Dace Judina

Mēnesis pie jūras

.

.

Si�eta virpuļi ievelk ar tādu spēku, ka nevari atrauties līdz pat romāna beigām. Vides aprakstus gribas salīdzināt ar spilgtiem, sulīgiem gleznotāja krāsu triepieniem, kas noteikti rosina vizuāli spilgtus priek�status. Reljefi raksturi, negaidīti notikumu pavērsieni. Tam pamatā labas zinā�anas personības un saskarsmes psiholoģijā, atsedzot un analizējot katra cilvēka iek�ējos un ārējos konfliktus, slēptās tieksmes.

Romānā jūtams autores profesionālais briedums, kas pieaug ar katru nākamo darbu.

Manuprāt, ļoti interesanta un noteikti uzteicama ir romānā iz�celtā, pastiprinātā interese par cilvēka saknēm, dzimtas koku. Stipra tā tauta, kas apzinās savas saknes. Nevar par zemu novērtēt dzimtas sakņu apzinā�anos jaunās paaudzes audzinā�anā.

Ilze Brigita Veitnere, tiesu psiholoģijas eksperte

Ari �ajā jaunākajā Daces Judinas kriminālromānā galvenā varone Anna Elizabete Berga iesaistās izmeklē�anā, kur tagadne sasaucas ar pagātni īsta �raganu, kaiju un līķu mīkla�. Pasakaina viesnīca jūras krastā, kurā gribētos atpūsties, sena dzimtas leģenda, kam jāpaliek nepierādītai, un radinieki, kas ikdienā slēpjas aiz laipnības un pieklājības maskas, bet patiesībā cits citu ienīst�

Kaut kas tajā Annā Elizabetē ir: mazliet raganiska, mazliet ci�niska, bet nenoliedzami �armanta. Vai grāmatas autore ar nodomu tikai pamazām ļauj atskārst, kā tad Annai nozieguma mozaīkas ga�baliņi sagulst īstajās vietās, lai to atrisinātu? Tas liek gaidīt nākamo sērijas romānu.

Sandra Picalcelma, Ventspils novada bibliotēku metodiķe

�Mēnesis pie jūras� ir piemīlīgs un absolūti nacionāls detektīvs kā visi Daces Judinas rakstītie. Viegla un laba lasāmviela par ikdie�ni�ķām un iespējamām situācijām, raita valoda un spēja neieslīgt nevajadzīgās detaļās, aprakstot smagus noziegumus, �īs īpa�ības padara Daces Judinas romānu ciklu par lielisku lasāmvielu detektīvu cienītājiem jebkurā vecumā. Arī lasītkāriem pusaud�iem.

Bet Anna Elizabete Berga, romānu cikla galvenā varone, vēl jo�projām (jau ceturto romānu pēc kārtas!!!) staigā meitās. Tas sāk uztraukt!

Kristīne Ilziņa, literāte

Jau ilgāku laiku nebiju lasījis kriminālromānus likās, �ī �anra grāmatu lasī�ana pieder pagātnei, jo pēdējos gados lasītie asa si�eta modernie kriminālromāni nesaistīja. Baidījos, ka �is darbs būs tipisks �dāmu detektīvs�, ta�u jau pēc da�ām lappusēm ro�māns sāka mani aizraut. Pēc detektīvromānā attēlotās vides un tēlu daudzveidības tas man asociējas ar A. Kristi romāniem. Patīkami bija atkal lasīt klasisku detektīvromānu! Likās interesanti meklēt romāna tēliem atbilsto�us prototipus mūsu sabiedrībā. �is bija pir�mais manis lasītais Daces Judinas romāns, radās vēlē�anās izlasīt ari visus pārējos autores darbus!

Māris Rumps, kurzemnieks

Tā nu reiz atkal bija patīkama tik�anās un aizraujo�s piedzīvo�jums. Valdzina rakstības stils, valoda un humors tie ir kā pirkstu nospiedumi, pēc kuriem nemaldīgi var sazīmēt autoru. :)

Andra Ro�kalne, ģimenes ārste

Kriminālromāns �Mēnesis pie jūras� lasāms ļoti ātri un viegli. Izlasot pirmās nodaļas, alksti uzzināt, kas būs tālāk. Katrai grāma�tas nodaļai ir kāds īpa�s pavērsiens. Varoņu raksturi ļoti da�ādi, tas padara stāstu aizraujo�u, neļaujot nolikt grāmatu malā. Negaidīti pārsteidzo�as beigas. Manuprāt, �ī grāmata būtu jāizlasa katram, kuru interesē kriminālistika.

Marika Baufale, farmaceite

Patika!!! Brīvbri�i izmantoti lietderīgi. Man �āda veida literatūra ir kā sviestmaize. Jūtos paēdis!

Ar interesi sekoju līdzi notikumiem viesu namā un ap to, sa�mud�inātajām varoņu attiecībām, trakajiem radurakstiem. Lasot �o grāmatu, vairākas reizes pieķēru sevi pie domas: cik daudz pa�i zinām par saviem tuvākajiem un tālākajiem radiem, draugiem un paziņām. Kāda uts tiem ka�okā?

Jānis Beķeris, lauksaimnieks no Robe�niekiem

Autores garabērns lasās labi intriga noturas līdz pa�ām bei�gām. Viss for�i sabalansēts. Labi der latvie�u mentalitātei.

Alfrēds Grundmanis, pensionēts in�enieris, uzņēmējs

Jautrs humors, interesanti personā�i, kārtīga intriga visu paau�d�u lasītājiem!

Silva Mihņevi�a, tautas daiļamata māksliniece

Ritai

.

Priek�vārds�������������������������

Ievads. Lūdzu, atbrauc! 1. janvāris����������..

1.� nodaļa. Nekas nav noticis. 8. februāris������.

2.� nodaļa. Kaijciemā. 2. aprīļa rīts����������..

3.� nodaļa. Viesnīca. 2. aprīļa priek�pusdiena����..

4.� nodala. Izlūkgājiens. 2. aprīļa pievakare�����..

5.� nodala. Spo�uma ēnas puses. 2. aprifa vakars�

6.� nodala. Dzimtas lāsts. 3. aprīļa rīts��������.

7.� nodala. Viena liela, laimīga ģimene�

3. aprīlis, dienas vidus

8.� nodala. Dāmu paradīzē. 3. aprīļa pēcpusdiena�

9.� nodaļa. Sabotā�a? 3. aprīļa pievakare�������.

10.� nodaļa. Kāpēc viņa? 4. aprīļa priek�pusdiena�..

11.� nodala. Fakti ir pareizi. 4. aprīļa pēcpusdiena�.

12.� nodaļa. Dīvainības. 5. aprīlis�����������..

13.� nodaļa. Formula. 7. aprīlis�������������..

14.� nodaļa. Raganas un kaijas. 9. aprīlis�������

15.� nodaļa. Ja nebūtu Spo�o��������������.

16.� nodaļa. S.D.S. 14. aprīlis��������������..

17.� nodaļa. Ieraksts baznīcas grāmatā. 15. aprīlis.

18.� nodaļa. Nekas nav tā, kā izskatās. 16. aprīlis�

19.� nodaļa. Visi gali ūdenī. 18. aprīlis ��������.

20.� nodala. Beidzot es varē�u atpūsties. 20. aprīlis

Epilogs. Tieciet galā pa�i! 28. aprīlis���������..

Pēcvārds��������������������������..

Rakstot Mēnesi pie jūras, daudz domāju par piepildījumu un to, ko �is jēdziens nozīmē katram no mums�

Pavasaris, jūra, saule, vēj�, dabas stihija, atvaļinājums, līdzās savējie ideāls fons romantiskam piedzīvojumam, vai ne? Kur te rasties krimiķim, burlakgabalam? Un tomēr� Aiz mūsdienu civilizācijas smalkā kultūrslāņa cukurotās glazū�ras nereti slēpjas raupji primitīvas pamatvajadzibas un neap�tēstas vājības, liekot arvien bie�āk aizdomāties par Lēdijas Agatas trim jautājumiem: kam tas ir izdevīgi, kur� no tā neko neiegūst un kuram bija iespēja to izdarīt?

Vaicāsiet ko izdarīt? Jebko. Jebko, kas ik dienas notiek mums visapkārt, lielākas un mazākas mahinācijas, lobē�anas, zādzības un laupī�anas, �ķietami nejau�us nelaimes gadī�jumus un pilnīgi atklātu traucēkļu novāk�anu� Tam visbie�āk ir �etri elementāri dzinuļi alkatība, ambīcijas, varaskāre un greizsirdība. Jā, jā, tie pa�i vecie pārbaudījumi ar naudu, varu, slavu un sievietēm/vīrie�iem, ko tikai retais spēj izturēt.

Mēs sūkstāmies un kurnam. Mums nav..! Kā tik visa mums nav naudas, slavas, mū�īgās jaunības�

Pilns bankas konts, pietūcis maciņ� vai kabatas portfelis, stabils amats un varas pozīcija, iespēja kaut ko �ai pasaulē ietekmēt un mainīt, padoto pielūgsme, masu saziņas līdzekļu uzmanība�

Ja tev nav naudas, tu neesi nekas. Ja tev nav īstās bio�grāfijas, sakaru, partijiskās piederības, sociālo tīklu profila, personīgā piārista, tu neesi nekas. Ja par tevi neraksta trīs�reiz dienā, tu neesi nekas.

Pasaule jau kuro gadu desmitu un simtu jūk prātā, dzeno�ties nē, nevis pēc mū�īgā dzinēja (lai gan tas atrisinātu drau�do�ās enerģētiskās krīzes problēmu), bet mū�īgās jaunības noslēpuma atslēgas. Ziedes, krēmi, serumi, pilieni, kapsulas, tabletes, pulveri�i, dūņas, ietinamās un sautējamās plēves, ķirurga skalpeli ieskaitot. Un viss tikai tāpēc, lai no savas biogrāfijas norakstītu gadu, trīs, piecus, desmit vai visus div�desmit. Diētas tādas un �ādas, brīnumdari preparāti un mūs�dienīgās tehnoloģijas, kam viss pa spēkam (ja vien ir par ko).

Ja tu nelieto �o vai to līdzekli, neapmeklē �o vai to spe�ciālistu, neatpūties �ajā vai tajā kūrortā, wow, tu esi atpa�likusi, nestilīga, nefor�a un modernajā sabiedrībā neiederīga personība! Ja tev nav maģisko zālī�u notievē�anai, krēma cīņai ar celulītu un seruma laika zīmju izlīdzinā�anai lūpu un acu kaktiņos, tu automātiski esi lūzere/lūzeris. Bet vai esi?

Varbūt tev vairāk par naudu, statusu un ārējo izskatu no�zīmē ar savējiem kopīgi pavadīts laiks sarunas, ceļojumi, sajūtas? Galu galā iespēja pabūt vienatnē un ieklausīties sevi un klusumā visapkārt. Tam nav vajadzīgi ne dārgi retrīti, ne meditācija Austrumu vai pa�māju guru uzraudzībā, ne personiskais treneris�

Varbūt tu vienkār�i vēlies palikt uzticīga/uzticīgs sev un saviem ideāliem, savai ģimenei un draugiem?

Varbūt tev vienkār�i nav bail pagriezt seju pret visiem jūras vējiem, ļaut to apmīļot saulei un lietum, pat ja tas draudētu ar jauniem, smalkākiem vai dziļākiem rūnu rakstiem, kuros izlasīt savu un dzimtas vēsturi?

Un ko mēs katrs zinām par savu ģimeni un dzimtu? Mēdz teikt nav dzimtas bez melnās avs� Cik patiess �is ir teiciens?

Kādus labus (vai ne tik labus) noslēpumus glabā mūsu ģimeņu pagātne? Cik un kādi draudīgi skeleti slēpjas veco skapju dziļumā?

Visu mū�u strādājot cie�ā saiknē ar cilvēkiem, proti, ru�nājoties ar viņiem, esmu piefiksējusi daudz interesantu, ami�zantu piezīmju, piemēram, par sevi runā kā par citu personu� Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka pagātne glabā pārāk daudz nevē�lama, ko negribas atzīt un atklāt, labāk pierakstot citam, tam otrajam?

Interesanti, vai pasaulē ir cilvēks, kur� savā mū�ā nekad, nevienu pa�u reizi nav pārkāpis nevienu noteikumu, priek��rakstu vai likumu? Neticu. Mēs visi esam jau�i vai nejau�i, tī�ām vai nepiedomājot.

Bet vai kādreiz, gribot negribot, neesam kādam nodarīju�i pāri, sāpināju�i tik ļoti, lai pār viņa/viņas lūpām notrūktu izmisuma un naida pilnie vārdi:� lai tev�! Un viss kamoliņ� aizskrien pa grīdu, pavediens sāk tīties� Kur� spēs notvert, piegludināt un satīt atpakaļ gludā dzimtas kamolā?

�odien daudzi palīdzību un atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem meklē astroloģijā, ezotērikā, okultismā, pie viedajām sievām un vīriem. Gandrīz par goda lietu kļuvis pēk�ņi atklāt, ka tavos radu rakstos slēpjas kāda zāļu sieva, gai�reģe, kār�u licēja, ekstrasenss, ugunsreģis, rīkstnieks � It kā �ādi mēs pa�i kļūtu labāki, viedāki, dzīvesgudrāki.

Reālās un nereālās pasaules robe�as tik izplūdu�as, ka brī�am tālu iesniedzas viena otrā.

Bet mums pa�iem ikvienam! kop� dzim�anas �ūpulī likta tie�ā saikne ar Visaugstāko Dabu. Kā mēs pret viņu, tā viņa pret mums. Spļausim ģīmī, ņirgāsimies, piegru�osim, savtīgi laupīsim, neko pretī nedodot? Tad velti gaidīt Dabas labvēlību un svētību. Atvērsim acis, sirdis un plaukstas, lai saņemtu labprātīgi doto! Būs pavisam citādi.

�ī grāmata ir veltījums visiem klusajiem, godīgajiem darba darītājiem amatniekiem, speciālistiem, zemkopjiem, dabas zinātājiem kuri spēj aiz āri�ķīgā spo�uma vizuļiem saskatīt tuk�umu, bet aiz melni sastrādātām, tulznainām plaukstām

-���� godīga darba tīrību.

Varbūt kāds teiks patētiski un uzspēlēti? Lai. Ikviens ir tiesīgs domāt, kā viņam tik. Vienkār�i pēdējo gadu laikā esmu saskārusies ar tik daudzām un radikālām pārmaiņām, ka pilnīgi atklāti varu teikt tikai tas, ko esi radījis ar savām rokām, prātu un darbu, ir tā īsti tavs. Nezūdo�s. Pārējam īslaicīgajam, gaisto�ajam nav nozīmes.

Jauku atpūtu pie jūras vēlot,

Dace

P.S. Visi notikumi, fakti, vietas un personā�i, protams, izdomāti. :)

1. janvāris

Aiz muguras noklaudzēja durvis, kaut kas no�aukstēja, un uzvēdīja ro�u smar�a.

Uz balkona ar milzīgu ro�u klēpi rokās stāvēja ļoti samulsis Miks Kaķītis.

-���� Līzbet, man ar tevi jārunā!

Skaļi un uzstājīgi iezvanījās Annas Elizabetes mobilais tālrunis.

-�� Anna, vai tu varētu steidzami atbraukt? �odien. Un padzī�vot te. Viņ� grib mani nogalināt�

Zvanītāja bija Daina Spo�ā, Annas bijusi studiju biedrene, tagad viesnīcas SPA KAIJAS īpa�niece Kurzemes jūrmalā, no�pietna biznesa lēdija, kura, cik nu Anna Elizabete atcerējās, laiku niekiem netērēja.

Saruna pēk�ņi aprāvās^un, par spīti vairākiem Annas Eli�zabetes mēģinājumiem atzvanīt, savienojums nebija iespē�jams. Bezkaislīgi metāliska balss paziņoja: �āds abonents neeksistē.

-���� Acīmredzot zvanīts caur vietējo telefona centrāli� Anna domīgi noteica, pat nemanot samulsu�o Kaķīti, kas nezināja, kur likties ar lielo, tum�sarkano ro�u pu�ķi. Viņam ļoti sala rokas.

-���� Kaut kas ir noticis. Vajadzētu pārbaudīt�

�ķiet, tikai tagad viņa beidzot tā īsti ieraudzīja neapmie�rināto un sapīku�o majoru.

-���� Vai..! Tās rozes� man?

Majors Miks Kaķītis neko neatbildēja. Iespiedis ro�u klēpi Annai Elizabetei rokās, viņ� pagriezās un iegāja istabā.

Atskanēja ienāko�ās sīkziņas pīkstiens. Sūtītājs tas pats tālruņa numurs. Teksta nebija daudz, vien da�i vārdi: �Neņem galvā, nekas nav noticis, viltus trauksme. Atvaino par traucē�jumu. Daina.�

Ta�u Annas Elizabetes interese bija pamodināta iesteigu�sies guļamistabā, viņa klusējo�ajam Kaķītim iedeva telefonu ar sīkziņu, bet pati tikmēr klēpjdatorā sameklēja informāciju par SPA KAIJAS. Uzspiedusi kontakttālruņa numuru, ilgi gaidīja atbildi, līdz beidzot atsaucās nogurusi (laikam ta�u de�urējo��ās administratores) balss: "SPA KAIJAS. Kā varam palīdzēt?�

Izrādījās, uzņēmuma direktore Daina Spo�ā jau pusotru nedēļu atradās ārzemēs, izbraukusi ārpus valsts. Kad atgrie�zīsies, nav zināms.

-���� Mik, piedod, ta�u saruna būs jāatliek uz vēlāku laiku. �ķiet, mēs tikko esam uzņēmu�ies jaunu lietu�

*�� * *

1.� februāris

Kaut kur Di�jūras krastā nikni plosījās un gaudoja vēj�. Likās, tur kliedz ilgās ziemas nogurdinātā vētras dvēsele.

Klusi no�īkstēja kāda kabineta smagās durvis, un, lielo griestu lampu neiededzot, tum�s stāvs aiztaustījās līdz rak�stāmgaldam. Melnos ādas cimdos tērptas rokas atdarīja at�vilktni un izņēma no tās dzeltenbrūnu aploksni, tad ieslēdza portatīvo datoru� Tā mirguļojo�ajā gaismā noslēpumainais atnācējs izvilka no aploksnes noskrandu�u, iespējams, ļoti senu dokumentu un, pieliecies pavisam tuvu, izmisīgi centās saburtot rakstīto. Atvēris datorā teksta programmu, ekrāna baltā laukuma vidū uzrakstīja

"Slepkavības nebeidzas. 1901., 1919., 2001., 2009.

Kur� nākamais?��, izdrukāja tekstu uz lāzerprintera, nesaglabājot failu, aiz�vēra programmu, rūpīgi izdzē�ot recentus, tempfailus un iztīrot miskasti. Tad izdruku kopā ar noskrandu�o dokumentu ielika dzeltenbrūnajā aploksnē, uz kuras bija uzdrukāta adrese: Me�mui�a, Annai Elizabetei. Izslēdzis datoru, viesis tikpat klusi kā atnācis aizgāja.

Pāris dienu vēlāk Rīgas Galvenā pasta �ķirotavā nesen pieņemta darbiniece neizpratnē grozīja rokās dzeltenbrūnu aploksni ar skopu adresi: Me�mui�a, Annai Elizabetei. Latvijā bija vismaz desmit, ja ne vairāk, Me�mui�u, bet Annu Eliza�be�u noteikti vēl vairāk. Būtu kaut uzvārdu norādīju�i!

Nīgri nopurpinājusi kaut ko par cilvēku bezgalīgo muļķību, viņa uzlika kļūmīgi adresēto aploksni citu tādu pa�u tum�o sūtījumu kaudzes aug�galā, kur tā nogulēja vairākus mēne�us, līdz pēdīgi lielās pavasara tīrī�anas laikā kādam studentam praktikantam ienāca prātā Latvijas tīmeklī pameklēt vārdu kombināciju Me�mui�a+Anna Elizabete. Jau pirmais rezultāts deva meklēto atbildi. Ar pla�u �estu uz�ņāpis �Me�āju pagasts. Anna Elizabete Berga. Pārsūtīt!�, centīgais students iemeta aploksni nosūtāmo vēstuļu kastē un par to aizmirsa.

8.� februāris

Pēc mēne�a Pū�u Mājā pienāca ierakstīta vēstule, izsūtīta no Grieķijas.

Laimīgu Jauno gadu!

Anna, vispirms pieņem manu atvaino�anos par nepārdo�māto tālruņa zvanu gada pirmajā dienā. Ceru, ka neuztvēri to pārāk nopietni un tas neradīja Tev neērtības. Laikam biju iebau�dījusi pārāk daudz svētku �ampanie�a�

�obrīd esmu Grieķijā starptautiskā viesnīcu biznesa darbi�nieku konferencē, kas turpināsies vēl divas nedēļas. Pēc tam mēnesi atpūtī�os Kiprā klusajā sezonā te ir lieliski. Rāmi un mierīgi, neviens nenoklausās, neseko un nenovēro.

Iespējams, �ī vēstule Tev �ķitīs visai juceklīga. Pēdējais gads man bijis ļoti grūts, patie�ām jūtos apjukusi. Vairs nezinu, kam var uzticēties, kam ne.

Atceros, nesen kādā �urnālā izlasīju par Tevi, Tavu svētku aģentūru un jūsu aizvadītās vasaras piedzīvojumiem. Tas laikam bija liktenis, tagad zinu man vari palīdzēt tikai Tu.

Mūsu viesnīca �ogad svinēs simtgadu jubileju, ta�u mani visu laiku nepamet sajūta, ka briest kaut kas nelāgs. Ļauns. Tikai es nespēju to saskatīt.

Vai Tu varētu atbraukt uz Kaijciemu un padzīvot kādu mēnesi? Pavērot, kas notiek. Cik atceros, novēro�anas spējas vienmēr biju��as Tava stiprā puse.

Laika izvēle Tevis pa�as ziņā. Brauciet divatā ar draugu vai draudzeni. Visi izdevumi, protams, uz mūsu rēķina. Par kon�sultāciju arī parādā nepalik�u.

Varbūt jūs ar savu komandu varat uzņemties arī mūsu simt�gades svinības?

Neraksti man es Tev pati piezvanī�u, kad varē�u.

Daina

-���� Neko nesaprotu� jau kuro reizi pārlasīdama vēstuli, murmināja Anna Elizabete. Tas ir kaut kāds gotiskā �ausmu romāna fragments. �Nemeklē mani, es pati tevi atradī�u�!" Traks var palikt!

-����� Līzbet, nomierinies! Un apsēdies ta�u beidzot, citādi flīzēs caurumi izdils. Atvaļinātais ģenerālis Kārlis Bass, rāmi pak�ķinot ķir�koka pīpīti, caur smaidīgi piemiegtām acīm vēroja Annas nervozo tipinā�anu pa virtuvi no halles durvīm līdz izejai uz terasi un atpakaļ. Nekas ta�u vēl nav noticis. Jā, tu esi saņēmusi dīvainu vēstuli. Labāk padomā ko no tās var izlobīt? Un ko mēs vispār zinām par �o Dainu un viņas viesnīcu SPA KAIJAS?

Konkrēti formulētais jautājums acumirklī nostrādāja kā stopsignāls. Anna sastinga un aizdomājās. No atmiņas dzīlēm iznira kāds tēls: gari, sarkani, sprogaini mati, dzalkstīgas, zaļas acis, lunkans augums; seksīga, ta�u ne skaista; gudra, skarba, laba organizatore, ta�u bez īpa�as jaunrades dzirksts.

-���� Mēs ar Kaijciema viesnīcas SPA KAIJAS īpa�nieci Dainu Spo�o aptuveni vienā laikā studējām konservatorijā. Nekādas sirdsdraudzenes gan nebijām, tikai tā paziņu līmeni. Atse�vi�ķas lekcijas mums bija kopīgas, tad jau gadās satikties un pārmīt kādu vārdu. Viņa ir par mani da�us gadus vecāka kad mācījos pirmajā, Daina jau bija ceturtajā kursā. �ķiet, mācījās aktieros. Ta�u, cik zinu, nepabeidza. Tāpat kā mediķus, kur bija studējusi pirms tam. Dzirdēju, vēlāk pārgājusi uz ekonomistiem biznesa vadību.

-���� Interesanta profilu maiņa� nosēca Annas Elizabetes asistents Kārlis, sev neraksturīgi klusi pie virtuves galda tuk��odams jau tre�o kumelī�u tējas krūzi. Ziema bija darījusi savu viņam sāpēja kakls.

-��� Interesanta gan, apstiprināja Anna. Ja atmiņa mani neviļ, viņa toreiz bija neprātīgi pārņemta ar savu lielo mīlu kaut kādu programmētāju, vai. Viņ� studēja Ekonomikas faķī�

-��� Kā gan citādi, nosmaidīja ģenerālis. Un kop� tā laika tu par viņu neko neesi dzirdējusi?

-��� Patiesību sakot, nē. Tikai tik, cik rakstīts presē, nekādus citādus kontaktus neuzturam.

-���� Klau, bet vai par tām Kaijām nesen Vakara Ziņotājā un Privātajā Avīzē nebija da�i nejauki raksteļi? skaļi krek�ķi�nādams, lai atgūtu aizkritu�o balsi, iejautājās Kārlis. Kaut kas par to, ka viesnīcu vajā nepatik�anas un pēc atpūtas �ajā spa centrā vairākām augstākās sabiedrības dāmām sāku�ās dīvainas problēmas ar veselību caureja, vem�ana, plankumi uz ādas, nātrene, dermatīts, nieze, biju�as pat aizdomas par ka�ķi�

-��� Oho, tas jau ir nopietni. Ar pusi no visa pietiktu, lai �ādu veselības un atpūtas centru aizklapētu ciet. Iespējams, tas daļēji izskaidro frāzes �pēdējais gads bijis ļoti grūts� un �neviens nenoklausās, neseko un nenovēro�. Ja Daina ar to domājusi visureso�o dzeltenās preses ziņotāju klātbūtni, viņu var saprast� Atcerieties, kā mums pa�iem un Mikam nesen gāja, kad pat vārdu nevarējām pateikt, lai tas netiktu apgriezts kājām gaisā!

Aizvadītajā gadumijā Pū�u Mājas iemītnieki bija gāju�i cauri murgainu notikumu un izsmalcinātu noziegumu virk�nei, no kuras joprojām nevarēja īsti attapties. Kluso Me�āju pagastu kā melns tornado bija pār�alcis �etru slepkavību vil�nis, kas noslēdzās vēl ar piekto un sesto nāvi�

Risinot �os noziegumus, izmeklētāji bija nāku�i uz pēdām un likvidēju�i starptautiska narkotiku ra�o�anas un izplatī��anas tikla atzaru. Me�ājnieki joprojām nespēja pieņemt, ka kaut kas tāds nepamanīts varētu būt risinājies viņu degun�galā, un runas nerimās, ik pa laikam uzvilnījot ar jaunu sparu.

Jāteic, par to lauvas tiesa atbildības būtu jāuzņemas Melnpils Ziņām vietējai avīzei, kuras lielākais akcionārs un notei�kumu diktētājs bija �o noziegumu galvenais organizators Arnis Akmens, tiesa, nu jau nelaiķis� Toreiz, pirms mēne�a, kamēr vēl turpinājās operatīvā izmeklē�ana, Melnpils Ziņas uz savu galvu, nepārzinot situāciju, bija publicēju�as rakstu sēriju par notikumiem Me�ājos, apaudzējot fabulu ar baumām, izdomājumiem un nepārbaudītiem apgalvojumiem. Publikā�cijas pārķēra centrālie interneta portāli, pamatīgi apgrūtinot izmeklētājiem darbu un dzīvi. Un tikai pēc dro�ībnieku pelēko vīriņu iejauk�anās �ie raksti no tīmekļa pazuda. Bez pēdām.

Ta�u tenkas palika.

-���� Re, re, te būs �is un tas par SPA KAIJAS! Kārlis ātri knak�ķinājās gar savu jauno spēļmantiņu miniatūru plan�etdatoru, kura iespējas bija kā nelielai kosmosa stacijai. To sen neredzētajam dēlam Ziemassvētkos bija uzdāvinājusi Ieva Saulīte, un nu Kārlis no sava superdatora ne�ķīrās pat miegā.

Kā liecināja Uzņēmumu reģistrs, veselības un atpūtas centrs viesnīca SPA KAIJAS dibināts pirms 15 gadiem, 1998. gadā, kad komercija un privātais bizness Latvijā tikai sāka uzņemt apgriezienus. �odien uzņēmuma, tam piedero�o zemju, ēku un tehnoloģiju kopējā vērtība tiek lēsta aptuveni piecdesmit miljonu eiro vērtībā, gada apgrozījums pārsniedz piecsimt tūksto�us latu, bet īpa�nieku aizpagāju�ā gada tīrā peļņa pēc visu algu, apdro�inā�anu, tehnisko un komunālo rēķinu, kā ari nodokļu nomaksas bijusi simt trīspadsmit tūk�sto�i eiro. Uzņēmums nodarbina ap trīsdesmit cilvēku, aptve�rot da�ādas ar veselību un skaistumkop�anu saistītas jomas.

-��� Latvijas uzņēmumam nav slikti, atzinīgi norūca ģene�rālis Bass. Acīmredzot Kaijās ieguldītas pamatīgas investī�cijas� Diez uz kā rēķina viņi spēj noturēt �ādu apgrozījumu! �aubos, vai mūsu pa�māju klienti ir tik maksātspējīgi, lai krīzes un pēckrizes gados viesnīca nestu �ādu peļņu.

-��� Viņi ļoti reklamējas uz āru starptautiskās tūrisma vietnēs, �urnālos un reklāmu katalogos, turpinot knak�ķināt, murmināja Kārlis. Mājaslapa se�ās valodās, labs dizains, lieliska bil�u galerija. Hmm�

Pēdējais hmm izskanēja visai neapmierināti. Kārlim ne�patika, ja nebija nekā, kam piesieties.

Patiesi, kā gan studentu pāris 1998. gadā varēja nodibināt �ādu uzņēmumu? No kādiem avotiem �ī kompānija finansēta? Lai gan naudai pirms piecpadsmit gadiem bija cita vērtība, tas tik un tā ir bijis pamatīgs� �ūksnis.

Anna Elizabete jutās apmulsusi. Jā, viņa it kā zināja, ka biju�ajai studiju biedrenei �odien pieder spa viesnīca, ta�u nebija papūlējusies papētīt, kāda, domājot par to kā par parastu viesu māju jūras krastā da�i baļķi, jumts, bruģēta terase grilam, guļvietas trijos stāvos, pirtiņa un, labākajā gadī�jumā, baseins vai baļļa pagalmā. Ta�u, jau pirmoreiz ieejot SPA KAIJAS mājaslapā un ieraugot titulbildi, Anna saprata, ka smagi kļūdījusies.

Celtne nebija liela, nē, tā bija grandioza kā milzīgs, pel�do�s kuģis, okeāna laineris ar visu tornīti un kapteiņa tiltiņu.

19./20. gadsimta mijas būve: trīs stāvi, lieliski uzturēts koka arhitektūras paraugs ar izsmalcinātām detaļām, kas lieliski saderējās ar vieglām stikla piebūvēm abos ēkas spārnos. Krā�ņi izveidots parks un izkopta zaļā zona kāpās, pa�iem sava laivu piestātne un jūras pludmale.

Tie nebija simti vai tūksto�i, tie bija miljoni�

-���� Nu, meit, ko tu domā darīt? ģenerālis Bass �ķietami nevērīgā tonī pajautāja. Interesanti, vai ne?

-��� Nezinu gan, kas tur interesants. Kārtējie jaunbagātnieki, kas visu mēra un vērtē naudā. Kaut kas sastrēdzis, tad nu tagad jāsauc talkā uzkopēju brigāde� Annas Elizabetes balsī bija ieskanējies agrāk nemanīts cinisms.

-����� Kas noticis? Tev viņa nepatīk? Varbūt� tu viņu ap�skaud? Kārlis pārsteigts atrāva skatienu no datora ekrāna.

-���� Bet tu ta�u pati teici, ka neesi �o te� Dainu Spo�o� redzē�jusi piecpadsmit gadu. Ko tu par viņu zini? Varbūt tā vēstule tomēr ir nopietnāka, nekā mums �ķiet? Atceries, toreiz pa telefonu viņa teica viņ� grib mani nogalināt. Kāds viņ�? Un par kādu pieaugo�u ļaunumu viņa raksta vēstulē? Tevi tas tie�ām neinteresē, Līzbet?

-���� Nē. Mani tas tie�ām neinteresē! uzrunātā neierasti asi atcirta. Tracina, ja tieku muļķota un vazāta aiz deguna. Viņa zvana es paceļu. Es zvanu viņas telefons neatbild, tāda abonenta nav. Vēstulē neviena konkrēta fakta, tikai mistiski savārstījumi. Ziniet, mīļie, es joprojām domāju, ka ar to vēstuli kaut kas nav kārtībā�

Cik atceros, Daina varbūt nebija pārāk talantīga aktrise, aktiermeistarības pārbaudījumos viņai gāja grūti, toties viņa bija izcila organizatore un matemātiķe kādās tik ekskursijās mēs toreiz braucām! Daina mācēja visu sabīdīt un sakombinēt tā, ka izmaksas bija niecīgas, toties ieguvums milzīgs. Vēl viņai lieliski padevās sve�valodas. Katrā ziņā histērija un tieksme mistificēt notieko�o viņai nekad nav bijusi raksturīga. Bet �ī vēstule norāda, ka tās autoram ar loģisko domā�anu ir tā� pa�vaki.

-��� Cilvēki mainās� ar laiku� ģenerālis rāmi iebilda.

-���� Vai tik ļoti? Anna piepacēla uzaci. Viņai �is spēlītes sāka apnikt.

Laika bendētāji! Darbi pa�i nedarīsies�

Pa�valdību priek�vēlē�anu nervozajā gaisotnē Me�āju pa�gasta galva Maiga Lācīte atkal bija teju vai apmetusies Pū�u Mājā uz dzīvi te vajag jaunus vēlē�anu bukletus, te plakā�tus, te labdarības koncerta scenāriju un viesmāksliniekus no Rīgas, te izglītības darbinieku izbraukuma konferenci. It kā jau viņai nevajadzēja uztraukties par iespējamo konkurenci, jo kop� Akmeņa nāves citu priek�sēdētāja krēsla tīkotāju vairs nebija, tomēr Lācīte lietai piegāja nopietni. Labāk nodro�inā�ties. Tā nu Annas Elizabetes aģentūra rāvās vaiga sviedros, bez brīvdienām.

Arī tagad Zane bija aizbraukusi uz Melnpils tipogrāfiju izkaulēt izdevīgākas cenas vietējo daiļamatnieku darinājumu katalogam, bet Ģirts, kā jau izbijis dejotājs, Me�āju Lauk�saimniecības skolā centās iedīdīt mazkustīgajiem pui�iem un meitām trīs elementārākos val�a pamatsoļus drīz ta�u �e�tonu vakars!

Annai pa�ai beidzot vajadzētu ķerties pie �etonu vakara scenārija un Lieldienu gadatirgus plāno�anas. Līgumi par abiem darbiem jau noslēgti un avanss saņemts, bet te-glābiet nabaga miljonāri, kurai pie apvār�ņa rēgojas draudīgi mākoņi, bet smalkās viesnīcas kaktos �abinās ļaunu vēsto�i tarakāni!

Ir tāds ļoti precīzs krievu teiciens "s �ira besitsa�, Anna no�domāja un pasmīnēja. Ar tādu apgrozījumu un peļņu pie katra sāna pa miesassargam var nolikt, lai stāv miera stājā un vaktē! Kam viņai mani vajag?

Bet ja nu manī patie�ām runā skaudība, un Kārlim taisnība?

�I doma nez kāpēc likās ārkārtīgi netīkama dedzino�a kā kabatā paslēpts karsts kartupelis. Ārā ņemt neērti, bet ilgi izturēt ari nevar.

-��� Labi, es par to padomā�u� viņa caur zobiem izspieda solījumu un izgāja no virtuves.

*�� * *

29. marts

Līdz apsolītajam, bet pamazām jau gandrīz aizmirstajam Dainas Spo�ās telefona zvanam pagāja divi mēne�i. Viņa pie�zvanīja Lielajā Piektdienā. Cik zīmīgi, Anna Elizabete vēlāk atcerējās savu pirmo domu.

-��� Anna tu?!� Kādu bridi klausulē bija dzirdamas tikai saraustītas elsas un �ņuksti.

-���� Es klausos. Daina?

-��� J-jā-

-���� Kas noticis? Kur tu bijis pazudusi? Rakstīji, ka piezva�nīsi, bet�

-��� Es� nevarēju. Mani� uzmana. Vajā. Izseko. Atkal izmi�sīgi �ņuksti.

-���� Kas? Pret savu gribu Anna Elizabete juta mostamies interesi. Āķis bija lūpā.

-���� N-neprasi� T-tagad n-ne� Ti-ti-kai pasak-ki t-tu at� b-brauksi? Daina bija sākusi �agoties.

-���� Daina, bet kā mana atbrauk�ana spēs tev palīdzēt?

-��� S-spēs� T-tu� t-tikai�at-b-brauc�

-��� Nu labi. Atbrauk�u. Kad?

-��� Rīt! pēk�ņi Dainas balsī vairs nebija ne vēsts no asarām un saraustītās elpo�anas. Nu aktrise!

-��� Daina, rīt es nevaru. Man svētdien Lieldienu gadatirgus jānovada� Un� man ir suns. Vilks.

-��� Lieliski. Novadi un mudīgi �urp! Paņem kādu līdzi, iekār�to�u jūs visskaistākajā numurā! Tavu vilku ari.

0, tā jau bija vecā labā Daina aukstasinīga un neietekmē�jama kā tanks, kas virzās uz mērķi.

-���� Vai tu man tomēr nepateiktu kas noticis? Ziemā tu kaut ko minēji par apdraudējumu dzīvībai?

-��� Nē, nē� viss ir pavisam citādi. �obrīd svarīgāk ir izvairī�ties no negatīvas publicitātes. Tā vien liekas: kāds par mums tī�uprāt raksta visādus melus un maksā presei, lai tos publicē. Esam sūdzēju�ies, ir biju�i atsaukumi, bet labā slava tik un tā pagalam.

-���� Rakstiet iesniegumu policijai. Lai uzsāk izmeklē�anu.

-���� Jau uzrakstījām. Nekas nenotiek. Lietas ierosinā�anai neesot pamata.

-��� Hmm� Anna apklusa. Kaut kas te ne�timmēja. Lai gan viņiem pa�iem ta�u bija līdzīga pieredze.

-���� Anna, es tevi ļoti, ļoti lūdzu atbrauc, tad ari visu iz�stāstī�u! Aiz tā visa slēpjas daudz kas vairāk. Un tā nav tele�fona saruna�

Tālumā, iespējams, Dainas galā, kaut kas noklikstēja, un pēk�ņi viņa pieklājīgi bezpersoniskā, lieti�ķā tonī nobeidza sarunu: Tātad jūs ieradīsieties tūlīt pēc Lieldienām, otrajā aprīlī, tie�i uz viesnīcas vasaras sezonas atklā�anu? No pa�a rīta? Lieliski numurs būs sagatavots, mēs jūs gaidīsim. Visu labu un priecīgus svētkus!

-���� Tā vien �ķiet, ka viņu patie�ām noklausās. Man likās, es klausulē dzirdēju paralēlās pieslēg�anās klik�ķi, Anna domīgi noteica, noliekot mobilo telefonu uz galda.

Gaidīti negaidītais zvans bija atskanējis brīdī, kad pū�mājnieki, kā ierasts, pie vakara tējas plānoja nedēļas nogales darbus. Viņi atkal bija gandrīz pilnā skaitā visas Pū�u Mājas istabas aizņemtas, tāpēc da�i viesi bija spiesti izvietoties vies�istabā un bibliotēkā.

Baronese Anna Roze kop� ziemas joprojām dzīvoja Me�ājos un, kā �ķita, pat negrasījās braukt atpakaļ uz Lon�donu. Viņa bija ļāvusi sevi pierunāt pārcelties uz Omītes, Kārļa vecmāmiņas Annas Līzes Saulītes, līdz �im apdzīvoto istabu. Puspajokam, pusnopietni aizbildinājās gribot savu simt tre�o dzim�anas dienu nosvinēt mājās.

Omīte savukārt bija aizjurģojusi uz Dravām pie sava svaigi pielaulātā vīra, vecā bitenieka Miķeļa Priedes, Kārļa vectētiņa. Viņa aicināja līdzi arī Kārli, ta�u tas bija kategoriski atteicies pamest barona veco darbistabu.

Toties Zanei un Ģirtam nu atkal bija katram sava istaba kā pa�os pirmsākumos, un arī Annas Elizabetes lielo gultu vairs neviens nemēģināja uzurpēt, ja, protams, neskaita pe�lēko vilku Grāfu, rudo tak�eli Figaro un Baronu, kura rūsganā omulība pēdējo mēne�u laikā bija pārsniegusi piecpadsmit kilogramu atzīmi, raisot nopietnas ba�as Me�āju daktera Arvja Konrāda citkārt smējīgajās acīs.

Pēc ziemas notikumiem ar sa�auto stirnubērnu un nosa�lu�ās Dzidras Akmenes glāb�anas lādzīgais cilvēku dakteris sāka arvien bie�āk iegriezties Pū�u Mājā it kā lai aprau�dzītu divkājainos un kopā ar ģenerāli Basu uzkūpinātu pa smar�īgam pīpes dūmam, ta�u Annai Elizabetei bija pama�totas aizdomas, ka dakteri uz Pū�u salu velk divi magnēti neizskaidrojama vājība pret resno, rudo runci Baronu un vāji slēptas simpātijas pret cienīto atvaļināto redaktrisi Zani Zālīti. Viņa bija pārkvalificējusies par neatkarīgu publicisti un ar fanātisku uzcītību centās pabeigt savu pirmo romānu, kā izrādās, krimiķi. Mājinieki gar Zanes istabu staigāja uz pirkstgaliem, klusi sa�ukstoties un ēdienrei�u laikā cerīgi viņu uzlūkojot nu, ir? Ta�u, kā �ķita, grāmatas beigas vēl nebija redzamas. Laikam jau Zane grasījās pārspļaut Igo, Tolstoju un Upīti, kopā ņemtus, viņas topo�ais daiļdarbs bija bezgalīgs.

Pū�u Mājas bibliotēkā, kā ierasts, bija iekārtojies majora Mika Kaķī�a kolēģis kinologs Viktors Mihailovs ar Grāfa tētu�ku melno vilku suni Zorro, bet viesistabas izvelkamos zviļ�ņus okupēju�i kriminālekspertu priek�nieks Egons Dambergs ar Kaķī�a jauno prote�ē Mārtiņu to pa�u pusstudentu, prak�tikantu, sta�ieri, kuru viņ� pēdējo gadu tik ne�petni bija rā�jis, audzinājis un nu, pa�am par lielu brīnumu, paņēmis savā komandā. Mārtiņ� �efu pielūdza, viņa pavēles izpildīja bez ierunām, bet pie ģenerāļa Basa vienmēr vērsās ar pilnu militāru godu. Vainīgi smaidīdams, Miks pirms nedēļas bija lūdzis Annai atļauju Lieldienu brīvdienās abus kolēģus izmi�tināt Pū�u Mājas viesistabā, piebilzdams �tas jaunais gurķis mums nākotnē varētu noderēt�. Anna bija ar mieru, tikai no�brīnījās: kas gan noticis Mazkalniņos, ja reiz agrāk tik vies�mīlīgā Kārļa Basa māsa Zelma pēk�ņi ieņēmusi noraido�as aizsardzības pozīcijas tā, ka pat Kārļonkulis labprātāk dzīvojas pa Pū�u Māju�

-���� Nu, Anniņ, ko tu par to visu domā? Brauksi? slinki pak�ķinādams pīpīti, vaicāja Kārlis Bass.

-��� Laikam jau. Solījusi esmu, tātad jābrauc vien būs. Ta�u, ja godīgi, ai, kā negribas! Viņa gremzās. Kārlis slims, priek�vēlē�anu bukleti nav pabeigti, gadatirgus deguna galā, māja pilna ļau�u�

-��� Un kas par to? Vai pirmā reize, kad darbs darbam astē, vai kādreiz kas palicis neizdarīts? Zane iebilda. Viņā cīnījās divējas jūtas no vienas puses, gribējās uzprasīties Annai līdzi uz smalko spa viesnīcu, no otras puses, palikt Pū�u salā, turpināt darbu pie romāna un varbūt beidzot pieņemt daktera Konrāda ielūgumu vakariņās�

-���� Tavai zinā�anai es nemaz neesmu slims, tikai kakls aizsmacis. Aizbrauk�u pie vectēva uz Dravām, saēdī�os bi�u maizi un putek�ņus, bū�u kā jauns! Kārlis saslējās un bra�i izrieza krūtis.

-���� LIzbet� Tev jābrauc. Un beidzot jāatpū�as. No mums visiem. Mika Kaķi�a balsi skanēja vienlaikus stingrība un� kas?� rezignācija? �I ziema mums visiem bijusi grūta, bet tev patie�ām vajadzētu padomāt par savu veselību. Dzīve nesastāv tikai no darba un pienākumiem�

Ha! Kura govs nu būtu māvusi un to saka Miks, nelaimīgais darbaholiķis! Kas viņiem visiem noticis kā sazvērēju�ies dabūt viņu prom no mājas?!

-���� Līzbet, pirms tu sāc �ķendēties un runāt pretī, lūdzu, apdomā vienu lietu JA tavas studiju biedrenes teiktajā ir kaut kripatiņa patiesības, JA tur patie�ām notiek kaut kas savāds un JA ar viņu kaut kas atgadīsies, tu to nemū�am nespēsi sev piedot, ģenerālis Kārlis Bass, joprojām rāmi pak�ķinādams pīpīti, apcerīgi bilda.

-��� Turklāt tas varētu būt visai interesants piedzīvojums neierobe�otu laiku atpūsties smalkā viesnīcā, izbaudīt vese�lības procedūras un vienkār�i atslēgties no visa, kārdināja vecā baronese Anna Roze.

-Jā, un tu varēsi novērot, pētīt un izvirzīt visfantastiskākās versijas, ar mefistofelisku smaidu ūsās turpināja Kārļonkulis. Mēs tevi atbalstīsim no attāluma, bet, ja vajadzēs, pieslēgsimies arī klātienē ar visu operatīvo brigādi, kinologiem un pārvietojamo laboratoriju. Tfu-tfu-tfu, protams! Viņ� tēloti pārspļāva pār kreiso plecu.

-������������ Kā tad! Turklāt tev būs Grāfs! jūsmīgi iesaucās Omlte.

-���� Tu ta�u viņu ņemsi līdzi, vai ne?

Anna Elizabete aizdomājās. Kārļonkuļa teiktajā bija sava patiesība. Ja Dainas tālruņa zvanā ir kaut simtā daļa nopiet�nības, noteikti jābrauc. Kuram gan vēl, ja ne Annai, vajadzētu zināt, ko nozīmē aukstais tuk�ums, skrāplgie kaķu nadziņi vai ledainā akmens sajūta vēderā.

Tremolo kā viņa to mēdza dēvēt. Sajūta, kas ne no kurie�nes uzradās pirms nelāgiem notikumiem.

Annas intuīcija teica pārējie. Lai vai kā, �ī sajūta nekad nebija pievīlusi.

Arī tagad jo sīkāk Anna atminējās abas telefona sarunas, jo stiprāks kļuva iek�ējais trauksmes signāls.

Bet varbūt viņa vienkār�i ir pārstrādājusi jēgu?

Aizvadītā gada traģiskie notikumi līdztekus arvien pie�augo�ajam darbu apjomam bija izsūku�i gandrīz visus spē�kus, un tikai Annas Elizabetes dzel�ainā griba un pienākuma apziņa pēdējā laikā lika viņai no rītiem celties no gultas, iet un darīt, lai gan pēc kārtējās bezmiega nakts vai, tie�i pretēji, murgainajiem sapņiem būtu gribējies pastiept roku, no�miegt modinātāju un gulēt, gulēt, gulēt� līdz pavasarim.

Pavasaris bija pienācis, ta�u nogurums pat negrasījās at�kāpties. Arī veselība pa reizei mēdza sastreikot, un nakts murgi kļuva arvien baismīgāki kauliem grabot, no upma�las smiltīm cēlās skeleti, no āliņģiem rāpās slīkoņi, pie mājas logiem un durvīm karājās izbāzti biedēkļi, kas kliedza cilvēku balsīs, bars melnu cūku pa pagalmu valkāja pusgrauztu upuri jaunos, zilos d�insos, bet cauri visai �ai jezgai, baltajam līga�vas plīvuram kā burai izmisīgi plandoties vējā, bez vadības paliku�ā zirgu pajūgā joņoja Omīte�

Jā, varbūt tie�ām laiks atpūsties� Un, JA izrādīsies, ka TUR nekā NAV, jo labāk.

-��� Labi. Mēs brauksim. Divatā ar Zani. Kā sabiedrisko attie�cību un reklāmas aģentūras pārstāves.

Annas lēmumu uz Kaijām ņemt līdzi Zani mājinieki uzņē�ma at�ķirīgi.

Baronese Anna Roze, ģenerālis Bass un Omīte saskatīju��ies apmierināti pamāja ar galvu un apsolīja pieskatīt māju, dzīvniekus, viesus un Kārli.

Kārlis demonstratīvi no�ņācās viņam tā būtu gribējies kopā ar Annu izbaudīt spa smalkumus!

Ģirts atviegloti nopūtās bija sākusies kārtējā sīrupsaldā pa�māju seriāla filmē�ana, ko nevarēja kavēt.

Turpretī majors Miks Kaķītis, par spīti pa�a nesenajam pamudinājumam, ļoti centās neizrādīt vil�anos: bija klusi ce�rējis, ka Anna par līdzbraucēju izvēlēsies viņu, bet nekā� Miks būtu varējis beidzot izņemt ziemā neizmantoto atvaļināju�mu ja tagad atgādinātu �efam, vēl būtu cerība pie tā tikt -, bet, ja gaidīs līdz vasarai, var palikt pavisam be�ā. Pulkvedis Bramanis savējos ar pārlieku sirsnību un laipnību nelutināja.

Jā, un Mikam tā būtu gribējies pabūt divatā ar Annu Eli�zabeti, lai ta�u beidzot noskaidrotu to vienīgo jautājumu� Ja to neizdarīs tagad, nākamās iespējas var nebūt pui�i kā uzmedoti grozās gar Pū�u Māju.

Mū�īgā mēbele Kārlis. Ej, kur gribi, nāc, kad gribi, visur viņ�!

Ģirts, kuram Rīgas klusajā centrā ir ērts vecpui�a dzīvoklis, pat sliktos laikapstākļos rullē septiņdesmit kilometrus uz Me�ājiem.

Un nu arī viņa pa�a kolēģi Egons un Viktors! Redz, viņiem Melnupes zivju zupas sakārojies! Bet Viktors tik Annai pa pēdām vien, pa pēdām vien. It kā suņus trenē. Kā tad!

Bet tas Me�āju eskulaps dakteris Konrāds! Palūk vien, cik bie�i pasācis nākt uz tēju! Vai viņam tā labuma pa�a mājās trūkst?! Sē� pie galda, strebj litru pēc litra un blen� glā�ainām acīm. Pat par dzīvniekmīli izliekas un par Annas zvēru veselību rūpējas! Uhh!

Majors Miks Kaķītis nekad mū�ā nebūtu ar mieru atzīt, ka greizsirdība un pa�a nespēja izrunāties ar Annu Elizabeti viņu nomoka vairāk nekā mēne�iem ilgi neatklāta, iestrēgusi krimināllieta.

2.�� aprija rīts

Līgani grozot Ģirta spo�i sarkanā kreislera stūri (tas izska�tījās krietni respektablāk par Ķir�a kundzi darba zirdziņu, daudz cietu�o, uzticamo Audi), Anna Elizabete vēroja apkārtni, cenzdamās iegaumēt iespējami vairāk detaļu. Viņai patika pirms spēles izpētīt spēles laukumu un kārtīgi iepazīties ar pretinieku.

Pirmajā acu uzmetienā Kaijciems atstāja patīkamu sa�kopta, omulīga, dzīvo�anai ērta stūrī�a iespaidu, ko vēl vai�rāk pastiprināja ko�ie pavasara puķu puduri veco zvejnieku māju pagalmos. Pabrauku�as garām nesen būvētai baznīcai un vismaz divus gadsimtus vecai kapsētai, simtgadīgu liepu alejas ieskautām divpadsmit Kaijciema pirmiedzīvotāju mā�jām, viņas attapās krustojumā.

Ceļ� pa labi, ja varēja ticēt reklāmas vairogam, veda uz viesnīcu SPA KAIJAS, bet, nogrie�oties pa kreisi, braucējs no�nāktu Kaijciema administratīvajā centrā, kur draudzīgā ba�riņā pulcējās visas normālam pilsonim vajadzīgās iestādes pagasta dome, kultūras nams, tūrisma informācijas centrs, bibliotēka, skola, stadions un peldbaseins, kafejnīca, lielveikals un maizes ceptuve. Aiz krustojuma Liepu ceļ� turpinā�jās Kurzemes virzienā, un tā labajā pusē lepni slējās desmit grezni, nesen būvēti ārpilsētas nami, acīmredzami viena nekustamo īpa�umu attīstītāja projekts. Salīdzinājumā ar tiem vecie zvejnieku nameļi izskatījās pēc trūcīgiem bārenī��iem, tomēr Annai Elizabetei �is neuzkrīto�ais skaistums likās daudz simpātiskāks, siltāks un cilvēcīgāks nekā moderno būv�materiālu metāla un stikla kliedzo�ais spo�ums.

-���� Grie�am iek�ā? Zane, tāpat klusējot, krietnu mirkli vērojusi apkārtni, ierosināja.

-�� M-jā. Nu ko, spēle ir sākusies! Anna Elizabete apņēmīgi nospieda gāzes pedāli.

*�� * *

Viesnīcas vestibilā viņas sastapa Dainu Spo�o vienu, bez vīra. Esot aizbraucis uz biznesa tik�anos Rīgā.

Ak Dievs, kā viņa novecojusi! Pag, cik tad Dainai gadu �etr�desmit, �etrdesmit pieci? Toreiz viņa kond�enē iestājās pēc Medi�cīnas akadēmijas un jau tad vairs nebija nekāda meitene� Bet tagad ~ja nebūtu ko�i sarkano, sprogaino, garo matu, perfektās kosmētikas un drosmīgā, jauneklīgā tērpa, izskatītos pavisam blāva un novītusi. Un tie melnie riņķi zem acīm no bezmiega un raizēm? Mjā, tik liela atbildība laikam izsūc sausu�

Abu studiju biedreņu tik�anās izvērtās daudz sirsnīgāka, nekā Anna Elizabete bija iedomājusies. Dainas prieks par at�kalredzē�anos likās neviltoti īsts, viņa burtiski staroja sirsnībā un laipnībā, bārstot visapkārt sudraba zvārgulī�iem līdzīgus līksmu smieklu treļļus, kas, likās, pieskandināja seno ēku līdz pat jumta tornītim. Arī Zane tika uzņemta silti jo silti, Daina pat uzslavēja vairākus viņas rakstus, sevi�ķi pēdējo lielāko, turpinājumos par Me�āju traģisko notikumu virkni septiņ�desmit gadu garumā.

Ta�u vislielāko sajūsmu izraisīja Grāfs, kur� tik svarīgam notikumam par godu bija trīsreiz izmazgāts, izfēnots, iegu�vis jaunu kaklasiksnu un savas cēlās misijas apziņā sēdēja viesnīcas halles vidū kā nekustīgs pelēki pūkains piemineklis pacietībai un izcili labai audzinā�anai.

-���� Laimīgā! Tev ir tāāāds draugs� Daina pastiepa uz Grāfa pusi plaukstu. Vilks pat nepakustējās.

-��� Ļauj viņam tevi iepazīt. Viņ� ar draudzību nesteidzas kādu brīdi tevi vēros no malas, pēc tam, ja es atļau�u, pieies tuvāk un apostīs, un tikai tad, ja tu viņam iepatiksies. Grāfs tev iedos ķepu. Anna smaidīja.

-��� Paskat, kāds gudrinieks! Bet� viņ� ta�u neko�? Viesi� Daina ar viegli slēptām ba�ām iejautājās.

-���� Nē, protams. Nekad nevienu nav sakodis. Grāfa tēvs Zorro ir izcils policijas suns, un dēls ir tēva kopija.

-��� Viņ�� ir dienesta suns? Dainas balsī parādījās spraiga interese.

-���� N-nē� drīzāk detektīvs uz �etrām ķepām! Zane draiski attrauca, nepamanot Dainas sarau�anos.

Zanei �eit viss patika pat ļoti! Jau pirmā ekskursija vien bija ko vērta!

Piereģistrējusi abas draudzenes viesu uzskaites grāmatā, cenu ailē ierakstot burtiņu B, kam laikam vajadzēja nozīmēt �barters�, un nodevusi viņu bagā�u de�urējo�ās administrato�res Dinas rokās nogādā�anai uz Purpura apartamentiem, Daina aicināja dāmas aplūkot savu, kā pati teica, mū�a lolojumu.

Viņa bija lieliska gide ar īpa�i uzteicamu spēju da�os vār�dos kodolīgi, precīzi un ar humoru raksturot gan telpu, gan tai piederīgos viesnīcas darbiniekus vai viesus.

-��� Tātad mūsu uzņem�anas telpu jūs jau redzējāt. �odien te de�urē Dina, mana meita, bet ik pārdienas viņu nomaina otra jaunkundze Liene Zivtiņa. Viņa, tāpat kā gandrīz visi mūsējie, dzīvo tepat netālu Akmens koted�ās starp viesnīcu un jūru. Ja nu ko ievajagas�

Interesanti administratorei Dinai ir vismaz divdesmit vai vairāk gadu� Pa kuru laiku Daina paspējusi tikt pie tik lielas meitas, ja studiju laikā Anna neatcerējās redzējusi viņu stāvoklī vai runājam par bērniem�

Uz abām pusēm no viesu uzņem�anas halles durvis veda uz tādiem kā stikla spārniem modernām piebūvēm, kas sa�vādā kārtā seno viesnīcas fasādi neizbojāja, tie�i pretēji atsvaidzināja un darīja dzīvāku. Labajā spārnā atradās ap�tieka, kreisajā suvenīru veikaliņ�. Abos varēja ieiet ari no āra; turklāt aptiekai bija vēl ari tre�ās durvis plauktos iestrā�dāta ieeja zāļu istabā telpā aiz aptiekas dibensienas. �obrīd aptiekas durvis bija ciet.

-��� Te strādā Alts Putenis, mūsu aptieķnieks. Gan jau jums vēlāk būs iespēja iepazīties. �obrīd viņ� ir Rīgā, aizbrauca uz noliktavu pēc preces. Mūsu aptiekā ir vispla�ākais medika�mentu sortiments visā apkaimē. Vārgais lielveikala ārstniecī�bas līdzekļu stends nestāv blakus, tad nu arī cen�amies, lai vietējiem nebūtu pēc zālēm pa puspasauli jādauzās. Altam tā ir goda lieta, viņ� jau vispār tāds pedantisks; ja ko apsola, tad izdarīs lai vai kas. Darbs un viesnīca viņam nozīmē visu. Varbūt tāpēc, ka tik principiāls un stingrs, viņam nav ģimenes

-���� kura gan vēlētos dzīvi pēc saraksta, izsvērtu līdz miligra�miem? Cerēju, ka saies kopā ar pagrabstāva skaistumsalona īpa�nieci Intu Lāsīti viņa, tāpat kā Alts, dzīvo koted�mājās, abi kā traki buras pa laboratoriju, ta�u nekā izskatās, ka tie divi viens otram drīzāk mu�miru zupu izvārīs nekā labu vārdu pateiks. Nesaprotu tikai kāpēc? Daina ievilka elpu un skumji nopūtās. Tā nu Alts savos �etrdesmit piecos jo�projām ir vecpuisis�

Nu, nu, saimniec, kāpēc gan tu tik ļoti raizējies par sava aptieķnieka privāto dzīvi? Vai tikai tu pati�?

Pretējā telpā suvenīru veikaliņā, kura interjers (tāpat kā aptiekā) bija ieturēts gai�os koka, smilts un jūras zilzaļos toņos, rosījās liela auguma, dīvaina paskata puisietis sti�līgā, baltā linu kombinezonā bez piedurknēm. Viņ� bija tik brūns un tik pārtrenējies, ka �ķita vēl mazliet, un ģērba vīles tirk�ķēdamas pārsprāgs. Puisim bija glīts galvaskausa veidojums, ko viņ� jo sevi�ķi uzsvēra ar izteikti īso, stūraino gai�o matu griezumu.

Pa�māju Dolfs Lundgrēns, Anna nodomāja. Ta�u �ī nav viņa dabiskā matu krāsa�

-���� Sveiks, Dzintari Daina uzrunāja brūno atlētu. Lūk, atvedu ciemiņus. Abas dāmas ir no Rīgas un turpmāk gādās par mūsu sabiedriskajām attiecībām. Tāpēc esi, lūdzu� atsau�cīgs un sabiedrisks!

Viņa līksmi nosmējās par savu joku, lai gan abām draudze�nēm tas nebūt nelikās smieklīgs un, kā �ķita, arī Dzintaram ne viņa glīti veidoto lūpu kaktiņi noraustījās slēptā vīpsnā, ta�u balss teica ko citu:

-��� Protams, saimniec, vienmēr gatavs! Mīļās dāmas, ja jums ir kādi jautājumi par viesnīcas SPA KAIJAS vēsturi, ja vajadzī�gas vēsturiskās fotogrāfijas vai izziņas materiāli, laipni lūgtas pie manis! Darba laikā �eit, veikaliņā, vakarā tur, Akmens koted�u labajā spārnā, vidējās durvīs!

Vai man tikai tā liekas vai arī �is grilētais skaistulis atklātā veidā ar mums koķetē?

-��� Dosimies apskatīt mūsu atpūtas un veselības korpusu! Daina steig�us ierosināja, ar aprautu galvas mājienu atsvei�cinoties no apjuku�ā kultūrista un vedinot Annu Elizabeti un Zani uz halles divviru durvīm, kas nedaudz atgādināja vesternu filmās redzētās uz abām pusēm veramās un veda viesnīcas galvenajā daļā. Viņa �ķita nedaudz sanervozējusies un ar vārdu plūdiem mēģināja kliedēt spriedzi.

-���� Dzintars tāds ir draiskulis un nebēdnis. Vienmēr ga�tavs kādu sasmīdināt vai iznest cauri, bārstās ar komplimen�tiem, izrāda dāmām uzmanību. Jauns vēl, tikko palika div�desmit septiņi, karstas asinis� Sievietēm tas patīk, un ari es nesaskatu nekā slikta pievilcīgs darbinieks uzņēmumam ir papildu bonuss. Viņa māsa gan �o bie�i strostē, lai pievaldo�ties, bet� tā jau tāda ecē�anās vien. Starp citu, es jūs tūliņ iepazīstinā�u!

Dzintara māsa Arta Knaģe bija atbildīga par viesnīcas at�pūtas kompleksa Saules istabu jeb solāriju telpu, kas atradās galvenās ēkas pirmā stāva kreisajā stūrī vienā blokā ar d�akuzi un kombinēto saunu.

Viņa bija glīta, smalka auguma sieviete asiem, lai neteiktu aziātiskiem sejas vaibstiem un vēsi platlnblondiem matiem. Ķermenis, tāpat kā Dzintaram, izskatījās kā izliets no bron�zas tik nosauļots un notrenēts, ka likās lai nu kam, bet viņai gan nav ne grama lieka mīkstuma. Māsa izskatījās da��us gadus vecāka par brāli, un laikam ta�u sintētiskās sau�les iespaidā viņas seja bija ieguvusi to nodevīgo, vecam pergamentam līdzīgo smalko mikrokrunciņu tiklojumu, kas raksturīgs sievietēm, kuras pārāk strauji tievēju�as un izjau�ku�as normālu organisma vielmaiņu un mitruma līdzsvaru.

Vēl viena iepazīstinā�anas ceremonija un pastāstiņ� par sabiedriskajām attiecībām. Arta Knaģe to uzņēma pilnīgi bez emocijām, �ķiroties tikai noteica: Jebkurā laikā būsiet gai�dītas SauJes istabā.

-���� Nezinu, kāda mu�a Artai �odien iekodusi, parasti viņa ir pats laipnības iemiesojums, īsta saulīte! Daina taisnojās, vadot vie�ņas tālāk pa gaiteni. Lūk, �ajā spārnā atrodas ne vien solārijs, d�akuzi, pirts un apmeklētāju du�as telpas, bet ari novusa istaba un kamīnistaba, kur vakaros saviesīgi pasēdēt pie dzīvas uguns. Te, tālāk, veļas kambaris, bet ap stūri, tie�i pirms izejas uz uzņem�anas halli, dāmu un kungu labierīcības.

Viesnīcas pirmajā stāvā galveno korpusu krusteniski sada�līja divi pla�i gaiteņi. Viņas pagaidām bija izstaigāju�as tikai divus atzarus. Nu bija kārta labajam spārnam.

-��� �eit, tie�i tāpat kā kreisā korpusa stūrī, atrodas trauku kambaris, nākamā ir zāļu istaba jeb noliktava, kurā var iekļūt gan no �īs puses, gan no aptiekas. Bet �is ir mans kabinets! Daina viesmīlīgi atvēra senlaicīgas durvis.

Likās, telpa nav tikusi pārveidota un remontēta vismaz simt gadu, lai gan tā bija tikai �ķietamība.

-����� Daina, te patie�ām ir skaisti! Anna skaļi jūsmoja, lēnām uz papē�a griezdamās riņķī un pētīdama telpu. Tipisks

19.�� gadsimta beigu d�entlmeņa kabinets bibliotēka ar dār�gām, ādu apvilktām tum�koka mēbelēm. Vienīgi telpas rāmi zeltainais krāsojums un saulrieta sārtie aizkaru un drapēriju toņi apliecināja sievietes klātbūtni. Mākslinieciskiem kokgrie�zumiem rotātajām, greznajām mēbelēm neap�aubāmi bija augsta antikvārā vērtība, un varēja redzēt, ka tās tiek rūpīgi koptas un uzturētas.

-Tās mans vecvecvectēvs speciāli pasūtījis un ap 1912. ga�du atvedis no Anglijas, pamanījusi Annas vērtējo�o skatienu, paskaidroja viesnīcas saimniece. Tolaik viņ� braucis tāla�jos reisos. Tikko bija uzcēlis �o te viesnīcu par godu savai mīļotajai sievai, manai vecvecvecmāmiņai. Es gan teiktu lai kompensētu savu ilgsto�o prombūtni. Viņa aiz gara laika bija kļuvusi par dedzīgu Rīgas kultūras dzīves baudītāju un regulāru toreiz populārās Ķemeru sanatorijas apmeklētāju tajā laikā tur bie�i viesoju�ies pat cariskās ģimenes pārstāvji. Novērojusi, cik vērienīgi darbojas Ķemeri, mūsu ciltsmāte bija iecerējusi kaut ko līdzīgu pansiju ar atpūtas un veselības uzlabo�anas iespējām radīt arī Kaijciemā. Par naudas trū�kumu mūsu dzimta nekad nav sūdzējusies. Tā vai citādi, vecais kungs apsolījis uzņēmīgajai laulātajai draudzenei tādu pa�u rakstāmgaldu kā britu karalienei. Toreiz �ajā kabinetā strādāja viņa, tagad es. Tā tie diedziņi sasienas� Daina Spo�ā uz mirkli aizdomājās.

-���� Kas tas par iluminatoru? pamanījusi nelielās telpas iek�ējā sienā apaļu lodziņu ar spoguļstiklu, ziņkāri ievaicājās Zane. Dekorācija?

-��� Nē. Tas tie�ām ir iluminators. Vecais tāljūras kapteinis tas pats, kur� uzbūvēja �o viesnīcu, mū�a nogalē, aizejot pelnītā atpūtā, nolēma vismaz kaut ko no sava kuģa saglabāt par piemiņu un lika visus iluminatorus iestrādāt viesnīcas sienās. Tā nu tagad da�ām telpām ir gan pierastie, �etrkan�tainie koka pake�u logi, gan restaurēti iluminatori. Nav ta�u slikti, vai ne? Viņa vaicājo�i paraudzījās Annā.

-���� Nav gan. Es teiktu dizainiski veiksmīgs risinājums. Bet� tā ta�u ir iek�siena, vai ne? Tad kāda jēga?

-��� Tur jau tas joks! Lodziņ� ļauj neuzkrīto�i un nepamanīti pieskatīt viesnīcas lepnumu restorānu jeb Zaļo ēdamistabu, kā mēs to dēvējam. �ajā telpā pusdieno ne tikai spa viesi, un regulāri iegrie�as tūristi, bet arī mūsu pa�u Kaijciema iedzī�votāji, kuri Zaļo ēdamistabu bie�i izvēlas par savu svinību mielasta vietu. Tā ir milzīga uzticība un atbildība, tāpēc brī�os, kad strādāju kabinetā, neuzkrīto�i mēdzu palūkoties, vai viss kārtībā. Parasti es cen�os iespējami vairāk laika pavadīt ar viesiem, lai viņi justu mūsu rūpes un gādību.

-��� Tā noteikti ir milzīga slodze. Bet saki kā un pa kuru laiku tu tiec galā ar visiem papīrdarbiem, grāmatvedību un nodokļu lietām? Annai Elizabetei bija skaidrs, no kurienes �ie melnie loki�

-���� 0, par to es neraizējos! Grāmatvedība, nodokļi, vispār visas finan�u un bankas lietas, tāpat rēķini un komunālie maksājumi atrodas Daiņa pārziņā. Ā, tu� jūs jau nezināt Dainis ir mans vīrs. Gan jau vakarā iepazīsieties. Jā, tātad Dainis ir sertificēts grāmatvedis, finansists un augstas raudzes datorspeciālists. Viņ� gādā par to, lai mūsu finanses, viesi un darbinieki būtu dro�ībā, bet man atliek rado�ākās nodarbes. Piemēram, maltītes. Varu derēt jūs �orīt vēl neesat brokas�toju�as, vai ne? Un astainais kavalieris arī�

Daina ar smaidu paraudzījās uz Grāfu, kur�, lielās ķepas zem zoda salicis, rātni gulēja Annai pie kājām.

-��� Iesim uz Purpura ēdamistabu! Vai varbūt jūs vēlētos bro�kastis ar skatu uz jūru? Mums ir arī Dzeltenā kafejnīca iestiklota koka terase ar pasakainu skatu uz Di�jūru. Tikai tā netiek apkurināta. Brīdinu tur vēl varētu būt pavēsi. Ta�u ja satinas pledos�

-���� Labāk iek�ā, Anna atteica. Pēc vakarnakts pēdējiem darbiem un �īrīta agrās cel�anās viņa jutās tāda kā savārgusi, kā drebelīga. Patie�ām derētu tase melnas, karstas kafijas un kāds kumosiņ�!

Cauri Zaļajai ēdamistabai iegāju�as Purpura ēdamistabā, abas vie�ņas saskatījās. Te katra detaļa bija rūpīgi izlolota un izstrādāta līdz sīkumam. Zaļā ēdamistaba līdzinājās tropu augu oran�ērijai ar zaļo augu norobe�otām �saliņām� mīkstu tum�zaļas ādas zviļņu ieskautiem galdiņiem. Purpura ēdam�istaba bija tās pilnīgs pretstats, radot asociācijas ar klusi�nātas gaismas pielietu, veclaicīgi mājīgu atpūtas telpu, kur darīts viss, lai netraucētu viesu omulīgajām sarunām vai divvientulībai. Lielāki un mazāki galdiņi bija izvietoti nere�gulāri, telpu starp tiem sadalīja lieli, augsti platlapu istabaugi, bet klusinātās gaismas efektu radīja aizvilktie blīvie aizkari un mazas zeltainas �kaķactiņas� mākslinieciski izkaltas galda lampiņas ar regulējamu spuldzes spo�umu.

�ajā brīdī zālē neviena nebija. Vēl, bet varbūt vairs. Bro�kastīm pārāk vēlu, pusdienām par agru.

Viņas izvēlējās nelielu galdiņu telpas stūrī pie loga. Kā parasti, Anna apsēdās ar muguru pret sienu, lai varētu pār�redzēt visu zāli, Grāfs uzticīgi nogūlās viņai pie kājām un cerīgi pavērsa degunu kārdino�o virtuves smar�u virzienā.

-���� Mīļās dāmas, atļaujiet pirmajā ēdienreizē jūs pacienāt ar mūsu viesnīcas firmas ēdienu omleti ar garnelēm, vistu, sezonas dārzeņiem un da�ādu zālī�u piedevām, laipnā namamāte piedāvāja. Un ko atnest astainajam draugam?

-��� Paldies, neko tikai bļodiņu ūdens. Grāfam maltīte būs vēlāk. Man viss ir līdzi.

Annas noteiktā atbilde pelēkā vilka līksmajā purniņā ievilka raizīgu izteiksmi.

Visapkārt tā smar�oja! Gan jau saimnieces sirds ie�ēlosies�

-��� Nemaz te nepūt, sila priede atradusies. Don�uāns, dāmu mīlulis! tiklīdz Daina bija iegājusi virtuvē, Anna klusi uzru�nāja suni. Tā kā nebūtu nekādas dīk�anas! Tu ta�u esi Grāfs, nevis Barons vai Figaro!

Izdvesis smagu nopūtu, kas likās nākam no pa�ām zemes dzīlēm, Grāfs uzlika pumu uz Annas kājas.

Vai tie�ām tu viena pati ēdīsi visas tās gardās lietas, kuru smar�as te vējo gaisā, un man neko nedosi?

-���� Līzbet, tu esi sadiste! pēc desmit minūtēm, baudot izsmalcināto brokastu omleti, kurā kārtu kārtām krā�ņojās sulīgas garneles, vistas strēmelītes, tomāti, paprika, spināti, sīpoli, �ampinjoni un da�ādu aromātisku zālī�u stiebri un lapas, Zane pilnu muti nomurmināja. Pati ēd, bet citiem nedod�

-���� Nekā nebija! Citi �orīt dabūja karaliskas brokastis, bet es tikai da�us malkus kafijas, pārējo izstrēbi tu!

Grāfs uzlika ķepu uz Annas ceļgala un izpildīja savu kroņa numuru zemā, dobjā balsī noteica "mom-m-m!". Visas trīs brokastotājas sāka smieties, un Grāfs saprata suniskā viltība kārtējo reizi nesusi augļus.

Tā ari bija. Nopūtusies un nomurminājusi kaut ko par dre�sūras re�īma pārkāpumu, Anna viņam pasniedza vispirms maizes gabaliņu un tad pa kripatai no katras omletes sastāv�daļas. Grāfs ik kumosu pieņēma ar tādu pa�cieņu, kas likās kā īsta karaliskās labvēlības izpausme. Suņa prieku apliecināja omulīga astes bungā�ana.

-��� Paldies, maltīte bija lieliska! Komplimenti �efpavāram! Anna Elizabete bilda Dainai, kad viņas ar kafijas tasītēm rokās stāvēja uz Dzeltenās kafejnīcas terases, baudot skatu uz zīdaini mierīgo jūru. Tās gludo virsmu nesatricināja ne sīkākā vēja pūsmiņa, bet ko�i zilajās debesīs spo�i un karsti spīdēja saule. Nekas neliecināja, ka vēl pirms nedēļas, pusotras te biju�i sniega un ledus kalni.

-Jums paldies, ka atbraucāt� par kaut ko aizdomājusies, atteica Daina. �obrīd viņa nepavisam neatgādināja omulīgu, laipnu viesnīcnieci, drīzāk gan noraizēju�os namamāti, kurai kaut kas nospie� sirdi un prātu.

-���� Daina� Ko tu man mēģināji pateikt pa telefonu un vēs�tulē? nogaidījusi, kad Zane pa koka kāpnēm dodas lejā uz jūru, ievaicājās Anna. Tev kaut kas noticis? Kāds tevi apdraud?

-���� Es� man� Redzi, tas ir gar� stāsts. Varbūt labāk pēc vakariņām, ja? Daina saminstinājās. Tagad es jums izrādī�u viesnīcu, pēc tam varēsiet iekārtoties savā numurā un izbau�dīt kādu no mūsu spa procedūrām, bet lieti�ķo pusi vēlāk. Katrā ziņā tagad, kad esi� esat �eit, turklāt ar tādu suni, es vairs ne no kā nebaidos!

-��� Labi. Kā teiksi. Anna sajuta vieglu aizkaitinājumu. Viņai patika skaidri spēles noteikumi, nevis aizplīvuroti pusvārdi un nenoteikti mājieni�

Smailajiem papēdī�iem klikstot, Daina Spo�ā raitā solī izvadāja vie�ņas pa viesnīcu, izrādot ik kaktiņu.

Palūgu�as atļauju iemest aci moderni aprīkotajā virtuvē un izteiku�as miiilzīgu pateicību tās trim darbiniekiem �erpajai, mutīgajai pavārei Alīdai Reņģei un Matro�pārim Ilgai un Fredim, Anna un Zane acumirklī iekaroja pavāru simpātijas, bet Grāfa kārtējais triks sveicienam augstu paceltā ķepa un dobjais �mom-m-m� ierindoja viņu virtuves karalistes VIP viesu kategorijā un nesa arī glu�i taustāmu labumu prāva cīsiņa izskatā. Tik daudz, ka no sve�iem ņemt nav brīv, Grāfs atcerējās gan, ta�u līdz zemei garā siekala un trīco�ais �oklītis iesildīja visu klāteso�o sirdis, un viņi vienbalsīgi mudināja Annu pacienāt �etrkājaino draugu. Cīsiņ� burtiski iztvaikoja.

Labi, vilciņ brālīt, par �o disciplīnas pārkāpumu mēs paru�nāsim vēlāk, viņa sev nosolījās.

Viesnīcas puspagrabstāvs pēc kopējās platības bija iden�tisks pirmajam, ta�u rūpīgi pārdomātais plānojums visam lika izskatīties pla�ākam. Kreisā spārna stūrī tie�i zem pirmā stāva solārija, d�akuzi un pirts atradās 7 x 12 metrus liels peldbaseins, kura seklākajā galā bija kaskāde un viltus liedags ar gaisa strūklu masā�u, bet dziļākajā neliela lecamlaipa.

Zem Dzeltenās kafejnīcas aptuveni tādā pa�ā platībā puspagrabstāvā bija izvietota gai�a, pērļaini perlamutrīga tuk�a telpa, kuras pret jūru vērsto sienu greznoja da�i iluminatori, bet stūrus divas krā�ņas palmas un priecīgi krāsainu spil�ventiņu kaudze. Sienā bija iestrādāts nolai�ams videoprojektora ekrāns. Tā bija jogas un meditāciju zāle, kas nepiecie�a�mības gadījumā tika izmantota arī par mūsdienīgu konferen�u telpu.

Kreisā spārna otru stūri aizņēma trena�ieru zāle ar du�as telpām un spa zona, kur ierobe�otā platībā bija sarūmēju�ies administratores lete, sulu bārs, labierīcības un piecas da�ā�das procedūru telpas: Gaismu, krāsu un skaņu terapija, Vannu istaba (jūras ūdens, masā�a, dūņas), Tuksne�a istaba (smil�u terapija), Akmeņu istaba (litoterapija) un Masku istaba (ārst�nieciskās maskas, masā�a un akupunktūra).

Apskatot telpas, Annu Elizabeti izbrīnīja fakts, ka ne pro�cedūru kabinetos, ne trena�ieru zālē vai peldbaseinā nebija neviena apmeklētāja. It kā nolasījusi viņas domas, Daina stei�dza paskaidrot �odien sanitārā diena.

Toties darbinieki gan bija uz vietas. Annai vienubrīd pat �ķita īpa�i instruēti, ko teikt un kā uzvesties. Vismaz tādu iespaidu radīja Dainas un trena�ieru zāles pārziņa Aļģa, pilnā vārdā Ajģirda Brikauska, bezvārdu komunikācija vairāk�kārtēja saskatī�anās un tikai pa�iem vien saprotamie, gan�drīz neredzamie �esti puspirksta vai pleca kustība, galvas mājiens�

Interesanti, vai arī Zane būs pamanījusi kādas interesantas nianses! Varbūt man tikai rādās?

Tomēr nerādījās vis. Izmantojot mirkli, kamēr Daina runājās ar Aļģirdu, Anna pavēroja spa darbinieces vadītāju Tamāru Baltiņu un viņas padotos jauniņo administratori un masku speciālisti Alīnu Nosiku, ar krā�ņu bisti apveltīto masā�as speciālisti Viviānu Kāsi, skaņu, gaismu, smil�u un akmeņu rituālu zinātāju Romualdu Koku un jogas treneri

Inesi Ābolu, kura tie�i tagad, sanitārajā dienā, bija speciāli atbraukusi no Rīgas.

Ja viņai vispār jelkad ir piemitusi spēja sajust cilvēkus un viņu noskaņojumu, tad, lūk, �eit tas bija vārdos nenoformulējama spriedze gaisā, kas radīja tīri sataustāmu, elektrizētu atmosfēru.

Kaut kam jānotiek! Viņi visi ir pārliecināti, ka agri vai vēlu kaut kam jānotiek. Spriedzes izlādei�?

2.�� aprīļa priek�pusdiena

-���� Un tagad es jūs vedī�u turp, kur neviens nepiederīgs mirstīgais nedrīkst spert kāju. Noslēpumaini smaidot, Daina noņēma no kakla ķēdīti ar kulonu lāses formā. Tā vienā pusē bija iegravēta lidojumam spārnus izpletusi kaija ar melnu actiņu, otra puse bija gluda. Piegājusi pie biezām tum�a stikla durvīm, kas norobe�oja pagrabstāva labo spārnu no nevēla�miem viesiem, Daina tuvināja kulonu sarkanai lāzera acij. Tā nozibsnīja, un durvis bez skaņas atvērās.

-��� �ī ir darbinieku teritorija, slēgtā zona. Lūk, pa labi dar�binieku vannas istaba, veļas mazgātava un mūsu grāmatve�a, finansista un dro�ībnieka jeb, citiem vārdiem, mana vīra kabi�nets, diem�ēl ciet, un atslēga pie viņa. Gaiteņa galā spoguļ�stikla durvis ved uz darbinieku atpūtas telpām un guļamis�tabu tur nak�ņo tie, kuri attiecīgajā nedēļā te strādā. Bet te, gaiteņa kreisajā pusē, aiz dzelzs durvīm un elektroniskajām atslēgām atrodas mūsu lepnums un lielākais noslēpums SPA KAIJAS zālī�u �āvētava, smalcinātava, eksperimentālā labora�torija, neliela ārstniecības un kosmētisko līdzekļu ra�otne un noliktava. Te drīkst ieiet tikai da�i mūsu darbinieki.

-���� Tu gribi teikt, ka drīzumā skaistumkop�anas līdzekļu tirgū ienāks jauns un nopietns spēlētājs zīmols Kaijas? Anna drusku neticīgi piepacēla uzaci. Pagaidām par Kaiju produkciju pilnīgi nekas nebija dzirdēts, lai gan Zane vērīgi sekoja kopjo�ās un dekoratīvās kosmētikas ra�otāju jaunu�miem. Pa�māju brīnumu viņa neparko nepalaistu garām!

-��� Jā un nē. Mēs jau kādu laiku strādājam ar savu produk�ciju tepat, viesnīcas spa procedūru telpās. Ari skaistumsalonā Rasas Lāse, kur� no mums īrē telpas un kurā var ieiet no ārpuses. Viņu saimniece Inta Lāsīte ir pa�a Dieva dota zāļu, augu un ziedu zinātāja kādus tik brīnumus viņa spēj radīt! Krēmus, �ampūnus, losjonus, tonikus, vannas pulverus un sāļus, tāpat attīro�os augu maisījumus organisma detoksikācijai. Viņa ir mūsu laboratorijas labais gars! Bet gan jau iepazīsieties un Inta jums visu pastāstīs, nē, nu, protams, ne visu, bet to, ko drīkst, Daina pasmējās.

-��� Daina, vai tas nozīmē, ka veiksmes gadījumā, iekarojot savu ni�u �ajā tirgū, jūs un jūsu talantīgie speciālisti varētu kļūt par miljonāriem? Zane pēto�i paraudzījās namamātē.

-��� Teorētiski jā. Praktiski� �is ir tik ne�ēlīgs bizness, ka ikvienu jaunu spēlētāju konkurenti cen�as iznīcināt, kamēr tas vēl ir zīdaiņa autiņos, pat neļaujot attīstīties. Spiego�ana, ideju zag�ana, tenkas un baumas, melnais piārs, apmelojumi presē, sabotā�a, galu galā arī atklāta kaitniecība tās visas ir tikai puķītes� Odziņas vēl būs� Nebrīnī�os, ja tuvākajā laikā kāds mēģinās nogalināt mani vai kādu no maniem darbinie�kiem� Mūsu mīļie konkurenti vislabprātāk gribētu redzēt �o viesnīcu nosvilu�u zilās liesmās ar visu laboratoriju. Pirms vēl esam paguvu�i iziet starptautisko sertifikāciju un sākt virzīt savus produktus pla�ākā tirgū. Nesen pat� Daina Spo�ā pēk�ņi apklusa, it kā viņai būtu iesāpējusies sirds, un dziļi ievilka elpu. Bet ienāciet labāk te!

Atvērusi spoguļstikla durvis, viņa aicināja ciemītes tālāk.

Darbinieku atpūtas telpa kopā ar guļamistabu bija pirmā stāva restorāna Zaļās ēdamistabas lielumā. Prāvākās telpas vidū atradās ovāls tā sauktais saimes galds ar glītiem Vīnes krēslu atdarinājumiem, gar divām sienām nelieli atpūtas krēsli ar maziem, apaļiem kafijas galdiņiem, vienā stūri liels drēbju skapis, otrā prāvs, pusapaļ� stūra dīvāns ar zemu �urnālgaldiņu, bet pie pretējās sienas milzīgs plazmas tele�vizors. Varēja redzēt, ka uz darbinieku ērtību rēķina taupīts netiek. No atpūtas telpas durvis veda dziļāk apmēram pustik lielā telpā, kur atradās divi izvelkami, divguļami dīvāni un viens izvelkams, vienvietīgs atpūtas krēsls. Guļamtelpas tālā�kajā stūri bija novietots rakstāmgalds ar datoru, bet pretējā stūrī, tuvāk ieejai, atradās veļas skapis. Ērti.

-��� Jūsu ievērībai visās telpās ir Wi-Fi ātrgaitas internets ar brīvo pieeju. Par to mēs naudu neņemam, palepojās viesnīcas saimniece. �odien bez tā neiztikt.

-���� Daina, atvainojiet manu varbūt netaktisko jautājumu, bet kāpēc arī �ajā puspagrabstāvā sienās iebūvēti apaļi ilumi�natori? Es vēl saprotu guļamtelpā. Lai cik nelieli, tie tomēr ir logi uz āru, vēdinā�anai un tā� Bet atpūtas telpā es pamanīju vienu iluminatoru iek�sienā vai tā ir tikai dekorācija vai arī tam ir kādas funkcijas? Zane tincināja.

-��� A, jūs laikam domājāt lodziņu starp mana vīra kabinetu un atpūtas telpu. Jā, tam ir praktiska nozīme. Pirmkārt, Dainis ir liels pedants un vienmēr, kad atrodas viesnīcā, ar vienu aci pieskata darbinieku atpūtas telpu lai viņi tur pārāk neaiz�sē�as brī�os, kad vajadzīgi apmeklētājiem. Nemaz nedomā�jiet, mēs savus darbiniekus neizspiegojam, tie�i pretēji ļoti rūpējamies par viņiem, ta�u tie�i tāpēc pretī prasām kārtīgu darbu un simtprocentīgu atdevi. Savos brīvajos brī�os viņi drīkst atpūsties, kā vien vēlas, skatīties TV, mums ir vairāk nekā simt kanālu, klausīties mūziku te ir ļoti laba skaņas izolācija dziedāt, dejot, svinēt savas jubilejas. Bet tikai no darba pienākumiem brīvajā laikā! Daina atkal pasmaidīja (Annai gan pēk�ņi likās pasmīnēja, ta�u viņa to norakstīja uz nogurumu). Mēs te visi esam kā viena liela, laimīga ģi�mene, tāpēc daudzi tālāk dzīvojo�ie savās brīvajās dienās izvēlas palikt tepat Kaijciemā, nevis braukt mājās. Lielākā daļa darbinieku dzīvo vai nu Akmens koted�ās līdzās viesnīcai tur ir se�i divstāvu dzīvokļi ar atsevi�ķām ārdurvīm vai pa�i savās mājās tepat, ciemā.

