpis: Vai tu izmanto adatas, hipnozi un psihotropās vielas?

Veritas Witch: Nekad. Es strādāju ar kārtīm, kristāla bumbu un rūnām.

Jēpis: Kas tu esi, un kas tev dod spēku?

Veritas Witch: Ursus, silvum, veritas.

Dritvaikociņ, ta ir Ursula! Madame Fossa ir dzīva!

Piektdiena, 19. janvāris Jērcumi, me�a viesnīca

- Nu tātad, ja mīklainā īsziņa sūtīta no �īs apkaimes, vienīgā reālā vieta ir viesnīca, - Miks ar Kārli, galvas kopā sabāzu�i, pār Egona plecu lūrēja armijas kartē.

- Mobilo torņu tuvumā nav. Te visiem operatoriem vāja zona, turklāt tā nebija telefonziņa, bet sīkziņa no tīmekļa telefonservisa.

- Un ko �ī atklāsme mums dod? - Kaķītis noņurdēja.

- To, ka jāmeklē vieta ar ātru un stabilu internētu. Ja kāds, vienalga, kur�, sūta palīgā saucienu, diez vai viņ� var dro�i dzīvoties pie kompja, tāpēc ātrumam un stabilitātei ir iz�ķiro�a nozīme.

- Mazais runā prātīgi, - ierunājās melnā tērpts stāvs, kur� bija ielocījies busiņa kaktā starp divām mobilās laboratorijas kastēm. - Uz jumta stāv spēcīga apraides tehnika, nav ārēju elektrības pievadu, tātad kaut kur ir jaudīgs autonomais ģenerators. �obrīd pagalmā ir divi auto ar mūs interesējo�ajiem numuriem MG 004 un MG 006 un viens pavecs, melns piektais bembis.

- Tie pa�i vien būs. Ko vēl jūsējie ziņo? Vai redzams, kas notiek iek�ā?

- Pagaidām ne. Mēs pie tā strādājam. Kur jūsu suņuvīrs?

- Aizgāja pastaigāties. Ar abiem suņiem. Nu jau drīz jābūt atpakaļ�

Klusi iepīkstējās Kārļa viedtālrunis.

Divas ziņas no Annas.

Pirmā bija ekrānuzņēmums no Veritas Raganas sarunām ar piebildi: tā ir viņa! Tai sekoja garāks teksts ar nosaukumu �Gūstekņa dienasgrāmata�. Kārlis jau gribēja atlikt lasī�anu uz vēlāku, ta�u kaut kas iekņudējās: Raganas sarunu forumā bija Jēpis, bet dienasgrāmatas autors - Apple-boy.

Un Boze ta�u bija brīdinājis, lai pievēr� uzmanību savādiem niķiem!

Apple-Boy Diary

Kā es meklēju sevi�

Pirmā nakts. Atbraucām tumsā. Pa ceļam mūs sacienāja ar karstvīnu. Visi jutāmies miegaini. Viesnīcas pārvaldnieks - jauns �alis -sagaidīja laipni, parādīja, kur kas atrodas, iedeva elektroniskās atslēgas un novēlēja labunakti. Rīt agri ieradī�oties mūsu priek�nieks, bū�ot dro�ības instruktā�a, un sāksim strādāt. Aizgulēties nedrīkst. Baseins, brokastis, darbs. Re�īms kā armijā. Super! Kā es gribu rakstīt! Beidzot - to, ko gribu, nevis ko man kāds liek!

Pirmā diena - rīts. Te ir skaisti. Aiz loga viss balts, biezi piesnidzis me�s, atgādina bērnu dienu pasakas. Darba telpas graujo�as. Atklātā plānojuma ziņu zāle, divdesmit raksto�ie. Atbildīgajam redaktoram neliels stikla būrītis. �odien tur sēdē�u es. Pirms darba uzsāk�anas mums bija tik�anās ar diviem iedvesmotājiem - viņi abi bija fantastiski!

Diena. Rakstu, rediģēju un domāju - tas ta�u bija mans pasniedzējs! Tikai tagad atpazinu.

Būs bagāts. Bet tā dāma noteikti ir aktrise no kāda TV �ova - septiņi apmetņi un acis kā rentgena aparāts: iztausta līdz pēdējai vīlītei, pārbauda - derēs vai ne. Laikam derēju. Ko viņa varēja ņemties - plivināja rokas, skaitīja kaut kādus vārdus un vicinājās ar spīdeklī�iem. Beigās mums visiem bija jāsaka: �Mēs varam!�

Brīvā stunda. Ejot no pusdienām, pajautāju viesnīcas mened�erim: �Vai mūsu lektors nestrādā par pasniedzēju?� Viņ� noblenza uz mani kaulainu aci, no�ņāca: �Gribi naudu, dari savu darbu un neko nejautā.� Fui, cik rupji.

Vakariņas. Ejot uz ēdnīcu, satiku Raganu. Viņa ieskatījās man acīs un teica: �Tu te neesi no brīvas gribas, palīdzi man izkļūt un glābies arī pats, kamēr neesi iesūkts.� Ko viņa ar to domāja, nesaprotu.

Nakts de�ūra. Visi guļ, tikai mēs ar Rudo cīnāmies ar komentāriem. Ir gan tie ļaudis muļķi - domā, ka komentārus ziņu portālos kāds lasa un ņem galvā. Nu, lasa. Mēs. Bet galvā ņem viņi, tāpēc ka mēs mākam tāāā uzrakstīt!

Otrā diena - brokastis. Nodevu maiņu, tagad uz baseinu, paēst un gulēt. Baigais nogurums.

Pusdienas. Rudais piesē�as pie mana galda, grib papļāpāt. Jautā, kur� mani gaida tur, ārā. Ko darī�u, kad tik�u laukā? Dīvaini runā, it kā te būtu cietums. Arī acis viņam dīvainas - tikpat glā�ainas kā Raganai. Un viņam ir dredi. Ko viņi abi apēdu�i?

Brīvā stunda. Baisi nāk miegs. �āds darbs izsūc. Ta�u guļu labāk nekā jebkad. Daudz labāk nekā mājās. Un galva arī strādā labāk.

Vakariņas. Rudais atkal grib pļāpāt. Par �o un to. Prom ejot, pa�ukst: �Mēs no �ejienes laukā netiksim nekad.� Un aiziet. Kādas muļķības! Rit no rīta beigsies mana maiņa, brauk�u mājās pie mammas un kaķiem.

Nakts de�ūra. Dīvaina tā pasaule. Kāds nomirst, bet citi lēkā pa viņa kauliem un ļauni priecājas vai izdomā pa�i savas notiku�ā versijas. Cik tālu var sniegties ļau�u murgi?

Tre�ā diena - brokastis. �efs pienāca pie mana galdiņa un atvainojās: vakar vakarā neesot atbraukusi otrā maiņa, vai es varot uzkavēties? Par to tik�ot samaksāts dubultā. Protams, varu, kāpēc ne? Ejot uz zāli, atkal satiku Raganu. Un atkal viņa brīdināja: �Mūc!� Kāpēc?

Diena. Maiņas joprojām nav. Pazudis Rudais. Brīvstundā ie�u pameklēt.

Pusdienas. Zupa gar�o savādi. Neēdu. Otrajā sēnes. Arī neēdu. Labāk pagulē�u diendusu�

(To be continued�)

- Pui�i, jums tas jāredz! - Kārlis iesaucās un parādīja pārējiem sūtījumu.

Ģenerālis Boze paņēma viedtālruni, pa diagonāli pārskrēja rakstam un ielīda kaktā pie melnā vīra. Miks, Egons un Kārlis pārsteigti saskatījās.

Ko tad tas nozīmēja?!

Izskatījās, ka lielajam �efam ir savi noslēpumi�

Pie busiņa durvīm piegrabināja. Viktors ar Rūsu. Abi galīgi aizelsu�ies.

- Kas noticis? Kur Zorro? Esi ievainots? - Egons steig�us ievilka draugu iek�ā.

- Nelāgs atradums. Zorro sargā. Nē, - kinologs, nervozi drebēdams, pastiepās pēc termosa. - Ve�i, trīs kilometrus no viesnīcas mēs ar suņiem sasalu�a purva malā atradām puskailu sastingu�u �ali �īs viesnīcas pid�amā�

- Kāds tas puisis izskatās? - Boze asi pajautāja.

- Sīciņ�, smalciņ�, rudiem matiem, ļoti bāls - kā jau nosalis cilvēciņ�.

- Eh, te nu bija mierīgā novēro�ana! - Dambergs nopu-kojās. - Tur ir iespējams piebraukt?

- Manuprāt, jā. Netālu bija stiga�

- OK, pui�i, es pārvācos uz melno bu�u pie Basa. Brauciet un ziņojiet, kas un kā! - Boze izrīkoja.

- Man �ķiet, boss zina vairāk nekā saka, - Viktors, priek�ējā sēdeklī iespiests starp Miku un Egoņu, rādīja ceļu un vienlaikus centās pasargāt ievainoto plecu no satricinājumiem. - Stop! Te pa labi un iek�ā! Klāt esam. Re, kur vir�u cerā mans uzticamais sargs!

Melnais vilks, ieraudzījis pazīstamu auto, priecīgi paviļāja asti, ta�u posteni nepameta. Tikai saņēmis komandu: brīvs! -, pieskrēja apsveicināties.

- Nu, pie darba! - Egons izrīkoja. - Kārli, foto un video, jūs ar abiem suņiem vēlreiz pārmeklējiet apkaimi, cik tālu varat. Varbūt kas noderīgs. Bet es� iepazī�os ar personā�u.

�Personā�s� tie�ām bija īstais vārds. Sastingu�ā gulētāja garie mati bija burkānu rudā tonī, saviņķelēti resnos dre-dos, kas galīgi nepiestāvēja viņa kalsnajai sejai un nīkulīgajam vāji attīstītajam ķermenim. �alim varēja būt divdesmit, divdesmit divi gadi, ne vairāk. Uz labās rokas dilba uztetovēta marihuānas lapa, uz kreisā pleca - stilizēta Dieva acs. Pid�amas bik�u kabatā - sērkociņu kastīte ar viesnīcas �Ģimenes hotelis� etiķeti.

- Nu beidzot būs vairāk nekā nopietns iemesls ieiet viesmīlīgajās telpās, no kurām mūs pirms da�ām dienām izraidīja, - Miks nosmīnēja.

Viņi ar Viktoru bija atgriezu�ies no apgaitas, neko daudz neatradu�i. Bet varbūt saņurcītai, pēc ceptiem ķiplokiem smar�ojo�ai salvetei ir nozīme?

- Egu, vai tev ir kādas domas par iespējamo nāves laiku?

- Mirklīti uzgaidiet, pamēģinā�u uztaisīt vienu analīzi, -Egons atņurdēja, ņemdamies gar savu �personā�u�. Mērīja, taustīja, spaidīja, bakstīja, galu galā iedūra ar paresnu injekcijas adatu. Ilgi ņēmās gar pārnēsājamo elektronu mikroskopu un portatīvo datoru.

- Tas �alis ir saindēts. Precīzāk, aizmidzināts. Eitanazēts kā tāds lopiņ�. Asinīs ļoti liela deva psihotropo līdzekļu un sedatīvu. Viņ� bijis vēl dzīvs, bet jau bezsamaņā, kad atvests uz me�u un pamests nosal�anai. Tas varētu būt noticis vakar vakarā, laikā starp desmitiem un pusnakti. Sīkāk zinā�u pēc sekcijas. Rīgā, savā laboratorijā. Kaķīt, vai tev ar to pietiek?

- Pilnībā. Pui�i, braucam atpakaļ uz viesnīcu - laiks arī mums atpūsties ar ērtībām. Es zvanu abiem B., lai nodro�ina perimetru. Ka tik neizlido kāds putniņ� vai neizmūk kāds grauzējs!

- Tev tā patīk �urķi? - Dambergs ļaunīgi paķircinājās.

- Dikti. Būrītī vai kaķa nagos, - Miks nosmaidīja. - Mūs viens gaida.

- Tad būsim d�entlmeņi un nekavēsimies.

- Nē, jūs nevarat dabūt numuriņus, mums viss ir pilns: viesojas vieglatlētu grupa no Lietuvas, trenējas un atpū�as. Viņiem dzel�ains re�īms, nedrīkst traucēt! - viesnīcas

�Ģimenes hotelis� pārvaldnieks Mārtiņ� Ploķis centās izskatīties nopietns un cienījams, lai gan abu negaidīto pēcpusdienas viesu būdīgais augums un melnā ādas jaka viņam �ukstēja priek�ā: laidies, būs nepatik�anas!

- Nemuldi, fraijerīt, pagalmā divarpus ma�īnas, un tu saki - viss pilns! Kur tad tev ir tie sportisti - atvilktnē? Tūlīt piezvanī�u, kur vajag, lai atbrauc un parāda tev, kā jāvada viesnīca. Bet tikmēr fiksi divus luksus, vakariņas un meitenes! Jums ta�u te rakstīts �Ģimenes hotelis�, vai ne? - viens būdīgais atspiedās ar elkoņiem uz reģistratūras letes un sāka izklaidīgi plūkāt mākslīgās palmas lapu, kamēr otrs nesteidzīgā solī klīda pa halli.

- Es� mēģinā�u jums palīdzēt, - administrators pieglaimīgi solīja, lēni virzīdamies uz atvērto dienesta durvju pusi.

