Dace Judina
Dīvainais Līgovakars
Izmeklē Anna Elizabete
'Annas Elizabetes svētku aģentūra organizē grandiozu vasaras saulgrie�u balli. Me�āju pagastā tādas nav bijis kop� pirmās brīvvalsts laikiem. Svētku priek�vakarā Annas draugi Pū�u salā atrod pusgadsimtu vecus kaulus.un apraktu lādi ar seniem dokumentiem, kas liecina pirms septiņdesmit gadiem te izdarīti �ausmīgi noziegumi. Pagasta ļaudis par pagātni nerunā, lai nenotiek kāda nelaime� Bet ir jau par vēlu� Balles naktī neilgi pēc pusnakts bez vēsts pazūd Annas draudzene Zane, bet nākamajā dienā tiek nogalināts pagasta �oferis un aplaupīts ciema veikals.
Vecākie me�ājnieki ir uztraukti tā jau reiz ir bijis� vēsture atkārtojas� atkal pazūd cilvēki� gaidāmas nelaimes� būs vēl citi upuri. Ta�u vietējās varas pārstāvji uz notiku�o nereaģē. Anna Elizabete ar draugiem policijas majoru Miku Kaķīti un atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu uzsāk izmeklē�anu pa�i, un tā viņus aizved septiņdesmit gadu tālā pagātnē, atklājot asinis^ stindzino�u, zvērisku noziegumu ķēdi. Diem�ēl senie noziegumi un nelietības turpinās arī �odien�
Nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, ir tikai laiks un mēs tajā�
Dace Judina �urnāliste, redaktore, re�isore. Kop� deviņdesmito gadu sākuma darbojas presē, �obrīd sabiedrisko attiecību un pasākumu organizē�anas jomā. Intereses teātris, mūzika, autobrauk�ana, kriminālistika, datori, dzimtas radu rakstu pētījumi, ainavu arhitektūra, interjera dizains.
Apgādā Zvaigzne ABC jau iznācis Daces Judinas psiholoģiskais detektīvromāns Tik vienkār�i un pirmais romāns no ironisk^ mūsdienu detektīva sērijas Izmeklē Anna Elizabete Tase melnas kafijas.
ISBN 978-9934-0-2951-6
www.e-gramatnica.lv www.zvaigzne.lv
Lasītāju atsauksmes par romānu "Dīvainais Līgovakars"
Vienkār�i nespēju atrauties romāns burtiski ievilka notikumu virpulī. Tā ir aizraujo�a, noslēpumaina un emocionāla liecība laik�meta notikumiem 70 gadu garumā. Dzirksto�ais humors romānu padara viegli lasāmu, lai gan tajā daudz smagu pārdzīvojumu un tra�ģisku notikumu, ko atklāj varoņu dzīvesstāsti. Fantastiski! Paldies!
Andra Ro�kalne, ārste
Lasu romānu un jūtos tā, it kā ari es Pū�u salā būtu gaidīts viesis un visi romāna varoņi būtu ja ne mani draugi, tad vismaz labi paziņas. Līdz ar Annu Elizabeti varu piedalīties noziegumu, senu un ne tik senu vēstures notikumu at�ķetinā�anā� Fascinējo�i! Lieliska lasāmviela darbdienas vakaram! Un, atklāti sakot, grāmatu nevar nolikt malā, iekams tā nav izlasīta. Pat ja pulkstenis rāda trīs naktī un ir jāceļas septiņos, lai laikus pagūtu uz darbu�
Una Gri�kevi�a, ziņu portāla TVNET nodalu "Izklaide" un "Sievietēm" redaktore
Aizraujo�s si�ets sasaistē ar septiņdesmit gadu seniem notiku�miem Latvijā. Atklātais vēstījums par sarkanajiem vilka�iem rosina pārdomas par viņu idejiskajiem mantiniekiem mūsdienās. Okupācija nav bijusi? Pagātne ir jāaizmirst? Uzvarētājus netiesā, pat ja tie ir varmākas? Grāmata piesaista arī ar spēcīgiem raksturiem un liek gaidīt Daces Judinas nākamo darbu.
Juris Blumbergs, psihoterapeits
Pieveru acis un esmu Pū�u salas vecajā namā� Viss tik īsts un patiess! Gribas, lai dzīve risinās �ajā Aizspogulijā, nevis tur, kur beidzas romāns un jāatver acis. Nebrīnos, ka Anna Elizabete dzīvo savā lauku mājā un tur savu vietu radusi ari viņas komanda. Dace ir uztvērusi kādu stīgu cik ļoti rado�s un domās brīvs cilvēks vēlas izrauties no pilsētas, lai dzīvotu tur, kur viss ir daudz īstāks. Daudz īstāki ir arī autores attēlotie mūsu tautas traģiskie likteņnotikumi.
�o grāmatu es glabā�u� Kad mana meita "bursies" sausajās skolas vēstures mācību vielas lappusēs, do�u lasīt, lai ari viņa uz bridi nokļūst tur, kur nav atdalīta pagātne un tagadne, bet ir īsti, stipri cilvēki.
Zanda Bērziņa-Radziņa, �urnāliste
�is romāns, manuprāt, ir īpa�s pa īstam dziļ�. Dziļa doma, dzi�ļas jūtas, seni notikumi, skarba sasaiste ar mūsdienām. Tiek skartas tādas jūtu stīgas, kādas ne katrs uzdro�inātos skart. Brī�iem izjutu bailes un jautāju sev vai vajag? Domāju par savu, savu vecāku, vecvecāku dzīvi, par to, kā ir tagad, kā bija toreiz� Aizkustināja romānā atspoguļotais mīlestības pavediens tik trausls, tik nevai�nīgs, rupjas rokas pārrauts, tomēr atkal sasiets -, liekot nobirt asarām, tādām karstām un īstām.
Ginta Logina, sabiedrisko attiecību speciāliste
Grāmatu lasīt viegli interese neatslābst ne mirlai. Man ļoti patik valoda bagāta, ar asprātīgiem dialogiem, katram varonim sava individualitāte. Ar skopiem līdzekļiem panākts labs efekts. Labi, ka par �iem notikumiem (1940. gads, laiks pirms un pēc tam) tiek runāts detektīv�anra darbā. Tādas grāmatas cilvēki labprāt lasa, cerot uz kaut ko "vieglu", bet �inī gadījumā gūst vielu pārdomām. Vismaz tie, kas nav savas smadzenes noglabāju�i pieputēju�ā plauktiņa.
Andra �aupale, krustvārdu miklu speciāliste
Detektīvromāns "Dīvainais Līgovakars" ir vēl viens apliecinā�jums tam, ka mūsdienu latvie�u literatūrā Dace Judina ienākusi kā daudzkrāsaina un interesanta personība, kas savos darbos spej radīt sulīgus, reālus, pārliecino�us tēlus un spraigu si�etu. Lasot romānu, �ķiet, ka kopā ar Annu Elizabeti un viņas draugiem veicam sare��ģīto un pagātnes noslēpumiem apvīto izmeklē�anu. Autore radījusi intriģējo�u mūsdienu sasaisti ar pagātnes notikumiem, kas ir skarba liecība par padomju re�īma zvērībām. Cauri baiso notikumu ataino�jumam autore kā spo�u liesmiņu iznes galveno atziņu cilvēcībai ii jāuzvar, ļaunumam jāsaņem sods, jo tam nav noilguma.
Inita Vanka-Treifelde, Jūrmalas Lielupes vidusskolas direktore
Detektīvromāns "Dīvainais Līgovakars" ir ļoti aizraujo�s. Jau ar pirmajam lappusēm .uitore pilnībā pārņem lasītāju savā varā, uztur spriedzi un saglābti dinamiku visa romāna garumā. Dace Judina ir laba raksturu pazinēja. Anna Elizabete ir gan romantiska un gaisīga, gan asa un kategoi isk.i Spēcīgs tēls. Tāpēc grāmata kļūst pievilcīga un at�ķiras no tradicionālajiem sievie�u detektīvromāniem.
Sandra l'rauliņa-Lipstova, mājaslapu dizainere
Arņa Kilbloka vāka dizains
� Dace Judina � Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 978-9934-0-2951-6
�viss savijies vienkopus nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Tikai laiks un mēs tajā�
Manai vecmāmiņai Emīlijai Skujai-Ārentei un
policijas ģenerālim Aloizam Visvaldim Blonskim diviem cilvēkiem, kuri man iemācīja redzēt ne tikai ar acīm, bet ari ar sirdi�
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Lo�melis
Dace Judina
DĪVAINAIS LĪGOVAKARS
.
.
Priek�vārds�������������������..
1.�nodaļa. vai jūs mums palīdzēsiet?���
2.�nodaļa. septiņdesmitgadīgā atbalss��.
3.�nodaļa. ko viņi apraka?���������..
4.�nodaļa. zāļu vakara sapnis�������.
5.�nodaļa. mazā, zaļā grāmatiņa�����..
6.�nodaļa. pilnmēness kaislības������.
7.�nodaļa. nepiesauc nelaimi!�������.
8.�nodaļa. bez pēdām pazudusi������
9.�nodaļa. katram sava ēnas puse�����
10.�nodaļa. vēsture atkārtojas?�������..
11.�nodaļa. par miru�ajiem sliktu nerunā�
12.�nodaļa. rīts gudrāks par vakaru����.
13.� nodaļa. Babņiks��������������..
14.�nodaļa. nakts viesis������������
15.�nodaļa. dusmas vairo spēku������..
16.�nodaļa. laupī�ana ciema veikalā���..
17.�nodaļa. bi�u miķeļa stāsts��������.
18.�nodaļa. cilvēki un zvēri���������..
19.�nodaļa. ziņa no viņsaules��������.
20.�nodaļa. bez iejava maize nerūgst����
21.�nodaļa. starp trim ozoliem�������..
22.��nodaļa. ilūzija un īstenība��������
23.��nodaļa. nodevība iedzimst�������.
24.�nodaļa. sodīt nedrīkst ap�ēlot�����..
Epilogs. Pasaule vēl ir vietā���������..
Pēcvārds���������������������.
Romāna Dīvainais Līgovakars ideja radās 2011. gada vasarā, kad, ar domubiedriem strādājot pie vairākiem ar kultūru, vēs�turi un senatni saistītiem projektiem, sastapāmies ar pārstei�dzo�iem notikumiem un cilvēkiem labiem, gai�iem, sirdsskaidriem un mīlo�iem. Vienkār�iem cilvēkiem, kuri nebaidījās izstāstīt savu stāstu. Varbūt tikai atmiņu drumsliņu. Kripatiņu pie kripatiņas veidojas attēls. Kā restaurējot senu fotogrāfiju.
�is pats gads nesa arī nepatīkamus pārsteigumus uzzi�nājām, ka savas zemes un tautas traģisko vēsturi "esam izdo�māju�i", nekādas padomju okupācijas nav bijis, viss, ieskaitot izve�anas un etniskās tīrī�anas, noticis labprātīgi� Mūsu vidū joprojām daudz to, kuri �īs asiņainās lappuses no mācību grā�matām vislabprātāk izplēstu� Sekoja valodas referendums paldies mums visiem, ka spējām nosargāt savu dzimto un vienīgo mātes valodu!
Rakstot �o grāmatu un rokoties da�ādu materiālu kaudzēs, vairākkārt esmu izjutusi tā jau reiz ir bijis� vēsture atkār�tojas� Ir pēdējais bridis, lai attaptos! Mēs visi ne�ķirojot ne pēc tautības, ne valodas vai reģionālās piederības, mēs kas esam �odien un �eit, mēs dzīvojam vienās mājās, zem viena jumta� Ta�u, ļaujot citiem mūs sarīdīt, ātri varam attap�ties turpat, kur bijām pirms septiņdesmit gadiem.
Sērijas Izmeklē Anna Elizabete pirmā romāna Tase melnas kafijas atvēr�anas dienā atvaļinātais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis teica: "Ir labi, ka tu raksti par neģēļiem un viņu atmasko�anu. Ta�u vajag rakstīt ari par labiem cilvēkiem." Tad nu es to daru.
Man vairākkārt jautāts vai jūsu romānu varoņi ir dzīvi? Protams. Dzīvi, ļoti dzīvi. Viņi runā, ko domā. Dara to, ko vēlas. Iet, kurp vēlas nonākt.
Jā, �is romāns ir izdoma. Fikcija, kas nepretendē uz abso�lūtu vēsturisko patiesību. Tajā pa�ā laikā tajā iekausētas dzīvu cilvēku atmiņas, pārdomas, jūtas un sajūtas. Protams, mainīti vārdi, uzvārdi, notikumu vietas un laiki. Lielās laika līnijas ne. Tās izmainīt nevar, jo nevar izmainīt rētas, kas aizvilku�ās, ta�u sūrst un par sevi atgādina visu mū�u.
Aizvadītā gada laikā bie�i esmu aicināta uz tik�anos ar lasītājiem. Ne reizi neesmu atteikusi. Man ir svarīga �ī saikne da�ādu paaud�u, acu skatienu un sirdspukstu līmenī.
Paldies jums!
Dace
Me�āju pagasts gatavojās Līgovakaram. Tuvākā un tālākā apkaimē pret debesīm cēlās pļau�anas skaņas pļaujma�īnu dobjā dūkoņa, trimmeru kamenīgā zumzē�ana, bet Melnupes lī�os ari pa kādam izkapts �vīkstam un strīķa zuzinā�anai. Saule līksmi rotaļājās pie debesīm, un pretēji meteorologu pesimistiskajiem ikgadējiem solījumiem par neizbēgamo Jāņu lietu nekas neliecināja par laikapstākļu maiņu. Bija pats labākais siena laiks, un ļaudis steidza to izmanot. Tie, kam lopi kūtīs, gādāja barību ziemai, bet tie, kam mauriņ� apkop�jams, skuva to un līdzināja.
Pū�u salas lielā ozola kuplajā lapotnē �alca nejau�i ieķēries garām skrieno�s nerātns vējiņ�, ar savu maigo �aukstē�anu nespēdams pārmākt divu zāles pļāvēju zemo dīk�anu, kas pietuvinājās un attālinājās glu�i vai ar matemātisku precizi�tāti. Negaidot muzikālais duets ar spalgu sīcienu aprāvās�
-���� Velns, nu kas te atkal par sprunguļiem mētājas! Jau kuro reizi izslēdzis trimmera motoru, Kārlis nolika pļaujamo zālē un gāja skatīties, ap ko tad �oreiz aptinusies aukla. Kauls. Cilvēka stilba kauls?
-�� Anna, pui�i, brokastīs! pēk�ņajā klusuma brīdī no Bergu nama virtuves lieveņa puspavērtajām durvīm atvaļinātā poli�cijas ģenerāļa Basa varenā balss izskanēja divtik skaļi, un to vēl papildināja gonga skaņa. Nospodrināts līdz spogulīgam mirdzumam, �is bēniņos atrastais divainais vara izstrādājums bija radis vietu pie nama dienvidu terases balsta un nu kalpoja par mājinieku sasauk�anas ierīci. Upes ieskautā sala nebija nekāda mazā: ozolu audze, pļavas sakliedz nu visus! Veca�jam ģenerālim nepatika klaigāt; viņ� bija radis runāt klusu, zinot, ka teiktais tiks izpildīts uzreiz un bez iebildumiem.
Saulgrie�u vakara gaidās Kārlis Bass no saviem Mazkalniņiem bija, var teikt, gandrīz pārvācies pie kaimiņienes svētku aģentūras īpa�nieces Annas Elizabetes uz viņas mantoto Pū�u māju Melnupes vidū, lai, pirmkārt, dotu savu artavu svētku veido�anā un, otrkārt, pieskatītu namu un gādātu par darbarūķu vēderiem, citādi tie trakie, pa galvu pa kaklu skrie�dami, dienas garumā pat lāgā paēst neatceras!
Pēc piecām minūtēm pa virtuves kāpnēm soli soli uzdimdināja abi pļāvēji Kārlis un Ģirts zāļu deķl stiepdami kaut ko smagu. Krusttēv, pasauc Annu! Mēs atradām cilvēka kau�lus un lādi!
Bija pagājis vairāk nekā gads kop� Annas Elizabetes Bergas pārcel�anās uz mantoto Pū�u māju Me�āju pagastā. Septiņus hektārus lielā sala, uz kuras atradās barona Volfganga fon Berga 1885. gadā celtais nams, bija Annas Elizabetes dzimtas īpa�ums. Pirms pusotra gada savā trīsdesmit tre�ajā dzim��anas dienā viņa to saņēma mantojumā, ko apstiprināja vēstule-testaments.
Atbēgusi �urp no trok�ņainās Rīgas, viņa uzreiz bija ieju�tu�ies Me�āju savdabīgajā klusumā un mierā. Savdabīgajā tāpēc, ka Pū�u salas divkājainajiem iemītniekiem nācās sadzī�vot ar krietnu pulciņu da�ādu pū�veidlgo pūcēm, ūpjiem, apodziņiem. Nezināma iemesla dēļ apaļgalvainie, lielacainie putni �o salu bija iemīļoju�i, un pēdējā pusotra gadsimta laikā te bija izveidojies īsts pū�u rezervāts.
Nams bija ērts un pārdomāti iekārtots: lejā halle, ēdam�zāle, darbistaba, bibliotēka, virtuve un vasaras terase; aug�ā lielā guļamistaba (Anna to uzreiz iemīļoja), lielā viesistaba, mazā viesistaba, divas bērnistabas un labierīcību telpas. Lai gan mājai bija vairāk nekā simt divdesmit gadu, tajā viss krāsnis, kamīni, plītis un labierīcības bija darba kārtībā un prasīja vien nelielu apkopi.
Annai te patika un viņas draugiem arī. Pamazām vien visa viņas rado�ā komanda pārvācās uz dzīvi Pū�u mājā, izveido�jot tādu kā savdabīgu komūnu. Pati Anna Elizabete un viņas asistents Kārlis Saulītis te mitinājās pastāvīgi, savukārt labākā draudzene �urnāliste un redaktore Zane Zālīte -, tāpat kā vecais draugs aktieris Ģirts Melderis, uz Pū�u salu brauca ik brīvo brīdi. Anna ēkas otrajā stāvā bija ierādījusi katram savu baronlaiku bērnistabu un tās turpmāk sauca par Ģirta istabu un Zanes istabu. Palaikam ciemos atbrauca arī citi draugi. Tos tad izmitināja brīvajā ziemeļpuses viesu istabā, ko zilgano tape�u dēļ dēvēja par Zilo istabu.
Klusums, noslēgtība no apkārtējās pasaules un dabas ska�ņas nāca par labu ari Annas Elizabetes Bergas svētku aģen�tūrai. Nevarētu teikt, ka būtu uzlabojusies vispārējā valsts ekonomiskā situācija, ta�u kaut kādā veidā sakārtojās attie�cības ar klientiem palika tie, ar kuriem sadarbība patie�ām bija vēlama un izdevīga, bet atbira tā sauktie laika grau�i neperspektīvie pasūtītāji, kuri �ādu vai citādu iemeslu dēļ pa�i nezināja, ko īsti vēlas, un kuriem bija problēmas ar savlaicīgu norēķinā�anos. Anna beidzot bija iemācījusies pateikt nē. Tiesa, ne vienmēr tas izdevās, ta�u laika zagļu kļuva arvien mazāk.
Pēc traģiskās balles Me�mui�as pilī skaistā izdevniecī�bas Magnum jubilejas pasākuma, kas bija noticis vairāk nekā pirms gada un beidzies ar tās �efa Roberta Lauciņa un viņa sekretāres Elīzas bojāeju, Annai un viņas aģentūrai bija izveidojusies necerēti laba un auglīga sadarbība ar Me�āju pagasta vadību. Zinot Annas lomu �ī nozieguma atklā�anā un novērtējot viņas draugu �urnālistu taktiskumu, neizbazūnējot notiku�o visos iespējamos preses izdevumos, Me�āju pagasta priek�sēdētāja Maiga Lāclte neilgi pēc traģisko notikumu atri�sinājuma bija uzaicinājusi Annu Elizabeti uz pusdienām, kuru laikā vispirms aplinkus, vēlāk tie�ā tekstā noprasījusi, vai viņas aģentūra nevēlētos līdzdarboties Me�āju pagasta kul�tūras dzīves veido�anā.
-��� Teik�u, kā ir, pārliekusies pāri �ķīvim ar ceptu lasi tā, ka varenā biste gandrīz ieslīga svaigo dārzeņu garnējumā, Lāclte iesāka savu konfidenciālo sarunu. Mūsu pagasta līdz��inējā kultūras dzīves organizatore Sofija Angelovska ir sevi izsmēlusi. No viņas neko vairāk par Lieldienu, Jāņu un Mārtiņu gadatirgiem izspiest nevar. Tie pat nav gadatirgi, bet bazāri. Nevaru saprast, no kurienes viņa �o slāvisko vārdu bazāri ņēmusi. Tātad atkārtoju: Sofijai �ie darbi kļuvu�i par grūtu. Vai jūs mums palīdzēsiet?
Anna pasmīnēja. Bazārs �is vārds pēdējo gadu laikā nez kāpēc bija kļuvis modīgs. Modes un stila bazārs, grāmatu bazārs, Lieldienu bazārs visādi bazāri bija redzēti. Nez vai tā bija vēstures un valodas nezinā�ana vai pseidointelektuālisms, tautā saukts par Prātnieka sindromu? Annai neienāktu prātā rīkot bazāru, bet Sofija� Jā, Sofija bija īpa�s gadījums� Par grūtu? Tātad zemtekstā garlaicīgi�
-��� Hmm� �is ir negaidīts piedāvājums un, neslēp�u, inte�resants. Kas attiecas uz pasākumiem, es varu saprast, Anna godīgi atbildēja. Bet, Lācltes kundze, ja mēs uzņemsimies pagasta lielo pasākumu rīko�anu, kas notiks ar Sofiju? Tas pirmkārt. Un, otrkārt, mēs �o darbu nevaram darīt par velti; tas kaut ko maksās.
-�� Protams. �im nolūkam bud�etā esam paredzēju�i līdzek�ļus. Labāk mēs tos izlietojam kvalitatīvam pakalpojumam, nevis iztērējam, maksājot algu sliktai darbiniecei.
-���� Maiga, manuprāt, jums nevajadzētu rīkoties tik radi�kāli. Varam pamēģināt kopīgi kaut ko noorganizēt tad jau redzēsim. Iespējams, ar Sofiju var sastrādāties.
Jau �os vārdus izrunājot, Anna juta, ka pateikusi kaut ko nepareizu, jo Maigas Lācītes apaļo seju sa�ķobīja ironisku smieklu grimase.
-��� Sastrādāties? Ar Sofiju? Anna, jūs esat optimiste! Ta�u lai notiek, kā vēlaties!
Abas vienojās par Ra�as svētku sarīkojumu augusta bei�gās un pasākumu, kas veltīts pirmajai skolas dienai. Lācīte vēl pasūrojās, ka joprojām nezina, kā plānotas gada īsākās nakts svinības, lai gan līdz Jāņiem atliku�as vien divas dienas.
-��� Te nu gan nekas nav līdzams, noteica Anna. Pārāk maz laika, un mēs tikko esam attapu�ies no�
No dubultslepkavības, ar ko beidzās mūsu pirmais Me�ājos rīkotais pasākums, viņa nodomāja.
-���� Es jūs saprotu. Vienīgi� varbūt jūs varētu atnākt un paskatīties no malas, lai saprastu, par ko es runāju�
Anna apsolīja Līgovakarā aiziet līdz Melnā akmens estrādei un solījumu turēja. Sofijas rīkotā Jāņu balle patie�ām bija pilnīga izgā�anās. Pēc lielajiem lietiem deju pla�a vietā mel�nēja izbradāta zāles un dubļu zampa. Brīvdabas estrādes soli krāsu, �ķiet, bija redzēju�i senajos pirmsplūdu laikos, atzveltņu tiem nebija vispār. Trīs ciema sievas �ēlabaini trīco�ām balsīm novaidēja da�as skumjas līgodziesmas, noalgotā �lāgergrupa nez kuro reizi mala vienas un tās pa�as desmit dziesmas, bet pasākuma rīkotāja Sofija, tērpusies puķainā sarafānā, grozījās lepna kā tītariene�
Kop� pērnā gada Līgovakara Annas svētku aģentūra Me�ājos bija sarikojusi jau astoņus pasākumus Ra�as svētkus, Pirmo skolas dienu, Mārtiņus, Ziemassvētkus lielajiem un ma�zajiem, Pankūku balli Meteņos, Lieldienas, Mātes dienas brīv�dabas koncertu un Me�mui�as Lauksaimniecības skolas izlai�dumu. Nu bija kārta Līgosvētkiem.
Me�āju pagasta vadība, gatavojoties vēlē�anām, bija pau�dusi vēlmi iepriecināt savus potenciālos vēlētājus, sarīkojot gadsimta svētkus tādus Jāņus, kādi vēl nav pieredzēti un kādi, sprie�ot pēc veciem ziņu avotiem, biju�i iecerēti 1940. gadā, pirms septiņdesmit gadiem� Diem�ēl toreiz padomju oku�pācija pārvilka svītru visam skaistajam un labajam, bet nu Me�āju ļaudis bija nolēmu�i atkal celt saulītē vecās vērtības.
Pagasta kasē atradās slēptās rezerves. Annai tika dota zaļā gaisma. Viņa varēja aicināt uz Me�ājiem tautā iemīļotus viesmāksliniekus aktierus un mūziķus. Pagasta vadība no savas puses bija solījusi uzsaukt ballētājiem cienastu pīrāgus, plātsmaizes, sieru un milzīgu mucu ar alu. Ko vēl vairāk vēlēties?
Veselu nakti pavadīju�i ideju kaujās, Anna, Kārlis, Miks, Ģirts un Zane bija sapratu�i, ka ar to nepietiks. Vajag vēl kaut ko. Zāles pļau�anas sacensības, amatnieku un rokdarbnieku darbu izstādi, konkursu par skaistāko balsi un dziesmu karus, saimnie�u konkursu ar pīrāgu, plātsmai�u, sieru un mājas alus degustāciju. Protams, pa�māju dziedātājus un de�jotājus, kaimiņpagastu amatierteātru viesizrādes un kādu pa�tie�ām labu dan�u grupu. Visbeidzot ieplānoja arī loteriju, lai svētku dalībnieki varētu laimēt pārsteiguma balvas. Nekā tāda iepriek� nav bijis tas cilvēkiem varētu patikt�
Pagasta vadība jaunās idejas uztvēra ar vētrainu sajūsmu, vienīgi Sofija klaji pauda nepatiku: phe, cik tas viss izmaksās, vai kaut ko tādu maz �ādos laikos var atļauties? Bet izrādījās, ka, saprātīgi rēķinot, izmaksas ir tikai nedaudz augstākas par pērnā gada balles tēriņiem.
Sofija paņēma slimības lapu uz ilgāku laiku.
Un nu divas dienas pirms paredzētā vērienīgā pasākuma rado�ā komanda sēdēja Annas Elizabetes virtuvē ap galdu, uz kura lupatdeķa vidū (ar to Kārlis ik dienu nesa svaigi pļautu zāli Annas jaunieguvumam diviem jēriņiem, kas mitinājās nesen celtās kūtiņas aizgaldā) gulēja smaga dzelzs lāde, aiz�slēgta ar masīvu piekaramo atslēgu. Lāde atgādināja kara laika munīcijas kasti. Par atrastajiem cilvēka kauliem Anna centās nedomāt tā tikai �obrīd vēl trūka�! Tāda atraduma dēļ, zināms, ir jāizsauc policija, eksperti, jāveic mērījumi, pārbaudes� Bet pasākums tepat deguna galā!
-���� Nu, ko teiksi? ģenerālis pirmais pārtrauca ieilgu�o klusumu. Anna, es tev jautāju!
-���� Kāpēc man? Anna satrūkās. Ne jau es to atradu�
-���� Bet �ī ir tava zeme! Kārlis iesaucās.
-��� Tikko atcerējies? Bet kāpēc jūs abi stiepāt to �urp? Sazin, velns, kādi mēra baciļi tajā varētu būt! Un vispār� vispirms vajadzēja piezvanīt Mikam, pasaukt mūs ar ģenerāli un tikai tad ķerties pie postī�anas. Ko tur tagad vairs varēs saprast, ko atrast? Anna sirdījās. Pēc divām stundām jāsāk svētku koncerta mēģinājums�
Viņa bija cerējusi dienvidū vēl salasīt kādu ārstniecības augu tagad ir īstākais laiks zāļu vāk�anai!
-����� Nu, nerūc, meit, nerūc! ģenerālis mierināja Annu. Pui�i jau neko ļaunu nedomāja, vai ne? Kā jūs to atradāt?
-��� Taisījām labirintu� sakaunējies gandrīz zem deguna noburk�ķēja Ģirts.
-���� Ko-o-o? Anna un ģenerālis reizē iesaucās.
-��� N-nu� Tavā tālajā pļavā tur, salas lejas galā, kur reiz bija vecā lapene, ir gara, gara zāle, kā radīta pļau�anai. Nodomāju: pamēģinā�u izzīmēt kādu rakstu, bet Kārlis mani pierunāja taisām labirintu. Sabrauks jāņubērni tiem būs interesanti. Lai pamēģina iziet neapmaldīju�ies! Ģirts, ar ideju aizrāvies, stāstīja.
-���� Par labirintu skaidrs. Bet kā jūs tikāt pie kauliem un lādes? Pa�i no zemes izlīda?
-��� Neņirgājies! Kārlis uzmeta lūpu. Es gandrīz sev kāju nopļāvu. Lai�u trimmeri tā lēzeni, lēzeni, te pēk�ņi aukla aiz kaut kā it kā aizķeras. Parauju uz savu pusi, motors kauc un gaudo, aukla velkas, bet nekas nenotiek. Nospiedu "stop", un tajā brīdī aukla �vīīīīks! man pa kāju! Kārlis sūrojās un rādīja tum�i zilgansārtu �vīku, kas patie�ām izskatījās ne�lāgi. Un noteikti sāpīgi.
-�� Nabadziņ�. Pēc brī�a uzlik�u kompresi. Stāsti tālāk laika maz! mudināja Anna.
-���� Uhh� Nevis sieviete, bet monstrs� Kārlis nomurmi�nāja, ta�u Annas kaulainais skatiens bija vislabākais pamu�dinājums. Gāju lūkot, kas par vainu, un atradu, lūk, �o!
Kārlis norādīja uz paprāvu koka puļķīti, kas gulēja uz se�gas līdzās lādei. Vērīgāk ielūkojusies, Anna saprata, ka tas nav puļķītis, bet gan stilba kauls, tikai tāds� nomelnējis un apgrauzts, vai?
Ģenerālis Bass neteica neko, ta�u grumbās savilktā piere un aizmiglotais, it kā vienā punktā sastingu�ais skatiens lie�cināja, ka viņ� izmisīgi pūlas kaut ko atcerēties.
-���� Tā� Nu gan būs jāzvana Mikam. Es nezinu, kas �ādos gadījumos būtu darāms. Anna noplātīja rokas. Kārļonkul, vai par �ādiem atradumiem kādam īpa�i jāziņo?
Uzrunātais pamodās kā no dziļa miega., Kas? Ko? Kam jāziņo?
-���� Es jautāju: vai par �ādiem atradumiem kādai iestādei ir jāziņo?
-��� Manuprāt, pietiek, ja izsauc policiju. Viņi tālāk visu izda�rīs pa�i. Vai Mikam piezvanīji?
Policijas majors Miks Kaķītis bija ģenerāļa Basa māsasdēls un gandrīz pastāvīgi dzīvoja Mazkalniņos.
-��� Vēl ne. Sameklē�u telefonu.
-��� Ņem manējo. Ģenerālis Bass parakājās savu plato lina bik�u kabatās un izvilka meklēto vecmodīgu mobilā telefona pusķieģeli, ar kuru varētu pat naglas sienā dzīt. Nerauc nu degunu, ņem! Strādā kā zvērs!
Pēc pāris minū�u sarunas, atdevusi Basam telefonu, Anna noteica: Miks jau bija pusceļā, tūlīt būs klāt. Turklāt satu�rieties! viņ� neesot viens�
Kaut kas Annas balss vēsi ironiskajā tonī lika ģenerālim paraudzīties runātājā vērīgāk, ta�u viņ� neko nejautāja. Gri�bēs, pateiks pati, negribēs arī ar knīpstangām neizvilksi.
-��� Lādi vaļā nemūķēsim? kā nemanot gaisā sabiezēju�o spriedzi, jautri ievaicājās Kārlis.
-���� Pagaidīsim majora kungu, Anna noburk�ķēja. Tāpat jau�
Kas būs "tāpat jau", viņa nepaguva pateikt, jo iepretim terasei puspagriezienā, uz diviem riteņiem, riepām �vīkstot un grantij �ķīstot, strauji nobremzēja majora Kaķī�a sudra�bainā toijota.
-��� Kur ir tas vēsturiskais kauls? no ma�īnas vairāk izlēcis nekā izkāpis, Miks mo�i uzsauca sveiciena vietā. Par spīti saviem gandrīz �etrdesmit gadiem, viņ� izskatījās neticami zēnisks un draisks. �ī bija majora Kaķī�a atvaļinājuma pirmā diena, un viņ� acīmredzami bija gatavs uz galvas mesties piedzīvojumos.
-��� Tur, uz galda. Tev ari labdien, Anna pasmīnēja, pāri Mika plecam lūkodamās pēc solītā ceļabiedra.
Runājot pa telefonu, kaut kas Mika tonī viņai bija licis iespringt un saausīties, jo viņa balss bija izklausījusies tāda kā samulsusi, sakaunējusies� Sagatavojusies jebkam pat garkājainas, lielacainas, lielkrūtainas sarkanmates klātbūt�nei Anna tīri vai apjuka, ieraugot no sudrabainā autiņa rem�amies laukā� Zani. Draudzene gan bija teikusi, ka būs vēlu, jo vēl jāpaspēj palaist uz druku �urnāla svētku numuru, un tikai tad varē�ot sapņot par atpūtu, ta�u ne ar pu�plēstu vārdiņu nebija ieminējusies, ka grasās braukt kopā ar Miku Kaķīti� vienā auto. Glu�i pretēji arī Zanei beidzot bija sācies sūri grūti pelnītais un gaidītais atvaļinājums, ko viņa gribēja pavadīt Me�ājos sauļojoties, vācot ārstniecības augus, raks�tot intervijas �urnālam un braukājot apkārt skaistu kadru medībās (Zane bija kaislīga fotogrāfe), un tur nu savs auto ir neaizstājams.
Interesanti, kur palikusi Zanes zaļā �koda? Un kāpēc drau�dzene izskatās tāda kā vainīga? Varbūt viņi� Nez kāpēc �ī doma Annas kuņģī sagrieza kaut ko līdzīgu ledaini tuk�am karuselim.
-��� Sveicināta, Līzbet. Zane uzsmaidīja Annai, lēni lienot laukā no ma�īnas. Te nu es esmu�
Anna gandrīz apkrita. Zanei viena kāja līdz celim bija ģipsī. No pakau�a līdz papē�iem acumirklī pārskrēja svelo�as skud�riņas Annai bija kauns. Kā viņa tā varēja domāt par savu labāko draudzeni!?
-��� Ko vai kuru tu paņēmi uz masu7 Annas balsi ieskanējās ierasti draudzīgā zobgalība. Samocīti�
-��� Ne jau es, bet mani� Pirms trim nedēļām, draudzene novilka. Pie mājas izkāpu no ma�īnas, aizslēdzu un jau gāju tai apkārt uz ieejas pusi, bet tajā mirkli viens blauk�! ma�īnai pakaļā. Par nelaimi, otrā pusē biju es un koks�
-��� Jēziņ� Un kas ar kāju? Anna nemanot ievilka elpu.
-��� �trunts par kāju tā sadzīs, bet autiņam visa aizmugure �upā! Zane niknojās. Ej nu dabū tādu bamperu! Miks vai pusi pasaules apzvanīja, kamēr uzzināja, kurā �rotd tādi dabūjami. Aizskrēja, nopirka, tagad divas nedēļas jāgaida, lidz salabos.
Anna būtu varējusi apzvērēt, ka, izrunājot vārdus "Miks� apzvanīja� aizskrēja�", Zanes balsi ieskanējās agrāk nedzir�dētas maiguma notis. Oho, tas tik ir jaunums!
-��� Bet kas jums te notiek? Un kas tie par kauliem mētājas tavā parkā? Zane atkal bija savā elementā.
-��� Pati vēl nezinu. Pui�i, pļaudami zāli, kaut ko izrāvu�i no zemes. Kādu suņu apgrauztu govs kāju vai�
-����� Govs? Un govs kājas dēļ tu tādu trobeli sacēli? Miks jau ekspertus sazvanīja; Dambergs lamādamies brauc �urp nācās apsolīt, ka tu arī �oreiz ļausi salas lejasgalā pamak��ķerēt.
-��� Dro�i! Lai brauc! Tur jau tie kauli ir.
-��� Ahā! Tātad tas nav govs kauls! Zane iesmējās un, pie�klibojusi pie Annas, apskāva viņu. LIzbet, kāda mu�a tev iekodusi? Tik nelaipna tu nekad neesi bijusi. Neriktigās dienas, pilnmēness vai ar kreiso kāju no gultas�
-���� Nezinu� Anna Elizabete noburk�ķēja. Varbūt viss kopā. Nāc, es tev palīdzē�u uzkāpt pa kāpnēm.
-�� Nevajag, es esmu vienkājlēk�anas �empione! Zane atjo�koja un, bra�i atspiezdamās uz zemajiem kruķiem, kā milzu sienāzis aizlēk�oja terases kāpņu virzienā.
Vērodama, cik veikli draudzene tiek aug�ā pa pakāpie�niem un cik silti sasveicinās ar mājiniekiem, Anna sajuta greizsirdības dzēlienu pēdējā laikā viņai pa�ai vairs nenācās viegli būt laipnai un smaidīgai.
Mājinieki gan, protams, visi bija mīļi un jauki, ta�u viņiem nemitīgi kaut ko vajadzēja te ēst, dzert, gulēt; te darbu, honorārus, ma�īnu rezerves daļas un ko tik visu vēl ne. Un visu nodro�ināt nācās viņai kā jau mātei-barotājai. Reizēm Annai nolaidās rokas un kļuva pa�ai sevis �ēl. Vai kāds pado�māja, cik "viegli" sarunāt kārtējo darījumu, lai būtu no kā to visu gribēt? Saprotams, nebija jau tā, ka neviens neko neda�rītu, ta�u Anna būtu priecīga par lielāku palīdzību tie�i darbā ar klientiem, citādi viņa reizēm jutās kā tāds programmējams, runājo�s androlds, kur� iestatīts uz vienu mērķi "dabūt klientu". Tikmēr pārējie līksmi nodarbojās ar daudz jaukākām lietām zīmēja, rakstīja, fotografēja, maketēja, dekorēja un montēja�
Un tagad vēl �ī vārdos nenosaucamā trauksme, ko viņa juta, raugoties uz Kaķīti un Zani. Annai jau labu laiku likās, ka abu starpā kaut kas ir� vai ari, ja vēl nav, tad drīz būs.
Un kāda tev tur daļa?! viņa sevi rāja. Kad bija iespēja vei�dot ar Miku romantiskas attiecības, tu pati negribēji par ko tagad vaidi? Tā bija taisnība. Pirms gada, tūliņ pēc veiksmīgi atklātajām slepkavībām Me�mui�ā, Miks bija iesācis gandrīz katru nedēļas nogali viesoties pie Annas Pū�u salā un, par lieliem sirdēstiem Kārlim, arvien atrada kaut ko saimniecībā darāmu. Pagāju�ajā vasarā darbi bija gāju�i uz priek�u neti�cami ātri abi, kā sacenzdamies, kā viens otram spītēdami, bija strādāju�i ar divkār�u sparu tā, ka Ģirts un Zane, ciemos atbrauku�i, ikreiz atklāja kaut ko jaunu. Divās nedēļas nogalēs bija tapusi jauna peldvieta un lapene, nākamajās divās maza kūtiņa (tajā tagad mitinājās abi jēri), pēc tam pienāca kārta jumtam bēniņu balstiem un bojātajiem dakstiņiem. Lai nu kā, bet līdz rudenim māja bija ap�ubināta, malka ziemai sagā�dāta, atlika vien dzīvot nost.
Kādu piektdienas vakaru Miks bija ielūdzis Annu vakariņās un aizvedis uz netālo rajona centru, kur nesen bija atvērts omu�līgs krodziņ�. Tur viņ� sarkdams un bālēdams starp la�a steiku un risu krēmu bija izmocījis, ka vēlētos Annu redzēt bie�āk� divatā, nevis obligātajā tandēmā ar Kārli. Jā, un vispār cik ilgi �is domājot mitināties Pū�u mājā? Pamatīgi apjukusi un drusku aizkaitināta, Anna bija atcirtusi, ka tā nu laikam būs viņas darī�ana, kur� un cik ilgi mitināsies Pū�u salas namā, bet, ja Miks vēlas viņu redzēt bie�āk, laipni lūgts viesos!
Vakariņas beidzās neomulīgā klusumā, un, aizvedis Annu mājās, Kaķītis Bergu namā nerādījās veselu mēnesi. Pat vien�mēr mierīgais ģenerālis sāka nervozēt, sak, kas noticis, krustdēls nebraucot ciemos, aizbildinoties ar darbu kalniem� Arī Zanei kāda sagadī�anās! tie�i tobrīd bija "uzkritu�i" lie�lie nākamā gada izdevumu plāno�anas un bud�etē�anas darbi. Būdama jaunizveidotās mediju grupas Magnum Lux jaunā gal�venā redaktore, viņa pret savu pienākumu izturējās ar pārcil�vēcisku atbildību katru rītu pirmā ieradās darbā un vakarā pēdējā brauca mājās. Reizēm ar savu zaļo �kodu, reizēm ar sudrabaino toijotu� Zane neslēpa no Annas, ka Kaķītis viņu Rīgā reizēm apciemo abi dzīvoja da�u kvartālu attālumā Grīziņkalnā, tāpēc grēks būtu izlikties par sve�iniekiem, vai ne? Degvielas taupī�anas nolūkā abi bija pasāku�i arī reizē braukt uz Me�ājiem parasti ar Mika auto; izlaidis Zani pie Bergu nama durvīm, viņ�, iek�ā nenākdams, brauca uz Mazkalniņiem un tur kā apsēsts pļāva zāli vai zāģēja malku.
Ģenerālim, to visu vērojot, nekas cits neatlika kā uzņem�ties vidutāja lomu un mēģināt apturēt auksto karu, pirms tas nodara neglābjamu kaitējumu abu māju ļau�u sirsnīgajai draudzībai. Nesekmīgi izmēģinājies tā un �itā, Bass pēdīgi atrada izeju, piespie�ot Annu un Miku 8. martā kopīgi sarī�kot viņa dzim�anas dienas svinības. Likās pilnīgi dabiski, ka vīrie�i �ajā dienā dāvina ziedus dāmām, tāpēc Anna ģenerāļa dzim�anas dienā saņēma vairākus puķu klēpjus un viskrā��ņāko no Mika.
Iespējams, bija tikai labi, ka Zane �ajā ballītē nepiedalī�jās (kārtējo reizi bija devusies kādā komandējumā, �ķiet, uz Briseli). Pēdējā laikā draudzene bie�i ceļoja, jo jaunais darbs pavēra agrāk nebiju�as iespējas. Anna arvien vairāk sāka izjust viņas trūkumu brī�os, kad vienai vajadzēja tikt galā ar lielapjoma tekstiem un rakstāmdarbu vakari pie datora ievilkās līdz nākamajam rītam. Ta�u teikt neko neteica pati ta�u bija pierunājusi Zani pieņemt Dināra un Ilgas Loku pie�dāvājumu�
-�� Anna, kur tu esi? Mēs tūliņ taisīsim vaļā lādi! no terases atskanēja daudzbalsīgs sauciens. Viegli pārvilkusi ar pirkstu galiem Mika sudrabotās ma�īnas sānam, viņa pagriezās un devās aug�up pa kāpnēm. Ienākusi virtuvē, Anna notvēra pārmeto�u Kārļa un neizpratnes pilnu Ģirta skatienu, ta�u nebilda ne vārda. Ko te skaidrosi, ja pa�ai nekas nav skaidrs. Uzvedos kā glupa skuķe! Lai ta�u draugiem tiek laime!
-���� Anniņ, vai taisām vaļā? ģenerālis ducināja kā liels rotaļu lācītis. Smīdina� Tātad pamanījis.
-��� Kā nu ne! Kārli, kur tava �trumu kaste? viņa pārspīlēti mo�i atsaucās, izpelnoties vēl vienu skatienu.
Uzrunātais nozuda mājas dzīlēs un pēc mirkļa atgriezās ar vienu no trim "tur iek�ā ir visa mana dzīve" instru�mentu kastēm, kurā patie�ām bija viss vajadzīgais. Skrūv�grie�i, āmuri, aķene, fleksis, urbji� Pēc piecām minūtēm ar griezīgu �īkstoņu piekaramā atslēga bija pievārēta un lādes vāks padevās.
-��� Būtu labi atkāpties, Miks izrīkoja un pasniedza ģene�rālim gumijas cimdu pāri un marles masku. Pārējie, tādu no�pietnību redzēdami, bez vārda runas atkāpās. Kas zina�
Glu�i kā filmās redzētie CSI eksperti, majors Kaķītis un ģenerālis Bass uzmanīgi atvēra dzelzs vāku. Nekādu vadu, nekādas gāzes vai pulveru, tikai saeļļots, biezs papīrs.
Iespējams, lai lādes saturu aizsargātu pret mitrumu un rūsē��anu. Attinu�i vairākās kārtās aptīto papīru, abi pētnieki no iesaiņojuma izņēma mazāku lādīti. Pirmajā acu uzmetienā tā �ķita izgatavota no tum�a, absūbēju�a metāla, iespējams, sud�raba, ar reljefu kalumu uz vāka. Zem lādītes atradās paliels, plakans sainis, ietīts baltā linu drānā, kas no vecuma kļu�vusi tum�āka, ta�u nebija sairusi. Albums. Liels, brūnos ādas vākos, kurus, tāpat kā lādīti, rotāja reljefs ornaments.
Pārliecināju�ies, ka nekā bīstamāka par senatnes putekļiem lielajā kastē nav, abi pētnieki pieaicināja pārējos tuvāk, ta�u pagaidām neļāva nekam pieskarties, lai atradumu nejau�i ne�sabojātu. Izstiepu�i kaklu, Anna, Zane, Kārlis un Ģirts ziņkāri pētīja atradumus, cits citu apsteigdami ar da�ādiem minē�jumiem.
-���� Manuprāt, tas ir auseklītis, Ģirts norādīja uz abiem reljefā izkaltajiem nospiedumiem.
-��� Drīzāk saulīte. Latvijas laika ornamentikā tas bija izpla�tīts motīvs, iebilda Zane.
-���� Nē, mīļie, tās ir dzirnavas. Dzirnavu spārni� Anna stingri noteica.
-���� Pēc kā tu tik dro�i spried? Zane gribēja zināt.
-���� Rau, te uz viena spārna ir uzraksts Dzirnezers.
-��� Tev gan ir acis! Miks noelsās. Turēdams albumu cie�i rokā, viņ� �os smalkos burtus nebija ievērojis.
-��� Ir gan. Viena labā, otra kreisā, Anna atjokoja, un visi iesmējās. Spriedze likās izgaistam.
-��� Taisām vaļā mazo lādīti! Zane ierosināja.
-���� N-nu� labi, taisām ar'� tikai uzmanīgi! Anna pēk�ņi juta, ka viņi pieskaras kaut kam bezgala dārgam un svarīgam, kas pilnībā mainīs viņu visu dzīvi.
Miks lēni un uzmanīgi pagrozīja smago albumu, lai, pirms ielikt atpakaļ dzelzs kastē, aplūkotu tā aizmuguri, bet ģene�rālis tikmēr cilāja un grozīja rokās mazo dzelzs lādīti.
-���� Kārli, nāc nu �urp ar saviem verķiem! viņ� aicināja savu jaunāko vārdabrāli, bet pēk�ņi satrūkās, jo aiz muguras atskanēja ievainota ziloņa taurējienam līdzīga skaņa. Mikam smagā nasta gandrīz izkrita no rokām.
-���� Nekas, nekas tā bija vienīgi Zanes reakcija uz putek�ļiem, Anna pasmaidīja par kaunīgi piesarku�o draudzeni, kura, atbalstījusies uz kruķiem, joprojām spītīgi stāvēja kājās, lai tikai varētu tuvāk apskatīt atradumu.
Tomēr ar mazo lādīti gāja grūtāk un krietni lēnāk. Likās metāla vāciņ� neparko nevēlas atklāt tik ilgi glabāto noslē�pumu. Beigu beigās klāteso�o neatlaidība uzvarēja un vāciņ� ar klusu klik�ķi atsprāga vaļā. Lādītē atradās divi priek�meti balts, krāsainiem rakstiem iz�ūts sievie�u priek�auts un ovāls sudraba medaljons. Ziņkārībai pieaugot, Anna pastiepa roku, lai paņemtu medaljonu, ta�u Miks ar savu cimdoto roku pa�steidzās pirmais. Saudzīgi turēdams nelielo priek�metu, viņ� to grozīja un pētīja. Arī medaljonu, tāpat kā lādīti un albumu, rotāja dzirnavu spārnu motīvs.
-��� Interesanti, kādu noslēpumu tas glabā? Anna sapņaini ievaicājās. Vai varat atvērt?
Nevarēja vis. �im medaljonam �ķietami nebija aizdares mehānisma. Vai ari bija, ta�u tik labi noslēpts, ka neviens to neprata atrast. Varbūt nolauzts, bet varbūt� �o medaljonu spēja atvērt tikai zinātājs?
Skaļi un paģēro�i iezvanījās Kārļa mobilais tālrunis.
-���� Kārlis. Jā. Tūliņ būsim!
Beidzis sarunu, viņ� iebrēcās nelabā balsi: Johaidī! Mums pirms desmit minūtēm bija jābūt Melnajā estrādē! Visi jau sapulcēju�ies. Anna, kur tavs telefons? Ģirt, kur scenārija mapes? Braucam, ātrāk!
-�� Rāmāk, vecais, rāmāk, nekas nedeg! Pēc piecām minūtēm būsim uz vietas. Un Ģirts mierīgi devās uz ma�īnu. Savu sarkano kadiljaku viņ� bija nomainījis pret tum�i sarkanu kreisleru, izpelnoties smīnīgu Annas repliku: snobs!
-���� Braucam ar manējo!
-��� Brauciet, bet mēs sagaidīsim ekspertus, apskatīsim noti�kuma vietu un vēlāk jums pievienosimies, Miks mierināja satraukto Annu, kuru glu�i vai uz pusēm plēsa vēlē�anās pa�likt, aiziet pa�ai aplūkot satrauco�ā atraduma vietu un vien�laikus pienākuma apziņa: jābrauc, cilvēki gaida.
-��� Labi, tikai sabildējiet gan visu riktīgi. Vai eksperti kaulus ņems līdzi?
-�� Dro�i vien. Brauciet, brauciet, es jums vēlāk piezvanī�u! Miks mudināja.
-��� Anna, man tev kas jāsaka; tikai apsoli, ka nedusmosies, ierunājās Kārlis, tiklīdz ma�īna bija pārbraukusi pār Melnupes tiltiņu. Tik ba�īgu un satrauktu Anna viņu redzēja pirmoreiz.
-���� Nu, nu, ko vēl jūs abi esat sastrādāju�i? Ģirt!? Viņa vērsās pie blakussēdētāja, bet tas nesatricināmā mierā grozīja stūri. Kārli�!?
-���� Mhm� Es �orīt saņēmu e-pastu.
-���� Lieliski. Un�?
-���� No vecmāmiņas. Viņa �odien ieradīsies Pū�u salā�
-��� Koo-o-o? Annas pārsteiguma izsauciens skaļuma ziņā neatpalika no Zanes ziloņtauru �ķavām.
-��� Viņa �ovakar ieradīsies mūs apciemot.
-���� Tiktāl es sapratu. To tu vari neatkārtot. Mani interesē, kāpēc es par �o faktu uzzinu tikai tagad? Tas pirmkārt. Otr�kārt, kur, pēc tavām domām, mēs vecmāmiņu izmitināsim? Vai esi aizmirsis, ka rīt atbrauks arī Dinārs un Ilga ar mazo meitiņu? Viņi pieteicās jau pirms mēne�a, un tu to labi zināji.
-��� Dinārs un Ilga atvedīs mazo Elizabeti? Ģirts ieintere�sēts iesaucās. Pēc pagāju�ās vasaras notikumiem Loku pāris savu jaundzimu�o meitiņu bija nosauku�i par Elizabeti kā pateicību un pagodinājumu Annai.
-Jā, bet stāsts nav par to. Jautājums, kur likt vecmāmiņu, joprojām ir aktuāls.
-�� Nestreso! Iekārtosim viņu darbistabā. Tur dīvāns ļoti ērts, blakus bibliotēka, un vecmāmiņa, kā jau īsts grāmatu tārps, varēs vakaros un naktīs lasīt. Tur viņa nevienam netraucēs un arī pati netiks traucēta.
-���� Tā, tā� Un cik ilgi tad, ja ļauts pavaicāt, viņa grasās pie mums palikt? Anna klusi ievaicājās. Kārlis sastinga. Ja Annas balss noslīdēja līdz �ukstam, sarunbiedram labāk būtu bijis izdarīt harakiri�
N-nu� Viņa rakstīja, ka vasarā labprāt padzīvotu pie mums, jo viņai tajā Rīgas komunālā dzīvokļa mazajā ista�biņā vispār nav gaisa. Annīt� saki, ka tā var! Plīīīz! Kārļa balsī bija saklausāms izmisīgs lūgums, ko nespēja noslēpt pat tēlotā jautrība.
-��� Opā-lillā, un arī to es uzzinu pēdējā� Annai nolaidās rokas.
Vēl viens cilvēks mājā. Vēl viens acu pāris, ausis, mute. Klusuma ne mirkli, miera ne mirkli. Vai nav lieliski?
Kārlis, Ģirts, Zane, vecmāmiņa, Miks un ģenerālis se�i. Plus viņa pati, rudais runcis Barons un divi jēri. Jā, un vēl trīs Loki. Izmeklēti daiļa un izsmalcināta kompānija!
Labi, nāksies izvēlēties no trim ļaunumiem vismazāko. Loki lai dzīvo viņu jau iesildītajā ziemeļu puses istabā tur saule tā nekarsē, būs mazajam labāk. Savukārt vecmāmiņa�
Annai nez kāpēc nepatika �ī ideja par Kārļa vecmāmiņas apak�brun�iem un pantaloniem darbistabā, par nobloķētu pieeju darba galdam un bibliotēkai. Vēl mazāk viņa spēja pieņemt domu, ka visu vasaru nāksies rēķināties ar vecās kundzītes kaprīzēm un untumiem. Ja vecmāmiņu iemitinātu darbistabā, to nāktos pamatīgi pārveidot un pielāgot dzīvo��anai, lai vecajai dāmai tur būtu ērti. Turklāt pirmā stāva zie�meļu puse nemaz tik silta nebija to noēnoja gan pati māja, gan parka lielie koki. Un kur likt darbistabas tehniku? Pusi no istabas aizņēma datori, printeri, skeneri, faksi, mapju un disku plaukti. To visu nāktos pārvietot uz bibliotēku. Nu nē!
Vai zini, Kārlīt? Es izdomāju darbistabā turpmāk dzī�vosi tu. Bet vecmāmiņa ievāksies tavā istabā. Ne jau pavisam, bet uz vieso�anās laiku. Anna ironizēja un izlikās nemanām traģisko izteiksmi Kārļa sejā. Bet varbūt tu kaut ko nepasaki līdz galam? Varbūt līdz ar vecmāmiņu �eit ievāksies arī vec�tētiņ�, divi rozā pūdeļi, porcelāna naktspods un vecu parūku kolekcija? Varbūt tava vecmāmiņa naktis klīst apkārt pa māju vienā naktskreklā un dzied nerātnās tautasdziesmas? Varbūt viņa uzbrūk katram pretimnācējam un to noko�?
Kārlis uzskatīja par labāku neatbildēt. Viņ� negribēja pie�dzīvot kodolsprādzienu. Nekas, līdz vakaram vēl pietiekami ilgs laiks gan pagūs izdomāt, kā izgrozīties. �obrīd Annai labāk nestāstīt, ka vecmāmiņas Rīgas dzīvokļa saimnieks visus īrniekus izlicis uz ielas un vecajai kundzei faktiski vairs nav kur palikt�
Viss liecināja, ka pasākums izdosies vismaz �obrīd tā likās. Jau vairākas nedēļas ciema veikalā ļaudis uzkavējās ilgāk nekā parasti, sa�ukstējās un ķiķināja, sievas meta draiskus skatienus uz stiprā dzimuma pusi un spldināja zobus, bet vie�tējā �uvēja un friziere rāvās vaiga sviedros, po�ot me�ājniekus lielajai ballei. Bija sarosīju�ies arī pagasta vecie ļaudis. Zvanīja uz Rīgu un citur saviem bērniem, mazbērniem, krustbērniem un radu bērniem, aicinādami pamest pilsētas akmeņus, ņemt līdzi draugus un braukt uz Me�ājiem, bū�ot tāda balle, kādas notiekot tikai reizi simts gados! Koncerts, teijāteris, dzīvais muziķis, loterijas, izstādes, degustācijas. Jābrauc, un viss!
Pagasta pa�darbnieki un aktīvisti viņiem uzticētos pienā�kumus uztvēra sevi�ķi nopietni. Melnā akmens estrāde, kur kop� neatminamiem laikiem notika visi pagasta pasākumi, ne bridi nestāvēja tuk�a jau divas nedēļas tur kāds nepār�traukti kaut ko mēģināja. Anna no savas mājas dienvidu puses balkona visu varēja labi saklausīt un saredzēt.
Pūtēju orķestra Melnupe vecais diriģents �anis Radziņ� sa�vējos tramdīja pat divreiz dienā no rīta un vēlā vakarā. No rīta gāja grūtāk, jo pūtēji vēl nebija lāgā pamodu�ies, ta�u pievakares rāmi klusajās stundās vējiņ� no Melnā akmens puses pāri upei atnesa jautri kruzuļojo�as Skroderdienu ievadmelodijas. �anis nevēlējās izgāzties. Ja nu vēl me�ājnieki! Bet Melnpils Tautas teātris un aktieri no Rīgas! Viņ� bija apsolījis, ka Melnupe nospēlēs visu Skroderdienu muzikālo partitūru tā, lai būtu kā sendienās: ar glanci un ragu muziķi, nevis tā, kā �oslaikus pierasts, iestumj datorā ripuļi vai to mazo verķīti, kas līdzīgs �ķiltavām, un skan. Nē, nē! �anis Radziņ� nehalturēs, �aņa Radziņa orķestris spēlēs tā, lai visi Me�āji notrīc! Nu tad vēlreiz tu-tu-rutu-tu-tu, tu-tu-rutu-tū!
Ciema sievu ansamblis mācījās trīsdesmito un �etrdesmito gadu dziesmas, kādas tolaik dziedājis Alfrēds Vinters un brāļi Laivinieki. Nevarētu sacīt, ka sievu vidū valdītu vienprātība repertuāra izvēlē. Redz, dziedātājas astoņas, bet dziesmu priek�nesuma daļai varēja atvēlēt vien piecpadsmit minūtes. Tas nozīmēja piecas dziesmas�
Dejotāji jau nez kuro reizi mēģināja modernizēto Saul�grie�u deju popūriju, ko palīdzēja iestudēt Ģirts (horeogrāfija bija viņa vaļasprieks). Skolas un studiju gadus nodejojis Teiksmā pie Magones, viņ� �ajā jomā jutās gana pārliecināts, lai piedāvātu palīdzību Me�āju tautiņdeju vadītājai Ausmai Baltajai. Viņa pēdējā laikā vairs īsti netika galā ar visu zino��ajiem, visu redzēju�ajiem un visur biju�ajiem jaunie�iem, kuri no savas pavecās vadītājas bija izspiedu�i teju pēdējo sulu, paģērēdami arvien jaunus un jaunus deju iestudē�jumus.
Nezinu, ko darīt. Laikam būs jāiet prom vairs nav ne spēka, ne ideju! tā pēc pērnā gada Mārtiņu pasākuma pārgurusī Ausma bija sūrojusies Annai. Pie Baltās Ausmiņas, kā viņu dēvēja vietējie, bija dejoju�as vismaz trīs me�ājnieku paau�dzes viņa bija dzīva, staigājo�a tradīcija. Tādi cilvēki ir sau�dzējami un atbalstāmi! Anna tobrīd bija nodomājusi, un jau pēc da�ām dienām pie Ozolu apļa tre�ā nama durvīm piestāja tum�i sarkans kreislers, no kura, slēpjoties aiz milzīga krizan�tēmu pu�ķa, ar torti rokā izlīgoja Ģirts� Varbūt iedarbojās viņa fantastiskais �arms, varbūt neviltotā sirsnība pret ikvienu sarunbiedru, ta�u Ausmiņa un Ģirts acumirklī sadraudzējās. Kop� �ī brī�a Me�āju trīs dejotāju grupas jau bija iestudēju�as pa divām jaunām dejām katra. Nupat tapa tre�ā.
Me�mui�as Lauksaimniecības skolas mākslas un rokdarbu pasniedzēja Zeltīte Rauda, kura pagastā vadīja arī lieti�ķās mākslas pulciņu, bija apsolījusi izveidot pla�u rokdarbu izstādi No sendienām līdz Jāņiem�, izrādot gan veco me�ājnie�u dari�nājumus, gan ciema sievu �uvumus, adījumus un tamborēju�mus, gan lauksaimniecības skolas jaunie�u veikumu. Kā viņa to dabūja gatavu? To Anna nespēja pat iedomāties. Pēdējās divas dienas visi bija skrēju�i, glu�i vai kaklu lauzdami, lai brīvdabas apstākļos iekārtotu ūdensdro�us stendus. Die's pas', ja kāds no simt un vairāk gadu vecajiem rokdarbiem ciestu Jāņunakts lietū!
Bet pa�u lielāko jautrību izraisīja balles cienasta vietas iekārto�ana Melnā akmens estrādes Austrumu stūri. Pēc An�nas skices Kārļa vadībā tur tapa pamatīga un palieko�a guļ�baļķu būve pa daļai vaļējs, pa daļai slēgts brīvdabas krodziņ� ar �etrām letēm, lai savus ra�ojumus varētu piedāvāt vairāki tirgotāji un ļaudīm nenāktos drūzmēties.
Me�ājnieki palēnām sāka pierast, ka nu svētki viņu pagastā notiek bie�āk nekā agrāk un viena no kārtīgu svētku sastāv�daļām ir tikpat kārtīgs mielasts. Tā nu, Kārļa uzraudzīti, pieci pagasta simtnieki �akli nagloja, ēvelēja, tēsa, salaida kopā, beicēja un lakoja pēdējās būves detaļas, bet turpat netālu uz gariem pagaidu galdiem lauksaimniecības skolas jaunie�i veidoja Saulgrie�u svētku dekorus, ziedu kompozīcijas, pina garum garu ozolzaru virteni, ar ko rotāt skatuvi. Savukārt ciema labākā virēja Otllija (kundze, kuras gadu nasta jau sen pārsniedza astoto desmitu) augstā, dziedo�ā balsi izrīkoja brīvprātīgos izpalīgus sievas un pui�us, kuri stellēja kopā āra pavardus desu cep�anai un jau tre�o reizi centās pieregulēt trijkāja āķi lielajam Ligovakara zivju zupas katlam.
-��� Nu, meit, raugos, ka �itais ballit's būs tāds, kādus mēs rīkojām pirmās Latvijas laikā. Blakus Annai, kas bija atkritusi zālītē atvilkt elpu, piestāja sīks ve�ukiņ� raupji adītā kamzolī, kurā, �ķita, bija uzsprāgusi varavīksne, atstājot adījumā visas savas krāsas. Anna sajūsmā iepleta acis nogurums pazuda kā nebijis.
-��� Labdien! Viņa pielēca kājās. Vāļāsies te kā tāda āboliņu pārēdusies govs, kad tik vecs vīrs �trami stāv kājās!
-��� Es esmu Anna Elizabete, �o svētku re�isore. Viņa pa�stiepa sveicienam roku.
-��� Juris. Zaķītis. No Zaķī�iem, ve�uks �ķelmīgi teica un kārtīgi sa�murdzīja Annas plaukstu. Rokasspiediens bija pār�steidzo�i stingrs. Vei, vei, tu gan esi bra�s meitietis! No mana kampiena pat tādi vīri kā lā�i ir pīkstēju�i kā peles! Pag, kā tu teici? Anna Elizabete? Es reiz pazinu tādu Annu Rozi� Viņ� iegrima domās.
-���� Anna Roze ir mana vecmāmiņa, Anna Elizabete teica un pasmaidīja. Es esmu Berga, dzīvoju Pū�u salas namā.
-��� Ā-ā-ā! Zaķītis domīgi novilka. Tātad tu esi tā manti�niece! Dzirdējis biju, redzējis gan ne. Un sen jau te?
-��� Ilgāk par gadu. Bet� kāpēc neredzēta? Anna apmulsa. Mēs jau gandrīz desmit lielās balles te esam sarīkoju�i, un visas bija kupli apmeklētas!
-���� Nu-u-u, meitiņ, kur nu mums ar Mildu vairs balles mēs jau veci. Ka tik mūrītis silts un zilā kaste rāda, Zaķītis nosmējās. Lai gan nav tālu, ta�u ko bez vajadzības skriesi. Rau, pērn Jāņos Mildiņa mani pierunāja nākt līdzi tfu, kā es to no�ēloju! Tā jau nebija zaļumballe, bet gatavie kumē�diņi. Visur blīk�ķēja, visur dārdēja; un tā mūsu Zopija raibā sarafānā kā tāda� Uhh!
Zaķī�a mezglainie pirksti savilkās dūrēs. Varēja just, ka viņ� kaut ko nesaka līdz galam.
-���� Zaķī�tēv, tie Jāņi ta�u bija pēdējais tāds� pasākums, Anna meklēja vārdus, lai varētu taktiskāk pateikt, ka Sofija kop� tās reizes ir atstādināta no pasākumu rīko�anas, uzticot viņai vien konkrētus organizatoriskos darbus.
-��� Zinu, zinu, meit, Milda jau man pilnas ausis piedziedājusi par to, cik ļoti viss mainījies uz labo pusi. Tāpēc jau beidzot saņēmos un nolēmu: atnāk�u ar'� Bet, ja nebūs labi, savu kāju vairs te nesper�u! Viņ� tēlotā bardzībā pakratīja ar pirkstu. Pastāsti man vai dan�i ar' būs?
-��� Kā tad! Spēlēs gan pūtēji, gan 13. jūdze! Viņa �ķelmīgi pasmaidīja.
-���� Vei, vei, tie gan ir bra�i puikas! Nu tad �itā pirmo valceri dancā�u ar Mildiņu, otro ar tevi, sarunāts? Vecā
Zaķī�a pelēkajās acīs lēkāja tādi velniņi, ka Annai negribot smaids izstiepās no auss līdz ausij.
-���� Norunāts.
-��� Ūja, ūja, vecais, ko neliec meitēnam mieru! turpat bla�kus ieskanējās re�ņi sulīgs alts. �o smējlgo balsi Anna pazina Milda bija viena no bra�ākajām pagasta dziedātājām un adī�tājām. Viņas rokdarbi izstādēs ieņēma godavietu, bet skaļā balss arvien pieskandināja visu pagastu. Laikam jau tāpēc, ka daba Mildiņu bija apveltījusi ar tādu rumpi, kurā brīvi satilptu vismaz �etri Zaķī�i.
-��� Nu labdien, labdien, Pū�u saimnieci Redz, es veco pieru�nāju beidzot izkustēt no mājām un atnākt apskatīties, kā mēs te riktējamies. Lai papriecājas, ka viss notiek gods godam. Kā vecos laikos� Viņa spēji apklusa.
-��� Ko nu, mammīt, par to� Lai paliek. Vai ta' beidzot parā�dīsi ar', kur tie tavi adītie d�emperi izlikti? Viena lieta ir vilkt mugurā, otra novērtēt no malas. Vecais Zaķītis teju vilk�us aizstiepa savu brango kundzi pāri zāles placim.
Pag, pag, cik Zaķī�iem gadu? Septiņdesmit? Nē, ģenerālim jau krietni pāri septītajam gadu desmitam, bet viņ�, salīdzinot ar veco Juri, izskatās pēc jauna zēna. Zaķītis noteikti ir vecāks. Astoņdesmit pieci? Deviņdesmit? Interesanti, ko Zaķītiene nepa�teica līdz galam?
-��� Anna, kur spraudīsim meijas? Gar estrādi, pie jaunā kro�ga� kur vēl? Aizelsies pieskrēja Kārlis, satraukumā vēcinā�dams rokas kā vējdzirnavu spārnus. Lejiņu Arnolds tikko atveda veselu Belarus piekabi un izgāza pie estrādes. Ko darīt?
-���� Par meijām atbild Eņģellte lai viņa ari kārto. Par Eņģelīti Anna un viņas komanda dēvēja biju�o kultūras dzīves rīkotāju Sofiju Angelovsku, kura, kā jau pagasta priek�sēdētāja paredzēja, aizvadītā gada laikā bija pamanījusies izrādīt ne jau vienu vien neeņģelisku rakstura īpa�ību gan tenkojot un aprunājot, gan klaji sabotējot pagasta vadības rīkojumus, gan aizbildinoties ar slimību. Arī �odien lai gan darbi bija sadalīti un norunāts, kā izrotāt skatuvi un pārējās svētku būves, no Sofijas nebija ne vēsts.
-��� Ha-ha-ha, nesmīdini mani! Kārlis nicīgi nosprauslājās. Viņai �obrīd citi darbi darāmi. Iekārusies Antonam ūsās un dro�i vien jau velk uz zagsu. Kā nekā pēdējā darba diena pirms svētkiem�
Nevienam me�ājniekam nebija noslēpums Sofijas divdes�mit gadu ilgusi nesekmīgā ciņa par zelta gredzenu par spīti tam, ka pagasta �oferītis Antons Zāns pret biju�o kultordzi izturējās itin labvēlīgi (tā viņ� izturējās pret visām daiļā dzi�muma būtnēm) un da�reiz pat bija manīts rīta agrumā izlavāmies no viņas Kārlī�iem, lai krēslas aizsegā vēl paspētu tikt lidz Ābelēm, kur dzīvoja Zānu dzimta. Ābeļu mājā dzīvoja gan
Antona māte Leontīne, bijusi pagasta padomes sekretāre, kura zināja visu par visiem, gan viņas māsa Lidija vietējā veikala vadītāja un vienīgā pārdevēja -, gan Ligija pārsmalcināta būtne, izbijusi rīdziniece, tagad Me�āju dāmu kluba priek��niece un� kazu fermas īpa�niece.
Svētā trīsvienība tā māsas Zānes sauca me�ājnieki, cen�o�ties netrāpīties viņām pa zobam: nestrīdēties, uz jautājumiem atbildēt iespējami skopi, diskusijās neielaisties. Trīsvienība bija kā neapturams ceļa rullis, aiz kura palika vien nogludi�nāts ceļa segums.
Māsām ļoti patika uzsvērt viņu vēsturisko piederību Me�ājiem un Me�mui�ai lūk, Zānu dzimta �eit ieceļojusi reizē ar baroniem fon Bergiem un viens no Zāniem savulaik pat kalpojis pie barona par ku�ieri! Tāpēc jau vecāki lai Dievs mielo viņu dvēseles! meitām liku�i tik skaistus vārdus; tāpēc jau ari Leontīnes dēlam dots tik brīni�ķīgs vārds Antuāns� Antuāns Zāns. Diem�ēl neaptēstā slimnīcas reģistratūras dar�biniece uzrakstījusi Antons; kad attapu�ies, bijis jau par vēlu�
Vecākie iedzīvotāji, dzirdot �os stāstus, pasmīnēja, ta�u neiebilda.
Zānu madāma tā vietējie bija iesauku�i Ligiju ar viņai vien zināmiem paņēmieniem bija uzurpējusi pagasta sievie�u klubiņa vadītājas vietu un pārdēvējusi to smalkāk par Dāmu klubu, bet ilgi tuk�ā stāvēju�ajā Ābeļu kūti peļņas nolūkos ierī�koja kazu fermu. Jāteic, ka apsviedības �ai kundzītei netrūka. Māsas dēls Antons ar pagasta busiņu ik sestdienas ritu kazu pienu un sieru aizgādāja pazīstamiem tirgotājiem uz Jelgavu un Rīgu, un nauda nāca griezdamās.
Tā vien likās, ka trīs māsas Zānes grasās dzīvot ari Antona vietā: viņas noteica, kur, kad un cikos viņam jāierodas; kur, kad un ar ko viņ� drikst tikties, kurp doties un cikos viņam jābūt mājās. Trīsvienības vara pār pusmū�a vīrieti bija neiero�be�ota. �ķiet, vienīgais veids, kā viņ� uzdro�inājās paust savu protestu, bija� piedzerties līdz nemaņai un pavadīt nakti pie kādas vieglprātīgas ciema skaistules sāniem.
Tādu Me�ājos netrūka. Neprecētās pagasta daiļavas, ļaudamās Antona primitīvajai aplido�anas mākai, joprojām nezau�dēja cerību reiz ta�u viņu savaņģot un apprecēt. Ari Sofija. Pie viņas Antons bija redzēts visbie�āk. Trīsvienība pa�ām vien zināmu iemeslu dēļ Sofiju līdz �im uzlūkoja visnotaļ iecietīgi. Tiesa, pēdējā gada laikā ierastās vēlības vietā Sofija arvien bie��āk juta vieglus uzknābienus no Leontīnes un Ligijas puses par zaudēto titulu�
-���� Laikam jau nāksies mums pa�iem tās meijas stutēt, Anna nopūtās. Sapnis par atpūtu un sakop�anos pirms rīt�dienas lielā pasākuma lēni, bet noteikti izplēnēja mākoņos. Labi, paskaties, ko dara simtnieki un studenti, varbūt viņi var mums palīdzēt? Citādi mēs te līdz rītam ņemsimies.
Kārlis aizskrēja, bet Anna sāka pārcilāt meiju kalnu. Ozo�lus pa labi, bērzus pa kreisi, pārējos sameta drusku tālāk. Ek, ja būtu palīgos Miks, Ģirts un Zane, viss notiktu daudz ātrāk. Bet ko nu tur! Mikam jātiek galā ar atrastajiem kauliem, Zanei kāja ģipsi, bet Ģirts laukumā aiz estrādes mēģina ar deju kolektīviem�
-��� Te nu jūs, Anniņ, esat! Priecīgi ievīterojās Maigas Lācītes saldsīrupainais soprāns. At�ķirībā no ducīgā, apaļīgā, lai neteiktu masīvā, stāva, kas tā vien vedināja saskatīt rad�niecību ar brūno me�a ķēniņu, balss pagasta priek�sēdētājai bija maiga un sievi�ķīga. Protams, ja dikti vajadzēja, viņa mācēja to padarīt arī bargāku un stingrāku, bet tad tas tik ļoti atgādināja spalgas metālzāģa vaimanas, ka ikviens, kaut reizi piedzīvojis pagastvecenes dusmas, turpmāk centās prasīto izdarīt �eit un tagad� kamēr vēl līst siltais sīrups�
-���� Es ta�u teicu, ka viss būs labākajā kārtībā! Izskatās, ka viss jau padarīts!? Lācīte ne īsti vaicāja, ne īsti apgalvoja.
-��� Gandrīz. Vienīgi Sofija pazudusi. Vajadzīgi palīgi, kas iz�vieto meijas. Es gribētu vēl kaut vienu reizi izlaist cauri visu koncertprogrammu, lai mierīgāka sirds, un sūtīt ļaudis mājās, lai atpū�as pirms svētku vakara.
-���� Kā tad, kā tad! Jūs jau labāk zināt! Lācīte �ivināja. Sofiju mēs sameklēsim! Anniņ, vai es jums neteicu, vai ne�brīdināju, ka ar Sofiju nekāda sastrādā�anās nesanāks?
Lācīte ar pieaugo�u nepacietību nikni spaidīja mobilā tāl�ruņa pogas, lika to pie auss un �ņākdama atkal rāva nost. Acīmredzot Sofija negrasījās atbildēt uz ārpasaules saucie�niem.
-���� Atradu! Mēs jau nākam! Kārlis nez no kurienes bija izrāvis deviņus Me�mui�as lauksaimniecības skolas pirmkurs�niekus, kuriem vēl nebija beigusies pirmā prakse. Viņi dzīvoja skolas kopmītnēs un mēģinājumu dienās ieinteresēti grozījās estrādes tuvumā, palaikam apvaicājoties, vai nevajag kaut ko palīdzēt.
-�� Anna, jūs tikai pasakiet, ko un kur, mēs visu izdarīsim! bra�i noteica liela auguma lācīgs puisis, vārdā Andris. Pārējie piebalsoja. Pērnajā rudenī Anna viņu kursam bija sarīkojusi iesvētības hobitu stilā, par to izpelnoties nedalītas studentu simpātijas. Pateicoties Andrim un viņa draugiem, vainagu pinējas bija tiku�as pie skaistākajiem zariem, nenodarot pāri Melnā akmens kalna vecajiem ozoliem. Andris necirta visu pēc kārtas, bet veikli kā kaķis izlodāja lielos koku zarus, izzā�ģēdams un izgriezdams pazarītes, greizos un vēja aizlauz�tos zarus. Pārējie �akli vāca zarus un klēpjiem vien nesa tos meitenēm.
Redz, jo tālāk no Rīgas, jo normālāki cilvēki jaunie�i māk darbarīkus rokās noturēt un no darba nemirst, domāja Anna Elizabete.
Viņas svētku aģentūrai pēdējo gadu laikā bija nācies vai�rākās skolās organizēt ari izlaidumus, pēdējā zvana pasāku�mus un absolventu salidojumus. Secinājumi radās pa�i: jo tu�vāk Rigai, jo sliktāk. Nepatīkamākais pārsteigums bija tāds, ka daudzviet gan skolu administrācija, gan pedagogi, gan audzēkņi uz aģentūras darbiniekiem bija skatīju�ies kā uz algotu kalpu bariņu, kuriem ir jādara viss, nepiedāvājot ne palīdzību, ne kafijas tasi. Pat ne ūdens lāsi�
Kronis visam bija izlaiduma svinību sagatavo�ana kādā smalkā un presti�ā ģimnāzijā, kur Anna un Kārlis noformēja zāli. Divpadsmitās klases meitenes, slaistoties turpat lidzās, ne pirkstu nepakustināja, vien centās cita citu pārspēt, lielīdamās, par cik tūksto�iem mātes un tēvi pirku�i kleitu un kurpes, toties paspēja skaļi apsmiet klasesbiedreni, kura vienīgā bija pienākusi apjautāties, vai svētku rīkotājiem ir viss vajadzīgais.
Atradusies Pelnru�ķīte! Vai tu domā, ka esi kādam vajadzīga? Ej mājās un nerādies, nebojā kopskatu!
Izsmietā meitene Linda bija jauka vienkār�a, klusa, ļoti labestīga. Viņas vēlē�anās palīdzēt nāca no sirds, un Annai nevērās mute raidīt viņu prom. Plecu pie pleca viņi strādāja līdz vēlam vakaram, diem�ēl nevienam neienāca prātā ieaici�nāt zāles pu�ķotājus skolotāju istabā, kur skaļi �ķindēja glāzes un kafijas tasītes un kārdino�ais kafijas aromāts atplūda līdz pat aizskatuvei.
Beigu beigās Kārlim tāda nevērība piegriezās ar sev neraksturīgu nekaunību bez klauvē�anas iebrucis skolotāju istabā, viņ� skaļi un tie�i pajautāja: Kur ir tuvākais bulciņu veikals? Tad gan direktore salēkusies un ar ko�u purpura toni sejā sākusi murmināt: Ak, mēs par jums bijām piemirsu�i! Bet Kārlis nesatricināmā mierā aizcirtis aiz sevis durvis. Iedevu�i Lindai naudu un nosūtīju�i ekspedīcijā pēc bulciņām un sulas, viņi turpināja darbu, neliekoties dzirdam skolas sekretāres uzstājīgos aicinājumus uz kafiju.
Bulciņu pauzē, pamanot, cik kāri meitene notiesā karstās kanēļmaizītes, Anna bija sapratusi, kāpēc citas skolnieces viņu apsmēja. Acīmredzot Lindas vecāki nebija turīgi, viņiem nebija tādas naudas kā biezo skuķu sen�iem, tāpēc arī vērtī�bas ģimenē bija pavisam citas. Izlaidumā Anna Elizabete par to pārliecinājās. Lindu apsveica tikai māte; meitenes svētku tērps vienkār�a, balta kleitiņa. Toties atestāts bija summa cum laude ar izcilību un rekomendāciju turpināt studijas.
Abi gan Anna, gan Kārlis kā sarunāju�i uz svētku pasā�kumu bija ieradu�ies ar lieliem tum�sarkanu ro�u pu�ķiem. Anna, sīkas, sievi�ķīgas riebeklībiņas vadīta, bija nopirkusi vēl vienu, ko iedeva pasākuma vadītājam Ģirtam. Bija tik amizanti vērot izbrīnā pār�ķiebtās bagāto skolasbiedreņu, pedagogu un skolas administrācijas pārstāvju sejas, kad populārais aktieris, visu vecumu sievie�u elks Ģirts Melderis pasniedza Lindai ro�u pu�ķi un noskūpstīja roku�
Pēc svinīgās ceremonijas Anna bija piegājusi pie Lindas un piedāvājusi viņai vasaras prakses vietu savā aģentūrā, ta�u meitene, acīm mirdzot, bija pateikusies un pastāstījusi, ka saņēmusi atbildi no Oksfordas Universitātes, garantējot studiju vietu, stipendiju un naudu ceļam. Viņa apsolīja Annai rakstīt un līdz �im savu solījumu bija turējusi.
Pulkstenis rādija jau pusdeviņi. Līdz lielās Vasaras saul�grie�u balles sākumam bija paliku�as nepilnas divdesmit �et�ras stundas. Bra�o palīgu pierunāta, atstājusi darba zīmēju�mus ar precīzām norādēm, kur, kam un kāpēc jāatrodas, Anna Elizabete gāja meklēt un vākt kopā savējos. Ģenerālis, Miks un Zane tā arī nebija atbrauku�i.
Kārli viņa atrada uz jaunbūvētā brīvdabas kroga jumta viņ� patlaban stiprināja �ukurā ozolzaru vainagu.
Ģirts ar Ausmas kundzi aiz lielās estrādes lēca krustiņdanci, demonstrējot dejotājiem, ka gadi nav �ķērslis veiklībai.
-���� Nāc, Elizabet, uzdancosim! Ģirts jautri iesaucās un, satvēris Annu zem rokas, sagrieza viņu me�onīgā sudmaliņu virpulī. Viņai atlika vien sakostiem zobiem censties noturēt līdzsvaru. Dejotāji smējās kā kutināti.
-��� Tra-a-kais! La-aid va-aļā! viņa spiedza. La-a-aiks mā�jās! La-a-aid!
-��� Redziet nu! Es ta�u teicu, ka dejot var ikviens, ari bez lie�las gatavo�anās! Likās, ar �iem vārdiem Ģirts pabeidz kādu lekciju. Anna nez kāpēc jutās kā tāds� muzeja eksponāts.
-��� Tā, mīļie, tagad visi �igli pa mājām izpeldēties, atpūs�ties, paēst un izgulēties! Rīt divos koncerta ģenerālmēģinā�jums, bet septiņos vakarā� lai�am gaisā! Visiem paldies un� līdz rītam!
Mājup brauca klusēdami. Tikai iekāpu�i Ģirta ma�īnā un atslīgu�i ērtajos sēdekļos, viņi sajuta, cik noguru�i patiesībā ir. Vai nav smieklīgi, ka Melnā akmens estrādi no Pū�u mājas putna lidojumā �ķīra ne vairāk par pusotru diviem kilomet�riem, toties pa ceļu sanāca visi divpadsmit.
-���� Iedomājies ja tur vēl arvien darbotos prāmja pārcel�tuve� Kārlis sapņaini novilka.
-��� Kā tad! Un visi to vien darītu kā vazātos pa Pū�u salu! Anna bija nogurusi un ka�ķīga. Viņai ļoti gribējās uzmest aci tam priek�metam, kur� Mikam bija izslīdējis no albuma un nokritis uz grīdas. Anna nespēja saprast, kāpēc neuzkrīto�i bija uzlikusi tam kāju un, kamēr pārējie aizrautīgi mūķēja vaļā mazo metāla kastīti, ieslidinājusi ieguvumu d�insu kabatā.
-���� Līzbet, tev jāpaēd, citādi tu mums visiem matus no galvas nograuzīsi, Kārlis iesāka pamāco�i audzino�u runu, bet spēji aprāvās. Lai nu kura govs māvusi� Viņam �ovakar balsstiesību nebija. Vēl jāredz, ar ko viss beigsies. Cerams, ka vecmāmiņa vēl nebūs ieradusies un viņ� pagūs sakārtot savu istabu!
Vecmāmiņa bija gan ieradusies. Tikko. Par to skaidri lie�cināja taksometra busiņ�, no kura �oferis citu pēc cita izcēla septiņus lielus, vecmodīgus �emodānus, divus milzīgus drēbju saiņus, sabāztus segu pārvalkos, un� �etrkantainu pītu klūgu grozu, no kura atskanēja tik neganta kvank�ķē�ana, kādu An�na Elizabete neatcerējās dzirdējusi. Visas �īs jezgas vidū, lepna kā Napoleons Elbas salā, stāvēja sīka auguma mū�veca ve�iņa, tērpusies aizvēsturiska piegriezuma garā, puķainā kleitā ar baltām me�ģīnēm. Baltu salmu cepuri galvā, baltiem cimdiem, baltu saulessargu un miniatūru baltu somiņu, no kuras kun�dze izvilka nu protams, baltu! maciņu, lai, mīļi smaidot, samaksātu �oferim.
-���� Paldies jums, jaunais cilvēk, un laimīgu mājupceļu! vecā kundze priecīgi uzsauca un pamāja ar roku.
Anna Elizabete, no pārsteiguma glu�i vai zaudējusi valodu, raudzījās mantu kalnā un mundrajā, smaidīgajā ve�iņā, kuras smalkais, vecmodīgi tērptais stāvs �ajā vidē iederējās pat pār�steidzo�i labi.
Pamanījusi no piebrauku�ā sarkanā auto izkāpjam mīļoto mazdēlu, vecmāmiņa sīkiem solī�iem naski metās Kārlim pre�tī, pārvietodamās tik strauji, ka Annu pārņēma ba�as, kaut tikai vecā kundzīte nepakluptu.
-��� Nu tad labdien, labdien, ilgi neredzētais! Viņa apskāva un trīsreiz nobu�oja Kārli, tad pievērsās Annai, kas stāvēja otrā ma�īnas pusē. Un tu esi Anna Elizabete! Skaista gan un ar raksturu uzreiz var redzēt! Bet es esmu Kārļa vecmāmiņa no mātes puses tava vārdamāsa. Anna. Anna Saulīte. Viņa ar krampīgu apskāvienu cie�i sagrāba Annu un ilgi ne�laida vaļā.
-��� Labvakar! Esiet laipni lūgta Pū�u salā! Anna nomurmi�nāja pieklājības formulu. Nāciet iek�ā! Pui�i sanesīs mantas un palīdzēs iekārtoties. Jā, un �is ir Ģirts Melderis viens no mūsu kompānijas. Aktieris.
-��� Pazīstu jau, pazīstu, kā nu ne. Viņ� man ļoti patīk! Esmu redzējusi visas izrādes, kurās viņ� spēlē, visas filmas un arī visas tās trakās ziepju operas� nu� tā Ūdenskrituma sērijas� Ģirt, vai jūs zināt, ka jums ir ļoti skaists mugurskats?
Apmulsu�ajam Melderim gaisā sastinga sveicienam pa�stieptā roka, bet Kārlis sāka aizelsdamies klepot.
-��� Piedodiet, es laikam lāgā nesadzirdēju� Ģirts, kā jau labi audzināts d�entlmenis, mulsi pārjautāja.
-��� Es teicu jums ir ļoti skaists mugurskats! Nu, jūsu vīri��ķīgais dibens! vecmāmiņa nesatricināmā mierā paskaidroja. Tajā sērijā, kurā jūs pliks lēcāt upē, es labi nopētīju.
-�� Vecmāmiņ� Lūdzu� mazliet atguvis elpu, Kārlis nokau�nējies izmocīja.
-��� Nekādu vecmāmiņ! Es vienmēr esmu teikusi visu, ko do�māju, un tagad nesāk�u liekuļot! viņa atcirta.
Anna un Ģirts saskatīju�ies sāka nevaldāmi smieties. Ve��iņa bija fantastiska!
-��� Annas kundze, kurā stāvā jūs gribētu dzīvot? Pirmajā stāvā istaba ir mazāka, toties blakus bibliotēkai, otrajā lie�lāka, un tai līdzās ir vannasistaba.
-��� Protams, otrajā! Vēl neesmu tik veca, lai nespētu uzkāpt līdz otrajam stāvam! Un pagulēt karstā vannā man arī patīk! Rādi ceļu, Anniņ, bet jūs, pui�i, tos koferus nesiet prātīgi!
Dzirdot, kā tiek uzurpētas tiesības uz istabu, kurā viņ� laimīgi bija dzīvojis ilgāk nekā gadu, Kārlim gribējās kliegt un brēkt, ta�u nācās sakost zobus. Paldies Dievam, �ķiet, Annai vecmāmiņa bija iepatikusies.
-��� Lieciet koferus un saiņus te! vecā kundze laipna ģene�rāļa balsi nokomandēja. Lejā palika vēl divi koferi, viens sainis un grozs. To gan, lūdzu, ļo-o-oti uzmanīgi! Viņa vērīgi palūkojās apkārt. Bet te ta�u kāds dzīvo! Kas tās par biksēm un zeķēm �eit izmētātas? Anniņ!
-��� Mhm� Līdz �im �i bija Kārļa istaba, bet viņ� pārvāksies uz pirmo stāvu nav labi, ka tur neviens nedzīvo; arī pie dato�riem kādam palaikam jāde�urē� Anna mēģināja izgrozīties.
Vecmāmiņa dziļi ievilka elpu. Tā� Puika tev neko nav izstāstījis, vai ne?
Annas Elizabetes kuņģis virtuozi apmeta kūleni. Sākas!
-���� Nu tad tiksim skaidrībā pa�as. Esmu ieradusies, lai pa�liktu. Protams, ja tu atļausi. Redzi, dzīvē notiek visādi� Mūsu nama saimnieks pirms mēne�a brīdināja īrniekus, ka nodomājis veikt pilnīgu ēkas rekonstrukciju, tāpēc dzīvokļi jāatstāj. Viņ� mums pat izmaksāja prāvu atkāp�anās naudu. Cik noprotu, tur paredzēts ierīkot kazino un pieczvaig�ņu viesnīcu. Nūja� Man vairs nebija, kur iet, tikai pie mazdēla. Vai arī uz nabag�māju� Tiesa, �ī ziņa tev ir pēk�ņa un negaidīta, tāpēc sapratī�u, ja negribēsi savā namā vecu, ka�ķīgu, pustraku sievi�ķi�
-���� Annas kundze, kāpēc jūs tā! Anna Elizabete iesau�cās. Viņai arvien vairāk iepatikās vecās kundzes tie�ums un atklātība, lai gan sākumā ve�iņa bija likusies, maigi sakot, ekscentriska� Mēs noteikti kaut ko izdomāsim. Bet ar Kārli es vēl aprunā�os zem �etrām acīm. Varēja jau nu pateikt, kā ir.
-���� Nu nebar, nebar viņu! Puika tāpat pārbijies kā diegs, gaidot, ko tu teiksi� Redzi, ir vēl kaut kas�
-Jā?
-��� Figaro.
-���� Kas? Anna pārjautāja, lai gan zemapziņā jau zināja atbildi. Pītais grozs un kvank�ķē�ana�
-���� Figaro. īsspalvainais taksis. Sē� grozā. Viņ� ir vienigā dzīvā radība, kas man pieder. Viņ� un Kārlis.
Cik zīmīgi, ka vecā kundze savu sunīti minēja pirmo, nodo�māja Anna.
-���� Protams, lai viņ� paliek. Vienīgi brīdinu: nezinu, ko par to teiks Barons.
-��� Barons? Vai tad vecais fon Bergs nav jau�? Vecmāmiņa izskatījās patiesi pārsteigta.
Aptvērusi pārpratumu, Anna iesmējās: Nē, nē, Barons ir kaķis. Liels, ruds runcis �ī nama saimnieks.
Baronam jaunais iemītnieks nepatika. Nākamās pusstun�das laikā Anna par to pārliecinājās pati savām acīm.
Kad Kārlis un Ģirts elsdami pūzdami atstiepa divus atliku��os koferus un lielos saiņus, uz lieveņa palika vienīgi pītais grozs. Anna noskrēja tam pakaļ un pārsteigumā sastinga. Uz groza tupēja Barons un rēca� basā. Citādi viņa raidīto skaņu nebija iespējams nosaukt. Tā bija aizvainojuma un dusmu pilna rēk�ana: pilnīgi sve�s un nepazīstams kāds ieviesies viņa mājā, viņa teritorijā, nodevīgi slēpjas pītā kastē un nenāk laukā, lai, kā vīram pieklājas, stātos pretī aci pret aci. Viņ� Barons te vairs nebūs vienīgais �etrkājainais kungs un ķēniņ�. Un lai Dievs sarga! �is kāds varētu gribēt �eit palikt uz mū�u un iepatikties mājiniekiem.
-���� Baron, kaķīt, nāc �urp! Min-min-min! Anna labināja. Bet Barons tikai izslēja augstāk kupri un turpināja nebalsī rēkt. Bija skaidrs, ka viņ� bez cīņas nepadosies.
-���� Kas te notiek? Nesagaidījis Annu atgrie�amies, Kārlis bija noskrējis viņu meklēt.
-��� Mums� vajag� segu� �igli! Anna no�ukstēja, un Kār�lis, aptvēris situāciju, klusi izgaisa, lai atgrieztos ar guļam�maisu. Zibenīgs metiens, da�i izmisīgi rēcieni, viens sparīgs kodiens Kārļa rokā, un, glīti iesaiņots, Barons tika nogādāts aug�stāvā, Annas istabas labierīcību telpā, bet grozs ar ieslo�dzīto, bailēs smilksto�o Figaro nonāca nu jau biju�ajā Kārļa istabā pie vecmāmiņas.
-��� Figaro, manu sunīt! Nāc nu! Ve�iņa atsprādzēja groza vāku un izlaida gūstekni brīvībā.
Tas bija skaists, gai�i zeltains īsspalvainais taksis solīdā vecumā ar jau sirmot sāku�u purniņu. Zibenīgi apjoņojis ista�bai pa perimetru, viņ�, pilnīgi ignorējot Ģirtu, lieti�ķi apos�tīja vispirms Kārļa, tad Annas kājas, lai pēc tam, pacēlies uz pakaļkājām, paraudzītos, kā �ie radījumi izskatās no augstāka skatpunkta. Acīmredzami apmierināts ar redzēto, viņ� nolai�zīja Annai roku, ielēca klubkrēslā un, saritinājies ripuļi, tajā pa�ā mirklī aizmiga.
-�� Noguris kustonītis� �odien mums visiem bija gara diena, Kārļa vecmāmiņa noteica.
Vai dieniņ, es nu gan esmu lieliska saimniece. Jau pāri des�mitiem vakarā, bet neviens nav pat tēju dabūjis! Annai ie�āvās prātā.
Viņa teju vai apraudājās. Vēl stundu būs jāstāv virtuvē pie plīts, pēc tam vakariņas, tad trauki� Skaidrs, ka nekāda sakop�anās un atpūta nesanāks. Būtu vismaz Zane varētu aicināt palīgos�
-���� Starp citu, vai kāds ir redzējis Zani un Miku? viņa vērsās pie Kārļa un Ģirta. Kā akā� Apsolīja piezvanīt, un ne skaņas! Ari ģenerālis pazudis bez vēsts. Dīvaini. Vai kas būtu atgadījies? Nu labi! Jūs abi palīdziet Annas kundzei iekār�toties. Kārli, tu savas mantas vari nonest lejā; rīt pārkārtosim kabinetu, lai tur būtu ērti dzīvot. Ie�u un kaut ko pagatavo�u vakariņām. Klusi nopūtusies, Anna Elizabete pagriezās uz durvju pusi.
-��� Anniņ, meit, tā gan nebūs! Mantas var sakārtot no rīta. �ovakar neko vairāk par klātu gultu nevienam nevajadzēs. Bet vakariņas gatavosim visi kopā! Esmu kaut ko gar�īgu atvedusi� Vārdamāsas balsī ieskanējās tā pati tēraudcietā nots, kādu Anna reizēm saklausīja ģenerāļa Basa intonācijās, kad viņam kas ļo-o-oti nepatika. Un vēl� lūdzu, nesauc mani par Annas kundzi. Sauciet mani visi par� par� Omīti! Vai par Saulīti! viņa iesmējās.
Nākamās ceturtdaļstundas laikā kopīgiem spēkiem tika pagatavots Kārļa kroņa numurs zaļumu salāti, ko papildi�nāja maizītes ar auksti �āvētu gaļu un Omltes ceptie spēka un siera pīrādziņi. Tos es uz atvadām savā vecajā plītī izcepu! Viņa notrausa nodevīgu asaru.
-��� Piezvanī�u mūsu detektīviem. Anna pastiepās pēc mo�bilā telefona un gandrīz izmeta to no rokām, jo mazā kastīte skaļi nopīkstināja Pidirallā meldiņu. �āds signāls bija tikai Zanes zvaniem.
-��� Nu tad beidzot! sveiciena vietā Anna ieņurdēja klau�sulē. Pēc tam ilgi klusēja un klausījās. Ak tā gan?� Pēc cik ilga laika?� Labi, gaidām�
Beigusi sarunu, viņa aizmiglotu skatienu pavērās pārē�jos. Pui�i, jūsu atrastajā bedrē patie�ām bija divu cilvēku mirstīgās atliekas. Ļoti cietu�as. Apdegu�as, vietām gandrīz pilnībā sadegu�as. Kauli pamatīgi sadrupu�i. Eksperti uzskata, ka, iespējams, tie ir divi vīrie�i. Vienam ar trulu priek�metu ielauzts galvaskauss, otram pieres kaulā divi apaļi caurumi�
-���� Lo�u pēdas? Kārlis klusu ievaicājās.
-��� Visticamāk. Kauli esot ļoti veci. Vismaz piecdesmit gadu vai vairāk.
-��� Un kas tagad būs? viegli trīso�ā balsi ievaicājās Kārļa vecmāmiņa. Izmeklē�ana?
-��� Nezinu. Dro�i vien. Slepkavībām, cik zināms, noilguma nav�
Anna pagaidām pārējiem neko neteica par mazo piezīmju grāmatiņu zaļi strīpainajos vākos, kas no rita bija izslīdējusi no brūnā albuma. Viņa bija to ielikusi kabatā un aizmirsusi. Braucot mājās no Melnās estrādes, viņa par to bija atcerējusies un nemanāmi pārlapojusi.
No pirmā acu uzmetiena likās savādi, ka teksts grāma�tiņā rakstits trijās valodās vācu, angļu un latvie�u. Ieraksti nebija tulkoti. Da�viet grāmatiņas sākumā rokraksts smalks, kaligrāfisks Annai atgādināja kaut ko redzētu un ļoti pazīs�tamu� Tālāk vidū un beigās tas mainījās, kļūdams it kā pavir�āks. Varbūt rakstītājs ļoti steidzies?
Tobrīd nebija laika iedziļināties, un drebinā�anās pa lauku ceļiem pat tik mīkstā ma�īnā kā Ģirta kreislers neļāva izburtot sīkos rakstus. Acīs iekrita un atmiņā iespiedās vienīgi pēdējās lappuses ierakstu fragmenti�
� Pagastā notiek dīvainas lietas. Lavīze stāsta pazūdot cilvēki.