-���� Un kāda ir lodziņa otrā funkcija? neatlaidās Zane.

-Jūs gan esat urķīga, Dainas balsī pavīdēja sve�āds to�nis. Kas tas bija? Aizkaitinājums?

-��� Nu, labi. Lodziņa otrā funkcija saistās ar algas dienu. Nav nekāds noslēpums, ka �obrīd daudziem neklājas viegli kre�dīti, parādi� Parasti mēs saviem darbiniekiem algas pārskai�tām uz viņu bankas kontiem, ta�u ir da�i, kuri vēlas, lai viņiem tiktu maksāts skaidrā naudā. Tad nu Dainis var noskatīties, kad vajadzīgais cilvēks atpūtas telpā ir viens pats, piesaukt viņu pie lodziņa un norēķināties. Lai nebūtu nekādu pārpra�tumu vai kreisu runā�anu. Laboratorijas dēļ gaitenī uzstādīta video novēro�ana, bet darbinieku telpās kameru nav mēs cienām privātumu.

-���� Daina, ja es pareizi sapratu, jūs nupat mums atklājāt, ka vairākiem saviem darbiniekiem maksājat aploksnēs, res�pektīvi apejot nodokļus? Zane iepleta lielas acis. Vai jums nemaz nav bail?

-��� No kā? No jums? Daina jautri iesmējās. Kāpēc gan? Vai tie�ām es tik ļoti bū�u kļūdījusies cilvēkos un jūs tūdaļ skriesiet mani �noklauvēt� tuvākajā VĪD nodaļā? Tad nu gan tas būs liels sasniegums pasaule uzzinās, ka Kaijciema Spo��ie, palīdzot saviem darbiniekiem tikt vaļā no parādiem, maksā nosacīti lielākas algas, pieverot acis uz to, vai viņi pa�i tālāk nodokļus nomaksā vai nenomaksā. It kā citur tā nenotiktu! Starp citu, Zane, vai jūs kādreiz esat parēķinā�jusi, cik uzņēmējam reāli izmaksā katrs viens simts latu, ko viņ� algas dienā samaksā savam darbiniekam, piemēram, jums? Ticiet vai ne simtu astoņdesmit� Gandrīz dubultu summu.

Anna jau labu bridi centās kaut kādā veidā pievērst Zanes uzmanību, lai piespiestu viņu aizvērt muti un nepateikt vēl kaut kādu pārsteidzīgu muļķību. Viņu bija patiesi ieinteresējis SPA Kaijās notieko�ais, tāpēc galīgi nevietā būtu saka�ķēties ar namamāti un zaudēt �viss apmaksāts� vie�ņu statusu.

Vai tie�ām Zane nespēj kaut vienreiz padomāt, pirms kaut ko teikt vai jautāt?

No otras puses, Anna Elizabete izjuta mazu, gandrīz ļaunu prieciņu, redzot, kā pēc pēdējā Dainas teikuma ieple�as Zanes acu zīlītes.

Laikam ta�u beidzot saprata, cik dārgi viņi visi man katru mēnesi izmaksā!

Dro�i vien prātīgāk būtu arī ar mū�vecajiem aģentūras darbiniekiem pārslēgt gabaldarba līgumus, respektīvi, maksāt tikai par reāli izdarīto, nevis konkrētu algu ik mēnesi neatka�rīgi no ieņēmumiem, ta�u Anna nespēja tā rīkoties. Vismaz attiecībā uz Zani, Ģirtu un Kārli ne. Pagaidām vēl ne.

*�� * *

-Ja neesat pārāk noguru�as, apiesim vēl līkumiņu ap vies�nīcu un tad kāpsim aug�ā uz apartamentiem, viesmīlīgi vedi�nāja Daina. Viņas balss atkal skanēja mierīgi un līdzsvaroti.

-���� Es ļoti vēlētos jums parādīt Rasas Lāsi un iepazīstināt ar tās saimnieci Intu Lāsīti.

Privātais skaistumkop�anas salons Rasas Lāse bija izvie�tots viesnīcas labā spārna puspagrabā zem aptiekas un daļas uzņem�anas halles, ar ieeju no āra. Gaumīga izkārtne vēstīja, ka daiļumiestāde strādā katru dienu, vienīgi manikīre-pedikīre bija sastopama tikai divas reizes nedēļā, jo brauca no Rīgas.

Un atkal Anna Elizabete bija patīkami pārsteigta par to, kā tik salīdzino�i nelielās telpās iespējams izvietot tik daudz funkcionālu telpu un stūrī�u administratores leti, frizieru istabu, matu mazgājamo telpu un labierīcības, manikīra-pedikīra stūrīti, sejas un ķermeņa kop�anas istabu un pat nelielu, mazumtirdzniecībā pieejamo SPA KAIJAS ra�oto skaistumkop��anas līdzekļu paraugu ekspozīcijas stendu.

Iepazī�anās formula sabiedrisko attiecību uzlabo�ana kārtējo reizi nostrādāja nemainīgi pozitīvi, ta�u Annai bija sajūta, ka arī bez tās viņas būtu atradu�as kopēju valodu. Inta Lāsīte atstāja patīkamu skaistas, koptas, bet galvenais gudras sievietes iespaidu. Annai viņa ļoti iepatikās.

Kamēr Zane aizrautīgi pētīja skaistumkop�anas līdzekļu paraudziņus, Anna Elizabete neuzkrīto�i centās iztaujāt sa�lona saimnieci cik viegli vai grūti, atrodoties pilnīgā nostūrī, veidot un attīstīt biznesu, kas saistīts ar zinātniskiem pētī�jumiem, eksperimentiem, skaistumu, labsajūtu, veselību un nereti arī dzīvību?

Lāsīte izrādījās atsaucīga sarunu biedre pat ļoti un, redzot Annas patieso interesi, uzaicināja viņu un Grāfu vakarā pie sevis uz kafiju un �meiteņu parunā�anos�.

Anna Elizabete ielūgumu nevilcinoties pieņēma.

*�� * *

Atvadīju�ās no viesmīlīgās Rasas Lāses īpa�nieces, viņas Dainas vadībā devās nelielā pastaigā, lai apskatītu viesnīcas teritoriju, dārzu, jūras malu un tuvējo apkaimi.

Izbrīnu radīja fakts, ka viesnīcai ir �etras ieejas-izejas. To Anna piebraucot nebija pamanījusi.

Protams, no iespējamo nelaimes gadījumu un evakuācijas nepiecie�amības skatpunkta tas bija labi, tomēr potenciālajam ļaundarim �ādi bija vieglāk nepamanītam ienākt vai iziet. Dro�i vien tāpēc visos viesnīcas gaiteņos, baseintelpā, trena�ieru zālē un vēl daudzās citās vietās, par kurām Anna Eliza�bete pat nespēja iedomāties, atradās novēro�anas kameras. Tas radīja nepatīkamas izjūtas.

Apspiedusi vēlmi klusi un neapmierināti paņerkstēt, Anna sakoncentrējās vietas izpētei.

Labi, tātad ieejas-izejas!

Galvenās, parādes jeb Dienvidu durvis (viņas pa tām bija ienāku�as), jūras vārti jeb Ziemeļu durvis (Dzeltenās kafejnīcas izeja uz jūras terasi), Zaļās jeb Austrumu durvis (ieeja Zaļajā ēdamistabā restorānā) un visbeidzot Rietumu durvis, pa kurām viesi un darbinieki visātrāk varēja nokļūt viesnīcas autostāvvietā.

Tie�i no Rietumu durvīm aug�up uz otru stāvu un lejup uz puspagrabu aizvijās greznas metālkaluma spirālkāpnes. Tiesa, bija vēl divas �auras kāpnītes no pirmā stāva uz puspagrabu (ta�u tās atradās aiz elektroniski slēdzamām �aurām durtiņām un bija domātas tikai darbiniekiem) un no otrā stāva viesu gaiteņa uz tre�ā jeb jumta stāva Torņa apartamentiem.

Viesnīcas apkaime bija rūpīgi sakopta, faktiski gandrīz izlaizīta ar mēli. Ne kritu�a �iekuri�a, ne brivdomīgas prie�u skujas! Abpus galvenajai Dienvidu ieejai pletās �aura koka terase, ko papildināja miniatūrs akmeņdārzs ar eleganti sagru�pētiem mū�zaļiem un salcietīgiem augiem. Otrā viesnīcas pusē, tie�i abpus Dzeltenajai kafejnīcai, bija izvietoju�ies greznāki akmeņdārzi, bet nepilnos simts metrus līdz jūrai varēja veikt, ejot pa platu koka dēļu laipu un mielojot acis gar krā�ņu, pir�majā acu uzmetienā �ķietami nevērīgi sastādītu, lai gan patie�sībā rūpīgi pārdomātu pavasara ziedu dārzu, kur �obrīd ziedēja vismaz �etru krāsu krokusi, narcises, sniegpulksteņi, prīmulas un tulpes.

Rāmo mieru un apcerīgo pastaigu iztraucēja Grāfs. Pēk��ņi nostiepis siksnu, viņ� metās tuvīno kāpu krūmu virzienā, tenteriski raujot Annu Elizabeti līdzi kā lupatu lelli.

Esam gan mēs, viņa skriedama paspēja nodomāt. Saviesīgi pļāpājam un dodamies nesteidzīgās pastaigās, bet nabaga lopiņ� tikmēr cie�as pāri spēkiem! Cik labi, ka man kabatā ir cimdi un maisiņ�!

Nelielais starpgadījums ātri tika likvidēts, ta�u tas bija atmodinājis viesnīcas saimnieci Dainu Spo�o no rāmās pa�ap�ceres, atgādinot par tie�ajiem pienākumiem. Pulksteņa rādī�tāji jau tuvojās dienas vidum, ta�u vie�ņas vēl nebija tiku�as līdz savam numuram. Steig�us uzvedusi Annu Elizabeti un Zani pa spirālkāpnēm līdz otrā stāva gaiteņa sākumam, saim�niece diplomātiski mēģināja glābt to, kas vēl glābjams.

-���� Dro�i vien jūs vēlētos atsvaidzināties un brīdi atpūs�ties? Lūk, jūsu numura atslēgas! Iekārtojieties un jūtieties kā mājās. Pārējo apartamentu apskati mēs varētu atstāt uz pēcpusdienu, jo pirmie ilgtermiņa viesi ieradīsies tikai rīt. Pus�dienas būs pulksten divos Zaļajā ēdamistabā. Vakariņas astoņos Purpura ēdamistabā. Tur ari tiksimies! Bet tagad man vajadzētu bridi veltīt da�iem steidzamiem darbiem, pēdējie vārdi sakrita ar papēdī�u klikstoņu uz kāpnēm.

-���� Bija jau arī beidzamais laiks. Atvērusi apartamentu durvis un palaidusi Grāfu pirmo, Anna Elizabete pārkāpa slieksni un atslīga tuvākajā atpūtas krēslā. Steig�us novil�kusi elegantās, melnās augstpapē�u laiviņkurpes, viņa izdve�sa atvieglojuma pārpilnu nopūtu.

-���� U-u-uffi Nu, saki man, kālab mēs sevi tā spīdzinām?

Zane neatbildēja bija pārāk aizņemta ar telpu izpēti.

Toties Grāfs laikam jau pateicībā par gardajiem omletes gaba�liņiem un kļūmīgās situācijas taktisku atrisinājumu nogūlās saimniecei pie kājām un ar garo mēli sāka cītīgi laizīt viņas samocītās pēdas.

-���� Re, kur� ir vislabākais spa terapeits! Paldies, sunīt! Anna smaidīdama pabu�ināja vilka ka�oku.

-���� Līzbet, tev ir kaut mazākā nojēga par �o apartamentu diennakts cenu? Zane bija beigusi telpu ātro apskati un izskatījās satraukusies. �is ir divvietīgs lukss ar divām guļamistabām un labierīcību telpām, netrūkst pat d�akuzi un milzīga balkona uz jūru! Piecel ta�u beidzot savu pēcpusi un atnāc līdz logam!

-��� Negribu. Un neie�u. Ļauj man mirkli mierīgi pasēdēt� Anna īgni atburk�ķēja, masēdama potīti. Atkal pietūkusi un sākusi sāpēt. Pirms desmit gadiem lauztā un neprasmīga medicīnas praktikanta nepareizi ieģipsētā potīte, protams, bija sadzijusi, ta�u visai bie�i mēdza par sevi smeldzīgi atgā�dināt, sevi�ķi uz laika maiņām.

Pievakarē pilnīgi noteikti līs�

Tomēr ziņkāre uzvarēja slinkumu, un Anna Elizabete pie�cēlās. Turpretī Grāfs, neapmierināti ņurdēdams par nozagto pagalvi silto kāju -, palika guļam. Pat acis nepavēra.

Anna pārlaida vērtējo�u skatienu abām ar Zani pie�ķirta�jiem Purpura apartamentiem. Patie�ām grezni, neko teikt. Un pla�i. Mūsdienīgs remonts un apdares materiāli, kas veik�smīgi papildināti ar krā�ņiem, barokāliem akcentiem: atpūtas krēsliem, gultu baldahīniem, aizkariem un portjerām, deko�ratīvajām auklām ar zelta pu�ķiem, gaismekļiem senatnīgu kandelabru formā, apjomīgiem ziedu, galvenokārt balto un tum�sārto liliju, kārtojumiem Ķīnas porcelāna vāzēs. Domi�nējo�ā krāsa visu toņu un nian�u purpurs liecināja, ka viesnīcas telpu interjeram un dizainam tiek pievērsta liela uzmanība un tērēti milzu līdzekļi.

Nedod Dievs, ja Grāfam ienāktu prātā kaut ko te sagrauzt vai apgāzt!

Ta�u, vērīgāk aplūkojot atsevi�ķas detaļas, Anna Elizabete nespēja apspiest smaidu�

Jā, telpas bija skaistas un gaumīgi iekārtotas, ta�u tajā visā jautās tāds kā neīstums, kā viltojuma klātbūtne. Dainas Spo�ās īsā vēsturiskā ekskursa iedvesmota, Anna Elizabete bija noskaņojusies nedaudz spokainām, pagātnes atmiņu pil�nām viesu istabām ar, iespējams, rūpīgi atjaunotām auten�tiskām mēbelēm, padilu�ām tekstilijām un patinas tīklojuma pārklātām greznumlietiņām plauktos, bet tā vietā nokļuva mūsdienu interjera katalogu trīsdimensiju vizualizācijā viss jauns, spo�s, grezns, vēl pēc krāsas un lakas smar�ojo�s� Izskatās, ka viesnīcas ēka nesen kapitāli pārbūvēta un atjau�nota, bez �ēlastības aizmē�ot projām visu veco, autentisko un aizvietojot to ar pseidoantīkām mantiņām, ko par lētu naudu vairumā varēja pasūtīt dizaina pre�u veikalos.

Abas Purpura apartamentu guļamistabas, uz kurām veda durvis no viesistabas, bija vienādi iekārtotas gulta (vienā istabā virs tās karājās abstrakta glezna ar asinssarkanām lū�pām, otrā ar aizkostu ābolu), naktsskapītis, skapis-plaukts, liels plazmas televizors. Istabā pa labi atradās arī rakstām�galds. Viesistaba pirmajā mirklī �ķita patuk�a, tomēr trīs mīks�tie zviļņi ap pazemu galdiņu istabas dziļumā, divi pusmēness veida galdiņi pie ieejas un gigantiska platlapu palma pie krei�sās sienas piepildīja to līdz malām. Tik vien palika vietas kā pa�iem un gaisam, ko elpot.

Annai visvairāk iepatikās lielais �etrstūrainais balkons, vērsts tie�i pret ziemeļiem, tas ir pret Di�jūru. Tas bija prā�vas istabas lielumā, vietas pietika gan �etriem �ēzlongiem, gan diviem kafijas galdiņiem un pat tālskatim. Balkona stū�ros zaļoja zemu, kuplu palmu puduri, bet pret jūru vērstā mala bija papildināta ar tādu kā trīsstūrveida knābi, radot asociāciju ar kuģi, kas ar priek�galu lepni �ķeļ viļņus, kamēr smalkā publika laiski malko kokteiļus.

Varbūt �is balkons ir vienīgais, kas nepārbūvēts saglabājies no Spo�o dzimtas ciltstēva vecā kapteiņa laikiem? Varbūt viņam, no kuģa uz sauszemes nokāpjot, likās svarīgi saglabāt vismaz �o ilūziju?

-���� Līzbet, ja neiebilsti, es ņem�u guļamistabu pa labi tur ir rakstāmgalds, un es gribētu vaļas brī�os pastrādāt pie romāna. Labi? Tev ta�u mani nevajadzēs visu laiku un nepār�traukti? Zane �obrīd atgādināja mazu bērnu.

-���� Nē, protams. Un jā, protams, ņem. Mums ar Grāfu vienalga. Ka tikai gulta plata un matracis ērts.

-��� Tu ta�u� neļausi vilkam gulēt gultā? Zane nez kāpēc satraucās. Spalvas� un tā�

-���� Nav nekāda un tā. Protams, vilks gulēs pie gultas, uz sava līdzpaņemtā mīkstā matracī�a. Nesaprotu, kas tev tā par tricelību uznākusi. Viesnīca kā viesnīca, numurs kā numurs, tikai ieturēts konkrētā stilistikā. Mēbeles labi atdarinājumi, arī vāzes, visticamāk, Made in China. Nav nekāda Luvra vai Ermitā�a. Protams, tas nenozīmē, ka mēs drīkstam uzves�ties kā burlaki, ta�u es negrasos nākamo mēnesi staigāt uz pirkstgaliem un neelpot.

Saruna draudēja pārvērsties vienā no tiem nejēdzīgajiem sadzīviskajiem ķīviņiem, kuri izceļas tuk�ā vietā un kuriem beidzoties neviens vairs nespēj atcerēties, kā viss sācies. Anna Elizabete domās raidīja palīgā saucienu visiem labajiem Vi�suma gariem, lai kāds viņu kaut uz mirkli atpestītu no Zanes jūsmīgi satrauktajiem iespaidiem, kas bija pāraugu�i nebei�dzamā tark�ķē�anā.

Lūdzu, da�as minūtes netraucēta miera savā istabā vai uz balkona!

Visuma labais gars, �ķiet, bija labvēlīgi noskaņots līdz ar Zanes kārtējo �Līzbet, tu zini�?� melodiski iedziedājās Annas Elizabetes mobilais telefons. Savilkusi nopietnu sejas izteiksmi un no�ukstējusi �Atvaino, tas ir svarīgi!�, viņa iegāja savā istabā un cie�i aizvēra durvis. �obrīd Anna būtu gatava kaut stundu teikt �jā�, �nē�, �protams� klusējo�ā klausulē, lai tikai nodro�inātos pret Zanes kārtējo iebrukumu.

Zvanītājs bija Miks. Interesējās, kā atbrauku�as, kā iekār�toju�ās, vai jau uzzināju�as ko interesantu.

-��� Kaut kas ir gan, bet tās ir vairāk tādas� sajūtas. Moza�īkas kripatiņas, kam varbūt nav nekādas vērtības. Iespējams, vairāk derīgas informācijas uzzināsim pie pusdienu galda vai vakariņās, kad no Rīgas atgriezīsies Dainas vīrs. Vismaz pagai�dām viņa pat ar pu�plēstu vārdu nav pieminējusi mūsu vizītes īsto iemeslu, stāsta tikai par viesnīcu un topo�o kosmētisko līniju. Vakarā man paredzēta intriģējo�a tik�anās, no kuras es gaidu lielāku skaidrību.

Anna Elizabete da�os vārdos konspektīvi pārstāstīja �odien redzēto un uzzināto, pēc neliela pārdomu mirkļa negribīgi piebilstot: Zini, Mik, runājot par sajūtām, man likās, ka dar�binieku vidū jau�as tāda kā spriedze, kā apvaldītas dusmas. Nevar īsti saprast, vai tas ir savstarpēji vai vērsts tie�i pret Dainu.

-��� LIzbet, apsoli man, ka būsi prātīga un nemeklēsi piedzī�vojumus, labi? Mika balsī ieskanējās rūpes.

-���� Protams. Mēs ta�u esam atbrauku�as atpūsties, izklai�dēties un uzlabot veselību, vai ne? Tāda bija oficiālā leģenda, ja pareizi atceros, Anna smējās. Nu tad arī pūtī�os un izklaidē�os uz visu banku!

Nez kāpēc pēc īsās sarunas Miks jutās pamatīgi satraukts un noraizējies. Annas Elizabetes balsī bija skanējusi tik tēlota vieglprātība, ka pat pilnīgam dundukam būtu skaidrs viņa atkal iekulsies nepatik�anās.

Interesanti, cik viņiem tur diennaktī maksā viens numurs? Es varētu aizbraukt, Annai un Zanei nezinot, un apmesties tur�pat viesnīcā, brīvā numurā. Vai arī ja ne pa�ā viesnīcā, tad netālajā viesu mājā vai pie kāda no cieminiekiem. Nevar būt, ka neatradīsies brīva istabiņa! Hmm, nav slikta doma pats atpūtī�os, beidzot izbaudī�u, ko nozīmē spa procedūras, un arī meitenes pieskatī�u. Ja nu kas� Annas studiju biedrene ta�u mani nepazīst. Vai nu būs tā, ka neizdosies?Jāpajautā ģenerālim, ko viņ� par to domā?

Ģenerālis, kā jau to varēja iedomāties, nebija sajūsmā. Paredzēja, ka Anna Elizabete no dusmām lēks gaisā, jo viņai liksies, ka tiek uzraudzīta, kontrolēta un ierobe�ota.

Tomēr Miks palika pie sava un ieslēdza plaukstdatoru.

SPA KAIJAS apartamentu cenas bija graujo�as gan latos, gan eiro.

Nez kur� tādas varēja atļauties? Divās nedēļās bankas konts būs sauss kā izsūkts ar putekļu sūcēju.

Rūpīgi izstudējis komplekso veselības uzlabo�anas pie�dāvājumu cenu listi, majors Kaķītis nolēma attaisnot savu klātbūtni viesnīcā ar baseina, trena�ieru zāles un masā�as procedūru nepiecie�amību, ta�u dzīvo�anai atrada ekonomis�kāku risinājumu netālo viesu māju Mazreņģes, kas atradās vien piecu minū�u gājiena attālumā no SPA KAIJAS galvenās ēkas. Tur tika piedāvāta ērta, vienkār�a naktsmītne un bro�kastis eko stilā, bet pārējos labumus varēja baudīt viesnīcā. Pretēji naktsmītņu astronomiskajiem cipariem maltī�u cenas Kaijās bija visnotaļ demokrātiskas.

Rezervējis istabu Mazreņģēs nākamajām divām nedēļām, Miks apmierināts devās sakravāt ceļasomu.

2.��aprīļa pievakare

Turpretī Annu telefona saruna bija nomierinājusi. Pamanī�jusi, ka no guļamistabas gaitenī var iziet arī pa taisno, ne caur kopīgo viesistabu, un klusi devusi Grāfam komandu sargāti -, Anna nedzirdami, basām kājām izslīdēja laukā. Viņa gribēja neviena netraucēta izstaigāt viesnīcas otro stāvu un ielūkoties pārējos numuros �urp nākot, bija pamanījusi tuk�o numuru durvīs karājamies atslēgas ar skaistiem medaljoniem, kuru vienā pusē iegravēta kaija ar lidojumam atplestiem spārniem.

Ja tās tur vēl ir, man nevajadzēs ilgu laiku�

Mīkstie grīdceliņi �o uzdevumu atviegloja. Palūkojusies visapkārt, viņa kā rēgs aizslīdēja pa gaiteni, kura pretējo sienu rotāja lielformāta spoguļi, radot ilūziju, ka gaitenis ir divreiz platāks nekā īstenībā.

Atslēgas patie�ām vēl atradās slēdzenēs, numuriņu durvis bija vaļā. Gaitenī smar�oja pēc tīrī�anas līdzekļiem un svaigi grieztiem ziediem, bet apartamentu uzkop�ana acīmredzot vēl nebija pabeigta. Tomēr nevienu darbinieku neredzēja.

Anna Elizabete nekavējās, a�i pagājās pa gaiteni uz priek�u un ieslīdēja durvīs aiz Zanes istabas. Uz tām glīta metālka�luma plāksnīte vēstīja Ceriņu istaba Violetie apartamenti. Kā jau bija nojau�ams pēc nosaukuma, abās telpās istabā un labierīcībās valdīja visu nian�u ceriņvioletās, ceriņrozā krāsas un pseidogotiskais stils. Vāzēs smar�oja ceriņi, uz naktsgaldiņiem un vannas istabā violetas sveces. Plata div�guļamā gulta ar smailiem, kokgriezumiem rotātiem torņiem, baldahīnu un naktsgaldiņiem, virs tās glezna Nakts pār jūru, pie sienas skapis un liels plazmas televizors. Labierīcībās tualetes pods, izlietne un neliels d�akuzi ar du�u.

Blakus numura Rīta istabas jeb Zilo apartamentu ieeja atradās tie�i gaiteņa galā, līdzās sienā ieslēptām, diagonāli novietotām slotkambara durvīm. Dzīvojamā telpa neliela, fak�tiski vienvietīga. Iekārtota klasiski, lai neteiktu atturīgi, gandrīz meditatīvi. �aura gultiņa, norobe�ota ar skapjveida plauktu, neliels rakstāmgalds, virs tā televizors. Pie sienas glezna Rīts. Dominējo�ās krāsas tum�i un gai�i zilās, akva�marīna, zilzaļa. Vāzēs tum�zili īrisi. Pie logiem caurspī�dīgi, nakts zili aizkari. �aurajā labierīcību telpā atradās viss vajadzīgais, pat miniatūra burbuļvanna, liekot apbrīnot pro�jektētāju un telpu dizaineru izdomu. Ta�u �ī numura �aurību un askētismu pilnībā kompensēja prāvais, vaļējais balkons ar �ēzlongiem, kas ļāva baudīt rīta sauli un skaisto skatu uz jūru, Aklā raga bāku, Kaiju un Reņģu mājām, Kaijciema baznīcu un veco kapsētu.

Nākamais kaimiņ� Me�a istaba jeb Zaļie apartamenti izcēlās ar salīdzino�i pla�u darba zonu, ko veidoja prāvs raks�tāmgalds un iebūvēts stūra plaukts.

�ī būtu lieliska telpa rakstniekam kā laukā no gultas, tā pie darba, kā nogurst, tā migā iek�ā. Vari gulēt, vari skatīties platekrāna televizorā.

Uz rakstāmgalda slaidā melnās keramikas vāzē greznojās viens vienīgs zieds zaļa kalla, toties gultas galvgalis bija veidots kā krā�ņa glezna saules pielieta sūnāja motīvs. Tek�stilijas lins un kokvilna. Labierīcību �aurībā vietu bija radusi ultramoderna tum�zaļa stikla masā�as du�kabine ar dziļo pamatni. Akrobātiski salokoties, to varēja izmantot ari par minivannu.

Tie�i pretī Annas un Zanes Purpura apartamentu ieejai atradās Zelta istaba jeb Dzeltenie apartamenti otrs viesnīcas SPA KAIJAS luksusa numurs. Iekārtots tik dīvaini eklektiskā stilā, ar tik pārspīlētu spo�umu, ka Anna nespēja iztēloties cilvēku, kur� te spētu justies labi.

Milzonīga, gandrīz �etrguļama gulta slīga zīda un atlasa spilvenos, no sāniem to ieskāva zeltainas drapērijas. lādas pa�as drapērijas rotāja garāko istabas sienu, kuras vidū ar pārlaicīgu vienaldzību pasauli vēroja apzeltīta metālkaluma inku saule. Istabas ceturtdaļu pie loga aizņēma Apaļā galda bruņinieku cienīgs, masīvs ozolkoka galds ar perlamutra un zelta inkrustācijām, paredzēts divpadsmit personām, bet dzi�ļākajā stūri aiz aptuveni metru augstas kokgriezumiem rotā�tas �ķērssienas bija iekārtots pakavveida rokoko stila zvilnis ar zemu galdiņu vidū acīmredzot intīmākām sarunām.

Telpā vējoja frēziju smar�a tās bija visur. Ari labierīcību telpā, kur bez poda, izlietnes un baseina lieluma d�akuzi at�radās tāda pati masā�as du�kabine kā Me�a istabā, tikai �ai bija zeltaini spoguļstikli. Numura lielākais trumpis Dien�vidu balkons ar diviem smalki pītiem atpūtas krēsliem, kafijas galdiņu un pla�u skatu uz Kaijciema administratīvo centru un jaunbūvētajiem savrupnamiem.

Savukārt blakusnumurs Tuksne�a istaba jeb Smil�u apar�tamenti izcēlās ar funkcionalitāti un patīkamu vienkār�ību: zema, orientāla tahta, �auri, asimetriski plauktiņi, paceļama lete rakstī�anai un, protams, neiztrūksto�ais televizors. Ā, vēl glezna Kāpas un ziedi trīs saulespuķes akmens vāzē.

Vannasistaba aprīkota ar visu vajadzīgo, burbuļvannu ieskai�tot. Mikam te patiktu, nodomāja Anna Elizabete. Man arī.

Tuvāk gaitenim izejai, abpus bija izvietotas Dzintara istaba jeb Oran�ie apartamenti un Saulrieta istaba jeb Sarkanie apar�tamenti. Labierīcību komplektācija abos numuros bija iden�tiska pods, izlietne, burbuļvanna, tāpat arī istabu iekār�tojums, vienīgi Dzintara istabā dominēja romantiskais stils un smar�oja rozes, bet Saulrieta istabā jūgendiski motīvi un tulpes, turklāt tā bija piemērota ne tikai atpūtai, bet arī lieti�ķām sarunām un darbam. Dzintara istabā gleznu nebija, bet Sarkanos apartamentus greznoja platformāta akvarelis Saulriets.

Gaiteņa galā tūlīt aiz spirālkāpņu laukumiņa, zaļo augu gandrīz apslēpta, atradās izeja uz Rietumu balkonu, no kura slīpi pavērās gleznains skats uz jūru, kāpu zonu, koted�ām, autostāvvietu, bet aiz tās uz diviem lepniem savrupnamiem. Pirmo, tuvāko, it kā sargāja �etras di�priedes, bet otrā pagalmu rotāja skaisti apcirpti kadiķi. Tālāk pletās prie�u sils, kur starp koku stumbriem vīdēja nelieli konusveida namiņi kempings Kāpa. Anna bija rūpīgi izpildījusi mājasdarbu iz�studējusi Kaijciema karti, tāpēc tagad viegli orientējās ainavā un apkārtnes objektos.

Vēl bija atliku�as tikai spirālveida kāpnītes uz Karaliskajiem torņa apartamentiem jumta tornītī. Anna Elizabete ar nodomu bija atstājusi �o objektu kā beidzamo, lai nejau�as pieķer�a�nas gadījumā varētu aizbildināties ar nezinā�anu, sak� vai, piedodiet, es domāju, ka tas pieder pie mūsu numura.

Uzkāpusi aug�ā un, tāpat kā citviet, durvis atradusi vaļā, Anna a�i pārskrēja ar acīm se�stūrainajai telpai. �ī patie�ām bija karaliska istaba, kuras centrā greznojās purpurīgi zeltaina gulta ar tādas pa�as krāsas gāzes audumu drapērijām. Iepretī gultai aiz kāpnēm, nodalīts ar zemu starpsienu, atradās kafijas stūrītis. No gultas pa labi aiz spoguļsienas slēpās labierīcības; �eit d�akuzi vietā bija stūra masā�as vanna. Ni�ā starp sienu un gultu kosmētikas galdiņ�. No gultas pa kreisi virzienā uz kāpnēm izstiepta darba zona ar elegantu rakstāmgaldu un slēgtu grāmatplauktu-drēbju skapi. Visus galdus rotāja hiacin�u kompozīcijas.

Torņa apartamenti bija iekārtoti nenoliedzami interesanti, ta�u Annai Elizabetei, stāvot �ī daudzstūra vidū, pēk�ņi kļuva nelāgi it kā auksti, it kā bailīgi, it kā viņu novērotu sve�as, nelabvēlīgi noskaņotas acis. Iespējams, �ādu sajūtu radīja triju milzīgo logu saspēle ar se�iem iluminatoriem: vienā sienā logs, otrā divi iluminatori, tre�ajā atkal logs, un tā tālāk. Torņa iemītnieks varēja justies kā kapteinis kajītē vai uz sava tiltiņa. Netrūka pat simboliskā stūres rata tas kā dekoratīvs elements bija iestrādāts spirālkāpņu aug�galā platformas margās.

Nudien, tūksto� un vienas nakts pasakas! Kādam �ajā viesnīcā patie�ām ir traks fantāzijas lidojums�

Tāpat basām kājām Anna Elizabete pa spirālkāpnēm no�skrēja lejā līdz puspagrabstāvam, a�i izsteidzās cauri apmek�lētājiem atļautajai zonai: visās telpās, izņemot spa bloku, dur�vis bija vaļā, ta�u cilvēkus nekur neredzēja. Tikpat a�i, bet nu jau mazliet piesargādamās, viņa pabāza galvu arī pirmajā stāvā no virtuves skanēja apetīti rosino�i iekārtu trok�ņi, trauku �ķinda un skaļas, dzīvespriecīgas balsis, bet faktiski tas bija vienīgais pierādījums, ka visā lielajā viesnīcas ēkā bez viņas, Zanes un Grāfa ir vēl kāda dzīva būtne.

Viesu uzņem�anas hallē, aptiekā un suvenīru bodē Anna nolēma nerādīties tik smalkas viesnīcas darbinieki var nesa�prast, kāpēc dāma, kas atbraukusi kreislerā, pēk�ņi skraida apkārt basiņām. Dainu viņas steidzamajos darbos traucēt ne�gribējās, tāpēc Anna Elizabete joza atpakaļ uz numuru, pirms vēl Zane sacēlusi brēku�

Tikpat nedzirdami kā izslīdējusi no numura, viņa atvēra durvis un ie�mauca atpakaļ guļamistabā. Grāfs līksmi iesmilk�stējās un sāka kūļāt asti, ta�u Annas �ku�!� komplektā ar draudzīgu skausta pabu�inā�anu lika sunim saprast, ka tūlīt sekos jauna, interesanta spēle, tikai mirkli jāpacie�as.

Viesistabā Zanes nebija, uz balkona arī ne. Klusi pavērusi draudzenes guļamistabas durvis, Anna Elizabete izdzirdēja skaļu, aizrautīgu, ta�u ārkārtīgi greizu dziedā�anu, kas nāca no labierīcību telpas.

Mazs kukainīt�s pa jūru peld un negrimst dibenā�

Vārdi bija saprotami skaļi un skaidri, jo, lai nu kas, ta�u plau�as un dikcija Zanei bija lieliskas draiskā jūras vilka āriju nespēja pārmākt ne ūdens �ļaksti, ne d�akuzi motora dobjā dūkoņa.

Nu gan lai�! Vismaz durvis būtu aizslēgusi. Tā jau jebkur� var ienākt, kaut ko paņemt, nolikt vai vispār� Brrr, riebjas pat domāt. Labi, ka te ir Grāfs, �īm ausīm un zobiem garām neviens nepaies.

Ērti iekārtojusies tajā pa�ā zvilnī, kur bija sēdējusi iepriek�, Anna Elizabete iegrima rāmā apcerē, prātā pārcilājot gan tikko, gan pirms tam redzēto.

Tātad. Pirmkārt, simtgadīgajā spa viesnīcā nebija ne mi�ņas no vēsturiskās pagātnes lai gan no ārpuses milzīgā, da�ādos laikos celtā un papildinātā ēka atstāja solīdu veco laiku di�būves iespaidu, iek�ā viss, pilnīgi viss, ieskaitot trīs greznā metālkaluma spirālkāpnes un spo�o jumta segumu, bija svaigs un nesen darināts. Nekādas nacionālās romantikas vai koka interjera elementu, kā varbūt varētu iztēloties, no�klausoties viesnīcas dibinā�anas stāstu. Nekāda pagāju�ā gad�simta 20.-30. gadu latviskā art deco, kas lieliski saderētos ar �āda tipa celtni, to vizuāli bagātinot un atdzīvinot. Tā vietā mitrumizturigais reģipsis, flīzes, �paktelis, krāsas un spoguļi, lai gan vienīgās vietas, kur �ī modemā, kailā funkcionalitāte pilnībā attaisnojās, bija peldbaseina zāle, spa un procedūru telpas: tīras līnijas, lieli laukumi, krāsu un toņu saspēle, daudz gaismas un zaļo augu. Vienalga, īstu vai mākslīgu. Tur jā, ta�u viesu istabām �is uzstādījums nederēja. Trūka mājīguma un dvēseles.

Otrkārt, kāds �o viesnīcu izmantoja kā platformu, lai īste�notu savas bērnības fantāzijas. Citādi �o varavīksnes krāsu, vēsturisko, arhitektonisko un etnisko stilu sajaukumu nosaukt nevarēja. Iespējams, sākotnējā ideja bijusi laba, ta�u kādā brīdi smalkā koncepcija pārvērtusies lētā erzacā, kur galve�nais ērtības un greznība.

Tre�kārt, �im kādam, kur� bija atbildīgs par telpu iekār�tojumu, ir acīmredzama vājība pret divām lietām lieliem plazmas televizoriem un burbuļvannām, kas bija ietilpinātas pat tur, kur normāli to nevarētu izdarīt.

Ak, jā, tas ta�u ir spa sanum per aqua! Veselība caur ūdeni� Tā gan. Un tāpēc ūdens ir visur. Labi.

Ceturtkārt, Annu mulsināja viesnīcas zaļo augu izvēle gai�teņos. Jā, tie bija labi kopti, zaļoksni un glītos, dekoratīvos, sienām pieskaņotos akmens masas podos, ta�u atstāja hao�tisku iespaidu. Palmas, sukulenti, orhidejas, līdakastes, mājas svētība, naudas koki, monsteras, jūras kvie�i, banzai kociņi� Kāpēc tā?

Piektkārt, dīvains sanitāro telpu izvietojums: pirmajā stāvā veļas un trauku kambari izvietoti abpus galvenajam gaitenim, bet slotkambaris pie pa�ām direktores kabineta durvīm; otrajā, viesu stāvā, slotkambaris atrodas nevis līdzās kāpnēm, bet gaiteņa tālākajā galā, starp trim grezniem apartamentiem. Toties pagrabstāvā tīrībai atvēlēta vesela istaba, bet atkal tie�i līdzās viesnīcas otrā vadītāja kabinetam. Savādi. Un ļoti neparocīgi.

Visbeidzot, sestkārt, jāatceras pajautāt Dainai, kā īsti funk�cionē elektroniskā atslēga�

Atlaidusies ar bordo zīda pārsegu klātajā gultā un pievē�rusi acis, Anna Elizabete nolēma mirkli atpūsties. Līdzās uz grīdas, saritinājies uz sava tepiķī�a, rāmi �ņākuļoja Grāfs. Viņa pastiepa labo roku un iegremdēja pirkstus suņa kumbra biezajā ka�okā. Grāfs labpatikā ieņurdējās�

*�� * *

Krēslainajā tum�koka kabinetā atkal blāvi iegaismojās datora ekrāns. Melni cimdotie pirksti uzmanīgi klabinājās pa klaviatūru. Monitorā parādījās se�padsmit kameru ekrāni katra kamera pavērsta pret citu objektu. Melnie pirksti viegli slīdēja pāri taustiņiem, un pēc mirkļa divas kameras mainīja savu skatu leņķi.

*�� * *

Anna atmodās nosalusi, lai gan pa miegam bija ietinusies gultas pārsegā. Ta�u vai zīds spēj sasildīt?!

Grāfs omulīgi gulēja, izstiepies pa pusistabu. Viņam apkārt mētājās Hills suņu barības paciņas aftliekas acīmredzot, nespēdams sagaidīt saimnieces solītās pusdienas, vilks bija pa�apkalpojies. No blakusistabas nedzirdēja ne skaņas, tikai veclaicīgais stāvpulkstenis klusi un melodiski nobimbināja� septiņus?

Nu gan esmu gulējusi, Anna no�ausminājās. Un neviens neviens! nevarēja pamodināt! Ko tagad domā Daina, kura divos gaidīja Zaļajā ēdamistabā uz pusdienām? Un kur ir Zane? Nebūs ta�u noslīkusi?

Zanes istaba bija tuk�a, ta�u Anna Elizabete ievēroja, ka draudzene jau paguvusi iekārtoties līdzpaņemtās drēbes saliktas skapi, uz galda atvērts dators. Uz ekrāna kārdino�i rēgojās ikona �romans.doc�.

Pārņēma pēk�ņa ziņkāre īstais bridis ielūkoties Zanes topo�ajā daiļdarbā. Anna a�i uzklik�ķināja ar peli uz ikonas, ta�u nekā draudzene savu garabērnu bija nodro�inājusi ar aizsargparoli. Ar hakerē�anu nodarboties negribējās, un viņa likās mierā. Vajadzēja izstaidzināt suni un nedaudz sakopties, lai tad dotos lejā vakariņās.

Cerams, viņa vēl nebūs ierakstīta melnajā sarakstā!

Abi ar Grāfu izlavīju�ies pa Rietumu durvīm, viņi raitā riksi garām kreisās puses Akmens koted�ām aizskrēja līdz lie�dagam, un tur Anna Elizabete izbrīnā sastinga viesnīcas īpa�nieki bija norobe�oju�i jūru! Sēta iesniedzās ūdeni līdz pirmajam sēklim.

Rita mazās ekskursijas laikā viņa tam nebija pievērsusi uzmanību, ta�u tagad, vēlreiz pārstaigājot zaļo zonu, īpa��nieku tieksme noslēgties no ārpasaules kļuva skaidri redzama. Pusotru metru augsts �ķeltu akmeņu mūris ieskāva visu spa KAIJAS un Kaiju māju teritoriju, sniedzoties jūrā līdz pat pir�majam sēklim. Biezajā mūra sienā bija �etri slēdzami vārti trīs iebrauk�anai ar auto (vieni uz Prie�u māju un kempinga Kāpa pusi, divi uz Kaiju ceļu), bet ceturtie kājāmgājējiem, uz Reņģu mājām un viesu namu Mazreņģes. Faktiski viesnīca pilnībā bija valsts valstī.

Vai kas tāds vispār iespējams? Bet kā tad ar tauvas joslas likumu? Cik lielam un kādam jābūt kukulim, lai spētu nopirkt gruntsgabalu jūras krastā ar visām kāpu smiltīm līdz pa�ai ūdenslīnijai un vēl tālāk? Faktiski tas nozīmē gan tūristiem, kuri grib pastaigāties gar jūru, gan vietējiem iedzīvotājiem, kam jānokļūst no vienām mājām otrās, pieeja jūrai ir liegta, protams, ja vien viņi nav ar mieru brist pāri ceļgaliem ūdenī.

Viņi ta�u to jūras krastu ir nozagu�i!

Annai Elizabetei pēk�ņi ļoti sagribējās būt mājās, Me�ājos, Pū�u salā, kur Bergu namu no pārējās pasaules atdalīja dabisks ūdens�ķērslis Melnupe, kur tuvējie kaimiņi gāja cits pie cita ciemos un viss bija īsts arī ķirmju sagrauztās veclaiku mēbeles.

Ta�u viņa bija Dainai apsolījusi noskaidrot, kas �eit notiek, un, lai kā negribētos, solījums jāpilda.

Būtu vismaz kāds, ar ko parunāties, dalīties novērojumos un pastrīdēties!

Zanei atstāstīt redzēto un izsecināto Anna Elizabete nevē�lējās. Nē, tā nebija neuzticē�anās, drīzāk gan piesardzība, jo draudzenei piemita nelāga īpa�ība rūpīgi glabātu informāciju izspert nevietā un nebridī, vienkār�i tāpat lai paraudzītos, kas nu būs�

*�� * *

Nedaudz uzposusies vakariņām, kurās bija paredzēts tik�ties un iepazīties ar Dainas vīru, Anna Elizabete kāpa lejup uz pirmo stāvu. Grāfs, mīksti likdams prāvās ķepas, svarīgi soļoja pa priek�u.

Ejot garām Kamīnistabai, Annai pēk�ņi izlikās, ka aiz puspievērtajām durvīm kāds cen�as apvaldīt skaļus, izmisīgus �ņukstus. Tā raud likteņa sists cilvēks galīgā strupceļā, nezi�not, ko tālāk iesākt. Grāfs līdzjūtīgi iesmilkstējās un vaicājo�i paraudzījās saimniecē. Pamīņājusies uz sliek�ņa, Anna tomēr izlēma nē, viņa netēlos optimistisko vandali, nelauzīsies iek�ā un nemēģinās ar tuk�iem vārdiem mierināt to, kur� tur cen�as

tikt pāri savai melnajai svītrai. Ar skatienu pavēlējusi sunim sekot, viņa devās uz ēdamistabu.

Arī trauku noliktavas durvis bija puspavērtas. Pēc skaļās �ķīvju �ķindoņas varēja nojaust kādam ir ļoti slikts gara�stāvoklis. Grāfs brīdino�i ierūcās tie�i īstajā brīdī, lai Anna atkāptos no durvīm, kas, laikam ta�u ar kāju grūstas, gandrīz izlidoja no eņģēm. Gaitenī vispirms izlīgoja milzīga �ķīvju piramīda, tad parādījās nesēja tum�i pietvīku�ais vaigs. Tas bija Matro�u Fredis. Caur zobiem izgrūdis �bvakar! , viņ� smagi aizslāja uz virtuvi.

Zaļajā ēdamistabā neviena nebija, lai gan uzservētie galdiņi un klusinātais apgaismojums vēstīja viesi tiek laipni gai�dīti. Toties Purpura ēdamistabā bija uzklāts liels, apaļ� galds divpadsmit personām. Galda vidū mirdzēja grezns sudraba sve�turis ar septiņām svecēm, pārējā telpa slīga tumsā. Viss liecināja vakariņas būs svinīgas.

Viss jau būtu labi, tikai kur tad ēdāji? Kur Zane? Pat nama�māte pazudusi�

Godāto redaktrisi Anna Elizabete atrada Dzeltenajā kafej�nīcā ar martini kokteiļa glāzi vienā un garu dāmu cigareti otrā rokā viņa sparīgi �estikulēja un skaļi smējās par Aļģirda stāstītajām anekdotēm.

Oho, kop� kura laika Zane sākusi smēķēt? Te tev nu bija vese�līgā dzīvesveida piekritēja�

-����� 0, Anna! Piebiedrojieties mums! jūsmīgi iesaucās krietni piesārtu�ais trena�ieru zāles pavēlnieks. Viņ� acīm�redzot jau bija iebaudījis ne vienu vien kokteili, jo uzvedās visai vaļīgi un familiāri. Mēs� te� gaidām pārējos ballītes dalībniekus un rosinām apetīti. Jūsu draudzene ir fantastiski

�

gudra sieviete beidzot kāds, ar ko var parunāties! Citādi tas tur aristokrātiskais īgņa, viņ� norādīja uz kalsnu stāvu terases stūri, līdz mūsu, plebeju, līmenim nenolai�as, bet dzert vienatnē man nepatīk.

Tas tur īgņa izrādījās melnā smokingā tērpies pusmū�a vīrietis gariem, atpakaļ atsukātiem sudrabaini pelēkiem matiem. Pie labas gribas viņu varētu dēvēt pat par simpā�tisku, ja vien iespaidu nebojātu augstprātīgā sejas izteiksme un na�a plānumā sakniebtās lūpas. Pamanījis Annu, viņ� to iztālēm atturīgi pasveicināja un sakustējās, ta�u, ieraudzījis viņai līdzās piecdesmitkilogramīgu vilku, palika, kur stāvējis, ar visu būtni pauzdams nepatiku.

Stīvs un iedomīgs� Atcerējusies �orīt stāstīto, Anna Eliza�bete pareizi izsecināja, ka tas var būt vienīgi vietējais farma�ceits Alts Putenis tas pats, kuru studiju biedrene tik ļoti kāroja apprecināt ar Intu Lāsīti.

Iztālēm varēja sadzirdēt pieaugo�u balsu murdoņu, un cits pēc cita restorāna telpā ienāca septiņi cilvēki rīta pusē sa�staptie Alīda Reņģe, Ilga un Fredis Matro�i, Dainas meita �īs dienas administratore Dina Spo�ā, kāds padzīvojis pāris un skaistumsalona Rasas Lāse saimniece Inta Lāsīte. Trūka tikai Dainas.

Sanāku�ie izklīda pa Dzeltenās kafejnīcas telpu, izveidojot mazas grupiņas.

Alts turpināja vērot jūru, ik pa brīdim neuzkrīto�i pa�ķie�lēdams uz Annu un viņas suni.

Aļģirds tikko bija pasniedzis Zanei jaunu kokteili. Viņas smiekli kļuva divreiz skaļāki.

Alīda, Ilga un Fredis apsēdās pie viena galdiņa, Dina un padzīvoju�ais pāris pie otra. Viņi neko nedzēra.

Inta Lāsīte, mirklī novērtējusi situāciju, no kokteiļgaldiņa paņēma divas martini glāzes un nāca pie Annas.

-��� Gaidīsim kopā? Viņa jautri pasmaidīja, sniegdama ape�ritīvu. Grāfs pavēdināja asti un iesmilkstējās.

-���� Labprāt, Anna atviegloti nopūtās. Vienai pa�ai stāvēt savstarpēji pazīstamu cilvēku vidū nebija nekāda ogu maize.

-��� Inta, vai jūs man pateiktu, kas �eit notiek?

-����� Kā kas? Svinīgās vakariņas par godu vasaras sezo�nas atklā�anai! Direktore �odien pusdienu laikā paziņoja, ka vakarā būs balle, un nosauca tos divpadsmit, kuri tajā pie�dalīsies. A, bet jūs ta�u pusdienās nebijāt zālē�

-���� Tikai divpadsmit? Anna brīnījās. Bet� cik saprotu, viesnīcā strādā daudz vairāk cilvēku�

-Jā, ta�u �ī tradīcija iedibināta reizē ar SEA KAIJAS atjauno��anu atzīmējot vasaras sezonas sākumu, viesnīcas īpa�nieki rīko vakariņas, kurās piedalās saimnieku ģimenes locekļi, pir�mie sezonas viesi un da�i darbinieki katru gadu citi. Tikt ielūgtam nozīmē īpa�u labvēlību un pagodinājumu. Darbinie�kiem tas nozīmē ļoti daudz, jo apliecina, ka īpa�nieki aug�stu novērtē viņu veikumu. �ogad ielūgumu saņēmām mēs ar farmaceitu Altu Puteni. Par veiksmīgi izstrādātiem jauniem preparātiem, Inta Lāsīte kautrīgi palepojās. Tad klusi pie�bilda: Nesaprotu tikai, ko te dara Aļģis.J

Jauka meitene, Anna nodomāja. Tik vienkār�a, saulaina un� īsta. Ta�u it kā ne no �ī gadsimta. Vai tie�ām viņa nenojau�, ka �ī "īpa�ā labvēlība" nav nekas cits kā veikls NLP triciņ� dar�binieku motivē�anai un savstarpējās konkurences pastiprinā��anai? Pārvaldības principi "da�i zvēriņi ir vienlīdzīgāki par citiem" un "skaldi un valdi" joprojām darbojas. Interesanti, ko �ajā īpa�ajā svētku vakarā dara un kā jūtas pārējie neielūgtie viesnīcas darbinieki?

Tā kā no Dainas joprojām nebija ne vēsts, Anna Elizabete nolēma, ka tikpat labi var sākt savu iztaujā�anu arī tagad, negaidot norunāto vakara kafijas dzer�anu pie Intas, jo izska�tījās, ka vakars var ievilkties. Varēja redzēt, ka pārējās mazās kompānijas ir pilnīgi pa�pietiekamas un kavē laiku tīkamās sarunās pie labiem dzērieniem.

2.��aprīļa vakars

-���� Inta, es gribētu kaut ko pajautāt protams, ja tas nav komercnoslēpums dzīvības cenā. Ar ko īsti jūs nodarbojaties Kaiju laboratorijā? Teicāt izstrādājat jaunus preparātus. Kā�dus? Vaicāju tāpēc, ka mums ar kolēģi �eit notieko�ais jāap�gūst triecientempā un da�u dienu laikā jāizplāno jaudīga in�formatīvā un reklāmas kampaņa. Cik saprotu, vasaras sezona faktiski jau ir sākusies�

-��� Jā, rīt ieradīsies pirmie viesi visi pierakstīju�ies uz pilnu veselības atjauno�anas un skaistumkop�anas procedūru kursu. Labi, ka mēs ziemas un pavasara mēne�os paspējām sara�ot pietiekami daudz preparātu, lai tagad par to vairs nevajadzētu uztraukties. Inta Lāsīte uz mirkli aprāvās un kaut ko spraigi domāja. Nezinu, ko un cik daudz �obrīd jums drīkstu stāstīt� Nu, labi ja Daina jūs uzaicinājusi, gan jau viņa zina, ko dara.

Tātad mēs SPA KAIJAS laboratorijā nodarbojamies ar pil�nīgi jauna tipa kopjo�ās un dekoratīvās kosmētikas līdzekļu izstrādi cen�amies radīt absolūti ekoloģiskus preparātus, izmantojot tos noslēpumainos dabas spēkus, kas ielikti katrā augā, ziedā, lapā, ogā vai sēklā. Cen�amies izmantot pilnīgi visu augu, bet, lai to spētu izdarīt, mums vispirms jāizpēta kādas īpa�ības piemīt katrai �ī auga daļai pa�ai par sevi, visam augam kopumā un, protams, kombinācijā ar citiem augiem.

Kā nojau�at, mums darba pietiks nākamajiem trīssimt ga�diem� Jaunā sieviete gai�i iesmējās.

-���� Bet� atvainojiet, Inta, ta�u tie�i ar to pa�u, manuprāt, nodarbojas visi kosmētikas ra�otāji no viena pola līdz otram un �ķērsām zemeslodei! Varbūt vienīgi at�ķiras augu sorti�ments� Anna jutās krietni apjukusi. Nekā ekstraordināra te nebija parasta laboratorija, kādu pasaulē tūksto�iem. Biznesa ni�a, kurā Daina Spo�ā ar savējiem cen�as iesprauk�ties, sen jau aizņemta, turklāt tajā izpletu�ies tādi monstri, kam �āda mikrolaboratorija nav nekas vairāk par uzmācīgi dīco�u knisli siltā pievakarē. Plauks! un cauri būs.

-��� Jums ir un nav taisnība, Anna. Jā, mēs, tāpat kā citi, ra�ojam tonikus, losjonus, vannas sāļus, ziepes un skrubjus, ta�u darām to ekoloģiski, bez jebkādām ķīmiskajām piede�vām spirtiem, glicerīna, E vielām, konservantiem un da�ādu indīgo metālu piejaukumiem. �ī iemesla dēļ mūsu ārstniecis�kās un dekoratīvās kosmētikas līdzekļiem ir īsāks derīguma termiņ� nekā masveida produkcijai, kas ir tā piepīckāta ar Mendeļejeva tabulas elementiem, ka lietotāji faktiski tiek dzīvi iebalzamēti. Varēja just, ka Inta Lāsīte ir zirgā viņa bija tā aizrāvusies, ka pat nemanīja pēk�ņi pienāku�o Altu Puteni.

-��� Intiņ, diez vai mūsu vie�ņu interesē tik detalizētas nian�ses, viņ� ledainā pieklājībā pārtrauca kolēģes vārdu plūdus.

-���� Rezumējot dzirdēto, Inta gribēja uzsvērt to, ka mēs savā laboratorijā pētām augu komplekso iedarbību uz cilvēku lab�sajūtu un skaistumu, piemēram, vai vienu un to pa�u augu var reizē ēst, dzert, lietot maskām, vannām un masā�ām un kuras tā daļas vislabāk noder konkrētiem mērķiem!

-��� Tas patie�ām ir interesanti, Anna Elizabete bija spiesta piekrist. �āda koncepcija bija kas jauns. Un kādi ir panā�kumi? Esat atklāju�i ko sensacionālu?

-��� Tur jau tā lieta, ka esam! izsaucās Inta. Pēdējo trīs gadu eksperimenti pierādīju�i, ka tie Latvijas augi, kas �eit augu�i kop� aizlaikiem, pilnībā ir izmantojami �ejienes iedzī�votāju pārtikā un veselībā, savukārt tie, kas jebkad jebkādā veidā tiku�i ievesti no citiem kontinentiem, valstīm vai citām klimatiskajām zonām, mūsu reģiona ļaudīm ir kaitīgi. Tie�i tāpēc jau mēs tik daudz, bie�i un smagi slimojam.

Oho, tā tik ir teorija! Drosmīgs apgalvojums, lai gan diez vai iztur kritiku. "Pilnībā izmantojami�? Nu, nu� Viņus nosauks par �arlatāniem un nolin�os. Pārāk jau vienkār�i tas viss izklausās. Un kur ir pierādījumi?

-��� Dro�i vien jūs �obrīd domājat tā ir utopija, viņi blefo, �ādi apgalvojumi prasa ilgsto�us pētījumus speciāli aprīkotās laboratorijās, ar lielu brīvprātīgo fokusa grupu un neitrālu novērotāju klātbūtnē. Jā, mums nekā no tā visa nav, toties ir kas cits autentiskas sen�u zinā�anas! Atturīgais, bezkaislī�gais farmaceits Alts Putenis bija mainījies par simt astoņdes�mit grādiem un nu līdzinājās aptraku�am Ein�teinam.

�ēlīgais Dievs, tā tik vēl trūka! Kādas autentiskās sen�u zinā��anas? Vai viņ� domā kaut ko līdzīgu Me�āju zāļu sievas Vecās Lavīzes mantojumam? Bet� senās zāļu raganas nemēdza savas zinā�anas pierakstīt, viņas tās savām mantiniecēm nodeva tāpatmutiski, praktiski, sajūtu līmenī� Kā Lavīze�

-� un tagad mēs, visi laboratorijas darbinieki, tās pārbau�dām, liekot lietā katrs savā darbības jomā. �ķiet, viņa bija palaidusi garām prāvu gabalu no Alta stāstījuma. Iespējams, ļoti svarīgu. Ta�u pārvaicāt ko jūs tikko teicāt? nez kāpēc negribējās. Anna Elizabete saspicēja ausis. Piemēram, vai jūs zināt, kas par fantastisku, universālu augu ir skābene? Parastā skābene, ar kādām pilnas pļavas. Vai nātre, pela�ķis, vībotne? Tos var ēst, dzert, izmanot kā gar�vielas, pirtsslotas, bet noteiktās kombinācijās un koncentrācijā arī kā zāles!

-��� Zinu.

Alta Puteņa vārdu plūdi aprāvās kā apcirsti pa�ā saknē.

-��� Kā jūs zināt?

Manas vecvecvecmātes māsa bija zāļu ragana un vārdotāja!

Protams, kaut ko tādu viņa nemū�am nevienam neteiks un nestāstīs. Tāpat kā to, ka nu jau pāris gadu nelieto pirkto kosmētiku vai medikamentus un ari gar�vielu maisījumus vei�do pati no pa�māju augu ziediem, lapām, stublājiem, sēk�lām un ogām.

Tā vietā Anna pajautāja: Ko īsti nozīmē kompleksā pārbaude? Kā tas notiek?

-���� Mēģinā�u paskaidrot, ierunājās Inta, neuzkrīto�i pa�metot ba�īgu skatienu uz Alta pusi. Tātad ņemsim to pa�u visiem labi zināmo vībotni. Kā jums �ķiet, Anna, ko ar to varētu iesākt, kā izmantot?

Visos iespējamajos veidos! No tējas līdz salātiem un gaļas piedevām, no pirtsslotiņām līdz gaisa atsvaidzinātājiem un mu�u ķeramajām slotām, no kompresēm līdz asins attīrītājiem�

Ta�u viņa neatbildēja.

-��� Tātad vībotne. Mēs to vispirms novācam, tad da�ādos veidos sagatavojam pārbaudēm izmantojam svaigu, spie��am sulu, kaltējam, ber�am pulverī, vārām, taisām aukstos novilkumus, esences un tā tālāk. Pēc tam seko otrā tūre visi laboratorijas darbinieki saņem �o augu visos tā agregātstā�vokļos, un ikviena uzdevums ir pārbaudīt, kā tas darbojas tie�i viņa jomā, piemēram, es pētu, kādus skaistumkop�anas preparātus var izgatavot no vībotnes, Alts kā un ko vībotne dziedē, diētas ārste Anita cen�as atklāt vībotnes kā pārti�kas produkta vai uztura piedevas vērtību un mijiedaribu ar citiem produktiem, pavāri Alīda Reņģe un Alfrēds Matrozis to apspēlē kā ēdienu un dzērienu sastāvdaļu vai dekorāciju, bet pirtnieks Oskars Viduslācis kā pirts zāli, slotiņu mate�riālu, tīrāmo vai dezinfekcijas līdzekli. Savukārt Daina ar katru konkrēto augu eksperimentē jau pavisam citā esen�u, gara un dvēseles līmenī�

-��� Tas ir kā? Anna sarauca kreiso uzaci līdz puspierei.

-��� 0, viņas lielākais sapnis ir izveidot vēl nebiju�as smar��as no Latvijas augiem, pasmaidīja Alts. Pirmo reizi viņa aristokrātiski saltajos vaibstos iezagās kaut kas cilvēcīgs un silts. Bet, re, kur viņa nāk, pajautājiet pati, Daina par �īm tēmām spēj runāt nedēļu no vietas. Apsolu būs interesanti!

Tobrīd Dzeltenās kafejnīcas durvīs beidzot parādījās ilgi gaidītā viesnīcas saimniece, un telpu pār�alca klusa murmi�nā�ana. Klāteso�ie bija apjuku�i, jo ikvienam, pat visbiezādainākajam radījumam, bija skaidrs, ka ar Dainu atgadījies kaut kas nelāgs viņa turas pēdējiem spēkiem, un sastingu�ajā sejā ar apsarku�ajiem plakstiņiem aiz samākslota Holivudas baltzobu smaida slēpjas dziļ� izmisums.

Anna Elizabete atcerējās garāmejot dzirdēto skaļo raudā�tāju Kamīnistabā. Un ja nu tā bijusi Daina?

-��� Labvakar, mīļie viesi un kolēģi! Lūdzu, piedodiet manu aizkavē�anos. Esiet laipni lūgti doties uz Purpura ēdamistabu, kur notiks svinīgais mielasts! Diem�ēl �ovakar pie galda nāk�sies sēsties bez mūsu finan�u direktora Daiņa Spo�ā viņam Rīgā gadīju�ies neparedzēti sare�ģījumi ar auto.

Nelielajā bariņā kāds klusi iesprauslojās. Anna a�i aplaida skatienu visapkārt, ta�u nepaspēja. Kur�?

*�� * *

-��� �is gads mums visiem ir ļoti īpa�s, apsēdusies apaļā galda goda vietā un pieskandinājusi ar sudraba dak�iņu pie pagaidām vēl tuk�ās glāzes, ierunājās Daina Spo�ā. Viņa bija pilnīgi savākusies, un vismaz ārēji nekas vairs neliecināja par pajuku�ajiem plāniem. Kā jau jūs visi zināt, �ogad mēs Kai�jās atzīmēsim divkār�u jubileju simt gadu, kop� mana vecvecvecmāmiņa atvēra pansiju, un piecpadsmit, kop� mēs ar Daini izveidojām spa viesnīcu tādu, kādu to pazīst tagad. Jūs visi esat biju�i nenovērtējami palīgi �ajā garajā un grūtajā ceļā, tāpēc �ovakar es vēlos� mēs ar vīru vēlējāmies pateik�ties tiem, bez kuru ticības, iedro�inājuma un arī finansiālā atbalsta nekas nebūtu izdevies.

Daina Spo�ā uz brīdi apklusa un paskandināja līdzās �ķī�vim nolikto nelielo, sudrabā kalto kuģa zvanu.

Atvērās virtuves durvis, un pa tām, nesot ledus spainī�us ar Dom Perignon, ienāca trīs stalti oficianti.

-��� Jūs varbūt brīnāties, kāpēc �ovakar Spo�o dzimtai tik zīmīgā vakarā pie galda ir nepazīstami cilvēki, Daina tur�pināja, apcerīgi virpinādama slaidajos pirkstos �ampanie�a glāzi. Upēc atļaujiet iepazīstināt: Anna Elizabete Berga ir sabiedrisko attiecību un svētku aģentūras īpa�niece, savukārt viņas kolēģe Zane Zālīte �urnāliste ar nopietnu pieredzi. Esmu lūgusi viņas parūpēties par mūsu spa viesnīcas pozitīvo publicitāti, lai �ajā jubilejas gadā, kad turklāt plānojam laist tirgū virkni jaunu kosmētikas produktu, mums viss nevaino�jami izdotos. Diezgan esam malti nepelnītu pārmetumu un baumu dzirnavās.

Atskanēja piekrīto�a, atzinīga murdoņa. Visu skatieni uz mirkli pievērsās Annai un Zanei.

-���� Bet nu aicinu pacelt glāzes par tiem, ar kuriem viss sākās, par mūsu. Spo�o, dzimtas sen�iem: veco kapteini� un viņa sievu� Ja nebūtu viņu, nebūtu nedz viesnīcas, nedz mūsu. Par Spo�ajiem!

Daina Spo�ā steig�us iztuk�oja glāzi, tūliņ pat paceļot to uz aug�u un ar �estu aicinot oficiantu piepildīt no jauna. Anna Elizabete pārsteigumā iepleta acis.

Tā vien liekas, ka bijusī studiju biedrene arvien bie�āk �ādi meklē mierinājumu!

Par to liecināja noslīdēju�ie acu un lūpu kaktiņi, noļukusi pazode un nervozā �āpstinā�ana, uz tuk�u glāzi skatoties brī�os, kad Daina atslābināja kontroli, nodevīgās pazīmes izlīda kā īlens no maisa.

Lieliska reklāma uzņēmumam! Viens portrets tuvplānā bez retu�as unfoto�opa, un ardievu skaistuma bizness, jo katram būs skaidrs, ka pa�u ra�otie burvju serumi, toniki, krēmi, zieķi un smāķi nekam nelīdz.

-���� Otro tostu es vēlētos uzsaukt par savām māsām Alīdu, Ainu un viņu ģimenēm, kas ir mūsu lieliskās viesnīcas pamatu pamats! Daina turpināja dzirksto�os apsveikumus, pa�ūpo�jot putojo�o glāzi vispirms Alīdas Reņģes, pēc tam Annai vēl nepazīstamā pāra virzienā.

Aha, tātad �iem jābūt Dainas māsai Ainai un viņas vīram Uldim!

Sekoja otrais iemetiens. Anna Eizabete gandrīz dzirdēja, kā cēlais dzēriens no�ukst uz karstajām oglītēm. Atkal pastiepta roka, atkal oficiants ar �ampanie�a pudeli� Pārējie joprojām malko to pa�u glāzi. Ba�īgs skatiens, ko Dina uzmet virspirms mātei, tad Ainai un viņas vīram�

-��� Un nu laiks tre�ajam tostam! Dainas runa bija kļuvusi skaļāka, balss griezīgāka. Gribu pateikties savam sarg�eņģelim, manai meitai Dinai, kura vienmēr stāv par mani nomodā, vienalga, vai es to vēlos vai ne. Viņa mani pieskata, neļauj darīt muļķības, rūpējas par manu veselību, liek peldēt, skriet un vingrot un nekad neatsakās izmēģināt kādas no manām jaunajām smar�ām. Par mūsu dārgumu Dinu! Daina pacēla glāzi un pa�ūpoja to blakus sēdo�ās meitas virzienā.

-��� Paldies, mamm! Dina pasmaidījusi piecēlās. Bet nu gan aicinu nobaudīt mūsu firmas ēdienu Baltijas jūras lasi ar dārzeņiem un gar�augiem baltvīna mērcē! Mielasts var sākties!

Līdz ar ēdiena paplā�u, �ķīvju un galda piederumu �ķindu, saspringtā atmosfēra atslāba, un vakars iegriezās itin omulīgā gultnē. Mulsināja vienīgi ballītes viesu izvietojums pie galda.

Cik nu Anna Elizabete bija pētījusi, studējusi un mācījusies no vecās baroneses Annas Rozes, gadījumā, ja uz vakariņām tiek aicināti da�i nepazīstami un daudz savstarpēji pazīstamu cilvēku, viņus pie galda sēdina jauktā secībā, lai viesi var iepazīties un atrast tīkamas, kopīgas sarunu tēmas.

�ajā gadījumā kaut kas nebija īsti lāgā.

Apaļā galda otrā pusē, faktiski tie�i pretī Annai Elizabetei, sēdēja Daina Spo�ā ar Ainas vīru un Ainu pie labās un savu meitu Dinu pie kreisās rokas. Pa labi sēdēja Alīda, Fredis un Ilga Matro�i, bet tālāk pa kreisi Alts Putenis, Inta Lāsīte, Aļģirds un Zane. Savdabīgi ģimene un sve�ie, piefiksēja Anna Elizabete.

Daina, iekārtojusies starp meitu un māsasvīru, jutās kā niere taukos, līksmi trieca ar abām māsām un Altu, kur� ne�veikli mēģināja izrādīt uzmanību Dinai un Intai, ta�u saņēma vien vēsu noraidījumu.

Turpretī Aļģirds, Zanei blakus sēdēdams, jutās kā para�dīzē flirtēja uz nebēdu, dāsni pildīja glāzēs dzērienus, bet �ķīvī uzko�amos un ar savu krēslu pamazām, centimetru pa centimetram, bīdījās tuvāk.

Un viņai �ī lētā aplēkā�ana patīk? brīnījās Anna Elizabete. Zane nekad agrāk tā nebija uzvedusies. Viņa vairākkārt cen�tās pievērst draudzenes uzmanību, kaut ko pajautājot vai pasakot, ta�u nesekmīgi Zanes atbildes bija neatbilsto�as un nesakarīgas. Viņa �obrīd redzēja tika Aļģi.

Vai tik Zane nav kaut ko sapīpējusies, sadzērusies vai kā citādi salietojusies?

Anna atcerējās garo, smalko cigareti, ko draudzene, skaļi smiedamās, Aļģirda kompānijā kūpināja uz terases. Labi, mīļā, par to mēs parunāsim vēlāk!

Ilga un Fredis Matro�i, kuri sēdēja no Annas pa kreisi, �ķiet, bija aizņemti tikai ar ē�anu un pa�i ar sevi.

Nekas cits neatlika apcerīgi spēlēdamās ar �ampanie�a glāzes kājiņu vienā rokā un uzko�amo dak�iņu otrā, viņa pie�vērsās klusai klāteso�o novēro�anai. Gribot negribot ausis iekrita pa kādam sarunas fragmentam un citiem domātam, ne pārāk smalkam izteicienam. Vai Anna vainīga, ka viņai tik laba dzirde?

-��� Ka tad Spo�o lepnums! Laupitaj� viņ� i\ nev�s viesnicniek�, bāzdama mutē zeltaini brūni apceptu la�a gabaliņu, no�ņāca Ilga Matroze. Anna īsti nesaprata, kam �is teikums domāts viņai, Ilgas vīram Fredim vai tāpat vien, tāpēc izli�kās to nedzirdējusi.

-���� Ku�, trakā! Tev ta�u blakus sē� prese! Fredis, iesāņus paglūnējis uz Annu Elizabeti, no�ukstēja.

-��� Lai sē�! Ja atnāks pie mān�, vis� izstāstī�� ka pie bikt�! I par jūr�, i par priedēm, i par viņ� dzimt�s naid�. Ak tad mīļ� mās�, ka tik ne ta�! Bet pats tik izdzen un bied� vis� ka tād�� medūz� Gorgon! Un �īs a� lāb�s boP tik sāv� teļ� ac�s un ļauj �ai pa galv� danc�t kredit�s sagrāb�, dzimt�s māj�s ieķīlej�, strādin� astoņ� dien� nedēļ� un pat ālg� laik� nemāks�. Mās�� tur jau zirg� jāsmej�s!

Pamanījusi, ka Fredim pie otra sāna sēdo�ā Alīda ieurbusies viņā ar skatienu, Ilga aprāvās un apklusa.

-���� Nu, kādi vēl darbi? Jūs ta�u esat atbraukusi atpūsties! Izbrauksim rīt kādu līkumu ar laivu. Ziniet, cik skaists izskatās

Kaijciems no jūras puses? Paņemiet līdzi fotoaparātu, varēsiet saknipsēt, būs ko pūķim atrādīt. �I saldi li�ķīgā balss, kas galīgi nesaderējās ar masīvo torsu, protams, piederēja trena�ieru karalim Aļģirdam, kur� centās novārdot Zani kopīgam brīvdabas randiņam. Bet es paņem�u piknika grozu Alīda man iedos visu, ko paprasī�u. �ampi, grauzdiņus, kādu ikriņu, lasīti� Rit būs labs laiks silts un saulains� Apbrauksim apkārt Aklajam ragam tur, pie bākas un Kapupītes ietekas jūrā, ir lieliska piknika vieta. Nu, Zanīt, sakiet jā! Lai pūķis vienu dienu iztiek bez jums!

Zane uzjautrināti smējās.

Ak tad pūķis?! Annai grūti nācās savaldīties, lai neizrādītu, ka pūķis visu ir dzirdējis. Neuzkrīto�i paraudzījusies uz Dainu, viņa pamanīja, cik saspringti un reizē apmierināti viņa vēro Aļģirdu un Zani.

Mēmā aina trena�ieru zālē. Daina ar �estiem dod Aļģim kaut kādu rīkojumu, kamēr mute stāsta ko citu.

Vēlēdamās nedaudz izvēdināt galvu uz Dzeltenās kafejnī�cas terases un pie viena piezvanīt Mikam, Anna Elizabete piecēlās un izslīdēja pa Purpura ēdamistabas durvīm gaitenī. Grāfs klusi sekoja.

Gaitenī bija tum�s, un, tuvojoties pagriezienam, vilks dobji ierūcās. Anna apstājās un ieklausījās.

-��� Tātad �onakt, kad visi aizies gulēt� Klusa, �ņāco�a balss ar tādu kā aizdīķa akcentu. Sieviete.

-���� � intherhesanthi, kā tu tho iedhomājies izdarhīt? Viņi ta�u te plītēs līdz rhītam! Guturāls �rh-rh�.

-���� Tad jāizdara tā, lai neplītē. Mums nav citas izejas. Rīt jau būs par vēlu!

-���� Bet�

-���� Tur, aug�ējā skapīti. Paņem. Labi �ķīst. Pagaidīsim! Sieviete, kas radusi pavēlēt.

Balsis attālinājās. No�īkstēja durvis.

Oho, kas ir �ie runātāji, un kam jānotiek �onakt? Un kas at�rodas aug�ējā skapītī?

Nolēmusi vairs ilgāk negaidīt, Anna Elizabete, demonstra�tīvi skaļi klaudzinot laiviņkurpju papē�us, devās uz priek�u. Gaitenī nevienas dzīvas dvēseles, durvis uz virtuvi ciet, aiz�slēgtas. Varētu domāt, ka izlicies�

Arī uz terases neviena nebija. Paraudzījusies visapkārt, Anna atsprādzēja Grāfa kaklasiksnu lai suns savā vaļā pa�skraida gar jūras malu! Vērodama, kā pāraugu�ais kucēns līksmi lēkā pa viļņu mugurām un cen�as tām iekost, viņa pasmaidīja. Tā bija Grāfa pirmā sastap�anās ar jūru un viļ�ņiem, kas nāca un gāja, nāca un gāja, it kā būtu dzīvi un to vien gaidītu kā pakaitināt nepieredzēju�u suņa bērnu. Rau�goties uz apņēmīgajiem uzbrukumiem, Anna Elizabete neva�rēja nesmieties vilks acīmredzot bija nolēmis visus kustīgos �ļakstekļus piebeigt.

-���� Labi, ja līdzās ir tāds sargs, aiz muguras ierunājās rāma balss. Arī man tāds noderētu.

Inta Lāsīte, atspiedusies pret terases margām, domīgi rau�dzījās sārti violetajā pamalē. Skaisti.

-��� Skaisti gan. Ta�u īslaicīgi. Un nenotverami. Kad nofoto�grafē, viss ir tāpat, ta�u sajūtas pavisam citas.

-�� Tā ir �ķietamība. Kā viss skaistais� Inta mierīgi noteica. Tad pasmīnēja. Nevarējāt ilgāk izturēt?

Tie�i un nepārprotami kā ar mietu pa pieri. Labi.

-��� Jā. Nejutos īsti piederīga. Un jūs?

-���� Tāpat. Strādāju te jau piecus gadus, bet joprojām vis�labāk jūtos vai nu viena pati laboratorijā, vai savā salonā. Laikam neesmu sabiedrības un tusiņu cilvēks. Lāsīte gai�i pasmaidīja.

-���� Tā vien �ķiet, ka jūsu laipnais ielūgums uz kafiju būs jāpārceļ uz citu vakaru, Anna ieminējās.

-���� Dro�i vien tā būs labāk. Bet� ja vēlaties, mēs varam tagad mazliet pastaigāt gar jūru un papļāpāt. Es� man� vēl negribas iet atpakaļ, Inta godīgi atzinās.

-���� Man tāpat.

*�� * *

-���� Sakiet, Inta, kāpēc �eit norobe�ota jūras krasta zona? Vai tad tā drīkst? kad viņas lēniem soļiem, kurpju papē�iem smiltīs grimstot, tuvojās ūdenslīnijai, Anna nolēma riskēt un pajautāt.

-��� Nezinu, vai drīkst, bet acīmredzot var. Pati redzat. Cieminiekiem tas nepatīk un daudziem atpūtniekiem arī. Sūdzas, ka jūtoties iesprostoti. Bet Spo�ajiem laikam pa�iem sava zinā��ana, kāpēc tā. Viņi norobe�oju�i savu vēsturisko īpa�umu mājas un zemi. Lai gan� cik zinu, Spo�o dzimtai reiz pie�derējis viss zemes gabals no ceļa līdz baznīcai, gar Kapupi, līdz Aklajam ragam un uz otru pusi līdz pat kempingam Kāpa. Uz Aklā raga pusi tagad ple�as Reņģu Dainas māsas Alīdas Reņģes un viņas dēlu saimniecība, savukārt starp viesnīcu un kempingu atrodas Priedes Spo�o privātmāja, Kadiķi ciema doktorāts, Baltiņi tur reiz bija �āvētava, bet tagad dzīvo mūsu spa centra vadītāja Tamāra Baltiņa ar māti un vecāko māsu, jā, un Raganu sils ar Raganas būdu.

-��� Kas tad tas? Kartē nekā tāda nebija. Anna ieinteresējās.

-��� Ai� Vietējā leģenda� Inta negribīgi novilka. Kaut kas līdzīgs Spo�o dzimtas �ausmu stāstam. To gan labāk pajau�tājiet Dainai vai viņas māsai Ainai. Es negribētu, nepārzinot visu stāstu, kaut ko saputrot.

-��� Inta, bet kā jūs nokļuvāt Kaijās? Anna strauji mainīja sarunas tēmu.

-��� Pieteicos. Izlasīju darba sludinājumu un atbildēju. Agrāk strādāju Rīgā, man bija biznesa partnere, par abām bijām nodibināju�as savu firmu un iekārtoju�as salonu. Viņa nodar�bojās ar friziermākslu, es ar grimu un stilu. Gandrīz desmit gadu viss bija lieliski līdz brīdim, kad viena respektabla izdevniecība man piedāvāja izveidot Stila un grima rokasgrā�matu. Redziet, es esmu arī lektore vairākās stila skolās�

-��� � bet jūsu biznesa partnerei tas nepatika? Anna klusi ieminējās.

-��� Ļoti. Sākumā viņa neko neteica, bet tad es sāku just, kā mainās mūsu kopīgo klien�u attieksme viņas bija kļuvu�as vēsākas, atturīgākas, pat naidīgas. Vēlāk no savas senākās klientes uzzināju kolēģe aiz muguras tenko un stāsta visādas nejaucības, it kā es �o izdevniecības pasūtījumu viņai būtu atņēmusi. Un viss tikai tāpēc, ka nepieaicināju par līdzautori, lai gan viņa to briesmīgi vēlējās un mani burtiski vajāja.

-��� Un tad jūs nolēmāt uzsākt kaut ko savu?

-��� Jā. Vēl vairāk savu un prom no Rīgas. Man tur� Nu, tas vairs nav svarīgi. Lai nu kā, Dainas sludinājums nāca īstā laikā. Viņa piedāvāja par ļoti saprātīgu cenu īrēt daļu puspagrabstāva, iespēju strādāt laboratorijā piedalīties izmēģi�nājumos un eksperimentos. Jā, un pie�ķīra dienesta dzīvokli Akmens koted�ā. Par brīvu.

-��� Gandrīz vai labdarība� nomurmināja Anna Elizabete. Pārāk jau nu skaisti, lai būtu patiesi�

-��� Es arī sākumā tā kā �aubījos, bet tad viņa mani nomieri�nāja. Redziet, Spo�ie nav biznesa haizivis �ī jēdziena pierastajā nozīmē. Viņi pirmām kārtām ir cilvēki un ļoti rūpējas par saviem darbiniekiem. Dienesta dzīvokļus koted�ās mēs varam izmantot, kamēr strādājam Spo�o uzņēmumā un dzīvojam vieni pa�i. Ja kāds izdomā apprecēties, tad gan viņam jāmeklē cita dzīvesvieta. Izņēmums ir Knaģi, ta�u tikai tāpēc, ka viņi ir brālis un māsa.

-���� Tātad neprecēts darbinieks firmai izdevīgāks par pre�cētu? Neprecētajā investē, no precētā ņem?

-�� �ķiet, tā sanāk. Neesmu aizdomājusies. Vienkār�i Daina teica, ka zinot, cik grūti dzīvot vienam, ja par visu jāgādā pa�am un nav, kas palīdz, tāpēc kamēr esam lojāli uzņē�mumam, darbadevējs mums palīdz.

� draiskulis un nebēdnis� karstas asinis� pievilcīgs darbi�nieks uzņēmumam ir papildu bonuss�

-��� Ā, te jūs, dāmas, esat! Pa koka dēlī�u promenādi, kas veda uz jūru, asi klikstēja papēdī�i, bet tos pārskanēja Dainas Spo�ās skaļā, pavēlo�ā balss.

-��� Nāciet �igli atpakaļ! Tūlīt griezīsim svētku torti! Hei, bet ko tavs vilks tur dara?

Anna Elizabete paraudzījās apkārt. Sānu promenādes galā, pa kreisi, pie pa�a mūra, Grāfs aizgūtnēm centās smiltīs izrakt bedri. Atradies Berlīnes mūra grāvējs, Anna nosmaidīja un stei�dzās pie suņa.

Abas dāmas, klusu sarunādamās, lēni nāca nopakaļus.

Laimes un labi padarīta darba izteiksme Grāfa pelēkajā purniņā neļāva viņu rāt vai kaunināt, un nekāda skāde jau arī nebija nodarīta, tāpēc Anna notupās, lai ar saujām saraustu smiltis atpakaļ un glīti izlīdzinātu, kad pēk�ņi kaut kas pie�saistīja viņas uzmanību. Vēlīnā vakara zilganajā krēslā līdzās izka�ņātajai bedrei metāliski auksti spīdēja kāds priek�mets. Atradusi �agariņu, Anna uzmanīgi pabikstīja atradumu un atbrīvoja to no smiltīm. Tas bija kulons. Sudraba kulons lāses formā ar reljefu gravējumu kaiju lidojumam pla�i izplestiem spārniem vienā pusē. Tāds pats, kādu �odien no rīta Anna Elizabete bija redzējusi smalkā ķēdītē karājamies Dainai kaklā.

-���� Daina, tas laikam pieder kādam no tavējiem? Viņa sniedza atradumu Dainai, ta�u tā neņēma.

-��� Lai paliek pie tevis. Paglabā pagaidām tu. Vēlāk atdosi. Manam tērpam nav kabatu.

Paraustījusi plecus, Anna Elizabete ieslidināja kulonu mel�no zīda bik�u sānkabatā.

-���� Iesim, meitenes, iesim! Tūlīt būs torte, salūts� Negri�bētos palaist garām. Daina Spo�ā, ātri soļojot uz viesnīcas pusi, skubināja. Drīz jābeidz. Rit agri jāceļas. Būs smaga diena ieradīsies pirmie sezonas viesi, jābūt gataviem. Kon�kurenti nesnau�, iespējams itin viss�

Teikt vai neteikt Dainai par gaitenī noklausīto sarunu? Vai tā attiecās uz viesnīcas dzīvi vai bija privāta?

Annas ētiskās dabas prātojumus pārtrauca skaļ� klie�dziens, kas atskanēja no viesnīcas puses.

Viņa palaida vaļā suni un uzsauca meklē! Grāfs aizjoņoja, un ari visas trīs gājējas skrie�us metās turp, teju nolauzdamas kurpju papē�us.

Uz terases neviena nebija, toties gaitenī, kas gar virtuvi veda uz pārējām viesnīcas telpām, drūzmējās gandrīz visi vakariņu dalībnieki. Trūka tikai Alīdas.

Anna, Daina un Inta viņu atrada guļam virtuvē uz grīdas bezsamaņā, nokritu�u neveiklā pozā. Līdzās nervozi mīņājās trīs staltie oficianti, Dainas māsa Aina un Ilga Matroze.

-��� Mēs� mēs jau neko. Ienācām pēc tortes, nevarējām at�rast. Gājām pasaukt Ilgu� stāstīja garākais puisietis.

Ahā, tātad �ie, sprie�ot pēc Ainas satriektās sejas, varētu būt trīs jaunie Putniņi.

-���� Nūja, es tad nu atnac�, izmeklej� visur un ar neatrad, izbaudot mirkļa svarīgumu, stāstīja Ilga. Zinaj� tak��, ka jāb�t iek� ankambar, bet nebi�. Gāj� pēc Alid�s. Vi� ar� atnac�, pameklej�, tad nolem vel pedej� reiz pas�tit to liel� saldetav�.

Un, re, ko atrad�! Viņa ar pla�u, teatrālu �estu norādīja uz tīri nospodrināto akmens darba virsmu�

Anna paskatījās un sastinga �ausmās uz milzīgas, grez�nas jubilejas tortes bija uztupināta kaija. Beigta. Liela, bal�ta, lidojumam izplestiem spārniem. Acīmredzami sasalusi akmenī, tāpat kā torte.

Aiz muguras kāds aprauti ieīdējās un sāka krampjaini rīs�tīties.

-��� Atbrīvojiet telpu! Visi! pārvarējusi acumirklīgo sastin�gumu, skaļi teica Anna Elizabete. Zane?

-��� J-jā� T-tev k-kaut k-k-ko n-no m-manis va-jag? uzru�nātā pus�agus atklukstēja.

-��� Nē. Neko. Paldies. Ej gulēt. Inta, jūs varētu man palīdzēt? Palūdziet visus sapulcēties ēdamistabā.

-��� Labi. Kolēģi, lūdzu, visi, iesim!

-��� Ko �i�te izkomandej�s? atskanēja Ilgas neapmierinātā ņurdē�ana. Es nekur neie�, i nedom�!

-������������ Iesi gan, Ilga! Nerunā pretī! cieti pavēlēja Daina Spo�ā.

-���� Ej un izsauc policiju! Un ātros.

Tad, cie�i paraudzījusies uz Annu Elizabeti, noguru�ā balsī noteica: Atkal sākas�

3.��aprīļa rīts

Aiz loga svīda gaisma, ietinot apkārtni pelēki palsā �ķidr�autā. Līdz saules lēktam vēl krietns sprīdis.

Viņas kluknēja Dainas Spo�ās kabinetā pie atdzisu�as kafi�jas. Tikko bija aizbrauku�i ātrie un policija. Visi klāteso�ie aptaujāti, un, kā jau bija paredzams, neviens neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis.

Alīda Reņģe, tikusi cauri ar vieglu izbīli, sa�pricēta un pa�dzirdīta ar nomierino�u tēju, gulēja darbinieku guļamistabā. Pie viņas palika de�urēt otra Dainas māsa Aina un meita Dina.

Ainas vīrs, aizbildinādamies ar rīta agrumā kārtojamām svarīgām darī�anām domē, bija atvainojies un devies mājās. Apsolīja nomierināt dēlus, kuri bija pamatīgi satrauku�ies, baidoties, ka vainu uzvels viņiem. Pārējie viesnīcas darbinieki, par spīti iebildumiem, aizsūtīti mājās. Zane nolikta gulēt un ieslēgta numurā.

Pirmajā stāvā bija paliku�as viņas abas. Un Grāfs, kur� no Annas Elizabetes neatkāpās ne soli.

