Dace Judina

Siers otrajai pelītei

.

Jau piekto reizi Dace Judina sērijas �Izmeklē Anna Elizabete� jaunajā detektīvā aizrauj mūs ar pirmajām lappusēm. Filigrānā caur�viju darbība ne uz mirkli neļauj atslābt uzmanībai.

�oreiz autore risina mū�seno jautājumu no kurienes rodas ļaunums, kādi ir vardarbības cēloņi, kas notiek ar cilvēkiem, kuri bērnībā pārcietu�i pazemojumu un cie�anas, nesaņemot gandarī�jumu netaisnības brīdī. Gadiem ilgi esam pieradu�i reaģēt un cīnīties vienīgi ar sekām, nemeklējot ļaunuma saknes, necen�oties saprast cēloņu un seku sakarības, pat nemēģinot iepriek� paredzēt nelaimi un to novērst. Sabiedrības morālā pagrimuma un degradācijas cēloņu analīze ir būtiska �īs grāmatas vērtība.

Uzteicama ir autores prasme psiholoģiski iedziļināties un atklāt cilvēka personības vistum�ākās dzīles, tomēr atrodot tur arī kādu gai�umu.

Ilze Veitnere, tiesu psihiatrijas eksperte

Katra jauna Daces grāmata ir kā ilgi gaidīts, sen neredzēts cie�miņ�, no kura nevar �ķirties, kamēr nav izrunāts un uzklausīts viss, kas noticis kop� iepriek�ējās tik�anās reizes pat tad, ja atkal naktsmiers pagalam. Detektīvromānu sērijas �Izmeklē Anna Eliza�bete� varoņi jau kļuvu�i par labiem paziņām, tādēļ ar nepacietību gaidu kas ar viņiem notiks tālāk?!

Sērijas piektā grāmata �Siers otrajai pelītei� vilties neliek, izlasīt to var vienā rāvienā. Pārsteidza varoņu attiecību sare�ģījumi, bet laikam jau viņi mēdz izvēlēties pa�i savu ceļu, neprasot rakstnie�kam atļauju. Katrā ziņā pavērsieni ir stipri negaidīti un, domājams, pārsteigs ne vienu vien �īs sērijas fanu.

�ī grāmata ir dziļāka un skarbāka par iepriek�ējām. Pat graujo�a. Varbūt tuvāka reālajai dzīvei? Tā pavisam noteikti liek aizdomā�ties par lietām, kam ikdienā un steigā nepievēr�am vajadzīgo uzma�nību, par to, kā attiecamies pret līdzcilvēkiem, ko sakām un darām, kā interpretējam citu rīcību. Varbūt vajadzētu lielajā skrējienā mēģi�nāt apstāties un padomāt. Par ļaunu nenāks.

Un vēl man prātā doma: nākamreiz pieprasīt autorei grāmatu kopā ar piena litru būs, ko pieliet kafijai, veselībai kaitīgos ap�stākļos nak�ņojot kopā ar jauno romānu!

Una Gri�kevi�a, kultūras portāla �Rīga 2014" oriģinālsatura redaktore

Daces romāns ir par mūsu sabiedrību, tajā valdo�ajām uzvedības normām. Kas notiek ar cilvēku, kura pasaules uztvere nesakrīt ar sabiedrībā piekoptām uzvedības normām? Bau�ļi pret mūsdienu uzvedības principiem. Meli, liekulība, pazemojums, vardarbība, asi�nis, atriebība, nāve�

Sabiedrība maniakus rada pati. Līdzcilvēku nejūtība, formālisms sagrauj ne tikai kāda cilvēka dzīvi, bet arī sabojā to daudziem citiem. Intriģējo�i. Pamatīgi un dziļi. Noslēpums atklājas tikai pēdējā mirklī.

Lasot �o romānu, ieraugām sabiedrību visai nepievilcīgā gaismā. Ir jābūt drosmei gan to saskatīt, gan arī uzrakstīt. Manuprāt, Dacei ir izdevies. Braucot cauri Eiropai, domas bie�i vien atgriezās pie �ī darba.

Aivis Biķernieks, �urnālists un politiķis

Vienkār�i sakot, kārtējā superīgā grāmata naktsmiera maitātāja!

�Siers otrajai pelītei� vispirms pārsteidza ar cilvēku (neveras mute viņus saukt par grāmatas varoņiem, jo visi ir tik dzīvi, tik cilvēciski, tepat sastopami) nespēju izrunāt notieko�o, kam sekoja mana rezignētā atziņa glu�i kā dzīvē. Atkal pārsteidza Anna Eli�zabete �oreiz ar savu attiecību risinājumu. Nākamo naksnīgās kafijas krūzi vārot, konstatēju, ka no �īs sievietes es visu laiku gai�du kādu traku izgājienu� un katru reizi viņa mani samulsina, jo esmu gaidījusi pavisam ko citu�

Veids, kā �sērijslepkava� atdara saviem pāridarītājiem, vie� pret�runīgas izjūtas apbrīnu par lielo dū�u un atvieglojumu, ka tomēr ne visi dzīves pāridarījumi tiek atriebti �ādi. Un jau atkal salīdzi�nājums ar reālo dzīvi, kur �ādas neradības (pāridarītāji) būtu jāķer ātri, jāsēdina tum�ās vietās aiz rūtainiem lodziņiem, bez cerībām tikt ārā. Diem�ēl dzīvē ir tā, kā ir.

Bet trakākais atriebes eņģelis nav sapratis, ka ari otrajai pelītei siers ne vienmēr ir par brīvu� Kur� no mums dro�i var zināt, vai pirmā pelīte, kas pa�aizliedzības, muļķības vai neuzmanības dēļ nodro�ina otrai brīvo pieeju sieram, tomēr nav bijusi vistuvākā un mīļākā? Un siera cena ir tik augsta�

Jana Priedniece, LTV producente

Sē�u jau divdesmit minūtes, �oks kā pēc īsta �āviena�

Tās ir reizē divas grāmatas. Pirmā talantīgi, ar intrigu uzrak�stīts �krimiķis�, izcili cilvēku tipu, rīcības un intuitīvi fen �ui pamat�likumu apraksti. Bet Anna Elizabete malacis. Ne darbā vien laime!

Otrā par izvēli. Būt cilvēkam vai necilvēkam. Aizbraukt vai palikt. Sakopt savu zemi vai iekarot sve�u. Izvēlēties sava karoga krāsas. Mīlēt vai atriebties. Patīk, ka Dace izvēlas pozīciju �man nav vienalga�. Paldies par grāmatu �ar pēcgar�u�!

Līga Pommere-Ķelle, uzņēmēja, fen �ui speciāliste

Lasīju, kā laizot gardumu bļodu. Jau ar pirmajiem teikumiem darbs ierāva, ievilka līdz papē�iem. Paredzēju, ka tā varētu notikt, tāpēc visu dienu veltīju tikai lasī�anai, par citu vienkār�i nevarēju domāt. Grāmata rosina pārdomas par to, kā ar savu rīcību varam izsaukt uguni uz sevi, un par to, vai upuris vienmēr ir upuris.

Autore atkal augusi katrs nākamais darbs labāks par iepriek��ējo. Domājot par pasaules mēroga kriminālromāniem, vai maz kāds tiek līdzi Daces Judinas darbiem? Es vismaz neesmu lasījusi neko labāku, jo tie nav vienkār�i kriminālromāni, te ir kaut kas no vēstures, psiholoģijas, homeopātijas, labs humors, krā�ņa valoda. Aizvēru grāmatu un skum�u atkal tāda sajūta, ka jā�ķiras no tuviem draugiem�

No �iem detektīviem sanāktu labs seriāls, lasot redzu, cik skaisti tas izskatītos filmā! Sala ar vieglu miglu pār upi saullēktā un Anna rasas piemirku�iem svārkiem� Varbūt ir vērts par to padomāt? Ja nu izdodas?! Būtu kaut kas labs, ko redzēt.

Karina Bērziņa-Stankevi�a, neatkarīgā �urnāliste

�Siers otrajai pelītei� ir kārtējā tik�anās ar Annu Elizabeti, vi�ņas �komandu� un jaukajiem mājdzīvniekiem. Ir gan intriga, gan humors, gan mīlestība kā jau aizraujo�ā, mūsdienīgā detektīvā. Grāmata �iesūc� no pirmās līdz pēdējai lappusei, liekot just līdzi visam, kas notiek ar galvenajiem varoņiem, kas lasītājam nu jau kļuvu�i par mīļiem un gaidītiem draugiem. Izlasīju vienā piegājienā!

Atliek cerēt, ka piektā grāmata par Annu Elizabeti nebūs pēdējā. Un liels prieks, ka mūsu pa�u rakstnieces detektīvromāni dro�i var stāties blakus cittautu �āda �anra garadarbiem.

Inga Stugle, profesionāla detektīvmīle

�is bija pirmais Daces Judinas darbs, kuru man bija tas gods lasīt. Esmu iespaidots gan par intriģējo�o, saisto�o si�etu, gan patīkami pārsteigts par dialogos iepītajām dzīves gudrībām. Lai ari detektīvi ne tuvu nav mans �anrs, �is darbs ļoti, ļoti patika. Izbaudīju katru

lapu. Tie�ām aizrāva, bija pat �ēl, ka lasī�anas vidū atbrauca cie�miņi un uz brīdi nācās pārtraukt. Darbs padarīts no sirds. Paldies!

Valts Dalbiņ�, uzņēmējs

Romāns patika, ļoti. Raita valoda, mūsdienu problēmu iesaiste. Esmu pārliecināta, ka romāns patiks visiem, kas iecienīju�i detek�tīvus. Vienīgais mīnuss ātri beidzās (gribējās lasīt vēl un vēl�).

Tagad par galveno. Lasot nostiprinājās arvien lielāka vēlme at�balstīt vainīgo, tā teikt, nostājos slepkavas pusē. Varbūt skan jocīgi, bet es viņu attaisnoju. Reizēm pārņem sajūta, ka vienu otru draņķi tie�ām derētu pie�miegt, jo ne likumdo�ana, ne sirdsapziņa tādiem netiek klāt. Nepārtraukti ņirgājoties, pazemojot, bradājot citiem pāri, dzīvo, cepures kuldami� Savā ziņā upuri tie�ām bija pelnīju�i atmaksu, un romāna noslēgumā gribējās, lai slepkavam būtu iespēja izvairīties no soda!

Spodra Kaļva-Vēvere, detektivmīle; pozitīvi domājo�a bibliotekāre

Kā ilggadējam programmētājam man nav nācies daudz baudīt literārus darbus. Tomēr, iepazīstoties ar Daces Judinas grāmatu �Siers otrajai pelītei�, atklāju, ka viņas spēja detalizēti �ieurbties� notikumu sīkumos uzbur tēlainas ainas, kas aizrauj pat visatturī�gāko lasītāju.

Lasot romānu, visu laiku uzmanīgi jāseko mainīgajam notikumu virknējumam, un, kolīdz tas izdodas, ir grūti pie kādas lapas apstā�ties un nolikt grāmatu līdz rītdienai.

Cilvēcīgi dziļas attiecību līnijas. Tik perfekti un smalki aprak�stītas nianses, ka var izprast visu triju galveno personā�u situāciju. Jutu līdzi Annai un Ģirtam, savukārt par satrūku�ajām attiecībām Mikam ar Annu jāsaka: ja tauriņu vairs nav, ar zvirbuļiem sirdi nepabarosi�

Arturs Kiseļovs, dzejnieks un komponists

Grāmata raisa dziļas pārdomas par to, ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās sākumā. Reizēm ļaunākais ienaidnieks realitātē izrā�dās nabaga izmisusi dvēsele, kura vienkār�i nespēj atrast citu (vai pareizāku?) situācijas risinājumu.

Romāns ļoti aizrauj, liek domāt un just līdzi varoņiem. Kāpēc siers otrajai pelītei? Visu laiku domāju, kādēļ tāds nosaukums.

It kā Teo beigās sniedz skaidrojumu, un tomēr� Vai tikai tādēļ? Varbūt tādēļ, ka �is pats �siera un otrās pelītes princips� nolasās ari varoņu attiecībās?

Linda Kuikulīte, Ulubeles dzīvniekmeitene un jaunā māmiņa

Viss, cauri, esmu līdz ausim iek�ā! Nu kā var viens cilvēks �itik meistarīgi savērpt intrigu!

Lasu, lasu, lasu� Lasu� Lasu�

Kā nav kauna tik aizraujo�i rakstīt!!! :D

Bārbala Simsone, Zvaigzne ABC Latvie�u literatūras un mākslas redakcijas vadītāja

Izlasīju, nē, izrāvu cauri neatskatīdamās.

(Vai var būt vēl labāks kompliments detektīvgabalam?)

Ar sirdi apskaties�

Moto:

Siers par brīvu ir tikai peļu slazdā un tikai otrajai pelītei�

Priek�vārds �������������������..

Ievads. �ovs ir sācies!�������������..

1.�� nodala. Rīga-Londona ����������.

2.�� nodala. Viņa sapratīs�����������.

3.�� nodaļa. Killinholā�������������.

4.�� nodala. Āķis lūpā�������������..

5.�� nodala. Trīs slepkavības���������.

6.�� nodala. Ceturtais upuris���������.

7.�� nodala. The Unforgiven����������..

8.�� nodaļa. Atriebība jābauda auksta���..

9.�� nodala. Patiesības serums��������.

10.�� nodaļa. Pa�i vainīgi!�����������..

11.�� nodaļa. Lūdzu, paskaidro man�����

12.�� nodaļa. Grēksūdze�������������

13.�� nodaļa. Atrodiet vainīgo!���������

14.�� nodaļa. Zem vienām debesīm������

15.�� nodaļa. Esmu grēkojusi!���������..

16.�� nodaļa. Vaina ir kā purvs��������..

17.�� nodaļa. Vadības kontrole���������

18.�� nodaļa. Cilvēces mantība izdzīvos�.

19.�� nodaļa. Pēc nepārbaudītām ziņām�

20.�� nodaļa. Draugi tīmeklī����������.

Epiloga vietā. Rītdiena ir �odien�������

Pēcvārds����������������������

Savus maniakus sabiedrība rada pati� Jo pat apaļā pa�saulē ir pārāk daudz tum�u stūrī�u. Stikla būris ar tērauda stieplēm ir nomāco�s. Reizēm līdz nelabumam un melnai bezcerībai.

Pirms pāris gadiem medijus un sociālos portālus pār��alca īsa, ta�u nervus kutino�a ziņa par kādu jaunu sievieti, mākslinieci, kura bija atļāvusies savā sociālās saziņas pro�filā izpaust visu, kas tobrīd bija uz sirds, īpa�i neizvēloties izteicienus un apsolot atriebties izliet asinis� Tas notika salīdzino�i neilgi pēc norvēģu maniaka asinspirts, un par �o sievieti ieinteresējās dro�ības iestādes� Draudi gan izrā�dījās vien tuk�as runas, rūgtuma pilns dzīves sista cilvēka palīgā sauciens. Viss drīz noklusa. Un aizmirsās.

Tomēr� Kaut kas palika. Doma. Par to, kā jūtas Dzīves un Likteņa stūrī iedzīts cilvēks, mazais cilvēks, kuru kādā brīdī nodevu�i, pametu�i, uzmetu�i visi, kam viņ� ticējis, uzticējies, uz ko paļāvies. Būrī�a stūrī iedzīts dzīvnieciņ� �ņāc, skrāpējas un ko� pēdējiem spēldem aizstāvot to, kas viņam ir visdārgākais, dzīvību un brīvību. Un cilvēks? Interesanti, cik tālu katrs no mums būtu gatavs iet, ja dzīve (līdzcilvēki, apstākļi utt.) viņu iespiestu stūrī?

lā radās �īs grāmatas ideja. Par cilvēku, kuram viss at�ņemts un kur� izvēlējies atriebties.

Jā, atriebība ir destruktīvs risinājums, kas, protams, nespēj novest līdz laimīgām beigām, un tomēr cik cilvēku, tik risinājumu. Kāds izvēlas aiziet no dzīves, cits pamet savas mājas, zemi un ģimeni, lai dotos uz sve�u malu, kur nekas neatgādinātu biju�o, vēl kāds nospļaujas un sāk visu no sākuma. Bet viens no pūļa, viens no inertās masas izvē�las aktīvu risinājumu sodīt savus pāridarītājus. Ignorējot austrumnieku viedo padomu apsēsties un pagaidīt, līdz straume aiznesīs garām ienaidnieku līķus. �is viens izvēlas rīkoties pats.

To, ka tā nav tikai utopija, skaidri apliecināja gan manis iniciētā improvizētā viedokļu aptauja sociālajos medijos (Vai tēma ATRIEBĪBA kā sods, kā taisnības ierocis, kā ma�zā cilvēka pēdējā izeja-�odien ir aktuāla? Un kurā brīdī/kādos apstākļos tā būtu attaisnojama?), gan fokusa grupas lasītāju rakstītās pārdomas brīdī, kad esam nonāku�i strupceļā, bezizejā, bezcerīgā, cilvēka cieņu pazemojo�ā situācijā, tum�ā tunelī, kura galā nav saredzama pat apkvēpusi desmitvatu spuldzīte, mūsu iek�ējā būtība brēktin brēc, lai tiktu sodīti visi tie, kas mums to nodarīju�i. Vēlāk? Vēlāk, kad situācija tā vai citādi ir atrisinājusies, nez no kurie�nes uznirst civilizētās audzinā�anas �ņaugi, un tas mirklis ir pāri�

Kas paliek? Paliek rūgtums, melna ironija un sarkastis�kas prātulas, ar kurām mēs, civilizētie, ikdienā mierinām savu valdības, likumdo�anas, priek�nieku vai līdzpilsoņu ievainoto pa�apziņu.

Ja tu nedomā tāpat kā es, tātad tev nav taisnība. Un vis�pār kādas tev tiesības uz savu viedokli?! Visskaļāk bļauj uz tiem, kuri ir pavisam līdzās. Jo citi sen jau pamuku�i kur kurais. Tu vari katru dienu urbt kā vergs un nesaņemt ne sprāgu�a paldies, bet pietiek parādīties pie apvār�ņa kādam, kur� pakustinājis tikai pirkstiņu, kā izrādās tas ir tas lielākais darītājs, kam pienākas lielākā atzinība. Lai drīkstētu darīt to, ko vēlies un kas sanāk, vispirms jānolai�as līdz �pienes-padod� līmenim. Galvenais skaļi dziedāt slavas dziesmas un neizrādīt, ka tev ir smadzenes. Tad viss būs.

Skan pazīstami? Un kā nu ne, ja pa�i, pa�i vien katru dienu lejam ūdeni uz �īm dzirnavām lasām bulvārpresi, pētām dzeltenos medijus, mīlam izgar�ot skandālus, ner�vus tīksmi kutino�as kaislības, katastrofas un nelaimes (ja vien tās nenotiek ar mums), un mums vienalga, kas notiek ar citiem, kā viņi dzīvo, ko domā un jūt. Ka tik pa�iem labi.

Atpērkamies no saviem bērniem ar dārgiem tehniskiem krāmiem, kas nozog viņu laiku, acis, ausis, smadzenes, dvēseli un mīlestību. Un aizmirstam pastāstīt, izskaidrot, iemācīt, ka acis domātas, lai mācītos redzēt un saskatīt. Lai gan būtiskākais nav acīm saredzams. Ar ausīm varētu dzirdēt, klausīties un ieklausīties. Tiesa gan, tie�i klusums runā visskaļāk. Bet galvas un smadzeņu esamība varētu rosināt (vismaz) mācīties saprast, lai ar mums nevarētu spēlēt �ahu un manipulēt, ar da�ām vieglām pareizo sviriņu kustībām panākot vēlamo (bet manipulē ta�u!). Visbeidzot mugurkauls, teju visbūtiskākā mūsu skeleta sastāvdaļa, būtu jātur taisni un stalti, neliecoties un nemetot kūkumu, lai kā �īs pasaules birokrāti, ierēdņi, kantora �urkas un pa�pasludinātie varne�i gribētu mūs salauzt, padarot par salīku�iem, glieme�veidīgiem bezdomu radījumiem, kas to vien dara kā truli blen� ekrānā�

Nesagādāsim pasaulei to prieku. Paliksim Cilvēki. Mācī�simies domāt, apjaust sakarības un izdarīt secinājumus! Pa�i. Redzēt + Dzirdēt + Domāt + Just = > Cilvēkam Būt.

Man ir vaicaju�i jūs laikam nemīlat cilvēkus ja reiz izvēlaties rakstīt detektīvromānus?

Tāds savāds jautājums, kas it kā prasa noliedzo�u at�bildi, piemēram, nē, nē, ko jūs, es viņus visus ļoti mīlu! Ka tik nepadomātu ko nelāgu� Ta�u nē, tā nav, tāpēc reizēm atļaujos provokatīvi atbildēt ar pretjautājumu bet par ko mīlēt?

Sevi�ķi tagad, vēlē�anu periodā, kad visi par visiem nolē�ju�i tādu zampu, ka ilgi nāksies mazgāties, lai atgūtu bur�vīgo vijolī�u aromātu. Vai da�āda līmeņa ierēdņu kabinetos, kur stundas laikā var dzirdēt daudz vairāk melu nekā visos vēlē�anu solījumos (jāatceras, ka sirsnība un atsaucība ir tie�i proporcionāla tie�ajam vai netie�ajam izdevīgumam).

Ir ļoti interesanti un savā ziņā pat aizraujo�i lūkoties acīs �ādam melim un shēmotājam, izbaudot viņa priek��nesumu un ļaujot domāt, ka tu, naivā muļķe, neredzi un nepamani acīmredzamus melus. Tā teikt, neprasi, lai saprot, ja maksā par to, lai nesaprot� Un katrs ta�u saprot tā, kā grib saprast, vai ne? Var mirkli piedomāt un var no mu�as uzpūst ziloni. Var sarunāt nekrietnības un justies gandarīti. Var savu sirdsapziņu apklusināt, otru nepelnīti apvainojot. Var būtiskas lietas pasludināt par nebūtiskām, un otrādi. Var apsolīt un neizdarīt un uzskatīt to par normālu lietu. Visu var. Lai nu tā būtu, baltie un pūkainie�

Tomēr mīlēt cilvēkus var un vajag. Savējos. Tos, kurus Dzīve un Liktenis mums nolicis līdzās. Tos, kuru acīs, uz mums lūkojoties, iemirdzas prieka un sirsnības dzirkstelītes. Tos, kuru acis nav tuk�as. Cilvēki, kuri ar tuk�u skatienu piedzimst, nav tik bīstami kā tie, kuru skatiens iztuk�ojas un nomirst dzīves laikā. Tos pirmos var piepildīt, no otriem gan jābīstas�

�is romāns rakstījās ilgāk, grūtāk, smagāk un sāpīgāk nekā iepriek�ējie. Da�ādu iemeslu dēļ.

Varbūt tāpēc, ka tāds laiks. Varbūt tāpēc, ka personis�kāks un personīgāks. Varbūt tāpēc, ka, lai iejustos sociopātiska maniaka ādā, tas emocionāli jāizlai� caur sevi. Ticiet, nebija patīkami.

Bet. Tas bija svētīgs periods. Ļoti daudz pārdomu un savu kļūdu analīzes. Mēs neviens neesam tik ideāli pareizs un viengabalains, lai kādā dzīves brīdī nenonāktu robe�situācijā, kas �ķir pilsoni parasto no likumpārkāpēja. Ar Detektīvu Klubu braucot pa Latviju ciemos pie lasītājiem, ikreiz uzdodu �o jautājumu un ikreiz saņemu vienādas atbildes jā, vismaz reizi mū�ā, tā vai citādi, ikviens no mums ir pārkāpis kādu likumu vai noteikumu�

Gan rakstot grāmatu, gan vēlāk, rediģē�anas procesā, daudz meditēju un domāju.

Par Laiku, kurā dzīvojam. Par varu, kas ar mums spēlē�jas. Ūdeni, kas aiztek. Par upēm, kurās divreiz nevar iekāpt. Un ceļu, kas vijas tālāk no kalna lejā, kalnā aug�ā, cauri me�am, pāri laukam� Pareizajā virzienā, pat ja tas sākumā liekas pretējs agrāk ietajam. Atliek vien ļauties un sekot.

Par sapņiem, kuri naktī, miegā un pa gabalu, iztēlē izska�tās citādi nekā īstenībā.

Par lietām, notikumiem un cilvēkiem, kas saistīti sav�starpējām saitēm, jo Liktenis mūs savedis kopā, lai kaut ko iemācītu.

Par Mājām, kurās dzīvo Mīlestība, nevis kaktos grab iz�iru�o attiecību ģindeņi. Par Savējiem, kuri spēj radīt Mājas nekurienes vidū.

Un visbeidzot par Dāvanām, kas mums tiek dotas, bet mēs tās vai nu pieņemam, vai�

Ir lieliski, ja kāds pajautā kā tu �orīt jūties? un atnes karstu cigoriņu kafijas krūzi. Siltas rokas ap pleciem, murrājo�s dzirnavnieks klēpī, uzticams suns pie kājām. Mājas. Tā.

Lai jums aizraujo�i lasī�anas brī�i un klusi pārdomu mirkļi!

Dace

�ovs ir sācies!

-��� Līzbet, a�āk, vecmāmiņa, ģenerālis, Omīte un Kārlis jau sē� ma�īnā! Lidma�īna negaidīs! Miks jau kuro reizi mudināja Annu Elizabeti, kas nekādi nevarēja dabūt ciet koferi. Dod, palīdzē�u!

Viņ� bez ceremonijām uzsēdās uz daudz cietu�ā �emo�dāna un pavisam viegli to aizsprādzēja. Tad draiski pasmai�dīja: Ceru, ka tur nebija nekas plīsto�s?

Pū�u Mājā valdīja ārkārtīga rosība un pilnīgs haoss.

Un kā nu ne, ja gandrīz visi mājas iemītnieki dodas prom. Atvaļinājumā. Uz Londonu, kur Annas Elizabetes vecmāmiņai baronesei Annai Rozei fon Bergai piederēja jauks �etristabu dzīvoklis. Bija iecerēts apciemot arī Kārļa māti Ievu Saulīti viņas vadītajā Holyhead viesnīcā Īrijas jū�ras krastā, Svētajā salā (Holy Island) un brīdi tur padzīvot bez noziegumiem, līķiem un baisiem nostāstiem.

Apsēdies pie stūres, Miks vērīgi paraudzījās atpakaļskata spogulī.

-�� Visi ir ma�īnā?

Saņēmis apstiprino�u atbildi, viņ� pagriezās pret Annu Elizabeti un, izņēmis no kabatas mazu samta kastīti, atvēra to un pastiepa Annai līdz ar diviem ģeniālākajiem vārdiem, kādus jelkad pazinusi cilvēce: Līzbet, precamies!

Annas Elizabetes mobilā tālruņa zvanu pārmāca skaļu smieklu vētra.

Izmocījusi vārgu �jā�, viņa minūti klausījās, tad dziļi ievilka elpu:

-�� Nē, Dina, mēs neuzņemsimies jūsu simtgades svinī�bas. Tieciet galā pa�i!

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

�is būs stāsts par atriebību. Mans stāsts. Mana daudzdimensiju performance.

Vaicāsiet kāpēc? Vaicāsiet kādai auditorijai? Vaicāsiet ko jaunu tu spēj izdomāt, lai mūs ieinteresētu? Mūs, kas jau visu redzēju�i un izbaudīju�i?!

Nu, neesiet tik pa�pārliecināti un augstprātīgi jūs, viszino�ie snobi, lai vēlāk nav rūgti jāno�ēlo! Jūs mani nekad neesat uzskatī�ju�i par atzinības un uzmanības vērtu. Lai gan zagu�i esat bez mēra un jēgas, piedēvējot sev to, ko izauklējis mans prāts un paveiku�as manas rokas.

Un nu es jums izrakstī�u rēķinu, kuru nāksies samaksāt�

Kungi un dāmas, �ovs ir sācies!

-��� � tāpēc �obrīd mēs vienkār�i nevaram, nē, nedrīks�tam neko publiskot, lai nesaceltu lieku a�iotā�u un nedotu masu medijiem iespēju kārtējo reizi apņirgt policijas bez�spēcību. Pulkvedis Juris Bramanis, nobeidzot savu runu, bija pietvīcis kā pārgatavojies tomāts un galīgi nosvīdis. Viņ� ienīda publiskas uzstā�anās.

Būdams Kriminālpārvaldes priek�nieks, faktiski Valsts policijas priek�nieka labā roka, bet viņa prombūtnes laikā vienīgais aizvietotājs, Bramanis pēdējā laikā sevī bija saju�tis vēl neatklātu vadītāja potenciālu un loloja ambiciozu sapni reformēt policiju, liekot tai strādāt tā, kā reiz to darīja milicija, augstākstāvo�o pavēles neapsprieda un nekritizēja, bet izpildīja momentā, apak�nieki zināja, kad, ko, kā un kam drīkst teikt, bet preses suņi apzinīgi grauza un skrubināja kauliņus, ko viņiem vis�ēlīgi pasvieda orgāni, un nevienam pat sapņos nerādījās kaut kas tik absurds kā �urnālistiskā izmeklē�ana.

Vai nav ārprāts viņa vietnieks, Smago noziegumu daļas vadītājs, majors Miks Kaķītis, mēnesi novāļājies kūrortā, jau tre�o reizi pusgadā paņēmis atvaļinājumu un kopā ar savu sirdsdāmu dauzās pa ārzemēm, bet viņam vienam jāat�audās no ministrijas! Kā lai viņ� zina, kas notiek sociālo mediju tīk�los? Un kāds tam visam sakars ar Rīgas maniaku?

Pulkvedis Bramanis sev izdevīgi �aizmirsa�, ka majors Kaķītis pēdējā mēne�a laikā bija atklājis vienu no dīvainā�kajiem noziegumiem mūsdienu kriminālistikas vēsturē Kurzemes piekrastē, viesnīcā SPA Kaijas bija notiku�as trīs ne�ēlīgas slepkavības, vairāki slepkavību mēģinājumi, cil�vēka nolaupī�ana un liela apmēra krāp�ana.

Pateicoties Mika Kaķī�a un viņa draugu ģenerāļa Kārļa Basa, kriminālekspertu priek�nieka Egona Damberga, bet galvenais Annas Elizabetes apvienotajiem spēkiem, vai�nīgo izdevās izskaitļot un aizturēt. Ta�u majora atvaļinā�jums kārtējo reizi bija beidzies vēl nesācies, tāpēc nu viņ� izmantoja savas likumā noteiktās tiesības uz ikgadējo divu nedēļu atpūtu. Bramanim gan bija pamatotas aizdomas, ka te savu pirkstu pielikusi tā� Anna Elizabete Berga, kurai piemita necie�ama īpa�ība būt klāt visur, kur notiek kaut kas neparasts, un nosmelt viņam no deguna priek�as visas saldās putas. Un vēl tas pa�māju Megrē atvaļinātais poli�cijas ģenerālis Kārlis Bass, viņa biju�ais priek�nieks, kur�, tāpat kā Anna, jaucās visur pa vidu un kā smiedamies, kā ņirgādamies par viņu, Bramani, ar vienu mazā pirkstiņa mājienu dabūja gatavu to, kam pulkvedim vajadzēja teju vai visu operatīvo sastāvu.

Juris Bramanis dziļi un no sirds neieredzēja visu Me�āju kompāniju.

Un nu� Rīgā uzradies maniaks� Nogalināti trīs cilvēki, visās nozieguma vietās atstāti vēstījumi. Absurdi, neko neizsako�i teikumi tā vismaz �ķita pirmajā acu uzme�tienā. Būtu vismaz Dambergs uz vietas, varētu dot rīko�jumu atrasto zīmī�u padziļinātai izpētei, bet nē arī viņam atvaļinājums! Gan jau atkal kaut kur sautējas ar mak�ķeri

rokās� Nudien, nāksies pievērst pastiprinātu uzmanību personālsastāva izglīto�anai disciplīnas jautājumos!

Pulkvedis Bramanis smagi nopūtās, cie�i paraudzījās sanāksmes dalībniekos un pavēlēja: Par �o lietu ārpus mana kabineta neviens un neko dzirdiet, neko! nedrīkst uzzināt. Visi brīvi! Ejiet strādāt.

Kāda roka nemanāmi ieslīdēja �aketes kabatā un no�spieda podziņu Stop�

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Vai jūs lasāt ziņas? Nē? Kāpēc? Vienas vienīgas �ausmas, nekā laba, viss jau reiz bijis? O nē! Ziņas ir labas. Palīdz, izglīto, iesaka. Tikai jāmāk lasīt rado�i.

Jūs to neprotat jums ziņas ir tikai bezkaislīga informācija. Man? Man ziņas ir draugi.

Lūk, piemēram, vai spējat novērtēt, cik rado�s ir �āds piegājiens?

Gar skolu, bērnudārzu vai rota/laukumu lēni brauc skaista ma��īna, kurā sē� uzticama izskata vīrietis un sieviete; auto piebremzē, tā durvis nemanāmi paveras, kāda roka izmet aizkustino�i mazu, pūkainu kaķēnu vai kucēnu� Auto apstājas, abi braucēji, skaļi klai�gādami un rokas vicinādami, aizbiedē dzīvnieciņu, lai tad skrietu pie bērniem pēc palīdzības sak glupais kustonītis pamucis, pa�līdziet notvert�

Kas notiek pēc tam? Pēc tam ir viss, ko sirds kāro, porno karaļu filmu studijas un bordeļi, pedofilu dzīvokļi, orgānu donori, baltie vergi, kaujinieki zombiji, cilvēku medību upuri� Un viss tikai tāpēc, ka bērni mīl dzīvniekus un vecāki saviem sī�iem neiemāca turēties no �ādām tantēm un onkuļiem pa gabalu.

Varbūt man vajadzētu �o domu izmantot savā performancē�?

\

* * *

-��� Nu beidziet, savās mājās viņ� neko tādu nedarīs! Cilvē�kam jādod otra iespēja! Viņ� savu sodu ir izcietis! ģene�rālis Bass stingri palika pie sava, kamēr viņu ar skatieniem ēda nost desmit �erpākās Me�āju dāmu kluba runas sievas.

īsi pirms pū�mājnieku aizbrauk�anas uz Londonu Me�ājus zibens ātrumā bija pār�alkusi nepatīkama vēsts pēc divpadsmit gadu stingra ieslodzījuma uz brīvām kājām ticis Me�āju bieds Sodītais, precīzāk, Bruno Kalpenieks ar iesauku Kalpiņ�. Pedofīls un izvarotājs. lā vismaz apgal�voja �zinātāji�. Izcietis sodu, viņ� bija atgriezies savās tēva mājās Krustu krogā vai, precīzāk, tā pussagruvu�ajās atliekās.

Lai gan Krustu krogs atradās pa�ā pagasta nomalē, me�ājnieki �ūmējās ne pa jokam cik tur tālu līdz jaunajam Papīrciema sporta un atpūtas centram, kur katru dienu uz nodarbībām ierodas desmitiem bērnu, cik līdz Ugunskapiem, Kartavu kalniņam un Austiņezeram tūristu iecienī�tiem apskates objektiem? Kur� garantēs, ka tas tur tuvumā neuzglūn kārtējam upurim? Zināms ta�u vilks spalvu met, bet tikumu� Un no kā tas tur grasās dzīvot, ja neviens saimnieks viņam nedos darbu?

Anna Elizabete �o sarunu bija dzirdējusi caur pusaizvērtām durvīm. Viņa saprata ģenerāļa nostāju, ta�u neva�rēja nepiekrist ciema sievām. Apziņa, ka tepat līdzās, tikai da�u kilometru attālumā, dzīvos sievie�u un mazu bērnu izvarotājs, lika kuņģim riebumā savilkties cietā kamolā.

Atceroties pagātnes notikumus, jo sevi�ķi vecmāmiņai Annai Rozei nodarīto, Anna Elizabete pret dzimumnoziedzniekiem nespēja izjust neko citu kā pretīgumu un kaut ko, kas viņai pa�ai da�brīd izlikās pēc� vēlmes atriebties?

Viņa varēja saprast un, iespējams, pat attaisnot zādzību, ko paveicis izmisumā nonācis cilvēks, saprast, bet ne attais�not slepkavību, kas izdarīta afekta stāvoklī, kādu glābjot vai aizstāvot sevi vai savu īpa�umu. To jā. Ta�u vēlmi izvarot, pazemot, izņirgāties par upuri, demonstrējot savu pārākumu un visvarenību, �os monstrus Anna ienīda no sirds. Tāpat kā narkomānus un narkotiku tirgoņus. Tās nereti bija saistītas lietas.

Ciema sievu komiteja bija kategoriski pieprasījusi ģene�rālim Basam, lai Kalpiņ� nekavējoties tiktu padzīts no Me�ājiem. Nelīdzēja nedz atrunā�anās par pensijā bū�anu un do�anos ceļojumā, nedz mēģinājums pāradresēt delegāciju pie pagasta galvas Maigas Lācītes. Jūs to varat, mēs zinām! Un viss. Izstiepies vai saraujies.

Galu galā puses nonāca pie kompromisa jaunais Me�āju inspektora p.i. Gunārs Kalniņ� vienotiem spēkiem ar Pū�u salas bra�ajiem pui�iem un pagasta dakteri Arvi Kon�rādu pieskatīs Krustu krogu un tā nekrietno iemītnieku, bet cieminieki no savas puses apņemas būt iecietīgi. Iespēju robe�ās, protams. Ta�u pie mazākā pārkāpuma� ducīgā Zaķī�u Milda izteiksmīgi novilka ar plaukstu pār rīkli.

Pū�u salā par mājas uzraugiem palika Ģirts Melderis (izbaudot negaidīto divu nedēļu caurumu saspringtajā fil�mē�anas grafikā), ekspertu priek�nieks Egons Dambergs un kinologs Viktors (viņi abi bija paņēmu�i likumīgo atvaļinā�jumu), kā arī majora Mika Kaķī�a jaunākais kolēģis pusstudents Mārtiņ�, kur� sevi bija pierādījis Kurzemes raganas lietas izmeklē�anā un rudenī no praktikanta kļūs par �tata darbinieku.

Vienīgajai Pū�u Mājas sievietei atvaļinātajai redaktrisei Zanei Zālītei tika uzdots �akli rūpēties par �etriem saimes vīrie�iem un gādāt, lai Omоtes tak�elis Figaro un rudais runcis Barons ievērotu stingru diētu. Pēdējā laikā abi bija tā saresnēju�i, ka lāga dakteris kļuva ar katru dienu raizīgāks un apmeklēja savus pacientus ar teju matemā�tisku precizitāti.

Ja dakteris Konrāds �eit viesosies tikpat bie�i kā līdz �im, kaķis pilnīgi noteikti drīz atgūs formu, viltīgi nodomāja Anna Elizabete. Pēdējā laikā Zanes zaļganajās acīs bija parādī�jies sapņains spīdums, un tādās reizēs Barons varēja �ēli ņaudēt vai dziedāt uz Pū�u Mājas balkona malas bļodiņa kā bija, tā palika tuk�a.

Lai nu kā, Londonas lidma�īnā Anna Elizabete kāpa ar smagu sirdi. Skumdināja �ķir�anās no Grāfa, lai gan Vik�tors bija apsolījis pelēko vilku uzpasēt un apmācīt par īstu policijas suni. Grāfs �obrīd bija mācībām vispiemērotākajā vecumā.

Viņ� domā to paveikt divās nedēļās?

Kuņģī atkal bija jūtami ledainie kaķu nadziņi, kas pa�rasti brīdināja par drīzumā gaidāmām nepatik�anām. Viņa cerēja, ka �ī sajūta neattiecas uz majora Kaķī�a automa��īnā izteikto bildinājumu, kuru visnepiemērotākajā brīdī bija pārtraucis telefona zvans, liekot viņas teiktajam �jā!� izklausīties visnotaļ divdomīgi. Bet varbūt tā an bija?

Kas gan �oreiz varētu noiet greizi? Vecmāmiņa, Omīte un ģenerālis pie labas veselības sē� lidma�īnas trīsdaļīgajā sēdeklī cie�i blakus un tuk�o jau otro �ampanie�a glāzi. Arī viņai, Mikam un viņas asistentam Kārlim Saulītim �ķietami viss kārtībā, ja neņem vērā Kārļa atdzi�anu pēc Mika bildi�nājuma. Ta�u tur Anna Elizabete neko nevarēja palīdzēt viņi par �o tēmu bija runāju�i vairākkārt, un, ja Kārlis negribēja saprast, nu� tad neko.

Gan jau laiks visu saliks pa vietām�

* * *

� cik iedvesmojo�a var būt liliju smar�a, domāja Anna Elizabete, augstā vāzē kārtodama ziedus vecmāmiņas pla�ā Londonas dzīvokļa lielajā priek�telpā. Apaļais bīdermeijera stila galdiņ� izskatījās koķetāks nekā parasti. Varbūt tāpēc, ka viņai prātā divu nedēļu atpūta un da�as mīļas nerātnī�bas. Aukstie kaķu nadziņi no kuņģa bija pazudu�i, dodot vietu virpuļojo�u tauriņu maigajām trīsām. Tāda pacilāta un drusciņ gaisā parauta sajūta, Anna nosmaidīja. Priecīga brīnuma gaidas�

Londona atbraucējus sagaidīja ar spo�u sauli, neprātīgi ziedo�ām narcisēm un maija sākumam neparasti lielām, zaļām, smar�īgām lapām. Kur vien raugies visur jaunā pāra prin�a Viljama un Keitas foto. Uz senlaicīgo ēku sie�nām, divstāvu autobusiem, lidostā, dzelzceļa stacijā, parkā, veikalu vitrīnās, kebos un ikvienā preses izdevumā. Kur vien klausies visi trin mēles par karalisko mantinieku. Strīdas, diskutē, apvainojas, apzvēr� Es zinu�! Es redzēju�! Es dzirdēju�!

It kā viņu dzīvē no tā kaut kas mainītos, it kā �ādi viņi justos vērtīgāki, Anna grīni pasmīnēja. Viņai īsti nebija saprotama ļau�u maniakālā tieksme kaut vai iztālēm būt lietas kursā par sev sve�o, ta�u karalisko dzīvju sīkākajām niansēm.

Vai tie�ām pa�u dzīve ir tik tuk�a, ka jāaizpilda ar tamlī�dzīgu surogātmasu?

*� * *

Vecmāmiņas jaukais dzīvoklis Oksfordstrītā, kā parasti, izstaroja mieru un senlaicīgu omulību. Likās, laiks tajā apstājies kaut kad ap pagāju�ā gadsimta �etrdesmitajiem gadiem, kad sievietes vēl bija dāmas un vīrie�i d�entlmeņi.

Iespējams, tas atviegloja iekārto�anos. Neviens nepro�testēja, kad mazā viesistaba tika pie�ķirta Annai Elizabetei un Mikam kā topo�ajam jaunajam pārim (lai nu kāda, ta�u klīrīga vecā baronese nebija, un Anna pat nesāka iebilst, ka viņas �jā� tomēr īsti nebija domāts Kaķītim, bet negai�dītajam zvanītājam), bibliotēka ar ērto sofu Omītei, bet ēdamistabas atvā�amie dīvāni tika abiem Kārļiem.

Kamēr dārgie viesi aklimatizējās, baronese fon Berga lielajā viesistabā bija uzklājusi jauku, tipiski anglisku tējas galdiņu mazmaizītes, dzērienus un augļus.

Pēc tējas pauzes, palūgusi mazmeitai pagatavot tasīti stipras kafijas un atvainojusies viesiem, vecā kundze devās uz savu istabu. Vērojot, cik atviegloti viņa atlai�as savā padilu�ajā atpūtas krēslā ar augsto atzveltni un aizver acis, Anna Elizabete pirmoreiz nopietni satraucās baronesei ta�u bija gandrīz simt trīs gadi!

Viņa nekad agrāk nebija raizējusies par vecmāmiņas veselību, ta�u pēdējo gadu trakie notikumi un uztraukumi nenoliedzami nebija tai nāku�i par labu.

-��� Tu pārāk daudz kreņķējies par citiem, bērns, laiks beidzot padomāt pa�ai par sevi, neatverot acis, baronese Anna Roze nomurmināja.

-�� Vecmāmiņ�

-��� Viss kārtībā, Līzbet. Tikai vēlējos mazliet klusuma. Lidma�īnas ir tik� nogurdino�as.

Un to saka viņas vecmāmiņa, kura, �ampanieti dzerdama un saviesīgi pļāpādama ar ikvienu ceļabiedru, krustu �ķērsu pārlidojusi visu zemeslodi un kurai atrasties gaisā bija tikpat dabiski kā stāvēt uz savām divām kājām?!

-�� Līzbet, tavas un Mika tiesības ta�u ir spēkā arī �eit?

-�� Kā tu to domā?

-�� Nu kā vienkār�i! Vai jūs drīkstat braukt ar auto pa mūsu kreisajiem ceļiem?

-� Ā� bet, protams! Anna iesaucās. Kas tev padomā, vecmāmiņ?

-�� Skotija.

Baronese Annai un Mikam bija lūgusi viņu pavadīt nedē�ļas nogales braucienā uz Skotijas ziemeļiem, kur dzīvojot sena draudzene, �obrīd ļoti slima, varbūt pat uz nāves gultas. Ārsti vairs nedodot gandrīz nekādas cerības. Gadu arī daudz� Vecā kundze ļoti vēloties sastapt Annu Rozi. Gribot kaut ko izstāstīt.

-�� Tāda kā privāta grēksūdze, viņa rakstīja� vecmā�miņa domīgi piebilda.

-�� Un ko es tur darī�u? Anna piepacēla uzaci. Viņai attiecībā uz brīvdienām Anglijā bija citi plāni, kuros īsti neietilpa vizītes pie vecām skotu kundzēm.

-��� Tici man, jums ar Miku būs ļo-o-oti daudz darba, Anna Roze mīklaini noteica un �ķelmīgi piemiedza aci.

-��� Noteikti ņemsim viņu līdzi! Nabadziņam tik reti iznāk skatīt kaut ko skaistu, protams, izņemot tevi, Annīt� Tikai darbs un darbs� Zini, tur pa ceļam ir viena pilsētiņa Gretna Green[1]� jums abiem tā noteikti jāredz.

Galu galā baronese savu panāca, un viņi norunāja izbraukt agri no rīta. Trijatā. Pārējie ģenerālis, Omīte un Kārlis teicās rīt doties iekarot Londonas muzejus.

Anna Elizabete ierosināja iziet vakarīgā pastaigā, ta�u visiem pēk�ņi atradās darāms kas svarīgs Omītei jāgludina

tērpi, Kārlim jāsaskaipo vectēvs, bet ģenerālis vienkār�i gri�bēja pasēdēt pie kamīna ar pīpīti un papļāpāt ar baronesi.

-�� Miku, �ķiet, esam paliku�i divatā, Anna nosmaidīja. Nevarēja nepamanīt, cik uzkrīto�i pēc Kaķī�a bildinājuma visi centās atstāt viņus divvientulībā. Pat uzrunāja citādi tādā saldi mīlīgā balstiņā, kā runājot ar bērnu vai ļoti slimu cilvēku. It kā pēk�ņi viss būtu mainījies par simt astoņdes�mit grādiem, it kā viņa vairs nebūtu tā pati agrākā Anna Elizabete, bet kļuvusi spitālīga vai garā vāja. Tas tracināja un aizdeva dusmas. Jo vairāk tāpēc, ka viņa pati īsti nezi�nāja savu nostāju �jā� bija atbilde zvanītājam vai Mikam. Katrā ziņā majors Kaķītis ar savu atturīgo izturē�anos �obrīd nekādi neatgādināja romantisku saderināto. Varbūt tā bija kļūda. Pārsteidzīga kļūda�

Dīvainā kārtā, kopā ar Annu Elizabeti pastaigādamies pa vakarīgajām Londonas ielām, majors Miks Kaķītis domāja to pa�u.

Vai viņ� nebija pārsteidzies? Nelikās, ka Anna par bildinā�jumu būtu sajūsmā soļo kā zaldāts, galvu nodūrusi, neko sev apkārt neredzot, klusē kā kaps un nesmaida. Sanāk tāda pa�izstaidzinā�anās pienākuma pēc�

-���� Ieiesim? viņ� ierosināja, ieraudzījis uz ielas stūra mazu, omulīgu krodziņu ar tipiski anglisku nosaukumu Jautrais Krabis. Viņi bija nonāku�i līdz Notinghilai. Jūras mo�ķītis uz izkārtnes gan vairāk līdzinājās stilizētam Kap�teinim Āķim ar �etrām spīlēm, toties no krodziņa plūsto�ās smar�as atgādināja, ka tējas pauze pie baroneses jau sen kļuvusi par vēsturi un vēders nepielūdzami grib ēst. Miks galanti atvēra durvis. Iek�ā valdo�ā omulīgā murdoņa uz krietnu brīdi pieklusa.

Annas Elizabetes uznāciens bija izraisījis stopkadra efektu. Majors Miks Kaķītis pamazām sāka pie tā pierast un savā ziņā pat jutās lepns. Galu galā tā bija viņa sieviete, kura te tagad stāvēja, cēla kā vīzija no pagāju�ā gadsimta!

Annas Elizabetes izsmalcināti savdabīgais, nedaudz sen�laicīgais stils pilsētas mazajam krodziņam piedienēja vai�rāk nekā ikdienas apmeklētāju d�insi, saburzītie T krekli un a�gārni nēsātās beisbolenes.

Oficiants teciņus metās viņus apkalpot, atiezdams platu smaidu, kas �aurā �okļa un izvirzīto zobu dēļ lika pār�skriet drebuļiem. Jā, ar sakodienu briti nevar lepoties, Miks atcerējās amerikāņu jociņu par breketēm lielāko deficītu britu salās, toties angļi nepalika parādā, dēvējot amī�us par staigājo�ām zobu ķirurgu reklāmām.

Galu galā vakars izvērsās tīri patīkams. Nesteidzīgi bau�dot jūras veltes ar atdzesētu baltvīnu, viņi pat pamanījās pārmīt da�us teikumus. Par laika apstākļiem, Grāfu un Viktoru, kur� dro�i vien jau uzsācis apmācības, Baronu, kas noteikti izzadzis no ledusskapja visu sieru, un Egona zivj o�anas priekiem.

Virpinādama rokās vīna glāzi, Anna Elizabete caur to raudzījās sveces liesmā, cenzdamās nemanīt Mika dāvātā gredzena akmens mestos varavīk�ņainos starus.

Vai maz vajadzēja to pieņemt, ja tagad bija tā tik neveikli un atsve�ināti? �ķita, ka Miku pārņēmusi panika un viņ� pēdē�jiem spēkiem valdās, lai to neizrādītu.

Dziļi ievilkusi elpu, viņa paraudzījās Kaķītī. Labi, lai notiek viņa sāks pirmā�

Vibrējo�o, gaido�o klusumu kā na�a asmens pār�ķēla mobilā telefona zvans.

Miks satrūcies ķēra pie kabatas, paraudzījās displejā un a�i nospieda savienojuma pogu. Majors Miks Kaķītis.

Ū, cik oficiāli. Tātad no darba. Bet viņi ta�u sarunāja! Te nu bija atvaļinājums!

Kaķītis strauji piecēlās, bez skaņas noteica atvaino, es tūlīt! un izsteidzās ārā.

*� * *

-�� Jums viņ� nekavējoties jāatsauc no atvaļinājuma! Valsts policijas priek�nieka Gunta Bozes balsi skaidri dzir�damā neiecietība gandrīz robe�ojās ar dusmām. �ie no�ziegumi prasa visoperatīvāko rīcību, izmeklē�ana jāsāk tūlīt, tāpat jau nokavēts. Majors Kaķītis ar savu komandu ir vislabākie. Jūs mani sapratāt, pulkvedi?

Pulkvedis Juris Bramanis caur sakostiem zobiem izmo�cīja: Tie�i tā.

-��� Tad zvaniet nekavējoties, lai rīt no rīta viņ� būtu darbā.

-�� Bet�

-�� Nekavējoties!

-�� Ģenerāļa kungs, viņ� ir Anglijā! Bramanis glu�i bez elpas iz�āva un, domās kā bērns aizmiedzis acis, gaidīja kas nu būs?

-�� Anglijā? Kādā saso� pie velna, ko viņ� tur dara?

-�� Ceļo. Kopā ar ģimeni.

-� Bet majors Kaķītis ta�u nav precējies! ģenerāļa Bozes balsī pirmoreiz ieskanējās kaut kas cilvēciskām jūtām līdzīgs.

-� Iespējams. Bet viņam ir krusttēvs, ģenerālis Bass, un� laikam ta�u arī sieviete.

-� Laikam? Jūs par savu padoto pat to nezināt, Bramani? Kā jūs strādājat? Boze atklāti pavīpsnāja. Labs priek��nieks zina visu.

Pulkvedis Juris Bramanis pietvīka un sakoda zobus tā, ka plombas no�ņirkstēja.

-� Starp citu, pulkvedi, kāpēc majors Kaķītis joprojām nav izvirzīts nākamās dienesta pakāpes pie�ķir�anai? Manu�prāt, sen bija laiks� Sevi�ķi pēc �īs ziemas narkotiku lietas un nesenajiem notikumiem piejūrā. Jūs man nepiekrītat?

-�� Es� nu, khm� Manuprāt�

-��� Sazvaniet viņu, izstāstiet situāciju un saprotami pa�skaidrojiet, ka no �īs lietas izmeklē�anas rezultātiem būs atkarīga arī viņa turpmākā karjera pulkve�leitnanta uz�u�ves un Kriminālpārvaldes priek�nieka krēsls.

-��� Bet� es? Bramanim nobāla lūpas un kļuva slikti ap sirdi.

-�� Jūs? Pulkvedi Bramani, jums laiks rotēt uz citu reso�ru� ģenerālis Boze kaut ko klusu no�ukstēja, ta�u ar to pietika, lai uzrunātā acīs iezaigotos alkatīgs spīdums. Vairāk par visu pasaulē Bramanis vēlējās ģenerāļa uzple��us un dro�as, mierīgas vecumdienas bez operatīvā darba. Nu tāda iespēja bija radusies, ta�u situāciju sare�ģīja tas drūmais apstāklis, ka viņa Bramaņa nākotne bija pil�nībā atkarīga no majora Kaķī�a izmeklētāja veiksmes vai neveiksmes. Kāds absurds!

*� * *

Atgriezies pie galdiņa, Miks �ķita kā ieradies no citas pa�saules. Viņa ķermenis gan te bija, ta�u gars un domas lidinājās kaut kur izplatījumā.

-�� Darbs, bija viņa vienīgā atbilde uz Annas Elizabetes vaicājo�o skatienu.

Vajadzēja padomāt, kā tagad labāk rīkoties, neizsaucot pār savu galvu visas dabas katastrofas vienlaikus.

-�� Ko tu teiktu par pudeli �ampanie�a? Miks, cik spē�dams jautri, ievaicājās.

-� Kaķīt, tu neproti tēlot. Bet, jā, �ampanieti es iedzer�u, Anna klusi atbildēja.

Jā, viņ� grib būt kopā ar Annu Elizabeti to Miks bija sapratis pilnīgi skaidri.

Neviena cita sieviete nekad agrāk nebija spējusi izraisīt viņā tādus emociju kāpumus un kritumus, tā saviļņot un aizkustināt, tā saniknot un uzjautrināt. Viņ� pat nespēja atcerēties, kā bija dzīvojis līdz brīdim, kad pirmoreiz sastapa Annu�

Mika draugs, advokāts Dāvids Blūms, kārtojot veco baronu Bergu mantojuma lietas, bija apsolījis aizvest Annu uz Me�ājiem, lai parādītu dzimtas namu, ta�u pievīla auto�ma�īna. Miks un viņa sudrabotā toijota laipni pieteicās izlīdzēt, jo vairāk tāpēc, ka tik un tā bija jābrauc pie mātes un krusttēva. Bet tobrīd, kad viņa Anna Elizabete tikko atmodusies no snaudas, vēl miega pilnām acīm, ar ceļa�somu rokās atvēra sava mājokļa durvis, Miks Kaķītis bija sapratis ja viņ� vispār reiz kādu precēs, tā būs tikai un vienīgi �ī sieviete ar zaļgani dzalksto�ajām acīm.

Pa�am nemanot, aizvadīto divu gadu laikā Anna Eliza�bete majoru Miku Kaķīti bija pārvērtusi no nesabiedriska vilka vientuļnieka darbaholiķa tīri cie�amā vīrietī, ar kuru da�brīd pat varēja parunāties, iziet sabiedrībā un� ne tikai�

Miks beidzot bija pamanījis, ka pasaulē ir daudz citu lietu bez policijas un noziegumiem, ka dzīve nesastāv tikai no baltā un melnā, ka viņa pa�a dievinātais krusttēvs Kār�lis atvaļinātais policijas ģenerālis Bass, kolēģu saukts pa�māju Megrē, patiesībā ir vecs, jauks, omulīgs vīrs ar lielu dzīves pieredzi, neizsmeļamu labsirdības un sirsnības krājumu, bet� pēdējā laikā biedējo�i svārstīgu veselību.

Tie�i vai netie�i, ar nolūku vai bez tā zaļacainā kaimi�ņiene bija atvērusi sen slēgtās un cie�i aizdrīvētās sirds durtiņas, liekot apkārtējos saskatīt ne tikai izmeklē�anas objektus, bet pirmām kārtām cilvēciskas būtnes ar visiem trūkumiem un labajām īpa�ībām. Viņa ir tik līdzīga krust�tēvam! Miks bie�i pieķēra sevi domājam.

Un nu viņam bija jāsaprot, ko un kā darīt vai teikt, lai nesagrautu pagaidām vēl trauslo iespējamās kopdzīves celtni. Savstarpējā apcel�anās, asprātības, kaimiņu bū�ana, kopīgi kultūras gājieni, nu labi, arī romantika un da�i tuvī�bas mirkļi tas bija viens, bet laulība pavisam kas cits. Vai viņ� bija tai gatavs?

Anna ir mīļa, bez Annas dzīve nav iedomājama, ta�u darbs ir darbs aicinājums, piepildījums un tas nav mazsvarīgi! novērtējums. Ko majors Miks Kaķītis varētu darīt Me�ājos, pieņemot to neticamo hipotēzi, ka viņ� aizietu no darba un pārceltos uz laukiem? Uzņemtos vietējā policijas inspek�tora pienākumus? Hmm�

Miks nebija snobs, ta�u tas skanēja drusciņ nenopietni. Maigi sakot.

Pirms kāda laika, kad Kaķītis it kā ķircinoties, it kā nopietni bija piedāvājis Annai Elizabetei nākt pie viņa par sievu, viņa smejoties gandrīz bija piekritusi, tikai pavisam negaidot stingri noteikusi vajadzētu vispirms sakārtot sadzīvi, lai nav tādas mētā�anās no Rīgas uz Me�ājiem un atpakaļ. Miks toreiz �o atbildi bija uztvēris kā viņas neat�karīgās būtības apliecinājumu, proti, faktu, ka Annai tīri labi patīk �ī regulārā nosacītā vienatne savā mājā uz salas, kad viņa ir savā vidē, ar saviem dzīvniekiem, bet cilvēki ir tikai vairāk vai mazāk piecie�amas līdzbūtnes.

Arī viņu abu ceļ� uz sapra�anos nebija gluds vai rozēm kaisīts.

No izpalīdzīga, ta�u lecīga kaimiņa, ar kuru likte�nis savedis kopā Me�mui�ā notiku�ās dubultslepkavības izmeklē�anā, līdz nākamajai vasarai Miks bija kļuvis par labu draugu, bez kura izmeklē�anas grupas atbalsta Pū�u Mājas ļaudīm pa�iem nez vai būtu izdevies tikt galā ar sar�kano vilkaci Artūru Bambānu alias Arvīdu Divupu un viņa līdzskrējējiem �etrdesmito gadu baiso noziegumu sērijas izmeklē�anā. Tie�i tās lietas noslēgumā, stāvot zem pāta�gojo�ām lietus �altīm me�a vidū, Miks bija sapratis, ka nevēlas, lai Anna Elizabete pazustu no viņa dzīves.

Vasaras traģiskie notikumi agrāk pārpratumu pilnās, saspringtās un vēsās attiecības uzsildīja līdz baudāmai temperatūrai rudenī Anna reizēm ar prieku pieņēma viņa ielūgumu uz teātri vai operu, reiz pat uzaicināja līdzi lielā iepirk�anās tūrē, kas beidzās ar noberztiem papē�iem, vēsu du�u un kafiju Mika vecpui�a dzīvoklī. Izbraukumi uz Rīgu atkārtojās regulāri, ta�u palikt pie Mika pa nakti Anna Elizabete nekad nebija ar mieru, pat ja teātra vakars iekrita piektdienā, kad varētu atļauties arī vēlāku izklaidi vakariņas vai pastaigu pa Vecrīgu. Nezin kāpēc Rīgu viņa nevarēja ciest �ķita, ka skaļie pilsētas trok�ņi dara fiziskas sāpes ausīm.

Kādu vakaru Kaķītis riskēja pavaicāt kāpēc? un sa�ņēma īsu atbildi: viņi ir par tuvu. Vairs neko nejautājot un neiebilstot, Miks pēc kopīgi pavadītajiem vakariem arvien paklausīgi grieza ma�īnu Me�āju virzienā, aizveda Annu mājās, bet pats pārnak�ņoja pie krusttēva un mātes Mazkalniņos. Reiz māte pat sarkastiski bija pavaicājusi cik ilgi tu tā bizenēsi kā pustraks dundurs, vai darīsi ar� ko lietas labā?!

Līdz mēģinājumam darīt majors Kaķītis tika ziemā, kad Me�ājus pār�alca ne�ēlīgu noziegumu virkne, kuru centrā pret savu gribu atkal nonāca pū�mājnieki. Toreiz, uz nepār�trauktu nāves draudu sliek�ņa, Miks tā īsti ieraudzīja un apjauta, ko viņiem visiem nozīmē Annas Elizabetes esa�mība, cik tuk�a �ī pasaule būtu bez viņas un cik trausla ir esības robe�a, tāpēc vēlāk, cik spēdams, centās norobe�ot viņu no jebkādiem satraukumiem un nepatik�anām, ar to izpelnoties brīvdomīgās Līzbetes dusmu uzliesmojumus, ko nācās vien stoiski pārciest.

Majors Kaķītis nekad nebija bijis daiļrunātājs un nemā�cēja savas jūtas ietērpt skaistos vārdos, tāpēc brī�am, rau�goties, cik brīvi un atraisīti Anna tērzē ar aktieri Ģirtu Melderi, studiju gadu draugu un aģentūras stūrakmeni, viņam nācās vien norit pa kādam rūgtam krupim, aizslēp�jot greizsirdību aiz lieti�ķības maskas. It kā jau nekā tāda Annas un Ģirta starpā nebija, ta�u draudzīgais maigums, ar kādu Melderis izturējās pret Annu, saukdams viņu par Līzbeti, Betu, Sīko un bie�i cie�i apskaudams ap pleciem, Mikam lika iek�ēji laist tvaiku. Ta�u izrunāties majors nebija spējīgs tad labāk plikām rokām stāties pretī bru�ņotam huligānu baram.

Ziemas beigās viņ� pēdīgi sadū�ojās aicināt Annu uz iz�ķiro�o sarunu, ta�u liktenis atkal izspēlēja ļaunu joku un gaidītā Annas jāvārda vietā Miks dabūja kaklā jaunu izmeklē�anu murgainu, sadistisku slepkavību virkni kādā Kurzemes SPA viesnīcā. Tiesa, nebija ļaunuma bez labuma tur beidzot Anna bija tiktāl atmaigusi, ka ļāva sevi pāris rei�u noskūpstīt un pat pārnak�ņot savā numuriņā, lielajā gultā, kuras kājgalī kā visu redzo�s sargs gulēja Grāfs. Ej pamēģini samīlēt sievieti, viņas vilkam redzot!

Tāds pa�nāvnieks Miks nudien nebija.

Viņ� bija licis lielas cerības uz �o atvaļinājuma brau�cienu pū�mājnieki bariņā devās uz Londonu, lai palīdzētu baronesei Annai Rozei fon Bergai pārdot dzīvokli, izvākties un pārcelties uz dzīvi Latvijā. Viņa vēlējās pavadīt mū�a nogali savās dzimtajās mājās. Viss, tagad Pū�u Mājā būs vēl biezāk ne mirkli vienatnes!

Majors Miks Kaķītis bija jau pieradis, ka Annas manto�tajā Bergu namā glu�i kā savās mājās dzīvo viņas draugi, viņu draugi, radi un dzīvnieki, radot nemitīgu kņadu un troksni. Nebija tā, ka Līzbete savā mājā kaut mirkli varētu pabūt viena.

Protams, attiecību veido�anai �āds kolhozs pilnīgi noteikti nāca par labu�

Pāris rei�u viņ� bija dzirdējis, kā Anna Elizabete strīdas ar savu asistentu Kārli.

Pēc Omоtes, Kārļa vecmāmiņas, kāzām ar mū�a nogalē atkal atrasto vectētiņu Bi�u Miķeli Kārlis bija atteicies kopā ar viņiem doties uz vectēva Dravām, izvēloties palikt Pū�u Mājā, Annas Elizabetes tuvumā, �ādi vēl vairāk tracinot Miku, kur� jau tāpat viņu nevarēja ciest, uzskatot par izman�totāju. Tiesa, pēdējie divi plecu pie pleca atklātie nozie�gumi, kuru izmeklē�anā Kārlis bija parādījis apskau�amu lietpratību, Mika domas nedaudz bija mainīju�i uz labo pusi, ta�u tikai nedaudz. Viņ� joprojām uzskatīja, ka Kārlis izrāda pārāk nepārprotamu interesi par Annu Elizabeti un tīko viņai uzkundzēties, pakļaujot sev visas mājas norises.

Reiz, pa�am negribot, Miks bija kļuvis par liecinieku asai vārdu pārmaiņai.

Kas tu tāds un ko esi paveicis, lai �ādi man katru dienu drātētu smadzenes? Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks ar lieliskām aktiera dotībām izlikties slimam, beigtam, vārgam, nelaimīgam, aizvainotam, dziļdomīgi klusējo�am ik reizi, kad otra teiktais tev nepatīk un nav pa spalvai. Beidz skaust un apvainoties nevietā, liekot otram justies vainīgam visos pasau�les grēkos! Es neesmu ne tava māsa, ne māte, ne vecmāmiņa, lai ko tādu visu laiku pieciestu!

Miks nekad netika vaicājis, ar ko Kārlis toreiz bija izpelnī�jies �o emocionāli nikno un izteicienos nesavaldīgo rājienu no citkārt izturētās Annas, ta�u, zinot iedomīgā datorģēnija unikālās spējas ik pa laikam uzvesties kā pilnīgam nūģim, tracinot visus (pat Omīte �ādos brī�os no mazdēla centās norobe�oties), nebrīnījās.

Situācija patie�ām bija neapskau�ama �ī bija Annas māja, viņas ģimenei piedero�a saliņa, izlolots un iekār�tots zemes stūrītis ar sirdij tuviem cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, bet viens te ņem un izrīko! Ikreiz pēc �ādiem ķīviņiem Anna Elizabete likās tāda kā sakritusies un teju vai zemē ielīdusi, liekot Mikam sev nozvērēties reiz viņ� Kārlim par �īm nejēdzībām pārskaitīs zobus�

Ja viņ� pārceltos uz Me�ājiem pavisam, aizejot no darba Kriminālpārvaldē, pametot Rīgu un pārdodot Hospitāļu ielas dzīvokli, iespējams, kādu laiku būtu no kā dzīvot, bet ko tālāk? Sēdēt Annai uz kakla? Viņas svētku un sa�biedrisko attiecību aģentūra tik daudz neienesa, lai paba�rotu vēl vienu dīku muti.

Saprotams, par liekēdi kļūt Miks negribēja, bet par savu nepiemērotību saviesīgi cukurotu pasākumu rīko�anai bija vairākkārt pārliecinājies.

Varbūt tie�ām nopietni apdomāt krusttēva ierosinā�jumu nodibināt pa�iem savu privātdetektīvu aģentūru? Resursi, sakari un pieredze atļautu. Arī klienti būtu par to Miks bija vairāk nekā pārliecināts, jo atsauksmes par viņu atklātajiem smagajiem noziegumiem bija sasniegu�as zināmās profesionāļu aprindas�

Pusnopietni, puspajokam pū�mājnieki jau bija spēru�i drosmīgu soli aģentūras virzienā aprīļa sākumā noturē�ju�i pirmo, smieklīgi formālo dibinā�anas sapulci, ko pār�trauca Annas un Zanes brauciens uz Kaijciemu un iejūg�a�nās baisajā Kurzemes raganas lāsta lietā. Atmiņa par �iem piedzīvojumiem baltais ceriņ� tagad zēla un plauka Pū�u Mājas puķu dobē pie dienvidu terases.

Mjā, privātdetektīvu kantora ideja pamazām sāka iegūt reālas aprises�

Nākamais loģiskais gājiens būtu uzņēmuma oficiāla reģistrācija. Visticamāk, uz krusttēva vārda ģenerālis Kārlis Bass bija un palika leģendāra personība, ko lieliski pazina gan kriminālās, gan tiesībsargājo�ās aprindas, tur�klāt aģentūra bija vecā policijas vilka ideja! Viņ� pats, Miks, varētu palikt kā ār�tata konsultants un turpināt strādāt Kriminālpārvaldē. Tas ļautu vajadzības gadījumā pieslēgties izmeklējamajai lietai un piesaistīt arī pārējos kinologu, ekspertus un specvienību.

Savs darāmais atrastos ikvienam arī Annas rado�a�jai komandai. Par viņu piemērotību da�ādu psiholoģiski sare�ģītu situāciju izspēlē�anai nebija jā�aubās, bet pati Anna Elizabete ar savu unikālo intuīciju un spēju redzēt notikumus bija īsta Dieva dāvana ikvienam izmeklētājam.

Ja tikai viņam joprojām nebūtu bail� no �īm spējām.

Bija vēl kāds aspekts, kas majoram Mikam Kaķītim darīja raizes, ētika.

Ko darīt, kā rīkoties gadījumā, ja (vai kad) jaundibinātajā detektīvkantorī ar savu problēmu ierastos naudīgs klients, kas izrādītos esam tās sugas pārstāvis, kuru ķer�ana, neit�ralizē�ana un ietupinā�ana aiz restēm ietilpst Mika ikdienas pienākumos?

Kā izlaipot, lai noziedznieks nokļūtu aiz restēm, bet aģen�tūras darbinieki saglabātu tīru sirdsapziņu attiecībā pret klientu?

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TĒO:

Kas notiek jūsu prātos? Vai mums ir kas kopīgs?

�odien uz labu laimi papētīju cilvēku profilus sociālajos tīklos� Vājprāts tik klaji eksponēt sevi, savus tuviniekus, visai pasau�lei izbļaut savas alkas un cerības. Un tad brīnīties, kāpēc nekas nepiepildās.

Tāpēc, ka jūs pa�i ieliekat iero�us saviem ienaidniekiem tie�i rokās!

Nolēmu veikt nelielu sociālo eksperimentu un ievietoju trijos socmedijos vienu un to pa�u jautājumu: vai atriebība (kā sods, kā

taisnības ierocis, kā "mazā cilvēka" pēdēiā iespēia) �odien vēl ir aktuāla, un kādos apstākļos tā būtu attaisnojama?

Rezultāts pārspēja manas vispārdro�ākās cerības.

IKA: Ņemot vērā policijas bezdarbību, tiesu korumpētību un pa�stāvo�o absurdu likumos, jā vairāk nekā aktuāla, lai neteiktu atbalstāma. Dienvidu tautām atriebība vispār ir goda lieta, mēs te tādi nūģi, otrā vaiga pagriezēji.

ZOlA Ja atriebība domāta kā nogalinā�ana vai asinsizlie�ana, tas patie�ām vairāk pieder senām kalnie�u tradīcijām� Mūsu platuma grādos populārāka rafinēta atriebība mū�a garumā�

PHOENIX: Atriebība labāk gar�o auksta.

IKA: Atriebība ir bijusi visos laikos, pēc principa tu man, es tev�

PHOENIX: Runā, ka austrumnieki mēdz vienkār�i apsēsties pie upes un mierīgi vērot, kad straume aiznesīs garām ienaidnieku līķus. Kopaina parādās ārpus laika, un taisnība triumfē. Tie, kuri tagad dzīvo laimē un labklājībā, kas celta uz pārējo nelaimes un cie�anām, nākamībā vairs neeksistēs. Jo bez dvēseles tas vairāk nebūs iespē�jams. Līdz ar to nesaskatu jēgu atriebībai ponta pēc. Kāda jēga atriebties nedzīvām būtnēm? Lai gan pazemo�anās, upurē�anās un kalpība ir bezjēdzīga, tikai sabiedrība to nesaprot�

TEO: Tre�ā Mozus grāmata: "Jums nebūs pielaist tiesā netaisnību; tev nebūs zemākā vaigu nievāt, un tev nav godbijībā jābīstas lielais, bet tiesā taisnīgi savu tuvāku. [..] Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pa�u�" BET! Ja mēs visi dzīvotu pēc �iem likumiem, mums tādas domas prātā nenāktu. Zinu pēc sevis ja sods ir netaisnīgs vai, pēc manām domām, par mazu, es ie�u un darī�u, ko spē�u!

PHOENIX: Sodīt par nodarījumu nav tas pats, kas atriebties. Bet, ja atriebjoties cilvēks gūst gandarījumu, kaut kas ar viņu īsti nav kārtībā. Pieļauju gan, ka dzīvē iespējami gadījumi, kad atriebība varētu būt attaisnojama, un tie ir mātes un bērna gadījumi. Nosodīt māti, kas atriebjas par nodarījumu bērnam, laikam nespētu neviens. �odien uz

kaut ko tādu var izprovocēt mūsu tiesu sistēma, kur vainīgais nereti kļūst gandrīz vai par upuri. �ķebīgi, bet tā nu tas ir.

IKA: īstermiņa ierocis, ar kura lieto�anu nāksies sadzīvot. Ne visi to apzinās.

PHOENIX: Sevi�ķi, ja nerunājam par atriebības slepkavību, bet visādām mazāka mēroga un visādām zemiskām aizmugures atrie�bībām. Cilvēka daba ir mainījusies mazāk, nekā varētu domāt, diez vai ir kāds, kur� uz savas ādas nav izjutis pret sevi vērstu atriebību un atriebes alkas. Un vēl jo grūtāki, dramatiskāki laiki, jo �ī parādība novērojama labāk.

ZOIA: Vai atriebība nav garīgā tuk�uma un bezpalīdzības ierocis? Aktuāli jā. Mūsu sabiedrībā, �ķiet, arī ļaunums drīz kļūs aktuāls. Un tas ir traki. Varbūt jārunā par cēloņiem, kas cilvēkus līdz tādai stadijai noved?

TEO: Kad cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, viņi iet uz visu banku�

PHOENIX: Un zaudē. Jo atriebība pat ja izdodas nepaliek bez sekām.

IKA: Atriebties var da�ādi dot atbildes gājienu, kas tevi nepa�zemo un nav pretrunā morālei, vai pārkāpjot visas robe�as.

TEO: Interesanti, cik tālu katrs no mums būtu gatavs iet, ja dzīve (līdzcilvēki, apstākļi) viņu iespiestu stūrī?

IKA: Tā nav atriebība, bet sevis aizstāvē�ana da�ādi jēdzieni un darbības! Diem�ēl ir cilvēki, kuriem sevis aizstāvē�ana arī �ķiet atriebība�

PHOENIX: Tad tā jau ir pa�apziņas traucējumu problēma!:) Bet kaitējumi citiem tas parasti nav labi, jo vēr�as pret pa�u.

TEO: Man gan vairāk ir sajūta, ka jautājums nav tik daudz par pa�apziņu, cik par morāli cik augstu katrs uzlicis savu latiņu, kurai lēkt vai nelēkt pāri�

Paldies! Jūs man izsniedzāt indulgenci�

*� * *

Mājupceļ� no krodziņa pagāja dīvaini nomāktā gaisotnē. It kā jau tam nebija iemesla, un tomēr� Anna Elizabete skaidri redzēja, kā grie�as zobratiņi aiz Mika sarauktās pie�res. Viņ� kaut ko tik saspringti domāja, ka brī�am nemanīja, kur liek kāju, un reiz, automātiski paraudzījies pa kreisi, jau spēra soli uz brauktuves, kad Anna viņu aiz siksnas atrāva atpakaļ, tie�i laikā, lai melnais Londonas taksometrs, nosodo�i pīpinot un ātrumu nesamazinot, aiznestos garām.

Majors Miks Kaķītis mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka nāksies Annai sabojāt tik jauki iecerēto atvaļinājumu un arī� Nūjā.

Kā tagad paziņot, ka viņ� nebūt negrasās doties uz Skotiju, lai baudītu ceļojumu un, ja izdotos, ari romantisku divvientulību Annas vecmāmiņas ieteiktajā pilsētiņā, bet atgriezīsies savā vecpui�a dzīvoklī Hospitāļu ielā un iejūgsies darbā?

Motivācija un izaicinājums bija vairāk nekā nopietni. Ja Bramanis nemeloja un Miks nespēja iedomāties, kālab lai pulkvedis to darītu, tad līdz viņa, majora Mika Kaķī�a, kļū�anai par pulkve�leitnantu un Kriminālpārvaldes priek��nieku bija tikai viens solis, respektīvi viena atrisināta krimināllieta. Pēc tam Bramanis aizrotēs uz ministriju, bet viņ� beidzot varēs izveidot tādu komandu, kādu jau sen vēlējies, un strādāt tā, kā pats atzīst par pareizu, ik reizi tramīgi neatskatoties pār plecu.