� �odien devos apciemot Annu Līzi Milleri un atradu dzirna�vas tuk�as. Ārdurvis līdz kājai vaļā. Vietām deguma pēdas. Baisi� Sadū�ojos un uzgāju aug�ā. Visapkārt jūklis. Annas Līzes istabā no kumodes pazudusi rotaslietu lādīte ar izkaltajām dzirnavām uz vāka�
� Naktī dienvidu parkā redzēju trīs kustīgas gaismiņas, dzir�dēju ķerras riteņu �īkstoņu un tādas kā rak�anas skaņas. Kas tie bija? Ko viņi tur darīja? Ko viņi apraka?
Ari Annai Elizabetei gribējās zināt: ko viņi apraka? Vai �o�dien uzieto baiso atradumu? Doma, ka Pū�u salas zemē varētu būt apbedīti kāda nozieguma upuri, viesa �ausmas un ziņkā�rību vienlaikus. Kas bija abi miru�ie? Kā to noskaidrot? Varbūt viņus joprojām kāds gaida mājās, sērojot par tuvinieku nezināmo likteni?
Kā jau bija gaidāms, vakariņas ievilkās pāri pusnaktij. Ģe�nerālis, Zane, Miks un no Rīgas atbrauku�ais kriminālekspertu priek�nieks Egons Dambergs pārradās izsalku�i kā vilki. Izrā�dās, viņi �ajā pēcpusdienā un pievakarē paguvu�i ne tikai safotografēt un kārtu pa kārtai izrakt atradumu, bet arī nogādāt to Rīgas ekspertiem un, neraugoties uz pirmssvētku dienu, pierunāt tos veikt pirmās pārbaudes un analīzes.
Zane neparko nav gribējusi palikt mājās viena, tāpēc brau�kusi līdzi. Acīmredzot ilgā kratī�anās un nīk�ana ma�īnā viņas traumētajai kājai bija kaitējusi. Zanes citkārt veselīgi sārtie vaigi bija ieguvu�i bāli zaļganu toni, kas ir priek�vēstnesis ģībonim.
Viņai steidzami jāiedzer stipra, salda kafija! skubināja Annas iek�ējā balss, kamēr kaut kur dziļāk maza, sīka greizsirdības balstiņa ņerkstēja: Dabūja, ko gribēja! Kas lika pa pasauli dau�zīties? Gribēja Mikam kaklā karāties un traucēt darbā? Solījās raspodiņus vākt, bet nekā! Vismaz vakariņas varēja sarūpēt!
Apzinādamās, cik nejauki ir �ie nepamatotie pārmetumi un ka draudzene, visticamāk, tos jau paguvusi nolasīt no viņas sejas, Anna centās neskatīties Zanei acīs un kā uzvilkta grozījās gar virtuves galdu, uzmākdamās visiem ar salātiem, maizītēm un kafiju, līdz pēdīgi Ģirts vairs neizturēja un ievilka viņu sev klēpī.
Līzbet, nomierinies! Atslābsti! Paklausīsimies, ko stāsta Kārļonkulis!
Ģenerāļa Kārļa Basa jaunākais vārdabrālis, kur� sēdēja Ģir�tam pretī, par �ādu vaļību nobolīja baltas acis, tomēr novaldī�jās, neko neteicis. Turpretī Omīte tā Ģirts bija iesaucis Kārļa vecmāmiņu, pret kuru jau no pirmā acumirkļa sajuta milzīgas simpātijas, nopūtās tā, ka pat kurlajam būtu skaidrs: viņa atdotu pusi karaļvalsts, lai tikai �obrīd varētu būt nepateicīgā skuķa vietā.
-�� Tātad jūs gribat dzirdēt, ko vēl uzzinājām no ekspertiem? sev neraksturīgi asā tonī iesāka Miks Kaķītis, bet, ģenerāļa smagā skatiena pienaglots, jau krietni mierīgāk turpināja: Vai man stāstīt?
-��� Stāsti, stāsti, Mik! Anna uzlēca kājās un jau kuro reizi pēc kārtas piepildīja savu kafijas krūzi. Stāsti!
-�� Tad nu tā. Pirmkārt, eksperti uzskata, ka �ie, visticamāk, ir vīrie�u kauli. Viens no apbedītajiem bijis krietni gados, otrs pusmū�ā. Vecākais nogalināts ar spēcīgu sitienu pa galvu. Ar trulu priek�metu. �odien vairs nav iespējams noteikt, kas tas bijis āmurs, cirvja piets, sētas miets, nūja vai iero�a spals. Otrs vīrietis no�auts. Divi �āvieni pierē. Varētu būt ar naganu. Lodes neatradām, lai gan izsijājām ik smil�u sauju�
-�� Un kas otrkārt? Anna nepacietīgi ievaicājās. Dzirdētais sasaistījās ar pirmīt lasīto, ta�u trūka da�u detaļu.
-���� Otrkārt� Abi miru�ie nav nogalināti apbedījuma vietā. Turp aizvestas un apraktas vienīgi viņu mirstīgās atliekas. Bet pirms tam līķi dedzināti, acīmredzot lai nevarētu pazīt. Smalkākie kauliņi bija burtiski sabirzu�i.
-��� �ausmas� Tad jau tas nav karalaika apbedījums! Kārļa vecmāmiņa izsaucās. Viņas balsī vairs nebija ne miņas no jautrības un mīļuma.
-�� Visticamāk, ne. Izskatās nedaudz senāks. Es gan� Miks aprāvās un vērīgi paraudzījās uz Annu.
� pagastā pazūd cilvēki� ķerra� trīs gaismiņas� rak�anas troksnis� ko viņi apraka?
-���� Anna, vai tu klausies? Miks pieklaudzināja pie galda. Anna sarāvās.
-��� Jā? Un ko tu gribēji?
-��� Es? Miks no pārsteiguma teju zaudēja valodu. N-nē, neko. Stāstīt tālāk? Tu ta�u neklausies�
-��� Klausos, klausos un domāju par dzirdēto.
-��� Tad labi, Kaķītis nenoteikti paraustīja plecus. Stāstu tālāk. Eksperti vēl strādās ar kauliem, lai precizētu to vecumu un iespējamo nozieguma izdarī�anas laiku. Tagad par albumu un metāla lādīti. Kā jau Anna pareizi norādīja, gan uz albuma, gan lādītes vāka ir reljefi iegravētas vējdzirnavas un uzraksts Dzirnezers, kas norāda uz mūsu pa�u Me�āju pagasta ezeru. Bet te nekādu dzirnavu nav ne vēja, ne ūdens�
-���� Krustdēl, tu maldies, ierunājās ģenerālis. �odien nav, bet agrāk gan bija. Pirms kara Latvijas laikā. Es tolaik biju tāds knauķis. Vēl �odien atceros, cik lieli un augsti bija dzirnavu spārni! Mums, puikiņiem, bija liels vilinājums uzlīst aug�ā telpā, kurā atradās spārnu ass, bet vecais dzirnav�nieks Millers neļāva. Teica: nelieniet, tas ir bīstami! Krietns vīrs bija Millers! Ja pareizi atceros, viņam bija meita un dēls� Abi karalaikā pazuda�
Dzirnavas sabumboja. Tas laikam bija 1942. gadā, kad �eit pāri gāja frontes līnija, bet kolhozs vēlāk visu nolīdzināja līdz ar zemi un tajā vietā uzcēla somu pirti, lai varētu uzņemt augstos partijniekus� Tagad tur iekārtota atpūtas bāze Vecās dzirnavas.
Otrā ezera krastā agrāk bija Priedī�u mājas. Tagad tur ir Pakavi slavenā Me�āju zirgu ferma. No Priedītēm un Dzir�navām nekas nav palicis pāri.
-�� Tas gan ir� skumji� asi ievilkusi elpu, pēk�ņi ierunājās Kārļa vecmāmiņa un norausa asaru.
-��� Mjā, aprauti noburk�ķēja ģenerālis un vērīgi ieskatījās viņas sejā. Omlte paņēma kabatlakatiņu�
Anna klusējot noraudzījās �ajā izrādē ar kabatlakatiņu un nesaprata, ko par redzēto domāt. Ja Omlte būtu jauna meita, varētu �ķist, ka �ādi viņa mēģina koķetēt. Tomēr astoņdesmit septiņus gadus veca kundzīte un ar sirmo ģenerāli, kuram ari jau krietni pāri par septiņdesmit? Nu nē, tur aprakts pavisam cits suns!
-��� Miku, ko tavi eksperti teica par albumu? Anna Eliza�bete iejautājās.
-���� Dīvains albums. Nepavisam nelīdzinās ģimenes albu�mam. Tādos parasti fotogrāfijas kārto hronoloģiskā secībā un vismaz zem da�ām cen�as pierakstīt gadu, datumu, vietu un bildē redzamo cilvēku vārdus. Bet �ajā nekā no tā visa, lai gan da�ās skaidri saskatāma fotografēto ļau�u radniecība. Tā varētu būt viena liela, sazarota ģimene vai pat dzimta. Mēs ieskenējām visus attēlus, tagad tiem ir augsta iz�ķirtspēja. Man ir digitālā kopija varēsim vēlāk datorā papētīt.
-��� Un priek�auts? Anna nepacietīgi dīdījās.
-���� N-nu� Priek�auts kā jau priek�auts. Iz�ūts tautiskiem rakstiem latviskās krāsās. Bet apak�ējā stūri, raugoties no kreisās puses, ir kāda zīme, kas man �ķiet ļoti pazīstama, tikai nevaru atcerēties, kur esmu tādu redzējis. Arī tā ir nofo�tografēta.
-Ja nemaldos, vēl bija sudraba medaljons valrieksta formā, tikai mēs to nevarējām dabūt vaļā�
-��� Jā gan, atceros. Rigā mēs to atvērām. Ja vienlaikus un viegli uzspie� uz abām riekstiņa pusēm, atskan kluss tik�ķis un medaljons pats atveras.
-��� Un kas� Vai tur bija kas iek�ā? balsij viegli iedreboties, vaicāja Omīte.
-��� Bija gan, bija, Miks atbildēja un iemalkoja kafiju. Kat�rā pusē pa sīkai, sadzeltēju�ai, ovālai fotogrāfijai. Tikai no tām neko nevar saprast. Laikazobs tām pamatīgi nodarījis pāri. Mūsu eksperts ņēmās nosvidis, līdz beidzot izdevās pārbildēt. Tiesa, nezinu, vai no tā kas jēdzīgs sanāks, attēli būtu kapitāli jārestaurē�
-���� Vai jūsu eksperta pārfotografētie materiāli ir pieejami? Mēs ar Annu tās bildes līdz ritam dabūsim gatavas! acīm mirdzot, iesaucās Kārlis, un Anna apstiprino�i māja ar galvu. Viņi tie�ām bija iemanīju�ies senu fotogrāfiju restaurē�anā. Sevi�ķi Anna. Viņa varēja stundām burties ekrānā, ar smalka�jiem apstrādes rīkiem atjaunojot ik zudu�o pikseli un padarot redzamas pat tādas lietas, kas likās zudu�as uz visiem laikiem. Viņai bija izdevies atjaunot Veckundzes pēdējā vēstulē atsūtī�tās sadzeltēju�ās Bergu nama interjera fotogrāfijas, un tagad to kopijas, desmitkārt palielinātas un ierāmētas senlaicīgos rāmjos, bija izvietotas visā namā tie�i atbilsto�ajās vietās.
-��� Ak jā! Kā jau minēju, visi lietas materiāli ir zibatmiņā, tos var pārkopēt. Kas zina varbūt tie�ām izdodas. Kaķītis pastiepa Kārlim melnu fle�iņu. Kārlis, vērīgi aplūkojis sīko nieciņu, atzinīgi nosvilpās. �etrdesmit gigabaiti iedvesa cieņu.
-��� Kārļonkul, vai tev kas zināms par to laiku, kad Me�ājos pazudu�i cilvēki? Anna paklusi ievaicājās.
-���� K-ko? Kādi cilvēki?� Kas pazudis?� Ģenerālis, neko daudz nesaprazdams no modernajām tehnoloģijām, bija saldi iesnaudies un nu izskatījās pagalam satrūcies. Sapurinājies viņ� acumirkli atguva mundrumu. Kur� pazudis?
-��� �obrīd neviens. Es runāju par pagātni. Nesen uzzināju, ka bijis tāds laiks, kad Me�ājos pazudu�i cilvēki.
-�� Uzzināji? No kura, ja nav noslēpums? saausljās Kaķītis.
-���� N-nu. Par to vēlāk, labi? Anna lavierēja. Negribēja stāstīt par atrasto blociņu, pirms pati to nav izpētījusi.
-��� Kā vēlies, Miks vēsi atteica, izpelnoties vēl vienu kau�lainu skatienu no ģenerāļa.
-��� Redzi, meit, tolaik, kad es biju sīks pui�kāns, te patie�ām notika visādas lietas. Tas bija baigs laiks. Ne velti vēsturnieki to vēlāk nodēvēja par Baigo gadu. Ja tu par to laiku� Jā, togad patie�ām pazuda vairāki cilvēki, un neviens nezināja, kas ar viņiem noticis. Visādas �ausmas bija. Tas pats dzirnavnieks Millers� Atceros, arī toreiz pag, pag� tas ta�u notika tie�i pirms septiņdesmit gadiem! Me�ājos visi rīkojās uz lielo Jāņu balli. Toreizējais pagasta galva bija izsludinājis, ka tie būs viskrā�ņākie LIgosvētki visā Latvijā. Bet sanāca� Ģenerālis aprāvās. Bet ko nu es jums uz nakti tādas lietas stāstī�u! Murgi vien rādīsies. Jau dikti vēls pustrīs! Gulēt jāiet. Rit ta�u svētki un jums visiem smaga diena. Mēs, vecie, varēsim atpūsties, bet jums būs jāstrādā. Anniņ, vai �odien mēģinā�jumā visu izdarījāt? viņ� strauji mainīja tematu. Veco ģene�rāli ietiepībā pārspēt nebija iespējams. Ja viņ� bija nolēmis nerunāt par nopietnām lietām, tad tas bija kā āmen baznīcā.
-��� Jā, Kārļonkul, viss gāja, kā plānots, vienīgi Sofija bija kaut kur nozudusi. Toties mums pieteicās vesela komanda brīvprātīgo palīgu lauksaimniecības skolas pui�i! Ciema ve�i aizgāja uz upi sazvejot zivis ritvakara zupai.
-��� Tu grasies Jāņos vārīt zivju zupu? Ģenerālis sarauca kreiso uzaci. Tad redz, no kura Miks to pārmantojis!
-���� Kā tad! Un kāpēc ne? Citam zivtiņa, citam pīrādziņ�, citam desa, siers un alus! Nevar ta�u visu laiku �ļembāt to nacionālo �a�liku! Anna nosmēja. Es māku tādu zivju zupu izvārīt, ka smar�u saodis pat Rīgā!
-��� Līzbet, nesāc nu, citādi man atkal sagribēsies ēst, Ģirts tēlotās �ausmās iesaucās un sakampa vēderu. Bet pagu�lēt patie�ām vajadzētu, lai rit mēs nebūtu �ļaugani kā vecas zeķes. Nezinu, kā jūs, bet es eju migot. Zane, vai tu nāksi? Varbūt palīdzēt uzkāpt pa trepēm?� Kas ar tevi noticis? Slima būsi, vai? Ģirts norūpējies vērsās pie Zanes, kura visā vēlo vakariņu gaitā nebija bildusi ne pu�plēsta vārdiņa.
-��� Es� N-nē� Pati. Vēlāk. Man vēl jāaprunājas ar Annu, viņa stomīgi atteica.
Annai kuņģis pārvērtās ledus klucī.
Pie galda iestājās neomulīgs klusums. Visi steig�us saro�sījās uz gulētie�anu. Norunāju�i tikties deviņos pie brokastu galda, Miks, ģenerālis un ekspertu priek�nieks Dambergs lie�ti�ķi atvadījās un aizbrauca uz Mazkalniņiem, Omīte aizvilka Kārli uzklāt guļvietas, bet Ģirts, neveikli pamlņājies un ielējis tasītē kafiju, kāpa aug�ā uz savu istabu.
-���� Par ko tu gribēji ar mani runāt? Anna saņēmās un pirmā pārtrauca neveiklo klusumu. Viņai nepavisam negribē�jās nakts vidū risināt kaut kādas attiecību problēmas. Vanna, vanna, vanna un� mazais blociņ� viss, ko viņa �obrīd vēlējās un par ko spēja domāt.
-��� Līzbet, man �odien piezvanīja jūsu pagasta izpilddirek�tors Arnolds Lejiņ�. Nezinu, kur� viņam iedevis manu tālruņa numuru. Viņ� izteica interesantu, lai gan dīvainu priek�li�kumu�
-���� Nu, nu? Atvieglota, ka saruna ievirzījusies pavisam citā gultnē, Anna spēji atguva interesi. Pat miegs pārgāja.
-���� Viņ� man piedāvāja izveidot grāmatu par Me�āju pa�gastu. Teica zinot, ka mēs strādājam vienā komandā, ta�u tu �ajās dienās esot aizņemta pāri galvai, tālab zvanījis man.
-��� Ko tie�i viņ� vēlas? Fotoalbumu vai tūrisma ceļvedi, var�būt teiku krājumu? Anna gribēja zināt vairāk.
-��� Nē, viņi gribot kaut ko tādu no pagātnes līdz �odienai. Formu un veidu lai mēs pa�i izdomājot. Ko tu par to saki?
-��� Hmm� Jāstrādā būs ilgi un grūti, Anna domīgi novilka. Grāmata nav da�u nedēļu vai mēne�u darbs, pat ne viena gada projekts. Jo vairāk, ja vajadzēs savākt vēsturiskos mate�riālus. Pati zini, kā mums ar Latvijas vēsturi un tās interpretā�ciju: cik publikāciju un pētnieku, tik viedokļu un skaidrojumu. Interesanti, vai Me�ājos kāds jau mēģinājis vākt un apkopot novadpētniecības materiālus? Tad būtu vieglāk�
-��� Nu, ko tu saki vai mēs to uzņemsimies? Zane uzstājīgi ievaicājās. Man ir atvaļinājums, es varētu jau sākt strādāt. Iedomājos, ka rit, svētku vakarā, varētu pastaigāt apkārt, iepa�zīties ar vietējiem, uzrunāt, pēc tam būtu vieglāk ar inter�vijām un materiālu vāk�anu viņi mūs būtu redzēju�i un iepazinu�i ari darbībā.
-��� Lielā staigātāja� Anna paķircināja draudzeni. Kaklu nolauzīsi, pa akmeņiem lēkājot. Kā tiksi aug�ā Melnajā kalnā? Tur bruģēta taciņa trīsreiz ap kalnu spirālē vijas, bet pa taisno krauja tik stāva, ka man pat uz divām kājām bail.
-����� Nekas, Miks uzvedīs ar ma�īnu. Ko man teikt Lejiņam? Vai jūs abi ar Kārli palīdzēsiet? Viena pati es galā ne�tik�u.
-��� N-nu� Saki, ka mēs par to varam runāt, bet neko kon�krētu pagaidām nesoli. Vispirms par visu jāizrunājas, jāvie�nojas par izmaksām, jānoslēdz līgums. Tikai tad var ķerties pie tik apjomīga darba. Man ar �iem grāmatu tīkotājiem ir nelāga pieredze. Vai atceries, kā pagāju�ajā vasarā neilgi pēc pārvāk�anās uz �ejieni mēs ar advokātu Kreicu no Blūma bi�roja divas nedēļas braukājām apkārt?
-��� Atceros. Es toreiz domāju, ka tā brauk�ana ir Elgas� nu, tās dubultslepkavības dēļ.
-��� Nē. Kreics mani konsultēja autortiesību lietā. Biju piekri�tusi tulkot ceļojumu grāmatu, kurā teksts vienlaikus lasāms �etrās valodās latvie�u, krievu, angļu un vācu. Tātad trīs tulkojumi plus literārā redakcija un korektūra. Bet izdevēji, liela tūrisma firma, ligumā un tāmē bija ierakstīju�i tikai vienu tulkojuma pozīciju, protams, ari trīsreiz mazāku summu. Kreics man toreiz krietni daudz izskaidroja par to, kā tam�līdzīgi privātie pasūtītāji �mauc autorus un tulkotājus, izman�tojot viņu nezinā�anu un uzticē�anos, kā drukā papildtirā�as, par kurām autori un tulkotāji neko nesaņem, par to, kā tiek veidota dubultā grāmatvedība� Iā notiek visur pasaulē, un Latvija nav nekāds izņēmums. Puskreisās izdevniecības, pa��valdības un aģentūras grib pelnīt; ja autori, respektīvi, izpil�dītāji, ļaujas, tad� aitas tiek cirptas!
-��� jā. Arī valdība valsts bud�etu veido, apcērpot tos, no kuriem jau tāpat vairs nav ko ņemt. Vai tas ir tas pats?
-�� Tas pats. Kam ir, tam būs vēl vairāk; kam nav, tam atņem�sim visu pēdējo.
-���� Fui� Tu mani sabiedēji! Zane nepatikā noskurinājās. Vismaz pie mums Magnumā tā nenotiek. Tomēr ko lai atbildu Lejiņam? Viņ� man rit zvanīs�
-���� Varbūt vēl pāris dienu izliecies par beigtu un nesaki neko� Anna lēni ierunājās. Gribu neuzkrīto�i pārbaudīt da�as lietas. Pirmkārt, jānoskaidro, kāpēc Lejiņ� rīkojas Lācītei aiz muguras. Lāclte �odien bija atnākusi uz estrādi parunāties, ta�u par grāmatu neko neminēja. Otrkārt, man ir nopietnas aizdomas, ka tas saistīts ar priek�vēlē�anu kampaņas akti�vitātēm nākamgad ta�u pa�valdību vēlē�anas, vai ne? Cik zināms, Lejiņ� pārstāv opozīcijas grupējumu. Tre�kārt, man tas vecis jau kā cilvēks nepatīk, lai gan iemesla it kā nav�
-��� Ahā, tu un tava intuīcija, Zane novilka. Varēja manīt, ka viņa negrib piekrist. Bet tā grāmata�
-��� Zane, ja tev tik ļoti kārojas redzēt savu vārdu, nodrukātu uz grāmatas vāka, raksti romānu vai esejas, bet ar �ādiem pasūtījuma darbiem gan uzmanies diezin vai viņiem ienāks prātā minēt autoru! Labi, ja vēl samaksās par darbu, un beigta balle! Tavs padarītais būs kļuvis par viņu īpa�umu.
-���� Ko tu runā! Zane sa�uta. 1a nevar būt!
-��� Nevis nevar būt, bet tā ir! Piezvani Kreicam un pajautā. Viņ� ar �ādām lietām strādā katru dienu. Anna sāka zaudēt pacietību. Labi, Zane, dari, kā zini, es negrasos tevi ar varu pārliecināt. Vari zvanīt Lejiņam un teikt, ka tu to uzņemies, tikai tādā gadījumā rēķinies, ka viss būs jādara pa�ai, es �ajā projektā nepiedalī�os. Vai ari, kā jau teicu, mazliet nogaidi. Pēc svētkiem redzēsim� Bet ar cilvēkiem iepazīties, protams, vajag, Anna noteica un pasmaidīja. Pa�iem nāks par labu uzzināt, kā te kādreiz bijis, kādi cilvēki dzīvoju�i. Varbūt no tā visa kaut kas noderēs �urnāliem.
-�� Varbūt� Zane domīgi sacīja. Viņai, tāpat kā Annai, nepa�tika piekāpties, un izdevniecības galvenās redaktores amatā pavadītais gads �o rakstura īpa�ību bija paspilgtinājis. L-labi. Ejam gulēt! Palīdzēsi?
Anna aicinājumu palīdzēt uztvēra kā balodi ar olīvzaru knābī un steidzās pasniegt Zanei kruķus.
Kamēr vanna pildījās ar karstu ūdeni, Anna Elizabete pla�i atvēra balkona durvis, lai ielaistu istabā svaigu gaisu.
Pus�etri. Austrumu pamale jau krāsojās sārti dzeltenos toņos, no Melnupes aug�up līda plāna migliņa, bet augstu virs galvas spo�i apaļ� vīdēja pilnmēness. Ak tad tāpēc visi tādi uzvilkti! Anna Elizabete ļoti nopietni uztvēra Mēness ciklu, jo gan pa�as novērotais un piedzīvotais, gan zinātnieku pētījumi liecināja tajā kaut kas ir.
Visapkārt burtiski pludoja smar�as jasmīni, madaras, maijrozītes, me�rozītes, naktsvijoles, kalmes�
Ne velti mūsu senā �o vakaru un nakti dēvēja par Zāļu vakaru. �ie bija īstie, vissenākie vasaras saulgrie�i, kad Saulei un augiem vislielākais spēks, kad domas var materializēties un kļūt par īste�nību. Interesanti, vai toreiz�?
Annu no pārdomām izrāva dusmīga ņerkstē�ana, bumsi�anās un �virkstē�ana. Palūkojusies pār plecu, viņa ieraudzīja ļoti niknu rudu purnu, varētu pat teikt ģīmi, kas skaidri un izteiksmīgi pauda attieksmi pret glupajiem, riebīgajiem divkājaiņiem, kuri iespundēju�i dzīvnieku guļammaisā un aiz�mirsu�i par to se�as stundas. Beidzot nabaga gūsteknis bija izplēsies brīvībā un, sajutis svaiga gaisa dvesmu, lēk�iem metās uz balkona pusi.
Baron, Baron, kaķlt, nāc atpakaļ! Anna iesaucās, bet resnais runcis jau bija pārlēcis pāri margām un ar skaļu mjauu-u-u���! nozudis tuvējā krūmājā. No Kārļa zilā guļammaisa bija paliku�as vien skrandas un atmiņas.
Viss. Jūs man esat piegriezu�ies! Anna sirdīgi nodomāja un iegremdējās vannā, kurā jautri virpuļoja smalki sagriezti smar�īgo kalmju gabaliņi pērnās vasaras vākums. Kauli, lādes, koferi, grozi, suņi, vecmāmiņas, meijas, sudrabainas un sarkanas ma�īnas, vecas fotogrāfijas un piezīmju grāmatiņas viss sajaucās un pārklājās ar Melnupes pūkaino migliņu. Ērtāk iegrozījusi galvu acīmredzot tie�i �im nolūkam vannas galā iestrādātajā glieme�nīcai līdzīgajā iedobumā, viņa acumirklī aizmiga.
� Anna Rozefon Berga, baltajam naktstērpam plīvojot, stā�vēja uz dienvidu puses balkona, vērīgi ieklausīdamās un pūlēda�mās caurskatīt bezmēness nakts tumsu. Salas tālākajā galā kāds bija Annu iztrūcināja motora rūkoņa, kam sekoja automobiļa durvju aizcir�anās asā skaņa. Griezīgi ie�irkstējās sen neeļļots ķerras ritenis acīmredzot vedamā krava nebija no vieglajām. Skaņa attālinājās līdz straumei vecās lapenes virzienā. Pēc krietna brītiņa no tālienes atlidoja ritmiski, metāliski �ņirksti kāds raka piekrastes akmeņaino zemi.
� Ko viņi atveda? Ko apraka? Un kas vispār bija �ie viņi?
īsais, dziļais nomied�a mirklis bija pāri. Anna Elizabete pamodās izgulējusies, ar skaidru galvu un gatavu rīcības plānu. Acīmredzot intuīcija viņu ari �oreiz nebija pievīlusi mazajai piezīmju grāmatiņai bija vistie�ākais sakars ar Bergu dzimtu. Pēc visa sprie�ot, pēdējo ierakstu autore bijusi viņas vecmāmiņa Anna Roze, bet senākie ieraksti piederēja Veckundzes, viņas vecvecmāmiņas Annas Marijas Bergas, spalvai. Tas pats rokraksts, kas testamentā. Kāpēc ieraksti izdarīti vairākās valodās, Anna pagaidām nezināja, bet gan jau ari tas ar laiku noskaidrosies. �obrīd galvenais izburtot pēdējos ierakstus un saprast, vai tiem varētu būt kāds sakars ar vakardienas baiso atradumu.
Uzvilkusi iemīļoto oran�o dabiskā zīda halātu, Anna uz vēdera ievēlās platajā gultā un pielīda tuvāk naktslampiņai.
Mazā grāmatiņa nemaz tik maza nebija vairāk nekā div�simt lappu�u, papīrs tik smalks un plāns, ka jāuzmanās, lai nepielīp pie pirkstiem vai nesadrūp. Vāciņi no zaļganstrīpotas, krāsotas smalkādas. No zemē ilgi gulēju�ā blociņa dvesmoja nevis mitruma vai trūdu, bet gan tāds kā netverama, dārga parfīma aromāts.
Nevar būt smar�a nespēj saglabāties pusgadsimtu! Man glu�i vienkār�i rādās.
Uzmanīgi pār�ķirstījusi visas lappuses un sapratusi, ka bez pamatīgas lupas un vecās drukas vārdnīcas ar Veckundzes rakstīto dienasgrāmatas sākumu galā netiks, viņa lēnām aiz�ķīra plānās lapiņas līdz vietai, kur smalko rokrakstu nomai�nīja pla�āks. Interesanti Veckundze bija rakstījusi latviski un vāciski, Anna Roze latviski un angliski. Pirmais ieraksts datēts ar 1931. gada 15. aprīli, Annas Rozes divdesmit pirmo dzim�anas dienu.
� Rīt iesvētības vecajā Me�mui�as baznīcā. Mammīte dikti satraukusies, tēva vaigs gan tikpat mierīgs kā arvien. �odien garāmejot noglauda man galvu un noteica: tu jau liela� Bet es vēl negribu būt liela! Man bail� Tomēr gribas arī pasauli redzēt. Cik ilgi var dzīvot mājā uz salas? Vecpaps aicina mūs uz Austriju, bet tēvs par to negrib ne dzirdēt.
� 23. jūnijs, 1935. No me�a puses salu ar cietzemi tagad sa�vieno muciņu tiltiņ�. Tēvs, skolā strādādams, darījis tik daudz laba, ka pagasta valde nolēma uzbūvēt pontonu tiltu. Tas ir viegli izjaucams pirms ledus vai pavasara plūdiem. Ceru, ka tagad mēs bie�āk iziesim ļaudīs�
� 25. augusts, 1935. Mani uzaicināja mācīt sve�valodas Me�āju skolā. K. kungs ir patīkams.
� 8. septembris, 1935. Bērni ir jauki. Sevi�ķi mazā Anna Līze Millere no Dzirnavām tik apķērīga un gudra! Izskatās vecāka par saviem divpadsmit gadiem. Liela lasītāja izlasījusi gan sava tēva, gan skolas bibliotēkas grāmatas. Aicināju ciemos paraudzīties, vai mūsu plauktos neatrod ko interesantu. Cerams, ka mammītei un tētiņam nekas nebūs iebilstams.
Redz, kā! Pirmo reizi Annas Elizabetes prātā iezīmējās vārgi punktēta līnija, kas viņas iedomu kartē savienoja Dzir�navas ar Pū�u salas namu. Tātad viņas vecmāmiņa pazinusi vecā dzirnavnieka Millera meitu Annu Līzi. Acīmredzot pagā�ju�ā gadsimta sākumā �aipusē Anna bijis iecienītākais sievie�u vārds! Kur vien raugies Anna! Interesanti, cik Annu pavi�sam viņas radurakstos, draugu un paziņu lokā? Rau, Kārļa vecmāmiņa ari Anna. Diez kāds ir viņas otrais vārds? Kundze solīdos gados. Tolaik jau kristībās deva divus vārdus tāpat kā viņu dzimtā.
Anna Elizabete iegrima domās. Ko un cik daudz viņa zina par pa�as vecmāmiņas Annas Rozes dzīvi un likteni?
Dzimusi 1910. gadā Pū�u salas namā. Jaunā barona Volf�ganga un fon Bergu dzimtā ieprecēju�ās latvie�u saimniek�meitas Annas Marijas Kalniņas atvase Anna Roze Berga te bija uzaugusi un beigusi Me�āju pamatskolu, vēlāk mācījusies Jelgavā, pēc tam Rīgā. Izstudējusi pedagoģiju, astoņus gadus nostrādājusi Me�āju skolā par sve�valodu skolotāju. Bērni viņu ļoti mīlēju�i, jo jaunā skolotāja stundas bie�i vadījusi dabā upmalā, parkā.
Vecais barons Volfgangs fon Bergs, Voldemāra tēvs, aiz�braucis jau pirmās revolūcijas laikā, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, savā tālajā Austrijas rezidencē kļuvis nemie�rīgs un uzstājīgi brīdinājis par gaidāmo pasaules pārdali. Aici�nājis dēlu ar ģimeni pārcelties pie viņa, un dēls padevies. Nelī�dzēju�i ne Annas Marijas iebildumi, ne Annas Rozes �ēlabas, ka jāpamet viss labi uzsāktais. Iespējams, tie�i uz �o laiku attiecas kāds skumj� ieraksts�
� 15. augusts, 1938. Tēvs teica, lai vairs nepagarinu līgumu ar skolu. Mēs brauksim prom. Iebildu, ka negribu, ka esmu pieaugusi un pati varu lemt par savu dzīvi. Viņ� sadusmojās un pirmo reizi man uzkliedza: tu neko nesaproti! Pēc tam jau mierīgāk atgādi�nāja Bergu dzimtā pilngadība un juridiskā lemtspēja sākoties no trīsdesmit triju gadu vecuma. Līdz tam jāklausa vecākiem. Cik �ēl! Man tā pietrūks K. kunga! �odien pastaigājoties viņam izstāstīju, ka drīzumā aizbrauksim, viņ� tikai skumji noteica: ari jūs� Abi bijām bēdīgi, bet norunājām viens otram rakstīt. Tas ta�u nevar būt uz mū�u. Es atgriezī�os!
Pēc vecā barona Berga nāves Annas Rozes ģimene no pa�saules karā ierautās Austrijas pārcēlās uz tobrīd vēl mierīgo un neitrālo Angliju. Barona atstātais mantojums ļāva dzīvot ērtā dzīvoklī Londonā un pat baudīt zināmus kultūras un sabiedriskās dzīves labumus. Kādā deju vakarā Anna Roze iepazinās ar simpātisku angļu d�entlmeni turīgu tirgotāju atvasi un britu slavenākā preses izdevuma Times reportieri Viljamu Stounu.
� 23. decembris, 1939. V. S. ir burvīgs. �odien viņ� man pasnie�dza saderinā�anās gredzenu.
Kā jau bija sagaidāms, viss beidzās ar kāzām. Nācis no labi situētās vidus�ķiras, Stouns, kā jau d�entlmenis, kur� izprot di�ciltības un titula nozīmi, bija tik laipns pieņemt sievas uzvārdu, lai senā dzimta neizzustu. Viņ� kļuva par Bergu bez titula. Turklāt izrādījās, ka jaunais vīrs ir visai kreisi noskaņots un, saklausījies sievas stāstus par Rīgu, Me�ājiem un Pū�u salas savrupnamu, par varītēm vēlējās pārcelties uz dzīvi Latvijā. Kara draudi viņu nespēja nobiedēt �urnālis�tiem tāds darbs! Un te nu būtu ideāla iespēja ziņot no pa�as Krievijas pierobe�as!
Kas zina, vai viņ� bija vai nebija britu spiegs, kur� nosūtīts uz Eiropas austrumiem (tā vismaz vēlāk runāja), bet 1940. gada sākumā Viljams Stouns-Bergs ar savu jauno sievu Annu Rozi atgriezās Latvijā un apmetās Pū�u salā.
Neticami ātri iemācījies latvie�u valodu, tā ka tikai retais jauta viņa britu akcentu, Viljams, vietējo iesaukts par Vilīti, daudz braukāja apkārt ar savu vieglo ma�īnu vaļēju, melnu mersedesu -, bet, atgriezies mājās, stundām ilgi kabinetā rakstīja, aizmirsdams par sievas esamību. Anna Roze savu�kārt, vientulību kliedēdama, lasīja Bergu nama lieliskā bibliotēka grāmatu gardē�iem bija īsta paradīze. Interesanti, vai Anna Līze no Dzirnavām joprojām nāca pie viņas pēc grā�matām?
Sākoties padomju okupācijai un Otrajam pasaules karam, Viljams aizvien bie�āk devās izbraukumos, bet Anna Roze arvien dziļāk ieslīga grūtsirdībā. No vienas puses, raizes par vīru, no otras -, bailes par iespējamo arestu un izsūtī�anu lika viņai dzīvot pastāvīgā spriedzē. It kā jau tik presti�a starptautiska preses izdevuma korespondenta apliecība bija zināms dro�ības un neaizskaramības garants, ta�u bailes ar prāta apsvērumiem neaizdzīsi!
� 23. maijs, 1940. V. atkal pazudis uz trim dienām. Pārbrauca noguris, nikns, ma�īna noputējusi kā miltiem apbērta. Kad jautāju, kur bijis, kā veicies, norūca: baby, tu to negribēsi zināti� Cik labi, ka pāri upei beidzot ir tilts varu pie cilvēkiem aiziet!
� 15. jūnijs, 1940. Biju apciemot vecos Kalniņus. Lavīze stāsta pagastā notiekot dīvainas lietas. Gai�ā dienas laikā bez pēdām pazūd cilvēki. Kaut kas nelabs-atgadījies Priedī�u mājās un Dzirnavās, mājā pie ezera. Es gan dzirdēju, ka Priedi�u jaunais saimnieks grasās precēt dzirnavnieka meitu�
� 22. jūnijs, 1940. �odien devos apciemot Annu Līzi Milleri. Atradu dzirnavas un māju tuk�u. Ārduvis līdz kājai vaļā. Izskatās, ka tur kāds kaut ko meklējis un lielā steigā devies prom. Vietām deguma pēdas. Baisi� Sadū�ojos un uzgāju aug�ā istabās jūk�lis. Annas Līzes istabā no kumodes pazudusi sudraba rotaslietu lādīte ar iekaltajām dzirnavām uz vāka. Piezvanīju biju�ajam aizsargu priek�niekam Graudniekam, kur� dzīvo netālu, vai nav ko redzējis. Viņ� skarbi atcirta: aizmirsti, ko redzēji, un saki vīram, lai ved tevi prom!
Naktī parka dienvidu galā redzēju trīs kustīgas gaismiņas, dzirdēju ķerras riteņu �īkstoņu un tādas kā rak�anas skaņas. Kas tie bija? Ko viņi tur darija? Ko apraka? V. atkal nav mājās.
Man bail! Par sevi, par bērniņu, par Viljamu. Viņ� par aiz�brauk�anu negrib ne dzirdēt. Teicu: ja viņ� negrib, tad brauk�u viena pati. V. tikai pasmējās: bez viņa es nekur netik�ot.
Vecmāmiņa Anna Roze par intīmām ģimenes lietām ar mazmeitu nekad nebija runājusi, ta�u, sprie�ot pēc tā, ka Annas Elizabetes māte bija vienīgais Annas Rozes un Viljama bērns, turklāt dzimusi pēc �etriem gadiem Rīgā, toreiz, 1940. gada vasarā, viss bija beidzies ar kārtējo traģēdiju. Reiz, domā�dama, ka mazā Anna nedzird, māte bija sūrojusies tēvam: man varēja būt trīs brāļi vai māsas�
� 13. jūnijs, 1941. Pagalmā iebrauca vaļēja kravas ma�īna, no kuras izlēca se�i vīri pelēkos uzvalkos. Runāja latviski ar spēcīgu krievu akcentu. Taujāja par V. un interesējās par tuvējo kaimiņmāju Mazkalniņu, Kalniņu, Priedī�u, Lejiņu un Līcī�u iedzīvotājiem. Teicu, ka neko par viņiem nezinu, jo dzīvojam noslēgti, ar citiem nesatiekamies un ari kalpu mums nav. Viņu priek�nieks-jauns puisis, apaļu, pūtainu seju, atļuku�ām ausīm, ģērbies melnā ādas jakā, ar pistoli pie sāniem pienāca man klāt, ņirdzīgi nopētīja, tad sagrāba aiz zoda, parāva to uz aug�u un ie�ņāca man sejā: nekas, nekas, mātu�ka, pagaidām padzīvo vien, gan mēs drīz tiksimies. Nobļāvis pārējiem etu poka ņet! -, ielēca ma�īnā, un viņi aizbrauca.
� 21. jūnijs, 1941. Drīz būs Jāņi. Nedēļu esmu nogulējusi bez samaņas. Gandrīz nomiru. Paldies vecajai Lavīzei atkopa. Teica, ka esmu zaudējusi tik daudz asiņu, ka domāju�i cauri būs. Kaut tā nezvēra priek�ā zeme atvērtos un viņu aprītu! V. laikam beidzot sapratis, ka viņa mū�īgā skraidī�ana prom no mājām apdraud pa�a sievu. Jau nedēļu nav nekur braucis. Iejautājos, vai viņam zināms, kas toreiz, pirms gada, varētu būt aprakts salas dienvidu galā. V. stingri noteica: aizmirsti par to, ir svarīgākas lietas! Vēlāk no Lavīzes uzzināju, ka tajā naktī aizvesti visu māju iedzīvotāji, par kuriem tas nezvērs jautāja. Pat bērni un vecī�i. Paliku�i tikai da�i Mazkalniņu un Kalniņu ļaudis varbūt viņus nosargāja Lavīzes vārdi�
� 22. jūnijs, 1941. �odien sākās kar�. Kas tagad būs? Kad jautāju V., viņ� neatbildēja, tikai kaut ko rakstīja. Pēc stundas pateica vienu vienīgu teikumu: lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies neuztraucies!
� 10. maijs, 1944. V. teica, lai stundas laikā sapakoju visu vajadzīgo, mēs brauksim prom. Uz Rīgu. Viņ� beidzot ir sapra�tis, ka mazulim jāpiedzimst dro�ā vietā. Apmetīsimies pie drau�giem, kuri strādā Sarkanajā Krustā un dzīvo tajā pa�ā ēkā uz Elizabetes ielas. Dienasgrāmatu līdzi neņem�u, atstā�u �eit. Gan mēs vēl atgriezīsimies.
Annas Elizabetes māte Roze Marija piedzima tā pa�a gada LIgovakarā Rigā. Anna Roze bija tik laimiga, ka pat nemanīja vīra kārtējos, bie�os un noslēpumainos braucienus, no kuriem viņ� atgriezās arvien drūmāks un drūmāks, līdz īsi pirms kara beigām kādu dienu izgāja no mājas un pazuda. Mēļoja, ka Viljams Stouns bijis dubultaģents un vēlāk redzēts Maskavā. Rīgā Viljams vairs neatgriezās, ari Me�ājos ne. Anna Roze meitai paskaidroja, ka tēvs gājis bojā.komandējumā ārzemēs.
Tā vai citādi, bet viņa solījums lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies atbilda patiesībai, jo Bergu ģimeni neskāra ne pēckara gadu tīrī�ana, ne represijas, ne izve�ana.
Piecdesmitajos māte ar meitu abas dzīvoja īrētā dzīvokli Pārdaugavā. Anna Roze strādāja bibliotēkā, izsniedza, �ķi�roja, kārtoja un laboja grāmatas, klusībā pateicoties Dievam par katru mierā nodzīvoto dienu. Viņa baidijās no visa un visiem. Pū�u salas un Bergu ģimenes īpa�umi ģimenes sarunās bija tabu par tiem nerunāja, tātad to nebija. Un tikai pēc da�ādiem likteņa un laika līklo�iem atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā, kad Annas Elizabetes mātei Rozei Marijai bija izdevies pierādīt tiesības uz Bergu dzimtas īpa�umiem, Anna Roze sadū�ojās aizbraukt līdz Me�ājiem. Tomēr no znota, Annas tēva, ma�īnas ārā nekāpa. Stundu nosēdēja pagalmā, klusi un domīgi raugoties uz veco namu, tad paziņoja, ka brauk�ot uz Londonu pie Veckundzes. Abas tur nodzīvoja līdz Veckundzes nāvei.
�opavasar Anna Roze bija nosvinējusi savu simto dzim�a�nas dienu. Vecā kundze bija ņipra, vingra un pie labas vese�lības, vakaros ieņēma pa mēriņam Rīgas Melnā balzama un neatlaidīgi aicināja Annu Elizabeti ciemos.
Labi, Anna Elizabete prātoja, vecmāmiņa toreiz pirms aiz�brauk�anas bija nolēmusi noglabāt dzimtas dienasgrāmatu dro�ā vietā. Bet kādā veidā tā bija nokļuvusi tur, kur atdusējās abu nogalināto mirstīgās atliekas? Annai nebija saprotams, kā tas saistījās ar dīvaino albumu bez bil�u parakstiem, priek�autiņu ar zīmi, kas Mikam likās pazīstama, metāla kastīti ar vākā iekalto dzirnavu siluetu (acīmredzot tā bija dzirnavnieka Anniņas pazudusi rotu lādīte) un lielo dzelzs munīcijas kasti, kādu Anna Elizabete atcerējās redzējusi Kara muzeja ekspozīcijā par Lielo Tēvijas karu.
Tātad cik rei�u īsti tur bija rakts un pārrakts? Un kur� bija racējs? Ne jau nu vecmāmiņa, kura no visa baidījās un kop� tās nakts vairs nekad netika spērusi kāju salas lejasgalā. Vectēvs Viljams? Vilītis? Kādas notēs pēc?
Acīmredzot cilvēks, kur� �īs lietas bija savācis vienkopus, �ādi vēlējās kaut ko paziņot. Nebūdams dro�s, ka varēs to izdarīt pats, viņ� vai viņa uzticēja noslēpumu zemei. Atlika vien rūpīgi visu izpētīt un meklēt atbildi�
Vecais pulkstenis pirmā stāva hallē nobimbināja piecas rei�zes. �ausmas! Vajadzētu kaut nedaudz pagulēt, citādi rīt viņa līdzināsies pārvārītai zivij �ļaugana, bāla, sarkanām acīm�
Izgājusi uz balkona, Anna ieraudzīja, ka austrumu pamale jau blāzmo ko�ās sārti zeltaini zaļās nokrāsās. Dro�i vien tais�nība tiem, kuri saka pirmais saules stars ir zaļ�. Anna pa�smaidīja. Maigais rita vējiņ� izgaisināja pēdējās miega pa�liekas, prāts noskaidrojās, likās kāds atvilcis dūmakaino �ķidrautu, kas līdz �im neļāva skaidri domāt.
Pirmkārt, kādā brīdī līdz galam jāizburto visi mazās grā�matiņas ieraksti.
Otrkārt, jāiztaujā ģenerālis par tālaika notikumiem. Ja viņ� ir te dzimis un ja liktenīgā �etrdesmitā gada vasarā viņam bija se�i septiņi gadi, tad Kārļonkulim vajadzētu atcerēties krietni daudz. Mazi puikas parasti ir ļoti vērīgi un pamana pat tādus sīkumus, kam lielie nepievēr� uzmanību.
Tre�kārt, tūlīt pat viņa paskatījās pulkstenī nē, pēc stundām trim �etrām jāpiezvana uz Londonu vecmāmiņai Annai Rozei. Vecmāmiņa ir agrs putniņ�, mostas se�os, lai, kā pati saka, pilnībā izmantotu visu dienas spēku; tomēr elementāras pieklājības normas ievērot vajadzēja. Anna sev nosolījās: tiklīdz Jāņu balle būs garām, tā viņa lidos apciemot vecomāti. Nav jau nedz grūti, nedz tālu, nedz ari pārāk dārgi jo vairāk tāpēc, ka lidma�īnas biļete ar atvērtu datumu uz viņas vārda bija rezervēta jau krietni sen. Vienīgi mū�īgā nevaļa liedza atrast brīvu nedēļu vai divas, vienmēr kaut kas pēdējā brīdi atgadījās un braucienu nācās atlikt. Bet nu gan vairs nekādu atrunu! Ja vecmāmiņa bijusi tas cilvēks, kur� pēdējais turējis rokā �o mazo grāmatiņu, viņai būtu stāstāms ļoti, ļoti daudz. Ja vien� Anna atcerējās pēdējos traģiskos ierakstus� Ja vien viņa gribēs.
Varbūt pajautāt mātei? Hmm� Tikko dzimusi ideja pa�ai nelikās necik laba, jo mātes noraido�ā attieksme un aizsprie�dumi pret Pū�u māju bija skaidri izpaudu�ies jau pirmajā bridi, kad Anna viņai paziņoja par Veckundzes atstāto mantojumu un savu lēmumu to pieņemt. �ausmas, ārprāts, neprāts tādi bija maigākie situāciju raksturojo�ie vārdi, kam sekoja emociju izvirdums augstākā toņkārtā: vai mazums ļauna �ī māja nodarī�jusi mūsu dzimtai; es tev kategoriski aizliedzu, es tur nesper�u savu kāju� Pieradusi pie mātes emocionālajiem izvirdumiem par visu, kas attiecās uz Latvijas (vēl jo vairāk dzimtas) vēsturi, Anna bija ļāvusi viņai izteikties, ta�u izdarījusi pēc sava prāta.
Tēvs notieko�o uztvēra krietni mierīgāk un piezemētāk, atbrauca ciemos un apskatīja namu. Pārliecinājies, ka mīļotā un vienīgā meita dzīvos cilvēciskos apstākļos jumts uz gal�vas nekrīt, ūdens ir, elektrība arī, tilts uz cietzemi stabils, pārtikas veikals netālu un visas komunikācijas darbojas -, viņ� atviegloti nopūtās. Iepazinies ar kaimiņos dzīvojo�o ģenerāli Kārli Basu un novērtējis gan viņa dzimtas ieguldījumu mājas sargā�anā, gan ģenerāļa iespaidīgās zinā�anas par �o namu, tēvs kļuva tīri priecīgs un, iebaudījis piņģerotu Kārļonkuļa slavenā upeņu uzlējuma, pat pārgalvīgs. Apsolīja nākam�reiz atvest �urp arī māti. Anna tam ne visai ticēja, ta�u tēvs stingri palika pie sava uz Ziemassvētkiem abi bū�ot klāt! Izlodājis Bergu namu no pagraba līdz bēniņiem, visu safotografējis un pārlaidis vienu nakti Zilajā viesu istabā, tēvs jau nākamajā rītā agri devās atceļā uz Minsteri mātes kundze ilgāk nespējot izturēt neziņu.
Interesanti, kur �obrīd atrodas Bergu dzimtas arhīvs?
Nevar būt, ka mazais, zaļais blociņ� ir vienīgā saikne ar pagātni, gan jau vecais Volfgangs fon Bergs, pagāju�ā gad�simta sākumā prom braukdams, paņēma līdzi visu, kas attie�cās uz dzimtas sirmo senatni visticamāk, līdz pat dēla Vol�demāra piedzim�anai. Arī Veckundzei Annai Marijai ar ģimeni bija izdevies izceļot mierīgi, nevis panikā un steigā kravājot koferus, tātad arī tai dokumentu daļai, kas attiecās uz laika posmu līdz 1938. gadam, vajadzēja būt paglābtai. Iespējams, grūtības varētu rasties ar vecmāmiņas Annas Rozes papīriem, jo, sprie�ot pēc nobēdzinātās piezīmju grāmatiņas, karalaikā pārceļoties uz Rīgu, viņa visu nozīmīgāko atstājusi te. Lai gan kas zina� Noteikti jāpiezvana un jāpajautā.
Ta�u galvenais �obrīd uzzināt no Mika detalizētāku eks�pertu ziņojumu par abiem bojā gāju�ajiem. Precīzs vecums, fiziskais stāvoklis nāves brīdī, iespējamās pārciestās slimības, traumas, ja tādas biju�as� Pēc tam vajadzētu aprunāties ar vietējiem vecākās paaudzes ļaudīm, īpa�i ar tuvākās apkaimes māju iedzīvotājiem. Nevar ta�u tā būt, ka neviens neko neat�cerētos. Vēl jau da�i vecie ir dzīvi, ari tālaika bērneļi �odien varētu kaut ko atminēties.
Senatnes noslēpums bija pilnīgi nobīdījis malā �īvakara Jāņu balli. Balle kā jau balle ne pirmā, ne pēdējā. Viss bija labi sagatavots, izmēģināts un, ja melns kaķis pāri ceļam nepārskries, notiks, kā iecerēts raiti un priecīgi. Viņi ar Ģirtu savu darāmo izdarīs. Lai ļaudis priecājas un lustējas, bet, kad sāksies dan�i, Anna apstaigās visus ar pīrāgu un siera groziņu parunāsies ar vecākajiem me�ājniekiem�
Tā prātojot, nez no kurienes uzradās milzu apetīte� Derētu kārtīga sviestmaize ar sieru un tomāta ripiņām. Un ja vēl liela krūze karstas kafijas?! Acumirklīgā doma pārauga uzmācīgā idejā, ar skaļu kurkstienu zibenīgi atsaucās �ķietami aizmigu��ais vēders, un Annai nekas cits neatlika kā iespējami klusāk, zogoties uz pirkstu galiem un cen�oties ne�īkstināt kāpņu piekto pakāpienu, tumsā lavīties uz virtuvi. �īs piespiedu akro�bātikas dēļ viņa pēdējos �etrus pakāpienus veica lidojumā, kas beidzās ar necienīgu un skaļu piezemē�anos uz pēcpuses, kam sekoja ne mazāk skaļ� jopcikbumbiņvainavlieliski! un pirmā stāva darba kabineta durvju �īkstoņa.
-���� Kur� te, velns un elle, nakts vidū ārdās? Kārlis bija samiegojies un nikns kā nupat piesauktais pekles saimnieks.
-��� E-es� Anna, vēl neatguvusies no sāpigā kritiena, no�erkstēja.
-���� Lizbet, tu? Kas noticis? Vai vecmāmiņa�? Kārlis pir�majā mirklī krietni sabijās, līdz beidzot pamanīja, ka Anna jo�projām sē� uz apak�ējā kāpņu pakāpiena. Kas tev? Nokriti? Kāju izme�ģīji?
-���� N-nē� Laikam� asti nolauzu� Viņa izmocīja, mēģi�nādama piecelties. Piektais atbalsta punkts patie�ām sāpēja necie�ami. Varēja tikai iedomāties, cik nelāgi jutās mūsu astainie sen�i līdzīgā gadījumā�
-��� Dullā, negories! Dod abas rokas un atsperies pret manu kāju� U-u-u-pā! Kārlis uzvilka Annu stāvus. Nu?
-��� Ko nu?
-���� Nostāvēt vari?
-��� Varu.
-���� Paiet vari?� Uzmanīgi, uzmanīgi� Tā, tagad vienu kā�jiņu� Labi? Labi. Tagad otru� Nu?
-���� Trrrr� Anna nikni no�ņāca. Aiz piepūles un skaudri smeldzo�ajām sāpēm uz pieres izspiedās auksti sviedri. Annai likās vēl solis un beigas būs. Manīdams, ka labi nav, Kārlis bez ceremonijām nokomandēja: Pieliecies!
-���� Ko-o-ooo?! Annas bļāviens teju .nocēla mājai jumtu.
-���� Ku�, neauro! Pieliecies, pataustī�u tavu asti, vai nav lauzta�
-��� Ij nemēģini! Dakteris Aikāsāp atradies! Ko tu tur sagrāb�stīsi? Mana aste kārtīgā mīkstumā iepakota, ko domājies! Labāk palīdzi tikt līdz virtuvei! Uzlik�u ledus kompresi gan pāries. Būs jau labi. Ne pirmais zilums, ne pēdējais. Līdz kāzām sadzīs� Neapdomīgi izmetusi �o veco, �ķietami nevainīgo frāzi, Anna saprata, cik neveikli tā skan vakardienas dīvaino notikumu kontekstā. Kaut nu Kārlis nebūtu pamanījis!
Bija gan�
Kamēr Anna, cie�i iekrampēju�ies Kārļa elkonī, sīkiem solī��iem steberēja uz virtuvi, sameklēja ledu un, nikni �ņākuļodama, centās pielāgot sāpo�ajai vietai kompresi, viņ� neteica neko, nogaidīdams, līdz satraumētā aste atrod mīkstu piezemē�anos virtuves stūra divāna trijos spilvenos. Tad it kā starp citu nevainīgā balsī iejautājās:
-��� Uz randiņu biji?
-��� Uz kādu randiņu? Annai no pārsteiguma uz brīdi pat piemirsās sasitums.
-���� Uz kādu? Ar Miku, protams! Jūs abi te �ovakar tādu komēdiju nospēlējāt, ka pat aklajam būtu skaidrs: kas mīlējās, tas ķīvējas! Kārlis it kā ķircinājās, tomēr viņa vārdos nebija ierastās draiskulības. Kur gan vēl cilvēks, atvainojos, jauna dāma, varētu zagties piecos no rīta, tērpusies puscaurspīdīgā halātā?!
-��� Kārlīt, pārvāk�anās tev patie�ām nodarījusi pāri� An�na līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu, ta�u vēderā iemetās briesmīgs tuk�ums. Es domāju, ka mēs esam draugi, bet tu� Kāds randiņ�? Kāds Miks? Vai es pusplika un basām kājām skrietu tikties ar vīri�ķi, ar kuru pēdējā pusgada laikā pat lāgā runā�jusies neesmu? Tu tie�ām neredzi, ka Miks un Zane ir pāris? Nesaprotu tikai, kāpēc viņa nav pārvākusies uz Mazkalniņiem� Ko tu viņu sien man klāt!
Ar katru nākamo teikumu Annas balss kļuva klusāka un �ņāco�āka. Kārlis juta, ka pateicis par daudz, un vairs neat�tapa, kā labot situāciju un sasmelt izlieto ūdeni.
-�� Līzbet� Piedod� Es laikam tikko izgāzos kā veca sēta� viņ� vainīgi nomurmināja.
-���� Izgāzies gan. Anna nopūtās. Ledus kusa, saldēja un nepatīkami mērcēja mīkstos spilvenus. Kas tev uznāca? Kārli� Tu ta�u nebūsi greizsirdīgs?
-��� Es� K-hm� N-nē, kādas muļķības! Vienkār�i tā izska�tījās! Ģenerālis ari vakar vairākkārt pievērsa jums uzmanību.
-��� Kam pievērsa uzmanību?
-��� Nu� kā jūs abi viens otru galējāt nost ar skatieniem, bet izlikāties, ka runājat ar visiem. To nevarēja nepamanīt. Un vēl� Vai zini, kā tev pārvērtās ģīmis, kad uzzināji, ka Miks atbrauks ar kādu kopā? Tā, un nu tu vari man mest ar tasīti!
Nu, vai nav lieliski? Pa�as mājā vairs nedrīkstēs ne skatīties, kā gribi, ne runāt, ko gribi, ne iet, kur gribi� Visi visu redz, visi visu nojau�, visi visu saprot un māk izskaidrot! Te tev nu ir viena liela, laimīga ģimene!
-��� Ehh, Kārli, Kārli� Vai tie�ām �ajā mājā nekas nevar būt privāts? Nu nav, nav man nekā ne ar Miku, ne Ģirtu, ne tevi, ne ciema �oferi. Vispār ne ar vienu! Un, visticamāk, ari nebūs! Man �ķiet mēs �o tematu jau vienreiz apspriedām, vai ne? Un vienojāmies: ja gribam dzīvot līdzās, nekad nekad! par to nerunāt?!
Patie�ām, saņēmusi Veckundzes vēstuli par mantojumu Pū�u salas namu Anna Elizabete bija ilgi �aubījusies, vai to pieņemt. Bet, draugu pierunāta, piekritusi. Viņas asistents Kārlis, kur� tie�i tobrīd kārtējo reizi bija palicis bez kārtējās īrētās pajumtes, bija pieteicies pārvākties uz Me�ājiem kopā ar viņu divatā dzīvot jautrāk un dro�āk, darbi labāk veiksies un saimniecībā vīrie�a ķēriens nekaitēs. Tā bija patiesība, ja nebijis viens bet. Anna nebija pamanījusi, kurā bridi Kārlis sācis uztvert viņu ne vairs kā kolēģi un labu, tuvu draugu, bet� Anna īsti nespēja to izteikt.
Pēk�ņi kādu ritu, gatavojot brokastis, viņa saprata, ka Kārļa izturē�anās ir mainījusies kļuvusi pavēlnieciski aizbildnieciska, pat drusku augstprātīga it kā viņa būtu tā īpa�ums.
Viss bija sācies ar kafiju, proti, ikrīta rituālu. Agrāk, kad viņi dzīvoja un strādāja Rīgas studijā, Kārlis kā īpa�u uzma�nības zīmi vienmēr no rīta bija gatavojis Annai tasi melnas, stipras kafijas; kamēr viņa to dzēra, abi apsprieda dienas darāmos darbus. Tā bija nemainiga tradīcija, rituāls jau trīs �etrus gadus. Un pēk�ņi turpat nedēļu no vietas rīta ka�fijas nebija. Uz savu �ķelmīgo jautājumu kas noticis ar manu mīļoto kafijas tasīti? Anna kādu ritu saņēma skarbu, lai neteiktu rupju atbildi: Es tev neesmu nekāds kafijas vergs! Toreiz viņa savaldījās un neko neteica.
Tā bija tik melna nepateicība, ka Annai aprāvās valoda. Lai nu kur� ko tādu teiktu, bet Kārlis, kuram viņa tik daudz laba darījusi! Labi, viņ� �ajā mājā ir ļoti daudz paveicis sala�bojis, uzlabojis, pārtaisījis� Ir tā. Ta�u viņa ne reizi nav pat ieminējusies par mājokļa maksu, komunālajiem izdevumiem vai kaut daļēju kompensāciju par pārtiku. Vienkār�i visi bija pieņēmu�i, ka uz Pū�u māju var atbraukt jebkurā laikā, var te dzīvot, rosīties un ne par ko neraizēties.
Turklāt Kārlis ari sarunās ar citiem Annas draugiem bija pasācis �efot un gudri izrādīties, vairākkārt izpelnoties neiz�pratnes pilnus, vaicājo�us ģenerāļa skatienus, līdz pēdīgi ve�cais virs kādā pievakarē bija bez aplinkiem pavaicājis Annai, vai viņa grasās precēties ar Kārli, ja reiz nodevusi tā rokās visu valdī�anu. Annas pārsteigumā ieplestās acis bija vispatiesākā atbilde, un vecais virs solīja aprunāties ar savu vārdabrāli. Kas runāts un kādos toņos saruna risinājusies, Anna neuzzināja, ta�u nākamajā dienā viņas asistents, ne vārda neteicis, aiz�brauca uz Rīgu. Kaut kur mitinājies aptuveni nedēļu, atgriezās ar trim sarkanām rozēm un jautāja: Vai tu mani precēsi? Tūlīt arī saņēma skaidru nē! un lūgumu par �o tematu nekad vairs ar Annu nerunāt.
�īs dīvainās kaislības no Kārļa puses bija uzvilnīju�as ap�mēram ap to pa�u laiku, kad Miks Kaķītis aicināja Annu vaka�riņās un izteica vēlē�anos satikties ar viņu bie�āk, vēlams, ne komplektā ar Kārli. Abu vīrie�u uzmanības apliecinājumi �ajā psiholoģiski un emocionāli saspringtajā gaisotnē Annai �ķita līdzīgi mēģinājumam uzkundzēties. Tas viņu bija tā saniknojis, ka, ja vien varētu, viņa ieslēgtos mājā un kādu laiku vispār ne ar vienu nerunātu (vismazāk jau ar vīrie�iem). Vai nepietika ar vienu neizdevu�os gandrīz laulību? Otrreiz nekādās tuvākās attiecībās ar pretējo dzimumu viņa negrasījās ielaisties. Draugi jā, kolēģi jā, kaimiņi jā. Un viss�
-���� Līzbet, vai dzirdi, Līzbet, tu esi ap�urājusies!
-���� Ko?! Anna iztrūkās. Atmiņu pavediens stirk�ķēdams pārtrūka.
-���� Es saku tu esi ap�urājusies! Kārlis mēģināja jokot. Ledus dro�i vien izkusis, rau, peļķe satecējusi! Es apmainī�u kompresi un saslaucī�u!
-���� Nevajag, es pati! Anna negaidīti skarbi atcirta un jau rāmāk piebilda: Paldies, gan jau pati tik�u galā. Ej pagūli vēl kādu stundiņu! Es tikmēr sakop�os un iemalko�u kafiju.
-���� Es uzvārī�u! Kārlis pielēca kājās.
-��� Nē, paldies! Es pati, Anna stingri noteica. Ej gulēt�
-��� Tu vēl arvien neesi to aizmirsusi? Kārlis, piecēlies un pagājies līdz durvīm, pagriezās atpakaļ.
-���� Ko tad?
-���� Nu, par to kafiju�
-��� Nesaprotu, par ko tu runā, Anna vēsi atteica.
-���� Kā tad� Nesaproti� Kārlis pagriezās uz ie�anu, tad apstājās. Līzbet�
-Jā?
-��� Lūdzu, pasaki man tikai nemelo! -, ko tu �onakt darīji ārā?
-��� Es� �onakt� ārā?
-��� Jā. No kurienes tu nāci?
-��� Es nenācu no kurienes, es gāju uz kurienil Anna nikni atcirta. Man �ausmīgi sagribējās ēst, un es uz pirkstgaliem �agos uz virtuvi. Bet, lai neie�īkstētos tas nolāpītais piektais pakāpiens, kuru tu vēl arvien neesi salabojis, kāpu lejā uzreiz pāri diviem. Paslīdēju un visā godībā nolidoju uzreiz pāri �etriem. Tas arī viss.
-��� Tātad tu nebiji ārā?
-��� Johaidī, tu laikam manī vispār neklausies? Es ta�u tev skaidrā latvie�u valodā nupat teicu, ka tikko nācu lejā pa kāpnēm ar blīk�ķi un blāk�ķi! Anna pacēla balsi. Viņai �ī pratinā�ana bija apnikusi.
-��� Es. Tevi. Dzirdēju. Negaidīti mierīgi teica Kārlis. Ta�u ārā kāds bija. Precīzāk kāda. Tu varbūt krizdama nepamanīji lielās ārdurvis bija vaļā. Pievērtas, bet neaizslēgtas. Ta�u es tās vienmēr uz nakti aizslēdzu.
Annai pārskrēja drebuļi. Tā� Tad tik tālu gan. Kur�? Vai kura? Nebūs ta�u sācis spokoties?
-��� Kad tu to pamanīji? Anna, balsij viegli ietrīsoties, jau�tāja.
-��� Apmēram pirms stundas. Visi aizgāja gulēt, dzirdēju, kā tavā vannas istabā tek ūdens, tad kaut kas nodārdināja pa terases jumtu. Apstaigāju māju, izslēdzu gaismas, aizslēdzu durvis. Atslēgu, kā parasti, atstāju slēdzenē. Tad ilgi mēģināju ieknosīties barona vecajā izvelkamajā dīvānā it kā tāds pats kā man aug�ā, bet nav tik ērts.
Nevarēju aizmigt. Valstījos, valstījos; mēness, kā par spīti, spo�s kā lukturis tik spokaini balta gaisma�
Un tad izdzirdēju aiz durvīm soļus. Sākumā domāju, ka man �ilierējas. Visādi var būt. Es ta�u pirmo nakti lejasstāvā.
Varbūt vienkār�i nams elpo. Tomēr nē soļi tie�ām bija īsti. Klusi, it kā uz pirkstgaliem. Pietuvojās durvīm, brīdi apstājās, tad aizdipināja līdz ārdurvīm, kaut kas klusi noklik�ķēja, un viss apklusa. Brīdi nogaidīju, tad lēcu laukā no gultas un pieskrēju pie loga tik vien paguvu ieraudzīt kādu baltu stāvu nozūdam aiz kolonnām lejas parka virzienā. Nodomāju tā esi tu�
-���� Es? Kāpēc es? Anna sa�ūmējās, tad attapās. A-ā� Tev �ķita, ka es skrienu uz randiņu?
-��� M-mm� Nūjā, Kārlis norūca. Atzī�os: es apskaitos, jo, izgājis hallē, redzēju, ka durvis tikai pievērtas, nevis kārtīgi aiztaisītas un aizslēgtas. Tāda nevērība, kad pirmajā stāvā tik dārga tehnika un�
-� un tu! Tā patie�ām būtu skāde, ja tevi kāds nozagtu! Anna paķircinājās, lai sarunai noņemtu spriedzi. Klausies, bet tas ir nopietni kur� tas varēja būt? Balts stāvs, tu saki?
-��� Balts� Kārlis nepārliecino�i novilka. Vismaz mēnes�nīcā izskatījās balts. Man likās sieviete, tērpusies garā, baltā kleitā�
-���� Kārlīt, tev likās vai tā tie�ām bija? Anna pārgāja uz�brukumā. Paskaties uz mani vērīgi! Kādā krāsā ir mans rītasvārks?
-��� Gai�i� iesārts.
-��� Un tagad? Anna Elizabete pastiepa roku pie elektrības slēd�a. Virtuvē silti dzeltenās gaismas vietā ieblāvojās rīta palsi zilganā.
-��� Bāli sidrabots� Kārlis pamazām saprata. Tas varēja būt jebkas gai�s?
-�� Tie�i tā! Turklāt interesantākais ir kas cits� Mūsu mājā �obrīd ir tikai divas dāmas, kas varētu skraidīt uz randiņiem, Zane un es. Zane guļ ar nolauztu kāju un, ja pārvietojas, tad tikai ar kruķiem, bet man kādu brīdi-pat staigāt būs grūti, kur nu vēl naktīs apkārt skraidīt� Tad nu apsveicu! Mums ir par vienu noslēpumu vairāk!
Anna vairs nespēja ilgāk nosēdēt slapjais spilvens bija pārvērties īstā dūksti, bet aukstā komprese nepārvarami rosi�nāja glu�i cilvēcisku vajadzību apmeklēt ķeizarmājiņu. Lejas stāva labierīcībās vajadzēja būt viesu peldmēteļiem.
-���� Es tūlīt atgriezī�os. Ja nu tu tomēr neej gulēt, lūdzu, uzliec vārīties ūdeni! Drīz jau ari pārējie modīsies�
-��� Kafiju? Kārlis pajautāja.
-���� Paldies, savu kafiju es gatavo�u pati. Tikai ūdeni. Ar rokām piesegdama necienīgi slapjo pēcpusi, Anna lēni, pie katra soļa viebdamās, �āpoja uz pirmā stāva tualetes pusi. Kad iekustējās, gāja tīri labi. Pēc desmitā soļa sāpes kļuva gandrīz pacie�amas, bet, tikusi līdz labierīcību lielajam spo�gulim un vērīgi aplūkojusi to, kas atlicis no sen�u lepnuma, Anna secināja, ka izbailes biju�as lielākas par reālo skādi virs astes gan pletās zilganmelns asinsizplūdums, ta�u kauliņ� likās vietā; varēja ari pakustēties, pagrozīties un apsēsties. Tiesa, ar piespie�anos.
Sakopusies un slapjā zīda halātiņa vietā uzvilkusi siltu tum�sarkanu frotē peldmēteli, basajās kājās uzāvusi tādas pa�as krāsas pūkainas �ības, Anna Elizabete klumzāja atpakaļ uz virtuvi, ta�u nebija vēl nogājusi pusi ceļa pāri hallei, kad, glu�i kā palēninātā filmā, viņas acu priek�ā lēni, bez skaņas sāka vērties vaļā mājas lielās ārdurvis un pa tām iespraucās bāla, kaulaina roka�
-��� Kār-li! Kliedziens izskanēja kā vārgs, aizsmacis �uksts. Glu�i kā bērnībā kā ļaunā, murgainā sapnī, kad tu visiem spēkiem sauc pēc palīdzības, bet balss nav, palīgā neviens nenāk, toties briesmonis lien tuvāk un tuvāk�
Ir brī�i, kad pat visloģiskāko cilvēku pārņem pēk�ņs apstul�bums, panika vai sastingums. Zaudējusi balsi, Anna Elizabete nekustīgi stāvēja un noraudzījās, kā durvis atveras līdz kājai un pa tām ienāk� Kārļa vecmāmiņa vecā Anna Saulītes kun�dze -, uz rokas nesdama prāvu ne�ļavu naktsvijoļu, jasmīnu, madaru, kalmju un ozolzaru. Ve�iņai pa kājām jautri pinās rūsganā sardele Figaro, priecīgi kustinot spico astīti.
-��� Anniņ, meit, tu jau aug�ā?! Un Kārļuks man teica, ka tu esot no pūcēm� Nekā īsts cīrulītis! Redz, man nenāca miegs, nolēmu iziet laukā pastaigāties un pie viena salasīt jāņuzāles. Gribēju ielikt vāzēs, lai jauki smar�o. Tu ta�u neiebilsti?
-���� Protams, ne. Paldies, Anna� Saulītes kundze.
-��� Omīt�
-���� ?
-���� Mēs ta�u sarunājām, ka sauksiet mani par Omīti, vai ne? Un nevajag teikt jūs! Tu. Omīte. Sarunāts?
-���� Hmm� Varbūt. Mēģinā�u. Starp citu, varbūt vēlaties kafiju? Mēs ar Kārli nupat sākām gatavot.
-��� Vai, bērni, jūs gan esat no zelta! Dakteris teica, ka man no rītiem obligāti vajagot iedzert mazu tasīti kafijas, citādi man tas spiediens tāds pazems� Redz, citiem uz vecumu asinis skrien galvā, man kājās. Ve�iņa nosmējās gar�īgu smieklu. Bet kur liksim �os?
-��� Nesīsim uz virtuvi uz lielā galda �ķiro�anai un kārto��anai vietas diezgan. Varēsim izvēlēties piemērotākās vāzes. Anna knapi noturējās, nepalielījusies, ka skaisto vā�u kolek�cija ir viens no Pū�u mājas lepnumiem.
-���� Kur tad solītā kafija? Tikko pārkāpusi pār virtuves slieksni, Omīte sveiciena vietā uzklupa Kārlim. Tas izbrīnā lielas acis vien nobolija.
-��� Ūdens tējkannā. Anna teica, ka pati� Bet, Omīt, kas tev mugurā? Viņa izbrīns auga augumā.
-�� Kas man mugurā? Skaists peņuārs kā radīts romantiski agrām rīta pastaigām! Saulītes kundze draiski attrauca.
-���� Balts?
-���� Balts. Un kāpēc ne? Varbūt neesi pamanījis, ka mani tērpi pārsvarā ir balti? Arī bērnībā mammīte mani ģērba bal�tās drānās� Katrā ziņā es tā jūtos labi, un kur� man to var aizliegt? Tev nepatīk? Varbūt tu domā, ka tava vecā Omīte ir, kā jūs tagad sakāt, sagājusi sierā?
-���� � sviestā, Omīt, sviestā� Kārlis sāka smieties. Nē ta�u! Es tikai�
-��� Ko tu tikai? Omīte likās saērcināta.
-��� Saulītes kundze, viņ� jūs noturēja par spoku, kas pirms rītausmas mūk laukā no mājas, Annai Elizabetei, redzot Kārļa nelaimīgo sejas izteiksmi, kļuva pui�a �ēl, un viņa metās glābt situāciju. Pusmiegā izdzirdējis hallē klusus soļus un ieraudzījis pa durvīm izslīdam baltu stāvu, viņ� nosprieda�
-��� Ko viņ� nosprieda? Omīte saausījās. Kārlis dziļi ievilka elpu. Nu tik būs�
-��� Viņ� nosprieda, ka mājas spoki beidzot nolēmu�i iziet zaļumos. Saulgrie�os jau tā gadoties�
Kārļa skaļo atvieglojuma nopūtu varētu apskaust pat nīl�zirgs. Malacis, Anna, neizstāstīja. Zelta gabals!
-��� Ak tā� Omīte negaidīti nopietni novilka. Ziniet, �ajā vietā tā varētu ari būt. Man ir tāda sajūta�
-���� Kāda sajūta? Kārlis vērīgi paraudzijās vecmāmiņā.
-��� Nu, tāda� dīvaina. It kā �ajā mājā būtu kaut kas nepa�beigts, kaut kāds neatrisināts noslēpums.
-��� Protams, ir, tu ta�u atceries mēs stāstījām par lādi un kauliem� Kārlis atgādināja.
-���� Atceros, atceros! Tikai, manuprāt, tas vēl ne tuvu nav viss. Te slēpjas vēl kaut kas.
Annai Elizabetei pārskrēja viegli drebulī�i. Vai vecajai kun�dzei piemita gai�redzības spējas? Kā viņa zināja?
-�� Mīlī�i, vai jūs to kafijas kannu bez manis gribat izdzert? Divdaļīgās virtuves durvis atvērās ar tādu sparu, ka, neparāvis
Kārlis ve�iņu sāņus, viņa būtu slaidā lokā uzkritusi uz galda. Ģirts priecīgs un piesārtis, mirdzo�ām acīm, ūdens lāsī�tēm īsi apcirptajos matos un uz labi trenētajiem pleciem pēk�ņi aizņēma pusi prāvās virtuves.
-��� Labrīt, Ģirtiņ, labrīt! Tu gan esi īsta viesuļvētra! Vecā kundze smaidīja vien. Nāc, es tevi sabu�o�u! Pēc tam dabūsi ari kafiju! Bez ceremonijām paķērusi pārsteigto Melderi zem rokas, viņa aizvilka to līdz stūra dīvāna tālākajam galam. Anna ievilka elpu, lai brīdinātu par slapjajiem spilveniem, ta�u nepaguva sirdi ploso�s, divbalsīgs ā-ā-āl liecināja, ka viss jau noticis.
-��� Nu, tas Barons, kad es viņu ķer�u! pielēcis kājās, sir�dījās Ģirts. Vecmāmiņa, sēdēdama uz otra slapjā spilvena, skaļi smējās, savukārt rudais tak�elis, līksmi lēkādams un skaļi riedams, jucekli darīja tik trok�ņainu, ka tikai brīdī, kad pāri virtuvei nodārdēja ģenerāļa Basa pērkondimdo�ais Kas te notiek? -, jautrā kompānija attapās.
Pa terases durvīm ziņkārīgi galvu bija pabāzis Miks, bet no halles puses tie�i �obrīd durvis ar kruķi vēra Zane. Kārlis piesteidzās viņai palīgā.
-��� Vai kāds man beidzot paskaidros, kas te notiek? ģene�rālis sa�utis atkārtoja jautājumu. Pulkstenis rāda septiņi, virtuve pilna ērmu, kafija smar�o, bet brokastu nav!
Anna un Kārlis smiedamies izstāstīja mājiniekiem �īrita piedzīvojumus.
-��� Mjā, kodolīgi rezumēja Bass, diena iesākusies lieliski. Ticiet man ar to viss vēl nebeigsies.
Kā tad, vēl pasakiet: �ie ir tikai ziediņi, odziņas ienāksies vēlāk� Anna, pēk�ņi sadrūmusi, nodomāja. Viņu nez kāpēc vajāja nojauta, ka �īs nakts notikumi un rīta neprātīgā jautrība ir priek�vēstnesis kam baisam�
Par spīti Annas Elizabetes ba�ām, brokastis pagāja nece�rētā vienprātībā un gai�ā noskaņā. Ģenerālis uz abiem plīts riņķiem reizē cepa plānās pankūkas, Anna pildīja tās ar ievārī�jumu, biezpienu vai siera salātiem un pasniedza ēdājiem, bet Ģirts gādāja par kafiju. Kārļa vecmāmiņa, nomainījusi balto, slapjo peņuāru pret tum�i violetu peldmēteli, kas viņai bija divreiz par lielu, galda galā pa�ā lielākajā krēslā sēdēdama, izskatījās pēc mazliet groteskas karalienes kokgriezumiem rotātā troni. Par ēstgribas trūkumu nesūdzējās neviens.
-Jaunie�i, nākamās �etras pankūkas jums abiem! ģenerā�lis bezierunu toni vērsās pie Annas un Ģirta. �igli! Tā jūs te skraidīsiet, velsieties pa kāpnēm, lauzīsiet kājas un sprandu, bet kur� vakarā balli vadīs? Mēs visi esam sataisīju�ies uz kārtīgu izpriecā�anos un danco�anu, tad nu nekrītiet kaunā! Anniņ, pirmais valsis ar mani!
-��� Nekā, Kārļonkul, ar mani! Mēs ar Annu atklāsim zaļum�balli! Ģirts paķircināja ģenerāli. Tev būs otrais!
-��� Nebūs gan. Otro es apsolīju Zaķītim� Anna sapņaini pasmaidīja. Nevarēju atteikt.
-���� Kaķītim? Kārlis saausijās. Pa kuru laiku?
-��� Zaķītim. Zaķītim! Vecajam Zaķī�u māju saimniekam Jurim Zaķītim. Vakar estrādē satikāmies.
-��� Tu re, kā! ģenerālis tēlotā neapmierinātībā pabubināja. Te jau jāpierakstās iepriek� kā vecos laikos� Saulītes kun�dze, varbūt es drīkstu lūgt uz pirmo valsi jūs? Viņ� �ķelmīgi palūkojās uz Kārļa vecmāmiņu, kura no prieka piesarka.
-���� Zane, man ar tevi kas runājams. Iziesim uz terases! atcerējusies aizvadītās nakts pārdomas, Anna Elizabete klusi uzrunāja draudzeni. Lejiņa piedāvājums par grāmatas raks�tī�anu un Zanes doma par pagasta veco ļau�u iztaujā�anu lieliski sasaucās ar Annas ideju aprunāties ar vecajiem me�ājniekiem.
-���� Kā ar tavu kāju? kad abas bija apsēdu�ās uz terases tālākā soliņa, Anna piesardzīgi iesāka sarunu.
-��� Normāli. Nakti drusku smeldza, bet varu paciest. Līzbet, nelaipo! Kas noticis? Zane tie�i pajautāja.
-����� N-nekas� un daudz kas. Klausies. Anna Elizabete ātri pārstāstīja vakardienas notikumus, neaizmirstot ari par mazo piezīmju grāmatiņu un tās satrauco�o saturu.
-��� Un kas lejā �orīt bija par traci? Nu, pirms mūsu iera�a�nās, Zane turpināja tincināt.
-��� Spoku medibas, slidinā�anās pa kāpnēm un da�u asāku vārdu pārmaiņa mums ar Kārli�
-��� Kā tad tā! Jūs ta�u sadzīvojat kā cimds ar roku?! brīnī�jās Zane. Mēs ar Miku jau paspējām saderēt, vai un kad jūs beidzot apprecēsieties. Viņam gan �ī doma nez kāpēc nepa�tīk� Zane draiski iesmējās. Klausies, Līzbet, saki atklāti, ko tu nabaga majoram tādu esi nodarījusi, ka viņ�, izdzirdot vien tavu vārdu, stāvus lec gaisā?
-��� Es�? Neko. Anna Elizabete samulsa. Zanes neviltotā sir�snība un ķircinā�anās nozīmēja tikai vienu viņai ar majoru Kaķīti nebija nekādu attiecību, vismaz romantisku ne. Bet vai tad jūs ar Miku� neesat pāris?
-���� Mēs? Pāris?! Līzbet, va' tu dulns va' traks? Zane aiz pārsteiguma sāka runāt pa ventiņu modei. Tas puisiet's tevis dēļ tak cauri sienai gatavs iziet. Man Rīgā visu laiku jāklau�sās: Anna tā un Anna �itā. Bet tu pāris� Kur tas redzēts policists ar �urnālisti? Nu nē. Mēs esam veci draugi un tādi arī paliksim.
-��� Bet es domāju�
-��� Redzēju, redzēju, ko tu domāji� Vakar mani ar skatienu gandrīz izcepi, domāju beigas būs, uz Pū�u māju vairs neaici�nāsi. Miks jau piedāvāja, lai braucu pie viņa uz Mazkalniņiem, bet tā nu galīgi nebūtu prātīga doma, vai ne?
-���� Mhm� Nebūtu gan, Anna nomurmināja un tikai tad apjauta, ka tas nozīmē piekri�anu. Abas saskatījās un sāka smieties. Nepatīkamā spriedze, kas draudzeņu vidū kā baļķis bija gulējusi pēdējos trīs mēne�us, izzuda.
-��� Tā. Un nu atzīsties, kas tev ir ar Ģirtu? Zane pārgāja frontālā uzbrukumā. Man tas puisietis patīk, un es gribu zināt, kādi ir tavi nolūki attiecībā uz viņu. Pirmais valsis ballē nu labi, bet pēc tam?
-��� Tas ari viss. Novadīsim koncertu, atklāsim zaļumballi -
un tad mēs abas dosimies misijā�
-���� ?
-���� Iztaujāsim vecos me�ājniekus.
-��� Tu esi nolēmusi piekrist Lejiņa piedāvājumam? Zane priecīgi sarosījās.
-Vēl nezinu. Nogaidīsim. Bet pa to laiku papētīsim pagātni. Mani ļoti interesē �etrdesmitā gada vasara. Vai tā var būt, ka neviens neatcerēsies kaut kripatiņu no tālaika notikumiem? Vajadzētu ta�u noskaidrot, kas biju�i tie divi nogalinātie cil�vēki, kuru kaulus atrada pie lapenes, un kāpēc turpat līdzās bija ierakts Dzirnavu albums un rotaslietu lādīte. Zane, lūdzu, pagaidām nevienam neko nestāsti! Lai Miks tramda eksper�tus, bet mēs papētīsim no iek�puses. Jo mazāk ļau�u par to pagaidām zinās, jo labāk.
-���� Ģenerālim neteiksim? Viņ� ta�u vietējais, varētu palī�dzēt�
-��� Pagaidām vēl ne. �ovakar vēl ne. Lai vecais vīrs paprie�cājas. Labi?
-��� Labi, labi, viltniece, Zane norūca. Bet� tu man par Ģirtu tā ari neatbildēji. Ko tu par viņu domā?
-���� Ko domāju? For�s puisietis un labs draugs. Bet būtu slikts virs.
-��� Kāpēc tā? Zane saspicēja ausis.
-���� Nu, kāpēc, kāpēc� Tāpēc, ka pārāk labs mākslinieks. Viņam līdzās vajadzīgs cilvēks, kur� spējīgs uzupurēties un pakārtot savu dzivi. Ne tu, ne es tādas neesam. Ta�u, kā jau teicu, draugs viņ� ir lielisks. Bet, Zane!
-��� Ko?
-��� Tu ta�u nebūsi�
-��� Ko tad?
-���� � samīlējusies Ģirtā?! Fiksi met viņu no sirds laukā sa�akarēsi savu dzīvi, tik i' būs! Jūsmo, amizējies, dzen velnu, lec polku uz vienas kājas, tikai neiemīlies viņā paliks vien melns tuk�ums�
-���� Tev gan izdodas uzmundrināt� draudzene nīgri no�vilka, tad pārsteigta palūkojās Annā. Tu tā runā, it kā pati�
-��� Tad nē jau. Ne jau par Ģirtu� �is ir pavisam cits stāsts. Toreiz, kad tu no re�isoriem pārgāji uz �urnālistiem un devies strādāt uz Jelgavu, es Rīgā paliku viena. Iepazinos ar vienu daudzsolo�u aktieri, Ģirta draugu�
-Un?
-���� Un. Nekas nesanāca. Lai gan� gandrīz apprecējāmies. Labi, ka nesanāca, citādi būtu ieberzusies tādos mēslos, ka pat ar buldozeru neiz�ķūrētu. Viņ� sastrādāja visādas lietas un pēc tam pazuda bez vēsts�
-��� Vai tas bija�?
-��� Bija. Viss tēma slēgta. Lai tu zinātu Ģirts man toreiz ļoti palīdzēja. Kādu laiku bija aukles vietā; mēs kopā esam apēdu�i vismaz piecus suņus ar visām astēm un pārkāpu�i pāri septiņiem sāls podiem. Nesmejies!
-���� Uhh, Līzbet, tu ne mirkli nespēj būt nopietna, Zane iedunkāja draudzeni pa cisku. Anna saviebās. Vai, piedod, pavisam aizmirsu par tavu aizlauzto asti! Paklau, kā tad tu �ovakar dejosi?
-���� Ņirgu putns! Dejo�u! Katrā ziņā labāk nekā tu ar savu salauzto kāju! Anna cirta pretī, un ābas iesmējās.
-�� Meitenes, mar� mazgāties un posties! Ģenerālis pabāza sirmo galvu pa terases durvju spraugu. Mēs ar Omīti un Miku vēl aizbrauksim līdz Mazkalniņiem, bet jūs visi �etri sāciet gatavoties vakaram. Pļāpāt varēsiet rit!
-��� Tie�' tā, mans ģenerāl! Meitenes ķircinoties piesvieda roku pie neeso�o cepuru kokardēm.
Mājas otrā pusē mīksti no�vīkstēja ma�īnas riepas.
-���� Nu re, ciemiņi jau klāt, bet jūs vēl halātos! Miegami�ces! Bass labsirdīgi rājās un devās sagaidīt atbraucējus. Pēc maza brītiņa halli pieskandināja skaļas zīdaiņa raudas, ko papildināja Figaro līksmā rie�ana.
-�� Pasaules gals klāt, Anna nomurmināja un cauri virtuvei devās pretī viesiem.
Turēdama uz rokas spalgi kliedzo�o mazo Elizabeti, ves�tibilā stāvēja Ilga Loka, bet vaļējās parādes durvis pavīdēja Dinārs. Viņ� sēkdams stivēja apkārt mājai milzīgu kasti uz riteņiem.
-��� Te būs� neliels ciemakukulis� nonācis virtuves pusē pie terases, viņ� teica un atkrita zālē.
-��� Kas tas ir? Anna bija iztrūkusies. Ciemiņ� pārstiepies un dabūjis bruku!
-���� Dārza kamīns. Izdomājām, ka te dienvidu pusē tāds derētu, Ilga pa�ukstēja. Es Dināram teicu, ka vispirms jāpa�jautā tev, bet viņ� nelikās mierā. Mīļā miera labad piekritu. Bet, ja nepatīk, saki aizvedīsim uz Mārupi. Mums gan pa�iem tāds jau ir�
-���� Ilga, nepārdzīvo! Paldies par karalisko dāvanu! Anna apskāva vie�ņu un pakutināja mazās vārdamāsas punciti. Lai pui�i vēlāk saliek rit pat iemēģināsim. Bet tagad nāciet un iekārtojieties savā istabā. Atpūtieties un paēdiet ģene�rālim ir pankūkas! Mēs posīsimies uz mēģinājumu, īsi pirms koncerta Ģirts atbrauks jums pakaļ.
Kā par brīnumu, ģenerālmēģinājums pagāja bez aizķer�a�nās pūtēji nospēlēja līdz spo�umam nopulētās Skroderdienu meldijas, pagasta sievu ansamblis aizrautīgi nodziedāja visas piecas dziesmas, dejotājiem kājas nepinās, ekspozīciju stendi bija sakārtoti, jaunuzceltā krodziņa pagalmā katlā vira zivju zupa, bet uz iesma līksmi �urkstēja apaļ� sivēns. Turpat līdzās novietotas divas milzīgas mucas; viena ar dzīvo alu, otra ar kvasu. Lai nu līgotāji nesūrojas, ka spirdzinājuma trūkst!
Lauksaimniecības skolas studenti bija paveiku�i brīnu�mus vecā, dīvainas iedomas dēļ glieme�vāka formā būvētā estrāde izskatījās krā�ņa un priecīga, netālu pa labi bija sakrauts milzīgs Jāņu ugunskurs, bet kalna augstākajā punktā jāņuzālēm apvīta staba galā Jāņuguns. Deju grīda uzlikta gluda, gluda nevienas spraudziņas vai nejau�as skrūves galviņas, aiz kā varētu aizķerties kurpes papēdis vai, nedod Dievs, basa kāja. Vietējā gatera saimnieks Arnolds Lejiņ� bija ziedojis divas kravas nelikvido dēļu, skolas pui�i tos bija no�ēvelēju�i, nopucēju�i, nobeicēju�i tā, ka spīd un laistās! Viss tīrs, spodrs, nokaisīts kapātām kalmēm.
Kā pirmās Latvijas laikā asarām acis bija noteikusi Milda Zaķite, un Anna �os skopos vārdus bija uztvērusi kā lielāko uzslavu. Tie�i to jau viņi bija gribēju�i panākt: atjaunot saul�grie�u svētku svinē�anas un zaļumballes tradīcijas senajā godībā bez bļaustigām dzērājdziesmām, diskotēku tuc-tuctuc un neiztrūksto�ajiem �a�likiem.
Jauko noskaņu samaitāja vien saķer�anās ar Sofiju. Viņa bija pienākusi tie�i tajā bridi, kad Anna sarunājās ar Mildu Zaķīti un Balto Ausmiņu.
-���� Nu gan jaunums deju grīda! Varējāt vēl parketu uzlikt! Sofija bija pārtraukusi sarunu, lai nicigi paustu savu viedokli. Visus iepriek�ējos gadus varēja dancot pa lauku un bija labi, bet nu baronesei savaj'dzējies sarkanus tepiķus. Mēs, laucinieki, ar savām tradīcijām laikam esam par prastu?! Viņa atieza dzeltenīgus zobus, kā gaidīdama pretuzbrukumu. Milda neizturēja.
-��� Tu, Zopij, varētu iet un salikt soliņus pie galdiem! Rau, Arnolds piebrauca. Simtnieki jau gaida! Bet deju grīdu labāk neaiztiec diezgan tavos pasākumos pa dubļiem esam mīcīju��ies. Labi, ka beidzot ari Me�ājos būs svētki kā pie cilvēkiem, nevis lupatnieku bazāri, jarmarkas un kapustņiki.
Nu bija uguns pakulās�
-���� Ak jums mani bazāri slikti, ko? Kāpēc tad agrāk neko neiebildāt?
-��� Tāpēc, ka nekā cita nebija. Zopij, beidz skandalēties. Ej un dari savu darbu, nebojā ļaudīm svētkus!
-�� Tfi tu! Svētkus! Redzēs, redzēs, cik to līgotāju būs. Labi, ja tuvējie kaimiņi atnāks. Varēsi pati to cūku rit tev jau kuņģi vietas daudz! Sofija �ņākdama metās prom, uz atvadām pamanīdamās uzmīt Mildiņai uz mīļotās var�acs.
-���� Mildiņ, nekreņķējies! Redzēdama Mildas acis sarie�amies asaras, Ausmiņa uzlika viņai roku uz pleca. Iesim labāk to tavu ruksi apskatīt man no smar�as vien jau ģibiens nāk. Ja nebūs citu ēdāju, es pati to apēdi�u.
-��� Es palīdzē�u! Anna Elizabete bra�i piesolījās talkā, ar acīm meklēdama, kurp aizgājusi Sofija. Nu ta�u reiz tai bābai nāksies ieklausīties! Sofijas medības pārtrauca Kārlis.
-���� LIzbet, ieradu�ies Melnpils teātra aktieri! Rau, tas lie�lais, sarkanais autobuss! Viņ�, pla�i �estikulēdams, gandrīz trāpīja Annai pa degunu. Kur liksim?
Rau, te pie viesmākslinieku sagaidī�anas un izvieto�a�nas būtu bijis darbs Sofijai, bet kur �o atradīsi?
-��� Jau nāku! Lai �oferis grie� aiz estrādes! Anna laidās skrie�us �ķērsām pāri deju placim un ieskrēja tie�i krūtis Mai�gai Lācltei, kura lēni un cienīgi, kā jau pagasta galvai pienā�kas, apstaigāja savus valdījumus.
-�� Ūja, ūja, va' traks! Va' ta' baroneses tā maz drīkst skriet? Lāclte apcēlās un jau atvēra muti garākai sarunai, bet Anna aizelsusies atjokoja: ja nav zirga, jāauļo pa�ai! un prom bija.
Izvietoju�i aktierus divās no trim aiz estrādes īpa�i uzslie�tajām armijas teltīm (tre�ā bija paredzēta mūziķiem), parūpē�ju�ies, lai tos pabaro, un sagaidīju�i ari grupu 13. jūdze, Anna un Kārlis pēc stundu ilgas nepārtrauktas skrie�anas beidzot atsēdās uz saulē sasilu�a akmens turpat estrādes malā aiz kupla vēlā jasmīnkrūma.
-���� Sofij, ko tu te dari? Tā bija pagasta �oferī�a Antona Zāna piesmakusi balss. Kas tev rokā?
-���� Ku�! Kas tev par daļu! Ej, no kurienes nācis, babņiks tāds! Sofija nikni no�ņācās.
-��� Kāpēc babņiks?! Es pie tevis �orīt agri biju iebraucis kur pati biji? Antona balsi skanēja neviltots sa�utums. Acīm�redzot �oferītim nepatika redzētais, jo viņ� pēk�ņi iebļāvās: Liec nost, trakā bāba! un kaut kas noblīk�ķēja.
Anna Elizabete un Kārlis saskatījās aiz estrādes atradās lielā elektrības sadales kārba.
-���� Ej, Anna bez skaņas pakustināja lūpas un norādīja Kārlim estrādes virzienā, bet pati devās uz pretējo pusi.
Pagājusi pietiekami tālu, viņa piezvanīja pagasta pilnva�rotajam Antonam Graudniekam un, neko sīkāk nepaskaidro�jot, palūdza nodro�ināt pastāvīgu apsardzes posteni elektrī�bas sadales vietās un pie viesmākslinieku teltīm. Saņēmusi apstiprino�u atbildi, nogaidīja, līdz pa taciņu, kas veda aiz estrādes, aug�up sāka kāpt divi brangi vīri zemessargu formās. Kārtībā. �itas joks tev, ve�iņ, neies cauri, izdomā ko citu!
Deju placī vēlreiz sastapusi Maigu Lācīti, Anna taktiski ieminējās: Maiga, varbūt Sofijai �ovakar labāk būtu doties mājās un tur ari palikt�
Lācīte acumirklī zaudēja visu omulību: Vai kas noticis? Viņa atkal ko sastrādājusi?
-���� Vēl neko. Ta�u mēģinājums bija. Neizdevās. Nākamais var vainagoties panākumiem.
-��� Ak Dievs! nopūtās Lācīte. Tā tikai trūka pa�ā svētku vakarā! Un es vēl Latvijas televīziju uzaicināju to for�o raidījumu Savai zemītei. Viņiem kuru katru bridi jābūt klāt, un Sofijai vajadzēja viņus sagaidīt.
-���� Nekas, uzticēsim Ausmiņai gan viņus, gan mākslinie�kus. Viņa tiks ar visu galā! Es pati Ausmai pateik�u. Anna mierināja panikas pārņemto priek�sēdētāju. Neraizējieties! Tomēr Sofiju gan vajadzētu izolēt, kamēr nav par vēlu.
-��� Ko viņa grasījās darīt? Lācīte neatlaidās.
-�� Maiga, par to runāsim rit, pēc svētkiem, labi? Es skrienu! Anna attrauca un pagaisa. Nebija laika skaidroties.
Pa ceļam pie Ausmas viņa paspēja piezvanīt Mikam un īsumā izskaidrot situāciju.
-��� Oho, rādās, ka jums tur veidojas īsts karastāvoklis. Labi, mēs ar krusttēvu ieradīsimies agrāk.
-���� Nē, nerausti ģenerāli! Viņ� teicās braukt vēlāk kopā ar Zani, Omīti un Lokiem.
-���� Labi, atstā�u viņiem savu ma�īnu un brauk�u kopā ar Graudnieku. Gaidiet, drīz bū�u.
Tā. Par dro�ību varētu neraizēties. Kas vēl varētu noiet greizi?
-���� Līzbet, kur tu paliec? Ģirts izrāva Annu no pārdo�mām. Līdz sākumam divas stundas. Vajadzētu aiz�aut mājās nomazgāties, pārģērbties un tad a�i atpakaļ.
-��� Labi. Tikai sagaidīsim Miku. Negribu atstāt Kārli te vienu pa�u.
-���� Kaut kas nav kārtībā? Ģirts Annas rai�pilnajā balsi saklausīja trauksmi.
-��� Nav gan. Sofija tikko mēģināja elektrību salaist uz īso�
-���� Nu� bāba! Citkārt pieklājīgais Melderis izteiksmīgi noklepojās. Tādu tikai ar pliku pakaļu nātrēs!
-��� Nekaitētu gan. �obrīd Anna bija gatava Sofiju iespun�dēt pagrabā.
Miks, kā solījis, ieradās da�u minū�u laikā. Sadzenāju�i rokā Kārli, viņi sarīkoja a�u kara apspriedi.
-��� Kur viņa palika? Anna Elizabete ievaicājās.
-���� Sofija? Ieraudzījusi nākam zemessargus, nolamājās un klup�us metās lejā no kalna, tad pāri laukam uz Jauno tiltu. Laikam aizjoza uz mājām� Un pirms tam vēl paspēja piekaut �oferīti.
-��� Piekaut? Miks uzrauca kreiso uzaci.