-��� Nu, mīļā sirds, tagad gan pietiek spēlēt teātri! stingrā balsī Anna uzrunāja sakņupu�o Dainu, kas, ar visām kurpēm ierāpusies lielajā direktora krēslā un ietinusies pelēkās kleitas kuplajā svārku daļā, izskatījās pēc īstas nelaimes �upiņas. -Ja reiz tu mani �urp ataicināji, esi tik laba un izstāsti, kas te notiek, no kā tu baidies un kāpēc pirms brī�a nomurmināji atkal sākas! Lūdzu, visu pēc kārtas! Ja ne, es rit pat sapako�u mantas un brauk�u mājās. Necie�u, ja mani mēģina pataisīt par muļķi un iesaistīt spēlītēs.

Daina Spo�ā ievilka elpu un smagi nopūtās: Tu esi mai�nījusies, Anniņ. Agrāk biji tāda� maiga, mīļa�

-��� Jā, jā, maiga, mīļa, balta un pūkaina. Toties tagad man ir izaugu�i ragi, nagi un aste. Stāsti!

-��� Nu labi. Dro�i vien tev taisnība un man jau pa�ā sākumā vajadzēja visu izstāstīt. Pie visa sliktā, ļaunā, nesaprotamā un briesmīgā, kas te ir noticis, notiek un vēl notiks, vainojama tikai un vienīgi viena dzimta Kapteiņi. Viņi dzīvo tepat, Kaijciemā, tālākajā galā, aiz Kapupītes. Jānis Kapteinis ir Kaij�ciema domes priek�sēdētājs. Diem�ēl. Varaskāre tās dzimtas asinīs ir iezīdusies kā dēle.

Neiedziļinā�os vēsturē, tikai precizē�u �o viesnīcu patie��ām nodibināja mani vecvecvecvecmāmiņa un vecvecvecvectētiņ�, ta�u tie nebija Spo�ie, bet Kapteiņi. Un tas nebūt nenotika vecās Kapteiņkundzes kaprī�u un veselīgā dzīves�veida mīlestības dēļ, bet gan lai izpirktu kādam cilvēkam nodarīto ļaunumu.

-��� Un kā tas saistās ar �odienas notikumiem? Anna neiz�pratnē uzrauca uzaci.

-���� Tie�i. Cilvēku, kuram nodarīja pāri mani sen�i, sauca Kaija. Viņa bija mana vecvecvecmāmiņa, kuru lepnie Kapteiņi iedzina nāvē. Palika bērns. Saiva, mana vecvecmāmiņa. Viņa apprecējās ar Kapteiņu dēlu, un no viņas mēs, Spo�o dzimta, faktiski esam cēlu�ies. Diem�ēl mūsos rit ari Kapteiņu asinis�

-��� Daina, bet tas ta�u notika pirms simts un vairāk gadiem!

-Jā. Bet nekas vēl nav beidzies. Man �ķiet, �ī vieta ir nolā�dēta. Runāja, ka Kaija pirms pazu�anas esot uzkrāvusi abām dzimtām lāstu par to, ka viņai tikusi atņemta iespēja būt laimīgai, nevienai �o dzimtu sievietei neveiksies mīlestībā būs vīri, būs bērni, ta�u visi vīri zudīs� Un tā notik�ot sep�tiņās paaudzēs.

-���� Drausmīgi� Anna neviļus nodrebinājās. Un?

-��� Tā ari notika. Gan Kapteiņu, gan Spo�o dzimtās sievie�tēm neveicas viri aizdzeras, noslīkst, pazūd bez vēsts, kļūst par varmākām, nokļūst cietumā, aiziet pie citām, nomirst ar sirdstrieku� Tā vienkār�i notiek.

-��� M-jā. Un ko tu vēlies, lai es daru apturu dzimtas lāstu? Atrodu slepkavu bez miesas un asinīm? Daina, ja tu tam no�pietni tici, tev vajadzīgs mācītājs, nevis es vai Zane! Anna Elizabete jutās pamatīgi saērcināta. Tu labāk padomā, kur� būtu varējis izspēlēt �o neglīto joku ar nogalināto kaiju uz tortes! Tici man, tam darītājam ir gan miesa, gan asinis, gan ļoti nekrietns, izme�ģīts prāts!

-��� Anna� tā bija viņa! Daina no�ukstēja, stingi skatīda�mās vienā punktā istabas stūri, aiz galda.

Anna Elizabete piecēlās un pārbaudīja tur nekā nebija.

-���� Kāda viņa?

-�� Viņa� Kaija. Es zinu! Es viņu redzēju pirms da�ām die�nām, ejot mājās. Parasti izeju pa Rietumu vārtiem, nogrie�os pa kreisi, eju līdz Jūras ielas un Kaiju ceļa krustojumam un tad līdz mūsu mājas vārtiņiem. Bet tovakar man nez kāpēc sagribējās doties mājup pa Kluso ielu, nogrie�oties pa labi uz jūras pusi. Attālums vienāds, tikai tā iela ved gar Raganu silu un Raganas būdu� Skaista vieta, ta�u mēs tur cen�amies neiet. Nu, lūk, un tovakar es viņu tur redzēju. Kaiju. Viņa stāvēja pie savas vecās būdas. Pelēkā, plando�ā kleitā, gariem, sarkaniem, sprogainiem matiem. Viņa pagriezās pret mani, pasmaidīja un pamāja ar roku. Tad es sapratu man jāmirst.

Mīfo stundiņ, te jau darbs dakterim Mihailovam un viņa ko�lēģiem psihiatriem, ne mums ar Zani! īsts Bāskervilu suņa lokalizējums! Kādam fantāzija strādā interesanti, kādas sēnes viņi te pa kluso ēd!

-�� Tu laikam uzskati, ka esmu uz juk�anas robe�as? Daina negaidot tie�i un konkrēti noprasīja.

-���� Hmm� Ja godīgi, tad kaut ko līdzīgi nupat nodomāju gan, Anna atzina. Daina rezignēti pasmaidīja.

-���� Es tavā vietā domātu tāpat. Tie�i tāpēc jau negribēju neko stāstīt, lai nekļūtu smieklīga. Ta�u, ja esi gatava klau�sīties, interesantākais vēl tikai sekos.

-���� Ceru, ka tas būs tuvāk mūsdienām� Anna Elizabete noburk�ķēja. Nenormāli gribējās gulēt.

-��� Būs gan. Iedzer kafiju, pāries. Jumtiņu? Daina pasnie�dzās un no apak�ējās atvilktnes izvilka Hennessy. Ielējusi savā kafijas tasītē krietnu �ļuku, viņa vienā elpas vilcienā to izdzēra, vīri�ķīgi nosēcās un nopurinājās.

-���� Tad nu klausies. Kad mēs ar Daini sagājām kopā, viņ� tikko bija beidzis universitātes ekonomistus un papildus iestā�jies RTU programmētājos, jo juta, ka �ai profesijai būs nākotne. Bet es vispirms mācījos medicīnu, gandrīz pabeidzu, tad iedomājos, ka no manis sanāks otra Sofija Lorēna vai vismaz Vija Artmane, ta�u nesanāca tu jau pati zini. Galu galā es arī pārgāju uz ekonomistiem. Tolaik visi, kam nebija slinkums, vēra vaļā privātkantorus un komercfirmas, arī mēs nolēmām pamēģināt.

Man vienmēr paticis stāsts par trako vecvecvecmāmiņu, kas likusi savam vīram, tālbraucējam kapteinim, uzcelt skaistu pansiju ar veselības zāli, lai viņa varētu tā prombūtnes laikā kliedēt garo laiku, pie viena dziedinot ļaudis un pelnot naudu. Tikai vēlāk uzzināju, ka viss noticis pilnīgi citādi. Bet ne par to ir stāsts.

Vecā pansijas ēka netālu no mūsu dzimtajām Kaiju mājām tās tagad pieder Ainai stāvēja tuk�a un pamesta. Reiz te atradies ciema klubs, bibliotēka, frizētava, bode, doktorāts un pagastnams pateicoties tam, celtne joprojām bija salī�dzino�i labā stāvoklī. Nolēmām riskēt, pieteicāmies īpa�uma atgū�anai un sākām meklēt naudu viesnīcas izbūvei. Dainis jau tolaik saprata, ka �ī vieta reiz nesīs milzīgus ienākumus. Es biju tā, kas �aubījās.

Tomēr viņ� mani pārliecināja, ka tikai nauda taisa naudu, mēs paņēmām kredītu, tiem laikiem milzīgu summu, ieķī�lājot visu dzimtas mājas, zemi un arī pa�u jaundibināto uzņēmumu. Sākām pērties uz priek�u būvējāmies, attīstījā�mies, iekārtojām vispirms vienkār�āko atpūtas bloku pirti, baseinu, solāriju, tad trena�ieru zāli, kamīntelpu un konfe�ren�u zāli, visbeidzot spa kompleksu un skaistumsalonu.

Ap to pa�u laiku, pateicoties Anitai Sietiņsonei viņas vakar pie galda nebija un mūsu lieliskajiem pavāriem, strauji uzplauka arī ēdinā�anas bizness. Pirms pieciem se�iem ga�diem es nolēmu pievērsties mūsu pa�u Latvijas augiem un to kompleksai izmanto�anai, bet, pieaugot Dinai, riskējām pār�veidot agrākos parastos viesnīcas numuriņus par stila apar�tamentiem tās visas ir manas meitas izlolotas un īstenotas idejas. Viņa studē Mākslas akadēmijā, dizaineros. Iespaidīgi, vai ne?

-���� Iespaidīgi gan, piekrita Anna Elizabete un nodrebi�nājās. Bet kur �ajā visā ir drāma?

-���� Mirkli pacietības. Tūlīt jau būs. Mums vairākkārt pie�dāvāts uzņēmumu pārdot, turklāt par ļoti lielu naudu, kas ļautu visu atliku�o dzīvi ne par ko neraizēties. Bet mēs nepie�kritām. Bijām izkūlu�ies cauri krīzei, kad nekas nenotika un viesnīca katru dienu nesa milzīgus zaudējumus. Bijām atra�du�i, manuprāt, ģeniālu risinājumu, piesaistot starptautiskus korporatīvos klientus un piedāvājot viņiem spa kā ikgadējo top mened�eru, augsta līmeņa konferen�u un semināru vietu. Viss ieguldītais atpelnījās ar uzviju, bet�

-���� Bet?

-��� �bet tie�i tajā brīdī, kad likās: beidzot varēsim atviegloti uzelpot, sākt dzīvot un baudīt sava darba augļus, jo sakustējās pat kosmētisko produktu līnija, kāds es saku kāds, ta�u zinu kur� vai kurai dara visu, lai mūsu dzīvi padarītu nepane�samu. Klientiem atgadās ķibeles, sākot no vieglas saindē�anās un caurejas, beidzot ar kosmētiskās maskas noplaucētu seju vai kājai uzkritu�u svaru bumbu. Rudens sezonā kā sarunāju��as cita pēc citas ieradās klientes �tie�i no Ēģiptes, Turcijas, Kanārijām, Maljorkas vai Grieķijas� viņas visu zināja labāk, regulāri aizrādīja mūsu darbiniekiem, ka�ķējās par sīkumiem. Bijām laimīgi, tiku�i no viņām vaļā. Ar �odienas prātu es do�māju tās bija konkurentu sūtītas spiegotājas.

-���� Pagaidām neesmu dzirdējusi neko tādu, kas nenotiktu ari citur pasaulē. Liels bizness, skarbas spēles.

-���� Varbūt. Bet kā tu izskaidrosi intervijas presē ar vie��ņām, kuras te nekad nav biju�as, bet nekautrējas paust savu sa�utumu par neapmierino�o apkalpo�anu, slikto ēdienu un kaitīgajām procedūrām? Kāda kliente, kuru neviens mūsējais pat acīs nav redzējis, iesūdzēja mūs tiesā par viņas kuņģa un matu samaitā�anu. Un tad vēl tie vietējie ar savu jūru! Mēs to esot nozagu�i, nolaupīju�i, prihvatizēju�i, laupīju�i viņiem kilometru pludmales, tas esot nelikumīgi, viņi tiesā�oties! Bet mēs �o zemi esam nopirku�i līdz pa�ai ūdenslīnijai ieskaitot!

-������������� Viņiem principā ir taisnība, Anna bezkaislīgi noteica.

-���� Eksistē tauvas joslas likums�

-��� Eksistē jau eksistē, neviens to neapstrīd. Bet, ja reiz tas bija nelikumīgi, kāpēc tad priek�sēdis Jānis Kapteinis paraks�tīja �ādu pirkuma līgumu un būvniecības atļauju, ko? Starp citu, mēs viņam ķepā neko neielikām! Ta�u uzbrukumi presē turpinās, parādās arvien jauni stāsti. Esmu pārliecināta kāds to dara tī�ām, lai mums ieriebtu.

-��� M-jā. Patie�ām, nevarētu teikt, ka jūs būtu vismīlētākie uzņēmēji reģionā, Anna novilka.

-�� Bet kāpēc? Kāpēc? Daina skaļi iesaucās, nespējot noval�dīt sa�utumu. Mēs dodam darbu vairāk nekā trīsdesmit vietējiem iedzīvotājiem, un tikai da�i mūsējie brauc no Rīgas vai citurienes. Gādājam par darbinieku ērtībām, veselību un sadzīvi. Godīgi maksājam nodokļus. Nu labi, gandrīz� Laikus iesniedzam valstij visus papīrus. Ar PVD un sanitārajām pār�baudēm problēmu nav bijis. Tad kāpēc mūs nevar likt mierā? Pēdējā laikā atkal sāk atkārtoties visādi huligāniski, pretīgi un zemiski izlēcieni mēsli uz lieveņa, beigtas zivis vai puvu�as ūdenszāles krastmalā, noindēti augi puķu dobēs� Arī agrāk tā gadījās, ta�u nu jau bija pierimis� Tagad, redz, beigta kaija saldējamajā skapī.

-��� Tie�i tāpēc atkārtojas, ka nereaģējat. Daina, vai iepriek��ējās reizēs jūs policijai ziņojāt?

-���� Policijai? Ziņojām, jā, ta�u viņi tikai nosmējās bērni blēņojas. Pateica neesot nozieguma sastāva un aizbrauca. Mani pārņēma bezcerība labā slava pagalam, visu �o garo gadu smagais darbs vējā, līdz niansēm izlolotais skaistais projekts kaķim zem astes! Biju jau gatava visu pārdot un braukt uz Rīgu vai ārzemēm, viss bija noriebies līdz kliņķim, ta�u Dainis atrunāja. Viņ� vispār visus �os gadus ir bijis mans lielākais balsts. Viņ� un Dina.

-��� Un māsas? Alīda un Aina?

-������������� Māsas� Kā lai tev pasaka� Daina iegrima pārdomās.

-��� Redzi, ar māsām man kop� bērnības ir ļoti savādas attiecī�bas. Viņas mani diez kā nemīl, es viņas tāpat. Protams, rīkli cita citai pu�u negrau�am, ja ko vajag, palīdzam un aizstāvam pret pārējo pasauli, ta�u� Man �ķiet, viņas ņēma ļaunā mūsu vecāsmātes Silgas testamentu atstāt visus Kaiju īpa�umus jaunākajai mazmeitai, tas ir, man. Nepaskaidrojot, kāpēc.

-��� Tātad vecā kundze faktiski izslēdza abas pārējās māsas no mantojuma? Anna precizēja.

-Jā, turklāt pievienoja virkni nosacījumu kurā gadījumā, kad un kāpēc es drīkstu viņām izmaksāt daļu vērtības naudā. Mēs ar juristiem ilgi mocījāmies, līdz visu sakārtojām tā, lai

Aina dabūtu Kaiju mājas, zvejas laivu piestātni un kūpinātavu, Alīda Reņģes, veco �āvētavu, Zivjukrogu un Mazreņģu viesu māju. Man palika viesnīca. Cerēju māsas būs apmierinātas, ka nekā vietā dabūju�as tik daudz, ta�u kas tev deva! Tik un tā nav labi. Skau�, grau� un aiz muguras aprunā. Tomēr strādā pie manis, jo lielāku uzņēmēju Kaijciemā nav.

-��� Tiktāl skaidrs. Tātad tev �labvēļu� netrūkst pat pa�as ģi�menē. Bet saki vai ir kāds, kam tu patie�ām vari uzticēties? Kur� netīko nozagt tavas idejas, pārdot tās, uzdodot par savām? Kur� necen�as noorganizēt sabotā�u katram tevis izlolotajam pasākumam vai idejai? Vismaz viens uzticams cilvēks?

Daina Spo�ā, sēdēdama aiz sava masīvā rakstāmgalda, ilgi klusēja. Anna saprata tā bija atbilde.

-���� Labi, dārgā studiju biedrene, darīsim, ko varēsim. Tavu dzimtas spoku tvarstīt negrasos, ta�u par pozitīvu Kaiju vies�nīcas tēlu apsolu parūpēties. Varbūt ir īstais brīdis sarīkot kādu skaļu pasākumu ar pazīstamu mākslinieku, mūziķu un aktieru piedalī�anos? Piemēram, pavasara gaidī�anas kon�certu brīvā dabā? Vēl var paspēt� Pie viena varēsi apspēlēt jūsu vietējo leģendu, lai visi zina, ka tu no tās nebaidies. Plus vajadzētu ievietot pāris reklāmrakstu lielākajos ilustrētajos �urnālos, bet tiem jābūt vismaz pa atvērumu, citādi nepa�manīs. Brīdinu ja kāds jau ir samaksājis, vienalga �urnālis�tam personiski vai oficiāli par reklāmas laukumu, lai par jums nodrukātu nejaucības, tad ievietot attiecīgajā medijā pretēja rakstura informāciju būs gandrīz neiespējami. Vai arī� tas maksās ļoti dārgi, jo pozitīvie raksti joprojām tiek uzskatīti par komercreklāmu.

-��� Jauki gan! Ar dubļiem un mēsliem tevi aplej par velti, bet, lai nomazgātos, jāmaksā� Daina nopūtās.

-�� Diem�ēl. Tie�as sekas �laba ziņa = slikta ziņa� filozofijai. Negācijas par brīvu, viss pārējais reklāma!

-���� Murgs. Visur tikai nauda, nauda, nauda� Ja tu būtu redzējusi, cik saldi tie pa�i �odienas rējēji vlteroja toreiz, kad tikko bijām atvēru�i jauno spa centru un ielūgu�i �urnālis�tus to apskatīt un izbaudīt procedūras. Anna, viņi plēsās par vietām uz masā�as galdiem un uz ceļiem lūdzās intervijas saviem izdevumiem! Bet tagad� Pietika kādam uzrakstīt Kaijās kaut kas nav kārtībā, kā �o ziņu pārķēra citi, un nu jau no mu�as ir izpūsts ne vien zilonis, bet� lidojo�s cepelīns! Dainas balsī skanēja rūgtums un aizvainojums. Tie�i tāpēc mēs ar vīru vienojāmies naudai nav nozīmes! Anna, dari visu, ko vajag, un saki, cik tas maksā. Mums jāatgūst labā slava par katru cenu!

-������������� Labi, mirkli klusējusi, Anna Elizabete pamāja ar galvu.

-���� Tagad pats galvenais. Ja vēlies, lai kaut nedaudz mēģinu saprast, kas �eit notiek un kur� no taviem darbiniekiem varētu būt mūsu meklētais kurmis, tev man sīki un smalki jāizstāsta viss, ko zini par katru no viņiem. Sarunāts?

-��� Tu gribi teikt kāds no pa�u ļaudīm�? Dainas roka atkal meklēja atvilktni. Atkal dzers? Nervi netur.

-���� Protams. Un, visticamāk, kāds, kuru tu pielaid sev tuvāk nekā citus.

-���� Anna Elizabete, tu spēj būt ne�ēlīga, bijusī studiju biedre izdvesa akmens smagu nopūtu.

-���� Jā gan. Spēju. Tāpēc stāsti! Lai būtu vieglāk, sāksim ar jums tevi, Daini un Dinu. Tātad visi strādājat viesnīcā, dzīvojat Priedēs da�u minū�u gājiena attālumā. Tu esi vies�nīcas direktore un īpa�niece. Bet tavs vīrs?

-��� Dainis ir mūsu finansists, galvenais grāmatvedis un dro��ības speciālists vienā personā.

-���� Kāpēc viņ� ir Spo�ais? Vai tad tas nav tavas dzimtas uzvārds? Anna �ķietami nevērīgi painteresējās.

-���� Daiņa dzimtais uzvārds nebija labskanīgs, tāpēc viņ� pieņēma manējo.

-��� Skaidrs. Starp citu, Daina, kurā bridi tu tiki pie tik lielas meitas? Kad studējām, tev ta�u bērnu nebija?

SPA KAIJAS direktore aizkaitinājumā pietvīka nebija ra�dusi, ka izvaicā. Tomēr savaldījās.

-���� Dinai tikko apritēja divdesmit �etri gadi. Kad studēju, viņa jau bija nākusi pasaulē. Dina ir mana meita no� pirmā vīra. Viņa� vairs nav, zudis. Es toreiz biju pilnīgi satriekta. Savā ziņā Dinu uzaudzināja mana māsa Aina un viņas vīrs Uldis, es pati toreiz nebūtu to spējusi. Viņu dēli Nils, Tālis un Rūdis meitai ir kā miesīgi brāļi. Tagad nu cen�os atdarīt ar labu nodro�inu Putniņus ar darbu un maksāju algu.

-��� Kādi viņi ir tava māsa, viņas vīrs un dēli? Putniņi? Kā tu viņus raksturotu?

-���� Nu gan tev jautājumi! Daina saskaitās un sabozās.

-���� Kādi nu ir, ņem par labu. Tātad?

Redzēdama, ka ar īgņo�anos tik un tā neko nepanāks, un laikam jau vēlēdamās ātrāk tikt ar visu galā, Daina pēc ilgāka pārdomu brī�a lēni ierunājās: Aina ir mana vidējā māsa. Viņai tikko apritēja �etrdesmit deviņi gadi. Uldim, Uldim Put�niņam, viņas vīram, ir 51. Strādā Kaijciema domē, apsaim�nieko komunālos tīklus un pa�valdībai piedero�os īpa�umus. Mazrunīgs, ciets. Ļoti ambiciozs. Grib kļūt par priek�sēdētāju, �ogad startēs vēlē�anās. Dēli Nils, Tālis, Rūdis, attiecīgi 30, 28 un 25 gadi. Visi pagaidām neprecēju�ies. Kopā ar vecākiem dzīvo mūsu vecajās dzimtas mājās, audzē ekoloģiskos lauk�saimniecības produktus un piegādā tos Kaiju virtuvei. Pui�i ari papildus uz maiņām piestrādā viesnīcā par oficiantiem un baseina sargiem. Ne par vienu sūdzību nav. Klientiem, bet jo sevi�ķi klientēm, viņi patīk, savu darbu prot, spēj sazināties vismaz piecās valodās, kas nav mazsvarīgi.

-��� Lieliski. Redzi nu, nav nemaz tik traki! Anna uzmun�drināja apklusu�o Dainu. Turpinām. Alīda�?

-��� Viņa ir vecākā no mums trim. Alīdai jau piecdesmit se�i. Lieliska pavāre prot izvārīt putru pat no cirvja kāta, neprasot piedevas. Vienbalsīgi labākais �efpavārs, kādu jelkad pazi�nusi Kaiju viesnīca! Bet �erpa un asa, kā jau kurzemniece. Ja kas nepatiks, tā nodos pa bund�ām, ka ilgi blisināsi acis un nesapratīsi, no kurienes skaidrā laikā pērkons. Mums ar Ainu �ī īpa�ība nav tik izteikta. (Kā tad, nosmīnēja Anna.) Jā� Alīda. Ar abiem dēliem dzīvo Reņģēs, viņiem pieder viesu māja Mazreņģes un vecā �āvētava. Agrāk viņi apsaimniekoja ari Zivjukrogu un Aklā raga bāku, bet kop� kaimiņciema zivju rūp�nīcas aizvēr�anas un lei�u kuģu uzpirk�anas epopejas mūsu pusē zivsaimniecība gandrīz iznīkusi. Bāka pilda tikai tūrisma objekta funkcijas, Zivjukrogs slēgts, Alīdas dēli to izmanto par tehnikas noliktavu un darbnīcu, bet �āvētava� �āvētava tiek iekurināta tikai īpa�u viesu un reizēm arī mūsu viesnī�cas vajadzībām. Zini, paostot Alīdas �āvējumus, pat miru�ie mostas! Alksnis, kadiķis, zālītes, ķiplociņi� Redz, Alīdai sava sāpe Aina nesen ierīkojusi programmējamu elektrisko �āvē�tavu ar regulējamu temperatūru; tajā viss notiek daudz ātrāk un tīrāk. Arī aromātus var dabūt, kādus vēlies, tos speciāli piegādā �ķidrā veidā pudelēs. Aplaisti zivi, vistu, desu vai gaļu un uz āķa! Tomēr� tas vairs nav tas smar�a it kā ir, ta�u gar�as nav. Alīda �ī �elektriskā mēsla� dēļ sper vai zemi gaisā un ar Ainu nerunā jau pusgadu.

-���� Un ko pārējie Reņģes? Anna, viegli pasmaidījusi par zivju kariem, turpināja iztaujā�anu.

-���� Ko ko? Neko. Alīdas vīrs� nu, īsāk sakot, vīra nav. Tā ir kārtējā neatminētā mīkla. Viņa par to nerunā. Aizmu�cis, noslīcis, miris, �ķīries. Kas to lai zina? Pirms divpadsmit gadiem kādā jaukā dienā aizgāja jūrā un� neatgriezās. Ne viņ� viens� Alīda vai visas acis izraudāja, svecītes baznīcā izpirka un salika uz atgrie�anos, piemiņas dievkalpojumu lai pasūtīja� Bet neatgriezās. Jūra līķi neatdeva. Ļaudis gan runāja, ka redzēju�i veco Haraldu Reņģi klīstam kaut kur Vidzemes pusē, bijis tāds kā pajocīgs. Bet, kas to lai zina, Alīda jau meklēt neskrēja.

-��� Un dēli?

-��� Dēli? Edgars un Aigars ir dvīņi. Abiem jau krietni pāri par trīsdesmit. Precēju�ies, sievas ņemas pa Mazreņģēm, knauķi skraidelē apkārt bez pieskatī�anas, gan jau pati redzēsi. Dēli iet jūrā laikam pēdējie no mūsu ciema zvejniekiem, kuri nepārdeva lei�u uzpircējiem savus zvejas kuģī�us. Tātad brauc zvejā, �o to arī noķer. Apgādā gan viesnīcas, gan viesu mājas virtuves. Reizēm izceļ kādu nelegālu lasi, reizēm, kad dikti neķeras, drusku pa�mugulējas un piepērk zivis netālajā Z-pils tirgū. Alīda tad trako kā velna māte, bet es izliekos nemanām. Klientu ērtības pāri visam! Nu, un nesezonā, kad jūrā nevar iet, viņi pārmaiņus piestrādā viesnīcā par sargiem. Tad savukārt brīvāks laiks tiek Ainas puikām.

Skaidrs. Acīmredzot Kaijās viss nostādīts uz dzel�ainiem ģi�menes biznesa pamatiem itāļu "mamma e mafia� vēl būtu ko pamācīties. Un visam pa vidu bijusī studiju biedrene Daina tik trausla, tik krā�ņa, tik� krampīga. Kā knīpstanga. Ja ko sa�grābusi, vaļā nelaidīs. Kā velns, kam atdod mazo pirkstiņu�

Reiz sākusi runāt un tikusi pāri savām iek�ējām barjerām, Daina Spo�ā izrādījās bagātīgs informācijas avots. Lakoniski īsos un humorpilnos teikumos viņa raksturoja pārējos, gan �īvakara ballē redzētos, gan vēl nesatiktos viesnīcas darbi�niekus.

Matro�us Daina aprakstīja kā ne pārāk saticīgu laulātu pāri pusmū�ā: bērni jau lieli, Rīgā studē, dzimtajā pusē atgriez�ties netaisās, labi, ja atskrien pa Jāņiem un Ziemassvētkiem. Tā nu lielās Matro�u mājas otrpus Kapupītei visai bie�i stā�vot tuk�as, jo abi Matro�i strādā viesnīcā. Ilga Matroze ir pāris gadu jaunāka par Alīdu, strādā SPA KAIJAS virtuvē par pavāres palīdzi un trauku mazgātāju, savukārt viņas vecais Fredis, atvaļināts kuģa koks un pasaules dzērāju karalis, esot ģeniālākais gaļas un zivju ēdienu meistars �aipus Baltijas jūras. �Viesnīcas klientiem gaļas un zivju ēdienus gatavo tikai viņ�, vienalga, lai kādā ķitē!�

�ajā Kapupes krastā netālu no Reņģu mājām starp me�u, baznīcu, autostāvvietu un Ķesteriem atrodas Tīkliņi diezgan nolaistas mājas, kurās divas vien bez neviena vīrie�a cilvēka līdzās dzīvo viesnīcas diētas ārste Anita Sietiņsone (�Tu viņu noteikti pazīsti no publikācijām �urnālos! Kaijās bez viņas nekas nenotiek Anita sastāda ēdienkarti, skaita kalorijas un atrodas mū�īgā konfliktsituācijā ar Alīdu.�) sprauna, balināta blondīne tā ap �etrdesmit un viņas septiņdesmit se�us gadus vecā krustmāte Olga Sietiņsone (�Olga ir Anitas mātesmāsa, bijusī ciema bibliotekāre, tagad pusakla un pus�kurla, toties lieliski mazgā traukus un grīdas!�).

Savādo sarunu se�os no rīta pārtrauca Annas Elizabetes mobilais telefons.

Vispirms spocīgajā klusumā (bija iestājies kārtējais atplūdu mirklis Daina grima pārdomās un pa�apcerē) griezīgi ielau�zās ienāko�ās SMS pīkstiens. Ziņa bija no Zanes. Anna lasīja: �Esmu ieslēgta viesnīcas numurā. Kur atrodies? Kas noticis?�

Hā, tad nu beidzot atmodusies, lielā tusētāja!

Praktiski vienlaikus atskanēja arī Mocarta �etrdesmitās po�lifoniskais signāls. Miks.

Atvainojusies Dainai, Anna Elizabete izgāja gaitenī, bet no turienes tuk�ajā Purpura ēdamistabā. Apstājusies loga ielokā un vērodama svina pelēko jūru, kurā laiski spēlējās pirmie austo�ās saules stari, viņa ātri un detalizēti pārstāstīja Mikam pēdējo stundu notikumus un interesantākos sarunu fragmentus.

Otrā galā pēk�ņi iestājās kapa klusums, tikai fonā kaut kas tā kā rūca, kā dziedāja.

Anna nevarēja zināt, ka majors Miks Kaķītis, jau kuro reizi slavēdams sevi par ļau�anos sajūtām un spītību, �obrīd �akli tin kamolā tos simt �etrdesmit septiņus kilometrus, kas �ķir Me�ājus no Kaijciema.

-��� LIzbet, tu mani dzirdi? Annas Elizabetes ausi ietriecās Cepelīnu ģitāra. Kāpnes uz debesīm. Motora troksnis. Un Mika balss, kurā dzirdamas nervozas notis. Tu tur esi?

-���� E�u, e�u� viņa klusi atsmēja. Negulētās nakts noti�kumi, garās, saspringtās sarunas, �ampanie�a atskaņas un novadējusies kafija raisīja viegli eiforiskas sajūtas. Tev tur ballīte vai esi ceļā uz darbu?

-���� �ceļā uz� saruna pārtrūka. Pēc brī�a telefons iezva�nījās vēlreiz. Gribēju tikai pabrīdināt, lai abas ar Zani piesargieties. Ja ir tā, kā tava draudzene stāstījusi, �obrīd Kaijās neviens nav pasargāts no nejau�a nelaimes gadījuma. Labi, ka suns ir kopā ar jums, tomēr viņ� ir jauns un nepieredzējis, daudz ko neprot. Centieties neaizrauties ar ēdieniem un dzē�rieniem, Grāfam ari nedodiet. Un neejiet nekur pa vienai, labi?

-��� To tu pasaki mūsu cienītajai redaktrises kundzei! Anna dusmīgi nosprauslojās. Tā vien �ķiet, ka vakar, uz terases gaidot balles sākumu, viņa paspēja kaut ko tā salietoties, ka vēl tagad nav attapusies. Jau sarunājusi randiņu izbraukumu pa jūru ar vietējo lovelasu.

-�� Nekādā gadījumā! Miks gandrīz pārkliedza Annai bung�ādiņu. To nedrīkst pieļaut! Tur ta�u�

-��� Nebrēc tik skaļi. Jau darīts. Es viņu iespundēju viesnīcas numurā, lai izguļ reibumu. Jāiet glābt, pirms nav iekūlusies vēl kādās nepatik�anās, piemēram, nokritusi no balkona vai noslīkusi vannā.

-���� Līzbet! Tu esi�

-��� Jā, zinu, zinu monstrs, ragana, bezjūtīga maita� Bet man �ī di�ciltīgo jaunavu pansija vienkār�i riebj! Tāpat kā visas �īs dīvainības, es teiktu huligānības, aiz kurām, visticamāk, stāv viens ideju ģenerators.

-��� Anna, apsoli man, ka tu tagad iesi un mēģināsi drusku pagulēt! Kaķī�a balsī skanēja rūpes.

-���� Ie�u. Un pagulē�u. Tikai vispirms apraudzī�u, ko dara Daina, atstāju viņu kabinetā vienu. Tad izstaidzinā�u suni� Jā, un tad gan mēģinā�u uz brīdi aizmigt. Ja izdosies un Zane ļaus.

-��� Pasaki, ka nosūdzēsi Melderim; kļūs mierīga kā jēriņ�, Miks apcēlās. Viņ� pēk�ņi sajutās priecīgs.

-��� Tas nenostrādās. Zanei Melderis ir pilnīgi vienaldzīgs, Anna nedomājot attrauca.

-��� Tā? Bet viņi ta�u� Un� kur� tad nav, atļaujiet pavaicāt?

-��� Hmm� Nez kāpēc Annai Elizabetei sanāca skaļi smiekli par �o agrā rīta kla�o�anos. Varbūt dakteris Konrāds? Var�būt tu? Arlaburītu!

3.��aprīlis, dienas vidus

Klusi pavērusi Dainas Spo�ās kabineta durvis un ielūkoju�sies iek�ā, Anna atrada viņu aizmigu�u. Saritinājusies lielajā direktores krēslā un kā bērns pievilkusi ceļus pie zoda, Daina saldi gulēja. Bet Grāfs, laiski izstiepies pie sliek�ņa, acumirklī saspicēja ausis un vaicājo�i paraudzījās saimniecē ejam?

Mirkli �aubījusies ļaut viesnīcas saimniecei gulēt vai mo�dināt, ņemt suni līdzi vai atstāt �eit par sargu Anna Elizabete tomēr iz�ķīrās par labu līdzņem�anai. Policija ta�u �eit ir bijusi, telpas apskatītas un pārmeklētas, neviena sve�a un nepiedero�a nav, diez vai incidenta autors �onakt riskēs vēlreiz?

Turklāt viņai ļoti gribējās pārbaudīt kādu ideju, kas kņudināja un nelika mieru. Tur Grāfs ļoti noderētu�

Piemiegusi aci un no�ukstējusi nāc! -, Anna Elizabete nedzirdami aizvēra durvis un, kurpes rokā turēdama, piegāja pie elektroniski slēdzamajām stikla durvīm, kas norobe�oja kāpnes uz slēgto zonu, kur ieiet bija ļauts tikai viesnīcas dar�biniekiem. Slēdzenes mehānisms bija deaktivēts, durvis vaļā.

Es ta�u tagad arī esmu piederīga Kaijām, vai ne, un, ja kas, vienmēr varu aizbildināties ar nezinā�anu�

Anna ļoti vēlējās apraudzīt Alīdu Reņģi un pie viena ap�runāties arī ar otru Dainas māsu Ainu un meitu Dinu. Nē,

taisnību par savas vizītes patieso iemeslu viņa neteiks, ta�u arī melot netaisījās. Reizēm pietiek ar korektu puspatiesību.

Darbinieku atpūtas telpas durvis nebija aizslēgtas, iek�ā klusi skanēja mūzika, un nakts re�īmā mirgoja lielais televi�zora ekrāns. Saritinājusies klubkrēslā, tāpat kā aug�ā savā kabinetā māte, atpūtas telpas stūrī, tuvāk ieejai guļamistabā, snauda Dina. Viņas priek�ā uz zemā galdiņa atradās tuk�a kafijas tasīte un trauciņ� ar sēklu un riekstu maisījumu. Mei�tene izskatījās nomocījusies, bāla, aizkustino�i trausla un� pat miegā saspringusi.

Grāfs mīkstiem soļiem piegāja pie atpūtas krēsla un ar purnu piebikstīja gulētājai pie rokas. Dina pārbijusies salēcās un, pla�i atvērusi acis, gribēja iekliegties, kad pamanīja durvīs stāvam Annu Elizabeti.

-��� Jūs?! Un es domāju� viņa aprāvās.

-��� Piedodiet. Negribēju izbiedēt. Mēs ar Grāfu� meklējām ceļu uz baseinu. Gribēju izpeldēties un atsvaidzināties. Viņ� aizskrēja man pa priek�u, nācās steigties pakaļ.

-��� Uz baseinu? Pusseptiņos no rīta? Vakartērpā, basām kā�jām, kurpēm rokā un ar suni? Protams!

Skatienā vairs ne vēsts no miega, neslēpts izsmiekls balsī, bet laipnais de�ūrsmaids pārvērties grimasē, kādu viens otram mēdz rādīt suņi, sastopoties uz ielas uz sajūtot mazāko apdraudējumu.

-���� Visu cieņu, Dina! Es tie�ām atnācu �urp ar nolūku satikt jūs un parunāties. Vakar vakarā mums nesanāca tā īsti iepazīties. Nezinu, vai jūsu māte ir stāstījusi, kāpēc esmu �eit�

-��� Protams, visi ta�u dzirdēja. Lai atspēkotu tenkas un bau�mas un izveidotu viesnīcas reklāmas kampaņu.

Skaidrs. Daina viņai neko vairāk nav stāstījusi. Lai tad tā ari paliek.

-��� Tie�i tā. Un tāpēc mēs ar jūsu māti vienojāmies pirms ķerties pie darba, mums ar kolēģi �eit ar visu un visiem rūpīgi jāiepazlstas, tā teikt, jāizpēta spēles laukums un tā aizkulises.

-��� Jūs runājat tā� dīvaini. Kādas aizkulises? Dinas ska�tiens kļuva �audīgs, un tajā pazibēja aizdomas.

-���� Redziet, Dina, jūsu māte man pastāstīja par pagāju�ās sezonas nelaimes gadījumiem, apmelojo�ajām publikācijām un tām sekojo�ajiem huligāniskajiem izlēcieniem. Sakiet, vai jums nekad nav ienācis prātā, ka visu nepatik�anu avots va�rētu būt meklējams tepat viesnīcā?

-��� Kā, viesnīcā? Meitenes acis �ausmās un apjukumā ieple�tās apak�tasī�u lielumā. Jūs domājat mani? Jūs mani apsū�dzat? Protams, es ta�u vakar biju de�urējo�ā administratore�

-��� Nomierinieties, Dina, nē ta�u! Es nedomāju jūs un, Dievs pasarg, ne par ko neapsūdzu. Vismazāk jau par vakardienas notikumiem. Kāpēc gan lai es tā darītu? Vienkār�i ja uz āru aizplūst tik daudz specifiskas informācijas, tad gribot negribot jādomā, kuram vai kuriem tā ir pieejama. Piekritāt?

-��� M-jā� jums laikam taisnība. Tātad jūs gribat teikt, ka iesaistīts kāds no mūsu darbiniekiem?

-��� Es neko negribu teikt vai apgalvot. Vēlējos tikai ar jums parunāties un rosināt pastāstīt par kolēģiem. Man ir jūsu mātes viedoklis par viesnīcā notieko�o. Varbūt jūs kā māksli�niece, kura uz pasauli skatās sajūtu un intuīcijas līmeni, lietas un cilvēkus redzat citādi? Saprotiet, es nevaru ķerties pie darba un plānot publicitātes kampaņu, ja nezinu, ar kuriem cilvēkiem �eit vispār drīkst runāt, ar kuriem labāk ne, kurus varam izmantot reklāmās un rakstos, galu galā kuriem var vai nevar uzticēties! Nepārzinot situāciju, mēs varam to pa�darīt tikai ļaunāku. Un, ja tie�ām ir tā, kā uzskata jūsu māte, proti, ja pie vainas ir konkurenti, kuriem palīdz kāds �no iek��puses�, mēs visi kļūsim smieklīgi un nostādīsim sevi muļķu lomās.

-������������� Es laikam beidzot jūs sapratu� Jā, tajā ir zināma jēga,

-���� Dina noteica.

Ar �o meiteni būs grūtāk, nekā bija domāts. Iespējams, tāpēc, ka viņa dzīvo citā dimensijā.

-���� Labi. Ko jūs gribat zināt?

-���� Vispirms kā klājas jūsu mātesmāsai, pavārei Alīdai? Vai viņa jau ir attapusies no �oka?

-��� Krustmāmiņa? Jā, protams! �obrīd abas ar Mammu guļ. Tur! Dina ar roku norādīja uz guļamistabu.

-���� Ar mammu? Bet� es ta�u viņu atstāju kabinetā� aiz�migu�u� krēslā? Anna Elizabete apjuka.

Dina gai�i pasmaidīja. Nē ta�u! Es runāju par Mammu Ainu, nevis manu bioloģisko māti Dainu Spo�o. Mēs visi viņu saucam vai nu par Direktori, vai vārdā par Dainu. Bet Ainu par Mammu.

Tu redz, kā. Tas daudz ko izskaidro. "Liela un laimīga ģi�mene" -jā, kā tad!

-���� Paldies, Dina, ka paskaidrojāt. Vismaz neputro�os. Jā, Daina man kaut ko minēja, ka māsa jūs faktiski uzaudzinājusi kopā ar saviem puikām.

-��� Jā, tas bija lielisks laiks. Tēvs� Uldis strādāja kaimiņciema zivju rūpnīcā par in�enieri, Mamma dzīvoja mājās, pie�skatot savus trīs dēlus Rūdi, Tāli un Nilu, Alīdas dvīņus Aigaru un Edgaru un mani. Biju visjaunākā, ta�u puikas mani visur ņēma līdzi. Ko tikai mēs nesadarījām bez atļaujas ar laivām braucām jūrā, kāpām vecajā bākā un baznīcas tornī, līdām Aklā raga alās un lo�ņājām ap Raganas būdu. Reizēm mums pievienojās arī Matro�u un Kapteiņu bērni. Arī Kaspars� Mamma un krustmāmiņa tādos brī�os kļuva piktas, rājās un teica, lai ar viņiem nebiedrojamies. Bet mēs tik un tā to darījām mums pat bija savs �tābiņ�! Alā. Mūsu mammas to nezināja, visas kā trakas ņēmās pa �āvētavu privātais bizness jau bija atļauts un ar pa�u kūpinātām zivtiņām varēja labi nopelnīt. Sanāca gan mājas remontam, gan automa�ī�nai. Toreiz mēs visi vēl dzīvojām Kaijās. Un visiem pietika vietas�

-��� Interesants stāstiņ�. Manai kolēģei no tā varētu sanākt labs cilvēkgabals kādam �urnālam. Neiebilstat?

-��� �urnālam? Jūsu kolēģei? Piedodiet, bet vakar man izli�kās, ka viņas vienīgās intereses ir piedzīvojumu meklē�ana un vīrie�i. Atvainojiet par tie�umu� Dina apklusa, tomēr nenoturējās. Un vēl ar to�

-��� M-jā. Tagad bija Annas kārta mulst. Parasti viņa tāda nav. Varbūt vainīgs skurbino�ais jūras vēj�?

Nu, Zane, paldies tev! Kārtējais lā�a pakalpojums putra, kuru strēbt nāksies viņai, Annai Elizabetei.

-��� Nevēlaties kafiju? Acīmredzot Dina bija nolēmusi labot neveiklo situāciju. Labas manieres pāri visam!

-���� Labprāt. Melnu, ar divām karotītēm cukura.

Ikdieni�ķi ierastās darbības, tasītē maisot karsto dzērienu,

nomierināja un deva laiku savākties.

Pie velna lai katrs pats atbild par sevi! Vai viņai jātaisnojas par Zanes rīcību?!

-���� Dina, ko jūs domājāt ar vārdiem �un vēl ar to�? Tas bija teikts par Aļģirdu?

-��� Jā. Mēs visi bijām �okā, ieraugot viņu svinīgo vakariņu viesu vidū. Lai nu kuru, bet ne�! Dina sa�utumā skaļi iesau�cās. Varat uzskatīt mani par juku�u maksimālisti vai par gaisā parautu mākslinieci, vienalga, ta�u �is cilvēks nav labs. Viņ� kaut ko perina. Es nebrīnītos, ja tas nabaga putns saldē�tavā būtu Aļģa roku darbs. Viņam ir tāāādas acis! �ulgainas un lipīgas� kā glieme�i, kā dēles. Piezī�as un nelai� vaļā. �etrdesmitpiecgadlgs vecis, bet uzvedas kā gribo�s pui�elis! Līmējas klāt visām bez izņēmuma. Kop� viņ� te sācis strādāt, es trena�ieru zālē vairs nespēju ieiet nevaru atkauties no sajūtas, ka viņ� visas sievietes vērtē tikai no viena aspekta vai tās būtu gatavas ar viņu pārgulēt vai ne. Es nebiju. Citas gan� Bet ko nu es te tenko�u! Gan jau pati redzēsiet!

Hmm, kaut ko līdzīgu, uz terases stāvot, teica arī Inta� "Nesa�protu tikai, ko te dara Aļģis�!�

-���� Dina, ja es lūgtu da�os teikumos noraksturot pārējos viesnīcas darbiniekus, ko jūs teiktu? Piemēram, kāda ir jūsu pāriniece otra de�urējo�ā administratore?

-��� Liene? Zivtiņa? Dina ar vieglu niclguma nokrāsu balsi pārjautāja. Tad, it kā aizdomājusies, ar kreisās rokas rādī�tājpirkstu paberzēja virsdeguni. Nu� Kā lai to pasaka. Ne pārāk gudra, ta�u izskatīga. Tikai tāda sintētiska� Dzīvo Akmens koted�u labajā spārnā, turpat, kur Lāsīte un Knaģi. Mēs ar Lieni mācījāmies vienā skolā, tepat Kaijciemā. Viņa bija gadus piecus vecāka. Kop� astotajā klasē skolasbiedri pa jokam iebalsoja viņu par skolas Mis, iedomājās sevi par pārāko skaistuli, lielījās apprecē�ot miljonāru. Ta�u pagai�dām kaut kā nesanāk, redz, Kaijciemā miljonāru blīvums uz kvadrātmetru pārāk mazs, bet līdz Rīgas līmenim �ī nevelk. Laikam tāpēc ķērusies klāt manam patēvam� grozās, gorās un visādi izrādās viņa priek�ā, cen�as vienā laikā iet uz tre�na�ieru zāli un peldbaseinu. Tas nav nekāds noslēpums, par to viss Kaijciems runā� Tāpēc jau pa�as vecāki izmeta viņu no mājas. Vecie Zivtiņi lāga ļaudis, visi viņus ciena. Dzīvo tur, uz skolas pusi, pirmskara zvejniekmājās, Dina nenoteikti pameta ar roku ieejas virzienā.

-���� Un ko par to saka jūsu mā� Daina? Anna piepacēla uzaci.

-���� Neko. Smejas. Viņai nav laika nodarboties ar muļķībām jābīda bizness. Turklāt Dainis jau nav muļķis, lai visu acu priek�ā salaistu ar to� un pats sev raktu kapu. Viņam ta�u te nekas nepieder, dzīvo, pateicoties mātes �ēlastībai. Vēl viens uz zemes nolaidies sengrieķu dievs, kur� iedomājas, ka ar �armu, baltiem zobiem, acīs skatī�anos un da�iem nodrāztiem komplimentiem var panākt visu, kas ienāk prātā. Nebrīnī�os, ja viņa bie�ie komandējumi, semināri un konferences būtu tikai aizsegs kādai romantiski draiskai galvaspilsētas afēriņai.

-��� �ķiet, jūs savu patēvu ne pārāk ieredzat? Anna Eliza�bete uzmanīgi pajautāja.

-���� Ir, par ko, Dina ledainā mierā atteica. Viņ� man no�zaga māti. Kamēr viņa studēja medicīnu un aktiermākslu, mēs vismaz brīvdienās viņu redzējām, bet, kad sasējās ar to� staigājo�o kalkulatoru, cauri pazuda uz �etriem gadiem un atgriezās kā ledus karaliene. īsta biznesmene rēķinātāja. Nē, nepārprotiet mani, es vienmēr bū�u pateicīga par to, ka viņa laidusi mani pasaulē, ta�u� viņa ir akla.

Dinas kabatā klusi iepīkstējās mobilais telefons. Pasmai�dījusi un uzplājusi sejai sirsnīgi laipnu grimasi, viņa mo�i atbildēja: Viesnīca SPA KAIJAS. Kā varam palīdzēt?

Tā pati balss. Tā pati nogurusī balss, kas 1. janvārī Annai teica, ka Daina Spo�ā atrodas ārzemēs�

-��� Anna, man �ēl, ta�u mums jādodas aug�ā zvanīja sargs. Ir ieradu�ies pirmie viesi, bet Lienes postenī vēl nav, nāksies viņu aizstāt. Diem�ēl es nevaru jūs atstāt �eit lejā noteikumi neatļauj. Arī elektroniskās durvis būs ciet, un bez �ipa jūs tās nespēsiet atvērt. Ta�u jūs varētu doties uz Zaļo ēdamistabu brokastīs, mēs tās servējam jau no septiņiem, un Kaijās ir lielisks zviedru galds.

Viss, meiteņu sarunas beigu�ās. Administratores Dinas Spo��ās balsī skanēja vienīgi laipna lieti�ķība.

-���� Protams, protams! Liels paldies jums, Dina! Jūsu stāstī�jums man krietni palīdzēja, Anna, starojot kā maija saulīte, tencināja. Un nebaidieties viss, ko teicāt, paliks pie manis. Sakiet, vai es kaut kā varu jums palīdzēt? Jūs ta�u neesat gulējusi vairāk nekā diennakti�

-��� Tas nekas! Ar ikdienas darbiem es tik�u galā, nav pirmā reize, kad� Zivtiņa kaut kur aizpeld. Ta�u� Hmm� Vienu lietu gan es gribētu palūgt, tikai tā diskrēti. Vai jūs varētu izpētīt Daiņa Spo�ā pagātni? Pieļauju, ka jums ir vairāk noderīgu sakaru un kontaktu, nekā Direktore mums publiski pateica. Varēsiet?

Oho, �im meitēnam pirkstu mutē gan nedrīkst bāzt nokodīs ar visu roku. �itāda aktrise!

-��� Darī�u, ko varē�u, Dina, Anna Elizabete zīmīgi noteica un klusi uzsauca Grāfam ejam, sunīt!

*�� * *

� uzmanīgi turot apjomīgu atslēgu sai�ķi un notrīcot pie katras ie�vadzē�anās, melnos cimdos ģērbtas rokas centās atdarīt ar dzelzi apkaltās durvis, ko sargāja zirnekļatslēga.

Vispirms pa labi, tad pavilkt laukā, tad vēlreiz pa labi, iebāzt dziļāk un pa kreisi!

Smagi elsdams, slēdzējs vienā laidā kļūdījās. Beidzot dur�vis padevās.

Tum�a ēna ieslīdēja pa durvju spraugu, un pēc mirkļa nekas vairs neliecināja, ka te kāds bijis.

*�� * *

Izgājusi laukā un ieelpojusi saulainā aprīļa rīta (viņas potī�tei tomēr nebija taisnība) dzestro, svaigo gaisu, Anna Eliza�bete apskurba. Vēderā iekņudējās līksmi tauriņi kā pirms eksāmena, kā pirms randiņa�

Grāfs, smar�īgo jūras vēju sajutis, priecīgi ierējās. Va� tu redzējies arī �im romantikas sakārojies!

Izmetu�i slaidu loku gar jūras malu, pa kāpām un cauri Raganu silam (par spīti augstpapēdenēm, Anna Elizabete bija pārrāpusies pāri mūrim slinkums iet cauri vārtiem, bet Grāfs, līksmi �ļakstinādamies, �ķērsli pievārēja pa ūdeni), viņi cauri Rietumu vārtiem cēlā gaitā tuvojās viesnīcai. Tie�i laikā, lai novērotu piebraucam veselu kavalkādi tur �etros limuzī�nos, ko rotāja viesnīcas karodziņi, ieradās pirmie viesi.

Laikam jau situācija patie�ām ir traģiska, ja Daina gatava �ādiem pa�reklāmas izdevumiem. Vai arī tie�i pretēji�

-���� Paldies, ka ļāvi man izgulēties! Jūtos, kā no jauna pie�dzimusi. Viesnīcas saimniece bija izaugusi kā no zemes, un Annai Elizabetei atlika vien nobrīnīties par viņas spēju pārvie�toties bez skaņas. Greznās vakara laiviņkurpes ar apkaltajiem papēdī�iem bija nomainīju�as zemas lieti�ķā stila bezpapē�u laiviņas ar mīkstu zoli acīmredzot, lai varētu klusām pavadīt viesus pirmajā ekskursijā pa viesnīcu, nenovēr�ot uzmanību.

-��� Daina, kas tie tev par vipiem? Tik īpa�i, ka jāved ar limu�zīniem?

-��� Mārketinga triciņ� pirmie viesi, kuri pieteiksies atpūtai un veselības kūrēm jaunajā vasaras sezonā, saņems dāvanu �urpceļu un atceļu luksusa limuzīnā. Viesnīcas SPA KAIJAS limuzīnā! Viņiem ta�u nav jāzina, ka mēs tos īrējam, vai ne? Paskaties, cik skaisti!

Visi �etri baltie braucamie rīta saulē vizuļojo�iem tum�a�jiem stikliem puslokā reizē piestāja uz sarkaniem akmeņiem bruģētā celiņa viesnīcas Dienvidu ieejas priek�ā. �oferi for�mas tērpos ar cepurēm un akcentiem Kaiju krāsās ceremoniāli atvēra pasa�ieru durtiņas un palīdzēja izkāpt�

Anna Elizabete gandrīz aizrijās no smiekliem, vērojot atbrauku�os goda viesus un viņu izdarības.

Nu gan personā�i! Komisko �ausmu romāna �anra autori at�dotu velnam dvēseli par �ādiem prototipiem.

-� Es tevi saprotu, ta�u, lūdzu, pacenties smieties uz iek�u, ar platu smaidu, ta�u nekustinot lūpas, acīmredzot pati knapi valdīdama jautrību, palūdza Daina Spo�ā. VIP viesi ta�u! Piedod, mani gaida namamātes pienākumi.

Pagājusi nostāk, Anna ieņēma ērtu pozīciju aiz tikko uz�plauku�a forsltiju krūma, kas kā dzeltens, apaļ� mākonis gozē�jās pie autostāvvietas sētas stūra, izveidojot dabisku ni�u novērotājam ar suni.

No pirmā limuzīna izkāpa, nē, drīzāk vajadzētu teikt izplūda oran�i �okolādigi brūna nenosakāmas formas un dzi�muma radība, kurai uz galvas, sacelti gaisā palmas astē, raibēja kaut kas matiem līdzīgs visās varavīksnes krāsās. Radī�bai mugurā bija plando�s, caurspīdīgs, mākslīgi apdriskāts un no�ņurcināts paltraks, kam vajadzēja liecināt par augstu mākslinieciskumu un rado�u nevērību pret visu piezemēto, piemēram, bik�u jostas augstumu attiecībā pret pa�as ķer�meņa daļām. Ignorējot fizikas likumus, Zemes pievilk�anas spēku un vidukļa �riepas� apmēru, bikses spītīgi turējās uz dibena, pikanti atklājot skatītājam da�us centimetrus stringa mazbiksī�u. Toties paltraka dekoltē zona pārspēja visdrosmī�gāko dizaineru eksperimentus tā sniedzās līdz pat nabai, atklājot skatienam visu, kas vēl palicis noslēpts.

D�esikai (īstajā vārdā Ramonai Tutānei) bija deviņpadsmit gadu, lielas krūtis, biezas, ar silikonu piepumpētas un ko�i sarkani krāsotas lūpas, vecs, resns mened�eris, kuru viņa mīlīgi sauca par tētuku, un nepamatotas pretenzijas kļūt par dziedātāju, turklāt ne jau �ādu tādu, bet slavenu, un startēt Eirovīzijā un Jaunajā Vilnī. Līdz �im D�esika bija piedalīju�sies jauno talantu realitātes �ovā Zelta statīvs, no kura pārē�jie dalībnieki (ak, skauģi!) ar skandālu bija viņu izbalsoju�i tre�ās dienas rītā; gandrīz izturējusi atlasi lauku �ovā Baigā ferma un piedalījusies blondīņu skrējienā (tiesa, parūkā un tikai divsimt metru, bet galvenais ta�u ir piedalīties). Viņa bija neiztrūksto�a Rīgas tusiņu, prezentāciju un naktsklubu vie�ņa, ik reizi �okējot pārējos ar �izcilo stilu un drosmīgo garderobi� un nodro�inot sev pastāvīgu vietu dzeltenās preses bil�u lapās. Mēļoja, ka viņai labāk patīkot uzstāties privātās un korporatīvās ballītēs publika atsaucīgāka, kritiķu nav, arī skan labāk. Un maksā vairāk.

Anna Elizabete viņu personīgi nepazina, ta�u bulvārprese bija pilna ar D�esikas piedzīvojumiem. Par jaunās dīvas publicitāti gādāja arī �etras vecāko kla�u pamatskolnieces viņas fanu kluba aktīvistes, analfabētiski un kropļotā valodā atbil�dot uz pielūdzēju jautājumiem D�esikas mājaslapā. Vairāk par visu māksliniecei nepatika, ja līdzās skatuves pseidonīmam tika minēts viņas īstais vārds un atgādināta izcel�anās, tādos gadījumos reportieru virzienā bija lidoju�i gan banāni, gan glāzes, gan pelnutrauki.

-�� Un �ite man būs jāpaliek veselu mēnesi? Te jau mani �urkas un vaboles apēdīs! Losand�elosā� Es tūlīt zvanī�u tētukam! nopētījusi senatnīgās viesnīcas ārpusi, D�esika iekviecās smalki spiedzīgā pāraugu�a sivēnteļa balstiņā, kas acumirklī aizlūza, jo viņu pie elkoņa bija saņēmis no neku�rienes materializējies miesassargs. Neuzkrīto�i stumjot uz priek�u, viņ� iestūrēja īdo�o radību viesnīcā.

Mjā, ja nu reiz Māte Daba par kādu ir pasmējusies, tad te tas bija vispārākajā pakāpē. Lai Dievs nogrābstās! Kā Daina domā ar �o bestiju tikt galā?!

Otra vie�ņa tum�ā klasiska piegriezuma uzvalkā tērpu�sies kalsna dāma gai�iem matiem un melnām saulesbrillēm ātri izkāpa no limuzīna un, apkārt neskatoties, iesteidzās viesnīcā. Viņu Anna pazina Indra Lapiņa bija tikko pārņem�tās Fix bankas bijusī prezidente. Bra�i noturējusi savu banku visu di�dimbas periodu, viņa tagad bija pēk�ņi kapitulējusi, atdodot to apri�anai skandināvu milzim.

No tre�ā limuzīna glu�i kā gigantiskas līķvaboles izbira trīs vīri melnos uzvalkos ar tum�ām ādas mapītēm, uz kurām greznojās sudrabains logo Consortium. Pat ne īsu acu mirkli neveltīju�i skaistajai apkārtnei, dabai un sagaidītājiem, viņi kā saprogrammēti zombiji stīvi iesoļoja viesnīcā.

Annai Elizabetei, viņus vērojot, pārskrēja pretīguma dre�buļi. Tie jau nav cilvēki, bet bioroboti!

Viskolorītākā bija ceturtā limuzīna pasa�iere sarkanma�taina prāva auguma dāma drusku vīri�ķīgiem vaibstiem, toties ļoti sievi�ķīgām aprisēm un lielām, skaistām, vienmēr it kā valgām, tum�ām acīm. Reiz visu apbrīnotā un atdarinātā, joprojām daudzu mīlētā, bet jaunākās skatītāju paaudzes diem�ēl vairs neatpazītā, nopelniem, balvām un prēmijām bagātā skatuves māksliniece Frīda Fridrihsone. Baltā bik�kostīmā, baltu platmali galvā un kūpo�u, tievu cigareti garā dāmu iemutī cēli izkāpusi no limuzīna, viņa majestātiski izslējās un, izturējusi pareiza garuma dramatisko pauzi, ierunājās labi nostādītā, zemā balsī: Sveicināti �aismājās!

*�� * *

Nolēmusi nevairot drūzmu galvenajā vestibilā, Anna Eliza�bete ar Grāfu pavadiņā steig�us devās uz Rietumu ieeju, lai tiktu savā numurā, pirms vēl gaiteni ieņem atbraucēju orda ar raibo papuasu priek�galā.

Ar sānu redzi samanījusi kustību, viņa apstājās. Tie�i laikā, lai pie pa�ām durvīm izvairītos no saskrie�anās ar pajaunu, izskatīgu, gai�matainu vīrieti, kura seju klāja pievilcīga trīsdienu bārdiņa. Ar straujajām kustībām un zēnisko smaidu viņ� nedaudz atgādināja majoru Miku Kaķīti. Grāfs brīdinot dobji ierūcās.

-� Vai, piedodiet, es jūs laikam nonesu! Tā steidzos, ka nepa�manīju divus tik brīni�ķīgus dabas bērnus!

Ko viņ� tur muld? Kādus dabas bērnus? Atradies te atdzimu��ais hipijs�

-�� Atļaujiet, es jūs pavadī�u! Esmu �īs viesnīcas īp� līdz�īpa�nieks Dainis Spo�ais! Pēk�ņo izmaiņu pa�pasludinātajā statusā izraisīja Dainas Spo�ās parādī�anās pirmā stāva gai�tenī. Līdzās kā trīs melni kapra�i nāca Consortium vīri, aiz viņiem, vilcinādamās un aplūkodama interjeru, ex baņķiere Lapiņa.

Neveltījusi vīram ne sveicienu, ne laipnu skatienu, Daina Spo�ā pagāja garām un sāka kāpt aug�ā pa vītņu kāpnēm. Melnie bioroboti sekoja.

-�� Jūs laikam būtu� Dainis Spo�ais cerīgi iesāka, snieg�dams Annai Elizabetei roku sveicienam.

-�� Anna Elizabete Berga. Un �is ir Grāfs. Atvainojiet, es patie�ām steidzos. Uz tik�anos vēlāk!

Kaut kas �ajā vīrietī viņai nepatika. Jā, glīts, simpātisks, savā ziņā vīri�ķīgs eksemplārs. Ta�u glums.

Kāpjot pa diviem pakāpieniem reizē, viņa metās aug�ā pa kāpnēm. Grāfs knapi tika līdzi.

Tad nu arī rādi, ka steidzies!

Dainis Spo�ais, neizpratnē nogozījis galvu, lēni kāpa lejup uz puspagrabstāvu.

*�� * *

Zanes numurā vairs nebija. Kaut kā viņa bija izdevies no tā izkļūt un aizlavīties nepamanītai. Tikai uz Annas Elizabetes gultas vīdēja balta lapa ar vienu vārdu neraizējies.

Trīsreiz nesekmīgi izmēģinājusi draudzeni sazvanīt, pama�tīgi noskaitusies un nolēmusi par katru cenu viņu uzmeklēt, lai beidzot izrunātos par vakardienu un turpmākajiem darbī�bas plāniem, kuros nebija vietas romantiskām pusnakts pa�staigām vai laivu izbraucieniem kopā ar viesnīcas darbinie�kiem, kas turklāt vēl ir mīklainas un pārbaudāmas personī�bas, Anna Elizabete nolēma vēlreiz nokāpt lejā. Iemetīs aci trena�ieru zālē, atpūtas un spa blokā, paēdīs brokastis. Varbūt izdosies pārmīt kādu vārdu ar Dainu.

-�� Tā, draugs. Tu paliksi te un gaidīsi, labi? Te būs cepumi, ūdens un sedziņa. Guli, gaidi un sargā! Laid iek�ā visus, ārā nevienu! Labs suns. Noglaudījusi Grāfa zīdaino pakausi, Anna izsteidzās no numura.

Pārliecinājusies, ka nevienā no atpūtas, veselības un spa bloka telpām Zanes nav (un trena�ieru zālē nav arī Aļģirda), viņa, viegli saērcināta, devās brokastīs. Pirmā stāva gaitenis bija tuk�s, laikam viesi vēl iekārtojās, bet viesnīcas darbinieki viņus aptekalēja.

Iedama uz Zaļo ēdamistabu, Anna Elizabete pamanīja, ka Dainas kabineta durvis ir gan aizvērtas, ta�u ne līdz galam. Pa spraudziņu skanēja skaļas un niknas balsis. Pret savu gribu viņa apstājās un ieklausījās.

-�� Es gribētu dzirdēt paskaidrojumu, kāpēc vislabākie apar�tamenti atdoti divām bābām? Turklāt vēl ar suni! Dainis kliedza. Vienu piebraucot redzēju pie jūras kopā ar Aļģi nez kas �iem tur darāms? otra ar mani pat lāgā runāt nevēlējās paskrēja garām kā spitālīgajam. Kas viņas tādas, un ko tu par mani esi sastāstījusi? Un kā tu iedomājies �o B? Apmaksāts barters? Mēne�a garumā? Par kādiem nopelniem?

-�� Turi muti, jākli! Dainas atbilde bija īsa, bet iedarbīga kā pātagas cirtiens. Dainis momentā apklusa.

-�� Tu domā es nezinu, kādi tev Rīgā semināri un konfe�rences? Vairāku dienu garumā un tik saspringti, ka pat bār�du noskūt nav laika? Interesanti, no kurienes mūsu Zivtiņa �orīt atpeldēja: tik saņurcīta, negulējusi un nomurrājusies kā kaķene pavasarī! Ka tik arī viņa, nabadzīte, nav sūri grūti mācījusies, kā beidzot savaldzināt miljonāru. Būs kādā brīdi jāpavaicā�

-�� Dainiņ, ko tu� Nedusmojies! Es neko ļaunu negribēju, piedod, pārsteidzos! norātais vīrs smilkstēja kā asti kāj�starpi ierāvis suns, kur� pietaisījis saimnieces mīļākās �ības un dabūjis kārtīgu pērienu.

-�� Ak tad tagad Dainiņ? Ja reiz tik mīļa esmu, ko blandies apkārt kā tekulis? Kas tām citām savādāks?

-�� Citām? Kas viņām savādāks? Dainis pēk�ņi iekliedzās tik skaļi, ka Anna gandrīz palēcās. Viņas grib būt ar mani kopā manis pa�a dēļ, nevis tāpēc, ka viņām kaut ko vajag atskaites, dro�ības sistēmu�

-��� Mīļumiņ, manuprāt, tu kaut ko jauc� Dainas Spo��ās balsi ieskanējās ledus. Nevis man tevi vajag, bet tev mani. Ja tu neatceries vai kniebjoties tev izbiru�as smadze�nes, atgādinā�u tu esi mans darbinieks. Algots darbinieks. Grāmatvedis un dro�ības speciālists, nevis viesnīcas īpa�nieks, līdzīpa�nieks vai finan�u direktors, kā tev labpatīk publiski sevi dēvēt. Es nekad neesmu to apstrīdējusi, bet pēdējā laikā tu aizej par tālu. Vakardiena pielika punktu kārtējās gar�kājainās mauķeles dēļ tu neierodies uz gadskārtējo jubilejas vakaru, un tie�i tad mēs atrodam uz tortes beigtu kaiju. Tas tev neko neizsaka, mīļumiņ?

-�� K-kādu kaiju, uz kādas tortes? Par ko tu runā? apju�kums draiskā vīriņa balsī bija neviltots.

-�� Par to pa�u. Ja jūs ar Zivtiņas jaunkundzi cerat dabūt mani pie malas, lai tu varētu �eit valdīt, bet viņa apprecēt miljonāru, nesanāks! Tā i pasaki tai gribo�ajai kucei, aiz kuras sēdekļi jāpārslauka, lai nepielīp. Un citām ari. Ja grib jāties par baltu velti, laipni lūdzu, bet uz Kaiju naudasmaku lai necer. Un tu ari ne.

-�� Viņas vismaz grib un ir gatavas ari pa�as sniegt pretī. Ne tā kā tu, kaltētā plekste! Spo�ais kaut ko smagu noblīk�ķināja uz grīdas. No tevis nekas vairs nav atlicis, tikai kauli un asakas, ne kur pieķert, ne iekniebt. Galvā drāztā biznes�mene! Meitu ari gribi par tādu pa�u frigldu maitu pataisīt?

-�� Manai meitai, tu, jākli, virsū neskatīsies, saprati? Daina ie�ņācās kā �ūska. Pautus nogriezī�u!

-�� Kā tad, kā tad. Draudi tik. Nogriezīsi, no�miegsi, nositīsi kā traku suni. Izdomā beidzot kaut ko jaunu!

-�� Es no tevis �ķiros.

Klusums.

-�� Nedzirdēji? Atkārtot? Es. No. Tevis. �ķiros.

-�� Tu ta�u to nerunā nopietni, Daina. Ja reiz kāda cilvēka balsi bija dzirdamas dzīvas �ausmas, tad �is bija tas gadījums. Dainis Spo�ais beidzot bija sapratis, ka viņa labi būvētā dzīvīte brūk kā kār�u namiņ�.

-�� Pilnīgi nopietni. Es vairs nevēlos ciest tavu neuzticību un tēlot salmu atraitni, vīram dzīvam esot.

-�� Ak tad redz, kā! Laikam jau esi nolūkojusi kādu citu, ko? Daiņa balsī ieskanējās naids un neapvaldīta greizsir�dība. Kas viņ� ir? Aļģis? Pirms tam gan pārbaudi, varbūt lielajam skapim atslēdziņa nolūzusi� Vai varbūt bālais indē�tājs Alts, bez kura tu nespēj ne soli paspert? Vai ari nē, nē, zinu! tas būs mūsu burvju terapeits Rom�iks! Tikai, mana mīļā, viņiem abiem ir viena liela nelaime tiem vīriem patīk pavisam citas formas dārzeņi nekā tavi persiki. Viņi mums ir naturālisti burkāniņi, gurķī�i� Tā, redz.

-�� Nekļūsti perverss! Maukojies, cik gribi, bet nevelc mani tajā �ļurā. Un pasaki savām �vabrām, lai viņu kājas nebūtu ne laboratorijā, ne noliktavā, ne virtuvē. Pasāku�as vazāties�

Es netaisos tavas vaļīgās bik�upriek�as dēļ riskēt ar uzņē�mumu un trīsdesmit cilvēku darba vietām. Finan�u direktors atradies! �odien pat zvanī�u auditoriem, lai atbrauc un pār�bauda visus grāmatvedības papīrus. Noriebu�ies tavi regulārie konta iztrūkumi laikam esi aizmirsis, ka oficiālās ikmēne�a izdrukas banka joprojām sūta uz mana vārda? Zini, mīļais, maukojies pats par savu naudu. Es par to vairs nemaksā�u!

Kaut kas noblīk�ķēja pret galdu, iek�ā smagi apgāzās krēsls, no�ķindēja stikli. Kabineta izejai strauji tuvojās smagi vīrie�a soļi. Anna �igli iespruka Zaļās ēdamistabas atvērtajās durvīs, kur līdzās ieejai bija novietots izslavētais Kaiju brokastgalds. Pakampusi no kaudzes tuk�u �ķīvi, viņa neskatoties iegrābās tuvākajā paplātē.

-�� Līzbet, ja tu apēdīsi tik daudz la�a, cik esi sakrāvusi uz sava �ķīvja, nāksies nopietni pārdomāt, vai es joprojām vēlos tevi precēt, Annai Elizabetei aiz muguras atskanēja smējīga balss. Miks! Aiz prieka viņa gandrīz metās tam ap kaklu� Jau sakustējās�, ta�u prāts guva virsroku.

Kāpēc majors Kaķītis atradās te?

Skaidrs, sagaidī�anas orķestra nebūs, vērodams straujās pār�maiņas Annas sejā, secināja majors.

-� Pirms tu sāc kliegt un bļaut, Līzbet, vienosimies par kādu lietu, labi? Vispirms paēdīsim brokastis. Kārtīgas brokastis. Es zvērīgi gribu ēst un esmu noskaņots nolocīt vismaz pusi no �iem labumiem.

-�� Lieliski. Es arī, negaidīti miermīlīgi piekrita Anna Eli�zabete. Turklāt man ir ļoti daudz jaunumu, bet tos es tev izstāstī�u pie kafijas. Starp citu, Zane pazudusi. Tomēr aiz�laidās ar to tipu. Labu apetīti!

3.� aprīļa pēcpusdiena

-�� Izklausās, ka jums te jau pirmajā vakarā gājis augsti! Miks, ar sānu atspiedies pret balkona malu un vērodams jūru, malkoja kafiju. Anna Elizabete tikko bija beigusi pārstāstīt diennakts kopsavilkumu.

Viņa bija necerēti ātri kapitulējusi, un tas viesa nemieru. Vai nu īstā viesuļvētra vēl tikai būs, un tas būtu tikai nor�māli, vai arī Annas intuīcija brīdina, ka situācija viesnīcā ir sliktāka, nekā izskatās, un viņa patie�ām priecājas par papild�spēku iera�anos, tikai to neizrāda.

-�� Tad tu saki kaut kas briest? Nolicis tasīti uz balkona malas, Miks ielūkojās senlaicīgajā tālskatī. Redzētais viņu iein�teresēja, un, brīdi paķimerējies gar tālummaiņas un asuma regulētājiem, majors pārsteigumā iesvilpās. Oho! Redz, kur mūsu romantikas cienītāja ar savu kavalieri! Nāc, paskaties!

Anna Elizabete pieplaka skatu meklētājam. 0, Zanīte laiku patie�ām velti netērē!

Majors Miks Kaķītis it kā nejau�i aplika viņai ap pleciem roku. Līzbet, tikai nesāc �ūmēties! Visi mēs esam cilvēki. Arī Zane. Nekas ta�u nav noticis. Mēs viņu pieskatīsim. Galu galā ir pavasaris�

-�� Hmm� Anna par atbildi norūca, ta�u lielo, silto roku prom negrūda. Pavasaris� Ir jau labi, bet, ja kas atgadīsies, no �āda attāluma mēs nespēsim palīdzēt.

-�� Atslābsti! Kāpēc tev vienmēr viss rādās tik drūmos to�ņos? Labāk pastāsti, vai esi jau bijusi uz kādu spa procedūru! Miks centās pavērst sarunu uz citu pusi.

-�� Kaķīt, kop� kura laika tev tāda interese par dāmu laika kavēkļiem? Anna iespurdzās.

-�� Kop� tā brī�a, kad rezervēju sev istabu viesu mājā Mazreņģes. Uz divām nedēļām. Ar iespēju baudīt ēdienreizes un veselību nostiprino�ās procedūras SPA KAIJAS viesnīcā. Skatos, viņi te tā cie�i sadarbojas.

-�� Skaidrs. Tātad man tevi nāksies pieciest vēl divas nedē�ļas, viņa aizkapa balsī novilka.

-�� Tu esi mīļa, Kaķītis piespēlēja. Bet, ja nopietni, nāksies gan. Beidzot gribu izmantot atvaļinājumu, drusciņ atpūsties un izgulēties. Nekaitētu arī uzlabot formu. Viņ� paplak�ķināja pa savu plakano vēderu.

-�� Kā tad jānodzen tauki. īpa�i jau tādam skalu gārnim kā tev. Bet, paklau, tad jau mēs varam�

-�� Ko tie�i? Miks blēdīgi piemiedza ar aci. Atvaļinājumā mēs varam visu, ko vien kundze vēlas!

-�� Kaķīt, rimsties! Pietiek ar vienu D�uljetu tā�u laiviņā. Kādam jāsaglabā nopietnība, Anna noburk�ķēja pret savu gribu. Vēja plandītiem matiem, d�insos un raupja adījuma d�emperī Miks izskatījās sasodīti labi.

-�� Zelmas tantes adījums, notvēris viņas skatienu, Miks pasmaidīja. Ko tu pirms tam gribēji teikt?

-�� Es? Teikt? A� nu jā, ja reiz tu esi �eit, mēs varētu mē�ģināt no vietējā personāla neuzkrīto�i izvilkt, kas te īsti notiek� nu, pakoķetēt, pazondēt� Kā teica viesnīcas saim�niece, brīvi putni Udo augstāk?

-�� Pakoķetēt? Tu? Līzbet, nesmīdini mani! No tevis koķete kā no manis baletdejotājs. Tev ta�u skatiens kā knīpstangu un rentgena krustojums palūkosies uz veci, un �is sabirs pelnu �upiņā, Kaķītis iesmējās.

Viņam bija taisnība. Lai kā to negribētos atzīt, tomēr ko�ķetēt Anna nemācēja. Viņa bija radusi tikt galā citādi ar prātu, loģiku, novērojumiem, ilgām pārdomām un tie�iem jautājumiem. Jā, un vēl ar intuīciju.

-�� Ak tu, riebīgais! noņaudējusi �o frāzi tipiskā bezsmadzeņu blondīnes balstiņā, Anna Elizabete atguva nopietnību:

-��� Pat ja tā būtu, tev gan nekas netraucēs. Tevi te neviens nepazīst, ne Daina, ne viņas vīrs nav pat redzēju�i, bet Zani, kad viņa atgriezīsies no� laivo�anas, es noinstruē�u, lai neiz�rāda pārāk tuvu pazī�anos un nekla�ojas ar un par tevi uz katra stūra�

Ar tamlīdzīgām konspiratoru spēlītēm Anna Elizabete nekad vēl nebija nodarbojusies. Viņai tas ne�ķita nopietni kaut kādas pui�eļu spiegu rotaļas ar izlik�anos un pārģērb�anos. Ta�u ausīs joprojām skanēja Dainas izmisīgais izsauciens: �Viņ� mani grib nogalināt!� Mazliet tuvāk iepazīstot biju�o studiju biedreni, Anna Elizabete bija sākusi �aubīties, pieļaujot, ka varbūt Kaijās viss tomēr ir kārtībā, tikai, kā jau katrā uzņē�mumā un ģimenē, netrūkst dīvainību. Ta�u �odien slepeni noklausītā saruna atkal darīja uzmanīgu.

-�� Anniņ, viss jau būtu brīni�ķīgi, ta�u kā tavs brīvo putnu plāns sader kopā ar manu atra�anos tavos privātajos apar�tamentos? Neticu, ka neviena acs nepamanīja, ka mēs kopā brokastojām un pēc tam uzkāpām aug�ā.

-�� Nu� varbūt tu esi mans greizsirdīgais mīļākais, no kura es kopā ar labāko draudzeni esmu pamukusi un kur� atbraucis mani vest pie prāta? Galu galā vai man par savu privāto dzīvi kādam atskaites jādod?

-�� Nav slikti! Miks uzspēlētā sajūsmā saberzēja delnas.

-��� Tas man ļautu tevi vajāt, uzmākties jebkurā laikā un vietā, pieprasot izskaidro�anos, un mēs varētu netraucēti parunāties. Lieliski! Bet tagad, sirsniņ, es tev do�u iemeslu izmest mani ar lielu troksni laukā! Nāc nu drusku tuvāk, nāc!

*�� * *

Ja reiz barters un �viss iekļauts�, lai tā būtu! Jāizmēģina ir, citādi nezinās, ko mājiniekiem pastāstīt!

Pārģērbusies balti pūkainajā SPA KAIJAS halātā un tādās pa�ās mīkstās �lbiņās ar neslīdo�u zoli, Anna Elizabete atstāja balkona durvis pusvirus, lai Grāfam tiek prieciņ� pavērot jūru, un nesteidzīgi �āpoja lejup.

Uz trena�ieru zāli viņa neies jau no domas vien par Aļģirda pa�apmierināti smīnīgo ģīmi kļuva nelabi.

Pirti �obrīd negribējās, lielo d�akuzi arī ne pietika ar burbuļvannu numurā. Varētu pasauļoties, varētu papeldēt kaislīga peldētāja būdama, viņa Latvijas garās ziemas uztvēra kā personīgu apvainojumu.

Spa! Viesistabā goda vietā atstātajā bukletiņā un ari mājas lapā bija rakstīts SPA KAIJAS piedāvā vismaz desmit da�ādas relaksējo�as, tonizējo�as, meditatīvas un sazinvēlkādas pro�grammas. Anna nolēma izmēģināt visas un sākt tie�i �odien!

Vēlāk viņa pieteiksies vizītē pie Intas Lāsītes ja vajadzēs, samaksās. Vajadzēja noskaidrot kādu lietu.

Diem�ēl uz spa zonas durvīm rotājās ironisks uzraksts: �odien spa nestrādā. Gaidīsim Jūs rīt!

Baseinzāles priek�telpā neviena cita nebija, tikai pie de��uranta galdiņa garlaikota paskata garmatains puisietis, ar vienu pirkstu laiski spaidot i-phone virtuālos taustiņus, palai�kam ielūkojās plakanā monitorā, kur �etros da�ādos rakursos bija redzams baseins, lecamlaipa, kaskāde un zemūdens masā�as stūris.

Lieliski, globālajā tīmeklī sapinies neieinteresēts glābējs pie videoekrāna, bet peldētāji aiz divdesmit centimetru biezas, skaņas necaurlaidīgas sienas� Vismaz neviens neblen� virsū, kamēr peldies.

Baseinā rosījās �etri peldētāji. Gaiss smar�oja pēc jūras un sāls. Pareizi, baseins ar jūras ūdeni!

Ko�i rozā peldcepurē un tādas pa�as krāsas ap�miegtā Speedo peldkostīmā, kas bija domāts distan�u peldētājiem, baseina seklākajā galā uz zemūdens masā�as slīpās virsmas gulēja oran�i brūni pārsauļotā dziedātāja D�esika, val�ķīgi �ūpodama vienu kāju un ar skatienu sekodama kādam pel�dētājam, kura platā, muskuļotā mugura �obrīd attālinājās dziļākā gala un lecamlaipas virzienā.

Vīrietis vingri izlēca no ūdens un uzskrēja tos da�us pakā�pienus līdz laipai, tad, nostājies uz tās atmuguriski, noplauk��ķināja rokas, ar skaistu a�gārno salto ienira ūdenī un pazuda, lai atkal iznirtu baseina �ajā galā, gandrīz pie apmulsu�ās Annas Elizabetes kājām. Kaķītis! Viņa kā neticēdama raudzī�jās ūdenī, kur veikli kā zivs ņurkāja no darba pienākumiem brīvais majors. Tik vingrs, tik atlētisks, tik� iekārojams!

Gar baseina tālāko malu mērķtiecīgi, it kā pildot piecgades plānu, straujā kraulā �urpu turpu slīdēja melna peldcepure un divas kalsnējas, stiegrainas rokas. Kā �ilete asais profils, kas reizēm pavīdēja virs ūdens, varēja piederēt vienīgi biju�ajai baņķierei Indrai Lapiņai.

Bet diagonāli pretējā stūrī zem kaskādes ar svētlaimīgu izteiksmi sejā un aizvērtām acīm spranda masā�u baudīja aktrise Fridrihsone. Viņai mugurā bija balts, elegants peld�kostīms un zīda peldcepure.

-�� Tu vēl ilgi te nīksi un blenzīsi uz mani? Ne mirkli nav miera no visādām vecenēm! Annas Elizabetes pārdomas iztraucēja spalgi spiedzīgs rozā papuasa uzbrēciens. Es atpū�os, nestāvi man uz dvēseles!

-�� Neņemiet viņu vērā, Anna! Meitenīte vienkār�i cen�as sev pievērst uzmanību!

Līdzās bija nostājies Dainis Spo�ais. Viņ� smaidīja tik baltzobaini, pla�i un sirsnīgi, it kā rīta incidenta nebūtu bijis un, ja Anna savām ausīm nebūtu dzirdējusi sev un Zanei veltīto �bābas�, tagad viņa noteikti domātu, ka sastapusi �armantāko vīrieti �aipus ekvatora. Ar brūni nosauļotu, līdz perfekcijai notrenētu un, �ķiet, vietām pat vaksētu ķermeni, sarkanās peldbiksēs un cepurītē Spo�ais patie�ām izskatījās spo�i.

-�� Atļausiet palīdzēt? Un viņa rokas gādīgi satvēra Annas peldmēteļa plecu vīles, lai palīdzētu to novilkt. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Miks, pēc kārtējā lēciena peldēdams �urp, iekārtojas masā�as stūrī līdzās D�esikai.

-Jūs ne? Un kur� tad mani glābs? Anna Elizabete draiski uzsauca un, atstājusi halātu Daiņa rokās, līdaciņā slaidi ielēca baseinā un zem ūdens slīdēja prom uz vidu. Sāļajā ūdenī bija viegli peldēt. Pēc sekundes ūdens no�ļakstēja vēlreiz, un Anna sajuta, ka cie�i līdzās peld vēl kāds. Viņi iznira reizē.

-�� Jūs esat lieliska peldētāja, Anna. Spo�ais valdzino�i smaidīja. Labā formā. Trenējaties?

-�� Katru dienu. Divi kilometri pa straumei, divi pret. No maija līdz oktobrim.

-�� Nopietni? Un ziemā?

-�� Neko. Guļu vannā un kustinu kājas.

-�� Tam vajadzētu būt skaistam skatam. Zem ūdens kaut kas lēni pārslīdēja gar viņas stilbu. Anna iesmējās. Acīmredzot uztvēris to kā pamudinājumu, Spo�ais it kā nejau�i satvēra viņas peldkostīma lencīti un sāka ar to spēlēties. Anna, atvainojiet, ka �orīt pie durvīm sanāca tik neveikli. Biju tikko pārradies no trīs dienu konferences, ļoti nogurdino�as, un vienīgais, ko gribēju, gulēt. Virzījos uz priek�u kā aklais�

-�� Nekas, nekas, viss kārtībā, Daini. Es jau ari biju labā, Anna, laiski kustinādama rokas un kājas, turpināja sarunu, pāriedama uz viegli familiāru toni. Te vakarnakt tādas lietas notika! Pat policija bija�

-�� J-jā, sie� Daina izstāstīja. Anna, lūdzu, nerunāsim par to. Nebūtu labi, ja par �o incidentu uzzinātu pārējie. Jūs ta�u esat gudra meitene, vai ne? Viņ� ar slapju pirkstu pavedino�i noglāstīja Annas plecu.

Baseina otrā galā Miks Kaķītis ar milzīgu troksni ielēca ūdenī, ap�ļakstīdams laisko, rozīgo papuasu.

-�� Mierīgāk nevar? Otmorozoks! D�esika iekviecās. Vot, pateik�u tētukam!

-�� Da�iem nevajadzētu ļaut vairoties, augsti turot galvu virs ūdens un dusmīgi bubinot, sunī�stilā garām cienīgi aiz�peldēja ievērojamā skatuves māksliniece Frīda. Viņas ego �is baseins ir par mazu un par seklu�

Annai Elizabetei pārskrēja pēk�ņi drebuļi. Laikam jau ba�seina ūdens tomēr ir vēsāks, nekā teikts bukletā.

Viņa strauji sakustējās, ienira un peldēja uz malu. Dainis metās pakaļ, pirmais izkāpa un pasniedza roku.

-�� Anna, es gribētu jūs uzaicināt uz martini pie kamīna uguns. �ovakar septiņos. Es gaidī�u. Ko teiksiet?

-��� Vēl nezinu. Varbūt. Biju noskaņojusies izbaudīt kādu no jūsu spa brīnumprogrammām, bet nu jūtos mazliet tā kā nosalusi, kā samirkusi. Nevar būt, ka te tie�ām ir divdesmit astoņi grādi! viņa izsaucās.

-�������� Ja vēlaties, es pārbaudī�u! Dainis pakalpīgi apsolīja.

-�� Varam paaugstināt temperatūru�

-�� Nē, dārgais, mēs to nedarīsim. Ūdenim ir tie�i divdesmit astoņi grādi, viss ir tā, kā jābūt. Baseintelpā bija ienākusi Daina Spo�ā un, laipni ignorēdama vīru, vērsās pie Annas Elizabetes: Es tevi meklēju. Vajadzētu apspriesties par reklāmām. Vai tu �ovakar varētu pavakariņot kopā ar mums Priedēs? Septiņos. �etratā tu, tava kolēģe un mēs. Izrunāsi�mies par visu un tiksim skaidrībā. Palūg�u, lai virtuvē saga�tavo kaut ko gardu un izsmalcinātu. Mīļais, tev ta�u nebija citu plānu, vai ne? Viņa cēli apgriezās un izgaisa.

Anna Elizabete varēja derēt, ka dzirdējusi Daini Spo�o no�ukstam �r-r-ragana�.