Ja izdotos tās aizcirst, viņ� uz brīdi būtu glābts. Varbūt paspētu aizbēgt?

- Ucī, pucī, mīļo mazulīt, kur tad nu? Atslēgas no numuriņiem, �igli!!!

- Es� jau gāju pakaļ, - Ploķis stostījās. - Mums visas elektroniskās kartes glabājas seifā administratora kabinetā. Te nav dro�i.

- Protams, protams, te jau ļautiņi to vien dara, kā skraida iek�ā, ārā un zog no letes sve�as elektroniskās atslēgas. Re, kur vēl viens zaglis nāk!

Pārbiedētais viesnīcas administrators Mārtiņ� Ploķis paraudzījās ieejas virzienā un sastinga. Tur stāvēja viņa biju�ais krim�efs Miks Kaķītis un viņa vīri - kinologs Viktors, ekspertu �efs Dambergs, abi Mika operi Ritvars un Juris, fotogrāfs Kārlis, bet aiz muguras abi ģenerāļi!

Viss, ar mani ir cauri�

- Redzu, ka priecājies mūs redzēt, pusstudent. Ta�u nāksies tevi apbēdināt - mēs galīgi ne. Tu apvainoji mūsu draugus, atteici viņiem naktsmītni, un, it kā ar to nepietiktu, tepat netālu me�ā mēs atradām jauna vīrie�a līķi, -Miks Kaķītis ledainā mierā iesāka. - Faktiski tāpēc arī ieradāmies. Pēc paskaidrojuma.

- �ef, bet k-kāds man ar to sakars? E-es tikai daru savu darbu, - vēl pirms brī�a tik lecīgais Mārtiņ� Ploķis bija pārvērties �elejā.

Kaut jel atnāktu kāds no apsardzes!

Roka nemanāmi stiepās uz trauksmes pogas pusi.

Un tad viņ� ieraudzīja acis. �etras. Un zobus. Daudz.

Melns vilks un rūss stafs. Palīgā!

- Es tavā vietā to nedarītu, Mārtiņ. Un kustētos lēnām. Viņi jokus nesaprot, - Viktors pabrīdināja.

- K-ko jūs gribat?

- Pirmkārt, lai tu iznāc laukā, svaigā gaisā apskatīt mūsu atrasto miru�o puisi un pasaki, kā viņu sauc. Un pat nesāc sacerēt pekstiņus, mēs zinām, ka viņ� bija �eit apmeties. Otrkārt, tā kā �ī ir slepkavības izmeklē�ana, mūsu darbinieki pārmeklēs visu no pagraba līdz bēniņiem.

- Slepkavība? Izmeklē�ana? Man steidzami jāpiezvana bosam! Nedomāju, ka viņ� priecāsies par jūsu iebrukumu.

- �urciņ, Strauberga kungs nepriecāsies arī par tavu saimnieko�anas manieri: tie�i tavas maiņas laikā tas nabaga pusplikais me�ā atdeva Dievam dvēseli.

Kārlim, no malas vērojot �o aizraujo�o dialogu un straujo emociju maiņu Mārtiņa Ploķa sejā, beidzot bija skaidrs, no kurienes radusies viņa palama �urka.

Jau no dabas nepievilcīgie vaibsti, nekontrolējamo baiļu un dusmu iespaidā izmainījās līdz nepazī�anai: Ploķa acis samiedzās, zobi atņirdzās, bet no spazmu aiz�ņaugtās rīkles nāca tikai vārgi pīkstieni�

- Kas te notiek? - lejup pa centrālajām kāpnēm cienīgi kāpa jauns, nedaudz aptūcis vīrietis tum�i zilā uzvalkā. Viņa apaļīgā, paplūdusī seja ar brillēm smalka metāla rāmjos un pusgariem matiem atgādināja kaut ko ļoti redzētu, bet augstprātīgā viegli svepsto�ā balss acumirklī izraisīja antipātijas. - Kas jūs tādi esat un ko te meklējat?

- Pulkve�leitnants Miks Kaķītis, - Miks pieklājīgi parādīja savu dienesta apliecību. - Ir notikusi slepkavība. Bojā gāju�ais ir �īs viesnīcas iemītnieks. Un kas jūs, lūdzu, būtu?

- Es� te dzīvoju. Esiet tik laipni un palaidiet mani garām!

- Lūdzu, uzrādiet personu identificējo�u dokumentu.

- Netaisos! Es nestaipu līdzi pas-si, ejot pus-sdienās! -apaļīgais atcirta.

- Tad nāksies doties atpakaļ uz numuriņu un to atrast, -Kaķītis rāmā mierā turpināja. - Citādi nāksies jūs aizturēt par nepakļau�anos policijas darbiniekiem dienesta pienākumu izpildes laikā.

- Mana pase nu galīgi nav jūsu darī�ana! Ejiet, no kurienes ieradu�ies! Tā ir klaja policijas patvaļa! - uzvalkotais rupji atcirta un izvilka no kabatas mobilo telefonu. - Es zvanu savam advokātam.

Krak�!

Telefons izlidoja no viņa rokas un sa�ķīda pret halles grīdu. Blakus beigtajai saziņas iekārtai, līksmi elsodama, aptupās Rūsa.

- Nav smuki lamāties, dēliņ! - ģenerālis Bass iznāca no krēslainā stūra, kur bija rāmi stāvējis aiz Ritvara un Jura platajām mugurām. - Redzu, ka esi mani pazinis� Pirms desmit gadiem, es tev, Raiti Ērgli, apsolīju - mēs satiksimies, un tad vairs nelīdzēs tas, ka tavi sencī�i ir augstu vērtēti un dārgi apmaksāti augstskolu mācībspēki.

Tu savos knapajos trīsdesmit esi kļuvis par politisko prostitūtu, nomainot piecas partijas un, ja nemaldos, astoņas nevalstiskās organizācijas. Apbrīnojama pilsoniskā un politiskā aktivitāte! Bet nu ir cauri! Troļļu fabrikas mūsu valstī nav atļautas, tāpat kā cilvēku paverdzinā�ana, sazāļojot un ietekmējot viņu psihi ar vecās labās hipnozes vai progresīvo NLP meto�u palīdzību. Nemaz nerunājot par plānotu slepkavību, jo kāds pēk�ņi kļuvis pārāk runīgs.

- Jūs kaut ko jaucat! Es te vienkār�i atpū�os, - Ērglis tēloja sa�utumu, ta�u gaļīgās lūpas bailēs raustījās.

- Tad jau tu, Ērgli, esi tās lietuvie�u vieglatlētu grupas treneris? Nu tās, kas te trenējas un atpū�as, - Miks paironizēja. - Tā vismaz teica tavs kolēģis �urka, un man nav pamata viņam neticēt. Tad, lūdzu, aizved mūs pie savas komandas! Visu mū�u esmu sapņojis paskatīties, kā trenējas profesionāli sportisti un ko viņiem māca viņu treneri.

- Baidos, Kaķīt, ka �is treneris pēc simts metriem dabūtu sirdstrieku, jo otras tik tizlas radības kā Raitis Ērglis mūsu kursā nebija. Vienīgais, ko viņ� spēja, - braukt ar muti, luncināt mēli un pīt intrigas. Un bojāt pārējiem dzīvi, - Mazais Kārlis pienāca pie Rūsas un pabu�ināja tās pakausi.

- Raivīt, tev sirsnīgas sveikas no Lienes, tās pa�as Lienītes, kurai tu pirms desmit gadiem samaitāji dzīvi un kura visu �o laiku dzīvoja ārzemēs. Nu viņa varēs braukt mājās.

- Ā, Ideālists! Un kopā ar mentiem, kā gan citādi! - Ērglis nicīgi iesmējās. - Kur gan citur tev būt, tu jau toreiz biji tik pareizs, ka vemt gribējās. Tikai jūs, pamuļķi, neko nepanāksiet, jūsu vilciens ir aizgājis! Tagad ideālu vietā strādā nauda un sakari. Politiku sen vairs netaisa pastalās un dziedot sērīgas dziesmiņas par taisnību bleķa zārkā. Politiku taisa konferencēs, preses brokastīs un valdības samītos, bet tur ļaudis ierodas, ģērbu�ies solīdos uzvalkos, kādi jums, plikadīdas, pat sapņos nav rādīju�ies!

- �Mazāk patosa, kungi, zem jūsu krā�ņajām pāva spalvām ir tā pati plikā, krunkainā vistas pakaļa!� - ģenerālis Kārlis Bass ironiski nosmīnēja.

- Ko-a? - Ērglis neizpratnē aprāvās.

- Nevis �ko-a�, bet �kā, lūdzu�, kundziņ, - Mazais Kārlis iesmējās. - Re nu, kāds pāķis biji, tāds joprojām esi palicis. �ie vārdi pieder vienai no pagāju�ā gadsimta slavenākajām krievu aktrisēm - Fainai Raņevskai. Tev kā izteiktam Austrumzemes kultūras cienītājam jau nu vajadzēja to zināt.

- Ej dirst, pamuļķi!!!

- Fui, cik rupji, Ērgļa kungs, - ģenerālis nosodo�i pa�ūpoja galvu. - Jums kā stratēģiskajam komunikāciju konsultantam vajadzētu zināt, ka rupjas atbildes neveicina sapra�anos. Bet jūsu gadījumā tā ir ārkārtīgi svarīga. Tie�i no mūsu iejūtības un labvēlības būs atkarīga jūsu turpmākās uzturē�anās vietas dro�ība. Iespējams, neesat dzirdējis pēdējos jaunumus: viens no jūsu labākajiem draugiem - Andris Vējiņ� bija iemaldījies mūsu privātajā teritorijā. Protams, pavisam nejau�i. Un ne tikai iemaldījies, bet prāta aptumsumā mēģināja no�aut divus policijas darbiniekus un divas privātpersonas. Tagad viņam ir lauzta roka ar daudzām zobu pēdām, viņ� atrodas� tur, kur atrodas, un sniedz liecību. Dro�i vien jums kā izcili spo�u tekstu meistaram nav jāskaidro, ko viņ� raksta� un jums kā ar fantāziju apveltītai rado�ai būtnei ir nojausma, kas drīzumā varētu notikt ar minētajām personām, kuras izgāzu�as tik vērienīgu projektu. Parasti tādus norok savējie: deviņi grami svina, cementa zābaciņi vai pastaiga pa Ķemeru purva laipām līdz lielajam akacim. Es jums, Ērgļa kungs, varētu pastāstīt daudz interesanta par to, kā atbrauc �etri, aizbrauc trīs, bet laipas galā paliek zābaku pāris. Kā atgādinājums. Jūsu lielākā problēma ir tā, ka savā augstprātībā neapzināties, ka esat tikai prasti se�inieki, kas bie�i pat nenojau�, kam viņi strādā.

- Tādēļ man nekad nav patiku�i krekliņi ne ar firmu nosaukumiem, ne ar partiju saukļiem, jūtos citu vilku ap�urāts. Laikam manī ir par daudz pirmatnīgā tēviņa - atzīstu tikai savu smaku, - Mazais Kārlis velni�ķīgi pasmīnēja.

- Ko jūs īsti no manis gribat? - Raitis Ērglis nicīgi uzrunāja Miku Kaķīti.

- Es? Neko. Tavu neatkārtojamo personu esam noskaidroju�i, laiks paciemoties mūsmājā, �iekurkalnā.

- Kop� kura laika mēs būtu uz tu? Es ar mentiem nebiedrojos, - Ērglis nicīgi nosprauslojās.

- Uzrunu jūs, putniņ raibais, tu zaudēji reizē ar cieņu, kad trijatā - tu, �urka un tre�ais, visticamāk, �ūska - aizvedāt sazāļoto �ali uz me�u un pametāt nosal�anai. Dienesta suns jūs abus atpazina pēc smakas, un varu derēt - gan uz līķa, gan �urkas auto mēs atradīsim pietiekami daudz pirkstu nospiedumu. Redzi, putniņ, braucot kādu zūmēt, rīt ķiploku grauzdiņus nav tas prātīgākais. Cie� gan viduklis, gan vaigi, gan juridiskais statuss. Un nu tu esi apcietināts. Un tu, �urciņ, arī. Viss pārējais ir tikai laika jautājums.

- Stulbais grauzēj, tu tie�ām nespēji pievaldīt �aunas? -Ērglis pēk�ņi negantā naidā metās virsū atpūtas krēslā padevīgi sēdo�ajam �urkām un, visticamāk, būtu viņu arī nobeidzis, ja ne Ritvara un Jura saskanīgā rīcība.

- Pui�i, vediet uz arestantu vāģi. Braucam, mūsu misija beigusies. Pārējo paveiks specvienība� - Kaķītis noteica.

- Un Madame Fossa?. Nemeklēsim? - Kārlis iesaucās.

- Vajag? Gan pati atradīsies. Pui�i tūliņ iztramdīs �o skudru pūzni, glīti sapakos visus busiņos, aizvedīs pēc piederības un nopratinās. Troļļi nav mūsu kompetence. Mums ir kārtējais �ledus cilvēks� un divi, nē, nu jau trīs aizdomās turamie. Ar viņiem arī strādāsim. Re, kur melnie vīri ved �ūsku. Klau, viņ� patie�ām pēc tāda izskatās - riktīgs Moriartijs no krievu filmas!