-Jā gan. Acīmredzot viņ� tai iztraucēja īstenot nelāgo no�domu izraisīt īssavienojumu, tāpēc Sofija atvēzējusies krāva viņam pa �okli ar plaķenēm� Antons novēlās plāceniski. �ī vēl nobļāva: Es zinu gan, kādas zāles tu tur pa sienaug�ām vadāji! Paprovē vēlreiz tai ma�kai brun�os karāties, nafig nositī�u! un aizjoza. Kad piegāju, viņ� bija zemē. Palīdzēju piecelties. Antons izskatījās pavisam bāls� Vaigs pu�u, asinis pa visu ģīmi� Sagrāba sasisto �okli, sirdīgi nospļāvās un, purpinā�dams kaut ko par dulnām, prātu izkūkoju�ām bābām, kuras pat svētku vakarā neliek mieru, lēni aizklumzāja lejup pa taciņu� Es vēl paskrēju pakaļ, lai atdotu viņam nokritu�o naģeni.
-��� Jēziņ, nu gan kaislības! Ģirts nodrebinājis.
-���� Un ko tu iedomājies? Anna bija pavisam satraukta. Sofija līdz �im visos svētkos bijusi uzmanības centrā, bet kop� mūsu iera�anās savas pozīcijas zaudējusi� Karaliene gāzta no troņa ne vairs goda, ne slavas. Viņa dro�i vien spētu arī kādu nomu�īt.
-�� Tfu-tfu-tfu! Nepiesauc nelaimi! Pietika ar pagāju�o gadu. Miks nospļāvās pār plecu. Galu galā man ir atvaļinājums un es negribu to pavadīt, izmeklējot kārtējo slepkavību. Pietiek ar diviem skeletiem tavā upmalā. Nav zināms, ko vēl eksperti teiks� Labi, draugi-mākslinieki, brauciet mājās pārģērbties, bet mēs ar Kārli te visu pieskatīsim. Paskat, ļaudis jau sāk pulcēties! Anna, tā gan tev bija laba ideja salikt apkārt deju grīdai galdiņus uzreiz visus var labi pārskatīt. Nebūs kā citus gadus pa krūmiem jālodā. Ve�ukiem arī vieglāk apsēsties un piecelties. Iepriek� daudzi tie�i tāpēc nenāca, ka bija jāsē� uz deķiem slapjā zālē.
-���� Labi, komplimentus bārstīsim rit. Ja viss būs labi bei�dzies. Anna viņu pārtrauca. Ģirt, mums vēl ir �etrdesmit minūtes!
Abi pasākuma vadītāji teciņus laidās lejā no kalna uz lau�kumu, kur stāvēja Ģirta sarkanais kreislers.
Ap pusnakti, kad visi lielie uztraukumi jau bija aiz mugu�ras koncerts novadīts, Skroderdienas Silma�os nospēlētas, dziesmu kari ar triju kaimiņpagastu ansambļu piedalī�anos beigu�ies un atlicis vien Me�āju skaistākās balss konkurss, laureātu apbalvo�ana un pirmais valsis, lai tad varētu ēst, dzert, dancot un līksmot līdz saules lēktam, Anna beidzot varēja atvilkt elpu un pieiet pie galda, ap kuru omuligi bija sasēdu�ies Pū�u salas, Kalniņu, Mazkalniņu un Zaķī�u ļaudis. Jautrība sita augstu vilni, visi bija krietni iesilu�i un gatavi pārgalvībām.
-�� Anniņ, meit, vai nu beidzot ari jūs ar Ģirtu varat piesēst? ģenerālis, maķenīt jautrākā prātā nekā parasti, aicināja. Rau, Anniņa, tava vārdamāsa, paspējusi tādus pīrādziņus un plāts�maizi izcept, ka apēdīsi ar visu groziņu ij nepamanīsi!
-��� Nu, Kārļonkul, pēc tādas reklāmas nespēju atteikties! Anna pasmaidīja un piesēdās blakus. Mums ar Ģirtu vēl ir desmit minūtes, tad būs jāpiesaka vietējo lakstīgalu konkurss. Skatos, ka esi sataisījies dziedāt.
-��� Kā tad! Mēs abi ar krustdēlu rausim vaļā Zilo lakatiņu! Nemaz nerausties, puika, dziedāsi kā mīļais!
Uzrunātais pavērsa pret debesīm izmisu�u skatienu, ta�u, no pārējiem gaidīto līdzjūtību neguvis, �ēli nopūtās, izraisī�dams vienotu varenu smieklu �alti.
-��� Anna, ja tu nebūtu pasākuma vadītāja, es ieteiktu jums abām ar Zani pieteikties konkursam un nodziedāt kaut ko no trimdinieku balādēm, Ģirts domīgi bilda. Atceros toreiz akadēmijā jums pamatīgi izdevās pārsteigt mūsu Bāliņu. Viņa tādu divbalsību nebija dzirdējusi. Jums lieliski saskan. Starp citu, kur ir Zane? Mēģināju viņu sazvanīt telefons izslēgts.
-���� Dro�i vien medī sendienu stāstus savam �urnālam, Anna attrauca. Viņu draudzenes prombūtne nedaudz ērcināja bija ta�u norunāju�as pie vecajiem cieminiekiem doties divatā. Vai tie�ām Zane nevarēja paciesties vēl stundas ce�turksni? Bet ne visi labākie stāsti jānomedī pa�ai. Tādi ir tie �urnālisti.
-��� Ilga, vai tie�ām tu saviem darbiniekiem pat svētkos liec strādāt? Mediju grupas Magnum Lux īpa�nieks Dinārs Loks puspajokam, pusnopietni uzrunāja savu sievu Ilgu, koncerna valdes priek�sēdētāju un Zanes tie�o priek�nieci.
-��� Dinuk, es par to neko nezinu. Domāju: atbrauksim ciemos un visi kopā zaļumos jauki nosvinēsim Saulgrie�us. Vai nu galvenajai redaktorei pa�ai jātaisa svētku reportā�a? Ilga neizpratnē raustīja plecus.
-��� Gan atnāks! Vai nu pirmoreiz? Būs atradusi kādu skaistu kadru tad jau nejūt, kā paiet laiks, Anna mēģināja attais�not draudzenes nozu�anu, lai gan dziļi vēderā sāka skrāpēties tādi kā mazi kaķu nadziņi� Ja nu kas atgadījies?
Viņa nemanāmi piemiedza Kārlim ar aci un, pavilku�i malā, pateica da�us vārdus, tad pievērsās Ģirtam:
-�� Meldera kungs, mums jākāpj uz skatuves �is nakts priek��pēdējam cēlienam lakstīgalu konkursam. Dziedoņi, saturie�ties!
Pēc stundas konkurss bija garām. Atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass un aktīvajā dienestā eso�ais policijas majors Miks Kaķītis, Melnupes pūtējiem piepalīdzot, skanīgās viru balsis nodziedāja Zilo lakatiņu; pagasta priek�sēdātāja Maiga Lāclte necerēti patīkamā, klusinātā altā Paula Rudens ogli; māsas Zānes, cita citu pārspēdamas, Gaujas laivinieku, bet �oferītis Antons, par spīti savam sasistajam �oklim, tiesa, nedaudz svepstēdams, tā norāva latgalie�u tautasdziesmu Toli dzeivuj muna meila, ka visi balles dalībnieki pielēca kājās un aplaudēja kā traki. Kā pēdējo dziesmu konkursa dalībnieci Ģirts pieteica� Omlti ar dziesmu Meldermeitiņa. Vecajai kun�dzei izrādījās reti skaista, samtaina balss, kam gadi nebija spēju�i neko nodarīt, un senais valceris skanēja tik labi, ka Ģirts nenoturējās un uzaicināja Annu uz deju, tā atklājot za�ļumballes dan�u daļu. Līgotāji ar sajūsmu sekoja vadītāju piemēram, un deju grīda drīz vien ņirbēja un ņudzēja.
-��� Re nu, kā labs piemērs dara brīnumus! raudzīdamies dejotājos, domīgi bilda ģenerālis un, palūdzis atļauju Dinā�ram, uzlūdza uz deju Ilgu Loku.
-���� Teci, teci, padejo! Mēs ar Betiņu uzdejosim tepat pie galda, vai ne, bumbuli? Dinārs ritmiski �ūpoja meitiņu.
Kad sakarsu�ie dejotāji atgriezās pie galda, pār Kārļa vec�māmiņu nogruva apsveikumu gūzma.
-��� Nu, Omlt, cauri ir tagad katru vakaru pirms gulētie�a�nas dziedēsi mums �ūpuļdziesmas! Ģirts, apņēmis ve�iņu ap trauslajiem pleciem, �ūpojās val�a ritmā. Annas kundze, klau, tu ta�u neatteiksi vienu deju skaistākā mugurskata īpa��niekam? Kā tad nu būs? Izgriezīsim vienu apli?
-��� Kā tad nu būs? Dancosim! Un nevis vienu apli, bet kār�tīgu Vīnes valsi ar visām tūrēm! Varbūt jūs, jaunie, to nemaz nemākat?
-��� Nu-u-u-u, Omlt, tu mani apvaino! Vai tad es velti piecus gadus konservatorijā parketu slīpēju?
Pavadot abus dejotājus ar skatienu, Anna uzmanīgi rau�dzījās cauri un pāri deju placim, pēc kārtas pakavējoties pie katra galdiņa. Zani nekur nemanīja. Ari neuzkrīto�i izgaisu�ais Kārlis vēl nebija atgriezies. Pamanījis Annas nemieru, Miks Kaķītis klusi ievaicājās: Nav?
-�� Nav, Anna automātiski atbildēja, tad raizigi paraudzījās Kaķīti. Kas nav?
-���� Nevis kas, bet kā� Zanes nav. Tu ta�u meklē viņu, vai ne? Ko jūs abas atkal esat sadomāju�as?
-���� Neko. Acīmredzot viņa kādu intervē un, lai netraucētu mūzika, būs pagājusi tālāk no estrādes.
-��� Hmm. Varbūt tev taisnība. Tomēr� kaut kā nemierīgi ap sirdi, Miks negribīgi atzina. Viņai tā kāja�
-��� Es ari par to iedomājos, tāpēc aizsūtīju Kārli ātri apskriet svētku laukumam, pārlūkot estrādi un tuvējo apkārtni. Ja nu kas�
-�� Pipari tev uz mēles! Miks izskatījās ne pa jokam uztrau�cies. Tā tik vēl trūka, lai kādai no jums kaut kas atgadltos.
Kādai nojums� Tātad viņ� satraucas par mums abām� Vai tomēr par Zani?
-���� Rau, kur Prie�u Miķelis! ieilgu�o klusumu pārtrau�ca Zaķī�u Mildas skaļais sauciens. Uzvarējusi degustācijas konkursā (viņas sietajam sieram nebija līdzinieku!) un kopā ar galdabiedriem uz karstām pēdām no liela kausa iztuk�o�jusi �ampanieti Mārtiņi Asti, Mildiņa juta pacilātību, un viņas varenā balss plūda brīvi un pla�i kā Melnupe.
-��� Miķel, Miķel, nāc mūsu pulkā! Sievas varenajam altam piebiedrojās arī Zaķī�u Jura tenoriņ�. Abi sarokojās.
-��� Sen neesi redzēts mūspusē, ari Milda sasveicinājās ar atnācēju gara auguma stiegrainu vīru, pusgariem, baltiem matiem un plīvojo�u, baltu bārdu. īsts Dūdieviņ�, nodomāja Anna Elizabete. Likās, bārdainim ir vismaz simts gadu, ta�u kustējās viņ� pārsteidzo�i viegli un līgani kā dejotājs. Vai varbūt indiānis, kur� gadiem min me�a takas.
-��� Nav bijis vajadzibas, rāmi atteica uzrunātais. Maizi atnes skolasbērni, piens un medus ir pa�am, gaļu neēdu, mal�kas pietiek. Ko vecam virām vēl vajag? Varu augām dienām klausīties bi�u dziesmās.
Kārļa vecmāmiņa, laikam par strauju iemalkojusi kvasu, sāka kāsēt un, pielikusi pie mutes kabatlakatiņu, pagāja maliņā. Vecais vīrs vērīgi nolūkojās viņai nopakaļ, ta�u neko neteica.
-���� Miķel, kāds tev �ogad sviediens? Juris ziņkāri ievai�cājās.
-��� No pavasara ziediem būs savi pieci spaņņi. Tad jau re�dzēs, ko dos liepas.
-��� Es labprāt nopirktu trīslitru burku liepu medus, lieti�ķi bilda Zaķītiene. Labāku par tavējo nezinu.
-��� Es medu nepārdodu, tikai iemainu. Man ziemai vajadzēs kartupeļus. Vai būs kāds mai�elis?
-�� Vai, mīļais, būs būs kau� divi tris. Vesels ēdis! Tā labuma mums desmit hektāri ij pa�iem, ij citiem, ij pārdo�anai. Ja vien nebūtu tā Akmeņa, varētu stādīt vairāk, bet tas pagāns laikam nolēmis mūs nonīst no zemes. Jau līdz Aukstajam strautam izpleties!
-��� Ko nu, māt, svētku vakarā par nelabām lietām, Zaķītis ku�ināja sievu. Labāk palūko, kas Saulī�kundzei noticies: kā gāja, tā pazuda. Ka tik nav tavs pīrāgs nerīklē iesprūdis. Un viņ� papliķēja sievu pa apaļo cisku.
-�� Tpi tu, pagāns, va' būsi rāms! Sirmums bārdā, bet prāts� Zaķītiene atvēcinājās un kā jauna meita palēca malā, izpel�noties klāteso�o atzinīgus smieklus. Anniņ, meit, iesim pa�skatīties!
-���� Anniņa? Vecais Miķelis Priede pēk�ņi cie�i palūkojās Annā Elizabetē. Jūsu vārds ir Anna?
-��� Jā. Mani sauc Anna Elizabete Berga. Dzīvoju Pū�u salā vecajā Bergu namā. Jau gadu.
-���� Anniņa� �ķiet, sirmais bitenieks turpmāko skaidro�jumu nebija dzirdējis. Viņ� atkal un atkal atkārtoja Anniņa. Anniņa� Meldermeitiņa. Toreiz� Toreiz arī skanēja Meldermeitiņa�
Laikam vecajam vīram kaut kas saklemmējies, ka netiek no tās Anniņas vaļā. Un kas tā par Meldermeitiņu?
Anna Elizabete zināja tikai vienu Meldermeitiņu ope�reti pēc Voldemāra Sauleskalna libreta, kurā iestrādāta tāda pa�a nosaukuma dziesma, ko trīsdesmitajos gados tik izjusti izpildīja Tālis Matīss. Bet kāds sakars Kārļa vecmāmiņai, kura pirms brī�a dziedāja �o dziesmu, Meldermeitiņai un vecajam biteniekam? Vārds?
-��� Miķel, Miķel, neuztraucies tik dikti, pastāsti labāk, kā tev tai me�ā klājas? vecais Zaķītis, pieliecies tuvāk Bi�u Miķelim, skaļi jautāja. Man stāstīja, ka tavā galā parādīju�ies vilki. Vai bail nemaz nav dzīvot vienam pa�am?
-��� Ko nu piebaidīsies, negaidīti skaidri atbildēja bitenieks. No da�a laba divkājaiņa vairāk jābaidās nekā no vilka. Vilks neuzbrūk cilvēkam, ja vien nav pilnīgā badā, ievainots vai iedzīts stūrī. Bet cilvēks� nogalina prieka pēc.
-��� Atvainojiet, es uz mirkli jūs atstā�u. Annai Elizabetei no �ī vira smagā skatiena kļuva neomulīgi. Pagājusi nostāk, viņa neuzkrīto�i to pavēroja. Likās, it kā sirmgalvis dzīvotu vien sev zināmā sfērā, kurā ieiet ļauts tikai viņam vienam. Reizēm, vajadzības spiests, viņ� uz mirkli pavēra durtiņas ari uz �o pasauli, ta�u to neatzina. Iesācis stāstīt par vilkiem, vecais bija pilnīgi pārvērties atplaucis, tāds kā jaunāks kļu�vis. Varēja redzēt, ka pelē�a dabu viņ� pazīst ļoti labi, jo tādas zinā�anas cilvēkam varēja būt, vien vērojot dzīvnieku ļoti tuvā klātienē, tā dzīves vidē.
Ta�u vēl interesantāks Annas novēro�anas objekts bija ģe�nerālis Bass. Viņa sejā bija iegūlusi tā pati izteiksme, kādu Anna bija pamanījusi vakar, atverot lādi, tobrīd likās, ka vecais virs izmisīgi pūlas kaut ko atcerēties, ta�u nespēj.
-��� Līzbet! blakus atskanēja Kārļa balss.
-��� Nu? Viņa pagāja nostāk.
-���� Nav. Viņas nekur nav.
-���� Kā tā nekur? Vieglā skrāpē�anās Annas kuņģī pār�vērtās dzeldīgā kaķu nagu uzbrukumā. Varbūt mājās?
-��� Nav. Es tur jau biju. Miks tikko aizbrauca vēlreiz varbūt ceļā esam izmainīju�ies. Tikai tagad Anna pamanīja, cik aizelsies ir Kārlis un cik smagi elpo.
-���� Bet kā tu�? Tev ta�u nebija ma�īnas!
-��� Aizņēmos Graudnieka puikas velosipēdu. Nesatraucies tikko noliku vietā.
-���� Es ne jau par to� Domāju, kas varētu būt atgadījies? Zane ta�u tā nekad nav darījusi�
-���� Nav gan. Klau, varbūt tas kaut kā saistīts ar jūsu abu vakarvakara dīvainībām?
-��� N-nē� Nedomāju gan. Mēs �orīt visus pārpratumus izru�nājām un par visu tikām skaidrībā.
-��� Kas tad?
-���� Nezinu. Ja nu vienīgi� Lejiņ�. Varbūt viņa, par spīti brīdinājumam, �obrīd runājas ar Lejiņu?
-���� Nu? Stāsti ta�u, neklusē kā turks! Kārlis nepacietīgi dīdījās. Anna īsumā izstāstīja par Lejiņa piedāvājumu izveidot grāmatu par Me�āju pagastu, kā arī par to, ka brīdinājusi pagaidām neko neuzsākt.
-��� Kārli, kā tu domā, vai Zane varētu, spītējot man, doties pie Lejiņa galda parunāties?
-���� Nezinu gan� Zane tādas muļķības nedarītu. Līdz �im ta�u visiem taviem brīdinājumiem bijusi sava jēga. Vai nu viņa tik klaji ignorētu �o?
-��� Bet� tad ir vēl sliktāk, nekā es domāju! Anna izsaucās. Piezvani Mikam! Mans telefons palika uz galda.
Kontrolzvans uz Pū�u māju apliecināja Zanes tur nav. Anna Elizabete apjukusi palūkojās Kārli. Ko nu?
-Jāpaziņo pārējiem. Tad jāsagaida Miks un visiem jādodas meklēt.
-��� Un pasākums? Anna klusi pajautāja. Gandrīz piec�simt cilvēku�
-�� Kāds pasākums! Cilvēks ta�u pazudis. Mūsu Zane! Varbūt beigta, ievainota, iekritusi upē un noslīkusi!
-���� Ku�, nekliedz! Nebiedē viesus! Vēl nekas nav noticis nav ko sēt paniku pirms laika. Bet, ja ir noticis, tad vēl jo vairāk nedrīkst izbiedēt tos, kuri varētu būt kaut ko redzēju�i vai dzirdēju�i.
-��� Tu gan esi ledus gabals, Anna� Kārlis noteica.
-���� Neesmu, Kārllt, neesmu. Tikai cen�os domāt loģiski. Ja tu apskrēji visu Melnās estrādes apkaimi un neko neatradi, ja tu izstaigāji visas taciņas un nevienu neredzēji, ja tu aizskrēji līdz mājām un arī tur bija tuk�ums, tas var nozīmēt tikai to, ka nav meklēts īstajā vietā vai ari�
-��� Vai�?
-��� Nekas, nekas. Rau, te jau ari Miks!
Lai netraucētu viesus, Kaķītis savu sudrabaino auto bija atstājis lejas stāvvietā un kāpis aug�ā pa stāvo taku. Nosvīdis un aizelsies viņ� izdvesa tikai vienu vārdu: Ir?
-��� Nav, abi uzrunātie reizē atbildēja.
-��� Johaidī! Kaķītis sirdīgi nolamājās. Es ta�u zināju, ka tas labi nebeigsies! Atvaļinājums! Ejam pie pārējiem nav ko vilkt garumā.
Pie galda bija visi, ieskaitot jauno viesi Miķeli Priedi, ta�u trūka divu pazudu�ās Zanes un� Kārļa vecmāmiņas.
-����� Kaut kas traks! Kas te �onakt notiek?! Cilvēki cits pēc cita pazūd bez pēdām un vairs nav atrodami! Kārlis īgņo�jās. Tagad laikam jāiet meklēt Omlti?
-���� Es ie�u tev līdzi! Anna pieteicās. Labāk divatā, lai pēc tam nav jāmeklē tevi. Miks visu paskaidros.
-��� Kur viņa varētu būt? Kārlis satraukti ierunājās. Ma�zums kas varbūt slikti kļuvis? Vecs cilvēks astoņdesmit septiņi gadi� Kaut nu viņa atrastos! Es vairs nekad�
-���� Ko tu, Kārlit, nekad? Anna �ķelmīgi viņu pārtrauca, ieraudzījusi tālu priek�ā meklēto. Nekaitināsi? Bet mani? Bu�osi uz vaiga un sauksi par tanti? Re, kur tava vecmāmiņa nolīdusi aiz skatuves pie jauniem pui�iem!
Omīte patie�ām bija piebiedrojusies aktieriem, kuri patla�ban aizskatuvē spēlēja durakus un, jautri smiedamies, stāstīja visādus atgadījumus no viesizrā�u dzīves. Cepta cūķa ribiņu vienā rokā, māla alus krūku otrā, baltā kleitā un ar madaru vainagu galvā tāda viņu Omīte izskatījās sirreāli.
-��� Anniņ, vai tad apbalvo�anas nebūs? viņa jautri iesau�cās. Mēs te gaidām, gaidām�
-���� Omit, lūdzu, panāc uz mirkli, Kārlis paaicināja. Viņa neskanīgā balss vecmāmiņu sabiedēja. Atri atvadījusies no teātriniekiem, viņa metās pie mazdēla.
-���� Zane pazudusi. Jau vairākas stundas, Anna Elizabete ierunājās pirmā. Bez pēdām. Viņas nekur nav, pui�i jau divreiz pārbaudīja. Gribējām iet meklēt, bet tad sapratām, ka jūsu ari nav.
Ziņa bija tik satrauco�a, ka Omīte pat nepamanīja Annas jūso�anu.
-�� Tātad man bija taisnība� nobālu�ām lūpām viņa no�uk�stēja. Viss vēl tikai priek�ā�
Annai Elizabetei gribējās kliegt. Kas tā visiem �odien par modi: runāt noslēpumaini un pusvārdiem?
Atgriezu�ies pie galda, viņi atrada pārējos pavisam bēdīgā noskaņojumā. Miks īsos vārdos bija atstāstījis notiku�o, izrai�sot vispirms gūzmu neauglīgu minējumu, kam sekoja cita par citu trakākas fantāzijas, līdz beidzot ģenerālis neizturējis, uzsitis ar dūri pa galdu un dusmīgi noducinājis: Pietiek nodarboties ar zinātnisko fantastiku!
-��� Tūlīt ausīs gaisma, paraudzījies pulkstenī, viņ� bilda. Tad varēsim visi doties meklēt. Annai taisnība nevar pasā�kumu noraut pusē. Lai ļaudis priecājas! Tādas zaļumballes Me�ājos nav bijis kop� �etrdesmitā gada. Toreiz bija pēdējā īsti latviskā balle. Pēc tam sākās krievu laiki, vēlāk Jāņus vis�pār aizliedza, kolhoza gados to vietā bija Siena pļaujas svētki, Pilngadības svētki, Mehanizatoru balles un visādas citādas svinē�anas.
-���� Jā, ļaudis pasāka katrs savā pagalmā kurināt mazu ugunskuriņu, bet vairs nedziedāja un nelīgoja. Baidījās. No kā baidījās no viņiem vai no sevis? klusu ierunājās Miķelis Priede. Nobiedēt var tikai to, kur� baidās� Tāpēc jau nebija svētības, ka baidījās. Visi baidījās. Visa dzīve pagāja, lidz iemācījās nebaidīties.
Anna, Miks, Ģirts un Kārlis pārmija trauksmainus skatie�nus. Varbūt vecais tie�ām nav pie pilna prāta!?
-��� Līzbet, mums ta�u vēl jāapbalvo konkursu uzvarētāji! Ģirts, pēk�ņi attapies, iesaucās. Pilna aizskatuve ar bal�vām. Ak �ausmas, gandrīz aizmirsām par skatītāju balsojumu. Ejam, ejam, tik un tā �obrīd neko vairāk izdarīt nevaram. Vismaz pabeigsim ar godu.
Annai �obrīd domas bija visur citur, tikai ne pie balvām un konkursu uzvarētājiem.
-���� Ej, meit, ej, mudināja ģenerālis. Tieciet galā ar �o darbu, lai ir miers. Mēs piekopsim galdu. Pēc tam apspriedīsimies, ko darit.
Anna Elizabete un Ģirts lēni vilkās skatuves virzienā.
-��� Ja tu zinātu, kā man negribas kāpt tur aug�ā un jautri smaidīt� Anna klusi atzinās. Zane varbūt�
-����� Zinu. Man ir tāpat. Nu, Sīkais, saņemamies vēl pēdējo reizi �onakt! Ģirts cie�i saspieda Annas plaukstu. Sāpes palīdzēja savākties. Tā ir loma. Tikai loma. Kārtējā loma, kas jānospēlē� Pēc tam būs miers� Nē, miera nebūs! Ja Zane neat�radīsies, ja ar viņu būs kaut kas atgadījies, Anna sev nemū�am nepiedos, ka ievilkusi draudzeni �ajā�
-���� �ikais, mūsu uznāciens! Orķestris pūta tu�u. Pagrābis Annu zem rokas, Ģirts lepni uzsoloja uz skatuves.
Balvas bira kā no pārpilnības raga Gardākais rausis, Tumī�gākais siers, Brangākais alus, Garākā zeķe. Smalkākais cimds, Bagātīgākā pūralāde un galu galā Skaistākā Me�āju balss. Visi laureāti gods godam bija sagaidīju�i apbalvo�anu un nu priecīgi un sasarku�i steidza saņemt pelnītās dāvanas. Nebija tikai viena pa�a pēdējā, ilgi gaidītā un ar skaliem aplau�siem sveiktā uzvarētāja �oferī�a Antona. Viņa dziedātā To[i dzeivuj muna meila ar trim balsīm bija izkonkurējusi Omītes Meldermeitiņu. Trīsreiz izsauku�i Antona Zāna vārdu un pa�u dziedoni nesagaidīju�i, Ģirts un Anna atdeva balvu skaistu kokgriezumu viņa mātei Leontīnei, kura lepnumā piepūtās kā balons, it kā pati būtu �o balvu izcīnījusi. Tā viņai būs kompensācija par neiegūto Tumīgākā siera balvu.
Viss. Beigts un nobungāts! Novēlēju�i me�ājniekiem lus�tīgu līgo�anu un līgo�anos līdz pa�am rītam un vēl ilgāk, abi pasākuma vadītāji atvadījās, atstājot savā vietā mutīgo 13. jūdzes Pēteri, un metās pie savējiem.
Galdiņ� bija nokopts, dzērieni nolikti prom no acīm, ģene�rāļa un Mika priek�ā parādīju�ies piezīmju blociņi. Bariņam bija pievienoju�ies ari abi Graudnieki jaunākais iecirkņa inspektors Antons un viņa tēvs Donāts.
-�� Nu, Bergas jaunkundz, tiklīdz jūs rīkojat kādu pasākumu, tā mums darba pāri galvai? vecais Donāts centās labsirdīgi pajokot, ta�u viņam tas izdevās tikpat labi kā zilonim nodejot baletu trauku veikalā.
-���� Graudniek, nerausti velnu aiz ūsām! ģenerālis Bass ierūcās. Ka neieko��
-�� Vai nu tā kodis? vecais inspektors pasmīnēja. Diez vai tas velns ir tik melns, kā viņu mālē! Kas tad īsti noticis? Jūsu kolēģe un draudzene Zane vairākas stundas atrodas ārpus mūsu redzesloka. Varbūt viņa jau sen mājās? Apnika balle un aizbrauca gulēt?
-���� Nē! atskanēja vismaz triju balsu vienlaikus izkliegts noliegums.
-���� Mājās viņas nav. Mēs pārbaudījām. Divreiz, cenzda�mās runāt mierīgi, Anna teica. Vecā Graudnieka aprobe�otība un stīvums kaitināja, lai gan ar prātu viņa saprata, ka viņ� tikai dara savu darbu tā, kā radis gadu desmitiem, un �obrīd faktiski ir vienīgais kārtībsargs, kur� �eit veic savus tie�os dienesta pienākumus. Ģenerālis bija pensijā, Miks atvaļi�nājumā, Antons joprojām mācījās. Atlika vien vecais Donāts ar visu ēzeļa ietiepibu.
-���� Labi. Tātad mājās Zanes nav. Varbūt aiz skatuves vai krodziņā? Dzer saldu vīnu un amizējas ar jauniem pui��iem?
Anna būtu varējusi viņu no�miegt plikām rokām. To redzē�dams, Bass centās glābt situāciju.
-��� Donāt, vai tu domā, ka mēs tevi traucētu, ja pa�i nebūtu jau trīsreiz visu pārbaudīju�i? �eit, estrādē, Zanes nav, uz kalna, tā piekājē un tuvākajā apkaimē ari nav un mājās ne tik. Viņa ir burtiski pazudusi no zemes virsas.
-��� Varbūt aizbraukusi uz Rīgu? Graudnieks jaunākais pa�lepojās ar, viņaprāt, spīdo�u ideju. Viņai ir �koda. Zaļa. Es zinu esmu redzējis! Un cik tad tur tālu septiņdesmit kilometru �vīks! un mājās!
-����� Anton! Kaķītis neizturēja un iebļāvās. Graudnieks juniors salēcās. Pirmkārt, Zanei jau mēnesi nav ma�īnas, jo pēc avārijas tā atrodas servisā. Otrkārt, viņa uz Me�ājiem atbrauca kopā ar mani, manā automa�īnā. Tre�kārt, viņa nav nekāda braucēja ar diviem kruķiem un ieģipsētu labo kāju ir grūti pat paiet, kur nu vēl vadīt ma�īnu. Varbūt izbeigsim �os neauglīgos prātuļojumus un beidzot ķersimies pie darba? Mēs jūs abus ataicinājām faktiski viena vienīga iemesla dēļ jums kā vietējiem kārtībsargiem ir tiesības apciemot pagasta ļaudis un ieiet viņu mājās. Vajadzētu ātri un operatīvi to iz�darīt. Varbūt izliecieties, ka pārbaudāt, vai viss kārtībā ar ugunsdro�ību un tamlīdzīgi. Gandrīz visi ta�u ballējas ārpus mājas vai nu mazums kas var notikt. Mums tas būtu grū�tāk nāktos gari un pla�i skaidrot, ko meklējam sve�ā mājā, sve�ā pagalmā.
-��� Un ko jūs �ādi cerat atrast? tik tie�a uzbrukuma nepa�tīkami aizskarts, Donāts skeptiski vaicāja.
-���� Varbūt Zane pie kāda iegājusi viesos parunāties. Cik zinu, viņa gatavojās iztaujāt vecākos me�ājniekus par sen�dienu notikumiem� Varbūt, kā jau �urnāliste, pārlieku aiz�rāvusies un zaudējusi laika izjūtu, bet varbūt� kļuvis slikti, zaudējusi samaņu vai� aizmigusi? Anna Elizabete skaidroja, bet pati tam īsti neticēja.
-���� Ir vēl kāds iemesls, noteiktā balsī ierunājās Kārlis. Sofija. Viņa vakarā mēģināja izraisīt īssavienojumu estrādes elektrosadales skapi, bet, pieķerta nozieguma vietā, ar plakanknaiblēm iesita pa seju pagasta �oferim Antonam Zānam, notriecot viņu zemē. Pamanījusi mani, no notikuma vietas aizbēga, ta�u nav izslēgts, ka tādā emocionālā stāvokli, sasta�pusi Zani, Sofija varētu uzbrukt ari viņai. Manuprāt, Sofija bija piedzērusies.
-���� Tas nevar būt! Donāts lēni �ūpoja galvu. Sofija� ar plaķenēm� pa ģīmi� Neticu�
-���� Nāksies. Es ari tur biju un redzēju. Pareizāk sakot, dzir�dēju, kā viņa mūķē vaļā sadales kasti un kā Antons, �oferītis, viņu iztraucē un apsauc� Ne velti es zvanīju jūsu dēlam un lūdzu norīkot sardzē pie estrādes divus zemessargus! Anna Elizabete ledainā toni pārtrauca vecā Graudnieka spriedelēju�mus. Saprotams, jums nepatīk domāt, ka noziegumā varētu būt iesaistīts kāds no vietējiem, ta�u tā tomēr var būt. Sofija jau labu laiku uzvedas neadekvāti, arī kultūras nama darbi�nieki vairākkārt stāstīju�i par viņas uzbrukumiem. Par laimi, līdz �im viss aprobe�ojies tikai ar necenzētu lamā�anos un lāstiem; ari man vakar nācās �o to uzklausīt� Ziniet, kungi, ja jūs negribat kustēties, tad tā ari pasakiet, un mēs pa�i tiksim galā! Annas Elizabetes pacietības mērs beidzot bija pilns. Tikai rēķinieties, ka pēc tam būs nopietnas nepatik�anas. Bet, ja Zanei Zālītei jūsu slinkuma un nolaidības dēļ būs kaut kas noticis, dro�i varēsiet atvadīties gan no uzple�iem, gan no �īm ienesīgajām vietiņām un turpmāk pilnvērtīgi nodarboties tikai ar rap�a audzē�anu. Jums ta�u, cik zināms, ir 70 hektāri, vai ne? Un trīs lielas kaislības medības, mak�ķerē�ana un �ņabis. Tad jau dienesta pienākumu pildī�anai laika neatliek, kur nu vēl profilaksei.
Abi Graudnieki svīda saltus sviedrus, izmisīgi, kā glābiņu meklējot, raudzīdamies uz ģenerāļa Basa īk�ķiem, kurus viņ� rāmā neatlaidībā virpināja vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Astoņas reizies turp, astoņas atpakaļ.
-�� L-labi� Mēs� mēs apbraukāsim tuvējās mājas� Donāts izspieda caur zobiem.
-��� Lieliski. Brauciet! īsi atbildēja ģenerālis. Kad abi Graud�nieki vairs nebija redzami, viņ� piemiedza aci un blēdīgi palū�kojās uz Annu Elizabeti. Es ta�u viņam teicu, lai nerausta velnu aiz ūsām. Re, kā iekoda!
-���� Ziniet, �itais vīrs, kas te nupat bija, man dikti atgādi�nāja mūsu pagasta Latvijas laika inspektoru Graudnieku, kuru vēlāk iecēla par aizsargu priek�nieku� lēni ierunājās Miķelis Priede, ar puspiemiegto acu skatienu kā skeneri pētīdams Kārļa vecmāmiņas profilu. Tik līdzīgas sejas�
-��� Donāts varētu būt viņa dēls, Bass minēja. Esmu dzir�dējis, ka vecā Graudnieka tēvam reiz piederēju�as Graudnieku mājas un viņ� kā budzis un aizsargs �etrdesmit pirmajā izsū�tīts pie baltajiem lā�iem.
-��� Ka tikai jūsu pazudusī draudzene nav iztramdījusi kādu senu lapseņu pūzni� no�ukstēja Miķelis Priede, un �is ļaunu vēsto�ais pareģojums sastinga gaisā virs sēdētāju galvām. Niķīgi ieraudājās līdz �im brīnumaini rāmi gulējusi mazā Eli�zabete. Loku pāris kā dzelts pielēca kājās: Mazulīte grib ēst, laiks mājās!
-���� Brauksim! Aizvedī�u jūs un Omīti. Viņa izskatās pavisam sagurusi. Laiks atpūsties, mīļā Annas kundze! Nāciet! Bū�u atpakaļ pēc piecpadsmit minūtēm! mo�i pieteicās Ģirts. Uzrunātie paklausīgi viņam sekoja. Omīte pat krietni stei�dzīgi. Un tikai Annas Elizabetes trenētā auss izdzirdēja Miķeļa Priedes �ukstu: Anniņa� Meldermeitiņa�
Lai kā tur būtu vai nebūtu ar anniņām un meldermeitiņām, ta�u redaktore Zane Zālīte pa�ā Jāņu rītā bija un palika pazudusi bez pēdām. Un nebija ne mazākās nojausmas, kur viņu meklēt.
Kāpēc te bija tik tum�s, un kāpēc viņai tā sāpēja galva? Zane tumsā izstiepa rokas sāņus un uz priek�u, tad pamēģināja piecelties un paspert pāris soļu. Pirksti atdūrās pret sienu. Pa labi trīs soļi. Pa kreisi divi. Atpakaļ divi. Pilnīgi tum�a telpa, bez logiem� Viņa uzmanīgi aptaustīja sienas. Elektrības slēd�a nav. Durvis� aizslēgtas. Bez roktura. Toties ar restotu lodziņu. Aizvērts. Trakomāja�
Se�os no rīta, kad balle bija tikko beigusies, mūziķi un skaņu viri vāca nost aparatūru, bet abi de�urējo�ie zemes�sargi apstaigāja parku, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā, Zanes meklētāji atkal satikās pie estrādes.
-��� Vai ir kādi jaunumi? ģenerālis Bass uzņēmās iniciatīvu. Abi Graudnieki pat nemēģināja iebilst.
-��� Nulle! pārspīlēti centīgi raportēja jaunākais inspektors Antons Graudnieks. Vecākais drūmi berzēja zodu. Apstai�gājām desmit tuvākās mājas, iztaujājām mājiniekus nekā. Mājās pārsvarā bija vai nu ve�i, kuri pat nesaprata, ko mēs no viņiem gribam, vai piesvinēju�ies dzērāji, kuri neatminējās pat savu vārdu� Trīs mājās vispār nebija neviena, vienās laikam Lejiņos logs gan bija vaļā, ta�u ārduvis aizslēgtas un iek�ā nevienas dzīvas dvēseles.
-���� Kā jūs to varat zināt? majors Kaķītis igni pavaicāja.
-���� Nu kā!? Vairākkārt pieklauvējām un saucām, neviens nenāca atvērt� Antons Graudnieks neapmulsa.
Kaķītis sarauca kreiso uzaci. Tā bija dro�a zīme, ka viņ� kaut ko nesaprot vai sāk dusmoties.
-���� Un viss?
-��� Nē. Vēl mēs pārstaigājām tuvākās pļavas, tīrumus, krū�mājus un upmalu jūsu draudzenes nekur nav!
Kaķīti tā kaitināja Antona pārspīlētā zaldātiskā centība, ka viņ� vērsās pie vecākā inspektora Donāta Graudnieka, kur� līdz �im nebija bildis ne vārda.
-��� Donāt, kādi ir tavi apsvērumi? Ko vēl mēs varētu darīt?
-���� Ehm-mm, apsvērumi, m-jā, nu� Viņa ir pazudusi, nu tas ir skaidrs, jā. Ko darīt? Laikam jāziņo pārvaldei, lai atsūta kinologu. Varbūt sasaukt kopā zemessargus un vēlreiz pārķemmēt apkārtni? Lai gan vispār� lai Zani Zālīti izsludinātu par pazudu�u un uzsāktu oficiālu meklē�anu, jāpaiet trim dienām. Cik zinu, pagaidām viņa nav redzēta tikai stundas se�as septi�ņas, vai ne? Varbūt patie�ām �aukstinās kādā siena gubiņā�?
Vecākā Graudnieka smīns un divdomīgais mājiens Annu Elizabeti tā saniknoja, ka viņa piesarka. Kaķītis, jauzdams negaisu, pavēra muti, lai glābtu situāciju, ta�u nepaspēja.
-��� Graudnieka kungs, ja nemaldos, pagāju�ajā gadā, izmek�lējot dubultslepkavlbu Me�mui�ā, jūs izcēlāties ar ārkārtīgi efektīvu operatīvo darbību, viņa ledaini ironizēja. Ja toreiz nebūtu iesaistījies majors Kaķītis un Rīgas eksperti, noziegums būtu palicis neatklāts. Acīmredzot ari �oreiz jūs cen�aties nepārstrādāties? Es tikai atgādinā�u, ka Zanei Zālītei ir lauzta kāja, ka viņa pārvietojas ar kruķiem un viena pati glu�i fiziski nekur tālu nevarētu būt aizgājusi. Bet tas savukārt nozīmē, ka viņa varētu būt kaut kur iekritusi, ieslēgta, iekāpusi vai ar varu ievilkta kādā automa�īnā un aizvesta, galu galā cietusi auto�avārijā, laupī�anas uzbrukumā, ievainota vai� pat nogalināta.
Annai Elizabetei aizlūza balss. Abu vietējo kārtībsargu ne�vēlē�anās iesaistīties bija acīm redzama. Ta�u jau svētki, trīs brīvas dienas, siena laiks� Piesaucot pagāju�ā gada dubultslepkavību Me�mui�ā, viņa nebija pārspīlējusi vietējie kārtlbsargi izvairījās no smagiem noziegumiem un centās novelt no saviem pleciem jebkādu atbildību, cik iespējams, pat noro�be�oties, sak, ne mana cūka, ne mana druva� Tagad viss atkārtojās pēc līdzīga scenārija.
-��� Donāt, mēs viens otru pazīstam jau krietni sen, vai ne? klusi ierunājās ģenerālis Bass. Mēs abi esam �eit uzaugu�i un daudz ko piedzīvoju�i. Vai tie�ām tev viss vienalga? Saki atklāti, vai jūs pārbaudījāt visas mājas?
-��� N-nu� uzrunātais sastomijās. �ajā krastā iebraucām Kalniņos, Mazkalniņos, Lejiņos, Zaķī�os un Strautniekos tur neviena nebija.
-���� Skaidra lieta. Visi atradās �eit, estrādē. Labi, un tālāk?
-���� Tālāk? Tālāk braucām pāri Jaunajam tiltam uz centra pusi. Garām ceļa atzaram uz veco Me�sargmāju tur uz ceļa nogāzies liels koks -, pēc tam gar mehāniskajām darbnīcām uz Kārlī�iem, Ābelēm, skolu, Ozoldārzu līdz pat Dzirnavām un Pakaviem. Beidzot gar� gar mūsu Graudniekiem, pāri Pū�u salas krustojumam, garām veikalam atgriezāmies centrā un atpakaļ uz Melno estrādi.
Kāpēc vecais Donāts saminstinājās, pieminot Graudnieku mājas?
-���� Un ari tajās mājās neviens par Zani neko nebija dzirdē�jis? ģenerālis nesatricināmā mierā turpināja.
-���� Nē. Tur nebija neviena cilvēka.
Meli! Tā vienkār�i nevarēja būt. Dzirnavu un Pakavu atpūtas bāzēs gandrīz visus namiņus bija noīrēju�i vasarnieki, arī zirgu fermā noteikti de�urēja uzraugs. Paga, bet kā tad ar Lejiņiem?
-��� Graudnieka kungs, jūs pirmiņ teicāt, ka Lejiņu mājās logs bijis atvērts. Tur tie�ām neviena nebija? pēk�ņi ievaicājās Miks Kaķītis. Cik atceros, Karlīne Lejiņa devās mājās no zaļumballes uzreiz pēc tam, kad beidzās Skroderdienas Silma�os. Vēl pienāca pie mūsu galdiņa un atvadījās no Miķeļa Priedes un vecajiem Zaķī�iem. Teica, ka esot sagurusi, ie�ot atlaisties klausī�oties mūziku pa logu. Kur viņa varētu būt palikusi?
-��� Jūs nepārbaudījāt pat neieskatījāties pa logu? Varbūt vecajai kundzei kļuvis slikti ar sirdi? jautāja Bass.
-��� Tas nav mūsu pienākums lauzties aizslēgtās durvīs vai līst pa logu. Ja cilvēki never vaļā durvis, tas nozīmē, ka viņi to nevēlas, un mums nav tiesību viņus piespiest! negaidīti cieti noskaldīja vecākais Graudnieks.
Nevēlas� Negrib� Varbūt nevar? Nedrīkst?
-���� Valsts mums nedod tik daudz benzīna, lai mēs varētu riņķot apkārt kaut kādu miglainu iedomu dēļ. Atzīstiet jums ta�u nav pat mazākās konkrētās norādes, tikai minējumi�! Donāta balss bija kļuvusi �ēlabaina.
-��� Skaidrs. Labi, pui�i, paldies, teica ģenerālis. Jūs esat izdarīju�i visu iespējamo, tālāk mēs pa�i.
-Jūs pa�i? vecākais Graudnieks saausijās. Beidzot ieslē�dzās viņa iek�ējā trauksmes poga. Nebūtu patīkami, ja izrā�dītos, ka Zanes pazu�anai tie�ām bijis nopietns iemesls, un ja �ie pa�darbnieki tiktu galā bez oficiālo pa�valdības kārtibsargājo�o struktūru palīdzības. Katrā ziņā atskaitēs tas ne�izskatītos labi. Mēs�
-���� Nē, nē, nepūlieties, ir atbrauku�i krimināleksperti no Rīgas gan jau tiksim skaidrībā, Miks ierunājās tajā kaiti�no�i lēnīgajā un miermīlīgajā toni, kas jebkuru spēja izvest no pacietības, jo skaidri pauda attieksmi: liecies mierā, mēs tevi labi pazīstam. Var jau būt, ka jums taisnība un Zane mūs gaida mājās.
Anna Elizabete paraudzījās uz ģenerāli Basu un Miku Ka�ķīti, tad uz pārējiem Kārli, Ģirtu, abiem Zaķī�iem un Prie�u Miķeli. Visu sejās varēja izlasīt vienu un to pa�u pietiek vilcināties, laiks pa�iem ķerties pie lietas.
Kad abi vietējie kārtībsargi, dusmigi bubinot par neap�domīgo traucē�anu un izlutināto pilsētnieku kaprīzēm, bija aizgāju�i, ģenerālis domīgi ierunājās:
-���� Manuprāt, mums vajadzētu sadalīties grupās Miks, Ģirts un Kārlis varētu dienasgaismā vēlreiz rūpigi pārlūkot tuvāko un tālāko apkārtni taciņas, zālāju, nogāzi, krūmājus, upmalu -, bet mēs ar Annu apbraukāsim mājas. Dro�s paliek dro�s dubults neplīsīs.
-��� Krusttēv� Vai nevajadzētu par notiku�o paziņot Lācītei? Un pie viena painteresēties par to pagasta vēstures grāmatu. Kāpēc Arnolds Lejiņ� runāja ar Zani, nevis Maiga Lāclte ar Annu? vaicāja Miks.
-��� Kas tā par grāmatu?
Anna īsos vārdos izstāstīja klāteso�ajiem par Lejiņa pie�dāvājumu, Zanes lielo prieku un savu lūgumu pagaidām vēl nepiekrist. Vēlējos �o to pārbaudīt, pirms ķeramies pie tik apjomīga projekta. Gribēju to darīt �odien, bet�
-��� Tu baidies, ka Zane kaut ko varētu būt uzsākusi pati uz savu roku? Miks piemiedza acis.
-��� Jā un nē. Faktiski nē. Bet mēs� sarunājām pēc pus�nakts apstaigāt vecos me�ājniekus un parunāties ar viņiem.
-���� Par ko? Nu bija ģenerāļa kārta saausīties.
-���� Par veciem laikiem� Anna negribīgi atbildēja. Par �etrdesmitā gada vasaras notikumiem.
-���� Vai, meitiņ� smagi nopūtās Miķelis Priede. Par to laiku labāk nevajag runāt�
-���� Kāpēc? Anna asi apcirtās.
-���� Kāpēc� Tāpēc, ka tas ir� bija melns laiks� briesmīgs laiks� Tik daudz miru�o, tik daudz nāves� Likās, vecais bitenieks atkal aizslīd tikai viņam vien zināmās atmiņu tālēs. Ko viņ� tur redzēja, ko atcerējās?
-��� Anna! Anna Elizabete!
Viņa satrūkās. Cietā nots ģenerāļa balsī nozīmēja tikai vienu viņ� ir dusmīgs. -Jā?
-���� Anna, manuprāt, tu no mums kaut ko slēp! Vai tā ir?
-���� � jā un nē, Anna izmocīja. Jā, jo nepastāstīju par blociņu, kas vakar izkrita no albuma, un tajā atrastajiem ierakstiem; tie attiecas uz �etrdesmitā gada vasaru un abiem miru�ajiem. Un nē jo mēs ar Zani patie�ām bijām nolēmu�as aprunāties ar vecajiem me�ājniekiem varbūt kāds atcerētos kaut ko par tālaika notikumiem�
-��� Līzbet, tu ta�u esi dulla! parasti nosvērtajam Kaķitim izlauzās sa�utuma brēciens. Uz savu galvu!? Vai jums neie�nāca prātā ja kāds no vecajiem me�ājniekiem bijis saistīts ar to noziegumu, tad jūs abas būtu briesmās?
Strīda karstumā neviens nemanīja, kā vecais bitenieks Miķelis Priede klusi pagrie�as un pazūd krūmos.
-���� Labi, beigsim ka�ķēties, samierino�i teica ģenerālis. Pui�i devās vēlreiz pārmeklēt apkaimi.
-��� Anna, ko un cik Zane zina par to, kas bija rakstīts blo�ciņā? Un kur tas vispār atrodas?
-��� Mājās. Manā istabā sienas seifā. Zane� Es viņai pārstās�tīju to, kas notika �etrdesmitā gada 22. jūnija naktī: mana vecmāmiņa tonakt dzirdējusi vispirms atbrauco�as automa��īnas skaņas, pēc tam parka lejas daļā tādu kā ķerras riteņa �īkstoņu un lāpstu d�inkstoņu. Viņa domājusi, ka tur kaut kas vai kāds ticis aprakts.
-��� Bet tad jau tas� ierunājās Zaķī�u Juris. Milda neteica neko, tikai slaucīja pār vaigiem rito�ās asaras.
-��� Kas? Kas noticis? Kaķītis satraukti iejautājās.
-��� Tonakt� tonakt no�āva manu brāli. Jānīti. Viņu atrada Ozoldārzā tur vecos laikos atradās barona Berga celtā brīv�dabas skatuve un deju placis zaļumballēm. Padomju gados Ozoldārzu izcirta un apbūvēja ar līvānietēm.
-���� Kas toreiz notika? Atceros tēvs kaut ko minēja par ieklīdu�iem laupītājiem� Ģenerāļa Basa skatiens apmiglo�jās. Vecmāmiņa Lavīze gan toreiz man pa�ukstēja, ka vainīgi pa�u ļaudis, bet piekodināja par to skaļi nepļāpāt. Laiks visu atklā�ot un salik�ot pa vietām� Jā, laiks�
-��� Jānītis� Viņi ar skolas jaunie�iem toreiz būvēja skatuvei jaunu jumtu. Kuram tas nepatika? Kam viņ� varēja traucēt? Tik kluss un patīkams zēns� Mildiņa jau atkal raudāja.
Visi apklusa. Anna Elizabete atkal sajuta vēderā pazīstamo kaķu nagu uzbrukumu.
-���� Vai vainīgo toreiz atrada? Policija nemeklēja? Anna pajautāja un tūlīt apjauta jautājums nevietā.
-���� Ko nu� Vainīgo� Kāda policija? Toreiz ta�u mainījās vara! Ienāca krievi� Juris Zaķītis nopūtās. Mūsu piln�varotais Graudnieks, aizsargu priek�nieks, gandrīz galu aiz bailēm dabūja. Tupēja savā akmens mājā aiz slēgtām durvim un trīcēja kā ap�u lapa. Ļurinājās kā tāds puskusis galerts. Uz telefona zvaniem neatbildēja, durvis vaļā nevienam nevēra. Tikai pēc mēne�a nomierinājās kad redzēja, ka jaunā vara jau iedzīvojusies, bet pats joprojām dzīvs. Protams, viņ� uzreiz atteicās no pilnvarotā pienākumiem�
-��� Paga, paga� vai ap to laiku nenotika vēl kāda traģēdija? vecais ģenerālis vērsās pie abiem Zaķī�iem. Es tolaik biju pavisam mazs puika, vēl pat skolā negāju. Ta�u atminos nodega vairākas mājas, arī Dzirnavas, kurp agrāk ar zeņķiem labprāt skrējām spēlēties. Vecais Millers mums ļāva pietu�rēt un aizsiet pieberamos miltu maisus, bet Millera kundzes meita arī Anniņa cienāja ar pa�as ceptiem pīrādziņiem� Toreiz vecāki man vairākus mēne�us neļāva turp iet, bet pēc tam aizsūtīja mācīties uz Rīgu. Dzīvoju pie krusttēva� Tikai vēlāk, pēc daudziem, daudziem gadiem, uzzināju, ka tolaik Me�ājos notiku�as vairākas slepkavības. Tā bija?
-��� Bija, bija, Kārli� nopūtās Juris Zaķītis. Tava vecvecmāte, vecā Lavīze, centās brīdināt ļaudis, ta�u neviens viņai neticēja. Jāatzīst, ari mēs� Visi baidījās, cits citam neuzti�cējās�
-���� Tēvs� Nevajag par tiem laikiem. Iesim� Ved mani mā�jās� Zaķītiene pēk�ņi ķēra pie sirds.
Pēc Zaķī�u aizie�anas iestājās neomulīgs klusums.
-��� Krusttēv� Anna Elizabete uzmanīgi ierunājās.
-��� M-hm�
-���� Vai tas bija tas, ko tu tik citīgi pūlējies, bet nevarēji atcerēties?
-��� Jā. Ģenerālis ilgi klusēja. Zini, meit, es nevis neva�rēju, bet negribēju atcerēties. Vecais Miķelis teica pareizi tas tie�ām bija baismīgs laiks. Melns, nodevības pilns laiks, kas atklāja katra cilvēka ēnas puses. Visi gribēja izdzīvot� Tici man ļoti daudziem, atceroties tos gadus, būtu kas noklu�sējams vai pat slēpjams�
-��� Ari tev, Kārļonkul? Anna pajautāja, ta�u tūlīt to no�ē�loja. Viņai negribējās dzirdēt atbildi.
-��� Nezinu, meit, nezinu� Varbūt ari man� Sirmais, stal�tais vīrs nopūtās un salīka. Tad dziļi ieelpoja, sapurinājās un mundri iesaucās: Bet nu gan braucam apgaitā! Atmiņās varēsim gremdēties vakarā pie tējas tases.
-��� Pagaidi, krusttēv, pamēģināsim atsaukt atmiņā, kas �o�nakt notika te, pie jūsu galdiņa, un ko mēs redzējām no ska�tuves! Vai tu nemanīji neko neparastu? Man likās� Viņa pēk�ņi aprāvās. Vai tā varētu būt?
-��� Kas tev likās? Ģenerālis vērīgi palūkojās Annā. Tev nekad nekas tāpat vien neliekas.
-���� N-nu� man likās, ka jūs abi ar Prie�u Miķeli pievērsāt ļoti, ļoti lielu uzmanību Kārļa vecmāmiņai. Savukārt� viņa nez kāpēc ļoti centās no jums izvairīties un pat tā kā drusku paslēpties�
-���� Ej nu, trakais skuķi! Mūsu gados!
-��� Kārļonkul�! Anna vieglītēm uzspieda un cie�i ieurbās ar acīm ģenerāļa virsdegunē.
-��� Līzbet� Es nezinu, kā to pateikt. Nu labi Kārļa vecmā�miņa man ļoti, ļoti atgādina kādu cilvēku no senas pagātnes. Sevi�ķi, kad smejas, acis kā divas mazas, zilas saulītes! Neticu, ka tas tā varētu būt, un tomēr� Viņa ir tik līdzīga. Tik līdzīga� Atceros, toreiz�
Ģenerāli pusvārdā pārtrauca skaļ� mobilā tālruņa zvans. Miks.
-��� Anna? Man ir sliktas un ļoti sliktas ziņas.
Annai Elizabetei saļodzījās ceļgali. Nu?
-��� Es atradu Zanes mobilo telefonu. Tāds sarkans, ar atvā��amu vāciņu?
-��� Jā. Kur?
-��� Taciņas malā, kalna piekājē gandrīz pie autostāvvietas. Tur redzami arī kruķu nospiedumi.
-��� Un?
-���� Un viss. Tālāk pēdu nav. Tik sausā laikā nav pat auto�ma�īnu riepu nospiedumu.
-��� Tā. Labi. Mēs tūliņ būsim lejā. Viņa nospieda atvienojuma taustiņu. Kārļonkul, braucam!
Labi, ka Annas tum�sarkanais audi jau otro dienu stāvēja aiz estrādes. Uzmanīgi nolīkumojusi ar to pa Melnā akmens estrādes �aurajiem spirālveida gājēju celiņiem līdz stāvlau�kumam, viņa steidzās pie Mika.
-���� Parādi telefonu!
-��� Tas ir izslēgts. Laikam izkritis un atslēdzies.
-���� Pamēģināsim ieslēgt. Varbūt tur būs kāda norāde? Anna jau grasījās spiest podziņu ON.
-��� Pagaidi, neslēdz, tā var salaist uz īso! Miks viņu aptu�rēja. Iedosim Kārlim, lai abi ar Dambergu papēta. Viņ� tāpat �odien visu dienu grasījās mak�ķerēt. Vismaz paveiks kaut ko lietderīgu.
Laimīgais eksperts, viņam tie�ām nebija, ko darīt, tikai divi saiņi simtgadīgu kaulu, vecas lādes un albumi�
-���� Nu, mīļie, mums patie�ām IR problēmas, rezumēja ģenerālis, kad mazajam pulciņam stāvlaukumā bija pievie�noju�ies Kārlis un Ģirts. Izskatās, ka Zane aizvesta ar auto pret savu gribu. Iespējams, telefons nebija nomests nejau�i� Ierosinu �igli braukt mājās, apspriesties un ķerties pie �ī nozieguma jā, nozieguma, jo cilvēka nolaupī�ana ir noziegums! risinā�anas.
Annai kļuva auksti� Redz, ko nozīmēja Kārļa vecmāmiņas dīvainais pareģojums: �ajā mājā ir kaut kas nepabeigts, kāds neatrisināts noslēpums�
Pū�u mājas iemītnieki atbraucējus sagaidīja ar karstu ka�fiju, siermaizēm un jautājumu gūzmu. Acīmredzot Kārļa vec�māmiņa bija mobilizējusi visus darbam jēriem zālīte bija sapļauta, māja sakopta, Figaro izstaidzināts, bet virtuvē uz lielās plīts burbuļoja gardi smar�ojo�s virums. Par spīti vispā�rēji drūmajai situācijai un nomāktajam garastāvoklim, ģene�rālis painteresējās: Kas tur top?
-��� Skābeņu zupa. Pusdienās. Bet tagad mar� mazgāt ro�kas! Brokastis jau galdā.
Tikai tagad visi apjauta, cik ir izsalku�i un cik apetītlīgas maizītes gozējas uz lielās paplātes.
-���� Labi, ko mēs tagad darīsim? pilnu muti noburk�ķēja Ģirts.
-�� Vispirms nezaudēsim labas manieres. Tad paēdīsim. Pēc tam dosimies meklēt! atteica Omīte. Neviena vārda nebil�du�i, viņa bija noklausījusies īso notikumu kopsavilkumu, tad lieti�ķi iepazinusies ar ekspertu nodaļas priek�nieku Dambergu, palūgusi Annai atļauju ieskatīties atrastajā zaļsvītrotajā piezīmju grāmatiņā un iegrimusi lasī�anā.
Ģenerālis, Miks un Anna saskatījās. �ķiet, Pū�u mājā bija uzradies jauns admirālis. Kārlis iespurdzās.
-���� Puika, nesprauslā pie galda! Ja vēders pilns, ejiet abi ar Egonu uz kabinetu un tieciet skaidrībā ar to telefonu! Jo ātrāk, jo labāk! Tas nu reiz bija tonis, kas necieta iebil�dumus. Abi vārdos nosauktie kā norāti skolaspuikas pielēca kājās un aizsteidzās uz Kārļa istabu. Vecmāmiņa apmierināti nosmīkņāja. Tā, redz. Nu? Un ko tālāk?
Trāpīgi uzdotais jautājums visus uz brīdi apmulsināja, pēc tam cits caur citu sāka gāzties ierosinājumi izsaukt kinologus un speciālo uzdevumu vienību, paziņot Interpolam, vēlreiz pārmeklēt visas ciema mājas un to saimniecības ēkas, aizbraukt uz Rīgu un pārbaudīt Zanes dzīvokli, izpētīt viņas līdzpaņemto bagā�u un klēpjdatoru, pieprasīt mobilajam ope�ratoram sarunu un īsziņu izdruku, uzlauzt Zanes e-pastu�
Noraidījis domu par speciālo uzdevumu vienību un Interpolu, Dambergs aizgāja zvanīt kinologiem pazīstams augstas raudzes speciālists ar saviem �etrkājainajiem loloju�miem dzīvoja tepat netālu, pusstundas brauciena attālumā.
Braucienam uz Rīgu, lai pārbaudītu Zanes dzīvokli, Miks Kaķītis īsti neredzēja jēgu. Ja viņa būtu devusies uz mājām, diez vai tas notiktu tādā steigā, pametot visas mantas un mobilo telefonu. Ta�u viņ� piezvanīja savam vietniekam, lai aizbrauc līdz Zanes mājai Hospitāļu ielā, paņem no mājas pārvaldnieka 5. dzīvokļa atslēgu un paraugās, vai viss kārtībā: Jā, Ervīn, uz manu atbildību, tā ari pasaki!
Ar mobilā tālruņa sarunu un īsziņu izdrukām nebija tik vienkār�i tās varēja pieprasīt vai nu pats numura īpa�nieks, vai operatīvie darbinieki ierosinātas lietas ietvaros, vai pa lielam blatam. �is ceļ� pagaidām bija slēgts.
Toties Anna bija apņēmības pilna doties uzbrukumā Zanes istabai, skapim, galdam, somai, datoram jebkam, kas varētu sniegt kaut niecīgāko pavedienu, kas nodarbinājis draudzenes prātu pēdējo divdesmit �etru stundu laikā. Noraidījusi Ģirta palīdzību, viņa uzkāpa otrajā stāvā un iegāja Zanes istabā.
Dīvaini, cik savādas izjūtas pārņem, ieejot telpā, kurā dzīvo kāds cits, ja viņa nav mājās! Lūk, Zanes melnā kreklblūze nevērīgi pārmesta pāri krēsla atzveltnei, vakardienas kuplie brun�i (ieģipsētās kājas dēļ draudzene iecienīto d�insa bik�u vietā bija spiesta nēsāt nīstos svārkus), �ņorkurpes. Pie loga uz galda atvērts laptops, pat neizslēgts. Pasmaidījusi par drau�dzenes aizmār�ību, Anna Elizabete aktivizēja e-pasta ikonu.
Kaut nu nebūtu paroles! Viņai �obrīd galīgi negribējās no�darboties ar minē�anu� Bāc! Bija gan. Nu kāpēc? Kādus Madrides galma noslēpumus tu glabā, Zane, ja personiskais e-pasts jāslēpj zem paroles?
Labi, pamēģināsim� Astoņas zīmes? Zalitel234� Neder, par garu. Zaneī973. Neder. Hmm� Melderis� Yes!
Nu, Zane, nu, draudzene! Tad re, ko nozīmē viņas interese par to puisieti Melderi. Labi, viņa klusēs kā kaps.
A�i pārskatījusi draudzenes e-pastu vienu vienīgu lie�ti�ķo saraksti un neatradusi nekā interesantāka par Meldera nesen sūtito ielūgumu uz teātra sezonas slēg�anas balli, Anna aizvēra e-pastu un pievērsās sadaļai My Documents. Ahā, tur jau tā bija mape MANC, respektīvi, mans� 0, un kas tad tas?
Folderltis Mezhaju^gramata, un tajā vairāki dokumenti, pirmais vēstule no Arnolda Lejiņa, otrs Zanes atbilde, bet tre�ais aptuvenais grāmatas struktūras plāns pa nodaļām. Mjā, Zane visu darīja pamatīgi.
Vajadzētu izdrukāt. Paķērusi no galda zibatmiņu zelta zivtiņas formā, Anna a�i pārkopēja mapīti un metās lejā uz savu biju�o darba kabinetu nu jau Kārļa istabu. Tikusi līdz liktenīgajam piektajam pakāpienam, viņa nobremzēja.
Muļķe! Nekavējoties jāsazinās ar Arnoldu Lejiņu ja Zane iekopējusi viņam rakstīto vēstuli, tas nozīmēja, ka viņa to IR nosūtījusi. Viņām abām laika gaitā bija izveidojies paradums jebkuru e-pasta dokumentu saglabāt arī teksta formātā ar pasta serveriem visādi gadās, bet arhīvs vienmēr ir un paliek arhīvs� Ja tā ir, tad, iespējams, Zane ar Lejiņa kungu �obrīd omulīgi dzer kafiju un pārsprie� līguma nosacījumus!
Kop� zināma laika Anna Elizabete bija sapratusi, ka savu ilggadējo draudzeni tomēr līdz galam nepazīst. Cilvēki ir da�ādi. Kā teica ģenerālis tikai ekstrēmos gadījumos ļaudis parāda savu rūpīgi slēpto ēnas pusi. Ikvienam tāda ir.
Zanei, iespējams, tā bija pastiprināta tieksme pēc atzinī�bas par paveikto. Ilgus gadus darīdama smagus, nepateicīgus darbus citu pēc cita, viņa bija strādājusi kā apsēsta, ta�u nebija nedz dzirdējusi par to kādu sakām paldies, nedz ari saņēmusi atbilsto�u novērtējumu naudā. Pēdējā gada laikā, kop� izdevniecības Magnum Lux pārstrukturē�anās, situācija beidzot bija mainījusies, Zanes veikums tika novērtēts, ta�u tagad Anna draudzenē sāka manīt agrāk neapjaustu skar�bumu, valdonīgumu un pat� snobismu. Jā, agrāk viņa ar īstajā bridi piespēlētu reklāmrakstu spēja izvilkt draudzeni no fi�nan�u krizes, bet tagad Zane pelnīja labi, strādāja daudz un garas stundas, bie�i braukāja komandējumos. Palīdzēt Annas aģentūrai viņai vairs neatlika laika. Anna to piecieta un sa�prata, ta�u tāda humānisma dēļ viņas pa�as diennakts garāka nekļuva.
-��� Nu, pui�i, ko darisim? brīdī, kad viņi pie virtuves galda bija paliku�i trijatā, Kārļa vecmāmiņa nomākti uzrunāja ģene�rāli un Ģirtu. Man tas pazudu�ais meitēns patīk. Negribētos, lai ar viņu notiek kas slikts�
-��� Ku�, ku�, Omīt, nepiesauc nelaimi! Ģirts a�i iesaucās, saķerdams ve�iņu aiz rokas. Labāk pasaki, ko tu aiz tās ska�tuves tik ilgi darīji? Nekā interesanta neredzēji vai nedzirdēji? Es tā arī nesapratu, kāpēc �oferītis Antons neatnāca pēc savas lielās balvas tik skaisti nodziedāja, bet tad pēk�ņi pazuda�
-���� A, to es varu izstāstīt! Redzēju, kā viņ� uzkāpj uz skatu�ves, nodzied un, aplausu pavadīts, cie�i spiezdams pie auss telefonu, kāpj lejā. Bija pienākusi mana kārta kāpt uz e�a�fota� Viņa pasmaidīja. Mēs uz kāpnītēm satikāmies, un es dzirdēju, ka viņ� mobilajā telefonā tīri vai iekliedz: Tūlīt bū�u! Pagaidām neko nedariet! Jau braucu!
-���� Interesanti, ar kuru viņ� būtu varējis runāt turklāt uz jūs? Antons ta�u visus vienmēr uzrunā ar tu, domīgi novilka Kārlis Bass. �I raupjuma dēļ viņa smalkā māmuļa un di�ciltīgās mātesmāsas puisi vai dzīvu ēda nost�
-��� Smalkā? Omlte izbrīnā pavērās ģenerāli. Di�ciltīgās? Bet viņas ta�u� Omīte aprāvās un, �iperigi piecēlusies no krēsla, aizsteidzās pie plīts apmaisīt burbuļojo�o zupu. Ģene�rālis domīgi nogrozīja galvu.
-��� Labi, tiktāl par Antonu. Ko vēl tu redzēji, Omīt? Izlik�damies nemanām saspringto situāciju, ievaicājās Ģirts.
-���� Vēl? Nu, kad tu man tā jautā, bija gan kaut kas� sa�vāds� Vecmāmiņa centās koncentrēties. Neti�ām kļuvu par liecinieci kādam ļoti neglītam strīdam starp tēvu un dēlu. Tagad, kad tā mierīgi apdomājos, man �ķiet, ka turpat netālu manīju arī Zanes ko�i oran�os brun�us. Tas nozīmē, ka tobrīd viņa vēl atradās estrādes tuvumā.
-���� Omīt, mīļā, tev liekas vai tu redzēji? sarunā dedzīgi iejaucās tikko pienāku�ais Miks Kaķītis.
-��� Es� Redzēju! Redzēju gan! Tobrīd arī viņa ar kādu runāja pa telefonu, bet uz skatuves skaļi dziedāja �oferītis Antons, tāpēc Zane pakliboja tālāk uz taciņas pusi. Bet pēc tam es� Es� ieklausījos tajā sarunā. Atzī�os ko tur slēpt esmu vecs cilvēks un man ir savi grēciņi!
-���� Lai nu paliek grēciņi! Miks centās apspiest smaidu. Ko tu dzirdēji?
-���� Nekur tu neiesi dziedonis atradies! Robe�nieki nekad nevienam nav biju�i par apsmieklu, un tu nebūsi pirmais! Lai tie muļķi bļaustās tev ir cits pienākums!
-���� Bet, tēt, es gribu nodziedāt tikai vienu dziesmu! Un tur lejā sē� Vija!
-�� Nodziedāt? To tuc-tuc-bum-bum tagad sauc par dziedā�anu?
-��� Tēt, tā ir repo�ana! Mūsdienu mūzikas paveids�
-��� Mūzikas� Ha! Un kop� kura laika kaut kāds pliks skuķis tev svarīgāks par māju godu?
-��� Tēt, nu atļauj! Es to dziesmu divus mēne�us mācījos!
-��� Hē, divus mēne�us� Dziesmu� Nesmīdini mani, �murguli! Redz, ko nozīmē, kad visādus sala�ņas lai� pie stūres; nekādas kārtības vairs nav visu pagastu pa burbuli nolaidīs! Pat Līgovakarā tāds cirks vien ir�
Omlte apklusa, lai ievilktu elpu, tad turpināja stāstīt: Jau�nākā balss turpināja uzstājīgi dīkt, ta�u vecākā ļoti izsmē�jīga, nicīga, ar tādu kā stieptu intonāciju neslēpti ņirgājās. Pēk�ņi pui�eļa kārtējo īdienu pārtrauca spalgs plauk�ķis un uzbrēciens: mar� mājās! Man garām, vaigu saķēris, paskrēja apmēram se�padsmit gadu vecs zēns, bet viņam pa pēdām sekoja liela auguma, ducigs, sarkansejains tēvainis lielām, atļuku�ām ausīm un bļodiņā apgrieztiem matiem.
-��� Tas būs bijis Akmens! Arnis Akmens Robe�nieku saim�nieks, bilda ģenerālis Bass. Viņ� ir tāds�
-��� Riebīgs? izmeta Ģirts. Prasts un rupj�?
-��� Jā gan. Viņ� ir despots. Labs saimnieks, bet pēc dabas ļauns. Lielu zemju īpa�nieks. Saviem strādniekiem maksā labi, ta�u neviens vietējais pie viņa strādāt negrib, jo Akmens ne�ķiro robe�u starp privāto un publisko viņ� mierīgi var aizvainot cilvēku, pateikdams, ka tas ir tikpat lempīgs kā viņa tēvs, vectēvs un visa viņu cūkganu dzimta kopā. Tāpēc Akme�nim pēdējos gadus nākas importēt darbaspēku no kaimiņu pagasta no Melnpils. Robe�nieki atrodas netālu no pagstu robe�as, tāpēc nav tālu jābrauc. Bet vietējie viņa mājām met līkumu, stāstīja ģenerālis. Tās nav mājas, bet cietoksnis iemūrējies aiz trīsmetrigas laukakmeņu sētas, it kā viņam nez kādi dārgumi būtu sargājami.
-��� Paga, krusttēv, vai tas ir tas pats vecis, par kuru vietējā presē bija rakstu sērija: Pīļu dīķa haizivis? Miks Kaķītis saausījās. Tad jau stāsti par �īs personas varoņdarbiem izska�nēju�i līdz Rīgai. Mūsu pui�iem par viņu vairākas mapītes sakrāju�ās. Visam savs laiks� Ta�u diez vai viņ� varētu būt iejaukts Zanes pazu�anā tas ir pavisam cita lidojuma putns�
-���� Kas zina� Varbūt Zane par viņu ko uzraku�i un viņ� to uzzinājis? Tādā gadījumā tas būtu saprotams� prātoja Omīte.
-���� Diez vai. Par viņu kaut ko patie�ām nopietnu varētu uzrakt, tikai darbojoties uz vietas un runājot ar cilvēkiem. Lai gan viņi jau nerunātu. Aiz bailēm un riebuma� ģenerālis teica ar jau�amu derdzīgumu balsī. Man �is cilvēks riebjas. Varbūt esmu aizspriedumains un nav labi tā teikt, ta�u ikreiz, kad viņu sastopu, pēc tam gribas nomazgāties jūtos kā glumā suņa sūdā iekāpis.
-��� Oho, krusttēv, �itā es tevi neesmu dzirdējis runājam! Kaķītis pārsteigts izsaucās. Pat Ģirts iepleta acis.
-��� Kā nu ne! Padomājiet, kas viņ� par piparu! Me�ājos, nē, pirms tam Melnpilī, ienācis it kā no Latgales lejasgala. Izbijis komjaunietis, vēlāk dedzīgs komunists biju�ā kaimiņu kol�hoza albumos dro�i vien joprojām glabājas avī�u izgriezumi, kur viņ�, matiem plīvojot un acīm spīdot, klāsta, cik nākotnes kolhozos visiem būs laba dzīve!
Divdesmit gadus viņ�, dzīvodams Me�ājos, stūrēja Melnpils kolhozu. Bet, tikko padomija sāka brukt un kolhozu sis�tēma �ūpoties, mudīgi grieza ka�oku uz otru pusi un kļuva par pirmo auseklīti, dedzīgu un aizrautīgu nacionālo ideju paudēju. Un prihvatizēja simts hektāru tīras lauksaimniecības zemes, labāko Melnpils kolhoza tehniku, siltumnīcas un ari Me�mui�as Lauksaimniecības skolas dārzu ar visiem izmēģi�nājuma lauciņiem.
Visīstākais konjunktūrists kā vēji pū�, tā viņ� lokās. Cik zinu, nomainījis jau piecas politiskās partijas nekur �im nav gana labi� Tādiem kā viņ� personiskais izdevīgums valda pār visu, turklāt Akmenim ir vēl viens niķis viņ� par katru cenu grib apvienot Me�āju, Melnpils, Meldrāju, Purvaines un Eglaines pagastus vienā lielā Melnpils novadā. Līdz �im tas nav izdevies, jo purvainie�i, eglainie�i un meldrājie�i sen ir vēsturiski saistīti, bet Me�āju neatkarību mūsu Lācītei izdevās izkarot un nosargāt. Jautājums par Melnpili joprojām tiek skatīts augstākajās instancēs, bet, cik zinu, drīzāk varētu notikt pilnīgi pretējais un tie�i Melnpili tad pievienotu Me�ājiem. Arī Lācītei tur aug�ā ir savi labvēļi� Ģenerālis sapīcis nokrak�ķināja sakrustoto pirkstu kauliņus.
-��� Krusttēv, tu novirzies no tēmas! Miks viņu pārtrauca. Kāds tam mūdzim sakars ar mūsu Zani?
-���� Varbūt nekāds, varbūt ļoti tie�s. Varbūt Zane dzirdēja viņa strīdu ar dēlu un redzēja, kā viņ� tam iesit? Un, ja, ne�dod Dievs, vēl paspēja to nofotografēt, tad es nedodu ne pieci par Akmeņa savaldību� Viņa varmācīgo dabu zina visi, tikai nevienam nav pieticis dū�as uzrakstīt iesniegumu policijai. Un tas ari būtu velti abi Graudnieki savu labību un rapsi glabā Robe�nieku kaltēs un bunkuros. Redz, kad pirms diviem gadiem Akmeņa sievai Dzidrai pēk�ņi bija zila acs un salauzts deguns, neviens par to troksni nesacēla viņa pati neļāva. Kad satiku ciema bodē un jautāju, kas atgadījies, vai nevajag palīdzību, teica esot stenderē ieskrējusi� Kop� tās reizes viņu vispār vairs sabiedrībā neredz Akmens savu sievu iemūrē�jis �etrās sienās un aiz trejiem �ogiem. Izlai� laukā tikai līdz siltumnīcai un atpakaļ. Bet agrāk viņa bija tāāāda dārzniece viss, kam pieskārās, zaļoja un ziedēja! Dziedāja, teātri spēlēja, dancoja! Skaista sieviete bija! Jā, bija� Bet tagad bāla, izkal�tusi, nonīku�i, pelēkās drānās, nosirmojusi�
-���� Bet, ja jūs visi to zināt, kāpēc nepalīdzat tikt no viņa prom? Ģirts sa�ūmējās. Tas ta�u ir pretlikumīgi!
-���� Zini, dēls, kā ar to likumu viss, kas nav aizliegts, ir atļauts. Likumā nav tāda punkta, kas aizliegtu vīram rūpēties par savu sievu. Sabiedrības acīs ta�u Akmens ir tīrais zelta gabals sievai algotu darbu strādāt neliek, pat uz veikalu nesūta, visu sagādā saimniecības vadītāja. Par dēlu rūpējas paēdis, apģērbts. Ar moci braukā. Bet tas, ka pieprasa būt mājās noteiktajā laikā un ka neļauj blandīties apkārt, kas tur slikts? Nē, viņ� ir glums un slīpēts�
-��� Ja nu Akmens ir tāds glumeklis, vai profesionālā jomā zem viņa nav iespējams parakties?
-���� Varbūt ir, varbūt nav. Viss atkarīgs no tā, cik vaja�dzīgs viņ� ir saviem sadarbības partneriem un saimniekiem. Nedomā, ka �is tips ir tas lielākais un varenākais gan jau arī virs viņa ir diriģenti�
-��� Krusttēv� Miks atkal nervozi ierunājās. Vai tas�?
-�� Zinu, zinu vai tas attiecas uz mūsu �ībrī�a lietu? Varbūt tomēr jā. Es gribētu, ka tu uzietu aug�ā uz Loku istabu un aprunātos ar Dināru Loku par� Pieliecies Mikam pie auss, viņ� kaut ko ātri pa�ukstēja, bet pēc tam atvainojās Omltei un Ģirtam. Ja mana versija apstiprināsies, es jums visu izstāstī�u, ja ne, nav vērts muti dzisināt.
-��� Tad tu, Kārli, saki, ka Akmens ir glums maita, Omīte domīgi novilka. Ģirts bija izgājis uzpīpēt. Redz, kā! Laiki mainās, bet cilvēka daba paliek tā pati. Laikam jau nodevība un ļaunums iedzimst�
-���� Omīt, tu tā dīvaini runā!? Bass vērīgi ielūkojās sarunas biedrenei acīs. Ja neiebilsti, gribu tev ko pavaicāt.
-��� Vaicā vien, vaicā. Ja zinā�u, atbildē�u. Ve�iņa �ķelmīgi pasmaidīja.
-��� Cik tev gadu? dziļi ievilcis elpu, ģenerālis izteica neērto jautājumu.
-��� Oho, jūs esat nerātns, mans ģenerāli! Dāmai pēc astoņ�padsmit par gadiem nejautā� Omīte draiskā tonī atspēlēja atbildi kā pingponga bumbiņu.
-�� Annas kundze, es �o jautājumu uzdevu pavisam nopietni. Varu pārbaudīt arī oficiāli� Bass brīdināja. Viņa balsi atkal skanēja tērauds.
-��� Hmm� Nu labi. Astoņdesmit septiņi. Esmu dzimusi div�desmit tre�ajā gadā.
-���� Tad jau mēs esam vienaud�i ar desmit gadu starpību. Kad man bija septiņi, tev bija septiņpadsmit�
-���� Kārli, ko tu ar to gribi teikt? Omītes jautrība pēk�ņi bija kā ar roku aizslaucīta.
-��� Neko, neko� Tikai prātoju. Sasniedzot zināmu vecumu, gadu skaitam vairs nav nozīmes�
-���� Mīļie, mums ir jaunumi! Virtuves durvis ar joni at�sprāga vaļā uz abām pusēm, un Kārlis jaunākais ar Annu Elizabeti, nelikdamies manīt pārtraukto sarunu un abu veco ļau�u apmulsu�ās sejas, viens otru apsteigdami, pavēstīja karsto ziņu: Pēdējais, kam Zane sūtījusi e-pastu un SMS, ari pēdējais, ar ko viņa runājusi pa telefonu, ir Arnolds Lejiņ� pagasta tehniskais direktors un Maigas Lācltes palīgs saim�nieciskajos jautājumos.
-��� Tātad tu tomēr neesi kļūdījusies, �aubīdamās par Zanes pacietību un uzticē�anos. Mikam dzirdētais nepatika.
-��� Hmm� kas zina, varbūt tomēr viss ir pavisam citādi. �oreiz tā bija Anna, kas meta cilpas. Man ir ierosinājums: piezvanīsim Arnoldam Lejiņam. Tagad!
-���� Nē, Līzbet! Darīsim tā: aizbrauksim pa�i pie Arnolda Lejiņa! stingri teica ģenerālis. Ja Zane ir pie viņa un abi mierīgi dzer kafiju, atvainosimies un pateiksim, ka bijām uz�trauku�ies. Ja viņas tur nebūs, varbūt Lejiņ� zinās, kur pali�kusi. Savukārt, ja viņ� tie�i vai netie�i iesaistīts Zanes pazu��anā, gan jau mēs to jutlsim� Bet pirms tam, lūdzu, piezvani Maigai Lācītei un tā aplinkus pajautā, kad paredzēta pirmā apspriede par iecerēto grāmatu. Savukārt Kārlim un Mikam būs cits uzdevums: izvelciet no interneta visu, ko iespējams atrast par Lejiņu, un, ja atrodas kas interesants, tūliņ mums zvaniet. Bet mēs brauksim.
-���� Un es? gra�īga bērna tonī iesaucās Ģirts. Kārļa vec�māmiņa klusēdama maisīja katliņā zupu.
-���� Tu? Sargāsi Omīti. Ģenerāļa nopietnais skatiens bija krasā pretstatā viņa �ķelmīgajam smaidam.
Ak Dievs, kaut jel beidzot mitētos galvassāpes! Trulā tumsa nesniedza atvieglojumu, tie�i pretēji acu priek�ā izplūda un uzmācīgi lidinājās krāsaini riņķi un punktiņi. Re, ko nozīmē zvaig�znītes gar acīm!
Cik ilgi viņa te ieslodzīta? Pats galvenais kur? Jautājumu kāpēc? viņa sev vairs neuzdeva, jo "tas tur" pietiekami skaidri bija norādījis nelīst, kur nevajag� Un piebildis: "Es drīz atgrie�zī�os�"
-���� Kārļonkul, vai tev ne�ķiet, ka vecie Zaķī�i kaut ko nepa�teica līdz galam? ierūcinot savu tum�sarkano auto un slaidi izgrie�ot uz izbraucamā ceļa, Anna it kā starp citu pajautāja.
-��� Protams, ģenerālis nesatricināmā mierā atteica, viņi pagaidām nezina, vai mums var uzticēties. Kad sapratīs, ka var, viņi atklās ļoti daudz interesanta par to nu esmu dro�s.
-��� Kā tu domā, vai Zanes pazu�ana saistīta ar �odienas vai pagātnes notikumiem? Annai ģenerāļa atbildē ļoti gribējās dzirdēt vārdu �odienas, lai gan sīkā, riebīgā iek�ējā balstiņa d�inkstēja kā ods gar loga rūti: sen, sen, sen�
-���� Nezinu, meit, nezinu. Iespējams, ka tādas vakardienas, �odienas un rītdienas nemaz nav, ir tikai laiks un mēs tajā. Redz, es bri�am tā iedomājos vēl vakar biju sīks pui�kāns, kopā ar citiem zeņķiem skraidīju pa me�iem un siliem lasī�jām ogas, upē ķērām zivis. Un pēk�ņi kar�, bumbas, �au�ana, miru�ie� Rindām miru�o, kaudzēm� Cits pie cita, kā sardīnes bund�ā. Vai man toreiz māte neteica: neej uz me�u, neej� Bet es? Vai es klausīju? Vecais vīrs, �ķiet, bija aizmirsis, ka viņam līdzās sē� klausītājs. Pēc tam dienests. Kārtība, reglaments. Tas labi, tas slikti. Viss skaidrs, kā pēc notīm. Tagad gan es arvien bie�āk sāku domāt, vai vienmēr labi bija labi un slikti slikti. Un nu atkal pazūd cilvēki, tiek celti mūri, plē�as par varu� Kamdēļ? Nav ta�u ne pagātnes, ne nākotnes; tā visa ir �odiena, kur viens notikums cie�i saistīts ar citiem. Kā toreiz�
-�� Kārļonkul, par ko tu runā? sajutusi pakrūtē ietrīsamies, Anna viņu pārtrauca. Toreiz?
-�� jā, toreiz, pirms mani aizsūtīja uz Rīgu mācīties. Es lāgā neatminu, bet, �ķiet, tas bija tajā pa�ā gadā, kad�
-���� ??? Kā tad, viņ� neatmin� Visu atceras, tikai negrib stāstīt!
-� kad nodega Millera Dzirnavas un Priedītes. Toreiz likās viss pasaules ļaunums pasprucis vaļā�
-��� Tas bija �etrdesmitais gads? Krusttēv�! Annai likās, ka vecais ģenerālis lēnām grimst pussnaudā.
-Jā, meit, jā. �etrdesmitais. Ko nu vairs pieklusē�u tāpat visu uzzināsi. Tā bija �etrdesmitā gada vasara.
Tā pati. Viss, viss savijas vienkopus nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Tikai laiks un mēs tajā�
Toreadora ārija� Miks. Trīs minū�u monologs un nobei�gumā viens jā.
-��� Kaut kas interesants? ievaicājās Bass.
-��� Kā to ņem� jūsu Arnolds Lejiņ� izskatās ne mazāk intere�sants tips kā Akmens, saskatāma pat zināma lidzlba. Izglītības un karjeras ceļ� tāds pats caur ērk�ķiem uz zvaigznēm, caur komjaunatni uz vado�iem amatiem. Pēc tam darbs Me�āju kolektīvajā saimniecībā. Kad kolhozi sabruku�i, abi ar māti a�i vien pieteiku�i tiesības uz Lejiņu mājām un zemi. Bet tu jau to visu noteikti zini, kā nekā esat vēsturiskie kaimiņi Kalniņi un Lejiņi ta�u atrodas vienā upes krastā.
-��� Kalniņi jā, Mazkalniņi gan pāri upei. Mūs ar Kalniņu ļaudīm patie�ām vieno zināma radniecība, es pie viņiem zēna gados pat ganos esmu gājis, ta�u mūsu ģimene arvien bijusi saistīta ar Mazkalniņiem. Mana vecmāte Lavīze arvien teica: nelien otra pagalmā un dzīvē, ja vien viņ� pats to nelūdz. Viņa mums neļāva tā blazierēt apkārt, kā to dara mūsdienu pus�aud�i. Tāpēc arī Lejiņu māju ļaudis pazīstu tikai iztālēm. Cik nu esam kādos godos tiku�ies. Mūsmāju Lavīze savulaik brī�dināja, lai nepinamies ar viņmāju ļaudīm. Kāpēc? To gan nepa�skaidroja. Mums pietika ar to, ko zinājām. Vecā Karlīne bijusi pavisam jauna skuķe, kad ienākusi Lejiņos no igauņiem un ieprecējusies uz palik�anu�
-��� Un tā viņi tur divatā dzīvo? Arnolds Lejiņ� ar savu māti Karlīni? Viņai vajadzētu būt jau krietnos gados, ja reiz dēlam jau se�desmit pieci. Joprojām neprecējies. Tā vismaz Miks teica.
-���� Hmm� Karlīnei dro�i vien jau krietni pāri par astoņ�desmit�
-���� Padomā tik garu mū�u nodzīvot� Bet, krusttēv, tad jau viņa noteikti atceras to laiku, kas mūs interesē? Viņa nevar neatcerēties Lejiņu mājas atrodas tie�i pāri upei. Ja kas notiek uz Pū�u salas, to nevar nepamanīt. Kā tad mēs dzirdam ik reizi, kad Arnolds iet zāli pļaut vai no rītiem lecina savu opeli, lai brauktu uz darbu?
-��� Nesaceries pārāk daudz. Karlīne nekad nav bijusi pārāk laipna pret sve�iniekiem�
Ģenerāļa brīdinājums izrādījās īsti laikā un vietā. Vecā saimniece atbraucējus sagaidīja pagalmā, nelaipni purpinot par visādiem blandoņām, kam pat Jāņu dienā nav miera, ka vazājas apkārt un traucē godīgus ļaudis.
Iek�ā neaicināja, atspiedās uz spieķa un atbīdīja lakatiņu aiz auss.
-�� Ko ta nu vaj'dzēj', ka atskrēj'�i pa�ā pusd'laikā? Likās skopuma dēļ viņa taupa pat vārdus.
-���� Lejiņas kundze, vai jūs nakti neesat runājusi ar manu draudzeni Zani? Varbūt �orīt? Anna pajautāja.
-��� Kas t'par Zan', nezin' tād'! Karlīne �petni atcirta. Ā, tas meitiet's ar to nolauzt' kāj'? Tad tā bi' teikt. Bi' gan, bi'� tur aug�ā bi', te lejā bi'. Prasīj' visko par vec' laik, bet ko es zin'? Neko es nezin'. Kā bi', tā dzīvoj'.
-��� Tad jūs sakāt, ka runājāties ar viņu gan aug�ā estrādē, gan vēlāk te, mājās? Anna precizēja.
-���� Nu tak. Es jau teic' aug�' un lej'. Viņ' gribēj' zin't, kā mēs Jāņ's svinēj' pirms septiņdesm't gad', tas bi' taisni, kad rus' ienāc'. Tur aug�' bi' par liel* troksn', for�' teijater, tikai par skaļ' vec' cilvēk'. Tad nu es teic', lai pēc tam nāk lej' pastāstī�', ko zin', un parādī�' albom. Nonāc' a' vis' beigt' kāj' ka velis. Kād' div' stund' runāj' a �o, tēj' dzēr' ab', tad teic', lai �ī iet mā'j' i pat' gāj' gul't. �i teic paldies i gāj' a'. Aizgāj' uz liel' ceļ' pus'.
-���� Karlīn, Karlīn, jūs nakts vidū izlikāt meiteni ar lauztu kāju aiz durvīm? Ģenerālis no�ūpoja galvu.
-���� A ko man viņ' gult' likt un spilven' pasniegt? Nav ni man' meit', ni mās'. A bet viņ' bi' pīkstul's. Sark'n!
Anna Elizabete un ģenerālis Bass pārmija skatienus. Tātad, aizejot no Lejiņiem, Zanei telefons vēl bija klāt un viņa jebkurā mirkli varēja piezvanīt kādam no savējiem, lai atbrauc pakaļ.
-��� Paldies, Karlīnes kundze, piedodiet par traucējumu, mēs nu dosimies tālāk. Vai Arnolds darbnīcās?
Likās, �is jautājums veco Karlīni elektrizēja viņas balss glu�i vai sprak�ķēja.
-��� Kād' darbnīc' Jāņ' dien' pēc bail'? Vi�' guļ!
-��� Vai, piedodiet, mēs neredzējām ma�īnu, tāpēc nodomā�jām, ka�
-��� Auti�' pagal'm, vakar iebrauc bedr', rats nost, Arn's rit teic' labot. Ko t' no �ā vaj'g?
-��� Karlln, es ar tavu dēlu gribu aprunāties, Bass stingri teica. Pasauc viņu, lūdzu!
-��� Lūdz vai nelūdz. Ja necelsies, tad necelsies, vecā Lejiņu saimniece pēk�ņi atbildēja bez jebkāda akcenta.
-�� Kas tas tikko bija? kad Karlīne bija pazudusi aiz durvīm, Anna Elizabete pārsteigta vaicāja.
-��� Izrādī�anās. Vistīrākā izrādī�anās. Karlīne mēļo, ka cēlu�sies no igauņiem�
-��� Bet tā ta�u ne tuvu nav estiņu izruna! Anna iesaucās. Drīzāk kas līdzīgs salacgrivie�u vai ventiņu mēlei.
-��� Zinu, meit, zinu! Karlīne mums ir liela māksliniece ko tik neizspēlē. Atceros�
Viņa atmiņas pārtrauca Arnolda Lejiņa parādī�anās citādi to nosaukt nevarēja. Tas nebija cilvēks, tā bija parādība nopampusi, izspūrusi, saburzīta, pelēkzaļa, ar maisiņiem zem acīm. Anna Elizabete pirmoreiz redzēja citkārt līdz riebumam solīdo Lejiņu �ādā teju lopiskā skatā. Oho, trektermanis! Redz, kas slēpjas zem uzvalciņa!
-���� K-ko jūs vēlējāties? Viņ� centās saglabāt solīdumu.
-��� Arnold, gribējām tev uzdot da�us jautājumus. Saki, vai tu vakar nesatiki manu kaimiņieni Zani jaunu, smuku mei�teni ar ieģipsētu kāju? mierīgi, ta�u stingri Bass iesāka iztaujā�anu.
-�� Ar kāju� Lejiņa smadzenes, smagi krak�ķot, apstrādāja informāciju. A, to �urnālisti?
-��� To pa�u, Bass apstiprināja.
-��� Redzēju. Kā tad! Tur aug�ā estrādē. Lēkāja gar skatuvi.
-��� Un vēlāk?
-��� Vēlāk? Arī redzēju. Es� kad nācu� hmm� mājās, viņa laikam gāja� lēca prom. Satikāmies māju ceļa galā, Lejiņ� ar pla�u �estu parādīja Melnā akmens estrādes virzienā. Ceļ� bija kādu puskilometru gar�.
-��� Lejiņa kungs, vai jūs ar Zani vakar runājāt? Anna Eli�zabete riskēja pajautāt.
-��� Par ko? Viņ� tā kā satraminajās. Varbūt viņai tikai tā likās?
-��� Par Me�āju pagasta grāmatu.
-��� Par ko, par ko? Likās, Lejiņ� pamazām atskurbst.
-��� Par Me�āju pagasta grāmatu. Par pagasta vēsturi, ļaudīm, notikumiem, leģendām. Ar bildēm, Anna skaidroja apstul�bu�ajam Lejiņam kā mazam bērnam. Zane man teica, ka jūs esot zvanījis un izteicis �ādu piedāvājumu.
-��� Lellīt, tu kaut ko jauc� Lejiņ� no�agojās. Es nekādas grāmatas nerakstu un rakstīt netaisos. To visu pie mums Maigucite dara. Varbūt viņa ko zina. Ja tas ir viss, laidiet mani atpakaļ gultiņā. Rit atkal darba diena. Ja nebū�u svaigs kā gurķītis, Maigucīte bļaus un ārdīsies. Samazinās algu, atņems prēmiju� Arlabunakti! Tehniskais direktors savilka glupu dzērāja sminiņu un aizgrīļojās atvērto mājas durvju virzienā. Karllne tā ari vairs laukā neiznāca. Ģenerālim un Annai neat�lika nekas cits kā vien kāpt ma�īnā un braukt prom.
Aizbraukusi līdz krustojumam ar Upes ceļu, Anna pagrieza stūri pa kreisi.
-��� Nebrauksi pa lielo ceļu? Bass ievaicājās.
-��� Aizbrauksim līdz upei, pēc tam līdz Kalniņiem, Anna domīgi atbildēja.
-��� Kas tev padomā?
-��� Vēl nezinu. Redzēsim�
Upes krastu biju�ajā pārceltuves vietā klāja raupja, stingra grants ar sīkiem, apaļiem oll�iem. Anna pieliekusies vērīgi nostaigāja vismaz simts soļu uz aug�u, pēc tam uz leju. Nekā!
Ne apavu, ne kruķu nospiedumu nebija. Neredzēja ari nekā�das smaga objekta vilk�anas vai pēdu slēp�anas mēģinājuma pazīmes. Labi. Arī tas jau ir labi.
Kalniņos viņus sagaidīja ar prieku.
-��� Ehei, kas ta' te par ļaudīm?! Marij, pie mums jāņubērni sanāku�i! Nes �u' pīrāgus un sieru! re�ņā basā ieaurojās Kalniņu Eidis, pagasta varenākais alus tempējs un skaļākais dziedātājs. Sveiks, Kārli! Tad nu reiz arī mūsmājās iegrie�zies? Domāju, lepns esi, savu bērnu dienu rotaļbiedru nemaz vairs neatmini.
-��� Kā nu neatminu, Ģenerālis stingri paspieda sveicienam pastiepto roku. Rau, ko es jums atvedu! Anniņu!
-��� Zinu, zinu, �ito smuko Anniņu es reizēm redzu pa logu kad viņa iznāk upmalā, Eidis smaidīja. Paklau, Anniņ, jūs gan vakar traki jauki to balli novadījāt abi ar to feino aktieri. Viņ� tev tā kā vīrs, kā brūtgāns, vai?
-��� Nē! Ko jūs, Kalniņtēv, kāds nu vīrs! Kolēģis gan. Reiz kopā studējām, tagad kopā strādājam, Anna smējās.
-��� Bet pati no kurienes būsi? Te jau mēļo visādi� Esot ba�ronese? Eidis ziņkāri tincināja.
Anna lielām acīm pavērās ģenerālī. Kaut kas traks! Viņa jau vairāk nekā gadu dzīvoja Pū�u salā, gandrīz katru mēnesi rīkoja kādu pasākumu, bet vēl joprojām atradās ļaudis, �ajā gadījumā pat visai tuvi kaimiņi, kuri nezināja, kas viņa ir un ko te dara.
-���� Nē, baroneses tituls man nepienākas, ta�u veco Bergu mazmeita esmu gan. Mana vecvecmāmiņa Anna Marija meitas uzvārdā bija Kalniņa. No �īm pa�ām mājām! Viņa no sirds uzjautrinājās par Eida pārsteigumu.
-��� Tad jau tu būsi� paga, paga, kas tad tu būsi? Ja Marija bija mana vectēva māsa, tad tu esi man kas?
-��� Varbūt tre�ās vai ceturtās pakāpes krustmeita?
-��� Ehh! Brīdi lauzījis galvu, Eidis pēdīgi atmeta ar roku. Kāda starpība! Bergs tas pats Kalniņ� vien ir tikai lielāks un vācu mēlē. Nu, radiniec, kas tad tev uz sirds?
-��� Eidi, vai jūs ar Mariju naktī neko aizdomīgu nedzirdējāt? Varbūt pa�ā rīta agrumā? Bass pajautāja.
-���� Kas noticis? Rokas priek�autā slaucīdama, līdz nam�durvīm aizgājusi Marija panācās atpakaļ.
-���� Mana draudzene pazudusi. Varbūt vakar manījāt gar estrādi uz kruķiem lēkājam glītu meiteni ar ieģipsētu kāju; garos, magoņsarkanos brun�os un ar fotoaparātu.
-��� Ā, tā meitene! Oi, tā gan ir odziņa! Eidis no�mauksti�nāja gaisa bu�u, izpelnoties nosodo�u sievas skatienu. Būtu es jaunāks un neprecējies� Bet kur ta' �ī tā pazuda? viņ� bez jebkādas pārejas noprasīja.
-���� Tur jau tā lieta, Eidi, ka nezinām. īsi pirms pusnakts redzēta pie skatuves, vēlāk aiz tās, bet pēc stundas vai divām Melnā akmens kalna piekājē, Lejiņu mājās. Un viss. Par turp�māko ne ziņas, ne miņas. Pārmeklējām apkaimi nekā. Tagad nu apklau�inām ļaudis varbūt kāds kaut ko redzējis vai dzirdējis.
