Dace Judina

Tase melnas kafijas

Ko par Annu Elizabeti domā..

Ilze Brigita Veitere, tiesu psiholoģijas eksperte:

�Romāns aizrauj jau ar pirmajām lappusēm. Autorei ne�pārprotami ir talants veidot raitu, viegli lasāmu, aizraujo�u stāstījumu, kas notur neatslābsto�u lasītāja interesi līdz pa�ām beigām. Galvenā varone apveltīta ar patie�ām izcilām novēro�anas spējām, kā arī analītiskas psiholoģes dotībām. Autore demonstrē uzteicamas zinā�anas un izpratni perso�nības psiholoģijā un saskarsmē, gremdējoties cilvēku vājību un kaislību tum�ākajos nostūros. īpa�i jūtamas analītiskās �urnālistes prasmes un nenoliedzamā pieredze; �ajā lauciņā autore tie�ām jūtas kā zivs ūdenī. Priecājos, ka mums ir atkal jauns, aizraujo�s detektīvs!�

Andra Ro�kalne, ārste:

�Romānu nevis lasīju, bet baudīju: kafijas gar�u, tās aro�mātu, rudā run�a ka�oku, veco namu� Vārda burtiskā no�zīmē sajutu nevis domu, bet reālu matēriju. Romāns nav pārsātināts ar spriedzi, drīzāk gan tas ir tik omulīgi valdzi�no�s, ka adrenalīna vietā organismu piestrāvo endorfīni. Liels paldies!�

Agris And�āns, literatūras pasniedzējs:

�ajā darbā ir viss, kas parasti veido klasisku angļu detek�tīvromānu ierobe�ota telpa, neliels cienījamu un it kā drau�dzīgu ļau�u pulciņ��, vienīgi darbība notiek Latvijā �eit un tagad, kad, apskurbu�i no jaunās, skaistās pasaules, mēs aiz�mirstam, ka citas dzīves nebūs.�

Mārtiņ� Lei�kalns, topo�ais aktieris:

�Ļoti interesanta notikumu attīstība, perfekti izstrādāta si�eta līnija. Nepārtraukti tiek uzturēta intriga, kas neļauj nolikt grāmatu ne uz mirkli un liek to �piebeigt� vienā rā�vienā. Vienkār�i lielisks �krimiķis�! Ar nepacietību gaidu auto�res nākamos darbus!�

Roberts Jurķis, Ķekavas novada domes priek�sēdētājs: �Grāmatu bija viegli lasīt. Notikumi un personā�i no mūs�dienām; lasot mēģināju literārajiem varoņiem pielāgot reālas personas no politiķu vai uzņēmēju vides �ķiet, sazīmēju vairākus. Notikumu pavērsieni reāli un pazīstami. Diem�ēl tāda ir cilvēku daba alkatība, auksts aprēķins, nodevība un viltība.�

Tētim

1.� nodaļa. Anna Elizabete dusmojas����.

2.�� nodaļa. Liktenīgā kafijas tase�������

3.�� nodaļa. Izvēles priek�ā����������..

4.�� nodaļa. Zīme����������������.

5.�� nodaļa. Katram savi tarakāni�������

6.�� nodaļa. Kā mu�as uz medu��������.

7.�� nodaļa. Zirnekļa tiklā �����������

8.�� nodaļa. Zemūdens akmeņi��������.

9.�� nodaļa. Barons un zāļu salāti�������

10.� nodaļa. Vēstule���������������

11.� nodaļa. Baisais atradums ���������

12.�� nodaļa. Aizmugures sēdeklī�������.

13.� nodaļa. Ģenerāļa pankūkas��������

14.�� nodaļa. Sarkanais un melnais������..

15.�� nodaļa. Vielas nezūdamības likums �

16.�� nodaļa. Saistības un vieno�anās�����.

17.� nodaļa. Loks savelkas�����������.

18.� nodala. Kāpēc tu to izdarīji?�������..

19.� nodaļa. Trīskār�ā spēle����������..

20.�� nodaļa. Dzimtas gods�����������.

Epiloga vietā. Pēc nedēļas�����������

Ir cilvēki, kurus neinteresē citu privātā dzīve, ta�u viņiem nez kāpēc nākas ar to saskarties daudz tuvāk un dziļāk, nekā kāds spētu iedomāties. Ir cilvēki, kuri pat visikdieni�ķākajā situācijā spēj iekulties tādās nepatik�anās, no kurām pa�u spēkiem neizķepuroties. Un ir cilvēki, kuriem pietiek vien ielū�koties otra sejā, lai redzētu, kas tam aiz ādas, un saprastu cilvēks stāsta taisnību vai melo�

�āda jautra dīvaiņu kompānija dzīvo Me�ājos klusā pagastā, salīdzino�i netālu stundas braucienā no Rīgas. Atva�ļināts policijas ģenerālis, kriminālpolicijas majors, pa�māju skatītāju iemīļots aktieris, �urnāla redaktore, datorģēnijs brīvmākslinieks un Viņa jaunās detektīvu sērijas galvenā varone Anna Elizabete (fon) Berga, no sen�iem mantotas mui�as īpa�niece un svētku aģentūras vadītāja.

Var tikai iztēloties, kādas izjūtas pārņem izsmalcinātas korporatīvās ballītes lūgtos viesus, kad pēc naksnīgas uzdzī�ves nākamajā rītā aci pret aci jāstājas pretī faktam visi un ikviens, neatkarīgi no mantiskā un sabiedriskā stāvokļa, iesaistīti noziegumā, un aizdomas krīt uz katru� Tādas cil�vēku psiholoģisko tipu studijas!

Visi romānā attēlotie notikumi, fakti un personā�i ir tikai un vienīgi autores fantāzijas radīti un mīt iedomu pasaulē. Tomēr �is ir arī mūsu laika un laikmeta atspulgs delikātāka vai ironiskāka darbojo�os personu, sabiedrības un fona noti�kumu skice. Jo bie�i vien tepat mums līdzās, nereti pat degun�galā, notiek traki interesantas lietas. Jāprot tikai ieraudzīt�

Jauku vakaru!

Dace

Kaut kas galīgi nebija, kā vajag.

Agrā rīta rāmo mieru pār�ķēla neiederīgi trok�ņi nesau�dzīgi skarba durvju klaudzoņa, skrejo�u soļu dipoņa un skaļas balsis.

-���� Mosties, mosties, dzirdi, Anna, mosties! Neraksturīgi spalga Zanes balss ne�ēlīgi izrāva Annu no saldā rīta nomied�a. Mosties, ver acis vaļā! Roberts beigts!

-����� Kas beigts, kur� beigts, kāpēc�? Anna neizpratnē mirk�ķināja miegainās acis.

-�� Roberts Lauciņ�. Beigts. Savā numuriņā. Un Elīza pazudusi.

-��� Cik pulkstenis? Anna Elizabete Berga pavisam nevietā iejautājās.

-��� Pusastoņi, Zane jau mierīgāk atbildēja. Tikko gribēju aicināt viesus pie brokastgalda. Gāju modināt �efu, pieklau�vēju arī pie Elīzas durvīm. Aiz abām kapa klusums. Piezvanīju abiem! neviens neceļ. Pārējie mūsējie jau pamodu�ies un piecēlu�ies �ļaukājas pa pagalmu, bet no �iem ne ziņas, ne miņas. Stāvvietā nav ari Roberta ma�īnas. Nodomāju varbūt rīta agrumā kaut kur aizbrauku�i? Bet tad ta�u būtu nodevu�i administratoram numuru atslēgas! Turklāt Roberta istabas logs līdz kājai vaļā� Gāju pie viesnīcas pārvaldnieka, lai nāk ar savu atslēgu ja nu pēc nakts līksmības slikti kļu�vis. Izklauvējāmies stīvi līki ar pārtraukumiem dārdinājām

durvis minūtes piecpadsmit, bet nekā. Tad nu pārvaldnieks,

krustu pārmetis, slēdza vaļā. Viegli negāja; atslēgas caurumā bija sastūķēts kaut kas balts un irdens, nācās meklēt smalku tamboradatu.

-���� Kur jūs agrā rītā tamboradatu rāvāt? Anna brīnījās. Viņa vēl arvien nebija pamodusies, jo parasti tik stulbus jau�tājumus neuzdeva.

-��� Pārvaldnieka sieva izlīdzēja. Esot rokdarbniece. Viņiem tepat mui�ā dzīvoklis. Nūja, bet tikmēr pie durvīm bija sala�sījies krietns pūlis ziņkārīgo paliku�ie viesi, viesnīcas per�sonāls, mūsējie no izdevniecības�

-��� Nu, nu, tuvāk pie lietas! Anna saldi no�āvājās, slinki izbāza pēdu no segas apak�as un pieslējās gultā sēdus.

-���� Beidzot pārvaldnieks atmūķēja durvis, un tur jau viņ� bija mūsu �efs! pussēdus lielajā atpūtas krēslā. Beigts. Miris. Bet blakus uz mazā galdiņa apak�tasīte ar apgāztu kafijas krūzīti. Da�as lāses kafijas izliju�as uz galda.

-��� Un ko jūs?

-��� Ko mēs? Piezvanījām ātrajiem un policijai. Tūliņ jau jābūt klāt. Pārvaldnieks palika de�urēt pie istabas durvīm, bet es skrēju modināt tevi. Tev ta�u ar to visu ir zināms sakars Bergu mui�a tomēr.

-���� Tik vien kā vēsturiskā piederība. Tagad te saimnieko pa�valdība un privātuzņēmēji. Anna Elizabete noburk�ķēja, strauji izrausās no gultas un iespraucās d�insos. Pārrāvusi pāri galvai plando�o, batikoto kreklblūzi un ieslidinājusi basās pēdas koka jēzenēs, viņa pa ceļam uz durvīm iemeta skatu spogulī, izbrauca ar visiem desmit caur pinkaino ērkuli un uzsauca pārsteigtajai Zanei: Tu nāksi vai nenāksi?

-���� Kurp mēs ejam?

-���� Kā kurp? Apskatīt Roberta istabu!

-���� Bet policija?

-���� Ko policija?

-��� Viņi atbrauks, un mēs tur�

-���� Lai brauc. Mēs iek�ā neiesim. Pastāvēsim uz sliek�ņa. Starp citu, vai tur �obrīd kāds palika, lai pārējie viesnīcas viesi nesalien iek�ā?

-��� Anna, tu nedzirdēji? Jā, palika! Helmūts. Zane nepacie�tīgi atkārtoja. Viesnīcas pārvaldnieks. Viņ� aizslēdza durvis un pats stāv tām priek�ā kā buldogs. Es gan teiktu kā pār�bijies buldogs. Zane, ātrā gaitā jo�ot pāri pagalmam, bija nedaudz aizelsusies.

-�� Diez, kādu ģīmi tu viņa vietā rādītu, ja tavā viesnīcā būtu līķis? Glu�i kā vecās Agates romānos, Anna paironizēja, lai gan prāts uz smiekliem nenesās.

Pa diviem pakāpieniem reizē kāpjot aug�up pa mui�as viesnīcas �aurajām, stāvajām sānu kāpnēm, viņa pikti bubi�nāja zem deguna: Un vajadzēja man arī piekrist visai �ai ambrā�ai� Laba zīme! Laba zīme! �e tev nu bija labā zīme! Pasūtītājs atstiepis kājas pasākuma laikā� Ko solīda pasā�kumu aģentūra vēl vairāk varētu vēlēties lieliskai pa�re�klāmai? Es jau zinu, ko ziņos prese: Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūras rīkotajā pasākumā, kas noticis biju�ajā Bergu mui�ā, gājis bojā jubilārs balles pasūtītājs! Ideāli�

Anna Elizabete Berga skaidri atcerējās ritu pirms diviem mēne�iem, ar ko VISS bija sācies. Pa�ā rīta agrumā viņu no gultas bija izcēlis skaļ� telefona zvans.

Annas asistents Kārlis, nesdams priek�niecei rīta presi un pirmo no daudzajām tās dienas melnās kafijas tasēm, paspēja vien uz pēdējiem �erpajiem vārdiem.

-��� Ja jūs domājat, ka man pasūtījumi krīt no gaisa un es to vien daru kā pa naktīm mājas pagrabā drukāju bankno�tes, jūs smagi maldāties. Nāksies vien pagaidīt! Jā� Man ari nav� Tikko ienāks nauda, tūlīt pārskaitī�u� Atvainojiet, bet ari jūs pasūtījuma izpildi marinējāt divus mēne�us norunāto divu nedēļu vietā. Jums toreiz nebija izejvielu? Saprotu� Jā, diem�ēl �obrīd visiem ir tā! Pēdējo teikumu vēl izteiksmī�gāku darīja skaļi noliktā tālruņa klausule.

-��� Tipogrāfija? Kārlis piesardzīgi ievaicājās.

-��� Tipogrāfija. Kaut viņus! Redz, viņiem naudu vajagot. Un man nevajag? Kur lai es to rauju, ja �etri klienti vēl arvien nav samaksāju�i un izskatās, ka tik drīz ari nesamaksās, jo viņiem esot īslaicīgas naudas grūtības! Anna pukstēja un laida tvaiku. Lai nebraukā pa ārzemēm �opingot, tad nebūs ne īslaicīgu, ne garlaicīgu grūtību. Vienai pakaļai tik un tā vairāk par vienām biksēm vai svārkiem uzstiept nevar!

Katra �āda saruna Annai Elizabetei bija kā necie�amas zobu sāpes. Radusi dzīvot un kārtot darījumus pēc pavisam citiem principiem ātri, precīzi un kārtīgi viņa jau nedēļu vārījās dusmās. Krīze, dziļdimba, di�ķibele vai kā nu vēl �ībrī�a eko�nomisko stāvokli ierasts godināt bija ideāls aizbildinājums ikvienam, kur� gribēja iedzīvoties uz citu rēķina.

-��� Nu nedusmojies, gan viss nokārtosies. Iedzer labāk kafiju un pastāsti, kas �odien darāms, Kārlis kā parasti bija nemainīgi labā noskaņojumā. Ta�u Anna nespēja tik ātri nomierināties.

-��� Padomā tik krīze! Ha! Krīze, un rēķinu var nesamaksāt laikā. Krīze, un, par spīti cieti noslēgtiem līgumiem, atlīdzību par padarītiem darbiem pēk�ņi var samazināt uz pusi. Krīze, un tu gaidi savu naudiņu mēnesi, divus� vai ari vispār nesa�gaidi. Pa�i sevi gan neaizmirst un neapdala. Laikam jau krīze attiecas tikai uz darba darītājiem un izpildītājiem, pārējiem pret to ir imunitāte.

-��� �ajā jomā ta�u grēko pilnīgi visi privātie, pa�valdības, ministrijas un valsts uzņēmumi. Pat bankas. Un tā tas ir bijis vienmēr, ne tikai tagad. Paraugies uz �o iestā�u atbildīgo per�sonu aizplūdu�ajām a�telēm un dubultzodiem tas ta�u no sūras, grūtas dzīves un milzīgas atbildības, kā gan citādi? Kārlis dzēlīgi kacināja.

-��� Kā tad, tautas labā strādādami, aiz bada uztūku�i, Anna norūca. Ikreiz, kad sanāca dari�anas ar �āda tipa darboņiem, klausoties viņu tuk�i pa�apmierinātajās runās, viņa knapi valdījās, lai neiemestu tie�i acīs: bet vai jūs spējat izdarīt kaut pusi no tā, ko jūsu viszemākā ranga padotais? Klau, beidzam, citādi es tie�ām ie�u meklēt sūdainu mietu, ar ko izsist no viņiem parādus!

-��� Vai ir tik traki? Kārlis ba�īgi ievaicājās. Būdams Annas asistents, viņ� lieliski pārzināja plāno�anu, fotografē�anu un datordizaina lietas, ta�u ar rēķiniem, kontiem un pārējiem grāmatvedības smalkumiem viņa nodarbojās pati.

-��� Vēl trakāk, viņa nīgri noburk�ķēja. Kā tur lai cilvēks nesajūk prātā, ja kontā atlicis vien pārdesmit latu, solītie pārskaitījumi jau divas nedēļas kavējas, bet vesela virkne cil�vēku gan sadarbības partneri, gan piegādātāji gaida, lai ar viņiem norēķinās? Ari viņiem jāmaksā rēķini, ari viņiem gribas ēst.

-��� Vismaz es tev naudu neprasu; vari man maksāt pa�am pēdējam, Kārlis mierino�i uzsmaidīja Annai, ta�u viņa vēl arvien nerimās bubināt.

-��� Ja tā turpināsies, �ī bodīte būs jāklapē ciet un jābrauc prom�

Pirms astoņiem gadiem, tūksto�gades mijā, kad Jaudīm beidzot bija parādījies kāds nieciņ� brīvas naudas un visi dibi�nāja savas firmas, ar pla�u vērienu rīkoja prezentācijas un svi�nēja svētkus, ari Anna Elizabete beidzot uzdro�inājās nodibi�nāt savu uzņēmumu Annas Elizabetes Bergas Svētku aģentūru.

Pirmie divi gadi bija grūti, līdz jaunajai kompānijai, kura sīvi pūlējās izcīnīt vietu zem saules, izdevās sevi pierādīt, bet nākamo triju gadu laikā uzņēmums vairāk vai mazāk nostājās uz kājām ieguva pastāvīgus klientus, nodibināja labas attiecības ar da�ādu jomu sadarbības partneriem un pat sāka strādāt ar peļņu. Klientiem patika viņas atraktīvā āriene, pārgalvīgais ģērb�anās stils, neparastais fantāzijas lidojums, izsmalcinātie pasākumu scenāriji un līdz sīkumam pārdomātās nianses. Sava loma te bija arī Annas lieliskajiem sakariem aktieru un mūziķu aprindās.

Jaunās tūksto�gades pirmie pieci gadi Latviju burtiski sagrieza kājām gaisā banku kredītu, atvērto eirofondu un nekustamā īpa�uma tirgus uzpūstais ekonomikas burbulis spīdēja un laistījās vien, visi kā traki ķēra, grāba un tērēja milzīgas summas reklāmai, reprezentācijai un publicitātei. Annas Elizabetes aģentūra zēla un plauka, brī�am pat nespē�jot tikt galā ar daudzajiem pasūtījumiem.

Viņa pati strādāja ar dubultu slodzi, tāpat arī divi viņas tuvākie palīgi biju�ais skolasbiedrs Kārlis, pilnā vārdā Kārlis Saulītis, un studiju biedrs Ģirts Melderis, viens no populārā�kajiem latvie�u aktieriem, kur�, lai gan pāri galvai noslogots izrādēs un filmē�anā, tomēr arvien atrada laiku, lai palīdzētu noorganizēt vai novadīt kādu pasākumu, ne�ķirojot tos lielos un mazos. Vēl bija praktikante Anna ik gadu ņēma savā paspārnē kādu Kultūras akadēmijas vai Kultūras koled�as stu�denti, dodot iespēju mazliet nopelnīt un palīdzēt tikt galā ar mū�dien nepadarāmajiem darbiem. Bet, ja ūdens galīgi smēlās mutē, pieslēdzās Annas bijusī kursa biedrene Zane, nu jau krietni izaugu�ās izdevniecības Magnum galvenā redak�tore, kuras aso spalvu un trāpīgo valodu bija grūti pārvērtēt darbā ar lielapjoma tekstiem reklāmu katalogiem, pasūtī�juma rakstiem un da�ādu pasākumu scenārijiem.

To, ka briest kas nelabs, Annas smalkais deguns sajuta pirms gada vai diviem, kad vado�ie ekonomikas speciālisti izteica pirmās nedro�ās prognozes par, iespējams, tuvojo�os ekonomikas atsalumu, tobrīd vēl neminot vārdu krīze. Viss notika ar pārāk pla�u vērienu gan lielās, gan mazās firmas rīkoja pasākumus, lutināja savus klientus, uzsaucot tiem visus iespējamos un neiespējamos labumus, pa�i sev maksājot dāsnas prēmijas. Likās, ka neviens vairs neatceras vecveco gudrību labajos laikos atliec kaut ko brīdim, kad tev neklāsies tik labi.

Klientu maksātspējas kritienu pirmās sajuta bankas, jauno auto un nekustamo īpa�umu tirgoņi. Agrāk tik iz�ķērdīgie klienti pārstāja pirkt jaunas ma�īnas, traktorus un būvtehniku, pārstāja ņemt superlielos ilgtermiņa kredītus jaunu māju un ekskluzīvu dzīvokļu iegādei; tā vietā sāka īrēt un nomāt. Uz laiku.

Lielās firmas �o bremzē�anos sajuta visasāk un metās otrā galējībā, pārplūdinot medijus un vides stendus ar savām re�klāmām. It kā tas spētu palīdzēt brīdī, kad tuvojas globāls un valsts bankrots� Kad valsts tiek centralizēti izpārdota.

Kādu bridi reklāmistiem un drukātajiem medijiem, likās, iestājies zelta laiks, jo reklāmas laukumi un apjomi uz mir�kli palielinājās gandrīz divkārt tirgoņi vēl mēģināja glābt, kas glābjams, rīkojot akcijas, izsoles, loterijas un izsludinot atlai�u maratonus, lai tikai par katru cenu izdotos noturēt pircējus. Bet neizdevās.

Un tad iestājās TAS. Klusums, sastingums, krīze. Vispa�saules un lokālā.

Viss bija apstājies. Naudai gandrīz vairs nebija vērtības, arī pa�as naudas daudzviet vairs nebija; kamēr pre�u un pakal�pojumu cenas strauji kāpa, tikmēr algas stāvēja uz vietas vai daudzviet pat samazinājās līdz minimālajai, solot labāku dzīvi kaut kad nākotnē.

Atlai�ana no darba, masveida �tatu samazinā�ana un uzņēmumu optimizācija jau tā ne pārāk turīgo strādājo�o iedzīvotāju daļu nolika kā pie sasistas siles, kamēr biezie un varenie, veikli kombinējot, kļuva vēl biezāki, varenaki un nekaunīgāki.

Anna Elizabete ar pieaugo�ām ba�ām bija vērojusi �is nori�ses, skaidri apjau�ot, ka pavisam drīz �ī krīze atsauksies ari uz viņu. Ilgi nebija jāgaida, līdz drukas pasūtījumu skaits un apjoms samazinājās gandriz uz pusi, jaunu reklāmas dizainu vietā klienti taupības nolūkos izvēlējās lietot vecos, bet vis�traģiskāk bija ar pasākumiem to gandriz vairs nebija. Tā sauktajos treknajos gados Anna Elizabete ar savējiem vienā nedēļas nogalē pamanījās sarīkot trīs da�ādus pasākumus ar vairākiem simtiem un pat tūksto�iem apmeklētāju, tagad labs skaitījās pat tas mēnesis, kurā bija izdevies novadīt divas nelielas prezentācijas. Naudas plūsma apsīka, it kā nezināma roka kaut kur aug�ā būtu aizgriezusi galveno krānu.

Vēl jau viņai bija nelielas rezerves. Vēl jau bija, ta�u, ja tā turpināsies, drīz būs jāmeklē vai nu cita nodarbo�anās, vai māj�vieta, jo dārgo jumta stāva dzīvokli Rīgas centrā, kura lielāko daļu aizņēma aģentūras telpas, viņa vairs nevarēs atļauties.

Tomēr savu trīsdesmit tre�o dzim�anas dienu kopā ar draugiem un kolēģiem Anna Elizabete nosvinēja ar smaidu sejā, cen�oties neļauties drūmajām domām.

Un tie�i tādā brīdi, jau nākamajā rītā pēc dzim�anas dienas svinībām, viņa saņēma kurjera atnestu ierakstītu vēstuli ar aicinājumu ierasties advokātu birojā Blūms, Blūms un Kreics, kur pats Blūma kungs omulīgs resnītis ap septiņdesmit, sar�kani spīdo�u pilnmēness seju un tuvredzīgi piemiegtām, vērī�gām a�telēm aiz veclaiku skolmeistara brillitēm baltmetāla rāmjos pasniedza viņai vēstuli, ko pirms gandriz divdes�mit gadiem rakstījusi viņas vecvecmāte Anna Marija Berga.

Iedzeltenas, lielas aploksnes stūri smalkiem, kaligrāfiskiem burtiem bija rakstīts:

�Annai Elizabetei Bergai, vienīgajai Bergu dzimtas mantiniecei un turpinātājai. Nododama viņas 33. dzim�anas dienā. Atverama vienīgi tad, ja tobrīd atgūti Bergu ģimenes īpa�umi."

Tas bija visdīvainākais dokuments, kādu Anna Elizabete savā trīsdesmit triju gadu garajā mū�ā bija saņēmusi. Vēstule-testaments.

Mīļā Annlīzīt!

Ja Tu lasi �o vēstuli, acīmredzot ir piepildījies mans sapnis mūsu dzimta ir atgriezusies Latvijā un atguvusi savas mājas. Kā es ilgojos pēc Pūcēm mūsu mājas Me�ājos uz salas Melnupes vidū! Tur mēs ar Tavu vecvectēvu Voldemāru bijām ļoti laimīgi. Diem�ēl laiks, liktenis un cilvēki lēma citādi, un mums nācās savu dzīvi vēlreiz sākt no jauna sve�ā vietā. Tomēr Me�ājus un Pūces mēs savās sirdīs esam turēju�i mīļus visu mū�u, cerot, ka Bergu dzimtai izdosies atgūt kaut daļu ģimenes mantojuma un atkal saimniekot dzimtas mājās.

Tā kā visi pārējie Bergu dzimtas atzari ir iznīku�i, Tu, Anna Eli�zabete, esi vienīgā un pēdējā Bergu dzimtas īpa�umu mantiniece.

Tā nu, mana mīļā mazmazmeita, apsveicu Tevi! Ar �o vēstuli apliecinu, ka Tu esi kļuvusi par Pū�u salas īpa�nieci un Pū�u mājas saimnieci!

Pūces ir skaists un ērts nams. Ja vēlēsies tajā dzīvot, Tu ātri pie tā pieradīsi. Abi vecie Bergi gan Tavs vecvecvectēvs, gan vecvectēvs mans vīrs zināja, kādai jābūt kārtīgai ģimenes mājai. �ēl, ka mums tajā bija lemts dzīvot tik neilgu laiku.

Varbūt Tev pirmajā acumirklī �ķitīs, ka ar Pūcēm kaut kas nav kārtībā. Nebaidies, nebēdz prom, nogaidi vismaz da�as'tiaktis, un Tu redzēsi māja Tevi pieņems. Domāju, ka 70 kilometri līdz Rīgai �odien vairs nebūs �ķērslis, jo sevi�ķi tādam pasauli redzēju�am bērnam kā Tu.

Ļoti ceru, ka vismaz kaut kas no mājas iekārtas un mēbelēm ir saglabājies; aizbraucot lūdzām Mazkalniņu saimniekus māju pieskatīt un gādāt, lai nekas nepazūd. Viņi ir labi ļaudis. Marija ilgus gadus bija mana palīdze, bet viņas Kri�am arvien biju�as zelta rokas. Dro�i vien �obrīd viņu vairs nav �ai saulē, ta�u, ja viņu bērni un mazbērni izaugu�i par tikpat labiem un godīgiem cilvēkiem, Tu vienmēr varēsi vērsties pie viņiem pēc palīdzības.

Annlīzīt, līdz ar mantojumu Pūcēm un līdzekļiem mājas remon�tam-dodu Tev arī trīs uzdevumus, kurus, es ceru, nebūs grūti izpildīt.

Pirmais. Ja esi izlēmusi pieņemt mantojumu, gādā, lai Pūces atgūtu savu biju�o godību. Reiz tā bija skaistākā māja Me�ājos. Pievienoju fotogrāfijas, lai Tu redzētu, kādas agrāk izskatījās mājas iek�telpas, dārzs un parks.

Otrais. Lūdzu, saglabā mūsu dzimtas uzvārdu! Ja vēl neesi pre�cējusies, lūdz savu nākamo laulāto draugu pieņemt mūsu uzvārdu (ja ne citādi, tad kā dubultuzvārdu). Ja esi precējusies, varbūt vari pieņemt to kā otro uzvārdu?

Tre�ais. Lūdzu, pārved mūs ar Voldemāru mājās un apbedī zem lielā ozola ziemeļu puses dārzā. Bergu dzimtai kop� seniem laikiem ir piederējusi �āda privilēģija dusēt savā īpa�umā, un to es apso�līju Tavam vecvectēvam pirms viņa nāves. Ceru, ka vietējās varas iestādes neliks tam �ķēr�ļus.

Un visbeidzot, lūdzu, gādā par putniem mājas bēniņos! Nebai�dies un nedzen tos prom lai dzīvo! Kamēr tie tur dzīvos, gan ar salu, gan Pūcēm viss būs vislabākajā kārtībā.

�ēl, ka liktenis bija lēmis mums tikties tikai vēstulē. Lai Dievs Tevi sargā!

Tevi mīlot,

Tava vecvecmāmiņa

Anna Marija Berga, dzimusi Kalniņa.

Londonā 1989. gada Ziemassvētkos.

Annai Marijai Bergai, �o vēstuli rakstot, bija 103 gadi. Līdz simtu ceturtajai jubilejai pietrūka da�u dienu. Tagad viņai būtu� gandrīz 123.

Lielajā, biezajā aploksnē kopā ar vēstuli bija ielikta mazāka aploksne ar vecām, nodzeltēju�ām fotogrāfijām, kādas Anna Elizabete savās mājās neatcerējās redzējusi, lai gan albumu pārlūko�ana bija viena no viņas mīļākajām vaļasbrī�u nodar�bībām.

Vēl tur bija salocīta lapa ar apspūru�iem stūriem acīm�redzot no bie�as turē�anas rokā. Anna to uzmanīgi atlocīja� Bergu dzimtas ģenealoģiskais koks rūpīgi izzīmētiem zariem un pazarēm.

Tajā pa�ā smalkajā, kaligrāfiskajā rokrakstā pie katra dzim�tas locekļa vārda bija pierakstītas sīkākas ziņas kad, kur dzimis, kur audzis un skolā gājis, ar ko precējies, kur dzī�vojis, vai atstājis mantiniekus� Veckundze sev raksturīgajā pedantiskumā nebija aizmirsusi pat otrās, tre�ās un ceturtās pakāpes brālēnus un māsīcas.

Tobrīd Annai nebija laika nodoties sīkākiem dzimtas sakņu pētījumiem, bet vienu gan viņas asais skatiens pamanīja uzreiz viņa patie�ām bija pēdējā Bergu dzimtas mantiniece.

-��� Vai jaunkundzei ir jautājumi? advokāts Blūms, raudzī�damies pāri briļļu sudraba rāmī�iem, delikāti ievaicājās.

-��� N-nē� Anna Elizabete apmulsumā izstomīja. Tas bija nācis pārāk pēk�ņi.

-��� Vai jaunkundzei ir iebildumi pret mantojuma pieņem��anu?

-��� N-nnezinu� Dro�i vien ne�

-���� Lieliski. Lūdzu, parakstieties par to, ka esat saņēmusi mūsu firmas glabāto vēstījumu! Blūms pastūma uz Annas pusi milzīgu kantorgrāmatu. Jums ir mēnesis pārdomām.

Tiklīdz būsiet piekritusi pieņemt mantojumu, saņemsiet pie�eju arī bankas kontam, lai varētu to pienācīgi apsaimniekot. Lūdzu, informējiet mūs, ko esat nolēmusi darīt. Mums zināms, ka Pū�u salas bijusī īpa�niece ir izteikusi vēlē�anos, lai viņu pārbedītu dzimtas īpa�umā parkā zem vecā ozola. Gribētos zināt, vai esat nolēmusi �o viņas pēdējo gribu izpildīt, lai mēs varētu sākt kārtot pārbedī�anas formalitātes mirstīgo atlieku pārve�anai no Anglijas. Ticiet man tas nebūs ne ātri, ne vienkār�i. Runājot par mantojumu kopumā, domāju, veco Me�mui�as ēku kompleksu gan atgūt neizdosies, jo tur iekār�tojies Me�āju pagasta centrs dome, ambulance, frizētava, bibliotēka, skola, bērnudārzs, viesnīca un restorāns.

-��� Es to nemaz arī nevēlētos. Es gribētu, ja iespējams, aiz�braukt uz Pū�u salu.

-���� Nekādu problēmu! Ja vēlaties, es vai mans palīgs jūs pavadīsim. Mājas atslēgas visus �os gadus ir glabāju�ās pie mums.

-���� Labprāt. Varbūt mēs varētu turp doties pēc divām die�nām piektdienas pēcpusdienā? Man Rīgā vēl jāpabeidz da�i darbi.

-��� Esam vienoju�ies. Diem�ēl es pats piektdien jūs nevarē�u pavadīt. Artūrs jūs aizvedīs ar savu auto.

-��� Par ko tu esi aizsapņojusies? Annu no domām iztrau�cēja Zanes nepacietīgā balss. Nemanot viņas bija nonāku�as līdz Roberta Lauciņa istabas durvīm, pie kurām kā sastindzis stāvēja viesnīcas pārvaldnieks Helmūts. Gaitenis bija tuk�s. Laikam sapratu�i, ka nekā interesantāka par slēgtām durvīm vairs nebūs, ziņkārīgie bija paklīdu�i kur kurais.

-��� Vai ārstu un policijas vēl nav? Zane jautāja.

-���� Nē. Neviena. Meitenes, palieciet te ar mani. Es� Man bail no miroņiem. Helmūts izmocīja.

-���� Bet mironis ta�u atrodas aiz slēgtām durvīm un nevie�nam neko nespēj nodarīt! Annai paspruka pārsteiguma izsauciens. Da�kārt no dzīvajiem jābaidās vairāk.

-Jums taisnība, Bergas jaunkundz, jums taisnība, tomēr� Dāmas, ja reiz jūs esat �eit, varbūt es aizie�u līdz vārtiem un paraudzī�os, vai nav ieradu�ies policijas pārstāvji un ātrā palīdzība.

Kā likās, mazajā miestā ne kārtībsargi, ne medicīnas die�nests nesteidzās.

-��� Ejiet vien, Helmūt, ejiet, Anna Elizabete mierīgi noteica, lai gan iek�ēji attālums līdz harmoniskām izjūtām bija kā no Zemes līdz Mēnesim. Viņa vēl arvien (nu jau gandrīz divus mēne�us) nespēja pierast pie dīvainā li�ķīgi goddevīgā veida, kādā kop� iera�anās Me�ājos viņu uzrunāja liela daļa pagasta iedzīvotāju. Reizēm Annai likās, ka aiz muguras dzird ari nai�dīgi �ņāco�us �ukstus: Mui�niece ieradusies! Baronese! Nu tik būs! Bet viņa izlikās to visu nemanām.

-��� Anna, nesapņo vaļā acīm! Zane atkal izrāva Annu no pārdomām. Viņai rokā bija uzradusies atslēga ar viesnīcas emblēmu rotātu piekariņu. Helmūts atstāja, viņa atbil�dēja uz Annas vaicājo�o skatienu. Abas jau studiju gados bija iemācīju�ās sazināties bez vārdiem, tikai ar skatieniem.

Mirkli vilcinājusies, Anna pamāja ar galvu, un Zane atslē�dza durvis.

Nepārkāpu�as pār slieksni, abas vērīgi apskatīja nelielo kvadrātveida telpu. Ieejas durvis atradās tie�i pretī logam, kas vēl joprojām bija vaļā. Istabas labajā pusē ar galvgali pret sienu atradās saklāta, bet neaizskarta gulta, kreisajā pusē pie sienas bija novietots pagar�, veclaicīgs spoguļgaldiņ� ar viesnīcas reklāmas prospektiem un nelielu televizoru, kura elektrības vads pat nebija iesprausts kontaktligzdā. Telpas stūrī bija ieslēpts viendurvju drēbju skapis.

Bet rokas stiepiena attālumā no galdiņa atradās liels, dziļ� angļu stila klubkrēsls, kurā sēdēja tas, kuru vēl vakar sauca par uzņēmēju Robertu Lauciņu un kur� �odien bija kļuvis par mīklainas nāves vai nelaimes gadījuma upuri.

Miru�ā seja bija bāla un pārsteidzo�i mierīga; masīvais, muskuļotais augums atslābis.

It kā viņ� vienkār�i būtu dziļi iesnaudies.

-���� Vai redzi ko aizdomīgu? Zane, neviļus pārgājusi uz �ukstiem, ievaicājās.

-��� Nav atslēgas viens. Logs vaļā divi. Gultā nav gulēts trīs. Apgāzta tuk�a kafijas tasīte �etri. Un, rau, cik nelai�ķim mierīga sejas izteiksme pieci. Noziedznieka pēdas un pirkstu nospiedumus lai meklē policija.

Tur jau viņi nāca pavisam jauniņais pagasta policijas inspektora palīgs, vēl students, Antons Graudnieks, vietējā feld�ere Aina Maizīte apmēram �etrdesmit gadu veca apaļvaidze un flegmatiski cienīgā Me�āju pagasta domes priek�sēdētāja Maiga Lācīte. Visi trīs likās tādi kā apjuku�i, jo arī pa�i tie�i vai netie�i bija iesaistīti vakarnakts svinībās. Omulīgā Maiga Lācīte sēdējusi pie galda līdzās gaviļniekam; izstīdzēju�ais, kautrīgais praktikants Antons Graudnieks ar se�iem pagasta zemessargiem vaktēju�i divus mui�as vārtus, �etras ieejas un autostāvvietu, bet bulciņveidīgā Aina Maizīte vadījusi vakaru kopā ar Helmūtu un viņa sievu, pārvaldnieka kabinetā skatoties televizoru un ar vienu aci uzmanot savu mobilo tālruni ja nu kādam no balles viesiem kļūst slikti. Katrā ziņā izdevniecības Magnum lielā balle visiem bija snie�gusi prāvus ienākumus pagastam mui�as īres naudu, bet kārtībniekiem un mediķei honorāru, kas daudzkārt pār�sniedza viņu mēne�a algu. Visus darbiniekus bija nolīgusi Annas aģentūra.

-��� Labrīt, Bergas jaunkundzi Labrīt, Zālītes jaunkundzi Cik traģiski nepatīkams nobeigums tik skaistiem svētkiem, saldā balstiņā iesāka Lācīte, bet aprāvās. Atvainojiet par manu nesmalkjūtību; ceru, ka miru�ais nevienai no jums nebija radinieks.

-��� Nē. Darījumu partneris. Direktors. Gandrīz reizē iz�āva abas uzrunātās.

-��� Anton, kas mums tagad jādara? Lācīte pavisam citādā, stingrā balsī vērsās pie sava padotā. Un kur ir tavs tēvs?

Biklais Graudnieks izslējās miera stājā, rokas piespiedis d�insu vīlēm. Atvaļinājumā. Atstāja mani savā vietā. Aiz�brauca mak�ķerēt. Vēl noteica: tik mierīgā vietā kā �ī nekad nekas nenotiekot, pietik�ot ar mani un zemessargiem. Bet, redz, kā sanāca� viņ� sāka sūroties.

-��� Anton, es tev jautāju, kas mums tagad jādara?! Lācītes balsī ieskanējās nepacietība.

-Jums, Lācītes kundze, nekas. Tikai jābūt klāt, kamēr mēs ar Ainu apskatīsim nelaiķi un telpu. Starp citu, dāmas, kāpēc �ī numuriņa durvis ir vaļā? Helmūts pa telefonu man teica, ka durvis esot pats savām rokām atslēdzis un pēc tam arī aizslēdzis�

-��� Mēs� Stomīgi iesāka Zane, bet Anna viņu autoritatīvi pārtrauca: Mēs, stāvot �aipus durvīm, iek�ā saklausījām aiz�domīgu troksni. Kaut kas tā kā ie�īkstējās, kā iegrabējās. Gri�bējām pārliecināties, vai kāds nav noslēpies skapī un nebēg prom pa logu. Redziet, tas vēl joprojām ir vaļā.

-��� Un ko jūs ieraudzījāt? Likās, �āds izskaidrojums apmie�rina visus klāteso�os.

-��� Neko. Pilnīgi neko. Tikai putna mēslu piciņu uz paklāja. Lūk, tur! Anna ar izstieptu pirkstu norādīja, kur telpas vidū uz rakstainā tepiķa patie�ām vīdēja kaut kas bālgans.

-��� Visticamāk, istabā būs iemaldījies kāds ziņkārīgs zvirbulis.

Zane vaicājo�i pacēla vienu uzaci, bet Anna nelikās to manām. Tikmēr Antons uzmanīgi apstaigāja istabu, cenzda�mies neskatīties uz miru�o. Savukārt rudmataino Ainu Mai�zīti, �ķiet, interesēja tikai tas.

-���� Redz, kā tai dzīvē iet, viņa paskaļi prātoja. Vienu dienu tu, cilvēks, esi dzīvs un dzer �ampanieti, bet nākamajā jau tevi apklāj ar baltu paladziņu un kājām pa priek�u aiznes barot tārpus, lai cik bagāts un varens tu būtu�

-���� Aina, lūdzu, savaldieties, Maiga Lācīte ledainā tonī apsauca feld�eri.

-��� Vai-i, es laikam pateicu ko lieku! Tā jau ar mani ir vis�pirms runāju, pēc tam domāju� Kas uz mēles, tas laukā� Cik nav gadījies! No aizrādījuma piesarkusī Maizīte sāka �agoties.

-���� Ainiņ, pasaki, lūdzu, cik ilgi �is kungs jau ir miris! Cenzdamies pārtraukt feld�erītes runas plūdus, Graudnieks viņu aicināja pie krēsla ar nelaiķi.

Maizīte ilgi un cītīgi pētīja miru�o (beidzot viņai bija dota oficiāla atļauja to darīt), aptaustīja tā seju un rokas, paspaidīja muskuļus, uzmanīgi paostīja gaisu mutes rajonā, tad lēni atlie�cās. Apjukumā berzējot degunu un gari stiepjot vārdus, izmo�cīja: Manuprāt, viņ� ir noindēts, lai gan apgalvot neņemtos. Miris vismaz se�as stundas, varbūt vairāk. Ta kā logs ir bijis vaļā visu nakti, ķermenis varēja atdzist ātrāk. Un es galu galā neesmu tiesu mediķe. Ko jūs no manis gribat?! Viņa pēk�ņi skaļā balsi ieraudājās, pārsteidzot klāteso�os. Sauciet ātros, sauciet morga ma�īnu, sauciet kriminālekspertus! Ko tad mēs, vietējie, ne mums tādu zinā�anu, ne aparatūras!

-��� Aina! Maiga Lācīte atkal pacēla balsi. Kas jums liek domāt, ka miru�ais noindēts?

-���� N-nu� Mums reiz mācīja� Man likās, ka sajūtu vieglu mandeļu smar�u. Bet varbūt tas bija tikai kafijas aromāts�? Aina Maizīte atkal sāka nervozi stostīties, bet viņas kakla un dekoltē baltā āda pārklājās lieliem, sarkaniem plankumiem no zoda līdz pat dziļajam izgriezumam.

-��� Anton, un kas jums sakāms par notiku�o? Lācītes ledai�najā, līdz �im stingrajā balsi ietrīsējās mulsums. Mazajā, klu�sajā Me�āju pagastā kaut kas TĀDS notika pirmo reizi, un viņa nezināja, ko teikt, ko darīt.

-��� Lācītes kundze, es ierosinu izsaukt speciālistus no Rīgas, lēvs ari tā teica. Viņi labāk zinās, ko darīt tālāk. Galu galā tāda mēroga pasākums, tik daudz slavenību� Antona teik�tajā starp rindām skaidri varēja sadzirdēt. Sak, ko nu mēs, vienkār�i lauku policisti� Bet varbūt tā izpaudās viņa no sen�iem mantotā zemnieciskā gudrība: neiejaucies, neiesais�ties tad tevi liks mierā.

-��� Atvainojiet, man ir ierosinājums. Mūsu pagastā Mazkalniņos dzīvo atvajinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass, un �obrīd pie viņa viesojas māsasdēls policijas majors Miks Kaķī�tis. Cik zinu, viņ� strādā Kriminālpolicijā. Varbūt piezvanīt viņam? Anna it kā no malas izdzirdēja savu balsi.

Klāteso�o atvieglota nopūta bija burtiski sataustāma. Bei�dzot! Beidzot būs kāds, kur� spēs uzņemties atbildību un pateiks, kas jādara. Citādi traģiskā situācija jau sāka atgā�dināt sliktu melno komēdiju ir liķis, ir policists, ir da�i nepiederīgi dīkdieņi ko ar to visu iesākt?

Anna pagāja nostāk, lai piezvanītu. Pēc īsas sarunas viņa teica Graudniekam: Majors Kaķītis tūliņ būs klāt, bet tik�mēr lūdza aizslēgt visas izejas no mui�as un nevienu no tās neizlaist.

Graudnieks novaidējās: Kā gan es drīkstu aizturēt minis�trus un deputātus?

-Jūs esat tiesībsargājo�ās sistēmas pārstāvis! noskaldīja Lācīte. Ejiet un darbojieties! Bet mēs aizslēgsim istabu un iesim iedzert kafiju. Nē, kafiju laikam tomēr ne� Viņa mulsi izlaboja pa�as teikto.

Gaidīdami majora Kaķī�a iera�anos, klāteso�ie bariņā sēdēja mui�as iek�pagalmā pie galdiņa, kas vēl greznojās iepriek�ē�jās nakts svētku noformējumā. Kā uz burvja mājienu atstei�dzies, Helmūts piedāvāja uzvārīt stipru kafiju, ta�u redzētā iespaidā no melnās dziras visi vienbalsīgi atteicās.

Anna mira vai nost aiz vēlmes iedzert tasi mundrino�ā dzēriena zemais asinsspiediens citādi nespēja atmosties, ta�u zemapziņā īdēja nejauka balstiņa kafijas tase, mandefu aromāts� Viņa nebija ne mediķe, ne kriminoloģe, ta�u lēdija Agate ar saviem indētāju pārpilnajiem detektīvromāniem bēr�nībā un agrā jaunībā bija parūpējusies par viņas izglīto�anu, liekot da�u labu faktu papētīt dziļāk.

�obrīd, pārdomājot istabā redzēto, apaļīgās feld�erītes nosauktais Lauciņa nāves iespējamais iemesls likās arvien ticamāks. Pirmkārt, tāpēc, ka arī viņa ar savu smalko degunu (kur� spēja saost bojātu zivi, pirms vēl tā bija noķerta) bija jautusi istabā uzvēdām kaut ko līdzīgu rūgtajām mandelēm, ta�u saistījusi to ar amaretto kafijas smar�u. Pagāju�ajā naktī balles noslēgumā tie�i amaretto kafija tika pasniegta pie svētku tortes un visapkārt vēdīja mandeļu un vaniļas aromāts�

Bija vēl otrs iemesls, kas, iespējams, runāja par labu ciankālijam vai zilskābei (tie abi izplatīja mandeļu smar�u). Miru��ais Roberts Lauciņ� bija izskatījies aizdomīgi ēterisks bālu, bālu seju un sārtām, sārtām lūpām, atgādinot senlaicīgu por�celāna lelli. Anna bija lasījusi, ka tā ir puslīdz dro�a vizuālā pazīme noindē�anai ar kādu no cianīda savienojumiem.

Mulsināja kas cits neparastais miers Lauciņa sejā. Cik nu īsajā brītiņā varēja paspēt, Anna bija miru�o nopētījusi. Apģērbs kārtīgs, pat �vītīgs, nevienas norautas vai atpogā�tas pogas, �lipse vietā, krekls biksēs, siksna savilkta, �akete gan atpogāta, ta�u tas dro�i vien tāpēc, lai būtu ērtāk sēdēt.

Tātad viņ� vai nu dzēris kafiju viens, vai arī, visticamāk, kopā ar kādu, kur� aizejot aiznesis līdzi savu tasīti un aizslē�dzis durvis. Bet tas savukārt nozīmēja, lūk, ko: pirmkārt, kafijas pauzes otrais dalībnieks Lauciņam bijis labi pazīstams, varbūt pat tuvs cilvēks; otrkārt, atentāts noticis negaidot; tre�kārt, brīdī, kad viņ� (vai viņa) gājis prom, Lauciņ� jau bijis beigts.

Annai Elizabetei Bergai ļoti patika detektīvromāni un visā�das sapiņķerētas situācijas. Viņa spēja, vienreiz paskatoties uz cilvēku, redzēt tam cauri kā stikla gabaliņam. Un brīdī, kad cilvēks pirmo reizi atvēra muti, viņai jau bija gatavs slē�dziens. Līdz �im vēl nekad nebija nācies kļūdīties. Tie�i tāpēc Annai Elizabetei bija tik maz draugu trīsarpus, un tie pa�i vienlaikus arī kolēģi.

Iespējams, par �o dīvaino dāvanu bija jāpateicas Bergu dzim�tas sievietēm. Cik Annai Elizabetei bija izdevies izpētīt, viņas visas bija labi mācēju�as aiz sīkumiem saskatīt lietu īsto dabu.

Toreiz pēc advokātu biroja Blūms, Blūms un Kreics apmeklē�juma viņa bija devusies tie�i uz mājām, ar milzīgu pa�as vāktu zāļu tējas krūzi rokā iekārtojusies izsēdētajā �ūpuļkrēslā un ķērusies pie jauniegūto Bergu dzimtas papīru pētī�anas. Ilgi un rūpīgi studējusi dzimtas koku, kura zaru timeklī Veckundze sev vien zināmu iemeslu dēļ bija ar sarkanu iekrāsojusi tikai sievie�u asinsradniecības līniju.

Anna Marija (dz. 1885. g.; Voldemārs)

Anna Roze (dz. 1910. g.; Viljams)

Roze Marija (dz. 1945. g.; Kārlis)

Anna Elizabete (dz. 1975. g.)

Tikai �etras Bergu sievie�u paaudzes, bet cik da�ādi lik�teņi� Kā medību suns, kur� uztapis uz svaiga medījuma pēdām, Anna Elizabete rakās cauri vēstures liecībām.

Viņas vecvecmāmiņa Anna Marija fon Berga pirms laulībām bijusi vienkār�a latvie�u meitene Anna Marija Kalniņa no Me�āju pagasta Kalniņu mājām; divdesmit gadu vecumā ieprecējusies bagātajā baltvācu fon Beigu dzimtā, kam Me�āju pagastā, apmē�ram 70 km no Rīgas, piederēja lielas zemes. Lai gan kāzas notika pret vecā barona gribu, jaunais Beigs, viņa vienīgais dēls Annas Marijas mīļotais Voldemārs, izrādījās reti spītīgas dabas un tik neatlaidīgs, ka salauza tēva sīvo preto�anos, draudot apprecēties slepus un kopā ar sievu doties pasaulē, kur acis rāda. Vecais barons bez īpa�as sajūsmas piekrita. Negribēja sanīsties ar vienīgo dēlu.

Jaunais pāris dāvanā saņēma nesen celto māju uz Pū�u salas Melnupes vidū.

Nez, kāds untums veco baronu bija dīdījis apbūvēt līdz tam neapdzīvoto salu, kur retumis piestāja vien mak�ķer�nieki, pārnak�ņojot zaru būdā salas aug�ējā, smailākajā galā. Uzsācis nama būvniecību 1885. gadā, kad dzimusi arī Anna Marija, vecais Volfgangs divdesmit gadu laikā to pārvērta par īstu pasaku piecas guļamistabas, visas labierīcības, milzīga virtuve, pagrabs, asprātīgi būvēta apsildes sistēma. Lai gan namā bija divpadsmit krāsnis un se�i kamīni, to itin labi varēja apsildīt arī tad, ja iekurināja tikai divas krāsnis. Sienās gudri izbūvētās karstā gaisa �ahtas sildīja visu māju. Bija arī saimniecības ēkas liela kūts ar siena �ķūni, stallis �etriem zirgiem, prāva suņu māja, lapene, peldētava un laivu māja, kā arī mak�ķernieku namiņ�.

Sala bija nepilnus septiņus hektārus liela, diezgan paugu�raina un akmeņainiem krastiem; to neapdraudēja ne ilgsto��as lietavas, ne pavasara plūdi. Ar cietzemi abos Melnupes krastos salu savienoja tilts pāri dziļajai attekai un prāmja pārceltuve pāri platajam seklumam.

Vecais barons fon Bergs palika dzīvot 16. gadsimtā celtajā Me�mui�as kompleksā Me�āju centrā, ta�u, jau�ot Piektā gada revolūcijas dūmus, aizbrauca uz savu sen�u dzimteni Austriju.

Jaunie Bergi palika Latvijā.

Iespējams, tas, ka Voldemāra sieva nāca no vienkār�ās tautas, bet viņ� pats izrādījās reti progresīvs un reāli domā�jo�s cilvēks, kuram simpatizēja gan jaunlatvie�u nacionālās atmodas idejas, gan jaunstrāvnieku neatkarības vēsmas, ļāva Bergiem dzīvot mierā un saticībā ar apkaimes ļaudīm. Savus zemniekus viņi neapspieda un neprātīgas nodevas neiekasēja; bija jāmaksā tikai zemes rente. Zemnieku sievas labprāt būtu gribēju�as kādas dienas pastrādāt Pū�u salas mājā vai dārzā, ta�u Anna Marija tika galā pati ar kalpones un virējas palīdzību. Sevi�ķos gadījumos uzaicināja palīgos veco Trini no Kalniņu mājām vai sprigano zilaci kalpu meiteni Mariju no Mazkalniņiem.

Voldemārs, ļoti izglitots, tehnisks un zinātkārs cilvēks būdams, isā laikā māju pārvērta gandrīz par mehanizētu cie�toksni durvis no virtuves uz ēdamistabu vērās, ja pavilka īpa�u sviriņu, no bibliotēkas caur kamīnu varēja iziet hallē garderobes skapī. Abus stāvus savienoja vairākas ēdienu liftu �ahtas. Otrajā stāvā laulāto guļamistabā tika iebūvēta tiem laikiem neparasti maza un smalka vannas istaba ar aukstā un karstā ūdens padevi.

Bergi gādāja arī par saviem zemniekiem. Blakus vecajai Me�mui�as ēkai uzcēla skolu un doktorātu, uzbūvēja skaistu tiltu pār Melnupi, bet pa�u upi izbagarēja, padziļinot gultni un pielāgojot to kuģī�u transportē�anai uz divdesmit piecus kilometrus attālo rajona centru. Voldemārs nodibināja vienu no pirmajiem lauku amatierteātriem un koriem, kuru pats vadīja, bet skolā mācīja vācu valodu un ģeogrāfiju.

Brīvajā laikā Voldemārs un Anna Marija Bergi bija aizņemti pa�i ar sevi neļāva, ka viņus traucē, un netraucēja citus.

Iespējams, tāpēc 1905. gadā gan Me�mui�ai, gan Pū�u salai dedzinā�anas gāja secen. Arī vēlāk zemnieku nemieri, Pirmais pasaules kar� un brīvības cīņas saudzēja gan mui�u, gan māju uz salas. Mui�ā izvietojās hospitālis un bēgļu punkts, bet māja uz salas kļuva nesasniedzama veco koka tiltu pāri Melnupei sabumboja, pārceltuvi aizlaida pa straumei, ta�u pa�as Pū�u mājas ēkas palika neskartas. Iemītnieki ari.

Vēlāk, nodibinoties pirmajai Latvijas valstij, jaunā vara vairs negribēja tiltu atjaunot. Tik liels līdzekļu tēriņ� vienas ģime�nes mājas dēļ! Me�mui�as zemes divdesmito gadu sākumā tika nacionalizētas, telpas pilnībā ieņēma pa�valdība un tās institūcijas. Bergi palika saimniekot savos septiņos hektāros uz salas, satiksmei ar ārpasauli izmantojot vienīgo iespējamo transporta veidu laivu. Voldemārs savu vienīgo meitu Annu Rozi pats cēla pāri upei, veda uz skolu un atpakaļ.

Lai gan Bergi aktīvi piedalījās gan skolas, gan pagasta sabiedriskajā dzīvē, kopumā viņi dzīvoja ļoti noslēgti. Ari vie�tējie par Pū�u salu nekādu di�o interesi neizrādīja un ciemos neprasījās. Varbūt tāpēc, ka dzēlīgas mēles �ņāca: Pū�u māju sargājot stipri vārdi un niknas pūces, kas nelūgtiem viesiem izknābjot acis. Runāja, ka vecais Bergs, māju būvēdams, vēr�sies pie apkaimes slavenākās zintnieces Mazkalniņu vecās Lavīzes un lūdzis māju aizsargāt. Labi samaksājis. Vecā zāļu sieva sen jau tai saulē, ta�u viņas likto māju vārdu stiprumu uz savas ādas pārbaudīt negribēja neviens.

Turklāt māju patie�ām it kā sargāja mū�sena pllvurpū�u ģimene, kas tūliņ pēc ēkas uzcel�anas bija iekārtojusies tās bēniņos uz palik�anu un nu jau mājoja tur vairākus desmitus gadu. Katrā ziņā ne mājā, ne saimniecības ēkās no pelēm un �urkām nebija ne vēsts. Dārza un parka kokiem pieņemoties resnumā, mājas tuvumā bie�i parādījās ari citas pūces cie�nīgā me�a pūce, īgnais ūpis un draiskais apodziņ�. Iespējams, tie tikai atlidoja apciemot un papļāpāt ar savu ciltsmāsu, ta�u reizēm pū�veidlgo sacelto troksni dzirdēja tālu pāri upei, rosinot ļau�u runas par salas glabātajiem noslēpumiem. Ari jaunās pllvurpūces, pieaugu�as un pametu�as viesmīlīgos bēniņus, nekur tālu nelidoja, bet apmetās uz dzīvi turpat parka lielajos kokos. Galu galā sala sāka atgādināt pasaku me�u, kur ik pēc pārsimt metriem atskanēja uhū, vīū vai īlīk. Lielgalvainajiem putniem par barību nebija jāuztraucas, jo tuvākās un tālākās apkaimes lauki un me�i bija dzīvās radības pārpilni. Ja vī�oja palocīt spārnus, guza ātri vien bija pilna. Bet vecā pūce, kop� pirmajās dienās izpauda savu brivdomīgumu, pasāka tupēt uz jumta kores, skaļi ūjinot un sasauco�ties ar citām. Sevi�ķi spokaini tas izskatījās pilnmēness naktīs.

Saklausījusies teiksmas par savādo namu uz salas, kas būvēts tajā pa�ā gadā, kad viņa bija dzimusi, Anna Marija sākumā baidījās no visa no pū�u ģimenes, no mājas daudza�jām durvīm un logiem, krak�ķo�ajām kāpnēm un �īksto�ajiem grīdas dēļiem, bet pamazām pierada. Pūces gādāja, lai māji�nieku dzīvi netraucētu grauzēji, un dzīve līdzās lielacainajam kaimiņam izrādījās itin omulīga.

Arī par ļau�u runām Anna Marija neuztraucās un kopā ar vīru un meitu Annu Rozi mierīgi nodzīvoja Pūcēs līdz trīsdesmito gadu vidum, kad draudīgā politiskā situācija briesto�ais Lielvācijas pasaules iekaro�anas plāns no vienas puses un komunisma drudzis no otras piespieda baltvācie�us repatriēties uz etnisko dzimteni. Anna Marija pretojās, kā mācēdama, ta�u vīra lēmumam punktu pielika vecā Volfganga izmisīgie lūgumi atbraukt. Kā juzdams, ka drīz jāmirst, vecais vēlējās redzēt dēlu ar visu ģimeni, bet jo sevi�ķi mazmeitu Annu Rozi. Pirms nāves viņa vienīgais lūgums mazmeitai bija: lai kas arī notiktu, saglabāt dzimtas uzvārdu.

Nodzīvoju�i Austrijā līdz vecā barona Volfganga fon Berga nāvei, Voldemārs un Anna Marija, sākoties Otrajam pasaules karam, pārcēlās uz Londonu.

� Mui�as pagalmā ar slaidu loku ieripoja sudrabpelēka toijota. No tās strauji izkāpa Annas jau pieminētais policijas majors Miks Kaķītis un drusciņ apdomīgāk atvaļinātais poli�cijas ģenerālis Kārlis Bass, leģendāra personība, kuru ierau�got ikvienam policijas jaunulim rodas vēlme nostāties miera stājā. Ģenerāļa Basa autoritāte bija glu�i vai fiziski sajūtama vairāku metru rādiusā.

Abi tuvojās pie galdiņa sēdo�ajiem, sadrūmu�ajiem vakarnakts ballētājiem.

-���� Labrīt, Annīt! vecais ģenerālis ierasti omulīgi sveici�nāja. Labs rīts arī visiem pārējiem. Dzirdēju, ka jums te savādas lietas notiku�as. Vai ļausiet man un manam brāļadē�lam paskatīties? Kur tad mūsu bra�ais kārtības sargātājs? Vēl slēdz vārtus? Tad būs kādam no jums jānāk līdzi� Helmūt?

-���� Nē, nē! Ja drīkst, es palik�u tepat. Man jārūpējas par viesiem, jāpasniedz kafija un brokastis. Daudzi jau sāk ner�vozēt, vairākas prominences pat skaļi paudu�as savu neap�mierinātību.

-���� Nu, ja uzrodas vēl kāda neapmierināta prominence, tad atsūti viņu pie manis. Iemācī�u paciesties. Lai notiek, būs jālūdz palīdzība dāmām. Annīt, vai tu varētu mums ar Miku parādīt ceļu?

-���� Basa kungs, vai mēs vēl esam jums vajadzīgi? savā sīrupsaldajā, īpa�i svarīgiem ļaudīm iestudētajā balsī ieru�nājās pagasta priek�niece Maiga Lācīte. Mani gaida neat�liekami darbi.

-���� Kā mūs visus, kā mūs visus� nesatricināmā mierā attrauca vecais policists. Zālītes jaunkundz, esiet tik laipna un paaiciniet �urp inspektora palīgu Graudnieku. Sakiet, lai noslēdz visus vārtus, bet pats pievēr�as protokoliem. Bet jūs, dārgās dāmas, viņ� uzrunāja sadrūmu�o Lācīti un tum�i pietvīku�o Maizīti, es lūg�u rakstiski izklāstīt visu, ko �orīt redzējāt, un visu, ko darījāt, kur bijāt, ar ko runājāt pagāju��ajā vakarā un naktī.

-��� Tas ir� Kā rakstiski izklāstīt? Vai jūs turat mūs aizdo�mās? Maizītei aizlūza balss.

-��� Protams, ne. Bet tāda ir procedūra. Sevi�ķi mīklainos gadī�jumos. To pa�u es palūg�u arī Helmūtam un Graudniekam, kad viņi atbrīvosies no pienākumiem. Arī Zālītes jaunkundzei. Un, protams, pārējiem pasākuma organizatoriem, viesnīcas darbiniekiem un svētku viesiem, kad pienāks viņu kārta.

-��� Izskatās, ka jūs te visus un visu pazīstat kā savus piecus pirkstus, Lācīte pārgāja frontālā saldajā uzbrukumā. Es pat nezināju, ka Mazkalniņos dzīvo tāda slavenība� Nē, pro�tams, es jūs pazīstu! Bet� Māja ta�u pieder vecajai Marijai! Marijai Mazkalniņai.

-���� Marija ir manas mātes Emīlijas māsa. Mana māmiņa gan jau aizsaulē, bet Marijas tante vēl pie labas veselības un skaidra prāta. Viņai �ogad apritēja pilni deviņdesmit pieci. Starp citu, mana vecāmāte, arī Marija, pirms simt gadiem bijusi Annas Marijas Bergas palīdze! Savukārt viņas māte, vecā Lavīze�

-��� Redz, kā� Daudznozīmīgi novilka Lācīte. Tad jau, var teikt, jūs vieno ne tikai kaimiņattiecības, bet arī vēsturiskās saites.

-��� Kā tad! Es pats uz Mazkalniņiem pārcēlos pirms nepilna gada pēc tam, kad nomira vecās Marijas virs Andrejs. Negri�bēju, lai tante paliek te pavisam viena. Un Rīga ari bija apni�kusi. Sakārojās lauku klusuma. Pamazām laikam bū�u iedzī�vojies un apradis. Miks policijas majors Kaķītis no Rīgas Kriminālpolicijas savukārt ir manas māsas Zelmas dēls un mans krustdēls. TS nu mēs Mazkalniņos dzīvojam trīs paau�dzes zem viena jumta. Reizēm �etras, kad atbrauc manējie vai pārējie māsas bērni ar saviem bērniem. Miks ir vienīgais, kur� vēl nav paguvis apsievoties. Pats saka darbs neļaujot, bet es domāju, ka vēl nav saticis īsto! Bass labsirdīgi nosmējās.

-��� Krusttēv, vai nu tagad radu raksti jā�ķetina?! Kaķītis izskatījās drusku iepīcis. Mums tur�

-Jā, jā, piedod vecam vīram, atkal aizrāvos! Bass draudzīgi paplik�ķināja Mikam pa plecu un uzrunāja Annu: Iesim nu, Annllzlt!

Uzrāvusi vienu uzaci, Anna vērīgi paraudzījās vecajā ģene�rāli. �ādi viņ� to uzrunāja pirmo reizi. Līdz �im Annu tā bija dēvējis tikai viens cilvēks Anna Marija fon Berga, saukta par Veckundzi, un ari tikai neklātienē vēstulēs. Un vēl tes�tamentā.

Uzvedusi abus policistus pa stāvajām mui�as sānu kāpnēm līdz tre�ajam stāvam un atdevusi Kaķītim Roberta Lauciņa istabas atslēgu, viņa jau grasījās kāpt lejā pie pārējiem, kad ģenerālis pēk�ņi iejautājās: Un ko tu par to visu domā, Anna?

Vairs nekādas Annlīzītes, nekādas veci�ķas omulības. Vecā policista balss skanēja cieti kā tērauds.

-��� N-nu� Es� Ko es? Manuprāt, ir pat ļoti ticams, ka feld��erei Ainai varētu būt taisnība. Sanāk pārāk daudz miklu� Viņa izstāstīja savus apsvērumus par piecām pamanītajām dīvainībām pazudu�o atslēgu, neskarto gultu, vaļējo logu, apgāzto tuk�o kafijas tasīti un Roberta dīvaini mierīgo sejas izteiksmi. Un vēl� Nezinu, varbūt man tikai izlikās, bet ari es jutu gaisā vējojam vieglu rūgto mandeļu aromātu, lai gan sākumā iedomājos, ka tas no amaretto kafijas.

-��� Mjā. Mikiņ, izskatās, ka tavs atvaļinājums tikko pamāja ardievas ar baltu lakatiņu! Kārļa Basa balsi nez kāpēc bija saklausāms apmierinājums un� prieks(?). Neuztraucies, es palīdzē�u. Sapurinā�u vecos kaulus, atcerē�os jaunības die�nas. Sen kaut kas tāds nav pētīts. Nu ko, iesim iek�ā? Bet pēc tam salīdzināsim iespaidus un apspriedīsimies.

Anna Elizabete labāk izvēlējās pagaidīt abus pētniekus gaiteni.

Vai tie�ām pagāju�i tikai divi mēne�i kop� viņu iepazī�anās dienas? Omulīgais ģenerālis un viņa mājinieki Annai Elizabe�tei bija kļuvu�i tuvi kā pa�as radi. Bet Miks Kaķītis nūjā. Tas bija īpa�s gadījums, īpa�s stāsts. Pag, pag, kā nu bija?