*�� * *

Nolēmusi sasildīties, viņa devās uz pirti. Tur uz aug�ējās lāviņas, ietinies peldpalagā, kāds jau gulēja. Aktrise. Negribē�dama traucēt, Anna pagriezās uz ie�anu, bet Frīdas Fridrihsones zemā balss viņu apturēja: Nebēdziet, nebēdziet, es nemaz neesmu tik briesmīga. Veca varbūt, ta�u ne ļauna. Jaunas meitenes pusdienās neēdu.

-�� Jaunas meitenes?! Anna iespurcās. Kur jūs te tādas redzat? Turklāt mani nevar tik viegli apēst.

-�������� Jūs man patīkat! skaļi un noteikti paziņoja aktrise.

-�� Nāciet �urp un sēdieties blakus! Kā jūs sauc?

-�� Anna Elizabete Berga.

-�� Un jūsu suni?

Oho, acīga gan. Un es tā slēpos aiz krūma. Grāfs.

-�� Skaists suns. Kur jūs viņu likāt?

-�� Atstāju sargāt numuru.

-�� Pareizi. Starp citu, es esmu jūsu kaimiņiene nākamo mēnesi dzīvo�u Zelta apartamentos. Iedomājietes, kādu dāvanu man� jubilejā pasniedza kolēģi! Viņa iesmējās dūmakainus smieklus. Laikam ta�u kļūstu veca un patie�ām jāuzpri�inās. Vai tad par mūsu algām to var izdarīt? Jā� Holivudā viss būtu citādi� Vai gribat zināt, cik es jaunībā biju stulba? Man glu�i kā no gaisa nokrita iespēja doties filmēties uz ārzemēm, palikt tur, pieprasīt politisko patvērumu un tad mēģināt iekarot Holi�vudu, ta�u es to noraidīju. Toreiz vēl avīzes rakstīja jaunā, talantīgā F. F. atteikusi pūsto�o kapitālistu tlkojumiem� Vai tad drīkstēja neatteikt? Jā, toreiz man deva lomas. Skaistas lomas, daudz lomu. Bet tagad� Vajadzēja braukt, vajadzēja� Aktrise dziļi nopūtās.

-�� Jūs nevarat zināt, vai tur būtu labāk. Un ja nu lomas nedotu? Anna Elizabete iebilda. Viņa bija lasījusi nesen izdoto F. F. autobiogrāfiju, kurā daudz kas �ķita sastīvināts un piegludināts. Vismaz citi tās pa�as paaudzes aktieri, grāmatu izlasīju�i, smējās jā, jā, pasakām vajagot ticēt�

-Jūs pērsieties? aktrise pēk�ņi pajautāja un, sazvērnie�ciski piemiegusi aci, pa�ukstēja. Ļaujiet, lai viņ� jūs noper, un jutīsieties kā septītajās debesis. Tāds vīrietis, tādas rokas! Viņa izteiksmīgi pabolījās pret griestiem.

-�� Par ko jūs runājat, Fridrihsones kundze?

-��� Sauciet mani par Frīdu! Pirtī, baznīcā un debesīs visi vienādi. Par pirtnieku, protams! Es te biju pagāju�ajā vasarā, tiesa, varēju atļauties palikt tikai vienu nedēļas nogali vis�mazākajā Smil�u istabiņā, ta�u uz pirti gāju katru dienu. Oskars Viduslācis tā viņu sauc. Pa�a Dieva dots pirts zāļu un slotiņu meistars. Septiņdesmit gadi, bet sprigans un federigs kā jauns puika acīs velniņi lēkā. Mani uz randiņu aicināja! Saskuma, kad braucu prom. Teica, lai rakstu, adresi lai iedeva. Tepat netālu kaut kur dzīvo Lū�os, Lapsās vai Vilkos�

-��� Lā�os, Frlduk, Lā�os, kopā ar sievu Irmu, sievasmāsu Rūtu un viņas meitām Zandu un Sandru. Aromātisku tvaiku piepildītajā pirtiņā bija ienācis prāvs vīrs ar slotiņu kaudzi.

-�� Griez nu dupsi un nepļāpā. Tūlīt tev būs randiņ� ar kadiķu slotiņu! Bet tu, jaunkundz, viņ� stingri pablenza uz Annu,

-�� gaidi rindā!

Izpērta, no�abināta un apglāstīta ar trim da�ādām sloti�ņām kadiķu, liepu un dzelteno madaru -, Anna Elizabete sajutās tik silta, laiska un smaga, ka likās neiespējami pat kāju pakustināt, kur nu vēl kaut kur doties. Viņa sēdēja uz pirtslāvas apak�ējā plauktiņa un prātoja, cik labprāt aizmigtu un pagulētu tepat.

Aktrise F. F., sapērta un enerģētiski sakārtota, bija aizgājusi uz skaņu un krāsaino gaismu terapiju.

-�� Tev, meit, asinis sastrēgu�as tāpat kā mūsu saimniecei. Laikam dikti daudz strādā? omulīgais vīrs, izmantotās slo�tiņas kārtodams, bubināja. Tādas jūs, jaunās, esat. Trakas. Nodzenaties līdz bezjēgai, bet pēc tam vairs sviests mutē nekūst, kur nu vēl domāt par kārtīga vīri�ķa iesildī�anu. Jūs pa�as sevi nemīlat, tur tā vaina. Tad kāpēc lai citi jūs mīlētu? Redz, mūsu Dainiņa pat, dzenas pēc tām piecām zvaigznēm kaut kādā tur katalogā, ar katru gadu palielina pakalpojumu cenas un piedāvājumu klāstu, bet neredz, ka viesnīca sen zaudējusi dvēseli. Agrāk te bija daudz vienkār�āk un lētāk, ta�u ļaudis nedēļām stāvēja rindās un bija jautri. Tagad ved tos bagātniekus kaut ar diviem limuzīniem uzreiz, viņi no tā par cilvēkiem nekļūs. Tik augstprātīgi un prasti! Ienāk tādi divi plikie pie manis pirtiņā kas tu tāds, vecais? Saku, pirtnieks! Vo, pirtniek, �e tev dvadcārs, uzlej alu uz akmeņiem un atsūti kādu �iksu, ko pamīcīt� Tad nu gan paņēmu krāsns biguli, atvēzējos un teicu: ja divu minū�u laikā no �ejienes nepazudīs, turpmāk vairs nebūs ne ar ko meitas mīcīt, ne ar ko maizi ēst.

-�� Un kā uz to reaģēja Daina?

-�������� Direktore? Vecais uzrāva ķeraino uzaci un pasmīnēja.

-�� Sākumā gribēja tā kā pukstēt par sliktu apie�anos ar klien�tiem, bet, kad pateicu, lai meklē citu pirtnieku, momentā visu aizmirsa. Redz, Viduslā�u slotiņas pazīst visi un veco Oskaru arī. Da�s labs viesis tikai pēr�anās dēļ �urp brauc. Vai atkal piesakās kāda politiskā partija konferenci rīkot, bet es ta�u zinu, kamdēļ viņi triecas ellē ratā, vellam uz ragiem, viņiem gribas Viduslā�u pirtiņu!

Nu, �is vīrs nekādos laikos badā nenomirs un kautrības dēļ kaktiņā nesēdēs�

-�� Nu tā, cauri ir. Celies, daiļaviņ, un ej atvēsinies kume�lī�u burbuļvannā! Bet pēc tam ieej pie Artiņas, pasaki, lai iedod tev to, kāviņtursauc, mandeļu eļļu, un paguli minūtes piecpadsmit tai saules glieme�vākā. Tici man, kļūs labāk. Un iegādājies tak kādu vīri�ķi! ve�uks nosmējās. Ehh, būtu es pats jaunāks�

Jo tālāk, jo trakāk! Vai tie�ām viņiem visiem pavasaris galvā un visur citur sakāpis?!

Saules istabas durvīs Anna Elizabete saskrējās ar majoru Kaķīti, kur� mo�s, priecīgs, viegli pietvīcis, pēc D vitamīna un saulē sakarsu�as ādas smar�odams, devās prom, pametot gaisa skūpstu un uzsaucot: �Nu tad, Artiņ, līdz vakaram, labi?�

Artiņ�? Līdz vakaram�? Pēk�ņi Annai it nemaz vairs negri�bējās sauļoties.

-�� Esiet sveicināta Saules istabā! Es jūs gaidīju jau vakar. Arta Knaģe, laipni smaidot, vedināja tālāk.

-��� Oskars� Viduslācis� ieteica mandeļu eļļu un saules vannu. Anna izmocīja pieklājības smaidu.

-�� Ā, tad jau jūs nākat no �ķīstītavas. Skaidrs. Lūdzu, te būs! Uzklāt? Arta piedāvāja.

-�� Nē, paldies. Man ir garas rokas. Es pati.

-� Nu, kā vēlaties. Saules istabas administratores glītā per�gamenta sejiņa apmācās. Tas gan ir mūsu īpa�ais serviss masā�a ar mandeļu eļļu. Tas nav tik vienkār�i, kā �ķiet, �o eļļu jāprot pareizi uzklāt�

Anna Elizabete apkaunējās. Cilvēks vienkār�i dara savu darbu, bet viņa kā tāda kobra. Un kas par to, ka pergamenta meitene tikko bija sarunājusi randiņu ar Miku Kaķīti? Pa�i ta�u vienojās�!

-�� Atvainojiet, man �odien nelāga oma. Protams, es prie�cā�os par jūsu palīdzību.

Masā�a izrādījās brīni�ķīga. Negulētās nakts nogurums kaut kur pagaisa un īgnums ari.

-Jums ir fantastiskas rokas! Ietinusies peldmētell, Anna kā liela, apmierināta pūce tupēja uz lāviņas.

-��� Zinu. Paldies. Tas ir mans kapitāls. Tā saka. Redz, tas vīrietis, kas nupat izgāja, viņam, �urp atnākot, ļoti sāpēja mugura bija kaut kas sastrēdzis. Izmasēju, aizgāja palēkda�mies. Vakarā nāks vēlreiz. Tādas vainas uzreiz nepāriet, vajag vismaz se�as tūres. Bet tagad laiks saules vannai! Piecpadsmit minūtes. Ja vēlaties, varu pasēdēt blakus un parunāties, lai gan labāk sauļojoties sejas mīmikas līnijas nekustināt.

Tu, re, cik smalki! Anna uzmanīgi iekārtojās perlamutrīgi caurspīdīgajā solārija glieme�nīcā, kur varēja gulēt tā, kā cil�vēki radu�i, vienatnē sauļojoties upes krastā, uz jumta vai dārziņā, jūras zvaigznes pozā.

-�� Neparasts dizains. Līdz �im tādus biju redzējusi tikai katalogos.

-�� Jā gan. Daina, tas ir, Direktore, speciāli pasūtīja �os no Kalifornijas. Teica pa�ai riebjas, ka nevar normāli nosauļoties, jo roku un kāju iek�puse paliek balta. Tā nu mēs tagad visi esam viscaur zeltbrūni. Kā pīrādziņi. Tā ir viena no vadības prasībām lai viesnīcas darbinieki ari pa�i izmantotu Kaiju veselības un skaistuma līdzekļus, izskatītos kopti un glīti.

Tu, mīļā, esi pamatīgi pārcentusies ar to skaistuma bū�anu! Anna nodomāja, ta�u neko neteica.

Pērlenes vāks dūkdams aizvērās, ķermeni ieskāva spo�a gaisma un atsvaidzino�s vējiņ� ar ziedo�u ķir�u un jūras aro�mātu, no kaut kurienes atskanēja klusa, meditatīva mūzika. Viņa acumirklī aizmiga.

Annu Elizabeti atmodināja strīds, kas aprautos pus�ukstos notika turpat līdzās.

-�� Neaiztiec mani, kāds var ienākt�

-��� Nenāks� es uzliku uz durvīm plāksnīti pārtraukums.

-�� Liecies mierā, durvis no stikla, visu var redzēt. Es pati pie tevis aizie�u�

-�� �ovakar� nesanāks� svarīga tik�anās.

-�� Pēc tam�?

-�� Nē. Vēl viena tik�anās. Vēl svarīgāka. Lipīgi, dzirdēti smiekli. Spo�ais? Vai tie�ām viņ�� ar visām?

-�� Tev atkal ir jauna mīļākā? sievietes balss kļuva skaļāka.

-�� Vēl nav. Bet varbūt būs. Atkal smiekli. Ja tu slikti uzvedīsies. Nu nāc ta�u �urpu, mazā!

-�� Liec mani mierā, lops! Atskanēja spalgs pliuk�ķis un skaļ� sēciens.

-�� Kuce� Es tevi�!

Anna ilgāk negaidīja un skaļi sakustējās savā glieme�vā�kā. No�vīkstēja durvis, nodipēja divi pāri soļu, un telpā iestā�jās klusums. Sagrābstījusi atvēr�anas pogu, viņa atvēra glie�me�vāku un pārsteigta konstatēja, ka telpā ir tum�s, bet administratores Artas Knaģes nekur nav. Gaisā vēdīja viegls jasmīnu aromāts.

Tas nu gan ir īpa�s serviss atstāt klientu vienu pa�u tumsā, vilkdama mugurā peldmēteli, Anna īgni nosodījās un nolēma vakarā par to parunāt ar Dainu.

Tajā brīdī vēlreiz no�vīkstēja bīdāmās stikla durvis un solā�rija telpā līdz ar vēsa gaisa vilni iesteidzās Arta Knaģe. Veselīgi bronzīgie vaigi bija pavisam bāli zaļgani, elpa saraustīta kā pēc skrējiena.

-�� Piedodiet, Anna, ka atstāju jūs vienu. Es biju spiesta� man vajadzēja iziet svaigā gaisā. Pēk�ņi kļuva slikti. Viss ta�u ir kārtībā nekādu starpgadījumu nebija? Arta raudzījās platām acīm.

Vai nu viņa ir lieliska aktrise, vai arī patie�ām neko nezina par dīvaino incidentu.

-�� Nē, nē. Viss bija brīni�ķīgi. Es lieliski izgulējos, Anna Elizabete meloja, nenovēr�ot no Artas acu.

-�� Paldies Dievam! Anna, vai es varu jums lūgt kādu pakal�pojumu? Nesakiet Dir� Dainai, ka biju izgājusi.

3.� aprīļa pievakare

Izgājusi gaiteni, Anna Elizabete bridi neziņā stāvēja uz vietas, domādama, ko darīt tālāk. Līdz norunātajām vakari�ņām vēl bija daudz laika, un pēc izbaudītajām procedūrām viņa juta tādu enerģijas pieplūdumu, ka varētu vai kalnus gāzt. Laiskoties pa gultu vai doties vēl uz kādu procedūru negribējās. Tad jau labāk izskriet ar Grāfu līkumu gar jūru uz Aklā raga pusi.

Interesanti, kur �obrīd atrodas un ko dara Miks?

Noliektu galvu pa diviem pakāpieniem reizē jozdama uz otro stāvu un vienlaikus gudrodama, kam varētu piederēt Saules istabā dzirdētās balsis, viņa ieskrēja tie�i krūtīs Aktrisei, kas cienīgi kāpa lejup.

Ja Anna nebūtu viņu cie�i sagrābusi un noturējusi, abas kūleņu kūleņiem noripotu pa kāpnēm.

-�� 0, jaunība, kurp steidzies tu? pārsteidzo�i ātri atguvu�sies (Re, ko nozīmē skatuves rūdījums!) māksliniece, zobgalīgi smaidot, nodeklamēja.

-�� Pie Grāfa. Viņ� mani gaida jau trīs stundas, Anna atjo�koja. Cik labi, ka viss beidzās bez kritiena! Trūka tikai vēl letāla incidenta uz vītņu kāpnēm, tad gan būtu virsraksti pa visu lapu!

-�� Skrieniet, skrieniet. Nav labi likt d�entlmeņiem tik ilgi gaidīt. Starp citu, vai nevēlaties iziet pastaigā?

-�� Tāds jau bija mūsu nolūks. Bet� mēs grasījāmies doties pārgājienā ar �ķēr�ļiem.

-�� 0, brīni�ķīgi! Tad es pārvilk�u sporta kurpes, un Aktrise nesatricināmā mierā pagriezās atpakaļ.

Nobolljusi baltas acis pret debesim, Anna Elizabete pade�vās. Neko darīt -ja ne labāk, tad savādāk.

*�� * *

Otrā stāva gaitenis burtiski vibrēja no augstfrekvences spiedzieniem un viepieniem.

D�esika Ramona Tutāne, tērpusies austrumnieciski greznā smaga zīda halātā ar iz�ūtiem ziediem, putniem un zeltī�tiem ornamentiem un turku rītakurpēs smailiem, uzliektiem galiem, kas viņas strupajam, ducīgajam stāvam ar īsajām kājelēm absolūti nepiestāvēja, stāvēja uz mazo, aug�upejo�o vltņveida kāpņu apak�ējās platformas tie�i līdzās ieejai Annas Elizabetes apartamentos un bļāva nebalsī.

Viņai pie kājām mētājās paplāte ar vieglu brokastu atlie�kām un saplēstiem traukiem, bet netālu, dusmās nobālēju��as, mīņājās abas viesnīcas SPA KAIJAS administratores Dina Spo�ā un Liene Zivtiņa.

-�� Tutānes jaunkundz, lūdzu, nomierinieties, acīmredzot ir noticis pārpratums, Dina mierīgā balsi centās kaut ko paskaidrot, ta�u uzvārda pieminē�ana ielēja eļļu ugunī.

-�� D�esika, D�esika, nevis Tutānes jaunkundze vai kundze, nevis Ramona vai zaķītis, bet D�esika! oran�ais papuass brēca, kamēr no sardeļveidīgajām lūpām uz visām pusēm lido�ja siekalu �ļakatas. It kā nepietiktu ar to, ka tētuks mani at�ķūrējis �urpu, Nekurienes vidū, te arī strādā Nekas un Nekādi.

-�� D�esika� Trīco�ā balsi ierunājās Liene Zivtiņa. Varbūt jūs paskaidrotu, kas īsti noticis? Vai kaut kas nav kārtībā ar jūsu numuru? Tie ir ekskluzīvākie SPA KAIJAS apartamenti Karaliskais Torņa numurs.

Dzirdam pieminam vārdus karalisks un ekskluzīvs, D�esikas niknums tā kā pierima.

-�� Nē, numurs ir ok. Problēmas ir ar pārējo. Tētuks teica man esot jāatpū�as, jo man esot traumēti nervi un kaut kāda tur veģetārā sistēma. Un viss tikai tāpēc, ka tajā �ovā, nu, kur tās cūkas un govis, mēs baigi saķērāmies ar to kazu, kam tie lielie silikona pupi. Baigais skandāls bija, vai ne, visi socportāli vārījās. Nu, vot. Viņ� man teica padzīvosi mierā un klusumā, veselīgi paēdīsi un padzersi, pavingrosi un papeldēsi, un tad vasaras beigās, rudenī domāsim par albuma izdo�anu.

-�� Lieliska ideja, Liene Zivtiņa izsaucās un sakustējās. Uzvēlīja salda jasmīnu smar�a.

-��������� Tev neviens neprasīja komentēt! D�esika uz�ņāca.

-�� Lieliska, kā tad! Vai tad �ajā �urku midzenī var atpūsties? Baseins pilns ar trakajiem viena peld pa riņķi kā ļauno garu apsēsta, otrs lēkā no laipas un �ļakstās, divi citi vispār baseina vidū gandrīz sāk kniebties (nosodo�i skaudīgs skats uz Annu Elizabeti), solārijā neviena nav, trena�ieru zālē arī neviena nav, pirtī kaut kāds pirmsplūdu eksemplārs ar nātru slotām, spa procedūras �odien nav pieejamas, bet skaistumsalonā jāpierakstās nedēļu uz priek�u! Un tās brokastis! Kaut kāda zāļu sula, viens greipfrūts un zaļu lapu kaudze. Kas es jums govs vai cūka?

-�� Tā ir mūsu diētas ārstes sastādīta ēdienkarte, kas saska�ņota ar jūsu mened�eri, ledaini noteica Dina.

-�� Es tūlīt zvanī�u tētukam, lai ved mani mājās vai arī no�kārto tā, ka tās zosis beidzot iemācās strādāt.

-� da�i dzīvnieciņi ir vienlīdzīgāki par citiem dzīvnieciņiem, noburk�ķēja Anna Elizabete, demonstratīvi trok�ņaini slēdzot vaļā durvis.

-�� Ko tu tur muldi? Kontrolē bazāru, kādi vēl dzīvnieki? D�esika aizmirsa aizvērt muti.

-��� Orvels. Pasaulslavens amerikāņu rakstnieks. Dzīvnieku ferma. Grāmata. Cūkas monologs� Bet jūs jau to noteikti zināt, vai ne? Grīni pasmīnējusi, Anna iegāja savā numurā un aizvēra durvis.

-�� Un ko tu blenz, baltais putnubiedēkli? Saērcinātā to�po�ā dziedātāja uzklupa Aktrisei, kura lēni meklēja kabatā atslēgas no pretējā Zelta numura.

-��� Mani ļoti interesē entomoloģija, Frīda Fridrihsone laipni atbildēja. Abas administratores iespurdzās.

-�� Kāda vēl ēnot� loģija? D�esika stostījās. Viņas izgājiens bija zaudējis spo�umu.

-��� Zinātne par kukaiņiem� Ir tādi mazi kukainī�i vien�dienītes. Izaug, izkūņojas, vienu dienu priecīgi palido virs ūdens un pļavas ziediem, bet vakarā mirst. �ēl, protams�

-�� Arī Aktrise iegāja savā numurā.

Abas administratores, savāku�as zemē nomestos traukus un paplātes, klusi smejoties, aizsteidzās.

Tikai topo�ā skatuves dīva D�esika, īstajā vārdā Ramona Tutāne, vēl krietnu brīdi apjukusi stāvēja mazo vītņu kāpņu apak�ā, nespēdama sadū�oties kāpt aug�ā, kur viņu gaidīja milzīga istaba ar se�ām sienām, kurās visās bija logi. �ajā istabā viņai mēnesi bija jādzīvo vienai bez tētuka un pat bez mū�am nerunīgajiem miesassargiem. D�esikai bija nenormāli bail no tumsas un vienatnes, bet �ajā telpā jau gai�ā dienas laikā vēji sitās logā, viss krak�ķēja un grabēja. Un kas vēl notiks naktī?

Nolēmusi cik iespējams attālināt bridi, kad būs jāieiet guļam�istabā, viņa, orientālajām kurpītēm klusināti knik�ķot, devās pa gaiteni uz gala kāpnēm, lai vēlreiz nokāptu līdz baseinam. Jācer, ka tur neviena nebūs. D�esikai patika peldēt, ta�u viņa to lāgā neprata, tāpēc publikas priek�ā no peldē�anas izvairījās.

*�� * *

Uz baseina zāles aizvērtajām stikla durvīm karājās plāk�snīte: Pārtraukums 15 min.

Melni cimdotas rokas to �igli noņēma un atvēra durvis. Tad de�uranta datoram piesprauda zibatmiņu, kaut ko iekopēja un atvēra uz ekrāna jaunu �etrdaļīgu baseina novēro�anas logu sektori visi tie pa�i, un visos valda miers un klusums.

Iztālēm atskanēja papēdī�u knikstoņa. Kāds nāca.

Melnie cimdi zibenīgi tika iebāzti viesnīcas peldmēteļa kabatā, peldmētelis pakārts uz āķī�a, bet cilvēks mudīgi ielēca ūdeni un aizslīdēja līdz baseina vidum, lai pēc tam lēni pel�dētu uz malu, paņemtu peldmēteli un laiskā solī dotos prom, neaizmirstot laipni pasveicināt atnācēju, nedzirdami aizslēgt durvis no ārpuses un nomainīt durvju plāksnīti uz Slēgts.

* * *

D�esikas Ramonas Tutānes līķi apkopēja atrada īsi pirms pusnakts. Baseina vidū, ar seju ūdenī. Ūdens temperatūra bija ap �etrdesmit grādiem. Policijas eksperts, viesnīcas un ātrās palīdzības ārsti bija vienisprātis nelaimes gadījums. Sirds mazspēja pārāk siltā ūdens un bojātās termoregulācijas dēļ.

Nakts melnumā D�esikas mirstīgās atliekas neuzkrīto�i tika aizvestas. Tiesa gan, ne vairs ar limuzīnu. Uz līķu pārva�dājumiem viesnīcas SPA KAIJAS piedāvātie ekskluzīvie bonusi neattiecās.

*�� * *

4. aprīļa rīts

Dainu Spo�o pat zem trim segām kratīja drebuļi nelīdzēja ne ārsta dotās zāles, ne ierastais mierinātājs plānās bla�ķītes veidolā: T-tā bi-bi-ja slep-p-p-kavī-ba. Es-s z-zi-nu, viņa klabināja zobus.

Anna Elizabete viņai piekrita, ta�u skaļi paust savas domas atturējās.

Ar steigu jādabū rokā Miks!

Turpretī Dainis Spo�ais kā uzvilkts robots, �urpu turpu nēsādamies pa telpu, vienā laidā atkārtoja: Nē, nē, tu dzir�dēji, ko teica speciālisti tas bija nelaimes gadījums. Es tikai nesaprotu� kā tas varēja notikt, mēs visi vakar peldējāmies, un viss bija kārtībā, ūdens bija normāls� to ta�u regulē dator�programma!

-�� Daini, atvainojiet manu muļķīgo jautājumu, bet varbūt programmā gadījusies kļūme? Atcerieties, es jums baseinā vaicāju, vai tie�ām ūdenim ir divdesmit astoņi grādi? Tobrīd man tas likās daudz vēsāks kā vasarā upē vai jūrā, tur reti uzsilst vairāk par divdesmit diviem� Varbūt tas temperatūras regulētājs jau tad sāka bojāties un vēlāk samaitājās pavisam? Starp citu, kā jūs sildāt ūdeni ar elektrību vai savādāk?

Lieti�ķo jautājumu pārsteigts, Spo�ais mazliet saņēmās. Arī Daina pārstāja �agoties.

-� Mums ir komplicēta apkures un ūdens sildī�anas sistēma. Ir zemes siltumsūknis, saules baterijas, tvaiks un karstais gaiss, kas rodas virtuvē, pirtī un augu �āvētavā. To visu mēs izmantojam lietderīgi. Kāpēc tā jautājat?

-�� Es domāju� cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai tik lielā ba�seinā ūdeni uzsildītu par piecpadsmit grādiem?

-�� 0, tas notiek ļoti ātri. Baseina pieplūdes-atplūdes sis�tēma ļauj to iztuk�ot un piepildīt nepilnas stundas laikā. Ūdens temperatūrai nav nozīmes mums ir lielas karstā ūdens rezerves, nesildām ta�u ar spirāli�

-�� Skaidrs. Vēl viens jautājums ja baseina ūdens tempe�ratūru un citus raksturlielumus regulē datorprogramma, vai tai ir �melnā kaste�, nu, arhīvs kad, kas un cikos noticis, kādi parametri mainīti?

Dainis Spo�ais uzmeta Annai cie�u skatienu. Kā reklāmiste jūs ļoti labi orientējaties tehnoloģijās.

-� Man mājās arī ir programmējama apkure un ūdens apsil�des sistēma, viņa mierīgi atteica.

-Jā, jums taisnība, Anna, �āds arhīvs ir, un, ja vēlaties, mēs to varam apskatīt. Tūliņ atnesī�u datoru, Spo�ais straujā gaitā izsteidzās no darbinieku guļamistabas, kur pēc polici�jas un ātrās palīdzības aizbrauk�anas viņi bija ievedu�i un noguldīju�i Dainu. Durvis uz atpūtas telpu palika vaļā, bet gaitenī divreiz noklaudzēja�

-�� Uzmanies no viņa� Daina pēk�ņi no�ukstēja. Viņas sejā nebija ne kripatiņas krāsas.

-�� Ko? No kā man jāuzmanās? Aizdomājusies Anna nebija īsti labi sadzirdējusi.

-�� No viņa� no Daiņa. Viņ� tevi novēro.

-�� Kāpēc? Vai tad tu viņam nepateici? Anna brīnījās. Pro�tams, ka Daina nevienam neko nav teikusi.

-�� Nē. Es viņam� vairs neuzticos, Daina izmocīja. Viņ�� man� no viņa� bail.

-�� Daina, paraudzījusies uz durvīm, Anna Elizabete sāka runāt ļoti ātri. Vai tāpēc tu man toreiz teici viņ� grib mani nogalināt? Tev bija iemesls tā domāt?

-�� Nezinu� Varbūt tās bija tikai sakritības. Krāsns �īberis Prie�u guļamistabā atmodos no spiedīgas sajūtas, it kā uz krūtīm uztupis lietuvēns, paspēju nokrist pie zemes un aizrāpot līdz durvīm. Tās bija ciet, bet atslēga pazudusi. Labi, ka durvīm bija dekoratīvais stikls� Biezs, ta�u izdevās to izsist. Dīvainākais, ka tonakt biju mājās viena Dina de�urēja vies�nīcā, bet Dainim bija� kārtējais seminārs Rīgā.

-�� Policijai ziņoji?

-�� N-nē. Kur� man ticētu? Es� redzi, es biju krietni iedzē�rusi. Negribēju, lai par to uzzin prese.

-��� Varbūt tu pati aizslēdzi durvis, bet atslēgu kaut kur noliki? Anna piesardzīgi ieminējās.

-�� Varbūt. Varbūt� Daina neticīgi �ūpoja galvu. Ta�u es pati nesamainīju savā vannasistabā aukstā ūdens krānu pret karsto, pa taisno no boilera du�ā ejot, pamatīgi applaucēju galvu un plecus. Tāpat es pati nepārgriezu savas ma�īnas brem�u �ļauciņas todien man vajadzēja braukt uz Rīgu. Labi, ka iepretī kapsētai atcerējos, ka esmu aizmirsusi da�us dokumentus, gribēju apgriezt ma�īnu, bremzēju, nu, un ietrie�cos kapu mūri tur vēl tagad pamatīgs robs. Ma�īnai dabūju nomainīt priek�ējo bamperu.

-�� Daina� Anna ievilka elpu. Tas patie�ām izklausījās no�pietni. Bet kāpēc tu�?

-� Klausies tālāk! Vasarā katru vakaru mēdzu peldēties jūrā, ziemā baseinā. To zina visi. Kādu vakaru man likās kāds seko, ie�irkstējās smiltis. Atskatoties nevienu neredzēju. Pēc tam ūdenī it kā sapinās kājas, lai gan ūdenszāļu tur nav mēs tam rūpīgi sekojam un pludmali tīrām katru nedēļu. Tas gan bija tikai īss brīdis� Pēc tam �ī sajūta atkārtojās vēl pāris rei�u. Pēdējā laikā bija rimusies, bet nu atkal�

-�� Bet kas tev liek domāt, ka vainīgs varētu būt tavs vīrs?

-��� Tāpēc, ka viņ� jau vairāk nekā divus gadus nav mans vīrs, precīzāk sakot uz papīra gan skaitās, bet faktiski mēs dzīvojam katrs savu dzīvi. Vai tad tu neredzi, kā viņ� blen� un siekalojas uz katru puslīdz glītu sievi�ķi? Sācis maniakāli rūpēties par savu fizisko formu peld, trenējas, pir�ojas, masē�jas, sauļojas, divreiz nedēļā bauda spa procedūras� kā tāds� Sācis nēsāt visādus amuletus, akmeņus un citus niekus, lai gan agrāk par to visu smējās un zobojās. Dzer zālī�u tējas un interesējas par veselības augu maisījumiem, lai gan agrāk sauca par stulbo tru�barību un laboratorijā pat kāju nespēra. Pievēr� uzmanību astroloģiskajām prognozēm, Mēness fāzēm, �ika lai�kiem un citiem smalkumiem. Bet agrāk nezināja, ka �ādas lietas eksistē� Reizēm pat �ķiet, ka sācis pie raganām skraidīt� Tāds kā noburts. Turklāt pārmaiņas notika vienā mirklī. Kļuva vēss, sve�s un naidīgs. Ja ko saka, runā asi un skaļi, pat lamājas. Kad viņam �ķiet, ka neredzu, ļauni glūn caur pieri.

-�� Bet tas ta�u ir ārprāts, Daina! Ja viss tie�ām ir tā, kā tu stāsti, tad kāda velna pēc tu ar viņu vēl dzīvo?

-�� Redzi� viss nav tik vienkār�i. Viņ� ir ģeniāls grāmatve�dis un datorspeciālists. Man pēdējā laikā arvien bie�āk sāk likties, ka no mūsu konta kaut kur aizplūst ļoti lieli līdzekļi. �ī viesnīca ir milzu ma�inērija, kas ik mēnesi aprij iespaidīgas naudas summas algas, komunālie maksājumi, da�ādi servisi, jā, arī samaksa vajadzīgajiem cilvēkiem, kā nu bez tā, ta�u pēdējā laikā da�i maksājumi mani mulsina. Tāpēc esmu uzaici�nājusi�

Darbinieku atpūtas telpas galā strauji atvērās durvis un �urp skrie�us steidzās Dainis Spo�ais, izstieptās rokās turē�dams klēpjdatoru un satraukti kliegdams: Anna, jums bija taisnība, programmā IR kļūda! Kāds divās vietās manuāli ievadījis citus datus: +18 �C un + 42 �C. Redziet, te!

Paziņojumam bija elektro�oka efekts. Dainas seja no bāli pelēkas kļuva zaļgana.

-�� Bet tad jau� tas nebija� nav nelaimes gadījums� Anna? Lūdzu, izsauc policiju! Saki, ka atklāju�ies jauni apstākļi. Lai atbrauc un vēlreiz visu pārbauda! Viņa ar skatienu ieurbās vīra virsdegunē.

Nu bija Daiņa Spo�ā kārta nobālēt. Ta�u, acumirklī saņē�mies, viņ� vēsi palūkojās uz sievu: Policija neko neatradīs. Te darbojies zinātājs. Es pārbaudīju mainītie dati ievadīti laikā, kad manis te nemaz nebija, bet manā kabinetā neviens cits nevar iekļūt. Pat Daina ne. Arī pie mana datora neviens cits netiek.

Oho, tā tik ir laulāto savstarpējā uzticē�anās un uzticība!

-�� Vai apkures un ūdens apsildes vadības programma gla�bājas jūsu datorā vai uz viesnīcas servera?

Annas negaidītais jautājums izsita Daini Spo�o no sliedēm.

-�� Uz servera. Tā ir pārāk liela. Bet kā jūs..?

-�� Tātad faktiski ikviens, kuram ir pieeja uzņēmuma iek��ējam datortīklam, tajā varētu ieiet?

-�� Jā un nē. Programmu var atvērt un aktivizēt tikai ar paroli�

-�� � vai uzlau�ot tās aizsardzību. Vai ne? Anna Elizabete bezkaislīgi noteica.

-�� Anna, tu domā to izdarījis kāds no mūsējiem? Daina Spo�ā bez skaņas no�ukstēja.

*�� * *

Iepriek�ējais vakars jau no pa�a sākuma bija izvērties pavi�sam savāds. Galīgi neriktīgs.

Pastaigājoties ar Grāfu, Anna Elizabete un Frīda Fridrihsone sarunājās maz. Aktrisei bija paradums izteikties zīmī�gos pusvārdos un aprautos teikumos, kas pārsteidzo�ā kārtā saderēja ar Annas domām.

Prātodama, kā gan un, galvenais, kur lai atrod romantisko pasaules blandoņu Zani, no kuras visu garo dienu nebija ne vēsts, ja mobilais izslēgts, bet uz vakariņām pie Spo�ajiem ielūgtas viņas abas, Anna neviļus ieklausījās blakusgājējas klusajā, it kā sev pa�ai domātajā monologā: Re, sunīt, cik te jauki� klusa vietiņa� �aura taciņa� kāpa� Ja es būtu jaunāka, nudien, nāktu te uz randiņu. Dro�i vien tur, aug�ā, no bākas var tālu redzēt?

Apbrauksim apkārt Aklajam ragam tur, pie bākas un Kapupītes ietekas jūrā, ir lieliska piknika vieta�

Tā arī bija. Romantiskais pārītis bija nogruntējies sau�les piesildītā smil�u laucītē starp resnām prie�u saknēm netrūka ne rūtaina pleda sēdē�anai, ne piknika groza un balta galdauta. Izskatījās, ka abu pavasara baudītāju starpā valda ideāla saskaņa, katrā ziņā tik svētlaimīgu izteiksmi Zanes sejā Anna redzēja pirmoreiz.

Grāfs, Zani ieraudzījis, sāka priecīgi kūļāt asti un mīņāties, ta�u pret Aļģirdu izturējās noraido�i un pat uzrūca, kad tas uzstājīgi mēģināja viņu pacienāt ar salami desu.

-��� Aļģird, lūdzu, lieciet suni mierā! Anna pabrīdināja.

-�� Zane, man ar tevi jārunā, panāc uz brītiņu!

-�� Nāc pati, ja tev vajag! Ko-komandiere atradusies! Drau�dzene pūlējās safokusēt skatienu.

0, jaunkundze ta�u ir pilnā kā zeķe! Gai�ā dienas laikā�

-Jūsu darbs? Drūma kā negaisa mākonis, Anna Elizabete palūrēja uz nekaunīgi smīno�o Aļģirdu.

-�� Viņa pati. Es brīdināju, ka stiprs, viņ� nevainīgi norā�dīja uz tuk�o Havanna Club ruma pudeli.

Būdīgā trenera sejā nekas neliecināja pat par minimālu alkohola klātbūtni.

-��� Nu, tad tā, Aļģird Brikauski, teik�u to tikai vienu reizi. Jūs glīti, cienīgi un neuzkrīto�i aizvadīsiet �o svaigā gaisa nogurdināto dāmu līdz apartamentiem un uz visiem laikiem aizmirsīsiet par viņas eksistenci. Vai arī es ziņo�u viesnīcas vadībai, ka uzmācaties klientēm, un turpmāk varēsiet trenē�ties kur citur.

-�� Kas tu tāda esi, lai par mani sūdzētos? Aļgirds bija pielēcis kājās, pavisam ned�entlmeniski ļaujot Zanes galvai ar skaļu būk�ķi noslīdēt uz segas, un tagad kā masīvs blāķis nāca Annai virsū.

-�� Atkāpies, citādi būs slikti, viņa ledainā balsī brīdināja.

-�� Ļoti slikti. Un sāpīgi.

-�� Ko tu, kuce, man vari padarīt? Es tevi ar vienu pirkstu u-u-u� Aļģirds skaļi iegaudojās. Skaņa no zemiem u-u-u-u pamazām pārgāja uz koloratūrsoprāna cienīgiem a-a-a. Grā�fam bija teicams sakodiens.

Aiz muguras atskanēja uzsvērti lēna plauk�ķinā�ana. Aktrise, vērodama �o ainu, no sirds uzjautrinājās.

-�� Es ta�u brīdināju, Aļģi! Malacis, sunīt! Laid nu vaļā, viņ� mācību ir dabūjis. Grāfs rūkdams atkāpās.

-�� Tu man vēl samaksāsi! Es tevi tiesā iesūdzē�u! I-i-i� apskādēto lepnumu satvēris, Aļģirds pamī�us lādējās, drau�dēja un īdēja. Valkājas te apkārt ar traku nezvēru, traucē un biedē godīgus cilvēkus!

-Jaunais cilvēk, pieverieties! Aktrise pastiepa viņa vir�zienā savu pastaigu spieķi un viegli uzsita pa netālu gulo�u �iekuru. Aļģirds ievaidoties saķēra degunu. Redziet, dzīvei līdzās golfa laukumam ir savas priek�rocības. Un jūs, nekau�nīgais tēvaini, pat neiedro�inieties vēlreiz atplest muti, citādi pie viesnīcas vadības mēs ar Annu iesim divatā. Es te biju klāt un redzēju visu incidentu no sākuma līdz beigām!

-��� Aļģird, jūs, godīgs cilvēks būdams, noteikti gribēsiet paskaidrot man, viesnīcas vadībai un, iespējams, ari policijai, kāda brīnumtabaka atradās cigaretē, ar ko jūs vakar uzcie�nājāt manu draudzeni, un kāda viela piejaukta �im cēlajam dzērienam? Ziniet, es kolekcionēju ruma pudeles tās labi noder par sve�turiem, Anna pieliecās un pacēla tuk�o pudeli. Aļģis strauji sakustējās, bet Grāfa smaids viņu sastindzināja.

-�� Paldies par sapratni. Es ceru savu draudzeni pēc stundas ceturk�ņa redzēt numurā. Ja nē�

-��������� Kas tik tai pasaulē nenotiek, atceļā ierunājās Aktrise.

-��� Kad es te viesojos iepriek�ējo reizi, man vienbrid �ķita, ka viņ� taisās klāt viesnīcas direktorei. Pa pēdām vien tekalēja jā, Dainīt, labi, Dainīt� Atminos, toreiz vēl nodomāju diez, ko par �ādu draudzē�anos ar padoto saka viņas vīrs? Direktore izskatījās stipri laipna pret viņu. Ir jau arī izskatīgs vīri�ķis. Bet, re, kāds pagāns!

Aļģirds izrādījās uzdevumu augstumos. Pieairējis laivu pie viesnīcas piestātnes, viņ�, kā d�entlmenim pieklājas, uz rokām izcēla muļķīgi smaido�o Zani vestibilā un uznesa aug�ā. Anna Elizabete jau gaidīja, atvērusi durvis.

-��� Khm� Anna� Lūdzu, atvainojiet par incidentu. Un atdodiet man to pudeli. Es apsolu vairs nekad�

-��� Nē, Aļģird. Tie�i tāpēc, lai jūs �vairs nekad�, neatdo�u. Un nemēģiniet te ielauzties vai kā citādi censties to atdabūt. Būs tikai sliktāk, viņa norādīja uz Grāfu. Ja manis nebūs līdzās, viņ� neapstāsies. Bet, ja sunim vai man kas notiks, ar jums momentā būs cauri. Mēs viens otru sapratām? Viņa mīļi uzsmaidīja.

-Jā. Sagumis kā gaisu izlaidis balons, milzenis aizlā�oja pa gaiteni.

-�� Es jūs apbrīnoju, no viesistabas dziļumiem atskanēja Aktrises zemā balss. Kā jums nav bail?

-�� Ir. Bet man ir vilks. Un tepat ta�u bijāt arī jūs ar savu spieķi, Anna Elizabete pasmaidīja.

No savas istabas piezvanījusi dakterim Arvim Konrādam, Mikam, ekspertu priek�niekam Egonam Dambergam un Omītei, ātrumā izstāstījusi situāciju un noskaidrojusi, ko darīt, Anna Elizabete, Aktrisei piepalīdzot, vispirms varmācīgi salēja ļenganajai Zanei rīklē trīs krūzes silta, sāļa ūdens, sapļaukāja, pēc tam pastūma zem aukstas du�as un visbeidzot lika izdzert divas tases ļoti stipras, saldas melnās tējas.

�ķiet, tas palīdzēja. Zanes skatienā atgriezās dzīvība un saprāts.

-��� Es nu laikam ie�u. Aktrise piecēlās. Tālāk jūs pati tiksiet galā.

-�� Liels paldies jums, Frīda. Jūs man ļoti palīdzējāt. Anna Elizabete viņu viegli apskāva.

Vecās mākslinieces skatiens uz mirkli kļuva spo�āks. Ko niekus! Tiksimies vakariņās!

-�� Bet� mēs ar kolēģi esam uzaicinātas pie Spo�ajiem, Anna samulsa.

-�� Tas nekas! Tad brokastīs. Aktrise cēli pārsoļoja pāri gaitenim un iegāja savā numurā.

*�� * *

-�� Zane, kas ar tevi notiek? nosēdusies draudzenei tie�i pretī, Anna stingrā balsī ievaicājās.

-�� Līzbet� tu tikai nebļauj� Zane nekoordinēti atmeta ar roku. Viss ir labi. Es� gribu gulēt.

-�� Nebūs nekādas gulē�anas. Saki, kāda velna pēc tu vakar un �odien ņēmies ar to veci?

-�� Aļģi?.. 0, viņ� ir for�s� d�eks� Zane sapņaini pasmai�dīja. Liels un stiprs�

-�� Ko viņam no tevis vajadzēja? Anna neatlaidīgi turpi�nāja iztaujā�anu.

-��� No manis? Draudzene saver�ķīja seju grimasē, kam laikam vajadzēja nozīmēt izbrīnu. Neko! Mēs vienkār�i bau�dījām dabu un pļāpājām. Starp citu, viņ� mani visu laiku iztaujāja par tevi! Kas esi, ko dari�

-�� Un tu, protams, visu izstāstīji? Annai Elizabetei nolai�dās rokas. Ja Zane ir izmuldējusies par viņu brauciena īsto iemeslu, tad viss var tīt mak�ķeres un braukt mājās, jo nekam vairs nebūs jēgas.

-�������� Līzbet� kāpēc tu� par mani� vienmēr tik slikti� domā?

-�� Zanes aug�lūpa sāka raustīties kā uz raudā�anu. Pateicu, ka� esam ieradu�ās� izpētīt apstākļus viesnīcas� simtgades svi� svinībām. Uff�

Garais un sare�ģītais teikums acīmredzot bija atņēmis visus spēkus. Kas par draņķi viņai iebarots?

-�� Zane, tu esi spējīga nostāvēt?

-�� Naf-fig? Ja draudzene runāja rupjības, tas nozīmēja augstāko reibuma pakāpi. Līdz �im tā viņa bija uzvedusies tikai vienreiz studiju laikā. Te nekas �obrīd vairs nebija darāms.

Pulksteņa rādītāji nepielūdzami tuvojās septiņiem, un Anna Elizabete saprata, ka uz Priedēm nāksies doties vienai.

Kļuva neomulīgi, sevi�ķi pēc visa �ajās dienās dzirdētā un uzzinātā.

Diez, kā varētu izmeloties un neiet?

Ta�u tā rīkoties nedrīkstēja kaut kādā mērā viņu ar Spo��ajiem, vismaz Dainu, saistīja vieno�anās�

4.� aprīļa priek�pusdiena

Tagad, pēc visa notiku�ā, atceroties iepriek�ējā vakara gai�sotni, Anna Elizabete to varētu raksturot tikai un vienīgi kā sirreālu un ļaunu vēsto�u�

Atstājusi sapīku�o Grāfu sargājam Zani un apartamentus, viņa negribīgi devās uz Spo�o savrupmāju. Neraugoties uz silto novakaru un iedegtajām svecēm, tajā valdīja stindzino�a gaisotne, tomēr saimnieki smaidīja. Aizbildinājusi draudzeni ar sliktu pa�sajūtu, Anna Elizabete centās būt jauka un laipna vie�ņa.

Dainis Spo�ais līda vai no ādas laukā, galanti apkalpodams abas dāmas. Ar sievu sarunājās uzsvērti laipni jā, dārgā, nē, dārgā, kā teiksi, mīļā!, bet pret Annu izturējās lieti�ķi un ar dziļu cieņu. Nobaudīju�i patie�ām izsmalcinātas vakari�ņas, viņi no ēdamistabas pārcēlās uz omulīgu kamīnistabu, kurā dega dzīva uguns. Izmantodams mirkli, kamēr Daina bija aizgājusi pēc kafijas, Spo�ais lunkani pietuvojās Annai, satvēra viņas roku un, cie�i acīs skatīdamies, no�ukstēja es ta�u teicu, ka mēs tiksimies pie kamīna�

Izdzirdis aiz durvīm sievas soļus, kā dzelts atrāvās un aizsteidzās viņai palīgā.

-��� Labi, laiks beidzot ķerties pie lietas! Daina Spo�ā, salējusi kafiju, atlaidās mīkstā ādas zvilnī. Anna, vai esi padomājusi par mūsu reklāmas kampaņu un to, cik tā varētu izmaksāt?

Viņa bija padomājusi. Izstāstījusi trīs da�ādas kombinā�cijas, no kurām ikviena Kaijām izmaksātu skaitli ar trim, ja ne ar visām �etrām nullēm, viņa gaidīja abu viesnīcnieku, faktiski Dainas, atbildi.

-�������� Tu zini, man patīk! Bridi domājusi, izsaucās Direktore.

-�� Visi varianti ir labi. Interesanti un asprātīgi. Un masīvi uzreiz visos medijos. Tā vajag! Ko tu saki, mīļais? No �ī mīļā Anna pārskrēja ledaini drebuļi.

-�� M-mm� Jā. Tas varētu nostrādāt. Kad jūs ar savējiem varētu sākt, Anna?

-�� Kaut vai rit, viņa pasmaidīja. Protams, ja Zane līdz tam būs atlabusi.

-�� Sakiet, lūdzu, cik daudz laika �īm intervijām, fotosesijām un videofilmai vajadzēs? Nedēļu, divas?

Anna Elizabete un Daina Spo�ā saskatījās un iespurcās. Tipisks grāmatvedis, dreb par katru kapeiku.

-�� Nedomāju vis. Rīt vai parit atbrauks pārējie mūsu grupas dalībnieki fotogrāfi, operators un montā�as re�isors. Neuz�traucieties, viņiem nevajadzēs papildu numuru mūsējā ir liela viesistaba un jums ta�u atradīsies saliekamās gultas? Anna iek�ēji līksmoja, vērodama klusās �ausmas Daiņa Spo�ā sejā. Ķersimies klāt nekavējoties, bet tālāk jau viss atka�rīgs, kā Dievs būs vēlējis un cik atsaucīgi būs jūsu ļaudis. Jo mazāk pretestības, jo raitāk ies uz priek�u. Sarakstīsim inter�vijas, safilmēsim viesnīcas ikdienas dzīvi, nu, un tad pēdējais posms rakstiskās kompilācijas un filmas montā�a. Kad būs gatavs melnais materiāls, skatīsimies un analizēsim visi kopā, tā mēs vienmēr ar saviem klientiem darām strādājam līdz uzvarai! viņa palepojās, ignorējot Spo�ā nopūtu.

Anna burtiski dzirdēja viņa domas: viņus visus ta�u vajadzēs par brīvu barot, dzirdīt un ap�ubināt!

-� Labi, mīļie saimnieki, pie jums bija jauki un patīkami, ta�u es drusku raizējos par savu kolēģi Zani, tāpēc ar jūsu laipnu atļauju do�os uz viesnīcu. Ari Grāfs jāizved vakara pastaigā.

Annas sānu dedzināja mobilais tālrunis ar īsziņu no Mika: Gaidī�u liedagā, uzpīksti.

-�� Jūs laikam viņu ļoti mīlat? ievaicājās Dainis Spo�ais, kad viņi lēni soļoja uz viesnīcas pusi. Viņ� galanti bija pie�teicies pavadīt, un Anna Elizabete nevarēja atrast nevienu argumentu, lai atteiktos.

-�� Kuru? viņa, iegrimusi savās domās, atjautāja.

-�� Nu� Grāfu, savu suni? Spo�ais, kā �ķita, zīmīgi pasmī�nēja. Vai varbūt ir vēl kāds?

-�� Protams. Uz abiem jautājumiem atbilde ir jā, Anna izaicino�i atcirta. Vai tas rada problēmas?

-�� Hmm� nē, ko jūs! Tikai brīnos, kāpēc tik skaista sie�viete� brauc atpūsties viena, ar suni un draudzeni.

-�� Tie�i tāpēc, ka atpūsties. Un, cita starpā, mēs �eit esam, lai strādātu. Arlabunakti, Daini, tālāk es pati.

*�� * *

-�� Anna, vai tu gadījumā nepazīsti kādu labu privātdetek�tīvu? Dainas Spo�ās negaidītais jautājums atsauca viņu realitātē. Es tā padomāju policiju iesaistīt tomēr negri�bētos. Tas visu padarītu vēl ļaunāku. Ja nu tas tomēr ir bijis nelaimes gadījums�

Un viņa tie�ām pati tam tic? Nelaimes gadījums� Tad jau Zane ir Sarkangalvītes vecmāmiņa!

-�� Tu gribi aicināt �urp ok�ķeri? Spo�ais salēcās.

-��� Ir citi varianti? Ja paziņosim policijai, ka, mūsuprāt, Kaijās notikusi apzināta kaitniecībā un slepkavība, tici man, par to tūliņ uzzinās visa prese, ziņu aģentūras un sociālie mediji. Tev to vajag? Mums to vajag?

-�� Protams, ne. Tev taisnība, mīļā. Labi. Anna, vai jums ir �ādi sakari?

-�� Jā. Es tūlīt piezvanī�u. Bet� ko darīsim ar reklāmas pro�jektu? viņa piesardzīgi pajautāja.

-�� Kā ko? Protams, turpināsim! Mums tas ir vitāli nepie�cie�ams! Daina iesaucās un ledaini uzsmaidīja vīram, it kā uzsverot: neizdevās? Ja vieglprātīga būtne ar sirdskaiti viena pati vēlā vakara stundā dodas peldēties baseinā, uz kura ieejas durvīm karājas plāksnīte slēgts, un viņai tur kļūst slikti, kur� par to atbild? Ja pareizi atceros eksperta un mediķu slēdzienu

-�� nelaimes gadījums un sirds mazspēja.

Annai Elizabetei tīri �oklis atkārās, dzirdot tik vēsu cinis�mu, bet Daina mierīgi turpināja: Starp citu, mīļais, vaja�dzētu izsaukt meistarus, lai pārbauda to� ūdenssistēmu un datorprogrammu. Piezvanīsi?

-�� Protams, Spo�ais norija kamolu.

-�� Un ūdeni, ūdeni baseinā vajag apmainīt! Steidzami! Tas ta�u vairs nav�

-�� Daina, ar labojumiem un ūdens maiņām labāk vajadzētu pagaidīt, līdz ierodas detektīvs. Iespējams, tur varētu būt pali�ku�i pierādījumi.

-�� Kādi vēl pierādījumi? Dāmas,vai jūs neesat pārāk daudz saskatīju�ās CSI7 Spo�ais uzsprāga. Kā jūs to iedomājaties? Tagad, bākugunīm mirgojot, �urp nesīsies vesela ekspertu brigāde? Vai zināt, ko par to teiks viesi? Un vietējie, kuri jau tāpat grie� zobus un to vien gaida, lai mēs pakluptu?

-� Atļaujiet man to nokārtot, un neviens nepiederīgais neko neuzzinās. Ja nepiecie�ams, viņ� var ierasties kaut vai tūlīt. �is detektīvs� Kaijciemā pavada atvaļinājumu.

Abi Spo�ie saskatījās, tad pēk�ņi Dainis Spo�ais izplūda histēriskos smieklos.

-��� Es sapratu! Es beidzot visu sapratu! Tu, tu esi likusi mani izsekot, un visi �ie triki ar reklāmistiem un detektīvu

Kaijciemā ir tikai tāpēc, lai pieķertu mani neuzticībā? Nevari samierināties, ka kāds tevi var nemīlēt? Ne jau visus tu spēj nopirkt par saviem miljoniem, ragana! Varbūt tu esi nopir�kusi viņus, bet ne mani! viņ� kliedza. Protams, Anna, zvaniet, sauciet, aiciniet �urp visu Kriminālpoliciju un �eku piedevām! Lai nāk, lai ok�ķerē, lai pēta! Un nebaidieties, es �ajā iestādījumā vairs nekam pirkstu klāt nelik�u! Pārskai�ties un nikns kā pūķis, pamezdams savu klēpjdatoru, Dainis Spo�ais izmetās no telpas.

Cita pēc citas noblīk�ķēja trīs durvis.

-�� Tad tā gan, Daina nopūtās. Anna, kas tas vēl par detektīvu? Tu man par to neko neesi teikusi.

-�� Viņ�� nu, viņ�� mēs� Velns, nu, viņ� reiz bija mans.., tad mēs pa�ķīrāmies, un tagad viņ� ir ieradies te, lai salabtu. Noīrējis istabiņu pie tavas māsas, Mazreņģēs, Anna klāstīja iepriek� sagudroto leģendu.

-�� Ā, tas smukais �alis? Daina iepleta acis. Redzēju viņu vakar ēdamzālē. Vēl nodomāju aktieris, kur� te pa kluso atpū�as. Bet detektīvs?! Klausies, kur tu tik for�us ve�us izroc? Davai, aicini �urp! Jā, un, kā norunāts, zvani savai rado�ajai grupai, lai brauc �urp taisām aug�ā reklāmas! Avansu jau pārskaitīju.

Ar sparīgu vēzienu nometusi segas (ne miņas no savārguma!), Daina Spo�ā strauji piecēlās no gultas un steidzās uz durvīm: Viss, darbi negaidīs! Tu piezvanīsi, ja? Un, kad ierodas� detektīvs, uzpīkstini man!

-�� Protams.

-� Ā, un vēl, Anna! Pasaki Dinai, lai iedod tev kulonu Kaija + . Ar to tu varēsi iekļūt visās telpās jums ar to� khmm� detek�tīvu ta�u vajadzēs tās apskatīt. Citādi ik reizi vajadzēs kādu, kas pavada, un tas mums �obrīd galīgi nav nepiecie�ams. Tikai uzvedieties prātīgi mūsu datorsistēma visu reģistrē!

Uzgājusi savā numurā, pa ceļam apgādājoties ar �ipoto rotaslietu, Anna Elizabete kādu pusstundu �akli zvanījās pa mobilo telefonu, kamēr no otrās guļamistabas ik pa brīdim atskanēja baismīgi krācieni. Tur Zane izgulēja savas roman�tiskās dēkas smago reibumu.

Miks sākumā jutās viegli iepīcis par inkognito sagrau��anu viņ� nebija gribējis aktīvi iesaistīties, bet novērot no malas un iejaukties galējas nepiecie�amības gadījumā, bet ko padarīsi. Lai nu būtu detektīvs.

-�� Labi, Līzbet, vāri kafiju. Es jau nāku.

*�� * *

-��� Nu, ko darīsim? Annas guļamistabā uz gultas malas sēdēdams, piķamelnās, karstās kafijas tasīti rokās turēdams un nesekmīgi pūlēdamies iestrēbt kaut lāsīti, Miks pavaicāja. Ja nebūtu notiku�ās traģēdijas, �ī savā ziņā būtu jauka un pat amizanta situācija iespēja pavadīt pāris nedēļu smalkā viesnīcā kopā ar Annu Elizabeti. Vai tad tie�i to viņ� nebija vēlējies? Bet ne tā�

-�� Zvani Egonam. Lai brauc �urp. Es neticu, neticu un neti�cē�u, ka tas bijis nelaimes gadījums. Tu ta�u pats atceries ūdens bija auksts, un tās nebija tikai manas iedomas. Arī Aktrise sūdzējās par vēsumu.

-�� Mjā, kad tu tā saki, varbūt. Es nejutu. Biju pārāk aiz�ņemts, vērojot, kā ap tevi plivinās liela zivs.

-�� Ā, tu domā Spo�o? Jā, es arī nesaprotu, ko viņam no manis vajag tinas un vijas apkārt jau kop� pirmā brī�a, kad saskrējāmies pie ieejas durvīm. Aicināja pusdienās, tad uz ran�diņu, bet vakarvakarā, pavadot līdz viesnīcas durvīm, zīmīgi noprasīja vai tad neviena cita, izņemot Grāfu, man neesot.

-�� Un ko tu?

-�� Atteicu protams, ir. Bet, manuprāt, mēs esam aizrunā�ju�ies pavisam �ķērsām.

-� Hmm� Nuja. Starp citu, kā viesnīcā ar videonovēro�anu? Daina nav stāstījusi?

-�� Kā nu ne. Pat parādīja. Kameras ir visu triju stāvu gai�teņu galos un sazarojumos, abos restorānos un kafejnīcā, vir�tuvē, klientu vestibilā trīs, baseinzālē �etras, trena�ieru zālē divas, laboratorijas telpās piecas, suvenīru veikalā, aptiekā, zāļu istabā pa vienai, un vēl pa vienai pie spa un skaistumsalona administratoru letes. Nu, un, protams, vēl tās, kas atrodas ēkas ārpusē pie un pret ieejām, uz balkoniem, uz jumta un torņa smailē. Ja nemaldos, būs tā ap �etrdes�mit� Apartamentos, kabinetos, procedūru un veselības tel�pās, tāpat ari privātajās telpās un labierīcībās kameru nav. Vismaz teorētiski. Viesnīcas Ētikas kodekss vai kas tamlīdzīgs.

-�� Izklausās maniakāli� dro�i, Kaķītis caur zobiem no�vilka. Un kur� �eit atbild par dro�ību?

-�� Direktores kundzes virs, Dainis Spo�ais. Viņ� ir webmāsters, un, lūk, viņa darbarīks. Anna norādīja uz blakus zvilnī nolikto superplāno klēpj datoru.

-�� N-nūūū, Lizbet, visu cieņu! Miks iesvilpās. Kā tu to dabūji gatavu? Nozagi?

-�� Kāpēc tik rupji, Kaķīt? Vienkār�i misters Spo�ais bija tik ļoti pārskaities par dzīvesbiedres ierosinājumu situācijas deli�kātai izpētei pieaicināt detektīvu, ka izlidoja no guļamtelpas ātrāk par raķeti, pamezdams trofeju man, jo ari Daina par to neizrādīja nekādu interesi. Tā nu es nabaga pamesto apa�rātu paņēmu uzglabā�anai. Lai nenoklīst un nepazūd, kamēr saimnieks attopas.

-�� Cik tu gādīga! Nu, parādi to brīnumu! Miks pastiepa roku. Oho, tā jau ir īsta kosmosa stacija! Bet, paklau, vai mēs nevarētu..? Kaķītis atvēra datora vāku un jau grasījās to ieslēgt, bet Anna viņu apturēja.

-� Pagaidi! Spo�ais ir augstas klases programmētājs. Neticu, ka viņ� atstātu kompi mētājamies un pat nesāktu meklēt, ja tas nebūtu nodro�ināts ar aizsardzību. Te vajadzētu tavu Dēmonu vai vismaz Kārli.

Majors Kaķītis iepīka. Tu domā, ka es no �im graba�ām neko nesaprotu?

-�� No pa�ām graba�ām noteikti saproti, bet ne no gra�ba�u aizsardzības tev, Kaķīt, ir pārāk pareizs prāts un taisna domā�ana. Tavā datorā var iekļūt divos piegājienos vispirms logins un parole, pēc tam dubultparole. Un tad tavs kompis multenes ezī�a balsi saka psihopāts!

Majors Miks Kaķītis tum�i pietvīka.

Tā! Ja Anna zina par psihopātu, tad arī abas no viņas vārda atvasinātās paroles nav nekāds noslēpums.

-�� Kad tu to paspēji? Un kur� vēl to zina?

-�� Neviens. Un pagāju�onedēļ, kad braucām uz Rīgu, tu uz stundu nozudi pārvaldē, bet man, sē�ot ma�īnā, kļuva garlai�cīgi. Vai zināji, ka jums tur ārpusē, pie Titānika, ir lielisks WiFi tikls?

-�� Teorētiski esot aizsargāts, Miks nopūtās.

-�� M-jā. Varbūt. Nu labi, zvanām mūsējiem? Bet pirms tam ko darīsim ar Zani?

-�� Pagaidām ļausim izgulēties. Pēc tam redzēs.

Anna Elizabete bija paspējusi izstāstīt Mikam par Zanes dīvainajiem piedzīvojumiem ar apreibino�ajām vielām, bēg��anu no aizslēgtās istabas, romantiku kāpās un arī par �odie�nas sarau�anos ar Aļģirdu.

-�� Un tu saki Grāfs viņu uzkoda, bet vecā kundze ieblieza ar �iekuru pa degunu? Kaķītis iesmējās.

-�� Jā gan. Puisietis bija makten dusmīgs un pat drusku tā kā draudēja.

-��� Es būtu tēmējis citur, Miks norūca, gan nenoprecizējot, kur. Tad, kaut ko atminējies, iejautājās: Kas jums bija mugurā? un zīmīgi palūkojās Zanes istabas virzienā.

Anna saprata un pasvieda istabas atslēgu Kaķītim, bet pati tikmēr trok�ņaini iegāja viesistabā.

-�� JohaidI, joprojām nespēju nomierināties. Kas te notiek? �im bija jābūt vispatīkamākajam mēnesim visā manā atvaļi�nājumu vēsturē, bet �e tev papuasa zupa!

-�� Tu gan esi mīļa! Miks ar �estu rādija, lai viņa turpina tark�ķēt un trok�ņot, bet pats tikmēr vēlreiz ienira blakus�istabas puskrēslā lai saudzētu draudzenes acis, Anna bija aizvilkusi tum�os aizkarus.

-�� Mīļa vai ne mīļa, bet es ta�u tajā baseinā vairs nespē�u iekāpt! Un vēl raksta baseins vaļā diennakti, divdesmit �etru stundu uzraudziba, videonovēro�ana un glābēja klātbūtne. Kā jau parasti plika reklāma!

Te nu tas bija! �etras baseinzāles kameras un divdesmit �etru stundu videonovēro�ana! Jāzvana Kārlim!

Miks pacēla aug�up īk�ķi par zīmi, ka sapratis, pielika rā�dītājpirkstu pie lūpām ku�! -, bet skaļi pateica:

-��� Man �ķiet, tavam draugam ļoti gribas svaigā gaisā. Izejam pastaigāt gar jūru?

-� Man �ausmīgi gribas ēst, Anna niķīgi ie�īkstējās, kamēr Miks viņai rādija nesaprotamas zīmes.

-� Vispirms staigāt, tad ēst. Ar pilnu kuņģi nevar pavilkties. Ejam! Ārā pavēss, uzmet jaku! Viņ� gādīgi uzsedza Annas pleciem Zanes D&G melno ādinieci, ko draudzene sargāja kā acuraugu.

Ak, tad tādas tās lietiņas?!

-�� Dod man atslēgu, es aizslēg�u, nekavējieties, citādi būs grīda jāslauka. Ejiet, ejiet!

Grāfs pārmeto�i paraudzījās uz Miku, kā teikdams kā tev nav kauna!, jo nupat zīdaiņa miegā bija saldi gulējis un nebūt negrasījās apskādēt smalko interjeru to viņ� nedarītu, pat visu dienu cieties. Ta�u paskriet kopā ar mīļoto saimnieci tā bija lieta! Anna ar Grāfu aizjoņoja pa gaiteni. Ar visu D&G jaku.

Pēc minūtēm piecām jūras malā viņiem piebiedrojās Miks, smaidīgs kā maija mēnestiņ�.

-�� Aizejam līdz tai kāpai, parādī�u, kur esmu apmeties! viņ� mudināja un, apskāvis Annu Elizabeti ap pleciem, nocēla jaku un pakāra priedes zarā. Nāc �urp, dusmu pūce, vismaz izliecies priecīga! Pēdējos vārdus Miks ie�ukstēja Annai ausī. Viņa saprata pareizi un ierotījās dziļāk Kaķī�a azotē, par sird�ēstiem Grāfam, kur� to vien darīja kā centās iebāzt savu pelēko degunu abiem pa vidu. Ir laiks, ejam!

Jaka palika karājoties kokā, bet trijotne devās tālāk. Tagad Grāfs mēģināja atkost sadotās rokas.

-�� Kas tur bija? Vabolīte? pēc krietna mirkļa Anna �ķietami nevērīgi pavaicāja.

Miks piekrīto�i pamāja ar galvu. Turklāt ļoti laba.

-�� Bet� kāpēc? Es nesaprotu. Zane ta�u neko� viņa aprā�vās. Bet varbūt tie�i tāpēc? Un kur�?

-�� Tad nu tā. Mūsu rīcībā ir piecpadsmit minūtes. Es vies�istabā telefonu uzstādīju par videokameru nepārtrauktais ieraksts ilgst pusstundu. Iedod savu mobilo, sazvanī�u mūsē�jos un nodo�u rīkojumus, pēc tam zvani Kārlim un Melderim, sauc viņus �urp. Jums ta�u jātaisa reklāmas materiāli, vai ne? Pieslēgsim arī Egonu un Mārtiņu: vienu par operatoru, otru par gaismotāju. Būs ari pārvietojamais filmu busiņ� ar visu montā�u Egonam tur visādi dzel�i, tik un tā neviens nesapra�tīs. Vismaz nevajadzēs skaidrot, kāpēc vīri ar kamerām lo�ņā pa visiem kaktiem. Ko tu saki? Nav pārāk taisna domā�ana?

-�� Ak tad tev tas taisnums iekodis kājā? Nu, bēdu lāci, nāc, es tevi samīļo�u! Sagrābusi Miku aiz abām ausīm, Anna uzspieda �mauksto�u bu�u viņam tie�i uz degungala, savukārt Grāfs, domādams, ka tā ir kāda jauna rotaļa, palēcās un, uzlicis ķepas Mikam uz pleciem, ar garu mēli nolaizīja viņam seju.

-��� Hmm� Paldies. Nezinu, par kuru priecāties vairāk, majors Kaķītis nosmējās un ķērās pie telefona.

Pēc piecām minūtēm viss bija paveikts, un viņi lēni devās atpakaļ uz viesnīcu. Debesis strauji satumsa.

-�� Pui�i ieradisies pēc trim �etrām stundām. Ar visu nepie�cie�amo aprīkojumu, lai pārbaudītu telpas. Līdz tam runāsim tikai muļķības. Ja nu tur kas ir, lai viņiem tiek. Par baseintelpu ne vārda. Egons mēģinās sazināties ar Z-pils ekspertiem, viņam tur draugs strādā. Varbūt izdosies ko sarunāt. Mani �obrid uztrauc divas lietas kāds draņķis iebarots Zanei un vai mums, tas ir, tev, �ajā laika sprīdi bijis kāds apmeklētājs.

Viņi bija atnāku�i līdz Rietumu ieejas kāpnēm un nestei�dzīgi sāka kāpt aug�up.

-�� Miku, nebiedē mani! balsij ietrīcoties, Anna Elizabete noteica. Jau tāpat nav diez ko jauki. Tik milzīgi apartamenti, katrai sava guļamtelpa, vēl viesistaba un trīs atsevi�ķas ieejas. Kam tas vajadzīgs? Un ēka ari tāda spokaina, par spīti eiroremontam. Tā vien liekas, ka visos kaktos �ab klusi soļi un skan ņirdzīgi �uksti, lai gan tas dro�i vien ir vēj� un vecie grīdas dēļi zem jaunā seguma.

-�� Ej nu ej, Līzbet, tev vienkār�i jāizguļas. Divas naktis bez miega diez kas nav, ne tas vien sāks rādīties. Eu, bet kas tad tas? Uz otrā stāva gaiteņa gai�ā, mīkstā grīdas seguma bija redzami tum�sārti plankumiņi lielāki, mazāki� Asinis? Grāfs, tos paostījis, dobji ierūcās un kā ezis sacēla skausta spalvu.

-�� Palieciet te, Miks no�ukstēja. Pieplacis sienai un iebāzis labo roku azotē, viņ� ātri slīdēja uz priek�u.

Purpura apartamentu durvis bija pusvirus. Ar kāju atgrū�dis tās pla�āk, Miks ar izstieptu ieroci rokā lēca iek�ā un� ar dobju būk�ķi novēlās aug�pēdus. Ar baismīgu brēcienu ā-ā-ā, vēl viens! viņam jāteniski virsū uzmetās Zane, kurai rokā bija draudīga paskata septiņdesmito gadu platformene ar masīvu koka zoli.

-�� Mode ir drausmīgs spēks, Miks no�ukstēja un aizvēra acis.

*�� * *

-�� Te kāds bija! Bi-ja! Nu kāpēc jūs manī neklausāties?! Zane klaigāja, kā nikna lapsene nēsādamās par viesistabu. No reiboņa vairs ne vēsts. Doma par majora Mika Kaķī�a iespējamo noslepkavo�anu, lai arī, viņasprāt, aizstāvot sevi un savu īpa�umu, bija Zani momentā atskurbinājusi.

Par laimi, Kaķītim izrādījās izturīgs galvaskauss, un �obrīd viņ�, aukstu kompresi uz pieres turēdams, pusguļus zvilnēja viesistabas atpūtas krēslā un mēģināja sakopot domas. Trie�ciens tomēr bija pamatīgs.

-�� Tev vajadzētu spēlēt regbiju, viņ� pasmīnēja Zanes virzienā, neliekoties manām viņas izmisīgi vainīgo sejas iz�teiksmi. Labi. Tātad tu saki mums bija ciemiņ�? Kas?

-�� Vai es zinu?! Priek�ā nestādījās! Zane uzsprāga. Pēc brī�a, drusciņ atvēsusi, mierīgāk turpināja: Biju tikko pamo�dusies, pilnīgi dullu galvu, nolēmu iziet uz balkona. Jau vēru viesistabas durvis, kad sadzirdēju aiz galvenajām ārdurvīm tādu kā klusu skrap�ķinā�anos un atslēgu �vadzinā�anu. Sākumā likās tu nāc atpakaļ un varbūt neesi viena, jo pirms tam man pa miegam �ķita, ka dzirdu Mika balsi� Nūjā, nodo�māju, varbūt jūs tur amizierējaties un nevarat trāpīt� atslēgu slēdzenē�

Kaķītis, iesāņus vērodams izmaiņas Annas Elizabetes sejas izteiksmē, gandrīz nometa zemē kompresi.

-�� Un? ar Annas balsi varētu griezt stiklu.

-�� Līzbet� nedusmo� es jau stāstu� stāstu� Zane no�ā�vājās. Pieklājīgi pakāpos atpakaļ savā istabā, un tajā brīdī durvis atvērās. Tā nebiji tu, bet kaut kāds tum�s, gar� radījums ar melnu, biezu zeķi uz galvas. Vismaz 200 denil Un viņam bija melni cimdi.

-�� Viņam? Miks stingri pārjautāja. Vai viņai?

-��� Vi� ņam�? Jā, viņam! Esmu pārliecināta, ka tas bija vīrietis. Sievietes nerunā basā.

-�� Tā. Kurā brīdī viņ� ar tevi runāja? Anna ieinteresējās.

-�� Es gan to īsti nesauktu par runā�anu� Zane apcerīgi pasmaidīja. Tas drīzāk bija tāds kā rēciens ar necenzētiem komentāriem. Redz, tikko viņ� bija iegājis dziļāk istabā, es ar platformeni rokā piezagos no muguras, uzsvilpu un, tikko viņ� pagriezās, �āvu ar papēdi pa degunu. Baigais krak�ķis! viņa līksmoja.

-�� Zane, tu tie�ām esi dulna! Tam tipam ta�u varēja būt ierocis! Annai trūka vārdu un gribējās lamāties.

-�� Bet nebija, un uzvarētājus ta�u netiesā, vai ne? Zane iecirtās. Turklāt viņ�� kaut ko atstāja�

-�� Ko-o? divi jautājumi izskanēja vienbalsīgi.

-�� Lūk, �o! Zane triumfāli izvilka no bik�u kabatas maisiņu ar viesnīcas atslēgu sai�ķi. Izmeta, kad es sa�ķaidīju viņam degunu. Pievācu, ieliku kabatā un nostājos sardzē. Ar kurpi. Domāju, ka atgriezīsies�

Tātad tomēr vietējais. Bet ko viņam te vajadzēja? Pēc kā viņ� nāca? Anna aizdomājās.

Faktiski bija �etras lietas, ko kāds varētu vēlēties iegūt vai atgūt. Pirmkārt, vabolīte Zanes jakā. Otrkārt, tuk�ā ruma pudele ar acīmredzami sazāļotā dzēriena atliekām. Tre�kārt, Spo�ā dators. Un, ceturtkārt� Kā viņai tas agrāk neienāca prātā? Kulons! Jūras krastā pie mūra atrastais kulons, ko viņa tovakar ielika bik�u kabatā. Hmm� Ta�u par to zināja tikai Daina un Inta Lāsīte. Par ruma pudeli Aļģirds, Zane un Aktrise. Par datoru Spo�ais, Daina un viņa. Bet par vabolīti� tikai tas, kur� to tur ielika. Un viņa ar Miku.

Viens labums no Zanes platformenes tomēr bija pēc tāda trieciena pa degunu, ja nokrak�ķējis pat kauls, �ādu traumu būs grūti aizgrimēt un izlikties, ka nekas nav noticis. Būs jāpapēta deguni! Vispār jau interesanti Kaijās strauji pieau�dzis traumatisms: pļauka kādam solārijā, �iekurs pa Aļgirda snuķi jūras malā un visticamāk, ari viens lauzts deguns�

-��� Paklau, kas notika ar torti un beigto kaiju? pēk�ņi ievaicājās Miks Kaķītis.

-�� Z-pils krimināleksperti aizveda līdzi. Teicās pārbaudīt un tad informēt par rezultātiem.

-�� Mhm. Vēl viens pārdomu mirklis. Un� ar to meiteni?

-�� Turpat. Tāpat.

-�� Par kādu meiteni jūs runājat? Zane saausījās. Kas noticis?

Anna Elizabete un Miks saskatījās. Kur� viņai pateiks? Anna dziļi ievilka elpu�

-�� Kamēr tu izklaidējies ar apreibino�ām vielām un viesnī�cas personālu, noticis mīklains nāves gadījums.

-�� Slepkavība? Zane nobālēja un sāka sēkt. Es� man� ir slikti.

-�� Tas ir labi, ka tev ir slikti, mierīgi noteica Miks. Tas nozīmē, ka organisms beidzot sāk attīrīties.

-�� Kur�? Ta�u ne saimniece?

-� Nē, ar Dainu un pārējiem ģimenes locekļiem viss kārtībā. D�esika, dziedātāja. Vie�ņa. Noslīkusi.

-�� Es� nere� nepamanīju.

-�� Tu to nevarēji pamanīt. Kāds tevi ļoti apzināti divas dienas turēja apreibinātā stāvoklī.

-�� Mani? Bet� kāpēc mani? Ja tu esi� Zane izbrīnījās un aprāvās pusvārdā. Viņ�?

-�� Varbūt viņ�, varbūt kāds cits, Anna, pirkstu lūpām pielikusi, no�ukstēja.

Jautājums bija uzdots pareizi kāpēc viņa? Tas attiecās gan uz D�esiku, gan Zani. Kāpēc viņa?

4.�aprīļa pēcpusdiena

-�� Labi, daiļavas, iziesim ieelpot svaigu gaisu, Miks pa�māja Annai Elizabetei un Zanei uz balkona pusi, bet pats nedaudz atpalika, lai paķimerētos gar viesistabas stūri lekni zajojo�o palmu.

-� Banānus meklē? Zane garāmejot pajokojās, ta�u, pama�nījusi Mika rokā viedtālruni, aprāvās.

Uz balkona stāvēdami, viņi noskatījās aizraujo�u divdes�mit trīs minū�u filmiņu. Miniatūrās kameras lieliskā optika lāva skaidri saskatīt ik detaļu. Viss notika tie�i tā, kā Zane bija stāstījusi�

Brīdī, kad vērās viesistabas ārdurvis, trīs skatītāji saspringti ieurbās ar acīm nelielajā �ķidro kristālu ekrānā, it kā tur slēp�tos atbildes uz visiem jautājumiem. Ta�u pret vāji apgaismoto durvju spraugu vīdēja vien tum�s siluets visnotaļ atlētisks, cik nu Annai izdevās saskatīt: plati pleci, pa�auri gurni, garas kājas. Nepazīstamais pārvietojās mazliet dīvainā veidā kā dejotājs, likdams klusus, garus soļus. Piezadzies pie viesis�tabas �urnālgaldiņa, uz kura nekā svarīgāka par viesnīcas pa�reklāmas bukletiem nebija, nācējs to ātri, nervozām kus�tībām pārmeklēja.

Kad noslēpumainais viesis atlieca muguru un pagriezās, lai dotos vai nu atceļā, vai pārmeklēt guļamtelpas, viņam

no mugurpuses kā aurojo�s indiānis uzbruka Zane ar platformeni rokā� Pēc trāpīga un laikam jau ļoti stipra sitiena pa seju tum�ais tēls, sāpēs rēkdams un sakampis degunu, izmetās pa durvīm. Zane, apjukusi, ta�u acīmredzot uzvaras gar�as spārnota, iekārtojās posteni, gaidot nākamo nācēju, kas izrādījās Miks.

Pa�a telefona ekrānā vērot uzbrukumu sev un redzēt sevi nokrītam bez samaņas tas nudien nebija jauki. Miks sabozās. Turpretī Anna Elizabete par kaut ko aizdomājās.

-�� Nu, nu, stāsti! Kas tev aiz ādas? pamanījis viņas izklai�dīgo sejas izteiksmi, Kaķītis mudināja.

-�� Tu viņu atpazini? cerīgi kā bērns pajautāja Zane.

-�� Nē. Zem tādas zeķes miesīga māte neatpazītu. Bet. Ne�esmu pārliecināta, ka iebrucējs bija viņ�.

-�� Kā neesi? Bet mēs ta�u visi redzējām?! Zane nespēja novaldīt sa�utumu.

-�� Ko mēs redzējām? To, ka slepenais nācējs ir gara, slaida auguma, platiem pleciem, �auriem gurniem, garām kājām un liek ļoti garus, it kā dejojo�us soļus. Vai tas tev neko ne�atgādina? Zane�?

-Jā� bet� rēcieni? draudzene svārstījās, vienlaikus kaut ko saspringti pārdomādama. Modele?

-�� Zini, mīļā, kad tu bļaudama meties virsū Kaķītim, arī tas neskanēja kā lakstīgalas dziesma, drīzāk kā ievainota ziloņa brēciens. Un, ja tam, nē tai jau no dabas ir zema balss�

-��� Skaidrs. Tu gribi teikt, ka tagad mums jāmeklē liela auguma, slaida, garkājaina dāma ar zemu balsi un sadauzītu degunu? Miks precizēja.

-�� Jā. Bet, kad tu tikko to visu savilki kopā, man �ķita, ka dzirdu Dainas Spo�ās aprakstu, Anna samulsa.

-��� Nu, tad jau, pui�us gaidot, varētu doties pieklājības vizītē. Piezvani viņai un saki, ka detektīvs ieradies.

*�� * *

Par spīti Annas ba�ām, ar Dainas Spo�ās degunu viss bija kārtībā. Ar viņas vira degunu ari.

Iepazī�anās tik�anās noritēja korekti un savā ziņā pat jauki, ja kas tāds �ajā situācijā vispār iespējams. Abi Spo�ie, Annai Elizabetei par lielu izbrīnu, demonstrēja izcilu ģimenisku saskaņu un uzskatu vienotību.

Skaidrs, Spo�ais apjautis, kas notiks, ja Daina viņam iedos vilka pasi un palaidīs uz visām �etrām debess pusēm�

Saruna notika direktores darba kabinetā. Pa logu varēja redzēt abus galvenos piebraucamos vārtus.

-�� Un sen jūs, atļaujiet pavaicāt, darbojaties �ajā nepatei�cīgajā jomā? viesnīcas saimniece ar viegli ironisku smaidu ko�i sarkani krāsotajās un, viņasprāt, valdzino�i pavērtajās lūpās vērsās pie Mika Kaķī�a.

-�� Ir kāds laiciņ�. Faktiski kop� neatkarības atjauno�anas. Savi divdesmit būs�

-�� 0, jūs neizskatāties tik vecs! Daina paglaimoja un �ar�manti pasmaidīja. Un jums ir tik mīļ� uzvārds!

Kaķītis dziļi ievilka elpu. �Mīļais� dzimtas uzvārds jau kop� bērnības viņam bija noriebies kā rūgta nāve.

Vai māte precoties nevarēja palikt savā meitas uzvārdā?!

Miks Bass skanētu daudz nopietnāk un cienīgāk. Dro�i vien tāpēc viņ� joprojām nevar sagaidīt paaugstinājumu, lai gan pēc nostrādātajiem gadiem un sasniegumiem tas pienācās jau sen� Tie�i �ī iemesla dēļ, turklāt nespējot sastrādāties ar taga�dējo Kriminālpārvaldes �efu ambiciozo, bet visai aprobe��oto pulkvedi Bramani, kur� bija nomainījis pa�māju Megrē policijas ģenerāli Kārli Basu, Miks jau kuro reizi nozvērējās beidzot uzlikt �efam uz galda atlūgumu un pārkvalificēties par privātdetektīvu. Ģenerālis ziemā bija piedāvājis kopīgi nodibināt detektīvu aģentūru, piebilstot, ka citādi Annai

Elizabetei agri vai vēlu nāksies savu svētku aģentūru pār�dēvēt par sabiedrisko attiecību, svētku un mīklainu notikumu izmeklē�anas biroju�

-�� Es sapratu, ka mēs esam �eit sapulcēju�ies, lai runātu par lietu? Miks uzņēma nelokāmi stingru kursu. Galu galā viņ� ta�u bija detektīvs, kur� ar darbu pelna iztiku, tāpēc nevar atļauties dzisināt muti un koķetēt ar daiļām dāmām.

-��� Būtu labāk, ja jūs man izstāstītu, kas īsti noticis un kā es jums varētu palīdzēt.

-�� Vai tad Anna� jums neko nav teikusi? Dainis Spo�ais neticīgā izbrīnā palūkojās uz abiem viesiem.

-�� Cik noprotu, jūs ar manu� ar Annu Elizabeti saista cita rakstura vieno�anās. Viņai nav jāiedziļinās viesnīcā notiku��ajās vai joprojām notieko�ajās dīvainībās, bet jāgādā par pozitīvo publisko tēlu. Miks vēsi atbildēja. Jā, Anna da��os vārdos minēja, ka aizvadīto dienu laikā notiku�i vairāki negadījumi, kas, kopumā ņemot, varētu būt un varētu nebūt savstarpēji saistīti. Tāpēc es vēlreiz lūdzu jūs izstāstīt, kas īsti ir atgadījies, lai tad visi kopā varētu domāt, vai un kas iesākams, lai situāciju labotu. Saprotiet mani pareizi, es neie�rados Kaijciemā, lai strādātu, bet lai atpūstos un nokārtotu� da�us personiskas dabas jautājumus. Un tikai Annas Elizabe�tes lūguma dēļ piekritu ierasties uz �o tik�anos.

-�� Mēs to augstu novērtējam, Dainis Spo�ais, smalki uz�tvēris viesa balsī to niecīgo devu aizkaitinājuma, kas liek pārējiem sarunas dalībniekiem sajusties vainīgiem nelietde�rīgā laika un līdzekļu iz�ķērdē�anā, reaģēja momentā. Un tāpēc, lai jums būtu vieglāk neuzkrīto�i veikt� izmeklē�anas darbības, piedāvājam pārcelties no Mazreņģēm �urp. Mums joprojām ir brīvi Tuksne�a apartamenti. Ja jūs vēlētos�

-��� Jūsu piedāvājums ir vilino�s, ta�u esmu jau veicis iemaksu par numuriņu Mazreņģēs un otrreiz maksāt negra�sos. Turklāt� Kaķītis vilcinājās, it kā viņam �ī doma patiktu,

-�� � no attāluma viss labāk redzams.

-�� Jūs savu avansu saņemsiet atpakaļ, bet mūsu aparta�menti būs par brīvu, Spo�ais turpināja presingu. Un, pro�tams, par savu laiku un darbu saņemsiet dāsnu atlīdzību. Bet, ja izdosies noķert vainīgo un pārtraukt �īs nejēdzības, atlīdzība būs ļoti dāsna.

Kādas pārmaiņas! Par mums ar Zani viņ� bija gatavs sievai noraut galvu, bet Miku aiz biksēm velk iek�ā!

-�� Hmm� nu labi. Iespējams, jūsu piedāvājumā ir zināms racionālais grauds, Miks negribīgi piekrita un, pārmetis kāju pār kāju, atgāzās mīkstajā ādas krēslā. Tātad�?

Atrazdamās ļoti izdevīgā pozīcijā kabineta stūrī -, Anna varēja neuzkrīto�i novērot gan abus Spo�os, gan Kaķīti. Viņa nebeidza brīnīties par tā aktierisko dabu leģendārais un ar savu korektumu izslavētais Kriminālpārvaldes majors Miks Kaķītis veikli un dabiski bija pārtapis nekaunīgā privātde�tektīvā naudas kāsējā, kuram sve�as jebkādas ētikas un morāles normas un kur� bezceremoniālu, netaktisku jautā�jumu aizbildina ar divām līdz nelabumam nodrāztām frāzēm �bet jūs ta�u gribat uzzināt patiesību?� un �tas vajadzīgs izmeklē�anas darbam! �. Dīvainākais tās vienmēr nostrādāja.

Notikumu pārstāsts abu Spo�o redakcijā krietni at�ķīrās no Annas Elizabetes versijas tas bija krietni atturīgāks, pie�klusinātāks un bez Dainas emocionālajiem izvirdumiem par dzimtas raganas atriebību un tamlīdzīgi. Daina, protams, ne ar pu�plēstu vārdu nepieminēja ne jūras krastā atrasto sud�raba kulonu, ne agresīvo sarunu ar vīru kabinetā, kam Anna Elizabete bija lieciniece aiz durvīm, savukārt Dainis izdevīgi aizmirsa gan savu rīta dusmu izvirdumu, gan nevēlē�anos aicināt detektīvu.