- Varbūt pirms aizbrauk�anas vēlaties ekskursiju ar pavadoni? - aiz muguras atskanēja zema �erksto�a balss.

Zibenīgi apsviedies, Miks Kaķītis sastinga.

Valdis Āmurs un Māris Miķelsons - viņa riteņotais dato-ranalītiķis un jaunais cēpī�u �alis - abi, dzīvi un veseli!

- Pui�i, jūs esat paveiku�i neticamu darbu! - pie abiem konspiratoriem strauji piegāja specvienības komandieris un pastiepa roku. - Paldies! Ja ne jūsu savāktā pierādījumu kaudze un liecības, mēs viņus vēl ilgi ganītu. Paldies, Gunti, ka aizdevi savējos, un paldies, Kaķīt, ka ļāvi tam notikt. Bet nu, vai gribat redzēt troļļu fabriku no iek�puses?

- Kaķīt, tu ta�u nedusmojies? - Egona busiņa omulīgajā �aurībā kratoties mājup, ģenerālis Guntis Boze pastiepa Mikam bla�ķīti. - Sasildies. Napoleons.

- Paldies, nav iekāriena, - uzrunātais atteicās un, atspiedies pret Egona laboratorijas kasti, aizvēra acis.

Kā viņ� tagad saprata Annu Elizabeti!

Tad tā viņa bija jutusies, būdama atstumta malā un zinot tikai daļēju patiesību�

- Pulkve�leitnant Kaķīti, tā bija slepena operācija, ko īstenoja trīs struktūras. Mums vajadzēja, lai tu ar savējiem strādātu parastajā re�īmā, citādi viss varēja izjukt. Bet nu viņi mums ir te, - Boze izstiepa sev priek�ā draudīgi sa�ņaugtu dūri. - Tas arī viss.

- Tad labi, - Miks nomurmināja. Un izlikās, ka iemieg.

Velns, �o viņ� man ilgi nepiedos, Boze nopūtās. Miks bija spiests �aubīties un vilties draugā� Ko tādu neaizmirst.

Piektdienas - sestdienas nakts Me�āji, Pū�u Māja

Diena bija pagājusi nejēdzīgi, drūmi un vienmuļi.

Brokastu kafija, zvans vecākiem, pētījumi tīmeklī, otrās brokastis kopā ar baronesi Annu Rozi. Diplomātiska neitralitāte attiecībā uz Annas Elizabetes vakarvakara sarunu ar advokātu Blūmu.

Vecmāmiņa izlikās neko nezinām.

Toties pētījumi Valtenbergu lietā bija devu�i bēdīgus rezultātus. Kā izskatījās, pēdas aprāvās Rīgas geto un Rumbulā. Vismaz tas, ko varēja uzzināt publiskajās datubāzēm. Tajos sarakstos �āds uzvārds patie�ām bija� Pat vairāki.

Bet kāpēc? Valtenbergi ta�u bija baltvācie�i! Vai tie�ām �īs ģimenes ceļ� beidzies traģiski, nelietīgi un stulbi masu kapā kopā ar tūksto�iem citu?

- Līzbet, man ir sajūta, ka tu kaut ko noklusē, - pievakarē, vieglas, agras vakariņas ēdot, Anna Roze it kā starp citu ieminējās. - Esat sastrīdēju�ies ar Miku?

- Nē, kāpēc gan? Viss kārtībā, vecmāmiņ, - Anna Elizabete negribīgi zelēja desmaizi.

Grāfs, viņai pie kājām gulēdams, to alkaini hipnotizēja.

Mīļo, mīļo saimniec, ja reiz tev nav ēstgribas, lūdzu, atdod to briesmīgo, negar�īgo pārtiku man, es katrā laikā tevi izglāb�u no visām pasaules desmaizēm�

- Dārgā mazmeita, es varbūt esmu veca, ta�u ne akla vai dumja. Stāsti! Un, lūdzu, padod man sālstrauciņu!

- Vecmāmiņ, nav labi uzturā lietot tik daudz sāls!

- Līzbet! Es gaidu�

- Nav jau ko stāstīt, vecmāmiņ, - Anna nopūtās. - Vienkār�i ir kaut kā� nekā� es neredzu nākotni �eit, Me�ājos, īpa�i ar jauno pagasta galvu. Ne tāpēc, ka Arvis būtu nejēga vai mīkstmiesis bez mugurkaula, nē, viņ� dara, apgūs to, ko nezina, un viss notiks. Tikai mūs jau tagad grau� un krim� pa�u pagasta ļaudis, par kuriem mēs tā raizējamies�

- Ja pareizi saprotu, tu ar to domā Mazkalniņu saimnieci Zelmu Kaķīti, vai ne? Un tās ķērkas Strautiņieti un Spalviņu? Nu, Līzbet, es tevi turēju par drusku gudrāku! Vai tad tu nezini, ka vislabāk informēti par jebkuru notikumu ir tie�i tie, kuru pat nav bijis līdzās? Tā Spalviņa� pie Lācītes cēlās un gūlās, abām bija kopīgas rebes gan pagasta lietās, gan privāti. Pret viņu beidzot uzsākta ministrijas pārbaude par pagāju�ā rudens notikumiem. Lēni, bet tomēr� Savukārt Strautiņietei trīc ļipa, tāpēc ka Arvis Konrāds jau pagāju�ovasar par viņu piekopto zemes indē�anu un draudiem apkārtējo māju iedzīvotājiem uzrakstīja gan PVD, gan LADam, gan policijai. Varbūt Strautiņ� radis visus noriet necenzētiem lamuvārdiem, varbūt viņ� var nobiedēt mūsu mazo Gunāriņu, lai gan stipri �aubos - arī tam puikam ir krampis! -, ta�u viņ� nespēs tikt galā vienlaikus ar visām atbildīgajām institūcijām. Un tai saimei grēku, vai, cik daudz! Tāpēc arī �ņāc pa kaktiem, aiz bezspēcības.

- Labi, bet ko darīt ar Zelmu? Viņa ta�u galīgi apdullusi�

- Līzbetiņ, viņa tāda bijusi kop� mazām dienām! Kārlis, nu, Lielais, izstāstīja. Vecajiem Basiem, Emīlijai un Kri�jānim, viņi bija divi - Kārlis vecākais, Zelma jaunākā. Pāris gadu starpība, bet tik da�ādi. Cik Kārlis omulīgs, jautrs un ar citiem bērniem draudzīgs, tik viņa savrupa, augstprātīga un nicīga. Pārējie bērni Zelmu apcēla par baseni, �ī deva pretī: kad kļū�ot par Mazkalniņu mantinieci, tad tik visi redzē�ot! Viņai tās mājas bija dikti pieaugu�as pie sirds. Bet, redz, dzīvē sanāca tā, ka Emīlija mū�a nogalē māju tomēr novēlēja vecākajam dēlam, kur� jau ilgus gadus strādāja Rīgā kriminālizmeklē�anā (starp citu, kopā ar Vili, Zelmas vīru), nevis meitai, kura visu mū�u bija nodzīvojusi te, Me�ājos. Gan jau viņai bija zinā�ana, kāpēc tā. Varbūt tāpēc, ka Zelma kā motorzāģis izzāģēja no mājām gan savus trīs -Guntu, Mārtiņu un Miku -, gan brāļabērnus - Viesturu un Haraldu. Visi, izņemot Miku, kā gāja, tā aizgāja. Neviens nav izradījis vēlmi atgriezties vai atbraukt vasarā. Arī jaunākie basēni Mazkalniņos nav redzēti. Mīļā miera labad pēc mātes aizie�anas mū�ībā Kārlis norakstīja mājas māsai - lai viņai tiek. Sev paturēja vienu istabu. Ta�u arī tā nebija labi. Zelmas zāģē�ana pārmetās uz Vili: lai ejot prom no darba, esot brīvvalsts, laiks strādāt pa�a, nevis kungu labā, pietiek vākt citu sūdus un slaucīt sve�as pakaļas (atvaino, Līzbet). Ta�u vīrs nav padevies. Cik sapratu no Kārļa teiktā, bandī�u ķer�ana viņam bijusi kā paradīze zemes virsū, salīdzinot ar atgrie�anos Mazkalniņos nedēļas nogalēs. Tāpēc arī pensijā ie�anu Vilis vilcis un stiepis, cik varējis, bet, kad beidzot bijis spiests no dienesta atvaļināties, pāris mēne�u laikā izdzisis.

Kārlis māsai nekad nav pārmetis, ta�u man viņ� rūgti noteica: viņa viņu nozāģēja� Un vēl, protams, tās lietas�

- Vecmāmiņ, vai varētu būt tā, ka Zelmas milzu alkas pēc Mazkalniņiem un Vecās Lavīzes mantojuma laika gaitā transformēju�ās spējā nolādēt, uzlikt ļaunu aci? - Anna domīgi ievaicājās. - Ja tik ļoti vēlas, bet nedabū�

- Nezinu. Visu �o gadu laikā man ar viņu nav bijis vajadzības tikties un runāties. Protams, pagasta ļaudis runā visādi,

Zaķī�Milda un KalniņMarija nekad nevienā pasākumā nav sēdu�ās viņai blakus, pat ja tādēļ būtu jāpaliek stāvam kājās. Bet tu jau zini, cik patiesības graudu �ādās runās - jāizdala vismaz ar simtu. Tā ka, Līzbet, pārstāj kreņķēties!

Labāk pastāsti, kad atgriezīsies Omīte ar savējiem, - jāsāk domāt par lielo kāzu kūku, un Annai Līzei, cik atminos, bija tāda maza, jauka Kaucmindes laiku pavārgrāmatiņa ar Grāfa tortes recepti.

Izdzirdis pieminam savu vārdu, Grāfs ar līksmu Momm-momm-momm! mudīgi piecēlās sēdus, liktenīgā neapēstā sviestmaize nonāca pārāk tuvu pelēkā vilka degunam un pēc mirkļa jau bija kļuvusi par vēsturi.

- Tā, redz, iet tiem, kuri nespēj novērtēt mirkļa burvību. Ej, skrien, meklē, it kā citur būtu labāk, citādāk, bet, kad vienā brīdī attopies, līdzās vairs neviena nav.

- Tu to par desmaizi vai par lielām lietām, vecmāmiņ? -Anna pasmaidīja.

-I tā, i �itā. Cilvēks uz vecumdienām kļūst filozofiskāks un tendēts uz garām pasakām. Klau, uzzvani Dravu ļaudīm, man sirds tāda nemierīga.

Pēc trīskārt divpadsmit pīkstieniem neviens neceļ.

- Vecmāmiņ, mēs ar Grāfu �igli aizbrauksim līdz Dravām - auksts, me�a stiga cieta, nekādu problēmu, turp un atpakaļ. Bet tu ieslēdzies un nevienu, izņemot dakteri Konrādu, nelaid iek�ā! Varbūt vilku atstāt tev?

- Nevajag. Mani sargās Barons un Sirmais. Bet tu brauc gan, tikai esi prātīga. Ārā jau sāk krēslot. Un zini, ko - labāk ved viņus �urp! Visiem kopā kaut kā omulīgāk. Te sāk kļūt par klusu. Agrāk tomēr bija jautrāk�

Arī vecmāmiņa to ir pamanījusi?

Tūlīt vēl Melderi piesauks!

- �un jūs ar Ģirtu vakaros tik smuki dziedājāt! Labi, ka viņ� mainījies un nācis pie prāta. Vēl tikai labu sievu atrast, un būs pie vietas. Neteica, kad atgriezīsies no tās Rīgas? Vai nu visu dienu pa Radiomāju dzīvos?

* * *

Par spīti ilgajai stāvē�anai, Ķir�a Kundzes motors pieleca no pirmā apgrieziena. Pamājusi uz lieveņa iznāku�ajai vecmāmiņai un uzsaukusi: aizslēdz durvis! -, Anna izgrieza auto uz māju ceļa un aiznesās pagasta centra virzienā.

Grāfs cienīgi nepakustoties kā milzīgs, pūkains piemineklis sēdēja priek�ējā sēdeklī.

Vajadzētu vēl līdz ar gaismiņu tikt līdz kapu eglēm, lai var atrast stigu, citādi tumsā ies kā pērn Kārlim!

* * *

Piektdienas - sestdienas nakts Me�āji, Dravas

Dravas bija tum�as un klusas. Durvis vaļā, iek�ā -neviena. Ne cilvēku, ne suņu! Uz galda - �etri mobilie telefoni. No sienas pazudusi Bi�u Miķeļa bise.

Siltums un dūmu smārds gaisā vēstīja - kāds �odien kurinājis krāsnis, bet nomīņātais lievenis un pagalms liecināja -te vēl nesen staigāju�i un gāju�i. Grāfs, izlēcis no ma�īnas, nikni rūkdams, aiznesās pāri pagalmam, tad atpakaļ, tad ap māju un atkal atpakaļ. It kā kaut ko censtos atrast.

- Kustās, ko velkas kā pussprāgu�as utes?

- Ko tu te dari? Meitēn, beidz jokoties, tev tas labi nebeigsies!

- Kur nu vēl nelabāk? Es jūsu acīs tāpat jau esmu mirusi. Ejam!

- Atlaid vismaz meiteni - viņai ta�u visa dzīve priek�ā.

- Kam priek�ā, kam pakaļā. Nu ejam, man vēl daudz darba!