-���� Paga, vecais, kā ta' nu bij'? ierunājās Marija. Mēs atgriezāmies mājās ap trijiem, vai ne? Svētku laukumā noska�tījāmies Skroderdienas, noklausījāmies koncertu, ieēdām zivju zupu, nobalsojām par dziedātājiem. Atceries par to �angaļu dziesmiņu, ko Antons tik for�i nodziedāja. �ēl, ka pēc balvas neatnāca. Bija nopelnījis, bija� Jā, tad tu mani dancināji un es gandrīz roku izme�ģīju. Pēc tam gājām uz jauno krogu ēst Mildiņas cepto ruksi ar salātiem tas gan bija smeķīgs paēdiens!� Tā meitene? Pie apbalvo�anas viņa vēl tur bija redzēju, kā spīdināja zibspuldzi. Bet vēlāk� Neatminu sit vai nost, Marijas kā pilnmēness apaļajā sejā parādījās sa�traukums un ietrīcējās lūpa.
-��� Nekreņķējies, Marij, būs jau labi! Bass mierināja. Tas nozīmē, ka ap diviem ar Zani vēl viss bija kārtībā. Ja nu vie�nīgi vecā Karlīne nav sajaukusi laikus� Un, ja Zane pie viņas noklibojusi tie�i pēc apbalvo�anas, kas notika vienos, tad plus divas stundas sanāk apmēram divi pustrīs�
-��� Paga, paga, kāda Karlīne!? Iesaucās Eidis. Viņas logi ta�u visu vakaru un visu nakti bija tum�i!
-���� Tum�i? Anna Elizabete pārjautāja. Viņa mums stās�tīja, ka Zane nonākusi pie viņas tūlit pēc izrādes. Abas sēdē�ju�as, dzēru�as tēju, skatīju�ās Lejiņu dzimtas albumus un runāju�ās par veciem laikiem.
-���� Kā tad! Dzimtas albumi un vecie laiki! Tfi tu! Eidis sirdīgi nospļāvās. Tā nu gan ir īstā stāstītāja! �īdam vai �igānam no ratpakaļas izkritusi, nez no kurienes uzradusies�
-��� Eidi, Eidi, valdies! Marija tīri vai satrūkās no vīra ne��petnā emociju izvirduma.
-���� Ko nu pievaldīsies! Vai tad tā nav? Es vēl puika biju laikam kādā trīsdesmit astotajā -, kad �ī te, nez no kurienes uzkūlusies, pusigauniski, puskrieviski, puslatviski bend�fdama, par apaļu bāreni uzdodamās, klīda no mājas uz māju, pajumti un iztiku meklējot. Atceros, ka mūsu māte viņai iedeva maizi un spēka gabalu, ta�u mājās iek�ā nelaida. Teica esot ļaunas acis. Laikam jau bij' ar', jo vecais Lejiņu Pidriķis, tikai gadu sabijis atraitņos, �o �mizi ne tikai pieņēma savās mājās par kalponi, bet pēc pāris nedēļām ielaida arī savā gultā. Bija jau formiga i pupiga, i dupsīga. Gorījās puisie�iem pa priek�u kā perētāja visiem bez iz�ķirības� Tā nu Pidriķis �o apprecēja par spīti dēlu un vedeklu iebildumiem. 1938. ga�da Ziemassvētkos mūsu pa�u Me�mui�as baznīcā svinēja kāzas, lai gan mācītājs negribēja laulāt, jo nepilngadīga, ta�u Fridriha Lejiņa nauda mīļo Dieviņu darīja pielaidīgu�
-��� Vecais, nezaimo Dievu! Marija uzrūca, ta�u paklusām. Tad piebilda: Bija jau gan savādi. Tikko gredzens pirkstā, tā Karlīne pārvērtās. Tikmēr ēda Frici un Frīdi, līdz izdzīvoja abus no Lejiņiem. Dēli aizbrauca uz Rīgu. Bet vecis bij* burtiski ieēdināts neklausījās nevienā, kur� nopēla viņa Karlīnīti, savukārt, tikko �ī par kādu pasūdzējās, kļuva nikns kā nela�bais. Pamazām ļaudis pārstāja pie viņiem iegriezties, lai gan agrāk Lejiņ� bija krietni ieredzēts: labi spēlēja ermoņikas, skaisti dziedāja neviena balle bez viņa neiztika. Tā nu abi divatā sadzīvoja gandrīz divus gadus līdz �etrdesmitā gada vasarai, kad Lejiņ� pieņēma puisi jaunu, kārnu lamzaku ar pumpainu, apaļu ģīmi, lielām, atļuku�ām ausīm nu taisni kā naktspodiņ�! Viņa grīni pasmīnēja. Bet nu ļauns, vai die' ku' ļauns! Tā jau saka: tāds tādu atrod� Bija redzams, ka jaunā saimniece uz puisi vien skatās, ka vīrs �ai bijis nebijis. Dikti jau nu abi par lopiņiem gādāja gandrīz katru dienu sienu �ķūņaug�ā veda, �abēja vien� Kas zina, kā bij', kā ne, bet Lejiņus reizē apciemoja gan stārķis, gan melnais krauklis. Tiklīdz Karlīne vīru iepriecināja ar ziņu par gaidāmo manti�nieku, tā nepagāja ne pilna nedēļa, un �is pagalam. Runāja, ka nelabas sēnes saēdies�
-���� Nu jau tu, siev, stāsti pasakas, Eidis metās starpā. Tēvs teica: veco ķērusi trieka, kad uzzinājis par krievu ienāk��anu Latvijā. Sapratis, ka labi nebūs, un aiz �ausmām nomiris. Pirms tam gan bijis tīri sprauns. Lai nu kā, bet testaments notaisīts par labu Karlīnei un puikam. Tā nu abiem dēliem, kad �ie mēģināju�i iesniegt pretenziju tiesā, nekas nav sanācis. Un labi vien bija, citādi nākamajā gadā būtu aizbrauku�i pie baltajiem lā�iem� Eidis apklusa.
-��� Bet ko Karline viena pati ar bērnu un tik lielām mājām? Annu �is stāsts bija ieinteresējis.
-����� Nu, ko Karlīne� Papukstēja, pavaidēja un apprecēja savu kalpu. Abi viena vecuma, abi nejaucēni. Puika ar, rādās, jaunajā virā atsities tādām pa�ām atļuku�ām ausīm� Bet tas pumpainais zināja, pa kuru spraugu uguns jāpū�, pie jaunās varas uzkalpojās līdz partorgam� Cik cilvēku� Marija nopūtās.
-��� Ku�, ku�, māt! Eidis iesaucās. Vai tu tur klāt stāvēji, ka tik dro�i runā?
-�� Vai man acu pierē nav? Visus apkārtnes saimniekus �etr�desmit pirmajā izveda, pēc tam �etrdesmit devītajā vēlreiz tos, kuri bija paliku�i dzīvi pēc kara vai atgriezu�ies no pirmā izsūtījuma. Bet Lejiņi stāvēja kā stāvēju�i. Vai ne tāpēc, ka Lejiņos dzīvoja tas pumpainais pus�angalis, kur� ziemu un vasaru skraidīja apkārt melnā ādas jakā ar naganu pie sāniem? Nevienu meiteni nelika mierā, lai gan pa�am sieva pie sāniem! Māte mūs ar māsām uz skolu baidījās laist ka tik �is neuz�glūn. Par viņu tolaik ļoti nesmukas lietas runāja esot uzbru�cis vairākām apkaimes sievām un ari da�ai labai meitenei. Tās lietas jau toreiz neviens neizmeklēja� Mani vecāki tolaik Zaķī�os par kalpiem gāja. Vecais saimnieks, krietns vīrs, savus bērnus un mūs visus ratos un ragavās veda uz skolu un uz mājām, nevienu kājniekos neatstāja�
-�� Tad j au iznāk, ka tas pumpainais briesmonis bij a Arnolda Lejiņa tēvs! Annai Elizabetei radās pēk�ņa doma.
-��� Briesmonis, meit, jā, pareizi tu saki briesmonis. Tāds viņ� kļuva pamazām. Kā vilkacis, kur�, reiz nogar�ojis asinis, vairs nespēj apstāties un tik meklē jaunu upuri, kam uzbrukt. Kad apprecēja Karlīni, jau bija pārvērties. Līdz tam ļaudis runāja bijis tīri lādzīgs: gudru galvu, drusku paskolots. Kopā ar tēvu tas laikam bij' Andrejs vārdā; jā, Andrejs Bambāns, krietns vīrs staigāju�i pa mājām, amatnieku darbus darot. Labi strādāju�i, labi pelnīju�i. Pēdējās mājas laikam bij' Priedītes tur cēlu�i jaunu kūti un stalli. Bet kādu dienu Artūra tāds bij' pumpaina vārds! tēvs atrasts Dzirnezerā noslīcis. Tā dīvaini ar muti uz leju. Varbūt pieliecās nomazgāties vai padzerties un pēk�ņi kļuva slikti ar sirdi? Zeņķi vairākas dienas nevarēja atrast, bet pēc tam viņ� kā no ķēdes norāvās sasējās ar jaunajiem komunistiem, jo te jau bija ienāku�i krievi, pieteicās brīvprātīgajos kārtlbsargos, dabūja ieroci un zvērīgi izrēķinājās ar katru, kur� reiz bija uz viņu ne tā paskatījies, ne to pateicis vai, pasarg' Dievs, palicis parādā.
-��� Bet, ja reiz Artūra tēvu sauca Andrejs Bambāns, kā viņa dēls kļuva par Lejiņu? Anna nesaprata.
-��� Artūrs, Karlīni precēdams, pieņēma tās uzvārdu un no Bambāna kļuva par Lejiņu. Vietējie gan viņu joprojām paklu�sām dēvēja par sūda bambuli. Vai nav slīpēts ar vienu gājienu uzvārds, māja, sieva un dēls? Katrā ziņā Karllnei viņa paspārnē bija dro�i. Ari vēlāk, kad par komunistu zvērībām sāka runāt atklāti, Karlīne ar dēlu izslīdēja kā zu�i publiski atteicās no tobrīd jau aizbēgu�ā vira un tēva, publiski lūdza piedo�anu cietu�ajiem un turpināja dzīvot kā nieres taukos�
Vieso�anās Kalniņos bija atstājusi rūgtas mieles. Ne miņas no Zanes, toties kāda dzīvās vēstures lappuse�
-���� Krusttēv, vai, zinot �o, mēs varam ticēt Karlīnes teikta�jam? Anna tramīgi ierunājās, stūrējot audi laukā no Kalniņu pagalma.
-���� Kas cits atliek? Varam ticēt, varam neticēt, bet ko tas maina? Ja ticam, tad Zane ir pazudusi tikai kop� diviem pustrijiem, ja neticam, kop� vieniem� Kurp tu tagad grasies braukt pa upes ceļu?
-���� Pie Zaķī�iem. Man kaut kas neliek mieru�
-��� Ak tā gan.
Nākamo stundas ceturksni, uzmanīgi līkumojot pa �auro, kupliem burk�ķiem aizaugu�o upes malas ceļu Jaunā tilta virzienā, Anna klusēja un knapi valdījās, lai nesāktu sodīties. Johaidī, apkārt lielsaimnieki, �ķūņi pilni ar dārgu tehniku, bet, lūk, ceļmalas un pat ceļa vidu izpļaut nevī�o. Varētu būt jauks ceļ� ar krā�ņu ainavu, bet tādi d�ungļi!
Abi vecie Zaķī�i bija mājās. Kamēr Zaķītiene lobīja vārītus kartupeļus, Zaķītis, balansēdams uz nedro�a paskata kāpnī�tēm, mēģināja iegrozīt vietā televizora antenu.
-���� Palīdzēt nevajag? Bass padeva dievpalīgu.
-��� Re �e, Kārllt, tu nāc kā saukts. Ieej istabā, paskaties uz to kasti un pabļauj man ir bilde vai nav!
Ģenerālis darīja, kā vēlēts. Par abiem ātri tiku�i galā arī ar nepaklausīgo Lattelecom dekoderu, vīri iznāca pagalmā, kur Anna un Mildiņa patlaban beidza mizot pēdējo kartupeli.
-��� Nu, talcinieki, sēdiet nost! Salāti gatavi, ēdīsim! Mildiņa bra�i norīkoja. Visas runas pēc tam.
-��� Pagaidi, pagaidi, mīļā sirds, tu man vispirms pasaki, vai tad, kad jūs abi devāties mājās, neko savādu neredzējāt un nedzirdējāt? Bass turējās pretī.
-���� Kārlīt, un tu gribi teikt, ka neesat nāku�i tāpat vien paciemoties? Zaķī�u Juris satraucās ne pa jokam.
-��� Nē, mīļie, mēs joprojām meklējam savu pazudu�o mei�teni. Un nevaram atrast�
-�� Vai die.J Zaķītiene, saņēmusi lielās rokas uz varenajām krūtīm, �ēli izsaucās. Ak tad pazudusi gan!
-��� Mildiņ, es ļoti gribētu jums ar Juronkuli uzdot pāris jau�tājumu� par veciem laikiem, Anna taktiski aizsāka sarunu, iegrozot to vēlamajā gultnē. Mums ir nopietns iemesls do�māt, ka �is nakts notikumiem varētu būt kaut kāda saistība ar vasaru pirms septiņdesmit gadiem. Zinu tas izklausās neticami, un tomēr�
-��� Vai die.J kārtējā Mildiņas nopūta. Labi, labi, Anniņ, jautā. Ko nu mēs tur daudz noslēpsim, tāpat jau kādreiz viss nāks gaismā! Labāk tad ātrāk� Nav vairs spēka dzīvot ar tādu smagumu�
-��� Juri, Milda! Kamēr Anna gudro, ko un kā jautāt, pamē�ģiniet atcerēties, vai vakar balles laikā nemanījāt neko nepa�rastu. Bass negaidīti iejaucās Annas Elizabetes gludi noslī�pētajā sarunā. Krustugunis?
-���� N-nu� Nekā tāda, kas būtu ievērības cienīgs� novilka Juris. Lai gan� Miķelis pirmoreiz trīsdesmit gadu laikā iznāca no me�a. Tas bija svarīgs notikums. Viņ� jau kop� tās dienas ciemā bijis labi ja �etras piecas reizes.
-���� Kādas dienas? Bass tincināja.
-���� Vai nu tu nezini! Kop� ugunsgrēka Priedītēs. Toreiz visi Prie�u dzimtas ļaudis aizgāja bojā. Vai varbūt pazuda bez vēsts. Mājas nodega līdz pamatiem, bet pelnos neko neatrada. Miķelis vienīgais palika dzīvs. Aizgāja me�ā. Dziļi Lielajā me�ā netālu no Dzērvju purva un Ledus acs avota ir viņa būda un bi�u drava. Tur viņ� dzīvo vairāk nekā pusgadsimtu kop� piecdesmit ceturtajā atgriezās no izsūtījuma� Kopj savas bites un dzīvo�
-�� Viens? Annai Elizabetei līdzjūtībā ietrīcējās balss. Viens. Me�ā, purvā, pie vilkiem�
-��� Viens gan, kā pirksts� sērīgi novilka Mildiņa. Bet cik smuks un stalts puisis bija jaunībā! Dzīvoja Priedītēs, strādāja Dzirnavās. Kā pēc viņa tvīka visas ciema meitas! Nu glu�i kā uzmedotas, bet �is ni un ni; viņam sava Anniņa tepat no Dzirnavām� Skaista meitene bija, līdzīga tev, tikai maigāka. Tu tāda �erpa� Varēja nojaust, ka agrā jaunībā arī Mildiņai glītais dzirnavnieka palīgs pamatīgi iekritis sirdi. Nez kas ar viņu notika pēc tās traģiskās dienas vairs nav redzēta� Toreiz nodega ari Dzirnavas. Veco Milleru no�āva, bet Anniņas māte pazuda. Varbūt viņām abām izdevās pamukt uz Rīgu? Runāja, ka tur dzīvojot Anniņas mātes Dārtas radi. Bet varbūt viņu kauliņi trūd kādā purva akacī� Viņa skaļi ie�ņukstējās un tad enerģiski no�ņauca degunu priek�auta stūri.
-��� Bet kas īsti toreiz notika ar jūsu brāli? Vai Jāņa slepkavība varēja būt saistīta ar �iem abiem notikumiem? Ozoldārzs ta�u atrodas pavisam netālu no Dzirnezera un Pakavu fermas� Varbūt viņ� kaut ko redzēja?
-���� Nezinu, meit, nezinu, Mildiņa �ūpoja galvu. Un ko tas dos, ja uzzināsim, kur� un kāpēc? Dzīvību tas viņam vairs neatgriezīs, vai ne? Tagad viņ� dus mierā vecajos kapos aiz baznīcas. Labi, ka nav tālu�
-��� Dzīvibu neatdosim, bet vainīgajam sods jāsaņem. Slep�kavībai nav noilguma.
-��� Mildiņ, vai tie�ām jums ne toreiz, ne tagad nav nekādu aizdomu, kur� varētu būt vainīgais? Bass jautāja.
-���� Bija, Kārlīt, bija. Un arī tagad visādas domas pa galvu �audās. Bet kāda tam vairs nozīme? Tas cilvēks ir miris, un par miru�ajiem sliktu nerunā. Viņi savu ceļu nogāju�i. Bet viņu bērniem par to nav jāatbild�
-���� Mildiņ, es zinu, par ko jūs runājat par Lejiņu Artūru un viņa dēlu Arnoldu, vai ne? Artūrs tolaik bija jūsu pagasta lielākais bieds melnā ādas jakā ar naganu pie sāniem� Viņ� bija jūsu pagasta partorgs, vēlāk kolhoza priek�sēdētājs viens no troikas, nāves trijnieka, kura locekļi atbildīgi par jūsu puses izsūtītajiem un nāvei nolemtajiem, vai ne?
-���� Viņ� bija īsts sātans. Cilvēki baidījās, muka prom uz Rīgu� Juris klusi teica. Vīri slēpa savas sievas un meitas, tina sejas lakatos un smērēja ar mēsliem lai būtu netīras, neglītas, lai smirdētu. Lai viņ� neskatītos ne virsū.
-��� Kas galu galā ar viņu notika? Dzirdēju, ka sieva un pa�a dēls no viņa publiski atteiku�ies. Anna vaicāja.
-Jā, Karlīne ar Arnoldu nospēlēja īstu teijāteri. Apraudājās, pa�ēlojās, kā viņ� gadiem tos mocījis, kā viņi cietu�i un cietu�ies, bet nu beidzot varot izstāstīt visu taisnību. Karlīne no sirds lūdza piedo�anu upuru ģimenēm� Ja vien viņai vispār ir sirds. Katrā ziņā no�ēla un sirdsapziņas ēdas Karlinei nav traucēju�as joprojām nēsāt manas tantes tamborēto me�ģīņu plecu lakatu un sēdēt pie Kalniņu tēva darinātā galda� Milda pasmīnēja. Viņa sirdsapziņa kā mūsdienu politiķim izstiepjas un saraujas, kurā virzienā vajag. Tādiem jau viegli.
-��� Jā, grūti sadzīvot ar tādiem rēgiem, Anna Elizabete nodrebinājās, iekāpdama ma�īnā. Jau bija krietna pēcpusdiena, un tuk�ais vēders uzstājīgi par sevi atgādināja. Pie Zaķī�iem viņi tā ari nebija nobaudīju�i ne kumosa. Nez kāpēc tas ne�ķita piedienīgi. Vajadzētu braukt mājās, varbūt tur ir kādi jau�numi. Pa ceļam piestāsim pie Maigas Lācītes. Man viņai jāuz�dod da�i nopietni jautājumi�
-��� Hmm� Bija visa atbilde. Viņ� atkal sapņo vaļējām acīm, Anna nodomāja, ar acs kaktiņu vērojot ģenerāli.
Maigu Lācīti nelāgā ziņa pārbiedēja un satrauca teju līdz histērijai. Annai pat nācās viņai pasniegt aukstu ūdeni.
-���� Kā pazudusi? Balles laikā? No mūsu estrādes vai tās apkaimes? Anna, jūs ta�u negribat mani izjokot!
-��� Lācītes kundze, nopietnāk nevar būt. Mēs esam atradu�i Zanes Zālītes telefonu, un tajā ir divas SMS no jūsu palīga Arnolda Lejiņa ar piedāvājumu Zanei uzņemties veidot grā�matu par Me�āju pagastu ļoti uzstājigi pieprasīta piekrīto�a atbilde un aicinājums satikties. �odien mēs ar Lejiņu runājām. Viņ� teica, ka neko par �ādu grāmatu nezinot, ka tas esot jūsu kompetences jautājums. Vai jūs norīkojāt viņu runāt ar Zani, kamēr es biju aizņemta?
-���� Kāda grāmata? Kāds rīkojums? Es neko tādu nevienam neesmu teikusi� Lācīte nobālēju�ām lūpām �ukstēja. Pēk�ņi viņas ducīgais stāvs izskatījās sakrities, glu�i vai sa�okurojies. Es� Nē, nevar būt!
-��� Kas nevar būt? Anna un ģenerālis reizē iesaucās.
-��� Ziniet, es atcerējos! Reiz tas bija vēl ziemā, apmēram pirms pusgada es kādā pagasta valdes sapulcē ieminējos, ka vajadzētu padomāt par mūsu pagasta aktīvistu novadpēt�niecības veikuma iemū�inā�anu, iespējams, izveidojot grā�matu. Un, �ķiet, pat ierosināju �o darbu uzticēt jūsu aģentūrai, Anna. Bet� tas pagaidām palika tikai ierosinājuma līmeni. �āds projekts prasa rūpīgu izstrādi un nopietnu bud�etu, vai ne? Viņa ielūkojās Annai acis.
-��� Tā gan. Tie�i tāpēc es brīnījos par dīvaino aizmugurisko steigu un pat spiedienu no Lejiņa puses.
-���� Es ar viņu rīt parunā�u. Var jau brīvajā laikā kaitēties ar zaļo pūķi, bet ja tas sāk traucēt darbam� Starp citu, vai Sofija jums nav par sevi atgādinājusi? Vakarnakt viņu sastapu ārkārtīgi niknu.
-��� Vakarnakt? Anna satraukti pārjautāja. Vai tad viņa neaizbēga uz mājām tūlīt pēc tam, kad bija� hmm� piekāvusi �oferi Antonu un ar plaķenēm sasitusi viņam �okli?
-��� �okli! Ar plaķenēm! Antonam? Un ko vēl es nezinu? Ar katru nākamo vārdu Lācītes balss kļuva spalgāka un augstāka, bīstami pietuvojoties metālgriezēja toņkārtai.
-���� īsos vārdos: Sofija vakar vakarā mēģināja izraisīt īssa�vienojumu estrādes elektrosadales skapī. �oferītis Antons to laikus pamanīja un novērsa. Viņu starpā izcēlās konflikts, un Sofija atvēzējusies iesita Antonam pa seju ar plakanknaiblēm, pamatīgi pār�ķeļot ādu virs �okļa kaula. Bija daudz asiņu. Antons pakrita, bet Sofija, pamanījusi mūs, no notikuma vie�tas aizbēga. Mēs domājām, ka uz mājām. Tas notika īsi pirms koncerta sākuma.
-��� Ā, es atceros! Jūs, Anna, man paskrējāt garām, iesauco�ties kaut ko par zirgiem: kam nav zirga, jālēk�o pa�am� vai kaut kā tā. Ta�u Sofiju es redzēju krietni vēlāk pēc pusnakts� iespējams, ap vieniem. Viņa, jūtami saniknota, kāpa aug�up pa Melnās estrādes stāvajām akmens kāpnēm. Likās, pilnīgi apmāta un kādas iedomas pārņemta�
-�� Varbūt meklēja Antonu? Ģenerālis centās mazināt augo��o spriedzi. Viņ� lieliski atcerējās, ka tie�i tur, gājēju taciņas un kāpņu krustpunktā, nogāzes zemākajā punktā, viņi bija atradu�i gan Zanes telefonu, gan kruķu iespiedumus. Abas sievietes pilnīgi noteikti varēja tur satikties un� Vai Sofija varēja uzbrukt nevainīgam cilvēkam?
Dйjа vu. Lāclte atkal izmisīgi skrap�ķināja mobilā tālruņa podziņas, pūloties sazvanīt Sofiju. Un atkal atbildes nebija.
-���� Braucam, Kārļa kungs! Lācīte aprauti nokomandēja.
-�� Uz kurieni? Kārlis Bass painteresējās. Viņ� bija pārguris un bezdievīgi izsalcis.
-���� Uz Kārlī�iem. Pie Sofijas. Vai� cik dīvaini! Apjautu�i vārdu spēli, Lācīte izsaucās.
Anna Elizabete neteica neko. Viņas acu priek�ā rēgojās divas ainas draudzenes izbiedētā seja vakar, ieraugot Annas acīs slēptas dusmas, un� rupjas rudzu maizes �ķēlīte. Neko vairāk nevajadzētu.
Sofijas Angelovskas mājas Kārlī�i savu nosaukumu daudz�skaitlī bija ieguvu�as nelāga joka pēc. Mēļoja, ka sensenos laikos te dzīvojis mui�as dārznieks, brivcilvēks Kārlis, kuram bijis dēls, ari vārdā Kārlis. Kad nu visiem doti uzvārdi un māju vārdi reģistrēti zemes ruļļos, mui�as skrīveris, kuram dārznieks diez ko nepaticis, tā uzvārdu ierakstījis Kārlītis, bet māju vārdu -Kārlī�i. Dārznieks kļuvis par Kārli Kārlīti, bet viņa dēls par Kārli Kārļa dēlu Kārlīti no Kārlī�iem. Pats skrīveris, Jukums Spalviņ�, no mui�kunga sev izlūdzies kaimiņmājas, kam dots dārznieka uzcerētais iesaukums Ābeles.
�obrīd lielajā Ābeļu saimniecībā vienkopus dzīvoja trīs mā�sas Zānes. Tur atradās kazu ferma un siera ra�otne, bet netāla�jos Kārlī�os mitinājās Sofija. Viena pati. Reizēm viņai palīdzēja Leontīnes Zānes dēls Antons.
Kārlī�i likās aizmigu�i tuk�s un kluss, ne kaķa ņaudiena, ne suņa rējiena. Durvis aizslēgtas. Logi ciet, aizkari aizvilkti. Viss kā izmiris vai pamests, nodomāja Anna. Veltīgi izklauvēju�ās, izsauku�ās un izgrabināju�ās gar logu rūtīm, Anna un Maiga lēniem soļiem atgriezās pie ma�īnas. Ģenerālis bija palicis sē�am aizmugurējā sēdeklī, bet nu auto durvis bija pusvirus, sēdeklis tuk�s. Vērīgāk ieklausoties, briksnājā, kas ieskāva māju, varēja sadzirdēt soļu �aboņu un smalko �agariņu krak�ķus, kad tiem uzmina gājēja pēda.
-Anna, kā jūs domājat kas �ajās dienās notiek Me�ājos? Mani tas uztrauc, raizlgi ierunājās Lāclte.
-��� Mani ari. Jo vairāk tāpēc, ka �ī ir pilnmēness nedēļa, kad cilvēki ir viegli uzbudināmi un nervozi.
-Jūs ari tam ticat? Maiga Lācīte burtiski atdzīvojās. Es ļoti rūpīgi sekoju Mēness fāzēm un nesaprotu tos, kuri astro�loģiskos vērojumus noliedz un dēvē par muļķībām. Tā nav!
-��� Protams, tā nav, Maiga. Esmu �o lietu nopietni pētījusi. Un, jo vairāk kopsakarību atradu, jo sliktāk man kļuva ap dū�u. Vai jūs zināt, Maiga, ka visas revolūcijas, okupācijas, karu sākumi, deportācijas biju�as pieskaņotas Mēness fāzēm un vistraģiskākie notikumi, vissmagākie noziegumi gandrīz vienmēr sakrīt tie�i ar pilnmēnesi?
-���� Ko jūs sakāt!? Lācīte noelsās. Un jums ir fakti, kas to pierāda?
-���� Ir. Mēs esam atradu�i ļoti interesantas vēsturisko noti�kumu un Mēness fā�u korelējo�ās tabulas.
-��� Kādas tabulas? Lācīte nedro�i pārjautāja.
-���� Salīdzino�ās tabula. Tajās viss redzams kā uz delnas. Notikums, datums, Mēness fāze�
-��� Jūs man tās kādreiz parādīsiet?
-���� Protams. Ja jūs tas interesē, kāpēc ne? Tur nav nekā slēpjama, Anna teica un tad saausījās.
Cauri brik�ņiem kāds lauzās pūzdams, elsdams, sēkdams un tusnīdams kā pārēdies zilonis. Bass?
Tas tie�ām bija ģenerālis Kārlis Bass. Bet kādā paskatā! Zaru pātagu atstātām �vikām uz rokām un sejas, sūnu un zemes pleķiem uz baltajām linu biksēm, piesvīdu�u kreklu, purpurkrāsā pietvīku�u seju.
-���� Kārļonkul, kas tev noticis? Anna Elizabete patie�ām bija pārbijusies. Vecais vīrs vēl dabūs trieku�
-���� Man nekas. Tikai� sen� neesmu� skrējis� viņ� izgrūda, drud�aini ieraujot elpu. Tur�
-��� Kas?
-��� Tur tālāk, kur Kārlī�u māju celiņ� iziet pret Me�mui�u� stāv pamesta Antona Zāna ma�īna� bet pusceļā līdz mājām zem Me�upltes tiltiņa� ģenerālis aizelsās.
-��� Kas ir zem tiltiņa?
-��� Tur� ūdeni� ir cilvēks�
-���� Noslīcis? Annas kuņģis lēni un plūdeni mainīja savu atra�anās vietu, nolai�oties līdz papē�iem.
-���� Nosists. Ar kaut ko trulu pa galvu deniņu rajonā.
-��� Vīrietis? Ak, kaut nu tas būtu vīrietis, nevis meitene ko�i sarkanos svārkos!
-��� Jā. Vīrietis. Me�āju pagasta �oferis Antons Zāns.
Maiga Lācīte noslīdēja mīkstajās eglāja sūnās. Noģībusi.
Kopīgiem spēkiem dabūju�i emocionāli nestabilo pagasta priek�sēdi pie sajēgas un atstutēju�i pret tuvējā koka stum�bru, Anna Elizabete un ģenerālis Kārlis Bass saskatījās. Viss, pa�darbība beigusies�
-��� Es piezvanīju Mikam, ģenerāļa vārdi apsteidza Annas rokas kustību pēc mobilā tālruņa. Viņi ar Dambergu jau brauc. Pirms stundas ceturk�ņa ieradies ari kinologs un Zorro. Omīte viņus mielo ar sviestmaizēm.
-��� Ka-as? Anna neviļus iesprauslājās. Populārā filmu va�roņa vārds �ajā situācijā izraisīja smieklus nevietā. Ta�u sprie�dze atlaidās..
-��� Zorro. Dresēts vācu aitusuns. Sajutis konkurentu, Figaro jau esot nocēlis mājai jumtu.
-�� Ak Dievs, arī tas vēl! Anna nopūtās. Omоtes mazā trok��ņotāja dēļ viņas rudais mīlulis Barons bija izgaisis nezināmās tālēs, un, pazīstot kaķa raksturu, viņa sagaidīja aromātiskus pārsteigumus.
-��� Lācltes kundze, manuprāt, būtu labāk, ja jūs tagad dotos uz automa�īnu un pagaidītu mūs tur, Bass taktiski ierunājās, palīdzēdams apaļīgajai pagasta priek�sēdei piecelties. Tūlīt atbrauks mans krustdēls majors Miks Kaķītis ar tiesu eksper�tiem un jūsu feld�erīti Ainu Maizīti. Palūdzu, lai viņa paņem līdzi ko nomierino�u.
-����� Paldies� Jūs esat tik laipns� Lācīte, lai gan galīgi nevietā, centās būt pārspīlēti pieklājīga. Ta�u es ie�u jums līdzi. Antons bija mans� mūsu pagasta �oferītis, un man jāzina, kas ar viņu noticis. Lūdzu, necentieties mani at�runāt!
Miks dusmosies, nodomāja Anna. Notikuma vietā nevaja�dzētu atrasties nevienai nepiedero�ai personai.
Kad viņi lēnā solī sasniedza tiltiņu, �aurās Me�upītes ot�rajā krastā jau stāvēja trīs ma�īnas Graudnieku vecais aizsargkrāsas reind�rovers, Kaķī�a sudrabainā toijota un krietni apdriskāts ko�i sarkans Ford pikaps, kura kravas daļa bija pārveidota par dzīvnieka māju ar jumtu. Gar senlaicīgā, no �ķeltiem akmeņiem būvētā lokveida tiltiņa margām līkņāja Egons Dambergs, bet jauns puisis melnā bezpiedurkņu krek�liņā patlaban nolaida forda kravas nodalījuma apmali un at�vēra dzīvnieku nodalījuma vārtiņus. Skaists, gandrīz melns vilku sugas suns cienīgi iznāca no savas motorizētās mā�jās, palūkojās apkārt, vienā skatienā ietverdams visu ap�kaimi, un ar slaidu lēcienu piezemējās savam saimniekam pie kājām.
-��� Uhh, tas nu gan ir suns! Anna Elizabete godbijīgi no��ukstēja. Pa�ai savs vilku suns bija viņas nepiepildītais bērnī�bas sapnis, un tagad, ieraugot skaisto dzīvnieku ar gudrām acīm, roka pati stiepās, lai to noglaudītu.
-��� Es jūsu vietā to nedarītu, klusi brīdināja puisis melnajā kreklā. Zorro ir suns ar raksturu. Ja viņam kāds neiepatīkas�
Viņ� gan nepateica, kas tad notiek, ta�u Annai ar to pietika. Par suņa pusdienām kļūt negribējās.
-��� Viktor, ņem savu zvēru, un nāciet abi lejā! no patiltes atskanēja slāpēts uzsauciens. Uzmanīgi, lai netraucētu Dambergam strādāt, Anna Elizabete un Maiga Lācīte piegāja tuvāk tilta malai, bet ģenerālis, pievakares karstās saules nogurdi�nāts, smagi elsdams, rāpās lejā pa mazās upītes stāvo nogāzi. Anna nolēma labāk palikt aug�ā�
-���� Interesanti, ļoti interesanti, gandrīz �etrrāpus rāpo�dams, bubināja Dambergs. Likās, viņa uzmanību ļoti saista neliels robiņ� salīdzino�i viendabīgajā krāvumā. Dambergs to aplūkoja gan pretskatā, gan ieslīpi, fotografēja tā un �itā, kaut ko iebirdināja hermētiski aiztaisāmajā polietilēna maisiņā. Trūka vēl, lai viņ� tos akmeņus apostītu�
-���� Egon, ja nav noslēpums, ko jūs darāt? Anna nespēja valdīt ziņkārību un pietuvojās vēl par soļa tiesu.
-���� N-nu� Kā lai to pasaka� �eit stāvējis ne vien upuris, bet arī viena vai divas citas personas. Un viens no viņiem ir kaislīgs pīpmanis. Cik �ēl, ka �ie Jāņi pagāja bez lietus, viņ� neapmierināti norūca.
-���� Nav pēdu?
-���� Pēdas ir. Nav skaidri saskatāmu apavu nospiedumu. Ekspertiem būtu vieglāk strādāt. Diem�ēl te zeme kā akmens pat ar spicenēm nesabakstīsi. Tagad visas cerības uz Zorro izcilo degunu. Ja tas tāds ir.
-���� Neblamē manu partneri! nostieptā saitē spēcīgajam sunim pakaļ steigdamies, nokliedza Viktors. Viņ� redz visu! Rau, kā lejā uzņēma pēdas, tā tagad skries, kamēr atradīs� Mik, tu nāc?
-��� Skrienu! Kaķītis divmetrīgiem soļiem aiznesās garām pārsteigtajām sievietēm un ienira me�ā sāņus nost no gal�venā ceļa, kas veda uz Kārlī�iem. Ģenerālis joprojām līkņāja zem tilta pie miru�ā.
-��� Neko nesaprotu, Maiga Lācīte skumji noteica. Pēdējā laikā cita pēc citas notiek dīvainas lietas. Ciema feld�ere pie�prasa ārkārtas atvaļinājumu, jo esot pārstrādājusies un samai�tājusi veselību. Viņa, kurai nedēļas laikā labi ja divi pacienti un kura visu dienu pavada internetā Draugos. Deju kolektīva vadītāja grasās iesniegt atlūgumu, jo vairs netiek galā ar vecā�kās grupas dejotājiem. Paldies jūsu kolēģim, ka palīdzēja. Bijusi kultūras pasākumu organizatore pin intrigas un pa kaktiem izplata nevalodas par mani un� Nu, tas nav svarigi. �I pati Sofija vakarnakt gribēja izjaukt pasākumu, sabojājot elektrības padevi estrādei, bet, kad tas neizdevās, ar plaķenēm iesita �ofe�rītim Antonam pa seju. Un nu� �is. �I bezjēdzīgā slepkavība.
-��� Kundze, neviena slepkavība nevar būt jēdzīga, ierunā�jās Egons Dambergs, ta�u katrai no tām ir iemesls, moti�vācija. Galvenais jautājums kāpēc? Kam jūsu �oferis varētu traucēt tik ļoti, lai no viņa atbrīvotos?
-���� Es patie�ām nezinu. Antons ir� bija ļoti izpalīdzīgs cil�vēks, nekad nevienam neatteica; ja vien bija laiks un iespēja, visiem palīdzēja. Redzat, mūsu pagasta busiņ� darbojas ar dīzeli. Laukos tas pagaidām ir krietni lētāks par benzīnu, tāpēc es neiebildu, ka Antons reizēm izmanto busiņu ari savām per�soniskajām vajadzībām. Degvielu pildīja pats. Mums uzskaite stingra visiem naudas cipariem jāsaskan. Bet par tehnisko kārtību es neraizējos da�s labs sievu nemīl tā, kā Antons ap�ubināja auto. Viņam, cilvēkam, jau tik vien bija�
Lācīte spēji aprāvās, ar manikirētā pirksta galiņu neuzkrī�to�i noslaucīja asaru un uzrunāja Dambergu: Vai es� es� varētu viņu redzēt?
-��� Ko redzēt? eksperts apjuka.
-��� Viņu� Antonu� Lācīte ie�ņukstējās. Kur tā vella feld�ere palikusi? Maigai acīmredzams �oks�
-��� Nudien nezinu� Es gan tur visu jau pabeidzu, ta�u stai�gāt pa notikuma vietu� Jautājiet ģenerālim!
Ģenerālis Bass, protams, nepiekrita. Laipni un sirsnīgi atru�nājis Maigu Lācīti no �āda nodoma, viņ�, tēvi�ķīgi roku tai ap pleciem aplicis, aizveda viņu nostāk un apsēdināja zālītē. Atpūtieties un mēģiniet nomierināties!
Tad, panācis tuvāk Dambergam, īgni noburk�ķēja: Nesa�protu, kāpēc pui�i nepaķēra līdzi feld�erīti�
-���� Tāpēc, ka viņas nebija ne medpunktā, ne aptiekā, ne mājās. Dambergam izrādījās reti dzirdīgas ausis nekas nepaslidēja garām. Dro�i vien devusies Jāņus svinēt citur.
-��� Citur? Viņa ta�u vakarā un nakti bija estrādē, uzstājās kopā ar sievu ansambli, pēc tam krietni izdejojās �ķiet, nebija neviena vīrie�a, mūsu majoru ieskaitot, kur� vakarnakt nebūtu dancinājis rudo dakteriem!
-��� Tā vien �ķiet, Anna, ka jums simpātiskā dakterite nepa�tīk. Dambergs pasmīnēja.
-���� Man viņa nav jāmīl, turklāt ar savām kaitēm es tieku galā pati! Anna Elizabete asi atteica, pēc tam jau mierīgāk paskaidroja: Man nepatika viņas izdarības pagāju�ajā gadā Me�mui�ā. Toreiz dakteres Maizītes nevērības dēļ divu cilvēku slepkavai burtiski uz paplātes tika pasniegtas miega zāles� Es viņai neuzticos. Ja gribat, sauciet tos par aizspriedumiem.
-��� LIzbet, neburk�ķi, neviens tev neliek mīlēt Maizīti. Tur�klāt cik zināms, viņa mīl tikai stipro dzimumu�
-���� Kārļonkul, tu nu gan spēj būt �ultains! To es no tevis negaidīju� Anna iepleta acis.
-��� Ja tu varētu iedomāties, meit, cik traki apnicīgi ir vien�mēr būt pieklājīgam� Ģenerālis nosmīkņāja un piemiedza ar aci. Egon, tu, protams, nevari pateikt, kad tas noticis?
-��� Kas tas?
-���� Nu tas. Slepkaviba. Kad Antons varētu būt nogalināts, un kāds bijis iespējamais nāves cēlonis.
-��� Jums taisnība, ģenerāl. Nevarē�u vis. Damberga zaļpelēkajās acīs lēkāja velniņi.
-��� Ak tā gan� Tad jau mums, Anniņ, tā laiva būs jāatdod Kārlim un Ģirtam, lai vizinās un ķer zivis. Labi, laiks posties mājup. Lācltes kundze, brauksim, mēs jūs pa ceļam aizvedīsim mājās! Bass pagriezās uz ie�anu.
-��� Ģenerāļa kungs! Kārļonkul! Egons neizturēja. Pagai�diet! M-mm� es� varētu�
-��� Jā? Bass piepacēla ķeraino uzaci. Dzimtas ieradumi�
-���� N-nu� Ļoti iespējams, ka Antons Zāns miris aptuveni starp vieniem un trijiem nakti. Precīzāk būs zināms pēc līķa sekcijas. Ta�u ir kas tāds, kas mani mulsina, izskatās, ka viņam vakarnakt uzbrukts vairākkārt, turklāt da�ādos laikos. Par to liecina vairāki sasitumi, skrāpējumi un asinsizplūdumi. Pēdējais uzbrukums noticis īsi pirms nāves viņ� saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu ar kaut ko cietu un smagu. Iespējams, sitiens viņu apdullinājis, ta�u nav bijis nāvējo�s.
-��� Nē? Bet kas tad�? Ģenerālis pārvērtās lielā jautājuma zīmē.
-�� Viņam pārlauzti kakla skriemeļi, vienkār�āk sakot, lauzts sprands. Iespējams, nokritis vai nomests no tilta.
Ja nebūtu sitiena pa deniņiem, to varētu uzskatīt par nejau��ību piedzērās, streipuļoja, paslīdēja. Bet tagad� Nodoms.
-��� Kārļonkul, braucam? Anna ievaicājās. Mums te nekas vairs nav darāms. Turpmāk laikam strādās vietējie policisti.
-��� Nezinu, nezinu, meit. Diez vai. Labāk jau būtu, ja mēs pa�i� Man �ajās lietās kaut kas ļoti, ļoti nepatīk.
-���� Krusttēv, vai tu pieļauj�? Annai Elizabetei aizrāvās elpa.
-���� LIzbet, �obrīd es pieļauju visu. Atceries, kā bija Me�mui�ā? Ja slepkava ir pārkāpis robe�u, viņam vairs nav atpa�kaļceļa. Nogalināt vienu, divus, trīs vai �etrus tas jau ir vienalga. Kaut tikai nebūtu par vēlu meklēt Zanīti�
-��� Kārļonkul, nebiedē mani� Trīco�ā balss nodeva Annas satraukumu. Es jau tāpat jūtos sasodīti vainīga�
-���� Mjā, ja nebūtu jūsu spiegu spēļu, Zane varbūt nebūtu piekritusi iet runāties ar vecajiem me�ājniekiem. Lai gan gadījums ar Arnoldu Lejiņu tie�ām izskatās pēc tā, no kā tu baidījies, proti, tava mīļā draudzene nolēmusi ķerties pati pie sava biznesprojekta un neklausīt tavam brīdinājumam. Tāpēc ne�austi sevi. Vēl jau nekas nav zināms.
-��� Paldies, krusttēv. Kļuva drusku vieglāk. Tomēr kā mēs viņu atradīsim?
-��� Gan jau, gan. Ja dzīva, tad atradīsim. Kur ta' �ī liksies?! Brangs meitietis nav adata siena kaudzē.
-��� Tu gan māki uzmundrināt, Anna negribot pasmaidīja.
-���� Basa kungs, Anna, skat, kur nāk eksperti ar suni! satraukti iesaucās labu laiku klusējusi Lācīte.
Tā bija gan. Procesijas priek�galā lēk�iem skrēja melnais vilks, viņam, nostieptā saitē turēdamies, pietvīcis tum�i sar�kans, sekoja Viktors, bet ar desmit soļu distanci Miks. Majors ir labā formā, nav pat piesarcis.
-���� Fu! Labi gan, ka vēl esat tepat� Kaķītis nopriecājās. Mums ir satrieco�i atradumi. Divi. Pirmais Viktora mel�nais nezvērs mūs vienā stiepienā cauri me�am aizveda līdz� Kārlī�iem. Izrādās, ka tur ir knapi saredzama, ta�u zinātājam ļoti ērta taciņa. Bet Kārlī�os dzīvo mūsu draudzene Sofija, kura vakar nelaiķa Antonam jau samaitāja fizionomiju.
-��� Atradāt?
-��� Nē. Diem�ēl viņas nebija mājās. Zorro satraukti skraidīja pa pagalmu, rēja pie mājas ieejas durvīm, pat sāka ar ķepu klabināt rokturi nekā, neviens nenāca atvērt.
-��� Vai tur kāds palika?
-Jā. Abi Graudnieki. De�urē�ot uz maiņām. Donāts oficiāli lūdza, lai es uzņemos �is� �o lietu izmeklē�anu.
-���� Paldies Dievam! teatrāli skaļi izdvesa Lāclte.
-��� Mik? Vai tu �īs lietas uzskati par saistītām? Anna Eli�zabete cie�i paraudzījās majoram sejā.
-���� Protams. Saistībai jābūt. Jo� mums ir otrs atradums. Viņ� izvilka no kabatas polietilēna maisiņu, kurā vidēja kaut kas sarkans. Tas bija Zanes lakatiņ�, ko Anna viņai bija uzdā�vinājusi, lai būtu komplektā ar svārkiem.
Zane? Kāds Zanei varēja būt sakars ar nogalināto pagasta �oferi? Viņiem ta�u nebija ko dalīt!
-���� Kur jūs to atradāt? ģenerālis Bass klusi pajautāja.
-��� Me�ā. Melleņu cerā taciņas malā, attrauca Miks. In�teresanti, izkritis, izrauts vai nomests ar nolūku?
Nomests ar nolūku? Tāpat kā telefons?
-��� Tie ir visi jaunumi?
-�� Pagaidām jā. Suns citas pēdas nemeklēja, tikai neatlaidīgi skraidīja apkārt mājai. Ja Sofija vai kāds cits ir tur iek�ā, mēs to agri vai vēlu uzzināsim mājai ir tikai viena izeja un vēl pagraba lūka, bet tās apsargā Graudnieki.
-��� Tu domā, ka uz viņiem var paļauties? Anna neticīgi pavaicāja.
-�� Var, var. Pēc tava uzrūciena �orīt viņi ir pamatīgi noraus�tīju�ies. Acīmredzot siltās vietiņas zaudēt negribas. Ja izbla�mēsies, tie�i tas notiks. Krusttēv, es nesaprotu, kāpēc tu nevarētu kaut uz pusslodzi uzņemties Me�āju pieskatī�anu? Oficiāli. Vismaz nebūtu ikreiz, kad kaut kas atgadās, jākārto tonna papīru. Tāpat jau skaidrs kamēr te dzīvos Anna Eli�zabete un kompānija, mums darāmā netrūks�
-��� Puika, beidz burk�ķēt un nepiesauc vēl kādu nelaimi! Bass ierūcās un pasmīnēja. Tomēr tev ir taisnība.
-���� Nu paldies, mīļie! Grozies, kā gribi, pie visa vainīga esmu es un tikai es! Anna Elizabete aizsvilās. Labāk būtu padomāju�i, kā mēs �o traģisko vēsti paziņosim Antona mātei un visai svētajai trīsvienībai� Būs skandāls.
-��� Brauk�u jums līdzi. Galu galā lai kā tas kādam nepa�tiktu, es vēl joprojām esmu pagasta priek�niece! Lācīte ne�gaidīti sparīgi paziņoja un kareivīgi paraudzījās apkārt, sak, vai kādam būs iebildumi? Iebildumu nebija.
Ar smagu nopūtu, Dambergs un Viktors apsolīja sagaidīt līķvedēju busiņu un iztālēm pieskatīt Graudniekus.
-��� Nu, Kaķīt, ja �ādi ir tavi piesolītie Jāņi ar mak�ķerē�anu, tad tu mani citreiz �urp vairs nedabūsi! Tiklīdz es viņam piekrītu un atbraucu uz Me�ājiem atpūsties, tā priek�ā līķis vai divi! Raujies vaiga sviedros!
-��� Egon, nepuksti, vakariņās būs skābeņu zupa un �a�liks. Vai būs? Kaķītis pār plecu palūkojās uz Annu.
-��� Būs, būs, viņa atteica. Tipisks vīrietis lai kas notiktu, vēders pirmajā vietā! Pa�ai no domas par ēdienu kaklā kāpa �ultains kamols un kuņģis draudīgi raustījās. Protams, Anto�nam vairs nepalīdzēsi, bet kur ir Zane?
Kā jau Anna Elizabete bija paredzējusi, skandāls Ābelēs patie�ām bija. īsta grieķu traģēdija �etros cēlienos.
Pirmo cēlienu nospēlēja Leontīne, kura, uzzinot par dēla nāvi, ar skaļu bļāvienu Antuān, mans Antuān, es jau nāku! Mammīte nāk pie tevis! metās uz durvīm un būtu ari aiz�skrējusi, ja ģenerālis nebūtu aiz�ķērsojis ceļu.
-��� Zānes kundze, lūdzu, apsēdieties un mēģiniet nomieri�nāties! Mēs visi jūtam jums līdzi, ta�u ticiet, �obrīd vissvarī�gākais ir iespējami ātrāk iegūt un apkopot visu informāciju, lai notvertu vainīgo. Lūk, iepazīstieties policijas majors Miks Kaķītis vadīs �īs lietas izmeklē�anu.
-���� Es to nezvēru savām rokām no�ņaug�u, izrau�u viņa melno sirdi no krūtīm! Leontīne kliedza. Māsas, māsas, nāciet un paklausieties! Mūsu mazais Antuāns atstājis �o pa�sauli! Viņi ir paņēmu�i tā dvēseli� Viņa apraudājās.
Kādu komēdiju �ī sieviete spēlē?
Miks un Anna saskatījās. Sievietei tikko nogalināts dēls, bet viņa izrādās kā uz skatuves. Anna, studējot psiholoģiju, bija mācījusies par apvērsto reakciju ekstrēmās situācijās, proti, klusie cilvēki varēja sākt trakot, bet ekstravertie sa�brukt mēmā izmisumā, ta�u �is nebija tāds gadījums. Te ir kaut kas fal�s�
Otro cēlienu aizsāka abu māsu pompozā iera�anās. Ar klau�vējienu, cēli kā novecoju�as princeses ienāku�as Ābeļu virtuvē, māsas taisnu muguru apsēdās Leontīnei katra savā pusē un saņēma viņas rokas.
-��� Stiprinies, māsa, mūsu dēls �obrīd ir ceļā uz labāku pa�sauli! svētsvinīgi noteica Ligija, Me�āju dāmu kluba priek��niece un nekronētā siera karaliene, kura �onakt bija zaudējusi titulu par labu Zaķī�u Mildai. Tre�ā māsa ciema veikala vadītāja Lidija neteica neko, tikai cie�i turēja Leontīnes plaukstu.
-Jautājiet! Mēs klausāmies! pēc ieilgu�a klusuma brī�a salti un attālināti ierunājās Leontīne. Tomēr pirms tam, lūdzu, atvainojiet� Viņa piecēlās, piegāja pie veclaiku bu�fetes un, atvērusi vienas no stiklotajām durtiņām, izņēma sai�ķi� melnu sve�u. Ir vajadzīga dzīva gaisma. Garam jā�atrod ceļ� uz mājām� Jāatrod� ceļ�� uz mājām�
Likās, virtuvei cauri izbrā�as ledaina gaisa vilnis. Iedomas, tās ir tikai iedomas�
Tre�ais cēliens saruna vienlaikus ar visām trim māsām Zānēm noslēdzās ar pilnīgu fiasko. Viņas dzirdēja tikai to, ko gribēja dzirdēt, redzēja tikai to, ko gribēja redzēt, bet par uzdoto jautājumu apjēg�anu Anna nebūtu devusi ne piecus viltotus santīmus. Ja vien tā visa nebija lieliski iestudēta izrāde, viņa, mājās braucot, nodomāja.
Uz jautājumu, kur biju�as un ko darīju�as iepriek�ējā vakarā un naktī, māsas vienā balsī atbildēja: kopā ar citiem me�ājniekiem Melnā akmens estrādē svinēju�as Jāņus, dzie�dāju�as, līgoju�as. Visas trīs Zānes bija ciema sievu ansambļa dalībnieces, ta�u pasākumos uzstājās arī kā Trio-L, vakar pat dziedāju�as Gaujas laivinieku.
-��� Ja skatītāju dvēseles būtu smalkākas, viņi saprastu, ka pirmā vieta pienācās mums, ieteicās Ligija.
-��� Māsiņ, neskaud, Antuāns par savām cie�anām to balvu bija pelnījis! �ēl tikai, ka viņ�, nabaga bērns, to tā arī nesa�ņēma. Nu būs jāgulda līdzi kapā� ie�ņukstējās Leontīne.
-���� Leontīnes kundze, par kādām cie�anām jūs runājat? tie�i jautāja Miks.
-���� Nu kā� Par tām sievietēm� Tās nekaunīgās, mū�īgi gribo�ās sievietes, kas viņam arvien lipa klāt. Nabaga zēns pat soli nevarēja paspert, lai kāda jau nebūtu pie sāniem. Antoniņ, aizved, Antoniņ, izdari, Antoniņ, palīdzi! Bet tā bija tikai �ķietamība, aizsegs. Viņām visām vajadzēja viņu, mūsu dēlu! Viņas to gribēja sev!
-���� Zānes kundze, ko nozīmē tās sievietes? ģenerālis nosvērti iejautājās. Kuras ir tās sievietes? Jūs varētu nosaukt viņu vārdus?
-���� Kuras? Visas! Leontīne ie�ņācās kā �ūska. �ajā bridi viņa tie�i tāda ari izskatījās. Melnā tērpā, ar augstu krāgu kā kapuci, pār kuru sliga kuplie, gai�i krāsotie mati, plati atplestu muti, kas, �ķiet, izdvesa vienus vienīgus sss-sss-sss, viņa atgā�dināja karalisko kobru. Visssasss! Ari viņa! Leontīnes ap�sūdzo�i izstieptais pirksts norādīja uz apstulbu�o Maigu Lācīti. -Jā, jā! Jumsss vajadzēja mana zēna asssinisss un miesssu, viņ� jūsssu labā ssstrādāja dienu un nakti, ssskrēja un brauca, veda un vizzzināja. Bet jums tik vajadzēja vēl un vēl: Antoniņ, aiz�brauc, atved, atnes, iekrauj, izkrauj! Jūsss, jūsss viņu nogalinājāt!
-���� Zānes kundze, vai Antonam ar kādu no tām sievietēm vakar bija tik�anās? Miks skarbi pārtrauca tirādi.
-���� Pasarg Dievs, tik�anās! Ar sievieti! Jāņu vakarā� Tas nozīmētu nāves grēku uz visu mū�u! ievaimanājās Ligija. Nē, nē, mēs Antoniņām visu izskaidrojām vasaras saul�grie�os nedrīkst ar sievietēm pīties, ja grib mierīgu dzīvi! Mēs priecājāmies �aurā ģimenes lokā tikai pa�as un mūsu dēls. Padziedājām, tad noklausījāmies, kā dzied Antons, bet pēc tam viņ�, kā jau labam dēlam pieklājas, mūs visas pa kārtai izdancināja.
Anna Elizabete juta, ka viņai uz skausta saslejas stāvus sīkās spalviņas. �ajā mājā bija kaut kas tik slims, perverss un glums, ka viņai sāka trūkt elpas. Mūsu dēls� Nabaga bērns� Zēns� Puisēns� Vīrietis spēka gados, pa�ā briedumā. Viens, bez sievas, toties ar trim mīlo�ām māmiņām; un visas bez vīriem. Nejau�ība?
Majors Miks Kaķītis laikam bija līdzīgās domās, jo pēk�ņi iz�āva absolūti nesmalkjūtīgu jautājumu:
-���� Kundzes, kā tas nākas, ka pilsonis Antons Zāns, dzimis 1961. gadā, joprojām bija neprecējies un dzīvoja kopā ar māti? Vai viņam bija kāda slimība, kuras dēļ viņ� nevarēja nodibināt attiecības ar pretējo dzimumu? Varbūt�
-�� Tūlīt pat pārtrauciet zaimot miru�ā piemiņu! iekliedzās Ligija. Ar mūsu zēnu viss bija vislabākajā kārtībā. Nekā tādai Mēs visas viņu audzinājām! Labi audzinājām! Antuāns vienkār�i vēl nebija gatavs ģimenes dzīvei, viņ� bija par jaunu. Viņ� nesaprata, cik sievietes ir ļaunas un plēsīgas, ta�u viņ� ar tām spēlējās. Spēlējās ar sātanu�
Ģenerālis asi ievilka elpu un sāka krampjaini klepot. Visu skatieni pievērsās viņam.
-���� Izlaidiet viņu laukā! pavēlo�i saltā balsī teica Lidija. Mums vēl siers jāsien. Negribu, ka baciļi lidinās apkārt! Ja tas ir viss, kungi� un dāmas� lūdzu, atstājiet mūs vienas mūsu sērās!
Apstulbu�i, glu�i kā nolēmēti, viņi piecēlās un rindiņā devās uz izeju. Tikai izdzirdot aiz muguras aizcērtamies Ābeļu mājas smagās durvis, Annai prāts noskaidrojās un viņa atvieg�loti uzelpoja. �ī māja pilnīgi noteikti bija slima. Vienalga, vai tas bija sektantisms, okultie rituāli vai pārspīlēta reliģiozitāte, tas bija kroplīgi.
-��� Iesim prom! Strauji saņēmusi ģenerāli un Maigu Lācīti zem rokas, viņa ar spēku stūma tos laukā no pagalma. Miks straujā solī sekoja.
-��� Ārprāts! Kas tas bija? tikusi uz Me�āju lielceļa, Maiga Lācīte ie�ukstējās. Pārdzīvotās izbailes bija laupīju�as viņai balsi. Es ta�u aizmirsu pateikt par pa�valdības pabalstu! Bet atpakaļ� Nē, es neie�u!
-���� Nevajag! Gan jau Leontīne pati zinās, kas darāms, Bass viņu mierināja. Trīsdesmit gadu par pagasta sekretāri nostrādājusi, dro�i vien visus likumus un noteikumus no gal�vas var noskaitīt. Tomēr� sitiet mani nost, es nesaprotu, kas tas bija par teātri� Cik nu es pazīstu māsas Zānes, ikdienas saskarsmē viņas ir pilnīgi normāli cilvēki. Lidija pat stāv bodē aiz letes, i pasmieties prot, i savu reizi pamēļot. Leon�tīne� Nu, Leontīnei gan kop� jaunības biju�as visādas iedo�mas un viņpasaules sajūtas kop� pazuda viņas slepenais pielūdzējs, atstādams ar bērnu� Labi, ka toreizējais priek�sē�dētājs neatceros viņa vārdu pieņēma par sekretāri. Vismaz maizes kumosu sev un puikam nopelnīja. Bet Ligija tai pirkstu mutē nevar bāzt! visus uz rūtīm izdancinās! Tiklīdz sākās pirmās īpa�umu atgū�anas vēsmas, �ī mudīgi pieteica tiesības uz Ābelēm un, ticiet vai ne, izkaroja tās sev par labu. Lai gan� ne viņas te dzimu�as, ne augu�as; �etrdesmito gadu beigās ar visu ģimeni atbrauku�as.
-���� Krusttēv, kā tu to visu zini? Miks sarauca pieri. Tu ta�u par pagasta dzīvi neinteresējies�
-���� Tā vis nav. Redz, kop� �ī jaunkundze, viņ� iebakstīja Annai ribās, atgriezusies Bergu namā, Me�ājos atkal ir dzī�vība. Pat tādam vecam kraķim kā es interesanti pavērot, kas notiek visapkārt. Un tad jau kaut ko ari saklausa�
-��� Jūs interesē māsu Zāņu dzīvesstāsts? Maiga Lācīte pēk�ņi iesaistījās sarunā. Pagasta arhīvā, kas atrodas bla�kus manam kabinetam, glabājas visas personāllietas, vecie kolhoza laika papīri, skolas �urnāli un dzimtsarakstu reģistri. Gribējām jau rīkot talku, sasaiņot un vest uz Valsts arhīvu, ta�u� nebija laika. Lācīte samulsusi piesarka.
-��� Lieliski! ģenerālis izsaucās. Vai mēs varam tos apska�tīt? Nekavējoties�
-Tagad? �ovakar? Lācīte izdvesa glu�i vai pēdējo nopūtu. Bet pulkstenis jau ir�
Pulkstenis rādīja gandrīz desmit vakarā. Diena bija aizli�dojusi vēja spārniem, un viņi to pat nebija pamanīju�i.
-���� Vaimandieniņl ģenerālis ar neviltotu no�ēlu izsaucās. Maiga, piedodiet, mēs jūs esam nomocīju�i. Vienīgā iespēja revan�ēties būtu uzaicināt pie mums vakariņās. Vai ne, Līzbet? A�s skatiens uz Annu. Viņa saprata.
-Protams. Maiga, mēs priecātos, ja jūs piebiedrotos mums pie vakariņu galda. Nebūs pārāk smalki, toties mājīgi. Iepa�zīsieties ar pārējiem� Jūs ta�u Bergu namā vēl neesat bijusi! Pui�i jūs vēlāk aizvedīs mājās.
Varēja redzēt, kā Maiga Lācīte cen�as līdzsvarot nogurumu, vēlmi no visa norobe�oties un me�onīgu ziņkārību. Tikt ielūg�tai uz vakariņām Bergu namā o, tas bija kaut kas! īpa�i par to nedomājot, Anna Elizabete turpināja savu sen�u noslēgto, tikai �auram savējo lokam atvērto dzīvesveidu. Jā, viņa gan piedalījās sabiedriskajā un kultūras dzīvē, bet uz privātiem pasākumiem negāja un arī viesus pie sevis neaicināja.
Ziņkārība uzvarēja. Paldies, ar lielāko prieku! �ī diena� Vakars� Varbūt� Lācīte sapinās.
Traģiskās Jāņu dienas vakars bija skaidrs un rāms. Arī diena bija noturējusies bez nevienas lietus lāses. Mūsu sen�i būtu teiku�i saulīte ripinās pa zemes virsu. Kur ir Zane, ko viņa dara, vai viņai ir ērti, vai ir ko ēst un dzert?
Anna �obrīd spēja domāt tikai par pazudu�o draudzeni, lai gan saprata, ka bez jaunas ienāko�ās informācijas viņi tik un tā neko iesākt nevar un ģenerālis Bass darījis vairāk nekā gudri, ielūgdams ciemos pagasta priek�nieci. Tagad tikai gudri un prātīgi turpināt varbūt izdosies no viņas izdabūt ari kādu noderīgu informāciju�
-���� Maiga, nāciet, lūdzu, iepazīstinā�u ar mājiniekiem! Anna aicināja vie�ņu namā, bet Miks pieturēja smagās durvis. Mājinieki patie�ām bija savu uzdevumu augstumos dur�vis uz halli un virtuvi bija atvērtas un atbalstītas ar divām akmens vāzēm, gaisā necie�ami kārdino�i virmoja uz atklātas liesmas ceptas gaļas un zaļumu smar�a.
Par spīti smagajai dienai, Anna juta mostamies veselīgu ēstgribu. Sakaunējusies viņa krampjaini norija siekalas.
-��� Labvakar, es esmu Kārļa vecmāmiņa Anna. Anna Saulīte. Manu mazdēlu Kārli un aktieri Ģirtu jūs jau noteikti pazīs�tat, laipni sveicinot, neveiklo situāciju izglāba Omīte (kā parasti tērpusies baltā!). Viņa bija iznākusi no virtuves ar Bergu dzimtas lielo zupas terīni rokās un devās uz viesistabas pusi. Ģirtiņ, lūdzu, pieturi durvis, lai tieku iek�ā! �itiem razbainiekiem tik dārgu mantu nevar uzticēt. Ja nu paklūp un izmet no rokām visa godība vējā.
-�� Lūdzu, nāciet viesistabā un iekārtojieties! mulsdama no neierastajiem mājasmātes pienākumiem, Anna Elizabete veda Lācīti tālāk. Paldies visiem labajiem gariem (noteikti Omītes personā), jo viesistaba izskatījās lieliski. Dārza un lauku ziedu kompozīcijas lielajā vāzē galda vidū, aizkari atvilkti, ļaujot rie�to�ās saules stariem zeltīt tum�ās mēbeles, bet skatītājiem mielot acis ar gleznaino upes ainavu.
-��� Nevarēju iedomāties, ka te ir tik skaisti! Esmu Me�ājos dzimusi un uzaugusi, bet Pū�u salā ne reizi neesmu bijusi. Vecāki neļāva. Teica: nav ko vazāties pa baronu īpa�umiem� Lācīte ar no�ēlu pasmaidīja, atgādinot labi barotu, pāraugu�u bērnu, kam vecāki liegu�i kāroto rotaļlietu.
Baronu īpa�umi� padomju laikos? Kas bija Lācītes vecāki?
-��� Vai drīkst? Pēc klusa klauvējiena viesistabā ienāca Ilga un Dinārs Loki. Tētukam uz rokas, līksmi gulgodama, sēdēja Annas Elizabetes mazā vārdamāsa. Iepazīstināti ar vie�ņu, abi Loki, kā jau rūdīti sabiedrības ļaudis, uzsāka neko neizsako�u small talk par laiku, par vakarnakts jauko pasākumu, par Bergu parka ainavām�
-��� Ja gribat, es jums izstāstī�u par kādu atklājumu! Tur, parka lejasgalā, pui�i pļaudami atrada� jūsmīgi iesāka Ilga, bet viņu pārtrauca plīsto�a stikla �ķinda. Vai dieniņ!
Uz viesistabas grīdas, sa�ķīdis prāvās lauskās, gulēja viens no nesen apbrīnotajiem slīpētā stikla sve�turiem.
-��� Anniņ, meit, kā tas varēja gadīties? Omīte metās pie Annas, kura stingu seju stāvēja līdzās lauskām.
-��� Laikam caurvēj�� Nekas, trauki ta�u plīst uz laimi! Pal�dies Dievam, Ilga bija apklususi�
-��� Līzbet, tu tikai neizkusties, es tūlīt visu savāk�u! saro�sījās Kārlis. Viņ� no istabas stūra bija vērojis notieko�o. Ne�uztraucies, garajos ziemas vakaros es to sve�turi salīmē�u! Ilga, vai jūs man varētu palīdzēt?
Saplēstais sve�turis visus bija satuvinājis. Pie vakariņu galda risinājās sirsnīgas sarunas. Vienīgi Ilga Loka kādu brīdi sēdēja pavisam klusa, tad kaut ko ie�ukstēja ausī savam vīram. Atvainojusies mājasmātei un viesiem, paņēma mazo Betiņu un uzgāja aug�ā. Laikam saprata, ka pateikusi kaut ko lieku�
-��� Anna, lūdzu, tikai nedusmojies, Ilga ap vienpadsmitiem parasti ir pavisam nogurusi! Dinārs vēlreiz atvainojās. Es zinu, ka tu �ovakar biji iecerējusi kopīgu jauku vakaru, bet ir tā, kā ir� Zane�
-��� Zini, Din, es ticu, ka viņa atradīsies. Sveika un vesela! pārsteigdama visus un ari pati sevi, skaļi teica Anna un pacēla glāzi ar Loku atvesto Spānijas sarkanvīnu. Es vēlos uzsaukt tostu par savu draudzeni un viņas sapni uzrakstīt grāmatu par Me�āju pagasta vēsturi. Mēs visi viņai labprāt palīdzēsim. Vai ne, Maiga? Vai ne, Din?
-���� E-hmm, protams, protams! Mēs ta�u par to jau esam runāju�as, sastomījās Maiga Lācīte, bet Dinārs Loks reaģēja acumirklī: Anna, par to nav ne mazāko �aubu! Lai tik Zane raksta! Mēs izdosim! Tikai ar noteikumu, ka būs ne tikai vēs�ture, bet arī pēdējo gadu notikumi viss, kas notika pirms gada un notiek �ovasar�
-���� Nu, Din, tu esi izspiedējs� Nezinu, vai var rakstīt par dzīviem cilvēkiem. Būs katram jāprasa atļauja.
-��� Tad prasiet! Lai mūsu juristi sastāda līgumus! Mēs galu galā varam viņiem samaksāt saprātīgus honorārus! Dins iedegās arvien vairāk. Klausies, Anna Elizabete, tā ta�u ir ģeniāla ideja: Viens gads M. pagasta dzīvē!. Ar visām bildēm un vēsturiskajiem ekskursiem. Tas būs īsts bestsellers! Ko jūs par to sakāt, Maiga? Salut?
-���� Salut� Nespēdama turēties pretī Dināra Loka strauja�jam temperamentam, Lācīte pieskandināja. Ar katru mirkli viņa jutās arvien neiederīgāka �ajā rado�ajā kompānijā, kurā cilvēki, �ķita, saprotas no pusvārda, lieto tādus vārdus un jēdzienus, kādus viņa nezina un nesaprot, lai gan ar izcilību beigusi divas augstskolas. �is bija mākslinieku aprindas, pēc kurām viņa visu mū�u bija tiekusies, bet nu jutās kā Peln�ru�ķīte prin�a ballē� Gribējās kaut ko labu izdarīt Annai Eli�zabetei pateicibā par viņas ielūgumu�
-���� Anna, ja jūs patie�ām vēlaties veidot �ādu grāmatu, atnāciet, lūdzu, rīt pie manis uz domi un noslēgsim līgumu! Tiklīdz jūsu draudzene atradīsies, varēsiet sākt strādāt. Būtu labi, ja jūs nākamās nedēļas laikā varētu izstrādāt �i projekta tāmi, lai pievienotu līgumam.
-���� Maiga, tā ir lieliska ziņa! Paldies! Tad par jauno pro�jektu! Anna Elizabete uzsmaidīja vie�ņai un pa�ūpoja vīna glāzi viņas virzienā. Tagad tikai uzmanīgi! Lācltes kundze, vai tas nozīmē, ka jūs un Arnolds Lejiņ�, domājot par grāmatu, esat virzīju�ies katrs pa citu ceļu? Tā, tagad mīna var sprāgt un var arī� nesprāgt.
-���� Arnolds? Viņ�? Viņam ta�u nav tādu tiesību! Lai veic savus pienākumus un pievēr�as caurulēm, akmeņiem, dzel��iem. Ja gribat zināt, viņam �āda grāmata vispār nebūtu vajadzīga. Tie�i pretēji� Lācīte spēji izsaucās un aprā�vās.
-��� Maiga, vai jūs kāds apdraud? pieliekusies tuvāk, Anna negaiditi ievaicājās. Lācite apmulsa.
-��� N-nē, kāpēc jūs tā domājat?
-���� Pirmīt jūs izmētāt tik dīvainu frāzi: lai kā tas kādam nepatiktu, es vēl joprojām esmu pagasta priek�niece�
-��� Ak tā� Lācīte lēni novilka un, lai iegūtu laiku, sāka ar dak�iņu dzenāt pa �ķīvi pēdējo gaļas gabaliņu. Tas izskatījās tik brūns un gards� visu dienu nebija ēsts� un Anna ta�u vēlēja tikai labu� Redziet, Anna�
Lācītes stāsts bija spilgts, tipisks lauku rajonu un mazpil�sētu pa�valdību iek�ējo ambīciju cīņu piemērs.
-��� Redziet, Anna, es nebiju domājusi to stāstīt, ta�u varbūt jūs vai jūsu draugi varat man palīdzēt� Jūs noteikti zināt Robe�nieku saimniecību� Tā pieder Arnim Akmenim manam sīvākajam politiskajam konkurentam. Pēdējās divās pa�val�dību vēlē�anās viņ� ir bijis mans vienīgais pretinieks, un, jāteic atklāti, �ī cīņa man maksājusi ne vienu vien sirmu matu. Redzat, Akmens necīnās godīgi, bet izmanto visus iespējamos neatļautos paņēmienus melno piāru, intrigas, baumas, pat sabotā�u. Starp citu, es nebrīnītos, ja gājienu ar elektrosadales skapi būtu izdomājis viņ� un Sofija būtu pieai�cināta tikai kā izpildītāja� Nu, lūk, Akmens ir kaislīgs admi�nistratīvās reformas piekritējs stāv un krīt par novadiem, jo lolo pilnīgi neprātīgu ideju apvienot vienā lielā novadā piecus mūsu tuvējās un tālākās apkaimes pagastus Me�ājus, Melnpili, Meldrājus, Purvaini un Eglaini -, turklāt viņ� vēlas nosaukt to par Melnpils novadu. Akmenim vispār ir kaut kāds klik�ķis uz Melnpili. Leontīne reiz tā savādi izmeta: viņ� sevi uzskatot par Melnpils vecā grāfa mantinieku. Gribot pārdot Robe�niekus, nopirkt un atjaunot veco Melnpils kungu māju un pārcelties tur uz dzīvi.
Viss vienā putrā: novada reforma, politika, līķi, grāfi, melnais piārs�
Tikmēr Lācīte aizrautīgi turpināja: Nu, lūk, pagaidām viņam �ie nekrietnie plāni nav izdevu�ies, un mēs esam spē�ju�i noturēties pretī uzspiestajai novadizācijai. Esam gana liels pagasts, lai spētu pastāvēt pa�i, gandrīz pieci tūksto�i iedzī�votāju! Turklāt Purvainei, Eglainei un Meldrājiem ir ļoti cie�a vēsturiskā saistība, kādas mums ar viņiem nav. Me�āji un Me�mui�a arvien dzīvoju�i pa�i savu dzīvi. Sirmā senatnē, patei�coties jūsu sen�iem, Anna, bet vēlāk jau pa�i� Vai zināt, ko saka mūsu vecie ļaudis? Agrāk ar varu dzina kolhozos, tagad novados! Un viņiem ir taisnība! Ko tādi novadi mums labu dos? Centralizētu pārvaldi? Naudas maku vienā kabatā, lai varētu iedalīt tiem, kuri saldāk mācēs pie�ukstēt ausis, bet pārējiem pigu un caurumu no kliņģera? Bet mums ir pa�iem savi lielie labības un rap�a lauki, savi zirgi, kazas un govju ganāmpulki, mums ir konservu cehs un paligsaimniecība, kokzāģētava un galdnieku-restauratoru darbnīcas, kurās pat ārzemju pasūtītāji mēne�iem gaida garās rindās. Mums ir visu jomu rokdarbnieki un amatnieki. Nu sakiet, kam mums novads? Mēs visu spējam pa�i! Un galu galā mums ir ari kul�tūras dzīve! Nē, mūsu ļaudis nevēlas iz�ķaidīt savas saknes Akmeņa neauglīgajās fantāzijās!
Telpā bija iestājies pilnigs klusums. Neie�ķindējās neviena dak�iņa, neviena karote. Lūk, tas bija kaut kas! Tādu Maigu Lācīti� tik aizrautīgu, tik pārliecinātu par savu taisnību Anna Eli�zabete vēl nebija redzējusi. Tāda priek�sēdētāja viņai patika.
-��� Maiga, vai �is Akmens jums patie�ām ir tik bīstams? ievaicājās Dinārs Loks.
-���� It kā jau ne, jo cilvēki mani atbalsta, viņiem patīk tas, ko mēs pēdējo gadu laikā esam paveiku�i. Ta�u nekad nevar zināt� Kā jau teicu viņ� nespēlē godīgu spēli. Dzīvodams mūsu pagastā par blatu nopirktajās Robe�nieku mājās -, Akmens ilgus gadus vadīja padomju saimniecību Melnupe tagadējo Melnpils pagastu. Laikam tur viņam tā īsti iepatikās varas gar�a, jo, kad sabruka kolhozi, Akmens īsā laikā paspēja izplest savus taustekļus pa visu biju�o rajonu. Bija iekārtojies septiņu firmu valdēs; pie vairākām tika speciāli radīti fiktīvi meitas uzņēmumi naudas pārsūknē�anai un atmazgā�anai ari tur figurēja viņa vārds. Zināt, vienubrīd viņ� pat bija iekārtojies mūsu Me�mui�as Lauksaimniecības skolā. Viņ� un audzinā�ana! Jāsmejas! Maiga iekampa guldzo�u malku sarkanvīna. Viņai slāpa. Pavisam nesen rajona prese sāka rakstīt par vērienīgākajām finan�u mahinācijām mūsu pusē un par "lielākajām zivīm"� Veselu pusgadu drukāja rakstus turpinājumos. Nezinu, kur� viņiem piegādāja informāciju, ta�u rakstītais bija balta patiesība. Akmens toreiz vēlē�anās zaudēja. Ari �ogad, kandidējot uz Saeimas deputāta vietu. Vai viņ� nesaprot, ka tādi kā viņ� tur aug�ā nevienam nav vajadzīgi?
Viņ� ir pieckārtīgs politiskais pārbēdzējs no komunistiem uz auseklī�iem, tad uz pilsoņiem, pēc tam uz jauno krastu, zaļo zemi un nu uz vienprātību� Kura partija tādam uzticē�sies? Dalībnieku skaitam un ķeksītim der, bet nekam vairāk� Ziniet, kā viņu mūsu me�ājnieki dēvē? Par Krupi! Viņ� mēdz sēdēt, krēslā atgāzies, raugās uz cilvēku no aug�as un kustina pakakli sasprindzina kakla muskuļus un atlai�, sasprindzina un atlai�� Nezinu, kāpēc viņ� tā dara, bet izskatās, ka tūliņ sāks skaļi kurkstēt�
Ziniet, Anna, es priecātos, ja jūs ar saviem draugiem palī�dzētu man izveidot gudru piāra kampaņu, lai reizi par visām reizēm tiktu galā ar �o konjunktūristu, kas apdraud Me�āju dzīvi un attīstību. Vai jūs man palīdzēsiet?
Maiga, paldies par piedāvājumu! Mēs to apdomāsim. Rīts gudrāks par vakaru. Bet nu gan ēdīsim!
*
-�� Tā, mīļie, komēdija beigusies! Miks Kaķītis smagi atzvē�lās barona vecajā atzveltni pie kamīna un nervozi aizsmēķēja, ta�u nepaguva ievilkt dūmu, jo Omlte izrāva viņam cigareti no rokas un dusmīgi nodzēsa.
-���� Es jau no rīta teicu lai kas notiktu, labas manieres pāri visam!
Oho, nu gan vecmāmiņa riskē!
-��� Piedod, Omlt, Miks smaidīdams nolieca galvu. Es tā vairāk nedarī�u. Bet mazāk ari ne!
-��� Blēdis! Kārļa vecmāmiņa viņam uz�āva pa īsi apcirpto pakausi. Ielik�u kaktā uz zirņiem tupēt!
-��� Vecmāmiņ, kad tu būsi beigusi maigoties ar majoru Ka�ķīti, pamodini mani! Kārlis uzsvērti demonstratīvi aizvēra acis un sāka tēloti krākt. Kārli kaitināja fakts, ka viņa vecmā�miņa bija kļuvusi par visu kopīgo Omiti. Visi sāka smieties.
Kārlim taisnība, nopietni ierunājās ģenerālis Bass. Vajadzētu izdarīt kopsavilkumu un izplānot rītdienu.
-���� �ēlīgais Dievs, ari tas vēl� novaidējās pārguru�ais Dambergs. Vakar visu dienu un ari �odien viņ� likumīgo brīv�dienu vietā bija strādājis. Strādājis! Lo�ņājis pa zemi �etrrā�pus, ka�ņājies pa veciem kauliem, vedis tos uz ekspertīzi, pēc tam skrējis atpakaļ, lai trāpītu tie�i uz svaigu līķi, un nu būs spiests dalīt bibliotēku ar Viktoru un viņa melno zvēru, kur� neparko nebija atstājams ma�īnā. Godīgi sakot, Dambergam no tā milzeņa bija bail. Bet visvairāk viņam bija �ēl pa�am sevis atkal savas iedzimtās labsirdības dēļ bija kritis Kaķī�a nagos. Jūs ta�u esat īsti asinssūcēji, vampīri! Kad jūs guļat? Vai jūs vispār kādreiz guļat? viņ� gaudās.
-��� Guļam, guļam, Egon. Ziemā. Pagrabā, pie griestiem, ar kājām gaisā, Miks paķircināja draugu.
Ārā no�vīkstēja riepas. Atgriezās Ģirts un Viktors. Abi bija sadraudzēju�ies pēc tam, kad no me�a atbrauku�ais Viktors ar Zorro bija ienācis Bergu nama hallē un pirmajam sastapta�jam tas bija Ģirts kautrīgi pajautājis, kur ir tualete un du�a. Lāga dvēsele būdams, Melderis ar pla�u �estu atrāva vaļā pirmā stāva viesu labierīcību durvis un� sastinga, ieraudzījis pa tām vienā angļu mierā iznākam baltā, gandrīz caurspīdīgā peņuārā tērpu�os Omīti.
-���� Lūdzu, lūdzu, zēni, siltā ūdens pietiks visiem! Viņa bija nosmaidījusi un tad cēli kā karaliene iegājusi pie Kārļa.
-���� Kas� tā� bija�? Rūdītais eksperts sāka stostīties.
-�� Mūsu mājas labā feja. Kolēģa vecmāmiņa, kas pārcēlusies �urp uz dzīvi. Starp citu, viņai ir suns.
-��� Liels? Nikns? Dresēts?
-��� Mazs. Ruds, jautrs un absolūts huligāns. Vakar padzina mui�as kaķi.
-��� Oho!
Izdzirdis vārdu suns, Zorro bija līksmi iesmilkstējies un aprauti ierējies. Par atbildi atskanēja mazu, cietu nadziņu skrapstoņa, kas kļuva arvien ātrāka un skaļāka, līdz kāpņu galā parādījās jau pieminētais huligāns. Ar jautru vau-vauvau viņ� metās klāt lielajam, melnajam sugasbrālim, kur�, pārsteigts un viegli saērcināts, to pētīja no saviem prāva teļa augstumiem. Viktors �ausmās sastinga un no�ukstēja: Zorro necie� sīkus suņus�
-���� 0� Ģirtam vairs nebija ko teikt.
Ta�u rudajam tak�elim, �ķiet, bija vienalga. Viņ� līksmi aprāja vispirms Zorro asti, tad labo priek�kāju, kreiso, labo pakaļkāju, kreiso. Melnais milzis pacietīgi nogaidīja, bet, kad Figaro nostājās tie�i pretī un ar savu rudo purniņu iebadīja viņa di�ciltīgajā, platajā degungalā, Zorro neizturēja un, saņē�mis Figaro aiz skausta, sapurināja.
Ģirts aizvēra acis. Viss, Figaro kaput. Ko lai saka Omitei?
-���� Paskaties, paskaties! Viktors skaļi smējās nē, aiz�vilkdamies rēca.
Skats bija iemū�inā�anas vērts. Zorro gulēja uz muguras, visas ķepas pacēlis gaisā, ar asti līksmi dauzot grīdu, bet Figaro tupēja viņam uz krūtīm un hipnotizējo�i raudzījās lie�lajam vilku sunim tie�i acīs.
-���� Oho!
-��� Jā, vecīt, tas izsaka visu.
-�� Vai klāteso�ajiem nebūtu iebildumu pārcelties uz virtuvi? Tur vismaz var atvērt terases durvis un uzpīpēt? Omlt, lūdzu! Majors Kaķītis, �ķiet, bija aizmirsis par to, ka tie�i viņ� ir oficiālais izmeklē�anas vadītājs.
-��� Labi jau, labi, Kaķi-Miķeli, ejam uz virtuvi! Bet tagad tu palūdz, lai Anniņa mums uztaisa savu gar�īgo kafiju�
Kaķītis savilka lūdzo�u sejas izteiksmi un paskatījās Annas Elizabetes virzienā. Viņa bija pārguru�i līdz nāvei, ta�u, manot iespēju izjokot majoru, savilka blēdīgu sejas izteiksmi un teica: Labi, labi, Kaķi-Miķeli, uztaisī�u. Kur� vēl dzers?
Kafiju gribēja visi. Neteicis vairs ne vārda, Miks izskrēja no viesistabas, un pēc mirkļa no virtuves atplūda Marlboro aromāts.
-���� Labi, sāksim ar ekspertiem, atguvis mo�umu, Kaķītis iesāka. Egon, ko pastāstīsi?
-���� Neko vairāk par to, ko pateicu ģenerālim. Mūsu �īva�kara upuris aizvadīto divdesmit �etru stundu laikā vismaz trīs reizes dabūjis pa galvu vienreiz vieglāk, ta�u uz sejas paliku�as trīs nagu �vīkas; otrreiz viņam ar kaut ko smagu gandrīz salauzts �oklis, pārplē�ot ari vaiga ādu�
-��� Tas notika īsi pēc septiņiem vakarā aiz estrādes. Sofija viņam ie�ķīla ar plaķenēm, Kārlis metās starpā.
-��� Tā varētu būt. Jā, traumas raksturs sakrit. Nu, lūk. Bet tre�ais sitiens ar cietu, trulu priek�metu pa deniņiem viņu apdullinājis� Bet pēc tam, jā, pēc tam kāds �o viru ir novācis.
-��� Egon, vai tu dro�i zini, ka viņ�, dabūjis pa bieti, nezau�dēja līdzsvaru un pats nenokrita no tilta?
-��� Nē, vecais, ja viņ� būtu kritis pats, kritiena leņķis būtu cits un arī piezemējies viņ� būtu citādi. Bet �ajā gadījumā viņ� ne tikai krita, viņu kāds ir ari grūdis, turklāt ar me�o�nīgu spēku vai niknumu. Tas vecis nebija nekāds punduris. Lai tādu aizmestu pa gaisu tik tālu, vajag būt vai nu fiziski ļoti spēcīgam, vai ārkārtīgi dusmīgam.
-��� Dusmas vairo spēku� klusi nomurmināja Omīte.
-��� Tie�i tā, kundze. Dusmas vairo spēku. Tāpēc, Kaķi-Miķeli, pat nedomā man jautāt, vai slepkava ir vīrietis vai sieviete. Es nezinu. Zeme sakaltusi tik cieta, ka apavu pēdas atrast neizdevās, toties atradu cigaretes pelnus un dīvainu akmeni ar, iespējams, asins pēdām un varbūt kādu jauku pirkstu nospiedumu. Vai Antons smēķēja?
-��� Nē, kā ar cirvi noskaldīja Anna, nekad neesmu redzē�jusi viņu ar cigareti, acīmredzot svētā trīsvienība neļāva.
-��� Skaidrs. Tātad pelni skaitās. Viens pierādījums būtu.
-��� Bet Viktora suns jūs aizveda no miru�ā līdz Sofijas mājas durvīm. Vai tas nozīmē, ka viņa tur ir bijusi?
-���� Iespējams. Man �ķita, ka uz tiltiņa �onakt biju�i trīs upuris, pīpētājs un sieviete no tās mājas. Nu jau divi pierā�dījumi.
-��� Labi. Bet tre�ais atradums lakatiņ�? Anna to pazina tas pieder Zanei.
Virtuvi pār�alca skaļ� murdiens. Mājiniekiem tas bija jauns fakts. Par atrasto telefonu viņi jau zināja.
-���� Ar lakatiņu ir dīvaini� atbildēja Viktors. Iedevām paostīt sunim. Domājām aizvedīs līdz Sofijas mājai vai kur citur, bet nekā. Zorro tāds kā apjucis skraidīja no tilta līdz tai vietai, kur �o nieciņu atradām, un atpakaļ.
-��� Paga, paga, puis, vai tu gribi teikt, ka lakatiņ� pats atnāca uz me�u? Ģenerālis piemiedza acis.
-��� Tie�i tā, Basa kungs! To kāds atnesa un tur nometa ar nolūku.
-���� Tā. Tātad kāds vēlas radīt iespaidu, ka Zane gājusi vai vesta cauri me�iņam, varbūt pat bijusi uz tiltiņa?
-��� Ļoti iespējams. Ta�u mēs neatradām nekādus pierādīju�mus tam, ka pa �o taciņu cauri me�iņam vispār kāds būtu vests, nests vai vilkts. Zorro, Zanes �ību saostījies, neko neat�rada. Arī estrādes pakājē atrodamās pēdas aprāvās tikpat pēk�ņi bija, bija un� vairs nekā.
-���� Pa kuru laiku jūs vēl tur paspējāt aizbraukt? Kaķītis brīnījās.
-���� īsi pirms vakariņām. Kamēr jūs bijāt pie Zānēm. Starp citu, �o te Lācīte lūdza nodot kopā ar mīļu paldies par vaka�riņām. Viņ� pastiepa Mikam vairākus nodzeltēju�us aktu vākus. Mājās braucot, iegriezāmies arhīvā.
-��� Johaidī! Paldies, vecais! Nebūs jāgaida līdz ritam. Krust�tēv, vai redzi?!
-��� Rādi �u'! Līzbet, nāc blakām, tev gai�ākas acis! Mēs la�sīsim, bet jūs varat runāt tālāk.
Viegli iepīcis, jo pats bija cerējis izbaudīt pirmatklājēja prieku, atrodot vecajos dokumentos kaut ko svarīgu, Kaķītis atkal pievērsās ekspertiem.
-���� Egon, tātad Antons Zāns, tavuprāt, lauzis kaklu? Tas noticis kaut kad laikā no vieniem līdz trijiem naktī?
-���� Ļoti iespējams.
-����� Labi. Viņ� pēdējoreiz redzēts ap pusvieniem, kad Kārļa vecmāmiņa kāpa uz skatuves dziedāt Meldermeitiņu. Bet An�tons, nodziedājis par savu mīļo, nāca lejā pa kāpnēm, skaļi sarunādamies ar kādu pa telefonu. �o kādu Antons uzrunāja ar jūs un centās pārliecināt neko nedarīt līdz viņa atbrauk�anai. Es pareizi atceros, Omīt?
-���� Pareizi, dēls. Un tajā brīdī Antons bija sveiks un vesels vienīgi sasistu �okli.
-��� Skaidrs. Kur viņ� varēja doties pēc tam? Uz mājām?
-��� Pagaidi! Uz kādām mājām? Anna atrāvās no dokumen�tu pārlūko�anas. Melnais pūķis ta�u teica, ka dēliņ� esot, kā pieklājas, izdancinājis visas trīs mātes. Tas nozīmē, ka vismaz desmit divpadsmit minūtes pēc savas uzstā�anās viņ� vēl bija sastopams estrādē uz deju pla�a. Vai kāds no mums viņu tur redzēja? Anna citu pēc cita nopētīja galdabiedrus.
Klusums. Tātad neviens. Tā jau ir-kur� gan svētkos pēta pā�rējos?
-���� Skaidrs. Ģirt, cikos mēs sākām apbalvo�anu? Cik dejas bija nospēlētas?
-���� Hmm� Cen�os atcerēties� Meldermeitiņa, pēc tam trīs parastie val�i, Vīnes valsis, ko dejojām ar Omīti, divi lēnie mīcāmgabali un atkal divi val�i. Tad jau tā arī sanāk varēja būt mazliet pāri vieniem, vai ne?
-Jā gan. Un atcerieties, ko stāstīja Lācīte: viņa ap to laiku sastapa Sofiju, kas kāpa kalnā un bija ļoti dusmīga. Ta�u Antona gan tobrīd estrādē vairs nebija. Nelāga bilde veido�jas� Anna sadrūma.
-��� Un apmēram tajā pa�ā laikā pazuda ari Zane! negribīgi piebilda Miks. -�JA viņa patie�ām nav ciemojusies Lejiņos, lai gan es īsti neticu ne Karllnes stāstītajam, ne viņas spirtā mirksto�ā dēliņa saraustītajai filmai.
-��� Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka visām trim Zānēm mugurā bija melnas kleitas? Anna pēk�ņi ievaicājās. Svētku dienā! Bet vakar uzstājoties viņas bija tērpu�ās ko�i sarkanās kleitās un matos iepinu�as sarkanas lentes�
-���� Brrr� It kā jau zinātu turpmāko, Omīte nodrebinājās. Varbūt zināja? Varbūt jūs nebijāt pirmie, kas atnesa �o vēsti? Bet varbūt viņas kaut kam gatavojās? Pa�i teicāt izturēju�ās savādi, un vēl tās melnās sveces�
Melnas sveces, sarkani lakati� Vajag, lai gars atrod ceļu uz māju? Vai tā viņa teica?
-���� Paraugieties, ko es uzgāju! Bass iesaucās tik skaļi, ka apkārtējie salēcās. Iekrampējies mapē, viņ� stingu skatienu vērās atvērtajā dokumentā�
-���� Krusttēv! Miks pabungāja ģenerālim pa plecu. Tu gribēji mums kaut ko nolasīt�
-��� Jā, jā! Jā� Klausieties�
�1949. gada 1. aprīlī. Me�āju kolhoza priek�sēdētājam Artū�ram Lejiņam. Lūdzu pie�ķirt manai ģimenei (es, sieva, sievasmāte, trīs mazgadīgas meitas) apsaimnieko�anā pamestās Ābeļu mājas, kas atrodas Me�āju pagastā, un 1 ha zemes piemājas dārziņam. Sīmanis Cāns, dzim. 1919. gada 8. novembrī Rīgā drēbnieka ģimenē. Aug�ā rezolūcija: Pie�ķirt ar Me�āju kļza DDP lēmumu Nr. 47 no 01.04.1949. Paraksts A. Lejiņ�.
-�� Interesanti, kur tajā laikā bija Ābeļu saimnieki? Izsūtīti? Omīte sarāvās un nodrebinājās.
-���� Visticamāk, Annas kundze, visticamāk, tā, ģenerālis nopūtās. Protams, izsūtī�anas sarakstu �eit nav. Toties ir kas cits. Vecā Cāna mir�anas apliecības noraksts. Miris 1953. gada 5. martā. Nāves cēlonis nelaimes gadījums, nevērīgi apejoties ar �aujamieroci. Mir�anas vieta Ābeļu mājas.
-��� Ko-o? Kaķītis pār ģenerāļa plecu ieskatījās mapē. Bet tā ta�u ir�
-��� Tie�i tā Staļina mir�anas diena. Diena, kad ļoti daudzi, uzzinot par vadoņa nāvi, izdarīja pa�nāvību�
-���� Kārļonkul, tu joko� neticīgi novilka Egons. Kāpēc?
-���� Viņi nezināja, ko darīt un kā dzīvot. Tā bija visīstākā masu psihoze, gadiem rūpīgi ieaudzinātas bailes un panika. Līdz tam visi un ikviens dzīvoja nāves gaidās jebkurā brīdī pie durvīm varēja pieklauvēt krievu armijnieki un pavēlēt piecpadsmit minū�u laikā savākties ceļam, no kura atgriezās tikai retais�
-��� Nu labi, bet kāpēc jā�aujas nost tad, kad tirāns beidzot miris?
-��� Varbūt pa�am nebija tīra sirdsapziņa, toties skaidra do�ma: ja nāks uz pēdām, gaidāms tribunāls. Varbūt kāds palī�dzēja� Bet varbūt tas tie�ām bija nelaimes gadījums�
-��� Krusttēv, man �ķiet, tu zini vairāk nekā pasaki! Anna iesaucās. Vai Lavīze tev ko teica? Teica?
-��� Lasīsim tālāk� Bass mainīja sarunas tematu. Re, cik interesants dokuments. Raksturojums, izsniegts Sofijai Angelovskai, ukrainietei, dzimu�ai 1961. gada 1. maijā Me�ājos, dzīvojo�ai Me�āju pagasta Kārlī�os. Aktīva, aizrautīga, sabied�riska, muzikāla, karsti aizstāv komunistiskās jaunatnes nākotnes idejas. Brīvi pārvalda krievu un ukraiņu valodu, sarunvalodas līmenī arī latvie�u. Vecāki Serafima un Jans Angelovski, strād�nieki, dzimu�i Harkovā Ukrainas PSR. Raksturojums izsniegts iesnieg�anai Latvijas PSR Konservatorijā. Datēts ar 1979. gada 19. jūniju. Paraksts k/za Melnpils priek�sēdētājs direktors Arvīds Divups.
-��� Tu re Me�ājos Artūrs Bambāns un Artūrs Lejiņ�, Melnpilī Arvīds Divups� Omīte prātoja.
-���� Annas kundze, ko tu ar to gribi pateikt? Kārlis Bass vērīgi paraudzījās vecajā dāmā.
-��� Tāpat vien. Interesanti. Citviet Jāņi, Juri, Ivani, Pēteri un Pjotri, mūspusē Artūri un Arvīdi�
-��� Miā. Ģenerālim nebija ko teikt.
Labi, Kārļonkul, mums ir skaidrs Zānes nav nekā�das Zānes, bet Cānes, kuras kādā brīdi nomainīju�as uzvārda pirmo burtu. Iespējams, pēc tēva nāves. Un ko tas mums dod? tiepās Miks.
-��� Varbūt neko, bet varbūt pierādījumu tam, ka viņas gadu desmitiem visiem meloju�as, apgalvodamas, ka Zānu dzimta te dzīvo vairāk nekā simts gadus un viņu vecvectēvs bijis barona fon Berga mīļākais dārznieks, bet vecvecmāte vecās baroneses apteksne.
-���� Muļķības! Mazajā, zaļajā grāmatiņā par tādiem Zāniem jeb Cāniem nekas nav rakstīts, un tai ir vismaz simt trīsdesmit gadu! Skaidrs, tu gribēji norādīt, ka māsas Zānes tikpat labi varētu melot ari citos svarīgos jautājumos!
-��� Krusttēv, paklau, vai tu mēģini aplinkus pateikt, ka melī�gās trīsmāsiņas pa�as varētu būt nozūmēju�as savu dārgo Antuānu? Kaķītis piepe�i sarosījās. Varbūt viņ� tām pazi�ņoja, ka beidzot grasās precēties, nu, kaut vai ar to pa�u Sofiju, un�
-���� � un māmiņa kopā ar mīlo�ajām vectantēm vienotiem spēkiem pārmeta �o pār tilta margām, pirms tam uzvelkot pa dūmam no miera pīpes, Kaķī�a domu sarkastiski pabeidza Egons. Bingo, vecīt!
-���� Labi, neņirgājies, pats zinu, ka ne�timmē. Kaķītis sadrūma.
-���� Ve�i, labāk padomājiet, kāpēc Sofija strīdoties nosauca Antonu par babņiku, ieteicās Kārlis.
-���� Kāpēc? Tāpēc, ka �is noteikti gāja meitās! Vecās Zānes ta�u arī minēja tās sievietes�
-��� Nu, lūk, tad vajag atrast vismaz vienu to sievieti, jo, cik noprotams, Sofija, tāpat kā Zane, ir pazudusi.
-��� Gudrinieks� Ņem un atrodi! Miks īgni norūca. Visi lieli pamācītāji, bet kad jāmeklē�
-�� Varbūt esmu jau atradis� Kārlis daudznozīmīgi novilka.
-���� Kas man par to būs?
-���� Nekas nebūs. Neāksties, stāsti, kas tev tur ir! Miks bija jūtami uzvilcies.
-��� Rāmi, rāmi� lēnām. Lieta tāda: mūsu nelaiķim ir pro�fils draugiem.lv.
-��� Nu un?
-��� Bet tur sadaļā Visi draugi vienas vienīgas sievietes un pat jaunas meitenes. Gandrīz visas no Me�ājiem.
-��� Nu un? Manā draugu profilā ari ir sievietes, ta�u tas vēl neko nenozīmē.
-��� Majora kungs, jums tur ir �etras, bet Antonam Zānam simt trīsdesmit deviņas dāmas. Ir starpība?
-���� Ir, ir. Un ko tu tagad gribi darīt? Visas apskraidīt un iztaujāt: vai jūs Jāņu naktī nenovācāt Antonu?
-��� Protams, ne. Nebūs vajadzības. Es papētīju da�u nesen pievienoto dāmiņu profilus un atklāju, ka vienas Ainas Mai�zītes bil�u galerijā visai bie�i parādās izbraukumi dabā un bie�i vien fonā redzams Antona busiņ�.
-���� Ej nu! No nīgruma Mika balsī vairs nebija ne vēsts.
