Dace Judina

Tīrītājs.

atsauksmes

Cik lētticīgi, pazemīgi, paļāvīgi un paklausīgi spējam būt! �odienas draugs rīt, rokai nenotrīcot, var iegrūst dunci mugurā. Mazas mu�as lielo zirnekļu tīmekļos. Starp zilajiem vaļiem, NLP un vērdiņiem apmaldīju�ies, balsojam par Balto Kaķīti, jo gribam izrādīties labi, bet tikmēr sāpes vairojas kā nezāles.

Līva Grudule, muzeju apvienības Orisāre vadītāja

Pēdējos trīs sērijas romānus uztvēru ļoti personīgi. Man aug bērni, un romāna notikumi liek sajust sevi cietu�o bērnu vecāku ādā. Katrā no mums sē� vēlme būt tīrītājam, jo nesodāmība neatstāj vienaldzīgu.

Una Blaumane, Nauk�ēnu Cilvēkmuzejs

Anna Elizabete && Co ir sirdsbalss mūsdienām.

And�elika Deklava, kosmetoloģe

Pēdējā laikā Latvijā notieko�ais tiek pielīdzināts Apokalipsei. �ajā darbā dots skaidrs ieskats, kas notiek, kad sabiedrībā sākas pa�attīrī�anās, un ar kādiem instrumentiem �zināmi spēki� ietekmē sabiedrību.

Ruta Zinmoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv

Diendienā redzi pierastas nejēdzības, tad izlasi ko tādu un kļūst bail par Latviju� Tas ir tikai romāns? Nē, kā īlens caurdur apziņa -realitātē ir simtkārt trakāk. Neviļus sāc domāt par prototipiem.

Sanita Rozen�teina, māksliniece interjeriste

Autore runā par to, ko viena daļa cilvēku neredz, otra izliekas neredzam. Par tīkliem un aukliņām. Parausti vienu, simti līdzi krīt. Par sabiedrību, kura pat cilvēka dzīvību pārrēķina bankas ciparos. Arī par vērtībām, kuru līdzcilvēkos arvien mazāk: patiesu mīlestību, draudzību, cieņu. Par Tīrītāju, kur� ir ārpus.

Vineta Rungaine-Jirgensson, vērotāja un kopālicēja

Daudzi gadījumi no dzīves. Iespējams, jaunajai paaudzei vajadzēs paskaidrojumus, jo da�i vēsturiskie notikumi ir publiski noklusēti. Par tiem laikiem, zinot, ka vēl dzīvi aculiecinieķi, raksta maz. Bet ideja par to, ka ir Tiritāji, izskaidrotu daudzas neizprotamas nāves un likteņus vēstures līklo�os.

Valdis un Nelda Gavari, Rīgas vēstures entuziasti

LATVIJAS MEDIJI

Ikvienai valstiskajai iekārtai un sabiedrībai pienāk tāds attīstības posms, kad tā draud noslīkt pati savos sara�otajos mēslos. Tas ir pirmais trauksmes signāls, kuru ignorējot sākas pa�attīrī�anās. Tas ir neatgriezenisks process. Sācis darboties, Tīrītājs nav apturams�

Visi tēli, notikumi, vietas un nosaukumi ir izdomāti, jebkāda līdzība - tikai un vienīgi nejau�a sakritība, autores rado�ās iedvesmas auglis, fantāzijas lidojums.

Varbūt tā bija, varbūt nebija, varbūt varēja būt, varbūt būs�

- Kāpēc man savā likumīgajā brīvdienā būtu jāceļas un kaut kur jāiet, jo vairāk - uz kapiem?! - pulkve�leitnants Miks Kaķītis, iztraucēts sestdienas rīta saldajā nomiedzi, klusināti, bet īgni burk�ķēja klausulē, cenzdamies nepamodināt Annu Elizabeti, kura savukārt, saspringti turēdama ciet skropstas, spicēja ausis.

Kārlis sestdienas rītā tāpat vien nerautu viņus laukā no siltas gultas�

- Līķis?� Kapā?� Bet kur gan vēl tam būt, ja ne kapā?� Dubultapbedījums, saki, un rakts vakar?� Grib taisīt vaļā? Nē, nekādā gadījumā, stāvi blakus, kliedz, bļauj, sit pa nagiem, bet neļauj neko aiztikt! Tūlīt bū� Jā, Anna arī pamodusies. Jā, sirdsdrapes paķersim.

- Kas noticis? - Annas Elizabetes zaļās acis bija spo�as kā kaķim - nemanīja itin nekādu miega pazīmju.

- Kaut kāda mistika. Me�āju kapos atrasts svaigs dubultapbedījums. Zaķī�u Milda ģībonī. Iecirkņa inspektors Mazais Gunāriņ� jau tur, krusttēvu Kārlis sazvanījis, viņ� brauks kopā ar mums. Pat Egonu� izvilka no upes.

- Ak jē, nu gan Dambergs noteikti sper zemes gaisā, -Anna līdzjūtīgi nopūtās.

Mika labākā drauga un kolēģa, ekspertu priek�nieka Egona Damberga mū�a sapnis bija beidzot noķert Melnupes

Lielo Samu, ta�u Vectētiņ�, kā pū�mājnieki bija iesauku�i upes pirmiedzīvotāju, ne tikai nedevās rokās, bet kūdīja arī pārējās zivis - tās lēkāja un plunk�ķinājās, spīdināja sudraba zvīņas un purpura spuras, ta�u� neķērās. Un nu viņi grasījās nomaitāt Damberga pēdējo cerību.

- Pēc trim minūtēm varēsim braukt, - Anna izlēca no gultas un teciņus pazuda vannasistabā. Gultas kājgalī saldi gulo�ais Grāfs laiski apvēlās uz otriem sāniem.

Zaķī�u Mildu viņi atrada sē�am uz soliņa pie Me�mui�as Veco kapu �oga.

Lāga sieviņa bija galīgi satraukusies - grumbainie pirksti nervozi plūkāja puķainā galvas lakatiņa stūri, sirmā copīte trīcēja vien, vārdi klupa, skrēja, meta cilpas un pinās sevī.

Novērtējusi situāciju, Anna Elizabete no plecu somas izvilka grumbuļainu, tum�i zilu pudeli ar sudraba vāciņu-glāzīti, noskrūvēja to un ielēja lāsi Trejdeviņu slepenā uzlējuma, kura recepti bija atradusi Me�āju dziednieces Vecās Lavīzes piezīmju grāmatiņā. Trejdeviņi palīdzēja visiem.

Ve�iņas stāsts pirmajā mirklī �ķita vairāk nekā neticams.

- Vakar pievakarē atnācu uz kapiem, lai drusku piekoptu, rīt ta�u Svecī�u vakars, visam jābūt kārtībā, citādi - ko aizgājēji, ko kaimiņi teiks? Juris gan purpināja - ko pa kapiem dauzies, labāk par dzīvajiem būtu rūpējusies, gan tā diena pienāks pati. Bet ko nu viņ� - vecs un lēns, tāpēc murmulē.

Anna Elizabete par ve�iņas errastībām nosmaidīja vien.

Kā tad, Milda savos astoņdesmit septiņos sprauna mei�a, bet Jurim Zaķītim viņa deviņdesmit trijos jau smiltis birst�

Mildiņa kapsētā bija ieradusies ar pilnu ekipējumu - grābeklis, kaplis, skujeņu zariņi, sausie ziedi, sveces. Ņēmusies labu brīdi - septiņi gulētāji apkopjami, līdz pamanījusi, ka pamatīgi satumsis.

- Noliecos tur, aiz buk�iem, lai paslēptu lieko sve�u maisiņu - ka tik kāds garnadzis neiegrābjas, mūsdienās jau �iepj visu, kas nav piesiets! -, te pāri visai kapsētai - zili balta gaisma, un, dobji rūkdams, tuvojas kaut kas melns. Atminos, vēl nodomāju - nu gan ir visi elles vārti vaļā un Pats Lielais nāk pēc manas dvēseles! - Zaķītiene nodrebinājās un ar baudu iedzēra malciņu Trejdeviņu.

Anna un Miks klusēdami saskatījās. Milda Zaķīte bija apkaimes slavenākā folkloriste, dziesmu un pasaku teicēja - pat visneticamāko teiksmu mācēja izstāstīt tā, it kā pati būtu blakus stāvējusi. Cik �ajā stāstā patiesības graudu?

- Noslēpos aiz krūmiem un skatījos, kas nu būs. Redzu -liels, melns limuzīns tum�iem stikliem mūsu kapu celiņā apstājas tie�i iepretim Vecā Pīckās kapam - viņu piektdien apglabāja� Izkāpj �etri vīri melnās jakās, rokās melni tīstokļi un lāpstas. Resnākais kaut ko bildēja, nez, ko tur varēja saredzēt. Pārējie visapkārt izklāja melnas plēves, rūpīgi nolasīja visas puķes, Strausus, vainagus un egļu zarus, atlika ne�ļavas malā un uzklāja nākamās plēves. No�ķipelēja smiltis, atraka kapu, ar saliekamiem āķiem izcēla Vecā Pīckās zārku un uzmanīgi nolika malā. Un tad nāca pats �ausmīgākais - no bagā�nieka viņi izcēla kaut ko garu, cilvēka lielumā, ietūcītu melnā plēves maisā un no�ņorētu kā tādu doktordesu. Iemeta kapā bez jebkādas cienības. Resnākais noņirdza - pampsti, maita, te tevi neviens nemeklēs! Uzmeta pāris lāpstu smil�u, lai izlīdzinātu pamatu, nolaida lejā Veco Pīcku, aizbēra kapu, sariktēja kopiņu, uzklāja egļu zarus un tad salika atpakaļ vainagus, Strausus un ziedus. Pat pus-nodegu�ās sveces! Tie�i tā, kā bija. Resnākais skatījās savā aparātā un komandēja pārējos, kas un kur jāliek. Divi vīri aizgrāba pēdas, nolīdzināja celiņus, un melnais limuzīns klusi izgaisa naktī.

- Un pēc tam? - Anna, neviļus satraukusies, tincināja.

- Kādu stundu tupēju nepakustēdamās, pārsalu līdz asakai, tak �trunts, jo, ja �ie būtu mani pamanīju�i, dro�i vien es tagad gulētu līdzās Vecajam Pīckam un tam tur� - atguvusies Milda izgar�oja stāstāmo. - Steidzos mājās pie sava vecā, stāstu, bet �is netic, saka - tev parēgojās. Nu, va ziri ko! Man nebija miera, nācu �orīt lūkot. Jā, viss nogrābts, gluds un tīrs, ta�u re, kas bija zem krūma!

Parakājusies kabatā, Zaķītiene pasniedza pulkve�leitnantam Kaķītim laminētu �etrstūri.

Vitautas Gintaras, apbedī�anas firma �Obelisks".

Izpriecājusies par pēk�ņo klusumu, ve�iņa ar baudu uzlika punktu uz i:

- Rau, kas par cunduru - Veco Pīcku, nu, Jāzepu Pīcku, mēs glabājām pa�i, bez apbedītājiem, tikai ar mācītāju Liepu un mūsu pagasta racējiem�

- Mjā, - Miks novilka un pievērsās sadrūmu�ajam Dambergam, - Egu, būs jārok! Zvani savējiem, lai brauc �urp, es tikmēr nokārto�u formalitātes.

Svētdienas rītā Lielajā Mājā uz policijas ģenerāļa Gunta Bozes galda nogūla atbildīgā de�uranta Sergeja Kor�unova ziņojums:

�Me�āju kapsētā dubultā apbedījumā atrasts pirms mēne�a pazudu�ā M. zonas virsprokurora Vitolda Virsnī�a līķis.�

Vienlaikus to pa�u izziņoja trīs mediju grupas Magnum Lux interneta portāli.

Anna viesistabā mazgāja logus un centās nedzirdēt skaļās balsis, kas cauri aizvērtajām ozolkoka durvīm atlidoja no Kārļa darbistabas pāri lielajai hallei� Vīri sagāju�i lielajā, viņa nodomāja, pulēdama simtgadīgos stiklus.

Līdz svētkiem atliku�as da�as dienas - mājai ir jāspīd!

Viņa, protams, nedusmotos par kādu palīdzīgu, stipru roku, ta�u, kā izskatījās, ģenerālis Kārlis Bass mobilizējis visu Pū�u Mājas vīri�ķo personālsastāvu, ar laipnu smaidu noraidīdams daiļo dāmu - Annas, vecās baroneses un Omītes - klātbūtni.

Lieki sacīt, ka viņas apvainojās. Pamatīgi. Gandrīz tikpat ļoti, cik ieinteresējās.

Ko gan vietējie un no Rīgas atbrauku�ie poli�u un detektīvu kungi tik svarīgu apsprie�, ko viņas nedrīkst pat dzirdēt?

Pēcpusdienā Pū�u Mājas pagalmā bija sabrauku�i ne tikai labi zināmie auto - Mika Kaķī�a sudrabainā toijota, ģenerāļa Basa nodriskātais lendrovers, kinologa Viktora sarkanais forda pikaps, ekspertu priek�nieka Egona Dam-berga baltais tehnobusiņ� -, bet arī ģenerāļa Gunta Bozes melnais audi un vēl �etras agrāk neredzētas ma�īnas.

Annai Elizabetei uz mirkli bija �ķitis, ka no vienas izkāpj profesors Mihailovs - tas pats, no kura psihologa un psihoterapeita veiksmes �obrīd bija atkarīga gan vairāku pū�mājniekiem reiz tuvu cilvēku garīgā veselība un stabilitāte, gan pusdu�a noziegumu atrisinājumi.

Vai varētu būt tā, ka vīri cen�as tikt galā ar Merkmanes-Laures-Pērkona un TV slepkavību lietu atskaņām, taktiski neiesaistot Annu Elizabeti, lai aiztaupītu viņai liekus pārdzīvojumus divu zaudēto labāko draugu dēļ - vecais draugs, kolēģis un izbiju�ais gandrīz saderinātais, slavenais aktieris Ģirts Melderis, pats savas lētticības dēļ izrādījās ievilkts pret pū�mājniekiem vērstās noziedzīgās darbībās, turpretī Annas studiju biedrene un labākā draudzene Zane Zālīte� tie�i un netie�i bija vainojama aktrises Airas Zukules nāvē.

- Par ko gan viņi tur varētu runāt? Pēdējo dienu laikā ta�u nekas tāds nav noticis? - Omīte, kamīnā nervozi ru�inādama spo�i kvēlojo�ās ogles, bubināja.

Baronese Anna Roze fon Berga blakuskrēslā neteica neko, bet maziem malciņiem sūca ģenerāļa Basa darīto ūpenīti. Viņai bija savas domas domājamas.

- Līzbet, dārgā, saki man, lūdzu, kad jūs ar Miku Kaķīti beidzot precēsieties?

- Ko-a? - jautājums bija tik negaidīts, ka Anna uz mirkli zaudēja savaldību.

- Nevis ko-a, bet kā, lūdzu! Atkārtoju - kad jūs ar Miku precēsieties? Viņ� tevi bildināja, un tu atbildēji -jā. Mēs visi dzirdējām! Tātad - uz kuru datumu nolikta laulību diena? Tas jāzina laikus, jāsagatavojas� Kleitas, frizūras, dāvanas� Galu galā - vajadzētu uzaicināt arī tavus vecākus! Vai tu tā nedomā, Līzbet?

Blīk�H! Nolikusi kāju pārāk tuvu palodzes malai, Anna neveikli piezemējās uz grīdas.

Vai reiz nebūs miera ar tām kāzām!?

Kop� tās dienas, kad pulkve�leitnants Miks Kaķītis, pēdējās atklātās lietas iedvesmots un dārgo tuvinieku piespiests, bija izrunājis sakrālos vārdus - Līzbet, vai tu mani beidzot precēsi? - un uzvilcis viņai pirkstā gredzenu ar tum�sarkanu rubīna aci, ikviens uzskatīja par savu svētāko pienākumu painteresēties, kad un kur paredzēta kāzu ceremonija, lai varētu būt klāt vēsturiskajā notikumā.

Anna juta, ka viņas savaldība un iedzimtā pieklājība pamazām sasniedz vārī�anās temperatūru un sāk iztvaikot.

Ja vēl kāds uzdos �o pa�u jautājumu, uhh�! Viņai nudien bija citas rūpes!

Pirmkārt, vecmāmiņa, baronese Anna Roze, atkal bija saķērusi nelāgu bronhītu, kas viņas vecumā un ar viņas trauslo miesas būvi varēja radīt smagas komplikācijas. Lāga dakteris Arvis Konrāds pūta, elsa, �ņāca un rājās, ta�u vecmāmiņa ne tikai nebija noturama gultā, bet teju ik pārdienas pamanījās aizmukt uz Rīgu, uz Valsts arhīvu.

Annai bija pamatotas aizdomas, ka baronese cen�as aizpildīt Bergu dzimtas arhīva trūksto�ās lappuses - �ai nodarbei viņa nodevās ar fanātisku dedzību.

Otrkārt, Bi�u Miķelis, Kārļa vectēvs, jo dienas jo kļuva klusāks un drūmāks, arvien retāk parādoties Bergu namā. Atrunājās te ar bi�u ieziemo�anu, te pēk�ņām muguras sāpēm, te nez no kurienes uzklīdu�iem lā�iem, kuru dēļ Dravas nedrīkstot atstāt nepieskatītas. Ta�u visas atrunas bija baltiem diegiem �ūtas un nepārliecināja ne Annu, ne pārējos. īsto iemeslu nezināja arī Omīte un Kārlis. Tiesa gan, mazdēlam bija aizdomas� Tā vien �ķita, ka vectēvam kāds pamatīgi nodarījis pāri, tikai viņ� savā vientuļnieka pa�lepnumā negrasījās nevienam par to pat ieminēties, kur nu vēl meklēt taisnību.

Tre�kārt, Annas Elizabetes vectēva Viljama arhīvs. Kop� nesenā Austrijas ceļojuma un attālās radinieces nelaiķes Leontīnes Bergas-Volfas nosūtītās vēstules, saņemtas jau

pēc tantes nāves, Anna arvien bie�āk meklēja vienatni, lai lasītu, pārlasītu, pētītu un analizētu līdz ar vēstuli viņas īpa�umā nonāku�o vectēva dienasgrāmatu - unikālu dokumentu, kuru viņas sencis, britu laikraksta Times korespondents Viljams Stouns-Bergs bija rakstījis 45 gadus - no 1945. gada līdz pat savai nāvei 1989. gadā. Ņemot vērā skopo informāciju par vectēva gaitām pēc 1944. gada, kad viņ� kādu dienu pēk�ņi izgaisa no vecmāmiņas Annas Rozes dzīves, atstājot viņu vienu ar mazo meitiņu, Annas māti Rozmariju un apsolījumu �lai kas notiktu, esmu par jums parūpējies�, kā arī visnotaļ neviennozīmīgās baumas, it kā Vilītis, kur� kara gados dzīvoja te, Pū�u salā, bijis ne tikai korespondents, bet arī dubultaģents, jautājumu bija vairāk nekā atbil�u.

Daudz, daudz vairāk. Jo tie�i vectēva fotoaparāts bija fiksējis gan Baigā gada zvērības, gan �etrdesmit pirmā gada izve�anu norisi Me�ājos. Atlika vien minēt, kā un ar kādām dzīvības briesmām sev un vecmāmiņai Annai Rozei viņ� uzņēmis fotogrāfijas, ko Anna ar draugiem bija atradu�i Pū�u salas un Mazkalniņu slēpņos un kas palīdzēja pabeigt gadiem ilgu�o izmeklē�anu pret sarkano vilkaci Bambānu-Lejiņu-Divupu.

�obrid vairāk par visu Anna Elizabete vēlējās tikt skaidrībā, kas īsti bijis Viljams Stouns-Bergs, lai cauri necaurredzamajam laika aizkaram tomēr mēģinātu iepazīt savu vectēvu - īstu, dzīvu cilvēku.

Ceturtkārt, nelika miera abu biju�o draugu - Ģirta un Zanes - likteņi. Par viņiem Anna centās nedomāt vai, ja nu tomēr, tad domāt iespējami atsve�ināti.

Nedrīkst sevi plosīt un vainot visos pasaules grēkos! Tam nav nejēgas, ne labuma. Viņi pa�i savu ambīciju dēļ izlēma nostāties uz slidena ceļa, un nu viņiem pa�iem par saviem grēkiem būs jāsamaksā.

Ar prātu Anna Elizabete to saprata, ta�u atmiņas un kopīgā pagātne ik pa laikam lika sirdij sāpīgi iesmelgties.

Nu, kā gan tas varēja notikt, kā?

Un visbeidzot - Annu Elizabeti mulsināja un darīja raizīgu vēl kaut kas.

Viņa nespētu nevienam noformulēt, kas tie�i, vismaz pagaidām ne, ta�u, vērojot ģenerāli Kārli Basu, Miku Kaķīti un viņa pui�us, Annu nepameta sajūta, ka viņi kaut ko slēpj un noklusē. Kaut ko, kas nav jāzina nevienai dzīvai dvēselei virs zemes. Sevi�ķi viņai un abām vecmāmiņām.

No prāta neizgāja kāda epizode - tovakar, pirms divām nedēļām, ceturtā kauliņa lietas noslēgumā, kopā ar Austrijas viesiem vakariņojot Me�mui�as restorānā, viņi bija runāju�i par tikumību�

- Es laikam bū�u dusmīgāks par jums, - ģenerālis Bass pasniedzās krū�u kabatiņā pēc pīpes, iekodās tās kātā un brīdi paklusēja. - �odien runāt par tikumību vai tikumīgu sabiedrību vairs nav iespējams. Tādas nav. Mēs ar Miku savā darbā diendienā cīnāmies ar netikuma sekām, un jūs, advokāt Veismiller, tāpat. Un komisārs Fricis Kraftigs, un inspektors Hanss - arī. �odien drīzāk būtu jārunā par netikumu. Ko es domāju ar netikumu? Birokrātisko aparātu, jebkuru sistēmu, kura sevi apēd no iek�puses kā �ūska, kas ko� savā astē, līdz tā nokrīt un �ūska mirst. Mēs, policisti, izmeklētāji, detektīvi, diendienā saskaramies ar �īs sistēmas glupo, pat noziedzīgo lēmumu sekām - ne�ēlīgām slepkavībām un pa�nāvībām naudas dēļ, seksuālām perversijām lobētu likumu bezzobainības dēļ, strauju sadzīves vardarbības līknes pieaugumu un vienlaikus - tikpat strauju biezā gala, tā sauktā sabiedrības krējuma, deģenerē�anos

līdz patoloģiskam kretīnismam, brīvi atļaujoties to, par ko agrāk varēja nopelnīt rūtainu sauli. Netikumīga ir cilvēku atstā�ana bez darba un palīdzības, izme�ana no mājām, izdzī�ana no dzimtenes. Ta�u tas diem�ēl notiek!

Ģenerālis bija pamatīgi uzvilcies, seja kļuvusi purpursarkana, un Anna sabijās, ka tik viņam nekļūst slikti.

- Bet es teik�u tā - tikumīgs ir darbs, godīga dzīve un mīlestība. Ja mēs to spējam, tad ar mums viss ir kārtībā, -Bi�u Miķelis rāmi bilda, ta�u ģenerālis nebija apturams:

- Nē, ir pienācis brīdis, kad mums visiem vajadzīgs Tīrītājs! Iek�ējs, ārējs, iedomāts vai reāls - tas jau ir cits jautājums. Un, pieminiet manus vārdus, mēs to piedzīvosim jau vistuvākajā laikā!

Viņa vārdi izrādījās pravietiski. Kārtējais likteņa pārbaudījums kādu vakaru stāvēja pie Pū�u Mājas durvīm Me�āju pagasta galvas Maigas Lācītes veidolā.

- Mīļo Annīt, man atkal vajadzīga jūsu palīdzība! Drīkstu ienākt? - pēdējo divu gadu laikā krietni aptūkusī Lācīte mīksti kā elastīga ektoplazma ieslīdēja pa pusatvērto durvju spraugu, taisnā ceļā aizplūda uz viesistabu un ar skaļu plak�ķi iezvēlās atpūtas krēslā.

Pārvarējusi pirmo, instinktīvo vēlmi izmest vēlīno vie�ņu laukā, Anna Elizabete lēni sekoja, ar grīnu smīnu prātojot, ko darīs bra�ā iebrucēja, kad te pēc brī�a parādīsies pieci da�āda kalibra suņi, kuri patlaban ar Kārli skrēja pirmsmiega krosu. Lācītei suņi ļo-o-o-ti nepatika. Taisnību sakot, viņa tiem arī ne.

Nākamā pusstunda pagāja skaļos piecu suņu rējienos un viena pāraugu�a meitie�a spiedzienos, viepienos un ar-visām-kājām-uz-krēsla-lēcienos, kuriem pa vidu Annai izdevās noskaidrot - pirmkārt, atkal tuvojas pa�valdību

vēlē�anas un Maiga Lācīte atkārtoti gatavojas pretendēt uz troni; otrkārt, viņai uzradies konkurents: me�ājnieki pagasta galvas amatam gribot virzīt dakteri Arvi Konrādu, jo viņ�, lūk, esot jaunāks un darbīgāks! Un tre�kārt, Me�ā-jos parādīju�ies tenkotāji, kuri, nenovērtējot Maigas Lācītes nenogursto�ās pūles savu pavalstnieku labā, saukājot viņu par pārbriedu�o pūpēdi, zefīra burbuli, mīklas kukuci, rijīgo amēbu un Misis Mi�elīnu. Lūk, tad nu vajadzētu �iem riebīgajiem kaitniekiem aizbāzt mutes un izdomāt kādu labu, gai�u un iedvesmojo�u priek�vēlē�anu kampaņu.

Viņi ta�u esot viena komanda, vai ne?

Anna aizdomājās. Ar to �vienu komandu� tā bija, kā bija. Pēdējo trīs gadu laikā, savā krēslā aizsēdējusies, Lācīte bija k|uvusi reti nekaunīga - nāca un gāja, kad ienāca prātā, neaizdomājoties, ka citiem varētu būt at�ķirīgas vēlmes un plāni nekā viņas mū�īgie �ēpē un fasādes glāb�ana. Jā, te bija, ko padomāt� Jo vairāk tāpēc, ka pū�mājnieki no sirds atbalstīja daktera Arvja Konrāda kandidatūru.

* * *

Iļģuciema jaunākā inspektora Mundra Gāzī�a mū�a vislielākais sapnis bija ķert noziedzniekus un bāzt tos aiz restēm. Diem�ēl, būdams tikai knapi metru se�desmit gar� un tikpat plats, viņ� jau skolā bija izpelnījies iesauku Rausītis. Nespēdams nokārtot nevienu fizisko testu, trīsreiz izgāzās eksāmenos Policijas koled�ā, līdz tēva paziņa, pulkvedis K., izpalīdzēja, iesakot vispirms kļūt par policista palīgu, vēlāk - tad jau redzēs. Neatlaidība atmaksājās.

Septiņu gadu laikā Gāzītis bija uzdienējis līdz jaunākajam inspektoram. Tomēr viņ� joprojām atgādināja rausīti. Maģisko līdzību pastiprināja paradums nevis iet, bet tip�i-nat, mētājot pa gaisu roķeles. Iztālēm �ķita - viņ� ripo.

Ar īpa�u intelektu Rausītis lepoties nevarēja, piemēram, nekādi nesaprata, kāpēc gados vecākie kolēģi viņu dēvē par San�o Pansu, bet viņa pārinieku - garo, kalsno, inteliģento inspektoru Jūliju Kociņu, kur� alla� staipīja līdzi piecas vienlaikus lasāmas grāmatas, - par Donu Kihotu. Tonedēļ, kad skolā literatūras stundā stāstīja par ārzemju autoriem, Mundris Gāzītis bija slims.

Toties Jūlijs Kociņ�, nerealizējies filologs, tulks un starptautisko ceļojumu gids, lasīja visur un vienmēr. Romānus, slavenību dzīves aprakstus, pavārgrāmatas, bet jo sevi�ķi -enciklopēdijas. Viņa lielākā kaislība - paspīdēt ar zinā�anām. Diem�ēl gandrīz vienmēr totālā nebrīdī, dāvājot sev otru iesauku Jūlis Mūlis. Laikam ta�u no vārda mūlāps, tomēr līdz klajām rupjībām darba kolēģi nenolaidās.

Vienvārdsakot, abiem sapasēja - kā cimdam ar roku, kā cibiņai ar vāciņu. Rausī�a drud�ainais ātrums harmoniski papildināja Jūļa lēnīgo prāto�anu.

* * *

Agrā novembra rītā, apstaigādami savus valdījumus, abi poli�i omulīgi pļāpāja par priek�nieka sekretāres uzlabotajiem apaļumiem, īsti vīri�ķīgi prātojot, kuri no tiem jau biju�i dabas doti un kuri pēdējā laikā nāku�i klāt par �efa sūri grūti pelnīto naudiņu.

Tā bija pēdējā �īs maiņas apgaita, priek�ā brīva svētdiena, varēs iedzert aliņu un uzlaist zolīti. Se�os no rīta brāļi dzē-ronī�i, suņstaidzinātāji, jaunās māmiņas un sētnieki vēl gulēja, ielas bija tuk�as un klusas. Tikai veco B. un K. ieliņu stūrī klukno�ā mū�senā kocene, kuras fasādi rotāja zilibal-tais kultūrvēstures pieminekļa rombs un �etru nolupu�u krāsas kārtu skarbalas, bet pirmā stāva logi bija cie�i aizslēģoti un aiznagloti, �orīt rādījās baisāka nekā citkārt.

Ne kocene, bet spocene! �o iespaidu mākslinieciski paspilgtināja atvērtajā aug�stāva logā bārenīgi plīvojo�ais sārtais aizkars, tālu pāri palodzei izkārusies sazilējusi cilvēka roka un uz palodzes iesāņus gulo�ā vīrie�a galva ar stiklainajām acīm, kas blenza tie�i uz abiem inspektoriem.

Lēmums iet iek�ā pa�iem vai zvanīt pilsētas de�ūrdaļai un gaidīt operatīvo grupu citkārt saskanīgajā tandēmā radīja nopietnu �ķel�anos.

Tomēr Rausī�a dedzība uzvarēja Jūļa Mūļa piesardzīgos prātojumus, kā vajadzētu un kā būtu pareizāk. Drosmīgi ieskrējis pagalmā un skaļi uzdipinājis pa �ķobīgajām āra kāpnēm līdz otrajam stāvam, jaunākais inspektors Mundris Gāzītis paslīdēja un paklupa, ar rokām atspiezdamies pret ārdurvīm, kas strauji atvērās� Zaudējis jebkādu cienību, Rausītis ieripoja iek�ā.

Tā bija milzīga studijveida telpa, kurā ik brīvo virsmu aizņēma dūco�a datortehnika un grāmatas, pārsvarā izjauktas. Monitoru ekrānos vīdēja saraksti, tabulas, skenētas lappuses un nebeidzami teksti. Bet telpas tālākajā galā pie loga, uz izvelkamā guļamkrēsla, ar muguru pret telpu uz ceļgaliem tupēja vīrietis. Izliecies pa logu un tā arī palicis - puse iek�ā, puse laukā�

- Inte-e-resanti, ko-o gan viņ� da-a-rijis uz palodzes? -kaitino�i lēni stiepdams vārdus, vairāk sev nekā apmulsu�ajam pāriniekam ievaicājās Jūlis Mūlis Kociņ�.

- Nu, kā - ko? Pīpēja, skatījās uz meitenēm, elpoja svaigu gaisu - vai mazums, ko?! - Rausītis nepiespiesti atsvieda. Viņ� negribēja izrādīt, ka neko nesaprot ne no datoriem kā tādiem, ne no tā, kas redzams to raustīgajos, zili bālajos ekrānos, un vispār - ka viņam bail no līķiem.

Inspektors Kociņ� demonstratīvi nosprauslojās - kādas, pie velna, apskatāmas meitenes se�os no rīta, kāda pīpē�ana, ja visā telpā nav nevienas pa�as cigare�u paciņas vai pelnu-trauka?! Gaiss smar�o pēc kafijas, jā, un pēc kaut kā saldena. Bet vispār - �is viss izskatījās pēc kārtīga datorceha� Diem�ēl viņ� no tām elles ma�īnām neko nesaprata. Dūc tik un mirk�ķinās. Skaidrs, ka bez ekspertiem neiztikt. Būs vien jāsaņemas, jāzvana uz Galveno pārvaldi un jāziņo.

Eh, kā neiet svētdienas rītā!

* * *

No debesīm sijājās kūsto�i ledus kristāliņi. Kā jau novembrī. �etras mājas tālāk, gandrīz pie K. un Dz. ielu krustojuma, klusi dūcot, ar neiedegtām ugunīm un vaļējām autovadītāja durvīm stāvēja patum�s, nelielai, apaļīgai vabolītei līdzīgs vieglais auto.

Bet varbūt tā tikai izskatījās rīta puskrēslā.

No kokiem apaugu�ās, bruģētās D. ieliņas pirmā nama vārtrūmes bija dzirdamas dīvainas skaņas - it kā kāds raudātu, it kā kādam būtu nelabi. Pēc brī�a no turienes izgrīļojās neliels stāvs, aizklumzāja līdz ma�īnai un kri�us iekrita �ofera sēdeklī.

Nē, ar to ir jābeidz! Jābrauc prom. Jo ātrāk un tālāk, jo labāk! Visu mū�u būt par kāju pameslu, par otrās �ķiras cilvēku, par biznesa resursu, ar kura palīdzību kāds cits kļūst stāvus bagāts� Pietiek!

* * *

No omulīgi iesildītās gultas izceltais visu ekspertu eksperts Egons Dambergs knapi novaldīja sulīgi biezu vārdu.

Atkal! Svētdienas rītā!

It kā nepietiktu jau ar kapsētā pavadīto vakardienu.

Kaut viņus velns uz elli tenteriski aizrautu ar visiem zābakiem! Nevarēja to līķi atrast pirmdien, bet nē, tie�i �orīt, kad viņ� nolēmis beidzot par katru cenu noķert Vectētiņu un pasniegt Annai kā uzmundrinājuma dāvanu?!

Par vēlmi pieēsties izslavēto Annas Elizabetes zivju zupu, kuras fantastiskās gar�as maģisko noslēpumu zināja tikai viņa un Omīte, Dambergs būtu klusējis, pat kutināts �etrrocīgi. Bet par savām romantiskajām jūtām pret Pū�u Mājas burvīgo saimnieci neatzītos, pat cepināts uz lēnas uguns.

Tagad pat - jāiet modināt Miks Kaķītis, bet viņ�, pieredzējis policists un krimināleksperts, mulst kā zaļ� puika, jo� jāklauvē pie Annas Elizabetes guļamistabas durvīm�

- Kas ir ar to galvu uz palodzes? Nocirsta? Nogriezta? -uz pirkstgaliem, ar drēbēm padusē izlavījies no guļamistabas, Kaķītis tagad virtuvē ar vienu roku ģērbās, ar otru centās noturēt kafijas krūzi.

- Ta nē. Vienkār�i - mirulītis guļ ar galvu uz palodzes un lūkojas laukā pa logu. Abi lēnie divplāk�ņi ir pārliecināti -tas kaut ko nozīmējot, kliedz un bļauj, lai atbraucam. Iedomājos, ka tev arī vajadzētu uzmest aci - ja nu tas ir nopietni?

- Nopietna galva? - Miks vēl nebija īsti pamodies.

- Ne tak, galva kā galva. Es runāju par to atrasto datorcehu. Inspektors Jūlijs Kociņ�, sakarīgākais no tiem diviem, teica, ka tas izskatoties pēc nelegālas ra�otnes. Nez, ko gan mūsdienās vēl varētu nelegāli spiest? Mūziku? Ar to pilns timeklis. Filmas? Ielien tīklā un skaties, cik tik uziet! Vienu otru - pat pirms oficiālās pirmizrādes. Ja nu vienīgi�

Tu domā? - Kaķītis bija piefiksējis Damberga zīmīgi nepārprotamo Playboy zaķī�u �estu. - Nu, bet ja tā, tad tas patie�ām būs nopietni! Atceries par jaunajām nostādnēm!

Pirms nedēļas Iek�lietu ministrijas vadība bija nākusi klajā ar skaļu paziņojumu, ka turpmāk īpa�a uzmanība tiks pievērsta vissīkākajam signālam par pagrīdes pornogrāfisko materiālu izgatavotājiem un izplatītājiem, vienlaikus virzot Saeimā priek�likumus par bargākiem sodiem.

Iespējams, tam bija zināms sakars ar pēdējo divu gadu laikā tā arī nenoķerto Mēteļvīru, kur� ar apskau�amu regularitāti te vienā, te otrā, te tre�ajā Rīgas mikrorajonā bija manīts uzmācamies (un ne tikai uzmācamies) meitenēm un jaunām sievietēm visnotaļ konkrētos un nebūt ne �ķīstos nolūkos. Pēdējās ziņas par Mēteļvīra nodarījumiem bija ienāku�as pat no attālākiem Latvijas rajoniem, liekot domāt vai nu par tehniski un materiāli labi nodro�inātu, krietni pabiezu izvirtuli, kur� var brīvi pārvietoties, vai - un tas bija nepatīkamāks pieņēmums - par dzimumnoziedznieku bandu. Derdzīgākais - viņ� vai viņi savus upurus pēc tam ikreiz nofotografēja vai nofilmēja un vizuālo informāciju nekavējoties ievietoja tīmeklī, vienlaikus vairākās skandālu vietnēs. Protams, anonīmi.

Atkārtoti pazemotie upuri un viņu saniknotie tuvinieki kategoriski pieprasīja asu un nekavējo�u tiesībsargājo�ās sistēmas reakciju, mediji rakstīja un rādīja aizvilkdamies, internetu pārpludināja �ultainu komentāru tūksto�i, iedzīvotāji runāja par modrās acs un beisbolistu vienību nepiecie�amību. Drosmīgākās cietu�ās sniedza liecības. Diem�ēl rezultātu kā nebija, tā nebija.

Tad pienāca diena, kad kādas piesmietās meitenes tēvs sociālajos tīklos izsludināja pamatīgu atlīdzību ikvienam, kur� uzrādīs Mēteļvīra atra�anās vietu vai sniegs jelkādu citu noderīgu informāciju. Paziņojums bija nepārprotams:

�Ja valsts nespēj aizsargāt savus iedzīvotājus, savas meitenes un sievietes, tad to darīsim mēs - tēvi, brāļi, vīri. Ta�u mēs to darīsim tā, kā jādara. Reizi par visām reizēm!�

Dusmīgā tēva paziņojums diennakts laikā sasniedza neticamu skatījumu skaitu, gūstot tik daudz domubiedru, ka vel pēc diennakts Lielajā Mājā tika noorganizēta ārkārtas sanāksme Mēteļvīra notver�anas grupas dibinā�anai.

Ar tēvu notika draudzīgas pārrunas, lūdzot neiejaukties, nerīkot lin�a tiesas un noziedznieku ķer�anu atstāt profesionāļu ziņā. Vīrietis pieklājīgi noklausījās labu vēlo�o likuma pārstāvju ieteikumus, īsi norūca - redzēsim! - un aizgāja, skaļi aizcērtot durvis. Tiesībsargi saprata pareizi: neklausīs.

Un nu Iļģuciema nomalē, koka mājelē, telpā, kas pilna datoriem, nogalināts aizdomīgs vīri�ķis� Vai tas būtu Mēteļvīrs, kuru kāds dusmīgs taisnības mīļotājs atradis pirmais?

* * *

jau pēc pirmajām desmit notikuma vietas apskates minūtēm bija skaidrs - lai nu ar ko, ta�u ar Mēteļvīru notikumam nav nekāda sakara. Vai vismaz - ne acīmredzama sakara.

Manuprāt, parasts datortārps, kur� pārskatījies Matriksu, - jaunākais inspektors Mundris Gāzītis alka izskatīties asprātīgs atbrauku�ās grupas acīs. - Re, viņam uz visiem �etriem monitoriem tas pats teksts! Nez, vai viņ� te burtus salīdzinājis?

Dambergs, kur�, pamatīgi aizdomājies, bija nekustīgi vēries lielākajā ekrānā, mēģinādams saprast, vai tajā lasāmajam tekstam ir kāda nozīme, salēcās.

Jā, reizēm īstā atbilde var atnākt art caur neīsto cilvēku! Viņam steidzami vajadzīgi Kārlis un Anna!

- �ef, mums vajadzīgi neatkarīgie starpnozaru eksperti, -Egons uzrunāja Miku Kaķīti, sīkāk nepaskaidrojot. Pārāk tuvu ganījās lieku ausu īpa�nieki, visiem spēkiem likdami manīt, ka �ī, tā teikt, ir viņu teritorija un ietekmes zona.

Uzrāvis kreiso uzaci līdz puspierei, Miks greizi uzlūkoja abus Iļģuciema bra�uļus, tad, dziļi ievilcis elpu, paziņoja:

- Paldies par darbu, varat būt brīvi. Mēs pārņemam lietu. Ja izmeklē�anas procesā būs vajadzīga papildinformācija, ar jums sazināsies mans vietnieks. Bet pagaidām - līdz rītam uzrakstiet izsmeļo�ū ziņojumu par to, kas te �orīt notika, ko redzējāt un kādi ir jūsu apsvērumi. Un noteikti - visu, ko zināt par �o vīrieti, - viņ� norādīja uz miru�o. - Kas viņ�, no kurienes, ko darījis, kā dzīvojis?

- Es� mēs� nepazinām, - novilka inspektors Kociņ�.

- Nekad neesam redzēju�i! - pacilātā gailī�tenorā piebilda viņa kolēģis Gāzītis.

- Dro�i vien nelegālais īrnieks. Te, vecajās Rīgas nomales mājās, tādu daudz, - īgni norūca inspektors Kociņ�. - Pa�i saimnieki sen vairs �ajos graustos nedzīvo, remontēt negrib, bet iespēju tikt pie skano�ā garām nepalaidīs. Tad nu arī salai� iek�ā �vaļus, bom�us un �mo�ņikus.

- Nez, �is pēc �mo�ņiķa neizskatās, - pret savu gribu Dambergs iesaistījās sarunā, - tehnikas te uz pārdesmit tūksto�iem, arī apģērbs dārgs - Valentino kekls vien maksā pāri par trim simtiem, Gucci mokasīni - vismaz tikpat.

Abi svētdienas de�uranti ar bijību noraudzījās ekspertu priek�niekā.

Re, kas par piparu - �itā, uz aci, noteikt ciparus! Ja vien viņi ka varētu palīdzēt, nu, kaut tikai pabūt līdzās un paskatīties, kā strādā nopietnie pui�i�

Ne viens, ne otrs nesteidzās ar notikuma vietas atbrīvo�anu, bet mīņājās, pūta un elsa kā ziloņi suvenīru veikaliņā. Kungi, paldies, jūs esat brīvi! Rīt no rīta e-pastā gaidī�u jūsu ziņojumus, - Kaķītis vēlreiz atkārtoja un visnotaļ konkrēti norādīja uz durvīm. - Visu labu! Izbaudiet to mazumiņu, kas vēl atlicis no svētdienas!

- Tu esi īsts laipnības paraugs, - Egons paķircināja draugu. tiklīdz aiz abiem patruļniekiem bija aizvēru�ās ārdurvis.

- Kādu nu dieviņ� devis, ar tādu tev, mīļumiņ, būs jāiztiek! - Kaķitis atņurdēja, lēni un piekasīgi aplūkodams ik kvadrātcentimetru - uz galdiem, plauktiem, gridas - un brī�am kaut ko nofotografēdams ar savu viedtālruni.

- Tu man vairs neuzticies? - Dambergs vairākkārt uzzibsnīja ar profesionālās kameras zibspuldzi. - Domā, tev sanāks labākas bildes?

Vai labākas, nezinu, katrā ziņā - pārsūtāmas. Ja gribi aicināt starpnozaru ekspertus, viņiem pirms tam kaut kas jāredz. Starp citu, kad atbrauks tavējie?

Jau ceļā. Zvanīsi Annai?

M-mm, nē. Labāk tu uzzvani Kārlim. Viņ� mācēs Līzbeti atvilināt �urp�

Pēc pagāju�ās nedēļas apspriedes Pū�u Mājas darbistabā, kura pēc ģenerāļa Kārļa Basa lūguma bija piedalīju�ies tikai Ibisa detektīvaģentūras vīrie�i un aktīvā dienesta policijas darbinieki, Kaķītis juta, ka Anna Elizabete ir pamatīgi apvainojusies. It kā jau nekas īpa�s, tikai viņas klātbūtnē temperatūra telpā nokritās par pāris grādiem zemāka, un ari gar�īgo rīta kanēļkafiju Miks nebija baudījis tie�i tikpat sen jau pusotru nedēļu. Bergu nama dāmas vispār bija kļuvu�as noslēpumaini atturīgas - visas sarunas viņu starpā acumirklī aprāvās, tiklīdz telpā ienāca kāds vīrie�veidīgais.

Dambergs vērīgi palūkojās draugā, nosmīnēja, neko neteica un izgāja laukā.

Kamēr visu ekspertu eksperts centās apvārdot Mazo Kārli (taisnību sakot, tas izdevās aizdomīgi viegli, laikam jau nostrādāja atslēgas vārds datorlaboratorija), Miks Kaķītis soli pa solim vēlreiz pārstaigāja telpu, neko neaiztiekot, bet aplūkojot un fotografējot.

Lūk, te tāds interesants bezputekļu laukums�

Nez kāpēc viņam bija nejauka sajūta, ka Līzbete neatbrauks. Kārlis - jā, viņa - nē.

Nu, tad viņ� vismaz aizsūtīs bildes.

Varbūt tas spēs Līzbeti ieinteresēt�

Miks juta, ka pēc notikumiem, kuros Anna Elizabete tika ierauta, pateicoties Lindas Laures psihopātijai un Zanes pārspīlētajām ambīcijām, viņa jebko datorisku uzlūkoja aizdomīgi. Kā nu ne - ja pat draugiem vairs nevar uzticēties�

Var jau būt, ka tās bija tikai iedomas, ta�u Mikam da�brīd �ķita, ka Anna norobe�ojas un atsve�inās. Vakaros, pēc vakariņām, viņa vairs nepalika kopā ar pārējiem pie kamīna ar kanēļkafiju rokā, bet, pasitusi padusē litrīgo termosu, kāpa aug�ā uz darbistabu. Man daudz darāmā. Un viss.

Un nu - raugoties apkārt, Miks skaidri juta, ka Līzbetes vērīgums un intuīcija te varētu palīdzēt vairāk nekā visrūpīgākie eksperti, sevi�ķi tāpēc, ka tādu īsti labu un datorlie-tās zino�u ekspertu, protams, neskaitot Egonu Dambergu, viņam nemaz nebija. Ta�u arī Dambergs nevarēja zināt visu.

No pusstudenta Mārtiņa, kur�, biju�ās skolasbiedres un TV producentes Lindas Laures apvārdots, bija nopludinājis operatīvo informāciju, lai tikai varētu lasīt savu vārdu un titulu konsultants topo�ā seriāla titros, Miks Kaķītis ar ģenerāļa Bozes svētību bija taktiski atbrīvojies, nosūtot ļoti ilgsto�ā veselības uzlabo�anas atvaļinājumā. Lai tiek uz kājām, lai atveseļojas no mīļās zāļotājas LL kokteiļiem, tad varbūt varēs turpināt dienestu kā parasts kārtībnieks.

Ģenerālis gan bija skeptiski nosmīnējis - karjeras kāpnes sākas patruļdienestā -, ta�u Mikam bija aizdomas, ka Mārtiņ� policijā vairs neatgriezīsies. Cik nu bija novērots, pusstudentam, tāpat kā Zanei Zālītei, ambīcijas lidoja augstāk par intelektuālajām iespējām. Nebūs nekāds brīnums, ja viņ� pēc izveseļo�anās pēk�ņi atradīs sevi kādas jauncep-tas partijas jurista palīga krēslā.

- Kārlis jau brauc, - nedzirdami ienācis, ierunājās Dambergs. - Manējie arī.

- Un� - Miks pēk�ņi nespēja dabūt pār lūpām vārdus �un Anna?�.

- Palika mājās. Negrib atstāt vecmāmiņu vienu, - draugs bija sapratis pareizi.

- Nuja, - Kaķītim noraustījās �okļa muskulis.

Te tev nu bija Madrides galma noslēpumi. Vai viņ� neteica krusttēvam, ka tas slikti beigsies? Rīkot darba grupas sapulci Annas mājā, saimnieci nepieaicinot! Ģenerālis Bass aizbildinājās - esot gribējis viņu pasaudzēt� Mjā, pasaudzēja.

- Klau, Kaķīt, man �ķiet, es zinu, kas viņ� ir. Mēs esam atradu�i Grāmatnieku!

* * *

Grāmatnieks bija pa pusei mistiska, pa pusei mitoloģiska būtne (vismaz tā bija �ķitis līdz �im), kuru vai nu mīlēja, vai ienīda. Mīlēja skolēni, studenti, pētnieki, bezmaksas servisu mīļotāji un maznaudīgie. Bet ienīda� ienīda tie, kuri jelkad kaut ko bija radīju�i. Mūziku, publicistiku, dzeju vai prozu, zīmējumu, fotogrāfiju, videoklipu vai filmu.

Jo Grāmatnieks zaga visu - visu un jebko, kam vien varēja piekļūt. Un ne tikai zaga, bet nekavējoties izlika sazagto tīmeklī, tā pārkāpjot jebkādus autortiesību likumus un starptautiskās vieno�anās, bet savu darbību postulējot kā nesavtīgas rūpes par cilvēku tiesībām būt informētiem. Viņ� pat bija nācis klajā ar savdabīgu manifestu informācija pieder visiem! Tie, kas pārdod to par naudu, ir egoistiski rausēji!�, izsaucot pamatotu niknumu salīdzino�i mazskaitlīgajā tautas rado�ajā spārnā un līksmas gaviles bezgaldau-dzo patērētāju pusē, faktiski - provocējot savstarpēju nesapra�anos, neuzticē�anos un naidu.

Mika Kaķī�a Smago noziegumu nodaļai ar �o mūsdienu Robinu Hudu nebija iznācis saskarties, ta�u viņ� zināja, ka kolēģi no ekonomistiem jau vairākus gadus pēc n-tajiem rado�o profesiju pārstāvju iesniegumiem nesekmīgi cen�as ierobe�ot Grāmatnieka aktivitātes, ta�u ikreiz, kad iedomājās nāku�i uz viņa elektroniskajām pēdām, attapās kārtējā strupceļā - serveris ar nelegālajām aug�upielādēm pazudis, krājums pārmigrēts citur, bet līdz�inējās vietnes elektroniskā adrese uzrāda kļūdu, proti, vairs neeksistē� Nebija līdzēju�i ne iesniegumi Valsts datu centram, ne vēstules lielāko serveru īpa�niekiem - ziņu par klientu nebija vai� tās netika sniegtas. It kā kāds viņu sargātu un brīdinātu.

Un nu viņ� (ja tas tie�ām bija Grāmatnieks), miris, ar ielauztu galvaskausu, dīvaini nedabiskā pozā, gulēja pa pusei uz palodzes, pa pusei uz dīvāna mū�vecā, pusavārijas stāvokļa koka mājā Iļģuciemā, bet pla�ā telpa aiz miru�ā muguras atgādināja� ko? Nelielu redakciju? Vai tie�ām �etri galdi ar datoriem un citu tehniku būtu vajadzīgi viņam vienam? Varbūt ir cerība atrast norādes uz citām - iesaistītām vai neiesaistītām - personām?

- Egu, kā tev �ķiet - viņ� te strādāja vai dzīvoja? - Kaķītis bija pamanījis telpas kaktā impregnēta auduma skapi, kura pusaizvilkto durvju spraugā vīdēja raiba sega un palaga stūris. Gaisā vējoja tāda kā salda, kā dūmaina smar�a.

- Es teiktu - gan, gan. - Damberga dobjā balss skanēja no pagaldes. Izplājis telpas vidū savu leģendāro saliekamo �emodānu, viņ� rāpoja uz visām �etrām, meklēdams iespējamos pierādījumus. Pirkstu nospiedumu neesamība uz virsmām un datorierīcēm jau bija pārbaudīta. - Starp citu, tur, tālākajā stūrī, ir virtuves galdiņ� un pat ekopods!

Tas mulsināja. Ko tādu bija darījis miru�ais, lai viņam nebūtu laika pat aiziet uz tualeti tepat aiz stūra, gaitenī? Nedrīkstēja ne acu nolaist no ekrāniem?

- Neprasi, pagaidām nezinu, - Dambergs atbildēja uz vēl neuzdoto jautājumu.

- Bet� kad viņ�? Aptuveni? - Kaķītis ievaicājās, labi zinādams, kas sekos.

Kā ikviens sevi cieno�s profesionālis, Dambergs izvairījās no minējumiem, pusvārdiem un mājieniem. Viņam eksistēja tikai objektīvi fakti un pierādījumi. Viss, ko var aptaustīt, nosvērt, nomērīt, izlasīt, izsekot, saost, sagar�ot, ķīmiski pārbaudīt. Tā viņ� bija mācīts, tā bija strādājis visu apzinīgo krimināleksperta mū�u. Līdz brīdim, kad iepazinās (nē, kad Kaķītis viņu iepazīstināja!) ar Annu Elizabeti -sievieti, kura vienā mierā apgāza visas likumsakarības, tikai pasakot - man �ķiet tā� Un trakākais - tā bija. Neviens nesaprata, kā viņa to dabū gatavu.