Ko tas nozīmēs attiecībās ar Annu Elizabeti, sevi�ķi tagad? Būs jāstrādā vairāk, nopietnāk un atbildīgāk, ilgākas stun�das� Retāk sanāks braukt uz Me�ājiem�

Vai Līzbete sapratīs, vai nepasūtīs viņu trīs mājas tālāk ar visām parpalām?

Miks pārlieku labi zināja, ko Annai nozīmē Me�āji un Pū�u Māja, kādai ellei viņa izgājusi cauri, lai beidzot varētu �o māju saukt par savu. Un galu galā ko �ī māja nozīmē arī visiem pārējiem, viņu pa�u ieskaitot. Tā nebija tikai vēstu�riska celtne uz salas Melnupes vidū, nē, tās bija Mājas, kuru sirds� bija Anna Elizabete. Jau tās da�as dienas, faktiski nedēļu, ko Anna ar Zani nesen bija pavadīju�as Kaijciema SPA viesnīcā, izmeklējot raganas lāsta lietu, bija izplēsu��as Mika sajūtās milzīgu robu atbraukt pie krusttēva uz Me�ājiem, zinot, ka pārupes mājā neviena nav, nē, tas nudien nebija patīkami. Precīzāk, tas bija neizturami. Tie�i tāpēc (pamatoti baiļodamies par Annas Elizabetes spēju iekulties nepatik�anās) Miks bija izcīnījis bezalgas atvaļinājumu, kas gan kārtējo reizi pārvērtās izmeklē�anā lauka apstākļos.

Un nu viņam būs nopietni jāiespringst, lai noķertu �o nupat uzpeldēju�o Rīgas maniaku� Kaķītis gan iek�ēji �au�bījās, vai sētnieces un privātdetektīva-amatiera bojāeja, lai cik traģiska tā būtu, dēvējama par maniaka roku darbu, pat ja abi negadījumi notiku�i vienā vietā. Dro�i vien Bramanis, kā parasti, pārspīlē, lai radītu nopietnāku iespaidu un piespiestu viņu rīkoties straujāk un noteiktāk.

Bet majoram Kaķītim nevajadzēja ne dzinēju, ne vagaru. Tie�i pretēji jau kop� bērna kājas viņ� bija sapņojis tikai un vienīgi par izmeklē�anu, par savu vienīgo paraugu un autoritāti ņemot mātesbrāli un krusttēvu, biju�o Kriminālpārvaldes un vēlāk Valsts policijas priek�nieku ģenerāli Kārli Basu dzīvu policijas darba leģendu. Miks Kaķītis dziļi sirdī loloja sapni dienās kļūt par tādu pa�u lietpratēju kā tēvocis, kur� par policijas, izmeklē�anas un detektīva darba aizkulisēm zināja pilnīgi visu, bet, ja ko nezināja, tad arī nebija vērts. Tāpat kā krusttēvs, Miks bija ļoti godīgs un taisnīgs, necieta intrigas un kuluāru spēles, lai gan pēdējos gados, priek�nieka vietnieka amatā esot, viņam bija nācies �o un to iemācīties, tiesa, pret savu gribu. Bet vairāk par visu majoram patika� palīdzēt. Noskaidrot patiesību. No�tvert vainīgo un atbrīvot no aizdomām nevainīgo.

Iespējams, tie�i �īs īpa�ības apvienojumā ar fantastis�kām darba spējām, stingro raksturu, spriedumu neatka�rību, nopietnību un neatlaidību (ko Kaķī�a nelabvēļi dēvēja par ietiepību, stulbu spītību vai apsēstību) ļāva majoram veiksmīgi virzīties pa karjeras kāpnēm, un nevienam, pat visindīgākajam intrigantam, prātā neienāca piesaukt rad�niecību ar ģenerāli Kārli Basu.

Bet nu jau krietni ilgu laiku Kaķītis bija iekļuvis tādā kā bezvēja joslā strādāja labi, noziegumus atklāja, statis�tikas rādītāji lieliski, par nosacītu paaugstinājumu varēja uzskatīt Smago noziegumu daļas vadītāja amatu, ta�u dienesta pakāpe kā bija, tā palika� majors. Un viss. Lai gan gadi, izdiena un profesionālie sasniegumi it kā ļautu pretendēt uz kaut ko vairāk. Jo sevi�ķi pēc pēdējos divos gados atklātajiem nervus kutino�ajiem, smagajiem nozie�gumiem Me�ājos; tiem bija pat starptautiska rezonanse. Un �opavasar baismīgā Kaijciema lieta�

Viņ� bija izdomājies krustu �ķērsu un nācis pie secinā�juma, ka ministrijas vadības nelabvēlībai varētu būt trīs iemesli: pulkve�a Jura Bramaņa skaudība un bailes no kon�kurences, pagaidām nezināmi politiskie faktori un� viņa smieklīgais uzvārds.

Nu kā gan tas skanētu pulkve�leitnants Miks Kaķītis? Pilnīgs sviests!

Jau kuro reizi Miks sevi pieķēra gudrojam kā būtu, ja nomainītu uzvārdu uz dzimtas vīrie�u līnijai piederīgo Bass. Māte, protams, niknotos, jo Kaķītis bija vienīgais, kas palicis piemiņai no tēva, ta�u viņai jāsaprot, ka tas nav nopietni. Vēl jau, protams, bija an cits risinājums pre�coties pieņemt sievas uzvārdu�

Un nu, �ķita, ka liktenis beidzot pavērsis pret viņu gai�o pusi. Ja izdosies atklāt Rīgas maniaka lietu, viņam beidzot būs viss kārotais dienesta pakāpe, amats un Anna. Lie�liska dāvana �etrdesmit piektajā dzim�anas dienā. Ja vien viņa sapratīs�

*� * *

-�� Līzbet, tu mani ienīdīsi par to, ko teik�u. Kaķītis strauji apstājās ietves vidū.

-� Tu gribi uz mājām? Anna Elizabete pavīpsnāja. Viņa to bija nojautusi.

-�� Nē. Man vajag uz mājām. Zvanīja Bramanis. Noticis kaut kas nopietns.

-�� Bet tu ta�u apsolīji, ka izslēgsi telefonu!

Kaķu nadziņi Annas Elizabetes kuņģī atsāka savu rie�bīgo nodarbi.

Oho, tad tas patie�ām IR nopietni. �efs ta�u zināja, ka Miks ir Anglijā.

-�� Nedusmojies. Tas patie�ām izrādījās svarīgi.

-�� Svarīgāk par�

Miks sakoda zobus. No tā jau viņ� bija baidījies. No brī�a, kad nāksies izvēlēties.

-� Nē, protams. Ta�u tu mani sapratīsi. Anna, Rīgā plosās maniaks.

Smaga, aprauta nopūta.

-�� Es nedrīkstētu tev to stāstīt, ta�u tu to tik un tā uz�zinātu. Redzi, divi pēdējie upuri atrasti manas mājas kāpņu telpā, Hospitāļu ielā. Mūsu mājas sētniece un kaut kāds vīrietis, kas izrādījies privātdetektīvs-pa�darbnieks.

-��� Un kāds tev ar to sakars? Kad tas noticis? Viss, atvaļinājums beidzies.

-�� Pirms pāris nedēļām. Anna, man jāatgrie�as.

-�� Labi. Es brauk�u tev līdzi, viņa nesatricināmi mierīgi paziņoja.

-�� Bet�

-�� Es. Brauk�u. Tev. Līdzi.

Iebildumi velti. Lēmums nepārsūdzams. Ta�u to kategoriski nedrīkst pieļaut. Viņam jākoncentrējas �im svarīgajam uzde�vumam. Bet Anna� novirzīs domas.

-�� Līzbet, paliec te, pie vecmāmiņas. Un pieskati, lūdzu, krusttēvu.

-��� Kāpēc? Anna neizpratnē pacēla uzaci, viņas balsī ieskanējās tērauds.

-�� Es� Man� būs vieglāk tikt galā vienam. Es negribētu raizēties arī par tevi.

-�� Kaķīt, beidz runāt muļķības. Neesmu nekāds mazais bērns! Turklāt��. tu pats mani bildināji, un vai man nebūtu

jāatrodas tev līdzās? To viņa nepateica.

-��� Jā, bet� �efs� īpa�i lūdza� neiesaistīt nevienu no jums. Miks sevi ienīda.

-� A-ā-ā� aprāvusies, Anna novilka. Ska-a-aidrs. Labi. Kā teiksi.

Tas ir viss. Miks patie�ām no�ēlo savu pārsteidzīgo bildi�nājumu un nevēlas nē, negrib! būt ar viņu kopā. Agrāk nekāds Bramanis, nekāds noziegums nespētu Kaķīti rīkoties pret pa�a gribu. Tātad Miks NEvēlas, lai viņa brauktu līdzi. Viņam nepiecie�ams laiks pabūt vienam, lai saprastu, kā ar godu atkāpties.

Majors Kaķītis ne tikai sadzirdēja, bet arī pat fiziski sajuta, kā parasti tik siltā un sirsnīgā Annas balss apmācas un sasalst ledū. Ta�u darīt tur vairs neko nevarēja.

Vārdi bija izrunāti. Gan jau viņa sapratīs. Vēlāk, kad uzzinās, kāpēc.

Pēc neilgas sarunas ar ģenerāli Kārli Basu vecās baro�neses darba kabinetā majors Miks Kaķītis izsauca taksi un drūmāks par negaisa mākoni devās uz lidostu, lai ar vēlo reisu atgrieztos Rīgā. Viņu neviens nepavadīja.

Anna bija aizbildinājusies ar necie�amām galvassāpēm pēc baudītā �ampanie�a un ieslēgusies istabā, baronese ar Omlti un ģenerāli Basu nomākti un klusu sarunājās pie kamīna, bet Kārlis, izjuzdams mazu, nekrietnu prieciņu, ta�u visiem spēkiem cenzdamies to neizrādīt, viesistabas tālākajā stūrī ar kādu dedzīgi skaipoja.

No Londonas viņi izbrauca līdz ar pirmajiem saules stariem, ta�u Skotijas ziemeļus sasniedza tikai vēlā naktī.

Vieglāk un ātrāk būtu bijis lidot, Anna Elizabete nodo�māja, ta�u vecmāmiņa bija izvēlējusies auto. Protams, braukt pa ātrgaitas maģistrālēm ar tik kvalitatīvu asfalta segumu, ka pat kafija no tasītes neizlija, bija tīrā bauda. Arī sakoptā ainava un pastkartēm līdzīgās mazpilsētas, kurām nomātais auto ātri iz�āvās cauri, priecēja acis. Civilizēta zeme, civilizēti ceļi. Lielas un labi pārskatāmas virzienu norādes. Arī ļaudīm nebija ne vainas, ja pie viņiem vēr�sās viņu pa�u valodā, nevis kaut kādā lauzītā dialektā, piedevām plātoties ar rokām, kā to visā pasaulē mēdza darīt tūristi no austrumu lielzemes, iedomājoties sevi par pasaules valdniekiem.

Reizēm, kad ceļā nācās uz bridi apstāties, lai precizētu mar�rutu, nopirktu kafiju vai vienkār�i izlocītu kājas, vecā baronese Anna Roze labprāt pārmija pa vārdam ar sastap�tajiem ļaudīm un vedināja sarunā iesaistīties arī Annu Eli�zabeti. Kārlis izvēlējās klusēt, viņa specifiskā angļu datorvaloda saviesīgām sarunām nederēja.

Izbrauku�i cauri Kārlailai, Gretnai, Sterlingai, pa vienu no gleznainākajiem Anglijas-Skotijas ceļiem, viņi nonāca līdz Killinai, nelielai Skotijas pilsētiņai, no kurienes bija vien pārdesmit jūd�u līdz Killinholai.

Dīvains nosaukums, nodrebinājās Anna Elizabete, rada drūmas un nejaukas asociācijas. Tad jau rakstītu, kā ir, Killinghola. Skaļi viņa neko neteica.

*� * *

Vecā Killinholas nama tum�ā fasāde ar vienu gai�o logu izskatījās spokaini.

-�� Pamatīgs miniens, staipīdams notirpu�ās rokas un kājas, nomurdēja Kārlis. Tad trīsreiz strauji pietupās, lai atjaunotu asinsriti. Pēdējās simts jūdzes brauca viņ�, kamēr Anna Elizabete saldi �ņākuļoja īrētās automa�īnas aizmu�gures sēdeklī, bet baronese Anna Roze rāmi stāstīja ceļu un komentēja braucienu.

Ellīgi nāk miegs, ta�u vēl būs jāiepazīstas ar nama saim�nieci un, dies� pas�, jāiedzer obligātā tējas tase. Anna samie�gojusies bozās.

Tomēr ba�as par gaidāmo piespiedu obligāto tējas dzer��anu izrādījās veltas tā vien �ķita, ka lielajā Viktorijas laiku namā visi guļ un ciemiņi netiek gaidīti. Tomēr pēc ilgākas rībinā�anas ar apkaltu senlaiku klauvējamo āmuru kāds lēni tuvojās durvīm varēja dzirdēt �ļūco�us soļus.

Vecs vai ļoti vārgs cilvēks, nodomāja Anna.

Durvis atvērās tajās, knapi valdīdams trīco�o galvu, iestājās visdīvainākais vīrs, kādu Anna jelkad atcerējās redzējusi Apvienotajā Karalistē, kur da�ādu dīvaiņu un brīvdomātāju bija tik daudz, ka dīvainība faktiski kļuvusi par normu.

Ja man kādreiz vajadzētu iestudēt Dikensa Ziemassvētku stāstu, Skrūd�a lomai es izvēlētos tikai un vienīgi viņu!

Vecajam vīram bija gara, �aura, it kā saspiesta seja, tikpat gar�, viegli no�ķiebts deguns un cie�i sakniebtas lūpas, kuras, �ķiet, nezināja, kas ir smaids. Toties mazās, dziļi iegrimu�ās a�teles atgādināja mo�as un kustīgas kniepadatu galviņas (ja tas vispār bija iespējams, proti, ja kniepadatas spētu kustēties).

-��� Es esmu �ons. Sons Makfersons. Anabella jūs ļoti gaida. Nāciet!

Nu skaisti! �ons Makfersons un ne vārda, kas viņ� tāds irvīrs, virssulainis, dārznieks, notārs vai mājas draugs!

Anna neizpratnē paraudzījās uz vecmāmiņu, ta�u vecā kundze, acīmredzot gaidāmās tik�anās pārņemta, naski tipināja aug�up pa bezgalīgām pelēka akmens kāpnēm, kas veda laikam ta�u tie�i uz debesīm. Griestu augstums katrā stāvā bija vismaz pieci metri. Tre�ajā kāpņu posmā Annai kājas ikros iemetās krampis.

*� * *

Pēc trim stundām, kad austrumu pamalē jau iezaigojās viegli dzeltenzaļas svēdras, viss bija garām naksnīgā iepazī�anās ar izkaltu�o Anabellas kundzi, viskija un krēma liķiera baudī�ana un� dīvainais stāsts.

Vecmāmiņa bija uzstājusi, lai jaunie�i Anna un Kārlis paliek un to noklausās, par spīti viņu vairākkārtējiem mēģi�nājumiem pieklājīgi nokopties, aizbildinoties ar nogurumu, miegu un vēlē�anos netraucēt abu draudzeņu sarunu.

�ī nakts daudzējādā ziņā bija neparasta, lai neteiktu pavisam savāda.

Mājas saimniece bija viņus pieņēmusi savā guļam�istabā, kas bija milzīga, ta�u tā pārblīvēta mēbelēm, ka viesiem nācās pārvietoties sāniski. Spilvenu kaudzes vidū vecās kundzes sīkais augumiņ� biedējo�i atgādināja dzīvu mūmiju, bet pārlieku tievo roku pirksti līdzinājās plēsonīga putna nagiem.

-�� Anna Roze, paldies, ka uzklausīji manu lūgumu un ieradies. Un paldies, ka paņēmi līdzi savu mazmeitu. Bai�dījos, ka nepaspēsiet�

-� Anabella, mīļā, nevajag tā, viss būs labi! Anna Roze strauji iebilda, ta�u viņu apturēja valdonīgs kaulainās rokas mājiens.

-�� Nemierini mani, nevajag. Es zinu, mans laiks ir klāt, ta�u, pirms aizeju, vēlos jums kaut ko izstāstīt. Kaut ko, kas jau divdesmit gadus nospie� manu sirdi�

Redziet, es neesmu �īs mājas saimniece, kā tas varbūt varētu likties. Arī �ons Makfersons nav mans vīrs, vismaz� ne pēc būtības. Vienkār�i tā toreiz bija vieglāk�

Mēs ar māti pārcēlāmies �urp piecdesmito gadu beigās. No Londonas, kur tiku iepazīstināta ar Annas Rozes māti Annu Mariju fantastisku sievieti, īstu dāmu!

Oho, cik �ai mū�vecajai būtnei gadu, ja reiz viņa bija tiku�sies ar Veckundzi?

-�� Viņa un toreizējā �īs mājas saimniece, lēdija Alisona Killina, bija labas draudzenes, teica, iepazinu�ās kara laikā. Misis Berga bija ļoti laipna pret manu māti, kurai toreiz� kura toreiz bija nokļuvusi zināmās grūtībās un vairs neva�rēja palikt Londonā, tāpēc misis Berga uzrakstīja lēdijai Killinai un palūdza, vai mēs nevarētu apmesties �eit. Māte bija lieliska virēja, bet es kļuvu par lēdijas laika kavētāju. Tādu kā kompanjoni. Tobrīd man vēl nebija divdesmit� Pamanījusi Kārļa un Annas izbrīnītos skatienus, Anabella viegli pasmaidīja, uz mirkli ļaujot saskatīt reiz biju�o skaistumu. Nemaz nebrīnieties, vecām kundzēm, sevi�ķi neprecētām, �eit tādas ir joprojām.

Dzīve ritēja rāmi un mierīgi. Lēdija Alisona dzīvoja vie�na. Viņas vīrs bija gājis bojā lielā Londonas uzlidojuma laikā. Otrreiz viņa neapprecējās. Cik zinu, viņai bija divas māsas un brālis, ta�u neviens no viņiem nekad netika vie�sojies Killinholā. Bija da�i krustbērni, ta�u arī viņi lēdiju neapciemoja, tikai regulāri sūtīja Ziemassvētku un dzim�a�nas dienas apsveikumus un pateicības vēstules par krustmāmiņas dāsnajām dāvanām.

Tas notika� jā, tas notika pirms mazliet vairāk nekā divdesmit gadiem. Vecā lēdija Alisona grasījās svinēt savu astoņdesmito jubileju un apmēram mēnesi iepriek� lika man nosūtīt vēstules visiem saviem radiniekiem. Viņu vidū bija arī brāļa meita Suzanna, kura tobrīd dzīvoja Londonā. Gribot visus sapulcēt vienkopus un izrunāties. Kas zina, cik vairs atlicis, vēloties nomirt mierīgu sirdi�

Es izpildīju lēdijas lūgumu, nosūtīju vēstules un sagata�voju istabas gaidāmo viesu atbrauk�anai. Tobrīd mēs dzī�vojām ļoti noslēgti tikai lēdija, es un Makfērsons� �ons. Viņ� reizē pildīja dārznieka, �ofera un namziņa pienāku�mus. Lēdija Killina bija īstena skotiete, Anabella �ķelmīgi pasmaidīja. Smaids kalsnajā sejā ievilka maigākas līnijas.

Pretēji manām ba�ām visi radagabali ieradās pilnā skaitā. Pēk�ņi visiem bezgalīgi rūpēja dārgās tantes vese�lība un labklājība. Sevi�ķi Suzannai viņa neatkāpās no lēdijas Alisonas ne soli, turējās līdzās kā tāds� klēpja sunī�tis, ik vēlē�anos nolasīja no acīm. Vecā kundze sākumā bija piesardzīga, bet ar katru nākamo dienu arvien vairāk ļāvās Suzannas saldās mēles valdzinājumam, un, jāteic, viņa mācēja apburt. Pat es uz bridi noticēju�

Kādu vakaru kundze sasauca visus lielajā zālē un pazi�ņoja esot nolēmusi izdarīt galīgās izmaiņas testamentā, publiski tas tiks nolasīts dzim�anas dienas svinību laikā. Jums vajadzētu redzēt, kas toreiz notika! Visi kļuva kā sīrupā mērcēti�

Tante tur, tante �ur, vai jums ko nevajag, vai jums kas nesāp?

īpa�i centās Suzanna. Bet lēdija Killina tikai vēroja, klu�sēja un uzjautrinājās.

Dzim�anas dienas priek�vakarā Suzanna mani pārtvēra pie lēdijas Alisonas istabas durvīm un augstprātīgā tonī paziņoja, ka turpmāk mani pakalpojumi vairs nebū�ot vaja�dzīgi viņa palik�ot �eit, kop�ot dārgo tanti un rūpē�oties par viņu. Bet es varot doties pelnītā atpūtā, lēdija esot apsolījusi man dāsnu mū�a pensiju.

Biju tik apmulsusi un satriekta, ka nespēju pat ieminē�ties savai darba devējai par nupat dzirdēto. Sagatavoju viņu naktsmieram, kopīgi noskaitījām lūg�anu, un es devos uz savu istabu, kur visu nakti pavadīju nomodā, gremdējoties skumjās pārdomās.

Te pagājis viss mans mū�s gan labās, gan sliktās die�nas, te biju apprecējusies un apglabājusi abus savus vienī�gos tuviniekus māti un vīru. Vecā lēdija Killina savā ziņā man bija kļuvusi kā pa�as tante, un es nespēju iedomāties, ka varētu viņu pamest.

Nolēmu no rīta ar lēdiju Alisonu par visu izrunāties.

Ta�u no rīta tā vietā, lai modinātu gavilnieci ar zie�diem un dziesmām, nācās zvanīt uz tuvējo slimnīcu pēc steidzamas palīdzības. Naktī kundzei bija kļuvis slikti sāku�as tirpt rokas un kājas, sāpēt galva un durt sirdī� Klasisks pirmsinsulta stāvoklis, komentēja dakteris, uzslavē�jot Suzannu, ka viņa saglabājusi mieru un laikus izsaukusi palīdzību.

Lēdija Alisona Killina tā arī vairs nepiecēlās no gultas. Vārguļoja nedēļu, divas, tris. Suzanna kā piemineklis tupēja pie viņas gultas. Arī brī�os, kad vecā kundze lūdza mani palasīt viņai priek�ā, Suzanna arvien atrada kaut ko da�rāmu turpat līdzās, lai mēs ne mirkli nepaliktu divatā. Jā�piebilst, ka lēdijai pēc tās nelielās triekas lēkmes bija apgrū�tināta runas spēja, viņa sazinājās galvenokārt ar �estiem un atsevi�ķām zilbēm.

Varbūt man tikai izlikās, ta�u vairākas reizes savas vecās kundzes acīs pamanīju tādus kā ļauna prieka zib�ņus, un ikreiz viņa raudzījās uz Suzannu. Turpretī citreiz viņa izska�tījās tramīga it kā baidītos, it kā vēlētos ko lūgt�

Pēdīgi kādu nakti, kad ārā plosījās īsts Skotijas rudens negaiss jūs neko tādu noteikti neesat piedzīvoju�i -, es nekādi nevarēju aizmigt un nolēmu paraudzīties, vai lēdijai ko nevajag. Piegāju pie viņas istabas durvīm un ieraudzīju, ka tās stāv pusvirus. Lēdija arvien lika tās cie�i aizvērt, viņa necieta caurvēju, kas �ajā vecajā mājā ir vienkār�i briesmīgs. Pamanīju, ka kundzes istabā deg gaisma, bet viņas personiskajā vannas istabā �alc ūdens.

Piegāju pie gultas, bet tur� briesmīgi saviebtu seju, bez dzīvības gulēja mana kundze Alisona Killina� Zemē uz grīdas mētājās spilvens.

Nezinu, kas uznāca, ta�u pēk�ņi mani pārņēma ārkārtī�gas bailes. Nespēju pakustēties. Tajā brīdī, klusi ie�īkstoties, atvērās vannas istabas durvis un pa tām, rokas susinā�dama, iznāca Suzanna. Viņas sejā nebija absolūti nekādas izteiksmes, paziņojot, ka vecā kundze pirms pusstundas aizmigusi Dieva mierā, tikai acis� acis ledaini urbās manī, kā sakot pamēģini tik kādam kaut ko bilst�

Nākamajā rītā es atstāju �o māju. Apmetos pie Makfērsoniem, Sons laipni piedāvāja kādu laiku padzīvot pie viņa. Pirms gada bija nomirusi viņa sieva, tā nu viņ� ar diviem dēliem saimniekoja kā tādi� lā�i.

Iespējams, man būtu vajadzējis par redzēto pastāstīt policijai vai vismaz ārstam, kad tas ieradās apskatīt miru�o un izrakstīt mir�anas apliecību. Ta�u tantes mīļotā krust�meita tik ļoti pārdzīvoja un tik demonstratīvi izrādīja savas bēdas, ka man nevērās mute jel ko kādam teikt. Un ko gan tas arī dotu�

Lēdijas Alisonas bēru dienā Suzanna ieaicināja mani bib�liotēkā un izmaksāja prāvu summu kā pateicību par krustmāmiņas kop�anu, vienlaikus izsakot cerību vairs nekad neredzēt mani �ajā pusē. Viņa grasoties te apmesties uz dzīvi un nevēloties, lai apkārt klīstu pagātnes rēgi� Neko nesakot, devos prom.

Ta�u pagātnes rēgi atgriezās pie Suzannas Killinu ģime�nes advokāta izskatā. Viņ� pieprasīja, lai testamenta nola�sī�anā būtu klāt arī mēs ar �onu Makfērsonu.

Izrādījās, lēdija visu savu īpa�umu novēlējusi man, kas viņai bijusi kā meita, bet mīļotajiem radu bērniem tika salīdzino�i nelielas naudas summas pat mazākas, nekā

Suzanna jau man bija samaksājusi. Testaments bija sastā�dīts tik nepārprotami, ka nevienam prātā nenāca to apstrī�dēt. Vienīgi Suzanna kļuva jocīga nobālēja, kā spoku ieraudzījusi, un, murminot kaut ko nesaprotamu, grīļoda�mās izgāja no tās pa�as bibliotēkas, no kuras nesen bija izdzinusi mani.

Kop� tās dienas es viņu neesmu nedz redzējusi, nedz arī par viņu dzirdējusi. Iespējams, viņas vairs nav starp dzīvajiem. Lai gan pārāk veca viņa nevarētu būt�

-� Anabellas kundze, kāpēc jūs to visu stāstāt mums, sve��iem cilvēkiem? Anna Elizabete pēk�ņi pajautāja, pārtrau�cot baiso klusumu, no kura zvanīja ausīs. Iespējams, tas bija pieklājības normu pārkāpums, ta�u viņa neredzēja saikni starp vairāk nekā divdesmit gadu seniem notikumiem un viņu �odienas vizīti. Kā mēs jums varam palīdzēt?

-� Es� gribu aiziet mierā� Jūs ta�u saprotat mani, Anna Roze? Anabella vaicājo�i palūkojās Annas vecmāmiņā. Mirkli istabā valdīja glu�i vai taustāms klusums.

-�� Protams, Bella. Es reiz apsolīju jūsu mātei parūpēties par jums un savu solījumu turē�u. Jūs vēlaties, lai mēs uzmeklējam �o� Suzannu?

-�� Tie�i tā, gurdi pasmaidīja mājas saimniece. Jūs mani sapratāt pareizi� Nauda nav problēma� Esmu ļoti bagāta. Nolādēti bagāta!!! Lūdzu, uzmeklējiet Suzannu ja vien viņa ir dzīva! un pasakiet, ka es visu zinu, bet esmu piedevusi. Ta�u par savu toreizējo gļēvulību esmu dārgi samaksājusi� Mantojuma noteikumi aizliedz �o namu pār�dot, bet ik nakti es dzirdu, kā aiz sienas kāds staigā un kaut kur tālu �alc ūdens� Zinu, ka tās ir tikai iedomas, tik un tā lieku �onam pārbaudīt vēl un vēl� Lūdzu, atrodiet viņu, pirms� lēdija Killina atnākusi man pakaļ.

* * *

-��� Vecmāmiņ, kāds tev sakars ar �o dāmu un �o dīvaino namu? zem rokas vadīdama baronesi Annu Rozi uz viņai paredzēto guļamistabu, uzstājīgi tincināja Anna Elizabete.

-���� Kāpēc viņa aicināja un lūdza tie�i tevi?

Kārlis bija gandrīz aizmidzis, jau klausoties, un tikai viņa ilggadīgais rūdījums, vispirms dzīvojot kopā ar Omīti, bet vēlāk darot nebeidzamos aģentūras darbus, ļāva ne�nokrist no krēsla ar skaļu blīk�ķi, ta�u Anna varēja derēt, ka ik pa brīdim dzirdējusi aizmugures klubkrēslā klusus iekrācienus.

Vecais Makfersons ar taktisku smaidu jaunskungu uz viņam paredzēto tre�ā stāva istabu bija pavadījis pa�u pirmo.

-��� Tas ta�u ir kaut kāds Viktorijas laiku baismu romāns! Tikai nesaki, ka mēs tagad sāksim meklēt �o te Suzannu Kautkādutur? Vecmāmiņ? Kāpēc tu to apsolīji? Vai tu �ai ģimenei esi ko parādā? Kāda mums daļa gar viņu pagātnes rēgiem?

-��� Palīdzi man ierāpties tajā brīnumā! baronese nesatri�cināmā mierā palūdza, norādot uz augsto pēļu kaudzi gultā ar tum�sarkanām portjerām un baldahīnu. Viņas istabā visas tekstilijas bija tum�sarkanā krāsā, radot smagnēju iespaidu.

Sapratusi, ka no vecmāmiņas pret viņas gribu neko neizspiedīs nelīdzēs ne pierunā�ana, ne kutinā�ana, ne lūg�anās -, Anna Elizabete ie�ubināja viņu mīkstajos pēļos, sabu�oja un devās meklēt sev paredzēto istabu. Makfērsons bija pazudis.

Lai kur� bija projektējis un būvējis �os Viktorijas laiku arhitektūras briesmoņus, humora izjūtas trūkumu viņam nevarēja pārmest lai nokļūtu savā guļamistabā, kuras dibensiena bija kopīga ar vecmāmiņas istabu, Annai nācās iziet cauri pusmājai, ik pa brīdim pārvarot da�us pakāpie�nus lejup vai aug�up. Un tas viss tikai tāpēc, ka guļama�jiem apartamentiem bija vajadzīgas arī palīgtelpas drēbju kambari, labierīcības un sazin kas vēl, un to nekādi nevarēja izprojektēt regulārāk.

*� * *

Annai Elizabetei pie�ķirtā istaba bija krietnas deju zāles lielumā, auksta un drēgna pēc suņa, bet tuk�ās telpas vidū majestātiski slējās visu gultu Titāniks milzīgākā gulta, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Protams, ar portjerām un baldahīnu.

Ja es tajā apgul�os, mani rīt varēs meklēt ar policiju, Anna nodomāja, ta�u nogurums darīja savu, un, glu�i kā alpīnists iekaro Everestu, jaunā sieviete pieveica septiņus matra�us un, pārvilkusi pāri galvai biezo dūnu segu, iegrima dziļā miegā.

Iespējams, dīvainā stāsta iespaidā viņa redzēja sapni drīzāk gan vajadzētu teikt murgainu, �ķietami nesaistītu epizo�u sēriju.

Trausls augums baltā naktskreklā nesekmīgi mēģina izrau�ties no stingru roku tvēriena. Spilvens lēni, bet nepielūdzami tuvojas un tad uzbrūk aizmigu�ai sejai, spie�as klāt, laupot mutei tik dārgos gaisa malkus. Izkaltu�as plaukstas pēdējo reizi krampjaini iegrābjas zīda palagos un tad atslābst� uz visiem laikiem.

Anna Elizabete pamodās izmocīta kā samalta starp dzirnakmeņiem. Ledainā kaķu nadziņu sajūta kuņģī bija atgriezusies. Briest kārtējās ziepes�

Ārā vēl bija tum�s, ta�u pēk�ņi tik ļoti sagribējās svaigu gaisu, ka tāpat naktskreklā, uzmetusi pa virsu puscaurspīdīgos rītasvārkus, Anna izlavījās gaitenī un, cen�o�ties tumsā nekam neuzskriet virsū, kurpes nesot rokā, tipināja uz lielo kāpņu pusi. Kā par brīnumu, izskatījās, ka ārdurvis ir pusvirus, bet no lieveņa bija dzirdama klusa dudinā�ana.

Ieraudzījis Annu Elizabeti, Kārlis a�i pabeidza sarunu un ielika telefonu kabatā.

-�� Ko tu par to saki? Nakts klusumā apdullino�i skaļi �irkstinādama taciņas granti, Anna Elizabete kā uzvilkts robots soļoja turp un atpakaļ pa dārza centrālo aleju. Kārlis ar saviem ikdienas velobraucienos trenētajiem kātiem tik tikko spēja tikt viņai līdzi.

-�� Par ko? Pili, tantuku vai viņas �ausmu stāstu? viņ� nevērīgi atjautāja.

-�� Par visu. Pamanīji, cik pārbijusies viņa izskatījās trīcēja un drebēja?

-Ja man vienam būtu jādzīvo �ajā daudzstāvu kapli�ā, es arī trīcētu un drebētu.

-� Kārli, neāksties. Viņa ta�u nav viena. Te ir �ons. Ta�u� tajā stāstā gan bija kas tāds, kas man lika ieklausīties vērī�gāk. Tu neko neparastu nepamanīji?

-�� Hmm� Ja neskaita tavas azartā mirdzo�ās acis, citu neko, viņ� apcēlās.

-� Nekaitini mani. Tā sieviete ta�u ir tuvu nāvei, un �ādos brī�os cilvēkam diez vai nāk prātā jociņi spociņi. Un ja nu viņa patie�ām redzējusi�es

-�� � kā veco kundzi nomu�ī pa�as radiniece? Bet, ja tā, tad kāpēc viņa par to klusēja veselus divdesmit gadus? Un kāpēc nolēmusi uzticēt �o noslēpumu tavai vecmāmiņai un mums pilnīgi sve�iem cilvēkiem?! Kārlis neizpratnē iesaucās.

-� Ku�! Nebrēc tik skaļi, pamodināsi visus Killinholas spo�kus, nāksies atkauties ar kurpi, Anna no�ņāca un pēk�ņi aprāvās. Alejas galā ieblāvojās kāds gai�s siluets.

Tā bija vecmāmiņa.

-�� Tad, re, kur jūs abi esat� Vai neiesim iek�ā?

Trijotne klusēdama pagriezās uz mājas pusi.

Atkal ieru�inājusies siltajos pēļos, Anna Elizabete mēģi�nāja aizmigt, ta�u pēdējo dienu savādie notikumi prātā vir�puļoja ar tādu ātrumu, ka kļuva glu�i fiziski nelabi. Sevi�ķi domājot par Miku. Kas tāds varēja atgadīties, lai agrāk lādzī�gais, sirsnīgais Kaķītis, teju jau viņas saderinātais, pārvērstos saltā un atsve�inātā� amatpersonā?

Annai gribējās raudāt. Stulbi, stulbi un vēlreiz stulbi! Viņa jau bija paguvusi noticēt, ka abiem ar Miku kaut kas varētu izdoties. Naivā pamuļķe!

Vai tad jau no pa�a sākuma nebija redzams, ka �im cilvēkam eksistē tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs, bet viņas jauk�anās kopīgajās izmeklē�anās tika pieciesta vien tādēļ, ka tās visas tā vai citādi bija saistītas ar Me�ājiem un Pū�u Māju?l Bet nu majoram Kaķītim bija jauns profe�sionālais izaicinājums pa�am sava maniaka lieta, un visi kaitnieki, ģenerāli Basu ieskaitot, prom no acīm, aiz divām jūrām.

Nu beidzot viņ� varēs pa�apliecināties un pierādīt sevi priek�niecības acīs! Bez palīgiem no malas un nepiederīgo iejauk�anās�

Anna ieslīga murgaini saraustītā, nemierīgā miegā, vai�rākkārt modās un ierasti stiepa roku, lai sataustītu Grāfa silti spalvaino ka�oku, kas grūtās naktīs alla� sniedza mie�rinājumu. Tad attapās, ka neatrodas savās mājās, un atkal iesnaudās.

Atmostoties aiz loga spo�i spīdēja saule. Annai necie��ami gribējās kafiju. Tās dēļ viņa varētu triecienā iekarot Makfērsonu virtuvi� Ar �ādu mērķi viņa devās lejup.

-�� �ķiet, tev bijusi grūta nakts, Līzbet, naski lēkdams aug�up uzreiz pa diviem monstrozo kāpņu pakāpieniem, jautri uzsauca Kārlis.

Viņ� atgriezās no ierastā rīta skrējiena un izskatījās tik nepieklājīgi mo�s, izgulējies, atpūties un� laimīgs, ka Annai Elizabetei kļuva pavisam �ķērmi.

Ja viņas sapnim bija taisnība�

-�� Ejam dzert kafiju?

-�� Jā. Tūliņ. Man tikai kaut kas jāpavaicā vecmāmiņai.

-�� Pie brokastīm pavaicāsi.

-�� Nē. Tu nesaproti. Man vajag tagad. Tūlīt.

-�� Labi. Kā teiksi. Kārlis neuzstāja.

Strīdēties ar sievietēm tik jaukā rītā, kad ārā spīd saule, dzied putni un vecais Makfērsons uz terases klāj brokastu galdu? Beidzot viņ� var izbaudīt atvaļinājumu!

Vecmāmiņu Annas Elizabetes jautājums nebūt neizbrī�nīja. �ķiet, viņa to bija pat gaidījusi, jo, dziļi ievilkusi elpu, smagi noteica: Man arī tā likās.

-�� Man steidzami jāatgrie�as Londonā, baronese Anna Roze fon Berga pēc brokastīm negaidīti paziņoja. Visus paskaidrojumus vēlāk, kad tiksimies. Tagad vairs nav laika. Makfērsons jau sagādājis auto ar visu �oferi. Mani aizvedīs, bet jūs, mīļie, aizbrauciet līdz Sterlingai un apska�tiet, kur dzimusi britu sterliņu mārciņa. Bet pēc tam iegrie�zieties skotu robe�pilsētā Gretna Green un izbaudiet vietējo virtuvi. Ticiet man, tas ir tā vērts!

Vai tie�ām vecmāmiņa �ajā brīdī piemiedza Kārlim ar aci? Anna nobrīnījās vien.

*� * *

Kārlis klusēdams vēroja Annas Elizabetes profilu, kamēr viņa, piemiegtām acīm stāvēdama uz tūksto�gadīgā mūra, ar skatienu centās aptvert Sterlingas pilij reiz piederēju�o zemju robe�as. Par ko tu domā?

-�� Par alkatību, pēc krietna brī�a atskanēja. Kāpēc nevar tā, vienkār�i dzīvo, apstrādā zemi tikai tik, cik tev un tavai ģimenei vajag, varbūt drusku vairāk, lai paliek rezervei tirgum vai nebaltai dienai. Pats izaudzē, pats apēd, pārdod vai iemaini, un viss. Pats sev saimnieks. Bet nē vienmēr kādam vajag uzkundzēties, uzmesties par vagaru, kaklakungu, mened�eri, direktoru, vēl kādu insti�tūciju� Bet mērķis visiem viens atņemt to, ko tu esi ar savām rokām un galvu sastrādājis. Agrāk kungam un baznīcai bija jāatdod tikai desmitā tiesa, tagad krietna puse. Iespējams, ja saskaitītu visus mūsu maksātos nodok�ļus, pat vairāk�

-�� Mjā, gai�as domas tev, Līzbet, prātā, neko teikt. Kār�lis uzlika roku viņai uz pleca. Anna aizdomājusies to pat nepamanīja.

-� Kādas nu ir� viņa gurdi atbildēja. Klau, es nespēju aizmirst to stāstu�

-�� � Skotijas un Anglijas karaļu cīņu troņa dēļ? Kār�lis pazobojās. Par katru cenu vajadzēja piespiest Annu pasmaidīt, lai tad uzdotu vienu jautājumu, kas jau ceturto dienu nelika viņam mieru. Un vēl tas solījums Annas vecmāmiņai!

-�� Kādi karaļi, kāds tronis? Viņa iepleta lielas acis. Es runāju par veco Anabellu. Kā tu domā, varbūt mums vaja�dzētu doties uz Londonu un mēģināt uzmeklēt to sievi�ķi, par kuru viņa stāstīja?

-� Un ko tu viņai teiksi, pat ja atradīsi? Kārlis iesprauslojās nepatikā. 0, dārgā Suzanna, jūs mūs nepazīstat, ta�u mēs zinām, ka pirms divdesmit gadiem jūs ar spilvenu nosma�cējāt veco lēdiju Alisonu Killinu, lai tiktu pie mantojuma. Lie�liski, un ko tālāk? Viens dārgās Suzannas zvans policijai, un mūs aizturēs kā �antā�istus sve�ā zemē. Austrumeiropie�ūs te, Apvienotajā Karalistē, pārāk nemīl, tici man.

-�� Neesmu gan pamanījusi, Anna pasmīnēja.

Viņam bija sasodīta taisnība.

-�� Tāpēc, ka jūs ar vecmāmiņu slīdat pa dzīvi kā tādas� grāfienes brīvdienās! Ar savu perfekto Oksfordas angļu valodu, pareizo vārdu izvēli, pareizas un elegantas kā� kā� Nu, vai nav vienalga. Nevienam pat prātā nenāktu ar jums meklēt ka�ķi�

-�� Un kas tad tev vainas? Anna Elizabete piepacēla uzaci. Tu lieliski runā�

-�� �bet es to negribu! Līzbet, saproti, �is viss nav man! Kārlis iesaucās. Laikam jau pārāk skaļi, jo līdzās stāvo�ie tūristi nervozi saskatījās. Tas nav man! Man nepatīk tāli ceļojumi, es neesmu lidma�īnu, kuģu un sve�as vēstures cilvēks, es� gribu mājās!

Tā, tas nu bija pateikts. Ko viņa tagad darīs? Niknosies?

-�� Skaidrs. Tev piemetusies māju slimība, tāpat kā Mi�kam darbaholisms, Anna iesmējās. Viņai prātā nenāca dusmoties uz Kārli, jo arī pati ik pa brīdim jutās tāpat. Nebija, nu nebija prāta darbs ļaut Kaķītim vienam pa�am braukt uz Rīgu, jo vairāk tādā dvēseles stāvoklī! Viņu kāds bija pamatīgi nozombējis�

-�� Iespējams, tev taisnība, Kārlis atviegloti nopūtās. Annas Elizabetes klusē�anu viņ� bija iztulkojis pa savam.

-�� Līzbet, man tev kaut kas jāsaka�

*� * *

Art-of-reveiige.blqgspot.com

TEO:

Vai jūs piedotu tam, kur� nozadzis jūsu nākotnes sapņus, atņēmis mīlestību, sagrāvis ģimeni un laupījis iespēju būt laimīgam? Piedotu? Vai atriebtos?

FOX:

Necepies, palasi Montē Kristo. Atriebība laimi nenes.

TEO:

Bet ko darīt ar tādu, kur� devis nepatiesu liecību pret savu tuvāko, apmelojis un aptenkojis? Mums māca Dievu bīties un mīlēt, savu tuvāko nenodot, neaprunāt, nedz tam neslavu celt, bet tā vietā viņu aizbildināt, visu labu par viņu runāt un viņam par labu vērst. Vai viņi viņi! to nezināja?

Kāpēc Viņa turpināja mani izspiegot un aprunāt? Vienam kai�miņam tā, otram �itā, ar savu izvalbīto aci vienmēr pieplakusi pie mana dzīvokļa durvju atslēgas cauruma� Ko Viņai bija nodarījis Tors? Nabaga dzīvnieks! Un tā aizdusa, briesmīgi sēco�ā aizdusa�

Un kas Viņam bija meklējams pie manas mājas, manā dzīvoklī un pie maniem kaimiņiem? Ko Viņ� mēģināja izok�ķerēt? Vai tie�ām�?

Cik viegli ir garāmejot kādam pieskarties un tad vērot, kā viņ� lido, lido, lido kā palēninātā filmā� kā lapa no koka� pieci, �etri, trīs, divi� Zeme, atveries!

*� * *

Viņi bija pavadīju�i trīs jaukas brīvdienas mazajā, glez�nainajā Skotijas kalnu robe�pilsētiņā, kur pavasaris �ķita tikko atnācis. Klaiņāju�i pa Gretna Green �aurajām ieliņām, bez jebkāda aprīkojuma mēģināju�i kāpt kalnos, ta�u tālāk par vietējo viskija destilētavu, viesnīcu un senlaicīgo mēri�jas ēku nebija tiku�i.

Viesmīlīgais brū�a īpa�nieks Bo, �ķelmīgi smaidot, vis�pirms bija ieaicinājis abus ceļotājus savā svētnīcā, gari un pla�i stāstījis par smalko viskija darī�anas mākslu, tad novedis pagrabā, kur grezni stīpotās ozolkoka mucās kā lieli, labi baroti sivēni rindās dusēja un brieda pēdējo trīs paaud�u brūvējumi, kuru vērtība �odien bija lē�ama vismaz ar se�ām nullēm. Pēc saimnieka nevērīgā apģērba un vairākas dienas neskūtā vaiga gan to nevarēja pateikt.

Vienā rokā turot glāzi ar cēlo dzērienu, otrā tādu pa�u tuk�u, viņi trijatā rāpās lejup pa krauju nogāzi līdz jautram strautiņam ar ledainu ūdeni. Jo tikai tā baudot dzērienu tā darī�anas vietā kopā ar ūdeni, kas izmantots, varot sajust īsto poēziju.

Kārlis gan kāpa lejup uz strautu kompānijas pēc, jo vēl aizvien saglabāja karojo�u pozīciju, noliedzot jebkura alkoholiskā dzēriena lieto�anu.

Lai neaizvainotu lāga Bo, Annai Elizabetei nācās turēt divtik. Bo bija sajūsmā.

Kādā patriotisma uzplūdu mirklī dzejiski noskaņotais Bo tūristiem no Latvijas apsolīja atklāt mazās pilsētiņas Gretna Green lielo noslēpumu, kas ik gadu �urp atvilina tūksto�iem tūristu no visas pla�ās pasaules, un solījumu turēja. Nākamajā rītā viņus pieņēma pilsētiņas mierties�nesis, bet aiznākamās dienas vēlā pēcpusdienā Anna un Kārlis atgriezās Londonā.

Tad redz, kādu triku bija iecerējusi vecmāmiņa! Apprecināt viņu un Miku� Skaisti. Ta�u neizdevās�

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Cik viegli ir garāmejot kādam pieskarties un tad vērot lidojumu�

Vai zināt, kā tuk�ā kāpņu telpā izskan āmura sitiens? Hlop� Tin-n-n-nk�!

Mana māte reiz mācīja nebāz degunu, kur nevajag.

*� * *

Tūlīt pēc viņu atbrauk�anas baronese Anna Roze, vis�pirms pavadījusi krietnas trīs stundas noslēpumainās saru�nās ar ģenerāli Basu un Omīti, bija sasaukusi improvizētu mājinieku sanāksmi un paziņojusi, ka tagad viņi visi padzī�vos Londonā, apmeklēs muzejus, izstā�u zāles un da�us koncertus, tad dosies ciemos pie Kārļa mātes, uz viesnīcu Holyhead Īrijas jūras krastā, lai tur pavadītu garo nedēļas nogali vai pat divas, un tikai pēc tam atgriezīsies Londonā. Vēlāk, kaut kad, īpa�i nesteidzoties Latvijā.

Lai nu majors Miks Kaķītis Rīgā izbaudot vienatni� Pagai�dām� Reizēm jau vajag padomāt�

Anna Elizabete varēja saderēt, ka redzējusi vecmāmi�ņas acīs pazibam draiskus velniņus, kad ģenerālis Bass bija piemiedzis ar aci Omītei un krietni saskābu�ajam Kārlim.

Ja pavisam godīgi, Annai vairs nekārojās braukt atpakaļ, jo �oreiz, at�ķirībā no citām Anglijas apciemojuma reizēm, te bija lieliska kompānija un beidzot reiz varētu izdoties brīni�ķīgs atvaļinājums.

Gribētos arī papētīt, kāds liktenis piemeklējis vecmā�miņas draudzenes dīvaini baisā stāsta varoni. Varbūt pat mēģināt viņu Londonā uzmeklēt. Lai gan ko viņa tai teiktu, ko vaicātu? Un vispār kādas Annai tiesības bāzt degunu otra zupas grāpī?

Turklāt� bija vēl kaut kas.

Anna Elizabete ba�ījās par vecmāmiņas veselību un pēk��ņo lēmumu pamest Londonu, kur nodzīvota puse mū�a, lai atgrieztos Latvijā. Viņa bija mēģinājusi veco kundzi taktiski iztaujāt, ta�u baronese ar Bergiem raksturīgo skarbi melno humoru mazmeitas rūpes bija noraidījusi, pasmīnot ij nedomājiet, ij neceriet!

Nepatīkamu satraukumu radīja arī fakts, ka �etru dienu laikā kop� aizbrauk�anas no Mika nebija ne ziņas ne zvana, ne e-pasta, pat nenieka SMS. Laikam patie�ām kaut kas nav kārtībā. Nevajadzēja, ai, nevajadzēja viņu vienu pa�u laist uz Latviju�

It kā brīdinot par tuvākajā nākotnē gaidāmiem notiku�miem, naksnīgās debesis pārklāja biezu negaisa mākoņu sega, kam cauri netika ne rieto�ās saules stari, ne vēlāk arī mēness blāzma un zvaig�ņu raustīgās gaismiņas.

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Nu, kāpēc, kāpēc ļaudis nevar dzīvot pa�i savu dzīvi? Vienkār�i dzīvot un likt citiem mieru? Vispirms Viņ� nedēju valkājās gar mūsu māju, sēdēja ar vecenēm uz soliņa un stundām sarunājās ar To Maitu. Pēc tam uzdro�inājās piezvanīt pie mana dzīvokļa durvīm un pieprasīt, lai ielai�u� Esot privātdetektīvs. Ha! Pats vainīgs.

* * *

Pilnīgi dullu galvu no dusmām, īgnuma un pārguruma Miks stāvēja Rīgas lidostā pie bagā�as lentes un gaidīja savas divas ceļasomas. Nakts reisā Londona-Rīga pasa�ieru bija maz, attiecīgi arī bagā�as. Kravas lūkas gumijotā mute citu pēc cita izspļāva da�ādu krāsu, izmēru un vērtī�bas �emodānus, sporta somas un saiņus, atbraucēji māks�loti vienaldzīgām sejām nocēla savu īpa�umu no slīdlentes un atviegloti devās uz pasu kontroli. Tikai Miks, pussnaudā �ūpodamies uz priek�u un atpakaļ, vēl kavējās. Viņa ceļa�somu nebija. Pēdīgi lente apstājās.

Ja Miku Kaķīti kaut kas spēja sadusmot, tad tā bija ierēdņu neieinteresētība un kūtrums. Aizsteidzies līdz bagā�as kontroles centram, viņ� sākumā ļoti pieklājīgi, bei�gās itin nikni un uzstājīgi pieprasīja nekavējoties sagādāt viņa somas vai vismaz sniegt jēdzīgu paskaidrojumu, kur tās paliku�as. Un uzrādīja dienesta apliecību.

Samiegojusies nakts de�urante kaut no nīgri noburk��ķēja par izredzētajiem, kuri no sevis nez ko iedomājas, un pēc ilgas klik�ķinā�anas noskaidroja, ka Mr. Kakitiss so�mas sistēmas kļūdas dēļ esot aizceļoju�as uz� Romu un rīt pievakarē tik�ot atgādātas īpa�niekam uz mājām ar kurjerpastu. Lai tikai viņ� pasaka, cikos ērtāk.

Velns, kas par jautājumu! Kā lai viņ� zina, kur atradīsies rīt un cikos būs mājās?!

Galu galā vienojās par bagā�as piegādi uz lielo policijas māju �iekurkalnā un nodo�anu galvenā posteņa de�uran�tam pret parakstu. Pēk�ņi atmaigusi darbiniece kompensā�cijai laipni piedāvāja taksometru nokļū�anai mājās.

Ierosinājums tika pieņemts ar pateicību, jo pulkstenis rādīja gandrīz divi naktī, sava transporta Mikam nebija viņa toijotu pui�i bija pārdzinu�i uz policijas autostāvvietu, bet lidostas autobusi tik vēlu vairs nekursēja. Un viņ� bija noguris.

Visu brauciena laiku Miks kāvās ar uzmācīgām domām par to, cik nelāgi viss sanācis attiecībā pret Annu Elizabeti. Viņa nebija vēlējusies pat atvadīties, un viņ� bija aizbrau�cis angļu stilā ar izplēsta cauruma sajūtu dvēselē. Jau mājupceļā no krodziņa nevarēja nepamanīt viņu starpā iezagu�os agrāko pieklājīgo vēsumu, kas strauji pārvērtās apledoju�ā stikla sienā. It kā viņa tur, automa�īnā, nebūtu atbildējusi "jā"� Bet vai bija?

Izkāpis no taksometra, Miks mirkli noraudzījās, kā gai�zaļais auto izlīkumo pa �auro piebraucamo ceļu uz ielas. Tad neviļus noskurinājās. Par spīti siltajai maija naktij, viņ� sajuta drebuļus Anna dro�i vien teiktu: tas ir brīdinājums par gaidāmām nepatik�anām�

Nepatik�anas ilgi nebija jāgaida. Mēģinot atslēgt savas kāpņu telpas ārdurvis, viņ� gandrīz nolauza atslēgu. �ķiet, kāds labvēlis nomainījis serdeni.

Rīt, precīzāk, jau �odien, astoņos jābūt darbā mo�am kā gurķītim un vismaz ar trim versijām prātā, bet viņ� netiek iek�ā pats savā mājā. Ko lai dara? Sētniece beigta�

Ievilcis elpu, Miks uzmanīgi pieklauvēja pie abu pirmā stāva dzīvokļu logiem, gaidot, kurā iedegsies gaisma. Viens tā ari palika tum�s, turpretī otrs atsprāga vaļā līdz kājai un tajā parādījās samiegojies plikpauris ar gaisa bisi rokās.

-� Vai reiz nebūs miera?! Godīgam pilsonim gulēt neļauj! Ielaidī�u sāli pakaļā, mēnesi nevarēsi pasēdēt!

-�� Gabriela kungs, tas esmu es jūsu tre�ā stāva kai�miņ�. Miks Kaķītis. Es� tikko pārbraucu no ceļojuma un atklāju, ka ārdurvīm nomainīta atslēga. Vai jūs nebūtu tik laipns un neielaistu?

-� Ak, no ceļojuma� uzrunātais pasmīnēja. Nelaidī�u. Pats ielaidīsieties. Te būs jūsu atslēga mājas komiteja nolēma, ka man tā jāpaglabā līdz jūsu atbrauk�anai. Mēs slēdzam. Citādi� pēc tām divām slepkavībām� nav dro�i.

Izdzirdot pieminam slepkavības, apātija izgaisa kā nebi�jusi. Maņas saasinājās.

-�� Nobijāties? Interesē? Nūja, jūs jau neko nezināt! N-nu� kaimiņ� baudkāri iesāka, �ķiet, apzināti nemanī�dams majora Kaķī�a draudīgo iekrek�ķē�anos. Bija tā� vispirms mūsu kāpnēs novāca kaut kādu veci, it kā pri�vātdetektīvu, bet pirms da�ām dienām mūsu sētnieci. Regīnu. Nolidināja pa kāpnēm. Un tad ar āmuru�

Dubultslepkavība� Un vēl pa�a mājā, glu�i deguna priek�ā! Nejau�ība? Vai�?

Pievārējis jauno atslēgu, ar vienu roku pieturēdams padusē ie�miegto datorsomu, kurai bija notrūcis rokturis (arī tas vēl!), ar otru Miks atvēra ieejas durvis paplatā spraugā, ta�u vilcinājās spert soli neapgaismotajā kāpņu telpā, kas �onakt likās draudīgāka nekā parasti. Nu sviests! Viņ�, pieaudzis tēvainis, sācis baidīties pats no savas ēnas. Nervi streiko, vai? Sirdīgi nospļāvies, viņ� strauji uzlēk�oja se�us kāpņu posmus līdz savam dzīvoklim tre�ajā stāvā. Līdz patvērumam.

Vai nav maita tas Bramanis?! Nevarēja uzticēt izmeklē��anu kādam citam? Ļaut viņam izbaudīt atvaļinājumu? Tad nevajadzētu nakts vidū skriet �urp pāri divām jūrām, pametot Annu Elizabeti neizpratnē un aizvainojumā.

Nometis datorsomu uz priek�nama galdiņa, Miks iegāja virtuvē, atgrieza krānu, ilgi turēja rokas zem teko�a auksta ūdens, padzērās, noskaloja seju un, iegājis istabā, atkrita ādas dīvāna stūrī. Tikko pieskāries ar galvu atzveltnei, viņ� aizmiga kā nosists un gandrīz nogulēja rīta modinātājzvanu.

Mobilā biedēkļa spalgais pīkstiens, kas, kā ierasts, atska�nēja se�os no rīta, majoru Kaķīti atrada turpat neizģērbu��os, saritināju�os kamolā, neapsegu�os. Toties ar �ausmīgi sāpo�u kaklu�

* * *

Pulkvedis Juris Bramanis �ai tik�anās reizei bija gatavo�jies īpa�i rūpīgi tik pieklājīgu un izturētu majors Miks Kaķītis viņu vēl nekad nebija redzējis.

-��� Nu sveiks, Kaķīt! Piedod, ka atsaucu no atvaļinājuma. Tāds darbs. Bramaņa balsī �ķita trīsuļojam kripatiņa cil�vēcības. Paspēji kaut nedaudz atpūsties?

-���� Gandrīz. Miks negrasījās jūtināties. Kas noticis?

-����� �ķiet, Rīgā uzradies maniaks. Trim noziegumiem līdzīgs rokraksts.

-���� Trim? Ziņojumā bija runa tikai par diviem sētnieci un privātdetektīvu.

-���� Ir vēl viens. Bet par to vēlāk. Tagad par abiem pēdē�jiem. Pirmais no trim noticis pirms divām nedēļām, kamēr jūs ņēmāties pa Kurzemes jūrmalu, kaijas un raganas tvar�stīdami� Sēdies, nestāvi kājās, saruna būs ilga!

Kaķītis neuzkrīto�i izpūta aizturēto elpu. Ņēmāties� Prata gan vecais sakaitināt!

-� Tātad� Bramanis nervozām roku kustībām aizdedzi�nāja riebīgi smirdo�u cigareti un dziļi ievilka dūmu. Tātad. Pirms divām nedēļām, kamēr tu biji paņēmis atvaļinājumu, lai kopā ar Megrē un pārējiem atmaskotu to trako viesnīcnieci, te, Rīgā, tavā mājā notika divi, pirmajā acumirklī it kā savstarpēji nesaistīti nelaimes gadījumi: vispirms uz kāpņu �ahtas grīdas tika atrastas zināmās aprindās pazīstama kunga Henrika Lunkas mirstīgās atliekas. Viņ� sevi pozi�cionēja kā privātdetektīvu-amatieri, mūsu ceļi da�kārt bija krustoju�ies, iespējams, arī tu viņu atceries. Pēc nedēļas, mazgājot kāpnes, paslīdēja, nokrita un nolauza sprandu mājas sētniece, 60 gadus vecā Regīna Mahnova.

Mika atmiņa izbūra neliela auguma, padruknu, plikpau�rainu, nepatīkami gluma izskata, vienmēr paģiraina vīreļa tēlu. Jā, viņ� to labi atcerējās. Galvenokārt neaudzinātības, drausmīgo manieru un uzbāzības dēļ. Henriks Lunka pie�dalījās visās preses konferencēs un publiskajās diskusijās, uzdeva atbildīgajām personām riebīgus un provocējo�us jautājumus, visus satracinot un izjaucot iecerēto dienaskār�tību. Pēdējā laikā apsargiem bija dots neoficiāls rīkojums neielaist viņu ministrijas vai Lielās mājas telpās, ta�u Lunka alla� atrada veidu, kā tur iekļūt.

-�� Nu, atceros, Miks norūca. Kas ir ar to privātde�tektīvu? No�auts? Nosities?

Par sētnieci viņ� nejautāja, uz īsu brīdi izjuzdams tādu kā klusu prieku, jo visur eso�ā, visu zino�ā tenku vācele Mahnova gadiem ilgi bija tā terorizējusi un tracinājusi visus mājas iedzīvotājus, ka �obrīd dro�i vien ikvienā dzī�voklī klusi pauk�ķēja �ampanie�a korķi.

-�� Pirmajā mirklī likās nokritis. Iespējams, no ceturtā vai piektā stāva kāpņu laukumiņa tur eksperti atrada pavairāk viņa cigare�u pelnu un pēdu nospiedumu. Vietē�jam inspektoram sākumā likās tēvainis piedzēries, pār�liecies pāri margām, lai pa�urātu, bet nav spējis noturēt līdzsvaru un�

-�� Un�? Kaķītis ieinteresējies uzrauca uzaci. Pa�urāt? Ceturtais vai piektais stāvs?

-��� Nav kritis, nav. Kāds palīdzējis. Vispirms pārmetis pār margām, pēc tam nokāpis lejā, lai pārliecinātos, ka tie�ām beigts, un lielākai dro�ībai ar mazu, jauku āmurīti vēl uzdevis pa pakausi. Tā precīzi.

-�� M-jā� Bet kāds man ar to sakars? Miks vaicājo�i paraudzījās pulkvedī. Vai tad mūsu iecirkņa inspektors ar Kriminālpolicijas pui�iem nestrādā pie �īs lietas? Divas nedē�ļas pagāju�as sen jau varēja vainīgo izskaitļot un noķert.

-�� Tie� tev noķers�! Pulkvedim Bramanim pret pa�a gribu izlauzās kreptīgāks vārds. Viņi vispirms divas nedēļas domāja, ka tas ir nelaimes gadījums tāpat kā jūsu sētnieces bojāeja. Izsauku�i ātro palīdzību, de�urējo�o ekspertu prakti�kantu, jo pārējie biju�i izbraukumā, ātri apskatīju�i miru�os, uzrakstīju�i �pargalku par nāves faktu, un viss. Labi, ka man pietika prāta atsaukt no atvaļinājuma tavu draugu Egonu. Likās neticami, ka vienā kāpņu telpā tik īsā laikā notiek divi tik līdzīgi atgadījumi. Un labi, ka līķi vēl nebija aizvesti kre�mē�anai. Mums par laimi, viņiem nebija neviena tuvinieka.

Bramanis taktiski noklusēja gan to, ka atkārtotās eksper�tīzes ideja pieder policijas priek�niekam ģenerālim Guntim Bozēm, gan to, ka �efs bija viņu desmit minūtes kā mazu pui��eli svētījis pēdējiem vārdiem� par kūtrumu un bezdarbību.

-�� Un ko Dambergs? Majors Kaķītis bija pati uzmanība.

-�� Atklāja, ka abiem bojāgāju�ajiem uz pakau�a, galvas matainajā daļā ir glīti, ta�u pagalam neiederīgi �etrkantaini

caurumi un sadragāti kauli, kas nepavisam neatbilst kri�tienos gūtajām traumām. Sīkāk pats pastāstīs� Viņ� tūlīt būs te.

-�� Skaidrs. Un kas ar to tre�o līķi?

-� Ar tre�o ir tīrā mistika. Hronoloģiski tas noticis krietni senāk, vēl ziemā, �ķiet, kaut kad februāra beigās. Pierīgā. Kāds mākslinieks savā darbnīcā nozāģējis sev abas rokas. Viņu atrada pēc vairākām dienām. Dzīvojis viens. Arī tur iecirkņa inspektoram sākumā licies, ka tas varētu būt nelai�mes gadījums�

-��� Muļķības! Miks dzirdēja sevi iesaucamies. Viņam pārskrēja salti drebuļi. Tas nav iespējams. Vienu roku jā, varbūt, bet ne abas. Ja vien�

-�� Tie�i tā ja vien. Ja vien upuris nav bezpalīdzīgā stāvoklī un viņam nepalīdz.

-�� Bet kas liek sasaistīt to notikumu ar �iem abiem? Vēl nepabeidzis uzdot jautājumu, majors jau zināja atbildi. Nolāpīts, nu gan ir mēsli!

-�� Kaķīt, tu ta�u esi gudrs vecis. Bramanis aizkūpināja kārtējo mu�u indes tīstokli. Domā, mēs tevi raustītu bez iemesla? Bet, pats saproti, �ī lieta ir� superjūtīga. Boze trako, jo ministrs katru dienu pieprasa sīkas atskaites. �obrīd visas cerības uz tevi un taviem pui�iem. Jums ir zaļā gaisma un visi resursi. Tikai� dabūjiet viņu rokā! Un� Dieva dēļ, neie�saistiet presi! Vēlē�anas ta�u� Noķeriet, un tad es varē�u mierīgu prātu doties pelnītā pensijā, bet tu nāksi manā vietā par Kriminālpārvaldes priek�nieku. Norunāts?

Pieklājīgi paspiezdams pastiepto roku, majors Kaķītis vērīgi pētīja pulkve�a Jura Bramaņa sejas vaibstus, lai saprastu, kas īsti slēpjas aiz paraupjās atklātības. Vai tie��ām vēlme pēc mierīgām vecumdienām? Vai arī kaut kas līdz galam nepateikts?

Pie kabineta durvīm pieklauvēja un telpā straujā solī iesteidzās kriminālekspertu brigādes priek�nieks Egons Dambergs. Trīs dienas negulējis, melniem riņķiem ap acīm, viscaur bārdas rugājiem noaudzis� Dusmīgs, uz eksplozijas robe�as.

Pamanījis majoru Kaķīti, nedaudz nomierinājās un snie�dza sveicienam roku.

-�� Prieks tevi redzēt. Izskatās, ka mums no atpūtas un zivīm atkal nekā.

-�� Mhm�

-� Labi, pui�i, savilksim galus, Bramanis māksloti tēvi��ķīgi ieteicās, aicinot pie apsprie�u galda, ta�u abi uzrunā�tie izlikās nemanām no ģenerāļa Basa leksikas patapināto izteicienu, kam teorētiski vajadzētu nozīmēt labvēlību un sirsnību.

-� �ef, man nekā jauna ziņojama nav, izņemot hipotēzi divos gadījumos no trim izmantots klofelīns. Tas pagaidām ir tikai pieņēmums, kop� noziegumu izdarī�anas pagājis pārāk ilgs laiks, bet klofelīns organismā noārdās. Būs nepie�cie�ama sare�ģīta un dārga ekspertīze. Ja tas apstiprinā�sies, būs skaidrs, ka abu vīrie�u nogalinā�ana bijis iepriek� rūpīgi plānots, nevis spontāns noziegums. Sievietes nāve turpretī patie�ām varētu būt gan nejau�ība, gan atjautīgi izmantota situācija. Iespējams, noziedznieks sākumā pat nav gribējis viņu nogalināt, tikai pabaidīt, bet tā sanācis� Tāpēc izlēmis noslēpt galus, padarot darbiņu līdz galam�

-�� Labi. Ejiet. Un dariet, kas jādara. Bramanis smagi atkrita krēslā.

*� * *

-�� Nu, Egu, tu esi monstrs, Vecajam gandrīz nelabu dū�u piebiedēji! Kaķītis pasmīnēja, abiem izejot gaitenī.

-�� Atriebei par izmaitāto copi tas vēl nebūtu nekas, Dambergs atrūca. Ak, tad tev arī neļāva pavaļoties? Kā nu ne vēlē�anas degungalā, ministrs trīc par savu portfeli, Vecajam draud pensija, bet no aug�as ienācis kārdino�s priek�likums kļūt par ministra padomnieku ar ģenerāļa lampasiem.

Ak tad re, kur tas suns aprakts! Mierīgas vecumdienas� Nu lapsa Bramanis!

-�� Skaidrs. Un tagad svarīgi, lai pēdējais skaļais nozie�gums tiktu atklāts ar glanci, vai ne? Miks nicīgi nosprauslojās. Parastos apstākļos tādai bļaurīgai sētniecei un plencim detektīvam-pa�darbniekam neviens no aug�ām pat uzmanību nepievērstu, bet tagad� Jums ir zaļā gaisma un visi pieejamie resursi! Viņ� zobgalīgi kariķēja Bramaņa saraustīto, priek�niecisko runas veidu.

-�� Kaķīt, necepies! Viss nav tik vienkār�i. Dambergs atsēdās uz gaiteņa platās palodzes. Ir kaut kas tāds� Klau, ejam iedzert!

-�� Tagad, no rīta? Egu, tu dulns esi?

-� Ejam, vecais, es jau tre�o nakti neesmu gulējis. Nezinu, ko darīt� Starp citu, kur ir Anna Elizabete un ģenerālis? Egons cerīgi paraudzījās Mikā.

-�� Krusttēvs un Anna palika Londonā.

-�� Hmm, �el. Bet� Klau, varbūt braucam apspriesties pie tevis?

Miks sajuta no papē�iem līdz pakausim pārskrienam karstu aizkaitinājumu.

Vai tu re, ko! Ekspertu �efs tie�ā tekstā liek saprast, ka ar viņa, bez piecām minūtēm Kriminālpārvaldes vadītāja, sma�dzenēm būs par maz un vajadzīga pa�māju Megrē un viedās raganas palīdzība. Nu nē!

-�� Varbūt vispirms izrunāsimies pa�i un tad manīsim, kādus papildspēkus piesaistīt. Tā tomēr ir policijas lieta. Ejam uz manu kabinetu, tur seifā kaut kas noglabāts!

Asi pagriezies, Miks Kaķītis straujiem soļiem devās prom pa garo gaiteni, nepamanīdams neslēpto pārsteigumu, kas uz brīdi pavīdēja viņa vecā cīņubiedra sejā.

Tādu majoru Kaķīti Egons nepazina. It kā viņ� pēk�ņi būtu kļuvis par Bramaņa klonu�

*� * *

-�� Vecais, dzer un stāsti, kas tur īsti ir ar tiem trim līķiem! ielējis Damberga glāzē no seifa izvilkto dzintaraino metaksu, bet savā ūdeni no karafes, majors Kaķī�tis stingrā balsī pavēlēja. Viņa līdz�inējo sirsnīgi biedrisko izturē�anos bija nomainījis agrāk nemanīts kundziskums.

Kriminālekspertu priek�niekam Egonam Dambergam tādi izgājieni nepatika, ta�u viņ� noklusēja un nolēma pavērot, kādi vēl brīnumi gaidāmi. Ļaudis mainās.

-� Ar līķiem ir tā. Hronoloģiski pirmais upuris ir tas, par kuru uzzinājām kā par pēdējo. Miris februāra beigās. Pre�cīzu laiku pagaidām nevaru pateikt, jāgaida analī�u rezul�tāti. Pats saproti siltā darbnīcā nogulēt gandrīz nedēļu�

Nebija glu�i pirmā svaiguma. Iespējamais nāves cēlonis kāds ar viņu draudzīgi sadzēris, jo uz galda mētājās tuk�a konjaka pudele, divas glāzītes un �ķīvis ar sakaltu�ām cit�rona �ķēlītēm, tad kādā brīdī iejaucis upura glāzē nelielu ķīmisko kokteilīti, bet, kad tas atslēdzies, nozāģējis viņam abas rokas. Pēc tam sakopis darbnīcu, likvidējot savas klāt�būtnes pēdas, un aizgājis, aizslēdzot durvis no ārpuses.

-�� Prieks, kur tu rodies� Kaķītis nomurmināja caur sakostiem zobiem. �is skaidri izskatījās pēc bezcera.Ja neiz�dosies atklāt� Kas viņ� bija?

-� Mākslinieks. Beidzis Mākslas akadēmiju, grafiķus, ta�u pēdējos gados vairāk darbojies reklāmdizaina jomā. Reklāmbil�u autors. Zinātāju aprindās viņu dēvēja par per�spektīvu kadru. Nils Vēdzele. Varbūt pa�am gadījies dzir�dēt? No jauno, talantīgo anarhistu trīsdesmitgadnieku paaudzes. Mēs jaunu pasauli� Un tā tālāk.

-�� Kāds man ar to varētu būt sakars? Miks riebumā noskurinājās.

Viņ� nevarēja ciest visus �os puskoka lēcējus mākslinieķeļus, kuri, uzpļeckāju�i uz apdīrātas lapas krāsas pleķīti, stāv apkārt gudriem ģīmjiem un diskutē par dzīves un mākslas simbiozi un mākslinieka kā medija sūtību. Annai reizēm izdevās viņu aizvilkt uz vienas vai otras mākslas izstādes atklā�anu, un ikreiz tās bija īstas zobu sāpes.

-��� Labi, klausies tālāk. Miru�o pa�ās februāra beigās atradusi saimniece sieviete, kurai pieder Vēdzeles īrētā studija-darbnīca. Nākusi pēc īres maksas, durvis ciet, iek�ā ne skaņas, bet gaisā vējo briesmīga smaka. Ar savu atslēgu atslēgusi durvis un gandrīz paģībusi, ieraugot lopkautuves cienīgu ainu. Asinis pa visu grīdu, miru�ais guļ krietni pa�tālu no kokapstrādes darbgalda, uz tā, apgāzts uz sāniem, ar ripu pa labi, mētājas neliels ripzāģis, bet netālu no tā,

uz darbgalda divas rokas� plaukstas� saliktas ar pirk�stiem kopā, kā lūg�anā, Dambergs nervozi iemalkoja no biezās stikla glāzes, savaldījās un turpināja: Kliegdama, bļaudama saimniece metusies uz ielas, uzskrējusi virsū sēt�niecei, par abām izsauku�as policiju. Atbraucis vietējais inspektors ir viņiem tur viens tāds Ivars Naģis� Pārākais slinkuma pods, kur� no apnicīgā darba brīvajā laikā piestrādā par kazino apsargu un to, lūk, dara dikti cītīgi. Apskatījās vis�apkārt, saprata būs mēsli, ja sāksies izmeklē�ana, pats galā netiks. Par varas mākti gribēja noformēt nelaimes gadījumu un nejau�u nāvi, ta�u aplauzās sētniece izrādījās bijusī Vidzemes prokuratūras izmeklētāja; pārcēlusies pie dēla uz Rīgu, bet veselības dēļ rosās ar slotu, jo dzīvot tāpat vien, neko nedarot, nespēj. Piezvanīja vispirms man, tad de�ūr�daļai, nodeva pa bund�ām, ari mūsu kazino sargam nācās uzklausīt da�us laipnus vārdus. Kāds nelaimes gadījums, ja līķis atradās tālākajā darbnīcas galā?! Iesēdināts atpūtas krēslā, apzāģēto roku stumbeņi glīti salikti uz ceļiem, bet klēpī A4 lapa, uz kuras ar upura asinīm uzrakstīts:

Bet tie�i pakau�a vidū glu�i kā firmas zīme kvadrāt�veida iedobums, acīmredzami no spēcīga sitiena ar āmuru.

Tā? Majora Mika Kaķī�a prāts strādāja ar reaktīvo ātrumu.

Jau ar vienu �ādu neatklātu lietu pietiktu, lai, noplūdinot to presē, iesētu paniku visos pilsētas iedzīvotājos, kur nu vēl, ja tādas slepkavības biju�as vairākas.

-�� Bet, klau� Kāpēc par to neviens nav neko dzirdējis? Kāpēc es neko tādu neesmu lasījis ne diennakts notikumu apkopojumos, ne mēne�a kopsavilkumā?

-�� Tu tobrīd biji paņēmis brīvu nedēļu. Inspektors Naģis nākamajā dienā iesniedza atlūgumu, bet pulkvedis Bramanis �o lietu pārņēma personīgajā kontrolē.

-�� Egu, kā tu par to tik daudz zini? Kaķītis kļuva uzma�nīgs.

Personīgā kontrole? Kādas spēlītes pulkvedis Juris Bramanis iecerējis? Tā ta�u ir acīmredzama nozieguma slēp�ana! Vai arī ministrijas vadība �ādi viņu pārbauda?

-�� Es�? Tā prokuratūras kundze Lilija Leja� es viņu ļoti labi pazīstu, esam kopā strādāju�i pie vairākām smagām krimināllietām. Sievi�ķis kā knīpstanga. Glu�i kā�

-�� Skaidrs. Tikai nesaki, ka viņa pati uz savu galvu uzsā�kusi izmeklē�anu?

Miks īgņojās, jo ar katru nākamo Egona izrunāto tei�kumu arvien skaidrāk izjuta, cik prātīgs bijis drauga sākot�nējais jautājums par ģenerāli un Annu Elizabeti.

Stāstījumā bija tik daudz dīvainu detaļu� Krusttēva pie�redze komplektā ar Annas vērīgo ausi un leģendāro intuīciju patie�ām noderētu.

-�� M-nē. Ta�u viņa man ļoti daudz pastāstīja. Bet, ja negribi klausīties, es ie�u.

Majors Kaķītis bija gana vērīgs, lai pamanītu atsalumu Damberga balsī.

-�� Egu, izbeidz, tu uzvedies kā tāda� izlutināta caca.

-�� Es, vai ne? rūgti iesmējās Dambergs. Bet pats? Nezināju, ka jūs abi ar Bramani esat tik tuvi, ka tu jau runā viņa vārdiem. Nākotnes vara galvā sakāpusi?

Miks salēcās: Par ko tu runā, Egon?