-���� Maizīte? Bet tā ta�u ir�
-��� � tā pati brīni�ķīgā ciema dakterite, kuru jūs nevarējāt atrast, jo viņa, lūk, paņēmusi ārpuskārtas atvaļinājumu pār�strādā�anās dēļ, tā, kuru tu vakarnakt riņķiem vien griezi pa deju placi! Anna Elizabete uzlika punktu uz i.
-��� Es viņu negriezu, viņa grieza mani. Tas sievi�ķis ir stiprs kā pats nelabais! Es mierīgi stāvēju pie skatuves, bet, tikko muzikanti bija izziņoju�i balto deju, �ī man uzklupa un aiz�stiepa dejot. Vēl pajokoja, ka Jāņu naktī meitas drīkstot pui�us ķert un gūstīt.
Miks neparko nebija gatavs atzīties, ka pie skatuves stā�vējis viena vienīga iemesla dēļ būt tuvāk tam lecīgajam meiti�ķim, kur� viņam pat labu vārdu nevar pateikt, mū�dien tikai ķircina, apsmej un kritizē. Tagad pat Maizīti ierīvēja degunā, bet pati Ģirtam vien acīs raugās un uz skatuves bla�kus stāv. Bet Pū�u mājā Kārlis kā tāda visureso�a sodība un tagad ari Kārļa vecmāmiņa ar visu kvek�ķi. Tiesa, vecmāmiņa Mikam ļoti patika.
Pavisam nelaikā Kaķītis atcerējās krusttēva pērnvasar iz�teikto brīdinājumu: nejauc meitenēm galvu, pirms pats neesi ticis ar sevi skaidrībā. Bet kā tu tik īsā laikā tiksi skaidrībā? Abas labas. Skaistas, gudras, ne�petnas. Tiesa, katrai savi ragi, nagi un aste. Ja saliek kopā sanāk vesels pu�ķis. Bet citādi ej nu izvēlies!
Ziemā gan bija labi lielais sniegs un pieaugusī darba slodze neļāva tik bie�i izbraukāt uz Me�ājiem, turklāt, ko tur slēpt, viņi ar Annu bija sastrīdēju�ies. Tad nu viņ� brīvos brī�os gāja ciemos pie Zanes uz Hospitāļu ielu. Dzēra tēju, skatījās filmas, lasīja Zanes izdotos �urnālus, papla�ināja re�dzesloku. Viņas raksti Mikam patika gandrīz tikpat labi kā Annas vadītie pasākumi. Uhh, divas raganas. Paga, kā tās vil�tīgās būtnes sauca? Spīganas? Jā, spīganas!
Tagad pat Anna pilnu virtuvi piekārusi ar visādiem zāļu sai�ķiem un augu pu�ķiem. Gar�vielas un zālītes�
Krusttēvs ik pa brīdim piemin Veco Lavīzi, kuras zintis aiz�gāju�as zudībā līdz ar pa�u di�o zinātāju, ta�u viņam, Mikam, �ķiet, ka Pū�u mājā dzīvo visīstākā viņas mantiniece pat Viktora melnais vilks Zorro Annas Elizabetes klātbūtnē pār�vērties par maigu klēpja sunīti: pienāca klāt, nolaizīja rokas, pacēlās pakaļkājās, uzlika Annai uz pleciem priek�ķepas, bet lielo galvu glu�i kā cilvēks pieglauda pie auss, nomazgāja Annas ausis, acis, pieri, matus, tad nopūtās, saritinājās un jau tre�o stundu nepakustēdamies guļ viņai pie kājām un silda pēdas. Te tev nu bija dresētais policijas suns! Ari to nobūrusi!
-��� Mik, tu guli? Sapņo vaļējām acīm? Ejam gulēt! Mikam Kaķītim tie�i pie auss ieskanējās pavēlo�ā tonī izteikts pamudi�nājums. Ģenerālis Bass skaļi un nevaldāmi no�āvājās. Galva dulla no visām �īm mīklām�
-��� Krusttēv, es nekur nebrauk�u. Vairs nav spēka� Miks atņurdēja. Tad labāk bibliotēkā uz grīdas vai�
-��� � pie jēriem �ķūnītī, nosmējās Bass. Starp citu, man �ī ideja patīk. Anniņ, iedosi atslēgu?
-��� J-jā, bet� Kārļonkul, bet jūs ta�u varat iekārtoties vies�istabā tur ir divi izvelkami dīvāni� Un Zanes istabā liela gulta varēsiet abi sagulēt� Anna vilcinājās. Viņai nepatika doma, ka cienījamais ģenerālis varētu gul�ņāt sienaug�ā kā pui�elis.
-���� Nē, nē, meitiņ, dod vien to atslēgu. Mēs ar krustdēlu sen neesam baudīju�i dabas jaukumus� Turklāt�
-���� Ko turklāt? Anna nepacietīgi pārjautāja. Viņa bija pamanījusi blēdīgo spīdumu zem ķerainajām uzacīm.
-��� Krusttēvs gribēja teikt, ka tā mēs varēsim labāk dzirdēt visu, kas notiek ap Pū�u māju. Ja nu kāds nāk ciemos�
Anna nodrebinājās: ja nācējs būs no citas matērijas, jūs, pui�i, nekā nedzirdēsiet� Tomēr atslēgu iedeva.
Māja pamazām ietinās klusumā kā mīkstā, pelēki pūkainā villainē. Citi pēc cita norima naksnīgi sadzīviskie trok�ņi un troksnī�i ziemeļu puses Zilā istaba jau sen saldi dusēja, no pārējām iztālēm atskanēja pa miegainam krak�ķim, klik�ķim vai tink�ķim, vienīgi Zanes tuk�ās istabas aizvērtās durvis izstaroja dīvainu vēsumu. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Bergu nams bija tik ļoti pārpilns ar cilvēkiem. Trīs, nē, pat �etras paaudzes vienuviet�
Anna Elizabete virtuvē bija palikusi pēdējā. Aizbildinoties ar rītdien agri paredzamo cel�anos un neklausoties nekādos iebildumos, viņa bija burtiski iz�ķūrējusi pārējos no mājas sirds, lai varētu netraucēti visu nokopt, izvēdināt un ari pati doties pie miera. Tagad, ar vakariņu traukiem nokrautu lielo paplāti rokā �iverēdama no viesistabas uz virtuvi un atpakaļ, viņa beidzot varēja netraucēti padomāt.
Aizvadītās divas dienas bija sapinu�ās un saviju�ās vienā nedalāmā laika nogriezni, kam tā īsti nebija ne sākuma, ne beigu punkta. Tik daudz notikumu, tik daudz cilvēku un rak�sturu� Kas to būtu domājis, ka laiks patie�ām mēdz mest cilpas un vienlaikus iespējams pabūt divos paralēlos laikos? Anna Elizabete savulaik bija aizrāvusies ar teorijām par laika tuneļiem, cilpām un Latvijā eso�ajām tā sauktajām laika por�tālu vietām� Drusku jau tas atgādināja zinātnisko fantastiku, ta�u ari Annai bija gadījies piedzīvot loģiski neizskaidrojamus mirkļus, kad laiks �ķiet sastindzis, ļaujot paveikt iecerēto vai nokļūt vajadzīgajā vietā pilnīgi neiespējamā ātrumā. Un ari glu�i pretēji.
Tā nav ne pagātne, ne nākotne; tā visa ir �odiena, kur viens notikums cie�i saistīts ar citiem�
Netīro trauku kaudze dziļajā marmora izlietnē pamazām ruka, turpretī senlaicīgā porcelāna tornis turpat blakus uz akmens darba virsmas auga augumā. Diezin vai ari viņas vec�māmiņa Anna Roze pēc vakariņām �ādi mazgāja Bergu smal�kos traukus, kamēr viņas dārgais vīrs kabinetā rakstīja? Do�mas pārsviedās pie Viljama Stouna būtu gan interesanti uzzināt, ko īsti viņ� tik ilgi un cītīgi, turklāt regulāri rakstīja? Grāmatu? Ziņojumus? Ja tā, tad kam? Kurai valdībai? Un vēl ja viņ� rakstīja, vai tie�ām nekur nav saglabājies ne mazākais melnraksta gabaliņ�?
Jāmeklē Bergu arhīvs! Nekavējoties! Iespējams, tur slēpjas at�bildes uz visiem jautājumiem�
Vispirms jāpārmeklē bibliotēka� Anna Elizabete gan stipri �aubījās, vai vecāmāte būtu uzticējusi dzimtas doku�mentus, citus albumus un agrākos laikos tik populārās dienas�grāmatas steigā pamestajai nama bibliotēkai, kur grāmatas stāvēja atklātos plauktos. Guļamistabas sienā noslēptajā seifā, kura atslēga atradās no advokāta Kreica saņemtajā sai�ķi, viņa nebija atradusi neko, izņemot sakaltu�u rozi, kas reiz varbūt bijusi balta. Varbūt to tur ielikusi vecmāmiņa Anna Roze kā atvadu sveicienu? Bet varbūt� tā bija zīme? Atslēga? Varbūt jāmeklē kaut kas, uz kā ir rozes? Skapis? Kamīna dzega? Lielā Ķīnas porcelāna vāze? Viesistabas galda kājas? Frontons un dzega virs mājas galvenās ziemeļu puses ieejas? Viņas istabas lielās gultas baldahīna jumta daļas balstu kokgriezumi? Rozes bija visur� Un vispār nu jau sāk izklausīties pēc Da Vin�i koda mistērijām!� Bet ja nu tomēr?
Ja nu tomēr kaut uz mirkli pieļautu domu, ka vecmāmiņa Anna Roze vai kāds cits vēlētos mājā vai tās apkārtnē noslēpt kaut ko būtisku, tā saglabājot to nākamajām paaudzēm? No�slēpt kaut ko, kas ir par lielu, lai ievietotos galda kājā vai gultas baldahīna balstā, ta�u pa�ā laikā, lai ietilptu munīcijas kastē? Varbūt salas lejasgalā ieraktajam atradumam bija un reizē nebija sakars ar Bergu vēsturi, bet īstais dzimtas arhīvs meklējams citur?
Un cik dīvaini reaģēja Kārļa vecmāmiņa, klausoties stāstu par trīsmāsiņām. Pag, ko viņa teica? Bet viņas ta�u�?
Vai tas nozīmēja, ka vecā kundze varētu pazīt kādu no trim māsām Zānēm vai arī pazinusi tās agrāk?
Ko īsti teica ģenerālis? Viņa man atgādina kādu, ko es pazinu agrāk. Acis kā divas zilas, smaidīgas saulītes�
Tad jau sanāk� Ak Dievs, kāda viņa bijusi muļķe� Visīs�tākā muļķe! Nakts klusumā no pagātnes tumsas skaidri un asi iznira baltā tērpies stāvs� Meldermeitiņa. Anniņa. Lielā lasītāja Anna Līze Millere, saviem gadiem netipiski gudrais un nopietnais bērns, par ko savā dienasgrāmatā bija rakstījusi viņas vecmāmiņa Anna Roze. Iespējams, tie�i te viņas abas sēdēju�as, dzēru�as tēju, pieko�ot cepumus, un pārspriedu�as nesen izlasītās grāmatas!
Pagātne atdzīvojās, vienlaikus raisot jaunas �aubas un mi�nējumus. Ja tā ari būtu, tad kāpēc viņa neko neteica?
Un kāpēc klusēja ģenerālis Bass? Anna Elizabete nespēja noticēt, ka vecais, rūdītais policists nebūtu pazinis meiteni ar zilajām, smejo�ajām saulītēm acīs vienalga, cik ilgs laiks būtu pagājis. Bet varbūt tie�i pretēji pazina gan, tikai nolēma to neizrādīt un neatklāt pārējiem? Nogaidīt un pavērot?
Apspiedusi trauksmaino vēlē�anos steidzīgi doties aug�up pa kāpnēm, lai nekavējoties klauvētu pie sirmās kundzes Annas Līzes Saulītes istabiņas durvīm un pieprasītu tūlītē�jus paskaidrojumus, Anna Elizabete dziļi ieelpoja, noskaitīja līdz divdesmit un� nolēma nogaidīt. Viņai kļuva interesanti. Tagad, kad bija atrasts vismaz viens, nē, divi dzīvi posmi, kas savienoja pagātni ar tagadni, viņa nolēma pavērot, kā notikumi risināsies turpmāk.
Vajadzētu aprunāties ar vecmāmiņu Annu Rozi, viņa nodo�māja. �ēl, ka Londona tik tālu vienas nakts laikā turp un atpakaļ neaizskriesi, bet vecmāmiņa, cik nu viņa spēj atce�rēties, kā par spīti, ienīst mobilos telefonus un telefonus vis�pār neko vairāk par hello, how are you, my darling? un I love you no viņas, sazinoties pa tālruni, izspiest nevarēja. Ari e-pastus ve�iņa neatzina, aizbildinoties ar sliktu redzi, lai gan pirms diviem gadiem pēdējās ciemo�anās reizē Anna Elizabete bija pieķērusi vecomāti lodājam internetā ar datortārpa ātrumu, turklāt viņai bija aizdomas, ka uz datora darbvirsmas pavīdējusi arī Skype ikoniņa�
Pāri divpadsmitiem� Anglijā desmit. Hmm� Varbūt ne�maz nav tik vēls, lai uzdrīkstētos patraucēt veco, omulīgo kundzīti? Klusi ieslīdējusi hallē, Anna Elizabete nocēla no kamīna dzegas veclaicīgā stilā dizainēto tālruņa aparātu un ienesa to virtuvē. No fiksētā tālruņa zvanot, saruna tomēr iznāks lētāka, nekā zvanot no mobilā. Viņa paredzēja, ka nak�snīgā papļāpā�ana varētu ievilkties� Vecmāmiņa atbildēja pēc pirmā pāri divām jūrām pārlidoju�ā pīkstiena.
Nu tad beidzot, Līzbet� Es jau domāju, ka nepiezvanīsi�
Pēc piecpadsmit minūtēm, kas pavadītas pie virtuves galda ar smago akmens keramikas klausuli vienā un pildspalvu otrā rokā, Anna Elizabete pārvācās uz savu istabu un ieslēdza klēpjdatoru. Nākamās divas stundas aizritēja vienmērīgā tastatūras klikstoņā. Viņai bija taisnība vecmāmiņa lietoja Skype un darīja to profesionāli.
Tad, redz, kā� Nudien dzīve ir interesanta padarī�ana, pilna pārsteigumu. �ēl, ka da�brīd tik traģisku�
�Basajām kājām pinoties plānos, kuplos svārkos, kas bija gandrīz divreiz par garu, viņa rāpās kalnā. Pēdās griezās sa�u�vusi, saules izkveldēta zāle, bet kalna galotne ietiecās stāvus mākoņos. Balti pārkaltu�ie zāles stiebri bija slideni, bet zem tiem stiepās lo�ņājo�i kazenāji, tīkojot ieplēst garu, sāpīgu pu�umu kailajos stilbos. Debesis pēk�ņi satumsa, un virs galvas samilza melns lietusmākonis. Tūlīt sāksies, viņa paspēja nodomāt, un kailos plecus ar pātagas cirtienu skaudrumu sāka kapāt asas lietus lāses, kurās varēja jaust smagus krusas graudus. Viņa paraudzījās pār plecu atpakaļ puskalns jau bija pievārēts. Vai tie�ām viņa to nespēs?
Vai tie�ām viņa padosies? Bet tad būs jāatgrie�as lejā, kur plecu pie pleca, riebīgi smīnēdamas, stāvēja māsas Zānes, ģēr�bu�ās melnās drānās, Antons ar pārsietu aci un raibā sarafanā iespīlējusies Sofija, kurai mutē nebija neviena zoba. Ta�u rokās tā turēja lielu pannu ar apdegu�iem biezpiena plācenī�iem, ko viņa, val�ķīgi smīnot, sniedza Annai.
Tālu aiz Sofijas un Antona, izdegu�as pļavas vidū, kā mēma ar rokām plātījās pagasta priek�niece Maiga Lācīte un nez no kurienes uzradusies Aina Maizīte abas ietinu�ās vējā plīvojo�ās palagu skrandās�
Kā palīdzību lūdzot, viņa izmisīgi palūkojās uz kalna galu, ko skatienam slēpa melnais mākonis, un sajuta uzplaiksnām vārgu cerību: ar vienu roku turēdamies cie�i nospriegotā virvē, otru pastiepis pretī, lejup laidās vīrietis, kura seju lietus dēļ nevarēja saskatīt� Viņa sniedzās tam pretī, atlaidusi rokas no asajiem zāles stiebriem, bet kuplajos brun�os, glu�i kā burās, iepūta pēk�ņi uzbrāzmoju�ais vēj�, atraujot viņu no zemes. Viņa krita.
-��� Anna, Anna! Mosties! Anna, tas ir tikai sapnis!
-��� Anna, Anna, mosties! Mosties! Anna, tas ir tikai sapnis!
Ģirts lēni purināja vēl arvien murgainā sapņa varā iegri�mu�o Annu Elizabeti, monotoni runādams mierino�as muļķī�bas. Nakts vidū pamodies un nespēdams vairs aizmigt, viņ� bija nolavījies lejā uz virtuvi, lai iedzertu glāzi auksta ūdens. Atradis uz galda atstāto lielo, veclaicīgo tālruni, sapratis, ka Anna Elizabete kādam zvanījusi.
Kāpdams aug�up uz savu istabu, izdzirdējis aiz viņas ista�bas durvīm �ēlus kunkstus un tad spalgu pārbīļa, lai neteiktu �ausmu kliedzienu, kas nepavisam neatgādināja romantiskas nakts skaņas, Ģirts bija metis kaunu pie malas un, ar plecu atgrūdis smagās divviru durvis (dīvaini, bet tās nebija aiz�slēgtas), iebrucis istabā. Tur neviena nebija, tikai caur vaļē�jām balkona durvīm blāvoja mēness gaisma, bet lielajā gultā, glu�i kā sausumā izmesta zivs, airēdamās rokām un kājām, murgainā sapni svaidījās Anna Elizabete.
Ģirts Melderis nebija diplomēts psihologs, ta�u vienu viņ� zināja gan tādos brī�os vissliktākais ir atstāt cilvēku vienu ar viņa dēmoniem. Jo pamodināts nebūt nenozīmē pamodies un nelāgo sapni aizmirsis.
-��� Vai tagad ir labāk? pēc brī�a, cie�i apskāvis Annu ap pleciem un lēni aijādams, viņ� iejautājās.
-Jā� Paldies� viņa nomumināja, cie�i ierotidamās Ģirta azotē. Tu ta�u neiesi prom?
-��� Nē, Sīkais. Es bū�u tepat.
-���� Sīkais� Tā tu mani sen neesi saucis� Anna sapņaini no�ukstēja. Toreiz, kad es aizbēgu no�
-��� Nerunāsim par viņu, labi? Tev jāatpū�as! Melderis no�teiktā balsi teica. Un vēl, Bergas jaunkundz, tu kļūsti neuzmanīga un nevērīga. Es tevi, uz skatuves kāpjot, par Sīko nosaucu divas reizes!
-���� Ej nu! Un es nepamanīju?
-��� Nē. Bet es arī nebrīnos, jo tev �ajās dienās galva pilna ar visu ko. Tu to vienkār�i palaidi gar ausīm�
-���� Ģirtu-u?
-���� M-mm?
-��� Vai drīkst tev kaut ko pajautāt?
-��� Jautā. Vīrietis cīnījās ar miegu.
-��� Ko tu domā par Zani? Tev viņa patīk?
-��� Oho! Kas tie par jautājumiem? Melderis acumirklī at�guva mo�umu.
-��� Kādi nu ir� Tu ta�u pats atļāvi.
-��� Mhm.
-��� Vai tev patīk Zane?
-���� Patīk.
-���� Ļoti?
-���� Nu, patīk.
-��� Tā vienkār�i patīk vai tā� patīk?
-��� Līzbet, vai tu liksies mierā? Kas tās par muļķībām?
-��� Tās nav muļķības. Viņa� Anna iekoda mēlē, atcerēda�mās, ka apsolījusi glabāt draudzenes noslēpumu.
-��� Ko viņa? Ģirts neviļus jutās ieintriģēts.
-��� N-neko� Vienkār�i� Es par viņu ļoti uztraucos. Necik loģiski neizklausījās.
-���� Sīkais, ja tu �ādā veidā mēģini noskaidrot, vai man ar tavu draudzeni ir romāns, varu atbildēt vienā vārdā nav.
-��� Hmm� Ak tā. Tas bija vienīgais, ko Anna spēja izmocīt.
-���� Es labprāt pateiktu ko citu, proti, man ļoti patīk Anna Elizabete, bet baidos, ka, to zinot, tas ne�petnais sievi�ķis man sāks dancot pa galvu, kurpes nenoāvis, Melderis centās sarunu ievirzīt joka gultnē.
-��� Pamatotas bailes, Anna nosmīnēja. Tad, kaut ko atce�rējusies, jautri piebilda: Starp citu, vecie Kalniņi tevi bija noturēju�i par manu vīru vai vismaz brūtgānu!
-��� Un kas tur slikts? Ja neņem vērā faktu, ka man laikam nāktos pāriet tavas dzimtas uzvārdā, kā paredz testaments?
-���� Bergs� Ģirts Bergs. Nē! Tev nepiestāvētu, Anna bija zobgalīga. Turklāt tu jau esi salaulāts. Ar skatuvi. �īs saistī�bas tevī ir visspēcīgākās, un to neviena sieviete nespēs mainīt.
-���� Līzbet, tu gan mani pārāk labi pazīsti� Ģirts klusi teica. Līdz kaula smadzenēm. Tu man pasaki acīs tādas lietas, par ko es kādam citam vienkār�i sadotu pa bieti. Ta�u tev ir taisnība, nolādēta taisnība! Un ko nu?
-���� Neko, Ģirt, neko. Dzīvosim tālāk. Kā nu katram mums lemts. Atceries Kārļa mīļāko teicienu: katram savi tarakāni. Nedomā, ka viņam vai Mikam vieglāk. Mēs jau redzam tikai ārpusi. Bet iek�ā� reizēm kaķi skrāpējas, reizēm velni danco.
-��� Tev arī tā ir? Melderis ieinteresēts pavērās Annā. �ķita, viņas azbesta bruņās bija pavērusies sīka spraudziņa.
-��� Reizēm. Un īslaicīgi. Klik�! Spraudziņa aizvērās. Es to tā filozofiski� vispārīgi� Labāk gulēsim.
-��� Ak tā. Nūja. Gulēsim. Arlabunakti!
Aiz loga skaļi un spalgi iekliedzās pūce. Vienreiz. Pēc brī�tiņa vēlreiz. Tad vēl, vēl un vēl. Pēc piektā sauciena gaisā ilgi trīsuļoja pēdējais uī-uī-ī-ī, bet visādi citādi Pū�u mājas tuvējo apkaimi ieskāva pilnīgs klusums. Ne vēja, ne koku lapu �abo�ņas, ne putnu balsu. Bridis pirms saullēkta.
Cirks, �irks, �irks� �irks, �irks, �irks! Pa vaļējo logu ielidoja it kā soļu skaņa� Tie tuvojās, pēc brī�a attālinājās.
Annu pamodināja skaļi klauvējieni, lai neteiktu satraukta dauzī�anās, no kuras guļamistabas smagās durvis burtiski lēkāja un vibrēja.
-��� Līzbet, LIzbet, mosties! Slēdz vajā! Ģirts pazudis! Anna, vai dzirdi? Mosties! Bum, bum, bum, tuk-tuk, bum!
Miegs bija kā ar slapju, aukstu dviesli aizslaucīts. Palūko�jusies uz līdzās guļo�o Ģirtu, Anna Elizabete nosmīnēja nu gan būs velns no elles laukā un nekādi paskaidrojumi situāciju neglābs. Viņa devās atvērt durvis.
-��� Līzbet, Līzbet, klausies, LIzbet, tu zini� Ģirts pazudis� Lēk�iem ienesies viņas istabā, Kārlis palika kā uz mutes sists Annas Elizabetes milzīgajā gultā, kurā līdz �im bija gulējusi tikai viņa, jo ikvienam citam rudais Barons tur ļāva piesēst vien uz mirkli, augstākais vienas filmas garumu, tagad mie�rīgi un svētlaimīgi gulēja Ģirts Melderis. Turklāt� kā! Izlaidies kā tāds �ipendeils! D�insos, atpogātā kreklā, kura atvērumā vīdēja melnām sprogām klātas muskuļotas krūtis, uz abām pusēm atmestām rokām te nu viņ� dusēja kā svētlaimīgs eņ�ģelis.
-���� 0, es� man� m-hmm� Kārlis pārsteigumā zaudēja runas spējas.
-��� Kārlīt, nāc dro�i tuvāk. Sēdies! Anna Elizabete, izlikda�mās nemanām viņa apmulsumu, ar plaukstu uzplāja pa gultas pārsegu. Pārējie ari pietiek �ņākuļot aiz stūra!
Durvīs cits pēc cita parādījās ģenerālis Bass, Miks Kaķītis, Omīte un Dambergs, bet pēc īsa brītiņa, izmisīgi cenzdamies noturēt savu melno vilku, kur� lēk�oja nopakaļ rudajam Figaro, arī Viktors. Acīmredzot uztverdams notieko�o kā jautru riņķadanci, Figaro ar ieskrējienu ielēca Annas gultas vidū tie�i uz vēdera joprojām aizmigu�ajam Ģirtam, izraisot vispārēju jautrību. Labi audzinātais policijas suns Zorro, nobremzējis pie pa�as gultas malas, uzlika savu lielo galvu uz kājgaļa kokgriezuma un �ēli nopūtās Viktors bija iemācījis, ko drīkst un ko nedrīkst. Anna iesmējās un pagājusi atpakaļ līdz gultai, pabu�ināja lielā suņa pakausi. Labs suns, Zorro, labs�
-�� Annlt, mēs varbūt nelaikā� Pirmā attapās Omite, mulsi burzot rokās baltu kabatlakatiņu un cen�oties neskatīties uz miegaino Melderi, kur� apjucis blisināja acis.
-���� Nē, nē, Omīt, viss kārtibā, apsēdies. Kārļonkul, tu ari. Pui�i, jūs ari, lūdzu, atrodiet sev ērtākas vietiņas. Tur, pie kosmētikas galdiņa, ir viens pufs, pie vannas istabas durvīm otrs, tre�ais uz balkona�
-�� Varbūt pietiks tēlot pieņem�anu pie hercogienes? Miks neizturēja. Kur tu biji pazudusi? Mēs domājām�
-���� Paga, rimsties� Kāpēc pazudusi? Un� ko jūs domājāt?
-���� Mēs tev �orīt vismaz septiņas reizes zvanījām pa tele�fonu. Tavas istabas durvis bija aizslēgtas, balkona durvis vaļā, bet iek�ā kapa klusums. Es atcerējos� Miks aprāvās, tad izmocīja: � Me�mui�u. Un nobijos.
-���� Labi, pietiks melodrāmas! sarunā iejaucās ģenerālis Bass. Acīmredzot ir noticis pārpratums. Anniņ, atvaino. Un tu, Ģirt, arī� Mēs jūs laikam pamatīgi sabiedējām.
-��� Nē, nekas� Viss kārtībā� Bet kas īsti noticis? Melde�ris beidzot bija pamodies. Aptvēris situācijas divdomību un komismu, viņ� knapi valdīja smieklus, ta�u daudzo rīta viesu nopietnās sejas lika apvaldīties.
-��� N-nu� Ir tā� ģenerālis Bass domīgi iesāka. �onakt mums ir biju�i viesi�
-��� Viesi? Anna izslējās taisna kā svece. Tad jau tie soļi bija īsti!
-���� Kādi soļi? Bass saspringa. Tu kaut ko dzirdēji? Tu biji laukā? Lizbet�
-����� Tad nē jau, nē! Anna nepacietīgi pamāja ar roku. Nekur es nebiju. Tepat� Dzirdēju tepat, aiz loga.
-���� Bet vai tad tu� jūs�? Kārlis sāka klepot.
-��� Tā. Laikam beidzot man kā godīgam d�entlmenim nāk�sies visu paskaidrot, Ģirts, izkāpis no gultas, izbrauca ar visiem desmit cauri īsi apgrieztajiem matiem. Lai nevienam nerastos nepareizs priek�stats par notiku�o, es ar pilnu atbil�dības izjūtu paziņoju: �onakt �eit nenotika nekas tāds, kas būtu jūsu uzmanības un intereses vērts. Es nakti pamodos, gribēju uzpīpēt un padzerties, nokāpu lejā uz virtuvi, bet atceļā, ejot gar Annas istabas durvīm, izdzirdēju, ka viņa kliedz�
-��� Anniņ, tev kāds uzbruka? Omlte pietipināja pie Annas Elizabetes un apskāva viņu kā bērnu.
-���� Nē, Omīt, nē! Es tikai redzēju �ausmīgu sapni�
-���� Turpinu� Es atļāvos nekaunīgi iebrukt Līzbetes istabā, jo domāju, ka viņai nepiecie�ama palīdzība. Bija arī, tikai� citāda. Pamodināju, nomierināju, bet pēc tam mēs runājāmies. Tāpēc ari �orīt gulējām kā beigti.
-��� Tie�ām kā beigti� norūca Kaķītis, vēl īsti nesapraz�dams ticēt tam diplomētajam skatuves melim vai ne. Jums vismaz ir kaut mazākā nojausma, cik �obrīd pulkstenis? Div�desmit septiņas minūtes pāri vienpadsmitiem�
-����� Ko-o? Annai izlauzās skaļ� pārsteiguma sauciens. Nevar būt! Bet man jā� Viņa aprāvās.
-��� Kas tev? Miks vērīgi uz viņu palūkojās.
-���� Man� uz bridi jāizbrauc� Anna Elizabete negribīgi atbildēja.
-���� Atkal kārtējie Madrides galma noslēpumi? ģenerālis Bass �aubīgi novilka.
-��� Nē, nekā tamlīdzīga! Es apsolu! Vakarā visu izstāstī�u! Anna nobēra un metās pie skapja. Piedodiet! Viņa bez ceremonijām pabldija sāņus pret skapja durvīm atspiedu�os Dambergu un Viktoru, kuri vispār izskatījās tik sanervozēju��ies, apjuku�i un nelaimīgi, it kā labprātāk atrastos vairāku gaismas gadu attālumā. Atvainojiet, ja tas ir viss, es labprāt pārģērbtos un sakoptos pirms brauciena.
-���� Hmm� Patiesību sakot, ir vēl kaut kas� ģenerālis negribīgi teica. Viņa balss tonis Annu darīja uzmanīgu.
-Jā?
-���� Mēs atradām vēstījumu.
-��� Ko? Kādu vēstījumu? Kur? Jautājumi bira cits pēc cita.
-��� Krusttēv, izstāsti ta�u viņai visu nav mazais bērns! Miks nepacietīgi izmeta. Situācija viņu kaitināja.
-��� Nu tad tā. Mēs ar Miku �orīt pamodāmies agri isi pēc saullēkta. Nolēmām nevienu nemodināt, bet sapļaut jēriem rīta maltītei zāli. Tobrīd nama tuvumā neviena nebija. Vēlāk puikam sagribējās kafiju, un mēs, lai nevienu netraucētu, devāmies ap māju uz dienvidu puses ieeju man ir verandas un virtuves atslēga. Bet tur� UfīT� viņ� ievilka elpu, tur� uz sliek�ņa�
-� mēs atradām avīzē ievīstītu zivi bez galvas, bet tai pie astes ar stiepli bija pietīta vēstule. Faktiski zīmīte.
-��� Oho! Un kas tajā bija rakstīts? Anna un Ģirts saskatījās. Naksnīgie soļi, ko viņi bija dzirdēju�i aizmiegot�
-���� �etri teikumi: "Atsauc savus suņus. Nerocies pagātnē. Citādi Zanei būs slikti� Pagaidām viņa ir dro�ībā."
-���� Nudien mīļi� Anna domīgi sacīja. Jo vairāk tāpēc, ka nav īsti skaidrs, kam �ī vēstule adresēta. "Nerocies pagātnē" tas varētu būt adresēts tiklab man, kā Mikam un ģenerālim. "Atsaucsavus suņus!"Mikam. "Būs sliktāk"� Vai tas attiektos tikai uz Zani vai tomēr uz mums visiem? Visticamāk, Zane atrodas pie rakstītāja�
-���� Varbūt tas tie�ām ir vēstījums visiem? Brīdinājums? klusi ierunājās Omīte. Un rakstījis ir kāds, kur� novēro mūsu namu un redz katru kustību. Fui� man �ī doma nepatīk! Viņa nodrebinājās un savilka lakatu ap pleciem.
Anna Elizabete vērīgi nopētīja Omīti, tad viņas skatiens pārsviedās pie atvaļinātā ģenerāļa, kur� smagi nopūtās.
-��� Un ko par to saka eksperti? ievaicājās Melderis. Vik�tor, vai Zorro neuzņēma pēdas?
-��� Jā un nē, uzrunātais aprauti atteica. Pēdas veda no verandas līdz lapenei ar laipu, tad pēk�ņi beidzās.
Lapene ar laipu. Tur pui�i atrada apraktos kaulus un munī�cijas kasti ar dokumentiem.
-���� Bet tad jau tas nozīmē tikai vienu naksnīgais viesis ieradies pa upi. Ar laivu vai peldus, kas būtu mazticams�
-��� Ta�u iespējams� Cieminieku vidū ir daudz labu peldē�tāju visi uzaugu�i pie ūdeņiem! Mikam nez kāpēc gribējās principiāli pastrīdēties. Protams, ar tādu dāvanu un vēl arī vēstuli vieglāk būtu ar laivu�
-��� Anniņ, meit, vai jūs ar Ģirtu vakarnakt runādamies neko vairāk nedzirdējāt? ģenerālis, juzdams briestam vētru, izlī�dzino�i ievaicājās.
-��� Nē, krusttēv, tikai tos �abo�i gurksto�os soļus granti pie mājas� Bet� kas ar to zivi un vēstuli?
-���� Zivs kā zivs tādu pilna upe, atteica Dambergs. Es jau to izpētīju. Parasta upes forele, tikai bez galvas. Svaiga, dro�i vien noķerta nakti vai ļoti agri no rīta. Kuņģis tuk�s tajā nekādu noslēpumu nebija.
-���� Labi. Bet zīmīte?
-��� Balta A4 formāta lapa. Datordruka. Krāsainais tintes prin�teris. Burti sākotnēji biju�i sarkanbrūni, bet zem zivs nedaudz paplūdu�i. Parastais Times New Roman fonts 12 punktu lie�lumā. Nekā īpa�a, izņemot krāsu.
-��� Jā, krāsa� Sarkanbrūna, tu saki�? Kā asinis� Anna Elizabete nomurmināja. Tas bija brīdinājums�
-���� Brīdinājums? Miks bija pati uzmanība.
-��� Tie�i tā. Kāds �ādi nodod ziņu, lai mēs vairs tālāk nemek�lējam. Acīmredzot esam uz pareizajām pēdām un ejam īstajā virzienā, citādi jau mūsu anonīmais draugs sevi tā nepiepūlētu ar naksnīgām pastaigām un peldēm.
-���� Bet kur�? Kur�? Omlte satraukumā lauzīja rokas.
-��� Tas mums visiem kopā jānoskaidro. Cik vien ātri var! cietā balsī noskaldīja Miks Kaķītis. No �ī bri�a vairs nekā�das pa�darbības, nekādu noslēpumu vai avantūru. Jebkura darbība tikai saskaņojot ar mani! Skaidrs?!
Oho, Kaķītis beidzot rāda zobus un izlai� nagus! Sen jau tā vajadzēja�
-���� Skaidrs, majora kungs. Un tomēr man pēc stundas jāaizbrauc. Obligāti. Pavadoņus nevajag. Atgriezī�os uz vakari�ņām, Anna izaicino�i paziņoja un ar skatienu ieurbās vienā punktā Mika pieres vidū.
-���� Brauc. Brīdinājusi esi, tad brauc. Uz pa�as atbildību, viņ� nesatricināmā mierā atteica.
-���� Velti tu viņai ļāvi tā aizbraukt. Vienai� pēc krietna brī�a, uz verandas lieveņa divatā kūpinot dieni�ķo Marlboro, Ģirts ieteicās. Anna Elizabete, pat neizdzērusi ikrita obligāto melnās kafijas tasi, bija ielēkusi savā tum�sarkanajā audi un vēja ātrumā aiznesusies pāri tiltam cik varēja noprast, Rigas virzienā.
-���� Vecais, nomierinies, Kaķītis atņurdēja. Viņa nebūs viena.
-��� Kā? Ģirta interese bija tik patiesa, ka Miks uz mirkli aizmirsa savu ilgi auklēto nepatiku.
-��� Tā. Krustojumā ar Melnpils �oseju viņu sagaidīs un pēc tam pavadīs� Tā būs dro�āk.
-��� Skaidrs.
-��� Tikai tu� nedomā viņu brīdināt, citādi tas trakais sie�vi�ķis izspēlēs kādu no saviem jociņiem un pazudis.
-��� Protams. Paklau, major�
-��� Nu?
-��� Es tev gribēju kaut ko pavaicāt� Ģirts saminstinājās.
-�� Nu? Kaķīti �ī romantiskā izskaidro�anās aina uz veran�das kāpnītēm pamazām sāka tracināt. Nu???
-��� Nē, neko. Vēlāk. Melderis laiski piecēlās un nopurināja bikses. Ko tagad darām? Būs kāds uzdevums?
Sajuzdams sarunas biedra balsi īgnumu, viņ� acumirklī bija mainījis nodomu. �is nav īstais bridis nopietnām sarunām par jūtām. Bet tie�i par to Ģirts Melderis bija gribējis runāt ar Miku Kaķīti. Bija ta�u acīm redzams, ka Mikam Kaķītim sila sirds pret Annu Elizabeti un ari viņa nebija no akmens tēsta, ta�u abi divi spītīgi turpināja spēlēt komēdiju es tevi neredzu, tu mani neinteresē, un vispār mēs esam vienīgi labi kaimiņi. Melderis nespēja saprast, kas liedz abiem draugiem normāli izrunāties, izskaidroties un tikt galā ar pārpratumiem.
Studiju gados Anna bija apdedzinājusies, iemīloties un gandrīz apprecoties ar viņa studiju biedru Edgaru jaunu, talantīgu aktieri, kuram visi pareģoja lielu nākotni, bet kur� izrādījās prasts dzērājs, emocionāli un psiholoģiski varmā�cīgs, turklāt akli mīlo�as māmiņas uzraudzīts, kurai slikta un nederīga būtu ikviena sievie�kārtas būtne, kas tīkotu atņemt mīļoto lolojumu. Zobainā, patstāvīgā Anna Elizabete, kura nāca un gāja, kad to vajadzēja viņai, nevis dārgajam līgavai�nim vai viņa māmiņai, un kura nevēlējās appui�ot pieaugu�u teļu, bet atstāja viņu divvientullbā ar pa�a netīrajām zeķēm, krekliem un apak�biksēm, izpelnījās topo�ās vīramātes svē�tas, nerimsto�as dusmas, kas pārauga nemitīgās intrigās un naidā, padarot Annas dzīvi par elli.
Viss beidzās ar to, ka reiz aukstā ziemas nakti Anna Eliza�bete vienā d�emperi un ar datoru padusē klauvēja pie Ģirta īrētā dzīvokļa durvīm. Pēc kārtējā vētrainā strīda ar Edgaru un viņa māti, kas beidzās ar to, ka nākamais virs ne tikvien nostājās mātes pusē, bet pat pacēla pret Annu roku, viņa, ne vārda neteikusi, aizgāja uz savu istabu, paņēma datoru, savus dokumentus un, ar blīk�ķi aizcirtusi durvis apstulbu�o gandrīz radinieku priek�ā, aizgāja.
Tas notika pirms desmit gadiem. Strīda iemesls triviāls Anna bija tikko saņēmusi piedāvājumu rakstīt recenzijas par izrādēm Latvijas lielākajai vakara avīzei, bet Edgaram tas nebija paticis. Viņ� centies iegalvot, ka tas izraisī�ot intere�u konfliktu un viņam izcilajam un talantīgajam aktierim nāksies pārdomāt, ko mājās drīkst stāstīt, ko ne. Māte Edgaru karsti atbalstīja, savā aklajā mīlestībā neliekoties manām, ka pēdējo divu gadu laikā viņas dēliņam neviens re�isors nav uzticējis nopietnāku lomu par sulaini ar paplāti.
Toreiz Anna Elizabete bija nodzīvojusi pie Ģirta gandrīz gadu. Vecākiem par notiku�o nestāstīja. Tik lielas naudas, lai pati varētu īrēt dzīvokli, viņai nebija, bet svētku aģentū�ras ideja vēl nebija pat nosapņota. Viņa bija tramīga, naktis modās kliegdama un raudādama. Tie�i tad Melderis pasāka viņu saukt par Sīko.
īsts draugs būdams, Ģirts bija devies pie Edgara, lai izru�nātos, bet sastapis kolēģi pamatīgā paģiru delīrijā. Dzēris nebija, ta�u par adekvātu viņa izturē�anos arī nevarēja saukt. Noklausījies visu, ko biju�ais draugs domā par Annu Elizabeti un ari par viņu pa�u, Ģirts nebija izturējis ie�ķīlis Edgaram vienu kreiso tā, ka tas slaidi atlaidies dīvānā. Annai Elizabetei viņ� par �o incidentu neko neteica. Arī par vēlāk saņemto īsziņu: Paldies, tas bija pelnīti�
Kop� tā laika Anna Elizabete uz vīrie�u dzimuma pārstāv�jiem raudzījās rezervēti. Augstākais kā uz sadarbības part�neriem vai, ja ļoti paveicās, labiem draugiem. Viņa nemeklēja romantiku un, kaut iztālēm manot kaut ko, kas varētu draudēt ar attiecībām, acumirklī uzbūvēja sev apkārt dzelk�ņainu iro�nijas sienu. Viņu pa�reizējā kompānija Zane, Kārlis, Miks, ģenerālis, Ģirts un pēdējā laikā ari Loku pāris un Omlte jau bija krietni vairāk, nekā Annai jelkad bijis līdzās tuvo cilvēku. Vecmāmiņa Londonā, vecāki Minsterē tik�anās ar viņiem labi ja reizi gadā�
Nav brīnums, ka Annai, kas bija radusi pie vienatnes, tā patika Pū�u salā. Bet nevar ta�u jauna, skaista sieviete visu mū�u dzīvot viena, satiekoties vienīgi ar draugiem un kaimiņiem. Varbūt beidzot pienācis laiks nopietni ķerties pie projekta kā izprecināt Annu Elizabeti?
Anna Elizabete lēni brauca pa tuk�o �oseju Rīgas virzienā. Viņa bija mazliet samelojusies jābrauc bija, ta�u jāsteidzas gan ne. Vēl bija turpat trīs stundas laika.
Taisnais ceļa posms bija tuk�s un likās bezgalīgs. Garā pēcjāņu nedēļas nogale visus pilsētniekus aizvilinājusi uz laukiem, galvaspilsētas virzienā nebrauca gandrīz neviens. Tie�i tāpēc Annai Elizabetei tik aizdomīgas �ķita divas auto�ma�īnas, kuras, sākot no krustojuma ar Melnpils �oseju, glu�i kā pielīmētas vilkās viņai astē. Vilkās tas bija īstais vārds, jo Anna, �o un to pārdomāt gribēdama, brauca labi ja ar septiņdesmit. Nu, nu pelēks opelis, aiz tā zaļa �koda� Pag, tāds opelis ir Arnoldam Lejiņam, bet zaļā �koda ta�u ir Zanes firmas zīme aizrāvusies ar ideju par zaļo domā�anu, draudzene savu veco sarkano golfiņu bija nomainījusi pret zāles zaļu �kodu. Viņai piestāvēja, un, atklāti sakot, autiņ� patie�ām bija labs ātrs, ekonomisks, kluss.
Nē, tā nu gan neies cauri! Kādas spēlītes jūs ar mani spēlējat? Vispirms sarakste pa kluso, pēc tam mīklaina pazu�ana, nezinī�u spēlē�ana un tagad izseko�ana uz tuk�as �osejas? Tā nenotiks!
Viņa spēcīgi uzmina uz gāzes pedāļa, un jaudīgais motors priecīgi ierēcās. Ķir�sarkanajam audi patika ātra brauk�ana. Tādos brī�os motora dziesma kļuva dobji samtaina kā mil�zīgai kamenei. Bet, spīdzināts ar lēnu vilk�anos, tas brī�iem mēdza nikni ieklepoties un noraustīties, it kā sakot: Beidz pārbaudīt manu pacietību!
Izsekotāji palika tālu iepakaļ. Izmantodama straujo pagrie�zienu, lai vēl vairāk palielinātu attālumu, Anna asi iegrieza ma�īnu �aurā, gandrīz aizaugu�ā me�a celiņā, pabrauca dziļāk un, gaismas un motoru izslēgusi, izlēca no auto un paskrēja atpakaļ līdz �osejai. Noslēpusies aiz kupla kadiķa, viņa sāka vērot ceļu.
Pirmais garām pa�āvās pelēkais opelis, ta�u tajā pie stūres nesēdēja Arnolds Lejiņ�, bet gan vecs virs ar bārdu.
Zaļā �koda brauca lēnāk un svārstīgāk, it kā kaut ko mek�lējot� Ak tad tā gan! Pie stūres sēdēja tum�matains �alis, kura profils Annai Elizabetei likās tāds kā pazīstams, ta�u acumirklī izskats nesaistījās ar vārdu. Ta�u viens bija skaidrs ne vakarnakts soļi smiltīs, ne �īrīta vēstule, ne tagadējie seko�tāji nebija viņas izdomas auglis, bet gan visnotaļ īsta un nepatīkama realitāte, ar ko jātiek galā.
Lai nu tā būtu, Anna nodomāja, es ta�u varu braukt arī pa citu ceļu. Ātri aizskrējusi atpakaļ uz ma�īnu, viņa no bardaciņa izvilka Me�āju un Melnpils apkaimes karti. Ar viltīgu manevru izbraucot vienu posmu pa stigu cauri Lielajam me�am, varētu izkļūt uz Melnpils-Purvaines ceļa, bet pa to līdz Rīgai tikai trīsdesmit kilometru vairāk nekā pa taisno.
-��� Kā, pazaudēji? mobilajā telefonā kliedza Miks Kaķītis. No viņa ierastās savaldības vairs nebija ne vēsts. Nē, es nezinu, ko lai tagad dara! Domā! Viss. Viņ� nikni uzsita pa tālruni, izpelnoties nosodo�u ģenerāļa skatienu.
Viņi sēdēja virtuvē un dzēra jau otro kafijas tasi. Abi eks�perti vēlreiz bija aizgāju�i pārmeklēt lapenes apkaimi.
-��� Puika, mierā! Kas atgadījies?
-��� Tas muļķa sta�ieris palaidis gar degunu Annu Elizabeti ar visu viņas ma�īnu!
-��� Kāds sta�ieris? Ģenerālis izlikās nesaprotam, ta�u no�devīgi raustīgais ūsas galiņ� liecināja par pretējo.
-��� Ir viens tāds� Praktikants. Par varītēm raujas pie darba, tad nu izprasīju Ervīnam palīgā. Bet �is, ko domā, gribējis kā svētku dāvanu Zanei atvest saremontēto autiņu� Un braucis ar viņas zaļo �kodu�
-���� He-he-he� Nu skaidrs! Saņēmis uzdevumu neuzkrīto�i sekot Annai, viņ� nolēma braukt ar to zaļo vardi, kuru Me�ājos pazīst katrs sētas krancis. Ak Dievs, kāds malacis! Vecais vīrs kratījās smieklos.
-���� Kā tad smejies vien, smejies! Miks saīga. Bet ja nu arī Anna pazudīs?
-���� Nepazudīs, nepazudīs tava Līzbete, nebaidies! Bass mierino�i paplik�ķināja krustdēlam pa plecu. Man �ķiet es zinu, kāds pārsteigums mūs sagaida vakarā. Vismaz varu iedomāties�
-��� Krusttēv�
-��� Ij neprasi! Ej un dari, kas tev darāms! Ģenerālis atvēcinājās no Mika kā no uzbāzīgas mu�as. Es tavā vietā vēl�reiz aizbrauktu uz Lejiņiem pie Karlīnes un par katru cenu mēģinātu atrast Sofiju un Ainu Maizīti.
Atvaļinātais ģenerālis, klusi smaidīdams, piecēlās un pa terases durvīm izgāja dārzā.
Reibino�i smar�oja �orīt pļautā zāle un pie terases bals�tiem piestiprinātās kalmes. Gaisā jautās dīvains klusums un mikla, spiedīga tveice� �ajā pusē tā bija pirms vētras. Lielie apkaimes me�i pievilka varenus negaisus, un vasaras vidū, glu�i kā svētku salūtus, bie�i varēja vērot biedējo�i skaistas daudzkrāsainu zibeņu dejas, no kā nepieradu�am cilvēkam uzmetās zosāda, bet vietējie, sevi�ķi vecākās paaudzes me�ājnieki tad teica Pērkontēvs spēlējas. Vecais ģenerālis bija ievērojis, ka pirms �iem lielajiem negaisiem visa daba ļaudis, putni, dzīvnieki kļuva nervoza un viegli sakaitināma, ta�u pēc lielās attīrī�anās visi jutās kā no jauna piedzimu�i. Vai tā būs ari �oreiz?
-��� Jātiek vaļā no Sofijas. Mūsu pagasta iedzīvotāji vairs nevar paciest viņas bļinu vakarus, masļeņicas, bazārus, jarmarkas un kapustņikus, tā pirms gada kādā neformālā tik�anās reizē bija teikusi pagasta priek�sēdētāja Maiga Lācīte. Tur�klāt, ja viņa gatavojas precēties, darbs ģimenes uzņēmumā turpmāk būs nodro�ināts. Bet jūs, pasākumus rīkojot, varēsiet labāk iepazīt mūsu ļaudis�
Kā tad iepazīt, Anna toreiz nosmīnēja. Me�ājniekus jau nu iepazīsi! Cik viņai �ajā īsajā laika sprīdī bija iznācis parunāties ar vietējiem, attieksme bija izteikti duālistiska vieni sarunās bija atvērti, pretimnāko�i un atklāti, turpretī citi pārsvarā vecākā paaudze, kara laikā vai pirms un pēc tā dzimu�ie nez kāpēc izturējās klaji naidīgi un izaicino�i. Varētu domāt, ka es viņiem esmu kaut ko apēdusi, Anna pukojās, iedama mājup pēc kārtējā niknā uz�ņāciena ciema veikalā.
Re, re, baronese uz bodi iet kājām! Laikam taupa savu smalko braucamo, bija �ukstējusi ciema friziere Zinta.
Satiekoties veikalā pēc Me�mui�as svētku pasākuma, Zinta vairākkārt aicināja Annu Elizabeti pie sevis kā pati teica sakopties, ta�u Anna bija ievērojusi pagasta dāmu astoņ�desmito gadu ķiverveida frizūras ar sastīvinātām lielo ruļļu lokām, ogļmelni krāsotās uzacis un skropstas, tāpēc negribēja viesoties ciema skaistuma svētnīcā. Neko citu novītusi pus�mū�a daiļava Zinta nemācēja: ve�iem matus apgrieza bļodiņā, dāmām uzkasīja un ierullēja ķiverē. Par tonētām �ķipsnām, daudzkrāsu paleti, pakāpenisku griezumu vai filē�anu nebija dzirdējusi. Augstākā pilotā�a ieķepēt klientes matos tik daudz Supras pulvera, ka ar to varētu nonīdēt matus vese�lam pulkam, izturēt balinātāju pusotru stundu un pēc tam ar karstu fēnu sacirtot nobendētās, nedzīvās, bezkrāsainās stieples Merilinas Monro lokās. Viņai tas likās skaisti.
Zintas kroņa numurs bija Sofijas pārbalinātais, pakulām līdzīgais matu ērkulis, kas, sīki sasprogots, absolūti nepie�stāvēja viņas sarkanbrūni iedegu�ajai, apaļajai sejai ar jau krietni izveidoju�os dubultzodu.
No krāsām Zinta bija iecienījusi hennu un basmu; lepojās, ka sekojot zaļajai domā�anai, hennu un basmu lietot esot ekoloģiski pareiza rīcība. Tā nu, ņemot vērā spīdzināmā objekta matu pamattoni, krāso�anas rezultāti mainījās no piķa melnas līdz vara sarkanai un no brūnas līdz zaļganbrūnai, kas vāja kuņģa īpa�niekam radīja aizdomīgas asociācijas ar otrreizējās pārstrādes produktu� Savukārt tos drosmīgos, kuri modīgāku un cilvēka cienīgāku frizūru meklējumos aizbrauca uz Rīgu vai netālo rajona centru, Zinta pēc tam ēda nost bez sāls un pipariem, par katru uzrokot kādu nelāgu vai neglītu ziņu, un nekaunējās par to informēt pasauli. Ciema kla�u centrs.
Re, kur vajadzētu iegriezties un patincināt! Ja vispār kāds zina, kur paliku�as Sofija un Aina Maizīte, tad Zinta jau nu noteikti. Bet kuram varētu lūgt to izdarīt? Varbūt Omltei?
Anna piestāja ceļmalā, a�i uzklik�ķināja SMS: "Omīt, Tev noteikti vajadzīga jauna frizūra. Lūdzu, aizej pie Zintas! Kārlis aizvedīs." Un smaidot brauca tālāk.
Viņa paspēja laikā. Lidma�īna vēl nebija nolaidusies.
Majors Miks Kaķītis, acis me�ģīdams un zobus griezdams, grauzās cauri milzīgajai veco arhīva dokumentu kaudzei, ko vakarnakt vēlīguma uzplūdā bija iedevusi pagasta priek�niece Maiga Lāci te.
�ausmas, kādi traģiski notikumi te risināju�ies pagāju�ā gadsimta vidū! Viena vara ļaudīm deva ticību sev un saviem spēkiem, par nopelniem Latvijas brīvības cīņās iedalīja zemi un garantēja aizdevumus māju cel�anai un saimniecību iekop�anai; pēc tam kā melni siseņi uzlidoja citi un visu atņēma, pa�us zemes kopējus atstājot plikus un nabadzīgus, ar ubaga tarbu kaklā, bet bie�āk no�āva vai izsūtīja uz Sibīriju. Ne�ķi�rojot. Visus pieaugu�os, vārgus vecī�us, mazus bērnus, pusaud�us, zidaini�us� Kā tautas ienaidniekus, kā bud�us, kā vācu spiegus. Gadiem un gadu desmitiem koptās mājas palika tuk�as. Lopus, kas nebija ap�auti un apēsti, pievāca saimnieciskie kaimiņi, ja kāds vēl bija palicis. Tie�i viņi nereti bija pieliku�i savu roku, lai būtu tā, kā bija�
Lasot arhīva dokumentus, kas aptvēra laika posmu no kara beigām līdz kolhozu sabrukumam deviņdesmitajos, Miks, lai gan nebija ekonomists, toties labs izmeklētājs, �ajos naivā ticībā, it kā vientiesīgi rakstītajos papīros saskatīja skaidras shēmas, kā tālā pagātnē un pat vēl salīdzino�i nesen darboju��ies pie varas eso�ie. Viņ� no derdzīgā iespaida nodrebinājās. Ja lietas kārto �ādi, nav jābrīnās, ka da�am labam traucē urķīgie �urnālisti, kas bā� degunu pagātnes notikumos. Pasarg Dievs, atradīs, sapratīs, uzrakstīs un publicēs! Mjā� tas daudz ko izskaidro. Miks domāja par kādu personu, kuras vārds �ajos dokumentos bija sastopams pārāk bie�i. Vai tie�ām bez �ī cilvēka nekas nav ne varējis, ne drīkstējis notikt?
Miks pasniedzās pēc sava daudz cietu�ā telefona. Sveiks, Ervīn� Nē, es vairs uz viņu nedusmojos. Paklau, pārbaudi mūsu datubāzēs vienu cilvēciņu� Jā, un ieskaties ari tajā bāzē�
-���� Vecmāmiņ, pēc kā tu izskaties?! Kārļa balsī skanēja patiesas �ausmas, ieraugot no Zintas skaistumsalona iznā�ku�o Omīti. Vecās lēdijas mati, kas vēl no rīta bija di�ciltīgi sudrabaini balti, tagad liesmoja rieto�as saules krāsā. Bet viņa pati smaidīja, it kā tikko būtu laimējusi visu Superbingo laimestu fondu.
-��� Jāpiezvana Kārlim Lielajam un Mikam, neatbildējusi uz jautājumu, viņa nomurmināja un devās cauri Me�mui�as lielajiem vārtiem tālāk no ziņkārīgām acīm, tad pielika pie auss mazo klausulīti. Man ir jaunumi!
Kārlis apskaitās: jau kuro reizi viņu bez liekām ceremoni�jām nobīda pie malas, it kā viņ� būtu mazs pui�elis, kuram par pieaugu�o spēlītēm nav nekādas daļas vai arī kur� būtu jāsargā no skarbās realitātes. Miks, ģenerālis, Anna, Zane un pat Ģirts visi pret viņu izturējās kaut kā tā� Bet viņam nākamgad būs jau trīsdesmit!
-���� Puika, nepūties, viņi tūlīt būs klāt! Tad visu izstāstī�u.
-��� Kur viņa ir? pacietīgi sagaidījis, kad beidzot tiek atvēr�tas Ozolu loka divpadsmitās mājas durvis, bez ceremonijām pajautāja Miks Kaķītis. Jūtami pietūku�i Ainas Maizītes seja un apsarku�ās acis skaidrāk par skaidru liecināja: lai nu ar ko, bet ar labu veselību pagasta feld�erite lepoties nevar. Viņas organisms acīmredzot aizturēja ūdeni, un citkārt omulīgi apaļā Maizīte �odien izskatījās vienkār�i resna un izblīdusi.
-��� Istabā. Guļ, viņa neskanīgi atbildēja. Es viņai iedevu nomierino�as zāles. Gulēs līdz vakaram. Nāciet iek�ā.
Ar majoru Miku Kaķīti priek�galā visi iegāja Ainas Maizītes viesistabā.
-��� Jūs noteikti varat iedomāties, kāpēc mēs esam �eit, taktiski iesāka majors Miks Kaķītis.
-���� Sofijas dēļ? Viņa vakar atskrēja, raudādama un klieg�dama, ka to vairs nevarot izturēt un beidzot izskrāpē�ot tai maitai acis, lai pārstāj pīties ar viņas Antonu� feld�erite teica un dīvaini pasmaidīja.
-���� Atvainojiet, kurai maitai? it kā nespēdama pārvarēt ziņkārību, sarunā iejaucās Omīte. Ģenerālis pasmīnēja.
-��� Nu, Maigai, Maigai Lācītei, pagasta priek�niecei! Antons ta�u ir viņas �oferis; viņiem bie�i sanāk kopā braukāt apkārt. Sofija katrreiz trako un iet pa gaisu. Bet Antons� viņ� ta�u ari mani, kad vajag, aizved un atved gan uz rajona centru, gan pie pacientiem sevi�ķi ziemā�
�un zaļumos sevi�ķi vasarā, nodomāja Kārlis, ta�u skaļi neteica. Izskatījās, ka Maizīte vēl neko nezina.
-��� Aina, lūdzu, apsēdieties, mums ir nepatīkama ziņa. An�tons Zāns vakarnakt gājis bojā. Parlauzis sprandu.
Atskanēja dobja skaņa, krītot smagam ķermenim. Aina Maizīte bija noģībusi. Glu�i tāpat kā vakar Lāclte.
-�� Annas kundze, lūdzu, iedodiet viņai lāsi brendija, ģene�rālis Bass pastiepa Omltei savu sudraba bla�ķi, no kuras nekad ne�ķirās un kurā viņam arvien glabājās lielisks brendijs. Kat�ram gadījumam. Tagad tāds bija pienācis.
-��� Baidos, ka viņai alkoholu nedrīkst dot. Omlte smaidī�dama atdeva bla�ķi ģenerālim atpakaļ. Labāk aukstu ūdeni.
-��� K-kā jūs zināt? Maizīte, vāri plivinādama skropstas un �ņukstēdama, izstostīja.
-Ja vēlaties, lai jūsu noslēpums paliek pie jums, nelieciet draugos publiskai apskatei tik ļoti privātas bildes, ve�iņa cieti noteica. Tā var iekulties pamatīgās nepatik�anās, un, �ķiet, jums tas itin labi izdevies, vai ne?
-���� Kas� kas tagad būs? Maizīte murmināja. Viņa� tā vecā� mani atlaidis.
-���� Kur� atlaidīs? neko nesaprazdams, izsaucās Miks.
-��� Lācīte, Lāclte ta�u! Kad uzzinās� feld�ere aizgūtnēm sāka raudāt.
-��� Kad uzzinās, ka jūs gaidāt Antona bērnu? Omīte rāmi precizēja.
-��� J-jā. Es cerēju� Mēs domājām� Viņ� solīja�
-���� Bet kā tad Sofija? negaidot ievaicājās ģenerālis Bass. Viņai ta�u ar Antonu bija ilgsto�s romāns.
-��� Viņa neko par mums nezināja. Mēs arī neteicām. Antons apsolīja ar viņu izrunāties.
-���� Bet fotogrāfijas internetā? Vai nebaidījāties, ka Sofija tās ieraudzīs un visu sapratīs?
-�� Viņa� viņa ar datoru nemāk apieties pat parastu iesnie�gumu divas stundas ar vienu pirkstu baksta, vienmēr nāk pie manis, ja kaut ko vajag. Es viņai visus pasākumu scenārijus un kluba dokumentus rakstīju. Kāds tur internets! Ari Zānu mājās nav datora, bet uz bibliotēku viņas neiet�
-��� Skaidrs. Un tomēr Aina, kāpēc jūs teicāt, ka Maiga jūs atlaidīs? ģenerālis pajautāja.
-���� Kāpēc, kāpēc? Tāpēc ka viņai pa�ai ar Antonu reiz bija sakars. Pirms mēs� nu, pirms mēs sagājām kopā. Tāpēc jau Lācīte uz mani tā uzēdusies. Tagad pat draudēja ar kādu tur ārkārtas pārbaudi� Es paņēmu slimības lapu, gribēju nogai�dīt, līdz Antons tiek galā ar Sofiju un savām trim mātēm. Nu vairs� Viņa apklusa.
-���� Aina, kāpēc jūs māsas Zānes saucat par trim mātēm?
-���� Tāpēc ka viņas visu atbildību par saviem salauztajiem likteņiem bija uzkrāvu�as Antonam. Viņam vienam vajadzēja piepildīt �o sievie�u sapņus, būt par viņu vienīgo un ideālo vīrieti. Teiktais izskanēja cieti un skarbi.
-�� Vai jūs varētu pastāstīt sīkāk, ko domājāt ar salauztajiem likteņiem? Miks cie�i palūkojās Maizītē. Viņa piesarka.
-���� Dro�i, dro�i� Mums �obrīd svarīga katra informācijas kripatiņa. Varbūt tie�i jūsu stāsts mums palīdzēs.
-��� N-nu� Es nezinu� Tie jau ir tikai vietējo ļau�u stāsti, jo pierādījumu nav. Bet� nu labi! Redziet, māsas Zānes Ābelēs dzīvo tikai kop� piecdesmitā, nē, laikam tomēr �etrdesmit devītā gada. Runā, ka viņu tēvs dabūjis tās mājas par kaut kādu palīdzē�anu vecajam partorgam Lejiņam, nu, Karlīnes vīram tam pa�am, kur� pāris gadu vēlāk pazuda bez vēsts, bet vēl pēc da�iem gadiem it kā esot redzēts Rīgā, it kā kai�miņu pagastā, bet jau ar citu vārdu.
-���� Ko tad vecais Zāns tādu izdarīja? neviltotā ziņkārē tincināja Omīte. Un tikai Kārlis saklausīja trīsas viņas balsī.
-���� Ko jau nu tajos laikos varēja darīt! It kā me�abrāļus tramdīju�i, it kā bandī�us �āvu�i. Nezinu. Visādi runā. It kā ari vecajam Zānam tolaik bijis cits uzvārds, bet ar partorgu biju�i pazīstami no agras jaunības� Bet zināt, kā tam vecim izgāja? Pa�a Staļina dzim�anas, nē, laikam ta�u nāves dienā ai nu vienalga �is tīrījis bisi. Laikam grasījies medībās iet. Mums jau tolaik te biju�i i vilki, i lā�i, bet tā bise pauk�! -, un �is beigts! Aina Maizīte nervozi iesmējās.
-���� No�āvies?
-���� Ta ne jau. Es tak saku bise aizgājusi pa gaisu. Pusi ģīmja sprādzienā nonesa meitas knapi pazinu�as. Jā, bet kāpēc jūs man to visu jautājat? Kāds tam var būt sakars ar Antona bojāeju? Jūs teicāt: pārlauzis sprandu? Kā?
-��� Krītot no akmens tiltiņa, kas pāri Me�upītei netālu no Kārlī�iem, atbildēja Kaķītis. Pārkritis pāri margām.
-��� Bet� Aina iesāka, ta�u aprāvās. Bet� tur ta�u dzīvo� Sofija. Viņa� Cikos tas notika?
-��� Maizītes kundze, pagaidām rit izmeklē�ana, tāpēc deta�ļas mēs nevaram atklāt. Varbūt sāksim no citas puses. Kad un cikos Sofija pie jums ieradās?
-��� Vakar vēlu vakarā� Noraudājusies. Varbūt viņa jau zi�nāja, tikai neteica? Maizīte ieraudājās.
-��� Kas zina, Aina, kas zina. Sakiet, kuru varētu uzaicināt, lai pēc mūsu aizie�anas jūs nepaliekat viena?
-��� Sofija ir te� Viņa paliks pie manis. Vai tad ne? Maizīte paskatījās uz ģenerāli ar valgu suņa skatienu.
-���� Diem�ēl ne. Nāksies viņu modināt un vest mums līdzi. Sofija, �ķiet, ir pēdējā, kas runājusi ar Antonu, tātad ari pē�dējā, kas varētu kaut ko zināt par viņa naksnīgajām gaitām un plāniem.
-���� Es jums varu par to pastāstīt. Viņam vajadzēja palikt parka estrādē tik ilgi, kamēr trīs mātes gribēs iet mājās aptekāt viņas, dancināt, ap�ubināt, tad aizvest uz Ābelēm un� doties pie miera. Mēs bijām sarunāju�i, ka viņ� pēc tam izrāp�sies pa logu un steigsies pie manis.
-��� Aina, vai jūs nemulsināja fakts, ka Antons, būdams pie�audzis vīrietis, it visā akli pakļāvās trim vecām sievām?
-��� Es nezinu� Reizēm, kad viņ� atnāca, jutu: nav labi it kā sve�s, it kā� sazāļots, vai? Ja nezinātu, ka viņu mājās principā nelieto nekādas zāles labāk mirst nost! -, varētu domāt, ka reizēm viņ� atradās spēcīgu medikamentu iespaidā. Tādos brī�os arvien lūdza, lai uztaisu ļoti spēcīgu kafiju vai melno tēju. It kā palīdzēja. Atdzīvojās.
-���� Labi, Ainas kundze, paldies! Jūs mums tie�ām daudz palīdzējāt. Bet tagad gan iesim modināt Sofiju, mazliet stīvāk nekā parasti celdamies no klubkrēsla, mudināja ģenerālis.
-��� Pie manis� nevajag� iet� es� pati� nāku� Lēni stiep�jot vārdus, turēdamās pie stenderes, grīļīga kā jēgu pārdzēris matrozis, istabā iesvempās Sofija. Es� nāku� K-kur� kur ir Antons? Anto-o-on!
-��� Sofij, nekliedziet! Lūdzu, apsēdieties, satverot brēco�o sievi�ķi aiz elkoņa, Kaķītis viņu iespieda klubkrēslā.
-���� Kāpēc� jūs� mani� nelai�at� pie mana� vīra? Kur� ir� Antons? Viņa iegaudojās: Ā-ā-ā!
-�� Pagaidiet, �ī sieviete ta�u nav nākusi pie sajēgas! iesau�cās Omīte un, piesteigusies pie Sofijas, iecirta tai skanīgu pļauku.
-���� Omīt� Visi klāteso�ie vīrie�i reizē noelsās, bet Aina Maizīte atviegloti nopūtās.
-��� Jūs rīkojāties pilnīgi pareizi, ta�u ļoti riskējāt. Ja viņa būtu jūs sagrābusi� Cilvēks �ādā stāvoklī ir ļoti stiprs�
Kur viņ� to jau bija dzirdējis? Dusmas vairo spēku�
Sofijas sejā pamazām atgriezās saprāta un dzīvības pazī�mes. Duļķaini stingā skatiena vietā pretī raudzījās nemierīgu, spo�u acu pāris, kas līdzinājās divām brūnām vabolēm. Trulie, it kā gumijotie vaibsti lēnām izlīdzinājās, bet tuklām sardelēm līdzīgās lūpas staipījās un locījās līdzi katram izrunātajam vārdam.
-�� Ainiņ, kas ir �ie cilvēki? Ko viņi vēlas? Kāpēc viņi runāja par Antonu?
-���� Angelovskas kundze, lieti�ķi ierunājās majors Miks Kaķītis. Mēs vēlamies, lai jūs dotos mums līdzi. Jūs pēdējā vakarnakt redzējāt Antonu Zānu un runājāt ar viņu. Ir izda�līts noziegums. Antons Zāns ir nogalināts. Viņam ar trulu, smagu priek�metu iesists pa galvu, pēc tam viņ� pārmests pār tiltiņa margām tie�i uz Me�upītes asajiem akmeņiem.
Viens pēc otra bija dzirdami divi mīksti būk�ķi. Nu bija noģību�as abas sievietes.
-��� Klausieties, kas te notiek? Me�āju sievietes ģībst vienā ģīb�anā! pēc krietnām divām stundām beidzot iekāpis ma�īnā un atzvēlies �ofera sēdeklī, Miks Kaķītis atļāvās skaļi paust neizpratni un neticību. Vai tik viņām visām nav krī�tamā kaite�
-��� Puika, nerunā muļķības! ģenerālis Bass viņu apsauca. Krītamā kaite nav tas pats, kas ģībonis.
-���� Zinu, zinu, krusttēv, zinu, es tāpat vien� burk�ķu� Iā vien �ķiet, ka nupat mēs esam vēl lielākā bedrē.
-��� Varbūt tā nav, dēls, varbūt ne, ierunājās Omīte. Ne�zinu, kā ģība Maiga Lācīte vakar vakarā, bet �odien mēs noskatījāmies divus lieliskus priek�nesumus. �odien no trim ģīboņiem tikai viens bija īsts�
-���� Omīt� abi reizē iesaucās Miks un Kārlis.
-���� Mājās! Braucam mājās, tur visu pastāstī�u. Ir jau vēls. Jātaisa vakariņas. Atbrauks Anna, bet uz galda tuk�s�
Sapratu�i, ka no Omītes atbildi neizdabūs pat ar viduslaiku inkvizīcijas metodēm, vīri likās mierā.
Doma par vakariņām un īsu atpūtas mirkli vilināja. Varētu uzcept gaļu, nodomāja Miks. Viņ� �odien jutās labi pastrādājis. Piekomandējis Sofijai un Ainai jaunāko kārtībsargātāju Graud�nieku (lai pieraksta liecības un pieskata, ka neaizmūk), Kaķītis dro�i zināja, ka viņas tiks uzmanītas ar pienācīgu vērību. Pēc vakardienas izrunā�anās abi kūtrie slinkummaisi bija burtiski pārvērtu�ies pa�i pieteicās vēlreiz apsekot mājas, lai pārbau�dītu, vai tur gūstā netiek turēta Zane; pārbaudīja me�ājnieku autma�īnas un to bagā�niekus, izpelnoties da�u labu nievīgu piezīmi par kand�as medībām svētku laikā; pa�i uz savu galvu bija vēlreiz pārbaudīju�i Melnā akmens estrādi, atrazdami ari kaut ko interesantu sīku hermētiski aiztaisāmu polietilēna kabatiņu. Tādā vietas pietiktu labi ja vienai pogai�
Poga, poga, poga� Zāļu ripiņa� Fotoaparāta baterija� Mik�rofona galviņa� Narkotikas� Kas tajā varēja būt?
Iezvanījās ģenerāļa mobilais tālrunis.
-��� Bass klausās!� Kas? Laupī�ana?� Ciema veikalā?� Tūlīt braucam. Pēc minūtes būsim klāt. Viņ� nospieda sarunas pārtrauk�anas pogu un noburk�ķēja: Kā zinādami, ka vēl neesam aizbrauku�i. Nu, krustdēl, mums ir arī laupī�ana ciema veikalā. Durvis uzlauztas, nolaupīts viss alkohols un arī kases aparāts�
-��� Bet kāpēc mēs par to uzzinām tikai tagad? �odien ta�u bodniekiem normāla darbadiena� Miks prātoja.
-��� Tāpēc, ka bodniece Lidija ir Leontīnes māsa viena no trim mātēm. Un tā ir viņas privātā bode: var vērt vai nevērt kā pati vēlas.
-��� Ak jā� Viņām tagad grūts brīdis.
Abi klusēja, līdz automa�īna apstājās veikala durvju priek�ā. Patie�ām jābrauc nebija tālu, jo vienīgais Me�āju centra veikals atradās Ozolu loka pa�ā ārmalā, vistuvāk lie�lajam ceļam. Savukārt Maizītes māja pa diagonāli pretējā stūrī. Mazliet vairāk par pusotru kilometru�
Pie veikala jau nervozi knosījās Dambergs un Viktors ar suni. Suns �ķaudīja un neparko negribēja nedz iet iek�ā vei�kalā, nedz uzņemt pēdas ārpusē. Turpat ar vainīgu izteiksmi sejā mīņājās Graudnieks vecākais.
-���� Sveiki, pui�i! ģenerālis mo�i uzsauca. Atkal tieka�mies? Svētki nebeidzas, ko?
-��� Viktor, kāpēc tavs vilks tik dīvaini uzvedas? Kaķītis pievērsās kinologam.
-���� Kāds neģēlis izlējis anīsa eļļu veselu dīķi. Zorro �o smaku necie� kā jau vairums suņu.
-���� Oho! Tātad kāds ir nopietni gatavojies� Egon, klau, Egon� Miks uzrunāja draugu.
-��� N-nu� tas, drūms kā negaisa mākonis, atņurdēja. Ko vēl tu, izdzinēj, vēlies?
-��� Neko lielu, tikai pasaki, kad tas varētu būt noticis vai �onakt?
Dambergs nicīgi iesmējās: �onakt? Mērķē tālāk! Vakar�nakt vai pat pirms pāris dienām. Bet ļautiņi to nepamanīja svētki ta�u, bode ciet. Parādes durvis aizvērtas, dzelzs aizvirtņi priek�ā, toties saimniecības ieeja veikala aizmugurē vaļā slēdzene brutāli izlauzta, durvis tikai pievērtas, bet spraugu kāds jokdaris piesedzis ar trim kuplām meijām tādām pa�ām kā pie galvenās ieejas. Nu, izspiedēj, pietiks?
-��� Nepietiks, Kaķītis vienā mierā turpināja. Un pirkstu nospiedumi?
-��� Nav. Rūpīgi strādāju�i, cītīgi tīrīju�i. Ne nospiedumu, ne smar�u. Suns neko neatrada.
-���� Paklau, Egon, tad jau sanāk, ka veikalu varēja aptīrīt, Antonam vēl dzīvam esot?
-�� Jā. Drusku gan izklausās pēc fantastikas, bet� tā varētu būt, negribīgi apstiprināja Dambergs.
-�� Pui�i, pui�i, vai jūs atceraties es jums stāstīju, ka svētku naktī, kāpjot uz skatuves, dzirdēju Antonu ar kādu skaļi un satraukti runājam pa telefonu? līdz �im klusi vērojusi apkārt notieko�o, negaidīti skaļi iesaucās Omīte, pievēr�ot sev klāt�eso�o uzmanību. Viņ� centās kādu pārliecināt neko nesākt bez viņa, turklāt uzrunāja ar jūs!
-���� Omīt, tu esi malacis! Miks apkampa ve�iņu un tik sirsnīgi saspieda, ka tā sāpēs saviebās.
-��� Zinu, dēls, zinu, bet tāpēc nav jāspie� mani tik dikti pie sirds. Ir ta�u vēl viena Anniņa�
Miks mulsi paraudzījās uz ve�iņu, neattapdams, ko atbil�dēt, bet Omīte tikmēr pievērsās Dambergam: Es tik tā iedo�mājos ja nu jūs, pui�i, pārbaudītu Antona mazo busiņu? Kas zina, varbūt tajā kas atrodas?
Dambergs pamāja ar galvu un, pasaucis Viktoru ar suni pie sevis, grasījās doties uz savu ma�īnu.
-�� Annas kundze, pieņemiet manus komplimentus! ģene�rālis Bass jūsmīgi bilda. Es jau grasījos to ierosināt.
-�� Tas ta�u ir acīmredzams, vai ne? Antons varētu būt iesais�tīts gan laupī�anā, gan laupī�anas seku likvidē�anā, ta�u, ja reiz durvis bija paliku�as pusvirus un nosegtas ar meijām, tas liecina viss noticis klusi un mierīgi; laupītāji paveiku�i iecerēto un klusiņām aizgāju�i savu ceļu.
-���� Annas kundze, jūs esat īsts detektīvs brun�os! Bass paņēma viņu zem rokas. Un kur, jūsuprāt, varētu būt nogla�bāts laupījums?
-��� Kārli, lūdzu, atgādiniet man, kur atrada Antona busiņu?
-��� Kārlī�u mājas ceļa krustojumā ar Me�āju galveno ceļu. Pa kreisi atrodas Lejiņa mehāniskās darbnīcas, pa labi ceļ� uz Ābeļu fermu.
-�� Ak tā gan, ve�iņa teica un apklusa, tad �ķietami nevietā piebilda: Varbūt Zanīte kaut ko no tā redzēja�
Vecmāmiņ, nu tu atkal runā mīklaini! Kārlis neap�mierināti bilda.
-��� Jā, jā, var jau būt. Nepievērsiet man uzmanību.
-��� Krustdēl, man �ķiet, ka ir pienācis laiks izsaukt kolēģus no Rīgas. Jādomā, ka visus �os notikumus saista kaut kas tāds, ko mēs pa�laik vēl nespējam iedomāties.
-���� Lai brīvdienās izsauktu papildspēkus, būs jāsaraksta kaudze papīru. Vai mēs tie�ām netiksim galā pa�i?
-��� Nu, kā vēlies. Es gribēju, kā labāk� �etras lietas un tik maz resursu tas nav joks.
-���� Būs labi, krusttēv, būs labi. Brauksim mājās, te vairs nav ko darīt.
Pū�u nama pagalmā viņi iebrauca reizē ar Annas Elizabetes ķir�sarkano audi. Sānu pie sāna Mika sudrabainā toijota un audi nobremzēja pie ieejas durvīm, un Miks, vēl neizslēdzis dzinēju, jau lēca laukā, lai skrietu pie Annas un sadotu viņai piparus, bet aprāvās, pamanījis blakussēdeklī mū�vecu, ta�u ļoti izskatīgu kundzīti tum�zilā tvīda kostīmā un sudrabbaltiem matiem gandrīz vai Omītes kopiju, tikai atbraucējas sejā vīdēja kaut kas� sve�āds.
Negribēdams izskatīties pēc neandertālie�a, Miks ar pla�u �estu atrāva durvis vie�ņas pusē un pastiepa viņai pretī roku. Laipni lūdzu Pū�u salā!
Kundze acīmredzami samulsa: Paldies, jūs esat tik laipns� Viņas latvie�u valoda bija pareiza, ta�u ar britu akcentu.
Tas trakais meitietis ta�u nebūs atvedis no Londonas savu vecmāmiņu!
Bija gan. To Miks izlasīja Annas triumfējo�ajā smaidā un nemanāmi piemiegtajā acī. Skaidrs, muti ciet!
-���� Iepazīstieties, �is ir policijas majors Miks Kaķītis. Viņ� ir mans vismīļākais kaimiņ� un darījis daudz laba! Anna Elizabete bēra kā no lo�metēja. Kaķī�a kungs, lūdzu, palī�dziet ienest somas! Mēs dosimies aug�ā uz Dzelteno istabu (tā bija Zanes istaba), lai mūsu vie�ņa var atpūsties pirms vakariņām. Tad ari visi iepazīsimies.
-��� Ar prieku, nomurmināja Miks. �e tev nu bija no izmek�lē�anas grupas vadītāja pazemināts par koferu nesēju!
Koferu bija daudz. Izskatījās, ka Annas vecmāmiņa atce�ļojusi �urp uz ilgu laiku.
-��� Kas viņa ir? Kas ir �ī cienījamā kundze? Nekāpjot lau�kā no Mika toijotas, Kārļa vecmāmiņa nervozi plūkāja somiņu. Tā ta�u nevarētu� Nē, viņai jau vajadzētu būt miru��ai�
-��� Vecmāmiņ, neuztraucies tik ļoti, citādi tev kļūs slikti, Kārlis, noraizējies par Omīti, pūlējās viņu nomierināt.
-��� Kā neraizējies! Kā neraizējies?! Ja tā ir viņa, tad laiks ir apmetis loku un vēsture atkārtosies!
Ups, Omītei sāku�ies vecuma gļuki! Kārlis bija sabijies. Kādas laika cilpas, kāda vēsture? Normāla ve�iņa!
-���� Labi, vecmāmiņ, apsolu tūliņ uziet pie Annas un visu noskaidrot! Tu redzēsi nav nekādu noslēpumu!
Tramīgi plūkādama baltā lakatiņa stūrus, Kārļa vecmāmiņa lēni kāpa aug�ā uz savu istabu. Kājās pēk�ņi bija ielijis viss pasaules svins, ik solis kļuvis tik smags, it kā ar milzu mag�nētu kāds vilktu viņu atpakaļ. Vai tie�ām vēsturei būs lemts atkārtoties? Divus cilvēkus no savas pagātnes viņa jau bija satikusi, un tikko acu priek�ā pavīdēja tre�ais.
Vai tie�ām liktenis gatavoja tik�anos arī ar viņu to� To�? Viņa nemanīja pār vaigiem rito�ās asaras.
-���� Omīt, tev ir slikti? Varbūt atnest zāles? Es pasauk�u Annu! Kārlis bija uztraucies ne pa jokam. Viņa alla� kā dzīvsudrabs mudīgā vecmāmiņa bija kļuvusi pavisam gurda, bāla un lēna. Nespēja pat ieiet pa istabas durvīm.
-��� Nē, nē, Kārlīt, būs jau labi, es tikai esmu pārāk nogurusi. Gribu atlaisties un pāris stundu nosnausties. Tu ta�u izvedīsi laukā Figaro viņ� būs nocieties! Ve�iņa pasmaidīja. Figaro ir labi audzināts suns�
Ta�u labi audzinātā suņa istabā nebija. Pa vaļā atstāto logu no pagalma skanēja priecīgas divbalsīgas rejas varens bass un bra�s falsets. Skaidrs Figaro un Zorro gāja nedarbos.
-��� Labi, vecmāmuļ, ja tev patie�ām neko nevajag, es ie�u lejā palīdzē�u Annai ar vakariņām, Kārlis teica.
-���� Ej, ej, dēls, un uzmani viņu. Viss kas var gadīties�
-��� Ko tu ar to domāji, Omīt?
Ta�u Omīte jau saldi gulēja, piesegusies ar baltu, rozēm iz�ūtu pledu.
-��� Vecmāmiņ, vai tev te būs ērti? Varbūt tu gribētu iekārto�ties manā istabā? Ieiet vannā? Tu ta�u esi nogurusi pēc tālā ceļa� Dzeltenajā istabā Anna Elizabete �ubinājās ap savu vecmāmiņu Annu Rozi.
-��� Līzbet, please, stopfuss, viss ir lieliski, te ir ērti un mājīgi. Tev ir izdevies atdzīvināt mājas garu pieņem manus kom�plimentus! Vecā lēdija domīgi pasmaidīja. Viss izskatās tāpat kā toreiz. Pastāsti, kā tu to paveici!
-��� Ne jau es, vecmāmiņ. Namu nosargāja ļaudis no Mazkalniņu mājām. Ģenerālis Bass un viņa ģimene. Miks�
-�� Ak tad Miks? Annas Rozes simts gadi netraucēja uztvert ietrisē�anos Annas Elizabetes balsī.
-���� M-mm� es nezinu, vecmāmiņ� Varbūt� Viņa glu�i vienkār�i nespēja vecajai dāmai melot. Tad jau tikpat labi varētu kaut ko iestāstīt rentgena aparātam, kur� spēj izgais�mot sīkāko audu �ķiedriņu.
-��� Labi. Romantiskām sarunām mums vēl būs laiks. Tagad es vēlos ar tevi apspriesties par vakariņām! Anna Roze paziņoja tie�i tādā bezierunu tonī, kādu arī Anna Elizabete izmantoja brī�os, kad kaut ko ļoti gribēja panākt.
Virtuvē sanāku�i bija visi, izņemot Kārļa vecmāmiņu un ģenerāli Kārli Basu.
-���� Aizbrauca nomainīt kreklu un uzlikt �lipsi, atbildot uz Annas acīs izlasāmo mēmo jautājumu, sacīja Miks. Ko palīdzēt?
Nu, mīļie, �ķiet, �ovakar mēs tiksim skaidrībā vismaz ar daļu noslēpumu, Anna nodomāja. Mik, tu varētu aizbraukt pie vecajiem Zaķī�iem un pie Kalniņiem. Uzaicini viņus pie mums vakariņās!
-���� Vai tas nozīmē, ka tev jau viss ir skaidrs, ja reiz rīko svētku vakariņas? Miks sabozās.
-��� Nē, Mik, �eit būs tikai ģimeniska satik�anās. Lai atminētu mūsu mīklas, vēl daudz darba.
-���� Labi jau, labi, tu izspiedēja un intrigante! Es pa ceļam ieskrie�u Mazkalniņos pārģērbties.
-��� Dari tā. Mūsu te ir daudz tiksim galā. Tad tiekamies deviņos. Un viņa aizvēra aiz sevis virtuves durvis.
Ap pusdeviņiem mājā atsākās rosība. Aug�stāvā �ņāca krāni, vecās vara caurules svilpdamas pārpumpēja simtiem litru ūdens no pagraba līdz otrajam stāvam un atpakaļ. Viesu istabā glu�i tāpat kā pirms da�ām dienām bija klāts lielais galds trīspadsmit personām. Anna bija ilgi prātojusi, ta�u mazāk nekādi nesanāca: abas vecmāmiņas, ģenerālis, Miks, Ģirts, Kārlis, abi Loki, viņa pati, divi Kalniņi un divi Zaķī�i�
Eksperti ar savāktajiem pierādījumu paraugiem bija aiz�brauku�i uz Rīgu un solīja atgriezties no rīta.
-���� Nav labi, ja galds klāts trīspadsmit personām, klusi pienākusi, Annai pa�ukstēja Ilga Loka.
-���� Zinu. Bet ko lai dara? Anna raustīja plecus. Tie�i tik mēs esam.
-��� Anniņ, uzliec �etrpadsmit komplektus. Ja nu�
-��� Tu domā varētu atgriezties Zane?
-��� Varbūt. Kas zina� Ilga mīklaini teica.
Kaut jel visi beigtu izteikties mīklās un runātu skaidru valodu, citādi viņa brī�am jutās kā gotiskajā romānā.
-��� Lieliski. Vai tu man palīdzēsi?
-���� Protams. Es uzlik�u traukus. Kas vēl vajadzīgs?
-��� Nekas. Viss ir sagatavots� Ilga, vai tu atceries to vakaru pirms gada? Es jūtos tikpat nobijusies kā toreiz�
-���� Izbeidz! Tu esi �īs mājas saimniece, un mēs esam tavi viesi. Tas ir viss, kas tev jāatceras.
Halles pulkstenis nobimbināja ceturksni pirms deviņiem. Cita pēc citas sāka vērties istabu durvis, un saposu�ies viesi kāpa lejā pa kāpnēm. Abas vecās kundzes, tērpu�ās baltā, nāca pēdējās.
Ārā no�vīkstēja Mika toijotas un ģenerāļa lendrovera rie�pas. Pēc mirkļa atvērās Pū�u mājas lielās durvis. Ģenerālis. Miks. Kalniņmāju saimniekpāris. Abi vecie Zaķī�i. Un sirmais bitenieks Miķelis Priede. �etrpadsmitais.
-���� Līzbetiņ, vai drīkst? Anna Roze jautāja, sniegdamās pēc gonga vālītes. Tik sen neesmu to skandinājusi�
-��� Protams, Annai Elizabetei kaklā sakāpa kamols. Pro�tams. Lūdzu!
Ar skaistu, iestudētu �estu divreiz iesitusi pa gonga pannu, Anna Roze dzidrā balsī aicināja: Lūdzu, pie galda!
Kad viesi bija ieņēmu�i viņiem paredzētās vietas, Anna Elizabete piecēlās un ar karotīti pieskandināja pie glāzes.
-���� Labvakar, esiet mīļi sveikti Pū�u mājā! Mums� mums �odien ir brīni�ķīgi skaista diena� �ēl, ka Zanes nav te, ta�u es ticu, ka drīz mēs viņu atradīsim. Iespējams, jau �ovakar� Jo nu mums ir piebiedroju�ies palīgi cilvēki, pār kuriem nav varas ne laikam, ne telpai.
Atļaujiet iepazīstināt galda galā, tie�i man pretī, sē� mana vecmāmiņa Anna Roze Berga, vienīgā baronu fon Bergu dzimtas atvase, kurai joprojām likumīgi pienākas �is tituls. Viņa �eit dzīvoja līdz �etrdesmito gadu vidum un �odien iera�dās no Londonas, kur mīt jau divdesmit gadus.
No vecmāmiņai pa labi izdevēji Ilga un Dinārs Loki, mans asistents Kārlis Saulltis, pa kreisi atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass, viņa krustdēls policijas majors Miks Kaķītis un aktieris Ģirts Melderis. Galda labajā pusē Eidis un Marija Kalniņi, kreisajā Juris un Milda Zaķī�i.
No manis pa labi sē� Me�āju bitenieks Miķelis Priede, pa kreisi Kārļa vecmāmiņa Anna Līze Saulīte. Laikam jāpa�skaidro tuvāk Miķelis Priede ir biju�o Priedī�u māju saim�nieka vienīgais dēls, bet Annas kundze dzirnavnieka Millera vienīgā meita. Laikazobs nav saudzējis ne Priedītes, ne Dzirnavas, ta�u cilvēki ir paliku�i.
Un nu, izmantojot vispārējo apjukumu, es gribētu uzsaukt tostu: par laiku, kas bijis tik �ēlīgs, ka ļāvis mums visiem satik�ties �eit un tagad!
Tādu emocionālo lādiņu, kāds nākamajā minūtē pēc uzru�nas piepildīja vecā Bergu nama lielo viesistabu, Anna Elizabete nebija izjutusi nevienā pasākumā, teātra izrādē vai koncertā. Tās bija tīras jūtas, tīra mīlestība, līdzjūtība un simpātijas, ko �ķīstīju�i gandrīz septiņdesmit gadi.
-���� Anniņ, vai tu atceries mana tēva bibliotēku? Anna Roze saviļņota tincināja Omīti.
-�� Anna Roze, jūs esat tikpat skaista kā jaunībā, ģenerālis Bass samulsis mēģināja izteikt komplimentu.
-���� Meldermeitiņa! Manas acis tumsā saredzēja pareizi� Mana Meldermeitiņa� Priede norausa skopu asaru.
-��� Miķelit, Miķelīt� Tu tomēr esi dzīvs� Bet man teica� Omite apjukusi murmināja.
Kalniņu un Zaķi�u pāris, neslēpjot aizkustinājumu, norau�dzījās vecajos cilvēkos, kuri atkal bija satiku�ies par spīti trim valsts iekārtām, �etrām politiskajām varām un septiņdesmit gadiem veselam cilvēka mū�am.
Vai drīkstu teikt da�us vārdus? Vispirms lūdzu atvainot par manu angļu akcentu. Baronese Anna Roze fon Berga, neuzkrīto�i pieturēdamās pie galda malas, lēni uzslējās kājās. Simtgadīgai lēdijai nav nekāds joks pārlidot pāri divām jūrām. Viņa patie�ām bija nogurusi. Un izsalkusi. Es gribētu aici�nāt visus klāteso�os baudīt Bergu nama viesmīlību, draudzīgi ieturot Annas, Kārļa, Ģirta, Ilgas un Dina gatavotās vakari�ņas. Viņi kā alķīmiķi būrās pa virtuvi, kamēr mēs mirām vai nost aiz ziņkārības un izsalkuma. Viņi mūs turēja badā un nelaida iek�ā. Tāpēc tagad izmantosim izdevību un ķersimies pie mielasta. Bet pēc tam dārzā dzersim kafiju un beidzot mēģināsim tikt skaidrībā ar pagātnes noslēpumiem, jo citādi mana mīļotā mazmeita mierā neliksies.
Piekrīto�as murdoņas atbalstīti, Annas Rozes vārdi izska�nēja viesistabas klusumā.
Nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Ir tikai laiks un mēs tajā.
Pavāru komanda izrādījās uzdevuma augstumos ēdēji novērtēja gan Ilgas ceptās kotletītes ar jaunajiem kartupelī�iem, gan Kārļa zaļumu salātus, gan Ģirta uz iesma cepto gaļu, kas bija pārlieta ar brendiju un aizdedzināta, gan Annas gatavoto auzu krēmu un augļu salātus. Dinārs nez no kurienes bija izbūris lielisku spāņu sarkanvīnu tik sarkanu kā melnais rubīns un tik biezu kā verdo�as asinis; savukārt ģenerālis pieprasīja Annai �etrpadsmit piņģerotus savam slavenajam veselības dzērienam cukurotu, kaltētu upeņu uzlējumam spirtā, kas enerģētiski ir tik spēcīgs, ka baudāms vien pa mazai pilītei visa vakara garumā�
-���� Labi, draugi, pietiks lustēties, laiks likt galvas kopā! Mums kopīgi jāatrisina �etri noziegumi trīs �īsdienas un viens no tālas senatnes. Ģenerālis Bass, apdomādams sa�kāmo, pasvārstīja rokā kafijas tasīti. Oficiālā izmeklē�ana svētku brīvdienu dēļ iestrēgusi, no vietējiem kārtībsargiem palīdzību un iniciatīvu nav ko gaidīt viņi dara tikai to, ko tiem liek, eksperti atgriezīsies rit, bet laboratorijas slēdzieni būs labākajā gadījumā pirmdien. Tie�i tāpēc mēs visi esam �eit. Pamēģināsim paraudzīties uz lietām un notikumiem citādi.
Uz brīdi visi pieklusa, apdomājot Basa priek�likumu. Tad Zaķī�juris, skaļi iestrēbis karsto dzērienu, saraustīja �lipsi un bra�i paziņoja: Mēs esam ar mieru. Jautājiet!
Ar piekrīto�u rūcienu viņu atbalstīja Kalniņu Eidis, bet vecā Marija, neticīgi �ūpodama galvu, ilgi vērās uz Annu Rozi, tad ievilka elpu un vienā paņēmienā izstāstīja gandrīz puspagasta radurakstus.
-���� Padomā tik gandrīz septiņdesmit gadu! Jūs noteikti mani vairs neatceraties, Bergas kundze? Es esmu Marija, Vecās Lavīzes aud�u mazmeita mēs ar brāli un vecākiem dzīvojām Zaķī�os. Mana mammīte Līze tur bija kalpone, bet apprecējās ar Zaķī�u saimnieka jaunāko dēlu Teni. Vecākais Jānis noprecēja bagāto Strautnieku meitu Dori, un viņiem piedzima, lūk, Juris, kur� apņēma par sievu Ābeļu saimnieka jaunāko meitu Mildiņu. Mēs jau te visi cits citam esam rada.
Mēs ar Vecās Lavīzes �etriem mazmazbērniem Kārli, Zentu, Kri�u un Eidi kopā uzaugām un gājām skolā. Nezinu, par ko viņa bija mani uzmīļojusi, bie�i ņēma līdzi, kad gāja vākt zālītes. Ari vēlāk kad gāja uz salu apciemot jūs. Toreiz, kad jūs bijāt ļoti slima� Man tad bija se�i septiņi gadiņi.
Vecmāmiņa neļāva man iet jūsu istabā, lika palikt virtuvē un pieskatīt katliņu ar ūdeni. Viņa uz jūsu pavarda vārīja zāļu viras, deva jums dzert un lika kompreses. Bie�i dzirdēju, kā viņa ātri skaita kādus vārdus. Laikam Tēvreizi�
Kalniņu Marijas bezgalīgā tirāde bija laupījusi pa�ai runā�tājai elpu. Kamēr viņa kāri tvēra pēc gaisa, ģenerālis Bass izmantoja radu�os pauzi, lai uzdotu jautājumu Annai Rozei.
-��� Bergas kundze, ja es pareizi saprotu, Līzbete, tas ir, Anna Elizabete, jums jau visu paguvusi izstāstīt.
-���� Nē, Kārli, visu ne. Tikai galvenos notikumus. Zinu, ka nolaupīta Līzbetiņas draudzene Zane, ka Jāņu naktī nogali�nāts pagasta �oferis un aplaupīts ciema veikals. Un zinu ari, ka salas lejasgalā esat atradu�i lielu dzelzs kasti ar savādām lietām un� viņa nokrem�ļojās, -� un jūs visi esat nonāku�i pie slēdziena, ka �īs lietas ir savstarpēji saistītas un ka es varētu viest notiku�ajā zināmu skaidrību. Vai tā ir?
-��� Ļoti precīzi, kundze. Mēs patie�ām uzskatām, ka �is lie�tas kaut kādā ziņā ir saistītas, ko apliecina ari �orīt saņemtā draudu vēstule, ģenerālis goddevigi turpināja.
Izdzirdu�i par vēstuli, vecākie ļaudis Kalniņi, Zaķī�i un Miķelis Priede satrūkās. Sāka birt jautājumi, uz kuriem ģene�rālis taktiski atbildēja, ta�u sīkumos neieslīga.
-�� Ja reiz esam sāku�i runāt par senām dienām, vecmāmiņ, vai drīkst tev kaut ko pajautāt? Anna Elizabete vērsās pie vecās Bergu nama saimnieces.
-���� Protams, bērns.
-���� Vecmāmiņ, kur bija tā dro�ā vieta, kurā tu aizbraucot noslēpi savu mazo, zaļo piezīmju grāmatiņu? Vienā no pēdē�jiem ierakstiem lasīju, ka grasies noglabāt to dro�ā vietā, pirms dodies uz Rīgu kopā ar vectēvu.
-��� Grāmatiņu� Ak to� Anna Roze atmiņās pārcēlās jaunī�bas dienās. Es� es neatceros� Dīvaini� Mēs ar Vilīti tie�ām gatavojāmies aizbrauk�anai uz Rīgu. Es saiņoju lidzņemamās mantas, viņ� nesa tās lejā un krāva ma�īnā. Bet tā grāmatiņa� neatceros, ka būtu to kaut kur likusi vai slēpusi. Starp citu kur jūs to atradāt? Seifā? Atceros, ka aizbraucot es to aizslēdzu, aizbīdīju priek�ā spoguļgaldiņu, bet atslēgas paņēmu līdzi.
-���� Nē, vecmāmiņ, seifā atradās tikai mū�veca, sakaltusi balta roze nekā cita tur nebija. Bet tavu mazo grāmatiņu izcēlām no upmalā apraktās lādes kopā ar citiem pagāt�nes dārgumiem. Tur bija liels albums brūnos ādas vākos ar iededzinātu uzrakstu Dzirnezers un stilizētu dzirnavu motivu. �obrīd tas atrodas pie ekspertiem. Vēl tika atrasta ari neliela, apsūbējusi metāla lādīte ar tādu pa�u kalumu uz vāka. Lādītē bija iz�ūts priek�auts un sudraba medaljons valrieksta formā, tajā divas fotogrāfijas vienā bija pusmū�a vīrietis un sie�viete, bet otrā jauna, smaidīga meitene.
-��� Māmiņa un tētiņ�� Lielām asaru lāsēm ritot pār grum�bainajiem vaigiem, gandrīz bez skaņas no�ukstēja Kārļa vec�māmiņa. Anniņ, meit, kur ir tas medaljons?
-��� Pie manis, Omīt, ierunājās majors Kaķītis. Ari lādīte un iz�ūtais priek�auts� Tūliņ atnesī�u.