Nu, kur viņi visi paliku�i? Varbūt pagrabā? Ikvienai kār-tigai lauku mājai ta�u ir pagrabs - zem mājas, pagrabkal-niņā vai nostāk, dārza malā, bet ir!

Meklē, sunīt, meklē!

Kas zina, cik ilgi viņi jau ārpus mājas!

Jozdama pakaļ Grāfam, Anna mēģināja sazvanīt Kārli. Izdevās.

- Līzbet, mēs ar Viku esam pusceļā, pēc kādas stundas būsim. Varbūt ātrāk. Tu jau mani neklausīsi, negaidīsi un mierā neliksies, ta�u esi uzmanīga, labi? Tev ierocis ir?

- N-nav. Vai tad es, �urp braucot, domāju, ka te būs ral-lijs uz izdzīvo�anu?

Pipipik. Daudzcietu�ais mobilais izlaida garu.

Sasodītā baterija! Sen vajadzēja nomainīt�

Vairāk nekā stundas ceturksni skrēju�i riņķu riņķiem, atgriezu�ies sākuma punktā, abi - cilvēks un suns - bija izpumpēju�ies. Pagraba nebija.

Debesis no zilpelēkām bija pārvērtu�ās zilganmelnās, sāka piesalt.

Velns, velns, velns, nu kur viņi varētu būt iespundēti, kurp aizvesti? Pa�i bēgu�i viņi nebija, tad nebūtu pamestas drēbes un sakaru līdzekļi.

Pamestā būda! Kā viņa ātrāk par to neiedomājās? Protams, Pamestā būda - vecā barona laikā celtais Medību namiņ�, kurā Bi�u Miķelis un Omīte jaunības dienās Baigā gada sākumā bija slēpu�ies no sarkanajiem slepkavām. Zane par to zināja. Noteikti atcerējās no Miķeļa stāstījuma�

Nez kāpēc Anna bija pilnīgi pārliecināta, ka vainīga Zane.

Tiksi tu manos nagos, būs skarba runā�ana. Bet, ja viņiem kaut kas būs noticis, es tevi uz visu atliku�o dzīvi būrī iebāzī�u un atslēgu aizmetī�u! Pietiek reiz �īs sapratnes un �ēlsirdības. Katram ir sava vieta!

* * *

Pamestajā būdā dega gaisma. Maza, vāja sveces liesmiņa.

Cen�oties nekrauk�ķināt sasalu�o sniegu, Anna krūmu aizsegā lavījās tuvāk logam. Grāfs uz vēdera līda viņai līdzās.

- Grāf, meklē! - Anna �ukstus pavēlēja un norādīja uz namiņu. Gudrais suns klusi kā �ūska aizlocījās. Viņa redzēja to apskrienam nelielo ēku, izo�ņājam visus stūrus, tad Grāfs uzskrēja uz lievenī�a, sāka ar ķepu skrāpēt durvis un skaļi riet, kā saukdams: nāc �igli �urp!

Pazudu�ie bija iek�ā. Pussēdus uz grīdas, ar mugurām piesieti pie masīvā no pusbaļķiem darinātā galda kājām. Aizlīmētām mutēm. Nosalu�i.

Trakākais - no viņu kājām tievas aukliņas stiepās līdz �ķībkāju soliņam, uz kura apak�tasītē dega melna svece. Acīmredzot atnesta līdzi. No tām, kas deg astoņas stundas. Sprie�ot pēc atliku�ās puses, gūstekņi te sēdēja �etras stundas. Lejā, uz grīdas - skārda bļoda, pilna ar benzīnu�

Telpā praktiski nebija gaisa�

�ausmu pilnām acīm vērodami Annas rīcību - zibenīgi ar pirkstiem nospiest sveces liesmu, izstiept laukā bļodu, atraut visus logus un durvis, noplēst līmlenti, atraisīt saites -, �etri gūstekņi atviegloti uzelpoja tikai tad, kad Anna

bija viņus satinusi turpat būdā atrastās aizvēsturiskās segās, bet Ievu ieģērbusi savā adītajā pon�o.

Varētu iekurt uguni, ta�u labāk ne - gaisā varētu būt benzīna tvaiki, ej nu zini, ka nesanāk pamatīgs blīk�ķis!

- Annīt, kā tu mūs atradi? - Omīte, ilgi slaucījusi lūpas kabatlakatiņā, beidzot pajautāja. Viņas balss skanēja vārgi un samocīti.

- �Man kā vēsturniecei, loģika, par laimi, ir stiprā puse!� - Anna nocitēja klasikas pērli no Limuzīna. Aha, visi pasmaidīja! Tad nav tik traki, dzīvotāji būs! - Atcerējos Bi�u Miķeļa stāstu par to dienu�

- Jā, padomājies, senais patvērums �odien gandrīz kļuva par nāves lamatām. Un kas būtu domājis, ka Zane� Annīt, tā meitene ta�u ir galīgi traka! - Bi�u Miķelis, vēl joprojām �okā, plūkāja balto bārdu.

- Ieviņ, kā tev? Neesi galīgi pārsalusi? - Anna klusu vaicāja Kārļa līgavai.

Ja Ievas un Kārlēna gaidāmajam mazulim kas notiks, viņa to maitu pati no�aus!

- N-nē, galīgi ne. Man mugurā ir termoveļa un slēpo�anas kostīms, biju iecerējusi izmest loku pa me�u, kad ieradās �ī� Līzbet, kas ar viņu ir?

- Miķelim taisnība. Viņa zr traka. Profesors Mihailovs rudenī mani brīdināja: ātri progresējo�a �izofrēnija, kas var pavērsties suicidālā vai agresīvā virzienā. �ķiet, ir skaidrs, kurā� Viņa ir bīstama, un tie�i tāpēc mums jādodas no �ejienes prom. Man Dravās ir automa�īna. Kārli sazvanīju pa ceļam uz �ejieni, nu jau viņiem ar Viktoru vajadzētu būt Me�ājos. Pārējie vīri brauc Egona busiņā.

- Nu tad nevelkam garumā, - Bi�u Miķelis krekstēdams pieslējās kājās un, izstiepis rokas, piecēla ari Omīti.

Kārļa mamma, nervozi svilpodama, tekalēja pa telpu.

- Kas pazudis?

- Suņi! Viņa ta�u atdzina mūs �urp ar visiem suņiem -Figaro, Lilo un mazo Rokiju! Bakstīdama ar bisi mugurā. Piesēja pie galda kājām un atstāja nomirt, bet dzīvniekus kaut kur aizstiepa. Un smējās, ak Dievs, kā viņa smējās!

- Aug�ā� istabiņa, - Omīte no�ukstēja. - Krāmu telpa.

Tā, ar Omīti nav labi, Anna piefiksēja, pāri diviem pakāpieniem lēk�ojot aug�ā. Ieva viņai sekoja. Jā, tur bija neliels kambaris, durvis aiztaisītas ar krampi, iek�ā pīkst un raud�

Par laimi, visi trīs suņi bija dzīvi. Cie�i saspiedu�ies kamolītī, viņi cits citu bija sildīju�i. Un nu, izdzirdu�i saimnieku balsis, centās tos sasaukt.

- Ņem sīkaļas, bāz zem apmetņa, es paķer�u Rokiju. Un skrienam! - Anna mudināja Ievu. Vēderā skrāpējās kaķi.

Ja vīri vēl nav atgriezu�ies� Vecmāmiņa mājās viena�

Bet tai dullajai bise� Labi vismaz, ka �obrīd Grāfs bija mierīgs, kas nozīmē: �eit tuvējā apkaimē neviena sve�ā nav.

- Jūs varēsiet paiet? Miķeli, Omīt? - viņa raizīgi jautāja.

- Ejam tik, nav ko muti virināt! - Bi�u Miķelis bra�i atsaucās un apkampa Omīti. - Ja krievi mūs nenobeidza lēģeros, izdzīvosim arī tagad. Tiksim līdz Dravām, man tur medus �ņabis ar propolisu - katram pa piņģerotam, visi būs kā jauni. Tikai, meit, vai varēs tev ko palūgt? Lielo vannu?

- Visu, ko vien vēlēsies, Miķelit!

Anna izvadīja visus pa durvīm un tās aizkrampēja. Tad aiznesa bļodu ar benzīna atliekām labi tālu no ēkas un izlēja piesnigu�ajā grāvī.

Vismaz te tas nekādu nelaimi nodarīt nevar. Ta�u kāpēc benzīns? Kur Zane ņēmusi degvielu, kā to atnesusi �urp un ko grasījās darīt? Vai tie�ām viņa gribēja nodedzināt Dravas?

Vai arī - un tas bija vēl baismīgāk - nobendēt Miķelī�a bites? Cerams, ka viņai tas nav izdevies�

- Ejam, mīļie, nekavējamies. Tikai centieties netrok�ņot!

Sasalu�ais sniegs brīni�ķīgi atstaroja blāvo mēnesgaismu, un nepagāja ne pusstunda, kā viņi bija pievārēju�i divus kilometrus līdz Dravām.

- Ņemiet visu, kas varētu būt vajadzīgs nākamo divu, trīs dienu, nu labi, nedēļas laikā, un braucam! - Anna izrīkoja, no Ievas telefona pūlēdamās sazvanīt Miku. Ātri izstāstījusi situāciju, noklausījās vispirms virkni neatkārtojamu mongoļu-tatāru buramvārdu, tad dro�ības instruktā�u, nomurmināja �mhm� un nolika klausuli.

Bija sliktāk, nekā viņi domāju�i�

- Kas noticis? - Ieva paraustīja viņu aiz piedurknes.

- Ir stulbi. Egons ar vīriem vēl Rīgā�

Līzbet, mums sare�ģījumi ar aizturētajiem, pareizāk, aizturē�anu. Mūsu dārgais partijnieks Straubergs padarījis sev galu pa�a guļamistabā, laikam ta�u kāds paspējis noziņot par notikumiem viesnīcā un bandas arestu. Viņ� ar meitu bija paliku�i pēdējie. Un nu papiņ� beigts, bet meita prom.

- Un Kārlēns? - Ievas balsī ieskanējās sataustāmas ba�as.

- Viktora fordam pārlūzusi pakaļējā riteņa ass. Rats nost, uz priek�u netiek. Nāk kājām. �obrīd desmit kilometru attālumā no Pū�u krustojuma.

- Sviests! - pieklājīgā feld�erīte caur zobiem norūca.

- Ko darām? Miks iesaka palikt te, bet uz Pū�u Māju sūtīt Arvi Konrādu.

- Nekādā gadījumā! - Ieva iesaucās. - Ja viņi satiksies, tajā vietā zāle neaugs trīs gadsimtus. Turklāt� Konrāds no Zanes baidās, bet viņa to baisi ienīst. Toreiz� nu, kad viņu no doktorāta baltās istabas veda prom, Zane no�ņāca: es pie tevis atgriezī�os, nodevēj! Līzbet, tu zini par daktera fobiju?

- Par nepatiku pret personām ar� psihes traucējumiem?

- Tu esi korekta līdz nelabumam. Es teiktu, kā ir, par viņa paniskajām bailēm no trakajiem. Redzi, daktera tēvs bija dzērājs un varmāka kā daudzi tālaika vīrie�i, bet māte� meklēja glābiņu reliģijā. Kad vīrs, kārtējo reizi pieļurbājies, bruka viņai virsū ar tabureti vai maizes nazi, sieva kā trusene spiedās kaktā un skaļi skaitīja lūg�anas, tā satracinot varmāku vēl vairāk. Galu galā viss beidzās likumsakarīgi: reiz viņa vairs nepiecēlās, - Ieva līdzjūtīgi nopūtās.

- Ak Dievs� Nē, to viņ� nestāstīja. Bija stāsts par augstskolu un psiholoģijas praktisko nodarbību nepanesamību�

- Mja. Vienalga stulbi. Līzbet, nedusmo, es viņam tikko jau piezvanīju.

- Skaidrs. Palik�ana atceļas. Labi, tad a�i dodamies ceļā, tikai vēl nobrīdinā�u Annu Rozi.

Vecmāmiņa bija atbildējusi mo�i.

Jā, viss skaidrs, durvis neatvērt!

Neliela aizķer�anās gadījās Bi�u Miķeļa dēļ.

Noteicis: ja reiz man uz nedēļu jāizvācas, gribu pārbaudīt, vai viss kārtībā ar bitītēm! -, viņ� gariem soļiem aizjoza tumsā. Uz bi�u dravu, kas atradās nelielā laucītē aiz mājas.

Annai mati sacēlās stāvus: ja nu Zane pabijusi arī tur�?

- Viss labi, guļ un dūc miega dziesmiņu. Bet tu padomā -kaut kāds �poks netālu no bitēm pametis benzīna kannu. Pilnu. Līzbet, tu domā�? Ā, tad redz, kāpēc Figaro un mazais Rokijs tā rēja, pirms �ī kā no zila gaisa uzradās istabā Omītes adīto strīpu jaku mugurā un manu bisi rokā! Nu bet lai viņa tagad saturas. Ja kāds ir uzdro�inājies pacelt roku pret manām bitītēm�

* * *

Sestdiena, 20. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

Iebraucot tumsā grimsto�ā Bergu nama stāvlaukumā, Anna tālākajā stūrī pamanīja blīvu ēnu, no kuras atskanēja kluss svilpiens. Grāfs pakustināja asti. Konrāds!