- Hmm, es teiktu - �onakt, drīzāk - �orīt, tā ap trijiem, �etriem, - Egons neraksturīgi miermīlīgi atbildēja, aizdomājies vai aizsapņojies. - Precīzāk atbildē�u pēc sekcijas un analīzēm. Līdz tam ieteiktu pievērst uzmanību līķa pozai -kāpēc viņ� tik jokaini tup ar ceļiem dīvānā, ar rumpi pārliecies palodzei? Vēlējies kādu saskatīt, sasaukt, varbūt - izlēkt pa logu, bet pusceļā apturēts?

- Tātad tu saki - iebrucējs nodarīja savu darāmo un mierīgi aizgāja pa durvīm?

- Tā varētu būt. Apaļais apgalvoja - durvis biju�as vaļā.

- Mjā. Interesanti, vai kaut kas ir paņemts? �obrīd nekas neliecina, ka te kāds būtu ko meklējis. Ja godīgi, neizskatās pat, ka te būtu atradies kāds sve�inieks.

- Zini, vecais, manuprāt jautājums drīzāk jāuzdod tā -vai �ī bija nejau�ība vai plānots noziegums? Ja kāds plānoja viņu novākt, tici man, ar pēdām būs grūti�

- Paldies, iepriecināji.

- Ņem par labu. Re, kur Kārlis! - Egons iesaucās, pamanījis iek�pagalmiņā rāmi ielīgojam Ķir�a Kundzi un no tās izkāpjam Kārli un Annu Elizabeti.

Oho! Kā viņam tas izdevies?

Vienīgais, kur� dīvainajā telpā jutās ērti kā savā darbistabā, bija Kārlis. Abi pārējie - Miks un Egons - apmulsu�i mīņājās, nezinot, ko teikt un ko stāstīt, turklāt Miku mocīja vainas sajūta, ka Līzbetei jāskatās uz mironi, un neziņa, kā uzsākt sarunu. Situācija bija vairāk nekā dīvaina - viņi, oficiāli poli�i, atkal spiesti pieaicināt personas no malas�

- Viņ� negaidīja uzbrukumu, bet mierīgi smēķēja, -Anna Elizabete murmināja, lēni apstaigājot telpu, - ļoti kvalitatīvu zālīti. Visticamāk, te jābūt slēptuvei, cik zinu, �ādi tipini parasti nodro�inās krietnam brīdim.

Kaķītis uzrauca uzaci. Tas bija kas jauns! Līzbete kā no grāmatas referēja par zālītes pīpoņiem, piebilstot - cik zinu�

Kāds viņai ar tiem sakars?

- Pirms sākat turēt mani aizdomās - dakteris Konrāds izstāstīja. Mēs pirms da�ām dienām runājāmies par atkarībām, un viņ� minēja pacientu, kuram visās mājas spraugās bija sabāztas rezervītes, tā teikt, katram gadījumam.

Sviests! Tagad viņa sākusi lasīt domas! Labi, pieņemsim, viņ� smēķēja zālīti, tad kur palicis ben�iks?

Lejā, zem loga, nekā nebija, viņ�, Miks, pats pārbaudīja.

- �ķiet, te biju�i divi. Miru�ais kopā ar kādu �akli strādājis - datorkrēsliem uzregulēti da�ādi augstumi, viena pele kreisajā pusē, tātad pārinieks bijis kreilis. Dzēru�i kafiju, �ķīsto�o, stipru. Tātad darbs bijis ļoti svarīgs un steidzams.

Kaķītis mēmā �okā noraudzījās uz Annu Elizabeti.

No kurienes viņa to grāba? Ienāca telpā, aplaida skatienu un noskaitīja kā no grāmatas. Bet viņi ar Egonu teju vai acis izskatīja, pētīdami visas virsmas.

- Labi, par krēsliem un peli - tev taisnība, Līzbet, - Egons skābi pasmaidīja. - Malacis! Bet kafija - ļoti stiprā kafija? Te nav ne krūzī�u, ne bund�as.

- Nav, bet bija. Rau, tur, virtuves stūrī, uz tum�ā galda ir divi gandrīz melni, vēl mitri rimbuļi. Un kripatiņa izbiru�a kafijas pulvera. Bija gan bund�a, gan krūzītes, ta�u kāds to visu paņēmis līdzi. Bet, ja tu grasies vaicāt, kur�, - es nezinu. Viens gan - vai nu datorista kungs atpūtas brīdī bijis tā appīpējies, ka nav dzirdējis troksni sev aiz muguras, vai arī tie�i otrādi - ir dzirdējis, bet nav pievērsis uzmanību un nav par to satraucies. Savukārt tas liecina, ka nācējs varētu būt viņam pazīstams. Varbūt nodomāja, ka atgriezies partneris�, kas zina.

- Varbūt tas tie�ām bija viens un tas pats cilvēks? - Miku nemaz nesajūsmināja izredzes meklēt divas smalkas adatiņas milzīgā siena kaudzē.

- Varbūt� - Anna Elizabete domīgi pamāja ar galvu.

- Nezinu, kā ar pazī�anos vai nepazī�anos, ta�u viens gan skaidrs - brīnums, ka jūsu, tas ir, mūsu, mironītis jau agrāk nav dabūjis nelabu galu. - Kārlis līkņāja gar galveno datoru. Egons savu darba daļu tur bija beidzis un atvēlējis vietu Kārlim. - Te kāds ilgi un nopietni veidojis virtuālo nacionālo bibliotēku, zogot visu, ko var nozagt. Re, klasiķi un mūsdienu daiļliteratūras autori, zinātniskā, mācību, tulkotā� Mūzika� kataloģizēta pa �anriem, gadiem un izpildītājiem. Fotogalerijas - oho, pat pasaulslaveni autori!

- Kolekcionārs? - Anna, piegājusi nedaudz tuvāk, paraudzījās viņam pār plecu. Viņas uzmanību vairāk par ekrānā redzamo zagto materiālu klāstu piesaistīja aptuveni piecpadsmit reiz divdesmit centimetrus liels, tīrs taisnstūris uz datora korpusa.

Visapkārt biezs, datortelpām raksturīgs putekļu slānis, bet te - tik tīrs, ka spīd. Acīmredzot te kaut kas stāvējis. Ilgi. Kaut kas, kas tikko aiznests�

- Jā un nē. Es drīzāk teiktu - pirāts. Turklāt pla�a profila, zog visu, milzīgos apmērūs, pieglabā uz saviem serveriem un tad izvieto timeklī. Tas ir tas, ko es redzu, pavir�i uzmetot skatienu. Ja gribat uzzināt vairāk, man vēl jāparokas�

- Roc, dēls, roc, es tev lāpstiņu iedo�u, - Dambergs tēvi�ķi paklapēja pa Kārļa plecu un it kā starp citu pajautāja: - Ko tu saki - te strādājis viens vai divi?

- Viennozīmīgi - divi, - Kārlis noteikti apstiprināja, - turklāt otrais ir sieviete. Labi situēta, neliela auguma. Un viņu sauc - Dagne Brensone.

- Dēliņ, ja tu mani tagad grasies �impēt, es pats savām maigajām rociņām izbaro�u tevi Melnupes Vectētiņam! -Dambergs ierūcās.

- Ūja, ūja, Bebu māt, kas tā tev par nelabu valodu! Viņ� mani izbaros samam� Ja reiz tā, tad es neko vairāk neteik�u! - Kārlis tēloti uzmeta lūpu, knapi valdot smaidu.

- Arī to ne, ka mūsu logā gulo�o draugu sauc Ints Lokmēlis. Piebildī�u - tīklotāju vidū zināms kā visnotaļ sliktas reputācijas tipiņ�, daudzkārt izpelnījies aizliegumus, nobloķē�anas un pat vienu otru draudu savai fizionomijai�

- Tu viņu pazīsti? - Kaķītis strauji pievērsās Kārlim.

-Tikai neklātienē, virtuāli. Pāris rei�u esam padiskutēju�i par likumu ievēro�anas īpatnībām. Redzējis nebiju. Līdz �im. Savāda iepazī�anās.

Stāvēdama nomaļus, Anna Elizabete klausījās vīru sarunā un vēroja viņu sejas.

Labi, ka Miks un Egons uzaicināja viņus ar Kārli atbraukt. Re, cik daudz Kārlis spēja palīdzēt jau pirmajā pusstundā! Dodiet viņam brīvu vaļu un Internetu, un viņ� no �iem datoriem izpurinās visu, kas tur ir, un arī to, kā tur vairs nav. Kaut vai svarīgo informāciju par datorceha otrā darbinieka, precīzāk, darbinieces, vārdu. Nu darbs Mika pui�iem un Egona ekspertiem - neskaidrot visu par �o mistisko Dagni Brensoni, viņas vidi, darbu, ģimeni un sakariem.

Anna centās neskatīties uz loga pusi. Nedzīvais, melnais kukucis, tupot uz ceļiem un stingi lūrot laukā pa logu, iedvesa pretīgumu. Viņa nevienam ne par kādu cenu neatklātu vīziju, kas sekundes simtdaļā noskrēja gar acīm, pārkāpjot �īs telpas slieksni: melns maitu putns, plati izplētis spārnus, it kā kaut ko sargājot, tup uz palodzes un nelabi ķērc - prrrommm, prrrommm!

Sajūtu līmenī �obrīd notieko�ais baismīgi atgādināja Rīgas maniaka lietu.

- Ja neesmu jums vairs nepiecie�ama, labprāt dotos atpakaļ uz Me�ājiem, - Anna klusu ierunājās, novērsusies no visiem un skatīdamās balti krāsotajā sienā. - Jūs gaidit uz vakariņām vai nak�ņosiet pilsētā, Mika dzīvoklī? Kārlis paliks ar jums�?

- Līzbet� - Kaķītis ievilka elpu, lai ko teiktu, ta�u Dambergs viņu pārtrauca:

- Anna Elizabete, es apsolu - neatkarīgi no pulksteņlaika es �ovakar ieradī�os Pū�u Mājā un izēdī�u tuk�us visus katlus! Bet pēc tam ie�u ķert Vectētiņu!

Pulkve�leitnantam Mikam Kaķītim nekas cits neatlika kā dusmīgi nobolīt acis.

Aiz loga no�īkstēja bremzes. Ieradu�ies Damberga vīri. Kāpnēs dunēja soļi.

Pārlaidusi skatienu trim vīriem, kuru nepateicīgais uzdevums tagad bija no pagātnes kripatām salikt ticamu attēlu, lai varētu saprast, kas noticis, Anna, neviena nemanīta, izslīdēja pa durvīm. Ja godīgi, �ā cilvēka bojāeja nepārsteidza - ja viņ� patie�ām darīja to, ko darīja, bija loģiski, ka reiz kāda mērs būs pilns un tas ķersies pie radikāla pretpa-sākuma. Jā, �im nolūkam varētu būt nepiecie�ama zināma priek�izpēte un sagatavo�anās, ta�u neizdarāms tas nebija.

Un atkal Anna atcerējās nelaimīgās Teo vārdus - viņi pa�i bija vainīgi savā nāvē, viņi to bija nopelnīju�i�

Mājup braukdama, Anna Elizabete prātā pārcilāja jautājumu - kas un kāpēc varētu būt nogalējis daiļdarbu zagli, hakeri, tīmekļa pirātu? Būtībā - iemesls turēt naidu par savu darbu nopludinā�anu tīklā bija daudziem, jo �ī ļaunprātība nozīmēja tie�us zaudējumus �o darbu autoriem, izdevējiem un popularizētājiem.

Par autortiesību pārkāpumiem Annai savulaik daudz bija stāstījusi Zane, uzsverot tiesisko nihilismu, kas �ajā jomā valda Latvijā un postpadomju zemēs - zog visi un visu, neviens ne par ko neatbild, bet apzagtajam velti meklēt taisnību tiesībsargājo�ajās iestādēs. Labākajā gadījumā -līdzjūtīgi noplātīs rokas. Nav tādu juridisko tradīciju, speciālistu vai audzinā�anas - līdz �im viss bijis kopīgs!

Labi, nav ko filozofēt, redzēs, ko izdosies uzrakt Kārlim! Gan vakarā izstāstīs. Viņai cits darbiņ� - jāapciemo Zaķī�u Milda, jāapjautājas par ve�iņas veselību.

Dubultapbedījums un pie tā atrastā �Obeliska� vizītkarte nelika mieru.

* * *

Ieskrējusi mājās, lai paķertu ko gardu ciemakukulim, Anna Elizabete atrada Omīti un veco baronesi Annu Rozi satraukti apsprie�amies. Uz jautājumu - kas noticis? - abas atbildēja ar pēk�ņu klusumu, kam cauri jaudās izmisīga vēlme izstāstīt, padalīties un kopīgi meklēt risinājumu.

Ta�u bija vēl kas - tramīgi skatieni. Bailes�

Bailes viņu apgrūtināt? Kas tad tie par brīnumiem?

- Tā, mīļās, ja jūs neko nestāstīsiet, es pieteik�u� sēdo�o bada streiku, nekur neie�u, suņus laukā nevedī�u, tupē�u te, virtuves durvju ailē, rūg�u un smirdē�u!

Laikam jau vīzija par rūgsto�u, kaktā tupo�u Līzbeti nebija pārāk pievilcīga, jo, negribīgi pasmaidījusi, Omite kapitulēja pirmā:

- Runa ir par Ģenerāli�

- Manuprāt� mūsuprāt� viņ� ir slims, - baronese beidzot izmocīja.

Annai Elizabetei pārskrēja skudriņas. Slims? Kārļonkulis? Tas nevar būt!

- Kas liek tā domāt? - viņas balsī ieskanējās prokurora toņi. - Ir pierādījumi?

- Re, ko mēs atradām zem viņa spilvena! - Omīte pasniedza Annai nelielu, sarkani zilu zāļu kastīti. - Nē, tu tikai nepadomā, ka mēs ok�ķerējam. Es� vienkār�i gribēju vīru istabās nomainīt gultas veļu� kā pie svētdienas�

Anna grozīja rokās baltu kartona kārbiņu ar sarkaniem burtiem. Digoxin.

Ko tas nozīmē? Vai Ģenerālim būtu sirds aritmija? Nē, tad digoksīnu lietot nedrīkst. Sirds mazspēja? Tik lielam, stipram vīram? Ak, tā� Vai ne tāpēc viņ� pārcēlies uz Rīgu pie Mika? Varbūt tas saistīts ar dakteru apmeklējumiem? Un, ja tā, tad kāpēc viņa par to neko nezina? Tik sve�i ta�u it kā nebūtu�

- Līzbet, ko tu tagad darīsi? - abas ve�iņas ba�īgi raudzījās satriektajā Annā.

- Neko. Un jūs arī neko. Izliksimies, it kā nekas nebūtu noticis, un novērosim! Starp citu, kur ir suņi un Barons?

Parasti visi �etrkājaiņi līksmi skaļā ņudzeklī sagaidīja ikvienu atbraucēju, bet �obrīd mājā valdīja neierasts klusums. Tas solīja nepatik�anas�

Tā arī bija.

Atvērusi savas istabas durvis, Anna Elizabete �okā noelsās vien - telpa bija piesnigusi lielām, biezām, pūkainām sniegpārsliņām, kas aizdomīgi atgādināja zosu dūnas no spilvena vai pēļa. Bergu nama saimnieks, runcis Barons -viņas lielais, mīļais, pūkainais, �etrpadsmitkilogramīgais oran�ais ķirbis ar kuplo asti un ūsām - ar saviem asajiem nagiem patlaban beidza slepkavot Annas mīļāko spilvenu. Pamanījis saimnieci, savilka nevainīgu purniņu un sveicienam pacēla ķepu.

Teorētiski tam vajadzēja nozīmēt - es jau neko, spilvens pats pārsprāga.

Omītes tak�elis Figaro, sīkā pudeļbirste Lilo un mazais Rokijs līksmi palīdzēja savam rudajam kaķdraugam, kamēr lielsuņi Grāfs un Rūsa, apsnigu�i balti un taktiski norobe�oju�ies no grautiņa, saldi snauda viens otra līkumiņā. Tikai nez kāpēc abiem ūsās bija ieķēru�ies dūnu pu�ķī�i�

Mhm, praktiskā diplomātija!

Katrā ziņā - spilvena dūnu sniegs novembrī ir labāks par no kāpņu laukumiņa vai durvju aug�as uz saimnieka kumbra leco�u pusotra spaiņa smaguma spalvu kamolu ar divdesmit līkiem īleniem.

�ādas domas mierināta, Anna Elizabete atkāpās, aiz sevis aizverot durvis.

* * *

Nokāpusi bibliotēkā, viņa ieslēdza lielo datoru. Nez vai tāda apbedī�anas firma �Obelisks� vispār ir atrodama jelkādos reģistros?

Kā par brīnumu, bija - gan Lursoftā, gan Firmās. Ja varēja ticēt gadiem un skaitļiem, uzņēmums darbojās jau divdesmit gadu, turklāt ar labiem finan�u rādītājiem, nekādu bankrotu, maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesu, gada pārskati nodoti laikus. Toties sadaļā īpa�nieki - trīs zvaigznītes, kas nozīmēja: informācija konfidenciāla, publiski nav izpau�ama.

Lai notiek, te būs darbs Kārlim�

Obeliska adrese, telefons un e-pasts gan bija. Starp citu, atradās arī kapos atrastās vizītkartes īpa�nieks Vitauts Gin-tars. Visnotaļ reāla būtne, pēc ieņemamā amata - �īs apbedī�anas firmas izpilddirektors.

Oho, vai nav skaisti? Solīdas firmas izpilddirektors melnā kombinezonā nakts melnumā, ar �ķipeli rokā pats personīgi gādīgi aprok nelegālu mironi�

Nākamais izpētāmais objekts bija M. zonas virsprokurors Vitolds Virsnītis - tas pats melnajā plēvē ievīstītais, garenais sainis, kuram bija ticis gods brīdi pagulēt vienā kapā ar Me�āju slavenāko mak�ķernieku - veco Jāzepu Pīcku.

Jo vairāk informācijas Anna Elizabete par viņu atrada, jo vairāk sliecās domāt, ka tas vai tie, uz kuru sirdsapziņas bija naksnīgā vizīte Me�āju kapos, izdarīju�i ja ne Dievam tīkamu, tad vismaz cilvēkiem noderīgu darbu. Nelietim nelie�a alga.

Viņa nekad nebija piederējusi li�ķīgajiem pazemības un piedo�anas sludinātājiem vai liekulīgajiem vaimanātājiem, cik viss slikti un ka neviens neko nedara, lai būtu labāk. Savējo dēļ Anna Elizabete varēja iet un cīnīties kā saniknota lauvu māte - vismaz Me�ājos to bija sapratu�i visi un ikviens. Bet te - mati cēlās stāvus un �ermuļi skrēja, tikai lasot vien�

Par mazgadīgas meitenītes vairākkārtīgu, ilglaicīgu, regulāru seksuālu izmanto�anu grupā (vainīgie - trīs nodzēru�ies tēviņi, upura radinieki), kas turpinājusies piecu gadu garumā, �is prokurors bija pieprasījis� sabiedriskos darbus un soda naudu trīs minimālo algu apmērā. Tie�i prokurors Virsnītis apsūdzības runā bija piebildis - nekas tāds nebūtu noticis, ja meitene (tolaik - se�us līdz vienpadsmit gadus veca!) nestaigātu pa māju puskaila, spēlējot uz pieaugu�o vīrie�u instinktiem. Tiesnesei atlika vien noplātīt rokas un padoties. Galu galā meitenīti atdeva adopcijai uz ārzemēm.

Otra situācija vēl kuriozāka - raidījuma Bez bremzēm videomateriāls par �etrreiz sodītu pedofilu, kur� uz ielām cen�as sarunāt mazgadīgus pui�eļus, ievilinot tos ar saldējumu, datorspēlēm, piedāvājumu pagar�ot eksotiskus dzērienus vai, izcili zemiski, solījumiem parādīt brīnumskaistus kucēnus vai kaķēnus, bija izrādījies nederīgs. Raidījuma veidotāji, profesionāli �urnālisti, kopā ar kāda bērna vecākiem bija izgudroju�i lamatas, bērns - simpātisks, ņiprs, melnīgsnējs pui�elis - uzticēto lomu nospēlēja teicami, pedofils iekrita un tapa aizturēts, ta�u izrādījās, ka tam nav

juridiska spēka, jo �urnālistiskās medības iepriek� nav biju�as saskaņotas ar virsprokuroru Virsnīti. Pedofilu atbrīvoja, viņ� aizbēga, bet jau pēc pāris nedēļām, nākamajā pilnmēnesī, kaimiņu kvartālā atrada izvarotu un no liela asins zuduma nomiru�u tumsnēju pui�eli, pēc izskata glu�i kā dvīņu brāli līdzīgu iepriek�ējam zēnam - dzīvajai ēsmai�

Arī tre�ais piemērs liecināja, ka beigtā �urka smird tā, ka to var saost pat kaimiņu pagastā. Virsprokurors Virsnītis bija norīkots par procesuālo uzraugu tā sauktajā Mēteļvīra lietā (dīvaini, ka ne Miks, ne ģenerālis mājiniekiem par to nebija stāstīju�i, Anna visu informāciju tagad uzraka internētā), kuras ģeogrāfija iesākumā bija Imanta, Zolitūde, Pleskodāle un Iļģuciems, vēlāk papla�inājās pa visu Pārdaugavu un Ziepniekkalnu, strauji pārmetoties uz tuvējām pilsētām un miestiņiem, liekot cilvēkiem parastajiem izdarīt neglaimojo�us secinājumus par pa�u tiesībsargājo�ās sistēmas darboņu iespējamo iesaisti.

Interneta komentāri vārījās, vecāki dibināja brīvprātīgās vakara pastaigu vienības, bet bērnu tēvi raidījumā Bez bremzēm atklāti deklarēja savu lēmumu vainīgo notvert un tad izdarīt ar viņu to, kas tādos gadījumos darāms.

Toties prokurors Virsnītis, izmantodams dienesta stāvokli un ietekmi medijos, kliedza un brēca, ka Latvijā, godājamā Eiropas Savienības valstī, nekādā gadījumā nav pieļaujama lin�a tiesas atdzim�ana! Viņ� pats personīgi seko�ot līdzi Mēteļvīra lietas izmeklē�anai, un vainīgais nekādā gadījumā neizspruk�ot.

�odien, kad kop� Mēteļvīra pirmā nozieguma bija pagāju�i vairāk nekā �etri gadi, bet viņ� nebija notverts, pat antiņam bija skaidrs - viņ� ne tikai izsprucis, bet tiek piesegts. Visnotaļ interesanti bija �ai tēmai veltītie interneta forumi un komentāri, kuru vidū īpa�i izcēlās rakstītājs ar tīmekļa vārdu Negantais:

* Nāvessoda moratorija ievie�ana apstākļos, kad visapkārt tik daudz seksuālās varmācības, bija sliktākais, ko mūsu humānā valdība varēja izdarīt. Eiropas durvju atslēgas tika nopirktas par perversiju legalizē�anas cenu.

* Tos, kuri atļaujas pajautāt - vai upuriem un viņu tuviniekiem nav ne cilvēktiesību, ne personas datu aizsardzības, ne tiesību tapt pasargātiem? -, mūsu varne�i sauc par demagogiem. Tiesības ir tikai noziedzniekiem.

* Pavaicājiet kādam no valdības - ko viņ� darītu, ja izvaroto vai nogalināto bērnu vietā būtu viņa meita, mazmeita, dēls vai mazdēls? Spriedelētu par tiesiskumu un veceiropeiski liberālu humānismu vai meklētu stroķi?

* Krieviem ir seriāls �Me� - par pagrīdes vienību, kam apnikusi korumpētā vara, korumpētie tiesne�i un kuri sprie� savu tiesu.

Vēl bridi citīgi meklējot, Anna Elizabete atrada svaigas, tikai pāris mēne�u senas interneta publikācijas, kurās varēja lasīt konkrētu viena cietu�a bērna (meitenites) tēva aicinājumu citiem tēviem, vīriem un brāļiem:

�Ja valsts nespēj aizsargāt savus iedzīvotājus, meitenes un sievietes, tad to darīsim mēs - tēvi, brāļi, vīri. Ta�u mēs to darīsim tā, kā jādara. Reizi par visām reizēm!"

Apņēmīgo vīru sauca Valdis Āmurs, un fotogrāfijās viņ� tāds arī izskatījās - masīvs, platiem pleciem, dūrēm kā svaru bumbām. Biju�ais afgānis. Lai gan notvertajos fotomirkļos viņ� �ķita dusmīgs, Anna pieļāva, ka ikdienā Āmurs varētu būt mierīgs kā �ķūnis un rāmi omulīgs kā plī�a rotaļlācis.

Ta�u vai! tam, kur� viņu sakaitinās.

Bet trauslā sievietīte viņam līdzās acīmredzot bija gai�ā dienas laikā uz ielas nolaupītās, piesmietās un ceļa malā izmestās meitenītes Viviānas māte Rudīte. Viņas skatienā bija tik daudz sāpju un salta naida, ka, pagadījies vainīgais līdzās, cauri būtu - māte viņu nobeigtu kailām rokām.

Tēva aicinājumu pārpublicēja daudzi internēta portāli un sociālo tīklu lietotāji, un vētrainā atsaucība komentāros liecināja - cilvēku pacietības kauss ir pilns līdz malām, nākamais solis būs ne vairs vārdi, bet nikna pretdarbība.

To laikam apjauta arī varne�i, jo burtiski nākamajā dienā tiesībsargājo�ās struktūras nāca klajā ar skaļu paziņojumu par īpa�as Mēteļvīra grupas izveidi un publisku lūgumu �civilajai tautai� atturēties no pa�darbības un lin�a tiesas.

Anna lasīja un derdzigumā drebinājās.

Tā vietā, lai aicinātu iedzīvotājus palīdzēt, dalīties novērojumos un aizdomās, vara nevis lūdza, bet pavēlēja likties mierā, kārtējo reizi imitējot darbību - radot jaunu darba grupu, no kuras tāpat nebūs nekādas jēgas.

Ja viss ir tā, kā nolasās, tāda Mēteļvīra nemaz nav. Ir kaut kas cits - melns un baiss. Un tādā gadījumā vienīgais ceļ�, kā ar to tikt galā, - izsekot un� iznīcināt.

Acīmredzot �ie vecāki domāja tie�i tāpat, jo Iek�lietu ministrijas aicinājumam neiejaukties lietas izmeklē�anā sekoja melnais tūkstotis noraido�u un izsmejo�u komentāru: �mentiem pa�iem bail par sevi un saviem bērniem�, �laikam kādam resnajam piesvilusi pakaļa�, �jāpaspēj notīties�, �tiesas gaida, kamēr mēs viņus atlaidīsim atvaļinājumā, pārņemot tiesas darbus�, �lēmumi atkarīgi no pareizi iemaksātas naudas�, �arī bērni ir valūta�.

Negantais �ai tēmai bija veltījis veselu publikāciju.

Vai iespējams juridiski korektā veidā, ar preses un sabiedrības iesaistī�anos, panākt �ādu lietu objektīvu iztiesā�anu un adekvātu spriedumu pieņem�anu, vai arī �īs lietas apliecina to absolūto tiesisko nihilismu, kas valda mūsu zemē, kur tiesības uz aizsardzību ir tikai bagātajam, varenajam vai noziedzniekam. Bet upuriem, cietu�ajiem un mazajiem ļautiņiem tiesību nav bijis, nav un nebūs. Tikai pienākumi un novēlējums paciesties�

Visbriesmīgākais sods �iem slimajiem nelie�iem būtu tautas lin�s. Neļaut viņiem mierīgi dzīvot. Tikai - kas ar to nodarbosies? Tie, kuri nav vienaldzīgi! Bet varbūt mums nekas nav jādara? Varbūt sodīs Dievs? Tā teikt, mēs kolektīvi izteicām savu sa�utumu, par to mums ķeksītis debesīs jau ielikts, tikai - kā tiem piesmietajiem bērniem dzīvot tālāk?

Pasaules literatūrā un kinematogrāfā tiesiskā līdzsvara, piedo�anas vai atrieb�anas tēma ir ļoti populāra, jo brīdī, kad cilvēkiem sirds pārāk pilna, viņi mēģina rast līdzsvaru kaut vai iztēlē, kaut izsapņotā cerībā uz taisnīgumu�

Ja likums nespēj vai negrib palīdzēt, tas jādara pa�am cilvēkam. Jā, to var saukt gan par atriebību, gan par izlīdzinā�anos. Aci pret aci, zobu pret zobu.

Bet tikmēr tepat līdzās mazu bērnu, piecus gadus ciniski varotu bērnu, vienkār�i atdod adopcijai uz ārzemēm nezināmiem ļaudīm. Vai te nerodas jautājumi? Ja tik ātri, vēl pirms tiesas lēmuma, nokārtoti dokumenti adopcijai, vai tas neliecina par veiksmīgu biznesu?

Kamēr mēs �ūmējamies, lieta tiks izbeigta, muterītei izteiks stingro rājienu, bet meitēns būs ar galiem pazudis nezināmā virzienā� Neticu, ka sve�ā zemē, sve�ā mājā un valodā ar viņu kāds briesmīgi ņemsies vai mēģinās psiholoģiski un emocionāli rehabilitēt. Ja neklausīs, ja nakts murgos kliegs, sazāļos un pārvērtīs par paklausīgu bezdomu būtni�

Varēja just, ka Negantajam �ī tēma dziļi iekodusies kaulā, un vēl varēja just, ka viņ� ir iek�lietu vai tieslietu struktūrām visai tuvs cilvēks, ja reiz tik labi pārzina ik sīkāko juridisko un procesuālo niansi.

Vai varētu būt tā, ka Negantais ir tas pats Valdis Āmurs? Un vai Valdis Āmurs jelkā varētu būt saistīts ar prokurora Vitolda Virsnī�a nāvi? Varbūt ne tie�i, bet�

Nolēmusi vēlāk papētīt dziļāk, Anna izslēdza datoru.

Braukdama pa nesen uzklāto asfaltu uz Zaķī�iem, viņa prātoja, cik daudz da�ādu, traģisku, baismīgu, sirsnīgu un arī komisku notikumu piedzīvoju�i Me�āji pēdējo divarpus gadu laikā, kop� viņi te bija apmetu�ies uz dzīvi.

Lepnā balle Me�mui�ā, kas beidzās ar dubultslepkavību un ģimenes drāmu, vienai dvīņu māsai vīrie�a dēļ cen�oties nogalēt otru� �etrdesmito gadu kauli, kas aizsāka gadsimtu senu izmeklē�anu, uzjundot dziļi noglabātas atmiņas. Par spīti da�ādu līmeņu varne�u pretdarbībai, viņi melno kamolu bija at�ķetināju�i.

Mjā, pēc tam bija zagtās cūkas, kokrunātāji un pagrīdes narkofabrika, miris Ziemsvētku vecītis zem eglītes, psiho-pātiskais varmāka Arnis Akmens, mātes dīvainā saslim�ana un Omītes kāzas ar Bi�u Miķeli, Mazā Kārļa vectētiņu un savu pirms septiņdesmit gadiem likteņa rata aizrauto saderināto� Un tad? Tad bija Di�jūras raganas lāsts un smalkās viesnīcas direktore Spo�ā, kas visiem centās iegalvot, ka pirms simts gadiem mirusi Kaija turpina slepkavot�

Visvairāk Annai Elizabetei sāpēja �īs vasaras notikumi. Rīgas maniaces Teo lieta, kuras izmeklē�anai viņa bija pieslēgusies pret Mika Kaķī�a gribu, turklāt uz abu izjuku�ās saderinā�anās fona, bija likusi daudz ko pārvērtēt - ne vienmēr cilvēkam tie�ām vajag to, ko viņ� dabū. Pulkve�a Bra-maņa slepkavība, modes mākslinieces Merkmanes glumās afēras un traģiskais gals, skolas bērnu nelietības un �etrpadsmitgadīgā Salvja nove�ana līdz pa�nāvībai, vecā drauga un ilggadējā kolēģa Ģirta Meldera pēk�ņās pārvērtības un labākās draudzenes Zanes Zālītes sabrukums - datoratkarība, agresija un visbeidzot noziegums, bija loģisks fons tam, kas atklājās, tuvāk papētot tā sauktos masu musinā�anas līdzekļus.

Bet uzticamie me�ājnieki, neuzkrīto�i un neredzami, alla� ir biju�i līdzās�

Vecā Zaķītiene, vie�ņu ieraudzījusi, no sirds nopriecājās:

- Tad nu atskrēji gan uz mūsu galu, ko? Es jau visu dienu gaidīju. Man tev kas stāstāms. Vakar apjukumā neattapu, bet �odien abi ar veco nolēmām - ir svarīgi.

- Kas ir svarīgi, Mildiņ? - Anna Elizabete tēloja nezinīti.

- Kā - kas? Tās kapu lietas, kas gan cits! Redz, tā tik liekas - kapiņi, kapiņi, tur jau tikai miru�os noglabā, i viss. Tak nikā! Kapiņi stāsta par dzīvajiem labāk nekā �ie pa�i par sevi. Ko domājies, staigā mums te da�a laba, sapucēju-sies, sa�tātējusies, degunu līdz mākoņiem sacēluse, bet pa�ai ģimenes kapos �ūskas �ņāc un me�acūkas migu taisa. Viss ieaudzis zālēs. Cik nu es garāmejot izplē�u, tik ir. Pa�i gan niko. Ni apmalī�u, ni pieminekļa. Pat rudens lapas nevar sagrābt. Kad tādai ko aizrādi, dabū pretī - ko lien ne savās darī�anās, viņai neesot laika, viņai jābraukā darbā uz Rīgu, bet vīrs vispār - te peļņā, te pazudis, te citai pie sāniem. Tā, redz, ir - septiņu gadu laikā, kop� nomira vecāmamma, ne �ī, ne pārējās trīs meitas ne reizi nav biju�as kapos - pat bēru ziedus un vainagus kapu puķene bij� vākuse. �etras meitas, divi dēli, piecpadsmit mazbērni, bet, kad tā diena pienāca, nevienu nevarēja atrast, pat preileni ne, un vec-papu nācās glabāt pagastam�

- Mildiņ, par ko tu runā? - Anna saausījās. Vecpapu? Vai tie�ām - Veco Pīcku?

- Nu, kā - par Veco Jāzepu! Lāga cilvēks bija, lai mīļais Dieviņ� stāv viņam klāt.

- Paga, Mildas tant! Tu saki - se�i bērni, un neviens par viņu neparūpējās? Bet viņ� ta�u arvien� mak�ķerēja un teica - re, kāds loms, dēliņ� atbrauks, būs ko nokūpināt, viņam jau zivtiņas dikti gar�o�

Zaķītiene ie�ņukstējās un dusmīgi atvēcināja ar roku.

- Un ko ta �is citu teiks? Ka viņu visi pametu�i novārtā, ar pliku pensiju? Ka zivtiņas ir vienīgais, kā viņ� dabū ieēst ko sātīgāku? Cik mēs ar Juri netikām �o vilināju�i ciemos -uzspēlēt domino, durakus vai cirku, es tad arvien ko gar�īgu sariktēju, mums jau labi, bagāti - divas pensijas, vecais vēl �o to uzpin�

Annai nebija ko teikt. Nē, patiesību sakot, bija gan!

- Mildiņ, bet ko tad Lācīte? Neredzēja, nezināja, ka Jāzepam tik sūri klājas?

- Eh, ko ta �ī - vai vispār ko redz, izņemot savu kuņģi? Mēs ar veco pa reizei sarājāmies, par jums domājot. Re, kā tā dēle jums piesūkusēs! Saki, ko gribi, iedzimtība tomēr dara savu - kāda izmantotāja bija viņas māte, tāda pati�

- Nu jau tu, siev, laid pāri malām! - visu laiku klusējis, ierūcās Juris Zaķītis.

- Nimaz ar� ne! - Zaķītiene �petni atcirta. - Vai tā nav? Jau otro termiņu tup tai beņķī kā tauku kukucis, bet ko labu izdarījuse? Labi, pēdējos gados Me�ājos vairāk sarīkojumu nekā agrāk, tak par to paldies Annītei ar draugiem, nevis tai nonnei. Vai �ī maz zina, cik daudziem ve�iem klājas pavisam draņķīgi? Bērni ārzemēs, naudu nesūta� Vajadzētu palīdzību zālēm, malciņai� Bet �ī tik par tiem Eiropas projektiem - muld kā pa ķe�u. Nez, nez, kur tā nauda paliek?!

- Siev�

- Neku�ini tu mani, kad es gribu runāt! - Mildiņa bija iedegusies. - Būtu labāk padomājuse, kā dabūt atpakaļ tos pasaulē aizskrēju�os! Neticu, ka tur labāk, ka sirds nesmeldz pēc mājām. Bet nē - �ī par Eiropas naudu Me�āju centrā

bērniem rotaļu pilsētiņu būvē�ot. Nez, kas ta� rotaļāsēs, ja visi jaunie ar bērniem prom? Pāraugu�ie Lauksaimniecibas skolas zirgi �ļūks no kalniņiem un �ūposies? Bet vecie tikmēr sprāgs kā mu�as! - Viņa ievilka elpu. - Labi, ka mums tas dakter s lādzīgs. Savureiz palīdz tāpat vien, pats atskrien, kad mums kas atgadās� Var redzēt - no krietnas dzimtas, kā nu ne - vectēvs tak bija mūsu skolmeistars!

Anna zināja, cik ļoti dakteris Arvis Konrāds mīl me�āj-niekus - viņu dēļ bija gatavs nakti kājām pāri upei pa ledu slidināties vai uz dibena no kalna �ļūkt, ja tā ātrāk varēja tikt galā. Tāpēc pū�mājnieki bija vienoju�ies par pilnīgu atbalstu dr. Konrādam priek�vēlē�anu kampaņā - cīņā par Me�āju priek�sēdētāja amatu.

Arvis Konrāds vismaz kaut ko izdarīs cilvēku labā, ne tikai tupēs sociālajos tīklos un iepazī�anās portālos, izliekoties par jaunu, smuku meiteni, lai kaut kā aizpildītu savu tuk�o privāto dzīvi, kā to darīja pagasta priek�niece Maiga Lācīte!

Administrēdams Me�āju publisko datortīklu, Kārlis bija atklājis traģikomisku lietu. Lācīte nesen bija iekritusi feis-buka, precos un gribu tīklos, un nu Me�āju pirmās lēdijas dzīve ik darba dienu aizritēja virtuālajā pasaulē. Annai Elizabetei bija zināmas aizdomas, ka daļa riebīgo komentāru, par ko Lācīte nesen sūrojās, varētu piederēt viņas pa�as tuklajiem pirksteļiem. Iemesls banāls līdz bezgalībai - Maiga Lācīte slimīgi alka uzmanības. Jebkādas. Ja citu iemeslu nebija, viņa tos radīja pati.

Tagad tikai jāsaprot, kā lai pasaka, ka mūsu sadarbība beigusies un turpmāk par savu piāru Lācītei būs jārūpējas pa�ai vai jāalgo kāds cits.

Zaķī�u stāstītais par Vecā Pīckas likteni bija pielicis punktu viņas �aubām. Anna par savējiem parasti stāvēja līdz beidzamajam, bet �is bija par traku�

Tērēt tūksto�us reprezentācijai, kad pa�u pagastā ļaudīm nav malkas un brī�am arī maizes kumosa?! Nu nē, bez viņas!

- Mildas tant, bet kāpēc Vecais Jāzeps aizgāja? Nebija ta�u tik dikti vecs, jūs trīs - tu, Omīte un Pīcka - esat vien-gadnieki, - Anna Elizabete domīgi ievaicājās.

- Tā jau sanāk gan, bet laikam mēs, sievi�ķi, esam dzīve-ligāki. Un mans Juritis arī, - viņa mīļi noglāstīja sava ve�iņa roku. - Mēs jau viens otru dikti uzpasējam.

- Redzi, Līzbetiņ, kad Jāzepu atrada, viņ� jau labu brīdi bija prom� - drūmi ierunājās Juris Zaķītis. - Mēs nedēļu nebijām runāju�ies pa telefonu, lai gan citkārt mēdzām ik pārvakaru sazvanīties. Nodomāju - atkal noslīcinājis aparātu spannī vai nometis zemē, viņam tā bie�i gadījās. Tad parasti atnesa man, un es salaboju. Tovakar gaidījām viņu uz domino spēli un vakariņām, bet �amā kā nav, tā nav. Satraucāmies, domājām - kazi, va nav slims. Sāka krēslot, tak sirds nebij� mierīga. Ņēmu lukturi, un bridām lūkoties.

- Un..? - Annai aiz�ņaudzās balss. Būtu piezvanīju�i, aizskrietu ar ma�īnu!

- Un. Durvis ciet uz atslēgu, iek�ā deg naktslampiņa, viss kluss. Pat kaķis kaut kur pazudis, nu, tas lielais, melnais zivju zaglis ar robaino ausi, atceries?

Anna atcerējās gan. Vecais Pīckā savu Mori bija dikti mīlējis un lutinājis.

- Nuja. Zināju, kur stāv rezerves atslēga, Jāzeps man reiz parādīja, atradu un mūķēju vaļā. Negāja viegli, ta�u iek�ā tikām. Un tur viņ� bija - aizmidzis�

- Dakteris Konrāds teica - aizgājis gulēt un nepamodies. Tā teikt, miris savā nāvē, - Zaķī�u Milda no�ukstēja un pārmeta krustu. - Bet man, meit, kaut kas joprojām neliek miera - kāpēc viņ� bija saģērbies goda drānās? Sajuta, ka nāk tā stunda vai arī� negribēja dzīvot? - viņa balsī ieraudājās.

Braukdama mājās, Anna Elizabete balsī lamājās.

Kādai jābūt ģimenei, lai ne reizi neapciemotu veco vīru?

Kādai jābūt pa�valdībai, lai pat nepainteresētos, vai ve�ukam kā netrūkst?

Labi, dzīvoja vecais pa�ā pagasta nomalē, me�ainē, upes krastā, bet vai tāpēc viņa nebija? Kad pērnajās vēlē�anās Lācītei vajadzēja balsis, bija gatava katru sēdo�o un gulo�o aiz rociņas uz balso�anas zāli atvest�

Un vēl tas Zaķītienes pēdējais teikums� Nē, tā viņa to neatstās. Izraks tos se�us akmens bērnus no zemes un piespiedīs runāt. Nu viņi dabūs vellu!

* * *

- Tu �odien skraidi kā nikna lapsene, - priek�autā rokas slaucīdama, virtuvē piesēdu�o Annu uzrunāja Omīte. - Tā vien �ķiet, ka esi ķērusies pie kādas lietas.

- Hmm, tā varētu teikt, jā, - maziem malciņiem dzerdama karsto kanēļkafiju, Anna pamāja ar galvu. - Klau, Omīt, ko tu zini par Vecā Pīckas tuviniekiem?

- Ak re, kur tas suns aprakts! - Omīte noslīga viņai pretī pie galda. - Tad nav vis tā lieta tīra, ko? Mēs jau tā savā starpā spriedām. Un ciema sievas runāja� Miķelītis arī pukojās - zvēri, ne cilvēki. Re, kā nu ir - dari vēl citiem labu! Jāzeps savu Mirdziņu, Me�āju biju�o skolmeistarieni, apprecēja pavisam vēlos gados, �iem piedzima viens puika, nosauca dikti dīvainā, tādā kā sve�ā vārdā - par D�imu vai D�emu. Vairāk bērnu viņiem nebija, lai gan dikti gribēja.

- Kā - nebija? Un tie pārējie pieci - puika un �etri skuķi?

- Adoptētie, no Melnpils bērnu nama. Tolaik tādu netrūka, - Omīte pa�ūpoja galvu un smagi nopūtās. - Miķelītis stāstīja - draugi Pīcku pāri brīdināju�i, lai tā nedara, jo no mazgadīgajiem bandī�iem dzīvē prieka neredzēs, ta�u �ie abi bija tā pārņemti ar glāb�anas misiju, ka nevienā pat nedomāja klausīties. Paņēma jau lielus bērnus, faktiski -pusaud�us, vecumā no desmit līdz se�padsmit. Domāja, ka pakāpeniska vecuma pāreja viņos radīs lielāku mājas un ģimenes sajūtu. Bet, ak, kā viņi maldījās! Un kā vēlāk no�ēloja savu lēmumu, ta�u vairs nekas nebija darāms - papīri nokārtoti, bērni mājās, atlika stiept savu krustu līdz galam.

- Kas notika? - Anna Elizabete pajautāja, lai gan bija to jau sajutusi. Gar acīm aizslīdēja vīzija - se�i kraukļi tup kokā un kram�ķina, gaidot upuri nokrītam�

- N-nu� Tas pats, kas tev, Līzbetiņ. Tikai tu ar saviem mo�ķiem tiki galā, bet Pīckas, reiz devu�i solījumu glābt un audzināt, saviem asinssūcējiem atdeva visu.

- Un ko tad miesīgais dēls? - Anna bija satriekta. Pārāk labā atmiņā vēl bija Ģirta �īsvasaras izdarības, uzgrū�ot viņai uz kakla divus it kā pa�a bērnus, kas izrādījās no spec-skolas uz laiku ar nolūku izņemti pusaud�i ar izteiktiem psihes traucējumiem, - lai izprovocētu ekstrēmas situācijas un novestu Annu ar mājiniekiem līdz nervu sabrukumam.

- Neko. Viņam nav ne mugurkaula, ne sirdsapziņas. Tai mājā visu nosaka sieva, kuras acīs vienīgā vērtība ir naudai.

- Un mazbērni? Piecpadsmit mazbērni?!

- Jau tik daudz? Redzi, meit, pēdējo septiņu gadu laikā, kop� vecās Pīckienes, ak vai, skolotājas Mirdzas, nāves, neviens no viņiem vectēva mājās nav redzēts.

- Ak tā� Nuja.

- Nuja. Bet īstais dēls dzīvojot Mārupē, ja nemaldos, kaut kādā puķu ielā.

- Omīt, tu esi zelts! Zināji? - Anna Elizabete pirmo reizi pasmaidīja, nolika tuk�o krūzīti uz galda un� burtiski iztvaikoja. Aug�stāvā noklaudzēja durvis.

- Protams. Mēs, vecmāmiņas, vispār esam no augstākās proves zelta!

- Labi, rezumēsim, kas mums uz �o brīdi ir?

Neraugoties uz svētdienu, daudzi Lielās Mājas logi bija spo�i apgaismoti. Ģenerālis Guntis Boze bija sasaucis ārkārtas sanāksmi un nu nervoziem soļiem dārdināja pa Kaķī�a kabinetu. �urpu turpu, �urpu turpu�

Pārējie - ģenerālis Kārlis Bass, ekspertu �efs Egons Dambergs, kinologs Viktors Mihailovs, Mazais Kārlis un abi Kaķī�a vietnieki Ritvars Zariņ� un Juris Grīslis - saspiedu�ies kur nu kurais.

- It kā dabīgā nāvē miris vecs mak�ķernieks Jāzeps Pīcka, kura kapā Me�āju kapsētā divas dienas pēc bērēm aprakts biju�ais M. zonas virsprokurors Vitolds Virsnītis. No�auts. Savā darba telpā ar sitienu pa pakausi nogalināts tīmekļa pirāts Ints Lokmēlis, - Miks ātri noziņoja.

- Ko mēs zinām par Pīcku? - ģenerālis Boze paraudzījās uz ģenerāli Basu.

- Kārtīgs vīrs, me�ājnieks. Vietējais - Me�ājos piedzimis, uzaudzis, skolā gājis, sievu apņēmis, dzīvojis, strādājis un� nomiris, - ģenerāļa sirmās, arvien kārtīgi saķemmētās ūsas bija spurainākas nekā citkārt. Varbūt tāpēc, ka viņ� tās nervozi plucināja. - Krietns vecis. Vientuļnieks. Pirms septiņiem gadiem apglabāja sievu, biju�o skolotāju. Se�i bērni - viens savs, pieci pieņemtie. Ļoti daudz mazbērnu. Visi dzīvo Rīgā, ve�uku neviens neapciemoja.

- Skarbi, - norūca Egons Dambergs. - Painteresējos pie Me�āju daktera Arvja Konrāda - vecais vīrs nomiris savā nāvē. Pēk�ņi, no sirds mazspējas. Konrāds gan tobrīd norūca - no vil�anās, bet to jau papīros neraksta.

- Khm� - Boze norija kamolu. - Kas zināms par pirātu?

- Pagaidām maz. Iļģuciemā, vecas mājas aug�stāvā, ierīkota datorlaboratorija, apgādāta ar ļoti dārgu un jaudīgu tehniku, un, kā �obrīd izskatās, tur notika visu iespējamo autordarbu piratizē�ana un izvieto�ana globālajā tīmeklī. Zināms, ka nogalinātajam Lokmēlim bijusi kolēģe, partnere vai līdzdalībniece vārdā Dagne Brensone. Esmu lūdzis izmeklē�anai pieslēgties neatkarīgo ekspertu Kārli Saulīti, uzticot viņam pētījumus un pēdu dzī�anu tīmeklī.

- Pareizi, lai tik strādā! - Boze paslavēja. - Varbūt beidzot pārnāks pie mums?

Kārlis pasmaidīja. �is jautājums bija pārvērties savdabīgā jokā un tika uzdots ikreiz, kopīgi strādājot pie kādas lietas. Un ikreiz viņ� atbildēja - pagaidām nē.

- Visbeidzot - Virsnītis� Egon, kas tev stāstāms? - Boze uzrunāja Dambergu.

- N-nu� jums tas nepatiks. Izskatās, ka viņ� ne tikai nogalināts tī�i, bet tas darīts pēc pasūtījuma - viens �āviens sirdi, otrs - kontrolei - pierē. Tīrā apģērbā, tikai bez naudas, pulksteņa un dokumentiem. Pēc dubultā kapa aizbēr�anas apstādījumos lieciniece atradusi vizītkarti - Vitauts Gintars (Vytautas Gintaras), apbedī�anas firma �Obelisks�. Pārbaudīju - tāda firma un persona patie�ām eksistē. Savukārt Virsnī�a sieva vīru pēdējoreiz redzējusi� pirms mēne�a. Pat pieteikusi pazu�anu policijā, ta�u de�ūrdaļā par viņu pasmēju�ies un ieteiku�i pameklēt dārgo lauleni citur, proti, pie daiļām meitenēm vai mazgadīgiem puisī�iem�

Pēdējais Damberga teikums izraisīja lokāla mēroga atomsprādzienu.

- Kā tas būtu jāsaprot?! - Boze draudīgi ierēcās. - De�ūrdaļā nepieņem iesniegumu par veselu mēnesi pazudu�u cilvēku, pat ja tas ir prokurors ar sliktu reputāciju, bet pasūta ģimenes locekli� tālāk? Kur� toreiz de�urēja?

- Kor�unovs, - Dambergs nīgri atbildēja. - Varbūt viņam tāda humora izjūta?

- Es viņam rādī�u humoru! Būs arī satīra, - Boze dusmojās. Bridi pastāvējis pie loga, piegāja pie Mika galda un nospieda iek�ējās saziņas pogu. - De�ūrdaļa? Te Boze. Kad jāde�urē Kor�unovam? Vajadzēja �odien, vakar atprasījās? Slimības dēļ? Kas �im - gripa? Nē? Aklā zarna? Skaidrs.

- Nokopies, - Mika vietnieks Ritvars Zariņ� vienā vārdā izteica visu domas.

- Varbūt patie�ām slims? - par spīti milzu augumam, Grīslis bija labsirdīgs.

- Kā tad, tad tik teci apraudzīt un aiznes apelsīnus!

- Atlikt strīdē�anos! Jums abiem uzdevums - nekavējoties pārbaudīt, vai un kurā slimnīcā atrodas Sergejs Kor�unovs, noskaidrot diagnozi. Pārbaudīt mājas adresi. Ja nav arī tur, meklēsim citādi.., tikai klusu, klusītiņām. Pie darba!

Kad Grīslis un Zariņ� bija aizsteigu�ies, Boze noguru�u skatienu pavērās uz ģenerāli Basu un Miku Kaķīti.

- Man ļoti nepatīk, ka viss atkal grozās ap Me�ājiem un M. zonu. Kāpēc?

- Nejau�ība, - Kaķītis centās atbildēt bra�i un nevērīgi, lai gan tā nejutās.

- Sakritība. Varbūt tāpēc, ka tur atrodas mans� mūsu detektīvbirojs, - tikpat nevērīgi atteica Bass, tad jau klusāk piebilda. - Lai gan, ja godīgi, diez vai. Es teiktu - tas ir izaicinājums. Kara pieteikums. Mums jābūt gataviem�

- Kārli, tu ta�u zini, ka mūsējie� - Boze iesāka, tad aprāvās. - Draugi, man jums piedāvājums - vai Pū�u Mājas dāmas negribētu aizbraukt krā�ņā kruīzā?

- Simtu trīs, astoņdesmit septiņi, deviņdesmit septiņi, pieci suņi, viens kaķis, - kā pantiņu noskaitīja Mazais Kārlis un cieti noteica: - Nē, viņas nekur nebrauks.

- Bet mēs ta�u nevaram�! - Miks spēji uzliesmoja un mulsi ieklepojās.