Viņ� steidzīgiem soļiem nozuda aiz mājas stūra. Bija sa�dzirdami automa�īnas durvju klaudzieni, un pēc nepilnas mi�nūtes Miks atgriezās ar nelielu koferīti, no kura izcēla minēto priek�metu.
-��� Nu, Omīt� te būs� Vai pazīstat?
Trīco�iem pirkstiem Kārļa vecmāmiņa saudzīgi saņēma laikazoba apskādēto lādīti un viegli uzspieda dekoratīvā matālkaluma vidū. Vāciņ� atvērās. Re, pat nazi nevajadzēja!
Ieraudzījusi glīti salocīto balto priek�autu, viņa atkal ap�raudājās.
-��� Tas ir mammītes. Es viņai to darināju, kad mācījos Kaucmindes mājturības skolā, tajā ie�ūts kaucmindie�u simbols.
Mammīte arī bija kaucmindiete, un tētiņ� ar to dikti lepojās. Atceros bie�i teica: ja apprecēsi kaucmindieti, mājās laime nodro�ināta. Omīte pieglauda priek�autu pie vaiga. Cik dīvaini� Mammīte to uzlika tikai vienu reizi manā izlai�dumā. Ta�u es pat pēc tik daudz gadiem spēju sajust viņas un māju smar�u viņa visās drēbēs ielocīja dievkociņu un upesmētras zariņu� Bet medaljons� kur ir medaljons? Ielū�kojusies lādītē un to neatradusi, viņa kļuva nemierīga.
-���� Neuztraucies, Omīt, tas ir pie manis! Kārlis steidza viņu mierināt.
-��� Pie tevis? Un tu man neko�!? Vecās kundzes izbrīns auga augumā.
-��� Bet, Omīt, es ta�u nezināju, ka tas pieder tev! Miks man iedeva medaljonu, lai mēs ar Annu pamēģinām pārfotografēt vecos attēlus un tos restaurēt. Nofotografēt paspēju, bet līdz restaurācijai vēl netikām.
-�� Vai� es varētu to apskatīt? jau nomierinājusies, Omīte palūdza.
-��� Protams! Nekādu problēmu. Jau nesu! Kārlis palēkda�mies uzskrēja pa dienvidu terases kāpnēm.
� ?
-��� Anniņ, kā tu esi dzīvojusi visus �os gadus? ierunājās vecais bitenieks Miķelis Priede. Man teica�
-���� Ko tev teica? Vecās kundzes balss bija laipna, ta�u rezervēti atturīga.
-��� Kad meklēju tevi pēc� nu, pēc atgrie�anās mājās. Man teica, ka esi mirusi vai pazudusi bez vēsts.
-���� Kur� tas bija? Kur� tā varēja teikt? Omīte sa�utusi iesaucās. Es ta�u� Viņa apklusa.
Atgriezās Kārlis, nesdams rokā veclaiku sudraba medal�jonu, izkaltu valrieksta formā, ar miniatūru dzirnavu simbolu uz vāka. Ķēdīte ilgo gadu laikā bija nosūbējusi, bet rieksts, it kā sajutis cilvēka rokas pieskārienu, �ķiet, iemirdzējās siltā mirdzumā. Viegli uzspie�ot abos medaljona sānos, Omīte atvēra riekstu un pacēla to pavisam tuvu acīm, lai labāk varētu izpētīt abas miniatūrās fotogrāfijas.
-�� Re, māmiņa goda kleitā, ar manu priek�autiņu un rozēm, bet tētiņ� uzvalkā. �ī bilde ir no mana Kaucmindes izlai�duma. Medaljonu saņēmu kā dzim�anas dienas dāvanu. Un tā esmu es ceriņkrāsas kleitā ar baltām me�ģīnēm. Tā bija pirmā reize, kad māmiņa man sacirtoja matus un atsprauda uz aug�u kā dāmai�
-���� Anniņ� vai drīkstu palūkoties? Vecajam biteniekam trīcēja mezglainie pirksti, kad viņ� pastiepa roku pēc medal�jona� Vai varbūt pēc Annas Līzes Saulītes rokas?
Dabūjis kāroto, viņ� ilgi un pētīgi lūkojās sīkajā ovāliņā. Annai Elizabetei, vērojot, kā mijas emocijas balto matu un bārdas ieskautajā, kalsnajā sejā, pēk�ņi likās, it kā gadu des�miti aizpeldētu prom, izgaistot mū�īgajā laika upē, atstājot vienīgi viņus abus Annu Līzi Saulīti, nē, Milleri, un viņas jaunības dienu draugu Miķeli Priedi.
Beidzot vecie ļaudis ir satiku�ies un atkal sapazinu�ies� Vajadzētu ļaut viņiem no sirds izrunāties. Diem�ēl laika ne�bija. Vajadzēja vēl tik daudz noskaidrot un izzināt! Anna Eli�zabete saņēma dū�u, ieklepojās un teica:
-���� Mīļie viesi, man ļoti �ēl pārtraukt atmiņu brīdi, ta�u mums joprojām vajadzīga jūsu palīdzība�
Kārļa vecmāmiņa attapās pirmā, �igli pastiepa roku un izņēma no bitenieka platās ķetnas smalko rotaslietiņu. Annas Elizabetes vērīgā acs notvēra mirkli, kad viņas vecākās vārdamāsas pirksti maigi noglāstīja Miķeļa delnu.
Viņa acumirklī novērsa skatienu: nevienam nav jāredz tas, kas domāts vien diviem�
-�� Tā, kungi un dāmas, romantiskais mirklis beidzies. Tagad, lūdzu, mēģināsim atcerēties, vai tajā pēdējā gadā, �etrdesmitā gada vasarā, kad jūs visi vēl dzīvojāt Me�ājos, te neatgadījās kaut kas dīvains. Varbūt notika ap�audes, varbūt pazuda cil�vēki, varbūt glu�i pretēji apkaimē uzradās jaunas, agrāk neredzētas sejas?
-��� Kāpēc jūs tā jautājat? asi ievaicājās Anna Roze. Toreiz vispār bija nemierīgi. Vai ir kāds konkrēts iemesls?
-���� Ir iemesls, ir� rāmi noducināja Bass. Nezinu, vai Līzbete jums, Bergas kundze, stāstījusi, un tāpat es �aubos, vai pārējie klāteso�ie to zina, bet� mūsu pui�i reizē ar munīcijas kasti no zemes klēpja izcēla divu cilvēku mirstīgās atliekas. Kā atzinu�i eksperti, apbedījums ir krietni sens, iespējams, no �etrdesmitā gada. Un vēl viņi teica tie pilnīgi noteikti esot vīrie�i: viens vecāks, otrs jaunāks. Abi gāju�i bojā traģiskā nāvē. Viens nosists, otrs no�auts. Abu nogalināto mirstīgās atliekas pamatīgi sabojājusi uguns iespējams, viņi sadegu�i ugunsgrēkā, tāpēc DNS analīzēm paraugi gandrīz vairs neder. Diem�ēl nav jau ari nekā, ar ko salīdzināt, lai noteiktu saderību.
-��� Ir, Kārli, ir! Miķelis Priede bija kļuvis bālāks par Omītes jaunības dienu priek�autu. �ķiet, es zinu, kas ir abi bojā gāju�ie. Tie varētu būt mans tēvs un vecaistēvs. Viņi tajā naktī pazuda bez vēsts. Es� Man jums jāizstāsta kāds sens, traģisks stāsts� Klausieties! Viņ� smagi nopūtās un sa�ņaudza rokas. Klausieties�
-���� Esmu dzimis tūksto� deviņi simti se�padsmitajā kara gadā, viņ� nesteidzīgi iesāka. Varbūt tāpēc man dzīvē gājis kūleņu kūleņiem, vairāk no kalna lejā nekā aug�ā. Lai gan� varbūt viss notiek, kā nolemts. Tā jau saka: bez Dieva ziņas no cilvēka galvas ij mats nenokritīs. Nu nezinu, nezinu. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk ticu tai Dieva varenībai un �ēlastībai. Kad redzu, kādas nelietības ik bridi notiek visapkārt� Bet ne jau par to es jums gribēju stāstīt.
Esmu dzimis kalpu ģimenē. Tēvs un māte gāja par kal�piem vispirms pie vecā barona Volfganga fon Berga, jūsu vectēva, pēc tam pie viņa dēla Voldemāra, jūsu tēva, Miķelis palocīja galvu uz Annas Rozes pusi. Viņi abi bija krietni un godīgi vīri, pret gājējiem izturējās labi, nolīgto summu mak�sāja laikā, bet sievie�kārtas kalponēm divreiz gadā dāvināja audumus kleitām. �o tradīciju aizsāka jūsu vecmāte vecā baronese Elizabete Luīze un turpināja jūsu mātes kundze Anna Marija. Neviens no baroniem nekad netika iebildis. Jūsu dzimtas sievietēm laikam ir kāda īpa�a vara� Mana māte teica, ka vecais barons Volfgangs dēla laulības pieļāvis pret savu gribu. Voldemārs apprecējis vienkār�u zemnieku mei�teni Annu Mariju Kalniņu. Laikam jau viņas zilās acis to nobūru�as� Viņ� pasmaidīja. Pirmā pasaules kara laikā manu tēvu iesauca cara armijā, vēlāk, dibinoties strēlnieku bataljoniem, viņ� pievienojās streļķiem un devās cīnīties par Latviju. 1915. gada nogalē, kad cīņas notika pavisam netālu, tēvs vienā naktī bija jājis divdesmit verstis, lai apciemotu sievu un vecākus, un par to vēlāk dabūja rājienu.
Es piedzimu nākamā gada vasarā, bet savu tēvu ieraudzīju, kad man bija �etri gadi. Viņ� atgriezās jau pēc neatkarīgās Latvijas nodibinā�anas. Klibs� Toties saņēmis jaunās Latvijas valsts apbalvojumu Lā�plē�a ordeni par drosmi un varo�nību kaujās Tīreļpurvā. Visiem Lā�plē�a ordeņa kavalieriem valdība tolaik deva zemi un garantēja aizņēmumu jaunu māju cel�anai un saimniecības iekārto�anai. Viņ� �o iespēju izmantoja. Zemi mums ierādīja tur, kur tagad Pakavu ferma. Mājas nosauca par Priedītēm par godu dzimtas uzvārdam un ari tāpēc, ka tur, Dzirnezera krastā, smiltājā vēl tagad aug jaukas, kuplas priedītes� Tās pa�as, kur� Vecais vīrs uz mirkli apklusa un iemalkoja kafiju.
Tēvs, māte un vectēvs rāvās vaiga sviedros. Viegli nebija. Karā gūtais ievainojums neļāva strādāt ar pilnu jaudu, vectēvs vecs un vārgs, es vēl par jaunu lielajiem darbiem, lai gan centos, cik spēju. Redz, mūsu dzimtā bērni vienmēr dzimu�i vēlu nebija tās turības, lai varētu atļauties bērnus. Tagad nu vecie Priedes redzēja iespēju dzīvot citādi, sāka lēnām būvēties. Pirmo uzslēja pagaidu mitekli nelielu vienistabas mājeli ar mazu priek�namiņu. Tajā dzīvoja visi vienkopus. Izrakām kārtigu pagrabu. Uzcēlām klēti un kūti.
Līdz trīsdesmito gadu beigām, līdz tam nolādētajam �etr�desmitajam gadam, kad ienāca krievi, Priedītes jau bija kļu�vu�as par kārtīgām mājām ar brangu saimniecību �etras slaucamas govis, divas teles, trīs zirgi, aitu pulciņ�, �etras �ķirnes kazas, tru�i. Visapkārt pletās kāpostu un burkānu lauki. Zeme ap Priedītēm nekad nav bijusi pārlieku trekna, ta�u dārzāji tur auga labi. Mēs vieni no pirmajiem uzsākām tos audzēt vairumā un vest uz Rīgas tirgiem. Uzpircēji plūcās, lai tiktu pie Priedī�u burkāniem, jo zināja, ka īsta manta. Pēdē�jos gados uz kaplē�anu un ra�as novāk�anu lūdzām palīgā Me�mui�as skolas bērnus, bet tēvs ik rudeni dāvāja skolai divus vezumus dārzeņu.
Mani gan dārzeņu audzē�ana nevilināja gribēju studēt par augļkopi. Biju daudz lasījis par selekcijas brīnumiem, māk�slīgo apputeksnē�anu, sugu krusto�anu, un, ko tur slēpt, mani vilināja sapnis krustot ābeles ar bumbierēm un plūmēm� Nemaz nesmejieties: tālaika rakstos par selekcijas brīnumiem ne to vien varēja uzzināt�
Man jau bija divdesmit divi gadi, kad beidzot iedro�inājos ieminēties tēvam par to, ka vēlos stāties Jelgavas Lauksaim�niecības akadēmijā. Viņ� neiebilda, vienīgi pajautāja: Un kur� strādās mājās? Redz, biju vienīgais dēls� Tomēr liegt nelie�dza, vien brīdināja, ka ar lielu naudu palīdzēt nespē�ot vēl atmaksājams kredīts un lielajai kūtij jāliek jumts. Sapriecājos par �ādu iznākumu un apsolīju, ka naudu sapelnī�u pats. Biju jau kādu nieku iekrājis, pa brīvajiem brī�iem piestrādādams pie vecā dzirnavnieka Millera.
Viņ� bija pusvācietis ļoti krietns virs. Hanss Millers, bet visi viņu sauca par Ansi, un trīsdesmito gadu sākumā viņ� oficiāli nomainīja savu vācu vārdu pret latvisko. Ansis dikti milēja Latviju� Viņam bija sieva Dārta, �ķiet, divdesmit gadus par viņu jaunāka, ta�u abi sadzīvoja kā divi balodī�i. Dzirnavu mājās bija izbūvēts atsevi�ķs spārns vecajai Millera kundzei An�a mātei Lotei. Viņa bija izcili smalka un iznesīga kundze toreiz jau tuvu astoņdesmit. Lai gan drusku piekliboja, ta�u nevienam neļāva sevi ne aprūpēt, ne �ēlot. Un vēl Milleriem bija meita Annīte, iesaukta par Meldermeitiņu. Rau, viņa! -
Miķelis Priede ar stiegraino roku norādīja uz atmiņās iegri�mu�o, apklusu�o Kārļa vecmāmiņu. Anna Lize Millere�
-��� Saulīte� viņa gandriz nedzirdami noteica. Anna Lize Saulīte.
-���� Ak tā� Bitenieks samulsa. Nūja. Laiks dara savu�
-���� Miķeli, stāsti tālāk! Tu tik labi iesāki, ka es atkal visu ieraudzīju tās dienas acim! Juris Zaķītis, nikni berzēdams kreiso aci, mudināja. Kas notika tālāk?
-��� N-nu� Kā jau minēju, brīvajos brī�os gāju palīgā dzir�navniekam paveikt smagākos darbus. Redziet, es vēl tagad savos gandrīz deviņdesmit �etros gados esmu liels virs, bet toreiz oho! pusratus varēju mugurā uzkraut! Tā nu es krāvu maisus, tīrīju dzirnavas, slaucīju apcirkņus, pārbēru graudus kas man, jaunam, stipram puisim! Millers maksāja ļoti labi, godīgi, precīzi, lai gan nekādi līgumi mūs nesaistīja. Mans studiju kapitāls auga augumā.
Mazā Meldermeitiņa, kuru redzēju izaugam no zldainl�a, no mazas lellītes (vienmēr baltās kleitiņās), bija kļuvusi par jaunkundzi. Viņai tovasar apritēja se�padsmit. Arvien smai�dīga un jaukā omā. Maza būdama, sauca mani par Miķiti vai Miķelīti, gribēja, lai grie�u riņķi vai nēsāju kukaragās, bet nu, mācīdamās Kaucmindes Mājturības skolā, ik brīvdie�nās steidzās mājās. Millers ar ma�īnu brauca viņai pakaļ, bet Anniņa lutināja mūs ar gar�īgiem cepumiem. Reiz viņa man atklāja lielu noslēpumu gribot turpat blakus tēva dzirnavām atvērt ceptuvi un konditoreju, bet tālajās me�a pļavās aiz ezera iekārtot bi�u dravu, tādēļ pēc Kaucmindes do�oties uz Jelgavu studēt bi�kopību. Medus esot vislabākā lieta pasaulē gar�īgs, veselīgs un dziedniecisks.
Domāju, ka meitēns joko: kā tik sīka un smalka būtne tiks galā ar maizes plātīm un bi�u magazīnām? Manam vectēvam bija �etras bi�u mājas, es bie�i viņam gāju palīgā, tāpēc zināju: tur ir ko turēt vajag i spēku, i sīkstumu� Tomēr es Anniņu iedro�ināju un izstāstīju ari par savu sapni kļūt par augļkopi. Anniņa �ai domai pieķērās ar sirdi un dvēseli, lūdza, lai vēl gadu pacie�os. Tikmēr viņa pabeigs mācības Kaucmindē, bet nākamgad reizē stāsimies Jelgavā.
Atzī�os �ī doma man ļoti, ļoti patika. Ari abi dzirnavu saimnieki uz mūsu draudzību noraudzījās labvēlīgi. Reiz ne�jau�i dzirdēju, ka Dārta Millere vīram saka: Ja Miķelītis apņemtu Annu par sievu, mēs varētu būt dro�i gan par viņas, gan par dzirnavu nākotni� Toreiz pagalam apmulsu. Neizrādīju, ka esmu ko dzirdējis, un nevienam neko neteicu. Līdz �im nebiju domājis par savu mazo bērnības dienu draudzenīti �ādi, ta�u nu man nokrita kā plīvurs no acīm viņa ta�u drīz būs precību gados! Varbūt patie�ām abiem dzirnavniekiem bija taisnība?
Kā jau stāstīju, Ansis Millers bija vīrs gados, �ķiet, tuvu pie se�desmit, bet Dārtai Millerei bija labi ja �etrdesmit. Viņ� bija apprecējis savas mātes skaisto, �aklo kalponi un, kā pats mīlēja skaļi atgādināt, izvilcis mū�a laimīgāko lozi. Bērnu gan viņiem vairāk nebija tikai Annīte.
Vecais dzirnavnieks laikam bija iecerējis mani apmācīt par sava aroda mantinieku un sekotāju, jo sīki un smalki rādīja visus amata smalkumus, pacietīgi skolodams un ikreiz uzslavēdams, kad man kaut kas labi izdevās. Viņ� bija lielisks melderis, un uz Dzirnezeru malt brauca gan me�ājnieki, gar melnpilie�i un pat eglainie�i. Millers visu mū�u bija piegādājis miltus un visādus graudu izstrādājumus ari mui�ai gan vecajam baronam fon Beigām, vēlāk viņa dēlam un ari jums un jūsu vīram. Miķelis ar galvu pamāja uz Annas Rozes pusi. Ari doktorātam, skolai, toreizējam pagastvecim un Melnpils bāreņu namam. Katrā ziņā darba mums netrūka, rāvāmies uz visiem gaņģiem.
Vai zināt, man ļoti patīk Skalbes Kaķī�a dzirnavas. �ī grā�matiņa manā mājā arvien bijusi goda vietā, bie�i to lasu un pārlasu, un ikreiz man �ķiet viņ� rakstījis par mūsu dzirnavām� Riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi� Piedodiet vecam virām�
Palēnām Millers smagās, ar roku darbināmās ierīces nomai�nīja pret elektriskajām. Strādāt kļuva vieglāk, arī brīvā laika bija vairāk. Dzirnavu kundze un Anniņa mudināja mani pamē�ģināt izaudzēt ko jaunu viņu dārziņā. Ar prieku izmantoju iespēju sēt un stādīt visādus sve�zemju augus un pētīju, kas no tā visa izaugs, kā smar�os, kā gar�os. Trīsdesmit astotā gada vasarā mums izdevās izaudzēt milzīgas zemenes, kol�rābjus, patisonus, pat arbūzus un melones!
Dzīve bija skaista. Likās, Dieviņ� sadzirdējis manas slēptā�kās lūg�anas. Man bija savas mājas, vecāki dzīvi un pie labas veselības, pietika darba un maizes un mazliet atlika vaļas ari sapņiem un cerībām�
Vecais vīrs stāstīdams bija pārguris. Atkal iemalkodams kafiju, viņ� uz mirkli aizvēra acis kā ieskatīdamies pagātnes grāmatas aizvērtajās lappusēs, kā atsaukdams no aizmirstības to, kas gadiem cītīgi glabāts un slēpts.
Klausītāji pacietīgi gaidīja. Laiks bija apstājies, un nevie�nam negribējās �o brīdi pārtraukt ar kādu banālu piebildi vai jautājumu. Visi juta: �is stāsts, gadiem ilgi sirdī iznēsāts, ik vārds izslīpēts.
Sen neesmu tik daudz runājis� Miķelis pasmaidīja. Kafi�jas malks un īsais pārdomu mirklis viņu bija darījis mundrāku. Kop� mēs ar tevi, Anniņ, vakaros sēdējām ezermalā� tas bija pirms septiņdesmit gadiem�
Jā, toreiz mēs, caur jaunības ro�ainajām brillēm skatīda�mies, nemanījām, ka pie debesīm pamazām samilzu�i melni mākoņi. Mans tēvs, būdams īsts Latvijas patriots un klau�sīdams Ulmaņa aicinājumam, bija iestājies aizsargos. Tajā vasarā netālu no mūsu mājām, pļavās aiz Ozoldārza, aizsargi rīkoja mācības. Mēs visi paslepen skrējām skatīties, sevi�ķi mazie pui�eļi un meitēni no tuvākajām mājām. Neviens neva�rēja iedomāties, ka drīz �aus pa īstam�
Pienāca 1939. gada pavasaris. Kādu dienu dzirnavnieks Millers ieaicināja mani savā darbistabā vajagot nopietni aprunāties. Atklāja, ka bie�i klausoties ne tikai latvie�u, bet arī vācu, poļu un krievu radiostacijas un dzirdētais viņam nepavisam nepatīkot. Pasaulē sāku�ās jukas, kurās drīz tiks ierauta ari Latvija. Viņa radi, kas dzīvojot Austrijā, rakstot satrauktas vēstules, aicinot braukt pie viņiem. Ja vācu ērglis sāk�ot plēsties ar krievu lāci, no Latvijas vairs nekas pāri nepalik�ot� Atceros to viņ� pateica skumjā balsī kā zinā�dams, kā juzdams� Millers tāpēc bija nolēmis sasaukt ģime�nes padomi gribēja pārdot dzirnavas un kopā ar savējiem pārcelties uz dro�āku vietu. Viņ� minēja Ameriku, varbūt Kanādu. Iekrātā kapitāla pietiktu, lai tur uzsāktu savu biz�nesu, bet Ansis vēlējās, lai līdzās būtu ģimene. Un piedāvāja doties prom arī man un maniem tuviniekiem. Viņ� teica: Jūs vēl esat jauni un stipri, iesakņosieties, iedzīvosieties. Ja paliksiet �eit, visi aiziesiet bojā� Ja te ienāks sarkanie, neklāsies labi ne mums, ne jums. Viņi neņems vērā, ka tavs tēvs ir kara veterāns, ka es maļu maizei miltus. Viņi mūs visus iznīcinās.
Millers bija uzzinājis par 1936. un 1937. gada zvērīgajām masu slepkavībām Krievijā viņi tās sauca par tīrī�anām. Bija no�auti visi latvie�i. Tu ceri, ka mēs tiksim saudzēti?
Biju satriekts un apjucis. Ko �is vīrs runāja? Pamest savu zemi, savas mājas? Nespēju un, atzīstos, negribēju ticēt. Mūsu avīzes tolaik par krievu zvērībām neko nerakstīja� cik nu vispār to avī�u bija. Tēvs un māte arī neticēja. Viņi nespēja pieņemt domu, ka vajadzētu doties prom. Beidzot ta�u mums bija kaut kas savs, pa�u rokām gādāts un sastrādāts! Pamest? Māte, maigas dabas sieviete būdama, rāmināja: Vai nu tik slikti būs? Krievi jau ari cilvēki vien ir� Un vēl jau nav zvanīts, ka tāds kar� būs, ka mūsu zemē kāds gatavojas iebrukt� Mums ta�u ir sabiedrotie, mums ir sava nauda, savs zelts pasaules bankās, mēs barojam Eiropu. Mūs ta�u aizstāvēs, vai ne? Tā mēs pa�i sev aizsējām acis un nostājāmies pie sienas. No�au�anai.
Millers bija runājis ari ar Anniņu. Viņai tikko bija apritē�ju�i septiņpadsmit un nākamajā pavasari vajadzēja absolvēt Kaucmindes skolu. Ta�u meita pirmo reizi mū�ā iecirtās. Nē, nekur nebrauk�ot, palik�ot tepat, jo skola jāpabeidz! Neesot jau tik traki, kā papiņ� saka. Vismaz skolā neko tādu nerunājot. Millers nopūtās un padevās. Norunāja vēlreiz atgriezties pie �ī temata nākamajā pavasari, kad Anniņai apritēs astoņpadsmit. Diem�ēl tad jau bija par vēlu�
1939. gada septembrī uzzinājām, ka Otrais pasaules kar� jau ir sācies un Polija, Francija un Beļģija atrodas zem hitle�rie�u naglotā papē�a. Pasaulē bija sāku�ās jukas.
Jūsu vīrs Viljams, kundze, bija oficiāli akreditēts kara kores�pondents Baltijas valstīs. Daudz braukāja apkārt un ikreiz atgrie�oties piestāja Dzirnavās un ilgi uzkavējās Millera darb�istabā. Tikai vēlāk sapratu, ka viņam dzirnavu tornī bija rai�dītājs, no kura viņ� sūtīja radiogrammas. Kam? To es nezinu.
No pusvārdu, pusteikumu kripatām, ko reizēm izmeta Millers, sapratu, ka situācija pasliktinās. Reiz viņ� tā savādi manī paraudzījās un no�ukstēja: Drīz aizies pēdējais kuģis�
Vecā bitenieka vēstījums bija tik rāmi mierīgs, ka Annai Elizabetei, viņā klausoties un nojau�ot, kas sekos, kļuva fiziski slikti� Caur kādu elli cilvēkam jāiziet, lai viņ� par piedzīvoto varētu runāt it kā no tāluma�
Trīsdesmito gadu beigās mūsmājās strādāja divi ceļo�jo�ie amatnieki. Viņi bija namdari tēvs un dēls. Palīdzēja būvēt klēti un kūti, jo tēvs savainotās kājas dēļ uz jumta līst nevarēja, vectēvam lielākā augstumā reiba galva, un es viens netiku galā. Abi kokamatnieki no Latgales. Toreiz jau ļaudis no tās puses bie�i devās peļņā uz naudīgākiem Latvijas novadiem. Andrejs Bambāns tā sauca vecāko viru bija liels kā lācis, rāms un mierīgs. Krietns amatnieks, ar zelta rokām un zelta sirdi. Mans tēvs viņu bija iemīļojis kā brāli. Lai ko viņ� darīja, viss tika paveikts precīzi, skaisti un laikus. Viņam pakaļ staigāt nevajadzēja.
Turpretī Andreja dēls Artūrs, jauns, tikko pamatskolu bei�dzis pui�elis nez vai tie pa�i se�padsmit maz bija savam tēvam nelīdzinājās itin nemaz. Kalsnējs, izstīdzējis, apaļu, pūtainu seju un atļuku�ām ausīm, un vēl ar kumpu degunu, tuvu novietotām, izvelbtām, apaļām acīm, arvien �audīgu skatienu un uz priek�u izvirzītiem zobiem. Viņ� izskatījās pēc �urkas un vardes krustojuma. Un līdzīgi ari uzvedās nepārtraukti izsalcis, mū�dien kaut ko grauza vai gremoja, turklāt darīja to tik pretīgi ar pavērtu muti un pulsējo�u pakakli, ka derdzās skatīties�
Tomēr, nevar noliegt, zeņķis bija gudrs un apķērīgs. Arī viltīgs to mēs sapratām vēlāk. Pateicoties tēva �aklajām rokām Andrejs strādāja daudz un pelnīja labi Artūrs bija baudījis lielisku izglītību beidzis vienu no Rīgas pamatsko�lām, sapņoja par Pirmo ģimnāziju. Viņu interesēja matemā�tika, talanta netrūka da�ās dienās tēvam visus saimniecības ciparus pārbaudīja un rēķinu grāmatas sakārtoja.
Mana māmiņa Artūru cēla vai debesīs vārīja �im baltas putras un deva tikko slauktu pienu, lai to kārno �ķeistu uzba�rotu� Un �is kā gluma dēle, kā �ūska visu laiku tinās viņai apkārt māmiņ, māmiņ, māmiņ� Es to nevarēju paciest, tālab centos ar viņu runāt iespējami mazāk, tikties retāk. Gāju un darīju savu darāmo; ja bija kas sakāms, runāju tikai ar veco Andreju. Tas vīrs man patika sapratāmies no pusvārda! �ķita, ka ari viņam nepatīk Artūra izdarības. Reizēm dzirdēju viņus abus strīdamies: tēvs pārmeta dēlam, ka tas pārāk izmanto saimnieku viesmīlību�
Sliktākais bija tas, ka glumais �ūskulēns bija sācis mani izsekot! Kad gāju uz dzirnavām, viņ� vilkās līdzi, it kā uz ezeru iedams, ta�u es skaidri manīju slapstījās un vēroja. Viņu interesēja manas tik�anās ar Anniņu. Bet mēs� Sirmais virs samulsa un nokaunējās kā pui�elis. Pat novakara krēslā bija manāms, ka cauri baltajai bārdai viņa seja iekvēlojās kā sarkans rudens ābols, � mēs sēdējām ezermalā, sapņojām, runājāmies. Neko citu� Tolaik jau cilvēki bija citādi audzi�nāti. Es biju laimīgs, ja Anniņa ļāva man saņemt viņas roku�
Kādu vakaru man gadījās nepatīkama izskaidro�anās ar māti viņa pārmeta nelaipnību pret Artūru, jautāja, vai tie��ām es nevarot būt vēlīgāks. Viņ�, redz, nabadziņ�, bez mātes audzis, mēs esot gandrīz vienaud�i, viņ� mani uzlūkojot teju par vecāko brāli� Toreiz pirmo reizi atļāvos skarbāk atbildēt māmiņai. Teicu, lai vērīgāk ieskatās sava mīlulī�a sejā, tad redzēs, kāds maita ir �is sīkais glūņa� Diem�ēl man izrādījās taisnība.
�etrdesmitā gada pavasaris bija savāds. Kokiem ļoti agri saplauka lapas, puķes uzziedēja visas reizē, bites spietoja nelaikā it kā pati daba steigtos vienā gadalaikā izdzivot divus; kā zinot, ka otram vairs nebūs laika�
Atceros, togad aizsargi arvien bie�āk rīkoja mācības, tēvs atgriezās mājās arvien drūmāks, savukārt Andrejs kļuva vēl nerunīgāks un arvien bie�āk bārās ar Artūru, kur� bija pasācis nakti aizklīst no mājām. Tolaik viņi bija pārvāku�ies pie mums uz Priedītēm, tēvs bija pie�ķīris viņiem divas istabas lielās klēts galā. Istabas bija ērtas un siltas tēvs būvmate�riālus ne�ēloja. Viņi ar Andreju bija vienoju�ies, ka Bambāni apmetisies Priedītēs uz dzīvi. Rīgā darba vairs nebija, kara draudi arī lauku saimniekus bija darīju�i piesardzīgākus uz būvē�anos. Tad nu Andrejs bija nolēmis palikt uz zemēm, palīdzēt mums saimniecībā un iekopt arī pats savu dārziņu.
Ar �ādu norunu bija apmierināti visi, izņemot Artūru un mani. Es arvien vairāk ierakos darbos un arvien bie�āk gāju strādāt uz dzirnavām tur darba nekad netrūka. Bet Artūrs� Aiz dusmām un bezspēcības viņ� gāja pa gaisu, jo līdzekļu iecerētajām mācībām ģimnāzijā nebija, ari sapnis par univer�sitāti attālinājās, bet gaidīt viņ� negribēja. Tas zeņķis kļuva arvien necie�amāks, nemitigi īgņojās, kad manu vecāku nebija klāt, saukāja viņus par ekspluatatoriem un izdzinējiem, lai gan pats dzīvoja kā niere taukos.
Kādu reizi mana māmiņa pēc Artūra kārtējā strīda ar Andreju iejautājās: Dēliņ, vai tu neesi par jaunu, lai naktīs skrai�dītu apkārt? viņ� ņirdzīgi atteica: Mammīt, mums, puikām, �obrīd meitās ie�ana ir pa�ā laikā �itām lietām par jaunu nevar būt! Māte atmeta ar roku, nosmējās un novēlēja neiekulties nepatik�anās. Bet vakarā kā jokodamās teica tēvam: nez vai Artūrs ar tādu putainu ģīmi kādai meitai varētu iepatikties, vajadzētu aizvest pie Lavīzes, lai apārstē. Tēvs noburk�ķēja, lai māte liekas mierā.
Būtu es toreiz zinājis, kādas nepatik�anas, nelaimes un �ausmas viņ� atnesīs, ticiet man būtu savām rokām to sīko �urkulēnu ar mēslu dak�ām piedūris pie zemes un atstājis, lai mirst lēnās mokās! Miķeļa Priedes balsi skanēja dzīvs naids, ko septiņdesmit gadi nebija spēju�i remdināt�
-���� Miķelīt� trīco�ā balsi no�ukstēja Anna Līze Saulīte. Miķelīt, tu ta�u to neesi darījis!
-�� Nē, Anniņ, bet vajadzēja! Sevi�ķi par to, ko tu man izstās�tīji. Man vajadzēja ieklausīties tevis teiktajā!
Redziet, kādu vakaru, aizgājis uz dzirnavām, manīju, ka Anniņa tāda savāda. Vaicāju, kas noticis. Viņa saka: nekas. Es tomēr neatlai�os. Nu, tā un tā� gājusi uz ezera garās laipas skalot veļu, jo tur ūdens mīkstāks nekā upītē. Izskalojusi un jau cēlusies, lai ņemtu grozu un nestu to mājās, bet manī�jusi aiz muguras no�abam krūmus. Sabijusies, ieūjinājusies nekādas atbildes. Nodomājusi, ka tur staigā kāds dzīvnieks, un dro�i devusies pa laipu uz māju pusi. �aboņa atkārtojusies. Viņa sabijusies, sakampusi nē�us un iesaukusies, lai �abinātājs lien laukā, lai neslapstās� No krūmiem vainīgu ģīmi, bikses pogādams, izlīdis Artūrs. Stostījies, sarcis, stāstījis, ka devies no Rīgas uz mājām, esot gribējis iet gar ezeru pa taciņu esot skaistāks skats. Bet pēk�ņi vēders sagriezies�
Tie nu bija salti meli, jo no Rigas ceļa uz Priedītēm neviena taciņa gar ezeru neveda. Tā nogriezās taisni uz dzirnavām, un tur nu viņam nekas nebija darāms.
Toreiz es �im stāstam nepievērsu pienācīgu uzmanību, tikai vēlāk, pēc vairākiem neglītiem notikumiem neķīt�riem uzbrukumiem mūsu pagasta sievietēm un meitenēm nojautu, ka viņ� toreiz krūmos bija darījis ko citu, varbūt pat iecerējis vēl ko ļaunāku� Jūs jautāsiet, kāpēc mēs, pagasta vīrie�i, aizsargi un galu galā ari kārtlbsargi, toreiz nedarījām neko, lai novērstu tādus noziegumus? Es par to esmu domājis. Laikam jau vienīgā pareizā atbilde būtu mēs tolaik bijām pārāk naivi. Ari ziņas neceļoja ar tādu gaismas ātrumu kā mūsdienās. Cilvēki tikās retāk, telefonu visiem nebija. Un pēc da�ām dienām pasaule apgriezās kājām gaisā.
Tomēr veco Milleru par notiku�o brīdināju. Viņ� atklāja, ka jau labu laiku esot raizējies, jo vairākkārt manījis Artūru glūnlgi lodājam ap Dzirnavām. Da�reiz esot redzēts viens pats, da�reiz bijis līdz �im neredzētu pui�u barā.
Kāpēc beidzot nevarētu apprecēties? Pieaugu�i jau esat! Millers pēk�ņi iesaucās.
Apstulbu. Lai gan klusībā biju par to sapņojis, ta�u lai pats Anniņas tēvs to ierosinātu�?
"Annas tēv, vai jūs to nopietni?"
"Kur nu vēl nopietnāki Tu ta�u viņu mīli! Vai tad man acu pierē nav? Redzu, ka jūs abi saderat kā cimds ar roku."
"Bet� man ir divdesmit �etri gadi, viņai tikai septiņ�padsmit!"
"Vecis atradies! Mums ar Dārtu divdesmit piecu gadu starpība, bet dzīvojam mīļi kā jaunībā. Tavi gadi nav nekāds vecums. Tie�i labi vīram jābūt vecākam un gudrākam."
"Kur nu gudrākam�" Nopūtos. "Viņa mani pārspēj visās jomās. Nezinu, vai maz gribēs pie tāda nākt."
"Nu, to mēs tūlīt uzzināsim." Millers pasmaidīja un, izlie�cies pa logu, pērkondimdo�ā balsī iesaucās: "Annīīlt!"
Lai ko biju gaidījis, bet to es nevarēju iedomāties, ka mana Meldermeitiņa tēva klātbūtnē metīsies man ap kaklu, priecīgi saukdama: Nu tad beidzot, es jau domāju, ka pa�ai nāksies tevi bildināt!
-��� Omīt, Kārlis iepleta acis, tu tie�ām tā darīji?
-��� Darīju, darīju� Anna Līze Saulīte smaidīja. Viņa bija atgriezusies jaunībā. Turpini, Miķelīt�
-��� Jutos kā pasakā. Skolas izlaidums jau bija garām, un mana Anniņa, mana Meldermeitiņa, par kuru līdz �im biju tikai sapņojis, beidzot bija pieaugusi un solījusies nākt pie manis par sievu. Norunājām tajā pa�ā vakarā Dzirnavās sarī�kot nelielas svinības, kurās piedalītos mani un Annas vecāki, mans vecaistēvs un vecā Millera kundze.
Tas bija 15. jūnija vakars. Sestdiena. Viesības izdevās go�dam. Mēs svinējām un jutāmies priecīgi, klausījāmies Rīgas radio, kas raidīja latvie�u tautasdziesmas un translēja gatavo��anos Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī. Nevienas drau�dīgas ziņas, nekas neliecināja, ka pēc divām dienām no neat�karīgās Latvijas būs paliku�as tikai atmiņas. Laiks bija lielisks, spīdēja saule, ļaudis pļāva un �āvēja sienu, ezerā plun�ājās bērni un atpūtnieki�
Tovakar mūsu pagasta aizsargi atkal devās mācībās. Tēvs gan negāja, jo bija, sienu vācot, same�ģījis kāju.
Kad dziļā naktī pārradāmies mājās no viesībām, Priedītes bija tum�as un klusas. Mūs neviens negaidīja. Tobrīd tas neli�kās nekas pārsteidzo�s. Mēs bijām sapriecāju�ies, satraukti un noguru�i, tālab devāmies pie miera. Bet no rīta atklājās, ka Andrejs un Artūrs ir prom nebija ne viņu mantu, ne darbarīku. Ne atvadu vēstules. Mājās nekas nebija ne aiztikts, ne paņemts, ari saimniecības nauda stāvēja vietā vecāki to glabāja skapi, lādītē zem Bībeles.
Veco Andreju Bambānu svētdienas pievakarē atrada Dzir�navu ezerā tur, kur taka visvairāk pietuvojas ūdenim un līdzās visbiezākā priedl�u audze. Viņ� bija noslīcis. Vai� noslīcināts. Viņa dēls Artūrs bija pazudis bez vēsts. Tas likās aizdomīgi, un mūsu toreizējais pagasta inspektors Jāzeps Graudnieks ierosināja lietu, grasījās jau izsludināt meklē�anu, jo vairāk tāpēc, ka Artūrs pēdējo nedēļu laikā bija redzēts dauzāmies kopā ar tā sauktajiem jaunajiem komunistiem. Esot staigāju�i pa mājām un musināju�i kalpu jaunie�us sa-celties pret saim�niekiem, dedzināt viņu mājas un �ķūņus. Diem�ēl� Graudnieks nepaguva. Naktī uz pirmdienu Latvijā ienāca krievu armija.
Jau pirmdienas ritā virs pagasta padomes plīvoja sarkanais karogs, pagasta priek�nieks Jurģis Ābele bija atstādināts no amata, bet viņa krēslā iesēdās kāds Vasilijs Borovs, kur� tie�i tā ari izskatījās un latviski nesaprata ne bū, ne bē. Bet viņam cie�i līdzās kā pielīmēts turējās� Artūrs Bambāns. Sve�s. Melnā ādas jakā, melnā ādas naģenē, ar naganu pie sāniem.
Jaunais inspektors jeb milicis, vārdā Ivans viņa uzvārdu gan neatceros runāja tikai krieviski, par Andreja Bambāna nāvi interesi neizrādīja. Uzrakstīja izziņu "ņes�astnij slu�aj" un atļāva rīkot bēres.
Andreju apglabājām mēs. Tre�dien, 19. jūnijā. Dēls uz bē�rēm neieradās. Tajā naktī bija asinssarkans pilnmēness.
Kā �odien atceros kad uz Andreja Bambāna zārka, dobji dunēdamas, krita Me�āju smiltis, man ausis skanēja Kārļa Ulmaņa 17. jūnija runa, viņa teiktie liktenīgie vārdi: palieciet jūs savā vietā, es palik�u savā� Vecais Millers tajā bridi stāvēja bāls un rokas dūrēs sa�ņaudzis. Viņ� saprata, kas ir noticis. Par vēlu. Nu būs jāiet me�ā� Mierināju, lai neuztraucas, jo maizi ta�u vajadzēs ari krieviem, bet viņ� tikai skumji �ūpoja galvu: Tu nesaproti, tu nesaproti�
Es tie�ām nesapratu. Biju jauns, iemīlējies, laimes pār�ņemts, un pasaule man joprojām rādījās cerību pilna. Man bija mana Meldermeitiņa, un kāda tur starpība, kas pie varas, dzīvosim, strādāsim, gan jau būs labi.
Bet to, ka nebūs labi, sajūtām drīz vien. Lai gan jaunās varas pirmās dienas pagāja diezgan mierīgi. Vienīgi nākamajā rītā pēc Andreja Bambāna bērēm savās mājās vairs nebija atrodams ne līdz�inējais pagasta priek�sēdis Jurģis Ābele, ne viņa sekretārs Dāvis Straujais. Abu sievas salīku�as, sarkanām acīm un sakniebtām lūpām gāja ikdienas darbos, jaunā vara par pazudu�ajiem neko nezināja pateikt. Tikai skolas pui�eļi sa�ukstējās par me�ā saklausītiem �āvieniem, bet kur� tad to ņēma nopietni. Nākamajās divās naktīs �āvienus me�ā bija dzirdēju�i arī vairāki citi me�ājnieki, ta�u to mēs uzzinājām daudz, daudz vēlāk. Tajās dienās cilvēki no bailēm bija salī�du�i alās kā pārbiedētas peles. Bailes par savu dzīvību un tuviniekiem bija stiprākas par cilvēcisku līdzjūtību.
Un Līgo vakara nebija, lai gan tā bijām gatavoju�ies� pēk�ņi ar skumjām balsī ierunājās Zaķī�u Milda. �etrdes�mitais tāds apaļ� gads. Gribējām, lai tas saglabājas mūsu atmiņās kā skaistāko Jāņu gads. Bet kļuva par traģiskāko�
-Jā, tā bija gan. �etrdesmitā gada Zāļu vakarā, Līgo vakarā un Jāņos Me�ājos pludoja asinis�
Artūrs Bambāns jau 21. jūnija rītā pa�us pirmos apciemoja mani un manu tēvu. Pārsteidzo�i, ka neizskatījās nedz nosku�mis, nedz pārsteigts, runājot par sava tēva nāvi. Kad izteicām līdzjūtību un piedāvājām aizvest uz kapiem parādīt kapavietu, vien izgrūda caur zobiem: gan jau vainīgo atradīsim� Domīgi apstaigāja mūsu māju, izklauvēdams visas sienas it kā ko meklēdams, it kā ieklausīdamies. Tad aizgāja uz Dzirnavām. Esot jāreģistrē visi pagasta iedzīvotāji.
Pēc kāda laika no Dzirnavām, histēriski raudādama, at�skrēja Anniņa saburzīta, dubļos izvārtita, mati izjuku�i, blūzīte saplēsta, acis neprātīgas� Aizvilkdamās raudāja un kliedza krievi aizvedu�i tēvu, bet māti un vecomāti iespun�dēju�i pagrabā. Artūrs bijis galvenais rīkotājs un zinātājs. Izsaucis viņu it kā lai aprunātos un parakstītos kaut kādā �urnālā. Tikmēr trīs krieviski runājo�i zaldāti siroju�i pa tel�pām rāvu�i vaļā skapjus un kumodes, sviedu�i mantas uz grīdas, bet vērtīgākās grābu�i un sabāzu�i maisos�
Artūrs sākumā uzvedies pieklājīgi, bet pēc brī�a sācis nesa�karīgi vervelēt brīdinājis, ka Annai vajadzētu būt prātīgai, ja grib, lai jaunā vara viņu pasaudzē, jo visi tāpat zinot, ka viņa esot baltvācu bud�a meita, bet tēvs strādnieku un kalpu ekspluatators, kur� izkalpina un ap�mauc pagasta jaunos pui��us. Te jāpiebilst, ka dzirnavnieks pat pēc vairākkārtīgiem lūgumiem neņēma Artūru darbā esot pārāk glums�
Anniņa mēģinājusi iebilst, bet Artūrs pēk�ņās dusmās vi�ņai iesitis pa seju un notriecis zemē, tad saplēsis blūzīti un uzmeties jāteniski virsū. Jau pogājis vaļā bik�u priek�u, murmulēdams nu tik �ī redzē�ot, vai proletariāta daikts ir labāks par bud�u aprīkojumu. Es tev rādī�u, kā pīties ar saimniekdēliņiem! Nu tu savam Miķelītim vairs nebūsi vajadzīga un rāpus atlīdīsi pie manis, prasīsi vēl�
Anniņa kliegusi un pretojusies, cik spēka. Viņai palaimējies izglābis dzirnavnieka Arnis, lielais, melnais vilku suns, kuru mēs no maza kucēniņa bijām izaudzināju�i par bra�u sargu. Amis nekad netika turēts ķēdē, tāpēc tagad, sadzirdējis savas saimnieces �ausmu kliedzienus, meties caur istabas logu stikli izbiru�i, rāmis izgāzies. Suns ielēcis istabā, rēk�dams klupis Artūram pie rīkles, nogāzis viņu zemē un sācis plosīt.
Anniņa neatskatīdamās metusies laukā pa to pa�u logu. Aiz muguras atskanēju�i vairāki �āvieni un suņa smilkstiens.
-��� Amis mani izglāba, bet es viņu pametu� Kārļa vec�māmiņa slaucīja asaras.
-��� Omīt, tu tobrīd neko nevarēji darīt. Kārlis cie�i apskāva vecmāmiņu. Viņa acis spo�i mirdzēja.
-���� Sapratām, ka tas nezvērs atgriezīsies Priedītēs tas ir tikai laika jautājums. Ko darīt?
Tēvs teica: Jums abiem jābēg. Tas mūdzis mierā neliksies. Skrieniet uz me�u, bet es vēlāk aiznesī�u jums ēdienu un kādas mantas. Anniņa plosījās un raudāja: Bet mans tēvs, mamma un vecmāmiņa? Tēvs cie�i uz mani paskatījās un teica: Es vēlāk aizie�u apskatīties. Ja vien� Uzzinā�u, kas noticis ar Ansi un sievietēm. Bet jūs skrieniet prom, nekavējieties!
Es sapratu. Ja vien� Ja vien varē�u. Māte �ausmās un apju�kumā tik vien paspēja kā iesiet lakatiņā maizes kukulīti, piena pudeli un noraut no gultas veco, rūtaino segu. Ne es, ne tēvs nevarējām iedomāties, ka redzamies pēdējo reizi.
Likāmies uz me�u. Toreiz visapkārt pletās kārtīgi me�i biezokņi, purvāji, biezas krūmu audzes. Tur, kur tagad Pakavu fermas pļavas pāri Rīgas ceļam -, �aura stidziņa veda Lielajā me�ā. Tur mēs ar māti bie�i bijām ogot.
Zināju visas taciņas, da�as bija ļoti grūti izejamas, sevi�ķi nezinātājam ik uz soļa uzglūnēja dūksnāji un aka�i.
Tomēr es jutos dro�i me�u pazinu kop� mazotnes. Mācēju lasīt zīmes, saskatīju zvēru takas� Gājām ilgi vairākas stun�das. Egļu vēri mijās ar jauktu koku me�u. Bijām sasniegu�i vecā barona laikā celto me�inieku namiņu. Tajā agrāk apmetās mednieki, reizēm arī me�cirtēji. Namiņ� bija neliels, bet pama�tīgi būvēts. Guļbūve, celta no resniem baļķiem, pusotru stāvu augsts, krietns novēro�anas tornis ar atklātu platformu uz to veda kāpnes, izbūvētas cauri namiņa jumtam. Kopumā būve izskatījās pēc nelielas baznīciņas me�ā� Joprojām tā izskatās.
Tobrīd namiņ� bija stāvējis tuk�s vairākus desmitus gadu, jo jaunais barons Bergs ar dzīvnieku bendē�anu nenodarbojās�
Atslēgu atradām palievenī. Neviens nebija nedz postījis, nedz dedzinājis. Tolaik ļaudis bija citādi.
Iekārtojums namiņā bija pieticīgs, bet ērts galds, da�i krēsli, plaukti un divstāvīga guļamlāva. Iekārtojāmies, cik jau nu ērti spējām, un sākām gaidīt. Garais pārgājiens Anniņu bija nogurdinājis, bet, par laimi, ari nomierinājis. Viņa samiego�jās. Noliku savu Meldermeitiņu gulēt, silti sasedzu, pasēdēju blakus, līdz viņa aizmiga, pēc tam pats iekārtojos sardzē nebiju pārliecināts, vai tie nezvēri tomēr netiek pāri purvam. Uguni nekūru. Mēness joprojām bija spo�s, tāpēc apstākļi bija nelabvēlīgi, turklāt man likās, ka vieglais naksnīgais vējiņ� no tālienes atnes dūmu smārdu. Sabijos. Iedomājos, ka meklētāju grupa seko mums pa pēdām, varbūt ierīkoju�i nometni un iekūru�i ugunskuru. Apbruņojos ar cirvi un gaidīju. Neviens ne�nāca.
Rīts uzausa, tinies asinssarkanos mākoņos kā plīvuros, kā sarkanā līķautā. Nogaidījām līdz pusdienai. Atcerējāmies, ka mums ir rudzu maizīte un piens. Taupīgi paēdām. Pienu gan izdzērām visu. Aizgāju līdz Ledus actiņai tur arī �odien ūdens ir salds un auksts�
Mednieku namiņ� atradās nelielā izcirtumā, mazā, sau�lainā laucītē.
"Te būtu jauki turēt bites," pirmoreiz pēc ilgas klusē�anas ierunājās mana Meldermeitiņa. Viņa noplūca da�us ziediņus un smilgas, ielika tuk�ā stikla pudelē nu mums bija pa�iem savas jāņuzāles. Ugunskuru gan neiekūrām.
Tēvs tovakar tā arī neatnāca. Arī naktī un nākamajā rītā ne. Uz ciemu iet mēs baidījāmies. Turpinājām gaidīt.
Jāņu dienā pret vakaru ieradās mana māte. Grīļodamās un turēdamās pie kokiem. Dubļiem un purva dūņām no�ķiedusies, sodrējiem notriepusies. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis. Vai tā vairs bija mana �irgtā māmiņa? Vien ēna no cilvēka. Apsēdās uz lievenl�a un ilgi klusēja.
-�� Nav vairs Priedī�u, dēls, nav. Ari tava tēva nav un vectēva. Viņa apklusa, tad izmocīja trīs vārdus: Tev bija taisnība. Artūrs nav cilvēks. Neģēlis�
Tajā brīdī jutu, ka manī viss sastingst ledū. Un zināju, ka ledus neatlaidīsies, līdz viņ� nebūs miris.
-��� Vēlāk uzzinājām, kas todien noticis. Drīz pēc mūsu aiz�bēg�anas Artūrs ar saviem trim līdzskrējējiem ieradies Priedītēs. Kakls cie�i apsaitēts ar linu auduma strēmeli, bet cauri pārsējam sūku�ās asinis. Smagi sēkdams, ārdījies kā apsēsts, bļāvis: "Kur Anna, kur Miķelis?"
Māte un tēvs teiku�i, ka neko nezinot, ka �odien te neviens nav bijis. Vectēvs esot slims, māte nespējot visiem pakaļ iz�skraidīt pieaugu�i cilvēki ta�u. Māte labinājusi Artūru, lai beidz kliegt un ārdīties, piedāvājusi apkopt brūci.
Artūrs tikai ieņirdzis viņai sejā: "Saimniec, saimniec, es ta�u tev cauri redzu! Tu mani neapmānīsi." Un krieviski pavē�lējis zaldātiem arestēt tēvu, it kā par viņa tēva Andreja Bambāna slepkavību. Nelīdzēja mātes skaidrojumi, ka visi tovakar biju�i Dzirnavās, kur svinēta saderinā�anās. Artūrs uzkliedzis: "Saimniec, ja tu neaizvērsies, arestē�u kā līdzzinātāju. Tāpat skaidrs, ka jūs visu izplānojāt kopā! Kur vecais Priede? Ņem�sim līdzi arī viņu! Visi uz vienu roku!"
Māte metusies Artūram pie kājām, lūgdamās: Tēvs ir vecs, slims, viņu nedrīkst kustināt!
Artūrs tikai pasmējies: Pirms da�ām dienām bija vesels, varēja Dzirnavās dzert vīnu un dejot valsi, bet nu mirst nost! Ejiet un velciet to veco sakārni laukā! Simon, poiģi i vita��ijego!
Ta�u mājas durvis atvēru�ās, un pagalmā iznācis vectēvs Juris Priede. Stalts, mierīgs. Saģērbies goda drānās. Nostājies pagalma vidū un skaidrā latvie�u valodā teicis: Es no savām mājām projām neie�u. Bet tu, �urkulēn, atceries pienāks diena, kad tādus nodevējus, kāds esi tu, kur� ar mums pie viena galda maizi ēdis, sodīs ar visbargāko sodu. Ne velti Andrejs, tavs tēvs, teica nezinot, kurā dēls atsities, jo ne pats, ne nelaiķe sieva Stefānija nekad neesot biju�i tādi sliņķi, mūd�i un nelie�i, par kādu izaudzis Artūrs. Kauns tādu par dēlu saukt�
-��� Vecais muļķi, liec manu tēvu un māti mierā! Jūs abi kā sarunāju�i arī �is man ezermalā pātarus skaitīja, kaunināja� Un man tas apnika, es aizgāju� Izteicis �os vārdus, Artūrs sastomījies.
-��� Nē, dēls, tu neaizgāji� Tu pagāji nostāk, lai vēlāk atgriez�tos un viņu nogalinātu� vecais Priede mierīgā balsī turpi�nāja. Es tovakar pirms viesībām ar Andreju runāju. Viņ� ne vārda neteica par aizbrauk�anu. Bija nobēdājies un noraizējies par tevi, par to, ka esi sasējies ar krievu komunistiem. Teica esot kļuvis sve�s un nesaprotams, rupj� un ļauns. Ari pats biju dzirdējis tavas runas, ta�u domāju, ka tās tikai jaunības muļķības. Izrādījās mūdzība. Tevī, dēls, visu laiku ir runājusi skaudība, arī tagad tevi vada skaudība�
-��� Beidz muldēt, vecais ķēms! Artūrs iekliedzies, vicinā�dams naganu. Visi jūs bud�i un kalpu asiņu izsūcēji!
-���� Dēls, dēls, apdomājies ko mēs tev esam izdarīju�i? Abi ar tēvu pie mums dzīvojāt, visi kopā pie viena galda ēdām. Jūs pelnījāt labāk nekā citi amatnieki un sezonas strādnieki. Miķelis pat daļu Dzirnavās nopelnītās algas deva, lai tikai jums ar tēvu parādā nepaliktu.
-��� Turi muti! Kas man daļas gar tavu Miķeli un viņa naudu! Jums ir viss māja, zeme, nauda, bet mums ar tēvu tikai instrumentu kaste. Viss! Pietiek! Vediet viņus prom! Artūrs, sarkans kā biete, uzkliedzis zaldātiem, kuri, neko nesapraz�dami, stāvēju�i kā stabi: Uvozite ih! Gan jau tev Rīgā mēli atraisīs tu, mana tēva slepkava!
Bet vecais Priede nekustējies ne no vietas, it kā būtu izlai�dis saknes savas mājas pagalmā. Tad Artūrs izdarījis kaut ko briesmīgu pieskrējis pie vectēva, atvēzējies un ar iero�a laidi triecis viņam sejā, bet laikam trāpījis pa deniņiem, jo ve�uks ar dobju vaidu noslīdzis zemē, krampjaini sarāvies un sastindzis.
-���� Tēvs! iekliedzies Jēkabs un, izrāvies no zaldātu tvē�riena, meties atpakaļ, noslīdzis ceļos un satvēris veco Priedi ap pleciem. Tas vairs neelpojis. Slepkava! Trīskār�s slepkava! Tu, sīkais mūdzi, zaglīgā �urka, esi pārvērties trakā sunī, kas norāvies no ķēdes!
Tēvs piecēlies kājās un, asiņainās rokas kā �ņaugt gri�bēdams pret Artūru pastiepis, gājis viņam tie�i virsū. Tas, ar pielādētu ieroci bruņots, panikā kāpies atpakaļ tik spē�cīgas biju�as viņa bailes un tik liels tēva naids. Trīs zaldāti, situāciju neizprazdami, pacēlu�i iero�us.
-���� Savu tēvu, savu tēvu nogalināji! Manu tēvu nogalināji! Anniņu gribēji izvarot! Dro�i vien arī viņas tēvu un māti no��āvi, vai ne? Jēkabs Priede turpinājis ne�ēlīgo apsūdzību. Muļķis tu esi, Artūr, naudas un varas apmāts, alkatīgs muļķis, nevis revolucionārs! Tev skau�, ka citiem pieder tas, ko viņi ar savām rokām un asinīm nopelnīju�i, bet tev un tādiem pufaikniekiem nekad nekā nav bijis, tāpēc ka jūs visu nopelnīto notriecat un nodzerat. Jūs mū�īgi klīstat apkārt labākas dzīves meklējumos, jo jums nav sakņu! Vai jums nau�du nemaksāja? Labs amatnieks gada laikā nopelna tik, cik maksā pusmāja. Bet jums ne mājas, ne dzimtenes! Tavs tēvs klīda apkārt, jo pārdzīvoja par tavas mātes nāvi, tevi pasaulē lai�ot. Bet tu? Viņ� bija krietns vīrs! Es gribēju dot viņam daļu savas zemes, lai būvē māju, lai dzīvo. Bet tu?
-��� Muti ciet, maita! Gribi mani ie�ēlināt? Izliecies labais? Bet abi ar savu Miķelīti visu laiku par mums smējāties par mūsu �angaļu izloksni, par to, kā runājām, dziedājām, kā ēdām. Par manu cerību iepatikties Annai. Viss, pietiek muldēt, ej uz ma�īnu, citādi no�au�u!
-��� �auj, tēvs mierīgi atteicis. �auj. Tik un tā no�ausi. Tu domā, ka es nezinu, kas notiek mūsu pagastā, kaimiņos, Rīgā un Lei�malē? Jums apkārt pludo asiņu jūra. Nav �aubu, ka jūs mums visu atņemsiet, visus mūs iznīdēsiet. Paleic sveika, Ieva, tu man biji laba sieva, mēs labi esam dzīvoju�i. Kaut nu Mi� Norībēja trīs �āvieni.
Pēdējais, ko māte atcerējās, bijis klaji ņirdzīgais prieks Artūra sejā, pēc tam acu priek�ā viss satumsis viņa noģībusi. Kad atmodusies, visapkārt rībējis un sprak�ķējis, kūti izmisīgi bļāvu�i lopi. Gaisā vēdījusi petrolejas smaka.
Kāds viņu bija pavilcis nostāk no dego�ās mājas puķu dārziņā. Viņa gulējusi un bezspēkā raudājusi.
Da�ās stundās viss bija sadedzis māja ar iedzīvi, klēts, siena �ķūnis, kūts ar visiem lopiem to kāds bija aizslēdzis. Atslēga bija pazudusi, un mātei nepietika spēka atlauzt vira roku likto stipro slēdzeni�
Ta�u visbriesmīgākais tēvs un vectēvs bija miru�i, bet viņu mirstīgās atliekas pazudu�as. Laikam pirms aizdedzi�nā�anas līķi ievilkti mājā.
Vakara dalībnieki sēdēja kā sastingu�i. Miķeļa stāsts kā ugunīgi kvēlojo�s zīmogs bija apliecinājums tam, ka cilvēku nelietībai nav robe�u. Viens stāsts. Bet cik miljonu �ādu stāstu?
-��� Izstāstījusi par notiku�o, māte sāka aizgūtnēm raudāt. Anniņa viņu apskāva, cenzdamās mierināt. Es biju sastindzis salts kā akmens.
"Ievas tant, bet manējie? Kas notika ar manējiem?" mana Meldermeitiņa pēc laba laika izmocīja. "Nezināt?"
"Zinu, meit, zinu� Kad kļuva gai�āks, es biju daudzmaz atspirgusi un spēju noturēties kājās. Devos cauri krūmājiem pa ezermalu uz Dzirnavām. Visas durvis bija vaļā, vienīgi pagraba durvis ciet. Likās, da�viet mēģināts dedzināt, ta�u vecie, pievilgu�ie baļķi un akmens pamati uguni noslāpēju�i� Tavu māti es atradu pagrabā. Dzīvu."
"Un Lotiņa? Vecmāmiņa?" Anniņa izmisusi iesaucās.
"Lotiņa� Bērniņ, saņemies! Vecā kundze bija mirusi. Lai�kam sirds� Gulēja pussēdus, ar roku satvērusi kaklu, it kā viņai slāptu vai trūktu gaisa. Bet tava māte� māte� Dārta�"
"Kas māmiņai noticis?" Anniņa pielēca kājās. Knapi paspēju satvert. "Es tūliņ skrie�u pie viņas!"
"Paga, paga, bērns, tu tur nevari rādīties� Jūs abus jo�projām meklē."
"Bet jūs tā arī nepateicāt, kas notika ar manu mammīti!"
"Anniņ, tava māmiņa man likās tāda savāda� Kad atvēru pagraba durvis un saucu viņu vārdā, aicināju nākt laukā, viņa mani nepazina. Paķēra liek�ķeri un, nebalsī kliegdama, metās man virsū� Knapi pamuku malā. Stāvēja durvīs un, klusi īdē�dama, zvārojās. Mēģināju runāt lēni, piesardzīgi saucu vārdā. Kļuva mierīgāka, ieklausījās, pat kaut ko atbildēja. Bet, kad gribēju tuvoties, atkal grāba liek�ķeri. Stāvēju nekustēdamās. Pēc brī�a, kā aizmirsusi par manu klātbūtni, viņa apsēdās zemē un sāka �ūpoties, murminot: Ansis ir miris� Ansis ir miris, miris, miris� Pēk�ņi izdzirdēju ma�īnas motora dūkoņu. Domāju, ka slepkavas atgriezu�ies meklēt Annu, pieskrēju pie Dārtas, grābu aiz rokas, lai vilktu krūmos, bet viņa man� iekoda� gandrīz gabalu izplēsa. Un ieskrēja me�ā."
Māte parādīja ļoti dziļas, joprojām asiņojo�as asu zobu pēdas kreisajā rokā. Koduma vieta izskatījās nelāgi sarkana un sapampusi.
"Sapratusi, ka neko vairāk darīt nevaru, steidzos �urp."
Trijatā mēs nodzīvojām me�ā līdz vasaras beigām. Pār�tikām no ogām un sēnēm. Dzērām avota ūdeni.
Apmēram pēc nedēļas uzdro�inājos nakti aizzagties līdz Priedītēm� Līdz tai vietai, kur reiz bija Priedītes. Tur tie�ām vairs nebija nekā. Nakts tumsā urķējos pa mājas gruve�iem, cerēju atrast tēva un vectēva kaulus. Ta�u to nebija. Tas nelietis bija laupījis man iespēju ar cilvēka cieņu apbedit savus tuviniekus. Zvērēju sev, ka pieredzē�u, kā viņ� mirst�
Aizzagos līdz Dzirnavām, gribēju sameklēt kaut ko no drē�bēm vai segas. Laiks jo dienas, jo kļuva vēsāks, bet mums nebija nekā. Arī Dzirnavas bija izlaupītas. Acīmredzot gādīgie kaimiņi bija parūpēju�ies, lai manta neiet zudumā�
-��� Es pat zinu, kuri tie bija� drūmi ieteicās Zaķī�u Milda. Pareizāk sakot, kura�
-��� Karlīne? klusi ievaicājās Kalniņu Marija.
-��� Karlīne gan. Viņa vēl tagad nekautrējas rotāties ar toreiz nozagtajām lietām� Artūrs ta�u pie viņas cēlās un gūlās, bērnu tai pataisīja. Karlīne jau vienmēr uz vīrie�iem bijusi traka. Tiklīdz vecais Lejiņ� aizgāja viņsaulē, tā Artūrs mudīgi �o apprecēja un nomainīja savu �angalisko uzvārdu, lai nav tik uzkrīto�s. Saprotams, lai noslēptu pēdas� Interesanti, kāpēc viņam vēl Anniņa bija vajadzīga?
-��� Tāpēc, ka viņa �im nepievērsa uzmanību, jo ļoti mīlēja savu Miķelīti, ierunājās Anna Roze. Mēs toreiz diezgan bie�i tikāmies, lai parunātos par grāmatām, un Anniņa arvien pieminēja Miķelīti, viņa lielos plānus kļūt par slavenu selek�cionāru, stāstīja ari par saviem sapņiem bi�u dravu.
-��� Viņam vajadzēja visu, kas piederēja man. Viņ� tik ļoti mani ienīda, it kā manī būtu iemiesojies viss pasaules ļau�nums, teica Miķelis.
-��� Kā jūs tikāt laukā no me�a? ģenerālis Bass ievaicājās.
-��� Cauri Dzērvju purvam, garām Raganas acs dūkstij Melnpils virzienā tur dzīvoja mātes skolas laiku draudzene. Viņa bija ar mieru uz da�ām dienām sniegt mums pajumti, kamēr atgūstam cilvēcisku izskatu. Pēc tam viņas abas Anna Līze Millere un mana māte Ieva Priede -, pārģērbu�ās līdz nepa�zī�anai, aizbrauca uz Rīgu pie Annas mātes Dārtas radiem. Bet es�
-Jā, Miķelīt, kur tu paliki? Mēs tevi gaidījām, gaidījām un tā arī nesagaidījām, Omīte vaicāja. Sevi�ķi�
-���� Es� atgriezos me�ā. Gribēju notvert to nelieti, nogali�nāt viņu un tikai tad doties uz Rīgu. Ta�u viņ� nebija notve�rams. Pārvietojās tikai ar ma�īnu, vienmēr līdzās zaldāti, bet man iero�a nebija. Toties, pa me�u klīzdams, atradu liecības par noziegumiem, kas tajā asiņainajā nedēļā bija pastrādāti Me�ājos. Me�a dzīvnieki bija izkārpīju�i prāvu apbedījumu. �ajā vietā bija aprakti astoņi cilvēki vecais Ābele, sekretārs Straujais, pieci nezināmi vīrie�i un�
-��� Un�? Kārļa vecmāmiņa bez skaņas no�ukstēja.
-��� Tavs tēvs, Anniņ� Vecais dzirnavnieks Ansis Millers. Un visiem vienāda �āviena brūce pakausī. Pakausī!
-��� Mēs ar puikām to bedri toreiz atradām, skarbā balsī teica ģenerālis. Vēl tagad murgi rādās.
-����� Domāju gan� Miķelis piekrīto�i pamāja ar galvu. Es toreiz, raudādams un nelietīgos bendes lādēdams, izraku kārtīgus kapus un citu pēc cita apbedīju no�autos. Kā cilvēkus.
Lielo koku pavēni. Krustus neliku, bet iegriezu koku mizā. Nesen pārbaudīju joprojām redzami. Saaugu�i, sarētoju�i, bet ir. Laika zīmes.
-��� Paldies, Miķelīt, pārsteidzo�i mierigā balsi sacīja Omite. Tu man pasniedzi īstu dāvanu. Man ari ir dāvana� tev. Kad pienāks laiks, tu to saņemsi. Vēl tikai viens jautājums: kāpēc tu toreiz neatbrauci uz Rīgu?
-�� Es braucu gan. Pa apkārtceļiem. Biju jau ticis līdz Jelgavai, kad mani notvēra un, tā kā biju bez jebkādiem dokumentiem, aizturēja, bet pēc tam apcietināja. Noturēja Jelgavas cietumā līdz pat 14. jūnijam�
-��� Un nu jūs visi dro�i vien gaidāt �ī stāsta turpinājumu? pēc ieilgu�a klusuma brī�a vaicāja Anna Līze Saulīte.
-��� Vecmāmiņ, vai tu neesi pārāk nogurusi? ba�īgi iejau�tājās Kārlis.
-��� Nogurusi neesmu, bet vēsi gan sametās. Tas laikam no pārdzīvojuma, Omite atbildēja. Varbūt Anniņa varētu pa�gatavot savu slaveno kafiju ar melnā balzama lāsiti?
-���� Protams! Anna Elizabete pielēca kājās. Varbūt jūs gribētu atgriezties viesistabā? Iekursim lielo kamīnu.
Tomēr iek�ā iet neviens nevēlējās. Kārlis, Ģirts un Miks aizsteidzās pēc segām, Ilga un Dinārs uzgāja aug�ā apraudzīt un pabarot mazo Elizabeti, bet Anna devās gatavot kafiju.
Vecā Miķeļa Priedes stāsta laikā viņas prātā vairākkārt bija iemirgoju�ās sarkanās trauksmes lampiņas, ta�u �obrid viņa nespēja atcerēties, kāpēc. Ar �o domu ir jāaizmieg gan atbilde atnāks pati. Tā jau vairākkārt bija noticis, tāpēc Anna Elizabete bija iemācījusies uzticēties savai intuīcijai un ieklau�sīties tajā. �obrīd tā teica, ka Miķeļa stāstam ir vistie�ākais sakars ar Zanes pazu�anu. Vai tie�ām tas briesmonis joprojām varētu būt dzīvs?! Tad viņam būtu jābūt� hmm� nemaz ne tik vecam� apmēram Kārļa Omites vecumā.
Nelielā izkustē�anās un svaigā kafija ar jumtiņu visus uz�mundrināja. Gulēt neviens negāja, pat ne�āvājās. Visus vie�noja doma jātiek cauri pagātnei, lai saprastu, ko darīt tagad.
-�� Vecmāmiņ, mēs gaidām tavu stāstu! tīdams Omlti lielā, pūkainā pledā, teica Kārlis.
-���� Labi. Tas laiks ir pienācis� Ve�iņa nopūtās. Toreiz mēs ar Miķeļa māti Ievu, pārģērbu�ās par vieglprātīgām sku�ķēm, pārkrāsoju�as un saskrullēju�as matus, nopervēju�as zilas acis un asinssarkanas lūpas, nokļuvām līdz Rīgai. Mazā Nometņu ielā Pārdaugavā dzīvoja manas māmiņas māsa krustmāte Vija. Ieraudzījusi uz sava dzīvokļa sliek�ņa divas palaistuves (tie�i tā mēs izskatījāmies), viņa sākumā pat negri�bēja ar mums runāt�
Uzzinājusi par notiku�o, Vijastante bija satriekta, ta�u, būdama praktiska sieviete, tūliņ ķērās pie lietas, lai legalizētu mūsu eksistenci. Nezinu, kā viņai tas izdevās, bet es kļuvu par Līzi Saulīti, savukārt Miķelī�a māmiņa Ieva par manu vecāko māsu Evu. Krievu laikā neko labāku par ļizu un jevu nevarēja gribēt.
Vijas tantei kaimiņos nesen bija nomirusi veca sieviņa, un tajā juceklī mēs pamanījāmies ne tikai iemitināties viņas mazajā istabiņā, bet pat iegūt likumīgu pierakstu. Miķeļa mā�miņa iekārtojās darbā Āgenskalna ģimnāzijā par pavāri, es Iļģuciema maiznīcā par bulciņu cepēju. Paēdu�as bijām. Tur�pinājām gaidīt Miķelīti. Nezinājām, kas noticis, bet paziņām vai kaimiņiem rakstīt neuzdro�inājāmies, jo tad būtu jāuzdod atpakaļadrese un mūs varētu izsekot.
Kādu brīdi es biju� sasirgusi� pēc tam viss atkal nostājās savās vietās. Tava māmiņa, Miķelīt, man� mums ļoti palī�dzēja. Diem�ēl pēdējie notikumi viņas veselību bija iedragā�ju�i vairāk, nekā domājām, un, karam sākoties, viņa smagi saslima� Ap Ziemassvētkiem mēs ar Viju viņu apglabājām
Mārtiņa kapos, no galvenā ceļa kreisajā pusē. Uzliku skaistu krustakmeni. Palikām trijatā es, Vija un� mazā Ieviņa.
-������ Ieviņa? strauji paliecies uz priek�u, ievaicājās Priede.
-��� Jā gan. Mana meita Ieva Saulīte.
-��� Kad� kad viņa dzimusi? vecais bitenieks �ukstus jau�tāja un apmulsis paraudzījās apkārt, nevarēdams saprast, kā�pēc gandrīz visi klāteso�ie sāku�i smaidīt. Zaķī�u Milda un Kalniņu Marija slaucīja asaras�
-��� �etrdesmit pirmā gada martā, Anna Līze Saulīte, mīļi smaidot, atbildēja.
-��� Un� kur viņa ir tagad? Dzīva? Miķelis, balsij nodevīgi piesmokot, vaicāja.
-���� Dzīva, dzīva� Kā nu ne. Pie labas veselības. Diem�ēl Anglijā. Devās prom ar pirmo vilni deviņdesmito gadu vidū. Toreiz mums klājās pavisam �vaki. Es jau biju pensijā, pui�ka vēl maziņ�, bet Ieva ar savu skolotājas algu netika galā. Nolēma braukt uz Angliju strādāt par kompanjoni kādai vecai lēdijai, bet izdevās iekārtoties lielā viesnīcā par administra�tori. Viņai ir ļoti laba angļu valoda. Nu jau kļuvusi par galveno mened�eri, saņem labu algu, nodro�inājusi sev ari krietnu pensiju. Aicina mūs ar Kārli pie sevis, ta�u mēs nolēmām palikt Me�ājos� Ja vien Anniņa ļaus�
-���� Protams, Omlt, par to nebēdā! Dzīvojiet, cik ilgi vēla�ties, māja liela, vietas visiem pietiek. Un jūs te varbūt esat vairāk piederīgi nekā es, viņa piebilda tik klusi, ka to vairāk nojauta nekā sadzirdēja vienīgi Anna Roze.
-��� Paga, paga, Anniņ! Tad jau �itais jauneklis� bitenieks ar garo, kaulaino pirkstu bakstīja galīgi apmulsu�ā Kārļa vir�zienā, ir mans miesīgais mazdēls? Cik tev, puis, gadu?
-��� �ogad paliks trīsdesmit, Kārlis nomurmināja. Trīsdes�mit gadus vecam vīrietim dzirdēt uzrunu "puis" un iegūt vectēvu�
-��� Tātad tu esi dzimis astoņdesmitajā gadā? Kad Maskavā bija lielā olimpiāde? Miķelis smaidīja bārdā.
-��� Tā gan, apstiprināja Omīte. Viņ� Ievai piedzima vēlu. Kā mazs brinumiņ�. Par tēvu viņa nerunā tā mēs visi esam vienoju�ies un �o vieno�anos ievērojam.
-��� Skaidrs. Vēl tikai viens jautājums. Bitenieks �ķelmīgi savilka uzacis. Kāpēc tu izvēlējies uzvārdu Saulīte?
-��� Tāpēc, ka tu mani reizēm tā sauci�
Tad tāpēc ģenerālis Bass minēja meiteni ar smejo�ām acīm kā rudzupuķu zilām saulītēm�
-��� Mīļie, es ļoti negribu pārtraukt �o skaisto mirkli, pie�sardzīgi ierunājās ģenerālis Bass, bet mums joprojām ir vajadzīga jūsu palīdzība, lai at�ķetinātu �īsdienas mīklas. Ar pagātni mēs laikam būsim tiku�i galā�
-���� Tikai daļēji, krusttēv! piebilda majors Miks Kaķītis. Skaidrs, ka salas lejasgalā atrasti Miķeļa Priedes vectēva Jura Priedes un tēva Jēkaba Priedes kauli! Domāju, ka DNS pārbaude to apstiprinās tas tā� pilnīgai dro�ībai. Skaidrs ari, ka sudraba lādīte ar visu tās saturu, tāpat brūnais albums ar dzirnavu motīvu pieder Kārļa vecmāmiņai Annai Līzei Saulītei, tas ir, Millerei. Bet joprojām nav skaidrs, kā lielajā munīcijas kastē līdzās mantām no Dzirnavām nokļuvusi Annas Elizabe�tes vecmāmiņas Annas Rozes zaļā piezīmju grāmatiņa, kurā pēdējais ieraksts veikts īsi pirms aizbrauk�anas 1944. gada vasarā. To nekā nevarēja aprakt 1940. gada 22. jūnija nakti, kad baronese dzirdēja lāpstas dzinkstoņu pludmalē.
-Jaunais cilvēk, jūsu domu gājiens �ķiet absolūti pareizs, domīgi ierunājās Anna Roze. Tomēr tajā ir kaut kas a�gārns. Atceros, ka vakarā pirms aizbrauk�anas veicu pēdējo ierakstu zaļajā grāmatiņā. Aizbrauk�anas dienā ieliku blociņu seifā, aizslēdzu to un atslēgu ieliku savā somiņā. Tad atvadījos no Vecās Lavīzes, kura bija atnākusi mūs pavadīt, un palūdzu, lai viņa un viņas ģimene parūpējas par Pū�u māju līdz mūsu pārbrauk�anai. Ticēju, ka tas notiks drīz, jo Viljams teica kar� tuvojoties beigām. Biju pārliecināta, ka atgriezī�os.
-��� Vecmāmiņ, vai tu atstāji Lavīzei ari mājas atslēgas?
-���� Protams. Kā citādi viņa tiktu iek�ā? Anna Roze neiz�pratnē sarauca uzacis.
-���� Vai tas bija kalpotāju komplekts? turpināja pra�ņāt Anna Elizabete.
-���� Nē, protams. Mums nebija kalpotāju. Mēs vispār dzīvo�jām gandrīz pilnigi noslēgu�ies. Pie mums nāca tikai Anna lize un Vecā Lavīze ar Mariju, bet pēc tās �ausmīgās nakts� tikai Lavīze� Anna Roze nodrebinājās.
-��� Vecmāmiņ, piedod par uzstājību, bet kas tad tās bija par atslēgām, kuras tu iedevi Lavīzei?
-���� Es� nu� Manuprāt, tas varēja būt Viljama komplekts. Atceros viņ� vēlāk Rīgā to ļoti meklēja, bet es nezināju, kur tas palicis, jo biju pārliecināta, ka esmu iedevusi Lavīzei rezerves sai�ķi. Mums bija trīs atslēgu komplekti.
-���� Vai varēja notikt tā, ka pārcel�anās juceklī tie nejau�i samainīti? Anna Elizabete smaidīja.
-��� Bērns, ko tu runā! Vai tu tie�ām domā, ka �os septiņdes�mit gadus abi Bergu nama seifi biju�i brīvi pieejami kuram katram? Annai Rozei fon Bergai no satraukuma gandrīz pazuda balss.
-���� Seifi? Jautājums izskanēja vienlaikus vairākās balsis.
Baronese nopūtās un teica: Jā. Mājā bija divi seifi. Viens
mūsu guļamistabā. Otrs� Viņa paraudzījās apkārt.
-��� Vecmāmiņ� Anna mudināja. Te visi ir savējie.
-���� Nūjā, nav vairs, ko slēpt. Otrs seifs atradās bibliotēkā, iebūvēts ejā, kas caur kamīnu ved tie�i uz halles lielo stūra skapi. Nezinu, kāpēc vectēvs to licis iebūvēt, ta�u, kad biju maza, tā bija mana mīļākā slēptuve.
-��� Vecmāmiņ� Vai tu vēl atceries, kā �o eju var atvērt? Annai Elizabetei no uztraukuma iekņudējās plaukstas. Varbūt?
-�� Protams, bērns. Iesim� Viņa lēni piecēlās, izslējās stalti kā karaliene un, atteikusies no mazmeitas piedāvātā elkoņa, cēli iegāja namā. Anna teciņus sekoja.
-��� Neticu, ka pa �iem gadiem tur vēl kas būs saglabājies� noburk�ķēja Miks Kaķītis, un �ī laikam bija tā vienīgā reize, kad viņam bez iebildumiem piekrita pilnīgi visi klāteso�ie.
Rita puskrēslā bibliotēkā lodāja spokainas ēnas. Anna Eli�zabete mudīgi iededza daudz�uburu griestu lampu.
-���� Nāc nu, bērns, �urpu! Anna Roze svinīgi aicināja un, pacēlusi rokas acu augstumā, ar abu roku rādītājpirkstiem uzspieda uz bibliotēkas kamīndzegas kokā grieztās vidējās rozes spo�ā viducī�a. Noklik�ķēja, it kā kaut kur tālu atbrīvo�tos kāds mehānisms, un plaukts līdzās kamīnam pagriezās ap savu asi, atklājot cilvēka platuma eju, kas veda tumsā un oda pēc vecām drēbēm. Baronese pavēra ieeju pla�āk un norādīja Annai Elizabetei: Tur!
Iespīdinājusi sava mobilā tālruņa lukturīti ejā, Anna ierau�dzīja nelielu telpu un divas durvis: vienas cie�i aizvērtas, koka, ar rokturi; otras pusatvērtas, dzelzs. Aiz slēgtajām acīmredzot bija skapis, bet atvērtās nepārprotami liecināja, ka arī otrs Bergu seifs ir tuk�s.
Seifa vidējā plauktā gulēja trīs sa�ervelēju�ās, pārkaltu�as un nobrūnēju�as ozollapas.
-��� Vecmāmiņ� Kas tas ir? Anna Elizabete apjukusi rau�dzījās apkārt. Kaut ko tādu viņa redzēja pirmoreiz.
-��� Eja. Slepenā eja, kas no bibliotēkas izved halles ģērbistabā. Manuprāt, māju ceļot, eju ierīkoja barons Volfgangs fon Bergs vecākais. Veckundze stāstīja, ka viņam patiku�i visādi tehniski knifiņi, un �o aizrau�anos bija mantojis ari mans tēvs Voldemārs.
-��� Ēdienu lifti� apkures katls un �ahtu sistēma gaisa apmai�ņai� To visu mēs atradām� Anna Elizabete klusi nomurmi�nāja. Bet eja� Varbūt ir vēl kaut kas, ko es nezinu?
Anna Roze ar rimtu smaidu raudzījās mazmeitā. Cik ļoti viņa at�ķīrās no pa�as Annas Rozes tajā vecumā! �o Annu nekas nespētu nedz nobaidīt, nedz pakļaut, nedz padarīt atka�rīgu. �ī Anna sasietu mezglā ikvienu, kur� tikai mēģinātu pacelt balsi vai, nedod Dievs, roku. Būtu viņai toreiz bijis tik daudz drosmes�
-�� Vecmāmiņ, vai tu mani dzirdi? pie pa�as auss atskanēja nepacietīgs sauciens. Es jautāju: vai ir vēl kas?
-��� Ko tu ar to domā vēl kas? Anna Roze vilka garumā laiku. Teikt vai neteikt, rādīt vai nerādīt? Pagaidām vēl ne�
-��� Es gribu zināt, vai �ajā mājā ir vēl kādi tehniskie noslē�pumi, piemēram, neredzamas durvis, virpuļojo�i sienu paneļi, varbūt iegrimsto�as grīdas plāksnes? Starp citu, es joprojām neesmu atradusi eju uz pagrabu. Nevar būt, ka tik solīdā celtnē kā �ī nebūtu pagraba! Halle ir, bēniņi ir, pagraba nav� Tikai puspagrabs, kurā atrodas apkures katls.
-���� Hmm� Anna Roze samulsa, atcerēdamās to vienīgo reizi, kad alla� mierīgais Voldemārs for Bergs bija pacēlis uz viņu balsi un pa īstam sarājis, jo mīļotā meita, nevienam par to nezinot, caur ārējo lūku bija ielīdusi pagrabā un gandrīz tikusi iemūrēta. Pagrabs ir� Kārtīgs vīna pagrabs� Ta�u to aizmūrēja jau divdesmito gadu beigās.
-��� Oho! Un kā tajā var iekļūt? Interese Annas Elizabetes balsī bija glu�i vai sataustāma.
-��� No ārpuses. Zem Dienvidu terases kāpnēm ir durvis, bet aiz tām desmit pakāpienus zemāk vēl vienas durvis uz Pū�u mājas pagrabiem. Ta�u mans tēvs tās lika aizmūrēt. Nezinu, kāpēc. Runāja, ka gruntsūdeņi ceļoties uz aug�u un pagrabs applūstot, ta�u, domāju, tur bija kāds cits iemesls. Viņ� ar mani par to nav runājis.
-����� Tā gan� Un tu gribi teikt, ka vēlāk, kad dzīvojāt te ar Viljamu, jūs pat nemēģinājāt tās durvis dabūt vaļā un parau�dzīties, kas aiz tām īsti ir?
-��� Nē. Anniņ, tev jāsaprot� Tolaik cilvēki bija citādi nekā tagad. Mēs klausījām vecākus un necentāmies par varītēm uz savu galvu meklēt nepatik�anas. Tāpat jau reizēm gadījās visādi, bet�
-��� Vecmāmiņ, nenovirzies no tēmas! Tātad� kādus tehnis�kos brīnumus vēl slēpj �ī māja? Varbūt vēl kādu seifu?
-���� Nedomāju vis. Manuprāt, ir tikai �ie divi, par kuriem tagad zina visi. Katrā ziņā ne tēvs, ne Veckundze man neko vairāk nav stāstīju�i. Vienīgi� Bēniņos esot telpa, kurā var iekļūt tikai no jumta. Kādai vajadzībai tā izbūvēta, kur atrodas un kur� to lietojis, nezinu� Es tajā neesmu bijusi.
-���� īsta noslēpumu sala� Anna Elizabete nomurmināja. -Tikai pirātu trūkst� Paklau, vecmāmiņ, bet kāpēc tu domāji, ka Bergu dzimtas arhīvs varētu atrasties �eit? Vai tad Vec�kundze, tas ir, mana vecvecmāmiņa Anna Marija, trīsdesmito gadu beigās aizbraucot, to nepaņēma līdzi?
-����� Paņēma, paņēma. Par dzimtas arhīvu tolaik rūpējās Voldemārs, mans tēvs. Viņam bija pārvietojams, atvā�ams priedes koka sekretārs, kura nodalījumos glīti salikti visi doku�menti, kas attiecās uz mūsu dzimtas Bergu līniju. Bet mana māte, mūsu Veckundze, tūlīt pēc apprecē�anās bija iesākusi veidot pati savu arhīvu kā dienasgrāmatu, kā albumu. Viņai bija plakana koka lādīte ar kokgriezumiem rotātu vāku, kurā viņa lika mīļākās ģimenes fotogrāfijas, apsveikuma kartītes, vēstules, da�ādus privātus dokumentus. Atminos, ne viss gla�bājās pie tēva un viņ� par to ļoti dusmojās. Jā, un vēl
Veckundzei piederēja maza, zaļa grāmatiņa tā pati, kuru tu atradi albumā un �odien iedevi man. Viņa tajā rakstīja savus novērojumus, pārdzīvojumus un piezīmes, bet manā divdes�mit pirmajā dzim�anas dienā atdeva man. Aizbraucot biju pārliecināta, ka esmu atstājusi to ieslēgtu guļamistabas seifā�
-��� Kāpēc tu nepaņēmi to līdzi?
-��� Nezinu. Laikam� ja ar mums kaut kas atgadītos, lai tā nenokļūtu sve�ās rokās. Ģimenes lietas ir ģimenes lietas intīma un privāta informācija� Ne jau katram tā jāzina, vai ne? Vecā kundze pēto�i ielūkojās mazmeitai acis. Tavi draugi acīmredzot ir ļoti uzticami, tomēr es piesargātos�
Viņām aiz muguras atskanēja skaļi, stingri soļi, liekot sa�trūkties un vērīgi ieskatīties puskrēslā.
-���� Dāmas, vai ar jums viss kārtībā? Mēs jau sākām raizē�ties! Tas bija ģenerālis Bass kā arvien galants un izturēts, ta�u Annai Elizabetei, kura viņu aizvadītā pusotra gada laikā bija pamanījusies labi iepazīt, nepaslīdēja garām nepamanīts atvieglojuma mirklis, kas pārlaidās pār vecā vira seju, ieraugot abas Bergu nama saimnieces sveikas un veselas.
-�� Tā, tā� Kas mums te ir? Viņ� ziņkāri paliecās uz priek�u un ielūkojās ejā. Vai drīkst?
-��� Protams. Jūs drīkstat! vecākā fon Berga smaidot atļāva.
Ģenerālis nelikās lūdzams un, izbūris no kabatas lukturīti,
lēni devās ejas virzienā. Viņ� rūpīgi izgaismoja ik kvadrāt�centimetru vispirms pie kamīna, tad uz ejas sliek�ņa, uz grīdas� Nonācis līdz atvērtajām seifa durvīm, viņ� pietupās un sāka uzmanīgi pētīt slēdzeni.
-��� Cik nu �ajā gaismā vispār kas saskatāms, es teiktu slē�dzene ir atslēgta, nevis atmūķēta. Nekas nav sabojāts, nav ari nekādu �vīku vai skrāpējumu. Ja tādi būtu, tos varētu manīt ari pēc daudziem gadiem. Tātad cilvēkam, kur� atvēris seifu, biju�as tā atslēgas� Oho, un kas tas tāds? Piecēlies pilnā augumā, ģenerālis skatījās uz trim sakaltu�ajām ozollapām. Tas� būtu kāds joks?
-��� Nē, Kārļonkul. Es domāju drīzāk gan zīme! negaidīti stingrā un pārliecinātā balsī teica Anna Elizabete. Tie�i tāpat bija ar guļamistabas seifu un balto rozi tā norādīja uz kokā griezto kamīna rozi, kas atver eju uz otro seifu. Tātad mēs tikpat labi varētu pieņemt, ka �īs trīs lapas norāda uz vietu, kur noslēpts kaut kas svarīgs.
-���� Laba doma� ģenerālis atzinīgi teica. Drusku gan atgādina manas bērnības piedzīvojumu romānus par apslēp�tās mantas meklē�anu, bet� viņ� nogrudzināja sīku smiek�liņu, � pie mums jau tāpat viss notiek a�gārni. Un es ar katru sava mū�a dienu jo vairāk pārliecinos par to, ka dzīve palaikam mēdz būt raibāka, nekā aprakstīts jebkurā grāmatā.
-��� Khmm� Atvainojiet mani� Anna Roze fon Berga klusi, bet noteikti ierunājās. Man gribētos jums abiem kaut ko lūgt. Vai nevarētu turpmāko mūsu dzimtas dokumentu slēp�tuves meklē�anu veikt �aurākā lokā� ja iespējams, neiesaistot pusi pagasta? Mums� Annai� tas nākotnē būtu izdevīgāk. Ceru, ka neviens nejutīsies aizvainots, ja mēs atgriezu�ies neizstāstīsim par �īm trim ozollapām?
-�� Domāju, ka jums taisnība, fon Bergas kundze, pēc kriet�na klusuma brī�a piekrita ģenerālis. Tas galu galā ir tikai un vienīgi jūsu ģimenes noslēpums, un tam, pilnīgi noteikti, tādam ari jāpaliek. Ja vien� tas kaut kā neattiecas uz notiku�miem un noziegumiem, ko mēs visi �obrīd ar tādu atbildību cen�amies izprast un atklāt.
-Ja atradīsim Bergu dzimtas pēdējo gadu dokumentus un ja tie kaut mazliet spēs palīdzēt atklāt �os noslēpumus, es pati jums tos iedo�u, baronese svinīgi apsolīja. Bet nu gan, bērns� varbūt tu atnestu man nelielu �ķīvīti? Ģenerāli Bas, jums ta�u nebūs iebildumu, ja es paņem�u �īs trīs lapas līdzi uz savu istabu gribu uz tām paskatīties un mazliet padomāt. -
�ķita, it kā vecajā kundzē beidzot būtu skaļi ierunāju�ās fon Bergu asinis, liekot strikti pastāvēt uz savu, izrīkot un pavē�lēt. Arī Anna Elizabete raudzījās vecmāmiņā kā brīnumā viņa, kura vienmēr bijusi tik klusa un kautrīga, no kuras lieku vārdu nesagaidīsi, nu izteica rīkojumus pavēles formā.
Kaut kas bija noticis�
-���� Varbūt� tomēr parādīt tās ekspertiem? Izmantojot mirkli, kad Anna Elizabete bija aizsteigusies pēc �ķīvī�a, Bass, nedaudz apmulsis no Annas vecmāmiņas pēk�ņās toņa mai�ņas, tomēr centās apelēt pie vecās dāmas loģikas.
-���� Nē! Ja iespējams, ne, viņa vispirms asi, tad nedaudz mierīgāk atteica. Es jau teicu, ka vēlētos uz �īm ozollapām paraudzīties un padomāt. Un ko gan jūsu eksperts pēc vairāk nekā pusgadsimta tur atrastu, ko noteiktu? Pirkstu nospie�dumus? Neticu, ka tādi varētu saglabāties� Lapu vecumu? Kāda tam varētu būt nozīme? �ādas lapas no kokiem mūsu parkā krīt katru gadu. Ko tas mainītu? Drīzāk gan�
Viņas apsvērumus iztraucēja Annas Elizabetes atgrie�anās.
-��� Bet tagad gan, lūdzu, atļaujiet man. Paņēmis atnesto �ķīvi vienā rokā, ar otru izvilcis no bik�u kabatas mazu pincetīti, Bass paliecās tuvāk seifa plauktam un uzmanīgi saņēma tuvākās lapas kātiņu. Oho! Anniņ, paspidini gaismu, lai varu labāk saskatīt! Nāciet abas tuvāk te kaut kas ir!
Abas vārdamāsas vecā un jaunā fon Berga plecu pie pleca iespraucās �aurajā ejā un pāri ģenerāļa Basa saliektajai rokai pūlējās saskatīt, kas īsti pievērsis viņa uzmanību.
-��� Redzat? Lapu kātiņi sastiprināti kopā ar tievu zīda die�dziņu! Tas nav bijis zariņ� ar trim lapām, bet gan trīs atsevi��ķas lapas. Un kādam ir licies ļoti svarīgi, lai tās tiktu atrastas kopā kā viens vesels. Uzmanīgi!
Ģenerālis Bass, centimetru pēc centimetra kāpdamies atpa�kaļ, grieza apkārt savu vareno rumpi, lai izkļūtu no seifa un cauri tum�ajai ejai tiktu atpakaļ bibliotēkā. Nolicis smalko �ķīvīti ar trauslo atradumu bibliotēkas galda vidū, viņ� pasnie�dzās un iededza galda lampu. Spo�i baltais stars izgaismoja trīs zeltaini brūnās lapas.
-��� Interesanti, cik �īm lapām gadu? Anna Elizabete sap�ņaini ierunājās. Vai varētu būt, ka tās �eit saglabāju�ās kop�� jūsu aizbrauk�anas dienas? Septiņdesmit gadu�
-��� Neiespējami tas nav, ģenerālis uztvēra sarunas pave�dienu. -Ja aizvadīto gadu laikā �o eju neviens nav vēris vaļā, izņemot tagad jūs, tad sausais, nekustīgais gaiss savā ziņā kalpojis par lielisku konservantu. Iā varētu būt cilvēks, kur� gribēja kādam, varbūt mums, atstāt ziņu, nolika �eit savu vēstījumu, pievēra seifa durvis, tās neaizslēdzot, aizvēra sle�peno eju un�
-� un? vecmāmiņa un mazmeita vienā balsī iejautājās.
-��� Un viss. Nezināma iemesla dēļ ziņojums līdz adresātam nenonāca. Iespējams, adresāts nesaprata tā jēgu. Varbūt īstais adresāts vēl nemaz nav �o ziņu saņēmis� Vai ari saņēma tikai tagad? prātoja ģenerālis, klusi bubinot sev zem deguna un vienlaikus pētot atradumu. Annas kundze?
-��� Klausos, Kārli!
-���� Vai toreiz �eit kādam bija tum�i zaļzeltaina zīda �alle, varbūt lakats?
Pailgs klusuma bridis, tad negribīga atbilde: Bija� Bet kāpēc jūs tā jautājat?
-���� �īs lapiņas ir sasietas ar zīda diegu tie�i �ādās krāsās. Anniņ, meit, paskaties, tev gai�ākas acis!
Anna Elizabete pieliecās tuvāk �ķīvim ar lapiņām un pa�ņēma lielo lupu, kas atradās uz bibliotēkas galda. Tās desmitkārtējais palielinājums lieliski noderēja, kad vajadzēja izburtot sīko gotu druku. Senajiem iespiedējiem, �ķiet, vai�rāk rūpēja grāmatu mazie izmēri, nevis lasītāju acis� Lai nu kā, bet tagad, raugoties uz mirguļojo�o zīda diegu, Anna
Elizabete skaidri redzēja to pa�u, ko Kārļonkulis, smalkais diedziņ� it kā sastāvēja no divām ļoti tievām stidziņām: viena bija tum�i zaļa, otra zeltaini dzeltena� Tas ta�u nevar būttās pa�as krāsas!
-���� Vecmāmiņ, patie�ām tum�i zaļ� un zeltains! viņa noteikti apstiprināja.
-��� Tad jau� Baronese satraukumā tvēra pie kakla un at�slīga tuvākajā krēslā.
-��� Vecmāmiņ, tev nav labi? mazmeita satraucās un metās viņai klāt.
-��� Līzbetiņ, pavadi, lūdzu, mani aug�ā! ve�iņa klusi sacīja. No pirmītējās valdonības nebija ne vēsts. Lūdzu, atvainojiet! Esmu nogurusi. Un to �ķīvi ar lapiņām� Labi? Arlabunakti, ģenerāl! Ceru, ka jūs nedusmosieties, ja lūg�u vēl kaut ko izdarīt manā� mūsu labā. Lūdzu, piespiediet kamīna dzegas centrā to rozes ziedu. Jā, tie�i tā� Redziet, �ādi eja aizveras. Vecais barons fon Bergs bija lielisks mehāniķis, vai ne? Ar �iem vārdiem vecā kundze piecēlās no krēsla un, atkal attei�kusies no Annas Elizabetes piedāvātā elkoņa, joprojām stalti izslējusies, izgāja no bibliotēkas.
Ģenerālis Bass pārsteigts nogrozīja galvu un pievērsās slepenās ejas mehānisma studijām. Tātad roze.
Pag, ja reiz Annas istabas seifā atrastā roze norādīja uz bibliotēkas slēptuvi, tad �eit ar nolūku nobēdzinātajām trim ozollapām, pilnīgi loģiski, vajadzētu vēstīt nākamās glabā�tavas atra�anās vietu. Ko varētu simbolizēt trīs ozollapas? Jāņu vainagu? Ozollapu viju? Slavas zāli? Kapu pieminekli, kurā iekalts ozolzars?
-��� Līzbetiņ, piedod man, es tur lejā laikam sarunāju daudz lieka, Annas vecmāmiņa, mēģinot iekārtoties pa�aurajā Za�nes gultā uz gulē�anu, ierunājās. Pēk�ņi uzvilnīja tik daudz atmiņu pat baisi kļuva. Tu varbūt dusmojies, ka tā �aubīgāk izteicos par taviem draugiem? Bet zini: ir da�i ģimenes noslēpumi, kurus nevajag bazūnēt pa visu pasauli�
-��� Es zinu, vecmāmiņ� Saprotu� Tu gribi teikt nevajag visiem stāstīt par vecotēvu? Par to, ko viņ� darīja? Un par to, kas toreiz notika te, �ajā mājā? Bet� mēs jau tik un tā neko daudz par to nezinām, vai ne?