Ekspertu priek�nieks klusējot ilgi viņā noraudzījās, tad lieti�ķi turpināja:

-�� Man vairs nav daudz laika, tāpēc atļaujiet ātri pabeigt ziņojumu. Kad pajautāju Lilijai Lejai, ko vēl viņa zina par nogalināto, kundze pastāstīja da�as interesantas detaļas Vēdzeles tie�ais darbs bijis saistīts ar reklāmdizaina aģen�tūrām, bet brīvajos brī�os viņ� niekojies ar instalācijām paticis ņemties gan ar koku, gan metālu. Strādājis un dzī�vojis turpat darbnīcā. Divreiz mēnesī Lejas kundze nākusi to uzkopt un ikreiz brīnījusies, kā tādā ellē var dzīvot. Vēdzele pamatīgi dzēris, un viņa vairākkārt brīdinājusi, ka, tā turpinot, viņ� labu galu neņems. Tāpēc arī sākumā izbijusies domājusi, ka pati piesaukusi nelaimi. Tā, par Vēdzeli viss.

-��� Skaidrs, Miks nomurmināja, aizdomājies par to, kāpēc gan Egona Damberga agrāk tik sausais ziņojumu stils pēk�ņi ieguvis it kā noapaļotu, gandrīz cilvēcisku veidu, atgādinot Annas Elizabetes pārdomu pilnos stāstījumus, kuros vienkopus savijās fakti, versijas un izjūtas.

Tā viennozīmīgi bija Annas ietekme! Jūtama, arī pa�ai klāt neesot. Ar savu enerģētiku viņa spēja sev pakļaut pat Mika komandu!

-Atļausiet turpināt? Egona balsī atkal ieskanējās sausā lieti�ķība. Par abiem pārējiem upuriem informācija īsumā ir �āda. Privātdetektīvs Henriks Lunka pie jūsu mājas pir�moreiz parādījies pirms divām nedēļām, de�urējis katru dienu it kā kādu gaidījis. Nācis kā uz darbu. Tā vismaz stāstīja solintantes. Viņ� mēdzis ar tām runāties izpra��ņājis par mājas, jo sevi�ķi jūsu kāpņu telpas iedzīvotājiem. Arī par jums, cita starpā. Ārēji turējies pieklājīgi, pat solīdi, lai gan ģīmis rītos bijis sapampis un sarkans, bet no pa�a pa kilometru baisi smirdējis pēc fūzefa. Viņam vienmēr bijis līdzi tāds kā koferītis, diplomāts no tum�i violetas krokodilādas, dro�i vien viltotas, bet tajā plāns, viegls dators. Marku tantuki, saprotams, nespēja pateikt. Eksperti līdzās līķim neko neatrada. Acīmredzot slepkava datorsomu paķēris līdzi, lai imitētu laupī�anu. Vai arī viņam bija vajadzīga tie�i tā.

-�� Vai ir kāda nojausma par precīzu nāves laiku un ap�stākļiem? Majors Kaķītis turpināja sarunu, cenzdamies neievērot, ka labākais draugs un ilggadējais kolēģis Egons Dambergs uzrunā viņu ar jūs. Kad īsti tas notika?

-�� Tie�i pirms divām nedēļām. Mēs tikko bijām pabeigu�i to viesnīcas lietu, jūs bijāt Me�ājos pie ģenerāļa izmanto�jāt iekrātās brīvdienas. Pārējie dro�i vien gatavojās gaidā�majam braucienam uz Londonu, nu, bet es� es vācu kopā savus aprūsēju�os mak�ķernieka piederumus, lai mierīgi padzīvotos pie Melnupes�

-�� Kas vēl zināms par nogalināto? Kaķītis nereaģēja uz Damberga �ēlabām.

Darbs ir darbs, un nav te, ko �īkstēt.

-�� Khm� Ļoti iespējams, ka viņam pirms nāves iebarots tas pats vai līdzīgs kokteilītis kā reklāmdizaineram Vēdzelem konjaks ar klofelīnu. Bet pēc tam rumpis pārsviests pāri kāpņu margām, un, lai būtu dro�āk, izdarīts kontrolsitiens pa pakausi. Ar �etrkantainu āmuru. Starp citu, tie�i pēc nedēļas tādu pa�u zīmogu uz pakau�a tūliņ pēc nokri��anas pa kāpnēm un spranda pārlau�anas saņēma jūsu sētniece. Precīzu un ļoti jaudīgu. Firmas zīme.

-� Tad jau mūsu slepkavam jābūt ļoti stipram vai vismaz sportiskam, skaļi prātoja Miks Kaķītis, iztēlē cen�oties

atsaukt atmiņa savus kaimiņus. Re, cik dīvaini gadiem dzīvo turpat līdzās, bet nevari atcerēties ne sejas, ne uzvārdus�

-���� Atļausiet iet? Egons, acīmredzot beidzis savu ziņo�jumu, aizcirta mapi.

-���� Paga, Egu, netrako! Tu ta�u pats teici ir kaut kas tāds� Miks iesaucās.

-����� Ak jā, pavisam aizmirsu. Te būs. Atdosiet vēlāk. Egons atkal atvēra mapi un izņēma no tās divas caurspī�dīgas pierādījumu glabājamās kabatiņas. Klusēdams nolika tās Mika priek�ā uz galda, pagriezās un straujā solī izgāja no kabineta.

Majors Miks Kaķītis mulsi raudzījās uz divām zīmītēm polietilēna kabatiņās. Abas noformētas pēc visiem liku�miem, minot laiku, vietu un apstākļus, kādos pierādījums atrasts. Bet tas savukārt nozīmēja tikai vienu tas patie�ām bija maniaks.

Tagad viņa patie�am klusēs. Mū�īgi mū�os.

Uz pirmās zīmītes, kas tika atrasta zem nogalinātā pri�vātdetektīva vaiga, bija īss, ta�u ironiski precīzs tekstiņ�:

Arī otrā zīmīte bija novietota tie�i tāpat, tikai zem Mah novas sejas

Protams, nāvi �im briesmīgajam, uzbāzīgajam sievi�ķim Miks nevēlēja, ta�u viņas smagnējais, alla� it kā uz priek�u salīku�ais stāvs ar taisnajiem, līdz pleciem apgrieztajiem, sirmi ataugu�ajiem un ar hennu nevī�īgi piekrāsotajiem matiem un skaļo, bļaurīgo balsi, kas pārspēja jebkuru sig�nalizāciju, viņam iedvesa reizē �ausmas un riebumu. Tāpat kā pārējiem mājas iedzīvotājiem.

Pirms piecdesmit gadiem kā bērns ieradusies no Krie�vijas sād�as, kuras nosaukumu nebija iespējams izrunāt, Regīna Mahnova ar kara veterāna meitas tiesībām un skaļu rīkli bija izcīnījusi sev trīsistabu dzīvokli, kuru uzturēt �odien vairs nespēja, tāpēc bija izdomājusi jaunu triku piespieda mājas iedzīvotājus viņas vietā maksāt komunālos maksājumus barterā par to, ka viņa apkopj pagalmu, slauka un mazgā kāpņu telpas. Mīļā miera labad mājinieki piekrita, jo darījums likās izdevīgs pa piecītim no dzī�vokļa, lai māja un pagalms būtu tīri un spodri tas nelikās daudz. Ta�u prieki izrādījās pāragri�

Mahnova savus pienākumus nolēma modificēt, proti, kāpņu telpas gan reizēm izslaucīja un uzmazgāja, turpretī pagalmam nepiedūra ne pirksta, bet, ja kāds kaut ko aizrā�dīja, sekoja bezgalīga tirāde nesaprotamā dialektā ar obli�gāto krievu mātes piesauk�anu. Visu mū�u nodzīvojusi Lat�vijā, Mahnova tā arī nebija papūlējusies iemācīties valodu, toties nīst un lamāt iedzimtos spēja no rīta līdz vakaram un vēl naktīs piedevām. Ar savām sētnieces, apkopējas un komunālo pakalpojumu datu pierakstītājas tiesībām viņa pretēji saimnieku gribai spēja iekļūt un izlo�ņāt visus dzī�vokļus, augu dienu visus novēroja, visu par visiem zināja, bet sliktākais tenkoja un izplatīja baumas. Bija pavīdē�ju�as pat aizdomas par sīkām zādzībām, bet pēdējā laikā daudzi sūdzējās, ka Mahnova pagalmā izliekot saindētu un ar saberztiem stikliem pildītu dzīvnieku barību. Patie�ām, vairāku mājas iedzīvotāju �etrkājainie mīluļi pēc pastaigas pagalmā bija nomiru�i lielās mokās.

Pret Miku Kaķīti sētniece vienmēr bija izrādījusi glu�i vai verdzisku iztapību, un, kad viņ� stingrā balsī bija pain�teresējies, kāpēc pagalmā mētājas dzīvnieku barība un pie�draudējis ar sanepidstaciju un kriminālekspertiem, terito�rija tika burtiski izlaizīta un uzbrukumi dzīvniekiem norima. Miks atcerējās, kā Anna, uzzinājusi par bojāgā�ju�ajiem kustoņiem, bija nobālējusi un bez skaņas no�uk�stējusi es viņu pa�u piespiestu apēst to saindēto barību, visu līdz pēdējam kumosam!

Lai nu kur� to veceni novāca, faktiski viņ� visiem izdarījis milzu pakalpojumu�

Miks apzinājās, ka �ādas domas ir policista, virsnieka un vīrie�a necienīgas, ta�u arī viņ� bija tikai cilvēks�

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Tikai nesakiet, ka jūs nekad neviens nav saniknojis un novedis tik tālu, lai jūs vēlētu viņam moko�u nāvi simts da�ādos veidos. Nesakiet, jo tad jūs melosiet.

Es nerunāju par �īs vēlmes tūlītēju piepildījumu, bet par godī�gumu jūsu godīgumu, to atzīstot. Jūs varat neteikt skaļi, es tik un tā zinu, ka tā ir.

Jo citādi nevar būt. Jo jūs visi esat liekuļi. Visi!

Tu, plikpauri, ar saviem sazagtajiem tūksto�iem un nopirkto grilēto bārbiju, domā viņa mīl tevi? Nē, viņa mīl tavu maku, bet, kad tas būs tuk�s, nopirks tev vainagu un turpinās mīlēt tavu �ībrī�a konkurentu.

Un tu, māksliniek, konkursa uzvarētāj? Vai daudz ieguvi ar manu projektu? Kā tev tagad tur, sausās smiltiņās? Uztaisi ta�u beidzot kādu satrieco�i slavenu instalāciju, nu tev rokas brīvas un arī laiks vairs nespie�!

*� * *

-�� Fon Bergas kundze, man tā ne�ķiet laba doma, rāmi pak�ķinādams savu ķir�koka pīpīti un pūzdams dūmus kamina mutē, teica ģenerālis Bass.

Anna Roze fon Berga, pirms da�ām dienām viena stei�dzami atgriezusies no Skotijas, atstājot Annu un Kārli kaut kur Sterlingas apkaimē, bija kategoriskā tonī paziņojusi, ka viņai par katru cenu jāatrod Suzanna Kautkādatur, jo tas nepiecie�ams viņas jaunības draudzenes dvēseles mieram, un izvērsusi vētrainu darbību, apzvanot Londonas izziņu birojus un pētot telefonu grāmatas.

Tagad viņi piecatā baronese, ģenerālis, Omīte, Anna un Kārlis sēdēja pie vakara tējas tases viesistabā un pār�sprieda �o neprātīgo ideju.

-�� Nē, Basa kungs, tā IR gan laba doma. Turklāt es ta�u viņai apsolīju! Annas Rozes balsī ieskanējās visiem tik labi pazīstamais Bergu tērauds. Viņa bija izstāstījusi mājiniekiem baiso notikumu un nu savām zaļpelēkajām acīm vērīgi pētīja pārējos.

-� Vecmāmiņ, bet kāpēc? Kāpēc? Anna Elizabete iesau�cās. Vai tie�ām tu domā, ka mums ir tiesības jaukties sve�as ģimenes dzīvē, pat ja tajā atrodami melnumi?

-�� Anabella Makfērsone man nav sve�s cilvēks. Viņa ir mana draudzene. Un viņa lūdza mūsu palīdzību. Vai ar to nepietiek? Tu ta�u Zanes dēļ darītu visu iespējamo?

Annai vairs nebija, ko teikt. Vecmāmiņai bija taisnība. Ja uz nāves gultas eso�am cilvēkam kas apsolīts, solījumu vajadzēja turēt. Mulsināja fakts, ka �ī privātā izmeklē�ana jāveic pēc būtības sve�ā zemē, starp sve�iem ļaudīm, kuri, pilnīgi noteikti, alkst tre�ās pasaules papuasiem atklāt savus rūpīgi glabātos noslēpumus.

Kā viņa to iedomājas? Piesaistīt policiju? Varbūt ģenerālis Bass var palīdzēt?

-�� Es par to padomā�u, uztvēris pret sevi vērstos jau�tājo�os skatienus, Kārlis Bass lēni noteica un uzpūta kuplu dūmu mutuli.

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Theodor, Theodore, Teodor vīrie�a vārds. Grieķu cilme 0eoбшрос (Theodoros). Nozīme Dieva dāvana (no grieķu Qeoq (theos) "Dievs", 6d)pov (doron) "dāvana"). Dieva dotais. Izplatīts agrīno kris�tie�u vidū, mūsdienās populārs angļu, vācu, dāņu, fran�u, itāļu un pārējo veceiropas kristīgo tautu vidū, analogi atrodami ikvienas tau�tas personvārdu krājumā. Citās valodās Teodoro, Fyodor (Фёдор), Todor, Tudor, Tēodoir, Teodoras, Tuudor, Seodoa (-\lir K7ļ Bo�idar, Teuvo. Saīsinājumi Theo, Teo, Ted, Teddy, Tedo, Fedya (Федя), Toshko, Doros (Ad)рос,).

Sievi�ķā forma Theodora, Dorothy. Grieķu cilme. Anglosak�iem Godiva. Nozīme Dieva dāvana.

viņiem bija acis, bet viņi neredzēja.

Majors Kaķītis sēdēja savā kabinetā pie atvērta klēpjdatora un truli blenza ekrānā.

Nesapra�anās ar Egonu bija atstājusi rūgtu pēcgar�u. Viņa labākais draugs, ar kuru plecu pie pleca iek�lietu sistēmā nostrādāts vairāk nekā divdesmit gadu un kur� nemainīgā mierā, pat ar zināmu humoru spēja sagremot visstulbāko priek�nieku, �odien bija demonstratīvi uzru�nājis viņu uz jūs. Tas aizskāra.

Vai tie�ām Egons nesaprata at�ķirību starp darbu un draudzību?

�ausmīgi smeldza un sāpēja kakls Miks mēģināja norit lāsi konjaka, cerot, ka alkohols izdezinficēs sūrsto�o rīkli un nogalēs baciļus, ta�u kļuva tikai sliktāk. Pret vakaru, kad viņ�, ar mokām cenzdamies noturēt vaļā acis, kas pa�as krita ciet, gaidīja nodaļas pui�u ziņojumus par dienā uzzi�nātajiem jaunumiem, strauji sakāpa temperatūra un sākās tādi drebuļi, ka zobs uz zoba vairs neturējās. Viņ� atspieda pieri pret rakstāmgalda vēso virsmu un� atslēdzās.

*� # *

Pulksten 18.02 centrāle 112 reģistrēja telefona zvanu no izmisu�as, lai neteiktu histēriskas sievietes. Atgriezu�sies no laukos pavadītās nedēļas nogales un nav varējusi iekļūt dzīvoklī. Durvis ciet, iek�ā uz visskaļāko skan mūzika, bet vīrs never vaļā un arī uz telefona zvaniem neatbild. Sazvanījusi mājas pārvaldnieku, tas dabūjis rokā sētnieku ar instrumentiem, par abiem atmūķēju�i durvis, bet tur�

Slepkavība!

Brauciet pa�i un skatieties uz vietas, viņa iek�ā neie�ot! Adrese Strēlnieku iela 3.

De�urants Uģis Lībietis, redzēdams Kaķī�a toijotu stāv�vietā un loģiski izsecinājis, ka Smago noziegumu daļas �efs vēl ir darbā, vispirms bija centies viņu sazvanīt, tad sabļaut pa rāciju, visbeidzot, rūkdams un pukodamies kāpa aug�ā uz ceturto stāvu un atrada majoru bez samaņas guļam uz rakstāmgalda.

Nupat dzirdētās ziņas iespaidā viņ� satrūkās Mika parasti bālā, viegli iedegusī seja bija ieguvusi tum�i zilgansārtu toni, viņ� elpoja saraustīti un sekli un jau pa gabalu izstaroja pulsējo�u karstumu.

Nezinādams labāku padomu, vecākais leitnants Lībietis piezvanīja ekspertu grupas �efam Egonam Dambergam visi zināja, ka viņi ar Kaķīti ir labi draugi. Galu galā ekspertiem tik un tā jābrauc uz notikuma vietu.

Būdams jau ar vienu kāju aiz durvīm un ceļā uz mājām un cerot beidzot izgulēties, Dambergs nebija sajūsmā ne par pirmo, ne otro ziņu. Vismazāk viņam �ovakar gribējās vēlreiz tikties ar Kaķīti, dusmas vēl nebija pārgāju�as, ta�u Lībie�a nosauktās pazīmes un apstāklis, ka majors nekādi nav dabūjams pie sajēgas, viesa nemieru.

Un ne bez pamata. �etrdesmit grādu temperatūra un apgrūtinātā elpo�ana lika domāt vai nu par akūtu angīnu, vai difteriju. Dambergs izsauca ātros.

Aizdomas par difteriju neapstiprinājās. Angīna. Vīruss. Saasinājuma posms.

Laipni lūgtum mājās, gultā, zem segas, zāles, injekcijas, karsta tēja, miers, dzert daudz �ķidruma un daudz miega. Un nekāda darba!

Ātro dakterīte bija nepielūdzama, kurla un akla gan pret Mika Kaķī�a apgalvojumiem, ka pēc dzīvības potes viņ� jūto�ties tik labi kā vēl nekad agrāk, ka viņam nav laika slimot, lai tikai izrakstot ripiņas, viņ� tās godīgi izdzer�ot, un vis�pār nekavējoties jābrauc uz notikuma vietu. Dusmīgi no�teikusi ja nebrauksiet mājās un neņemsiet slimības lapu, vainojiet pats sevi var sākties sare�ģījumi ar plau�ām un sirdi, un nākamreiz mēs varam nepaspēt -, viņa devās prom, burk�ķēdama, ka, �ai darbā strādājot, pieminekli viņam neviens neuzcels.

-��� Paldies, vecais, Kaķītis, nedaudz at�irdzis, klusi noteica. Viņam bija kauns.

-�� Būs jau labi, Dambergs ierasti atburk�ķēja, skatīda�mies laukā pa logu. Tu pats tiksi līdz mājām? Ja gribi, varu pa ceļam aizraut, teik�u, lai kāds no manējiem aizdzen tavu ma�īnu. Mums jābrauc uz notikuma vietu. Jāsteidzas. Slepkavība. Nez, kas tad nu atkal. Līdz pilnmēnesim it kā vēl tālu�

Damberga ierosinājums kārdināja. Braukt mājās, ielik�ties gultā un nogulēt vismaz divpadsmit stundas tas likās vilino�āk par ceturk�ņa prēmiju.

-� Es tūliņ, tikai iemetī�u kompi somā. Gribu vēl pārskatīt lietas materiālus.

Skatītājs atradies! Stāv un grīļojas� Ta�u Egons neko neteica vai viņ� kāda cāļu māte, lai auklētos ar pieau�gu�u vīrieti, kur� negrib klausīt ārstiem?

Tajā brīdi iepīkstējās viņa mobilais telefons. Zvanītājs bija operatīvās grupas vadītājs, kur� jau atradās notikuma vietā. Brīdi klausījies, Dambergs sastinga, bez skaņas necenzēti nolamājies, noteica tūlīt bū�u! un steidzīgi atvienojās.

-�� Kaķīt, mēs esam sūdos līdz ausīm! viņ� bez jebkā�das goddevības uzrunāja Miku, kur� lēnām, nekoordinētām kustībām centās sapakot klēpjdatoru un ietūcīt to somā.

-�� Viņ� atkal uzdarbojies. Strēlnieku ielā ir līķis ar kārtējo vēstījumu�

*� * *

Jauniņais operatīvās grupas vadītājs, policijas leitnants Jorens Avotiņ� viņus sagaidīja kāpņu telpā. Viņ� izskatījās satriekts un ne pārāk stabils uz kājām.

Pusstāvu augstāk, turpat uz kāpnēm, paklājusi apak�ā atlocītu �urnālu Lilit, ceļgalus apkampusi, sēdēja noraudā�jusies nenosakāma vecuma, ta�u miesās krietni izplūdusi būtne ar dubultzodu, ko�i oran�i krāsotiem matiem, note�cēju�u skropstu tu�u un līdz ausīm izsmērētu ultrarozā lūpu krāsu, kas izskatījās groteski un citkārt būtu licis pasmaidīt, ta�u �obrīd atbraucēji to pat īsti nepamanīja. Trīs pakāpienus augstāk nervozi smēķēja divi pusmū�a vīrie�i pēc lielā rezerves atslēgu sai�ķa un instrumentu kastes sprie�ot, namu pārvaldnieks un sētnieks.

Majors Miks Kaķītis, pēc tikko pārciestās drud�a lēkmes un kāp�anas uz cara laika būves piekto stāvu gandrīz tikpat grīļīgs kā leitnants Avotiņ�, īsi sasveicinājās ar raudo�o sie�vieti, pārvaldnieku un sētnieku, palūdza uzgaidīt un kopā ar ekspertu �efu Egonu Dambergu iegāja dzīvoklī. Labi, ka viņ� todien neko nebija ēdis�

Tas bija prāvs, labi situētas ģimenes mājoklis, ērti pārplānots un pārbūvēts, omulīgi un ar gaumi iekārtots. Viss liecināja par lielas naudas klātbūtni un saimnieku prasmi likt to lietā. Viesistabā di�ojās vismodernākā audio, video un TV tehnika, smagnēji tum�ādas dīvāni un atpūtas krēsli, bet telpas dziļumā pa visu galasienu bija iebūvēts sarkan�koka bārs, ko rotāja art deco stila kokgriezumi.

Izejot cauri viesistabai, varēja nokļūt guļamistabā un vēl vienā telpā, kas kalpoja par darba kabinetu. Grāma�tām noblīvētās sienas un masīvais rakstāmgalds, no vienas vietas nokrauts �urnāliem, enciklopēdijām, mapēm un A4 lapām rokrakstā un datorrakstā, liecināja, ka te kāds nopietni strādājis un kaut kas vai kāds �o darbu pārtraucis procesā.

Mājokļa saimnieku, precīzāk tā mirstīgās atliekas, viņi atrada guļamistabā. Pat daudz pieredzēju�ajiem Dambergam un Kaķītim aizrāvās elpa, ieraugot nozieguma vietu, kas bija iekārtota kā izgaismota, pret ienācēju pavērsta skatuve.

Istabas vidū atradās liela gulta ar tum�sarkanu smaga zīda baldahīnu un �etrām kokgriezumiem rotātām kolon�nām, pie kurām piesiets aiz rokām un kājām uz preparē�jamā stikliņa izplāk�ņotas vardes pozā gulēja nozieguma upuris. Kails kā no mātes miesām nācis, bāls un stings acīmredzami miris jau krietni sen. Asiņu nebija, arī re�dzamu vardarbības pēdu ne. Vienīgi� nelaiķim kāds bija aizlīmējis acis ar melnu profesionālo santehnisko sko�u, kas nozīmēja to noņemot, upuris paliktu bez skropstām un uzacīm. Bet vīģes lapas vietā baloja A4 lapa ar vienu vienīgu teikumu datorrakstā:

Majoram Kaķītim kļuva fiziski slikti. Te nu tas bija tas pats rokraksts un stils. Rīgas maniaka kārtējais upuris. Laipni lūgti ekstrēmistu �ovā! Viņ� smagi apsēdās.

Ekspertu �efs Egons Dambergs, ba�īgi paraudzījies draugā, nopūtās un ķērās pie darba. Sazvanījis savējos un informējis arī līķu transportētājus, viņ� atvēra koferīti.

Tā. Vērīgi nopētījis miru�ā atlētisko ķermeni, Dambergs neatrada neko, kas kaut iztālēm varētu norādīt uz attiecību skaidro�anu, fizisku iespaido�anu vai galu galā trauma�tisku dzimumkontaktu. Seksuālo attiecību nav bijis. Ta�u visticamāk ir bijusi tāda doma par to liecināja node�gu�ās sveces uz platās palodzes un gultas sāngaldiņiem, aizsāktā �ampanie�a pudele ar divām tuk�ām glāzēm un augļu trauks ar vēl svaigiem apelsīniem, āboliem, mango un vīnogām. Gardēdis.

Interesants likās fakts, ka abas glāzes ir pilnīgi tīras, acīmredzot rūpīgi nomazgātas un noslaucītas. Ne putek�lī�a. Par pirkstu nospiedumiem nemaz nerunājot. Arī istabā neredzēja ne mazākās liecības par kāda vai kādas klātbūtni. Viss nokopts, satīrīts, aizvākts. Pat mājas saimnieka drēbes, kam vajadzētu atrasties kaut kur istabā vai vismaz vannas istabā. Tātad �is kāds zinājis, ko dara�

-�� Egu, vai vari kaut ko pateikt par nāves cēloni? no istabas stūra atskanēja aizsmacis Kaķī�a sēciens. Balss bija pazudusi pavisam. Atkal cēlās temperatūra. Viss strauji kļuva vienaldzīgs, gribējās vienīgi gulēt�

-�� �obrīd neko. Pēc sekcijas tad. Pagaidām izskatās, ka kundziņ� miris no� sirds mazspējas vai tamlīdzīgi. Varbūt kāds kokteilītis ar piedevām� Izskatās, ka otrais ballītes dalībnieks vai dalībniece pierunājis viņu iebaudīt dzērienu un atlaisties gultā, maigi, bet cie�i piesējis un� paveicis iecerēto. Neticu, ka tik liels un stiprs vīri�ķis normālā �agre�gātstāvoklī� mierīgi un bez preto�anās ļautos savaņģoties un aizlīmēt sev acis. Aizsiet varbūt, bet ne aizlīmēt. Un vēl tā zīmīte! Noziedznieks ar �o tekstu un zīmītes novie�tojumu grib mums kaut ko pavēstīt� Ei, tu klausies?!!

-� Netaurē! Klau-so-sss� Miks no�ņāca. Ja esi beidzis, saki, lai pārējie dara savu darbu, un ejam parunāt ar viņa sievu. Tikai runāsi tu, labi, vecais?

Izteiksmīgi pabolījis acis, Dambergs padevās. Redzot drauga no�ēlojamo stāvokli un pieļaujot, ka �ī nakts būs gara, aizmirsās pat rīta aizvainojums.

Nelaiķa laulene, vēl melnāk noraudātām acīm un izsmē�rētu lūpu krāsu joprojām sēdēja uz kāpnēm. Viņai līdzās gādīgi apmeties namu pārvaldnieks, bet sētnieks neap�mierināti zelēja neaizdegtu cigareti. De�urējo�ais policists acīmredzot nebija ļāvis smēķēt.

-��� Hmm� �imanska kundze� lūdzu, pieņemiet mūsu līdzjūtību, nervozi iesāka Egons Dambergs. Viņ� bija radis klusējot strādāt notikuma vietā, nevis runāt. Ta�u majors Kaķītis parunāt vispār nespēja, vēl trakāk grīļodamies turējās pie kāpņu margām. �imanska kundze, �is ir mūsu izmeklē�anas grupas vadītājs, majors Miks Kaķītis. Mans vārds ir Egons Dambergs. Vai jūs varētu izstāstīt, kas īsti notika?

-Jūs ta�u nemēģināsiet man iestāstīt� �imanska dus�mīgi no�ņauca degunu un no�ņācās. Ja tādi uzblīdu�i dzērāji strādā policijā un vada izmeklē�anu, nebrīnos, ka pie mums cilvēkus slaktē viņu pa�u mājās! Es sūdzē�os�

-�� Kundze, jūs neatbildējāt uz jautājumu. Dambergs centās būt laipns, saprotot, ka dāmīte nupat piedzīvojusi baismīgu stresu, ta�u uzbrukums bija jāizbeidz uzreiz.

-�� Un jūsu zinā�anai: �im uzblīdu�ajam, kā jūs teicāt, dzē�rājam, pirms stundas tika saukta ātrā palīdzība un viņa vieta �obrīd būtu slimnīcā, nevis te. Bet viņ� atteicās no hospitalizācijas, lai brauktu uz notikuma vietu. Tātad kas te notika?

Miks Kaķītis, vienaldzīgi vērodams �ultaino vārdu pār�maiņu, centās saņemties vismaz tik daudz, lai spētu noturē�ties kājās un nenobrauktu pa kāpnēm ar galvu pa priek�u.

Kā bija teikusi Anna? �Brauc. Tikai to var nākties no�ēlot.� Piebūrusi!!!

Negaidītais pretuzbrukums kundzīti bija vedis pie prāta, viņa pat bija pārstājusi �ņaukāties un spēja gandrīz saka�rīgi atbildēt uz jautājumiem.

Tā un tā, viņa esot Rebeka �imanska, nelaiķa doktora Gideona �imanska sieva. Pa�ai �etrdesmit septiņi, vīram piecdesmit �etri. Precēju�ies divdesmit se�us, nē, gandrīz divdesmit septiņus gadus. �eit, Strēlnieku ielā, mītot vai�rāk nekā desmit gadu dzīvokli saņēmu�i mantojumā no Gideona tēva, kas nu jau viņā saulē. Māte pārcēlusies dzī�vot uz Jelgavu pie vecākās meitas, Gideona māsas, kurai tur pieder trīs apģērbu veikali. Tur, pie radiem, arī viņa pavadījusi nedēļas nogali� Vīra māsai dzim�anas diena, diem�ēl Gideonam ieplānota svarīga operācija slimnīcā un pēc tam neatliekama tik�anās ar klientu. Viņam Rīgā bijusi ginekologa privātprakse.

-�� Vai �ī� tik-�a-nāsss bi-ja pare-dzēta mā-jāsss? ar grūtībām izsēca Kaķītis.

-� Protams, ne! Es par to neko nezinu! Rebeka �imanska pauda sa�utumu.

-�� Vai pie jūs-su vīra pacienti bie-�i nāca uz mājām? majors �ukstus turpināja.

-�� Reizēm. Gideons konsultē� konsultēja arī ļoti delikā�tos jautājumos� Saprotiet, bija klienti, kuri nevēlējās afi��ēties, nevēlējās, lai par viņiem kāds uzzinātu� Slavenības, biznesmeņi, politiķi� Man vīrs ir� bija� ļoti labs ārsts.

-�� Dro�i vien dārgs, vai ne, �imanskas kundze? iejau�cās Dambergs.

-� Dārgs?� Viss ir relatīvs, Rebeka �imanska pēc ilgāka klusuma brī�a noteica.

-� Vai viņam bija ienaidnieki? Kaķītis ar grūtībām izdve�sa viņiem tik ierasto jautājumu. �ķita, doktora kundze ne�daudz notrīsēja, ta�u ieaudzināta savaldība ņēma virsroku.

-�� Gribētos ticēt, ka nē. Bet vienmēr var gadīties� Viņa piesarka. Cilvēki ir da�ādi, visiem labs nebūsi, katram lūdzējam nepalīdzēsi. Dzīve ir dzīve. Atceros�

Tajā brīdī spalgi iezvanījās namu pārvaldnieka mobilais tālrunis, un Rebekas �imanskas atmiņu pavediens pārtrūka. Viņa satrūkās un nodrebēja.

-�� Es� drīkstu ieiet savā dzīvoklī?

-�������� Diem�ēl pagaidām nē, nopietni atbildēja Dambergs.

-�� �obrīd tur strādā krimināleksperti. Kad viņi būs beigu�i, mēs lūgsim jūs pārbaudīt, vai mājoklī nekā netrūkst, vai visas lietas ir savās vietās. Bet tikmēr sakiet, lūdzu, vai jūsu vīram bija mīļākā? Draudzene?

-�� Ko jūs uzdro�ināties?! Rebeka �imanska iekliedzās aizlauztā nebalsī. Kā jūs uzdro�ināties ar savām aizdo�mām pulgot cienījama cilvēka piemiņu? Es pārjums sūdzē��os jūsu priek�niecībai. Absolūts takta trūkums!

-�� Dro�i. Sūdzieties. Un jums atbildēs, ka tie ir visparas�tākie rutīnas jautājumi, ko viena laulātā nāves gadījumā uzdod otram laulātajam. Tie�i tāpat kā jautājumu cienītā kundze, kur jūs, jā tie�i jūs, bijāt vakardien. Lūdzu, precīzi pa minūtēm!

-�������� Kā jums� es� Skandāls! �imanska kampa pēc gaisa.

-��� Ir nogalināts mans vīrs, kuru es mīlēju, bet jūs man uzdodat idiotiskus jautājumus!

-�� Tie nav� idi-otiski� majors Kaķītis, par spīti sāpo��ajam kaklam, centās paskaidrot, tā ir parastā procedūra. Turklāt deviņos gadī-jumos no des-mit �ādās slep-kavī-bās vainojams kāds no ģi-menes.

Statistikai, pat no gaisa grābtai, visos laikos piemitusi burvju vara. Arī �oreiz. Pāris rei�u krampjaini ievilkusi gaisu, doktora atraitne apklusa un aizdomājās.

-�� Es vakar un �odien visu laiku biju kopā ar vīra radiem. Viņi var apliecināt. Darbojos virtuvē, palīdzēju uzklāt svētku galdu. Sanāca viesi, mēs runājāmies, smējāmies, skatījāmies mājas video, mazliet arī dejojām. Bet tajā laikā viņ�� jau�?

-�� Mēs vēl precīzi nezinām, kundze, Dambergs stingri noteica. Tikai pēc sekcijas. Bet jūs neatbildējāt uz otru jautājumu�

-� Ak jā� �imanska ieslēpa seju rokās. Mīļākā� Ziniet, es nezinu. Goda vārds, nezinu. Gideons bija izskatīgs vīrie�tis un savam vecumam ļoti temperamentīgs. Es esmu mierī�gāka� Reizēm man likās, ka da�as pacientes viņam pievēr� pastiprinātu uzmanību, ta�u nekā tāda netiku novērojusi. Mēs vienmēr esam dzīvoju�i ļoti saticīgi vīrs pelnīja naudu, es saimniekoju pa māju�

�La-bi. Paldies-ss. �odien mēs jūs vairs nemo-cīsim ar jautājumiem. Vēl tikai vien-ss lūgum-ss: vai jūs varētu ie-iet dzīvoklī un pār-baudīt, vai tur vi-ss ir vietā? ieraudzī�jis, ka �imansku dzīvoklī ieiet divi vīri ar nestuvēm, klusi palūdza Kaķītis.

Karstā stīpa ap smadzenēm bija kļuvusi vēl cie�āka, kāpņu telpa griezās ap savu asi kā vilciņ�, un vienīgā doma, kas vēl spēja noturēties viņa pārmocītajā prātā, jāpie�zvana Annai, lai atsauc savus vārdus. Iedomājoties Annu, uz brīdi kļuva labāk.

Ekspertu brigāde savu darbu bija beigusi, nododot sta�feti līķu transportētājiem. Rebeka �imanska, skaļi �ņukstot, noraudzījās, kā tiek aiznestas vīra mirstīgās atliekas, tad, palūgusi malā klukno�ajam namu pārvaldniekam cigareti, aizsmēķēja, dziļi ievilka dūmu un� negaidīti mierīgi noteica:

-�� Labi. Tur vairs nekas nav labojams. Esmu gatava. Iesim.

�ķita, �imanskas dzīslās plūst nevis asinis, bet motoru dzesējamais �ķidrums.

Bezkaislīgi, bet vērīgi palūkojusies visapkārt, viņa citu pēc citas apstaigāja visas telpas, mērķtiecīgi pārmeklējot skapju atvilktnes un plauktus, da�brīd viegli iespringa, bet tūliņ atviegloti nopūtās, jo meklētais atradās vietā.

-�� Viesistabā, kabinetā, virtuvē, labierīcībās un meitas istabiņā nekas nav aizskarts. Nauda vietā, rotaslietas arī. Guļamistabā� �ķiet, nav gultas pārsega bija tāds skaists, dārgs, purpursarkans ar zelta iz�uvumiem, nopirkām Tur�cijā� Cits viss uz vietas. Viņa neviltotā sa�utumā dziļi ievilka elpu. Sakiet� ko man darīt ar �o gultas veļu un mēbelēm, ar �o dzīvokli? Pārdot? Es te vairs nespē�u palikt! Te, kur� Un ja nu tas slepkavnieks nākamnakt atgrie�as pēc manis?

�imanskas jautājums nopietno situāciju pārvērta groteskā ainā. Abi izmeklētāji knapi noturējās, skaļi neiesmēju�ies.

-�� Sakiet� vai jums ir kāds, kam piezvanīt, lai atbrauc �urp? Vienai palikt nudien nebūtu pārāk laba doma, Dambergs savaldījies nopietni ieminējās.

-�� Es�? �eit?! Ne par kādu naudu! �imanska ieķērcās tik griezīgi kā vista, ko nejauks pui�elis sagrābis aiz astes.

-�� Es tai gultā vairs nekad negulē�u! Un jūs sakiet, lai kāds aizvāc tos palagus! Man te vairs neko nevajag! Es brauk�u prom!

-� Nē, kun-dze, jūs nebrauk-ssiet vis, no�ņāca nedaudz atguvies Kaķītis. Mums-ss vēl būs-ss daudz jautā-jumu. Lū-dzu, no pils-sētas ne-iz-braukt!

Pēk�ņās pārmaiņas sērojo�ās atraitnes izturē�anās un runas veidā radīja �oka efektu. Pat abi daudz pieredzēju��ie izmeklētāji pabrīnījās par �o metamorfozi īsā laikā �imanska bija nodemonstrējusi vismaz �etras savas daudz��ķautņainās personības puses un nebūt ne tās jaukākās.

Galu galā viss vairāk vai mazāk atrisinājās.

�imanska sazvanīja vīra māsu Raeli, kura apsolījās iespē�jami ātri ierasties un palikt tik ilgi, cik būs nepiecie�ams. Abas vienojās vīra mātei pagaidām neko neteikt vismaz �ovakar vēl ne. Lai mierīgi izguļas, un tad� Bēdām laika pietiks vienmēr. Pie viņas paliks Raeles vīrs Ādams un abi pieaugu�ie dvīņi.

�imanskas lūgums aizvākt gultas veļu tika izpildīts operatīvi un precīzi. Eksperti tik un tā būtu to izdarīju�i. Ekspertu grupai pabeidzot notikuma vietas un pārējo telpu apskati, guļamistaba tika aizslēgta un aizzīmogota, stingri piekodinot saimniecei nevērt to vaļā un neiet iek�ā. Kaķī�tim bija tāda dīvaina sajūta, ka �is spēles laukums vēl nav atklājis visu. Varbūt rīt ar skaidru galvu�

Pēc ilgas un īdzīgas tielē�anās �imanska beidzot atļāva viņiem ielūkoties vīra darba kabinetā atrodamajos papīros. Ātri pārskatīju�i dokumentu un grāmatu grēdu uz galda, Miks un Egons tur neko interesantu neatrada. lāpāt līdz malām piebāztajos grāmatplauktos. Telpas stūrī melnēja smags veclaiku seifs. Aizslēgts. Bet atslēgas, protams, ne�bija. Arī dzīvokļa saimniece neziņā raustīja plecus sak, ko nu es, tas vīra seifs, vīra dokumenti privāto pacientu kartītes, es �ajās lietās nejaucos. Iespējamo atslēgas atra�anās vietu nezināja. Gideons smalko seifa atslēdziņu vienmēr esot nēsājis līdzi masīvā sudraba ķēdē ap kaklu.

Miks un Egons saskatījās. Miru�ajam ap kaklu nekā nebija. Tātad slepkava paņēmis seifa atslēgu tie�i tāpat, kā piesavinājies dzīvokļa saimnieka atslēgu komplektu vai gan citādi durvis būtu tik akurāti aizslēgtas no ārpuses? Tagad atlika vien jautājums: vai seifa saturs vēl ir vietā vai arī to aiznesis slepkava?

Aizzīmogoju�i arī darba kabinetu un piekodināju�i saim�niecei pat nemēģināt tajā iekļūt, viņi beidzot bija gatavi doties prom. Vēl tikai vajadzēja pārmīt kādu vārdu ar abiem kāpņu telpā gaido�ajiem vīriem namu pārvaldnieku un sētnieku.

Abi bija pamatīgi sapīku�i un, kā �ķiet, arī nosalu�i. Ducīgais pārvaldnieks Maksis Mazais dusmīgi purpināja par policijas patvaļu, kas liek godīgiem pilsoņiem gaidīt necilvēcīgos apstākļos, savukārt sētnieks bija sa�ļembājis jau kuro cigareti.

-�� Kas jums zināms par �o negadījumu? Egons Dambergs pēk�ņi pajautāja.

-�� Nu� e-e� �imanskas kundze man piezvanīja ap kā�diem pieciem vakarā esot tikko atbraukusi no laukiem, vīram vajadzētu būt mājās, ta�u uz durvju zvanu viņ� nereaģē, lai gan iek�ā nenormālā skaļumā dārd briesmīga mūzika. Lūdza, lai atnāku paskatīties, vai kaut kas nav atgadījies ar atslēgu.

-�� Un jūs�?

-� Nu� e-e� Pasaucu Gun�u, nu, Gunāru Zvirbuli, lai ņem savu �trumu kasti un nāk līdzi. Mazums, kas lēcies. Visi esam tikai cilvēki. Mjā� Viņ� skaļi no�āpstināja biezās lūpas. Cilvēki, jā. Ta�u, ziniet, to gan negaidīju. Doktors no skata tik godīgs, respektabls cilvēks, bet izrādījās īsts meitu ģēģeris. Tikai slikti sanāca, tā j a. Viņu gan var saprast ar tādu grenadieri dzīvojot, ikviens mestu kāju pār ilksi� �imanska ir mūsu mājas� aktīviste un visu redzo�ā acs. Viņ� pēk�ņi aprāvās un, nervozi paraudzījies apkārt, no�krem�ļojās. Tas� khm� brī�iem tas nogurdina�

Sētnieks Zvirbulis turpretī izrādījās ciets rieksts ne�viena vārda, tikai jā un nē.

Vai durvis bija aizslēgtas? Jā. No ārpuses? Jā. Vai dzī�vokļa iek�pusē atslēga bija slēdzenē? Nē. Vai slēdzenes mehānisms bija bojāts? Jā. Durvis galu galā tika uzlauztas? Nē (sētnieks parādīja profesionālu skrūvgrie�u, knaibļu un mūķīzeru komplektu). Iegājāt iek�ā? Jā. Tālāk par priek��namu? Jā. Ko redzējāt?

-�� Tā bija elle, Gunārs Zvirbulis izmocīja pirmo papla��ināto teikumu.

Arī viņ� nelaiķa doktoru �imanski raksturoja kā cienī�jamu cilvēku. Bijis vienmēr laipns, sveicinājies, apstājies parunāt. Ne tā kā viņa kundze valdonīga un �ultaina, vienmēr neapmierināta būtne.

Vai, atverot durvis un ieejot dzīvoklī, manījis kaut ko neparastu? Nē.

-� Tikai� tā mūzika. Briesmīga. It kā visi elles velni korī kviektu un spiegtu. Kā viņ� ko tādu varēja paciest? Ma�īnā vienmēr skanēja Radio Klasika� Es katru ritu dabūju klau�sīties, kamēr viņ� sildīja motoru.

Miks saausījās. Radio Klasika? Tas �ķita loģiski. Respek�tablam ārstam ar lielisku izglītību un senām ģimenes tra�dīcijām tāda būtu daudz piemērotāka nekā Metallica �o disku viņi bija atradu�i CD pleijerā. Pirātiskais, pārspiests un rakstīts uz datora.

Vajadzētu iedot Kārlim, lai izpēta, Mikam ie�āvās prātā reizē ar karstu satraukuma vilni, nedrīkst, �efs ta�u pavēlēja nevienu citu neiesaistīt, turklāt viņi visi ir Anglijā!

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Cik dīvaini izskatās cilvēks ar aizsietām acīm. Ar aizlīmētām acīm. Muļķīgi. Smieklīgi. Kaitino�i. No�ēlojami.

Viņ� ta�u mani nepazina! Maita. Nolādētais izvirtulis! Viņam li�kās, ka spējis mani savaldzināt. Mani?! To, kam viņa dēļ dzīve bei�dzās pirms desmit gadiem, pat vēl nesākusies. To, kam viņ� noteica nepareizu diagnozi un savu kļūdu neatzina pat tad, kad bija jau par vēlu. Viņam bija acis, bet viņ� neredzēja�

Cik daudzsolo�i �ņāc gaiss, ievelkot medikamentu �ļircē! F-f-f-f-�ikk!

Un cik viegli noslēpt dūrienu, ja uz galvas tik daudz melnu, pin�kainu sprogu!

Metallica. The Unforgiven. Nepiedots. Man nav ko zaudēt.

*� * *

Bija jau vēla nakts, kad Egons Dambergs izlaida Miku Kaķīti pie viņa mājas Hospitāļu ielā. Viņi bija brauku�i ar Mika toijotu, Dambergs pie stūres, bet viņa pa�a daudzcietu�o busiņu ekspertu brigādes pui�i nogādāja Lielās Mājas stāvlaukumā. Paredzēdams, ka vakarpusē novērotā drud�a lēkme naktī varētu atkārtoties, un zinot, ka majors Kaķītis dzīvo viens, viņ� ar veca drauga tiesībām bija uzprasījies uz naktsmājām. Cik nu miegam vairs bija atlicis? Piecas stundas.

Astoņos viss atkal sāksies no gala. Dīvaini, bet Miks nebija pat mēģinājis protestēt�

-�� Konjaku gribi? tikko pārkāpis mājokļa slieksni, ieru�nājās Kaķītis.

-� Gribu, Dambergs nogurumā knapi spēja pavilkt kājas.

Malks cēlā fran�u dzēriena uz brīdi uzmundrināja.

Egons nolēma riskēt.

-�� Kaķīt, tā, protams, nav mana darī�ana, un tomēr kas ar tevi notiek?

-�� Kā kas? Miks saprata, ka no atbildes neizvairīsies, tomēr mēģināja līkumot.

-�� Vecais, izbeidz. Tu runā Bramaņa vārdiem, uzvedies kā pamatu zaudējis, negribi pat dzirdēt Annas Elizabetes vārdu, visbeidzot gandrīz atstiep ķelenes pats savā kabi�netā un tas tev �ķiet normāli?

-�� Nieki. Esmu nedaudz apaukstējies. Lidma�īnā sapūta.

-�� Protams. Un es esmu Mātes Terēzes reinkarnācija! Dambergs saniknojās.

-�� Liecies mierā. Iedzeram un ejam gulēt! Miks mēģi�nāja mainīt sarunas tēmu.

-�� Nelik�os gan. Tūlīt pat piezvanī�u, nē, uzrakstī�u tavē�jiem! Lai zina, kas notiek. Vecais, es dzirdēju, ka tu esot bildinājis Annu? Dambergs vērīgi palūkojās draugā.

-�� Tavs informators sniedzis kļūdainu informāciju. Un, nē, tu viņiem nezvanīsi un nerakstīsi! Mēs pa�i tiksim galā� Līdz bro�ai, vienmēr tikai Anna un Anna! Nē, mēs pa�i� Miks gurdi atlieca galvu pret dīvāna atzveltni un acumirklī aizmiga.

Ekspertu �efs Egons Dambergs domīgi turpināja sūkt savu konjaku. Tad klusi iegāja virtuvē. Pievilcis tuvāk ķebli

un ērti iekārtojies pie augstās letes, nolika sev priek�ā plan�etnieku, ieslēdza un atvēra skaipu. Jā, tur jau viņ� bija. Kā parasti�

Kādu brīdi majora Kaķī�a �aurajā vecpui�a virtuvē klusi tik�ķēja viegli pirkstu galu pieskārieni ekrānam. Pēdīgi Dambergs ekrānā izlasīja ilgi gaidītos vārdus:

Braucu mājās. Lidma�īna se�os divdesmit. Sagaidiet lidostā.

Atviegloti nopūties, viņ� izslēdza datoru un tikpat klusu atlaidās uz virtuves stūra dīvāniņa. Nebija jēgas trok�ņot, izlai�ot saliekamo krēslu istabā un meklējot segu, ja gulēt tik un tā atlicis vien pāris stundu.

* * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Gedeon ebreju cilmes vīrie�u vārds. Nozīme iznīcinātājs.

Da�ādas vārda formas vīrie�u vārdiem Gideon, Gaйtan, Gideon, Gaston, Godwin, Gideoni, Gautam. Da�ādas vārda formas sievie�u vārdiem Gudny, Gittan, Gitana, Gudine, Gaetane, Godwina.

Viņ� BIJA iznīcinātājs�

* * *

īsais mirklis līdz modinātāja pīkstienam aizlidoja kā nebijis. Galīgi dulnu galvu, bez segas gulēdams, nosalis, ilgodamies pēc vēl vismaz �etrām stundām veselīga miega vai sliktākajā gadījumā milzīgas krūzes dubulta espreso, Dambergs slējās aug�ā un gāja modināt majoru Kaķīti, kur� klusi gulēja, ietinies dīvāna pārsegā.

Drauga dīvainā elpa, precīzāk, tās trūkums, acumirklī aizdzina pēdējās snaudas paliekas. Nu, johaidī beigts? Nē,

majors bija dzīvs, ta�u bez samaņas. Toties ar tik zemu tem�peratūru un tik vāju pulsu, ka dro�i varētu tēlot aizgājēju.

Veltīgi izmēģinājies dabūt viņu pie samaņas, liekot lietā visus reiz apgūtos mājas apstākļos izmantojamos paņēmie�nus, Dambergs padevās un izsauca ātros.

-���� Vai es neteicu, ka tā būs? dusmīgi rājās jaunā neat�liekamās palīdzības dakterīte. Tā pati, kura pēcpusdienā bija ie�ļircinājusi Kaķītim dzīvības poti un novēlējusi atpūs�ties, vai, vēl labāk, doties uz slimnīcu. Nu, tagad ta�u jūs vairs neiebildīsiet? Viņam ir drudzis, akūta angīnas forma, saasinājums, kas var krist uz sirdi. Jūs ta�u nespējat pat mierīgi izgulēties! Dusmīgs skats uz dīvāna pārsegu.

-���� Viss, es pacientu ņemu līdzi uz slimnīcu! Nestuves! Jūs ta�u palīdzēsiet, vai ne? Jauniņ� sanitārs metās laukā pa durvīm, bet Dambergs, apjautis, ka pēdējais teikums attiecas uz viņu, piekrīto�i pamāja ar galvu.

-���� Salieciet somā visu, kas jūsu draugam varētu būt va�jadzīgs nedēļai, dvieli, da�us apak�veļas komplektus, higiēnas piederumus, dokumentus, daktere jau laipnāk ierunājās, joprojām turēdama Mika roku, pulsu meklējot.

-��� Bet es� nezinu, kur kas stāv� Viņ� nav� viņ� ir� mans kolēģis, tas nu reiz bija brīdis, kad skarbais vecis Egons Dambergs mulsumā sāka stostīties. Vai tie�ām �ī jaunā, skaistā būtne nodomājusi, ka viņi ar Kaķīti ir� dzīvesbiedri?

-���� Paraugieties tajā skapī, dakterīte dzīvesgudri norā�dīja uz masīvu divdurvju skapi istabas tum�ākajā stūrī. Tur patie�ām atradās viss vajadzīgais.

Tikmēr bija atgriezies sanitārs. Dakterītei nesot savu koferi un Mika līdzņemamo mantu somu, viņi divatā nonesa joprojām bez samaņas eso�o majoru līdz ātrās palīdzības ma�īnai un uzmanīgi tajā iecēla.

-������������� Paldies, tālāk mēs pa�i, daktere vēra ciet durvis.

-���� Varbūt� gribat braukt līdzi?

-���� Dakterlt, uz kuru slimnīcu jūs viņu vedīsiet? Dambergs strauji ievaicājās.

-���� Uz Gaiļiem.

-���� Brauciet, es jums pēc brī�a seko�u savā ma�īnā. Man te vēl�

-��� Kā vēlaties. Meklējiet uzņem�anā.

Ātrie aiznesās, un Dambergs skrie�us metās aug�ā pa kāpnēm.

Tā, vispirms savākt savas mantas, tad atrast Kaķī�a dzī�vokļa un ma�īnas atslēgu, aizslēgt durvis un prom.

Jau rūcinādams pa vēl krēslaini tuk�ajām Rīgas ielām, Dambergs attapās, ka ma�īnas dokumenti, visticamāk, jo�projām atrodas pie Mika un viņ� �o vāģi faktiski ir noza�dzis. �trunts, gan jau vāciņi izglābs, Dambergs nosmīnēja. Normālos apstākļos viņ� nekad tā nedarītu, bet �o rītu par normālu saukt nu nekādi nevarēja.

Jātiek līdz slimnīcai un vēl jāpaspēj uz lidostu pretī Annai Elizabetei�

*�� * *

It kā jauzdama vienas pasa�ieres milzīgo nepacietību, Londonas lidma�īna Rīgas lidostā nolaidās septiņas minū�tes pirms paredzētā laika. Rīta reiss bija patuk�s, un Anna Elizabete bez aizķer�anās tika cauri gan muitai, gan pasu kontrolei.

Pie ielidotāju vārtiem miegaini mīņājās da�i sagaidītāji. Anna vērīgi pārlaida skatienu zālei Egonu nekur nere�dzēja. Bet apsolīja ta�u�!

-���� Piedod, nokavējos, es tikko no slimnīcas, meklētais pēk�ņi iznira līdzās.

Annai Elizabetei pārskrēja auksti drebuļi. Tātad tomēr! Vai viņa nebrīdināja?!

-���� Cik tas ir nopietni? gariem soļiem steidzoties līdzi Dambergam, viņa jautāja.

-�� Ārsti teica nedēļu intensīvajā. Viņ� sevi nodzinis teju pie gala, kaut kas nav kārtībā ar sirds ritmu un veģetatīvo sistēmu. Re, vecis kā māja, bet izrādās�

-����� Nevar ta�u nepārtraukti dedzināt sveci no abiem galiem, Anna klusi noteica. Viņa juta �ēlumu un dusmas reizē. Cik rei�u bija teikusi Mikam -pasaudzē sevi, bet viņ� vīrie�iem raksturīgajā tiepībā bija vien attraucis būs labi, neķer kreņķi!

-���� Aizvedīsi mani uz slimnīcu? Tas nebija jautājums, drīzāk nepārprotama pavēle.

Dambergs neviļus sarāvās. Nu kā lai viņai pasaka, ka majors Kaķītis pirms nepilnas stundas, slimnīcā atvēris acis, bija kategoriski pieprasījis neko nestāstīt Annai Eli�zabetei un turēt viņu simts gaismas gadu attālumā gan no slimnīcas, gan izmeklējamās lietas.

Egu,ja tu izmuldēsies, par mak�ķerē�anu Melnupē aizmir�sti!!! Uz visiem laikiem!

-���� Anna, labāk vispirms aizbrauksim uz Hospitāļu ielu. Man ar tevi jārunā�

*�� * *

Majora Kaķī�a vecpui�a dzīvokļa lepnums vairākcipamīcu sienas pulkstenis, kas rādīja laiku se�ās lielākajās pasaules pilsētās, notink�ķināja pusdienlaiku. Egons jau sen bija prom, aizsteidzies uz darbu, ta�u Anna joprojām sēdēja kā sastingusi pie atdzisu�ās un neaizskartās kafijas tases.

Tātad tā tas bija� Miks nevēlējās viņu ne redzēt, ne dzirdēt, ne uzticēties� Bet tā lieta ta�u ir vairāk nekā briesmīga! Nav brīnums, ka viņ� sabrucis. Kāpēc gan viņi atkal nevarētu strā�dāt kopā tāpat kā vienmēr? Vai tie�ām kaut kāda ambicioza priek�nieķeļa pavēle Kaķītim ir svarīgāka par to, kam viņi kopīgi gāju�i cauri? Galu galā svarīgāka par abu attiecībām (ja par tām vispār varēja runāt)?

Anna Elizabete sajuta nepārvaramu vēlē�anos tūlīt un uz līdzenas vietas tikt ar visu skaidrībā. Sakāpinātās emo�cijas karsēja asinis. Lai viņ�, acīs skatoties, pasaka liec man mieru! Lai pasaka! Vismaz nebūs vairs �ī nemiera un moko�o �aubu!

Klusa iek�ējā balstiņa gan prātīgi brīdināja nepārsteig�ties un nedzīt zirgus auļos, bet nogaidīt, līdz slimnieks tiek uz kājām, ta�u �oreiz Anna tajā neklausījās.

Galu galā arī viņa ta�u bija tikai cilvēks! Sieviete.

Viss bija sagājis pilnīgā ķīlī negaidītais, publiskais bil�dinājums, viņas mulsais un nepārliecino�ais jā, stīvā saruna krodziņā, kas beidzās ar gandrīz sataustāmu atsve�inātību, Mika aizbrauk�ana neatvadoties un nu caur Dambergu nodotais lūgums (nē, pavēle!) likties mierā, kamēr �ī lieta netiks atklāta� Ja vispār tiks�

Kā bija teicis Egons? �Majors Kaķītis uzvedas kā nozombēts?" Bet varbūt�

Anna Elizabete studiju gados bija saskārusies ar prak�tiskās psiholoģijas jaunā novirziena neirolingvistiskās programmē�anas pasniedzēju, kur� lekciju laikā faktiski nodarbojās ar hipnozi un suģestiju, ar savām liesmojo�i melnajām acīm sagūstot ikvienu skatienu un iedve�ot stu�dentiem visnotaļ dīvainas idejas.

Un ja nu Bramanis Mikam salicis "enkurus", lai varētu viņu viegli vadīt?

Par spīti abu priek�nieku rīkojumam, Egons tomēr bija izstāstījis Annai Elizabetei par tā saukto Rīgas maniaka lietu, neaizmirstot padalīties ari savās �aubās par pulkve�a Jura Bramaņa nolūku godīgumu. Zini, pēdējā laikā strādāt kļūst arvien grūtāk, brī�am rodas sajūta, it kā notiktu mērķ�tiecīga pretdarbība�

Anna ne�aubījās, ka Damberga zemapziņas fiksētos sig�nālus varētu itin viegli pamatot ar pavisam reāliem faktiem.

Ja tikai kādam būtu laiks un patika rakties pa visiem tiem mēsliem.

Viņa atcerējās pēdējo sarunu ar ģenerāli Kārli Basu īsi pirms izbrauk�anas viņ� bija ieaicinājis Annu Elizabeti baroneses Bergas kabinetā, ilgi klusējis, nervozi cen�oties piebāzt ķir�ķoka pīpīti, līdz beidzot noteicis:

-����� Līzbet, mans krustdēls ir pārvērties. Es viņu vairs nepazīstu. Man �ķiet, ka tajā galā notiek kas savāds. Bet zini lai ko tu nolemtu darīt, es tevi atbalstī�u�

*�� * *

Anna trīco�iem pirkstiem pacilāja aploksni ar notikuma vietu fotogrāfiju kopijām. Pārkāpjot izmeklē�anas noslē�pumu, Egons bija tās atstājis, kā garāmejot, kā provocē�jot piebilzdams varbūt tu pamanīsi to, ko mēs nespējam ieraudzīt�

Jau ar vienu reizi pietika, lai redzētais burtiski tiktu iede�dzināts viņas atmiņā, bet nu, vēlreiz uzmanīgi pārskatot attēlus, Anna Elizabete sajuta pazīstamo ledaino kaķu nadziņu atgrie�anos, bet tas varēja nozīmēt tikai vienu zemapziņa fiksējusi to, ko vēl neredzeja acis un neapjauta prāts.

Kas gan tas varēja būt? Rokraksts? Noziegumu izdarī�anas veids? Ierocis? Izmantotie rekvizīti? Zīmītes ar aprautajiem tei�kumiem pirmajā personā rakstītas atzī�anās vēstules formā�? Ko slepkava �ādi gribēja pateikt? To, ka nogalinātie savu nāvi bija pelnīju�i un �ī bijusi atmaksa? Taisnā tiesa? Likteņa roka?

Domas miglojās un jaucās, it kā to skrējienu traucētu kāds neredzams tīkls.

Egona stāstītais atkal un atkal uzvirmoja atmiņā glu�i kā zem ūdens redzams gravējums akmens plāksnē izplū�du�ām līnijām, tomēr vienlaikus asi un skaidri.

Par gaidāmo majora Mika Kaķī�a paaugstinā�anu Egons bija uzzinājis visnotaļ prozaiski ēdot pusdienas Lielās Mājas kafejnīcā. Klusi apsēdies stūrītī aiz kolonnas, bet lielais �efs, pulkvedis Juris Bramanis, viņu nepamanījis, iekārtojies tās otrā pusē un, pusdienas ēzdams, pa mobilo skaļi un emocionāli sarunājies ar sievu, sajūsmināti klās�tīdams tai par nākotnes izredzēm.

-��� Viņ� mani neredzēja, toties es viņu dzirdēju lieliski, jo kafejnīca bija tuk�a un Bramanis burtiski taurēja. Turklāt man ir labas ausis�

Ne tikai, nodomāja Anna, arī ass prāts.

-���� Anna, ar Miku notiek kas nelabs, mirkli klusējis, Egons ierunājās. Varēja redzēt, ka �ī saruna viņam nāk grūti, jo savā ziņā tā tomēr bija aizmuguriska rīcība. Es �orīt runāju ar ģenerāli� Tikai tu viena vari vest viņu pie prāta. Ja vien tas vispār vēl ir iespējams. Zinu, ka �obrīd uzvedos kā veca bāba, īsta tenku vācele, bet� man būs �ēl, ja viņ� noskries no sliedēm. Un man būs kauns, ka viņu pazīstu, ja nekas nemainīsies. Nevarē�u ieskatīties Basam acīs� Līzbet, nekad nebūtu domājis, ka cilvēks, ar kuru plecu pie pleca dienējām armijā, noturoties gan pret ģedov��inu, gan kaukāzie�u brālību, tagad salūzīs un apmetīs ka�oku� karjeras dēļ.

-��� Egu, ko gan mēs cits par citu zinām, Anna Elizabete bija domīgi noteikusi. Tu ta�u Miku pazīsti ilgāk, un, ja pat tev tas ir brīnums, tad ko lai saku es?

-��� Bet jūs ta�u� Egons atvēra muti, lai ko iebilstu, bet tūlīt aizvēra. Atvaino.

*�� * *

Un nu viņa trolejbusā brauca uz Gaiļezeru. Tomēr. Ne�miers neatkāpās, un Anna saprata ja to neizdarīs tagad, iek�ējais tremolo viņu saraustīs sīkos gabaliņos.

Tad redz, kā. Karjera un paaugstinājums. Un viņa bija domājusi� Savā ziņā cerējusi.

Tātad tās rozes ziemā uz balkona, gredzens ma�īnā un ko�pīgais brauciens uz Londonu nenozīmēja pat ne tik daudz, lai atklāti pateiktu, ka bez Rīgas maniaka ir vēl arī papildu iemesls, kāpēc Miks vēlas atgriezties Rīgā viens. Vai viņa ne�būtu sapratusi?!

Galu galā bija tikai normāli, ka vīrietis savos �etrdesmit piecos vēlas stabilu karjeru, sen pelnīto dienesta pakāpi, cil�vēka cienīgu algu ar sociālajām garantijām. Tas bija viņa pa�cieņas un pa�vērtējuma jautājums. Bet. Pēc vairāk nekā divu gadu pazī�anās, lai neteiktu ģimeniskas kopā bū�anas, pēc tik daudziem kopīgi atklātiem noziegumiem un dzīvības briesmām viņa jau nu būtu pelnījusi vismaz tik daudz kā elementāru atklātību�

* * *

-����� Kas jūs viņam esat? Intensīvās terapijas nodaļas māsiņa bija baisāka par aisbergu, kas nogremdēja Titāniku.

-���� Slimnieku apmeklēt drīkst tikai radinieki.

-��� Es� Anna Elizabete gribēja teikt �saderinātā�, ta�u aprāvās. Vai tad bija?

-���� Labi. Aisbergs atmaiga. Piecas minūtes, ne ilgāk.

Un tur viņ� gulēja. Bāls, aizvērtām acīm, līdz zodam sasegts ar krāsu sen zaudēju�o slimnīcas segu. No sistēmas statņa lejup stiepās tieviņas caurulītes, kurās pilēja caur�spīdīgs �ķidrums. Interesanti, kāda ir diagnoze un kādas zāles viņam te dod?

Anna sajuta skaudru �ēluma un līdzjūtības uzplūdu. Miks izskatījās tik nomocīts, bet viņa te ar savām emoci�jām. Varbūt labāk būtu iet prom, pirms viņ� modies, un sarunu atlikt uz citu reizi? Klusi kāpdamās atpakaļ, viņa slīdēja uz durvīm�

-��� Kad tu atbrauci? pēk�ņi atskanēja sēco�s jautājums. Pelēkās acis bija vaļā.

-���� �orīt. Viņa apstājās pussolī. V-velns�

-���� Kāpēc? Es ta�u lūdzu� Kaķī�a skatiens bija atguvis tērauda spo�umu.

-���� Bet tu ta�u� Miku, ko saka ārsti?

-��� Ko es? Ar mani viss kārtībā. Īslaicīgs sametiens, tas viss. Rīt izrakstīs.

Anna Elizabete raudzījās majorā Kaķītī un nesaprata, vai vispār jelkad pazinusi �o cilvēku. Tik auksts, tik noraido�s, tik ļoti sevī noslēdzies. It kā būtu apmainīts. Ģenerālim Basam taisnība. Kaut kas ir noticis�

Viņa nolēma pamēģināt vēl pēdējoreiz. Ja neizdosies, tad� nu tad neko.

-���� Kaķīt, kāpēc tu tā? Kas ar tevi īsti ir? Varbūt es varu kaut kā palīdzēt? Ja tevi rīt lai� laukā, es varētu palikt Rīgā� Uztaisī�u pļavas ziedu vannu, būsi kā jauns! Man �ķiet, es tev pagāju�ovasar iedevu to ķocīti ar augu mai�sījumu�

-����� Līzbet� izbeidz. Lūdzu, liecies mierā! Man nevajag ne zāļu vannas un pesteļus, ne viduslaiku burvestības un vīzijas. Un man pilnīgi noteikti nevajag aukli. Pats tik�u galā. Es tevi nelūdzu lidot �urp. Lūdzu, brauc uz mājām. Man� jāstrādā!

Anna apstulba. Balss, kas izrunāja �os vārdus, bija sve�a un metāliska. Kā robots, kas atskaņo to, ko viņā ielicis pro�grammētājs. Viņa cie�i paraudzījās uz Miku, ta�u vārti jau bija aizvēru�ies. Viņ� gulēja acīm ciet, sakniebtām lūpām, it kā cenzdamies savaldīties, lai neizlauztos vēl kaut kas. Nu labi, Kaķīt, kā vēlies�

Klusi noklikstēja palātas durvju roktura mēlīte, un telpā iezagās kapa klusums.

-���� Dēls, dēls� Tu esi pilnīgs muļķis, blakusgultas kai�miņ�, ve�uks tā ap astoņdesmit, izsēca un pagrieza Mikam muguru.

Kaķītis pats to lieliski apzinājās. Tā vien �ķita, ka tikko viņ� bija izdarījis lielāko kļūdu mū�ā. Bet� tā vajadzēja. �obrīd. Nedrīkstēja Annu Elizabeti iesaistīt �ajā izmeklē��anā, kura, kā Kaķītis juta, būs baisākā lieta viņa karjerā. Nedrīkstēja riskēt ar viņas dzīvību. Un� tas viņam bija jāpaveic pa�am. Vienam. Nevar ta�u vienmēr slēpties aiz sievie�u brun�iem. Citādi viņ� pārstās sevi cienīt�

Majors Miks Kaķītis dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos.

Gaisā vēl virmoja Annas smalkās Versace smar�as, liekot līdz sāpēm sakost zobus.

Vēl jau varēja viņu sasaukt vai vismaz sazvanīt. Vēl varēja. Varbūt�?

Viņ� jau pastiepa roku uz naktsgaldiņa pusi, kad prātā ieskanējās Bramaņa vēsā balss:

-���� Major Kaķīt, es paļaujos, ka jūs tiksiet ar �o lietu galā bez nepiedero�u personu piesaistī�anas?

Roka bezspēkā atslīga uz segas.

#� * *

Cen�oties savaldīt asaras, kas nepielūdzami riesās acīs un smagi ritēja pār vaigiem, Anna Elizabete pilnīgā autopi�lotā izskrēja cauri nebeidzamajiem Gaiļezera slimnīcas labi�rintiem. Iekāpusi trolejbusā uz Rīgas centru, viņa apsēdās aizmugures stūrī un izvilka telefonu. Pirksts pats sataustīja un nospieda vieninieku. Ātrais zvans. Ģirts.

Viņam �obrīd vajadzētu būt Me�ājos, Pū�u Mājā. Starp filmē�anām bija iestājies neplānots pārtraukums, arī izrā�u �onedēļ nebija, un Melderis nekavējās to izmantot, lai padzīvotu Pū�u salā un pamak�ķerētu.

Varētu jau, protams, piezvanīt arī Zanei, lai viņa ar Ķir�a kundzi atbrauc pakaļ, ta�u to Anna nevēlējās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nojauta viņai teica, ka Zanei par notieko�o labāk nezināt, otrkārt, draudzenei bija ko darīt arī bez Annas Elizabetes zudu�ās dvēseles glāb�anas, jo viņa �obrīd izdzī�voja pati savu attiecību drāmu, un, tre�kārt, Ģirts no visiem me�ājniekiem bija pats racionālākais un mierīgākais.

-���� Braucu, gaidi, bija viņa vienīgie vārdi klausulē.

Cik labi, ka viņa nebija paspējusi izkravāt ceļasomu!

Anna Elizabete pārlaida rezignētu skatienu Mika vies�istabai. Dro�i vien �ī ir viņas pēdējā vieso�anās Hospitāļu ielas dzīvoklī. Situācija bija vairāk nekā slikta.

Lai nu kā viņa vismaz mēģināja. Pat piedāvājās palikt Rīgā, ko nekad agrāk nebūtu darījusi. Bet Miks bija ne tikai atraidījis viņas tuvo�anos un palīdzības piedāvājumu, bet arī bezceremoniāli atgrūdis un sāpīgi aizvainojis, iedzeļot par zāļu vannām un vīzijām. Par viņas intuīciju un spēju redzēt, ko nekad nebija varējis izprast.

Interesanti, kur viņ� būtu, ja ne �īs pa�as vīzijas? Anna rūgti nodomāja, atceroties aizvadīto gadu notikumus samezglotajās, dzīvībai bīstamajās situācijās tie�i viņas viedie sapņi bija izvedu�i izmeklē�anu no strupceļa, ļaujot izskaitļot un aizturēt vainīgos.

Labi, tātad tas bija paldies vietā�

Izvilkusi no printera baltu lapu, Anna Elizabete apsēdās pie virtuves galda un, bezgar�īgo, atdzisu�o rīta kafiju mal�kodama, lēni uzrakstīja da�as rindiņas. Tad, divkārt pārlo�cījusi lapu, nolika to viesistabas datorstūrī, uz klaviatūras.

Tur Miks to pilnīgi noteikti atradīs.

Majoram Kaķītim bija dzel�ains un nemainīgs para�dums vienalga, cikos pārnācis mājās, viņ� obligāti pār�baudīja visus trīs savus e-pasta kontus un kop� zināma laika arī ziņojumus sociālo portālu pasta kastītēs un skaipā.

Protams, viņa būtu varējusi uzrakstīt Mikam e-pastu vai aizsūtīt SMS, ta�u ar roku rakstītā vēstule likās perso�niskāka. Pēc neilgām pārdomām Anna Elizabete paņēma vēstuli un satina rullītī, par turētāju uzmaucot Mika dāvāto saderinā�anās gredzenu.

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Jūs esat lēni un kūtri. Iegrimu�i pa�apmierinātībā.

Visu, ko dzīve dod, uztverat kā pa�u par sevi saprotamu, kā jums pienāko�os.

Bet tā nav. Tas, kur� nenovērtē sev doto, to zaudē.

Ko gan jūs teiksiet, kad Liktenis nolems jums atņemt visu, kas dārgs?

Tikai Liktenim būs manas rokas.

*�� * *

Ģirts paspēja laikā. Neko neteicis, nopētīja Annu, noso�do�i pa�ūpoja galvu (vai tā izskatās nule saderinājusies, no ārzemju brauciena atgriezusies jauna sieviete?) un sirsnīgi viņu apskāva. Tad iekrāva lielo ādas ceļasomu Ķir�a kundzes bagā�niekā un atvēra priek�ējās durvis.

-���� Lūdzu, grēfien! �ādi viņi mēdza apcelties studiju laikā.

-��� Ģirt, dod atslēgas man! Brauk�u pati. Anna Elizabete pastiepa plaukstu.

-��� Līzbet, sēdies un nemuļķojies, tu ta�u esi pārgurusi! draugs vilcinājās.

-���� Mel-de-ri! At-dod! Man. Vajag. Padomāt. Tikko jau��ama toņa maiņa, kas nesola neko labu. Kāp iek�ā, un braucam!

Ģirts nopūtās un pasniedza atslēgas. Ko tur daudz iebil�dīsi, ja ķir�sarkanais audi ir Annas ma�īna, viņa vecais kraislers atkal remontā, un tā bija zināma patiesība, ka Anna Elizabete vislabāk brauca tie�i tad, kad bija par kaut ko noraizējusies, nikna vai dusmīga.

-��� Runāsi arī? aptuveni pēc ceturtdaļstundas ātra brau�ciena Ģirts pavaicāja.

Viņi jau bija laukā no Rīgas un patlaban nesās pa tuk�o �oseju Me�āju virzienā. �ādā tempā pēc pusstundas būsim mājās, viņ� paguva nodomāt, kad Anna strauji nogriezās pa kreisi �aurā me�a celiņā, kas vairāk līdzinājās takai.

-���� Mhm. Runā�u, viņa atburk�ķēja. Tad dziļi ievilka elpu un pārspīlēti mo�ā balsī ie�ivinājās: Te kādreiz bija for�s me�a celiņ�, tāds gleznains. Starp citu, kā jums �īs dienas vieniem pa�iem klājās?

-��� Kā nu klājās. Kas var notikt nepilnas nedēļas laikā? Ģirts atjokoja, ba�īgi vērodams, ar kādu niknumu Anna dzen ma�īnu pa grambaino me�a ceļu.

-���� Daudz kas, Anna Elizabete atteica. Piemēram, var sabrukt sapņi. To viņa noklusēja.

Arī Ģirts, viņu iesāņus vērodams, klusēja. Tad uzlika plaukstu uz Annas labās rokas delma un viegli saspieda.

-���� Līzbet, apturi ma�īnu. Apstājies!

Tas izskanēja tik nopietni, ka Anna Elizabete paklausīja.

-���� Kas noticis? Es ta�u tevi pazīstu labāk nekā tu pati sevi, vei, tev vairs nav sejas, tikai koka maska. Miks? Sastrī�dējāties? Pa�ķīrāties?

�ajos vārdos bija viss izbrīns, pārsteigums un� tāds kā atvieglojums?

Viņa klusēja.

-���� Kāpēc? Viņ� dzer? Kaujas? Ir varmācīgs? Vai tie�ām cita sieviete? Ar katru nākamo frāzi Ģirta labi nostādītais baritons ieguva arvien jaudīgāku kāpinājumu, tā aplieci�not, ka viņ� patie�ām ir satraucies. Līzbet, tu ta�u negribi teikt, ka pareizajam Mikam Kaķītim ir kreisais sakars? Līz�bet� tu ta�u zini, ka es� tikai pasaki! Es viņam�! Mel�deris teju vai palēcās. To nu viņ� nespēja iedomāties mierīgais, izturētais majors, virsnieka paraugs, un �ādi sāpināt Annu!

Viņ�, Ģirts Melderis, būtu gatavs noklāties tepiķa vietā zem Annas kājām, ja vien viņa kādreiz nopietnāk paraudzī�tos viņa virzienā un saprastu, ka aiz �ķietamās don�uāna ārienes joprojām slēpjas tas pats kautrīgais Vidzemes zēns, kuram viņa toreiz, vēl studiju gados, smalkjūtīgi palīdzēja tikt galā ar akcenta īpatnībām, bet pēc skarbajiem pārdzī�vojumiem ar savu gandrīz vai vīru varmāku un sadistu, aktieri un diem�ēl Ģirta kursabiedru Edgaru, vairāk nekā pusgadu dzīvoja pie viņa un vakaros palīdzēja mācīties lomas. To pusgadu Ģirts atcerējās kā visjaukāko laiku tās bija gandrīz ģimeniskas attiecības, kādu viņam vēlāk vairs nekad nebija bijis.

Toreiz, no rīta uz teātri iedams un vēlu vakarā atgrie�o�ties mājās, viņ� zināja, ka tiek gaidīts. Anna viņu aprūpēja un ap�ubināja, ar prasmīgu galvas un spranda masā�u glāba regulāro migrēnas lēkmju laikā, savukārt Ģirts atda�rīja, gaiņājot prom viņas nakts murgus. Reizēm viņa naktīs kliedza, tad viņ� lēca aug�ā no gultas un skrēja uz mazo meitas istabiņu, lai apskautu un mierinātu; cik bie�i gadī�jās tā arī aizmigt pusguļus, pussēdus, uz �aurās gultas maliņas, ar Annas galvu uz pleca.

Tie bija jauki brī�i, jaukas atmiņas.