-�� Tātad, rezumējot aizvakar svinīgo vakariņu laikā jūs, Daini, atradāties Rīgā, pēc konferences nak�ņojāt viesnīcā, attiecīgi nekādi nevarējāt vienlaikus būt Kaijciemā un uztu�pināt uz tortes saldēto kaiju, lai, teiksim, padarītu vakaru nedaudz dzīvāku, Miks, nesteidzīgi stiepdams vārdus, uz�skaitīja faktus. Starp citu, ja nav noslēpums, kas tā bija par konferenci un kurā viesnīcā jūs bijāt apmeties? Sapro�tiet, es varētu to nejautāt, bet tāds ir mans darbs. Es �os jautājumus uzdo�u visiem. Tie�i tāpat ari cienītajai kundzei vai jūs varat atsaukt atmiņā, ko darījāt pirms svinīgajām vakariņām? Sapratu, ka pārējie dalībnieki tovakar dabūja uz jums ilgi gaidīt?

Spo�ie saskatījās. Dainis piecēlās un, rokas bik�u kabatās sabāzis, sāka nervozi soļot pa kabinetu.

-�� Es� es biju aizkavējusies mājās. Gludināju kleitu. Anniņ, tu ta�u atceries to, nu, zīdaini pelēcīgo, kas man bija mugurā? Kaut kas bija noticis ar gludekli te nesila, te uzreiz pārkarsa, biju glu�i nomocījusies�

Hmm, mīļā, tavs tērps bija no burzītā zīda, kas vispār nekādos apstākļos nav paredzēts gludinā�anai�

-�� Skaidrs. Nākamās dienas rītā jūsu virs atgriezās no kon�ferences?

-�� Jā, es atbraucu praktiski reizē ar viesiem. Limuzīnu ko�lonna uz �osejas nesās man pa priek�u, nespēju apdzīt. Kad piebraucu, viņi gāja iek�ā pa parādes durvīm, es steidzos uz Rietumu ieeju un tur uzgrūdos jūsu� Annai Elizabetei ar suni, Spo�ais steidza stāstīt, laimīgs, ka Kaķītis nav atkār�tojis jautājumu par konferenci un viesnīcu.

-�� Daini, vai jūs pazināt dziedātāju D�esiku, īstajā vārdā Ramonu Tutāni? Miks pēk�ņi pajautāja.

-��� Nē. Pat neizināju, ka tāda ir pasaulē. Es par �oviem neinteresējos.

-�� Un jūs? Jautājums adresēts Dainai Spo�ajai.

-��� Nē! Kāpēc gan lai pazītu? Ja būtu zinājusi, ka viņa te tā uzvedīsies, neparko nebūtu piedāvājusi viņai Torņa apartamentus! Viņa tos nebija pelnījusi otrā stāva gaiteni uzrīkoja mūsu darbiniecēm skandālu, brīnos, ka visi viesi neiz�skrēja no saviem numuriem! Anna, tu pati biji lieciniece! Un Aktrises kundze ari�

-�� Skaidrs. Bet sakiet man, Daina, kādā veidā D�esika tika pie tik ekskluzīviem apartamentiem? Vai viņa pati bija spējīga samaksāt rēķinu? Jūs viņu ielūdzāt?

-��� Pasarg Dievs! Daina Spo�ā nodrebinājās. Tā tik vēl trūka! �o lēto, vulgāro palaistuvi!.. Atvainojiet, man tas ne�jau�i izspruka. Zinu, ka par miru�ajiem vai nu labu, vai neko, ta�u nē, man viņa nepatika. Ļoti nepatika! Un nē, es viņu neielūdzu. Mēs savā mājaslapā un tviterī bijām izsludināju�i konkursu pirmie vasaras sezonas ieskaņas viesi, kuri reģis�trēsies vismaz divu nedēju atpūtai, tiks atvizināti uz viesnīcu baltos limuzīnos un tie�i tāpat dosies mājās. Jūs neticēsiet, �is triciņ� nostrādāja da�u stundu laikā visi numuri bija rezervēti, izņemot vienu� Tuksne�a apartamentus. Laikam neveiksmīgs nosaukums�

-�� Tātad D�esika pieteicās jūsu mājaslapā?

-�� Jā un nē. Faktiski viņu pieteica mened�eris, nu, dziedā�tājas tētuks� Sponsors.

-�� Ahā. Viņ� arī dzīvo� dzīvoja te?

-�� Nē. Viņ� atsūtīja tikai savu aizbilstamo un divus mie�sassargus, kas viņu atveda �urp.

-�� Tā? Atveda? Spaidu kārtā?

-�� Nu, ne glu�i, ta�u vienubrīd tā izskatījās. Ta�u, pārlie�cināju�ies, ka meitene iekārtojusies Torņa numurā un mūsu darbinieki viņu labi aprūpēs, abi gorillas aizbrauca mājās.

-�� Ar limuzīnu?

-�� Nē, viņiem atbrauca pakaļ. Vēl viens tāds pats, Daina pasmaidīja.

-�� Labi. Kur� un cikos atrada D�esikas līķi? Kaķītis aiz�smēķēja un tikai pēc tam pajautāja:

-�� Drīkst?

-�� Irma Viduslāce, apkopēja, mūsu pirtnieka Oskara Viduslā�a sieva. Viņas pārziņā ir puspagrabstāva publiskā daļa un pirmā stāva veselības zona. Viņas māsa Rūta ar meitām Sandru un Zandu gādā par viesu apartamentiem, lielo halli, suvenīru bodīti, Kamīntelpu un Biljarda istabu, savukārt Olga Sietiņsone, diētas ārstes Anitas Sietiņsones krustmāte, kā vanags uzmana putekļus trijās ēdamzālēs, virtuvē, labo�ratorijā, aptiekā, visās darbinieku telpās un administrācijas kabinetos.

-�� Skaidrs. Ļoti izsmeļo�i. Tātad cikos tas notika?

-�� N-nu� vajadzēja būt pēc vienpadsmitiem. Tovakar pie mums, Priedēs, bija nelielas� viesības, faktiski plāno�anas sapulce ar vakariņām. Mēs ar Daini un Annu Elizabeti apsprie�dām viesnīcas reklamē�anas un popularizē�anas stratēģiju. Pavakariņojām, iedzērām da�as glāzes vīna, tad Dainis pava�dīja mūsu vie�ņu līdz viesnīcas durvīm un steidzās atpakaļ, lai palīdzētu man visu nokopt.

Ak, cik aizkustino�a pasaciņa! Nemaz jau viņ� tā nesteidzās!

Tovakar, uzkāpusi otrajā stāvā, Anna Elizabete bija mir�kli pastāvējusi pie atvērtajām Rietumu balkona durvīm. Pie�tiekami, lai redzētu Daini ilgi un neizlēmīgi mīņājamies uz sliek�ņa un zvanām kādam pa mobilo telefonu. Pēc minūtēm desmit viņ� sagumis un acīmredzami nelaimīgs bija aizsoļojis Prie�u virzienā.

-�� Uz baseintelpas durvīm lasāms baseins atvērts dien�nakti, tātad tur jābūt sargam, vai ne?

-Jā, tur ir gan sargs-glābējs, gan videonovēro�ana, vairā�kas kameras, atteica Daina Spo�ā.

-�������� Kur� tovakar de�urēja? Kaķītis nevainīgi painteresējās.

-�� Es noteikti gribu ar viņu pārmīt kādu vārdu.

-�� Hmm� ja nemaldos, Rūdis, Ainas jaunākais dēls. Vismaz es viņu tovakar tur redzēju. Bet� Direktore saminstinājās.

-�� Apkopēja mums ziņoja, ka tad, kad viņa ieradusies uzkopt baseintelpas, durvis biju�as aizslēgtas no ārpuses, pie roktura plāksnīte: Slēgts, bet de�uranta nebija. Tikai� viņa� karstajā ūdeni.

-�� Daini, kas īsti notika tovakar, kad tika atrasts D�esikas līķis? Miks turpināja iztaujā�anu. Vai jūs nemanījāt neko aizdomīgu? Neparastu? Cilvēkus? Priek�metus?

-�� Nekas īpa�s. Viss kā parasti. Spo�ais aizdomājās. Vir�tuvē pavāri gatavoja vakariņas. Spa salons tovakar nestrā�dāja viņi nekad nesāk pirmajā dienā. Solārijs un pirts gan darbojās pilnā sparā, ari baseinā apmeklētāju netrūka jūs ta�u ari pats tur bijāt, vai ne?

-�� Jā, biju. Cik atceros, tur izraisījās neglīts incidents nelaiķe rupji izturējās pret pārējiem peldētājiem. Varbūt viņa kādu tik ļoti aizvainoja, ka tas vai tā nolēma nekauņu pārmā�cīt? Kur� pēdējais palika baseinā? Manuprāt, Aktrise aizgāja pirmā, tad ienācāt un aizgājāt jūs, Daina, pēc tam baseintelpu pameta Anna Elizabete un jūsu vīrs. Kā nākamais aizgāju es biju nosalis, tāpēc devos uz solāriju un masā�u. Bet tad jau sanāk, ka pēdējās baseintelpā palika abas dāmas D�esika un baņķiere Lapiņa viņa ir apbrīnojama peldētāja! Starp citu, ko jūs par viņu zināt?

Kārtējais pēk�ņais jautājums it kā garāmejot, it kā pilnīgi par citu tēmu�

Indra Lapiņa pieteicās mēnesi ilgai atpūtai, reģistrējo�ties mājaslapā, nekavējoties atbildēja Daina Spo�ā. Viņa te bijusi vairākkārt, tiesa, uz īsākiem laika periodiem, ta�u vismaz pāris rei�u gadā. Kā pati teica, smags darbs radot izteiktu nepiecie�amību uzlādēt baterijas.

-�� Skaidrs. Vai mēs varētu ar viņu parunāt?

-��� Es gan nezinu� Saprotiet mani pareizi, ļoti negribē�tos, lai ziņas par �o notikumu izplatītos tālāk un mūsu viesi atsauktu rezervācijas.

-�� Neuztraucieties, es māku iztaujāt neuzkrīto�i, neatklājot iemeslu. Miks Kaķītis iedro�ino�i pasmaidīja.

-�� Nu, ja tā� Viņa apmetusies Saulrieta apartamentos, tie�i līdzās Purpura numuram. Varbūt� jūs varētu satikties it kā nejau�i, pie pusdienām vai pastaigājoties gar jūras malu? Dainai Spo�ajai ārkārtīgi rūpēja viesnīcas presti�s.

-�� Protams. Neraizējieties. Vēl tikai divi jautājumi kad mēs visi tovakar peldējāmies baseinā, Anna Elizabete izteica pieņēmumu, ka ūdens varētu būt aukstāks, nekā minēts re�klāmas bukletos. Jūs, Daini, tūliņ piesolījāties paaugstināt tā temperatūru, turpretī jūs, Daina, kategoriski atteicāties to darīt. Kāpēc tā?

-�� Tāpēc, ka tobrīd tas likās absolūts nonsenss. Mēs tikko pirms divām dienām bijām pabeigu�i visu viesnīcas komu�nikāciju sistēmu remontu un apkopi. �eit viss ir datorizēts, pieregulēts un trīsreiz pārbaudīts. Es� negribēju, lai kāds uz savu galvu kaut ko maina vai groza. Turklāt� tajā brīdī tas vairāk izskatījās pēc�

-��� �amizierē�anās un izdabā�anas klientes kaprīzēm, Miks pabeidza iesākto teikumu. Viņa pietvīka.

-�� Es� to tā nedomāju� Atvainojiet. Ļoti muļķīgi iznācis. Acīmredzot tev, Anna, tomēr bija taisnība, un temperatūras regulators jau bija sācis bojāties�

Anna Elizabete izbrīnā paraudzījās uz viesnīcas saimnieci.

Vai tie�ām viņai tik īsa atmiņa, lai vairs neatcerētos, ko Dainis Spo�ais izkliedza, torit ar datoru rokā ieskrējis darbinieku atpūtas telpā? "� kāds ir manuāli mainījis datus, divdesmit astoņu grādu vietā ievadot astoņpadsmit un �etrdesmit divi��

Spo�ais uztvēra Annas skatienu un ieklepojās.

-�� Mīļā, tu esi nogurusi. Tev vajadzētu atgulties. Piedodiet, bet �obrīd, ja nav iebildumu, mēs varētu �o sarunu pārtraukt un turpināt vēlāk. Vai jūs varētu mani pagaidīt Dzeltenajā kafejnīcā un tikmēr kaut ko iebaudīt?

*� * *

-�� Ko tu par to visu saki? Cīkstoties ar pazoles lieluma �itake sēņu karbonādi rīvmaizes un olas panējumā, Kaķītis, par spīti situācijas nopietnībai, iek�ēji līksmoja kā puika.

Atvaļinājums un piedzīvojumi kopā ar Annu Elizabeti!

-�� Mulsina Dainas pēk�ņā pārvērtība un� atmiņas zudums? Tā vien �ķiet, ka viņa labprāt gribētu notiku�o padarīt par nebiju�u, lai nekas nemestu ēnu uz viņas dārgo viesnīcu. Man liekas, viņa jau no�ēlo savu spontāno ideju ar detektīva uzaicinā�anu, jo neizstāstīja tev ne pusi no tā, ko �ajās dienās uzticējusi man. Lai gan fakti ir pareizi�

-�� Varbūt� viņa rēķinājās, ka tu pati man tos pastāstīsi? Miks viegli pasmaidīja.

Anna bija tik skaista, kad uztraucās.

-�� Varbūt. Anna piekrīto�i pamāja ar galvu. Bet varbūt viņi abi vienoju�ies par stāstāmo, jo cen�as kādu pasargāt? Redzi, tādu naidu, kādu dzirdēju skaņām Dainas Spo�ās balsī, kad viņa kabinetā strīdējās ar vīru, apvainojot viņu neuzticībā un naudas izkleķerē�anā, tādu naidu nevar notēlot. Vai var�būt var? Katrā ziņā, pats tikko redzēji un dzirdēji Spo�o pāris dūdoja kā balodī�i� Sanāk, ka �obrīd vislielākās aizdomas krīt uz baņķieri Lapiņu, kura tovakar patie�ām peldēja kā apsēsta, un uz baseina de�urantu Rūdi Putniņu. Peldēt ejot, pamanīju viņu sē�am pie datora ar muguru pret telpu, burtiski ieurbu��os aifonā vai nu rāpoja tīmeklī, vai dzenāja kādu gamīti. Nav izslēgts, ka bija tā aizrāvies ar spēli, ka nepamanīja nelaimi�

Miks pasmīnēja par �iem tipiskajiem kārlismiem tā mājās runāja datortārps Kārlis, pamanoties radīt neiespējamus jaunvārdus pat no absolūti normāliem, tehniskiem angļu valodas terminiem.

-�� Nu, ar viņu mēs tūliņ parunāsim. Tā pui�a labad es ceru, ka nav noticis tā, kā tu teici. Citādi viņam darbs un pusdzlve pagalam, Kaķītis noteica.

*� * *

-�� Pavadīju sievu līdz atpūtas istabai, iedevu nomierino�as zāles un apguldīju. Lai nedaudz atpū�as. Vai pusdienas bija gardas? Dainis Spo�ais savā labvēlīgajā centībā, nesdams paplāti ar kafijkannu, tasītēm un pārējiem piederumiem, ne�daudz atgādināja iztapīgu sulaini, kura vienīgās raizes lai kungs būtu apmierināts un nerātos. Viņa �audīgais skatiens liecināja par bailēm un nedro�ību. Nevēlaties kafiju?

-�� Tikai tad, ja dzersiet kopā ar mums. Kaķītis vaļīgi at�gāzās krēslā. Anna knapi novaldīja smieklus.

-��� Paldies. Es� Jā, protams� Patiesību sakot, gribētu ar jums parunāties zem �etrām acīm, viņ� vērsās pie Mika Kaķī�a, tad ar nelaimīgu skatienu pavērās uz Annu. Ja drīkst lūgt, protams.

-�� Nedrīkst, Kaķītis stingri attieca. Paskaidro�u, kāpēc. Pirmkārt, Anna Elizabete �eit atrodas no pirmās dienas, bijusi klāt visiem notikumiem, līdz ar to ir ticams un objektīvs lie�cinieks. Otrkārt, esmu lūdzis viņu kļūt par manu palīdzi �īs lietas, ja tā vispār izveidosies par lietu, izmeklē�anā. Tre�kārt, ja viņai jāveido viesnīcas publicitātes kampaņa, būtu tikai nor�māli zināt, kas notiek, kur� ir labais un kur� sliktais. Piekrītat?

Spo�ais, acīmredzot negaidījis tādus runas plūdus, vārgi pamāja ar galvu. Anna Elizabete klusēja.

-� Un vēl, Daini, domāju, ka gan jūs, gan jūsu sieva noteikti zināt teicienu par trim cilvēkiem, kuriem nekad nedrīkst melot, savam ginekologam, frizierim un advokātam. Es pievienotu ceturto nemelo savam piāristam!

Ja kāds grib labi izskatīties sabiedrības acīs, jārēķinās ar to, ka vismaz viens cilvēks pasaulē zina, kā viss ir patiesībā. Es pats personīgi �o moderno profesiju ne visai atbalstu, �igls skatiens uz Annas pusi, jo uzskatu to par miglas pū�anu acīs, ta�u būtībā tā ir tikpat mū�īga kā prostitūcija. Agrāk ar to nodarbojās valdnieku un baznīcu hronisti, trubadūri, pirmie vēsturnieki, iemū�inot un tālāk stāstot patiesību tā, kā bija izdevīgi valdo�ajiem slāņiem. Padomijā ar pareizā skatpunkta ieregulē�anu nodarbojās partkomi, �eka, izpildkomitejas, cenzūra un centrālās avīzes, �odien visi, kam nav slinkums. Katrs par sevi rada pa�am izdevīgu patiesībiņu un skaistu publisko tēlu. Vai tad tā nav? Tie�i tāpēc jums �obrīd ir vaja�dzīga pozitīvās publicitātes kampaņa, jo kaut kas ir piededzis. Jautājums tikai kas un cik ļoti?

-�� Jūs spējat būt ļoti tie�s, Kaķī�a kungs, Dainis Spo�ais drūmi noteica.

-�� Spēju gan. Tāpēc, ja vēlaties, lai patie�ām mēģinu no�skaidrot, kas te īsti noticis, notiek un, iespējams, vēl notiks, iesaku būt pret mani atklātam. �ī ir privāta izmeklē�ana, tāpēc vismaz pagaidām jūsu teiktais paliks starp mums. Protams, ja neatklāsies jauni fakti un neatgadīsies vēl kaut kas� traģiski neparasts. Tad es vairs nedrīkstē�u klusēt un būs jāpieslēdz citas dro�ības struktūras.

-��� Es jūs sapratu. Labi. Jūs bijāt atklāts pret mani, atbil�dē�u ar to pa�u, smagi nopūties, Dainas dzīvesbiedrs, teica.

-�� Ziniet, es uztraucos un baidos. Ar Dainu vairs nav labi� Notiku�ais, �ķiet, uz viņu atstājis smagāku iespaidu, nekā mēs domājām. Viņai� radu�ies atmiņas pārrāvumi, daudz ko neatceras vai atceras citādi, nekā noticis īstenībā. Baidos pat pieļaut tādu domu, bet vai tie nevarētu būt psihes trau�cējumi, nervu �oks, amnēzija?

-�� Par ko jūs runājat? Miks uzrāva uzaci.

-�� Nu kaut vai par to pa�u ūdens temperatūru baseinā. Anna, jūs ta�u atceraties es atskrēju pie jums ar datoru un parādīju datu tabulu, kur iepretim attiecīgajiem pulksteņlaikiem bija ar roku samainīti cipari. Nedaudz papētīju la�bojumi izdarīti tās dienas rītā, vēl pirms viesu iera�anās. Tātad kāds to paveicis ar nolūku! Kāds gatavojis atentātu pret konkrētu upuri! viņ� paaugstināja balsi. Tas nav nelai�mes gadījums, bet apzināta slepkavība! Bet Daina �o epizodi neatceras�

-�� Varbūt tie�i pretēji atentāts gatavots nevis pret kon�krētu upuri, bet upuri kā tādu, vienalga, lai kur� tas būtu, nomurmināja Miks, mēģinādams saprast, ko tikko dzirdējis.

-�� Varbūt nozīme bija nevis upurim, bet negadījumam? Tam vienkār�i bija jānotiek. Tāpat kā iepriek�ējā vakarā ar torti un saldēto putnu.

-Jūs domājat, ka vainīga tā pati persona? Spo�ais izska�tījās iztrūcies. Bet, Dieva dēļ., kāpēc?

-�� Atriebība. Skaudība. Greizsirdība. Huligānisms. Apzināta ļaunprātība. Labās slavas grau�ana. Izkropļota humora izjūta. Iemeslu, cik uziet! Miks vienaldzīgi uzskaitīja. Labāk pado�mājiet, vai kādam no vietējiem Kaijciema iedzīvotājiem vai viesnīcas personāla nav uz jums zobs!

-�� Jūs domājat privāti vai kā pret uzņēmējiem?

-�� Abējādi. �o incidentu psiholoģiskā daba liecina par ilgi krātām un apspiestām emocijām, ko nav spēka, iespēju vai drosmes izpaust atklāti. Uzdro�inos minēt, ka tie biju�i pār�domāti un rūpīgi gatavoti noziegumi, nevis mirkļa emociju uzplaiksnījumi, tur jums taisnība, Miks skaļi prātoja. Nu, vai kaut ko izdomājāt?

-� Ziniet� kad jūs tā sakāt, man prātā nāk tikai viens vārds Kapteiņi. Cik zinu, abas dzimtas naidojas kop� pasaules radī��anas. Iemeslu varat man nevaicāt, neesmu ģimenes sāgu piekritējs, to labāk zinās pati Daina vai viņas māsas Alīda un Aina.

Anna klausījās abu vīrie�u sarunā un domāja, kas īsti Dainī Spo�ajā ir tāds, kas liek pret viņu izjust nepatiku. Viņai �is cilvēks derdzās jau no pirmā acu uzmetiena, lai gan jebkura cita sieviete dro�i vien nosauktu viņu par muļķi, kura neko nesaprot no vīrie�iem. Slaids, pagara auguma, kalsnējs, ta�u muskuļots, mazliet pāraugu�iem matiem un apzināti kulti�vētu trisdiennieci, kas jo vairāk izcēla baltos zobus un zēnisko smaidu, Dainis Spo�ais neap�aubāmi bija pievilcīgs. Ta�u viņa familiāri lipīgā izturē�anās, neslēptie centieni piebraukt, �armēt, sarunājoties pieskarties, satvert roku un it kā nejau�i pagrābstīties, pārbaudot robe�as, tas viss raisīja antipātijas. Ari tagad, vērojot Daiņa acu, mutes un sejas izteiksmi, Anna nevarēja nepamanīt, cik nestabilas un raustīgas ir mīmiskās līnijas, cik nedabiski �esti. Kā aktierim, kur� vēl īsti nav apgu�vis sev iedalīto lomu un iedzīvojies tēlā.

-�� Anna, es jums gribēju kaut ko pavaicāt, Dainis nedro�i ierunājās, izskatīdamies nelaimīgs. Vai neatceraties, kur �orīt palika mans dators? Es to satraukumā pametu darbi�nieku atpūtas telpā, ta�u pēc brītiņa atgriezies vairs neatradu. Arī sie� Daina teica, ka neesot to redzējusi. Ceru, ka tas nav nozagts, citādi Kaiju darbinieki paliks bez algām. Man tur visas grāmatvedības programmas un darba stundu uzskaite� Domāju, varbūt būsiet pamanījusi. Bez mums trim ta�u telpā neviena cita nebija.

Anna Elizabete bridi klusēja, pārdomājot nupat dzirdēto. Ja Dainis Spo�ais runā taisnību, un izskatās, ka tā ir, tad �odien piedzīvoto uzbrukumu organizējis kāds cits. Savukārt, ja Spo��ais zina, ka viņa paņēmusi datoru un tas atrodas Purpura apartamentos, atliek vien izteikt komplimentu viņa aktiermeistarībai.

-�� Neuztraucieties, Daini, jūsu dators pilnīgā dro�ībā ir pie manis, aug�ā. Kad jūs izskrējāt no atpūtas telpas, ari Daina strauji devās prom, un man neatlika nekas cits kā to paņemt, lai nemētājas un nepazūd.

-� Vai, paldies! Kā akmens no sirds novēlās! Negribētu pazi�ņot sie� Dainai, ka pazudu�i algu maksājumu vai rēķinu reģis�tri. Viņa naudas jautājumos ir ārkārtīgi stingra, acīmredzot atvieglojuma sajūta izraisīja pļāpību. Es vēlāk uzskrie�u pakaļ, labi? Jāsāk gatavot al�

Iezvanījās Daiņa Spo�ā mobilais tālrunis. Viņ� atsaucās un, brīdi klausījies, pārjautāja: �etratā? Sūtiet uz Dzelteno kafejnīcu pusdienās, bet mantas nogādājiet uz Mazreņģēm, tur rezervēts numurs uz Mika Kaķī�a vārda. Pasaki Alīdai, lai iz�sniedz vēl divas istabas. Jā, uz mūsu rēķina. Busiņu? Lai liek mūsu stāvvietā. Miks Kaķītis? Viņ� pārcelsies uz lielo viesnīcas māju, jā, uz Tuksne�a apartamentiem.

Uzlūkojis Annu Elizabeti, Dainis Spo�ais valdzino�i pasmai�dīja. Ieradusies jūsu filmē�anas grupa. Varēsiet ķerties pie darba. Ja ko vajag, zvaniet! Bet es vakarpusē ieskrie�u pie jums pēc datora, labi?

*� * *

-�� Līzbet, tu jau nevari kā visi normāli cilvēki vienkār�i atpūsties, vai ne? pēc sātīgām pusdienām dzerot kafiju Purpura apartamentos, apcēlās Ģirts. Zināju, ka ilgāk par divām dienām mums miera nebūs, kur Anna Elizabete, tur kārtējais līķis. Mēs ar Kārli un Egonu pat saderējām�

-�� Melderi, valdies, nākamais būsi tu. Nometī�u no balko�na! Anna ieņurdējās. Te notiek kas dīvains�

Vēl pirms pusdienām, Mika pamudināts, Egons ar mazu mirgojo�u aparātiņu bija pārstaigājis Purpura apartamentus, izlodājot ik stūrīti, ta�u nevienu vabolīti, mu�iņu vai citu elek�tronisku parazītu neatrada.

īsumā pārstāstīju�i aizvadīto dienu notikumus, ieskaitot Zanes dīvainos piedzīvojumus, un dalīju�ies savos apsvēru�mos, Miks un Anna vaicājo�i uzlūkoja pārējos. Jūsu domas?

-�� Ja tas kompis te vēl ir, dod fiksi �urp, varbūt atrodam ko interesantu. Kārlis izvilka no mugursomas savu sīciņo plan�etnieku. Pieslēg�os un pārpumpē�u visu, kas tur ir, �ķirosim un pētīsim pēc tam.

-�� Vai tā var? Tikko ieslēgsi, sāks brēkt pēc paroles vai sūtīt trauksmes signālus par neautorizētu piekļuvi.

-�� Muļķības. Redzi �o diodi? Mirgo? Tas nozīmē, ka dators nav izslēgts, bet atrodas stand by re�īmā un mēs klusi un delikāti varam tam piekļūt, pat neverot vaļā.

-�� Es to negribu redzēt, Miks nopūtās. Rīkojies, bet tā, lai nepaliek pēdas.

-�� Egon, vai tev izdevās sazināties ar Z-pils ekspertiem? ievaicājās Anna Elizabete.

-Jā. Bijām tur pat uz mirkli piestāju�i, uzrunātais pamāja ar galvu. Jūs, protams, to nevēlēsieties dzirdēt, ta�u� D�esika nav noslīkusi, bet mirusi no spēcīga strāvas trieciena. Baseina ūdenī nebija ne miņas no jūras sāls, toties daudz ūdens atkaļķo�anas un atdzel�o�anas līdzekļu. Saldētais putns noindēts, bet tortes glazūrā iejaukts spēcīgs diurētisks un vēderu mīkstino�s līdzeklis.

-��� Es kaut ko atradu! klusi ierunājās Kārlis, pieplacis datora ekrānam. Meitenes, jūs esat kļuvu�as par kinozvaig�znēm! Kop� brī�a, kad jūs ar Zani un Grāfu ieradāties Kaij�ciemā, kāds jūs nepārtraukti filmējis.

5.� aprīlis

Egona un Kārļa vakarvakara paziņojumam bija bumbas sprādziena efekts.

Filmējis? Novērojis? Tas visu notiku�o parādīja pavisam citā gaismā.

Vai nu novērots tādēļ, lai pārliecinātos, ko viņas dara, ar ko tiekas, kurp iet un kad nāk, vai arī�

No �īs domas Annai Elizabetei pārskrēja neomulīgi drebuļi.

Kārļa atradums patie�ām bija ievērības cienīgs pro�gramma, ar kuras palīdzību caur bezvadu tīklu varēja pie�kļūt visu viesnīcas novēro�anas kameru datiem un vadībai. Respektīvi, zinot, kā, jebkuru kameru varēja pavērst sev vēlamajā virzienā. Katrā ziņā divas no vairāk nekā �etrdes�mit viesnīcas kamerām tā vietā, lai pārraudzītu otrā stāva gaiteni, bija notēmētas tie�i uz Purpura apartamentu durvīm.

-�� Kāds ļoti interesējas par tavām gaitām, Kārlis murmi�nāja, zibens ātrumā caurlūkojot safilmētos materiālus. Tur bija viss Annas izlūkgājiens basiņām cauri viesnīcai, sle�penā iepazī�anās ar otrā stāva apartamentiem, neizlēmīgais pārdomu mirklis pie Kamīnistabas, klausoties raudātājā, abu Spo�o niknā strīda noklausī�anās aiz pievērtajām kabineta durvīm, saruna ar Dinu un vēlāk arī ar Dainu atpūtas telpā. Acīmredzot ieraksts turpinājās arī tad, kad Spo�ais ar datoru rokās skrēja parādīt viņām savu atklājumu.

Tad jau viņam it kā būtu jāpaliek ārpus aizdomām, Anna prā�toja. Viņai ne�ķita, ka Spo�ais būtu tik rafinēts, lai, zinot par �ādu materiālu eksistenci savā datorā, spētu tik vieglprātīgi ar to apieties. Bet varbūt viņ� nemaz nenojau� par �īs programmas kluso darbību? Varbūt viņa datoru slepeni izmanto vēl kāds?

-�� Kārli, vai iespējams pa bezvadu tiklu iekļūt sve�ā datorā un, saimniekam nezinot, uzkraut uz �ī datora cietņa pro�grammu vai datubāzi? Tikai nesāc zinātniski stāstīt, kā, es jautāju principā!

Kārlis jau bija atvēris muti garam un izsmeļo�am priek��lasījumam par datu aizsardzību, vārtiņiem, ugunsmūriem, kodiem, parolēm, neaizsargātiem uzņēmuma iek�ējiem tīk�liem un nepareizi kopīgotām datu krātuvēm, kurās iekļūt pa spēkam pat zīdainim, ta�u, paraudzījies uz Annas sejas izteiksmi, noteica: Jā.

-�� Tad man tev būs delikāts uzdevums: pirms vēl Spo�ais ieradies pēc sava datora, pārbaudīt, vai �ie safilmētie materiāli atrodas tie�i uz viņa datora cietņa, vai arī tu esi nokopējis īssaites uz serveri, un vai iespējams nodzēst oriģinālus, neatstājot pēdas. Vajadzētu arī pārprogrammēt otrā stāva gaiteņa kameras, lai nelūr uz mūsu durvīm, un pārbaudīt, vai nav vēl kādi cunduri. Nesaprotu, kam tas būtu vajadzīgs�

-��� Gaiteņa kameras es aizgriezu prom. Ar roku, ierunā�jās Kaķītis. Dro�i vien videokrājumos ir ari �āds ieraksts, vajadzētu likvidēt. Starp citu, Līzbet, ja kāds �os safilmētos materiālus paguvis nokopēt savām vajadzībām, tad dzē�anai di�i lielas jēgas nebūs. Tikai tik, cik �ībrī�a sirdsmieram.

-�� Nu paldies, nomierināji, Anna Elizabete sadrūma. �ķiet, kāds ar viņiem spēlējas� Ā, un vēl, Kārli�

Viņa ilgi kaut ko �ukstēja Kārlim ausī. Tas smaidīja un piekrīto�i māja ar galvu. Majoram Kaķītim no �iem �ukstiem un sazvērnieciskajiem smaidiem kļuva nelāgi ap dū�u, jo tas nozīmēja tikai vienu būs ziepes�

-�� Egon, kas tas bija par kukaini, ko es tev vakar pie ma�ī�nas iedevu? Vabolīte?

-Jā un nē. Raidītājs gan, ta�u ne mikrofons. GPS datu rai�dītājs. Tātad kādam bijis svarīgi zināt, kur atrodas konkrētais objekts, proti, Zane.

-�� Bet kāpēc es? Zane neizpratnē iesaucās. Ikviens ta�u zina, ka mūsu smadzenes ir Līzbete, nevis�

-�� Ikviens? Anna Elizabete pasmaidīja. Ne jau ikviens. Dro�i vien ir daļa ļau�u, kuri joprojām par presi domā kā par reālu ceturto varu, visspēcīgu un visvaro�u, bet par tādām lietām kā publicitāte, reklāmas kampaņas vai sabiedriskās attiecības viņiem ir vien tāla un miglaina nojausma. Acīmre�dzot, izdzirdot vārdus �urnāliste, redaktore, kāds būs attiecīgi noreaģējis. Citu izskaidrojumu es pagaidām nezinu.

-�� Starp citu, konspiratori, kur jūs likāt manu jaku? Tas bija Dolce&Gabbana ra�ojums! nezinādama, priecāties vai dusmoties par �ādu skaidrojumu, Zane mainīja sarunas tēmu.

-� Vabolīti rokā, jaku kokā, Miks pasmīnēja. Vistica�māk, tā joprojām karājas priedes zarā, turpat, kur to atstāju. Būs jauki izvēdinājusies.

-��� Kā tu varēji rīkoties tik vieglprātīgi tur varētu būt pirkstu nospiedumi?! Zane, nedaudz apvainojusies par jakas vēdinā�anas joku it kā viņa to būtu piesmirdinājusi! -, atļāvās ieknābt.

-��� Nevarēja vis. Ja arī ir, tad tikai tavi, mani, Annas un Aļģirda. Bet ne jau viņ� ir tas, kas to visu iecerējis�

-�� Miku, tev ir kāda ideja? Anna Elizabete cerīgi paliecās uz priek�u.

-��� Ir gan, ta�u pat man pa�am tā �ķiet tik absurda un nejēdzīga, ka labāk neko neteik�u. Pagaidām.

-�� Labi. Tad parunāsim par ko citu, Anna Elizabete omu�līgi pasmaidīja. Kamēr Miks, tēlodams privātdetektīvu, neuzkrīto�i ok�ķerēs visapkārt, mums pārējiem būs grūtāks uzdevums radīt viesnīcai SPA KAIJAS pozitīvo publicitātes kampaņu, kas �ajos apstākļos nebūs ne viegli, ne patīkami, paredzu, ka visi centīsies no mums atkratīties. Un tomēr� Mums vajadzēs skaistas fotogrāfijas ar to nodarbosies Kārlis un Zane, brīnumjauki un sirsnīgi tēlojumi par vietu un cilvē�kiem darbs Zanei, un labs, augstas iz�ķirtspējas videoma�teriāls tāda kā ceļojuma dienasgrāmata ar mūsu skatuves zvaigzni Ģirtu Melderi galvenajā lomā. Egon, vai tu ar savu kameru spēsi pafilmēt mākslinieciskāk nekā nozieguma vietas apskatēs? Mēs tevi pieteicām par mūsu operatoru.

-�� Nu, abi�aje�, Egons noburk�ķēja. Kur� tad Omītes kāzas filmēja Pu�kins, vai?

Patie�ām, tas Annai Elizabetei bija izkritis no prāta tie�i Egons ta�u bija uzņēmis lielisko Omītes un Bi�u Miķeļa kāzu videofilmu, par ko visi bija tādā sajūsmā.

-�� Egu, piedod, no manis liels katls ar zivju zupu. Un ābolkūka ar kanēli un saldējumu.

Miers bija atjaunots.

*� * *

6. aprīļa rīts

-�� Vecais, tu kop� Ziemassvētkiem esi kļuvis biezāks, Egons ķircināja Ģirtu Melderi, regulēdams kadru un bez �ēlas�tības tramdīdams Mika padoto pusstudentu Mārtiņu, kur� piestrādāja par gaismotāju.

-�� Es neesmu kļuvis biezāks, vienkār�i pieaugusi mana dzī�ves pieredze, Ģirts atjokoja, viegli aizskarts. Viņ� maniakāli sekoja savam ārējam izskatam un vakarvakarā trena�ieru zālē bija svīdis trīs stundas, bet pēc tam stundu sautējies pirtī. Baseins pagaidām vēl bija slēgts tehnisku iemeslu dēļ�

-��� Mjā, pieredze nāk ar laiku. Tikai skaties, lai tad, kad tev �is pieredzes kļūst tā pavairāk, nesanāk tā, ka to vairs nevienam nevajag, Egons turpināja apcelties.

-�� Es tev nedo�u savu spiningu, Melderis ledaini noteica. Tas bija visbaigākais drauds mak�ķerniekam.

-�� Viss, es klusēju. Mārtiņ, vairāk pa labi!

Viņi �obrīd centās izgaismot baseintelpu, pa kuras kaktiem lodāja Zane un Kārlis ar fotoaparātiem.

Jaudīgais apgaismojums pretēji ikdienas zilganajai puskrēs�lai, ko varēja noklusināt līdz pat naksnīgai mēnesgaismai, izrāva no ēnām un pusēnām ik sīkāko krikumiņu.

No baseina bija izlaists ūdens, Egons un Miks nokāpa lejā, lai apskatītu tilpnes pamatni. Tā bija nevainojami tīra, tikai vienā flī�u salaiduma vietā kaut kas mirdzēja. Pārrauta ķēdīte ar sudraba kulonu lāses formā tādu pa�u, kādu Anna bija atradusi jūras malā. Kaija ar lidojumam izplestiem spārniem.

-�� Kas tas tāds? Miks grozīja pirkstos mazo, slapjo nie�ciņu, ko tikai laimīga nejau�ība bija izglābusi no aizskalo�a�nas nebūtībā pa rēco�ajām caurulēm, kas pusstundā novadīja trīssimt kubikmetru ūdens.

-�� Viesnīcas emblēma. Talismans. Un vienlaikus elektro�niskā atslēga. Katrā �ādā kulonā iestrādāts �ips, ar kura palī�dzību var atvērt darbinieku zonas durvis. Tām ir tikai elek�troniskās atslēgas, parastie mirstīgie tur iek�ā netiek, Anna Elizabete paskaidroja.

-�� Skaidrs. Tas nozīmē, ka �ādas rotiņas ir visiem viesnīcas darbiniekiem?

-�� Tā Daina teica.

-��� Hmm� interesanti, kā viņi tās nesajauc. Kaķītis ar nagu paknibināja gredzentiņu, caur kuru brīvi slīdēja ķēdīte.

-�� Ā, re, kā! Viņam izdevās izskrūvēt gredzentiņa asi no kulona smailes, un lāse ar klusu klik�ķi atvērās. Iek�ā bija miniatūra �ipkartlte un tāds pats GPS raidītājs, kādu Miks bija atradis, piestiprinātu Zanes jakai.

Tad, lūk, kāpēc Daina brīdināja mūsu superdators visu reģis�trē! Protams, ka reģistrē darbinieku pārvieto�anos un atra�anās vietu konkrētos laikos, atļautu vai neatļautu iekļuvi kādā telpā.

Bet� tad jau �ipkartē jābūt identifikācijas kodam, varbūt pat kulona īpa�nieka vārdam. Te nu atkal būs darbs Egonam un Kārlim�

-�� Egu, nāc paskaties te! Annas pārdomas pēk�ņi iztrau�cēja skaļ� Mika sauciens. Viņ� bija notupies pie lēzenās zem�ūdens burbuļu platformas viltotā liedaga. Prāvās nerūsējo�ā tērauda plāksnes nevainojami spo�o perforēto virsmu divās vietās samaitāja tādi kā sūbējumi, kā vara vai bronzas pleķi.

Vai tas bija tas, ko viņa iedomājās?

-�� Opā lillā, re, kur ir! Jāpiezvana Z-pils �aļiem, lai vēlreiz paraugās uz meiteni. Ja viņi atradis to pa�u, tad apsveicu, Kaķīt, mēs būsim iegrābu�ies slepkavībā ar iepriek�ēju no�domu, turklāt sve�ā jurisdikcijā.

-�������� Meklējam tālāk. Ja tas ir tā, tad kaut kam jābūt te apak�ā!

-��� Miks, zemu pieliecies un cen�oties nekam nepieskarties, palīda zem trīsdesmit grādu slīpumā nofiksētās plāksnes. Egons līda līdzi.

-��� Kārli, Mārtiņ, panāciet �urp ar gaismām un kameru!

Nu jau viņi tur bija �etratā. Anna Elizabete un Ģirts nervozi

knosījās gar baseina malu. Būs, nebūs?

-��� Ir! No lejas atskanēja skaļ� brēciens, kas pārtapa rūcienā. Johaidī, negrābsties, dabūsi pa nagiem!

Izlīdu�i laukā, viri klusēja. Miks paņēma tālruni: Jāzvana ģenerālim. Lai viņ� runā ar Bramani pats.

*� * *

Kad Anna Elizabete, Ģirts Melderis, Egons, Mārtiņ� un Kārlis, apkāru�ies kamerām, statīviem un gaismām, iebruka lielajā viesu hallē, pie reģistratora letes bija tikai Dina Spo�ā.

Ārprāts, tai meitenei gan ir ko turēt, kājām milzīga slodze, arī normāli izgulēties nesanāk, Anna līdzjūtīgi nodomāja, vērodama tum�os lokus zem Dinas acīm.

-� Jā? Kā varu jums palīdzēt? viņa izmocīja grimasi, kam vajadzēja izskatīties pēc saulaina smaida.

-�� Mēs nākam jūs filmēt, Anna jautri paziņoja. Viesnī�cas īpa�nieki mums pasūtīju�i dienasgrāmatas stila filmu video�urnālu par viesnīcu SPA KAIJAS, tās piedāvātajiem labu�miem, veselības un atpūtas kūrēm, par topo�o jaunās ekokosmētikas līniju un arī par sadarbības partneriem viesu māju Mazreņģes un kempingu Kāpa. Televīzijai, intemetam un tirgo�anai kompaktdiskos. Tāpēc mēs kādu laiku te būsim kā ēnas filmēsim viesnīcas ikdienu, svētku mirkļus, iek�pusi, ārpusi, interjerus, dabas skatus, cilvēkus�

-�� Cilvēkus? Kamdēļ cil�? Ak, tā� Skaidrs. Nu filmējiet, Dina vienaldzīgi noteica un, izgājusi no sava stūra, devās uz durvīm. Es netraucē�u. Aizie�u iedzert karstu tēju� �orīt tāda sāpīga rīkle, viņa ar plaukstu aizsedza kaklu.

-�� Dina, kurp jūs? Kā tad mēs filmēsim viesu uzņem�anu bez administratores? Anna viņu apturēja.

-�� Es� mani nevajag filmēt. Es slikti jūtos un slikti izska�tos, Dina atrunājās, ta�u nesekmīgi.

-��� Lūk, man ir profesionālais studijas grima komplekts, tūliņ jūs ap�ubinā�u, un varēsim sākt! Anna Elizabete tērgavoja, izliekoties, ka vairāk par visu citu pasaulē viņai rūp videofilma. Lūk, Ģirts Melderis, jūs viņu noteikti pazīstat no televīzijas seriāla, būs mūsu ceļojo�ais apskatnieks. Viņ� ar jums sarunāsies, jautās par viesnīcu, tās vēsturi un �odienu, bet jūs smaidiet un atbildiet tā, kā ikdienā sarunājaties ar viesiem.

-�� Mēģinā�u� Dina izmocīja skābu smaidu. Bet� varbūt tomēr Lieni Zivtiņu? Viņa ir fotogēniskāka�

-�� Nekādā gadījumā! Tā ta�u ir jūsu dzimtas viesnīca! Jūsu māte teica�

-�� Skaidrs. Ja māte teica� Dina smagi nopūtās un izslējās krēslā. Labi, krāsojiet arī!

Anna Elizabete ātri un prasmīgi nogrimēja Dinas glīto seju, uzliekot tai reljefu un ēnas, lai pro�ektoru spo�ajā gaismā meitene neizskatītos pēc pankūkas ar tum�ām acu spraudziņām. Ievērojusi uz Dinas kakla sārtu strīpiņu tie�i tur, kur varētu atrasties ķēdīte ar kulonu, Anna, darbodamās ar grima sūklīti, it kā starp citu, iejautājās: Kaķis?

Dina sarāvās kā dzelta: Ā, jūs par to? Nē. Palma. Jūs neticēsiet, bet vakar, pustumsā iedama pa kāpnēm, pār kaut ko paklupu un man pār seju pārslīdēja tāda kā asa koka lapa. Pabrīnījos, kur kāpnēs radusies aslapu palma, tad kaut kas aizķēra mani pie kakla, laikam cits palmas zars. Jutu pār�trūkstam ķēdīti. Tobrīd ļoti steidzos nesu Aktrises kundzei uz numuru pasūtījumu, tāpēc devos tālāk. Nodomāju pēc brī�a atnāk�u paskatīties, ta�u, kad atgriezos, gaitenī dega gaisma, bet uz kāpnēm nebija ne koka, ne ķēdītes, ne kulona. Stulbi, �odien nākas izlīdzēties ar viesu atslēgām, diem�ēl ar tām visur iekļūt nevar.

Anna Elizabete pāri Dinas galvai zīmīgi pavērās Egonā.

Kārlis ievilka elpu: Bet mēs�

Egons aiz kameras iegārdzās un sāka tik krampjaini klepot, ka likās gals klāt. Visi metās palīgā.

Arī Dina pielēca kājās: Es jums tūlīt atnesī�u ūdeni!

-�� Ne vārda� Egons nikni no�ukstēja uz Kārļa pusi un aizrautīgi turpināja klepot.

Galu galā cienītais operators palika dzīvs, si�ets tika nofil�mēts, arī Dina draudzīgajā atmosfērā atplauka.

Vērodama, cik prasmīgi Melderis grozās kadrā, arvien izceldams priek�plānā kaut ko interesantu un skaistu, bet pats palikdams it kā ēnā, Anna priecājās par savu veiksmigo ideju. Ceļojuma dienasgrāmata bija jauks un brīvs formāts, kas ļāva filmas galvenajam varonim justies kā ceļojumā, būt pirmatklājējam.

Vai tie�ām Dina �ī trauslā, mākslinieciskā, neaprēķināmā meitene būtu nogalinājusi D�esiku? Bet kāpēc? Tā glupā strīda un scēnas dēļ otrā stāva gaitenī? Jā, D�esika patie�ām uzvedās kā izlaista kuce, sarunāja visiem rupjības, bet vai tāpēc viņu vajadzētu galēt nost, pie tam tik izsmalcināti ne�ēlīgā veidā?

Eksperti bija noskaidroju�i, ka nerūsējo�ā tērauda plāksnei no apak�as pievienoti divi vadi. Ķermenim atrodoties sāļā ūdenī un saskaroties ar spēcīgu strāvas avotu, trieciens bija neizbēgams. Acīmredzot sāļais ūdens uzreiz pēc tam izlaists un baseins piepildīts ar karstu krāna ūdeni, lai neļautu precīzi noteikt nāves iestā�anās laiku.

Bet kāpēc baseina dibenā atradās pārrauta ķēdīte? Kam tā pie�der? Slepkavība notika aizaizvakar, Dina teicās ķēdīti pazaudējusi tikai vakar. Un kā �ajā shēmā iederas piejūras atrastais kulons?

Vajadzēs pieteikt Mikam, lai tomēr pievēr� pastiprinātu uzma�nību Dinai un viņas pāriniecei Lienei Zivtiņai. Liktenīgā vakara konfliktā ar D�esiku bija iesaistītas abas, un, kā �ķiet, abas lieto jasmīnu parfīmu.

Tobrīd atvērās suvenīru veikaliņa durvis un hallē ienāca Dzintars Knaģis. Viena viņa sejas puse bija sārta un satū�kusi, ap acīm pletās ko�s zilums, bet deguna vietā melnēja bezveidīgs kartupelis.

-�� Es� ieskrēju stenderē un nokritu pa kāpnēm.

*� * *

6.� apriļa pēcpusdiena

Izmantojot izdevību, kamēr Zane un Kārlis sacentās skaisto kadru ķer�anā iek� un ārpus viesnīcas, Miks, Egons un no

Z-pils atbrauku�ie krimināleksperti būrās pa baseintelpu, bet Melderis pārējām viesnīcas personāla dāmām par lielām sirdssāpēm bija uzaicinājis Dinu Spo�o pastaigā gar jūru it kā lai parunātu par nākamajiem si�etiem Anna Elizabete devās tālākā pastaigā ar Grāfu.

Da�u pēdējo dienu notikumi īsti nebija ļāvu�i veltīt pelē�kajam ķepainim pienācīgi daudz laika, un viņ� aiz bezdarbī�bas, bet varbūt revan�ējoties bija sagrauzis viesnīcas balti pūkaino vannas �ību. Skrandās. Ar no�ēlu noskatījusies uz ērtās �abatas atliekām, kas glīti iegūla miskastē, Anna, vainīga juzdamās un knapi smieklus valdīdama, noburk�ķēja: Uz otru pat neiedomājies skatīties, grauzējzvērs!

Grāfs �o komplimentu uztvēra ar cieņu un sapratni. Līksmi paviļājis asti, nolaizīja saimnieces vaigu.

-�� Tu gan esi labs draugs visu saproti, Anna Elizabete notupās līdzās vilkam un pakasīja tam pakausi. Es gan nupat grasījos tevi aicināt pastaigā, bet ja tu labāk vēlies pagulēt�

Vārdam �pastaiga� suņu ausīs ir īpa�a skaņa, gandrīz tikpat jauka kā vārdam �ejam!�. Grāfs momentā bija aug�ā, gatavs skrie�anai, lēk�anai un jebkādām nerātnībām ka tikai kopā ar mīļoto saimnieci!

Apgāju�i goda apli ap viesnīcu un sastapu�i Oskaru Viduslāci, kur�, zāļu slotiņām apkrāvies, jestri tip�ināja uz Rietumu ieejas pusi, Anna ar Grāfu devās laukā pa Rietumu vārtiem, tad pa Jūras ielu uz Raganu silu. Jau vairākas dienas viņu urdīja nepārvarama vēlē�anās savām acīm apskatīt Raganas būdu. Vienai nākt bija tā kā pabailīgi, bet kopā ar Grāfu un gai�ā dienas laikā kāpēc ne?

Daudzinātais Raganu sils izrādījās neliels prie�u pudurītis, kas no vienas puses robe�ojās ar kāpu un jūru, no otras ar Priedēm, Dainas Spo�ās savrupmāju, un Kadiķiem, ciema doktorātu. Sila tuvākais gals atdūrās pret viesnīcas mūri Akmens koted�u kreisajā pusē, tālākais pret nelielu �ķeltu akmeņu namiņu, kas kopā ar pagrabkalniņu, pussagruvu�u tīklu būdu un vecu, izļodzīju�os �āvētavu veidoja tādu kā iek�pagalmu. Māju nosaukums bija Baltiņi.

Ā, tad �eit dzīvo viesnīcas spa salona vadītaja Tamāra Baltiņa! Anna atcerējās Dainas stāstīto.

Cik nu varēja spriest pēc ausīs zvano�ā klusuma, mājās neviena nebija.

Gar Baltiņu mājām varēja ērti nokāpt lejā pie jūras te neviens neko nebija pamanījies ie�ogot. Tālāk pa kreisi stiepās plata raupjas smilts pludmale, ko retumis atdzīvināja kāds teiksmainam nezvēram līdzīgs di�akmens vai jūras izbalināts koka stumbenis.

Kāpu un prie�u zonā bija izvietojies kempings Kāpa neliela administrācijas ēka un divpadsmit vigvami namiņi, kas apdzīvojami tikai gada siltajā laikā, pilnīgi bez ērtībām, izņemot sūnu grīdas segumu.

Ja no kempinga nāktu atpakaļ uz viesnīcu pa Kaiju ceļu, tā vienā pusē pompozi slietos Prie�u un Kadiķu lepnās villas, otrā mūsdienu arhitektu modernistu vīzijas par jūras kras�tam atbilsto�ām ģimenes mājām no stikla un betona.

Anna izvēlējās griezties atpakaļ un tomēr aizstaigāt līdz Raganas būdai. Grāfs, līksmi tramdīdams lielu egles �iekuru, skrēja da�us soļus pa priek�u.

Raganas būda neliela, joprojām labi saglabājusies guļ�būve aizslēģotiem logiem un ar lielu dzelzs bultu aizdarītām durvīm bija kautrīgi paslēpusies aiz biezas ceriņu audzes. Likās, ceriņi to sargā, neļaujot garāmgājēju skatieniem taus�tīties gar sienām un logiem. Anna lēni gāja tuvāk. Grāfs, sa�jutis saimnieces nemieru, pieskrēja tuvāk un uzsmailēja ausis, grozīdams tās uz visām pusēm kā pūkainus lokatorus.

Namiņā vai pie namiņa kāds bija skaidri varēja sadzirdēt sēco�as skaņas. It kā, smagi elpojot, kāds raktu zemi. Atce�roties pērngada piedzīvojumus ar atrastajiem vairāk nekā pusgadsimtu vecajiem kauliem, Annai Elizabetei pārskrēja nervozs drebulis. Grāfs ierūcās un rāvās uz priek�u, nostiep�dams saiti kā stigu.

-�� Ko jūs te darāt? cauri ceriņu d�ungļiem atskanēja ne�laipna, piesmakusi balss. Ejiet prom! Sve�iem te nav ko blandīties. Tur, pie lielās mājas, ir labiekārtota pludmale, stai�gājiet tur.

-�� Labdien! Anna Elizabete priecīgi iesaucās. Vai jūs, lūdzu, nepanāktu tuvāk? Es esmu no lielās mājas, uzņem��anas grupas vadītāja. Staigāju, meklēju skaistākos skatus reklāmfilmai par Kaijām.

-�� Khe, khe, un �eit jūs domājat ko skaistu atrast? veci�ķā balss pietuvojās, un ceriņi pa�ķīrās.

Anna bija gatava ieraudzīt jebko, ta�u ko tādu negaidīja. Tā bija mū�veca sieviņa gadu nastas saliektu muguru, pa��darinātu bozi vienā rokā un lielu grozu otrā. īsta viduslaiku Raganu sila iemītniece.

-�� Ak tad reklāmfilmu� interesanti, interesanti, ve�a no�vilka, pēk�ņi vairs neizskatīdamās ne tik veca, ne tik senila.

-�� Un par ko tad tā būs?

Trijos teikumos Anna Elizabete uzbūra savu izloloto filmas ieceri vēsture, mūsdienas, piedāvājums, cilvēki, sadarbības partneri, jaunā ārstnieciskās kosmētikas līnija�

-��� Ak tad tās viltvārdīgās, pa�pasludinātās zintnieces ari tevi, meit, apbūru�as? Ārstnieciskā kosmētika� Tpi-tu, jāsmejas! Nu nav, nav nekā no tām viņu zāļu virām un pulveriem muļķības vien. Tuk�s numurs. Nevar tā vienkār�i iet pļavā un me�ā, lai ķertu un grābtu visu, kas gadās pa rokai. Katram augam savs laiks, un tas ir jāzina. Redz, tu, meit, to zini, es redzu. Tad kāpēc esi sasējusies ar �im�? Viņas ta�u ar ķerrām, ar nestuvēm iet un vāc kā tādas plēsoņas. Bet tādi jau tie Spo�ie arvien biju�i arvien. Sev, tikai sev, par katru cenu. Pāri līķiem. Un arvien mācēju�i visus notikumus sev par labu vērst. Lai kādas varas, lai kādi noziegumi. Jā� Spo�ie. Bet drīz ar to viņu spo�umu būs cauri� Redzēs, redzēs. Kaija vēl atriebsies līdz septītajai paaudzei. Khe-khe-khe!

Ve�a tik zibenīgi ienira atpakaļ krūmājā, ka, ja Annai ausīs vēl arvien neskanētu viņas krek�ķo�ie smiekli, varētu domāt, ka viņa to visu nosapņojusi. Arī Grāfs stāvēja neparasti kluss tāds kā sastindzis, kā aizmidzis. Pat astes galiņ� netrīcēja.

Sapurinājusi pavadiņu un uzsaukusi ejam, sunīt! -, Anna necienīgā ātrumā metās atpakaļ uz viesnīcu.

Tie�i laikā dīvaiņu parādes nākamajai sērijai.

No melna mersedesa kabrioleta, jauniņa �oferī�a pakalpīgi aptecēta, izkāpa Dīva nenosakāma vecuma dāma ko�i sar�kanā, plando�ā apmetnī un platmalē ar tīkliņu. Viņas aizrau��anās, maizes darbs un dzīvesveids bija dāmu romāni. Reizēm pa kādam �urnālrakstam. Proti, viņa bija rakstniece. Ar vārdu, stā�u un bagā�u, kurā ietilpa arī pārnēsājama grauzēju māja ar milzīgu angoras kāmi Frederiku jeb Fredi.

Rīgas saviesīgās dzīves mīļotāji pie Dīvas un Freda divsavienības jau bija pieradu�i un neuztraucās, ja Dīva savu reizi izlaida Fredi no ceļojumu namiņa tie�i uz banketa galda, tuvāk augļiem un riekstiem. Fredis bija saimniecisks a�i piebāzis vaigus ar pārtikas rezervēm vismaz divām nedēļām, bet ķepiņās turēdams pa sulīgai ogai vai augļa gabaliņam, viņ�, pieklājīgi uzdejojis riņķa danci, aizkopās uz savu namiņu.

Kaiju iemītniekiem �ī jaukā iepazī�anās acīmredzot vēl stāvēja priek�ā.

Pamanījusi Annu Elizabeti un viņas suni, Dīva iespiedzās tēlotās izbailēs, ļaujot jaunajam auto pavēlniekam sajusties kā �varcenegera mazākai kopijai un drosmīgi aizstāties viņai priek�ā.

-��� Nebaidieties, Grāfs ēd tikai vīrie�us! Anna jautri uz�sauca un devās uz Rietumu ieejas pusi, atstājot Dīvu un bra�o jaunekli �odienas de�urējo�ās administratores Lienes Zivtiņas aprūpei. Viņai nāca smiekli.

Vēl pirms da�ām dienām viņa bija redzējusi Dīvu lei�u lielveikalu tīkla sardeļu reklāmā amizantā pastāstiņā par to, kā iepirk�anās tie�i �ajā veikalā spēj atraisīt augstu domas lidojumu nemirstīgu garadarbu radī�anai. Pirms mēne�a Dīva bija reklamējusi bezvīļu krū�turi, muflonu vilnas segas un automa�īnu �vīku aizkrāsotājus, pagāju�onedēļ dzirksto�o vīna dzērienu Hop!, bet �odien laikam ieradusies popularizēt jauno spa centru.

Vai tas būtu viesnīcnieces Dainas Spo�ās kārtējais spo�ais mārketinga triciņ�?

Jau slēgdama numura durvis, Anna sadzirdēja gaiteņa galā ar cunami ātrumu tuvojamies dārdo�us smieklus. Tādi smiekli pasaulē bija tikai vieni, un tie piederēja Dīvai. Administrato�res Lienes Zivtiņas pavadīta, viņa cēli kā kuģis ar sarkanām burām slīdēja arvien tuvāk, tuvāk un tuvāk�

Jauniņo �oferīti vairs neredzēja.

-��� Lūdzu, te būs jūsu numura atslēga. Tas ir Karaliskais Torņa numurs, ceru, ka jūs tur jutīsieties ērti, Zivtiņa noru�nāja labi iekalto viesmīlīgās saimnieces monologu.

-�� Tad jau redzēs, kā būs, sirsniņ, tad jau redzēs. Ja būs ērti, tad būs, ja ne� Draudzenes gan brīdināja, teica nebrauc, tur pēdējā laikā notiek pārāk daudz dīvainu lietu, ta�u ko viņas zina?! Es par dīvainībām nebēdāju, ko ta� mēs darītu, ja apkārt nenotiktu nekas interesants? Sapūtu aiz gara laika� Jūs sakāt Kroņa numurs? Kā karalienei? Skaisti, skaisti� Bet kā nākas, ka citi apartamenti aizņemti un �is brīvs?

-��� Laikam gaidija jūs, kundze� Lienes Zivtiņas balsi ieskanējās nedro�ība. Viņai bija pateikts, ko sacīt, ta�u nebija mācīts, kā rīkoties situācijās, kad darī�ana ar neprognozējamu klientu, kura prāts un domas lidinās citās sfērās. Adminstratore bezpalīdzīgi uzlūkoja Annu Elizabeti ko tagad?

-�� Māksliniec, vai jūs �obrīd strādājat pie jaunas grāmatas un atbraucāt uz Kaijciemu gūt iedvesmu? idiotiskāku jautā�jumu uzdot laikam vairs nebija iespējams, ta�u tas nostrādāja, un Divas tālumos klīsto�ais, apmiglotais skatiens nofokusē�jās un pievērsās Annai. Liene Zivtiņa izmantoja izdevību un zibenīgi izgaisa.

-�� A, tā esat jūs ar savu cilvēkēdāju! Nē, es neko tādu ne�rakstu. �obrīd. Ierados, lai atpūstos. Un varbūt� nointervētu vietējo pagastveci, kā viņu Jāni Kapteini. Interesants vārdu salikums Jānis Jūrasbraucējs, tā laikam� Viņ� man atsūtīja ielūgumu paviesoties Kaijās un apciemot �o domē. Laikam jau gribēs dabūt cauri par sevi kādu rakstu. Visi viņi grib. Tagad tāds laiks. Vēlē�anas nāk� �os vārdus Dīva izspļāva ar pamatīgu nicinājumu, tad viņas domas atkal aizlidoja izpla�tījumā. Te laikam smēķēt nedrīkst? Palīdzēsiet uznest aug�ā bagā�u? Nesaprotu, kur tā meitene palikusi�

Ielaidusi Grāfu numurā, Anna Elizabete paņēma abus Dīvas koferus un sekoja viņai aug�up.

Nostājusies se�stūrainās telpas vidū, tie�i kāpņu aug�galā, un aplaidusi visriņķī vērtējo�u skatienu, Dīva smagi nopūtās:

-�� Varēs iztikt. Vai ne, Frederik?

Tad attapās, ka aiz viņas stāv Anna Elizabete ar �emodā�niem, un pakāpās nostāk. Nāciet jūs arī!

-�� Lūdzu, te būs. Es nu ie�u. Anna taisījās uz muk�anu.

-�� Nē, nē, palieciet! Man te� Dīva ar burvju mākslinieces cienīgu triku izbūra no Frederika mājiņas aizsāktu konjaka pudeli un, pagrābusi no kafijas galdiņa divas glāzes, ie�ļāca tajās krietnu devu. Iepazīsimies! Lai gan jūs mani jau pazīstat, vai ne? Un kas esat jūs, jaunā dāma?

-�� Anna Elizabete Berga. Mēs ar rado�o grupu veidojam Kaiju viesnīcai reklāmfilmu.

-��� A, kinoļaudis! Cik patīkami! Priekā! Dīva acumirklī atdzīvojās. Brīdi prātojusi, viņa sazvērnieciski piemiedza ar aci un nevajadzīgi skaļi ie�ukstējās: Varbūt tajā filmā atras�tos vieta arī man? Mēs varētu� uzņemt kādu kadru baseinā, ziniet, man ļoti patīk peldēt, vai pirtī tā romantiski, garaiņu mākoņos� Tikai estētiski, lai neko nevar redzēt� Ziniet, viņa bra�i iemalkoja, esmu atbraukusi �urp, lai izmēģinātu Kaiju izslavēto detonā� detoksā� de-tok-si-kācijas programmu, ko piedāvā viņu spa salons. Vajadzētu attīrīties un nedaudz notievēt�

Anna Elizabete klausījās Dīvas tark�ķē�anā un domāja, vai viņa maz apjēdz, ko un kam stāsta. Manā vietā ta�u varētu būt jebkur� cits. Viņa nebaidās nokļūt Privāto Ziņu lapās? Vai varbūt tāds ir mērķis?

-�� 0, kas tad tas? Viegli grīļodamās, Dīva pieliecās un kaut ko pacēla no pūkainās grīdsegas. Tas bija mazs zelta auskariņ� ar grezni slīpētu, acīmredzami dārgu rubīna actiņu.

-�� Interesanti, kam tas pieder?

-�� Dro�i vien iepriek�ējai klien� Anna iekoda mēlē.

-�� Kā klientei? Man teica, ka es bū�u pirmā Kroņa apar�tamentu iemītniece jaunajā sezonā!

-�� Tad varbūt apkopējai?

-��� Mīļais bērns, �ādi auskari maksā vismaz trīs simtus pārī. Parādiet apkopēju, kura to var atļauties! Nē, viņi mani piekrāpu�i, apmānīju�i! Bet interesanti� viņa aizdomājās,

-�� kāpēc iepriek�ējā vie�ņa nolēmusi aizbraukt? Varbūt te nav laba apkalpo�ana? Slikta ēdinā�ana? Tie�s jautājums Annai Elizabetei.

-��� Nē, nē, ko jūs, viss ir lieliski! viņa steidza atbildēt.

Tikai pieliekamajā kambarī mētājas noindētas, saldētas kai�jas, baseinā peld ar elektrību nosisti cilvēki, bet apkalpojo�ais personāls nozvērināts klusēt.

-�� Nūja. Var jau būt. Pārbaudī�u pati, tad redzēsim� Sakiet, jūs varētu uzzināt iepriek�ējās klientes tālruņa numuru pie�zvanī�u, varbūt man kā godīgajai atradējai� Jūs ta�u viņiem stāvat tuvāk�

-�� Hmm� Varu mēģināt, ta�u baidos, ka reģistratores klien�tu datus neizpaudīs, Anna atrunājās.

Un ko tev dotu D�esikas pa�reizējā adrese Z-pils morgs? Tur godīgā atradēja atlīdzību nesagaidīt�

-�� Vai nav cūcība, dro�i vien pa�i vēlāk pārdos un naudu sadalīs� Man tas jānodod reģistratūrā? Dīva neapmierināti bubināja, cie�i lūkodamās uz Annu Elizabeti. Labi jau labi� Ā, cikos �eit dod vakariņas?

-�� Oficiālais vakariņu laiks ir septiņos, ta�u virtuve strādā nepārtraukti, un jūs varat pasūtīt maltīti numurā, Anna Elizabete paskaidroja. Johaidī, nu jau pārvēr�os par apteksni!

-�� Atvainojiet, man tagad jāiet!

-��� Ejiet, ejiet, tiksimies vēlāk! Dīva draudzīgi uzsauca viņai nopakaļus un atlaidās platajā gultā.

Acīmredzot kāds tomēr nebija spējis noturēt mēli aiz zo�biem, jo piecos no rīta godātā rakstniece trīcot un drebot skaļi dauzījās pie Annas Elizabetes un Zanes numura durvīm.

-�� Vai taisnība, ka manā istabā bija līķis? Dīva smagi atslīga atpūtas krēslā. Viņai klabēja zobi.

-�� Nē.

-�� Bet man te-teica�

-�� Vie�ņa, kas bija apmetusies Torņa apartamentos, noslīka baseinā. Tas bija nelaimes gadījums, Anna Elizabete mierīgi paskaidroja un pasniedza Dīvai glāzi ūdens.

-Jūs to zinājāt? Svētais sa�utums rakstnieces balsi bija ar roku sataustāms. Un man nepateicāt?

-�� Atvainojiet, tas nelikās svarīgi. Jūsu viesnīcas numuram ar �o negadījumu nav nekāda sakara.

-��� Tas ir skandāls! Ārprāts, es te nevaru palikt! Ar steigu jābrauc mājās! Tāpēc jau nakti murgi rādījās!

-�� Mazāk kotle�u uz nakti, nevajag piestumties kā klaburenei, nekādi murgi nerādīsies, Zane no�ukstēja.

Ta�u Anna nesmējās. Arī viņai iepriek�ējā nakts nebija no patīkamākajām murgi laikam bija lipīgi.

Un atkal tā pati salti aso kaķa nadziņu sajūta vēderā�

Vēlu naktī Anna izgāja uz balkona, lai mierīgi pavērotu naksnīgo jūru, un pēk�ņi nakts klusumā viņai izlikās, ka no Dzeltenās kafejnīcas terases kāds tum�s stāvs zaglīgi ielavās viesnīcā un pēc neilga laiciņa, nesdams tādu kā garenu saini, no tās iziet, sperot smiltīs smagus soļus.

6.� aprīlis

Sestdienas rīts atnesa jaunu pārsteigumu, kā jau pēdējā laikā ierasts, nepatīkamu.

Par spīti signalizācijai un elektroniskajai atslēgai, kāds vai kādi bija papūlēju�ies uzlauzt aptiekas ārējās durvis. Zāļu istabas durvju atslēga bija neskarta, ta�u prāvajā telpā valdīja tāds juceklis, ka pedantiskuma iemiesojumam Altam Putenim, to uzlūkojot, burtiski trīcēja rokas.

-�� Vai jūs varat pateikt, kas paņemts? aptieķnieku tinci�nāja jauns ser�ants no Z-pils policijas. Otrs de�urējo�ās ekipā��as loceklis �ķiet, galvenais, jo nēsāja leitnanta zīmotnes, nedaudz nostāk klusināti, bet dedzīgi kaut ko pārsprieda ar Miku Kaķīti un ik pa brīdim piekrīto�i māja ar galvu.

-��� Neko viņi neatradīs, tikpat nedzirdami kā vienmēr pienākusi blakus Annai, kas bija izvedusi pastaigā suni, lai varētu iztālēm nolūkoties notieko�ajā, drūmi noteica viesnīcas SPA KAIJAS direktore Daina Spo�ā.

-�� No kurienes tev �āda pārliecība? Anna Elizabete vērīgi paraudzījās viņā un sabijās no redzētā. Jau pirms nedēļas viņa bija manījusi, ka bijusī studiju biedrene slikti izskatās, ta�u pēdējo dienu notikumi bija viņu piebeigu�i seja sakritusies, ne grama kosmētikas, ap acīm melni loki, mugurā vakardienas drēbes�

-�� Es zinu� ko viņi meklēja, Dainas lūpas tikko dzirdami no�ukstēja. Formulu�

-�� Kādu formulu? Un kādi viņi? Daina, ja tu ko zini, tev tas obligāti jāizstāsta policijai!

-��� Nekādā gadījumā! atguvusi mundrumu, direktore iesaucās. Policijai ne vārda! Kad viņi būs prom, pasaki savam� detektīvam, lai ienāk pie manis. Arī pati atnāc. Es jums kaut ko parādī�u. Viņa aizgāja.

Pamanījusi uz strūklakas malas sē�am skaistumsalona Ra�sas Lāse saimnieci Intu Lāsīti, Anna Elizabete devās pie viņas. Grāfs līksmi iesmilkstējās un tik bra�i saluncināja asti, ka �ķita tā nolūzīs.

-�� Nesaprotu, kas to varēja izdarīt! it kā turpinot aizsāktu sarunu, noteica Inta. Aptiekai ta�u ir divas labi redzamas videokameras, elektroniskā atslēga un signalizācija. Kaijciema iedzīvotāji to labi zināja atklājot aptieku, Daina īpa�i uzsvēra tās dro�ību. Varbūt garāmbrauco�i narkomāni?

-�� Diez vai. Viesnīca neatrodas ceļa malā, bet slēgtā teri�torijā. Turklāt� Inta, vai jūs varat iedomāties, ko Daina bija domājusi ar vārdiem �formula�, �viņi meklēja formulu�?

Inta Lāsīte strauji ievilka elpu. Viņa tā teica? Bet tad jau� Tad jau nācēji gribēju�i iekļūt laboratorijā!

-�� Nav pārāk gudra rīcība, vai ne? Anna nomurmināja, iedomājoties sare�ģīto ceļu līdz laboratorijai. Aptiekas ārdur�vis, durvis uz zāļu istabu, gaitenis, laboratorijas dzelzs ārdur�vis un visbeidzot superbiezas bīdāmās stikla durvis, kas atdalīja laboratorijas galveno telpu no pārējām. Plus atceļ�.

-�� Vienkār�āk ta�u būtu no iek�puses.

-�� Varbūt tas darīts ar nolūku, lai liktos, ka iebrucējs nācis no āra� nav vietējais? Lāsīte domīgi teica.

Nu, meitene malacis! Annai Elizabetei �ī ielau�anās jau no pa�a sākuma bija likusies aizdomīgi primitīva, tāda kā acu aizmālē�ana, lai noslēptu ko citu, svarīgāku.

-�� Inta, un tomēr, par kādu formulu ir runa? viņa atgrie�zās pie sākotnējā jautājuma.

-��� Redziet� mēs esam radīju�i fantastisku sejas krēmu� Formula un visi izmēģinājumu pieraksti glabājas laboratorijas seifā. Ja �is krēms izturēs starptautisko ekspertu pārbaudi, ja to izdosies patentēt, sertificēt un palaist tirgū, tā būs milzīga veiksme un ari liela nauda, kas ļaus Dainai izkļūt no parādiem, kuros viņa, attīstot jauno kosmētikas līniju, iekļuvusi. Viņa gan vienmēr saka mērķis attaisno līdzekļus, ta�u es redzu, cik saspringta viņa kļuvusi pēdējā laikā. Pat frizēties vairs nenāk. Ja nu neizdodas? Zem �iem pētījumiem ta�u ir viņas paraksts un uzņēmuma vārds!

-�� Inta, jūs gribat teikt, ka izstrādājāt jauna krēma formulu, bet zem izgudrojuma stāv cits vārds?

-�� N-nu� mēs pie tā strādājām visi kopā, kolektīvi, Lāsīte piesarka. Nav jau tā�

-��� Protams. Atvainojiet. Sakiet, kur� vēl zināja par �iem pētījumiem? Piemēram, no jūsu meitenēm?

-�� Manuprāt, visi, jo vēl nesen sapulcē Daina Spo�ā to pa�ziņoja kā �īs sezonas priecīgāko jaunumu.

-��� Vai kāds no jūsu skaistumsalona darbiniekiem varētu būt pārlieku ieinteresēts� kosmētikas jaunumos?

-�������� Manējie? Ko jūs! Inta Lāsīte iesmējās nervozus smieklus.

-�� Es savas meitenes pazīstu jau piecus gadus. Diendienā kopā strādājam. Lai gan vai pazīstu�? Redz, frizierīte Lāsma Sproģe un viņas abas meitiņas Ritma un Zilgma strādā pie manis kop� pirmās dienas. Zilgma ir mana administratore, Ritma, tāpat kā māte, frizūru meistare. Visas dzīvo Kaijciemā, Sproģu mājās starp citu, kaimiņos Viduslā�iem. Vienīgā, kas divreiz nedēļā brauc no Rīgas, ir mūsu manikīre-pedikīre Monta Raja-Rajevska. Viņa bija� ir mana draudzene. Parasti viņu �urp ar ma�īnu atved mans� draugs. Biju�ais. Viņa skumji pasmaidīja.

-��� Inta, vai tāpēc jūs, pirmoreiz tiekoties, teicāt kā es gribētu tādu sargu? Anna klusi pavaicāja.

Inta Lāsīte ilgi neatbildēja, tikai ar roku izklaidīgi �ļaksti�nājās pa strūklakas baseinu.

-�� Anna, vai jūs spējat iedomāties, ko darītu pasaule, ja tiktu aizliegts izmantot pogas copy un paste? Es tās saucu par kopēt un pavairot. Vai tā nav? Kāds kaut ko izdomā un rada, kāds cits nokopē un iekopē sev vai pavairo citiem. �is funkcijas lieliski aiztaupa vajadzību pa�am domāt un radīt� Nākamajām paaudzēm roku pirksti būs superattīstlti gari un lokani, diem�ēl savu domu gan viņiem vairs nebūs.

-��� Nu gan jums ir optimistiskas pārdomas! Anna grīni pasmaidīja. Man tomēr �ķiet, ka tie, kuri domā un rada, turpinās to darīt arī pēc simt un divsimt gadiem, bet tie, kuri kopē jeb, vienkār�āk sakot, zog, to darīs arī turpmāk.

-�� Diem�ēl. Un tie, kam būs, saņems vēl vairāk. Bet tiem, kam nav, atņems to pa�u mazumiņu, kas viņiem vēl pieder. Atvainojiet, man jāiet.

Pārdomādama dzirdēto, Anna Elizabete gāja meklēt Miku, lai nodotu Dainas aicinājumu uz sarunu.

-��������� Būs jāsāk prasīt bezmaksas kafiju! Cik var te braukāt

-��� �omēnes jau ceturto reizi. Vispirms tā avārija, pēc tam kaija, tad beigtais skuķis, un nu aptieka. Kas viņiem te, pie velna, notiek? īsta �ausmu filma, vajadzēs izstāstīt sievai, viņai tādas lietas patīk. Atspiedu�ies pret sānceliņā nostāk no acīm novietotās de�ūrma�īnas motora pārsegu, cigaretes kūpināja jau redzētais ser�ants un kāds puisis civilā, acīmre�dzot �oferis. Pamanīju�i nācēju ar lielu vilku suni, abi bra�i saslējās un noslēpa smēķus.

-�� Pui�i, vai neesat redzēju�i manu kolēģi? Viņ� tikko vēl runājās ar jūsu leitnantu.

-�� A, viņi abi iegāja iek�ā. Runāja kaut ko par baseinu. Jūs� jūs te strādājat vai atpū�aties?

-�� Ne glu�i. Veidoju filmu par viesnīcu.

Abi saskatījās un sāka smieties. Ka tik jums nav jāmaina galvenie personā�i. Ja tā turpināsies�

-�� Ko jūs ar to gribat teikt? Anna ieinteresēti palūkojās uz abiem jaunuļiem.

Ja to dzirdētu jūsu leitnants�

-�� Nu, visi ta�u zina, ka Kaijciema viesnīca ir nolādēta, tas ir tikai laika jautājums� Tāpēc te notiek nelaimes cita pēc citas. Ekipā�as vairs negrib �urp braukt, ser�ants mēļoja. �oferis piekrīto�i māja ar galvu.

*� * *

-�� Es jums gribēju parādīt �o. Daina Spo�ā sveiciena vietā pastiepa Mikam un Annai bankas izdruku, kurā ar dzeltenu marķieri bija apvilkts pēdējais veiktais pārskaitījums piec�padsmit tūksto�i eiro. Es par �ādu maksājumu neko nezinu, arī Dainis teica to pa�u. Tikko ar viņu runāju pa telefonu. Viņ� ir Rīgā. Bet nauda no konta ir pazudusi.

-�� Varbūt Dina�? Anna uzmanīgi ieminējās.

-�� Viņai nav pieejas. Nevienam citam, izņemot mūs abus, nav pieejas kontiem!

-�� Hmm� bet tev� jums ta�u ir i-banka?

-�� Protams. Bez tās �odien nespēj eksistēt neviens uzņē�mums. Bet kāpēc tu jautā?

-� Tāpēc, ka, visnotaļ iespējams, kāds piekļuvis tavai parolei un kodu kartei. Nesaki man, kur tu to glabā, tikai padomā vai par to zināja vēl kāds cits? Un vai jums ar Daini bija kopīga kodu karte?

-��� Nē, viņam bija kopija. Bet parole mums abiem viena.

-�� Daina, es ieteiktu steidzami zvanīt uz banku un nobloķēt pieeju kontam, līdz jums tiek izsniegts jauns kodu ģenerators, nopietni teica Miks Kaķītis. Citādi var gadīties, ka tūliņ savu acu priek�ā redzēsiet, kā no konta nezināmā virzienā aizplūst visa nauda.

-�� Visa nepazudis, direktore skābi pasmīnēja. Dienas solis ir tie�i piecpadsmit tūksto�i. Un tas nozīmē, ka mēs �odien nevarēsim cilvēkiem izmaksāt algas un norēķināties ar piegādātājiem. Mēs to parasti darām nedēļas nogalē.

-� Nekas. �ādā situācijā cilvēkiem nāksies nedaudz pagaidīt. Nav jau tā, ka jums līdzekļu nebūs vispār, vienkār�i konts uz da�ām dienām tiks iesaldēts un elektroniskie norēķini nebūs iespējami. Kamēr bankas dro�ības dienests mēģinās izsekot, kur palikusi nauda.

-�� Viņi atradīs? Tas neizklausījās pārāk cerīgi.

-�� Nezinu. Es neesmu banku speciālists, bet�

-�� Daina, tev ta�u ir, kam pajautāt! Indra Lapiņa! iesaucās Anna Elizabete. Ja kāds vispār kaut ko zina par ārkārtas situācijām, tā ir viņa. Es varu pasaukt, ja vēlies�

-�� Pagaidi, neskrien! Indra Lapiņa� �eit atrodas ar konkrētu mērķi pierunāt mani pārdot viesnīcu. Savukārt tie trīs noslē�pumainie kungi ir auditori no kompānijas Consortium. Esmu viņus uzaicinājusi novērtēt uzņēmuma finansiālo stāvokli un kredītiespēias. Tā tikai trūka, lai mēs pārdotu Kaijas�

-�� Es painteresējos par Kaiju finansēm, vēlāk, stāvot uz terases, teica Miks. Tās ir katastrofālas. Parādos pāri galvai. Principā tavai draudzenei �obrīd vislabāk būtu pa kluso paņemt atliku�o naudu, nomirt un aug�āmcelties ar citu vārdu.

*� * *

7.� aprīlis

Vēlēdamās izpirkt savu nelāgo uzvedību nedēļas sākumā, Zane visu sestdienu un svētdienas rītu pavadīja procedūru

telpās, intervējot darbiniekus. Un, protams, baudot pievienoto vērtību ap�ubinā�anu.

Tagad pie pusdienu galda grupa tās ieturēja Purpura apartamentos -, viņa dalījās iegūtajās ziņās.

-�� Tā vien �ķiet, ka viņiem stingri piekodināts nerunāt un neko nestāstīt. Es vai beigta nomocījos, līdz pierunāju spa salona vadītāju ar mani patērzēt. Nācās stipri uzspiest, atsau�coties uz direktores pasūtījumu, tikai tad viņa bija ar mieru �o to pastāstīt. Noteica Dainiņa, ak, tā nabadzīte!, noslaucīja tēlotas līdzjūtības asaru un beidzot bija gatava runātāja, Zane ar milzīgu apetīti iekodās vistas kājā. Bet vispār visa �ī kompānija ir pārbaudes vērta, cits par citu labāks. Nu pado�mājiet pa�i!

Spa vadītāja Tamāra Baltiņa, vēl pajauna, kopta, glīta sie�viete �etrdesmit divi ta�u nav nekāds vecums, vai ne? -, dzīvo viena pati ar divām vecām kundzēm, māti un mātes�māsu, kaut kur ellē ratā jūras krastā. Ne ve�a, nekā. Bet glīta un apetītlīga viss pie vietas, i pupīga, i federīga. Pama�nījusi sev pievērstos skatienus, Zane mierīgi paskaidroja:

-�� Mana vecāmāte tā teica: �Zema, resna, vēderiga un uz pui��iem federīga.� Precīzi par Tamāru, jo, tikko viņa ierauga kādu vīrie�kārtas būtni, acīs burtiski iedegas brūnas ugunis. Tīri bail sametās, kad salonā ienāca Kārlis, lai pabildētu. Domāju, apēdīs uz vietas.

-��� Tā bija, Kārlis sev neraksturīgi strupi apstiprināja.

-�� Stāstu tālāk. Tamāra darbojas ar ūdens masā�ām un dūņu vannām, pie viņas iespējams tikt tikai ar iepriek�ēju pierakstu, bet rinda divu nedēļu garumā. Mani viņa pieņēma tāpēc, ka kāds klients nebija ieradies. Izbaudīju tādu zem�ūdens masā�u, ka tagad vismaz pieci kilogrami nost. Ēdīsi? Zane kāri lūkojās uz vistas kāju Annas �ķīvī.

-�� Ņem dro�i. Un pārējie spa darbinieki?

-�� 0, tur ir viena kolorīta būtne! Alīna Nosika, divdesmit trīs gadus veca skuķene supergarām kājām un trīskrāsu matiem. Administratore un masku speciāliste. Tamāra ar viņas darbu nav apmierināta, ari īpa�niece neesot sajūsmā par masku is�tabas slāvisko vidi, bet Liene Zivtiņa vispār solījusies Alīnu noslīcināt baseinā, jo tā pārāk goroties Daiņa Spo�ā priek�ā. Viņ� gan par to nesūdzoties, Zane pasmīnēja. Vistas kāja bija pazudusi.

Ak tāpēc Dina Spo�ā tik kaulaini blenza uz Alīnu!

Pirms divām dienām Anna Elizabete bija nolēmusi beidzot iepazīties ar izslavētajām spa procedūrām, bet, gaidot savu kārtu, kļuvusi par liecinieci īstam aukstajam karam. Dina ar Alīnu bija runājusi tā, ka par pieklājīgu �o toni varēja saukt vien stipri neaptēsts cilvēks.

Varbūt redzējusi, kā aud�utēvs luncinās ap Alīnu, un mātes dēļ izrāda savu nepatiku?

-�� Zanīt, kā tu to dabūji zināt? Melderis, ar milzu apetīti tiesādams tre�o la�a gabalu, pilnu muti vaicāja.

Kas viņiem visiem notiek? Draugi nekad nav tā bāzu�i māgā! Vai tie�ām vainīgs svaigais jūras gaiss?

-��� Ir savi knifiņi. Redzi, masā�as un masku telpā Alīna strādā kopā ar vēl vienu dāmīti Viviānu Kāsi. Viņai ir trīs�desmit septiņi gadi, milzīga biste un vēl milzīgāks dekoltē, vīrs un trīs bērni, māja Kā�i tepat ciemā un neremdināma kāre uz divām lietām ve�iem un tenko�anu. Vajag tikai atrast īsto podziņu. Tad nu uzzināju, ka Tamāra meklējot Alīnas vietā citu darbinieci, jo tā maskām regulāri izmanto dārgu importa zīmolu kosmētiku, nevis Kaiju laboratorijā ra�oto, bet Dainis viņu piesedzot, jo viņam esot sava interese�

-�� Opā, mūsu direktores vīra kungs izgaismojas kā absolūts ērzelis pa�a sieva, Liene, Alīna, dēka Rīgā!

-�� Ha, par ērzeļiem runājot, ir kāds komisks personā�s Romka jeb skaņu, gaismu, smil�u un akmens terapijas meis�tars Romualds Koks. Ļoti kopts un izturēts, lai neteiktu ēte�riski gaisīgs vīrie�a gabals, kas neskopojas ar komplimentiem dāmām, vārdos liekot saprast, cik ļoti viņ� vēlētos ar tām� satikties, bet darbos� Viņam lieliski saderot ar inteliģento aptieķnieku Altu Puteni, abi varot stundām diskutēt par mākslu un klasiskās mūzikas niansēm. Romka esot rīdzinieks, ta�u bie�i nak�ņojot darbinieku guļamistabā. Tikai� gultiņa nereti esot tuk�a.

-�� Normāli cilvēki. Katram sava uts, noburk�ķēja Kārlis, krampjaini rīdams siekalas. Tikko apēstās pusdienas lēni, bet neatturami kāpa uz aug�u.

-�� Interesanti, kāpēc Tamāra par Dainu teica nabadzīte? Anna skaļi ieprātojās.

-�� Es viņai to pajautāju, Zane nesatricināmā mierā uz�krāva uz �ķīvja pēdējo ceptā la�a porciju. Viņa atbildēja pavisam jocīgi: Vīra dēļ. Meitas dēļ. Pagātnes dēļ. Ne viss ir tā, kā izskatās.

-�� Tikai nesāc arī tu vilkt tajā pa�ā virzienā pie visa vai�nīga dzimtas ragana! Anna Elizabete ieņurdējās.

-�� Nē ta�u. Kāda ragana! Visprastākā alkatība. Lai gan man tam nav pierādījumu. Redziet, kamēr ļāvu Alīnai ņurcīt un mīcīt savu ģīmi, Masku istabā neviena cita nebija, tāpēc atļā�vos pajautāt, kāpēc viņa neizmanto Kaiju kosmētiskos līdzek�ļus. Ziniet, ko viņa atbildēja? Tie ir slikti. Kaitīgi. Es tiem neuzticos.