-��� Jā, bērns. Par vectēvu neko daudz. Ir tikai minējumi. Toreiz viņ� izturējās ļoti noslēpumaini, neko man nestāstīja un ari nerādīja neko no tā, ko rakstīja. Teica: ja mazāk zināsi, pa�ai būs mierīgāk. Nojautu, ka tas, ko viņ� dara, nav glu�i saistīts ar �urnālistiku, bet, kā jau tev pirmīt teicu, mēs bijām audzināti citādi: ja mums teica "nebāz degunu, liecies mierā!", mēs tā arī darījām. Centos nepra�ņāt, neuzdot Vilim liekus jautājumus, kas viņu varētu sadusmot, jo, ja viņ� saskaitās, tad dienām ilgi nenāca laukā no savas istabas vai aizbrauca pavisam prom.
-��� Izklausās, ka mans vectēvs nav bijis necik mīlo�s vīrs, Anna Elizabete zem deguna klusi noteica, tomēr vecās kun�dzes ausis izrādījās gana dzirdīgas.
-��� Nē, nebija gan. Viņ� bija tā pārņemts ar savu darbu jeb misiju, ka nemanīja to, kas notiek pa�a mājās. Ja toreiz nebūtu Vecās Lavīzes, kas zina, kā viss būtu beidzies�
-���� Vecmāmiņ, ja es pareizi sapratu no ieraksta piezīmju grāmatiņā, tev uzbruka tie�i naktī no 13. uz 14. jūniju. Un, pēc visa sprie�ot, uzbrucējs bija tas pats jaunais puisis melnajā ādas jakā, kur� pirms gada bija uzbrucis dzirnavnieka meitai Annai Līzei Millerei un nogalinājis Priedī�u un Dzirnavu ļaudis?
-Jā, bērns, tas bija viņ�. Artūrs Bambāns. Kad vecais Mi�ķelis stāstīja savu atmiņu stāstu, �ī nelie�a tēls kā dzīvs nostā�jās manu acu priek�ā. Zvērs� Labi, ka Milleru Anniņai toreiz izdevās izbēgt. Man, redz, neizdevās� Es�
-��� Vecmāmiņ, nerunāsim par to, tas tevi tikai satrauks, Anna Elizabete steidza mierināt satraukto ve�iņu.
-���� Nē, bērns, es gribu tev pastāstīt. Kas zina, ko rītdiena nesīs. Neticu, ka viņ� vēl varētu būt dzīvs, ta�u, ja nu mēs viņu atrodam, gribu, lai viņa nodarījumi būtu zināmi. Es gribu liecināt! Es gribu apsūdzēt�
Stāsts bija baigs. Vecāsmātes rāmā balss vēl vairāk izcēla uzbrucēja zvērīgo, bezjēdzīgo ne�ēlību.
Kā jau bija sagaidāms, Bambāns ar saviem rokaspui�iem tovakar atgriezies vēlreiz it kā lai satiktu Viljamu. Anna Roze bijusi mājās viena. Baidījusies, tomēr piedāvājusi ienākt un pagaidīt Viljamu viesistabā. Uzvārījusi tēju. Bambāns un viņa pavadoņi izvilku�i no kabatām bla�ķes, �ķiet, ar spirtu, lēju�i pie tējas un, skaļi strēbdami un atraugādamies, dzēru�i vēl un vēl. Beidzot kļuvu�i pavisam skaļi, sāku�i pieprasīt, lai "mātu�ka" kaut ko uzspēlē uz klavierēm. Viņa mēģinājusi atrunāties, ta�u Bambāns pavērsis pret viņu savu naganu un uzkliedzis: "Spēlē, maita, citādi no�au�u!" Drebo�ām rokām viņa sākusi spēlēt �opēnu, bet jau pēc minūtes zaldātiem apnicis klausīties. Viņi atradu�i citu izklaidi sāku�i apmētāt papagaiļa būrīti ar tuk�ajām tējas tasītēm un skaļi smēju�ies, kad, porcelāna lauskām �ķīstot, lielais, zaļais putns bailēs un izmisumā palēcies un brēcis. Acīmredzot Bambānam papa�gaiļa ķērk�ana apnikusi; viņ� nobļāvis "Aizveries, maita!" un mū�veco papagaili no�āvis.
Anna Roze sa�utumā sākusi kliegt, lai viņi nekavējoties atstāj �o māju un, ja kaut kas kārtojams ar viņas viru, lai gaida ārā. Tas piedzēru�os vīrie�us saniknojis, bet Bambāns vispār kļuvis kā zvērs pieskrējis klāt, vairākas reizes iesitis pa seju, notriekdams Annu pie zemes, iespēris ar kāju pa krūtīm un vēderu, pēc tam uzbļāvis pārējiem rīkļurāvējiem "der�itejejo!" un noplēsis viņai visas drēbes. Pārmaiņus turēdami aiz rokām un kājām, zaldāti viņu rindas kārtībā izvaroju�i, bet Bambāns �o drausmo eksekūciju veicis divreiz iesācis un pabeidzis, beigās vēl krietni saspārdīdams jau tā izmocīto, asiņaino ķer�meni, uz kura nebija nevienas veselas vietiņas. "Pustj ļe�it, poka ne zdohņet!" aizejot nobļāvis un atstājis durvis pusvirus. Anna Roze no �ausmām un sāpēm zaudējusi samaņu.
Mani izglāba Vecā Lavīze. Viņa ik pārvakaru nāca uz mūsu mājām nesa pienu, biezpienu, pa�ceptu maizi. Mēs jau nebijām turīgāki par pārējiem. Tik vien bija kā māja un tituls� Anna Roze nopūtās. Pat pēc tik daudziem gadiem, atceroties toreiz pārdzīvoto, vecā sieviete trīcēja. Lavīze bija atradusi mani lielajā hallē uz gridas guļam milzīgā asiņu peļķē. Tik tālu es biju spējusi aizrāpot. Kā pa miglu atceros: viņa mani kaut kur nesa, mazgāja, skaloja, lika aukstas un karstas kompreses. Un visu laiku kaut ko murmināja. Vienu bridi man likās, ka dzirdu vārdus "nosprāgsi kā traks suns bez kapa, bez krusta, bez nevienas asaras", bet varbūt tie bija manis pa�as izmisuma pilnie lāsti, ko mana dvēsele raidīja uz debesīm. Katrā ziņā Lavīze man neko nedz jautāja, nedz stāstīja. To, kas noticis ar pagasta ļaudīm, uzzināju tikai pēc nedēļas, ko biju pavadījusi murgainā pusnemaņas stāvokli.
-��� Un ko vectēvs? Anna Elizabete iejautājās.
-��� Atgriezās da�as dienas pēc tā notikuma. Nezinu, ko La�vīze viņam bija stāstījusi, ta�u pēc �is sarunas viņ� nedēļu neatgāja no manas gultas, tupēja uz ceļiem, raudāja un lūdza piedo�anu, ka atstājis mani vienu mājās. Katru vēlē�anos cen�tās nolasīt no acīm. Apsolīja, ka drīz brauksim prom.
-���� Un tu noticēji? Piedevi? Pēk�ņi sarunāties bija kļuvis viegli, pavisam viegli. Kā bija teicis Kārlis Bass ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, tikai viena pati tagadne �eit un tagad. Viņas bija divas jaunas sievietes aptuveni vienā vecumāAnna Roze toreiz un Anna Elizabete �obrīd.
-���� Noticēju? Nē. Piedevu. Jā. Jo tā nebija viņa vaina. Kas zina būtu bijis mājās, būtu no�āvu�i� Piedevu, jā. Ta�u neaizmir�u. Viljams turpmāk nak�ņoja darba kabinetā.
Nabaga vectēvs, Anna Elizabete nodomāja. Ta�u vecmāmiņu arī var saprast pēc tādas traumas�
-�� Tomēr jūs salabāt, ja reiz mamma ieraudzīja �o pasauli? Anna mazliet �ķelmīgi ievaicājās.
-���� Tas drīzāk bija darījums, lai saglabātu mūsu un viņa dzimtas īpa�umus. Tāpat kā visi, ari mēs cerējām, ka �is kar� driz beigsies, jo sabiedrotie nāks palīgā, sakaus gan fri�us, gan krievus, un Latvija atgūs neatkaribu. Ta�u ienāca vācu karaspēks, sarkanie atkāpās vismaz Bambānu un viņa zvē�rus es līdz pat mūsu aizbrauk�anai vairs netiku redzējusi. Lavīze teica, ka aizbēgu�i. It kā kļuva mierīgāk, ari frontes līnija bija tālu.
-��� Vecmāmiņ, vai es tev drīkstu ko pajautāt?
-��� Protams, bērns, jautā vien.
-��� Vai zaļzeltaino lakatu tu atvadoties uzdāvināji Lavīzei?
-��� Jā, LIzbetiņ. Bet kāpēc tu�?
-��� Un vēl viens jautājums: cik gadu īsti bija Vecajai Lavīzei tolaik, kad tu te vēl dzīvoji?
-���� Nezinu, viņa man likās veca. Krietnā pusmū�ā. Varbūt tāpēc, ka trīs bērnus viena audzināja. Bet� kāpēc tu jautā?
-���� Pirms gadiem pieciem es satiku Lavīzes meitu� Arī viņa bija ļoti veca. Tāpat vien atbraucu uz Me�ājiem apskatīt dzimtas �ūpuli un iemaldījos Mazkalniņos. Tur tolaik dzīvoja veca, sirma kundze Marija� Viņa man daudz izstāstīja par �o apkaimi, ļaudīm, Bergu namu� Ģenerālis toreiz tur vēl nedzī�voja, laikam strādāja Rīgā. Neteicu, kas esmu, tomēr sirmgalve visu laiku mani vēroja durstīja ar acīm kā ar mazām adatiņām. Beigās noteica: gan redzēsi, meit, gan redzēsi�
-�� Un ieraudzīji? Vecmāmiņa smaidīja, un smaids atplaiksnīja pār visu �auro, noguru�o seju.
-���� Ieraudzīju. Smaidīja ari Anna Elizabete, tad uzsedza ve�iņai segu. Bet tagad, mīļā Roze, guli!
Uz mirkli iegriezusies savā istabā, lai paņemtu silto plecu lakatu, Anna Elizabete atrada lielajā gultā ērti izlaidu�os rudo runci Baronu, kur� ar visu savu nejau nu mazo rumpi izstaroja aizvainojumu un īgnumu pret saimnieci, kura ļāvusi visādām nejēdzībām novirzīt domas no tie�ajiem ikdienas pienāku�miem, proti, run�a brokastīm, pusdienām un vakariņām, nav pasargājusi viņu no rudiem tak�iem un melniem vilkiem un galu galā nakts vidū valkājas sazin kur apkārt, nevis godīgi guļ blakus un silda kaķa rudo sānu.
-����� Baroniņ, Baroniņ, pacieties, kaķīt! Es zinu tev nav viegli, bet drīz viss nokārtosies! Anna Elizabete uzrunāja rudo runci, un viņas balsī skanēja tāda pārliecība, ka tas pat pavēra savu ko�i zaļo aci, it kā gribētu teikt: Tu tikai nemelo!
-���� Interesanti, Līzbet, no kurienes tevī �āda pārliecība? pēk�ņi sāka runāt istabas stūrī zvilno�ā segu kaudze.
Anna Elizabete palēcās gandrīz līdz griestiem: K-kas� tu, pie velna, esi?
-��� Es. Ļoti aizmidzis es. Segas spraugā parādījās miegains Mika ģīmis. Seja tas būtu par lepnu teikts.
-���� Kur Kārļonkulis un pārējie? Anna satraukti vaicāja.
-��� Nu, tā kā jūs abas tik nepārprotami norādījāt, ka nepie�deram pie Bergu dzimtas un mums nav tiesību zināt, kur atrodas dzimtas seifi un kā tie darbināmi, palikām uz terases barot odus. No vecajiem Kalniņiem un Zaķī�iem uzzinājām vēl �o to jaunu, tad Kārļonkulis aizveda viņus mājās. Anna Līze Saulīte ar Bi�u Miķeli paņēma lielo kafijas krūzi, divas tasītes un aizgāja uz viesistabu pie kamīna. Parunāties divatā. Loki devās barot bērnu un neatgriezās iespējams, jūtas ne�ērti, par dziļu iebrauku�i tavas ģimenes noslēpumos. Bet Ģirts un Kārlis kabinetā buras ap medaljona bildēm un ieskenētajām fotogrāfijām no albuma iedevu viņiem savu zibatmiņu.
-��� Un tu pats? Anna Elizabete, slēpjot apmulsumu, ievai�cājās. Līdz �im nekad nakts vidū Miks Kaķītis nebija atradies viņas guļamistabā, ta�u, cik savādi, viņ� te tik labi iederējās. Anna uzreiz jutās dro�āk. Ja varētu palūgt, lai viņ� neskrien prom, lai paliek tepat. Bet� Nu nē! Vakarnakt Ģirts, tagad Miks. Vai nav jauki? Kā tāda�
-��� Es� Es salasīju visas segas un pledus, atstiepu �urp un laikam iesnaudos. Kautrīgais smaids majoru Kaķīti darīja līdzīgu pāraugu�am skolaspuikam. Ļoti simpātiskam skolas puikam. Gaidīju tevi. Man ir jaunumi.
-���� Nu-u??? Miegaini apcerīgā noskaņa bija kā ar roku atņemta. Anna iepleta acis. Stāsti, stāsti!
Miks galvu vien nogrozīja. Kārļonkulim taisnība, tu tie��ām esi nenogurdināma. īsta Vecās Lavīzes mantiniece!
Anna sarāvās. �I nebija pirmā reize, kad viņa ievēroja Mika tāpat arī Kārļonkuļa it kā netī�ās norādes, salīdzinot Annu un Lavīzi. Kāpēc? Nedz viņa to pazina, nedz bija redzējusi. Tik vien, cik toreiz runājusi ar Vecās Lavizes meitu Mariju.
Anna vēlāk nebija papūlējusies iedziļināties Marijas toreiz teiktajos vārdos, nebija centusies papētīt dzimtas leģendas par putniem, kas sargā Pū�u salu un Bergu namu, kurā ieiet spēj vienīgi īsts Bergs neviens cits. Anna Roze aizbraucot bija uzticējusi Mazkalniņu māju ļaudīm parūpēties par namu, līdz atgriezīsies īstie saimnieki. Vecā Lavīze �im lūgumam bija piegājusi visnotaļ lieti�ķi. Ja var ticēt ļau�u runām, viņa namam uzlikusi tādus zīmogvārdus, ka nu jau vairāk nekā se�desmit gadu laikā neviens nepiederīgais nav uzdro�inājies tajā pat ieiet, par dzīvo�anu nerunājot. Citādi piemēram, ar loģikas palīdzību �o fenomenu (skaista māja ar visu iekārto�jumu spēj nostāvēt neskarta vairāk nekā pusgadsimtu) nebija iespējams izskaidrot.
Bet kāpēc ģenerālis un Miks tik bie�i lika nojaust, ka tie�i viņa, Anna Elizabete, varētu būt Vecās Lavīzes lielo spēju un zinā�anu mantiniece? Kāds viņai ar to sakars? Nu labi vi�ņas intuīcija reizēm pasaka priek�ā pareizās atbildes uz sare��ģītiem jautājumiem, palīdz orientēties nesaprotamās lietās, izkļūt no nepazīstama apvidus. Bet �ī spēja piemīt arī citiem cilvēkiem, tikai viņi tai nepievēr� uzmanību vai pat apzināti ignorē. Jā, Anna spēj gandrīz nekļūdīgi noteikt, ar kādu cilvēku runā, pietiek vien sarokoties un pāris minū�u parunāties. Nē, viņa nezina, kā darbojas �is mehānisms, vienkār�i tā ir. Zālītes? Miks vairākkārt brīnījies par to, kā viņa iet pa pļavu, me�u vai dārzu: noplūc kādu zālīti, gar�augu un nosaka �is ir noderīgs tam un tam� "Kā tu zini, kur� augs jāplūc, kā jā�āvē, jākaltē vai jārīvē?" viņ� bija taujājis, un Anna Elizabete nezināja, ko atbildēt. Tā bija, un viss.
Anna! Anna! Mika sauciens izrāva viņu no pārdomām. Tu ta�u neesi apvainojusies!?
-���� Nē, ko tu! Tikai aizdomājos. Klau, vai tev vēl iznāca satikties ar Veco Lavīzi?
-��� Jā un nē. Es piedzimu tajā pa�ā gadā, kad viņa nomira. Da�us mēne�us mēs dzīvojām zem viena jumta. Māte teica, ka Lavīze bijusi ļoti veca. Varētu būt dzimusi ap 1860. gadu. Kad piedzimu, viņai jau bija krietni pāri par simts gadiem. Izskatās, ka �ajā pusē daudz tādu ilgdzīvotāju. Tas priecē. Kaķītis pasmaidīja.
-���� Skaidrs. Es labprāt būtu gribējusi uzzināt, kāda viņa bija, �ī Lavīze, par kuru visi tā runā. Redzi, ja visi raduraksti ir pareizi, tad viņa ir manas vecvecvecmāmiņas māsa.
-���� Ei nu? Tātad tomēr kaut kāda radniecība pastāv? Bet tad jau ari mēs esam attāli radi?
Kas tas bija, kas uz mirkli pazibēja Mika balsī. �ēlums? Nepa�tika? Pārsteigums?
-���� N-nu, nezinu� Ja vispār, tad kādas astotās vai se�pa�dsmitās pakāpes. Bet ko tu man gribēji stāstīt?
-���� Es stāstīt? Ak jā, stāstīt. Klau, es vakarnakt vēlreiz izēdos cauri Lācītes dotajiem arhīva papīriem, un zini, kas tajos ļoti izteikti iezīmējas? Trīs, nē, patiesībā pieci vārdi, kas nepārtraukti atkārtojas visda�ādākajās kombinācijās.
-��� Ja drīkst, es pamēģinā�u uzminēt!? Artūrs Bambāns Artūrs Lejiņ�. Karlīne Lejiņa. Leontīne Cāne. Arnolds Lejiņ�. Arnis Akmens.
-�� Tu pamanīji? Mika balsī ieskanējās tikko jau�ama rezig�nācija. Viņa� un nepamanīs!
-Jā, bet neko konkrētu, tikai tā nojausmas līmenī, Anna steidza mierināt iepīku�o majoru. Tikai sajūtas.
-���� Kā tad es pazīstu tās tavas sajūtas. Tūliņ atkal visu nostāstīsi kā no grāmatas, Miks �ēlojās.
-���� Ne tak. Stāsti tālāk! Ko vēl tu atradi? Beidzot ir kādas ziņas no ekspertiem?
-���� Briesmone, pagaidi, pagaidām ir nakts! Viņi zvanīs no rīta ap deviņiem desmitiem� Vēl tikai se�i! Un majors tā no�āvājās, ka gandrīz izme�ģīja apak��okli. Jēziņ, kur ir krusttēvs? Miegs nāk kā jūra! Jau kuru nakti no�modā�
-���� Liecies� Anna iesāka un gandrīz pateica: ta�u tepat un guli nostl, bet laikus aprāvās un nopurpināja: � mierā ar to gulē�anu! Kas vēl jauns? Vai arhīva papīros nekā vairāk nebija? Piemēram, kāda informācija par bezvēsts pazudu�iem cilvēkiem apmēram piecdesmito gadu pirmajā pusē?
-���� Kad tu tā saki, kaut kas bija gan. Viens Melnpils Avīzes izgriezums no 1954. gada aprīļa. Tajā divi rakstiņi: viens ļoti īss par to, ka jaunā padomijas valdība sākusi pārskatīt izsūtīto lietas; otrs izvērstāks par to, ka Melnpils rajona tiesa atzinusi par miru�u gadu bezvēsts prombūtnē eso�o, pazudu�o kolhoza "Me�āji" priek�sēdētāju Artūru Lejiņu un viņa �oferi Ivanu Zubrovu. Lejiņa vietā par kolhoza "Me�āji" priek�sēdētāju iecelts Juris Lācītis. Raksta beigās atgādinā�jums, ka pirms gada 1953. gada martā, vieglajā ma�īnā GAZ-69 braucot cauri me�am un vedot kolhozniekiem algas, Lejiņ� un Zubrovs piedzīvoju�i me�abrāļu uzbrukumu, kurā, visticamāk, nogalināti, bet viņu līķi noslēpti me�ā. Iedzī�votāji aicināti godināt varonīgo, no bandītu lodes kritu�o komunistu gai�o piemiņu ar klusuma bridi skolās un darbavie�tās�
-��� Aizkustino�i� īpa�i, zinot, kādi nezvēri bija �ie "varonī�gie" komunisti� Anna Elizabete nodrebinājās.
-��� Bet ar to vēl mans stāsts nav galā. Ervīns atsūtīja infor�māciju no da�ām� hmm� datubāzēm, kurām tavs Kārlis tomēr netiek klāt, un tur�
Tavs Kārlis! Anna Elizabete gandrīz uzlēca stāvus gaisā. Vai reiz nebūs gana viņai �ūt klāt katru vīrie�kārtas cilvēku?
-� Un tur �is pats vārds, uzvārds, dzim�anas apliecības un pases dati parādās ari vēlāk, bet jau� uzmini, kur!? Maskavā, Augstākajā virsnieku skolā. �odien jau vairs nav nekāds noslē�pums, ka �ajā iestādē sagatavoja spiegus un �ekas aģentus. Nu, lūk, interesants fakts ir tāds, ka Artūra Lejiņa vārds �ur un tur dokumentos parādās līdz pat se�desmitajam gadam, tad pēk�ņi izgaist kā rīta migla saulītē. Bet ziņu par viņa nāvi nav ne mūsu, ne krievu dro�ībnieku arhīvos.
Es nejautā�u, kā viņi ar Ervīnu un ģenerāli pie �iem arhīviem tiku�i. Es to negribu zināt.
-��� Varbūt aizbraucis uz ārzemēm? Anna ieminējās.
-���� Varbūt. Iespējams, viņu patie�ām izskoloja par killeru un nosūtīja pāri robe�ai� Miks domīgi novilka. Katrā ziņā spējas viņam bija. Aukstasinība, ne�ēlība, fanātisms�
-��� Tomēr tu tam netici�
-��� Neticu gan. Jo, redzi, se�desmito gadu sākumā Melnpils un Me�āju pusē atkal sāku�i zust cilvēki. Visvairāk jaunas meitenes. Da�as atradu�ās, da�as ne. Atrastās neko pastāstīt nespēja divas nomira slimnīcā, tre�o daļēji bija saplosīju�i me�a dzīvnieki, bet ceturtā meitene sajukusi prātā, �ķiet, ievie�tota Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tas noticis se��desmit ceturtajā gadā, un meitenei tolaik bija trīspadsmit�
-��� Vai viņa vēl dzīva? Anna saausijās.
-��� Nezinu. Diez vai. Un, pat ja būtu, nevarētu ta�u cerēt no viņas ko uzzināt. Dro�i vien prāts galīgi aptum�ojies vai ari atmiņa nobloķējusies. Viņai tā būtu labāk�
-��� Mik, ne jau vienmēr garā vāj� cilvēks nespēj neko atce�rēties. Turklāt kāpēc tad tu man to visu stāsti? Gan jau arī tev ir kāda doma �ajā virzienā, vai ne? Anna pasmīnēja.
-��� Ir jau, ir� inkvizitore. Man likās aizdomīga �ī sakritība tas pats rokraksts, līdzīgi upuri. Vai zini teicienu vilks spalvu met, bet tikumu ne?
-��� Mik, varbūt tu zini, kad vecajā padomijā pirmoreiz sāka taisīt plastiskās operācijas?
-���� Kam tev tas? Miks vēlreiz saldi no�āvājās.
-���� Paņem segu, met kautrību pie malas un liecies gultā! Par pieklājību domāsim vēlāk! Anna izrīkoja. Arī viņai acis ne tikai lipa ciet, bet orbītās griezās otrādi. �obrīd viņa spētu aizmigt arī stāvus� Es tikai noskrie�u pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas.
-Jau darīts! Miks militāri noziņoja, vilkdams laukā no kaudzes divas pūkainas segas. Es tepat uz tepiķī�a�
-���� Mik, nemuļķojies, mēs galu galā neesam nekādi sve�i�nieki! Anna sadusmojās. Lūk, es savācu savu segu, bet tu ģērbies nost un liecies slīpi. Es tikmēr, lai tevi nemulsinātu, ieie�u vannasistabā. Tikai nesaņurci un neizgrūsti Baronu! Viņ� ir radis gulēt pa�ā gultas vidiņā. Ja iztraucēsi, viņ� brēks nebalsī un pamodinās visus dzimtas spokus�
Pēc pāris minūtēm atgriezusies no du�as, Anna Elizabete atrada majoru Kaķīti saldi �ņākuļojam ar Baronu uz vēdera. Runcim laikam patīk garspalvainā rudā sega� bet varbūt ma�jora muskuļotais vēders. Anna nosmaidīja un, cik klusi vien spēja, ielīda savā gultas pusē.
Cauri plānajiem aizkariem spraucās pirmie rīta saules stari. Nebija jau prāta darbs tagad iet gulēt. Labāk būtu bijis tur�pināt iesākto. Ta�u pārkarsu�ās smadzenes spītīgi pieprasīja atelpu. Labi, viņa pagulēs tāpat vaļā acīm un domās pārcilās visus zināmos faktus varbūt tie sagrupēsies pareizā secībā.
Tātad nezvērs� Jaunais, fanātiskais komunistu līdzskrējējs un daudzkārtīgais slepkava Artūrs Bambāns, kur� vēlāk, lai slēptu pēdas, apprecējās un kļuva par Artūru Lejiņu, pie�ņemdams sievas uzvārdu, ta�u turpināja savus asiņainos noziegumus un divreiz pēc kārtas nosūtīja nāvē desmitiem, pat simtiem cilvēku.
Nevarēja ta�u Bambāns-Lejiņ� darboties viens pats. Kāds viņam noteikti palīdzēja. Interesanti, kur palika Borovs, Me�āju pirmais partorgs �etrdesmitajā gadā! Un kāds bija Lejiņa uzticamā roklai�as Zubrova liktenis? No�auts me�ā? Varbūt. Tomēr paliek jautājums kur� viņu no�āva� Visticamāk, tie nebija me�abrāļi� Annas prātā sāka veidoties baisa shēma, kurā centrālā vieta piederēja Artūram Bambānam-Lejiņam� Loģiski! Tiklīdz Staļins aizgāja pie tēviem un paklīda runas par politiski izsūtīto nepatiesi represēto lietu pārskatī�anām un amnestijām, tā viņ� mudīgi sarūpēja virkni letālu nelaimes gadījumu saviem rokaspui�iem un� izgaisa.
Tikpat loģiski būtu pieņemt, ka, Artūram Lejiņam izgaistot no zemes virsas �eit, kādā citā vietā var uzrasties persona N. N. ar viltotiem personas datiem, izdomātu biogrāfiju un noteiktu misiju. Elementārs vielas nezūdamības likums! Kad Miks modīsies, jāpastāsta viņam varbūt doma nemaz nav peļama.
Interesanti, vai jelkādos arhīvos var cerēt atrast divus atli�ku�os "troikas" uzvārdus tos neģēļus, kuri līdz ar Lejiņu parakstīja izvedamo sarakstus. Uzzināt �os vārdus, publiskot un beidzot saukt pie atbildības! Nebija jau nekāds noslēpums, ka daudzviet "brīvprātīgi pievienotajās jaunākajās padomju republikās" iedzīvotāji bija iznīcināti vai pret savu gribu iz�vesti, pildot di�ā tautu tēva Josifa Visarionovi�a murgaino etnisko tīrī�anu un tautu pārvieto�anas plānu� Simti, tūk�sto�i, miljoni no�auto, izvesto, bez vēsts pazudu�o tikai tāpēc vien, ka latvietis, ukrainis, baltkrievs, Pievolgas vācie�tis� Tūksto�iem izvarotu, nomocītu, sakropļotu sievie�u jo nav gribēju�as kopoties ar kārtējo vaņku, peķku vai sa�ku, nav zaudēju�as savu un savas tautas godu. Anna bija noklau�sījusies desmitiem stāstu par to, ka pat trūcīgas ģimenes izpelnīju�ās vietu kravas kastē un lopu vagonā tikai tāpēc, ka ģimenes māte, meita vai māsa nav atdevusies kolhoza priek�sēdim, partorgam, komsorgam vai kādam citam zābakotam pistoļvlram. Bet citus izveda tāpēc, ka pa�u radi vai kaimiņi noskauda: tiem tur, redz, bija, jo viņi strādāja, bet mums, nabadziņiem, nekā. Kas cits atliek prom no acīm, bet mantu tautai, tas ir, mums, nabadziņiem.
Pussnaudā Annas Elizabetes prāts kā skeneris slīdēja pāri �īsdienas notikumiem, redzētajam un dzirdētajam.
Ikvienam skapī savi skeleti. Katrs kaut ko noklusē un nepa�saka līdz galam�
Lācītis� Juris Lācītis� jaunais kolhoza priek�sēdētājs. Mai�ga Lācīte pagasta padomes priek�sēdētāja. Vecāki neļāva man skraidīt pa barona īpa�umiem� Kas ir Maigas māte? Un kur �obrīd ir viņas tēvs?
Kāpēc Annai tā nelika mieru uzvārds Zāns, pareizāk Cāns? Simons Cāns� Sīmanis Cāns� Kur viņa to lasījusi?
Anna Elizabete ieķērās ar visiem desmit pirkstiem savās pinkainajās cirtās un sāka tās tīņāt ap pirkstu. Kāpēc atbilde nedevās rokā?
-��� Nenāk miegs? Kaķī�a balsi miegs vairs nebija jau�ams.
-���� Ne-a. Domāju, domāju un nevaru izdomāt, kur esmu dzirdējusi vai lasījusi Simaņa Cāna vārdu.
-��� Kolhoza arhīva mapē?
-Jā, bet tur bija par māju iegū�anu, par mir�anu� Vairāk nekā. Bet paga! Vai atceries, ko Miķelis stāstīja par slepkavību Priedītēs? Artūrs uzbļāvis vienam uzvalkotajam: "Simon, poiģi i vita�ā jego!"� Sīmanis�
-��� Ei, mīļā sirds, tas daudz ko atklāj pavisam citā gaismā. Visticamāk, Simons Cāns Staļina dzim�anas dienā neno�āvās pats, bet viņam palīdzēja. Lai neatstātu pēc sevis lieciniekus!
Gan jau Artūrs zināja Simona dabu, tāpēc nodro�inājās jau iepriek�� Nākamā gada laikā viņ� saprata, ka situācija kļūst nekontrolējama un jaunie politiskie spēki pie vienīgās visuva�renās komunistiskās partijas stūres varētu nozīmēt līdz�inējo pozīciju zaudē�anu, varbūt vēl ko ļaunāku draudus krist ne�ēlastībā, cietumu vai pat tribunālu. Protams, gudrāk bija pazust, pirms tam novācot dārgos cīņubiedrus. Visticamāk, Zubrova mirstīgās atliekas varētu atrast kādā akaci, ta�u tur neviens tās nelīdīs meklēt�
Mik� Kad pulkstenis rādīs drusku pieklājīgāku laiku, lūdzu, piezvani Ervīnam un palūdz, lai pārbauda Maigas Lācītes radurakstus! Es tajos kaut ko īsti nesaprotu, gribētos uzzināt vairāk.
-���� Kas tev aiz ādas? Miks interesējās.
-���� Pagaidām nezinu. Bet vajag pārbaudīt. Un vēl� derētu ieskicēt ari Arņa Akmeņa ciltskoku. Man radās viena pilnīgi fantastiska ideja, ta�u skaļi es to pagaidām neteik�u, citādi jūs mani nosmiesiet beigtu�
-��� Tevi nosmiesi� Miks purpināja. Tu pati kuru katru nosmiesi� Nu labi, pierunāji. Ap deviņiem piezvanī�u Ervī�nam. Bet tagad gan paguļam kādu stundiņu, labi?
-��� Labi� Pēc īsa klusuma brītiņa Anna ierunājās: Mik� Mēs ta�u Zani atradīsim!?
-��� Atradīsim. �u�i!
-���� Dzīvu?
-��� Protams, dzīvu! Guli, lūdzu!
-���� M-mm. Arlaburitu, major Kaķīti!
Atbildes vietā Anna saņēma bra�u krākuļo�anu, ko sulī�gāku darīja regulāri iesvilpieni. Miks gulēja, atmetis rokas pāri galvai, kā mazs bērns, kura vienīgās rūpes ir tikt galā ar baiso sapņu bubuli, lai gan parasti viņa debesis ir zilas, zilas.
Kaut man būtu Mika Kaķī�a pārliecība par to, ka ar Zani viss ir kārtībā un mēs viņu atradīsim�
Kad viņu beidzot no �īs slēptuves izlaidīs?! Vai ieslēgs gaismu? Vai iedos ko ēdamu? Vai vismaz noliks spaini?
Labi, ka ūdens pudeli iedevu�i. Viņa ilgi �aubījās dzert vai ne, ta�u slāpes uzvarēja.
Necie�ami gribējās �urāt, ta�u, taustoties pa grīdu, neko vai�rāk par �etrkaintainu atkritumu kasti ar pedāli atrast neizdevās. Nu, teorētiski ņemot, miskastes iek�ējai dajai jābūt labi sametinātai kojās viņas ar meitenēm tādās �etrkantainās "iek�iņās" bija nesu�as ūdeni grīdas mazgā�anai.
Bija skaidrs, dzidrs jūnija rīts. Tre�ais kop� Zanes mīklai�nās pazu�anas.
Pie brokastu galda visi sēdās domīgi un nomāktā garastā�vokli aizvadītās nakts atklājumi un nopietnās sarunas, �ķiet, bija atstāju�as savu iespaidu. Neviens nepamanīja Miku iznā�kam no Annas Elizabetes istabas, neatskanēja arī tik pierastie, maķenīt zobgalīgie ikrita sveicieni. Loki bija atvainoju�ies un uznesu�i brokastu paplāti savā istabā. Pārējie brokastotāji klusēdami dzēra kafiju, ēdienam neviens nepieskārās.
Pēdējais kompānijai pievienojās Miķelis Priede samul�sis, baltā krekla pogas nervozi raustīdams. Viņ� acīmredzami nejutās ērti tik lielā cilvēku pulkā.
Miķelīt, nāc man blakus! �ķelmīgi smaidot, aicināja Kārļa vecmāmiņa. Nekautrējies! Viņi ta�u visu par mums zina. Vai te vairs var būt noslēpumi?! Anniņ, Omite vērsās pie Annas Elizabetes, tu ta�u nedusmojies, ka Miķelītis nak��ņoja viesistabā? Kur viņ� nakts laikā būtu gājis? Un mums bija tik daudz, par ko runāt�
-���� Protams, Omīt, protams, Anna sirsnīgi atbildēja.
Raugoties uz abiem vecajiem cilvēkiem, kuri tagad, pa�ā mū�a nogalē, bija satiku�ies un nu mēģināja satvert kaut mirdzo�u spalviņu no laimes putna astes, Annai gribējās skaļā balsī raudāt un kliegt reizē.
Ar kādām tiesībām kāds vai kādi toreiz un diem�ēl ari tagad uzdro�inās lemt gan atsevi�ķu cilvēku, gan veselu tautu likteņus? �iem ļausim dzīvot, bet �iem paredzēts mirt! �iem mēs aprēķināsim tādus nodokļus, ka viņi pat paelpot nevarēs, tik un tā nosprāgs� vai aizbrauks, aizmuks. Un tad mēs varēsim pabeigt to, kas iesākts pirms tik daudziem gadiem. To, ko nespēja paveikt poļu, vācu, zviedru un krievu iero�i, tagad izdarīs kosmopolītu lunkanās mēles un bezkaislī�gie banku kontu cipari� Viss apkārt notieko�ais jau labu laiku liecināja par jaunas kundzības ēras sākumu, diem�ēl cilvēki, veiklu runātāju skaļo vārdu apmulsināti, joprojām dzīvoja ilūzijās par brīvu un neatkarīgu valsti ņēma kredītus, pirka automa�īnas un sadzīves tehniku, brauca ceļojumos. Pat glo�bālā ekonomiskā krīze neko tā īsti mainīja, tikai bagātie kļuva vēl bagātāki un nekaunīgāki, trūcīgie vēl nabadzīgāki, ta�u cilvēka daba plātīties un izrādīties joprojām bija dzīva.
Vecais tikums strādāt un priecāties par to, kas nopelnīts savām rokām, �ķita aizgājis uz neatgrie�anos.
-��� Anniņ, vai tu mani dzirdi? Viņas pārdomas pārtrauca ģenerāļa Kārļa Basa ducinā�ana. Savu kafiju laikam tā ari nesagaidī�u. Būtu zinājis, ka mani te mērdēs badā, mājās vismaz kafiju padzertu�
-���� Kārļonkul, no kurienes tu?
-��� Tikko atbraucu. Zaķī�i un Kalniņi sūta sirsnīgu paldies par vakarvakaru. Beidzot esot norunāju�i tos grūtumus nost no sirds un kļuvis vieglāk. Vecā Zaķltiene vēl �orīt zvanīja un atgādināja, lai pajautājam Karllnei par meitu.
-���� Meitu? Miks sarauca uzaci. Bet� Karllnei ta�u ir tikai viens dēls Arnolds Lejiņ�. Krusttēv!?
-���� Ko krusttēv? Es �ajā jautājumā esmu tikpat gudrs, cik tu. Aizbraucu prom �etrdesmitajos, atgriezos pirms trim gadiem, pagasta radurakstus nepārzinu kur�, ar ko un kā�pēc� Ģenerālis domīgs burzīja gludi skūto vaigu.
-��� Vai Zaķītiene neko vairāk nepastāstīja? Anna Elizabete pēk�ņi ievaicājās. Varbūt kaut ko neparastu?
-Ja tu tā saki� Viņa izmeta kaut ko par dzimtas pēctecību, par amata pārmanto�anu, bet es tam nepievērsu uzmanību.
-��� Kārļonkul, kā tu domā vai eksistē noziedzības gēns? Nopietnā balsī izteiktais Annas jautājums piesaistīja visu klā�teso�o uzmanību. Es, redz, prātoju, vai nodevība, varmācība un nekrietnība iedzimst un tiek pārmantota. Vai bērniem būtu vai nebūtu jāatbild par savu vecāku grēkiem? Un galu galā
-��� vai pastāv dzimtas lāsts?
-���� Līzbet, vai ar tevi viss kārtībā? Anna Roze satraukta paliecās pāri galdam un pataustīja mazmeitas pieri. Viņa rai�zējās, vai vakarvakara stāsti nav atstāju�i pārāk spēcīgu iespaidu� Anna Elizabete juta dziļāk, nekā no malas izskatījās.
-��� Vecmāmiņ, neuztraucies! Viss kārtībā. Es sen vairs ne�esmu bērns.
-��� Zinu, Līzbet, zinu. Tu vairs neesi maza meitene. Tu esi liela un gudra� Un viltīga! Tāpēc pastāsti man, kur palika tās trīs ozollapas?
-��� Ā, tās� Anna, atkal iegrimusi domās, izklaidīgi novilka.
-���� Manā istabā uz galda. Mēs ar Miku tās �orīt pētījām.
-���� �orīt? Kārļa balsī ieskanējās dzinējsuņa tonis. Jūs? Pa kuru laiku? Mēs ar Ģirtu �onakt neesam gulēt gāju�i, bet nevienu ma�īnu, izņemot ģenerāļa roveru, aizbraucam vai piebraucam neesam dzirdēju�i.
-���� Es� khm� Kaķītis ievilka elpu, ta�u viņu pārtrauca Annas vēsā replika: Tas nav tik būtiski� Svarīgākais, ko izdevās atklāt, trīs ozollapu kātiņi satīti kopā ar zaļi zel�tainu zīda diedziņu. �ādu �alli Annas Elizabetes vecmāmiņa Anna Roze, aizbraucot no Me�ājiem, uz atvadām uzdāvinājusi Vecajai Lavīzei. Par piemiņu. Mik, lūdzu, atnes to �ķīvi ar lapām! Manā istabā uz spoguļgaldiņa�
-��� Es to �alli atceros� Skaista kā vasaras pļava, negaidot ierunājās ģenerālis. Lavīze mēdza uzsegt to uz pleciem svēt�ku reizēs, dikti saudzēja un uzpasēja. Novēlēja manai mātei Emīlijai, ta�u viņai bija bail to nēsāt. Teica dikti savādi jūto�ties, kad uzsedzot uz pleciem, it kā galva reibstot. Noglabāja lādē pie nelietotajiem palagiem un dvieļiem.
-��� Vai tu re! Tad jau pēdējo zīmi mums būs atstājusi Vecā Lavīze, secināja Ģirts. Vai kādam ir nojausma, ko nozīmē trīs ozollapas? Vietu parkā, trīs ozolus, Jāņu vainagu, ozolzaru vītni, skapja kokgriezumus?
-��� Jaunais cilvēk, parādiet, lūdzu, tās lapas tuvāk! Bi�u Miķelis uzrunāja tikko atnāku�o Miku Kaķīti un pastiepa savu mezglaino plaukstu. Ilgi un uzmanīgi pētījis sa�okuroju�ās lapas, vieglītēm mēģināja vienu atritināt.
-���� Miķelīt, ko tu dari? Anna Līze Saulīte bija piebāzusi degunu gandrīz pie pa�as lapas.
-��� Redzi? Anniņ, vai ari tu to pamanīji? Miķelis, no satrau�kuma piesārtis, raudzījās apkārt. Tas nav parasts ozols, bet gan akmeņozols, kādu �ajā pusē nemaz tik daudz nav. Atce�ros, kad vēl gāju skolā, direktors Konrāds dabaszinību stundā stāstīja, ka vecais barons, mūsu vecā fon Berga sencis, no savas tēvzemes atvedis akmeņozola stādiņus daļu sastādījis vienā alejas pusē no Me�mui�as lidz baznīcai, da�us atvedis uz Pū�u salu, bet trīs stādiņus uzdāvinājis savam tālaika dārz�kopim Kārlim Kārlī�u māju saimnieka jaunākajam dēlam, kur� ieprecējies Mazkalniņos un palicis tur uz dzīvi.
-���� Miķelīt, tu gribi teikt, ka tie ozoli�
-��� � varbūt nemaz neaug Pū�u salā? Iespējams un pat ļoti ticams, ka tie ir trīs lielie ozoli pie Mazkalniņiem nogāzē uz upes pusi. Esmu tur tādus redzējis.
Viss sakrīt! Ozoli, lapas, dzīpars no vecmāmiņas �alles, Mazkalniņi, Vecā Lavīze. Ziņa.
-��� Manuprāt, to nekavējoties vajadzētu pārbaudīt! iesau�cās Anna Elizabete. Braucam! Pui�i, ņemiet lāpstas un cir�vjus, būs jāpastrādā!
-���� Līzbet, Līzbet, netrako, ozoli neaizbēgs! Miks atvēsi�nāja viņas dedzību. Ja bija tur �orīt, būs ari vakarā. Pienāks laiks izpētīsim. Svarīgāk būtu apspriesties, ko varam darīt Zanes labā. Noslēpumainās vēstules autors par sevi vairs nav atgādinājis, nekādas jaunas prasības nav izvirzītas, atliek vie�nīgi cerēt, ka ar mūsu draudzeni viss kārtībā. Starp citu, tūlīt būs klāt operatīvā grupa un eksperti no Rīgas. Vēlreiz pārķemmēsim visu pagasta teritoriju un mājas. Graudnieki gan saka, ka esot apsekoju�i, ta�u es viņiem tā īsti neticu.
Miks ir malacis! Beidzot atmetis pieklājību un runā kā vīrs.
-���� Graudnieks� Graudnieks� Jāzeps Graudnieks Latvijas laikā bija mūsu pagasta kārtībnieks, policijas inspektors un aizsargu priek�nieks, atminējās Anna Roze.
-���� Bija, bija. Brangs vīrs bija liela auguma, paresns, cie�nīgs. Ļaudis no viņa bijās, bet cienīja. Diem�ēl, kad ienāca krievi, Graudnieks apsvieda ka�oku uz otru pusi, izrādījās īsts gļēvulis, dusmīgi norūca Bi�u Miķelis. Kad nogalināja veco Andreju Bambānu, Graudnieks nerīkojās, lai gan vainī�gais bija acīmredzams. Laikam jau dikti baidījās no jaunās varas� Tomēr tā viņu neglāba� Lopu vagonā ar numuru 41 satikāmies. No bra�ā policista vairs nebija ne vēsts, vien bai�lēs trīco�s tauku blāķis. Kādā vaļsirdības bridi viņ� atzinās: bijis pārliecināts par to, ka Andreju nositis pa�a dēls. Viņam arī esot aizdomas, kur� ir tas vilkatis, kas uzbrūk pagasta meitenēm un jaunām sievietēm. Viņ� to dēvēja par Sā�cēju�
-��� Tā tas varētu būt. Kad Amis metās mani glābt, viņ� ieko�dēs Artūram tie�i rīklē� Omlte atcerējās.
-��� Un dro�i vien pamatīgi sabojāja balss saites, secināja Miks. Plēsums atstāja iespaidu uz balsi.
-��� Tā ari bija. Atceros, ka reiz, atnākusi no ciema kantora un domādama, ka es nedzirdu, Lavīze izmeta tādus vārdus: viņ� jau nerunā, bet rej kā vecs, aizsmacis suns. Acīmredzot bija satikusi Artūru� tolaik jau Lejiņu. Nakti dzirdēju, ka māte sa�ukstas ar tēvu. Līdz manām ausīm nonāca da�as aprautas frāzes "viņu aicināja ārstēt, bet viņa atteicās" un "jāved bērni prom". Nākamajā rītā tēvs mani un Zelmu aizveda uz Rīgu pie krustmātes.
Re nu, kripatiņu pie kripatiņas, un vēsture atklāj kādu jaunu lappusi.
-���� Man tomēr �ķiet, ka vajadzētu vēlreiz apciemot Karlini Lejiņu, ieteicās Miks Kaķītis. Pienācis laiks ar veco kundzi aprunāties nopietnāk. Krusttēv, mēs varētu braukt divatā! Anna sagaidīs operatīvo grupu, izstāstīs pui�iem jaunumus un parādīs visas notikumu vietas.
-��� Un mēs? nervozi ievaicājās Omīte, izvilinot smaidus Kārļa un Ģirta sejās.
-��� Mēs, Omlt, kopā ar Annu Rozes kundzi un Miķeli dosimies pastaigā pa Pū�u salu un Mazkalniņu apkaimi, lai sameklētu tos ozolus. Varbūt mums paveiksies ienāks prātā vēl kāda fantastiska ideja.
Anna Elizabete dusmīgi savilka uzacis ari viņai gribējās doties triju ozolu meklējumos, lai tiktu skaidrībā par pagātnes notikumiem. Ta�u pienākuma apziņa lika iespējami ātrāk tikt galā ar tagadni un atrast pazudu�o draudzeni.
Tiklīdz Miks ar ģenerāli bija aizbrauku�i, pāri tiltiņam pagalmā ierībināja vesels korte�s iebuktētais Viktora forda pikaps ar cienījamo, melno �etrkājaini kravas kastē, aiz tā busiņ� ar ekspertu priek�nieku Egonu Dambergu un viņa pui��iem, un svinīgā brauciena beigās melns audi ar pieciem jauniem pui�iem pelēkos uzvalkos un saulesbrillēs.
Oho� tur nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos� Anna Eliza�bete īgni nodomāja. Kurus specdienestus Miks vēl būs atvilcis �urp? �ķiet, �ajā mājā pārsteigumi nebeigsies� Vecmāmiņai tāds notikumu pavērsiens nepatiks.
Ta�u ekspertu grupa un pui�i ar metālmeklētājiem izrādī�jās necerēti klusi sabiedrotie. Uzmanīgi noklausīju�ies stāstu par atradumu upmalā, viņi no ma�īnām izcēla kastes ar ierī�cēm un aizgāja upes virzienā. Anna viņu darbo�anos vēroja gan pa virtuves, gan savas istabas logu. Pui�i metodiski, soli pa solim pārmeklēja upmalu, lielo pļavu, ozolu audzi, visbei�dzot nozuda me�a saaudzē. Vēlāk busiņ� aizdūca pāri tiltam un pagriezās Me�āju centra virzienā.
Anna pēk�ņi jutās viena un pamesta. Ģirts un Kārlis, kā bija solīju�i, pavadīja abas sirmās kundzes un Bi�u Miķeli pastaigā, Miks ar ģenerāli veica oficiālās nopratinā�anas, pat slinkie Graudnieki bija atradu�i sev piemērotu uzdevumu. Annai Elizabetei nekas cits neatlika kā ķerties pie pusdienu gatavo�anas.
Veikli kapādama dārzeņus un zaļumus salātiem, viņa iek��ēji nespēja rimties kā varēja gadīties, ka tie�i viņa ir nobī�dīta malā? Katrs kaut ko darīja izmeklē�anas labā! Nē, tas neiet krastā! Samaisījusi divu veidu salātus un pagatavojusi superniknu kafiju, viņa ar lielu tasi rokā devās sava biju�ā kabineta virzienā. Interesanti, ko Ģirtam un Kārlim izdevies izburt no vecajām, pārskenētajām fotogrāfijām!? Veco laiku bildes tehniski bija ļoti labas, ar lielisku fokusa dziļumu un asumu, ta�u laiks un mitrums bija darījis savu tās bija plankumainas, nodzeltēju�as, izbalēju�as. Un tomēr�
Atvērusi attēlu redaktoru, Anna Elizabete sameklēja jau�nāko darbu mapi. Lūk, tepat jau bija sadaļa ar nosaukumu Nosleepums. Romantiķi! Anna atvēra mapi un sāka pētīt.
Jau pirmie attēli sagādāja lielu prieku. Varēja noprast, ka tie albumā rindoti zināmā secībā, it kā ilustrējot kādu stāstu. Tās visas nebūt nebija Dzirnavu bildes vien� Lūk, vecmāmiņa Anna Roze vēl meitenes gados Pū�u salas lejasgala lapenē. Nākamajā attēlā redzama visa Bergu ģimene. Ak Dievs, cik skaisti biju�i viņas vecvecāki! Smalciņa meitenīte ar gariem, cirtainiem matiem, ģērbusies baltā tērpā, ar grāmatu sainīti rokā tā noteikti ir Kārļa vecmāmiņa Anna Līze. �eit skats no skolas, acīmredzot Kaucmindes izlaiduma. Līdzās Annai Lizei Millerei stāv viņas vecāki un� jauns, slaids puisis gariem, vējā plīvojo�iem matiem. Kārļa vectēvs Miķelis�
Anna jutās savādi, domājot par to, cik negaidīti un strauji vairākiem viņai tuviem cilvēkiem mainījusies dzīve, da�i atradu�i zaudēto jaunības mīlestību, citi jaunus radus.
Bet, lūk, kas �ī par fotogrāfiju? Jauna māja jaunsaimnie�cība, tikko uzcelta guļbūves ēka, bet uz jumta divi vīri ar āmuriem; vecākajam liela lāpstveida bārda kā kupcim, jau�nākajam apaļ� ģīmis, izvelbtas acis un atļuku�as ausis� Kā naktspodiņam, Anna atcerējās Zaķītienes trāpīgo rakstu�rojumu. Tad tāds tu izskaties, Artūr Bambān-Lejiņ!
Sejā nebija saskatāmas gudrības pazīmes, drīzāk gan vil�tība un �urcība. Anna palielināja attēlu. Interesanti� Izkadrēja abu amatnieku sejas un izvilka tuvplānā. Patie�ām interesanti� Nekas neliecināja par to, ka Andrejs varētu būt Artūra tēvs. Vecākais Bambāns bija kā ar cirvi no raupja klintsbluķa tēsts milzīgs, pamatīgs, lielām rokām un kājām, platu seju, ausis cie�i pie galvas, prāvs kartupeļveida deguns un desiņām līdzī�gas lūpas, ko slēpa kuplā bārda un ūsas. Tāpat kā citi ceļojo�ie amatnieki, ari viņ� garos matus aizmugurē bija apņēmis ar ādas siksniņu. Turpetī Artūrs bija kā no citas miklas mīcīts garām, tievām rokām un kājām, nolaideniem pleciem, iekri�tu�ām krūtīm, apaļu, tomēr kalsnu seju, �ulganām, uz āru izvelbtām vardes acīm, mazu, uzrautu deguntiņu un tik plā�nām lūpām, ka tās atgādināja na�a asmeņus. Un tās ausis! Ausis patie�ām bija milzīgas. Vēl nelielajā melnbaltajā foto�grāfijā bija saskatāms, cik slikta ir Artūra sejas āda vienās pumpās un sakasītās vātīs. Tie�ām briesmīgs! Anna neviļus nodrebinājās.
Ne velti saka: ja gribi zināt par cilvēku ko vairāk, pavēro rūpīgāk viņa seju, kad tas runā, bet jo vairāk kad klusē�
Bija vēl virkne fotogrāfiju, kas atainoja gan Pū�u mājas, gan Priedī�u un Dzirnavu dzīvi, ari da�us pagasta notikumus jaunās varas pirmās dienas Me�ājos un Borova svinīgo uzrunu tautai, stāvot vaļējā kravas ma�īnas kastē. Aiz viņa kā pelēka ēna visās bildēs vīdēja Artūrs lai gan kļuvis kalsnāks un ar fanātiskāku spīdumu acis, ta�u joprojām neglīts.
Bet �ajā fotogrāfijā? Tā laikam būs Karlīne jaunībā!? Foto�grāfs lieliski uztvēris mirkli, kad Karlīne, savam vīram veca�jam Fridriham Lejiņam blakus sēdēdama, ar acīm pievērsu�sies kādam citam, kura �ajā fotogrāfijā nav, toties ir nākamajā. Tajā Artūrs notupies tie�i blakus Karlīnes brun�iem un viņas daiļrunīgais skatiens, tāpat arī pieskārienam paceltā roka ir labākais pierādījums tam, ka viņu starpā viss notika.
Fotogrāfijas aptvēra laika posmu no Latvijas laika līdz kara beigām. Attēli bija da�ādi gan profesionālu fotogrāfu darbs, gan fotodarbnīcā radītā māksla, gan kaut kas līdzīgs agrīnām fotoreportā�ām, ja par tādām var saukt uz vairākām loksnēm nokopētus attēlus divu reiz trīs centimetru lielumā. Attēlu kvalitāte nebija slikta, varētu pat teikt, ka laba, ja nu vienīgi tie bija ārkārtīgi mazi. Paga, paga, bet �ajās divās loksnēs ta�u redzamas vairākas smagās kravas ma�īnas pie Me�āju skolas. Da�as jau pilnas ar cilvēkiem, vienā cilvēki vēl tikai kāpj iek�ā. Ekskursija? Nē�
Anna Elizabete drud�aini pētīja abu lok�ņu stūrī�us, cerē�dama ieraudzīt datumu. Jā, te tas bija: piecciparu skaitlis 14641. �etrpadsmitais jūnijs. �etrdesmit pirmais gads. Kāds bija riskējis ar savu dzīvību un fotografējis izve�anas bridi Me�ājos. Riskējis, slēpis un saglabājis fotogrāfijas cauri lai�kam un varām. Lai �i liecība sasniegtu rītdienu, lai vainīgos sauktu pie atbildības�
Tā, tā� Lūk, ari Artūrs! Stāv, iepletis kājas, roku uz pis�toles turēdams. Apaļ�, plakans ģīmis, īsi apcirpti mati, ausis atļuku�as, plāns deguns, tuvu novietotas izvalbītas acis, kakls tikpat plats kā seja, galva atgāzta atpakaļ, pakakle piepūtusies kā krupim� Dod komandas. Bet viņam līdzās sīks, kalsns vīrelis, �auru seju un palielu degunu, nedaudz vecāks par savu komandieri. Vīreļa seja Annai kādu atgādināja�
Viņa aizvēra acis un domās iztēlojās milzīgu kinoekrānu, pār kuru slīd viņai pazīstamo me�ājnieku sejas.
Kāpēc nāk prātā māsas Zānes? Vai �is virs varētu būt Simons Cāns? Tad kļūtu saprotama gan viņu pazī�anās, gan kopīgās intereses, gan pēk�ņā pazu�ana kara gados un neie�robe�otā vara pēc kara. Artūrs Lejiņ� bija izvietojis sev apkārt cilvēkus, kurus varēja kontrolēt, ar kuriem varēja manipulēt. Izsakoties mūsdienīgi, piesedzis aizmuguri un radījis klasisku organizētās noziedzības struktūru zirnekļa tiklu, kura vidū pats jutās dro�ībā.
Ieskanējās Annas Elizabetes mobilais telefons. Miks.
-��� Sveika, kur eksperti?
-��� Aizbrauca ciema virzienā.
-��� Labi. Mums ir satrieco�i jaunumi! Maiga Lācīte ir Karlines meita. Tātad Arnolda pusmāsa.
-��� Bet tad jau�
-���� Tagad braucam pie Lācītes, pēc tam pie Sofijas. Kur seniori?
-��� Aizgāja uz Mazkalniņiem meklēt trīs ozolus.
-��� Lieliski. Ko pati dari?
-��� Pētu vecas bildes. Mik, es�
-��� Lieliski. Esi uzmanīga un nestaigā apkārt. Lūdzu�
Saruna aprāvās. Oho, tas nu bija kas jauns. Esi uzmanīga un
nestaigā apkārt! It kā viņa būtu piecgadīgs skuķis!
Telefons ieskanējās otrreiz. Ģirts.
-��� Anna, mēs atradām! Mēs atradām!
-���� Ko jūs atradāt? Anna centās saglabāt mieru, lai gan sirds dauzījās kā negudra. Ozolus?
-���� Ozolus un kasti ar dokumentiem! Eksperti �obrīd visu reģistrē, fotografē un veic izrakumus. Mūs pie rak�anas ne�laida. Viņi to dara ar otiņām un mazām lāpstiņām, kas izska�tās kā rotaļu darbarīki.
-��� Pareizi dara! Kas notiks tālāk?
-���� Domāju, ka atradumu vedīs uz Bergu namu abas vec�māmiņas stāv blakus kā admirāļi brun�os. Pui�i viņu dēļ ga�tavi uz galvas nostāties. Ģenerālis Bass ir informēts, viņi ar Miku vēl brauks kādu nopratināt. Vakarā tiksimies!
-��� Tiksimies gan� Anna īgni novilka. Viņai bija gājis secen pirmatklājējas prieks, toties bija ļauts visā ko�umā izpausties ķēk�as lomā. Paklau, Ģirt�
-��� Klausos!
-��� Man te derētu neliela palīdzība. Esmu virtuvē viena pati.
-��� Un Loki? Kur ta' �ie?
-��� Savā istabā. Ilgai sāp galva. Mazais niķojas. Dinārs paga�lam satraukts.
-Cik draņķīgi! Labi, es skrienu. Lai Kārlis paliek �eit. Gaidi!
Nu ko, viņa gaidīs. Virtuvē. Ir jau tā ja reiz esi mājas saimniece, tad arī rūpējies par saviem mājiniekiem, viesiem un nejau�ajiem ciemiņiem. Badā ta�u nemērdēsi, tātad jāpa�gatavo kaut kas vairāk nekā divu veidu salāti. Paga, cik tad īsti ļau�u �obrīd strādā pie �īm lietām? Skaitīdama krustu �ķērsu, Anna ikreiz pie otrā du�a saminstinājās.
Labi, tātad nekādas galda klā�anas taisām pikniku un tonnu veselīgu uzkodu!
Sagriezusi pilnas divas paplātes ar da�ādiem sieriem un dārzeņiem, Anna sāka gatavot salātu mērci. Viņai bija īpa�a recepte: ķiploki, timiāns, dilles, raudenes, pētersīļi, vībotnes, sāls, melnie pipari un ļoti daudz olīveļļas. Ja sīki sakapāja zaļumus un bagātīgi pievienoja eļļu, sanāca lieliska mērce, ko varēja ilgi glabāt aizvākotā stikla traukā. Tas bija arī varens spēka avots, aizdars pie vienkār�as lauku rupjmaizes �ķēle maizes, karotīte eļļas ar zaļumiem, un viss!
Anna darbus bija jau gandrīz beigusi, kad pie mājas pie�ripoja Viktora fords un no tā izremsās trīs smagi apkrāvu�ies braucēji: divi uz divām un viens uz �etrām kājām. Visi nesa iepirkumu saiņus.
-��� Tā, saimniec, saņem! Viktors nokrāva Annai pie kājām divus iepirkumu maisus ar da�ādiem gaļas izstrādājumiem.
-��� Ja nu reiz esam ieņēmu�i tavu mājokli, tad kauna lieta būtu to izēst tuk�u. Zorro, atdod Annai maisiņu!
Lielais suns paklausīgi pienāca tuvāk un pastiepa purnu, lai Anna varētu saņemt saini pie rokturiem. Maisiņā bija dzērieni.
-��� Tu gan esi gudrs un spēcīgs suns, Zorro! Ar ko man tevi pacienāt? Vai drīkst? viņa pajautāja Viktoram.
-��� Drīkst. Tikai neko saldu! Vislabāk rupjo maizīti.
Izskatījās, ka Zorro lieliski māk novērtēt kārtīgas maizes
gar�u un spēku kāri notiesājis �ķēli, viņ� pieklājīgi apsēdās un ar rāmu interesi vēroja, ko dara divkājainie.
-�� Viktor, iekur āra kamīnu! Ģirts mundri uzsauca, nozuz�dams ap stūri. Tūlīt cepsim gaļu. Pārējie dro�i vien arī drīz būs beigu�i. Es eju pēc malkas.
Pagalmā, granti �ķiezdami, iebrāzās trīs motocikli.
-���� Anna, Anna! Nometis savu braucamrīku guļus, skaļi kliegdams, gar mājas stūri skrēja Me�mui�as Lauksaimniecī�bas skolas audzēknis Andris. Anna, jums steidzami jābrauc mums līdzi! Mēs atradām jūsu draudzeni!
Annai Elizabetei saļodzījās ceļgali. Viņa� ir dzīva? Kur? Kā viņu atrada!?
-�� Anna, neuztraucieties! Zane ir dzīva! Dzīva! Atrodas me�hāniskajās darbnīcās tajās, kas iepretī skolai. Iebraucām, lai salabotu Uģa moci. Parasti jau Arnolds tur grozās, visu var sarunāt un izdarīt, tikai �odien nez kāpēc viss tuk�s un kluss. Bet durvis vaļā it kā būtu kāds uz bridi izgājis�
Vai steigā aizbēdzis�
Anna metās uz virtuvi un atrāva zāļu skapī�a durvis. And�ris viņai sekoja, a�i stāstīdams:
-���� � un tajā klusumā saklausījām kaut kur aug�ā, otrajā stāvā, tādus kā klaudzienus, dunoņu� Bail bija, tomēr gājām skatīties. Vecā kantora gaitenī, kur agrāk bijusi grāmatve�dība, pa�ā galā atrodas kases telpa kambaris bez logiem, ar dzelzs loksnēm apkaltām durvīm. Tās bija aizslēgtas no ārpuses, priek�ā liela piekaramā atslēga, bet iek�ā kāds izmisīgi dauzījās un sauca palīgā. Mēs atlauzām atslēgu un atbrīvojām jūsu draudzeni.
-���� Kā Zane jūtas? Vai viņai ir slikti? Ārstu izsaucāt? Vai kāds pie viņas palika? Anna bēra jautājumu pēc jautājuma, steigā bāzdama somā visu, kas varētu noderēt.
-��� Ar Zani viss ir kārtībā. Pārguru�i, nosalusi, izsalkusi, bet citādi tīri nekas. Izdzēra pusi trīslitru burkas ar zaptsūdeni. Viņu �obrīd aprūpē mana draudzene. Brauksim?
-��� Tūlīt! Es tikai� Pui�i, es uz bridi izbrauk�u! jozdama sava audi virzienā, Anna uzsauca Ģirtam un Viktoram, kas apstulbu�i stāvēja un vēroja notieko�o. Pie ma�īnas viņai no rokām izkrita atslēgas. Tās pacēlusi un apsēdusies �ofera vietā, Anna Elizabete konstatēja, ka atpakaļskata spogulītī pretī rau�gās divas spo�as, melnas acis.
-��� Nemaz nedomā, ka vilks tevi tagad laidīs vienu! Kurp jūs dodaties? tikko pieskrējis, Viktors aizelsies jautāja.
-�� Zane atradusies. Man jāsteidzas! Anna rūcināja motoru, ta�u Viktors nelaida vaļā durvju rokturi.
-���� Nē, saimniec, tad es ar tevi. Zorro, pabīdies! Ģirt, gaļa paliek tavā ziņā! viņ� apsēdās aizmugurē līdzās sunim.
Pēc divām minūtēm viņi jau bija mehāniskajās darbnīcās. Angāru durvis vaļā, bet piesaulītē, svaigi pļautas zāles kaudzē sēdēja Zane� magoņsarkanos brun�os, ieģipsētu kāju, bāla, ziliem riņķiem ap acīm, kļuvusi plānāka, ta�u smaidīga.
-�� Zanīt, mīļā sirds, kur tu biji? Kā tas varēja notikt? Anna metās pie draudzenes un cie�i viņu apskāva.
-���� Paga, paga, Līzbet, nenospied, atstāj dzīvu! Tu jau pat �varci varētu saspiest plakanu!
-�� Ahā, tad ar tevi patie�ām viss ir kārtībā, Anna Elizabete priecājās. Un kāja?
-��� Nekā. Klucis ir un paliek klucis. Traucēja rāpot pa grīdu.
-���� 0, tu rāpoji pa grīdu�? Zane, Zane, �itā piedzerties�
-���� Labi, meitenes, pietaupiet laipnības vakaram! Zane, es esmu Viktors, Mika draugs un kolēģis. Un �is ir Zorro. Kurā telpā jūs bijāt iesprostota? Mēs ar suni labprāt mēģinātu tur uzņemt pēdas.
-��� Ak tā. Tā ir otrajā stāvā. Pui�i jums parādīs. Atvainojiet, es jums līdzi neie�u� Zanes lūpu kaktiņi savilkās.
-���� Protams, protams, Viktors, Zanes ko�i zaļā skatiena samulsināts, nomurmināja.
-��� Es ie�u! apņēmīgi teica Anna. Man tas jāredz!
Kambaris bija drausmīgs. Da�i soļi reiz da�i soļi, ar metāla plāksnēm apkaltas durvis, kurās rēgojās mazs, restots lodziņ�. Ne loga, ne griestu lampiņas, ne krēsla. Stūrī vienīgi �etrstū�raina bleķa miskaste ar pedāli. Un uz grīdas tuk�a divlitru plastmasas ūdens pudele. Nabaga Zane. Gandrīz trīs dienas �ajā tumsas ārprātā!
-���� Zorro, osti, osti, meklē! Viktors mudināja savu suni. Tas cītīgi izo�ņāja visus mazā kambara stūrus, tad rūpīgi pār�meklēja gaiteni, brīdi stāvēja, it kā koncentrēdamies, pēdīgi metās lēk�us, raudams Viktoru sev līdzi nostieptā pavadā.
-����� Piezvani pui�iem! garām skriedams, viņ� uzsauca Annai Elizabetei.
-��� Nu, mīļā redaktores kundze, braucam mājās! Anna pa�stiepa draudzenei roku. Zanes kruķu nebija ne �ajā kambarī, ne citās mehānisko darbnīcu telpās. Acīmredzot nolaupītājs tos bija aiznesis līdzi.
-���� Paldies par palīdzību! Anna Elizabete vērsās pie trim pui�iem un meitenes, kas ar interesi vēroja notiku�o. Mēs jūs sestdien gaidām uz dārza svētkiem! Būs Zanes slavenā drupa�u kūka!
-��� Ekspluatatore� draudzene, lēni remsdamās pasa�iera sēdeklī, nomurmināja. Cilvēks knapi dzīvs, bet viņu jau taisās likt pie plīts.
-��� Un ko gan tu iedomājies? Vai man vienai ar tādu spec�dienestu un policistu armiju jātiek galā? Anna jautri atcirta.
Mājās Anna brauca lēni, cenzdamās pārāk nesakratīt dārgo kravu. Nekavējoties piezvanīja Mikam, Kārlim, bet Ģirtam pie�kodināja, lai ielai� ūdeni viņas lielajā vannā.
-��� Tu man ļausi mazgāties savā vannā? Zane jutās aiz�kustināta.
-��� Kā tad! Un ari manā gultā tev nāksies gulēt, jo tavējo aizņēmusi baronese fon Berga.
-���� Ko-o?
-��� Tie�i tā. Mana mīļotā vecmāmiņa Anna Roze fon Berga uz British Airways spārniem ieradusies Latvijā, lai ieviestu kārtību un skaidrību mūsu me�ainajā nostūri, Anna pavīpsnāja.
Tagad, kad Zane atradusies, viss beidzot būs labi!
-���� Ahā! Tātad mani jūs esat izmetu�i no istabas ja nav, tad nav, draudzene konstatēja faktu. Skaidrs.
-��� Toties tu varēsi gulēt man blakus lielajā gultā! Anna Elizabete zobojās. Balkona pusē, kur vairāk gaisa. Vienīgi� tev būs jāpiecie� Barons, Miks un Ģirts viņi pārmaiņus nak�ņo pie manis.
-��� Līzbet, tu esi dulla! Zane izteiksmīgi pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Auto apstājās pie Pū�u mājas durvim.
Pēc stundas, priecīgi plun�ādamās Annas Elizabetes lie�lajā vannā, Zane beidzot jutās kā mājās. Viņas pa abām bija noņēmu�as ģipsi. Zane teica, ka jūtot kauls ir sadzijis, ne vairs velk, ne smeldz, tāpēc jāņem tik tas klucis nost. Anna gan iek�ēji �aubījās, ta�u nolēma lai notiek. Vannā Zanei jāiet tik un tā; ja vajadzēs, vēlāk piezvanīs Maizītei. Ta�u kāja patie�ām izskatījās labi ne tūkuma, ne ziluma slaida un skaista. Tikai jānomazgā.
Zane līksmi smaidija. Draudzene bija ap�ubinājusi viņu ar tādu gādību un rūpību, it kā Zane būtu gaviļniece un �is būtu viņas jubilejas rīts. Ari nupat, klusi piegrabinājusi pie durvīm, Anna ienāca vannas istabā ar lielu paplāti, uz kuras bija uzlikta vāzlte ar gleznu dārza liliju un prāva krūze ar �ķidrumu ko�ā, smaragdzaļā krāsā.
-��� Ņem nu, nāra, dzer! Lai izdzen nelabumus! Pirms vaka�riņām atpūtīsies, pagulēsi jutīsies kā tikko piedzimusi.
-���� Kas tas ir?
-��� Vībotņu uzlējums. Un kripatiņa vīgrie�u. Di�ais tīrītājs un miegotājs.
Zane pagar�oja malciņu. Gards. It kā krūzītē būtu visa upmalas pļava.
-���� Labs gan. LIzbet, klau, Līzbet!
-��� M-mm� Anna Elizabete bija aizdomājusies un pievēr�susies putu struktūras pētī�anai.
-��� Kāpēc tu mani nerāj? Kāpēc tu man neko nejautā?
-��� Ko es varu tev jautāt, par ko rāt? Liela meitene trīs�desmit gadu ar kapeikām� Ja pa�ai galvas nav, ko es tur varu līdzēt? Gribēji visiem pa priek�u aizskriet? Uzzināt vietējās sensācijas? Nu, lūk, ir ari sensācija. Miks pat ekspertu brigādi un kinologu no Rīgas izsauca.
-��� Ej nu� Zane �ajā brīdī varētu ienirt un vairs neuzpeldēt. Vai, cik stulbi sanācis�
-��� Stulbi gan. Gandrīz Jāņu nakts balli norāvām pusē, kad nevarējām tevi atrast.
-���� Beidz! Tu ta�u tā nedarītu� Zane juta, ka pamazām sāk izkust aromātiskajā ūdeni.
-���� Gandrīz izdarīju. Labi, ka mūsējie atrunāja. Anna no�klusēja par briesmīgajām izbailēm, ko bija pārcietusi tajā naktī. Aizbēgusi nu labi, aizbraukusi var jau būt, aizvesta vai nolaupīta arī vēl nekas, bet ja nogalināta? Es tev �ajā brīdī neko nevaicā�u un tu arī nestāsti man, tikai atbildi uz vienu jautājumu: vai tu tonakt biji Lejiņos pie Karlīnes?
-��� Nē. Es�
-���� Pagaidi. Par visu citu vēlāk. Dzer tēju! Es tūlīt nāk�u, palīdzē�u izkāpt un tikt līdz gultai. Kāju vēl nedrīkst noslogot.
Iesteigusies istabā, Anna Elizabete paķēra telefonu un uz�spieda vieninieku Mika numura ātro izsaukumu.
-���� Mik?! Zane tonakt NAV bijusi Lejiņos. Lejiņi abi melo. Vajadzētu ar viņiem parunāt tā sirsnīgāk�
-��� Mums arī ir daudz interesantu jaunumu. Lejiņu meli ir tikai ziediņi� Gaidiet, drīz būsim klāt. Kā Zanei?
-���� Mirkst vannā. Manējā.
-��� Tu esi īsts cēlsirdības paraugs! Saruna pārtrūka.
Izdzirdējusi nodārdam mājas ārduvis, Anna a�i noskrēja hallē. Tur jau viņi visi bija abas vecmāmiņas, Prie�u Miķelis, Kārlis un Ģirts. Ekspertus gan nemānijā.
-���� Kā viņa jūtas? Kārlis paspēja iz�aut jautājumu, kas bija uz mēles visiem.
-��� Labi. Mazgājas. Pēc tam pāris stundu gulēs. Tad ēdisim vakariņas. Izskatās, ka mūsu rēbusi ir atrisināti vai gandrīz atrisināti.
-��� Vai nevajadzētu izsaukt ārstu? ba�ījās Anna Roze. Kār�lis un Ģirts sāka smieties. Kāpēc jūs smejaties?
-��� Bergas kundze, jūsu mazmeitas tējas spēj dabūt uz kājām ikvienu, Kārlis ar cieņu atbildēja. Anna nosarka.
-��� Ak tā. Nūja. Lavīze jau teica�
Atkal tā Lavīze! Kas ar viņu ir?! Kā tāds rēgs Lavīze teica, Lavīze zināja, Lavīze redzēja�
-��� Man ir ierosinājums: tagad visi dodas atpūsties, nomaz�gāties un pārģērbties, bet septiņos tiekamies ārā pie dien�vidu terases uz vakariņām dārzā. Cerams, ka vīri līdz tam būs atgriezu�ies. Starp citu, Ģirt, kur atkal paliku�i Ilga un Dinārs? Savā istabā? �ajās divās dienās viņi pārāk reti redzēti lejā� Vai Ilgai joprojām slikti?
-���� Mazā slima, tāpēc ari viņi neiznāk no savas istabas pārnervozēju�ies.
Tā gan. Mājiens? Kop� Zanes atgrie�anās Annas Elizabetes sajūtas saasinājās vēl vairāk. Labi. Lai jau tā būtu�
-����� Es iegriezī�os pie viņiem, Anna Elizabete apsolīja. Man dro�i vien vajadzēs svaigu medu.
-���� Meit, saki tik, lai Kārlis aizrauj mani līdz dravai. Pēc stundas tev būs vesels spannis. Miķelis sarosījās.
-��� Spaini nevajag, pietiks ar māla bļodiņu, Anna pasmai�dīja un nodomāja: Nu, Veco Lavīz, saki, ko darīsim?
Lēni uzkāpusi līdz Zilajai istabai, viņa klusi pieklauvēja un, nesagaidījusi atbildi, gāja iek�ā.
Mazā Elizabete patie�ām izskatījās savārgusi sejiņa tik sarkana kā kvēlojo�a ogle, balstiņa no lielas raudā�anas aiz�smakusi, ķermenītis tik karsts kā maza krāsniņa. Pieglaudusi vaigu pie bērna pierītes, Anna nogrozīja galvu.
-��� Ilga, Din, kāpēc agrāk neteicāt? Būtu feld�eri izsauku�i�
-�� To bulciņu? Dins iepleta acis. Nu nē� Viņa jau toreiz sevi lieliski parādīja�
-��� Mjā� Annai nebija ko teikt. Temperatūra?
-��� Starp trīsdesmit astoņi un trīsdesmit deviņi� Un nekritas. Ko lai dara? Ilga bija pārbijusies un tuvu raudām. Kas mūsu mazulītei kai�?
-��� Vispirms nomierinies pati. Vai bērns ir ēdis?
-Jā. Pirms divām stundām drusku pazīda. Lāgā negribēja.
-���� Nekas, gan būs labi. Es tūlīt atgriezī�os.
Zobi, zobi� Bet es ta�u no maziem bērniem neko nesaprotu!
Pa ceļam uz virtuvi Anna Elizabete iegriezās pie Kārļa vec�māmiņas un, saņēmusi apstiprinājumu savām aizdomām, aizsteidzās pāri zālienam uz upmalu. Tā, kalmes ir, vīgrie�i ir, mārsils ir, raudene ir� Vēl tikai medu�
Brīdī, kad pie Pū�u mājas reizē piestāja visas automa��īnas, Anna Elizabete virtuvē rūpīgi kāsa zāļu novārījumu lielā sudraba terīnē. Vara bļodas mājā nebija, bet plastmasas toveris �im nolūkam nederēja. Toties dzimtas sudrabs pa�ā laikā.
-��� Kas te notiek? ienirdams smar�īgajos garaiņos, jautāja ģenerālis. Miks stāvēja durvīs un skatījās. Karstajos tvaikos sasārtu�iem vaigiem, sapinkojusies, baltu bezpiedurkņu krek�liņu mugurā �ī Anna nepavisam neizskatijās pēc mui�as mantinieces, drīzāk pēc me�a raganas, kas pusnaktī maldina gājējus, dejojot mēnesgaismā.
-�� Mik? Vai palīdzēsi uznest aug�ā? me�a ragana pavisam civilizēti palūdza. Te būs mazajam zāļu vanniņa, bet �ī tēja un medus Ilgai. Nebrīnies, tur nav nekā tāda�
Pukodamies par savu neattapību, Miks paklausīgi paņēma lielo terīni un sekoja Annai. Pie Loku istabas durvīm viņa apstājās, klusi pateica paldies un vēlēja nolikt terīni uz grī�das, bet pa�am atgriezties lejā. Tad Anna pieklauvēja un, kad durvis atvērās, vispirms pastiepa krūzi un medus bļodiņu, tad pieliecās pēc zāļu novārījuma un nozuda aiz durvīm.
Vērodams notieko�o no malas, Miks nesaprata, ko par redzēto domāt. It kā nekā neparasta, ta�u tās sajūtas�
-��� Neturi viņu aizdomās, tas nav pareizi� pie auss ieska�nējās Omītes balss. Labi, ka mums ir tāda Anna Elizabete.
Viņa gan vēl nav pamodusies, bet reiz tas notiks. Tikai mums visiem viņai jāpalīdz�
-��� Omlt, tu atkal runā mīklaini� Miks izmocīja da�us vār�dus. Es nesaprotu.
-���� Gan sapratīsi, dēls, gan sapratīsi� Un Omīte iegāja savā istabā. Palicis kāpnēs viens, Miks jutās muļķīgi, tāpēc kāpa lejā pie pui�iem. Ar viņiem viss ir skaidrs un saprotams nekādas mistikas, tikai sausi fakti un pierādījumi.
Fakti un pierādījumi gulēja blāķi uz lielā Bergu viesu istabas galda. Arhīvu mapes, �odien izraktā kaste, aizvadītās nedēļas atradumi, trīs koferi pārvietojamā ekspertu laboratorija. Miks pārlaida skatienu istabai�
Cik mūsu daudz! Nabaga Līzbete, izēdīsim tuk�u māju.
-��� Tad nu sāksim, Kaķīt? Dambergs, brīdi nervozi dīdījies lielajā atpūtas krēslā pie kamīna, piecēlās un panācās pretī. Man te ir slēdziens�
-��� Egon, pagaidi! Nonāks lejā pārējie, paēdīsim vakariņas un tad pie kafijas tiksim ar visu skaidrībā.
-��� Hmm� Kā teiksi, bos, Dambergs paironizēja. Es tikai ceru, ka solītā mak�ķerē�ana notiks?
-�� Protams, protams! Ar laivu, ugunskuru un Līzbetes zivju zupu tādu, kāda bija Jāņu vakarā, atceries?
-��� Zini, vecīt, tās zupas dēļ esmu gatavs nedēļu no vietas zemi rakti Dambergs jūsmīgi no�āpstināja lūpas, izraisot kolēģos smieklu vētru. Viņa mani ir ieēdinājusi es vairs nebrauk�u prom. Dzīvo�u pagrabā vai bēniņos, skaldī�u malku, mak�ķerē�u, bet Anna mani baros ar zivju zupu� Mmm�
-���� Nesapņo, rau, tur jau viņa nāk. Jautā pa�ai! tī�uprāt skaļi iesaucās Viktors. Anna? Egons�
-���� Trakais, beidz, tas bija tikai joks! Egons Dambergs, nosarcis kā biete, centās glābt situāciju.
-��� Kāds joks? Pastāstiet man arī� Annai iespīdējās acis.
-��� Nu� Egons grasījās pieteikties iegātņos, lai bie�āk tiktu pie tavas zivju zupas, Kaķītis ziņoja.
-��� O-o! Tas nudien ir negaidīti� Anna piemiedza Egonam ar aci. Ta�u es par to padomā�u. Bet tagad, kungi, laiks vakariņām! Izgājusi hallē, viņa ar melnkoka āmurīti trīsreiz padimdināja gongu. Ēdīsim ārā.
Pazudu�ās redaktores parādī�anos pie vakariņu galda visi uzņēma ar milzīgu sajūsmu. Tā bija jo lielāka tāpēc, ka Zanei kāja vairs nebija ieģipsēta un viņa bija tērpusies savos iemī�ļotajos nodilu�ajos, piegulo�ajos d�insos.
Cits caur citu bira jautājumi: kur bijusi, kas noticis, kā tikusi brīvībā. Ta�u Zane klusēja. Un ēda.
-��� Ļaujiet ta�u meitēnam paēst trīs dienas ar tuk�u vēderu tupējusi! Omīte neizturēja. Pie galda nekādu runu par noziegumiem un bandī�iem! Pie kafijas un ģenerāļa liķiera tā cita lieta. Miers mājās!
Neviens pat nemēģināja protestēt. Ceptā gaļa ar salātiem un uz iesmiņiem cepts siers un dārzeņi gar�oja lieliski.
Pateicībā par gardo cienastu Damberga eksperti brīvprātīgi pieteicās nomazgāt traukus, bet Anna, Ģirts un Kārlis tikmēr devās sarūpēt visu nepiecie�amo kafijas galdam.
-��� Kafiju dzersim viesistabā, Anna Elizabete stingrā balsī noteica. Iebildumu nebija.
-���� Un tagad, mīļie, apsveiksim Zani, kura beidzot atgrie�zusies mūsu vidū, turklāt sveika un vesela! ģenerālis Bass uzsauca pirmo tostu. Zanīt, mēs tevi meklējām visur mājās, me�ā, upē, iedzīvotāju �ķūnī�os, ari mehāniskajās darbnīcās, ja var ticēt Graudniekiem. Lai gan neesmu pārliecināts, vai viņiem var ticēt� Bet tagad izstāsti mums visiem, kas ar tevi tovakar notika un kur tu biji pazudusi!
-��� Es� mmm� Anna dro�i vien būs jums stāstījusi, ka di�vas dienas pirms Jāņu balles man piezvanīja Arnolds Lejiņ� un piedāvāja izveidot grāmatu par Me�āju pagastu. Viņ� gri�bēja satikties un pārrunāt detaļas. Man tas likās interesanti. Izstāstīju Annai, ta�u viņa nemaz nelikās sajūsmināta un lū�dza mani nesteigties ar sarunām gribot �o to pārbaudīt. Apsolīju, ta�u nespēju rimties un pamazām sāku strādāt pie grāmatas projekta izveidoju struktūru un aptuveno koncep�ciju. Līgo dienā vēlreiz piezvanīja Arnolds Lejiņ�, saņēmu arī SMS no viņa ar atgādinājumu satikties estrādē. Vienojāmies pēc Skroderdienām satikties kalna piekājē tur klusāk, varētu mierīgi aprunāties. Tagad, zināms, saprotu, cik muļķīgi esmu rīkojusies. Tonakt, nogājusi lejā pie stāvlaukuma, nevienu tur nesastapu, gaidīju diezgan ilgi. Biju manījusi Arnoldu Lejiņu estrādē, ta�u tur viņ� noņēmās ar savu veco mātes kundzi un man uzmanību vispār nepievērsa. Es ari netraucēju.
Galu galā, kad biju gaidījusi jau gandrīz stundu, man bla�kus klusi nobremzēja gai�pelēks opelis, kam pie stūres sēdēja pavecs virs ar bārdu: Jūs gaidāt Arnoldu Lejiņu? -Jā-
-��� Viņ� mani atsūtīja jums pakaļ lūdzu, kāpiet iek�ā!
-�� Bet mums bija sarunāts tikties �eit! Ar �ādu pavērsienu nebiju rēķinājusies.
-���� Kāp iek�ā, klibkāje! kāds dusmīgi teica, un es pēk�ņi sajutu mugurai pieskārāmies kādu aukstu priek�metu. Biju pārbijusies. Tad �ī pati balss ņirdzīgi turpināja: Priek�ējā sēdeklī! Un negrozies!
Tajā brīdi man patie�ām kļuva nelāgi ap dū�u. īsti gan nesapratu, kam un kāpēc vajadzētu mēģināt mani nolaupīt ne man naudas, ne sakaru, kas interesētu tādas aprindas, ari izpirkuma maksu par mani diez vai kāds gribētu maksāt, bet tie, kuri varbūt gribētu, nav maksātspējīgi. Tā nu lēnām rausos iek�ā ma�īnā un nemanāmi izmetu telefonu. Viņi to nepamanīja. Nodomāju: tā vismaz būs norāde meklētājiem, ka neesmu pazudusi labprātīgi.
-���� Kurp to mātu�ku vedīsim? iejautājās �oferis. Viņam bija tāda kā apaukstēta, aizsmakusi balss.
-���� Kurp, kurp? Pie Arnl�a. Tur ari parunāsimies� par pro�jektu! Tajā bridi ņirdzīgā balss mainījās, un es sapratu, ka zvanītājs bijis viņ��
-�� Tie�i tā! Noskaidrojām, ka numurs, kas tavā telefonā bija saglabāts ar Arnolda Lejiņa vārdu, nemaz nepieder viņam, bet gan� uzminiet, kam? Miks, pārtraucis Zanes stāstījumu, paraudzījās apkārt. Robe�nieku saimnieka Arņa Akmeņa dēlam Uģim tam pa�am, kur� kopā ar pārējiem pui�iem atrada Zani. Mēs ar viņu nopietni izrunājāmies. Puisis nesa�prata. Telefons viņam pazudis pirms nedēļas, tēvam baidījies teikt, māti satraukt nav gribējis, domājis pamazām pats sakrās un nopirks citu.
-��� Zanīt, vai tu, svētku vakarā pa telefonu runādama, nepa�manīji to briesmīgo strīdu starp Arni un viņa dēlu, kad tas gribēja kāpt uz skatuves dziedāt? Omite pēk�ņi iejautājās. Bet, pag, ja tas nebija viņ�, ar ko tu tajā bridi runāji pa telefonu, kas tad?
Zane apmulsa. Es� Man tobrīd bija privāta saruna.
Uz mirkli iestājās nepatīkams klusums, jo ikviens telpā saprata, ka Zane melo. Ari viņa pati.
Anna pievēra acis. Nebija nekādas sarunas, draudzene vien�kār�i bija stāvējusi pie skatuves. Tuvāk Melderim.
Labi, ja privāta, tad privāta� Un kas notika tālāk? nelikdamies ne zinis par neveiklo situāciju un Zanes samul�sumu, ģenerālis Bass turpināja iztaujā�anu.
-��� Bija tum�s, bet tik daudz es sapratu, ka esam iebrauku�i mehānisko darbnīcu teritorijā. Apaukstētā balss man pavēlēja izkāpt, bet, tikko kājas pieskārās zemei, tā sajutu asu sāpi pakausi� Atjēdzos tum�ajā kambari. Telpā nebija nekā, izņe�mot ūdens pudeli un miskasti. Turpmāko jūs zināt.
-���� Skaidrs. Un ko izdevās noskaidrot jums, pui�i? Viktor!
Uzrunātais piecēlās un lēni, vārdus meklēdams, sāka stās�tīt: Zorro tum�ajā kambari paņēma pēdas un strauji metās ārā no darbnīcām prom pa lielo ceļu Melnpils virzienā. Krustojumā ar mazāko ceļu, kas nogrie�as uz Kārlī�iem un Ābelēm, Zorro ierējās un paskrēja iek�ā me�ā tas nozīmē, ka tur gājis kāds no �ajā notikumā iesaistītajiem� Iespējams, tas pats, kur� me�ā mētrājos nometa Zanes lakatiņu� Tālāk suns mani aizveda taisni uz Robe�niekiem� Iek�ā negāju, bet visu rūpīgi izpētīju cik nu bija saredzams pāri trismetrigajai sētai. Viņiem tur īsts cietoksnis. Pēc tam nācām atpakaļ.
-���� Viktor, vai pēdas no darbnīcām neveda ari uz Lejiņu mā�jām? Vai Zorro neko nesaoda?
-����� Neko. Mēs divas reizes izstaigājām abus iespējamos mar�rutus: no estrādes līdz Lejiņu mājām un pēc tam vēlreiz līdz darbnīcām. Nekā! Lietus nav lijis, un, ja tur būtu biju�as smar�as, Zorro kaut ko saostu.
-���� Skaidrs. Mēs ar Miku ari nonācām pie �āda secinājuma. Vēlreiz aprunājāmies ar veco Karlini. �oreiz viņa bija krietni atsaucīgāka. Vecā kundze stāstīja, ka viņa redzot krā�ņus un interesantus sapņus. Lūk, tik�anos ar Zani viņa esot nosap�ņojusi, savukārt mū�am reibumā eso�ajam Arnoldam Lejiņam mūsu Zane vienkār�i rēgojusies� Ģenerālis ironizēja, ar labpatiku noraudzīdamies klausītāju pārsteigtajās sejās.
-���� Tad es pilnīgi negaidīti ievaicājos, kurā gadā nomiris viņas vīrs, un Karlīne nedomājot iz�āva kur� no trim? Izde�vās uzzināt, ka tajā pa�ā gadā, kad tiesa apstiprināja Artūra Lejiņa pazu�anas vai bojāejas faktu, karstasinīgā Karlīne izgā�jusi par sievu pie krietni jaunāka pui�a divdesmit �etrus gadus vecā Jura Lācī�a. Lielījās, ka esot �o piebūrusi. Ta�u kopā nodzīvoju�i vien septiņus gadus līdz jaunā vīra nāvei; viņ� aizgājis viņsaulē trīsdesmit viena gada vecumā. Uzvārdu Karlīne precoties vairs nemainīja, tāpēc par �īm laulībām dau�dzi nezināja, bet Karlīne un viņas daudzie vīrie�i tā bija normāla parādība, visi pie tā bija pieradu�i.
Par piemiņu no Jura Lācī�a palika meita Maiga Lācīte, kura visu savu skolnieces dzīvi pavadīja Melnpils internātā, lai gan dzīva bija gan māte, gan brālis. Maiga izrādījās reti mērķtie�cīgs bērns. Ar izcilību pabeigusi divas augstskolas, atgriezās dzimtajā pagastā un iesaistījās tā pārvaldē. Kļuva par pagasta priek�nieci, turklāt jāteic ļau�u mīlētu un cienītu priek�nieci. Toties ar māti viņai nav nekādu attiecību. Nekādu.
Viņas pusbrālis Arnolds Lejiņ� ir lielisks ma�īnu meistars un arī ļoti saimniecisks, tikai bezdievīgs dzērājs. Ja viņu nepieskata, stundas laikā spēj piedzerties līdz nemaņai. �ī iemesla dēļ viņam neizdevās iecerētais kokapstrādes projekts. Arnolds bija par pajām privatizējis lielu daļu Melnā me�a, veco Me�sargmāju pārtaisījis par kantori, nopircis zāģus, nolīdzis pui��us: nu tik gāzīs, nu tik vedīs. Tikai nav spējis aprēķināt, ka Melnais me�s ir viena vienīga purvaine. Tehnika vairāk slīkusi vai stāvējusi dīkā nekā braukusi. Pats aiz bēdām dzēris. Tā no Lejiņa kokrūpniecības laikiem palikusi vien pa daļai aizaugusi stiga un pārbūvētā Me�sargmāja. Bet tā neesot laba vieta, ļaudis tai metot līkumu.
Paga, paga, krusttēv, tā stiga ta�u iziet tie�i pretī lielajam ceļam uz Jauno tiltu? pēk�ņi iejautājās Miks. Tad varbūt tā vieta nemaz tik neapdzīvota nav� Kamēr tu otro reizi runāji ar Karlīni, es biju aizbraucis uz Kārlī�iem pie Sofijas. Viņu vairs nevar pazīt. Ēna no cilvēka. Novājējusi, melniem lokiem, iekai�su�ām acīm. Raud vienā gabalā. Tādi pārdzīvojumi muziķa dēļ� Ielaida mani iek�ā, aicināja apsēsties, pat pacienāja ar tēju. Taujāja, vai esam jau tiku�i vainīgajam uz pēdām. Kad runājām par to liktenīgo nakti, viņa joprojām pinās un jaucās, jā, esot sastrīdējusies ar Antonu tās vecās blozgas dēļ ar to bija domāta Maiga Lācīte. Jā, esot Antonu iepļaukājusi un dusmās aizskrējusi mājās. Nē, atpakaļ neesot nākusi. Ak kāds viņu redzējis? Nē, nevar būt, tas cilvēks būs kaut ko sajaucis! Viņa visu nakti bijusi mājās un gaidījusi Antoniņu. Vienu�brīd gan izgājusi laukā staigājusi pa me�a taciņu no mājas līdz tiltiņam un atpakaļ, raudzīju�ies, vai neatspīdēs pazīs�tamie lukturi. Antona busiņa neesot bijis, ta�u pa lielo me�a ceļu vairākkārt aizbraukusi gai�a vieglā ma�īna. Līdzīga esot Arnoldam Lejiņam. Tāds, lūk, aizkustino�s pastāstiņ�. Ska�tās uz mani lielām teļa acīm un dīc atrodiet, atrodiet viņa slepkavu! Un raud�
-��� Vai dieniņ, kāda mīla! Bet, kad Antons bija dzīvs, metās virsū ar plaķenēm un salauza �okli� Anna nenoturējās nepa�teiku�i. Un nu: atrodiet slepkavu! Nez vai tālu jāmeklē.
-��� Līzbet, ko tu ar to gribēji teikt? Miks cie�i viņā parau�dzījās. Vai tu kaut ko zini?
-�� Nevarētu teikt, ka zinu. Drīzāk nojau�u. Man ļoti nepatika mūsu vizīte pie Ainas Maizītes. Neticu, ka sieviete, būdama stāvoklī no savas konkurentes biju�ā mīļākā, spētu tik gādīgi par to rūpēties, ja nebūtu vēl kāda papildu iemesla. Drīzāk viņa baidījās no Sofijas un gribēja paturēt to savā redzeslokā. Tāpēc iedeva viņai miega zāles.
-���� Varbūt Aina zināja kaut ko, kas radīja draudus viņas dro�ībai? minēja Dambergs.
-�� Iespējams. Visticamāk, viņu apdraudēja tie�i Sofija, kuras ģībonis un noreibums bija tikai laba aktierspēle. Konserva�toriju viņa ta�u pabeidza, un tur kaut ko arī iemāca, Anna prātoja, uzmezdama skatienu Ģirtam.
-��� Anniņ, meit, vai tu izsaki pieņēmumu, ka Sofija nogali�nājusi Antonu? Ģenerālis asi ievilka elpu.
-���� Es tā domāju. Ta�u pierādījumu man nav.
-��� Mjā� novilka Bass. Motivācija viņai bija. Pat pārlieku laba nenormālā greizsirdība plus Antona atsalums. Un, ja viņ�, Dievs nedod, vēl pateica, ka grasās precēt Maizīti un viņiem būs bērns�
-��� Jā, Miks pielika punktu. Hipotēze laba, bet pierā�dījumu nav. Meklējam tālāk. Ko vēl mēs zinām par Antonu Zānu? Nu, bez tā, ka viņ� savos piecdesmit atradies pilnīgā triju mā�u pakļautībā, nebija spējis izveidot ne ģimeni, ne attiecības ar kādu sievieti, bet tvaiku nolaida, apciemojot So�fiju un citas viegli dabūjamas pagasta dāmas.
-���� Traģiski, no�ukstēja Anna Līze Saulīte. Tik daudz sapinu�os dzīvju, ka beigās pavediens jāpārcērt� Vai zināt, ka jūsu �oferī�a iecienītais teiciens bija: "Nu ko, mīļās, negaidī�jāt?"? To viņ� arvien lietojis sveiciena vietā vienalga, vai uzrunājis dāmas gados vai pavisam jauniņās. Un kaut kas �ajā vīri�ķī bijis tāds, ka sievietes pa�as kritu�as uz viņu kā uzmedotas. Gan jūsu pagasta priek�niece viņa jau krietni pāri pusmū�am, vai ne? -, gan Sofija, gan dakterīte, gan sko�las apkopēja un pat friziere Zinta.
-���� Zinta? Bet viņa ta�u ir mū�veca! iesaucās Kārlis.
-��� Puika, mīlestībai visi vecumi labi! �erpi atcirta Omīte un jau mierīgāk turpināja: Jūsu feld�eres gan man drusku �ēl, viņa nav nedz skaista, nedz gudra, ari draugu viņai te nav. Ko darīs viena pati ar bērnu? Kam viņu te vairs vajadzēs? Tā lepojās, ka nogrābusi Antonu! Muti ciet neturēja, un ciemā visas sievas, izņemot Sofiju, jau zināja, ka drīz gaidāmi kāzu zvani. Daudzas nojau� ari to, ka Maizīte ir stāvokli. Ne jau velti Zintiņa, manus matus bendēdama, tik līksmi mēļoja par miklu, kam pie�auts tā pavairāk rauga. Ir aizdomas, ka jūsu feld�erītei �is aicinājums vakaros dziedēt saguru�u vīri�ķu sirdssāpes bijis krietni sen; teju katrs otrais me�ājnieks pie viņas gājis meklēt mierinājumu� No sievu uzbrukumiem gūtās traumas ve�i gan pēc tam ārstēju�i pa�i.
-��� Omīt, un to visu tu uzzināji pie frizieres? Tu esi lauva! Ģirts nosūtīja viņai gaisa bu�u.
Omite pietvīka kā jauna meitene. Es vienkār�i māku klau�sīties� Antons pēdējā laikā bie�i redzēts piestaigājam uz ambulanci, un ikreiz tāds nopietns, nopietns. Bet dakteriene kļuvusi jo dienas, jo laimīgāka un omulīgāka. Reiz ambulancē iegriezusies Leontīne Zāne, bet jau pēc īsa mirkļa izsprukusi laukā, lādēdamās un rokas pa gaisu vicinādama. Laikam abas sagāju�as uz īso. No brītiņa, ko pavadījām pie Ainas Maizītes, man palicis iespaids, ka viņa ir kā angļu buldogs ja ieko�as kājā, vaļā nelai�; vai nu mirst, vai kāju aiznes līdzi. Ja Antons nebūtu miris, viņa to apprecētu.
-��� Runājot par līdzībām� Omīt, vai atceries, ka, noklausīju�sies manu atstāstu par ciema seniedzīvotājām māsām Zānēm, tu ieklepojies? Kāpēc? negaidot ievaicājās Anna.
-��� Kāpēc? Tāpēc, ka līdz �etrdesmitajam gadam, kamēr mēs dzīvojām Me�ājos, ne tādu Zānu, ne Cānu mūspusē nebija. Toties Rīgā gan Āgenskalna ģimnāzijā, kur Miķelī�a mam�mīte strādāja par pavāri, sētniece bija tāda Helēna Cāne, bet viņas vīrs Sīmanis turpat pāri ielai mazā darbnīciņā �uva kleitas un laboja kurpes. Reiz biju aizgājusi Ievastantei pretī uz skolu, un �is Sīmanis uz mums neatlaidīgi un riebīgi ska�tījās. Sabijāmies ne pa jokam, jo Ieva tajā tipā sazīmēja vienu no Priedī�u ļau�u slepkavām. Es neatcerējos viņu redzējusi. Mums paveicās, jo viņ� mūs nepazina, bijām krietni mainīju��ās. Redz, tāpēc arī pasmīnēju par Zānēm. Ienācējas, ienācējas viņas ir! Savu laimi būvēju�as uz citu nelaimes.