- Iespējams, tomēr nāksies, - Dambergs viņam paklapēja pa plecu. - Es jau no pa�a sākuma teicu, ka tā ir slikta ideja - jelko slēpt no Annas un omītēm. Viņas tik un tā pa saviem kanāliem uzzinās, bet mēs būsim kritu�i ne�ēlastībā.

- Jau esam, - Miks noburk�ķēja. - Anna man vairs nedod kanēļkafiju.

- Mjā, tas tie�ām ir nopietni, - Bass nosmīkņāja. - Tomēr vēl drusku pacieties.

- Atgriezīsimies pie virsprokurora Vitolda Virsnī�a, -Boze lieti�ķi ierunājās. Viņa skatiens bija kļuvis gai�āks.

Hmm, varbūt Damberga doma par Annu Elizabeti nemaz nav tik peļama?

- Ceru, ka sava vecuma dēļ netik�u ieslodzīts Īslaicīgās aizturē�anas izolatorā kā aizdomās turamais Nr. 1, - iekodies apdrupu�ās ķir�koka pīpītes kātā, rāmi ierunājās ģenerālis Kārlis Bass. - Ta�u pateik�u tikai vienu - viņ� bija pelnījis visu, kas ar viņu noticis.

- Mhm, - norūca Boze. - Jā. Tā varētu teikt. Bet� mēs nevaram nemeklēt�

- Nevaram. Un meklēsim. Cits jautājums - vai atradīsim, - Bass noducināja.

Miks, Egons, Viktors un Kārlis saskatījās.

Nevar būt, ka abi lielie domāja TĀ!

- Vai drīkstu jautāt? - Kārlis riskēja atvērt muti.

Ja mani atsēdinās, vismaz zinā�u, kāpēc.

- Dro�i, - Boze pamāja.

- Kas tas Virsnītis īsti ir� bija?

Brīdi telpā valdīja klusums. Tad, smagi nopūties, ierunājās ģenerālis Bass.

- Mans skolnieks. Un drausmīgs nelietis. Vilkacis prokurora uzsvārcī.

- Bet�

- Klausieties un nepārtrauciet. To ir derdzīgi atcerēties, ta�u man tas beidzot no sevis jānorunā nost! - Bass izrīkoja un aizkūpināja pīpi.

Miks stoiski cietās, tomēr pēc brī�a atvēra logu.

Ģenerāļa Basa stāsts bija pārdomu vērts.

Tas bija stāsts par to, kā jauns, godkārīgs Juridiskās fakultātes students nevis kāpj, bet lido aug�up pa karjeras kāpnēm, pagūdams pastrādāt gan operatīvajā darbā, gan izmeklē�anā, līdz atrod savu īsto aicinājumu prokuratūrā -uzraudzīt izmeklē�anas un uzturēt valsts apsūdzības tiesā.

Vienīgais bet - vairāk par ideāliem un taisnību jaunais, talantīgais students, vēlākais prokurors mīl varu un naudu. Kolēģi ievēro īpatnējas nianses viņa profesionālajā rokrakstā - pret apsūdzētajiem, kuru sakari nekādi nevar būt noderīgi un kuru kabatās svilpo vēj�, prokurors Vitolds Virsnītis vēr�as ar visu likuma bardzību un pat ar uzviju, tā ka da�am tiesnesim jaunais censonis pat jāku�ina un jāapsauc, lai nenogalē apsūdzēto turpat tiesas zālē.

Turpretī pret tādās vai citās nelikumībās apsūdzētiem noderīgu iestā�u darbiniekiem, partijas un nomenklatūras darbiniekiem, vēlāk - arī uzņēmējiem, baņķieriem un citu resoru darbiniekiem Virsnītis bija ļoti pielaidīgs, rūpīgi un skrupulozi cen�oties izprast �jautājumu pēc būtības� un saskatīt, vai konkrētajā lietā vispār ir nozieguma sastāvs. Diezgan bie�i sastāva nebija�

Ar laiku �ī tendence kļuva skaidri saredzama - ja noderīgo ļau�u lietās valsts apsūdzību uzturēja Vitolds Virsnītis, pat rūdītākajam nelietim bija cerība tikt cauri ar nosacītu sodu, piespiedu sabiedrisko darbu vai soda naudu.

Biju�ie kursabiedri no Virsni�a bija novērsu�ies, nosaukdami par Jūdu, ta�u viņam no tā ne silts, ne auksts. Tagad viņam bija sava pasaule, savi sakari�

Apprecējis cienījama tiesne�a meitu, Vitolds Virsnītis kļuva pavisam dro�s un pārstāja slapstīties. Viņu godāja sabiedrības visvarenie, veda ceļojumos, ielūdza uz ballēm, medībām un veselīgu atpūtu smalkos SPA kompleksos. Ļaunas mēles gan melsa, ka tur mēdzot sijāties balts snie-dziņ�, pludot cēlu dzērienu upes un skanēt skaistu, jaunu ūdensmeitu smiekli, bet to jau viņi noteikti aiz skaudības�

Tie�i tāpat prastļau�iem un preses ok�ķeriem noteikti �ķauda Virsni�a jaunais auto, precīzāk, divi - sievas sarkanais jaguārs un pa�a melnais Mercedes d�ips. Da�i naivi jautāja - vai tie�ām prokurors Latvijā pelna tik labi, ka var tādus atļauties?

Kur� zina, kā, tas var! Virsnitim nāca smiekli par pamuļķiem, kuriem pat pārdro�ākajos sapņos neparēgotos tas, ko viņ� darīja ikdienā visu acu priek�ā�

- Krusttēv, kurā brīdī tu� jūs sākāt viņu turēt aizdomās? - Miks painteresējās.

- Deviņdesmito sākumā. Faktiski tūlīt pēc neatkarības atjauno�anas. Virsnītim bija zem trīsdesmit, ārēji viņ� bija dedzīgākais brivās Latvijas aizstāvis un cīņā saucējs, ta�u praktiskie darbi negāja kopā ar vārdiem. Tobrīd uzņēmējdarbība kā tāda vēl bija bērnu autiņos, padomju laikā dibinātie kooperatīvi meklēja jaunas eksistences formas, kā sēnes pēc lietus dzima privātbankas un aizdevējfirmas, bet uz �ī fona kā ko�a puķe dārziņā uzplauka prostitūcijas vilnis. Jāteic, sākumā mēs pa�i īsti nezinājām, ko lai dara. Ja agrāk padomijā seksa nebija, tad tagad - bija, un kā vēl bija, visos iespējamajos veidos, katram dvēseles noskaņojumam un maciņa biezumam. Protams, mēs ķērām, pārbaudījām, aizturējām, sēdinājām, laidām laukā, brīdinājām, centāmies vest uz taisna ceļa, bet mums ņirdza tie�i sejā - kamdēļ jūs liedzat ļaudīm visdabiskāko prieku?

- Tu gribi teikt, ka Virsnītis gāja mau� meitās?

- Nezinu. Iespējams, gāja ari tur. Ta�u viņ� darīja ko citu. Viņ� viņas piesedza, turklāt tik veikli, ka tas izskatījās pēc virtuoza darba ar aģentūru. Tā vismaz domāja priek�niecība. Mēs, tālaika kriminālisti, gan uzskatījām citādi, jo bija gan liecības, gan pierādijumi, ka viņ� jumto veselu �akmarijas ielas posmu, vairākus presti�us Rīgas dzīvokļus, kur lielākā jautrība parasti sākās naktīs, ka viņam pieder daļas tūrisma firmās, kas apkalpo austrumu virzienu, visbeidzot - ienāca signāli, ka tobrīd jau slavas un varas Olimpā uzkāpu�ais, glītais, preses un sievie�u uzmanības lutinātais prokurors Virsnītis ļo-o-o-ti mīlot bērnus, turklāt nebūt ne metafo-riskā nozīmē. Tālaika tehnisko iespēju robe�ās mēs viņu izsekojām, un atklātais lika domāt, ka mūsu paziņa ir prāvākas shēmas daļa. Katrā ziņā - viņa pēdējā laika uzvedība tiesas zālē bija tik neizprotama un neadekvāta, ka es pilnīgi saprastu, ja kāds no cietu�o piederīgajiem�

- �beidzot būtu no�āvis viņu kā traku suni? - Dambergs precizēja. - Viss būtu labi, ta�u diez vai cietu�o piederīgie ikdienā kabatā nēsā Beretta stroķi.

- Ak tā? - Bass piepacēla kuplo uzaci. - Tad jādomā citā virzienā. Piemēram, jāpainteresējas, ko aizvadītajā nedēļā darījis pilsoniski aktīvais Valdis Āmurs, biju�ais afgānis, kuram meitiņas dēļ noteikti bija iemesls vēlēt Virsnītim nelabu galu, redzot, cik maigi viņ� apietas ar izvarotājiem un pedofiliem un kā citu pēc citas nozieguma sastāva vai pierādījumu trūkuma dēļ noraida smagākās lietas.

- Tikai, pui�i, es jūs ļoti lūdzu, klusītiņām, kā sniedziņ� snieg, labi? �ī ir lieta, par kuru prese plēsīsies kā suņi ap kaulu, ta�u publiskot nedrīkst, kamēr nav pabeigta izmeklē�ana. �ajā shēmā iesaistīti zināmi vārdi un augstu sēdo�i dibeni, tāpēc, kamēr neviens nav pieķerts pie rokas, jāklusē. Citādi būs kā Andersonam - nāca klajā ar skaļu paziņojumu, dabūja uz galvas s* kaudzi, un kur viņ� ir tagad? Jābūt gudrākiem� - Boze skaidroja. - Un vēl� Anna�

- Mēs ta�u vienojāmies - viņa par �o neko nezina! - Miks cieti noskaldīja.

- Lūk, par to es gribētu parunāt, - Boze uz mirkli aprāvās. - Iepriek�ējās lietas izmeklē�anas laikā es pret Annas Elizabetes ieteikumiem vairākkārt izturējos kā sivēns, lai gan laiks pierādīja viņas taisnību� Tad nu tagad� tāpēc es� nujā, es domāju, ka mums Annai tomēr viss jāizstāsta!

- Kas - viss? - Kaķītis salēcās. - Vi-i-i-ss?

- Jā gan, viss. Viņai piemīt unikāla laika redze, kas mums ļoti palīdzētu�

- Līzbete tam nepiekritīs, - domīgi ierunājās kinologs Viktors. - Viņa mīl dzīvību.

- Bet viņa zina, cik svarīga ir taisnība! - Boze iebilda.

- Taisnība ir subjektīva un katram sava, bet patiesība -viena, - noteica Bass. Viņ� joprojām uzskatīja - lai vai kas, Bergu nama sievietēm jāpaliek ārpus viņu aktivitātēm. Jo sevi�ķi Annai, kuras rentgenacīm tāpat neko nenoslēpsi�

* * *

Izdevniecības Magnum Lux īpa�nieka miljonāra Dināra Loka sieva Ilga Loka grozīja rokās tālruni, nespēdama saņemties, lai piezvanītu Annai Elizabetei.

Viņas nebija redzēju�ās vairāk nekā gadu - kop� direktore un izdevniecības �efredaktore Ilga bija atlaidusi no �urnālu redaktores posteņa Annas labāko draudzeni Zani Zālīti. Sākumā Anna, Zanei līdzi juzdama, bija solidarizējusies un pārtraukusi sakarus ar Lokiem, lai gan līdz tam viņi redzējās itin bie�i. Anna bija Ilgas un Dināra meitiņas Elizabetes krustmāte, un mazulīte viņai ļoti patika. Savādi, ta�u ari Loki no savas puses necentās noskaidrot, kas noticis, kontaktus nemeklēja - aprobe�ojās vien ar formāliem apsveikumiem svētkos. Varbūt tāpēc, ka Ilga gaidīja otru mazuli un centās izvairīties no satraukumiem? Pamazām gan ledus atkusa, un vēl �oruden viņas reiz bija tīri civilizēti parunāju�ās pa telefonu.

Un nu Ilgai vajadzēja lūgt Annas Elizabetes palīdzību. Turklāt izdarīt to tā, lai viņa vēlētos palīdzēt. Citādi būs par vēlu. Faktiski - jau bija par vēlu�

Pirms pusotras nedēļas Magnum Lux vadības kabinetā bija gājis augstu.

Uzņēmuma formālais īpa�nieks Dinārs Loks un izdevniecības direktore Ilga Loka, viņa sieva un divu bērnu māte, ne pa jokam strīdējās par pēdējā laika karstāko materiālu -nezināma labvēļa piesūtītu rakstu par pēk�ņi pazūdo�iem un pāri robe�ai uz prieka namiem pārdotiem bērniem, par valsts institūciju iesaisti cilvēku kontrabandas zaļo koridoru veido�anā un par lobiju tiesībsargājo�ajās stuktūrās, kamēr Cerbers un Temīda neredz neko, izņemot pa�i sevi.

- Es to nedrukā�u! Tam nav pierādījumu, tikai pieņēmumi, ko neapstiprina neviens fakts vai ekspertīze. Tikai �viena tante teica�, virkne uzvārdu un iespēja iedzīvoties miljonu vērtā gadsimta tiesas procesā par goda un cieņas aizskar�anu, ja izlemsim �o publicēt� - Ilga bija saniknota.

- Mīļā, padomā - reitingi būs līdz mākoņiem! �is ir abonē�anas laiks! - Dinārs iebilda. - Mūs lasīs no Rīgas līdz Aina�iem un no Liepājas līdz Daugavpilij!

- Bet par kādu cenu, Din? Vai tie�ām mēs, solīdi preses izdevumi un ziņu portāli, nolaidīsimies tik zemu, lai pārgremotu baumas, sensācijas un skandālus? Te viss vienā putrā - katrs desmitais latvie�u vīrietis sit savu sievu un bērnus, patēvi izvaro aizbilstamos, bērnu nami un spec-skolas kolektīvi iesaistītas cilvēku tirdzniecībā, labdarības fondi ra�o bērnu pornogrāfiju? Tu pats tam visam tici?

- Tas par si�anu, starp citu, varētu būt taisnība, - Loks strauji ierunājās, tad aprāvās un, mirkli klusējis, piebilda: - Mans sencis� Nē, es uzskatu - par to ir jārunā un jāraksta, pat ja daļa apgalvojumu izdomāta un nepārbaudāma.

- Tev laikam par daudz naudas, mīļais� - Ilga viegli paironizēja. - Kad rakstā minētās personas sāks tevi vazāt pa tiesām, neviens - pat tavs dārgais Blūms && Kreics - nespēs līdzēt. Paliksi pliks un bass zem egles. Labi, ja dzīvs�

- Tu kādreiz biji drosmīgāka. īsta �urnāliste ar asiem zobiem un nagiem, kas nebīstas pa�a velna, bet gatava rakt, kamēr izrok. Kas tad nu noticis?

- Kas noticis?! Tu varbūt neesi pamanījis, bet mums ir divas mazas meitiņas, un es gribu, lai viņas izaug lielas. Un vēl es gribu, lai viņas uzaug ar abiem vecākiem! - Ilga pacēla balsi. - It kā nepietiktu ar tiem pilnmēness idiotiem, kas zvanās uz darbu, uz mājām, raksta rupjības sociālajos tiklos un sūta draudu īsziņas uz mūsu privātajiem mobilajiem tālruņiem. Man apnicis baidīties�

- Labi, tas ir arguments, piekrītu, - smagi nopūties, Loks ar muguru atspiedās pret skapi un sakrustoja rokas uz krūtīm. - Bet ja nu mēs darītu tā�?

* * *

Nākdama lejā pa kāpnēm, Anna Elizabete hallē dzirdēja sa�utu�as balsis.

- Un neviens pats cilvēks to nebija manījis veselus piecus gadus? Ne radinieki, ne kaimiņi? Vai nav ārprāts? Es tādai mātītei tā sadotu ar pavārnīcu pa mīkstumiem, ka viņa pusgadu stāvus gulētu! - klusās un pieklājīgās Omītes balsī skanēja neapvaldītas dusmas.

- Nē, Anna Līze, tādas nevajag sist, bet sterilizēt un sūtīt spaidu darbos. Ja miesas prieki svarīgāki par pa�as bērniem, tad - lāpstu rokā un labot ceļus! - noducināja Bi�u Miķelis un blieza pa galdu ar smago dūri. - Kā Latvijas laikā�

- Vai tad nav kādas organizācijas, kur �ie nabaga nelaimīgie varētu vērsties pēc palīdzības? - pajautāja vecā baronese. - Negribas ticēt, ka par to nemaz nav domāts, re, ducis nosaukumu - krīzes centri, rehabilitācijas centri, psihologu konsultācijas, kristīgās patversmes� Galu galā - vai tad valstij ir vienalga, kas notiek ar tās iedzīvotājiem?

- Tur jau tā lieta, ka vienalga. Dārgā Anna Roze, vai valsts par tevi kaut reizi ir painteresējusies, kop� tu pārcēlies �urp no Londonas? - Bi�u Miķelis ievaicājās.

- Kā nu ne - ilgi un dikti tirpināja par Londonā pārdoto dzīvokli, Apvienotās Karalistes pensiju un mūsu dzimtas trasta fondu. Teicu, ka tā galīgi nav viņu darī�ana, jo �eit es nevienam neko neprasu, savos simtu trīs gados ne ar kādu biznesu nenodarbojos, bet pensiju man maksā no citiem, starptautiskiem fondiem, - baronese ironiski pasmīkņāja.

Anna Elizabete atcerējās �o vizīti miljonu mājā. Viņai nekādi nebija izdevies atrunāt apzinīgo vecmāmiņu no do�anās turp, lai, kā viņa teica, legalizētu eksistenci Latvijā. To, ka būtu vajadzējis klausīt mazmeitu un likties mierā, vecā kundze apjauta pirmajās piecās minūtēs. Pēc stundas ceturk�ņa viņa palūdza ūdeni, pēc pusstundas - sirdsdra-pes. Vēl pēc mirkļa Anna piezvanīja ģenerālim Basam un, demonstratīvi uzrunājot viņu pilnā vārdā, uzvārdā un dienesta pakāpē, palūdza atbraukt. Attieksme mirklī mainījās.

- Par ko sprie�am, mīļās dāmas? - vairs negribēdama ilgāk noklausīties aiz durvīm, Anna Elizabete ar mo�u smaidu pārkāpa virtuves slieksni.

- Tev arī labdien, Līzbet� no dāmām, - atjokoja Bi�u Miķelis un pastiepa viņai kādu �urnālu. - Rau, �itāds kukainis �odien bija jūsu pastkastītē.

Tas bija izdevniecības Magnum Lux izdotā nedēļnieka VVV (Viss par visu un visiem) speciālizlaidums, tematiski veltīts līdz �im neatklātām, noraidītām vai atklātām, ta�u neapmierino�i iztiesātām krimināllietām - dzimumnoziegumiem pret bērniem un sievietēm, apsūdzībām vardarbībā, cilvēktirdzniecībā, porno biznesa struktūru veido�anā

un prostitūcijā. Pārlapojusi �urnālu, Anna pamanīja ļoti izsmeļo�us materiālus par lietām, kuras pirms brī�a arī pati bija atradusi tīmeklī, meklēdama informāciju par prokuroru Vitoldu Virsnīti.

Un ja nu arī pārējām publikācijām cauri vijas �ī pati saisto�ā stīdziņa? Ja nu viņ� tie�i vai netie�i bijis saistīts arī ar citām lietām?

Pag, pag - �urnāls iznāca piektdien, tās pa�as dienas vakarā Mildiņa redzēja melno ma�īnu, kas atveda noslēpumaino līķi, bet sestdienas rītā vīri, atraku�i kapu, konstatēja, ka tajā guļ virsprokurors Virsnītis.

Kā tad sanāk? �urnāla redakcijas rīcībā jau iepriek� bijis apjomīgs materiāls, kas parāda prokuroru ļoti nelabvēlīgā gaismā, un tas publiskots vienlaikus ar viņa nāvi, kas, visticamāk, nav ne dabiska, ne pa�nāvība. Apsūdzība un sods?

Vai arī� Ilga Loka patie�ām nolaidusies tik zemu, lai publicētu fikcijas?

Puse materiālu nebija pat izēstas olas �aumalas vērti, vienas vienīgas baumas - jā, skaļas, jā, emocionāli saviļņojo�as, ta�u baumas. Otra puse - minējumi un apgalvojumi - paģērēja kaudzi pierādījumu.

Tā Ilga, kuru Anna pazina, bija spēlējusi godīgu spēli. Kas noticis?

Atvērusi titullapu, Anna pārlaida skatu �urnāla tehniskajai pasei. Tad vēlreiz.

Oho! Dinārs Loks bija nomainījis izdevniecības direktori un galveno redaktori Ilgu Loku pret kādu nevienam nezināmu Igoru Boicovu. Mjā, atbilsto�s vārds un uzvārds. Atbilsto�s tendencēm - gan medijos, gan rado�ajā jomā arvien bie�āk un nospiedo�āk parādījās izskaņas -ovi, -ofi, -evi, -i�i, -ski. Integrācija praksē.

Viss jau būtu labi, ja vien tas neietekmētu mediju saturu un cilvēku domā�anu.

Atcerējusies neseno ekstrēmo TV �ovu jeb Laures-Kņazeva-Pērkona lietu, Anna noskurinājās - ko tādu spēja izdomāt tikai ar varaskāri slimas smadzenes.

Vajadzētu piezvanīt Ilgai Lokai un painteresēties, vai ar viņu viss kārtībā�

Ar kafijas krūzi rokās, vectēva dienasgrāmatu kabatā un �urnālu padusē uzkāpusi darbistabā, Anna apsēdās pie rakstāmgalda un iegrima dziļās domās.

��urnālistu pienākums ir būt godīgam. Bet viņi mums melo, ak Dievs, kā viņi mums melo!

�Ja vien cilvēki zinātu, kas notiek aiz dūmu aizkara!

�Cik tālu vēl var aiziet �is naida kurinā�anas vilnis?

�Ir ļoti daudz lietu un parādību, ko mēs tikai iedomājamies pārzinām, bet kuras dzīvo pa�as savu dzīvi.

Viņas vectēvs, britu laikraksta Times speciālkorespondents Baltijas valstīs Viljams Stouns-Bergs privātajos pierakstos bija uzsvēris �urnālista galveno uzdevumu - būt godīgam, jo kāda jēga no sagrozītas patiesības?

Bet jaunajā VVV fakti, apgalvojumi, pieņēmumi, baumas un kuluāru runas, tiesu spriedumi sama�kāti vienā pļurā, kas liecināja vai nu par galīgu neprofesionalitāti, vai apzinātu rīcību. Kam bija vajadzība publiskot gūzmu pārdomas raiso�u materiālu vienlaikus ar konkrētas personas nāvi?

Skaļi iedūcās Annas Elizabetes viedtālrunis. Ilga Loka.

- Sveika, Anna, sen nedzirdētā, kā klājas? - Visnotaļ gai�ā toņkārtā.

- Paldies. Labi. Un jums pa�iem? Kā mazajām? - Piesardzīga pieklājība.

- N-nu� - Lēna, nogaido�a vilcinā�anās. - Visādi. Līzbet, vai mēs varam pie jums aizbraukt? Ļoti vajadzīgs padoms. Varbūt ari palīdzība. Vai jums vēl ir Basa privātdetektīvu aģentūra, nu, lai varam tā privāti un klusiņām�?

- Ir. Kad jūs gribat braukt?

- Ja var, tad tagad� - Lūdzo�i aizlūsto�ā balsī. - Drīkst?

- Brauciet. Tikai - ģenerāļa nav mājās, nezinu, kad būs.

- Tas nekas. Man� mums� vairāk vajadzētu tevi.

- Hmm, nu ko, tad brauciet tik �urp. Kafiju dzersiet?

Kop� savādās sarunas bija pagājusi nepilna stunda, kad pagalmā, nobremzējot spo�i baltam, jaunam Lexus limuzīnam, no�irkstēja grants. No tā, apkrāvusies saiņiem, zīdaiņa �ūpulīti elkonī un divgadīgu mazuli pie rokas, izknosījās Ilga Loka. Viena pati.

Sasveicinā�anās sanāca visai stīva un neveikla, jo abu jauno sievie�u starpā kā rēgs vīdēja taisnīgi vai netaisnīgi atlaistās Zanes tēls un viss, kas ar viņu noticis.

- Nu, sveika, mājasmāte, te nu mēs esam. Lūdzu, pieņem mazu ciemakukulīti.

Atbilsto�i Loku vērienam Ilga bija atvedusi līdzi trīs delikate�u veikalu saturu.

Tas nozīmē, ka viņa jau zvanot zināja, ka es piekritī�u, Anna nodomāja. Hmm.

- Kur tad Loka kungs?

Annas Elizabetes jautājums izskanēja klusumā.

Atbildes nebija.

Situāciju izglāba Omīte, kura, izsteigusies uz lieveņa sagaidīt ciemiņus un ieraudzījusi mazuļus, sāka līksmi tēr-gavot un satraukti rosīties.

- Nāciet, nāciet iek�ā, nav ko saldēties! Novembra vēj� viltīgs, sapūtīs, i nepamanīsi. Anniņ, meit, liksim viesī�us Ģirta istabā, vai ne?

Smalks mājiens ar sētas mietu: jūs ar Miku ta�u esat pāris!

- Protams, Omīt, protams, tikai mēs vēl nezinām, vai viņi pie mums paliks�

- Gan jau, gan jau� Ejiet viesistabā, tur kuras kamīns, es tikmēr uzklā�u�

- Omīt, tu esi nelabojama, - Anna no�ūpoja galvu. - Ka tik izdomāt sev darbu!

- Viņa ir īsts zelts, - Ilga klusu noteica, kad Omīte bija uzkāpusi aug�ā. - Vēl arvien tikpat mo�a un ņipra! Jā� silti te pie jums, jauki. Un� kā klājas pārējiem?

Viņa stāvēja pie kamīna, ar muguru pret telpu, tīstīdamās kamieļvilnas pledā, un runāja nepagrie�oties. Mazie, siltumā apguru�i, jau saldi gulēja.

- Ilga� Nespēlēsim spēlītes, labi? Tu man zvanīji, teici, ka nepiecie�ama palīdzība, atbrauci un nu risini pieklājības sarunas. Kas noticis?

- Es� es nezinu, kā iesākt, - Ilga pagriezās pret Annu. Viņa bija raudājusi.

- Sāc no sākuma, - Anna Elizabete apsēdās klubkrēslā un paņēma kafijas tasi.

- Es� es� baidos.

- Par ko? Vai drīzāk - no kā?

- Par mums� Saproti, mums draud. Regulāri. Ikreiz, kad nopublicējam kaut ko asāku vai karstāku, seko naidīgu komentāru vilnis, pēc tam - privāti zvani un īsziņas. Ļauni, ļoti ļauni vārdi, kas skar ģimeni� Tas notiek tik sistemātiski

un paredzami, ka pēc viņiem var regulēt pulksteni. Dins saka - neņem galvā, tā glu�i vienkār�i ir preses ēnas puse. Bet es nevaru neņemt galvā, jo man� mums ir divi mazi bērni. Pirms nedēļas aizgāju no darba - uz laiku, protams! Dins �o ziņu momentā publiskoja, vienlaikus iepazīstinot visus ar jauno izdevniecības galveno redaktoru Igoru Boi-covu. Joprojām nezinu, no kurienes viņ� to d�eku izrāvis. Man viņ� nepatīk, arī darba stils lecīgs. Nolaidīs vēl visu uz grunti. Teicu vīram, bet viņ� manī neklausās.

- Izskatās, ka esat pamatīgi sastrīdēju�ies? Bijāt ta�u kā cimds ar roku, - Anna pret savu gribu painteresējās.

Tas �o to izskaidrotu. Loks darbojas Ilgai aiz muguras.

- Joprojām esam. Laulībā - jā. Bet izdevniecībā Dins uzsācis neizprotamas reformas - iecerējis milzu papla�inā�anos, grib iegādāties tipogrāfiju, bet vakar pa ausu galam padzirdēju, ka Magnum Lux turpmāk izdo�ot arī krievvalodīgo presi. Tas man bija pamatīgs jaunums. Neslēp�u -nepatīkams, sevi�ķi, kad uzzināju, kur� dos naudu�

- Kur�?

- N-nu� tas �obrīd nav svarīgi. Katrā ziņā mēs ar Dinu vakar sarājāmies, ilgi diskutējām, beigu beigās viņ� tomēr piekrita to nedarīt. Teica - jau agri no rīta piezvanī�ot savam potenciālajam partnerim un atsauk�ot darījumu. Bet �orīt ienāca istabā pavisam savāds, teica - neesot nemaz tik vienkār�i, vajadzē�ot ar kādu satikties un pakonsultēties. Un ieteica piezvanīt� tev� jums. Palūgt, vai nevaram kādu brīdi te palikt, kamēr viss nokārtojas.

- Viņ� devās tālu? - Dzirdētais Annai nepatika.

- Anniņ, mīļā, es nezinu! - Ilga zaudēja savaldību un ie�ņukstējās. - Dzirdēju tikai pa�as sarunas beigas - ��labi, braucu!� un klusi norūkto �glumais maita!�. Atvadījāmies, un viņ� aizbrauca. Teica, ja paspēs, vakarā atskries �urp. Cerējām, ka tu� atļausi mums te palikt.

- Skaidrs.

Nē, nebija skaidrs! Ar �o stāstu kaut kas nebija kārtībā.

- Anniņ, man �ausmīgi bail! Un ja nu ar viņu kas notiek? Kaut kas slikts� Ko es darī�u viena pati - bez vīra, ar diviem bērniem, aizgājusi no darba?

Kas tad tā par litāniju? Izlaidusies pilnīgā ķīselī�

- Ilga, savācies! Neglabā pirms laika. Nekas nav noticis!

- Bet var notikt! Var! Atceries Roberta Lauciņa lietu! Jau toreiz bija tā� Viss naudas, tikai tās nolādētās naudas dēļ! Un ko tu ar to iesāksi, kad tev pie loga pieklauvēs Kaulainā? Bankas kontu zārkā līdzi nepaņemsi, un nekādi miljoni nepalīdzēs aug�āmcelties no miroņiem�

- Ilga, es tev atnesī�u vīgrie�u tēju�

- Nevajag! - Ilga ieķērās Annas rokā. - Vai mēs ar mazajām drīkstam te palikt?

- Protams.

Tādā stāvoklī viņu ne tikai pie stūres, bet pat ārā pa durvīm nedrīkstēja laist. Lai pārnak�ņo tepat. Būs mierīgāk.

- Bet saki, Ilga, kā tev �ķiet, kas varētu tev� jums draudēt? Lasītāji? Biznesa partneri? Kādi ir �ie draudi - ļauna muldē�ana vai konkrēti solījumi?

- Visādi. Ir virkne profesionālo komentētāju, kuriem viss vienmēr slikti, valdība - zaglīga, ierēdņi - neizglītoti un analfabētiski idioti, ārsti - slepkavas, tiesne�i - blē�i un kukuļņēmēji, un tikai viņi, komentētāji, zina, kā jāpārvalda valsts, jātaisa valsts bud�ets, jāizmeklē noziegumi, jāsprie� tiesa, jāārstē slimības un jāaudzina bērni. Ar tiem viss skaidrs, tos mēs neņemam galvā. Ta�u pēdējā laikā parādīju�ies socportāliem piesaistīti personā�i, kuri pirmajā acu uzmetienā �ķiet reāli cilvēki, ta�u tas, ko viņi raksta, liek matiem celties stāvus. Viņi pārzina mūsu ikdienu un

paradumus, ceļu uz darbu un mājām, zina, ar kādām ma�īnām braucam, kuros veikalos iepērkamies. Un tie komentāri - �tiksimies Mārupes baseinā�, �uzmanies no Mūkusalas labirintiem�, �nestaigā pa slidenām kāpnēm�, �pārbaudi brem�u �ļauciņas� - un tamlīdzīgi�

- Mjā, nepatīkami. Tu teici - ari zvana un sūta īsziņas?

- Jā. Telefona zvani ir bez teksta, toties ar skaņām - �āvieniem, �ausmu kliedzieniem, gārdzieniem� Bet īsziņas - vēl baigākas par komentāriem.

- Policijai ziņojāt? - Anna ievaicājās un aprāvās.

�ādā situācijā nebūtu jēgas.

- Nē, un neziņosim arī. Lauciņa lietā jau redzējām� Tāpēc nolēmām - lūgsim tavu� jūsu palīdzību. Tas tomēr ir citādi. Privātāk� Anniņ, palīdzēsi?

- Redzēsim. Neko nesolu, bet mēģināsim. Kad atgriezīsies pui�i, izstāsti Kārlim visu par komentāriem, zvaniem un īsziņām. Numuri ta�u saglabāti?

- Nē, es tos izdzēsu. Negribu savā telefonā drazas turēt.

- N-nu, tas nebija gudri.

Hmm, nē, tas bija vai nu ļoti gudri, vai pilnīgi stulbi.

- Bet tīmekļa komentāri visi ir vietā - mūsu portālā, pie ziņu gabaliem.

- Tātad komentētāji uztraucas par valsti, bet draud personīgi izdevējiem?

- Tā sanāk. Varbūt viņi domā, ka mēs kaut ko spējam ietekmēt? - Ilga nopūtās.

Annas mobilais klusu novibrēja.

Paziņojums par viņai adresētu tvitera ziņu.

@Lizbete -

Pirms nepilnas stundas savā automa�īnā

Jeep Grand Cherokee uzspridzināts miljonārs, izdevniecības Magnum Lux īpa�nieks Dinārs Loks. Ma�īna pilnībā sadegusi. Braucēju izglābt nav izdevies. Notikuma vietā strādā policija.

Iesāņus paraudzījusies uz dīvānā gandrīz aizmigu�o Ilgu, Anna Elizabete apsedza viņu ar pledu un izgāja hallē.

Pārsūtījusi ziņu Mikam Kaķītim un Kārlim, apsēdās uz kāpnēm un ar visiem desmit iegrābās matos.

Johaidī, ko nu?!

- Mēs nedrīkstam viņai to tagad teikt! - Anna nervozi plucināja valdziņu d�empera piedurknē. - Viņa sabruks! Bet viņai ir divi mazi bērni, no kuriem viens vēl pupa ēdājs!

- Nezini, kur �obrīd dakteris Konrāds? - Miks vērsās pie Mazā Kārļa.

- Dro�i vien doktorātā. Balsina griestus. Taisa pārbūvi. Pagasta priek�niece Lācīte viņam pie�ķīrusi abas vecā pastmeistara telpas turpat aiz sienas, nu, un �is izgāza mūri -papla�inās. Bū�ot neliels dienas stacionārs un arī zobārsta kabinets, - Kārlis nobēra kā no grāmatas.

Ha, Maiga Lācīte mēģina piekukuļot dakteri Arvi Konrādu! Vai tik nemēģinās klusi piespiest atsaukt kandidatūru?

- Piezvani viņam. Saki, lai ņem savu lielo daktersomu un mudīgi brauc pie mums uz kafiju, - izrīkoja ģenerālis Bass.

Annas sūtīto īsziņu par uzspridzināto ma�īnu Miks Kaķītis saņēma vienlaikus ar de�ūrdaļas ziņojumu. Tobrīd nebija laika aizdomāties, kā tas iespējams, jo bija steig�us jāskrien uz notikuma vietu, bet nu, mājās atbraucis un virtuves siltumā dzerdams jau tre�o krūzi kanēļkafijas (Anna beidzot bija viņus palutinājusi!), viņ� domīgi ievaicājās:

- Līzbet, tu saki, ka nepazīsti nekādu @Anonymous�

- Nepazīstu. Katrā ziņā - es tādam neesmu piesekojusies.

- Toties �amais tev ir, - degunu plan�etē iebāzis, virtuvē atgriezās Kārlis. - Es te mazliet papētīju, pamēģināju izsekot. @Anonymous tviterkonts reģistrēts caur tāda pa�a nosaukuma Gmail adresi, ko uzlauzt pagaidām neizdevās. Nonācu līdz proxy serverim. Tas nozīmē, ka sūtītājs var atrasties dajebkur, kaut vai Āfrikā.

- Vai Taizemē� - Annai pilnīgi nejau�i izlauzās.

- Vai Taizemē, - Kārlis mierīgi apstiprināja.

Miks un ģenerālis Bass strauji saskatījās. - Jūs domājat..?

- Mēs nedomājam, mēs teoretizējam, - Kārlis atņurdēja. Pagalmā sprauslodama iebrauca daktera Konrāda Ņiva.

* * *

Kā jau Anna bija paredzējusi, Ilgai Lokai, uzzinot par notiku�o, sākās histērija. Viņa nekliedza un nebļāva, bet iemuka viesistabas tum�ākajā kaktā un sēdēja, galvu rokās sakampusi, �ūpodamās kā pulksteņa pendele. Un sēca. Klusi, baismīgi, elpai aizraujoties. Uz jautājumiem nereaģēja, pieskārienus nejuta.

Ie�ļircinājis nomierino�u zāļu kokteili, Arvis Konrāds pamāja Annai un Mikam uz durvju pusi. Omīte brīvprātīgi pieteicās palikt pieskatīt Ilgu un mazos.

- Ve�i, es nezinu, ko �ādā gadījumā darīt, - Arvis plātīja rokas. - Psihotraumas un garīgie satricinājumi nav mans lauciņ�, reiz jau es, labu gribot, izgāzos.

- Ne jau tu liki Zanei stūķēt to pusbeigto aktrisi kanalizācijas akā! - Kaķītis viņu noteikti pārtrauca. - Tu viņas labā izdarīji daudz un vēl vairāk, bet viņa� vienkār�i uzmeta mūs visus. Labi, dievs ar viņu, jātiek galā ar �o opereti. Piezvanīt Mihailovam?

- Viktoram? Kam tev kinologs? - Kārlis, plan�eti mocīdams, murmināja.

- Ne tak - Mihailovam vecākajam, profesoram! Mēs gan viņu pēdējā laikā esam apsēdu�i ar saviem sirdzējiem, bet ko padarīsi, ja esi tik neaizvietojams?

- Puika, tā ir laba doma! - ģenerālis uz mirkli izrāvās no drūmās klusē�anas, kurā bija ieslīdzis, uzklausot Annas atstāstu par sarunu ar Ilgu. Bet, pārlapojis jauno VVV, nopūtās kā vecs zilonis un saguma.

- Krusttēv, tev slikti? - Anna satraucās.

- Mhm. Dzīvotājs bū�u, ta�u Trejdeviņi derētu� Starp citu, kur ir baronese?

Tikai tagad Anna Elizabete attapās, ka kop� pēcpusdienas nav redzējusi vecmāmiņu. Saskatīju�ies viņi ar Kārli metās aug�ā pa kāpnēm. Baroneses istabas durvis bija vaļā, uz galda dēlītis ar aizsāktu �aha partiju. Un pilnīgs tuk�ums.

* * *

Profesors Mihailovs kā parasti paveica brīnumus. Re-kordātrumā ieradies, brīdi parunāja ar Annu par situāciju pirms briesmīgā paziņojuma, ar dakteri Konrādu - par lietotajiem medikamentiem, uzklausīja Omītes novērojumus, cik mierīgi Ilga gulējusi pēc injekcijas, un iegāja viesistabā, cie�i aizverot durvis.

Pēc neilga brī�a telpā sāka dudināt divas balsis.

Anna vai mira nost aiz vēlē�anās uzzināt, ko un kā profesors Mihailovs dara, lai atgrieztu cilvēka garīgo līdzsvaru normālā stāvokli vai vismaz tuvu tam, ta�u lūrēt pa durvju spraugu vai atslēgas caurumu - to nu ne. Gan jau reiz saņems drosmi un palūgs profesoram pastāstīt par viņa darbu� Pagaidām - pacietību!

Jāizskrien kāds riņķis ar suņiem, lai izloka kājas - visu dienu notupēju�i telpās (ak, dūnas guļamistabā un putekļsūcējs nobeidzies!). Arī pa�ai derētu izvēdināt prātu. Pie viena paraudzīsies, vai baronesei nav uznācis niķis pasaldēt plau�as miglainā novembra vakara pastaigā.

No piepūkotās guļamistabas izjoņoja �etri baltpleķaini rejo�i ērmi, cits par citu mazāki; tiem klupdams un krizdams sekoja mazais kunkulis Rokijs, bet rudais runcis Barons, laikam juzdamies vainīgs notiku�ajā, centās aizkacēt viņu ar ķepu un ievilkt atpakaļ istabā.

Nu, mīlī�i, paldies - nakts tīrī�anas darbi garantēti. Miks to vēl nav redzējis�

Noķērusi kā dzīvsudrabs kustīgo kucēnu un uzslavējusi Baronu par auklē�anu (ignorējot aizvainoto grimasi - vārdi, vārdi, bet kur maltā gaļa un sieriņ�?), Anna paķēra silto jaku un, Rokiju azotē iebāzusi, nodipināja lejā pa kāpnēm.

Pirmais aplis pa parku bija piebeigts, kad Bergu nama stāvvietā iegriezās Damberga baltais busiņ� un kinologa Viktora sarkanais pikaps.

Pamanīju�i Annu Elizabeti ar zvēriem, pui�i jautri uzpīpināja un tūliņ dabūja to no�ēlot - viņiem pretī līksmā barā metās �etri mājas sargi, bet Annas azotē smalkā balstiņā ķaukstēja piektais.

Viktora drauga Zorro dārdo�ais bass no kravas kastes būdiņas skanēja kā pastardienas bazūne; viņ� pasteidzās nolaist bortu un atvērt durvis. Melnais vilks uzrēja sugas brāļiem, gandrīz ielēcis Annai klēpī, vētraini viņu sabu�oja, visbeidzot, priecīgi kūleņodami, pieci astaiņi aizdrāzās pāri �auksto�ajām lapām.

- Joprojām nesaprotu, ar ko tu viņu esi nobūrusi� - Viktors sveicināja Annu, pārsteigti grozīdams galvu. - Man viņ� nekad ar visām �etrām klēpī nelec.

- Tu neesi tik smuks kā Līzbete, - Egons ķircināja draugu. - Un tā nesmar�o. Bet viņa izstaro mājas mieru un omulību� Izskatās, ka jūs var apsveikt ar pirmo sniegu, -pēk�ņi apmulsis, viņ� nesakarīgi nobeidza. - Re, kur snieg-pārsliņas! Runā, ka tādās reizēs labi ķeroties�

- Egu, �ī Sniegamāte tup manā guļamistabā ar uz�ķērstu vēderu. Barons noslepkavoja spilvenu, visa māja un zvēri zosu dūnās, bet mans vecais putsūcis aizvakar atvadījās no �īs pasaules.

- Va vellos, tad tev jautri gājis! - Egons līdzjūtīgi nosmaidīja. - Tak nebēdā, ķēniņien, ja dosi vakariņas, atzī�os, ka manā busiņā ir Kārcher turboapkopēja.

- Egucīt, es tevi pa�rocīgi baro�u ar karotīti, tikai velc �o laukā! - pieņēmusi spēles noteikumus, Anna izmisīgi diedelēja, nemanot uz lieveņa iznāku�o Mika un ģenerāļa Basa izbrīnītos skatienus. Viktors, maliņā pagājis, slaucīja asaras.

- Tā, ko jaunu man vēl �odien nāksies uzzināt? - Kaķītis dziļā neizpratnē izsaucās. - Kas Egonam jāvelk laukā, kuru tu barosi ar karotīti, un ko jūs esat nodarīju�i Viktoram?

Nu jau smējās visi, izņemot Miku.

Aizklumzājis līdz busiņam, Dambergs, joprojām spurgdams, atvēra durvis un, izvilcis melni dzelteno, milzīgo put-sūci, atstiepa un nolika to Kaķītim pie kājām:

- Iz-vilku� Te būs� apkopēja� Kēr-heres jaun-kundze�

Joprojām netapis gudrāks, nabaga pulkve�leitnants paņēma ne�ļavu un, Annas jautrā uzsauciena �uz aug�u, uz sniega istabu!� pavadīts, stiepa to uz otro stāvu.

* * *

- Pēc pusstundas varēsiet ar viņu runāt, tikai saudzīgi! -profesors Mihailovs, pēc krietna laika sprī�a no viesistabas virtuvē ienācis, �ukstus noteica. - Viņa ir satriekta, ta�u adekvāta, visu saprot, atbild loģiski, bērnus pazīst, atra�anās vietu ari, nobī�u laikā arī nav. Vienīgais - visu laiku piesauc kaut kādu pīcku. Jāatzīst, es tādu vārdu nezinu. Kas tas ir? Kociņ�? Stibiņa? Mak�ķere?

- Pīcku? - ap galdu sēdo�ie visi kā viens pavērās profesorā.

- Profesor, Ilga Loka patie�ām minēja vārdu pīckā? -Anna pārvaicāja.

- J-jā. Bet kāpēc tas ir tik svarīgi? - viņ� izbrīnījās. - Tajā teikumā nekā vērā ņemama nebija. Kaut kas līdzīgs �es ta�u teicu, lai neņem to pīcku��

Tu redzējies, tad jau sanāk, ka Loku pārim vajadzētu pazīt Vecā Pīckās dēlu Dzimu (vai D�emu). Nūja, Omīte teica - �is dzīvojot Mārupē, kaut kādā puķu ielā. Loki arī. Bet ko tas dod? Nu, teorētiski viņ� varētu zināt par tēva nāvi un to, ka viņu glabās vecajā Me�āju kapsētā. Un tad? Tikpat teorētiski viņ� varētu par to izstāstīt Lokam, tas ir, ja viņi biju�i pazīstami. Un tad? Kāds sakars Lokam un �urnālam VVV ar prokurora Virsnī�a profesionālajām nekrietnībām, tām veltītajiem rakstiem, pa�a Virsnī�a nāvi un nokļū�anu Vecā Pīckās kapā?

- Tie�i tāds - iztrūkst sasaisto�ā posma. Līzbet, tu atkal domā skaļi, un tu atkal esi staigājusi kriminālus ceļus, -ģenerālis Bass no�ūpoja galvu. Slēp vai neslēp, viņa uzodīs un atradīs. Patie�ām, labāk un dro�āk būs izstāstīt pa�iem�

- Tik krimināli nemaz nebija - tikai līdz Zaķī�u mājai. Pārējo atradu internētā un izlasīju Bi�u Miķeļa atnestajā �urnālā. Esot bijis mūsu pastkastē. Nezināju, ka mēs abonējam VVVbulvārlapeli. Muļķības, bet re, noderēja.

- Bet vai tad mēs abonējam? - pārvaicāja Kārlis.

Hmm, vai nu neviens no klāteso�ajiem negrib atzīties, vai to paklusām dara vecmāmiņa, vai arī� kāds �o konkrēto numuru iebāzis mūsu pastkastē.

- Tu ta�u negribi teikt, ka tas bijis sūtījums ar nolūku un desu? - Miks neapmierināti uzrauca kreiso uzaci.

Ja atkal sāksies vecās spēlītes�

- Lēdija Agata �ādos gadījumos teica - meklējiet, kam tas izdevīgi, un jūs atradīsiet, kur� to izdarīja, - apcerīgi noteica pie plīts stāvo�ā Omīte un atvēra cepe�krāsns durtiņas.

Virtuvē aumaļām ieplūda ar dārzeņiem un ķiplokiem ceptas vistas smar�a.

- Omīt, tu ta�u zini, cik ļoti mēs tevi mīlam! - milzis Dambergs pielēca kājās un, sakampis pārsteigto ve�iņu uz rokām, sāka mīļi ucināt. - Ja tu jau nebūtu precējusies, es tevi nudien ņemtu par sievu!

- Ūja, dulnais, laid mani vaļā! - Omīte spiedza, pietvīkusi kā jauna meitene.

- Damberga kungs, lūdzu, nekavējoties nolieciet manu laulāto draudzeni uz grīdas un nāciet palīgā! - Virtuves durvīs bija izaudzis Bi�u Miķeļa kalsnais, garais stāvs. - Mēs ar baronesi kaut ko esam atradu�i, un tas ir krietni smags�

Sarosījās visi, ta�u Bi�u Miķelis pamāja tikai Dambergam un Kārlim:

- Tu, puika, arī. Paķer bildējamās pariktes. Pirms velkam laukā, jāiemū�ina�

Pēc minūtes, pārējiem ziņkāri noskatoties pakaļ, trīs vīri pazuda pagraba ejā, kuru ikdienā aizsedza halles tum�koka sienas panelis. Anna Elizabete dīdījās un knosījās - tik ļoti viņai gribējās iet līdzi, ta�u - ja neaicina, nav ko bāzties.

Hmm, pa�as mājā�

- Nepūties, Līzbet, labāk iesim parunāties ar Ilgu. Varbūt izdosies uzzināt ko noderīgu, - Miks apskāva sapīku�o Annu un kārtīgi sa�murdzīja. - Tad noliksim viņu gulēt un viesistabā pie kamīna un tavas kanēļkafijas savilksim galus.

- Lai notiek, - Anna pār plecu paraudzījās uz ģenerāli Basu. - Krusttēv, nāksi?

- Ne, ne. Mēs ar Omīti un profesoru tikmēr iebaudīsim pa lāsei ūpenītes.

- Un mums ar Arvi atliks tikai noskatīties? - sapīka Viktors. - Tad es eju gulēt.

- Tu vēl esi maziņ�, tev nav brīv�! - Mihailovs maigi iesita knipi dēlam pa pieri.

- Redzi, Anniņ, man bija taisnība, kad teicu - mums draud, - smagi veļot vārdus, Ilga ierunājās, ieraugot ienākam Annu un Miku. - Nu jau viss par vēlu�

- Ilga, �obrīd mums svarīgākais iespējami precīzi atcerēties pēdējo dienu notikumus. Tas palīdzēs ātrāk izskaitļot un notvert vainīgo, - mierīgi teica Miks Kaķītis. - Jūs ieradāties pēc palīdzības, un mēs jūs pasargāsim. Jūsu vīrs Dinārs nepaspēja pie mums atbraukt, un nu mums visiem kopā jāatrod viņa slepkava. Mēģiniet atcerēties visu - soli pa solim. Tātad�

Mika rāmajai, zemajai balsij un noteiktajam tonim bija hipnotisks iespaids. Anna bija pārsteigta, cik savākusies un loģiska pēk�ņi kļuva vēl pirms brī�a samītam pūpēdim līdzīgā Ilga. Precīzi teikumi, noteikti spriedumi.

Mjā, �urnālists tomēr ir diagnoze�

- Tātad� Kā jau es uzreiz pēc iera�anās izstāstīju Annai Elizabetei, pēdējā laikā mēs ar vīru tikām pakļauti psiholoģiskam teroram, kas izpaudās zemisku un draudīgu komentāru veidā mūsu pa�u internēta ziņu portālos, nelietīgos, personiskos telefona zvanos, īsziņās un uzbrukumos soctīklos. Nē, policijā pēc palīdzības vērsties mēs negribējām. Nevēlējāmies, lai informācija nonāk konkurējo�o preses izdevumu rokās, kā tas noteikti notiktu, jo, piedodiet, bet jūsu de�ūrdaļā ir sūce. Pēc ilgām pārrunām nolēmām lūgt Basa aģentūras palīdzību, jo reiz jau jūs mums delikātā un sare�ģītā situācijā palīdzējāt.

Jā, melnās kafijas lietā, kad tava dvīņumāsa Elga un aud�umāte Ninele iesēdās aiz restēm par dubultslepkavību un slepkavības mēģinājumu, bet tu pati gandrīz kļuvi par tre�o upuri, nodomāja Anna.

- Jums ar vīru vakar bijis nopietns strīds? - Kaķītis uzdeva tie�u jautājumu.

- Jā. Biju ārkārtīgi dusmīga par viņa plāniem dublēt mūsu preses izdevumus krievu valodā. Vai nepietika ar manu formālo atkāp�anos un jauno �efredaktoru Boicovu, kur� �ķiet ieradies pa taisno no Maskavas, lai gan viņa latvie�u valoda ir izcila gan mutvārdos, gan rakstos. Iedomājieties, viņ� pat zina senās idiomas!

- �strīds� - Miks atgādināja.

- Ak, jā. Izteicu Dināram visu, kas pēdējā laikā bija sakrājies uz sirds, ari to, ka darbs viņam kļuvis svarīgāks par ģimeni, bet mēs Mārupes mājā dienām ilgi esam pamestas vienas. Viņ� pastrīdējās pretī, tad padomāja un beigās tomēr piekrita - man tie�ām varētu būt taisnība, viņ� esot kļuvis mazliet nevērīgāks, ta�u tas viss tikai tāpēc, lai nodro�inātu meitām pārtiku�u dzīvi un labu izglītību, kas nav lēta. Tomēr, jā, ideja par krievvalodīgajiem preses izdevumiem neesot īsti laba, rīt pat, tas ir, �odien, zvanī�ot un atsauk�ot darījumu. Cik sapratu, �orīt viņ� patie�ām piezvanīja savam potenciālajam partnerim, ta�u saruna nebeidzās glu�i tā, kā Dins bija cerējis. Kad viņ� ienāca pie manis guļamistabā, skaidri redzēju, ka vīrs ir pārskaities. Bubināja kaut ko par �glumo maitasgabalu� un teica, ka uz mirkli jāaizbrauc, jānoved viss līdz galam, ta�u lai es neuztraucos, ņemu meitas un braucu pie jums, uz Pū�u salu. Tā nu man neatlika nekas cits kā saņemt drosmi un zvanīt Annai.

- Kas notika pēc tam? - Kaķītis taujāja tālāk. Viņa pierē bija grumba. Netic.