� Toreiz norunātajā dienā un laikā, tie�i �etros pēcpus�dienā, pie Annas Elizabetes kāpņu telpas durvīm nobremzēja sudrabaina toijota, kurā sēdēja divi vīrie�i jau pazīstamais advokāts Artūrs Kreics un kāds aptuveni �etrdesmit gadu vecs, izskatīgs, tum�matains, plecīgs gara auguma vīri�ķis gai�os d�insos un melnā bezroku krekliņā.

-���� Iepazīstieties, Bergas kundze� Kreics svinīgi iesāka.

-��� Jaunkundze! Anna Elizabete bezceremoniāli viņu pār�trauca. Viņai jau no pirmā acumirkļa (toreiz advokātu birojā) bija derdzies Krei�a lipīgais li�ķīgums. Jaunkundze. Bet vis�labāk Anna Elizabete.

Viņai kop� mazotnes patika uzruna pilnā vārdā, nevis pus�vārdā vai mīlināmajās formās.

-���� Miks Kaķītis� Policijas majors, plecīgais, nez kāpēc nosarkdams, piebilda. Esmu Artūra draugs un jūsu pārupes kaimiņ� Me�ājos mūsu dzimta jau vairāk nekā simts gadu dzīvo tie�i pretī Pū�u salai Mazkalniņos. Arī otrās mājās, Kalniņos, kas atrodas upes kreisajā krastā, dzīvo attāli mūsu radi. Runā, ka viena no fon Bergām reiz bijusi Kalniņa�

Mana vecvecmāte! Gandrīz iesaucās Anna, bet laikus aprāvās. Neies ta�u kuram katram klāstīt savus dzimtas vēstures līklo�us.

-���� Interesanti, neko neizsako�ā tonī viņa noteica. Jūs interesē vēsture?

-���� Nē. Tas ir� jā. Faktiski Artūrs palūdza izlīdzēt ar auto. Viņa volvo pēk�ņi salūza ātrumkārba. Tad nu nolēmu jūs izvi�zināt un pie viena apciemot savējos.

Anna Elizabete nosprieda, ka Mika Kaķī�a draiski zēniskais runas stils un zemā balss viņai patīk.

Pēc nepilnas stundas brauciena lielā ātrumā vai pat gan�drīz zema lidojuma viņa stāvēja sava mantotā nama priek�ā. Sava tajā gadījumā, ja Anna nolems pieņemt mantojumu.

�ņaudzīdama rokā lielu, senlaicīgu, dekoratīvi kaltu atslēgu, viņa mēģināja saņemties un pieiet pie masīvajām, augstajām un platajām Bergu nama divviru durvīm un tās atslēgt. Vecais nams caur puspievērtajiem, aizslēģotajiem logu plakstiņiem nogaido�i raudzījās viņā. Vienubrīd Annai �ķita, it kā slēģu starpās pavīd piemiegto mājas acu draiskie zib�ņi.

Dziļi ievilkusi elpu, viņa pieveica pēdējos �etrus pakā�pienus līdz durvīm un ielika atslēgu slēdzenē. Tā padevās brīnumaini viegli it kā kāds, jaunās saimnieces iera�anos gaidot, būtu slēdzeni speciāli ieeļļojis. Arī platās divviru dur�vis vērās klusu, bez neviena �īkstiena. Anna saspringa. Viņai kop� bērnības bija īpa�as attiecības ar tumsu, lai gan nekad un nevienam nebija atzinusies, ka ieie�ana tum�ā telpā ir vēl grūtāka par iekāp�anu ledusaukstā ūdenī.

Abi pavadītāji gan bija d�entlmeniski piedāvāju�ies pir�mie ieiet namā, ta�u Anna Elizabete, atcerējusies Veckundzes rakstīto, bija cie�i izlēmusi: lai vai kas, dzimtas namā pirmā ieies viņa.

� Likās, ka vecais nams izstaro klusu noslēpumu. Iek�ā bija tum�s, tikai pa aizvirtņu spraugām uz lielās halles grīdas krita �auras gaismas strēlītes. Pretēji gaidītajam gaiss mājā bija gandrīz svaigs. It kā salīdzino�i nesen kāda gādīga roka būtu telpās uzrīkojusi caurvēju. Kad acis aprada ar tumsu, Anna paraudzījās visapkārt, mēģinādama ieraudzīt gaismas slēdzi. Ieejas durvju kreisajā pusē viņa atrada vecmodīgu knibuli stilizēta zieda formā. Neticēdama veiksmei (Vai pēc se�desmit gadiem te kaut kas varētu darboties?), piespieda un� Pie griestiem smagā metālkaluma kroņlukturī iekvēlojās lam�piņas mākslīgo sve�u formā.

Interesanti gan, kā Latvenergo nav atslēdzis elektrību �ai mājai. Advokāts Blūms ta�u teica, ka te gadu desmitiem neviens nav dzīvojis. Vai arī kāds te tomēr dzīvo, uzturot visu kārtībā?

Viņa pagājās atpakaļ līdz ārdurvīm un, neizbāzusi pa tām galvu, skaļi pajautāja:

-��� Krei�a kungs, vai esat pārliecināts, ka �ajā namā patie��ām neviens nedzīvo?

-���� Pilnīgi noteikti. Nams ir tuk�s. No ārpuses atskanēja Krei�a tenors.

-��� Tad kā var izskaidrot faktu, ka tam ir saglabāts elektrības pieslēgums? �oreiz viņa izbāza pa druvju spraugu galvu un palūkojās laukā.

-���� Ļoti vienkār�i. Mēs jūs gaidījām. Bet elektrība te bijusi, kop� nams ticis uzcelts. Jūsu vecvectēvs vai vecvecvectēvs, namu būvējot, vispirms ierīkoja gāzes lampu apgaismes sis�tēmu, bet nedaudz vēlāk, tiklīdz radās pirmā iespēja, ievilka arī elektrību. Pa Melnupes attekas apak�u vēl tagad stiep�jas īpa�i izolēti kabeļi; nesen ūdenslīdēji pārbaudīja tie ir lieliskā stāvoklī un kalpos vēl ilgi. Bergu nama elektroinsta�lācija saglabājusies neskarta cauri visiem kara, pēckara un padomju saimniecību gadiem, mums atlika vien atjaunot pieslēgumu un patērētāja līgumu.

-��� Skaidrs. Un uz kā vārda �obrīd ir līgums?

-���� Uz mūsu advokātu biroja vārda. Ja izlemsiet pieņemt mantojumu, tūliņ pārformēsim uz jūsu vārda.

-��� Paldies.

-��� Beigas jaunkundz, varbūt vēlaties, lai mēs jūs pavadām? Kreics vēlreiz piedāvāja.

-���� Hmm� Nē, paldies. Laikam tomēr ne. Es pati.

-���� Kā vēlaties. Mēs būsim tepat mājas priek�ā.

Noskaitījusi līdz trīs, Anna vēlreiz iegāja krēslainajā hallē un tūlīt devās atvērt aizvirtņus. It kā to vien gaidījusi, logos priecīgi ielauzās pievakares saule, un tās slīpie stari atdzīvi�nāja parketa rakstu.

Nama hallei bija kvadrāta forma; vienīgi abi pretējie stūri likās pārbūvēti, tajos pa diagonāli ierīkojot durvis: kreisajā pusē uz milzīgu skapi-ģērbtuvi, labajā uz labierīcībām ar nelielu stūrīti du�ai. Halles kreisajā sienā eso�ās augstās dur�vis acīmredzot veda uz vecā barona darbistabu, bet to dubult�nieces labajā pusē uz lielo ēdamzāli, kur ērti varētu ietilpi�nāt trīs Annas Elizabetes Rīgas dzīvokļa istabas. Savukārt tie�i pretī ieejas durvīm atradās vēl vienas, tikai nedaudz �aurākas un zemākas, skaistiem kokgriezumiem rotātas divviru durvis, kas veda uz milzīgu virtuvi ar �etriem lieliem, aizslēģotiem logiem un stiklotām durvīm uz dienvidu terasi.

Anna citu pēc citas atvēra pirmā stāva durvis un ielūkojās telpās visas bija mēbelētas, visās gaiss bija tīrs, sauss un silts. Nams izstaroja omulību. Vēl vairāk likās, ka mājas saimnieki pirms mirkļa biju�i �eit un varbūt uz kādu bridi izgāju�i dārzā.

Vai man tikai tā �ķiet, vai arī virtuvē smar�o pēc dūmiem un svaigi ceptas maizes? Anna pie sevis nodomāja, ta�u Kreicam neko jautāt vairs negrasijās. Neies ta�u par galīgu muļķi izrādīties.

Pirmā stāva halles kreisajā pusē abpus barona kabineta dur�vīm bija asprātīgi ierīkota otrā stāva kāpņu galerijas uzeja un noeja. Uzmanīgi likdama soļus uz senajiem ozolkoka dēļiem, gaidot, ka tie ie�īkstēsies, Anna Elizabete kāpa uz otro stāvu, iek�ēji sagatavojusies jebkādam pārsteigumam. Piemēram, tam, ka tūlīt atvērsies kādas durvis, iznāks kāds vai kāda, kur� te dzīvo, un pieklājīgi palūgs viņu aizvākties. Tomēr arī otrajā stāvā neviena nebija tikai neaizslēgtas durvis uz vienu lielu un divām mazākām guļamistabām, prāvu darba kabinetu, buduāru, viesistabu un ļoti pla�u vannas istabu. Otra, daudz mazāka un smalkāka vannas istaba, bija ierīkota lielās, kā varēja nojaust, laulāto guļamistabas stūrī.

Mājas plānojums, glu�i kā bija rakstījusi Veckundze, patie��ām bija ērts un pārdomāts. Lēni, citu pēc citas izstaigājusi visas telpas, apsēdusies visos krēslos un atlaidusies visās gul�tās, Anna spēja brīnīties vairs tikai par vienu: pat vēstures un mākslas analfabētam bija skaidrs, ka �īs mājas mēbeles ir īstas; autentisks 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma darinājums. Kādā veidā, par spīti laikazobam un daudzajām varām, bija izdevies tās saglabāt neskartas? Kā bija iespē�jams, ka neviens vandalis vai praktiskais latvietis tās neiekā�roja, neizlaupīja, nesalauza, nesadedzināja? Vai mazums tādu stāstu dzirdēts, un vai mazums Anna savās aprakstnieces gaitās vecās mui�ās pabijusi? Visur viens un tas pats izdemo�lēts, izlaupīts, apzagts, nodedzināts vai izdedzināts, izmircis, salijis, sapuvis. Kā, vairāk nekā se�desmit gadu stāvot tuk�s un pamests, Pū�u salas nams spējis saglabāties tik lieliskā stāvoklī? Iek�ā nejuta ne aukstumu, ne mitrumu, tie�i pretēji, gaiss bija silts, sauss un svaigs.

Vai tie�ām tiem, kuri runāja, ka ar Pū�u māju saistoties dīvainas lietas, taisnība?

Anna Elizabete nebija māņticīga un neļāvās ari pārdabis�kām izjūtām, ta�u nupat viņai sāka �ķist, ka tikko pārkāpusi to neredzamo svītru, kas atdala reālo pasauli no Aizspogulijas, kur iespējams itin viss.

Atvērusi lielās guļamistabas stiklotās durvis, kas veda uz balkonu, viņa piesardzīgi ar kurpes purngalu pataustīja tā pamatu nekas ne�ūpojās, ne�īkstēja un nekrak�ķēja. Ris�kēdama ar lielu troksni nobraukt zemē no otrā stāva, Anna izgāja uz vīnstīgām apaugu�ā balkona un� Aci pret aci sasta�pās ar ko�i zaļu skatienu rudā ietvarā� Uz balkona platās margas, ērti izlaidies, gulēja lielākais rudais kaķis, kāds jeb�kad redzēts. Milzīgais, pūkainais runcis kaut kā bija uzrāpies līdz otrajam stāvam un nu lielkunga cienībā baudīja jauko pēcpusdienas atpūtu ar skatu pāri dārzam uz upi.

-���� Hei, kas tu tāds? Anna pārsteigta izsaucās.

Ta�u Barons (tā viņa domās nodēvēja rudo milzeni) pat nedomāja pagodināt viņu ar atbildi, tikai nedaudz pie�ķieba lielo, plato galvu un vieglītēm paskurināja ausi, it kā sakot: Kā tu, cilvēks, vari uzdot tik stulbus jautājumus. Vai neredzi esmu �ī nama saimnieks?!

Pēk�ņi Anna te sajutās lieka un neiederīga� Klusiņām pie�vērusi balkona durvis, viņa nedzirdamiem soļiem atmuguriski atkāpās istabas dziļumā un vēl klusāk izslīdēja pa durvīm. Apsēdās uz kāpņu aug�ējā pakāpiena. Vajadzēja padomāt.

Ko darīt? Vai pieņemt �o dīvaino mantojumu?

Māja likās labā stāvoklī, ta�u viņai vienai tā bija vismaz pieckārt par lielu, un varēja tikai iedomāties, kādas izmaksas prasīs �ī nama uzturē�ana. Labi, ka Veckundze �im nolūkam bija atstājusi zināmus līdzekļus, kas, starp citu, �obrīd būtu itin laikā.

Vieta nebija slikta nepilni septiņdesmit kilometri līdz Rīgai, nepilni pieci līdz ciema centram. Vecais tilts pār Melnupi atjaunots un salabots. Būvēts pamatīgi, tas izturēja lielās toijotas svaru bez krak�ķē�anas.

Arī mobilo tālruņu zona Melnupē bija apmierino�a abiem lielākajiem operatoriem gandrīz pilns signāls. Jau labu laiku Annai Elizabetei bija divi tālruņi, jo skarbā realitāte bija iemā�cījusi, ka mobilo tālruņu operatoru skaļie solījumi par simt�procentīgo pārklājumu ne vienmēr atbilst patiesībai, bet �ādi varēja nodro�ināt vismaz kaut kādus sakarus ar ārpasauli. Gan jau Pū�u salā varētu ievilkt arī parasto telefona līniju un interneta pieslēgumu. Tad viņa varētu savu svētku aģentūru pārcelt uz �ejieni un pārstāt maksāt neprātīgās summas par vecās Hofmanes kundzes jumta stāva dzīvokli Rīgas centrā.

Bet tas nozīmētu, ka beidzot nāksies nopirkt automa�īnu. Jau sen par to domājusi, Anna braucamā iegādi arvien bija atlikusi. Kur tad, centrā dzīvojot, liks, kur brauks? Tāpat vien grūst naudu badīgajās stāvvietu turētāju rīklēs viņa nebija ar mieru. Vai tad nezināja, kā tās lietas notiek? Negribi turēt savu auto maksas stāvvietā, raugi vien pie pa�ām nam�durvīm stāvot, tam noskrūvēs gan riteņus, gan bamperus, izņems iek�as un pateiks, ka tā bija. Varēsi, zaļ� palikdams, sūdzēties policijai un mēģināt pierādīt, ka aiz �iem zaglēniem patiesībā slēpjas stāvvietu turētāji. Pigu vien dabūsi (par spīti tam, ka arī policistiem �īs shēmas labi zināmas).

Līdz �im viņi arvien bija kaut kā izlāpīju�ies. Annas asisten�tam Kārlim bija vecs, suņu apgrauzts, tēraudpelēks fordiņ�, kas gan vairāk klepoja nekā brauca, ta�u nepiecie�amības gadījumā no punkta A līdz punktam B tikt varēja. Smalkā�kos gadījumos, dodoties pie klientiem, uz kuriem vajadzēja atstāt iespaidu, Anna lūdza talkā Ģirtu tad viņi brauca ar tā ķir�sarkano kadiljaku.

Tagad nu laikam būtu iespēja nopirkt sen kāroto audi cigāru. Annai vienmēr bija paticis lielais un ietilpīgais autiņ�. Cilvēkam, kur� darbojas drukas darbu un pasākumu rīko�anas jomā, turklāt ne tikai Rīgā, bet ari tālu ārpus tās, automa�ī�nas ietilpība nosaka ekonomisko izdevīgumu. Maldīgi domāt, ka mazāks autiņ� ir izdevīgāks. Nekā! Jo lielāks un precīzāk saregulēts, jo labāk tajā vairāk var ielikt, vairāk sasēsties, tas ir smagāks un stabilāk turas uz ceļa. Galu galā vienreiz braukt ar pilnu lielo auto ir izdevīgāk nekā divreiz ar pus�tuk�u mazgabarīta kukainīti�

-���� Bergas jaunkundz, vai ar jums viss ir kārtībā? Annas pārdomas iztraucēja advokāta palīga Krei�a maigi glāsmai�nais tenoriņ�.

-��� Jā. Labāk nevar būt, viņa no aug�as skaļi atsaucās, piecēlās un kāpa lejā.

Anna jau kāpa lejup, kad iezvanījās viens no mobilajiem telefoniem.

-���� Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūra, acumirklī pārskaņojusi satraukumā aizsmaku�o balsi dziļi samtainā tonī, viņa atbildēja.

-��� Līzbete, tu? Neāksties! H esmu es, Zane! Ausī ietrīsuļoja ne ar ko nesajaucamie zemi tembrētie smiekli. Tā smējās un tādā vārdā viņu sauca tikai kursa biedrene, labākā drau�dzene un, kā viņas pa�as dēvēja, līdzdalībniece Zane Zālīte. Anna Elizabete satraminājās. Zane bija viens no tiem cilvē�kiem, kuriem klientu kavējumu dēļ viņa bija palikusi parādā krietnus honorārus.

-��� Zane� Es zinu, kāpēc tu zvani� Paklau, man� Es� Tagad nav� Tie �mogi vēl nav pārskaitīju�i samaksu par albumu� Tiklīdz būs, tā es tev pirmajai� Viņa satraukumā bēra kā no lo�metēja.

-����� Anna Līze, nomierinies, nestreso, ku�! Zane skaļi iebrēca viņai tie�i ausī. Es tev nezvanu naudas dēļ. Nu zināmā mērā, jā� Vai tava aģentūra, tas ir, vai mēs visi kopā varētu uzņemties sarīkot vienu lielu balli apvienoto izdev�niecības Magnum desmit gadu un mūsu �efa �etrdesmit gadu jubileju?

-��� Lauciņ� nolēmis patērēties? Anna Elizabete saspicēja ausis.

-��� Vēl trakāk. Viņ� ir nolēmis svinēt ar vērienu, uzstāties ar tik lielu blīk�ķi, lai konkurenti kļūst zaļi un sadarbības part�neri redz, kas viņ� par veiksminieku. Uzdeva painteresēties, vai tu to varētu izdarīt.

-��� Hmm� Cik lielu bud�etu viņ� ir gatavs atvēlēt �iem svēt�kiem? Annas galvā sāka skraidīt cipariņi. Ja izdotos dabūt �o pasūtījumu un vienoties par normāliem aģentūras atlīdzības procentiem, daļu pieprasot avansā, viņa beidzot varētu norēķi�nāties ar saviem partneriem. Citādi brī�am patie�ām kauns acis ēda no pieres laukā. Nevar ta�u zvanīt cilvēkam, kuram neesi samaksājis par pēdējiem trim darbiem, un, barojot ar solī�jumiem, lūgt, lai viņ� vecas draudzības vārdā paveic vēl ceturto.

-��� Bud�ets neierobe�ots. �efam ir svarīgi nospīdēt un pazī�mēties.

-���� Interesanti gan. Kur viņam �obrīd, kad visi gaudo par naudas trūkumu, glabājas tie uzkrājumi?

-���� Zināms, kur jau pusgadu braukā ciemos pie Pērkona. Acīmredzot būs kaut ko izspiedis. Vai tad nu par velti visi mūsu izdevumi pilni ar partijas Mājai un ģimenei reklāmām. Zane ironizēja.

-���� Izklausās, ka tu par to esi stāvā sajūsmā, Anna viņu pakaitināja.

-��� Kā tad! Zane atcirta. Reklāmu pilni �urnāli, avīzes un intemets, tikai naudas honorāriem gan atliek arvien mazāk un mazāk. Katru mēnesi �efs liek samazināt tēriņus. Drīz mēs visos izdevumos drukāsim vienas un tās pa�as Pērkona bildes un slavinājumu rakstus tā ta�u sanāks lētāk!

Zanes balsī jautās rūgtums. Anna zināja Zane jau otro gadu cīnās, lai no izbiju�ās reklāmas aģentūras izveidotu nor�mālu izdevniecību, ar kuru rēķinātos mediju pasaulē. �ajā laikā viņa jau trīsreiz bija metusi �efam uz galda atlūgumu un tikpat daudz rei�u ļāvusies pierunāt palikt. Ikreiz pēc �ādiem emocionāliem sprādzieniem Annai nācās Zani stutēt kopā un saslaucīt maisiņā, jo Lauciņa nesavaldība un pastāvīgā vie�dokļu maiņa nereti jau robe�ojās ar psiholoģisku vardarbību. �urnālisti izdevniecībā mainījās ik pa diviem, trim mēne�iem tiklīdz bija sapratu�i, ka pirmajās pārrunās direktora uzburtie ro�ainie solījumi nav nekas vairāk par ko�iem ziepju bur�buļiem. Tikai pēdējā gada laikā Zanei bija izdevies izveidot vairāk vai mazāk stabilu kolektīvu, no citām izdevniecībām pārpērkot un pārvilinot trīs spēcīgus pētniekus un analītiķus, savus kādreizējos kolēģus. Tie bija cilvēki, kuriem viņa ticēja un par kuru profesionālo piemērotību bija pārliecinājusies.

-���� Lai nu kā, bet Lauciņ� ir gatavs tērēties, pēc ieilgu�a klusuma brī�a viņa noteica. Es jau gan viņu brīdināju, ka tik vērienīgi svētki piecsimt cilvēkiem izmaksās vismaz div�desmit tūksto�us. �is tikai pasmējās un atteica: ja vajadzēs, dabūsim divtik�

Anna atkal sāka rēķināt. Divdesmit tūksto�i reizināti ar aģentūras divpadsmit procentiem, ir gandrīz divarpus tūk�sto�i. Normāli. Varēs nomaksāt karstākos parādus, un vēl pa kripatiņai atliks katram no aģentūras darbiniekiem, bet pārējo neskaramajā fondā, kas pēdējo mēne�u laikā bija gandrīz iztuk�ots. Viņas firma nestrādāja pēc principa, tā sakot, vienā reizē ātri saraust lielu piķi, izsūkt klientu sausu un tad meklēt nākamo. Nē, viņi neplēsa kosmiskus honorārus, jo vēlējās ar iestrādātajiem klientiem saglabāt labas attiecības ari turpmāk. M-jā, ta�u, ja svētku bud�ets būtu divreiz lielāks, ari aģentūras daļa pieaugtu gandrīz divkārt un atliktu kaut kas nebaltai dienai�

Vienīgais BETLauciņa raksturs un ambīcijas. Viņiemjau bija iznācis sadarboties, pirms pusotra gada rīkojot izdevniecības

Ziemassvētku pasākumu, un atmiņas nebija nekādas labās Lauciņ� bija visur bāzis degunu, �miedzies un skopojies, pēdējā bridi divreiz mainījis scenāriju, uzstājis, ka grib redzēt visus mākslinieku tekstus, zvanījis divdesmit rei�u dienā, nerēķinoties ar pulksteņlaikiem, cēlis brēku par katru sīkumu, traucējis strādāt un vispār darījis, ko varējis, lai pasākums neizdotos. Kad, par spīti viņa pūliņiem. Ziemassvētku balle tomēr neizgāzās, viņ� mudīgi pārmeta ka�oku uz otru pusi, savu darbinieku priek�ā uzstādamies kā milzu labdaris. Toreiz Anna Elizabete bija nosolījusies nekad vairs ar �āda tipa cilvē�kiem nestrādāt. Un ko nu? Aģentūrai naudu vajadzēja kā ēst�

-��� N-nu� Ja mums tiek dota pilnīga rīcības brīvība, domāju, to varētu uzņemties� Bet�

-��� Lieliski! Zane viņu priecīgi pārtrauca. Atklāti sakot, es jau �efu brīdināju, ka tu varētu nepiekrist. Viņ� apzinās, kā toreiz rīkojās, tāpēc apsolīja nekur nejaukties un lika pateikt, ka no savas puses kā aģentūras atlīdzību un morālo kompen�sāciju piedāvā nevis divpadsmit, bet piecpadsmit procentus no kopējā bud�eta. Nu, ko teiksi?

Anna Elizabete dziļi ievilka elpu un cie�i saknieba lūpas, lai apvaldītu skaļu yesss! Piecpadsmit procenti nozīmēja vismaz trīs tūksto�us. Tas bija krietni liels glāb�anas riņķis.

-��� Labi. Saki Lauciņam, ka mēs to izdarīsim. Bet pusi sum�mas avansā!

-���� Super! Zane līksmi iesaucās. Jau pateicu! Es ta�u zināju, ka piekritīsi. Tu nedusmosies?

Viņas balsī ieskanējās tik ļoti tēlota vainas apziņa, ka Anna neizturēja un iesmējās.

-���� Nē, protams. �odien tu esi labās vēsts eņģelis, bet uz tiem, kā zināms, nedusmojas.

-��� Ahā. Bet tagad otra satrieco�ā ziņa. Vai tu spēj iedomā�ties, kur Lauciņ� nolēmis to balli rīkot?

-���� Nu, nu? Annai būtībā bija vienalga. Viņi prata strādāt jebkur.

-���� Me�mui�ā.

-��� Ko-o-o?! Nu gan viņas balsī no vienaldzības vairs nebija ne vēsts.

-Jā, jā, tavos dzimtas īpa�umos. Anna Zanei bija stāstī�jusi par savu saistību ar Me�mui�u. Viņ� jau visu sarunājis gan ar pagasta domi, gan mui�as apsaimniekotāju. Domāju, ka tu jau zini�

-��� Nē. Pirmā dzirdē�ana. Un vispār kāds man ar to sakars? Me�mui�ā tikai vēsturiski skaitās fon Bergu īpa�ums, faktiski tur saimnieko citi. Es pati tikai �odien atbraucu uz Pū�u salu apskatīt veco namu upes vidū, un izrādās, Veckundze to novē�lējusi man. Tagad nu gudroju, ko darīt pieņemt mantojumu vai ne? Izskatās, ka Rīgas dzīvokli vairs ilgi pavilkt nespē�u. Varbūt tie�ām pārcelties uz laukiem? Vienīgi māja ir milzīgi liela, vecvectēvs laikam bija plānojis, ka zem viena jumta dzī�vos vismaz �etras paaudzes. Es ta�u netik�u ar to visu galā!

-���� Vai tu traka! Protams, pieņem! Tad nu gan jaunums liela māja. Mēs pārvāksimies pie tevis! Un pa visiem gan jau tiksim galā. Kādā stāvoklī tā māja ir? Jumts uz galvas nekrīt?

-��� Nē ta�u! Māja ir gatava dzīvo�anai; pat veclaiku mēbeles saglabāju�ās. Nesaprotu, kā tas bijis iespējams. Se�desmit gadu māja stāvējusi tuk�a, bet� tā ir dzīva! Kaut kā drusku spokaini.

-��� Nu, nu, tikai nesadomājies nez ko. Gan jau izskaidrojums izrādīsies pavisam vienkār�s! Zane, kā parasti, bija prag�matiski noskaņota. Tas bija viņu draudzības un sadarbības pluss. Ja Anna kādā brīdī ļāvās mākslinieciskiem sapņiem, Zanes skarbais reālisms viņu ātri norāva atpakaļ pie zemes.

-���� Bergas jaunkundz, jūs lejā nenāksiet? No ārdurvju puses atkal atskanēja Krei�a tenors, tikai nu jau augstākā toņkārtā.

-Jau nāku! viņa skaļi atsaucās un a�i atvadījās no Zanes:

-���� Man tagad jābeidz. Es tev pēc pāris stundām piezvanī�u, labi? Vai arī rīt no rīta� Atā!

Abi vīrie�i bija manāmi sanervozēju�ies.

-���� Mēs jau domājām, ka jūs aiznesu�as pūces, majors Kaķītis draiski pajokoja. Prātojām, vai nebūs jālien bēniņos atkarot.

-���� Hmm� Es gan nevienu pūci nesastapu, pat nedzirdēju. Tiesa, arī uz bēniņiem netiku līdusi. Vai tad naktsputniem nav vēl par agru? Anna ieskatījās pulkstenī. Ak �ausmas, jau gandrīz deviņi! Kamēr aizbrauks līdz Rīgai, būs visi desmit. Bet varbūt� Varbūt palikt tepat Pū�u salas namā? Prātā ie�ā�vās acumirklīga ideja: palikt tepat, pārlaist nakti sen�u mājā, just un saprast, kādas būtu sajūtas, te dzīvojot pastāvīgi?

-��� Ziniet, Krei�a kungs, es laikam �onakt palik�u te. Viņa ierunājās, it kā baidoties, ka pārspīlēti pieklājīgais advokāts sāks skaļā balsī protestēt un vaimanāt par gaidot lieki notē�rēto laiku.

Ta�u Kreics tikai pakustināja uzaci un uzsita Kaķītim pa plecu. Un ko es teicu? Viņa paliek!

Anna pārsteigta raudzījās abos vīrie�os. Kaķītis centās paskaidrot:

-��� Mēs saderējām, pēc cik ilga laika jūs izskriesiet no mājas. Man likās, ka ilgāk par stundas ceturksni iek�ā neizturēsiet, bet Artūrs teica māja jūs pieņems. Viņam izrādījās taisnība. Jūs ta�u esat dzimusi Berga tas ir acīmredzami.

-��� Labi, Bergas jaunkundz, atslēga jums ir. Elektrība mājā arī ir. Virtuves ledusskapī atradīsiet �o to ēdamu. Mans tālruņa numurs jums ir. Es pārnak�ņo�u pie Mika Mazkalniņos. Rīt no rīta atbrauksim jums pakaļ. Sala ir pārbaudīta; te neviena sve�a nav, arī mājā neviens neslēpjas. Novēlam jums jauku vakaru! Ar labunakti!

Apmulsusi no straujā notikumu pavērsiena, Anna pat lāgā neattapa atbildēt, tikai mēmi pamāja ar galvu un, stāvot atvērtajās durvis, noraudzījās, kā Kaķī�a toijota lēni aizlīgo pa grantēto celiņu.

-��� Es tev saku jāsauc eksperti no Rīgas! Man nepatīk tā apgāztā tasīte. Un vispār� Annai Elizabetei aiz muguras nodārdēja durvis un noklak�ķēja slēdzene. Majora Kaķī�a balss kļuva skaļāka.

-��� Lik�u, lai mūsējie pārbauda katru kvadrātcentimetru. Te ir kaut kas samākslots, tā sakot, kā uz skatuves. Viss tik tīrs, kārtīgs un bezpersonisks. Neviena lieka priek�meta. Tikai tā kafijas tase� Gandrīz kā vēstījums. Turklāt kāds ļoti pūlējies, lai aiz viņa nepaliktu nekādas pēdas.

-���� Tā jau nu izskatās, lēnīgi norūca Kārlis Bass. Viņam par redzēto bija savi apsvērumi. Labi, Mik, zvani savējiem, lai brauc �urp. Es piezvanī�u uz rajona centru; tur slimnīcā strādā man pazīstams ārsts. Savulaik mēs bie�i lūdzām viņa padomu sare�ģītos gadījumos. Bet nu gan jāiet lejā un jāsāk iztaujāt tās neapmierinātās prominences, pirms nabaga Hel�mūts ir galīgi sajucis prātā.

Miks iesmējās, un abi rāmā garā devās uz kāpņu pusi, bet pamanīja ni�ā uz grīdas sēdo�o Annu Elizabeti.

-��� Ko tad tu te? Kā no ligzdas izmests putna bērns! vecais ģenerālis gādīgi ievaicājās.

-���� Domāju. Un gaidīju jūs abus. Negribējās vienai iet lejā. Viss sanācis kaut kā pavisam nelāgi.

-���� Ir jau nu gan tā.

Visi trīs klusēdami nokāpa pagalmā.

Lejā valdīja nomāco�a gaisotne. No vakarējās līksmības vairs ne vēsts, vien apjukums, satraukums un� paģirains nīgrums. Izskatījās, ka da�as labas prominences skaļo dusmu īstais cēlonis nav vis piespiedu aizkavē�anās, bet aizvadītajā naktī pārmēru lietoto grādīgo �ķidrumu ietekme uz domā�anu.

-����� Es esmu deputāte! Mani �ovakar Briselē gaidīs virs lidma�īna izlido pēc �etrām stundām, bet es vēl neesmu pat sakravājusies. Jūs mani aizkavējat! majestātisko rumpi izslē�jusi un vareno bisti izgāzusi, augstprātīgi nicīgā tonī paziņoja mākslīgi balināta blondīne. Saņurcītās prince�u lokas lieliski saderēja ar sagulēto, uzburbu�o seju, kurā noplūdusī tum�i zilā skropstu tu�a iezīmēja gleznainas �vīkas, bet vakardienas lieliskais iedegums bija pārvērties sviedrainās strīpās.

Anna Elizabete labi pazina �o kundzīti. Tā bija apvienības Par brīvu tirdzniecību ES direktore Elita Anclte, �etrdesmit pie�cus gadus veca, skandaloza uzņēmēja, kura, ar zobiem un nagiem izcīnījusi sev vietu simtgalvu pūķa migā, ne mirkli nevilcinoties, kala dzelzi, kamēr tā karsta.

Viņa piedalījās visos saviesīgajos rautos, prezentācijās un pieņem�anās, nesmādējot arī dziedamos un dejojamos �ovus. Ne vienu reizi vien kundzes miesassargiem bija nācies savu pavēlnieci kā kartupeļu maisu stiept uz melno mersedesu un iekraut tā aizmugurējā sēdeklī. Ancīte bija visur, un viņu arī aicināja visur, jo kur� gan nevēlējās dro�u aizmuguri pie Eirosavienības naudas pīrāgu dalī�anas? Un Ancītes klātbūtne garantēja arī masu mediju uzmanību. Nekāds noslēpums nebija arī fakts, ka Elita ir kāra uz vīrie�iem. Iz�ķīrusies ar vīru zviedru uzņēmēju (mēļoja gan, ka �ķir�anās notikusi tikai uz papīra, lai pārgrupētu biznesu), viņa pēdējā laikā bija atklāti izrādījusi uzmanību Robertam Lauciņam, gan ievieto�jot lielu daudzumu reklāmas viņa izdevumos, gan kopā parā�doties sabiedrībā. Zane reiz puspajokam bija teikusi Annai Eli�zabetei laikam tuvākajā laikā izdevniecībai Magnum bū�ot jauna galva, jo izskatās, ka Elitas Ancītes jaunajā biznesa plānā ietilpst Roberta Lauciņa apgredzeno�ana�

-��� Vai jūs mani dzirdat?! Ancītes spiedzīgā balss pārauga ķērcienā. Viņa brēca uz pārbiedēto Antonu.

-���� Dzirdam, kundze, dzirdam. Te neviens nav kurls. Lab�rīt, piegājis tuvāk pūķveidīgajam sievi�ķim, klusi noteica Bass. Mēs esam pazīstami, atļaujiet atgādināt policijas ģenerālis Kārlis Bass.

Pārvērtība bija acīmredzama. Ancītes izplūdu�ie vaibsti acumirklī sastinga, bet uztūku�ās lūpas centās izmocīt kaut ko smaidam līdzīgu.

-���� Vai-i-i� Basa kungs, labdien! Jūs �eit? Bet vai tad jūs jau sen neesat pensijā? Cik atceros, toreiz, kad tikāmies, jūs teicāt, ka līdz pensijai atliku�i vien da�i mēne�i.

-��� Tā gan, tā gan. Redz, kā tai dzīvē sanāk. Arī toreiz mēs tikāmies dīvainos apstākļos� Tas laikam bija pirms kādiem se�iem vai septiņiem gadiem? Ģenerālis apcerīgi ļāvās atmi�ņām. Ja nemaldos, toreiz Latvijā nāca mode jaukt �ņabi ar klofelīnu tādus kokteilī�us daiļās dāmas nereti piedāvāja turī�giem kungiem� Vai arī es kaut ko jaucu? Ak nē, es vairs nestrā�dāju. Mani vienkār�i palūdza palīgos. Iepazīstieties� Policijas majors Miks Kaķītis. Viņ� turpmāk vadīs �īs lietas izmeklē�anu.

-��� Kādas lietas? Ancītes acīs pavīdēja kaut kas netverami tramīgs. Ar katru ģenerāļa izteikto vārdu Ancītes sejā arvien palieko�āk bija iegūlusi vispirms baiļu, tad �ausmu izteiksme.

-���� Vai tad Roberts nav� pats? Te runāja� Helmūts teica�

-���� Nē, kundze, stingrā balsi ierunājās Kaķītis. Mēs nezinām, ko un kāpēc jums teicis Helmūts, bet mums ir iemesls uzskatīt, ka izdevniecības Magnum direktors uzņē�mējs Roberts Lauciņ� ir nogalināts. Un �ajā brīdī ir sākusies slepkavības izmeklē�ana.

No Ancītes sejas tobrīd atplūda visa krāsa. Viņa kļuva vēl bālāka par miru�o Lauciņu.

-���� Kā nogalināts? Kāpēc�? Viņa gandrīz sāka raustīt valodu. Un ko tas nozīmē man?

Anna Elizabete, izdzirdējusi pēdējo jautājumu, gandrīz balsī iesmējās. Ko tas nozīmē man?

Pats galvenais man. Nedod Dievs publisku skandālu, lai gan no tā tik un tā neizdosies izvairīties par to gādās uzai�cinātie mediji. Gatavojot pasākumu, Anna vienu reizi tomēr sastrīdējās ar Lauciņu. Pretēji viņas ieteikumam, Magnum direktors bija izsūtījis privātus ielūgumus se�iem lielākajiem mediju konkurentiem, sak, lai redz, ka izdevniecībā Magnum viss ir kārtībā!

Arī viņa noslēguma runa (pavisam ne tā, ko viņam bija uzrakstīju�as Anna ar Zani) bija lielības un iedomības pār�pilna. Runādams viņ� bija glu�i vai spīdējis aiz apmierinā�juma, ar saviem �ults un indes pilnajiem tekstiem pamanoties aizskart un ironiski iekost gandrīz ikvienam svētku viesim, uzaicinātos konkurentus ieskaitot. Likās Lauciņ� tī�uprāt mēģina visus izaicināt un sakaitināt.

Tāpēc tagad nu būtu pilnīgi velti apelēt pie �urnālistu kole�ģiālās solidaritātes un preses darbinieku savstarpējās ētikas.

-��� Ko tas nozīmē jums? pārjautāja Kaķītis. Neko īpa�u. Ja vien jums nav mums stāstāms kas sevi�ķs. Vienkār�i izstāstiet man vai inspektoram Graudniekam visu, ko darījāt, kur bijāt un ar ko runājāt vakar vakarā, naktī un �orīt, un varēsiet būt brīva. Ja mums raiti veiksies, iespējams, vēl pagūsiet noķert savu lidma�īnu. Ja vēlaties, varat visu uzrakstīt arī pati ar savu roku.

Iesācējas aktrises centībā Elita Ancīte sarauca pieri, visiem spēkiem izrādot, cik ļoti koncentrējusies un cik cītīgi pūlas atcerēties aizvadītās nakts notikumus.

-��� Es labāk izstāstī�u. Ja drīkst, tad jums. Viņa koķeti novaikstījās pret Kaķīti.

-��� Lieliski. Lūdzu, paiesim maliņā, lai netraucētu pārējiem.

Pārlaidis skatienu pagalmam, ģenerālis Bass novērtēja situāciju. Pie galdiņiem drūmām sejām sēdēja divpadsmit aizvadītās nakts viesi. Da�us viņ� pazina, citus ne. Iespējams, kāds vēl gulēja.

Ģenerālis nopūtās. Piecdesmit piecos milicijā un policijā nodienētajos gados viņam bija izveidojusies dziļa nepatika pret tiem, kuri iedomājās sevi par sabiedrības krējumu. Kārlis Bass, pats no vienkār�ās tautas nācis, savā dzīvē visu bija sasniedzis saviem spēkiem, bez protekcijas un radu bū�a�nām, tāpēc nekādi nespēja saprast, kā gan cilvēks, kur� savā amatā ticis par blatu, pateicoties labiem sakariem vai, vēl sliktāk, mainīgo politisko vēju iepūsts, nekaunas lielīgi izrādīt savu acīmredzamo nekompetenci. Viņ� tiesībsarga amatu bija apguvis soli pa solim no milicijas skolas kursanta sola līdz Valsts Kriminālpolicijas priek�nieka krēslam.

Par Basu stāstīja leģendas. Lai ar kādu auto viņ� savā pro�fesionālajā mū�ā būtu braucis, tā bagā�niekā vienmēr atradās trīs lietas gumijas zābaki, cirvis un pudele ūdens, savukārt kabatā vienmēr bija �ilbino�i tīrs kabatlakatiņ�, nazis, sēr�kociņi un savs pusducis polietilēna maisiņu, kādus izmanto filatēlisti. Bass to dēvēja par profesionālo neieradumu. Viņa vērtīgākā īpa�ība: vecais policists nekad neļāvās ietekmēties vai novirzīt sevi no uzņemtā kursa, un lietā iesaistīto per�sonu maka biezums vai sabiedriskais stāvoklis viņam bija dziļi vienaldzīgs.

Pie tuvākā galdiņa sēdēja Jānis Pērkons, radikāli labējās partijas Mājai un ģimenei līderis, apmēram piecdesmit piecus gadus vecs, stalts vīrs iesirmiem deniņiem.

Bass viņu pazina. Pirms gada, gatavojoties vēlē�anu cīņām, Pērkons bija mēģinājis viņu pierunāt kļūt par MĢ partijas publisko seju. Bija gan glaimojis jūs esat īsts lat�vie�u Megrē! gan viegli uzspiedis jūs necienāt latviskās vērtības? Kārlis Bass savā ierasti zemnieciskajā lēnigumā bija atvēsinājis tuk�vārdīgo politiķi, pajautādams, kāpēc vieni un tie pa�i uzvārdi jau piekto reizi figurē atkal jaunas par�tijas sarakstos un kādus augstumus MĢ partija domā �ādi sasniegt.

Pērkonam toreiz nebija ko atbildēt.

Arī �oreiz viņ� nevarēja atrast īstās atbildes un visu laiku pinās kā vista pakulās.

Vakar visu dienu bijis Saeimas plenārsēdē. Atbraucis ap deviņiem, kad svētki jau ritēju�i pilnā sparā.

Apsveicis jubilāru, kur�, starp citu, bijis viens no viņa labākajiem draugiem. Uzdāvinājis piecdesmitgadīga konjaka pudeli zobena formā ar apzeltītu aizbāzni.

Drusku parunāju�ies par biznesu. Precīzāk? Par investīci�jām, ko Pērkons tuvākajā laikā grasījies ieguldīt izdevniecības Magnum attīstībā.

Pēc tam? Krietni iedzēris, ēdis, baudījis koncertu. Dejojis ar redakcijas meitenēm.

īsi pēc pusnakts devies gulēt. Gulējis viens, un neviens to nevar apliecināt.

Tikko pamodies un uzzinājis par notiku�o. Viss.

Pateicies Pērkonam par lakonisko, konspektīvo stāstī�jumu, Bass iegrima domās. Viņ� juta, ka politiķis kaut ko noklusē, nepasaka līdz galam vai pat sagroza, ta�u pagai�dām informācijas trūkuma dēļ atlika sīkāku iztaujā�anu uz vēlāku laiku.

-���� Vai nu es drīkstu doties prom? izsmējīgi goddevīgā tonī Pērkons uzrunāja ģenerāli.

-��� Protams, Jāni. Man nav ne mazākā iemesla tevi aizkavēt. Pagaidām. Ja viņam uzmina uz var�acīm, Kārlis Bass spēja kļūt indīgs. Uzruna tu Jāni bija nodeva pērnā gada neveiks�mīgajām galvu medībām, kuru sākumā Pērkons centās kļūt par Basa sirdsdraugu, bet beigās pārstāja sveicināt.

Tagad viņ� nevērīgā, uzsvērti lēnā solī, pārmetis pār plecu �aketi, devās sava baltā mersedesa virzienā, kuru, protams, bija novietojis iek�pagalmā, nevis kā visi citi ārējā stāvvietā. Auto motors klusi iedūcās, un, neveltījis nevienam ne vārda, ne skatiena, akmenscietu seju Pērkons aizbrauca.

Ģenerālis vēlreiz pārskatīja pie galdiņiem sēdo�os. Labi, ka Helmūtam bija pieticis prāta piedāvāt kafiju un kaut ko ēdamu. Pulkstenis jau rādīja gandrīz vienpadsmit; cilvēki noteikti bija izsalku�i.

Izskatījās, ka pagasta priek�niece Lācīte un feld�ere Maizīte pametu�as kaujas lauku. Bass ar galvas mājienu pieaicināja praktikantu Graudnieku, kur� turpat netālu sēdēja, kautrīgi piemeties uz krēsla maliņas, it kā viņam nebūtu tiesību te atrasties.

-�� Pagasta lielvara aizbraukusi? viņ� ar smaidu acīs pajautāja.

-Jau pirms laba brī�a! Uzrunātais atplauka platā, zēniskā

smaidā. Uzrakstīja paskaidrojumu, parakstījās, teica ja vēl <

ko vajagot, bū�ot savā kabinetā. Bet feld�erītei kļuva slikti ar sirdi, aizgāja uz savu medpunktu atlaisties. Viņas liecību es jau pierakstīju.

-������������ Labi. Izlasī�u vēlāk. Tagad tev divi uzdevumi. Pirmais: lūdzu, piezvani uz rajona slimnīcu un uzzini, kur palicis eksperts un līķu vāģis. Vai tie�ām divdesmit pieci kilometri jābrauc caur Maskavu? Un otrais: apstaigā visus viesnīcas numurus un pārbaudi, vai tajos vēl nav palicis kāds gulētājs.

Aicini visus �urp. Vai jautājumi ir?

-��� Jautājumu nav! Atļausiet iet?

-����� Ej, ej, dēls, ej! Bass tēvi�ķīgi paplik�ķināja Graudnie�kam pa plecu. Tas aiz lepnuma piesarka un aizjoza kā plēsts. Jauns vēl, bet �akls un saprātīgs, Bass nodomāja. No tāda dienās kaut kas iznāks.

-��� Kur ir mana kafija? Kāpēc �orīt neviens nepasniedz man gultā brokastu kafiju? Kur de�urējo�ais administrators? Un kas te vispār par sapulci? Pāri mui�as iek�pagalmam vēlās griezīgu skaņu viļņi, pieaugot intensitātē un skaļumā.

Ar tādu balsi var griezt stiklu, Anna Elizabete nodomāja. Dro�i vien Blūmu pāris.

Tā arī bija Annai labi pazīstamā advokāta Blūma vecākais dēls Dāvids Blūms, aptuveni �etrdesmit piecus gadus vecs, mazs, apaļīgs resnītis izvelbtām krupja actiņām, gādīgi pūlējās noku�ināt ra�ena auguma, krā�ņu, sarkanmatainu sievi�ķi vēl trīsdesmitgadniecēm piederīgo Elgu Blūmu, kura tas nevienam nebija noslēpums! reiz bijusi Roberta Lauciņa mīļākā, ta�u izrādījusies knauzerīgajam latvie�u uzņēmējam par dārgu, un tas viņu ieskapējis savam bagātajam advokātam, bet pats apprecējis Elgas kluso dvīņumāsu Ilgu. Anna atcerē�jās, ka toreiz par to gari un pla�i izrakstījās Dzeltenās Ziņas.

Elgas vareno torsu apkļāva zeltaini sārts Dolce&Gabbana topiņ� ar milzīgu dekoltē, no kura gandrīz vēlās laukā divas mīkstas, baltas puslodes un masīva zelta ķēde ar dīvainu juvelierizstrādājumu raupji kaltu, nesimetrisku zelta plāk�sni ar tum�i sarkanām rubīna actiņām, atgādinot sīksīkas asins lāsītes. Tādi pa�i bija arī Elgas Blūmas auskari, ko daļēji aizsedza viņas krā�ņās matu cirtas.

-��� Mīļā, nomierinies, tūlīt pajautāsim, kas atgadījies. Tik solīdā viesnīcā kā �ī tamlīdzīga attieksme pret klientiem būtu vienkār�i nolaidība! Noteikti jābūt nopietnam iemeslam.

-���� Lai viņi man atvainojas! �ēl, ka mūsdienās vairs nav sūdzību grāmatu� Pasaki administratoram, ka es vēlos runāt ar viesnīcas īpa�nieku! Tūlīt! kliedzieni pārauga ultraskaņas spiedzienā.

Kā no zemes izaudzis, Blūmu pārim līdzās uzradās Helmūts.

-���� Lūdzu, atvainojiet par �īrita neērtībām! Mums atgadīju�sies liela nelai� Viņ� nepaguva pabeigt.

-���� Kas man par daļu gar jums un jūsu nelaimēm! klie�dza saērcinātā sarkanmate. Izsauciet viesnīcas īpa�nieku!

-���� Kundze, viesnīcai nav īpa�nieka. Tā pieder pa�valdībai. Atļaujiet, es jums paskaidro�u� Labi audzināta sulaiņa izta�pībā Helmūts mēģināja vēlreiz.

-���� Tad sauciet jūsu pagastveci vai veceni kas nu jums te ir, lai varu pateikt, cik viņu padotie slikti strādā! Elga Blūma nerimās. Viņas vīrs, par spīti saviem apjomiem, bija sarāvies neredzams.

Anna Elizabete vairs nespēja ilgāk to paciest. Viņa piegāja pie Blūmu pāra un cēli izslējās. Atļausiet iepazīties Anna Elizabete fon Berga, Me�mui�as īpa�niece.

Pirmo reizi viņa ar nolūku savam uzvārdam pievienoja vācisko fon, uz kuru viņai faktiski nebija nekādu tiesību. Aprēķins izrādījās pareizs. Elgai Blūmai atvērās mute, ta�u skaņa vairs laukā nenāca. Viņas vīrs pateicīgi palūkojās uz Annu, ta�u tūliņ novērsa skatienu sāņus.

-���� Palūg�u jūs uzvesties klusāk un ievērot pieklājību. Iespē�jams, jūs to vēl nezināt, bet pagāju�ajā naktī �eit, viesnīcā, ir gājis bojā cilvēks. Roberts Lauciņ� jūsu draugs un vakar�dienas jubilārs. Tāpēc arī viss viesnīcas personāls ir aizņemts ar citām, daudz svarīgākām lietām nekā klientu apkalpo�ana numuriņos. Ja vēlaties kafiju, lūdzu, tepat uz galdiņiem ir termosi. Apkalpojieties pa�i. Tūlīt pie jums pienāks policijas majors Kaķītis un uzklausīs jūsu liecību.

Anna Elizabete izbaudīja mazu drusciņu ļaunas tīksmes, vērojot, kā pārsmalcinātā Blūma kundze ar saviem mākslī�gajiem, skaisti apgleznotajiem, asinssarkanajiem nadziņiem izmisīgi grabinās gar termosa pogu. Pārlieku garie nagi neļāva viņai to nospiest. Kundzīte bezpalīdzīgi �audīja apkārt skatienu, ta�u neviens un vismazāk jau tikko nolamātais Helmūts nesteidzās viņai palīdzēt.

-���� Atļaujiet man! Kaķītis izņēma tasīti no Elgas dusmīgi trīco�ās rokas un, viegli piespiedis nepakļāvīgo pogu, piepil�dīja to ar smar�īgu, melnu amaretto kafiju. Majors Kaķītis. Ja jums nav iebildumu, lūdzu, iesim pie tā galdiņa.

-��� Es� Man� Dāvid? �ķiet, beidzot Elga bija atcerējusies, ka viņai ir arī vīrs.

-��� Nē, Blūma kundze, mēs parunāsim divatā, tēte ā tēte. Ar Dāvida kungu runās ģenerālis Bass.

Elga Blūma apklusa un kā norāts �unelis sīkiem solī�iem sekoja Kaķītim.

Kārlis Bass pārmija skatu ar Annu Elizabeti un, neuzkrīto�i pieliecis galvu, aicināja viņu tuvāk.

-��� Domāju, ka Dāvida kungam nebūs iebildumu, ja sarunā piedalīsies arī fon Bergas jaunkundze. Kā mui�as īpa�niece, protams. Titulu fon ģenerālis izrunāja ar īpa�u uzsvaru. Anna pasmaidīja.

-����� Kā teiksiet, ģenerāļa kungs, kā teiksiet! Nē, nekādu iebildumu. Es ta�u Bergas jaunkundzi pazīstu. Mans papiņ� joprojām ir viņas jurists, un mēs tie�i �obrīd kārtojam fon Bergu� pārbed�

-���� Blūma kungs, varbūt sāksim?

-��� Vai, protams, protams, atvainojiet. Es esmu tik uztraucies! Tāda nelaime, tāda nelaime! Roberts bija tik labs draugs�

-���� Atvainojiet, kura draugs viņ� īsti bija? Jūsu vai Elgas kundzes? Anna Elizabete it kā garāmejot iejautājās, izpel�noties atzinīgu vecā ģenerāļa acu skatu.

-��� Nu� Hmm� Mūsu abu. Viņ� bija mūsu ģimenes draugs, Blūms pārlieku steidzīgi skaidroja. Tāpēc arī uz savu godadienu ielūdza mūs abus. Mēs tik skaistu un dārgu dāvanu sagādājām latvie�u vecmeistara Rozentāla gleznu. Kas tagad ar to notiks? Roberta bijusī sieva ta�u precējusies ar citu. Lūk, tas ir viņ� Dinārs Loks, Roberta sīvākais konkurents, mediju grupas Lux īpa�nieks. Starp citu, viņ� reiz publiski paziņoja, ka dabū�ot Lauciņu zem zemes.

-���� Pat tā? Bass pacēla vienu uzaci. Kad un kādos ap�stākļos tas notika? Vai atceraties?

-���� Kā nu ne? Tas notika mūsu mājās Teikā. Redziet, Lauciņa pirmā sieva, Dināra Loka tagadējā sieva Ilga, ir manas Elgiņas dvīņumāsa. Tikai blonda. Un vēsa. Kā sudrabs. Elgiņai gan labāk patīk sarkanais tonis. Un zelts. īsts zelts! Bet citādi viņas ir ne�ķiramas tik mīļas, tik skaistas� Tik līdzīgas!

Tik apaļas, tik izlutinātas, Annai gribējās turpināt, ta�u viņa iekoda mēlē.

-���� Kas toreiz īsti notika? manīdams viņas sakustē�anos, iejautājās Bass.

-���� Ja tā labi padomā, nekas. Svinējām Lieldienas. Ēdām olas. Bijām pa�i vien. Tikai mājinieki un mūsu mājas draugs Roberts ar� laikam ta�u ar Elīzu, nu, savu palīdzi. Es lāgā neatceros, viņam jau tās sievietes bie�i mainās� Todien Robertam veicās. Viņ� viens pats sasita gandrīz visas krāso�tās olas, pārējiem atlika vien noplātīt rokas. Tad nu Dinārs puspajokam, pusnopietni izsaucās: Lauciņ, tu atkal skrien man pāri ceļam! Reiz ta�u es tevi pabāzī�u zem zemes! Kā jūs domājat, vai to izdarījis viņ�?

Mazais apalītis pavērsa pret ģenerāli naivi cerīgu bērna sejiņu, kurā spulgoja brūnas suņa a�teles. Bija skaidri redzams, ka Roberts ari viņam savulaik pārskrējis pār ceļu, tikai labu attiecību vārdā Dāvids Blūms pāridarījumu norijis un pietau�pījis vēlākam laikam. Gan jau viņam būs ko teikt. Vēlāk.

-��� Nu, ko teiksi, Anniņ? Bass klusi ievaicājās, kad Dāvids Blūms, tramīgi apkārt skatīdamies, bija steig�us aiztipinājis uz tā galdiņa pusi, pie kura majors Kaķītis runājās ar viņa sievu.

-���� Manuprāt, ikviens no viņiem kaut ko nepasaka līdz galam.

-�� Tā gan, tā gan. Ari tu to pamanīji. Būs ar �iem smalkajiem kungiem jāparunā vēlreiz. Vēlāk. Lai viņi tagad mierīgi brauc mājās, domājot, ka izpildīju�i savu pilsoņa pienākumu.

-��� Kā jūs tik mierīgi varat viņus palaist? Un ja nu starp aizbrauku�ajiem ir ari vainīgais?

-��� Ja vainīgais ir, tad viņ� tāds būs ari rit, parit un aizpa�rīt. Par to nav jāuztraucas. Notikuma vietu mēs esam redzē�ju�i. Nupat turp aizsteidzās Kaķītis aizveda ekspertus. Bei�dzot ta�u atbrauku�i! Ne Ziemassvētki nepienāca� viņ� tēloti pabubināja. Interesanti, kā Mikam gājis ar ērcīgajām dāmām? Ka tik nav nograuzts bez sāls. Lai gan viņ� mums rūdīts puisis, ne ar tādām vien ticis galā.

Anna Elizabete saspicēja ausis. Ko nozīmēja ne ar tādām vien? Būtu interesanti uzzināt. Vēlāk.

-�� Vai vīrietis pie ceturtā galdiņa� Nu tas, kuram mugurā tum�i sarkans krekls, nav Blūma pieminētais mediju mag�nāts Dinārs Loks? ģenerālis vaicāja Annai. Viņa paskatījās pār plecu un piekrīto�i pamāja. Un pat ar visu sievas kundzi! Iesim parunāties ar Loku pāri! Lūdzu, iepazīstini mani!

Pie ceturtā galdiņa, kas bija novietots zem ziedo�a jasmīna, klusējot sēdēja �etri cilvēki Dinārs Loks, mediju koncerna Lux prezidents, �etrdesmit trīs gadus vecs sportiska tipa skaistulis, viņa sieva Ilga, jau sastaptās Elgas Blūmas dvīņu�māsa, un vēl kāds pāris.

Ģenerālis pieklājīgi padeva labdienu, un Anna iepazīstināja viņu ar klāteso�ajiem. �eit vēl bija Loka preses sekretārs Tālis Kociņ� pajauns, izstīdzējis, briļļains zēniņ�, tipisks ierēdņa paraugeksemplārs un viņa pavadone Inese garkājaina, lielkrūtaina blondīne īsos bruncī�os, kādu pilnas Rīgas ielas. Ineses sejas vaibsti Annai kādu atgādināja. Kādu ļoti, ļoti pazīstamu.

Interesanti, kāpēc Loks, ierazdamies pie sava sīvākā konku�renta uz balli, ņēmis līdzi savu piāristu un viņa daiļavu? Neviens normāls, sevi un citus cieno�s biznesmenis tā nedarītu, Anna nodomāja.

It kā nolasījis viņas domas, Loks ierunājās: Tāļa sieva Inese ir Roberta� asistentes Elīzas māsa. Viņi ieradu�ies palīdzēt. Mēs te satikāmies pavisam nejau�i. Re, cik tā pasaule maza!

Pārsteigums Loka balsī skanēja uzspēlēti un neīsti, un fal�umu vēl vairāk pastiprināja kreisā plakstiņa raustī�anās. Tiks, Anna nodomāja. Parasti tas aktivizējas noguruma vai lielas spriedzes brī�os.

-��� Loka kungs, vai jūs varētu pastāstīt, ko darījāt, ar ko tikāties, runājāt un kur bijāt vakar vakarā, naktī un �orīt no rīta? Protams, arī jūsu kundze? Bass bija pati pieklājība.

-��� Katrā ziņā. Bet sakiet, kas īsti noticis! No garāmejo�ā bariņa dzirdēju aprautas frāzes inde, nogalināts, ekspertīze� Varbūt jūs varētu pateikt ko vairāk? Mēs ar Robertu nebijām draugi, lai gan kādu laiku kopā studējām, neilgi strādājām vienā darbavietā; arī tagad darbojāmies vienā jomā, bie�i tikāmies. Kaut kā tā�

Stāsti vien, nosmīnēja Anna, tev ir vajadzīga informācija, kuru tavi mediji pirmie varētu palaist ēterā un nodrukāt! Skaļi viņa neko neteica.

-���� Hmm� Neredzu iemeslu to noklusēt, ģenerālis pēc neilga pārdomu mirkļa ierunājās. �obrīd publiskojamā informācija varētu būt tāda: Uzņēmējs, izdevniecības Magnum īpa�nieks Roberts Lauciņ� �orīt agri atrasts miris mīklainā nāvē viesnīcas istabā, kur pavadījis nakti pēc savas firmas desmit gadu jubilejas un savas �etrdesmitās dzim�anas dienas svinībām. Notiek izmeklē�ana. Vai tas jūs apmierina?

-��� Ārprāts� izdvesa Loka sieva Ilga. Vēl vakar mēs ar Rob�iku� Robertu uz �īs pa�as dejas grīdas dejojām valsi, un nu� Kā tas varēja notikt? Sirds? Bet viņ� ta�u vēl� jauns! Viņa asarainām acīm paraudzījās Annā un sāka rūgti raudāt.

Loks apmulsumā nezināja, ko iesākt. Kā mierināt pa�a sievu, kura raud par sava pirmā vīra nāvi?

Beidzot pirmais cilvēks, kuram Roberta Lauciņa nāve patie�ām kaut ko nozīmē, nodomāja Anna Elizabete, un viņai iesmeldzās sirds. Līdz �im visi, kurus viņi bija paspēju�i aptaujāt, likās pilnībā centrēju�ies tikai un vienīgi uz sevi: Ko man tagad darīt, kā tas ietekmēs mani, manus reitingus un reputāciju? Bet te, lūk, pilnīgi cita aina: kā tas varēja notikt?

-�� Varbūt būs labāk, ja mēs �o sarunu atliksim uz citu dienu, gādīgi ierunājās ģenerālis Bass.

-��� Nē, nē! Ilga Loka caur asarām iesaucās. Es� Es tūliņ saņem�os. Pāris rei�u ie�ņukstējusies, viņa turpat no galda paņemtajā salvetē nosusināja acis un bez liekām ceremoni�jām no�ņauca degunu, tad apņēmīgi ievilka elpu un stingri noteica: Jautājiet!

-��� Esat pārliecināta, ka jums nevajag ko nomierino�u? Anna gādīgi iejautājās.

Nez kāpēc viņa pret Ilgu Loku sajuta trauslas simpātijas un līdzjūtību. Varbūt tāpēc, ka tādas bēdas notēlot nevarētu pat godalgota aktrise, varbūt tāpēc, ka Ilga no savas dvīņumāsas at�ķīrās kā diena no nakts. Cik kliedzo�i spilgta, skaļa un vulgāra bija Elga, tik klusināti eleganta, mierīga un klasiski skaista Ilga. Jā, sejas vaibsti un krā�ņie augumi abām bija vienādi, ta�u tā bija vienīgā līdzība.

Anna neuzkrīto�i nopētīja Ilgu. Jā, arī viņai bija kuplas krū�tis, ta�u viņa tās mācēja pasniegt kaut kā� maigi un skaisti, nevis kā Elga, kuras Dolce&Gabbana spīdīgo topu viņas silikona biste burtiski rāva pu�u pa vīlēm. Ilgas seja staroja tādā kā iek�ējā gaismā.

Vai tikai viņa�? Ak vai, ja viņa ir stāvoklī, tad �ādas bēdas varētu mazulim nopietni kaitēt�

Acumirklīgs skatiens uz jaunās sievietes apaviem pastip�rināja aizdomas tiem nebija papē�u.

-��� Ilga, es jums atnesī�u kumelī�u tēju� Anna Elizabete pielēca kājās un aizsteidzās, ta�u pēc brī�a apmulsusi atgrie�zās. Kroga virtuvē kumelī�u tējas nebija, bet feld�ere bija pazudusi.

Ģenerālis, ne vārda nebilzdams, bija vērojis �o mēmo intermēdiju, ta�u, būdams dzīvesgudrs lapsa, ne ar acs kaktiņu, ne pu�plēstu vārdu neizrādīja, ka sapratis Annas Elizabetes domu gājienu. Viņ� uzsāka nesteidzīgu sarunu:

-��� Vai jūs varētu atsaukt atmiņā vakarvakara notikumus? Piemēram, to, cikos jūs ieradāties?

-���� Mēs? Din, cik bija? Astoņi? Pusdeviņi? Ma�īnas televi�zorā tikko sāka rādīt Panorāmu. Jā, tie�i tobrīd skanēja ziņu ievadmūzika un si�etu pieteikumi. Vēl nodomāju: rau, atkal strīdas par digitālo televīziju; kad tas reiz beigsies� Tāpat jau skaidrs.

-������������ Mīļā, neaizraujies, lūdzu! Dinārs viegli pasmaidīja.

-�� Redziet, Ilga ir bijusi �urnāliste, un tas, kā zināms, nepāriet� Anna Elizabete glu�i neviļus pasmaidīja. Tā bija balta patiesība.

-��� Tātad mēs ieradāmies ap pusdeviņiem. Apsveicinājāmies ar gaviļnieku, pasniedzām ziedus un dāvanu. Piegājām pie bāra. Vakar bija vienkār�i izcili kokteiļi! Paņēmām sev pa atspirdzino�am dzērienam un lēni apstaigājām iek�pagalmu. Anna, jums pienākas komplimenti par izcili smalki izveidoto brīvdabas gleznu galeriju! Rieto�ās saules staros ainavas izskatījās īpa�i skaistas!

-��� Paldies! uzrunātā mulsi pateicās.

Vai �ādi Loks mēģina novērst uzmanību?

-��� Pēc tam apsēdāmies pie �ī pa�a galdiņa. Viesu apkalpo�tāji mums atnesa da�ādas uzkodas, un mēs baudījām lielisko trio koncertu. Manai sievai ļoti patika. Vēlāk? Vēlāk nedaudz padejojām, tad Ilga jutās nogurusi� Viņai sāka sāpēt galva, un mēs devāmies uz savu numuriņu otrajā stāvā, kur pava�dījām visu nakti. Abi kopā. Pēdējo frāzi viņ� pateica ar zināmu izaicinājumu.

-��� Vai kāds no jums vakar vēl runāja ar Lauciņu? Bass turpināja sarunu.

-��� Es ne! Kategoriski noskaldīja Dinārs Loks. Mums tā īsti nebūtu par ko runāt. Ilga gan�

-Jā, mēs ar Robi� Robertu drusciņ parunājāmies dejojot. Viņ� mani uzlūdza, un Dins neiebilda. Nodejojām trīs dejas. Roberts likās tāds kā uzvilkts, kā satraukts. It kā kaut ko gaidītu�

Varbūt gatavojās savai noslēguma runai un jau iepriek� to izbaudīja?

-��� Kaut ko vai kādu? uzmanīgi pārvaicāja ģenerālis.

-��� N-nu� es teiktu laikam tomēr kaut ko. Man likās, ka viņ� nepārtraukti risina iek�ēju dialogu.

-��� Ilga, Dinār, vai jūs dzirdējāt Roberta noslēguma runu? pajautāja Anna.