Tie�i tāpēc viņ� tik labprāt brauca uz Pū�u Māju. Tur bija Anna. Tur bija Mājas.

Un nu kā bija ziņojis Kārlis, viņa ma�īnā bija pateikusi (vai gandrīz pateikusi) jāvārdu majoram Mikam Kaķītim, ta�u, kā izskatījās, cienītais likumsargs to nespēja novērtēt.

Ģirts uzmanīgi nopētīja Annas rokas saderinā�anās gredzena pirkstā nebija.

-���� Līzbet, lūdzu, uzklausi mani un nepārtrauc. Es zinu, ka tu par mani domā tikai kā par vecu draugu un kolēģi, ar kuru kopā var paveikt pat neiespējamo, un mēs to ne vienu reizi vien esam pierādīju�i, bet, Anna, mīļā Anna, atver ta�u acis un paraugies apkārt Viņ� (ar �o izkāpināto Viņ� Ģirts domāja Miku Kaķīti) tev neder! Jā, viņ� ir izska�tīgs un gudrs, nopietns un uzticams, labā fiziskā formā un sievietēm dro�i vien patīk. Bet viņ� nav tev piemērots! Tu esi mākslas cilvēks, bet viņ� ir policists, likuma kalps, prāta iemiesojums. Tu mēģini lidot, viņ� velk tevi atpakaļ, pie zemes. Nē, es negribu teikt, ka tu būtu gaisīga, dod Dievs ikvienam tik stingri stāvēt uz savām kājām. Vienkār�i Mikam neliekas nopietni ne tas, ko mēs darām, ne tas, ko plānojam darīt. Viņa skatījumā tā ir pieaugu�u cilvēku muļķo�anās bērna prātā!

Anna saknieba lūpas. Ģirtam bija taisnība, sasodīta tais�nība. Viņi bija iecerēju�i Me�mui�ā atvērt rado�ās darb�nīcas, kur divreiz nedēļā apkaimes ļaudis varētu nākt uz da�ādām nodarbībām sevis izzinā�anai un savu iek�ējo kompleksu apkaro�anai runas stundām, meditatīvo vin�gro�anu, sadziedā�anās vakariem.

�Lieliska doma! Ne tikai maize baro cilvēku,� bija notei�kusi vecā Zaķī�u Milda un pirmā pierakstījusies uz visām nodarbībām. �obrīd gribētāju jau bija ap pussimtu, ģenerāli Basu ieskaitot. Viņu īpa�i vilināja sadziedā�anās un stāstu vakari. Savukārt Miks, uzzinot, ka pat krusttēvs iesaistījies �ajā ap�aubāmajā avantūrā, paraustīja plecus.

Majoru Kaķīti nodarbināja ideja par detektīvaģentūras dibinā�anu.

Viņa aizdomājās. Miks, protams, bija jauks, sirsnīgs, iz�palīdzīgs, mīļ� un tuvs, ta�u viņā bija arī kaut kas līdz galam neizprotams vairākas aizslēgtas istabas glu�i kā Zilbār�a pilī. Ta�u katram savi dēmoni, ar ko jātiek galā.

Bet Ģirts� Jā, Ģirts vienmēr līdzās, kad vajag. Arī iz�palīdzīgs, mierīgs kā māja, neprātīgi talantīgs, izvilcis vis�bezcerīgākos pasākumus, palīdzējis viskutelīgākajās dzīves situācijās. Uzticams un tik tuvs, ka viņi saprotas pat ne no pusvārda, bet no acu skatiena, �esta vai neviļas kus�tības. Dro�i vien, ja Annas Elizabetes vietā būtu jebkura cita sieviete, viņa būtu ar mieru pārdot velnam dvēseli un mirtu aiz sajūsmas jau par iespēju vien automa�īnā sēdēt līdzās Ģirtam Melderim, bet dzirdēt sev adresētu simpātiju apliecinājumu no �ī skaistā, talantīgā aktiera būtu viņas mū�a sapņa piepildījums.

Anna Elizabete �o vairāk nekā desmit kopīgi nocīnīto gadu laikā bija zaudējusi aklo, skolniecisko jūsmu par Mel�dera caururbjo�i zilajām acīm, juteklisko lūpu izliekumu, alla� rūpīgi kopto trīsdiennieci un lieliski trenēto ķermeni. Viņai viņ� bija mājinieks, savējais, kur� tiek pieņemts tāds, kāds ir. Normāls vīrietis, kur� līdztekus savai publiska�jai profesijai ir arī labs draugs un prot daudz ko dzīvē noderīgu, piemēram, zāli pļaut, ma�īnu labot vai ēdienu gatavot.

Tagad viņa paraudzījās Melderī pavisam citām acīm. Drauga sejā vīdēja agrāk nemanīta nopietnība, bet viņa dzidrām vasaras debesīm līdzīgais, parasti gai�zilais ska�tiens bija satumsis gandrīz naksnīgi melns, un tajā vīdēja agrāk nemanīts dziļums vilino�s un reizē biedējo�s. Tikai ne to! Ne tagad!

-���� Melderi, beidz ālēties un nemuldi pa tuk�o, lai vēlāk nav jāno�ēlo, Anna mēģināja uzburt sejā draiski ķecerīgu smaidiņu, lai mazinātu spriedzi. Citādi vēl drusku un mierinājumam tu būsi ar mieru mani apprecēt. Nevajag!

-��� Un kāpēc gan ne? Melderis pavīpsnāja. Kāda man vaina? Divas rokas, divas kājas, viena galva, viss pārējais arī pilnā komplektācijā un darba kārtībā. Visām patīk, tikai Anna Elizabete smādē�

-��� Es neesmu visas� viņa gandrīz nedzirdami noburk��ķēja. Netaisos ne ar vienu dalīties. Vai nu visu, vai neko�

Tomēr Ģirts bija sadzirdējis.

-����� Līzbet� iespējams, es esmu neglābjami nokavējis. Dro�i vien� vismaz pāris gadu, un vilciens sen jau aizgā�jis, un tomēr vai tu nāksi pie manis?

Tā nebija slavenā un visai Latvijai tik labi zināmā Ģirta Meldera zemi jutekliskā skatuves balss, kuru dzirdot tūk�sto�iem sievie�u kārtas skatītāju kusa svētlaimē.

Tas bija apmulsu�a vīrie�a klusais lūgums beidzot viņu ieraudzīt.

-���� Ģirtu� Ko tu runā? Annai Elizabetei apjukumā pat asaras saskrēja acīs. Viņa viegli pieskārās drauga delnas virspusei un to noglāstīja. Pēc visa, kas noticis?

-���� Un kas tad ir noticis?! Ģirts uzliesmoja. Jā, viņ� tevi bildināja, jā, tu piekriti vai gandrīz piekriti, jā, jūs aiz�braucāt ceļojumā, un pieļauju, ka tur nenodarbojāties tikai ar vēstures pieminekļu apskati� Nu un?! Arī es �os gadus neesmu bijis ne mūks, ne svētais, dzīvs vīrietis tomēr� Ta�u tas nemaina manu attieksmi pret tevi, nemaina manas jūtas, un �odien, Anna, tu zvanīji tie�i man! Man un nevie�nam citam!

Tāpēc, ka neviena cita nebija! Anna gandrīz pateica, ta�u aprāvās. Negribēja aizvainot.

Turklāt viņam bija taisnība. Visās kritiskajās un grū�tākajās dzīves situācijās, ja neskaita vecāku atve�anu no Liepājas lidostas pagāju�ajā ziemā, līdzās bijis tie�i Ģirts.

Un vēl� viņa teiktais bija saviļņojis kādas senas atmi�ņas, kas likās uz mū�u noglabātas pieputēju�os bēniņos.

Toreiz, dzīvojot Ģirta dzīvokļa mazajā meitas istabiņā, viņa bija pateicīga par mitekli un aizstāvību pret varmācīgo draugu Edgaru (nu jau nelaiķi uzradies no nekurienes, viņ� pagāju�ajā ziemā bija noslīcis, precīzāk noslīcināts, Me�āju ezerā). Pamazām �īs mājīgās, abpusējās rūpes bija kļuvu�as tik ierastas un pa�saprotamas, ka vakaros, kad Ģirts, pārnācis no teātra, atlaidās uz grīdas, lai izstaipītos un atpūtinātu muguru, viņ� vispirms ļāva Annas spēcīga�jiem, jūtīgajiem pirkstiem izknaibīt un izdauzīt saspringtos kakla un spranda muskuļus, bet pēc tam ilgi mēdza gulēt, ielicis galvu viņai klēpī.

Likās, tā bijis un būs vienmēr.

Viņam bija skaisti veidots ķermenis, un Anna Elizabete uz to raudzījās kā uz mākslas darbu, klusi apbrīnojot dabas pilnību un cilvēka pacietības rezultātu.

Reizēm viņi niekojās ar mājas fotosesijām Annai patika bildēt faktūras, un Ģirts neiebilda, ka tiek izmantota viņa auss, roka, plecs, bārdas fragments vai acs zīlīte. Prāta neienāca, ka varētu būt citādi.

Ta�u reiz, kad Anna, visu nakti rakstījusi kārtējo recen�ziju, bija turpat pie galda aizmigusi (kā viņa mēdza sacīt, ar degunu klavierēs), Ģirts bija gādīgi satinis viņu segā un nepamodu�os aizvedis uz savu plato gultu, bet pats atlai�dies blakus. No rīta viņi pamodās, cie�i apskāvu�ies un ietinu�ies vienā segā, tik saderīgi kā divas karotes kastītē.

Anna joprojām skaidri un detalizēti atcerējās to rītu Ģirta pelēkzilās acis, kas glu�i kā tum�i atvari bija iesū�ku�i viņu, laupot jebkādas preto�anās spējas, karsti mai�gās, jutekliskās lūpas, kas gar�oja pēc ķir�u tabakas un piparmētrām (Melderis toreiz bija niekojies ar pīpīti), un lielās, siltās rokas, kas solīja dro�ību un modināja agrāk neizjustu trauksmi�

Toreiz viņi bija ļāvu�ies straumei, tie�ā un pārnestā nozīmē izsvītrojot �o dienu no vēstures un tā arī neizkāp�jot no gultas.

Kādā brīdī starp nomodu un snaudu Anna pieķēra sevi domājam Ģirts ir pārāk jauks un, ja viņi ļausies �im ne�prātam, kļūs arī pārāk tuvs un mīļ�, lai spētu viņu ar kādu dalīt. Ne uz skatuves, ne dzīvē. Tāda nu reiz viņa bija. Ar �o domu lai�oties miegā, Anna Elizabete bija cie�i apskā�vusi Ģirtu, kur� pretēji viņai tonakt ilgi neaizvēra acis, domādams, ko darīt tālāk.

Viņ� bija pārkāpis pa�a nosprausto robe�līniju, ta�u to neno�ēloja.

Kaut nu Anna Elizabete domātu tāpat! No viņiem sanāktu lielisks pāris. Gan viņa ar laiku aizmirsīs savu varmācīgo biju�o viņ�, Ģirts Melderis, par to parūpēsies.

Teātrī viņam tika labas lomas, netrūka arī piedāvājumu fil�mēties un ieskaņot reklāmas. Naudas faktoram nebija nozī�mes. Arī Annas rakstus labprāt drukāja; par ko raizēties?

Ģirts lietas tvēra vienkār�i, sare�ģījumus un psiholoģis�kās peripetijas atstājot skatuvei. Tobrīd viņ� neaizdomā�jās, ka tas, kas pa�am bija tikai darbs, otram varētu radīt nepatiku, diskomfortu un pat cie�anas. To viņ� saprata tikai vēlāk, izlasījis Annas Elizabetes atstāto zīmīti.

Torīt Ģirts pamodās lieliskā noskaņojumā spirgts un izgulējies, ne vēsts no migrēnas, pasaule rādījās ko�a un brīni�ķīga. Vienīgi līdzās neviena nebija viņ� gulēja, maigi un cie�i apķēris spilvenu.

Nodomājis, ka Anna Elizabete mazajā virtuvītē vāra kafiju, viņ� omulīgi izstaipījās, iztēlojoties laiskas brokas�tis gultā, ta�u klusums ieilga un kļuva biedējo�i kliedzo�s. Ne troksnī�a, ne skaņas, pat ne grīdas dēļa ie�īkstē�anās. Jauzdams savādu nemieru, Ģirts apskrēja nelielo mājokli.

Anna bija prom. Ar savām divām somām, drēbēm un portatīvo datoru.

Virtuvē, atbalstīta pret kafijas automātu, blāvoja zīmīte.

Un viss nekādu komentāru vai paskaidrojumu. Ģirts izgāja cauri īstai ellei, prātā pārcilādams visus varbūtējos iemeslus no savas iespējamās izgā�anās gultā līdz pat nezināmam sāncensim, bet tā arī netika gudrs.

Kapec viņa aizgāja?

Anna Elizabete piezvanīja pēc mēne�a. Pastāstīja, ka abas ar Zani atradu�as lētu istabiņu Rīgas vecajā centrā un grasās dibināt svētku pakalpojumu aģentūru.

-���� Tu piedalīsies? Anna klusi pajautāja.

-��� Protams! Melderis nevērīgi bra�i bija attraucis, me��onīgi priecādamies par iespēju atkal būt viņai līdzās.

Vismaz nelielus skatuves mākslas pamatus piecos konserva�torijā nomocītajos gados ta�u bija apguvis� Zinātāji runāja, ka esot pat tīri cie�ams aktieris�

*�� * *

�ķiet, viņi bija domāju�i vienu un to pa�u, jo brīdī, kad Ģirts pasniedzās, lai satvertu Annas Elizabetes rokas, viņa iedarbināja motoru, uzgāzēja, un jaudīgais auto, spolējot un �ķie�ot granti uz visām pusēm, palēcies aizjoņoja pa me�a ceļu.

Līzbete brauca kā apsēsta, it kā no tā būtu atkarīga dzī�vība. Bet varbūt patie�ām tā jutās. Ģirtam neatlika nekas cits kā cie�i turēties, lai, par spīti dro�ības siksnai, strau�jākajos līkumos neiekristu viņai klēpī.

Viņ� mazliet brīnījās parasti jau Anna visnotaļ prag�matiski un loģiski no diviem ceļiem izvēlējās īsāko, ar labāko segumu. Acīmredzot �odien viņai vajadzēja izlā�dēties. Lai nu tā būtu. Vēl bija salīdzino�i gai�s, un, ja �is me�a ceļ� ir tikpat gar� kā Rīgas-Me�āju �oseja, viņi tik un tā drīz būs mājās.

Kurzemes-Zemgales robe�zona pavasara beigās izska�tījās lieliski maigais zaļums un skurbino�ās smar�as rosināja romantiskām sajūtām, bet trakais lidojums pāri grambām un saknēm pamatīgi atvēsināja. Domādams savu domu, Ģirts izklaidīgi vēroja apkārtni kokaudzes kļūst blī�vākas, putnu dziesmas skaļākas, zeme smar�o, logi vaļā kas nekai� baudīt pavasari?! Upīte, tiltiņ�, pagrieziens. Ceļ�. Bet ceļ� nez kāpēc pamazām sa�aurinās, un tā segums paslik�tinās. Vairāk māla un tādu kā melnu dūņu� Risēs dziļākas�

-���� Līzbet, tu esi pārliecināta, ka zini �o ceļu? Ģirts uzmanīgi pajautāja.

-��� Jā, protams. Atceros, es te pagāju�ajā vasarā braucu.

Me�a rallijs turpinājās. Ar klusu cerību, ka gan jau kļūs labāk. Nekļuva, parādījās peļķes. Dziļas. Viņi pabrauca ga�rām pamestām mājām. Ceļ� sa�aurinājās vēl uz pusi, gram�bas padziļinājās divtik. Saslīdēja. Anna virtuozi izgrieza stūri un atguva kontroli. Un turpināja lavierēt, ta�u sejā vairs nebija tās dro�ības, kas pirms brī�a. Tomēr viņa spītīgi brauca tikai uz priek�u.

Nākamais līkums veda garām vēl vienām pamestām mā�jām, aiz kurām pletās paprāva laucīte, ko �ķērsoja� divas risēs izmirku�a un uzrūgu�a trekna māla. Auto slīdēja un zvalstījās. Kā pa dzīviem s�m, Ģirts sev neraksturīgi rupji nodomāja. Anna Elizabete joprojām varonīgi dzina rēco�o ma�īnu uz priek�u, cen�oties �ķērsot nelielo lauciņu, jo pār�simts metru tālāk atkal vīdēja normāls grantēts me�a ceļ�.

Ģirts jau gribēja teikt, lai viņa beidz trakot un apstājas, ta�u saprata, ka tam nav jēgas dubļi līdz pusriteņiem, apgriezt auto nav iespējams, jo brīni�ķīgi zaļganais lauks patiesībā ir pamatīgi kūdrains dūksnājs, ar ūdeni pilniem, dziļiem grāvjiem �aurā ceļa abās pusēs. Tur ietrāpīt būtu nu ļoti nepatīkami. Apgriezties nevar, arī apstāties nedrīkst, jo tad būs cauri izkustināt nevarēs, iespolēs, un bez vilcēja viņi laukā netiks. Varēs nak�ņot ma�īnā nekurienes vidū. Aizmugure jau tā iet līkumu līkumiem, un tikai Ķir�a kun�dzes un Līzbetes iedzimtā spītība viņus vēl notur uz ceļa.

Viņ� ar pieaugo�ām ba�ām vēroja, kā Anna pamazām padodas. Rokas uz stūres uz mirkli atslāba, un notika tas, no kā Ģirts bija visvairāk baidījies, Ķir�a kundze iespolēja. Tā un �itā. Nekā. Anna mēģināja vēl un vēl. Bezceris.

Iemirgojās benzīnlampiņa, bet, paldies Dievam, nodzisa.

-���� �odien tak lējos! Vēl būtu jābūt kādiem desmit lit�riem! Ģirts neizpratnē iesaucās.

Tikmēr Anna bija nolēmusi izkāpt un apskatīties, cik tad liela tā skāde īsti ir.

Bīurk�, un pāri potītēm dūksnājā. �mok! Dubļi kāri no�zaga vienu kurpi, apskaujot pēdu saltiem, slapjiem pirk�stiem. Viņa klusi iekliedzās un, pieķērusies auto durvīm, izmīcījās no dubļu gūsta un patvērās ma�īnā.

Par spīti neapskau�amajai situācijai, Ģirts, paskatījies uz Annu Elizabeti, skaļi iesmējās. Brīdi neizpratnē norau�dzījusies, viņa tam pievienojās.

-���� Nu, Susaņiniete, ko tagad darīsim? Melderis caur smiekliem izmocīja.

-��� N-nezinu� Iesim kājām, Anna nomurmināja. Kaut kā ta�u laukā jātiek�

-��� Basiņām? Bez kurpēm? Tālu tu tiksi? Un tava bagā�a?

-���� Ir citi varianti? Anna sabozās. Pati bija �o putru ievārījusi un nu nezināja, kā izstrēbt. Lai gan viņa bija laba braucēja, līdz �im vēl nebija nācies no dūksts vilkt laukā līdz asīm iestigu�u ma�īnu. Pat nojēgas nebija, kā tas darāms.

-��� Samainīsimies? Ģirts ierosināja. Ļauj man pamēģi�nāt. Sliktāk jau nekļūs, ja galīgi iegrimsim, varēsim nak�ņot ma�īnā, re, kur suņa sedziņa. Divatā būs silti, bet rīta gais�miņā es ie�u meklēt palīdzību. Bet visļaunākajā gadījumā mēs ar visu auto nogrimsim kūdras purvā, nākotnes arheo�logi mūsu kauliņus atradīs kopā dīvainas formas zārkā un nodēvēs �o vietu par rituālo apbedījumu.

-������� Brīni�ķīgas izredzes, Anna iespurdzās. Melderi, izbeidz! Labi, maināmies!

Cie�ā burzī�anās vienam gar otru pat lielas automa�īnas salonā, vakara krēslai tumstot un nezināmām briesmām no purva glūnot, izrādījās saviļņojo�s un elektrizējo�s mirklis.

-���� Saturies un nekliedz, Ģirts klusi pabrīdināja.

Turpmāko Anna Elizabete nespēja izskaidrot.

Ar kādām ekvilibristu metodēm Ģirts pierunāja līdz asīm iestigu�o Ķir�a kundzi saņemties un atmuguriski izbraukt vairākus simtus metru pa dziļiem, slideniem dub�ļiem un līkumainu ceļu līdz puslīdz cietam pamatam? Bet pierunāja. Riepai mīkstais? Apmainīja. Izmanevrējis līdz pamesto māju stūrim, viņ� uzmanīgi apgrieza braucamo pretējā virzienā un angļu mierā pajautāja Annai: Tālāk brauksi pati?

-���� Nē, man vienam vakaram ekstrēmās jautrības pie�tiek, viņa nosmaidīja un pasniedzās pēc salve�u paciņas bardaciņā. Pagaidi drusku.

Manevrēdams ma�īnu atpakaļgaitā un skatīdamies pa atvērto durvju spraugu, Ģirts bija no�ķiedies ar dubļiem. Par ma�īnas tīrību un reiz tum�sarkano krāsu labāk bija nedomāt.

Pieliekusies tuvāk, viņa ar salveti uzmanīgi notīrīja prā�vākās dubļu piciņas no drauga plakstiņiem, vaigiem un virslūpas. Velns, tas nu gan būtu kinematogrāfiski skaists kadrs, Anna draiski pasmīnēja un no�maukstināja pār�steigto Melderi uz dubļainā degungala.

Viņam izrādījās lieliska reakcija cie�i sakampis Annu, gandrīz izceļot no pasa�ieru sēdekļa, viņ� to apskāva un pievilka sev klāt, ilgi un neatraudamies skatījās acīs, vēro�jot, kā draiskulību nomaina nopietnība, un pēc tam bezga�līgi lēni, kā īpa�i palēninātā filmas kadrā, pieliecās tuvāk, it kā dodams viņai pēdējo iespēju atgrūst un bēgt vai�

Anna nebēga, bet pasniedzās pretī. Loks bija noslēdzies.

Te nu viņi abi atkal bija turpat, kur pirms desmit ga�diem, kad viņa, studijas nesen beigusi, savu ceļu meklē�dama, bija samīlējusies jaunajā, skaistajā un bezgala talan�tīgajā skatuves zvaigznē Ģirtā Melderī, ta�u, neuzdro�i�noties par viņu tik savtīgi sapņot, bija pieņēmusi Ģirta drauga Edgara aplido�anu un gandrīz kļuvusi par tā sievu.

Edgars izrādījās dzērājs, narkomāns un psihopāts ar maniakāli valdonīgu, �izofrēnisku māti. Un tikai Ģirta drau�dzīgais atbalsts ļāva Annai aizbēgt no �īm attiecībām salī�dzino�i veselai un pie pilna prāta.

*�� * *

Viņa vienmēr bija mīlējusi Ģirtu.

Kā draugu, tikai kā ļoti ļoti labu draugu! tā Anna sev bija iestāstījusi, neatļaujot neko vairāk kā brālīgi māsīgu sirsnību. Bet vai tie�ām tikai kā draugu? Vai tikai? Tad ko nozīmēja �is vibrējo�ais satraukums?

Kopā ar Miku �ādas lidojo�as sajūtas nebija. Tikai rāms miers. Dro�ība jā. Varbūt.

Ta�u �odien tā bija sabrukusi, pārvēr�oties melnā, mutu�ļojo�ā atvarā. Tik melnā kā kūdras dūksts. Nē, viņa negribēja domāt par Miku! Viņ� savu izvēli bija izdarījis, tagad viņas kārta izdarīt savējo.

Anna Elizabete atspieda pieri pret Ģirta plecu.

Lai tā būtu.

-��� Anna, un tomēr kāpēc tu toreiz aizgāji? viņ� klusi pavaicāja.

Labi lai notiek, viņa pateiks. Nav jau, ko zaudēt.

-��� Tāpēc� Tāpēc, ka negribēju tevi ne ar vienu dalīt. Biju pārāk jauna, mīlēju tevi un nespēju nodalīt reālo dzīvi no skatuves.

Tā, tas bija izrunāts.

Iestājās ilgs klusums. Apskāviens kļuva cie�āks.

-��� Toreiz� Toreiz tu mani mīlēji. Un tagad? Ģirta balss bija aizsmakusi, it kā viņ� maija vidū pēk�ņi būtu saķēris angīnu. Roka uz Annas pleca viegli trīsēja.

-���� Tagad� Anna Elizabete pasmaidīja un viegli pār�vilka ar rādītājpirkstu pār viņa vaigu, tad maigi pieskārās ar lūpām reljefajam, spēcīgajam atslēgkaulam, pār kuru stiepās zilu dzīsliņu tīklojums.

Ģirta āda smar�oja pēc saules, ugunskura dūmiem un kaut kā mulsino�a� Bet lūpas joprojām gar�oja tāpat kā toreiz pēc piparmētrām un ķir�u tabakas. Lai gan viņ� sen vairs nesmēķēja�

Pū�u Māja viņus sagaidīja domīgi piemiegtām acīm logu aizkari pusaizvilkti, namā neviena nav, vestibilā uz galda zīmīte: �Nevarēju jūs sazvanīt. Esmu pie Arvja doktorātā. Grāfs pie Viktora suņu skolā Rīgā. Figaro pie Miķeļa Dravās.�

Tātad Zane ir pie lāga daktera, un lielajā namā viņi ir divi vien.

Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Anna Elizabete bija savā mājā viena. Nē, viena ne ar vīrieti. Mīļu, simpātisku, kaislīgu vīrieti. Un līdzās neviena nepiederīgā�

-��� Tu ta�u mani tagad nedzīsi prom? Ģirts bija pārpra�tis un nepareizi iztulkojis viņas domīgo klusē�anu. Viņam ietrīsējās balss.

-��� Nē, protams, ne. Aizslēdz, lūdzu, lielās durvis un nāc aug�ā. Viņa pār plecu rāmi pasmaidīja. Lai gan sirds sitās priecīgās gaidās, pakrūtē skrāpējās ledainie kaķu nadziņi.

Anna gribēja mirkli pabūt viena un saprast, vai tas, ko viņa tagad grasījās darīt, ir slikti un nepareizi. Vai tā bija tieksme atriebties Mikam Kaķītim par piedzīvoto aizvaino�jumu, atraidījumu, sāpinā�anu un pāridarījumu? Bet viņus ta�u fiziski nekas nesaistīja nu, vai gandrīz nekas -, par ko tad atriebties?

Varbūt tomēr tas, kas tagad notika, nozīmēja pavisam ko citu reiz mākslīgi, ar prāta auksti dzel�aino kontroli apklusinātas jūtas beidzot bija atmodu�ās un pieteiku�as savas tiesības uz dzīvi?

To varēja pārbaudīt tikai vienā veidā.

Kad Ģirts uznāca līdz Annas istabai, tajā valdīja krēsla, aizkari aizvilkti, balkona durvis vaļā, uz senlaicīgā spoguļgaldiņa dega viena vienīga svece, bet pati Anna Elizabete, tērpusies gai�i violetā jūgendstila rītatērpā, stāvēja pie gal�diņa un kaut ko lēja divās mazmazītiņās slīpēta Venēcijas kristāla glāzītēs.

-���� Kas tas ir? Ģirts pārsteigts vaicāja. �ajā brīdī Annā Elizabetē bija kaut kas raganīgs. Pavisam cita sieviete nekā tā, ko viņ� līdz �im pazina.

-��� Patiesības serums, viņa mīklaini nosmaidīja un pa�stiepa vienu senlaicīgo mākslas darbu uz Ģirta pusi. Par mums un par Laiku, kura nav.

Dzidri kā tāli zvaniņi noskanēja kristāls.

Ģirts jutās apmulsis. Dzēriens bija gar�īgs un kaut ko ļoti atgādināja varbūt tvanīgu vasaras dienu pļavā, kur aug me�a zemenītes�

-���� Kas tas bija? viņ� vēlreiz pārjautāja, apskaudams Annu un cie�i pievilkdams sev klāt. Vairs netraucēja ne stūre, ne ātrumkloķis, ne rokas bremze, ne automa�īnas salona �aurība. Tas bija brīdis, ko viņ� bija gaidījis desmit gadus kop� rīta, kad viņa aizmuka neatvadoties�

-���� Mīlas dzēriens, kas parādīs, vai viss patie�ām ir tā, kā mums �obrīd �ķiet, Anna atsmaidīja un cie�i apskāva Ģirta muskuļoto kaklu. Taureņi atsāka virpuļdejas, un is�tabā pēk�ņi iesmar�ojās me�a zemenītes karstā dienvidū.

Senlaicīgā spoguļgaldiņa lielajā atvilktnē atradās vispa�rastākais me�a zemeņu uzlējums, darināts pēc vecās baro�neses Annas Rozes fon Bergas receptes�

*�� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Brīdī, kad mānīgi domājat, ka esat dro�ībā, un rāmā omulībā izbaudāt zagtos laimes mirkļus, viss tikai sākas. Es visu redzu, visu dzirdu, visu pamanu.

Vai tev labi klājas man paredzētajā vietā?

Papriecājies vēl mirkli, drīz es nāk�u tev pakaļ.

*�� * *

Viņus pamodināja neganta bungo�ana, kas skanēja kaut kur tālu un tajā pa�ā laikā pavisam līdzās.

-����������� Kas, ellē ratā, tur ārdās? pacēlies uz elkoņa, Ģirts mēģināja noturēt vaļā miegainās acis. Anna cie�i gulēja un sapņaini smaidīja. Lai izguļas. Beidzot.

Viņ� klusi izslīdēja no segas apak�as, ielēca d�insos un tāpat puskails izgāja kāpņu galerijā. Troksnis nemazinājās. Basām kājām nodipinājis pa kāpnēm, Ģirts atslēdza lie�lās ārdurvis. Tā bija Zane. Tikpat skaļa un neapvaldīta kā vienmēr, tikai �oreiz, �ķiet, viegli iereibusi. Vai noreibusi. No pavasara.

-���������� Ā, Ģirtiņ, tu mājā? Jau�? Bet es domāju� Mēs� Zane vainīgi palūrēja pār plecu.

Aiz viņas nervozi mīņājās cienītais dakteris Arvis Kon�rāds. Ahā! Pavasaris�

-���� Labrīt, Zanlt, sveiks, dakter, nāciet ta�u abi iek�ā, ko stāvat? Ģirts vēlīgi pakāpās atpakaļ, ielaizdams nācējus.

-���� Kafiju dzersiet?

-��� Nē, nē, paldies. Es� labāk ie�u, dakteris sāka nervozi mīņāties. Kā skolas puika, kas pirmoreiz pavadījis meiteni mājās. Zanīt, ej atpūties un izgulies, es� tagad ie�u un� es tev piezvanī�u.

-���� Bet, Arvi� Mēs ta�u� Zanei ietrīcējās lūpa.

Maigais zilums uz viņas kakla runāja pats par sevi.

-���� Ziniet ko, ļaudis, jūs ta�u esat lieli un gudri, tad nu arī uzvedieties kā tādi, nevis kā di�ciltīgas jaunavas, Ģirts draisld iesmējās, uzsita pārsteigtajam dakterim pa plecu tā, ka tas salīgojās, un uzskrēja pa kāpnēm, pār plecu uzsauk�dams: Es eju� gulēt, bet jūs tieciet galā pa�i. Ir ta�u pavasaris!� Tikai durvis aizslēdziet!

Pārsteigtais pārītis spēja vien noblisināt acis, ieraugot, kurās durvīs pazuda Ģirts.

Klusi ieslīdējis Annas Elizabetes istabā, Ģirts nedzirdami apgrieza atslēgu, izņēma to un ieklausījās. Lejā dobji nodār�dēja ārdurvis, skaļi noklik�ķēja atslēga, un kāpnēs, �īkstinot vecos pakāpienus, �vīkstēdami tuvojās divi pāri soļu, ko pavadīja smejo�i �uksti un slāpēta spurg�ana. Cenzdamies būt klusi, viņi tāpēc kļuva divkārt skaļāki. Soļi aizlavījās gar durvīm uz Zanes istabu.

-��� Kas tur bija? Anna �ukstus pavaicāja. Zaļās acis bija plati atvērtas.

-���� Zane. Ar dakteri Konrādu. Ir ta�u pavasaris� Ģirts nosmaidīja un neizģērbies ieslīdēja zem segas. Nāc azotē! Samīļosimies un pagulēsim vēl drusciņ, labi?

Aizmiegot Anna sapņoja par dejojo�iem taureņiem virs dego�a kūdras purva.

*�� * *

"Mik,

lai neapdraudētu Tavu karjeru un izmeklē�anu, aizbraucu.

Tu būsi lielisks Kriminālpārvaldes �efs. Lai Tev veicas.

Tu mani noliedz un neuzticies. Tātad jā tomēr nebija jā.

Anna"

*�� * *

Majors Kaķītis bezspēcīgās dusmās skraidīja pa istabu no viena stūra otrā un atpakaļ.

Kas tie par murgiem? Ko viņa tur rakstīja?

Vai tie�ām Līzbete, vienmēr tik gudrā un redzīgā Anna Elizabete, nespēja saskatīt un saprast, ka viņam �obrīd jākon�centrē spēki, lai atklātu �etrus baismīgus, acīmredzami rafi�nētus, ciniskus un labi pārdomātus noziegumus, neapdraudot un neievelkot tajos nevienu no mājiniekiem?

Vai viņa nesaprata, ka Miks cen�as to pasargāt? Par kādu neuzticē�anos vai nolieg�anu viņa runā? Ko vai kuru viņ� bija noliedzis?

Vai tad tas ir tik slikti un nosodāmi gribēt beidzot izcīnīt savu vietu zem saules, nostāties uz kājām, lai galu galā varētu nodro�ināt sevi, savus mājiniekus un, iespējams, ģimeni, kad tāda būs. Ja tāda būs, Kaķīt, ja� Izsmējīga iek�ējā balstiņa ņirgājās dziļi pakausī. Tu ta�u pats� Vai nesaprati, ko viņa teica jā nebija jā.

Miks vairākkārt centās Annu sazvanīt. Ta�u nesekmīgi viņas telefons bija atslēgts, ari Pū�u Mājas vietējais numurs neatbildēja. Viņ� mēģināja sazvanīt Zani un Ģirtu. Abi

mobilie tālruņi bija izslēgti vai ārpus zonas. Vai viņi visi sazvērēju�ies? Kas notiek?

*�� * *

-����� Būs sprādziens makaronos, Anna Elizabete murmi�nāja, cie�āk ierotīdamās Ģirta azotē un ieelpojot viņa ādas saulaini samtaino smar�u. Tiklīdz viņi uzzinās�

-���� Lai ir. Man vienalga. Es to pat gribu. Galvenais, lai tu� Ģirts maigi noglauda un noskūpstīja viņas matus.

-���� Anna�

-��� Mmm� Viņa pavēra vienu aci. Viņ� bija tik silts un īsts. Jā? Ko?

-���� Anna, vai tu paliksi ar mani? Nesmejies� Es pilnīgi nopietni� Ģirta balsī jautās saspringtas gaidas un nevil�tots satraukums. Zinu, varbūt tas nāk par ātru. Bet pir�moreiz mū�ā sievietei saku kaut ko tādu, un tas nav nemaz tik viegli kā uz skatuves� Anna?

Viņa klusēja un aizvērtām acīm kaut ko saspringti domāja.

-���� Līzbet, ap�ēlojies! Es tevi nelaidī�u laukā no gultas, kamēr tu neatbildēsi jā.

Es jau vienreiz atbildēju �jā", un, re, kas no tā sanāca. Skaļi gan viņa to nepateica.

-���� Melderi, Melderi� Pārdzīvosim pirmo vētru un tad atgriezīsimies pie �ī jautājuma. Labi? Anna Elizabete uz�spieda skaļu bu�u uz Ģirta degungala.

Viņ� to vien bija gaidījis.

Pārdzīvosim� To bija vieglāk pateikt nekā pēc tam izdarīt. Pārdzīvosim? Kad visi Pū�u Mājas iemītnieki, veco baronesi, Omīti, ģenerāli un Kārli ieskaitot, bija liecinieki tam, kā Miks viņai uzdāvina gredzenu. Labi, viņa to bija atdevusi atpakaļ.

Ta�u iz�ķirties ar Miku un tās pa�as dienas vakarā lēkt gultā ar sir�u lauzēju Ģirtu Melderi�

Kur� zinās un ticēs, ka viņu starpā biju�as senas jūtas? Tikai Zane. Viņa vienīgā zināja toreiz un, iespējams, nojau� tagad. Tāpēc jau arvien it kā prasīja atļauju, pirms mēģināja pievērst sev Ģirta uzmanību. Bēda, nē, laime, ka viņam Zane nepatika.

-�������������� Sīkais, ko tu prāto? Ģirts sabu�ināja viņas matus.

-��� Ceļamies? �ausmīgi gribas ēst. Vingro�ana rosina ēstgribu�

-���� Melderi, tu esi nekauņa! Anna Elizabete iesmējās gai�us smieklus. Priecīgus un līksmus, nevis skumjus un viedus. Kā toreiz, kad Ģirta vecpui�a dzīvoklītī viņi kā bērni dauzījās, brokastīs cīkstoties par svaigi ceptām fran�u bagetēm.

Uz balkona atskanēja baismīgs brīk�ķis, un pa atvēr�tajām durvīm istabā ievēlās milzīgs, ruds, apaļi spalvains kamols. Barons. Ar krietnu siera gabalu zobos. Ierūcies viņ� palīda zem gultas un, skaļi �āpstinot, sāka baudkāri ēst.

Gandrīz vienlaikus stāvu zemāk Pū�u Mājas virtuvē spalgi iesvilpās tējkanna, ziņojot par kafijas tap�anas procesu.

-��� Līzbet, ejam brokastīs! Ģirts vingri izlēca no gultas un meklēja kreklu.

Anna Elizabete smaidot vēroja viņu puspievērtām acīm, gudrojot, kā labāk rīkoties nosūtīt Ģirtu uz virtuvi kā izlūku vai kāpt lejā abiem reizē. Es tūlīt!

Labi, nav ko tēlot mirsto�o grāfieni. Galu galā savējie sapratīs.

* * *

-���� Līzbet, kas notiek? sakrustojusi rokas uz krūtīm, Zane ilgi un pētīgi noraudzījās Annā Elizabetē, kas nesatri�cināmā mierā mazgāja brokastu traukus. Abi vīrie�i mēmā solidaritātē bija devu�ies pļaut mauriņu nedēļas laikā zāle bija izstiepusies līdz pusstilbam.

-���� Nekas. Viss ir labi. Anna rūpīgi sakāra kafijas krū�zītes uz āķī�iem. Un tev?

-���� Tu izvairies no atbildes.

-��� Jā. Tu arī, vai ne? Tagad Anna maniakālā uzcītībā spodrināja izlietni.

Zane ilgi klusēja. Tad noriskēja pajautāt: Kaķītis zina?

-��� Ko tie�i? Anna ar skatienu ieurbās draudzenei sejā. Kas tie�i viņam būtu jāzina?

-��� Nu� ka tu� ka jūs ar Ģirtu� Jūs ta�u� Vai tad ne? Citkārt bra�ā �urnāliste pinās kā vista pakulās, nespēdama noformulēt vienu konkrētu jautājumu.

-���� Nē. �ī strupā atbilde bija tikpat daudznozīmīga kā dīvainais jā pirms nedēļas.

* * *

Art-of-revenge. blogspot.com

TEO:

Vai �ajā pasaulē kādu maz uztrauc, kas notiek viņam līdzās uz ielas, blakusdzīvoklī, kaimiņu mājā, pilsētā, aiz robe�as? Svarīgs ta�u ir tikai un vienīgi "es".

Cilvēki gadiem dzīvo cits citam garām, noskau�ot pat tik daudz kā labrīt!

* * *

Majors Kaķītis jau kuro reizi būrās cauri Damberga atsū�tītajam slēdzienam par Strēlnieku ielas dzīvokļa apskatē

atrastajiem pierādījumiem un līķa autopsijas rezultātiem. Lasīja un nespēja uztvert jēgu. Domas atteicās pakļauties gribai, spurdzot uz visām pusēm kā izbiedētu putnu bars, kad kaut kur netālu atskanējis �āviens.

Miru�ā asinīs konstatēts liels daudzums alkohola. Un klofelīna klātbūtne.

Noziedznieks aiznesis līdzi visus todien vilktos nogalinātā apģērba gabalus.

Par spīti tam, ka miru�ais gultā atrasts kails, intīmu attie�cību pirms nāves nav bijis.

Iespējamais nāves cēlonis: nāvējo�a anestētiķa lidokaīna hidrohlorīda injekcija.

Darbistabas datora cietā diska� nav. Izskrūvēts un aiz�nests. Strādājis zinātājs.

Seifa atslēga, kas vienmēr karājusies ķēdītē uz kakla, pazu�dusi. Seifs tuk�s.

Dzīvokļa durvis aizslēgtas no ārpuses, slēdzene sabojāta, bet atslēga pazudusi.

Blakuskabinetā radio atskaņoja Igo dziesmu. Bet dzīvē viss ir savādāk�

Jā, vecais, nu gan tu esi ieberzies. Un trepes nav līdz, un draugi nepalīdz�

Kaķītis tik vien spēja kā grīni par sevi pasmīnēt. �odien viņ� vismaz septiņpadsmit rei�u bija mēģinājis sazvanīt Annu Elizabeti, Pū�u Māju, Zani, Ģirtu un pat dakteri Kon�rādu. Klusums. It kā Me�ājus būtu pārņēmusi nāvējo�a sērga, un visi iemītnieki izmiru�i.

Vajadzētu aizbraukt un izrunāties �ī doma atkal un atkal pavīdēja prātā, bet Miks centās to ignorēt .Ja reiz Anna nevēlas atbildēt uz telefona zvanu, neceļ un arī nepiezvana, viņ� jau nu nebūs tas, kur� pa galvu pa kaklu skries skaidroties�

Spalgi iezvanījās majora Kaķī�a mobilais tālrunis. Anna.'.'.' Grābdams mazo aparātiņu, viņ� apgāza pusizdzerto kafijas krūzi, noslīcinot eksperta slēdzienu darvaini melnā lāmā.

Tā nebija Anna, bet pulkvedis Juris Bramanis ar īsu pavēli: Kaķīt, ienāciet pie manis!

*�� * *

Bramanis kabinetā nebija viens. Viņam pretim pie galda sēdēja noraudājusies jauna sieviete izmisumā dego�u ska�tienu, rokās �ņurdzīdama nelielu fotoalbumiņu.

-��� Atrodiet manu bērnu, lūdzu, atrodiet manu bērnu! viņa atkārtoja kā mantru.

-����� Lūdzu, nomierinieties, Krastiņas kundze� Maija� Bramanis ar savu patuklo augumu pastiepās pāri tuk�a�jam galdam, lai paustu tēvi�ķīgu atbalstu, ta�u sieviete to nemanīja.

Viņas pirksti nervozi virināja ievalcētās albuma lapiņas. It kā no tā kaut kas mainītos.

Majors Kaķītis klusi nokrem�ļojās, neuzkrīto�i atgādinot par savu klātbūtni.

-���� Ak jā, Krastiņas kundze, atļaujiet iepazīstināt �is ir Smago noziegumu nodaļas vadītājs, majors Miks Kaķītis. Viņ� un viņa nodaļa būs atbildīgi par jūsu lietu. Lūdzu, izstāstiet majoram Kaķītim visu to pa�u, ko pastāstījāt man. Ja vēlaties, varat palikt �ajā kabinetā. Man jūs diem�ēl jāat�stāj pēc septiņām minūtēm sākas apspriede pie ministra.

Kaķītis nesaprata, ko tikko dzirdējis. Ja viņ� bija pareizi sapratis, sieviete bija ieradusies meklēt palīdzību, jo pazu�dis bērns, bet Bramanis te svarīgi iznesās� N-nuJ

-Ja neiebilstat, dosimies uz manu kabinetu, tur ari visu pārrunāsim, viņ� ierosināja.

Sieviete, ne vārda nesakot, piecēlās un kā zombijs, kājas velkot, viņam sekoja.

Pulkvedis Juris Bramanis atviegloti uzelpoja. Trūka tikai �ī histēriskā sievi�ķa. Bērns pazudis! Nolaupīts! Dro�i vien aizdauzījies kaut kur ar klasesbiedriem, tas viss, bet māmuķīte ceļ paniku, it kā viņiem te nebūtu nekā nopietnāka, ko darīt!

Klusiem soļiem piezadzies pie kabineta durvīm, viņ� �igli apgrieza slēdzenē atslēgu un apmierināts atslīga ēr�tajā ādas dīvānā. Ja nebūtu tik agra priek�pusdiena, pulk�vedis ar prieku ielūkotos sienas skapja bāriņā, bet nē, vēl nevar. Patie�ām jāaizbrauc pie ministra. Un, ja viņ�, Bra�manis, grib vecumdienas vadīt siltā vietiņā, tagad jābūt īpa�i uzmanīgam.

-��� Lūdzu, te būs. Kaķītis nolika Maijai Krastiņai priek�ā kūpo�as kafijas krūzīti. Otru tādu pa�u sev. Jau piekto �odien. Smagi apsēdās, pamasēja pulsējo�os deniņus un teica: Stāstiet�

-����� Saprotiet, viņa, Dita, tā nekad agrāk nav darījusi. Nekad! Mēs ar vīru meitai neko neaizliedzam un neuzspie��am, tomēr ir zināmi noteikumi, kas jāievēro. Mājās jābūt ne vēlāk par astoņiem vakarā, ja kaut kur dodas, vienmēr jāpasaka, kur un ar ko kopā� Bet nu jau otro dienu no viņas ne ziņas, ne miņas.

-��� Atvainojiet, cik jūsu meitai gadu? Kaķītis saausījās. Bērns. Vai tomēr tīnis?

-��� Trīspadsmit. Ditai ir trīspadsmit gadu. Es zinu, jūs tūlīt teiksiet parasta lieta, gan atradīsies, draudzenes, pui�i, pusaud�u problēmas� Bet, saprotiet, Dita nav tāda! Mēs viņu esam audzināju�i pavisam citādi viņa mācās, dejo, dzied korī, sporto. Viņai nav laika parastām pusaud�u muļ�ķībām! Maijas Krastiņas balsī ieskanējās fanātiska nots.

0, māmulīt, tu ta�u esi no tiem monstriem, kuri savam bērnam vispār neļauj ne dzīvot, ne elpot! Tavs skuķis, vistica�māk, �obrīd ar draudzenēm sūc vieglos kokteilī�us un klau�sās mūziku, Miks ar nepatiku nodomāja, veroties Krastiņas sejā, kur gailēja neprātā dego�as acis. Tomēr skaļi paust savas atziņas neriskēja. Ja nu tomēr noticis kaut kas nopietns�

Stāsts, vismaz sākumā, likās tipiskāks par tipisku.

Vakar no rīta Dita, kā parasti, pirms astoņiem devusies uz skolu. Pēc mācībām vēl bija paredzēta klavierstunda un tenisa treniņ�, mājās meitai vajadzēja būt ap se�iem, vēlākais, pusseptiņiem. Kad viņa nav pārradusies deviņos, vecāki nolēmu�i zvanīt policijai uzzināt, vai nav kādas ziņas par iespējamu nelaimes gadījumu. Ta�u tur viņus atsēdināju�i ar repliku atradu�i, par ko uztraukties, gan pārnāks, pameklējiet pie draugiem. Bet viņai neesot tādu draugu! Izzvanīju�ies uz visām trim skolām nekā. Kop� diviem pēcpusdienā Ditu Krastiņu neviens nebija redzējis. Izgaisusi. Gai�ā dienas laikā un bez pēdām.

Lai kā Mikam negribējās to darīt, nācās vien uzdot pa�rastos jautājumus. Vai ģimenē ir labas attiecības? Jā, pro�tams, nemaz nevarētu būt citādi! Maija Krastiņa sa�u�tumā izslējās kā kalns.

-���� Mēs cits citu ļoti mīlam! Vienmēr pieskatām un rūpē�jamies viens par otru, cen�amies izrunāt nesaskaņas, lai gulēt aizietu bez ka�ķiem, pārpratumiem un ar sauli sirdī, sieviete runāja glu�i vai citātos no psiholoģiskās pa�palī�dzības rokasgrāmtām.

Majors Kaķītis neticīgi viņā paraudzījās vai tas maz bija iespējams? Aiziet gulēt bez ka�ķiem, pārpratumiem un ar sauli sirdī� Ja otrs ar tevi pat runāt nevēlas�

-���� Labi, rakstiet iesniegumu. Visu to, ko stāstījāt, iespē�jami sīkākās detaļās. Visu, ko zināt par viņas draugiem un skolasbiedriem. Tāpat aprakstiet, kas jūsu meitai bija mugurā, vai viņai ir kādas īpa�as pazīmes, rētas�

-Jūs gribat teikt, ka viņa� Maija Krastiņa asi ievilka elpu un nobālēja.

-���� Neko es negribu teikt. Tāda ir procedūra, Kaķītis mierīgi atteica. Negribētu jūs sāpināt vēl vairāk, tomēr man nāksies to pajautāt: vai jūsu meitai bija draugs, nu, puisis?

-��� Ko jūs� viņai ta�u tikai trīspadsmit gadu! Krastiņai, likās, nokritīs �oklis. Viņa ta�u vēl tīrais bērns.

�ēlīgais Dievs, kādā pasaulē �ī sieviete dzīvo? Trīspadsmitgadīgi skuķi �odien sen vairs nav bērni, un savs puisis (vismaz virtuāls vai iedomu līmenī) ir gandrīz katrai tīnei, citādi pārējās viņu nograuztu no zemes virsas. Kaķītis ļoti labi atcerējās, ko par saviem studijas audzēkņiem bija stāstījusi Anna Elizabete un ko ik dienas dzirdēja darbā no kolēģiem, kuriem bija tāda pa�a vecuma bērni.

-��� Un tomēr� padomājiet. Varbūt jūsu meita datorā raks�tīja� raksta dienasgrāmatu, glabā fotogrāfijas? Vai viņai ir profils kādā no sociāliem portāliem Draugos, feisbukā, tviterī?

-��� Es nelo�ņāju pa savas meitas personīgajām mantām! Krastiņa lepni atcirta. Mūsu ģimenē tas būtu kaut kas neiedomājams.

Bet vajadzētu. Tad tu te tagad nesēdētu tik pa�apzinīga un reizē izmisusi.

-��� Labi, tad darīsim tā atstājiet man da�as jūsu meitas fotogrāfijas, vēlams, at�ķirīgas. Mēs reģistrēsim jūsu iesnie�gumu un uzsāksim operatīvos pasākumus. Bet jūs vēlreiz painteresējieties skolā, pie klasesbiedriem, draugiem un, ja kaut ko uzzināt, dodiet mums ziņu. Varbūt viņa jau gaida jūs mājās?

Kaķītis centās radīt optimistisku iespaidu, lai gan, paņē�mis rokās pazudu�ās Ditas Krastiņas fotoattēlus, saprata, ka tik viegli nebūs. Lielā mute ar biezajām, krāsotajām, it kā kaprīzi uzmestajām lūpām, mazās, pārbagāti nokrāso�tās actiņas un izaicino�i izlocītais, nebūt ne bērni�ķīgais augums liecināja �is meitēns nav tik nevainīgs, par kādu tiek uzskatīts.

Mīlo�ā māte neredzēja, kas slēpās aiz dārgās atvases maigās bērna sejiņas. Bet majors Miks Kaķītis �ādas mazga�dīgās piedzīvojumu kārotājas bija vilcis laukā no visādiem zaņķiem. Pārskatīju�ās da�neda�ādus TV �ovus un pārseksualizētos tīņu �urnālus, kas to vien darīja kā reklamēja kosmētiku, bezgaumīgas lupatas un slavināja tuk�u, spo�u dzīvesveidu, viņas alka pamēģināt alkoholu, smēķus, jā, arī narkotikas un vīrie�us. Mikam par mūsdienu pusau�d�iem vairs nebija nekādu ilūziju.

Maijai Krastiņai viņ� gan neko neteica nebija reāla iemesla. Vismaz pagaidām.

*�� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Ak jūs, glumie moralizētāji! "Netaisnība prasa gandarījumu, bet aizvainojuma brīdī aprēķini bie�i sajūk un izvirst nejaukā atriebībā, daudz rūgtākā, nekā pats saņēmis? Saldais atriebības mirklis bijis īss, bet sekas ilgas. Vēlme atdarīt otram nekad nav bijusi pozitīvo un cildeno rīcību sarakstā, bet glabājas cilvēka dvēseles "tum�a�jos failos", brutālākā vai izsmalcinātākā veidā pastāvot ikvienā no mums. Atriebība savā ziņā pieder pie ļaunā, bet ļaunums ir līdz galam neizprotama mistērija."

Ko jūs zināt cik rūgts vai salds bijis tuk�ojamais aizvainojuma biķeris, lai pēc tam spriestu te pienāktos atriebības kripatiņa, bet te vesels vezums?

Majors Miks Kaķītis saspringti būrās cauri Rīgas maniaka lietas materiāliem, iek�ēji sodidamies, ka nevar, kā ierasts, Pū�u Mājas lielajā virtuvē pie kafijas tases to izrunāt un apspriest ar pārējiem.

�ī lieta, pareizāk, lietu apkopojums, bija kaut kas tik dīvains, ka Mikam trūka padoma, no kura gala ķerties klāt, lai gan izmeklē�anas darbā viņ� nebija iesācējs atklāts tik daudz sare�ģītu noziegumu, aizturēti noziedznieku simti. Tomēr pretēji citām, kur upuris vai cietu�ais atradās vienā robe�as pusē un slepkava vai noziedznieks otrā, un viss ir skaidrs jau pa�ā sākumā izskaitļot, notvert, iesēdināt -, �īs lietas apstākļi viesa nepatīkamas aizdomas, ka zem�ūdens akmeņi būs lielāki un asāki, nekā redzams virspusē.

Jau zīmītes vien bija ko vērts! Faktiski slepkava tie�i un netie�i norādīja viņi pa�i pie visa ir vainīgi! Pa�i upuri vai viņu rīcība bijusi viņu nāves iemesls.

Cik viegli un vienkār�i!

Atliek vien tādi sīkumi kā ar ierobe�otiem resursiem izpētīt �etru savstarpēji nesaistītu cilvēku personības, dzīvi, darbu, ģimenes, draugu, radu un paziņu loku, neaizmirstot par aktivitātēm sociālajos portālos, jo, kā zināms, liela daļa mūsdienu cilvēku dzīves kļuvusi virtuāla un reizēm īstās atbildes slēpjas tie�i tur. Un vēl kāds nieks salāgot �o �etru personu dzīves pieturpunktus un viņu psiholoģiskos profilus, lai atrastu iespējamās krustpunktu vai pārklājumu vietas.

Kā te noderētu Kārļa datorprasmes, Annas Elizabetes psiho�loģijas zinā�anas, intuīcija un Zanes sakari mediju aprindās! Kaķītis gan sevi tūliņ apsauca: nē, viņ� tiks galā pats!

*�� * *

Beidzoties mācību gadam, Me�āju Lauksaimniecības skolas direktore Dzintra Vilka bija nolēmusi sasaukt lielo sapulci ar pagasta vadības, iedzīvotāju un Annas Eliza�betes svētku aģentūras pārstāvju piedalī�anos.

Kop� pagasta kultūras dzīves organizatores Sofijas Angelovskas pa�nāvības visu aizvadīto gadu par Me�āju kul�tūras dzīvi bija gādājusi Anna Elizabete ar savējiem tāda bija vieno�anās ar pa�valdību, savukārt Dzintra Vilka par varītēm bija centusies visās spraugās iestūķēt kādu no savas skolas kolektīviem, lai cik iederīgi vai neiederīgi tas da�kārt būtu.

Un tagad, mācību gada beigās, domājot par jauno ru�dens sezonu, viņa bija izlolojusi lielu un godkārīgu plānu padarīt Me�āju Lauksaimniecības skolas Lielo zāli par pagasta kultūras dzīves centru, atņemot līdz�inējo godu Me�mui�ai.

Pagasta priek�sēdētāja Maiga Lācīte par �o ideju nebūt nebija sajūsmā un nevilcinājās paust autoritatīvi norai�do�u viedokli, izraisot skolas direktores Dzintras Vilkās acumirklīgas dusmas:

-��� Bet kā jūs nesaprotat? Mūsu telpas ir daudz modernā�kas, mums ir visa nepiecie�amā skatuves tehnika, skaņas un gaismas aparatūra, un galu galā mums ir �tata pasā�kumu re�isors! Pagastam vairs nevajadzētu tērēt tās mil�zīgās summas ārpakalpojumiem, varētu vairāk naudas atvēlēt skolas atbalstam.

Anna Elizabete, Ģirts un Maiga Lācīte saskatījās. Tad, redz, kā! Vilcene izdomājusi, kā uz citu rēķina pamatīgi iedzī�voties, iegūstot trīs par vienu cenu. Nu tā gan nenotiks!

*�� * *

īsti atbilsto�i savam uzvārdam Me�āju skolas direktore Vilka pamazām bija atklājusi savu īsto dabu viņa tikai no ārpuses bija maiga un pūkaina, dziļākajā būtībā saglabājot ledaini vērtējo�u attieksmi. Un Anna Elizabete ar savējiem bija ļoti izdevīga, jo �ī mācību gada laikā bija atslogojusi skolas darbiniekus no visiem tiem sabiedriskajiem darbiem, ko viņi brīvprātīgi obligātā kārtā bija darīju�i agrāk.

Tas bija Ģirts, kur� ievēroja un smalkjūtīgi pievērsa Annas Elizabetes uzmanību: kop� traģiskā Ziemassvētku koncerta Me�āju kopienas intere�u vārdā viņu aģentūra tiek arvien dziļāk ievilkta pasākumos citā pēc cita, uzņemoties arvien jaunus darbus un pienākumus.

-���� Līzbet, piedod par netaktisko jautājumu, bet vai skola tev par to maksā? Cik atceros, tu minēji tikai dra�matisko studiju? Vai tas nozīmē arī scenārijus skolas pasākumiem, to vadī�anu, konkursu nolikumus, prezentā�cijas, fotosesijas, stila sesijas, koncertus, lektoru atlasi un Rīgas viesmākslinieku pasākumu producē�anu? Par kādiem līdzekļiem tu to dari? Atbalsti Eiropas jaunās vadlīnijas par brīvprātīgo darbu?

Ģirtam bija sasodīta taisnība. Aizvadītā mācību gada laikā Anna bija norijusi ne vienu vien krupi, kad direktore, saldi smaidot, burukuģa cienībā kārtējo reizi iepeldēja aktu zālē ar pazīstamo tekstiņu es te tā izdomāju� Kas nozī�mēja viņa atkal izperinājusi manipulāciju, kā piespiest par brīvu izdarīt to, par ko citkārt maksātu labu naudu.

Un tagad viņa vēlējās atņemt aģentūrai pa�valdības līgumu par pasākumu rīko�anu, pievākt to sev un piespiest Annu Elizabeti un pārējos darīt to pa�u par velti. Vai ne?

Reiz Anna tomēr bija sadusmojusies un taktiski aizrādī�jusi Vilkai, ka principā par saviem nepilnajiem simts eiro mēnesī, ko saņem kā dramatiskā pulciņa vadītāja, izdara desmitreiz vairāk, turklāt aģentūras dalībniekiem spiesta piemaksāt no savas kabatas.

-��� Mīļā Anna, bet jūs to darāt mūsu visu un arī savā labā. Jūs ta�u arī esat kopienas locekle! Reizēm vajag uzupu�rēties! direktore bija atbildējusi ar labi iestudētu stīvu smaidu. Bērni ir mūsu nākotne!

Nu bija Annas Elizabetes kārta pacelt uzaci. Ar �ādu atlīdzību man tādas nebūs.

-��� Nu ko jūs, Anniņ, runājat, jums vēl visa dzīve priek�ā, turklāt jums pieder mui�a, jums ir pa�valdības pasūtījumi un� tā jūsu rado�ā komūna.

-��� Vilkās kundze, jūsu nebeidzamie darbi apēd visu manu brīvo laiku, un tie sen jau pārsniegu�i manus tie�os pie�nākumus.

-��� Dabā jābūt līdzsvaram turīgajiem jāatbalsta maztu�rīgie, Vilka bija atcirtusi, un viņas balsī bija izskanējusi tāda nopietnība, ka Annai neatlika nekas cits kā pārstei�gumā blenzt direktores izblīdu�ajā sejā, mēģinot saprast, ko nupat dzirdējusi. Kurā brīdī jaunā, talantīgā skolotāja, kādu to atcerējās pārējie kolēģi, bija pārvērtusies vienaldzīgā, sarūgtinātā pusmū�a sievā, skaudīgā pret dzīvi un kolēģiem, gatavā ieriebt visiem un ikvienam? Turklāt jums ir neat�bilsto�a kvalifikācija, jums nav pedagoga izglītības, vai�rāk maksāt es jums nevaru, un faktiski ari ar bērniem jūs nemaz nedrīkstētu strādāt�

-��� A, tātad, lai pusgada laikā no nulles iestudētu trīs izrādes un gādātu skolai diplomus, lai veidotu koncertus un pasākumus jūsu neeso�ā vietnieka vietā tam man visa pietiek, tikai algai nepietiek? Anna Elizabete bija lēni piecēlusies no galda un atspiedusies pret to ar abām rokām. Nu tad, mīļā Vilkās kundze, mūsu sadarbība beigu�sies. Turpmāk es nodarbo�os tikai ar maksas pasūtījumiem, un lai jums izdodas paskaidrot saviem skolas jaunie�iem, kāpēc tā. Un vēl es jūsu makā nelienu, esiet tik laipna un lieciet mierā manējo, citādi bū�u spiesta lūgt ģenerāli Basu nopietni painteresēties, kāpēc jūs vairāk nekā desmit gadus nemanījāt to traģēdiju, kas notika ar Uģi Akmeni, esot līdzās skolā, dzīvojot gandrīz kaimiņos ciemā un regulāri kontaktējoties ar jūsu biju�o vietnieku, Uģa tē� aud�utēvu Arni Akmeni. �ķiet, jums bija izdevīgi to neredzēt? Domāju, ka Me�āju Lauksaimniecības skolā drīz tiktu izsludināta vakance direktora amatam, vai ne?

Vilkās sarkanā seja kļuva bāli zaļa. Anniņ, pagaidiet, varbūt mēs varam sarunāt?

-��� Nē, mēs nevaram. Visu labu. Durvis, skaļi noklau�dzot, aizvērās.

Iespējams, viņas būtu varēju�as vienoties. Ta�u bija vēl vairāki incidenti, ieskaitot tik derdzīgu pieprasījumu kā ziņot par kolēģu noskaņojumu un sarunām studijas mēģinājumu laikā, klajiem meliem par izglītības nodaļas pie�ķirto finansējumu un mistisku Annas Elizabetes sce�nāriju mapju pazu�anu no viņas darba kabineta.

Vai tie�ām cilvēki nekad neiemācīsies, ka jebkuru informā�ciju iespējams pārbaudīt?

Pamazām, pa�ai turoties sāņus un vērojot no malas, Annai Elizabetei bija atklājusies ļoti nepatīkama aina acīs skatoties, tiek bārstīti skaisti, cēli vārdi un liekulīgi laipni solījumi, kamēr aiz muguras d�inkst dun�i un lāpstas. Viņa vairs nevēlējās būt saistīta ar �o sistēmu, kurai, vismaz teorētiski, būtu �mazajā cilvēkā jāieliek viss labākais��

Jā, �ēl to jaunie�u, kuriem aizvadītā nepilnā gada laikā viņa bija paspējusi pieķerties un kuri uzrādīju�i atzīstamas talanta iezīmes, apliecinot ir, ir jēga strādāt tālāk. �ēl arī to da�u citādi domājo�o kolēģu.

Tie�i tāpēc Anna Elizabete un Ģirts Melderis bija izlo�loju�i projektu par Rado�ā centra izveidi Me�mui�ā tas aizstātu izputēju�o pa�valdības kultūras nodaļu un ļautu ikvienam me�ājniekam, lai kādā vecumā viņ� būtu, rado�i izpaust savus talantus.

Pagasta priek�sēde Maiga Lācīte bija solījusi rast �im mērķim finansējumu.

Tātad nu viņas ar Vilku atrodas pretējās barikā�u pusēs. Labi, lai nu tā būtu!

*�� * *

-��� Pirms uzsākt diskusijas par kultūras pasākumu orga�nizē�anas funkciju pārdali Me�āju pagastā, es vēlētos lūgt Me�āju Lauksaimniecības skolas direktori Dzintru Vilku sniegt paskaidrojumu par diviem mēne�a sākumā notiku��iem incidentiem, no kuriem viens beidzās traģiski. Cik

jinu, abās lietās uzsākta izmeklē�ana? Maigas Lācītes Dalsī skanēja ledus.

Dzintra Vilka nebija gaidījusi �ādu pa�as iecerētās sapūl�ies pavērsienu, turklāt vēl publisku.

-���� Es nedomāju, ka �obrīd vajadzētu iztirzāt �os noti�kumus�

-��� Bet jūs, Dzintra, nedomājiet! Nedomājiet un atbildiet jz jautājumu! Priek�sēde no rāmi smaido�ā meduslā�a bija pārvērtusies īstā me�a saimniecē. Kā iespējams, ka skolas direktore neredz un nepamana, ka viņas vadītajā mācību iestādē divi vecākie audzēkņi vairākus gadus tero�rizē, apsmej, fiziski aizskar un seksuāli izmanto jaunāku skolnieku, un to mēs uzzinām tikai tad, kad viņ� izdarījis pa�nāvību?

-���� Tas vēl nav pierādīts fakts� Vilka vārgi mēģināja iebilst, ta�u balss nodevīgi trīcēja.

-��� Kur� fakts nav pierādīts? Zēna nāve? Pasakiet to Salvja Alena vecākiem! Lācīte uzkliedza.

-���� N-nē� es� domāju� tas otrs� Uz skolas direktori �obrīd bija �ēl skatīties. Viņa zināja un visiem spēkiem pūlē�jās parādīt, ka nezina. V-varbūt to izdarīja t-tas t-tur, kas dzīvo vecajā Krustu krogā? Nu� tas izbiju�ais cietumnieks?!

Anna Elizabete vērīgi paskatījās uz Dzintru Vilku vai viņa pati apjēdza, ko nupat bija pateikusi? Kādā veidā cil�vēks, kur� tikai pirms pāris nedēļām atbrīvojies no ieslo�dzījuma vietas Daugavpilī, būtu spējis trīs gadus pazemot un mocīt nepilngadīgu pui�eli Me�ājos?

Vai ar tik absurdu jautājumu Vilka cen�as novērst uzma�nību no sava vecākā dēla Modra, kura vārds arī figurē �ajā lietā līdztekus Vilkai pietuvinātā skolotāja Maigoņa Pēdas klusajiem favorītiem pēdējā kursa audzēkņiem Laurim Odinam un Vitam Lorim.

Viņa neviļus aizdomājās par Kārļa vectēva, bitenieka Miķeļa Priedes reiz pausto atziņu zēni, kuriem vecāki devu�i sievie�u vārdu vīri�ķās formas, jau kop� bērnības tiek būtībā sakropļoti, uzspie�ot duālu dabu, iek�ējās pret�runas un nerealizētas vai nerealizējamas fantāzijas. Dro�i vien psihologiem un seksologiem te būtu kas sakāms, ta�u, cik nu Anna Elizabete bija novērojusi, ļoti bie�i tas atbilda patiesībai. Biedējo�i bie�i.

Kāpēc vecāki deva meitenēm zēnu un zēniem meiteņu vārdus? Vai tie�ām neapjauta, ka �ādi savam pa�a bērnam aizver vienus no galvenajiem likteņa vārtiem un viņam ar �o dīvainību, vienaud�u apcel�anos un lauzto enerģētiku būs jāsadzīvo ja ne glu�i viss mū�s, tad vismaz līdz se��padsmit gadiem, kad, pasi kārtojot, beidzot varēs vārdu nomainīt?

*�� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Cik gan smieklīgi jūs esat, cen�oties saprast. Jūs nesapratīsiet. Arī viņi ne. Nespēja un negribēja.

Viņa pati to vēlējās. Pati man uzrakstīja. Lūdzās, lai izglābju no viņu despotisma.

Tagad viņai ir labi. Tur neviens nemeklēs. Un viņ� apsolīja pieskatīt�

*�� * *

Kop� Maijas Krastiņas meitas Ditas pazu�anas vēl nebija pagāju�as likumā noteiktās trīs dienas, ta�u majors Kaķītis bija izsludinājis meitenes meklē�anu.

Kaut kas nelika mieru, tāpēc viņ� aizsūtīja Mārtiņu to pa�u pusstudentu, kas jau vairāk par pusgadu atradās

praksē Smago noziegumu nodaļā, pie Krastiņiem uz mājām. Pārmeklēt meitenes istabu, mantas un datoru.

Aizdomas apstiprinājās pat ja neņemtu vērā tīņiem raksturīgo romantiski traģisko skatu uz dzīvi pārsaldinātos, suicīdiskos un depresīvos attēlus no �urnāliem, elku foto un plakātus, tad ieskats datora interneta pārlūka vēs�turē sarkanajam trauksmes signālam lika iedegties visā ko�umā. Ditas Krastiņas e-pasts glabāja saraksti ar kaut kādu Teo, un pēdējā vēstule bija saņemta tie�i stundu pirms pazu�anas; viņas pastkaste bija attālināti pārlūkota no mobilā telefona. Tātad pazu�anas dienā trispadsmitgadīgā Dita bijusi gan dzīva, gan spējīga komunicēt, turklāt visai vētraini, ja reiz puisim rakstījusi �atbrauc man pakaļ uz skolu, negribu vairs redzēt viņu pretīgos ģīmjus, lai pa�i tiek galā ar to krupi!�.

Atlika vien sīkums no trim burtiem un e-pasta adreses teo@teo.net izlobīt sūtītāja identitāti un adresi. Kaut te būtu Kārlis! Kaķītis kuro reizi nodomāja. Mārtiņ� bija uzcītīgs un pat attapīgs, ta�u viņam līdz Kārļa datorzinā�anu līme�nim rāpus līdz Mēnesim.

Hmm, �pretīgie ģīmji� un �krupis� nepavisam neliecināja par harmoniskām un mīlas pilnām attiecībām ģimenē, lai ko apgalvotu Krastiņas kundze. Un kas domāts ar �krupi�?

Kā ņirgājoties, skaļi un paģēro�i iezvanījās Mika mobi�lais tālrunis.

Un atkal viņ� kā puika grāba mazo klausulīti, cerēdams �ķidro kristālu ekrānā ieraudzīt vārdu Anna, un atkal cerī�bas nepiepildījās. Tas bija ekspertu priek�nieks Dambergs.

Ar reti nepatīkamu vēsti kamēr pui�i pētīju�i Ditas Krastiņas istabu un datoru, ģimenes māte Maija Krastiņa viesistabā demonstratīvi strādājusi ar savu klēpj datoru -

sūtījusi un saņēmusi e-pastus. Pēk�ņi viņa skaļi iekliegusies un gandrīz nometusi to zemē.

Izrādās, e-pasta kastītē tikko iekritusi vēstule, kas satu�rēja nepārprotamus draudus.

Sūtītājs teo@teo.net .

Tā. Tas nozīmē, ka meitene patie�ām pazudusi, un tā nav mātes aklā iedoma. Cits jautājums: nozagta, aizvesta vai tomēr devusies prom labprātīgi? Un kas ir �krupis"?

Majors Kaķītis deva da�us konkrētus rīkojumus ekspertu �efam, beidza sarunu un atkal pievērsās Rīgas maniaka lietas materiāliem. Viņ� apdomāja tikko dzirdēto Ja nav man, nebūs arī tev. Kā tas saderēja ar Es vairs nezag�u. Es klusē�u. Es vairs nebāzī�u degunu sve�ās darī�anās un Man bija acis, bet es neredzēju? Atbilde bija acīmredzama tie�i.

Rīgas maniaks bija ar viņiem sazinājies. Pirmo reizi. Pēc �etrām slepkavībām un vienas nolaupī�anas. Acīmredzot ziņa mātei bija tikai aisberga redzamā daļa. Pārējais bija klaj� izaicinājums: vai jūs spēsiet mani atrast un apturēt?

Vēlreiz ievanījās mobilais. Mirkli klausījies, Miks pārgu�rumā nolaida telefonu uz galda.

Ak tad tā tas bija� Krupis tā Krastiņu vecākā meita dēvēja gaidāmo bērnu, kam rudenī bija jāienāk ģimenē. Izrādās, abi Krastiņi tik ļoti priecāju�ies par gaidāmo ma�zuli, ka Dita sajutusies lieka, katrā ziņā viņas uzvedība un runas veids pēdējo mēne�u laikā krasi mainīju�ies,

vecāki vairs nav spēju�i ar atvasi tikt galā, tāpēc spiedu�i apmeklēt visas iespējamās intere�u nodarbības, lai novēr�stu domas citā virzienā. It kā uz brīdi tas nostrādājis, ta�u māte ievērojusi, ka pēdējo divu nedēļu laikā Dita kļuvusi arvien vieglāk saērcināma, nervoza, brī�am agresivitāte un rupjība mijusies ar depresīvu apcerīgumu�

*�� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Britu pētnieki esot atklāju�i, ka noziegumu pieaugums reālajā dzīvē ir proporcionāls noziegumu pieaugumam TV un kino ekrānos. Ha! Nudien, jaunums! Ja seksu un asinis tik labi nepirktu, vai gan ko tādu ra�otu un rādītu? Asiņu jūra no ekrāna gā�as viesistabā uz tepiķa cool! Bet, kad es tīmeklī pabrīdinu asins lietus līs, mani sola iespundēt kreizenē.

Es izaugu ar Zaķī�u pirtiņu, Zelta sietiņu, Ezīti miglā, Nesu un Nesiju, Fantodromu. Nekā perversa, slepkavīga, ļauna. Labi, arī es smējos par krievu Nu, pagaidi! Kā mēs visi.

Bet tie bija ar roku zīmēti, labsirdīgi varoņi nevis monstrozie Simpsoni, Spand�bobs un Cukurgalvas, no kuriem naktīs rādās bez�galīgi murgi. Tāpat kā no Zāģa, Kliedziena un Amerikāņu �ausmu stāstiem, par ko tā fano gan lieli, gan mazi.

SOLA:

Ko cepies, kas tev liek skatīties? Pastāv ta�u izvēles brīvība un tāda lieta kā TV pults. Neskatīties ir vieglāk un veselīgāk nekā tuk�i ārdī�ties. Pēk�ņi parādās daudz vairāk laika grāmatām, sportam, rado��ām nodarbēm. Lasi! Kas tev liek to kasti slēgt iek�ā?

TEO:

Bet tā ta�u mūsu daudzinātā Rietumu kultūra! Jo vairāk līķu, jo labāka komēdija! Tas jau sen vairs nav atkarīgs tikai no TV cilvēkam pa�am jānonāk apstākļos, kad kastē noskatītais uzvedības modelis sāk attiekties uz viņu. Tikai tad saprot. Vai nesaprot.

LEA:

Skaidrs, pie izvaro�anu skaita pieauguma vainīgas jeņķu multenes! Nu tagad tikai pasaki, ka nīstajā padsavienībā skolās un bērnudārzos noziegumi nenotika, arī pedofilu nebija. Bērni netika nolaupīti no bērnudārziem, un uz ielas nevarēja norauties pa muti?

TEO:

Varēja, protams. Bet tas, kas tagad notiek medijos, ir degradējo�i un nepieņemami, un tas tiek darīts apzināti. Tas pats Toms un D�erijs pele terorizē kaķi: sit, slīcina, maļ gaļasma�īnā, pārkrāso, noskuj, nopļauj asti, uzmet uz galvas kalēja laktu. Bet nekas kaķis piece�ļas, iepū� sev bicī�os un atkal ieņem sākotnējo formu. Smieklīgi? Diez vai, jo bērniem ir tendence atdarināt. Tad nu nav ko brīnīties par rezultātu.

SOLA:

Toms un D�erijs izcila multene, vēl tagad savos gandrīz piec�desmit labprāt to skatos kopā ar sī�iem. Patīk bojeviki, �ausmenes, fantastika, arī krievu seriāli. Bet esmu pacifists.

*� * *

-��� Kaķīt, mums ir vēl vieni mēsli! klausulē auroja galīgi pārskaities Egons Dambergs.

-���� Patie�ām� Miks rezignēti paraustīja plecus. Un kas tad �oreiz?

-���� Vēl viens noziegums. Mūsējais! Tas pats autors un rokraksts. Bet noticis ap gadu miju, kad mēs Me�ājos nar�kotiku ra�otājus ķērām. Manējie atrakstīju�ies un nobāzu�i arhīvā. Tikko, savu plauktu kārtodams, atradu neredzētu mapi�

Majoram Mikam Kaķītim pēk�ņi gribējās iegaudoties uz Mēnesi. Stāsti!

-���� Ko nu tur daudz. Olafs Tenters, �etrdesmitgadnieks ar astīti, biju�ais mediju grupas Magnum Lux reklāmas

direktors. Dzīvojis Siguldā. Nosities, braucot ar savu res�taurēto Daimler gandrīz pilnībā atskrūvētas divu riteņu skrūves, tas bijis tikai laika jautājums. Pārgalvīgs braucējs, minis ātri, nu un noplaucis lejā no Lorupes gravas tilta.

-��� Un kā tas� Kaķītis neiecietīgi iesāka, bet Dambergs viņu asi apturēja.

-���� Klausies un nepārtrauc! Tenters bijis slavens ar savu neiecietību pret kolēģiem, sevi�ķi sievietēm, nav spējis ar cilvēkiem sarunāties klātienē, tкte-а-tкte, bet vienmēr sūtījis visiem e-pastus. Viņa pastkastītē atradās vēstulīte.