Protams, man āķis lūpā, tirpināju tālāk, sak�, kas par lietu, ja pateici A, saki arī B un C, mēs nevaram drukāt nepār�baudītu informāciju. Skuķis pavisam apjuka un tikai tad, kad biju zvērējusi ne par kādu cenu neizpaust informācijas avotu, izteica to, kas, jādomā, jau krietni ilgi nospieda vi�ņas sirdi�

īsāk sakot, Alīna ievērojusi, ka daļai viesu, pārsvarā sievie�tēm, no Kaiju eksperimentālajiem līdzekļiem kļūst slikti vai rodas alerģija nieze, nātrene, kaut kas līdzīgs ekzēmai. It kā dabas līdzekļi, vākti tepat Latvijā un tepat pārstrādāti, bet� Tāpēc viņa sejas masā�ām un maskām lietojot pārbaudītus importa krēmus, losjonus un tonikus, tikai no Kaiju burciņām un pudelītēm. Un vēl kāda dīvaina lieta klientes, kuras �eit viesojas regulāri, uzsverot kamēr esot �eit, viesnīcā, dzīve �ķiet ro�aina, bez problēmām, pa�as sapņaini vieglas un eiforiskas, ēd, ko gribi, nekas neiet labumā, enerģijas tik daudz, ka plūst pāri malām! Bet pietiek aizbraukt mājās, un jau pēc pāris dienām klāt depresija, drūmas domas, galvassāpes, slikts noskaņojums un nenormāla apetīte. Paiet ļoti ilgs laiks, līdz izdodas daudzmaz savākties.

-�� Izskatās pēc klasiskā jo-jo efekta, kas seko agresīvai tievē�anai, Anna nomurmināja un aizdomājās.

Bet ja nu�

Viņai jau no pirmās dienas bija licies, ka pompozi būvētais nams ar grezni iekārtotajām telpām un bagātīgo restorāna ēdienkarti nesader ar spa filozofiju veselība caur ūdeni un Dainas propagandēto zaļo augu komplekso izmanto�anu. Kalorijām bagātie, treknie ēdieni un neskaitāmie viegli alko�holiskie kokteiļi pusdienās un vakariņās kaut kā negāja kopā ar veselīgu dzīvesveidu un attīrī�anos.

Teorētiski to visu (un vēl vairāk) vajadzēja kompensēt za�ļajiem kokteiļiem (da�ādu zālī�u sulu un banāna, ananasa un apelsīna mīkstuma mikslim) brokastīs, augu pulverī�iem piparu vietā, kā arī pirtij, saunai, baseinam un spa istabu apmeklējumam. Ta�u patiesībā viņa pēc sevis un pārējiem juta, ka situācija ar katru dienu pasliktinās Zane bija sākusi negausīgi rit, Miks un Ģirts par spīti ikdieni�ķiem vingroju�miem trena�ieru zālē, pirtij un baseinam izskatījās pietūku�i.

bet Kārlis un Egons mocījās ar konstanti nelabu dū�u. Annai vairs negāja ciet iemīļotie d�insi, kas �urpbraucot bija derē�ju�i kā uzlieti.

-��� Ziniet, mīļie, man ir kāda pārdro�a ideja, viņa ietei�cās. Pārējie smagi nopūtās. Nemaz nepūtiet. Ja ir tā, kā es domāju, mums būs vajadzīga viesnīcas smalkās diētas ārstes Anitas Sietiņsones palīdzība un individuāli pielāgoti preparāti organisma attīrī�anai. Anna Elizabete ne�petni pasmīnēja.

-�� Bet līdz tam, lūdzu, pamēģiniet neuzkrīto�i paņemt paraudziņus no visiem ēdieniem, krēmiem, zieķiem un jebkā cita. Lai Egons pārbauda. Bet mēs ar Zani nākamās dienas veltīsim dāmu prieciņiem.

*� * *

-Jā, man ari sākumā bija tāpat nemiers, bezmiegs, ta�u jau pēc pāris dienām jutos labi atpūtusies un mierīga gulēju kā bērns, sāku pat pieņemties svarā. Diem�ēl nevaru atļauties, jo uz maniem smalkajiem kauliem to uzreiz var redzēt, vakarā, pirtī gaidot rindu uz aromātisko iepēr�anu, uzklausī�jusi Annas un Zanes bēdas, vēlīgi stāstīja baņķiere. Esmu te jau septīto reizi. Jauki, lai gan �ogad, jāteic, gaisā jau�as tāda kā savāda spriedze.

-�� Un kā jūs atrisinājāt �o svarā pieņem�anās problēmu?

-�� Ļoti vienkār�i. Pieteicos vizītē pie Anitas, nu, diētas ārs�tes Anitas Sietiņsones. Pateicu, ka viņu parastās maltītes man ir pārāk bagātīgas, un viņa izstrādāja maltī�u sastāvu īpa�i man atbilsto�i asinsgrupai, zodiaka zīmei, dzim�anas laikam un vēl visādiem smalkumiem. Piedevām katrā ēdienreizē lie�toju Anitas pa�as gatavotus zālī�u pulverus vielmaiņas uzla�bo�anai. Tie jādzer ik reizi, kad kaut kas tiek ēsts, jo veicina gremo�anu un ātri izvada laukā visu organismam nevajadzīgo. Anita teica tur esot trisreiztris zālītes, visas augu�as tepat.

Tādu augu maisījumu var saņemt katrs viesnīcas klients, tikai jāaiziet vizītē. Kop� tā brī�a jūtos tik mundra kā putniņ�, varētu strādāt bez apstājas. Arī tagad, kad ierados, pirmajā dienā knap* spēju pavilkt kājas, bet tagad dienā nopeldu vis�maz kilometru.

-�� Un kā jūs jūtaties, aizbraukusi mājās?

-�� Lieliski. Ta�u pēc kāda laika atkal sāku nogurt. Laikam pie vainas neveselīgie ieradumi ikdienā jau mēs tā nesekojam savai ēdienkartei un dienas re�īmam, baņķiere nopūtās.

-�� Tad parasti zvanu dakterei Anitai, izstāstu, kas uz sirds, viņa man sagatavo nākamo zāļu pulvera porciju un, braucot uz Rīgu, atved.

-�� Es teiktu tajos pulverī�os kaut kam jābūt� Iespējams, kaut kam noderīgam un gremo�anu stimulējo�am un vēl kaut kam, kas pamazām izraisa pieradumu, Anna ģērbjoties iemi�nējās, bet Zane viņu nikni pārtrauca:

-�� Tev visur mo�ķi rādās! Un kāpēc lai tā nebūtu? Kāpēc gan nevarētu eksistēt �āds augu ekstrakts, kas dod enerģiju, palīdz notievēt un vienlaikus sakārto gremo�anas sistēmu un vielmaiņu? Mums ari vajadzētu pamēģināt� Klau, nu paru�nāsim ar to Anitu! Sliktāk ta�u nekļūs�

Anna Elizabete �aubīgi nogrozīja galvu, bet neiebilda.

Labi, pastāstīsim labajai dakterei pasaciņu, lai izraksta savus brīnumpulverus. Redzēs, kas notiks. Vienmēr ta�u var iedot Ego�nam analīzēm.

Nolēmusi paklusām ievākt ziņas par diētas ārsti Anitu Sietiņsoni, viņa piezvanīja pāris cilvēkiem un atvēra sava uzti�camā Dell vāku. Viena lieta, ko par savu personālu stāsta Daina Spo�ā, tas ir viņas interesēs, pavisam cita -, ko par �īs viesnīcas personālu, mediķiem, procedūru veicējiem un produktiem var atrast specializētajās interneta vietnēs un datubāzēs.

-�� Dīvaini gan, pavisam dīvaini, pēc �etru stundu inten�sīva darba viņa nobubināja. Diētas ārstes ar Anitas Sietiņsones vārdu nebija nevienā specializētajā datubāzē. Protams, vienmēr jau palika iespēja, ka viņa diplomu ieguvusi ārzemēs. Ta�u ari tad� Būs jāpalūdz Mikam, lai pārbauda.

Interesants �ķita vēl kāds apstāklis lai gan par viesnīcu SPA KAIJAS, tās slavas brī�iem un nedienām timeklī bija salī�dzino�i daudz informācijas, arī vairākas intervijas ar Dainu un Daini Spo�ajiem, par slaveno dziednieciskā zāļu pulvera radītāju Anitu nebija ne vārda. Kā tas iespējams, ja, pēc Dai�nas teiktā, viņa te strādā gandrīz kop� pa�as dibinā�anas un uz viņas meistarstiķiem balstās visa Kaiju detoksikācijas programma? Un vēl nevienā intemeta galerijā nebija atroda�mas Anitas vai Daiņa fotogrāfijas. Viņiem nebija arī feisbuka, draugu, skaipa, gugles vai tvitera kontu, pat ne vienkār�āko sociālo komunikācijas rīku.

-�� Daudziem cilvēkiem nav, vai tāpēc viņi uzreiz jātur aiz�domās? vakarā, Annas guļamistabā dzerot tēju, noklausījies dienas jaunumu pārstāstu, Miks norūca. Arī viņ� pats nebija diez kāds sociālo tīklu piekritējs.

Dzīvs, elpojo�s cilvēks ar visiem saviem stiķiem un niķiem izstieptas rokas attālumā cita lieta!

-��� Kaķīt, tu ļoti labi zini, ko es ar to domāju! Ja tu dari �ādu darbu un, kā apgalvo Daina, regulāri sniedz padomus un komentārus presei, tad kādēļ �āda noslēpumainība? Un Dainis lai kādas būtu viņu abu attiecības, saviesīgos pasā�kumos viņ� ta�u savu sievu pavada? Tad, lūk, es izskatīju kaudzi tīkla galeriju, bet gandrīz nevienā neatradu normālu Daiņa Spo�ā portretu tikai pusģīmjus, ausis, pakau�us un muguras. Izskatās, ka viņ� fantastiski labi jūt kameru. Varētu padomāt, ka slēpjas.

-�� Nu labi, Līzbet, pārliecināji. Viņ� slēpjas. Nerūc, nerūc, apsolu, rit pat lik�u Mārtiņam pārbaudīt �os abus putnus.

Bet tagad paklausies ari man ir kāda pasaciņa. Ko tu teiktu par Alfrēdu Matrozi, izbiju�u kuģa pavāru, kur� norakstīts no kuģa pēc vairākiem saindē�anās negadījumiem ar pārtiku un kautiņa ar kapteini sievietes, kuģa medmāsiņas, dēļ? Starp citu, viņi abi �obrīd strādā Kaijās. Iā ir Ilga Matroze. Kaķītis pasmaidīja. Tas vēl nav viss. Zanes valdzino�ais pielūdzējs un vabolī�u mīlētājs Aļģis, Aļģirds Brikauskis, vēl pavisam nesen trenējies citā vietā, aiz rūtotām gardīnēm. Tāpēc, ka nav spējis savu daiktu noturēt biksēs un, treneris būdams, uzmācies sportistēm. Cik zinu, trenējis orientieristes, un pēc vairākām piespiedu brīvprātīgām romantikas epizodēm me��malā kādai tā visa bijis par daudz. Un nu tava studiju biedrene viņu pieņēmusi darbā.

Anna Elizabete kā pa miglu atcerējās, ka Daina studiju laikā aktīvi sportojusi un, �ķiet, aizrāvusies tie�i ar orientē��anās sportu. Teikusi nepiecie�ama dzīvā saikne ar dabu, tas sasaucoties ar zaļo domā�anu�

Tā vien �ķiet, ka ne tikai Dainim Spo�ajam ir savi mazie noslē�pumi, bet arī direktores kundzei skapī ir mazs, jauks skeletiņ�.

8.� aprīlis

Nākamajā rītā trīs atpūtnieces Aktrise, Dīva (viņa, pro�tams, nekur nebija aizbraukusi) un kāda vie�ņa no Mazreņģu viesu nama ieradu�ās viesnīcā brokastīs, sūdzējās par briesmīgu pa�sajūtu, kas viņas piemeklējusi naktī, moko��as vēdergraizes, vem�ana, reiboņi. Dāmas nevilcinājās skaļi izteikt neapmierinātību, draudēja sūdzēties augstākstāvo�a�jām instancēm un pauda skaudīgu neizpratni, kāpēc slikti nav arī baņķierei Lapiņai, Annai, Zanei un vīrie�iem.

Miks, brokastodams pie atsevi�ķa galdiņa un ar lielisku apetīti locīdams iek�ā jau otro firmas omleti, �armanti smai�dot, atteica tas nekas, tā jūsu organisms cīnās ar gadu gaitā sakrātajām �lakvielām un indēm! un ieteica vērsties pie vies�nīcas diētas ārstes Anitas Sietiņsones. Vie�ņas pierima, aiz�mirsa par sūdzē�anos un ļāvās savaldzināties kopīgai pastai�gai gar jūru, atstājot brokastis pusēstas.

Baņķiere, ne ar vienu nerunādama, apēda gandrīz visu un aizgāja peldēties. Savukārt Consortium pārstāvji brokastoja savos numuros. Ja vien par brokastīm varēja uzskatīt divas kannas ar karstu ūdeni.

Egons, Kārlis un Mārtiņ� palika pie galdiņa, skaļi diskutē�jot par melnas kafijas svētīgo ietekmi uz smadzeņu darbību, bet Anna Elizabete, zīmīgi pavērusies Zanē un Ģirtā, aizgāja uz virtuvi.

-�� Alīdas kundze, gribēju jums pateikt paldies par vakardie�nas izcilo mencu zupu un pajautāt, kad mēs varētu pafīlmēt jūsu valstību. Ja vien tas nav noslēpums�

-�� Pafīlmēt� pavāriene atburk�ķēja. Redz, tu mani slavē, bet citi aiz muguras aprunā, it kā mani ēdieni slikti un no tiem caureja metas. Nekā nebija es strādāju ar kārtīgām gar��vielām, sāli un pipariem, riktīgi izvāru, izcepu un iz�morēju, nevis kā tagad rij tik visu zaļu, labi, ja vēl nomazgā! Kā tādi lopiņi. Visu mū�u stāvu pie plīts ja vajag, no sētas mieta zupu izvārī�u. Neviens nav sūdzējies, bet tagad, redz, tām izlutinātajām slampām ģīboņi metas, bet melnajiem kovār�ņiem apetītes nav. Krievu armijā tādus atdot, kā reiz mūsu pui�us, ātri par cilvēkiem pataisītu ēstu visu, kas nekustas, bet maizīti turētu gultā zem spilvena, nevis nievīgi mētātu pusapgrauztu kā �itie jefīņi. Ne vīrie�i, bet memļaki lapiņas un graudi, trīs pilītes eļļas, viens zirnītis, viens burkāniņ�. Klausa tik to mūsu diētisti, it kā tā kaulu graba�a zinātu, kas kārtīgam vīrietim vajadzīgs. It kā �ī kaut ko saprastu no ēdiena. Strādā kā cilvēks, ēd kā cilvēks, un viss būs labi. Bet �odien ļaudis kā tādi resni, balti tārpi ļum un tricinās vien. Dzīvo kā dīkdieņi, guļ kā miroņi, ņergājas ar ēdienu, sirgst ar smalkām kaitēm un pēc tam mēģina no tām tikt vaļā. Redz, es nekad mū�ā neesmu slimojusi un ēdu tikai vienkār�as lietas, ta�u ne zāli un lapas. Jāsmejas! Bet vislie�lākais smējiens man nāca tad, kad pieķēru smalko dakteriem nakts vidū no ledusskapja zogam ceptu karbonādi, Alīda sāka jautri sprauslāt. Ja man būtu fotoaparāts, dievgods, noknipsētu un nosūtītu, kur pienākas. Un cienītajai dakterei ar visiem viņas stulbajiem padomiem karjerai kaput!

-�� Alīdas kundze, no kā Kaijas saņem produktus? Varbūt mums būtu vērts pafīlmēt arī piegādātājus?

-�� N-nu� Zivis un jūras mo�ķus piegādā mani puikas iet jūrā, bet, ja pa�iem neķeras, pārpērk no citiem, jūrkāposti no

Z-pils rūpnlciņas, dārzeņi no apkārtējiem zemniekiem, piens un krējums arī, tikai tos ē�anai gandrīz neizmanto, esot kai�tīgi, derot tikai procedūrām. Redz, piens kaitīgs, bet māli ne

-��� mūsu dulnā dakteriene ta�u liek ļaudīm mālus ēst! Nūja. Tu prasīji par piegādātājiem. Augļi, ogas un ziedi tepat no Kaijciema ve�iņām, viņām pilni dārzi, tik tos eksotiskos dien�vidniekus piepērkam tirgū. Tā, redz. Pa�i taisām sulas, �elejas, krēmus un esences, pa�i konservējam ziemai, lai gan par to man ar to graba�u lieli strīdi, rau, etiķis nokaujot vitamīnus!

-�� Kas vēl jums palīdz virtuvē? Anna pajautāja. Varbūt pārāk strauji un lieti�ķi, jo Alīda atkal ierūcās:

-�� Kas palīdz kas palīdz? Nu jau vaicā kā tāda prokuroriene.

-�� Nebūt ne. Es tikai domāju par filmē�anu lai visi tiktu filmā un neviens nebūtu apdalīts.

-�� Manis dēļ tās filmas varētu iet ratā. Un tie virtuves �ovi arī turpat! Ir nu gan, ko rādīt, viens netīrām rokām �ampājas pa ēdienu, otrs vazājas pa pasauli, grau� prusakus un rij sliekas, tre�ie velkas cits pie cita uz mājām, it kā pa�iem kā trūktu, izrij as un izdzeras un beigas vēl viens par otru riebeklības sarunā. Man tas nav saprotams.

Tā arī nevienojusies par filmē�anas dienu, Anna Elizabete gāja prom, prātodama, kā gan iespējams, ka cilvēks, kur� pret visiem un visu mū�dien ir tik noraido�s, sarūdzis un īgns, spēj radīt tik gar�īgas maltītes, kādas viņi baudīju�i �īs Kaijās nodzīvotās nedēļas laikā.

Mencas zupa ar dārzeņiem vien bija vesela stāsta vērta, tāpat pirmajā dienā baudītā firmas omlete. Pui�i bija atklāju�i zivju priekus pangasija siera ka�okā, ātes fileja tomātos un sīpolos, jūras lopu kokteilis ar ingvera mērci. Zane līksmoja par Freda ceptajām vistas kājām, turpretī Anna Elizabete turējās pie dārzeņiem, kazas siera un zaļās jasmīnu tējas ar ingveru. Bija jau arī viņa kritusi kārdinājumā un nogar�ojusi pa kumosam no visa kā neēdīsi, ja pats lien mutē. Annas vājība bija brokastu zviedru galds ar visgardāko mazsālīto lasi, kādu viņa jelkad bija baudījusi, grauzdiņiem un apelsīnu-cidoniju-kanēļa d�emu, kas mazliet atgādināja Omītes brūvējumu.

Vai dieniņ, jāpiezvana mājiniekiem. Diez kā viņiem klājas?!

Mājiniekiem klājās lieliski. Abas vecās kundzes un Bi�u Miķelis bija pie labas veselības, vienīgi ģenerālim apsāpējusies mugura, Omīte ik vakaru viņu sautējot Annas lielajā vannā zālī�u uzlējumos.

-�� Kastaņu �ņabi kārtīgi ierīvēt, plaucētas dad�u lapas uz sāpo�ās vietas kā plāksterus, kamēr karstas, stipru pela�ķu tēju un simts gramus trejdeviņu iek�ķīgi! Anna Elizabete a�i nobēra Omītei, tad aprāvās.

Tā bija lieliska ideja! Viduslā�a pirtiņa! Vai Kārļonkulis var nosēdēt pie stūres? Jūs trijatā tiksiet galā?

-�� Noteikti. Tik slims viņ� nav. Un, jā, mēs tiksim galā, Omīte nopietni un svarīgi atteica.

-�� Tad saki, lai brīvākā brīdī kāpj ma�īnā un brauc �urp. Viņu te gaida interesants darbiņ�.

Diena pagāja mierīgi, bez starpgadījumiem. Nevienam vairs nekļuva slikti, nevienam nekas nepazuda, un neviens pat iedomāties nevarēja, ka tas ir klusums pirms vētras. Pama�tīgas vētras.

*� * *

Naktī Anna Elizabete sapņoja par filmē�anu.

Nez kāpēc viesnīca bija izvietota pla�ā filmē�anas pavil�jonā. Netrūka pat Raganu sila ar visu būdu, liedaga un gaba�liņa jūras. Visas telpas, protams, atradās vienuviet, vienā stāvā, pla�ā izklājumā pa apli, un visām bija tikai divas vai, augstākais, trīs sienas. Ārējo perimetru apjoza sliedes, pa kurām pamī�us kursēja divi pārvietojamie, teleskopiskie TV krāni ar visu ekipā�u operatoru, asistentu un krāna re�isoru. Desmitmetrīgais, izbīdāmais krāns, kura galā kamera, �ķiet, dzīvoja savu dzīvi, atgādināja lielu, izsalku�u dzīvnieku iespējams, tiranozauru ar vienu lielu, ziņkārīgu spo�u aci, kuras paralizējo�ais skatiens turēja gūstā ikvienu dzīvu radību līdz brīdim, kad ar metālisku �ņerkstoņu sacirtīsies varenie �okļi.

Ik brīvākais kaktiņ� bija piekrauts, piestūķēts, pieblīvēts ar rekvizītiem, bīdāmajām sienām, butaforiskiem balkoniem, logiem, zaļajiem augiem, sadzīves priek�metiem, virtuves rīkiem un milzīgiem ledusskapjiem ar pārtiku. Paralēli sliedēm lielās grēdās stāvēja kameru un mikrofonu statīvi, pro�ektori ar un bez kājām, gaismas filtru kastes, kabeļu ruļļi un milzīgs kafijas galds.

Visapkārt tekalēja melnos uzvalciņos ģērbu�ies ārkārtīgi nopietna paskata klusējo�i vīriņi tum�ās brillēs, operatori, klausīdami neredzama re�isora pavēlēm austiņās, tāpat bez skaņas slidinājās pa sliedēm un visu laiku filmēja, filmēja, filmēja�

Brīdi pa brīdim uzņem�anas laukumu garām kājām pār�skrēja grima meitene ar lielu krāsu kasti un Intas Lāsītes vaibstiem, lai pielabotu grimu tēlotājiem, kuru sejas nez kā�pēc nebija redzamas. Bet ārpus slie�u zonas drūzmējās prāvs pulciņ� padzīvoju�u kundzī�u-ģērbēju ar tērpu pakarama�jiem rokās.

-��� Padomā tik, cik liela grupa nepiecie�ama, lai to visu dabūtu gatavu! Viens kaut ko izdomā, un pēc tam desmi�tiem ir darbs. Smags darbs, bet laba alga! kāds, nezināms un neredzams, ie�ukstēja tie�i ausī Annai, kura, stāvēdama nomaļus, vēroja uzņem�anas laukumā notieko�o. Redzi pati, kāds juceklis neviens nepamanītu, ja te ienestu pa daļām izjauktu boeingu un tepat saliktu kopā; tikai nodomātu, ka tā jābūt. Radīt ilūziju un sapņu pasauli citiem ir zvērīgs un nepa�teicīgs darbs, ko neviens nenovērtē. Trīs ekrāna minūtes un dienām ilga gatavo�anās, gaidī�ana un nīk�ana. Un kā vārdā?

Pēk�ņi Annas Elizabete atradās baseintelpā, kas izskatījās pavisam citādi nekā Kaiju viesnīcā.

Tuk�o baseina tilpni klāja burzīta folija, kas zilo pro�ektoru lietajā viltotajā mēnesgaismā izskatījās pēc lāsmojo�a ūdens. Bet tie�i no baseina vidus stāvus gaisā aizvijās metālkaluma vītņu kāpnes, kurām katrs pakāpiens bija citā krāsā.

Kāpnes uz nekurieni, Anna atcerējās sevi nodomājam.

Un tad bija pusdienlaiks. Visi gan uzņem�anas grupa, gan aktieri sasēdu�i kur kurais, steidzīgi pusdienoja, lai pēc tam vismaz mirkli nosnaustos kur� dziļā miegā, kur� tāpat vaļā acīm. Lūk, �ādā brīdī, kad ļau�u reakcija palēnināta un koncentrē�anās spējas minimālas, varēja notikt jebkas.

Nevienam neredzama, Anna Elizabete slīdēja tiem garām un gandrīz uzkāpa kādam tum�am kunkulim.

-�� Uzmanies, nezināmais un neredzamais atkal bija klāt,

-�� vistum�ākie cilvēki filmē�anas grupā ir gaismotāji un ope�ratoru asistenti! Viņus neviens nedrīkst ieraudzīt. Tāpat kā re�isoru. Viņa vārdam jāpaliek neatminētam.

Iztālēm atskanēja klusināti sidraba zvārgulī�iem līdzīgi smiekli, un Anna Elizabete pamodās.

*� * *

9.��� aprīlis

Vētra pār Kaijām pārbrāzās anonīmas publikācijas izskatā. �urnāla Privātās Ziņas centrālajā atvērumā greznojās krāsains materiāls Spo�ums ar traipiem, kurā lakoniski, ta�u ar prāvu �ults devu bija pārstāstīti visi pēdējā laikā Kaijās notiku�ie negadījumi no pērnās sezonas klien�u viltus sūdzībām līdz vakardienas nelabajām dū�ām, no Dainas automa�īnas avāri�jas līdz saldētajai kaijai un dziedātājai baseinā.

D�esikai bija veltīts visvairāk teksta un �ēlabu, nodēvējot viņas bojāeju par neaizvietojamu latvie�u estrādes zaudē�jumu. Par laimi, anonīmais autors nezināja īsto nāves cēloni, bet gari un pla�i izrakstījās par slīk�anu sabiedriskās vietās, neaizmirstot obligāto piezīmi kur raudzījās de�urants un viesnīcas administrācija? Visu vainagoja retorisks jautājums kur� būs nākamais?

Daina Spo�ā bija galīgi satriekta. Viņa �o �ausmu gabalu bija pamanījusi un izlasījusi pirmā un nu, turot �urnālu divos pirkstos kā beigtu �urku, nesa to uz otro stāvu rādīt Annai Elizabetei un Zanei, kuras tobrīd kopā ar pārējiem dzēra bro�kastu kafiju un apsprieda dienas darbus.

-�� 0, mūsu godātā rakstniece acīmredzot turējusi savu solī�jumu. Pazīstams stils, pārskrējusi ar acīm �ultainajai publi�kācijai, Zane noteica, ta�u Anna, viņai pār plecu raudzīdamās, neizpratnē rauca pieri.

-�� Nē, te kaut kas neklapē! Viņa to nekādi nevarēja izdarīt. Paraugieties uz �urnāla iznāk�anas datumu 9. aprīlis, vakar. Bet, cik zinu, uz druku �urnāli aiziet iepriek�ējā vakarā vai naktī, tātad astotajā aprīlī. (Vai tie�ām Zane to jau aizmir�susi?) Tātad rakstījis cilvēks, kuram labi zināms viss, kas noticis un notiek viesnīcā, vēl vairāk kur� zinājis, ka attie�cīgajā rītā atsevi�ķiem cilvēkiem būs slikti.

-�� Tu gribi teikt, ka visas �īs nelietības ir apzinātas un plānotas? Daina Spo�ā izsaucās, vairs nebēdājot, ka telpā atrodas cilvēki, kuriem to varbūt nevajadzētu dzirdēt.

-� Neko es negribu apgalvot, tikai izsaku minējumu, Anna rāmi atteica. Par �iem notikumiem zinājām tikai mēs ar tevi, tavs vīrs un, protams, ari �ī garadarba autors.

-�� Tad jāpiezvana uz redakciju un jāpieprasa, lai pasaka, kur� tas ir! Daina sadusmojās.

-��� Bezcerīgi, Spo�ās kundze, ierunājās Miks Kaķītis. Jums viņi neko neteiks, aizbildinoties ar preses brīvību un informācijas avotu neizpau�anu. Apsolu dabū�u to zināt pa saviem kanāliem. Neprasiet, kā.

Viņ� uz brīdi izgāja uz balkona, aizvērdams aiz sevis dur�vis. Telpā iezagās neomulīgs klusums.

Klāteso�ie zaglīgi raudzījās cits uz citu, gaisā pilnīgi skaidri bija sajūtams jautājums bet varbūt tu?

Miks atgriezās pavisam sadrūmis.

-��� Ir vēl interesantāk, nekā domājām. Tas bijis reklāmas laukums, rezervēts jau pirms nedēļas, bet apmaksāts pirms trim dienām, 7. aprīlī, kad� (no konta pazuda nauda, nodo�māja Anna). Starp citu, pārskaitījums izdarīts no tā pa�a ban�kas konta, tikai pārskaitītājs atradies ārpus mūsu valsts.

-�� Ziniet, kas �ajā visā ir vistraģiskākais? lēni ierunājās Daina Spo�ā. Fakti ir pareizi. Jautājums ir par attieksmi un interpretāciju. Lai kur� to būtu rakstījis� Viņa smagi piecēlās un, neko neteikusi, izgāja.

*� * *

-�� Kas viņu nomoka�? vērojot, kā bijusī baņķiere Indra Lapiņa kā uzvilkta met lokus pa baseinu, pusbalsī prātoja Zane. Karsējas un peld, karsējas un peld. It kā viņai vaja�dzētu dabūt no sevis kaut ko laukā.

-�� Varbūt izdzīt ļauno garu? Anna no�ukstēja. Viņa bija pamanījusi, ka ēdamzālē Lapiņa vienmēr nosē�as ar muguru pret Consortium vīriem un ar katru dienu kļūst arvien nomāk�tāka un drūmāka. Astoņu dienu laikā kop� iera�anās Kaijās viņa bija sa�okurojusies, pārvērtusies pergamentā un dehidratējusies, neraugoties uz ikdienas peldēm baseinā un ikvakara burbuļo�anu vannā, ko Anna dzirdēja aiz sienas.

-�� Paga, man ir ideja! Zane noteica un devās pie ūdens.

Pa�ā baseina malā viņai laikam paslīdēja kāja, jo drau�dzene sagrīļojās un uz galvas ievēlās ūdenī, gandrīz uzkrītot baņķierei. Neveikli kūļādamās, viņa centās iekampt gaisu un tikt laukā. Triks nostrādāja Indra Lapiņa metās Zani glābt, palīdzēja arī turpat līdzās peldo�ais Miks Kaķītis un pēc sekun�des ūdenī ielēkusī Anna Elizabete, kura klusībā errojās par neplānoto mērcē�anos.

Pēc Putniņu vecākā dēla Nila, kas bija klāt acumirklī, vairs nebija vajadzības.

Par laimi, nejau�ais incidents bija beidzies laimīgi, un nu visi �etri, pledos satinu�ies (zibenīgi atskrēju�ās Dainas Spo��ās griba), sēdēja pirmā stāva Kamīnzālē pie dzīvas uguns, dzēra groku un rāmi sarunājās. Blakustelpā Ģirts, Kārlis, Mār�tiņ� un Egons spēlēja mini biljardu. Durvis bija pusvirus. Klaudzēja bumbas.

Vēlāk, pūloties restaurēt �o sarunu, Anna Elizabete apjauta, ka tā bijusi kā sapīta bize, kur katrai pinuma daļai savs ceļ�, lai gan visas, cita caur citu vīdamās, veido kopīgu musturu.

Zane: Indra, kā iespējams apvienot darbu, karjeru, ģi�meni, vīru, naudu, veselību un izskatu?

Indra Lapiņa: Tas maksā dārgi. Pārāk dārgi. Tu atdod sevi visu, bet tad izrādās ar tevi spēlēju�i �ahu, un tu esi bijis tikai bandinieks sve�ā spēlē. Turklāt sen jau nokauts bandinieks.

Miks: Indra, vai jums ne�ķiet, ka mūsdienu sievietes pā�rāk sevi nomoka karjeras vārdā? Viņas lielās, ka spēj vienlai�kus koncentrēties piecām da�ādām lietām, bet nesaredz to, kas atrodas pa�ā degungalā.

Indra: �tu esi darījis visu iespējamo, bet tad tevi pārpērk un pasaka visu gai�u!

Zane: �skrien un centies visiem izdabāt, līdz nobeidz savu veselību�

Indra: Ko tāds vīrietis kā jūs dara �ādā iestādījumā? Me�dījat sievietes? Te jau bez mūsu peldētājas (smējlgs skats uz Zani) un viņas draudzenes (skats uz Annu) citu nav. Abas lielās mākslinieces ta�u ar parastiem mirstīgiem nerunā, mēs drīkstam tikai no viņu pjedestāliem putekļus nopūst.

Anna: Nav jau viņas tik nepieejamas, Indra. Aktrise Frīda Fridrihsone ir ļoti sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Vai ne, Zane? Un ari ar Divu mēs vēl aizvakar tīri sirsnīgi parunājāmies. Cienītā rakstniece bija �okēta, uzzinot, ka viņas numura iepriek�ējā vie�ņa gājusi bojā nelaimes gadījumā.

�ajā brīdī baņķiere bija aizrijusies ar groku un sākusi klepot. Atguvusies viņa nomurmināja: Laikam būs tā pel�dē�anās uz laiku jāpārtrauc. Ziniet� tas nebija negadījums. Tovakar vēlu biju vēlreiz nonākusi lejā gribēju vēl papeldēt, ta�u atradu durvis ciet, uz roktura plāksnīte slēgts, iek�ā tum�s, un sarga nebija.

-�� Es jūs uz bridi atstā�u. Miks piecēlās un izgāja gaitenī. Anna dzirdēja attālināmies viņa soļus.

-��� Ir jau vēls, dāmas. Ielūkojusies pulkstenī, arī Anna Elizabete kļuva nevaļīga. Man vēl jāizved laukā Grāfs, un rit agri sākam filmēt. Pirmā pietura Saules istaba. Ja kāda grib iekļūt kadrā kopā ar Ģirtu Melderi, laipni lūgtas!

-�� Es laikam �ovakar tur iegriezī�os gribētos sasildīties, citādi tas plunk�ķis vēl tagad skan ausīs. Cerams, vēl būs vaļā, Zane smaidīdama atvadījās. Vēlreiz paldies jums par palīdzību!

-�� Nav par ko. Ejiet vien. Es vēl mirkli pakavē�os pie uguns un tad, iespējams, jums seko�u. Vai varbūt aizie�u uz tuksne�a terapiju man ļoti patīk sajūta, kad ādai pieskaras karstas smil�tis un vari būt dro�s, ka tajās nedzīvo neviens ne�ķīsts mo�ķis.

Tovakar viņas vairs nesatikās, bet no rīta mazā gaismiņā viesnīcas iemītniekus un dro�i vien pusi Kaijciema uzmodināja skaļi un histēriski kliedzieni, kas nāca no atpūtas korpusa, precīzāk, solārija telpām.

Kliedzēja bija Arta Knaģe. Viņa, kā parasti, ik ritu sākusi ar darba vietas apskati un solāriju izslaucī�anu ar antibakteriālā �ķidrumā mērcētu drāniņu. Viens glieme�vāks nebija atve�rams. Arta pasaukusi palīgā pirtnieku Viduslāci, par abiem viņi to dabūju�i vaļā� Solārijā gulēja līķis, bet uz tā liels, melns zirneklis.

Baņķiere Indra Lapiņa bija izcepusies. Kāds bija nobloķē�jis solārija glieme�vāka atvēr�anas mehānismu un ieslēdzis aparātu uz pilnu jaudu, iespējams, pat uz vairākkārtīgu ciklu, jo baņķieres kundze atgādināja grilētu vistu.

*� * *

10.� aprīlis

Pēc otrā miru�ā stāvoklis kļuva vairāk nekā nopietns, un Miks Kaķītis, smagi nopūties, izdarīja divas lietas piezvanīja pulkvedim Jurim Bramanim un atklāja viesnīcas īpa�niecei, kas viņ� ir patiesībā.

Bramanis, ilgi klusējis, beidzot caur zobiem izspieda atļauju vadīt izmeklē�anu un apsolīja par to informēt Z-pils policijas darbiniekus. Savukārt Daina Spo�ā, noklausījusies Kaķī�a atzī�anos, tikai pamāja ar galvu.

Viņai bija cita bēda, ko negribējās atklāt pārējiem, jau ceturto dienu ne vēsts no pa�as vīra. Tomēr, bridi apsvērusi visus par un pret, direktore nolēma par to izstāstīt Annai Elizabetei un Mikam Kaķītim.

-�� Kad tu pēdējoreiz viņu redzēji?

-�� Septītajā no rīta, kad mājās dzērām brokastu kafiju.

-�� Un kad runāji?

-�� Arī septītajā mirkli, pirms es jums izstāstīju par pazu�du�o naudu� Un vēl ir pazudis arī viņa dators.

-�� Daina, vai tu nepieļauj iespēju, ka tavs virs varēja pārkontēt �o summu un azbēgt?

-�� Aizbēgt? Ar piecpadsmit tūksto�iem eiriku? Un kur viņ� liktos? Cik ilgi? Nē, es jūtu ir noticis kas slikts.

-�� Daina� Anna nezināja, kā iesākt. Todien, kad viņ�� Dainis� atbrauca no Rīgas, jums bija ļoti nikns strīds tavā kabinetā. Es gāju garām uz ēdamistabu, durvis bija pusvirus, un tobrīd tu viņu apvainoji naudas iz�ķērdē�anā un piedrau�dēji ar �ķir�anos�

Daina Spo�ā noslēpa seju rokās.

-�� Ak Dievs, kāds kauns! Tu dzirdēji� Nē, jā, es tā viņam teicu, ta�u nedomāju nopietni, tikai pabiedēju. Vai tad pa�i nezināt, kā precētiem ļaudim iet? Nē� viņ� to nevarēja izda�rīt, nevarēja�

-�� Daina, vai tu spēj piekļūt viesnīcas dro�ības kameru ierakstiem? Anna pēk�ņi ievaicājās.

-� Nezinu. Iespējams. Dainis man reiz rādīja, kā to dara, visi dati glabājas uz mūsu iek�ējā servera, un es no sava datora to varu izdarīt. Neesmu gan pēc tās reizes vairāk mēģinājusi.

-�� Pamēģini. Varbūt izdodas ko ieraudzīt vai nu to, kur palicis tavs vīrs, vai ari to, kas noticis ar baņķieri.

-�� Tu domā, Dainis viņu�? Dainai Spo�ajai no �īs domas vien aizrāvās elpa.

-�� Nē, protams. Vienkār�i varbūt novēro�anas kameras fiksēju�as kādu kustību gaiteņos?

Tomēr meklējumi izrādījās neveiksmīgi. Dainai gan izdevās pieslēgties serverim, ta�u visas datnes ar videoierakstiem bija nodzēstas, tāpat programma kameru vadībai. Faktiski no tām tagad vairs nebija jēgas.

-�� Drusku nenopietna attieksme uzticēt naudu un dro��ības jautājumus vienam un tam pa�am cilvēkam. Majors

Miks Kaķītis nesteidzīgi aplūkoja Daiņa Spo�ā kabineta sienas. Sertifikāti, diplomi un apliecības liecināja, ka viņ� pabeidzis da�ādus kursus elektroniskie dro�ības līdzekļi, videonovēro�ana, virtuālās naudas pārvaldība, gudrā māja un fak�tiski spēja, no kabineta neizejot, tikt galā ar visām viesnīcas komunikāciju sistēmām.

Un kur teikts, ka Dainis Spo�ais nevarēja pārprogrammēt ba�seina ūdens padevi un solārija pulksteni?

Daina bez spēka noslīga tuvākajā krēslā: Tas tad nu ir viss. Tad saņēmās un piezvanīja Dinai uz uzņem�anu:

-���� Lūdzu, paaicini Ainu un Alīdu uz manu kabinetu. Pati arī atnāc. Un jūs abi, lūdzu, palieciet.

-���� Izskatās, ka Kaiju spo�umam beidzot pienācis gals, Daina skumji paironizēja. Un, �ķiet, ka �o galu mums sarū�pējis mans mīļotais vīrs Dainis. Līdz �im es domāju, ka viņ� ir vieglprātīgs pamuļķis, kam prātā tikai sekss un azartspēles, ta�u izrādās, ka uz viņa sirdsapziņas ir arī divas slepkavības. Un ne tikai�

-��� Mamm, ko tu runā?! Viņ� to nevarēja izdarīt! iesaucās Dina. Jā, glums un lipīgs, jā, brun�u mednieks, varbūt arī naudas �ķērdētājs, bet slepkava? Turklāt viņ� tevi mīl! Viņ� tev to nenodarītu!

-���� Daina, nepārsteidzieties ar secinājumiem, brīdināja Miks Kaķītis. Varbūt viss nemaz nav tā, kā izskatās. Pārāk jau nu tie�i visi pierādījumi norāda uz Daini Spo�o.

-��� Dainis bija� ir lielisks peldētājs, monotonā balsī ieru�nājās Daina. Viņ� varēja nepamanīts ienirt un paraut aiz kājas jebkuru D�esiku vai mani. Toreiz, jūrā, Anna, es tev stāstīju� Viņam ir� bija pieeja bankas kontam un starptau�tisku transfēru iespēja. Un viņ� pazīst datorus kā savus piecus pirkstus. Viņ� varēja iznīcināt videonovēro�anas ierakstus, pārprogrammēt ūdens temperatūru baseinā un pārregulēt arī glieme�nīcu�

Vērodams saspringti dzīvo domu maiņu, kas atspoguļojās Annas Elizabetes sejā, Miks iek�ēji nopūtās.

Jau atkal!

Viņ� bija vairāk nekā dro�s, ka Annai ir vismaz pusducis pretrunīgu teoriju, ko viņam ar pui�iem nāksies sviedriem vaigā pārbaudīt, un tikpat daudz iespējamo vainīgo, kas būs jānoklau�ina. Un viņa noteikti pieprasīs tiesības būt līdzās un uzdot jautājumus! Turpretī viņam �obrīd nebija gandrīz neviena cita iespējamā vainīgā kā vien Dainis Spo�ais, kur� izskatījās tik vainīgs, ka vainīgāks jau vairs nevarēja būt. Atlika vienīgi viņu notvert.

*� * *

12.��aprīlis

Daini Spo�o atrada 12. aprīļa rītā elektriskajā �āvētavā līdzās Kaiju mājām, kur dzīvoja Dainas māsa Aina Putniņa ar ģimeni. Viņ� bija saņēmis pamatīgu, ta�u ne nāvējo�u trie�cienu ar trulu priek�metu pa pieri, pēc tam no�ņaugts un visbeidzot� izkaltēts.

�obrīd Daiņa kalsnais ķermenis atgādināja svaigi �āvētu, smaido�u mūmiju tādu iespaidu radīja atņirgtie zobi, kas, ķermeņa audiem saraujoties, bija labi redzami. Vairs nekā no biju�ā skaistuļa, Anna Elizabete skumji nodomāja, vērodama aizbraucam policijas ma�īnu un Egona busiņu.

Visdīvainākais bija fakts, ka pēdējās nedēļas laikā Ainas Putniņas �āvētava ne reizi nebija pat ieslēgta.

*� * *

13.��aprīlis

-��� Esat atnāku�i mani arestēt? Dainas māsa Aina Putniņa, rokas klēpī salikusi, apsēdās virtuves krēslā.

-�������������� Nē, tikai parunāties, Miks Kaķītis viņu nomierināja.

-���� Uzzināt, kā jūtaties.

-���� Kuru tas uztrauc? Visapkārt tikai ķengas, skandāli un noziegumi. Kuru gan interesē cilvēki? Jūs?

-��� Mūs, stingri noteica Anna Elizabete. Aina, pastāstiet, lūdzu, par sevi un savām māsām.

-��� Tad jau būs jāsāk no pa�a sākuma. Ar kaijām�

� Ap deviņpadsmitā divdesmitā gadsimta miju uz �o pusi atklīdusi ragana Kaija skaista, jauna sieviete rudiem, sprogainiem matiem. Viņai līdzi bijusi maza, trīs gadus veca meitenīte, iespējams, meitiņa, sudrabaini baltiem matiem, vārdā Saiva. Abas apmetu�ās uz dzīvi pamestā būdā jūras krastā ciema nomalē. Tā arī dzīvoju�as, divas vien bez vīra, tēva, brāļa. Bez vīrie�a.

Mei�a izrādījusies gudra un skolota. Vākusi ārstniecības augus, gatavojusi zāles, kas dziedēju�as smagākās kaites, un pamazām cieminieki sāku�i meklēt tikai viņas palīdzību, atstājot apkaimes dakteri bez darba.

Kaijas skaistums tuvākās un tālākās apkaimes pui�us vili�nājis kā bākas gaisma kuģus naktī, bet �ī nē, viņai nevienu citu nevajag, tikai jauno Kapteiņu māju saimnieku Andreju Jēkabu, kur� togad nosvinējis pilngadību un beidzis jūrskolu. �is par sarkanmataino meitu vien sapņojis, gribējis tūlīt pre�cēt, arī mācītājs bijis ar mieru laulāt, ta�u vecāki iecirtu�ies. Ni un ni nabadzīgu raganu bez dzimtas saknēm, toties ar bandu bērnu kaklā neparko! Tas nekas, ka gudra un labsirdīga, bet paklau, ko runā Spo�o meitas Minna un Otīlija, tie dzīvo netālu no raganas būdas. Kaija vispirms esot ķircinājusi viņu brāli Kristiānu, solījusies iet par sievu, ta�u, kad pie apvār�ņa parādījies jaunais Kapteinis, pametusi ar salauztu sirdi.

Andrejs Jēkabs, jaunās ziņas padzirdot, karstumā noskrē�jis pie Kaijas, sarunājis briesmu lietas, atsaucis derības un aizbraucis selgā. Viņa gan mēģinājusi mierināt un vest pie prāta lai nogaida un paliek krastā, citādi jūra viena vietā paņems divus, ta�u puisis iespītējies. Pēc stundas sacēlusies vētra. Malā viņ� vairs nepārnāca.

Bet Kaija nolādējusi Spo�os un Kapteiņus par lepnību un meliem.

Par to, ka man darījāt pāri, jūsu dzimtas sievietes būs nelai�mīgas septiņās paaudzēs! To izteikusi un pazudusi.

Tikai nākamajā rītā virs jūras rāmā, nekustīgā spoguļa riņķojis milzīgs sudrabkaiju bars.

-���� Interesants stāsts, bet kāds tam sakars ar notiku�o? vaicāja Anna Elizabete, kad Aina bija apklususi.

-��� Vistie�ākais. Jo tas bija visu mūsu nelaimju cēlonis. �is lāsts. Jūs klausīsieties tālāk vai nē?

� Mazo Saivu par aud�ubērnu pieņēmusi Kapteiņu ģi�mene. Devu�i savu uzvārdu. Jutu�ies vainīgi viņas mātes nāvē. Meitēns, savas pagātnes neatcerēdamies, audzis jautrs un priecīgs un jau agri izrādījis mākslinieces dotības. Vecais jūras vilks Kri�jānis Kapteinis tā pieķēries sīkajai sudraba atspolītei, kā viņ� mēdzis saukt Saivu, ka pa�a vecākās meitas Elza Agnese un Dora Anna paliku�as otrajā plānā.

Viņ� ar lielu prieku uzņēmis sievas Olgas Dores ierosinā�jumu uzbūvēt pansijas māju ar vannu un veselības procedūru istabām, jo tas ļāvis likt pie malas kuģo�anu pēc dēla nāves tā viņam vairs nav sniegusi agrāko prieku un agrāk tuvā jūra kļuvusi sve�a un biedējo�a. Kapteiņkundzes ideja izrādīju�sies reti dzīvotspējīga, un da�u gadu laikā pansija pārtapusi smalkā viesnīcā ar divpadsmit labiekārtotiem numuriem un �etrām procedūru telpām. Viesnīcai dots vārds Kaijas, tajā strādājusi visa ģimene vecie Kapteiņi, abas meitas, viņu vīri un bērni.

Vecākās meitas Elzas vīru Jurģi agri paņēmusi jūra. Palikusi viena ar dvīņiem Valdi Juri un Veltu Mirdzu, viņa atgriezusies tēva mājās un dzimtas uzvārdā.

Abi Kapteiņu mazdēli Valdis Juris un otrās meitas dēls Vilnis Jānis Matrozis vecuma ziņā Saivas vienaud�i, pēc dzimtas tradīcijas mācīju�ies jūrskolā un mājās viesoju�ies tikai brīvlaikos.

Sīkā �vilpaste izaugusi par skaistu jaunkundzi. Blondi sud�rabainie mati pamazām kļuvu�i viegli rūsīgi, visbeidzot ko�i sarkani, bet raksturs dumpīgs un neatkarīgs. Vēl nesasnie�gusi astoņpadsmit. Saiva paziņojusi, ka apgleznos viesnīcas istabu sienas un griestus, un to arī izdarījusi tobrīd tik popu�lārajā art deco stilā. Gan mājinieki, gan viesi sajūsmā pare�dzēju�i Saivai spo�u mākslinieces nākotni, ta�u viņa visus pārsteigusi nolēmusi braukt uz Rīgu studēt medicīnu. Kas zina, varbūt ierunājās asinsbalss. Arī viņa, tāpat kā reiz māte, zinājusi puķu, zāļu un citu augu slepeno spēku, runājusies ar putniem un zvēriem� Neviens viņai to nebija mācījis, vien�kār�i zinājusi, un viss.

Vecie Kapteiņi, atceroties Saivas mātes Kaijas traģisko lik�teni, satrūku�ies un centu�ies viņu atrunāt, jo Rīgā jau bija iedunēju�ies Pirmā pasaules kara lielgabali un sāku�ās revo�lūciju jukas. Saiva paklausījusi un palikusi Kaijciemā ap to laiku ciems jau bija ieguvis �o vārdu.

Iespējams, ja viņa būtu aizbraukusi uz Rīgu, nekas nebūtu noticis. Ta�u jaunā, skaistā meitene ar vingro augumu un sarkanajiem, sprogainajiem matiem strādāja Kaiju viesu uz�ņem�anas zālē, bet brīvajos brī�os un nedēļas nogalē labprāt apmeklēja dan�u vakarus turpat balles zālē. Viņa bija iekritusi acīs daudziem ciema pui�iem tie viņu dancināja, dāvāja ziedus, aicināja pastaigās. Saiva pret visiem bijusi vienādi laipna, it kā nemanīdama, ka trīs no viņiem viņas dēļ kļuvu�i par niknākajiem ienaidniekiem.

Tie bija tuvākā kaimiņa Kristiānā Spo�ā abi vecākie dēli Aleksandrs un Vilhelms. Tre�ais Kri�jāņa Kapteiņa vecākās meitas Elzas dēls Valdis Juris, tobrīd jau diplomēts kapteinis, Saivu bie�āk nekā citi vizinājis savā laivā un vedis pastaigāties mēnessgaismā. Kādā jaukā dienā viņ� pārsteidzis visu ģimeni, paziņodams, ka grasās Saivu precēt.

It kā nebūtu ne mazākā iemesla neļaut aud�umeita gan, bet nav asinsradiniece, pa�u audzināta, gudra, krietna. Vecie Kapteiņi biju�i tīri apmierināti par �ādu izvēli, ta�u iespītēju�sies Valda Jura māte līdz �im par zāli klusākā Elza. Vai maz, ka tēvs �o bandubērnu zem sava jumta audzinājis, ļāvis pa galvu dancot un visas kaprīzes izpildījis? Bet vai tādēļ viņai tagad būtu jāatdod vienīgais dēls raganas meitai? Tās pa�as raganas, kuras lāsta dēļ pa�as vīru jūra paņēmusi! Dro�i vien Saiva tāda pati rudmataina padauza kā māte, tad labāk lai ejot par sievu pie kāda no Spo�ajiem, tie jau gar viesnīcu kā suņi ku�u laikā dauzās. Rau, Kristiāns Spo�ais pat piedāvā�jis prāvu summu kā atkāp�anās naudu kompensācijai, ja Valdis Juris atsauktu saderinā�anos. Tagad, kara laikā tā lieti noderētu.

Ta�u dēls iecirties precē�oties ar vai bez mātes svētības, arī mācītājs esot sarunāts. Ja neļau�ot precēties, ie�ot karot, pietiek rezervistos bik�dibenu deldēt. Vectēvs bijis izmisumāvai tie�ām Elza gribot atkārtot vecāsmātes kļūdu un iegrūst postā pa�as dēlu, noskau�ot viņam laimi?

Galu galā Saiva un Valdis Juris klusi salaulājās vecajā Kaij�ciema baznīcā, ta�u viņu laimei nebija lemts ilgs mū�s kādu dienu jaunais vīrs teicies iet uz ciema bodi pēc maizes, bet tā ari nav atgriezies. Kā ūdenī iekritis. Saiva un vecie Kapteiņi velti izskraidīju�ies pa me�u, kāpām un kaimiņu mājām, pat ielūkoju�ies tuk�ajā Raganas būdā, aizgāju�i pie Spo�ajiem nekā. Tikai Kristiānā māsas Otīlija un Minna nosmīnēju�as un nomērīju�as Saivu ar skatienu: Ari brāļa puiku neesot mājās, dro�i vien visi kopā būs meitās aizdauzīju�ies. Pēc kāzām jau daudzi tā darot�

Mājupceļā Saiva ilgi stāvējusi uz Kapupltes tiltiņa, it kā domādama, it kā klausīdamās kādā tālā balsi, tad skumji pa�ū�pojusi galvu un noteikusi: Nemeklējiet viņu. Gan pats atradīsies.

Valdi Juri Kapteini atrada Aklā raga kāpās. Pēc pāris mēne��iem. Vai, precīzāk, to, kas no viņa bija palicis pāri kaiju un vārnu apknābātus kauliņus. Tikai, jūrskolu beidzot, tēva dāvātais sudraba pulkstenis, smiltis iegrimis, norādīja īpa��nieku. Nākamajā dienā pēc atraduma no ciema pazuda abi brāļi Spo�ie.

Vecāko, Vilhelmu, pēc pāris dienām atrada me�ā no�ā�vu�os vai no�autu, kas zina. Aleksandrs pazuda bez vēsts. Bet Spo�o ģimenes galva kapteinis Herberts Spo�ais, vecā Kri�jāņa Kapteiņa bērnības draugs un jūras virsnieks būdams, nespēja izturēt dzimtas negodu un padarīja galu, atstādams pēcnāves vēstuli ar vienu vienīgu vārdu Piedodiet! Ciema ārsts gan kaut ko minēja par dīvaino iero�u sakritību, ta�u iedziļināties nesāka bija kara laiks� Herberta sieva Alma vīru pārdzīvoja par da�iem mēne�iem.

Spo�o dzimtas saniknotās sievietes notiku�ajā vainoja raganas Kaijas lāstu.

Pēc vīra bērēm, vairākas dienas klusējusi, Saiva savāca mantiņas un no Kapteiņu mājām aizgāja. Pateica, lai par viņu aizmirst un liek mierā. Apmetās uz dzīvi Raganas būdā. Die�nās klīda pa me�iem un pļavām, zālītes vākdama, vakaros sēdēja kāpās un runājās ar jūru. Ārstēja ciema ļaudis, palī�dzēja arī tālākiem nācējiem. Pamazām kļuva arvien brangāka. Nākamajā gadā Saivai piedzima meitiņa sidrabaini baltiem matiem, zaļām acīm un Kapteiņu bedrīti zodā. Māte devusi bērnam ļoti īpatnēju vārdu Silga.

Vecais Kri�jānis uz tiem priekiem lūgtin lūdzies abas at�griezties Kapteiņos, bet Saiva tikai noteikusi diezgan nelaimju lepnības un iekāres dēj! un atteikusies. Pēc mēne�a Kri�jā�nis Kapteinis nomiris. Apglabāju�i ar pienācīgu godu līdzās mazdēlam, un ģimene atviegloti nopūtusies beidzot par ra�ganu dzimtu varēs aizmirst. Karam beidzoties un atsākoties mierlaika dzīvei, abas meitas Elza Agnese un Dora Anna metu��ās atjaunot un pārbūvēt viesnīcu, ta�u vecā Olga Dore, Kri��jāņa atraitne nav ļāvusi, teikdama jums tā nepieder!

Izrādās, vecais Kapteinis atstājis testamentu, kurā visa Kapteiņu manta, kustamā un nekustamā, līdz ar viesnīcu Kai�jas un no tās gūstamiem ienākumiem, novēlēta vecākā maz�dēla Valda Jura sievai Saivai un meitai Silgai, bet tālāk sada�lāma pēc viņu abu ieskatiem.

Kri�jāņa un Olgas Dores vecākā meita Elza Agnese Kapteine gan paburk�ķēja, ka Valda Jura dvīņumāsas ģimene palikusi bez nekā, ta�u samierinājās un turpmāk centās uzturēt ar abām raganām labas attiecības.

Toties viņas jaunākā māsa Dora Anna Matroze, aizprecē�jusies uz Matro�iem, trakoja bezspēcīgās dusmās viņai, pārgāju�ai vīra uzvārdā un paspārnē, no dzimtas īpa�umiem nekas netiks! Gribējusi jau tiesāties, bet māsa atrunājusi, ieteikdama nenaidoties. Gudrība atmaksājās Elzas Agneses ģimenei Saiva norakstīja Kapteiņus, bet pati ar meitu joprojām dzīvoja Raganas būdā, klusi un mierīgi saimniekojot viesnīcā, dodot darbu gandrīz divdesmit cieminiekiem.

Vai nu enerģētiskā vārda vai kā cita dēļ Saivai veicās labi viesnīca Kaijas nesa peļņu, un viņa, visiem par lieliem brī�numiem, it kā gatavodamās lielam ģimenes pieaugumam, uzsāka būvēt mājas. Pamatīgas un lepnas no �ķeltiem akme�ņiem, ar saimniecības ēku, pagrabkalniņu, �āvētavu un laivu piestātni.

Mājām deva tādu pa�u vārdu kā viesnīcai Kaijas.

Lepnie Kapteiņi Kaijās ne mājās, ne viesnīcā nespēra kāju, bet, ienākot padomju varai un sākoties karam, kļuva par aktīviem darbaļau�u pārstāvjiem un bud�u nīdējiem. Runāja jau visādi�

It kā Doras Annas dēls Vilnis Jānis Matrozis gājis abas raganas paklusām sūdzēt jaunajai varai, lai tās tiktu iekļau�tas jūnija tālbraucēju sarakstos. It kā viņam pateikts nejauk�ties, kur nevajag. It kā viesnīcā, kas tobrīd jau darbojās kā hospitālis, uz pastāvīgu dzīvi apmeties augsta ranga krievu virsnieks, kuru Saiva izārstējusi no nedziedināmas kaites, bet Silga ilgi kopusi. Kas zina?

Pēc pāris nedēļām Vilnis Jānis kopā ar savu tēvu Jāni Mat�rozi, māsīcas Veltas vīru Otomāru Kadiķi un viņu astoņgadīgo dēlēnu Jurīti jūrā uzsprāga uz mīnas. Naktī. It kā brauku�i zvejot, it kā vedu�i �ņabi.

īsteno Kapteiņu atvases dusmās trakoja, notiku�ajā atkal vainojot raganas, ta�u padarīt neko nevarēja.

Karam beidzoties, virsnieku aizsauca atpakaļ uz Maskavu, kur viņam bija sieva un ģimene, bet Silga ar māti un diviem knauķiem meitām Margu un īrisu palika dzīvot Kaijās. Par lieliem sirdēstiem pārējiem Kapteiņiem Silga abus kara bērnus reģistrēja kā Kapteines, tēva vietā norādot nezināms. Neviens viņai ari neko nejautāja.

Pēc kara viesnīca gandrīz atguva savu agrāko statusu, pār�topot par sanatoriju, protams, piedero�u jaunajai padomju valstij. Vēlākos gados tās apak�ējos stāvos ievācās ari dokto�rāts, bibliotēka un ciema padome. Abas raganas Saiva un Silga palika strādāt sanatorijā, neraugoties uz Veltas Mirdzas dēla Jāņa, tagadējā priek�sē�a tēva, tolaik vēl pavisam jauna zeņķa, pūliņiem tikt no viņām vaļā.

Un atkal runāja visādi. It kā Jānis paziņojis, kur vajag, ka vecā ragana Saiva slepeni nodarbojoties ne vien ar neatļautu dziedinā�anu, bet ari ar deficīta pre�u kontrabandu un darbs sanatorijā esot aizsegs Kurzemes me�abrāļu atbalstī�anai. �āda ziņa, protams, nepalika bez ievērības, un �etrdesmit devītā gada martā abas burves un Silgas mazie bērni devās apskatīt pla�o padomju dzimteni. Runāja, ka aizve�anas dienā visas Kapteiņu dzimtas sievas atskrēju�as uz ciema centru, lai savām acīm par to pārliecinātos.

Un tur viņas ķēru�i Saivas asie vārdi septiņas paaudzes vēl nav beigu�ās, jūs dārgi samaksāsiet!

Saiva no Sibīrijas neatgriezās. Silga ar meitām pārbrauca piecdesmit sestajā, iekārtojās turpat pamestajā Raganas būdā un sāka strādāt sanatorijā par apkopējām. Palīdzējis sanato�rijas galvenais ārsts Valters Spo�ais, Kristiānā Spo�ā dēls no otrās laulības, kur�, zinot savas dzimtas reiz nodarīto, centies to labot. Viņam tas izdevās tik labi, ka vecākais dēls topo��ais ķirurgs Kristers Spo�ais, kuram visi pareģoja izcilu pro�fesionālo karjeru, lūdza biju�ās izsūtītās un raganas Silgas meitas Margas Tijas Kapteines roku, visu mū�u nostrādājot par sanatorijas galveno ārstu. Neviens nekad neuzzinās, par ko toreiz vienojās viņu vecāki Valters un Silga, ta�u kāzas notika. Un piedzimām mēs Alīda, es un Daina.

Nogurusi no ilgās runā�anas, Aina Putniņa pasniedzās pēc tējas krūzītes.

Anna un Miks, notikumiem bagātā, acīmredzot daudzreiz prātā pārcilātā stāsta iespaidoti, klusēja.

-��� Tāpēc, ja jūs man vaicāsiet, kur� vainīgs pie �odienas noziegumiem, es ieteiktu parunāt ar Kapteiņiem.

-��� Aina, vai jūs patie�ām domājat, ka �is dzimtu naids vēl nav rimies?

-���� Es nedomāju, es zinu! viņa cieti noteica. Raganas lāsts diem�ēl vēl arvien ir spēkā, un, lai cik traģiski, tas skar ari mūs, jo mūsu dzimtu asinslinijas ir sakrustoju�ās� Mūsu bērni ir piektā paaudze.

Annai Elizabetei pārskrēja �ermuļi.

Kā tas var būt, ka 21. gadsimtā, izglītības, interneta un citu augsto tehnoloģiju laikmetā cilvēku prātos vēl atrodas vieta tam�līdzīgām māņticīgām muļķībām?

-��� Vai varētu minēt konkrētus piemērus?

-Ja jūs tā vēlaties� Es saprotu jums tāds darbs: neticēt. Tad sakiet, kā lai izskaidro to, ka Kapteiņu un Spo�o dzimtās gandrīz neviens vīrietis nav nomiris savā nāvē un neviena sieviete nav bijusi laimīga?

Andreju Jēkabu vecāku lepnības dēļ paņēma jūra, Valdi Juri nepiepildītas iekāres dēļ noslepkavoja Spo�ie, �etri Kapteiņu vīrie�i laivā uzsprāga uz mīnas, bet vecais Jānis Kapteinis savā jahtā nogāja pa burbuli, aizraujot līdzi arī mūsu vecākus Kristeru Spo�o un Margu Tiju.

Ari ieprecētajam Matro�u zaram neklājās labāk, lai gan viņi jau nu ne pie kā nebija vainīgi. Doras Annas znots Gunārs Sietiņsons nokrita no jumta un lauza kaklu, viņa dēls Ēriks se�desmitajos laiviņā bēga uz Zviedriju un pazuda bez vēsts, Matro�u Fredi norakstīja no kuģiem par dzer�anu.

Spo�ajiem savas bēdas: abas meitas Minna un Otīlija visu mū�u nodzīvoja vecmeitās, dēls Kristiāns bija spiests piedzī�vot, kā divi viņa vecākie dēli kļūst par slepkavām, trīs nākamie nomirst maziņi, sieva Matilde aizrijas ar asaku un nosmok, bet dēls no laulības ar otro sievas aizbēg uz Vāciju. Otrs dēls, mūsu vectēvs Valters, vienīgais kļuva par normālu cilvēku, bet viņa dēls Kristers beidzot likumīgi apprecēja sievieti no Kaijas dzimtas. Vecvectēvs nomira laimīgs. Ta�u ar to veiksme beidzās mūsu dzimtas sāka vajāt nelaimes�

Bez vēsts pazuda mātes māsa īrisa se�desmito sākumā aizbrauca uz Rīgu mācīties, tur sasitās ar kaut kādu knisli, un viss kop� tā laika neviens par viņu nav dzirdējis. Izmek�lējāmies visādi rakstījām iesniegumus milicijai, policijai, likām sludinājumus avīzēs nekā. Dro�i vien nav vairs starp dzīvajiem.

Nākamā nelaime notika, kad� Daina� nu, ar viņas viru.

Pēc tam, divtūksto� pirmajā, pazuda Alīdas virs Haralds it kā esot aizbraucis jūrā.

Un visbeidzot jūra paņēma ari mūsu vecākus un vecos Kapteiņus. Nesen, pirms �etriem gadiem.

-���� Kas notika? Anna saspringa. Varbūt te slēpjas atslēga? Atriebība�?

-��� Tas vispār bija dīvains gadījums vecais Kapteinis bija atnācis pie mums izlīgt, tā teikt, lūgt piedo�anu par savas ģimenes grēkiem un izbeigt dzimtu naido�anos. Mūsu vecāki piekrita, mēs ari. Nebija jau, ko dalīt. Tobrīd jau bijām atguvu�i Kaiju mājas un viesnīcu vecmamma Silga to vēl piedzīvoja. Bijām sāku�i strādāt, dzīve sakārtojās. Bet naids, kā zināms, traucē elpot� Tā nu Jānis Kapteinis, vecākais, uzaicināja māti un tēvu apskatīt viņa jauno jahtu un izmest kādu loku gar piekrasti. Mēs ar māsām no izbrauciena atteicāmies viesnīcā todien bija ļoti daudz darba. Kā zinādamas� Aina Putniņa smagi nopūtās.

-��� Un�? Kas notika tālāk? Kaķītis nepacietīgi mudināja stāstītāju.

-���� Tālāk� Diena bija skaidra un saulaina, pie debesim neviena mākonī�a. Mēs no viesnīcas lielā balkona vēl norau�dzījāmies, cik skaisti un cēli peld Kaija dīvaini, ka vecais devis laivai �o vārdu! kā pēk�ņi debesis nomācās, sacēlās stiprs vēj�, kaut kas nozibsnija un mūsu acu priek�ā jahta nogrima. Likās, it kā to kāds stāvus būtu ierāvis dzelmē. Kad vētra beidzās, nekas vairs nebija palicis pāri tikai skaidas, bet bojā gāju�os ūdenslīdēji neatrada. Ari vēlāk jūra viņus neatdeva. It kā �o �etru cilvēku nekad nebūtu bijis.

-��� Jēziņ� Annai negribot izlauzās.

Tas ta�u bija vistīrākais murgs!

-��� Ainas kundze, esmu dzirdējis, ka jūrā esot daudz viltīgu zemūdens straumju, kas veidojot virpuļus, bet ūdens masas, jūras dibenā skalojoties, pārvieto smiltis un jūraszāles, vei�dojot milzīgas gaisa kabatas, kas pārplīstot acumirkli iesūc sevi gan putnus, gan neuzmanīgāku peldētāju�

-��� Nezinu, nezinu� Visu mū�u esmu dzīvojusi jūras krastā, nekad nekādas kabatas nav plīsu�as, Aina Putniņa drūmi novilka. Izskatījās, it kā jūra būtu atvāzusi rīkli, lai viņus apritu� Mēs visi to redzējām.

-��� Varbūt te ir kaut kāda anomālā ģeomagnētiskā zona? Anna klusu nomurmināja, ta�u Aina izdzirdēja.

-��� Nevajag meklēt izskaidrojumus tam, ko nevar izskaidrot! Mēs ar to esam samierināju�ies. Noturējām piemiņas diev�kalpojumus, uzlikām pieminekli dzimtas kapos, pasērojām� Dzīvojam tālāk. Cik jau nu Kaija mums atļaus� Tā vien �ķiet, ka atkal pienācis rēķinu maksā�anas laiks� Nekas daudz gan vairs nav atlicis�

Pielēcis kājās un noskurinājies kā suns pēc peldē�anās, acīmredzot lai aizgaiņātu murgaino sajūtu, majors Miks Kaķī�tis iesaucās: Putniņas kundze, jūs ta�u negribēsiet apgalvot, ka �ajās dienās notiku�ais ir pārdabisko spēku darbs?! Ticiet man, esmu par to simtprocentīgi pārliecināts, ka atbildība jāuzņemas kādam, kur� staigā pa zemi uz divām kājām, kuram ir miesa, asinis un dvēsele. Par tās tīrību gan nezinu.

-���� Aina, jūs iesākāt stāstīt un aprāvāties� kas notika ar Dainas pirmo vīru, Dinas tēvu? Anna vaicāja.

-���� Viņ� bija tāljūras kapteiņa palīgs. Aizbrauca reisā un neatgriezās. Māsa toreiz burtiski sa�ķīda gabalos, jo Dinīte jau bija pieteikusies, bet viņi vēl tikai grasījās precēties. (Tipiski

Kaijas dzimtas sievietēm, nodomāja Anna.) Bērns piedzima, bet Daina bija tādā depresijā, ka man nācās meitenīti uzaudzināt pa�ai. Nolēmām reģistrēt viņu kā Spo�o. Cerējām, ka �is vārds nesīs veiksmi.

-��� Un par tēvu tā arī nekādu ziņu? Kā viņu sauca? Varbūt es varu palīdzēt painteresēties �ur un tur? Mums ir tādas iespējas, Miks ieminējās.

-���� Es� neatceros, tas notika tik sen. Ja jums nekas vairs nav vaicājams, es labprāt dotos atpūsties.

Anna Elizabete un Miks neuzkrīto�i saskatījās.

Ak tad neatceras! Trīs dzimtu vēsturi pusotra gadsimta ga�rumā, kur raduraksti savijusies krustu �ķērsu, atceras kā vienreizvienu, bet pa�as aud�umeitas tēva vārdu ne? Un mums tam būtu jānotic?

Miks jau vēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Anna, pa�ūpo�jusi galvu, iejaucās:

-���� Vēl tikai da�i jautājumi, Ainas kundze, tad mēs liksim jums mieru! Daina minēja, ka viesnīca �ogad svinēs simto dzim�anas dienu. Tas ir ilgs laiks ģimenes uzņēmuma darbī�bai, lai arī ar pārtraukumiem�

-��� Ilgs gan, jā. Gribējām svinēt� un svinēsim, ja nebūsim visi beigti vai bankrotēju�i, viņa rūgti iesmējās.

-���� Vai tuvākajā apkaimē jums ir kādi konkurenti? asi ievaicājās Kaķītis.

-���� Nekā nopietna. Alīdas viesu māja Mazreņģes ir mūsu filiāle, tāpat Kāpa tur vasarās saimnieko mans vīrs Uldis, puikas palīdz; ziemā tur nav ko darīt. Kaijciema centrā starp lielveikalu un domi ir kafejnīca Bura nekā sevi�ķa: maizītes labas, toties salāti vienmēr noslīku�i majonēzē vai etiķī, bet no siltajiem tikai solanka un karbonādes, cietas kā Pirmā Maija pazoles.

Anna pasmaidīja, atcerējusies bērnības baismīgos apavus. Ari viņai bija nācies izbaudīt �is kāju spīles.

-��� Un kā ar tālākiem konkurentiem?

-��� Vienīgie vērā ņemamie Waterman SPA atrodas kādus septiņdesmit kilometrus uz rietumiem. Tur saimnieko pus�traks zviedrs un pārsvarā uzturas tikai ārzemju tūristi tos ar lielajiem autobusiem turp aizgādā un pēc tam atkal ved prom. Tur cilvēki apgrozās�

Vai Ainas Putniņas balsī bija sadzirdama skaudība?

-���� Es līdz �im neesmu to sapratusi� kā Kaijas spēj savilkt galus? Apartamentu maksa ir ļoti augsta, toties procedūru un maltī�u cenas zemas. Darbinieku daudz, visiem jāmaksā alga. Vai veselības kop�ana un �āda atpūta Kaijciema vietējo iedzīvotāju vidū ir tik pieprasīta, lai spētu izlīdzināt bilanci? Anna skali domāja.

-���� Nejautājiet man par naudu, es no tām lietām neko nesa�protu! Tur Dainis ir� bija liels speciālists. Kad reiz ko līdzīgu jautāju māsai, viņa tikai nosmējās un attrauca neuztraucies, visiem pietiks, vasaras sezona visu saliks pa vietām. Tā jau ir kempings sāk pildīties jau maijā un atkarībā no laika apstāk�ļiem darbojas līdz septembrim, oktobrim; Mazreņģes ir vaļā visu cauru gadu, tāpat viesnīca un visi procedūru kabineti. Pamazām savācas�

-��� Vai Kaijciemā vēl kādai ģimenei varētu būt uz jums zobs, vienalga, kāda iemesla dēļ? Zinot �o leģendu, viņi varētu to izmantot, lai jūs beidzot noliktu pie vietas?

-���� Kāpēc jūs man vaicājat tādas lietas? Vai es zinu? Kaij�ciemā ta�u visi ir radinieki krustu �ķērsu, viens otram brā�lēns, tēvocis un krustdēls reizē. Kad tas vienreiz beigsies it kā citur pui�u un meitu nebūtu? Aina smagi nopūtās, un Annai Elizabetei pēk�ņi izlikās, ka viņa ar to domājusi kaut ko pavisam konkrētu.

-���� Ienaidnieki, jūs sakāt? Mums ar Kapteiņiem vairs nav ko dalīt, lai gan daudzi mēļo, ka mans Uldis par katru cenu plē�as tikt domes priek�sē�a krēslā, ko tagad aizņem Jānis Kapteinis. Viņa dēls Kaspars vada vietējo Tūrisma informācijas centru. Ļoti labvēlīgi izturas pret Dinīti un vispār pret mums, nevaram sūroties arvien novirza uz Kaijām ekskursantus un tūristu grupas. Matro�i? Varbūt pirms piecdesmit gadiem viņiem bija par ko sūdzēties, bet tagad visi viņējie strādā vies�nīcā un saņem labas algas. Vietējie zveji un viņu tuvinieki? Nu, jauno ciemu būvējot, daudzi no viņiem zaudēja daļu savu zemju, da�i pat mājas, ta�u pie tā jau nebijām vainīgi mēs, bet nekustamo īpa�umu attīstītāji.

Mēs� Daina iespēju robe�ās cen�as cilvēkiem dot darbu, bet kaijciemie�iem viesnīcas procedūras pieejamas par pus�cenu. Nezinu, kālab lai mūs nīstu! Ja godīgi nebūtu Spo�o, te, Kaijciemā, vispār nebūtu gandrīz nekā, ko redzēt vai darīt, tuk�a nomale nekurienes vidū�

-�� Tad jau grozi, kā gribi, sanāk, ka noziedznieks slēpjas pa�u vidū, rāmi rezumēja majors Kaķītis, izsaukdams pār savu galvu Ainas dusmu izvirdumu.

-���� Kā tad, kā tad! Un, ja reiz no pa�u vidus, tad nākat tik pie mums? Vai tāpēc, ka Rūda de�ūras laikā tas skuķis dabūja galu, viņ� uzreiz kļūst par slepkavu? Bet viņ� tovakar saņēma ziņu uz telefonu no vadības. Lai veras ciet ātrāk slēdz un dodas mājās atpūsties. Sūtīts bija, kā parasti, no Kaiju mobilās centrāles, tāpēc Rūdis mierīgi paklausīja un devās mājās. Atceros, tovakar vēl sūdzējās par sliktu pa��sajūtu, bija tāds miegains un drebelīgs. To visu viņ� tonakt izstāstīja tam jaunajam Z-pils policijas darbiniekam, kur� te bija ieradies arī vēlāk, kad� Toreiz nevienam pret viņu nebija nekādu pretenziju!

-���� Kur jūsu dēls ir tagad?

-���� Ēdamzālē. Apkalpo viesus pie galdiņiem un numuros. Lai gan drīz jau laikam vairs nebūs, ko�

-��� Putniņas kundze, ko jūs varat pastāstīt par baņķieri In�dru Lapiņu? Kaķītis lieti�ķi ierunājās.

Dainas māsa salēcās kā dzelta, un sekoja kārtējais emociju izvirdums: Kāds mums sakars ar to cepto baņķieri? Mēs ne�viens neviens no mums! tām saules vannām pat tuvumā neesam gāju�i! Mums saules pietiek savā sakņu dārzā un pie jūras!

-��� Ainas kundze, es nevaicāju par solārija telpām, bet par baņķieri. Viņa Kaijās esot bijusi bie�a vie�ņa.

-���� Ā, jūs par to� Jā, viņa pie mums atpūtās vismaz reizi trijos mēne�os. Nedēļu, divas� Un tā jau kādus trīs vai �etrus gadus. Atminos, arvien nodomāju cik labi gan strādāt bankā, ja reiz tur tādas algas, ka tik bie�i var pūsties un vaļoties. Bet viņai, nabadzītei, laikam kaut kas ar māgu nebija lāgā pie dakteres Anitas vien skraidīja� Viņai jau nebija, kā citiem, kuri brauc �urp notievēt. Viņa strauji zaudēja svaru, ar katru vieso�anās reizi kļuva arvien plānāka un caurspīdīgāka. Teica cilvēcīgi paēst varot vien pie mums, un ēda ar� kā zirgs.

Taisnība. Anna Elizabete pati to bija redzējusi savām acīm. Bet tad jau�

-��� Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kāpēc Daiņa Spo�ā līķis atradās jūsu elektriskās �āvētavas ēkā? Miks klusi un mierīgi pajautāja. Lūdzu, pastāstiet, kā jūs viņu uzgājāt? Kas notika?

Nepatīkamo atmiņu nomākta, Aina apklusa. Tad saņēmās.

-����� Es� todien grasījos tīrīt restes. Esam pasūtīju�i un tuvākajās dienās gaidām lielu jūras zivju kravu, visam vaja�dzēja būt sagatavotam. Svaigas zivis nevar gaidīt momentā jātīra, tad gar�vielās un dūmos! Iegāju �āvētavā, vienā rokā spainis ar tīrāmo �ķīdumu, otrā drā�u birste. Atminos, vēl nopukojos, kur� slaists nav aizvēris karstā kambara durvis tur satek tauciņi, un, ja ielai�as lielā mu�a, tad gan ir īstie prieki�

� pamanīju brūnu kāju, kas nokarājās no otrā �āvē�anas plaukta. Nodomāju puikas ākstās. Piegāju tuvāk un dusmīgi uzbļāvu kas tu tāds, vācies nost! Pat parāvu aiz pēdas. Tikai tad sapratu cilvēks! Iebrēcos nelabā balsī, bet līķis laikam no rāviena, sakustējās un novēlās. Ieraudzīju sava svaiņa seju�

Ticiet, es nezinu, kā viņ� tur gadījies! Pa�i redzējāt �ā�vētava nebija kurināta divas nedēļas. Bet, lai tā iz�āvētu astoņdesmit vai vairāk kilogramu gaļas ar visiem kauliem, turklāt vienā gabalā tas prasītu vismaz trīs �etras dienas! Starp citu, vai jūs pamanījāt, ka viņ� smar�oja pēc alk�ņa un kadiķa dūmiem? Tā �odien kūpina vairs tikai retais da�i vecie zvejnieki un vēl� mana mā� viņa aprāvās.

-��� �au, Mamm! Durvis atsprāga līdz kājai, un Kaiju māju lielajā virtuvē ielidoja Dainas meita Dina. Pabaro mani! Es tur, visu dienu aiz letes stāvēdama, esmu galīgi nosalusi un izbadējusies.

-���� Vai tad tu darbā neēdi? Aina pielēca kājās un sāka satraukti rosīties.

-���� Es ta�u neesmu traka! Pēc visa, kas tur noticis, lai es meklētu galu? O, jūs arī esat �eit� Es atvainojos. Dina sa�mulsa un aprāvās, sapratusi, ka pateikusi par daudz. Bet kāpēc jūs esat �eit, nevis viesnīcā?

-��� Bergas jaunkundze un majora kungs vēlējās uzzināt ko vairāk par Kaijciemu un mūsu viesnīcas vēsturi.

-���� Skaidrs. Un tu izstāstīji viņiem seno leģendu? Tev tik labi sanāk�

-��� Jā. Bet viņi domā, ka vainīgais jāmeklē mūsu pa�u vidū.

�ķita, Aina pie māsasmeitas meklē palīdzību.

-���� Zinu. Anna Elizabete man reiz vaicāja to pa�u, Dina bezkaislīgi atbildēja. Ziniet, es padomāju un secināju, ka tā varētu būt. Līdz �im gan turēju aizdomās patēvu. Man likās, viņ� varētu gribēt tikt vajā no mā� Dainas.

-��� Jā, man arī Dainis nekad nav paticis, Aina piekrīto�i pamāja ar galvu. �etrus gadus jaunāks par Dainu, pārspīlēti par sevi rūpējas, netikumu kā sunim blusu, dzer, pīpē zālīti.

-��� Mamm!

-���� � nelaida garām nevienus brun�us, man pat �ķiet, ka viesnīcā nebija neviena sievi�ķa, kuram viņ� savureiz nebūtu ielīdis biksiņās. Bet māsa uz viņu kā uzburta. Bija� viņa aprāvās.

-���� Mamm, nevajag tā runāt par aizgājējiem. Dainis nav� nebija slikts cilvēks. Mēs tikai viņu nesapratām, Dina skumji noteica. Nemaz. Viss bija pavisam citādi.

Tikai tagad Anna Elizabete pamanīja, ka viņas tēlā kaut kas ir mainījies tas kļuvis ko�āks un skarbāks.

Līdz�inējos pasteļtoņus bija nomainījis melns bik�kostlms ar baltu lakatiņu ap kaklu, bet galvenais bija mati agrāk brīvi krīto�ās, blondi sudrabainās cirtas ieguvu�as piesāti�nātu, tum�i asinssarkanu mirdzumu un savāktas smagā, vec�laicīgā mezglā uz kakla. Mākoņos lidojo�ā māksliniece bija pārvērtusies nopietnā, jaunā sievietē, kurai ir daudz jautā�jumu sev, citiem un pasaulei.

Dina mierīgi piegāja pie senlaicīgas bufetes, atvēra to, izņēma vairākas pudeles un sāka gatavot kokteili.

-���� Un ko jūs ar izmeklētāja kungu par to visu domājat, Anna? pastiepjot Annas virzienā pēc piparmētrām un ķir��iem smar�ojo�u dzērienu, viņa ievaicājās. Jūs jau laikam darba laikā nedrīkstat? replika Kaķītim.

-���� Es domāju, ka� mums vēl jāuzdod daudz jautājumu, Anna izlocījās no atbildes.

Dzert, nedzert? Vai tik tur nav septiņu indīgu mu�miru novā�rījums ar ķir�u zapti un piparmētrām?

Viņa mēģināja piespiest sevi būt pieklājīgai, ta�u nespēja glāzi ar asinssarkano �ķidrumu paņemt rokā.

-��� Jūs esat diplomāte, pasmaidīja Dina Spo�ā un, manī�dama Annas vilcinā�anos, pati iemalkoja no augstās kokteiļglāzes. Bet sakiet, Anna, vai jūs ticat leģendai par Kaijciema raganu?

-���� Un jūs?

-��� Es? Jā, es ticu! Dina izaicino�i paziņoja. Es pati pilnībā varētu tāda būt. Tad es jūs visus varētu noburt! Izrāvusi no smagā mezgla matadatu, viņa sapurināja sarkanās cirtas un izskrēja no istabas.

Kas viņiem visiem lēcies? Raganas? Burvestības? Interesanti, vai �ajā apvidū nav novēroti kaitīgi izgarojumi vai halucinogēnās sēnes? Vai tie�ām viņi tic� burvestībām?

-��� Ziniet� Arī es par to esmu daudz domājusi, it kā nola�sījusi Annas Elizabetes domas, ierunājās Aina. Jūs domājat, �ī ciema nosaukums radies tāpat vien? To oficiāli pie�ķīra 1901. gadā, pēc raganas Kaijas nā� nē, pārvēr�anās. Viņa dro�i vien iegāja jūrā un pārvērtās par viļņu putām. Kop� tā laika gar �o piekrasti, jo sevi�ķi gar Aklo ragu, arvien lidinās un peld lieli sudrabkaiju un zīriņu bari. Kad viņi sasē�as jūrā, iztālēm tas patie�ām izskatās pēc baltām viļņu putu galotnēm�

Ak, Aina, tev vajadzētu rakstīt dzeju un pasakas! Tāds talants aiziet zudībā�

Pametusi skatienu Mika virzienā, Anna manīja, ka arī viņ� domā tāpat. Kaiju viesnīcas traģisko notikumu atrisinājums slēpās ne jau pagātnē vai mistiskos pagātnes tēlos, bet kaut kur tepat līdzās, �odienā�

14.��aprīlis

Ģenerālis Bass bija omulīgi iekārtojies Mikam pie�ķirto Tuksne�a apartamentu lielajā gultā. Pēc Oskara Viduslā�a nātru, kadiķu un vīgrie�u slotiņām viņa mugura likās kļu�vusi jaunāka nekā pui�a gados, masieres draiskules Alīnas Nosikas stiprie pirksti ātri iedabūja vietā ierūsēju�os skrie�meļus un muskuļus, bet Grāfa karstā mēle, kas �obrīd cītīgi apstrādāja Kārļonkuļa papē�us, pabeidza �īvakara spa tūri.

Pārējie Miks, Anna, Zane, Egons, Mārtiņ�, Kārlis un Ģirts satupu�i kur kurais, gaidīja maģisko �nu?�.

-��� Nu, kas mums �oreiz ir? Bass palūkojās pēc savas ķir�koka pīpītes un, to atradis, iekoda zobos.

-���� Krusttēv, tu ta�u ne�? Miks drusciņ satraucās.

-���� Protams, ne. Man tikai nepatīk ko�amgumijas. Tātad? Līzbet, stāsti tu!

-��� N-nu� Mums ir gandrīz simt divdesmit gadu sena dzim�tas sāga, daudz baumu un tenku, trīs pavisam svaigi līķi baseinā, solārijā un �āvētavā un ļoti daudz nelabas dū�as visur citur.

Paga, paga, ko es nupat pateicu? Annas zemapziņā sāka mirgot sarkanā brīdinājuma lampiņa.

-��� Tad jau mans papildinājums būs pa�ā laikā, ģenerālis Bass pastiepa Annai brūnu aploksni ar divreiz labotu adresi.

-��� Piedod, biju spiests atplēst. Ieraudzīju nosūtī�anas datumu un nodomāju svarīgi.

�Slepkavības nebeidzas. 1901., 1919., 2001., 2009.

Kur� būs nākamais?�

Un izplēsums no kādas avīzes. Malas apskrupu�as. Datums redzams 1919. gada novembris. Toties nosaukuma nav. Raks�tiņ� interesants, lai gan īss.

�Kurzemes piekrastē aizdomās par spiego�anu pretinieka labā patruļnieku aizturēts un no�auts bēgot bruņots Z. apgabala pil�sonis Aleksandrs S., dz. 1901. g.�

Anna ar Miku saskatījās. Tātad vecā leģenda vismaz daļēji ir patiesa!

-��� Mīļie, tā neiet! �ķiet, jūs abi salīdzinājumā ar mums, pā�rējiem, zināt nepieklājīgi daudz! Tūliņ stāstiet, citādi es kāpju ma�īnā un braucu atpakaļ! ģenerālis ierūcās. Visi iesmējās. �is nu būs tas atpakaļ braucējs!

-���� Labi, klausieties es mēģinā�u sausi savilkt galus, bet Līzbete uztamborēs kruzuļus, ja būs par pliku, majors Miks Kaķītis ievilka elpu un iekārtojās ērtāk uz naktsgaldiņa malas.

Runādami ātri un pārmaiņus, viņi pusstundas laikā bija tiku�i cauri visiem svarīgākajiem faktiem.

-��� Vai kādam ir kas piebilstams? Kārļonkulis bargā ties�ne�a tonī noprasīja. Jauna informācija?