-��� Nē, mēs jau bijām savā numurā, abi uzrunātie kā vienā balsī atbildēja. Dinārs turpināja: Tālis gan to bija noklausī�jies un �orīt da�os vārdos atstāstīja. �ķiet, Lauciņam pusnaktī kaut kas sagājis uz īso. Ja viņ� pateica kaut pusi no tā, ko man atstāstīja Tālis, ar to pilnībā pietiktu, lai viņ� iegūtu ienaidnie�kus uz mū�u un neatgriezeniski sagrautu savu karjeru. Varētu domāt, ka viņ� to darījis tī�ām� Vai arī kādam nav paticis tas, ko Roberts Lauciņ� par viņu vai viņam pateicis.

Loka spriedumi bija loģiski un precīzi. Runājot viņa skarbi vīri�ķīgajā sejā nepakustējās ne vaibsts.

-��� Ilga, vai dejas laikā Roberts jums nepateica ko savādu, kam tagad varētu būt kāda nozīme? Likās, it kā Annai kaut kas būtu ie�āvies prātā, tikai vēl īsti nav skaidrs, kas, un viņa mēģina taustīties. Ilga domāja.

-�� Ziniet, bija gan kas� tāds. Dejojot pēdējo, tre�o deju, viņ� cie�i mani satvēra, paraudzījās acīs un pēk�ņi atvainojās par tiem pieciem gadiem, kurus nodzīvojām kopā.

Es tikai tagad sapratu, ka esmu tevi mocījis. Piedod man. Vari mani apsveikt esmu nolēmis sākt dzīvi no jauna. Drīz vien tu� jūs visi redzēsiet.

Tobrīd man nebija ne jausmas, ko viņ� ar �iem vārdiem gri�bēja pateikt. Arī tagad nav. Vēl nodomāju vēlāk pajautā�u, lai paskaidro. Nu vairs nekā� Viņa atkal rūgti ieraudājās.

-���� Nu gan �ai dienai pietiks, stingri noteica Loks. Ja jums vēl ir kaut kas vaicājams manai sievai, lūdzu, atbrauciet pie mums uz Mārupi. Adresi es pateik�u. Katrā ziņā ne es, ne Ilga Robertu galēju�i neesam un ceru, ka policija, tas ir, jūs, ļausiet mums doties mājup. Viņas stāvoklī�

-�� Din, ar mani viss ir kārtībā! Ilga strauji pārtrauca vīru.

-��� Ta�u es patie�ām labprāt dotos mājās.

-���� Protams, protams, brauciet, tikai adresi un telefona numuru gan atstājiet! Bass laipni atvadījās.

Anna Elizabete nolēma pavadīt Lokus līdz viņu ma�īnai.

-�� Ilga, vai jums pirms ceļa nevajadzētu atgulties? viņa klusu pajautāja, gandrīz ie�ukstēja jaunās sievietes ausī.

Ilga satrūkusies paraudzījās Annā apaļām acīm: Kā jūs�?

-�� Kurpes, vīrs, starojums un jūsu smaids, Anna Elizabete atteica.

Ilga saprata. Bet jūs ta�u�?

-��� Nē. Neteik�u. Kāpēc gan kādam tas būtu jāzina? Viņa pasmaidīja.

-���� Paldies. Atbrauciet kādu dienu pie manis ciemos. Jūs man patīkat! Ilga spontāni pieliecās un viegli noskūpstīja Annu uz vaiga, tad iekāpa ma�īnā un mīļi uzsmaidīja vīram:

-��� Braucam, Din!

Kad Anna Elizabete atgriezās iek�pagalmā pie galdiņa, tur drūzmējās gandrīz visi eksperti. Cits caur citu viņi stāstīja par saviem ieguvumiem. Telpā atrasti �etru personu pirkstu nospiedumi; uz paklāja tie�ām bijusi putna mēslu piciņa; kafi�jas lāsītēs konstatēta indes klātbūtne (precīzu cianīda savie�nojuma nosaukumu atsūtīs pēc laboratoriskās ekspertīzes). Bet galvenais Roberts Lauciņ� ir miris pirms vairāk nekā divpadsmit stundām. Tas nozīmē, ka viņ� nogalināts īsi pēc pusnakts neilgi pēc savas runas.

Indīgā runa bija pārvērtusies indīgā kafijā.

Annai pārskrēja drebuļi. Viņa minūti pa minūtei atcerējās iepriek�ējās dienas, vakara un nakts notikumus. Pēcpusdiena pagāja kā vāveres ritenī. Viņi pu�ķoja, dekorēja, mēģināja uzrunas, dziesmas un dejas. Kaut kas sanāca labi, kaut kas ne visai. Anna nervozēja kā alla�, kad lietas īsti nenotika, kā paredzēts. Galu galā ap septiņiem, kad sāka braukt pirmie viesi, viss bija paveikts uz Ūsiņu, bet pa�i svētku vadītāji Anna Elizabete Berga un aktieris Ģirts Melderis viduslaiku tērpos sagaidīja viesus pie galvenajiem vārtiem. Pāri pagal�mam skanēja klusināta klasiskā mūzika, pie�ķirot notieko�a�jam nereālu gaisotni un pārceļot klāteso�os it kā viduslaikos.

Vēlāk, sākoties priek�nesumiem, iek�ējā spriedze atlai�dās. Kokteiļu meistars patie�ām bija uzdevumu augstumos. Tādus dzērienus Anna neatcerējās baudījusi pat pieņem�anā pie Valsts prezidentes. Koncerts bija brīni�ķīgs. Repertuārs no senatnes līdz mūsdienām. Virtuozā instrumentālistu trio Ariels sniegumā pat agrāk dzirdētas un labi zināmas melodijas ieguva jaunu skanējumu.

Viss gan vakariņas, gan pārējo uzaicināto mākslinieku priek�nesumi ritēja raiti līdz pusnakts salūtam un tortes pasnieg�anai, pēc kuras Roberts Lauciņ� teica savu nelaimīgo, �ultaino runu, kas samulsināja visus gan prominences, gan draugus, gan izdevniecības darbiniekus. Arī Annai Elizabetei, kura tobrīd stāvēja cie�i līdzās Zanei, izlikās, ka Magnum �efs dara visu iespējamo, lai sanīstos ar ikvienu uz �īs pasaules un, prasti runājot, uzprasītos pa purnu. Pēc runas, kuru labāk audzi�nātie viesi centās nekavējoties aizmirst, ignorēt un padarīt par nebiju�u, bet tie�ākie atļāvās pa kādai ironiskai replikai, piemē�ram, tas nu gan bija smieklīgi!, lielākā daļa viesu aizbrauca mājās.

Nak�ņot palika visi izdevniecības darbinieki (viņiem bija apsolīta nakts pilī ar dejām lāpu gaismā), vairākas pāri mēram iereibu�as prominences, da�i Roberta Lauciņa tuvākie draugi un Annas aģentūras darbinieki Ģirts un Kārlis. Iek�pagalmā lāpu gaismā turpinājās dejas un iedzer�ana.

Tad kāds no viesiem tum�i sarkanā kreklā (viņu Anna nepa�zina) paaicināja Robertu sāņus uz privātu sarunu, pēc kuras viņ� atgriezās galīgi drūmā ģīmī un paziņoja, ka esot uz brīdi jāaizbrauc. Elīza, Roberta labā roka, bija uztraukusies, jo �efs izskatījās pamatīgi piedzēries. Pēdīgi trijatā, Zanei un Annai palīdzot, viņām izdevās pierunāt Robertu doties uz viņam paredzēto viesnīcas numuriņu atpūsties. Tobrīd viņ� bija dzī�vāks par dzīvu. Anna atcerējās, ka viņ� bija smagi iesēdies atpūtas krēslā un pasūtījis kafiju. Nokāpusi pagalmā, Anna pateica Helmūtam Lauciņa vēlē�anos.

Ari pārējie līksmotāji pamazām norima un izklīda pa numuriņiem. Anna bija vēlējusies braukt mājās uz Pū�u salu, ta�u Zanei izdevās viņu pierunāt, un abas iekārtojās vienā no brīvajiem numuriņiem. Pēc garās, grūtās dienas viņas pārgurumā aizmiga cie�ā bezsapņu miegā. Bet �is rīts nepavisam nebija iesācies labi Roberts miris, viņa ma�īna pazudusi. Un sekretāre Elīza arī.

-���� Nu, dāmas, ko darīsim? Pamājis ardievas aizejo�a�jai ekspertu komandai un izdvesis tādu nopūtu, ko varētu apskaust pat senlaiku labības kuļamais dampis, atvaļinātais ģenerālis Kārlis Bass smagi apsēdās un atspieda plato muguru pret dārza krēsla atzveltnes smalkajiem kokgriezumiem. Krēsls �ēlabaini iekrak�ķējās. Anna un Zane ba�īgi saskatījās.

-��� Paga, paga, vēl jau gar zemi nekritī�u, pamanījis viņu ba�īgos smaidus. Bass pajokoja Savs simtiņ� man būs, bet kas tad tas par latvieti, kuram gaisma spīd cauri? Latvietis sākas no simts�

Visi sāka smieties. Saspringtā gaisotne nedaudz atslāba. It kā to vien gaidījis, Bass vērsās pie Kaķī�a ar jautājumu: Mik, <

kā tev gāja ar abām dusmīgajām fūrijām?

Kaķītis nesteidzīgi apsēdās uz dārza krēsla, iepriek� gan prātīgi to novērtējis. Arī viņ� nebija no mazākajiem un traus�lākajiem vīriem. Atcerējusies ģenerāļa vārdus, Anna Elizabete pie sevis nosmaidīja lai nu kur�, bet Kaķītis noteikti ietilpa īsto latvie�u kategorijā.

-��� Mhm� apkopodams domas, viņ� nokrek�ķinājās.

Zane gādīgi pasniedza apelsīnu sulas glāzi. Majors to auto�mātiski paņēma, vienā garā malkā iztuk�oja un tikai tad atta�pās pateikt paldies.

-��� Nu tātad. Elita Ancite. Cerams, ka ar �o sievi�ķi man bija tā laime runāt pirmo un pēdējo reizi mū�ā. Vienubrīd jau likās, ka apēdīs ar skatienu vien. Tikko bijām pagāju�i attālāk, viņa sāka neslēpti flirtēt un pat atklāja noslēpumu, ka īstenībā viņu �ovakar Briselē neviens negaidot, jo ar vīru esot jau pusgadu kā �ķīrusies. Tā teikusi vienkār�i tādēļ, ka tas lauku policists pārāk cie�i un nepiedienīgi uz mani lūkojās, vajadzētu to pateikt viņa priek�niecībai! (Labi, ka Graudnieka �obrīd nav klāt! nodomāja Anna.) Tomēr uz Briseli viņa brauk�ot gan, bet jaunnedēļ. Esot cerējusi, ka Roberts viņu pavadī�ot. Iespējams, tur, projām no visiem darbiem, viņi beidzot būtu vienoju�ies par saderinā�a�nās izziņo�anu. Es viņu visu laiku mudināju, bet viņ� tā kā kaut�rējās� Teica, ka vēl neesot gatavs, neesot vēl nopelnījis miljonu. Bet kam man viņa miljons, ja pa�ai gandrīz �etri savējie!

Ģenerālis nepatikā noskurinājās. Tas nozīmē, ka faktiski viņa Lauciņu gribēja nopirkt un medijos izbazūnētā lielā mīla, iespējams, nemaz tik liela nav bijusi. Vai varbūt �ai savienībai bija cits iemesls?

Zane sakustējās un ievilka elpu, it kā gribētu ko teikt, bet tad aprāvās.

-�� Vai jūs kaut ko gribējāt piebilst? Kaķītis zibenīgi pagrie�zās pret Magnum galveno redaktori.

Viņa pietvīka. Nu� Es negribētu izplatīt baumas, bet Lauciņam bija romāns ar mūsu izdevniecības sekretāri Elīzu, to pa�u, kura tagad ir pazudusi. Viņi to, saprotams, neafī�ēja, ta�u redakcijā tas nevienam nebija noslēpums. Es gan precīzi nezinu, ta�u, iespējams, Roberts maksāja par Elīzas dzīvokli un auto līzingu. Mūsu grāmatvede Ninele reiz garāmejot izmeta, ka tādu dzīves stilu ar savu sekretāres aldziņu vien Elīza nevarētu atļauties. Toreiz viņa zīmīgi paskatījās uz �efa tuk�o galdu. Un vēl viņa noteica, ka tie�i Elīzas dēļ Roberts iz�ķīries no savas pirmās sievas. Ak vai, viņa nopūtās,

-��� tagad nu ari es esmu piepulcējusies kla�tantēm!

-��� Rimsties, Zane, tā nav! Anna viņu apsauca. Es tevi pazīstu gadiem un zinu, ka tu neesi nekāda pļāputa�a. Tas, ko tu pastāstīji, bija ļoti svarīgi.

Anna iepriek�ējā vakarā bija pamanījusi, cik uzkrīto�i Ellza seko Lauciņam. Sevi�ķi brīdi, kad viņ� bija dejojis ar savu pirmo sievu. Viņa bija ievērojusi arī viegli izsmējīgo skatienu, kādu Roberts Lauciņ� pāri savas biju�ās sievas plecam bija veltījis malā sēdo�ajai Elīzai.

Tobrīd viņa to nesaprata. Tagad� Varbūt �ādi viņ� centās Elīzai ko pateikt?

-��� Ko vēl pastāstīja Elita Ancīte? Kārlis Bass uztvēra aiz�slīdēju�o sarunas pavedienu.

-����� Divas stundas pirms izbrauk�anas no mājas viņas e-pastā iekritusi no nezināmas adreses sūtīta īsa vēstulīte bez paraksta. Tikai da�i vārdi: nedari tā, būs nepatik�anas.

-���� Viņa, protams, �o vēstuli izdzēsa, domādama, ka tas ir spams, vai ne? ironiski ievaicājās Anna.

-��� Jā, viņa to esot izdzēsusi. Aiz ieraduma. Tā viņa darot ar visu nevajadzīgo informāciju. Ja vien tāda vēstule vispār bijusi. Man gan ir pamatotas aizdomas, vai tikai �ādā veidā Ancītes kundze necentās novilcināt laiku un noturēt interesi. Jo nekā vairāk stāstāma viņai nebija. Vakar vakarā tāpat kā visi citi atbraukusi, iedzērusi, ēdusi, dejojusi, aizgājusi gulēt. Viņas istaba atradās pretējā viesnīcas spārnā, otrajā stāvā; no turie�nes līdz Roberta numuram tik vienkār�i nemaz aiziet nevar. Pa vienām kāpnēm jānokāpj, pa otrām jāuzkāpj. Diez vai viņa bija tā, kas noindēja Lauciņu. lādam cilvēkam bija vajadzīgs skaidrs prāts un precīzas kustības, bet Elita Ancīte, cik nopratu no viņas pa�as stāstītā, vakarnakt gulēt devusies tādā rei�buma pakāpē, ka istabā griestu lampa virpuļoja kā propelleris.

-��� Tā varēja būt gan. Viņa pat nesagaidīja Roberta runu. Bija galīgi noreibusi; abiem miesassargiem nācās atbalstot kundzi vest uz istabiņu, bet viņa visu ceļu skaļi dziedāja Kad man vairs nebūs se�padsmit� Tā Annai bija viena no smieklīgākajām pagāju�ās nakts atmiņām.

-��� Skaidrs. Labi. Un ko teica advokāta Blūma laulātā drau�dzene? Painteresējās Anna Elizabete. Nemanot Anna bija iesaistījusies izmeklētāju komandā, un viņi to uztvēra kā sev līdzvērtīgu.

-��� N-nu� Blūma kundze visādi izrādīja savu sa�utumu par situāciju kopumā gan par viesnīcas darbinieku neatbilsto�o rīcību, gan par Annas aizrādījumu, gan par� nelaiķa ļau�anos tikt nogalētam tie�i nākamajā rītā pēc tik jaukas ballītes. Izskatījās, ka Kaķītim nebūt nav sve�a dzēlīga ironija. Un tikai tad, kad biju spiests atgādināt, ka �ī tomēr ir slepkavības izmeklē�ana un būtu labāk, ja viņa savas emocijas pievaldītu, Blūma kundze pieklusināja decibelus. Tiesa gan, atbildes uz katru jautājumu nācās izvilkt gandrīz ar knīpstangām, jo pir�mie vārdi arvien bija mans vīrs un vīratēvs ir slaveni advokāti, nedomājiet, es likumus zinu! Beigu beigās man apnika un es tie�ā tekstā pateicu ja viņa labāk vēlētos sniegt liecību manā kabinetā vīra, vīratēva vai pat abu divu klātbūtnē, tad laipni lūdzu! Ta�u, ja viņa atteiksies sadarboties, man būs zināms pamats domāt, ka pati Blūma kundze tā vai citādi iesaistīta notiku�ajā vai pat atbildīga par to. Tad nu gan viņa satrūkās. Likās pat sarkanie mati nobālēja. Majors Kaķītis �ajā brīdī nez kāpēc ļoti atgādināja tīģeri.

-��� Un? Zane mudināja.

-���� Un� Turpmākajā sarunā atklājās nepievilcīgas smalkās sabiedrības aizkulises. Jūs jau dro�i vien zināt, ka Elgas māsa Ilga ir Roberta Lauciņa pirmā �ķirtā sieva. Bet vai jūs arī zināt, ka nevis Lauciņa sekretāre Elīza, bet gan Ilgas pa�as dvīņumāsa Elga sagrāva viņu laulību? Man gandrīz dū�a apskrējās, izdzirdot, cik tēloti viņa vaimanāja: ja reiz viņam bija jāmirst, ja reiz viņ� nevarēja būt mans, tad labi, ka netika ari tai bālajai plekstei!

Ar bālo pleksti viņa domāja pa�as miesīgo māsu Ilgu. Kad painteresējos par �ādas nepatikas iemeslu, Elga Blūma neslēp�joties atzinās, ka ilgi un nopietni cerējusi uz Robertu, jo, redz, sākumā viņ� �o aplidojis, bet pēc tam pārsviedies uz māsu un pa�u iepazīstinājis ar savu draugu un biznesa part�neri Dāvidu Blūmu. Dāvidam naudas ir krietni vairāk, nekā jebkad bijis vai varētu būt Robertam, ta�u� Un kundzīte ļoti izteiksmīgi, ar �estiem norādīja, ka viņas laulātais draugs ir� hmm� maziņ�, resns, neizskatīgs un ne pārāk labs intīmajās attiecībās.

-�� M-jā� Kārlis Bass novilka. Viņam kā vecākās paaudzes pārstāvim �ādas vaļības nepatika. Kā tad īsti sanāk? Roberts Lauciņ� sāka lakstoties ap Elgu, apprecēja Ilgu, ta�u turpināja mīlināties arī ar Ilgas māsu? Varbūt Roberts Elgai bija devis kādas cerības uz iespējamu kopdzīvi?

-��� �ķiet, uz to pusi bija gan. Elga vispār ienīst savu māsu un pat nepūlas savu naidu slēpt. Par to, ka viņa ir glītāka, slaidāka, elegantāka. Par to, ka apprecējusies ar mediju mag�nātu un izskatīgāku vīrieti par Lauciņu. Cik nojautu no nicīgās piezīmes Tā bālā plekste tādu vīrieti kā Roberts nemaz nespēja novērtēt un saprast! -, tie�i Ilga iesniegusi laulības �ķir�anu, jo viņai apniku�i vīra mū�īgie sānsoļi. Roberts ilgi pretojies, jo sapratis, ka tādā gadījumā vairs nebūs neviena pieklājīga iemesla, lai parādītos Blūmu namā. Dosies apciemot savu biju�o sievasmāsu un eso�o mīļāko, bet tur priek�ā likumīgais vīrs� Dāvids Blūms savu kareivīgo sievu dievina, nopū� no viņas ceļa ik puteklīti, novāc ik mazāko traucēkli. Tajā pa�ā laikā viņ� nelolo nekādas ilūzijas par Elgas neganto raksturu un visai bie�i viņu ir pestījis laukā no kļūmīgām situācijām.

-� Vai to visu tev pastāstīja pati Elga? Bass neticīgi nogro�zīja galvu.

-Jā. Turklāt bez jebkādas sark�anas un kautrē�anās. Viņai �ķiet, ka �ādi izpau�as viņas vara pār apkārtējiem vīrie�iem. Es nekādi nespēju saprast, kā dvīņumāsas var būt tik at�ķirīgas.

At�ķirīgas? Anna Elizabete nespēja aizmirst Dāvida Blūma jūsmo�anu par abām māsām: viņas abas ir ne�ķiramas un tik mīlas, tik skaistas� Tik līdzīgas! Kāpēc viņ� tā teica? Vai tie�ām nezināja, kādas ir viņa sievas jūtas pret māsu? Vai tie�ām nezināja par savas sievas pagātni un� tagadni? Vai arī zināja, ta�u atzina par labāku izlikties nezinām. Bet tad jau� Dāvids Blūms apzināti melojis un kaut ko slēpj!

-��� Iespējams, mums vajadzētu vēlreiz aprunāties ar Dāvida kungu, viņa nodomāja un bija izbrīnīta, kāpēc vecais ģene�rālis piekrīto�i pamāj ar galvu. Viņa bija domājusi skaļi.

-��� Vai Blūma kundze atklāja, ko darījusi un ar ko runājusi vakar vakarā, naktī un �orīt no rīta?

-���� Kā nu ne. Pēc ilgas tirpinā�anas negribīgi atzinās, ka visu vakaru centusies notvert mirkli, lai pabūtu divatā ar Robertu, ta�u visi un to viņa īpa�i uzsvēra! traucēju�i, it kā būtu sarunāju�i.

Vispirms Robertu notvērusi un ilgi nav laidusi vaļā nekau�nīgā mui�as īpa�niece (viņa domāja Annu Elizabeti). Grūdusi zem deguna mikrofonu un uzspiedusi teikt runu, bet Robertiņam ta�u nekad nav paticis publiski uzstāties. Pēc tam Lauciņu nogrābusi blondā bestija Ancīte, aizvilkusi dejot, lai gan pati no dejo�anas nejēdzot ne tik, cik cūka no baleta; izskatījusies pēc pīles uz ledus. Beidzot, kad Elga jau gājusi lūgt Robertu uz balto valsi, viņ� pēc ilgas stīvē�anās izvilcis pla�a vidū bālo pleksti Ilgu viņas māsu. Galu galā Elgai nav izdevies ar svaini pārmīt ne vārdiņa, vien tik, cik balles sākumā, pasniedzot ziedus un dāvanu, kad blakus stāvējis Dāvids un saruna bijusi pilnīgi neitrāla un oficiāla.

-��� Bēdu ieleja! Es tūliņ apraudā�os� -nomurmināja Zane, un Anna iesmējās. Draudzenes netīksme pret bagātām, izlutinātām un kaprīzām biznesmeņu sievām viņai bija labi zināma. Viņas abas savu maizes kumosu pelnīja, strādā�jot vairākus darbus un tā arī netiekot gudras, kā un kāpēc vieniem, neko nedarot, ir un rodas arvien vairāk, savukārt citiem nav un tas pats sūri, grūti pelnītais mazumiņ� izkūst kā sniegs uz saulē sakarsu�a Vecrīgas bruģa.

-��� Klausieties! Ko mēs darīsim ar pārējiem jūsu izdevniecī�bas darbiniekiem? Izrunāsimies ar katru tagad vai laidīsim vaļā un ļausim braukt mājās, bet vēlāk sauksim uz pārvaldi? Rau, cik viņi nervozi trīņājas! Kaķītis iejautājās, vērsdamies reizē pie Zanes un ģenerāļa.

-��� Tagad, viņi abi reizē atbildēja.

-���� Labi. Zane, vai jūs būtu tik laipna un viņus pa vienam uzaicinātu �urp?

Paskat tik, kas mums par komandu! nodomāja Anna Eliza�bete. Tāda mobilā izmeklē�anas grupa, ka turies! Drīz varēsim aģentūrai pievienot papildu nozari Annas Elizabetes Bergas svētku, reklāmas un privātdetektīvu aģentūra! Viņai ne prātā neienāca, cik pravietiska izrādīsies �ī doma.

Rīta notikumu karstumā Anna pavisam bija aizmirsusi par Ģirtu un Kārli. Novadījis krā�ņo pasākumu līdz salūtam, Ģirts bija Annai pa�ukstējis lūstu nost! un klusi kaut kur nolīdis. Pēdējo nedēļu saspringtais darba grafiks, filmējoties kulta seriāla pēdējās sērijās, bija viņu galīgi nokausējis. Savukārt Annas asistents Kārlis varonīgi izturēja līdz galam. Palīdzēja mūziķiem novākt instrumentus, skaņu un gaismas aparatūru, apstaigāja teritoriju, pārbaudot ugunsdro�ību, un tikai tad devās pie miera. Annai �ķita, ka abi bija minēju�i viesnīcas bēniņu mazo kambarīti, barona laiku bērnu rotaļistabu, pār�būvētu par guļamtelpu ar apaļu lodziņu. Tā atradās sānu kāpņu aug�ā, tie�i virs Lauciņa istabas.

Es būtu varējusi viņus pamodināt, kamēr gaidot tupēju uz kāp�nēm! Anna nodomāja un satrūkās ja pui�i vēl arvien nebija nokāpu�i lejā, vai tas nevarēja nozīmēt, ka ar viņiem kaut kas atgadījies? Troksnis, kādu cits pēc cita bija sacēlu�i gan Anna, Zane un Helmuts, gan pagasta priek�niece, feld�ere un inspek�tora paligs Graudnieks, gan vēlāk ģenerālis Bass ar majoru Kaķīti, bet pēc viņiem vēl ari daudzskaitlīgā ekspertu komanda, pamo�dinātu pat simtgadu miegā aizmigu�os. Kaut kas nebija lāgā.

-��� Atvainojiet, es uz mirkli! Viņa pagāja tālāk un piezva�nīja vispirms Ģirtam, tad Kārlim. Abu mobilie tālruņi sauca, ta�u neatbildēja. Nevienam neko nepaskaidrojusi, Anna skrie��us pārskrēja pāri pagalmam un metās aug�ā pa kāpnēm līdz pat bēniņu istabas durvīm. Tās bija aizslēgtas. Atslēgas cau�rumā vīdēja gaisma, bet iek�ā valdīja kapa klusums ne elpas vilciena, ne �aboņas, ne mazākā troksnī�a� Pietupusies viņa centās pa atslēgas caurumu kaut ko saskatīt. Atslēgas nebija.

-�� Vai kas noticis? Aiz muguras klusi ieskanējās ģenerāļa rāmā balss.

-�� Nesaprotu� viņa vilcinoties atbildēja. Domāju, ka Ģirts ar Kārli palika nak�ņot mui�ā, �ajā pārbūvētajā kambarītī, bet izskatās, ka te viņu nav. Dīvaini ari tas, ka viņi līdz �im vēl nav rādīju�ies. Lai cik vēlu būtu gājis gulēt iepriek�ējā naktī, Kārlis vienmēr mostas līdz ar saullēktu, arī Ģirts neatļautos gulēt līdz pusdienlaikam, kad pēc pasākuma vēl tik daudz darbu darāmi.

-��� Zvanīji?

-��� Neskaitāmas reizes. Ne viens, ne otrs neatbild.

-��� Hmm� Nu bija Basa kārta gudrot. Vai stāvlaukumā viņu ma�īnas ir?

-��� Ma�īna. Viena� Mēs visi atbraucām ar Ģirta kadiljaku. Kārļa fordiņ� atkal �upā. Un nē vēl nepārbaudīju. Aizskrie�u paskatīties.

-���� Paga, neskrien! Ģenerālis izvilka no kabatas savu mobilo telefonu, uzspieda ātro savienojumu un pateica da�us

aprautus vārdus. Kā Anna noprata, Kaķītim. Tagad papētī�sim, padomāsim�

Viņ� pārsteidzo�i viegli salieca savu drukno stāvu un, notu�pies uz viena ceļgala, acis piemiedzis, sāka rūpīgi un skru�pulozi, centimetru pa centimetram pētīt slēdzeni, stenderi un grīdu pie durvīm.

-���������� Te nekā aizdomīga nav. Es pat teiktu, ka neviens te �onakt nav ne nācis, ne gājis.

-����������� Arvien labāk� Anna nomurmināja. Vēderā sāka skrā�pēties kaķi. Bet kur tad� Ja nu arī viņi�

-����������� Ku�, ku�, meit, neglabā pirms laika, ģenerālis mieri�no�i ierūcās un vēlreiz paņēma telefonu. Tie�i īstajā brīdī, lai atbildētu uz zvanu. Brīdi klausījies, pateica �etrus vārdus:

-��� Paldies. Mēs jau nākam.

-���������� Nu? Annas Elizabetes skatiens �obrīd atgādināja viņas mājas bēniņu iemītnieci.

-���������� Mui�as ārējā stāvvietā sarkanā kadiljaka nav, toties de�urē�jo�ā ceļu policijas ekipā�a neilgi pēc pusnakts tādu redzē�jusi braucam pāri Silakroga krustojumam un tālāk gar Melno me�u Pū�u salas virzienā. Ka tik tie pui�i nav jāmeklē mājās siltās gultās.

-����������� Nu es viņiem�! Anna Elizabete nikni purpināja. - < Aizbraukt mājās, nevienam neko nepasakot!

Tajā brīdī skaļi iezvanījās Annas telefons. Zvanīja Ģirts.

-��� Saulīt, piedod, mēs tikko pamodāmies.

-��� Kur jūs esat?

-��� Tavā mājā. Kāpēc tev tik dīvaina balss? Kas noticis?

-��� Roberts Lauciņ� miris. Brauciet a�i �urp.

-����������� Paldies visiem labajiem gariem, ka �ī mīkla atrisinājās tik viegli, nekļuvusi par problēmu! Ģenerālis nopūtās,

atslīgstot iesēdētajā, krak�ķo�ajā dārza krēslā, kad abi bija atgriezu�ies pie pārējiem.

-�� Mums par to vēl būs nopietna saruna� Anna noburk�ķēja.

Kaķītis puspiemiegtām acim paraudzījās Annā, ta�u neko neteica. Viņam jau no sākta gala bija dalītas jūtas pret Annas Elizabetes zēniski dauzonlgo asistentu Kārli. Pui�a jaunība, rado�ais gars un brīvmākslinieka statuss pie reglamenta, kārtības un noteikta dienas re�īma radu�ajam policijas virs�niekam likās sve�s, lai gan viņ� spēja novērtēt pozitīvās pār�maiņas, kas notiku�as Pū�u salas mājā kop� Kārļa iera�anās.

Vecais nams burtiski bija atdzīvojies, jo Kārlis tam veltīja gandrīz visu savu brīvo laiku. Ja viņ� nesēdēja pie datora, neskraidīja apkārt ar fotokameru, nezīmēja skices vai negu�lēja zem sava mū�am lūsto�ā forda, tad noteikti bija atrodams kaut kur nama dzīlēs. Visdro�āk bija iet skaņas virzienā, jo Kārlis arvien kaut ko nagloja, skrūvēja, vīlēja, urba, ēvelēja, slīpēja vai pulēja.

Ozolkoka kāpnes vairs nekrak�ķēja, grīdas ne�ikstēja, logu rūtis ned�inkstēja no spēcīgākām vēja brāzmām. Arī gad�simtu vecās �uguna sanitārtehnikas caurules bija pārbaudītas un salabotas.

Kārļa varoņdarbu epopejā ietilpa pat tāds kuriozs kā spoka izdzī�ana no bibliotēkas. Proti, neilgi pēc pārcel�anās uz dzīvi Pūcēs, �ķiet, tas bija aprīlī, Anna Elizabete bija vēlēju�sies pastrādāt bibliotēkas istabā un lūgusi Kārlim tur iekurt kamīnu. Tikko uguns bija labi iedegusies, tā kaut kur mājas vidienē atskanēja tik �ēlabains kauciens, ka, bijusi Anna mājās viena, viņa dro�i vien bļaudama aizskrietu, kur deguns rāda. Kārlis �ai lietai piegāja racionāli. Savulaik kopā ar Annu daudz braukājis pa Latviju, fotografējot pilis un mui�as, viņ� labi atcerējās joku ar pudeli skurstenī. Ļāva malkai izdegt un kamīnam atvēst, paņēma kabatas lukturīti, ielīda kamīnā un� atrada skumīgo kaucēju ar kakliņu uz leju viltīgi iemūrētu pirmā Latvijas laika alus pudeli. Siltais gaiss, aug�up celda�mies, radīja kauco�ās un gaudojo�ās skaņas, kas vārīgākai psihei varētu izrādīties smags pārbaudījums.

Anna toreiz bija prātojusi, vai �is baisais joks tapis ar vai bez viņas vecvecvecāku ziņas. Iespējams, �ādi varēja izskaid�rot vismaz daļu dīvaino teiksmu, ko Me�āju ļaudis zināja stās�tīt par Pū�u salas māju un tās iemītniekiem. Un, iespējams, �is bija viens no iemesliem, kāpēc Pūcēm visus �os gadus bija izdevies palikt neskartām. Cilvēkiem, kuri nepārzināja veco mui�u būves knifus, ļoti daudz kas pavisam vienkār�s varētu likties baiss un draudīgs. Piemēram, skaļais nakts �āpstinātājs izrādījās nekas cits kā gadu desmitiem netīrīta, aizsērējusi kanalizācijas notekcaurule; maigais svilpotājs neaizdrīvēta sprauga jumta tornī�a dēļu salaiduma vietā; naksnīgos soļus mājas pirmajā stāvā radīja halles ozolkoka parketa izple�anās un sarau�anās tā kā Pūcēs bija daudz logu, dienas un nakts temperatūras starpība bija visai jūtama, un simtgadīgais par�kets dzīvoja tai līdzi.

Annai Elizabetei �ie atklājumi radīja lielu prieku, jo ne tikai loģiski izskaidroja parādību būtību, bet apliecināja, ka viņas sen�i biju�i apveltīti gan ar iztēli un fantāziju, gan lieliski zināju�i fiziku. Turklāt tagad viņa saprata, kāpēc Veckundze savā vēstulē bija rakstījusi: "Nebaidies, nebēdz prom, nogaidi vismaz da�as naktis, un Tu redzēsi māja Tevi pieņems.� Tā arī notika, tikai nevis māja pieņēma Annu, bet Anna Elizabete atrisināja mājas mīklas. Lai gan kas zina. Reizēm, pēc ilgā�kas prombūtnes vai pat tikai brauciena uz veikalu atgrie�oties Pūcēs, Annai likās, ka vecais nams viņai priecīgi uzsmaida.

Pa mui�as vārtiem, granti un sīkos olī�us �ķiezdams, ieli�doja Ģirta kadiljaks un nobremzēja tie�i apvienotās detektīvu brigādes galdiņa priek�ā.

-��� Mēs esam klāt. Kas noticis ar Robertu Lauciņu?

-��� Vispirms paskaidrojiet, kur jūs bijāt! Kāpēc neatbildējāt uz zvaniem? Es jums abiem zvanīju vismaz desmit rei�u! Zibo�ām acīm Anna klupa abiem atbraucējiem krāgā. Mēs jūs jau gandrīz apbedījām, bet Miks pat ceļu policiju iesaistīja jūsu meklē�anā.

Abi norātie vainīgi saskatījās.

-��� Stulbi sanāca, iesāka Ģirts, kamēr Kārlis telefonā dru�d�aini pārlūkoja zvanu sarakstu. Divpadsmit neatbildētu zvanu no Annas, viens no Mika Kaķī�a un viens no Kārļa Basa.

-��� Es tev vakarnakt teicu, ka lūstu nost sīmanis uzbruka tik pēk�ņi, ka aizmigu gandrīz stāvus. Tobrīd balle tik un tā jau gāja uz galu un arī viesi posās uz gulē�anu, tāpēc nospriedu, ka tu nedusmosies, ja klusi nolīdī�u kādā kaktiņā�

-Jā, tu man teici, ka iesi aug�ā uz pārbūvēto bēniņistabu, atcerējās Anna.

-��� Es tā arī grasījos darīt, bet aizgāju un brīdi nosnaudos ma�īnā. Kad nācu atpakaļ, jutos drusku mundrāks. Tad satiku Kārli, kur� klīda apkārt glā�ainām acīm un buldurēja kaut ko par mājās atstātu atslēgu komplektu, kas bū�ot vajadzīgs agri no rīta, lai demontētu saliekamo skatuvi, jo pusdienlaikā tai atbrauk�ot pakaļ. Nezinu, kuram pirmajam radās ideja braukt uz Pūcēm, pārnak�ņot tur un no rīta agri ar visiem �trumentiem braukt atpakaļ, bet� nu mēs tā izdarījām. Garām�ejot no kāda galdiņa paķērām vienu aizsāktu konjaka pudeli saldākam miegam. Bet ziniet, ar to konjaku kaut kas nebija lāgā. Mājās mēs katrs iztuk�ojām tikai pa �picglāzītei un�

-� sekas jūs �orīt redzējāt, Ģirta stāstījumu pabeidza Kārlis.

-��� Jūs gribat teikt, ka gulējāt tā, ka pat nedzirdējāt visus tos neskaitāmos telefona zvanus? neticīgi raukdams uzacis, pārjautāja Miks Kaķītis.

-��� Mans� telefons vēl tagad ir klusuma re�īmā� Kā vakar pirms koncerta uzliku, tā� Kārlis atzinās.

-���� Mans arī� �ajā brīdī Ģirts ar savu vainas apziņu tik ļoti atgādināja nogrēkoju�os kucēnu, ka Anna norija bargo pārmetumu un tikai noteica: Nu skaidrs. Labi, ka jūs vismaz esat dzīvi un veseli.

Sapratu�i, ka vētra beigusies, abi konjaka baudītāji savu�kārt sāka iztaujāt, kas īsti noticis.

-��� Mik, izstāsti! Tu mācēsi to izdarīt īsi un konspektīvi. Bet mēs klausīsimies un salīdzināsim �obrīd zināmos faktus, ģenerālis Bass mudināja Kaķīti. Tas brīdi padomāja un ātri pārstāstīja aizvadītās nakts un �īrīta notikumus, ieskaitot �orīt iztaujāto viesu liecības. Kā jau policists, viņ� stingri turējās pie faktiem, neskarot sajūtas un netaustāmās matē�rijas. Annai Elizabetei, klausoties Kaķī�a stāstījumā, vairākas reizes gribējās ko piebilst, ta�u viņa savaldījās. Majors Kaķītis bija oficiālais izmeklē�anas vadītājs. Viņam labāk zināms, ko, kad, kam, kāpēc un cik daudz stāstīt.

-���� Starp citu, pui�i, vai jūs to konjaka pudeli izdzērāt? Kaķītis iejautājās �ķietami nevērīgā tonī.

-���� Nē ta�u! atrūca Ģirts. Viņa sarauktā piere skaidrāk par skaidru apliecināja paģiru mokas. Būtu zinājis, ka tāds draņķis, neparko nedzertu. Anna, piegādātāji tev iesmērēju�i viltotu Hennessy.

-��� Mūsu pasūtīto dzērienu klāstā Hennessy nemaz nebija, Anna nedomājot paskaidroja. Viņa pati bija sastādījusi un nosūtījusi vairumtirgotājiem atspirdzino�o un alkoholisko dzērienu sarakstu.

-���� Ko-o-o? Kaķītis saspicēja ausis. Tu gribi teikt, ka mūsu guļavas paņēma dzēriena pudeli, kuru kāds viesis bija atnesis līdzi?

-��� Tas nebija viesu galdiņ�, pēk�ņi noteiktā balsī ierunājās Kārlis. Pie tā galdiņa visu vakaru sēdēja Lauciņ�, kur� tobrīd jau acīmredzot bija eskortēts uz savu numuru.

Klāteso�ie saskatījās. Un ja nu� �ķiet, tajā brīdī visiem prātā ienāca viena un tā pati doma.

-��� Un ja nu konjakam bija pielietas miega zāles? trauk�smaini ieminējās Zane. Vismaz redakcijā nevienam nebija noslēpums, ka Lauciņ� dzer tikai Hennessy. Viņ� pats arvien lielījās, ka savā mū�ā esot tik daudz smagi strādājis, ka tagad drīkstot dzert tikai pa�us labākos dzērienus!

-���� Tāpēc jau Miks tā interesējās par pudeli. Ģenerālis pamāja ar galvu. �ēl, ka eksperti jau prom, vajadzēja iedot līdzi pārbaudei. Būs jānogādā atsevi�ķi.

-��� Labi, un kas notiks, ja konjakā kaut ko atradīs?

-���� Nekas sevi�ķs. Vienīgi skaidri zināsim, ka noziegums patie�ām izdarīts ar nolūku. Ja ļoti paveiksies, varbūt uz pudeles atradīsies arī kāds jauks, mazs pirkstu nospiedumiņ�, protams, neskaitot pa�a Lauciņa un jūsējos. Tad varēs salīdzi�nāt ar tiem �etriem, ko atrada viņa numurā. Ja sakritīs, tad meklēsim �aklo farmaceitu rokā un pajautāsim, kāpēc viņa vai viņ� tā darījis.

-�� Varbūt tam nav nekādas nozīmes, bet� Anna Elizabete klusi ierunājās un apklusa.

-�� Nu, nu, turpini! Esmu pamanījis, ka tu nekad neko nesaki tāpat vien, Bass skubināja.

-�� Vai jūs atminaties? �orīt, kad kopā ar pagasta priek�sēdē�tāju un vietējo feld�eri apskatījām nelaiķa istabu, Aina Maizīte izrādīja dīvaini neveselīgu interesi par miru�o. Bet pēc tam, kad ģenerālis palūdza izstāstīt, ko kur� darījis vakar vakarā, naktī un no rīta, feld�erei pēk�ņi kļuva slikti ar sirdi un viņa bija spiesta doties uz savu kabinetu, lai nedaudz atpūstos. Viņas liecību pierakstīja inspektora palīgs Graudnieks. Bet, kad es pēc brītiņa aizgāju līdz medpunktam, lai pajautātu, vai Maizītei nav kumelī�u tēja, durvis bija ciet. Dīvaini, ka tādā brīdī viņa, nevienu nebrīdinot, izlēmusi doties prom.

-��� Interesanti gan, jā. Kaķītis nokrem�ļojās. Anna, tu esi īsta Mis Mārpla!

-��� Drusku jaunāka gan! Viņa nosmaidīja. Ta�u paldies par komplimentu!

Majors Kaķītis nosarka kā biete. Pirmoreiz viņ� bija mēģinājis simpātiskai sievietei izteikt komplimentu un �e tev! izgā�zies kā veca sēta, salīdzinot Annu ar aizvēsturisku vecmeitu.

-�� Nē, patie�ām, Mik, paldies! Man ārkārtīgi patīk Mis Mār�pla, un es nudien vēlētos būt tikpat acīga kā viņa. Ziniet, kāds ir viņas iemīļotais teiciens? Pat mazā ciematiņā var notikt lieli noziegumi, jo zem saules nav nekā jauna; viss jau kaut kad kaut kur ir noticis, jāprot tikai saskatīt līdzības.

-���� Vecā kundze patie�ām bijusi prātīgs cilvēks, Bass nomurmināja. Visi sāka klusi smieties.

-��� Atļausiet patraucēt? Līdzās izmeklētāju galdiņam glu�i vai izauga izdevniecības Magnum reklāmas speciālista Anta Bāliņa divmetrīgais stāvs. Redzu, ka jūs te uzjautrināties, bet mūs tur, koku paēnā, ēd nost odi un dunduri. Ja neesam jums vajadzīgi, laidiet mūs mājās. Citādi tas kārnais pui�e�lis aizslēdzis visus vārtus un durvis un nelai� nevienu ārā.

-��� Ant, mēs neuzjautrināmies, bet apkopojam faktus, iebilda Zane, ta�u Bāliņ� nebija apklusināms.

-��� Es jau gan redzēju to apkopo�anu! Kā nu ne visa aug�a sasēdusi pie apaļā galda, prāto, ko nu tagad ar mums, melna�jiem muļķī�iem, darīt. Kuru tad esat nolēmu�i iebāzt cietumā? Mani? Man ta�u bija visnopietnākais iemesls vēlēties, kaut tas maitas gabals vienreiz nosprāgtu, vai ne? Pēc tā visa, ko viņ� man aizvakar sarunāja, es būtu gatavs viņu no�miegt plikām rokām. Labi, ka to beidzot kāds izdarījis! Paldies viņam par to! Starp citu, kā tad �amais nobeigts? Bāliņa acis iezibē�jās interese. Nosists? No�ņaugts? No�auts? Nu neklusējiet, pastāstiet ta�u!

�ajā bridi neviens nepateiktu, ka Bāliņam ir �etrdesmit trīs gadi, sieva un trīs bērni. Viņ� izskatījās pēc pāraugu�a sārtvaid�a pui�eļa, ta�u tum�sārtzilais deguns, iesārtās acis un neveselīgi porainā sejas āda nodeva aizrau�anos ar stip�rinātajiem dzērieniem.

-��� Bāliņa kungs, lūdzu, pastāstiet, kur bijāt, ko darījāt, ar ko tikāties un par ko runājāt vakar vakarā, naktī un �orīt agri no rīta! it kā nebūtu dzirdējis viņa vervelējumus, stingri pieprasīja Kaķītis.

-�� Es�? Paģirainā di�vīra lielā bravūra saplaka kā pārdurts balons. Es-e-e� Neko� Neko īpa�u! To pa�u, ko visi! Jūs man neko nepie�ūsiet!!! viņ� pēk�ņi nebalsī iekliedzās.

-�� Pagaidi, Antiņ, netrako! aizdomīgi mierīgā un sirsnīgi ieinteresētā balsī ierunājās Zane. Varbūt būs labāk, ja tu pastāstīsi par to incidentu, kas notika izdevniecībā aizvakar, kad daļa redakcijas jau bija atbraukusi te, uz mui�u, lai sāktu gatavoties pasākumam?

-��� A kā tu par to uzzināji? dzērāja tie�umā ie�ļupstējās Bāliņ� un ievaidējies sakampa galvu. Varēja redzēt, ka nabagu tā kaltē un drebina, ka �obrīd viņ� nedomājot atdotu vel�nam dvēseli par kausu vēsa alus. Zane pielēja lielu glāzi ar apelsīnu sulu un pastūma uz Bāliņa pusi. Neuzticīgi nopētījis ko�i dzelteno dzērienu, viņ� tomēr to paņēma. Vienā kam�pienā iztuk�ojis, daudzmaz at�irga.

-���� Nu, kas notika? Kārtējie mēsli, lūk, kas! viņ� sāka stāstīt. Kamēr jūs te amizējāties pa pili, �efs izdevniecībā sarīkoja lielo tīrī�anu un smadzeņu skalo�anu. Tikko beidzis kaut kādus prāta �akarētāju kursus, acīmredzot sadomājis jauniegūtās prasmes izmēģināt pie mums. Gudri runāja par attieksmi pret darbu, motivāciju strādāt un izaugsmes vēlmi. Pats to nosauca par attīstības pārrunām, ta�u nekā vairāk par pārgudru muldē�anu tur nebija. Tā arī pateicu: vecais, beidz dirsties, jāiet strādāt, bet �is�

-��� Ko �is? Zane vedināja stāstīt tālāk, lai gan saprata, ar ko �āda saruna varēja beigties.

Bāliņ� nebija nekāds domas gigants, ta�u ar saviem pienā�kumiem puslīdz, vismaz tīri tehniski galā tika. Ideju lidojumu un rado�umu no viņa gaidīt bija velti, tāpat arī apsviedīgumu darījumos. Viņ� bija vienkār�s izpildītājs, kas darīja vien to, ko viņam ar pirkstu parādīja. Kādu laiku ar to ari bija pieticis. Kamēr Magnum izdevumi tika drukāti uz melnbalta, ne pārāk laba avī��papīra, tikmēr maketa smalkumi varbūt arī nebija pati karstākā prioritāte. Cakini, kā gribi, bet, ja tipogrāfija kļūdās, nekādi kruzuļi nepalīdzēs tik un tā bildē pats savu māti nepazīsi.

Ta�u nu izdevniecībai bija pieci krāsu �urnāli trīs mēne�nieki stingrajos vākos, divi nedēļnieki mīkstajos, nedēļas avīze divās valodās, trīs interneta portāli, intemeta radio un neliels interneta televīzijas aizmetnis. Bija pienācis brīdis, kad make�tam, dizainam un vispār jebkuram grafiskam darbam tika pie�ķirta prioritāte. Bet tā nu bija Bāliņa vājā vieta. Juzdams, ka netiek galā ar jaunajiem pienākumiem, viņ� bija pasācis regulāri iedzert pa kok�ikam pat darba laikā un līdz dienas beigām ieguva gan sarkanas acis un grīļīgu gaitu, ganJvzeļa, vecu sieriņu, sviedrainu padu�u un bojātu zobu aromātu.

Viņa kabinetā sargājās ieiet pat visdzīvellgākais kolēģis. Ja nu tomēr vajadzība spieda, tad runāt centās ātri un tie�i, lieki neievelkot elpu. Bāliņ� nekādi nespēja saprast, kāpēc kolēģi pret viņu izturas tik strupi, kamēr savā starpā gan pļāpā, gan joko.

Zane reiz bija mēģinājusi viņam to paskaidrot caur puķēm, par nelāgo piemēru izmantojot kādu neeksistējo�u kolēģi no iepriek�ējās darbavietas, ta�u Bāliņ� aizplīvurotu runu nesaprata un, padzirdējis, ka kolēģis mēdzis darbā ierasties nemazgājies un vēl iedzēris, pilnīgā nopietnībā noteica: es gan ar viņu parunātu kā vecis ar veci� Tad Zanei nolaidās rokas un viņa pieņēma pārējo kolēģu taktiku.

-�� Bāliņa kungs, ar ko īsti beidzās jūsu pieminētās attīstības pārrunas? ievaicājās Kaķītis. Ta�u, lūdzu, ja vien varētu, bez liekvārdības un rupjībām!

-��� N-nu� Bāliņ� krietnu brīdi truli centās sakopot domas, kāri lūkodamies uz tuk�o sulas glāzi un Zani. Dabūjis kāroto un steig�us saguldzinājis to rīklē, pateicīgi sāka stāstīt.

-���� Todien, jā, tas bija aizvakar, �efs visu dienu nēsājās apkārt kā Dieva nepieņemts, skrēja no kabineta kabinetā, klaigāja, dauzīja durvis. Marga pēc sarunas ar Robertu visu pēcpusdienu nosēdēja, raudādama un dzerdama validolu, bet vecā Ninele un Simona uzsvieda viņam uz galda atlūgumu, nobļāva, lai pats taisa pusgada atskaiti un skaita algas, un aizbrauca mājās. Lauciņ� vakar no rīta pat sūtīja Elīzu ar ziediem pie abām lūgties piedo�anu un pierunāt atgriezties. Nezinu, kā, ta�u Elīzai tas izdevās. Vakar abas atkal bija darbā.

-���� Bāliņa kungs, jūs atkal novirzāties no tēmas! bargā balsī bilda Kaķītis.

-Jā, atvainojiet! Antis Bāliņ� salēcās. Tātad es� Nu viņ�, tas ir, Lauciņ�, man pra�ņāja, vai esmu apmierināts ar darbu un kolēģiem, kā plānoju organizēt savu darbu nākamajā pusgadā.

Varēja redzēt, ka Bāliņ� ir pārbijies. Un kā nu ne bija ari iemesls. �ķiet, Roberts Lauciņ� savā tās dienas nervozajā, lai neteiktu histēriskajā aizrautībā bija grāvis un dragājis visu ap sevi tā, it kā viņam vai viņa uzņēmumam vairs nebūtu rītdienas.

Kas zina, nodomāja Anna, varbūt tā ari bija.

Bāliņ� bija saņēmis ne�ēlīgus pārmetumus par neizpildīto reklāmas ieņēmumu plānu.

-���� Klienti man sūdzas par sliktiem, bezgaumīgiem rek�lāmu dizainiem un nevēlas pasūtīt jaunus, bet izmanto tos pa�us vecos. Tev jau viņi to acīs neteiks, nav jēgas, bet man zvana un atvainojas, sak, tas tavējais bāleliņ� ir vai nu slinks, vai glups, vienalga, bet ar viņu mēs turpmāk nestrādāsim.

Bāliņ� bija iebildis, ka �ajos laikos jaunus reklāmu dizainus vairs nepasūta gandrīz neviens, jo visi taupa, nevienam nav liekas naudas, lielākā daļa uzņēmumu samazināju�i mārke�tinga un reklāmu tēriņus līdz minimumam, tāpēc atzīst par labāku nedaudz pārtaisīt jau eso�os maketus un lietot tos. Lauciņ� neko par to nav gribējis pat dzirdēt, kliedzis: tik un tā, lai viņ�, Bāliņ�, kā reklāmas daļas vadītājs izraksta rēķinu pēc pilnas cenas tāpat kā par jaunas reklāmas izgatavo�anu. Ja ne, tad viņ� ienākumu starpību piedzī�ot no Bāliņa algas.

-���� Reiz jau tā notika, Antis �ēlabaini gaudās. �ajā brīdī viņ� vairāk nekā jebkad atgādināja lielu, zirnekļa tīklā iepinu��os mu�u, kas dīc, dīc, dīc� Toreiz �efs, man nezinot, bija diviem draugiem sasolījis lētākas reklāmas, bet aizmirsis to pateikt man. Mēne�a beigās es, kā parasti, klientiem izsū�tīju rēķinus. Acīmredzot arī Lauciņa draugiem biju aizsūtījis parasto rēķinu, jo jau nākamajā rītā viņ�, durvis sizdams un abus nelaimīgos dokumentus vicinādams, iedrāzās manā kabinetā. Pats sarkans kā bullis, kliedzot siekalas �ķīst uz visām pusēm: domāju jau, ka viņu ķers trieka. Metās man virsū ar pārmetumiem, apvainoja, ka es atkal esot mēģinā�jis apkrāpt viņa klientus. Viņ� zinot, ka regulāri paaugstinu reālās izmaksas, lai starpību iebāztu savā kabatā. Aizrunā�jās tiktāl, ka apvainoja mani dubultā grāmatvedībā un pat zādzību mēģinājumos. Es to vien darot kā mēģinot noblēdīt viņam naudu. Apsaukāja par jefiņu, pamuļķi, antiņu, dzērāju un neveiksminieku. Riktīgi izārdījās. Pārējie pui�i ari dabūja sutu, Bāliņ� steidza paskaidrot, it kā tas mazinātu viņam nodarīto pārestību.

-��� Vai jūs kaut kā atbildējāt uz �iem apvainojumiem, ja tie bija nepatiesi? ieinteresēti vaicāja Kaķītis. Viņa skatienā uzzibsnīja dzirkstellte: ahā, motīvs patie�ām būtu!

-���� Protams, nepatiesi! Bāliņ� skaļi iesaucās. Un, pro�tams, atbildēju. Tās pa�as dienas vakarā es iegāju �efa kabi�netā un demonstratīvi noliku uz viņa galda atlūgumu pēc pa�a vēlē�anās. Skaļi un visiem dzirdot pateicu, ka tādā ellē strādāt nevēlos un nestrādā�u, kaut vai man aiz bada būtu akmeņi jāgrau�. Lai meklē sev citu reklāmistu.

-��� Kā uz jūsu demar�u reaģēja Lauciņ�? Policijas majors turpināja iztaujā�anu.

-��� Uz manu ko? Demar�u? A, jūs domājat manu depe�u par aizie�anu� Nu kā? Nobijās, protams. Apsolīja, ka no pirmā jūlija paaugstinā�ot amatā par reklāmas daļas vadī�tāju. Bet ko tad es vadī�u pats sevi un viņa Elīziņu? Tā jau visu laiku Robertam biksēs vien karājas un visur līdzi valkājas. Kad kaut ko vajag, pati ar uguni dienas laikā mek�lējama.

Varēja just, ka Antim Bāliņam ir pilna sirds un viņ�, vār�dus īpa�i neizvēloties, cen�as �o smagumu no sevis norunāt nost.

�ādi runādams, viņ� pats iedzīs sevi aiz restēmI Anna Eli�zabete ar negribētu līdzjūtību nodomāja. Bāliņ� �obrīd ir kā aklais, kur� izplestām rokām skrien lejā no augsta kalna; skrien un cer, ka netrāpīs kādā kokā, jo arvien pieaugo�ā ātruma un inerces dēļ apstāties vairs nav iespējams.

-��� Labi, Anti, un ar ko tas jandāliņ� beidzās?

-��� Aizcirtu durvis un aizgāju mājās. Nē, aizbraucu todien biju ar ma�īnu. Lauciņ� man vakarā atsūtīja īsziņu, lai es pado�mājot labi, jo neviens ta�u mani nedzenot; viņ� laikam esot sarunājis kaut ko lieku. Lieku! Viņ� faktiski mani apvainoja zādzībā! Es nemū�am neko neesmu zadzis pat ābolus ne!

-��� Un tālāk?

-��� Tālāk bija vēl interesantāk. Nu jau Bāliņ� bija iegājis azartā. Pēc brī�a viņ� atsūtīja vēl vienu īsziņu, kurā uzai�cināja uz �o balli, lai gan sākumā, visai redakcijai dzirdot, bija skaļi izteicies, ka uz balli pilī nāks tikai lūgtie viesi, bet nēģerī�i lai tikmēr strādā. Tagad, lūk, izdomājis, ka mēs arī esam pelnīju�i svētkus. Bet varbūt pārāk daudz viesu atteicās un �is sarēķināja, ka rijamais paliks pāri?

-���� Cikos jūs vakar atbraucāt? Kaķī�a tie�ais jautājums pārtrauca Bāliņa �ultaino tirādi.

-���� Ap se�iem. Manā ma�īnā bija arī Juris, Marga, Ivars un Uldis. Lūk, tur viņi visi sē�, pajautājiet viņiem, kas un kā, ja reiz man neticat. Bāliņ� atkal uzvilkās. Paspējām tie�i laikā uz pēdējiem sagatavo�anas darbiem. Atcerieties, jūs ta�u mums likāt uzstādīt statīvus brīvdabas gleznu galerijai tepat, gar �o garo pastaigu taku, vai ne?

Jautājums bija adresēts Annai Elizabetei. Viņa apstiprino�i pamāja ar galvu. Pui�i patiesi bija ļoti centu�ies palīdzēt, lai gan da�as gleznas tie visi bija abstrakcionistu gleznojumi izrādījās novietotas kājām gaisā; vēlāk viņa pati tās neuzkrī�to�i pārgrozīja.

Bet Anna atcerējās vēl kaut ko kā tobrīd likās pavisam nenozīmīgu vārdu pārmaiņu starp Robertu Lauciņu un Anti

Bāliņu. Kad pui�i strādāja, Roberts garāmejot bija izsmējīgā toni izmetis:

-��� Es jau zināju, ka no kārtīgas iedzer�anas nespēsi atteik�ties. Tātad esi pārdomājis?

Antis bija vispirms piesarcis, tad nobālējis un ļoti klusi atbildējis:

-��� Nē, es ie�u gan, ta�u biju apsolījis meitenēm �ovakar palīdzēt un vēlējos �o to pajautāt Ninelei. Bet, ja mana klāt�būtne tevi uztrauc, varu doties prom.

Roberts bija tā kā sarāvies, tomēr turpinājis iepriek�ējā augstprātīgajā manierē:

-���� Nu labi, dari, kā vēlies! Vari iet, vari palikt. Man tas netraucēs. Mēs �odien svinam. Atpūties arī tu iedzer, uzēd, padejo. Varbūt īgnums pāries un tu pārdomāsi. Tikai neie�domājies �ovakar ar darba jautājumiem tuvoties Ninelei vai kādam no klientiem. Pirmdien! �ovakar mums visiem ir svētki!

Anna Elizabete būtu �o sarunu aizmirsusi, ja ne �ests, ko aiz niknuma bālais Antis veltīja aizejo�ā Roberta mugurai. Tagad viņa gudroja stāstīt par �o incidentu pārējiem vai ne.

-��� Ko darījāt vēlāk? turpināja iztaujāt Kaķītis.

-���� Kā ko? Ēdu, dzēru, aizgāju uz tualeti, atkal iedzēru. Godīgi sakot, mēs ar Ivaru un Uldi pamatīgi piedzērāmies. Ja reiz �efs mūs neuzskata par cilvēkiem, bet par vergiem, par nēģeriem, tad nu mēs visiem spēkiem centāmies iztuk�ot viņa dzērienu krājumus, lai smalkajam galam mazāk paliek! Juris ar Margu gan dzēra tikai sulas un sīrupa kokteiļus viņi jau niknos nedrīkst.

Anna ar Zani saskatījās. Jura un Margas nedrīkstē�anai bija at�ķirīgi iemesli. Jurim bija ie�ūta ampula, bet Margai� Marga, �ķiet, beidzot gatavojas kļūt par māmiņu. Iespējams, tā izskaidrojama viņas pēdējā laika bie�ā prombūtne (pie dak�teriem) un pārliekā emocionalitāte pēc sarunas ar �efu.

Vai Marga, viena no izdevniecības ilggadējām darbiniecēm, nezināja, cik nejauks, rupj� un nesavaldīgs dusmu brī�os spēj būt Roberts Lauciņ�? Vai viņai tas būtu kāds pārsteigums, pēc kura vairs nevar atgūties? Mierīgā Marga, kura, darot savu maizes darbu viņa kārtoja Magnum pelno�ākās nozares (poligrāfijas) pasūtījumus -, ik dienu saskārās un tika galā ar visda�ādākajiem klientiem un viņu raksturiem. Interese par cilvēka dabu bija pamudinājusi viņu izvēlēties neklātienes studijas sociālajā antropoloģijā, un �ovasar Marga bija sek�mīgi pabeigusi otro kursu.

-���� Bet paklausieties, jūs ta�u nedomājat, ka es viņu�? Bāliņa līdz �im bravūrīgā balss pēk�ņi sāka drebelēties un tricināties kā pakusis galerts. Varēja just, ka viņam ir bail.

-��� Es ta�u ne Lauciņam, ne viņa galdiņam nebiju pat tuvumā. Redzēju gan, ka viņi visi tur tusējās bijusī sieva un �ībrī�a mīļākā, sabiedrības dāma un vēl arī� asistente. Gan jau kāds no viņiem būs pacenties�

-��� Laiks rādīs, Bāliņa kungs, laiks rādīs, filozofiskā mierā noteica Kaķītis. Vai jūs būtu tik laipns un varētu paaicināt jūsu pieminētos kolēģus Uldi un Ivaru? Ar Juri un Margu mēs aprunāsimies vēlāk.

-��� Protams. Kā teiksiet. Kas tad mums, mazajiem, atliek� Un, bubinādams par pasauli, kurā nav taisnības un kur dūrei tik spēks, Bāliņ� no�ļuku�iem pleciem, kājas �ļūkādams, aiz�gāja.

-�� �o varam dro�i atmest, noteica Bass. Pie galdiņa sēdo�ie saskatījās un piekrīto�i pamāja.

-�� M-jā, mūsu nelaiķis sāk izskatīties pavisam nesimpātisks, noburk�ķēja Bass. It kā vajadzētu just līdzi upurim, it kā vaja�dzētu dusmoties uz slepkavu, bet es �obrīd viņu� pat saprotu.

Anna Elizabete vērīgi paraudzījās ģenerālī. Vai viņ� lasīja domas? Arī viņa tikko bija domājusi glu�i to pa�u. Izskatās, ka pēdējo gadu, mēne�u un pat dienu laikā Roberts Lauciņ� mērķtiecīgi bija centies nodedzināt aiz sevis visus tiltus, sastrīdoties un sariebjot visiem draugiem, konkurentiem, cilvēkiem, kuri viņu mīlēju�i vai mīl. Pamazām �is cilvēks bija pārvērties īgnā vientuļniekā, kuram nekas un neviens nav labs, kur� visur saskata aprēķinu un aizmuguriskas norunas, kur� citos pirmām kārtām saredz tikai sliktās rakstura īpa�ī�bas, par labajām pat neiedomājoties.

Anna atcerējās kāda sava drauga teikto: Pirms tu par kādu vēlies pateikt ko sliktu, mirkli padomā, vai vari par viņu pateikt arī trīs labas lietas. Ja ne, tu �o cilvēku vispār nepazīsti.

Lūk, Robertam Lauciņam �o gudrību būtu vajadzējis lieliem burtiem izdrukāt un pielīmēt pie sienas virs darba galda. Varbūt tas būtu palīdzējis uz pasauli paraudzīties citām acīm. Bet nu jau bija par vēlu.

Viņa daudz būtu devusi, lai uzzinātu, kas norisinājies Lauciņa galvā pēdējās trijās dienās. Kāpēc tie�i tagad, pirms savas izdevniecības apaļās jubilejas un viena no svarīgāka�jiem vecuma sliek�ņiem vīrie�a mū�ā, viņ� pēk�ņi nolēmis tik krasi mainīt dzīvi? Vai tā būtu bēdīgi slavenā �etrdesmitgadnieku krīze, kad prāts un loģika aiziet brivsolī, bet vie�nīgo padomu, turklāt visbie�āk kļūdainu, dod� hmm, nūjā�

Visi Roberta paziņas, draugi un kolēģi atceras, ka, tuvo�joties vakara noslēgumam, �efs bijis pamatīgi piedzēries un ari dusmīgs. Bet vakara sākumā ta�u Lauciņ� jautri sasveici�nājās ar viesiem, plēsa jokus un smaidīja. Arī vēlāk tīri bra�i izdancināja dāmas, �ķiet, vienīgi Elīzu ne, kas Annai likās uzkrīto�i noraido�s �ests, it kā nodalot viesus un tuviniekus no darbiniekiem. Saprotams, Elīzu tas ļoti aizskāra. To Anna bija pamanījusi viņas sāpjpilnajā skatienā.

Interesanti, kas bija tas nepazīstamais vīnsarkanajā kreklā, kur� pēc Roberta niknās runas bija pienācis pie viņa galdiņa un palūdzis malā uz da�iem vārdiem. Pēc �īs sarunas Lauciņ� atgriezās vēl vairāk saniknots un pēc brī�a sāka sūdzēties par spēcīgām galvassāpēm.

Vai nevarēja būt tā, ka tips savā kliedzo�i spilgtajā tērpā bija apzināti aicināts uzmanības novēr�anai nav jābūt diplo�mētam psihologam, lai zinātu: ja tum�ā vidē parādās gai�āks, ko�āks plankums, skatiens automātiski pievēr�as tam, bet apkārtējais fons uz mirkli it kā izplūst un izgaist no redzes�loka. Tum�sarkanais plankums tuvojas gan pie Lauciņa galdiņa, gan tā tuvumā sēdo�o uzmanība tiek novērsta no iepriek�ējiem uzmanības objektiem un pievēr�as atnācējam; viņ� pieliecas, ie�ukst kaut ko Robertam ausī, tas pieceļas, un abi dodas uz mui�as iek�pagalma tālāko malu; visu apkārtējo skatieni viņiem seko.

Vai �is nebūtu pats piemērotākais brīdis, ja kāds vai kāda vēlētos kaut ko iepilināt vai iebērt Lauciņa glāzē vai viņa Hennessy pudelē? Vai kāds to pamanītu?

Atbilde atradās pati to pamanīja tikai viens cilvēks. Kāds, kur� visu vakaru un nakti nebija nolaidis no Roberta ne acu. Kāds, kur� acīmredzami bija viņam bezgalīgi uzticīgs. Sieviete, kura viņu uzmanīja ar tādu dedzību. Sieviete, kura pamanīja ik sikumiņu, ik kripatiņu, ik emociju niansi, ja vien tas attiecās uz viņas pielūgsmes objektu. Elīza. Pazudusī Elīza.