Kā tur Anna teica kuņģī skrāpējas ledaini kaķu nadziņi? Tagad es zinu, kā tas ir.

-��� Un kāpēc par to neviens neko agrāk neziņoja? Kaķītis īgni noburk�ķēja.

-���� Noformēja kā pa�nāvību. Vēstule ta�u bija? Bija. Do�māja, ka pats sev iesūtījis. Nu vairs neko nelaiķis jau sen cauri krematorijas liesmām nonācis debesīs. Vai ellē.

A rt-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Kad sabiedrība zaudē pamatprincipus, kas uztur, attīsta un piln�veido indivīdu, seko morāla degradācija un nabadzība. Audzinātāji var runāt un stāstīt līdz izkaltu�ām mutēm, bet, kamēr mediji baros mūs ar mēsliem, nav ko cerēt. Un, kamēr mēs ar gardu muti to labumu ēdīsim, nekas nemainīsies. Pa�i vien esam vainīgi. Kas darās TV, internetā? Apzināts stulbums kļūst par normu. No�ēlojami. Ja nesapratīs, ka ļaunumu pa�i pavairo, nekas nemainīsies. Bet mums jau nav inteliģences, kas nodro�inātu nākamās paaudzes tikumību un sabiedrībai labvēlīgu dzīves skatījuma ideoloģiju. Tā vietā mūsu apkaklītes veido partijas un izdomā shēmas, kā likumīgi izlaupīt valsti un sastādīt perfektas atskaites ES kungiem. Ne velti reiz vācu hronisti atzīmēja, ka latvietim izglītības iegū�ana ir iespēja izcelties ciltsbrāļu starpā. Tagad tas notiek mēs cildinām diplomus, ne prātu!

*� * *

Tā. Pie velna Bramani un viņa noteikumus! Jāsatiek Anna un jāizrunājas. Par visu.

Pēc stundas neprātīga brauciena majors Miks Kaķītis nobremzēja Pū�u Mājas pagalmā.

Ķir�a kundze atradās savā vietā, Ģirta sarkanais kraislers un Zanes zaļā �koda arī. Visi mājās. Tomēr lielās durvis aiz�slēgtas. Varbūt uz virtuves terases? �igli apskrējis ap māju, Kaķītis izdzirdēja jautras balsis un Grāfa rejas kaut kur upmalā. Skaidrs, mak�ķerē!

Dakteris Arvis Konrāds un Zane liedaga smiltīs spēlēja improvizētu pludmales volejbolu ar Annu Elizabeti un Ģirtu Melderi. Grāfs rāmi sēdēja malā, ar skatienu sekojot bum�bas lidojumam. Annai padevās laba tālā serve, un Ģirts, garām skrienot, viņu sakampa, strauji sagrieza riņķī un apveltīja ar kaislīgu skūpstu, uz ko viņa atbildēja. Tikpat karsti�

Mikam ausīs iedunējās sāpīgi āmuriņi. Muļķis tu esi, muļ�ķis! Pats būsi vainīgs, pats kodīsi pirkstos! Viņ� sakustējās, lai dotos prom. �ajā brīdī Anna Elizabete atskatījās�

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Attiecību speciālisti izpētīju�i, ka cilvēkam gan lielam, gan jo sevi�ķi mazam bērnam, lai viņ� varētu normāli augt, attīstīties, dzīvot un justies labi, dienā nepiecie�ami apmēram 70 pieskārieni� Da�ādi pieskārieni. Vēlams cilvēciski� Bet radības kronis savā milzu pa�vērtībā sē� ziloņkaula tronī, kompensējot to ar darbu, hobijiem, dzīvniekiem�

*� * *

Sāpīgie āmuriņi ausīs bija pārvērtu�ies pneimatiskajos veseros.

Pats vainīgs, pats vainīgs� Kodīsi pirkstos, kodīsi pirkstos� Kā tāds banāls �lāgeris.

Sīkā, riebīgā balstiņa prāta dzīlēs atkal un atkal kā mantru atkārtoja slimnīcas kaimiņa izteiktos vārdus. Kad aiz Annas Elizabetes noklaudzēja palātas durvis, telpā bija iestājies biezs klusums. Pēdīgi vecais vīrs, paslējies uz elkoņa, ilgi un pēto�i bija nolūkojies Mikā Kaķītī, kur� gulēja aizvērtām acīm, cīnīdamies ar vēlmi lēkt laukā no gultas un skriet viņai pakaļ.

-��� Dēls, dēls� Tu esi pilnīgs muļķis! Tādas kā viņa aiziet un vairs neatgrie�as. Pats būsi vainīgs, pats kodīsi pirkstos, bet būs jau par vēlu. Es reiz tā savu dzīvi samaitāju.

Ģirts sajuta, ka Anna viņas rokās sastingst un atraujas nostāk. Aktiera trenētais skatiens pamanīja strauju kustību uz nogāzes. Viņi saskatījās.

Skaidrs, pamiers beidzies. Atsākas karadarbība.

-���� Sīkais, netrako! Ja gribi, es ar viņu parunā�u�

-��� Nē, Ģirtu, es pati, Anna Elizabete atraisījās no apskā�viena un lēniem soļiem kāpa pa nogāzi aug�up. Tā nebūs viegla saruna. Bet tas ir jāizdara. Kaut nu Miks pagaidītu�

Kaķītis sēdēja uz virtuves terases kāpnēm un virpināja pirkstos neaizdegtu cigareti. Raugoties, cik lēni viņa nāk �urp, Miks skaudri izjuta �ī mirkļa nozīmi pēc pusstundas nekas vairs nebūs tā, kā bijis. Nevajadzēja braukt�

-��� Nu, sveiks, Miku� Annas parasti mo�ā, it kā smejo�ā balss bija tum�a, dziļa un� aizsmakusi? Man prieks, ka atkal esi uz kājām. Kādas muļķības viņa te gvelza?

-������������� Līzbet, man vajag tavu palīdzību� Kaķītis izgrūda.

-���� Ir laiks parunāties?

-���� Kafiju dzersi? Anna Elizabete pār plecu pajautāja. Atbildi nesagaidījusi, pagriezās, uzkāpa pa terases pakā�pieniem un atslēdza virtuves durvis.

Kop� kura laika Pū�u salā slēdz ārdurvis? Kas noticis?

-���� Mums te viens pui�elis izdarīja pa�nāvību. Vietējie vaino to nesen atbrīvoto pedofilu un izvarotāju Bruno Kalpenieku, Kalpiņu, kas apmeties uz dzīvi vecajā Krustu krogā, ta�u, manuprāt, tur bijis kas cits. Perēklis ir Lauk�saimniecības skolā, un Vilka cen�as to noslēpt.

Annas rokas rāmi kustējās, ierasti iemērot vecajā sudraba kafijkannā kafiju, na�a galiņu kanēļa, melno piparu, da�as krustnagliņas un �ķipsniņu sāls. Ūdens negribēja vārīties.

-��� Un tu�? Tu ta�u tur� Kaķītis vērīgi viņā paraudzījās.

Stāvēdams pussoļa attālumā, viņ� me�onīgi vēlējās

Annu apskaut un sajust, ka viss ir tāpat, kā bijis, nekas nav mainījies, un Līzbete tūliņ uzsmaidīs savu silto zaļganzeltaino smaidu, ta�u prāts bremzēja apstājies, tu ta�u pats redzēji!

Jā, ko gan viņ� bija redzējis?

Ģirts apskāva Annu un noskūpstīja, un viņa atbildēja.

Bet viņi ta�u arī agrāk bija apskāvu�ies.

Jā, bet ne TĀ!

-���� Nē, es tur vairs nestrādāju. Kop� atbraucu no Londo�nas. �is tas ir mainījies�

-���� Skaidrs. Līzbet, lūdzu, paskaidro man�

Tomēr no sarunas nekas nesanāca, jo virtuvē ar joni ielidoja Grāfs un, sajūsmināti asti vēcinādams, sāka lēkāt ap Miku, cen�oties viņu suniski sabu�ot.

-���� Tā vien �ķiet, ka Viktoram ar disciplīnas mācību nav pārāk veicies, Miks pasmīnēja.

-���� Nē, viss ir kārtībā. Vienkār�i Grāfs tevi mīl un cen�as to izrādīt, Anna noteica.

Jā, Grāfs mīl. Bet tu? Un viņ� pats?

-����� Klau� Līzbet, man jāatvainojas par savu izturē�a�nos� Miks izmocīja. Viņa zilpelēkās acis bija kļuvu�as gandrīz melnas, ierasti dro�ā balss knapi dzirdama. To�reiz Londonā pēc Bramaņa zvana es jutos apjucis. Saproti, viņ� piedāvāja visu paaugstinājumu, dienesta pakāpi, nopietnu amatu, bet ar vienu noteikumu atklāt Rīgas maniaka lietu, izmantojot tikai oficiālos resursus un neie�saistot nevienu no jums. Nav noslēpums, pie kādām lie�tām mēs esam kopīgi strādāju�i un ka plānojam dibināt savu privātdetektīvu aģentūru. Dro�i vien tāpēc� Plus Bramaņa personīgā nepatika pret biju�o priek�nieku ģene�rāli Kārli Basu un Annu Elizabeti. Ta�u to Miks taktiski no�klusēja.

-��� Un kas tagad ir mainījies? Ūdens beidzot bija uzvā�rījies. Anna pielēja kafijkannu.

-��� Daudz kas. Es� mēs ar Egonu sapratām, ka palīdzība tomēr būs vajadzīga.

Kāda velna pēc viņ� piesauc nabaga pārstrādāju�os Dambergu, kur� pat nenojauta par �o braucienu uz Me�ājiem, ci�tādi būtu uzprasījies līdzi, lai kaut mirkli pabūtu pie upes?!

-��� Kāda palīdzība? Ja runājam par sakariem un datorlietām, ģenerālis un Kārlis joprojām ir Londonā. Bet es� Tu tie�ām vēlies stāstīt man� mums par savu lietu? Un kur tad noteikumi par izmeklē�anas noslēpumu? Bramanis tev noraus galvu� Garām. Ne tas!

-���� Man pie pa� kājas Bramanis ar visu ministru! Dambergam taisnība �ī lieta ir dīvaina kop� pirmās dienas. Murgaina. It kā kāds visu laiku strādātu pretī neviena pavediena, neviena pierādījuma� Turklāt� Esot karastā�voklī ar tevi, es nespēju padomāt, viņ� gribēja teikt, bet tā vietā izspēra: Man pietrūkst mūsu ikvakara apsprie�u� Krusttēvu un Kārli jau sazvanīju, viņi ielidos no rīta, Egons sagaidīs un atvedīs. Nu ko palīdzēsiet?

Ko viņ� dara? Visiem spēkiem cen�as sasiet stīgas, kuras satrūku�as un kurām pazudu�i gabaliņi. Neskanēs� Vai tie�ām Mikam svarīga tikai �ī lieta un, nonācis strupceļā, viņ� gatavs meklēt izlīdzinājumu, lai tikai to izdotos atklāt? Redzēja ta�u, kas notika upmalā� Tātad viņam tas neko nenozīmēja? Anna uzmanīgi salēja kafiju divās krūzītēs.

-���� Miku� Anna uzmanīgi ierunājās. Vai tas ir viss? Tu man neko vairāk negribi teikt?

-��� Par ko tu runā, Līzbet? Kaķītis bēra kafijā jau ceturto karotīti cukura.

Nu, Kaķīt, paldies! Nostādīji mani muļķa lomā. Bet nu labi, lai būtu!

-���� Par mums� Tevi, mani. Par Ģirtu.

Majors Miks Kaķītis brīdi klusēja, ritmiski maisīdams krūzītē pēc kanēļa smar�ojo�o, darvaini biezo melnumu.

Ko tagad teikt? To, ka viņ� ir muļķis, lūgt piedot, atgriezties un mēģināt vēlreiz? Upmalā Līzbete bija izskatījusies laimīga. Ar Ģirtu. Nenoliedzami, viņiem saskanēja. To jau sen varēja manīt. Līdzīgas nodarbes, mazāka vecuma starpība. Ģirts ir izskatīgāks, emocionālāks, spēj pateikt un izrunāt, kas uz sirds. Ne tā kā viņ��

-��� Anna, �ķiet, pēc visa, kas notika Londonā un slimnīcā, man nav tiesību izteikties. Tu savu nostāju darīji zināmu. Es to pieņēmu. Lai gan tici, tā nebija domāts. Es negribēju tevi sāpināt. Gredzenu� lūdzu, paturi kā draudzības zīmi. Tā bija dāvana no tīras sirds�

Kaķītis nolika to uz galda, nervozi iedzēra malku pārsaldinātās kafijas un sāka klepot.

Anna Elizabete klusēdama viņu vēroja.

Te nu tas bija. Bet par vēlu. Nu jau par vēlu.

Domās viņa risināja mēmu dialogu ar Kaķīti.

-��� Miku, kāpēc tu biji tik noraido�s? Es tev siltu roku, es tev soli pretī, bet tu pats�

-���� Tu ta�u zini, cik ļoti es neuzticos cilvēkiem. Neuztver to personiski.

-���� Zinu. Jutu. Un redzēju. Un nesapratu, ko darīt, lai tas mainītos�

-��� Tā nebija tava vaina. Bet paldies, ka mēģināji.

-���� Tie da�i brī�i, kad tev bija saule acīs, bija tā vērti.

-���� Tu ta�u zini, ka esi man vajadzīga, Līzbet.

-���� Tu arī. Biji. Kā cilvēks, kā labs un uzticams draugs, kā mīļotais vīrietis mīlo�s un mīlēts. Nenodalot. Ar to es domāju gan spēju izrunāties, paklusēt, vienkār�i būt līdzās un sajust, ka blakus ir īsts un dzīvs cilvēks, gan vēlmi paņemt otru pie rokas, apskaut un noskūpstīt, un tā palikt ilgi, ilgi. Jā, arī samīļot un iztrakoties. Bet tev to nevajadzēja.

-��� Līzbet� Anna�

Viņa atkal bija un reizē nebija te. �ādos brī�os Miks Kaķītis nesaprata, ko lai dara cilvēks fiziski atrodas līdzās, bet būtībā kaut kur citur. Kur? Pie kā? Ar ko?

-���� Līzbet� Anna�

*� * *

Uz terases kāpnēm noskanēja trīskār�i soļi, un virtuvē cits pēc cita ienāca Zane, dakteris Arvis Konrāds un Ģirts. Grāfs priecīgi ierūcās un pavēcināja asti. Miks pēk�ņi saju�tās ļoti lieks un nevietā.

Viss, viņiem pa�iem sava pasaulīte, nav te, ko bāzties.

-���� Līzbet, mūs gandrīz odi nokoda! Zane ierasti skaļi pa�ēlojās, izliekoties nemanām taustāmi sabiezēju�o saspī�lējumu. Un vispār laiks gatavot vakariņas! Ēdīs visi?

-���� Es� brauk�u uz Mazkalniņiem, Miks saminstinājās. Kā viena, laimīga ģimene�?

-���� Kaķīt, izbeidz! Tava māte aizbraukusi pie radiem uz Rīgu, tur neviena nav. Kas tevi baros? Bet mums būs jaunie kartupelī�i ar sēņu mērci un Līzbetes zāļu salātiem! Zane kārdināja. Tev jāēd esi noslimojies galīgi bāls.

Miks ļāvās pierunāties un palika, lai gan vēlāk lādēja sevi pēdējiem vārdiem. Kumoss spriedās rīklē, sarunas nevedās, uz jautājumiem viņ� atbildēja vienzilbīgi, pēdīgi, atteicies no kafijas un aizbildinādamies ar nogurumu, nolēma braukt mājās un nepalikt nak�ņot Pū�u Mājā. To viņ� tomēr nespēja. Zem viena jumta ar viņiem abiem�

Anna Elizabete izgāja uz lieveņa pavadīt un klusēdama noraudzījās sudrabainās toijotas sarkanajās gabarītu ugunīs. Gredzenu viņa nemanot bija ieslidinājusi Mika jakas kabatā.

-��� Kreņķējies? Ģirts, nedzirdami pienācis, uzsedza viņai uz pleciem savu d�emperi.

-���� Mazliet. Kaut kā ellīgi nelāgi ap dū�u�

-���� Kaķī�a dēļ? Mjā, nedaudz stulbi, piekrītu. Un tomēr, Līzbet, varbūt viss ir tā, kā tam jābūt� Ne tā? Viņ� cie�i apņēma Annu ap pleciem. Ejam iek�ā.

Majors Kaķītis tomēr uz Mazkalniņiem neaizbrauca. Brī�di pasēdējis otrā tilta pusē ma�īnā ar izslēgtām gaismām un motoru, nolēma, ka tikpat labi var atgriezties Rīgā un rīt no rīta pats lidostā sagaidīt atbraucējus un atvest viņus uz Me�ājiem.

Būs iemesls vēlreiz ielūkoties Pū�u Mājā. Varbūt Anna tomēr piekritīs palīdzēt� Miks priecātos, ja iecere par pri�vātdetektīvu aģentūru tomēr īstenotos. Par spīti visam.

Vai gan viņi kādi zīdaiņi, lai netiktu galā ar dzīves piespē�lētu neparastāku situāciju? Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, nekas nav neatgriezenisks to nu reiz viņ� bija iemācījies.

Varbūt �ī sāpīgā personīgā pieredze tie�i �obrīd ir vaja�dzīga, lai viņ� beidzot spētu saprast, kas ir tas, ko patie�ām dzīvē vajag un bez kā nākotnē var iztikt?

Bet vai viņ� to spēs?

TEO:

Viņ� nepamanīja manu slimību. Nu ir par vēlu. Man vairs nav, ko zaudēt.

Lai tad būtu septiņi. Septiņas dienas, septiņas krāsas, septiņas sveces. Katram viena.

*� * *

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Pū�u Mājā ieskanē�jās vietējais telefons un �erksto�a, veci�ķa balss nosēca:

-��� Nododiet Basam -ja viņ� nevēlas, lai drīzumā ciemā notiek slepkavība, aizvāciet Kalpiņu no Krustu kroga. Tur atkal notiek nelāgas lietas�

*� * *

Ģirts, kur� samiegojies bija noskrējis lejā pie telefona, brīdi apjucis pasvārstīja rokā klausuli, tad lēni kāpa aug�up.

Anna Elizabete saldi gulēja, apskāvusi spilvenu. Saim�nieces pusē, gultas kājgalī bija saritinājies Grāfs. Pavēris miegainu aci un atpazinis nācēju, suns atslāba un dziļi nopūtās.

-��� Nu nepūt, vilciņ, nepūt. Kaut kā mums tomēr nāksies sadzīvot, Ģirts pasmaidīja.

Viņ� joprojām jutās savādi kā negaidītu dāvanu saņē�mis. Daudz lielāku un nozīmīgāku nekā visi iepriek�ējo gadu skatuves apbalvojumi, kopā ņemti.

Viss bija noticis un mainījies pēk�ņi no pilnīgās bez�cerības sajūtas, Annai aizbraucot uz Londonu, un Kārļa skaipa ziņojuma par majora Kaķī�a savdabīgo bildinājumu

līdz nākamajai, jau daudz cerīgākajai ziņai par Mika pēk�ņo atgrie�anos Rīgā, baroneses, Annas un Kārļa izbraucienu uz Skotiju. Un visbeidzot Līzbetes negaidītais zvans �atbrauc man pakaļ� līdz ar visu, kas tam sekoja. Ģirts prata novērtēt likteņa doto otro iespēju.

Kaut nu tikai Anna Elizabete nepārdomātu!

�ovakar Ģirtam bija licies, ka viņa tā kā nosvārstās, ta�u tas bija tikai gaisto�s mirklis, un, jau ieejot mājā, Annas roka atkal rāmi gulēja viņa plaukstā, izstarojot mierīgu siltumu.

Bet, ja godīgi, Melderis no sirds juta līdzi Mikam Kaķī�tim. Viņam majors vienmēr bija paticis tāpat kā ģenerālis Kārlis Bass, kuru Ģirts klusībā uztvēra kā tēvu vai vectēvu.

Kā tagad veidosies viņu visu attiecības? Vai ģenerālis spēs pieņemt faktu, ka viņ�, Ģirts, izjaucis mīļotā krustdēla iespējamo laimīgo laulību? Un kā būs ar Kaķīti? �ovakar Ģirtam bija licies, ka majors labprātāk viņu no�autu, nevis sniegtu roku. Kā būs tālāk? Viņi ar Annu �ajā krastā, Pū�u salā, kamēr Mazkalniņu iemītnieki pāri upei, cits cita acu priek�ā? Vai majors turpmāk Me�ājos būs retāks viesis?

Un ko teiks pārējie pū�mājnieki? Zane ūn dakteris jaunumus uzņēma bez emocijām dzīvē gadās visādi, nav ko �ūmēties. Turklāt viņiem bija citas lietas, par ko raizēties.

Bet vecā baronese fon Berga, Kārlis, Omīte un Bi�u Miķe�lis? Nu, vismaz teorētiski, Līzbetes vecmāmiņai Annai Rozei viņ� tīri labi patika, vecā kundze nekad to nebija slēpusi. Arī Omīte, Kārļa vecmāmiņa, Ģirtu turēja mīļu.

Kārlis? Te bija ko padomāt. Zinot viņa dziļo pieķer�a�nos Annai, tāpat abu bezgalīgos strīdus un ka�ķus, varēja gadīties visādi. Bet kāpēc tad viņ� bija sūtījis Ģirtam �īs ziņas, ja tas nebija savdabīgs palīgā sauciens? Kārlis un majors Miks Kaķītis nekad nebija īpa�i slēpu�i savu rezer�vēto attieksmi vienam pret otru, un reiz Kārlis bija nīgri izmetis drīzāk viņ� novēlētu Annu Ģirtam, nevis tam pārnopietnajam ledus gabalam, kur� viņu nespēj novērtēt. Ar ledus gabalu, protams, bija domāts Miks Kaķītis.

Tā jau ir-ja Annai ar Miku kaut kas nopietns arī bija, tad tas ir tā satrūcis, ka vairs nav labojams. Todien, kad Anna Ģirtam piezvanīja, tikai aklais nebūtu pamanījis tuk�umu viņas acīs, lai cik rūpīgi to slēptu. Ja reiz tauriņu vairs nav, ar zvirbuļiem sirdi nepabarosi!

Vai viņam tagad būtu jājūtas vainīgam? Vai, izmanto�dams sievietes vājuma mirkli, viņ� gaidītā atbalsta vietā to būtu pavedis un ievilcis savā azotē? Nu gan! Varbūt tā varētu izdarīties ar jaunu, nepieredzēju�u meitēnu, ne jau ar tādu sievieti kā Anna Elizabete, kura pati izvēlas, kur� vīrietis (un vai vispār) būs tai līdzās.

Viņ�, Ģirts Melderis, turpmāk darīs visu, lai Līzbetei �ī izvēle nebūtu jāno�ēlo.

Ar �o kluso apņem�anos viņ� paslīdēja zem segas un ierotījās Annas līkumā. Mājas.

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Vienīgais, kas vēl atlicis, vienaldzīgi norobe�oties no visa notie�ko�ā, nedomāt par to un glu�i kā aukstā kara laikos neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Jo vienkār�āks un seklāks būsi, jo ilgāk dzīvosi. Salīdzino�ā mierā un labklājībā.

Pasaules pārvaldes sistēmai vajadzīga cilvēku globālā degradā�cija. Trulu aitu baru vieglāk pārvaldīt. Un muļķīgi domāt, ka mēs vai jebkura cita valsts esam pati par sevi, nē, mēs visi tiekam vadīti soli pa solītim pasaules vareno interesēs.

Nākamās paaudzes, mūsu bērni vairs nespēs sevi atra�ot, jo� �obrīd visos veidos un ar visādām pretpotēm tiek samazināta un iznīcināta cilvēces reproduktīvā spēja. Gripas vīrusi un cīņa ar tiem� It kā. Patiesībā cilvēku skaita samazinā�ana līdz zelta miljardam. Neraizējieties ne es, ne jūs tajā neietilpstam. Un gan jau ar mums pienācīgi tiks galā. Kā tas notiks? Mirkli pacietības, gan pa�i redzēsiet. Mazs kariņ�, vidēja mēroga epidēmija, mākslīgi radīta un gudri va�dīta dabas katastrofa un ne akmens uz akmeņa nepaliks.

Kā reiz dziedāja Juris Strenga profesora Moriartija lomā paliks tik ēna no cilvēces�

Tāds ir Pasaules valdnieku nodoms, kuru mūsu pakalpiņi pārcil�vēciskā centībā palīdz īstenot, sabaroti ar solījumiem un glaimiem par savu piederību pie elitārās sabiedrības daļas, kas paredzēta saglabā�anai. Tik vien vajag nedaudz naudas, nedaudz �ķietamas varas, nedaudz glaimu un� dari ar viņiem visu, ko tev vajag un ko vēlies!

Vienkār�ākās, dabai un Saulei tuvāk stāvo�ās tautiņas mēs dēvē�jam par primitīvām, ta�u viņi savā dabas bērnu tie�umā ir daudz patiesāki, īstāki un atklātāki par mums. Jā, varbūt ne tik izglītoti akadēmiskā nozīmē, varbūt ne tik izsmalcināti, pārsmalcināti un manierīgi, toties sirdsgudri, uzticīgi un uzticami.

Ja viņi saka tu esi mans draugs -, tad tā arī domā un rīko�jas, nevis ar sirsnīgu smaidu nogremdē, iedzen bankrotā vai atņem darbu, lai vietā ieliktu kādu savējo, kuru pēc tam virzīt pa karjeras kāpnēm uz aug�u, kamēr pārējie var sprāgt badā.

Viņi godā savus mazos brāļus mājdzīvniekus un savvaļas kusto�ņus. Nenogalina bez jēgas. Ir līdzās līdz galam. Neatstāj pie patvers�mju vārtiem savu laiku nokalpoju�u dienesta suni ar apliecību aiz kaklasiksnas un neizmet uz ielas kaķi ar neārstējamu audzēju, gādīgi līdzās noliekot ro�ukroni�

Viņi pazīst augus, akmeņus, ūdeņus un to dziedino�o spēku. Godā to un izmanto, nevis ar uguni, zobenu un krusta zīmi metas iznīcināt citādi domājo�os.

Nākotne? Jūs domājat, tāda pienāks? Ar obligāto cilvēku �ipizāciju un elektronisko uzraudzību? Piedodiet, es tādu nākotni nevēlos! Un, ja reiz man jāaiziet, paņem�u līdzi bariņu lielāko dergju un rie�bekļu. Varbūt kādam no tā kļūs vieglāk.

*� * *

Tādus murgus Anna neatcerējās sapņojusi kop� pērnās vasaras, kad Pū�u salas liedagā atrastie apdegu�ie cilvēku kauli aizsāka vienu no baisākajām pēdējo gadu izmeklē�a�nām, kas aizstiepās cauri vairāk nekā septiņdesmit gadiem. Toreiz Annu gandrīz ik nakti vajāja aizgāju�o dienu vīzijas pagātnes tēli, cilvēki bez sejām, tum�i un gai�i stāvi.

�īs nakts murgiem bija pat ļoti konkrēts saturs.

Majors Miks Kaķītis, nez kāpēc tērpies viduslaiku mūka drānās, krāva malku milzīgā ugunskurā, latīņu valodā skaļi skaitīdams nesaprotamus vārdus, ta�u to tulkojums vibrēja turpat gaisā: �Savi dēmoni ir katram, no tiem jātiek vaļā, ziedojot visdārgāko. Dzīve mēdz lauzt dvēseles, pārbaudot to uzticību Mū�īgajai Ugunij un Gaismai. Nav tādas lietas kā jūsu un mūsu pasaule, ir viena kopīga Laiktelpa. Ar akmenī iekaltu ētiku un uzvedības noteikumiem. Un visi, kas to pārkāpj, nonāk sārtā.�

Anna Elizabete izjuta stindzino�as �ausmas un bailes, ta�u nespēja ne atmosties, ne pakliegt likās, viņu sapinu�i neredzami valgi. Sapnis turpinājās.

Bruģēta ieliņa noveda līdz masīvām ozolkoka durvīm, aiz kurām stāvā slīpumā uz leju aizvijās kāpnes tik �auras kā viduslaiku pilīs. Vienīgi sienas nez kāpēc apdarinātas ar skaidu plati, kas reibino�i smar�oja pēc svaigi zāģēta koka. Anna kāpa lejup, nesdama milzīgu saini, ta�u ar katru nākamo pakāpienu eja sa�aurinājās un pazeminājās, līdz viņa par vēlu saprata, ka ir sagriezusies sāniski, pieliekusies un iesprūdusi, bet iespēju pacelt kāju un pakāpties atpakaļ liedz milzīgais sainis, kas izaudzis desmitkārt lielāks un pilnībā nobloķējis izeju. Zemāk gan aicino�i vīdēja durtiņas, kas, iespējams, izveda brīvībā, ta�u tās nebija lielākas par dzīvnieku durtiņām cilvēku māju ārdurvīs. Viņa mēģināja kliegt�

� liels, tum�s stāvs melnā, plīvojo�ā apmetnī, stāvē�dams ar muguru pret viņu, bezkaislīgi izteica apsūdzību laulības zvēresta neturē�anā, neklausoties iebildumos par laulības kā tādas neesamību un ilgo gadu vientulību, rūpē�joties par citiem. Anna pūlējās klauvēt pie tum�ās būtnes sirds, vaicājot: vai nevar būt tā, ka divas pasaules satiekas īstajā brīdī, lai viena otrai būtu mierinājums, sniedzot sil�tumu un pateicību? �Mierinājums ir mānīgs, pateicība nav īstās jūtas!� skanēja ledaina atbilde. �Grēka alga ir nāve. Ir septiņi grēki. Katrai nedēļas dienai viens. Ir septiņas krāsas. Katrai dienai viena. Kad būs visas kopā, debesīs aizvīsies varavīksne, un tu saņemsi algu.� Būtne pagriezās pret viņu ar seju, un Anna �ausmās apjauta, ka tas ir �oziem miru�ais Ģirta studiju biedrs Edgars, kur� reiz gandrīz bija kļuvis par viņas vīru. Viņ� apmeta Annai ap kaklu smagu ķēdi�

Skaļi kliegdama, smagi elpodama un satvērusi kaklu, it kā viņu kāds �ņaugtu, Anna pamodās un pielēca gultā sēdus� Suns izbailēs izvēlās no gultas un trauksmaini ierējās.

-���� Ku�, ku�, Sīkais, viss ir kārtībā, tas bija tikai slikts sapnis! Viņu stingri satvēra Ģirta rokas, un, lai kā Anna kārpījās, tvēriens neatslāba. Rimsties, rimsties, būs labi. Labi? Elpo, elpo!

Pamazām viņa nomierinājās. Ģirta apskāviens sniedza dro�ību, liekot aizmirst nupat redzētās �ausmas. Viņa lēni atlaidās uz vīrie�a pleca.

-���� Līzbet, kas tas bija? Atkal tāpat kā toreiz? viņ� klusi pajautāja.

-���� N-nezinu. Ceru, ka nē. Biju jau aizmirsusi, kā tas ir� Varbūt vienkār�i �odien, nē, vakar bija par daudz notikumu, Anna nopūtās. Piedod, lūdzu, ka pamodināju�

-��� Ko tu runā� Piedod?! Ģirts ierūcās. Viņ� bija �o mur�gu cēlonis, bet viņa atvainojas tipiski Līzbetes garā! Labāk nomirs, bet nelūgs palīdzību. �igli uz vēdera!

Maigā muguras un spranda masā�a jau pēc da�ām minūtēm ieaijāja Annu Elizabeti rāmā snaudā. Toties Ģirts vēl ilgi gulēja vaļā acīm, krustu �ķērsu pārdomādams dzīvi.

Viņa bija trauslāka nekā ārēji izskatījās. Viņu nevarēja atstāt vienu. Sevi�ķi naktīs�

Ģenerālis Bass un Kārlis, apkrāvu�ies savām ceļasomām un abu vecmāmiņu sūtījumiem (lēdijas tomēr bija izlē�mu�as vēl kādu brīdi palikt Londonā), stāvēja ielido�anas zāles vidū un lūkojās apkārt no Egona, kur� bija solījis sagaidīt, ne vēsts.

-���� Labrīt, krusttēv! Sveiks, Kārli! Ejam, atstāju auto pie dzeltenās līnijas� Miks Kaķītis pastiepa roku pēc ģenerāļa lielā �emodāna un strauji pagriezās uz izejas pusi. Mums atkal �P, Egons ar pui�iem jau notikuma vietā. Nedusmo�sieties ta�u, ja tagad aizrau�u jūs uz Hospitāļu ielu, bet uz Me�ājiem brauksim pievakarē. Visi. Kā pie piektdienas�

Abi uzrunātie steig�us sekoja. Ģenerālis apsēdās aizmu�gures sēdeklī, Kārlis priek�ā.

-���� �ķiet, jums te visi pekles velni paspruku�i. Kas tad nu? Bass �ķietami nevērīgi pajautāja, cie�i lūkodamies Mika sejā atpakaļskata spogulī. Viņi nesās uz Rīgu.

-��� Ir tā, kā tu saki, krusttēv, tāpēc gribēju lūgt jūsu visu palīdzību. Notiek nesaprotamas lietas, un �oreiz laikam gali stiepjas tur, kur� V-velns!!! Kaķītis strauji nobremzēja pēk�ņi uz ielas izskrēju�a pui�eļa priek�ā.

Viņa māte biezi krāsota garkājaina blondīne, Eifeļa torņa augstpapēdenēs un topiņā, kura vairāk nebija kā bija, uz trotuāra aizrautīgi pļāpāja ar tādu pa�u skaistumsaīonu inventāru, tikai otrs bērns rāmi gulēja ratiņos.

Pui�elis, aptuveni trisgadnieks, no �oka sabijies, atkrita sēdus un sāka skaļi raudāt. Tark�ķe beidzot attapās, pieļodzījās pie brauktuves, bezceremoniāli sagrāba bērnu, pie�rāva kājās un iepļaukāja, pēc tam pagriezās pret joprojām stāvo�o auto un uzbļāva: Dzert vajag mazāk, nolāpītie alkoholiķi, ka neredz, kur brauc!

Kārlis sa�utumā teju palēcās, ģenerālis Bass tvēra pēc auto durvju roktura, bet viņus apturēja Kaķī�a nogurusī balss: Nav ko. Braucam. Nav laika.

Krustdēls izskatās uz izdeg�anas robe�as, ģenerālis prātoja.

Jau Londonā viņ� bija sapratis, ka nav labi, bet Mika paziņojums par atgrie�anos Rīgā un Annas Elizabetes pēk�ņā noslēg�anās apliecināja ir sliktāk, nekā domāts.

Mika citkārt zēniski jautrajā sejā bija parādīju�ās agrāk neredzētas rūgtuma rievas, bet lūpas ik pa brīdim saknie�bās taisnā svītrā. Puika ir aplauzies. Tie�i tā, kā es brīdināju� Dro�i vien Anna. Darba dēļ viņ� tā nepārdzīvotu.

Ziņas no Londonas uz Me�ājiem un atpakaļ visu laiku bija ceļoju�as nepārtraukti par to gādāja Kārlis un Egons. Mājinieki zināja gan par grūtībām savādās izmeklē�anas gaitā, gan par Kaķī�a pēk�ņo saslim�anu un nokļū�anu slimnīcā, gan Annas atgrie�anos Me�ājos tik daudz Egons bija pastāstījis.

Tagad nu Kārlis Bass mēģināja izsecināt, kas varētu būt noticis. Negribējās ticēt, ka Anna Elizabete vienkār�i tāpat pamestu kādu no savējiem slimnīcā� Jābūt iemeslam!

-���� Mik, Līzbete Rīgā? Varbūt viņa var mūs aizvest, lai nav jāgaida vakars?

Kaķī�a sejā noraustījās muskulis. Anna ir Me�ājos.

Kārlis, kur� zināja tikpat daudz, cik ģenerālis, klusējot vēroja savādo dialogu.

Ko ģenerālis Bass �ādi cer izprovocēt? Kaķī�a grēksūdzi? Tas nenotiks. Majors klusēs.

-��� Tālāk jūs pa�i, labi? Man jāskrien. Kaķītis palīdzēja izcelt no bagā�nieka ceļasomas un nervozi pa�vadzinājās pa jakas kabatu. Te būs dzīvokļa atslēgas�

Uz lieveņa flīzēm kaut kas melodiski notink�ķēja, pie�vēr�ot uzmanību. Gredzens.

Kaķītis acumirklī to pacēla, ielēca ma�īnā, un toijota spolēdama aiznesās.

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Viņ� mani lamāja kā suni. Stundu no vietas. Neparko. Faktiski par to, ko nebija izdarījusi viņa piegulētāja. Bet man bija jābrauc pie klienta. Auto noskrēja no ceļa.

Arī pēc tam viņ� mani lamāja. Publiski. Par to sūda dzelzs gabalu. Atteicās apmaksāt slimības lapu, lai gan avārija notika darba laikā viņa radītā stresa dēj. Atlaida no darba.

Ko gan es dotu, lai redzētu viņa seju pēdējās minūtēs!

Tev nebūs sevi turēt Dieva vietā!

*� * *

Gados jaunajam operatīvajam darbiniekam Jorenam Avotiņam, kuram �ī bija pirmā patstāvīgā pieredze kā gru�pas vadītājam, divu nedēļu laikā nācās piedzīvot jau otro satricinājumu. Ierodoties izsaukuma vietā, viņam likās, ka reiz jau tā ir bijis.

Aizslēgtas durvis, slēdzenē kaut kas sastūķēts, pie dur�vīm nervozi mīņājas namu pārvaldnieks, bet viņam līdzās nikna dzīvokļa saimniece, kura to izīrējusi kādam, kas nu atļāvies nekrietnību būt beigts un pagalam. Turklāt vēl tik melodramatiskā veidā sē�ot pie divām personām uzklāta vakariņu galda ar ziediem un pusnodegu�u sveci!

Majors Miks Kaķītis sarokojās ar ekspertu priek�nieku Egonu Dambergu.

Viņi sapratās bez vārdiem. Viena uzrautās uzacs kustība mūsējais! izteica visu.

Miks bez skaņas nolamājās un pamāja Egonam ar galvu ejam iek�ā! Viņu bija pārņēmusi rezignācija labi, ies un apskatīsies, bet, ja tur pabijis Rīgas maniaks, atkal nebūs nekā izmeklē�anai noderīga viss būs nokopts, aiznests un satīrīts.

Tā arī bija. Lai gan� �oreiz nozieguma vieta vairs neat�gādināja skatuves iekārtojumu, tajā bija kaut kas perso�niskāks. Parasta dzīvojamā istaba, galds uzklāts divām personām. Tas nebija oficiāls galda klājums, kādu Miks bija redzējis Pū�u Mājā svētku reizēs, nē, tas bija kaut kas intīmāks, mājīgāks. Tā viņi ar Līzbeti senlaicīgajā, omulī�gajā Bergu nama virtuvē vakaros mēdza dzert kafiju, pār�runājot jaunumus� Iesmeldzās.

Velns, vai tie�ām viņ� netiks vaļā no domām par �o sievieti?! Tur vairs nekas nav darāms, pats vainīgs, atliek tikai sakost zobus un dzīvot tālāk.

Varbūt �ovakar viņa tomēr piekritīs uzklausīt un aprunā�ties� Tāpat kā agrāk�

-���� Vecais, atmosties! Egona skaļā balss atsauca Kaķīti īstenībā. Mēs ta�u it kā strādāt esam atnāku�i�? Rau, kur kārtēja mīlestības vēstulē! Viņ� ar roku noradīja uz galda tālāko stūri dziļāk istabā.

Tur sēdēja dzīvokļa īrnieks Pāvils Upenieks, pareizāk sakot, viņa nedzīvais ķermenis.

Ar garu adītu �alli krū�u augstumā piesiets pie krēsla, viņ� joprojām atvērtām acīm raudzījās telpā notieko�ajā, lai gan, pēc ekspertu vērtējuma, bija miris jau vairāk nekā divpadsmit stundu. No krekla krū�u kabatas līda laukā trīs�kārt pārlocītas baltas A4 lapas mala.

Nu skaidrs! Vēl viens, kur� pats vainīgs sava navē�

-Johaidī, kad tas reiz beigsies!!! Kaķītim izlauzās. Viņ� būtu gatavs kailām rokām no�miegt to mērgli, kas, �ķiet, izjuta perversu baudu, par viņiem ņirgādamies.

Nu kā viens cilvēks varēja būt tik labi informēts par krimi�nālistikas aizkulisēm, lai nevienā nozieguma vietā neatstātu neko vai gandrīz neko izmeklē�anā izmantojamu?

Lai nu ko rādītu Holivudas blokbāsteros un populāra�jos CSI ekspertu seriālos, kur no viena apdegu�a matiņa iespējams noteikt vainīgā personas kodu un adresi, Latvijas kriminālistu un tiesu mediķu ekspertiem līdz tik fantastis�kai tehnikai un datubāzu iespējām vēl tālu�

-��� Vecais, paskaties, te kaut kas ir! Dambergs satraukti iesaucās. Viņa baltā lateksa cimdā tērptā roka turēja vīna glāzi, kuras dibenā varēja saskatīt gai�us nosēdumus.

Nevar būt! Vai viņu noziedznieks būtu pieļāvis pirmo pavir��ību? Tad varbūt uz glāzes atradīsies arī kāds jauks pirksta nospiedumiņ�?

Kaķītis sajuta enerģijas pieplūdumu, ko vēl papildināja atradums otrā istabā uz darba galda stāvo�ajā datorā, e-pastā atradās pla�a sarakste ar sievieti, vārdā Dora. Var�būt tas bija saīsinājums vai iesauka? Lai nu kā, pēdējā vēstule bija viņas atbilde uz ielūgumu vakariņās. Un tas jau bija kaut kas. Ja datorekspertiem izdotos iz�ekot sievietes IP adresi, varbūt �ī Dora varētu viņiem palīdzēt ja ne citādi, tad ar informāciju par nogalināto.

Bet varbūt tie�i mistiskā Dora atbildīga par notiku�o? Pēc galda klājuma ziediem un sveces ta�u bija skaidri redzams, ka nelaiķis gaidījis sievieti. Bet vai sagaidījis? Lūk, tāds bija jautājums. Gaisā it kā virmoja kaut kas smalks un Kaķī�a degunam ļoti pazīstams�

Par pa�u slepkavības faktu �aubu nebija diez vai nor�māls cilvēks sietu sevi pie krēsla, lai tad iedzertu saindētu vīnu. Vai otrādi. Tas tehniski nebija iespējams. Turklāt atkal, tie�i tāpat kā ārsta slepkavības gadījumā, dzīvokļa dur�vis bija aizslēgtas no ārpuses, sabojājot slēdzeni. Dzīvoklī citas atslēgas netika atrastas. Secinājums viens noziedz�nieks, varbūt noziedzniece, atnācis, ticis ielaists, noda�rījis savu darāmo, pēc tam, paņemot atslēgu, aizgājis� pametot nozieguma vietu nesakoptu? Steidzās? Varbūt kāds iztraucēja?

Miks jau kuro reizi nervozi ievilka nāsīs gaisu. Labi hia�cintes. Bet to smagajai smar�ai cauri vijās kaut kas netverami gaisīgs un līdz sāpēm pazīstams. Versace! Annas smar�as!

Kaķītis bija kinestētiķis un kā tāds pasauli uztvēra ar visām maņām redzi, dzirdi, o�u, tausti vienlaikus, pat ja no malas reizēm izskatījās nesatricināmi mierīgs vai bezjūtīgs.

Apjausma, ka noziegumā varētu būt vainojams kāds vai kāda, kur� lieto tādas pa�as smar�as kā Anna Elizabete, viņu neprātīgi saniknoja. Tā likās kā svētuma zaimo�ana.

Bet varbūt� Vienā acumirklī cauri smadzenēm izskrēja vājprātīga iedoma. Un ja nu tā būtu Līzbete? Lai nu kuram, bet viņai pilnīgi noteikti pietiktu prāta, gudrības un zinā�anu apvest ap stūri viņus visus un vēl visu kinologu komandu piedevām�

Nu murgi! Kaķītis nepatikā noskurinājās, jau pati doma vien likās perversa.

-�� Tev slikti? Tu jau labu brīdi o�ņājies kā tāds pēddzinējs suns� Egons uzknāba.

Suns?/ Suns! Ģeniāli! Neko neatbildējis, Kaķītis izrāva no kabatas mobilo un nospieda �etrinieku. Ātrais zvans. Vie�ninieks bija rezervēts Annai, divnieks ģenerālim Basam, trijnieks Egonam, bet �etrinieks kinologam Viktoram Mihailovam.

-���� Ko tu ceri izspiest no tā nabaga dzīvnieka pēc tam, kad te izmīņājies vesels ziloņu bars, mūs abus ieskaitot? Dambergs aiz noguruma �erksto�ā balsī pavaicāja.

Es gribu zināt un būt pārliecināts, ka te nav iejaukta Līz�bete, Miks gandrīz atbildēja, ta�u laikus aprāvās un noburk��ķēja: Dzīvosim redzēsim�

Dambergam tomēr nebija taisnība. Viktora melnais vilks Zorro kaut ko atrada.

Nepatikā rūkdams, viņ� tuvojās nelaiķim, ilgi stāvēja tam līdzās, it kā domādams, tad ar zobiem sakampa �alles stūri un pavilka. �alle atrisa visā garumā, kā �ūska izvijoties uz grīdas. Apkārt uzvirpuļoja mazas, baltas, no vienas puses aprakstītas piezīmju lapiņas, un gaisā atkal uzvēdīja izsmalcinātais Versace smar�u aromāts.

Tev nebūs zagt.

Tev nebūs sevi Dieva vietā turēt.

Tev nebūs sve�ā mājā ka�ķi meklēt.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot.

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Tev nebūs aklam būt.

Se�ās lapiņās teksts sākās ar Tev nebūs�

Bet divas bija pilnīgi citādas: Ja nav man, nebūs arī tev.

-��� Apturiet mani!

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Viņ� bija gaidījis kādu citu es to skaidri redzēju, durvīm atve�roties. Tomēr viņam likās amizanti ieaicināt mani iek�ā un piedāvāt glāzi vīna. Tā nevajadzēja darīt. Pats vainīgs.

Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs iekārot un nodot.

*� * *

Kaķīti gaidīdami, abi Kārļi Hospitāļu ielas nelielajā virtuvītē nesteidzīgi dzēra kafiju.

-���� Ko tu par �o visu domā? Bass negaidot pajautāja savam jaunākajam vārdabrālim.

-���� Par ko tie�i? uzrunātais pārvaicāja, cen�oties iegūt laiku.

-����� Neizliecies nu! Tu tikpat labi kā es zini, kas notiek. Ja ne pat labāk� Ģenerālis viņā cie�i palūkojās. Kār�lis mierīgi izturēja urbjo�o skatienu. Gredzenu pa�manīji?

-��� Jā. Tobrīd Kārlis sev par kaunu bija izjutis acumir�klīgu prieka uzplūdu, ta�u skaļi par to neatzītos, pat vilkts pie karātavām. Izskatās, ka Līzbete viņam to atdevusi atpakaļ�

-���� Tas jau bija sagaidāms. Pēc �ādas aizskrie�anas� Bass rūgti noteica. Viņam bija �ēl krustdēla miesīgs māsas�dēls, vienas asinis! Ta�u vienlaikus viņ� uz Miku niknojās. Vai gan pirms diviem gadiem netika brīdinājis, lai nejauc Annai galvu, ja nodomi nav nopietni?

Bet trakākais tas puika nebija ļauns, tie�i pretēji labs un gai�s. �ī vārda tīrākajā nozīmē. Tikai pārāk nodevies savam darbam, modernāk sakot darbaholiķis. Tik lielā mērā, ka savos gandrīz �etrdesmit piecos vēl nav uz palik��anu ievedis mājās nevienu sievieti, lai gan nūģis īsti nav un arī ar veselību puisim, �ķiet, viss kārtībā. Ko darīt, ja viņa lielākā kaislība ir izmeklē�anas darbs? Miks daudz�kārt bija atzinis, ka profesionālajā jomā vēlas līdzināties ģenerālim Basam. Viņ� nezināja, ka dievinātais krusttēvs darba dēļ reiz gandrīz palika bez ģimenes sievai bija apnikusi vīra mū�īgā aizņemtība, de�ūras un bailes pār�nāks, nepārnāks? un viņa, sakrāmējusi �emodāniņu un paņēmusi bērnus, bija aizgājusi pie mātes. Kārlim Basam ilgi un pazemīgi nācās pierunāt viņu atgriezties�

Ta�u Anna Elizabete nav ģenerāļa salīdzino�i miermī�līgā kundze Elza, Anna ir daudz straujāka un asāka. Viņa neapmierināsies ar pusatbildēm vai pusdzīvi, viņai vajag vai nu visu, vai neko. Viņa dod, bet prasa arī pretī.

Bass bija vērojis, kā pagāju�o divu gadu laikā mainās māsasdēla pasaules uztvere no stingra un noslēgta poli�cijas virsnieka, kam ir tikai balts un melns, viņ� bija pama�zām pārvērties gandrīz sirsnīgā vīrietī, lai gan sākotnēji Mika un Annas Elizabetes attiecības bija visai drastiskas ārēji būdams skarbs un vēl labprāt apzināti kultivēdams �o dzelzs ve�a tēlu, viņ� dziļi sevī slēpa viegli ievainojamu sirdi un kaudzīti kompleksu, tajā skaitā nedro�ību pret sievietēm, ko zēniski maskēja ar bravūrību.

Toties Mika uzskati par morāli un ētiku vēl joprojām bija ļoti polāri, lai neteiktu radikāli. Ģenerālis, pats būdams jautras dabas, sirsnīgs un atvērts cilvēks, nevarēja nepa�manīt, cik smagi Mikam brī�am nācās sadzīvot ar Pū�u Mājas iemītnieku raibo baru un viņu rakstura īpatnībām. Sevi�ķi viņu kaitināja aktiera Ģirta Meldera dzīvais raksturs un brīvā izturē�anās. Turpretī ģenerālim Ģirts ļoti patika, viņ� juta lietaskoku un nemaz nebrīnītos, ja Līzbete beidzot viņā ieskatītos� Ar Ģirtu viņai būtu mierīgāk un siltāk.

Un bija vēl kas� Kārlis Bass, būdams tie�ais Mazkalniņu-Kalniņu dzimtu pēctecis, zināja un pazina vecmā�miņas māsu Veco Lavīzi, kuras neparastās spējas bija pārmantojusi Anna Elizabete. Veco policistu gai�redzīgās vīzijas nespēja ne nobiedēt, ne samulsināt, jo viņ� zināja, ka tās rada supersmalka un pārjūtīga pasaules uztvere, ta�u mīļotais māsasdēls, glu�i tāpat kā viņa māte, Kārļa Basa māsa Zelma, brī�am uzvedās kā� viduslaiku tumsoņa, piedēvējot spējas redzēt teju pa�am pekles valdniekam un viņa nelāgajiem nodomiem attiecībā uz cilvēces pastāvē��anas iespējām.

Pretēji savai mātei Miks nebija reliģiozs, ta�u Annas ņem�anos ar zālītēm, augiem, akmeņiem un meditācijām uztvēra kā nenopietnu, pārejo�u sievi�ķīgu vājību un laika kavēkli. Turpretī ģenerālis Bass, vairāk dzīvodams pa Pū�u Māju nekā pa�a Mazkalniņiem, ne vienu reizi vien bija pār�baudījis LIzbetes zāļu maisījumu iedarbīgumu, līdzot tikt galā ar saaukstēto pūsli, nierakmeņu lēkmi un sāpo�o muguru. Miks gan bija pukstējis par vizīti pie nopietna medicīnas speciālista, ta�u ģenerāli pārspēt spītībā nebija iespējams.

Ja nu tomēr Anna Elizabete ir Miku atraidījusi, jācer, ka viņam pietiks veselā saprāta izturēties kā vīram, nevis pui�elim nemēģināt atriebties Annai vai tam, kuru Anna reiz izvēlēsies, lai kur� tas būtu. Ģenerālim pret �o jauno sievieti bija īpa�as jūtas. Zinot visu, kam Līzbete savos trisdesmit-un-da�os gados izgājusi cauri, viņa beidzot pel�nījusi laimi�

*� * *

Tikmēr Me�ājos, Pū�u Mājas virtuvē, Anna Elizabete un Zane risināja līdzīgu sarunu.

-��� Līzbet, viņi �ovakar atbrauks. Visi. Ko tu domā darīt?

-���� Kas man būtu jādara? Anna rāmi piepacēla uzaci. Brīdinājuma �ests.

-����� N-nu� Jūs ar Ģirtu ta�u jau nedēļu dzīvojat kopā.

-��� Precizēsim mēs guļam kopā. Bet kopā dzīvojam mēs visi! Ari tu! Anna Elizabete pasmīnēja.

-���� Un�? Ko tu ar to gribēji teikt?

-��� Vai tev� vai tu� viņiem kaut ko teiksi? Zane izmocīja un ņēmās berzt galdu.

-���� Zanīt, beigsim izlikties! Tu gribēji zināt, vai Miks ir lietas kursā par manām un Ģirta attiecībām? Jā, jo es viņam atdevu saderinā�anās gredzenu, pateicu, ka �is tas ir mai�nījies, viņ� mūs abus redzēja pie upes apskaujamies, un lai nu kas, bet muļķis majors Kaķītis nav. Vai tas būtu jāzina pārējiem? Gan pa�i visu sapratīs. īpa�u preses paziņojumu neplānoju sniegt un īsti nesaprotu, kāda kuram daļa, ar ko, kad un kāpēc es tiekos! Zanīt, vai es atbildēju uz tavu jautājumu? Annas balsī skanēja agrāk nedzirdēta dzēlīga ironija.

-���� Līzbet, nedusmojies, es tikai� domāju par to, kas no�tiks tālāk? Mika �ēl� Draudzene mulsi centās taisnoties.

-���� Negribētos, lai viņi viens otram kaut ko nodara.

-��� Kas? Miks ar Ģirtu? Liecies mierā, nav ta�u vairs vidus�laiki! Vai tad viņi upmalā ies �auties vai duelēties ar trimmeriem? Anna negribot pasmaidīja. Visi lieli cilvēki. Ja pa�i esam ko pārpratu�i vai salaidu�i dēlī, pa�iem arī jātiek galā. Mute domāta, lai izskaidrotos.

-���� Līzbet� Zane, vēl vairāk samulsusi, ierunājās. Vai jums ar Ģirtu� nopietni?

-���� Zane� Anna, atdarinot Zanes toni, pārjautāja: Vai jums ar dakteri� nopietni?

Abas skaļi iesmējās. Spriedze atslāba.

-���� Labi, un tagad gan atzīsties kas notiek starp tevi un Arvi Konrādu? �īs nedēļas laikā viņ� jau gandrīz pār�vācies �urp ar visu savu koferīti un zāļu skapi, nāksies vēl bibliotēkas istabā doktorāta filiāli atvērt, Anna Elizabete smaidot draiski pavaicāja.

-�� Līzbet� Nu es� mēs� iespējams, precēsimies, Zane, pietvīkusi kā tomāts, izmocīja.

Patiesībā Annas jautājums nemaz tik viennozīmīgs ne�bija. Dakterim Arvim Konrādam virs doktorāta atradās mazmazītiņ� dienesta dzīvoklītis (no pa�valdības dzīvo�jamā fonda), ta�u par nopietnu apdzīvojamo platību topo��ai ģimenei to nevarēja dēvēt. Anna Elizabete klusi cerēja, ka jaunais pāris nelolo cerības uz palik�anu ievākties Pū�u Mājā, piemēram, abās aug�ējās istabās, ko līdz �im apdzī�vojusi Zane un Ģirts.

Kop� vecās baroneses Annas Marijas fon Bergas atstātā mantojuma pieņem�anas Anna Pū�u Mājā ne mirkli nav bijusi viena. (Ja neskaita to vienu nakti pirms da�ām die�nām, kad viņi ar Ģirtu palika divatā.) Pamazām vien Annas draugi, draugu draugi, radi un paziņas, kā arī viņu dzīvnieki bija radu�i mājvietu zem Pū�u Mājas jumta un attiecīgi arī viņas sirdī un dvēselē. Viņa jutās par tiem atbildīga, rūpē�jās un raizējās. Kārlis, Ģirts, Zane, tagad arī Arvis Konrāds. Miks un ģenerālis Bass. Kārļa vecmāmiņa Omīte un vectēvs Bi�u Miķelis, kuri pat pēc ziemā noslēgtajām laulībām un pārcel�anās uz Miķeļa Dravām tomēr labprāt viesojās Bergu namā. Un nu arī pa�as vecmāmiņa Anna Roze bija izteikusi vēlē�anos mū�a pēdējos gadus pavadīt dzimtas namā.

Kāda personiskā dzīve var būt namā, kur katrā istabā pa ļautiņam?

Pēdējā nedēļa bija atnesusi tīkamas pārmaiņas. Ģirts Annu Elizabeti neprātīgi lutināja nevienam neļāva modi�nāt, apdarīja rīta darbus, ieskaitot brokastu kafiju, ļaujot viņai atpūsties. Dīvaini, bet parasti uz visiem un ikvienu greizsirdīgais Grāfs Ģirtu bija pieņēmis absolūti rāmā suņa dvēseles mierā, un naktis viņi uz maiņām sargāja Annas sapņus.

*� * *

-���� Vecais, vai jūs ar Annu Elizabeti varētu mūs ar Zani pagodināt, kļūstot par vedējiem? bija viss, kas lāga dak�terim Arvim Konrādam bija sakāms par notiku�ajām pār�maiņām.

-����� Protams. Kad? bija vienīgā iespējamā atbilde no Ģirta Meldera puses.

-���� Jūlija beigās. Paldies. Arvis paspieda Ģirtam roku. Ar to vīru dialogs bija galā.

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Vai zināt, ko apgalvo psihologi? Audzinā�ana esot visefektīvākā svira, lai noturētos rāmjos un nepakļautos zemiskiem impulsiem. Varmākām bērnībā bijusi vardarbības un agresijas pieredze, kas deformē domā�anu, alkstot izlauzties. Ļauni, atriebīgi, īgni, ar visu neapmierināti cilvēki savā ziņā pa�i ir upuri, jo netiek galā ar dzīvi. Un atriebīgs cilvēks, par spīti saldajam atriebības mirklim, nevar būt laimīgs, jo negatīvais pievelk negatīvo.

Kas rada �o mīnusa tieksmi? Vienkār�a atbilde negūts ganda�rījums netaisnības brīdī.

Redz, Vecajā Derībā stāv rakstīts aci pret aci, zobu pret zobu absolūtais taisnīgums. Vienīgi ja man kāds izsit aci, es viņam ne�drīkstu par to nocirst galvu. Bet, īstenojot atriebību, smalkie aprēķini nojūk. Izdaru nevis to pa�u, bet citu, jo esmu sāpināts, man nodarīta netaisnība un es gribu gandarījumu. Ļoti daudzās situācijās likums to neparedz.

Tad atliek atriebība pats piespried sodu, un pats to izpildi.

Es tā izdarīju. Un, ziniet, neko neno�ēloju. Man nebija un nav, ko zaudēt.

-��� Nu labi, mani mīļie, savilksim galus! Ģenerāļa Basa iemīļotais omulīgais teiciens, kas arvien lika domāt viss būs labi, �ovakar izskanēja dīvaini ironiski. Miku, sāc tu!

Viņi atkal, kā ierasts, sēdēja pie prāvā virtuves stūra galda. Anna Elizabete ar Grāfu pie kājām, Zane, Ģirts, Kār�lis, Miks un ģenerālis. Trūka abu vecmāmiņu un Bi�u Miķeļa, toties viņu vietas bija ieņēmu�i ekspertu �efs Egons Dambergs, kinologs Viktors ar savu melno vilku Zorro un� Me�āju dakteris Arvis Konrāds. Tā bija gribēju�i Miks un ģenerālis.

Galdā kūpēja kafija un Annas tikko ceptā drupa�kūka. It kā nekas nebūtu mainījies�

Varētu pat teikt komanda pilnā sastāvā, īstais brīdis svi�nīgai uzrunai, Miks pasmīnēja. Tā vietā viņu gaidīja grūts uzdevums publiski lūgt mājiniekiem piedo�anu un palī�dzību. Kāpēc publiski? Tāpēc, ka diez vai �eit bija kāds, kur� nezinātu, kas īsti noticis Londonā un Rīgā, to viņ� skaidri redzēja klāteso�o sejās.

-��� Khm� majors Kaķītis mulsi nokrem�ļojās, vilkdams laiku un meklēdams vārdus.

Viņ� centās neredzēt, ka Anna Elizabete apsēdusies otrā galda galā. Kādreiz viņi sēdēja līdzās. �ovakar viņai pie labās rokas sēdēja Ģirts, pie kreisās Kārlis.

Protams, uzticamie sargi! Bet viņ�, Miks, nelūgtais akmens viesis�

-��� Es� vispirms gribētu visiem pateikt paldies, ka piekri�tāt un atradāt laiku satikties. Tā� pavasarī mēs ar krust�tēvu, ģenerāli Basu, spriedām, ka vajadzētu nodibināt pa��iem savu detektīvu aģentūru, ta�u tālāk par sarunām pie kafijas netikām. Lai gan savā ziņā SPA Kaijas lietu va�rēja uzskatīt par �īs vēl oficiāli nenodibinātās aģentūras ugunskristībām. Un nu man jālūdz jūsu palīdzība Rīgas maniaka lietā. Ir noticis tik daudz nejēdzīgu noziegumu, kuros trūkst gan versiju, gan pierādījumu, toties ir vienojo��ais elements. Vakar notika vēl viens. Oficiālā izmeklē�ana nonākusi strupceļā vai tuvu tam, un man� Mums ir vajadzī�gas netradicionālas idejas. Varbūt tas palīdzētu izkustēties no vietas. Citādi� ir sajūta, ka spolējam līdz acīm dubļos.

Anna Elizabete neuzkrīto�i paraudzījās uz Ģirtu. Viņ� paraustīja uzaci. Sagadī�anās.

-��� Turklāt� Varbūt man to nevajadzētu teikt, ta�u neat�stāj sajūta, it kā �ie notikumi tiktu vadīti no aug�as, klusi piebilda ekspertu priek�nieks Egons Dambergs.

-��� Nu, nu� No �īs vietas, lūdzu, paskaidro sīkāk! Ģene�rālis Bass paliecās uz priek�u un ieurbās viņā ar skatienu.

-����� Kaķīt, piedod, es tomēr runā�u! Dambergs dziļi ievilka elpu un izstāstīja par pirmo sanāksmi, kurā pulk�vedis Juris Bramanis tās dalībniekiem kategoriski bija aiz�liedzis kaut ar pu�plēstu vārdu kādam ieminēties par tobrīd notiku�ajām trim slepkavībām. Damberga vietnieks bija �īs sapulces gaitu ierakstījis diktofonā. Tūlīt pēc tam sekoja vadības lēmums nekavējoties atsaukt no atvaļinājuma majoru Kaķīti un viņa komandu. Cik zinu, Bramanim ar Kaķīti bija nopietna saruna�

Dambergs apklusa. Viņ� negribēja iegāzt draugu, atklā�jot viņa savādās, ambiciozās pārmaiņas pēc sarunas ar Kriminālpārvaldes �efu un iespējamā �is vietas apsolījuma.

Ta�u Miks bija nolēmis neklusēt.

-���� Saruna patie�ām bija nopietna. Neslēp�u, man glai�moja vadības atzinība par agrāk paveikto un absolūtā zaļā gaisma �is jaunās lietas izmeklē�anā. Tas likās varens izai�cinājums. Mulsināja tikai viens kategoriskais noteikums neiesaistīt un nepiesaistīt nevienu no jums, bet izmantot tikai policijas iek�ējos resursus�

-� kas būtu saprotami, sevi�ķi, ja darī�ana ar maniaku, noteica ģenerālis Bass.

-��� Teorētiski jā. Praktiski neraugoties uz zaļo gaismu un it kā absolūti visiem brīvi pieejamiem resursiem, mēs neesam tiku�i tālāk par kārtējā nozieguma traģiskā fakta konstatāciju, notikuma vietas apskati un niecīgo atradumu dokumentē�anu. Tā vien �ķiet vai nu noziedznieks ir ne�normāli gudrs un zino�s tie�i kriminālistikā, vai arī viņam palīdz kāds no iek�lietu orgāniem. Vai arī� Miks uz mirkli saminstinājās. Viņ� pats ir no mūsu sistēmas, un visa �ī lieta faktiski nav nekas cits kā viens vienīgs farss un uzmanibas novēr�ana no kaut kā cita, daudz svarīgāka.

-���� Krustdēl, tu mani biedē, Bass klusi ierunājās. Es pats par to esmu daudz prātojis, sevi�ķi, lasot tendenciozos rakstus par notieko�o kārtības un tiesību sargu aprindās, ta�u tik tālu gan neaizdomājos� Cik, tu saki, �obrīd to noziegumu? Varbūt visu pēc kārtas?

*� * *

Un atkal viss bija kā senāk. Vai vismaz tā likās�

Majors Miks Kaķītis sev pierastajā lakoniskajā stilā sniedza ātru pārskatu par visiem notiku�ajiem un �obrīd reģistrētajiem noziegumiem, pie sevis klusi cerot, ka to nav kļuvis vairāk, tikai viņi to vēl nezina�

Klāteso�ie klausījās klusējot, nepārtraucot un neuzdo�dot nevienu jautājumu. Kā nu kur� radis Anna Elizabete paralēli ātri rakstīja blociņā piezīmes un jautājumus, Kārlis domīgi plūkāja savus jau tā īsos mateļus, Ģirts kaut ko saspringti pūlējās atcerēties, bet Zane ik pa brīdim pielie�cās pie daktera Konrāda auss, lai ko ie�ukstētu. Ģenerālis Bass, rāmi pak�ķinādams apgrauzto ķir�oka pīpīti, slidi�nāja skatienu pār vakarīgās apspriedes dalībnieku sejām un domāja, ar ko gan tas viss beigsies �ī Mika dīvainā ideja piesaistīt Pū�u Mājas kompāniju Rīgas maniaka lietas izmeklē�anai.

Bet tikmēr no Kaķī�a stāstītā pamazām ieskicējās baiss zīmējums�

*� * *

Viss it kā sācies ar abām �ķietami nejau�ajām slepka�vībām Hospitāļu ielā.

-���� Pirms trim nedēļām, pa�ās aprīļa beigās, kamēr mēs risinājām SPA Kaijas raganas lāsta lietu, manas mājas kāpņu telpā tika nogalināts privātdetektīvs Henriks Lunka. Ama�tieris. Asociācijā reģistrējies nebija, lai gan da�reiz mūsu ceļi bija krustoju�ies. Glums tips, nesimpātisks, hroniski paģirains un pilnīgi neaudzināts. Tomēr viņam piemita fantastiskas informācijas ieguves spējas. Un vēl esmu gandrīz pārliecināts, ka no Lielās mājas kāds viņam noplūdināja operatīvās ziņas un varbūt arī ko vairāk. Iespējams, Lunka nestrādāja glu�i sev �ī versija �obrīd tiek pār�baudīta, lai gan neticu, ka jel ko atradīsim. Ja viņa nāve nav nejau�ība, visi gali sen jau nosieti� Majors Kaķītis smagi nopūtās.

Negribējās, ai, kā negribējās stāstīt par baisi melnajām aizdomām, kas nez no kurienes ik reizi, kad viņ� mēģināja sasummēt visas �īs lietas epizodes, atkal un atkal atdūrās pret pulkve�a Jura Bramaņa neizprotamo attieksmi un savdabīgo ieinteresētību�

-���� Lai nu kā, ar Henrika Lunkas nāvi saistās vairākas dīvainības. Vispirms viņ� aptuveni pusotru nedēļu grozījies ap mūsu māju, ar tum�i violetas krokodilādas dator�emodāniņu klēpī sēdējis uz soliņa, kaut ko vērojis, kaut ko pierak�stījis, pļāpājis ar visu zino�ajām tantēm un sētnieci. Tad savā nāves dienā stāvējis uz platformas starp ceturto un piekto stāvu, tā, lai pa logu redzētu garāmejo�os un nāko�os, vienlaikus paturot acīs arī dzīvokļus. Atliek seci�nāt, ka viņ� gaidījis un novērojis kādu konkrētu cilvēku. Gaidījis ilgi tur sabirusi gandrīz arama kārta pelnu, bet radiatori nosēdēti spīdīgi.

Lūk, bet kas tāds varēja notikt, lai viņ� attaptos lidojam ar galvu pa priek�u lejā kāpņu �ahtā, tas vēl jānoskaidro. Turklāt, kā uzskata eksperti, kritiena sākumpunkts atradies pusstāvu augstāk tas ir, no dzīvokļu platformas. Mēs pār�baudījām un apvaicājāmies trīs dzīvokļu iemītnieki neko nezināja ne par �o lietu, ne par tādu Lunku, bet ceturtajā jau pusgadu neviens nedzīvo. Arī es neesmu to iemītnieku redzējis. Khm� cik nu es vispār mēdzu būt mājās� Miks uz brīdi pieklusa, paraudzījās pie galda sēdo�ajos, skatienam īpa�i pakavējoties pie Annas, kura aizrautīgi rak�stīja piezīmes, tad turpināja:

-��� Tātad. Sākumā de�urējo�ajam inspektoram bija licies, ka Lunka varētu būt kaut kāds sadzēries bomzis, kur� uzkā�pis tuvāk bēniņiem ie�ņabot, sagribējis pa�urāt, pārliecies pāri kāpņu margām, bet nav spējis noturēt līdzsvaru un�

Ta�u ekspertīze atklāja pavisam citu amu: privātdetektīva kungam kāds �palīdzējis� satverot no mugurpuses, pār�metis pāri kāpņu margām. Bet pirms tam visticamāk, uzcienāts ar klofelīna un �ņabja kokteili, kas strauji rada bezfilmu. Tad metējs paveicis savu melno darbu, bet, lai būtu pilnībā dro�s, ar mazu, jauku āmurīti uzdevis upurim precīzu kontrolsitienu tie�i pa pakausi.

Miks pastiepās līdz sudraba kannai un vēl sev ielēja Annas gatavoto kanēļkafiju.

-���� Labi. Ejam tālāk. Nākamais upuris mūsu sētniece. Regīna Mahnova. Se�desmit gadi. Briesmīgs sievi�ķis, īsta pastardienas bazūne. Piecdesmito gadu beigās, lielās pa�domju tautu staigā�anas laikā, kā bērns ieradusies no attā�las Krievijas sād�as. Kara veterāna meita, atdzimsto�ās Lielkrievijas idejas slavinātāja, nenormāla bļaure, tenkotāja to saku no pa�a pieredzes. Krita uz nerviem pilnīgi visiem o�ņājās, novēroja.

Viņai kā sētniecei bija pienākums katru mēnesi savākt un nodot namu pārvaldei ūdensskaitītāju rādījumus, tad nu viņa �os brī�us izmantoja, lai iemestu acis visās telpās, vienalga, vai dzīvokļu saimnieki to gribēja vai ne.

Cik atceros, iedzīvotāji sūdzējās namu pārvaldei, ka pēc Mahnovas vizītēm pazūd sīklietiņas vai sasirgst un lielās mokās aiziet bojā mājdzīvnieki. Atklājās, ka viņa pagalmā izliek saindētu un ar saberztiem stikliem pildītu dzīvnieku barību. Iespējams, kādu tas varēja satracināt tik tālu, lai nolaistu dārgo Regīnas tanti pa kāpnēm, jo tie�i tā, pēc ekspertu teiktā, arī noticis brīdī, kad apkopēja mazgā�jusi kāpņu telpā grīdu, kāds viņu nogrūdis tenteriski pa kāpnēm un piebeidzis�

Katrā ziņā mūsu iecirkņa inspektors krietni ilgi kavējās ierosināt krimināllietu, cerot atrakstīties ar nelaimes gadī�jumu, un tikai laimīgais gadījums, ka no atvaļinājuma tika atsaukts Egons, ļāva saprast, ka viss ir daudz nopietnāk. Jā, iespējams, bijis strīds, dusmas, roku palai�ana, varbūt kāds gribējis sētnieci tikai pabaidīt, bet sanācis tā, kā sanācis. Dzīvē gadās visādi. Ta�u, ja tas būtu noticis nejau�i, vai gan vainīgais nedarītu visu iespējamo, lai vērstu par labu, vismaz piezvanot ātrajiem? Bet tā vietā ar āmuriņu�

-��� Miku, drīkst jautājumu? Anna Elizabete nenocietās. Viņa jau labu brīdi neapzināti un tracino�i klaudzināja ar pildspalvas galu pa galdu.

-���� Protams. Atvieglojums Kaķī�a balsī bija gandrīz sa�taustāms.

Līzbete tomēr pieslēdzās! Viss būs labi.

-���� No tava stāstījuma izriet, ka Mahnova savas dzīves laikā bija ieriebusi ikvienam, un tas nozīmē: vismaz teorē�tiski viņas nāve varētu būt izdevīga visai mājai un turpmāk visiem dzīve kļūtu tikai gai�āka. Tātad slepkava izdarījis lielu pakalpojumu, aizvācot traucēkli� Vai �ajā kontekstā var pieņemt, ka par Mahnovas bojāejas katalizatoru kļuva viņas pa�as raksturs, iedaba un� pazī�anās ar privātde�tektīvu Henriku Lunku?

-���� Līzbet, kā tu to domā pazī�anās? Kaķītis saausī�jās. Tu kaut ko zini?

-���� Nē, tīri hipotētiski. Ja Lunka bija lo�ņa un ok�ķeris un divas nedēļas kādu novēroja, būtu tikai loģiski uzska�tīt, ka viņ� meklēs otru tādu starp vietējiem, lai iegūtu maksimāli daudz informācijas. Un, ja Regīna zināja visu par visiem, iespējams, tas vienīgais, kuru vaktēja Lunka, nolēma triecienu izdarīt pirmais un tikt vaļā no abiem. Ko jus zināt par savas mājas, bet, precīzāk, tavas kāpņu telpas iedzīvotājiem? Ko saka soliņtantes?

Miks uz brīdi sastinga. Kāds viņ� ir bijis muļķis! Lika savas grupas jauniņajiem apstaigāt dzīvokļus, uzdodot triviālos jau�tājumus: vai kāds kaut kad kaut ko aizdomīgu nav redzējis un vai nav manījis violeto krokodilādas datorsomu? Faktiski �ādi brīdinot iespējamo vainīgo, ja tāds tie�ām dzīvo viņu kāpnēs.

Pārmāca nepatīkamā sajūta tikko bija izskanējis kaut kas ļoti būtisks, tikai viņ� to palaidis garām. Galvā skanēja uzmācīga sīkbalstiņa un ko tu zini par saviem kaimiņiem? Vārdus, uzvārdus, profesijas, sejas? Vai tie�ām zini? Uz ielas paej garām neatskatoties�

-���� Man cits jautājums, ierunājās Kārlis. Kas notika ar Henrika Lunkas datoru?

-����� Nav ziņu. Pazudis. Kad viņu atrada, līdzās miru�a�jam nekā nebija, Miks atteica. Arī aptaujātie mājas iedzīvotāji teicās aizvadīto nedēļu laikā to manīju�i (pro�tams, Lunka ta�u no sava datora ne�ķīrās!), tomēr neko vairāk pateikt nevarēja. Varbūt slepkava datorsomu paņē�mis, lai imitētu laupī�anu. Bet varbūt viņam bija vajadzīgs tie�i tas.

-��� Kur� atrada Lunkas līķi? Anna Elizabete pēk�ņi ieska�tījās Mikam tie�i sejā.

-��� Khm� Sētniece. Regīna Mahnova, Kaķī�a vietā atbil�dēja Dambergs. Tu domā�?

-��� Es nedomāju. Vienkār�i pajautāju, viņa iebilda. Ja Mahnova bija tāda, kāda bija, ja viņa zināja, ka Lunka kaut ko, kādu vai pat kuru meklē, varēja ta�u rasties kārdinājums arī pa�ai visu uzzināt un varbūt gūt no tā kādu labumu sev� Tikai viņa pārrēķinājās.

-��� Lizbet, tu pieļauj, ka sētniece no�iepa datoru, lai izpē�tītu, ko vai kuru Lunka te meklējis, un lai varētu meklēto personu �anta�ēt? rāmi ierunājās ģenerālis Bass.

-��� Jā gan. Vai tā nevarētu būt? Ja datoru ar visu somu nepaņēma slepkava, tad otrs ticamākais kandidāts Mahnova. Anna Elizabete sajutās nelāgi. Ko viņa tādu pateica?

-���� Annai taisnība, Miks sacīja. Es arī par to iedomā�jos un liku Mārtiņam soli pa solītim pārbaudīt Mahnovas dzīvokli. Nekā. Iespējams, nokavējām.

Miks bija ieradies no Londonas trīs dienas pēc Regīnas Mahnovas slepkavības.

-��� Viņas atslēgas bija uz vietas? iz�āva Anna. Ģenerālis Bass atzinīgi pasmaidīja.

-������������� Nē, atkal atbildēja ekspertu priek�nieks Dambergs.

-���� Nevienas. Dzīvokļa durvis bija aizvērtas tikai ar �lepera mēlīti. Bet mājas kaimiņi teicās redzēju�i viņai pamatīgu atslēgu sai�ķi.

-���� Taisnība. Bija viņai tāds �vadzēja vien. Parasti pie jostas kā tādai pils pārvaldniecei. Laikam gribēja, lai visi redz, ka viņai pieder vara, Miks atcerējās.