Izslēgusi Ķir�a Kundzes gaismas, viņa pa�ukstēja pasa�ieriem: palieciet te, mēs ar Grāfu tūlīt atgriezīsimies!

- Es ar tevi! - Ieva klusi izslīdēja no ma�īnas. - Man ir divi NP aerosoli. Ņem! Nav legāli, toties dro�i.

- Labi, atstāj otru Kārļa mammai. Var noderēt.

- Viņai ir savs. Kā tu domā, kur tad es tos ņēmu?

Oho, nu gan for�a ģimenīte: topo�ā vīrene un vedekla ar nervu paralītiskās gāzes baloniņiem, bet dēls un vīrs - klusais kibernazis. Labi!

- Ejam uz virtuves ieeju, tur vieglāk iekļūt. Lielās ārdurvis nav atslēdzamas, ja otrā pusē priek�ā atslēga, bet virtuvei ir �leperniece. Grāf, atved Konrādu!

- Es jau esmu te, - dakteris no�ukstēja ma�īnas otrā pusē.

- Labi. Miķelīt, aizslēdziet durvis no iek�puses un, lai kas tur notiktu, palieciet te, dro�ībā!

- Man ļoti nepatīk tā tumsa, - Anna Elizabete �ukstēja, cauri krūmiem lienot tuvāk mājai. - Ja viņa ir mājā, un viņa ir, jo vecmāmiņa runāja tik nejēdzīgi kā nekad agrāk, tad, no tumsas raugoties ārā pa logu, viņa ir labākās pozīcijās.

- Līzbet, darīsim tā: es aizlīdī�u atpakaļ uz savu ma�īnu, iedarbinā�u motoru, aizbrauk�u, atbrauk�u un nekavējoties do�os pie lielajām durvīm. Zvanī�u, klauvē�u, ja vajadzēs, dziedā�u un visādi pievērsī�u uzmanību, bet jūs tikmēr mēģiniet iekļūt pa virtuves durvīm, - Arvis ierosināja.

- Tu varēsi? - Anna viņā ba�īgi pavērās.

Plāns bija labs, bet�

- Nu reiz ta�u ir jābeidz baidīties no rēgiem, vai ne? -viņ� pasmaidīja.

- Ņem. Ja vajag, liec lietā. Skaidrosimies vēlāk.

- Iedevi smieklu gāzīti? - Ieva iesprauslojās.

Sanervozējusies. Eh, Ieviņ, lieliska priek�kāzu ballīte!

- Ku�, klausies - jau rūc! Aizbrauca, nē, brauc atpakaļ. Nu tad lienam!

Trīs gludas un viena spalvaina ķirzaka cauri krūmiem aizvijās uz dienvidu terases pusi. Pēc brītiņa Konrāda Ņiva apstājās tie�i iepretī Pū�u Mājas ieejai, aizcirtās �ofera durvis un sāka rībēt simtgadīgais klauvēklis.

- Līzbet, ver vaļā! Mums beidzot jāizrunājas! Līz-bet!!!

- Tagad! - Anna Elizabete zibenīgi atslēdza virtuves durvis, un trīs ēnas pazuda mājā.

Vēlējusi Ievai un Grāfam stāvēt un nekustēties, Anna Elizabete klusi aiztaustījās līdz bīdāmajām virtuves durvīm un ieslīdēja hallē.

Pirmajā acu uzmetienā �ķita, ka tur neviena nav.

Viņa lēni virzījās uz lielajām durvīm, lai ielaistu skaļi trok�ņojo�o Arvi Konrādu, kad pēk�ņi sajuta starp lāpstiņām iespie�amies kaut ko cietu.

- Tas bija labs plāns, Līzbet, ta�u mans ir labāks. Un nu iesim aug�ā. Tu man joprojām neesi parādījusi savu bēniņu rakstāmistabu.

Sestdiena, 20. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Zane, nolaid ieroci! Te ir �aurs, var sanākt nelāgi, - Anna Elizabete centās runāt ikdieni�ķā tonī. Viņas kāpa aug�up pa vītņu kāpnēm uz Bergu slepeno bēniņu darbistabu virs guļamistabas. Kamēr Zane dzīvoja �ajā mājā, Anna nekad nebija ļāvusi viņai tajā ieiet. Tā bija viņas privātā teritorija, viņas mazā pasaulīte, kurā netika ielaists neviens, izņemot dzīvniekus un Kārli. Pat Miks ne.

- Nekas, es uzmanī�os. Nav jau porcelāna karafe. Nu slēdz ta�u vaļā! - Zane piebikstīja Annai ar stobra galu.

Spriedze jūtami pieaug, bet slimnieks cen�as to nomaskēt ar bravūru un raupjiem jokiem. Profesors Mihailovs bija teicis: mazākais katalizators, un atspere var atbrīvoties�

- Klāt esam.

- Te ir arī gaisma? Ieslēdz. Re, cik jauki. Jā, Līzbet, tev te ir omulīgi.

Brīdi viņas abas pāri istabai raudzījās viena otrā, tad Zane demonstratīvi iekrita Annas vectēva rakstāmkrēslā. Vecā konstrukcija �ēli no�īkstēja.

- Apsēdies, apsēdies. Kājās patiesības nav. Nu, Līzbet, pastāsti, kā tev iet! Beidzot esi sievas kārtā? Vai ar to, ko gribēji, vai rezerves aizstājēju?

- Zane, ko tu vēlies? - Anna, ledaina niknuma pārņemta, klusi pavaicāja.

- Parunāties, mīļo draudzenīt, tikai parunāties. Neko vairāk. Jūs, lepnie un smalkie, ta�u esat tik nepieejami un aizņemti, ka par mums, būros sēdo�ajiem frīkiem, pat neaizdomājaties. Bet mēs arī esam cilvēki! Cilvēki!

- Zane, ko tu izdarīji ar manu vecmāmiņu? Kur viņa ir?

- Kas man būtu jādara? Vecā kundze ir savā istabā. Rātni guļ gultiņā zem mīkstas sedziņas. Tiesa, rociņas gan sasēju, lai nemēģina grabināties gar telefonu. Un durtiņas aizslēdzu, lai neskrien glābt savu mīļumiņu.

- Labi. Zane, vai tu nodedzināji Rāmavas klīniku?

- Protams, - viņa mierīgi apstiprināja, neapzināti glāstīdama bises laidi.

- Un kāpēc? Tur bija cilvēki�

- Bet neviens necieta, vai ne? Pat ne tas maita Mihailovs.

- Tu gribēji viņu nogalināt?

- Un tu negribētu? - Zane nikni atjautāja. - Pēc tā, ko viņ� ar mums darīja� Tās hipnozes, konfektītes, injekcijas� Un kāpēc? Tāpēc, ka vecajam pamuļķim urīns sakāpis galvā un viņ� iedomājies sevi par Freida-Junga reinkarnāciju? Nu tik būs apvērsums psihoterapijā: atklās, kā pasargāt cilvēkus no nevēlamām atmiņām un jūtām, bet noziedzniekus - no tieksmes uz vardarbību un likumpārkāpumiem. Brīnos, kā neķērās pie zāģī�a un lobotomijas āmurī�a.

- Es lasīju tavu dienasgrāmatu� Labi uzrakstīts. Literāri. Un galīgi ne slimi, Zane. Saki atklāti, tu visu laiku tēloji? Izcili tēloji! Tādēļ, lai tiktu vaļā no soda par to kanalizācijas aku? Bet tevi ta�u Kņazevs piespieda!

- Un kur� man ticēs? Tu? Omīte? Kārlis? Ģenerālis? Viņ� jau tā no�ūpoja galvu: esmu tevī vīlies, Zanīt. Miks? Viņ� mani vienkār�i neieredz. Tāpat kā visi pārējie. Jūs visi gribētu, lai manis nebūtu. Bet es esmu. Pagaidām.

Nolāpīts, vai viņa ejas apak�ējās durvis aizbultēja, vai atstāja vaļā?

- Zane, vai tie�ām vajadzēja ķerties pie tādām galējībām? Tā aktrise� Mihailova klinika. Un ja glābēji nebūtu paspēju�i evakuēt cilvēkus?

- Paspētu. Es iepriek� piezvanīju pa�arniekiem.

- Un kas �odien notika Dravās? Kāpēc tu uzbruki Bi�u Miķelim, Omītei un abām Ievām? Ko viņi tev ļaunu nodarīju�i? Omīte ta�u līdz pēdējam tevi aizstāvēja� Bet tu viņu gandrīz nosaldēji. Un vēl benzīns pie bi�u mājām. Gribēji noindēt Miķeļa bitītes?

- �es n-nevarēju� - Zane klusi no�ukstēja. Tad līksmi iesmējās. - Ēēē, uzķēries gan, pat asariņas acīs saskrēja! Nevis nevarēju, bet nepaspēju, tie stulbie kvank�ķi iztraucēja. Bet ko tu saki par manu benzīna lāpu?

- Nejauki. Tikpat nejauki, cik sabojāt bremzes manam autiņam. Ja nu ar to brauktu kāds cits, nevis mēs ar Miku?

- Nu tad tas kāds cits būtu nojājies no ceļa tāpat kā es. Stulbi, piekrītu.

Brīdi viņas abas klusēja, domādama katra savu domu.

Viņa patie�ām IR jukusi! Visas pazīmes kā uz delnas: polāras emocijas, absolūta vienaldzība pret citiem, pārspīlēts jūtīgums pret sevi un nebūtiskiem sīkumiem. Un tas nenormālais, atsve�inātais, glā�ainais miroņa skatiens�

Jā, �ī bija pasakaina telpa. Te varētu sēdēt un rakstīt, rakstīt, rakstīt. Neiet laukā no mājas, uz brīdi pievērt acis tepat dīvānā un atkal rakstīt, rakstīt�

�obrīd te ir auksti, bet var iekurt mazo krāsniņu. Labi gan Līzbete iekārtojusies! Nu tagad tā būs viņas, Zanes, istaba.

Re, rotaļu kaķis! Nē, dzīvs! Balts?

Viņas laikā Pū�u Mājā tādu kaķu nebija�

- Līzbet, kā iet Baronam? - Zane draudzīgi ievaicājās un, ieroci no rokām neizlaizdama, tuvojās baltajam gulētājam. Runcis ie�ņācās un uzmeta kukuci..

- Lieliski. Zog sieru, ēd un pampst, - Anna tikpat saviesīgi viegli attrauca.

Tā, ja �eit ir Sirmais, jābūt prāvai spraugai, pa kuriem tikt iek�ā un ārā. Toreiz ta�u tas bija Barons, kas no vērbaļķa uzgāza viņai uz galvas ādas portfeli ar Bergu arhīvu.

Labi, bet ko tas dod �obrīd? Neko.

- Viņ� nu gan ir nesabiedrisks, - Zane sapīkusi centās pabakstīt runci ar bises stobru. Anna sastinga.

Viņa ta�u nemēģinās to no�aut!

- Līzbet, nāc pie loga! - Zane iebikstīja viņai sānā un piestūma pie lielā, pusapaļā ziemeļu loga, zem kura kā otrādi apvērsta balta grāmata vīdēja apsnigu�ais ieejas jumtiņ�. Lejā spīdēja Arvja Konrāda Ņivas gaismas, veidojot sirreālus vēdekļus un rimbuļus uz stāvlaukuma nobraukātās virsmas. - Drīz ausīs gaisma un lēks saule. Tas, Līzbet, būs tavs pēdējais saullēkts. Esi tam gatava? Atver logu!

- Tas ir aiznaglots, - Anna bezkaislīgi atbildēja.

Velns, un aerosols arī pie Arvja!

- Tad darīsim �ādi, - Zane ar spēku trieca pa smalko sīkrū�u rāmi tā, ka tas sa�ķīda sīkos gabaliņos, bet pārpalikumi, eņģēm �ēli �īkstot, atvērās.

- Nu re. Līzbet, melot nav smuki. Kāp uz palodzes!

- Pat netaisos.

- Tad es tevi no�au�u tepat, - Zane lēni pacēla bisi un nomērķēja tie�i Annai Elizabetei krūtīs. Bise viņas rokā trīcēja un lēkāja.

Nākamajā mirklī telpu pārlidoja balta lode.

Sāpēs skaļi kliedzot, Zane izmeta ieroci no rokām un grīļīgi mēģināja noturēt līdzsvaru. Neveiksmīgi.

Stikliem plīstot un atliku�ajiem rāmja gabaliem krak�ķot, viņa izlidoja pa bēniņu logu, uzkrizdama tie�i uz ieejas jumtiņa asās skaldnes, lai tad, mirkli pa�ūpojusies, ar pretīgu, trulu plak�ķi noslīdētu uz zemes.

Viss. Finita la commedia!

Anna noslīga turpat uz stiklu piebārstītās grīdas.

Uz palodzes, mazgādams ķepas, sēdēja Sirmais.

Uz brīdī viņai �ķita, ka runcis pasmaida.

* * *

Svētdiena, 21. janvāris Me�āji, Pū�u Māja

- Vēl guļ? - Arvis Konrāds tre�o reizi pabāza galvu pa guļamistabas durvīm.

Grāfs vēlīgi pavēdināja asti, Rūsa ierūcās, abi run�i pat nepakustējās, bet Miks, kur�, Annu cie�i apskāvis, bez miega vāļājās visu rītu, klusi no�ukstēja:

- Jā. Kā bērns. Nāc iek�ā un aizver durvis.