Ikdienā un darbā ne�ķirami; ari tagad viņi ieradās reizē. Magnum interneta TV operatori. Trīsdesmit se�us gadus vecais Ivars Mēliņ� un par viņu gadu jaunākais Uldis Pīrāgs nebija ne brāļi, ne radinieki, ta�u viņos jautās kaut kas no Siāmas dvīņiem tik līdzīgas un saskaņotas bija kustības, tik vienāds izskats, tik identiska runas maniere. Varētu domāt, ka ar abiem strādājis tas pats horeogrāfs, stilists un runas pedagogs, lai to visu iemācītu un padarītu par viņu otro es. Ta�u kādēļ? Vai viņi gatavojās kādam �ovam? Tad tas būtu saprotams. Vai arī viņiem bija kādas psihoseksuālas problēmas, ko tagad pieņemts dēvēt par sava dzimuma piederības un identitātes apzinā�anās krīzēm? It kā ne, jo, cik nu Anna zināja no Zanes stāstītā, gan Uldim, gan Ivaram mājās bija sieva un bērneļi.

-��� Kungi, vai varētu parunāt ar katru no jums atsevi�ķi? Kaķītis ievaicājās. Faktiski tā bija pavēle.

-���� Nē, nevarētu. Mēs visur ejam un visu darām tikai un vienīgi kopā! abi reizē izaicino�i atbildēja.

Majors izbrīnīts un nepatīkami pārsteigts sarauca uzacis, ta�u Zane pieliecās viņam tuvāk un kaut ko ie�ukstēja ausī. Kaķītis �oreiz parāva uz aug�u tikai vienu kreiso uzaci un nomierinājās.

Tomēr, par spīti divām galvām, jēdzīgas atbildes no abiem stilīgajiem izdabūt neizdevās.

Pseidodvīņi pastāstīja vien jau zināmo iepriek�ējā dienā �efs nēsājies pa redakciju kā pūķis, klaigājis, ka neviena nodaļa neizpilda savus uzdevumus tā, kā vajag, un nauda visu laiku aiziet garām. Izlamājis visus par sliņķiem, liekē�iem un dīkdieņiem bet tā jau esot pierasta ikdiena, nekā jauna, nekā neparasta. Dīvaināk būtu, ja Lauciņ� spētu nodzīvot kaut nedēļu, neizgā�ot dusmas un �ulti.

Viņi abi dabūju�i mizā par to, ka vēl nav gatava uz Jāņiem gaisā lai�amā izdevniecības reklāmfilmiņa. Abi centu�ies iebilst, ka studija apturējusi filmas montā�u pusē, jo vēl līdz �im nav apmaksāti trīs viņu rēķini, ta�u Roberts nav vēlējies to ne dzir�dēt un brēcis kā aizkauts, sacījis, ka visi to vien tik plānojot, kā viņu izputināt un izūtrupēt, bet lai nu pagaidot vien tas nekad nenotik�ot. Es vēl uzdejo�u uz jūsu visu kapiem! viņ� pār�skaities kliedzis. Bijis tik sarkans, ka licies viņu ķers trieka.

Vēlāk gan norimis, ienācis it kā atvainoties, teicis bijusi grūta diena, nervi neesot izturēju�i, lai neņemot ļaunā, visi ta�u �omi, zinot, cik �ajos laikos grūti klājas. Un algas viņ� maksājot laikā.

-��� Pamatalgu jā, bet honorārus? Nu jau būs �etri mēne�i, kop� neesmu tos redzējis, riskējis bilst Uldis, par ko tūliņ ticis kā ar aukstu du�u apliets: tu labāk klusē, nelaimīgais dzērājs, tavas regulārās dzerstī�anās un paģiru dēļ esam tik daudz kļūdu laboju�i un bezmaksas reklāmas laukumus dalīju�i, ka, ja to visu atvilktu no tavas algas, tad tu līdz nākamā gada beigām pliks, bass un neēdis skraidītu, kamēr nosprāgtu, lai to visu atmak�sātu�

-�� Atklāti sakot, mēs esam sāku�i domāt par citas darbavie�tas meklē�anu. Lai kāds es būtu, lai ko dzertu un ar ko gulētu, savu tie�o darbu izdaru laikā, un, ja ar to ir apmierināti gan �urnālu redaktori, gan izdevniecības galvenā redaktore, Uldis izteiksmīgi paskatījās uz Zani, tad kas tur Lauciņam ko bļaut? Viņ� ta�u pat zaļo krāsu no sarkanās neat�ķir, viņ� ir dzimis daltoniķis ko tāds zina un saprot no krāsu sali�kumiem? Ja asistente nesekotu līdzi viņa krekliem, diez, cik �vītīgs tad pats nāktu uz darbu? Bet viņ� jau vienmēr pama�nās ērti iekārtoties uz citu rēķina!

N-nu� Jā, pēdējā laikā kaut kas galīgi nebija pareizi� Negaidīti lēni un domīgi ierunājās Ivars. Kad pirms des�mit gadiem dibināja izdevniecību, Roberts bija pavisam cits cilvēks. Vel pirms pieciem gadiem viņ� bija savs �oms, ar kuru varēja normāli izrunāties gan par darbu, gan ģimenes lietām, gan mājas būvi. Toreiz mēs patie�ām bijām kā viena ģimene, kā draugi. Bet, kop� sasējās ar Pērkonu un iesaistījās lielajā politikā, pilnīgi pārvērtās. Sadomājās, ka kļūs tikpat liels un varens, kāda bija Ēlerte. Sapņoja, ka reiz apēdīs visas izdevniecības un paliks tirgū viens. Par katru tehnisko jaun�ievedumu un veiksmīgu risinājumu priecājās kā bērns, bet, pamanījis ko līdzīgu pie citiem, lamājās kā ormanis, draudot līdzīgi domājo�os, tātad ideju zagļus, sūdzēt tiesā un spun�dēt cietumā. Roberts nekādi nespēja saprast, ka elektronisko mediju pasaulē viss notiek paralēli un pēc būtības nekā jauna vairs izdomāt nevar viss jau reiz ir bijis.

-����� Reizēm viņ� ar savu vajā�anas māniju kļuva pagalam smieklīgs, rūgti bilda Uldis. Visi to vien darīja kā zaga viņa idejas, naudu un laiku, centās pārvilināt kadrus un reklām�devējus, pina intrigas. Būtu labāk gājis strādāt Loka mediju koncerna reklāmas nodaļā tur tādi skaitītāji kā viņ� būtu istajā vietā. Tagad pat nu kāpēc Antis reklāmas daļā raujas viens pats? Vai Elīzai nekas nav jādara? Kad vien skaties, jau prom. Iekāpusi Roberta ma�īnā un aizbraukusi nezināmā virzienā. Pirms da�ām dienām, piemēram, jāizraksta rēķini, nomeklējāmies glu�i vai beigti, a �ī ar �efu, izrādās, sautējas jūrmalā. Kāpēc tad pārmest mums, ka lēni strādājam? Lēni, jā, toties pamatīgi.

Un mēs vismaz neskrienam ar puķēm, konfek�u kastēm un eksotiskiem augļiem pie klientiem, lai par pusvelti noso�lītu viņu reklāmas mūsu izdevumos, bet pēc tam brīnītos, kāpēc algas dienā konts tuk�s! Ivaram ari nebija sve�a iro�nija. Bet jūs vēl neesat pajautāju�i, ko mēs darījām visas iepriek�ējās diennakts garumā. Mums nav ko slēpt. Es jums atbildē�u: dzērām. Baismīgi dzērām. Piedzērāmies mērkaķī. Lopā! Un gulējām, kā krievi saka, bez pakaļkājām līdz pa�am ritam. Tajā pa�ā istabā, kur gulēja arī tas burk�ķis Bāliņ� un atturībnieks Juris.

-Jā, mēs viens otru visu laiku redzējām un dzirdējām; visi mūsējie bija uz vietas, to es varu apzvērēt, cieti noteica Uldis. Bet parunājiet ar Juri un Margu. Viņi nedzer un var�būt būs biju�i acīgāki.

-��� Bet, ja jau jūs gulējāt, kā varat būt pārliecināti, ka viens no jums nakts vidū paklusām neizlīda no gultas, neaizgāja līdz Lauciņa numuram un nenogalināja viņu? tirdīja Kaķī�tis. Viņam �ie tirliņi bija līdz kaklam. Vai tie�ām mūsdienās normāli vīrie�i izmiru�i, atliku�i vien� mutanti?

-��� Nu nē! iesmējās Uldis. �is krākentāls naktīs muzicē tik skaļi un daudzbalsīgi, ka veidojas īsts pastarās dienas skaņu efekts. Bet es esmu pieradis mēs daudz esam kopā ceļo�ju�i un ari redakcijā darba dēļ nereti paliku�i pa nakti. Man izveidojies pavisam pretējs reflekss, proti, tiklīdz līdzās vairs nekrāc, tā es trūkstos no miega un ba�īgi raugos apkārt, jo, liekas, kaut kā pietrūkst. Sieva mājās jau smejas par mani laikam jāsaprecina mūs ar Ivaru, bet viņa pārcel�oties pie viņa sievas Līgas.

-��� Lai nu kā, mēs abi vakarnakt bijām tā piedzēru�ies, ka pat galvu no spilvena nespējām pacelt, kur nu vēl piecelties un taisni nostāvēt. Bet, lai ietu kādu �miegt, �ņaugt, kārt vai smacēt nē, tas prasītu nenormālu fizisko piepūli� Meklējiet citus slepkavniekus!

-�� Labi, kad abi bija aizgāju�i, rezumēja Kaķītis. �obrīd skaidrs ir tikai viens par spīti ārēji korektajam veiksminieka tēlam, Roberts Lauciņ� bijis pamatīgs maita, kuram sāpināt un pakļaut citus, �ķiet, sagādājis lielu prieku. Kā zirneklis tīkla vidū, kur� tup un rausta pavedienus, sekojot līdzi visnie�cīgākajām vibrācijām. Izskatās, ka viņ� paspējis ieriebt pilnīgi visiem, un es nebrīnītos, ja kādam tas reiz būtu apnicis, viņ� domīgi noteica.

-���� Ja runājam pavisam atklāti, bija pat vēl trakāk, nekā kolēģi stāsta. Zane beidzot bija nolēmusi runāt. Pēdējā pusgada laikā nomainījās desmit darbinieki, jo �efs to vien darīja kā meklēja iemeslu katram piesieties, lai tikai nebūtu jāizmaksā pilna alga. Tāda bija viņa izpratne par līdzekļu eko�nomiju. Viņ� pat darba pārrunās un līgumu slēdzot vispirms jautāja: Un kā es tevi sodī�u, ja tu kļūdīsies vai nebūs tādu rezultātu, kā solīts? Skatījās cilvēkam acīs un ņirgājās.

Es pati esmu to izjutusi, tāpēc zinu, ko runāju. Pirms es atnācu uz Magnum, mani vairākkārt brīdināja nervi netu�rē�ot. Bet ikviens jau domā, ka viņ� būs izņēmums. Naivi. Lauciņ� pats nekad nevienam nav teicis paldies viņ� to vienkār�i nespēja, tāpēc ar labām vēstīm vienmēr sūtīja Elīzu. Nevienas uzslavas, nevienas pateicības, tikai kritika, aizrādī�jumi, nopēlumi tāds bija viņa vadības stils. Klientiem gan tiem viņ� atrada gan smaidu, gan komplimentus. Bet cilvēkus, kuri viņam ik dienas sara�oja pa�u pārdodamo produktu: �ur�nālus, avīzes, interneta ziņas bez kā nebūtu arī izdevniecī�bas -, tos viņ� uztvēra kā papildinājumu krēslam un datoram.

Kad pirms nedēļas tika apkopota finansiālā situācija par �āgada pieciem mēne�iem, diem�ēl tā nebija nekāda spo�ā. Mazumtirdzniecība kritusies, abonētāji daudzmaz turas, bet reklāmu ieņēmumi� Ko tur runāt! Reklāmu apjoms sama�zinājies uz pusi, ta�u arī tā vēl nebūtu nekāda nelaime, ja savus parādus samaksātu tie, kuri tos iekrāju�i vismaz divu gadu garumā. Bet Lauciņa mīļie klienti tik noplāta rokas un vainīgi pasmaida ņau naudiņas! Zane parodēja labi zināmo anekdoti par kaķeniti, kas prasīja runcītim naudu, bet saņēma zināmo atbildi un platu smaidu.

-��� Lauciņ� viņus, aizvadītajos gados lutinādams, bija pie�radinājis var maksāt, var arī nemaksāt. �ādi viņ� savu klientu acīs izlikās labāks par cietsirdīgajiem konkurentiem, kuri nespēj iejusties uzņēmēju ādā un to vien dara kā plē� deviņas ādas. Viņ� izvēlējās citu ceļu plēsa divpadsmit ādas saviem padotajiem un turpināja lutināt klientus.

Es viņam ieteicu par lielākajiem nemaksātājiem iesniegt pieprasījumu Kredītreformai, bet viņ� uz mani paskatījās tādām acīm, it kā es būtu ieteikusi aplaupīt Latvijas Banku. Tam viņ� būtu piekritis drīzāk, nevis aizskart kaut matiņu uz viņa svēto partneru galvām.

Roberts nesaprata, ka tie pa�i partneri, kurus viņ� tā ucina un �ubina, aiz muguras smejas par viņa naivumu un lētticību. Ne jau ar konfek�u kārbām un puķēm iegūstama partneru uzticība�

Viņ� domāja: ja reiz klients izturas draudzīgi un apsolās reklamēties Magnum izdevumos, viņ� savu reklāmu citur neliks. Un kā vēl liks! Izdevējam savas problēmas, ra�otā�jiem un tirgotājiem savas. Jebkur� izdevējs visos laikos ir vēlējies iegūt sev lielākos reklāmdevējus, savukārt reklāmde�vēji arvien ir vēlēju�ies par iespējami zemākām cenām iegūt maksimāli vairāk lielākus reklāmas laukumus vai bie�āku reklāmu izrādī�anu. �īs aksiomas viena otru izslēdz.

-�� Tad tu, meit, saki, ka izdevniecības finansiālais stāvoklis nav diez cik spo�s, domīgi novilka atvaļinātais ģenerālis. Viņam par notieko�o sāka veidoties priek�stats. Ilgajos darba gados bija nācies redzēt gan nekur nestrādājo�us trūkumcie�tējus, kuri dzīvo divstāvu villās un brauc ar sievām norakstī�tiem jaunākā modeļa mersedesiem, gan nera�ojo�as firmas uz bankrota robe�as, kuru vadītāji spēj samaksāt astronomis�kas summas par restorānu apmeklējumiem un ceļojumiem.

-��� Ja iekavēju�ies parādnieki samaksātu kaut daļu rēķinu, izdevniecība izpeldētu. Pietiktu gan algām, gan norēķiniem ar tipogrāfiju. Ja ne, pēc da�iem mēne�iem nāksies izslu�dināt maksātnespējas procesu. Tad varēs teikt, ka tie pa�i latvie�u uzņēmumi, kurus tā mīlēja un stutēja Lauciņ�, būs nolaidu�i dibenā viņa uzņēmumu bez jebkādiem kredītiem, Zane skumji atbildēja. Sīkākus datus vajadzētu pajautāt grāmatvedei Ninelei viņa ir tik precīza kā �veices pulkstenis. Vecmodīga arī tiklīdz grāmatvedības un darba uzskaites tabulas gatavas, tās visas no datora mudīgi izdrukā, pārbauda ar kalkulatoru un ielīmē milzīgā �urnālā. Viņa vēl arvien dato�riem neuzticas.

-��� Zālītes jaunkundz, Zane, bet, ja reiz uzņēmumam bija tik slikti finan�u rādītāji, kāpēc Roberts Lauciņ� nolēma rīkot �os milzīgos svētkus? Pieļauju, ka to noorganizē�ana izmak�sāja vairāk par da�iem simtiem. Kaķītis nespēja saprast.

-��� Ja gribam būt pilnīgi precīzi, tad divdesmit piecus tūk�sto�us trīssimt se�desmit divus latus un piecdesmit santīmus. Tas ir, neierēķinot mūsu aģentūras vēl nesaņemto atlīdzību, paraudzījusies savā elektroniskajā piezīmju grāmatiņā, no�teica Anna Elizabete. Baidos, ka mums savus honorārus vairs neredzēt.

-��� Kā? Vai tad �efs tev nesamaksāja? Zanei uztraukumā rokās sāka trīcēt sulas glāze. Pusi. Avansā?

-�� Nē. Tikai trīsdesmit procentus. Teica, ka pagaidām vairāk neesot; tiklīdz bū�ot, tā pārskaitī�ot trūksto�o. Labi vismaz, ka man ir rakstisks līgums, kurā atrunātas visas saistības. Bet ko tas dod?

Pirmo reizi �īs nelāgās dienas notikumu karstumā Anna Eli�zabete iedomājās, kas tagad notiks ar Magnum finansiālajām saistībām. Kur� norēķināsies ar māksliniekiem, mūziķiem, ziedu piegādātājiem un dekoratoriem? Elīza? Grāmatvede

Ninele? Labi vismaz, ka Annai bija izdevies izkarot visiem kārtīgus līgumus ar abu pu�u tiesībām un pienākumiem. Vis�maz tuk�ā neviens nepaliks.

-��� Interesanti gan. Uzņēmumam draud maksātnespēja, bet direktors rīko dzīres mēra laikā! Kaķī�a balsi skanēja kas vairāk par neizpratni un nepatiku. Nosodījums? Varbūt viņam �os svētkus kāds uzsauca kā dāvanu?

-���� Ļoti iespējams. Pēdējā laikā Roberts bie�i brauca pie Pērkona, ari ar Anclti viņi bija ne�ķirami. Likās, it kā Zane kaut ko pārdomātu. Ninele reiz tā dīvaini izteicās: ja ari turpmāk naudu do�ot Pērkons, viņa palik�ot un strādā�ot, bet, ja jaunā saimniece būs Anclte, tad lai Lauciņ� meklējot citu grāmatvedi�

-��� �ķiet, pienācis laiks uzklausīt, kas �ai Nineles kundzei sakāms. Viņa ta�u vēl ir �eit, vai ne?

-�� Kā nu ne! Lūk, pagalma tālākajā stūri pie vienīgā galdiņa ar saulessargu tā lielā, druknā kundze baltajā kleitā ar liliju motīvu un saules cepuri galvā ir Ninele. Ninele Fridmane. Viņai ir se�desmit divi; atliku�i trīs gadi līdz pensijai. �ai kundzei ir fenomenālas zinā�anas likumdo�anā un finan�u līklo�os.

Viņai blakus melni sarkanā, �igāniskā tērpā mūsu liet�vede un grāmatvedes palīdze Simona Bri�ka. Bez viena gada �etrdesmit, bet lieliski izskatās, lepojas ar savu tumsnējo ādas krāsu, lielajām acīm un �igāniskajām asinīm. Aizraujas ar flamenko. Lielākais vaļasprieks flirtē�ana. Koķetē ar visiem, kolēģus un �efu ieskaitot, par ko, protams, Elīzai bija dusmas.

Blondā, drusku Merilinai Monro līdzīgā, apaļīgā jaunkun�dze ir Marga Bindermane, mūsu poligrāfijas nodaļas vadītāja. For�a, ta�u savdabīga būtne.

Drūmais tips ar skūto pauri, miroņgalvu krekliņu un mel�najām saulesbrillēm ir Juris Bargais, maketa grupas un tipo�grāfijas ceha vadītājs. Par spīti savam uzvārdam un izskatam, īsts mieramika, kuram uz galvas kāpj visi, kam nav slinkums, �efu ieskaitot. Iespējams, viņiem ar Margu ir romantiskas attiecības, ko gan abi cītīgi slēpj. Bargais ir ārkārtīgi talan�tīgs dizainers, strādā ātri un precīzi, nevienu darbu nepamet pusdarītu. To zinādams, Roberts bie�i vien viņam piesvieda visādus pēdējā brī�a darbiņus, kas prasīja nejēdzīgi daudz laika, bet neienesa gandrīz nekādu naudu.

-����������� Tu gan māki precīzi raksturot, Zane! Bass noducināja.

-��� Re, ko nozīmē profesionāls redaktors!

Zane, apmulsusi par uzslavu, piesarka. Viņa nekad nebija par sevi tā domājusi vienkār�i darīja savu darāmo. Labam �urnālistam, tāpat kā labam redaktoram, faktu precizitāte ir zelta likums.

-�� Zane, vai jūs� vai tu� pavadīsi mūs līdz tam galdiņam? tāds kā sakautrējies palūdza Kaķītis.

Anna Elizabete neuzkrīto�i palūkojās viņa virzienā. Mīļais kaimiņ�, kur� vienā stiepienā varēja pārpeldēt pāri Melnupei un viens pats izstumt viņas dubļos iestigu�o cigāru no dzi�ļas ceļa grambas, tagad mīņājās nodurtu skatienu kā skolas puika, gaidot skolotāja vērtējumu. Vai tikai viņ� nebūs tā dziļāk ielūkojies Zanes zaļajās acīs? Pēk�ņi ģenerālis Annai aiz muguras sāka tik neganti klepot, ka viņa sabijusies apsviedās un steidzās uzsist viņam pa muguru.

-��� Aizrijos� ar sulu� atguvis elpu, viņ� paskaidroja un piemiedza Annai ar aci.

Pulkstenis rādīja trīs pēcpusdienā. Ģenerālis kaut ko saspringti domāja, tad ierunājās.

-��� Mik, vai tev nebūtu iebildumu, ja mēs �eit atstātu Zani un Antonu, lai vari pabeigt iztaujā�anu, bet pa�i apdarītu darbus mui�ā un dotos uz Pūcēm? Vakarā tur satiksimies un apkoposim faktus. Citādi Anna aiz satraukuma no galvas noplēsīs visus matus.

Patiesi, viņai bija tāds ieradums dziļos pārdomu brī�os Anna mēdza aptīt ap pirkstu kādu matu �ķipsnu un to neap�zināti plūkāt. Pēdējā laikā gan viņa bija sākusi nēsāt ļoti īsu matu griezumu, ta�u no ravē�anas niķa vaļā netika.

Anna bija pateicīga vecajam ģenerālim par atbalstu, jo l

kuru katru brīdi bija jāierodas lielajām automa�īnām, kas aizvedīs saliekamo skatuvi, īrēto skaņu un gaismas aparatūru, savukārt Ģirtam pēdējais laiks doties ceļā, lai pagūtu nogādāt teātri nomātos tērpus un paspētu uz vakara filmē�anu re�i�sore bija nolēmusi seriālu izstiept līdz Jāņiem, ta�u pēk�ņi vajadzēja piefilmēt trīs sērijas. Melderis pukstēja un vaidēja, jo bija iecerējis pāris nedēļu netraucēti atpūsties Pūcēs un pie viena da�ās vietās pielabot jumta dakstiņus (Kārlim no atklāta augstuma bija bail). Tagad gan nevarēja zināt, kā viss izdo�sies. Ja veiksies un būs ieradu�ies arī citi aktieri, iespējams,

filmē�anu pabeigs jau �ovakar, ja ne tā var ievilkties. Bet �is jau ari, iespējams, nebūtu istais laiks dakstiņu lik�anai.

Viņā cīnījās pretrunīgas izjūtas no vienas puses, gribējās ātrāk �eit visu pabeigt un braukt mājās, uz Pūcēm, pagatavot t.isi labas kafijas un atlaisties pītajā zvilnī uz mājas dienvidu terases. Un pārdomāt, kas īsti �ajās pēdējās dienās noticis. No ot ras puses, viņa vēlētos būt klāt brīdī, kad Miks ar Zani runās .11 pārējiem izdevniecības darbiniekiem. Anna būtu gribējusi pati uzdot da�us jautājumus un pavērot atbildētāju reakciju.

Kā nojauzdams viņas domas, Bass ieminējās: Pa�uksti jau�tājumus Zanei. Viņa ir gudrs meitietis, pati sapratīs, kas darāms.

Tas ir gan viens vecs lapsa! Anna Elizabete ar apbrīnu nodo�māja. Ne velti viņu dēvē par Megrē!

Tā viņi arī izdarīja. Izjauca skatuvi, sapakoja aparatūru un instrumentus, salika kastēs dekorācijas un tērpus. Pils pagalmu apsolījās sakārtot Helmūts ar saviem palīgiem, bet vēlāk kad policija, tehnikas vedēji un visi pārējie būs prom. �obrīd viņ� ar �etriem ve�iem sēdēja savā kambarī un sita kārtis.

Kad pēdējais smagi piekrautais kravas busiņ� bija izlīgojis no pagalma un Ģirts ar savu līdz griestiem piekrauto kadiljaku devies uz Rīgu, pirms tam gan nosolījies Lai tur lūst vai plīst, vēlu vakarā bū�u atpakaļ! -, Anna, Kārlis un ģenerālis iestūmās lendroverā un brauca uz Pū�u salu.

Aizvedis Annu un Kārli gandrīz līdz namdurvīm un neklau�sīdamies aicinājumos Kārļonkul, tikai uz vienu tasīti kafi�jas! -, ģenerālis slaidā lokā apgrieza ma�īnu un, pa lodziņu uzsaucis Atgriezī�os uz vakariņām! aizbrauca Mazkalniņu virzienā. Bet varbūt uz Me�mui�u, kas zina.

Tikai pārkāpusi mājas slieksnim, Anna Elizabete sajuta, cik ļoti ir nogurusi �o pēdējo dienu laikā. Spriedze un satraukums pirms pasākuma tagad likās pupu mizas salīdzinājumā ar �lrīta izjūtām un domām par to, kā būs turpmāk. Gan jau to slepkavnieku atradis, bet kas notiks ar honorāru? No viņas ta�u joprojām bija atkarīgi vairāki cilvēki, kuri gaidīja apso�līto naudu.

Viņa smagi atsēdās uz halles lielo kāpņu pirmā pakāpiena. Viss. Tālāk ne soli. Gulēs tepat.

-���� Celies! LIzbet, celies aug�ā un ej atlaidies kaut vai tepat kabinetā uz dīvāna! Uzvārī�u kafiju, tad parunāsim! Kārlis, kā parasti, piegāja lietām no racionālās puses. Un neaizmirsa pakaitināt.

Anna Elizabete sakaunējās. Nu gan kā veca mīkla nevar pat līdz du�ai aizremsties! Eh, nāksies vien celties! Kur liksies? Ko nu �īksti! Lauciņam �obrīd ir daudz sliktāk nekā tev.

Pa�bāriens palīdzēja. Viņa lēni uz�iboja (citādi �o lēno pār�vieto�anās veidu nosaukt nevarēja) uz otro stāvu un burtiski ievēlās savā istabā. Ar gudru ziņu Anna bija izvēlējusies pirmo no piecām aug�stāva istabām to pa�u, kurā reiz dzīvojusi Veckundze.

Vēlāk viņa sev bija vairākkārt jautājusi, kāpēc tie�i �o, un nonākusi pie secinājuma, ka, visticamāk, atslēgas faktori biju�i �etri saulainā dienvidu puse ar skaisto skatu uz parku un upi, balkons, lielā gulta un pa�ai sava vannas istaba.

Jau kāpdama pār slieksni, Anna bija sākusi stīvēt nost piegulo�os d�insus un piesvīdu�o kreklblūzi, kad pēk�ņi pamanīja, ka istabā nav glu�i viena. No balkona malas cauri aizvērto durvju stiklam uz viņu filozofiskā mierā raudzījās lielu, ko�i zaļu acu pāris. Atkal! Nu kā tas velna kaķis ar saviem apjomiem to dabū gatavu bez kāpnēm uz otro stāvu!? Nogu�rums bija kā ar roku aizslaucīts.

Anna atcerējās pirmo iepazī�anos ar Baronu. Vēsture atkār�tojās.

Toreiz, kad viņa pirmo reizi bija atbraukusi apskatīt māju, rudais runcis bija uzradies no nekurienes un kā uzvarētājs palicis sē�am uz balkona, bet viņa bija atkāpusies.

Vēlāk, uzreiz pēc Annas Elizabetes pārcel�anās uz Pūcēm, kādā vakarā, kad viņa jau posās uz gulē�anu, bet aiz loga �alca lietus, aiz balkona stikla durvīm bija atskanējis nelai�mīgs, �ēlabaini gar� mjauuuu! Tur atkal sēdēja rudais razbainieks, tikai �oreiz viņa kuplais, krā�ņais ka�oks bija izmir�cis līdz pēdējai spalviņai un kaķis kopumā atgādināja lielu, brūngansārtu �urku atļuku�ām ausim. Laikam apzinādamies savu pavisam nekaralisko izskatu, rudulis ieņaudējās vēl ska�ļāk un prasīgāk.

Ie�ēlojusies par kaķi, Anna pavēra durvis, un runcis, kā ēna ieslīdējis istabā un pa�apzinīgi iekārtojies pie iekurtā kamīna, sāka priecīgi murrāt. Brīdi vēlāk, izlacis divas piena bļodiņas, kļuva pavisam omulīgs izgāzās kā lāva, rādīdams Annai apaļo punci, un ļāva to pat pakasīt.

Kad pienāca gulētie�anas laiks, runcis ilgi un vaicājo�i raudzījās viņai acīs, līdz Anna smiedamās atļāva nu labi, pierunāji, nāc un guli man pie kājām! It kā to vien būtu gai�dījis, kaķis mudīgi ietrausās platajā gultā, kur vietas pietiktu vismaz bataljonam rudu kaķu, un iekārtojās viņai uz ceļga�liem. Toreiz viņ� bija uz pusi plānāks un vieglāks nekā tagad.

Tā nu tas iegājās. No rīta Barons devās savās gaitās, ik pa brīdim parādoties te �ur, te tur, bet vakarā ap pusde�viņiem, tie�i uz Panorāmas laiku, bija klāt kā nagla. Likās, ka runci interesē mazais, zilais ekrāns (Anna ziņas skatījās klēpjdatorā). Pēc ziņām, vakariņām un varbūt kādas filmas viņ� arvien centās Annu steidzināt doties gulēt, bet, ja viņa, nedod Dievs!, vēlējās pastrādāt lejas stāvā bibliotēkā, darb�istabā vai virtuvē, savilka tādu cietēja purniņu, ka atmaigtu pat viscietākā sirds.

Kārļa ievie�anos Pūcēs rudais runcis sākumā uztvēra kā gad�simta traģēdiju. Pirmoreiz sastapis viņu mājas hallē, bija ilgi un cītīgi apostījis, tad dusmīgi no�ņācies, novicinājis asti un izgaisis. Tomēr Kārlis bija ieradies Pūcēs uz palik�anu, jo, tāpat kā Annai, ari viņam Rīgā īsti vairs nebija kur palikt da�ādu apstākļu kopums bija pamudinājis pieņemt �o savādo lēmumu.

Kārlis cerēja, ka reiz nenāksies to no�ēlot. Jo vairāk tāpēc, ka viņa jūtas pret mīļoto priek�nieci bija vairāk nekā drau�dzīgas vien, ta�u viņ� visiem spēkiem centās to neizrādīt, slēpdamies aiz draiskulīga nerātņa maskas un izlikdams lieko enerģiju mū�am nebeidzamo mājas darbu apdarī�anā.

Vairākas dienas no kaķa nebija ne vēsts, līdz kādā tum�ā, vējainā, lietainā vakarā uz balkona atkal atskanēja �ēlabainais mjauuu. Tie�i tobrīd Kārlis bija masējis Annai pēc garajiem dienas darbiem noguru�ās pēdas, tālab tie�i viņ� bija tas, kur� atvēra balkona durvis un ielaida vaimanātāju istabā. Runcis apmulsis neuzticīgi raudzījās bārdainajā divkājainajā radībā, tad, acīmredzot nolēmis, ka tas tur nav kaitīgs un iekurts kamīns tomēr ir labāks par slapju ka�oku, sparīgi devās tuvāk pie uguns.

Otru punktu savā labā Kārlis izpelnījās ar silta piena bļo�diņu runcis to novērtēja ar labvēlīgu murrājienu un pat ļāva pakasīt aizausi.

Kop� tā brī�a viņi �ķita noslēgu�i neuzbruk�anas paktu, ta�u Barons greizsirdīgi sargāja savas privilēģijas gulēt Annas gultā, un, ja Kārlis vakarā ienāca Annas istabā apspriesties, papļāpāt vai kopīgi paskatīties televīziju, runcis nerimās ņerkstēt tik ilgi, līdz kaitnieks bija dabūts prom.

-��� Baron, Baron, kaķīt, nāc �urp! viņa labināja, iedama uz durvju pusi, lai tās atvērtu un ielaistu rudo runci iek�ā, pirms tas visā savā divpadsmit kilogramu cienībā no�ļūcis uz virtuves terases jumta.

Zaļacainais rudspalvis vēlīgi paraudzījās uz savu labdari, noņurdēja kaut ko līdzīgu mrrr-vēlākl un pārlēca pāri balkona margām. Ar akrobāta vieglumu noslidinājies lejup pa terases dakstiņiem, izgaisa parka garajā zālē. Jāņi tuvu. Pēdējais laiks pļaut, citādi jāņabērni aplīgos, Anna nodomāja.

Pie durvīm kāds klauvēja. Viņa attapās, ka vēl arvien stāv ar pa pusei novilktiem d�insiem un vienā veļā.

-�� Pagaidi, es tūliņ! Klup�us kri�us ieklumburējusi vannas istabā, viņa ietinās ko�i oran�ā zīda halātā, vienlaikus cenz�damās nokratīt no kājas bikses.

Istabas vidū stāvēja Kārlis ar lielu paplāti rokās. Uz tās vili�no�i spīdēja smalkiem ziediņiem apgleznota porcelāna kafijas kanna, no kuras liektā snipl�a telpā ieplūda kārdino�s svaigi maltas pupiņu kafijas aromāts. Vēl tur bija divas tādas pa�as kafijas tasītes un prāvs �ķīvis ar tomātmaizltēm.

-��� Tu gan zini, kā mani atdabūt pie dzīvības. Anna kāri ieelpoja kafijas smar�u.

-�� Cen�os. Kārlis, imitējot militāru salutē�anu, sasita papē��us un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Kas te tā par lupatu staipās?

-�� Tā nav lupata, tā ir manis pa�as apgleznota zīda blūze. Viņa sāka smieties. Noliec ta�u beidzot to zilonlgo paplāti uz galdiņa. Rau, tur starp grāmatām vēl ir brīva vietiņa, pastum tālāk.

Visādi citādi prāvās istabas īpatnība bija tāda, ka �eit gan�drīz nebija vietas nekam citam, izņemot milzīgo gultu, divas sienas ar grāmatplauktiem, kamīnu iek�ējā stūrī un ieeju uz miniatūro labierīcību telpu pretējā stūrī. Laikam Veckundzei nebija �ķitis svarīgi, lai guļamistabā būtu arī funkcionāli izmantojams galds, ja vien, protams, par tādu neuzskatīja mazo vēstuļu vai varbūt ziedu galdiņu zem plaukta, tie�i iepretim gultai.

Acīmredzot guļamistabā Veckundze nekad nestrādāja, �im nolūkam izmantojot prāvo L veida istabu turpat līdzās, mājas dienvidaustrumu spārnā. Tomēr brokastis gultā baroniem Bergiem būs patiku�as gan, jo no virtuves uz guļamistabu bija ierīkota ēdienu lifta �ahta. Bija arī pats lifts, ta�u tas nedarbojās kaut kas strēga, brak�ķēja un krak�ķēja. �ahta parasti stāvēja aizslēgta.

-��� Beidzot ta�u būtu jāsalabo tas velna lifts, Kārlis bubi�nāja. Viņi visai bie�i domāja līdzīgi.

-���� Vai kafija ļoti karsta? izlikdamās nedzirdējusi viņa burk�ķē�anu, Anna pajautāja.

-��� Tikko no uguns, kundze! Viņ� zobgalīgi atdarināja labi skolotu sulaini.

-���� Kārli, beidz ķēmoties! Apsēdies, atvelc elpu, es mudīgi ieskrie�u du�ā. Grasījos, bet nepaspēju.

-��� Ko tu visu laiku darīji, ja es lejā paspēju gan nodu�oties, gan kafiju samalt un uzvārīt, gan maizītes uzsmērēt? Kārlis bija patiesi pārsteigts.

-��� Runājos ar Baronu.

-��� Kur tad �is ir?

-��� No�ļūca pa dakstiņiem lejā uz virtuvi. Dro�i vien izdzir�dēja tevi grabināmies un sagribēja ēst.

-���� V-velns! Man tur uz galda palika siers! Aizmirsu ielikt ledusskapī. Kārlis pielēca kājās.

-���� Rimsties! Sieram tik un tā vairs nepalīdzēsi tas jau sen ir Barona vēderā.

Vēl viena Barona īpa�ība bija nepārvaramā vājība uz jebkā�diem piena produktiem. Saodis sieru aiz virtuves skapī�a durti�ņām, viņ� tik ilgi tās skrāpēja un skribināja, līdz tomēr atlauza vaļā, ieguva kāroto gardumu un bez jebkādiem sirdsapziņas pār�metumiem notiesāja turpat pārsteigto mājinieku acu priek�ā. To zinādami, Anna un Kārlis bija pasāku�i sieru, pienu, biezpienu un krējumu glabāt tikai ledusskapī. Pat siera pīrādziņus un cepumus.

Vēsa du�a bija tie�i tas, kas �obrīd vajadzīgs. Pēc tās Anna jutās gandrīz kā no jauna piedzimusi.

Ērti iekārtoju�ies katrs savā platās gultas malā ar lielo paplāti pa vidu, abi ieturēja pēcpusdienas maltīti, pie viena pārsprie�ot aizvadīto dienu notikumus.

-���� Padomā tik! Ne velti man pirms �ī darba bija nelāga sajūta viss izklausījās pārāk labi, lai būtu patiesi, Anna Elizabete gremzās. Pat gardā kafija nespēja aizgainīt nepa�tīkamās izjūtas.

Atkal nāksies lūgt cilvēkiem pagaidīt, jo ar saņemto avansu visiem tik un tā nepietiks, pat ja viņa pilnībā atteiksies no savas daļas. Ta�u arī to darīt nedrīkstēja, jo, tāpat kā citiem, arī Annai bija gan kārtojami ikmēne�a maksājumi, gan risinā�mas citas finansiālas vajadzības. Piemēram, viņas ķir�krāsas cigārs atkal stāvēja bez dzīvības. Kārļa rokas nespēja to iekus�tināt. Vietējais Me�āju korifejs (patie�ām zino�s mehāniķis, kur� atbildēja par saviem vārdiem) bija iedevis Ģirtam garu sarakstu ar vajadzīgajām detaļām, kas jāsadzenā pa Rīgas autoveikaliem un �rotiem, lai Annas autiņ� vispār jelkad ierūktos. Veselu mēnesi lielais auto bija gājis kā pulkstenis, līdz īsi pirms nelaimīgās balles tā motorā kaut kas bija nokla�bējis, nograbējis, no motora pārsega apak�as kā no lokomo�tīves tvaika katla izvēlies baltu dūmu mākonis, un audi bija beidzies. Cerams, tikai uz laiku. Anna nezaudēja cerību kād�reiz tomēr atkal sēsties pie tā stūres. Lielais braucamais viņai bija trakoti iepaticies. Tas nekas, ka vecs modelis, tas nekas, ka krietni nobraukts, toties ērts, viegli vadāms un paklausīgs.

-���� Tā noteikti nebija nejau�ība, ka ma�īna salūza tie�i pirms pasākuma; tā bija zīme, ko mēs nemācējām iztulkot. Nu nevar, nevar likt visu uz vienas kārts, vienmēr vajag kādu avārijas variantu!

-��� Par ko tu runā? Kārlis jautāja.

-���� Par darbiem. Redz, sapriecājāmies par �o balli nu tik būs honorāri, nu tik nopelnīsim, un �e tev! No honorāra vien tre�ā daļa, par pārējo vēsture klusē. Un neviena kaut maza darbiņa rezervē.

-��� Neķer kreņķi, gan izkārpīsimies. Nav pirmā reize. Vai tad nav bijis tā brīdī, kad ir vissūdīgāk, kāds vienmēr kaut ko piespēlē? Viņ� mierināja.

-��� Ir jau tev taisnība, ir. Bet� Nu saki pats, ko mēs �ovakar visam tam baram dosim ēst! Anna ba�ījās. Mēs divi, ģene�rālis ar Kaķīti, Zane, Ģirts, gan jau arī Antons atbrauks. Sep�tiņi. Ledusskapis tuk�s, un Barons tikko apēda pēdējo sieru. Teicu jau, ka pirms svētkiem jāaizbrauc uz tirgu iepirkties, bet tu mani atrunāji vēl paspēsim. Te nu bija! Me�āju vei�kals jau ciet. Mui�as virtuvē gan pēc balles daudz kas palika neapēsts, bet� man kaut kā negribas tur atgriezties. Un to jau noteikti būs pievāku�i izdevniecības ļaudis.

-��� M-jā. Nu tad būs jāiet mak�ķerēt. Gan jau zupai sanāks, Kārlis prātoja. Anna netika gudra, vai viņ� joko vai runā nopietni.

-���� Ko nu vairs gandrīz se�i, �ie drīz būs klāt. Gandrīz vai jāiet zāli pļaut�

-���� Lūk, tā gan ir varena ideja! Uztaisīsim milzu bļodu ar svaigiem zāļu salātiem, klāt novārītus kartupeļus būs tāds paēdiens, ka tik turies! Kefīrs, dilles, loki, sāls un pipari mums ir. Tomātus gan esam apēdu�i. Bet nekas! Viss, Līze, pietiek sust, celies un kāp lejā! Es mizo�u kartupeļus, tu griezīsi salātus. Eju vākt zāles!

Galīgi traks, nodomāja Anna Elizabete, steig�us ģērbda�mās un basām kājām dipinādama lejup pa kāpnēm. Virtuvē neviena nebija. Gaiss smar�oja pēc vasaras un tikko vārītas kafijas. Durvis uz terasi bija atvērtas, un pa tām varēja redzēt parka tālākajā galā kādu līkņājam. Kārlis patie�ām lasīja zāles. Virzu, mīkstās balandu lapiņas, nātres�

Vai nu tā glu�i būs, ka mājās neatradīsies itin nekas, ar ko pabarot ciemiņus? Anna uzrāpās uz ķeblī�a un sāka revi�dēt plauktus un skapī�us. Laikam jau Bergu mājā kādreiz bija dzīvoju�i mil�i, jo itin viss te bija izvietots pla�i, ērti un augstu.

A, trīs olas! Paciņa kaltētu garnēju. Sīpols. 0, trīs paciņas ātri vārāmo makaronu ar siera gar�u! Eļļa arī ir. Un viena neatvērta olīvu burciņa. Karaliski!

Anna a�i ķērās pie darba un brīdī, kad virtuvē ielamzāja Kārlis, stiepdams grozu ar jauniem virzas �emuriem, gār�u, balandu, nātru un vībotņu lapām, prāvu sai�ķi ar me�a ķip�lokiem un dillēm, viņai jau katliņā verda ūdens un riņķoja makaroni, bet lielajā bļodā glītās kārtās gūlās sīki smalcinātas pārējās karsto salātu sastāvdaļas.

-���������� Smar�o lieliski. Kas tur būs? O�ņājot raukdams degunu kā draiskulīgs �unelis, Kārlis taujāja.

-����������� Karstie garneļu salāti. Vai aukstie kā nu sanāks. Viss atkarīgs no tā, cikos viņi atbrauks.

-����������� Lieliski. Tad es tās zāles par velti lasīju? Viņ� uzmeta lūpu.

-��� Nē ta�u! Tūlīt sagriezīsim arī tās. Būs divu veidu salāti.

-���������� Tu ta�u necenties mani mierināt, vai ne? Kārlis reizēm varēja kļūt necie�ams kā niķīgs bērns.

-��� Pat negrasos. Kā tur palika ar kartupeļiem?

-��� Vai tad vajag?

-���������� Vajag. Ve�i gribēs ēst. Ģirts viens pats var nokopt veselu katliņu.

-��� Ģirts ta�u aizskrēja uz Rīgu.

-���������� Tici man kad saņems ziņu par kartupeļiem ar zaļumiem, tūlīt būs atpakaļ. Savus salātus, kas draugiem neprātīgi gar�oja, Anna ar gudru ziņu pat nepieminēja. Reizēm labāk paklusēt�

Labu bridi viņi plecu pie pleca draudzīgi strādāja mizoja, smalcināja, kapāja, maisīja un nogar�oja. Pēdīgi viss likās padarīts. Kartupeļi katliņā, salāti lielās bļodās. Ģirtam ziņa nosūtīta, pārējiem ari. Saņemtas divas atbildes: Jau braucu. Būsim pēc stundas.

-�� Kur klāsim galdu? Istabā, virtuvē vai uz terases? Kārlis iejautājās. Uz terases būtu jauki�

-��� Nē, tur ko� odi. Labāk virtuvē. Ja ve�i gribēs pīpēt, varēs iziet uz terases� Pie virtuves stūra galdiņa mums septiņiem vietas pietiks atliku likām.

Pēc brī�a ap stūri mīksti no�vikstēja riepas un virtuvē iejo�ņoja Ģirts, skaļi saukdams:

-Jūs ta�u nebūsiet apēdu�i visus kartupeļus! Es jums kom�pensācijai saldējumu atvedu!

Galu galā vakariņas izdevās godam. Tikai gaidīt nācās nevis vienu stundu, bet trīs.

Kā jau Anna bija paredzējusi, ieradās ne tikai Zane, ģenerālis un Kaķītis, bet ari Antons. Kautrīgais puisis gan sākumā mulsa un atrunājās, sak, ko nu viņ�. Nē, Pū�u mājā iek�ā neie�ot, pagaidī�ot tepat uz lieveņa, kamēr visi paēdīs, tad ari paru�nāsies. Un tikai tad, kad ģenerālis Bass, kuram aiz izsalkuma vēders jau rāvās �okurā, bargā balsī nodārdināja: Praktikant Graudniek, izbeigt pretimrunā�anu, mar�, pie galda!, puisis, galvu plecos ierāvis, bikli apkārt skatīdamies, iegāja namā.

-��� Anton, nebaidies, dzīvojamās telpās un virtuvē pū�u nav, tās tikai bēniņos dzīvo, Anna mierināja puisi. Acīmredzot teiksmas par Pūcēm un māju sargājo�ajiem vārdiem bija dalī�ju�as savu pie Bergu dzimtas nepiedero�i cilvēki baidījās ienākt mājā. Vēl vairāk arī vēlāk, kad visi sanāku�ie jau sēdēja ap virtuves galdu un �akli locīja iek�ā gan kartupe�ļus, gan salātus, gan nu jau galīgi atdzisu�os makaronus ar garnelēm, Anna ievēroja, ka Antons ēdienam gandrīz nepie�skaras.

-��� Negar�o? viņa noraizējusies vaicāja.

-���� N-nē� vienkār�i� nav ēstgribas, viņ� izmocīja. Bet izsalku�ais skatiens liecināja par pretējo.

-��� Zini, Anton, Anna dusmīgi iesāka. Ja tu vēlies strā�dāt tādā darbā, tad nu gan būtu pēdējais laiks izbeigt ticēt māņiem un pesteļiem! Vajadzētu iemācīties no�ķirt leģendas no patiesības. Kā redzi, es �ajā mājā dzīvoju jau otro mēnesi un vēl arvien esmu sveika un vesela. Kārlis arī. Un mani draugi Ģirts, Zane, Miks un Kārļonkulis tāpat. Savā mājā Anna atļāvās saukt ģenerāli par Kārļonkuli tā viņi reiz pēc visai dusmīgas sarunas par jūso�anu bija vienoju�ies. Un, ja tu domā, ka es vakariņām esmu piebērusi klāt kaut ko nelāgu, tad tu maldies. Visi ēdienu ņēma no kopējām bļodām, bet tik smalki izrēķināt, no kuras puses tām ķersies klāt tu, es nevarētu. Anton, Anton, vai tev kauna nemaz vairs nav? Viņa pārmeto�i no�ūpoja galvu. Tik liels puisis, vīrs kā ozols, bet uzvedies kā tāda� niķīga vecmeita. Neko labāku Anna ātrumā nespēja izdomāt, ta�u niķīgā vecmeita iedar�bojās. Varbūt izsalkums uzvarēja preto�anos, kas zina, ta�u Antons paķēra dak�iņu un sāka iznīcināt sava piekrautā �ķīvja saturu tādā ātrumā, ka bija skaidrāks par skaidru lai nu par ko, bet par apetītes trūkumu �is jauneklis nekad nav varējis sūdzēties.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Pū�u mājīgajā virtuvē visi dzēra kafiju ar saldējumu. Virs pavarda karājās �opavasar un vēl pavisam nesen vākti zāļu un gar�augu pu�ķī�i, liekot domāt par veciem, sen aizgāju�iem laikiem, kad pasaule bija labāka un cilvēki cits citu tā neienīda.

-��� Nu tad tā. Atgāzies masīvā ozolkoka krēslā, ģenerālis nopūtās. Paldies, saimniec, par gardajām vakariņām! Un tev, vārdabrāl, par zālī�u salātiem atcerējos bērnību. Bet nu gan laiks ķerties pie lietas un apmainīties ziņām. Pie galda, baudot vakariņas, vecais policists klāteso�ajiem bija kategoriski aizliedzis kaut ar pu�plēstu vārdiņu skart nozie�guma tēmu.

Tagad viņ� pētigi pārlaida skatienu atslābu�ajiem augu�miem un vakariņu radītās sāta sajūtas atmaidzinātajiem vaib�stiem. Bija tīri vai �ēl atgriezties pie nozieguma apsprie�anas, ta�u laiks negaidīja. Lai kāds būtu bijis nelaiķis, cilvēciskais un profesionālais pienākums prasīja atrast vainīgo.

-Ja neviens neiebilst, es sāk�u pirmais. Nolicis pie malas kafijas tasīti. Kaķītis piecēlās un, piegājis pie atvērtajām tera�ses durvīm, aizkūpināja cigareti. Annas un Kārļonkuļa nikni neapmierināto ierūk�anos viņ� izlikās nedzirdam.

-���� Tātad rīta cēlienā un dienas pirmajā pusē mēs pagu�vām izrunāties ar pa�valdības priek�nieci Maigu Lācīti, ciema feld�eri Ainu Maizīti, inspektoru Antonu Graudnieku, mui��as pārvaldnieku Helmūtu Veisu, politiķi Jāni Pērkonu, uzņē�mēju Elitu Ancīti, Lauciņam tuvu stāvo�ajiem Loku un Blūmu pāriem, kā arī trim izdevniecības darbiniekiem Anti Bāliņu, Uldi Pīrāgu un Ivaru Mēliņu.

Tā ir apmēram puse. Otru pusi mēs ar Antonu un Zani uzklausījām vakara cēlienā.

Patiesību sakot, ja nebūtu Zanes lietpratīgās palīdzības, mēs dro�i vien vēl tagad cīkstētos ar tām zobainajām preses meitenēm.

-��� Vai bija tik traki? Anna zobgalīgi painteresējās.

-�� Nē jau. Miks pārspīlē, Zane apmulsa. Meitenes tikai� drusku pasprēgāja, izrādot, ka arī viņas zina likumus. Mēģi�nāja iespaidot pui�us no policijas, bet netrāpīja īstajiem.

Saruna ar Magnum grāmatvedi Nineli Fridmani izrādījusies necerēti grūta. Vismaz sākumā. Vispirms ilgi un piekasīgi pētījusi abu policistu dienesta apliecības, salīdzinājusi pat vaibstus un acu krāsu. Pēc tam kādam piezvanījusi un brīdinājusi: ja �ovakar nepārradī�os mājās, zini, ka esmu �okā! Uz Kaķī�a un Graudnieka izbrīnītajiem skatieniem atbildējusi ar nicīgu �ņācienu: jautājiet!

Tomēr neko daudz no viņas uzzināt nav izdevies uz jau�tājumiem atbildējusi strupi un aprauti.

Jā, uzņēmums ir grūtā finansiālā situācijā. Jā, ir daudz parād�nieku. Nē, Lauciņ� kategoriski bijis pret tiesu darbiem vai Kredītreformas iesaistī�anu. Jā, viņa algu saņēmusi laikā. Jā, citiem darbiniekiem alga nereti kavējusies, viņi bie�i nāku�i skaidro�ties. Jā, �efs nereti bijis nesavaldīgs, bet pēdējā laikā arvien bie��āk sūdzējies par necie�amām galvassāpēm, kuru dēļ gadoties sarunāt tādas muļķības, kas vēlāk jāno�ēlo. �ādiem gadījumiem viņa turējusi rezervē Ibumetin paciņu un aukstu piparmētru tēju.

Pēdējo reizi Lauciņ� ienācis viņas kabinetā dienu pirms balles, klusējot iedzēris dieni�ķo tableti, iztuk�ojis tējas krū�zīti, pasēdējis desmit minūtes, nopūties, noteicis: drīz viss būs citādi! un izgājis ārā. Viņa bijusi neizpratnē.

Kā viņa raksturotu biju�o priek�nieku?

Frīdmane saminstinājusies un pēc ilga klusuma brī�a burtiski izmocījusi: Jūs jau to tāpat atklāsiet, tāpēc labāk pateik�u pati, ka esmu Ilgiņas un Elgiņas aud�umāte.

Faktiski es viņas savedu kopā ar Robertu. Vispirms atnācu strādāt uz Magnum, pēc tam kaut kāda iemesla dēļ viņ� apcie�moja mani mājās laikam redakcijā bija sabojājies mans dators, tāpēc algas rēķināju mājās. Tā Roberts iepazinās ar manām meitām.

Jūs jautājat, kāds viņ� bija? Smags raksturs, ļoti smags. Auksts, ne�ēlīgs, vēl trakāks rēķinātājs par vispiekasīgāko grāmatvedi un burta kalpu juristu. Reizēm man likās viņam vispār nav sirds, tik ļoti viņ� izdzina savus darbiniekus. Pēdējā laikā pats juta, ka vairs nav labi gro�i slīdēja laukā no rokām, bet ar klieg�anu un ārdī�anos darbinieku uzticību vairs neatgūt. Teicu Robert, dari savu darbu un ļauj citiem darīt viņējo, nav ta�u mazie bērni! Bet viņ� tikai atrūca: Ninele, tu neko nesaproti no modernā biznesa aizkulisēm; viņi visi atsū�tīti pie manis spiegot!

Tad es pirmoreiz sapratu, ka vairs nav lāgā Robertam acīmredzami sāka attīstīties un progresēt paranoja, vajā�a�nas mānija, varbūt pat �izofrēnija, kas zina. Pie ārsta viņ� negāja. Atteicās iet, lai gan vairākkārt tiku mudinājusi. Kļuva necie�ami aizdomīgs bloķēja mobilā tālruņa un datora taus�tiņus, slēdza portfeli un biznesa plānotāju, nekad neatstāja ieslēgtu datoru pat tad, ja izgāja tikai uz tualeti. Kad reiz saņēmos pajautāt par �ādas pārspīlētas piesardzības iemes�liem, viņ� no�ukstēja nevienam nevar uzticēties, nevienam, pat sev ne�

Uz jautājumu, ko darījusi un ar ko runājusies iepriek�ējā vakarā, naktī un �orīt no rīta, Ninele atbildēja nevilcinoties atbraukusi ar savu auto, sēdējusi pie viena galdiņa ar savu palīdzi Simonu, runāju�as par �o un to. Pie aud�umeitu gal�diņiem nav gājusi; viņām tāda noruna sabiedrībā neafi�ēt radnieciskās attiecības jo sevi�ķi tāpēc, ka Ilgas vīrs ir Roberta sīvākais biznesa konkurents.

Vai Robertam pret to nebija iebildumu? Protams, ne. Viņu tas apmierinājis. Teicis vīri nāk un aiziet, labi grāmatve�i paliek; neies ta�u jauna vīra dēļ citu grāmatvedi meklēt! Turklāt tas ta�u bijis tik sen pirms vairākiem gadiem, ko tik tālā pagātnē rakāties�

Jā, tātad vakar vakarā viņa, tāpat kā citi, baudījusi kokteiļus un lielisko koncertu, uzreiz pēc tam gājusi gulēt. Nē, deju uzvedumu nav skatījusies un arī Roberta jocīgo runu pasā�kuma beigās nav dzirdējusi tajā laikā jau saldi gulējusi. Viņai esot problēmas ar asinsspiedienu, ārsts ieteicis lieki nepiepūlēties un daudz gulēt. Nineles Fridmanes numuriņ� atradies mui�as tālākajā spārnā. Viesnīcas istabā bijusi viena diem�ēl. Tā gan esot dārgāk, ta�u viņas audzinā�ana neļaujot sve�u cilvēku klātbūtnē izģērbties, kur nu vēl gulēt kopējā telpā. No rīta pamodusies mo�a un izgulējusies, iegājusi du�ā.

rūpīgi uzkrāsojusies (tā viņa audzināta!) un kāpusi lejā bro�kastot, bet tur� Tas arī viss.

Anna sakustējās un asi paraudzījās uz Zani. Kaut kas �ajā stāstā nebija pareizi. Nineles atbildēs bija nopietnas pretru�nas. Tiktāl, cik tas attiecās uz Lauciņa aizdomīgumu, jā, tas varēja tā būt. Viņa pati to bija izbaudījusi uz savas ādas, līgumu slēdzot. Roberts bija diņģējies par katru vārdu, vai�rākkārt pieprasījis izskaidrot juridiskos jēdzienus, līdz beidzot tomēr līgumu parakstījis.

Bet� Zinot to, ko bija atklājusi Frīdmane, proti, faktu, ka viņa ir abu Lauciņa sievie�u biju�ās un eso�ās aud�u�māte, turklāt viena no �īm sievietēm patlaban ir precējusies ar konkurentu nē, Roberts Lauciņ� nekad nebūtu paturējis �ādu cilvēku savā tuvumā, jo vairāk tik atbildīgā pozīcijā. Grāmatvede ta�u ir otrais (ja ne pirmais) cilvēks aiz direktora, kur� redz visu uzņēmuma naudas plūsmu. Grāmatvedis zina visu kas, kam, cik, par ko, kad� Kādi līgumi, kādi rēķini, kādi �eki, kādas pavadzīmes. Galu galā grāmatvedim ir pieeja visiem kontiem, virtuālajai un arī skaidrajai naudai.

Te kaut kas nesaskanēja. Ja vien� Ja vien �āda kombinācija nav izveidota mākslīgi. Ar nolūku.

-�� Jocīgi� viņa klusu ierunājās. Man nez kāpēc liekas, ka �is stāsts ir� izdomāts un īstenība bijusi citāda. Brīdī, kad Roberts nomainīja Elgu pret Ilgu, apprecēja to, lai pēc tam atkal atgrieztos pie Elgas, viņam būtu vajadzējis sākt uzmanīties. Neviena māte, vienalga, īstā vai aud�u, neciestu tādas nejēdzības. Neticu, ka Ninele Frīdmane ar Robertu par �o tēmu nebūtu runājusi, un neticu, ka viņa bez iejauk�anās ļāvusi lietām aiziet pa�plūsmā. Ninele nav tāda tipa cilvēks viņai patīk kontrolēt.

-����������� Tā, tā, vērtīgs aizrādījums, nomurmināja ģenerālis.

-���� Mik, atzīmē savā bloknotā, ka ar �o ģimenīti jāparunā vēlreiz. Tur visu laiku kaut kas ne�timmē.

-�� Ja vien drīkst, es gribētu būt klāt �ajā sarunā, palūdza Anna Elizabete. Man ir viens jautājums Dāvidam Blūmam�

-���� Tikai viens? ironizēja Kārlis jaunākais, izpelnoties vecākā vārdabrāļa nosodo�u krek�ķi.

-��� Tas būs atkarīgs no atbildes, nesatricināmā mierā atteica Anna Elizabete. Mik, vai varēs?

-��� Hmm� Uzrunātais apmulsa, bet, sastapis Basa piekrī�to�o skatienu, noteikti atbildēja: Protams.

-��� Zane, ko teica citi tavi kolēģi? Anna vērsās pie drau�dzenes.

-��� Citi� Galvenokārt ņerkstēja. Juris un Marga lielos vilcie�nos apstiprināja bra�o dzērājpui�u teikto visi sēdēju�i pie viena galdiņa, dzēru�i, ēdu�i, dejoju�i, klusiņām zoboju�ies par sanāku�ajām slavenībām. Bijis jautri. Līdz brīdim, kad Lauciņ� uzstājies ar savu slaveno noslēguma runu. Tad gan da�am labam spalvas sacēlu�ās gaisā to varēja manīt pat pa lielu gabalu.

-��� Nesaprotu, kāpēc Robertam tas bija vajadzīgs, teikusi Marga. Viņ� jau tāpat visus bija novedis līdz baltajām pelī�tēm, piespie�ot vai nu rakstīt atlūgumu, vai vienkār�i norobe��ojot no sevis. Visās neveiksmēs Roberts vainoja mūs, savus darbiniekus, necen�oties iedziļināties ne valsts ekonomikā, ne situācijā preses tirgū. Protams, cilvēki bija neapmierināti, īpa�i tie, kuri izdevniecibā strādāja kop� pirmsākumiem. Atklāti sakot, īgnums brieda jau krietnu laiku. Pēdējā pusgada laikā nomainījās desmit darbinieki, atkāpās vairāki sadarbī�bas partneri. Bet sliktākais, ka pēc viņu aizie�anas Roberts pa saviem kanāliem par katru no viņiem izplatīja baumas un ļaunas runas apzināti, lai kaitētu viņu turpmākajai profesionālajai darbībai. Reiz kādā mierīgākā brīdī iejautājos, kāpēc viņ� neliek mierā aizgāju�os, bet viņ� atcirta: Ja nav man, lai nav nevienam! Un piebilda: nejaucies, nav tava darī�ana!

Vēl viena interesanta nianse, nodomāja Anna, ta�u skaļi to neteica.

-��� Pavisam savādi bija ar Juri. Viņ� uz visiem jautājumiem atbildēja izvairīgi, daudz klusēja, ļaujot runāt Margai. Izska�tījās, it kā viņi būtu pāris, ta�u tie�i es viņam to nejautāju. Marga esot nak�ņojusi viena pati mazā istabiņā, starp citu, blakus jautrās trijotnes naktsmītnei. Juris pēc ilgas klusē��anas piebilda, ka tādu krāk�anu viņ� vairs nekad mū�ā negribot dzirdēt. Man gan �ķita, ka Juris melo un �o nakti pavadījis, cie�i pieglaudies Margas siltajam sānam. Kas tur ko slēpt divi pieaugu�i cilvēki, nav jau mazie bērni! Brī�nījās Kaķītis.

-���� Tam noteikti ir cits iemesls. Iespējams, Juris ar Margu kādu piesedz. Varbūt Anti Bāliņu, kur� naktī tomēr bijis vēl kaut kur, ne tikai savā viesnīcas gultā, Anna izteica minē�jumu. Cik zinu, viņi visi pieci agrāk strādāju�i vienā darba�vietā Preses namā. Tāda kā amatbrāļu solidaritāte.

-��� M-jā. Tas nozīmē, ka ar Anti, Margu un Juri būs jārunā vēlreiz, rezumēja ģenerālis. Tālāk?

-��� Vēl Simona Bri�ka. Lietvede un grāmatvedes asistente. Krā�ņa, draiska mei�a ar aukstām, nekustīgām acīm, kurās nepārtraukti atspoguļojas aprēķins. Zina visu par visiem vai vismaz nojau�. Nav apmierināta ar savu pa�reizējo amata pozīciju, gribētu kļūt par personāla vadītāju lielā uzņēmumā. Es teiktu, ka viņas lielākā vēlme ir pārzināt un kontrolēt citu dzīvi, bet lielākā vājība nespēja atdalīt vēlamo no eso�ā.

Simona ļoti slavēja Roberta Lauciņa attieksmi pret admi�nistrācijas grupu, tātad arī pret viņu. �efs esot bijis ļoti apmierināts ar viņas darbu, bie�i uzteicis, reiz pat ielūdzis pusdienās. Interesējies par to, kā dzīvo, kā iztiek, kā satiek ar kolēģiem. Lūdzis, lai Simona kļūst par viņa otrām acīm un ausim, lai pavēro, kas notiek uzņēmumā, jo pats, lūk, bie�i esot prom, visu nepagūstot, varot kaut ko palaist garām. Pat pie algas nedaudz pielicis.

Toties ar Nineli gan bie�i esot strīdējies pat par sīku�miem; ja viens teicis balts, otrs tūliņ kā ar cirvi pretī melns! Sevi�ķi dusmīgi strīdēju�ies algu un honorāru izmak�sas dienās.

Jā, un ari Margu Roberts neesot varējis ieredzēt ne acu galā. Nemitīgi burk�ķējis, ka poligrāfijas grupa jālikvidē, jo pēdējā laikā strādājot ar nenormāliem zaudējumiem. Marga pasūtījumus novirzot citām tipogrāfijām un par to saņemot komisijas naudu.

-�� Zane, vai tā bija? pēk�ņi ducīgā balsī iejautājās Bass.

-��� Es gan nezinu. Iespējams, kāds iemesls �ādām runām bija gan, jo drukas pasūtījumu skaits bija sarucis gandrīz līdz nullei. Zinu, ko saku, jo parasti �iem maksas darbiem korek�tūru lasīju es lai, sargi Dievs, tajos neiezagtos kāda kļūda. Ta�u domāju, pat ja �āda pasūtījumu novirzī�ana notikusi, tā tomēr nav bijusi sistēma, bet spiedīga vajadzība. Marga nav tāda maita. Pēc būtības nav.

-��� Vai Simona pateica vēl ko noderīgu? Anna Elizabete mēģināja pagriezt draudzeni uz īstās taciņas.

-��� Ak jā! Tēlotā kautrībā acis nolaidusi, atzinās, ka vakar, kamēr �efs izgājis uz tualeti, mudīgi ielūkojusies viņa datorā pirmo reizi tas palicis ieslēgts. Uz ekrāna bijusi atvērta elek�troniskā pasta programma ar tikko lasītu vēstuli: Tiekamies pirmdien 11.00 pie notāra. Neaizmirsti līgumu. E.

-��� Oho! iesaucās Bass. Ja E nozīmē Elitu Ancīti, tas varētu apstiprināt baumas par izdevniecības iespējamo pār�ņem�anu.

-�� Tikpat labi �is burts attiecas uz Elgu vai Ellzu. Tad gan runa būtu par citiem līgumiem, -bilda Anna.

-�� Kā tad! Sarunā jautri iekrita Kārlis, kur� sev nerakstu�rīgi bija klusējis vismaz divas stundas, ta�u nu vairs nespēja novaldīties. E varētu nozīmēt arī Elizabeti, vai ne? Nesa�gaidījis cerētos smieklus un no apkārtējo sejām nolasījis, ka �is jociņ� laikam nav bijis īsti vietā, Kārlis paraustīja plecus un demonstratīvi sāka novākt traukus.

-�� Mik, tavā blociņā jāieraksta vēl viens noskaidrojams jau�tājums: kas ir E? izrīkoja Bass.