-Jā, pasaule ir maza. Viņas dro�i vien nevarēja iedomāties, ka tik rūpīgi tiks pārbaudītas, bilda ģenerālis.
-���� Bet es tomēr nesaprotu, kāpēc, mainot uzvārdu, vecais Cāns vēlējās mainīt tikai vienu burtu!? Miks domīgi ierunā�jās. Vai gudrāk nebūtu bijis izvēlēties pavisam citu vārdu?
-��� Dro�i vien. Bet varbūt viņ� gribēja saglabāt vismaz kādu saikni ar pagātni? To mēs vairs neuzzināsim.
-��� Egon, ko tavi pui�i atrada Antona busiņā? Anna Eli�zabete negaidot mainīja sarunas tematu.
-���� Nu, vai nav viena� kā ūdenī noredzēja! Dambergs nopūtās. Atradām da�as �ņabja pudeļu etiķetes un svaigas, dziļas �vīkas, kādas atstāj metāla pudeļkastes. Acīmredzot ar busiņu uz veikalu nesen vesta produkcija�
-���� � vai arī no veikala, Anna pasmīkņāja.
-��� Līzbet� Bet kāpēc? Zobratiņi Mika galvā griezās brak��ķēdami. Vai tu gribi teikt�
-���� � ka jāmeklē Ābelēs. Dro�i vien, cerot uz labu peļņu, Zānes savā bodē tirgoja kreiso �ņabi un cigaretes, bet mūsu bars ar visiem kriminālekspertiem, kurus viņas atcerējās no pagāju�ā gada, izloloto plānu izjauca pa�os pamatos. Nācās steidzami imitēt laupī�anu, lai piesegtu faktu, ka īstās preces nemaz nav.
-����� Vot, bābas! Dambergs sulīgi nolamājās. Tāpēc es netiku skaidrībā, kāpēc tas busiņ� tik tuvu vircas bedrei brau�cis vai tie�ām dzērumā?
-�� Kā tad! Ja ielīdīsi tajā bedrē, varu derēt, ka atradīsi pol�us ar visām kastēm! Miks skaļi smējās. Vajadzētu aizbraukt pārbaudīt, lai nepaspēj izvest un noslēpt citur.
-���� Krustdēl, kāpēc tu par varītēm centies atņemt maizīti mūsu pagasta inspektoriem? �ķelmīgi ierunājās ģenerālis Bass. Tūlīt piezvanī�u Donātam, lai darbojas tālāk.
Pie galda sēdo�ie saskatījās un sāka nevaldāmi smieties, ta�u Basa sejā nenotrīcēja ne muskulītis.
-���� Krusttēv, par ko tu domā? Miks pēc mirkļa jautāja.
-��� Par trim mātēm un viņu slimīgo domā�anu. Padomā tik! Kad mēs �orīt pie viņām bijām iebrauku�i, Zānes kā vienā mutē centās novelt veikala laupī�anu uz trim vietējiem jau�nie�iem Lācltes vecāko dēlu, Helmūta puiku un skolmeistara Bērziņa jaunāko. For�i puikas! Mācās uz vieniem astoņniekiem, gatavojas stāties Latvijas Universitātes ekonomistos bud�eta grupā. Aktīvi motobraucēji, trenējas, grib piedalīties Kurzemes rallijā. Bet Zānes viņus ierīvēja dubļos esot rupji, neaudzināti, burlaki, bandīti� Labi, ka vēl nemēģināja viņiem pie�ūt sava mīļotā dēliņa slepkavību.
-��� Krusttēv, vai Zānes minēja tikai trīs motobraucējus? Bet kā ar Uģi Akmeni? Un Andri? Anna ievaicājās.
-��� Par viņiem gan ne vārda. Hmm� Vai tu domā, ka tur ir kāds sakars? ģenerālis saausijās.
-���� Redzi, kad �odien runāju ar pui�iem, uzzināju, ka Jāņu nakti viņi ar mo�iem atbrauku�i līdz estrādei gribēju�i iz�rādīties meiteņu priek�ā. Veikala tuvumā gan nav rādīju�ies. Noskatīju�ies izrādi, koncertu un drusku padejoju�i, tad kopā ar meitenēm brauku�i uz Bērziņu māju, kas atrodas tie�i aiz skolas, tur paveras skaists skats uz Me�upīti un Robe�nieku rap�u lauku. Tā bijusi tāda� privāta ballīte pie pa�u uguns�kura, ar pa�u mūziku, vienīgi Antona busiņ� dikti traucējis visu nakti zēģelējis �urpu turpu: no Robe�niekiem uz centru, doktorātu, veikalu, Ābelēm, un atkal viss no gala. Kā iztraucēta lapsene� Ap trijiem beidzot norimis.
-���� Par laupī�anu, manuprāt, viss ir skaidrs. Te vajadzīga vien pārbaude un pierādījumi. Cerams, Graudnieki nesalaidīs visu grīstē, ģenerālis raizīgi nomurmināja.
-�� Skaidrs, skaidrs, mēs jau braucam. Viktor, jūs ar suni arī! Egons piecēlās. Tas nebūs ilgi. Tikai pagaidām neķerieties pie tiem nupat izraktajiem dokumentiem, labi?
-��� Brauciet, brauciet! Vai nu mums nebūs, par ko runāt. Bass labsirdīgi nosmējās.
-��� Mīļie, es uzskrie�u pie Lokiem apraudzīt mazo Betiņu un Ilgu! Anna iesteidzās virtuvē un, lielu māla krūzi pie krūtīm spiezdama, uzdipināja pa kāpnēm uz Zilo istabu.
Klusi pieklauvēja. Klusums. Nedzirdami nospieda rokturi un ieslīdēja istabā. Uz lielā galda dega maza, tum�i zaļa naktslampiņa, izplatot apkārt rāmu, nomierino�u gaismu. Visi trīs Loki saldi �ņākuļoja. Vārda pilnā nozīmē gulēja kā bērni. Pieglaudusi vaigu savas mazās vārdamāsas pierītei, Anna Eli�zabete ar prieku konstatēja, ka tā ir patīkami vēsa, arī ķermenītis vairs nedega kā ugunīs, bet mazās rociņas pusmiegā omulīgi virpināja matu sprogas. Lielā tējas krūze bija izdzerta, medus bļodiņa gandrīz iztuk�ota, bet ārstniecības augu novā�rījums subraba traukā no smaragdzaļa kļuvis pelēks. Lieliski, �is darbiņ� padarīts!
Anna nolika uz galda svaigo tēju, paņēma tuk�o krūzi un bļodu un uz pirkstu galiņiem lavījās laukā no istabas.
-��� Paldies, klusi no�ukstēja Dinārs un cie�āk apspraudīja segu ap Ilgas muguru.
-����� �u�iet! Anna apmierināta izslīdēja no istabas. Vari priecāties, Lavīze!
Viesistabā uz galda bija parādījusies kārdino�i smar�ojo�a kafijas kanna.
-��� Tā, varam rezumēt. Mums ir nojausma par to, kas noticis veikalā. Cerams, ka eksperti un policija to drīzumā apstipri�nās. Atliks vien tikt skaidrībā ar trim mātēm. Mums ir savs viedoklis ari par to, kas un kāpēc varētu būt noticis uz tiltiņa pie Kārlī�u mājām, ta�u tie�u un neapgā�amu pierādījumu nav tikai minējumi un sajūtas.
-��� Kārļonkul, uz tiltiņa viss varēja būt pavisam citādi, nekā mēs iedomājamies, lēni ierunājās Anna Elizabete. Es nebrī�nītos, ja trīs mātes un Sofija būtu darboju�ās kopā. Galu galā ko mēs par viņām zinām?
-�� Paga, paga, man te ir kaut kas pierakstīts! Miks �ķirstija pabiezu mapīti.
Pa kuru laiku viņ� to paguvis?
-Kārlī�u rentnieki 1941. gadā aizvesti reizē ar Ābeļu saim�niekiem. Mājas ilgi stāvēju�as tuk�as. Tad 1949. gada aprīli Ābelēs ievāku�ies Zāni, bet piecdesmito gadu sākumā Kārlī�os uz dzīvi apmetu�ies no savas zemes izvestie ukraiņi Ians un Serafima Angelovski. Pamazām iedzīvoju�ies. Piedzimusi Sofija tajā gadā, kad Gagarinu kosmosā uz�āvu�i. Ta�u, kā par spīti skaistajam vārdam un teju vai dievi�ķajam uzvārdam, Sofija ar pārāk lielām prāta spējām nekad nav izcēlusies, toties bijusi milzīgi aktīva visur ielīdusi, visu par visiem zinājusi, vienmēr pārējiem priek�galā. Skolasbiedri viņu nav mīlēju�i, pareizāk būtu teikt nepavisam nav ieredzēju�i.
Vēlāk, ievēlēta par skolas komjaunatnes sekretāri, viņa tomēr kļuva pamanāma rīkoja bērnu pasākumus, bet pēc kolhozu sabrukuma, kad klubā strādāt vairs neviens negri�bēja, ķērās arī pie citu pasākumu organizē�anas. Pat konser�vatorijā iestājās un izstudēja. No kaimiņu kolhoza priek�sē�a Arvīda Divupa dabūja norīkojumu, jo mūsējais Strautnieks nez kāpēc nav devis. Diplomu dabūjusi, ta�u pasākumi tāpēc labāki nekļuva. Me�ājniekiem viņas rīkotās diskotēkas pie sirds negāja. Nekā jau ari nebija Antons vai kāds cits no skolas atstiepa tumbas, pievienoja mū�vecu maģi, padrillēja no modes izgāju�us ierakstus. Apjēgu�i, ka ar disenēm tautas mīlestību neiekaros, Sofija pārmetās uz humpalu gadatirgu un bļinu vakaru rīko�anu.
Sofijas vecāki miru�i astoņdesmito gadu vidū. Kop� tā laika viņa saimnieko viena pati. Tuvākie kaimiņi māsas Zānes un Antons Ābelēs. Abi gandrīz vienaud�i, kop� bērnības un jaunības turēju�ies kopā, visi domāju�i, ka reiz ta�u appre�cēsies, bet nekā�
-Malacis, krustdēl, kur tik pla�u infomāciju paspēji ievākt? Bass paslavēja un uzsita Mikam uz pleca.
-��� Kārlis un Kārļa vecmāmiņa palīdzēja visu paspēja iz�stāstīt, kamēr pui�i pie trim ozoliem raka laukā kasti. Acīm�redzot matu pervē�ana pie Zintiņas atmaksājās�
-���� Man ir divas versijas par to, kā tas varēja notikt. Es domāju par Antona noslepkavo�anu, klusi ierunājās Anna Elizabete. Pirmā. Māsas Zānes uzzināja, ka Aina Maizīte ir stāvoklī no Antona un grasās puisi apgredzenot, nodeva �o informāciju Sofijai, tā izsitot viņu no garīgā līdzsvara, bet turpmākais jau ir detaļas. Otrā. Tas patie�ām bijis nelaimes gadījums. Piemēram, abi uz tilta satiku�ies, apskāvu�ies (vai ari Sofija apskāvusi Antonu), viņ� zaudējis līdzsvaru tas sievi�ķis ta�u ir vismaz divas reizes apjomīgāks par nelaiķa �oferīti! un pakritis, ar galvu atsizdamies pret tilta akme�ņiem. Ieraudzījusi Antonu guļam zemē bez dzīvības, Sofija pārbijusies un gribējusi tikt no viņa vaļā, ieveļot līķi upē. Tik varenam meitietim tas grūtības neradītu.
-��� Pēc tam viņa, it kā nekas nebūtu noticis, devās pie Ainas Maizītes izraudāties? Ģirts vēlējas noskaidrot.
-��� Jā gan. Neaizmirstiet, ka Sofija ir lieliska aktrise. Tomēr es nedotu ne santīma par to, ka Aina Maizīte nākamajā rītā vēl būtu dzīva. Visticamāk, viņa būtu nomirusi miegā pēc Sofijai paredzēto miega zāļu pārdozē�anas. Viss viņas miegs un ģībonis bija viens vienīgs tēlojums. Ja ne mūsu vizīte�
-������ Vai nebaidāties, ka Sofijai �obrīd varētu draudēt bries�mas? līdz �im klusējusi, ierunājās Anna Roze. Ja Antona nāvē tomēr vainojama nevis Sofija, bet kāds cits, nākamais upuris varētu būt viņa.
-���� Kāpēc? Vecmāmiņ, kas tevi vedina �ādi domāt?
-��� Ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet prom; ja tava labā roka tevi apkauno, nocērt to�
-���� Kas tas par ārprātu? Kārlis uzlēca stāvus gaisā.
-�� Tas nav ārprāts, jaunais cilvēk, bet viena no Vecās Derības mācībām. Ja nu trīs mātes praktizē kādu reliģiju, es nebrīnītos, ka viņas būtu spējīgas nogalināt Antonu savu Antuānu. Tā teikt, lai izgrieztu pūsto�o augoni no dzīvās, veselās mie�sas. Pie mums Anglijā �ādu notikumu ir ļoti daudz. Ja Sofijai ir gadījies būt par liecinieci kam tādam, viņai �obrīd draud visīstākās briesmas. Anna Roze fon Berga bija sadrūmusi.
-��� Vecmāmiņ, vai tu to domā nopietni? Anna Elizabete satraucās. Tad varbūt vajadzētu�?
-��� Piezvanī�u Egonam, lai iebrauc pie Sofijas un viņu brī�dina, Miks apsolīja.
-��� Kaut nu tikai nebūtu par vēlu� rokas saņēmusi, �uk�stēja Omīte. Lai nu kāds, tomēr cilvēks�
-���� Nu, nu� noburk�ķēja Kārlis. Kur nu tāda cilvēkmī�lestība! Pēc visa, ko viņa�
-���� � ko viņa? Man personiski viņa neko nav nodarījusi. Tev un Annai varbūt. Bet padomājiet, cik �is cilvēks jūtas nelaimīgs, cik nevajadzīgs sabiedrībai, cik ļoti ilgojas pēc sev tuvas dvēseles pat ja tas būtu nodzēries meitumīlis. Nav viegli gadiem ilgi vienai pa�ai dzīvot �etrās sienās. Labi, ja ir darbs, kas patīk. Bet ja pat tā vairs nav�
-���� Omīt, �ķiet, tu caur puķēm mēģini pateikt, ka mums visiem vajadzētu justies vainīgiem par to, ka Sofijai vairs ne�uztic pagasta kultūras pasākumu rīko�anu?! klusi ierunājās Anna Elizabete. Zane, Miks, Kārlis un Ģirts saspringa. Viņi zināja ja Anna sāk runāt �ukstus, viņa ir pārskaitusies. Vai es viņai esmu maizi atņēmusi? Vai es, tik daudz gadu �eit dzīvodama, neesmu papūlējusies iemācīties pareizi runāt? Vai es �eit mēģinu ievazāt Ņinas un bazārus? Galu galā vai es dzīvoju viņas tēvzemē vai viņa iemitinājusies manējā? Piedod, Omīt, es tevi nesaprotu!
Annai Elizabetei niknumā raustījās kreisā acs. �ī tēma viņu alla� spēja izsist no līdzsvara. Tagad pat nu, kāda velna pēc vajadzēja uzbrukt Omītei?
-���� Es tevi, meit, saprotu un atbalstu, ta�u biju domājusi pavisam ko citu lai kāda viņa ir, �ī Sofija, ta�u ari viņa ir Dieva radība, un tāpēc neviens nedrīkst viņai atņemt dzīvību.
-���� Saprotu, no�ukstēja Anna. Neesmu mazais bērns.
-��� Nē, neesi gan. Tikai tevī �obrīd pāri malām kūsā domas par dzīves netaisnību. Tu mēģini palīdzēt tiem, kuriem neklā�jas labi un kuri pa�i �obrīd nespēj palīdzēt nedz sev, nedz kādam citam� arī tev, lai gan tu būtu pelnījusi pateicību.
-��� Omīt, par ko tu runā! Kādu pateicību?
-��� Kādu? Mēs visi �obrīd esam iebruku�i tavā mājā, aizņe�mam vietu, radām troksni, gribam ēst, gulēt, mazgāties. Tas nozog tev laiku, kuru atdot neviens no mums nevarēs, bet kuru tu varētu izmantot, lai sakārtotu savu dzīvi.
-�� Dārgās filozofēs, man ir glu�i praktisks jautājums: vai jūs atceraties, kas toreiz, pirms septiņdesmit gadiem, notika ar grandiozi iecerēto Jāņu dienas balli? jauzdams tuvojamies pasaules galu, strīdnieces pārtrauca Ģirts.
-��� Balli atcēla. Pavisam, acumirklī atbildēja Anna Roze fon Berga. Mēs ar Viljamu toreiz bijām ļoti vīlu�ies. Sevi�ķi es, jo jutos garlaikota un pārnervozējusies. Viljama visu laiku nebija mājās. Kad atgriezās, viņ� man neko nestāstīja. Tālaika avīzēs nerakstīja neko tādu, pēc kā varētu saprast, kas patiesībā notiek, lai gan pagasta ļaudis runāja visu ko. Tāpēc ļoti vēlē�jos apmeklēt lielo vasaras saulgrie�u balli. Cerēju, ka satik�u savus skolasbiedrus un kolēģus skolotājus arī es ta�u kādu laiku strādāju Me�āju skolā!
Anna Elizabete klausījās un nesaprata, ko par dzirdēto domāt. Viņas vecmāmiņas domu gaitā bija jau�ams prātam neaptverams labsirdības, loģikas, gudrības, naivuma un dzī�ves realitātes neapzinā�anās sajaukums! Protams, vecmāmiņa bija mainījusies dzīve bija darījusi savu. Bet tolaik? �ķiet, viņa patie�ām lidinājusies kā pa mākoņiem tulkojumu, grā�matu un izdomātu tēlu pasaulē. Acīmredzot viņa apzināti izvē�lējusies slēpties ilūzijās, nevis ik dienu stāties pretī pelēkajai ikdienai. Un ko te var pārmest? Pēc jaunībā pārdzīvotajām psiholoģiskajām, emocionālajām un fiziskajām traumām būtu gandrīz neiespējami prasīt, lai Anna Roze spētu raudzīties uz pasauli tā, kā to �odien spējam mēs, negatīvo ziņu gūzmas notrulināti un apdullināti.
Anna nespēja aizmirst no rīta skatītās fotogrāfijas, kurās vecmāmiņa, vēl jauna meitene būdama, bija izskatījusies tik ēteriska un caurspīdīga kā tāds pasaku tēls. Anna bija lasī�jusi par tādiem cilvēkiem, kuri iet cauri dzīvei viegli kā tauriņi, nekam nepieskaroties, zāles stiebriņu nenoliecot, ziedlapiņu nenotraucot. �obrīd, raugoties uz savu vecmāmiņu un iztē�lojoties, ko viņa savā simt gadu garajā mū�ā redzējusi un piedzīvojusi, Anna saprata, ka vienīgais pareizais veids, kā saglabāt veselo saprātu, raudzīties uz visu notieko�o kā uz spēli, izrādi, filmu. No malas. Vienlaikus vērojot pa�ai sevi.
�o paņēmienu nereti izmantoja ari pati Anna Elizabete tas ļāva skaidrāk orientēties laikā un telpā.
-���� Anna Rozes kundze, man jums jāpavēsta nepatīkama ziņa par vienu no jūsu kolēģiem. Es domāju direktoru Konrāda kungu, piesardzīgi ierunājās ģenerālis Bass. Vakar, kamēr jūs ar Līzbeti pārmeklējāt bibliotēkas seifu, Juris Zaķītis atce�rējās vēl kādu pagātnes epizodi. 1949. gada martā, kad skolas pagalmā iebrauca vairākas kravas ma�īnas un zaldāti Artūra Lejiņa vadībā sāka vest no klasēm laukā audzēkņus, Augusts Konrāds bija stājies tiem pretī un� ticis no�auts. Iespējams, �āvējs bijis Simons Cāns tā vismaz toreiz apgalvojis viens no skolas bērniem.
-��� Vai dieniņ� Augusts� Viņ� bija tik labs cilvēks, tik gai�s� Mācīja audzēkņiem literatūru, tiesību zinības, bet par visu vairāk Dzimtenes mīlestību. Tādi jau aiziet pirmie. Vecā kundze nopūtās. Laiks un gadi bija iemācīju�i viņu samieri�nāties ar dzīves netaisnībām. Mēs ar Augustu Konrāda kungu bie�i pastaigājāmies gar upmalu. Runājāmies par grāmatām. Viņ� man stāstīja par izciliem cilvēkiem, par viņu dzīves gaitām. Bija aizraujo�i meklēt līdzības.
Varbūt esat dzirdējusi, ka patiesi liels talants iedzimst un pārdzimst. Tāpat ari garīgas slimības iespējams mantot�
Augusts� Konrāda kungs ticēja, ka ar lielu pacietību un mīles�tību to iespējams pārvarēt.
Es viņam nepiekritu, jo biju audzināta citādi. Vecāki cen�tās mani norobe�ot no sliktām ziņām un cilvēkiem. Tāpēc �ādas runas mani biedēja. Man� vienmēr bijis grūti bilst kaut vārdu, sastopoties ar klaju ļaunumu, varmācību vai psihiski slimiem cilvēkiem.
Talantu var mantot tāpat kā ļaunumu, tieksmi uz varmācību un garīgas saslim�anas�
Vecais vīrs gai�pelēkajā opelī. Bārda. Sēco�a balss. Atkāru�ās ausis, izvalbītas acis, kustīga pakakle kā krupim� Kāpēc viņai tas nāca prātā?
Klusumu pārtrauca spalgs Mika mobilā tālruņa zvans.
-���� Kaķītis klausās.
Nebildis ne vārda, viņ� brīdi klausījās, tad, smagi nopūties, nolika telefonu.
-��� Sofija Angelovska izdarījusi pa�nāvību. Izdzērusi veselu iepakojumu miega zāļu. Atstājusi arī pēcnāves zīmīti. Trīs teikumus: "Aizeju pie Antona. Lai viņi nesmietos. Piedodiet man."
-�� Tā nav pa�nāvība. Klusumā pārsteidzo�i skaļi izskanēja Annas Elizabetes apgalvojums.
-��� Ko-o-o? Miks pavērās Annā ar noguru�u skatienu. Vēl viens bezcerīgs gadījums?
-��� Es atkārtoju tā nav pa�nāvība. Viņa ir nogalināta. Iespē�jams, trīsmāsiņas atbrīvoju�ās no liecinieces.
-��� Līzbet, vai tu apjēdz, ko runā? Tā ir nopietna apsūdzība. Mums nav nekādu pierādījumu.
-���� Pierādījumi� Pierādījumi būs� Pui�i atradīs. Anna Elizabete runāja lēni, it kā pusmiegā. Mani uztrauc kas cits. Atcerieties, ko teica Omlte pārsteidzo�i daudz līdzību� Ari �i zīmīte. Vai tā jums neko neatgādina?
-��� Anniņ, par ko tu runā? ģenerālis piesardzīgi iejautājās.
-��� Sejas� Sejas. Acis. Ausis. Mik, es �odien pētīju vecās foto�grāfijas no tavas zibatmiņas. Ģirts un Kārlis tās vakarnakt restaurēja. Ziniet, kas mani pārsteidza? Tas, cik ļoti kāds cil�vēks, �ķiet, iemiesojies vairākos citos. Tas Artūrs BambānsLejiņ� patie�ām ir bijis ļoti neglīts cilvēks. Laikam pati daba �ādi brīdināja apkārtējos uzmanīties no viņa. Riskē�u, sakot minējumu, ka viņ� nebija vecā Andreja Bambāna īstais dēls. Iespējams un pat ļoti ticams -, ka viņa māte tikusi izvarota. Atcerēsimies vecā Andreja mīlestības un līdzjūtības pilnos vārdus, stāstot par savu sievu. Pie viņas nāves gultas Andrejs apņēmies rūpēties par bērnu, kas dzimis vardarbības rezul�tātā. Tāds būtu izskaidrojums viņa pretrunīgajai attieksmei pret Artūru būdams īstens pareizticīgais, Andrejs solījumu pildīja, ta�u nespēja sevi piespiest �o bērnu mīlēt. Kā jebkur� bērns, Artūrs to juta, ta�u nesaprata, kāpēc.
-���� Annai Elizabetei taisnība. Andrejs tie�ām bija pareizti�cīgais, klusi teica vecais Miķelis Priede. Viņ� bija krietns vīrs� Uzticams un uzticīgs, lāpāt kā mans tēvs.
-�� Anniņ, tu kaut ko minēji par līdzīgām sejām un ausīm? pēk�ņi ievaicājās ģenerālis.
-��� Nu, es nezinu� Varbūt man tikai tā �ķiet�
-��� Un tomēr izstāsti! mudināja Bass.
-��� Hmm� atļuku�as ausis un kusto�a pakakle tie�i tādiem vārdiem vairāki savstarpēji nesaistīti cilvēki savos atmiņu stāstos raksturoju�i Artūru Bambānu-Lejiņu. Tādas pa�as atļu�ku�as ausis ir ari viņa dēlam Arnoldam Lejiņam, kas, protams, ir tikai normāli, jo tas ir viņa bērns. Acis un sejas vaibstus Arnolds, par laimi, mantojis no Karlīnes, kura vēl tagad, savos ļoti cienijamos gados, labi izskatās.
-��� Kas tur noslēpumains? Kārlis nosprauslājās. Ģenētika.
-Jā, bet tādas pa�as ausis bija arī Antonam! Nezinu, vai jūs pamanījāt, ta�u es Lācītes uzgaidāmajā telpā vairākkārt esmu pētījusi tur izvietotos pagasta izcilnieku portretus. Tādus lokatorus nevar nepamanīt.
-��� Ko tu gribi teikt�? Omītei aizrāvās elpa.
-��� Paga, paga, Anniņ! Antons ta�u dzimis 1960. gada nogalē, un tajā laikā Artūrs Lejiņ� sen vairs nedzīvoja Me�ājos. Vēl vairāk viņ� jau se�us gadus bija izsludināts par bezvēsts pazudu�u vai miru�u! ģenerālis Bass iebilda un, brīdi klu�sējis, turpināja: Tiesa, tas gan neizslēdz iespēju, ka viņ� sveiks un vesels varētu dzīvot citur.
-��� Tāpēc jau es teicu, ka tās ir vienīgi manas iedomas. Viss, vairāk neko neteik�u� Anna aprāvās.
-���� Nē, turpini. Vēl kas? Bass nenolaida no viņas ne acu.
-��� Varbūt.. Vai atceraties, kad tu, Zaķī�i, Kalniņi un Lācīte stāstījāt par Robe�nieku saimnieku Arni Akmeni? Jūs visi tā vai citādi viņu salīdzinājāt ar krupi. Akmenim patie�ām ir izvelbtas acis, resns kakls un pakakle, kas, viņam runājot, kustas piepū�as, saplok kā vardei vai krupim. Arī viņam, tāpat kā Artūram Bambānam-Lejiņam, ir niķis stāvot vai sē�ot atgāzt galvu un raudzities uz pārējiem no aug�as. Akmens savu auksto skatienu slēpj aiz tonētiem briļļu stikliem. Viņ� tās nenoņem ne dienā, ne vakarā. Artūra seju es varēju lie�liski izpētit fotogrāfijās. Interesanti, kas bijis �o bil�u autors? Tās patie�ām ir lieliskas fotogrāfijas! Cik zināms, vienīgais profesionālais reportieris Me�ājos tolaik bija Viljams Stouns. Vecmāmiņ, ko tu par to zini? Anna vērsās pie domās iegri�mu�ās Bergu nama vecās saimnieces.
-��� Tā varēja būt. Man �ķiet, Viljamam �ajā namā bija arī fotolaboratorija. Iespējams, pagrabā. Vai bēniņos�
-��� Vecmāmiņ, tu stāstīji, ka vecvectēvs pagrabu aizmūrējis un vienīgā ieeja tajā vedusi no ārpuses. Un vēl bēniņos esot kāda telpa, kurā var iekļūt tikai no jumta. Neticu, ka vectēvs būtu lodājis pa jumtu vai demolējis mājas pamatus. Namā kaut kur jābūt ejai uz pagraba telpām!
-��� Līzbet, rimsties, tas �obrīd nav pats svarīgākais� Atgrie�zīsimies pie ausīm un krupjiem! Miks pārtauca Annas runas plūdus. Ja tava teorija kaut nedaudz atbilst patiesībai, vei�dojas pavisam cita aina. Man jau visu laiku bija aizdomas, vai �os notikumus nevada viens prāts. Tikai negribēju to teikt skaļi, lai jūs nedomātu, ka esmu sācis jukt prātā�
Ahā, bet es, būdama atklāta, gan varu izgāzties kā veca sēta! Saprotams pustrakā Līzbete!
-��� � ta�u Annai ir drosme, ko es apbrīnoju, noteica Miks.
-��� Labi, turpini apbrīnot, bet kur tas mūs noved? Kārlis nepacietīgi iesaucās.
Visi apklusa. �ajā jautājumā bija koncentrētas ari citu klāt�eso�o ba�as, nojautas un atrisinājuma alkas.
-��� Tas mūs noved, lūk, pie �īs lādes� ģenerālis teica un smagi piecēlās. Ceru, ka Egons un Viktors neņems ļaunā, ka esam ķēru�ies pie atraduma, nesagaidot viņus. Ta�u �eit ir pui�i no Totalitāro noziegumu apkaro�anas pārvaldes. Lūdzu, iepazīstieties! Kopīgiem spēkiem centīsimies rast atbildes.
Tad redz, kas tie par vīriem pelēkā! Labi, lai tā būtu.
Pelēkā munīcijas lāde, tāpat kā tās iepriek� atrastā līdzi�niece, bija izoderēta ar saeļļotu papīru. Tajā atradās vēl viena lāde, precīzāk, blīvi sanaglotu dēļu kaste ar aiznaglotu vāku. To nācās uzlauzt.
Plakana koka lādīte ar kokgriezumiem rotātu vāku, aizsprā�dzēts cūkādas portfelis, sudraba cigare�u etvija un �ķiltavas, nerūsējo�a tērauda bla�ķe un nodzeltēju�ā aploksnē sauja tuk�u patronu �aulī�u.
-��� Tā ta�u ir mana lādīte, ko atstāju seifā! iesaucās Anna Roze Berga un pastiepa roku, lai tai pieskartos.
-��� Pagaidiet, kundze, vispirms reģistrēsim un nofotografē�sim atradumus, pieklājīgi, bet noteikti veco kundzi apturēja viens no izmeklētājiem. Tātad baronese fon Berga atpazinusi savu lāditi. Kas tajā varētu būt iek�ā?
-��� Es jau teicu� ģimenes fotogrāfijas� manas skolas laiku liecības� vēstules� apsveikuma kartītes.
-��� Labi. Vērsim vaļā�
Atradumu pārbaude, dokumentē�ana, fotografē�ana un aprakstī�ana aizņēma krietnu laiku, lai gan pui�i strādāja, galvu nepaceļot. Kafijas tasītes bija novāktas, un klāteso�ie līdz ar katru jaunu atradumu sanāca ap galdu arvien cie�ākā lokā, no malas atgādinot sazvērniekus. Kādam tas tā varētu arī izskatīties� Anna Elizabete, pagājusi nostāk un apsēdu�sies pie kamīna, nodomāja. �eit vēsture runāja pati, atklājot arvien jaunas noslēpumu lappuses. Diem�ēl skaudrā kailumā atsedzot ari cilvēka ne�ēlību, varaskāri un gara kroplību.
Koka lādītē patie�ām bija Annas Rozes personiskie un ģi�menes dokumenti. Etvija un �ķiltavas bija piederēju�as vectē�vam Viljamam Stounam-Bergam. Bez tām viņ� neesot devies laukā no mājas. Savukārt metāla bla�ķe un iz�autās patronas, kā ari dokumenti un cūkādas portfelis nepārprotami norādīja tikai vienu tie pieder Artūram Bambānam-Lejiņam.
Pārlūkojot portfeļa saturu, pat daudz pieredzēju�o kriminā�listu Mika, ģenerāļa un izmeklētāju sejās iegūla akmenscieta izteiksme. Tāda varēja būt vīriem, dodoties pēdējā kaujā.
Tas nelietis bija dokumentējis vai licis dokumentēt katru soli, ko jaunā vara �etrdesmitajā un �etrdesmit pirmajā gadā spērusi Me�ājos. Katru! Viss bija ne vien rūpīgi pie�rakstīts lielā reģistru grāmatā, bet ari nofotografēts. Portfelī atradās septiņpadsmit numurētas cilindriskas alumīnija kār�biņas ar attīstītām filmiņām; katra bija aprakstīta �urnālā.
�urnāla lappuses bezkaislīgi, soli pa solim atklāja, kā noti�kusi gatavo�anās pirmajai izve�anai. �urnālā bija ielīmēta kodēta telegramma, nosūtīta 1940. gada janvāri par gatavo��anos varas pārņem�anai: "Esiet gatavi sākt saimniekot!", kā arī 1940. gada jūlijā izdotais NKVD rīkojums par kustamā un nekustamā īpa�uma atņem�anu iedzīvotājiem, nepaklausīgo sodī�anu, kopsaimniecības izveido�anu, lai iegūtu bezmaksas darbaspēku, un visbeidzot arī rīkojums par pēdējo brīvdomīgo izsūtī�anu vai fizisku likvidāciju.
Ābeles, Zaķī�i, Strautnieki, Lejiņi, Kalniņi, Mazkalniņi, skola un vēl, un vēl gandrīz visi pagasta iedzīvotāji bija plānoto izvedamo sarakstā. Pie mājas vārda cipariņ�. Parasts cipa�riņ�. Cik jāizved�
-��� Interesanti� sarakstā nav Graudnieku māju vārda� Vai tie�ām�? murmināja ģenerālis Bass. Viņa satumsu�ais ska�tiens skaidrāk par skaidru liecināja, ko viņ� domā par �o faktu.
-��� Nav ari Priedī�u, nav Dzirnavu� Miks, ar pirkstu vilk�dams pa rindām, neticīgi bilda. Tas nozīmē, ka Artūrs Bambāns jau pa�ā sākumā bija izplānojis, kurus cilvēkus noslep�kavot, un norakstīja viņus kā ideoloģiskās cīņas upurus�
-��� Es jums teicu tas nebija cilvēks, bet zvērs� Vilkatis� no�ukstēja vecais Prie�u Miķelis.
-��� Labi, lasīsim tālāk, ģenerālis �ķīra nākamās lapas.
Slepkavības un ugunsgrēks Priedī�u mājās� Grautiņ� Dzir�navās� Pagasta vecākā un sekretāra no�au�ana visi nozie�gumi bija klasificēti kā "o�istka ot vra�eskih eļementov"�
-Ja �is cilvēks būtu dzīvs, ar eso�ajiem materiāliem pilnīgi pietiktu, lai viņu varētu apsūdzēt un saukt pie atbildības. Fak�tiski te ir darbs kara tribunālam, jo �ie noziegumi attiecas uz okupācijas periodu un kvalificējami kā genocīds pret tautu. Ir notikusi iedzīvotāju apzināta plānveida iznīcinā�ana, cietā balsī ierunājās viens no izmeklētājiem. �iem noziegumiem nav noilguma.
-��� Viņ� ir dzīvs. Anna Elizabete to pateica tik mierīgā balsī, ka visiem klāteso�ajiem pārskrēja drebuļi. Viņ� ir dzīvs, bet viņ� mirs. Nosprāgs kā traks suns, bez kapa, bez krusta, bez nevienas asaras�
-���� Bērns, par ko tu runā? Omīte pieliecās un satvēra Annas Elizabetes roku. Tā bija auksta kā ledus.
-��� Līzbet, tev laikam slikti! Zane pielēca kājās un klibo�dama metās apkārt galdam pie draudzenes.
-��� Nē. Ar mani viss ir kārtībā. �ādu lāstu Vecā Lavīze uzlikusi Artūram. Vecmāmiņa Anna Roze man izstāstīja�
-��� Bet kas tev liek domāt, ka viņ� ir dzīvs? Zane tincināja.
-���� Dokumenti, ko atradu kolhoza arhīvā. Un Sofijas ausis.
-��� Ko-o-o? Miks novaidējās. Tu ta�u neapgalvosi, ka ari Sofija� Viņa dzimusi� 1961. gadā!
-��� Nūja. Un 1960. gadā kaimiņu pagastā padomju saim�niecībā Melnpils uz dzīvi apmetās Arvīds Divups. Gadu vēlāk viņ� kļuva par �īs padomju saimniecības priek�sēdētāju, ieņe�mot savu posteni līdz pat 1984. gadam, kad viņu nomainīja Arnis Akmens.
-���� Un tad? Kāda tam visam saistība ar Sofiju un viņas ausīm? �oreiz nesaprata Kārlis.
-��� Varbūt nekāda. Varbūt vistie�ākā. Kāpēc Sofija, stājoties Konservatorijā, neprasīja rekomendāciju toreizējam Me�āju kolhoza priek�sēdim Strautniekam, bet devās pie kaimiņu saimniecības vadītāja?
-��� Varbūt Me�āju kolhozā nebija piemērota darba un viņa grasījās vēlāk strādāt Melnpilī, ieminējās Omīte.
-���� Varbūt. Bet kāpēc par tādu Arvīdu Divupu nekur nav atrodama nekāda informācija? Ja reiz viņ� bija tik labs spe�ciālists partijas ieliktenis! -, kāpēc viņa biogrāfijā ir tikai da�as rindiņas: dzimis Daugavpili, skolā gājis Daugavpilī un Rīgā, studējis Rīgā un Maskavā, strādājis Maskavā, Rīgā, vadī�jis padomju saimniecibu Melnpils, pensionējies, pārcēlies uz dzīvi Padomju Krievijā? Publiski pieejamās datubāzēs tas ir viss, Anna nopūtās.
-���� Pa kuru laiku tu paspēji to izpētīt? Zane ar apbrīnu lūkojās draudzenē.
-��� �orīt. Starp salātiem un ķiploku mērci.
-��� Arvīda Divupa jautājumā es varu palīdzēt, Miks Kaķītis ierunājās un ieslēdza savu plan�etdatoru. Arvīda Divupa vārds uzrodas Maskavas Augstāko virsnieku skolas audzēkņu sarakstos apmēram tajā pa�ā laikā, kad no tiem pazūd Artūra Lejiņa vārds. Pēc staļiniskā re�īma sagrāves viņ�, acīmredzot dzēsdams pēdas, aizbēga uz Maskavu un patvērās pie saviem darba devējiem, izskolojās augstajā partijas skolā un kļuva par īsti piemērotu ideoloģisko vadītāju, lai to iefiltrētu nepa�klausīgajās Baltijas republikās. Cik mums izdevies noskaidrot, Divupa ceļi vedu�i arī cauri Lietuvai. Tur pierobe�ā se�des�mitā gada ziemā reģistrētas vairākas neatklātas jaunu sievie�u slepkavības� �ķiet, �o vājību viņ� nav spējis atmest pat pēc daudzpakāpju apmācības un psihotehniskajiem treniņiem.
-�� Bet kā� Omīte satriekta tvēra pie sirds. Kā iespējams, ka �is nezvērs tik daudzus gadus dzīvoja tepat nepilnas stundas brauciena attālumā un neviens viņu nepazina?
-����� Kā? Kaķītis nopūtās. Viss bijis smalki izdomāts. Arvīds Divups kaimiņu saimniecībā par priek�sēdētāju tika iecelts no aug�as, tajos laikos partijas pavēles neviens neap�sprieda, pretī nerunāja. Saimniecību viņ� vai viņa palīgi vadīja labi, rezultāti bija pieņemami gan aug�ām, gan iedzīvotājiem.
Neviens nesūdzējās. No dokumentiem, kas mums pieejami, var secināt, ka Divups dzīvojis noslēgti, viens pats, draugu viņam neesot bijis, balles nav rikojis, no saviesīgiem pasāku�miem izvairījies. Parasti norīkojis, lai viņa vietā runā viens no vietniekiem. �aurā lokā ļaudis spriedu�i, ka Divupam kara laikā frontē kaklā trāpījusi �ķemba un kop� tiem laikiem viņam grūti ilgi runāt; balss ikdienā izklausījusies kā aizsma�kusi� Dro�i vien tāpēc viņ� audzējot pilnbārdu lai nebūtu redzama rēta�
-���� Tas ir viņ�! Omīte iekliedzās. Viņ�! Tas vilkatis ir dzīvs! Tā nav �ķemba tie bija mana suņa zobi!
-��� Nomierinieties, Saulītes kundze, arī mēs esam nonāku�i pie �āda secinājuma! Miks uzlika savu lielo plaukstu uz ve��iņas trīco�ās rokas un to cie�i saspieda.
-�� Vēl� mums izdevies noskaidrot, ka nekādu dokumentētu pierādījumu tam, ka Arvīds Divups būtu pārcēlies dzīvot uz Maskavu, nav. Ne dzīvesvietas maiņas dokumentu, ne ierakstu Maskavas iedzīvotāju reģistrā�
-��� Ja viņ� bija specdienestu darbinieks, �ādu ierakstu var arī nebūt� drūmi novilka Kārlis.
-���� Gan jā, gan nē. Kop� zināma laika mums ir pieeja ari tām datubāzēm, paskaidroja otrais izmeklētājs.
-�� Atliek secināt, ka viņ� atkal izkūpējis gaisā. Tāpat kā piec�desmit ceturtajā gadā? cenzdamies apslāpēt spīvo naida liesmu, kas uzplaiksnīja viņa skatienā, draudīgi ieprasījās Mi�ķelis Priede. Tas nozīmē, ka mēs nekad neuzzināsim, kādu galu ņēmis �is izvarotājs un slepkava?
-���� Priedes kungs, nomierinieties, mēs strādājam�
-��� Strādājat� vecais vīrs nikni norūca un gandrīz nedzir�dami piebilda: Bet gadi iet�
Anna Elizabete viņu saprata. Ai, kā saprata! Ari viņai gri�bējās jo ātrāk atrast to nelieti, kur� galu galā ir atbildīgs par visu �o noziegumu ķēdi, kur� bija teju vai nogalinājis viņas trauslo vecmāmiņu, laupījis mīlestību un dzīvi Kārļa vecvecā�kiem� Kā teica vecmāmiņa? Tieksme uz vardarbību iedzimst.
-���� Es laikam zinu, kur meklēt veco Lejiņu� Anna ierunā�jās. Tieksme uz vardarbību iedzimst? Vai tā tu teici, vecmāmuļ? Nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, tikai laiks un mēs tajā. Vai tā, krusttēv? Padomājiet, cik lieliski tas saskan piecdesmit ceturtajā Bambāns-Lejiņ� no Me�ājiem pazūd bez vēsts, toties se�desmito gadu sākumā Melnpilī uzrodas Divups. Tie�i tajā pa�ā laikā Me�āju un Melnpils apkaimē atkal atsā�kas jau aizmirstie seksuālie uzbrukumi jaunām sievietēm un meitenēm. Divups �ajā laikā ir vīrs pa�os spēka gados, sek�suāli aktīvs un spējīgs, tikai acīmredzot ar izkropļotu psihi un izteiktu tieksmi uz vardarbību. Izteik�u pieņēmumu lai gan varu arī kļūdīties -, ka visi �ie uzbrukumi notiku�i pilnmēness laikā vai tuvu tam to var viegli pārbaudīt. Ikdienā viņ� cen�tās valdīties un slēpties. Bārda, tum�as brilles ar masīviem kvadrātveida rāmjiem, uz pieres sasukāti mati, cienīga gaita tipisks se�desmito septiņdesmito gadu partijas ieliktenis; tolaik tādu bija daudz. Man �odien izdevās Zudu�ās Latvijas fotoarhīvā atrast vienu Melnpils kolhoza vadības kopbildi. Attēlam ir apskau�ama kvalitāte. Es to nokopēju, palielināju un izdrukāju. Domāju, jums būs interesanti papētīt dzimtai piederīgo vaibstu līnijas�
-��� Bet kur tad, tavuprāt, viņ� slēpjas? nepacietīgi iesau�cās Kārlis.
-���� Tu vēl neesi sapratis? Eh tu, detektīvi Ģirts uz�āva kolēģim pa pakausi. Malacis, Sīkais!
-��� Ja viņ� vēl ir dzīvs, es atkārtoju ja Artūrs BambānsLejiņ�, viņ� ari Arvīds Divups, vēl ir dzīvs, viņ� var slēpties tikai vienā vietā pie sava dēla Robe�niekos. Lai gan� ir vēl ari vecā Me�sargmāja, ko Arnolds Lejiņ� nopircis, lai it kā uzsāktu kokapstrādes biznesu.
Miks Kaķītis uzmeta vaicājo�u skatienu ģenerālim Basam un vīriem no Totalitāro noziegumu apkaro�anas pārvaldes. Viesu istabā valdīja kapa klusums. Annas Elizabetes versija bija savilkusi notikumus gandrīz ticamā stāstā, ta�u bez nopietniem pierādījumiem doties pie Arņa Akmeņa un mēģi�nāt iekļūt viņa cietoksnim līdzīgajā mājā nē, �āda rīcība nebija iespējama. Tas varēja beigties ar nopietnām sekām.
Tomēr visi klāteso�ie nojauta, ka �ķietami fantastiskais stāsts, rūpīgāk to pārdomājot, tāds vairs neliekas. Nu savu vietu notikumu mozaīkā atrada gan Karlīnes un Arnolda salī�dzino�i mierīgā attieksme pret ģimenes galvas pazu�anu, gan viņas sasteigtās laulibas ar Juri Lācīti, tāpat ari Arnolda Lejiņa alkoholisms un izmisīgā tiek�anās kaut nedaudz, tomēr būt pie �prices Me�ājos. Savā vietā nostājās ari Arņa Akmeņa karje�risms, neslēptā varaskāre, plāni apvienot Me�ājus un Melnpili, visbeidzot varmācība pret pa�a sievu un dēlu.
-��� Manuprāt, jāsāk no vājākā posma jānopratina Arnolds Lejiņ� un Karlīne, ierosināja ģenerālis. Nu ko, vīri, brau�cam? Ekspertu grupu sazvanīsim pa ceļam�
-��� Es gribētu doties jums līdzi� ierunājās Miķelis Priede. Ja jūs viņu noķersiet, vēlos būt klāt.
-��� Varu apsolīt: ja mēs viņu noķersim, jūs to redzēsiet, Bass, labu brīdi klusējis, stingri noteica.
-��� Paldies. Es jums uzticos. Miķelis atspiedās ar muguru pret krēsla atzveltni un aizvēra acis. Gadi�
-��� Krusttēv� Anna Elizabete iesāka, bet Bass viņu ar ro�kas mājienu apklusināja.
-���� Nemaz nesāc! Ja ir tā, kā mēs domājam, tas cilvēks jo�projām ir bīstams. Ļoti bīstams.
Ģenerālis, Miks un izmeklētāji aizbrauca, atstājot Pū�u mājas ļaudis dziļās pārdomās un gaidās.
-�� Es tomēr nesaprotu, kā Artūram Lejiņam izdevās pakļaut Sofijas māti, Arņa māti un Leontīni. Turklāt ne tikvien pie�spiest ar viņu pārgulēt, faktiski izvarot, bet pieļaut ari laist �os bērnus pasaulē? Zane nodrebinājās.
-��� Ar spēku un varu kā gan citādi? Viņām bija bail. Iespē�jams, viņ� tām piedraudēja ar nāvi vai tāliem ceļiem pa�ām un tuviniekiem, bet par paklausību apsolīja konfektīti, teiksim, kādu atbalstu. Ar māsām Zānēm Bambāns ieguva lielisku pieeju informācijai par pagasta ļaudīm. Leontīne ta�u visus darba gadus strādāja par sekretāri. Kur� cits, ja ne viņa, zināja visu par visiem. Dro�i vien pēc līdzīga scenārija notikumi risinājās ari ar Arņa Akmeņa māti. Interesanti, kāpēc par viņa vecākiem nekas nav zināms? Publiski pieejamā Akmeņa dosjē lasāma informācija vecāki miru�i, uzaudzis bērnunamā. Varu derēt, ka Bambānam-Lejiņam-Divupam bija nodoms attiecībā uz sev vislīdzīgāko dēlu un viņ� visiem spēkiem centās to īstenot, pats palikdams ēnā kā tāds pelēkais kardināls. Es nebūtu pārsteigta par faktu, ka tie�i Divups ir atbalstījis Akmeņa studijas univer�sitātē, vēlāk ari mums zināmajā augstskolā Maskavā, bet pēc tam nobruģējis viņam taciņu uz padomju saimniecības Melnpils priek�sēdētāja krēslu. Var tikai iedomāties, kā viņ� ārdījās un niknojās, kad, kolhoziem brūkot, mīļais dēls par pārāk atklāto �mugulē�anos ar zemi un biju�o kopmantu zaudēja amatu un jaunās valsts tiesībaizsardzības iestādes sāka interesēties par viņa darbību. Un var tikai iztēloties, kādas �ausmas piedzīvotu Me�āju iedzīvotāji, ja Akmens tiktu te pie varas.
-���� Bet Sofija? Kā �ajā shēmā iederas Sofija?
-��� Vienkār�i! Ideoloģija. Ideoloģiskā ciņa. Visām varām vi�sos laikos ir bijis svarīgi atrast veidu, kā pakļaut un kontro�lēt tautas masas. Vai maz var būt iedarbīgāks līdzeklis par kultūras pasākumiem? Klubs, kultūras nams, bibliotēka tas ta�u ir domu, emociju un sajūtu centrs! Es pat teiktu ciema, pagasta sirds. Tie�i tāpēc Sofija ar saviem pavir�a�jiem, tuk�ajiem pasākumiem, tirdziņiem un kolektīvo �a�liku ē�anu bija isti vietā. Radīt bezdomu pūli, piespiest aizmirst par savām saknēm un tradīcijām tāds ir jebkuras iekarotāju varas mērķis. Tie�i tāpat notiek kara vai okupācijas laikā. Iebrucēju karaspēks cen�as iespējami īsākā laikā mērķtiecīgi izvarot iespējami vairāk sievie�u, iesējot savu sēklu un sabo�jājot iznīdējamās tautas, nācijas genofondu. Sadragāt ticību, salauzt garu. Arī tā ir ideoloģija. Diem�ēl.
-��� Anniņ, meit, tu runā tā, ka bail metas� Omīte cie�āk savilka ap trauslajiem pleciem biezo lakatu.
-��� Omlt, es patie�ām vēlētos, lai man nebūtu taisnība� Anna nopūtās. Iekursim kamīnu!
Gaidī�ana ievilkās. Kārlis un Ģirts pārcilāja un lasīja atras�tos dokumentus. Anna Roze, Omīte un Prie�u Miķelis, degunus kopā sabāzu�i, pētīja vecās fotogrāfijas un klusā balsi saru�nājās. Bet Anna Elizabete, stāvēdama pie kamīna, cīnījās ar smacējo�u nelabuma vilni, kas kļuva arvien spēcīgāks.
-��� Sīkais, kas ar tevi notiek? ievērojis Annas sastingumu, Ģirts satraukti jautāja.
-�� Viņi meklē nepareizā vietā� Anna Elizabete no�ukstēja. Viņa tikko bija redzējusi me�u.
-��� Zvani Kārļonkulim! Tūlīt! Kārlis pasniedza viņai tālruni. Ja zini, kurp, tad braucam!
-���� Bet� Omīte atvēra muti.
-���� Braucam! Visi! Es brīdinā�u Lokus, lai ieslēdzas un ne�vienu nelai� iek�ā.
Mēs dabūsim pa kaklu no Mika un ģenerāļa. Tas ir nenormāls risks. Bet� ja nebrauksim, viņ� aizies.
-��� Labi. Braucam. Vienīgi diezin vai mans auto tur varēs izbraukt. Būs jāiet kājām. Zanīt, piedod, bet tev un abām vec�māmiņām būs jāpaliek mājās. �is brauciens būs pārāk grūts un bīstams.
-��� Anna Elizabete Berga, es tev aizliedzu mani izrīkot! kā skaldīt noskaldīja vecā saimniece. Lai gan esmu sasniegusi simt gadus, esmu stipra kā zirgs un varu darīt visu, ko vēlos. Es par savu veselību neraizējos, bet par Zani piekritu.
-���� Mēs arī! noteica Kārļa vecmāmiņa un Bi�u Miķelis.
Anna Elizabete noplātīja rokas. Strīdēties ar vecmāmiņu
Annu Rozi bija tas pats, kas strīdēties pa�ai ar sevi, bet mēģi�nāt pārliecināt arī Omīti bezcerīgi.
-������ Labi, brauksim tik tālu, cik varēsim, un tālāk kājām. Kārli, ģenerāļa numurs aizņemts. Piezvani Mikam!
Se�atā saspiedu�ies Annas Elizabetes daudz pieredzēju�ajā audi, viņi devās ceļā.
Jūnija rieto�ās saules staros Melnā me�a varenās, tum�za�ļās egles izskatījās gandrīz violetas, bet citkārt balti smil�ai�nais lauku ceļ� lāsmoja sārti brūns kā asinis. Debesīs pama�zām pulcējās mākoņi.
Būs negaiss, ieelpojot miklo vakara gaisu, nodomāja Anna, cie�i vērdamās uz ceļu. Audi lēni �ķērsoja krustojumu, kas veda uz Jauno tiltu. Apmēram puskilometru pirms tilta Anna Elizabete iegrieza ma�īnu �aurā, gandrīz aizaugu�ā me�a stigā un izslēdza gaismas. Lēni, lēni, gandrīz kā slīdot, viņi brauca dziļāk me�ā. Pēk�ņi Anna strauji piebremzēja un nobrauca malā tie�i zem kupla vītola.
-��� Viss. Esam atbrauku�i. Tālāk kājām. Tikai necērtiet dur�vis!
-��� Nu, vai es neteicu, ka viņiem nevar uzticēties?! līdzās atskanēja dusmīgs �ņāciens. Miks.
Klusi ieņurdējās Viktora suns, ģenerālis dusmīgi nokrem�ļojās, bet Miķelis Priede, smagi nopūties, ievilka elpu, lai kaut ko teiktu pa�a un pārējo atbraucēju aizstāvībai.
-���� Nevajag, Prie�utēv, būs jau labi. Mēs saprotam. Un es apsolīju, Bass no�ukstēja. Ta�u tagad jums jāapsola, ka laidīsiet mūs pa priek�u un sekosiet dro�ā attālumā. Labi?
Uzrunātie piekrīto�i nomurdēja, vienīgi Anna Elizabete, piegājusi tuvāk Mikam, kaut ko ie�ukstēja viņam ausi. Viņ� papurināja galvu un kaut ko at�ukstēja, tad skaļi piebilda:
-���� Paskaidrojumi būs vēlāk. Ejam.
Likumu likumiem stiga stiepās kilometrus divus tālāk me��ā, pamazām pārvērzdamās no bedraina divslie�u braucama ceļa par �auru, dūksnainu taciņu, kurai abās malās vidēja raupji riepu iespiedumi. Te dro�i vien varētu tikt cauri tikai ar kvadraciklu vai traktoru, Anna nodomāja. Akmenim ir kvadra. Lejiņam traktors. Viss sakrīt.
-��� Tagad uzmanīgi! Tūlīt jābūt lielam ozolam, tad līkumam un laucitei ar veco Me�sargmāju, brīdināja Miķelis Priede.
-��� Es te slapstijos tajā vasarā, kad gribēju atriebties Artūram Bambānam.
�etri izmeklētāji, glu�i kā ēnas, starp kokiem aizslīdēja uz priek�u. Taisni izstieptās rokas, kurās kaut kas tum�i mir�dzēja, apstiprināja Annas aizdomas, ka pui�i nav tikai arhīvu pētnieki vien, bet izgāju�i nopietnu apmācību. Bridi valdīja klusums, tad gaisā uzvijās balta signālraķete.
-���� Ceļ� brīvs. Ejam, smagi nopūties, sacīja Bass. Grū�tākais vēl priek�ā.
Vecā Me�sargmāja, kas tika uzskatīta par pamestu celtni, izskatījās aizdomīgi labā stāvokli. Pie mājas stāvēja divi kvadracikli. Iek�ā dega gaisma. Pa logu varēja redzēt vairā�kus siluetus. Divi cilvēki stāvēja, trīs sēdēja pie galda. Vēl divi pelēkie apsargāja ieeju.
-��� Viss tīrs, varat iet iek�ā, viens ziņoja.
Pārkāpusi pār slieksni, Anna Elizabete fiziski sajuta gaisā sastingu�as bailes un naidu.
-��� Beidzot mēs esam satiku�ies, �urkulēn, Miķelis Priede spēra soli uz priek�u. Toreiz tu man izspruki, bet tagad tev būs jāatbild par visu.
Pie galda stalti sēdēja bārdains vecis.
-��� Kas jūs tāds esat? uzrunātais nicino�i sēca. Vienīgi viņa acis aiz tonētajiem briļļu stikliem sāka tramīgi �audīties. Es jūs nepazīstu. Kas tas par teātri? Arni, dari kaut ko!
Uzrunātais mēģināja piecelties un kaut ko bilst, ta�u ģene�rāla smagā roka iespieda viņu atpakaļ krēslā.
-���� Palieciet mierā, Artūr Bambān! Jūsu spēle ir beigusies, noziegumi atklāti, un vienīgais, ko jūs visi �obrīd varat darīt, ir vaļsirdīgi atzīties. Varbūt tad jūs abi, Akmen un Lejiņ, varē�siet cerēt uz mīkstāku sodu, ta�u jums� Bass pagriezās pret veco bārdaini, -� nāksies stāties tiesas priek�ā. Lai aiztaupītu neauglīgas runas, pateik�u: mēs jau ilgi dzinām jums pēdas, bet pēdējo dienu notikumi tikai paātrināja procesu. Jā, mūsu rokās ir visi pierādījumi.
Tas tik ir ģenerālis īsts pokera spēlmanis! Anna Elizabete sajūsmināta nodomāja. Blefo un nesarkst.
-��� Vēl vairāk. Mums ir tris liecinieki, kas biju�i jūsu upuri. Un vēl vairāki aculiecinieki, kuri ir gatavi izstāstīt visu, ko zina par jums un jūsu darbību Me�ājos �etrdesmitajos gados un vēlāk Melnpilī, Bass ledainā mierā turpināja.
-��� Jūs kaut ko jaucat! Mani sauc Arvīds Akmens. Es esmu pensionēts me�kopis. Man pieder �ī māja me�a vidū, un es te pavadu savas vecumdienas. Bet �ie kungi ir mani draugi. Viņi reizēm apciemo mani un atved pārtiku. Cik tad vecam vīram vajag�
-��� Nē, jūs esat Artūrs Bambāns un ari Artūrs Lejiņ�, biju�ais Me�āju partorgs un kolhoza priek�sēdētājs. Un �is ir jūsu dēls Arnolds Lejiņ�. Jā, jūs esat ari Arvīds Divups biju�ais pa�domju saimniecības Melnpils priek�sēdētājs un klāteso�ā Arņa Akmeņa tēvs. Abi pārējie jūsu bērni Sofija un Antons ir miru�i. Nogalināti pēdējo divu dienu laikā, bezkaislīgā balsī norunāja ģenerālis. Turpināt? Pirms iebilstat, paskaidro�u: DNS analīzes manus vārdus apstiprinās.
-��� K-ko jūs vēlaties? nobālu�u seju, krampjaini sagrābis galda malu, Divups izgrūda.
-��� Taisnīgumu, klusi noteica Anna Līze Millere-Saulite un paspēra soli uz priek�u. Nu, Artūr, vai pazīsti?
-���� Nepazīstu, Divups izmocīja, bet viņa trīco�ās rokas liecināja par pretējo.
-��� Taisnīgumu! noteikti un pavēlo�i teica Anna Roze fon Berga, baltajā tērpā kā rēgs nostādamās tie�i pretī savam mocītājam. Taisnu tiesu�
-�� Mātu�ka� pār ve�a baiļu sa�ķobītajām lūpām pret pa�a gribu izlauzās kluss �uksts.
-��� To mēs kvalificēsim kā atzī�anos, ģenerālis skarbi no�teica. Viss. Celieties! Jums tāls ceļ� priek�ā.
-�� Es nekur neie�u! Jums nav tiesību mani aizturēt! Uzrādiet aresta orderi! Es sūdzē�os! Man ir tiesības pieprasīt advokātu! attapies no �oka un apjēdzis, ka spēle zaudēta, Divups bija sācis sēco�i klaigāt.
-����� Pietaupiet enerģiju! Lūk, iepazīstieties! Viens no izmeklētājiem nolika ve�a priek�ā kādu dokumentu un ļāva to izlasīt. Tas ir Totalitāro lietu prokuratūras rīkojums aiztu�rēt jūs; ja nepiecie�ams, mēs drīkstam lietot spēku vai ieroci� VDK pulkvedi Artūr Bambān, jūs esat arestēts! Jūs, kungi, ari. Lūdzu, sekojiet mums!
Aiz loga atskanēja dobja dūkoņa. Da�u soļu attālumā no mājas nobremzēja melns visurgājējs d�ips.
-��� Es neko par to visu nezinu! dzīvnieciskās �ausmās un panikā iekliedzās Arnolds Lejiņ�. Viņi mani piespieda! Es visu izstāstī�u, es runā�u, es runā�u!
-��� Klusē, lupata! Aizver �aunas! ļauni sēca Divups. Man vajadzēja tevi no�miegt jau �ūpulī, kad tu caurām naktīm kvank�ķēji un neļāvi man izgulēties! Tikai Karlīnes dēļ pasau�dzēju. Sev par nelaimi! Un tevi ari vajadzēja piebeigt, nevis atstāt pliku vārtāmies uz grīdas� Nenosprāgi vis, baronu palaistuve! viņ� �ņāca Annai Rozei sejā. Nē, nenosprāgi� Pat pie mazbērniem tikusi. Skat, kāda pupaina emme izau�gusi� Es gan redzēju, kā tu ar savu draudzeni un to tre�o blozgu pusplikas upmalā gozējāties un savus daiļumus izrā�dījāt! Eh, kā būtu vajadzējis tev uz�aut� �ie vārdi bija adresēti Annai Elizabetei. Ģirts un Miks metās ve�a virzienā, ta�u nepaspēja. Viņus aizturēja Annas Elizabetes balss, kas skanēja ledaini un asi kā pātagas cirtieni.
-��� Tu nosprāgsi kā traks suns. Bez kapa, bez krusta, bez nevie�nas asaras� Vai atceries �os vārdus, Artūr Bambān? Anna Elizabete runāja klusi un ātri, ar satumsu�u skatienu urbda�mās viņam tie�i acīs. Atceries? Tos tev pateica Me�āju zāļu sieva Vecā Lavīze dienā, kad tu pēc slepkavībām Priedītēs un Dzirnavās ar suņa pārplēstu rīkli aizvilkies pie viņas pēc palī�dzības. Atceries? Viņa tev ne tikvien atteica palīdzību, bet arī nolādēja, lai tu visu mū�u klīsti pa pasauli tuk�ā bez mājas, bez ģimenes, bez vārda. Toreiz tu izdzīvoji tavs iedzimtais ļaunums tevi izglāba� Tavā vietā mira citi. Bet tagad mirsi tu,
Artūr Bambān! Vecā Lavīze teica tie�i tā: bez kapa, bez krusta, bez nevienas asaras� 1ās visas jau izlietas, apraudot tavu zvērību upurus. Tu mirsi ilgi un briesmīgi, un katra sekunde tev būs kā mū�ība, lai tu atcerētos ikvienu, ko esi nobendējis� Viņa apklusa un stāvēja pilnīgi bez spēka un elpas.
-�� Aizvāciet no manis to trako! Esmu ar mieru jums sekot! Divups pārbijies iekliedzās, tad atguvies dziļi ievilka elpu. Tikai� Es gribētu uzkāpt aug�stāvā pēc �aketes un doku�mentiem. Tos ta�u man vajadzēs?
-��� Pavadiet viņu, ģenerālis ar �estu norādīja vienam no izmeklētājiem. Abi uzkāpa pa kāpnēm otrajā stāvā. Bet jūs, kungi, lūdzu, uz ma�īnu. Bass ar izteiksmīgu �estu norā�dīja uz melno d�ipu. Otrs izmeklētājs un Miks Kaķītis izveda aizturētos laukā un nodeva atbrauku�ajiem dro�ībniekiem.
Aug�stāvā atskanēja �āviens, plīsto�u stiklu troksnis un graboņa, it kā kāds skrietu pa dakstiņiem.
-���� Otrā pusē ir piebūve. Ātri, citādi viņ� pāri strautam iemuks me�ā! iesaucās Miķelis Priede un ķēra pie sirds.
-��� Lai viņ� skrien� Tas ir viņa pēdējais skrējiens, Anna drūmi sacīja.
Visi izsteidzās pagalmā un devās apkārt mājai netālu �alo�jo�ā, straujā me�a strauta virzienā. Valgajā augsnē pat vakara puskrēslā skaidri vīdēja dziļi pēdu iespiedumi. Varēja redzēt, ka skrējējs ar mokām cilājis kājas.
Pēc pārsimt metriem viņi sasniedza bebru uzceltu aiz�sprostu pāri strautam. Glīti sakrautie koki un zari bija izspār�dīti, it kā izmisumā kāds būtu centies tikt tam pāri�
-���� Uzmanīgi, �ādās vietās mēdz būt piltuves! Prie�u Miķelis, kur� bija piesteidzies pirmais, strauji elsdams, brīdi�nāja.
-���� Par vēlu� Smagi nopūtusies, Anna Elizabete atslīga sūnās, ar roku norādot pa kreisi. Tur.
Kā jau Prie�u Miķelis bija brīdinājis, strauta malas mīkstajā zemē patie�ām melnēja bebru alas mute. Izkārpīta, ar izplēs�tiem zāles kum�ķiem. Uzmanīgi pielīdu�i tuvāk alas malai un paspīdināju�i ar lukturīti, sekotāji ieraudzīja, ka tā ir ne vien ļoti dziļa vairāk par trim metriem -, bet ari ļoti pla�a, veidojot otrādi apvērstu piltuvi. Lejā, piltuves platākajā daļā, ūdenī kaut kas blāvoja.
-��� Pui�i, vai kādam ir jaudīgāks lukturis? ģenerālis, cīno�ties ar nelabumu, pajautāja.
-�� Ma�īnā. Tūlīt atnesī�u. Viens no dro�ībniekiem aizskrēja mājas virzienā.
-��� Kas tur lejā ir? iejautājās Omīte.
-��� Beigas, Omīt. Beigas, Bass aizsmaku�ā balsī atbildēja. Tie�i tā, kā paredzēja Vecā Lavīze, bez kapa, bez krusta, bez nevienas asaras� Viss ir beidzies.
Atnestā spēcīgā luktura gaismā veiktā apskate apstipri�nāja ģenerāļa teikto iekritis bebru alā un juzdams izzūdam pamatu zem kājām, vecais �ekists bija nevis sastindzis, izple�tis rokas un gaidījis palīdzību, bet sācis izmisīgi kārpīties, izplosīdams caurumu platāku un slīdēdams dziļāk atverē, līdz vecās rokas vairs nespēja noturēt pa�a ķermeņa svaru un viņ� iekrita piltuvē. Tas nozīmēja dro�u nāves spriedumu, jo saviem spēkiem no otrādi apvērstas piltuves izkļūt nav iespējams. Bebru alas dziļumā parasti atrodas diezgan plata ūdens eja, kas ved uz kādu ūdenstilpi, �ajā gadījumā dziļo strautu. Ūdens līmenis �ādas piltuves dziļumā ir pilnīgi pietie�kams, lai varētu noslīkt, bet peroties un kārpoties tas notiek vēl straujāk. Iekritu�ais tiek iesūkts dziļāk dūkstī. Baisa nāve tumsā un aukstumā� Simboliska. Viņ� ir nonācis ellē.
-��� Viss. Noziedznieks savu sodu ir saņēmis. Beidzot viss ir galā. Tālāk lai strādā specdienesti un ūdenslidēji. Mums laiks doties mājās, ģenerālis Bass uzrunāja klāteso�os. Neviens pat nesakustējās. Anniņ?
-��� Brauciet. Es pēc britiņa seko�u. Gribu pabūt viena.
-��� Nē, viena tu �eit naktī un tumsā nepaliksi! Kaķītis no�skaldīja, ta�u, ieraudzījis Annas sejas izteiksmi, aprāvās un piebilda: Es bū�u mājā. Negaiss nāk.
-��� Sīkais� Ģirts ierunājās, ta�u Anna Elizabete tikai pa�māja ar roku un novērsās. Neizturami mācās virsū raudas tie�i tāpat kā pie debesīm mil�a melnais negaisa mākonis. Tūlīt sāksies! Brauciet�
Pie bebru alas nodrupu�ās malas līkņāja divi izmeklētāji, no piemājas �ķūnī�a nesdami dēļus, lai nostiprinātu bedres sānus un izsauktie eksperti varētu dro�i strādāt. Anna pagāja viņiem garām un devās dziļāk me�ā.
Gar strauta malu vijās gājēju celiņ�, pēc pārsimt soļiem pārvēr�oties par gandrīz neredzamu zvēru taku, pa kuru tie nāca pie strauta padzerties. �ajā vietā melnēja liels celms. Koks bija nozāģēts ļoti sen, jo celma virsmu sedza biezum biezs sūnājs. Iztālēm celms atgādināja lielu, zaļu troni bez atzveltnes. Sūna bija mīkstāka par samtu. Trimdas karaļ�valsts�
Tik tuvu pa�a biju�ajām mājām, valdījumiem un� ari Bergu namam. Taisnā līnijā veco Me�sargmāju no Pū�u salas �ķīra labi ja da�i kilometri. Paldies Dievam, ka tie bija bieza me�a un dziļas upes kilometri. Tomēr uz mirkli ādai pieskārās tādi kā ledaini pirksti.
Gudri gan vecais iekārtojies blakus divi dēli, netālu dzīvo meita un attālāk arī tre�ais dēls, kura mājās viņ� dro�i vien pava�dīja visvairāk laika, perinot savus varaskāros plānus�
Cik drausmīga vara un ietekmē�anas spēja bijusi �im nelie�tim! Lai ari kur būdams, viņ� spējis pakļaut cilvēkus, pārvēr��ot tos par radījumiem, kam nav ne savu domu, ne gribas. Sievietes viņa acīs nebija cilvēki, vien objekti, lai apmierinātu nerimsto�o, dzīvniecisko, nepiesātināmo seksuālo apetīti.
Labi, ka viņ� ir miris, citādi noteikti atrastos kāds slavaskārs advokātelis vai uzpērkams jaunizcepts psiholodziņ�, kur�, alkdams pēc lētas un skandalozas publicitātes, būtu ar mieru asarām acīs apgalvot, ka visas klienta problēmas radu��ās sakropļotās bērnības dēļ. "Dzimis izvaro�anas rezultātā, bez mātes, vien aud�utēva audzināts. Bērnībā un pusaud�a gados vazāts apkārt, lai strādā citu labā. Vai tur kāds brī�nums, ka viegli ietekmējamā bērna, pusaud�a vai jaunie�a psihē notiku�as neatgriezeniskas nobīdes? Izvaro�anas? O, tā bija atriebība mātei, kuru viņ� zemapziņā vainojis par tās skaistumu, tā izprovocējot noziegumu. Tāpēc uzbrucis tikai skaistām meitenēm un sievietēm. Jā, un tāpēc, kungi un dāmas, apsūdzēto par �iem noziegumiem nevar vainot, jo tie izdarīti aptum�oju�ās dvēseles stāvoklī, nespējot adekvāti spriest un novērtēt situāciju�" Gan jau atrastos kāds, kur� mēģinātu rast attaisnojumu arī �etrdesmito gadu noziegu�miem toreiz bija tāds laiks, visi tā darīja, lai izdzīvotu, viņ� tikai pildīja pavēles; ja ne viņ�, tad viņu pa�u�
Anna Elizabete bija lasījusi kaudzēm �ādas demagoģis�kas polemikas, uzklausījusi neskaitāmas neauglīgas diskusi�jas, piemēram, "Bija vai nebija okupācija", "Kam jāatbild par totalitārajiem noziegumiem", "�ekas maisu atvēr�ana". Viņai vairs nebija ilūziju par to, ka valstiskā līmenī �īs lietas tiks sakārtotas. Jo vairāk gadu pagāja kop� �ausmīgajiem notiku�miem, jo biezāka sūna pārklāja arhīvu plauktus�
Un drīz vispār sāks ap�aubīt, vai kaut kas tāds maz ir bijis� Nav bijusi ne okupācija, ne tūksto�iem nāvju�
Annai Elizabetei �opavasar bija nācies sakost zobus, lai ciema bodē noturētos un skaļi neuzbļautu ciema frizierei Zintai, kura, aukstajā stendā desas likumus pārcilājot, gudri spriedelēja: "Ko viņi cepas par to okupāciju! Kāda jēga? Bija vai nebija� Izbija. Mēs esam dzīvi, vot i jādzivo nost!"
Pirmajā acumirklī, ieraugot bebru piltuves dibenā ūdeni vīdo�o sirmo pakausi, viņa bija izjutusi pat tādu kā �ēlumu kā jau normāls cilvēks, sastopoties ar citas cilvēciskas būtnes nāvi. Ta�u, me�a klusumā pasēdējusi un visu pārdomājusi, Anna Elizabete nomierinājās: nē, tā vilka�a dēļ viņa savus nervus nebendēs un nemocīsies pa�pārmetumos, ka būtu va�rējusi laikus brīdināt pārējos par savu redzējumu. Tad varbūt vecais partorgs paliktu dzīvs. Nē, labāk ir tā kā tagad. Viņ� ir saņēmis sodu un nevienam vairs nespēs nodarīt pāri.
Par Arnoldu Lejiņu viņa neraizējās piedzīvotais �oks un bailes viņam būs atraisīju�as mēli. Viņ� runās, izstāstīs visu gan par tēvu, gan savu un mātes līdzdalību pagātnes un �odienas notikumos. Anna ne�aubījās, ka tie�i Arnolds bijis tas, kur� rīta pelēkajā puskrēslā lavījies pāri viņas pagalmam ar beigto zivi un zīmīti. Tāpat viņai nebija �aubu, ka ar Zanes nolaupī�anu un apdullinā�anu viņam nav nekāda sakara. �ajā epizodē darbojies vecais ar Arni.
Visticamāk, Akmens turējis tievā pavadiņā Sofiju, kūdot uz lielākām vai mazākām nelietībām, lai ieriebtu Maigai Lācītei un sagandētu viņai dzīvi, bet mīkstmiesis Arnolds regulāri ziņojis par notikumiem pagasta padomē, par gaidāmajiem projektiem un lēmumiem. Viņi meklēja iemeslu, lai varētu parakt zem Lācītes, nomelnot un galu galā gāzt no troņa. Tad Akmens varētu pretendēt uz pagasta vadītāja posteni�
Sofija un Antons. �ēl viņu. �o upuru varēja nebūt. Lai gan Dievs vien zina, kas notiktu pēc tam, kad viņi uzzinātu, ka ir pusbrālis un pusmāsa� Gadiem ilgu�ais mīlas sakars� Ar �ādu apziņu mierīgi sadzīvot spētu retais, kur nu vēl tik mazā miestā, kādi ir Me�āji. Un vēl Ainas Maizītes bērns� Varbūt visam tā ari bija jānotiek.
Vienīgais jautājums: vai tiesībaizsardzības speciālistiem izdosies pierādīt Arņa Akmeņa līdzdalību pēdējā laika nozie�gumos? Viņ� ir pietiekami gudrs un slīpēts� Lai cik skumji, ta�u viņu pēc kāda laika nāksies atbrīvot. Un viņ� atgriezī�sies vēl ļaunāks, viltīgāks, piesardzīgāks. Bet varbūt� no�tiks brīnums un Akmeņa sieva vai dēls nolems liecināt pret viņu? Nevar ta�u būt, ka ģimene neko nezina. Vai varbūt māsas Zānes, gribēdamas glābt savu ādu, pateiks ko tādu, kas ļaus izvirzīt Akmenim reālu apsūdzību? Viņām nāksies daudz skaidrot�
Anna gan saprata, ka nododas neauglīgām fantāzijām, ta�u viņai gribējās, lai vismaz viens pasaules stūrītis tiktu sakār�tots un dzīve kļūtu mierīgāka.
Satumsu�ajās debesīs tie�i virs galvas uzplaiksnīja spo�s trejzaru zibens un nogranda pērkons. Beidzot!
Ilgi gaidītais Jāņu lietus bija klāt. No debesīm glu�i kā no pla�i atvērtām slū�ām gāzās dzīvs ūdens, ar pirmatnēju spēku aizskalojot no sava ceļa visu netīro, sasmaku�o, slikto. Nabaga eksperti, viņiem gan tagad būs īsta elle, Anna nodomāja. Ta�u daba ir gudra. Tā zina, ko dara. Grēki ir jānomazgā�
Viņa sēdēja uz zaļā troņa un ļāva spēcīgajam lietum ska�loties sev pāri, izlīt cauri, izskalot domas un prātu. Ielaidusi pirkstus mīkstajā sūnājā, Anna Elizabete sajutās kā koks, kas dzen saknes. �ī bija brīni�ķīga vieta. Iespējams, te kādreiz sensenos laikos atradusies sen�u upurvieta. Ne velti baronlaika me�sargs netālu uzslējis savu būdiņu. �ēl, ka �o jauko vietu tik ilgus gadus piesārņoja tā vilka�a klātbūtne. Nekas. Zibens un pērkons reiz padarīs savu darbu, bet lietus pēc tam visu aizskalos�
-��� Anna, vai tu grasies te sēdēt visu nakti? Miks Kaķītis bija nedzirdamiem soļiem pienācis un nu stāvēja viņai blakus lietū tikpat slapj� un izlijis kā viņa.
-��� Vai nav skaisti? Tāda varenība� Anna Elizabete vien�laikus gan jautāja, gan apgalvoja. Tīrība.
-��� Ir tā. Majoram nebija vairāk, ko teikt. Kādu brīdi viņi abi mirka klusēdami, beidzot Miks ierunājās: Iesim?
Anna pagriezās un, ilgi klusējot, raudzījās majora satumsu�ajās acīs. Iesim, Mik, iesim. Tagad gan iesim.
Pelēkuzvalkotie izmeklētāji bija patvēru�ies Me�sargmājā.
-���� Brīdini viņus, lai nekavējas un rūpīgi savāc visus vecā Divupa dokumentus un citas mantas. Es pagaidī�u tepat ārā. Negribu iet tur iek�ā, Anna klusu ieteicās.
Miks neko nejautāja, tikai sarauca kreiso uzaci un iesteidzās iek�ā. Anna Elizabete lēnām devās pa taciņu ma�īnas virzienā, ar katru soli sajūtot, kā gaiss kļūst arvien tīrāks un svaigāks.
Miks viņu panāca gandrīz pie vītola.
-��� Pati brauksi?
-��� Nē. Brauc tu.
-��� Oho, es iecirtl�u mājas stenderē robu LIzbete man ļauj sēsties pie sava Bucefāla stūres! Kaķītis mēģināja pajokot. Izdevās. Anna viegli pasmaidīja.
-��� Anna�? atpakaļgaitā izlavierējis paklausīgo autiņu no me�a uz lauku ceļa, Miks ierunājās.
-��� M-mm?
-��� Vai drīkst tev ko pajautāt? Ja negribi, vari neatbildēt�
Tā, tūlīt viņ� sāks pra�ņāt par Veco Lavīzi un viņas skarbajiem
vārdiem, par to, kas Annai me�a būdā bija uznācis, par to, kāpēc viņa tik ilgi sēdēja lietū� Ko lai atbild?
-��� Es tavu klusē�anu uztveru kā piekri�anu. Anna Elizabete, vai drīkstu tevi uzaicināt vakariņās vēlāk, kad visa �ī jezga būs beigusies un viesi aizbrauku�i?
-��� Tas tik drīz nenotiks� Bet jā, tu drīksti uzaicināt mani vakariņās. Vēlams, lai tās nav jāgatavo man pa�ai.
-��� Līzbet, tu mani apvaino! Es tevi vedī�u�
-���� Kur?
-���� Ha, daudz gribēsi zināt, ātri veca paliksi. Noslēpums!
Oho, maz gan majoram vajadzēja! Pavisam at�irdzis un sa�priecājies. Interesanti, vai ari Zani viņ� aicinās vakariņās, kad visa �ī jezga būs beigusies?
-��� Nē. Zani es vakariņās neaicinā�u, Kaķītis mierīgi sacīja un nobremzēja pie Pū�u mājas durvīm.
Johaidī! Viņa ta�u nebūs domājusi skaļi?! Varbūt tomēr?
-Ja tas tev ir svarīgi, tad man ar Zani nekas nav bijis. Mēs esam un būsim tikai labi draugi. Vai neesi pamanījusi, ka viņu interesē Melderis? Bet mani viena traki spītīga ragana, kas redz visu, izņemot to, kas notiek pa�as degungalā.
Anna Elizabete izlēca no ma�īnas un necienīgā ātrumā iemuka mājā.
Epilogs pasaule vēl ir vietā
Līdz ausim mirkdama karstā vannā, Anna Elizabete tiksmigi izbaudīja mājas mieru. Nebija ne mazākās nojēgas, cik ilgi viņa plun�ājas, laika izjūta beigusies. Labi, ka tā.
Pamazām viņa apjauta, ka nu gan viss patie�ām ir beidzies. Tālāk darbs kriminālistiem un prokuroriem. Bet Zanei būs, par ko rakstīt savos �urnālos. Un, kas zina, varbūt sanāks ari grāmata. Tiesa, tā nebūs slavino�a pa�reklāma, bet stāsts par septiņdesmit gadu seniem un baisiem noslēpumiem.
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Durvju spraugā parādījās Zanes pinkainā galva.
-��� Tu mirksti jau trīs stundas. Ir divi nakti. Tauta ilgojas pēc saviem varoņiem! Mēs tevi gaidām!
-���� Nāku jau, nāku. �e tev nu bija omulīgā vanno�anās! Ta�u punkts ir jāpieliek.
Viesistabā visās iespējamās vietās bija izvietotas sveces. Uz galda kafija, svaigi cepta kūka un ģenerāļa melnais upeņu liķeris. Sapulcēju�ies visi pat Ilga un Dinārs -, nebija vienīgi izmeklētāju.
-��� Kā Betiņai? Anna Elizabete sveiciena vietā pajautāja.
-���� Guļ kā susurs. Tavs brūvējums izdarīja brīnumus. Kas tas bija? ziņkāri ievaicājās Ilga.
-�� Vēlāk. Pajautā Omitei. Anna smaidīdama apsēdās galda galā. Viņa bija tērpusies vienkār�ā, baltā linu kleitā un ap pleciem aplikusi tum�i zaļu caurspīdīgu �alliti ar zeltainiem cauraustiem diedziņiem.
-��� Līzbet� Kas tas ir? Anna Roze pārsteigumā iepleta acis.
-����� Es to īsi pirms Līgo svētkiem nopirku. Gribēju uzlikt Jāņu vakarā, bet aizmirsu. Nekādas mistikas.
-��� Labi, mīļie, vai es drīkstu kaut ko teikt? Ģenerālis Bass piecēlās. Pēdējās trīs dienas mums visiem biju�as ļoti sma�gas. Daudz kas vēl darāms, tomēr ar pa�u galveno mēs esam tiku�i galā. Zane atradusies, ir sveika un vesela. �o epizodi pierādīt nebūs nekādu grūtību Arnolds Lejiņ� atzinās, ka svētku vakarā iedevis tēvam automa�īnu. Viņ� zinājis par �o plānu un tāpēc, lai nebūtu ne par ko jādomā, piedzēries līdz lopiskam stāvoklim.
-��� Kāpēc viņiem bija vajadzīga Zane? Ilga nesaprata. Ja reiz grāmata netika plānota�
-���� Par to viņi pagaidām nav stāstīju�i. Manuprāt, pie visa vainojams mūsu atradums. Jā, jā, tie pa�i kauli un pirmā lāde, ko pui�i atrada salas lejasgalā. Pāri upei lieliski var dzirdēt ik vārdu, un Lejiņu mājas atrodas tie�i iepretim vecajai lapenei. Dro�i vien Karlīne vai Arnolds kaut ko izdzirdēja mēs visi tur uzvedāmies krietni skaļi! Viņi �o ziņu pavēstīja vecajam, bet tas, nojauzdams ko nelāgu, reaģēja strauji un sita sāpīgi. Atceros tovakar jūs vēlu atgriezāties no mēģinājuma, mēs pēc vakariņām uz terases sarunājāmies, bet mani urdīja sajūta, ka mūs kāds vēro. Iespējams, novērotājs tupēja krūmos un noklausījās. Sapratis, ka mūsu rīcībā nonāku�i svarīgi atradumi, un nojauzdams, kuru divu vīrie�u kaulus jūs esat izraku�i, vecais nolēma nekavēties un izdarīt triecienu nolaupīt Zani, lai novērstu mūsu uzmanību no atraduma. Varbūt viņ� bija nolēmis iekļūt namā un lādi nozagt, ta�u nebija rēķinājies ar pastāvīgu cilvēku klātbūtni un tik operatīvu ekspertu iera�anos.
-��� Kārļonkul, bet tu ta�u nedomā, ka Divups būtu ko noda�rījis Zanei? satraukti ievaicājās Ģirts.
-���� Nezinu, dēls, nezinu. Varbūt viņ� pats sava vecuma dēļ to vairs nevarētu, bet par Arņa Akmeņa nolūkiem es neesmu pārliecināts. �aubos, vai viņu plānos ietilpa Zanes atbrivo�ana� Ta�u to pierādīt mēs nevarēsim.
-����� Paldies, Kārļonkul, nomierināji! Zane noelsās. Kā man tagad rīkoties vairs nekad nebraukt �urp?
-��� Muļķības. Brauksi un kā vēl brauksi! Domāju, ka Arnolds Lejiņ� tik drīz mājās neatgriezīsies, bet Karlīne� Viņai var�būt lielā vecuma dēļ var izdoties izvairīties no atbildības, ta�u tādā gadījumā �eit palikt gan nebūtu ieteicams. Bet no Akmeņa nebaidies! Pat ja viņam izdosies izlocīties, Akmens pēc �iem notikumiem būs zemāks par zāli� Viņ� zina, ko mēs visi zinām. Pārāk daudz liecinieku� Es viņa vietā pārdotu Robe�niekus un pārceltos uz dzīvi citur.
-��� Krusttēv, nesalīdzini! Tev at�ķirībā no viņa ir sirdsapziņa un godaprāts, Miks piebilda. Visi iesmējās.
-����� Paklausieties, jaunie�i, man tomēr kaut kas nav līdz galam skaidrs, ierunājās Anna Roze. Kādas mahinācijas īsti notika ciema bodē? Kāpēc aizgāja bojā �oferītis, bet Sofija izdarīja pa�nāvību? Un cik ļoti tajā visā iejauktas trīs mātes māsas Zānes?
-��� Vecmāmiņ� Anna Elizabete nopūtās. Viņas trauslajai sapņotājai omītei diez vai vajadzēja iedziļināties �ajā riebīgi smakojo�ajā vardarbības mud�eklī. Bet, ieraudzījusi tēraudcieto izteiksmi ve�iņas sejā, viņa atmeta ar roku lai notiek, Annai Rozei fon Bergai ir tiesības zināt. Tāpat kā pārējiem. Un Anna Elizabete izstāstīja savus apsvērumus par ķēdi Divups-Akmens-Zānes-Sofija-Antons.
-���� Ārprāts! Zane noskurinājās. Un Leontīne, visu to zinādama, neko nedarīja?
-��� Nē. Viņa ļāva tam notikt. �ķiet, viņas samaitātajā apziņā dēla sakari ar sievietēm, jo sevi�ķi ar Sofiju, bija savdabīgs sods, kas nāca pār ārlaulībā dzimu�ā bērna galvu. Nezinu gan, kā viņa turpmāk spēs sadzīvot ar domu, ka Aina Maizīte laidīs pasaulē viņas dēla bērnu. Jo tie�i to tu, Omīt, toreiz uzzināji no frizieres Zintas, vai ne?
-��� Tā bija. Mati pagalam, toties tiku pie karstākajiem jau�numiem. Leontīne saplēsusies ar Ainu Maizīti, Aina Maizīte pēdējā laikā izskatās kā uzrūdzis mīklas klucis, Antons bie�i redzēts ambulancē atlika vien salikt kopā divi un divi.
-�� Bet tad jau� tā patie�ām bija Sofija, kas viņu nogalināja? �ausminājās Zane.
-��� Jā, apstiprināja ģenerālis Bass. Pirms brī�a zvanīja Donāts Graudnieks. Zānes atzinu�ās. Baidīdamās no iespēja�mām nepatik�anām kreisā alkohola dēļ, sarīkoju�as veikalā viltus laupī�anu. Antons jau pievakarē pārvedis visas pudeles uz Ābelēm un nogremdējis vircas tvertnē pie kūts. Ta�u vakarā ballē bijis ļoti izklaidīgs, gar Maizītieni vien grozījies, saka��ķējies gan ar trim mātēm, gan Sofiju. Acīmredzot kādā brīdī starp Sofijas mēģinājumu izraisīt īssavienojumu un Antona piekau�anu ar plaķenēm viņ� būs tai paziņojis par abu attie�cību beigām. Nezinu, kāpēc viņi satikās uz tiltiņa. Varbūt bija norunāju�i pēdējoreiz izrunāties, bet �ī saruna beidzās ar Antona nāvi. Sofija, pārbijusies par pastrādāto, kliegdama skrējusi taisni uz Ābelēm pie Zānēm. Tās notiku�o uzņēmu��as aizdomīgi mierīgi. Nevaru iedomāties, cik kroplai jābūt mātes psihei, lai pieļautu, ka viņas miru�ais dēls guļ me�ā uz akmeņiem, un nesteigtos uz notikuma vietu. Varbūt Leontīne izjuta savdabīgu atviegojumu par to, ka viņas kauna traips beidzot ir nost no dvēseles uz visiem laikiem? Kas zina� Tie�i Leontīne atklājusi Sofijai patiesību par to, ka viņai un Anto�nam bijis kopīgs tēvs, un noteikusi: Labi, ka jums nav bērnu, jo tie noteikti būtu ar divām galvām. Redzēs, kas vēl Maizītienei piedzims. Sofija raudādama aizskrējusi.
-��� Briesmone, Anna Elizabete vienā vārdā izteica to, ko domāja visi klāteso�ie. Kas ar viņu notiks?
-��� Nezinu, vai izdosies pierādīt, ka Sofija novesta līdz pa��nāvībai, ta�u nepatik�anas viltus laupī�anas un kontrabandas alkohola dēļ Zānēm būs gan. Jo vairāk tādēļ, ka �eptes un darījumi, izmantojot pagasta busiņu, notiku�i bie�i. Ari ar nodokļiem veikalniecei gājis visādi, teica Kaķītis.
-��� Man ir cits jautājums. Miķeli, kur jūs palikāt tajā nakti, kad pazuda Zane? Mēs ar Zaķī�iem un Kalniņiem pie galda runājāmies par veciem laikiem, bet jūs pēk�ņi izgaisāt iegājāt krūmos un vairs neatgriezāties? ievaicājās Anna Elizabete.
-Jūs to pamanījāt� Miķelis nomurmināja. Es� man� kļuva slikti�
-��� Bet ja atklāti?
-� devos pārmeklēt apkaimes me�us un krūmājus. Pēk�ņi sabijos, ka ar Zani varētu notikt tas pats, kas ar tām meite�nēm� Toreiz. Cerēju, ka man izdosies viņu atrast. Es ta�u �eit tik labi pazīstu katru taku un taciņu� Neatradu. Vecs esmu kļuvis� Miķelis norausa skopu asaru.
-��� Ģenerāli Bas, es gribētu jums ko lūgt, ierunājās Anna Līze Saulīte. Kā jūs domājat vai iespējams kaut ko uzzi�nāt par manas mātes likteni? Miķelī�a māte stāstīja, ka viņa iebēgusi me�ā. Bet kas notika pēc tam? Kāds viņu tur atrada? Sniedza pajumti? Varbūt viņa tika nogādāta slimnīcā? Kur viņa dzīvojusi, kur mirusi? Vai jūs varētu to uzzināt?
Kārļa vecmāmiņa paraudzījās sirmajā ģenerāli tik naivām, uzticības pilnām rudzupuķu zilām acīm, ka viņam nevērās mute izstāstīt to, ko bija izlasījis, pārlapojot cūkādas portfelī atrastos dokumentus. �urnāla beigās bija atradusies no rūtiņu burtnīcas izplēsta lapas ceturtdaļa, uz kuras ar zīmuli uzskripāti da�i vārdi: "Melnajā me�ā pie strauta atradu vilku apgrauztu sievietes līķi. Kurpes kā pazudu�ajai dzirnavniecei. Apbedīju pie lielā ozola." Lai nu paliek. Varbūt vēlāk.
Telpā iezagās klusums. Aiz loga austo�ā rīta blāzmā sve�u liesmiņas kļuva nespodrākas un izplūda, nemanāmi dzē�ot robe�u starp nakti un dienu, pagātni un tagadni. Ir tikai �is brīdis un mēs tajā, nodomāja Anna.
-���� Bet kur� tad galu galā bija tas naksnīgais viesis kaulu racējs? rēgaino pusnomodu iztraucēja Kārļa skaļais jautā�jums. Toreiz, �etrdesmitā gada 22. jūnijā? Kur� vēlāk turpat apraka pirmo lādi? Un kur� ģenerāļa māju pagalmā apraka otro lādi ar svarīgajiem dokumentiem?
-��� Manuprāt, tas ir skaidrs, noslēpumaini atbildēja Anna Elizabete. Vecā Lavīze un mans vectēvs Vilis. Viljams Stouns. No Mazkalniņiem nevarēja neredzēt Priedī�u ugunsgrēka dū�mus� Pieļauju, ka Lavīze devās turp un paspēja aizvilkt Miķeļa māti prom no liesmām. Iespējams, viņa redzēja, kā tur siro Artūrs ar saviem rokaspui�iem; dro�i vien redzēja vai saprata, ka nogalinātie iemesti ugunī, tāpēc atgriezās nākamās dienas pievakarē, kad uguns jau bija apdzisusi. Miķeļa māti viņa vairs neatrada, toties izdarīja to, pēc kā bija nākusi, savāca Prie�u tēva un vectēva mirstīgās atliekas. Kā tajā visā, proti, apbedī�anas ceremonijā, tika iejaukts mans vectēvs un kāpēc mirstīgās atliekas atveda tie�i uz Pū�u salu, mēs dro�i vien nekad neuzzināsim.
Lai gan kaut kas man liek domāt, ka Vecā Lavīze par mana vectēva tālaika darbību zināja daudz vairāk nekā tu, vecmāmiņ. Dro�i vien tevi saudzēdams, viņ� neko nestāstīja. Bet Lavīze zināja visu par visiem, pie viņas nāca pēc padoma un palīdzības, viņu cienīja, no viņas bijās. Tāpēc aizbraucot vectēvs tie�i Lavīzei uzticēja savu arhīvu.
Un, lai ko par viņu runātu citi, es ticu, ka Times reportieris Viljams Stouns-Bergs bija krietns cilvēks. Viņ� izdarīja visu, lai ilgus gadus vāktā atmaskojo�ā informācija neskaita nonāktu līdz �ai dienai. Pie mums. Kā viņ� pie tās tika, es patie�ām nezinu� viņa aprāvās pusvārdā.
-��� Gan jau laiks atklās ari �o noslēpumu, Bass rāmi teica. Es ierosinu pacelt glāzi par �urnālistiem un urķiem! Ja nebūtu viņu, daudzi noziegumi joprojām nebūtu atklāti�
Ieskanējās majora Mika Kaķī�a mobilā telefona zvans.
-��� Nodegusi vecā Me�sargmāja. Pirms pāris stundām jumtā iespēris zibens. Nekas vairs nav bijis glābjams. Dokumentus pui�i paspēju�i savākt un iznest. Miks paraudzījās Annā Elizabetē. Viņa aizvēra acis�
Tā runādamies, viņi visi nosēdēja līdz ritam. Pēc aizvadīto dienu baisajiem notikumiem ikviens izjuta vajadzību sagai�dīt sauli un pārliecināties, ka pasaule vēl ir vietā. Saullēkta bridi kuplais pulciņ� stāvēja pagalmā un aizkustināti norau�dzījās, kā spilgti zeltainais spīdeklis lēni ceļas aug�up pāri Melnā me�a egļu galotnēm. Mirklis klusuma, un pēk�ņi kā pēc komandas tīro, lietus noskaloto, kristāldzidro gaisu satricināja līksmi putnu treļļi. �ajā zemes pleķītī viss bija kārtībā.
-��� Meldermeitiņ, vai jūs abi ar Kārli vēlētos apskatīt manu bi�u dravu? Ierīkoju to tev par godu tie�i tur, kur tu toreiz norādīji� Bi�u Miķelis, drosmi saņēmis, ievaicājās. Varbūt mazdēls mūs varētu aizvest?
-��� LIzbet, tu man vakar kaut ko apsolīji� Majors Kaķītis, ieāķējies Annas Elizabetes elkonī, aizveda viņu nostāk tuvāk upei. Es atbrauk�u tev pakaļ ap �etriem. Brauksim uz Rīgu vakariņās. Labi?
-��� Labi. Man patie�ām ir apnicis gatavot. Viņa pasmaidīja un �ķelmīgi piemiedza ar aci.
-�� Major Kaķīt, vai tā tu turi solījumus? Dambergs izteiks�mīgi norādīja uz upes pusi. Un mak�ķerē�ana?
-���� Egon, liec viņus mierā, mēs ar Viktoru un Kārļonkuli būsim tava kompānija, Ģirts sacīja.
-���� Un es? skaļi iesaucās Zane. Par mani jūs esat aiz�mirsu�i?!
-��� Nē, mīļā, neesam vis! stingri noteica Anna Roze Berga. Mēs abas sāksim rakstīt grāmatu.
BEIGAS
2011. gada novembris-2012. gada janvāris, Priedaine-Mazzeltiņi.
Paldies! �is mazais sirds vārdiņ� nozīmē daudz vairāk par ro�u un liliju klēpjiem. Daudz vairāk par skaļiem saukļiem un uzspēlētiem smaidiem.
Es ļoti vēlos pateikt sirsnīgu paldies cilvēkiem, bez kuru laba vēlējumiem, ticības un uzmundrinājuma, bez kuru iein�teresētības un palīdzīgās rokas daudz kas nebūtu tā, kā ir, manai ģimenei: mammai Pārslai, Ritas tantei, Varim un Kris�tam; dakterei Andrai Ro�kalnei, psihologam Jurim Blumbergam un tiesu psihiatrijas ekspertei Ilzei Veitnerei; trim drau�dzenēm Zandai, Inetai un Antrai , kurām varu zvanīt ari trijos naktī.
Pateicos romāna pirmo lasītāju grupai Unai, divām An�drām, Sandrai, Initai, Laurai, Gintai, Robertam, Jurim, Jānim un Mārtiņam.
Dziļa un patiesa atzinība izdevniecibas Zvaigzne ABC rado��ajai grupai Vijai, Bārbalai, Mārai, Zanei, Laimai, Vinetai, Arnim un Gintam. Bez jums, jūsu ticības un ieguldītā darba Anna Elizabete dro�i vien joprojām nebūtu pieņēmusi man�tojumu�
Bet vislielākais paldies jums, Lasītāji! Tiem, kuri lasa mājās, ieritināju�ies dīvāna stūrītī zem siltas segas. Tiem, kuri pierakstās rindā nedēļām uz priek�u savā bibliotēkā. Tiem, kuri, izlasīju�i grāmatu, nez kā atrod manu e-pasta adresi vai telefona numuru, piezvana vai uzraksta vēstuli. Un tiem, kuri izlasa un aicina uz tik�anos, lai aci pret aci pateiktu paldies un novēlētu rakstiet vēl, mēs gaidām!
Uz tik�anos Ziemassvētku mistērijā!
Ar patiesu cieņu Dace
Dace Judina DĪVAINAIS LĪGO VAKARS
Redaktore Māra Rune Korektore Jana Boikova
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3166. Jelgavas tipogrāfija