- Grāfs mani neapēdīs?

- Ne tak. Tu esi pārāk kaulains. Lūk, kad būsi nosēdējis priek�nieka krēslā �etrus gadus un uzaudzējis speķi te un tur, varēsi sākt ba�īties.

- Kaķīt, ar tevi viss kārtībā? Pārlieka jautrība parasti nozīmē �oku�

- Eh, eskulap, un kā tev �ķiet, vai pa logiem krīto�as biju�ās draudzenes ir ikdieni�ķa parādība? Vispirms mēs me�ā atrodam puspliku sasalu�u d�eku, tad no�aujas visresnākais partijas Mājai un Ģimenei bonza, izmūkot no ilgiem gadiem cietumā, un visbeidzot man tie�i pie kājām nokrīt Zane. Starp citu, kā viņai ir? Ko saka ārsti?

- Neko labu. Līdz Stradiņiem tika, līdz operāciju zālei arī, ta�u vai būs kāda jēga� Divās vietās lauzts mugurkauls, sare�ģīts galvaskausa pamatnes lūzums un iek�ējo orgānu plīsumi, nerunājot par milzu hematomu galvā un sadris-kātu seju. Kur� viņu tā apstrādāja? Izlidoja cauri stikliem?

- Sirmais� - abiem vīriem aiz muguras ie�aukstējās segas un atskanēja klusa balss. - Tas bija Sirmais. Mēs ar Kārli viņu izglābām toreiz Pīckās, tu salāpīji viņa ķepu, un nu viņ� atdarīja ar labu.

- Kā tu jūties, Līzbet? - abi vīrie�i reizē ievaicājās.

Miks gādīgi ap�ubināja sievu, bet dakteris Konrāds izmantoja izdevību, lai pārbaudītu viņas pulsu.

Viss normas robe�ās. �ī sieviete ir īsts brīnums!

- Salīdzinot ar Zani Zālīti, vienkār�i lieliski! Tātad viņa ir dzīva. Tas labi. Vismaz pār �o māju negulsies viņas nāves ēna. Bet tālāk jau, kā liktenis būs lēmis. Un, nē, es neesmu bezjūtīga. Vienkār�i man viņa nomira jau toreiz, rudenī. Viņas gars jau bija prom. Atņemts, izsūkts.

�onakt pa logu izkrita tikai tuk�a �aula.

* * *

- Nē, Ieviņ, āboli daiviņās, apelsīni ripiņās, - Pū�u Mājas virtuvē Omīte skoloja Kaucmindes smalkajās gudrībās topo�o jauno Saulītes kundzi, kura ar apskau�amu cītību pusi dienas �ķērēja, kapāja, jauca un maisīja, pa brīdim zvanīdama Mazajam Kārlim un pieprasīdama nākt pagar�ot, ko viņ� arī labprāt darīja.

- Dēls, tu gar�odams būsi tā pieēdies, ka svētku vakariņām vairs neatliks rūmes, - Omīte kārtējo reizi izstūma mazdēlu no virtuves. - Ir jau labi, ka jauniem ļaudīm ir laba apetīte un viņi staigājot negrab kā kaulu kambari.

- Mīļo Omīt, man tas noteikti nedraud, - Ieva pasmaidīja. - Es negrabē�u. Sāc tik adīt mazas zeķītes un jaciņas�

Ti-tink�! Ti-tink�! Ti-tink�!

No Omītes rokām izvēlās tikko noslaucītā lielā sudraba paplāte un ar skaļu blīk�ķi nogāzās uz grīdas, bet viņa pati atkrita dīvāniņā.

- Kas tie par nesankcionētiem blīk�ķiem? Kāds atkal cen�as ielauzties? - Viktors, nomūrējies melns, pabāza galvu pa virtuves durvīm.

Viņ� tīrīja halles lielo kamīnu.

- Viss kārtībā, dvielis bija par slapju, - Omite atsmaidīja.

Re, kā tai pasaulē iekārtots: kāds aiziet, kāds atnāk.

Daba tuk�umu nemīl.

- Labi, tad ķeramies pie kartupeļu biezeņa. Līdz vakariņām divas stundas. Tagad tu, mīļā meitene, beidzot redzēsi, ko nozīmē Pū�u Mājas vakariņas ar pievienoto vērtību. Tā-ā, un kas tad tas?

* * *

Pagalmā ar slaidu loku iebrauca balts audi, no tā izkāpa Ģirts Melderis un slaida, puiciska būtne ar trīskrāsainu matu ērkuli. Abi tā kā stīvējās, kā dricelējās gar bagā�nieku, līdz beidzot Ģirts, raibo cekulu pa priek�u stumdams, uznāca pa dienvidu terases kāpnītēm un pieklauvēja pie virtuves durvīm. Omīte, priecīgi pārsteigta, atvēra un ielaida.

- Labdien, te nu mēs esam. Omīte, Ieva un Dina, mana re�isore. Kā teiktu vecais Ābrams, mums vezumā divas lietas - viena taustāma, lūdzu, saimniec, te būs (milzīgs maiss pārceļoja no Ģirta rokām pie Ievas), otra - no pavisam citas jomas. Meitenes mīļās, kur ir Anna Elizabete? Mums dikti vajadzētu ar viņu parunāt.

- Es paraudzī�os, kā viņai ir, - Ieva izslīdēja no virtuves.

- Kas tad nu? - Ģirts tīri vai salēcās. - Līzbete slima?

- N-nu� Ģirtiņ, tas ir gar� stāsts. Ved savu vie�ņu viesistabā, lai sasildās pie kamīna, un nāc pēc kafijas traukiem.

- Jā, manu ģenerālī - Ģirts sasita papē�us un salutēja. Kas Melderim par priekiem? Teju lido, Omīte nosmaidīja.

No Omītes īsā pārstāsta uzzinājis pēdējās dienās notiku�o, Melderis bija mēms un apstulbis.

Zane aizdedzinājusi Rāmavas klīniku, nolaupījusi Dravu mājiniekus un iedzinusi tos me�ā nosalt, bet pēc tam gribējusi no�aut Annu Elizabeti?

Tātad tie nebija tikai tuk�i draudi, bet reāls plāns?

Un nu jautājums par to, vai viņa pārcietīs operāciju, vai atmodīsies no narkozes, un, ja atmodīsies, tad kādā kvalitātē - kā cilvēks vai pie sistēmām pieslēgts dārzenis?

Re, Zanīt, Lielais Svārsts tomēr atgriezās sākuma pozīcijā!

Un viņ� ta�u bija brīdinājis, lai liekas mierā un dzīvo savu dzīvi. Ta�u, nē, Zanes pasaule sākās un beidzās ar Pū�u salu, Bergu namu un Annu.

* * *

- Velns ar ārā, ja jūs domājat, ka nauda dod tiesības izturēties familiāri un cūciski, tad garām! Maz, ka jūs mēnesi kavējat rēķinu apmaksu, nē, man vēl jāskrien pa puspasauli pakaļ savai naudai, it kā mēs to nebūtu nopelnīju�i! Jūsu direktore no sevis iztaisa nezin ko, varbūt beidzot pasakiet tai fūzeļa mucai, ka koncerta laikā ģērbtuvēs līst nedrīkst un arī pēc koncerta no balkona brēkt pa visu zāli: es jūs mīlu, jūs esat baigi for�ie! - nav labs stils. Un tātad, ja rīt no rīta rēķins nebūs apmaksāts, es vērsī�os� Hallooo? Nu, ragana!

Stāvēdama viesistabas durvīs, Anna Elizabete ar patiesu uzjautrinājumu vēroja televīzijas re�isores Dinas Birmanes nevaldāmā temperamenta izpausmes.

Nekas �ajā pasaulē nemainās - nekas. Pasūtītāji turpina krāpties, izpildītāji - ticēt, ka reiz tas mainīsies un klientiem atmodīsies kauna sajūta. Ta�u tas nenotiks. Vismaz ne tik ilgi, kamēr rado�os nesargās nopietni likumi.

- Hallo, ā, jums pārtrūka, nūja, nūja� Nē, es nezobojos. Ak, jūs gribējāt vienoties par viesizrādēm? Abām? Protams, katrā laikā, ta�u tikai ar pilnu priek�apmaksu. Kā, neder? Jums neder? Vai, man �ēl to dzirdēt, ta�u citādi neder mums. Cienītā, ja man jāved viesizrādēs puse teātra, ansamblis un vēl dziedātāji, �im mērķim vajadzīgs autobuss, un atvainojiet, vēl nav izgudrots tāds dzinējs, kas strādātu uz ūdens. Jābūt kaut kam stiprākam, bet pa�u spēkiem divsimtlitrīgu bāku pie�urāt īsti nesanāks. Jūs mani saprotat? Tie�ām� Un vēlaties tās divas izrādes, kurās spēlēs arī Ģirts Melderis. Man prieks. Tikai redziet, viņ� tā īsti nevēlas pie jums braukt, jo pagāju�ajā reizē jūs esot viņu piekrāpu�i piecos da�ādos veidos: lielās zāles vietā mazā, publika mīlas lirikas laikā grau� �ip�us, klunk�ķina kolu un skaļi atraugājas, bet vectantes bļauj mobilajos, lai pakaļbraucēji vēl pagaida, jo te smuki dziedot. Jums tā �ķiet normāla attieksme?� Ak, jums ir problēmas ar publiku? Atvainojiet, kundzīt, man �ķiet, ka jums ir citas problēmas: pieci feisbuka profili un visi pilni ar muļķībām, bet kultūras namam ne mājas lapas, ne soctīklu profila. Un, ja jūs trīs dienas pirms pasākuma izliekat afi�as vistum�ākajā vestibila stūrī un ciema bodē pie ziņojumu dēļa, piedodiet, tas nenozīmē publicitāti. Laikam jau neesat informēta, ta�u jūsu pilsētā kop� pagāju�ā gadsimta �etrdesmitajiem gadiem iznāk vietējā avīze, kurā ir arī sadaļa Kultūra. Ak, zinājāt? Nu brīni�ķīgi! Tad varbūt beidzot jāiemācās uzrakstīt desmit rindiņas par gaidāmajiem pasākumiem, ne tikai gaidīt, kad visu atsūtīs gatavu! Un varbūt vajag darīt savu darbu, ne tikai saņemt algu par plakana dibena nosēdē�anu! Ak, jums nepatīk mans tonis? Bet man nepatīk jūsu darba stils. Ko nu darīsim? Mēģināsiet sarunāt pati? Lai veicas! Tikai māksliniekam jūs dro�i varat nezvanīt - viņ� necels, tāpēc ka es esmu viņa mened�ere. Vai nu strādāsim pēc mūsu noteikumiem, vai dziediet un spēlējiet pati. Gan jau sanāks! Visu labu!

- Dina, uz �ī fona slavenais Hamleta monologs nobāl! -Anna ienāca istabā. - Sveicināta!

- Anniņ, prieks redzēt! Esat mazliet caurspīdīgāka, bet citādi lieliski izskatāties. Apsveicu ar nozīmīgo dzīves soli!

- Paldies. Un kā jums? Dzirdēju, ka JP TV bankrotējis.

- Jā, izjuka kā vecs pūpēdis. Un labi vien ir. Tur bija par daudz� sūdu. Nu mēs esam gudrāki: esam nodibināju�i rado�o apvienību, kurā var pieteikties visi, kas vēlas darboties uz skatuves, kino, teātrī vai televīzijā, un tagad pa�i noteiksim gan stundu likmes, gan gabalhonorārus, gan līgumu noteikumus. Pietiek mūs �akarēt!

- Apsveicami! Un kā es varu palīdzēt? Nepiecie�ams autortiesību un intelektuālā īpa�uma jurists? Varu ieteikt�

- Mums jau ir. Ģirts sagādāja. Artūrs Kreics, baigi sakarīgs jauneklis. Ļoti atzinīgi izteicās par jums un jūsu aģentūru, rekomendēja� Un es arī atceros, ar kādu taktu jūs toreiz� nu, televīzijā�

- Tātad, Dina, kā es varu jums palīdzēt? - Annu sāka kaitināt �ie bezgalīgie vārdu plūdi. - Jums vajadzīgs privātdetektīvs?

- Nu kā tad, vai es uzreiz nepateicu? Manā kaimiņu dzīvoklī ieviesu�ies kanibāli! Jau kuro nakti kaut ko zāģē, pie mūsu kāpņu telpas piestāj dīvaini busiņi, un būdīgi �aļi

aizsargkrāsas treniņtērpos iekrauj un izkrauj� cilvēkus bez galvām, rokām un kājām. Bet man pazudis Ri�uks!

- Velosipēds?

- Nē, Ri�ards, brāļadēls. Dzīvo pie manis. Ir tāds savādnieks, plencis un neceļos gājējs, ta�u vienīgais dzīvais radinieks. Jau nedēļu kā izgaisis. Ka tik tie maitas nav viņu sadalīju�i gabalos un apēdu�i! Lūdzu, palīdziet atrast! Tas nav naudas jautājums - nosauciet savu honorāru, no rīta nauda būs kontā!

- Dina, es jūs uz mirkli atstā�u trīsvientulībā ar kafijas kannu un telefonu. Tūliņ atgriezī�os.