-�� Tas būtu pavisam vienkār�i, ja vien tiktu klāt Roberta klēpjdatoram. Viņ� to mū�dien esot vadājis līdzi. Bet nu nav ne ma�īnas, ne datora. Un numuriņā, cik atceros, nekā tāda nebija. Kaķītis nopūtās.

-�� Ir vēl viens ceļ�. Kārlis neizturēja un pagriezās pret runātājiem, ļaujot ūdenim gāzties izlietnē. Ja e-pasta pro�gramma, ko redzēja Simona, bija atvērta caur intemeta pār�lūku, nevis Outlook Express vai līdzīgu programmu, tad, zinot Roberta e-pasta adresi un uzlau�ot viņa elektronisko pastkas�tīti, �o vēstuli varētu atrast un izpētīt, no kurienes tā nākusi un kas to sūtījis.

-�� Un tu to tie�ām varētu izdarīt? neticīgi ievaicājās Kaķī�tis. Viņu Kārlis joprojām ērcināja. Iespējams, tāpēc, ka pats bija radis darīt, nevis gari un pla�i izrunāties par to, kā vaja�dzētu rīkoties, un tikai tad ķerties pie pa�as darī�anas. Bet Kārli, �ķiet, �āds dialogs ar sevi motivēja darbam.

-�� Tikai mierīgi! Vajag vienīgi adresi un ātrgaitas internetu. Tad varētu� Kārlis atkal lēnīgi sāka prātot.

-�������� Roberta e-pasta adresi es zinu, Zane strauji iesaucās.

-�� Pat divas. Gan darba, gan privāto.

-�� Bet� tas nebūs likumīgi! iebilda Graudnieks.

-��� Nebūs gan, Kārlis piekrita. Tad vajag vai nevajag, izdomājiet pa�i! Viņ� atkal pievērsās trauku mazgā�anai, ar visiem muguras muskuļiem mēmi pau�ot: man ir dziļi vienalga!

Trīs da�ādu rangu policisti saskatījās. No vienas puses bija likums, no otras iespēja atklāt slepkavu. Riskēt? Vai mērķis attaisnos līdzekļus?

-�� Lauz! pēdīgi izmocīja Kaķītis. Uz manu atbildību. Tikai ātri un bez pēdām!

-�� Yesss, Ser! Kārlis salutēja un aizgāja bibliotēkas virzienā. Visi palika gaidām.

Pēc krietnas pusstundas, kuras laikā Anna, Zane, Miks un Ģirts klusējot paspēja iztuk�ot vēl pa vienai niknas kafijas tasei, bet ģenerālis un Antons plaukstās atspiestām galvām aiz�migt, no bibliotēkas atskanēja uzvaro�s: Ir! un pēc minūtes Kārlis bija klāt. Rokā viņ� turēja sīki apdrukātu papīra lapu.

-�� Vai gribat zināt, kā es �o atradu? viņ� svarīgi iesāka, ta�u saņēma aukstu du�u no Annas.

-�� Nē. Mēs gribam zināt, ko tu atradi! Kur� rakstījis vēstuli? Kur� ir E?

-�� Tu gan māki sabojāt prieku! Kārlis sapīka. Es jau gribēju sīki un smalki izstāstīt, caur kādiem vārtiem un pa kādām ejām līdu, lai atrastu to, ko atradu, bet tu� Kur� ir E? Labāk būtu jautājusi, no kurienes vēstule sūtīta!

-�� Nu labi, no kurienes tā vēstule bija sūtīta? nepacietīgi dīdoties, skaļi iesaucās Anna.

-�� Mieru, tikai mieru! Saturieties, e-pasts bijis izsūtīts no Magnum servera. No adreses info(� magnum.lv. Utad E varētu būt Elīza. Pazudusī Elīza vai jebkur� cits Magnum darbinieks.

-������� Jā, �is atradums nu gan mums atvieglo dzīvi, ironizēja Kaķītis. Ellza un vēl trīsdesmit citu kandidātu. Zane, cik cilvēku galu galā strādā izdevniecībā?

-������� Nu jau vairs tik daudz nav. Trīsdesmit bija gada sākumā, �obrīd atliku�i deviņpadsmit.

-�� Un visiem pieejama e-pasta adrese in/o@?

-������� Nē. Pieeja un paroles bija tikai trim cilvēkiem maketu ceha vadītājam, kas vienlaikus ir arī sistēmas administra�tors, Jurim Bargajam, Elīzai un man. Respektīvi, mums visiem trim paralēli mūsu pa�u e-pasta adresēm bija izveidota pieeja gan ienāko�ajiem, gan izejo�ajiem ziņojumiem info kontā.

-������� Tātad, ja, piemēram, tu no sava datora elektroniskā pasta programmas izsūtītu �ādu vēstuli, kā nosūtītāju izvēloties nevis savu vārdu, bet info@, citi par to tā arī neuzzinātu?

-������ Tie�i tā. Ja vien saņēmējs neiedomātos uz �o vēstuli atbil�dēt. Tad gan atbildi ienāko�ajos ziņojumos ieraudzītu visi trīs info@ lietotāji.

-������� Pagaidi, pagaidi, tad jau pēc būtības mums atliek pār�baudīt tikai trīs datorus tavu, Elīzas un Jura, lai atrastu sūtītāju!

-Jā un nē. Zane pasmaidīja. Protams, tas būtu visvien�kār�ākais risinājums, ta�u, tici man, ja es negribē�u, lai kāds uzzina, ka tie�i es esmu sūtījusi �o vēstuli, tad, pirmkārt, es to izdzēsī�u no izsūtīto vēstuļu mapes un miskastes; otrkārt, iztīrī�u datorā pagaidu failu krājumus un lielo miskasti; tre��kārt, nemaz neie�u �ajā e-pasta kontā caur pastāvīgi pieslēgto programmu, bet pa apkārtceļu caur pasta serveri -, un to es varu paveikt no jebkura cita datora jebkurā pasaules malā.

-�� Nolāpīts ar vienu aci! izgrūda Kaķītis. Viņ� bija cerējis paspert vismaz vienu soli uz priek�u, jo nebija pacie�ama �ī muļļā�anās. Un atkal nekā.

-��� Nu neīgņojies, neīgņojies, nav ļaunuma bez labuma, mierināja Bass. Tagad mēs vismaz zinām, ka vēstules sūtī�tājs, lai kas viņ� būtu bijis, patie�ām nav vēlējies sevi afi�ēt. Vēstules saturā ta�u nekā pretlikumīga vai aizdomīga nav glu�i parasts atgādinājums, kādus da�a laba sieva dienas laikā savam vīram sūta kaudzēm, par maizi, kas jānopērk, par recepti, kas jāizņem, par vecāku sapulci skolā, kas obli�gāti jāapmeklē.

Atgādinājums, atgādinājums� Sieva vīram�

Annas Elizabetes prātā atkal sāka griezties it kā mazi zobratiņi.

-��� Kad, tu teici, tā vēstule ir rakstīta un kad nosūtīta? Viņa apsviedās un ieskatījās Kaķītim acīs.

-�� Es neteicu, kad. Atstāstīju tikai to, ko man teica Simona Bri�ka. Viņa �ādu e-pastu redzējusi Lauciņa datora ekrānā piektdien, tas ir, dienu pirms svētkiem. Kaut kad vēlā pēc�pusdienā.

-�� Bet tad jau� Ierunājās Zane un apklusa.

-�� Kas? Ko? Visi gaido�i pavērās Zanē.

-��� Es gribēju teikt, ka tobrīd viņa, nu Elīza, jau bija �eit, Me�mui�ā, un palīdzēja mums gatavoties svētkiem. Visu pēc�pusdienu nosēdēja zem lielā ozola un pina vītnes.

-��� Tas neizslēdz iespēju, ka viņa �o vēstuli uzrakstījusi iepriek� un izvēlējusies vēlāku nosūtī�anas laiku, bilda Kār�lis. Lai to izdarītu, nebūtu vajadzīgs pat viņas dators, vienīgi pieeja centrālajam izdevniecības pasta serverim, kuram tiek dots uzdevums tādā un tādā laikā tam un tam nosūtīt tādu un tādu informāciju. Vienkār�oti, protams, bet tāda ir būtība. Pēc �ī principa darbojas gan interaktīvie biznesa plānotāji un atgādinājumu sūtītāji, gan lielo uzņēmumu centralizētie notikumu kalendāri, proti, kāds attālināti ievada vajadzīgos datus un adresāti �o informāciju saņem.

-��� Labi, tas būtu skaidrs. Bet kāpēc tāda noslēpumainība? Sevi�ķi �ajā gadījumā. Ja vēstuli sūtījusi Elīza, rodas jautā�jums, kāpēc viņa Robertam to neatgādināja aci pret aci.

-�� Zināt, es laikam nojau�u, kāpēc� klusi ierunājās Anna Elizabete. Iespējams, �ī ir tikai savāda ideja, bet man �ķiet, ka Elīzai tobrīd nebija citas iespējas. Tas varētu būt kaut kas privāts. Varbūt Roberts bija uzdevis sarunāt tik�anos ar notāru un viņa to izdarīja, ta�u nevarēja atrast piemērotu brīdi, lai pateiktu, jo kabinetā visu laiku atradās Simona, bet Roberts skraidīja iek�ā un ārā kā nikna lapsene. Varbūt Elīza baidījās viņu traucēt, varbūt nepaspēja pārtvert. Atcerieties piektdien Elīza Me�mui�ā ieradās diezgan agri; tātad no Rīgas bija izbraukusi jau rīta pusē. Galu galā ja pa�as dators visu laiku atradās acu priek�ā, tas varēja �ķist visvienkār�ākais problēmas risinājums.

-��� Izklausās loģiski, ta�u ir kāds milzīgs BET, domīgi novilka Zane. Kāpēc Elīza, tehniskajos jautājumos tik zino�s cilvēks, izvēlējās �ādu sare�ģītu risinājumu? Un ja nu Roberts datoru neatvērtu līdz pirmdienai? Ja nu viņ� vispār nepārbau�dītu e-pastu? Lai gan nē, tā viņ� nedarītu. Lauciņ� e-pastu vienmēr lasīja se�os no rīta un vakarā. Reiz pat lielījās, ka viņa dzīve sakārtota kā pulkstenis viss notiek pēc plāna, neko nevar palaist garām. Acīmredzot uz to viņa paļāvās.

-��� Kaut ko tādu laikam tikai sievietes spēj izdomāt! Kaķītis pārsteigts noteica. Es būtu darījis, kā vienkār�āk, piespraustu pie Roberta galda līmlapiņu ar informāciju, un viss.

-�� Kā tad, un riskētu, ka �o informāciju ieraudzīs jebkur� ari tie, kam tā nav jāredz, piemēram, Simona.

-�� Tāpat jau viņa to izlasīja.

-�� Tā bija nejau�ība. Bet mani mulsina kas cits. Kāpēc Elīza nenosūtīja �o ziņu pa telefonu kā īsziņu? Tas būtu gan pri�vāti, gan dro�i, gan ātri, Anna prātoja, saraukusi pieri un berzēdama deniņus. Necie�ami bija sākusi sāpēt galva, domas pamazām ietinās kā mīkstā vatē.

-�� Nelauzi velti smadzenes! Bass paplik�ķināja viņai pa plecu. Gan jau atbilde atnāks īstajā laikā. Starp citu, ko mēs par �o meiteni zinām? Zane�!

-��� N-nu� Elīza ir interesants kukainis. Ja nemaldos, viņai tikko apritēja divdesmit pieci. Glīta. Patīk pucēties. �akla sadzīviskās lietās. Savukārt viņas tie�os darba pienākumus visbie�āk paveic citi. Gudra, ciktāl tas attiecas uz kategori�jām izdevīgi neizdevīgi. Atsaucīga un aizrautīga attiecībā uz visu, kas ir ārpus darba pienākumiem. Diezgan labsirdīga un sirsnīga, kamēr netiek skartas pa�as intereses; tad spēj vienā mirklī pārvērsties par uguni izverdo�u pūķi. Savējiem uzti�cīga, sevi�ķi tiem, kurus mīl un ciena, bet jo vairāk tiem, kuri mīl viņu, to dēļ skries kaut ugunī. Abas ar māsu uzaugu�as bērnunamā, iespējams, tāpēc viņai tik svarīga kopības izjūta.

-�� Interesanta personība. Ģenerālis piekrita. Bet atgā�dini, ko toreiz par viņu teica Ninele Frīdmane? Kā un kāpēc tas notika?

Zane nepatikā ieņurdējās.

-�� Kārļonkul, es negribētu pārstāstīt tenkas�

-�� Zanīt, �obrīd tās vairs nav tenkas, bet fona informācija! Viņ� mierināja.

-�� Kā tad, jūs gribat mani apvārdot� Zane neapmierināti murmināja. Labi, ļaujiet atcerēties!

Nu tā� Ninelei Elīza nekad nav patikusi tagad mēs ari skaidri zinām, kāpēc. Kura māte spētu paciest skuķi, kas lak�stojas ap viņas meitas, hmm, abu meitu� vīri�ķi? Toreiz, pēc kārtējās lielās sapulces, kurā ar lielu pompu tika paziņots par gaidāmajiem algas samazinājumiem, Ninele gandrīz nedzir�dami no�ukstēja mazāk brūtēties un vairāk strādāt, tad būs gan nauda, gan algas! Tobrīd ar mapīti padusē kabinetā ie�steidzās Elīza. Laikam no rīta bijusi pie friziera un manikīra, jo izskatījās ļoti kopta un saposusies. Pagrozījās, bet, redzē�dama, ka sanāksme vēl tik drīz nebeigsies, sarauca deguntiņu un aizgāja. Ninele tikai no�ņācās nopakaļ.

Vēlāk, vakara pusē, uznesu Robertam parakstīt algu saraks�tus. Viņ� jau bija prom. Toties Ninelei sirds pilna, �ķiet, gri�bējās ar kādu izrunāties. Man nācās uzklausīt viņas dusmīgo litāniju.

Vai tie�ām vairs nav kauna? Gai�ā dienas laikā jāskrien prom no darba? Darba diena vēl nav beigusies, papīri stāv neparakstīti, bet �ie brauc sekretārei jaunu dzīvokli lūkoties. Rīgas centrā! Saki man, Zanīt, vai sekretāre ar savu aldziņu tādu var atļauties! Tak jau pats grasās maksāt, kā nu ne. Redz, tu dzīvo Rīgas lētajā daļā, bet �ī dzīvos pa�ā centrā. Tāpēc ka tev nav tik garu kāju! Nemaz nesmaidi, tā ir! Un tā ma�īna? Domā es nezinu? Jauna vabolīte līzingā maksā vismaz simt divdesmit latu mēnesī. Kur viņai tāda nauda radusies? Viņai algas lapā trīs simti uz papīra. Kas paliek pēc nodokļiem? Drusku pāri par diviem simtiem. Dzī�voklis, ma�īna, �tātes, mati, nagi� Par kādu naudu �ī dzīvo? Tad jau citādi nevar -jāatņem vīrs likumīgi pielaulātai sievai�

Iz�āvusi �os vārdus, Ninele, pēk�ņi sabijusies, ka pateikusi par daudz, apklusa un atdeva man parakstītos dokumentus.

Tagad es saprotu, kāpēc viņa satrūkās. Tobrīd vēl neviens nezināja, ka Ninele ir Elgas un Ilgas aud�umāte. Lauciņ� par savām ģimenes dzīves peripetijām un radnieciskajām saitēm nevienam nestāstīja. Un es ari nepra�ņāju. Mani nekad nav interesējis, kur� ar ko un kāpēc guļ vai neguļ.

-�� Izskatās, ka Ninelei uz Ellzu jau labu laiku bijis krietni ass zobs, ieteicās Anna. Varētu pat saprast iemeslu, ja līdz ar viņas parādī�anos izjukusi iecerētā nākotnes labklājība ģimenes uzņēmuma ietvaros. Vienai meitai neizdevās, otrai ari ne, un te kaut kāds garkājains skuķis īsos bruncl�os ik dienu acu priek�ā grozās un jauc gaisu.

Tomēr mani mulsina �ī daudzo sievie�u padarī�ana. Atklāti sakot, cik es pazinu Robertu Lauciņu, man nebūt neradās iespaids, ka viņ� būtu� iekārojams ma�o, kura dēļ visas dāmas jūk vai prātā. Normāls vīri�ķis liela auguma, ne pārāk izskatīgs, vidēji inteliģents, ar tieksmi izrādīties. Jautrs jā, kad labā noskaņojumā. Dāsns jā, kad vēlējās izrādīties vai atstāt par sevi iespaidu. Tiesa, viņam bija skaista, zema balss�

Aiz loga skaļi iedziedājās putni, bibliotēkas stundenis noskandināja trīs. Ģirts, pītajā stūra krēslā atslīdzis, saldi gulēja, ik pa brīdim muzikāli iekrākdamies.

-�� Ak tu mīļo stundiņ, jau gaisma aust! Bass norūca. Bet mēs vēl maļamies uz vietas. Nu tad �igli! Mik, Zane ko teica pārējie aptaujātie? Vai bija kas interesants?

-��� Es uzsvērtu divas lietas, iesāka Zane un pārbaudo�i paraudzījās Kaķīti. Varbūt trīs.

Viņ� pamāja ar galvu: Stāsti tu, tev labāk sanāk.

-��� Ar mūsu izdevniecības jaunajām �urnālistēm runājām vienlaikus. Tās ir �etras jaunas mei�as, kuras �obrīd sāk vei�dot savu profesionālo karjeru. Ļoti daudz ambīciju un maz pieredzes, toties kļūdu� Zane bija ierasti tie�a un asa.

-�� Elīnai Zaķītei ir divdesmit trīs gadi, tikko beigusi sociologus, no bagātas ģimenes, bet grib kaut ko sasniegt pati saviem spēkiem, karjeriste. Mācās ātri, augsts intelekta līmenis. Gri�bēju viņu izaudzināt par savu vietnieci un to īpa�i neslēpu. Ari Roberts mani �ajā ziņā atbalstīja.

Tas nepatika divām citām jaunajām ekonomikas repor�tierei Mārai Dlķltei, kura savos divdesmit se�os tā ari nav iemācījusies rakstīt bez kļūdām, un Sanitai Dreimanei. Skuķis tikai pirms gada beidzis skolu. Lai gan laba rakstītāja, bet neticami pavir�a cik nav nācies strēbt viņas nevī�ības dēļ savārīto putru!

Vecākā no visām �etrām ir Anda Kāposta ziemā nosvinēja trīsdesmit. Viņai ir divi �etrgadīgi dvīņupuikas, virs dzejnieks un makā hronisks naudas trūkums. Anda raksta labi, daudz, ātri un par jebko. Viņas galvenā motivācija ir nauda. Nevaru dro�i apgalvot, ta�u nebrinitos, ja viņa paralēli piestrādātu vēl kādā preses izdevumā ar mūsu honorāriem pie labklājības netiksi; labi, ja benzīnam sanāk. Kopumā lādzīgs meitietis, tikai neuzņēmīga. Roberts viņai piedāvāja pārņemt �urnālu jaunajām māmiņām, jo līdz�inējā redaktore aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Viņa grasījās piekrist, bet beigās atteicās izrēķināja, ka rakstot nopelnīs vairāk. Tā jau ir atbildība mazāka, vairāk tiek ļaudīs�

Zanes balsī ieskanējās nostalģija pēc laikiem, kad arī viņa bija �urnāliste.

-�� Piedodiet, laikam nomaldījos no ceļa. Piektā pie preses galdiņa tovakar bija Inga Lapiņa, ļoti nopietna būtne, kurai tuvojas piecdesmit. Viņa gatavo atbildes uz lasītāju jautāju�miem un meklē speciālistu komentārus analītiskajiem raks�tiem. Manuprāt, nav precējusies, jo ne reizi neesmu dzirdējusi viņu minam kāda vīrie�a vārdu, nedz arī sarunājamies ar kādu pa telefonu. Viņai lieliski saskan ar mūsu literāro redak�tori Valentīnu Treimani, kurai pagāju�ajā nedēļā apritēja se��desmit. Tā gan ir savdabīga kundzīte klusa, mīļa, ar visiem pa labam, ta�u biedējo�i nopietni aizraujas ar numeroloģiju un astroloģiju. Viņa bija sestā pie mūsējo galdiņa.

-�� Un kas �ajā personu aprakstā ir tas dīvainais? nepa�cietīgi iejautājās Kārlis.

-�� Visam savs laiks. Interesantākais tūliņ būs, ierunājās Kaķītis. Arī viņam zods slīga arvien zemāk, jo miegs mācās virsū kā melns mākonis. Anniņ, vai varētu dabūt vēl tavu brīni�ķīgo kafiju?

-�������� Tagad uzmanīgi! brīdināja Zane. Visi saspicēja ausis.

-�� Pirmā interesantā lieta. Aizvakar, tas ir, piektdien, kad Lau�ciņ� plosījies pa redakciju, visus rādams un lamādams, viņu dienas vidū apciemojis kāds liela auguma vīrietis purpursar�kanā �aketē. Abi ilgi apspriedu�ies mazajā pārrunu istabā, kas atrodas iepretim reportieru telpai. Pēc �īs sarunas �efs ienācis pie meitenēm un tēlotā jautrībā vaicājis, vai viņas negribētu pēc nedēļas braukt komandējumā uz Vāciju. Visas. Nupat radusies tāda iespēja, un viņas par labu darbu sen jau esot to pelnīju�as. Meitenes biju�as pārsteigtas, jo vēl pirms stundas �efs bija dauzījis �ī pa�a kabineta durvis, skaļi kliegdams, ka te neviens nemākot rakstīt un visi jāatlai�.

Ahā! Purpursarkana �akete, kas tumsā varētu izskatīties vīnsarkana, liela auguma vīrietis un viedokļa maiņa! Anna Eli�zabete iegaumēja, bez skaņas rīkodamās ar kafijas kannu un krūzītēm.

-�� Otrā dīvainība. Inga Lapiņa ir kaislīga pīpmane un brīdī, kad norisinājās saruna, atradās ārā, aiz kāpņu telpas stūra, kur netālu no autostāvvietas ierīkota smēķētava. Viņa ievēro�jusi viesa braucamo tum�sarkanu Toyota Landcruiser apvidus auto; tāds pagāju�ajā naktī stāvējis arī Me�mui�as stāvlau�kumā. Zane iz�āva vārdus kā torpēdu un ieinteresēti vēroja, kas nu būs.

Opā! Loks? Tātad baumām par Magnum pārpirk�anu būs iemesls? Lokam arī bija sarkana �akete, bet� Viņa Loku labi pazina, turpretī Lauciņa naksnīgais sarunu biedrs nebija nekad agrāk redzēts.

-�� Tre�o jaunumu izstāstīja Valentīna Treimane. Viņa ļoti raizējas par Ellzas pazu�anu� Pirms pāris dienām Eliza prie�cīga ieskrējusi viņas kambarīti un sākusi iztaujāt par kāzu horoskopiem, labvēlīgiem datumiem un Mēness fāzēm, ta�u tie�i tobrīd kāds ienācis un saruna aprāvusies. Meitene izska�tījusies ļoti laimīga, it kā būtu saņēmusi sengaidītu, dārgu dāvanu.

Tā tik ir ziņa! Nu zīmīte ar atgādinājumu par gājienu pie notāra iegūst citu jēgu. Laulības līgums? Un kāds, par to uzzi�nājis, nolēmis nepieļaut �o attiecību legalizē�anu?

Agrā rīta miegaino klusumu pārtrauca spalga policijas auto sirēna. Visi satrūkās un tramīgi raudzījās laukā pa logiem, cen�oties saskatīt tuvojo�os braucamo, vienīgi inspektora palīgs Antons Graudnieks nosarcis steig�us ķēra pie kabatas. Gaudotājs izrādījās viņa mobilais tālrunis.

Cik tipiski studentam demonstrēt savu piederību pie tiesībsargu ģildes! Anna nosmaidīja.

-�� Graudnieks klausās. Tad ilgs klusuma brīdis, kura laikā no pui�a sejas nozuda pēdējais sārtums.

-�� Pūcēs. Tūlīt braucu. Vēl īsāks klusuma brīdis.

-�� Tepat. Pateik�u. Saruna pārtrūka.

Elīza! Annai Elizabetei caur smadzenēm iz�āvās viens vārds.

-��� Zvanīja mans tēvs. Tikko ieradies Me�mui�ā. Kāds ag�rīns mak�ķernieks Me�mui�as dīķī pamanījis ma�īnu. Melnu Audi A8. Izsaukti glābēji. Pa�laik ceļ laukā. Izskatās, ka ma�īnā atrodas sieviete. Mirusi.

Antons, Kaķītis un Bass joza uz majora ma�īnu, Anna ar Zani viņiem sekoja.

-�� Mēs brauksim līdzi!

-�� Meitenes, jums tur nav ko meklēt! Tas nebūs nekāds jau�kais skats. Ģenerālis centās viņas atrunāt, ta�u velti abas jau bija okupēju�as aizmugures sēdekli. Kaķītis un Antons izvēlējās neiejaukties.

-�� �ķiet, kāds ļoti nav gribējis pieļaut gājienu pie notāra, ierunājās Zane, kad ma�īna izkustējās no vietas. Viņai uztrau�kumā drebēja balss. Nevarētu teikt, ka viņas abas ar Elīzu būtu biju�as sirdsdraudzenes, ta�u�

-�� Vēl jau nav zināms, vai tā tie�ām ir Elīza, Anna Eliza�bete lūkoja viņu mierināt. Cik stulbi no vienas traģēdijas pie nākamās. Ne attapties nepagūsti, jau divi bojā gāju�ie�

Saule bija tikko uzlēkusi. Dīķmalā zibsnīja zili sarkani dzel�tenas ugunis. Ceļu policijas auto, ugunsdzēsēju ma�īna, ātrā palīdzība un liels ceļu būves autokrāns nez, kur tāds rīta agrumā izrauts? Iespējams, no Me�āju ceļa krustojuma ar Rīgas �oseju. Anna atcerējās, ka Ģirts bija teicis tur �obrīd lejot jaunu asfaltu. Krāna galā nospriegotās trosēs karājās kaut kas smags un kantains, kļūdams arvien lielāks. Dīķa malā rokas plātīja divi ūdenslīdēju skafandros tērpu�ies glābēji.

Skats atgādināja �ausmu filmu, kur rīta dūmakā no purva lien ārā aļģēm un ūdenszālēm apķepis baismeklis. Tikai �oreiz tas bija kaut kas pavisam reāls liels, melns Audi A8, ko ar pakaļgalu pa priek�u cēla laukā no dīķa zaļganā ūdens. Līdzās kā skumj� sargs melnēja Me�āju senais ūdenstornis.

-�� Tas dīķis te ir nenormāli dziļ� būs savi astoņi metri. Antons skaļi, ātri un nervozi stāstīja. Baronu laikos bija sekla plan�ka, kurā ziedēja dzeltenās un baltās ūdensro�zes, bet padomju laikā kolhoza priek�sēdētājs izdomāja to pārveidot par zivju dīķi padziļināja un ielaida karpas. Tomēr zivīm te nepatika, jo izrādījās, ka dīķa dibenā strāvo aukstie avoti. Tad priek�sēdētāja galvā dzima jauna ideja un viņ� lika dīķi pārtaisīt par pa�arnieku ūdenstvertni izsūknēja ūdeni, padziļināja līdz astoņiem metriem, nostiprināja sienas un pamatu, sanāca baisma muca gandrīz apaļām malām. Vietējie �ai vietai met līkumu un pa to celiņu, kas ved gar baznīcu, cen�as ar auto nebraukt. Ja iet kājām, tad tikai skaidrā prātā un vairāki kopā. Runā, ka senatnē tur bijusi kapsēta. Tā ir nelaba vieta, es jums saku nelaba! Lūk, dīķa mala gandrīz pieskaras ceļam, no�ogojums laika gaitā sabrucis cik tur vajag, lai iekristu! Dro�i vien tā arī būs noticis, cik �ēl. Nu kāpēc kādam vajadzēja tumsā kaut kur braukt?

Antona monotonā tark�ķē�ana �ajā brīdī visiem tā krita uz nerviem, ka pat mierīgais un parasti ieturētais Bass saknosījās un ieņurdējās, līdz neizturēja: Praktikant Graudniek, izbeidziet pļāpā�anu! Ejiet un izdariet kaut ko derīgu nopra�tiniet mak�ķernieku, noskaidrojiet, kādā veidā viņ� tik dziļā dīķī spējis saskatīt nogrimu�u auto! Lai būtu sīks un smalks protokols! Skaidrs?

-�� Skaidrs! Graudnieks, laimīgs, ka ticis prom no acīm, izgaisa.

-�� Uff! Paldies, krusttēv! Kaķītis atviegloti nopūtās. Vēl drusciņ, un es savām rokām viņu būtu iemetis �ajā pa�ā dīķī. Būtu labāk par gidu, ne policistu mācījies!

-�� M-jā. Ir gan cilvēki� Kur tādi rodas? Bass norūca, bet pla�āk neizteicās.

-�� Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Mēs tagad zinām, ka dīķa krasti un dibens ir betonēti un ka zināt par nobruku�o apmalīti varēja tikai cilvēks, kur� vismaz reizi ir bijis Me�ājos vai dzirdējis nostāstus, kas saistās ar �o vietu.

Tajā bridi virs ūdens parādījās visa ma�īna. Tajā patie�ām atradās sieviete. Jūnija rīta saules slīpie stari precīzi kā pro��ektori izgaismoja viņas apģērbu. Elīza. Anna tūliņ pazina jaunās meitenes garos, melnos matus un ko�i sarkano kleitu. Bet kāpēc viņa atrodas aizmugures sēdeklī?

Zane stāvēja kā sastingusi ari viņa bija pamanījusi �o nepareizību.

Slepkavība. Ja par Roberta nāvi sākumā vēl varēja �aubīties, tad �ajā gadījumā tas bija vairāk nekā skaidrs.

-�� Iesim prom, Anna centās draudzeni vilkt malā.

-������� Nē, es gribu saprast, kas ir noticis! Viņa nostājās kā klints un nebija izkustināma.

Pie abām sadrūmu�ajām draudzenēm pienāca ģenerālis Bass.

-������� Nu, meitenes, izskatās, ka esam sagaidīju�i otru slepka�vību. Laikam būs jāsauc papildspēki no Rīgas. Nupat jau sāk

kļūt par karstu� Nav vairs agrākie laiki. I

-�� Kas zina, Kārļonkul, kas zina, Anna domīgi ierunājās.

-�� Varbūt nemaz nevajadzēs tos papildspēkus. Man nez kāpēc liekas, ka �is lietas atrisinājums meklējams pavisam līdzās�

-������� Anniņ, meit, par ko tu runā? Ko tu tādu zini, ko nezinām mēs? Bass viņā vērīgi paraudzījās.

-�������� Neko, Kārļonkul, neko. Tikai prātoju� Diez, vai Elīzai kājās būs kurpes vai �ības?

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Ka viņa pati?

-�������� Nē jau, nē. Kārļonkul, neizpra�ņā mani, labi? Kad man būs kas sakāms, pati pastāstī�u.

Viņ� paraustīja plecus un pamāja ar galvu. Zane nebija bildusi ne vārda.

Glābēji tikmēr bija izcēlu�i melno auto virs ūdens, un nu krāns lēni grieza strēli sāņus, lai noliktu to zemē, kur bija izklāts milzīgs, biezs plēves gabals. Par laimi, auto bija nogri�mis dīķa dzelmē uz visiem �etriem riteņiem, neapsvie�oties otrādi, tāpēc ari izcel�anas darbi veicās raiti.

Tiklīdz Audi bija stabili nofiksēts, ātrās palīdzības mediķi metās pie tā aizmugurējām durvīm.

Varat nesteigties, Anna skumji nodomāja. Nav dzirdēts, ka ūdeni diennakti nogulējis slīkonis būtu atdzīvināms. Tie�i tik ilgi Roberta auto bija pazudis. Viņa vērīgi pētīja Elizas nedzīvo ķermeni un kaut ko nesaprata� Piegāja tuvāk, paraudzījās cie�āk. Ahā, te jau tas bija!

Pagājis sāņus, Kaķītis ar kādu dusmīgi runāja pa telefonu. Līdz Annas ausim atlidoja vārdi: vēl viena, ekspertus, steidzami, suņus, pārvietojamo laboratoriju.

-�� Es viņiem ādu pār acīm novilk�u! atgriezies viņ� sir�dījās. Ko domājies darba laiks vēl neesot sācies. Nu tad �orīt sāksies se�os!

-�� Mik, vai tu izsauci ari zemūdens ekspertus? Anna neuz�krīto�i pavaicāja.

-�� Jā. Un?

-�� Kad atbrauks, pasaki, lai pameklē zeltītas augstpapē�u sievie�u sandales. Iespējams, tām varētu būt piesiets kāds smagums. Un vēl tur varētu būt� Pieliekusies tuvāk Kaķī�tim, viņa kaut ko klusu pateica. Lai nedzirdētu pārējie. Majors izbrīnīts uzrāva kreiso uzaci, ta�u neko neteica.

-��� Meitenes, jums vajadzētu braukt mājās� pēc īsa brītiņa pienācis, teica ģenerālis. Izskatās, ka mēs te esam iestrēgu�i uz ilgu laiku. Palūg�u, lai kolēģi no ceļu policijas jūs aizved.

-�� Kārļonkul, bet ari tev vajadzētu atpūsties! bilda Anna. Vecais ģenerālis viņai ļoti patika, un viņa par to raizējās. Virs jau gados, bet cen�as turēt līdzi jaunajiem. Ka tik nepārpūlas!

-�� Gan jau. Pabeigsim �eit, un tad gan abi ar Miku uz Mazkalniņiem gulēt!

-�� Uz Mazkalniņiem�? Laikam jau viņas balsi ieskanējās tāda vil�anās, ka Bass pasmaidīja.

-�� Uz Mazkalniņiem gan. Nevar ta�u mūsu daiļās kaimiņie�nes visu laiku apgrūtināt izēst tuk�u ledusskapi un neko neatnest vietā. Tā, un tagad bez ierunām mar� gulēt! Bet ap pusdienlaiku mēs būsim klāt. Uz pankūkām; turklāt tās cep�u es. Gribu atkal reiz likt lietā izslavēto Pū�u pavardu. Vai atļausi, LIzbet?

-�� Protams, nāc tik un cep! Anna nosmējās un tūliņ pie�bilda: Bet zaptes man mājās nav. Kondensētā piena nav. Un ari biezpiena nav. Nekā vairs nav.

-�� Nu ir bankrots! tikko pienāku�ais Kaķītis, padzirdējis pēdējos vārdus, citēja no Ezera sonātes.

-� Klau, Mik, man tev vēl kas sakāms� Iek�ēji pasmaidījusi par majora joku, Anna pavilka viņu sāņus un sāka ātri runāt. Bridi klausījies, Kaķītis nopūtās, izvilka elektronisko piezīmju grāmatiņu un visu rūpīgi, pa punktiem pierakstīja.

-�� LIzbet, ja tev izrādīsies taisnība, es� Dabūsi visu, ko vēlēsies!

-Jaunu starteri manam cigāram sagādāsi? viņa acumirklī iz�āva.

-��� Sagādā�u, izspiedēja, sagādā�u! Viss. Brauciet mājās atpūsties! Un nekādu pekstiņu!

Pū�u mājinieki negulēja. Gaidīja un, ar miegu kaudamies, spēlēja kārtis.

-�� Nu? Kārlis ar Ģirtu iejautājās kā vienā balsi.

-��� Trrr� Zane atņurdēja. Viņa krita vai no kājām nost. Neko neatbildējusi, viņa autopilotā uzkāpa pa kāpnēm un pazuda pirmajās durvīs pa kreisi. Kop� pirmās vieso�anās dienas Pūcēs tā bija kļuvusi par viņas istabu. Blakusistabā, kas bija kā Zanes istabas spoguļattēls, parasti apmetās Ģirts. Tie�i pretī, pāri kāpņu galerijai, lielajā L veida istabā dzīvoja Kārlis, bet mājas dienvidu daļā Anna. Ziemeļu viesistaba nez kāpēc bija palikusi pabērna lomā varbūt tāpēc, ka patuk�a un patum�a, varbūt tāpēc, ka vēl nebija pienācis laiks. Iespē�jams, ziemā, kad istabas stūrī lielajā kamīnā lāktīs liesmas, bet pie loga greznosies eglīte, istaba kļūs mīlīgāka, kas zina� Bet tagad bija vasara.

-�� Neraustiet viņu! Zanei �odien smaga diena, Anna brī�dināja. Klausieties! Glābēji no dīķa dzelmes izcēla Lauciņa Audi. Tajā bija Elīza. Ma�īnas aizmugurējā sēdeklī. Viri palika tur strādājot.

-�� �ausmas� izdvesa Ģirts. Nabaga meitēns!

-�� Bet tad jau� Kārlis, kā parasti, sāka skaitļot.

-Jā, tā izskatās. Bet par to vēlāk. Tagad viss. Jūs, kā gribat, bet es eju gulēt, un gulē�u vismaz divas stundas! Ja kāds mani pamo�dinās, no�mieg�u! Jā, ģenerālis ar Kaķīti ap pusdienlaiku iera�dīsies pie mums cept pankūkas, tad nu neizdzeriet visu kafiju!

-��� Nekreņķējies, Līzbet, mēs pēc brī�a aizbrauksim līdz ciema bodei un piepirksim tev pilnu virtuvi, tikai izspēlē�sim līdz galam �o partiju, mierināja Ģirts, atkal pievērsies kārtīm. Ja reiz viņa neko nestāstīja, tad nebija vērts uzstāt. Vieglāk izkutināt no skursteņa smieklus nekā no Annas Eli�zabetes dabūt informāciju.

Viegli bija pateikt: ja traucēsiet gulēt, no�mieg�u! No�miegto jau tāpat bija tie�i divas reizes par daudz. Miegs nenāca ne lūdzams, lai gan ķermenis �ķita svina pieliets un ceļgali trīcēja.

Palīdusi zem aukstas du�as, Anna Elizabete ietinās oran��ajā rītakleitā un palīda zem segas. Rīta saule caur plānajiem aizkariem spraucās istabā, un Anna vēlējās, kaut tiem būtu tum�āks tonis. Istaba ietinās viegli zeltainā dūmakā kā vecās fran�u filmās par bur�uāzijas skaisto dzīvi.

Viņa gulēja un domāja par Londonu, kur vecvecmāte Anna Marija ar viru Voldemāru un meitu Annu Rozi bija pārcēlu�ies īsi pirms Otrā pasaules kara.

Tur Anna Roze bija iepazinusies ar simpātisku angļu d�entelmeni turīgu tirgotāju atvasi un britu slavenākā preses izde�vuma Times reportieri Viljamu Stounu. Kā jau bija gaidāms, viss beidzās ar kāzām. Pats nācis no labi situētās vidus�ķiras, Stouns bija tik laipns pieņemt sievas uzvārdu, lai senā dzimta neizzustu. Viņ� kļuva par Bergu bez titula. Turklāt izrādījās visai kreisi noskaņots. Un, saklausījies sievas stāstus par Rīgu, Me�ājiem un Pū�u salas savrupnamu, par varītēm vēlējās pār�celties uz dzīvi Latvijā. Kara draudi viņu nespēja nobiedēt �urnālistiem tāds darbs! Un tā būtu ideāla iespēja ziņot no pa�a notikumu epicentra! Kas zina, bija vai nebija Viljams britu spiegs, kas nosūtīts uz Eiropas austrumiem (tā vismaz par viņu runāja), bet 1940. gada sākumā Viljams Stouns-Bergs ar savu jauno sievu Annu Rozi atgriezās Latvijā un apmetās Pū�u salā. Neticamā ātrumā iemācījies (atjaunojis?) latvie�u valodu tā, ka tikai retais manīja viņa britu akcentu, Viljams, vietējo saukts par Vilīti, daudz braukāja apkārt ar savu vieglo ma�īnu, vaļēju mersedesu, bet, atgriezies mājās, kabinetā stundām rakstīja. Anna Roze savukārt nodevās lasī�anai Bergu lieliskā bibliotēka grāmatu gardē�iem bija īsta paradīze.

Sākoties padomju okupācijai un Otrajam pasaules karam, Viljams aizvien bie�āk devās izbraukumos, bet Anna Roze arvien dziļāk slīga grūtsirdībā. No vienas puses, raizes par vīru, no otras, bailes par iespējamo arestu un izsūtī�anu lika viņai dzīvot pastāvīgā spriedzē. Skumjas vēl dziļākas darīja trīs neiznēsātās grūtniecības. Likās daba gādāja, lai Annas Rozes un Viljama meita Roze Marija piedzimtu dro�ākā laikā un vietā Līgo vakarā Rīgā, kur Bergi viesojās pie draugiem.

Tajā laikā Viljams sievai bie�i tika uzsvēris: lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies. Daļa taisnības viņam laikam bija, jo pēckara gadu represijas Annu Rozi un Rozi Mariju neskāra. Pats Viljams gan kādu dienu izgāja no mājas un vairs neat�griezās. Mēļoja, ka bijis dubultaģents un vēlāk manīts Maskavā. Tā vai citādi, bet Rīgā viņ� vairs netika redzēts.

Anna Roze meitai pateica, ka tēvs gājis bojā komandējumā ārzemēs.

Piecdesmitajos abas dzīvoja īrētā dzīvoklī Pārdaugavā. Anna Roze strādāja netālajā bibliotēkā izsniedza, �ķiroja, kārtoja un laboja grāmatas, klusībā pateicoties Dievam par katru mierā nodzīvotu dienu. Viņa baidījās no visa un visiem. Pū�u salas un Bergu ģimenes īpa�umi ģimenes sarunās bija tabu. Par tiem nerunāja, tātad to nebija.

Turpretī Roze Marija, saukta arī par Rozmariju, izrādījās īsts mātes pretmets. Viņai vajadzēja kustību, burzmu, satrau�kumu, pūli. Pateicoties mātes enciklopēdiskajām zinā�anām, Roze Marija jau pusaudzes gados brīvi runāja �etrās valodās latvie�u, krievu, vācu un angļu. Mācīdamās Pārdaugavas vidusskolā, pirmā nacionālpatriotiskā viļņa iespaidā aizrāvās ar latvie�u folkloru un studentu celtnieku vienības aizsegā citu pēc citas organizēja vairākas teiku vāk�anas ekspedīcijas.

Liktenim labpatika pajokoties, un reiz �ādas ekspedīcijas laikā studenti nokļuva Me�ājos. Liels bija Rozmarijas pārstei�gums, uzzinot, ka dīvainā ēka ar pūces siluetu uz tornī�a smai�les tur, upes vidū, kurp vairs neved ne tilts, ne pārceltuve, reiz piederējusi Bergu dzimtai, kuras sievietēm tradicionāli dots vārds Anna, Elizabete, Marija vai Roze. Kursabiedri sāka apcelt, bet Rozmarijai nez kāpēc smiekli nenāca. Atgriezusies mājās, viņa ņēmās tincināt māti. Annai Rozei nekas cits neatlika kā atklāt Bergu dzimtas vēsturi. Rozmarija bija pārsteigta viņai, kam galva pārpilna kreisām idejām, sen�i izrādīju�ies baroni!

Iespējams, tāpēc Rozmarija pa galvu, pa kaklu apprecē�jās tikko iestājusies universitātes vēsturniekos, sapazinās ar topo�o skolotāju Jēkabu Ro�kalnu, kura pilsētas bur�uā ģimenē �is arods tika pārmantots paaud�u paaudzēs. Jēkabs bija ceturtais skolmeistars savā dzimtā, ar diezgan radikāliem uzskatiem par Latvijas brīvību, neatkarību un privātīpa�umu. Viņa vectēvs pirmās Latvijas laikā bija sarakstījis vēstures grāmatu mācību līdzekli vidusskolām.

Tipiski padomiski izglītotajai Rozmarijai daudz kas bija pilnīgi nezināms un no jauna apgūstams. Par spīti iespēja�mām nepatik�anām, Jēkabs deva viņai lasīt 30. gadu vēstures bro�ūras, kopā ar vecajiem Ro�kalniem viņi klausījās Ameri�kas Balsi, un pamazām Rozmarijai radās apjausma nekas nav tikai balts vai melns. Kādā atklātības brīdī viņa izstāstīja vīram par Bergu dzimtai piederēju�ajiem īpa�umiem Me�ājos mui�u un namu uz salas. Savādi paskatījies, Jēkabs noteica: reiz mēs tur saimniekosim�

Rozmarija to uztvēra kā joku un aizmirsa, ta�u vīram izrā�dījās taisnība. 1989. gadā, Gorba�ova perestroikas pilnā plau�kumā, viņi iesniedza prasību atjaunot likumīgās tiesības uz biju�ajiem, reiz nacionalizētajiem Bergu dzimtas īpa�umiem, par kuriem, paldies Dievam, vēl nebija izmaksāta kompen�sācija. Palīdzēja Bergu dzimtas vecākās paaudzes tobrīd vēl dzīvās, Londonā dzīvojo�ās vecāsmātes Annas Marijas un mātes Annas Rozes liecības. Bergi tiesas prāvu vinnēja par spīti abu veco kund�u �aubām un neticībai.

Ta�u, kad nu reizē ar Latvijas neatkarības atjauno�anu īpa��uma piederības papīrs bija rokā, izrādījās, ka veco mui�as kompleksu atgūt vairs nav iespējams, jo pēdējo piecdesmit gadu laikā tajā uz palik�anu iesakņoju�ās vietējās pa�valdī�bas institūcijas domes kantoris, grāmatvedība, medpunkts, zobārsta un friziera kabineti, ēdnīca, bibliotēka, dienesta vies�nīca, notārs. Sākoties kooperatīvu ērai, viens no apkaimes uzņēmīgākajiem zemniekiem vecajā mui�as brūzī bija ierīko�jis krodziņu. īsāk sakot, jaunizceptajiem mantiniekiem mui�ā nebija, kur dzīvot. Atlika piekrist saņemt nomas naudu par aizņemtajām telpām un kompensāciju par veiktajām neat�griezeniskajām izmaiņām. Atlika vienīgi Pūces skaistā, bet vientuļā māja uz salas.

Bergu dzimtas Veckundze Anna Marija Berga īpa�umu atgū�anas prāvas beigas nesagaidīja nomira savā Londonas mājā 103 gadu vecumā. Pēc viņas nāves Rozmarija saņēma vēstuli: advokātu birojam Blūms, Blūms un Kreics nodots Annas Marijas Bergas sūtījums ar norādi atvērt tikai tad, kad Rozmarijas meitai Annai Elizabetei apritēs 33 gadi, bet ar nosacījumu ja tobrīd būs izdevies atgūt tiesības uz dzimtas īpa�umiem. Vēl Bergu vecvecmāmiņa bija izteikusi vēlmi tikt kremēta un, ja Bergi atgūtu Pūces, kopā ar vīru Voldemāru tikt apbedīta parkā zem lielā ozola.

Iespējams, Veckundze no Latvijas nāku�ajās mazmeitas un mazmazmeitas vēstulēs starp rindām spēja sajust Annas Elizabetes ne�petno dabu, kas viņai atgādināja pa�u agrā jaunībā. 1975. gadā dzimusī Anna Elizabete, saukta arī par Annlīzi vai Līzbeti, jau no pirmajām dzīves dienām pieteica sevi kā pilnīgi nevaldāmu būtni ar tādu raksturu, pret kuru sadrupa jebkuri labi domāti padomi. Vienīgā autoritāte viņai bija viņa pati, vienīgie argumenti pa�as kļūdas un klupieni. Jo vairāk tādēļ, ka brī�os, kad mājās satikās tēvs, māte un no Londonas atbraukusī vecmāmiņa, arvien izcēlās dedzīgi strīdi par dzimtas pretrunīgo pagātni un Latvijas, Padomju Savienības un Eiropas vēsturi.

Viņai �ie vēsturnieku ķīviņi bija līdz kaklam. Dumpīgajā pusaudzes vecumā, nolēmusi no tā visa norobe�oties, Anna uz savu galvu iestājās Rīgas 1. vidusskolā fizmatos un to veiksmīgi pabeidza. Cipari nemelo tāds bija viņas vienīgais komentārs vecākiem, paskaidrojot savu izvēli. Un tikpat pēk��ņi viņa pēc vidusskolas iestājās Kultūras akadēmijas aktie�ros. Tre�ajā kursā pārgāja uz re�isoriem saprata, ka nespēj izturēt, ja viņu komandē un izrīko.

Pū�u salas atgū�anas juridiskās nianses Anna gandrīz neat�cerējās, tikai to, ka tolaik viņas vecāki, citkārt izturēti un korekti cilvēki būdami, kļuva nesavaldīgi un nervozi. Da��reiz māte uzvirmoja: kam tev to vajag, tu ta�u tur nedzīvosi?! Galu galā tā ari notika. Sākoties pirmajai Krievijas krīzei, abi Ro�kalni aizbrauca uz Londonu pie vecmāmiņas Annas Rozes, bet, saņēmu�i piedāvājumu mācīt jaunie�us Minsteres Lat�vie�u ģimnāzijā, pārcēlās uz turieni.

Anna Elizabete, tobrīd uzsākusi studijas akadēmijā, iespītē�jās un palika Rīgā, kopā ar draudzeni Zani īrējot mazu dzīvok�līti Rīgas centrā. Zane tre�ajā kursā no Kultūras akadēmijas pārgāja uz �urnālistiem, bet abas turpināja dalīt jumtu virs galvas līdz pat izlaidumam, kad dzīve Zani uz īsu brīdi pār�svieda uz Jelgavu, bet Anna, ar izcilību pabeigusi augstskolu, sitās vai nost, meklēdama darbu. Lielajos teātros viņa iek�ā netika; tiem tika audzināti savējo kadri, savukārt mazie un neatkarīgie teātrī�i, lai gan progresīvi domājo�i un atvērti tra�kām idejām, bija pliki kā baznīcas �urkas un naudu drīzāk gai�dīja, nevis maksāja. Viņus vilināja jaunās re�isores skanīgais vārds (Anna Elizabete bija pieņēmusi dzimtas uzvārdu) un rai�bais dzīvesstāsts, ta�u� algu maksāt viņi nespēja. Ja nebūtu �ādi tādi gadījuma darbiņi un da�as nejau�as publikācijas par teātri, viņas finansēm būtu gals klāt. Dīvainā kārtā vairāku izdevumu redaktoriem viņas savdabīgi dzēlīgās recenzijas un kritikas iepatikās, un tas nodro�ināja regulāras publicē�anās iespējas. Dzīve pamazām sakārtojās.

Reiz, untuma vadīta, Anna Elizabete kādā saulainā agra pavasara dienā aizbrauca uz Me�ājiem. Viņai tikko bija apri�tēju�i divdesmit pieci. Nevienam nepieteikusies, apstaigāja Bergu īpa�umus, par kuriem Me�āju pa�valdība viņas vecā�kiem regulāri pārskaitīja simbolisku naudiņu.

Vecajā mui�as kompleksā visas ēkas bija aizņemtas, pats komplekss labi kopts, uzturēts un apzaļumots. Par to bija prieks. Pretēji citur redzētajam �eit pagātne draudzīgi sadzī�voja ar tagadni.

Aizstaigāja arī uz Pū�u salu. Vecā, sabumbotā ķieģeļu tilta vietā uzcelts jauns masīva koka; pārceltuve gan sagrauta. Skaistā māja, tuk�a un pamesta, aizslēģotiem logiem, lielo koku ieskauta, vientuļi stāvēja paugura galā pa�ā salas viducī, bet visapkārt tumsnēja Melnupes dziļie ūdeņi.

Anna Elizabete iegāja Pū�u salas pretējās mājās Mazkalniņos aprunāties. Tur mutīga, sirma sieva, vārdā Marija, priecīga par uzklausīt kāro vie�ņu, bija izstāstījusi visādas interesantas lietas.

Pū�u māju sargājot vienkār�a, kalta dzelzs atslēga, stipri vārdi un putni bēniņos, ta�u namā varot ieiet tikai tas, kura dzīslās rit Bergu asinis. Visi citi nejau�i garāmgājēji, mak��ķernieki, maluzvejnieki -, reiz iegāju�i, zibens ātrumā aiz�mūkot uz neatgrie�anos. Mājā notiekot dīvainas lietas. Pēc Bergu Veckungu aizbrauk�anas nams dzīvojot savu dzīvi. Iek�ā kāds staigā, grabinās, krek�ķina un nopū�as. Reizēm pirmā stāva logos degot gaismiņas, bet no skursteņiem gaisā ceļoties smalkas dūmu stīdziņas. Redz, se�desmitajos kāds augsta ranga funkcionārs grasījies uz salas ierīkot lepnu rezidenci. Esot dabūjis izpildkomitejas atļauju un līdzekļus sabumbotā tilta rekonstrukcijai, pat sagādājis mājas atslēgu, ta�u jau pēc pirmās nakts Pūcēs pārbijies līdz nāvei un nāka�majā rītā slepus skrējis pie mācītāja, lai nāk svētīt. Ta�u nav līdzējis ne svētais ūdens, ne vietējās zāļu tantes. Viņas vecās�mātes Vecās Lavīzes pirms gadsimta teiktie mājas vārdi vēl arvien nav zaudēju�i savu spēku. Arī �obrīd māja nevienu nelai�ot iek�ā laikam jau gaidot īsto saimnieku atgrie�anos.

Uz Annas Elizabetes jautājumu, kas gan mājā varētu dzī�vot, sirmā kundze tikai noslēpumaini pasmaidījusi un no�ūpojusi galvu: Gan redzēsi, meit, gan redzēsi�

Toreiz, pirms diviem mēne�iem, pirmo reizi paliekot Pūcēs pa nakti, Anna Elizabete bija piedzīvojusi visus Marijas minē�tos trok�ņus. Sirdij dauzoties un asinīm stingstot, klausījusies soļos, krak�ķos, �īkstienos un nopūtās. Nakts vidū uz balkona no nekurienes bija parādījies rudais runcis un prasījies iek�ā. Divatā ar spalvu kamolu bija tā kā dro�āk, un rīta saule Annu Elizabeti atrada saldi aizmigu�u ar kaķi pagalvī. Izpildījis savu misiju (nomierinājis jauno saimnieci), Barons bija izgaisis, lai atgrieztos dienā, kad Anna ar visām mantām pārcēlās uz Pūcēm.

Bet pirmās dienas rītā, kad viņa nokāpa pa kāpnēm virtuvē, tur gaidīja svaigi ceptu pankūku smar�a un omulīgs vecs vīrs baltā priek�autā, kur� smaidot teica: Iepazīsimies! Ģenerālis Bass no Mazkalniņiem. Pū�u mājas sargs. Esi sveicināta savās dzimtas mājās, Anna Elizabete!

-��� Vai tu reiz modīsies, slinkā Zaplīze? Annas istabas durvis bez klauvējiena atvērās, un tajās parādījās sprogaina un ar bārdu noaugusi galva. Tik barbariski uzvesties spēja vienīgi Kārlis. Ignorējot jebkādus pieklājības noteikumus, viņ� divos lēcienos sasniedza Annas gultas malu un, uzklupis viņas kreisās kājas pēdai, sāka to neganti kutināt.

-�� Izbeidz, me�oni! Anna iespiedzās. Laid vaļā! Es negu�lēju!

Kad Kārlis nelikās dzirdam, viņa ar otru kāju tam iespēra pa pieri. Ne pārāk stipri, toties precīzi.

-�� Es ta�u lūdzu, lai atstājies! Anna cukursaldā balstiņā paskaidroja nepatīkami pārsteigtajam Kārlim, kur� apjukumā berzēja pieri, mēģinot saprast sāp vai nesāp. Es negulēju, bet pārdomāju dzīvi.

-�� Mhm� Saki labāk, ka atkārtoji tai-�i vingrinājumus� Kārlis gaudās. Tad atcerējās, kāpēc nācis, un jau mo�ākā balsī turpināja: Kārļonkulis aicina lejā. Pankūkas gatavas. Ar zemeņu zapti!

Iz�āvis �o kārdino�o teikumu, viņ� blēdīgi apmierināts noraudzījās, kā Anna, pūloties saturēt slideno, oran�o zīda halātu, trau�as laukā no lielās gultas. Palīdzēt?

-�� Pati. Ti�, laukā no istabas, lai varu apģērbties!

-�� Ko. Es. Tur. Neesmu. Redzējis. Kārlis nekrietni zobojās, demonstratīvi lēni atkāpdamies uz durvju pusi. Vai tev kas citāds nekā pārējām?

-�� Tad jau tev nebūs interesanti. Pazudi! Anna meta viņam ar �ību, bet netrāpīja. Kārlis izrādījās �iglāks un aizvēra dur�vis no ārpuses. Uz kāpnēm nodipēja soļi, un pēc brī�a pa Annas istabas atvērtajām balkona durvīm no virtuves ielidoja skaļi smiekli.

Tie murmuli tur lejā mani apceļ un apēd ģenerāļa gardās pankūkas!

�ī trauksmainā doma izrādījās lielisks mundruma līdzeklis; jau pēc piecām minūtēm Anna sēdēja pārējo brokastotāju vidū un �akli locīja iek�ā plānās pankūkas.

-��� Ēdiet, ēdiet, man patīk skatīties, kā jauni cilvēki ēd. Tas rāda, ka būs dzīvotāji! kacināja Bass. Viņam patie�ām patika saimniekot Pū�u lielajā virtuvē, kur viss bija tik gai�s un pla�s ne salīdzināt ar Mazkalniņu trīs gadsimtus veco, tum�o, �auro ķēķi, pret kura zemajiem griestiem viņi abi ar Miku regulāri apdauzīja pieri.

-�� Vārdabrāl, tu esi labi pastrādājis! Ģenerālis uzslavēja Kārli, kur� aiz prieka pietvīka. Pagāju�o reizi, pankūkas cepot, pavardam vilkme bija tik slikta, ka pats nokvēpu melns kā moris, bet �oreiz mani gandrīz ierāva skurstenī. Ko tu izdarīji? Iztīrīji skursteni vai cūkas?

-�� Abus. Skurstenī �ķērsām dūmejai bija iemūrēti �etri lieli ķieģeļi, kas kavēja gaisa apmaiņu. Acīmredzot �is bija vēl viens veco Bergu sveiciens nākamajiem iemītniekiem kār�tīgs apgrūtinājums, kuru nezinātājs diez vai uzietu. �ajos divos mēne�os mēs ar Annu te esam atradu�i vismaz piecas dīvainības, kas galu galā izrādās apzināti izstrādāti nelāgi jociņi. Tāpat kā gandrīz gadsimtu uzturētā leģenda par novār�doto māju, kuru sargā niknas pūces un kurā drīkst ienākt tikai īstens Bergs.

Var jau būt, ka tajā ir ari zināma daļa patiesības, jo Anna Elizabete ta�u ir īsta Berga, īstāka nemaz nevar būt! Tomēr mēs zinām, ka visus �os garos gadus Pūces pieskatīja, krāsnis kurināja, ēkas pielaboja un sargāja Mazkalniņu ļaudis, kuri �o pienākumu nodeva no paaudzes paaudzē, pat neprasot, kāpēc� No Kārļonkuļa vecvecmātes Lavīzes māju vārdiem līdz viņa pankūkām tā ir realitāte!

Nelāgi jociņi� Mākslīgs uzstādījums� Izskatās pēc uzve�duma� Pēc uzturētas leģendas�

Annai ausīs ieskanējās trauksmes signāls. Vai �ī situācija absurdie Roberta un Elīzas nāves gadījumi neatgādināja vecās, daudzkārt skatītās detektīvfilmas, kur noziedznieks visu laiku darbojas tuvinieku un draugu acu priek�ā, kuri neko nenojau�? Varbūt nepiecie�ams skats no malas?

-��� Mums jāsaprot, kuram no Roberta nāves tiek vislielākais labums, viņa domīgi ierunājās un tikai tad apjauta, ka pārējie jau labu bridi neskandina dak�iņas un arī sarunas aprāvu�ās.

-�� Kas ir? Ko es tādu pateicu?

-�� Neko. Neko tādu. Bass mierino�i paplak�ķināja viņai pa plecu. Svarīgākais, kā tu to izdarīji. Tā vien �ķiet, ka esi kaut ko izperējusi un tagad gudro, kā to pārbaudīt. Vai tā?

-�� N-nu� Uz to pusi ir gan, Anna negribīgi novilka. Pretēji ģenerāļa pārliecībai pagaidām viņa vēl nebija izperējusi neko. Pa galvu jaucās neskaidras domas un aprautu frā�u fragmenti, nekādi negribot iekļauties vienotā bil�u mīklas attēlā. Ir tā� Dro�i vien daudz mums pateiks ekspertī�u rezultāti. Bet vēl� Piemēram, �obrīd mani ļoti interesē Elīzas kleita un kurpes, pazudusī feld�ere, mediju grupu akciju cenas, jaunākās ten�dences nagu apglezno�anā, manto�anas tiesības, Magnum dibinā�anas vēsture, psihes traucējumi, līdzatkaribas veidi un radniecīgu kopienu leksikas īpatnības.

Pārējie apjuku�i raudzījās Annā. Ģenerālis attapās pirmais.

-�� Un tu, protams, neko tuvāk nepaskaidrosi?

-��� Nē. Ja drīkst. Es labāk paklausī�os, ko stāstīsiet jūs. Anna vainīgi pasmaidīja. Piedodiet. Es pati neizprotu to jucekli, kas �obrīd valda manā galvā. Cerams, ka neesmu� Viņa parādīja �estu, izteiksmīgi pagrozot pirkstu sev pie deniņiem.

-��� Nu nē. Lai nu kuram, bet tev veselā saprāta netrūkst. Un vēl tava slavenā intuīcija! Kārlis steidzās mierināt. Viņ� zināja, ko saka. Annas neizskaidrojamā cilvēku pazī�ana vai�rākkārt bija attaisnojusies tie�i sare�ģītās dzīves situācijās.

-�� Labi. Pietiks bārstīt ap�aubāmus komplimentus. Anna noteica. Kārļonkul, vai mums ir ziņas no Antona? Vai viņam ir izdevies izvilināt kaut ko noderīgu no tā mak�ķernieka?

-��� Ir, ir. Antons pirms brī�a zvanīja. Galīgi sa�ļucis. Esot dabūjis no tēva pa mizu, jo nav mācējis nosargāt �iekuru, kur� tik devīgi bija samaksājis. Vecais Graudnieks viņu galīgi iedzinis grīdā. Mēģināju mierināt, ka tā nav viņa vaina, ta�u puisi pārņēmu�as pasaules skumjas. Murmulēja, ka nav derīgs darbam policijā, ja reiz savas de�ūras laikā pieļāvis divus noziegumus.

-�� Ūja, kas tās par runām! Anna neizturēja. Viņai Antons bija licies tīri sakarīgs. Muldoņa gan.

-�� Kā tad, es jau to pa�u saku. Sabāru nabagu arī no savas puses un, kad nu �is sadusmojās, beidzot dabūju dzirdēt �o to derīgu. Ar mak�ķernieku bijis pavisam savādi. Tas vīrs, Freibergs, dzīvo tepat Me�ājos, Melnupes labajā krastā, Pīc�kās. Nav tālu. Kā liecina māju nosaukums, viņu dzimtā visi tādi zivju bendes, brīvie aroda pratēji. Ģenerālis pasmaidīja.

-�� Nu, lūk. Zinādams, ka Me�mui�as dīķī vēl mīt karpas, nolēmis uz Jāņiem kādu no�āvēt. Dēls solījies ciemos atbraukt esot liels zivju cienītājs. Tā nu �is vēl krēslā, pirms saules lēkta, iekārtojies dīķa maliņā, iemetis naktenes, bet pats ar spiningu rokās devies apmest goda apli. Tie�i tobrīd parādījies pirmais saules stars. Freibergs ir liels dabas mīļotājs; tā aprakstīja rīta skaistumu, ka es nolēmu kādu rītu ņemt pīcku un iet pasēdēt pie upes.

-�� Kārļonkul! Kaķītis ievaidējās.

-�� Ko? A, nūja. Tātad lec saule, un rīta slīpajos staros Frei�bergs ierauga, ka dīķa virsma laistās visās varavīksnes krāsās. Pasmalstījis, paostījis, pataustījis eļļa un dīzelis. Nodomājis, ka puikas, nekrietneļi, mo�us vai ma�īnas mazgāju�i, tomēr prāts tāds nemierīgs. Jozis apkārt dīķim, jo pēk�ņi licies, ka pirmīt kaut ko manījis, tikai nav sapratis, ko īsti. Kā tad! Tie�i blakus taciņai ir dīķa norobe�ojums. Pirms vairāk nekā simts gadiem krauts un mūrēts no �ķeltiem akmeņiem; līdz �im stāvējis kā piemineklis, toties tagad bijis izārdīts vairāku metru platumā. Tajā brīdī sapratis, ka nav labi. Iesējis mak�ķerauklā akmeni, mēģinājis pamētāt dziļumā. Iemetis un pēc brītiņa jutis, ka tas ar dobju būk�ķi pret kaut ko atsitas. Sapratis dīķī ir auto. Mudīgi zvanījis glābējiem.

-�� Kāpēc mēs, tas ir, jūs par to uzzinājāt tikai tad, kad visi citi dienesti jau bija ieradu�ies notikuma vietā un strādāja? Zane negaidot iejautājās.

-�� Dro�i vien tāpēc, ka jaunajam Graudniekam neviens neie�domājās piezvanīt. Tā vietā Helmūts nekavējoties zvanīja uz 112 un inspektoram, Antona tēvam. Tas nokomandējis, lai atstājot visu, kā ir, lai neko neaiztiekot, viņ� jau braucot. Pa ceļam nez no kurienes izrāvis un atvedis līdzi arī pārē�jos glāb�anas dienestus. Un tikai tad, kad ma�īnu jau cēlu�i laukā no ūdens, attapies piezvanīt arī dēlam, bet tas savukārt paziņoja mums.

-�� Ahā! Un ko par to teica glābēji? Kā tam nabaga autiņam izdevās ienirt vairāk nekā se�us metrus zem ūdens?

-��� Glu�i vienkār�i kāds to ir nolaidis pa baznīckalna taciņu, pēdējā brīdī strauji pagrie�ot stūri. Acīmredzot �is kāds vēlējies radīt iespaidu, ka autovadītājs izvēlējies nepa�reizu brauk�anas ātrumu un pagriezienā vairs nav varējis novaldīt auto tas izslīdējis un, sadragājot no�ogojumu, pla�kaniski ielidojis dīķī. Audi A8 nav ne maza, ne viegla ma�īna; masa liela, krietni virs divām tonnām, inerce arī. Ja ma�īna aiziet brīvgājienā, to patie�ām varētu būt grūti novaldīt. Acīmredzams secinājums lai kur� pagāju�ajā naktī būtu sēdējis pie Roberta ma�īnas stūres, viņ� vai viņa, bijis stiprs un sportisks, jo izlēcis no auto pēdējā brīdī, pirms tas ar savu svaru sadragāja un nogrāva gandrīz trīs metrus senlaicīgā mūra, Bass prātoja.