- Pēc tam? Atvadījāmies, sabu�ojāmies, novēlējām viens otram veiksmi un norunājām vakarā tikties te, pie jums� Bet nu vairs nekad� - Ilga ieraudājās.

- Ilga, lūdzu, iedzer malciņu ūdens, palīdzēs, - Anna viņai pasniedza glāzi.

- Atvainojiet� nespēju aprast, - pēc krietna klusuma mirkļa Ilga no�ukstēja.

Un nespēsi. Nekad nespēsi. Viņ� vienmēr būs tev, jums lidzās, Anna nodomāja.

- Ilga, klau, vai un ko tev izsaka vārds pīcka?. - viņa negaidot pavaicāja.

- Pīcka? Ja tu jautā man kā redaktorei, - tā dēvē gan pātagu, gan mak�ķeri, bet, ja tiri praktiski, - tā sauc mūsu Mārupes kaimiņu D�emu. Nezinu, kur� nabagam ielicis tik zaptīgu vārdu, bet uzvārds viņam ir tie�i �āds - Pīcka.

- Vai jūsu vīrs pazina �o� D�emu Pīcku? - Kaķītis nevērīgi iesaistījās sarunā.

- Ne tikai pazina. Viņi bija labi �omi. D�ems Dinam laboja visu elektroniku.

Anna Elizabete pilnīgi fiziski sajuta, ka istabā gaiss sabiezē un elektrizējas.

- Ilga, ko vēl jūs par viņu zināt? - Mika balss vairs neskanēja tik rāmi.

- Hmm� Jūs mani mulsināt. Vai tie�ām tas tagad tik svarīgi? Jums ta�u jāmeklē mana vīra slepkava, nevis jāinteresējas par mūsu kaimiņu. Dīvaini gan�

Ilgas Lokas asi griezīgajā runā pēk�ņi tik skaidri ieskanējās aud�umātes - aprēķinātājas Nineles - augstprātīgais tonis, kādā viņa toreiz, Lauciņa slepkavības izmeklē�anas laikā, mēdza pamācīt visus zemākstāvo�os, ka Anna riebumā neviļus nodrebinājās.

Re nu, taisnība Zaķītienei - ābols no ūbeles tālu nekrīt.

- Es� es ļoti atvainojos! - manīdama izmaiņas sarunas biedru attieksmē, Ilga skaļi iesaucās. - Es� pati nezinu, ko runāju. Ak, jā, jūs man vaicājāt par D�emu Pīcku, un ko es par viņu zinu. D�ems bija� ir aptuveni tikpat vecs kā mans vīrs. Cik zinu, dienējis padomju armijā, laikam sakarniekos.

Mācījies Sakaru institūtā, pēc tam informātiku un programmē�anu. Viņam ir uzņēmums - JP-Programmes, dikti lielījās, ka klientu netrūkstot, visi kā sasvilu�i uz droniem, spēj tik pildīt pasūtījumus. Viņ� darīja� dara visu - konstruē, liek kopā, programmē, izmēģina.

- Esat labi informēta un zino�a visai specifiskos jautājumos, - Miks pabrīnījās.

- Ko jūs ar to gribat teikt? Ka sievietei, divu bērnu mātei, neklājas runāt par �ādām lietām, bet elektronika un datortehnoloģijas mājas vistām ir tabu, jo neko sare�ģītāku par virtuves mikseri un veļas ma�īnu viņas nespēj apgūt?! Ziniet, cienitais, man ir gan informātikas un fizikas, gan ekonomikas maģistra grāds! Un attiecigi - es pilnīgi noteikti esmu uzspērusi gaisā pati savu vīru un divu bērnu tēvu viņa tikko pirktajā autiņā!

- Ilga, lūdzu, nomierinies un nekliedz, pamodināsi mazos. Es pasauk�u dakteri Konrādu vai profesoru Mihailovu, lai iedod tev zāles. Vai varbūt uzvārīt vīgrie�u tēju? Miku, mēs Ilgu esam pārāk nomocīju�i, labāk dosimies gulēt un turpināsim sarunu rīt. Nakts melnumā tik un tā neko daudz nespēsim izdarīt, - Anna zem �urnālgaldiņa tā uzmina Mikam uz kājas, ka viņ� knapi noturējās neiebrēcies.

Skaidri un konkrēti.

- Pie-piedodiet� laikam sarunāju lieku, - pēk�ņi nomierinājusies, Ilga tikko dzirdami no�ukstēja. - Nespēju savaldīties, nervi skrandās. Kā tagad dzīvot�?

- Pamazām. Visu secīgi. �obrīd svarīgākais - atpūsties un atgūt spēkus. Tev vajadzēs daudz spēka - gan sev, gan viņām. Nāc nu, es tevi aizvedī�u uz istabu un nolik�u gulēt. Miks un Arvis uznesīs mazulī�us, - Anna rāmi vedināja.

- Es� es� pati, - Ilga centās piecelties, ta�u kājas īsti neklausīja. Viņa atslīga sēdus.

- Nē, meitenes, labāk darīsim otrādi - es uznesī�u aug�ā �o skaisto dāmu, bet Līzbete un Arvis - mazās jaunkundzītes un zāļu tēju, - Kaķītis piemiedza aci.

Anna Miku saprata pareizi.

Ilga vairs nepretojās un ļāva, lai bra�ais pulkve�leitnants Kaķītis viņu nogādā aug�istabā.

Pēc stundas ceturk�ņa viņa jau saldi gulēja, reizē ar medaini saldu vīgrie�u tēju iedzērusi daktera Konrāda dotās miegazāles. Arī mazulītes, Omītes gādīgo roku ap�ubinātas, saldi susuļoja savās gultiņās.

īsi apspriedu�ies, pū�mājnieki norīkoja pie Ilgas durvīm melno vilku Zorro. Lai dro�āk.

Ja nu Ilgai ienāk prātā kaut kur doties�

- Miku, tu pamanīji - runādama par kaimiņu D�emu Pīcku, Ilga divas reizes lietoja pagātnes formu - bija un darīja. Interesanti, kāpēc? - Anna skaļi prātoja, kad visi beidzot bija sapulcēju�ies viesistabā uz vakara kopsavilkumu.

Halles lielais pulkstenis nobimbināja divas reizes. Kafijai par vēlu, viņa bija nolēmusi, tāpēc pagatavoja ko vieglāku -me�rozī�u tēju ar pļavas ziedu medu.

Gar�īgi un veselīgi.

- Ne tikai tas, Līzbet, - Miks vilcinādamies atbildēja.

- Atvainojiet, ta�u �ī sieviete man nepatīk, bet viņas traģiskajā stāstā kaut kas liekas pamatīgi fal�s.

- Arī suņiem nepatīk, - Anna Elizabete palūkojās uz Viktoru, kur� apstiprino�i pamāja ar galvu. - Zorro negribēja gulēt pie Ilgas istabas durvīm, Grāfs un Rūsa, garām ejot, rūca, bet Figaro un Lilo aizskrēja uz manu istabu pa otrām kāpnēm.

- Hmm, jūsu novērojumi patie�ām ir vērā ņemami, -viegli iepauzējot aiz katra vārda, lēni ierunājās profesors Mihailovs. - Ja pavisam atklāti, man vienubrīd likās, ka viņa savu histēriju pietēlo. Protams, es kā ārsts par saviem pacientiem tā nedrīkstētu runāt, ta�u �is laikam ir cits gadījums, turklāt manis teiktais ta�u nekur tālāk par �o telpu neaizies, vai ne?

- Protams, - ģenerālis Bass noducināja. - Kas jums izraisīja �aubas, profesor?

- Hmm� kā lai to izskaidro? Varbūt - pārāk lielā meistarība? Padomju laikos biju spiests piedalīties medicīnas komisijās, kur pārbaudīja padomju armijā iesaucamo veselību. Manā ziņā bija jauniesaucamo psihiskā stāvokļa pārbaude. Ko tik mēs tur neredzējām! �izofrēnija, vajā�anas mānija, maniakālā depresija, balsis, citplanētie�i, neskaitāmi smadzeņu satricinājumi - viss tika izspēlēts ar Oskara cienīgu meistarību. Protams, es nebiju no akmens un, ja vien apstākļi ļāva, mēģināju no savas puses kaut ko darīt, lai mūsu pui�iem nebūtu jāiet krievos, sevi�ķi afgāņu kampaņas un �ernobiļas avārijas gados, kad padomija jau faktiski pa gabaliņam juka laukā. Atcerieties, tolaik visi brīnījās, vai tie�ām 1968. gada noklusētie notikumi pierobe�ā būtu atstāju�i palieko�as sekas tajos gados dzimu�o pui�u veselībā? Tā nu mēs, līdzīgi domājo�ie ārsti, �akli rakstījām diagnozes un spiedām zīmodziņus �Karadienestam nederīgs�. Lai mūsējos neaizsūta turp, no kurienes neatgrie�as�

- Jūs rīkojāties tiem laikiem varonīgi, - godbijīgi noteica Omīte. - Un cienījami.

- Nu ko jūs� Paldies, - profesors samulsa kā puika. - Ta�u es sāku stāstīt par saviem novērojumiem Ilgas Lokas sakarā. Lūk, viņa ļoti atgādina sievieti, kurai man reiz vajadzēja izveidot psiholoģisko profilu. Pat vārdi līdzīgi - �ī ir Ilga, tā bija Elga. Tikai daudz vecāka un krietni apjomīgāka�

- Jūs neticēsiet, profesor, ta�u tā bija viņas dvīņumāsa. Elga Blūma. Mūsu pirmās kopīgi izmeklētās lietas - dubult-slepkavības - tehniskā izpildītāja, - Anna Elizabete, satraukumā iek�ēji vibrēdama, iemalkoja atdzisu�o tēju. - Viņa nogalināja savu biju�o mīļāko un tā saderināto, grasījās nonāvēt arī pa�as māsu. Traģiskākais, ka to visu izdomāja viņu abu aud�umāte, bet pati Elga bija tikai ierocis viņas rokās. Akls un viegli iespaidojams.

- Jā, tāda viņa ir joprojām - viegli iespaidojama. Ātri aizsvilstas, nemaz nespēj savaldīties, nereti sarunā pilnīgas muļķības, lai tikai radītu iespaidu. Nesen pēc ģimenes advokāta un viņas �ķirtā vīra Dāvida Blūma lūguma apmeklēju viņu� tajā iestādē un biju patiesi pārsteigts - sieviete, kas aizsūtījusi nāvē divus cilvēkus, neko neno�ēlo, bet uzskata, ka padarījusi pasauli labāku, atbrīvojot no diviem, kā pati sacīja, primitīviem asinssūcējiem.

Anna Elizabete nodrebēja - būtībā vismaz vienā gadījumā Elgas viedoklis tik greizs nebija. Pēc visa, ko viņi bija uzzināju�i, - Lauciņ� nebija krietns cilvēks.

- Bet viņas ģeniālākā īpa�ība, - aizrāvies turpināja profesors, - ir spēja ticami atveidot garīgos traucējumus, radot iespaidu par savdabīgu autisma paveidu, proti, atrautību no realitātes un notieko�ā neapzinā�anos, noslēg�anos savā pasaulē. Fiziski tas izpau�as kā sastingums, nekustīga sēdē�ana vai stāvē�ana, blen�ot vienā punktā, �ūpo�anās vai līgo�anās, monotona vārdu vai skaņu atkārto�ana, murminā�ana, dūk�ana. Ja es nezinātu, ka viņa ir tikpat vesela kā es ar jums, noteikti noticētu. Lai nu kā, viņai izdevās izsprukt no cietuma, to aizstājot ar piespiedu ārstē�anos slēgta tipa iestādē. Nezinu, vai tā ir labāk�

- Profesor, vai tas, ko jūs tik pieklājīgi nepasakāt, būtu �Ilga Loka, tāpat kā māsa, savu psihoemocionālo satricinājumu tēlo�? - Anna bezkaislīgi pavaicāja.

- Jā. Tēlo spīdo�i, vienīgi nodod balss izmaiņas, kad ieskanas mobilais tālrunis. Atbildot viņa ir pilnīgi adekvāta.

- Nezinu, vai Miks mūsu pēcpusdienas sarunas laikā piefiksēja, ta�u jau dienas vidū, sarunājoties ar mani divatā, Ilga veikli izvairījās no jautājuma - kā sauc investoru, kur� iecerējis ieguldīt naudu Magnum Lux krievvalodīgā atzara izveidē? Manuprāt, �obrīd �ī informācija būtu zelta vērtē, jo, cik saprotu, Dinārs Loks devās tie�i pie tā cilvēka.

- Tas nozīmē - rīt no pa�a rīta, iepriek� nebrīdinot, jāierodas izdevniecībā uz kafiju pie jaunieceltā galvenā redaktora Igora Boicova. Nevar būt, ka viņ� nav informēts par tik vērienīgām pārmaiņām, - rāmi noteica ģenerālis Bass.

- Tā arī darīsim, - Kaķītis pamāja ar galvu. - Bet nu, Egu, kas tev stāstāms?

Ekspertu priek�nieks vienā malkā izdzēra atliku�o tēju, nokrem�ļojās un ievilka elpu garākam monologam: - Nu tā, mīlī�i. Smukais, jaunais, pirms pusgada pirktais Jeep Grand Cherokee nav restaurējams - spridzeklis to sadalījis reizinātājos, bet uguns pabeigusi iesākto. Tur bijusi nenormāli augsta temperatūra. Ja ma�īnai nebūtu numura zīmju un �asijas numura, mēs pat krāsu nespētu noteikt - tur paliku�i pliki, deformēju�ies bleķi un� pārogļoju�os kaulu kaudzīte. Iespējams, izmantots kaut kas līdzīgs amonija nitrātam kopā ar fosfora savienojumu, kas izskaidrotu karstumu. Katrā ziņā - tas nav bijis militārais spridzeklis, lai gan darbojies labs meistars. Toties ir da�as pazīmes, kas liecina - dāvana aktivizēta no attāluma�

- �un kaimiņ� Pīcka - sakarnieks un elektroniķis, -Anna Elizabete apcerīgi novilka.

Dambergs palūkojās uz viņas pusi ar baltu aci, ta�u neiebilda un turpināja.

- Notikuma vietā atradām izkusu�u viedtālruni ar gandrīz veselu simkarti un apgruzdu�u melnu kabatas portfeli ar dokumentiem. Bija pakritis zem krēsla. Re, ko nozīmē īsta āda - deg, bet līdz galam nesadeg! Tad vēl tur bija sakusu�u atslēgu sai�ķis un Rolex pulkstenis, apdedzis, ar izkusu�iem rādītājiem.

- Cik izdevīgi, kā uz paplātes� - Anna nomurmināja.

- Līzbet, ko tu ar to gribi teikt? Jau otro reizi� - Dambergs saspringa.

- Neko, neko. Tikai prātoju par nejau�ībām un likumsakarībām. Saki, kur tie�i tas blīk�ķis notika? Pa�ā Mārupē?

- īsti nē. Sprādziens un ugunsgrēks reģistrēti krietni tālu aiz Jaunmārupes, braucot pa mazu, �auru celiņu cauri me�a masīvam Piekrastes �osejas virzienā. Acīmredzot �ādi Loks centies ietaupīt laiku. Ja viņ� būtu gribējis braukt �urp, tad ta�u aplī būtu nogriezies uz Melnpils �oseju, vai ne?

- Tātad viņ� gribēja braukt nevis �urp, bet tie�i turp, kurp devās. Un kādam vajadzēja, lai auto virzītos cauri me�am. Jo tur viegli noslēpties aiz koka, neviena nepamanītam, nospiest podziņu un neuzkrīto�i pārliecināties, vai viss noticis tā, kā paredzēts� Lai gan - bum-bumu var aktivizēt arī ar mobilo.

- Līzbet, tu mani biedē! - Dambergs iesaucās.

- Bet tu nebaidies, - viņa pasmaidīja. - Iedomājies, tev kāds jādabū pie malas, turklāt - ātri, klusi, bez lieciniekiem, vienlaikus vajadzīgajiem cilvēkiem darot zināmu, kas noticis. Kā tu rīkotos? Meklētu kādu klusu vietiņu, vai ne?

- Turpini�

- Turpinu. Ta�u uzreiz saku - tās ir tikai manas iedomas, nekā konkrēta. Tātad - vajadzīgā persona ar savu auto brīvprātīgi dodas vai tiek novirzīta pa konkrēto ceļu, klusajā vietiņā notiek bum-bums!, visapkārt liesmas, viss sadeg un izkūst, pat bleķi deformējas, no līķa paliek tikai pelnu �upiņa, bet telefona simkarte, ādas kabatas maks un dokumenti, faktiski viss, kas nepiecie�ams personas identifikācijai, joprojām ir visnotaļ labā stāvoklī.

- Tu gribi teikt, ka tas�? - Kaķītim aizkrita balss.

Tikai ne to!

- Es neko negribu teikt. Egu, vai tam, kas palicis pāri, var veikt DNS testu?

- N-n-u-u-u, nezinu. Ja būtu apdedzis vien, tad varbūt. Bet tur ir tikai ogles�

- Līzbet, ja es pareizi sapratu, mums agri no rīta vajadzētu apciemot vēl vienu d�entlmeni - D�emu Picku? -Kaķītis uzrauca uzaci. - Varbūt pat �ovakar..?

- Lēmums tavā ziņā, puika, - sarunā iesaistījās Kārlis Bass. - Ta�u, ja viņ� tajā ir iesaistīts, visticamāk, mājās nenak�ņos. Bet nakts vidū raut no gultas ģimenes locekļus bez sankcijas un jēdzīga iemesla - pats zini, kādas tam var būt sekas. Tomēr novērot derētu�

- Skaidrs. - Kaķītis paņēma tālruni un izgāja no istabas.

- Līzbet, atzīsties godīgi - tu joprojām kaut ko noklusē! -Dambergs ierunājās.

- Varbūt. Ta�u ar to domu man vēl pa�ai jātiek skaidrībā. Pārāk nejēdzīgi� Ja tā ir, tad visa mūsu konstrukcija ir kļūda pa�os pamatos.

Viesistabā ienāku�ā Mika Kaķī�a sejā bija ievilkusies dīvaina grimase:

. - Jums tas nepatiks. D�ems Pīcka jau nedēļu nav nak�ņojis mājās.

* * *

Bija se�i no rīta, pat �etrkājaiņi vēl gulēja, tikai Anna Elizabete, nespēdama aizmigt, klusi lavījās uz virtuvi. Me�onīgi gribējās ēst. Ta�u da�s izrādījās vēl agrāks putniņ��

- Kārlīt, es tev no sirds ieteiktu tā vietā, lai vaktētu manu bronhītu, atrādīt dakterim savu sirdi! - no virtuves skanēja vecās baroneses dusmīgā balss.

- Mīļā Anna Roze, mana sirds ne�īkst tā kā tavi bronhi, man aiz sienas likās, ka tavā istabā kāds spēlē suitu dūdas! -ģenerālis atburk�ķēja. - Pa�u pie ārsta!

- Ku�, neklaigājiet, pamodīsies Līzbete, tad jūs abi dabūsiet piparus! - Omīte diplomātiski centās nomierināt abus strīdniekus.

- Par vēlu, Līzbete ir pamodusies, - Anna atvēra virtuves durvis. - Kas notiek?

- Tu dzersi dabīgo vai �ķīsto�o kafiju? - baronese pasniedzās pēc kannītes.

- Vecmāmiņ, es uzdevu jautājumu�

- Es arī, - Anna Roze angļu mierā ielēja tasītē kafiju un pastiepa to Annai.

- Kārļonkul, varbūt tu man paskaidrosi, kas te notiek?

Ta�u arī ģenerālis Bass klusēja kā irokēzu partizāns. Tikai smīnēja ūsās.

- Labi, mani mīļie, tad es zvanu dakterim Konrādam un piesaku divas mājas vizītes, - par spīti labajai audzinā�anai, Anna demonstratīvi apsēdās uz galda malas. - Un tu, vecmāmiņ, vairs neblandīsies pa aukstām pazemes ejām, bet tu, Kārļonkul, nedabūsi nevienu kanēļkafiju. Tikai vīgrie�u tēju ar vir�u medu. Tā, lūk! Jūs mums esat vajadzīgi dzīvi un veseli, nevis� Vienkār�i - dzīvi un veseli!

Abi vaininieki saskatījās un jau gribēja protestēt, bet Annas brīdino�i gaisā paceltais pirksts un pie auss piespiestais telefons bija signāls, ka joki beigu�ies.

- Arvi? Sveiks, labrīt, piedod par tik agru traucējumu, vai tu nevarētu atbraukt pie mums ātrā kafijas vizītē? Faktiski divās? Baronese un ģenerālis neklausa, vajadzīgs Dakteris Aikāsāp. Nē, nē, ceru, ka nekas nopietns, un tomēr�

- Tu gan esi nejauka un spītīga, Līzbet, - Anna Roze greizi nosmīnēja.

- Protams. Nez kurā dzimtas koka zarā atsitusies? Paskatieties spogulī, mīļo barones! - mazmeita atjokoja. - Vecmāmiņ, krusttēv, es tie�ām esmu pikta. Ja jums kas sāp, vai mums nevajadzētu to zināt?

- Nav ta�u nekas nopietns, saelpojos mitru gaisu, - vecā kundze taisnojās.

- Un man vispār nekas nekait, tikai, kad satraucos, drusku motoriņ� klauvē, - Bass ducināja. - Kārtīgu vīru grib par slimu govi pataisīt. Līzbetiņ, man jāiet�

- Nekur jūs abi neiesiet un visu to, ko teicāt man, pastāstīsiet dakterim Konrādam. Viņ� tūlīt atbrauks. Un, kā viņ� sacīs, tā tam būs būt!

Daktera Ņiva pagalmā iebrauca reizē ar Kaķī�a vietnieka Ritvara Zariņa moci.

Anna Elizabete pa logu vēroja, kā abi vīri sasveicinās un, saltajā novembra gaisā piesārtu�i, lā�o uz lielo durvju pusi. Viņa aizsteidzās atvērt.

- Tikai nesabiezini krāsas! - baronese Anna Roze uzsauca viņai nopakaļus.

Arvis situāciju uztvēra mierīgi un ātrajai pārbaudei izvēlējās virtuvi.

Turpretī Ritvars nepacietīgi dīdījās: - Man steidzami jārunā ar Kaķīti.

- Ej viesistabā un iekārtojies, - Anna jau pastiepa roku, lai atvērtu durvis, kad atminējās, ka tur guļ profesors Mihailovs, kur� vakar, pēk�ņi saguris no ģenerāļa Basa ūpenītes, bija izpaudis vēlē�anos pārnak�ņot izvelkamajā krēslā pie kamīna uguns. - Pag, tur ne!

Bibliotēkā krāca Dambergs ar Viktoru un Zorro, darbistabā Kārlis, arī aug�ā visas telpas aizņemtas. Nāksies iekārtoties tepat hallē pie �urnālgaldiņa.

- Piedod, visi tikai mostas. Sēdies, tūliņ iekur�u kamīnu. Kanēļkafiju dzersi?

- Anna, neuztraucieties, kamīnu es iekur�u pats, kafiju iedzersim vēlāk. Jūs tikai pasauciet, lūdzu, �efu, labi? Tā patie�ām ir steidzama lieta.

- Jau skrienu! - Viņa aizjoņoja pa kāpnēm.

Nez kas nu ir noticis? Vai tie�am pazudu�ais atradies dzīvs un vesels? Ja tā, tad viņas konstrukcija nav pareiza.

* * *

Digitālā fonda Līkcepure priek�niece Dagne Brensone bija tik nikna, ka to pat vārdos nevarēja izstāstīt. Viņas labākais (un, godīgi sakot, vienīgais) darbinieks Ints Lokmēlis bija atļāvies nogalēties pa�ā darbu karstumā, un vēl kur -Dagnes īrētajā studijā, kur viņ� gan strādāja, gan mitinājās.

Nu, un ko lai tagad dara? Lokmēlis beigts, studija aizzīmogota, datori aizvesti uz mistiskām pārbaudēm, pasūtījums nav izpildīts, klients nikns, prasa atpakaļ iemaksāto naudu. Bet kur lai rauj, ja visi brīvie līdzekļi ieguldīti tehnikā?

Lokmēlim nekad nebija gana - tādu datoru, �itādu skeneri, kur� pats pār�ķir lapas, programmu, kas nolasa drukātos burtus, programmu, kas atpazīst balsi, autonomu serveri. Spēj tik meklēt naudu! Par laimi, viņa spēja.

Starptautiskais uzņēmums JP World Service bija piedāvājis investēt, tiesa, ar nosacījumu, ka viņi strādās, ievērojot norādes - Līkcepures darbība nekādi nedrīkst skart atsevi�ķas personas, apvienības vai izdevniecības, lai ne tie�i, ne pastarpināti neradītu kaitējumu JPWS interesēm citur.

Līkcepure, respektīvi, Dagne un Ints, bija ar mieru. Pirmo reizi viņi redzēja tik lielas starptautiskas kompānijas interesi par to, ko līdz �im bija darīju�i klusībā un, ja godīgi, ne pārāk legāli, nemitīgi mainot serverus, interneta pakalpojumu sniedzējus un digitālās adreses.

Kā vajāti noziedznieki! Un kāpēc?

Viņi ta�u tikai rūpējās, lai ikvienam būtu brīva pieeja jebkuram mākslas, mūzikas, zinātniskajam, vēsturiskajam vai literārajam darbam, lai cilvēkiem, kuriem nereti trūkst naudas pārtikai, būtu bezmaksas iespēja izglītoties digitāli, ja reiz valdība �ādu deklarēto iespēju atņēmusi reālajā dzīvē.

Protams, nedaudz mulsināja JPWS nosacījumi - neaizlikt to un to! bet Dagne bija praktiska sieviete un zināja, ka visu nevar dabūt, tāpēc jāiztiek ar to, kas ir, izspie�ot maksimālo izdevīgumu. Galu galā - vai tīmeklis bez da�iem māksliniekiem kļūs nabagāks, vai viņa ar tiem bagātāka?

Diem�ēl nu bija jādomā, ko darīt. Kā atjaunot darbību, lai turpinātu iesākto? Kur iekārtot jaunās telpas? Kā atdabūt no policijas tehniku? Un visbeidzot - kur lai rauj otru tik velni�ķīgi labu tehniķi, kuru neinteresēja nekas cits kā vien datori un veicamā misija. Ne personīgās dzīves, ne vaļasprieku, ja vien par tādu neuzskata zālīti. Nu, bet katram savs! Viņai gar�oja labi �īles vīni, viņam - smar�īgs dūms, kas uzlabo rado�ās domas lidojumu un paver apvār�ņus.

Pirmdienas rīts uzņēmīgajai Brensones kundzei un viņas ambiciozajam, pie siltuma, ērtībām un ap�ubinā�anas radu�ajam mājas kaķim, hmm, mīļākajam, bija atnesis nepatīkamu pārsteigumu policijas darbinieka Jura Grī�ļa izskatā.

Abi mīlnieki Dagnes Ārrīgas namā vēl nebija ne pamodu�ies, ne iebaudīju�i rīta kafiju, kad pie dārza vārtiņiem uzstājīgi zvanīja, zvanīja, zvanīja. Pagaidīja un zvanīja atkal.

Pārskaitusies, nikna kā fūrija, Dagne Brensone metās cauri mājai uz durvju pusi, lai noliktu pie vietas to neaudzināto idiotu, kur� astoņos no rīta uzskata par iespējamu traucēt cienījamus pilsoņus viņu noslēgtajā pasaulē!

Protests atdūrās pret divmetrīgu skapi ar dienesta apliecību. Pieklājīgi apsveicinājies, skapis laipni izskaidroja -notiek slepkavības izmeklē�ana Inta Lokmēļa lietā, tāpēc viņai, Dagnei Brensonei, ir divas iespējas - vai nu ieaicināt viņu uz rīta kafiju un no sirds parunāties, vai doties līdzi uz Lielo Māju Rīgā, kur saruna notiks citā gaisotnē.

Dagne Brensone bija ne vien praktiska, bet arī gudra sieviete - viņa izvēlējās omulīgu papļāpā�anu savā labi iekārtotajā virtuvē, ar itāļu kafijas automātā gatavotu espreso un miniatūrām vēja kūciņām.

Arī Juris Grīslis bija ērtību cienītājs, tāpēc, nemanāmi ieslēdzis diktofona ierakstu, plati smaidīdams, atslīga mīkstajā virtuves zvilnī un paņēma kafijas tasīti.

- Un tā, Brensones kundze, kur jūs bijāt naktī no sestdienas uz svētdienu?

- Lūdzu, sauciet mani par Dagni, - viņa koķeti pārmeta kāju pār kāju.

* * *

Man ir meita, un viņai ir skaists vārds.

Rozes vārds. Tāpat kā viņas mātei, kuru es nespēju darīt laimīgu.

No sirds vēlos, lai vismaz meitai nebūtu jāuzaug, pielāgojoties cilvēkzvēru likumiem.

Kaut viņa nekad neuzzinātu to, ko zinu es�

Anna Elizabete atkal un atkal būrās cauri vectēva dienasgrāmatai. Viņ� bija rakstījis ļoti īpatnēji. Lieti�ķas piezīmes mijās ar aforismiem, precīzas laikmeta skices - ar liriskām etīdēm. Viņa lasīja un mocījās �aubās - varbūt tomēr parādīt vecmāmiņai? Lai nebūtu tā, ka Anna Roze tā arī neko neuzzina par savu vīru.

Pēdējā laikā Anna Elizabete arvien vairāk raizējās par Pū�u Mājas vecļaudīm.

Visiem jau krietni pāri�, vai dieniņ, no astoņdesmit divi līdz simtu trīs!

Viņa nespēja iedomāties, kā būtu, ja kāda no viņiem pēk�ņi vairs nebūtu, tāpēc darīja visu iespējamo, lai savus ve�u-kiņus pasargātu un ap�ubinātu.

Par laimi, visi bija pie skaidra prāta un diezgan labas veselības, ja neskaita īslaicīgus sasirgumus, ar kuriem itin labi tika galā vai nu viņa pati ar Vecās Lavīzes zāļu recep�u grāmatiņu un Bi�u Miķeļa medus podiem, vai nopietnākos gadījumos tika mobilizēts dakteris Konrāds.

Abi savārgu�ie pēc ārsta apskates tika nolikti gulēt, norīkojot Omīti par nikno Cerberu. Mika vīri, apspriedu�ies un izdzēru�i divus litrus kanēļkafijas, kolonnā bija aiznesu�ies uz Rīgu. Bet Anna Elizabete, izskrējusi ar suņiem obligāto rīta apli pa piesarmoju�o Pū�u parku, ar lielu krūzi medainas vīgrie�u tējas un vectēva Viljama dienasgrāmatu ierik-tējās lielajā gultā zem segas.

Beidzot mazs mirklītis tikai sev.

Pie durvīm pieklauvēja, un spraugā pabāzās Ilgas Lokas galva. Viņa izskatījās mo�a un atpūtusies, acis spo�i mirdzēja no enerģijas pārpilnības. Ne miņas no vakarnakts bēdu sagrauztās un histērijas māktās atraitnes.

Varētu domāt, ka viņas dzīvē viss ir labākajā kārtībā.

- Labrīt, Annīt, vai drīkstu ienākt? - mīļi smaidot, Ilga jau kāpa pār slieksni.

Grāfs un Rūsa klusu, dobji ierūcās, Barons stiepti ieņau-dējās. Ilga apstājās kā iemieta.

Annai Elizabetei ļoti negribējās, lai viņas guļamistabā ienāktu kāds sve�ais, ienesot līdzi nelabas enerģijas. Jo sevi�ķi - cilvēks, kuram viņa nespēja noticēt.

- Ilga, varbūt iesim lejā uz virtuvi, tur ir silti, plīts kuras, uzēdīsim brokastis un parunāsim. Rūsa ļoti sargā savu kucēnu, mums te nebūs miera.

Piedod, mīļā, jaukā, viņa nodomāja, uzdāvinā�u tev jaunu grau�amkociņu.

Rūsa kā saprazdama ierūcās vēlreiz.

- Labi, Annit, tad es aizie�u pēc meitiņām. Mēs tevi gaidīsim virtuvē!

Nē, nudien, trakums! Kā apmainīta. It kā ne vīrs gājis bojā, ne bērni paliku�i bez tēva, ne bēres jārīko, ne draudu zvani dzīvi maitā, ne firma bez vadītāja�

Spurdz kā draisks taurenītis!

Brīdi domājusi, Anna nosūtīja Kārlim īsziņu:

Virtuvē būs �ovs. Lūdzu, ieraksti!

- Annīt, man jāatzīstas - es tev vakar neizstāstīju visu, -maisot krūzē kafiju, Ilga apņēmīgi iesāka. Mazulīte Elīza, ar apetīti iztuk�ojusi piena pudelīti, saldi susuļoja zīdaiņu kurvī, bet divgadniece Elizabete bija atradusi ērtu guļvietu Grāfa mīkstajā līkumā. Pelēcis bija pārsteigumā noskatījies uz ķiparu, kur� vispirms bezbailīgi pārrāpās viņam pāri, tad ierotījās vissiltākajā vietiņā un ar sīko roķeliti sakampa kuplo asti. Anna no�ukstēja - nedrīkst, maziņ�! un vilks, smagi nopūties, padevās liktenim. Ko tu maziņam padarīsi!

Vērodama vie�ņu, Anna Elizabete klusēja.

Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze. D�ūlija Lamberte.

Ilga neizturēja pirmā: - Labi, jūs tāpat to uzzināsiet� Patiesībā es Dināru neesmu redzējusi vairākas dienas. Ar vīru pēdējo reizi redzējāmies pirms trim, nē, nu jau �etrām dienām, kad briesmīgi sastrīdējāmies �o viņa iecerēto gaidāmo pārmaiņu un draudu dēļ.

- Tad kāpēc tu teici, ka vēl vakar no rīta sabu�ojāties un atvadījāties? - Anna it kā starp citu painteresējās. - Vai tam būtu tik liela nozīme?

- Es ne� negribēju, lai Dināra nāve tiktu saistīta ar mūsu strīdu. Kāds varētu padomāt, ka esmu vainīga. Bet es tikai vēlējos, lai viņ� vairāk ir mājās, ar mums.

Nu, nu. Anna ļoti skaidri atcerējās gan to, ko Ilga bija teikusi tad, kad viņas runājās divatā, gan to, kas jau ar nelielām, ta�u būtiskām niansēm izskanēja vēlāk, viņu kopīgajā sarunā, Mika klātbūtnē.

Taisnība vien būs profesoram Mihailovam - �ī sieviete, tie�i tāpat kā reiz viņas dvīņumāsa, meloja ar augstas raudzes aktrises meistarību. Un pat nesarka.

- Labi, bet ja tā, tad kā tu domā, kur tavs vīrs varēja būt visu �o laiku?

- Kur, kur? Pie tās slampas, protams! - Ilga uzsprāga. Emocijas bija īstas.

- Atvaino, nesapratu� Tu gribi teikt, ka tavam vīram, ar kuru jūs esat kopā labi ja trīs gadus, jau ieviesusies mīļākā?

- Baigais brīnums, vai ne? - Ilga pēk�ņi kļuva ironiski rūgta. - Vai viņ� pirmais vai pēdējais direktors, kur� pavilcis zem sevis sekretūti? Lauciņ� bija tāds pats.

- Nu-u-u, tu salīdzināji Loku ar Lauciņu, - Anna tēloja naivulīti. - Divi pretpoli.

- Es arī tā domāju. Izrādījās - tas pats velns, tikpat melns. Pēc �etrdesmit ve�iem nelabais biksēs dīdās, un tā zilzeķe Daga ar savu saldo mēli viņu laikam novārdoja. Tas sākās aptuveni pirms pusgada� Pēk�ņi Dinītim vairs nebija no darba jāsteidzas mājup, pēk�ņi vairs negar�oja mājas ēdiens, bet vajadzēja pa ceļam paēst krogā, jo ēst mājās būtu par vēlu un tas kaitētu viņa slaidajai figūrai. Es biju stāvoklī, pēdējos grūtniecības mēne�os, izskatījos pēc milzu ziloņa, bet Daga ir smalka sīkpirdīte.

Oho, smalkā miljonāres kundze atcerējusies aud�umātes sulīgos izteicienus! �ī viņu reiz saukāja par bālo, vārīto pleksti, Ilga savu konkurenti - par sīkpirdīti.

- Ilga, kāpēc tu aizgāji no pa�as veidotās izdevniecības? -Anna tie�i pajautāja.

- Nu, �is bija viens iemesls. Otrs - Igors Boicovs, jaunais redaktors. Jau kop� pirmā brī�a, pirmās dienas, kad viņ� ieradās Magnum Lux, es sajutos� vajāta, apgrābstīta lipīgiem, neķītriem skatieniem, bet brī�os, kad Dināra nebija līdzās, Ig� Boicovs pat atļāvās palaist rokas un mani aiztikt. Pasūdzējos vīram, bet viņ� atjokoja - tev rādās! Tomēr, iespējams, Dins Igoram tika kaut ko teicis, jo da�as nākamās dienas viņ� uzvedās kā cilvēks, pēc tam uzmāk�anās atsākas ar jaunu sparu. Anniņ, tas vīrietis nesaprot vārdus nē, liec man mieru, at�ujies! Kādu dienu viņ� bez ceremonijām ienāca manā kabinetā, iezvēlās krēslā, iepletās un noņir-dzās - nu, vecenīt, tagad klausies: gribēsi palikt savā amatā, mācīsies sū***, vari sākt tūliņ pat. Tas mani satracināja līdz baltkvēlei - paķēru krēslu un laidu viņam pāri galdam -trāpīju tie�i pa degunu, �ķiet, salauzu. Vēl nokliedzu, ka nākamo reizi būs gatavs uz vietas.

- Un tālāk? Boicovs sūdzējās policijai vai tavam vīram?

- Ne vienam, ne otram. Bļaudams aizskrēja uz tuvāko poliklīniku� ģipsi likt.

- Uz deguna?

- Nuja. �ēl, ka neuzlika �ņaugu� - Ilga no pārdzīvotajām atmiņām trīcēja.

- Kāda bija tava laulātā drauga reakcija uz notiku�o?

- A nekāda! Noklausījās, padomāja, tad ierosināja uz gadu vai diviem paņemt �akadēmisko no darba�, tā teikt, atpūtināt pārpūlētos nervus. Vienkār�āk sakot, nenoticēja. Nezinu, kā, bet tam tirliņam Boicovam pār Dinu ir vara.

- Kāda vara? Maģija? Ilga, tu esi matemātiķe - loģisks cilvēks! - Anna iebilda.

- Nesaki vis. Ikreiz, kad viņi abi bija apspriedu�ies divatā, Dins izskatījās tāds kā jocīgs, kā appīpējies, kā novārdots. Nezinu, ko tas jefiņ� ar viņu darīja�

- Ilga, vai Boicovam varētu būt kāds kompromats par Loku vai viņa darbību?

- Es nezinu� it kā jau nekā tāda, ko es nezinātu, nebija�

- Un mīļākā? - Anna jutās nelāgi, Ilgai par to atgādinot.

- N-nu� nezinu� Vai ar tādu sīkumu mūsdienās pietiek, lai kādu iespaidotu? Dins nelīda politikā, bet biznesa ļaudis maz interesē, kur� ar ko un cik bie�i guļ. Ja vien tā, protams, nav biznesa partnera sieva� vai mīļākā.

- Ilga, tu pati atbildēji uz manu jautājumu. Kas ir �ī Daga?

- Hmm� nekas īpa�s. Nekāda skaistule nav, sīka �pidrilka, izkaltusi pīpmane, kastaņrudi krāsotiem peisakiem, plankumainu ādu un līkām kājām. Bet ve�i ap viņu spieto kā zilās mu�as ap treknu sūdu. Un �ī tik zibina protēzes!

- Skaidrs, tev viņa nepatīk. Bet ja objektīvi? Ko tu par viņu zini? Kā viņu sauc pilnā vārdā, kur dzīvo? Cik sen pie jums strādā? Ko darīja līdz tam?

- N-nu� viņu sauc Dagne, uzvārdā Brensone - kā tam britu miljardierim, mēs vēl mēdzām viņu apcelt - ko tad tu par sekretāri, ja rados tāds �iekurs? Tas viņai nepatīk. Cik sen? Hmm� gadu vai drusku vairāk. Iepriek�ējā sekretāre aizgāja dekrētā, Dagne viņu nomainīja. Ja tu jautā, no kurienes �ī uzpeldēja, - nezinu, mani tas neinteresēja, visas administratīvās un personāla lietas kārtoja Dinārs, manā ziņā bija �urnālisti, redaktori un fotogrāfi. Tad tev jāprasa viņai pa�ai - cik zinu, dzīvo kaut kur Ārrīgā, uz Iļģuciema vai Bolderājas pusi.

Ko-ooo?

Annai jau labu mirkli vēderā bija skrāpēju�ies kaķi, bet nu iedegās brīdinājuma spuldzīte un ieaurojās signalizācija.

- Ilga, vai Dagne ir kreile?

- J-jā, laikam� Jā, ir! Vēl sūdzējās par labro�iem domāto datorpeli, - Ilga nedomājot attrauca, tad samulsa, - bet kāpēc tu jautā? Tu viņu pazīsti?

- Atvaino, steidzami jāatbild uz vienu e-pastu, - Anna pagrāba viedtālruni un nosūtīja īsziņu Mikam un Egonam:

Dagne Brensone ir Dināra Loka sekretāre un mīļākā. Kreile, dzīvo Ārrīgā: Iļģuciemā vai Bolderājā. Iespējams, Loks pie viņas nak�ņojis.

100

- Ilga, var tev ko pajautāt? - pēc ilgāka klusuma brī�a, vērojot, kā vie�ņa tuk�o jau tre�o kafiju ar sesto ābolkūkas gabalu, Anna Elizabete ierunājās.

- Protams, Annīt! - Ilga atgādināja smaido�u kāmi piebāztiem vaigiem.

- Kāpēc tu toziem atlaidi Zani? Kas tam bija par iemeslu?

Septītā kūciņa sastinga pusceļā: - Viņa tev nepateica?

- Nu, teiksim tā - viņa man izstāstīja savu versiju. Gribētos dzirdēt tavējo.

- Es negribu par to runāt. Vismaz ne tagad, - Ilga saīga. - Kāda tam nozīme?

- Tici man, - ir, ja vaicāju. Vai viņa netika galā ar uzticētajiem pienākumiem?

- Nu-u-u� Arī tas, jā. Tas ir, ne īsti netika galā, bet -nebija valdāma. Ja ko ieņēma galvā, nevarēja apturēt. Ar savām pārsteidzīgajām publikācijām, kuras pati uzskatīja par �urnālistisko izmeklē�anu, sastrādāja tādas ziepes, ka man nācās ilgi skaidroties ar� nopietniem cilvēkiem, kuriem tas ļoti nepatika.

- Ja pareizi atceros, pēc Lauciņa slepkavības, apvienojot uzņēmumus un aicinot Zani nākt pie jums strādāt, viens no solījumiem bija redakcionālā brīvība, ta�u viņa man teica ko citu. Tu esot likusi rakstīt nepieņemamas lietas.

- Zini, ne vienmēr viss ir tik vienkār�i, kā �ķiet� - Ilga pacēla balsi, tad aprāvās. - Medijos ir biju�i un būs gadījumi, kad kaut kas jānopublicē tāpēc, ka vajag. Bet Zanes gadījumā bija vēl kas� Viņa� kantējās klāt manam vīram!

Pēdējo teikumu Ilga Loka burtiski izkliedza, pamodinot aizmigu�os bērnus un suni. Grāfs miegaini ierūcās, ta�u nepakustējās, bet abas meitiņas sāka unisonā brēkt. Ilga �ņākdama metās tās �ūpot, glāstīt un aijāt, pārmeto�i uzlūkojot Annu Elizabeti, it kā viņa būtu tā, kas tī�uprāt sacēlusi visu �o trādirīdi.

Anna neviltotā �okā raudzījās uz Ilgu.

Vai tie�ām viņa bija tā pārņemta ar slimīgām iedomām, ka citas sievietes spēja uztvert tikai kā vīra mīļākās un draudu savai nestabilajai laulībai?

Pazīstot Dināru Loku, Annai �āda doma nebūtu ienākusi prātā - jā, viņ� bija savstarpējā komunikācijā brīvs un atvērts - kā jau visi mediju cilvēki. Bet sānsoļi? Ta�u, no otras puses, ja atceras Zanes Zālītes pēdējā laika aktivitātes seksa portālos, sociālajos tīklos, Ģirta Meldera medības, centienus pielīmēties vispirms Kņazevam, tad Pērkonam� Kas zina, kā bijis. �ajā pasaulē iespējams itin viss�

- Pieļauju, ka tu nevēlies to atminēties, tomēr - kā izpaudās �ī kontē�anās?

- Kā, kā? Kā maniakāla vajā�ana un uzmācība! Viņa tam piesekojās visās internēta komunikācijas vietnēs, sociālajos tīklos, forumos. Laikoja un dalījās ar katru ierakstu, arī tos, kas uz viņu nekādā veidā nevarēja attiekties. Smējās, nu, lika smaidiņus pie katra viņa joka vai bildītes. Komentēja, kur vajag un nevajag. Biju spiesta brīdināt, ka darba laikā ar to nevajadzētu nodarboties. Uz brīdi norima, bet turpināja ārpus darba, no mājas datora, no telefona.

- Tu tik ļoti tam visam sekoji? - pabrīnījās Anna.

Tad kur� te lielāks maniaks?

- Bet protams! Man ta�u jāzina, kas notiek ar manu vīru! - Loka madāma atcirta kā ar cirvi. Tad, pēk�ņi aprimusies, pavaicāja: - Starp citu, kur viņa ir?

- Kas - viņa?

- Nu, Zane ta�u, kur� gan cits? - Ilgas balsī ieskanējās ērcīgas notis.

- Ā, Zane� Slimnīcā, ārstējas.

- Slimnīcā? Kas tad viņai�? Kaut kas nopietns? Un sen jau? - Ilga tincināja.

- Atvaino, Ilga, manuprāt, Zanes Zālītes slimība uz �īs sarunas tēmu it nemaz neattiecas, vai ne? Turpretī neatbildētais jautājums - kur� bija tas uzņēmējs, kas grasījās investēt Magnum Lux krievvalodīgā virziena izveidē? - gan. Tu divreiz izvairījies no atbildes, izliekoties kurla un nezino�a. Ja neatbildēsi tagad, nākamā saruna - jau oficiāla! - tev būs ar pulkve�leitnantu Kaķīti un diviem ģenerāļiem. Tad tev vienkār�i nāksies atbildēt.

- Vai, Annīt, nu kāpēc tu tā? - Ilga bija pārvērtusies silta vaska pikucīti. - Es ta�u to nedarīju tī�ām, goda vārds, laikam izkrita no prāta� Tas cilvēks� tas cilvēks� bija Jānis Pērkons. Jā, jā, tas pats Jānis Pērkons, kur� jau toreiz vēlējās pārpirkt Lauciņa izdevniecību, tikai mēs izrādījāmies veiklāki. Nu, tagad viņ� ierosināja Dinam mesties kopā, lai attīstītu izdevniecības un tai pakārtotās mediju grupas krievu atzaru. Tik un tā agri vai vēlu tas būs vajadzīgs, tad labāk būt pirmajiem! Tā viņ� teica�

Anna Elizabete noskurinājās. Agri vai vēlu būs vajadzīgs�

Un tā teicis radikāli labējā spārna politiķis, kur� publiski izcēlās ar savām nacionālās labklājības virzienā orientētajām runām, ta�u kuluāros bija dzirdams pavisam cits - par regulāriem braucieniem uz Maskavu, Pēterburgu, Oren-burgu, Voroņe�u, Krimu un Baikālu, par viesībām Jūrmalas villās un mākslas baudī�anu miljonāru lo�ās, par divgadīgo trīnī�u pieteik�anu Oksfordā. Tāds politiķis pilnīgi noteikti dienu un nakti ir nomodā par savas tautas nākotni!

Atceroties nesenos traģiskos notikumus ar neatkarīgo JP TV komerckanālu un tā odiozajiem personā�iem, iezīmējās pavisam netīkama kopbilde�

Bet pag - kādā sakarā gan Dināram Lokam būtu bijis jābrauc pie Jāņa Pērkona runāties par biznesu, ja Pērkons, cik zināms, jau labu brīdi kā pamucis uz Taizemi?

- Ilga, vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka Dins vakar devās pie Pērkona?

- N-nu� tā viņ� teica� pa telefonu. Mēs sazvanījāmies.

- Skaidrs. Labi, vēl tikai viens jautājums - kādu pulksteni nēsāja un kādu viedtālruni lietoja tavs vīrs, un kāds izskatījās viņa kabatas portfelis?

- Kāpēc tu uzdod tādus jautājumus�? - Ilga ieplestām acīm paraudzījās uz Annu, tad apjēgusi ieraudājās. - Ā, s-skai-drs� Pu-pulkstenis Rolex, te-telefons Sony Xperia, bet ma-maks� melns kro� krokodilādas portfelis.

Ja kauli sadegu�i tā, ka DNS nav nosakāma, toties telefons, pulkstenis un maks tikai apgruzdu�i, bet dokumenti vispār kā jauni, likumsakarīgi, uzprasās secinājums - dārgajiem pakaļpalicējiem tiek pasniegta tāda informācija, kāda nepiecie�ama, lai tiktu izdarīti vēlamie secinājumi.

Atliek viens vienīgs jautājums - kas ir miru�ais ma�īnā?

* * *

- Tātad jūs, Boicova kungs, apgalvojat, ka Dinārs Loks pats piedāvāja jums �o amata pozīciju? - Miks Kaķītis sēdēja izdevniecības Magnum Lux jaunā galvenā redaktora kabinetā, mīkstajā stūrī, ļoti neērtā klubkrēslā, kurā sēdētājs iegrima līdz ausīm. Turpretī Boicovs bija izvēlējies nelielu, polsterētu ķeblīti, kas ļāva sē�ot saglabāt staltu stāju un attiecīgi - pārākumu pār sarunu biedru.

Zināma skola, Miks nosmīnēja un izgāzās krēslā kā pūpēdis. Kad jau, tad jau!

Viņ� tikko bija saņēmis trīs izsmeļo�as īsziņas - no Līz-betes par Dagni Brensoni kā Dināra Loka mīļāko un kreili, pēc tam par Igora Boicova seksuālo uzmāk�anos Ilgai Lokai, Jāni Pērkonu kā Magnum Lux krievvalodīgā atzara investoru un tikko ceturto - no Mazā Kārļa: Igors Boi-covs ar nesen arestēto JP TV komerckanāla izpilddirektoru Vadimu Kņazevu mācījies vienā augstskolā - mediju tehnoloģijas un komunikāciju stratēģijas. Maskavā, protams.

- Vispirms atļaujiet man izteikt, cik ļoti mums visiem �eit, izdevniecībā, �ēl, ka gājis bojā lielisks, talantīgs cilvēks, un vēl tik jauns! - Boicovs iesāka.

Kaķītim ausīs ieskanējās tipveida runas, mū�ībā aizejot padomju ģenerālsekretāriem.

Tikai Gulbju ezera trūkst�

Tie�i tādiem vārdiem pēc producenta Zigmāra Knoka traģiskās nāves bija runājis JP TV komerckanāla izpilddirektors Vadims Kņazevs.

Laikam viņiem tur ieborē jau gatavas formulas visiem gadījumiem�

- Jūs man vaicājāt, kā es te nokļuvu? Jā, direktors Loks pats mani uzaicināja. Teica, viņam kāds esot mani ieteicis kā lielisku profesionāli. Gribēja atvērt otru mediju kompānijas atzaru, lai varētu dublēt visu informāciju krievu valodā - galu galā mums visiem te jādzīvo un jāsadzīvo, kāpēc naidoties, labāk izveidot kvalitatīvu informācijas platformu. �im uzņēmumam ir lielisks potenciāls - trīs �urnāli, trīs laikraksti, divi portāli, profili sociālajos tiklos un citās komunikāciju vietnēs. Ar to var tik daudz iesākt!

Protams, saskalot smadzenes ļoti lielam skaitam cilvēku. Kaķītis klusēja.

- Redziet� es vēl daudz ko līdz galam nesaprotu, tomēr man �īs nedēļas laikā �ķita, ka direktors bija� pārlieku saspringts, satraukts. Varbūt baidījās?

- Sakiet, Boicova kungs, kādas bija jūsu attiecības ar galveno redaktori, Dināra Loka dzīvesbiedri Ilgu?

- E-e-e, zināt, man īsti nebija iespējas viņu iepazīt. Faktiski tikko es sāku te strādāt, viņa paziņoja par aizie�anu -gribot padzīvot sev, apniku�as negācijas, apnikusi lielā politika un vispār� Ja pavisam godīgi, man �ķiet, viņa to izdarīja manis dēļ - es jau no pirmās dienas viņai ārkārtīgi neiepatikos.

- Kāpēc?

- Atvainojiet, tā ir tāda� delikāta lieta, - Igors Boicovs samulsis atteica.

- �ī ir slepkavības izmeklē�ana, tāpēc par delikātumu nāksies aizmirst. Varbūt es palīdzē�u - vai gadījumā Ilgas Lokas nepatiku neradīja jūsu seksuālā uzmācība?