-���� Man, pieteicās Egons Dambergs. Biju pie Z-pils eks�pertiem. Viņiem tur ir izcili labi apgādāta laboratorijā, Rīga mierīgi var iet atpūsties. Lūk, tad nu mēs ar manu dienesta biedru Sa�iņu papētījām, paskatījām un �o to interesantu atradām. Naksnīgo peldē�anos mīļotājai D�esikai patie�ām uz ķermeņa atradās vairāki apsvilu�i punkti, dīvaini, ka sākotnē�jās apskates laikā tos neviens nepamanīja, jo tajās vietās bija cietis ari peldkostīms. Vēl kas plau�ās neatradām gandrīz nemaz ūdens, kas liecina viņa jau bija mirusi, kad kāds viņu ievēla ar seju ūdenī. Mana versija par nāves apstākļiem D�esika bija iekāpusi baseinā, varbūt drusku papeldējusi un tad atlaidusies uz viltus liedaga, lai izbaudītu ūdensstrūklu un bur�buļu masā�u. Pastiepusies, lai to ieslēgtu un uzprogrammētu vēlamo stiprumu, un� tas bija pēdējais, ko viņa savā mū�ā izdarīja. Aplūkojot viltus liedaga plāksni, mēs zem tās atra�dām divās vietās piestiprinātus vadus, acīmredzot strāvas avotu. Ieslēdzot burbuļmasā�as mehānismu, vienlaikus tika pievadīta strāva tērauda plāksnei, bet ķermenis, kas savieno nulli un fāzi, turklāt vēl sāļā ūdenī�

-���� Bet ūdens nebija sāļ�! iesaucās Anna Elizabete. Kad Daina man piezvanīja, lai nonāku lejā, viņa ar vīru jau bija tur. Mierināja satriekto Irmu Viduslāci, pirtnieka Oskara sievu. Viņa parasti uzkopj baseinu, pirti, d�akuzi un solārija telpas. Jauka sieviete, ar krietnu humoru, ta�u tajā vakarā raudāja vienā gabalā�

-��� Tu iesāki par ūdeni, Egons atgādināja.

-��� A, nu jā. Lūk, kad ienācu baseintelpā, atceros, nodomāju: apkopēja lieto zvērīgus tīrāmlīdzekļus viss smirdēja pēc hlora -, un no baseina gaisā cēlās karsti tvaiki. Neuzkrīto�i iebāzu ūdenī roku, pasmar�oju un pat pagar�oju ūdenī ne�bija ne grama sāls, kā tikko no krāna. Tāds ūdens tek visās vannasistabās.

-���� Paldies, tas ir ļoti vērtīgs novērojums, kas apstiprina mūsu domas sāļais ūdens bija vajadzīgs, lai nodro�inātu elektro�oka efektu sālsūdens lieliski vada elektrību, bet, kad darbiņ� bija padarīts, ūdeni apmainīja, piepildot baseinu ar karstu krāna ūdeni lai jauktu pēdas un neļautu pareizi noteikt nāves iestā�anās laiku. Tomēr, tomēr mēs ar Sa�iņu pacīnījāmies, un sanāca tā, ka D�esika nogalināta tre�ā aprīļa vakarā plus mīnus septiņos�

-��� Tas ir� laiks, kad mēs ar Zani bijām uzaicinātas vakari�ņās pie Spo�ajiem viņu mājās, Priedēs, domīgi bilda Anna Elizabete. Ielūgumu dzirdēja visi tobrīd baseintelpā eso�ie D�esika, baņķiere, Miks, Anna un Dainis Spo�ais. Aktrise tobrīd bija tikko aizgājusi.

-��� Un trīs no tobrīd klāteso�ajiem ir miru�i, tēloti nodre�binājās Mārtiņ�. �ef, jums jāuzmanās!

-��� Ļoti smieklīgi, Miks nomurmināja, ba�īgi lūkodamies uz Annu.

Vai viņa domā to pa�u?

-��� Es varu turpināt? Egons nepacietīgi dīdījās, gribēdams ātrāk izstāstīt satrieco�os jaunumus. Mēs tās meitenes kuņģī atradām ļoti interesantu vielu maisījumu kofeīnu, guaranu, ingveru, akai koka augļu pulveri, sibutramīnu, rimonabantu, efedrīnu un vēl da�us amfetamīna atvasinājumus parasti tos da�ādās kombinācijās un koncentrācijās izmanto �obrīd tik populārajos notievē�anas līdzekļos kapsulās, pulveros, kokteiļos. Tie nomāc apetīti, paaugstina tonusu un rada eiforisku viegluma sajūtu ķermenī, vienlaikus �ķeļot taukaudus. It kā nekā slikta, ta�u ar laiku �ie preparāti var radīt blaknes aknu, nieru, �ultspū�ļa traucējumus, sirds mazspēju, hroniskas galvassāpes, asinsspiediena svārstības, sliktu gara�stāvokli, bezmiegu, halucinācijas un depresiju. Tiesa gan, tas viss ir ļoti individuāli� A, es nepateicu tās pa�as vielas, tikai lielākā koncentrācijā mēs atradām arī miru�ās baņķieres Indras Lapiņas organismā.

-���� Paga, Egu, tu gribi teikt, ka viesnīcas diētas ārstes Ani�tas Sietiņsones it kā individuāli katram viesim izstrādātajos pa�māju zālī�u pulverī�os, kas jālieto pirms katras ēdienreizes, iejaukti �ie te tropisko mū�ame�u un vēl sazin no kurienes nāku�o augu ekstrakti?

-��� Ne tikai augu ekstrakti kā jau teicu, tur bija arī sintē�tiskās sastāvdaļas. Ar tām mēs uzreiz galā netikām, jāpagaida

Narkoloģijas centra ekspertu slēdziens. Ir aizdomas, ka jūsu maģiskā daktere saviem ne mazāk maģiskajiem pulveri�iem pievienojusi kaut ko līdzīgu ecstasy, kas izraisa eiforiju un� atkarību. �ēl, ka nezinām, vai ari citi klienti apmeklēju�i dak�teri Anitu un vai ari viņiem izsniegti �ie gar�augu pulverī�i.

-���� Varbūt pārmeklēt pārējos apartamentus? ierosināja Kārlis. Viņ� nespēja nosēdēt, gribēja darboties.

-�� Uz kāda pamata? Miks iebilda. Ja mums būtu nopietns aizdomās turamais, tad� Bet tā vienkār�i lauzties numuri�ņos un pieprasīt parādīt mantas� nebūs labi. Ta�u ar dakterīti gan nāksies aprunāties�

-���� Jā, jā� Anna pa�ūpoja galvu. Daina Spo�ā mums visiem galvu noskrūvēs. Viņa ta�u mūs aicināja �urp, lai no�vērstu iespējamos nelaimes draudus, bet tā vietā� Mēs� es� esmu izgāzusies�

-������������� Kas tās par muļķībām?! bargi iesaucās ģenerālis Bass.

-��� Kāpēc gan tu? Ja vispār kāds, tad mēs visi! Es te tā klausos, skatos un prātoju, un ziniet, ko? Man rodas sajūta, ka mūs visu laiku vazā aiz deguna un viss notieko�ais ir labi izdomāta, tikai ļoti ne�ēlīga spēle. Es gan vēl neesmu sapratis tās jēgu, bet kad sapratī�u, lai tas mūdzis saturas! Viņ� pakratīja dūri pret iztēloto slepkavu.

-���� Viņa mums mēģināja kaut ko pateikt� Es tikai nupat sapratu, ko� lēni kā domās nogrimusi, kā aizmigusi ieru�nājās Anna Elizabete. Baņķiere� Lapiņa� Tovakar, kad Zane viņai baseinā gandrīz uzkrita virsū, mēs pēc notiku�ā sildījāmies Kamīnzālē uz to uzstāja Daina. Baseina sargs bija paziņojis direktorei par incidentu ūdenī, un viņa gribēja būt pārliecināta, ka visiem viss ir kārtībā. Atceros, jūs, pui�i, blakustelpā spēlējāt biljardu. Bet mēs tovakar runājāmies par visu ko par sievietēm, vīrie�iem, dakteres Anitas pulverī�iem un profesionālo izdeg�anas sindromu.

Lapiņa pieminēja trīs interesantas lietas viņa �eit esot jau septīto reizi, bet �oreiz gaisā jau�ama tāda kā spriedze; esot dīvaini spēlēt �ahu un tad pēk�ņi saprast, ka esi bijis bandinieks sve�ā spēlē, turklāt jau nokauts bandinieks; un tre�ā lieta izdzirdējusi mani sakām, ka D�esikas nāve bijis nelaimes gadījums (tā mēs tobrīd domājām), viņa aizrijās ar groku un sāka stipri klepot. Tātad�

-� tātad viņai bija zināms pamats domāt, ka tas tā nav, precizēja Miks. Iespējams, viņa kaut ko zināja vai bija redzē�jusi atcerieties, tovakar Lapiņa baseinā palika pēdējā!

-��� Varbūt viņa juta, ka pati kļuvusi pārāk atkarīga no dak�teres Anitas pulven�iem? Lai gan maltī�u reizēs dū�īgi ēda, viņa ar katru dienu kļuva arvien kalsnāka un vājāka, Zane izteica minējumu, tad piesarkusi noklepojās un iz�āva tei�kumu, kas visus padarīja mēmus: Man ir �ī pulverī�a kār�biņa! Istabā� Varu atnest, lai Egons pārbauda. Viņa pielēca kājās un izsteidzās pa durvīm.

-���� Bet ziniet, kas bija visbriesmīgākais torīt, kad viņu at�rada� Anna klusi teica. Zirneklis. Liels, melns zirneklis uz nabaga sievietes apdegu�ās ādas. Tas izskatījās tik� nekrietni kā ņirgā�anās!

-���� Bija jau ari, Egons nikni piebilda. Ņirgā�anās. Mēs nevienam neteicām, ta�u zirneklis bija mākslīgs!

Viņā vienlaikus pavērās septiņi izbrīnīti, �okēti un neticīgi acu pāri.

Mākslīgs? Vai tas būtu jāuztver kā izaicinājums?

-���� Bet tad jau� vainīgais būs dzirdējis manu un Indras Lapiņas sarunu, precīzāk pēdējo teikumu. Anna izmisīgi centās atsaukt kaut ko atmiņā. Miks atvainojās un kaut kur aizgāja, Zane devās uz solāriju, bet mēs ar baņķieri bridi palikām divas vien. Viņa teica, ka vēl mirklīti pakavēsies pie uguns un tad, iespējams, sekos mums uz Saules istabu vai arī uz tuksne�a terapiju� �Man ļoti patīk sajūta, kad ādai pie�skaras karstas smiltis un vari būt dro�s, ka tajās nedzīvo neviens ne�ķīsts mo�ķis.� Kāds būs to dzirdējis un izpildījis tikai a�gārni. Bet, klau, jūs �etri ta�u biljarda istabā dzenājāt bumbas un durvis bija pusvirus es dzirdēju, kā klaudz kijas. Vai cita neviena tur nebija?

Ģirts, Kārlis, Egons un Mārtiņ� neizpratnē saskatījās.

-��� Mēs aizgājām jau pēc pirmās spēles, teica Ģirts. Ap�mēram pēc desmit minūtēm�

Lieliski. Ja pui�u tur nebija, tas nozīmē KĀDS ideāli varēja noklausīties un operatīvi sagatavoties�

-���� Starp citu, Mik, kur tu tovakar tik pēk�ņi aizskrēji? Anna urķīgi ievaicājās.

-�� Uz baseintelpu. Tovakar tur atkal de�urēja Rūdis Putniņ�, gribēju viņam �o to pajautāt.

-���� Pajautāji? Ģenerālis Bass viņā nopietni paraudzījās.

-�� Jā. Puisis pastāstīja to pa�u, ko vakar uzzinājām no viņa mātes, liktenīgajā vakarā viņ� no viesnīcas mobilās centrāles saņēmis īsziņu ar rīkojumu vērt ciet ātrāk un doties atpūsties, ko arī izdarījis.

-��� Brīni�ķīgi sagatavots spēles laukums tum�s, tuk�s un kluss� Anna nomurmināja.

-���� Ko tu teici? Miks saausījās. Kāds spēles laukums?

-�� Vienkār�i. Spēles laukums. Pirms spēles no laukuma ta�u mēdz aizvākt visu lieko, vai ne? Atbilde neviesa ne mazāko skaidrību. Vajadzētu iztaujāt saules meiteni Artu Knaģi. Viņai ir pieredze ar tum�u un klusu telpu, kurā pēc procedūras klients pamostas viens pats�

-��� Es ar viņu runāju, Miks noteica. Un viņa pieminēja gadījumu ar tevi, jutās ļoti vainīga. Viņai toreiz sametusies slikta dū�a, kas uz kopējā notikumu fona ir ticami. Bet� viņ� saminstinājās, baņķieres slepkavības vakarā Saules istabas pēdējā kliente esot bijusi Zane. Baņķiere uz procedūru nav ieradusies.

-���� Kā nav? Bet mēs ta�u viņu no rīta atradām miru�u glie�me�vākā?!

-��� Jā, bet �is noziegums acīmredzot noticis vēlāk, pēc tam, kad Arta Knaģe, tāpat kā iepriek� Rūdis, bija saņēmusi SMS ar rīkojumu vērt ciet agrāk un doties atpūsties. Zinot par pirmo nelaimes gadījumu (protams, par to zina viss personāls!), viņa nodomājusi, ka rīkojums saistīts ar dro�ības pasākumiem, un apmierināta devusies mājās.

-���� Protams, viņas stāvoklī� Anna pie sevis noteica, ta�u Miks bija sadzirdējis.

-��� Kādā stāvoklī?

-��� N-nu.. negribu izklausīties pēc tenku vāceles, ta�u, manu�prāt, Arta Knaģe drīz ies dekrētā. Interesanti�

-���� � kur� ir bērna tēvs, tu gribēji teikt, vai ne? Ģirts uz�ķēra. Diez ko par to saka apdauzītais brāļuks?

-����� Man �ķiet, viņam �obrīd vairāk par visu pasaulē rūp pa�a samaitātā fizionomija, pasmīnēja Anna, atceroties fil�mē�anas pēcpusdienu, kad Dzintars Knaģis, nejau�i iespēries viesu hallē un ieraudzījis viņu un pārējos uzņem�anas grupas dalībniekus, glu�i kā meitene bija abām rokām aizsedzis seju, lai noslēptu pietūku�o vaigu un salauzto degunu. Blondais skaistulis bija locījies kā zutis uz pannas, atrunādamies, ka viņu tuvākajās dienās nevajagot filmēt, rau, cik nelaimīgi sa�gadījies dzīvoklī pārbīdīju�i mēbeles, un naktī, iedams uz ķeizarmājiņu, ieskrējis stenderē, tagad vismaz nedēļu izska�tī�oties pēc �ana Pola Belmondo.

-����� Starp citu, es esmu vairāk nekā pārliecināta, ka tie�i Dzintars Knaģis bija tas, kuru es, glieme�nīcā gulēdama, dzir�dēju strīdamies ar kādu solārija telpā. Jāatzīst, sākumā vienbrid nodomāju, ka vīrietis ir Dainis Spo�ais, jo sieviete viņu apvainoja jaunas mīļākās ievie�anā� Ta�u nē. Jautājums tikai � kura bija �is temperamentīgās diskusijas partnere? Variantu cik tik uziet: Alīna, Liene, Viviāna, Inta vai kāda no viņas salona meitenēm, abas istabmeitas Sandra un Zanda, galu galā arī Daina un Dina. Balsis atpazīt nevarēja, jo strīds norisa �ukstus� Un tagad kaut ko tādu vaicāt vispār nav jēgas naivi būtu cerēt, ka viņas gribētu atbildēt uz jautājumu vai jums pirms D�esikas slepkavības bija randiņ� solārija telpā?

-��� Protams. Bet varbūt jāpavaicā kavalierim? �ķelmīgi piemiedzis aci, ierosināja ģenerālis Bass. Nedomāju vis, ka �is puisietis ir kaut ko dzirdējis par d�entlmeniskuma pamat�principiem. Un man �ķiet, ja mazliet uzspiedīsiet ar to es gan nedomāju viņa lauzto degunu! , viņ� pats visu izstāstīs. Arī to, kāpēc ielauzās pie jums numurā un kā jutās, sastopoties ar Zanītes briesmīgo tupeli.

-���� Kam te manas modīgās kurpiņas nepatīk? Prāvu kar�tona kastīti rokās turēdama, viesnīcas numura durvis stāvēja Zane. Te būs. Ņem visu un analizē uz nebēdu. Es to draņķi vairs mutē neņem�u vienu dienu palietoju un visu nakti, segās ietinusies un zobus klabinādama, tupēju ķeizarmājiņā. Nu nē, paldies!

Visi iesmējās. Mazais jautrības mirklis nedaudz izkliedēja sabiezēju�o spriedzi.

-��� Es tā skatos, ka man neviens negrib ļaut runāt, viegli saīdzis, Egons pasūdzējās. Bet es vēl neesmu beidzis ziņot par ekspertī�u rezultātiem! Ar mūsu tre�o draugu Daini Spo�o ir pavisam interesanti�

Anna Elizabete būtu varējusi no�miegt ekspertu priek��nieku Egonu plikām rokām.

Johaidī, viņam ir, ko stāstīt, bet viņ� te koķetē un velk laiku kā tāda jauna meita pirmajā randiņā!

-��� Tu tagad teiksi, ka viņ� vispirms ir guvis smagu traumu galvaskausa pieres daļā, pēc tam no�ņaugts un visbeidzot iz�āvēts, visticamāk, ar alk�ņa malku, Anna tracino�i lēni uzskatīja. To jau mēs zinām.

-���� Ahā! Bet vai jūs zināt, ka mēs viņa plau�ās atradām alk�ņa un kadiķa malkas dūmus? Egons atcirta.

Viņa teiktais lēni, ļoti lēni aizgāja līdz klausītāju apziņai, lai tad izraisītu sprādzienu.

-��� Tu gribi teikt, ka, nokļuvis �āvētavā, Dainis Spo�ais bija dzīvs? Zane �okēta no�ukstēja.

-��� Tā rādās. Vēl vairāk izskatās, ka trieciens pieres apvidū varētu būt radies nejau�i pa�am paklūpot vai ieskrienot durvīs. Iespējams, viņ� apdulla, uz mirkli zaudēja samaņu. Un kāds vai kāda nekavējās to izmantot uzklupa un mēģināja no�ņaugt. Izskatās, ka tas darīts ar cimdiem rokās. Kakla ra�jonā atradām melnas ādas kripatiņas. Kad upuris atslāba, �ņaudzējs viņu nogādāja dro�ā vietā �āvētavā. Starp citu, mēs pārbaudījām, direktores māsa Aina Putniņa un viņas �ā�vētava patie�ām ir bez vainas līķis uz turieni atnests tikai iepriek�ējā naktī, jau kaltētās mūmijas statusā.

� esam pasūtīju�i un tuvākajās dienās gaidām lielu jūras zivju kravu, visam vajadzēja būt sagatavotam�

-��� To izdarījis kāds, kur� zināja, ka drīzumā Aina saņems lielu �āvējamo zivju kravu. Kāds, kur� gribēja, lai Daiņa mirs�tīgās atliekas atrod tie�i tur, kur tās atrada, Kaiju māju �āvētavā, Anna noteikti paziņoja.

-�� Tomēr interesanti kas nepiecie�ams, lai iz�āvētu pieau�gu�u vīrieti? Zane skaļi ieprātojās. Un vai tas ir karstais vai aukstais �āvējums?

-��� Zane! Annai no draudzenes vieglprātības metās nelabi.

-���� Paga, paga, ko tu teici? Egons tīri vai salēcās. Auk�stais vai karstais?

-����� Nūja, jo starp abiem �āvējumu veidiem ir milzīga at�ķirība. Vienā gadījumā gaļa sanāk� kā cepetis: dū�īgi caurkarsēta, ar versmojo�iem dūmiem aprauta, faktiski izsau�tēta; otrā dūmojot ar lieliem pārtraukumiem, bet faktiski kaltējot, galā sanāk tāds kā vītinājums: ciets, sīksts, grūti sako��ams, bet tāpēc ne mazāk gar�īgs. Mana vecāmamma �āvēja tie�i tā cūķis tika sadalīts prāvos kumāsos, iesālīts, iepiparots un ieķiplokots, tad drusku nostāvējās, lai ievelkas gar�vielas, un skurstenī! Bet, cik atceros, �ādi �āvējot, piecus un se�us kilogramus smagiem gabaliem vajadzēja divas trīs dienas, lai iegūtu pareizo konsistenci brūnumu un sīkstumu. Tik lie�lam liemenim dro�i vien vajadzētu vismaz piecas se�as dienas.

Tad, re, ko viņi iznesa pa Dzeltenās kafejnīcas durvīm tajā naktī! Anna Elizabete atcerējās lielo saini.

-��� Egon, vai Dainis Spo�ais varētu būt nogalināts naktī no sestā uz septīto aprīli? viņa vaicāja.

-���� Mierīgi.

-���� Miku, tas nozīmē, ka mums nopietni jāpārskata versija par Daini Spo�o kā iespējamo naudas zagli, Anna domīgi iesāka, tad pati sevi izlaboja. Bet varbūt arī ne. Varbūt viņ� tie�ām to naudu aizskaitīja, ta�u rīkojās pēc kāda pavēles un pēc tam�

-���� � �is kāds viņu novāca? Piecpadsmit tūksto�u dēļ? Kaķītis neticīgi piepacēla uzaci.

-��� Nesaki neko. Slepkavības ir notiku�as arī niecīgu summu dēļ, un �ī ir liela nauda, ģenerālis iebilda.

-���� Klausieties, bet, ja nauda pārskaitīta caur i-banku, tam nevajadzēja būt Spo�ajam, pietika ar paroli un kodu karti! Kārlis skaļi iesaucās. To varēja izdarīt jebkur� no personāla vai tuviniekiem.

Personāls un tuvinieki, personāls un tuvinieki� Kāpēc tas tā sējās kopā? Viena liela, laimīga ģimene�

-��� Egon, vai tev izdevās kaut ko izspiest no tās ruma pude�les? Anna painteresējās.

-���� Elementāri. Rums + citrona miziņas + klofelīns, tiesa, nelielā koncentrācijā. Tipiska izvarotāju un apdzirdltāju-zagļu dzira. Upuris tiek sacienāts, kļūst miegains un atslēdzas, bet tikmēr kaitnieks var izdarīt jebko apzagt, izrevidēt mājokli, jā, ari seksuāli papriecāties un būt dro�s, ka otrs neko neat�cerēsies.

-�� Tad tāpēc man vēl divas dienas tik bezdievīgi nāca miegs! Zane sa�utusi iesaucās. Nu, maita�

-���� Par ko tu, bērns, runā? ģenerālis saausījās. Kur� ir maita? Tev kāds nodarīja pāri?

-��� Nē, būtu mēģinājis, es viņam acis izskrāpētu! Nu, Aļģirds ta�u! Kultūrists�

Nu, nu, �iepiņ, nedziedi tobrīd piejūras tu izskatījies visnotaļ apmierināta! Anna nodomāja, ta�u skaļi pateica pavisam ko citu: Tu vari būt priecīga un apmierināta par savu spēcīgo ķermeni un kārtīgo ē�anu. Tikai tāpēc tu vēl biji pie samaņas, kad mēs ar Aktrises kundzi tevi atradām.

� viņ� mani visu laiku iztaujāja par tevi! Kas tu esi, ko dari�

-��� Mik, man liekas, mūsu orientē�anās sporta un trena�ieru mīļotājam būs sakrājies �is un tas stāstāms� Piemēram, ko viņ� zina par saldētām kaijām? Kur� un kāpēc viņam lika noņemt Zani no trases un tikmēr piestiprināt viņas jakai rai�dītāju? Un visbeidzot ko un uz kurieni viņ� aiznesa naktī uz septīto aprīli?

*� * *

Vēl mirkli pārspriedu�i darāmos darbus, viņi izklīda.

Miks un Egons devās aprunāties ar Aļģirdu un apciemot dakteri Anitu Sietiņsoni viņas kabinetā.

Mārtiņ� tika aizsūtīts pārgājienā pa tuvējo un tālāko ap�kārtni �āvētavu medībās.

Ģenerālis izteica vēlmi pastaigāties pa Kaijciemu un uzai�cināja sev līdzi apmulsu�o Zani.

Ģirts saņēma uzdevumu doties papļāpāt ar Dzintaru Knaģi. Par viesnīcas sendienām un ne tikai�

-��� Nu, ko tev izdevās noskaidrot? aizslēgusi sava viesnīcas numura ārdurvis un dro�ības pēc arī guļamistabas durvis, Anna Elizabete nepacietīgi metās tirdīt Kārli.

-��� Rāmāk, rāmāk! Nedzen zirgus! Viņ� nesteidzīgi atvēra savu superdatoru. Tad nu tā� Es mazliet pameklēju, paka�ņājos un palo�ņāju� Nav prāta darbs uzticēt dro�ību un finanses vienam cilvēkam, sevi�ķi, ja viņ� ir tik traks, ka visas paroles glabā vienuviet savā datorā. Tu toreiz teici, ka Spo�ais ir augstas klases programmētājs� Zini, man tevi jāsa�rūgtina nebija vis. Augstas klases speciālists nebūtu �ādi risinājis uzņēmuma dro�ības jautājumus atstāt novēro��anas programmu un safilmēto materiālu uz ārējā servera, kam var piekļūt jebkur� un, kā mēs redzējām, arī piekļuva un nodzēsa visu arhīvu! Par laimi, todien pārkopējot Spo�ā cietni, es izdarīju vairāk un nocēlu �o to ari no servera. Vēl drusciņ fantāzijas, un arhīvs ar visu atslēgu bija man rokā.

-��� Nu, Kārli, tu esi zvērs! Anna atzinīgi nosvilpās. Diem��ēl ne mēs, ne Miks �os materiālus atklāti izmantot nevarēsim, jo tie iegūti� hm� juridiski ap�aubāmā ceļā. Bet nu, �trunts par bitēm! Kas tur bija?

-��� Tur bija ļoti interesantas lietas. Nāc, paskaties pati! Kas to būtu domājis?

Redzētais Annu Elizabeti �okēja.

Tad, redz, kā! Tas daudz ko izskaidroja. Vajadzēja padomāt.

-����� Nu, ko tālāk? Uzslavas spārnots, Kārlis bija gatavs jauniem varoņdarbiem.

-��� Tālāk� nekustīgi raudzīdamās pa logu uz jūru, Anna nomurmināja. Ko tu teici?

-��� Es vaicāju ko tālāk? Kārlis nepacietīgi iesaucās. Būs vēl kāda at�ifrējama mīkla?

-������������ At�ifrējama mikla? Kārllt, tu esi ģēnijs! Anna iebļāvās.

-���� Būs gan. Pagaidi!

Grāfam par lieliem priekiem, nometusies uz ceļiem, viņa līdz pusei palīda zem platās gultas un ilgi kaut ko tur ķek�sēja. Pēdīgi, viegli noputējusi (ak, �īs apkopējas un pagultes!), atpakaļgājienā izrāpās laukā un pastiepa Kārlim mazu sainīti. Tajā atradās divi identiski kuloni un viena pārrauta ķēdīte.

-���� Abos kulonos atrodas �ipkartes. Savām acīm redzēju, kā kulons darbojas kā raidītājs novietojot kaijas aci pret elektronisko durvju lāzeraci, tiek atbrīvots atslēgas mehā�nisms. Mūsu vieso�anās sākumā Dina Spo�ā man pie�ķīra līdzīgu kulonu, nosaucot to par Kaija+. Jautājums vai visi viesnīcas personāla kuloni ir identiski, vai arī �ipkartes kaut kādā veidā cita no citas at�ķiras un tās iespējams identificēt? Vai vari to pārbaudīt?

-��� Baidos, ka tu no manis prasi neiespējamo. Kārlis domīgi grozīja smalkos sudraba izstrādājumus, tad atknibināja tos vaļā un ilgi pētīja mazās mikroshēmiņas. Hmm� man tāda kar�u lasītāja nav, varbūt Egonam�

*� * *

Pie debesīm nemanot bija savilku�ies svina smagi, melni mākoņi, skaidri liecinot būs negaiss.

Izgājusi pastaigā ar suni, kuram �odien gribējās skriet, lēkt un ālēties, Anna Elizabete pavisam sagurusi atgriezās savā numurā un devās taisni uz gultu. Iekrist uz deguna spilvenā un beidzot vienreiz izgulēties tas bija viņas lielākais sapnis. Diem�ēl, kā izskatījās, tam nebūs lemts piepildīties, jo platajā gultā, saldi aizmidzis, jau krāca Miks Kaķītis.

Mirkli �aubījusies, Anna viņu ievīstīja gultas pārsegā, bet sev no skapja izņēma pūkainu pledu.

Pie joda visus steidzamos darbus, atmosfēras spiediens stāvus dzen zemē iek�ā. Vismaz stundu netraucēta miega!

*� * *

Viņa bija nonākusi tajā saldi pūkainajā agregātstāvoklī, kad nomods pāriet dziļā miega fāzē.

Pēk�ņi noblīk�ķēja durvis un istabā aizelsies ieskrēja Kār�lis: Līzbet, neguli, mosties, es atradu! Mēs ar Egonu atra�dām! Katrs �ips satur trīs burtu un divpadsmit skaitļu kom�bināciju. Tavējais divpadsmit ciparus un vārdu Kaija+. Par cipariem nezinu, ta�u pieļauju, ka burti apzīmē vārda un uzvārda pirmos burtus. Dīvainākais, ka abos atrastajos �ipos tie ir vienādi S.D.S.

15.��aprīlis

Anna Elizabete pamodās, pilnībā izgulējusies un atspir�gusi. Galva bija skaidra, un domas raisījās viegli.

Saules spo�ie stari gar aizkara malu līda istabā. Izdzirdusi aiz sienas nobimbinām lielo veclaiku stundeni un paraudzī�jusies mobilā tālruņa displejā, viņa sastinga rīts! Pusastoņi! Viņi bija nogulēju�i divpadsmit stundas. Līdzās, ritinādamies laukā no kruzuļainā pārsega, saknosljās Miks Kaķītis, un, sadzirdējis rosino�os trok�ņus, acumirklī pamodās arī Grāfs par to liecināja ritmiskā astes bunk�ķinā�ana pret grīdu.

-�� Miku, vai tev ne�ķiet savādi, ka visi negadījumi un nozie�gumi Kaijās notiku�i vai notiek tad, kad līdzās atrodas vai tikko bijis kāds no mums� It kā kāds uz mums mēģinātu mest aizdomu vai neuzticības ēnu.

-��� Es gan to redzu drusku citādi �ādi, ar mūsu klātbūtni, kāds vai kādi mēģina piesegties, Miks saldi no�āvājās un izstaipījās tā, ka kauli nobrak�ķēja. Starp citu, kas ir ar tiem kuloniem? Es laikam vakar biju tā aizmidzis, ka mani nespētu pamodināt pat pastardienas bazūnes.

-���� Tālu no tā nebija Kārlis bija tik ļoti sapriecājies par savu un Egona atradumu, ka viņu nevarēja apklusināt citādi, kā vien iedodot jaunu uzdevumu. Tu dro�i vien dusmosies, un laikam jau pārāk legāli tas nebūs, bet� Anna Elizabete ātri izstāstīja Mikam savu ieceri.

Pretēji gaidītajam viņ� nedusmojās, bet sāka smieties.

-Ja no �itā kaut kas iznāks, bū�u spiests jūs abus pieņemt �tatā savā brigādē�

-���� Nē, paldies, es labāk palik�u Me�ājos. Kārlis gan varētu justies pagodināts.

Anna uz bridi aizdomājās.

-��� Bet ar kuloniem ir tā ja �is abreviatūras nozīmē viesnī�cas darbinieku vārdu pirmos burtus, mēs to drīz uzzināsim Kārlis apsolīja pārbaudīt darbinieku reģistrus. Viņ� toreiz no Daiņa datora nocēla visu.

-��� Protams, atkal ne pārāk legāli, vai ne? Miks paironizēja.

-��� K-hm, Anna neatbildēja.

-��� Līzbet, Līzbet, nu ko lai ar tevi dara? Kaķītis paripinājās uz Annas pusi un ievilka viņu azotē. Vai tu esi padomājusi, kā es tik�u galā ar pulkvedi Bramani?

-���� Major Kaķīt, beidz tēlot cietēju un pat necenties mani ie�ēlināt gan jau jūs ar Kārļonkuli un Egonu izdomāsiet! Anna atņurdēja, ta�u no siltā rokas ieloka laukā nerāvās. Es, redz, tā padomāju�

Miks izmisumā novaidējās. Vēl kaut kas!

-���� Es, redz, tā padomāju, Anna Elizabete nesatricināmi turpināja, uz ko īsti notieko�ais met ēnu?

Baumas, tenkas, neslava uz visiem viesnīcas darbinie�kiem, bet galvenais uz īpa�niekiem.

Viesu sliktā dū�a un beigtā kaija svētku tortē sitiens pa saulīti Alīdai Reņģei, kura tā lepojas ar savu perfekto virtuvi un nevainojamo pavārmākslu.

Dziedātājas D�esikas līķis baseinā trieciens Ainai, jo notiku�ajā iejaukts viņas dēls Rūdis.

Ielau�anās aptiekā viennozīmīgi sagādāja nopietnas pro�blēmas pedantu karalim Altam Putenim.

Naudas zādzība no konta nepatik�anas Dainai un vien�laikus visiem, jo aizkavējās algu izmaksa.

Baņķieres līķis solārijā teorētiski par to atbildīga Arta Knaģe, faktiski zem sitiena tiek palikti abi Daina un Dai�nis Spo�ie jo administratore saņēmusi SMS caur viesnīcas mobilo centrāli.

-����� Paga, es noskaidroju pieeja mobilo sakaru centrālei ir arī de�urējo�ajiem administratoriem! Miks pārtrauca uzskaitī�jumu. Tas nozīmē, ka iesaistītas varētu būt arī Dina un Liene.

-���� Tas ir kas jauns, paldies, Anna noteica. Bet es tur�pinā�u. Un visbeidzot atrodot Daiņa Spo�ā mūmiju Kaiju elektriskajā �āvētavā, atkal zem sitiena tiek palikta Aina, tikai �oreiz kopā ar dēliem un vīru, jo ikvienam skaidrs, ka viņa ir pārāk trausla, lai spētu pārvietot prāvu, muskuļotu vīrieti, jo vairāk miru�u.

-��� Viņ� nebija miris, kad�

-����� Zinu, bet cilvēks bez samaņas, miegā vai dzērumā ir atslābis, līdz ar to ļoti smags, un sieviete viena nespēj pa�nest pieaugu�u veci. Ta�u ir kāds �bet� alk�ņa un kadiķu dūmi, kas ļoti smagi iegā� Alīdu Reņģi, jo, kā gandrīz pateica Aina Spo�ā, tā �odien �āvē tikai mana mā� Māsa, viņa gri�bēja teikt.

-��� Labi, tu visu ļoti skaidri savilki kopā. Tomēr Daiņa mir�stīgo atlieku atra�anas vieta un pat dūmi plau�ās neliecina, ka viena vai otra Dainas māsa būtu ķēru�ās pie tik radikāliem līdzekļiem, lai tiktu vaļā no nemīlētā �vāģera.

-����� Neliecina gan. Un" te nu mums talkā var nākt pats� Dainis Spo�ais. Kārlis un Egons vakar uzraka vēl kaut ko par spīti tam, ka dro�ības kameru ieraksti un to pārvaldības programma no galvenā servera tika nodzēsta un Daiņa Spo�ā ūberkrutais kompis bez pēdām pazudis, pui�iem izdevās ar ekvilibristiskām metodēm atjaunot gan datu apstrādes pro�grammu, gan lielu daļu videoarhīva. Viņi solījās to līdz �im rītam rūpīgi pārskatīt. Varbūt kaut kas gadīsies� Un, ja vēl izdosies tas, ko tev nupat teicu, mēs būsim zirgā!

*� * *

-��� Jaunais pāri, vai nebūs diezgan susts? Laiks celties un brokastot! Aiz durvīm atskanēja uzsvērti skaļa klepo�ana un bezmaz ceremoniāla klauvē�ana, pēc kuras iek�ā iebruka visa jautrā kompānija ar ģenerāli Basu priek�galā.

Grāfs, nospriedis, ka sākusies kolektīvā izklaide, sāka skaļi un līksmi riet�

-��� Ku�, sunīt, pamodināsi vēl visus rēgus! Zane, izteiks�mīgi pārbolījusi acis, baisi no�ukstēja un iesprauslājās, ta�u nez kāpēc pat rīta spilgtajā gaismā nevienam negribējās smieties līdzi.

�ajā ēkā ir kaut kas baigs, par spīti mūsdienīgajam interjeram un labierīcībām. Cik labi, ka līdzās ir Miks!

Pāris aizvadīto nak�u laikā Anna, nevienam nesakot, bija klusi un uzmanīgi izstaigājusi visus viesnīcas stāvus un gai�teņus, ielūkojoties pat tum�ākajos stūrī�os. Vairākkārt bija licies, ka aiz muguras no�vīkst klusi soļi, ta�u viņa sevi mie�rināja ar domu, ka tas ir tikai vēj� un vecie grīdas dēļi. Lai kā, omulīgi nebija. Nomāca arī tuk�ais baņķieres numurs aiz guļamistabas sienas likās, tas izstaro ledainu dvesmu. Dro��ību radīja tikai apziņa, ka d�insu kabatā ir gāzes pistole (tiesa, ar nelegālām nervu gāzes patronām).

Grāfs, kā juzdams saimnieces nemieru, ik vakaru centās ierāpties pie Annas Elizabetes gultā. Viņa neļāva, ta�u pēc tam, kad vilkam tas tomēr reiz bija izdevies un tas kā mie�rino�i silta sega visu nakti nogulēja uz Annas kājām, viņa saimniece padevās. Tā nudien bija dro�āk un omulīgāk.

Galu galā, ja gultas galā uzsedza no mājām līdzpaņemto sedziņu, kāds ļaunums varēja rasties?

Bet �onakt Grāfs bija ticis diskriminēts līdz ar Mika Kaķī�a rumpja, garo roku un lielo kāju atra�anos Annas Eli�zabetes gultā, vēl trakāk cie�i līdzās mīļotajai saimniecei!

nabaga sunim tur vairs neatlika vietas. Nācās skumjā vien�tulībā vadīt nakti uz grīdas, uz pūkainā paklājiņa, vērojot gultu, klusi smilkstot un iek�ēji vaimanājot: Kāpēc viņ� drīkst gulēt tev blakus un es ne? Met viņu laukā, lai viņ� guļ uz grīdas!

Tāpēc tagad, ieraugot apkārt tik daudz savējo, Grāfs ņēmās dedzīgi pārstāstīt aizvadītās nakts �ausmas.

-��� Mums ir jaunumi! mo�i paziņoja Kārlis, nez no kurienes izburdams divas tases stipras, melnas kafijas.

-���� Dzeriet un klausieties, miegamices! Daina Spo�ā atlai�dusi mājās visus darbiniekus, izņemot pavārus un apkopējas. Baseins, pirts, d�akuzi un solārijs slēgti, spa centrs un suve�nīru bodīte arī. Laboratorija nestrādā. Atvērts tikai neatkarī�gais skaistumsalons Rasas Lāse, jo tur saimnieko Inta Lāsīte.

-������������� Tā ir slikta ziņa! Kaķītis kā dzelts pietrūkās kājās.

-��� Vajadzēja pabrīdināt, lai neatstāj Kaiju teritoriju.

-���� Jau darīts, �ef! bra�i noziņoja Mārtiņ� un pietvīka, notvēris sava priek�nieka atzinīgo skatu.

-���� Tas nav viss, turpināja Egons. Bet �ī ziņa tev nepa�tiks. Pazudis Aļģirds Brikauskis. Pārmeklējām gan viesnīcu, gan viņa dzīvokli Akmens koted�u kreisajā spārnā nav. Bet ma�īna ir stāvvietā. Ja nu�

-���� Tikai nesāc, tikai nesāc, vēl pieķērksi! Miks noskuri�nājās kā suns pēc peldes aukstā ūdenī. Stulbi. Mēs viņu vakar tā ari nedabūjām rokā, lai noklau�inātu. Trena�ieru zāle bija ciet, no pa�a ne vēsts. Arī Liene, vakardienas de�urējo�ā administratore, nezināja pateikt neko vairāk kā vien tepat kaut kur jābūt�

-���� Nu, pui�i, tagad jokus pie malas! pēk�ņi ierunājās ģe�nerālis Bass. Jūt mana sirds ja mēs tagad nobumbulēsim, drīzumā notiks vēl viena slepkavība. Steidzīgi jānopratina visi, kas vēl nav sniegu�i liecības, bet tavai studiju biedrenei vajadzētu līdzās kādu, kas viņu pieskata. Par viņu es baidos visvairāk�

-���� Krusttēv, ko tu ar to gribi teikt? Anna saausījās.

-���� Es viņu �orīt redzēju. Baiss skats. Tas ir rēgs, nevis cil�vēks� Bass līdzjūtīgi nopūtās. Biju nogājis līdz kafejnīcai nezin kāpēc kop� iera�anās �eit �ausmīgi gribas ēst. Zināju, ka brokastis servē no septiņiem. Zaļajā ēdamistabā neviena nebija, tikai skaisti uzklāts zviedru brokastgalds. Tad nu es brangi apkalpojos un apsēdos zaļākajā stūrītī aiz kuplas pal�mas, lai netraucēti izbaudītu maltīti.

Pēc minūtēm desmit telpā iegrīļojās direktore Daina Spo�ā ar limonādes glāzi vienā un atkorķētu viskija pudeli otrā rokā, apmetās netālu, bet pie cita galdiņa un sāka dzert kā ormanis. Vai kā zombijs. Truli lūkojoties vienā punktā kaut kur laukā pa logu, Kaiju māju virzienā.

Uzdro�inājos piecelties un pieiet pie viņas, lai iepazītos man ta�u joprojām nav bijusi iespēja to izdarīt oficiāli. Nu, un pajautāju, vai viss kārtībā, vai viņa nevēlētos, lai es atnesu no brokastgalda kaut ko ēdamu.

-��� Ēst? �eit? Nē, paldies, es labāk dzeru viskiju. Tīra manta. No iepriek� neatvērtas pudeles. Vismaz zinu, ka neviens tajā neko nebūs iebēris vai ielējis. Jūs negribat? Viņa nosmējās riebīgus piedzēru�as sievietes smieklus. Es citādi nevaru nomierināties te visur skan soļi un �uksti, mājās arī� Un ko tās kaijas tur var brēkt? Es vairs nevaru! Jāpasaka Dainim, lai piezvana medniekiem, reiz ta�u tās raganas jāno�auj!

Annai Elizabetei, klausoties ģenerāļa notikumu pārstāstā, pārskrēja salti drebuļi.

Vai tikai Daina nesāk jukt kā tās raganas senajā leģendā? Acīmredzot viņai smadzenēs kaut kas nobloķējies un viņa vairs nespēj pieņemt realitāti.

*� ★ *

-���� Kārļonkul, un kā jums ar Zani gāja pastaigā pa Kaij�ciemu? Miks atcerējies pavaicāja.

-���� Lieliski. Vecs ok�ķeris un jauna ok�ķere lieliski sader kopā, ģenerālis pasmaidīja. Uzzinājām daudz interesanta un pamāco�a, vai ne, Zanīt? Kur� stāstīs?� Labi, es sāk�u, un tu mani papildināsi!

Tad nu tā� Vietējie Spo�os uzskata par visīstāko nelabā iemiesojumu un visu ciemā notiku�o nelaimju cēloni. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem ir nauda, daudz naudas, kas dod neiero�be�otu varu, jo, kā izrādās, Kaijciemā gandrīz viss tie�i vai netie�i pieder Spo�ajiem. Viesnīca SPA KAIJAS, viesu nams Mazreņģes, kempings Kāpa, maizes ceptuve (tur saimnieko masie�res Vivianas virs Mārtiņ� Kāsis), kafejnīca iepretim Domei un pat ciema bode. Skolas stadions un atklātais baseins izbūvēts par Spo�o ziedoto naudu, tāpat iekārtota strūklaka centrālajā laukumā.

Daudzi nemaz nezina par viņu kapitāla līdzdalību un tur�pina �o uzņēmumu darbiniekus uzskatīt par īstajiem īpa�nie�kiem, ta�u nekā nebija aiz visa stāv Spo�ie. Viņi nosaka, kurus ļaudis ņemt darbā, kurus neņemt, kurām Kaijciema ģimenēm palīdzēt, kurām ne.

Dainas māsas Ainas virs Uldis Putniņ� pilnībā dancojot nevis pēc savas sievas Ainas, bet �vēģerienes stabules. Dom�nieks, nekustamo īpa�umu, teritorijas plāno�anas un attīs�tības komitejas galva nav jau brīnums, kā Daina spējusi dabūt cauri atļauju kāpu zonas apbūvei un norobe�o�anai. Viņa panākusi, ka viduslaiku kapu vietā, pie Upurozola, tiek uzbūvēta maizes ceptuve. Vietējie gan rūgu�i un purpināju�i, ka miru�ie par �ādu necieņu atriebsies, ta�u Spo�ajiem viss kā pīlei ūdens�

-���� Interesanta nianse Uldis Putniņ� esot dienējis jūras spēkos, tepat netālu Liepājas kara bāzē, iestarpināja Zane.

-���� Vīrs kā lācis, bet, re, no savas raganīgās sievasmāsas bai�dās kā no uguns. Kā gan citādi viņ�, miermīlīgs bezkonfliktu cilvēks, būtu piekritis kandidēt uz ciema priek�sē�a krēslu�

-���� Bet tad jau, pilnīgi iespējams, pēdējā laika nelaimju virknē, vismaz daļā nelāgo notikumu varētu būt vainojams vai līdzdalīgs kāds no cieminiekiem, kuram tāda vai citāda iemesla dēļ uz Spo�ajiem zobs un kur� �ādi cen�as rast gan�darījumu, domīgi noteica Anna Elizabete.

-�������������� Tie�i tā, ģenerālis Bass piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Tālab mēs ar Zanīti turpinājām klaiņot pa ciemu un pļāpāt ar ļaudīm. Mazliet dīvains likās kāds apstāklis ikviens, kur� par Spo�ajiem vēlējās pateikt ko kritisku vai vismaz ne pārāk glai�mojo�u, vispirms ļoti ilgi domāja un ba�īgi vēroja apkārtni it kā nez no kurienes varētu� es nezinu, no skaidrām debe�sīm iespert zibens!

-��� Un tomēr, nevar noliegt to, ko pirmiņ teica Daina Spo�ā, ja nebūtu viņu dzimtas, tad gan pirmās Latvijas laikā, gan tagad ļoti daudziem cieminiekiem nebūtu ne darba, ne iztikas, iebilda Zane. Bet tas, ka Spo�ie ņem darbā tikai pārbaudītus cilvēkus, lielākoties tuvākus vai tālākus radiniekus, manu�prāt, ir tikai normāli tas galu galā ir ģimenes uzņēmums, kura īpa�niekam ir tiesības rīkoties, kā viņ� uzskata par vaja�dzīgu. �ajā ciemā sākotnēji biju�as labi ja se�as astoņas mājas, skaidrs, ka visi cits citam rados. Pa�reizējais ciemats uzcelts abpus �osejai tur, kur kādreiz bija me�s un kāpas. Nupat �ī zemes gabaliņa vērtība pieaugusi zelta cenā, un daudzi to kāro atpirkt.

-���� Interesanti liekas vēl kas agrāk te dzīvoju�i zvejnieki, jūrasbraucēji un viņu radi, bet pēdējā pusgadsimta laikā sa�viesu�ies visādi mākslinieki, gleznotāji, mūziķi, rakstnieki, aktieri� Tad atnāca lei�i, uzpirka un iznīcināja gandrīz visu vietējo zvejas floti, vīri devās peļņā citur, aizbrauca uz ārze�mēm vai� nodzērās. Vietējo paliek arvien mazāk un mazāk, un, pilnīgi loģiski, vecās ģimenes uz ienācējiem raugās �ķībi. Ģenerālis izvilka no azotes pīpīti. Bet Spo�os un Kapteiņus �īs pārmaiņas it kā neskar. Kapteiņi uz palik�anu iekortelēju�ies vietējā pa�valdībā �mugulējas ar zemes gabaliem pie jūras un par lielām summām izpārdod tos iebraucējiem, neievērojot ne tauvas joslas likumus, ne kāpu apbūves aizliegumu. Tika izteikts minējums, ka viņiem palīdz kāds no Spo�ajiem� Tie savukārt līdztekus viesnīcai, restorānam un skaistumkop�anai izvērsu�i nekustamo īpa�umu uzpirk�anu, pārbūvi un attīstī��anu. Savā ziņā var teikt, ka viņiem tagad pieder viss ciems.

-��� Ā, starp citu, vietējie Dainu dēvē par Pērkona ielikteni atcerieties, mums ar viņu iznāca saskarties toreiz, kad risinā�jām dubultslepkavības lietu Me�mui�ā. Runā, ka viņam te esot sava interese, tāpēc ieguldījis lielas investīcijas, bet Daina ar savu biznesu esot tikai aisberga redzamā daļa.

Anna Elizabete atcerējās Jānis Pērkons, radikāli labējās partijas Mājai un ģimenei līderis, piecdesmit septiņus gadus vecs, stalts vīrs iesirmiem deniņiem, jaunu sievu pie sāniem un diviem dvīņupuikām. Mēļoja, ka viņam piederot vismaz tre�ā daļa visu stratēģiski svarīgāko valsts objektu.

-�� Hmm� tas būtu loģiski. Tāda mēroga biznesu nevar bīdīt bez politiskas aizmugures, viņa noteica.

� tādi jau tie Spo�ie arvien biju�i sev, tikai sev, par katru cenu. Pāri līķiem. Arvien mācēju�i visus notikumus sev par labu vērst. Lai kādas varas, lai kādi noziegumi�

Bet drīz ar viņu spo�umu būs cauri� Kaija vēl atriebsies�!

� �os baisos vārdus bija teikusi briesmīgā paskata ve�a, pazūdot krūmājā netālu no Raganas mājas.

Ko viņa ar tiem bija domājusi? Un kas viņa ir?

Anna sajuta, ka atbilde ir tepat, tepat līdzās, tikai jāsatver aiz astes un jāpavelk.

*� * *

Omulīgo rīta apspriedi iztraucēja tālruņa zvans. Dina atradusi māti bez samaņas. Kabinetā. Iespējams, pārdzērusi jēgu, ta�u blakus mētāju�ās ari vairākas tuk�as zāļu pudelītes.

Ātrie paspēja laikā atpumpēja, dabūja pie sajēgas, kon�statēja spēcīgu alkohola intoksikāciju un, neklausoties iebil�dumos, aizrāva Dainu Spo�o uz Z-pils slimnīcu. Profilaktiskai pārbaudei, tā teikt.

Egons aizbrauca līdzi, pārējie palika uz vietas, viesnīcā.

Pēc divām stundām Egons atzvanīja Mikam. Saruna ilga da�as minūtes, ta�u to laikā Mika sejas izteiksme pilnībā mainījās no jautri izbrīnītas līdz dusmīgai. Neko neteicis, viņ� paķēra ma�īnas atslēgas un aizskrēja.

Nu, kad ne ne, viegli saīgusi, Anna nodomāja. Viņai bija citi plāni. Joprojām nelika mieru atrastie kuloni un mīklainie burti. Diem�ēl no algu sarakstiem Kārlim nebija izdevies izse�cināt neko vairāk kā vien to, ka trim no viesnīcas darbiniekiem vārdu un uzvārdu pirmie burti ir D.S. Daina Spo�ā, Dainis Spo�ais, Dina Spo�ā. Bet �ipkartē uzrādījās trīs burti S.D.S.

*� * *

Anna lēni gāja pa bruģēto taciņu gar Kaiju dzīvojamo māju līdz pusapaļiem vārtiņiem, pa kuriem varēja iziet uz balta lauku ceļa, kas pēc piecdesmit metriem sazarojās: pa kreisi uz Mazreņģu viesu māju un Ainas māsas Alīdas Reņģēm, pa labi uz Ķesteriem. Tur, cik nu viņa zināja, dzīvoja vietējais mācītājs Ints Ceļmalnieks. Taisni ceļ� aizveda uz Tīkliņiem diētas ārstes Anitas Sietiņsones un viņas tantes Olgas nelielo saimniecību.

Grāfs, cēli cilājot ķepas, soļoja pa priek�u, ar visu būtni izrādīdams, ka viņ� izvedis saimnieci pastaigā. Nolēmusi vis�pirms apciemot mācītāju, saviesīgās sarunas atstājot vēlākam, Anna nogriezās pa labi.

Ķesteru mājas pagalmā jauna sieviete rotaļājās ar diviem mazuļiem, kuri, ieraudzīju�i tik lielu, skaistu un smaidīgu suni, līksmi metās pāri pagalmam tam pretim.

-���� Bērni, atpakaļ! satraukti iesaucās mācītāja kundze, cen�oties notvert abus nerātniekus.

-��� Nebaidieties, viņ� ir mierīgs. Pats vēl liels kucēns, ar �estu pavēlēdama Grāfam sēdēt, Anna pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam. Anna Elizabete Berga. Un Grāfs. Mēs dzī�vojam Kaiju viesnīcā.

-������������� Atpūtnieki? Sieviete uzmirdzināja spo�i baltus zobus.

-��� Es esmu Marta. Bet, lūk, nāk mans vīrs Ints mūsu cienīgtēvs.

Svētais tēvs Ceļmalnieks izrādījās gados jauns, glīts un sprauns liela auguma vīrietis.

-�� Kā varam palīdzēt? nostājies savējiem priek�ā kā mūra siena, viņ� pavaicāja.

Anna atkārtoja iepazī�anās rituālu un piebilda: Neesam glu�i atpūtnieki. Mēs ar rado�o grupu viesnīcas īpa�nieces Dainas Spo�ās uzdevumā veidojam reklāmfilmu, rakstu sēriju �urnāliem un informatīvo bukletu. Esam iecerēju�i pieskarties arī senatnei, tāpēc vācam un apkopojam Kaijciema iedzīvotāju viedokļus un atmiņas.

-�� Skaidrs. Un jūs atnācāt mūs intervēt? mācītājs uzjautri�nāti iesmējās. Baidos, ka tam nebūs jēgas dzīvojam te tikai ceturto gadu, kop� mani no Z-pils pārcēla kalpot uz �ejieni. Neko daudz pastāstīt nevaru. Turklāt mums ar Spo�ajiem nav diezcik labas attiecības viņi tādi� noslēgti, savrupi. Ciema pasākumus neapmeklē, uz baznīcu nenāk, izņemot Zie�massvētku labdarības koncertu, kad tiek vākti līdzekļi ciema trūcīgajām ģimenēm. Tad gan viņi ierodas pilnā sastāvā un dāsni ziedo.

-���� Inci, neaizmirsti, ka viņi ciema ļaudīm dod darbu. Tas nav maz! sieva iebilda. Ar varu nevienam mīļ� nebūsi. Dro�i vien nav ari tik vienkār�i iziet sabiedrībā, ja zini, ka tevi tur ne visai ieredz un grib redzēt�

-�� Marta! Vai nu vajag� Ne mums viņus nosodīt, mācītājs klusi ierunājās un spēji aprāvās.

-��� Khm� Vispār� es nenācu intervēt, bet gribēju lūgt jūsu atļauju ielūkoties vecajās draudzes ģimenes reģistru grāma�tās tā kā mūsu stāsts par Kaijām aizsākas līdz ar to dibinā��anu, man vajadzīgi precīzi Kapteiņu un Spo�o dzimtu locekļu vārdi, uzvārdi, dzim�anas, laulību un mir�anas gadi. Vai tādi dati vēl varētu būt saglabāju�ies?

-��� Pārliecināts neesmu, ta�u iespējams. Kara laikā veco baz�nīcu sabombardēja un tā nodega gandrīz līdz pamatiem, ta�u dokumentus toreizējais mācītājs Ādams Baltais bija pamanī�jies noglabāt dro�ā vietā akmens sarkofāgā kapli�as vel�vēs, tie�i zem baznīcas. Kad pēc kara vecās baznīcas drupas novāca, atklājās gan ieeja kapli�ā, gan vēlāk paslēptais ar�hīvs. Dokumenti bija lieliski saglabāju�ies. Toreiz �īs drau�d�u grāmatas tika aizvestas uzglabā�anai uz Z-pili, bet es, uzsākot te darbu, panācu, lai tās atgrieztos Kaijciemā �odien ļoti daudzas ģimenes interesējas par savām saknēm un radurakstiem, un kur� gan vēl labāk palīdzēs, ja ne pa�u mācītājs? Nāciet, aiziesim līdz baznīcai es visus svarīgos papīrus glabāju tur, lielajā baznīcas seifa. Pie viena varēsiet novērtēt dievnama jaunos logus, viņ� no sirds palepojās.

-��� Mācītāj, vai jūs ticat nostāstiem? Anna Elizabete ievai�cājās, gar autostāvvietas �ķelto akmeņu sētu pusteciņus seko�jot Ceļmalniekam, kur� ar savām garajām kājām kā stārķis raiti kājoja uz priek�u.

-��� Kā jūs to domājat? Viņ� strauji apstājās. Katrā no�stāstā ir daļa patiesības�

-���� Man nesen izstāstīja leģendu par Spo�o un Kapteiņu dzimtu seno naidu un raganas Kaijas lāstu�

-��� Ā, jūs par to? Ceļmalnieks atspiedās pret mūra sētas izcilni un pamāja ar roku jūras pusē redzamās Aklā raga kāpas virzienā. Jā, es to zinu. Esmu dzirdējis. Ja tā ir taisnība, tad viss aizsākās tie�i tur� Lai gan nedomāju, ka jelkāds no mums �odien varētu spriest par tik smagām tēmām kā lāsti. Ne jau cilvēki vai dzimtas ir nolādēti, bet viņu domas un darbi stāv tālu no Dieva dotajiem bau�ļiem. Bet nāciet, nāciet!

Jaunās baznīcas un vecās kapsētas kontrasts bija drama�tisks senais �ķelto akmeņu mūris apjoza prāvu, bieziem krū�māju dzīv�ogiem sadalītu teritoriju, kur mazajos �etrstūri�os lepni slējās akmenī kalti kuģi, stūresrati, jūras viļņi ar putu galotnēm, sērojo�i eņģeļi un masīvi granīta obeliski nodevas laikam un laikmetam. Kapsēta radīja smagnēju iespaidu, ko vēl pastiprināja pa perimetru blīvi saaugu�ās liepas.

Turpretī modernā, acīmredzami nesen celtā baznīca ar savu aug�uptiecīgo A siluetu pa gabalu izskatījās pēc balta putna sakļautiem spārniem. Viegluma iespaidu pastiprināja astoņi milzīgi logi stiepdamies no grīdas līdz pat jumta sprai�ļiem, tie ļāva iek�ā saskatīt ik sīkāko detaļu.

-���� Patīk? mācītājs pajautāja, ar visu savu izskatu pauz�dams nu, saki ta�u jā!

-��� Skaisti, Anna neviltotā apbrīnā noteica.

-���� Esam iecerēju�i logu stiklus apgleznot ar īpa�ām, caur�spīdīgām stikla krāsām, veidojot savdabīgas vitrā�as, viņ� pastāstīja. Mana laulātā draudzene Marta beigusi Mākslas akadēmiju, tā ir viņas sirdslieta. Ļoti gribētu piesaistīt arī Dinu Spo�o, viņa ir lieliska gleznotāja. Abas mācījās vienā kursā un pirms trim gadiem veidoja kopīgu projektu sienu gleznojumus, kas ataino Kristus cie�anu ceļu. Atceros, viņas man rādīja portretu skices, ko bija zīmējis kāds kursabiedrs ārkārtīgi dzīvas sejas. Teica ja mēs viņu varētu pierunāt! Toreiz neizdevās. Tagad, rakstot pieteikumu jaunajam projektam, es par viņu atcerējos un pajautāju Dinai. Viņa tā kā samulsa un atteica apprecējies, sieva neļaujot apkārt dauzīties. Bet Marta pirms da�ām dienām ieminējās, ka viņ� laikam pārcēlies pie mums uz dzīvi, jo, ejot uz baseinu peldēt, saskrējusies ar viņu gaitenī. Tikai lepns kļuvis, nepazinis�

Annas Elizabetes prātā kaut kas noklik�ķēja. Interese par mākslu. Māsa. Dina. Pļauka tumsā.

Baznīcas otrā stāva galerijā bija izvietojusies svētdienas skolas mācību telpa ar ērtiem galdiem.

-��� Te būs. Ints Ceļmalnieks nokrāva viņai priek�ā �etr�padsmit biezas grāmatas no 1870. gada līdz mūsdienām, ik pa desmit gadiem. Skatiet, pētiet, varat pārrakstīt vai fotografēt. Ja vajag, varam nokopēt, lūk, tur stūrī kopētājs. Bet es ar jūsu atļauju do�os pastrādāt kabinetā. Ja varu kā līdzēt, pasauciet.

Baznīcas grāmatas bija rūpīgi aizpildītas kārtīgā, kaligrāfiskā rokrakstā. Simt divdesmit gadu laikā Kaijciemā bija no�mainīju�ies pieci mācītāji, to varēja pateikt pēc rokrakstiem.

Annu aizkustināja kāda sākumā nepamanāma nianse mācītājs Ā. Baltais acīmredzot bija uzskatījis par savu goda lietu un pienākumu dokumentēt draudzes locekļu dzīves gaitas arī kara un pirmajos pēckara gados, kamēr pārējais arhīvs vēl atradās pazemē, un darījis to vienkār�ā rūtiņu kladē. Vēlāk, no piecdesmitā gada, reģistri atkal atguva savu perfekto formu.

Muguru neatliecot, Anna rakās papīros gandrīz līdz asto�ņiem vakarā un, jo vairāk iedziļinājās pētāmajā materiālā, jo dīvaināk jutās. Viņa bija atradusi kaut ko, kas sākumā nerī�mējās un �ķita pilnīgi neiespējami, ta�u, rūpīgāk pārdomājot, niecīga varbūtība tomēr pastāvēja.

Ja tā, tad Spo�ajiem patie�ām ir melnumiņi. Vai tie�ām tā varētu būt?

Lejā no�īkstēja baznīcas ārdurvis, kāds ienāca, un uz bal�kona kāpnēm atskanēja smagi, aug�upkāpjo�i soļi. Grāfs, kur�, saldi aizmidzis, bija gulējis Annai pie kājām, acumirklī uztrūkās un dobji ierūcās.

Galerijā ienāca Aina Spo�ā. Rokās viņai bija narci�u pu�ķis.

-���� Es� atnācu� sakārtot ziedus uz altāra. Bet ko jūs te darāt?! Viņa nespēja noslēpt pārsteigumu, kas, ieraugot Annas Elizabetes priek�ā baznīcas grāmatas, pārvērtās vāji slēptā panikā. Kas jums to atļāva?

-���� Mācītājs Ceļmalnieks. Gribēju precizēt vārdus un faktus jūsu reklāmfilmai.

-���� Cik dīvaini, ka viņa tā pēk�ņi izdomāja atnest ziedus! Cik neesmu aicinājis, nekad nav nākusi. Bet paldies Dievam! jau krietnā tumsā, slēdzot ciet baznīcu, apmierināti noteica mācītājs Ceļmalnieks.

Anna Elizabete klusēja. Viņa bija atradusi meklēto.

S.D.S. Saiva Daina Spo�ā un Silga Dina Spo�ā.

16.��aprīlis

No rīta, satiekoties pie brokastgalda un ieraugot, ka Anna Elizabete dzer jau tre�o tasi kafijas, ar kreiso roku bakstīda�mās pa uzkodu �ķīvi, bet ar labo uz A3 lapas zīmēdama sare�ģītas shēmas, Miks Kaķītis, pa nakti nonervozējies liks, neizturēja un skaļi pauda savu neizpratni:

-��� Vai tie�ām jālien sve�as ģimenes virtuvē un jāmeklē tur pagātnes rēgi, ja noziegumi notiek �odien?

-��� Jālien. Un jāmeklē. Atceries Me�ājus ja mēs nezinātu pagātnes notikumus, nebūtu aizraku�ies līdz �odienas atri�sinājumam. Ari �ajā lietā viss bija samud�ināts, un pirmajā bridi �ķita bezcerīgi jelko saprast. Bet pēc vakardienas vizītes pie mācītāja daudz kas nostājās savā vietā. Tikai joprojām nesaprotu, kāpēc�

Za(ajā ēdamistabā ieskrēja noraudājusies un izspūrusi Daina Spo�ā: Atkal! Tas notiek atkal!

Vēlu vakarā Egons bija pārvedis viņu no Z-pils slimnīcas. Ar izskalotu kuņģi, uzpildītu ar vairākiem litriem fizioloģiskā �ķīduma, kas bagātināts ar vitamīniem. Pēc skata pat ļoti dzīvu un dzīvespriecīgu.

�obrīd, protams, no mo�uma nebija ne vēsts �ķiet, viņu kopā saturēja apģērbs, nevis otrādi.

-���� Nāciet, nāciet a�i! Indētājs ir atgriezies Aktrisei un Dīvai slikti!

-��� Ejiet, es jūs tūliņ panāk�u, Anna klusi teica Mikam, a�i salocīdama zīmēto shēmu un ielikdama to mapē pie citiem dokumentiem. Daina jau atradās pie durvīm.

Vājinieces viņi atrada Kamīnistabā viņas bija vēlēju�ās netraucēti pabrokastot un patērzēt. Tagad nu abas gulēja kā plāceņi mīkstajos zviļņos ar aukstām kompresēm uz pieres un bļodām uz grīdas.

Uz galda līdzās uzkodu paplātei bija izstiepies Dīvas kā�mis Frederiks, izskatīdamies pēc gara, pūkaina veltnī�a. Kā�mim bija tā piebāzti vaigi, ka likās tie plīsīs. Diem�ēl �īs rezerves viņam vairs nekad nebūs vajadzīgas, jo Frederiks bija beigts.

Dīva vaimanāja tā, ka likās viesnīcai nocelsies jumts:

-�� Bardaks un slepkavu midzenis! Man jau kuro dienu nelaba dū�a un caureja, Frīdai ari, vakar beidzot kļuva labāk. �orīt nolēmām mazliet uzdzīvot, pasūtījām brokastis Kamīnistabā� gribējām parunāties� Un te nu ir rezultāts mans Frederiks, mans labākais draugs pagalam, mēs pa�as knapi dzīvas!

Jā, jā, tu jau nu gan esi knapi dzīva, Anna nodomāja, klau�soties Jērikas bazūnēm līdzīgajos brēcienos.

-��� Viņ�, mazais nabadziņ�, apēda tikai pāris kumosiņu no visa, notirināja kājiņas un sastinga! Dīva izmisumā lauzīja rokas. Aktrise neteica nekā, tikai klusu gulēja un vaļā acīm raudzījās griestos.

-�� Ārstu izsaucāt? Miks pajautāja Dainai, ta�u tā, kā likās, nesaprata jautājumu un neatbildēja.

-��� Daina, es jums vaicāju ārstu un ātros izsaucāt? Kaķī�a balsī pieklājību vairs nevarēja saklausīt.

-�� K-ko jūs teicāt? Ārstu? N-nē, es piezvanīju Z-pils policijai mēs esam pieslēgti viņu pultij, ja �eit kas notiktu, viņi uzreiz ierastos palīgā kopā ar vietējo policijas inspektoru. Gan jau viņi būs izsauku�i� Daina apsēdās uz tuvākā krēsla, galvu rokās sakampusi, un sāka �ūpoties uz priek�u un atpakaļ�

Anna un Miks saskatījās. Varena palīdzība!

Līdz Z-pilij krietnas piecpadsmit minūtes ātrā tempā, pa to laiku var trīsreiz nomirt un aug�āmcelties!

-��� Zvani Egonam, es izsauk�u ātrosI Anna izgāja gaitenī, lai varētu netraucēti runāt, sazvanīja neatliekamo palīdzību un tad, kaut ko atcerējusies, aizskrēja uz virtuvi.

Tur, seju iespiedusi pieraudātā trauku dvielī, kā visīstākā nelaimes �upiņa uz taburetes tupēja Alīda. Uz grīdas mētājās ēdienu atliekas. Izskatījās, it kā dusmās ar vienu vēzienu būtu nomēzts tuk�s galds.

-��� Alīda, kur glabājas sāls un soda? Anna uzsauca. Tikai ātri! Un siltu ūdeni! Raudāsiet pēc tam!

-���� Es� pag, soda� sāls� otrajā plauktā pa kreisi! viņa izmisumā lauzīja rokas.

Atvērusi plauktu, Anna Elizabete neticēja savām acīm tie�i acu augstumā visā ko�umā tuklos sānus spīdināja prāva pudele rīcineļļas� Tad, redz, kā�

-��� Alīda, vai jums oglīte ir?

-��� K-kas? uzrunātā joprojām nesaprata. Vai mani tagad apcietinās?

-��� Nē, protams. Kur jums glabājas aktivētā ogle vajadzētu vismaz divas paciņas. Ko �orīt brokastīm Kamīnistabā pasūtīja abas mākslinieces?

-���� Dārzeņu un lapu salātus ar eļļu, ķiplokgrauzdiņus ar pikanto kausēta siera mērci, olīveļļā ceptas tīģergarneles un vēsu baltvīnu. Un kafiju� Alīda �agodamās noskaitīja. Bet� es nesaprotu�

Nav arī jāsaprot. Nu, reti diētiska pārtika! Un lieliska iespēja papildināt ēdienkarti ar rīcineļļu.

*� * *

Kamēr atbrauca ātrā palīdzība un policija, abas cietējas, sadzirdītas ar siltu sāls un sodas ūdeni un spaidu kārtā iztuk�o�ju�as kuņģi, bija gandrīz atguvu�ās. Aktrises seja gan bija pār�klājusies sārtiem plankumiem un viegli uztūkusi, ta�u ārsti to izskaidroja ar iespējamu alerģiju pret kādu pārtikas produktu.

Toties Dīvai vairs nekaitēja nekas vismaz viņas balss saitēm ne.

-���� Apsolu tikko spē�u nosēdēt pie datora, uzrakstī�u par jums tādu rakstu tādu rakstu, ko nodrukās visas avīzes un pārpublicēs visi interneta portāli! Lai �eit neviens nekad vairs kāju nespertu! Tas ta�u ir ārprāts, ne atvaļinājums! Kur� man kompensēs izdoto naudu un sabojātos nervus?!

Daina Spo�ā, atmodusies no letarģijas, mēģināja piedāvāt Dīvai pavadīt �eit mēnesi vasarā, pa�ā labākajā laikā.

-��� Nē, kundzīt, tas neies krastā! Līdz tam laikam PVD jau būs jūsu indētavu aizvēris un jūs visi tupēsiet pēc piederības! Dīva nobļāvās, tad nobālēja un atkal pārliecās pār bļodu.

Pavilkusi nostāk ātrās palīdzības ārsti, Anna Elizabete viņai klusu kaut ko paskaidroja, tad iepazīstināja ar Miku Kaķīti, kur� izveda dakteri gaitenī. Abi atgriezās, sazvērnie�ciski smaidīdami.

-� mēs noteikti parūpēsimies, lai kuņģa skalo�ana notiktu visaugstākajā līmenī, lai nekas kaitīgs nepaliktu jūsu dārgo vie�ņu organismā, ārste pabeidza gaitenī aizsākto teikumu. Viņas acīs lēkāja velniņi.

-��� Tam būs vajadzīgas kādas trīs �etras dienas. Parit varat sākt viņas apmeklēt.

Aizbraucot Aktrise zīmīgi palūkojās uz Annu Elizabeti un no�ukstēja: Esiet uzmanīga. Lai jums veicas!

*� * *

-���� Labi, es savāk�u paraudziņus un aizskrie�u līdz Z-pils laboratorijai, Egons ieminējās.

-��� Visticamāk, tu tur neatradīsi neko vairāk kā vien krietnu devu rīcineļļas, Miks Kaķītis pasmīnēja.

-���� Bet Frederiks? No kā nomira kāmis? Vismaz tam mēs uztaisīsim sekciju!

-��� Taisi. Ta�u, varu derēt, Fredis nomira ar sirdstrieku no pārē�anās, Anna noteica.

-���� Es tomēr aizbrauk�u. Tur jābūt gataviem vēl da�iem rezultātiem. Vakarā redzēsimies!

*� * *

Dainu viņi atrada kabinetā. Tur bija arī abas viņas māsas. Alīda bez mitas raudāja. Daina sēdēja, nekustīgi blenzdama vienā punktā. Tikai Aina stoiski centās saglabāt mieru un kontroli pār situāciju.

-��� Dāmas, man jums ir da�i jautājumi, Miks Kaķītis iesāka, bet viņu pārtrauca Alīda, skaļi ie�ņukstoties: Vai mūs tagad klapēs ciet?

-���� Nedomāju vis. Lūdzu, at�

-��� Major, vai jūs ticat lāstiem? kaitino�i stiepjot vārdus, pēk�ņi ierunājās Daina Spo�ā.

Kaķītis izbrīnā pacēla uzaci, bet neatbildēja.

-���� Bet es ticu. Mēs visi �eit esam nolādēti. Cilvēki un mā�jas� viņa nopūtās.

-���� Es nesteigtos to apgalvot. Manuprāt, visam ir pilnīgi racionāls izskaidrojums, Kaķītis iebilda.

-��� Tie�ām? Un kā jūs izskaidrosiet faktu, ka vakar, būdama jau pusnemaņā, redzēju un dzirdēju pa savu kabinetu slīdam tum�u stāvu? Varbūt tas bija Dainis, atnācis man pakaļ?

-���� Mās, nerunā niekus! stingri noteica Aina, saņēmusi jaunākās māsas roku. Dro�i vien tā bija Dina�

-���� Dina-a-a? Daina Spo�ā sāka ķērco�i smieties. Kur tad viņa ir, tā Dina-a-a? Mana meita� Es viņu neesmu redzējusi jau divas dienas. Viņa no manis izvairās! Viņai ka-a-auns!

-���� Nerunā niekus! Vēl vakar viņa tevi izglāba un izsauca mediķus, bet tu saki izvairās. Zini, ko viņa man vakar teica? �Lai kas notiktu, es viņu vienmēr atbalstī�u!� Viņu tas ir tevi! Aina asi noteica, un viņas balsī vērīgāks klausītājs būtu sajutis vēl kaut ko� Kas tas bija? Nepatika? Skaudība? Naids?

*�� * *

Egons atgriezās no Z-pils vēlu vakarā un apstiprināja Annas pieņēmumu.

Salātos, grauzdiņos un garnelēs patie�ām bija rīcineļļa, tikai bagātīgās piedevas neļāva to sagar�ot.

Nabaga kāmis Frederiks bija nomiris no sirds mazspējas pārāk tukls būdams, piebāzis tik pilnus vaigus, ka nav spējis tikt galā ar lielo fizisko slodzi.

Toties kāds cits jaunums deva daudz vielas pārdomām. Pārbaudot Dainas Spo�ās kuņģa saturu un asins sastāvu, slim�nīcas laboratorijā konstatēta pamatīga alkohola intoksikā�cija, bet ne miņas no jelkādu table�u klātbūtnes. Augstākais, varbūt īsi pirms ve�anas uz slimnīcu norītas divas aspirīna ripiņas�

Interesanti, kas tādā gadījumā varēja izraisīt bezsamaņu?Ja vien tā vispār bija bezsamaņa�

Diena beidzās drūmā un miegainā noskaņā. Iespējams tādēļ, ka strauji tuvojās jaudīgs pērkona negaiss.

*�� * *

17.��aprīlis

Miks Kaķītis gulēja Annas Elizabetes lielās gultas loga pusē un vaļējām acīm raudzījās griestos. Pieci no rīta, bet miega nevienā acī. Varētu celties un iziet pastaigā ar suni, ta�u negribējās modināt Annu. Viņa miegā bija tā mētājusies un kunkstējusi, ka Mikam vairākkārt nācās mierino�i viņu sapurināt, lai attopas.

Diez kas viņu tā nomoka? Kārtējie viedie sapņi? Tūlīt atmo�dīsies un kā no grāmatas nostāstīs, kur� un kāpēc vainīgs! Jāatzlst, �ī Annas Elizabetes īpa�ība viņu joprojām biedēja, liekot atkal un atkal sabremzēt ar bildinājuma atkārto�anu, lai gan krusttēvs ģenerālis Kārlis Bass mudināt mudināja.

-���� Kaķīt, ja nebeigsi tik skaļi �ņākt, izmetī�u no gultas! Varēsiet abi ar Grāfu dalīt tepiķīti!

-��� Līzbet, es domāju tu guli, jau tā centos elpot uz iek�u!

-��� Kā tad uz iek�u! Elsi kā tvaika katls. Kaķīt, tev tā pī�pē�ana jābeidz, Anna norūca.

-���� Nu sāc tik, sāc. Ja tu tā turpināsi, es tevi par sievu ne�ņem�u! Miks paķircinājās. Vispār jau Annas savdabīgās rūpes par viņa veselību bija tīri tīkamas.

-��� Ha, un tu domā, ka es ie�u? Tu jau man nemaz neesi to lūdzis, lai tagad pats atkāptos! viņa atkodās.

Paga, paga, tepat jau tas bija kas mīlējās, tas ķīvējas!

-��� Es sapratu Daina Spo�ā nebūt neienīda savu vīru, tie�i pretēji viņa bija neprātīgi greizsirdīga! Anna pielēca sēdus.

-�� Kur tu to grābi? Atvaino, bet tava Daina vispār neizskatās spējīga mīlēt. Caur un cauri ledus gabals.

-���� Nesaki vis. Mīlēt tādā nozīmē, kā to saprotam mēs, varbūt arī ne, ta�u izjust pieķer�anos kaut kam, ko viņa uzskata par savu, jā. Un, domāju, nīst viņa spēj labāk par mums visiem.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Miks atbalstījās uz elkoņa un pētlgi palūkojās uz Annas degunu.

-��� Neblenz! Neko es negribu teikt. Es domāju. Varbūt viss ir daudz vienkār�āk un kāds tik ļoti alkst pēc īpa�uma, ka ir gatavs uz visu, lai dabūtu nost no ceļa Dainu ar visu viņas ģimeni un radiniekiem? Un ar greizsirdību tam vispār nav nekāda sakara. Varbūt ir atradies kāda attālāka zara rada�gabals, kur� uzskata, ka ari viņam ir tiesības uz Spo�o vai Kapteiņu mantojumu?

-������������� Līzbet, tu zini vairāk nekā pasaki! Kaķītis saerrojās.

-���� Kā parasti. Labi, ja tu tik labi visu zini, tad pasaki kāds sakars D�esikas un baņķieres nāvei ar Spo�o radurakstiem?

-��� Visticamāk nekāds. Pirmā nāve bija nejau�ība, otrā likumsakarīga pēdu dzē�ana. Es� Anna Elizabete aprāvās, ieraudzījusi Mika acīs zobgalīgas uguntiņas.

Labi, viņa neteiks vairs ne vārda un pati izpētīs, kas un kā.

-��� Līzbet, tu nepabeidzi� Kaķītis, vainīgs juzdamies, iedīcās, bet dabūja dunku sānos. Skaidrs, miers!

*�� * *

Anna aizdomājās. Jā, viņai bija izveidojusies sava versija par notiku�o, ta�u tā bija tik baltiem diegiem �ūta un tik savāda, ka pat pa�ai nelikās pārāk ticama.

Interesanti, kā īsti veidoju�ās abu dzimtu radniecības līnijas? Kaija aizgāja bojā, bet viņas meitiņa (ja tā vispār bija meita) �o raganas zāļu zinātājas, dabas pazinējas un rado�ās būtnes gēnu aiznesa tālāk pasaulē. Divu paaud�u Kapteiņu vīrie�i mēģināja apprecēt meiteni no raganas dzim�tas, otrajam tas izdevās, ta�u laimi nesniedza. Triju paau�d�u Spo�o dzimtas vīrie�i lenca raganas dzimtas sievietes, un tikai ceturtajam izdevās tikt līdz precībām, lai gan Annai bija nopietnas aizdomas, ka Dainas, Ainas un Alīdas māte Marga �īm laulībām piekritusi aiz pateicības par jumtu virs galvas, darbu un nosacītu mieru.

Annu Elizabeti mulsināja vēl kas gan Aina, gan Alīda bija palsi sidrabainas blondīnes, turpretī Daina krā�ņa sarkanmate, turklāt skaidri redzams nekrāsota. Arī Dainas meita ir sudrabaina gai�mate, ta�u pēdējās dienās, laikam drama�tisko notikumu iespaidā, pārkrāsojusies tum�i sarkana. Bet vai dabā kas tāds iespējams vai vienai mātei var piedzimt divas blondas un viena ruda meita? Jāpajautā Egonam.

Domas pārsviedās citur. Pār�ķirstot baznīcas grāmatas, Anna Elizabete bija pamanījusi kopsakarību Kapteiņu dzimtā visiem bija divi vārdi, otrais kāds baznīcas svētā vārds. Spo�o dzimtā kristītais vārds bija viens, ta�u noteikti baltvācisks. Savukārt raganas līnijas sievie�u vārdiem bija zināms sakars ar jūru vai dabas parādībām.

Ta�u bija vēl kas� Baznīcas grāmatā nevienā vietā nebija ieraksta par Dainas Saivas Spo�ās pirmo laulību, tikai par bērna meitas Dinas Silgas Spo�ās piedzim�anu. Tēva vārda vietā paplūdusi tinte, lai gan uz ekrāna lielā palielinājumā saburtot varētu. Viņa bija pārbildējusi. Jāpa/ūdz Kārlim paska�tīties un izpētīt sīkāk.

Jā, un tomēr kā Spo�o dzimtā ieprecējies Dainis? Vai nav viens likteņa joks sievai un vīram vienādi vārdi? Kas viņ� bijis pirms tam un no kurienes ieradies?

*�� * *

Ejot uz brokastīm, Anna Elizabete nolēma uz bridi iegriez�ties viesu uzņem�anas hallē un �o to pārrunāt ar Dinu, kurai �odien vajadzēja de�urēt reģistratūrā. Ta�u vieta aiz letes bija tuk�a.

Administratores krēslā, sagumusi un burtiski iznīkusi no zemes virsas, snauda Daina Spo�ā. Viņai mugurā joprojām bija vakardienas drēbes, uz galvas sprādziens speķainu makaronu fabrikā, bet seja izskatījās sarkana un pietūkusi.

Bezmiegs, alkohols, asaras? Sēro par vīru, pārdzīvo par noti�ku�o? Varbūt baidās?

Anna klusi ar pirkstu galiņiem pabungoja pa letes virsmu. Daina atvēra acis un palūkojās ar neredzo�u skatienu. Pazinusi nācēju, �erksto�i iesmējās:

-���� A, Anna! Atnāci uz manām bērēm? Ilgi nebūs jāgaida. �odien saņēmu pēdējo brīdinājumu. Rīt�

-���� Kas noticis? Vēl kāds nogalināts vai ievainots? Anna Elizabete ne pa jokam satraucās.

-��� Nē, nē, visi dzīvi. Pagaidām, Daina vienaldzīgi nomur�mināja. Rīt� es mir�u. Viņi nozagu�i Dinu.

-��� Ko???

-��� To, ko dzirdēji� Aizej uz manu kabinetu, tas ir vaļā, un paskaties pati! Paņem līdzi savu majoru! Tas skats nav vājiem nerviem domāts� Pēc tam nāciet atpakaļ, es tepat vien bū�u.

Vienaldzība viņas balsī stindzināja.

Dainas kabinetā uz grīdas gulēja liela, balta sudrabkaija. Dzīva, bet sapītām kājām, izplestiem spārniem. Acīmredzot noguris no bezjēdzīgās spārnu vicinā�anas, putns bija pade�vies un slābi izlaidies kā tepiķis. Ieraugot tuvojamies lielus, divkājainus radījumus, kaija saņēmās un pakustināja spārnus.

-���� Dod jaku! Anna uzsauca. Uzmetīsim, lai viņa sevi nesavaino vēl vairāk, un mēģināsim atbrīvot.

-��� Trakā! Zini, kādas viņai ķetnas kā pterodaktilam: peld�plēves un kin�ali! Te bez cimdiem nav ko sākt.

-��� Labi, tad zvani Egonam, lai nāk �urp ar visu savu koferīti. Ja kaija ir te, un viņa ir te, tam ir kaut kāda nozīme. Jāskatās vērīgi, varbūt kaut kas ir atstāts. No kurienes Daina grāba to, ka Dina nozagta?

Manevrs ar d�insa jaku izdevās lieliski. Nokļuvis tumsā, lielais putns uz brīdi apjuka un sarāvās �okurā. Ar to pietika, lai Anna Elizabete viņu operatīvi satītu sainītī un ieceltu klēpī. Kaija iepīkstējās, bet, sajutusi silto roku mierinājumu, norima.

�okēts noraudzījies putna glāb�anas operācijā, Kaķītis, neko neteicis, izvilka mobilo telefonu.

Kā jau Anna Elizabete bija paredzējusi, kabinetā viņi atrada vēstījumu. Pareizāk sakot vēstuli. Uz Dainas rakstāmgalda.

Vēstule parasta, balta A4 papīra lapa ar divām rindiņām teksta, bet brūnā, raupjā aploksne Annai kaut ko atgādināja. Kaut ko ļoti redzētu, turklāt pavisam nesen�

��Tava meita ir pie mums. Atgūsi viņu, ja rīt līdz 12.00 samak�sāsi 85 000 eiro. Konts tas pats. Nekādas policijas, citādi saņemsi viņu atpakaļ pa gabaliņam.�

Dainu Spo�o viņi atrada sē�am jūras krastā un veramies nerimsto�ajā viļņu rotaļā.

-���� Tie�i �āda summa �obrīd atrodas uzņēmuma kontā, Daina no�ukstēja sveiciena vietā. Pēc tam viss. Bankrots. Viņa beidzot savu būs panākusi�

-���� Kas viņa? Majors Kaķītis saspringa.

-���� Kaija, kur� gan cits, Daina mierīgi atbildēja un sāka ar pirkstu vilkt smiltīs ķeburus.

-���� Daina, manuprāt, �o vēstuli sūtījis kāds, kur� ļoti labi pārzina jūsu uzņēmuma iek�ējās lietas. Kāds, kur� zina. Kāds, kur�, iespējams, ir uz vienu roku ar slepkavu, Miks klusi ierunājās. Man �ķiet, pēdējais laiks oficiāli pieslēgt policiju. Ja vajag, varu no Rīgas izsaukt specvienību.

-���� Nekādā gadījumā! Jūs ta�u lasījāt nekādas policijas! Viņi� viņi to nogalinās, Daina izplūda raudās.

-���� Daina, paklausies. Ja rakstījis cilvēks, kur� zina, kas te notiek, tad viņ� noteikti arī zina, kas esam mēs un kas ir Miks Kaķītis. Bet tas nozīmē, ka, vēr�oties pie mums, tu jau faktiski esi paziņojusi policijai, Anna stingri noteica, vērojot, kāda būs Dainas reakcija. Viņa it kā atmodās un saņēmās.

-���� Jums taisnība� Es� nepadomāju. Nespēju padomāt.

-���� Spo�ās kundze, vai jūsu meitai bija romantisks draugs, varbūt līgavainis? Miks vaicāja.

-���� N-nē, cik zinu. Viņa bija tāda� nesabiedriska. Pui�iem pakaļ neskrēja. Un te jau nav�

-��� Draudzenes?

-���� Ļoti maz. Tikai mācītāja sieva Marta un Arta Knaģe. Viņām visām patika� patīk māksla.

-���� Vai Dina �ajās dienās kaut kur gatavojās braukt?

-��� Cik zinu, ne. Meita� ir mājas cilvēks. No darba uz mājām vai pie aud�umātes, reizēm uz baznīcu.

-��� Daina, lūdzu, atbildi uz vienu jautājumu. Tikai nekliedz un neārdies� Vai Dina, tava meita Dina, būtu spējīga pati izdomāt tādu kombināciju vispirms aizskaitīt no konta piec�padsmit tūksto�us, bet, redzot, ka tas izdevies, uzrakstīt vēs�tuli un inscenēt savu nolaupī�anu, lai saņemtu �o prāvo izpir�kuma naudu? To jautājot, Annas Elizabetes acu priek�ā rēgojās tievā, sārtā svītriņa uz Dinas kakla, par ko viņa bija teikusi aslapu palmas lapas atstāta �vīka, turpretī Anna sliecās domāt, ka to izdarījis kāds, kuram vajadzējis viņas kuloniņu un kuru meitene pazinusi, tikai nav gribējusi nodot.

Lai kas notiktu, es viņu atbalstī�u� Vai tā?

-��� Ko tu runā? Lai Dina kaut ko tādu? Daina Spo�ā pielēca kājās. Nekad mū�ā! Dina ir pats maigākais cilvēks zemes virsū, nekad nevienam nav darījusi pāri, vienmēr visus glā�busi. Turklāt viņa ir dziļi ticīga. Es gan ne. Tāpēc ceru, ka tas necilvēks, atsaldētais kroplis, klīniskais idiots, kur� to izda�rīja, jau tuvākajā laikā saņems to, ko pelnījis, mirs lēnā un moko�ā nāvē! Dusmu izvirdums bija patiess un neuzspēlēts.