-�� Paga, paga� Te nu es kaut ko nesaprotu, Kaķītis viņu pārtrauca. Man zvanīja eksperti. Roberta Audi atslēgas atra�du�ās uzvalka bik�u kabatā. Interesanti, kā Elīzas slepkava iekļuva ma�īnā un to iedarbināja. Audi A8 nav vecs �igulis, ko var atmūķēt ar lineālu, bet aizdedzi salaist uz īso.

-�� Ko vēl teica eksperti? Anna pārtrauca viņa pārdomas.

-�� Daudz ko. Rakstisku atskaiti solīja rīt vai parīt, bet īsumā, da�os vārdos�

Roberta organismā atrasta ļoti liela deva antihistamīna preparāta tas varētu būt bijis tavegils vai suprastīns. Pre�cīzāk zināsim vēlāk. Alkohols tas pats par sevi saprotams.

Un, jā, cianīds. Precīzāk, tas, ko tautā dēvē par ciānkāliju. Arī liela deva.

Vēl kāda interesanta nianse. Lai gan ārēji Roberts Lauciņ� radīja spēcīga un veselīga vīrie�a, es pat teiktu tēviņa, iespaidu, viņam biju�as nopietnas problēmas ar galvas smadzeņu apasiņo�anu sa�aurināti, daļēji aizsprostoti asinsvadi no tā arī bie�ās galvassāpes un izteiktās asinsspiediena svār�stības satraukuma vai dusmu brī�os. Atcerieties, gandrīz visi viņa kolēģi lietoja salīdzinājumus piesarka kā biete, kļuva sar�kans, acis pieplūda asinīm kā bullim�

Nu, lūk. Kā paskaidroja mūsu tiesu medicīnas eksperts, �ādai diagnozei kombinācija alkohols + kafija -Iantihistamīni varētu izraisīt neprognozējamu reakciju no aizmig�anas līdz apziņas zudumam, asinsizplūdumam smadzenēs un komai. Katrā ziņā slepkavam ar to nepietika, un viņ�, lai būtu lielāka dro�ība, Lauciņam iebaroja ari ciānkāliju. Eksperti ir pārlie�cināti, ka tas bijis iz�ķīdināts kafijā. Amaretto kafija lieliski maskē mandeļu aromātu.

-�� Baisi� �ausminājās Zane. Bet tad jau�

-�� �tas nozīmē, ka slepkava to labi zinājis, tātad bijis upu�rim tuvs cilvēks, ar labām zinā�anām medicīnā vai vismaz farmācijā. Un vēl fiziski stiprs, labi attīstīts un sportisks. Plus ar autovadītāja iemaņām, jo vienam ekstremālos ap�stākļos tikt galā ar tik smagu ma�īnu nav joka lieta, Anna skaitīja, pieliecot pirkstus. Plus viņam vajadzēja piemist tādam valdzinājumam un �armam, lai otrs cilvēks, tas ir upuris, neievērotu, kas notiek apkārt, un zaudētu modrību.

-�� Divas tevis nosauktās īpa�ības vairāk raksturīgas vīrie��iem. Kaķītis vaicājo�i paraudzījās Annā.

-�� Jā un nē. Es gan teiktu puse uz pusi. Tā varēja būt ari liela auguma, spēcīga sieviete.

-�� Elita Ancīte, Ninele Frīdmane, abas māsas Elga un Ilga, Marga visām augums virs simt septiņdesmit pieci un svars pāri astoņdesmit� Kārlis rēķināja. Tā tik runā, ka vājais dzimums� Jebkura no viņām kārtīgu veci varētu pasist padusē un aizstiept, kur vien vēlas.

-�� Mjā� Kārlim taisnība� Kaķītis negribīgi piekrita. Lai nu kā, versija par pa�nāvību vai nelaimes gadījumu atkrīt, jo abos gadījumos istabas durvīs vai telpā būtu palikusi atslēga.

-� Ja vien� Anna ieteicās. Ja vien Roberts pats to nebūtu izmetis pa logu pirms nāvējo�ās devas iedzer�anas. No tā, ko mēs par viņu esam uzzināju�i� Tīri psiholoģiski viņ� varētu tā izdarīt. Glu�i vienkār�i, lai vēl pēdējo reizi ieriebtu pārējiem.

-�� Bet tad ta�u viņ� nebūtu stāstījis Ilgai, ka sāks jaunu, skaistu dzīvi! iebilda Kaķītis.

-�� Jā un nē. Jā ja viņ� patie�ām to teicis. Nē� Nekur jau nav teikts, ka Ilgas stāstījums bija patiess. Es teiktu mani �obrīd vairāk par visu interesē, kur atrodas Roberta dators. Vai ma�īnas apskate jau pabeigta?

-�� Vajadzētu būt. Eksperti solījās nekavējoties zvanīt.

-�� Varbūt piezvani pats?!

-�� M-mm� Varbūt tomēr vēl pagaidīsim. Es� Mēs ar viņu priek�nieku Dambergu �orīt tā drusku salamājāmies, nevaja�dzētu tagad vēl uzbāzties. Gan pa�i piezvanīs.

-��� Labi, labi, pagaidīsim, mierino�i noteica Bass. Es labprāt izdzertu vēl tasi kafijas, bet kanna tuk�a. Anniņ� Tikai, lūdzu, ne amaretto! Kur� vēl dzers?

Saspringtā atmosfēra pie galda nedaudz atslāba, un, kamēr Anna gatavoja kafiju, sarunas ievirzījās glu�i ikdieni�ķā gultnē par zāli, kas pāraugusi un steidzami jāpļauj, par seno peldvietu salas dienvidu galā, ko vajadzētu atjaunot, par nenormālajām formalitātēm, kas jānokārto, lai varētu pārvest veco fon Bergu mirstīgās atliekas uz Latviju un pārbedīt viņu kādreizējā īpa�umā.

-�� Ja Veckundze �im nolūkam nebūtu atstājusi līdzekļus, nezinu, kā un vai vispār to varētu paveikt. Tāda birokrātija� Anna gremzās, skalodama un slaucīdama krūzītes. Cik labi, ka viņa par to tik tālredzīgi bija parūpējusies� Viņa sastinga ar krūzīti vienā un dvieli otrā rokā.

�apzināti uzturēta leģenda.

�atgādinājumi, kādus sievas sūta vīriem.

�lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies.

�ja nav man, lai nav nevienam.

Termoss. Nagi. Kafija. Sarkani un melni akmeņi.

-�� LIzbet, kas tev notika? skaļi iesaucās Zane, izraujot Annu Elizabeti no mirklīgā transa.

-��� Man? Es� Nekas. Nekas� Es tikai aizdomājos, viņa nomurmināja. Noskurinājās un, it kā nekas nebūtu bijis, sāka liet krūzītēs kafiju. Ģenerālis ar Miku pārmija ba�īgus skatie�nus, ta�u neko neteica.

Brīdī, kad Kaķītis, ar baudu ieelpodams svaigo aromātu, cēla pie mutes kafijas tasīti, iezvanījās viņa mobilais tālrunis.

-�� Majors Kaķītis. A, tas esi tu, Damberg! Kādi jaunumi? Krietnu brīdi viņ� saspringti klausījās, tad, izspiedis trīs vār�dus Ak tā. Paldies! -, nolika klausuli. Mirkli sēdēja klusējot, acīmredzot pārgrupēdams informāciju, tad ierunājās: Nu tad tā�

Eksperts bija pastāstījis daudz interesantu jaunumu.

Pirmkārt, Roberta Lauciņa automa�īna atslēgta un iedar�bināta ar normālu atslēgu, kas joprojām atradās aizdedzē. Visas auto durvis bija vaļā. Stūre nebija ne ar ko saslēgta vai nostiprināta, tātad braucējs ma�īnu bija vadījis pats un īsi pirms sadursmes no tās izlēcis.

Otrkārt, automa�īnas bardaciņā atradies ko�i sarkans, salo�kāms mobilais telefons. Dāmu modelis. Dīvainas nejau�ības dēļ bagā�as novietne izrādījusies tik blīvi aizverama, ka tajā bija iekļuvu�as vien da�as ūdens lāses. Pārbaudot aparātu, atklā�jies, ka tas izlādējies. Pēdējais zvans veikts pirms trim dienām. Numurs? 29xx-xx-xx. Pieslēguma īpa�niece Elīza Puķīte.

Tre�kārt, dīķa dibenā ūdenslīdēji atradu�i zeltītas sievie�u sandales, kam piesiets mūra akmens gabals, un Roberta viesnīcas numura atslēga ar istabas zīmi. Roberta klēpjdators nav atrasts.

-�� Vai ir kas zināms par Elīzas nāves cēloni? Anna ievai�cājās. Un par�

-Jā, ir, Kaķītis drūmi atbildēja. Nezinu, kā tu to zināji, bet tev bija taisnība.

-�� Par ko jūs runājat? Neko nesaprazdams, sarunā iesais�tījās Kārlis.

-�� N-nu� par to, ka Elīza bija stāvoklī. Astoņas nedēļas. Un par to, ka viņa vispirms nogalināta un tikai pēc tam iesēdi�nāta ma�īnā un noslīcināta, Anna skumji atbildēja.

Noziegums sāka iegūt �au�alīgu, glu�i vai maniakālu auru. Tā nebija tikai nejau�a nāve vai nāve pa�aizsargājoties. Tā bija labi izplānota un sagatavota divu cilvēku novāk�ana. Tātad Roberts un Elīza kādam patie�ām ļoti traucēju�i�

-�� Provizoriskās analīzes Elīzas asinīs uzrādīja zirga devu tā pa�a antihistamīna, visticamāk, tavegila. Viņa vispirms iemi�dzināta, pēc tam noslīcināta, turpināja Kaķītis. Nāves iestā�anās laiks aptuveni sakrīt ar Roberta nāves brīdi, var�būt tas noticis nedaudz vēlāk. Sīkākas detaļas būs zināmas rīt vai parīt.

-��� Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? pēc ilga klusuma brī�a nomākti ierunājās ģenerālis Bass. Vai nu es neko nesaprotu no noziedznieku psiholoģijas, vai ari mums ļoti jāpasteidzas. �īs divas nāves var nebūt vienīgās. Noziedznieks neapstāsies. Viņam ir konkrēts mērķis�

Anna nodrebinājās un pamanīja, ka, par spīti siltajam pavardam, arī pārējie izskatās nosalu�i.

-�� Mik, vai tu varētu vēlreiz piezvanīt savam ekspertam un palūgt, lai viņ� rūpīgi izpēta Elīzas kleitu? Ļoti rūpīgi. Un pajautā, vai ar kleitu viss bija kārtībā.

-�������� Tagad? Kaķītis neizpratnē atkal sarauca kreiso uzaci.

-�� Kleitu?

-�� Tagad, Anna Elizabete nesatricināmi mierīgi atteica. �o toni majors jau pazina. Tas nozīmēja tūlīt!

Bridis nepacietīgas gaidī�anas, da�i vārdi telefonā, vēl da�i mirkļi un tad� Līdz sēdo�ajiem atlidoja skaļ� atradu! Kaķītis pārslēdza tālruņa skaņu uz ārējo skaļruni.

-�� Nezinu, vecīt, kur tu to rāvi, bet tev bija taisnība. 1ās meitenes kleita bija uzvilkta ar muguru uz priek�u un ar iek�pusi uz āru, bet priek�puses iz�uvumos ieķēries nolauzts gēla naga gabaliņ� tum�ā asinssarkanā krāsā.

Anna un Zane saskatījās. Tum�i sarkani gēla nagi svētku vakarā bija �etrām sievietēm Elitai Ancltei, Elgai Blūmai, Simonai Bri�kai un pa�ai Elīzai. Izskatījās, ka aizdomās turamo loks sa�aurinās.

-�� Ko tas nozīmē? Beidzis sarunu ar ekspertu Dambergu, Kaķītis vērīgi paraudzījās Annā. Kā tu zināji par kleitu un nagu?

-��� Es nezināju. Viņa mulsi atzinās. Tikai iedomājos� Brīdī, kad glābēji izcēla no ūdens Roberta Audi un mediķi metās pie miru�ās Elīzas, mēs ar Zani atradāmies pavisam tuvu. Es paguvu pamanīt, ka Elīzai kājās nav ne kurpju, ne �ību, kā noteikti būtu bijis, ja viņa būtu gājusi uz auto pati. Tas nozīmē kāds viņu aiznesis, kas nebūtu grūti izdarāms, jo, lai ari slaida auguma, Elīza bija trausls un tievs skuķēns, dro�i vien svēra ne vairāk kā piecdesmit kilogramu. Un vēl es pamanīju, ka viņas kleita ir uzvilkta a�gārni. Kleitas mugurpuses un priek�puses izgriezumi bija vienāda dziļuma, bet priek�ējo malu rotāja grezns iz�uvums ar fliteriem un bārkstīm, aiz kā itin mierīgi varēja aizķerties ieplaisājis vai negluds nags. Neskatieties uz mani tā tas bija tikai minē�jums! viņa skaļi iesaucās.

-�� Labs minējums� norūca Bass. Man tādi minētāji savu�laik būtu lieti noderēju�i kriminālpolicijā. Redz, ko nozīmē sievietes acs pamana tādas nianses, kam mēs, tēvaiņi, pat neiedomātos pievērst uzmanību! Klau, mani mīļie, tas nozīmē tikai vienu mums iespējami ātrāk jātiekas un vēlreiz jārunā ar visām �ajā lietā iesaistītajām personām. Vēl �odien! Iero�sinu sadalīties divās grupās! Mēs ar Annu vienā, Miks ar Zani otrā, un braucam uz Rīgu. Darba diena tikai pusē. Dro�i vien redakcijā kāds būs. Satiksimies, aprunāsimies.

-�� Un mēs? kā vienā balsī iebrēcās Ģirts un Kārlis.

-�� Hmm� Jūs�? Bass mirkli domāja. Jūs varētu aiz�staigāt līdz medpunktam un paraudzīties, vai nav atradusies feld�ere Maizīte, tad�

-�� �tad pajautāt Helmūtam kur� izpildīja Roberta Lauciņa pēdējo pasūtījumu aiznesa viņam kafiju? turpināja Anna.

-��� Un vēl! Sazvaniet abus Graudniekus un visi kopā pārbau�diet Elīzas istabu. Diez vai tavi eksperti tur būs ielūkoju�ies, jo visi ta�u pieņēma, ka Elīza aizbraukusi ar Roberta auto.

-�� Ko tu tur ceri atrast? Kaķītis saspringa.

-�� Hmm� Varbūt neko, bet varbūt tuk�u zāļu kārbiņu un indes pudelīti�

Mika sudrabainā toijota ātri rija pelēkos kilometrus. T veida krustojumā, kur Me�āju ceļ� pievienojās Rīgas �osejai, �akli darbojās ceļu remontbrigāde. Lūk, no kurienes Graudnieks rīta agrumā bija dabūjis autokrānu! Tas jau bija atgriezies savā vietā un turpināja darbu.

Anna vēroja garām slīdo�o ainavu un domāja par slepkavu. Kādam gan jābūt cilvēkam, lai ko tādu izdarītu? Tik pārdomāti un vienlaikus strauji. Gudri un ne�ēlīgi. Prātā sāka veidoties kāds tēls liels, tum�s siluets, masīvs, platiem pleciem un stiprām rokām. Draudīgs. Kā plēsējs, kas gatavs lēcienam.

Bet galvenais kāpēc? Kas slēpās aiz �īm nāvēm? Kur� no tā cerēja gūt labumu?

-�� Mik, vai nezini, kur� ir Lauciņa jurists? Viņa vērsās pie Kaķī�a, kamēr tas saspringti vēroja ceļu.

-�� Kā kur�? Blūms, protams! skaļi iesaucās Zane. Lau�ciņ� to nekad nav slēpis.

-�� Blūms konsultēja Lauciņu juridiskajos jautājumos, sais�tītos ar izdevniecības lietām. Anna atcerējās neseno pasā�kuma līguma saskaņo�anu un �urpu turpu sūtī�anu, kamēr tika līdz parakstiem. Bet vai tad viņ� strādāja ar Lauciņu ari kā ar privātu klientu?

-�� Nezinu� Zane apjuka. Tev nu gan ir jautājumi!

-��� Kādi nu ir� Anna samiernieciski novilka. Būtu inte�resanti uzzināt. Vispār jau dīvaini. No vienas puses, Lauciņ� publiski klaji izrāda savas aizdomas par visu un visiem, no otras -, uzticas savas mīļākās vīram, kur�, lai ari lielisks jurists, tomēr ir un paliek, vismaz nosacīti, viņa konkurents. Laikam steidzami vajadzēs apciemot omulīgo advokātu Blūmu ģimenīti un aprunāties ar Dāvidu Blūmu. Pie viena pajautā�u Blūmam vecākajam, kā veicas maniem vecī�iem�

-��� Un ko mēs tagad darām? Kaķītis piebremzēja. Viņ� nespēja izsekot Annas domu lidojumam.

-��� Vispirms braucam uz izdevniecību. Tad uz Blūmu biroju. Tālāk rīkosimies pēc apstākļiem.

Izdevniecības Magnum divstāvu ēkā vecajā Pārdaugavā val�dīja nomāco�a gaisotne. Kabineti tuk�i, datori izslēgti, durvis pusvirus. Neviens nestrādāja. Atbrauku�ie atrada visus darbi�niekus sapulcēju�os lielajā lejasstāva kabinetā. Sievietes nervozi maisīja kafijas tasītēs cukuru, pui�i no skārdenēm dzēra alu.

-�� Jūs nākat kā saukti! Lietvede Simona pielēca kājās.

�odien viņa bija ģērbusies izaicino�i piegulo�ā d�insa

minikleitā. Izskatījās, ka agresīvi melnā grima uzklā�anai patērējusi visu rīta cēlienu. Acīmredzot Simona bija uzņē�musies sapulces vadītājas lomu.

-��� Mēs visi gribam zināt, kas notiek! Kas turpmāk notiks ar izdevniecību? Mūsu firmas vadītājs nogalināts, bet viņa asistente un grāmatvede pazudu�as! Kas tā par bezatbil�dību? Es gribu dzirdēt paskaidrojumus! Un kur� tagad vadīs izdevniecību? Ne jau nu tā lecīgā knīpa Elīza! Viņa izaici�no�i izrieza krūtis, kā izrādot es esmu gatava upurēties un to darīt!

-�������� Simona, nomierinies! noguru�ā balsi noteica Zane. Viņai krita uz nerviem �ī pārāk sakrāsotā, vulgārā būtne.

-�� Ģenerālis Bass un majors Kaķītis jums visu tūlīt paskaidros.

-�������� Uzmanību, uzmanību! Simona skaļi iesaucās. Viņa nekādi nespēja atturēties neizrādījusies. Dzirdējāt? Tūlīt mums visu paskaidros! Tūlīt mēs uzzināsim, kas noticis!

-�� Rimsties ta�u, beidz bļaustīties! Zane noskaldīja.

-�������� Ahā! Sākas! Es jau tā domāju tiklīdz �efs būs zem zemes, tā �ī, Simona ar smailu pirkstu norādīja uz Zani,

-�� būs zirgā. Nu tikai varēsi izkomandēties! Bet zini, Zanīt, es tavā pakļautībā nestrādā�u. Mēs neviens nestrādāsim, vai ne, kolēģi? Tad jau labāk Elīzu�!

Klusums. Cerēto atbalstu nesagaidījusi, Simona apklusa.

-Ja jūs, Bri�kas jaunkundz, esat beigusi izrādīties, varbūt mēs varam runāt par būtisko? Ģenerāļa Basa parasti mie�rīgajā balsī ieskanējās ledains tonis.

-������� Es� neko� Es atvainojos. Zanīt, piedod, laikam par daudz atļāvos� Es tā negribēju�

Zane klusēja. Arī pārējie Anna, Miks un ģenerālis nebilda ne vārda. Kā nopērts �unelis Simona aizlīda aiz galda un nodurtu galvu klusi apsēdās.

-������� Tātad� smagi nopūties, iesāka ģenerālis. �orīt no Me�mui�as dīķa tika izvilkta Robertam Lauciņam piedero�ā automa�īna Audi A8, kurā atradās jūsu izdevniecības darbi�nieces Elīzas Puķītes mirstīgās atliekas. Pēc mūsu rīcībā eso��ajiem datiem, viņa ir nogalināta.

Kabinetā iestājās kapa klusums, kas pēc mirkļa uzsprāga neti�cības saucienos, kliedzienos, elsās un �ņukstos. Pat skaļā Simona bija zaudējusi visu bravūru un zem iedeguma kļuvusi bāli zaļa.

Majors Kaķītis paspēra soli uz priek�u:

-������� Tie�i tāpēc mēs vēlētos vēlreiz runāt ar katru no jums. Strādāsim divās grupās vienā būs ģenerālis Bass un Anna

Elizabete Berga, otrā es un jūsu galvenā redaktore Zane Zālīte. Sāksim tūliņ, lai ātrāk tiekam galā. Zālītes jaunkundz, mums vajadzētu divus brīvus kabinetus!

-�� Es jūs aizvedī�u! Simona Bri�ka pakalpīgi pielēca kājās, kā vēlēdamās nogludināt pirmītējo nekrietno izrunā�anos.

-�� �efa kabinets ta�u brīvs, ari grāmatvedes nav. Es varu pagai�dīt ārpusē.

-�� Bri�kas jaunkundz, nomierinieties, es jums neko neesmu lūdzis! cieti noskaldīja Kaķītis. Anna pamanīja, kā Simona saraujas. Zane, kur mēs varētu netraucēti parunāt ar jūsu darbiniekiem?

-�� Manuprāt, mazais konferen�u kabinets būs vispiemēro�tākais, Zane atteica, nepaskaidrojot, kāpēc. Tas atradās garā gaiteņa tālākajā galā, un tam nebija nevienas kopīgas sienas ar citiem kabinetiem. Un vēl atpūtas telpa gaiteņa otrā galā.

-� Bri�kas jaunkundz, sāksim ar jums. Lūdzu, sekojiet! ģene�rālis Bass uzrunāja Simonu, kas satraukumā gandrīz paģība.

-�� Simona, kāpēc jūs pirms brī�a tā uzbrukāt Zanei? Anna pēk�ņi iejautājās, tiklīdz viņi bija pārkāpu�i mazās konferen�u istabas slieksni. Vai tam ir kāds īpa�s iemesls?

-�� Es� nē� man� Bri�ka sāka stostīties. Es nobijos� Viņa� Zane� vienmēr tik stingra un prasīga. Mēs jau �orīt runājām par to, kas tagad notiks. Lauciņ� klaigāja un dauzīja durvis, bet ar viņu vienmēr varēja visu sarunāt. Ar Zani nevar sarunāt neko; viņai ir tikai divi vārdi vajag un tūlīt.

Anna pasmaidīja. Ļoti precīzs Zanes raksturojums.

-�� Vai jūs mēģinājāt sa�ūpot kuģi un sakūdīt pārējos? Viņa nepatikā saviebās. Simona, vai jums nekad nav ienā�cis prātā, ka ne jau jūsu profesionālo spēju dēļ Lauciņ� jūs �eit paturēja? Jūsu biju�ajam priek�niekam patika skaistas sievietes, un jūs tāda nenoliedzami esat. Ta�u, piedodiet, cik esmu novērojusi, tas ir vienīgais jūsu pluss. Jūs pat līguma uzmetumu nespējat uzrakstīt bez piecām kļūdām rindiņā, kur nu vēl pienācīgi noformēt citus dokumentus! Labāk jau atzīstiet, ka Lauciņ� jums maksāja, lai jūs uzņēmumā visus izspiegotu un pienestu ziņas par katru! Tie�i par to viņ� jums pielika pie algas. Tā ta�u bija, vai ne? Annas vārdi ska�nēja ne�ēlīgi tie�i, auksti un skarbi. Kā asi pātagas plīk�ķi.

Simonai nebija ko teikt. Trīco�ām rokām viņa grābstījās gar piegulo�ās d�insa kleitas kabatu, meklējot kabatas lakatiņu, kamēr līdz �im aukstās, bet pēk�ņi tramīgās acis pieriesās asarām.

-�� Jūs� jūs ta�u to nestāstīsiet pārējiem? Viņa lūdzo�i paraudzījās vispirms uz ģenerāli, tad uz Annu. Ja to uzzinās mūsējie, viņi mani no �ejienes izēdīs. Arī �odien� Viņi pat negribēja klausīties, kad teicu, ka jātiek vaļā no Zanes, citādi te vairs dzīves nebūs. Bet Marga, Inga, Anda un Valentīna pat man uzkliedza, lai aizveru muti! Es viņām�!

-��� Un ko jūs viņām izdarīsiet? Apmelosiet, nosūdzēsiet, tāpat kā esat radusi darīt līdz �im?

-�� Nē, bet tas, ko es zinu, jums varētu noderēt! Simonas tonis pēk�ņi bija kļuvis izaicino�s.

-�� Par to ļaujiet spriest mums! noskaldīja Bass. Bet, ja vēlāk atklāsies, ka esat kaut ko noslēpusi, nāksies atbildēt par izmeklē�anas kavē�anu un palīdzību noziedzniekiem.

Simona apjukumā sāka �agoties un kampt gaisu kā sau�sumā izmesta zivs.

-�� Noziedz� Es? Nekad! Es tikai gribēju� pastāstīt�

-��� Ko tie�i? Runājiet, nevelciet garumā! Ģenerālis bargi mudināja, lai gan sirds dziļumos viņam pļāputa�as bija �ēl. Tādi cilvēki nekad nedomā, tikai tark�ķ bez mitas un pēc tam nesaprot, kāpēc pārējie pret viņiem izturas noraido�i.

-�� Lūdzu, nekliedziet uz mani� Es nevaru� Simonai sāka raustīties lūpa. Pirmo reizi sastopoties ar cilvēkiem, kurus viņas sakāmais interesē tikai pienākuma pēc, rūdītā intri�gante nezināja, ko iesākt.

-�� Simona, saņemieties. Varbūt jūs vēlaties runāt ar majoru Kaķīti un Zani? Anna iedzēla.

-�� Nē, nē! Es� saņem�os. Lietvede dziļi ievilka elpu un sāka stāstīt. Jo vairāk viņa atklāja, jo dīvaināka aina veidojās.

Viņas stāstītajā kaut kas patie�ām ir, nodomāja Anna. Bet kāpēc? Kāpēc?

Piektdienas rītā �efs ieradies darbā jautrā noskaņojumā, smaidījis pa labi un pa kreisi, pat pajokojis rīt visas izdan�cinā�u! un sācis zvanīties pa telefonu. Zvanījis klientiem, atgādinājis par balli; cita starpā licis saprast, ka derētu bei�dzot nokārtot iekavētos rēķinus. Acīmredzot veicies labi, jo ap pusdienlaiku, nolicis sev priek�ā baltu papīra lapu, viņ� kaut ko ilgi skaitījis, tad apmierināti norūcis lieliski, mēs peldam! un devies pusdienās. Viens pats.

Pēc kāda brī�a kabinetā ieskrējusi Elīza un pra�ņājusi, kur Roberts. Simona atteikusi, ka aizbraucis pusdienās un atgrie�zī�oties apmēram pēc stundas. Elīza attraukusi, ka tad viņas te vairs nebūs, un pajautājusi kaut ko pavisam savādu vai Simona neesot redzējusi viņas telefonu. Tas patie�ām bijis dīvains jautājums, jo parasti Elīza savu skaisto, sarkano tele�fonu, ķēdītē iekārtu, nēsājusi kaklā.

Robertu tā arī nesagaidījusi, Elīza kopā ar pārējām redak�cijas meitenēm aizbrauku�as. Laikam uz pili amizēties vai, kā pa�as to nosauku�as, palīdzēt gatavoties svētkiem. Viņa, Simona, gan varonīgi nostrādājusi līdz darba dienas beigām un uz mui�u braukusi tikai pasākuma dienā kopā ar grāmat�vedi Nineli Frldmani.

�efs vēl nebija atgriezies no pusdienām, kad pie viņa iera�dies kāds liela auguma vīrietis tum�i sarkanā kreklā un tādas pa�as krāsas �aketē. �ķiet, viņ� bijis arī ballē un kaut kad ap pusnakti vēlreiz pienācis pie Roberta. Sarkankreklotais teicis, ka pagaidī�ot Robertu ārā, tikmēr uzsmēķē�ot. Un devies izejas virzienā. Pirms tam gan vēl pajautājis, vai varot sastapt Zani Zālīti. Uzzinājis, ka Zane jau Me�mui�ā, noplātījis rokas, notei�cis nu tad vēlāk! un aizgājis. Bet vēlāk Simona pavisam nejau�i kā tad nejau�i! Anna nosmīnēja) pamanījusi viņu uz lieveņa runājamies ar ziņu nodaļas vadītāju Andu Kāpostu.

Pēcpusdienā, īsi pirms se�iem, kad �efs, aizmirsis nobloķēt datoru, izgājis uz tualeti, Simona ātri ieskatījusies ekrānā un pamanījusi jau zināmo e-pasta vēstuli par pirmdienas tik��anos pie notāra. Nē, par to nevienam neesot teikusi, tikai policijai� vakar. �ajā brīdī viņa sastomījās, un Anna saprata, ka ir gan pateikusi. Jautājums tikai, kuram. Ta�u mēģināt tagad to iztincināt būtu tuk�s numurs.

Vaicāta, vai Me�mui�ā balles vakarā vai naktī nav manī�jusi ko dīvainu, Simona ilgi klusēja, līdz vēlme palepoties ar savu vērīgumu uzvarēja piesardzību, un viņa iz�āva Juris ar Margu pēc balles gulēja kopā, viņi jau sen ir pāris! Kā uzzi�nājusi? Nu� viņas istaba atradusies divas durvis tālāk nekā Margas istaba un nācies iet tai garām. Iek�ā biju�as saklau�sāmas nepārprotamas skaņas.

Annai gandrīz apskrējās dū�a, iztēlojoties, kā Simona, cir�tainos matus no auss atglaudusi un durvīm pielipusi, tīksmīgi klausās un izbauda dzirdēto.

-��� Paldies par palīdzību, Bri�kas jaunkundzi Ģenerālis laipnā balsī atvadījās no Simonas.

-�� Bet� jūs ta�u viņiem neteiksiet! Simonas balsī ieska�nējās �inkstīga nots.

-�� Nē. Ja vien nebūs īpa�as vajadzības. Bet jums es ieteiktu laikus pameklēt citu darbu.

Nicīgi nosprauslojusies, Simona izmeta kaut ko par nepa�teicīgām cūkām un pērlēm un devās prom.

-�������� Simona, lūdzu, pagaidiet! kaut ko atcerējusies, Anna Elizabete viņai uzsauca.

-�� Ko jums vēl vajag? Balsī vairs ne vēsts no pieklājības.

-�� Lūdzu, parādiet savas rokas!

-�� Ko?

-�������� Lūdzu. Parādiet. Savas. Rokas, Anna pacietīgi, ta�u stingri atkārtoja.

-�������� Neko es nerādī�u! Ar kādām tiesībām �ī persona mani izrīko?! Simona iebļāvās.

-������� Nomierinieties, Bri�kas jaunkundz! Annai talkā nāca ģenerālis Bass. Un, lūdzu, parādiet savas rokas! Ja negribat rādīt man, bū�u spiests izsaukt tiesu medicīnas ekspertus.

Simona sa�ļuka un pastiepa abas trīco�ās rokas. Nu? Kļuva labāk?

-������� Kļuva gan. Jums ir skaistas rokas. Paldies. Jauku dienu! Anna pasmaidīja.

Skaļi un nikni klaudzinot nagliņpapēdī�us, Simona skrie�us metās prom.

-�� Ko tagad? Anna jautāja Basam.

-�� Un ko darītu tu? viņ� atvaicāja.

-�������� Vispirms izrunātos ar Juri un Margu. Pēc tam ar Anti Bāliņu. Un visbeidzot ar Andu Kāpostu.

-�� Piekrītu.

Saņēmu�i ielūgumu ierasties mazajā konferen�u zālē, Marga un Juris sajūsmu neizrādīja, bet, kad ģenerālis, bargu seju savilcis, pajautāja, kāpēc nav teiku�i taisnību par to, kur pavadīju�i nakti pēc balles, abi reizē salūza. Juris spītīgi klusēja, nervozi plūkādams bārdu, bet Marga izplūda asarās.

Jā, viņi esot pāris jau sen, gribot precēties, ta�u visu laiku to rūpīgi slēpu�i. Roberts vienmēr ņirgājies par romāniem, kas veidojas darbavietās, solījies visus pārī�us nekavējoties

atlaist. Bet pats� Visi zināju�i, ka viņ� dzīvo kopā ar Elīzu, ta�u no rītiem darbā ieradu�ies katrs par sevi. Tāpēc jau viņ� Elīzai to vabolīti nopircis. Agrāk vedis uz darbu, izlaidis pāris kvartālu iepriek�, pats atbraucis ar ma�īnu, kamēr skuķis tipi�nājis kājiņām. Baigā konspirācija laikam cerēja, ka neviens to nepamanīs!

Ko darīju�i balles vakarā un naktī? Neko īpa�u. Iedzē�ru�i, ieēdu�i, padejoju�i, pamēļoju�i ar pārējiem viņu stūri at�ķirībā no pārējo stīvo viesu galdiņiem patie�ām valdījusi jautrība. Nu un� aizmuku�i uz Margas numuriņu, kur kopā pavadīju�i visu nakti.

-�� Juri, tad jau jūs nekādi nevarējāt dzirdēt Ulda un Ivara baiso krāk�anu? Anna ievaicājās.

-�� Nē, un paldies Dievam! Arī to fūzeļa smirdoņu man neva�jadzēja ostīt! viņ� atcirta.

-��� Labi, bet kāpēc tad jūs apgalvojāt, ka visus esat redzē�ju�i? Ari Anti Bāliņu?

-�� Es� Viņ� palūdza, Juris pēc ilga klusuma brī�a izmocīja, izskatīdamies nelaimīgs, ka bijis spiests nodot draugu. Bet viņ�� Tas noteikti nebija viņ�!

-��� Paldies jums abiem, varat būt brīvi, pateicās Bass.

-�� Anna, vai jūs varētu pateikt, kas tagad notiks ar izdevnie�cību? Vai Zane paliks? Saņēmusi drosmi, Marga pajautāja.

-�� Vai mums steidzami jāmeklē jauns darbs?

-�� Atklāti sakot, es nezinu. To vajadzētu jautāt pa�ai Zanei. Ta�u domāju, ka viss būs kārtībā.

Re, kā. Antis Bāliņ� un viņa kolēģi meloju�i tā, ka ausis kust! Labi�

-��� Anti, kāpēc jūs mums melojāt, apgalvodams, ka nakti esat pavadījis vienā numurā ar Uldi, Ivaru un Juri? Nedz Juris, nedz jūs pats istabiņā nebijāt. Abi krācēji tur gulēja vieni pa�i! Neļaudama attapties, Anna Elizabete metās uzbrukumā Antim Bāliņam, tiklīdz tas ienāca konferen�u zālē.

-�� Es� gulēju ma�īnā, viņ� izstomīja. Visu nakti. Bet same�loju tāpēc, ka zināju neticēsiet. Kad balle tuvojās beigām, redzēju, kā jūs, Elīza un Zane aizvedat Robertu gulēt. Nolēmu sekot un reizi par visām reizēm izrunāties. Nenolieg�u, ka biju baigi piedzēries, tāpēc jau tik stulbas domas prātā ienāca. Nu, lūk, gāju, gāju, redzēju, kā jūs nonācāt lejā pa kāpnēm, bet mani nepamanījāt, jo biju ierāvies loga ni�ā. Piesēdu uz palodzes, lai apdomātu sakāmo, un laikam ta�u iesnaudos. Pa miegam dzirdēju pāris rei�u aizdunam garām skaļus soļus. Otrajā reizē, �ķiet, tie bija steidzīgāki. Kad atmodos, laikam bija pāri vieniem.

Tik un tā kāpu aug�ā pie Roberta gribēju pateikt visu, kas uz sirds. Ilgi klauvēju pie viņa durvīm, bet neviens nenāca vērt vaļā. Arī gaismas atslēgas caurumā nebija. Sapratu, ka �is ir nolūzis un nav pamodināms. Kāpu lejā. Bet rausties aug�ā uz tre�o stāvu, kur atradās mūsu istaba, vairs nebija spēka.

Aizvilkos līdz savai ma�īnai un iekritu aizmugures beņķī. Izrubījos acumirklī. Atceros, ka pēc krietna brī�a mani pamo�dināja rūco�a motora troksnis. Man likās, ka tas bija Roberta Audi tam tāda for�a, dobja skaņa. Pavēru acis un pamanīju auto sarkanās ugunis. Bija tum�s. Vēl nodomāju kuram idiņam nakts vidū jādauzās apkārt? un atkal aizmigu.

Bija jau krietna pēcpusdiena, kad abas mazās grupiņas satikās pagalmā pie Kaķī�a ma�īnas. Visi izskatījās noguru�i, iekritu�ām acīm, nespodriem skatieniem.

-�� Kurp braucam? Kaķītis paraudzījās uz Annu.

-�� Ēst. Tepat aiz stūra trīs minū�u brauciena attālumā ir burvīgs, mazs krodziņ�, kur lieliski gatavo zivis.

-�� Bet�

-�� Braucam, Mik, citādi dāmas mūs apēdis. Izsalkusi sieviete ir bīstamāka par �ņaudzēj�ūsku.

-�� Nu, Kārļonkul, paldies par atbalstu! Anna nopūtas un atlaidās ērtajā sēdekli.

Viņi izvēlējās galdiņu krodziņa āra pagalma tālākajā stūri, lai varētu parunāties, ta�u Annas vairākkārtīgie mēģinājumi aizsākt sarunu nevainagojās panākumiem. Ģenerālis tikai apmierināti ņurdēja, �akli locīdams iek�ā ceptu pangasiju ar garnelēm un svaigiem dārzeņiem, arī Miks un Zane klusēja kā sazvērēju�ies.

-�� Tā, un nu klājiet vaļā, kā jums abiem gāja? kad oficiante bija atnesusi kafiju, Bass jautāja.

-�� Kārļonkul� Anna neizpratnē sarauca uzacis līdz puspierei.

-�� Es ta�u reizi par visām reizēm esmu teicis kamēr ēd, nekādas negatīvās informācijas! Nu?

Mikam ar Zani bija veicies itin labi.

Redakcijas meitenes atcerēju�ās, cik izmisīgi Elīza visu piektdienas pirmo pusi meklējusi savu telefonu. �ķendējusies, ka bez tā esot kā bez rokām, jo telefonā visa svarīgākā infor�mācija. Darba un privātā. Varbūt aizmirsusi Roberta ma�īnā? Tā ta�u reizēm gadoties; vai nu nav redzēts, kā iemet telefonu bardaciņā un aizmirst, pie sevis noteikusi Anda Kāposta un, atbildot uz Zanes pārsteigto skatienu, pasmīkņājusi, ka Roberta un Elizas kopdzīve nevienam nav bijis noslēpums, vēl vairāk, ja ne �is traģiskais notikumu pavērsiens, visticamāk, drīzumā sekotu kāzu zvani.

Anda pastāstījusi vēl ko interesantu pēcpusdienā, kad Roberts izārdījies un izbļaustījies aizbraucis pusdienās, izdev�niecībā ieradies Dinārs Loks no mediju koncerna Lux. Atbrau�cis ar savu ķir�krāsas toijotas d�ipu, noparkojies tie�i blakus viņas opelim. Cik varējusi saprast, izmisīgi meklējis Robertu, pēc tam interesējies, vai varot runāt ar Zani. Palūdzis Andai cigareti, kopīgi uzsmēķēju�i, tad Loks viņai piedāvājis darbu

savā koncernā. Ļoti labu algu, augstāku amata pozīciju un visādas sociālās garantijas. Viņa atteikusies. Loks lūdzis pado�māt vēlreiz un solījis atgriezties pie �īs sarunas.

Starp citu, Loks tomēr Robertu sagaidījis. Brīdī, kad Loks un Anda beigu�i smēķēt, stāvlaukumā nobremzējis Lauciņa lepnais Audi A8. Sasveicināju�ies apkampjoties kā labākie draugi, kas sen nav redzēju�ies. Aizgāju�i uz mazo konfe�ren�u istabu, ilgi runāju�ies, bet, kad Loks aizbraucis, Roberts ienācis reportieru istabā un piedāvājis visām klāteso�ajām darbiniecēm braucienu uz Vāciju. Tur bū�ot dizaina un stila izstāde, varē�ot atpūsties; sen jau esot to pelnīju�as, lai nedo�mājot, ka viņ� neprot novērtēt labus darbiniekus.

Ahā! Loks mēģina pārpirkt Lauciņa darbiniekus, bet Lauciņ� tajā pa�ā laikā cen�as spēlēt labo uzņēmēju? Un abi apkampu�ies kā labākie draugi? Tātad tomēr uzņēmuma pārpirk�ana?

-�� Vai kāds atceras, kādā krāsā bija Andas nagi? Anna pārtrauca Zanes stāstījumu.

-�� Zilganzeltaini. Atceries, viņai balles vakarā bija ko�i zila kleita ar pieskaņotiem aksesuāriem! draudzene nemulstot atbildēja un turpināja. l

Interesantākā sarunas daļa bijusi, kad kabinetā burtiski ielauzusies līdz �im tik klusā literārā redaktore Valentīna.

Raudājusi kā nopērta. Viņa vairs nespējot, tas esot jāpasaka.

Elīziņa bie�i nākusi konsultēties par darbiem un mācībām piemērotiem datumiem. Bet reiz, pirms kādiem diviem mēne��iem, pajautājusi, kur� datums būtu vislabākais mantinieka ieņem�anai, lai sanāktu puikiņ�. Valentīna vēl pajokojusies, vai tad princi noprecējusi, ka tik pēk�ņi par mantinieku jādomā, �īm lietām ta�u jānotiek dabiski. Bet Elīza iecirtusies un teikusi nē, nē, obligāti vajagot zināt!

Vēl pirms da�ām dienām ieskrējusi un pra�ņājusi par lab�vēlīgākajiem datumiem un zvaig�ņu stāvokli kāzām. Tad gan viņa, Valentīna, sapriecājusies. Viņai tas bērns dikti pie sirds pieaudzis. Bārenīte, neviena cita tuvinieka, tikai jaunākā māsiņa, abas sitas pa dzīvi kā mācēdamas.

Hmm� tātad redakcijā nevienam nebija noslēpums, ka Elīzai ir māsa. Tad jau zināja ari, ka Inese ir Roberta niknākā konku�renta sabiedrisko attiecību speciālista palīdze. Un tādus cilvēkus pret visiem tik aizdomīgais Roberts pacieta savā tuvumā? Kaut kas te atkal nesakrita�

-�� Vajadzētu steidzami runāt ar Inesi Elīzas jaunāko māsu un Tāļa Kociņa draudzeni. Varbūt viņai kaut kas zināms par māsas attiecībām ar Robertu, par horoskopiem un kāzu datu�miem? strauji ieminējās Anna Elizabete. Mik, varbūt tu zini, vai viņai kāds ir zvanījis?

-�� Manuprāt, nav. Gribēju vienoties ar ģenerāli un� jums, kā to labāk izdarīt.

-��� Vai kāds zina, kur viņa dzīvo? Varbūt viņas telefona numuru? Ja eksperti pārlūkotu Elīzas telefonu tur ta�u jābūt māsas numuram, vai ne? Citādi būs jāzvana Lokam un jāmeklē rokā Tālis. Bet no tā gan, cik vien iespējams, vaja�dzētu izvairīties. Tāpat jau uzzinās�

Smagi nopūties, Kaķītis atkal ķērās pie klausules. Acīmre�dzot Dambergs nebija sajūsmā par tādu raustī�anu un traucē��anu, jo sarunas beigās Mikam nācās viņam apsolīt ekskluzīvu pasākumu mak�ķerē�anu Melnupes krastos Pū�u salas spicē.

-�������� Anniņ, vai drīkst? viņ� ar novēlo�anos pajautāja.

-�� Dambergs jau piecus gadus par to īd.

-�� Drīkst, drīkst. Tikai atceries par starteri manam cigāram! Man tomēr bija taisnība�

-�� Ak, sievietes� Ādu pār acīm dzīvam novilks un teiks, ka tā jau bija� Miks sūrojās, tad nopietni paziņoja: Es dabūju Ineses tālruņa numuru.

-�� Dod man! Es piezvanī�u. Anna pastiepa roku pēc pie�zīmju lapiņas.

Tik�anos sarunāt izdevās pārsteidzo�i viegli. Inese vēl neko nezināja, ta�u raizējās par māsu.

Visi vienojās, ka pie Ineses brauks tikai Anna Elizabete un Zane, bet abi policisti tikmēr mēģinās noskaidrot, kas noticis ar Magnum galveno grāmatvedi.

-�� Ja jums ir kāds brīvs brīdis, pamēģiniet uzzināt, lūk, ko� Anna kaut ko ie�ukstēja Basam ausī.

Tas klusi norūca ahā! un skaļi izrīkoja Kaķīti: Viss, braucam. Vispirms uz Vecrīgu. Pēc tam uz Brīvības ielu, lai gan tur, visticamāk, vairs neviena nebūs. Nekas, es viņai pie�zvanī�u un pateik�u, ka steidzami jāsatiekas. Gan jau vecas draudzības vārdā izdarīs�

Inese viņas bija jau gaidījusi, jo atvēra durvis tūliņ pēc pirmā zvana.

-�� Nāciet iek�ā, es tikko uzvārīju tēju! Lai gan tik karstā laikā jūs dro�i vien labāk gribētu sulu vai ūdeni. Varēja redzēt, ka meitene ir uztraukusies rosījās, pacilāja vienu krūzīti, otru, tre�o� Piedodiet, es raizējos. Tādas nelāgas priek�no�jautas. Jau otro dienu no Elīzas ne ziņas, ne miņas. Viņa tā nekad nav darījusi. Ari tad ne, kad ar Rob� Jūs ta�u zināt, ka viņi bija pāris? Bie�i vien abi kaut kur mēdza pamukt prom no kolēģu ziņkārīgajiem skatieniem un tenkām, kā pa�i teica. Bet māsa nekad neaizbrauca, nepateikusi, kurp dodas. Mums abām jau neviena cita nav.

-�� Un es? No blakusistabas ienāca Tālis, nesdams trauku ar cepumiem. Es esmu neviens?

Viņ� piesēdās uz atpūtas krēsla maliņas un ievilka Inesi sev klēpī.

Cik labi, ka �ajā brīdī viņai līdzās būs tuvs cilvēks! Anna nodomāja.

Viņas ar Zani saskatījās. Nevarēja saņemties.

-�� Jūs kaut ko zināt, tikai nestāstāt! Inese pēk�ņi ieklie�dzās un pielēca kājās. Kas noticis?

-�� Inese� Ar jūsu māsu atgadījusies nelaime. Liela nelaime. Viņa� gājusi bojā, Anna izmocīja.

-�� Kā� bojā? Kāpēc? Elīza� Tas nevar būt, tā noteikti ir kļūda! Pēk�ņi Inese sāka skaļi kliegt. Tālis viņu satvēra un, piespiedis sev cie�i klāt, mierino�i glāstīja muguru.

-�� Es atnesī�u aukstu ūdeni! Zane pielēca kājās un aiz�skrēja uz virtuvi.

Tipiskie mazgabarīta dzīvoklī�i visur bija vienādi. Tajos viss atradās paredzētajās vietās. Mazā virtuvīte bija vienkār�i, ta�u mājīgi iekārtota, ienesot pilsētas bezpersoniskumā lauku omulību. Uz galda vāzē svaigi lauku ziedi, groziņā vīdēja brangs rupjmaizes kukulītis brūniem sāniem. Bet pie sie�nas� Pie sienas liela, ierāmēta fotogrāfija. Tajā divas sme�jo�as, garmatainas meitenes saules pielietā pļavā. Zane jutās slikti, iedomājoties par tām sāpēm, kas Inesei vēl būs jāiztur.

Tālis un Anna bija noguldīju�i kā papīrs bālo Inesi uz dīvāna, un Anna, notupusies līdzās uz grīdas, turēja abas plaukstas viņai pie deniņiem. Inese vairs nekliedza, tikai viss viņas augums trīcēja.

-�� Padzeries, tev kļūs vieglāk. Anna maigi pacēla gulo�ās meitenes galvu. Viņa paklausīja. Pēc kāda brī�a vaigos atgrie�zās sārtums un Inese pieslējās sēdus.

-�� Piedodiet, es� Un viņa sāka aizgūtnēm raudāt.

-��� Meitenes, varbūt jums tagad vajadzētu iet prom. Tālis pieklājīgi, ta�u diezgan dusmīgi ierunājās. Viņu varēja saprast atlidoju�as kā divas melnas vārnas un atnesu�as baismīgu, traģisku ziņu.

-�� Nē, nē! Lai viņas paliek, Inese �ņukstēja. Es� gribu� visu zināt.

Anna Elizabete jutās neērti. Cilvēkiem tāda traģēdija, bet viņas medī informāciju.

-�� Varbūt mums tie�ām labāk būtu doties projām. Viņa slējās kājās.

-��� Palieciet! Inese negaidīti iesaucās. Pēc tam lūdzo�ā balsī turpināja: Lūdzu, palieciet. Izstāstiet, kas jums par to zināms. Es saņem�os.

-�� Labi, Inese, mēs neiesim prom. Zane mierino�i glāstīja meitenes roku. Viņa pateicīgi uzsmaidīja platu, bērni�ķīgu smaidu. Tad dziļi ievilka elpu un iejautājās.

-�� Kas ar māsu notika? Kā viņa�?

-�� �orīt agri no rīta Me�mui�as ugunsdzēsēju dīķī atrada nogrimu�u Roberta auto, bet tajā Elīzu.

-�� Viņi pēc balles kaut kur vēl brauca? pārsteigtā Inese aiz�ņaugtā balsī �ukstēja. Viņa veda Robertu uz mājām? Tā bie�i gadījās, kad viņ� iedzē� Es ta�u teicu, ka reiz tas slikti beigsies!

-�� Nē, jūsu māsa ma�īnā bija viena, Zane teica. Inesīt, jūsu māsa ir nogalināta. Kāds viņai iedevis lielu devu miega zāļu, bet pēc tam iesēdinājis ma�īnā un iestūmis dīķī. �obrīd ir izveidota liela darba grupa abu noziegumu izmeklē�anai, arī mēs tajā esam iekļautas. Izmeklētāji atsūtīja mani un Annu pie jums, lai izstāstām, mēģinām palīdzēt. Un tagad mēs lūdzam jūsu palīdzību.

�okējo�ā ziņa pamazām sasniedza Ineses un Tāļa apziņu.

-�������� Elīza nogalināta? Viņ� neticīgi vērās abās sievietēs.

-�� Bet kāpēc? Kur�? Kam viņa traucēja? Tik miermīlīga būtne! Vairāk par visu pasaulē gribēja apprecēties ar Robertu un dzīvot laimīgi kā pasaku princese. Pucējās un �tātējās, lai patiktu viņam. Kā viņa Robertu lutināja! Ellzai ta�u neko citu pasaulē nevajadzēja tikai viņu, lai kāds viņ� bija�

-�� Tāli, nerunā tā� Roberts bija� labs. Pret Elizu viņ� bija labs. Inese atkal ie�ņukstējās.

-��� Inese, Hli, lūdzu, palīdziet mums. Vai jūs zināt kaut ko par �odien paredzēto tik�anos pie notāra? Vienpadsmitos no rīta. Iespējams, Elīza Robertam atsūtījusi e-pasta atgādinā�jumu par �o tik�anos un to redzējis kāds, kuram to nebūtu vajadzējis redzēt.

-�� Tik�anās pie notāra? Tātad viņai tomēr izdevās Robertu pierunāt! Inese dusmīgi iesaucās. Anna un Zane saskatījās.

-�� Redziet, Roberts beidzot bija Elīzu bildinājis, viņi pat bija aizgāju�i iesniegt laulības pieteikumu Centra zagsā, bet māsa ietiepās, ka pirms kāzām gribot noslēgt laulības līgumu, lai Roberts nedomā, ka viņa dzenas pēc mantas vai viņa firmas. Laikam bija vienoju�ies.

Re, cik vienkār�i! Laulības līgums. Nekādas pārpirk�anas, nekādas �antā�as.

-�� Inese, piedodiet par manu nākamo jautājumu, bet varbūt Elīzas un Roberta gaidāmajām laulībām bija kādi pretinieki vai nelabvēļi? Jūs ta�u ar māsu noteikti esat pārrunāju�as arī sirdslietas, Anna Elizabete klusi ierunājās, cenzdamās nesatraukt meiteni un neizjaukt trauslo līdzsvaru.

-��� Ienaidnieki? Elīzai? Nu, es nezinu. Vienīgi redakcijas meitenes par viņu trina zobus� Viņa pameta skumju ska�tienu uz Zani. Bet mā�ele pati vien bija vainīga. Romantika galvā, prāts nūjā, aizgājis puķēs paganīties. Teicu viņai, lai darbā tik atklāti neizrāda savu pieķer�anos Robertam, jo viņ� tomēr ir boss; tiklīdz kaut kas nebūs izdarīts, kā nākas, tā visi knābs un bakstīs ar pirkstiem. Bet viņa kā tāds taurenis lidoja tik no zieda uz ziedu un priecājās par savu mīlestību. Kā nolemta.

Klausoties Ineses vārdos, Annai Elizabetei �ķita, ka tie�i viņa ir vecākā, bet Elīza jaunākā māsa.

-��� Un tomēr, lūdzu, padomājiet, vai starp Roberta drau�giem un tuviniekiem nebija kāds, kur� vēlējās aizkavēt �īs laulības?

-�� Vai� es tik smalki nezinu. Roberts jau pie mums parādījās reti un par savu iepriek�ējo dzīvi nestāstīja. Zinu, ka viņ� bijis precējies ar Tāļa bosa tagadējo sievu; viņi visi savulaik laikam biju�i kursabiedri. Bet nu jau gandrīz piecus gadus ir �ķīru��ies. Pirms trijiem gadiem viņ� sāka satikties ar manu māsu.

Ilga, Dinārs un Roberts ir kursabiedri? Tas ir kas jauns!

-�� Saulīt, viss nebija tik vienkār�i! Pēk�ņi sarunā iesaistī�jās Tālis. Vai atceries to pēdējo tālruņa zvanu? Tas bija pirms mēne�a tavā dzim�anas dienā. Mēs sēdējām pie kafijas gal�diņa, iezvanījās Roberta telefons; viņ�, neko ļaunu nedomā�dams, jautri atbildēja un pēk�ņi pilnīgi pārvērtās nosarka un sāka kliegt: Vai tu beidzot liksi mani mierā? Mums nekad nekā nebūs, at�ujies! Es toreiz nodomāju laikam kāda veca brūte zvana, lai gan tik rupji ar sievieti nevajadzētu runāt�

-�� N-nujā� laikam� nepārliecināti novilka Inese. Kaut ko tādu es atceros gan. Jā, tā bija. Es vēl toreiz pajautāju Elīzai, uz kuru Roberts tik ļoti dusmojas, bet viņa izvairījās no atbildes� Vai tas nozīmē, ka Robertam bijusi� kāda� sieviete? Cita sieviete?

-�� Inese, mēs pagaidām neko konkrēti nezinām, turpinās izmeklē�ana. Tikko viss būs atklāts, apsolu, ka jūs uzzināsiet pirmā! Anna Elizabete apsolīja.

Inese smagi nopūtās un piecēlās: Ienāciet otrā istabā, es jums kaut ko parādī�u!

Zane un Anna viņai sekoja. Nelielajā guļamistabā uz paka�ramā karājās veclaicīgs kāzu tērps. Un tam līdzās mazuļa kristāmkleitiņa.

-�� Tos es māsai uz kāzām� gribēju dāvināt� Pati �uvu� Nu būs bēru tērps, Inese no�ukstēja.

-�� Pilnīgs sviests! Zane nikni, asaras valdot, izsaucās, kad viņas beidzot bija tiku�as laukā no bēdu piemeklētās mājas.

-�� Un nekādi nav iespējams palīdzēt.

-�� Varbūt tā nemaz nav� Man ir kāda ideja� soļojot uz norunāto tik�anās vietu ar pārējiem, murmināja Anna Eliza�bete. Interesanti, kā viņiem gājis.

Mikam ar Kārļonkuli nebija gājis nekā.

Grāmatvede Ninele Frīdmane bija pazudusi. Uz tālruņa zvaniem neatbildēja. Mājās viņas nebija; tur vispār nebija neviena, izņemot kaķi, kas skumji brēkāja aiz durvīm. Arī kaimiņi nezināja ne kundzes atra�anās vietu, ne viņas tuvi�nieku tālruņu numurus.

Meitas! Nekavējoties jāpiezvana Nineles aud�umeitām!

Arī dzimtsarakstu departamenta ilggadējā vadītāja Inta Ceriņa pretēji Basa cerībām �ovakar palīdzēt nevarēja, jo neat�radās Latvijā. Bija apsolījusi rīt no rīta piezvanīt savai viet�niecei, lūgt pārbaudīt nosauktos datus un steig�us atbildēt.

-�� Nu jau var nesteigties, Anna mierināja. Elīzas māsa apstiprināja, ka Elīza un Roberts iesniegu�i laulību reģistrā�cijas pieteikumu. �odien grasīju�ies pie notāra noformēt lau�lības līgumu.

-����� Pie notāra? Kaķītis pārjautāja. Kāpēc pie notāra, ja Robertam bija savs jurists Blūms jaunākais no slavenā advokātu kantora Blūms, Blūms un Kreics? Dāvids ta�u līdz �im kārtoja visas viņa līgumlietas gan lieti�ķās, gan pri�vātās. Kas tad nu pēk�ņi noticis? Vai Blūms kritis ne�ēlas�tībā?

Dāvids kārtoja visas Roberta līgumlietas gan lieti�ķās, gan privātās�

Dāvids Elgas vīrs. Elga Roberta bijusī mīļākā.

Tas nozīmēja tikai vienu Roberts negribēja stāstīt Dāvidam par gaidāmajām kāzām un laulības līgumu, jo nevēlējās, lai par to uzzina Elga.

Kur ir Roberta dators? Tajā varētu slēpties visas atbildes.

-���� Mums jābrauc pie Blūmiem! Tūlīt un tagad! viņa vienā elpas vilcienā iz�āva, neļaujot nevienam iebilst. Vēlāk jau var būt daudz par vēlu!

Smagi nopūties, ģenerālis Bass palūkojās uz Miku.

-�� Ja reiz Anna saka braucam, tad braucam!

-���� Pulkstenis ir gandrīz astoņi vakarā. Viņi var mūs nelaist iek�ā. Mums nav sankcijas.

-���� Var. Mēs ta�u nenākam ne aizturēt, ne arestēt, ne kratīt. Tikai parunāties.

-�� M-jā. Blūms ir slavens advokāts. Ka nesanāk �muce�

-����� Mik, es tevi vairs nepazīstu! Kas tad nu? Blūma kolē�ģis Artūrs ir tavs kursabiedrs, arī Dāvidu tu pazisti, abi esat juristi gan jau sapratīsimies.

Dusmīgi bubinādams, Kaķītis brauca uz Teiku, kur Latvi�jas laika savrupnamā dzīvoja Dāvids Blūms ar kundzi. Blūms vecākais mita Rīgas centrā pla�ā dzīvoklī virs biroja Blūms, Blūms un Kreics.

Pretēji Kaķī�a pesimistiskajiem pareģojumiem Dāvids Blūms viesus uzņēma laipni. Atbraucēji bija vienoju�ies, ka iek�ā ies tikai ģenerālis ar Miku, ta�u Dāvids, iznācis uz lie�veņa un pamanījis, ka toijotā ir vēl kāds, uzstāja, lai dāmas nāk iek�ā un pagodina viņa namu ar savu klātbūtni.

-�� Tēvs mani nav tā audzinājis, ka es ļautu daiļām dāmām nīkt ma�īnā, ja varu piedāvāt lielisku, mājās gatavotu augļu pun�u ar ledu! Dāvids, neraugoties uz savu tuklumu, bija pār�steidzo�i �iperigs kustējās kā dzīvsudrabs, drīz �e, drīz tur.

īsts veco laiku galantuma paraugs! Nez, vai savu ērcīgo kun�dzīti viņ� arī �ādi appui�o?

-�� Fon Bergas jaunkundz, kāds prieks sveikt jūs manā namā! Nav tik skaists kā jūsu savrupmāja uz salas, ta�u mans nams ir mana pils, jūtieties kā mājās!

-��� Abpusēji, Blūma kungs, abpusēji. Es arī ļoti priecājos. Bet kur tad jūsu kundze?

-�� 0, Elgiņa aizbrauca ciemos pie māsiņas uz Mārupi. Nineles kundze, viņu māmiņa, arī �obrīd tur ciemojas. Tad nu ļāvu, lai dāmas paviesojas, bet pats tikmēr nolēmu nopļaut mauriņu un aplaistīt dārzu. Kad jel beidzot uzlīs kāda ūdens pilīte!? Paraugieties, visas manas skaistās rozes stāv, lapas nolaidu�as. Drīz jau būtu jāsāk ziedēt. Elgiņai tā patīk rozes, sevi�ķi sarkanās!

-�� Blūma kungs, es nezināju, ka jums patīk dārzkopība, Anna Elizabete neviltoti brīnījās. Mazais tuklītis par sevi bija atstājis mazkustīga un paslinka radījuma iespaidu, kura lielā�kais vaļasprieks varētu būt ē�ana un stiprie dzērieni. Āriene var būt ļoti mānīga.

-��� 0, jūs par mani vēl daudz ko nezināt! viņ� jūsmīgi izsaucās. Nāciet, nāciet, lūdzu, viesistabā. Es jums kaut ko parādī�u! Blūms izgaisa tādā ātrumā, ka viņa vēlīnie ciemiņi nepaguva bilst ne vārda.

-�� V-velns! sodījās Kaķītis, malkodams apelsīnu sulu ar ledu, ko viesmīlīgais namatēvs bija paspējis nolikt viņam priek�ā. Stūresvīram sula, toties pārējie maziem malciņiem, izgar�odami ik pilīti, sūca brīnumaini gardu augļu-ogu pun�u ar ledu. Mēs te vakarējam kā vislabākie draugi, pļāpājam par vaļaspriekiem un karsto vasaru, bet izmeklē�ana tikmēr stāv uz vietas!

-�� Pacietību, krustdēl, pacietību! Reizēm lēns solis uz vietas ir īsākais ceļ� uz mērķi, rāmi noteica vecais ģenerālis, ar interesi lūkodamies apkārt.

Blūmu mājoklis bija pla�s, ērts un iekārtots ar apskau�amu gaumi un krāsu izjūtu. Latvijas laika smagnējās mēbeles kal�poja par lielisku fonu pa�māju un ārzemju mākslinieku glez�nām galvenokārt klasiķiem. Aizkaru, portjeru un mēbeļaudumu krāsas patīkami harmonēja gan savā starpā, gan ar paklājiem. Da�viet uz galda, uz stūra kumodes, pie ieejas elegantas vāzes ar da�iem skaistiem ziediem. Ne mazākā mājiena uz vulgaritāti vai tieksmi pārspīlēt.

Omulību vēl pastiprināja gaisā vēdījo�ā amaretto kafijas smar�a.

-�� Tas nu reiz atkal ir pārdomu vērts, Anna klusi nomur�mināja.

-�� Ko tu teici? Zane pārjautāja, īsti nesadzirdējusi.

-�� Es teicu, ka bie�i �ķietamība at�ķiras no īstenības un āriene no būtības, Anna atbildēja.

Vecais ģenerālis viņā cie�i paskatījās, ta�u noturējās un skaļi neko neteica.

Dāvids Blūms atgriezās, nesdams prāvu kokgriezumiem rotātu lādi, un ar milzīgu lepnumu nolika to viesiem priek�ā uz �urnālgaldiņa. Varēja redzēt, ka viņam hroniski trūkst sabiedrības, ja pat �āda glu�i vai naksnīga vizīte spēja izrai�sīt neviltotu prieku.

-�� Lūdzu, lūdzu, dāmas un kungi, esiet tik laipni un parau�gieties! �ie ir mani meistardarbi.

Mazais resnītis atvēra lādi un sāka citu pēc citas celt no tās laukā visda�ādāko formu, materiālu un krāsu rotaslietas kaklarotas, rokassprādzes, gredzenus, auskarus, jostas, matu stīpas un matadatas, piespraudes un ko tik vēl ne. Visu toņu un nokrāsu zelts, sudrabs, platīns, melhiors. Akmeņi īsti dārgakmeņi, pusdārgakmeņi un pavisam parasti, ta�u inte�resanti akmeņi. Iestrādāti rotaslietās ar tādu māksliniecisku izdomu un precizitāti, kādu varētu apskaust pat vissmalkā�kais juvelieris.

-�� Un to visu esat darinājis jūs pats? Anna Elizabete ar neticīgu pārsteigumu balsī iesaucās.

-��� Es. Ar �īm te mazajām rociņām un �iem te tuklajiem pirksteļiem. Viņ� bez jebkādas kautrības izstiepa rokas un paņirbināja gaisā nelielām sardelēm līdzīgos pirkstus. Jūs varbūt brīnāties: kā gan viņ� spēj tik neveiklos pirkstos notu�rēt smalkos juveliera instrumentus? Bet, raugi, spēju gan, un nav slikti, vai ne! Manai Elgiņai, viņas māsai un mātes kundzei manis gatavotās rotas ļoti patīk, jo tās ir tie�i tādas, kādas viņas ir vēlēju�ās, un tikai vienā eksemplārā! Vienīgais izņēmums ir �ī rota maģiskie trīsstūri. Manai Elgiņai zelts ar granātiem, Ilgai sudrabs un hematīts, saukts arī par mēnesakmeni, lieliski piemērots sievietēm, kuras� Jums, dāmas, patīk? Viņ� strauji vērsās pie Annas un Zanes, kuras tikmēr glu�i sievi�ķīgi uz mirkli bija ļāvu�ās rotaslietu metālu un akmeņu valdzinājumam.

-��� Lūk, jums, fon Bergas jaunkundz, noteikti piestāvētu vecs sudrabs ar tum�i sarkaniem akmeņiem granātiem vai rubīniem bet jums, Zālītes jaunkundz, platīns ar akvama�rīniem, safīriem vai smaragdiem. Trāpīju? Blūms dīdījās kā bērns, gaidīdams, lai abas vie�ņas apstiprina viņa diagnozi.

-��� Blūma kungs, jums tie�ām taisnība. Man ļoti patīk sud�rabs un rubīni, bet Zanes zaļajām acīm lieliski piestāv sma�ragdi, Anna ar smaidu atzina. Zane piekrīto�i pamāja. Bet sakiet, kā jūs to tik precīzi mākat noteikt!

-���� Ak, manas dāmas, es pazīstu cilvēkus. Turklāt tā būtu saruna vairāku vakaru garumā� viņ� sapņaini ierunājās.

-���� Ta�u ne jums, ne man nav tik daudz laika, un ne jau tāpēc jūs visi �ovakar esat �eit ieradu�ies, vai ne? Pēk�ņi viņu priek�ā stāvēja glu�i cits Dāvids Blūms tie�s un precīzs jurists, vairs ne vēsts no sapņainā mākslinieka. Stāstiet, kā varu jums palīdzēt!