- Ko-o-o?! Kāda uzmācība?! - Boicovs burtiski uzsprāga.

- Mana?! Patie�ām?!

- Ko jūs gribat teikt? Ja ne jūsu, kura tad? - Kaķītis ieurbās viņā ar skatienu.

- Viņa pati man uzmācās! Kā sērga! No pa�as pirmās dienas. Igoriņ te, Igoriņ tur. Nezināju, pa kurām durvīm mukt. Kad ieraudzīju viņu gaiteņa galā, slēpos tualetē un tupēju tur pusstundu, gaidot, kamēr viņai apniks. Reiz ienāca manā kabinetā, aizslēdza durvis un� - viņ� apklusa.

- Negribu aprunāt sievieti�

- Un�? - Kaķī�a balsī ieskanējās rūdīts tērauds.

Boicovs saprata, ka izlocīties vairs neizdosies un nāksies vien atbildēt.

- �un izteica nepiedienīgu piedāvājumu. Bija pamatīgi uzvilkusies, solīja, ka mēs abi kopā varētu izdevniecību apgriezt kājām gaisā. Tas, protams, skanēja ļoti vilino�i, ta�u es atteicos. Pirmkārt, man ir sieva, nu, vēl ne sieva, bet līgava. Otrkārt, esmu lojāls un negrasījos aiz sava darba devēja muguras uzsākt �a�ņas ar viņa sievu. Tas būtu zem mana goda. N-nu� Madāmai Ilgai Lokai atteikums nepatika, un viņa meta man ar apmeklētāju krēslu. Trāpīja tie�i pa degunu, salauza kaulu, redziet, vēl joprojām zili sarkans un pietūcis. To var apstiprināt visi redakcijas darbinieki, kuri tobrīd bija darbā�

Miks - Annai

Boicovs apgalvo, ka tie�i Ilga seksuāli uzmākusies viņam, bet, saņemot atraidījumu, sarīkojusi grautiņu un metusi ar krēslu, salau�ot viņam degunu. Redakcijā to apstiprina.

Anna - Mikam

Pajautā B. viņa civilsievas uzvārdu.

- Nevēlaties pusdienas? - Igors Boicovs ierosināja. Viņi sarunājās jau krietnas tris stundas, pulksteņa rādītāji bija pietuvoju�ies pusdiviem. No bravūras vairs nekas nebija palicis pāri. Jaunais �efredaktors knosījās un dīdījās, it kā viņam vajadzētu uz tualeti, ta�u būtu kauns prasīt atļauju.

- Es varētu likt sekretārei atnest�

- Paldies, nē, mēs drīz beigsim. Ā, sakiet, vai tā ir tā pati sekretāre, ar kuru jūsu direktoram bija ļoti cie�as attiecības? - Kaķītis pasmīnēja.

- Kā jūs� ā, nuja, �ī ta�u ir slepkavības izmeklē�ana, un jūs, poli�i, zināt visu�

- Tāpat kā jūs, �urnālisti, - pulkve�leitnants atbildēja ar vieglu dzēlienu.

-Vainīgs, - Boicovs pasmaidīja. - Jā, tā pati. Es pats viņus pie rokas pieķēris neesmu, arī �efs par ko tādu nav minējis ne vārda, ta�u redakcijas darbinieki runāja visādi. Ilga Loka vispār� tās da�as dienas, cik nu mēs nostrādājām kopā, burtiski tupēja Dagnei uz dvēseles. Bez vajadzības stāvēja vestibilā pretī viņas darba vietai, skaļi runāja pa telefonu un val�ķīgi smējās, izrādīja man uzmanību un, kā jau minēju, sekoja soli solī. Pieļauju, ka tas viss varēja būt adresēts Dināram Lokam, lai pievērstu viņa uzmanību un izprovocētu greizsirdību.

Gudrs d�eks, pat ļoti, stāsta daudz un atklāti, izrādot nepārprotamu vēlmi sadarboties un palīdzēt. Teorētiski viņam varētu noticēt. Labi, pamēģināsim�

- Igor, kā sauc jūsu civilsievu? - Miks Kaķītis visnotaļ draudzīgi pavaicāja.

- Ina. Bet kam jums tas? - Boicova skatienā pirmoreiz pavīdēja tramīgums.

- Ja reiz vaicāju - vajag. Lūdzu, pilnu vārdu! Nepiecie�ams izmeklē�anai. Uzrakstiet te viņas vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, lai varu viņu sazvanīt.

- Jūs� gribat viņu nopratināt? - galvenais redaktors bija jūtami satraucies.

- Nē, tikai uzdot da�us jautājumus par vakarvakaru. Neuztraucieties, mēs neesam necilvēki, - Kaķītis pastiepa roku. Boicovs drūmi ielika tajā papīra lapu.

Inese Pērkone. M. t. 257888xx.

Neko neteicis, Kaķītis viedtālrunī uzspieda �o numuru, sagaidīja izsaukuma signālus un izgāja gaitenī. Pēc piecām minūtēm atgriezies, palika stāvam kājās.

- Paldies, Boicova kungs, esmu uzzinājis gandrīz visu, ko vēlējos. Vēl tikai pēdējais jautājums - kādu lomu jūsu iecel�anā par Magnum Lux galveno redaktoru spēlē topo�ais sievastēvs un pazīstamais politiķis Jānis Pērkons?

- Es nepazīstu nekādu Jāni Pērkonu! - Boicova seja bija ieguvusi zaļu nokrāsu.

- Ja vēlaties kādu nepazīt, turpmāk nefotografējieties cie�ā apskāvienā ar viņu un viņa meitu mājas ballītē. Omulīga bilde - �a�liki, ugunskurs, ozollapu vainagi. Un datums - �ī gada vasara! - Kaķītis pastiepa uz sarunu biedra pusi viedtālruni, kur Ineses Pērkones feisbuka profilā minētā bilde bija redzama visā ko�umā.

- Man nav jāatskaitās par savu ģimenes dzīvi! - zaudējis savaldību, Boicovs pēk�ņi sāka kliegt. - Ja neesmu apsūdzēts, atstājiet manu kabinetu. Tūlīt!

- Es jūsu vietā nu gan nebūtu tik noraido�s, - Kaķītis laiski apsēdās mīkstajā krēslā. - Mēs neesam beigu�i sarunu. Lai gan - ja vēlaties to turpināt Lielajā Mājā, laipni lūgti! Diem�ēl tur nav tik ērtu klubkrēslu, arī sekretāres nav�

- Labi! Ko vēl jūs gribat zināt? - sa�ļuku�ais �efredaktors atkrita otrā krēslā.

- Precizēsim - vai Lokam jūs ieteica Jānis Pērkons?

- Jā. Viņ� jau sen ir viens no lielākajiem Magnum Lux akcionāriem. 30 %.

- Skaidrs, un ar jūsu iebīdī�anu amatā Pērkons cer pastiprināt ietekmi?

- Apmēram tā, jā, - Boicovs pamāja ar galvu. - Kas tajā slikts? Just a business.

- Jā, tikai bizness. Tad paskaidrojiet, Boicova kungs, kā varēja sagadīties, ka neilgi pēc biju�ās galvenās redaktores Ilgas Lokas aizie�anas no darba tiek izlaists �urnāla Viss par visiem un visu speciālizlaidums, veltīts seksuālajiem noziegumiem, vēl vairāk - tām krimināllietām, gan atklātajām, gan neatklātajām, kurās kā prokurors bijis Vitolds Virsnītis, kur� - kāda sagadī�anās! - nogalināts tie�i �ajās dienās? Man nav jums jāatgādina, ka tie�i Magnum Lux grupas mediji par Virsnī�a nāvi tīmeklī paziņoja pa�i pirmie, neaizmirstot minēt arī apstākļus, kādos tika atrasts viņa līķis. Un tā - kur jūs dabūjāt �o informāciju?

- Atļaujiet jums atgādināt, ka Preses likums nosaka -�urnālistiem nav jāatklāj informācijas avoti. Mēs sargājam savus cilvēkus.

- Lieliski! Varēsiet turpināt sargāt Īslaicīgās aizturē�anas izolatora kamerā, - Kaķītis, laipni smaidot, pamāja ar galvu. - Boicova kungs, es jau teicu, �ī ir slepkavības, nē, nu jau divu slepkavību izmeklē�ana, un �ajā gadījumā jūsu pieminētais avotu anonimitātes princips vairs nedarbojas. Varu pēc mirkļa atgriezties ar tiesne�a un prokuratūras sankciju. Otrs variants - jūs varat doties man līdzi uz Lielo Māju un sagaidīt sankciju tur. Vai arī - pastāstiet, kā uzzinājāt informāciju, ka M. zonas virsprokurors atrasts dubultapbedījumā Me�āju kapsētā?

- Painteresējieties savā de�ūrdaļā! - Boicovs grīni nosmīnēja. Pat iedzīts stūrī, viņ� kā �urka centās �ņakstināt zobus un kost. - Varbūt maksājiet darbiniekiem normālas algas, lai viņiem nerodas vēlme piepelnīties? Viss, tālāk meklējiet pa�i, vediet mani kaut vai uz Centrālcietumu. Nevienu nogalinājis neesmu, jums nav tiesību mani aizturēt! Bet piekasīties cilvēkam tikai tāpēc, ka topo�ais sievastēvs ir ietekmīgs politiķis, nu, tas ir vairāk nekā zemiski. Ne�aubieties ne mirkli, mēs par to uzrakstīsim!

- Ne�aubos, - Miks tādā pa�ā toni atcirta. - Bet, lai jums neienāktu prātā sagrozīt mūsu jaukā un neap�aubāmi ierakstītā dialoga tekstu vai izraut kaut ko no konteksta, es jums �o to parādī�u, - viņ� nolika uz galda miniatūru digitālo diktofonu. - Sirsnīgi brīdinu - ja kaut vārds no �īs sarunas parādīsies presē, mēs tiksimies citā laikā, vietā un apstākļos. Un, lūdzu, pagaidām neatstājiet pilsētu, pat ne tādēļ, lai apciemotu dārgo topo�o sievastēvu. Cik zinu, jūs dzīvojat Pārdaugavā? Nu tad: Mūkusalas iela-Pārdaugava, turp-atpakaļ. Jauku dienu!

Braukdams uz Lielo Māju, Miks prātā vēlreiz pārcilāja �o sarunu. Vienbrīd pa�am bija �ķitis, ka uzņēmis pārāk skarbu toni, ta�u pēc mirkļa, kad Boicovs sāka stāstīt acīmredzamas pasakas un darīt to izaicino�i lecīgā tonī, miermīlīgajā Kaķītī bija pamodies plēsoņa.

Labi, d�ekiņ, gribi paspēkoties? Lai notiek!

Jau drīz viņiem būs vēl viena tik�anās, un tā Igoram Boicovam ļoti nepatiks.

- Palasi �o! - ģenerālis Boze sveiciena vietā pastiepa Mikam Kaķītim pabiezu �ūksni - �urnāla VVV tie�saistes versijas svaigāko rakstu un komentāru izdruku.

Galvenās tēmas - prokurora Vitolda Virsnī�a slepkavība, viņa pārstāvētās krimināllietas, neadekvātie sodi, pazudu�ie bērni un valsts iestā�u bezdarbība.

Atsēdies turpat uz galda stūra, Kaķītis pa diagonāli caurlūkoja tekstus. Varēja redzēt, ka raksti pieder vienai spalvai, pēc �ultainuma un izteicieniem sprie�ot, iespējams, pa�am Boicovam, turpretī komentāros valdīja viedokļu juceklis.

Pie raksta par piecu gadu garumā radinieku seksuāli izmantoto meitenīti un valsts apsūdzības uzturētāja prokurora Virsnī�a pieprasīto neadekvāti vieglo sodu - sabiedriskie darbi un naudas sods - cilvēki, jo sevi�ķi sievietes, neslēpa sa�utumu, ta�u visam pa vidu bāzās kāds vai kādi, kuri ņirgājoties jauca gaisu.

Mamma: Jebkur� �āda tipa noziedznieks vienkār�i jāiznīcina - bez klasificē�anas.

Dix: Meitenīte nav tikusi grupveidā izvarota, kā to skaļā sa�utumā raksta prese. Onkuļi viņai liku�i taustīt savus krāniņus. Arī tas, protams, ir noziegums, bet ar citu klasifikāciju. Sabiedrības lielākā nelaime ir tā, ka nevadāmies no faktiem, bet gan no baumām.

Mamma: Pa�ķirojiet nodarīto tās mātes priek�ā, kuras bērnam kāds onkulis licis pagrābstīties gar viņa mantiņām, kādēļ bērns līdz pieaugu�ā vecumam naktīs lec stāvus gultā. Pasakiet �ai mātei - tas ta�u nav nekas, lūk, ja jūsu bērns būtu izvarots vai nogalināts,

tad gan tas būtu nopietni un viņa jūs kailām rokām saplēsīs gabalos. Un pareizi darīs!

Mamma2: Sievietes un bērna NĒ tie�i to ari nozīmē. Vienmēr un visur.

Dix: Sieviete grib vīrieti. Viņ� atsaka. Sieviete izskrien uz ielas un sāk kliegt �mani izvaroja�. Saskrien pūlis un nosit vīrieti. Normāli? Seksuāla rakstura noziegumi ir sare�ģīti un ļoti grūti atrisināmi.

Jurists: Mūsdienās jebkur� noziegums ir grūti atrisināms samud�inātā kriminālprocesa un advokātu tru�veidīgās vairo�anās dēļ.

Temīda: No kurienes rodas pedofili? No �ādiem Dixiem, kuri meklē gradācijas un noteikti arī pa�i ikdienā slideni dzīvo starp variācijām pilnīgi bez mugurkaula. Reizēm melns ir tikai melns un balts - tikai balts, un pa vidu ir �aura robe�a, kuru nepārkāpt palīdz sirdsapziņa. Ja vien tāda ir.

Dix: Aicināt uz lin�a tiesu? Kā dalīsiet atbildību, ja noziegums izdarīts grupā?

Temīda: Kāda starpība - grupveidā vai vienatnē? Onkulis, kur� se�gadīgai meitenei liek taustīt savu krāniņu, ir by default iznīcināms, kremējams un iemaisāms betonā! Diem�ēl noziegumu klasifikācija pie mums ir tāda problēma, ka prasmīgs advokāts beigās pierādīs, ka grīda bija slapja un slidena, bērniņ� krita, labajam onkulim rokās bija servīze, un �is varonīgi pastiepa savu daiktu, ko bērns saķēra, tā paglābdamies no dro�as nāves. Un tā piecus gadus no vietas. Sanāks vēl, ka pedofils ir īsts varonis.

Jurists: Baigā jezga sacēlusies, bet viss aiziet nepareizā gultnē. Ja paskata minēto noziegumu klasifikāciju, pēc likuma viss OK. Nekas tāds jau nav noticis, un tiesa visu izdarījusi pareizi. Vai nevajag mainīt pamatu pamatus?

Mamma: Dixam - �izvaro�ana� ir arī tad, ja tā nav fiziska!!! Jā, es saku �izvaro�ana� un �varotāji�, un �iem vārdiem segums IR arī tad, ja nav notikusi mehāniska izvaro�ana (ja tā labpatīk piesieties vārdiem), bet arī psiholoģiska, emocionāla un seksuāli aizskaro�a vardarbība pret bērnu, to ta�u, es ceru, tu nenoliegsi. Interesanti, ar ko piespiedu krāniņa taustī�ana at�ķiras no izvaro�anas? Trauma mazāka? Asiņu mazāk? Nav jā�uj? Apdomā, pirms bārsti gudrības. Ka nepaņemu �ķēres�

Opis: Dix, var veikalā palūgt sauju ledeņu, bet nevar mazu bērnu mazliet izvarot.

Negantais: Dix, jāsāk ar tevi. Pedofilu aizstāvji pa�i ir pedofili. Un neāksties - tie ir mūsu bērni mūsu pa�u zemē. Ja citviet par to soda ar nāvi, tad �eit par pedofiliju apsūdzētais tiek padarīts par nabaga garīgo invalīdu. Mūs māca just līdzi tādiem, kam vieta septiņas pēdas zem zemes anonīmā kapā.

Kleopatra: Lai tie maitas tiek nolādēti līdz pat septītajai paaudzei! Tici man, Negantais, tas būs vairāk nekā nāves sods. Tie būs septiņi nāves sodi�

Tīrītājs: Kriminālkodeksu un Civilkodeksu neviens nav atcēlis. Pedofilu aizstāvē�ana arī ir noziegums. Jā, likums ir absurds, lēns, klibs, kurls un brī�am akls. Bet mēs neesam.

Dziļi ievilcis elpu, Kaķītis pavērās tie�ajā priek�niekā:

- Domā, ka tas ir tas?

- Lasi, lasi tālāk! - Ģenerālis smagi apsēdās aiz galda.

Nākamais bija analītisks materiāls par pēdējo desmit gadu laikā reģistrētām, atklātām un līdz tiesai novestām seksuālo noziegumu lietām. Statistika visnotaļ bēdīga, tendences - vēl bēdīgākas. Raksta autors īpa�i uzsvēra, ka vairāk nekā ceturtā daļa reģistrēto kriminālnoziegumu bijusi seksuāla vardarbība pret bērniem, uzdodot arī retorisko jautājumu - cik liela ir aisberga neredzamā daļa, proti, nereģistrētie noziegumi, ja aptaujās noskaidrots, ka katrs piektais cilvēks (abu dzimumu) bērnībā cietis no �ādas vardarbības, katrs desmitais nav uzklausīts, bet fizisku vai seksuālu vardarbību piedzīvoju�as 40% sievie�u, turklāt visbie�āk no saviem tuviniekiem vai paziņām. Komentāri bija iznīcino�i.

Miise: Nereti tām institūcijām, kam būtu jāsniedz palīdzība, ir sievieti vainojo�a attieksme - izvarotā sieviete pati vainīga, ne tā apģērbusies vai lietojusi alkoholu.

Lapsa: Pajautājiet viņiem, kā viņi pa�i izturas pret savām sievām un bērniem. Cik daudzas no viņām regulāri ieskrien stenderēs?

Zīlīte: Beigsim liekuļot, apgalvojot, ka seksuālie noziegumi pret sievietēm un bērniem aktualizēju�ies vien tagad, līdz ar imigrantu uzņem�anu! �ie noziegumi ir neiznīdējami.

Kruķis: Gadā izvaro�anu skaits nepārsniedz simtu, ko jūs cepaties, tas ta�u nekas nav! Pa�as te grib, te negrib, te sūdzas, ka nesamaksā. Nu, ar sī�iem ir nopietnāk�

�ūska: Tam domātas sociālās organizācijas. Bet vai tās ko dara? Esmu bijusi ģimenēs, par kurām ir aizdomas, ka notiek �āda veida vardarbiba. Tur saka - �ko bā�aties, tā ir mūsu ģimenes darī�ana!� Viņiem palīdzība nav vajadzīga. Tādas sievas vai bērni nekad nevērsīsies pret vīru, tēvu vai radinieku. Esmu redzējusi piekautus bērnus, sievas, kuriem steidzami vajadzētu palīdzību, bet uz jautājumu, kā iet, ar trīco�u lūpu atbild - la-a-bi. Un cik neesmu dzirdējusi draudus, kad mēģinu noskaidrot aizdomīgu situāciju - �kur lien, tev par maz problēmu, gribi zilu aci, pa purnu, cauras riepas, parunāsim klusā vietā?� Daļa cilvēku kļuvu�i par zvēriem, daļa - auksti un vienaldzīgi kop� dzim�anas. Var�cilvēki.

Temīda: Sakrālā frāze - pie nodarījumiem vienmēr vainojams upuris! Sievietes saka Nē, vīrie�i to uztver kā Jā, bet mazas meitenītes un puisī�i (izvirtuļi sīkie!) to vien dara kā pavedina pieaugu�us onkuļus un tantes. Nez viņi teiktu to pa�u, ja upuris būtu kādas augsti stāvo�as un bagātas prominences bērns vai sieva?

Negantais: Tas jau ir kompleksi - TV, por-nokanāli, tīmeklis, Briseles un pa�māju valdības lobijs perversijām� Sekas ir tādas, kādas ir - viss liekas normāli un pieņemami: rozā, zili, bērni, dzīvnieki, līķi� jo tā ir seksuālā brīvība un da�ādība un katram ir tiesības uz brīvību� un ko nabaga pervertiem darīt, kā dzīvot, ja neviens viņus nesaprot?

Tīrītājs: Vai tie�ām nav bail, ka vienā jaukā dienā mūsu pacietīgās un vēsās tautas mērs

būs pilns, un �eit atdzims senlaiku para�as, kas par �ādiem noziegumiem paredzēja vienu vienīgu risinājumu - galvu nost un uz mieta? Kas notiks, ja mēs rīkosimies pa�i?

- Diez kas nav, - Kaķītis drūmi rūca, pār�ķirdams lapas. - Diem�ēl tajā liela daļa taisnības. �os noziegumus gan atklāt, gan pierādīt visgrūtāk. Cietu�ie mēdz atsaukt liecības, nereti pēdējā brīdī pirms tiesas, cik nav tā bijis. Atceries konfek�u vīra lietu? Astoņi liecinieki atteicās liecināt!

- Nu, vecais, ja tavs tēvs būtu izbiju�ais rajona izpildkomitejas priek�sēdis, tevi ne no tādiem sūdiem vien izpestītu. Zini, kas notika tālāk - bērnumīlis �obrīd dzīvo Anglijā, ne bez tētiņa svētības. Var tikai minēt, kā viņam tur klājas.

Pēdējā izdruku paka attiecās uz prokurora Virsnī�a nāvi un tās apstākļiem. Turklāt - un to Miks pamanīja uzreiz -komentāros vairākkārt pavīdēja mājieni, ka vairākus gadus meklētais Mēteļvīrs bijis neviens cits kā pats prokurors.

Negantais: Tu esi pelnījis visu, kas ar tevi noticis. Sapūsti ellē, maita!

Mamma: Lai kur� to būtu darījis, paldies visu vecāku vārdā! �āds prokurors bija ņirgā�anās par upuriem, tiesas institūciju un mūsu ticību likumam.

Duo: Atriebība ir ēdiens, kas jāēd auksts.

Mūks: Neturiet naidu! Atriebjoties cilvēks pielīdzinās pāridarītājam, atsakoties no atriebības, paceļas tam pāri. Kā atriebties ienaidniekam? Izdariet viņam kaut ko labu un tad aizmirstiet viņu. Labākā atriebība - aizmirstība, tā apbeda ienaidnieku viņa pī�ļos.

Niknais: Nemuldi, melnsvārci! Kā ar tiem astoņiem simtiem izvaroto kora zēnu?

Negantais: Piedot ir daudz vieglāk, ja esi jau paguvis atriebties.

Mūks: Ja senatnē cilvēki gribēja nogalināt lāci, viņi ņēma smagu baļķi un pakarināja to virs medus poda. Lai tiktu pie medus, lācis baļķi grūda malā. Baļķis ie�ūpojās un uzgrūdās lācim. Tas lāci sakaitināja, viņ� baļķi grūda prom aizvien stiprāk, bet baļķis aizvien stiprāk sita lāci. Pēdīgi baļķis lāci nogalināja. Cilvēki rīkojas tāpat, atriebjot ļauno.

TVseja: Ja eksperimentā ar pierādījumiem pie rokas noķer piecus pedofilus, bet prokuroram ar to par maz, kas tā par sistēmu? Kāds murmulē �visi dzimumnoziedznieki nav vienādi, da�i ir tikai paklupu�i cilvēki, kuri meklē asas izjūtas�. Vēl kāds pasaka - �sīkie pa�i vainīgi, gribēja nopelnīt�. Bet prokurors dziļdomīgi klusē un nervozi slidina rokās pildspalvu. �urpu turpu, �urpu turpu�

Homunkuls: Jūs esat varmākas! Kur lai cilvēki iepazīstas, ja viss nets zem lupas?

Ome: Kad jāķersta nepilngadīgie pīpmaņi, policija ir uzdevumu augstumos. Bet, kad jādara īsts darbs un jāpasargā bērni no slima pedofila, nekas neiet uz priek�u. Vājprāts.

Mamma: Un kad noķers, mums viņ� būs visu mū�u jāuztur?

Vecis: Tā vien liekas, ka tās ir policijas mācības vai arī kādam jānoslēpj lielāki mēsli.

Kruķis: Tā ķērām, tā ķērām pedofilus, ka 27 neīstos noķērām.

Rupucs: Varbūt pedofils pats strādā policijā? Noziedznieks vada savu meklē�anu�

Temīda: Dro�i vien tāpēc, ka īsto sargā ieņemamais amats, nauda vai� imunitāte.

Negantais: Varbūt vairs nesargā?

Tīrītājs: Varbūt vairs nesargā�

- Jopcik, kas ir Negantais un Tīrītājs? - Kaķītis izsaucās. - Baigais fatālisms.

- Tāpēc jau es tev iedevu to mapi, - teica ģenerālis Boze.

Pui�i no analītiskās daļas pacentu�ies. Saskaņā ar Mēteļ-vīra direktīvu viņi tagad sē� un vāc visu, kas kaut attāli varētu likties intereses vērts. Es te redzu �etras personas�

- Neganto, Tīrītāju, Temīdu un Juristu?

- Mjā. Lai gan faktiski - vajadzētu papētīt arī Mammu, Kruķi un �ūsku. �ie personā�i bie�i pavīd arī citās diskusijās par kriminālajām aktualitātēm. Tā vien �ķiet, ka �ie cilvēki ir ne tikai labi informēti par notieko�o, bet viņiem ir visnotaļ nopietni viedokļi, un baidos, ka varētu būt ari tikpat nopietni plāni.

- Tas par Virsnīti? - Kaķītis uzrauca uzaci.

- Ne tikai. Klau, parādi �os papīrus Kārlim, tur ir arī saites, gan pats atradīs. Neprasī�u, kā, bet būtu labi, ja viņ� pa saviem kanāliem spētu atrast komentāru izcelsmes vietas -ja ne fiziskās, tad vismaz IP adreses. Tālāk jau mēs�

- Domā, viņi būs tik glupi, lai tik atklāti zīmētos?

- Visticamāk ne. Ta�u pamēģināt var un vajag, vai ne? Starp citu, ir kāda informācija par to @Anonymous, kur� Annai paziņoja par Loka nāvi?

- Kā akā. Kārlis nocīnījās pusi nakts, bet velti. Viņ� likvidējis savu tviterkontu.

- Velns un deviņi pērkoni! - Boze daiļrunīgi nolamājās.

Un� Kor�unovs?

- Pazudis. Darbā neieradās, lai gan pēc grafika viņa de�ūrmaiņa. Mājās nav. Bija informācija, it kā nokļuvis slimnīcā - plīsusi aklā zarna. Neapstiprinājās. Nevienā Rīgas slimnīcā viņa nav, Rīgai tuvākajās arī ne, tālākās tiek pārbaudītas. Juris izteica minējumu, ka Kor�unovs varētu pamukt uz ārzemēm. Pārbaudījām lidostu - tur ziņu nav, starptautiskajā dzelzceļa stacijā nekādu pēdu. Bet viņ� var būt aizbraucis ar personīgo vai kāda drauga auto. Robe�as vaļā, nekādu �ķēr�ļu.

- Stulbi, - Boze norūca. - Man būtu �is tas vaicājams par caurumiem sietā�

- Es arī par to iedomājos. Nupat jau �ādi signāli ienāk no visām pusēm, tīri nelabi metas, iedomājoties, kas mums atradies līdzās. Naudas dēļ?

- Tu domā atradies? Domā - tāds bijis tikai viens? Labāk saki joprojām ir. Ehh! - Boze atmeta ar roku. - Brī�am tā vien �ķiet, ka mūsu rindās jāatkārto deviņdesmito gadu tīrī�ana. Toreiz mēs centāmies izravēt atjaunotajai Latvijas valstij nelojālos darbiniekus, vērtējot valodas prasmi, attieksmi pret Interfronti un PSRS atjauno�anas ideju. Diem�ēl daudzi labi darbinieki pakļuva zem sitiena, lai gan būtu varēju�i turpināt dienestu, ja vien nedaudz pacenstos. Toties palika da�s labs tāds, kam, izlūkos ejot, nedrīkst uzgriezt muguru, ja negribi attapties beigts purva akacī.

- Un ko nu? - Kaķītim kļuva lielā �efa �ēl. Arī krusttēvs bija teicis to pa�u.

- Neko. Strādāsim tālāk. Tikai esiet ļoti uzmanīgi. Mums ir daudz nelabvēļu.

Super, tā tie�ām ir uzmundrino�a ziņa. Daudz nelabvēļu.

Vai kādreiz viņu būtu trūcis?

- �ef, negribi aiziet pusdienās? - Kaķītis uzrunāja ģenerāli Gunti Bozi. - Mēs ar Egonu esam badā. Dro�i vien Viktors un pui�i arī neko nav ēdu�i.

- Mhm. Laba doma. Pēc piecpadsmit minūtēm tur. Paēdīsim klusumā.

Ar tur bija domāta klusā istaba aiz Lielās Mājas ēdnīcas zāles. Bet paēst klusumā nozīmēja nepiecie�amību parunāties bez ausīm. Pēc pārsteiguma, ko Pērkona tehniķi bija sarūpēju�i Bozes kabinetā, viņ� bija kļuvis ļoti piesardzīgs.

- Nu, blē�i, kas uz sirds? - iekodies mednieku desiņā, ģenerālis vaicāja.

- Anna uzskata, ka Dinārs Loks ir dzīvs! - Kaķītis iz�āva kā no lo�metēja.

- Ko-a-kha-kha� - desa iesprūda nerīklē. Egons uzdeva �efam pa muguru.

- Gunti, paklausies! Mums nav neviena pierādījuma, kas apliecinātu, ka tas patie�ām bija viņ�, kas me�a vidū uzsprāga un sadega d�ipā, - lēni un prātīgi skaidroja Dambergs. - Telefons izkusis, bet simkarte vesela� Jā, pēc tās mēs noskaidrojām numuru un īpa�nieku - Dinārs Loks. Tur ir kontaktu saraksts, un viss. Ne īsziņu sarakstes, ne bil�u, ne mūzikas, pilnīgi nekā. Pat ne ienāko�o-izejo�o-neatbildēto zvanu. Viss nodzēsts. Pieprasījām operatoram visu iespējamo informāciju, redzēs, kas būs. Tālāk. Atslēgu sai�ķis karstumā sakusis vienā pikucī, bet Rolex pulkstenis

ar veltījuma gravējumu tikai apkvēpis. Stikliņ� saplīsis, rādītāji pakusu�i, iek�as veselas. Un visbeidzot - melnais krokodilādas kabatas portfelis. Laikam krokodili ir tik karstumizturīgi lopiņi, ka tos neņem ne uguns, ne sprāgstvielas - maks drusku apgruzdis, dokumenti iek�ā - kā jauni�

- Nu, tad jau Anniņai atkal taisnība, - Boze norūca. - Kā pēc pasūtījuma�

- Līzbete teica - viss pasniegts kā uz paplātes, - Kaķītis piebilda. - Acīmredzot kādam svarīgi radīt iespaidu, ka Dinārs Loks ir beigts un pagalam. Jautājums - kam? Pa�am, sievai vai dārgajam konkurentam Jānim Pērkonam, kur� tā tīko pārņemt Loka izdevniecību, ka iesūtījis savu emisāru -topo�o znotu Igoru.

- Ko? Bet vai tad Pērkons nav aizmucis uz Taizemi? -ģenerālis Boze iesaucās.

- Laikam ta�u jau paguvis atmukt atpakaļ, - Dambergs pasmīnēja. - Nez, vai nebūtu jāapciemo. Ja tik zinātu, kur viņu meklēt�

- Boicova kungs laipni atklāja, ka viņa līgava Inese Pērkone mitinoties tēva mājās Piekrastē, netālu no Kaijciema -atceraties viesnīcas raganu, kura bija apslaktējusi pusi savas dzimtas? - Kaķītis apcerīgi ierunājās. - Lūk, divdesmit kilometrus uz rietumiem Pērkonam pieder prāvs me�a un kāpu gabals, bet kraujas malā uzcelta trīsstāvu stikla un betona villa - Kāpas. Tur dzīvo viņa sieva Liliāna ar trīnī�iem, aukli un pavāri, un jau mēnesi - ari meita Inese.

- O, tad mēs varētu viņu apraudzīt. Apjautāties par pa�sajūtu pēc garā, grūtā ceļojuma un pie viena uzmest aci darba kabinetam, - Egons grīni pasmīnēja.

- Nevaram vis! - Boze viņu atsēdināja. - Tam mums nepiecie�ams nopietns iemesls un kaudze sankciju, citādi Pērkona advokāti un mediji piebrēks pilnu pasauli par policijas patvaļu, tiesiskuma neievēro�anu un bandītiskām metodēm. Vai tad jūs nezināt, ka bagātie un varenie ir �ķīsti un nevainīgi kā Dieva jēri, pat pieķerti pie rokas ar nolaistam biksēm, kamēr īstie noziedznieki ir trūkumcietēji, pensionāri, bezdarbnieki un vientuļās mātes ar bērniem?!

- Gunti, tev pilna sirds, vai ne? - Dambergs paklapēja �efam pa plecu.

- Tas nav īstais vārds, pui�i. Ja jūs zinātu, kādas glupības �orīt bija jāklausās lielajā sanāksmē! Kaut kāds kaktu sociālantropologs prezentēja pētījumu, kādi sociālie, ekonomiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi provocē konkrētus noziegumu veidus un regularitāti. Mūsu ministra vietā es no kauna būtu zemē ielīdis, bet �is mierīgi gremoja ko�ļeni. Toties nu es zinu, ka slepkavības tiek izdarītas spontāni, sadzīves strīdu rezultātā un veicino�ie faktori ir alkoholisms, kā arī nelabvēlīgi apstākļi ģimenē. Jā, un miesas bojājumi visbie�āk tiek izdarīti sadzīvisku strīdu un konfliktu rezultātā kopīgas alkohola lieto�anas laikā.

- Tas ir bijis varens pētījums, - Kaķītis paironizēja un paraudzījās uz pui�iem.

Lūk, praktiķi, kas dienu un nakti strādā ar noziegumiem un labāk par visiem zina, kas un kāpēc izdara noziegumus. Tikai viņiem neviens neko nejautā, bet cen�as noslīcināt nejēdzīgās un pretrunīgās pavēlēs. Labi, ka Boze ir monolīts buferis un vismaz pagaidām spēj pasargāt savējos no nevajadzīgas birokrātijas.

- Varens gan. Starp citu, Kaķīt, vai zināji, ka angļu zinātnieki atklāju�i - noziegumu skaita pieaugums reālajā dzīvē esot tie�i proporcionāls tādu pa�u noziegumu īpatsvara pieaugumam TV un kino ekrānos? Mūsu lektors nāca klajā ar ģeniālu secinājumu - vajag piespiest televīzijas koriģēt programmas, izvācot no tām vardarbību, un dzīve sakārtosies.

Telpa uzsprāga skaļos smieklos. Pieci rēco�i tēvaiņi un viens rejo�s suns izpauda attieksmi pret Bozes stāstījumu.

- Pi-pirmkārt, aizvācam Kobru - tur dauza ma�īnas! -sauca Dambergs.

- Nē, labāk Mentus un �amani - tur dauza purnus! -smējās Viktors.

- Pilnīgi noteikti vairs nedrīkst rādīt Cieto riekstu, Nāvējo�o ieroci, Rozā panteru, Viens pats mājās, Tomu un D�eriju, jo tā ir klaja vardarbība - sit, dauza, spridzina, met pa logu, apmētā ar ķieģeļiem un bund�ām, - Boze piekrita.

- Toties Vieglu garu!, Dāvana vientuļai sievietei, Vella kalpi un mūsu ļautiņu tik iemīļotais Ugunsgrēks ir viena vienīga dzer�anas un izlaidības propaganda!

- Bet Nu, pagaidi! māca cietsirdīgu izturē�anos! - Viktors sprauslāja.

- Atliek Zaķī�u pirtiņa un Sēd uz sliek�ņa pasaciņa, -Miks noslaucīja asaru.

Sirsnīgā izsmie�anās visiem bija uzlabojusi omu un atdevusi mundrumu.

- Vīri, es gandrīz aizmirsu kaut ko izstāstīt! - iesaucās Grīslis. - Kad �orīt apciemoju smalko Brensones kundzīti, lai parunātos par pirātiem, man radās lielas un pamatotas aizdomas, ka viņa savā ārpilsētas namiņā nedzīvo viena pati. Precējusies nav, ta�u hallē pamanīju lielas vīrie�a kurpes. Krokodilādas, starp citu. Aug�ā negāju - kādas gan man tiesības? -, ta�u klusi no�iepu iek�zoles gabaliņu un noglabāju maisiņā. Viktor, Egon, vai tas varētu noderēt zināmas personas identificē�anai?

- Varu mēģināt, - Egons noteica. - Viss atkarīgs no kurpju vecuma.

- Mēs ar Zorro arī varam pamēģināt. Suņa deguns ir� - �10 līdz 100 tūksto�u rei�u jaudīgāks nekā cilvēkam, jo suņiem ir 300 miljoni o�as receptoru, Viktor, mēs to zinām! - Miks smaidīdams noglāstīja melnā vilka galvu. - Nu ko, pui�i, pie darba?!

* * *

Vēlu vakarā atgriezies mājās, Miks bija nepatīkami pārsteigts, neatradis ne Annu, ne Kārli, ne suņus, ne Ķir�a Kundzi. Stāvlaukumā nebija arī Ilgas baltā Lexus. Hallē kūrās kamīns, bet mājā valdīja klusums. Kur visi paliku�i?

Omīte un Bi�u Miķelis virtuvē dzēra piparmētru tēju.

- Ja meklē Līzbeti un Kārli, viņi ir Me�mui�ā. Aizbrauca uz tik�anos ar Maigu Lācīti. Ilga ar mazajām pie daktera Konrāda - laikam apaukstēju�ās, pēk�ņi sacēlās drudzis. Ģenerālis viesistabā lasa nedēļas presi, baronese turpat liek pasjansu, - Omīte noziņoja. - Tu viens? Egus ar Viktoru nebūs? Un profesors?

- Iespējams, pui�i atbrauks tuvāk vakaram. Profesors gan ne - viņam darbā de�ūra. Ta�u lūdza jūs pasveicināt -vakar esot bijusi ļoti saturīga saruna.

- Vai, paldies! - Omīte priekā piesarka. - Anna Roze ar profesoru, ģenerāli un Miķelīti diskutēja par laikiem un tikumiem, es atvērtu muti klausījos un mācījos.

Miks pasmaidīja. Lai cilvēks astoņdesmit septiņu gadu vecumā mācītos!

- Kas Līzbetei par tik�anos ar Lācīti? Nav jāiet palīgā?

- Nez vai, viņai ta�u līdzi trīs suņi, - Omīte pavīpsnāja.

Pū�u Mājā nevienam nebija noslēpums, cik ļoti Maigai Lācītei nepatīk lielsuņi, jo īpa�i vilki. Un, ja Anna Elizabete uz tik�anos bija paņēmusi līdzi gan Grāfu, gan Rūsu, gan mazo Rokiju, saruna solījās būt īpa�i sirsnīga.

- Tu esi mīļa, Omīt, - Kaķītis noguris atsēdās mīkstajā virtuves stūra dīvānā.

- Līzbete mani nosauca par zelta gabaliņu, - ve�iņa piemiedza viņam ar aci.

- Ja iedosi tēju un maizes ņuku, es tevi sauk�u par simtkarātu dimantu! - Miks pirmoreiz no sirds pasmaidīja. Viņ� beidzot bija mājās, siltumā, savā miera ostā.

�ādu dienu viņ� nenovēlētu pat ienaidniekam. Vienā skrie�anā, zvanī�anā, pārbaudēs un apspriedēs. Un visi rezultāti pa tuk�o. It kā kāds būtu notīrījis, nodzēsis aiz sevis visas iespējamās pēdas un novācis pierādījumus.

Jura Grī�ļa iztaujātā Dagne Brensone beigtā datorpirāta lietā nekādu lielo skaidrību neieviesa. Jā, sestdienas vakarā bijusi pie Lokmēļa, strādāju�i pie projektiem. Kādiem? Nu, ja reiz datorus konfiscējāt, baudiet pa�i. Rado�iem, rado�iem projektiem! Vai kas licies aizdomīgs? Nē, viss kā parasti. Gandrīz pabeigu�i, tad Lokmēlim apsāpējusies galva un viņ� atvēris logu, lai ielaistu svaigu gaisu. Viņa nosalusi, pagatavojusi abiem karstu, stipru kafiju. Tad turpināju�i strādāt, jo laiks minis uz papē�iem, bija jāizpilda klienta pasūtījums. Kas ir klients? Atvainojiet, tas ir noslēpums, kam nav nekāda sakara ar Intu Lokmēli, ari viņ� pats to nezināja. Darīja, kas darāms, un viss.

Arī par Dināru Loku viņai nebija gandrīz nekā stāstāma. Jā, viņa jau labu laiku strādājot izdevniecībā Magnum Lux par biroja vadītāju - iepriek�ējā sekretāre Gunta aizgājusi dekrētā un savā vietā ieteikusi viņu. Viņai mediju specifika nav sve�a, pa�ai ir firmiņa, kas nodarbojas ar rakstu spec-pasūtījumiem. Attieksme pret Ilgu Loku? Vislabākā. Ilga ir profesionāle, neļaujas emocijām, vienmēr korekta. Kā pret viņu izturējies kompānijas īpa�nieks Dinārs Loks? Brīni�ķīgi! Ļoti sirsnīgi un iejūtīgi. Tāpat kā pret visiem.

Egons un Viktors bija solīju�ies pārbaudīt Brensones mājā no�iepto zoles kumosiņu, cik jau nu neuzkrīto�i iespējams, liela melna vilku suņa kompānijā apciemojot izdevniecību, lai to izo�ņātu un no�ieptu kādu personīgo mantu.

Grīslis un Zariņ� devās aprunāties ar prokurora Virsnī�a atraitni, bet Kaķītim pirms pa�as mājās brauk�anas smagu sirdi nācās parakstīt iek�ējās lieto�anas apkārtrakstu par de�uranta Sergeja Kor�unova izziņo�anu meklē�anā un piespiedu aizturē�anu. Pagaidām viņ� nekur nebija atrodams.

Ģenerālis Boze, painteresējies, kā klājas vecākajam amatbrālim, un uzzinājis, ka vecajam ģenerālim Kārlim Basam bijis slikti ar sirdi, sadrūma.

- Nu, tad neko. Saki, lai nestreso un veseļojas! Mēs to sapulci pa�i� Ta�u, ja ko vajag, tikai pasakiet. Sagādāsim vislabākos ārstus!

* * *

Kaudamies ar miegu un nogurumu, Kaķītis mēģināja atsaukt prātā, kas �odien bija un kas nebija izdarīts.

Johaidī! Vajadzēja sazināties ar to apbedī�anas firmu �Obelisks�, nē, labāk nevis sazināties, bet apciemot. Otra lieta - Valdis Āmurs un viņa sieva. Nez, vai viņiem nebūtu stāstāms kas izmeklē�anai noderīgs?

Kaķītis ielūkojās pulkstenī. Astoņi.

Ātrs brauciens līdz Olainei, kur padomju laikā būvēto blokmāju pudurī dzīvoja Āmuri, neprasītu vairāk par pusstundu. Ideāli, ja varētu paķert līdzi Līzbeti - viņai vieglāk izdodas atrast kopsaucēju ar sievietēm.

Domāts - darīts. Palūdzis Omītei termokrūzi ar stipru kafiju, Kaķītis ielēca ma�īnā un nesās uz Me�mui�u.

Pagasta priek�nieces kabineta platajā logā vīdēja kustīgs stāvs, kurā varēja atpazīt Maigas Lācītes ducīgo siluetu. Viņa vētraini �estikulēja ar rokām kā vējdzirnavu spārniem.

Laikam �oreiz mātes barotājas un Annas Elizabetes stratēģiskie un taktiskie redzējumi nesakrīt.

Miks pasmīnēja. Viņam Baigās �efotājas izdarības pēdējā laikā pamatīgi krita uz nerviem - pagasta di�galva bija iedomājusies, ka pa�valdības jumta līgums ar Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūru dod viņai privātas tiesības zvanīt jebkurā diennakts laikā, ne�ķirojot - darbdiena, brīvdiena vai svētku diena, bet brī�os, kad Anna, mēģinādama kaut nedaudz noslēpties no ārpasaules, necēla telefonu, Lācīte vienkār�i ieradās pati - kultūras centrā, Basa detektīvbirojā vai pat Bergu namā. Jo, raugi, viņai vajadzēja tagad un tūlīt!

�ī nekaunība bija novedusi pie niknām pū�mājnieku sarunām ģimenes lokā un lēmuma - izrunāties ar Lācīti, bet tā, lai saprot; savukārt, ja nesaprot, lauzt līgumu, atsakoties no daļas veicamo darbu, proti, no piāra un reklāmas lietām, ko viņa izmantoja nevis Me�āju pagasta vai iedzīvotāju interesēs, bet savu spalvu spodrinā�anai. Lācīte pieprasīja reklāmrakstus par sevi gan reģionālajos, gan centrālajos drukātās preses izdevumos (un dāsni maksāja par tiem no Me�āju kases), ar pla�u roku aicināja viesos TV raidījumu Stunda dārzā un Lauku radio �urnālistus - Annai Elizabetei nācās vai no biksēm izlēkt, lai viņus pārliecinātu, ka Me�āju pagasta galva Maiga Lācīte patie�ām ir uzklausī�anas vērta, bet viņas dārzs - īsts paradīzes stūrītis. Par to, cik grūti nācās Maigas stūrajā galvā iedabūt runājamo un kā (apmaiņā pret labu atzīmi praktiskajā dārzkopībā) Me�āju Lauksaimniecības skolas audzēkņi pļāva, ravēja, pucēja un �ubināja mātes barotājas zaļo zonu, vēsture klusēja.

Ja Līzbete no viņas atteiksies, ar Maigas Lācītes spo�o publisko tēlu būs cauri�

Negribēdams jaukties divu temperamentīgu dāmu sarunā, Miks Kaķītis nolēma ieiet doktorātā apciemot Arvi Konrādu un apvaicāties, vai Pū�u Mājas vie�ņai Ilgai Lokai nav vajadzīga kāda palīdzība. Simpātiska vai ne, ta�u viņ� jutās nedaudz atbildīgs par viņu un abiem sīku�iem. Muitas stāvvietā Kaķītis bija manījis balto limuzīnu.

Daktera Konrāda valstībā gaudoja urbji un spalgi vaimanāja slīpma�īnas - tur meistari izcīnīja pēdējo kauju pirms krāso�anas. Doktorāts pamazām pletās un, ja tā turpināsies, drīz aizņems visu Me�mui�as labā spārna pirmo stāvu.

Trīs pazudu�os - Arvi Konrādu, viņa asistenti Ievu un Kārli - Miks atrada daktera kunga ģērbtuvē tupam uz grīdas un dzeram tēju ar baranciņām. Viņi bija noputēju�i, no�ķiedu�ies krāsām un pa gabalu oda pēc �ķīdinātāja.

Divas doktorāta telpas jau bija ietērpu�ās jaunās drānās, vēl trīs jāizkrāso. To remontnieki cerēja paveikt vēl �onakt, lai pa rītdienu krāsa daudzmaz ap�ūtu un doktorāts pamazām varētu atsākt darbu. �obrīd par ārsta pieņem�anas telpām kalpoja viesnīcas pārvaldnieka Helmūta laipni iedalītie divi pusprivātie kambari aiz mui�as kroga lielās ēdamzāles - parasti lielāku svinību gadījumos tur atradās ziedu novietne un muzikantu atpūtas istaba.

Uzzinājis, ka Ilga Loka no Pū�u Mājas pārvākusies uz Me�mui�as viesnīcu, kur viņai un mazajiem bū�ot ērtāk, Miks atviegloti nopūtās. Nebija jau tā, ka viņam nepatiktu ciemiņi, ta�u - konkrēti �ī vie�ņa radīja tikai melnas izjūtas.

Nosūtījis Annai īsziņu un nolēmis sagaidīt viņu pagalmā, tikmēr papļāpājot ar Kārli un Arvi un paklusām uzsmēķējot (gan jau pui�i nenosūdzēs), Miks, uzmanīgi laipodams gar krāsu podiem, virzījās uz durvīm, kad aizdurvē pamanīja rosību. Līdz kaulam policists būdams, viņ� a�i pameta skatienu sāņus un� klusi izgaisa.

Ahā, Kārlis beidzot ķēries pie privātās dzīves kārto�anas! Sen bija laiks! Tad jau drīz pie Pū�u Mājas galda būs par vienu ēdāju vairāk. Cerams, Omītei pret daktera Konrāda jauno, smējīgo asistenti un zobārsti Ieviņu nebūs iebildumu.

- Ko priecājies, Kaķit Miķelīt? - vakara krēslā nemanāmi piezagusies, Anna Elizabete viņam baisi ie�ukstēja ausī. Miks izlikās pagalam satrūcies, notirinājās kā koka lellis un ievēlās lapu kaudzē, pamatīgi izbiedējot suņus. Grāfs un Rūsa, skaļi riedami un smilkstēdami, metās pie viņa un centās atdzīvināt, bakstot ar purniem un laizot ar siltajām, slapjajām mēlēm. Annas azotē ķaukstēja Rokijs.

- Kaķīt, ja esi beigts, iesaku gulēt un necelties, bet, ja vēl dzīvs, mēs tevi tūliņ nokutināsim! - Anna viņam draudīgi tuvojās, pastiepusi garas vampīra ķetnas.

Miks negaidīja, kamēr Līzbetei radīsies iespēja viņu nomu�īt, - pielēca kājās, sagrāba baiso radību un sabu�oja.

- Ko tad tas nozīmē? - pēc krietni salda brītiņa viņa pajautāja. Jauks vakars!

- Varbūt to, ka tu man vienkār�i esi mīļa, bet varbūt to, ka vajadzētu beidzot savest kārtībā radurakstus un apprecēties, - Miks, lapās izlaidies, prātoja.

- Ak, vecmāmiņa tikusi tev klāt! - Anna jautri iesmējās.

- Kāpēc vecmāmiņa? - Kaķītis bija neizpratnē.

- Tāpēc, ka viņa jau otro nedēļu borē, kaļ un zāģē mani par to preces lietu.

- Ak tā� Un tu negribi, negribi, negribi? - Miks apcēlās.

- Zini� Nevis negribu vispār, bet negribu nekādas ambrā�as, - Anna Elizabete nopietni viņā paraudzījās. - Mēs tik daudz kam esam gāju�i cauri, ka tagad būtu pastulbi vilkt baltu kleitu un apkārties ar gaisīgu �leijeru, kas velkas nopakaļ kā veco brūtgānu �ēlabas. Nu, nē - es gribētu tā ātri, klusi, kaut kur pie jūras vai pie kāda di�ozola. Tikai mēs divi un ceremonijmeistars. Nu labi, laikam vajadzēs arī lieciniekus� Kārli un Arvi jau dro�i vien nevarēs, vai ne?

- He, Kārli varēs, tikai citā kompānijā. Saturies, Līzbet, tavs jaunatklātais radagabals ir iemīlējies un, kas zina, var-būt tiks pie sievas ātrāk nekā es!

- Ko nu muldies, Kaķīt, kamī tad �amais samīlējies? -Anna zobgaļojās.

- Smukajā doktorāta Ieviņā - abi tā krāso sienas, ka �ņakst vien!

- Oho-oho-oho! Tad jau ar darbistabu Kārlītim drīz vien vairs nepietiks�

- Nepietiks gan, - Miks piekrita. - Klau, bet viņi ta�u var dzīvot Dravās, pie Bi�u Miķeļa! Vectēvs tomēr! Un tā māja ir vienkār�i milzīga. Superīga. Ja mums nebūtu Pū�u Mājas, es ļoti gribētu tādā dzīvot - prom no visiem, me�a vidū�

- Kā tad, lai naktīs vilki, lā�i un me�acūkas nāktu skrubināt kāju īk�ķus! Būtu jātur bise blakus gultai, lai kāds pa kluso neapēd.

- Jopcik, Līzbet, es, tevi ieraudzījis, pavisam aizmirsu, kāpēc braucu �urp! - Miks ieblieza ar delnu sev pa pieri.

- Mums steidzami jāaizbrauc uz Olaini�

- Pie Āmuriem? - viņa nevērīgi pārvaicāja.

- Jā, bet kā tu� - Kaķītis uzrauca kreiso uzaci.

- Pirms stundas runāju pa telefonu ar Valdi Āmuru. Kārlis pa saviem kanāliem iz�ekojis IP adresi, dzīvesvietu un mobilā tālruņa numuru, nu, un es piezvanīju. Iepazīstināju ar sevi kā �urnālisti, kuru interesē, kas toreiz noticis ar viņa meitiņu, ko viņ� domā par tiesas lēmumu un ko iecerējis darīt tālāk. Āmurs bija ļoti pretimnāko�s, sarunājām rīt satikties pie viņa mājās.

- Līzbet, jūs ar Kārli esat triku meistari! - Miks izsaucās.

- Un man ne vārda�

- Tāpēc, ka tu burk�ķētu - lūdzu, neiesaisties! Vai ne? -Anna atteica. - Bet es ļoti gribu iesaistīties un būt noderīga.

Kaķītim nekas cits neatlika kā norīt krupi.