-���� Senajās Atēnās bija tāds tiesnesis Drakonts, kur� pavē�lēja sodīt ar nāvi zēnu par to, ka tas izdūris acis putnam. Sprieduma pamatojums bija �āds: �Kur� var atļauties kaut ko tādu nodarīt nevainīgai dzīvai radībai, spēs to nodarīt ari cilvēkam.� Miks Kaķītis lēni ierunājās.

-���� Ļoti labs tiesnesis! Kā mums �odien tādu vajadzētu! Daina nevilcinoties atbildēja. Cilvēks kā tāds ta�u ir tik gļēva būtne, sevi�ķi tie, kas savu mazvērtību kompensē, darot citiem pāri. Tiem no soda miesiska vai nāves ir ļoti bail.

Bet vajadzētu. Ziniet, ja vien es varētu, visiem varmākām izdarītu tie�i to pa�u, kādu sodu viņi savulaik �piespriedu�i� vājākām, pretoties nespējīgām būtnēm� Labi, Kaķī�a kungs, sauciet savu specvienlbu! Kam lemts noslīkt, to neno�aus! Viņa izskatījās saņēmusies un padraudēja ar dūri jūrai. Mēs vēl pacīnīsimies!

*�� * *

Dinas Spo�ās istabas un darba vietas apskate gandrīz neko nedeva.

Uz administratoru letes vispār nebija nekā personiska, kas norādītu uz abu darbinie�u raksturu īpatnībām. Tikai darbam nepiecie�amais telefons, dators, reģistru grāmata, kases aparāts un POS termināli. Stendiņ� ar viesnīcas vizītkartēm un reklāmlapiņām. Vienīgā greznība skaista melnās keramikas vāze ar atturīgi elegantu pavasara ziedu narci�u, tulpju un uzplaucētu ķir�u zaru kārtojumu.

Istaba Prie�u savrupnamā likās cerīgāka. Tajā bija daudz ski�u, zīmējumu un gleznu. Dina bija strādājusi da�ādās teh�nikās, un gandrīz viss viņai bija labi padevies. īpa�i intere�santa �ķita kāda ogles zīmējumu sērija sieviete gariem, sprogainiem matiem, plīvojo�ā kleitā: me�ā, aiz koku zariem, kāpās, uz jūras fona� Vai tā būtu variācija par Kaijciema raganas tēmu? Un vienmēr sejas vietā nekonkrēti vaibsti vai arī tā vispār pavērsta prom. Kā tajā Annas Elizabetes sapnī, kur dīvainā balss �ukstēja ausī re�isora vārdam jāpaliek neatminētam�

*�� * *

Viesnīcas otrais stāvs bija tuk�s un kluss. �odien bija aiz�brauku�i arī trīs Consortium vīri, kuri aizņēma Zilo, Zaļo un Violeto istabu. Dīva un Aktrise joprojām bija slimnīcā, un Anna cerēja, ka dakteri viņas nelaidīs laukā vismaz trīs dienas.

Arī Ģirts bija aizbraucis atpakaļ uz Rīgu atsākusies die�ni�ķā sīrupseriāla filmē�ana.

Tagad nu brīvi bija visi numuri, izņemot lielos Purpura apartamentus, kur visu diennakti nāca un gāja Annas un Mika cilvēki, un askētisko Tuksne�a numuru, kur bija apmeties ģene�rālis Bass. Pēdējās dienās viņ� rādīja pavisam drūmu vaigu izmeklē�ana iegājusi strupceļā, pazudu�ais Aļģirds Brikauskis kā ūdenī iekritis, un nu vēl nolaupīta Dina.

-��� Aiziesim pie Knaģiem! pēc pusdienām pēk�ņi ierosināja Anna Elizabete. Gribu apraudzīt sirdzēju un pārliecināties, vai viņa deguns joprojām ir vietā.

-�� Tu patie�ām esi jauka, Miks nomurmināja. Suni ņem�sim līdzi? Un ekspertus?

-��� Abus gan Egonu, gan Kārli.

Atstāju�i Zani un Mārtiņu spēlējam durakus, pieci neaici�nātie viesi devās ciemos.

Uzbrukums izdevās. Jau ar pirmo jautājumu Anna Eliza�bete Knaģiem laupīja preto�anās spējas.

-���� Arta, tā ta�u bija Dina, kas solārija telpā strīdējās ar Dzintaru un iecirta viņam pļauku? Bet jūs tikmēr skrējāt uz māju pārbaudīt, vai viņ� ir tur vai arī kārtējo reizi aizklīdis neceļos. Jūsu stāvoklī gan vajadzētu sevi pasaudzēt�

-��� Ko jūs runājat, kas tās par muļķībām? Dzintars Knaģis mēģināja ar smaidu atrunāties.

-���� Nespēlēsim paslēpes, labi? Jūs neesat brālis un māsa, bet vīrs un sieva, un drīzumā gaidāt ģimenes pieaugumu. Dina to zināja, jo bija ar jums kopā mācījusies augstskolā. Zināja un palīdzēja jums, neko nesakot savai mātei, citādi jūs abi kā korķi izlidotu no �ī ērtā mitekļa. Bet tagad jūs, lūdzu, palīdziet viņai pastāstiet, kāpēc jūs novērojāt Daini Spo�o un mūs, kur likāt piecpadsmit tūksto�us un kur, galu galā, �obrīd atrodas Dina!

18.��aprīlis

-��� Tu redzi, kā tai dzīvē iet. Tā tikai runā modernās teh�noloģijas, bet izrādās, ka tās nepasargā no visprastākās krāp��anas deguna galā, Annas vārīto, tepat prie�u silā lasīto brūklenāju tēju strēbdams, pukstēja ģenerālis Bass.

Viņ� pēdējās dienās bija cie�i sadraudzējies ar pirtnieku Oskaru Viduslāci un izlēmis izmēģināt visas viņa pirts sloti�ņas. Laikam jau kāds pēriens apvienojumā ar auksto du�u bija nostrādājis a�gārni, un nu Kārļonkulis sūrojās par nekrietnām muguras sāpēm un pārāk �aklu skraidī�anu, kas tādam vecam vīram kā viņ� nudien esot apnīksto�a padarī�ana. Ķīmiju rīt viņ� kategoriski atteicās, bet me�a tēju ar pērnajām odziņām dzēra labprāt.

-��� Ko darīsim ar Dinu? ba�īgi ievaicājās Miks. �odien pusdienlaikā beidzas termiņ�. Ko teikt Dainai?

-��� Lai vēl drusku pagaida. Specvienība ir ceļā, Bass nodu�cināja. Uhh, labi! Ja vēl būtu medutiņ��

-�� Mājās, krusttēv, ēdīsi medu. Tagad domāsim par meiteni!

-��� Viens otram netraucē, puika. Tu ta�u arī tagad domā par Annu Elizabeti, vai ne? Starp citu, kur viņa ir?

-��� Tepat, tepat. Laiks brokastot! Numura durvis ar kāju pieturot, cits pēc cita ienāca Anna Elizabete, Zane un Kārlis ar piekrautām paplātēm, bet aiz viņiem mīņājās Egons un Mārtiņ� ar kafijas kannām.

-��� Nu, mīlī�i, gandrīz kā mājās, trūkst vien Annas Rozes un Omītes. Kārļonkulis omulīgi smaidīja. Labi, bērni, ēdīsim un domāsim. Kā mums uz �o brīdi rādās?

-��� Slikti� noburk�ķēja Miks Kaķītis. Oficiāli viņ� bija atbil�dīgais par izmeklē�anu, ta�u joprojām bez mazākās sajēgas, kā atrisināt �o raganu, kaiju un līķu mīklu. Līzbete gan izska�tījās aizdomīgi optimistiska.

-��� Slikti rādās, labi būs, viņa noskaitīja mū�veco parunu un, piepildījusi kafijas krūzīti, sniedza to Mikam. Ņem un klausies. Bet jūs, pārējie, ēdiet, ēdiet vien! Tikmēr es jums izstāstī�u pasaku.

� pētot Kaijciema vecās baznīcas grāmatas, atradu vairā�kus interesantus ierakstus, kas man sākumā pamatīgi samai�tāja omu, jo tie�i �ie mozaīkas gabaliņi nekādi negūlās īstajās vietās. Un, proti, mēs zinām, ka raganas Kaijas meitai Saivai 1920. gadā no tobrīd jau miru�ā Valda Jura Kapteiņa piedzima meita Silga, kas baznīcas ruļļos ierakstīta ar Kapteiņu uzvār�du. Kara laikā viņai no nezināma vīrie�a, bet, ļoti iespējams, no padomju armijas augsta ranga virsnieka, piedzimst divi bērni meitas Marga Tija un īrisa Laine. Marga ir mūsu trīsmāsiņu māte, par viņas likteni viss zināms: pirms �etriem gadiem kopā ar vīru Kristeru Spo�o un abiem vecajiem Kapteiņiem Jāni un viņa sievu Lizeti viņi Kapteiņu jaunajā jahtā Kaija uzbrauca tie�i debesīs. Toties par otru meitu īrisu Laini Kapteini un viņas gaitām nav gandrīz nekādu ziņu, izņemot dzim�anas ierakstu un ar zīmuli rakstītu piezīmi, ka viņas pēclaulību uzvārds esot Knause un laulībā dzimu�i divi bērni.

Tad nu mēs ar Kārli drusku pagrabinājām datora taustiņus, Zane �ur tur piezvanīja, un galu galā noskaidrojām dikti inte�resantu lietu, ko vakar apstiprināja arī abi Knaģi. īrisa Laine

Kapteine tūlīt pēc pilngadības sasnieg�anas pametusi dzimto Kaijciemu, aizbraukusi uz Rīgu studēt mākslu un pazudusi bez vēsts. Ar mājiniekiem nekādi nav kontaktējusies, tik vien kā kaut kad se�desmito sākumā atsūtījusi ziņu, ka apprecējusies un viss esot labi. Viņas vīrs mākslinieks disidents Artūrs Knauss bija baltvācu ģimenes atvase, kura aristokrātiskais uzvārds, padomijas birokrātu pārveidots, skanēja Knausis sīkslks uzmācīgs kukainītis, kas ko� lopiem un cilvēkiem, pa�darot tos trakus. Pie pirmās izdevības viņ� aizmuka pāri robe��ai vispirms uz Zviedriju, pēc tam tālāk uz ASV, atstājot sievu vienu ar abiem bērniem. Zināms, ka viņ� miris 1999. gadā Amerikā. Abi bērni vecākā meita Silva Linda un dēls Dainis Juris gāja vecāku pēdās: meita kļuva par brīvmākslinieci un starp diviem brīvdabas plenēriem pamanījās laist pasaulē meitu Artu Knausi, ko mēs �obrīd pazīstam kā Artu Knaģi; dēls, izdienējis krievu armijā, atgriezies un iestājies RTU studējis datorzinības, ta�u nav pabeidzis. 90. gadu sākumā pazudis bez vēsts. �obrīd viņam būtu 42 gadi tikpat, cik nelaiķim Dainim Spo�ajam Dainas vīram, kur� precoties mainījis uzvārdu tā nelabskanības dēļ.

-��� Pag, bet tad jau sanāk, ka mūsu viesnīcas direktore, pati to nezinot, nejau�i apprecējusi savu� brālēnu? iesaucās Mārtiņ�. Un tie abi cukurgailī�i, Arta un Dzintars, �eit �ievie�su�ies� ar nolūku?

-���� Varbūt jā, varbūt nē. Iespējams, Artai kā māksliniecei vienkār�i gribējās dzīvot klusumā un mierā piejūras un, Māks�las akadēmijā iepazīstoties ar Dinu, savu pusmāsīcu, viņā ierunājās radniecīgas jūtas, kas zina. Tikpat labi var būt arī tā, kā viņi stāsta, nav gribēju�i neko ļaunu, tikai to, lai pa�iem būtu jumts virs galvas. Bet Dina palīdzējusi.

-�� Vai Arta nezināja, ka Dainis Spo�ais ir viņas mātesbrālis? Nesaskatīja radnieciskus vaibstus? Zane brīnījās. Kā kaut kas tāds vispār ir iespējams?

-���� Pilnīgi mierīgi. Artas māte ar savu brāli nav redzēju�sies kop� padsmit gadu vecuma, kad viņa nokļuvusi jauno, alternatīvo mākslinieku komūnā. Viņa pat Kaijciemā ne reizi nav bijusi. Diem�ēl tāda ir realitāte mēs nepārzinām savas saknes, nekopjam attiecības ar radiem, vecu aizvainojumu dēļ grie�am zobus teju gadsimta garumā, bet uz ielas varam paiet garām tuvam cilvēkam, to neatpazīstot, Anna klusi noteica.

-��� Vai Dina par viņu radniecību zinājusi? pajautāja Bass.

-���� Hmm� To varēs paskaidrot tikai viņa pati, kad atradī�sies, atteica Anna Elizabete.

-��� Ja atradīsies� noburk�ķēja Miks Kaķītis, ta�u Anna sadzirdēja.

-��� Nē, major, kad atradīsies. Esmu pārliecināta tas ir da�u stundu jautājums. Bet uz tavu jautājumu, Mārtiņ, par nejau��ajām brālēnu un māsīcu kāzām varu atbildēt vienu neviens no Spo�ajiem nav muļķis.

*�� * *

Ap desmitiem no rīta pie gandrīz tuk�ās viesnīcas sānu ieejas klusi piebrauca tum�s busiņ� tonētiem stikliem, no tā kā melnas skudras izbira astoņi specvienības pui�i un �igli pazuda viesnīcas dzīlēs. Viņus sagaidīja un instruēja majors Kaķītis un atvaļinātais ģenerālis Bass, kur� glu�i kā vecs kaujas zirgs cīņas gaidās sajutās mundrs un pavisam vesels.

Anna Elizabete pie vīriem nerādījās, ta�u Miks viņas uzde�vumā nodeva specvienības komandierim kādu lūgumu. Tas, brīdi apsvēris, kādam piezvanīja un pateica pēc stundas�

*�� * *

Vienpadsmitos Anna Elizabete un Zane pieklauvēja pie Dainas Spo�ās kabineta durvīm. Neviens neatbildēja. Vēl mir�kli nogaidījusi, Anna izmēģināja vienu no abiem kuloniem, pavēr�ot kaijas aci pret lāzeratslēgu. Slēdzene noklik�ķēja, un durvis atvērās. Telpa bija tuk�a, direktore pazudusi.

Kabinetā valdīja neticams juceklis dokumenti krustu �ķērsu ar kosmētiku un privātām lietām.

Galda dators joprojām ieslēgts, ekrānā rēgojās neaizvērta i-bankas lapa. �itādu pavir�ību!

Anna uzmanīgi pabraukāja ar peli pa ekrānu lapa jo�projām palika vajā. Tas nozīmē, ka kop� Dainas Spo�ās izgai��anas pagāju�as ne vairāk kā piecas, septiņas minūtes, citādi bankas dro�ības programma būtu lapu nobloķējusi. Viņas bija paspēju�as laikā. Maksājumu sadaļā varēja skaidri redzēt, ka pirms nepilnas pusstundas no viesnīcas konta veikts pēdējais pārskaitījums astoņdesmit pieci tūksto�i eiro, turklāt vienā piegājienā, kas nozīmē banka bijusi brīdināta par �āda mak�sājuma nepiecie�amību un attiecīgajā datumā paaugstinājusi �dienas soli� pārskaitāmās summas limitu.

-��� Nu, te darbs Egonam un viņa banku ekspertiem, Zane nopūtās. Mūsu dāmīte izrādījusies veiklāka par mums un specvienību, kopā ņemtiem, un tomēr iz�maukusi. Bet ko ne�izdarīsi, kad jāglābj bērns!

-�� Tu tā domā, Zanīt? Anna pavīpsnāja. Man gan liekas, ka mūsu draudzene jau sen gabalā�

-���� Līzbet, tev atkal mo�ķi rādās! Zane mēģināja jokot, bet, ieraugot Annas sejas izteiksmi, aprāvās.

*�� * *

-��� Lūdzu, pagaidi pie viesnīcas, aizie�u pēc Mika un Grāfa, tad dosimies nelielā pastaigā, Anna Elizabete draudzenei palūdza, kad Egons bija pārņēmis stafeti un nadzīgi ķēries pie Dainas Spo�ās bankas lapas izpētes.

Reņģu māju pagalmā bija sapulcējies prāvs ļau�u pulciņ� Aina un Alīda ar dēliem, viņu sievas un mazie bērni. Lielajiem sejās bija jau�amas nelaimes zīmes, bet sīci, kā jau da�dien bērni, aurodami skraidīja apkārt, un neviens viņus neapsauca. Ieraudzīju�i nākam reklāmistus, jau zināmo polici, vecu kungu (ģenerālis bija nolēmis viņiem piebiedroties) un lielu vilku suni, pieaugu�ie acumirklī apklusa un satraukti paraudzījās uz mājas pusi.

-���� Labdien, jūsmājās, Miks Kaķītis pieklājīgi sveicināja.

-���� Tas labi, ka esat sanāku�i kopā. Mums visiem vajadzētu nopietni parunāties. Alīda, varbūt paaiciniet tos slapstoņas laukā no mājas, vai arī es palūg�u jūs visus iet iek�ā.

-��� Kas�t tāds, ka tā raskomandēj�s? uz sliek�ņa kareivīgi nostājās Ilga Matroze. Es tev pras�, puik!

Majors Kaķītis izvilka no kabatas dienesta apliecību, atvēra un piebāza Matrozienei pie deguna.

-���� Ta�i uzreiz vaj�dzej� teikt, ka tu i� kruķ�s, Matroziene īgni nomurk�ķēja un skaļi aicināja visus iek�ā.

-��� Alīd�, sak� tu ar� ko, tā tok� tav� māj!

Uzrunātā tikai atmeta ar roku, sak� dariet, ko gribat.

Reņģu lielā goda istaba acīmredzot bija būvēta ar tie�i tādu aprēķinu lai tur ērti justos desmit, piecpadsmit un pat divdesmit cilvēki. Tie�i tik viņi arī bija, jo istabā atradās ari Matro�u pāris un abas Sietiņsones tā vismaz Annai Eliza�betei �ķita. Brīdī, kad viņas atvēra muti, atrisinājās vēl viena neatminētā mīkla naksnīgie �uksti virtuvē.

-���� Ko jūs gribat? kad visi bija apsēdu�ies un satupu�i kur kurais, noguru�ā balsī ierunājās Alīda. Vai neredzat, ka mums ģimenē notikusi nelaime un mēs pulcējamies, lai par visiem tiktu ar to galā.

-��� Apsveicama vēlme, kundze, ierunājās ģenerālis Bass.

-��� Arī mums ir tāda pati vēlē�anās.

-�� Kas jūs tāds būtu? Alīdas balss nicīgumā varētu sacens�ties ar melno komēdiju kariķētajām aristokrātēm, un varbūt būtu pat smieklīgi, ja ne �īs tik�anās drūmais iemesls. Ģene�rālim Basam laikam apnika saviesīgā pieklājība, jo viņ� rāmā cienībā noskaitīja savus un brāļadēla titulus, painformējot, ka tie�i Miks Kaķītis ir oficiālais izmeklē�anas grupas vadītājs, tāpēc būtu vēlams nemelot un uz jautājumiem atbildēt ātri, precīzi un izsmeļo�i.

-��� Aina, sakiet, lūdzu, kur jūsu vīrs? Kāpēc viņ� nepiedalās radu sanāk�anā? Miks, starp citu, pavaicāja.

Ainas Putniņas dzel�ainā savaldība sabruka, un viņa, skaļi aizvilkdamās, sāka raudāt. Trīs dēli kā mūris nostājās mātei priek�ā, un vecākais, Nils, iesaucās: Es neļau�u darīt viņai pāri! Tā ir policijas patvaļa!

-��� Tu, dēliņ, vēl neesi redzējis, ko nozīmē policijas patvaļa,

-���� ģenerālis rāmi noteica, izvilka no kabatas pīpīti un iekoda to zobos, ta�u neaizkūpināja. Tavai māmiņai neviens pāri nedara, tikai uzdeva vienu jautājumu. Man �ķiet, es uz to varu atbildēt jūsu vietā, Ainas kundze. Jūsu vīrs ir pazudis, vai ne? viņ� paironizēja.

-��� J-jā, b-bet k-kā jūs zi-zinājāt? viņa trīco�ām lūpām atbildēja. Vi-iņ� paņēmis m-mūsu m-motorlaivu.

Nu, protams! Ūdeņi! Veselība caur ūdeni, visi gali ūdenī� Ūdens ceļ� ta�u vaļā!

Anna Elizabete satraukti paskatījās uz Miku, kur� nema�nāmi pielieca galvu un pasmaidīja.

Skaidrs, helikopters un krasta apsardze ir ceļā.

-�� Aina, vai jūsu māsa Daina Spo�ā ir kopā ar viņu? majors negaidīti pajautāja. Aina sāka klepot.

-��� Ja drīkst, es papildinā�u, ierunājās Anna Elizabete.

-��� Vai jūsu māsa Daina Spo�ā jūsu ģimenes laivā atrodas kopā ar savu meitu Dinu un viņas tēvu Uldi Putniņu? Starp citu, vai Dina zina, ka labais krusttēvs Uldis, jūsu vīrs, patiesībā ir viņas tēvs?

-��� Ko jūs runājat? Kāds tēvs? iebrēcās Putniņu vecākais dēls, ta�u, ieraudzījis mātes seju, apklusa.

Tātad tik tālu mēs esam izdomāju�i un izsecināju�i pareizi!

-���� Es zināju, es vienmēr zināju, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ie�ņukstējās Alīda. Jau tad, kad Daina piedzima, viņa no mums ar Ainu at�ķīrās kā diena no nakts. Mēs bijām gai�as un klusas, viņa sarkana un skaļa. Vienmēr panāca un dabūja visu, ko gribēja, bērnībā, skolā, arī vēlāk, dzīvē. Pat māsas vīru. Viņa jau kop� mazotnes bija pārņemta ar mūsu dzimtas teiksmu par Kaijciema raganu. Esat dzirdēju�i?

-��� Esam, esam, stāstiet tālāk! Miks mudināja.

-���� Nu� Daina jaunībā bija liela virpuļaste, pati nezināja, ko īsti no dzīves grib sagaidīt, vispirms studēja medicīnu, tad aktiermākslu un re�iju, visbeidzot, kad Rīgā sasējās ar to Daini, pārmetās uz ekonomiku un datorzinībām. Bet pāri visam Daina vienmēr turējusi savu iedomāto līdzību ar Kaij�ciema pirmo raganu Kaiju arī viņa ir slaida auguma, ari viņai ir gari, cirtaini, sarkani mati�

-��� � tikai viņai nav ne ceturtās daļas to zinā�anu, kas bija Kaijai! Aina vairs nevarēja izturēt māsas slavinā�anu un iejaucās. Tāpēc, kad Daina paziņoja, ka grasās Kaijciema atvērt atpūtas un veselības spa centru, kur apmeklētāji tiks baroti, ārstēti un ap�ubināti pēc zāļu sievu receptēm, es gan�drīz valodu zaudēju�

-���� Tu gan pazaudēsi� Alīda nobubināja. Pārējie slāpēti iespurcās. Tu viņu no sākta gala neesi varējusi ciest, būsim jau nu godīgas, mās! Ne tikai tāpēc, ka jaunāka, ko�āka un smukāka, bet galvenais tāpēc, ka Daina, vēl skuķis būdama, nocēla tev viru. Domā, mēs ar māti neko neredzējām? Cerē�jām, tavam Uldim tas dullums pāries un viņ� norimsies, bet kas to deva! Knauķi uztaisīja, tad laikam māte ar toreizējo ostas priek�nieku sarunāja, lai aizsūta tavējo garajā reisā. Kad atgriezās, virpuļaste bija prom Rīgā, bet pa�a sieva auklēja māsas krūmu bērnu. Pasaki man tagad beidzot kāpēc tu tā darīji, Aina?

Atbildes nebija. Putniņu un Reņģu dēli satriekti klusēja, bet Aina nervozi kasīja roku.

-��� Manuprāt, es varu atbildēt uz jūsu jautājumu, Alīda, ierunājās Anna Elizabete.

-�� Jūs? Kāds tad jums ar to visu sakars?! Alīda dusmīgi iesaucās.

-��� Nekāds. Ta�u at�ķirībā no jums es zinu atbildi. Redziet, Aina paņēma brāļameitu audzinā�anā ne tikai aiz savas iedzimtās labsirdības un izpalīdzības, ko visus �os gadus tik nekrietni izmantojusi jaunākā māsa Daina. Nē, viņai bija vēl kāds nolūks lai palaidnīgā māsa un neuzticīgais vīrs, dien�dienā redzēdami sava grēka augli, justu sirdsapziņas pārme�tumus. Vīrs, iespējams, tos arī izjuta, turpretī Dainai tādi dvēseles smalkumi biju�i nebiju�i! Viņa bija ieņēmusi galvā pavisam ko citu, proti, studijas un karjeru Rīgā, un bērns tur tikai traucētu. Tālab arī jums nācās māsasmeitu uzaudzināt kā savējo. Vēl vairāk jūs Dinai patie�ām pieķērāties kā savai meitai. Tā bija?

-��� Jā, Aina noslaucīja priek�autā saraudātās acis. Bet rudā nekrietnele atgriezās ar jaunu vīru pie sāniem un atpra�sīja bērnu. Bija iedomājusies sevi par Kaijciema raganas reinkarnāciju vai kaut kā tā�

-��� Es gan teiktu ja kas tāds vispār iespējams, tad mūsu ciltsmātes Kaijas īpa�ības visizteiktāk piemīt Dinai, piebilda Alīda. Viņai jau mazotnē bija �īs spējas pazīt augus un zināt to īpa�ības, turpretī viena otra diplomēta dakteriene, kas no sevis nez ko iedomājas, tālāk par zag�anu nav tikusi�

-���� Man tas nav jāklausās! Jaunākā Sietiņsone pielēca kājās. Ejam, krustmāt!

-��� Ne tik strauji, manas dāmas! Miks Kaķītis viņas aptu�rēja. Arī Grāfs dobji ierūcās un saslēja spalvu.

-���� Tiksim vispirms skaidrībā ar Spo�o ģimenes sāgu un tad pievērsīsimies jums. Zinā�anai ārā gaida astoņi bruņoti pui�i formas tērpos. Ja jūs labāk vēlētos runāties ar viņiem�

-��� Jūs mums nekho nevarhēsiet pierhādīt, iesēcās vecā Sietiņsone. Mēs vhisu�

-��� Iznīcinājāt, vai ne? Ģenerālis Bass iesmējās. Nebai�dieties, dāmas, mūsu ekspertam, kur� pa�reiz strādā viesnī�cas slavenajā noslēpumainajā laboratorijā, pietiks ar da�ām kripatiņām no tām jaukajām vielām, kuru maisījums pilnā sastāvā joprojām glabājas mazajā tā�u lādītē, ko jūs, Anita, iedevāt mūsu kolēģei Zanei. Viņa savukārt nebija skopa un padalījās. Un nu mums ir gan jūsu maģisko pulveri�u ķīmiskais sastāvs, gan vairāki skaisti jo skaisti jūsu pirkstu nospiedumi.

-��� Muļķībhas! Tas vēl nekho nephierhāda! ieķērcās vecā. Vārdi bija kļuvu�i gandrīz nesaprotami. Anitha varhēja uzdā�vināt lādhīti jūsu drhaudzenei, bet, ko viņa turh sabhērha iek�hā, tā jau vairhs nav mhūsu bēdha!

-��� Baidos, ka ir gan. Redziet, dāmas, Zanes vizīte pie slave�nās dakteres Anitas Sietiņsones ir nofilmēta ar slēpto kameru, un ir ierakstīta arī saruna. Tā kā tobrīd attiecībā uz jūsu dar�bību mums jau bija radu�ās zināmas aizdomas, tālākie soļi tika saskaņoti ar Kriminālpārvaldes vadību, un pierādījumiem ir juridisks spēks.

-���� Viņa mani piespieda! Es negribēju, bet viņa lika! Viņi abi! sajutusi sviluma smaku, Anita iekliedzās.

-��� Par ko jūs runājat? ģenerālis Bass tēloja nezinīti.

-��� Kā par ko? Par abiem Spo�ajiem! Iesākumā mēs patie��ām sākām eksperimentēt ar Latvijas augiem, ziediem un gar�augiem, ta�u tas viss notika uz dullo, bez jebkādas atlases un metodikas. Protams, tur nekādu vērā ņemamu rezultātu nevarēja būt un nebija jau arī. Lai gan rāvāmies diennaktīm.

Ta�u reklāma jau bija palaista, ieradās pirmie klienti un vaja�dzēja spēcīgu līdzekli, kas ļautu pāris nedēļās gūt redzamu efektu. Dainai ie�āvās prātā ģeniāla ideja mūsu nekaitī�gajiem gar�augu pulverī�iem pievienot internetā pasūtāmo tievējamo kapsulu saturu, visu labi sajaukt lai dzer un tievē veseli! Ta�u gadījās da�i fu�ieri�

-���� Sintētisko vielu pulverītis bija pārāk smalks un garām rupjāk samaltajiem gar�augiem sabira izsniegto kastī�u di�benā. Tāpēc, pārsniedzot dienas devu, da�ām klientēm patie��ām radās vieglāki vai smagāki veselības traucējumi, vai ne? ironiski pārjautāja Anna Elizabete.

-Jums jārhaksta detektīvrhomāni, nevhis jāaphmelo ghodīgi cilvēhki, Olga Sietiņsone burk�ķēja, ta�u Anitas nolais�tais skatiens un saplūkātais kabatlakatiņ� bija labākā atbilde.

-��� Kur jūs ņēmāt izejmateriālus? Daļa no tiem ir aizliegti. Pasūtījāt nelegālajos internetā veikalos? painteresējās Miks Kaķītis. Ja pareizi saprotu, jums �ī labuma vajadzēja krietni daudz. Vai tik lielos kvantumos tādus līdzekļus vispār var pasūtīt?

-��� Jūs iedomāties nevarat, ko un cik daudz var pasūtīt un nopirkt, būtu tik par ko, nosmīnēja Anita. Bet labi! Jā, pasūtījām, jā, piejaucām tievējamajiem augu maisījumiem vai tas kāds noziegums?

-���� Noziegums gan, ģenerālis bargi noteica. Jo �o, kā jūs tikko teicāt, tievējamo kapsulu sastāvdaļu vidū ir gan kofeīns, gan efedrins un vēl vairāki amfetamīna atvasinājumi, kas līdz ar sibutramīnu un rimonabantu nepareizās devās cil�vēka organismā izraisa neatgriezeniskas pārmaiņas un deģeneratīvu atkarību. Juridiski �ādu rīcību pielīdzina darbībai ar narkotikām ra�o�anai, uzglabā�anai un tirdzniecībai.

-���� Un tomēr, Aina, kurp varētu būt devies jūsu vīrs ar abām sievietēm vai bez tām? taujāja Miks Kaķītis.

-��� Varbūt uz Gotlandi vai Visbiju? Reiz viņ� izteicās esam tik tuvu un nevaram atrast laiku aizbraukt apskatīt. Tā jau varot mū�u nodzīvot un tuvākos kaimiņus nepazīt. Vēl smējās

-��� izkāp krastā un esi jau citā valstī. Bet jūs ta�u nedomājat, ka viņ�� ka viņi� Ainas balsī ieskanējās neslēpta panika,

-��� � grasās emigrēt?

-���� Kapteiņu un Spo�o dzimtās tā visos laikos bijusi pie�rasta lieta, vai ne? Kā kaut kas nepatīk, neizdodas vai, tie�i pretēji, izdodas tik labi, ka jāsāk bīties no dro�ības iestādēm, tā �virkt! pāri robe�ai, kur mierā un siltumā var nogaidīt izdevīgāko atgrie�anās brīdi, Anna Elizabete ar dziļu rie�bumu balsī noteica.

-���� Anniņ, nesatraucies, viņi nav tā vērti, klusi ierunājās ģenerālis Bass. Mums �obrīd vajadzētu noskaidrot ko citu. Cienījamie radinieki, jo ne�aubos, jūs visi tādi esat� To, ka jūs ikdienā slēpjaties aiz laipnības un pieklājības maskas, bet patiesībā cits citu ienīstat, mēs tā kā būtu noskaidroju�i. Jautājums tikai vai ienīstat pietiekami stipri, lai nogalinātu vai radītu reālas briesmas cita dzīvībai vai veselībai?

-��� Ko jūs ar to gribat teikt? ledainā mierā ierunājās Aina Putniņa. Apsūdzat mūs viesnīcā notiku�ajās slepkavībās? Interesanti gan kā vārdā?

-��� Skaudības, atriebības, iekāres, greizsirdības vai naudaskāres dēļ� Vai mazums iemeslu, ģenerālis skumji noteica.

-��� Jūs tikai padomājiet, cik ir tādu noziegumu, kas ik dienu notiek mums līdzās un par ko neviens nekad neko neuzzina! Tā sauktie sadzīves noziegumi nebūt nenozīmē tikai nazi paribē vai cirvi pakausī, nē, tie var būt arī nesalaboti elektrī�bas slēd�i vai gāzes boileris, plīts durtiņas, sabojāta pārtika, kompots no indīgām odziņām�

-����� � naksnīga pelde bez uzraudzības atstātā baseinā, sauļo�anās bojātā solārijā, neveiksmīgs kritiens, kas beidzas zivju �āvētavā, ar rīcineļļu un gar�vielu pulverīti bagātinātas pusdienas, pēc kurām ēdājiem visas iek�as krīt laukā, bet mazam dzīvnieciņam vienkār�i apstājas sirds, Anna bezkais�līgi turpināja uzskaiti, ar acs kaktiņu vērodama trīs cilvēku reakciju.

-��� Vakar un aizvakar te, ap liel� māj�, valkāj�s Kapteiņ� Kas�pars � it kā sev, it kā pārējiem teica Matro�u Ilga. Un da�� dien� atpakaļ� es redzēj� mūs� Dinīt ar to puis� pie jūr�s. Bet tur tok� nekas nivar� sanākt, jo ab� dzimt� ir nolemt�.

-���� Ko tu tur kluksti, vecā vista? Kas ir nolemts? Matro�u Fredis, kur� līdz �im nebija bildis ne pu�plēsta vārda, ne pa jokam saniknojās. Un tu pati tu laikam nepiederi pie �is dzimtas, ko?

-���� Es i� ieprecēt�, Ilga stūrgalvīgi paziņoja un nejauki pasmīnēja. Es nav ni Kapteins, ni Spo�ais.

-���� Ar muļķiem strīdēties kā ūdeni sietā nēsāt, Fredis norūca un apklusa.

Anna riebumā sarāvās: ne jau dzimtas ir nolemtas, bet cil�vēki ar savu māņticību, aprobe�otību un� dvēselisko netīrību.

Skaļi iepīkstējās Mika mobilais tālrunis. Pacēlis klausuli pie auss, viņ� brīdi klausījās, tad atvienojās.

-��� Viņi ir atrasti. Visi trīs. Daina Spo�ā mēģinājusi noslīci�nāties, ta�u izglābta. Pēc stundas būs krastā.

*�� * *

-��� Kuru tu tur tik briesmīgi centies apēst ar acīm? Miks uzjautrināti vaicāja, kad viņi soļoja atpakaļ uz viesnīcu, pieko�dināju�i visiem klāteso�ajiem pēc divām stundām sapulcēties Purpura ēdamistabā.

-��� Ainu, Alīdu un Anitu. Bet zini man �ķiet, viņas var būt vainīgas visur kur citur, tikai ne slepkavībās.

-���� Man ari bija tāda pati sajūta. Un tev, krusttēv? Miks vērsās pie sirmā ģenerāļa.

-���� Nedzīsim zirgus, mīļie, visam savs laiks, vecais vīrs atteica un sāka skaļi jūsmot par narcisēm dobē.

Ja kaut ko tādu sarakstītu filmas scenārists, skatītāji teiktu dzīvē tā nemēdz notikt. Mēdz gan! Reizēm notiek vēl trakāk. Anna Elizabete pēk�ņi atcerējās Ģirta Meldera �ēlabas parjauno tele�vīzijas seriālu, faktiski iestudējumu, kurā viņ� bija piekritis filmēties: No saldi sīrupainas romantikas tas pēk�ņi pārvēr�as reālā �ausmu gabalā un atpakaļ, neviens nav tas, par ko uzdodas, bet scenāristu komanda tik cep aug�ā neiespējamas lietas.

Anna aizdomājās. Bet ja nu, kā teica granddāma Agata, visneticamākais arī ir visiespējamākais?

�ie noziegumi jau no sākta gala bija liku�i domāt par īpa�i izsmalcinātu nekrietnību, pavēr�ot katru slepkavību tā, lai tajā varētu būt iesaistīti iespējami vairāk cilvēku, ta�u emocionālais trieciens un sekas ikreiz bija tēmēti uz kādu konkrētu cilvēku. Izskatās, ka te darbojas kāds ar pamatīgi izme�ģītu psihi�

Interesanti, kādas ir patiesās attiecības starp Spo�o māsām? Publiski var pateikt un notēlot jebko. Bet vai viņu vidū patie�ām valda tāda skaudība, nenovīdība un naids?

Jā, Aina savu jaunāko māsu patie�ām ienīst to �odien varēja redzēt ar neapbruņotu aci.

Kā viņa teica? Viņa (Daina) vienmēr dabūjusi visu, ko grib.

Arī Alīdai pret jaunāko māsu nekādu kvēlo simpātiju nav, jo lielā viesnīca regulāri nosmeļ turīgākos klientus, viņai atme�tot vien drusciņas, tā ka neatliek nekas cits kā strādāt pie māsas par algu.

Neviens nevarēja aizliegt abām vecākajām māsām apvie�noties, lai samaitātu dzīvi jaunākajai.

Kaut kas �ajā visā tomēr likās savādi nepareizs it kā iepriek� paredzēts, it kā mākslīgs. It kā kāds pedantiski mēģi�nātu sekot senajai leģendai un ieriebt visām Spo�o dzimtas sievietēm.

Alīdai, kuras lielākais gods un lepnums bija gards ēdiens, �is kāds ierieba, samaitājot viņas kā pavāres labo slavu. Dainai, kurai pieder spa viesnīca, kāds jau ilgāku laiku riebj, pamazām sagraujot visu gadiem būvēto un atņemot vīru, kuru Daina, par spīti savai hipertrofētajai greizsirdībai, tomēr mīlēja.

Ainai� Jā, bet kas tad Ainai par nelaimi? Vīrs joprojām pie labas veselības, kandidē domes vēlē�anās, ta�u viņam visu laiku gar degunu grozās kārdino�ā svaine. Un tagad, kad Dai�nis miris, var mēģināt uzpūst veco kaislību liesmas. Dēli? Pār viņiem, konkrētāk jaunāko, joprojām gulst aizdomu ēna par slepkavību baseinā. Kas vēl? Iespēja zaudēt viesnīcā SPA KAI�JAS investēto naudu? Bet vai uz pārējo notikumu fona naudai Ainas acīs vispār ir kāda nozīme? Tad jau drīzāk viņu pilnībā varētu sagraut draudi nekad vairs neredzēt savu aud�umeitu.

Kāpēc gan visi par varītēm cen�as �ajā shēmā ietilpināt Kapteiņu naidu pret Spo�ajiem, ja vēstures notikumi liecina pretējo? Kapteiņi pieņēma Kaijas bērnu un audzināja kā savu. Kapteinis apprecēja raganas meitu, saradojot abas asinslīnijas. Kapteiņi atstāja mazmeitai viesnīcu un mājas. Tuvāk mūsdie�nām vecais Kapteinis, gribēdams pilnīgi un galīgi izbeigt naido�anos, aicināja Spo�o dzimtu izbraukumā ar jahtu. Tajā devās tikai vecākā paaudze, jaunie palika krastā, un jahta uzsprāga.

Nejau�a sakritības? Vai tie�ām iespēra zibens? Vai ari�

Un �ī perversi kroplīgā, tenkojo�ā attieksme pret Dinas un Kaspara Kapteiņa tik�anos jūras krastā! It kā kāds mākslīgi censtos uzturēt un kultivēt naidu, lai viņus iz�ķirtu, neļaujot notikumiem iet normālo gaitu.

No jūras puses atskanēja krasta apsardzes kutera taure.

Klāt ir! Nu, jācer, ka jautrajai trijotnei būs, ko paskaidrot.

Negribētos ticēt, ka viss �is nāves virpulis būtu iegriezts tikai un vienīgi naudas dēļ�

20. aprīlis

Viss bija garām. Murgs beidzies.

Anna Elizabete kravāja ceļasomu, cenzdamās pierunāt Grāfu nevilkt laukā ikkatru nupat ielikto mantu.

Visa grupa bija aizbraukusi jau vakar. Miks, Mārtiņ� un Egons devās uz Rīgu iesniegt atskaites, bet ģenerālis uz Me�ājiem gatavot siltu uzņem�anu un vakariņas ar pasēdē�anu.

Anna, Zane un Grāfs bija paliku�i pēdējie. Glu�i kā sākumā.

Otrā stāva viesu gaitenis tagad bija tum�s un kluss, apar�tamentu durvis pusvirus, tikai �oreiz Annai Elizabetei vairs negribējās basām kājām skriet no durvīm uz durvīm, lai tajos ielūkotos.

�īs trīs nedēļas bija pārvērtu�ās par murgu, no kura bez iejauk�anās no malas nav iespējams atmosties.

Annu jau vairākas naktis vajāja kāda sapņa epizode maza, saulaina laucīte, viscaur apaugusi bieziem, me�onīgiem ceriņiem. Laucītes vidū milzīgs, sens un ķērpjos ietinies kastaņkoks, aiz ceriņiem jūra. Kastaņkoka piekājē neliels, vienkār�s dzelzs krusts, uz kura kaut kas iekalts. Bet kas? Tas nelika mieru.

-���� Zanīt, mēs ar Grāfu vēl izskriesim gar krastu, labi? viņa uzsauca pamatīgi izbrīnītajai draudzenei un izslīdēja pa durvīm.

Kur tas varētu būt? Pie Aklā raga bākas? Nē, tur nekā tāda nebija, Anna skaidri atcerējās. Aklais rags ir kaila, stāva vieta ar da�ām pusnokaltu�ām priedēm, bet sapnī redzētajai vietai visapkārt bija lieli me�a koki un ceriņu audze.

Un tad viņa atcerējās Raganas būda! Dīvainā vecā sieviete, kas bija iznākusi cauri biezi saaugu�o ceriņu dzīv�ogam un pēc viņu īsās sarunas iegājusi tur atpakaļ.

Grāfs, pēdējās dienās radis pie mierīgas un cienījamas pa�staigas, bija neizpratnē, kāpēc �oreiz saimniece ir tā, kas viņu velk gandrīz tenteriski, un kur vispār tā jāsteidzas tik bur�vīgā dienā.

-���� Ātrāk, sunīt, ātrāk! Anna Elizabete steidzināja, it kā no ātruma būtu kaut kas atkarīgs.

Te nu tie bija Raganu sils un Raganas būda. Spo�ajā ap�rīļa saulē viss izskatījās priecīgs un zaļoksns, pat vecā guļbūve likās klusi smaidām, bet aizslēģotie logi atgādināja piemieg�tas acis.

Nu, kas būs, būs!

Anna Elizabete ienira biezajā ceriņu dzīv�ogā, kas jau rai�sīja gai�zaļus pumpurus. Nelielais pagalmiņ� būdas priek�ā bija tīri nogrābts un noslaucīts it kā te kāds joprojām dzī�votu. Viņa saņēmās un lēni devās mājai apkārt, līdz nonāca gandrīz pa�ā jūras malā. Namiņu no stāvkrasta nogāzes �ķīra maza, saulaina lauclte, viscaur apaugusi ceriņiem. Laucītes vidū uz pa�as stāvkrasta kantes stalti slējās milzīgs, sens un ķērpjiem apaudzis kastaņkoks, aiz kura �alca jūra, bet zaros �abinājās vēj�. Kastaņkoka piekājē tumsnēja neliels, vienkār�s dzelzs krusts, kura priek�pusē bija kaut kas iekalts. Anna piegāja tuvāk un lasīja:

Kaija. 1877-1901.

Tātad viņa patie�ām bija īsta, nevis izdomāts teiku tēls. Tātad viņa neaizgāja jūrā un nepārvērtās par jūras putām, bet tika guldīta zemē līdzās pa�as mājām! Tātad viņa neklīst apkārt kā nepieskatīts, bezmiesīgs gars, prasot atriebi.

-���� Mēs nekad to neuzzināsim, un arī nevajag. Leģendām jāpaliek nepierādītām. Pavisam līdzās ierunājās kāda veci�ķa balss. Pat neskatoties Anna zināja, ko ieraudzīs, tāpēc stāvēja nekustīgi.

-��� Kas jūs esat Kaijai radiniece? viņa klusi vaicāja, jau iepriek� nojau�ot, ka atbildes nebūs.

-���� Kāda tam nozīme? Mani redzēju�i tikai da�i cilvēki un katrs citādu to, ko gribējis redzēt. Bet tagad gan ej tu vairs �eit neatgriezīsies. Nevajag. Ej un neatkārto Kaijas kļūdas.

*�� * *

Pū�u Māja atbraucējas sagaidīja tikpat rāmā mierā un cienībā kā arvien: pasaule, laiks un ļaudis skrien, es stāvu un vēroju. Stāvvietā, glīti sarindoti, svaigi mazgātos sānus spī�dināja Kārļonkuļa lendrovers, Mika toijota un Ģirta kreislers. Anna Elizabete bija izvēlējusies braukt mājās ar savu uzti�camo Ķir�a kundzi. Pietiek izrādīties! Ķir�a kundze to novērtēja un garo ceļu mājupceļu pieveica bez nevienas kļūmītes.

-��� Interesanti, kāpēc neviens neiznāk sagaidīt? Zane iemi�nējās, izraususies no ma�īnas. Izkrāvusi no bagā�nieka ceļa�somas, viņa pa�ā dziļumā pamanīja prāvu saini. Anna, kas tev tur ir?

-��� Ceriņ�.

-��� No kurienes?

-��� No turienes. Nejautā tik daudz, ātri veca paliksi, Anna mīklaini nosmaidīja, neko vairāk nepaskaidrojot.

�ajā brīdī reizē atvērās lielās parādes durvis, pirmā un otrā stāva logi, un pū�mājinieki cits caur citu, līksmi smejoties, apsveica viņas ar atgrie�anos.

-���� Meitenes, a�i mazgāties, pārģērbties un pie galda! Viss jau gatavs, tikai jūs gaidījām, Omīte, apsējusi pa�as �ūtu priek�autu, kā labā feja iznira no virtuves, nodeva rīkojumus un atkal pazuda aiz dubultdurvīm.

-�� Cauri, Līzbet, prieki beigu�ies, sākas sūrā ikdiena, Zane pasmējās un metās aug�ā pa kāpnēm.

*�� * *

-�� Anna, par tevi! pievakarē, sē�ot pie svētku galda, ģene�rālis Bass atvēra �ampanieti un uzsauca pirmo tostu. Ja tu nebūtu izdomājusi to triku ar kamerām, mēs nemū�am netiktu galā.

-���� Tiktu, tiktu, tikai drusku vēlāk. Viss jau bija skaidrs, trūka tikai� atzī�anās, viņa samulsa.

-���� Nu, pastāstiet, ko jūs kā tādi �pioni sarunājaties �if�rētos teikumos un vēl ļauni priecājaties, kā mēs, nezinī�i, te me�ģījam smadzenes, pūloties kaut ko uztvert no pusvār�diem, tēloti pukstēja vecā baronese Anna Roze. Omīte taisīja vakariņas, Miķelītis kasīja burkānus, es klāju galdu, Ģirts un Kārlis mazgāja logus vai te nav kļuvis gai�āks? Un vai mēs neesam pelnīju�i zināt, ar ko tas viss beidzās?

-��� Ir, ir, vecmāmiņ, un jūs visi esat pelnīju�i stāstu, Anna Elizabete nosmaidīja. Tikai �oreiz lai stāsta Miks!

-��� Tu gan esi brīnumjauka, Kaķītis nomurmināja un aiz�domājās. Stāstnieka gods uzlika pienākumus, un viņ� negri�bēja kaut ko būtisku palaist garām. Nu tad tā: viss sākās ar zvanu, kas man izbojāja vienu skaistu ieceri�

Miks stāstīja raiti un konspektīvi, tomēr sulīgi, iespēju robe��ās saglabādams humoru. Klausītāji elsa, pūta un vaidēja atkarībā no notikumu pavērsiena.

Pievērtām acīm sē�ot vecajā atpūtas krēslā pie kamīna, Anna maziem malciņiem baudīja Kārļonkuļa upeņu liķieri. �odien drīkstēja vairs nekur nebūs jābrauc vai jāiet�

-���� � un tad mēs saņēmām ziņu, ka krasta apsardzes kute�ris pārtvēris viņu laivu un velk krastā, Miks nobeidza savu stāstu. Jums vajadzēja redzēt, kā ārdījās Daina Spo�ā, kura bija gribējusi darīt sev galu, ielecot jūrā, ta�u tas neizdevās, jo gādīgie jūrnieki viņu izķeksēja laukā. Lamāja Annu, mani, ģenerāli, visu mūsu komandu; saukāja par dīkdieņiem, liek�ē�iem un pamuļķiem, kuri tā vietā, lai arestētu īsto vainīgo, uzbrūk nabaga sievietei, kurai jau tā bijis tik smagi jācie�. Da�i neapgā�ami argumenti videoierakstu un bankas ekspertu slē�dziena veidā beidzot viņu pārliecināja, ka mēs tomēr zinām, ko darām. Un tad Daina Spo�ā ieņēma klusē�anas pozīciju, ko līdz �im nav mainījusi. Jo patiesībā nav, ko teikt, viss ir izrunāts, uzzināts un izpētīts. Jāteic godīgi tik komplicētas lietas manā mū�ā vēl nav bijis.

-�� Līzbet, bet kurā brīdī tu saprati, ka pie visa vainīga Daina Spo�ā? Zane paliecās tuvāk draudzenei.

-��� Es varbūt izvairītos no tik galējiem apgalvojumiem� Anna domīgi noteica. Ne jau pie visa. Joprojām domāju, ka D�esikas nāve bija pilnīga nejau�ība, jo viltīgā konstrukcija bija paredzēta kādam citam.

-��� Kam? Ta�u ne tev?! Zane iebrēcās.

-���� Ku�, nekliedz! Protams, ne. Manuprāt, �o konstrukciju līdz izmisumam novestais Dainis Spo�ais bija radījis savai dzī�vesbiedrei, kuru viņ�, par spīti tās necie�amajam raksturam, patie�ām mīlēja, bet kura ar savu nepamatoto greizsirdību bija padarījusi viņa dzīvi par elli, kamēr pati nebija svētuma iemiesojums. Aļģirds starp citu, paldies Mārtiņam par to, ka viņu izdevās tik operatīvi notvert! pastāstīja, ka tāda kacinā�ana pievilkt, atlaist, likt pastrādāt, apbalvot, atkal atlaist, pievērsties citam favorītam bijusi īsti Dainas dabā, tā viņa darījusi kop� agras jaunības, kad pirmoreiz atnākusi pie viņa uz orientieristiem. Sarkanmatainās bestijas dēļ komandas pui�i kļuvu�i vai traki, bet viņa uz visiem raudzījusies no aug�as. Izvēlējusies Aļģirdu. Tas glaimojis viņa patmīlībai, un savas raganiņas dēļ viņ� bijis gatavs uz visu, tāpat kā pārējie viņas vīrie�i.

-���� Un Uldis? Pieaudzis tēviņ�, trīs dēlu tēvs! Zane nik�nojās. Labi, es saprotu jaunības kļūda, kam negadās, bet kāpēc tagad, cienījamā vecumā riskēt ar visu savu dzīvi vienas maitas dēļ?

-��� Zanīt, Uldis Putniņ� bija gatavs uz visu nevis Dainas, bet gan savas meitas Dinas dēļ, ģenerālis paskaidroja. Iedo�mājieties tikai viņa, es domāju Dainu Spo�o, ta�u patie�ām bija nolaupījusi pati savu meitu un ieslodzījusi to Aklā raga bākas pagrabā.

-��� Bet kāpēc? pavaicāja Omīte.

-��� Lai mīlo�ais tēvs Uldis Putniņ� varētu viņu atrast, izglābt no iedomātajiem dzīvības apdraudētājiem un pēc tam kopā ar abām savām sievietēm doties prom jaunā, skaistā dzīvē. Jautājums tikai cik ilgi viņ� tur būtu Dainai vajadzīgs�

-��� Kā cik? Līdz viņa atrastu jaunu kadru, ar ko nomainīt veco modeli. Tad dro�i vien gādīgi noorganizētu kādu pavisam parastu sadzīves negadījumu, piemēram, aizrī�anos ar ķir�u kauliņu, Miks noteica.

-��� Līzbet, es tomēr nesaprotu kas nogalināja baņķieri un Daini Spo�o? Ja tu saki, ka D�esikas nāve bija kļūdas faktors, tad tās divas slepkavības ta�u bija apzināti izplānotas, vai ne? acīm spīdot, tincināja vecā baronese Anna Roze.

-��� Ne glu�i, vecmāmiņ. Baņķierei bija jāmirst, jo viņa mums pārāk daudz pastāstīja par Dainas un Anitas mazo, jauko gar�augu pulverī�u biznesu un ieminējās, ka �ogad viesnīcā ir ļoti saspringta atmosfēra. Kā nu nebūs, ja abi Spo�ie plānoja elegantu krāp�anu izblēdīt no viesnīcas kontiem simts tūk�sto�us un, ne ar vienu nedaloties, nozust nezināmā virzienā?!

Dro�i vien tas viņiem būtu izdevies, ja ne mūsu iejauk�anās un daudzie jautājumi, kas darīja abus uzmanīgus.

-���� Apzagt pa�i sevi? brīnījās Bi�u Miķelis. Ko viņi ar to iegūtu?

-����� Brīvu naudu, ko teorētiski nozagusi nezināma persona vai personu grupa, un zādzības/izspie�anas faktu apstiprinā�jusi policija, eksperti un kaudze liecinieku. Dīvainā kārtā Daina savu vīru mīlēja, un visa tā drāma viņas kabinetā ar apvainojumiem neuzticībā un audita piesolī�anu bija domāta speciāli man, jo viņi abi bija noskatīju�ies aizvadīto dienu dro�ības ierakstus un redzēju�i mani ok�ķerējam pa viesnīcu. Iespējams, ari tajā brīdī ekrānā redzēja, kur atrodos. Dainai vajadzēja nostiprināt savu stāstu par izvirtīgo vīru, kur� to vien dara kā blandās apkārt, lūr zem katriem brun�iem, tērē viņas naudu un nekam neder.

-���� Kas īsti notika ar Daini Spo�o? vaicāja Omīte.

-��� Teorētiski nositās, atbildēja Egons. Sākotnēji tas bija nelaimes gadījums. Visticamāk, puskrēslā aiz kaut kā aizķērās vai paslīdēja (varam tikai minēt nejau�i vai ar nolūku), atsi�tās pret stenderi, pārsita galvu un zaudēja samaņu. Kā liecina ekspertīzes rezultāti, ja palīdzība būtu sniegta nekavējoties, viņ� izdzīvotu. Ta�u mīļotā sieva, pusmācīta mediķe būdama, vīriņam pa�rocīgi piegrieza skābekli un pierunāja biju�o mīļāko Aļģirdu Brikauski aiznest tepiķī ietīto līķi uz Alīdas Reņģes �āvētavu. Kaijciemā gaisā nepārtraukti vēdī viegls �āvējumu smārds, neviens tam nepievēr� īpa�u uzmanību. Manuprāt, Daina zināja, ka tajā nedēļā zivju pieveduma nebūs, jo abas �āvētavas tika darbinātas cie�ā atkarībā no lielās mājas pasū�tījumiem. Protams, var domāt visādi. Iespējams, Alīda kaut ko zināja vai nojauta, bet, kad Daiņa Spo�ā līķis pēk�ņi atradās Ainas Putniņas kūpinātavā, saprata labāk klusēt un izlik�ties par beigtu. Iespējams, viņa glu�i vienkār�i negribēja būt nākamā�

-���� Es ceru, viņ� vairs nebija dzīvs, kad tika ievilkts �āvē�tavā? Omоtes sirsnīgi naivais jautājums pakārās gaisā kā smags cirvis. Nevienam nevērās mute pateikt taisnību.

-��� Anna, bet kur� galu galā ir atbildīgs par raidītāja pieķibinā�anu pie manas jakas un manis piedzirdī�anu? Zane, savil�kusi kaulainu ģīmi, pajautāja. Nebija jau nekāda medusmaize atzīties savā lētticībā, ta�u gribējās uzzināt, kā viss noticis.

-���� Dina iedeva Aļģirdam vabolīti, jo gribēja izspiegot savu māti un Daini Spo�o, viņai likās, ka kaut kas tiek gata�vots, ta�u viņa īsti nevarēja saprast, kas un pret ko. Pierunāt Aļģirdu izrādījies vieglāk par vieglu Dina pateikusi, ka tas notiek mīļotās Direktores dro�ības labad, vajagot pakontrolēt atbraucējus, un Aļģis uzķēries pret sarkanmataino raganiņu viņ� jutis dziļas simpātijas un joprojām palaikam ar viņu� saticies. Kāpēc Daina tā darīja? Laikam ta�u, lai uzsistu asinis un pakaitinātu savu citādi mierīgo vīru.

�Dina, vai jūs tā riskējāt savas mātes dēļ?� Anna bija pavai�cājusi pirmajā noklau�inā�anā, kurā viņai ļāva būt klāt. �Nē, ne mātes� Mammas dēļ. Saprotiet, es skaidri jutu, ka notiks kas nelāgs.� Dinai bija �ķitis, ka nelāgais nodoms vērsts Ainas Putniņas, viņas mīļās Mammas, virzienā.

�Kur ņēmāt apreibino�ās vielas?� �Laboratorijā, nozagu Altam.�

�Tovakar, pirms pirmās slepkavības, tā bijāt jūs, kas solā�rija istabā strīdējās ar Artas vīru Dzintaru?� �Jā, mums bija norunāta lieti�ķa tik�anās, ta�u viņ� sāka ālēties un man piesieties, tāpēc ie�ķīlu pļauku, lai nomierinās. Bet kā jūs uzzinājāt?� �Jums ir labs atvēziens.� �Tāpat kā jūsu draudzenei��

Dina atzina, ka sūtījusi Dzintaru uz Annas Elizabetes un Zanes apartamentiem pēc Daiņa datora, jo redzējusi, kā Anna to iznes no darbinieku atpūtas telpas. Gribēju�i pārbaudīt aizdomas, ka Dainis Spo�ais iesaistīts nelikumīgos darījumos. �Ta�u mēs nebijām rēķināju�ies ar tādu pretuzbrukumu, nu Dzintaram viss smukums vējā uz ilgu laiku.�

�Dina, bet kāpēc jūs vienvakar par savu īsto māti izteicā�ties viņa ir akla?� �Tāpēc, ka viņa kaut ko plāno draus�mīgos ilgtermiņos, ta�u neredz, kas notiek pa�as degungalā, kur� ir izmantotājs, kur� īsts draugs.� �Vai nu tā ir, Dina? Domāju, ka redzēja gan, un pat ļoti labi, tikai viņai bija savi plāni un rēķini.�

-���� Kā beidzās epizode ar Sietiņsonēm? dzīvi iejautājās Ģirts, kur� visu laiku bija rāmi sēdējis stūrītī.

-��� N-nu� Pēc ilgas tiep�anās un atrunā�anās viņas tomēr atzina, ka pavasara sezonas atklā�anas svinīgo vakariņu laikā atradu�ās virtuvē un gatavoju�ās apbārstīt saldo ēdienu ar saberztu bezgar�īgu caurejas zāļu pulverīti, kas labi �ķīst, saskaroties ar mitrumu. Tad viesiem pilnīgi noteikti būtu, ko darīt� pasmīnēja Miks. Sietiņsonu mērķis bija iztrenkāt ēdējus, lai netraucēti iekļūtu laboratorijā un izvāktu no turienes visu nepiederīgo.

-�� Ta�u tovakar nekas neizdevās, kā iecerēts, jo kāds paklu�sām bija uztupinājis tortei beigto putnu, iejaucās Anna Elizabete. Esmu pārliecināta, ka to izdarīja pati Daina. Tie�i tāpat kā pēdējo reizi, radot jucekli savā kabinetā un novietojot uz grīdas lielo sudrabkaiju sapītām kājām.

-��� Kā viņa to dabūja gatavu? brīnījās Egons. Kaijas, jo īpa�i sudrabkaijas, ta�u ir lieli un stipri putni! Pusmetru vai vairāk gari, smagi, ar pusotru metru lielu spārnu atvērumu un nagiem kā īleniem novelk gar ādu un �ķēlums, it kā būtu ar �ileti pārgriezts.

-���� Pieradināja. Gan Dainas māsas, gan Dina stāstīja, ka viņai paticis sēdēt jūras krastā, vērot viļņus un barot kaijas.

Ja tādu putnu baro no mazotnes, dro�i vien viņ� kļūst ļoti dro�s� Nezinu, neesmu putnoloģe.

-��� Bet, ja tā, tas nozīmē, ka viņa �os noziegumus bija iece�rējusi jau sen? Omlte domīgi noteica un skumji pa�ūpoja galvu. Padomā, visu laiku dzīvot ar tādu naidu sirdi� Pret visiem, pa�as viru ieskaitot.

-��� Manuprāt, Dainim Spo�ajam jau kādu laiku bija nopiet�nas aizdomas, ka laboratorijā viss nenotiek, kā vajadzētu. Bija pamanījis kopsakarību starp vie�ņu slikto pa�sajūtu un kārtējo laboratorisko eksperimentu. Tie�i tāpēc viņ� tik dzīvi bija sācis interesēties par ārstniecības augiem un paklusām braukāja ar preparātu paraudziņiem uz Rīgu veda tos uz ekspertīzēm, nevis dauzījās riņķi ar meitenēm vai nīka kon�ferencēs, kā domāja Daina un uzskatīja pārējie. Gribēja vēl pirms jaunās atpūtas sezonas sākuma izpētīt, kas īsti tur sara�ots. Mēs pārbaudījām. Nav jau to sertificēto, neatkarīgo laboratoriju tik daudz. Un, protams, tas nebija lēti neat�karīgās ekspertīzes, sevi�ķi tik komplicētas, vispār maksā astronomiskus ciparus.

-���� Bet sakiet, kas tas bija par triku ar kamerām, par ko minēja ģenerālis? taujāja Ģirts.

Miks, Anna un Kārlis saskatījās un iesmējās. Bass labpatikā pak�ķināja savu pīpīti.

-������������� N-nu� Viņi iekrita pa�u raktā bedrē, Kārlis atbildēja.

-���� Dainis Spo�ais mums sākumā tika stādīts priek�ā kā ļoti augstas kvalifikācijas programmētājs, un, loģiski, nevienam prātā nenāca to ap�aubīt. Ta�u, jau pirmoreiz ieraugot viesnī�cas novēro�anas sistēmu, jutos pamatīgi apmulsis tā varētu darīt tikai pilnīgs lohs. Egons teica to pa�u. Ja jebkur�, kur� kaut drusciņ pārvalda datoru, var piekļūt novēro�anas kameru pārvaldes programmai un attiecīgi tās pārprogrammēt vai nodzēst visus datus, tad par ko brīnīties? Par laimi, es pavisam nejau�i paspēju to iekopēt savā datorā, tādēļ pēc tam, kad kāds bija iznīcinājis visus video pierādījumus un jutās gana dro�s, lai par kameru eksistenci aizmirstu, mēs ar Egonu klusi un mierīgi atjaunojām programmu un pavērsām kameras mums vajadzīgajā virzienā. Tas arī viss.

-��� Tu teici viņi? Ģirts atgādināja.

-Jā, viņi. �ī nu bija reize, kad Dainai Spo�ajai bija izdevies apmānīt savu meitu, pierunājot iesaistīties. Nezinu, kādi bija argumenti, viņas pagaidām nerunā, teica Anna Elizabete.

-���� Iespējams, Daina minēja vīra neuzticību un �muguļus ar naudu, bet, tā kā Dina jau kop� mazotnes ne pārāk ieredzēja Daini Spo�o, vairāk argumentu arī nevajadzēja. Viņa savukārt piedabūja palīgos Dzintaru Knaģi, kur� paralēli mākslas vēstu�rei bija studējis arī datorgrafiku un programmē�anu patie�ām atzīstamā līmenī.

-���� Un kurā brīdī Dina saprata, ka māte viņu izmanto?

-��� Pēc pirmās naudas zādzības, kad pazuda Dainis Spo�ais. Ta�u asinsbalss izrādījās spēcīgāka par taisnības alkām, un Dina klusēja. Ceru, ka viņa tomēr izlems sākt runāt. Viņas pa�as dēļ.

-��� Es tikai nesaprotu divas lietas kāpēc Daina Spo�ā aici�nāja tevi uz Kaijām un kur� atsūtīja to dīvaino vēstuli brūnajā aploksnē ar nepareizo adresi? Tas nudien nebija prātīgi. Baronese Anna Roze papildināja savā tasītē atdzisu�o kafiju.

-�� Tie�i tā, vecmāmiņ, nebija prātīgi. Es domāju par vēstules sūtī�anu. Protams, ka to bija rakstījusi pati Daina, tāpat kā visas pārējās vēstules. Iespējams, tas bija savdabīgs dubul�tais izaicinājums vai jūs spēsiet tikt ar to galā? Atceros, viņa stāstīja, ka izlasījusi Zanes rakstu par pagāju�ās vasaras noti�kumiem Me�ājos un Pū�u salā. Iespējams, tas viņu uzvedināja

uz domām pamēģināt� Redzi, Daina jau no pa�a sākuma to visu iztēloja kā glu�i privātu ģimenes lietu seno leģendu, ne�petno viru, kas savas neprātīgās greizsirdības un ambīciju dēļ gatavs viņu nogalēt, liekot mums uz visiem notikumiem un cilvēkiem raudzīties ar viņas acīm un darot visu, lai mēs turpinātu tā domāt.

-���� Tu gribi teikt ja mēs sākotnēji būtu bez aizspriedu�miem, upuru nebūtu? Zane satraukti iejautājās.

-��� Varbūt jā, varbūt nē. Upuri piederējās viņas plānam par Kaijas atriebību.

-��� Vai viņu notiesās? pēc ilgāka klusuma brī�a pajautāja Ģirts. Anna Elizabete neatbildēja, bet paraudzījās Mikā.

-���� Nezinu. No vienas puses, tas izskatās pēc psihopātiska maniaka roku darba trīs upuri un virkne epizo�u, kad noda�rīts kaitējums cilvēku veselībai�

-��� Tu aizmirsi jahtas bojāeju, klusi piebilda Anna Eliza�bete. Tur bija �etri miru�ie. Kopā septiņi upuri.

-�� Tu domā�? Kaķītis iepleta lielas acis, bet tad ieraudzīja, ka ģenerālis piekrīto�i māj ar galvu.

-���� Iesaku sirsnīgāk parunāt ar Uldi Putniņu. Varbūt viņ� atcerēsies kaut ko par savu dienestu Liepājas kara daļā, vir�zītiem sprādzieniem un tālvadības mehānismiem�

-���� Bet kāpēc? Kāpēc, velns lai parauj? Miks izmisumā iegrābās sev matos. Turklāt tas ta�u notika pirms �etriem gadiem! Ja tur arī kas tāds bija, tad kā to tagad pierādīt?

-����Puika, netrako, bet parunā ar Uldi Putniņu. Viņ� ir �īs ķēdes vājais posms, Bass mierīgi noteica. Savukārt par to, kāpēc, Anniņai ir laba teorija. Kapteiņi gribēja izbeigt dzimtu rīvē�anos un izlīgt, arī Marga Tija un viņas vīrs bija noskaņoti labvēlīgi, un, glu�i loģiski, Dainai, kura visu mū�u sevī bija kultivējusi �o seno naidu un savas izredzētības sajūtu, tas nepatika. Nemaz nepatika. Iespējams, viņa baidījās no tā, ka mate varētu izmainīt vecāsmātes Silgas testamentu un citādi pārdalīt mantojumu. Kas to lai zina�

-���� Kas ar viņu tagad notiks? Lai izdarītu ko tādu, cilvēkam jābūt ar pamatīgām novirzēm, teica Ģirts.

-��� Speciālisti to dēvē par sociopātiju un vajā�anas māniju, kam ir da�ādas izpausmes formas, arī agresivitāte un destruk�tīva rīcība attiecībā pret līdzcilvēkiem, Anna ierunājās.

-���� Ziniet, ko Daina pateica brīdī, kad viņu jau veda prom? Iesmējās sudrabainus smiekliņus un gai�i pasmaidīja: �Bei�dzot es varē�u atpūsties un veltīt laiku tikai sev! Jūsu nolādētā ģimene un �ī monstrozā māja ir aprijusi visu manus jaunī�bas gadus, manu laimi, izsūkusi asinis un spēkus� Es te visu laiku esmu jutusies kā ieslodzītā. Jūs vienmēr tikai ņēmāt, bet man bija jāgādā, lai būtu, ko dot. Vediet mani prom! Jebkura cita vieta salīdzinājumā ar �o būs īsts atpūtas nams!�

-��� Baisi� nopūtās Zane. Starp citu, vai jūs nebaidāties, ka labs advokāts spēs pārliecināt tiesu par bērnībā un jau�nībā pārciesto emocionālo traumu graujo�o ietekmi uz savas klientes psihi? Mazākā kucēna sindroms, skaudīgās māsas, piesmietā mīlestība, negribētais bērns, nodevīgais vīrs� Ja vēl pieskaita baiso mantojumu raganu stāstus, nāvē iedzīto vecvecvecmāmiņu Kaiju un raganas dzimtas sievie�u ne�laimes ar vīriem ko var gribēt no �āda cilvēciņa, kuram galvā kaut kas jau sen noknik�ķējis un visi zobratiņi saslē�gu�ies a�gārni?

-�� M-jā, diem�ēl mūsu valstī augstākais soda mērs ir atcelts, nomurmināja Egons. Manuprāt, �ajā gadījumā ar piespiedu ārstē�anu vai mū�a ieslodzījumu ir par maz. �ī sieviete bur�tiski izstaro indi�

-��� Interesanti, kur Saiva ņēma savai meitai tik dīvainu vār�du Silga? ierunājās vecā baronese.

-���� Nezinu, vecmāmiņ, varbūt tam ir kaut kāds sakars ar jūras zilgmi, varbūt ar ilgām?

�ajā bridi Annai Elizabetei izlikās, it kā iztālēm atskanētu klusi, sudraba zvārgulī�iem līdzīgi smiekli�

28. aprīlis

-���� LIzbet, a�āk! Vecmāmiņa, ģenerālis, Omlte, Kārlis un Grāfs jau sē� ma�īnā. Lidma�īna negaidīs!

Miks jau kuro reizi mudināja Annu Elizabeti, kura nekādi nevarēja dabūt ciet koferi. Dod, palīdzē�u!

Viņ� bez ceremonijām uzsēdās uz daudz cietu�ā �emodāna un pavisam viegli to aizsprādzēja.

-���� Ceru, ka tur nebija nekas plīsto�s?

Pū�u Mājā valdīja ārkārtīga rosība un absolūts haoss.

Un kā nu ne, ja gandrīz visi mājas iemītnieki dodas prom. Atvaļinājumā. Uz Londonu, kur Annas Elizabetes vecmāmiņai, baronesei Annai Rozei fon Bergai piederēja jauks �etristabu dzīvoklis. Bija iecerēts apciemot ari Kārļa māti Ievu Saulīti viņas vadītajā viesnīcā Ziemeļjūras krastā un kādu bridi tur mierīgi padzīvot bez noziegumiem, līķiem un raganīgiem nostāstiem.

Par mājas uzraugiem palika Ģirts, Egons un Mārtiņ� līdz ar rudo tak�eli Figaro un vēl vairāk saresnēju�o rudo runci Baronu. Vienīgajai mājas sievietei Zanei tika uzdots stingri rūpēties par Barona diētu.

Ja dakteris Konrāds �eit viesosies tikpat bie�i kā līdz �im, kaķis pilnīgi noteikti drīz atgūs formu, viltīgi nodomāja Anna

Elizabete. Pēdējās nedēļas laikā Zanes zaļajās acis bija parā�dījies sapņains spīdums�

Apsēdies pie stūres, Miks paraudzījās atpakaļskata spogulī.

-��� Vai visi ir ma�īnā?

Saņēmis apstiprino�u atbildi, viņ� pagriezās pret Annu Elizabeti un, izņēmis no kabatas mazu samta kastīti, atvēra to un pastiepa Annai līdz ar ģeniālāko bildinājumu, kādu jelkad pazinusi cilvēce:

-���� Līzbet, precamies!

Annas Elizabetes mobilā tālruņa paģēro�o zvanu pārmāca smieklu vētra.

Izmocījusi vārgu �jā�, viņa minūti klausījās, tad dziļi ievilka elpu.

-��� Nē, Dina, mēs neuzņemsimies jūsu viesnīcas simtgades svinības. Tieciet galā pa�i!

BEIGAS

� Dace Judina, 2013.

2013. g. jūnijs augusts, Mazzeltiņi.

Klakst taustiņi, tinas kilometri� Mēs braucam pie jums. Ir silti, deg dzīva uguns, dejo svecī�u liesmiņas, smar�o melna kafija vai svaigi plūkta piparmētru tēja� Nav svarīgi pilsēt�nieki vai laucinieki, veci vai jauni, dāmas vai kungi, mēs visi esam grāmatnieki. Un runājamies par dzīvi caur grāmatām.

Kad vēl strādāju aktīvajā �urnālistikā, vairākkārt inter�vēju krievu detektīvrakstnieci Aleksandru Mariņinu, par kuras romānu sociālo nozīmību un objektivitāti �odien nevienam vairs nav nekādu �aubu. Bet toreiz viņa sarūgtināti teica: kāds snobs reiz zinīgi izmetis krimiķi ta�u esot pavieglā literatūra, gandrīz lubene.

Hmm� Atļaujiet nepiekrist. Detektīvi, jo sevi�ķi psiholo�ģiskie detektīvi (nevis purnu �ķaidāmie trilleri, kur līķu gabali mētājas asiņu peļķēs, bet grāmatas bilance mērāma kautsvarā) ir spoguļattēls. Mūsu sabiedrības, cilvēku, galu galā arī valsts spoguļattēls. Kādi mēs esam �eit un tagad, par ko domājam, kas mums svarīgs.

�obrīd, kad pasaules informatīvo telpu arvien vairāk pār�plūdina mainīgas ziņas, vakarā, gulēt ejot, vairs nezini, kur modīsies no rīta, bet no rīta nevari paredzēt, ko diena nesīs, varbūt ir divkārt svarīgi, lai līdzās būtu kaut kas vai kāds, kam vēl ir saknes. Kaut kas stabils, noturīgs, uzticams. Gribētos ticēt un cerēt, ka tāda ir Anna Elizabete un viņas draugi. Sau�ciet to par pasaku pieaugu�ajiem, ja vēlaties. Ta�u nekur nav teikts, ka lielie, stiprie un visu varo�ie pieaugu�ie neilgotos pēc pasaku mierinājuma.

�is ir lata un eiro maiņas gads. Vai mēs to gribam vai ne. Dro�i vien �obrīd, kad lasāt �īs rindas, lati tiek pārkausēti vai sadedzināti. Mums mēģina iestāstīt, ka tie ta�u ir tikai papīrī�i un bleķa gabaliņi. Vietā nāks citi, smukāki, jaunāki, �auksto�āki, spīdīgāki� Varbūt kādam tā arī ir, nezinu.

Mediju telpā pa laikam izskan skaļi saukļi, tiek drukāti milzīgi, kliedzo�i, hipotētiski virsraksti pēc se�iem gadiem Latvija varētu beigt pastāvēt kā nacionāla valsts, bet kļūtu par federatīvu valsti ar izmainītām robe�ām.

Vai tam mūs gatavo, jo atkal mūsu vietā tā (par labu samaksu) lēmu�i citi?

Ko par �o visu domā un saka mūsu pa�u ļaudis?

Kurzemnieces, suitenes runā �erpi un ar brangu humoru, Latgales sievas sākumā neuzticīgi, bet, atvēru�ās un tevi pieņēmu�as, stāsta par savu dzīvi tā, ka raud visi i runātāji, i��klausītāji. zemgalietes un sēlietes rāmi, lēni un prātīgi, ar zemes smagumu balsī� �ie cilvēki dara savu ikdienas darbu, neielai�oties neauglīgā polemikā un matu skaldī�anā kā būs, ja būs? Un tomēr ikvienā no viņiem sīvi gruzd joprojām neatbildētais kā būs?

Mani satrieca kāds jauns puisis. Savu profesionālo karjeru sācis kā policists, pēc pāris gadiem pievērsies tehnikai. Uz jautājumu kāpēc tā? atbildēja īsi: Tas nebija man. Tehnika ir godīga un būs vajadzīga vienmēr, pie visām varām. Viņ� vairs netic Latvijas kā valsts pastāvē�anas iespējai. Bet mēs? Tā vienkār�i padosimies un algotu piāristu iztēlotas nākotnes labklājības vārdā ļausim globalizācijas ceļa rullim mūs iznīci�nāt kā nebiju�us? Teicu nu, pacīnāmies, nenolai�am karogu! Viņ� tikai skumji pasmaidīja: Tur viss jau ir izlemts! Apķēra savu meiteni un aizgāja rudens naktī.

Ziniet, varbūt naivi, bet tas sāpina. Ja visi tā, tad kur� izslēgs lidostā gaismu aiz pēdējā aizbraucēja?

Bet no otras puses par spīti visam, ir savējie. Tie, kuriem rūp, sāp un nav vienalga. Ir milzīga, pāri plūsto�a sirsnība, ko grūti aprakstīt vārdos, bet ko izjūtam, braucot ciemos pie lasītājiem. Jo tālāk, jo siltāk.

Visu mū�u krāti un uz bērzu tāsīm rakstīti dzejoļi. Dzēr�venes skalu ķocītī. Kaltēti pīlād�i ķerbelītē. Stipra ābolu sula aizvaskotā pudelē. Pa�cepta maize. Litenes sirmmāmiņas adī�tas zeķes baltas, tautiskiem rakstiem�

Ja tā nav mīlestība, kas tad tas ir? Un par to vissirsnī�gākais PALDIES!

Paldies jums, lasītāji, Latvijā, Anglijā, Īrijā, Norvēģijā lai kur nu kuro Liktenis aizvedis. Jūsu vēstules silda un mudina turpināt. Paldies zvaigznie�iem Vijai, Bārbalai, Gundegai, Laimai, Kristīnei, Vinetai un Arnim. Un paldies manējiem ģimenei, draugiem un mīļdzīvniekiem, bez kuriem �ī pasaule nepavisam nebūtu līdzsvarā.

Vai tas viss nav pacīnī�anās vērts?

Ar mīlestību, Dace

2000

.

Viesnīcas spa kaijas telpu izkārtojums

Puspagrabs

1�r. puses/darbinieku ieeja.

2�kāpnes uz 1. stāvu

3�pagrabstāva gaitenis

4�peldbaseins (7x12m)

5-7 labierīcības

8-9 trena�ieru zona

10�konferen�u, jogas,

meditāciju zāle

11�spa zonas uzgaidāmā telpa

12�spa zonas recepcija un sulu bārs

13�gaitenis uz SPA telpām

14�masku un masā�as istaba

15litoterapija (Akmeņu istaba)

16�smil�u terapija

(Tuksne�a istaba)

17�ūdensprocedūru istaba

18�ģērbtuve

19�gaismu un krāsu terapija

20�labierīcības un du�a

21�darbinieku zonas gaitenis

22�laboratorijas priek�telpa

23��smalcinā�ana, fasē�ana

24�zālī�u �āvētava

25�laboratorija

26��noliktava

27�melnās kāpnes uz 1. stāvu

28�darbinieku labierīcības

29�veļas mazgātava

30�grāmatve�a kabinets 31-32 darbinieku atpūtas telpas

33�ieeja skaistumsalonā

34��skaistumsalona

administratore

35��manikīra/pedikīra stūris

36��frizieru zona

37��sejas un ķermeņa kop�ana

38��labierīcības un

matu mazgātava

Pirmais stāvs

39��r. puses terase

40��kāpnes uz 2. stāvu

41��solārija priek�telpa

42��solārijs (saules istaba)

43��ģērbtuve

44��d�akuzi

45��pirtiņa

46-48 labiericības un du�as 49 lielais krustveida gaitenis 50-51 Dzeltenā kafejnīca

52��terase ar skatu uz jūru

53��kāpnes un koka laipa uz jūru

54��virtuve

55�� Purpura ēdamistaba

56��zaļā ēdamistaba/restorāns

57��a. puses izeja

caur restorānu

58��melnās kāpnes

uz pagrabstāvu

59��slotkambaris

60��direktores kabinets

61��zāļu istaba (noliktava)

62��eja no aptiekas

uz zāļu istabu

63��aptieka

64��aptiekas ieeja/izeja

65��d. puses/galvenās kāpnes

66��dienvidu terase

52�� apmeklētāju ieeja viesnīcā

53�� uzgaidāmā halle

54�� administratora lete

55�� ieeja viesnīcas telpās

56�� suvenīru veikals

57� suvenīru veikala ieeja/izeja 73-74 dāmu un kungu

labierīcības

75�� veļas noliktava

76�� trauku noliktava

77�� kamīnistaba

78�� novusa istaba + mini biljards

Otrais stāvs

79�� kāpnes

80�� R. puses balkons 81-82 Saulrieta (Sarkanie) apartamenti

83 vītņu kāpnes uz jumta tornīti

84-89 Purpura apartamenti

90 viesu gaitenis

91-92 Ceriņu (Violetie) apartamenti

93-95 Austrumu (Rīta, zilie) apartamenti

96 slotkambaris

97-98 Me�a (Zaļie) apartamenti

99-101 Zelta (Dzeltenie) apartamenti

102-103 Tuksne�a (Smil�u) apartamenti

104-105 Dzintara (Oran�ie) apartamenti

Jumta tornītis

106 Karaliskais torņa numurs

107 torņa numura labierīcības

Kop� 90. gadiem darbojas presē, �obrīd sabied�risko attiecību un pasākumu organizē�anas jomā. Intereses teātris, mūzika, autobrauk�ana, kri�minālistika, datori, dzimtas radu rakstu pētījumi, ainavu arhitektūra, interjera dizains.

Apgādā Zvaigzne ABC iznāku�i �ādi Daces Judinas detektīvromāni:

TIK VIENKĀR�I� (2010)

Psiholoģiskais detektīvromāns Tik vienkār�i ir stāsts par mums, mūsdienu Latviju un tās sabiedrību, atsevi�ķiem cil�vēkiem un notikumiem galvenās varones Danes skatījumā.

Romāna trīs daļas aptver astoņu gadu laikposmu (19932001), kurā Dane no jaunas �urnālistes, kura meklē savu vietu ilgotajā profesijā un mīlestību personīgajā dzīvē, kļūst par skarbu, grūtību rūdītu profesionāli, kura savus sirds noslē�pumus neatklāj pat vistuvākajiem cilvēkiem.

No 90. gadu sākuma krīzes un tālaika �au�alīgajiem nozie�gumiem līdz sociālpolitiskajām kolīzijām uz tūksto�gades, Rīgas astoņsimtgades, eirosavienības, seksuālo noziegumu un pedofilijas skandāla fona. Skarba, ne�ēlīga, brī�am ciniska ikdienas realitāte. Sabiedrības ēnas puses, kas parasti paliek apslēptas. Agresija, varmācība, varas visatļautība, draudi. Vienas sabiedrības daļas labklājība par otras dzīvības cenu�

Kā �ajā laikā izdzīvot sievietei �urnālistei, kura mīl savu darbu, vēlas palīdzēt citiem un pasargāt savus tuviniekus? Vai ir jēga kaut vai mēģināt padarīt pasauli labāku, vai arī tas ir naivs donkihotisms?

�obrīd top romāna otrā daļa, kas aptver laiku no tūksto��gades mijas līdz �odienai.

TASE MELNAS KAFIJAS (2011)

� pirmais no ironiskās mūsdienu detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāniem.

Viņa Anna Elizabete (fon) Berga no sen�iem mantojusi mui�iņu upes vidū, uz salas, dzīvo pēc saviem noteikumiem.

Annai pieder sabiedrisko attiecību un svētku aģentūra, viņa pazīst puspasaules, apveltīta ar asu, analītisku prātu, dzēlīgu ironiju un apskau�amu intuīciju, acumirklī spēj rosināt cilvēku atklātai sarunai, ta�u vairāk par visu mīl klusumu�

� izdevniecības Magnum direktors Roberts Lauciņ� nāka�majā rītā pēc dzim�anas dienas ballītes tiek atrasts miris savā viesnīcas istabā. Bez pēdām pazudu�as viņa sekretāre, grāmatvede� un automa�īna. Aizdomas krīt uz visiem un ikvienu arī uz prominentajiem viesiem, �īs pasaules bagā�tajiem un varenajiem. Pasākumu rīkojusi Annas Elizabetes aģentūra, tāpēc viņa uzskata par goda lietu noskaidrot, kas noticis.

DĪVAINAIS LĪGOVAKARS (2012)

Otrais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns. Annas Elizabetes svētku aģentūra Me�āju pagastā organizē grandiozu vasaras saulgrie�u balli, kādas nav bijis kop� pirmās Latvijas laikiem. Ģenerālmēģinājuma dienas rītā viņas draugi, zāli pļaudami, no zemes izrauj pusgadsimtu vecus kaulus un

atrod apraktu lādi ar seniem dokumentiem, kas liecina pirms septiņdesmit gadiem te izdarīti �ausmīgi noziegumi. Diem�ēl pagasta ļaudis par pagātni nerunā, lai nenotiek kāda nelaime� Bet ir jau par vēlu� Balles naktī neilgi pēc pusnakts bez vēsts pazūd Annas draudzene Zane Zālīte, bet nākamajā dienā tiek nogalināts pagasta �oferis Antons un aplaupīts ciema vei�kals. Vecākie me�ājnieki ir uztraukti tā jau reiz ir bijis� vēs�ture atkārtojas� atkal pazūd cilvēki� gaidāmas nelaimes� būs vēl citi upuri. Anna Elizabete ar draugiem policijas majoru Miku Kaķīti un atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu uzsāk izmeklē�anu pa�i, un tā viņus aizved septiņdesmit gadu tālā pagātnē, atklājot asinis stindzino�u, zvērisku noziegumu ķēdi. Diem�ēl senie noziegumi un nelietības turpinās arī �odien�

Vai tie�ām nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, ir tikai laiks un mēs tajā?

ZIEMAS BLŪZS (2013)

Tre�ais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns. Viss sākas ar Ziemas saulgrie�u gadatirgu, kad masku gājiena laikā, melnam apmetnim kā milzu spārniem plīvojot,

Nāve mēmi izslīd cauri pūlim un izgaist. Ļaudis sa�ukstas nāvi nevajag aicināt, tā pati zina, kad ierasties� Nākamo dienu laikā divu ceļu krustojumā kupenā tiek atrasts sasalis likumī�gais zaglis ar nogrieztu pirkstu, aizslēgtajā Me�mui�as zālē zem svētku egles atrod nogalinātu Ziemassvētku vecīti ar Annas Elizabetes Bergas aģentūras veidlapu sarkanā mēteļa kabatā� Tikmēr pa�valdību vēlē�anu gaidās pagasta priek��nieci Maigu Lācīti pārņēmis histērisks darbo�anās drudzis, pēc piecpadsmit gadu prombūtnes apciemot Latviju un dzimto pusi ierodas Annas vecāki profesori Ro�kalni-Bergi, Annas asistenta Kārļa vecmāmiņa savos astoņdesmit septiņos gados nolēmusi precēties, bet pa�ā svētku priek�vakarā no cietuma tiek atbrīvots vasarā apcietinātais Arnis Akmens�

�ķetinot �os noziegumus, izmeklētāji saprot: viss joprojām ir cie�i saistīts, mēs esam pagātnes tagadne pat tad, ja to cītīgi noliedzam. Pirms pusgada aizsāktās lietas gaida savu nobeigumu. Romāns �Ziemas blūzs� turpina �Dīvainajā Līgovakarā� aizsākto izmeklē�anu.

Dace Judina MĒNESIS PIE JŪRAS Izmeklē Anna Elizabete. Ceturtā grāmata

Redaktore Gundega Sēja

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3360.

Jelgavas tipogrāfija