-��� Drīkst, es papildinā�u? pēk�ņi ierunājās Egons Dam�bergs. Miks pamāja ar galvu. Ir divas ļoti būtiskas nian�ses. Zīmītes. Abos gadījumos pie miru�ajiem tika atrasti vēstījumi.

Anna Elizabete to jau zināja no pa�a Egona agrāk stāstītā. Tik un tā viņai pārskrēja salti drebuļi. Vēstījumi� Tie nebija tikai vēstījumi. Tie bija baismīgi vārdi, kas apstiprināja izdarīto, vienlaikus uzliekot atbildību par savu nāvi pa�iem upuriem.

-���� Tātad. Pirmo zīmīti atradām zem nogalinātā privāt�detektīva Henrika Lunkas kreisā vaiga. Pirms kritiena tur nokļūt zīmīte nevarēja, un tas nozīmē tā atstāta ar pilnīgi konkrētu nolūku. Ko, starp citu, apliecina arī teksts: Es vairs nebāzī�u degunu sve�ās lietās.

-���� Un otrajā gadījumā? Ģenerālis Bass ieurbās Egonā ar skatienu.

-���� Tas pats. Otrs vēstījums bija novietots tie�i tāpat zem Mahnovas kreisā vaiga. Un tas pats lakoniskais, iro�niski precīzais atzī�anās teikums: Es klusē�u.

Telpai pārskrēja ledaina gaisa vilnis, un iezagās sprā�dzienbīstams klusums.

*� * *

-��� Bet, cik saprotu, tas vēl ne tuvu nav viss? ģenerālis Bass atsauca visus īstenībā.

-��� Jā. Turklāt ar tre�o upuri ir pavisam savādi. Majors Kaķītis ievilka elpu nākamajam netīkamajam stāstam. No�ziegums noticis Arrigā pirms krietni ilga laika, februāra beigās, kad mēs vēl risinājām to starptautiskā narkotiku karteļa lietu; un, ja tagad pēk�ņi pa dīvainiem apkārtce�ļiem neuzpeldētu informācija par toreiz notikuma vietā atrastu zīmīti ar vēstījumu, mēs par to, visticamāk, tā arī neko neuzzinātu. Pirmkārt, tāpēc, ka vietējais inspektors to par katru cenu gribējis noformēt kā nelaimes gadījumu�

-���� �tipiski� klusi nomurmināja Anna Elizabete, ta�u Miks izvēlējās nereaģēt.

-���� �un, otrkārt, tāpēc, ka pulkvedis Bramanis bija pār�ņēmis �o lietu personīgā kontrolē.

Apspriedes dalībnieki saskatījās. Atkal. Tas notiek atkal.

It kā nepietiktu jau ar Dīvainā Līgovakara lietu, kā viņi to sauca, un pagāju�ās ziemas murgu, vienlaikus risinot �etras slepkavības un cen�oties at�ifrēt starptautisku narkotiku tranzītshēmu. It kā nepietiktu ar izsmalcināto slepkavu klusajā Kurzemes piejūras ciemā, kas, slēpdamies aiz vie�tējās leģendas, nogalināja septiņus cilvēkus�

Atkal Liktenis viņiem piespēlēja lietu, kas jau pa�ā sākumā liekas baismīga, bet kas notiks tad, kad atklāsies visa, pa�gaidām nezināmā informācija?

Nepatīk man tā Bramaņa kontrole, nepatīk. Viņ� nekad neko nedara bez personiskā izdevīguma, domāja ģenerālis Kārlis Bass, atceroties kopīgi nostrādātos gadus, kuru laikā bija vērojis, kā Bramanis no izdarīga un gudra vietnieka pār�vēr�as aptauku�ā starplikā starp savu datorgaldu un ērto Kriminālpārvaldes �efa krēslu.

Un tagad viņ� acīmredzot spēlē pats savu spēli. Vai arī kāds manipulē ar Bramani, cen�oties ar viņa rokām izdarīt to, ko nevar atļauties pats, savukārt pulkvedis dara to pa�u ar saviem padotajiem. Sanāk tāda nekrietna karstu oglī�u grāb�ana ar citu rokām�

-�� Es turpinā�u� Kaķītis pacilāja tuk�o tasīti. Anna Eli�zabete steig�us pastiepās pretī ar kafijas kannu, un Mika skatiens satumsa. Ģirts cīnījās ar nepārvaramu vēlmi uz�smēķēt.

-��� Tātad. Kā jau teicu, februāra beigās kādā Arrīgas ga�rā�ā, kas pārveidota par rado�o darbnīcu, Bauskas ielas tālākajā galā, tika atrasts jauna brīvmākslinieka Nila Vē�dzeles līķis. Ar nozāģētām rokām. Asiņu �ļakatas pa visu telpu, miru�ais bija novietots krietni tālu no darba galda ar izslēgto ripzāģi, faktiski tālākajā darbnīcas galā, iesēdi�nāts atpūtas krēslā, apzāģēto roku stumbeņi glīti sakārtoti klēpī. Pakau�a vidū glu�i kā firmas zīme kvadrātveida

iedobums, acīmredzot no spēcīga sitiena ar āmuru. Jādomā, tā pa�a āmura, jo, starp citu, izmēri sakrita. Bet uz darba galda brīvās virsmas skaisti, kā lūg�anā saliktas� plaukstas�

-���� �un zīmīte� nomurmināja Anna Elizabete.

-Jā, un zīmīte, apstiprināja Miks, kura atradās upu�rim klēpī, novietota tā, lai viņ� to it kā lasītu. A4 formāta lapa, uz kuras ar pa�a Nila asinīm uzrakstīts:

-���� Kur� viņu atrada? Zane bija saslējusies un rotījās laukā no daktera Arvja Konrāda apskāviena. Ahā, kaujas zirgs sajutis labu stāstu! Anna nosmīnēja. Tikai līdz raks�tī�anai �obrīd vēl kā līdz Mēnesim�

-��� Garā�as saimniece, tās ielas sētniece, bijusī Vidzemes zonas prokuratūras izmeklētāja Lilija Leja. Kundzīte solī�dos gados, bet prāts kā �ilete! Egons Dambergs iegul�dīja savu artavu stāstā. Iecirkņa inspektors Ivars Naģis, kur� mēģināja at�auties gan jau �alis pats vainīgs -, tā no viņas dabūja, ka jau nākamajā dienā izlēma par prātīgāku iesniegt atlūgumu un iet strādāt kazino par apsargu� Es no savas puses viņai piekrītu neredzēt acīm�redzamu slepkavību var tikai hroniski stulbs vai� nopirkts kruķis.

-������������ Nu, vecais, paldies par kruķi! Miks grīni pasmīnēja.

-���� Pacentī�os atdarīt ar labu� �is miru�ais no visiem ir vissenākais. Vismaz tā bija līdz vakardienai. Bet par to vēlāk. Līdz brīdim, kad tika atrasts, mākslinieks bija nogu�lējis siltā telpā krietni ilgāk par nedēļu. Iespējamais nāves cēlonis vispirms sazāļots ar konjaka-klofelīna kokteilīti, bet, kad atslēdzies, novietots paredzētajā vietā un apstrā�dāts tā vismaz eksperti teica, analizējot asiņu �ļakatu virzienu. Uz galda atrasta tuk�a konjaka pudele, divas glāzītes protams, tīras, un �ķīvis ar sakaltu�ām citrona �ķēlītēm.

-���� Ko par upuri stāsta Lilija Leja? Starp citu es viņu pazīstu, krietna sieviete, vairākkārt esam strādāju�i kopā! Egu, tu biji klāt tai sarunā? Kārlis Bass aizkūpināja pīpīti un vainīgi palūkojās uz Annu Elizabeti, kas taktiski izlikās neko neredzam.

-��� Jā, es ar viņu esmu runājis. Lejas kundze, kā ierasts, mēne�a pēdējos datumos nākusi pēc īres maksas par garā�u. Un apmulsusi. Parasti Vēdzele nekad nav slēdzis durvis, pat uz nakti ne, lai gan bie�i tur nak�ņojis. Tagad durvis ciet, bet iek�ā skan mūzika. Viņa ar savu atslēgu atslēgusi durvis un atsprāgusi atpakaļ smaka, karstums, rokas uz galda�

-���� Pui�i, ko mēs par �o mākslinieku zinām? ģenerālis domīgi ievaicājās. Atzī�os godīgi, es no �odienas jauno mākslinieku vārdiem zinu vienīgi Ritumu Ivanovu, un viņu vairs jaunajiem īsti nepieskaitīsi. Bet darbi interesanti. Kādos ūdeņos peldēja �is Vēdzele?

-���� Pārsvarā reklāmdizains. Beidzis Mākslas akadēmijas grafiķus, aizrāvās ar datorgrafiku. Daudzu pazīstamu reklāmbil�u autors. Strādājis neatkarīgi vairākām aģentūrām vienlaikus. Kolēģi slavēja, konkurenti aprunāja. Darbnīcas telpu saimniece Lilija Leja pastāstīja vēl ko brīvajos brī�os Vēdzelem paticis ņemties ar instalācijām stiķējis kopā ādas, koku, pudeles, stieples un metāla gabalus, saucis to par konceptuālo mākslu. Viņai gan tā hroniskā netīrība jau bijusi līdz kaklam, vairākkārt gribējusi uzteikt�

-��� Pag, pag, vai tik tas nav tas pats Vēdzele, kur� ar lielu skandālu pirms pusotra gada aizgāja no Magnum Lux? Zane saausījās. Jau pusgadu viņa bija brīva no darba attie�cībām ar �o koncernu, ta�u saites nebija sarāvusi. Man gan ar reklāmistiem nav bijis gandrīz nekāda sakara, ta�u atceros bija liels burk�ķis par to, ka zem viena jumta notiek tā-ā-ā-das lietas. Kaut kas par nozagtiem projektiem. Bet kau� sit man� nost, nespēju atcerēties!

Tas sasauktos ar darbnīcā atrasto zīmīti, Miks pēk�ņi satraukti nodomāja. Tā tomēr bija laba doma saaicināt visus uz kārtīgu breinstormu, un lai Bramanis iet uz vienu vietu!

-���� Zanīt, vai tu varētu neuzkrīto�i painteresēties par �o tipu? Tev izstāstīs vairāk�

Zane vērīgi palūkojās vispirms uz Miku, tad uz Annu, kura nemanāmi pamāja ar galvu.

-���� Labi. Pamēģinā�u. Un neiedomājies, ka tas tev nāks par zilām acīm�

-��� Meitenes, bū�u jūsu parādnieks. Kaķītis tomēr bija pamanījis mēmo dialogu.

*� * *

Lielajā hallē jau labu brīdi ārdījās telefons.

Ģirtam apnika klausīties, viņ� izsteidzās pa virtuves durvīm, lai pēc brī�a atgrieztos.

-��� Tūlīt te ieradīsies Me�āju Lauksaimniecības skolas di�rektore. Es no viņas asarainās bļaustī�anās nesapratu gan�drīz neviena vārda kā vien: �Viņi to arestēja� nav slepkava� atrodiet vainīgo�! Braucu pie jums!� Ko tas viss nozīmē?

-��� Tikai to, ka Melnpils policija beidzot kādu aizturējusi par zēna nove�anu līdz pa�nāvībai, skarbi noteica Anna Elizabete. Es ar viņu nerunā�u. Lūdzu, bez manis!

14.�� nodala

�

Zem vienam debesim

-��� Anniņ, kas noticis? Ģenerālim Basam no rokām iz�krita pīpe. Tik noraido�u, lai neteiktu rupju, atbildi no Annas Elizabetes viņ� vēl nekad nebija dzirdējis. Parasti tie�i viņa bija tā, kas uzņēmās palīdzēt pat tiem, kuri palī�dzību nemaz nebija pelnīju�i.

Anna Elizabete neteica neko, tikai �vīkāja blociņā visā�dus ķeburus.

-���� Es laikam atbildē�u Līzbetes vietā. Majors Kaķītis dziļi ievilka elpu. Policijas vadība centralizēti izsludinā�jusi kampaņu tiesāto izvarotāju un pedofilu apzinā�anai kur dzīvo, ko dara, cik bīstami citiem. Kārtējās Eiropas vadlīnijas pārejai uz attālināto, elektronisko kontroli� Bet, kā jau tas pie mums mēdz notikt, daudzviet to īsteno ar drastiskām metodēm.

Me�ājos pēdējā laikā biju�i divi ievērības cienīgi noti�kumi Me�āju Lauksaimniecības skolas audzēkņa pa��nāvība, iespējams, seksuālas un fiziskas vardarbības dēļ, un Kalpiņa, izvarotāja Bruno Kalpenieka, brīvlai�ana. Div�padsmit gadi aiz restēm ir nopietns laiks, lai pārdomātu biju�o un turpmāko dzīvi, ta�u jāatceras, ka maniakus un seksuālos varmākas pāraudzināt nav iespējams. Vien uz laiku apturēt.

Pēdējā laikā bijis pārāk daudz sūdzību par to, ka �ie noziedznieki pēc atbrīvo�anās drīkst netraucēti dzīvot normālā vidē, un faktiski neviens pat neuzzina par �ādu bumbu ar laika degli. Bet ir tikai loģiski, ka vēlē�anu gadā visām valsts struktūrām pēk�ņi sāk rūpēt iedzīvotāju lab�klājība�

-���� Vecais, ar tādu runu tu varētu balotēties deputāta beņķim, ironizēja Dambergs.

-����� Nezobojies. Vakar no rīta bija sanāksme. Kārtējā. Daudz runā�anas, maz jēgas. Kaķītis noguris pārvilka ar plaukstu pār pieri. Necie�ami grauza acis. Pārslodze�

Anna Elizabete lēni piecēlās, piegājusi pie zāļu plaukta, nocēla trīs cie�i aizvākotus poķī�us un vērīgi paraudzījās Mikā darīt vai nedarīt?

Viņ� nolaida skatienu. Bija kauns, necie�ams kauns. Par savu izrunā�anos slimnīcā. Viņa spēja pārkāpt tam pāri un piedāvāt palīdzību, bet viņ�� Miks pamāja ar galvu.

Ģirts domīgi noraudzījās �ajā bezvārdu intermēdijā. Tas nebūs tik vienkār�i�

*� * *

Aiz pusaizvērtā virtuves loga no�vīkstēja grants un notark�ķēja rokas bremze. Vilka.

-���� Labi, es ie�u aug�ā. Te būs. Nomazgā acis un pārējo izdzer. Anna Elizabete nolika Mika priek�ā prāvu bieza stikla krūzi, kurā jautri griezās kumelī�u galviņas, vībotņu lapas un vēl kāds Mikam nezināms augs, un, garajiem svār�kiem plīvojot, strauji izgāja no virtuves. Mirkli pakavējies, Ģirts viņai sekoja. Piecēlās ari Zane un dakteris Konrāds.

-��� Mēs nu laikam arī� noteica Zane. Mēģinā�u sazva�nīt kādu no izdevniecības.

Virtuvē palika tikai vīrie�i �etri policisti, Kārlis un divi vilku suņi.

No ārdurvju puses skanēja nepacietīga bronzas zvaniņa �ķindoņa.

Kārlis aizsteidzās uz halli.

-��� Vai kāds man var paskaidrot, kas te notiek? kinologs Viktors Mihailovs klusi un ātri pavaicāja. �ajās mājās vienmēr bijis silti, bet �odien pat sunim zobi klab� Un Anna�

-��� Vēlāk, vēlāk. Vispirms tiksim galā ar skolas direktori, Egons pa�ukstēja.

Tobrīd Kārlis atvēra virtuves durvis, lai palaistu sev pa priek�u noraudāju�os Dzintru Vilku. Ne vēsts no pierastās cienības un di�manibas, tagad tā bija izmisusi sieviete, kas atnākusi lūgt palīdzību cilvēkiem, ar kuriem citkārt negribētu pat sēdēt pie viena galda.

Aplaidusi a�u skatienu visapkārt, viņa vīlusies pajautāja:

-��� Vai Anna nepiebiedrosies? Viņa ta�u ari pieder pie Me�āju kopienas, dzīvojam visi zem vienām debesīm�

Kaķītis sarāvās. Ak tad tā tas bija! Lai kas būtu noticis personiskajā dzīvē, zombējums direktores Vilkās smadze�nēs acīmredzot ielikts uz mū�u. Nez kāpēc viņai �ķiet, ka visiem un ikvienam būtu jāizjūt kaut kāds pienākums pret skolu, pret Me�ājiem, pret mistisko kopienu� Viņ� varēja iedomāties, cik ļoti �ie vārdi tracināja Līzbeti, kurai derdzās tuk�as runas. Miks daudzkārt bija pieredzējis situācijas, kad Anna, apnikusi sēdēt un klausīties garu plāno�anu, paņem slotu, grābekli vai trimmeri un pusvārdā iziet pla��ajā pagalmā�

-���� Basa kungs un jūs� kungi, lūdzu, palīdziet man! Dzintra Vilka bija zibenīgi ieslēgusi sievi�ķīgi lūdzo�os to�ņus. Es nezinu, pie kā vēl lai vēr�os. Viņi ieradās, apgrieza riņķī visu māju, paņēma līdzi Modri un aizbrauca. Tajā ma��īnā redzēju ari Lauri Odiņu un Vitu Lori. Bet tas ta�u ir ārprāts viņi ir mūsu skolas lepnums! Pēdējais kurss, izcili sasniegumi mācībās un sportā! Par kādām apsūdzībām, par kādiem apvainojumiem var būt runa?! Ja tam pui�elim, nu, tam Salvim Alenam, bija labila psihe, ja viņ� nolēma pats sev ko nodarīt, kāpēc par to jācie� citiem? Un vispār kāpēc jūs nepārbaudāt to Krusta kroga arestantu? Viņ� ta�u tie�i par �ādiem noziegumiem sēdējis, vai ne?

Ģenerālim Basam, klausoties �o tirādi, miermīlīgiem kāpuriņiem līdzīgās ķerainās uzacis saraucās vienā me�o�nīgā, dusmīgā līnijā. Viņ� jau atvēra muti, lai ko teiktu, ta�u majors Kaķītis izrādījās �iglāks:

-��� Vilkās kundze, mēs �orīt Rīgā, Kriminālpārvaldē, lie�lās sapulces laikā tie�i runājām par situāciju Me�ājos. Un, ticiet man, tā patie�ām ir nopietna. Tie�i jums nopietna. Ne jau pirms divām nedēļām atbrīvotais cietumnieks Bruno Kalpenieks, kur� divpadsmit gadus bijis izolēts no sabied�rības, vainojams pie tā, kas noticis un notiek jūsu vadī�tajā skolā, bet gan jūsu pārlieku liberālā attieksme, aklums un vienaldzība, ļaujot zem skolas jumta ierīkot īstu �ūsku midzeni. Tā nav draudzīga attieksme pret audzēkņiem, tā ir visatļautība un viena grupējuma uzkundzē�anās otram. Atvainojiet manu skarbumu, ta�u mēs jau ziemā redzējām, cik ļoti jums personīgi rūp savu audzēkņu likteņi.

-���� Kā jūs� Ko jūs ar to gribat teikt? Vilka mēģināja tikt pie vārda, ta�u Kaķītis neļāva.

-��� Jūsu acu priek�ā gadiem tika lauzti un kropļoti Uģa Akmeņa un viņa mātes likteņi, un varmāka bija ne vairāk, ne mazāk jūsu biju�ais vietnieks izglītības darbā Arnis Akmens, cilvēks, uz kura sirdsapziņas būtu vismaz �etras slepkavības, ja viņ� nebūtu nosities aizturē�anas operācijas laikā. Vai nav ironiski, Vilkās kundze? Tik mazs zemes stū�rītis, un tik ļoti nezināt par to, kas notiek lidzās? Dzīvojam ta�u visi zem vienām debesīm�

-���� Jūs� nevarat� jūs ta�u nezināt� Vilkai nobālēja cie�i sakniebtās lūpas.

-���� Atklāti sakot, mani tas neinteresē, majors Kaķītis skarbi atteica. Krimināllietas ir uzsāktas, ar tām strādās citi. Ne es, ne ģenerālis Bass izmeklē�anā nepiedalīsimies. Un arī neiesaistīsimies ne jūsu labā, ne pret jums, ja vien Me�āju notikumi nekrustosies ar citām lietām, kā tas �eit nereti gadās. No tā gan neviens nav pasargāts.

-���� Tātad jūs mani nevēlaties pat uzklausīt? Dzintra Vilka saslējās kā saniknots vērsis.

-�������������� Nē, kāpēc ne, ģenerālis Kārlis Bass rāmi novilka.

-���� Runājiet, tamdēļ jau esat atnākusi.

-��� Redziet, viss nav tā, kā varbūt izskatās, beidzot tikusi pie vārda, Dzintra Vilka bezceremoniāli apsēdās senlaicī�gajā krēslā galda galā un smagi atzvēlās pret polsterēto atzveltni, kas brīdino�i nokrak�ķēja. Grāfs un Zorro pabāza ziņkārīgus, melnus purnus no galda apak�as, acumirklī iedzenot direktori klusās �ausmās. Viņai ne pārāk patika suņi kā tādi, bet policijas suņi, jo īpa�i lieli vilki, burtiski paralizēja gan gribu, gan runas un kustību spējas.

*� * *

Dzintra Vilka jau sen bija prom, bet vīri kā sarunāju�i joprojām sēdēja pie vaļējām virtuves durvīm. Sarunas pēcgar�a bija pārāk riebīga, gribējās to izvēdināt.

Kārlis uz bridi bija aizgajis uz savu darbistabu, Egons un Viktors uz lieveņa smēķēja.

-���� Krusttēv, tu ta�u netici tam, ko viņa stāstīja? Miks Kaķītis pēk�ņi ievaicājās.

-��� Pati par sevi vai par aizturētajiem jaunie�iem? Ģene�rālis Bass domīgi kūpināja pīpi.

-��� Abējādi. Klau, bet ziemā viņa ta�u tāda nebija, vai ne? Toreiz, kad mēs piespiedu kārtā pārcēlām Ziemassvētku koncertu no Me�mui�as uz Lauksaimniecības skolas aktu zāli. Cik saprotu, viņa �ogad pamatīgi izmantojusi Annas Elizabetes aģentūras pakalpojumus?

-��� Diem�ēl jā, ģenerālis drūmi pamāja ar galvu. Mak�sāja Līzbetei mazāk nekā pusi no minimālās, bet par to pretī izspieda ne tikai teātra nodarbības vien. Un nu izplānojusi pārņemt kultūras un izklaides pasākumu organizē�anu redz, skolas telpas esot piemērotākas, ari resursu viņiem vairāk!

-���� Nu, nu, un kur� tad viņai tos rīkos? Kaķītis grīni pasmīnēja.

-�������������� Vilka bija domājusi Līzbeti� Bass samiedza acis.

-����� Būtu ta�u izdevīgi atņemt viņai pa�valdības jumta līgumu, savākt pasūtījumus un attiecīgi finansējumu sev, nolikt Annu uz nepilnu aldziņu, piespiest strādāt savā labā, bet pa�ai gozēties saulītē.

-���� Bet� Miks strauji ievilka elpu, lai paustu viedokli.

-���� Bet mūsu Līzbete nolika viņu pie vietas atbrauca no Anglijas un uzmeta Vilkai galdā atlūgumu. Pateica, ka nespējot sastrādāties, ja partneris nav godīgs. Abi ar Ģirtu taisīs Me�mui�ā Rado�o centru tādu kā alternatīvu kul�tūras namam, kur da�āda vecuma ļaudis varētu atrast sev kaut ko darāmu. Es jau pieteicos vecākās paaudzes deju ansambli un korī, reiz ta�u biju varens dziedātājs un dejo�tājs! Ģenerālis pasmaidīja ūsās.

Majors Kaķītis satriekts domāja.

Neko no tā viņ� nebija zinājis. Tik pārņemts ar savu darbu un karjeru, ka palaidis garām, kas notiek ar tuvāka�jiem cilvēkiem� Ko viņ� zina par savu krusttēvu, par viņa dzīvi un piepildītajiem vai nepiepildītajiem sapņiem? Ko par Annu Elizabeti, ja, protams, atmet pa�a iedomību, ka viņa varētu pakārtot savu dzīvi viņējai kā tāda samuraja sieva?

Viņ� vēlas turpināt karjeru iek�lietu sistēmā, vilina arī ideja par privātdetektīvu aģentūru, vienīgi biedē nezinā�mais kā sākt, vai izdosies?

Bet Anna? Vai viņa domā tāpat? Vai piedalīsies? Līzbetes unikālā intuīcija būtu īsti vietā, lai ko viņ� savos pārguruma murgos būtu izmuldējies slimnīcā.

Ta�u tagad, kā izskatās, Ģirts sargā Annu vēl niknāk nekā Grāfs ar suni vismaz kaut ko var sarunāt, ar Mel�deri nav pat ko mēģināt� Jau ziemā, toreiz, kad Anna Elizabete, ieraudzījusi no ezera izvilkto slīkoni, savu melno biedu, bija noģībusi turpat uz ledus, Miks Kaķītis Ģirta sejā bija nolasījis, ka Annas dēļ viņ� gatavs jebkuram sprandu aplauzt, ta�u tobrīd nebija pievērsis tam uzmanību.

Bet velti�

*� * *

-���� Nu, Belcebuls izdzīts? Anna Elizabete, nemanāmi ienākusi virtuvē, jautrā balsī ievaicājās. Viņa izskatījās tik mo�a un atpūtusies, ka Miks no�ņirkstināja zobus.

Nu protams, viņi ta�u aizgāja divatā, un, kā zināms, vis�labākā atpūta ir divvientulība.

Majoram Kaķītim prāta nevarēja ienākt, ka Lizbete un Ģirts bēniņos kārtoju�i arhīvu.

-��� Jā, aiznesās kā velns ar vējlukturi, sēra smaka vien palika pāri, tagad cen�amies izvēdināt, atjokoja nupat ienāku�ais Egons Dambergs. Klau, vajadzētu turpināt�

-��� Es pasauk�u pārējos. Viņa apsviedās uz papē�a un, brun�iem plīvojot, aizsteidzās.

V-velns, Līzbete izskatās tik sasodīti labi�

Kaķītis paberzēja pieri un ielēja sev vēl kafiju.

-���� Kas tur īsti bija ar tiem Vilkās prote�ē? kad visi atkal bija ieņēmu�i agrākās vietas un galdā kūpēja svaiga kafija, Anna Elizabete pavaicāja. Ko viņa gribēja?

-��� Kā ko? Lai izpestī dārgos eņģelī�us no Melnpils īslai�cīgās aizturē�anas izolatora, kur viņi, protams, nokļuvu�i nevainīgi kā jēriņi, Miks paironizēja un uz brīdi apklusa, pārdomājot, cik no �obrīd zināmā drīkst stāstīt. Jūs jau saprotat� tam, ko teik�u, līdz izmeklē�anas beigām jāpa�liek �ajās sienās.

Mums jau sen, kop� ziemas notikumiem, bija zināmas aizdomas, ka ar Me�āju Lauksaimniecības skolu kaut kas nav kārtībā bijām saņēmu�i vairākus nopietnus signālus, ka �īs skolas IP adrese pārāk bie�i figurē aizdomīgās interneta vietnēs, kur tiek propagandēta un provocēta vardar�bība, arī seksuāla, un rasu naids. Devu savējiem uzdevumu novērot un ziņot, bet, tā kā zināmu laiku nekas ievērības cienīgs nenotika, par Me�āju skolu aizmirsu. Un nu� �ī pui�eļa pa�nāvība� Vienlaikus vairākās tīmekļa vietnēs no skolas datoriem ievietoti aicinājumi nesamierināties ar citā�dajiem, kas bojā nācijas genofondu un karmu. Un tamlī�dzīgas nelādzības�

-��� Klau, Līzbet, tu dro�i vien to pui�eli pazini, kāds viņ� bija? Tie�ām�

-��� Ko tie�ām? Ja tu domā, vai viņam bija citāda seksuālā orientācija, tad jā, iespējams, lai gan neesmu ne klīniskā psiholoģe, ne seksopatoloģe, ne antropoloģe, lai izskaid�rotu, kāpēc tā varētu vai nevarētu būt, Anna domīgi atbildēja. Ta�u ja runājam par novērojumiem� Jā, Salvis Alens patie�ām bija skolasbiedru zobgalību un apcel�anas objekts. Trausls augums, izteikti meitenīga, līgana gaita, lipīgi manierīga runa un �esti, bet galvenais savos �etr�padsmit gados, kad interese par pretējo dzimumu ir pilnīgi normāla parādība, viņ� burtiski fanoja par vecāko kursu pui�iem stundām varēja sēdēt sporta zālē, vērojot, kā viņi spēlē basīti vai voleju, bet, aicināts piebiedroties, vienmēr sarka un bēga prom. Reiz lielie pui�i pieķēra viņu lūram pa atslēgas caurumu zēnu du�as telpā, toreiz Salvis smagi atrāvās un salauztā deguna dēļ ilgi neapmeklēja skolu. Bet pēdējā laikā viss bija it kā normalizējies. Viņ� bija sevi atradis mākslinieciskajās aktivitātēs. Lai gan� Kad skolas talantu konkursā Alena atveidotais Maikls D�eksons tika izsvilpts kā pārāk tizls, viņ� vairākas dienas nebija skolā.

-���� Vai puisim bija draugi? Kaķītis pavaicāja.

-Jā un nē. Nē, ja runājam par skolasbiedriem. No Alena vairījās visi gan pui�i, gan meitenes. Un, jā, viņam bija labas attiecības ar informātikas un fizikas pasniedzēju Maigoni Pēdu. Abus vienoja interese par datoriem, stundām ņēmās pa laboratoriju� Anna pēk�ņi aprāvās, it kā sapra�tusi, ko nupat pateikusi� Tu gribi teikt�?

-��� Es vēl neko negribu teikt. Tāpat negribētu arī, lai kāds no �īs mājas bāztu tai lietā degunu. Tur ir tāda melna un lipīga dūksts, ka, ja mēs tiksim līdz laimīgam galam, Zanei publikācija garantēta, to es apsolu, Miks cieti noteica.

-��� Bet� vai tie �aļi patie�ām varētu būt vainojami Alena nāvē? Tā bija pa�nāvība?

-��� Līzbet� Visam savs laiks. Pacieties. Kad varē�u, izstās�tī�u. Pagaidām milzīgs paldies par informāciju, tā ļoti palīdzēs. Sirsnīgi domātais smaids sanāca �ķībi greizs.

-����� Labi, draugi, mums vēl tāls ceļ� ejams, ja gribam �onakt izrunāt visus noziegumus, ekspertu priek�nieka Egona Damberga balsi ieskanējās nogurums un viegla neie�cietība. Piedodiet manu steigu, ta�u ir piektdienas vakars, un es pat �eit dzirdu, kā Melnupē lēkā vimbas�

Visi skaļi iesmējās. Damberga spēja izkliedēt pat vissa�springtāko situāciju bija patiesi leģendāra. Tie�i tāpēc viņu tik labi ieredzēja gan priek�nieciba, gan operatīvais sastāvs.

-��� Egum taisnība. Tātad kur mēs palikām? majors Kaķī�tis retoriski pajautāja.

-���� Pie izbiju�ā Magnum Lux reklāmdizainera Nila Vēdze�les, un jūs aizsūtījāt mani ievākt informāciju, attrauca Zane. Tad nu ziņoju man ir da�i interesanti jaunumi. Teikt tūlīt?

Kaķītī cīnījās vēlme nepacietīgi iesaukties jā, sper laukā! ar nepiecie�amību izstāstīt līdz galam par nozie�gumiem. Nē, visus jautājumus un komentārus pēc tam!

-��� Labāk vispirms tiksim galā ar kopsavilkumu. Tur ta�u nav nekas dego�s, Zanīt?

-���� Mierīgi pagaidīs, viņa norūca, mazliet sapīkusi par noraidījumu no spēles laukuma.

-��� Tad nu tā. Tajā pa�ā dienā, kad, atlidojis no Londonas, tikos ar Bramani un pārņēmu lietas, pievakarē notika vēl viens noziegums. Tāds pats rokraksts, tādas pa�as metodes no ārpuses aizslēgts dzīvoklis, pazudusi atslēga, iek�ā skaļi dārd mūzika, bet miru�ais atstāts tādā pozā, kas jau pati par sevi ir vēstījums. Plus vēl zīmīte.

Majors ātri un konspektīvi pārstāstīja sabiedrības krē�juma smalko kai�u speciālista ginekologa Gideona �imanska grotesko nāves ainu, neaizmirstot nedz viņa valdo�nīgās sievas Rebekas dusmu izvirdumu, nedz pārvaldnieka un sētnieka nīgro bubinā�anu�

-���� Tad tu saki dzīvoklis bija tuk�s? pavaicāja Kārlis Bass.

-����� Pilnīgi. Tajā neviens neslēpās, mēs rūpīgi pārbaudī�jām. Ekspertu sākotnējais slēdziens miris vismaz divpa�dsmit stundu, bet vēlākā sekcija apliecināja vairāk nekā diennakti.

-��� Un nekas nebija pazudis? Nauda, dārglietas, antikva�riāts, datortehnika?

-���� Nekas, izņemot seifa atslēgu un datora cieto disku.

-���� Kā tā? Kārlis iepleta acis. Viņam kā datoriķim acu�mirklī bija āķis lūpā.

-��� Vienkār�i. Rūpīgi izskrūvēts, izņemts un aiznests līdzi. Strādājis zinātājs, ar vieglu smīnu noteica Egons Dambergs, klusībā uzjautrinādamies par uzdevumu, ko tūliņ sagādās savam gados jaunākajam ne-policijas kolēģim, kura unikālās spējas un zinā�anas augsti vērtēja. Saki, Kārli, kurā gadījumā tu zagtu datora cieto disku?

-��� N-nu� Pirmām kārtām tad, ja man trūktu laika. Ja es nevarētu uz sitienu to nokopēt. Lai tiktu pie kādas e-pasta sarakstes un/vai privātajām datubāzēm dokumentiem, līgumiem, rēķiniem, fotogrāfijām. Lai izpētītu visu citu pie�ejamo informāciju. Varbūt lai atrastu kaut ko, kas attiecas tie�i uz mani. Lai slēptu pēdas gan par meklēto, gan par manu esību. Nu, kaut kā tā� Kārlis prātoja, skaitīdams līdzi uz pirkstiem. Atbildēju?

-��� Jā gan. Paldies. Dambergs nosmaidīja.

Patie�ām ziķeris!

-������������� Tikai viena nianse� klusi ierunājās Anna Elizabete.

-���� Disku varēja paņemt, arī vēloties novirzīt uz viltus slie�dēm vai, tie�i pretēji, lai kaut kam pievērstu uzmanību�

Majors Kaķītis saausījās. Ko viņa nupat pateica? Novirzīt? Nē, pievērst uzmanību? Vēl viens vēstījums? Sak te bija kaut kas, ko jums vajadzētu redzēt? Tāpat kā seifā, ko gan bija izdevies dabūt vaļā, bet kas bija tuk�āks par tuk�u viss saturs aiznests līdzi.

-��� Labi, bet tādā gadījumā kā jūs skaidrotu apstākli, ka miru�ais savā gultā tika atrasts kails, ar rokām un kājām piesiets pie gultas stabiem, ta�u intīmu attiecību viņam nav bijis. Toties acis gan aizlīmētas ar santehnisko sko�u, kuru noraujot miru�ais paliktu bez skropstām un uzacīm. Sazā�ļots ar ierasto kokteilīti konjaks plus klofelīns, ta�u nāves cēlonis bijis nāvējo�a anestētiķa lidokaīna hidrohlorīda injekcija. Ģenitālijas delikāti piesegtas ar A4 lapu, viens vienīgs teikums datorrakstā: Man bija acis, bet es neredzēju. Nekur neviena pirkstu nospieduma, neviena nepiederīga matiņa vai diedziņa. Toties slepkava aiznesis līdzi visas upura drēbes un gultas pārsegu. Kāpēc tā?

-��� Drīkst, es izteik�u minējumu? ierunājās līdz �im klu�sēju�ais dakteris Arvis Konrāds, mulsi knibinādams īk�ķa nagu. Viņam �ādas vakara apspriedes pie kafijas bija kas jauns, bet nu, �ķiet, nāksies pierast, ka �ajās mājās par noziegumiem runā tāpat kā citviet par koncertiem vai teātru pirmizrādēm. Galu galā ar ko tad tie viens no otra at�ķiras? Izdoma un īstenība? Vai tomēr izdoma un izdoma? Konrāds nokrem�ļojās un saņēmās: Vai nevar būt tā, ka noziedznieks �ādi centies upuri maksimāli cilvēciski pazemot? It kā norādīt uz viņa visvājāko vietu. Iespējams, liekot izjust to, ko reiz izjutis pats.

Daktera teiktajam bija bumbas sprādziena efekts.

Maksimāli pazemot? Cilvēciski pazemot? Kur kaut kas tāds varētu būt iespējams?

-��� Klausieties, bet Arvim taisnība! Anna iesaucās. Kur gan vēl cilvēks jūtas tik bikls, nobijies un, jā, iespējams, arī pazemots sava ķermeņa fizisko un garīgo problēmu dēļ, ja ne ārsta kabinetā? Un, pasarg Dievs, ja ārsts izrādās cilvēciski nelabvēlīgs, sadistisks, varu izbaudo�s vai� viņa pieklusa, skatiens aizklīda tālumā, uzstāda nepareizu diagnozi�

Majors Kaķītis skatījās uz viņu, acu neatraujot. Lūk, tas atkal notika! Līzbete vienkār�i skaļi formulēja to, kas jau vai�rākas dienas bija urdējis viņa zemapziņā. Ārsts. Nepareiza diagnoze. Atriebība, maksimāli pazemojot.

-��� Bet tad jau� viņ� iesāka, nespēdams noticēt, kai�lums, sko�s, injekcija, datubāze�

-���� � varētu norādīt uz ārsta pacientu vai pacienti, kam godātais medicīnas korifejs reiz noteicis nepareizu dia�gnozi, un tas radījis palieko�as fiziskas vai psiholoģiskas sekas. Kailums lai ārsts sajustos līdzīgi pacientam apska�tes vai procedūru laikā. Bezpersoniski, anonīmi, ķerme�niski. Injekcija nu, tas tāpat skaidrs. Nāve. Bet, lūk, sko�s� Anna Elizabete pieklusa. Bezpalīdzība. Aklums. Nespēja mainīt situāciju. Vai varbūt� Tu teici bez skrop�stām un uzacīm? Arvi, kurām slimībām un kuros gadīju�mos raksturīgas �ādas fiziskās pazīmes? Galvas matu un ķermeņa apmatojuma izkri�ana?

-����� Nu, skuķi, tu esi vella pulveris! Ģenerālis Bass sa�jūsmā skaļi uzsita sev pa celi un pastiepās pēc pīpes, ta�u atlika to atpakaļ uz galda. Atliek vien atrast godātā dak�tera pacientu reģistru, izpētīt, kuriem biju�as atbilsto�as diagnozes. Un aprunāties.

-���� Baidos, krusttēv, ka ar to nebūs tik vienkār�i, Miks nopūtās. Kā jau minēju, daktera �imanska mājas datora cietais disks ir profesionāli izoperēts un aiznests tie�i tāpat kā seifa saturs tur tagad peles varētu futbolu spēlēt. Dār�gā sērojo�ā atraitne Rebeka �imanska paziņoja, ka nezinot, ko vīrs glabājis seifā, bet, iespējams, tur atradu�ies privāto pacientu faili. Tā ka� Var tikai iedomāties, cik konfidenciāla un vērtīga informācija �obrīd ir mūsu noziedznieka rīcībā un kā to var izmantot� �imanska īpa�i uzsvēra slavenības, biznesmeņi, politiķi� Situēti. Un visi nāku�i pie Gideona �imanska uz mājām�

-���� Paga, Kaķīt, nesvied plinti krūmos! Kārlis nerakstu�rīgi familiāri viņu uzrunāja. Viss varbūt nav tik ļauni, kā izskatās. Neviens datubāzes īpa�nieks to nekad neglabās tikai vienā eksemplārā, noteikti kaut kur jābūt rezerves kopijai kompaktdiskam, fle�am, teraboksim, jebkam un jebkur. Vai jūsējie patie�ām pārbaudīja visas iespējamās vietas?

Miks Kaķītis sastinga un saskatījās ar Egonu Dambergu.

Kārlim ta�u bija sasodīta taisnība! �odienas tehnoloģijas pilnīgi noteikti pieļāva, ka viņu meklētais mierīgi varēja atras�ties kādā grāmatā, fotoalbumā, sērkociņu kastītē, suvenīrlādītē jebkur!

Bet tas savukārt nozīmēja, ka ārsta mājās un ari oficiā�lajā darba kabinetā jāsarīko otrreizēja apskate un faktiski jāizjauc viss pa sastāvdaļām. Ja Kārlim taisnība, un, vis�ticamāk, tā ari ir, �ajā datubāzē varētu būt ieslēpts tas slepenais pavediens vārds un uzvārds, kas ļautu izkļūt no bezvēja zonas, kurā viņi atradās visu pēdējo nedēļu.

-���� Egu, piedod, bet zivīm un Melnupei būs jāpagaida, Miks uzrunāja Dambergu, kur� acu priek�ā sa�ākstēja līdzīgi savītu�am gurķim. Rit agri mēs ar tevi, Viktoru un Zorro braucam uz Rīgu. Mēģināsim labot savas kļūdas. Ja vien jau nebūs par vēlu�

15.�� nodala

Esmu grēkojusi!

-���� Vai kādam ir vēl kas jautājams par �o lietu? ener�ģiski ievaicājās majors Kaķītis. Izredzes beidzot izkustināt iestrēgu�o vezumu un varbūt pat atrast ja ne meklējamās personas vārdu, tad vismaz norādi uz to spārnoja.

-��� Man. Pat nejautājams, bet piebilstams. Egons Dambergs, iek�ēji saņēmies, bija ticis pāri dusmām par mak��ķerē�anas prieku zudību. Tikko atcerējos divas lietas toreiz, pēc pirmreizējās �imansku dzīvokļa apskates, kad kāpņu telpā runājāmies ar Strēlnieku ielas tre�ās mājas pārvaldnieku Maksi Mazo, viņ� minēja, ka nelaiķa daktera sieva Rebeka esot ļoti dominējo�a, nu, īsts grenadieris, ar kuru dzīvojot ikviens mestu kāju pār ilksi. Arī pati �imanska kundze pēc ilgas minstinā�anās nenoliedza, ka vīram varētu būt bijusi mīļākā, viņ� bijis ļoti temperamentīgs. Savukārt sētnieks Gunārs Zvirbulis, kur� atmūķēja durvis, brīnījās par mūziku, kas skanēja istabā, proti, dakterim ma�īnā paticis klausīties Radio Klasiku, bet dzīvoklī vāj�prātīgā skaļumā dārdinājusi Metallica.

-���� Kur� albums? painteresējās Anna Elizabete.

-���� Tas nebija albums. CD pleijerā ievietotajā diskā bija viens skaņdarbs. The Unforgiven.

-���� Nepiedots� Papildinājums tre�ajam vēstījumam� viņa no�ukstēja.

-���� Tie�i tā. Dziesma vienkār�i novilkta no interneta, uz datora iecepta matricē un uzlikta, lai grie�as pa riņķi. Vai no �ī viendziesmas diska iespējams kaut ko izspiest? Atminos, toreiz vēl nodomāju -jāiedod Kārlim, viņ� noteikti atradīs to, ko nespēj atrast citi, nosmaidlja Egons Dambergs. Kārlis, to izdzirdot, acu priek�ā izauga par galvas tiesu.

Jau ar vienu �ādu neatklātu lietu pietiktu, lai, nopludinot to presē, iesētu paniku visos pilsētas iedzīvotājos, kur nu vēl, ja tādas slepkavības biju�as vairākas, Miks atcerējās savas domas, kas bija aizskrēju�as gaisos tūlīt pēc pirmās infor�mācijas par maniaku.

*� * *

Pulkstenis rādīja pustrīs naktī. Viņi bija aizsēdēju�ies. Ta�u tas vēl nebija viss.

-Ja vēl esat pie saprāta un dzīvības, ātri izstāstī�u par pēdējo dienu notikumiem. Vai arī ejam gulēt un turpinām agri no rīta? Nē, tad mums jābrauc uz Rīgu, Kaķītis skaļi prātoja.

-���� Tagad! vienbalsīgi izsaucās ģenerālis, Anna, Kārlis un Ģirts. Zane snauda uz doktora Konrāda pleca, pa brīdim klusi iesvilpjoties.

Pārējie saskatījās. Lai guļ! Negribējās modināt.

-��� Sākumā �ķita, ka nākamā lieta uz mums nemaz neat�tiecas, tomēr izrādījās cie�i saistīta trīspadsmitgadīgas meitenes, Ditas Krastiņas pazu�ana. Māte domāja, ka bērns ir nolaupīts, tāpēc pirms nu jau trim dienām atskrēja pie Bramaņa pēc palīdzības, un viņ�, kā parasti, �o lietu uz�grūda mūsu nodaļai. Kad parunājos ar izmisu�o māti Maiju Krastiņu, pirmais, kas uzkrita viņai par meitu ir pārsteidzo�i neobjektīvs viedoklis, es pat teiktu viņai gan ir acis, ta�u viņa neredz, ka bērns savus vecākus glu�i vienkār�i ienīst. Par spīti māmiņas apgalvojumam mēs ģimenē dodamies gulēt ar sauli sirdī. Tā vietā, lai izrunātos un sniegtu pusaudzei �ajā vecumā tik nepiecie�amo mīlestību, vecāki pāri galvai aizņemti ar drīzumā gaidāmo mazuli, bet vecākais bērns tiek no�ķūrēts prom no acīm uz skolu, kori, dejām, tenisu, peldē�anu. Ne minūtes sava laika.

Toties viņas istabā mēs atradām grēdu kosmētikas, da�toru ar interneta pieslēgumu un e-pasta saraksti ar kaut kādu Teo, kam pazu�anas dienā tika adresēta vēstule ar izmisīgu lūgumu �atbrauc man pakaļ uz skolu, negribu vairs redzēt viņu pretīgos ģīmjus, lai pa�i tiek galā ar to krupi!�. Jautājums �obrīd tikai viens: kur tas skuķis palicis? Pie kā slēpjas?

-��� Krupis dro�i vien ir gaidāmais bēbis, Anna skaļi mi�nēja, pārsteigdama Miku Kaķīti, kuram �ī atklāsme bija nākusi krietni ilgāk un grūtāk, savukārt Teo� varētu būt saīsinājums no Teodora un attiekties tiklab uz vīrieti, kā sievieti�

Mika Kaķī�a smadzenēs iemirgojās sarkanā lampiņa. Teo� Teodors. Vīrietis. Sieviete.

-��� Ir vēl kas, manīdams �efa apjukumu, sarunas pave�dienu pārņēma Egons. Tajā pa�ā dienā meitenes māte savā e-pastā saņēma nepārprotamu draudu vēstuli: Ja nav man, nebūs arī tev. Sūtītājs teo@teo.net . Kārli, es gribētu tev ko lūgt�

-���� Nojau�u. Jau meklēju, Kārlis izvilka no jakas kaba�tas savu jaudīgo plan�etnieku un ienira ciparu pasaulē. Ar katru mirkli viņa slaidie pirksti uzņēma arvien lielāku ātrumu, bet pelēkajas acīs iespīdējās aizrautības liesmiņa. Viņ� bija savā elementā dzina pēdas.

Anna Elizabete aizdomājās:

Ja nav man, nebūs arī tev.

Es vairs nezag�u.

Es klusē�u.

Es vairs nebāzī�u degunu sve�ās darī�anās.

Man bija acis, bet es neredzēju.

Kas tas bija? Kāpēc tas tik ļoti lika domāt par bibliskiem vēstījumiem un pareģojumiem?

Kā te noderētu Mātes kundzes palīdzība! Ak, ja varētu pie�zvanīt?!

Ta�u Mātes kundze, augsti godātā kultūrvēstures un ētikas profesore Rozmarija Berga, ar Annas tēvu, vēstu�res profesoru Kārli Jēkabu Ro�kalnu bija ļāvu�ies otrajai jaunībai un pirms mēne�a devu�ies sevis meklējumos uz Indiju un Tibetu, tā teikt pakāpelēt pa kalniem un rast apskaidrību.

Kā viņas trakajai mātei bija izdevies pierunāt rāmo un nosvērto tēvu uz tādām dullībām, Anna tā arī netika gudra. Bet fakts bija un palika negrozāms vecākus nekādi neva�rēja dabūt rokā. Telefoni izslēgti, uz e-pastiem neatbild.

Tātad atbildes nāksies meklēt pa�ai. Vai varbūt jautāt vecmāmiņai�

-���� Klau, es atcerējos kādu dīvainību! Varbūt nevietā un nebrīdī, bet labāk tagad nekā nekad! Ģirts, atmodies no vieglās, caurspīdīgās snaudas, kurā bija nemanot ieslīdzis, skaļi iesaucās: Vakarnakt bija jau krietni pāri pusnaktij, kad vestibilā atskanēja tālruņa zvans un kāda veci�ķa balss nosēca: Nododiet Basam -ja viņ� nevēlas, lai drīzumā ciemā notiek slepkavība, aizvāciet Kalpiņu no Krustu kroga! Tur atkal notiek nelāgas lietas�

Visi saskatījās. Vai atkal? Un atkal Me�ājos? Vai nepietika ar ziemas notikumiem?

-���� Kaķīt, tu neko neesi pateicis par Tenteri! kaut ko atcerējies, iekliedzās Dambergs.

-��� Ku�, nebrēc, redzi bērni guļ! Miks norādīja uz abiem suņiem, kas gulēja eņģeliski dziļā miegā, un da�iem pie�augu�ajiem, kuri nesekmīgi cīnījās ar miegu. Stāsti pats!

-���� Labi. Vakar savā kabinetā, kārtodams arhīvā nodotās mapes, uzdūros interesantiem ierakstiem Olafs Tenters, biju�ais mediju grupas Magnum Lux reklāmas direktors, ap gadu miju nosities, braucot ar savu automa�īnu, nolido�jis no Lorupes gravas tilta. Sākumā tas tika nodēvēts par nelaimes gadījumu alkohola reibumā, ta�u izrādījās kāds labvēlis gandrīz pilnībā atskrūvējis divu viņa Daimler riteņu skrūves� Bet viņa e-pastā atradās nāves dienā iesūtīta vēstule: Es turēju sevi Dieva vietā.

-���� Ku�, nu laid tak mani!� es ta�u jau pirmīt gribēju izstāstīt! atskanēja bazūnei līdzīga balss. Zane bija pamo�dusies nikna kā lapsene un par varītēm gribēja runāt.

-���� Ja jūs nebūtu mani pārtrauku�i un aizbāzu�i muti, tagad zinātu, ka mūsu bezrokainais mākslinieks Nils Vē�dzele strādājis tie�ā Olafa Tentera pakļautībā. Mediju kon�cernā Magnum Lux. Pie mūsu mīļotajiem draugiem Ilgas un Dināra Lokiem. Labi strādājis, labi pelnījis, jo Tenters, tāpat kā Vēdzele, ne visai cienīja sievietes, bet sarunāties ar jebkuru cilvēku, pat ja tikai par laiku un benzīna cenām, viņam likās līdzvērtīgi neiespējamajai misijai, tālab Tenters par labāku atzina sūtīt e-pastus varot kodolīgāk izteikties un vēlāk vajadzības gadījumā pierādīt pa�u sūtī�anas faktu.

-���� Tad to tu uzzināji? Anna Elizabete uzrāva uzaci.

-���� Ir vēl kas. Cilvēks, ar kuru es runāju� sieviete� A�s skatiens uz Arvja Konrāda pusi, pastāstīja, ka gada sākumā abi divi Tenters un Vēdzele biju�i iesaistīti autortiesību lietā. Izsludināts konkurss par labāko pilsētas vakara avīzes vāka konceptu, un abi nolēmu�i piedalīties. Ta�u kādai kolēģei, kura izdevniecībā strādājusi pusslo�dzē, faktiski mājās, tikai reizumis iegrie�oties birojā, lai parunātos ar cilvēkiem, savā skicē bija izdevies iekļaut visu projektam nepiecie�amo, un izskatījās, ka �ī iecere varētu nest uzvaru. Nezinu, kā, bet Vēdzele bija pamanījies māks�linieci apvārdot, un viņa tam uzticējusi savu skici. Liels bijis jaunās sievietes pārsteigums, ieraugot savu projektu uzvarētāju trijniekā, ta�u ar citu vārdu.

Viņa bija mēģinājusi izrunāties gan ar Vēdzeli, gan Tenteri, savu tie�o priek�nieku, ta�u nekādas reakcijas abi palika uzticīgi viens otram, tā teikt, roka roku mazgā. Tenters vēl kārtīgi sabļāvis. Nabaga meitene tajā pa�ā dienā, braucot komandējumā un nespējot novaldīt ma�īnu, uztriekusies apmalei, tā sabuktējot dienesta vāģi un izpel�noties jaunas �efa dusmas, turklāt īpa�i agresīvā formā. Viņa izvēlējusies par labāku iesniegt atlūgumu un aiziet. Bet pēc divām nedēļām �efs, Olafs Tenteris, cietis avārijā�

-�� Tas pats rokraksts, tā pati domā�ana atkal! nobālu��ām lūpām no�ukstēja Anna Elizabete. Atriebties, atdarot tie�i tā, kā nodarīts pāri. Zanīt, kā sauca mākslinieci?

-��� Teodora. Teodora Kalpeniece. Man tā �ķiet. Ja es neko nejaucu�

Majors Kaķītis salēcās.

Viss saklik�ķēja vietās. Teo kā paraksts e-pasta vēstulēs. Teo kā domēns.

Dora kā vārds e-pasta sūtījumos pēdējā upura datorā.

Teo. Dora. Teodors. Teodora. Bet Kalpeniece? Kas tik pazīs�tams �ajā uzvārdā?

Viņ� saskatījās ar Annu Elizabeti. Viņas acis smaidīja.

Līzbete zināja atbildi. Juta.

*� * *

-��� Es jums vēl kaut ko neesmu izstāstījis, cenzdamies apspiest satraukuma drebuļus, steig�us ierunājās majors Kaķītis. Pulkstenis nepielūdzami tuvojās pieciem rītā.

Viņ� ātri savilka svarīgākos pieturpunktus aizvakardie�nas notikumā: līdzīgo paņēmienu neitralizēt ārdurvju slē�dzeni; demonstratīvi scēnisko nozieguma vietas iekārto�jumu �oreiz vidi veidoja gan divām personām klātais vakariņu galds, ziedi un līdz pusei nodegusi svece, liekot domāt par romantisku tik�anos, kas beigusies traģiski; upuri mākslas vēsturnieku un kritiķi Pāvilu Upenieku, kur�, ar garu, adītu �alli piesaitēts pie krēsla, atvērtām acīm raudzījās apkārt notieko�ajā, lai gan bija miris iepriek�ējā dienā. Un da�us sīkumus, kas �ķita daudzsolo�i, vīna glāzi ar miegazāļu paliekām, e-pasta saraksti ar sievieti, vārdā Dora, un� smalkās Versace smar�as, kas vienā apmātības mirklī bija liku�as domāt, ka noziegumā varētu būt iejaukta Līzbete. To gan majors Kaķītis noklusēja.

-���� Bet vēstījums? Kāds �oreiz bija vēstījums? Anna nepacietīgi knak�ķināja pirkstus.

-��� Krekla krū�u kabatā trīskārt pārlocīta balta A4 lapa ar tekstu datordrukā: Tev nebūs iekārot un nodot. Bet� vis�pār bija deviņi vēstījumi. Kad Zorro parāva �alles stūri, no tās uz grīdas izlidoja se�as zīmītes, kuru saturu mēs jau zinām, un divas vēl neredzētas.

Tev nebūs zagt.

Tev nebūs sevi Dieva vietā turēt.

Tev nebūs sve�ā mājā ka�ķi meklēt.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot.

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Tev nebūs aklam būt.

Ja nav man, nebūs ari tev.

Apturiet mani!

Nu tas bija izdarīts viņ� bija visu (vai gandrīz visu) izstāstījis, vecie draugi bija pacietīgi uzklausīju�i, uzdevu�i patie�ām sakarīgus jautājumus un it kā garāmejot pasnie�gu�i tādas glāb�anas auklas, aiz kurām pat behemotu no purva varētu izcelt�

Miks Kaķītis jutās pateicīgs. Un ja vēl Kārlim izdotos kaut ko uztaustīt�

Anna Elizabete klausījās Mika un Egona stāstījumu, do�mājot, cik pareiza bijusi viņas nojausma jau pirmajā mirklī, kad Dambergs, nespēdams izturēt drauga pēk�ņās pārmai�ņas, bija riskējis un atklājis viņai tobrīd zināmos faktus, neaizmirstot piebilst par gandrīz taustāmi sajūtamo pret�darbību no aug�as.

Toreiz Egons bija atstājis paciņu fotogrāfijas no noti�kuma vietām, izmetot cerību varbūt tu pamanīsi to, ko mēs nespējam ieraudzīt�

Jau pirmo reizi pārlūkojot attēlus, Anna Elizabete sajuta ledainos kaķu nadziņus, kas nozīmēja vienu zemapziņa bija kaut ko fiksējusi. Tagad, pārskatot Damberga līdzpa�ņemtās pārējo noziegumu vietu bildes, kaķu nadziņi sāka skrāpēties vēl asāk.

Kas bija tas, ko redzēja acis, bet neapjauta prāts?

Attēli bija asi un izplūdu�i reizē it kā skatīti sapnī vai caur ūdeni.

Un pēk�ņi viņa saprata. Atcerējās. Sapnis! TAS sapnis! Briesmīgie murgi naktī pēc izskaidro�anās ar Miku Kaķīti. Viņ� bija parādījies tum�ās mūka drānās, sve�s un auksts, kraujot malku milzīgā (viņai domātā) sārtā, latīņu valodā skali skaitot vārdus par katra individuālajiem dēmoniem un atbrīvo�anos no tiem, ziedojot visdārgāko� Baisajā vēs�tījumā figurēja septiņas dienas, septiņas krāsas, varavīksne un algas diena. Toreiz viņa bija uztrūkusies pilnīgi iztuk�ota un pārbijusies. Bet tagad� saprata vēstījuma jēgu.

-��� Klausieties, man ir ideja! Varbūt pilnīgi garām, un to�mēr� Mūsu Rīgas maniaks patie�ām ir sieviete. Izmisusi, līdz galējai robe�ai novesta, stūri iedzīta sieviete, kurai savulaik ļoti nodarīts pāri. Un viņa nolēmusi atriebties, ikvienam no saviem pāridarītājiem atdarot tie�i tikpat sā�pīgi, kā tas reiz nodarījis viņai.

Padomājiet: kāpēc at�ķiras zīmī�u stils noziegumu vie�tās no pēdējās kolekcijas?

Pie biju�ā kolēģa, mākslinieka Nila Vēdzeles: Es vairs nezag�u. Tev nebūs zagt.

Kādreizējā bosa Olafa Tentera e-pastā: Es turēju sevi Dieva vietā. Tev nebūs sevi Dieva vietā turēt.

Pie privātdetektīva Henrika Lunkas līķa: Es vairs nebā�zī�u degunu sve�ās lietās. Tev nebūs sve�ā mājā ka�ķi meklēt.

Pie sētnieces Regīnas Mahnovas mirstīgajām atliekām:

-��� Es klusē�u. Tev nebūs nepatiesu liecību dot.

Ārsta Gideona �imanska apsūdzība skanēja: Man bija acis, bet es neredzēju. Tev nebūs aklam būt.

Savukārt pie pēdējā upura, mākslas kritiķa Pāvila Upenieka atrastā zīmīte vēstīja: Tev nebūs iekārot un nodot.

-��� Tev nebūs laulību pārkāpt.

Visi adresāti, kuri bija saņēmu�i vēstījumu ar atslēg�vārdiem �tev nebūs�, ir miru�i. Un tikai nolaupītā vai aiz�bēgu�ā bērna, meitenes pusaudzes Ditas Krastiņas, mātei atsūtīta ziņa: Ja nav man, nebūs arī tev. Tas nozīmē meitene vēl ir dzīva.

Bet pie pēdējā upura atrastajā astotajā zīmītē skan izmi�sīgs lūgums: Apturiet mani!

-���� Līzbet, ko tu ar �o visu gribi teikt? Ģenerāļa Basa acīs no miega un noguruma vairs nebija ne vēsts, majors Kaķītis atgādināja lēcienam saspringu�u tīģeri, bet abi poli�cisti Egons un Viktors saskatījās un pasmaidīja. Tas bija nostrādājis! Tūlīt būs!

Tikai Ģirts Melderis, sēdēdams Annai Elizabetei aiz muguras, juta, cik vibrējo�i ledainas strāvas plūst no viņas ķermeņa. Viņ� baidījās. Tas no viņas prasīja pārāk daudz�

-��� Līzbet, varbūt nevajag? Ģirts viegli pieskārās viņas plecam. Anna sarāvās.

-��� Būs labi, Ģirtu, būs labi. Mazliet pagaidi. Tūlīt. Viņa saņēmās. Ko es gribu teikt? Tikai to, ka meitene ir dzīva. Pagaidām. Bet mūsu noziedznieks� noziedzniece� sasnie�dzis galējo robe�u un vēlas tikt notverts. Pēdējā zīmīte ir palīgā sauciens�

-���� LIzbet, vai ar tevi viss kārtībā? Līzbet�

Līdz apziņai izlauzās Ģirta norūpējusies balss un karsta suņa mēle, kas laizīja roku.

Anna lēni atvēra acis. Viņas istaba. Ģirta siltās, stiprās rokas. Grāfa pūkainais ka�oks. Viss kā parasti, tikai sajūta gan tāda, it kā viņa būtu atgriezusies no piecu gaismas gadu attāluma�

-���� Tu mani nobiedēji, Līzbet� Ģirts, cie�i turēdams viņas roku, klusi teica.

-���� Kas� kas notika? Balss gandrīz nebija.

-���� Tu neko neatceries?

-���� Tad jau nejautātu, vai ne? Anna ātri atguva ikdie�ni�ķo spīvumu. Nu?

Ģirts nopūtās. Viņa bija nelabojama. Tikko mazliet dzī�vāka, tā metas izrīkot.

-���� Nu� Pēc pēdējā paziņojuma, kurā tu savilki kopsa�karības starp zīmītēm noziegumu vietās un pēdējo, acīm�redzot demonstratīvi atstāto zīmī�u kolekciju, visi mūsu tiesībsargi, ģenerāli Basu ieskaitot, aiznesās uz Rīgu. Pat Kārli aizstiepa līdzi. Meklēs tos datubāzu bekapus un ko nu tur vēl. Kaķītis kā sasvilis. Uzlicis uz ausīm visu savu nodaļu, nu viņiem vairs no sestdienas nekā. Laikam �īs nakts saruna palīdzēja�

-���� Lai nu tā būtu� Anna Elizabete nogurusi atlaidās spilvenos. Kur Zane?

-���� Abi ar dakteri Konrādu saimnieko pa virtuvi. Teicās brūvēt kaut ko brokastīm. Bet mums ar tevi lika sargāt aizmuguri un gaidīt ciemiņus. Saturies, vakarā ielido abas vecmāmiņas! Ģenerālis atvedī�ot no lidostas.

-���� �ēlīgs Dievs, arī tas vēl� Viņai izlauzās negribēti aizkaitināta nopūta. Nu kāpēc tie�i tagad? Viņas nevarēja atbraukt vēlāk?

Bija tik labi savās mājās justies kā noteicējai un saimniecei. Bija labi just, ka līdzās ir vīrietis, ar kuru būt kopā. Kur� vēlas būt kopā, nevis slēpties aiz mū�am nepadarāmiem darbiem, pa�a uzkrautas pienākumu un atbildības nastas un� bailēm no viņas.

Un tagad tas atkal atsāksies. Rūpes, raizes un pienākumi. Māja skudru pūznis�

Ģirts Melderis taktiski noklusēja, ka vēl pirms neilga brī�a, lejā, virtuvē, pēc sava pēdējā paziņojuma par noziedznieku-sievieti Anna Elizabete pēk�ņi bez samaņas bija atslīgusi pret viņa plecu, izraisot �oku visos klāteso�ajos.

Lāga dakteris Arvis Konrāds, murminādams kaut ko par vienkār�u lauku ārstu un ātro palīdzību, ko dro�i vien tomēr vajadzētu izsaukt, trīco�ām rokām taustīja pulsu un mērīja spiedienu, tā arī nespēdams atrast nekādu fizisku vainu. Tie�i tāpat kā ziemā pie ezera�

Pārslodze� Tā ir tikai pārslodze. Fiziska, emocionāla, psi�holoģiska. Vai visas kopā.

Galu galā Anna Elizabete atmodās pēc daktera Konrāda injekcijas, neko neredzo�u skatienu palūkojās apkārt un� aizmiga. Nogādāju�i mājas saimnieci viņas istabā, Arvis Konrāds un Zane, Grāfa pavadīti, palika de�urēt pie viņas gultas, bet Ģirts Melderis atgriezās virtuvē, lai apspriestos ar vīriem, kuri posās uz Rīgu.

-��� Atvainojies Līzbetei manā vietā. Slodze laikam sanāca par lielu. Pārējie jau sēdēja ma�īnās, bet majors Kaķī�tis, pēk�ņi izkāpis, pienāca pie Ģirta. Viņa tagad dro�i vien kādu brīdi negribēs ar mani� mums runāt. Vajadzēja ātrāk� Bet nu labi kā ir, tā ir�

Majors brīdi stāvēja, aizmiglotu skatienu raudzīdamies pāri Pū�u salas lielajiem ozoliem, ar kaut ko dziļi sevī cīnī�damies, tad pastiepa Ģirtam roku.

-��� Tu pat nezini, kā tev paveicies, Ģirt Melderi. Tu esi� luteklis. Saudzē viņu. Līzbete paliek uz tavu atbildību. Ja viņai kaut kas notiks�

Jā, jā, tu mani miltos samaisi, vai ne? Un pats? Kur tu pats biji vēl pirms da�ām dienām? Kāpēc Annai, asarās mirkstot, nācās zvanīt man? Kuram tagad jājūtas vainīgam?

Melderis bija pamatīgi saniknots, ta�u novaldījās un neko neteica. Tāpat bija skaidrs, ka majors Kaķītis ir pama�tīgi iz�ūpots no sava pierasti ledainā miera.

Un tagad viņai vajadzēja pagulēt. Kārtīgi izgulēties, bez neviena traucēkļa.

-���� Viss, Līzbet, tagad nāc azotē! Laiks diendusai!

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Atverot durvis un pārkāpjot slieksni, atpakaļceļa vairs nav. Tik ilgi plānots un lolots, sapnis beidzot bija jāpiepilda. Atriebība kā māksla. Aci pret aci� Kā tu man, tā es tev. Nevajadzēja stāties man ceļā, un viss būtu labi. Tagad? Es vairs nespēju apstāties.

Es esmu pārkāpusi visus bau�ļus�

-���� Man viņa jāredz! Un pat nemēģiniet iebilst! Kā tālā miglā, mostoties no pusmiega, Anna Elizabete dzirdēja pa�zīstamu balsi. �is aristokrātiski nepielūdzamais tonis varēja piederēt tikai vienam cilvēkam vecajai baronesei Annai Rozei fon Bergai. Tomēr balss (vai vīzija par to?) noklusa un attālinājās.

Vecmāmiņa? Bet viņa ta�u vēl Londonā, kopā ar Kārļa Omīti�

Atmiņa acumirklī noskaidrojās nē, Ģirts bija teicis, ka abas vecās kundzes vakarā ielidojot no Londonas un ģenerālis Bass viņas atvedīs no lidostas.

Bet tas ta�u nozīmē, ka ir vakars, un diena neatgriezeniski aizlidojusi izplatījumā!

Anna Elizabete paraudzījās apkārt. Istabā valdīja maigi zaļa puskrēsla, jo nupat, maija sākumā, viņa bija apmai�nījusi baltos dienas aizkarus pret gai�zaļiem, kas lieliski papildināja pavasara agrās vasaras simts da�ādos zaļos toņus. Lielās gultas kājgalī, viņai pie kājām, saritinājies pelēki melnā kliņģerī, saldi �ņākuļoja Grāfs, kura kuplo asti kā spilvenu savukārt izmantoja rudais Barons, kārtējo reizi materializējies nez no kurienes.

Vajadzētu celties, bet tas bija grūti izdarāms Ģirts, joprojām atrodoties dziļajā miega fāzē, bija satvēris viņu kā astoņkājis, apvijot ar rokām un kājām, bet pa�u ievilcis azotē.

Anna ilgi vēroja Ģirta glīto, mierīgo seju, kurā pēdējo gadu laikā bija radu�ās da�as jaunas grumbiņas un rieviņas. Viņa joprojām nespēja pierast pie tā, ka �is siltais, mīlo�ais vīrietis ir un, iespējams, arī turpmāk būs līdzās. Vismaz gribētos, lai būtu. Ļoti. No sirds. Tā patie�ām bija nenovērtējama dāvana, par ko jāpateicas Liktenim. Jo tā varēja arī nenotikt�

Kā silts vilnis no dvēseles dzīlēm uzplūda maigums. Viņa viegli noskūpstīja Ģirta degungalu. Dro�i vien viņam plecs nogulēts un notirpis stīvs! Anna uzmanīgi paknosījās.

-��� Neizskati man pierē caurumu, Līzbet. �u�i, vēl ir agrs! atskanēja piesmacis �uksts.

-���� Nē, Melderi, ir jau vēls! viņa pasmaidīja un draiski iekoda viņam plecā.

Vakars iestiepās vēl mazliet garāks�

*� * *

-��� Tātad jūs beidzot var apsveikt? Pū�u Mājas omulīgajā virtuvē Omīte, vecā baronese fon Berga un ģenerālis Bass baudīja Zanes un daktera Konrāda sarūpētās vakariņas, kas, par spīti Zanes ba�ām, gar�oja lieliski. Jaunie kartupelī�i ar �ampinjonu mērci un dārzeņu salātiem ar eļļu vienkār�i nevar negar�ot. Un melnā balzama saldējums ar kafiju arī.

-��� Jā. Parasti pļāpīgā Zane bija aizdomīgi mazrunīga. Sakautrējusies. �odien viņi ar dakteri Arvi Konrādu bija oficiāli izziņoju�i saderinā�anos. Pagaidām to zināja vien pa�u vecāki, Anna un Ģirts kā topo�ie vedēji un nu arī Omīte, baronese un ģenerālis.

-���� Vai tad Lizbete lejā nenāks? Cik var gulēt? Tas pēc viņas nemaz neizskatās! Anna Roze pieslējās kājās un mērķtiecīgi devās uz virtuves durvju pusi. Uzkāp�u aug�ā�

Zane, Arvis un ģenerālis saskatījās.

Būs problēmas. Baronese un Omīte neko nezināja.

-��� Bergas kundze, varbūt tomēr labāk pagaidīsim tepat? dakteris Konrāds pa�aizliedzīgi mēģināja glābt situāciju.

-���� Anna� viņai �orīt no pārslodzes kļuva mazliet slikti, es liku daudz gulēt. Lai vēl atpū�as.

-������ Man viņa jāredz! Un pat nemēģiniet iebilst! Annas Rozes balsī ieskanējās sen�u valdonīgie toņi. Jūs man kaut ko nesakāt līdz galam. Dro�i vien situācija ir nopietnāka, varbūt jāsauc ātrie� Viņa neapturami tipināja aug�up un pastiepa roku, lai pieklauvētu.

Negaidot Annas Elizabetes istabas divviru durvis atvē�rās, tajās parādījās Ģirts Melderis vienos d�insos, bez krekla, sajauktiem, pinkainiem matiem, bet aiz viņa reti omulīga un smaidīga Anna Elizabete, tērpusies savā mīļā�kajā, gai�i violetajā senlaicīgajā rītatērpā.

Baronese fon Berga apjukumā atkāpās.

Nekad agrāk Anna nebija atļāvusies iznākt no istabas rīta�tērpā� Turklāt�

-���� Labvakar, vecmāmiņ! Piedod, ka nesagaidījām. Es� gulēju. Anna gai�i pasmaidīja. Tad, pieliekusies vecajai kundzei cie�i pie auss, ie�ukstēja: Tici man, �oreiz es tie�ām ņēmu vērā tavu ieteikumu un domāju tikai par sevi!

Anna Roze, ilgi klusējot, noraudzījās Ģirtā Melderī, kur� aiz viņas mazmeitas muguras stāvēja kā nesatricināmi nopietna, skaista akmens statuja, tad atviegloti nopūtās un noteica vien divus vārdus: Paldies Dievam!

Kritiskais bridis bija pāri.

-��� Ja jūs mani tūliņ nepabarosiet, es sagrauzī�u durvju rokturi, Anna pajokoja un teciņus noskrēja lejā pa kāp�nēm. Ģirts galanti piedāvāja baronesei fon Bergai elkoni. Viņa mazliet samulsusi to pieņēma, stingri iekrampējās un pavērsa viņu pret sevi.

-���� Ģirt, tu man vienmēr esi paticis, labprāt sauk�u tevi par savu mazdēlu, ta�u, ja nodarīsi Līzbetei pāri, lai �ēlīgs�

Kas viņiem visiem uznācis? It kā viņ� būtu kāds Zilbārdis, kur� to vien tīko kā sāpināt Annu Elizabeti?! It kā visi �ie gadi neko nenozīmētu�

-��� Redzu, ka sarūgtināju tevi. Piedod, Ģirt. Vecā kundze mierino�i noglāstīja viņa plaukstu. Tie�i tāpat kā Līzbete.

-���� Ta�u Anna ir citāda�

-���� Es zinu, viņ� stingri noteica.

-���� Tas labi. Iesim ēst saldējumu!

*� * *

-���� � un tad mēs viņu atradām. Starp pirmo un otro melnā balzama saldējuma porciju, ko papildināja ģenerāļa Basa pa�darinātais upeņu uzlējums, baronese fon Berga turpināja savu stāstu par dīvainajiem notikumiem Killinholā un to atrisinājumu.

-���� Kad jūs ar Miku viens pēc otra aizbraucāt uz Rīgu, mēs ar Omīti un abiem Kārļiem tomēr nolēmām pamēģināt atrast lēdijas Alisonas Killinas krustmeitu, un par visiem mums tas arī izdevās. Pat nezināju, ka ģenerālim Basam ir draudzīgi sakari arī Skotlendjardā, un man ne prātā nenāca, ka no tā mazā verķī�a, baronese blēdīgi norādīja uz Kārļa plan�etnieku, var izdabūt tik daudz vērtīgas informācijas.

-���� Ne jau no pa�a verķī�a, vecmāmiņ, bet no da�ādām datubāzēm, Anna Elizabete gribēja izskaidrot starpību, ta�u pamanīja, ka vecā lēdija uzjautrināti spurdz. N-nu labi�

-���� Nūja, es jau par to pa�u, vecmāmiņa miermīlīgi piekrita, izraisot īstu smieklu vētru.

Virtuvē beidzot bija atgriezusies omulība, ko vakara sā�kumā nopietni apdraudēja divas lietas neziņa, kā baro�nese uztvers pārmaiņas mājinieku privātajā dzīvē, un Omītes, Kārļa vecmāmiņas, dīvainais pieklusums, kad pēc atgrie�anās Pū�u Mājā viņu tur nesagaidīja Bi�u Miķelis, Kārļa vectēvs. Arī Dravās viņa nebija, bet mobilais telefons atradās ārpus zonas. Omīte nopietni satraucās vīram ta�u jau deviņdesmit trīs� Tomēr da�i ģenerāļa Basa tālruņa zvani visu ātri salika pa vietām vecais bitenieks patlaban Zaķī�u Mildas pagalmā apkopa viņas trīs bi�u mājas un solījās pēc stundas būt klāt.

Un nu viņi baudīja īstu dēku romāna pārstāstu turpi�nājumos.

Nogaidīju�as, kad ari abi Kārļi lielais un mazais dodas uz Rīgu, abas vecmāmiņas metu�ās tēlot detektīves un gāju�as pārbaudīt atrasto adresi. Pretēji gaidītajam tā bijusi nevis privātmāja, bet municipalitātei piedero�s lētā gala īres nams, un lēdijas Alisonas krustmeita Suzanna tajā īrēja mazmazītiņu vienas guļamistabas dzīvoklīti jumta stāvā.

Tā, kura būtu varējusi kļūt par Killinholas mantinieci, mitinājās pavisam trūcīgos apstākļos. Agri nosirmojusi, apātiska izskata sieviete krietni pāri pusmū�am.

Neko nevaicājot, viņa atvēra abām vecajam dāmām dur�vis. Laikam jau ikdienā tik ļoti pietrūka līdzcilvēku sabied�rības, ka priecājās pat par nepazīstamām vie�ņām.

-���� Mēs atnesām sveicienus no Anabellas Makfērsones, iesāka Anna Roze fon Berga.

-����� 0, paldies! Nāciet iek�ā! Suzanna aicināja. �ķita, viņa uz mirkli atdzīvojusies un atbrīvojusies no apātijas.

-���� Kā viņai klājas?

-���� Paldies. Labi. Un ne visai labi. Viņa ir slima un ilgi vairs nedzīvos. Vēlētos jūs satikt.

-���� Mani? Kāpēc? Suzanna gandrīz nedzirdami no�uk�stēja. Tad, atcerējusies par namamātes pienākumu, smagi piecēlās un lēniem soļiem aizgāja līdz virtuvei, lai uzvā�rītu tēju.

Atstājusi Omīti sē�am istabā uz dīvāna, baronese Anna Roze Elizabete viņai sekoja.

-���� Vai drīkstu palīdzēt?