Līzbetei kā parasti bija taisnība.

Protams, viņ� būtu centies atrunāt, novirzīt sāņus, pasargāt� Un, protams, agri vai vēlu nonāktu pie tā, ko jau sen bija sapratu�i gan abi ģenerāļi, Egons un Viktors, gan jaun-pienācēji Juris un Ritvars - tikai apvienojot visus spēkus un resursus, var atpiņķerēt apzināti satīņātos mud�ekļus.

Jo pēdējā laika noziegumi vairs nebija noziegumi klasiskā izpratnē - kur kāds kādu apzadzis, aplaupījis, piesitis, pie�miedzis, nē, �klasiku� nomainīju�i reti izsmalcināti, apzināti ļaunprātīgi, lai neteiktu - ar sadistisku prieku un baudu izplānoti noziegumi - bērnu tirdzniecība, sadzīviskā un seksuālā vardarbība, dārgu auto nolaupī�ana, slepkavojot autovadītājus, sevi�ķi lielu apmēru valsts izzag�ana, piesedzoties ar neizpau�amām biznesa un politiskām interesēm, banku rekets pret iedzīvotājiem, neierobe�ota krāp�anās virtuālajā vidē�

Tā vairs nebija intere�u pārdale deviņdesmito gadu stilā, ādas jakas atlokā slēpjot lomiku vai kabatā - norakstītu vai nozagtu makarovu, tā nebija sado�ana pa purnu dzēroņu domu apmaiņā, tā nebija ikmēne�a jumto�ana.

Tas bija kaut kas daudz baisāks - kaut kas, ko radīju�i smalkos un dārgos uzvalkos tērpu�ies sazombēti androīdi, kuri sevi uzskatīja par izredzētajiem, uz kuriem neattiecās nekādi cilvēku sabiedrības likumi un kuru acīs vērtība bija tikai viņu pa�u dzīvībai, viss pārējais - saimnieciskajā procesā norakstāmi resursi, atlikumi�

Studējot Juridiskajā fakultātē un Policijas akadēmijā, toreiz divdesmitgadīgais Miks Kaķītis uz mazas lapiņas bija izrakstījis sava iemīļotā profesora K. atziņu:

Ikvienai valstiskajai iekārtai un sabiedriskajai formācijai pienāk tāds attīstības posms, kad tā draud noslīkt pati savos sara�otajos mēslos. Tas ir pirmais trauksmes signāls, kuru ignorējot sākas pa�attīrī�anās.

�o lapiņu, �etrreiz pārlocītu, Kaķītis bija ielicis tolaik plānajā naudas maciņā un jau divdesmit piecus gadus nēsāja līdzi, palaikam pārlasot. Mazais papīriņ� bija nobru�ājies, apdilis, apspuris, ar zīmuli rakstītie burti pabālēju�i. Tikai pēdējie divi vārdi �sākas pa�attīrī�anās� joprojām bija tum�i un skaidri salasāmi.

Un nu �is pa�attīrī�anās process bija sācies.

Drīz tas kļūs neapturams un absolūti neatgriezenisks�

- Kaķīt, ko darīsim? - Annas balss viņu atsauca īstenībā.

- Ieiesim krusttēva birojā un iedzersim kafiju. Divatā. Gribas brīdi pabūt prom no visiem, - Miks viņu silti apskāva. Pēk�ņi tas likās svarīgāk par visu.

Anna neko neatbildēja, tikai cie�i saspieda viņa plaukstu.

- Klau, vai tev ne�ķiet savāda Ilgas Lokas rīcība, ar abiem apsirgu�ajiem mazuļiem pārceļoties uz viesnīcu? - sildīdams rokas pie karstās kafijas krūzītes, ierunājās Miks. Tikko uzlietā maltā kafija fantastiski smar�oja. Telpā bija silti, un no Rīgas dzīvokļa nesen atvestie vecie, padilu�ie ādas klubkrēsli likās pats omulības un mājibas iemiesojums.

Tā varētu vienkār�i atlaisties un aizmigt�

- Neguli, apzags! - Anna piesēda uz krēsla malas un iekoda viņam degunā.

- Līzbet!!! Sāp!!!

- Es tā domāju� - viņa nemanīja Mika vaimanas. - Ja nu kas, dakteris te tie�ām tuvāk. Varbūt viņa mūsu saspiestībā jutās neērti - pie Loku mājas pla�umiem pieradu�ai, Bergu namā nebija, kur apgriezties. Bet varbūt�

- �varbūt viņai vienkār�i vajadzēja tikt prom no acīm, jo pēk�ņi radās apjausma, ka mēs neesam tik lētticīgi, mēdzam visu pārbaudīt un par uzzināto viņai neatskaitāmies?

- Es gribēju teikt to pa�u. Man ir kāda maza iedoma�

- Nu, tad stāsti! Agri vai vēlu tavas iedomas piepildās, -Miks mudināja.

- Kaķīt, ja apcelsies, neteik�u ne vārda!

- Prātā nav nācis, esmu pati nopietnība. Stāsti!

- Miku, tu �ahu spēlē? - jautājums aizdzina pēdējās miega paliekas.

- N-nu, ne pārāk labi, bet jā. Un�?

- Iztēlojies, ka raugies uz dēlīti tuvplānā - ko tu redzi? Vienu, augstākais, divus kauliņus, vai ne? Bet, atejot nost no galda, - visu spēles laukumu kopumā!

- Tu gribi teikt�

- �ka mēs pārāk pietuvināti pētām to, kas jāskata no attāluma, - Anna noteica.

Kaķītis labu brīdi klusēja, kaut ko pārcilādams prātā.

Jā, Līzbetes vārdos bija dziļa jēga, un tie sakrita ar viņa pa�a pēdējā laika pārdomām un secinājumiem par noziedzīgās pasaules pārprofilē�anos.

- Riskē�u izteikt vēl kādu minējumu� - Anna turpināja.

Pēdējā laikā mums bie�i trāpās Pērkona vārds. Varbūt vērts viņa biznesu papētīt zem mikroskopa? Ja, būdams Taizemē, viņ� spēj risināt sarunas par mediju koncernu pārņem�anu - jo iecerētā investē�ana Magnum Lux krievu plūsmas izveidē beigtos tie�i ar to! -, viņam nav itin nekādu �ķēr�ļu attālināti likt novākt traucējo�os spēles elementus. - Vai nu viņ� tik varens ir? - Kaķītis �aubījās. - Domā, viņ� ir Lielais Zirneklis?

- Nezinu. Viņ� vai kāds cits, tuvu eso�s. Cik zinu, mūsu postpadomju reģionā nav otra tik finansiāli ietilpīga, ekonomiski un politiski aktīva miljonāra, lai gan dro�i vien pareizi būtu teikt - miljardiera. Un vai gan ne viņam pieder spārnotā frāze �ja gribam konsolidēt valsti, vispirms jāsāk ar mediju konsolidē�anu�?

- Mjā� labi, es parunā�u ar abiem B. Cik zinu, viņiem ar Pērkonu savi rēķini.

- Tad vēl� par ģenerāli� Vai zini, ka viņ� jau labu laiku lieto digoksīnu?

Miks saausījās: - Un ko tas nozīmē? Tas ir slikti?

- N-nu. Pirmiņ runāju ar dakteri Konrādu. Zāles Basam izrakstījis viņ�, tikai brīdinājis pārāk neaizrauties. Krusttēvam ir vāja sirds, nu, mazspēja, un kā blakne - aritmija. Vienā gadījumā digoksīns palīdz, otrā - var kaitēt. Lai gan, protams, viss ir individuāli. Redzi, Arvis ģenerālim ieteicis nedēļu atpūsties Sirds centrā, kur strādā viņa studiju biedrs, �obrīd - viens no spēcīgākajiem kardioloģijas speciālistiem.

- Un krusttēvs� neko?

- It kā tu viņu nepazītu! Kā ar cirvi nocirtis - esmu �obrīd vairāk vajadzīgs puikam un mājiniekiem! -, un saruna beigusies. Arvis izspiedis vien solījumu zvanīt jebkurā diennakts stundā, ja gadījumā kas�

- Nu, es viņam! - Miks pielēca kājās. - Ak viņ� spēlēsies ar savu veselību!

- Ku�, ku�, netrako, rāmāk! Es tev to nestāstīju, lai ģenerāli Basu rokudzel�os vestu uz slimnīcu. Vienkār�i - lai tu zinātu un pasaudzētu viņu. Man ir nelabas aizdomas, ka jūs, ve�i, esat izplānoju�i kādu slepenu operāciju, kurā man un omītēm lomas nav iedalītas. Tā ir, vai ne? Vari neko nestāstīt, tikai pasaudzējiet ģenerāli Basu! Ja neesat pamanīju�i, viņam drīz būs astoņdesmit trīs�

- Līzbet, es� mēs gribējām� - Miks jau vēra muti, lai atklātu kārtis, ta�u skaļi iezvanījās Annas mobilais.

Toreadora ārija. Zane Zālīte?

Ta�u tā nebija Zane, bet profesors Mihailovs.

Viņ� ļoti atvainojās: - Labvakar, Anniņ, man dikti neērti traucēt �ādā stundā, ta�u� Nu, khm, es zvanu jūsu� draudzenes uzdevumā. Viņa ļoti lūdz, nē, kategoriski uzstāj, lai jūs atbrauktu �urp, uz Jelgavu, un ar viņu satiktos. Esot kas svarīgs stāstāms. Varat braukt jebkurā laikā. Man de�ūra.

Apmulsusi Anna atstāstīja Mikam profesora teikto.

Viņa pirmā reakcija bija krasi noraido�a: - Man tas nepatīk .Zālite atkal kaut ko sagudrojusi un grib tevi izmantot!

- Bet ja nu tas ir svarīgi? - Anna svārstījās. Viņai negribējās braukt, ta�u�

- Tādā gadījumā es brauk�u tev līdzi, un viņai nāksies ar lo samierināties.

- Zini� varbūt aizskrienam tagad? Līdz Jelgavai viens �igls rūciens un stiepiens.

- Var. Pui�u tik drīz nebūs, Egons tikko atsūtīja ziņu, ka aizķersies. Braucam!

Mika sudrabainās toijotas amortizatori bija daudz labākā stāvoklī nekā Ķir�a Kundzes pa lauku ceļiem izsistās atsperes, un ierastās kratī�anās vietā auto liegi �ūpojās, suņu trijotne aizmugures sēdekli uzvedās kā eņģeli, MP3 atskaņotājs klusi dudināja Orākulu - Annas iecienīto latvie�u komponista Artura Nīmaņa jauno instrumentālo albumu, un viņa saldi nogulēja līdz pat galapunktam.

G. mui�as masīvie vārti bija ciet, nācās zvanīt profesoram, lai ielai�. Balti un nebeidzami gari līklo�u gaiteņi ieveda viņus divsimtgadīgās būves dzīlēs.

Annai Elizabetei te nepatika - gaiss likās piesūcies ar cilvēku bēdām un ligām, ko nav iespējams izārstēt, tikai apārstēt un gaidīt nākamo slimības saasinājumu. Viņa pa�ķielēja uz Miku - arī viņ� izskatījās neparasti saspringts, - Klāt esam! - Mihailovs noteica. - �is ir mans kabinets, Iūdzu, iekārtojieties, es aizie�u pēc Zanes.

Anna Elizabete zināja, ka līdztekus darbam privātklīnikā profesors konsultē arī citās ārstniecības iestādēs, bet, ka viņam G. mui�ā ir pa�am savs labiekārtots kabinets, bija pirmā dzirdē�ana. Tātad viņ� te ir vairāk nekā konsultants!

Turklāt viņa nez kāpēc bija iedomājusies, ka Zane, tāpat kā Ģirts Melderis, ārstējas pie profesora viņa privātklīnikā Rāmavā, Daugavas krastā. Protams, Zanes gadījumā tā nevarētu būt, jo Rāmavas klīnika bija atvērtā tipa ārstniecības iestāde.

Mihailova darba kabinets izstaroja rāmu mieru. Tum�koka mēbeles, klusināta gaisma, silti tekstiliju toņi, pie sienām dabas ainavu akvareļi, divās vāzēs ziedi - mārtiņrozes. Trīs milzīgi grāmatu skapji: divi slēdzami - zinātniskajai, viens vaļējs - daiļliteratūrai.

Nedzirdami atvērās durvis, un, profesora pavadīta, kabinetā ienāca Zane.

- Nu sveika, Aņka, sveiks, priek�niek! - balss skanēja izaicino�i un raupji.

Anna Elizabete un Miks Kaķītis �okēti saskatījās.

Aņka, priek�niek? No kurienes Zanei tādi zeku izteicieni?

Mihailovs nokrek�ķinājās. - Zanīt, jūs man apsolījāt�

Lecīgais, Zanei līdzīgais radījums itin kā sapurinājās, ar abām rokām izbrauca cauri krietni ataugu�ajiem matiem un mirklī pārvērtās agrākajā Zanē Zālītē.

- Atvainojiet, profesor, biju aizdomājusies. Anna, Mik, paldies, ka atbraucāt!

- Atstā�u jūs trijatā, - Mihailovs pagājās uz durvju pusi.

- Apstaigā�u valdījumus, pārbaudī�u, vai viss kārtībā.

Iestājās dziļ� klusums, tikai Zane skaļi �ņākuļoja. Laikam apaukstējusies.

- Tu gribēji mūs redzēt, - Anna Elizabete klusi ierunājās.

- Nē. Es gribēju redzēt tevi. Bet� lai viņ� paliek, tā būs pat labāk, - Zane bija ierasti ērcīga. - Gribēju kaut ko pastāstīt. Kamēr vēl atceros. Gan jau drīz mani nozāļos un pārvērtīs par dārzeni. Tad jums visiem beidzot būs miers� un arī mani grēki būs izpirkti.

- Zane?!

Labi, labi, pajokoju. Viss ir labi. Mihailovs ir kolosāls Ve�ukiņ�, būtu jaunāks, varētu mēģināt piecirst kanti. Nē, patie�ām, viss kārtībā, tikai� galva bie�i sāp.

Profesoram teici? - Anna satraucās. Miks nikni no�ņācās - atkal sākas manipulācijas un ķer�ana uz līdzjūtību! I - Teicu, teicu. Ar viņa svētību mani tagad staipa uz visādam pārbaudēm, sprau� klāt vadiņus, bā� trumuļos. Jūtos kā kosmonaute debesbraucēja! - Zane pasmīnēja. - Bet ne jau tāpēc jūs esat �urp brauku�i, vai ne, lai klausītos vienas Vecas zeķes vaimanas par pamaitāto veselību. Tad, lūk, tā sacīt jāsaka, bļi�e k telu� Līzbet, nezinu, vai esmu to nosapņojusi, vai tā notika īstenībā, bet nespēju aizmirst skatu -Panorama Plaza debesskrāpja bibliotēka, liels, tum�s galds, kāds vīrietis stāv pret mani ar muguru un runā pa stacionāro telefonu; runā vāciski: �Drīz viss būs gatavs, varēsim sākt. Gatavojiet tehniku!� - Nevienu konkrētu vārdu vai uzvārdu neminēja? - Kaķītis asi pajautāja.

- Nē, vismaz es neatceros. Bet varbūt minēja, tikai es tobrīd biju atslēgusies?

- Vari vismaz aprakstīt to vīrieti, kur� runāja pa telefonu? - Kamdēļ aprakstīt? Viņ� pagriezās pret mani ar seju. Tas bija Jānis Pērkons.

- Ko tu par to visu domā? - Miks vaicāja Annai, kad viņi pēc krietnas stundas pa naksnīgo �oseju brauca mājup.

- Pagaidām vēl neesmu līdz galam izpratusi. Viens gan skaidrs - Zanei bail, me�onīgi bail. Gan no tā, ko pastrādā-jusi, gan no tā, kas notiks turpmāk - gan fiziskā, gan metafiziskā nozīmē. Pamanīji? Da�u nedēļu laikā viņa tā izkritusies, ka pēc mēne�a vairs nekas nebūs palicis pāri. Pastāvīgs nervu stress ir baisa diēta. Turklāt� - viņa apklusa.

- Kas - turklāt? - Kaķītis iesāņus palūkojās un satrūkās. Anna raudāja.

- Saproti, ar Zani ir slikti� ļoti slikti. Kamēr tu smēķēji, mēs ar profesoru mazliet parunājām. Protams, tā vēl nav galīgā diagnoze, vēl būs vairāki konsiliji un tā, bet� Mihailovs ir pārliecināts, ka viņai ir ātri progresējo�a �izofrēnija.

- Tu joko� - Auto salēcās un sastreipuļoja. - Vai tik jauniem tā mēdz būt?

- Un kā vēl. Diem�ēl �ī slimība ne�ķiro ne vecumus, ne dzimumus. Ārsti pa�i saka - tā ir viena no mūsdienu psihiatrijas lielākajām problēmām. Slimība, par kuru nekas nav līdz galam skaidrs - ne tās izcelsme, ne ārstē�anas metodes. Ir tikai hipotēzes un taustī�anās. Vieni uzskata - vainojama iedzimtība, pārmantojamība vai agrīna nervu sistēmas saslim�ana, citi piesauc ārējos faktorus - skābekļa badu dzemdību laikā, ķīmisku intoksikāciju vai nepareizu neirobioloģisko vielu sintēzi organismā, fiziskas vai psihotraumas, pat vīrusu infekcijas.

- Izklausās teju pēc AIDS netaustāmās formas�

- Gandrīz. �ai slimībai ir daudz paveidu un izpausmju. Valda uzskats, ka 1-3% cilvēku (Latvijā - vairāk nekā 15 000) ir tāda vai citāda �izofrēnijas forma. Tā var parā dīties gan pieaugu�iem cilvēkiem, kuru dzīve un darbs ir stresa pilni - māksliniekiem, mūziķiem vai politiķiem, gan pusaud�iem pubertātes vecumā. Tā var būt lēna un salīdzi no�i nekaitīga, bet var arī strauji progresēt un novest pie t.s. �izofrēniskās plānprātības, kad intelekts, atmiņa un sprie�a nas spējas saglabājas, ta�u rodas īpatnējas, neatgriezeniskas pārmaiņas personībā - emocionāls trulums un ēmpātijas trūkums, dzīvesprieka zudums, vienaldzība pret nopiet niem, smagiem notikumiem un pārāk liels jūtīgums pret sīkumiem utt. īpa�i smagos gadījumos parādās vienlaicīga pretēju jūtu līdzāspastāvē�ana un pat personības dalī�anās. - Un to visu tu iemācījies tajās da�ās minūtēs, kamēr es piedūmoju gaisu?

- Ne glu�i� Lielu daļu es jau zināju. Atceries, kad pagāju�ajā ziemā mums bija tās neizprotamās problēmas ar manu mammu, bet �ovasar - ar Ģirtu, es pārraku visu pieejamo medicīnas literatūru, meklējot risinājumu.

- Skaidrs. Klau, bet tas tie�ām izklausās baisi, - Miks domīgi novilka. - Ja ir tāda diagnoze, kas ar �iem cilvēkiem notiek tālāk? Ko viņi var darīt?

- Principā - dzīvot tāpat kā mēs, protams, ievērojot zināmu piesardzību un ārstu norādījumus. Apmēram piek-la daļa slimnieku mierīgi nodzīvo savu mū�u bez lielām Izmaiņām ikdienas ritmā, aptuveni tikpat ir neārstējamo, vairāk vai mazāk apārstējamo - no remisijas līdz remisijai; 5-10 % slimnieku agri vai vēlu pamet �o pasauli, bet pārējie - dzīvo, dzer neiroleptiķus un/vai antidepresantus, palaikam atrādās ārstiem, da�i pat izveido ģimeni un lai� pasaulē bērnus. Cik tas ir dro�i, nezinu; valda uzskats -jo tuvāka radniecība (vecāki, brālis, māsa) ar �izofrēnijas slimnieku, jo lielāks risks (1/10) saslimt. Katrā ziņā - cilvēks, kuram apkārt ir labvēlīga vide, mīlo�a ģimene un labi draugi, pat ar �ādu diagnozi var nodzīvot diezgan laimīgu mū�u. Un pretēji - ja �izofrēnijas slimnieks paliek viens, bez psiholoģiska un emocionāla atbalsta, viņ��

- Līzbet� tu ta�u nemēģini pateikt, ka grasies uzņemties Mātes Terēzes lomu? - Kaķītis ierūcās. Viņ� Annas balsī bija pamanījis slēptas vibrācijas, kas draudēja ar nepatik�anām.

Vai reiz nepietiks? Vai tie�ām Līzbetei neko neiemācīja pirmā mīlestība - aktieris varmāka un narkomāns Edgars -un viņa ambiciozā, pustrakā māte?

Vai bija par maz sāpju Ģirta Meldera un viņa psihopātisko �ķietamo bērnu dēļ? Par maz Zanes nemitīgo melu, apzinātus izvēles neredzēt realitāti, sagrozīt faktus un apstākļus sev

par labu un visbeidzot - atņemt cilvēka dzīvību, pārkāpjot visas sarkanās līnijas? Varbūt Anna piekritusi arī turpmāk spodrināt Lācītes piāru?

Ilgi klusējusi, Anna Elizabete nedzirdami noteica:

- Nē, Mik, nesatraucies - cilvēku no viņa pa�a spēj glābt tikai viņ� pats. Zanei �is ceļ� būs jāiet bez mums. Galu galā -viņai ir dzīvi vecāki, brālis un māsa, ir lauku mājas - tur būs gan daba, gan klusums, gan iespēja strādāt fizisku darbu, kas �īs slimības gadījumā ir būtiski. Tas ir, būs būtiski, ja viņa saņems ārstu komisijas atzinumu, ka notiku�ajā vainojama slimība, ja apzinīgi ārstēsies un ja ar laiku iegūs atļauju uzturēties brīvā re�īmā. Nāksies vien Zanītei sadzīvot ar pa�as ģimeni. Jā, viņai tas nepatiks, ta�u neko darīt - es neļau�u apdraudēt Pū�u Māju, mūsu ve�ukus un� arī mūs. Tāpat jau pārāk daudz ēnu visapkārt.

Kaķītim no sirds novēlās akmens pustonnas smagumā.

Malacis, Līzbete!

Bija neiespējami iztēloties, ko Annai Elizabetei maksājusi �ī smagā izvēle, ta�u Miks zināja - reiz pieņēmusi kādu lēmumu, viņa to vairs nemainīs.

Anna Elizabete iesāņus viņu vēroja un domīgi klusēja.

�is nebija īstais laiks, lai stāstītu Mikam, ka profesors Mihailovs Annai atklājis vēl kaut ko, proti, milzu pārmaiņas Ģirtā Melderī. Nebrīdinot ieradies profesora klīnikā Rāmavā, viņ� paziņojis - prom nebrauk�ot, jo dzīvoklī ieviesu�ās balsis, bet jumts tā vien tīko aizlidot. Daudzmaz savests kārtībā, palicis klīnikā� par brīvprātīgo palīgu. Tur arī dzīvojot un strādājot. Nepārtraukti strādājot.

- Anniņ, es pavisam piemirsu pajautāt: kā beidzās tava saruna ar mūsu maigo ķepainīti? Tikāt līdz kaut kādam kompromisam?

- Nez vai tā var sacīt. Lācītes kundze palika kabinetā dusmīga, neapmierināta un apvainojusies uz visu pasauli, tā arī nesapratusi, ka Me�āji nav �viena liela un laimīga māja, kur ļaudis nāk un iet�, jo pati to pārvērtusi par iebraucamo sētu. Kad pateicu, ka mūsu aģentūras pēdējie darbi �īs domes valdī�anas laikā būs Ziemassvētku gadatirgus un gadu mijas koncertuzvedums, bet turpmākām aktivitātēm, sevi�ķi pa�valdību vēlē�anu organizatoriskajai pusei, no Jaungada viņai jāmeklē cits sadarbības partneris, Lācīte izgāja no rāmjiem. Sāka brēkt - kā es tā varot, pēc visa, ko viņa mūsu labā darījusi, neaizmirstot pieminēt Konrādam tikko iedalītās divas telpas doktorāta papla�inā�anai.

- Ceru, tu viņai atgādināji, kur� kuram labu darījis un kur� kuru no baigiem mēsliem vairākkārt izpestījis? -Mikam sāka raustīties plakstiņ�.

Nu, pie velna �īs izmantotājas! Zane Zālīte, Ilga Loka, Maiga Lācīte - dēle dēles galā! Rīt no rīta viņ� aizies pie pagastvecenes un reizi par visām reizēm pateiks, ko me�ājnieki patiesībā domā par viņas valdī�anu!

- Tas nebūs nepiecie�ams, Kaķīt, viņa to saprata jau �ovakar, - Anna uzlika vēsu delnu uz viņa rokas, un Mika trauksme pagaisa kā aizslaucīta.

Pū�u Mājas logos dega siltas gaismiņas.

Egons uz lieveņa kūpināja pīpīti (esot mazkaitīgāk nekā cigaretes), Viktors mājas priek�ā dauzījās ar Zorro, Omīte viesistabā klāja naksniņgaldu, bet abi Kārļi - ģenerālis un Mazais - darbistabā kaut ko tik �akli meklēja interneta pla�umos, ka pat nepamanīja viņu iera�anos.

- Klau, Līzbet, neteiksim viņiem �ovakar neko par Zani, labi? Gribas mieru.

- Neteiksim. Ne �ovakar, ne vispār. Tā būs labāk visiem.

Nākamās divas dienas aizritēja tik strauji, ka pū�mājnieki pēk�ņi attapās - aizparīt valsts svētki, bet parīt Me�mui�as zālē notiks koncerts, kuru rīko Lauksaimniecības skolas audzēkņi, goda viesu statusā ar strēlnieku dziesmām uzstāsies kaimiņpagasta vīru ansamblis, bet savus rokdarbus rādīs visu paaud�u me�ājnieces.

Ta�u bija kāds �bet�- ģenerālis Kārlis Bass un pulkve�leitnants Miks Kaķītis ar kundzēm bija ielūgti Rīgas pilī uz svētku brokastīm. Ielūgumi bija atsūtīti krietni pasen, ta�u kaut kur paklīdu�i, bet nu, divas dienas pirms pasākuma, abiem kungiem piezvanīja svinīgo brokastu organizatori, lai pārliecinātos par viņu piedalī�anos, vēl īpa�i uzsverot:

- Prezidents ļoti priecāsies jūs redzēt.

- Un es biju tāds muļķis, ka apsolījos ierasties, - ģenerālis Bass pie brokastu galda sirdījās. �orīt viņam negar�oja ne omlete, ne maizītes, ne vīgrie�u tēja.

- Nekreņķējies, krusttēv, es arī, - Miks nosmaidīja. - Ko mēs tagad darīsim?

- Kā - ko? Metīsimies uz viena ceļa daiļo dāmu priek�ā un lūgsim baronesi un Līzbeti mūs pavadīt.

- Baronesei bronhīts, dakteris Konrāds nelaidīs.

- Tikpat labi viņ� varētu apturēt pilnā gaitā no kalna brauco�u lokomotīvi.

- Krusttēv, atzīsties, tu ar viņām jau visu esi sarunājis? -Miks tincināja.

- N-nu-u-u, - Bass kaitino�i vilka laiku.

- Es tev nestāstī�u neko no tā, ko �odien uzzināju!

- Labi, labi, izspiedēj, viss ir norunāts un sarunāts, - Kārlis Bass nosmaidīja.

- Un Līzbete piekrita? Viņai ta�u mui�ā jāvada koncerts! - Viņai ne. To darīs Lauksaimniecības skolas pui�i. Kārlis nopogās.

- Nu, la-a-abi, - Miks norūca. - Bet man nav smokinga. - Nekas, būs labi arī ar tum�u uzvalku. Vai vēl labāk -Iesim formā!

Omīte, uzzinājusi, ka abas Bergu dāmas kopā ar abiem staltajiem policistiem dosies uz pieņem�anu pie Prezidenta, neviltotā aizkustinājumā apraudājās - tāds gods!

Turpretī Anna Elizabete uz �o brīvprātīgi obligāto akciju raudzījās krietni piezemētāk - ja reiz jāiet, iesim, galvenais, lai viss norit bez starpgadījumiem.

* * *

Ekspertu �efa Egona Damberga izteiktais minējums par amonija nitrātu un fosforu saturo�as sprāgstvielas izmanto�anu Dināra Loka automa�īnas uzspridzinā�anā apstiprinājās. Vēl vairāk - atsevi�ķas pazīmes norādīja, ka �āds spridzekļu sastāvs ticis izmantots gan padomju armijas pēdējo gadu varonīgajās kaujas operācijās afgāņos, gan vēlāk Gru-zijā, Groznijā un Ukrainā.

- Ko tas mums dod? - Kaķītis kārtējo reizi nervozi mēroja Bozes kabinetu.

Nespēdams izsekot viņa straujajām kustībām, Dambergs skaļi nokrak�ķināja pirkstu locītavas - �ī skaņa Kaķīti tracināja. Jā, viņ� momentā sastinga.

- Lūdzu, kaut īsu brītiņu pastāvi mierā! - Dambergs izmantoja izdevību un kā no lo�metēja sāka bērt pārbau�u rezultātus. - Pirmkārt, tas mums dod divus aizdomās turamos - D�emu Pīcku un Valdi Āmuru. Abi savulaik dienēju�i padomju armijā, sakarniekos, Afganistānas pierobe�as specvienībās. Pārbaudījām - dienesta gadi viņiem nesakrīt. Bet atbilsto�as zinā�anas ir abiem.

- Ja es vēl kaut ko atceros no reiz mācītā un piedzīvotā, amonija nitrāts ir ļoti izplatīts rēķinu kārto�anas līdzeklis, -domīgi ierunājās ģenerālis Bass. - Tie�i tāpēc, ka �ī viela ir tik vienkār�a, viegli iegūstama un izplatīta sadzīvē. Agrāk to pla�i izmantoja kā minerālmēslojumu, tagad - mazāk. Amizanti, bet vēl pirms simts gadiem nevienam i prātā neienāca, ka �ī viela labi sprāgst, tikai pareizās attiecībās jāsajauc īstie komponenti - slāpekļskābe, amonjakūdens un vēl �is tas. Pēc Pirmā pasaules kara, kad �ie spridzekļi sevi pierādīja kā efektīvi, lēti un viegli pagatavojami, tos sāka ra�ot rūpnieciskos apmēros. Lēti un labi. Miera laikā noderēja raktuvēs, ceļu un tuneļu būvē, diem�ēl tos iecienīja teroristi, tāpēc daudzās valstīs amonija nitrāts pasludināts par nelegālu ķīmisko vielu. Bet deviņdesmitajos gados Krievijā un diem�ēl arī pie mums �is bija viens no spēcīgākajiem biznesa sarunu argumentiem. Un nu, kā izskatās, vecās metodes atgrie�as ar jaunu sparu un uzlabojumiem!

- Mjā, - Kaķītis norūca. - Par biznesa sarunām� Man �orīt agri piezvanīja izdevniecības Magnum Lux jaunieceltais galvenais redaktors Boicovs. Gribēja padalīties ar svarīgu informāciju, proti, vakardien apmulsumā aizmirsis pastāstīt, ka pats pierunājis Dināru Loku publicēt speciālizlaidumu par Vitolda Virsnī�a pārstāvētajām lietām un to dīvainajiem spriedumiem un izdevējs, pēc labākiem reitingiem un lielākas peļņas alkdams, piekritis. Viņi, Magnum Lux, spēju�i �ādu apkopojumu izveidot, jo kāds augstu stāvo�s tieslietu sistēmas darbinieks anonīmi nodevis. redakcijas rīcībā visu lietu kopijas. Jā, un tuvākajā laikā viņ�, Boicovs, gatavojot publicē�anai nākamo bumbu -da�u labu valdības locekļu tik�anās ar ēnu biznesa pārstāvjiem pie vakariņu galda kādā viesu namā dziļos laukos, kur netrūkst labu ēdienu un dzērienu, skaistu meiteņu un slavenu mūziķu, bet visu nakti skan d�ezs. Nē, viņ� neatklās viesību sarunu ieraksta autora vārdu, jo prese at�ķirībā no policijas savējos sargā. Ja kas - �ī persona visiem ir labi pazīstama. Un nē, tas neesot viņa topo�ais sievastēvs Jānis Pērkons, lai kā mums to gribētos, bet pavisam cits cilvēks.

- Savādi, lai neteiktu - ļoti savādi, - klusi ierunājās Anna Elizabete, kuru ģenerālis Boze īpa�i bija lūdzis piedalīties rīta apspriedē. - Cik nu es pārzinu izdevējdarbības plāno�anu un ritmu, tāds �urnāla numurs nav izveidojams da�ās dienās, pat ne nedēļā. Ja Boicovs Magnumā strādā nepilnas desmit dienas, bet �urnāls iznāca pirms trim dienām, tad teorētiski viņam no pirmās darba dienas līdz liktenīgā numura iznāk�anai bija nedēļa laika, lai to visu paveiktu. Es nesaku, ka tas nav tehniski izdarāms, ta�u - vairāk nekā skaidrs, ka, atnākot uz Maģnumu, Boicova pūrā jau bija ja ne visi raksti, tad vismaz to sagataves.

- Vērtīgs aizrādījums, - Boze pamāja ar galvu. - Tas nozīmē tikai vienu�

- Novēro�anu 24/7. Skaidrs, �ef! - Grīslis piesita divus pirkstus pie deniņiem.

- Tikai uzmanīgi un klusu� - ģenerālis iesāka, bet viņu partrauca smiekli.

- �tā kā sniedziņ� snieg! - pui�i kori pabeidza.

- Ņirgas! - Boze pasmīnēja un mirklī kļuva nopietns. Kaķīt, ko darīsiet ar Pīckas piederīgajiem un Āmuru?

- Brauksim ciemos. Uzreiz pēc sanāksmes. Ar Līzbeti jau viss sarunāts.

- Tātad Boicovs gludina sev taciņu, imitējot aktīvu sadarbību? - Anna Elizabete domīgi �vīkāja piezīmju blociņa lapu, kamēr Miks uzmanīgi līkumoja pa kārtējo reizi pārrakto Brīvības ielu. �ķita, ka Rīgas dome nolēmusi, ziemai nākot, samaitāt ielas, atstājot rīdziniekus kājniekos.

- Tie�i tā, turklāt - viņa balsī skanēja patiesa no�ēla par to, ka �is biznesa projekts laikam esot radījis zināmu spriedzi Loku laulātā pāra starpā.

- Cik aizkustino�a gādība! - Anna pavīpsnāja.

- nerunā, - Miks piebalsoja. - Nonācis pat tiktāl, ka Igors, redzot Ilgas neapmierinātību, pats centies atrunāt Dināru Loku no �īs idejas, ta�u viņ� bijis iededzies un gatavs uz visu. Tāpēc arī pierunājis sievu atkāpties no amata.

- Klau, tur kaut kas neklapē, nesakrīt hronoloģija! -Anna saausījās.

- Protams, nesakrīt. Līzbet, man tev kāds lūgums�

- �vēlreiz parunāt ar Ilgu Loku zem �etrām acīm?

Kaķītis ievilka elpu un pamāja ar galvu.

Kam lieki tērēt vārdus?

Līdz Mārupei, kur Lakstīgalu ielas 13. numurā dzīvoja Loki, bet turpat līdzās, krustojumā ar Ziedu ielu, - D�ems Pīcka ar savu ģimeni, viņi brauca ilgi, daudz ilgāk nekā jebkad agrāk. Anna vēroja garāmslīdo�ās pilsētas ainiņas un prātoja, kāpēc �ogad pirmssvētku nedēļā ir tik dīvaina sajūta - it kā nekas no tā visa nebūtu īsts�

Varbūt tāpēc, ka pēdējo mēne�u daudzie notikumi tik masveidīgi bija izgriezu�i uz āru gan atsevi�ķu ļautiņu, gan sabiedrības kreiso pusi, atsedzot tos melnumus, ko parasti klāja pūdercukura glazūras kārtiņa.

Bet varbūt tāpēc, ka paralēli veiktie vēsturisko materiālu pētījumi bija radīju�i apjausmu - lai kā gribētos, cilvēka dabu nav iespējams mainīt; mainās laiki un iekārtas, ta�u cilvēki paliek tie pa�i: no vienas puses, ideālisti un labsir�i, kuri visiem spēkiem cen�as darīt pasauli kripatiņu labāku, no otras - varaskāri, ambiciozi alkatas, kuriem, pat uz zelta podiem sē�ot, arvien ir par maz. Labi vēl, ja tādiem bēniņos viss kārtībā. Bet, ja nav, tad brīnies vien par jaunām sektām, mliģijām, partijām, globālajām idejām un sabiedriskajām kustībām, kuru lietderību neviens nespēj izskaidrot.

Kamēr multimiljonārs Pērkons pērk un pārdod medijus, veidojot impērijas un meklējot arvien jaunus līdzekļus tautas zombē�anai, tikmēr tepat līdzās vientuļi ve�uki un invalidi aiziet no dzīves, nosalstot vai nomirstot badā, un viņiem ir pilnīgi vienalga, ar cik lielu procentpunktu pārsvaru vēlē�anās uzvarējusi tā vai cita partija. Viņu sūrajā ikdienā �īs izmaiņas nespēlē nekādu lomu, jo, pie varas tiku�i, solītāji parasti saslimst ar amnēziju smagā formā, bet, no troņa izmesti, kā likums, visās neizdarībās un kļūdās vaino citus.

Izņēmums nebija ari komerctelevīzijas JP TV Show Production direktors Vadims Kņazevs, kur�, nonācis tiesībsargājo�o iestā�u gādībā un sapratis, ka viņa līdz�inējais patrons Jānis Pērkons nebūt negrasās algot labākos advokātus, lai izpestītu viņu no apsūdzības slepkavības mēģinājumā, kūdī�anā uz slepkavību un vēl trīs nāves gadījumu līdzzinā�anā, bija sācis runāt, atklājot izmeklētājiem tādas lietas, no kurām mati cēlās stāvus. Tas vairs nebija stāsts par biznesa ni�u pārdali vai mediju pārņem�anu, par traucējo�u konkurentu vai biju�o partneru nosūtī�anu atpūtā, nē, �ie ūdeņi bija daudz dziļāki, un cilvēkiem kā tādiem �ajos plānos bija atvēlēta vien biomasas loma.

Anna Elizabete skaidri saprata to juridisko strupceļu, kādā bija nokļuvu�i Mika Kaķī�a vīri - pat ar divu ģenerāļu un (viņai bija aizdomas) vairāku citu uzticamu kār-tībsargājo�o struktūru atbalstu �os zirnekļus dabūt burkā nebija iespējams - viņi uzspļāva tiesiskumam, demokrātijai, likumu kodeksiem un tiesu sistēmai kā tādai. Jo viņiem ir sava pasaules kārtība, kur likumus raksta nauda vai ļoti liela nauda, bet, ja tā nelīdz, tiek iedarbinātas citas sviras -vājību un atkarību veicinā�ana, brīdinājumi, draudi ģimenei un visbeidzot - traucēkļu novāk�ana.

Acīmredzot Pērkons ilgojās beidzot pabeigt to, pēc kā viņ� bija alcis jau trīs gadus, kop� iepriek�ējām pa�valdību vēlē�anām. Toreiz viņ� gribēja pārņemt Roberta Lauciņa izdevniecību Magnum, ta�u Dinārs Loks izrādījās ātrāks, un tapa Magnum Lux, bet nu, pēc Dināra Loka īstās (vai �ķietamās) nāves, Pērkonu vairs nekas neapturēs.

Diez vai Ilga Loka ar diviem mazuļiem uz rokām riskēs stāties pretī viņa miljoniem un juristu armijai.

Da�i dumpinieki jau bija mēģināju�i - re�isore Birmane gandrīz aizgāja bojā, iesprostota stikla akvārijā - hermētiski noslēdzamā tehnikas telpā, kur neieplūst gaiss; viņas asistents Maigurs Cinis vēl ilgi ārstēs avārijas sekas Gaiļezerā; modes dizainere, miljonāre Monta Merkmane un advokāts Rafaels Zommers, iecerēju�i kopīgu nākotni (bez Pērkona) Austrijā, abi kopā ielidoja aizā; aktrise Aira Zukule, kurai sakārojās pa�ai savas spēles, beidza dzīvi kanalizācijas akā�

Un nu izskatās, ka arī Dinārs Loks, pretojoties Pērkona kļū�anai par akcionāru, parakstījis sev nāves spriedumu. Diem�ēl neko no tā visa nevarēja pierādīt�

- Par ko tu domā, Līzbet? - Kaķītis ievaicājās, kad auto uzbrauca uz Mārupes pārvada un nogriezās pa labi, jaunbūvju virzienā.

- Par producenti Lindu Lauri. Nez kā viņai �obrīd klājas?

Miks iek�ēji salēcās - Anna kārtējo reizi bija nolasījusi viņa domas. Arī viņ� tikko bija domājis tie�i par to pa�u, un �īs pārdomas bija vairāk nekā drūmas.

Agri no rīta bija pienākusi ziņa - ieslodzītā Laure piedzīvojusi neizskaidrojamu lēkmi, pēc kuras iestājusies pilnīga ķermeņa paralīze un nespēja sazināties.

Iepriek�ējā dienā sievieti apmeklējis viņas jaunais advokāts Renārs Skara, abi ilgi runāju�ies. Vakarā Laure paēdusi vakariņas, brīvajā laikā kaut ko rakstījusi, tad devusies gulēt. Bet no rīta� Dārzenis. �obrīd pārvesta uz Gaiļezeru.

Kaķītis to vēl nebija paspējis izstāstīt nevienam, izņemot ģenerāli Bozi un Egonu Dambergu. Tagad arī Annai�

Noklausījusies viņa tikai mēmi pamāja ar galvu:

- Viņ� apcērt galus.

- Klāt esam! - sudrabainā toijota nobremzēja pie Ziedu ielas pirmā nama.

* * *

Vecā Me�āju mak�ķernieka Jāzepa Pīckās vienīgā dēla D�ema sieva Ilona izrādījās reti nelaipna un rupja būtne, jau no pirmā brī�a bez jebkāda iemesla izrādot klajas antipātijas pret Miku, Annu un Grāfu. Taisnības labad jāsaka, �īs izjūtas bija abpusējas, un Kaķītis pat necentās būt diplomātisks vai saudzīgs.

- Pīckas kundze, kad pēdējoreiz redzējāt savu vīru?

- Pirms es vispār kaut ko saku, gribu zināt, uz kāda punkta pamata jūs mani nopratināt un ko te dara tā tur, - druknais sievi�ķis ar nodzerto, sarkanzilo seju un noskretu�o halātu, kas nekādi negribēja turēties ciet uz kuplās bistes, ar garu, nekoptu, netīru nagu pabakstīja Annas virzienā.

Grāfs dobji un draudīgi ierūcās.

Anna klusi no�ukstēja - mierā!

- �ī te, kā jums labpatika izteikties, ir mana kolēģe. Tas tur - mūsu dienesta suns. Bet es vadu izmeklē�anu jūsu kaimiņa Dināra Loka slepkavības lietā, kurā jūsu vīrs D�ems Pīcka ir viens no galvenajiem aizdomās turamajiem. Vai es visu paskaidroju pietiekami saprotami, Pīckas kundze? Tātad - vai jūs būsiet tik laipna atbildēt uz mūsu jautājumiem, vai arī vēlaties doties mums līdzi uz Rīgu?

Mika Kaķī�a skarbais balss tonis darīja savu. Paģirainā sievie�kārtas būtne mirklī zaudēja bravūru, saplaka uz pusi mazāka un pat mēģināja sakārtoties.

- Es jau neko. Es tikai� mā-ā-jās vie-e-na, nabaga sieviete� vīrs prom, bērni prom� bet apkā-ā-rt visādi staigā. Vai, bet ko es tā - nāciet, nāciet iek�ā! At-atvainojiet, man te nelie-la nekārtī-ī-ba, apteksnei �o-o-dien brī-i-vdiena�

Labāk viņi būtu paliku�i ārā!

Tādu elles un cūkkūts krustojumu Anna Elizabete redzēja un oda pirmoreiz mū�ā. Māja - liela, skaista Mārupes jaunbūve - no ārpuses atstāja koptas, visai glītas ēkas iespaidu, ta�u iek�ā� viss izvandīts kājām gaisā, it kā tur velni ar raganām nedēļu no vietas būtu lēku�i rokenrolu.

Cik varēja spriest, te dzīve notika pirmā stāva istabā, kas apvienota ar virtuvi. Vismaz tā �ķita pēc visur izmētātajiem netīrajiem �ķīvjiem, pannām un katliem, kuros pretīgi smakoja ēdienu atliekas. Kompozīciju pilnīgāku darīja visāda lieluma, pilnuma un caurspīdīguma pakāpes glāzes, kas atradās pat tik neiespējamā vietā kā plazmas TV aug�mala. Da�ās bija izveidojusies jauna, balti zaļi pūkaina civilizācija, kas neap�aubāmi varētu rosināt dabas pētnieku interesi. �ur un tur stratēģiskajos punktos pa kādai tuk�ai, pustuk�ai vai puspilnai pudelei. Grīdu biezā kārtā klāja sadriskāti papīri un savalkātās drēbes, bet televīzijas ekrānā savas viltotās kaislības pilnā skaļumā izdzīvoja kulta seriāla Viņas arī raud� varones.

- Sēdieties, sēdieties, nestāviet kājās! - saimniece gandrīz laipni mudināja, pati ar lielu troksni smagi atkrizdama stūra dīvānā, kas �ēli nokrak�ķēja.

Anna Elizabete klusā panikā paraudzījās visapkārt, neredzēdama neko tādu, uz kā apsēsties, neriskējot pielipt. Miks it kā nevērīgi atspiedās pret durvju stenderi, un pat Grāfs palika stāvot, ar sānu cie�i piespiedies Annas kājai.

- Un tā, Pīckas kundze, kad jūs pēdējoreiz redzējāt savu viru? - Miks vēlreiz atkārtoja reiz jau uzdoto jautājumu.

V-velns, viņai bija iespēja sagatavoties!

- Lūdzu, nesauciet mani par Pīcku, es �o uzvārdu nekad neesmu varējusi ciest. Mans vārds ir Ilona. Reiz biju Ilona Grandāne. Pirms sasējos ar to stulbeni�

Miks Kaķītis draudīgi ieklepojās.

- Vai, piedodiet! Jūs vaicājāt� pēdējoreiz� �ķiet, tā bija aizpagājusī piektdiena, nē, ceturtdiena� Redziet, mēs� esam sastrīdēju�ies, un D�ems jau labu laiku nenak�ņo mājās. Viņam, redz, te nepatīkot, te neesot mājīgi, trūkstot sievietes rokas pieskāriena! Nez kas tad es esmu, ko?

- Jūsu vīram ir cita? - Anna bez aplinkiem pavaicāja.

- Kā jūs� - Ilona ex Grandāne norīstījās un pastiepās pēc dīvāna stūrī iestutētā viskija. Kaķītis vēlreiz ieklepojās. Grāfs viņu atbalstīja ar klusu rūcienu.

- Nu� tā varētu teikt, jā. Tā bezbik�ainā kantora �urka, grāmatvede, bļin!

Pamazām, Ilonai cīnoties ar nepārvaramu vēlmi ieraut sko�u un pa�as mēli, kas to vien darīja, kā izlocīja vienu rupjību pēc otras, Mikam un Annai izdevās uzzināt, ka D�ems Pīcka jau vairākus mēne�us esot prom. Novārdots -pa�a grāmatvede �anna �o ievilkusi gultā un nelai�ot laukā. Viņai esot izteikts VTO. Vīrie�a trūkums organismā. Un �is, no dabas tekulis bēgulis, priecīgs censties - it kā pa�am piecas mutes nebūtu jābaro; ar viņu, Ilonu, kopā se�as!

- Vai zināt, kur �ī �anna dzīvo? - Miks atvēra elektronisko piezīmju grāmatiņu.

- Kaut kur centrā. Vai varbūt Pārdaugavā. Adresi gan nezinu, tikai to, ka viņa uz pusslodzi piestrādā pie D�ema, bet pamatdarbā skaitās pie tā, nu, Loka. Viņ� te netālu kaimiņos dzīvo, pajautājiet �im, gan jau pateiks.

- Pīckas kundze, Ilona� Dinārs Loks aizvakar traģiski gājis bojā. Nogalināts!

Tādas pārmaiņas kāda cilvēka vaibstos Anna redzēja pirmoreiz - viņas acu priek�ā no Ilonas Pīckas sejas pazuda visa krāsa, atstājot vien zaļi bālu, uztūku�i viepli. Tad viņai sāka raustīties plakstiņi un drebēt lūpas, visbeidzot - trīcēt rokas. Par spīti Mika brīdino�ajam uzsaucienam Pīcka mudīgi sakampa viskija pudeli un tāpat no kakliņa pārlēja sevī tre�o daļu brūnīgi zeltainā �ķidruma.

Vienā stiepienā Anna pielēca pie viņas un izrāva no rokām pudeli: - Pietiek lakt!

Ilona Pīcka ex Grandāne pārsteigumā no�agojās un gandrīz atskurba.

- Kur �obrīd atrodas jūsu pieci bērni? - Anna Elizabete metās uzbrukumā.

- E-es ne-e-zinu. A-abas vecā-ā-kās mā-cās Dā-nijā, bet pui-i-kas lai-i-kam pie-e vec-tē-ē-va� - Ilonas balsī skaidri nolasījās viņas dzimtā puse.

- Ko-o? Jūsu trīs jaunākie bērni atrodas Me�ājos?

- Kā-ā-dos Me-e-�ājos, tai �ū-ū-ks-lī jau no-o-rmā-ā-ls cilvē-ē-ks var no-o-beigties! - madāmas balsī skanēja tāds nicinājums, ka ikvienam acumirklī bija skaidrs - pasaulē nav otras tik briesmīgas un atpaliku�as vietas kā Me�āji.

Kā pa celmiem, kā pa bedrēm tomēr izdevās noskaidrot, ka trīs jaunākie Pīcku bērni �obrīd atrodas pie vectēva, tas ir, Ilonas tēva, Latvijas platajā galā, jo tur ir svaigs gaiss, piens, sviests un zaļumi. Kāpēc bērni nav skolā? Ai, tā sanācis - viņai ar vīru nelabs brīdis, nolēmu�i bērnus uz laiku aizsūtīt prom, lai neklausās, kā sen�i strīdas. Nē, ko jūs, ar skolotājiem sarunāts, puikas apsolīju�i mācīties mājās! Vai bērni aizbrauca pirms vīra pazu�anas? Jā, protams, citādi viņa nebūtu tos nekur laidusi, vismaz būtu atspaids bēdās�

- Pīckas kundze, kādās bēdās? - Anna kā bulterjers pieķērās �im vārdam.

- Nu, ē-ē, vī-ī-rs tak aizgājis! - Ilona ar skatienu meklēja nākamo pudeli.

- Sen jau dzerat? - Kaķītis tie�i un nekaunīgi uzprasīja.

- Ko-e? E-es? Es ne-dze-ru. Ti-i-kai zā-ā-ļu tiesai� - To var redzēt, - Mika balsī skanēja dziļ� riebums.

- Pīckas kundze, vai zināt, ka pirms pusotras nedēļas tika apbedīts jūsu vīratēvs Jāzeps Pīcka? Bēres sarīkoja pagasts, tie pa�i �ūkslīgie Me�āji, kurus jūs nonicinājāt, bet jūs, pārdzēru�ies, seriālus pārskatīju�ies jaunbagātnieki, nespējāt pacelt pēcpuses, lai pavadītu viņu pēdējā gaitā!

- Mē-mēs neko ne-nezinājām! - mājas saimniece atgādināja sapļeku�u sēni.

- Labi, lai tas paliek uz jūsu sirdsapziņas, - Miks asi noteica. - Lūdzu, te būs - uzrakstiet uz lapas jūsu bērnu vārdus un telefona numurus, tāpat jūsu vecāku vārdus, adresi un telefona numurus, lai varam ar viņiem sazināties.

- Ka-kam jums ta-tas? - Ilona izskatījās pārbijusies. Kaķītis nepūlējās atbildēt, tikai norādīja uz papīra lapu.

Trīco�iem pirkstiem pūloties novaldīt rakstāmo, Pīckas madāma skribelēja citu vārdu pēc cita, ilgi cīkstēdamās ap cipariem, kuri nekādi negribēja stāties rindā.

Vai tie�ām �is uzblīdu�ais, uztūku�ais violetais vieplis reiz bijis glītas sievietes seja?

Izgāju�i, nē, drīzāk izspruku�i laukā no Pīcku mājas, abi ilgi rija svaigo gaisu.

- Bijāt apciemot mūsu Iloniti? - līdzās ierunājās veci�ķa, laipna balss.

Tas bija sirms vīrs, salicis zem smagas gadu nastas. Izvedis pastaigāties tikpat vecu sunīti, kur� tomēr izrādījās gana �iperīgs, lai gribētu iepazīties ar Grāfu.

- Mums lieti�ķas dabas tik�anās, vecotēv, - Miks Kaķītis pieklājīgi atbildēja.

- Ak tā! Jūsu lielo suni ieraudzījis, nodomāju, ka esat no policijas, - ve�uks noteica. - Te pēdējā laikā tādas lietas notiku�as, ka nebūtu nekāds brīnums�

- Mja, - Miks norūca un izvilka no jakas iek�kabatas dienesta apliecību.