- Melderi, vai tu, lūdzu, man nepaskaidrotu, kas tas ir? -atradusi Ģirtu hallē pie griestiem stiprinām baltas LED gaismiņas, kamēr Omīte piestrādā par trepju turētāju un virteņu padevēju, Anna papurināja vienu trepju kāju.

- Līzbet, va traks, viņ� novelsies! - Omīte izbīlī iesaucās.

- Mudīgi rāpies lejā, vai arī es uzkāp�u pie tevis!

- Nāku jau, nāku� - Ģirts noremsās pa kāpnēm. - Klau, viņa varbūt patie�ām izskatās pustraka, ta�u nav. Birmane ir baisā knīpstanga, un viņas jaundibinātā rado�ā apvienība solās būt jaudīgs projekts. Starp citu, paldies, ka aizliki par mani labi vārdu, biju pamatīgi pārsteigts, kad viņa man piezvanīja un aicināja uz provēm radioteātrim. Iedomājies, cik for�i beidzot strādāt ar runas meistarību, ar balsi kā īstam aktierim, nevis muskuļotam gaļas gabalam!

- Labi, bet kas tie par apēstiem cilvēkiem, un kas tas par pazudu�o Ri�uku? Tie nav murgi?

- Nav! Pagājo�onakt redzēju savām acīm. Nesa un krāva. Pēc veiksmīgām pārrunām Radiomājā Dina� ielūdza mani pusdienās, izstāstīja par savu jauno projektu un aicināja piebiedroties kā līdzdibinātājam. Teicu, ka man nav naudas, viņa atbildēja - pietik�ot ar vārdu. Ko tu par to saki?

- Skan labi. Lai veicas, tikai esi uzmanīgs! Bet ko darīt ar to jūsu pazudu�o Ri�uku�?

- N-nu� ja līdz rītam nebūs pārradies, mēs tev piezvanīsim. Varbūt jūs ar Mazo Kārli un� Kārļonkuli varēsiet atskriet līdz Rīgai uzmest aci?

- Tad jau tas tomēr nav tik steidzami?

- It kā ne, esot zudis arī agrāk, ta�u nekad tik ilgi�

- Hmm� zini, Melderi, man mazliet jāpadomā. Tikko noslēdzies viens ļoti smags posms, �ovakar mums te neliels rezumē. Izgulē�os, tad varē�u atbildēt ko vairāk. Tā der?

- Lieliski. Labi, Lizbet, es ņemu savu re�isori un vedu mājās. Vai mans zaļais krokodils var padzīvot tavā pagalmā?

- Mierīgi. Kamēr nesāk zagt un ēst cilvēkus, lai tik stāv.

- Paldies jums� ka nepadzināt un atbalstījāt. Tur� maisiņā ir kaut kas visiem un kaut kas ļoti īpa�s Grāfam. Ceru, ka viņ� man ir piedevis.

* * *

- Jo tālāk, jo trakāk� - nomurmināja ģenerālis Bass.

Pie vakariņu galda, kā ierasts, par noziegumiem nerunāja, un, tikai pārejot pie deserta un kafijas, ēdāji pamazām pieskārās aizvadīto nedēļu notikumiem.

Annas Elizabetes sirreālais pastāstiņ� par pazudu�o Bir-manes radagabalu Ri�uku, kanibāliskajiem kaimiņiem un bezroku ļautiņiem izsauca neviltotu interesi un jautrību.

- Tikai nesteidzies noraidīt, varbūt mūs gaida jauni piedzīvojumi! Kaut kas tikpat labs kā toreiz Kaiju viesnīcā, -Kārlis, acīm mirdzot, iesaucās.

Viņ� bija laimīgs, ka visa jezga beidzot galā, ka Ieva vesela un līdzās, ka mātei un abiem mīļajiem vecī�iem nav atgadījies nekas ļauns, ka vectēva dārgās bites nav cietu�as, un, jā, ko tur liegties, ka Pū�u Mājas ļaunais gars Zane Zālīte beidzot ir prom uz visiem laikiem.

- Ģenerāli, jums izdevās atrast Strauberga meitu? - Anna Elizabete uzrunāja Gunti Bozi, kur� bija dziļi iegrimis ābolu apelsīnu kūkas uzbūves izpētē.

- Nē. Ta�u ir versija, ka viņa kopā ar profesoru Mihailovu devusies uz Kaļiņingradu. Domāju, �o dzīparu mēs vēl ilgi pētīsim. Nezinu, kādu spēli iecerējis mūsu vecais draugs, ta�u jaunkundzei par �o to būs jāatbild. Tāpat kā pārējiem melno d�ipu bandas un troļļu fabrikas dalībniekiem.

- Kas notiks ar partiju Mājai un Ģimenei? - painteresējās baronese Anna Roze.

- Neesat dzirdēju�i? - Egons Dambergs jūsmīgi nodārdi-nāja. - Partijas valde �odien izsludināja pa�likvidāciju. Par vieniem rausējiem mazāk!

- Nebūs tik vienkār�i, - Boze iemalkoja kafiju. - Viņi joprojām ir mūsu vidū. Tie pa�i vē�i, tikai citos maisiņos.

Telpā iezagās neomulīgs klusums.

- Ak jā, Anniņ, jums vēstule no kādas paziņas. No Ursu-las. Lūdza nodot tie�i rokās līdz ar lielu paldies par palīdzību. Goda vārds, es vaļā netaisīju un nelasīju!

Paldies, ka sadzirdēji un noticēji.

Esmu vainīga - ļāvos naudas kārei un pārkāpu aizliegumu neizmantot Spēku ļauniem darbiem. Un nu man tā vairs nav. Toties ir leikēmija, un man atvēlētā laika vairs nav daudz.

Kad beigsies visas tiesu lietas, brauk�u uz Austriju pie radiem, atvēr�u sapņu tulko�anas salonu. Tas neuzliek nekādus pienākumus.

Dzīvo skaisti! Tava melnā josla ir garām.

Ursus Silva.

Anna domīgi salocīja mazo lapiņu, ielika kabatā un gai�i pasmaidīja. Me�a lācene�

- Mīļie, Ģirts aizbraucot atstāja mums lielu maisu ar Martini Asti. Un mēs esam visi kopā. Man ir priek�likums: uz�ausim salūtu un svinēsim dzīvi!

Viktors ar Egonu �igli aizjoza uz virtuves pieliekamo kambari, Kārlis ar Ievu sāka kārtot uz lielās sudraba paplātes gadsimtu vecās glāzes, bet Miks, cie�i apskāvis Annu Elizabeti, rāmi pasmaidīja.

Vai tas nav skaisti - svinēt dzīvi?!

Sestdiena, 27. janvāris, Kārļu priek�vakars Me�āji, Me�mui�as Lielā zāle

- Es to nekad neiemācī�os! - Miks Kaķītis, stāvēdams pie vestibila lielā spoguļa, jau kuro reizi centās sasiet tauriņu.

- Rāmi, rāmi, es jau nāku! - Anna Elizabete, kuplajiem brun�iem plīvot, steidzās glābt savu vīru.

Ta�u izrādījās, ka tauriņ� galīgi nav pie vainas�

- Līzbet, nodarām visu pa fikso - saprecinām viņus un lai�amies prom! Uz Austriju, uz Angliju, uz Zviedriju, kaut vai uz Ķīnu. Man ir atvaļinājums! Se�as nedēļas. Se�as!

- Grezni gan! Toties mums nākampiektdien pirmizrāde. Pēc tam gan varētu� uz visām �etrām debess pusēm.

Arvis Konrāds laulību ceremonijmeistara godā bija visai amizants, ta�u turējās bra�i.

Bāriņtiesas vadītāja pēk�ņi saslimusi ar gripu un nogādāta Melnpils slimnīcā (Annai Elizabetei gan bija smagas aizdomas, ka viņai kā vienai no Me�āju �ūskmēlēm vienkār�i neērti no pū�mājniekiem un jaunā priek�nieka un slimo�anai drīzumā varētu sekot atlūgums).

Sekodams gudrībai �runas ir garas, darbs ir īss�, Arvis ar jauno pāri tika galā piecās minūtēs. Pārējās piecdesmit piecas līdz �ampanietim aizņēma nez no kurienes uzpeldēju�ā Ģirta Meldera, Me�āju Lauksaimniecības skolas audzēkņu kora, vokāli instrumentālā ansambļa un pagasta dramatiskā kolektīva kopkoncerts. īsti Dziesmu svētki ziemas vidū!

Ļaudīm patika: sievas slaucīja asaras, vīri, aizkustinājumā mulsi krek�ķinādami, braucīja ūsas.

Abu vecmāmiņu un Kārļa mammas ceptā piecstāvigā Miķelī�a medus torte izpelnījās ovācijas, bet brīdis, kad jaunie priecīgi un laimīgi centās to sazāģēt ar vecā barona fon Berga zobenu, kā rezultātā marcipāna jaunais pāris no tortes spices iekrita tie�i par gredzennesēju sapucētā Grāfa bezdibenīgajā rīklē, izraisīja nebeidzamu jautrību visa vakara garumā.

Anna Elizabete nebija plānojusi draugu kāzas padarīt par nacionāla mēroga notikumu, ta�u da�as dienas pirms svinīgā pasākuma cits pēc cita sāka zvanīt me�ājnieki, piesakot savus apsveikumus. Anna izmisumā plēsa matus.

Pū�u Māja nebija ne tik liela, ne tik ietilpīga.

- Kur problēma? Rīkojam balli Me�mui�as Lielajā zālē! Galu galā �ī ir Bergu dzimtas mui�a, un jūs esat Bergu pēcte�i, - Konrāds cieti noteica.

- Kā tad, un vecās �ūskmēles atkal �ņāks pa kaktiem, -Anna dusmīgi rūca. Viņi bija gribēju�i klusu - pa�u mājās.

- Lai �ņāc. Tev �ēl? Mēs viņām aizsūtīsim gabaliņu kāzu tortes, - Kārlis iesmējās. - Lai tad pa�as domā, ēst vai neēst.

Galu galā balle izdevās godam.

Deju zāle bija pilna ļau�u, lielais zviedru galds vestibilā lūza no pārpilnības: nez kur� ūsainais viltnieks bija sakūdījis pagasta di�saimnieces uz sacensībām,'kurai gardākās gaļas, pīrāgi un salāti?

Anna Elizabete ar milzīgām aizdomām raudzījās ģenerāļa Kārļa Basa virzienā, ta�u viņ� kā parasti tikai kustināja kuplās ūsas un grauza savu ķir�koka pīpīti, kuras kātiņ� ar katru dienu kļuva arvien strupāks.

Ja Kārļonkulis tā turpinās, drīz viņam nosvils ūsas�

- Vai drīkst? - orķestrim sākot spēlēt Vīnes valsi, Ģirts Melderis paklanījās Annas priek�ā, lūgdams uz deju.

Anna Elizabete smaidot paraudzījās vīrā.

Miks Kaķītis blēdīgi piemiedza ar aci.

- Protams. Tikai, Melderi, es tavu Papagaili nedancinā�u!

- Nekreņķējies, mans Papagailis nedejo, viņ� ēd! - Ģirts zobgalīgi atspēlējās.

- Tā jau ir: laba cilvēka vajaga daudz�

- Ņirga!

- Sīkais, cik sen mēs tā neesam dejoju�i? Kop� Omītes un Miķeļa kāzām?

- Mja, - Annai Elizabetei runāt negribējās, tikai virpuļot, virpuļot, virpuļot�

Cik �ēl, ka Miks tā arī nav iemācījies dejot valsi.

Viņa tagad labprātāk dejotu ar savu vīru.

Beidzot pasaule nostājusies vietā.

Visi draugi kopā, un nekas nav jādala.

Ģirts pārņemts ar Papagaili, tas redzams ar neapbruņotu aci. Pat ievācies viņas dzīvoklī. Un gatavo ēst!

Nav jau Birmanei ne vainas. Glī�a, �erpa, asa, neprātīgi rado�a un ļoti godīga. Un stingra: to, kas viņas, saņems un turēs ar drā�u cimdiņiem.

Tie�i tas, kas alla� mākoņos lidojo�ajam skatuves māksliniekam Ģirtam Melderim vajadzīgs. Mīļa knīpstandziņa.

- Sīkais, pasaki godīgi, tu esi laimīga?

- Tagad vai vispār? - Anna viņā �ķelmīgi pavērās.

- Gan, gan. Redzi, mēs ar Dinu� Tev nebūs iebildumu?

- Tu tak esi viens joks, Melderi! Lai jums veicas, un gaidām ciemos! No sirds!

Viņiem blakus nostājās smokingotais Kaķītis un trīsreiz uzplauk�ķināja.

Hmm, kas būtu domājis, ka pulkve�leitnants tomēr valsē?

* * *

Svētdiena, 28, janvāris, Kārļi Me�āji, Pū�u Māja

- Nu, jaunie, vai esat izdomāju�i, kurp doties kāzu ceļojumā? - svētdienas rītā, laiski mielojoties ar kāzu brokastīm, ievaicājās baronese Anna Roze.

- Vēl ne, mums ta�u nākampiektdien pirmizrāde. Ieviņai galvenā loma! - Kārlis lepni saspieda sievas roku. - Un mūsu slavenajam viesstāram Ģirtam Melderim - tikai epizodiska. Pēc tam gan noteikti kaut ko izdomāsim.

- Ko tad galu galā rādīsiet? Un kad beidzot tiks izliktas afi�as? - Omīte pasūrojās. - Kundzes interesējas�

- �Peļu slazdu�, - Anna Elizabete, acis piemiegusi, gandrīz bez skaņas no�ukstēja.