-��� Blūma kungs, ir notikusi vēl viena slepkavība�

Cie�i raudzīdamies pārsteigtajam advokātam sejā, Miks Kaķītis atkārtoja:

-����������� Ir notikusi vēl viena slepkavība. Nogalināta Eliza Puķīte, Roberta Lauciņa asistente. Sazāļota un kopā ar auto nogrem�dēta dzelmē. Jaunā sieviete bija stāvokli.

Dāvida Blūma sejā nekontrolēti sāka raustīties kreisā vaiga muskulis.

-������������ Nogalināta? El� Eliza? viņ� izstostīja. Bet kur�� un kāpēc? Viņa ta�u neko� Es gribēju teikt, ka viņa ta�u nevienam nevarēja traucēt, tāda maza un nekaitīga jauna sieviete!

-������������� Kādam tomēr viņa ir traucējusi, ja reiz tā noticis, iebilda Kaķītis. Blūma kungs, piedodiet, jūs esat jurists un jums jāsaprot, ka mūsu pienākums�

-������������ Nerunājiet tik gari un aplinkus, vienkār�i jautājiet! Blūms noskaldīja.

-����������� Atļaujiet man! Vai jūs zinājāt par savas dzīvesbiedres tuvajām attiecībām ar Robertu? Anna Elizabete taktiski taustījās, nespēdama noprasīt: vai tu zināji, ka tava sieva guļ ar Lauciņu?

-���������� Protams, zināju. Jūs esat labi audzināta, fon Bergas jaunkundz. Ta�u nevajag ar mani apieties kā ar jēlu olu. Jā, es zināju, ka mana sieva guļ ar Robertu Lauciņu. Gulēja toreiz, kad mēs iepazināmies, gulēja, kad viņ� bija precējies ar viņas māsu, un guļ ari tagad� atvainojiet, pēdējā laikā.

-���� Un jūs to tik mierīgi spējat pateikt? Anna bija pār�steigta.

-���� Ko tad man, pēc jūsu domām, vajadzētu darīt? No�au�ties? viņ� īgni atcirta. Dzīvē notiek visādi. Es jums kaut ko pastāstī�u, bet ceru, ka jūs par to manai sievai vairs nejau�tāsiet.

Elgai ļoti patika Roberts; viņa bija neprātīgi iemīlējusies un visiem spēkiem, visiem līdzekļiem centās Robertu sev piesais�tīt. Tolaik Elgiņa bija ļoti romantiski noskaņota, bet neapval�dītais temperaments arvien ir mudinājis viņu uz emocionāli galēju rīcību. Elga bija gatava pat dzemdēt Roberta bērnu, lai gan principā viņai bērni riebjas. Bet viņ�� izvēlējās viņas māsu Ilgu.

Redziet, tam visam ir daudz senāka vēsture. Abas dvīņu�māsas nāk no bērnunama; Frīdmanes kundze viņas adoptēja, kad meitenītēm bija trīs gadiņi. Jau toreiz varēja nojaust lai gan ārēji līdzīgas, iek�ēji abas dvīnes būs pilnīgi at�ķirīgas. Frīdmanes kundzes vīrs bija aptiekārs. Ļoti izglītots farma�ceits. Elgiņu vienmēr vilināju�as bund�iņas un pudelītes, viss ko�ais, krāsainais, gar�īgais un skaļais, bet Ilga, tie�i pretēji, ir dziļi sevī vērsta. Domātājas analītiķes tips.

Roberts ļoti līdzinājās Elgiņai; tāpēc viņi sākumā pievilkās, bet vēlāk atgrūdās. Viņam ļoti iepatikās Ilga tie�i tāpēc, ka beidzot viņ� bija atradis savu pretmetu. Ta�u izrādījās, ka Ilga emocionāli nebūt nav tik karsta un temperamentīga� Nu jūs ta�u mani saprotat, vai ne? At�ķirībā no māsas viņai sekss nebija pirmā dzīves nepiecie�amība. Robertu kaislība sāka vilkt atpakaļ pie Elgas. Viņa arī ļāva tam notikt, jo cerēja, ka izdosies Robertu māsai atņemt. Ta�u nekā. Tā tas turpinājās piecus gadus.

Es to redzēju no pa�as pirmās dienas; mēs visi esam kursabiedri es, Roberts, Dinārs un Ilga. Sākām mācīties uni�versitātes ekonomistos, vēlāk mēs ar Dināru pārgājām uz juristiem, Ilga uz �urnālistiem. Roberts vienīgais pabeidza ekonomistus. Ta�u par labu tas nav nācis viņ� tā ari neiemā�cījās saskatīt peļņas iespējas, neiemācījās sadzīvot un sadrau�dzēties ar naudu. Faktiski Roberts visu mū�u ir skrējis pakaļ naudai, nespēdams to notvert, lai gan tas ir tik vienkār�i nauda ir jāmīl. Lūk, es naudu mīlu. Arī Elgiņa naudu mīl. Tāpēc mans bildinājums viņu nepārsteidza.

Palūgusi nedēļu pārdomām, viņa precīzi septītās dienas vakarā ieradās pie manis un teica, ka piekrīt. Vienīgais notei�kums lai es nekad nemēģinu kontrolēt viņas seksuālo dzīvi un nespie�u dzemdēt bērnus, jo viņai tie nepatīk. Tas laikam ir bērnunama mantojums. Atklāti sakot, arī man ne visai gri�bējās ņemties ar niķīgiem brēkuļiem. Es apsolīju un savu solījumu esmu turējis.

Elga ir lieliska sieva un sniedza� sniedz man visu, ko es vēlos. Varu sabiedrībā iziet un vakaros par dzīvi parunāties� Arī citādi viss ir� būs kārtībā� Viņ� gribēja vēl kaut ko teikt, bet pēk�ņi aprāvās, saminstinājās un apklusa.

-���� Tāpēc visu �o laiku jūs pacietāt, ka viņa guļ ar citiem vīrie�iem? Miks uzrāva kreiso uzaci.

-��� Citiem vīrie�iem? Vienu vīrieti! Turklāt tā nebija pacie��ana, tā bija vieno�anās. Es savas līgumsaistības parasti pildu,

-���� Dāvids Blūms ar pa�cieņu atbildēja. Zināmu medicīnisku iemeslu dēļ es �ajā jomā neesmu nekāds gigants, tāpēc nelie�dzu dzīvesbiedrei to, kas vajadzīgs viņas veselībai un labsa�jūtai.

-Jums ir ļoti moderni uzskati� domīgi noteica Kaķītis.

-��� Jūs tā domājat? Blūma balsī ieskanējās viegla ironija.

-��� Varbūt es tikai ļoti labi piemērojos situācijai un spēju nogai�dīt. Sakiet atklāti, vai tad tādas nav jūsu visu domas! Re, muļķa vīrs, ragnesis, visu laiku krājis dusmas uz sievas mīļāko un beidzot sagaidījis piemērotu brīdi, lai atriebtos?

-���� Blūma kungs, varat ticēt vai neticēt, ta�u nevienam no mums tāda doma pat prātā nav nākusi. Tomēr paldies par ideju! Ģenerālis Bass pasmaidīja. Bet, ja nopietni, vai jūs varētu atbildēt uz diviem jautājumiem? Tad mēs jūs patie�ām atstātu divvientulībā ar zālespļāvēju.

-��� Jautājiet. Centī�os atbildēt. Arī Blūms pasmaidīja.

-��� Kāpēc jūsu sieva naktī gāja pie feld�eres? Vai viņai kļuva slikti? vaicāja Bass.

-���� Nē! Elgiņai ir alerģiska reakcija uz odu kodumiem; visu vakaru viņa sūdzējās par sīk�anu un dzēlieniem, kasījās kā negudra. Līdz asinīm. Es ieteicu aiziet pie de�urējo�ā mediķa un palūgt kādu tavegilu vai klaritīnu tie ir antihistamīni, pretalerģijas zāles. Citādi Elgiņa no rīta uzmostos aizpam�pu�u seju un acīm. Esam jau to piedzīvoju�i, ticiet man, pat visrūdītākajiem ātrās palīdzības dakteriem, kaut ko tādu redzot, �ļirce rokās trīc. Baigs skats. Tāpēc, zaļumos braucot, arvien paķeru kādu tabletīti līdzi. Elgiņai. Bet �oreiz aizmirsu. Vai esmu atbildējis uz jūsu jautājumu?

-���� Ļoti izsmeļo�i! Paldies, noteica Kaķītis. Bet vēl ir otrs jautājums. Blūma kungs, lūdzu, labi padomājiet, pirms atbildat. Vai pasākuma naktī jūs visu laiku atradāties savā numurā? Nekur neizgājāt? Un jūsu sieva?

-����� Es sapratu jūsu brīdinājumu, majora kungs. Blūms domīgi paberzēja zodu. Un es protu sadzirdēt arī nepa�teikto. Jūs acīmredzot domājat, ka mums man vai Elgiņai varētu būt kāds sakars ar notiku�o, tikai pagaidām nepasakāt to tie�i, bet uzdodat jautājumus.

-���� Blūma kungs� Jūs ta�u esat jurists un labi zināt, kāda nozīme precīziem faktiem. Vai nedaudz izmainītiem fak�tiem� klusi ierunājās Bass. Anna Elizabete vēroja viņu un apbrīnoja ģenerāļa sejā nepakustējās ne vaibsts, ari balss ne mirkli nebija zaudējusi rāmo plūdumu.

-��� Tādā gadījumā mana atbilde uz jūsu pēdējo jautājumu ir: jā. Pēc aizie�anas no svinību laukuma mēs ar sievu visu laiku bijām kopā savā viesnīcas numurā divguļamajā gultā. Ne es, ne mana sieva naktī savu guļvietu neatstājām. Man ir ļoti trausls miegs, es būtu dzirdējis, ja Elgiņa kaut kur dotos. Ari pats nekur negāju. Jo vairāk tāpēc, ka bijām rezervēju�i numuru ar iebūvētām labierīcībām, lai tik prozaiska iemesla dēļ nevajadzētu pusapģērbtiem doties gaitenī. Bet tagad, dāmas un kungi, ar jūsu laipnu atļauju es vēlētos atgriez�ties pie mauriņa pļau�anas. Saule jau norietējusi, dārzā būs patīkami. Gribu pirms miega kādu stundu fiziski padarboties.

-��� Blūma kungs, mēs pateicamies par laipno uzņem�anu un pretimnāk�anu, pieceldamies no dziļā klubkrēsla, kur bija sēdējis, sacīja ģenerālis. Vai jūs zināt, kad atgriezīsies jūsu kundze? Mēs gribētu pārmīt da�us vārdus ari ar viņu.

-���� Elgiņa, �ķiet, paliks nak�ņot pie māsas. Ja vēlaties, es viņai tūlīt piezvanī�u.

-��� Nē, paldies, nepūlieties. Nav nekas steidzams. Arlabvakaru!

Demonstrēdams nevainojamu audzinā�anu, Dāvids Blūms pavadīja viesus līdz ārdurvīm un laipni atvadījās, dāmām noskūpstīdams roku. Uz lieveņa stāvēdams, ilgi un domīgi noraudzījās aizbrauco�ās sudrabainās toijotas gabarītu ugu�nis. Tad izvilka no kabatas mobilo tālruni�

-��� Ceru, ka �onakt mēs vairs nekur nedosimies. Ēst gribas kā vilkam un gulēt kā lācim, kad auto ripoja pa Brīvības ielu centra virzienā, ierunājās Kaķītis. Nogurums viņa balsi bija gandrīz ar roku sataustāms.

-���� Viss atkarīgs no tā, ko teiks mūsu ideju ģenerators, labsirdīgi atjokoja ģenerālis. Lai gan, godīgi sakot, ari man deguns jau pa zemi velkas. Anniņ, kā tu domā? Vai nav laiks atgriezties Me�ājos?

-��� Varbūt pārnak�ņosim manā dzīvokli? Nav tālu Grīziņkalna vecajos īres namos. Divas istabas un visas labierīcības. Ātrgaitas internets. Mums rīt tik un tā Rīgā vēl daudz darī��anu, ierosināja Kaķītis. Tagad malties cauri Rīgai un braukt vairāk nekā septiņdesmit kilometru vairs nebija spēka. Un rīt no rīta tik un tā būs jābrauc atpakaļ. Ko sakāt, meitenes? Krusttēv, un tu? Varam vēl pagūt iepirkties kādā lielveikalā, lai būtu ko likt uz zoba. Kafija arī atradīsies. Protams, ne amaretto, bet� laba un bez indes! Kaķītis ironizēja.

-���� Mēs ar Annu varam pārnak�ņot pie manis, ierunājās Zane. Es tepat netālu dzīvoju Hospitāļu ielas galā. Man gan ir tikai viena istaba ar virtuvi, ta�u dzīvoklis pla�s, vietas vakariņām pietiks.

Miks Kaķītis uzmeta Zanei a�u skatu. Un es nemaz nezi�nāju, ka esam tik tuvi kaimiņi!

Galu galā visi izlēma doties pie Kaķī�a, lai no rīta neras�tos pārāk liela jezga, sastrēgumstundā lau�oties cauri Rīgas dzīvākajām ielām. No Grīziņkalna līdz Dināra Loka birojam Pērnavas ielā varēja aiziet kājām. Salīdzino�i netālu biju�ajā VEF rūpnīcas teritorijā atradās arī partijas Mājai un ģimenei birojs. Bass bija izteicis vēlmi vēlreiz apciemot �īs partijas līderi un sirsnīgi izrunāties aci pret aci.

-���� Mik, vai drīkst izmantot tavu datoru? palūdza Zane, tikko pārkāpusi Kaķī�a mājokļa slieksnim un pārlaidusi vērtē�jo�u skatienu Kaķī�a vecpui�a miteklim. Trīs vārdi pla�ums, tīrība, gaisma. Ar priek�namu apvienotās istabas stūrī bija iekārtota moderna darbstacija divi datori, drukas iekārta, skeneris, modems, rūteris, bet plauktā di�ojās trīs digitālās kameras.

Oho, majors nebūt nav tik nezino�s datorlietās, kā izliekas,

-��� nodomāja Anna Elizabete.

-���� Protams. Dators ir ieslēgts. Parole 007, to pateicis, Kaķītis nosarka.

Nelikdamās manām viņa apmulsumu, Zane ar Annu naski klupa pie taustiņiem un atvēra internetu.

-��� Vispirms tu! Zane mudināja.

Anna ātri pārbaudīja savas trīs pastkastes divas privātās un vienu aģentūras oficiālo. Gandrīz nekā, izņemot paziņo�jumu no parādnieku kompānijas viņi �odien esot pārskai�tīju�i iekavēto summu un tagad gribot ierasties viesos ar ziediem, lai atvainotos par pārpratumiem un vienotos par turpmāko sadarbību. Es vēl padomā�u, vai ar jums sadarboties, Anna pie sevis noņurdēja. Lai gan nauda ir nauda jebkuros apstākļos, ta�u vēlreiz iet cauri lūg�anās, draudē�anas un stresa aplim viņa negribēja.

A�i pārlūkojusi ziņu portālus, Anna tajos atrada vienu un to pa�u mediju aģentūras Lux ievietoto informāciju: Aizva�kar mīklainā nāvē gājis bojā izdevniecības Magnum īpa�nieks Roberts Lauciņ�. Zināms, ka viņ� tikko nosvinējis savas firmas 10 gadu jubileju un savu 40. dzim�anas dienu. Notiek izmeklē��ana. Tiesībsargājo�o iestā�u pārstāvji no pla�ākiem komentā�riem pagaidām atsakās.

Neko teikt korekti. Tuvu Basa dotajai informācijai. Pro�tams, mazliet tendenciozi nebija jau tā, ka tiesībsargi atteik�tos komentēt, vienkār�i tobrīd vēl nebija ko stāstīt. Bet prese ir prese� Kā parasti, komentāru ļoti daudz tā vien �ķita, ka ļaudīm nav nekā cita, ko darīt, kā komentēt ziņas. Neva�rēja ta�u būt, ka vairāk nekā trīssimt cilvēku tik labi pazītu Lauciņu, lai zinātu, ka viņ� to jau sen pelnījis, pats uzprasījies, bija par ko, tā viņam vajag un tamlīdzīgi.

-�� Tādiem tik slotu rokā un uz ielas, lai atrod savam niknumam lietderīgāku pielietojumu, nevis publiski gānās intemetā, Anna nepatikā noburk�ķēja, atbrīvoja vietu Zanei, bet pati devās uz vir�tuvi, kur abi vīrie�i sviedriem vaigā pūlējās tikt galā ar vakariņām.

-����������� Nu, meit, tu gan nāc īstajā laikā! ģenerālis nopriecājās.

-��� Mūs, divus lielus vīrus, pievārēju�i �etri mazi sīpoliņi ko� acis no pieres laukā.

Anna smējās. Gudrs pavārs sīpolu būtu mizojis zem auk�sta ūdens strūkliņas. Tad acīs nekostu.

Miks sarkanām acīm caur pieri paglūnēja Annas virzienā un īgni nomurmināja: Kā tad, vēl viens mācītājs ieradies! Krusttēvs teica to pa�u, tikai es, muļķis, gribēju ātrāk. Vien�mēr esmu �ādi sīpolus tīrījis, un nekas. Laikam būs kāda īpa�i kodīga �ķirne pagadījusies!

-���� Beidz īgņoties! Labāk pastāsti, kāpēc tu vakar izlikies par galīgu nejēgu datorlietās. Anna pēk�ņi mainīja sarunas tematu. Kaķītis pārstāja griezt sīpolus un dziļi ievilka elpu.

-��� No tevis neko nenoslēpsi. Nu teiksim tā gribēju parau�dzīties, cik zino�i �ajā jomā ir citi, un tīri hipotētiski pārbau�dīt, cik cilvēku no desmit spētu uzlauzt sve�u pastkastīti, lai piekļūtu vajadzīgajai informācijai. �urnālisti, policisti un da�ādu aģentūru pārstāvji neskaitās, jo viņi ar tehnoloģijām strādā diendienā, bet mani interesēja, vai parasts cilvēks, tas ir, vidējais aritmētiskais, varētu ar to tikt galā.

-��� Zini� Manuprāt, uzlauzt pastkastīti gan ne. Ta�u, zinot e-pasta adresi un kaut nedaudz pazīstot konkrētā cilvēka domu gaitu, uzminēt paroli ir iespējams.

Zinot e-pasta adresi, uzminēt paroli� Uzminēt paroli� Kur ir Roberta klēpjdators?

-��� Mik, ja Roberta dators ir tur, kur es domāju, tam, kā man �ķiet, vajadzēs atjaunot cieto disku.

-���� LIzbet, tu atkal zini vairāk nekā pasaki! Ģenerālis pār�meto�i no�ūpoja galvu.

-���� Nē, pagaidām nekā konkrēta. Es tikai tā iedomājos�

-���� Nu, nu, iestāsti to kādam citam; mēs zinām tavu iedomā�anos. Klāj vaļā!

-���� M-mm� Viņa paberzēja degunu. Ja Lauciņa datoru paņēmusi tā pati persona, kas viņu nogalināja, tad, vistica�māk, tas nav noticis pēc slepkavības, bet gan pirms. Un, ja tā ir persona, par kuru es domāju, tad nav saprotams, kā to varēja izdarīt, lai neviens nepamana. Tādā gadījumā vai nu vismaz divi cilvēki melo, vai arī �ai personai kāds palīdzējis.

-��� Anna� Vai tev ne�ķiet, ka būtu laiks dalīties savos apsvē�rumos? Miks jūtami saspringa. Ja tev ir zināms vainīgā vārds vai arī ja tev �ķiet, ka to zini, saki. Mūsu rīcībā ir gan cilvēki, gan tehniskās iespējas. Varam visu neuzkrīto�i pārbaudīt.

-����� Sarunāsim tā. Rīt no rīta agri apciemosim Loku viņa valstībā un viņa kundzi Ilgu Mārupē. Un tad es jums visu izstāstī�u. Ja vien� Annas runu pārtrauca skaļ� telefona zvans. Toreadora ārija.

-����������� Kur jūs esat paliku�i? Mēs ar Ģirtu nomirsim badā gai�dīdami! Kārļa balsī skanēja neapmierinātība.

-����������� Ai, Kārlīt� Mēs tikko atgriezāmies no intervijām. Palik�sim pie Mika viņa Grīziņkalna dzīvoklī.

-��� Pie Kaķī�a? Visi? Un piezvanīt neviens nevarēja�

-����������� Izbeidz rīkot scēnas! Sen būtu abi paēdu�i, nevis tēlotu pamestas laulenes. Starp citu, arī jūs jau sen varējāt piezvanīt un izstāstīt, kā veicies ar uzticēto uzdevumu izpildi! Anna noskaitās.

-���� Labi jau, labi, nepūcējies�

Klausulē atskanēja klak�ķo�as skaņas, un ausī iedūcās Ģirta samtainais baritons.

-����������� Labvakar, saulīt, nedusmojies uz �o radījumu; viņ� tie��ām ir tā izsalcis, ka pat acis sāku�as greizi rādīt. Ģirts, kā parasti, mācēja Annu sasmīdināt.

-��� Klausies, mums ir da�i interesanti jaunumi.

Pirmais bijām aizgāju�i līdz medpunktam. Tuk�s. Pie durvīm zīmīte: Esmu slimības atvaļinājumā. Mēs, protams, papūlējāmies uzzināt godātās Maizītes kundzes adresi un apciemojām viņu mājās. Viņa dzīvo viena tepat Me�āju jaunbūvēs, Ozolu loka bulvāra vidū, nelielā papīrmājā. (Tā Ģirts dēvēja jaunlaiku modernās, ātri saliekamās mājiņas,

kas pēc gada jau brēca pēc kapitālā remonta vai pārbūves.) Ieraudzījusi uz sliek�ņa divus bārdainus tēviņus es �odien neesmu skuvies Aina Maizīte mūs sākumā negribēja laist iek�ā, bet� palīdzēja mans �arms. Ģirts iesmējās.

-��� Un?

-���� Un� Pēc ilgām runām riņķi un apkārt, �ausminā�anās par to, kas gan tik notiek pasaulē, kurā pat bagātie un varenie nav pasargāti no slepkavnieku uzbrukumiem, Aina Maizīte pastāstīja ko interesantu�

-���� Balles nakti pie viņas medpunktā bija iegājusi Elga, lai palūgtu kādu pretalerģijas ripiņu?

-��� Tie�i tā� Bet kā tu�? Ģirts nesaprata.

-��� Nav svarīgi. Par to vēlāk. Turpini!

-���� Nu, lūk. Maizītei bijis tikai tavegils, un viņa godīgi brī�dinājusi, ka tavegils un alkohols nesader, var izraisīt nepro�gnozējamu reakciju, sākot ar miegu un beidzot ar bezfilmu. Elga atteikusi nekas, nekas, nebū�ot jau pirmā reize. Lai tik dodot vien, viņa ari mājās dzerot tavegilu, un nekas. Paskaid�rojusi, ka dikti sadzelta, bet viņai esot �ausmīga reakcija uz odu kodumiem. Tovakar tie�ām �o lidojo�o mūd�u bija ka biezs.

-��� Maizīte, protams, viņai tās zāles iedeva.

-����� Iedeva gan. Bet. Un te sākas stāsta interesantākā daļa. Maizīte izņēmusi tavegila paciņu no sienas aptieciņas un aiz�griezusies, lai no galda paņemtu �ķēres gribējusi no plāksnī�tes nogriezt divas tabletes. Acīmredzot tikmēr Elga no paci�ņas nemanot izvilkusi veselu plāksnīti ar desmit tabletēm, jo vēlāk, kad Elga jau aizgājusi un Maizīte likusi zāļu paciņu atpakaļ skapīti, viņai licies, ka tā kļuvusi tāda kā tuk�āka. Atvērusi, pārskaitījusi jā, atliku�as vairs tikai trīs plāksnītes. Bet bijusi pilnīgi jauna paciņa.

-��� Tas tie�ām ir interesanti� nomurmināja Anna. Kā vei�cās ar Helmūtu un Elīzas istabu?

-��� Helmūts bija pati laipnība. Viņ� ir pārbijies kā diegs un nespēj domāt ne par ko citu kā vien par to, kas tagad notiks ar viesnīcu un apmeklētājiem.

-���� Saki, lai nebaidās. Mui�as ar spokiem vienmēr biju�as vairāk pieprasītas nekā vienkār�i viesnīcas. Labs stāsts vien�mēr ienes labu naudu, Anna ironizēja. Tici man, kad par �o notikumu sāks rakstīt mediji, Me�mui�as viesnīcā būs tāds tūristu pieplūdums, ka Helmūts nespēs tikt galā.

-��� Anna, tu gan esi ciniķe� Ģirts pārsteigts novilka.

-��� Nekā tamlīdzīga! Tikai reāliste. Tātad?

-��� Tu ar saviem spokiem sajauci man galvu. Tātad� Kad jūs ar Zani nonācāt lejā un nodevāt viņam Lauciņa pasūtījumu, Helmūts esot steig�us meties uz virtuvi, lai to sagatavotu. Kā nu ne, maizes tēvs ta�u�! Kamēr viņ� vārījis svaigu kafiju, vir�tuvē ienākusi Elga Blūma un jautājusi, vai kafija jau gatava lai dodot �urp, viņa aiznesī�ot. �ķelmīgi pasmaidījusi un no�ukstējusi: mums tur aug�ā lieti�ķa tik�anās. Palūgusi trīs tasītes. Viņ� gan centies iebilst, ka pats uznesī�ot, jo paplāte ar porcelāna kafijas kannu un trim tasītēm bijusi smaga, bet Elga vēlreiz pajokojusi: vai tad es izskatos tik vāja un vārga? Un aizgājusi. Ticis vaļā no kārtējā darbiņa, Helmūts tūlīt par to aizmirsis. Bet no rīta nav pieminējis, jo tas nav �ķitis svarīgi.

-��� Ahā! Nu jau kļūst siltāk. Labi, un ko deva Elīzas istabas apskate? Vai dabūjāt rokā Graudniekus?

-��� Dabūjām, dabūjām. Vecais pukstēja un vaidēja, ka viņam sabojāju�i atvaļinājumu un mak�ķerē�anas priekus, bet jau�nais, �ķiet, bija gatavs zemē ielīst ikreiz, kad tēvs uz viņu paskatījās. Vecais Graudnieks vēl arvien uzskata, ka dēls daļēji vainojams notiku�ajā nav pietiekami uzmanīgi sar�gājis; tagad nu bū�ot jāraksta atskai�u atskaites, lai atmaz�gātos�

-��� Kādas muļķības! Anna uzsprāga. Pasaki viņam� Nē, es pati pateik�u, ka �is noziegums tik un tā būtu noticis ja ne Me�mui�ā, tad citur. Un ar sliktu sargā�anu tam nav nekāda sakara!

-��� Anna, vai tu kaut ko zini?

-��� Varbūt. Bet par to vēlāk. Tātad Elīzas istaba.

-����������� Uh, knīpstanga! Labi jau, labi. Notika tie�i tā, kā tu biji paredzējusi Elīzas istabā mēs atradām tuk�u tavegila tāfelīti un vienu kafijas tasīti. Bez jebkādām �ķidruma pēdām, tiri izmazgātu un noslaucītu.

-��� Un, protams, bez pirkstu nospiedumiem.

-����������� Bez. Tā vismaz teica vecais Graudnieks. Bet kas zina? Viņ� to tasīti iepakoja maisiņā un pats aizveda uz rajona centru ekspertiem. Redzēs, kas tur būs sanācis. Varbūt piezvaniet tie�i viņam?

-������������ Lieliski! Izstāstī�u Kaķītim un Basam, lai viņi turpina pa�i, Anna noteica. Viņas prātā sāka veidoties arvien skaid�rāka shēma, kā viss būtu varējis notikt. Labi, Ģirt, laiks beigt. Lūdzu, paēdiet kaut ko un ejiet atpūsties. Jūs �odien esat labi pastrādāju�i.

-��� Paldies. Klau, bet tu ne vārdiņa nepateici, kā gāja jums.

-����������� Interesanti. Par to visu runāsim rītvakar, kad tiksimies. Vai varu tev ko palūgt?

-���� Dro�i.

-������������ Nopļaujiet, lūdzu, zālīti ap māju, citādi Kārļonkulis ar Miku mūs Jāņu vakarā aplīgos. Nezinu, kā viņi to dabū gatavu, bet Mazkalniņu mauriņi vienmēr ir tik skaisti apcirpti.

-������������ Bet viņiem ta�u tās platības piecreiz mazākas! Ģirts ievaidējās.

-����������� Nu un? Vai tāpēc mēs savējai ļausim aizaugt ar usnēm un nātrēm? Viņa iedzēla.

-����������� Bet kur tad paliek dabiskās ainavas skaistums un poē�zija? Ģirts kacināja.

-������������ Melderi, nekaitini mani! Anna draudīgi ieņurdējās. Ja viņa kādu uzrunāja uzvārdā, tā bija dro�a zīme, ka tūliņ sekos kas nepatīkams. Tā vien �ķiet, ka jūs abi ar Kārli varēsiet to dabisko skaistumu un poēziju brokastīs, pusdienās un vaka�riņās salātu vietā stūķēt vaigos!

-����������� Labi jau, labi, paverdzinātāja. �e tev nu bija brīvdienas lauku klusumā�

-����������� Nekurni. Nosauļosi savu bāli zilo vistas rumpīti. Anna paķircinājās un beidza sarunu. Arlabunakti!

-����������� Tu gan māki būt mīļa. Zane bija tikko ienākusi virtuvē un dzirdējusi pēdējos vārdus.

-����������� Kā gan citādi? Klausieties, ir jaunumi! Anna Elizabete īsi pārstāstīja dzirdēto.

-���������� Tad tāpēc tu gribēji pagaidīt līdz ritam?! Miks iesaucās.

-��� Un ko nu? Vai tagad tev ir visa vajadzīgā informācija, Mis Mārpla? Sekojot tavai domu gaitai, rit no rīta mēs braucam pie Lokiem.

Anna piekrīto�i pamāja ar galvu, neliekoties manām nupat izskanēju�o uzrunu. Zane pasmīnēja. Cik nu viņa pazina Annu Elizabeti, �āds miers liecināja, ka sekos kas pilnīgi negaidīts. Tā ari bija.

-��� Mik, Kārļonkul, ko jūs zināt par dārgmetālu apstrādi?

Abi uzrunātie rokas vien noplātīja.

-����������� Kam tev tagad, pusnaktī, dārglietas? Miks brīnījās un slepus no�āvājās.

-��� Vajag. Man radās viena domiņa�

�oreiz novaidējās visi. Annas domiņas nozīmēja piņķerīgu darbu, zvanī�anu, apsprie�anos un domā�anu vēl vairākas stundas. Viņa pamanīja reakciju un noteica: Ja Zanei nav nekā stāstāma, tad ejiet vien gulēt, bet es ar saimnieka laipnu atļauju vēl paklejo�u pa internetu.

-Jūties kā mājās! Izredzes beidzot tikt slīpi Kaķīti darīja mīkstāku par vasku.

-���� Paga, paga, nesteidzieties! iebilda Zane. Man ir da�i jaunumi!

-��� Uff� Ģenerālis atkrita krēslā. Tad, meit, uzbrūvē vēl vienu nikno! Riktīgie izdzinēji salasīju�ies!

-��� Anna, pagaidi ar to kafiju! Es īsi. Man ir divas ziņas.

Pirmā savā e-pastā atradu vēstuli no Dināra Loka ar

lūgumu iespējami drīz viņu apmeklēt birojā.

Otrā ziņa no Andas Kāpostas: Loks pārpērk Magnum. Pielikumā izraksts no Loka ienākumu deklarācijas. Lokam �obrīd pieder 30 % izdevniecības Magnum akciju. Es drusku parakņājos pa da�ādām datubāzēm. Situācija ir vairāk nekā divaina. Lai gan Lauciņu uzskatīja par Magnum īpa�nieku un direktoru, viņam tikai formāli piederējis lielākais akciju skaits (40 %), bet faktiski noteicēji biju�i Loki Dinārs ar 30 % un Ilga ar 20 % akciju. Tad vēl 5 % akciju pieder Elgai, 3 % Pērkonam un 2 % Elitai Ancītei. Tāda, lūk, matemātika.

Jaunā ziņa atstāja graujo�u iespaidu.

Tātad viss ir bijis tikai �ķietamība! Labi nospēlēts teātris!

-���� M-jā, tas krietni maina lietas būtību, vai ne, Anna? Ģenerālis viņā cie�i palūkojās.

-��� Varbūt jā, varbūt nē. Man jāpadomā. Ziniet, rīts gudrāks par vakaru! Ejiet gulēt! Bet es vēl mirkli padraudzē�os ar augstajām tehnoloģijām.

-��� Ko tu tur ceri atrast? Izskatījās, ka ari Kaķītim vairs nenāk miegs.

-���� �o un to, viņa izvairīgi atrunājās. Mik, rit no rīta pirms do�anās ceļā vajadzētu no ekspertiem izpurināt visus analī�u rezultātus. Protams, viņi kliegs un brēks, ka par ātru vismaz tā viņi parasti dara filmās bet tu ta�u mācēsi viņus piespiest? Anna blēdīgi paķircināja.

-��� Atceries par mak�ķerē�anu un Dambergu! Būs laivu māja, būs arī analīzes. Miks atsmaidīja.

-��� Būs, būs. Laivu māja, laiva un ugunskurs ar desiņām, Anna attrauca un aizsteidzās uz istabu.

-������������� Nu ko lai dara? Ģenerālis smaidot noplātīja rokas.

-��� Neapskau�u to, kuru viņa reiz apprecēs! Bet vienā ziņā gan Annai taisnība ejam gulēt! Es aiz noguruma vairs neatceros, kā mani sauc�

-���� Tev taisnība, Kārļonkul, īpa�i uzsvēris pēdējo vārdu, piekrita Kaķītis. Arlabunakti!

Līdz pus�etriem nosēdējusi pie datora, Anna pēdīgi bija apmierināta, izdrukāja divas lapas, ielīda du�ā un atlaidās lielajā istabā uz dīvāna līdzās saldi �ņāco�ajai Zanei.

Vai tie�ām viss varētu būt tik vienkār�i un reizē sare�ģīti? Bet tad jau� Ar �o domu Anna aizmiga.

Se�os no rīta viņu pamodināja kafijas smar�a, ūdens �ļaksti un skaļa, greiza dziedā�ana. Tā, esmu nokļuvusi ellē ar apkal�po�anu numurā, viņa pusmiegā nodomāja un strauji atvēra acis. Pie dīvāna labi izdresēta sulaiņa pozā stāvēja smaido�s Miks Kaķītis, uz rokas balansējot paplāti ar divām karstas kafijas tasēm, bet viņam aiz muguras, priecīgi plak�ķinot basās pēdas pa linoleju, dīdījās ģenerālis Bass. Viņ� izskatī�jās tik mo�s un atpūties, ka Annai gandrīz sametās nelabi.

Kā viņi drīkstēja izskatīties tik mundri, kad viņa vēl nebija pat pamodusies?

-���� Celieties, daiļavas, kafija gaida! Miks skaļi iesaucās, pamanījis Annas atvērtās acis. Labrīt, pūces, cīruļi jau sen aug�ā! Dzeriet kafiju, tūlīt būs brokastis! Vai olas cept vai vārīt?

-��� �morēt� miegaini noburk�ķēja Anna, lūkodama paslēp�ties zem segas.

Ģenerālis izrādījās �iglāks; sagrābis segas stūri, vilka to uz savu pusi, priecīgi ducinot: Aug�ā, aug�ā, izmeklētāji jau sen strādā. Ja necelsieties, atskaitī�u no brigādes!

Tas līdzēja. Neapmierināti ņurdēdama un palagā tldamās, Anna pieslējās sēdus un pastiepa roku pēc krūzītes. Kafija izrādījās necerēti laba bieza un stipra. Acis uzreiz atvērās divu apak�tasī�u platumā.

-������������ Zane, mosties, citādi izstrēb�u ari tavu kafiju! Viņa piedraudēja vēl miegainajai draudzenei.

-����������� Kas vēl nebūs! Atņemt �urnālistam rīta kafiju nozīmēja lielāko ļaundarību pasaulē.

-����������� Brīni�ķīgi! Ne pusdienlaiks nepienāca! pazobojās Bass.

-��� Labi, meitenes, celieties, mazgājieties un, mar�, uz virtuvi brokastīs! Laiks negaida.

-��� Yesss, ser! Atskanēja draiski smiekli.

Ģenerālis pakratīja ar pirkstu un aizslāja ģērbties.

Kad pēc stundas ceturk�ņa visi satikās pie brokastu galda, Annas skatienā no miegainības vairs nebija ne vēsts. Tajā vīdēja kaut kas vēl neredzēts, tāds kā slēpts triumfs, vai?

-����������� Anna, tu apsolīji mums �orīt kaut ko pastāstīt! Ģene�rālis atgādināja.

-����������� Vai tad? viņa �ķelmīgi pajautāja. Manuprāt, es teicu pēc vizītes pie Lokiem. Bet nu izskatās, ka steidzami būs jāapciemo vēl viens cilvēks. Ja vien�

-��� Ja vien�? Miks pārtvēra.

-������������ ��is cilvēks pie mums neatnāks pats. Bet nu gan pēdē�jais laiks doties ceļā. Cik zinu, Loks ir izteikts cīruļa tips un svarīgākās tik�anās alla� mēdz sarunāt no rīta. Tad viņam galva labāk strādājot.

-��� Kā tu to zini? Saausījās Zane.

-����������� Izlasīju kādā intervijā. Manuprāt, Klubā, Anna Elizabete atvairījās. Braucam, braucam, pietiek ēst! Zane, piezvani, lūdzu, Lokam un piesaki tik�anos. Tikai nesaki, ka būsim ari mēs.

-������������ Tādu tik armijā par feldfēbeli! Norīdams vārīto olu gandrīz veselu, pie sevis noteica Miks.

Zane tikmēr jau kna�i spieda mobilā tālruņa taustiņus.

-���� Pusdeviņos? Lieliski. Bū�u. Paldies. Uz tik�anos!

-��� Viss. Nu gan braucam! Anna pielēca kājās. Mik, būtu labi, ja tu dotos Zanei līdzi. Kādā brīdī tava klātbūtne varētu noderēt. Bet mēs ar Kārļonkuli apciemosim Loka kundzi, viņas māsu un māmiņu. Mik, vai iedosi savu ma�īnu? Jums līdz Vefam viens rokas stiepiens, bet mums līdz Mārupei� Nē, es jūs vispirms aizvedī�u līdz Loka birojam, bet pēc tam mēs ar Kārļonkuli brauksim uz Mārupi!

Kaķītis dziļi ievilka elpu, nobolīja baltas acis un pastiepa Annai auto atslēgas. Ņem, izspiedēja!

-���� Līzbet, tu man iemācīsi, kā to var dabūt gatavu! Tas bija astotais pasaules brīnums, ģenerālis teica, kad Kaķī�a toijota ar Annu pie stūres pa Rīgas apkārtceļu rāmi dūca Mārupes virzienā. Miks nekad, es uzsveru, nekad nevienu nelai� pie savas ma�īnas stūres. Tu viņu esi nobūrusi�

-��� Ne jau es� Anna pasmīnēja. Mūsu galvenās redakto�res zaļās acis. Viņ� tajās ir noslīcis, tikai pats to vēl neapzinās.

-��� Khm, khm� Bass gribēja ko teikt, bet aizrijās. Arī viņ� bija ko manījis. Kaut ko pavisam citu. Bet viņ� labāk paklusēs. Vismaz pagaidām.

Apturējusi ma�īnu Lakstīgalu ielas sākumā, Anna Elizabete piezvanīja Ilgai Lokai. Saruna bija īsa.

-���� Viņa mūs gaida. Trīspadsmitais numurs.

Ilga viņus sagaidīja, stāvot pla�i atvērtajos vārtos.

-���� Brauciet iek�ā, tā būs dro�āk. Stāvvieta tuk�a, Dins jau agri aizbrauca uz darbu.

-���� Mēs zinām, Ilga. Majors Kaķītis un mana kolēģe �obrīd tiekas ar viņu.

Ilga Loka acīmredzami sa�ļuka.

-��� Tātad jūs to esat atklāju�i. Es jau zināju, ka tā būs. Teicu Dinam, ka vajag izstāstīt uzreiz, bet viņ� tiepās gan paspē�sim. Viss būtu vienkār�āk, vai ne? Bet tagad izskatās, it kā mēs� Ta�u tā nav�

-���� Loka kundze� Ilga, neuztraucieties! Nekas nelabojams nav noticis, Anna viņu klusi mierināja, paņemdama zem rokas, lai gan pati juta, cik neiederīgi un tuk�i �obrīd skan �ie vārdi. Kā tad nu nebija noticis, ja bija� Un, lai gan Anna izjuta simpātijas pret Ilgu Loku, varēja gadīties, ka ari viņa �ajos notikumos ir iejaukta.

-��� Jums ir tik siltas rokas, Ilga Loka pēk�ņi ieteicās un uzticīgi kā bērns ieskatījās Annai acīs. Viss ta�u būs labi, vai ne?

Ģenerālis klusu nokrem�ļojās, tā atgādinādams par savu klātbūtni.

-��� Vai� Ko es te� Iesim, lūdzu, iek�ā! Ilga Loka atcerējās savus mājasmātes pienākumus. Māsa ar māmiņu vēl guļ, bet mēs varam pasēdēt uz viesistabas terases. Tur paveras lielisks skats uz dārzu. Tik jauks rīts saulīte spīd, putniņi �ivina! Es jums pagatavo�u ledus tēju!

Saulīte� putniņi� Tā būtu klusā, noslēgtā domātāja analī�tiķe? Vai Dāvids Blūms ko jauca?

-��� Es zinu, kāpēc esat �eit. Atnesusi paplāti ar pilnu karafi, pielējusi trīs augstas glāzes ar zeltainu ledus tēju un izkār�tojusi tās uz galda, Ilga Loka pasmagi atslīga krēslā viņiem pretī. Jūs vēlaties runāt par Magnum īpa�umtiesībām?

Ģenerālis klusēja, ļaudams runāt Annai Elizabetei. Viņa mierīgi atbildēja.

-��� Ari par to, Ilga. Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs aizvakar nepie�minējāt, ka abi ar vīru esat faktiskie Magnum īpa�nieki? Un kā jums izdevās tik ilgu laiku to noslēpt no visiem izdevnie�cības darbiniekiem?

Ilga Loka ilgi klusēja, kā apsverot, ar ko sākt. Tad saņēmās.

-���� Labi. Es jums visu izstāstī�u. Tālāk spriediet pa�i, kā būtu bijis labāk.

Vispirms man jāatvainojas, ka māte jums sameloja par to, kā mēs iepazināmies ar Robertu. �ķiet, viņa teica, ka esam iepazinu�ies pie viņas, ta�u viss notika pavisam citādi. Mēs visi pieci Roberts, Dinārs, Elga, es un Dāvids iepazinā�mies augstskolā. Mēs ar Elgu tikai izskatāmies tādas� jau�nas, patiesībā mums ir tikai par da�iem gadiem mazāk nekā viņiem. Mēs vienkār�i agrāk sākām iet skolā un vienā gadā pabeidzām desmito un vienpadsmito klasi. Tāpēc arī augst�skolā iestājāmies agrāk nekā citi mūsu vecuma jaunie�i.

Mēs visi mācījāmies ekonomistos, ta�u Roberts vienīgais tos pabeidza. Dinārs ar Dāvidu pārgāja uz juristiem, es uz �urnālistiem, bet Elga� Elga paņēma akadēmisko un studi�jas vairs neatjaunoja. Viņa� dro�i vien jūs to tāpat uzzi�nāsiet. Viņai tolaik bija romāns ar Robertu, un viņa gaidīja bērniņu. Grūtniecība noritēja smagi, ar komplikācijām, māsa nejutās labi, bija viegli saērcināma, viņai bie�i uznāca nekon�trolējamas niknuma lēkmes. Ārsti Elgai bija izrakstīju�i gan�drīz pilnīgu gultas re�īmu, viņa ārkārtīgi smagi pārdzīvoja savu piespiedu izolāciju un to, ka Roberts arvien vairāk no viņas attālinās. Nezinu, kā tas sanāca, bet Roberts arvien bie�āk aicināja mani Elgu aizstāt, izejot sabiedrībā. Ilga Loka apmulsusi apklusa. Tad iedzēra tējas malciņu un turpi�nāja. Ā, es laikam nepateicu, ka mēs visi pieci nodibinājām izdevniecību Magnum. Vispirms reklāmas aģentūru, vēlāk es ierosināju attīstīt arī mediju virzienu. Mums sākumā gāja ļoti grūti. Roberts par katru nieku satraucās un niknojās, neticēja, ka iespējams gūt panākumus. Viņam vispār nav�

nebija uzņēmēja ķēriena. Viņ� naudu neredzēja. Nemācēja saskatīt pat acīmredzamas peļņas iespējas.

-���� To pa�u mums teica arī Dāvids Blūms.

-������������ Dāvids nemeloja. Viņ� visus �os gadus mums visiem ir bijis labs un uzticams draugs. Patiesībā man viņa drusciņ �ēl, un vienlaikus es viņu apbrīnoju. Es tā nevarētu� Mana māsa� Ilga apklusa.

Anna Elizabete ļāva Ilgai attapties un mierīgi iemalkot vēso tēju.

-��� Jūs nepabeidzāt par Elgas akadēmisko atvaļinājumu.

-��� Tās ir vecas lietas.

-��� Un tomēr�

-���� N-nu� Kamēr māsa gaidīja bērnu, Roberts lūdza mani pavadīt viņu uz publiskiem pasākumiem, visur, kur viņu kā mūsu uzņēmuma vadītāju aicināja. Lai gan negribīgi, ta�u pie�kritu. Ar noteikumu, ka bū�u tikai pavado�ā persona, un viss.

Mēs publiski neafi�ējām, ka uzņēmums pieder pieciem dibinātājiem, jo Roberts gribēja izpirkt mūsu daļas un kļūt par vienīgo īpa�nieku. Neviens no mums neiebilda. Sapratām, ka tā būs labāk.

Redziet, Roberts neprata ar pārējiem sastrādāties. Viņ� bija pārāk despotisks. Iespējams, tāpēc, ka viņam, viņa ģimenei nekad nav piederēju�i nekādi īpa�umi, Roberts vēlējās, lai viss vienmēr notiek pēc viņa prāta. Pat tad, ja tas bija pretēji veselajam saprātam, pat tad, ja tas nesa zaudējumus.

Dins� Dinārs vairākkārt mēģināja vest viņu pie prāta, ta�u arvien atdūrās kā pret sienu nelien citu darī�anās! Tad viņ� atmeta ar roku, par simbolisku naudu pārdeva savas daļas Robertam un nodibināja mediju grupu Lux. Dāvids sekoja

Dina piemēram un sāka strādāt sava tēva firmā, kas specia�lizējās nekustamā īpa�uma, sare�ģītu mantojuma prāvu un komerctieslbu jomā. Protams, viņ� joprojām sniedza Rober�tam juridiskas konsultācijas. Roberta rokās tobrīd bija se��desmit procentu Magnum akciju.

-��� Un jūs?

-���� Es gribēju rīkoties tāpat, ta�u Roberts neļāva. Teica viņam pilnībā pietiekot arī ar se�desmit procentiem un divām daiļām dāmām. Viņ�, ja vien vēlējās, varēja būt ļoti �armants un apburo�s, mācēja pierunāt. Tik ilgi runāja riņķī un apkārt, kamēr cilvēks, pats to nemanot, piekrita.

Tagad pati nesaprotu, kā tas notika, ta�u Roberts pierunāja mani kļūt par viņa sievu. Nezinu, kas bija noticis starp viņu un Elgu. Kad pajautāju: Un kā tad jūsu gaidāmais bērniņ�? -, Roberts nikni atkliedza: Lai tā nodevīgā velna mātīte iet ellē!

Elga nokļuva slimnīcā, bērniņ� piedzima neiznēsāts un uzreiz nomira.

-��� Un jūs apprecējāties, Anna nejautāja, viņa vienkār�i konstatēja faktu.

Patie�ām bagātie arī raud! Cik bie�i aiz spo�ās ārienes slēp�jas tādas duļķes�

-��� Jā, apprecējāmies, lai gan vēlāk es to nemitīgi no�ēloju. Roberts izrādījās ļoti slikts virs. Ātrsirdīgs, rupj�, cilvēciski prasts un neaudzināts. Savā ziņā primitīvs. Bet tādi ir dau�dzi �olaiku jaunbagātnieki. Ilga Loka skumji pasmaidīja.

-���� Pie naudas tikt mācēju�i, ta�u nauda vēl neko nenozīmē. Audzinā�ana, manieres, dzīves pieredze, inteliģence, sirds siltums tā visa viņiem trūkst. Arī vairākām manām drau�dzenēm neiet labāk� Bet es novirzījos�

Mums ar Robertu negāja viegli. Mēģināju viņu neuzkrī�to�i audzināt, izskaidrot, parādīt, kas ir labs, gaumīgs, kā pareizi uzvesties sabiedrībā, ar kādu dak�iņu ēst, no kuras glāzes dzert. Kā izturēties pie galda. Viņ� neprata ne ēst bez trok�ņa, ar aizvērtu muti, ne pateikt elementāras uzrunas formas latvie�u valodā vai pieklājības frāzes angliski. Sapro�tiet, viņ� neko no tā visa nezināja, ta�u par varītēm tiecās ielīst augstākajā sabiedrībā, it kā tur būtu apsolītā paradīze!

Reizēm viņ� jāvās skolo�anai. Tādos brī�os nebija cītīgāka skolnieka. Bet tad kaut kas notika un viņā iemājoja dzīvnieks. Jā, Roberts visai bie�i bija pret mani varmācīgs. Jūs mani atvainojiet, ta�u sīkāk par to es nestāstī�u. Ilga nosarka. Tāpat bija skaidrs viņas pagātnē bijis daudz sāpju un paze�mojuma. īsāk sakot, es pieprasīju �ķir�anos.

Roberts kļuva vai traks no dusmām. Solījās mani nogalināt, ja aizie�u. Pieprasīja, lai pārdodu viņam savas akcijas, ta�u es nepiekritu. Gan Dins, gan Dāvids kategoriski uzstāja, lai saglabāju savu akciju paketi. Tad viņ� atkal demonstratīvi sāka piecirst Elgai. Māsa vecās mīlestības vārdā viņam noticēja.

-���� Vai tas nesakrita ar laiku, kad Lux sāka pārpirkt izdev�niecību Magnum?

-��� Arī to jūs zināt. Ilga norija siekalas. Jā, tobrīd Roberta biznesa darījumi sāka katastrofāli �ķobīties un brukt. Redzēju, kā viņ� no kalna stāvus brauc grāvī. Man bija �ēl. Nē, ne viņa, bet izdevniecības� Tas ta�u bija mūsu visu sapnis.

Redziet, lai gan Robertam bija ekonomista izglītība, viņ� nebija biznesmenis pārāk ekspansīvs, nesavaldīgs un rupj�. Par nelaiķiem sliktu nerunā, bet es stāstī�u, kā bija sava dvēseliskā raupjuma un iek�ējā prastuma dēļ viņ� citu pēc cita aizvainoja un zaudēja cilvēkus padotos, kolēģus un sadarbības partnerus.

Robertam patika lēti zemjostas jociņi, vispār viss, kas saistās ar seksu. To viņ� sauca par veselīgu pasaules uztveri. Diem�ēl ļoti daudzos cilvēkos, arī manī, -, tas izraisa vienīgi riebumu.

Turklāt viņam nepiemita ne drusciņas �urnālista talanta un cilvēku izpratnes, viņ� bija cilvēks-skaitļotājs, kur� visu rēķina gabalos, metros, eksemplāros, kilogramos. Ta�u presē nevar veiksmīgi strādāt bez zinā�anām psiholoģijā un nojēgas par sabiedriskajiem procesiem.

Diem�ēl nekādos ieteikumos Roberts neklausījās; to nepie�ļāva viņa ambīcijas un godkāre. Mēs jau bijām �ķīru�ies, un viņ� mani vairs vispār negribēja ne redzēt, ne dzirdēt. Kad mēģināju palīdzēt, rupji dzina projām un lamāja�

Mans biju�ais vīrs neprata uzņemties atbildību, visās savās neveiksmēs vainoja nesaprātīgo valsts ekonomiku, stulbo nodokļu sistēmu, pēdējos gados ari krīzi, bet pats turpināja spert nepareizus soļus citu pēc cita. Tad viņ� nonāca līdz galējībām un sāka man pārmest, ka pie visām viņa nelai�mēm esmu vainīga tie�i es. Bet es tikai vēlējos beidzot atgūt pa�cieņu! Justies kā cilvēks, kā sieviete, kuru mīl, par kuru rūpējas, nevis būt vien sievie�u dzimuma objekts ar garām kājām un gai�iem matiem, kuru var izvest sabiedrībā, kad vajag izrādīties, bet ar kuru citādi var nerēķināties.

Ta�u vissliktāk kļuva tad, kad pie apvār�ņa parādījās Elita Ancīte un Jānis Pērkons.

Viņiem katram bija savi iemesli, ta�u abi ņēmās vārdot Robertu, lai ņem viņus līdzīpa�niekos. Pērkons centās ievilkt politikā, apelējot pie Roberta lētticības un godkāres reiz iekļūt simtniekā un ietekmēt valstiskos procesus, lai gan ikvienam bija skaidrs, ka nekas vairāk par bīdāmu marioneti tur nesanāktu; Pērkons būtu sev nopircis kārtējo sabiedrisko ruporu. Ancītei savukārt bija pa�ai savi nodomi viņa vēlē�jās ieguldīt naudu izdevniecībā, pārveidot to un par Eiropas naudu radīt pati savu sabiedrisko attiecību grupu.

Man bija grūti noskatīties, kā sabrūk mūsu visu jaunības sapnis, jo Roberts bija padevies un uzsācis sarunas par izdev�niecības akciju publisku pārdo�anu. Viņ� pats vairs nespēja tādu kuģi novadīt varē�ana bija daudz mazāka par gribē��anu. Kamēr vēl bijām precēju�ies, mēs ar māti viņa vietā veicām aprēķinus un plānojām izdevumu attīstību. Apmēram pirms diviem gadiem, kad es jau dzīvoju kopā ar Dinu, bet vēl nebijām precēju�ies, saņēmos un lūdzu viņam, lai glābj Magnum, kamēr tas iespējams. Tas, ka izdevniecība vēl turas uz ūdens, ir Dina nopelns. Viņ� manis dēļ ieguldīja līdzekļus pilnīgi nepelno�ā pasākumā.

Nu jau situācija uzlabojusies. Mēs vērojām, kas notiek izdev�niecībā, un redzējām, ko pēdējo divu gadu laikā paveikusi gal�venā redaktore Zane Zālīte. Magnum atrodas uz pareizā ceļa. Vēl nedaudz, un būtu labi, koncerns sāktu pat pelnīt, ta�u Lauciņa neprāts ar akciju pārdo�anu varēja visu iznīcināt.

Apspriedāmies ģimenes lokā un nolēmām slepeni pārpirkt Magnum akcijas tā, lai iegūtu visu kontrolpaketi. Neprasiet, kā, ta�u tas izdevās. Mani divdesmit procenti deva man pir�mās rokas tiesības un ļāva atklāti piepirkt vēl krietnu daļu izdevniecības akciju.

Protams, kad Roberts uzzināja, ka mums ar vīru mēs ar Dinu tikko bijām apprecēju�ies -, manai mātei un māsai kopā pieder piecdesmit pieci procenti akciju, tātad kontrolpakete, viņ� kļuva glu�i vai traks. Ārdījās un bļāva, ka visi to vien tīko, kā viņu iedzīt bankrotā, pagrūst zem zemes, noslīcināt un ko tik vēl ne. Nācās lūgt talkā Dāvidu un māti, kuri viņam skaidri un gai�i ar cipariem vien pierādīja, ka bez mūsu investīcijām Magnum pēc mēne�a atradīsies zem ūdens, bet pēc trim tiks izsludināta maksātnespēja.

Roberta mīļie klienti, kurus viņ� tā loloja un lutināja, netu�rēja par vajadzīgu samaksāt pat divus un trīs gadus senus parādus, ta�u tiem naudu atprasīt viņ� nespēja. Viņaprāt, tā būtu nekorekta attieksme pret klientiem. Ilga rūgti nosmī�nēja par acīmredzamo absurdu.

-Tas nozīmē, ka jau pēdējos divus gadus Magnum faktiski bijis mediju koncerna Lux apak�uzņēmums? Anna gribēja precizēt detaļas.

-���� Ne glu�i. Juridiski korektāk būtu teikt, ka visu �o laiku mēs ar Dināru un Elgu esam biju�i tā lielākie akcionāri. Ta�u, jā, doma par uzņēmumu sapludinā�anu vistuvākajā laikā tiks īstenota. Sevi�ķi tagad, kop��

-��� Kop� Roberts Lauciņ� ir miris, bezkaislīgi precizēja ģene�rālis Kārlis Bass.

-Jā, tie�i tā, lai gan apzinos, ka tas varētu skanēt skarbi un ciniski. Kop� Roberts Lauciņ� ir miris un uzņēmums zaudējis savu formālo vadītāju, vēl jo svarīgāk, lai iespējami ātrāk tiktu sakārtotas juridiskās lietas. Visus �os gadus Dinārs Loks bijis Lauciņa uzņēmuma slēptais investors, nekur publiski neparādoties un neafi�ējot savus patie�ām lielos ieguldīju�mus, tā mēs vienojāmies, lai saudzētu Roberta pa�cieņu. Ta�u nu pienācis laiks sakārtot lietas tā, kā tām jābūt. Mēs gribam atgūt arī Pērkona un Ancītes daļas, lai izslēgtu jeb�kādu politisko vai ekonomisko intere�u lobiju.

-���� Vai tas nozīmē, ka jūs bijāt iecerēju�i pārpirkt visas Roberta Lauciņa akcijas? jautāja ģenerālis.

-���� Nē, mēs bijām vienoju�ies, ka viņam paliks divdesmit procenti. Tikpat, cik savulaik man. Viņa pasmaidīja. Dins pastāvēja uz to, ka jāizpērk arī Elgas daļa, ta�u es nebiju ar mieru lai nu kāda, viņa tomēr ir mana māsa. Tuvāku radinieku man vairs nav. Māte jā, tomēr viņa ir tikai aud�u�māte. Arī Elga nevēlējās ne dzirdēt par savas daļas pārdo�anu. Es pat domāju, ja Dāvids viņai ļautu, māsa būtu vēlējusies savu daļu palielināt. Nē, ne jau tāpēc, ka alktu pēc lielākas ietekmes vai varas. Viņas vienīgā motivācija vienmēr ir bijusi nauda. Tikai un vienīgi nauda, Ilga skumji noteica.

-���� Vai jūs zināt, ka Elga piedāvājusi savu akciju daļu Eli�tai Ancītei par trīskārt lielāku vērtību? Ancīte bijusi gatava maksāt divreiz lielāku summu, ta�u Elga nav piekritusi, un tā darījums izjucis, negaidīti ierunājās Anna Elizabete, nelikdamās manām ģenerāļa pārsteigumu, kuru viņ� veikli paslēpa aiz veci�ķa klepus lēkmes.

-������������ Atklāti sakot, es par to nebrīnos, vēsi noteica Ilga.

-����� Savādi tikai, ka Elga gribēja pārdot akcijas cilvēkam no malas. Ja viņa būtu izteikusi �o piedāvājumu Dinam, ne�au�bos, viņ� naudu atrastu. Dins ļoti vēlas padarīt Magnum par vienai ģimenei piedero�u uzņēmumu. Glu�i kā Amerikā senos laikos. Viņa pirmoreiz pasmaidīja. Varbūt mēs esam ideā�listi, ta�u ticam un ceram, ka tas būtu ceļ� uz patie�ām neat�karīgu, brīvu presi.

-��� Jums lieliski saskanētu ar Zani, neviļus atsmaidījusi pretī, bilda Anna. Viņa domā līdzīgi jums.

-���� Tāpēc jau Dins gribēja satikties ar Zani. Viņ�� Mēs� vēlamies piedāvāt viņai vadīt Magnum.

-���� Kā, lūdzu? Anna un ģenerālis reizē iesaucās.

-��� Mēs ar Robertu bijām vienoju�ies, ka pēc svētkiem Dinārs no viņa pārpirks atliku�o akciju daļu un ieplūdinās Magnum izdevumus savā mediju koncernā, tos pilnībā saglabājot tādus, kādi tie ir, tikai ar zīmolu Magnum Lux. Lauciņ� joprojām publiski ieņemtu Magnum segmenta direktora posteni, ta�u uzņēmuma valdes priek�sēdētājs būtu Dinārs Loks.

Mēs jau tad bijām nolēmu�i piedāvāt Zanei Zālītei ieņemt Magnum Lux grupas izdevumu galvenās redaktores posteni to pa�u, ko tagad, tikai ar nopietnāku atbildību un attiecīgi arī lielāku atlīdzību. Biju dzirdējusi, ka Zane pavisam nesen pamatīgi sastrīdējusies ar Robertu, un baidījos, ka viņa �ajā pārņem�anas laikā neaiziet. Tie�i �ī iemesla dēļ Dins piedā�vāja Robertam iespēju aizsūtīt redakcijas meitenes koman�dējumā uz Vāciju, kur notiek starptautiskā stila un dizaina mese. Mums būtu vieglāk veikt pārņem�anu, mazāk jautā�jumu un problēmu.

Tik un tā komandu nāksies veidot no jauna. Cik esmu sapratusi no mātes stāstītā un pa�as izanalizētā, apmēram tre�ās daļas darbinieku nākotne �ajā uzņēmumā ir zem jautā�juma zīmes. Tomēr tas paliktu Zanes kompetencē. Tas ir ja viņa piekristu�

Re, un Zane baidījās, ka izdevniecību varētu pārpirkt Pērkons vai Ancīte, bet patiesībā tas ir bijis Loks. Nu ko tas nav sliktā�kais variants. Zanei. Loks ir konkrēts vecis un atbild par saviem vārdiem.

-���� Ilga, un kā, lūdzu, �ajā kombinācijā iederas Elga un Dāvids? negaidīti iejautājās Bass. Kāpēc Elga vispār ir akcionāru vidū?

Ilga samulsa. N-nu� Viņa pieprasīja kompensāciju par samaitāto jaunību un zaudēto bērnu. Dins gan negribēja, bet� Es�

-��� Bet jūs piekritāt? Tā ta�u bija vistīrākā �antā�a!? Anna brīnījās.

-Jā, es piekritu. Viņa ir mana māsa. Turklāt Elga vienmēr ir dabūjusi visu, ko gribējusi. Bērnībā tie�i viņa dabūja ko�ākās un skaistākās rotaļlietas, jo mācēja mīļāk paprasīt, bet, kad tas nedarbojās, skaļāk paraudāt. Es parasti paliku maliņā biju laimīga, ka man vispār ir mamma un māsa, man neko vairāk nevajadzēja. Ja jūs būtu uzaugu�i� Viņa apklusa, kaut ko pie sevis domāja un nesteidzīgi iemalkoja dzērienu. Tad sapurināja savus silti blondos matus, un tie uzzibsnīja rita saules spo�ajā gaismā. Negaidot Ilga draiski iesmējās.

-��� Ja jūs zinātu, kādas blēņas mēs ar Elgu darījām skolā! Bijām tik līdzīgas, ka pat Ninele, aud�umāte, ar grūtībām spēja mūs at�ķirt. Vienīgi raksturs Elgai tāds� ne�petnāks, ari balss asāka. Ta�u, ja saņēmās, viņa lieliski mācēja mani atveidot. Lai cik līdzīgi būtu dvīņi, viņiem tomēr ir at�ķi�rīgas spējas un talanti. Elga bija lieliska matemātiķe un ķīmiķe, bez grūtībām tika galā ar ģeometriju, rasē�anu un programmē�anu, bet man labāk padevās domraksti, sve�valo�das, vēsture un filozofija. Skolotāji reti sauca pie tāfeles mūs abas vienā mācību stundā; mums bija iespēja samainīties tā mēs viena otru glābām. Neviens tā arī neatklāja �o krāp�anos, un mēs pabeidzām skolu gadu ātrāk, abas ar zelta medaļu. Par mums vēl toreiz Padomju Jaunatnē bija rakstīts.

Abas iestājāmies universitātes ekonomistos, ta�u pēc pirmā mācību gada es sapratu, ka tas nav domāts man. Es neesmu rēķinātāja tipa cilvēks, lai gan, ja nepiecie�ams, varu būt arī loģiska un domāt shēmās. Elga gan kop� agras bērnības mācējusi visā saredzēt izdevīgumu tāpat kā mamma. Ninele uz cilvēkiem un lietām skatās tikai un vienīgi no iespējamās peļņas viedokļa. Tāpēc jau arī Elga Dāvidu�

-��� �apprecēja, mierīgi apkopoja Anna Elizabete. Sakiet, kā ir, Ilga. Dāvids pats mums to pastāstīja. Vakar vakarā ar viņu ilgi runājām.

-��� Es zinu. Viņ� man vēlu, gandrīz ap pusnakti, piezvanīja. Ilga kautri nolaida skatienu. Tad jau jūs dro�i vien zināt ari to, ka�

-����� �ka visus �os gadus Robertam bija tuvas attiecības ar jūsu māsu Elgu? Gan tad, kad viņiem vēl bija romāns, gan tad, kad jūs un Roberts jau bijāt precēju�ies, gan pat vēl tagad, kad Elga jau bija kļuvusi par Dāvida Blūma sievu. Jā, zinām. Ģenerālis Bass nogrozīja galvu. Es jūs apbrīnoju, Ilga, tomēr nesaprotu. Kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot kopā ar cilvēku, kur� jūs nepārtraukti krāpa, pazemoja, kur� neatbilda jūsu cilvēciskajai būtībai un pat apdraudēja jūsu veselību? Un kā jūs pēc �ī visa vēl spējat tā rūpēties par savas māsas labklājību?

-��� Dins arī to nesaprot. Viņam Elga nekad nav patikusi. Ja tas būs izdevīgi, viņa pārkāps tev pāri un pat neatcerēsies, ka esi viņas māsa! Tā viņ� dusmās izsaucās, kad piekritu satikties ar Elgu pēc tam, kad biju uzzinājusi, ka viņa un Roberts�

-����� � joprojām turpina savas attiecības? klusi precizēja Anna Elizabete.

-���� Jā. Ta�u es nespēju no viņas atteikties. Viņa ir mana māsa! Ilga lūdzo�i paskatījās Annā.

Jūs ta�u mani saprotat, vai ne?

Anna Elizabete saprata. Hda pati pieķer�anās, �ķiet, sais�tīja Inesi un bojāgāju�o Elīzu. Diem�ēl Ilgas un Elgas gadī�jumā māsu mīlestība bija tikai no Ilgas puses. Diez vai Ilga gribētu zināt, cik aizskaro�us vārdus vēl aizvakar viņai bija veltījusi mīļotā dvīņumāsa. Bālā plekste bija vismaigākais apzīmējums�

Interesanti, vai arī tad Ilga viņu aizstāvētu.