- Nu re, vai tad uzreiz nevarējāt pateikt!? - vecais iejūsmojās. - Nāciet, jaunie cilvēki, uz manu namiņu, iedzersim �īs vasaras liepziedu tēju, pa�a vākums, uzreiz viss rādīsies citā gaismā. Klausiet mani, veco skolmeistaru Auziņu!

Divkājaini �etrkājainā trijotne rātni un apzinīgi sekoja vecajam skolotājam.

Mazais krā�ņiem, mū�zaļiem apstādījumiem apaugu�ais vecais namiņ�, kurā mita pensionētais skolotājs Jānis Auziņ� ar savu omulīgi apaļo kundzīti, bija kā diena pret nakti, salīdzinot ar Pīcku lepno, moderno māju.

Ik stūrītis ap�ubināts un ērti iekārtots. Radās sajūta -iek�pusē mājiņa ir divreiz lielāka.

Manot savu viesu atzinīgos skatienus, vecais Auziņ� ar smaidu atzinās - abi ar sievu visu mū�u mācīju�i mājturību un darbmācību, grēks savu mitekli nesakārtot. Lai tad nu viesī�i paraugot un novērtējot, kā patīk!

Patika, dikti patika!

Kokgriezumiem rotātās, pa�a rokām darinātās mēbeles, krā�ņās, sulīgos toņos ieturētās vecmodīgi tamborētās lupatiņu grīdsegas un musturoti austie dīvānu un krēslu pārklāji. Skaisti!

Omītei te noteikti gribētos brīdi uzkavēties un parunāties ar saimniekiem, Anna Elizabete nodomāja un pavaicāja: - Auziņa kungs, vai jūsu dzīvesbiedre gadījumā nav mācījusies Kaucmindē?

Sirmais kungs ilgi un pēto�i viņā noraudzījās, tad rāmi pasmaidīja:

- Jūs, jaunkundz, pazīstat drēbi! Jā, mana Martina ir pēdējā kaucmindiete.

Nevar būt! Laiks met cilpas? Ja tā, tad Omītei būs dāvana!

- Vai viņa nav mācījusies reizē ar Annu Līzi Milleri? -Anna taujāja tālāk.

- Jaunkundz, to gan vaicājiet pa�ai, rau, kur nāk ar tējas traukiem! Iesim dziļāk istabā, pie kamīna! Nekas tā nerosina sarunu kā tēja un dzīva uguns.

Pēc stundas, nobaudīju�i trīs veidu zāļu tējas ar Martas kundzes cepumiem un citronkūku, apsolīju�i atvest ciemos Omīti - Martas biju�o kursabiedreni Annu Līzi Milleri - ar visu Bi�u Miķeli un trīsdesmittrīsgadīgo mazdēliņu Kārlīti, viņi beidzot atvadījās. Abi vecie ļaudis, mīļi apskāvu�ies, durvju ailē māja ardievas.

- Jauks pāris tie vecie Auziņi, - Miks ierūcināja motoru. - Vērīgi. īsti detektīvi!

Anna neatbildēja. Vajadzēja padomāt, tagad nu patie�ām vajadzēja padomāt! Pēc �odien uzzinātā daudz kas no agrāk izsecinātā rādījās pavisam citā gaismā.

- Līzbet, ko darām? Braucam pie Āmuriem uz Olaini? Piecpadsmit minūtes�

- Braucam gan! - viņa atsaucās.

Jā, pie Āmuriem vajadzētu aizbraukt� Lai gan, ja ir tā, kā nolasāms starp rindām, tad - pat ja Valdis Āmurs ir tīmekļa bieds Negantais, ne jau viņ� būs īstais vainīgais uzpirktā prokurora nāvē. Tur darboju�ies pavisam citi spēki�

Labi, visam savs laiks. Izrunāsies, tad redzēs, kas par lietu.

Daudz interesantāka bilde veidojās, saliekot kopā Pīcku madāmas stāstīto un veco Auziņu novērojumus. Melns pret baltu. Kā tad nu sanāk?

Mārupes pirmiedzīvotāji Auziņi izsenis mitinās savā namiņā - piedzīvoju�i gan jauno māju būvniecību, pirk�anu, pārdo�anu, gan daudzās kaimiņu maiņas.

Redzēju�i, kā baltajā Lakstīgalu ielas namā ievācas Loki, cik mīļi dzīvoju�i sākumā, kā dūdoju�i pēc pirmā mazuļa piedzim�anas un cik skaļi lamāju�ies, lai neteiktu - rēju-�ies - vēl pavisam nesen. It kā būtu apmainīti. Un cik nepatīkami par to runāt, bet - vai tam par iemeslu nevarētu būt Loka kundzes aizrau�anās ar to dīvaino puisi uz motocikla, kas, skaļi dārdot un rūcot, nesās cauri visai Mārupei ikreiz, tikko Loka kungs bija devies uz darbu? Dīvaini, pēdējo divu nedēļu laikā braucējs neesot manīts, toties nu ir pazudusi pati Loka kundze.

Uzzināju�i, ka Dinārs Loks gājis bojā auto sprādzienā, ve�uki apstulba, ilgi klusēja, tad saskatīju�ies reizē ierunājas - vai tik pie vainas nebū�ot Pīcka, nu, D�ems Pīcka. Viņ� bijis tāds kā savāds, kā apsēsts - muldējis par deviņi mēmi, stāstījis dīvainas lietas par radiovadāmiem lidaparātiem, ar kuriem varot filmēt, pārvadāt kravas un izsekot cilvēkus, kuriem tas nav jāzina. Pīcka, redz, agrāk strādājis Rīgas Radiorūpnīcā, nu, Popovā, laikam instrumentālajā cehā, toties tagad viņam esot firma, kas nodarbojas ar visādām sadzīves elektronikas lietām.

Rau, arī viņiem pilnu māju piedāvinājis ar visādiem krāmiem - kā pateicību par sava midzeņa uzkop�anu: Pīckas kundzei esot pārāk smalkas rokas un alerģiska āda, lai varētu turēt rokās lupatu un tīrāmos līdzekļus. Tad nu viņi reizi nedēļā ejot turp satīrīt, lai gan ar katru reizi tas kļūst arvien grūtāk un grūtāk, jo Pīckiene esot nolaidusies gandrīz līdz dzīvnieciskam stāvoklim. Re, ko nodara sievie�u alkoholisms un aizbēdzis vīrs.

Kā viņi zina? Nu, to jau runā visa Mārupe - pati Ilonīte izbļāvusi pa labi, pa kreisi apkaimes veikalos, aicinot vietējos just līdzi viņai, varonīgajai piecbērnu mātei, un nosodīt tekuli bēguli D�emu, kur� sapinies vecas ālavas lindrakos un aizmirsis, kur atrodas mājas. Tikai Ilonīte būtu varējusi

paskaidrot arī to, kāpēc viņai atņemtas mātes tiesības un kāpēc trīs jaunākie Pīcku bērni atrodas vecvecāku aizbildniecībā un dzīvo Latgalē.

Redz, pirms pieciem gadiem, kad viņai uzbrucis pirmais dzer�anas vilnis, pats jaunākais bērns uzgāzis sev virsū karstas zupas katlu. Dzīvību gan ārsti izglābu�i, bet no smukuma nekā. Vīrs un pārējie bērni notiku�ajā vainoju�i māti, bāriņtiesa panākusi, lai viņai atņem tiesības uz jaunākajiem bērniem, tāpēc vecvecāki �igli aizvedu�i puikas pie sevis -lai neatņem, lai neieliek bērnunamā.

Kop� tā laika abu lauleņu attiecības sa�ķobīju�ās un sabruku�as - D�ems nodevies darbam, Ilona - mērķtiecīgai dzer�anai. Abas lielās meitas mājās nav rādīju�ās jau �etrus gadus - kop� tēvs viņas aizsūtīja mācīties uz Dāniju. Izmācījās un palika tur. Kas gan viņām te būtu pazudis?

Aha, tātad - ja Ilona Pīckā, ex Grandām, ir tā aizdzērusies, ka nezina ne to, kas noticis ar pa�as vīru, ne kaimiņu, tikai murmulē - �abi bija ne�ķirami draugi, vakaros tusēja D�ema laboratorijā vai brauca uz Rīgu maukās� -, tad ticēt viņas stomīgajam apgalvojumam - �nekad mū�ā neesmu dzirdējusi Vitolda Virsnī�a vārdu� - ir tuk�s numurs. Tam bābietim prātiņ� aizgājis pastaigāties un nez vai atgriezīsies.

Drīzāk tie�ām jāpatirpina Loka kundze - lai pastāsta par sava vīra un D�ema Pīckas kopīgajiem tusiņiem laboratorijā un Rīgas braucieniem.

Nevar būt, ka viņa nezinātu, ja tādi patie�ām būtu biju�i!

- Līzbet, esam atbrauku�i! - Miks papurināja domās nogrimu�o Annu aiz pleca. Viņi bija apstāju�ies kāda Olaines dzīvojamā rajona stāvlaukumā. - Ejam?

- Ejam. - Kā transā viņa izkāpa no ma�īnas un atvēra aizmugures durvis: - Ejam, sunīt! Tu tur būsi vajadzīgs.

- Paga, paga Par ko tu prāto? - Kaķītis raizīgi pajautāja.

- Patiesībā - ne par ko. Smadzenēs urdās tikai viena doma - vecā Jāzepa bērni tagad dabū maksāt par to, ko viņi gadiem ilgi darīju�i abiem ve�ukiem. Par savu alkatību un vienaldzību. Vecī�i visus - īsto dēlu un piecus pieņemtos bērnus - izaudzināja un nolika uz kājām, bet tie, piedod, lopi, neatbrauca ne uz bērēm, ne uz pārbedī�anu, jo, redziet, viņiem neviens to nav pateicis. Ķēmi, ne cilvēki!

- Es tev pilnīgi piekrītu, Līzbet, tie ir� - Miks apklusa un saspieda viņas roku.

Anna atspieda pieri pret viņa plecu un bridi tā pastāvēja.

- Labi, raudzīsim, ko mums pastāstīs Āmuru saime!

* * *

- Jūs ta�u teicāt, ka esat �urnāliste un jūs interesē patiesība par to, kas toreiz notika! - Valda Āmura balsī skanēja slēptas dusmas. Viņ� knapi valdījās.

Annai Elizabetei pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kāpēc. Interneta niknais komentētājs, no kura baidījās, kuru respektēja, uz kura rakstīto reaģēja pat tiesibsargājo-�ās instances, bija� invalids ratiņkrēslā. Viņam nebija kāju.

- Mūs patie�ām interesē patiesība, lai arī neesam �urnālisti, - ierunājās Kaķītis un pastiepa Āmuram savu dienesta apliecību. - Ir izveidota īpa�a grupa seksuālā maniaka Mēteļvīra notver�anai, un, tā kā jūsu meitas gadījums, ļoti iespējams, attiecas uz �o lietu, gribējām parunāties. Varbūt varat sniegt izmeklē�anai vērtīgu informāciju. Esmu Smago noziegumu pārvaldes vadītājs, Anna Elizabete - mūsu konsultante, bet Grāfs - sargs un vislielākais palīgs.

Pelēcis, dzirdēdams labvēlīgi pieminam savu vārdu, cienīgi apsēdās un pastiepa Valdim Āmuram ķepu, paveikdams to, kas pirmajā bridi neizdevās cilvēkiem.

- Labi, nāciet istabā un sēdieties, - vīrietis atmaiga. Pagriezis ratiņus, viņ� viesiem pa priek�u ieripoja lielākajā istabā. - Rudīte tūliņ atnesis kafiju. Vai man pasaukt ari Viviānu? Viņa ir savā istabā. Klausās mūziku un mācās.

- Vēl ne, - Anna rāmi atteica. - Vispirms parunāsimies mēs. Nav vajadzības likt viņai vēlreiz to visu pārdzīvot.

- Paldies jums, - Āmurs aizkritu�ā balsī no�ukstēja.

- Lai notiek - vaicājiet!

- Āmura kungs, Valdi, sakiet, lūdzu, jūs esat Negantais?

Istabā labu brīdi valdīja dziļ� klusums, tad Āmurs �erksto�i iesmējās.

- Varens Negantais, vai ne? Bezkāju kroplis ratiņkrēslā, nevienam nevajadzīgs invalīds, kur� tik vien spēj kā dusmīgi lamāt valdību! Un, pat ja būtu, kas no tā?

- Nekas, es tikai pavaicāju, - Kaķītis mierīgi atbildēja.

- Redziet, līdz ar Mēteļvīra parādī�anos valstī strauji pieaudzis da�āda veida seksuālo noziegumu skaits, un mums ir zināms iemesls uzskatīt, ka tie nav viena vai da�u cilvēku ļaunie darbi, bet gan organizētas, plānotas noziedzīgās darbības. Jautājums - kāpēc, ar kādu nolūku un kam no tā tiek labums? Jūs savos interneta komentāros esat nikns, brī�am agresīvs, ta�u tajā pa�ā laikā - jūsu spriedumi ir reti loģiski, pamatoti ar faktiem un secinājumiem. Tāpēc gribēju lūgt -palīdziet mums, lai beidzot varam ar �o nelietību tikt galā!

Saspringumā trīcēdams, Valdis Āmurs alkaini tvēra katru Mika Kaķī�a vārdu.

Beidzot! Beidzot kāds skaļi pateica to, ko viņ� visu laiku bija domājis, par ko bija atļāvies �ukstus ieminēties tikai sievai, kura viņu ku�ināja un rāmināja - ko nu vīrs runājot, tā nevarot būt� vai nu kāds ar nolūku darītu pāri bērniem?

- Dro�i vien tādā gadījumā man jums vispirms jāparāda �is, - pieripojis pie sekcijas, viņ� atvēra vidējo nodalījumu un izņēma biezu mapi. - Te ir viss.

Anna vēroja, kā mainās Kaķī�a sejas izteiksme, pār�ķirot katru nākamo lapu. Tā viņ� bija izskatījies toreiz, pirms trim gadiem, pētot slēptuvē atrasto kara laika noziegumu uzskaitījumu. Tātad Āmurs bija veicis sistemātisku izpēti! Nu, to varēja paredzēt pēc Negantā komentāriem - rakstītājs zināja, ko runā.

Miks klusēdams padeva mapi Annai un pievērsās dzīvokļa saimniekiem. Valda sieva Rudīte, nedzirdami ienākusi ar kafijas paplāti, kā sargājot bija nostājusies vīram aiz muguras un apskāvusi viņa plecus.

- Valdi, sakiet, ar ko jūs ikdienā nodarbojaties? - Miks it kā nevērīgi pajautāja.

- He, he, nu gan pajautājāt! Ar ko tāds ķēms var nodarboties? - Āmurs atkal iesmējās. Rudītes sejā iezagās rūgta grimase. - Ne ar ko. Sē�u pie datora.

- Vai spējat vadīt automa�īnu? - Miks turpināja taujāt.

- Ja ar automātisko ātrumkārbu, tad jā. Bet kāpēc�?

- Valdi, ko jums apsolīja Virsnītis par klusē�anu, kad slēdza jūsu meitas lietas izmeklē�anu? - Anna asi pavaicāja.

- Kā jūs to�? - Āmurs tramīgi paraudzījās vispirms uz sievu, tad uz abiem viesiem un smagi nopūtās. - Viņ� nesolīja. Viņ� draudēja. Pasmējās, ka viena kropļa prasība plus nepilngadīga skuķa liecība nav vērā ņemams pamats lietas turpmākai izmeklē�anai, lai es liekoties mierā un labāk nopērkot miega zāles. Skuķis jauns, pāris nak�u cie�a miega, viss aizmirsī�oties. Kas tur liels, tagad visas agri sākot sek-sot, vai nu �ī kāds izņēmums. Bet Viviānai ir tikai divpadsmit gadu, un tobrīd tikko bija apritēju�i vienpadsmit!

- Jūs kabinetā bijāt divi? - Miks paliecās uz viņa pusi.

- Nē. Bija arī Virsnī�a palīgs, jauns puisis, viņam tāds dīvains uzvārds - ne ta� Zālītis, ne ta� Niedrītis, - saraucis pieri grumbās, vīrietis centās atcerēties.

Annai vēderā sāka skrāpēties ilgi nejustie kaķu nadziņi.

Grīslis? Juris Grīslis?

Viņa iesāņus pa�ķielēja uz Miku Kaķīti. Uzrauktā uzacs liecināja - pamanīts.

- Ar ko tā saruna beidzās? - viņ� pavaicāja.

- Es aizgāju. Precīzāk - novēlēju, lai viņ� sapūst ellē, un aizbraucu, aizcērtot durvis. Tas jaunais puisis vēl izskrēja man pakaļ gaitenī un atvainojās�

- Valdi, lūdzu, neapvainojieties, bet man jums jāuzdod viens jautājums - kur jūs abi ar sievu bijāt pagāju�ās nedēļas nogalē - no ceturtdienas līdz sestdienai?

- Kas tāds noticis, ka tā jautājat? - Valdis Āmurs aizdomīgi paglūnēja caur pieri.

- Vispirms atbilde, tad komentārs, - Miks stingri noteica.

- Hmm� Kur biju, kur biju� Slimnīcā biju. Atkal uznāca fantomsāpes� kājās, kuru nav. Rudīte aizveda mani uz Linezeru, tur tādiem ķēmiem kā es sniedz vismaz kaut kādu palīdzību. Pārējās slimnīcas tikai kratās vaļā - nav vietu, nav apdro�inā�anas, nav tādu speciālistu, nav, nav, nav� Varētu padomāt, ka mēs toreiz no laba prāta skrējām ar du�maņiem karot! - viņ� nikni iesaucās. - Jā, tā bija cita valsts, kuras armijā mēs tikām iesaukti, bet tas nenozīmē, ka mēs neesam cilvēki, ka ar mums drīkst nerēķināties!

- Ku�, ku�, Valdiņ, neuztraucies, - sieva maigi glāstīja viņa plecu. - Viņi jau tikai dara savu darbu. Tāpat kā tu� toreiz. Nūja, kā jau vīrs teica, viņ� bija Linezerā - tikai vakarrīt atgriezās. Drusku apārstēts, līdz nākamajai reizei�

- Jūs man neatbildējāt, - Āmurs īgni norūca. - Kāpēc�?

- Tāpēc, ka ceturtdien vai piektdien ar �āvieniem sirdī un galvā nogalināts biju�ais M. zonas virsprokurors Vitolds Virsnītis un aprakts dubultā apbedījumā Me�āju pagasta vecajā kapsētā, - Kaķītis lieti�ķi atbildēja, gaidot reakciju. - Lai Dievs viņam �ēlīgs! - Rudīte pārmeta krustu. Viņas acis vidēja sajūsma un triumfs.

- Tad nu beidzot! Maitas gabals nonācis īstajā vietā -dīc! - Āmurs skaļi iesaucās. Nevarētu teikt, ka viņa balsī skanētu līdzjūtība. - Lai kur� to izdarīja, sirsnīgs paldies viņam visas mūsu ģimenes vārdā!

- Valdi� - sieva pārmeto�i ierunājās, ta�u vīrs bija iekarsis. - Tas nelietis to sen bija pelnījis! Ja papētīsiet materiālu mapi, redzēsiet, cik daudziem viņ� salauzis dzīvi. Sāku vākt laikrakstu publikācijas, interneta rakstus, komentārus un katru mazāko informācijas kripatiņu tūliņ pēc tam, kad Viviānas lietu nogrūda atvilktnē. Nezinu, kāpēc� Varbūt cerēju uz brīnumu. Uz godīgu tiesu. �ķiet, nu tā notikusi� Pareizi ir - slimība jāiznīcina, citādi tā iznīcinās tevi.

- Tas nav tik vienkār�i, Āmura kungs, - Anna Elizabete noteica. - Ir nogalināts cilvēks, kur� bijis �īs noziedzīgās sistēmas starpposms, ta�u īstie vainīgie joprojām atrodas uz brīvām kājām. Diezin vai virsprokurors Vitolds Virsnītis bija tas, kur� pats personīgi nodarīja pāri jūsu meitiņai. Lai gan� Ta�u, jā, viņ� piesedza vainīgo. Bet mūsu - un jūsu! -uzdevums - palīdzēt notvert īstos noziedzniekus.

- Jums taisnība, - ducīgais vīrs lēni un domīgi pamāja ar galvu. - Sakiet, kas man jādara!

- Vispirms es ļoti gribētu zem �etrām acīm parunāties ar Viviānu, - Anna palūdza. - Ja drīkst, protams. Sakiet, vai viņai patīk dzīvnieki?

- Viva tos dievina! - Rudīte iesaucās. - Sevi�ķi policijas suņus. Pati redzēsiet - visa istaba pilna ar Rek�a un Muhtara plakātiem! Valdi, es viņu aizvedī�u, ja?

- Ved. Tikai, lūdzu, esiet saudzīga, labi? - uzticīgi, kā liels bērns viņ� paraudzījās tie�i Annai acīs. - Meitiņa jau tāpat ir gana daudz cietusi�

- Es jums gribētu ko piedāvāt, - nogaidījis, līdz aiz abām sievietēm aizveras istabas durvis, ātri ierunājās Kaķītis.

- Vai nāksiet pie mums strādāt?

- Kā jūs to domājat? - Valdis Āmurs izskatījās apstulbis.

- Kur strādāt? Kādam darbam, jūsuprāt, derīgs tāds bezkāju gliemis? Īstais bandītu ķērājs�

- Manā komandā vajadzīgs spēcīgs analītiķis, kur� vēro tīmekļa procesus, vāc materiālus, salīdzina tos un meklē kopsakarības. Redzu, ka jūs to lieliski spējat - jūsu materiālu mape ir vienkār�i izcils darbs! No savas puses varu piedāvāt darba vietu, algu, veselības apdro�inā�anu un rehabilitācijas pasākumus. Plus apmaksātu degvielu. Bet varbūt jums būtu ērtāk strādāt no mājas, onlainā?

- Es� man� - Āmurs apsviedās un aizripinājās līdz logam. Miks netraucēja.

Kad Anna Elizabete pēc krietnas pusstundas iznāca no Viviānas istabas, cie�i apkampusi Grāfa masīvo kaklu, viņai sekoja tieva, bāla meitenīte.

- Mammu, tēti, mēs sadraudzējāmies! Grāfs man deva ķepu un izpildīja visas komandas. Viņ� ir vēl jaukāks nekā policijas suņi televīzijā! - viņa skaļi smējās.

- Nezinu, kā jūs to panācāt, bet - paldies, - Āmurs no�ukstēja. - Tas ir pirmais smaids gada laikā. Pirmais. Tagad man būs spēks cīnīties. Es piedalos!

Vaicājo�i pavērusies uz Mika pusi, Anna pamanīja viņa spo�ās acis un smaidu lūpu kaktiņos.

Skaidrs, kaut ko sarunāju�i. Vēl tikai viens jautājums.

- Āmura kungs�

- Valdi! - viņ� uzstājīgi izlaboja.

- Labi. Valdi, vai pazīstat viru vārdā D�ems Pīcka? Pāris gadu jaunāks par jums, dienējis sakarniekos, pabijis gan afgāņos, gan biju�ās padomijas karstajos punktos?

- Nē. Vai man viņ� būtu jāpazīst? - Āmurs vienaldzīgi paraustīja platos plecus. - Es ta�u nekur neeju. Tas ir - daudzus gadus nekur negāju. Nevarēju. Kamēr tiku pie ratiņiem. No armijas mani pēc sprādziena munīcijas noliktavā un �ievainojumiem, kas nav savietojami ar dzīvību� mirklī norakstīja, demobilizēja un nosūtīja mājās. Mūsu ārsti izdarīja brīnumus, saliekot kopā to, ko varēja salikt, apārstēja un palaida uz visām �etrām pusēm. Pareizi jau ir - kam tāds puscilvēks vajadzīgs? Ziniet, tādu kā es ir ļoti daudz. Ievainotu, sa�autu, saspridzinātu, kontuzētu, no viņsaules atpakaļ �aizemē atrautu. Un nevienu mēs neinteresējam. Neīstā laikā dzimu�i, ne tai varai kalpoju�i. Atkritumi, kas lemti lēnai sapū�anai �etrās sienās. Ja tādas ir. Tā nu mitinājos te, pie sencī�iem. Labi vēl, ka pirmais stāvs. Nevienam manis nevajadzēja. Man ari ne. Gulēju, lasīju, blenzu pa logu, un tā bezgalīgi. Līdz kādu dienu tēvs no darba atnesa lietotu datoru, nolika man priek�ā un teica - mācies! Todien es piedzimu otrreiz un sapratu, ka izdzīvo�u. Visiem par spīti. Lēnām iemācījos rakstīt ar datoru, tad maketēt tekstus, strādāt ar bildēm, pa�mācības ceļā apguvu programmē�anas pamatus, bet, kad mājās ienāca internets, sāku piedāvāt savus pakalpojumus darba tirgū. Piedodiet� - viņ�, pēk�ņi sakautrējies, aprāvās. - Ne jau to jūs gribējāt dzirdēt.

- Arī to, - Kaķītis pasmaidīja un piecēlās. - Skaidrs. Labi, Valdi, tad norunāts - rīt no rīta gaidu Rīgā, Lielajā Mājā, uz apspriedi. Ar visiem materiāliem.

- Ja gribat, varat tos ņemt uzreiz, - Āmurs piedāvāja. Viņ� sajūsmā staroja.

- Ne, ne. Mums vēl vairākas tik�anās, nebūs laika lasīt. Rīt, - Miks atvēcinājās, tomēr Anna biezo mapi paņēma.

- Nakts gara, papētī�u. Paldies.

- Jums paldies, Anna. Par� Viviānu, - Āmurs pastiepa lāpstas lieluma ķetnu.

Rudīte viņus pavadīja līdz ārdurvīm un atvadoties bez skaņas no�ukstēja:

- Es par jums abiem lūg�u Dievu. Jūs nezināt, kādu dāvanu viņam� mums visiem �odien pasniedzāt. Meita smaida, un viņ� atkal jūtas kādam vajadzīgs!

- Saudzējiet sevi, Rudīt! Ja reiz vīri vienoju�ies par sadarbību, domāju, mēs tiksimies drīzāk un bie�āk, nekā varat iedomāties. Vēl pagūsim jums apnikt.

- Nesaki neko, citādi sāk�u rupji lamāties, - ma�īnā iekāpusi, Anna Elizabete aizvēra acis.

- Lamāsimies duetā, bet Grāfs piegaudos tre�o balsi, -Miks mēģināja viņu sasmīdināt, lai gan arī pa�am kaklā spriedās kamols.

- Nē, tu man pasaki, Kaķīt, kas tā par valsti, kas tik pretīgi izturas pret saviem cilvēkiem - bērniem, ve�iem, slimajiem, invalīdiem?! - Anna aizsvilās un vairs nespēja apstāties. - Kamēr tu esi vesels, strādā un maksā nodokļus, tikmēr tu esi cilvēks, bet pietiek tikai kaut kam atgadīties, viss, nulle, caurums no barankas!

- Ir tā. Stulbi un netaisni, - viņ� pamāja ar galvu. - Tāpēc cilvēki arvien vairāk viens no otra norobe�ojas un saiet sviestā, bet tīmekļa zirnekļi svin uzvaru. Līzbet� ar mums ta�u tā nenotiks, vai ne?

- Nē. Mēs vēl mākam runāt. Un klausīties. Klau, ko darām tālāk?

- Braucam paēst. Gribu vistas kāju. Lielu, resnu, brūnu un smar�īgu!

Grāfs Mika izvēli atbalstīja ar skaļu un varenu rējienu.

- Kaķīt, vai tavs suvietis Juris Grīslis gadījumā nav agrāk strādājis vai praktizējies prokuratūrā? - maisot karsto so-ļanku, Anna starp citu pajautāja.

| - Tev vajadzētu mainīt arodu, Mis Mārpla! - Kaķītis tēloti nevērīgi attrauca. - Jā, ir tāda lieta. Es to zināju, ta�u man nebija ne jausmas, ka viņ� bijis Virsnī�a palīgs. Tobrīd pietika ar to, ka puisis pateica - viņ� grib strādāt operatīvo darbu, tas ir, izsekot, aizturēt, strādāt ar cilvēkiem, nevis tupēt kabinetā un rakties papīros. Tāpat jau mums tās rakstī�anas daudz par daudz� Bet kāpēc tu par to ieminējies? Domā, Egona māsasdēls Juris Grīslis nomiedzis Virsnīti? -Kaķītis papūta karsto zupu.

- Nu-u-u, zinā�anu viņam pietiktu, �au�anas iemaņu arī, ta�u nedomāju, ka Grīslis būtu tāds dunduks, lai vestu upuri glabāt pie mums uz Me�ājiem, - Annas atbilde izskanēja tik nopietni, ka Miks teju vai aizrijās.

Viņa ta�u joko?

- Līzbet�

- Ko - Līzbet? Manuprāt, mums tagad vajadzētu aiz�aut uz Obelisku, tad vēl mani ļoti interesē Virsnī�a atraitne�

- Es turp jau aizsūtīju Grīsli un Zariņu.

- Ahā, tad tas atkrīt, - Anna paberzēja virsdeguni. Tā viņa darīja ikreiz, kad kaut ko saspringti domāja. - Klau, tad mājupceļā ieskriesim kādā vietā, labi?

- Kas tev padomā? - Kaķītim nepatika zaļā dzirksts viņas acīs. Atkal?

- Tad redzēsi. Apsolu, būs interesanti. Bet nu gan - ēdam, zupa apledojusi.

Apbedī�anas firmā Obelisks, kas atradās Rīgas pievārtē, pa�ā Vienības gatves galā, neviena nebija. Tas ir, nebija neviena cita, izņemot viscaur melnā tērpu�os biroja administratori ar zilganmelniem matiem, atbilsto�i saldsērīgu sejas izteiksmi un izjusti �ēlabainu balsi. Annai, viņu ieraugot, sanāca smiekli - tik spilgtas bija asociācijas ar Adamsu ģimenes māmiņu Mortīciju.

Ieraugot ienācējus, administratore savilka cie�anu pilnu smaidu un, roku sveicienam pastiepusi, iznāca no savas datorizētās aizgaldes, kur, cik Anna pamanīja loga stikla atspulgā, bija apzinīgi sēdējusi feisbukā.

- Esiet sveicināti mūsu sēru namā! Kā varam palīdzēt jūsu bēdās?

- Elementāri. Mums vajadzīgs jūsu izpilddirektors Vitauts Gintars, - Kaķītis parādīja melnajai skaistulei atvērtu dienesta apliecību.

- Ak, tad pasūdzējās gan! Nu gan cilvēks - naudu paņēma, bet tomēr nostu�īja policijai! - no līdzjūtības un sirsnības melnmatainās būtnes balsī vairs nebija ne smakas, viņa pēk�ņi bija pārvērtusies gotiskā raganā no brāļu Grimmu pasakām.

- Kur� paņēma naudu? - Miks Kaķītis laipni pārvaicāja.

- Kā - kur�, nu, tas d�eks ar motociklu! Vakar atskrēja, sataisīja haju, ka mēs viņa vectētiņu ne tur un ne tad esot apglabāju�i, draudēja izvazāt pa tiesām un presi, sataisīt melno piāru un ko tik vēl ne, ja neatdosim vai nu vectētiņu, vai par bērēm iemaksāto naudu. Mēs ar kolēģi pārmeklējām visas reģistru grāmatas, nu, nav bijis mums neviena Vectētiņa! Pēdējais ieraksts - par vīrieti, kas jāglabā slēgtā zārkā, jo estētisku iemeslu dēļ tuvinieki negribot, lai to ver vaļā. �odien vajadzēja būt bērēm� bet�

- Bet? - Anna Elizabete sievi�ķīgi ziņkārīgi paliecās tuvāk sekretārei.

- Jūs nespējat iedomāties, kas notika! - melnā ieturēja dramatisku pauzi, tad �ņāco�i no�ukstēja: - Mums tā vīrie�a līķi no saldētavas� nozaga!

- Kad? - Kaķītis asi pajautāja.

- N-nu, ē-ē� laikam kaut kad piektdien. Re, ceturtdien ir ieraksts par viņa atve�anu un piezīmes par vēlamo apbedī�anas norisi, bet piektdienas vakarā, kad kolēģis pirms prombrauk�anas pārbaudīja telpas, izrādījās, ka saldētavā vienas durtiņas stāv pusvirus. Nu, tā viņ� atklāja zādzību�

- Policiju izsaucāt?

- N-nu, l-laikam n-nē. Kolēģis piezvanīja �efam, tas pavēlēja neko nedarīt, bet gaidīt viņu. Kalsnais, nu, Vilnis Kalsens, piezvanīja man, �ēlojās - vienam te esot kaut kā neomulīgi. Atbraucu, nogaidījām visu vakaru, nakti un vēl rīta cēlienu, bet Vitauts tā arī neatbrauca. Izdzērām divus konjakus un tepat, dīvāniņā, arī atlūzām. Sestdien ap dienas vidu beidzot izdevās �efu sazvanīt uz mobilo, likās, ka viņ� ir nezonā, nokliedza, ka nevarot runāt, lai visu noslēdzot un pa�i ejot mājās, pirmdien visu sakārto�ot. Bet �odien jau otrdiena, un viņa joprojām nav!

- Tā, skaidrs. �ausmene tīrā veidā. Līķis nozagts, �efs pazudis. Bet kas ar naudu?

- N-nu-u, tas d�eks ar motociklu tik skaļi un nikni bļāva, draudēja ar visām iespējamajām problēmām, bandītus ieskaitot, ka mēs ar Kalsno nolēmām - labāk atdosim viņam naudu, lai liekas mierā ar visu savu neeso�o vectētiņu.

- Liela summa?

- �etri simti eiru.

- Un jūs to tā atstāsiet? - Miks uzrauca uzaci.

- A ko? Ja �efu tas neuztrauc, vai man jācepas? Maz mana mū�ā nepatik�anu, vēl jaunas jāmeklē? Nē, paldies! Es daru tikai to, kas man jādara, un viss.

- Skaidrs. Kā var sameklēt jūsu kolēģi Vilni Kalsenu?

- A viņ� nav jāmeklē, - mei�a nozibināja baltus zobus.

- Eu-u-u, Kalsnais, atnāc!

Brēciens bija tik skaļ�, ka aiz durvīm sāka riet tur atstātais Grāfs, un Annai nācās tās atvērt un ielaist suni iek�ā. Vilks apgūlās tie�i telpas vidū un burtiski pielipa ar skatienu melnajai dāmitei. Viņa lēni ieplūda biroja krēslā.

- Vi-viņ� ta�u neko�?

Anna gribēja pajokot - norij dzīvu! ta�u pieklājīgi atteica: - Bez iemesla ne.

Miks otrā telpas stūrī, pētīdams zārku drapēriju paraugus, iesprauslojās.

Viņam aiz muguras �īkstot atvērās durvis, pa kurām vairāk ieslīdēja nekā ienāca personā�s, kas pilnībā atbilda savai iesaukai. Vēl kārnāku būtni Anna vairs nespēja iedomāties - Vilnis Kalsens jeb Kalsnais nesamircis varētu izskriet cauri visniknākajai lietusgāzei.

Bet viņam ta�u ir pilnīgi beigtas aknas!

- Marianna, cik rei�u jāsaka - lūdzu, netraucē mani, kad strādāju ar klientu!

- Tavs klients vairs neaizbēgs, bet policija gan negaidīs; grib aprunāties, - par Mariannu nodēvētā �erpi nostrostēja kolēģi. - Sēdieties, jūs visi!

- Jūs dro�i vien tā nozagtā līķa dēļ? Vitauts beidzot jums piezvanīja? Mēs jau domājām, ka būs baigās ziepes, tak jau cilvēks. Turklāt - tāds cilvēks! Kad �orīt interneta ziņās izlasīju, man it kā iedeva pa pieri - tas ta�u bija viņ�!

Kas - viņ�? Vectētiņ�? - Marianna izbolīja savas melni krāsotās acis.

- Da kāds vectētiņ�! Nav bijis un nebūs nekāda vectētiņa! Es runāju par to līķi, ko nospēra. Ar diviem �autiem caurumiem, kas man bija jāaiztaisa tā, lai nevar pamanīt. Diem�ēl es līdz saviem mākslas darbiem netiku, jo viņu man nozaga! - Kalsena kungs, ja pareizi saprotu, jūs apgalvojat, ka no saldētavas izzagtās mirstīgās atliekas piederēja virsprokuroram Vitoldam Virsnītim?

- A to! - Kalsnais bravūrīgi apstiprināja. - Redzēju bildi. To�-to� viņ�!

- Skaidrs. Tātad vispirms nokopējiet mums jūsu pasūtījumu �urnāla atvērumu ar �o ierakstu, - Miks pieklājīgi palūdza. - Un pēc tam pamēģiniet atcerēties: kas, kad un kādā veidā pieteica apbedī�anu?

- O, to es atceros ļoti skaidri! - Marianna palepojās. - Tā bija sieviete. Vispirms viņa piezvanīja pa telefonu. Ja nemaldos, tre�dien agri no rīta, visu izpra�ņāja - par pakalpojumiem, cenām, servisu. Vienojāmies, teicu, ka gaidīsim ierodamies pa�u un� klientu. Dāma atbrauca ceturtdien reizē ar klientu - to atveda savāda gara, melna ma�īna - ne katafalks, ne transportētāji, bet smalks pikaps. To lietu kārtoja pats �efs. Manis gandrīz vairs nebija uz vietas, steidzos pie friziera. Garām skrienot, pamanīju tikai melnu plastmasas maisu - nu, tādu, kādus rāda kriminālfilmās, kur uz notikuma vietu atbrauc tiesu eksperti.

- Kāda �ī dāma izskatījās? - Anna painteresējās.

- N-nu-u, ne visai. Sīka auguma, rūsganiem, īsi apcirptiem matiem, pamatīgi nopīpējusies, ļoti lielu muti - kā Carevnai Vardei, - viņa iespurcās.

- Uz kā vārda tika noformēts pasūtījums? - Miks turpināja iztaujā�anu.

- Pagaidiet, es tūliņ� Bet te nav! - Marianna pārsteigta blenza uz gandrīz tuk�o ailīti. - Te rakstīts: vīrietis, 50, sakopt, slēgti, AK, 1000, bn. Un viss.

- Paskaidrosiet sīkāk?

- N-nu-u, vīrietis, 50 gadu, uzdots sakopt un sapucēt, ta�u norādīts glabāt slēgtā zārkā un to neatvērt, visu pēc augstākās kategorijas - ziedus, mūziku, izvadītāju, sveces, segas; skaidrā naudā iemaksāts tūkstotis. Bez kvīts, tātad�

- �bez nodokļiem, - Anna rāmi pabeidza. - Skaidrs. Un kurā kapsētā?

- N-nezinu. Te nekā nav, - Marianna apmulsusi blenza �urnālā. - Svie-ie-sts�

- Vai kāds no jums var aprakstīt motobraucēju, kur� ka�ķējās par savu nepareizi apbedīto vectēvu? Starp citu, kā to pazudu�o nelaiķi sauca?

- Bija tāds savāds uzvārds� tā kā pīķis, tā kā puļķis, nē, ne tā� ne tā�

- Pīcka? - Anna Elizabete klusi pajautāja. Kaķītis pavērās viņā lielām acīm.

- Jā! Pīcka, Pīcka! - Marianna atkal ietaurējās. - Kā jūs to zinājāt?

- Jūs neko nepateicāt par motobraucēju, - Miks atgādināja. - Pazīstams?

- E-e-e, nu, d�eks kā d�eks. Nekad agrāk nebija redzēts. Pagara auguma, viscaur melnās ādās, nesimpātisks - deguns par resnu, kā kartupelis. Zilgans - mo�ka uzdauzīts. Runāja latviski, ar slāvu akcentu. Ā, atceros, viņam piezvanīja, laikam sieva, jo �is pēk�ņi pārvērtās, kļuva dikti salds - jā, Gucīt, nē, Gucīt�

- Marianna, vai jūs esat simtprocentīgi pārliecināta, ka viņ� teica Gucīt?

- Par ko jūs mani uzskatāt? Man maksā par to, lai es pareizi sadzirdētu!

Miks ar Annu saskatījās.

Ak tā? Motociklists un Gucīte?

I - Skaidrs. Labi, tad mums atliku�i trīs jautājumi - vai jūsu firmas apbedītāji tērpjas melnos kombinezonos, ar kādām automa�īnām pārvietojas un kur var sameklēt jūsu �efu Vitautu Gintaru? - Kaķītis pavērās abos darbiniekos.

- Melnu kombinezonu mums nav. Mums vispār nav nekādu kombinezonu, tas ir lētais gals! Mūsējie darbinieki tērpjas melnos īpa�a piegriezuma uzvalkos, lai skaisti un lai ērti strādāt, - ar lepnumu noteica Kalsnais. - Par ma�īnām nemācē�u teikt. Sava autoparka mums nav, kad vajag, nomājām no kolēģiem, to gan vienmēr kārtoja pats Vitauts. Ir biju�as visādas - gan limuzīni, gan vaļēji kravas auto, gan zirgu pajūgi. Kā pasūta. Bet, kur �obrīd sameklēt �efu, -nezinu. Iespējams, Lietuvā, pie mātes. Viņa dzīvo kaut kur uz Klaipēdas pusi, pie jūras. Varbūt apslimusi?

- Paldies, jūs mums ļoti palīdzējāt, - Miks piecēlās. Anna vēl vilcinājās.

- Sakiet, Marianna, Vilni, vai �ajās dienās te nav noticis vēl kaut kas savāds, nu, kaut kas tāds, kas neiederas parastajā notikumu kārtībā?

Abi uzrunātie saskatījās. Viņu skatienā skaidri varēja nolasīt - teikt, neteikt?

- Nu, kad jūs tā jautājat� - Marianna iesāka, tad saminstinājās. - Viendien man piezvanīja kāda sieviete un �ausmīgi ilgi, sīkumaini un detalizēti iztaujāja par kremācijas īpatnībām - kā tas notiek, cik karstas liesmas, cik ilgi jādedzina, lai nekas nepaliek pāri, vai sadeg arī zobi, zobu implanti un kaulos iedzīvinātās medicīniskā metāla skrūves? Godīgi sakot, tādus jautājumus nekad nebiju dzirdējusi - man bija grūti atbildēt, nācās saukt Kalsno.

- Ja godīgi, izlikās, ka tai dāmītei visi nav mājās, - Vilnis Kalsens nodrebinājās, it kā no atmiņām vien viņam būtu sameties nelabi. - Tā bija patoloģiska interese.

- Varat aprakstīt zvanītājas balsi? - Annai kaut kas ienāca prātā. Un ja nu�

- Dīvaini, ka jautājat. Mēs pēc tam abi nospriedām, ka kremē�anas pētnieces balss mats matā līdzinās tās sievietes balsij, kas pasūtīja noslēpumainā vīrie�a, tas ir, prokurora Vitolda Virsnī�a, apbedī�anu un kura pēc tam atveda klientu uz mūsu saldētavu� - stāstīja Marianna. Pēk�ņi viņas gotisko seju apgaismoja kāda atklāsme. - Es sapratu, kāpēc te nav atzīmes par kapsētu! Viņi to grasījās kremēt! Pēc tam jau var kaut uz naktsgaldiņa lādītē turēt�

- Līzbet, tu esi monstrs! Izdomāt �itādu jautājumu! -Miks uzslavēja Annu Elizabeti, kad viņi brauca atpakaļ uz Rīgu. - Un kurp tagad?

- Uz Ģirta pagalmu, - viņa attrauca.

- Uz Hos� pitāļu ielu? - Miks pārsteigumā gandrīz aizrijās ar konfekti.

- Jā, apciemosim kādu cilvēku.

- Tikai nesaki, ka tevi interesē gai�reģe Madame Fosa.

- Tie�i tā. Man viņai ir kas vaicājams. Nepuksti, labi?

Nu, ko tu padarīsi? Mīļi paskatās ar lielajām kaķacīm, noplivina skropstas, un tu, policijas pulkve�leitnants, nesies kā velns cauri visai Rīgai. Jo tā vajag. Labi. Ja vajag, tad vajag. Pavēles neapsprie�, bet izpilda. Ātri un precīzi.

- Līzbet, vai tu domā to pa�u, ko es?

- Par motociklistu, Gucīti, pīpmani un Pīcku vectētiņu?

- Mjā, - Kaķītis noņurdēja. Viņa tie�ām bija domājusi to pa�u. - Es tikai nesaprotu, kā �ajā kombinācijā iederas vectētiņ��

- Ne-a, Kaķīt Miķelīt, ne jau vectētiņ� ir lieks, bet trūkst viena personā�a.

Neko sīkāk paskaidrot viņa nebija pierunājama.

Divi draugi un kaimiņi - Dinārs Loks un D�ems Pīcka -pa vakariem kopīgi rosās garā�ā iekārtotā laboratorijā. Abiem ir sievas, abiem mīļākās. Abiem viena grāmatvede, kura ir arī D�ema Pīckās mīļākā. Dināra Loka mīļākā ir viņa sekretāre, kurai vienlaikus pieder arī pa�ai sava mazfirmiņa.

Tajā pa�ā laikā abu draugu mīļākās strādā vienā darbavietā - Lokam piedero�ajā izdevniecībā Magnum Lux. Un abi draugi �obrīd burtiski izgaisu�i no zemes virsas. Pazudu�i. Viens (teorētiski) miris - uzsprādzis un sadedzis, pārvēr�oties pelnu kaudzītē -, par otru vispār nekādu ziņu. Burvīga kombinācija!

Interesanti, kā tajā iederas lāga vectētiņ� Jāzeps Pīcka, Me�āju kapsēta, ar diviem �āvieniem nobeigtais prokurors Virsnītis un beigtais pirāts Lokmēlis?

- Esam klāt, kundze, lūdzu, izkāpiet! - Kaķītis pajokojās.

Ģirta Meldera mājas iek�pagalmā izskatījās tie�i tāpat kā pēdējo reizi, kad viņi te bija pirms divām nedēļām. Vienīgi milzīgās lapu kaudzes bija aizvestas, zeme tumsnēja pavisam kaila, gaidot pirmā sniedziņa maigās me�ģīnes.

- Uznāksi līdzi? - satumsu�ā balsī Anna palūdza Mikam. Viņ� pamāja.

Kā gan citādi! Uz to midzeni viņ� Līzbeti vienu nelaidīs!

Liels bija abu pārsteigums, Madame Fosas birojdzīvokļa vietā ieraugot izgāztas durvis un remontdarbus. Kāds no strādniekiem, tuvāk durvīm būdams, skaļi uzsauca:

- Jums kaut ko vajadzēja?

- Jā. Mēs ieradāmies pie Madame Fosas, gai�reģes.

- Kundzīt, jūs laikam esat sajaukusi gadsimtus. Te tādas nav un nekad nav bijis. Mēs te jau mēnesi taisām remontu, līdz nedēļas beigām jāpabeidz. Ja tas ir viss, lūdzu, ejiet savu ceļu un netraucējiet strādāt! Vazājas te visādi�

Anna Elizabete lielām acīm paraudzījās Mikā un no�ukstēja: - Bet mēs ta�u�

- Līzbet, ej lejā pie Grāfa un gaidiet mani tur. Es mazliet ar viņu aprunā�os.

- Tikai esi uzmanīgs, ja?

Vai viņai būtu jāsaka Mikam, ka gājiens ir veltīgs?

Vai pagātnei ir vara pār �odienu? Tā Anna bija jautājusi gai�reģei, bet viņa atbildes vietā bija uzdāvinājusi rūnu kauliņus un pateikusi - tas tev jānoskaidro pa�ai.

Un nu viņa bija pazudusi. Izgaisusi. Tāpat kā visi pārējie, �ajā zirnekļa tīklā ielipu�ie. No da�iem bija atliku�as izsūktas �auliņas, no citiem - tikai ēnas.

Pēk�ņi Annai Elizabetei līdz sāpēm sagribējās būt pie savējiem Pū�u Mājā. Kaut nu Miks ātrāk tiktu galā ar strādniekiem! Ir laiks braukt�

* * *

- Nē, bet jūs man paskaidrojiet, kas tik interesants un saisto�s ir tajos jūsu internetos, ka to dēļ cilvēki cits citu galē nost, sūdz tiesā un maksā milzīgas naudas? - nikni �ķindinādama karotes, Omīte purpināja.

Jo vairāk viņa klausījās tajā, ko stāstīja Anna, Miks un viņa pui�i, jo mazāk saprata �o pasauli. Kā var kaut kādus dzel�us, tīklus un vadus vērtēt augstāk par cilvēku dzīvībām?

Vakariņas bija pagāju�as rāmi omulīgā gaisotnē, skābu kāpostu zupa ar ribiņām un lauku rupjmaizi gāja pie sirds visiem, jo īpa�i abiem Kaķī�a palīgiem Jurim Grīslim un Ritvaram Zariņam, kuri atbrauca tik pārguru�i, ka spēja vien truli blenzt sienā. Labas vakariņas un dubultkafija darīja brīnumus, un nu viss pulciņ�, cie�i saspiedu�ies, tupēja ap virtuves galdu un malkoja ūpenīti.

- Redzi, Anna Līze, mūsu jaunībā bija avīzes un �urnāli, kuru redakcijās strādāja nopietni cilvēki, ar ļoti labu akadēmisko izglītību un augstu inteliģenci, daudzi pat bija zinātnieki. Jā, mēs varam runāt par varas un ideoloģijas zīmogu, ta�u profesionalitātes ziņā viņi atradās trīs gaismas gadu attālumā no �odienas skribentiem, ar kādiem pilni ziņu portāli. Atcerieties, mēs jau pirms gada par to runājām - toreiz vēl mūsu vidū bija arī Zane -, ka �urnālistika �ī vārda labākajā izpratnē Latvijā ir beigusies. Paliku�as tikai biznesa un politiskās intereses, kas ietērptas masu mediju ādiņās, - ģenerālis Kārlis Bass aizkūpināja pīpīti.

- �un tas savukārt nozīmē - dari visu, raksti visu, lai tikai nāk nauda, - Anna ļaunīgi pasmīnēja. - �trunts par patiesību un faktu atbilstību, �trunts par ētiku un apten-koto cilvēku izjūtām! Viss tiek aizsegts ar preses un vārda brīvību, jo �odienas medijiem galvenais - klik�ķu skaits pie katras ziņas. Tā ir dzīva nauda.

- Nesaprotu� Klik�ķis - nauda? - Omīte vērās viņos savām zilajām neaizmirstulī�u acīm. - Kā tas var būt?

- Elementāri, Omīt, nāc, apsēdies, es parādī�u! - Kārlis novilka apbēdināto ve�iņu līdzās pie galda un atvēra plan�etdatoru. - Skaties! Mēs ieejam internetā, nu, piemēram, delfos, un paskatāmies, kas �odien noticis. Re, te ir ziņu rubrikas, vari izvēlēties, kādas ziņas gribi lasīt, bet te, uz leju -parādās virsraksti un piesaistītās bildes. Ja ar pelīti uzklik�ķina uz virsraksta vai bildes, atveras pats rakstu gabals, ko tagad var izlasīt pilnībā. Bet, lūk, pa�ā apak�ā ir komentāri un lodziņ�, kurā tu vari ierakstīt arī savu viedokli.

- Vai man tas obligāti jādara? - Omites jautājums izskanēja tik tīri un naivi, ka klāteso�ie vienkār�i apstulba.

Patie�ām - vai tas obligāti jādara?

- Nē, Omīt, tas nav jādara, un vismazāk te būtu ko darīt tiem, kam vispār nav nojēgas par uzrakstītajām lietām. Diem�ēl tie parasti ir lielākie komentētāji, kuri zina visu par visiem, prot visu un neskopojas ar privātām ķengām.

- Re, paskaties! Ziņa �Deputāts Lejasosis aizmidzis Saeimas sēdes laikā� un bilde. Trīs teikumi teksta, bet zem pa�as ziņas - 638 komentāri, un tici man - tur nav neviena viņam labvēlīga. Vai cita ziņa �Aktrise Lejiņa pievērsusies re�ijai�. Un atkal - 493 komentāri, un visi �ultaini�

- Tās ta�u ir tiesu lietas! - sirmā ve�iņa izslējās visā savā smalkajā augumiņā.

- Protams, Omīt, - Miks Kaķītis rāmi piekrita. - Tās IR tiesu lietas. Ja mums būtu sakārtota likumdo�ana, lai nepieļautu tādu interneta mediju patvaļu, bet to īpa�niekiem juridiski un finansiāli būtu jāatbild par katru anonīmo aizskārumu, apmelojumu un draudu, ticiet - �is peļņas avots ātri kļūtu neienesīgs daudzo tiesas prāvu dēļ. Kamēr tā nav, mēs cīnāmies ar vējdzirnavām - komentāros ikviens var pļeterēt uz nebēdu, gānīties, draudēt, necenzēti lamāties, un medija īpa�niekam par to nekas, jo, raugi, likumdo�anas ietvaros komentāru sadaļā iestrādātas divas izvēlnes -anonīmā un reģistrētā, un viņ�, labticīgais nabadziņ�, nav vainīgs, ja neaudzinātie cilvēki izvēlas izpausties anonīmi.

- Tu aizmirsi piebilst, ka liela daļa �ādu mediju īpa�nieku algo savas troļļu fermas, kas gādā par klik�ķiem, proti, ziņu skatījumu daudzumu un komentāru skaitu, kas savukārt kalpo par statistisko argumentu reklāmdevējiem, - Kārlis smīnēdams papildināja. - Visi zina, ka tas būvēts uz meliem, bet tik un tā turpina tā darīt, jo - cipari ta�u grie�as! Turklāt - tā dara visi.