-���� Paldies. Tas ir ļoti laipni. Suzanna atspiedās pret izlietni. Kas jūs būtu Anabellai?

-���� Bērnības draudzene. Jūs izskatāties saaukstējusies�

-���� Nē. Pēdējo gadu laikā, pēc krustmāmiņas Alisonas nāves, man pēk�ņi pasliktinājās veselība. Ārsti iesākumā domāja, ka laringīts, bet nu vairs nezina, kas notiek. Kļūst grūti elpot, kļūst grūti staigāt. Varbūt iedzimtība� Arī krustmāmiņa ta�u tā aizgāja�

Anna Roze ilgi un vērīgi raudzījās sievietē. Viņas sejā bija redzams zīmogs, bet acīs skatāma robe�a. Aiz. Viņa zina, kas notika tonakt Killinholā. Un kāpēc.

-��� Ziniet, man nav tiesību jūs nosodīt, un nedomāju, ka tas arī ko mainītu, bet varbūt� patiesa grēku no�ēla un atzī�anās varētu jums palīdzēt? baronese klusi ierunājās.

Anabellas krustmeitas Suzannas seja kļuva pelnu pelēka.

-���� Par� ko jūs runājat?

-���� Par jūsu krustmāti Anabellu. Un par spilvenu.

-���� Bet kā�! Tur ta�u� Negaidītais paziņojums bija Suzannu sagrāvis.

-����� � neviena nebija, vai ne? Anna Roze fon Berga pasmaidīja. Vaina ir kā purvs�

-���� Kur�� vēl?

-����� Neviens. Pat auklīte neko īsti nezina. Tikai nojau�.

-���� Un jūs? Ko jūs tagad darīsiet? Suzanna no�ukstēja.

-��� Neko. Pilnīgi neko. Lai tas paliek uz jūsu sirdsapziņas. Baronese pagriezās uz ie�anu.

-����� Es to vairs nespēju izturēt! Suzanna Killina pēk��ņi izsaucās un izplūda asarās. Ar mani notiek viss tas pats, kas ar krustmāti. Liekas, ka rīkli �ņaudz kāda roka. Jau desmit gadus. Desmit gadus esmu mēģinājusi ar to sadzīvot! Izmaksāju kompensāciju auklītei, zaudēju visu lielo mantojumu, ieguvu tikai nelielu naudas summu un gandrīz visu ziedoju labdarībai, sev atstāju vien mazumiņu. Bet miera kā nav, tā nav� Ko darīt?

-��� Es nezinu, Suzanna. Nezinu� Varbūt lūdzieties? Runā, ka lūg�anas un no sirds nākusi no�ēla palīdzot. Baro�nese pagriezās, lai dotos prom. Piedodiet, tēju mēs ne�dzersim.

Trausls augums baltā naktskreklā nesekmīgi mēģina izrau�ties no stingru roku tvēriena.

Spilvens lēni, bet nepielūdzami tuvojas un tad uzbrūk aizmigu�ai sejai, spie�as klāt, laupot mutei tik dārgos gaisa malkus. Izkaltu�as plaukstas pēdējo reizi krampjaini iegrabjas zīda palagos un tad atslābst� Uz visiem laikiem.

*� * *

Vecās baroneses Annas Rozes stāsts bija atstājis grau�jo�u iespaidu.

-���� Un tu tā vienkār�i aizgāji, vecmāmiņ? Anna Eliza�bete satriekta vaicāja.

-���� Mēs abas aizgājām. Pēc tam gan no sirds atvainojos Omītei, ka viņai nācās nospēlēt �o statisko lomiņu �Vatsons brun�os�. Toties varēju mierīgā garā nosūtīt Anabellai vēstuli, kas apstiprināja viņas aizdomas, un pateikt, ka vainīgā savu cenu jau samaksājusi.

-������������ Bet kā�? Anna strauji ievaicājās un tad visu saprata.

-���� Viņa mirst�

-���� Jā. Un tas notiks drīz. Ātrāk, nekā liktenis atvēlējis Anabellai Makfērsonei.

*� * *

Glu�i ka glābējzvans Pū�u Mājas lielajā hallē atkal atska�nēja tālruņa signāls.

�oreiz klausuli pacēla Anna Elizabete.

-�� Nododiet ģenerālim Basam, ka Krustu krogā atkal notiek nelietības. Pie pedofda Kalpiņa gūstā tiek turēti divi cilvēki meitene un jauna sieviete.

Atgriezusies virtuvē, viņa dzirdēto izstāstīja pārējiem. Ģenerālis galvu vien nogrozīja.

-���� Veci�ķa balss, tu saki? Un nepieder ne Zaķī�u Jurim, ne Kalniņu Eidim?

-���� Krusttēv, tu joko, es ta�u viņus abus lieliski pazīstu! Nē, balss bija pilnīgi sve�a!

-���� Hmm� Nu tad rīt, kad no Rīgas atgriezīsies pui�i, va�jadzēs aizbraukt un pārbaudīt. Klau, Līzbet, vai dosi man naktsmājas? ģenerālis draudzīgi pavaicāja. Vismaz viņa acīs nekas nebija mainījies: te bija Līzbete un Pū�u Māja vieta, kur sirds jūtas labi. Bet Miks lai savas problēmas risina pats. Negribētos tagad pie stūres sēsties, tāds kā saguris jūtos�

-��� Protams, krusttēv! Kur vien vēlies ir brīva bibliotēka, Zilā viesistaba, lejas viesistaba un� Ģirta istaba, Annas balss mazliet notrīsēja.

-���� Meit, nekreņķējies, man patīk te, lejā, pie kamīna. Kārlis Bass bija smalkjūtīgs vīrs.

*� * *

Ģirts jau gulēja, svētlaimīgi �ņākdams un rokas aiz gal�vas atmetis, kad Anna Elizabete klusi iznāca no vannas istabas. Biezie aizkari aizvilkti, istabā bija tum�s un kluss.

Tikai uz naktsgaldiņa Annas mobilā telefona ekrānā pul�sēja sarkani violeta gaismiņa.

īsziņa no Kārļa: �Steidzami atver e-pastu, es kaut ko at�radu!�

*� * *

Anna ieslēdza savu daudzcietu�o Dell, pastūma tālāk suni un nepacietīgi gaidīja, kamēr atvērsies vispirms ope�rētājsistēma, pēc tam pasta programma.

Laikam tomēr būs jāpērk jauns darba dators, �im laiks doties pensijā kļuvis tik lēns kā gliemezis maratona beigās�

Viņas Gmail kontā bija tikai viens jauns ziņojums:

�Paskaties adresi Art-of-revenge.blogspot.com.

Logins: Teo. Parole: Dora. Man �ķiet, tā ir Atbilde.�

*� * *

Jo vairāk viņa lasīja, jo vairāk saprata Kārlim taisnība. Tā bija Viņa.

Anna Elizabete nolēma pamodināt Ģirtu.

Divatā iet cauri kaut kam tādam tomēr nebija tik baisi�

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

� �is būs stāsts par atriebību. Mans stāsts. Mana daudzdimensiju performance. [..]� es jums izrakstī�u rēķinu, kuru nāksies samaksāt�

� lēni brauc skaista ma�īna, kurā sē� uzticama izskata vīrietis un sieviete; auto piebremzē, tā durvis nemanāmi paveras, roka izmet aizkustino�i mazu, pūkainu kaķēnu vai kucēnu� [..] Pēc tam?[..] pornokaraju filmu studijas un bordeli, pedofilu dzīvokļi, orgānu donori, baltie vergi, kaujinieki zombiji, cilvēku medību upuri� Un viss tikai tāpēc, ka bērni mīl dzīvniekus un vecāki sī�iem neiemāca turēties no �ādām tantēm un onkuļiem pa gabalu. Varbūt man vajadzētu �o domu izmantot [..]?

� papētīju cilvēku profilus sociālajos tīklos� Vājprāts tik klaji eksponēt sevi, savus tuviniekus, pasaulei izbļaut savas alkas un cerī�bas. Un tad brīnīties, kāpēc nepiepildās.

� nolēmu veikt nelielu sociālo eksperimentu un ievietoju trijos socmedijos vienu un to pa�u jautājumu: vai atriebība (kā sods, kā taisnības ierocis, kā "mazā cilvēka" pēdējā iespēja) �odien vēl ir aktuāla un kādos apstākļos tā būtu attaisnojama? Rezultāts pārspēja vispārdro�ākās cerības [..] Paldies! Jūs man izsniedzāt indulgenci�

� vai jūs piedotu tam, kur� nozadzis jūsu nākotnes sapņus, atņē�mis mīlestību, sagrāvis ģimeni un laupījis iespēju būt laimīgam? Pie�dotu? Vai atriebtos?

� ko darīt ar tādu, kur� devis nepatiesu liecību pret tuvāko, apme�lojis un aptenkojis?

� kāpēc Viņa turpināja mani izspiegot un aprunāt? [..] Un kas Viņam bija meklējams pie manas mājas, manā mājā un pie maniem kaimiņiem? Ko Viņ� mēģināja izok�ķerēt?

� cik viegli ir garāmejot kādam pieskarties un tad vērot lidojumu�

Vai zināt, kā tuk�ā kāpņu telpā izskan āmura sitiens? Hlop� Tin-n-n-nk�l

Mana māte reiz mācīja nebāz degunu, kur nevajag.

� tikai nesakiet, ka jūs nekad neviens nav saniknojis un izvedis tik tālu, lai jūs vēlētu viņam moko�u nāvi simts da�ādos veidos. Nesakiet, jo tad jūs melosiet.

� māksliniek, konkursa uzvarētāj? Vai daudz ieguvi ar manu projektu? Kā tev tagad tur, sausās smiltiņās? Uztaisi ta�u beidzot kādu satrieco�i slavenu instalāciju, nu tev rokas brīvas un arī laiks vairs nespie�!

� cik dīvaini izskatās cilvēks ar aizsietām acīm. Ar aizlīmētām acīm. Muļķīgi. Smieklīgi. Kaitino�i. No�ēlojami. Viņ� ta�u mani nepazina! [..] Mani?! To, kam viņa dēļ dzīve beidzās pirms desmit gadiem, pat vēl nesākusies. To, kam viņ� noteica nepareizu diagnozi un savu kļūdu neatzina pat tad, kad bija jau par vēlu. Nepiedots. Man nav ko zaudēt.

� iegrimu�i pa�apmierinātībā. [..] Tas, kur� nenovērtē doto, to zaudē. Ko jūs teiksiet, kad Liktenis nolems jums atņemt visu, kas dārgs? Tikai Liktenim būs manas rokas.

. papriecājies vēl mirkli, drīz es nāk�u tev pakaļ.

� netaisnība prasa gandarījumu� [..] Ko jūs zināt cik rūgts vai salds bijis aizvainojuma biķeris, lai spriestu te pienāktos atriebības kripatiņa, te vesels vezums?

� viņa pati to vēlējās. Pati man uzrakstīja. Lūdzās, lai izglābju no viņu despotisma.

Tagad viņai ir labi. Tur neviens nemeklēs. Un viņ� apsolīja pie�skatīt�

� asiņu jūra no ekrāna gā�as viesistabā uz tepiķa cool! Bet, kad es tīmeklīpabrīdinu asins lietus līs, mani sola iespundēt kreizenē. [..] Cilvēkam pa�am jānonāk apstākļos, kad kastē noskatītais uzvedības modelis sāk attiekties uz viņu. Tikai tad saprot. Vai nesaprot.

� kad sabiedrība zaudē pamatprincipus, kas uztur, attīsta un pilnveido indivīdu, seko morāla degradācija un nabadzība. Audzi�nātāji var runāt un stāstīt līdz izkaltu�ām mutēm, bet, kamēr mediji baros mūs ar mēsliem, nav ko cerēt. Un, kamēr mēs ar gardu muti to labumu ēdīsim, nekas nemainīsies. Pa�i esam vainīgi. Apzināts stulbums kļūst par normu.

� cilvēkam gan lielam, gan jo sevi�ķi mazam bērnam, lai viņ� varētu normāli augt, attīstīties, dzīvot un justies labi, dienā nepiecie��ami apmēram 70 pieskārieni�

� lai tad būtu septiņi. Septiņas dienas, septiņas krāsas, septiņas sveces. Katram viena.

� nākotne? Domājat, tāda pienāks? Ar obligāto �ipizāciju un elek�tronisko uzraudzību? Es tādu nevēlos! Un, ja man jāaiziet, paņem�u līdzi bariņu lielāko dergļu un riebekļu.

� viņ� mani lamāja kā suni. Stundu no vietas. Publiski. Par to sūda dzelzs gabalu. [..] Ko gan es dotu, lai redzētu viņa seju pēdējās minūtēs! Tev nebūs sevi turēt Dieva vietā!

� viņam likās amizanti ieaicināt mani iek�ā un piedāvāt glāzi viņa. Tā nevajadzēja darīt. Pats vainīgs. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs iekārot un nodot.

� kas rada mīnusa tieksmi? Vienkār�a atbilde negūts gandarī�jums netaisnības brīdī.

[..] Tad atliek atriebība pats piespried sodu un pats to izpildi. Es tā izdarīju.

� Theodore, Teodor vīrie�a vārds. Grieķu cilme &Јo6u)poq (Theodāros). Nozīme Dieva dāvana (no grieķu 0Јo< (theos) "Dievs" duipov (doron) "dāvana"). Dieva dotais. [..] Sievi�ķā forma Theo�dora, Dorothy, grieķu cilme. Nozīme Dieva dāvana.

� viņiem bija acis, bet viņi neredzēja.

*� * *

Anna un Ģirts satriekti saskatījās. Tā bija visīstākā atzī��anās.

-��� Laikam jāzvana Kaķītim, Ģirts noteica un pastiepās pēc cigaretēm d�insu kabatā.

-���� Melderi� tu ta�u nesmēķē. No kurienes tas? Anna atņēma viņam paciņu.

-������������� � no �ī visa ne tikai smēķēt sāksi, viņ� noburk�ķēja.

-���� Kā mums tas izdodas?

-��� Kas tie�i? Anna Elizabete piepacēla uzaci. No �ī visa? Tātad arī no viņas?

Ģirta jūtigā auss bija uztvērusi pārmaiņas viņas balss tonī. Par Melderi Līzbete viņu uzrunāja tikai tad, ja apcē�lās, bija aizkaitināta vai dusmīga. Jēziņ, uz kailiem nerviem!

-���� Sīkais, izbeidz! Pat neiedro�inies domāt tā, kā tu tik�ko padomāji! Tas, ko gribēju teikt, ir kā mums �eit, klu�sajos Me�ājos, Pū�u salas no�ķirtībā, arvien izdodas trā�pīt epicentrā, pat ja sākotnēji notikumi risinās visur citur pasaulē? Un vienmēr tā vai citādi sanāk iesaistīties lietās, kas principā uz mums pa�iem it kā pat neattiecas. Vienīgi tie kauli�

Ar tiem kauliem Ģirts Melderis bija domājis pērnās va�saras traģiskos notikumus, ko izprovocēja viņa un Kārļa nejau�ais atradums pļaujot atrastais karalaika apbedī�jums. Tobrīd vairāk nekā septiņdesmit gadu vecā nozie�guma vaininieks vēl bija dzīvs un, lai slēptu savus senos nodarījumus, atkal ķērās pie slepkavo�anas.

-����� N-nu� varbūt mēs vienkār�i enerģētiski pievelkam notikumus? Anna bija drusciņ nomierinājusies, arī balss atsilusi.

Viņa pat sev negribēja atzīties, ka pēdējo dienu dīvaino notikumu jūklī vissvarīgākajās pozīcijās izvirzīju�ās tie�i attiecības ar Ģirtu. Viss pārējais bija kļuvis sekundārs.

Agrāk Anna būtu centusies uzzināt ko vairāk par izmek�lē�anas niansēm, kaut ar pusausi centusies pārtvert ģene�rāļa, Mika, Egona un Viktora sarunas, toties tagad tas viņai bija ja ne pilnīgi vienaldzīgs, tad tuvu tam.

Viņa bija piedāvājusi Mikam savu palīdzību, viņ� to bija atraidījis un vēl kā! Situāciju neglāba arī vēlākā no�ēla un lūgums visiem kopā pieslēgties �ai lietai, lai �atkal būtu kā senāk�. Bet nebūs jau! Nekad nekas nebūs kā senāk�

Nevienas attiecības ne lieti�ķas, ne intīmas nevar turpi�nāties kā senāk, ja tajās iesaistītie pa�i ļāvu�i saplīst smalka�jām sudraba stīgām, kas agrāk vienoju�as. Varbūt attiecības var salāpīt un stīgas sasiet, ta�u tās vairs neskanēs tik dzidri, un paliks mezgli�

-���� Līzbet, kas ar tevi notiek? Ģirts, manāmi satrau�cies, paslējās uz elkoņa. Nāc gulēt! Rīt ari būs diena. Dro�i vien �ali sen jau sapņo tre�o sapni. Viņiem �odien bija ko turēt tikt galā ar daktera madāmu nevarēja būt patīkami� Zini, man �ī maniaka lieta nez kāpēc atgādina mūsu pirmo kopīgo izmeklē�anu atceries Melnās kafijas lietu? Tur ta�u ari visi baismīgie notikumi bija savērpti ap sarūgtinātas sievietes nepiepildītajām ambīcijām, un pat mediju pārpirk�ana izrādījās nebūtisks fona notikums. Līzbet� Tu mani dzirdi?

-��� Ģirtu, ko tu nupat pateici? Visi baismīgie notikumi bija savērpti ap sarūgtinātas sievietes nepiepildītajām ambīcijām? Vai tu maz zini, ka esi absolūts ģēnijs?!

Nekā nesaproto�ā Meldera acu priek�ā viņa paķēra mo�bilo telefonu un uzspieda ātro zvanu. Atbildes nebija. Nogaidījusi ātri uzklik�ķināja īsziņu un nosūtīja grupai. Darīts.

-���� Es joprojām gaidu paskaidrojumu. Ģirts smaidīja. Pat tumsā varēja redzēt, kā Līzbetes acīs mirdz zaļzeltainas uguntiņas. Bet tas nozīmēja tikai vienu viņai ir atbilde.

-��� Viens te pirms brī�a gudri teica rit arī bū�ot diena� Nometusi violetos rītasvārkus, viņa paslīdēja zem segas.

-���� Laidīsi azotē?

Nu ko tu viņai padarīsi? Negribes un nerunās izstiepies vai saraujies.

Ģirts Melderis pamazām sāka pierast, ka ar Bergu dzim�tas sievietēm nav tik vienkār�i viņas savu un sev pietu�vināto personu dzīvi veidoja citādi nekā pārējie mirstīgie�

Septiņos no rīta savā Hospitāļu ielas dzīvoklī majors Miks Kaķītis jau kuro reizi uzdeva Kārlim vienu un to pa�u jautājumu: Un tu domā, ka es ar �o varu doties pēc aresta ordera? Viņ� ta�u no tā ne velna nesapratīs. Cipariņu un burtiņu virkne, tas viss�

Ar viņu Kaķītis domāja pulkvedi Bramani, kuram nāk�sies gari un pla�i izskaidrot, kā interneta pla�umos pil�nīgi nejau�i atrasts blogs ar atslēgvārdu Teo varētu aiz�vest viņus pie ilgi meklētā Rīgas maniaka namdurvīm. Lai cik zino�s �ajā jomā bija Kārlis un lai kādu legālu un puslegālu tehniku savā busiņā būtu savācis ekspertu �efs Egons Dambergs, bez oficiāla atbildīgo struktūru vadības rīkojuma viņi nevarēja ne pieprasīt attiecīgā ser�vera uzturētājiem izsniegt datus par klientu, ne izsekot vietu, no kuras globālajā tīmeklī ievietoti pēdējie bloga art-of-revenge.blogspot.com ieraksti. Tas ir, tīri tehniski va�rēja, un faktiski tas jau bija gandrīz izdarīts, bet juridiski�

Kāda velna pēc priek�nieku krēslos lika tos, kuriem par mūs�dienu tehnoloģijām nebija ne mazākās sajēgas?! Ej nu iestāsti tādam pirmsplūdu izraktenim, ko nozīmē īstās un viltotās IP adreses, pēdu slēp�ana un izseko�ana atpakaļgājienā. Skatās izvalbītām, tuk�ām zivs acīm un murk�ķ par pierādījumiem, neapjēdzot, ka te jau tie ir!

-���� Kaķīt, necepies, vienkār�i ņemam un darām! Kārlis pameta ar galvu uz Damberga pusi, kur� kaut kad nakts vidū bija nolūzis �ķērsām neizvilktajam dīvānam un tagad mēģināja izstiept savus garos kātus, kas no neērtās pozas bija stīvi un gandrīz savilkti krampi. Rau, ekspertu �efs ari saka to pa�u, vai ne, Egu?

-��� Ko-a? A-ā-ā? Vai jūs, briesmoņi, vispār nekad neguļat? Vergturi, ne kolēģi! Viņ� īgni gremzās, pilnībā zaudē�jis savu izslavēto omulību. Būs melna kafija, būs arī miers.

-���� Damberg, nerūc, rau, kur Zorro jau nes brokastis! Atveroties virtuves durvīm, tajās ka saulīte parādījās kinologs Viktors Mihailovs. Rokās viņ� turēja paplāti ar kafij�kannu, cukurtrauku un krūzītēm, bet uzticamais �etrkājai�nais dienesta biedrs zobos nesa visparastāko iepirkumu maisiņu, kurā atradās paliels �ķīvis ar tikko smērētām sviestmaizēm.

Dzīve sāka rādīties ro�ainākā gaismā.

-���� Starp citu, ko īsti Anna jums visiem trim naktī atsū�tīja? Viktors painteresējās. Viņ� pussnaudā bija dzirdējis nopīkstam visus mobilos telefonus, izņemot savējo, pat drusku tā kā sajuties apdalīts, tomēr pats sevi aprājis un aizmidzis.

-���� Se�us vārdus. Atrodiet IP adresi. Tā ir Viņa.

Kinologs pamāja ar galvu par zīmi, ka sapratis, un

vairs neko nejautāja. Annas īpatnējo domā�anu un pasau�les uztveri viņ� bija pieņēmis kā doto lielumu, un at�ķi�rībā no Mika Kaķī�a viņu tas nemaz nesatrauca. Jā, viņa redzēja un izjuta lietas, cilvēkus un dzīvas būtnes citādi dziļāk un tie�āk. Tāpēc visi tā tiecās pie viņas. Pat Vik�tora gadiem trenētais melnais vilks Annas Elizabetes klāt�būtnē pārvērtās klēpja sunītī un īpa�os mīlas uzplūdos ar saviem piecdesmit-un-da�iem labsirdības kilogramiem centās ierāpties viņai klēpī.

-���� Ir!!! Yes-s! Pēc krietna klusuma brī�a, ko pārtrauca tikai kāds skaļāks kafijas iestrēbiens vai niknāki uzsitieni pa taustiņiem, Egons un Kārlis gandrīz reizē iesaucās. Adrese.'

-��� Kā jūs to�? Miks pielēca kājās, gandrīz apgāzdams kafijkannu.

-���� Kaķīt, tu to negribi zināt, un tev tas arī nav jāzina. Fakts ir tāds, ka �ī adrese� �ī adrese� Egons pēk�ņi ap�rāvās. Klik�ķinā�anas ātrums pieauga. Kārli, paskaties!

Uzrunātais pievērsās Egona datora monitoram un sa�stinga. Nevar būt!

-��� Vai jūs tur beigsiet savas matriksa spēlītes un runāsiet kā cilvēki?! Miks uzsprāga.

-���� Kaķīt, saturies, tavs maniaks� dzīvo� �ajā mājā, Egons kā neticēdams izmocīja.

-��� Nemuldi! Rādi �urp! Majoram Kaķītim aizkrita balss.

Tā tik vēl trūka! Ieberzties pilnīgi murgainas lietas izmek�lē�anā, savas ar ziepēm ūdenī rakstītās karjeras dēļ sabojāt attiecības ar Annu Elizabeti, tad saprast, ka bez veco draugu un savējo atbalsta viņ� ir pilnīga nulle bez puļķī�a, un visbei�dzot uzzināt, ka meklētais noziedznieks dzīvo tepat, pa�a mājā. Tas bija vairāk nekā sirreāli! Tas bija vāks!

-��� Rau, paskaties! Kārlis uz sava plan�etnieka ātri at�vēra mazu programmiņu un ievadīja pieprasījuma lodziņā garu ciparu virkni. Uznira atbildes logs, kurā skaidrāk par skaidru bija redzams, ka mobilā operatora N. interneta pieslēguma abonente ir Teodora Kalpeniece, dzīvojo�a Rīgā, Hospitāļu ielā 10. dzīvoklī.

Johaidī! Divus stāvus virs viņa! Visu laiku pa�ā degungalā! Un viņ� kā tāds akls kurmis neko nav ne redzējis, ne dzirdējis. Bet pa kuru gan laiku? Vienmēr vai nu darbā, vai Me�ājos. Un ko viņ� vispār zina par saviem kaimiņiem?! Bet pag, pag tas ta�u bija dzīvoklis, kurā, kā teica visu zino�ais Gabriela kungs, neviens nedzīvojot jau pusgadu.

Vai tie�ām tā varētu būt? Varbūt tomēr dzīvo, tikai ļoti klusu un nemanāmi?

-���� Kārli, pagaidi, te ir kaut kas dīvains� Redzi, pēdējie ieraksti blogā veikti no citas adreses pastāvīgā interneta pieslēguma, �ķiet, kaut kur perifērijā� Paga, paga�

-��� Ja tu vēl pateiksi, ka maniaka vasaras rezidence atro�das Me�ājos� Miks ierūcās.

-��� Un teik�u arī. Pieslēgums reģistrēts pirms trim nedē�ļām uz Bruno Kalpenieka vārda. Klienta dzīvesvieta Me�āju pagasts, Krustu krogs.

Paziņojumam bija bumbas sprādziena efekts.

Kalpenieks? Tas pats Kalpenieks, kas pēc divpadsmit gadu atsēdē�anas par mazgadīgas meitenes izvaro�anu bija atbrī�vots no ieslodzījuma un pirms trim nedēļām pārcēlies uz dzīvi sen�u mājās Me�āju pagasta Krustu krogā, izraisot vētrainus vietējo protestus? Tas pats Kalpenieks, kuru viņi ar krusttēvu tā bija aizstāvēju�i no Me�āju Lauksaimniecības skolas direk�tores Dzintras Vilkās uzbrukumiem? Vai tie�ām viņam būtu kaut kāds sakars ar pui�eļa pa�nāvību Me�āju skolā un Rīgas maniaka briesmu darbiem?

Nevar būt� Nevar, un viss! Tāpēc, ka� maniaks ir sieviete. Viss, pilnīgi viss uz to norāda. Un arī Anna teica, ka sieviete. Bet viņas intuīcija nekļūdās�

Bet tādā gadījumā kas vieno Teodoru Kalpenieci un Bruno Kalpenieku? Radniecība?

Pag, bet tie daktera maja atrastie diski? Kas ir ar tiem?

-���� Pui�i, vai jums izdevās kaut ko izdabūt no tiem dis�kiem, ko mēs atradām doktora �imanska dzīvoklī? Kaķītis uzsauca Egonam un Kārlim.

Vakar viņi bija veltīju�i pusi dienas, meklēdami iespē�jamos cienītā ārsta kunga privāto pacientu datubāzu dub�likātus, un atradu�i tos pilnīgi neiespējama vietā darba kabineta stūri eso�ās kumodes aizmugurē, pielīmētus ar sko�u: divus kompaktdiskus un zibatmiņu. Par vērtīgo atradumu bija jāpateicas Viktora uzticamā suņa labajam degunam un spo�ajam intelektam Viktors tik bie�i viņam lūdza �meklē, sunīt, meklē, tas ir ļoti svarīgi!�, ka gudrais dzīvnieks saprata lai tur vai kas, bet jāatrod! Ja vispār ir, ko� Un atrada.

-���� Piedod, vecais, noplīsu, kā saka, bez pakaļkājām, Egons, vainīgs juzdamies, teica.

-���� Man laikam kaut kas ir, tnesteidzīgi novilka Kārlis, izbaudīdams mirkļa svarīgumu.

Viņ� visu nakti bija centies uzlauzt ar trīskār�u paroli aizsargāto datubāzi, līdz pēdīgi tas bija izdevies. Jā, tur tie�ām bija gandrīz viss pa�māju saldais krējums visā savā nepievilcīgajā kailumā diagnozes, kaites, izvirtības un perversijas, grūtniecības un slepenie aborti. Doktors �imanskis izrādījās pedants, kādi jau nu ārsti palaikam mēdz būt, datubāze bija īsta kodolbumba viņa biju�ajiem pacientiem un zelta ādere tam, kur� vēlētos no tā iedzīvo�ties, piemēram, �antā�as ceļā.

-��� Tu runāsi ari? Mika pacietība strauji gāja uz beigām.

-��� Runā�u, runā�u, necepies� Kārlis pasmīnēja. Tad nu tā. Visu citu biezo, bagāto, smalko un vareno doktora �imanska pacientu vidū es pamanīju da�us ne pārāk iederīgus uzvārdus, dro�i vien kāda ieteiktus plānā gala palīdzības lūdzējus. Un viens no �iem vārdiem mums, �ķiet, daudz ko izsaka. Teodora Kalpeniece�

� man viņa dēļ dzīve beidzās pirms desmit gadiem, pat vēl nesākusies. [..]

Viņ� noteica nepareizu diagnozi un savu kļūdu neatzina pat tad, kad bija jau par vēlu.

Man bija acis, bet es neredzēju�

Visi kauliņi sakrita vietās. Tā tie�ām bija viņa.

*� * *

-��� Līzbet, kādu ziņu tu viņiem vakarnakt aizsūtīji? Ģirts gulēja, rokas aiz galvas aizlicis, un vēroja istabu, kas agrā rīta maigi zaļajā gaismā izskatījās teiksmaina.

Ja nebūtu �īs sasodītās lietas, par ko Līzbete raizējās visu nakti!

Atkal viņu mocīja vecie murgi, kurus Ģirts jau bija ar atvieglojumu norakstījis pagātnē. Un atkal viņa nespēja pamosties, tikai raudāja miegā izmisīgi, rūgti un bez skaņas. Melderis sevi ienīda par to, ka nespēja palīdzēt vairāk, kā vien apskaujot un cie�i turot, līdz viņa pamostas, apjēdz realitāti un nomierinās.

Tie�i tā bija noticis arī �onakt, tikai �oreiz Anna bija atmo�dusies pati, ar skaļu un spalgu kliedzienu Miku, ne�auj! Ģirts �okā gandrīz izvēlās no gultas. Ko viņa bija sapņojusi?

Ta�u, lai kā viņ� tirpināja, Līzbete bija un palika noslēgts seifs. Ja negribēs, nestāstīs.

-���� Neko īpa�u. Tikai se�us vārdus. Atrodiet IP adresi. Tā ir Viņa.

-���� Un atbilde?

-��� Pagaidām nekā. Bet vēl ta�u ir ļoti agrs. Tikai septiņi�

-���� Tā gan. Pagulēsim vēl drusku vai celsimies? Ģirts �ķelmīgi pavērās viņai acīs.

-���� Celsimies. Klusi klusiņām. Es gribu aizbraukt izlūkos uz Krustu krogu. Un tu brauksi man līdzi. Atceries to veci�ķo zvanītāju, kur� teica: Nododiet ģenerālim Basam, ka Krustu krogā atkal notiek nelietības. Pie pedofila Kalpiņa gūstā tiek turēti divi cilvēki meitene un jauna sieviete. Gribu saprast, par kādu gūstu, kādām sievietēm un meitenēm ir runa. Ģirtu, nobrauksim tur garām, labi? Tikai mēs abi. Starp citu, es vēl līdz �im tā īsti neesmu apskatījusi to Me�āju nostūri, kur atrodas Krustu krogs. Nu, aizskrienam, viena kāja te, otra tur un atkal te. Man nedod miera viena doma tie Kalpenieki�

Ģirts iek�ēji novaidējās. Līzbete un viņas domas� Draugi zināja: ja Anna saka �man tikko radās viena domiņa�, viss, uzskati jāgatavojas karam un jārok ierakumi�

Bet kā tu atteiksi �īm acīm, kas tik lūdzo�i skatās pretī liegi zaļajā rīta mijkrēslī?!

-���� Labi. Bet vispirms panāc, lūdzu, tuvāk, baronese fon Berga!

-���� Nesauc mani tā, labi?! Anna pēk�ņi it kā iek�ēji apdzisa. Tā ne.

Ģirts apmulsa. Ko viņ� tādu bija pateicis? Laikam būs vēl ilgi jāmācās, lai saprastu�

*� * *

Art-of-revenge.blogspot.com

TEO:

Kāpēc viens cilvēks drīkst visiem melot un pazemot citus, kamēr tie pat tik daudz nevar kā gūt mierinājumu atriebjoties? Es izvēlējos visu smalki izplānot un galanti īstenot. Ceru, ka nevienam nesāpēja tā, kā reiz sāpēja man. Miesa nekad nesāp tā kā dvēsele.

Padarīt atriebību par mākslu tā ir bauda un gandarījums par nodarītajām pārestībām.

Ta�u, lai saprastu �o mehānismu-pāri nodarījums/atriebība -, ir jābūt drusku vairāk smadzeņu, nekā tas vidusmēra cilvēkam atvēlēts. Neroc citam bedri! Lai viņ� pats sev to rok! Un negriez otru vaigu. Tie, kas to darīja, beidza savu dzīvi pie krusta.

Kāpēc gan nejaut savām emocijām vaļu? Ieelpo naidu un sajūti baudu!

Neapgā�ams, nenoliedzams, pierādīts, absolūts un nelabojams fakts: sievietēm daba devusi nesalīdzināmi lielākas spējas mīlēt un atriebties nekā vīrietim. Diem�ēl vīrie�i pret to izturas pārāk viegl�prātīgi. Līdz ir par vēlu.

Vai nav dzirdēts un lasīts, ka gadiem sista, pazemota, krāpta sie�viete pēk�ņi atmostas, un tad kādam var nepaveikties, dikti nepa�veikties. Vecim miegā kaut ko nogriezt ar gaļas nazi vai �ķērēm vēl nenozīmē, ka viņa būtu sadiste vai psihiski nenormāla. Pēc pārcies�tām sāpēm, dusmām un greizsirdības tas ir maigs sods, uz ko spēj atraidīta, atstumta sieviete.

Kāpēc jūs tik ļoti divkosīgi moralizējat par piedo�anu? Vai piedot nozīmē ļaut sevi mīdīt kājām? Nē, piedot nozīmē neļaut citu zemiskumam un nelietībai grauzt manu dzīvi un dvēseli. Tu mani nodevi, es tev piedodu, bet ar to visas attiecības starp mums ir beigu�ās. Tu esi brīvs no manis. Tie�i tik vienkār�i. Vienalga, vai runa par divkosīgu draugu, neuzticīgu mīlētāju vai negodīgu partneri. Tikai esi gatavs viss atnāks atpakaļ. Dubultā. Trīskār�i. Un varbūt da�kārt atriebība būs skarbāka par nodarījumu. Arī tā gadās.

*� * *

Klusi izlavīju�ies no mājas pa virtuves durvīm un tās aizslēgu�i, viņi, cenzdamies netrok�ņot, zagās pie Ķir�a kundzes. Kā par brīnumu, Anna apsēdās labajā pusē.

-���� Brauc tu! Tikai tur ļoti lēni. Es gribē�u pafilmēt. Ārā ta�u nekāpsim�

Ģirts atviegloti nopūtās. Viņa dzīvā iztēle jau bija zīmē�jusi citu par citu baisākas ainas ar viņu abu iesaistī�anos maniaku aizturē�anas pa�darbības operācijās.

Ma�īnai klusi izslīdot no Pū�u Mājas pagalma, lielajā hallē skaļi iezvanījās stacionārais telefons. Vēl divi tālruņi, mobilie, izmisīgi ārdījās Annas Elizabetes guļamistabā�

*� * *

-��� Tas nozīmē tikai vienu vispirms zibenīgi jāpārmeklē aug�ējais dzīvoklis, ja nu tomēr tas ir apdzīvotāks, nekā mēs domājam, pēc tam ar steigu jādodas uz Me�ājiem, dzerot agro rīta kafiju, majors Miks Kaķītis lieti�ķi ierosi�nāja Egonam, Viktoram un Kārlim, cenzdamies neizrādīt, cik ļoti viņu satrauc nespēja sazvanīt Annu Elizabeti. Visi Pū�u Mājas telefoni kārtējo reizi klusēja, it kā salinieki būtu sazvērēju�ies turpmāk norobe�oties no ārpasaules notiku�miem un dzīvot vienīgi pa�i savu dzīvi.

*� * *

Pēc ilgas telefoniskas izskaidro�anās vispirms ar pulk�vedi Bramani un, kad tas nedeva gaidītos rezultātus, arī ar ģenerāli Gunti Bozi, majors Kaķītis atviegloti nopūtās. �ķiet, ģenerālis viņa teikto (un nepateikto) bija uztvēris pareizi, jo jau pēc īsa mirkļa telefonā īsi nopīkstēja izteiks�mīgi lakoniska īsziņa: Dariet tā! Acīmredzot pēc saņemtā brāziena pulkvedis Juris Bramanis nespēja nolaisties tik zemu, lai zvanītu tā tie�ajam vaininiekam.

Sagaidīju�i atbraucam Egona ekspertu brigādi, viņi kāpa aug�ā uz piekto stāvu.

Kā jau daudzos 19./20. gadsimta mijas īres namos, ari �ajā Hospitāļu ielas būvē piektā stāva dzīvokļi pa pusei atradās jumta daļā, līdz ar to vasarā �ie mansarda mitekļi bija ļoti karsti un sutīgi, bet ziemā krietni pavēsi, un daudzi no tiem bez nopietnas pārbūves pat nebija īsti pie�mēroti dzīvo�anai. Tas tomēr nekavēja namīpa�niekus �īs �ekskluzīvās jumta studijas� par ne mazāk ekskluzīvām cenām izīrēt, retāk pārdot, da�ādu rado�o sfēru pārstāv�jiem mūziķiem, gleznotājiem, tēlniekiem, fotogrāfiem, kuri augsto griestu un jumta logu dēļ bija gatavi pārdot dvēseli pa�am nelabajam.

Pirmo dīvainību viņi pieredzēja, mēģinot atdarīt des�mitā dzīvokļa durvis.

Pat pieredzēju�ajiem ekspertiem tas izrādījās visai sare��ģīti. Nu kur tas redzēts, ka parastas dzīvokļa dzelzs durvis sargātu piecas (!) da�ādas atslēgas?! �leperis, angļu patentatslēga, zirneklis, mehāniskā kodatslēga un elektroniskā slēdzene.

-���� Nez kādi Luvras dārgumi tur glabājas? Kārlis, sa�traukts ne mazāk par pārējiem, mēģināja to slēpt aiz vieg�las ironijas. Egons bija palūdzis viņu piebiedroties grupai kā fotogrāfam, un majors Kaķītis neiebilda. Kārlis patie�am bija lietaskoks un, pats galvenais, diplomātiski, ne ar pu��plēstu vārdu nepieminēja Annu Elizabeti.

Pagāja krietna stunda, līdz durvis bez skaņas atvērās. Lieliski ieeļļotas eņģes!

Otrs pārsteigums visādi prāvajā jumta studijā, kurā bija savienotas �etras telpas virtuve, divas istabas un vannas istaba, zonējumus nosacīti nodalot ar grīdas līmeņa reljefu un ieseguma materiālu, gandrīz nebija mēbeļu. Tas ir, mēbeles bija gan, ta�u tikai da�as, acīmredzami hao�tiski izvēlētas, lai neteiktu salasītas kaut kur pa kak�tiem, lētas un puslūzu�as. Izņēmums bija divi priek�meti milzīga divguļama masīvkoka gulta ar kokgriezumiem rotā�tām balsta kolonnām un baldahīnu no melna un sarkana tilla, un pseidobaroka stila tualetes galdiņ� ar entajām atvilktnēm.

Anna reiz bija teikusi, ka tādos galdiņos mēdzot būt vai�rākas slepenās lādītes�

Ja nebūtu �etru lielo jumta logu, Mikam Kaķītim gri�bētos salīdzināt �o mājokli ar elles priek�kambari tajā dominēja tikai divas krāsas: melnā un sarkanā, ar savu pārdomāto pielietojumu radot apokaliptisku vīziju. Melnas sienas, tum�pelēka grīda, sarkani tilla aizkari un zonējumus nodalo�as drapērijas. Ap gultas balstiem apvīta sarkanzilu LED sīkgaismiņu virtene, melna gultas veļa. Gultas galā statnis ar milzīgu plazmas televizoru.

Nomāco�i, majors Kaķītis nodomāja. Viņ� bija daudz mā�cījies par krāsu nozīmi indivīda personības atklāsmē: kom�binācijas melns plus sarkans, bet jo sevi�ķi zils plus sar�kans, turklāt tik masīvā koncentrācijā, vedināja domāt par milzīgām problēmām konkrētā cilvēka pasaules uztverē. Naids, asinskāre, varmācība, tieksme pakļaut� Ne velti pasau�les totalitārās lielvaras savos karogos un simbolikā izmanto tie�i �īs krāsu kombinācijas, kas, ilgsto�i atrodoties acu priek�ā, zombējo�i iedarbojas uz psihi un prātu. Var jau, protams, apgalvot, ka melni sarkanais ir modes klasika. Lai būtu. Bet pretkrāsu kombinācija zils plus sarkans?

Mājokļa kailajā tuk�umā jo vairāk izcēlās telpas vidū uz augsta paaugstinājuma novietotā melni lakotā vanna uz senlaicīgām ķepiņām. Savdabīgs upuraltāris, Mika prātā pazibēja nepatīkama doma. Labi, ka vismaz tualetes pods noslēpts pieliekamajā kambari.

Guļamzonas stūrī statnis ar drēbēm. Ar melniem, dār�giem dizaineru uniseksa tērpiem.

Toties studijas virtuves daļā gandrīz nekā. Tuk�s, ja neskaita tēju, kafiju, pusizdzertu Absolut �ņabi un da�us sakaltu�us citronus ledusskapī. No ēdieniem pilnīgi nekā. Toties lielā stikla pokālā, kādus reizēm izmanto par akvā�rijiem vai vāzēm ziedu buķetēm, kaltētas zālītes. Ha� Zālīte! Vecās labās kaņepes un ābolu tabakas maisījums.

-��� Laikam �īs mājas iemītniekiem patīk �lidojo�as� izjū�tas, pasmīnēja Dambergs, paņemdams paraudziņu un norādīdams uz telpas stūrī ieslieto ūdenspīpi.

-��������������� Man no �ī mājokļa �ermuļi skrien� Viktors atzinās.

-���� Nevar saprast, kādam jābūt cilvēkam, vienalga, sievietei vai vīrietim, lai labprātīgi gribētu dzīvot tik destruktīvā vidē?

-Ja vien tā nav tikai poza� �ķietamība� noburk�ķēja Kārlis.

Tomēr majors Kaķītis bija saklausījis un acumirklī pār�jautāja: Ko tu ar to gribēji teikt?

-���� N-neko. Kārlis manāmi apmulsa. Tikai to, ka �eit viss telpas iekārtojums ir tāds� skatuvisks, it kā mākslīgi radīts un atstāts, gaidot mūsu parādī�anos. Tāda kā savda�bīga scenogrāfija atbilsto�i darba �anram un gaidāmajiem notikumiem� Ai, nu es nemāku izstāstīt. Līzbete noteikti pateiktu precīzāk.

Kaķītis pilnībā piekrita Kārlim. Arī viņu mulsināja dīvai�nais bezpersoniskuma un āri�ķīguma sajaukums. Ja nezi�nātu, ka �is dzīvoklis reģistrēts uz Teodoras Kalpenieces vārda, tikpat labi varētu nodomāt, ka te mitinās vīrietis ar māksliniecisku, ta�u savdabīgi izme�ģītu domā�anu. Lai gan objektīvi par iespējamo vīrie�a klātbūtni �eit liecināja tikai viens vienīgs, līdz skrandām un vīlēm nonēsāts mīksts smalka indie�u auduma vīrie�u krekls, kādus iemīlēju�ās sievietes iecienīju�as un labprāt valkā nākamajā rītā pēc�

Miks noskurinājās, lai atsauktu sevi realitātē.

Jāsaka Kārlim, lai visu sabildē 360 grādu panorāmā, īpa�u uzmanību pievēr�ot it kā nebūtiskiem sīkumiem. Jāparāda Līzbetei. Tas gan nebūs glu�i klātbūtnes efekts, tomēr vairāk nekā nekas. Un viņa redz daudz dziļāk�

Viņi turpināja apskati. Nekur neviena zaļā auga, toties neskaitāmas gleznas un zīmējumi. Gatavi, pusgatavi darbi, skices, fragmenti, kolā�as� Par spīti savai izteiktajai nepa�tikai pret neizprotamo mūsdienu konceptuālo mākslu, Miks Kaķītis nebija glu�i mucā audzis un pa spundi barots un spēja novērtēt, ka �eit redzamie darbi ir tie�ām labi, da�i pat vairāk nekā labi. Anna teiktu izcili, jo spēja izraisīt vispretrunīgākās emocijas. Tā, melni sarkanais, me�onīgi ātri rotējo�ais virpulis skatītāju burtiski ievilka sevī, toties melnbaltais, grafikas tehnikā izpildītais, �ķietami bezgalī�gais labirints burtiski atgrūda.

Daudz statņu un plauktu, trīs da�āda lieluma molberti. Grāmatas un albumi par mākslu, zīmuļi, otas, rāsas, krītiņi, terpentīns, �ķīdinātāji. Da�āda formāta papīra loksnes, apvilkti un nogruntēti rāmji� Viss glezno�anai, zīmē�a�nai. Dziļāk, istabas stūri, aiz pīta (melna!) aizslietņa īsta bagātību krātuve, kuru ieraugot Kārlim spo�i iespīdējās acis. Ar tādu fototehniku varētu lepoties ikviens sevi cie�no�s profesionālis �etras jaunas un bezdievīgi dārgas Pentax, Nikon un Canon kameras ar maināmiem objektīviem un pilnu aksesuāru komplektu, statīvi, studijas gaismu komplekts, augstas iz�ķirtspējas fotoprinteris un lielfor�māta reklāmdrukas iekārta.

-���� Kļūst skaidra piecu atslēgu nepiecie�amība� zem deguna burk�ķēja Dambergs, rūpīgi soli pa solītim pētī�dams katru telpas kvadrātmetru. Man tādu aparatūru�

Pārējie iesmējās. Ekspertu priek�nieks �ādi bubināja ikreiz, kad saskārās ar kaut ko tehniski perfektu un apbrīnu raiso�u. Ko tur liegties, viņ� bija un palika Misters Gad�ets.

-���� Mani mulsina viena lieta, klusi kā spoks klīzdams apkārt, vērodams un bildēdams ierunājās Kārlis. Te ir tik daudz smalkas fototehnikas, bet nevienas pa�as gatavas fotogrāfijas.

Arī majors Miks Kaķītis tikko bija domājis to pa�u, atkal sodīdamies par savu lepnību, toreiz slimnīcā aizraidot prom Annu Elizabeti. Te lieti noderētu viņas unikālā spēja sajust vie�tas atmosfēru un nolasīt notiku�o� Viņ� beidzot bija sapratis, ka no tā nav jābaidās.

Varbūt piezvanīt un palūgt atbraukt? Bet viņa neceļ tele�fonu. Aizsūtīt SMS? Varbūt� Bet varbūt palūgt, lai piezvana Kārlis? Viņam ta�u Anna atbildēs�

Kad pēc vairākkārtīgiem zvaniem tomēr neatbildēja ne Annas Elizabetes, ne Ģirta mobilie, bet Pū�u Mājas stacio�nāro telefonu pacēla Zane, samiegojusies un nikna kā lācis, kas ziemas vidū izcelts no miega, un teicās nezinām, kur tie abi paliku�i, viņi saprata kaut kas nav kārtībā.

-���� Pui�i, man te ir kaut kas ļoti interesants! Mika un Kārļa rai�pilni mēmo dialogu pārtrauca Egons. Detalizētāk izpētot spoguļgaldiņu, viņ� bija atradis kaut ko patie�ām uzmanības vērtu un nu alka dalīties jaunumos ar pārējiem.

Atradums patie�ām bija nozīmīgs. Pilna atvilktne ar visu varavīksnes krāsu svecēm.

Aiz tās, galdiņa dziļumā slepenais nodalījums, bet tajā septiņas fotogrāfijas un septiņu krāsu sveces. Foto�grāfijas uzņemtas izmeklētājiem jau zināmajās notikumu vietās, se�as no tām ar melnu marķieri pārsvītrotas krus�teniski, savukārt katra svece nedaudz nodedzināta.

Vienkār�ā, baltā aploksnē darba līgums ar mediju kon�cernu Magnum Lux. Noslēgts pirms �etriem gadiem, lauzts pirms gada.

Otrā tādā pa�ā aploksnē divi foto pa�portreti. Pir�mais melnā tērpusies, vidēja auguma, ne pārāk sievi�ķīga, drīzāk askētiski sīksta sieviete. Pirmajā acu uzmetienā pilnīgi neizteiksmīga, blāvu seju, bez jebkādas kosmētikas, bezkrāsas matiem, tipiska �pelēkā�. Tikai tās acis� Tajās dega dziļa, tum�a, biedējo�a uguns. Otrs pa�portrets bija pilnīgi pretējs tajā redzamā gotiskam vampīram līdzīgā būtne absolūti ne ar ko neatgādināja pelēko kodi, tie�i pre�tēji �ī bija krā�ņa, izaicino�a, mākslas videi atbilsto�a skaistule ar perfektu grimu, melni sarkaniem matiem, tēr�pusies viscaur melnās ādas drēbēs.

Tre�ā aploksne saturēja vienu vienīgu piezīmju lapiņu ar tīmekļa vietnes adresihttp://www.art-of-revenge.bIogspot.com un ieejas datiem: logins Teo, parole Dora.

*� * *

Ģirta prasmīgi vadīta, Ķir�a kundze lēni slīdēja cauri Me�āju centram, gar Me�mui�u, tad pa labi, pa Jauno tiltu pāri Melnupei. Anna Elizabete kārtējo reizi nodomāja, cik ērti būtu, ja joprojām darbotos vecā pārceltuve no Pū�u salas uz Melnupes kreiso krastu tad, braucot gar Melnā akmens estrādi, līdz Krustu krogam varētu nokļūt ātrāk. �ķērsoju�i vispirms Bulciņbodes krustojumu, pēc tam se�staraino krustojumu, kas iezīmēja agrofirmas Zelta Grauds lauku robe�as, un melnām eglēm noaugu�o T veida krus�tojumu uz Alejām, viņi pēc maza brītiņa pabrauca garām Krustu mui�as pievedceļam, no kurienes līdz Krustu krogam atlika mazāk par diviem kilometriem.

Anna Elizabete atkal sajuta vēderā skribināmies pazīs�tamos ledainos kaķu nadziņus.

-���� Piestāj uz mirkli, viņa klusi palūdza.

Ģirts iesāņus pameta a�u skatienu uz Annu, jau gri�bēja kaut ko teikt vai vaicāt, ta�u, pamanījis viņas sejā to izteiksmi, zibenīgi nospieda brem�u pedāli.

-���� Sīkais, kas noticis?

-���� Mums laikam nevajadzēja �urp braukt� Tas sapnis� Tas notika te, viņa izmocīja.

Ģirts saprata. Līzbete stāstīja par savu pēdējo nakts murgu, no kura bija pamodusies ar skaļu kliedzienu: Miku, ne�auj! Vai tā būtu bijusi priek�nojauta?

-���� Grie�am apkārt? viņ� bezkaislīgā toni pajautāja. Tikai neizrādīt pa�a satraukumu!

-���� N-nē� Anna Elizabete pēc ilgāka pārdomu mirkļa izmocīja. It kā pret savu gribu. It kā kāds liktu to teikt.

-���� Brauksim. Ja reiz iesākts� Mēs jau neko� tikai nobrauk�sim garām.

Krustu krogs bija pamatīga divstāvu mūra celtne, būvēta kaut kad ap poļu-zviedru kara laiku kā krogs, pasta sta�cija, zirgu maiņas punkts un iebrauktuve. Laikazoba sa�grauztie mūri glabāja visu karu pēdas apmetums sen jau bija tikai vārds, ari mūrētajos akmeņos vietām bija iz�sisti pamatīgi robi. Tomēr, par spīti visam, celtne kopā turējās tīri bra�i, ari logi un durvis bija vietā. Da�ādo varu un valdī�anu laikā Krustu krogs bija piedzīvojis visu iespē�jamo funkcionālo pielietojumu no graudu novietnes līdz minerālmēslu glabātavai, no kombinētās lopbarības sada�les punkta līdz idejai par tūristu kempingu (to gan a�i izkonkurēja Austiņezera laivu bāze un tel�u pilsētiņa). Rosīgajos deviņdesmitajos ērto, nomaļus stāvo�o ēku kom�pleksu bija iekārojis ne viens vien lielāks, mazāks, legāls un puslegāls biznesmenis, da�i pat mēģināja to nopirkt, ta�u bija spiesti pēc īsa brī�a pārdot.

Pēdīgi ap tūksto�gades miju to nopirka kāds Marģeris Kalpenieks, noslēgts un nesabiedrisks tips ar lielu ģimeni iebaidītu sievu un prāvu bērnu pulciņu. Kalpenieki reti kur gāja, pagasta sabiedriskajā dzīvē piedalījās nelabprāt, bet, ja arī viņus kur varēja ieraudzīt, tad vienmēr tikai melnās drānās. Skolā Kalpenieku bērni negāja vecāki un ticība neatļaujot. Runāja visādi it kā Marģeris savus ģimenes locekļus hipnotizējot, iebiedējot, liekot vergot piemājas saimniecībā un visu dienu skaitīt lūgsnas. Tomēr ari Me�āju baznīcā viņi ne reizi netika redzēti. Da�i sabiedriskākie me�ājnieki bija mēģināju�i ierasties ciemos viesmīlības vizītē un ar Kalpenieku ģimeni sadraudzēties, ta�u nekad nebija tiku�i tālāk par smagajām kroga ārdurvīm. Galu galā interese par viņiem apsīka neies ta�u uzbāzties ar savu laipnību, ja cilvēki skaidri izrāda, ka to nevēlas!

Un tad kādā dienā Krustu krogs atkal stāvēja pamests, tuk�s un kluss. Vienas nakts laikā dīvainā saime bija savā�kusi savas nedaudzās mantiņas un aizbraukusi, atstājot logus līdz kājai vaļā un durvis neaizslēgtas. Runāja visādi it kā pārlieku ticīgajam ģimenes galvam parādījies vecā krodzinieka spoks un atklājis Krustu kroga baiso noslē�pumu, kuru zinot te neviens vairs nespēj mierīgi dzīvot. It kā vecais Marģeris esot pastrādājis kaut ko tik baisu, ka bijis pēk�ņi jābēg. Tomēr vietējiem ticamāka likās versija par Kalpenieku vecāko dēlu Bruno, kur� it kā esot ares�tēts un iesēdināts par mazgadīgas meitenes izvaro�anu, un tēvs, nespēdams pārciest negodu, nolēmis �o vietu atstāt.

Tā vai citādi, Krustu krogs palika oficiāli reģistrēts kā Kalpeniekiem piedero�s īpa�ums, un kāds ik gadu par to punktīgi nomaksāja visus nodokļus. Un tagad te bija atgrie�zies nule kā no ieslodzījuma atbrīvotais Bruno Kalpenieks jeb Kalpiņ�.

-���� Ģirt, gribi zināt, kāpēc Krustu krogs daudzo gadu un karu gaitā nav ticis sagrauts un kāpēc tai ēkā neviens nevar nodzīvot ilgāk par da�ām dienām, lielākais nedēļu?

-���� Tu mani ieintriģēji. Līzbet, stāsti! Ģirts vaicājo�i palūkojās uz Annu Elizabeti. Bet vispirms ļauj man kaut pamēģināt uzminēt. Tā māja ir apsēsta�

-���� Kas tev to pateica? Anna pacēla uzaci.

Ģirts pasmaidīja. Tātad pareizi! Pats izdomāju. Citādi nevarētu būt. Tā ir?

-��� Ir, ir. Tā vismaz Zaķī�u Milda stāstīja. Baisa leģenda.

-Nu-u-u? Ģirts bija pati uzmanība. Stāsti ta�u!

-��� Nu-u-u� viņa atdarinot mēdījās. Tas noticis fran�ukrievu kara laikā. Toreiz Krustu krogā saimniekojis uzņē�mīgs krodzinieks, kā tagad teiktu dzimis biznesmenis: mācējis sadzīvot ar ikvienu, ja tik tas ienesis kādu grasi. Tā nu sācies kar�, un krogā, kā jau tobrīd vienīgajā tam piemērotajā vietā, itin bie�i viesoju�ies abu karojo�o pu�u pārstāvji ēdu�i, dzēru�i, zirgus pūtināju�i. Krodzinieks ieturējis neitralitāti, un tas atmaksājies naudas zutenis pildījies, visiem labi. Tajos laikos ļaudis vēl mācēja karot pēc noteikumiem ja karadarbība, tad karadarbība, ja pamiers, tad pamiers, ja nakts, tad nakts.

Tomēr kā zināms, apetīte aug ēdot, un Krustu krogu saimniekam sakārojies ar rāvienu kļūt stāvus bagātam. Viņ� pamazām sācis noklausīties un pārdot tālāk abu pu�u mazos noslēpumiņus, līdz beidzot Liktenim, �ķiet, labpa�tika atalgot viņu par pacietību. Kādu dienu krodzinieks dabūja zināt, ka netālu no Me�ājiem apmetni izbūvējusi fran�u divīzija, savukārt da�u stundu jājienā uz pretējo pusi bāzējās krievu karaspēks. Abu karojo�o pu�u karavadoņi tumsas aizsegā itin bie�i parādījās Me�ājos, Krustu krogā, lai iebaudītu ko labāku par armijas putru un stiprāku par vakara tēju. Un tovakar krodzinieks nolēmis izspēlēt savu ilgi glabāto kārti savstarpēji nodot vienu pusi otrai, to arī izdarīja, par atlīdzību saņemot divus mai�eļus zelta. Nāka�mais rīts atnesa baisu skatu vairākās kroga telpās pludoja asinis, uz grīdas da�ādās pozās gulēja pēk�ņā uzbrukuma upuri un nejau�ie liecinieki, bet pats krodzinieks, �ausmās satvēris galvu, apstulbis tip�ināja no istabas istabā, mur�minot vienu un to pa�u ko es esmu izdarījis?

Vietējie me�cirtēji pēc vairākām dienām krietni abpus Me�ājiem atrada divas nometņu vietas, precīzāk, to, kas no tām palicis. Slaktiņa pēdas un līķus jau gandrīz bija noko�pu�i me�a zvēri, ta�u mantas bija paliku�as. Lai gan pēc �ī traģiskā notikuma kroga iekārtojumā parādījās daudz jaunu priek�metu, turklāt krodzinieks, jau krietni pavecs vīrs būdams, pēk�ņi izdomāja precēties un bildināja ciema skaistāko meiteni, samaksādams vecākiem bargu izpir�kuma naudu. Bija ta�u kar��

Ta�u �ķita, ka līdz ar to viņa agrākajai saimnieciskajai veiksmei pienāca gals.

Jaunā sieva raudāja vienā gabalā, sūdzējās par māju, kas pilna spokiem, un slēpās te savā istabā, te bēniņos, te pagrabā, līdz pēdīgi jau�i vai nejau�i naktī pārkrita pār otrā stāva ārējās galerijas margām un lauza sprandu. Jaun�izceptais atraitnis to norakstīja uz sievas mēnessērdzību, mirkli pasēroja, tad apprecējās vēlreiz, apņemdams par sievu bagātu vecmeitu tikpat praktisku kā pats, bez jeb�kādas fantāzijas.

Ta�u arī �ī it kā ta�u prātīgā sieviete jau pēc da�am dienām sāka runāt tie�i to pa�u, ko nelaiķe pirmā sieva. Vēl trakāk lika kalpiem sakraut ratos savas lādes un pameta vīru vienu rēgu �ēlastībai. Iespējams, viņa �o to zināja par uzņēmīgā krodzinieka �eptēm uz abām pusēm, iespē�jams, kaut ko bija atradusi kroga plauktos vai noliktavās. Par notiku�o ar citiem cieminiekiem nekad nerunāja, ta�u Krustu krogā atgriezties nebija pierunājama.

Bet krodzinieks krodzinieks ņēma nelabu galu. Krogs pamazam sāka nīkuļot, krogus paps dzert. Viņa acīs iemā�joja �ausmas. Un kādu rītu, kad saimnieks aizdomīgi ilgi nerādījās lejā, kalpone bija gājusi viņu meklēt un atrada pa�a gultā ar zilu ģīmi. Miru�u.

-���� Insults vai infarkts� Ģirts domīgi novilka.

-���� Iespējams. Bet varbūt ne. Varbūt kāds no kalpiem. Varbūt� kas cits. Anna pamāja ar galvu. Bet tas vēl nav viss. Kop� tā brī�a visi, kas vēlējās pārņemt, iegūt vai nopirkt Krustu krogu, pēc neilga brītiņa bija spiesti no savas ieceres atteikties un steig�us doties prom, lai sagla�bātu savu garīgo veselību un dzīvību. Dīvaini, bet neviens nevēlējās atklāt tur piedzīvoto, un tikai viens, iespējams, atklātāks, bet varbūt vairāk pārbijies par citiem, izmocīja tur visas telpas pludo asinīs�

Cara laikos tur bijis spirta brūzis, brīvības cīņu gados divas telpas aizņēmis karalauka hospitālis, Latvijas laikā iekārtojusies nespējnieku patversme, Otrajā pasaules karā krievu armijas atbalsta punkts, pēckara un kolhozu gados viss, ko vien var iedomāties: graudu un minerāl�mēslu novietne, tehnikas rezerves daļu noliktava, kombikorma sadales punkts. Un savādi lai kas tur atrastos, vienmēr atgadījās viens un tas pats ar mantu viss bija kārtībā, toties cilvēki cits pēc cita aizgāja no darba, saslima vai aizgāja bojā nelaimes gadījumos. Bijusi pat viena slepkavība sadzīviska, �ņabja pudeles dēļ. Nu glu�i kā savulaik dziedāja profesors Moriartijs cilvēces mantība iz�dzīvos, cilvēki nepaliks�

-��� Līzbet, tev tikai pasaciņas pirms miega stāstīt, Ģirts noskurinājās. Nav brīnums�

-���� Kas tad? Anna saausījās. Nav brīnums, ka naktīs murgi rādās tā tu gribēji teikt?

Jēziņ, atkal viņ� izgāzās kā veca sēta! Vai tad nevarēja mēli pieturēt?!

-���� Sīkais, izbeidz, es tā nebūt nedomāju. Gribēju tikai pateikt, ka nav brīnums, ka cilvēki ar dzīvu un spilgtu iztēli dzīvē bie�āk saskaras ar neparastām lietām, jo viņi spēj tās pamanīt, kamēr biezādaiņi vienkār�i slāj garām. Nu ko braucam? Ko tu gribēji filmēt?

*� * *

Vērojot, kā aiz loga lēni slīd mierīgās Me�āju ainavas pa kreisi Strautnieka �ķietami bezgalīgo labības lauku vidū majestātiski slējās apkaimes lepnums Di�ozols, kuram, ja ticētu leģendām, bija vismaz tūksto� gadu, bet labajā pusē aiz agrofirmas Zelta Grauds laukiem tumsnēja mū�vecā egļu aleja, kas no Krustu mui�as gar vecajiem Mēra kapiem aizveda uz Alejām Anna Elizabete aizdomājās par vēl kādu vietējo leģendu.

Neuzticīgais Krustu mui�as īpa�nieks, kuram Alejās dzī�vojusi mīļākā, naktīs gar kapiem zadzies pie viņas. Mui��niece to zinājusi un briesmīgi pārdzīvojusi, ta�u, būdama labi audzināta, nav vīram aizrādījusi, tikai katru reizi, kad tas spēris kārtējo sānsoli, likusi kalpiem iestādīt pa eglītei gar ceļu no mui�as uz sāncenses māju. Galu galā izveido�jusies bieza di�egļu aleja.

Vai tāds vīrietis nav sitams? Tā krāpt un sāpināt divas sievietes? Anna aizdomājās. Nav brīnums, ka nāve viņu pārsteigusi īsti piemērotā vietā pie kapsētas vārtiņiem.

-���� Līzbet, skaties! Ģirts klusi uzsauca.

Tobrīd viņi brauca garām Krustu kroga priek�pagalmam. Ģirts samazināja ātrumu.

Aina, kas pavērās skatienam, bija mājīgi aizkustino�a vīrietis ap trīsdesmit, izmeties vienos d�insos, skaldīja malku, krā�ņa sieviete melni sarkaniem matiem zem ziedo�as ābeles klāja brokastu galdu, bet tīņu vecuma skuķis ar austiņām uz ausīm aizrautīgi �ūpojās piemājas ozolā iekārtās pa�darinātās �ūpolēs.

Meitenes seja likās kaut kur ļoti redzēta�

Jau kuro reizi nopriecājusies, ka nav paklausījusi notei�kumiem, kas liedza tonēt automobiļu logu stiklus, Anna piespieda kameru pie loga�

Tagad galvenais, lai attēls ass un pietiek gaismas, pārējo izdarīs mājās ar pēcapstrādi�

■

Kādā zib�ņa garuma acumirklī, it kā sajuzdama, ka tiek novērota, sieviete strauji pacēla galvu un pavērās garām brauco�ajā ma�īnā. It kā viņa redzētu mani cauri tum�ajiem logu stikliem�

Anna neomulīgi noskurinājās. Sievietes skatienā bija kaut kas fanātisks, no tās puses�

-����� Viss, Ģirtu, pietiek. Braucam mājās! Viņa viegli pie�skārās drauga piedurknei. Uz brīdi Annai likās, ka Ģirts, lai gan sē� pie viņas automa�īnas stūres, ta�u atrodas pavisam citā realitātē. Tev viss kārtībā?

-��� Jā. Es tikai� aizdomājos, viņ� atteica, tad pēc klu�suma brī�a piebilda: Par mums.

*� * *

-��� Man �ķiet, mēs tur neko nespēsim līdzēt, viņiem pa��iem jātiek galā, ievilcis garu dūmu no savas ķir�koka pīpītes, ģenerālis Kārlis Bass teica baronesei Annai Rozei, kura tikko bija skaļi paudusi savas ba�as par mīļotās maz�meitas personiskās dzīves līklo�iem.

-��� Kārli, un jūs nesatrauc fakts, ka pa�a krustdēls paliek ar garu degunu?

-����� Ziniet, dārgo barones, kā par brīnumu nē. Miks ir pieaudzis vīrietis un būtu varējis savu mīlas dzīvi sakārtot jau sen. Savukārt, ja viņ� ir tik neuzņēmīgs, ka ļauj sev no deguna nocelt gandrīz saderināto, ko es tur varu darīt? Sirdslietās palīdzība no malas nav iespējama. Arī gadiem un dzīves pieredzei te nav nozīmes. Vai ne, Omīt?

Uzrunātā pie senlaicīgā pavarda vārīja vēlo brokastu kafiju. Virtuve mājīgi smar�oja pēc svaigi maltām kafijas pupiņām un karstmaizēm. Par spīti saviem astoņdesmit septiņiem gadiem, Omīte, Kārļa vecmāmiņa Anna Līze, joprojām bija simpātiska un valdzino�a sudrabbaltiem matiem, zilām neaizmirstuļu acīm ar smieklu krunciņām kaktiņos un holandie�u porcelāna lellēm līdzīgu balti rozā seju. Ikvienā vīrie�u dzimtes pārstāvī viņa raisīja acu�mirklīgu vēlē�anos pasargāt, aizstāvēt un palīdzēt. Ģene�rālis Bass nebija izņēmums viņam ļoti patika sava jau�nākā vārdabrāļa vecmāmiņa, un viņ� no sirds pārdzīvoja tās pēdējā laika nesaskaņas ar Kārļa vectēvu Miķeli Priedi jeb Bi�u Miķeli. Kop� aizvadītās ziemas notikumiem, kad viņi abi bija nolēmu�i oficiāli reģistrēt savas pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem nenoslēgtās laulības, tā pierādot, ka mīlestība var pārdzīvot gan laiku, gan attālumu, kaut kas bija atgadījies. Omīte atkal labprātāk uzturējās pie Annas Elizabetes Pū�u Mājā nekā savā sapņu namiņā Dravās me�a vidū. Kad Kārlis Bass ar veca drauga tiesībām bija taktiski pajautājis, kas noticis un kā var palīdzēt, viņa bija novēr�susies un no�ukstējusi nekā, vientuļniekus mainīt nevar�

*� * *

-���� 0, izskatās, ka mēs esam pa�ā laikā uz brokastīm! pla�i atvēris dienvidu terases durvis, Ģirts ietaurējās sengrieķu eposa varoņa cienīgā balsī. Līzbet, Omīte mūs baros ar karstmaizēm un dos Austrumu kafiju!

-���� Nu, Melderīt, tev gan ir nevis deguns, bet smar�u degustē�anas aparāts! Viktora suņiem būtu ko pamācī�ties, Omīte pasmaidīja un nokomandēja: �igli maz�gāt rokas un pie galda! Pasauciet arī tos abus miegamices!

Tie abi Zane un dakteris Konrāds pēc neilga brī�a parādījās pa�i krietni saburņīti un sagulētām, vainīgām sejām.

Brokastis pagāja omulīgā klusumā, ko tikai retumis pār�trauca Grāfa varenās astes plīk�ķi pa akmens flī�u grīdu vai Figaro un Barona vienoti vokālie uzbrukumi kumosiņu izmānī�anai. Ta�u �orīt kustoņiem neveicās Omītes karstmaizes bija pārāk gar�īgas, un �etrkājaiņiem nācās iztikt ar dzīvnieku barību. Suņi samierinājās ātri, un tikai Barons, rudais siera maniaks, nemitējās dipināt apkārt, skaļi pie�prasot nodevas siera gabaliņa veidā. Kaut nieciņu, kaut kriksīti, bet iedodiet!

Re, kāds! Nerimsies, kamēr savu nepanāks, Anna nodomāja un sarāvās. Tāpat kā�

-���� Dīvains kukainis ir tas cilvēks, uz terases baudot aromātisko kafiju kopā ar pīpes smar�īgo dūmu, ieminējās ģenerālis Bass. Pats sev rada nereālas ilūzijas un pats tās arī sagrauj, jo nezina, kā piepildīt. Un tad vainīgi ir visi citi, tikai ne pats. Un visi citi arī ir atbildīgi par to, ko pats nav izdarījis, nokavējis, palaidis garām, salaidis dēlī.

Interesanti, uz kuru no mums tas tagad būtu tēmēts? Anna Elizabete saausījās.

-��� Nu, piemēram, atcerieties filmu �Limuzīns Jāņu nakts krāsā�! Tur bija tāda jauka, it kā panaiva apaļvaidze skuķe Lāsmiņa, kas tāda tikai izskatījās, bet būtībā bija slīpēta lapsiņa, un, kad vecāki viņai neļāva doties kursabiedriem līdzi uz Munameģi, pie sevis klusiņām apsolīja: �Labi, mīļie vecī�i, es jums tā pastrādā�u, tā pastrādā�u!� un smalki atriebās gan saviem vecākiem, gan attālo radu un kai�miņu ģimenēm. Dzirdēt par folkloru kļuvu�o izteicienu ģenerāļa izpildījumā tas bija kaut kas.

-���� Krusttēv, kur tev �odien tādas domas prātā? Anna ievaicājās.

-��� Redz, domāju par to Rīgas maniaka lietu. Man tas izska�tās pēc nelaimīgas, dzīvē un cilvēkos vīlu�ās sievietes sarūg�tinājuma un izmisuma galējas izpausmes. Tu nepiekrīti?

-���� Tie�i tā. Ta�u mani mulsina kas cits tās astoņas zīmītes. Se�i padarīti darbi, viens, septītais, aizsākts, bet nepabeigts un� palīgā sauciens? Manuprāt, tas cilvēks grib, lai viņu uzklausa, jo ir ne tikai apmaldījies, bet nonācis pilnīgā strupceļā, no kura pats neredz izeju. Vai gan citādi būtu rakstīts: Apturiet mani!

-��� Zini, meit, tev varētu būt taisnība, ģenerālis domīgi bilda. Dro�i vien taviem vecākiem būtu pla�āks skaid�rojums tām zīmītēm, ta�u, cik nu es atminos no bērnībā iemācītā, visām zīmītēm ir vistie�ākais sakars ar desmit bau�ļu un septiņu nāves grēku interpretāciju. Iespējams, mūsu slepkava sevi iztēlojas tādā kā soģa lomā, jo visi noziegumu upuri savā ziņā pa�i vai nu izprovocēju�i, vai paātrināju�i savu bojāeju. Visi, izņemot vienu, to mazo, pazudu�o meitenīti�

-��� Tās meitenītes sakarā man ir kāda doma, Anna Eli�zabete pēk�ņi viņu pārtrauca. Varbūt īstais upuris nemaz nav viņa, bet viņas vecāki, bet pazudu�ais nolaupītais vai brīvprātīgi aizbēgu�ais bērns ir tikai ierocis, kā viņus ne�ēlīgi mocīt un sāpināt? Jā izdotos atrast saikni, kas vieno �o ģimeni ar mūsu maniaku, mēs saprastu arī, kāpēc.

-���� Ja drīkst, es gribētu kaut ko piebilst, ilgi klusējis un �aubījies, vai iejaukties sarunā, ieteicās dakteris Arvis Konrāds. Es gan neesmu ne klīniskais psihiatrs, ne tiesu psihologs, ta�u tas, kā �obrid viss izskatās, iespējamais noziedznieks ir klasisks ģimeniskās vardarbības upuris, kur� nolēmis sacelties pret visu pasauli. Savulaik �im cilvē�kam ģimenē darīts pāri emocionāli, psiholoģiski un, vistica�māk, arī fiziski un seksuāli, rezultātā pa�a tuvinieki radīju�i monstru. �eit jārunā par nespēju lūgt piedo�anu un nevēlē��anos to sniegt. Redziet, tiek uzskatīts, ka cīņas bezjēdzības apzinā�anās, apņem�anās to apturēt, izlīguma meklē�ana, spēja piedot un lūgt piedo�anu ir galvenās metodes, ar kuru palīdzību varētu panākt gandarījuma izjūtu attiecībās.

Ta�u tas iespējams tikai tad, ja to vēlas abas puses. Bet. Ir viens bet katrā netaisnībā, pat visniecīgākajā, parasti dusmojas abas puses. Un dusmas neizrunātas, apslāpē�tas, noglabātas sevī ir baismīgs dzinulis. Ir gan cilvēki, kuri �ķietami neatļauj sev dusmoties, uzreiz uzliekot tā saukto piedo�anas masku, sak, es stāvu tam pāri, bet fak�tiski dusmas norij. Ar laiku tās viņus saēd. Tie�i tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks apzinātos brīdi, kad ir sadusmojies, un spētu to formulēt vārdos, izrunāt, dabūt no sevis laukā. Ja dusmas paliek iek�ā un nevar aiziet, parasti dabū ciest tie, kas to nav pelnīju�i. Pareizāk būtu tās atdot tam, kas tās radījis. Nezinu, vai tas jums palīdzēja�

Uz terases bija iestājies tāds klusums, ka varēja sadzir�dēt garām lidojo�ās spāres.

Ko Arvis tikko pateica?� Ģimenē darīts pāri emocionāli, psiholoģiski un, visticamāk, arī fiziski un seksuāli, rezultātā pa�a tuvinieki radīju�i monstru.

Bet tā jau notiek ne tikai ģimenē, bet arī darba attiecī�bās, lieti�ķajā un arī rado�ajā vidē un diem�ēl arī intīmajās attiecībās. Jebkur, kur ir cie�a mijiedarbība.

Cilvēki cits citu noniecina, pazemo, ignorē, neievēro. Bie�i tas notiek neapzināti, tad vēl ir iespējams mēģināt meklēt izlīgumu, ta�u, kad partneri sāk viens otru sāpināt apzināti, jo arī pa�i jūtas sāpināti, vīlu�ies vai nesaprasti, ir sasniegta fini�a taisne. Un, izejot uz kara takas, atriebības alkas un aizvainojums nereti ir tik liels, ka atriebējs pat neredz un nepamana, kam cirvis trāpa. Piedot nav iespē�jams, vēsu prātu objektīvi izvērtēt pāridarījumu arī ne, un sākas riņķa dancis: vienas sāpes rada nākamās�

Jauns vīrietis skalda malku, sieviete klāj brokastgaldu, lai�mīgs bērns �ūpolēs�

-���� Atvainojiet mani, drīz atgriezī�os. Anna Elizabete strauji piecēlās un aizsteidzās uz savu istabu. Zibenīgi vaja�dzēja datoru! Ielādēt safūmēto, kaut ko pārbaudīt un uzrakstīt vienu vēstuli. Un, dod Dievs, lai nebūtu par vēlu.

-���� Kas viņai notika? Zane vieglā neizpratnē paraudzī�jās pārējos. Viņai pēdējā laikā bija tā pagrūtāk pieslēgties apkārt notieko�ajam, jo prāts bija aizņemts ar gaidāmajām kāzām.

-������ �ķiet, ka Līzbetei radusies kāda no viņas fiksajām idejām, Ģirts viegli aizkaitinātā tonī atbildēja. Varēja jau nu Anna būt tik laipna un drusku padalīties savās domās�

*� * *

Kamēr �orīt safdmētais materiāls no kameras pārlādējās datorā, Anna Elizabete paspēja divreiz piezvanīt un uzraks�tīt vienu vēstuli. Tagad viņa raudzījās uz to un nespēja saņemties, lai nospiestu taustiņu �OK�. Tad vairs nebūs atpakaļceļa ne man, ne viņai.