Pū�u Mājas viesistaba uzsprāga smieklos.

Visskaļāk rēca ekspertu �efs Dambergs.

- Nē, jūs patie�ām esat nelabojami. �Peļu slazds��

- Un kāda vaina �Peļu slazdam�? - Kārlis sabozās.

- Absolūti nekādas. Es brīnītos, ja būtu citādi! Līzbet, lūdzu, rezervē pirmo rindu tiesībsargiem!

- Ir priek�likums abiem jaunajiem pāriem, - kad smieklu orkāns beidzot bija pāri, nesatricināmi turpināja baronese Anna Roze. - Kādam manam jaunības laiku paziņam Vidzemē pieder sena pusmui�a, viņa dzimtas māja, kas tāpat kā mūsējā deviņdesmitajos tika atgūta ģimenes īpa�umā. Biju�ajiem īrniekiem ierādītas jaunas dzīvojamās platības, uzsākts kapitālais remonts. Vienā spārnā jau var dzīvot: tur izveidota neliela viesnīciņa vēlo viduslaiku stilā. Ta�u kaut kas tomēr neesot kārtībā.

- Vecmāmiņ, tu kaut kā ļoti gari un viltīgi stāsti, - Anna Elizabete pasmīnēja. - Un kā tas attiecas uz mums?

- N-nu, varbūt jūs �etri gribētu aizbraukt paskatīties? Austrijas kalnu vietā? Tur �obrīd nav diez cik mierīgi�

- Hmm� Divkār�s medusmēnesis, - Kaķītis pasmaidīja. - Ko teiksiet?

- Skan vilino�i� - Anna sapņaini ierunājās. - Vecās mui�as noslēpumi�

Turpinājums sekos

� DJ. 2018. g. jūlijs-augusts, Maz-Zeltiņi.

Viss vēl priek�ā. Gan pēdējās priek�vēlē�anu dubļu cīņas, gan vēlē�anu nakts rezultāti - vienam prieks, citam sarūgtinājums. Gan mūsu valsts simtgades svinību kulminācija -18. novembris, kam (vismaz teorētiski) vajadzētu kļūt par spo�u, gai�u pavērsiena punktu nākotnē.

Vai tā būs? Laiks rādīs�

Pēdējo gadu laikā vārds �simtgade� ir locīts un staipīts, drukāts un iz�ūts, krāsots un margots, runāts, deklamēts un dziedāts. Viegli un gai�i, smagi un liktenīgi, no sirds un ar patosu. Simtgade. Simts gadi. Gadsimts. Gadu simtenis.

Cilvēka mū�am simts ir ļoti daudz. Ta�u - ne neiespējami. Krietns mū�s, daudz darba, dziļas pēdas. Zemei simts ir tikai puteklītis. Valstij - bērna gadi. Ko dara bērns? Spēlējas, pēta, izjauc, salau�, izmet, neklausa, spītējas�

Jautājums - vai savā bērnu rotaļkārē, ziņkārībā un mākslīgi kultivētajā visatļautībā, nespējot savstarpēji vienoties rotaļām vienā smil�u kastē, mēs nesalauzīsim to trauslo veidojumu, ko sauc par mūsu brīvību, neatkarību, valsti?

Pēdējā laikā, vērojot un analizējot notieko�o, bie�i braucot pie lasītājiem pāri visai Latvijai, uz vistālākajiem stūrī�iem un vietiņām, iezīmējas nelāga tendence. Pieradums.

Pieradums un apātija. Cilvēki ir noguru�i.

No varas, partijām, ministrijām, pārvaldēm, inspekcijām, neskaitāmajiem ierēdņiem, kontrolieriem, mened�eriem, koordinatoriem, vadītājiem. No tuk�iem vārdiem,

skaļiem solījumiem un nekā nedarī�anas vai darī�anas tikai interesēs, darī�anas imitācijas priek�vēlē�anu mēne�os.

Noguru�i no graujo�ās labklājības, kas vienus spie� pirkt biļeti vienā virzienā, otrus - noslēgt rēķinus ar dzīvi, kamēr tre�ie, sako� zobus un turpina cīnīties, grūtā brīdī uzdziedot �liku bēdu zem akmeņa�. Jautājums - cik ilgi tiem tre�ajiem pietiks spīts un gaisa - elpot un dziedāt?

Runājam ar cilvēkiem: klātienē, izbraukumos un neklātienē - vēstulēs, feisbuka diskusijās, �atā, pa telefonu. Priecē, ka savā aizņemtībā lasītāji atrod laiku, lai uzrakstītu, dalītos savās domās, novērojumos, piedzīvotajā. Arī cerībās.

Man saka �Uzrakstiet, lai zina, kā ir patiesībā!� Visbie�āk to saka gados vecākie lasītāji - tie, kuri, uzaugu�i ar apziņu �avīzēs drukātam ticēt�, nu saskaras ar realitāti �papīrs pacie� visu�. Reklāmu melus un algoto piārotāju tuk�o vāvuļo�anu. Bet ticiet, brīdī, kad tevī raugās divas asaru pilnas, garu mū�u nodzīvoju�a un smagi strādāju�a cilvēka acis, nereti - tikai ar grūtībām gaismu redzo�as, bet mute vaicā: �Kāpēc tā?�, gribas meklēt smagāku argumentu par vārdu.

Kāpēc tāda nabadzība un bezcerība? Kāpēc jaunie aizbrauc un neatgrie�as? Kāpēc pamet sen�u mājas? Kāpēc vecie lemti nomirt vientulībā un pamestībā? Kāpēc valsts un pa�valdība nelabo lauku ceļus? Kāpēc likvidē mazās skolas? Kāpēc mums tiek uzkrauti arvien jauni un jauni nodokļi? Kāpēc notiek sabiedrības segregācija - dalī�ana pēc visām iespējamajām (etniskām, sociālām, reģionālām u.c.) pazīmēm? Vai tāpēc, ka da�i dzīvnieciņi joprojām jūtas vienlīdzīgāki par pārējiem?

Mums iesaka aizmirst gan astoņu gadsimtu seno vēsturi, gan salīdzino�i neseno - pēdējo simt gadu - pagātni un dzīvot draudzīgi. Visiem. Gan tiem, kuri, gan tiem, kurus� toreiz. Gan tiem, kuri, gan tiem, kurus� tagad.

Nesanāks. Kamēr būs dzīva kaut niecīgākā tautas atmiņas daļiņa, kamēr būs saglabājies niecīgākais veselā saprāta kriksītis - nevienam neizdosies mums iestāstīt �nekā jau nebija� un �nekad vēl nav bijis tik labi�.

Pat tad, ja mūsu tautas pa�apziņa kā kautrīga bārenīte, gandrīz neelpojot, basām kājām iet cauri varas gaņģiem un meklē tos, kuri dro�u roku, tīru sirdi seno dvēselīti godam cels saulītē. Pat tad, ja brī�am liekas, ka no dzīvības spēka palicis vien tik, cik gaisa pēdējā ieelpā, akaci grimstot. Pat tad, ja meli, izlik�anās un tiesiskais nihilisms kļūst par ikdienu, bet visatļautība, panākta ar lielu naudu, iebiedē�anu un izrēķinā�anos, rada amnēziju tajos, kas savām acīm redzēju�i, savām ausīm dzirdēju�i, pa�u rokām nofilmēju�i faktus, jo, lūk, - �neviens ta�u nevar būt pārliecināts, ka redzējis tie�i tā un ne citādi�. Pat tad, ja visapkārt plosās globalizācija, kosmopolītisms, optimizācija, modernizācija, eiropeisms, liberālisms, unisekss un virtuāli erzaci.

Vienalga - nesanāks! Jo mēs zinām, no kurienes esam cēlu�ies. Atceramies, kā smar�o siens, kāds spēks strāvo no ozola un cik patīkams nogurums pēc malkas skaldī�anas. Zinām, kāds svars ir padarītam darbam pret tuk�vārdu projektiem, cik garda ir rudzu maizes �ķēle pret virtuāliem tūksto�iem, cik spo�i mirdz mīlestība un cik rūgta ir nodevība.

Pirms kādam rodas vēlme pazoboties�

Jā, mēs mākam gan slaukt, gan mēslus mēzt, ar traktoru braukt un zāli pļaut, gan �ūt, adīt un gatavot, gan projektus rakstīt, teātri spēlēt un dziesmu svētkus rīkot.

Pa Latviju braucot, atkal un atkal pārliecināmies, ka �ādu - daudz proto�u un varo�u, sīkstu un spītīgu, pa�pie-tiekamu mūsu ir ļoti daudz. Kur�os, zemgaļos, sēļos, latgaļos, vidzemniekos un jūrkrastniekos. Mēs esam un mēs varam, jo mums ir saknes! Savukārt tie, kam tīk kritizēt, ņirgt, aiz muguras anonīmi ķengāties, bet tiekoties saldi smaidīt, - varbūt aizbrauciet uz savām pamestajām, aizmirstajām sen�u mājām nopļaut nātres uz sliek�ņa? Attīrīties. Paraudāt. Kļūs gai�āk. Vismaz dvēselē�

Bet mēs tikmēr mācīsimies elpot. Atkal. Dziļi. Un brīvi.

Psiholoģe Gundega Kozlova: �Vajag tikai atcerēties, ielūkoties tautas saknēs - iesakņoties atpakaļ un atcerēties� Sākt ar vienu elpu� izelpot vecās va�as, lieko un sve�o� Ieelpot brīvību� Bērni un jaunie�i ieelpo tēvutēvu izelpoto. Mēs esam paaudzēs saistīti un būsim. Un tikai mūsu ziņā un varā - pārstāt maldīties pa kolektīvās amnēzijas sagrozīto atmiņu labirintiem. At�ķirt tautas atmiņu albumu, atceroties gan labo, gan slikto; nosaukt vārdā netaisnību, pārestību un nodevību; noslaucīt gadsimtu putekļus, lai pie galda goda vietā var apsēsties tautas dvēselīte.�

Mums vēl joprojām ir cerība.

Ka tauta spēs atsijāt graudus no pelavām, neļaujoties ne saldām dziesmām, ne skaļiem saukļiem un agresīvai bungu rībinā�anai. Ka nākamajā rītā pēc lielās svinē�anas nebūs milzu paģiras pie sasistas siles un alumīnija krūzīte ar ūdeni trīco�ās rokās. Ka nākamais rīts pienāks. Ka mūsu ielas un namus nerotās plāksnītes ar nosaukumiem kirilicā. Ka vēl ir lielas latviskās spītības rezerves. Ka mūsu dzimtās valodas sīkstās, dziļās saknes nespēs izraut nekādi vēji.

Nejau�ību nav. Visam ir iemesls un cēlonis.

Mēs visi esam neredzamiem diedziņiem saistīti.

Un bagāts tas, kam līdzās ir cilvēki, kuriem var uzticēties.

Paldies Savējiem - izdevējiem, lasītājiem, draugiem, ģimenei un ķepaiņiem!

Dace

Dace Judina - �urnāliste, rakstniece, publiciste, redaktore, re�isore.

Kop� deviņdesmitajiem gadiem darbojas presē, sabiedrisko attiecību un pasākumu jomā.

Intereses - literatūra, mūzika, teātris, autobrauk�ana, kriminālistika, datori, dzimtu vēstures un radu rakstu pētījumi, ainavu arhitektūra, dizains. Viena no latvie�u daiļliteratūras visvairāk lasīto romānu autorēm.

Psiholoģiskais detektīvromāns Tik vienkār�i (2010)

Mūsdienu ironiskie detektīvi sērijā Izmeklē Anna Elizabete: Tase melnas kafijas (2011)

Dīvainais Līgovakars (2012; Lielā Lasītāju balva 2013) Ziemas blūzs (2013)

Mēnesis pie jūras (2014) Siers otrajai pelītei (2015) Trīs klik�ķi līdz laimei (2016)

Ceturtais kauliņ� (2017)

Tīrītājs (2018)

Dzejas un eseju krājums -kopdarbs ar dzejnieku un komponistu Arturu Nīmani -

Divi. Pusnakts sarunas + CD (2015)

Ciklā Latvijas simtgades romāni:

Septiņi vakari (Ozoli. Māju un dzimtas stāsts; 2016) Gredzens (Kalēju-Nordenu dzimtu stāsts; 2017) Kad klusums kliedz (Tillmaņu dzimtas stāsts; 2017) Uzraksti man vakar (Ziemeļu-Legzdiņu-Balto stāsts; 2018)

Sagatavo�anā:

sērijā Izmeklē Anna Elizabete - Vecās mui�as lāsts sērijā Vakara romāns - Ēnas spogulī

Dace Judina

�urnāliste, publiciste, redaktore, re�isore.

Mūsdienu ironisko detektīvromānu sērija

Izmeklē Anna Elizabete iznāku�i �ādi darbi:

Tase melnas kafijas (2011, 2015),

Dīvainais Līgovakars (2012, 2016),

Ziemas blūzs (2013),

Mēnesis piejūras (2014),

Siers otrajai pelītei (2015),

Trīs klik�ķi līdz laimei (2016),

Ceturtais kauliņ� (2017),

Tīrītājs (2018).

Sagatavo�anā - desmitais sērijas romāns -Vecās mui�as lāsts.