-���� Paldies par izsmeļo�o stāstījumu, Ilga! Tas daudzus jautā�jumus padarīja saprotamākus, pateicās ģenerālis. Diem�ēl mums vēlreiz jāuzdod jums tas pats jautājums, kas aizvakar: kā jūs un jūsu vīrs pavadījāt balles vakaru un nakti? Vai visu laiku bijāt kopā? Varbūt kādu bridi tomēr pavadījāt �ķirti?

Ilga Loka jūtami uztraucās un saspringa. Tad nobālēju�ām lūpām izmocīja:

-��� Kāpēc jūs to jautājat?

-���� Tāpēc, ka ir noticis vēl viens noziegums, stingrā balsī paskaidroja Bass.

-���� Ir nogalināta Roberta Lauciņa asistente Elīza Puķīte, turpināja Anna Elizabete. Jauna sieviete, kura bija mātes cerībās, otrajā mēnesī. Viņi ar Robertu bija plānoju�i tuvākajā laikā apprecēties. Ta�u kādam �ī doma ļoti nav patikusi�

-���� Noziegums noticis apmēram tajā pa�ā laikā, kad tika nogalināts Roberts. Varbūt nedaudz vēlāk. Ilga, lūdzu, palī�dziet mums! Bass ielūkojās Ilgai tie�i acis. Pamēģiniet pa minūtēm atcerēties, ko jūs abi ar viru darījāt tajā vakarā un naktī.

-��� Ilga, nesaki ne vārda, tev nav viņiem jāatbild! Es likumus zinu; mans virs ir advokāts! No mājas dziļuma atskanēja labi pazīstamais, spalgais metālzāģa tonis. Pēc maza brītiņa parā�dījās ari pati trok�ņotāja. Tērpusies spilgti zaļā zīda kimono, augstpapē�u klikatās, ar platīnblondiem, rūpīgi sacirtotiem, gariem matiem. Elga Blūma aizelsusies uzskrēja uz terases.

Parūka? Un tie garie, sarkanie mati arī parūka? Un rokas? Nagi? Kādi viņai ir nagi?

-���� Kas te notiek? Ko jūs �eit meklējat? Kāpēc uzbā�aties manai māsai viņai aizliegts uztraukties!

Ar katru nākamo jautājumu metālzāģa spalgums un ska�ļums pieauga; pēdējo teikumu Elga jau izspiedza.

-��� Māsiņ, neuztraucies tik ļoti! Viņi dara savu darbu, un mēs pavisam mierigi sarunājamies, Ilga centās Elgu nomierināt, runājot maigi kā ar mazu bērnu.

Vai kā ar cilvēku, kuram galvā viss nav glu�i kārtībā.

-���� Es gribu, lai viņi iet prom! Lai �ie uzbāzīgie cilvēki iet prom! Nerunā ar viņiem. Ilga! Es piezvanī�u Dāvidam, bet tu zvani Dināram. Lai viņi atbrauc un aizdzen viņus! Prom, prom, prom!

Elgas vaimanas kļuva arvien histēriskākas.

Bet acis? Acis raudzījās modri. Vai es visu daru pareizi? Vai viņi man noticēs?

Pēk�ņi Annas aizdomas kļuva par pārliecibu un viss nostā�jās savās vietās.

-���� Blūma kundze, varbūt tie�ām būtu labāk, ja jūs piezva�nītu savam vīram, Anna Elizabete ierunājās ledaini mierīgā balsi. Lai gan �aubos, vai viņ� tiesā piekritis pārstāvēt jūs kā advokāts. Visam ir savas robe�as. Ari laulātā drauga iecie�tībai. Virs var pievērt acis uz sievas kreisajiem soļiem, ta�u labs jurists nespēs ignorēt faktu, ka viņam līdzās dzīvo divu cilvēku slepkava un, iespējams, gatavo vēl divas vai pat trīs slepkavības. Un jūsu vīrs ir labs jurists. Tāpat kā viņa tēvs. Protams, viņ� var paturēt tiesības neliecināt pret savu sievu� Elga, jūsu izrāde ir galā.

Vecais ģenerālis smagi nopūtās un piecēlies uzlika roku uz Elgas Blūmas pleca: Viss ir beidzies, Elga. Apsēdieties. Tūlīt ieradīsies policija, eksperti un izmeklē�anas grupas vadītājs.

Elga Blūma atvēra muti, lai sāktu kliegt, ta�u neko vairāk par aizsmaku�u sēcienu izdabūt nespēja.

Ilgas Lokas seja ieguva pelnu pelēku krāsu, bet acis kā piekaltas vērās kaut kur aiz Elgas. Tur stāvēja abu aud�umāte Ninele Frīdmane. Mēma, sastingusi kā akmens stabs, pār�akmeņoju�os seju, kurā kā iegravēta atspoguļojās me�onīga naida izteiksme.

Ilgas lūpas bez skaņas sakustējās, atkal un atkal atkārtojot vienus un tos pa�us vārdus.

Anna Elizabete no tām nolasīja mēmo jautājumu: Kāpēc tu to izdarīji?

Riepām kaucot, pie mājas vārtiņiem nobremzēja ķir�krāsas d�ips, un no tā izlēca Dinārs Loks. Pametis ma�īnu ar ieslēgtu motoru, viņ� lēk�iem metās uz māju un tai cauri uz terasi. Pamanījis sievas bālumu un �ausmās ieplestās acis, Loks kā vanags uzklupa Elgai un sāka to purināt: Ko tu viņai esi nodarījusi, ragana? Es visu zinu! Ja tu manai sievai un bērnam piedursi kaut pirkstiņu, es tevi no�ņaug�u pats savām rokām!

-���� Din, Din, attopies, ar mani viss ir kārtībā� Ar mums� viss ir kārtībā, Ilga iesaucās, mierinot vīru, un piesarkusi noglauda apaļīgo vēderu.

-��� Paldies Dievam! Viņ�, apskāvis sievu, bez spēka atkrita uz dārza soliņa un ievilka viņu sev klēpī. Kad es sapratu, kas notiek� kas ir noticis� pametu visu un joņoju �urp. Es tā baidījos nepaspēt. Baidījos, ka viņa tev� jums� varētu būt ko nodarījusi.

-��� Nomierinieties, Loka kungs, tāpēc jau mēs bijām �eit, ierunājās ģenerālis Bass. Sakiet paldies Annai. Tā bija viņa, kas atrisināja �o lietu.

-��� Jā, jā, paldies, Anna! Bū�u jūsu parādnieks! nervozi noteica Loks, vēl neko nesaprazdams, ta�u cie�i kļaudams sev klāt Ilgu.

Tobrīd uz terases iznāca ari Miks Kaķītis un Zane. Viņa mēmi paraudzījās Annā un, saņēmusi piekrīto�u galvas mājienu, smagi nopūtās. Tātad tomēr�

Majors pastiepa Lokam d�ipa atslēgas. Ņemiet, nodzinu ielas malā un aizslēdzu.

-����������� Paldies, Loks automātiski iebāza atslēgas kabatā. Tad attapās. Kas tagad notiks?

-����������� Tūlīt atbrauks eksperti un pārbaudīs jūsu māju. Piedodiet, bet tāda ir procedūra. Otra grupa �obrīd strādā Blūmu mājā. Jā, Blūma kundze, mums ir visas atļaujas. Ari mēs zinām liku�mus un mākam strādāt ātri. Jūsu virs �obrīd uzrauga ekspertu darbu tur un drīz būs �eit. Bet, lai jūs nedarītu muļķības vai nenodarītu kādam pāri� Viņ� veikli uzlika Elgai roku dzel�us. Jūsu labā�

Likās, Elga Blūma pat nejūt aukstā metāla pieskārienu. Toties Dāvida Blūma pieminē�ana gan uz mirkli izrāva viņu no sastinguma.

-����������� Dāvids dusmosies, viņa nomurmināja. Dāvids� dus�mosies�

-����������� Elga, beidz tēlot, tas tev vairs nepalīdzēs, bargi ierunā�jās līdz �im klusējusī Ninele Frīdmane. Tu esi bijusi ļoti slikta meitene, ļoti slikta. Esmu tevī vīlusies un ļoti dusmīga.

Anna Elizabete neizpratnē rauca pieri. Notieko�ajā bija kaut kas a�gārns.

Kāpēc Ninele runāja ar Elgu kā ar garīgi atpaliku�u bērnu?

Kāpēc Elga centās tēlot nepieskaitāmo?

Kāpēc Ilga raudzījās ar tik apjuku�u, neko neredzo�u skatienu?

Un tad Anna saprata.

-����������� Nineles kundze, lūdzu, izbeidziet arī jūs! �ādi jūs Elgai nepalīdzēsiet. Viņa ir tikpat pieskaitāma kā mēs visi, un jūs

to lieliski zināt. Man ir cits jautājums: Kop� kura laika jūs to visu zināt?

-��� Man nav jāatbild uz jūsu jautājumiem! Ninele Frīdmane pēk�ņi dusmīgi iesaucās. Un vispār ko jūs te meklējat? Jūs ta�u neesat nekas, kaut kāda cirka�ka, lai ari mui�as īpa��niece. Phe, cirka princese atradusies! Iedomājas sevi par nez kādu izmeklētāju un visur bā� savu degunu. Domājat ja jums ir nauda un tituli, tad varat o�ņāties pa citu cilvēku apak�veļu? Saradu�ies te visādi� Mūd�i� Jūsu dēļ� Viņa nicīgi no�ņācās un augstprātīgi paziņoja: Es runā�u tikai ar policiju! Lai gan kāda mums tā policija� Vieni vienīgi uzpirkti kukuļņēmēji!

Neslēpti naidīgais uzbrukums un indīgie �ūskas �ņācieni klāteso�os apstulbināja. Anna Elizabete vērīgi palūkojās nik�numā pārvērstajā Nineles sejā. Tad redz, no kā Elgai tāda nesavaldība un naids pret māsu! Ne vienmēr nepiecie�ama asinsradniecība, lai pārmantotu naidu.

-��� Māt� Ko tu runā? beidzot atguvusies, klusi ierunājās Ilga.

-���� Apklusti! Kas es tev par māti! Tu esi tāda pati lupata kā mans nelaiķis vīrs Ādams, tavs aud�utēvs. Ne jūs spējat mīlēt, ne ienīst. Tādas bālas plekstes vien! Tikai �īkstēt un vaidēt mākat. Priecājies nu! Tavu māsu arestē, bet tu neko nedari! Viņas balss kļuva līdzīga motorzāģim.

Ābols no ābeles� nodomāja Anna.

Ilga sarāvās, kā sitienu saņēmusi. Iespējams, viņas bēr�nības un jaunības atmiņas glabāja ne tikai biju�ā vīra var�mācību un psiholoģisko vardarbību. Varbūt savu roku bija pielikusi arī aud�umāte?

-��� Fridmanes kundze, palūg�u nekavējoties apklust! cieti noskaldīja ģenerālis, izslējies visā varenajā augumā. Citādi būsim spiesti jūs izolēt.

Nineles uzpūstā varenība saplaka kā pārdurts balons. Viņa smagi atkrita krēslā un iegaudojās: Tad tāda ir pateicība par sve�u bērnu audzinā�anu! Kopu, loloju, skoloju, dzīvē izvadīju! Kaut manas acis jūs toreiz bērnunamā nebūtu ierau�dzīju�as!

-��� Frīdmanes kundze, es jūs vienreiz brīdināju. �is ir otrais brīdinājums. Vēl reizi, un mēs �o sarunu turpināsim citā vietā, kur nebūs tik patīkami, ticiet man! Basa balsī ska�nēja neslēptas dusmas. Nedomājiet, ka mēs esam akli un kurli. Ja jūsu meita neko nav teikusi, tad tas nenozīmē, ka mēs neesam izpētīju�i, kāda bijusi Ilgas dzīve pie jums un kādam psiholoģiskam teroram viņa bijusi pakļauta.

Ninele sēdēja, taisni izslējusies un demonstratīvi klusēdama, ar visu savu masīvo ķermeni pauzdama ledainu nicinājumu.

-���� Frīdmanes kundze, tie�i jūs bijāt tā, kas studiju gados pierunājāt Elgu pievērst uzmanību Robertam Lauciņam, klusi, bet noteikti ierunājās Anna Elizabete. Toreiz viņ� jums likās cerīga partija pievilcīgs, atraktīvs, runīgs, grasījās dibināt savu uzņēmumu īstais vīrietis jūsu skajākajai un gudrākajai aud�umeitai Elgai, kurai bijāt izplānojusi spo�u nākotni, vai ne?

Cik gan liela bija jūsu vil�anās, kad izrādījās Roberts ir tuk�ā loze, jo aiz ārējās bravūras un skaļuma nebija seguma.

Kā teica otra jūsu aud�umeita, gribē�ana bija, varē�anas gan ne. Un to, Nineles kundze, Ilga neteica par Roberta Lauciņa spējām gultā, bet par viņa uzņēmēja dotībām. Diem�ēl nepie�pildījās arī jūsu cerības uz Elgas spo�o karjeru lai gan ar lieliskām sekmēm un asu prātu, ta�u viņu neinteresēja ne bizness, ne zinātne.

Viņa gribēja tikai un vienīgi Robertu. Viņa vēlējās būt sieva un māte.

-��� Elga ir muļķe. Roberts bija nulle! indīgi no�ņācās Frīd* mane. Apaļa nulle! Tāds pats kā mans vīrs. Ja nebūtu manis,

Ādams vispār neko nebūtu sasniedzis. Bet kādus krēmus viņ� mācēja sajaukt viņam bija Dieva dots farmaceita un ķīmiķa talants! Visus padomju gadus smalkās kundzītes rindām vien pie mūsu durvīm stāvēja, bargu naudu bija gatavas maksāt. Bet viņ� savus labākos krēmus atdeva par velti, dāvināja visā�diem sala�ņām, kolēģēm aptiekā, kurā strādāja. Viņām ta�u nebija naudas. Phe!

-���� Frīdmanes kundze! ierunājās Bass.

-���� Klusēju jau, klusēju, viņa aprāvās. Staltā kundze bija pārvērtusies vecā, krunkainā sievā ar zvēriska naida pilnu skatienu. Bet sakiet, lai �ī aizveras! Viņa dusmīgi norādīja uz Annu.

-��� Viņa neaizvērsies! uzsvēra majors Kaķītis. Mēs esam pieaicināju�i Annu Elizabeti Bergu kā konsultanti �is lietas izmeklē�anā, lai noskaidrotu atsevi�ķas psiholoģiskās nian�ses. Jūs te esat izspēlēju�i īstu teātri piecos cēlienos, tāpēc skats no malas mums lieti noder. Turpiniet, Bergas jaunkundz!

-���� Pēc tam kad Ninele Frldmane bija sapratusi, ka viņas īstermiņa plāns, proti, tikt pie turības, izmantojot Robertu Lauciņu, cietis neveiksmi, viņa ķērās pie plāna B un izdarīja visu, lai iz�ķirtu Robertu un Elgu, kura, starp citu, viņu patie��ām mīlēja un gaidīja no viņa bērnu. Nineles kundze ieskapēja neveiksmīgo znota kandidātu otrai meitai Ilgai, kuru viņa kop� mazotnes neieredzēja. Visticamāk, tāpēc, ka Ilga ir pilnīgs māsas pretstats un kā tāda Ninelei Frīdmanei neizpro�tama. Viņai nepatīk cilvēki, kuri atļaujas domāt un just citādi, kuriem ir at�ķirīga vērtību sistēma. Tos viņa uzskata par� cirka�iem, sala�ņām un savas smalkās audzinā�anas necienī�gām, zemākām būtnēm. Anna rūgti pasmīnēja.

-���� Diem�ēl arī �is plāns neizdevās, kā bija paredzēts. Ilga izrādījās daudz dziļāka un sirsnīgāka par savu alkatīgo, sav�tīgo māsu. Viņa patiesi, no sirds pieķērās Robertam kā ikvienam, kuru pieņem par savējo� Anna pameta �iglu skatienu uz Ilgu un Dināru, kurus �is Nineles raksturojums bija galīgi apstulbinājis.

-���� Ilga metās Robertam palīgā un paveica gandrīz neiespē�jamo. Glu�i kā jūsu virs, Elga, kaļ, slīpē, pulē un spodrina akmeņus un metālus, tā Ilga kala, slīpēja un pulēja Robertu Lauciņu, līdz beidzot viņ� kļuva par tādu vīrieti, kādu jūs, Ninele, bijāt cerējusi ieraudzīt jau sākumā. Neveiksmīgais zaļknābis bija pārvērties, ja ari ne pārāk veiksmīgā, tomēr uzņēmējā.

Jūs apdomājāties, pakustinājāt savas ģeniālās grāmatve�des smadzenes un nolēmāt, ka Roberts jāatgūst, lai ko tas maksātu. Ilga rūpējās par Robertu un izdevniecību, bet jūs vēlējāties, lai kāds rūpējas par jums un Elgu.

Diem�ēl, Ninele, norobe�ojusies savā augstprātīgajā, nonie�cino�ajā attieksmē pret at�ķirīgo, jūs tā arī neesat sapratusi, ka, tikai pateicoties Ilgai, izdevniecība vispār nostājās uz kājām un sāka pelnīt!

Jūs izdarījāt visu, lai sanaidotu Ilgu ar Robertu un īstajā brīdī atkal izbīdītu uz skatuves Elgu, kura joprojām naivi cerēja atgūt biju�o mīļāko. Tas nekas, ka Elga tobrīd jau bija precējusies ar Dāvidu Blūmu, kur�, savu lielo, skaisto, bet izlaidīgo sievu patiesi mīlēdams, pievēra acis uz viņas izdarībām. Kādu brīdi jau likās, ka plāns C izdodas nīstā Ilga bija dabūta nost no ceļa, pat apprecējusies, diem�ēl ar apskau�ami labu partiju vīrieti, kur� pilnībā spēja viņu gan nodro�ināt, gan palutināt. Bet ko padarīsi tāda ir dzīve! Vēl jau palika Roberts un izdevniecība, kas varētu nest solīdu peļņu vecumdienās.

-���� Vai tu reiz aizvērsies, velna mātīte! Tās ir mūsu ģimenes lietas un uz citiem neattiecas! Nav ko bāzt degunu mūsu attiecībās! Frīdmanes izslavēti smalkā audzinā�ana bija nokritusi kā maska pusnaktī, atklājot biedējo�u, ņirdzīgu, plēsīgu nezvēru. Atmaskota, aizvainota, ar pieaugo�u spriedzi viņa iekliedzās, paķēra tējkannu un grasījās ar to sist Annai Elizabetei, ta�u ģenerāļa lā�a kampiens viņu iespieda atpakaļ krēslā. Elga joprojām sēdēja kā sastingusi.

-���� Oho! Kas par temperamentu tik cienījamos gados! Kaķī�tis ironizēja. Mierīgāk, Frīdmanes kundze, tūlīt jau beigsim. Līdz �im gan jums nav bijis, par ko uztraukties. Visu, ko esat darījusi, jūs esat izdarījusi nevainojami bez pēdām, klusi un nemanot kā indīga �ūska. Ta�u �is uzbrukums Bergas jaunkundzei viennozīmīgi vērtējams kā visa iepriek�minētā apstiprinājums, un, esmu pārliecināts, gan izmeklē�ana, gan tiesa to ņems vērā. Turpiniet, Anna!

-����� Patiesību sakot, man par Nineles kundzes aizskatuves darbību vairs gandrīz nekas nav sakāms. Varbūt vienīgi tas, ka brīdi, kad Roberts sāka pievērst uzmanību Elīzai �iperīgai un draiskai meitenei, kura ārēji nedaudz atgādināja Elgu, bet dziļākajā būtība bija tikpat mīlo�a un gādīga kā Ilga, jūs, Nineles kundze, sabrukāt un iek�ēji pārkāpāt pēdējo cilvēcī�bas robe�u.

Jūs sajutāt, kā vara izslīd no rokām; nekas nenotika tā, kā gribētos. Uzņēmumā grāmatvedības lietas tika datorizē�tas, vairs nevarēja veikli pārbīdīt līdzekļus, kā bija ierasts padomju laikos. Ne�aubos ja Magnum grāmatvedībā veiktu pilnīgu auditu, atklātos daudz interesantu lietu.

-���� M-m-maita� Un mēs tādai vēl naudu maksājām! Caur zobiem nicīgi izspieda Ninele Frīdmane.

-����� Maksājāt gan! Vēl arvien esat parādā, lai gan ballīte ta�u izdevās uz goda, vai ne? Anna nikni atcirta. Viņai �ī nekaunīgā, pa�apmierinātā bāba bija līdz kaklam. Jūs itin labi zināt, cik liela bija starpība, ko mums nepārskaitījāt.

Tie�i jūs bijāt tā, kas izdomāja plānu, kā novākt Robertu. Jūs zinājāt, ka viņ� ir uzrakstījis testamentu. To savulaik bija sastādījis Dāvids, bet Elga, kā jau jūsu cienīga skolniece un lieliska datorspeciāliste, bija to atradusi vira datorā un izla�sījusi, ka Roberta nāves gadījumā visu viņa īpa�umu mantos bijusi sieva, tātad Elgas māsa Ilga, kura nesavtīgā un aklā māsas mīlestībā visus savus īpa�umus bija novēlējusi dvīņu�māsai. Nav grūti iedomāties, kāds būtu jūsu nākamais solis, ja Roberts otrreiz neapprecētos.

Bet� atkal iejaucās liktenis. �oreiz Ellzas izskatā. No Ellzas priecīgās sejas un neslēpti izrādītās laimes jūs, Nineles kundze, nopratāt, ka X stunda ir tuvu, bet pļāpīgās Simonas Roberta datorā izlasītā zīmīte pielika punktu, skaidri apliecinot viņ� gatavojas precēties otrreiz.

-��� Un ar ko? Ar to pliko �urkulēnu Elīzu! Bet mans bērns, mana Elgiņa� Ninele sabrukusi sāka �ņukstēt.

-�� Nespēlējiet teātri, Fridmanes kundze! Ne jau jūsu meitas labklājība jūs interesēja, bet pa�as. Elgu vairāk nekā pienācīgi apgādāja Dāvids Blūms, un, ja viņa pildītu savu vieno�anās daļu, par trūkumu nebūtu jāsūdzas.

-���� Un kaut arī tā būtu! spalgi iekliedzās Frīdmane. No tēlotajām asarām viņas balsī vairs nebija ne vēsts. Vai jums ir kaut neliela nojausma par to, ko nozīmē dzīvot tikai no vienas algas? Un kā būs pensijā?

-���� Fridmanes kundze, Ninele, lūdzu, izbeidziet! auksti noteica Zane. Jūs Robertam katru mēnesi noplēsāt vismaz trīs algas, jo mācējāt iestāstīt, ka citās lielās kompānijās kat�ram izdevumam ir savs grāmatvedis, bet jūs viena darāt piecu cilvēku darbu. Jums nu gan nebūtu par ko �ēloties. Desmit gadi tīras peļņas! Lai kā gāja izdevniecībai, jūs savu algu saņēmāt regulāri, kamēr tie, kuri visus �os drukas produktus sara�oja, ne vienmēr. Tāds bija Roberta uzskats, kuru jūs bijāt viņam iepotējusi, ar grāmatvedi nedrīkst plēsties, citādi paliksi tuk�ām kabatām. Savā ziņā viņam izrādījās taisnība.

Ninele Fridmane sarāvās.

-��� Uzzinājusi par pirmdien gaidāmo gājienu pie notāra, jūs acumirkli sapratāt jārlkojas zibenīgi: jānovāc gan Roberts, gan Elīza, Anna Elizabete bezkaislīgi turpināja. Tad varētu cerēt uz mantojumu, ko saņemtu Ilga, bet, ja ar viņu kaut kas notiktu, tas tiktu Elgai. Interesanti, Frīdmanes kundze, vai jūsu alkatība sniegtos tik tālu, lai vēlāk naudas dēļ nogalinātu ari savu mīļāko meitu?

-���� Tu, stulbā kuce, es nevienu neesmu nogalinājusi! Jūs man to nepie�ūsiet! Frīdmane iekliedzās.

-��� Protams, nogalinājāt, tikai ne savām rokām! Jūs kā ieroci izmantojāt savu meitu, ilgi un pacietīgi viņu apstrādājot, pilienu pa pilienam saindējot viņas prātu, līdz Elga vairs nespēja loģiski domāt. Starp citu, Frīdmanes kundze, kur jūs mācījāties hipnozi? Vai tikai ne tajos kursos, kas bija slēpti nosaukti par uzņēmumu vadītāju motivācijas paaugstinā�a�nas semināru, bet patiesībā nozīmēja moderno manipulatīvo tehniku apmācības?

-��� Mamm� Vai tā ir taisnība? �oreiz ierunājās Elga. Viņas balss pārbīlī drebēja, tajā vairs nebija ne vēsts no motorzāģa griezīguma. Vai tie�ām tu mani izmantoji? Bet� tu ta�u teici, ka mani mīli, ka mēs vienmēr būsim kopā. Tu apgal�voji: ja viss izdosies, mēs brauksim prom uz Spāniju vai Portugāli. Tu teici, lai esmu laba sieva Dāvidam, tad viņ� man norakstīs savus īpa�umus�

-��� Mīļā, man tevi jāapbēdina, pieklājīgā, ta�u skumjā balsī ierunājās nemanāmi pienāku�ais Dāvids. Visi mani īpa�umi novēlēti firmas Blūms, Blūms un Kreics izveidotajam fondam topo�o juristu stipendijām. Ja mums būtu bērni, viss būtu citādi, bet tu ta�u bērnus negribēji� Tu gribēji saglabāt savu brīvību, jo cerēji, ka Roberts reiz ņems tevi atpakaļ, vai ne? Vai tie�ām jūs abas, Elgiņ un mīļo sievasmāt, domājāt, ka Dāvids Blūms ir tāds muļķis? Es tomēr esmu jurists, turklāt, kā runā, labs. Starp citu, major, jūs laikam meklējāt �o te? Viņ� pasniedza Mikam plakanu sainīti.

Tas bija Roberta Lauciņa pazudu�ais klēpjdators. Jaunākais Dell modelis mazs, plāns, viegls.

-��� Blūma kungs, kur un kā jūs to atradāt? jautāja ģene�rālis. Lai gan es ari pats varu iedomāties.

-��� Lūk, ari eksperti ieradu�ies. Miks Kaķītis piecēlās un pa terases kāpnēm izgāja dārzā, lai viņus sagaidītu. Ar jums, Elgas kundze, mēs runāsim rit manā kabinetā. Blūma kungs, ja vēlaties, varat būt klāt nopratinā�anā. Protams, tikai kā Elgas Blūmas advokāts.

-��� Paldies par piedāvājumu, majora kungs! Blūms noteica. Tad, ilgi klusēdams, raudzījās sievā, it kā kaut ko pārdomājot, līdz beidzot skumji sacīja: Tomēr nē, es laikam atteik�os.

Dziļi ievilcis elpu, viņ� nostājās tie�i pretī �ausmās sastin�gu�ajai Elgai un saņēma viņas roku.

-���� Elgiņ, es tevi patie�ām mīlēju, ta�u pēc tā, ko �odien dzirdēju, vairs negribu, lai tu nestu Blūmu dzimtas uzvārdu. Es �orīt iesniedzu �ķir�anos. Ģenerāļa kungs, fon Bergas jaunkundz, pēc jūsu vakarvakara apmeklējuma es daudz domāju. Tad pārmeklēju māju, atradu ari Roberta datoru un visu sapratu. Bet jūs to zinājāt jau vakar, vai ne? Viņ� pievērsa tum�i brūnu, valgu suņa skatienu Annai Elizabetei. Jūs esat apbrīnojama sieviete, fon Bergas jaunkundz�

-���� Blūma kungs, lūdzu, bez fon. Es itin labi iztieku bez titula, beidzot viņa to pateica un uzreiz jutās daudz vieglāk.

-��� Tā jau domāju! Plukata bez vārda un dzimtas, kas tikai izliekas par baronesi! Ie�ņācās Ninele.

-��� Viss, Fridmanes kundze, nu gan pietiks! Celieties! Laiks braukt! Ģenerālis piecēlās. Un jūs, Elgas kundze, ari. Majors Kaķītis jūs pavadīs līdz istabai, lai varat apģērbties.

-���� Jums pret mani nav nekādu pierādījumu, tikai tuk�i vārdi! Frldmane centās protestēt.

-��� Par to lai sprie� izmeklētājs un tiesa, ģenerālis nogu�ru�ā balsī noteica. Mēs savu darbu esam beigu�i. Blūma kundze, atgādinu, ka vaļsirdīga atzī�anās mīkstina vainu un tiek ņemta vērā tiesā, nosakot sodu.

-��� Mamm� Elgas pīkstiens atgādināja jaundzimu�a telēna vārgo īdienu.

-��� Klusē! Ej apģērbies! Un tā, lai man nebūtu par tevi jākau�nas, Frīdmane uzrēja meitai un apklusa.

-��� Viss. Tagad varat dzīvot mierīgi. Jūs vairs nekas neap�draud, noteica Anna Elizabete, kad Kaķītis un ģenerālis bija aizvedu�i Nineli un Elgu.

Ilga vēl joprojām nespēja attapties sēdēja, cie�i piespie�dusies vīram, un nervozi plūkāja salveti.

Pēc brī�a uz terases galvu pabāza ekspertu grupas vadītājs Dambergs, ar kuru Miks bija jau paguvis Annu iepazīstināt, un pamāja ar roku. Mēs esam beigu�i. Uz saredzē�anos pie Melnupes!

Anna un Zane piecēlās, lai atsveicinātos.

-���� Ilga, Dinār, lūdzu, piedodiet, ka �ī jaukā diena beidzās �ādi, ta�u, domājams, tā visiem ir daudz labāk un� dro�āk. Anna meklēja īstos vārdus. Mēs bijām pārliecināti, ka jūs tiksiet tam pāri. Tikai tāpēc ģenerālis un majors atļāva mums �ādi riskēt. Ilga, jūs esat stipra sieviete, un jums līdzās ir ne mazāk stiprs un mīlo�s vīrietis.

-��� Kurp jūs tagad dosieties? Ar ko? negaidīti paintere�sējās Loks.

-��� Uz Me�ājiem. Ar Mi� bez domā�anas atteica Zane.

-���� Ar ko? Loks pasmaidīja. Jūsu auto jau gabalā.

Ilga klusā balsī kautrīgi ievaicājās: Anna, vai tas būtu liels apgrūtinājums, ja mēs apciemotu jūs Pū�u salā? Es daudz par to esmu dzirdējusi. Gribētos redzēt savām acīm.

-���� Daudz dzirdējusi? No kā, ja nav noslēpums?

-��� No mātes, tas ir, aud�umātes. Mans aud�utēvs Ādams Frīdmanis bija daudz vecāks par māti. Pēc kara viņ� Me�ājos bija strādājis par aptieķnieku un juties ļoti laimīgs. Viņ� bija ļoti labs cilvēks kluss, kautrīgs, aizrāvās ar ārstnieciskās kosmētikas līdzekļu gatavo�anu. Izgudroja jaunus sejas un ķermeņa krē�mus un balzamus, tikai nepaspēja tos patentēt. īsi pirms nāves atdeva visus dokumentus kādam draugam, kur� tie�i tobrīd pār�cēlās uz dzīvi ārzemēs. Teica: tas ceļamaizei. Māte� Ninele aiz dusmām gandrīz zaudēja prātu, kad to uzzināja. Kliedza tu esi aplaupījis mani un savas meitas! Tēvs mierīgi atbildēja: manas meitas pa�as par sevi parūpēsies. Ziniet, mana tēva lielākais sap�nis bija radīt smar�as un nosaukt tās manā vārdā Ilga. Laikam jau �is vārds viņam nozīmēja kaut ko ļoti mīļu un dārgu�

Es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc viņ� apprecējās ar manu aud�umāti Nineli. Viņi bija pilnīgi at�ķirīgi cilvēki. Varbūt tāpēc, ka viņa jaunībā bija tik skaista? Tēvs stāstīja: kādā amatbrāļu saietā viņ� iepazinies ar deviņpadsmitgadīgu mei�teni Ņinu Kāli. Pēc kāzām viņa pārtapusi par Nineli ofi�ciāli mainījusi vārdu, jo tā izklausījies smalkāk. Pēc pieciem kopā nodzīvotiem gadiem viņi adoptēja mūs ar Elgu. Bet pa�ā laulības dzīves sākumā esot bie�i brauku�i uz Me�mui�u� pastaigāties pa gleznainajām vietām.

Pēdējais mazais bil�u mozaīkas gabaliņ� ar klusu knik�ķi iegūlās savā vietā.

Me�mui�a. Ninele. Elga.

Anna kādu brīdi vērīgi raudzījās Ilgā. Vai viņai jau tāpat nebija gana sāpju vienai dienai? Vai tie�ām viņa vēlējās braukt uz Me�ājiem, lai izstaigātu vecāku laimīgās jaunības takas? Kāpēc?

Ilga viņas klusē�anu iztulkoja citādi.

-���� Atvainojiet par uzbāzību, Anna, laikam mans lūgums bija galīgi nevietā� Mēs aizbrauksim kādu citu reizi. Vai ne, Din?

-���� Protams, mīļā. Un tad arī apciemosim Annu un viņas draugus. Bet varbūt jūs vismaz atjausiet sevi aizvest? Es kaut vai �ādi gribētu pateikties par to, ko paveicāt mūsu labā.

Anna Elizabete attapās. �ķiet, viņa tikko bija izturējusies kā zilonis trauku veikalā.

Viņa plati pasmaidīja. Ilga, Din, protams, esat laipni gaidīti Pū�u salā! Un mēs ar Zani priecāsimies, ja mūs aiz�vizināsiet mājās.

-��� Anna, mēs jums nebūsim par nastu. Mēs varam apmes�ties arī viesnīcā, Ilga mierināja.

-���� Kas vēl nebūs! Viesnīcā! Pēc visas �īs jezgas? Nē, mīļie draugi, ja reiz braucat ciemos, tad nāksies pieņemt manu piedāvājumu ir brīva viesistaba ar kamīnu un skatu uz vecajiem ozoliem.

-����������� Nu tad beidzot! Atbraucējus apsveica divbalsīgs sau�ciens. Pa mājas kāpnēm lejup joņoja Ģirts ar Kārli, katrs nesdams pa milzīgam smilgu pu�ķim. Tas tev, saimniec!

Anna Elizabete laimīgi iesmējās. Mājās. Beidzot mājās!

-����������� Ilga, Din, iepazīstieties, tie ir mani pustrakie draugi Ģirts Melderis un Kārlis Saulītis. Ģirts dro�i vien redzēts TV ekrānā un uz skatuves, bet Kārlis ir mans asistents un �īs mājas labais gariņ�. Pui�i, Ilga un Dins pie mums kādu brīdi padzīvos. Atpūtīsies zaļumos. Viņi apmetīsies otrā stāva lie�lajā viesistabā ar kamīnu.

-������������ Lieliski, būsim kaimiņos. Atļaujiet, es palīdzē�u uznest jūsu somas! Ģirts pievērsās Ilgai.

Dins sarauca pieri, bet neko neteica un klusēdams gāja nopakaļ.

Anna paraustīja viņu aiz piedurknes. Nāciet, Din, es jums visu ātri izrādī�u, pēc tam būsiet Ilgai par gidu. Par Ģirtu neuztraucieties viņ� ir nenormāli galants pret visām dāmām no deviņu līdz deviņdesmit deviņu gadu vecumam.

-����������� Skaidrs. Dins pasmaidīja. Jūs gan esat vērīga, Anna. Nav brīnums, ka jums izdevās tik ātri�

-���� Ko jūs! Viņa kā vairīdamās vēcināja rokas. Ne jau man, bet mums visiem kopā. Lielākais paldies Ilgai. Ja viņa nebūtu mums uzticējusies un tik daudz izstāstījusi, diez vai tik tālu būtu tiku�i. Saprotiet, mums ta�u tobrīd gandrīz nekā nebija ne pirkstu nospiedumu, ne Roberta datora, nekā, tikai vienas vienīgas nojausmas un �ķietami saderīgas faktu drumsliņas. Tikai tad, kad ieraudzīju jūsu sievasmāsu, beidzot sapratu viss ir pareizi, tā bija viņa.

-���� Pēc kā jūs to secinājāt?

-��� Pēc acīm. Tāds skatiens piemīt tikai tiem cilvēkiem, kuri redzēju�i nāvi. Un pēc viena pavisam at�ķirīgas formas īsāka naga.

-���� Pastāstiet sīkāk! Loka acis interesē iespīdējās.

-��� Vakarā pie kamīna. Apsolu. Bet nu izmetīsim līkumu pa dārzu un māju!

Lūk, uz to pusi ir peldvieta un laivu māja, pretējā salas galā izvietojies skatu tornis, tur ir arī gleznainas krāces. Mājas dienvidu pusē ir jauka, ēnaina terase visa vienos ziedos, Kārļa meistardarbs. Mājas pirmajā stāvā pa kreisi no ieejas atrodas barona fon Berga darba kabinets un lieliska bibliotēka, kur, starp citu, pieejams ātrgaitas internets un darba stacija. Lejā ir virtuve un lielā ēdamzāle, kas gan vēl nav lietota, kop� pārvācos �urp uz dzīvi. Otrajā stāvā, tie�i virs ieejas, jūsu istaba. Pāri kāpņu galerijai manējā, pa labi un pa kreisi dzīvo Kārlis, Ģirts un Zane. Līdzās Kārļa istabai atrodas lielā viesu vannas istaba.

-����������� Jūs esat lieliska gide, Anna! Dins satvēra viņas roku.

-���� Vai mēs varētu viens otram teikt tu?

-���� Hmm� Varētu mēģināt. Anna Elizabete apmulsa un centās atsvabināt roku.

Tik pēk�ņi?

-��� Labi, Din, bet tagad atvainojiet, es gribētu kādu stundiņu atpūsties. Ja kas vajadzīgs, prasiet� prasi pui�iem.

-��� Piedod, Anna, es esmu absolūti egoistisks cūka! Pat neie�domājos, ka jūs visi �īs pēdējās dienas un naktis dro�i vien esat pavadīju�i nomodā. Saki, vai es varu kaut ko labu pada�rīt! Kaut ko nopļaut, kaut ko saskaldīt?

-���� Mauriņu. �etrarpus hektārus. Visiem pietiks. Trimmeris pie Kārļa. Anna pasmējās un iegāja mājā.

Viņas platajā gultā glu�i kā pū�u bērni ligzdā bija satupu�i visi mājinieki Zane, Ģirts, Kārlis un� Barons.

-���� Ak tad mājās gan, blandoņa, viņa apmierināti noteica un pēk�ņi atkal jutās laimīga.

-��� Anna, ko mēs �odien darīsim?

-��� Līzbet, �ausmīgi gribas ēst!

-���� Anna, vai es drīkstu ieiet tavā du�ā? Lielajā mazgājas Ilga.

Jautājumi bira cits pēc cita, un viņa darīja, kā vienkār�āk, uz visiem atbildēja jā.

Pēc �etrām stundām atbrauku�ie Miks Kaķītis un Kār�lis Bass Pūces atrada ietinu�ās klusumā. Pulkstenis rādīja pusastoņi vakarā, bet namā ne mazāko dzīvības pazīmju.

-���� Vai nu Bergu dzimtas spoki visus ieslēgu�i pagrabā, vai arī viņi saldi guļ un vakariņu nebūs, �ēli novilka Kaķītis. Viņam vēders jau bija piekaltis pie mugurkaula un mājup�ceļā acu priek�ā rēgojās milzīga bļoda ar Annas gatavotiem nūdeļu, garneļu un olīvu salātiem.

-���� Krustdēl, man �ķiet, ka tev derētu tikt ar sevi skaidrībā zaļas vai pelēkas acis? Kamēr nav par vēlu! negaidot Bass viņu uzrunāja. Ja iedomāsies ar kādu no abām meitenēm spē�lēties, es pats norau�u tev galvu! Bet vispirms pārmetī�u pār celi un nopēr�u! Pilnīgi nopietni uztver to kā brīdinājumu!

-��� Kādas acis? Krusttēv, tu traks esi kļuvis, vai?! Miks tīri vai palēcās. Es nevienai neko�

-���� Un tā lai arī paliek. Kamēr nebūsi par sevi pilnīgi pār�liecināts. Labi?

Murminādams kaut ko par dienesta stāvokļa nekrietnu izmanto�anu pret radiniekiem, Kaķītis dusmīgi vēra virtuves durvis. Un apstulba. Baltus priek�autus apsēju�i, svētlaimīgu izteiksmi sejā tur saimniekoja Loku pāris.

-��� Labvakar, ģenerāļa kungs! Labvakar, majora kungs! Mēs pārvedām mājās jūsu meitenes un arī pa�i uzprasījāmies vie�sos, bet, lai atpelnītu gultasvietu, brīvprātīgi pieteicāmies pagatavot svētku vakariņas.

-���� Khm� ģenerālis nokrek�ķējās. Tā kā izmeklē�ana ir beigusies un jūs vairs neesat aizdomās turamie, domāju, būs labāk, ja sauksiet mani vārdā par Kārli, drīkst arī par Kārļonkuli. Bet tas tur rīļa puika, pirkstus laukā no katla! ir mans krustdēls Miks. Acīmredzot būs jāaizbrauc mājās nomazgāties un uzvilkt baltu kreklu. Ja reiz svinības, tad svinības! Vai �ampanieti dzersim?

-��� Protams! Loki reizē iesaucās. Bet� mēs jau nopirkām. Kasti. Kā dāvanu.

-��� Lieliski! Tad es vakarā atvedī�u divas pudeles pa�darinātā upeņu vīna. Vai dzersiet?

-���� Protams! Abi plati smaidīja.

-���� Cikos mums jābūt atpakaļ?

-���� Deviņos. Tā vismaz Anna teica.

-��� Nu, ja Anna teica� Abi policisti reizē aizvēra virtuves durvis.

Pusdeviņos Pū�u lielā ēdamistaba laistījās kamīna un sve�u gaismā. Uz tum�i sārto sienu fona karaliski izcēlās spo�i baltais galdauts, senie porcelāna trauki un sudraba galda piederumi. Vāzēs reibino�i smar�oja jasmīni, peonijas un naktsvijoles. Galds bija klāts desmit personām.

Anna Elizabete, pirmo reizi savā mājā uzvilkusi garo kleitu, nervozi staigāja no vienas istabas otrā.

-��� Ja tu tā turpināsi, pēc mēne�a būs jāmaina parkets! Kārļa sveiciens skanēja ierasti zobgalīgi.

Anna apcirtās un gandrīz apkrita. Kārlis bija ne tikai glīti apcirpis bārdu, bet arī kaut kā savācis pinkainos matus. Baltā, līdz nabai vaļējā kreklā un baltās linu biksēs viņ� izskatījās� jauks.

-���� Vai, Kārlīt, cik tu smuks! Nāc uz lieveņa, sabildē�u! Nedzirdami pienākusī Zane bez ceremonijām aizrāva pār�steigto puisieti uz durvju pusi. Anna nosmīnēja vien. Ticis Zanes nagos, tik ātri no tiem laukā neizkļūs. Zane bija kaislīga fotogrāfe un, pamanījusi kaut ko skaistu vai savdabīgu, varēja ap to ņemties stundām.

-����������� Vai drīkst? Ēdamistabā pabāza galvas Ilga un Dinārs.

-���� Mēs laikam par ātru�

-��� Ko jūs! Nāciet iek�ā! Tūliņ jau būs klāt arī pārējie. Mēs te tādi� diezgan precīzi. Vai arī pavisam neprecīzi. Kā jau brivdomīgi mākslinieki.

Loku pāris saskanīgi iesmējās. Anna, jūs esat fantas�tiska!

Ilga viegli pieskārās viņas rokai. Anna, vai drīkst jūs uzrunāt uz tu? Pēc tā, ko jūs� tu manā� mūsu labā izdarīji, man ļoti gribētos saukt tevi par savu draudzeni.

Jau kuro reizi �o dienu laikā Anna samulsa. Nekad agrāk neviens viņu nebija tā slavējis un lielījis.

-��� Paldies! Ar lielāko prieku. Viņa sirsnīgi uzsmaidīja Ilgai un Dinam. Din, paldies par mauriņu! Ceru, ka abi dabas mīļotāji nelika tev pļaut vienam.

-����������� Nē, mēs godīgi sadalījām salu trijās daļās. To jau varēs redzēt pēc pļāvuma. Loks nosmējās. Kā jau tu teici, darba pietika visiem. Starp citu, jums ir divi trimmeri.

-����������� Oho, es nemaz nezināju. Nu, pui�i, saturieties reiz man arī būs tāds mauriņ� kā ģenerālim!

-����������� Kā vilku piemin, tā vilks klāt. Tur jau viņi brauc pilna ma�īna! Ilga iesaucās.

Viņa priecājās kā bērns skaista māja, laipni cilvēki, brī�ni�ķīga daba. Un svētki. Svētki!

No sudrabainās toijotas neveikli trausās laukā �etri svinīgi tērpu�ies kungi. Bass, Kaķītis un abi Graudnieki. Visi uzvalkos, baltos kreklos, ar kaklasaitēm un lieliem puķu pu�ķiem. Tik mīļi un aizkustino�i, ka Annai kaklā sakāpa kamols.

-����������� Nu, saimniec, tas tev. Ģenerālis ielika Annai rokās mil�zīgu liliju pu�ķi. Paldies par lielisko darbu!

-������������ Kur tad Zane? Miks cerīgi raudzījās apkārt, �ņaudzī�dams rokā tum�i violetu lefkoju buķeti.

-����������� Laikam sien Ģirtam kaklasaiti, Kārlis atjokoja un sasta�pās ar tik kaulainu skatienu, ka atrada par labāku doties uz virtuvi pēc vāzēm.

-����������� Neņem galvā! Viņ� ākstās. Anna uzsita Mikam pa plecu.

-��� Zane pucējas. Ģirts virtuvē vāra kafiju.

-����������� Kafiju? trīs balsis reizē uzdeva vienu un to pa�u jau�tājumu.

-������������ Kafiju gan. Godīgu, kārtīgu, vecmodīgu pupiņu kafiju lielā sudraba kafijkannā. Nekāda amaretto.

Halles vecais stundenis nobimbināja deviņas reizes. Anna paņēma no kamīnmalas nelielu zvaniņu kaltā rokturi, paskan�dināja un skaļi iesaucās: Lūdzu visus pie galda!

Nu bija Loku pāra reize saņemt uzslavas un cildinājumus. Aukstais galds bija lielisks, un kādu bridi telpā valdīja darbīgs klusums. Tad ieskanējās ģenerāļa rāmā balss:

-���� Anniņ, man �ķiet, �is būtu īstais mirklis tostam par lai�mīgu lietas noslēgumu!

Anna piekrīto�i pamāja, un Ģirts ar Kārli kā sarunāju�i aiz�steidzās uz istabas galu, kur uz lielās bufetes, glīti sarindotas uz sudraba paplātes, jau gaidīja �ampanie�a glāzes. Veclaiku stikls sve�u gaismā varavīk�ņaini laistījās.

Atskanēja klusināti pauk�ķi, dzidras skaņas saskandinot un laimes vēlējumi.

-����� Kārļonkul, vai mēs beidzot varam uzdot jautājumus? Nav vairs pacietības gaidīt! Dīdījās Zane. Pārējie viņai kori piebalsoja.

-����� Ko teiksi, Bergas jaunkundz? Vai mēs vienreiz varam pārkāpt noteikumus? Bass, �ķelmīgi smīnot, palūkojās uz Annu Elizabeti.

-��� Mierīgi. Tāpēc jau tie radīti, lai pārkāptu, citādi nav inte�resanti, viņa tikpat blēdīgi attrauca.

-���� Khm, khm� Ģenerālis vai palēcās. Lai nu tā būtu. Kur� sāks pirmais? Jautājiet!

-���� Anna, kurā brīdī tu saprati, ka vainīga Elga? nepacie�tīgi jautāja Ilga.

-���� Patiesībā diezgan agri. Laikam pirmā nojausma par �ādu iespējamību radās jau pēc rīta sarunas ar tavu māsasvīru un māsu viņu abu teiktajā bija tik daudz pretrunu, ka tas radīja vēlmi jautāt vēl. Lai gan Dāvids apgalvoja, ka jūs abas esat ārkārtīgi līdzīgas, mīļas un jaukas, viena bez otras nesperat ne soli, mēs redzējām ko citu divas pilnīgi at�ķirīgas sie�vietes. Ari jūsu rotaslietas, viena meistara rokas darinātas, at�ķīrās kā diena no nakts. Elgai bija rotaslietu komplekts no zelta un asinssarkaniem granātiem, Ilgai no sudraba un hematlta jeb mēnesakmens.

-��� Dāvids man to uzdāvināja ar vēlējumu pret ļaunu aci, Ilga klusu sacīja.

-��� Tas ir piepildījies. Anna pasmaidīja.

-��� Dāvida gan man �ēl, domīgi ierunājās ģenerālis. Lai ko viņ� apgalvotu, ta�u tavu māsu, Ilga, viņ� patie�ām mīlēja. Kā daudzi neizskatīgi, maza auguma vīrie�i, viņ� burtiski die�vināja zemi zem viņas kājām un suņa uzticībā nolasīja no acīm katru vēlē�anos. Diem�ēl tava māsa to neprata novēr�tēt. Ja viņa Dāvidu būtu mīlējusi, ne tikai akli pildījusi savas saistības, iespējams, viņ� atrastu veidu, kā palīdzēt. Pieļauju, ka viņ� riskētu pat ar savu profesionālo karjeru, lai izglābtu sievu. Arī tad, ja viņa būtu divkārt vainīga.

-���� Ta�u Blūmu dzimtas gods un labā slava tomēr bija pir�majā vietā, noteica Miks. Tikt ievilktam dubultslepkavības lietā kā līdzzinātājam to gan Dāvids nespēja pieļaut. Tāpēc viņ� atdeva Roberta datoru.

-���� Kur� īsti to nozaga? interesējās Kārlis.

-���� Ninele. Piektdien darbā. Kamēr Dins ar Robertu mazajā konferen�u telpā pārrunāja uzņēmuma pārņem�anas jautā�jumus, viņa ieslidināja datoru somā un aizgāja. Pēc sarunas ar Dinu Roberts uzreiz iegāja reportieru telpā, lai pateiktu meitenēm par iespējamo komandējumu uz Vāciju, bet, kad atgriezās savā kabinetā, tas jau bija tuk�s.

-�� Vai tad viņ� nepamanīja datora nozu�anu? Kārlis nesaprata.

-��� Gan jau pamanīja, ta�u nebija vairs neviena, kam pajau�tāt. Bet varbūt viņ� nodomāja, ka to paņēmusi Elīza. Pats ta�u visu laiku skraidīja iek�ā un ārā. Acīmredzot tā jau kādreiz bija gadījies.

-���� Un tomēr kāpēc? Vai tie�ām Elga tik ļoti pakļāvās mātes ietekmei? skumji prātoja Ilga. Bērnībā māsa nebija tik� ļauna. Protams, Elga bie�i izdarīja visādas nerātnības un blēņas, par kurām atbildēt nācās man, jo es nepratu tik veikli melot un sarku, ja kāds uz mani paskatījās. Mātei ar to pietika nosarki, tātad vainīga.

Elga vienmēr bijusi laba aktrise. Skolas teātri viņai bie�i uzticēja galveno lomu. Bet vislabāk māsai padevās dusmu un izmisuma ainas tad viņa varēja pēc sirds patikas izkliegties un izbrēkties, turklāt tik ticami, ka nevienam prātā neienāca, ka tās nav īstas jūtas. Ta�u savas patiesās emocijas māsa vienmēr kontrolēja. Vienīgi Robertu viņa laikam mīlēja pa īstam�

Anna atcerējās ritu Me�mui�as pagalmā. Jā, sarkanmatai�nās bestijas niknums bija licies patiess.

-���� Tagad man pa�ai radās jautājums. Kāpēc Ninelei bija vajadzīgs Roberta dators, ja viņa jau tāpat visu zināja? vaicāja Anna.

-����������� Uz �o jautājumu laikam varē�u atbildēt es, teica Dins.

-��� Ninele gribēja kontrolēt visus procesus, ta�u mēs ar Ilgu un Robertu viņai �ādu iespēju liedzām. Viņa juta, ka notiek kas nopietns, ta�u nesaprata, kas. Jānis Pērkons un Elita Ancīte bija Elgai izteiku�i ļoti izdevīgus piedāvājumus viņas akciju pārpirk�anai, ta�u mana alkatīgā sievasmāsa paprasīja par daudz un ne par santīmu nebija gatava atkāpties. Muļķīgi, ka viņa nepateica to man. Es būtu nopircis ari par �etrkār�u cenu, tad varētu abas ar māmiņu bez problēmām sautēties Ēģiptes saulē. Visticamāk, viņa negribēja, lai akcijas tiek Ilgai.

Galda galā Kārlis par kaut ko dedzīgi sa�ukstējās ar Ģirtu.

-��� Nē ta�ul Tā ir viena no dārgmetālu apstrādē izmantotām ķimikālijām! Kārlis pacēla balsi.

-���� Par ko strīds? interesējās Kaķītis.

-���� Par ciānkāliju. Atceries, feld�ere toreiz minēja iespēju, ka Roberts noindēts ar ciānkāliju. Kur Elga varēja dabūt ciānkāliju? Tas ta�u nemētājas kurā katrā aptiekā vai drogu veikalā.

-����� Nemētājas gan, atteica Anna. Toties dārgmetālu apstrādes procesā, precīzāk, zeltī�anā, itin bie�i izmanto da�ādus cianīdu savienojumus. Dāvids, lai sagādātu sievai prieku un, iespējams, lai kliedētu savu vientulību, bija pie�vērsies rotu darinā�anai. Bet veiklai ķīmiķei izdalīt kripatiņu indes no cianīdu savienojuma nevarētu būt nekas sare�ģīts.

-��� Tad tāpēc Dāvida Blūma mājā vējoja tāds� mandeļu kafi�jas aromāts! secināja Kaķītis.

-��� Tāpēc gan. Un Dāvids centās to nomaskēt ar gar�vielām bagātīgi aizdarītu augļu pun�u. Pieļauju, ka arī viņam pa�am tobrīd jau bija radu�ās zināmas aizdomas, ta�u viņ�, kā īstam vīram klājas, aizstāvēja savu sievu un savas ģimenes godu.

Starp citu, man ir liels prieks par to, ka Dāvids pārdomāja. Es nudien nebrīnītos, ja Ninele un Elga būtu iecerēju�as pēc kāda laika viņam uzrīkot nelielu saindē�anos ar ķimikālijām. Kas gan varētu būt vēl dabiskāk, strādājot ar indēm? Sīka nevērība, un sveika, Zemes māte!

-��� Un nu mana kārta jautāt! iesaucās Zane. Dinār, kāpēc jūs mani meklējāt piektdien, kad bijāt izdevniecībā?

-��� Es jau jums �orīt iesāku stāstīt notiek uzņēmumu saplūdinā�ana, un mēs ar Ilgu gribētu piedāvāt mūsu jaunā zīmola Magnum Lux vadību jums, Zane. Jums būs pilnīgi brīvas rokas, komplektējot izdevumu komandas. Būs noteikts honorāru fonds, kuram neviens cits, izņemot jūs, nedrīkstēs ķerties klāt. Vēl mēs labprāt redzētu savā pulkā jūsu ziņu redaktori Andu Kāpostu. Pārējie pēc jūsu ieskatiem. Iespējams, jums palīdzēs iz�ķirties ziņa, ka Magnum Lux atzara valdes priek��sēdētāja būs Ilga, nevis es. Ilga pati nāk no �urnālistu saimes, ar viņu būs viegli sastrādāties. Nu, ko teiksiet Zane? Anna, kāds ir tavs piedāvājuma vērtējums?

-��� Labs piedāvājums. Daudzsolo�s, Anna domīgi noteica.

-���� Mēģināts nav zaudēts. Ja jums par visiem izdosies radīt mediju grupu, kas stāv ārpus politikas un lobijiem, es� apēdī�u Kārļa �lipsi. Viņa pēk�ņi �ķelmīgi pasmaidīja.

-��� Vismaz es viņu ar kaklasaiti vēl neesmu redzējusi.

-���� Dinār, Ilga, vai es drīkstu padomāt līdz rītam? Zane iejautājās. Gribu piezvanīt Andai un da�iem mūsējiem.

-���� Protams, viņ� piekrita un sirsnīgi palūkojās uz Annu.

-����� Neliels paziņojums vispārējam klāteso�o sirdsmieram! Mediju koncerns Lux kā Magnum tiesību un juridisko sais�tību pārņēmējs visdrīzākajā laikā pilnībā norēķināsies gan ar Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūru, gan māksliniekiem.

-���� Līzbet, bet nu gan pastāsti, kā tu atkodi nozieguma shēmu? Zane uzklupa draudzenei.

-��� Kā? Darīju to, ko mums mācīja akadēmijā aktiermeistarībā, gatavojot lomas, iedomājos sevi noziedznieka vietā. Ko es darītu, ja vēlētos panākt tādu rezultātu, kāds bija sasniegts, un ko es noteikti nedarītu? Pēc tam sāku gudrot, kur� to būtu vai nebūtu varējis izdarīt.

Man� mums sākumā bija piecas dāmas Elga, Ilga, Simona, Elita un Elīza. Pēc Elīzas mirstīgo atlieku atra�anas kļuva skaidrs, ka shēma darbojas citādi.

Teorētiski gan Robertu, gan Elīzu būtu varējusi nogalināt arī Ninele, ta�u pēc ilgām pārdomām un Zanes stāstījuma par Nineles paradumiem sapratu, ka viņa, ja ari ir iesaistīta, tad tikai kā organizatore, kūdītāja vai līdzdalībniece, nevis izpildītāja. Viņa neietu pati smērēt rokas. Smalkā audzinā�ana neatļautu!

Toties Elgu sakūdīt izrādījās vieglāk par vieglu. Mātes neie�robe�otā psiholoģiskā un emocionālā ietekme, pa�as nestabilā psihe, nepabeigtā izglītība un neizdevusies karjera, piesmietā mīlestība pret Robertu, alkas atriebties Ilgai un Elīzai, skau�dība, greizsirdība un naudaskāre, visbeidzot arī vārga vēlme sakārtot savu dzīvi bija ideāla motivācija. Kas zina, vai beigu beigās Elga nebūtu sadumpojusies un atbrīvojusies no mīļotās aud�umāmiņas�

-���� Bet kā viņai izdevās to izdarīt, neviena nepamanītai? Mēs ta�u visi tur bijām, brīnījās Ģirts.

-���� Cik nu bijām, cik ne. Lielākā daļa viesu bija jau prom, paliku�ie krietni iereibu�i. Izspēlējusi triku ar alerģiju un akūtu nepiecie�amību pēc medikamentiem, Elga aizsteidzās uz medpunktu, lai tur veikli piekabatotu tavegila plāksnīti. Tā ir pietiekama deva, lai nogāztu gar zemi zirgu.

Tavegils viskijā, tavegils kafijā. �ie dzērieni pa�i ir rūgti, mēs to uztveram kā normu. Sekas? Ģirts ar Kārli, no sazāļotās pudeles iekampu�i pa �picglāzītei, gulēja kā beigti astoņas stundas. Bet kas notiek ar cilvēku, kur� izdzēris divas glāzītes �āda viskija? Viņ� zaudē saikni ar reālo pasauli.

Gan jau Elga vai Ninele beidzot atzīsies, kur� no paziņām nospēlēja sarkankreklotā viltus biznesa partnera lomu un ko viņ� pateica krietni iereibu�ajam Lauciņam. Katrā ziņā ar to pietika, lai samiegojies Roberts galīgi apjuktu un sāktu runāt par brauk�anu uz tik�anos. Vienmēr līdzās eso�ā Elīza uztrau�kusies skrēja pie mums ar Zani, lai palīdzam dabūt Robertu līdz viņa numuram.

Tie�i to jau abām noziedzniecēm vajadzēja lai iespējami vairāk cilvēku vēlāk apliecinātu, ka Roberts gulētie�anas brīdī bijis dzīvs un vesels, bet viņas tajā brīdī atradu�ās pilnīgi citā vietā.

Atceries, Zane, Roberts istabā smagi iekrita krēslā un sakampa galvu. Viņ� izmisīgi centās atskurbt un saprast, kas notiek. Tāpēc arī tik ļoti gribēja kafiju. Elīza palika pie viņa, bet mēs nonā�cām lejā, nodevām pasūtījumu Helmūtam un par to aizmirsām.

Lūk, tajā brīdī uz skatuves uznāca Elga.

Pirmais posms. Vispirms viņa kā labā feja parādijas vir tuvē pie Helmūta it kā Roberta uzdevumā, lai pasteidzi�nātu kafijas tap�anu, jo Lauciņam, lūk, gaidāma vēl viena svarīga tik�anās. Elga paņēma paplāti ar kafijas kannu un trīs tasītēm. Lieki teikt, ka pa ceļam viņa iegāja mātes istabā, lai netraucēti iejauktu dzērienā nāvējo�u devu miega zāļu. Ciānkālija pudelīte viņai bija kabatā.

Otrais posms. Elga aiznesa sazāļoto kafijas kannu uz Roberta numuru un sev tipiskajā kaprīzajā manierē piepra�sīja Elīzai, lai atstāj viņus divatā parunāties. Elīza atkāpās uz savu istabu.

Nezinu, ko runāja Elga ar Robertu, ta�u pēc viņa sejas varēja spriest, ka nekādu apdraudējumu viņ� nav izjutis. Iespējams, izdzēris pirmo kafijas tasi ar miega zālēm, viņ� vairs nejuta, ka otrajā tika iejaukts ciānkālijs, jo tas smar��oja tāpat kā amaretto kafija. Kā tas gar�oja, ceru, mēs nekad neuzzināsim. Apgāztā krūzīte palika uz galdiņa. Logs vaļā. Durvis tika aizslēgtas no ārpuses, bet atslēgas caurumā Elga ieņurcīja līdzpaņemto salveti. Ceru, ka tā būs pietiekami piesūkusies ar viņas sviedriem, lai pietiktu DNS analīzēm.

Tre�ais nozieguma posms naksnīgā vizīte pie Elīzas ar kafijas paplāti rokās. Iespējams, ar lūgumu vai pavēli: papļā�pāsim! Sprie�ot pēc nepareizi uzvilktā tērpa, Elīza jau bija noģērbusies un saposusies gulētie�anai, tāpēc �is piedāvā�jums nāca negaidīts. Ta�u Roberta draudzenei atteikt negri�bējās -ja nu izdodas ko vairāk uzzināt? Diem�ēl viss beidzās ar smagu saindē�anos, jo arī Elīza svētku laikā bija iedzērusi pāris kokteiļu. Reibums iestājās ātri. Tālākais jau bija tehnis�kas dabas jautājums.

Nogaidīju�as dziļu nakti, Elga un Ninele (esmu pārlieci�nāta, ka viņa piedalījās!) pārģērba aizmigu�o Elīzu un iznesa no viņas istabas. Elga, daudz vizinājusies kopā ar Robertu, zināja, kur atrodas viņa ma�īnas rezerves atslēga, un jau pēc brī�a melnais Audi A8 ar Elīzu aizmugurējā sēdeklī pa Baznīckalna celiņu tika ieripināts tie�i dīķī. Divām lielām, spēcīgām sievām tā bija nieka lieta. Jo vairāk tāpēc, ka mūris tajā vietā jau tāpat bija nogruvis gandrīz līdz pamatiem.

Ja Ninele jaunības gados kopā ar vīru bija bie�i braukusi �urp, iespējams, viņa par �o vietu zināja krietni daudz un vēlāk izstāstīja arī Elgai. Vajadzīgajā brīdī vienai no viņām ienāca prātā lieliska ideja, kā tikt vaļā no Roberta ma�īnas, Elīzas līķa un viņas mantām.

Brīdī, kad ieraudzīju otrādi uzvilkto Elīzas kleitu un noslī�cinātās sandales, man kļuva skaidrs, ka da�ādu iemeslu dēļ slepkavam nācies viņu apģērbt. Tāpēc arī, aizķērusies kleitas asajos iz�uvumos, atplīsa nejau�i aizlauztā naga �ķēpelīte. �odien pārliecinājos Elgas labās rokas zeltnesim nags bija īsāks nekā pārējie, turklāt Elga bija nomainījusi sarkanos matus uz blondiem protams, parūku! -, bet nagu krāsu no sarkanas uz pilnīgi pretēju zaļu. Parasti lakotiem gēla nagiem to krāsa un lakojums ir izturīgi, saglabājas vismaz divas nedēļas.

-��� Bet vai Elgas vīrs naktī tie�ām nemanīja, ka sievas labu brīdi nav līdzās? Dins skaļi pauda savu pārsteigumu. To ta�u var tik viegli sajust, vai otrs cilvēks ir gultā vai ne! Sil�tums, elpa, smar�a� Mēs gan� Viņ� piesarka un apklusa.

-���� Ļoti iespējams, ka gādīgā zāļu feja ari vīram bija ieba�rojusi kādu miega dziras lāsi. Un pretēji Dāvida apgalvoju�mam Blūmu numurā atradās divas vienguļamās, nevis viena divguļamā gulta�

Torlt Annu Elizabeti atkal pamodināja agrs tālruņa zvans.

Zvanīja no advokātu biroja Blūms, Blūms un Kreics. Advo�kāta Artūra Krei�a maigais tenors paziņoja: Bergas jaunkundz, jums pienācis gaidītais sūtījums no Anglijas. Mēs jutīsimies pagodināti to nogādāt uz Pūcēm. Ieradīsimies pēc �etrām stundām.

Pū�u salas ozola kuplajā lapotnē �alca nejau�i ieķēries garām skrejo�s, nerātns vējiņ�.

Me�āji gatavojās Līgo vakaram. Tuvējā un tālākā apkaimē pret debesīm cēlās pļau�anas skaņas pļaujma�īnu dobjā dūkoņa, trimmeru kamenīgā zumzē�ana, bet Melnupes lī�os arī pa kādam izkapts �vīkstam un strīķa zuzinā�anai.

Anna Elizabete Berga savu draugu un tuvāko kaimiņu ielokā stāvēja pie parka lielā ozola. Tā piekājē bija izrakta �aura, dziļa bedre. Advokāts Blūms vecākais pasniedza Annai prāvu sarkankoka �ķirstiņu ar divām senlaicīgām akmens keramikas urnām grieķu amforu formā.

Uz lādītes vāka glītā metālkaluma vīnjetē varēja lasīt iegra�vētus vārdus:

Voldemārs Volfgangs fon Bergs

(1880-1970)

Anna Marija fon Berga

(1885-1989)

Kopā dzīvē un mū�ībā. Mājās.

Tāda pati, tikai akmenī kalta vinjete greznoja Latvijas sar�kanā granīta kapakmeni, kuru pēc urnas guldī�anas zemē Miks, Kārlis un Ģirts vienotiem spēkiem uzvēla veco Bergu atdusas vietai.

Anna Elizabete uzlika uz akmens krā�ņu, sarkanu rozi.

Viņas vecvecvecāki bija atgriezu�ies mājās.

Un beidzot ari viņai bija vieta, ko saukt par mājām�

BEIGAS

2010. GADA JŪNIJS-JŪLIJS, VIESTURI, ZELTIŅI