Jau pirmais telefona zvans sniedza daļu meklētās atbil�des jā, Teodorai Kalpeniecei bija vistie�ākais profesionā�lais kontakts ar trim noziegumu upuriem abiem miru�a�jiem vīrie�iem un pazudu�ā bērna māti. Glumais un zaglī�gais Nils Vēdzele bija viņas kolēģis, sievie�u nīdējs Olafs Tenters tie�ais priek�nieks, bet pazudu�ās Ditas Krastiņas māte Maija Krastiņa koncerna Magnum Lux bijusī personāldaļas vadītāja, kas strādāja tur vienā laikā ar Teo�doru Kalpenieci. �o savstarpēji saderīgo faktu ķēdīti Anna Elizabete bija noskaidrojusi, vienkār�i piezvanot koncerna

Magnum Lux ģenerāldirektoram Dināram Lokam, kas viņai joprojām bija laipnību parādā par savas sievas brīvības, bet varbūt arī dzīvības glāb�anu Melnās kafijas lietā, un jutās priecīgs, ka var izpalīdzēt.

-Jā, bija mums tāda sievietīte ja pareizi atceros, sīka, smalka, mū�dien it kā satinusies uz iek�u, vizuāli neiz�teiksmīga un vienmēr ģērbās tikai melnā. Toties lieliska dizainere un māksliniece! Dinārs atcerējās. Tādus �ur�nālu vākus un reklāmplakātus veidoja! Nezinu, kas viņai toreiz sanāca vai nesanāca ar Vēdzeli un Tenteri, laikam jau pui�i nedaudz pārcentās. Ja pareizi atceros, viņa aizgāja pati pēc savas vēlē�anās. Vai arī ne Maija reiz stāstīja, ka Kalpeniece plānojot drīzumā iet dekrētā un viņas vietā būs jāmeklē cilvēks un jāmaksā grūtniecības kompensācija, nu, tā pie mums ierasts� Atceros, toreiz pajokoju, ka mūsu valstī, kā zināms, neaizstājamu cilvēku nav� Starp citu, kā iet Zanei? Negrasās atgriezties pie mums?

-���� Nē, Dinār, Zane precas. Bet paldies tev par vērtīgo informāciju, tā ļoti palīdzēja.

Personīgs nodarījums? Protams! Lūk, te tas bija! Viens no vīrie�iem bija nozadzis viņas rado�o projektu un uzdevis to par savu. Otrs, pat neiedziļinoties lietas būtibā, saklie�dzis un sabļāvis tad, kad būtu vajadzējis atbalstīt, un atlai�dis tad, kad vajadzētu pa�ēlot.

Bet ko tādu nodarījusi personāldaļas vadītāja, ka viņai nolaupīts bērns? Anna ne mirkli ne�aubījās, ka Ditas Krastiņas bēg�ana no mājām ir gudri iecerēta, sakūdīta un īste�nota no malas, nevis dzimusi trīspadsmitgadīga skuķēna galviņā. Tātad, atņemot Maijai Krastiņai bērnu un atstājot zīmīti �Ja nav man, nebūs arī tev�, Teo gribēja norādīt uz viņas iespējamo vainu sava bērna zaudē�anā?

� Kalpeniece plānojot drīzumā iet dekrētā un viņas vietā būs jāmeklē cilvēks un jāmaksā grūtniecības kompensācija� neaizstājamu cilvēku nav�

Vai tik te neiezīmējās kāda cita saikne? Un ja nu Maijas Krastiņas attiecības ar sievie�u nīdēju Olafu Tenteri nav biju�as nemaz tik nevainīgas? Zane, kura tolaik, pāri galvai iekrāvusies darbos, vadīja redakciju, varēja neredzēt un nepamanīt, kas notiek reklāmas daļā un dizaineru grupā vai kādas ir neformālās attiecības starp da�ādu departa�mentu vadītājiem, bet� jā, bet Ilgai Lokai, Dināra sievai un izdevniecības direktorei, gan tas būtu jāzina. �obrīd viņa atradās mājās bērna kop�anas atvaļinājumā, ta�u jācer, ka atcerēsies to, kas noticis pirms gada.

Otrs tālruņa zvans apstiprināja Annas aizdomas. Jā, Ilga atcerējās Teodoru Kalpenieci. Lieliska māksliniece per�fekta krāsu izjūta, spējīga zibenīgi izpildīt jebkuru pasū�tījumu. Un, jā, abas reizēm satiku�ās darbinieku virtuvē pie kafijas tases.

Atceros, man likās, viņa glabā kādu lielu, gai�u noslē�pumu, Ilga pēc pārdomu brī�a bija teikusi. Tāpēc es jo vairāk samulsu, kad pēc nedēļas uzzināju Teo aizgājusi�

Mjā, vai nu viņa pati aizgāja� Drīzāk jau bija spiesta� Anna sardoniski nosmīnēja.

*� * *

Vēstule joprojām baloja uz ekrāna. Atvērta, uzrakstīta, bet nenosūtīta.

Patiesībā tā nebija vēstule. Tas bija Annas rakstīts kalam�būrs, ko viņa, izmantojot Kārļa atrasto loginu un paroli, grasījās ievietot Teodoras Kalpenieces interneta vietnē www.art-of-revenge.blogspot.com , tādējādi cerot izprovocēt atbildes reakciju.

ANNA => TEO:

NV(t): Es vairs nezag�u. Tev nebūs zagt.

OT(t): Es turēju sevi Dieva vietā. Tev nebūs sevi Dieva vietā turēt.

HL(t): Es vairs nebāzī�u degunu sve�ās lietās. Tev nebūs sve�ā mājā ka�ķi meklēt.

RM(t): Es klusē�u. Tev nebūs nepatiesu liecību dot.

G�(t): Man bija acis, bet es neredzēju. Tev nebūs aklam būt.

PU(t): Tev nebūs iekārot un nodot. Tev nebūs laulību pārkāpt.

MK(?): Ja nav man, nebūs arī tev.

Teo, es visu zinu un saprotu, kāpēc� Bet lūdzu, atbrīvo bērnu, kamēr vēl nav par vēlu!

Tas bija blefs. Viņa nebūt nezināja visu. Jā, varbūt no�jauta, ta�u nezināja. Tomēr cerēja, ka Teodora Kalpeniece, ja vien atrodas datora tuvumā, agri vai vēlu �o ziņu izlasīs un atbildēs. Ja viņa ir tāda, kādu Anna iztēlojusies, tad noteikti atbildēs. Nu tad OK!

Bet tikmēr viņa, Anna Elizabete, mēģinās sazvanīt sen nedzirdētos vecākus un noskaidrot da�as neskaidrības reli�ģijas pamatpostulātu izklāstos.

*� * *

-���� Bērns, kur tu atkal esi iepinusies? sveiciena vietā kaut kur no Nepālas kalniem atlidoja tēva zemā, zobgalīgā balss. Citādi jau tu mums nezvanītu�

-���� Protams, protams. Un jūs abi esat īsts vecāku mīles�tības paraugs, Anna atspēlēja.

-����� Skaidrs. Tev klājas labi. Un Mikam? profesoram Kārlim Jēkabam Ro�kalnam majors Miks Kaķītis ļoti sim�patizēja. Gan jau vecmāmiņa būs paziņojusi par dīvaino bildinājumu. Cik Anna atminējās, tobrīd vecāki vēl bija Vācijā. Kad gaidāms lielais notikums?

-���� Tēt� Mēs ar Miku� vairs neesam kopā, Anna Eli�zabete izmocīja, apzinoties, ka tūlīt zemeslodes otrā pusē kaut kas uzsprāgs, jo profesore Rozmarija Berga-Ro�kalne uzzinās nepatīkamus jaunumus. Ta�u arī mānīties negri�bējās. Tad lai notiek!

-���� Tā. Un tu zvani, lai to pateiktu? pēc ilga klusuma brī�a tēvs pārjautāja.

-���� Patiesībā nē. Manuprāt, tā tomēr ir tikai mana darī��ana, vai ne tā? Bet zvanu es, lūk, kāpēc� Lūdzu, izskaid�rojiet man, kas saista desmit bau�ļus un skaitli septiņi!

� aptuveni pēc stundas viņa apjukusi nolika pārkarsu�o mobilo tālruni uz naktsgaldiņa un izgāja uz balkona.

Tad, lūk, kā tas varēja būt.

Teo glu�i vienkār�i sekojusi tam, kas viņas bērnībā ticis pamatīgi ielikts, un nu, citu pēc cita piedzīvojot da�ādus dvēseles satricinājumus, kaut kas noklik�ķējis pavisam citādi, nekā reiz iemācīts, un piedzimis atriebes eņģelis.

Ar nelielām niansēm da�ādām konfesijām bau�ļi un to interpretācija skan līdzīgi.

Tev nebūs citus dievus turēt līdzās Man. Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt. Tev būs svēto dienu svētīt. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu lie�cību dot pret savu tuvāko. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.

Kontekstā ar septiņiem nāves grēkiem (lepnību, sko�pumu, ne�ķīstību, skaudību, negausību, dusmību un kūt�rību) un �etriem lielākajiem grēkiem (ar nodomu izdarītu slepkavību, sodomie�u (netiklības) grēku, nabagu, bāreņu un atraitņu apspie�anu, kā arī strādniekiem nopelnītas algas aizturē�anu) kļuva skaidrs, ka savdabīgi iestādīts prāts �os atskaites punktus itin labi var pielāgot motivā�cijai un savas rīcības attaisno�anai.

*� * *

Kā jau Anna Elizabete bija paredzējusi, Teo atbildēja operatīvi. Ātrāk, nekā gaidīts.

TEO => ANNAI:

Kas Tu esi un ko vēlies? Kā tiki te iek�ā? �ī ir slēgta dienasgrāmata.

Nejaucies lietās, kas uz Tevi neattiecas, un Tu ilgi dzīvosi uz zemes.

ANNA => TEO:

Es neesmu svarīga.

Būtiskākais ir, lai Tu apstātos un neturpinātu. Diezgan sāpju.

TEO => ANNAI:

Ko Tu zini par sāpēm?

Vai Tevi bērnībā pēra ar nātrēm, apkaltām siksnām un drātīm, skaitot pātarus?

Vai Tevi� brāļi un pa�as tēvs? Vienīgi Viņ� ne. Viņ� aizstāvēja.

Vai Tavu brāli atriebjoties apsūdzēja nodarījumā, ko apzināti paveicis pa�a tēvs?

ANNA => TEO:

Vai Bruno Tevi aizstāvēja, un tēvs viņu vēlāk iegāza?

Bet pēc tam atpirkās, pārrakstot viņam Krustu krogu?

TEO => ANNAI:

Kas Tu esi? Vai tā biji Tu �odien ma�īnā?

Kas bija Tev līdzās, pie stūres?

ANNA => TEO:

Nav svarīgi. Es. Jā. Draugs.

Vai ar meiteni viss kārtībā? Vecāki viņu izmisīgi meklē.

TEO => ANNAI:

Lai meklē. Viņi to neprata novērtēt. Tāpat kā mani sen�i mani.

Mani spīdzināja ar reliģiju, lai gan es gribēju kļūt par mākslinieci.

Viņa grib kļūt par dziedātāju, bet viņai liek darīt ko citu.

Bet mēs viņu saprotam. Pie mums viņai ir mājas. Un mīlo�a ģimene.

ANNA => TEO:

Parunāsim par Nilu Vēdzeli.

Vēdzele nozaga Tavu projektu? Tu nevarēji viņu iesūdzēt tiesā?

TEO => ANNAI:

Likuma taisnā roka nemaz tik taisna nav. Labāk pa�ai. Precīzāk. Kā Tu man, tā es Tev. Agrāk par zādzību cirta roku, par īpa�i smagu abas. Viņ� man izmaitāja dzīvi.

Nepārdzīvo par viņu tā ir labāk. Tur tādam glumam, slidenam zivs purnam īstā vieta. Muldētājs un acu aizmālētājs, vienmēr izpel�dēja uz citu rēķina, bet pasniedza to kā savu sūri, grūti sastrādāto rezultātu un nozaga citu panākumus.

Tenters bija tāds pats. Mīkstais. Ienīda sievietes, siekalojās ap ve�iem. Visi zināja, vadību ieskaitot. Viņiem bija vienalga. Arī par bosu nav vērts pārdzīvot. Tur viņam īstā vieta.

ANNA => TEO:

Skaidrs. Un ārsts? �imanskis. Uzstādīja nepareizu diagnozi?

TEO => ANNAI:

Jā. To visjaunāko. Es viņam noticēju, jau noslēdzu rēķinus ar dzīvi, kad izrādījās nekā tāda nav. Bet bija jau par vēlu: biju zaudējusi visu vīru, bērnu. Tu saproti, kā tas ir?

ANNA => TEO:

Nezinu. Dro�i vien ne. Bet kāpēc Tu nepārbaudījies citur?

TEO => ANNAI:

Tāpēc. Man vairs nebija naudas, jo tā maita Krastiņa, starp citu, uz vienu roku ar Tenteri, izdarīja tā, ka man bija jāaiziet. Bez pabalsta, bez kompensācijas.

ANNA => TEO:

Tev nav draugu, kam lūgt palīdzību?

TEO => ANNAI:

Draugi? Kas tie tādi?

Vai tie, kas parādās, kad tev ir labi, un aizmūk, tiklīdz kaut kas noiet greizi?

Man bija vīrs. Labi, civilvīrs. Tas būtību nemaina.

Es viņu mīlēju, viņ� mani izmantoja un krāpa.

Gribēju viņu tā� pa smalko. Bet nespēju. Tu mani saproti?

ANNA => TEO:

Jā.

Bet kāpēc tie divi? Sētniece un privātdetektīvs?

TEO => ANNAI:

Par daudz gribēja zināt. Man riebjas lo�ņas un bļaurētāji.

ANNA => TEO:

Vai Tu kādu vispār mīli, Teo?

TEO => ANNAI:

Jā. Savu brāli un Ditu. Mēs aizbrauksim un nodibināsim ģimeni.

Es zinu, ka Tu zini, kas esmu un kur esmu.

Bet nestājies man ceļā. Apsoli? Es vairs neturpinā�u.

ANNA => TEO:

Teo, es to nevaru apsolīt. Bērnam ir vecāki, kuri viņu meklē.

TEO => ANNAI:

Bet Tu apsoli. Ar mani viņai būs labāk. Apsoli! Tu vari.

Zini, ko nevar? Vakardienu �odienā. �odienu rītdienā. Bet �odien jau ir rītdiena.

Tātad var. Ļauj aiziet. Paklusē vienu dienu. Rīt mūsu te vairs nebūs.

*� * *

-���� Major Kaķīti, jūs gribat teikt, ka �ī lieta joprojām nav atrisināta? Pulkve�a Jura Bramaņa balsī bija sadzirdams viss sajūtu spektrs no izbrīna pilnas neticības līdz vāji slēptām dusmām. Viņa sapnis, viņa mū�a sapnis par ģene�rāļa uz�uvēm draudēja izplēnēt dūmakainajās pavasara debesīs, bet majors Kaķītis nedarīja neko, lai �o situāciju labotu.

Viņi abi bija izsaukti uz paklāja pie ģenerāļa Gunta Bozes.

-��� Tā īsti nav, iebilda Kaķītis. Mēs zinām, kas, un mēs zinām, kāpēc. Bet mums nav tie�o pierādījumu, kas ļautu �o cilvēku, �o sievieti, arestēt. Labs advokāts viņu viens un divi izpestītu. Viņa ir rīkojusies ļoti gudri. Neviena pirkstu nospieduma, neviena asiņu vai ķermeņa �ķidruma piliena, neviena nepiederīga priek�meta. Lai viņū notvertu, �obrīd ir nepiecie�ama provokācija.

-����� Un ko jūs tagad gribat no manis? Bramanis nik�numā pietvīka. Lai es atrisinu �o lietu jūsu vietā? Varbūt man jāņem rokudzel�i un jābrauc aizturēt vainīgo? Varbūt vēlaties, lai sankcionēju �īs lietas izbeig�anu un nodo�anu arhīvā kā neatklātu?

-���� Nē, pulkvedi. Iesākumā pietiktu ar to, ja jūs mums izstāstītu, kāpēc pēdējo gadu laikā esat apzināti kavējis vai�rākas izmeklē�anas, tostarp Otrā pasaules kara laika nozie�gumu izmeklē�anu Me�ājos pagāju�ajā vasarā un starp�tautisko narkotiku kontrabandas lietu �oziem? ģenerāļa Bozes balss bija mierīga un tajā pa�ā laikā ļaunu vēsto�a.

-���� Pulkvedi Bramani, vai jūs un biju�o Melnpils deputātu, nelaiķi Arni Akmeni gadījumā nesaistīja senas draudzības saites no mācību gadiem Maskavā, Augstākajā virsnieku skolā? Kāpēc �ī gada sākumā, aizbildinoties ar pārņem�anu personīgā kontrolē, noslēpāt un noklusējāt divas pirmās Rīgas maniaka lietas epizodes? Jūsu darbība līdz �im nav likusi �aubīties par lojalitāti un profesionālajām spējām, tomēr pēdējie gadījumi, sevi�ķi uz starptautisko notikumu fona, liek nopietnāk izvērtēt ģenerāl�tābam piemērotās kandidatūras. Baidos, ka esmu spiests jums paziņot nepa�tīkamus jaunumus jūsu kandidatūra ir noraidīta. Un vēl

-����� lūdzu, trīs dienu laikā nododiet visas lietas jaunajam Kriminālpārvaldes priek�niekam pulkve�leitnantam Mikam Kaķītim. Jūsu izdiena ļauj jums ar godu doties pelnītā pen�sijā. Pretējā gadījumā būsim spiesti uzsākt dienesta pār�baudi par jūsu darbibu, bezdarbību vai pretdarbību manis jau pieminēto noziegumu izmeklē�anas laikā.

Pulkve�a Bramaņa seja strauji mainīja krāsu no pur�pursarkanas uz krīta bālu, zilganbaltu un tad viegli zaļu. Varēja redzēt, ka viņ� ar mokām valdās, lai nesāktu kliegt. Brīdi vēl pastāvējis un sapratis, ka ģenerālis Boze visu ir pateicis un nekādas piebildes nav gaidāmas, asi apsviedās uz papē�a un izsteidzās laukā, ar troksni aizcērtot durvis.

-���� Nu tas beidzot ir padarits. Boze nopūtās. Bija arī pēdējais laiks. Sūdzības burtiski vēlās no visiem resoriem grūti sastrādāties, kavē darbu, slēpj informāciju, bet �is tik sē� kā milzu krupis, zem kura nav iespējams parakt. Pēc nepārbaudītām ziņām� Labi, iztiksim bez baumām, to es izdarī�u pats. Varbūt tagad, bez �īs politiski anga��ētās, pagonotās brūtes te kļūs drusciņ vieglāk elpot. Vēl tik atrast veidu, kā nomazgāt no mundieriem cilvēcisko netīrību, ko te pēdējo gadu laikā atstāju�i �ādi bramaņi, tad būtu pavisam labi.

*� * *

TEO => ANNAI:

Zinu, ka Tu zini, kas esmu un kur atrodos. Zinu, ka to dro�i vien zina arī policija.

Man vienalga. Atpakaļceļa tik un tā vairs nav.

�ķiet, ka Tu mani saproti. Vai Tu varētu atbraukt? Un pieņemt manu grēksūdzi?

Lūdzu� �ovakar. Gribu visu izstāstīt. Rīt mēs aizbrauksim.

ANNA => TEO:

Teo, es padomā�u. Uzrakstī�u vēlāk.

*� * *

-��� Pui�i, mums steidzami jābrauc uz Me�ājiem, atgrie�zies savā kabinetā, majors, nē, nu jau pulkve�leitnants Miks Kaķītis teica savai komandai.

Ziņa par �efa tikko saņemto paaugstinājumu bija vēja spārniem aizskrējusi Mikam pa priek�u, un tagad ikviens gaitenī sastaptais kolēģis steidza viņu apsveikt. Kaķī�tis jutās tik neērti, ka pēc tre�ā ceturtā apsveikuma bija meties skrie�us, lai ātrāk noslēptos kabineta pierastajā �aurībā.

Beidzot bija piepildījies tas, pēc kā viņ� klusībā tik ļoti bija tiecies un alcis visus pēdējos gadus ilgi pelnītā die�nesta pakāpe bija rokā un pārvaldes priek�nieka amats arī, un tas nozīmē, ka turpmāk viņ� ar saviem pui�iem varēs strādāt tā, kā to normāli dara visā pasaulē, nevis ar aiz�vēsturiskām pirmsplūdu laika metodēm: vairāk izmantot tehniskos līdzekļus, da�ādas ekspertīzes, piesaistīt da�ādu jomu speciālistus. Arī neformāļus.

Prātā ie�āvās acumirklīga ideja -jāpiezvana krusttēvam un Līzbetei, jāizstāsta jaunumi viņi priecāsies! Krusttēvs-jā. Bet Anna? Vai viņ� nebija to neatgriezeniski zaudējis?

Pū�u Mājas virtuvē kafijotāji bija tā aizrāvu�ies ar disku�siju par mū�īgo tēmu kurp virzās pasaule, ka nepamanīja Ķir�a kundzi klusi izripojam no pagalma.

-���� Kā mums nav maniaku? ģenerālis Kārlis Bass, pak�ķinādams pirms krietna brī�a padzisu�o pīpīti, drusku uzvilcies, uzskaitīja. Un bēdīgi slavenais P., kur� viena gada laikā, lai tiktu pie naudas, nogalināja 32 sirmgalves?! Vienkār�i vispirms ieguva �o paveco kundzī�u uzticību, �o to piepalīdzot, �o to atnesot no veikala, un tad no�ņaudza. Viņa guvuma kopējā summa bija 18 tūksto�i latu. Apmē�ram pirms se�iem gadiem Latviju no�okēja neizskaidrojami noziegumi Bauskas pusē it kā normāls vīrietis, pilsonis G., nogalināja un sadalīja divas sievietes savu civilsievu un vēl kādu jaunieti. Dienu vēlāk nodūra arī savu meitu. Nu, un �ī gada sākums? Tā pati Olaine, kur kails vīrietis izlēca pa logu un bez iemesla nodūra garām ejo�u kaimiņu. Vīrie�a māte presei skaidrojusi, ka vainīga varētu būt dēla nodar�bo�anās ar cīņas sportu�

-�������������� 0 jā, vērā ņemama motivācija, paironizēja Zane.

-���� Gandrīz tikpat nopietna kā slavenā kinoteātra slepkavas Z. iemesls uz blakussēdētāja aizrādījumu filmas laikā uzvesties klusāk un ne�aukstināt popkorna tūtu, pilso�nis Z., cita starpā, profesionāls jurists, izvilka ieroci un aizrādītāju no�āva. Advokāti un ārsti centās viņu padarīt par psihopātu, bet es domāju, ka viņ� bija un ir pilnīgi pieskaitāms, labi zināja, ko un kāpēc dara, un guva no tā baudu.

-����� Mīļie, vai mēs nevaram runāt par kaut ko patīka�māku? Omīte vārgi protestēja, ta�u palika nesadzirdēta. Tēma bija pārāk sāpīgi aktuāla un prasījās izrunājama.

-���� Zanei taisnība. Ir noziedznieki psihopāti, sociopāti, maniaki -, kuri patie�ām gūst baudu no tā, ko izdara, tur�klāt jo smagāks noziegums, jo lielāks gandarījums, domīgi turpināja ģenerālis Bass. Sliecos domāt, ka tie�i tāds bija tā sauktais Gulbenes maniaks jauns, ne ar ko neievērojams �alītis, kur� dienas laikā vienkār�i iegāja bēr�nudārzā un ar virtuves nazi nodūra trīs guļo�as meitenītes un viņu audzinātāju. Apcietinā�anas brīdī viņ� paziņoja, ka nogalinājis, lai kļūtu slavens.

-��� Atceros, atceros! Zane skaļi iesaucās. Tā laikam bija vienīgā reize, kad mediji spēja vienoties kādam patie�ām cilvēcīgam solim pilnīgai Gulbenes maniaka ignorancei, tā, lai viņam netiktu nekas no lauru vainaga. Tiesu medi�cīnas eksperti viņu atzina par pieskaitāmu, �bez tādām psiholoģiskām vai psihiatriskām problēmām�, kuru dēļ �is cilvēks jau agrāk būtu bijis jāizolē no sabiedrības. Tas gan met smagu akmeni skolas un ģimenes virzienā�

-���� Mani vairāk satrieca cits stāsts, sarunā iesaistījās dakteris Konrāds. Tolaik kā lauku feld�eris biju studiju praksē C. pagastā. Tur it kā bez redzama iemesla kartu�peļu talkas laikā kāds vīrietis krietni gados no mazkalibra �autenes un medību bises no�āva septiņus cilvēkus, pēc tam iegāja me�ā, kā vajāts zvērs ielīda pamestā alā un� no�āvās pats. Viņam vienkār�i bija pamatīgi darīts pāri un pilna sirds kaimiņi gadiem indēju�i viņa bites, no�āvu�i suni, piemētāju�i apkaimi ar pudelēm un atkritumiem. Tā visa bijis par daudz.

*� * *

Pagalmā asi nokauca trīs ma�īnu bremzes. Mika sudra�bainā toijota, Egona laboratorijas busiņ� un Viktora sar�kanais forda pikaps. Un tur jau viņi visi bija pusskrie�us steigdamies uz virtuves terasi, no kurienes skanēja dzīvas balsis.

-���� Kur Līzbete??? sveiciena vietā nokliedza Kaķītis. Ļaudis, es jums vaicāju!

Visi saskatījās. Melderim pārskrēja salti drebuļi. Anna! Un Miks ta�u brīdināja�

-��� Varbūt viņa ir savā istabā? Omīte centās kliedēt sa�sprindzinājumu.

-���� Protams. Un Ķir�a kundze? Pagalmā tās nav. Laikam pati aizbraukusi�

-��� Krustdēl, savaldies, kas noticis? ģenerālis Bass drau�dīgi noducināja.

-��� Jūs pat nezināt, ko viņa izdarījusi?

-���� Kas viņa? Tava Rīgas maniace?

-��� Kāda vēl maniace?! Līzbete! Mūsu mīļā, labā Anna Eli�zabete!! ! Kaķītis vairs nespēja savaldīties. Viņa uz savu galvu tīmeklī, tajā blogā, ko atrada Kārlis, uzsākusi saraksti ar mūsu maniaci un �obrīd, visticamāk, jau atrodas viņas mājās. Kā jūs visi to varējāt pieļaut? Tā trakā ta�u nav prognozējama!�

-�� Tad tāpēc tā filmē�ana� Ģirts Melderis klusi noteica, tad paskaidroja: �orīt mēs ar Līzbeti bijām uz brīdi izbrau�ku�i. Nelielu loku gar pagasta ārējo robe�u. Līdz Krustu krogam un atpakaļ. Viņa tur kaut ko filmēja, jo lika man braukt lēni, lēni.

-���� Kur tas materiāls ir? saausījās Egons un Kārlis.

-���� Vai nu Annas fotokamerā, vai jau ievilkts kompī, Ģirts attrauca. Atnest?

-���� Esi tik labs, atnes gan!

Annas safilmētajā videomateriālā bija skaidri redzams tas, par ko Miks jau bija baidījies, tā pati seja, kas abās spoguļgaldiņa atvilktnē atrastajās fotogrāfijās.

Tātad viņi bija domāju�i paralēli. Bet� vai tie�ām Līzbete, tik gudra un vieda būdama, nevarēja piezvanīt, nu, vismaz pagai�dīt viņu? Ko viņa cerēja panākt ar �ādu pa�darbību? Vai tie�ām nesaprata, ka cilvēks, kur� bez sirdsapziņas pārmetumiem atņē�mis dzīvību se�iem, neapstāsies septītās nāves priek�ā?

-���� Ve�i, braucam! Kamēr nav par vēlu� Kaķītis pie�lēca kājās un metās uz durvīm. Egons un Viktors steig�us sekoja. Piecēlās ari ģenerālis Bass, Kārlis un Ģirts, ta�u Mika skatiens un noraido�ais rokas mājiens bija skaidrs un ne�pārsūdzams nē.

No pagalma izlidoja divas ma�īnas Mika toijota un Viktora pikaps ar vilku kravas kastē.

*� * *

-����� Nu re, mūs glu�i vienkār�i diskvalificēja kā nekam nederīgus kraķus, ģenerālis nopūtās un smagi apsēdās pie galda. Dzirdot Mika aicinājumu, viņā bija uzvilnījis adrenalīns un gatavība doties operācijā, bet pēc tāda norai�dījuma viņ� pēk�ņi sajutās vecs.

-��� Pui�i, nekreņķējieties! Acīmredzot �odien viss beigsies. Pa�i ta�u atceraties, ka �ādi notiek tikai lietas beigās, rāmi noteica vecā baronese Anna Roze fon Berga. Ģirt, kas tajā blogā īsti sarakstīts?

Ja Anna uzzinās, ka esam rakāju�ies pa viņas datoru, mana galva ripos, Ģirts nodomāja, ta�u �obrīd telpā valdo�ā gaidī��anas un neziņas spriedze bija par lielu, lai nedarītu neko, tāpēc viņ� palūdza Kārlim atvērt Teo dienasgrāmatu un publiski nolasīja to visiem priek�ā līdz ar visu Teo un Annas pēdējo stundu saraksti.

-��� Ja tas ir �ādi, tad es saprotu, kāpēc Anniņa aizbrauca ar viņu satikties, it kā pie sevis, ta�u pietiekami skaļi, lai dzirdētu ari pārējie, noteica Omīte. Viņa �o nabaga dvēseli saprot, viņai tās ir �ēl, un nezinu, kā, bet man �ķiet, viņa grib �ai� Teo� palīdzēt. �ajā laikā, kad visiem viss vienalga, kad katrs rūpējas tikai par sevi, tas ir ļoti daudz.

-���� Kā tad! Uz riska robe�as un par savas dzīvības cenu, noburk�ķēja Kārlis.

Ģirts klusēja, nevarēdams piedot sev vērības trūkumu. Ja Līzbetei notiks kas ļauns�

Ģenerālis Kārlis Bass vēroja mājiniekus un domāja, cik neatgriezeniski un pa�os pamatos aizvadītie divi gadi mai�nīju�i viņu visu domā�anu un savstarpējās attiecības.

*� * *

-�� Tu tomēr atbrauci, Krustu kroga pagalmā viņu svei�cināja no rīta jau redzētā kolorītā būtne. Tuvumā viņa izskatījās sīka un trausla. Kalsnēja, bāla seja ar asiem, stūrainiem vaibstiem, ļoti lielas acis, kurās �ķita kvēlojam tum�a uguns. Klusējot ilgi pētīja Annas seju, tad pastiepa sveicienam roku. Teo. Teodora.

Protams. Theo Doros Dieva dotais, Dieva dāvana.

-���� Anna. Anna Elizabete.

-��� Tu esi tā Anna Elizabete? No Pū�u salas Bergu nama? Teo acis kalsnajā sejā iepletās vēl lielākas, bet no sejas pazuda pēdējās krāsas paliekas.-Tad jau� labi. Tas nozīmēmums tie�ām bija jāsatiekas. Liktenis zina, ko dara. Nāc iek�ā, iepazīstinā�u ar savu ģimeni ar Bruno un Ditu.

Fantastiski, un tagad mēs kā divas labākās draudzenes ciemosimies un dzersim vakara tēju ar gurķmaizītēm, Anna nodomāja, sekojot namamātei, kura mierīgi un ar pa�cieņu vēra senās Krustu kroga ārdurvis. Vēl tik vajadzētu atvaino�ties par ciemkukuļa trūkumu.

-���� Par to neraizējies, mums visa ir gana, Teodora pār plecu noteica. Anna pasmaidīja.

Pretēji gaidītajam vecās celtnes iek�puse bija tīra un spodra, katra lieta savā vietā. Visur ziedi un zaļie augi, iekārtojums veclaicīgi vienkār�s, ta�u gaumīgi saskaņotām krāsām. Acīmredzot māja tiek apdzīvota jau krietnu laiku, jo vienā dienā tas nav izdarāms.

-��� Tu� jūs sen jau te? Anna riskēja pajautāt.

-���� Kop� Jaunā gada. Dzīvoju klusi, nevienu netraucēju. Pirms trim nedēļām piebiedrojās brālis, pirms nedēļas meitiņa. Tagad mēs esam īsta ģimene. Nāc tālāk! Teo vedināja Annu Elizabeti dziļāk mājā.

Ā, tātad viņa noteikti ir dzirdējusi kaut ko par ziemas tra�ģiskajiem notikumiem unpū�mājnieku lomu tajos. Tad tāpēc�tā" Anna.

Lielā viesistaba bija ierīkota agrākās kroga ēdamzā�les vietā. Pla�ums, �ķeltu akmeņu sienu mūrējums, liels kamīns, kurā aicino�i kūrās uguns. Telpas vidū balti klāts galds ar ziediem un svecēm. Kaut kur redzēts skats, Anna nodomāja.

Pie kamīna ar muguru pret telpu stāvēja melnā ģērbies vīrietis, kura siluets atgādināja rīta pusē redzēto malkas skaldītāju. Bet telpas tālākajā galā, uz gandrīz metrīgās palodzes sēdēja pazudusī Dita Krastiņa, juzdamās kā mājās. Viņa bija tā aizņemta ar viedtālruņa podziņu spaidī�anu, ka ienācēju pat nepamanīja. Vērīgāk ieskatoties, Anna ierau�dzīja tievus austiņu vadiņus. Tātad skatās filmu vai klausās mūziku un �ato�

-���� Sēdies, vie�ņa! Kop� esmu� esam te ievāku�ies, tu esi pirmais ciemiņ�, par kuru es tie�ām priecājos. Lai gan manā situācijā priecāties laikam nepiedien, vai ne? Teo�dora ieskatījās Annai Elizabetei tie�i acīs un pasmaidīja. Viņa zināja, kas būs. Juta neizbēgamo. Un tomērizbaudīja ik mirkli. Nu, vie�iņ, lej kafiju, ņem kūku, mielojies un jautā!

Kā tad ēd un dzer un pēc tam bez samaņas vai beigta atrodies tuvējā novadgrāvī�

-����� Nebaidies, tevi es neindē�u. Brālis neļaus, vai ne, Brūni? Anna, tu ta�u esi vienīgais cilvēks �ajā vilku barā, kas nostājās visiem pretī. Tu un tas vecais, for�ais vīrs no Mazkalniņiem�

-���� Ģenerālis Bass? Anna pajautāja.

-��� Viņ� pats gan. Kā tagad atceros teica: ikvienam jādod otrā iespēja. Un to viņ� sacīja, domādams, ka Bruno Kalpenieks ir vainīgs. Bet ko viņ� teiktu, ja zinātu, ka Brunis savus divpadsmit gadus izcietis cita vietā? Un tikai dēla mīlestība pret tēvu liedza viņam runāt?

-���� Teo, nevajag� Tas ir bijis, pagājis un vairs neatgrie�zīsies! Pie kamīna stāvo�ais vīrietis strauji pagriezās, un Anna ieraudzīja neticami zilu un tīru skatienu, kādu redzēja pareizticīgo svētbildēs. No viņa dvesa tāds miers un labvēlība, ka Anna apmulsa.

-���� Anna, paldies, ka aizstāvējāt mani pret Vilkās intri�gām, Bruno ierunājās, ta�u no vietas neizkustējās. Zinu, ka sūdzēties ir grēks, ta�u vēlos atdarīt ar labu. Pasakiet izmeklētājiem, lai pievēr� lielāku uzmanību datorskolotā�jam Maigonim Pēdām un viņa datoram. Tur būs materiāli par puikas nāves īstajiem iemesliem. Neprasiet, no kurienes man kas zināms, vienkār�i izmantojiet �o padomu! Viņ� pasmaidīja rēgainu smaidu. Piezvaniet tūlīt! Jūs ta�u esat saistīta ar �īs lietas izmeklē�anu, vai ne?

Anna neatbildēja. Viņas vērīgais skatiens bija pamanījis telpas tālākajā stūri galdiņu ar kaudzē sakrautu datorteh�niku diviem portatīvajiem, vienu plan�etnieku, viedtālruni un kaut ko, kas iztālēm atgādināja cieto disku. Tad, re, kur tas viss palicis!

Uztvērusi viņas acu kustību, Teo pasmaidīja: Jā, pierā�dījumu atliku likām. Noderēs. Bet nesteidzies notikumiem pa priek�u, visam savs laiks. Saki kā tu mani atradi?

Nu bija Annas Elizabetes kārta pasmaidīt: Pēc atslēg�vārdiem. Māksla. Atriebība.

-���� Gudra tu esi, vie�iņ. Redzīga.

-��� Nē, Teo. Pasaule vienkār�i ir maziņa, un mēs visi esam saistīti ar tik cie�ām saitēm, ka bie�i vien pat nenojau�am, kas atsauksies, ja savibrināsim vistievāko stīdziņu.

-���� Jūs runājat par tauriņa un cunami efektu? Bruno tomēr panācās tuvāk. Annai Elizabetei aizrāvās elpa. Jaunā vīrie�a ideāli pareizo, skaisto seju me�onīgi izkropļoja svaiga, bieza zilgansārta rēta, kas no kreisās auss gar vaiga malu stiepās līdz parīklei.

-���� Skaisti, vai ne? rūgti noteica Teo. To izdarīja trīs vietējie pui�i. Nākamajā dienā, kad Bruno atbrīvojās un ieradās �eit. Vispirms kaut kāds pusvecis puiku d�insos ar zemo stakli piesējās viņam autobusa pieturā, aicināja iepazīties un iedzert pa vīna glāzei, bet, kad brālis attei�cās, nosauca par iedomīgu pūsli un apsolīja atriebties. Nā�kamajā dienā mūsu pagalmā iejoņoja trīs skūteri un trīs masīvi pui�i glu�i vienkār�i Bruno atdauzīja mīkstu, uz atvadām pār�ķeļot vaigu. Labi, ka viņam dzīst ātri kā� jaunam sunim, viņa ar siltu skatienu paraudzījās brālī.

-��� Arī toreiz, kad mūsu tēvs�

-���� Teo, nevajag to visu vēlreiz! Nemoki sevi! Tāpat jau ir gana ļauni! Bruno iesaucās.

-���� Nē, es to gribu. Es Annai apsolīju. Tā būs mana grēk�sūdze. Man to vajag. Lai viņi saprastu, kad� Un arī tu visu vēl nemaz nezini�

Annu Elizabeti nepārvarami sāka kratīt ledusauksti dre�buļi. Tātad tomēr�

*� * *

Teo stāsts bija traģisma, sāpju, ciniskas vardarbības un ne�ēlīgas liekulības pārpilns.

Piedzimusi mazpilsētā fanātisld reliģiozā daudzbērnu ģimenē, kur bez jaunākā brāļa Bruno bija vēl se�i vecā�kie, valdonīgs tēvs un pilnīgi iebaidīta bezgribas māte, kas izdabāja katram vīra solim, viņa kop� bērnības tika audzi�nāta padevības garā sieviete nav cilvēks, vīrietim vienmēr taisnība, pacietība ir tikums, pagriez otru vaigu�

Uzaugusi puiku vidū, Teo sākumā īsti nav sapratusi, kā�pēc līdz ar viņas fizisko briedumu pa�as brāļi un brī�am arī tēvs sāku�i uz viņu dīvaini raudzīties, mēģinot pieskarties tā kā nekad agrāk. Tas bijis nepatīkami, viņa tādos brī�os meklējusi glābiņu pie mātes, ta�u tā arvien atvairījusies sak, nerunā muļķības� Tikai gadu jaunākais Bruno arvien centies māsu aizstāvēt, tāpēc nereti atrāvies pa purnu. Pun�ktu visam pielikusi Teo �etrpadsmitā dzim�anas diena, kad jubilejas tortes vietā viņa saņēmusi pavisam citu dāvanu ar vārdiem �reiz ta�u jāsāk� tēvs un se�i vecākie brāļi viņu rindas kārtībā izvaroju�i, kamēr māte otrā istabā pūlējusies nomierināt histēriski raudo�o Bruno.

Todien Teodora pārtapa par Teo un nozvērējās: nekad nekļūt atkarīga un atriebties.

Todien Bruno atriebās māsas vietā. Nogaidījis, līdz visi iemieg, viņ� aizdedzināja māju.

Naktī viņi abi aizbēga. Tika līdz Rīgai.

Nezinot, kurp doties tālāk, nolēmu�i vērsties pēc palīdzī�bas pirmajā policijas nodaļā. Tur aiz de�uranta pults sēdējis drukns apaļģīmis sārtu seju un stūmis vaigos sviestmaizes ar salami. Uzklausījis bērnu pa ceļam sacerēto, juceklīgo stāstu, pasmīkņājis un, gremot nepārtraucis, kaut kam piezvanījis� Pēc stundas attapu�ies bērnunamā. Kā saru�nāts, turēju�ies pie savas izdomātās un policijā izstāstītās versijas, ka neko neatceras. Neviens arī neko vairāk nav pra�ņājis. Tikai vēlāk abi sapratu�i, kāpēc. Kādu dienu bērnunamā ieradu�ies divi smalki kungi un viena dāma, cimperlīgi viņus aplūkoju�i, liku�i iziet papildus medicī�nisko apskati, caur zobiem izspiedu�i: �Neder, brāķi!� un aizbrauku�i.

Policijas de�urantam uz krū�u kabatas bijusi uz�uve leitnants Juris Bramanis.

Internātskolā abiem klājies salīdzino�i labi. Varbūt tāpēc, ka viens otru nemitīgi uzmanīju�i un aizstāvēju�i, varbūt tāpēc, ka Teo acīs arvien dedzis tik bīstami melns spīdums, ka pat visrūdītākajam mazgadīgajam nelietēnam bijis bail viņai tuvoties.

Viņa uzaugusi, pilnībā noliedzot savu sievi�ķību, toties padziļināti aizraujoties ar literatūru, filozofiskiem apcerē�jumiem par pasaules līdzsvaru, ētiku un ezoteriku. Zinājusi no galvas tonnām citātu, �ādi nereti izsakot savas domas. Visiem par brīnumu, atklājies, ka Teo ir lieliskas māksli�nieces dotības Mākslas akadēmijas grafiķos viņa iestāju�sies ārpus konkursa, ar pirmo piegājienu, tikpat sekmīgi arī pabeigusi. Pirmo izstādi kopā ar diviem kursabiedriem atzinīgi novērtēju�i kritiķi.

Dzīvoju�i divatā ar brāli, kur�, māsas iedvesmots, iestā�jies filozofos-vēstumiekos, bet pa vakariem strādājis mā�jās -veicis sīkus sadzīves elektrotehnikas remontdarbiņus. Viss bijis labi līdz brīdim, kad dzīve pārmetusi kūleni. Kādu dienu viņi tirgū sastapu�i� tēvu. Sirmāku, rētainu seju, tomēr dzīvu. Tonakt izdzīvoju�i visi, nodegusi tikai māja.

Kā par brīnumu, tēvs meklējis izlīdzinājumu lūdzis piedo�anu, aicinājis ciemos, saucis atgriezties ģimenes klēpī. Teo atteikusies viņa ar �o briesmoni negribēja nekā kopīga, ta�u Bruno, būdams jaunākais un sirsnīgā�kais, gadiem sevī glabājis moko�o vainas sajūtu par it kā pastrādāto slepkavību, pilnīgi atplaucis. Viņ� vienmēr bija ilgojies pēc mātes, lai kādas, un paskarbā māsa �o sajūtu nav spējusi sniegt.

Tomēr pazudu�ā dēla mājās pārnāk�ana izvērtusies pa�visam citāda, nekā viņ� iedomājies. Izrādījies, ka māte jau vairākus gadus regulāri ārstējas Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā, viņai ir labās un sliktās dienas; brāļi izklīdu�i kur kurais, reizēm gan mēdzot mājās iegriezties, bet skaistajā, senlaicīgajā Me�āju Krustu krogā tēvs pārsvarā dzīvo viens pats. Norakstī�u māju tev, ja jūs ar Teo man piedosiet! tēvs piedāvājis. Bruno apsolījis ar māsu parunāt un solījumu arī izpildījis, ta�u Teo par tamlīdzīgu darījumu nav gribējusi pat dzirdēt. Lai viņ� tur nosprāgst vientulībā! Lai pagrie� Dievam otru vaigu!

Bruno pamazām no māsas attālinājies un arvien bie�āk dzīvojies pa Krustu krogu. Abi ar tēvu �ķietami atradu�i kopēju valodu un intereses. Reiz devu�ies uz Rīgu izklai�dēties, un nākamajā rītā pie viesnīcas numuriņa durvīm jau klauvēju�i policisti� Iepriek�ējā vakarā Rīgas nomalē zvēriski izvarota mazgadīga meitene, kāds garāmgājējs piezvanījis policijai, nosaucot precīzas uzbrucēja pazīmes. (Protams, ari vārdu un dzīvesvietu� pasmīnēja Anna Eliza�bete, kurai �ī nodevīgā kombinācija bija skaidra jau pa�ā sākumā.)

-����� Redzu, ka saproti, Teo īsi noteica. Es arī uzreiz sapratu. Kad brāli iesēdināja uz divpadsmit gadiem, aiz�braucu pie vecā un pateicu ja nenorakstīs brālim māju, izdarī�u visu iespējamo, lai pasaule uzzinātu, kā bijis īste�nībā, vai arī� viņu vienkār�i nogalinā�u. Laikam jau manās acīs bija redzams, ka nejokoju. Nākamajā rītā vecais Kalpenieks no Me�āju Krusta kroga pazuda, bet pa pastu pienāca juridiski pareizi noformēti īpa�uma dokumenti uz mana brāļa vārda. Es visus �os gadus centos uzturēt �o māju kārtībā lai Brunim būtu, kur atgriezties.

-���� Bet� kā tu pārvietojies? Es tevi nekad neesmu redzē�jusi ne te, ne Hospitāļu ielā�

-���� Klusi. Ar motorolleru. Bet kas ir ar Hospitāļu ielu? Teo tā kā samulsa, kā sabijās.

-��� Vienkār�i es tur savulaik bie�i apgrozījos. Neatceros tevi redzējusi.

-��� Es esmu nakts cilvēks. Ēna. Pelēkais. Lūk! Teo ar ātru �estu norāva no galvas krā�ņo melni sarkano parūku un vienā acumirklī pārvērtās neizteiksmīgā, bezkrāsainā radībā ar pelnu krāsas matiem, kumpu muguru un noguru�u sejas izteiksmi. Tādas ta�u neievēro, uz tādām divreiz neatska�tās, kur nu vēl, lai uzrunātu?!

Anna Elizabete satriekta vēroja metamorfozi, domājot Teo ir taisnība. �ajā āri�ķību, lielisko ķermeņu un mū�ī�gās jaunības kulta laikmetā tāda pelēkā pelīte varētu bez ba�ām piecreiz nostaigāt lielam ļau�u baram gar degunu, un varbūt tikai viens no simta spētu atcerēties, ka tur kāds vispār ir kustējies.

Turpmākais stāsts bija tikpat skarbs.

Tālāk Teo nācies kulties pa dzīvi vienai. Strādājusi visus darbus, kas gadīju�ies pa rokai, bijusi laimīga par mazu�miņu. Bezgalīgas darba pārrunas, bezgalīgi atteikumi, bez�galīga vienaldzība� Tomēr pēdējā laikā dzīve pamazām sakārtojusies dabūjusi datordizaineres darbu mediju kon�certa Magnum Lux reklāmas daļā, iepazinusies ar for�u kolēģi Nilu Vēdzeli un viņa draugu, mākslas kritiķi Pāvilu Upenieku.

Pāvils tūlīt sācis izrādīt viņai uzmanību, sekojis soli solī, dēvējis par savu trako, dievi�ķo mākslinieci, Dieva dāvanu un saucis mīļvārdiņos. Tas bijis kas pilnīgi jauns, un viņa ļāvusies notikumiem. Sāku�i dzīvot kopā, domāju�i par kopīgu bērniņu, Teo pat darbā ieminējusies par savām priecīgajām cerībām� Ta�u sekojis acumirklīgs likteņa trie�ciens labākais draugs Nils nozadzis viņas izstrādāto dizaina projektu, pēc strīda ar �efu viņa sabuktējusi die�nesta ma�īnu, un personāla vadītāja, glumekļa Tentera samācīta, izdarījusi tā, ka Teo bijusi spiesta aiziet bez kom�pensācijas un pabalsta. Arī mīļotais vīrietis arvien bie�āk sācis nenākt mājas, bet, ja pārradies, aromātiski dvesis pēc alkohola un sievie�u smar�ām. Pēdīgi pateicis, ka aiziet, jo esot sastapis vienīgo un īsto, kura nu gaidot viņa bērnu, bet Teo esot auksta kā ledus klucis, par bērniem vispār neesot ko runāt.

Izmisumā Teo izlūgusies vizīti pie Rīgas smalkāko ap�rindu ārsta ginekologa �imanska, lai noskaidrotu, kas ar viņu īsti ir. Slavenais ārsts todien bijis pohains un piepam�pis, apskatei veltījis labi ja septiņas minūtes, vienaldzīgi izsviedis izskatās, ka jums ir olnīcu vēzis, vajadzētu izope�rēt un izrakstījis norīkojumu pats uz savu klīniku.

Tikai vēlāk Teo uzzinājusi, ka nekāda vē�a nav bijis, vienkār�a cista, ta�u �ī nepareizā diagnoze radījusi neat�griezeniskas sekas neārstējamu neauglību un me�onīgu vēlmi atriebties visiem, kuri �ajā riņķa dancī iesaistīti.

-���� Tajā brīdī vecā Teo nomira. Palika maita. Sāku mērķ�tiecīgi plānot atriebību uzzināju un izpētīju visu par viņu dzīvi, mājām, tuviniekiem, ieradumiem. Un man radās plāns. Kā teica mans nelaiķis tētiņ�� cilvēku visvairāk var sāpināt, atņemot viņam visdārgāko.

Ak, es nepateicu, ka mans pirmais upuris bija vecais Kalpenieks? Jā, es izpildīju savu solījumu. Viņ� pārrakstīja māju un tagad Dieva mierā atdusas� Bet tas ta�u nav svarīgi, jo uz �o lietu vairs neattiecas. Tomēr? Nu� viņu varēs atrast vecajos Mēra kapos, tālākajā stūrī pa kreisi. Nē, viņ� necieta. Parakstīja dokumentus, iedzēra uzlabotu �ņabīti, un�

-���� Tad mājas dokumentus tu sev nosūtīji pati? Anna precizēja.

-��� Protams. Tu esi gudra. Man vajadzēja, lai visi domā, ka vecais ir aizbraucis. Un, lai man būtu vieta, kur patverties.

Anna brīdi klusēja, prātodama, kā lai uzdod to jautā�jumu, kas viņu mocīja jau kop� pirmās dienas, proti, par duālā satura zīmītēm. Tomēr viņa nolēma sākt aplinkus.

-��� Teo, es gribu tev pajautāt kādu lietu. Kāpēc tu māks�liniece, grafiķe, fotogrāfe, gleznotāja, galu galā mākslas vēsturniece, tomēr izvēlējies ārdo�o, nevis rado�o ceļu?

-���� Labs jautājums, Anna. Uzreiz redzams, ka inteliģents cilvēks, vai ne, Bruno? Tātad tu gribi zināt, kāpēc izvēlē�jos destrukciju? Tāpēc, ka rado�ums kā �ķira �odien vairs nevienu neinteresē. Nu, paraugies pati! Kuru var ieinteresēt ar kvalitatīvu mākslas foto, ja veikalu plaukti pilni ar nenor�māli augstas iz�ķirtspējas muļķu kamerām un ikviens, kur� māk nospiest podziņu, tagad sevi lepni dēvē par fotogrāfu? Kam vajadzīgs dizainers, ja gandrīz ikvienam mājas dato�ram uzinstalēts zagts vai ne tik zagts foto�ops un visi dizainē uz velna parau�anu? Un galu galā kam vajadzīga māksla kā tāda, ja Latvijā drīz vairs nepaliks neviena, kas to spētu saprast, tikai politiķi, biezā gala biznesmeņi un dzīves pabērni, kuriem māksla nav vajadzīga? Tad nu es izvēlējos jaunu mākslas novirzienu atriebību.

Vai es atbildēju uz tavu jautājumu, Anna no Pū�u salas? Starp citu, atļauj tev izteikt komplimentu un reizē pabrīdināt: tu pārāk ļauj citiem sev pietuvoties, nedari tā, tas sāp.

Anna Elizabete pamatīgi satrūkās, sen nejustie kaķu nadziņi kuņģī atsāka skribināties. Vai tas bija brīdinājums, ka ar viņu notiks tāpat kā ar visiem pārējiem? Kas tagad būs?

-��� Nebaidies, Anna Elizabete. Ar tevi nekas nenotiks. Tu biji pirmā, kura ar mani runāja kā ar cilvēku, kuru intere�sēja, ko es jūtu un kāpēc esmu rīkojusies tā kā esmu. Tā ta�u ir? Un tagad tu vai mirsti aiz vēlmes pajautāt man par zīmītēm, ko atstāju pie saviem upuriem?

-Jā. Bet visvairāk mani interesē, kāpēc pie pēdējā upura tas laikam bija tavs biju�ais tu atstāji pavisam citus teks�tus? Un to vienu, pēdējo Apturiet mani!

-���� Easy, meitēn! Teo pasmaidīja. Gribēju norādīt uz viņu, visu �o pesteļotāju, liekulību. Vārdos saka vienu, dar�bos pavisam ko citu. Skaties pati Nils man taisījās klāt par labāko draugu, veda pusdienās, kratīja sirdi, un viss tikai tāpēc, lai iemidzinātu modrību un nospertu projekta izstrādi, jo man tas padevās labāk nekā viņam. Olafs savā pārcilvēka apziņā nespēja nolaisties līdz zemei, lai paru�nātu ar mums, parastiem mirstīgajiem, tāpēc visus darba rīkojumus sūtīja pa e-pastu, bet satiekoties nekad nesnie�dza roku un centās nekam nepieskarties, lai tikai ar kaut ko neapliptu. �imanskis? Kad papētīsiet viņa kartotēku, redzēsiet, kādi tur vārdi un uzvārdi, kādi galma noslēpumi. Domā, viņ� tos glabāja par zilām acīm? Nekā nebija, turpat cietnī ir viens grāmatvedības reģistrs ļoti interesants. Un visbeidzot Pāvils. Zini, Anna, patiesībā es grasījos viņu izkastrēt un atstāt dzīvu, lai turpina dzīvi gribot un nevarot, ta�u pilnīgi nebiju rēķinājusies, ka tam kārīgajam, jādelīgajam āzim ir slima sirds un viņ� no parastas anestē�zijas atstieps kājas� Redz, kā nu sanāk, mani lamāja par ledus gabalu, bet pats guļ morgā�

-����� Man ir vēl divi jautājumi, Teo, Anna kala dzelzi, kamēr karsta. Bet kāpēc sētniece un privātdetektīvs? Ja reiz tu tur, Hospitāļu ielā, gandrīz nedzīvoji, kā viņi tev varēja traucēt?

-��� Tie�i tāpēc. Brāli gaidīdama, es uz nedēļu biju pārcē�lusies uz Rīgu. Lai būtu tuvāk. Bet tā visu redzo�ā maita mani vairākas reizes pārķēra kāpņu telpā. Pēdējo reizi, kad biju noliekusies pār to stulbeni. Kas viņam lika zvanīt pie manām durvīm un stādīties priek�ā kā privātdetektīvam? Tobrīd es� nu, sacīsim, glu�i vienkār�i sāku panikot. Ieai�cināju iek�ā, iejaucu kokteili, pēc ģīmja ta�u varēja redzēt, ka �im gar�o viss, kas stiprāks par ūdeni, nu, un, kad kļuva miegains, izvadīju laukā un� lejā. Tur �ī mani arī pama�nīja. Nācās�

-��� Tātad abi �ie upuri bija pilnīgi nejau�i un neplānoti? Anna pārjautāja.

-���� Pilnīgi. Neīstajā laikā un vietā, bezkaislīgi atbildēja Teo. Tu ta�u ieraksti, vai ne? Kaut ko tādu es otrreiz vairs nevienam nestāstī�u.

Anna pamāja ar galvu. Teo bija bīstama un gudra preti�niece. Caurredzo�a.

-��� Un visbeidzot Teo, kāpēc tu nolaupīji bērnu? Maijas Krastiņas meitu? Ko īsti viņa tev nodarīja, ka nolēmi �ādi atriebties?

-���� Anna, tu tie�ām neko neesi sapratusi? Teo iepleta acis. Es grasījos iet dekrēta atvaļinājumā, un tas nozīmē, ka uzņēmumam būtu jāsaglabā man darbavieta un tā tālāk. Bet pēc tam, kad Nils nozaga manu projektu, Olafs neuz�klausīja un nepalīdzēja un es aiz kreņķiem sasitu ma�īnu, tā pārcentīgā līdēja izdarīja visu, lai mani izmestu uz ielas kā suni. Par kādu bērnu varēja būt runa!? Varbūt, ja būtu citādi, �odien tevis te nebūtu, bet es ar savu meitiņu spē�lētos dārzā. Bet Dita� Dita �urp atbrauca labprātīgi. Viņai tā monstrene ar savu jauno vīru apriebu�ies līdz kaklam tam bērnam jau nav dzīves, bet īsta elle, neviena brīva brītiņa. Se�os ceļas, vienpadsmitos iet gulēt, visa diena nemitīgās nodarbībās. Kad cilvēks lai dzīvo, draudzējas, iet uz ballītēm? Man nekā tāda nebija, bet Ditai es to no sirds novēlu. Un viņai te patīk. Ja mums ar brāli atļautu viņu adoptēt�

Jums ar brāli? Kādā sakarā? Tad kādas ir jūsu abu attie�cības? Brālīgi-māsīgas? Vai kā?

Tomēr skaļi Anna Elizabete neko neteica. Vajadzēja izdo�māt, kā tagad mierīgi tikt prom.

-���� Redzi, Anna Elizabete, es daudz esmu domājusi par atriebību un piedo�anu, pēc krietna klusuma brī�a Teo klusu ierunājās. Un esmu sapratusi vienu visas gudrās runas par beznoteikumu piedo�anu ir plika muldē�ana. Tās nav un nevar būt. Tāpēc, ka var piedot, bet nevar aizmirst. Aizmirst un piedot nav sinonīmi. Bet, ja reiz es nevaru pie�dot un aizmirst, tad daru ko citu atriebju un aizmirstu. Vai ne tā?

Vai zini to teicienu par sieru otrajai pelītei? Siers par brīvu ir tikai peļu slazdā un tikai otrajai pelītei? Kāpēc tikai otrajai? Tāpēc, ka peļu slazdā jau priek�ā pirmā pelīte. Beigta. Jauks jociņ�, vai ne, Anna Elizabete? Tikai tas nav jociņ�. Mēs visi esam tādas pirmās un otrās pelītes. Kā nu kuram paveicas. Un tas, ar ko mūs diendienā baro reklāmas, mediji, veikalu skatlogi, sociālie tīkli -, ir slazds ar sieriņu. Nāciet pie mums, mēs jūs izglābsim no jūsu naudiņas, atveriet savu sirdi un maciņu vai nav ciniski?! Redzi, bet da�as pelītes ir vienlīdzīgākas par citām un no slazdiem spēj izvairīties ilgāk.

-���� Teo, bet tu ta�u saproti, ka tev nav atpakaļceļa? Anna saudzīgi ievaicājās.

-���� Protams. Es izdarīju to, ko gribēju izdarīt. Lai tie tur aug�ā sver pareizi vai nepareizi, tā bija mana izvēle. Pal�dies tev, ka uzticējies un atbrauci, lai uzklausītu. Izrādās, man tas tomēr bija svarīgi. Tagad tev jāiet. Arī es� ie�u. Tikai, Anna Elizabete, man viens lūgums zinu, ka tev ir sakari juristu aprindās. Vai varēsi panākt, lai manam brā�lim tiktu noņemta sodāmība par to, ko viņ� nav izdarījis? Manam stāstam vajadzētu kalpot tam par pamatu.

-���� Es� pamēģinā�u, Teo. Neapsolu, ka izdosies, bet es noteikti pamēģinā�u.

Annai kaklā iespriedās kamols. �urp braucot, viņa nebija domājusi, ka būs tik grūti aizbraukt. Faktiski negribējās doties prom, zināja, kas tad notiks. Ta�u savā ziņā �ī nelaimīgā sieviete ar traģisku apstākļu kopuma salauzto dzīvi viņai bija kļuvusi� tuva?

Vai viņa bija tas tēls, kuram Annas baisajā sapnī tika krauts sārts, latīniski murmulējot par visiem nāves grēkiem?

*� * *

Krustu kroga lielās ārdurvis ar joni atsprāga vaļā, un iek�ā iebruka trīs bruņoti vīri.

Atri izskrēju�i cauri pirmajām divām telpām, viņi nonāca ēdamistabā. Tie�i tajā brīdī, kad Teo lēja Annas Elizabetes glāzē rubīnsarkanu �ķidrumu no pudeles pītā apvalkā.

Līzbetes sejā bija jau�ams apjukums un� tādas kā bez�cerīgas skumjas?

Sazāļota! Tūlīt iedzers vēl vienu malciņu un būs tikpat beigta kā pārējie upuri.

-��� Liec nost pudeli, vai �au�u! Miks Kaķītis skaļi ieklie�dzās, lai pievērstu uzmanību. Teodora Kalpeniece, jūs tiekat arestēta par se�ām slepkavībām, cilvēka nolaupī�anu un slepkavības mēģinājumu! Atkāpieties no galda un salie�ciet rokas uz muguras!

Kā vēlāk savā noslēguma atskaitē rakstīs jaunais Kriminālpārvaldes priek�nieks pulkve�leitnants Miks Kaķītis, neviens negaidīja, ka notiks tā, kā notika. Pretēji pavēlei Teo nenolika pudeli uz galda un neaizlika rokas aiz muguras, bet pacēla to pie lūpām un strauji iedzēra vairākus malkus. Lai tas būtu viņas pēdējais vakarēdiens�

Varbūt Miks Kaķītis joprojām domāja, ka vīns ir sazāļots un �ādi Teodora Kalpeniece cer izmukt no likuma taisnās, bargās rokas. Katrā ziņā tas bija viņa pirksts, kas nospieda mēlīti, lai lode trāpītu pudelei.

Nākamajā mirklī vienlaikus ar Līzbetes spalgo klie�dzienu Miku, ne�auj! un plīsto�ā stikla �ķindoņu Teo augums smagi noslīdēja uz grīdas. Strauji augo�ajā peļķē sarkanais vīns sajaucās ar biezām asinīm, kas guldzieniem plūda no brūces sievietes kaklā.

Miks stāvēja kā apstulbis. Viņ� tikko bija nogalinājis cilvēku. Neapbruņotu sievieti.

Anna Elizabete klusējot nolika Teo piepildīto vīna glāzi uz galda, izņēma no kabatas diktofonu, piegāja pie Mika un pasniedza to viņam:

-���� Te ir Teodoras Kalpenieces atzī�anās. Grēksūdze un lūgums pēc sapratnes. Viņa vairs nebija bīstama. Tu esi pārsteidzies. Un nu tev ar to būs jāsadzīvo.

Pārbraukusi mājās, Anna visiem pagāja garām, glu�i kā akla uzkāpa uz savu guļamistabu, atvēra datorā intemeta pārlūku un uzmeklēja vietni www.art-of-revenge.blogspot.com .

ANNA => TEO:

In memoriam

-�� Nav nekā tāda, ko nevarētu rīt.

-�� Rīt nevar �odienu.

-�� Bet �odien jau ir rīt�

Beigas

� Dace Judina, 2014. g. februāris-jūlijs. Mazzeltiņi-Priedaine-Paplaka.

�ogad daudz kas rādās pavisam citādi dziļāk, asāk, pietuvinātāk� It kā būtu pa�ķīries smalks, zirnekļa austs tīmekļa priek�kars. Var jau skaidrot visādi, var pavisam vienkār�i paldies Liktenim un tiem cilvēkiem, kuri �ajā laikā, tie�i �ajā laika sprīdī, biju�i līdzās. Ja ne, tad daudz kas nebūtu tā, kā ir. Tie�i tik vienkār�i.

Ja vārdi nenāk caur sirdi un jūtām, tie ir tehniski lab�skanīgi, ta�u tuk�i. Atnāk un aizvirpuļo kā rudens lapa. Bet īstos, gruntīgos, palieko�os mēs atpazīstam, tiklīdz izdzirdam. Jo tie tie ir uz palik�anu. Pamatīgi, dziļi aiz�ķero�i, smeldzīgi. Kā gruzdo�u lapu aromāts rudens gaisā. Kā trekns, smags Zemgales māls pie kājām, lauku pārejot. Tos īstos vārdus, pat �ukstus izteiktus, Savējie sapratīs, uzķers un pados tālāk.

Nesen ar kādu dzīves gudru cilvēku runāju par to, ka mirklim ir tendence aizskriet un pazust. Tu samiedz acis un skat� līdzās vairs neviena, arī sasaukt nevar� Laikam tāpēc mirkļi tik skaisti?

Pirms gada, tikko bija iznācis Ziemas Blūzs, biju uzai�cināta piedalīties TV raidījumā Dzīvīte; filmē�ana bija pa�redzēta agrā rītā. Nez kāpēc tonakt nekādi nevarēju aiz�migt mētājos un svaidījos kā zivs sausumā (tas man nav raksturīgs), cīkstoties ar dīvainām domām. Ienāca prātā da�i vārdi, kurus pierakstīju, un tad pēdīgi iemigu. Nākamais rīts bija darbīgs un reizē savāds paspēju gan nofilmēties, gan atvadīties no mūsu visu iemīļotā aktiera Harija Spanovska, gan da�us iekavētus darbus pabeigt. Bet gaisā visu laiku virmoja tāda kā migla, kā dūmaka� Un tikai vakarā, ieslēdzot TV kasti, uzzināju, kas noticis. Bija sabrukusi Maxima�

Bet vārdi, kas iepriek�ējā naktī pie manis atnāca, ska�nēja �ādi:

"� viss sākas un beidzas ar savējiem. Ģimeni, tuvi�niekiem un draugiem.

Lai kas notiktu, stāviet par savējiem kā nesatrici�nāma klints. Sadzirdiet, uzklausiet un saprotiet. Apsē�dieties blakus, apskaujiet un sakiet es tevi mīlu, tu man esi vajadzīgs/vajadzīga. Atrodiet laiku nepaskriet garām, bet būt līdzās, kopā, tuvu tuvu. Lai vēlāk nav jāno�ēlo nepasacītais, nesadzirdētais, neizdarītais. Es novēlu jums mīlestību un sirds gudrību�"

Savukārt es gribu pateikt Paldies. Cilvēkiem, bez kuriem �ī grāmata ne tikai nebūtu iznākusi, bet pat uzrakstīta. Kuri biju�i (un joprojām ir) man līdzās ikdienā, priekos un bēdās. Maniem Savējiem.

Vispirms sirds paldies izdevniecības Zvaigzne ABC ļau�dīm Vijai, Bārbalai, Gundegai, Dainai, Marikai, Laimai, Kristīnei, Vinetai, Gintam, Arnim, Mārim un visiem, visiem:) Silts paldies par omulību februārī Ventspils Starptautis�kajai rakstnieku un tulkotāju mājai.

Draisks paldies Detektīvu Kluba pui�iem Andrim Bulim, Voldemāram �oriņam, Jānim Skanim, Jurim Hir�am un Ginteram Cepuritim. Maniem mīļdraugiem Zandai un Jānim, Inetai, Karīnai, Kristam, Varim, Aivaram un Kurzemes bal�tajai raganiņai Dacei no Zoltneriem.

Un visbeidzot vislielākā, visdziļākā un vismīļākā patei�cība pa�iem tuvākajiem, kuri kopā ar mani biju�i �iek�ā procesā�, Mammai, Ritas tantei un Arturam.

Paldies, ka jūs esat!

Vasaras vidū, pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma, uz�rakstījās dzejolis Kad�

Kad diennakts par īsu Laiks jaunu spirāles loku grie� Un �ēlsirdīgu mezglu aizmet Kur aizķerties skrējienā

Kad vārdi skrien kilometrus Nakts bailēs neatskatoties bēg Lai vēlu rudenī atgrieztos Pie sprak�ķo�as uguns

Kad sirds spēlē ķeriņus Līksmi ar prātu un dvēseli Acīm atliek vien pasmaidīt Un pie baltas lapas apsēsties

Uz tik�anos pie uguns!

Dace

Kop� 90. gadiem darbojas presē, �obrīd sabiedrisko attiecību un pasākumu organizē�anas jomā. Intere�ses teātris, mūzika, autobrauk�ana, kriminālistika, datori, dzimtas radu rakstu pētījumi, ainavu arhitek�tūra, interjera dizains.

Apgādā Zvaigzne ABC iznāku�i �ādi Daces Judinas detektīvromāni:

TIK VIENKĀR�I� (2010)

Psiholoģiskais detektīvromāns Tik vienkār�i ir stāsts par mums, mūsdienu Latviju un tās sabiedrību, atsevi�ķiem cil�vēkiem un notikumiem galvenās varones Danes skatījumā.

Romāna trīs daļas aptver astoņu gadu laikposmu (19932001), kurā Dane no jaunas �urnālistes, kura meklē savu vietu ilgotajā profesijā un mīlestību personīgajā dzīvē, kļūst par skarbu, grūtību rūdītu profesionāli, kura savus sirds noslē�pumus neatklāj pat vistuvākajiem cilvēkiem.

No 90. gadu sākuma krīzes un tālaika �au�alīgajiem nozie�gumiem līdz sociālpolitiskajām kolīzijām uz tūksto�gades,

Rīgas astoņsimtgades, eirosavienības, seksuālo noziegumu un pedofīlijas skandāla fona. Skarba, ne�ēlīga, brī�am ciniska ikdienas realitāte. Sabiedrības ēnas puses, kas parasti paliek apslēptas. Agresija, varmācība, varas visatļautība, draudi. Vienas sabiedrības daļas labklājība par otras dzīvības cenu�

Kā �ajā laikā izdzīvot sievietei �urnālistei, kura mīl savu darbu, vēlas palīdzēt citiem un pasargāt savus tuviniekus? Vai ir jēga kaut vai mēģināt padarīt pasauli labāku, vai arī tas ir naivs donkihotisms?

�obrīd top romāna otrā daļa, kas aptver laiku no tūksto��gades mijas līdz �odienai.

TASE MELNAS KAFIJAS (2011)

Pirmais no ironiskās mūsdienu detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāniem.

Viņa Anna Elizabete (fon) Berga no sen�iem mantojusi mui�iņu upes vidū, uz salas, dzīvo pēc saviem noteikumiem. Annai pieder sabiedrisko attiecību un svētku aģentūra, viņa pazīst puspasaules, apveltīta ar asu, analītisku prātu, dzē�līgu ironiju un apskau�amu intuīciju, acumirklī spēj rosināt cilvēku atklātai sarunai, ta�u vairāk par visu mīl klusumu�

� izdevniecības Magnum direktors Roberts Lauciņ� nāka�majā rītā pēc dzim�anas dienas ballītes tiek atrasts miris savā viesnīcas istabā. Bez pēdām pazudu�as viņa sekretāre, grāmat�vede� un automa�īna. Aizdomas krīt uz visiem un ikvienu arī uz prominentajiem viesiem, �īs pasaules bagātajiem un vare�najiem. Pasākumu rīkojusi Annas Elizabetes aģentūra, tāpēc viņa uzskata par goda lietu noskaidrot, kas noticis.

DĪVAINAIS LĪGOVAKARS (2012)

Otrais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns.

�Lielās Lasītāju balvas 2013� ieguvējs nominācijā Oriģi�nālliteratūra.

Annas Elizabetes svētku aģentūra Me�āju pagastā organizē grandiozu vasaras saulgrie�u balli, kādas nav bijis kop� pirmās Latvijas laikiem. Ģenerālmēģinājuma dienas rītā viņas draugi, zāli pļaudami, no zemes izrauj pusgadsimtu vecus kaulus un atrod apraktu lādi ar seniem dokumentiem, kas liecina pirms septiņdesmit gadiem te izdarīti �ausmīgi noziegumi. Diem�ēl pagasta ļaudis par pagātni nerunā, lai nenotiek kāda nelaime� Bet ir jau par vēlu� Balles naktī neilgi pēc pusnakts bez vēsts pazūd Annas draudzene Zane Zālīte, bet nākamajā dienā tiek nogalināts pagasta �oferis Antons un aplaupīts ciema vei�kals. Vecākie me�ājnieki ir uztraukti tā jau reiz ir bijis� vēs�ture atkārtojas� atkal pazūd cilvēki� gaidāmas nelaimes� būs vēl citi upuri. Anna Elizabete ar draugiem policijas majoru Miku Kaķīti un atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu uzsāk izmeklē�anu pa�i, un tā viņus aizved septiņdesmit gadu tālā pagātnē, atldājot asinis stindzino�u, zvērisku noziegumu ķēdi. Diem�ēl senie noziegumi un nelietības turpinās ari �odien�

. Vai tie�ām nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, ir tikai laiks un mēs tajā?

ZIEMAS BLŪZS (2013)

Tre�ais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns.

Viss sākas ar ziemas saulgrie�u gadatirgu, kad masku gājiena laikā, melnam apmetnim kā milzu spārniem plīvojot, Nāve mēmi izslīd cauri pūlim un izgaist. Ļaudis sa�ukstas nāvi nevajag aicināt, tā pati zina, kad ierasties� Nākamo dienu laikā divu ceļu krustojumā kupenā tiek atrasts sasalis likumīgais zaglis ar nogrieztu pirkstu, aizslēgtajā Me�mui�as zālē zem svētku egles atrod nogalinātu Ziemassvētku vecīti ar Annas Elizabetes Bergas aģentūras veidlapu sarkanā mēteļa kabatā� Tikmēr pa�valdību vēlē�anu gaidās pagasta priek�nieci Maigu Lācīti pārņēmis histērisks darbo�anās dru�dzis, pēc piecpadsmit gadu prombūtnes apciemot Latviju un dzimto pusi ierodas Annas vecāki profesori Ro�kalni-Bergi, Annas asistenta Kārļa vecmāmiņa savos astoņdesmit septiņos gados nolēmusi precēties, bet pa�ā svētku priek�vakarā no cietuma tiek atbrīvots vasarā apcietinātais Arnis Akmens�

�ķetinot �os noziegumus, izmeklētāji saprot: viss joprojām ir cie�i saistīts, mēs esam pagātnes tagadne pat tad, ja to cītīgi noliedzam. Pirms pusgada aizsāktās lietas gaida savu nobeigumu. Romāns �Ziemas blūzs� turpina �Dīvainajā Līgovakarā� aizsākto izmeklē�anu.

MĒNESIS PIE JŪRAS (2014)

Ceturtais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns. Pēc veiksmīgi atklātajiem gadu mijas noziegumiem Pū�u Mājā valda relatīvs miers. Majors Miks Kaķītis beidzot saņēmies bildināt Annu Elizabeti, ta�u� pa�ā atbildīgākajā bridi atskan tālruņa zvans un izmisusi balss lūdz palīdzību:

-��� Viņ� grib mani nogalināt! Zvanītāja ir Daina Spo�ā, Annas studiju biedrene, tagad biznesa lēdija, smalkas SPA vies�nīcas Kaijas īpa�niece Kurzemes jūrmalā. Daina uzskata, ka viesnīcu, viņas ģimeni un tuviniekus vajā sens raganas lāsts, un lūdz palīdzību noskaidrot, kas vai kur� tik ne�ē�līgi spēlējas ar cilvēku likteņiem un dzīvībām.

Anna Elizabete kopā ar draudzeni Zani dodas uz Kaij�ciemu, nespējot iedomāties, ka nokļūs traģisku, ne�ēlīgu un draudīgu notikumu virpuļa epicentrā. Netrūkst ne simt�gadīgas baisas dzimtas leģendas, ne noslēpumainu rēgu, ne pavisam reālu� raganu, kuras slēpjas aiz mūsdienī�gām tehnoloģijām, skaistumkop�anas biznesa, diētām un mū�īgo jaunību solo�iem preparātiem.

Nākamo pāris nedēļu laikā notiek trīs slepkavības: iet bojā divas prominences dziedātāja viendienīte un bijusī baņķiere, �ausmīgā nāvē mirst vie,snīcas īpa�nieces vīrs, bet Annas un Zanes viesnīcas numuru nepārtraukti novēro� Nākas lūgt talkā draugus policijas majoru Miku Kaķīti, atvaļināto ģene�rāli Kārli Basu, kriminālistikas ekspertu Egonu Dambergu, datorģēniju Kārli Saulīti un dāmu mīluli aktieri Ģirtu Mel�deri. Vai kopīgiem spēkiem izdosies atklāt Kaijciema raganas noslēpumu? Viens gan ir skaidrs noziedzniekam ir miesa, asinis un melna, ļauna dvēsele�

Top jauni sērijas �Izmeklē Anna Elizabete� detektīvromāni: �Trīs klek�i laimei�,

�Skola pagaidīs� un �Vecās mui�as rēgs�, dzimtas sāga �Septiņi vakari�, ari dzejas un eseju krājums.

[1] tā sauktā Mīlētāju pilsētiņa neliela pilsēta Anglijas-Skotijas robe�zonā, kur pāris, pārlai�ot nakti, nākamajā rītā var tikt salaulāts.