- Nolādēts aplis, no kura nav izejas� - nomurmināja vecā baronese.

- Diem�ēl, Anna Roze, jums taisnība, - piekrīto�i pamāja ģenerālis Bass. - Jau Nostradams pareģoja: cilvēci pazudinos kauliņi, un tā atgriezīsies pie spalvām.

- Tur laikam nekas nav darāms, vismaz pagaidām, - apcerīgi ierunājās dakteris Arvis Konrāds. - Sabiedrība kopumā nav gudrāka par mazu bērnu - ja teiksi, ka nedrīkst, darīs tie�i to, ko nedrīkst; bet, ja vēlēsi darīt tā, rīkosies tie�i pretēji. Jāļauj izslimot un pa�iem ieskriet ar pieri sienā tā, lai sāp. Tad sapratīs, ka tā nevar. Nedrīkst.

- Bet zināt, kas visā �ajā komentāru un troļļu bū�anā ir pats smieklīgākais? - pavaicāja Kārlis. - Kad �ādu trolli izseko un uzrunā personīgi, vienalga, vai tas notiek turpat tīklos vai pa telefonu, vai piezvanot pie viņa mājas durvīm, viņ� kļūst par zaļi bālu galertu. Vareni un drosmīgi tikai anonīmajos komentāros, dzīvē viņi ir pēdējie gļēvuļi un lupatas. Briesmīgākais, ka �ībrī�a mediju politika un sabiedrības kopējā ideoloģija virzīta tie�i uz to, lai cilvēkus padarītu par bezmugurkaula radībām, glumiem gliemjiem, kas vairs nespēj piecelties kājās, bet pārvietojas lienot un aiz sevis atstājot gļotainu sliedi�

- Tas pats ir ar likumpārkāpējiem, īpa�i - sērijveida noziedzniekiem. Kad tādu maniaku savaņģo dro�ības iestādes, viņ� pēk�ņi kļūst tik balts un pūkains, ka neviens, pat vispiekasīgākais prokurors viņa rīcībā vairs nespēj saskatīt nekādu nozieguma sastāvu, un galā sanāk - cilvēks vienkār�i kļūdījies, - īgņojās Miks.

- Protams, protams, kļūdījies, - pavīpsnāja Kārlis. - Un tā septiņpadsmit rei�u no vietas. Tikai tīmekli nez kāpēc parasti �kļūdās� tie, kuri savu aptenkojamo objektu pat acīs nav redzēju�i, ta�u tas viņus neattur no viedokļa pau�anas.

- Daudz sliktāk, ja ar �ādiem glum�iem kādu laiciņu ir nācies dalīt vienu darba vietu, mājokli vai pat maizes riku. Tu tādam saki labrīt, pretī saņem iestudētu de�ūrsmaidu, bet aiz muguras jau tiek asināts tutenītis un lāpstiņa�

- Līzbet, nojau�u, uz ko tu tēmē, - pasmīnēja Kaķītis. - Ta�u �is būtu jautājums profesoram Mihailovam. Visticamāk, liela daļa �o cilvēku ir ne tikai emocionāli nestabili, bet ari psihiski slimi. Diem�ēl katram psihiatra izziņu nepieprasīsi�

- Bet vajadzētu! - noskaldīja Egons Dambergs. - Mums būtu mazāk darba.

- Vienkār�ākais ceļ� - izveidot Latvijas troļļotāju reģistru, proti, publisku reģistru, kurā pēc zināmām pazīmēm iekļaut brālī�us un māsiņas no trollī�u cilts, - sapņaini ierunājās Kārlis. - Tehniski tas nebūtu tik grūti, jo izseko�anas programmu ir gana daudz� gan oficiālu, gan� mazāk oficiālu. Ja nopietni, tas būtu viens no Valsts datu inspekcijas pienākumiem, kas risināms tandēmā ar dro�ībniekiem. Realitāte diem�ēl ir tāda, ka viena otra testa re�īmā nopeilēta IP adrese aizved uz tādiem serveriem, kuru turētāji vismaz vārdos ir vislielākie tiesību sargātāji, kamēr darbos -attiecīgās iestādes darbinieki troļļo uz nebēdu un to nedara no saviem viedtālruņiem! Interesanti pavērot, kā samazinās komentāru daudzums, beidzoties iestā�u darbalaikam.

- Skatos, esi krietni pētījis, - ģenerālis Bass cie�i paskatījās vārdabrālī.

- Esmu gan. Man ir sakrājies dikti smuks dosjē ar mīļo trollī�u nedarbiem�

- Klausieties, man ir ideja! - iesaucās Juris Grīslis. - Bet kas notiktu, ja izdotos izveidot pozitīvo kontroles mehānismu? Piemēram, aiziet trollis uz veikalu, grib norēķināties, bet kar�u lasītājs izdod informāciju, ka �omēnes �im cilvēkam pārtiku nedrīkst pārdot, jo pārkāpti vairāki interneta ētikas noteikumi. Vai ari - �par rupjībām internetā jums �omēnes tiek divkār�oti nodokļi!�.

- Nu, dēls, tu esi sadistiņ�! - nosmējās Dambergs. - Viss manī. Bet, ja nopietni, pietiktu ar to, ka bankomāts neapkalpotu viņu bankas kartes. Ta�u tas iespējams tikai tad, ja konkrētās personas bankas dati, e-pasts un elektroniskais paraksts piesaistīts konkrētai, nemainīgai IP adresei, diem�ēl (vai par laimi) vairāk nekā puse Latvijas izmanto dinamiskās IP adreses. Un tad sanāk tā - �odien ar to komentē deputāts Jānis, rīt - sētnieks Antons, parīt - vēl kāds. Toties statiskie IP adre�u diapazoni ļauj labi nopeilēt konkrētu iestādi. Teiksim, no savas pieredzes varu teikt, ka lielākie internetklimtēji darba laikā mīt skolās, pa�valdības iestādēs, da�ādās izdevniecībās un mediju kompānijās.

- Nu, pēdējie var atrunāties ar to, ka viņiem internets akūti vajadzīgs darbam - nepārtraukti jātur roka uz pulsa, lai konkurenti ar kādu informācijas kripatiņu neaizskrien garām, jo tas būtu profesionālais krahs un dzīves gals, -Anna paironizēja. - Ta�u reālās aizkulises ir daudz prastākas un neglītākas. No ziņas skatījumu bie�uma atkarīgs tās reitings attiecīgās dienas ziņu topā, attiecīgi - autora honorārs. Savukārt lielāku unikālo klik�ķu skaitu var uzdzīt tikai tad, ja ziņai tiek atļauti komentāri un ja komentētāji vēl tiek mākslīgi uzkūdīti. Lūk, tad veidojas lasītāko ziņu topi, par kuriem mēs, ļautiņi parastie, brīnāmies - kur� �o ārprātu lasa? Un atkal iegrie�as nolādētais aplis: ja topā, tātad labs

un interesants - jāizlasa! Bet stāsts pavisam par ko citu par naudu. Kā parasti, tikai un vienīgi par naudu un reklāmdevējiem, kuriem jānotirgo reklāmas laukumi, bet tie pie lasītākām rubrikām maksā dārgāk.

- Līzbetiņ, tā ta�u ir apzināta krāp�ana! - Omīte satraukusies ņurcīja rokās trauku dvielīti. - Vai tad neviens par to nezina? Kā valdība var ko tādu pieļaut?

- Vecmāmiņ, vecmāmiņ, tu esi tik mīļa un jauka, ka es negribu tev stāstīt par to, kā tiek pasūtītas viltus ziņas, aptaujas un statistika, - Kārlis apskāva sīko ve�iņu. - Jūs stāstījāt, ka padomju laikos vēlē�anu dienā par vienīgo partiju nobalsoju�o pilsoņu skaits varēja pārsniegt simts procentus. Nu, to pa�u var teikt par �odienas sabiedriskajām un ekonomiskajām tendencēm. Ir tā, kā vajag.

- Tad tie vairs nav meli, bet sērga, nāvējo�a sērga! -baronese Anna Roze asi noteica. - Labi, Līzbet, ka aizsūtīji Loceni prom. Man no viņas aukstā skatiena �ermuļi skrēja pa kauliem. Ja tādi cilvēki strādā par izdevējiem�

- Kam nauda, tam teik�ana, - ģenerālis Bass sirdīgi pabikstīja pipīti.

Ar pusausi klausīdamās, Anna Elizabete ar garu pirkstu bakstījās pa Kārļa plan�eti, kaut ko meklējot.

Lūk, lūk, te jau tas bija!

- Re, ko par to raksta gudri ļaudis ar grādiem, - viņa ar karotīti pieskandināja pie krūzītes. - Un tā: �Līdz ar moderno tehnoloģiju attistibu strauji pieaug sociālo tiklu fenomena loma cilvēku dzīvē, kas ir īpa�i izdevīgi visiem, kuri kaut ko ra�o vai pārdod,� pilnīgi atklāti stāsta Mr. Cuker-mans, kura radītais megatīkls ir aprijis pasauli. Viņ� nenoliedz - soctīklu īstā funkcija ir nevis komunicēt, bet pārdot. Idejas, preces, vajadzības, pakalpojumus un, jā, arī atkarības. Komunikācija ir tikai patīkama blakuslieta. Diem�ēl gan cukuriņ�, gan mūsu pa�māju draudzīgie komunikatori nav izdarīju�i neko, lai aizsargātos no viltus profiliem, un �obrīd soctīklos to ir desmitreiz vairāk nekā reālo lietotāju. Atcerieties, mūsu Zanītei bija septiņi tikai feisbukā vien! Tā ir kopīga interneta platformu iezīme - reitingu un naudas dēļ uzrādīt vairāk lietotāju nekā īstenībā, provocēt mākslīgas diskusijas, rakstīt viltus komentārus, lielīties ar lielāku draugu vai sekotāju skaitu. Igaunijā, rau, �o lietu atrisināja vienkār�i - pāris paraugprāvu par datu vilto�anu, un pēk�ņi ēterā iestājās patīkams klusums. Cik zinu, tas ietekmējis ari kriminālo statistiku - samazinājies ar tīmekli saistīto, tajā skaitā seksuālo, noziegumu skaits. Un vēl - tie pa�i igauņu analītiķi izpētīju�i, ka pēdējā laikā mūsu kaimiņi internetu sāku�i pastiprināti lietot biznesa un arvien retāk - privātajām vajadzībām. Acīmredzot viņi savu �urbānās vientulības fenomenu� risina citādi. Reālajā dzīvē.

ļ - Tajā pa�ā laikā - nevar noliegt, ka tīmeklis var dot daudz laba, - Kārlis metās palīgā nabaga internetam, kas, kā viņam �ķita, tūliņ tiks nolin�ots un atslēgts uz mū�u. - Mēs varam strādāt no mājas, nokārtot bankas maksājumus, pasūtīt ceļojuma vai teātra biļetes, iepirkties, gūt neierobe�oti daudz visādu zinā�anu, kas, pareizi atlasītas, spēj ārkārtīgi palīdzēt un izglītot. Un vēl - tīkls ļauj atrast sev līdzīgos - domubiedrus, vienā virzienā domājo�os. Ļauj radīt savu pulciņu, pirmatnējo kopienu, kas var augt un plesties, bet var arī saglabāt sākotnējo struktūru un apjomu. Tam, protams, ir gan pozitīva, gan negatīva nozīme, jo savējos meklē un atrod gan labi cilvēki, gan noziedznieki�

- Runājot par noziedzniekiem un tīmekli, Kārli, vai tev izdevās izrakt kaut ko noderīgu par mūsu pirātu Lokmēli un viņa sakariem? - Kaķītis ievaicājās.

- Mhm, jā, kaut kas atradās gan, - Mazais Kārlis ābolmaizes pilnu muti atņurdēja, tad, padzēries tēju, sāka stāstit. - Izpētot nozieguma vietā konfiscēto datoru cietos diskus, operatīvās atmiņas un interneta pārlūku vēsturi, izgaismojās interesanta ainiņa - Ints Lokmēlis pēdējā laikā vairākkārt saņēmis gan lieti�ķas brīdinājuma vēstules pārtraukt savu pirātisko darbību, gan solījumus tiesāties, gan tie�us un nepastarpinātus draudus sadot pa zobiem ar stellatslēgu, lai visu atliku�o dzīvi varētu ēst tikai �ķidras putriņas. E-pastu sūtītāji - sabiedrībā labi pazīstami cilvēki - dzejnieki, rakstnieki, izdevēji, mūziķi, fotogrāfi, �urnālisti. Visi, kuru darbus Lokmēlis pri(h)vatizējis un digitalizējot izlicis globālajā tīmeklī. Viņa interneta vietnēs bija un joprojām atrodas vairāk nekā desmit tūksto�i piratizētu darbu, par kuriem, pēc Lokmēļa prāta, to radītāji jau sen atlīdzību saņēmu�i, tāpēc turpmāk tiem par brīvu jābūt pieejamiem visiem un ikvienam.

- Un? Ir kāds īpa�i aizdomīgs autors?

- Patiesībā pieci, - Kārlis pasmaidīja. - Nikni, dusmīgi un saērcināti gan zādzību, gan Lokmēļa nekaunības dēļ.

- Vai mēs viņus pazīstam? - dzīvi painteresējās Omīte.

- Un kā vēl. Kad nosauk�u vārdus, jūs būsiet mērenā �okiņā! - viņ� vilcinājās.

- Kārlēn, nespēlē teijāteri, stāsti, citādi noplūk�u ausis! -ģenerālis iebasojās.

- Te nu bija, pat slavas mirkli neļaujat izbaudīt, skauģdeguņi! Labi, labi, klausieties - izstāstī�u visu kā pie bikts!

* * *

Pirmais nopirātotais autors bija sirmais vēsturisko romānu rakstnieks Aldis Kursis, kura prāts un spalva savulaik radīju�i vairāk nekā divdesmit stāstu par senatni. Un visi darbi, pēdējo, pagāju�ogad izdoto Mantojumu ieskaitot, digitalizētā veidā bija brīvi pieejami Lokmēļa pirātu vietnēs.

Savus spo�ākos slavas brī�us piedzīvojis vēl padomju laikā, Kursis joprojām turpināja rakstīt, vienīgi nu �os darbus vairs neizdeva simt tūksto�u metienos kā agrāk, tirā�a labi ja sasniedza tūkstoti. Vecais virs mita dziļos laukos, tālu prom no pagasta centra, veselība pa�vaka, garais mū�s liec pie zemes, līdzās neviena, kur� parūpētos par sadzīviskiem sīkumiem, kur nu vēl par literārā mantojuma lietām vai autorprocentiem par agrāk publicētajiem un joprojām labi lasītajiem darbiem. Tā arī dzīvojis - no niecīgās pensijas, iejūtīgu kaimiņu piena kanniņām un sapņiem par pa�a darbu bibliotēku. Ne skaļvārdīgie tautas gara mantojuma sargātāji ministri, ne mutvārdu daiļrades centru vadoņi viņa labā nepakustināja ne pirkstiņu. Tā viņ� arī nomira -viens savā me�malas būdiņā.

Bet nākamajā dienā pēc vecā rakstnieka nāves pirāta

Lokmēļa e-pastā bija iekritis īpatnējs vēstījums:

Tu atņēmi Kursim maizes kumosu, es atņem�u tev dzīvību. Gatavojies.

Sūtītājs - kāds, kur� tie�i �im nolūkam radījis e-pasta adresi vikings@inbox.lv, nosūtījis ziņu un adresi likvidējis.

Glu�i kā @Anonymous tviterkonts, Anna Elizabete nodomāja. Izdara un izgaist.

Otrs Lokmēļa apzagtais autors bija pirms desmit gadiem aizsaulē aizgāju�ais fotogrāfs Osvalds Kronis, kura savdabīgās, melnbaltās dabas bildes un aktus augstu vērtēja gan biju�ās padomijas, gan Eiropas fotomākslinieki.

�odien viņa darbu oriģināli, jo sevi�ķi negatīvi, maksāja ļoti lielu naudu, kas slavenā fotogrāfa ģimenei būtu liels atspaids, ta�u Lokmēlis, nez kā piekļuvis darbu negatīviem, bija visus ieskenējis superaugstā kvalitātē un izlicis tīmekli.

Anna atcerējās - dzeltenā prese pirms gadiem trim rakstīja par savādo iebrukumu Kroņa laboratorijā, kas pēc mākslinieka nāves stāvēja tuk�a, tikai reizēm atraitne ļāva tajā ieiet kādam �urnālistam, kur� gatavoja publikāciju. Toreiz kāds bija uzlauzis laboratorijas durvis, savandījis negatīvu kastītes, ta�u paņemts nekas nebija. Policijai bija versija, ka tās ir kaimiņbērnu blēņdarības, kamēr mākslas un foto aprindām pietuvinātie mēļoja - tur kāda daiļa būtne nesekmīgi meklējusi savu zudu�o jaunību.

Lai nu kā, uzreiz pēc fotogrāfiju nonāk�anas tīmeklī Lokmēlis saņēmis sūtījumu:

Tu esi pamanīts. Klik - izlidos putniņ�!

Sūtītājs -fotoacs@delfi.ru - savu pastkasti bija likvidējis.

Tre�ā vērā ņemamā draudu vēstule Lokmēļa pastkastē bija no izdevniecības Genesis, kas specializējās vietējo un tulkoto autoru populārzinātnisko darbu - psiholoģijas, ezotērikas, da�ādu diētu, vingrojumu kompleksu, vispasaules ētikas mācības, naudas piesaistes un senindie�u mīlas mākslas - izdo�anā.

Pēdējo desmit gadu laikā, kop� Ints Lokmēlis saimniekoja tīmeklī, viņ� bija pārskenējis un aug�upielādējis simt �etrdesmit deviņas Genesis grāmatas, faktiski visu izdoto, kas nelielajam izdevējam radīja milzīgus zaudējumus. Labus padomus veselīgai, labklājīgai dzīvei vēlējās daudzi, par velti - vēl vairāk.

Izdevniecības Genesis vadība uz Lokmēļa interneta krātuvēs izaicino�i norādīto e-pastu vairākkārt bija sūtījusi lieti�ķas, pat pārāk pieklājīgas vēstules, aicinot izbeigt autordarbu nelegālo aug�upielādi un izplatī�anu, bet viņ� ne reizi nebija uzskatījis par vajadzīgu atbildēt. Toties pēdējā vēstule, ko sūtījis Genesis mārketinga direktors Atis Auniņ�, bija pilnīgi pretēja - visīstākie draudi:

Negribēji nokārtot lietas mierīgā ceļā, tagad būs jāraud. Tiksimies tiesā, un pēc tam es uzdejo�u uz tava kapa.

�ī bija vienīgā vēstule, kuras sūtītāja pastkastīte aa@genesis.eu joprojām bija dzīva un aktīva, bet pats Atis Auniņ� -atrodams un pat sazvanāms.

- Es viņu dabūju rokā, pateicu, ka centralizēti apkopojam informāciju par autortiesību pārkāpumiem un gribētu aprunāties. Solījās rītvakar pats atbraukt uz Me�mui�u, -Kārlis noziņoja un pastiepa Annai tuk�o tējas krūzi.

Ceturtā uz Lokmēli dusmīgā bija kāda producente, kuras firma Dej un smej! nodarbojās ar literāri muzikālo brīvdabas hepeningu producē�anu, iesaistot �ajos pasākumos pazīstamus aktierus, mūziķus un literātus. Kādā no izbraukumiem acīmredzot bija patrāpījies Lokmēlis ar videokameru, un visa trīs stundu garā programma viens pret vienu tika nofilmēta un izlikta jūtūbē ar saiti Lokmēļa krājumu vietnē. Protams, atļauju neprasot un pārkāpjot visu izpildītāju un arī koncertā izskanēju�o darbu autoru tiesības.

Lai cik un kādas vēstules ar juridisko pantu piesauk�anu Lokmēlim rakstīja producente Lilija Lapiņa, lai kā apelēja pie viņa latviskās sirdsapziņas, nekāda reakcija tā arī nesekoja, un Lapiņas kundzei nācās vien �o koncertprogrammu norakstīt zaudējumos.

Par notiku�o viņa savā blogā bija ievietojusi nelielu, skaudru eseju: �Tā mums bija skarba mācība. Nekad, nekad, nekad neko neatstāt pa�plūsmā. Un - lai vai kā, rado�ie, esiet nomodā par saviem darbiem un tiesībām. Mēs ta�u no tā dzīvojam, pat ja pārējai pasaulei liekas, ka mēs neko jēdzīgu zemes virsū nedarām, tikai virinām muti��

Daudzi domājo�i ļaudis bija paudu�i atbalstu un nosodīju�i laupītāju, ta�u kāds komentārs lika aizdomāties�

�Ko var cepties? Neviens ta�u nefilmēja iedzīvo�anās nolūkos, tikai kā notiku�u pasākumu� Par ko cemme? Nav ta�u nekāda augstā māksla! Bet, ja nedrīkstēja filmēt, vajadzēja jau sākumā pateikt. Pa�i vainīgi, pamuļķi!�

Dienu pēc Lilijas Lapiņas bloga publisko�anas Lokmēļa pastkastē iekrita audiovēstule no Āksta:

Pamuļķis dej un smej, bet tu būsi stings kā koka lelle.

Un smiekli - baismīgi, kreksto�i, ilgi, ilgi smiekli�

Visbeidzot - piektais aizdomīgais, saniknotais autors -trilleru rakstnieks PePo par savu piecu darbu bezmaksas izlik�anu tīklā bija publiski nozvērējies pirātu norakt, kaut vai tam būtu jāveltī nākamie pieci gadi. Zīmīgi sanāca -pirmo PePo romānu Ints Lokmēlis izlika tīmeklī tie�i piecus gadus pēc signāleksemplāra iznāk�anas, tajā pa�ā datumā, kas rakstniekam bija licis uzdot da�us skaļus jautājumus par publiski pieejamajām līgumu datubāzēm, proti, cik un kam ir pieeja jutīgiem datiem. �āda situācija turpmāk atkārtojās ik gadu - precīzi tajā pa�ā dienā, kad bija iznācis kārtējā trillera signāls, tikai ar piecu gadu nobīdi�

PePo bija sūdzējies policijā, prokuratūrā, gari un pla�i izklaigājies visos masu medijos, bet neko vairāk par līdzjūtīgu galvas pa�ūpo�anu, acīs skatoties, un ļaunīgiem smiekliņiem aiz muguras nebija izcīnījis. Nevienu neinteresēja otra ķezas vai ķibeles, nevienu neinteresēja tas, ka �odienas mazo tirā�u apstākļos rakstniekam grāmatas nopludinā�ana tīmeklī ir ne tikai sāpīgs sitiens pa maku, bet reizēm pat izdzīvo�anas jautājums.

Visbeidzot PePo bija atmetis ar roku taisnības meklē�anai un pārstājis rakstīt, ignorējot izdevēja lūgumus un solījumus. Viņam bija viens noteikums - atsāk�ot rakstīt tikai tad, kad grāmatzaglis būs aiz restēm vai pie vietas.

Un nu, vairākas dienas pēc Lokmēļa nāves uz nelaiķa e-pastu pienāca līksma apsveikuma kartīte:

Man būs jauna grāmata, bet tu to vairs nedabūsi!

Sprie�ot pēc izteiksmes, rakstītājs nebija PePo, bet kāds viņa fans, lai gan - trilleru rakstniekam teorētiski vajadzētu spēt savērpt gana gudru intrigu, lai īstenotu iecerēto, pa�am paliekot ārpus aizdomām.

- Lūk, tādi mani �īvakara stāstiņi, - Kārlis runādams bija palicis bez elpas.

- Bet� kā un kur tu to visu dabūji? - Anna, pamatīgi pārsteigta, ievaicājās.

- Roku veiklība un nekādas krāp�anās, - viņ� atjokoja.

- Tas viss atradās viņa datorā un tīmekli, vajadzēja tikai mazliet laika un pacietības.

- Nu ko, pui�i, tas nozīmē, ka jums rīt būs ko paskraidīt, lai visu pārbaudītu un iegūtu papildinformāciju, - Miks Kaķītis priecīgi uzrunāja Ritvaru un Juri.

- Skaidrs, �ef! Un ko� jūs? - Grīslis piemiedza ar aci.�- E-es? Nē, mīļie, vaicājiet - ko mēs? Rīt ir valsts svētku priek�vakars, un mēs ar ģenerāli Basu un dāmām dosimies uz brokastu pieņem�anu Rīgas pilī.

- Tie�ām pie Pa�a? - tēlotā bijībā paironizēja Dambergs.

- Tie�ām, tie�ām. Jāatņem kodēm parādes forma, - Miks atkodās. - Jā, pui�i, rīt no pa�a rīta uz darba sanāksmi ieradīsies mūsu jaunais kolēģis - analītiķis Valdis Āmurs. Es jūs iepazīstinā�u, bet tālāk gan - esiet labi, nē, esiet vienkār�i for�i. Tam d�ekam dzīvē sūri gājis, bet viņ� ir� krietns vecis.

- Vecais, kolosāli, ka tu tomēr mani paklausīji, - Dambergs silti pasmaidīja un sniedza Kaķītim savu prāvo ķetnu.

Anna neizpratnē grozīja galvu no viena pie otra, līdz saprata - Miks, braucot pie Āmuriem, par Valdi zināja visu!

- Egu, Valdis ir tavs dienesta biedrs? - viņa ieņurdējās.

- Lizbet, tikai nesit ar mīklas rullīti! Ir, un tas ir smags stāsts, ne �im vakaram. Labi? Tikai, lūdzu, nedusmojies, ja?

* * *

Nākamais rīts aizlidoja steigā. Pucē�anās, ģērb�anās, tad teju lidojums uz Rīgu, kur Lielajā Mājā notika piecminūte.

Ģenerālis Boze un Kaķī�a komanda bija �okā, ieraugot Neganto, Valdi Āmuru - ratiņkrēslā, bet neprātīgi laimīgu un gatavu strādāt divdesmit piecas stundas diennaktī, astoņas dienas nedēļā. Līdzās abiem milzu suvie�iem - Grīslim un Zariņam - Valdis ar saviem garajiem matiem un bārdu izskatījās pēc rūķa, ta�u viņa unikālās, enciklopēdiskās zinā�anas pēdējo gadu noziegumu hronikā līdz ar apbrīnojamo spēju saskatīt līdzības tur, kur citi tās nemanīja, uzreiz tika novērtētas. Rūķis vai pusrūķis, ta�u zobratiņi grie�as!

Atstājis Dambergu par galveno un apbēris pui�us ar darba uzdevumiem, Miks lēk�iem aizjoza uz kafejnīcu, kur gaidīja ģenerālis Kārlis Bass ar abām dāmām.

- Kā gāja? - Anna Elizabete raizīgi pavaicāja un nopriecājās, ieraugot Mika aug�up pacelto īk�ķi, jo mute bija aizņemta ar biezpienmaizītes nomieg�anu.

- Braucam? Nebūtu glīti nokavēt, - ģenerālis lēni un prātīgi piecēlās. Miks ar Annu nemanāmi saskatījās - vai viņam atkal būtu nelabi? - Viss kārtībā, beidziet bolīt acis, mani nav tik vienkār�i nobeigt! - Bass dusmīgi ierūcās.

* * *

Rīgas pils Lielā zāle bija cilvēku pārpilna. Svinīgi sagaidīti un pa sarkano tepiķi aizsoļoju�i līdz valsts pirmajam pārim, lai pateiktos par izrādīto godu, pū�mājnieki ar gādīgo oficiantu pienestām �ampanie�a glāzēm rokās pagāja maliņā - telpas dziļākajā stūrī, no kura visa zāle bija pārredzama kā uz delnas.

Kā tik te nav, un kādu tik te nav! Anna Elizabete vēroja viesus un �ausminājās. Vilki un hiēnas! Vienbrīd tu �o cilvēku foto skati skandāllapās un dzeltenajos portālos, lasi vāji maskētas apsūdzības valsts izzag�anā un da�ādās mahinācijas, bet pēc pāris dienām tās pa�as sejas līksmi smaida līdzās amatpersonām, kurām, vismaz teorētiski, ir tiesības uzlikt veto nejēdzīgiem likumiem vai izsludināt papildizmeklē�a-nas daudzās norakstītās lietās�

Vienīgais cilvēks, kur� izbaudīja �o absurdo pieņem�anu, bija vecā baronese Anna Roze fon Berga. Līksma un mo�a kā balts zvirbulītis viņa grozīja galvu uz visām pusēm: - Klau, Līzbetiņ, paskaties tur, pa kreisi, otrā stūrī, tikai lēni un neuzkrīto�i. Vai tā nav tava draudzene Ilga Loka?

Anna zibenīgi apsviedās.

Jā, tā bija Ilga. Oho! Vīrs tikko gājis bojā, palikusi viena ar diviem bērniem - divgadnieku un pupzīdi -, bet dauzās apkārt. Un kas nez ir tas bārdainais vīrs, ar kuru viņa tik aizrautīgi koķetē un val�ķīgi smaida? Vai tie�ām Jānim Pērkonam ir tik daudz nekaunības, lai ierastos �ajā pasākumā? O, un vai tā, mazliet tālāk, nav viņa sieva Liliāna? Hmm, Loka kaut kur atstājusi savus mazuļus, un arī Pērkoni ieradu�ies bez trīnī�iem. Tā, te acīmredzami kaut kas briest!

Neuzkrīto�i izvilkusi no rokassomiņas viedtālruni, Anna Elizabete ieslēdza filmē�anas re�īmu un lēni aizslīdēja aplūkot Lielās zāles arhitektūru.

- Viņa ir nelabojama, - Miks Kaķītis piemiedza baronesei fon Bergai ar aci. Arī viņ� bija pamanījis Ilgu Loku. Ta�u tad viņ� ieraudzīja vēl kādu citu�

Nākamajās pēcsvētku dienās gan centrālie, gan reģionālie preses izdevumi sacentās slavas dziesmu dziedā�anā baltu un latvju zemju sendienu varenībai, atmiņās par vēsturisko godību un īsās pamācībās zīmju skaidro�anā un tautas tērpu darinā�anā, paretam atminoties arī par Brīvības cīņām un to varoņiem. Vietējās televīzijas programmās netrūka ne Ilgā ceļa kāpās, Likteņa līdumnieku, Rīgas sargu un Baigas vasaras, ne Vella kalpu un Melnā vē�a�, toties draudzīgo kaimiņvalstu telekanāli kā sarunāju�i uz nebēdu grieza cauri te Runci Leopoldu, te Gardemarīnus, te Katrīnu Lielo, te Minhauzenu, tik neuzkrīto�i kā ar mietu pa galvu atgādinot, cik agrāk bija silti un labi un cik pareizi būtu dzīvot draudzīgi, aizmirstot visus vēsturiskos pāridarījumus un ar gai�u skatu raugoties nākotnē.

Todien, braucot mājās pēc svinīgās pieņem�anas Rīgas pilī, visi bija klusēju�i. Nebija ne prieka, ne gandarījuma, ne pacilātības. Baronese kaut ko rakstīja savā mazajā piezīmju grāmatiņā, kas neiztrūksto�i atradās viņas somiņā. Ģenerālis nikni kodīja ūsu galus. Anna Elizabete, pievērusi acis, izlikās snau�am. Bet Miks, kaut ko īgni bubinādams zem deguna, stūrēja savu sudraba sapni uz Me�ājiem.

Kaķītis nevarēja nedomāt par kādu it kā nejau�ību, it kā nelaimes gadījumu, par ko pārējie vēl nezināja, proti, svinīgo brokastu laikā, kas vienlaikus notika vairākās telpās, pils aug�ējā zālē, kur pulcējās tikai VĪPi, K-bankas direktors aizrijās ar austeri un minūtes laikā dabūja galu. Protams, notiku�o taktiski pietu�ēja, apsardze cietu�o zem rokām �ķietami izveda (precīzāk sakot, iznesa) no zāles, zibenīgi Izsauktie ārkārtas situāciju mediķi un reanimatologi darīja, ko spēja, ta�u� velti. Beigts ir beigts. Kaķītis saņēma steidzamu SMS mobilajā telefonā un bija spiests pamest kompāniju, lai steigtos uz aug�ējo zāli, kur jau bija priek�ā ģenerālis Boze un ekspertu �efs Egons Dambergs.

Ātri gan tas notiek, Kaķītis pavīpsnāja. Pietiek vienam �iekuram atdot galus, lai visas dro�ības struktūras nostātos uz ausīm. Turpretī, ja kas notiek parastam cilvēkam, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Vēl jautrāk kļuva brīdī, kad Dambergs pēc neilgas apspriedes ar mediķiem izteica savas aizdomas par to, ka tas nav bijis nelaimes gadījums - aizrī�anās -, bet gan� slepkavība, saindējot austeru mērci ar indi, kuras gar�a nomaskēta ar eksotiskām gar�vielām.

- Nekādā gadījumā neizlaidiet �o informāciju presē! -ģenerālis Boze atkal un atkal brīdināja. - Pietika ar tiem diviem labējā spārna politiķiem, kuri �opavasar, Austrijas kalnos slēpodami, pēdējā banketā pēk�ņa elpas trūkuma dēļ neizēda savas porcijas, bet mājās atgriezās bagā�as nodalījumā. Kas toreiz notika, mēs laikam nekad neuzzināsim, lai gan Interpols joprojām ar �o lietu strādā. Toties mūsu līdzcilvēku reakciju gan varējām novērot atliku likām - internēta portālos vienīgi zobgalības - tā viņiem vajadzēja!

- Grūti prasīt, lai aitas mīl savus cirpējus, - Dambergs filozofiskā mierā noteica.

Boze viņā pārsteigts paraudzījās, nokrem�ļojās, nomurmināja kaut ko līdzīgu �mja� un, a�i apsviedies, aizgāja.

- Nu lielajam aste bluķī, - Dambergs pasmīnēja. - Kā tagad at�ausies?

- Vecais, tu arī labais - �itā! - Kaķītis nosmīnēja.

- Bet vai tad mēs pa�i ne�?

- Tā ir cita lieta, par ko nav jābļauj. Tik klusi, klusi�

- �kā sniedziņ� snieg - zinu, zinu, - no�ņāca Dambergs. - Kad jel �ī lī�ana un locī�anās beigsies, tu man pasaki, kad?

- Nezinu, Egu. Darām savu darbu un tinamies, man te kļūst nelabi.

Pēdējam teikumam noguru�ais ekspertu priek�nieks piekrita no visas sirds.

* * *

- Divi jautājumi, - toijotas klusā motora rāmo dūkoņu pārtrauca Annas Elizabetes balss. - Kāpēc Jāni Pērkonu dēvē par Leļļu pavēlnieku? Un kas tik ekstrēms atgadījās, ka bija vajadzīgs krīzes mediķu helikopters? Kur� beigts?

Vellos, viņai tie�ām ir divi pāri acu un ausu, Kaķītis nodomāja. Teikt, neteikt?

- Iesauka Leļļu pavēlnieks Jānim pielipa jau tad, kad viņ� vēl ar puķēm ņēmās. Lai kā tobrīd bija ar naudu, viņ� vienmēr atrada strādātgribo�as meitenes un sievietes, kuras nodarbināt savās siltumnīcās un kuras strādāja nekurnot. Tikai vēlāk, pēc vairākiem gadiem, kad Pērkons jau bija ieguvis miljonāra statusu, bet joprojām audzēja puķes rūpnieciskos apmēros, da�as strādnieces beidzot sāka runāt un sadū�ojās pasūdzēties par neizmaksātām algām, - ģenerālis Bass savu biju�o aizturēto un smagos noziegumos apsūdzēto, ta�u �pierādījumu trūkuma dēļ� atbrīvoto pazina kā kaimiņu suni. - Pēc viņu teiktā, Pērkons ar darbiniekiem reizi nedēļā esot ticies uz tādu kā darba apspriedi, tādu kā kafijas pauzi, kuras laikā parunājies ar katru, nevienu neizlai�ot, un runājis tie�i par to, kas cilvēku interesē. Turklāt katru sarunu nobeidzis ar vieniem un tiem pa�iem vārdiem - �es zinu, mēs kopā to spējam, tu to vari, es tev ļoti ticu�. �odien to sauc par NLP, toreiz - par leļļu dīdī�anu�

- Skaidrs. Paldies, krusttēv, - Anna viņam sirsnīgi uzsmaidīja. - Nekreņķējies, gan jau reiz pienāks diena, kad tu viņu dabūsi aiz restēm! Un nu - helikopters?

- Līzbet, - Miks �ēli nopūtās. - Es nevaru�

- Tātad man taisnība. Kāds resnais ir beigts, bet tev tādēļ jātur mute, ja?

-Jā-

- Vai tik beigtais nav tas milzu valis, kur�, trīs zodus tricinādams, klīda apkārt ar �ampanie�a glāzi katrā rokā?

Tas bija precīzs K-bankas direktora Tusovska apraksts. Miks pasmīnēja. Tuklā baņķiera negausība bija tik liela, ka par viņu klīda brīdinājumi - ja aicināt uz VIP pasākumu Tusovski, noteikti pasūtiet visu dubultā, citādi viesi paliks neēdu�i. Jo viņ� ēda, nē, rija visu. Juku jukām gaļas plates un kūkas, siera plates un karstos salātus, tortes un zivju izstrādājumus. Tusovskim bija iemīļots izteiciens - nav ko ņemt galvā pieklājības normas, vēderā tik un tā viss sajauksies!

- Hmm� interesanti� Pirms kāda laika dzeltenie rakstīja kaut ko par mega konfliktu divu smagsvara spēlētāju starpā, kā rezultātā viens visus savus bankas aktīvus pārcēlis uz citu banku, atstājot pirmo 57 miljonu mīnusos.

- Līzbet, tu par Pērkonu un Tusovski? - Kaķītis saausījās.

- Par viņiem, mīļumiņiem. Un redz, cik savādi - ja man viesību zālē kaut kas parēgojās, tad varu derēt - tev bija tādas pa�as halucinācijas. Pieņem�anā pili bija Pērkons ar savu sievu Liliānu, un vienbrīd viņi sarunājās ar Tusovski.

- Tu ta�u negribi teikt� - Kaķītis smagi nopūtās.

- Es neko negribu teikt, tikai atstāstu redzēto. Vai nu tas bija pats Pērkons, vai arī izcils viņa dubultnieks. Katrā

ziņā - rokās bija slavenie baltie smalkādas pretmikrobu cimdi. Tātad viņi kādu brīdi trijatā pastāvēja līdzās, parunājās, saskandināja un iedzēra pa malciņam �ampanie�a, tad Pērkons uz brīdi aizgāja, bet atgriezās ar divām viskija glāzēm - sev un Tusovskim. Sieva turpināja malkot �ampanieti. Pēc mirklī�a Liliāna pamanīja Ilgu Loku un atvainojusies atstāja vīrie�us divatā, bet pati aizsteidzās pāri zālei. Cik nu varēju viņām izsekot, dāmītes ir vairāk nekā draudzīgas - apskāvās, saskūpstījās, tad zem rokas devās kaut kur tālāk - laikam uz klusāku vietiņu.

- Nu, Līzbetiņ, tu esi riktīgs �pions! - ģenerālis aizmugures sēdeklī dārdo�i iesmējās. - Raugi nu, krustdēl, kas sanāk - uzaicinām dāmas uz ballīti, bet viņas klusi un neuzkrīto�i atklāj noziegumu�

- Smejies vien, smejies, Kārli, bet, ja izrādīsies tā, kā Annīte teica, tu trīs svētdienas pēc kārtas cepsi pildītās pankūkas! - baronese stingri noteica.

- Zini, krusttēv, Līzbetei tie�ām varētu būt taisnība, -Miks negribīgi piekrita. - Kad jozu aug�ā uz zāli, ne pa ceļam, ne aug�ā neredzēju ne Pērkonu, ne viņa sievu, ne tavu draudzeni, Anniņ. Acīmredzot viņi aizbrauku�i kopā.

- To mēs tūliņ uzzināsim. Miku, ieskriesim Me�mui�ā!

- Tu domā�?

- Pārbaudīsim. Mani interesē, kur viņa likusi bērnus.

Kā jau varēja paredzēt, Ilgas Lokas Me�mui�as viesnīcā nebija. Bērnus viņa veiksmīgi bija atstājusi daktera Konrāda palīdzes Ieviņas gādībā, un, cik nu varēja spriest, tiem nekas nekaitēja - nebija ne drud�a, ne saaukstē�anās.

Tātad tas bijis tikai iemesls, lai tiktu prom no Pū�u Mājas brīvākā vidē, Anna secināja.

Vakar vēlu, pirms pa�as gulētie�anas, viņa bija mazliet palasījusi vectēva dienasgrāmatu.

Cik precīzs �odienas kontekstā bija viņa rakstītais:

Vairāk klausies, mazāk runā.

Ja vari nepierakstīt - nepieraksti. Nevienam tu nevari ticēt, nevienam nedrīksti uzticēties. Nevienam nevari stāstīt, kas uz sirds.

Labāk visu vai vismaz lielāko daļu paturēt nepateiktu - prātā, jo vismaz tas ir tikai tavs.

Bet atceries gan visu.

Interesanti, ko būs izdevies notvert viedtālruņa kamerai?

Pamanījusi viņu interesējo�ās personas, Anna Elizabete bija ieslēgusi filmē�anas re�īmu un ar saviesīgu smaidu uz lupām, �ampanie�a glāzi vienā un viedtālruni otrā rokā bija apstaigājusi viesību zāli, pau�ot dziļu un neviltotu interesi par arhitektūru, stuka veidojumiem, kokgriezumiem un sienu gleznojumiem, kolonnu ģeometriju un telpas uzbūvi, jo sevi�ķi par klusākiem stūrī�iem.

Un vai gan skaista dāma nevar būt mazliet apmulsusi, lielā un svinīgā pasākumā meklējot delikāto telpu?

Anna tobrīd pat iedomāties nevarēja, ka viņas viedtālruņa kameras ieraksti aizsāks tādu notikumu lavīnu, kuru vairs nekas nespēs apstādināt.

Tovakar pēc svētku koncerta Me�mui�as zālē un pēc omulīgām vakariņām Pū�u Mājā viņa palūdza Kārlim pārkopēt videoierakstu lielajā datorā, bet pati jau kuro reizi centās sazvanīt Ilgu Loku - viņa tā arī nebija parādījusies.

* * *

Panorama Plaza debesskrāpja XX stāva apartamentos iedegās klusināta gaisma, kāds mīkstiem soļiem ātri izsteidzās cauri dzīvoklim uz bibliotēku. Puskrēslā kaut kas no�ķindēja, no�vadzēja, pēc brī�a smagi aizcirtās durvis, un tie pa�i soļi aizskrēja izejas virzienā.

Lielās Mājas de�ūrdaļā uz pults iemirgojās trauksmes podziņa, kas liecināja - aktivizējies kāds no īpa�ajiem objektiem, un tur kaut kas notiek. Miks Kaķītis savā mobilajā telefonā saņēma lakonisku īsziņu:

Objekts P bija tornī. Sekojam dro�ā attālumā. Dodas Di�jūras virzienā.

- Ko tu domā darīt? - ģenerālis Bass kūpināja savu ķir�koka pīpiti, laizdams dūmus kamīnā. Viņi ar Miku un Egonu bija pārvāku�ies uz bibliotēku, atstājot darbistabu Kārlim, kur� tobrīd pa kadram analizēja Annas uzfilmēto, vienlaikus labākos kadrus izdrukājot kā fotoattēlus.

- Neko. Pagaidīsim, kādas ziņas atnesīs pui�i un ko būs uzzinājis Valdis Āmurs.

- �ķiet, tev ar viņu būs paveicies, - domīgi bilda ģenerālis. - Un viņam ar tevi arī. Kāds kauns visai mūsu tiesībsargātāju sistēmai - tādi cilvēki mētājas apkārt bez darba, bez jēgas! Bet varētu ta�u palīdzēt, būt noderīgi! Ne visiem darbiem vajadzīgas kājas un abas rokas, daudzreiz pietiek ar gudru galvu!

- Tā notiek, ja esi dzimis neriktīgā laikā, dienējis ne tajā armijā, strādājis citas varas laikā un maksājis nodokļus citai valstij, - rezignēti noburk�ķēja Dambergs, laiski plūkādams aiz auss Grāfu, kur� kā pelēks paklājs bija izlaidies viņam pie kājām un labsajūtā ņurdēja. - Beigās izrādīsies, ka vispār neko neesi nopelnījis un vienīgais, kas tev vēl atliek, -Ietīties baitā palagā un rātni soļot uz kapsētu.

- Egu, tu to par ko? - Kaķītis pārsteigts paraudzījās draugā. - Tev ta�u viss kārtībā, gan alga ir, gan pensija būs -�āda vai tāda, bet būs.

- Ta es ne par sevi, bet par tiem pui�iem, ar kuriem kopā bijām afgāņos! Zini, kā dzīvo lielākais vairums? Kaut kādās alās, kur ne virtuves, ne vannasistabas, labi ja gultai un drēbju pakaramajam vieta. Valstij par viņiem nospļauties, io tie ta�u bija citas valsts, citas armijas karavīri. Tāpat kā valstij nospļauties par tiem, kurus ar varu aizdzina likvidēt �ernobiļas AES avārijas sekas un kuri tagad gadiem stāv rindās pie onkologiem, lai galu galā tik un tā nosprāgtu! Bet lādi Tusovski, kas ne reizi mū�ā nav pacēlu�i neko smagāku par pildspalvu un savām kājām nav aizgāju�i tālāk kā no dīvāna līdz podistabai, toties izzagu�i miljonus un nolaidu�i dibenā divas bankas, rij austeres svinīgajās pieņem�anās. Un aizrijas. Jā, karma ir gudra maita� pareizi izdarīja!

- Tā vien �ķiet, ka tu �o slepkavnieku attaisno, - Kaķītis nīgri pasmīnēja.

- Nē, neattaisnoju. Bet arī neraudā�u par viņa upuri. Un tie, kuru ieguldījumus viņ� noskaloja podā jeb, precīzāk sakot, nozaga, ari neraudās! Jūsu zinā�anai - Tusov-skis bija cie�i saistīts gan ar mūsmāju pirmo komercfirmu Mēnestiņ�, gan B-banku, gan Akropoli, kas pārņēma X-ban-kas atliekas, un nu visbeidzot nokļuva K-bankā - vispirms valdē, pēc tam tronī, kas viņam ļāva netraucēti visu nolaist uz grunti. Un mūsu draugam Pērkonam visās bankās bija milzīgi noguldījumi.

- Tu gribi teikt, ka Pērkons ir viens no galvenajiem iein teresētajiem personīgā atriebībā par zaudēto naudu? Cik zinu, neviena no �īm bankām nelaiķēm saviem klientiem nav atmaksājusi pat desmito daļu zaudētā.

- Un, visticamāk, arī neatmaksās, jo visa naudiņa sen jau dro�ā vietā ofsoros, bet pa�i ar bēdīgiem ģīmjiem fleitē par pasaules finan�u krīzi, - Bass norūca.

- Tad loģiski, ka lielie ieguldītāji, nesagaidīju�i situācijas uzlabojumu, ieslēdz skaitītāju vai ķeras pie radikāliem līdzekļiem, - Egons iemeta kamīnā pagali. - Nekas nav mainījies, izņemot apģērbu - agrāk biznesmeņi staigāja melnās ādas jakās un trenūzenēs par sotaku, tagad - Armani uzvalkos un Gucci kurpēs par tūksto�iem. Bet būtība tā pati!

- Tu ta�u negribēsi teikt, ka Pērkons pats savām rokām svinīgajā pieņem�anā būtu noindējis savu izbiju�o baņķieri? - ģenerālis Bass �aubīgi ievaicājās.

- Pats vai ne pats, tas mums būs jānoskaidro. Nedomāju, ka Tusovskim trūktu arī citu nelabvēļu, un var gadīties ari tā, ka �ī tik�anās pie viskija glāzes ir tikai un vienīgi velni�ķīga sagadī�anās, - Kaķītis noteica.

- Labi, liksim mierā Tusovski un Pērkonu, - Bass no�āvājās. - Kas zināms par citām lietām? Ir kādi jaunumi?

- Virsnī�a atraitni pui�i mājās nesastapa. Kaimiņi agri no rīta manīju�i piebraucam taksometru, tajā steig�us ietuntuļojusies Virsnīte ar diviem milzu �emodāniem. Dīvaini, mēs ta�u viņu brīdinājām, lai pagaidām neatstāj pilsētu.

- Nekā dīvaina. Ja cilvēks bēg, jo jūt sviluma smaku, viņam pie� kājas visi brīdinājumi! - Dambergs nosmīnēja. - Vai arī� vai arī viņai piedraudēts.

- Lai nu kā, lidosta, dzelzceļ�, autoosta, mikrobusu dispe�eri un tak�u firmas apziņotas, atliek vien gaidīt, - Kaķītis nopūtās. - Dīvaini, bet kaimiņi neatcerējās, kas tas bija par taksi. Tikai to, ka bijis melns. Riga Taxi, Panda Taxi? | - Varbūt negribēja atcerēties? Varbūt teica to, ko bija lūgti teikt? - ģenerāļa Basa balsī skanēja ironija. - Gan jau Virsnī�a kundzei bija veids, kā pateikties. Nedomāju, ka sieviete var dzīvot blakus tādam� glumzim un nejust, kas notiek. Bet, ja jūt un zina, ta�u turpina kopdzīvi, tātad tas sakrīt ar pa�as vērtībām, un tad nav brīnums, ja efektīvākais veids, kā panākt vēlamo, - nauda vai draudi.

- Krusttēv, tu gribi teikt, ka manējie kaut ko palaidu�i garām? - Kaķītis saīga.

| - Ne glu�i. Bet varbūt pie mīļajiem kaimiņiem vajadzētu aizbraukt Annai kā �urnālistei un Kārlim kā fotogrāfam? Es tik prātuļoju� Noskaidrojāt, ar ko tā Virsnīte �obrīd nodarbojas? Kādreiz esot strādājusi izglītības nodaļā�

- Galina Virsnīte, bijusī Piekrastes reģionālās izglītības nodaļas vadītāja, tagad tās pa�as administratīvās teritorijas bāriņtiesas vadītāja, un, cik zīmīgi, viņas vadītā iestāde cie�i saistīta ar lielāko daļu prokurora Vitolda Virsnī�a virzīto, līdz tiesai nenonāku�o, pierādījumu trūkuma dēļ atteikto vai ar neadekvātiem sodiem beigu�os krimināllietu, kurās vainīgie apsūdzēti pedofilijā, seksuālā, fiziskā, psiholoģiskā vai emocionālā vardarbībā pret bērniem vai vardarbīgā attieksmē pret ģimenes locekļiem, - nemanāmi ieslīdējis bibliotēkā, noreferēja Mazais Kārlis. - Vēl vairāk - pret Gaļinu Virsnīti vairākkārt mēģināts rosināt dienesta pārbaudes par neatbilstību ieņemamajam amatam, bet ikreiz kāds viņu piesedzis un visas sūdzības atsitu�ās kā pret stikla sienu. Ikreiz pēc �ādām pārbaudēm Virsnīte ārēji pierāvusies, bet darba vidē kļuvusi vēl zvērīgāka.

- Dēls, kur tu to visu sadabūji? - Kārlis Bass platām acīm vērās vārdabrālī.

- Tīmeklī. Tur, kur oficiālie meklētāji parasti neieskatās. Cita starpā, tur ir daudz interesanta. Piemēram, Gaļinai Virsnītei agrāk biju�as romantiskas attiecības ar Jāni

Pērkonu, bet vēlāk viņa visiem spēkiem atbalstījusi tā jauno politisko partiju Mājai un Ģimenei, kuras viens no galvenajiem postulātiem bijis - katram bērnam savu ģimeni! Tiesa, praksē Virsnītes kundze aktīvi lobējot bērnu adopciju uz ārzemēm; viņas kūrētajos bērnu namos bērnu mainība esot virs vidējā. Jā, un arī kadru mainība krietni pārsniedz vidējo. Forumos mēļo, ka pret tiem, kuri atļaujas runāt pretī vai domāt savas domas, Virsnītes kundze esot visnotaļ neizvēlīga izteicienos un reizēm pat mēdzot palaist rokas�

- Ai-jai-jai, kas par spo�u putniņu! - Dambergs pazo bojās. - Re, kas nu sanāk? �ai pazūd mīļotais vīrs - pirms mēne�a! -, bet �ī tikai pagāj�nedēļ dara to zināmu policijai, īsi pirms vīriņa no�au�anas. Hmm, var gan tā sagadīties!

- Labi, labi, ņirga, beidz mani grauzt, uzēd labāk ābolu! Lik�u, lai �o daiļavu izziņo meklē�anā! - Kaķītis piekrīto�i pamāja ar galvu. - Un parunā�u ar Annu.

Aiz loga dobji iedūcās Ķir�a Kundzes motors un no�virk-stēja grants. Grāfs acumirklī bija aug�ā un metās uz durvīm, notriekdams no kājām Mazo Kārli, ta�u atdūrās pret aizslēgtajām ārdurvīm un sāka dusmīgi riet.

- Nu, nerājies, nerājies, sunīt, gan viņa atbrauks, - Kārlis mierināja satraukto vilku, kur� ar nagiem skrāpēja divsimtgadīgo ozolu tā, ka skaidas lēca.

- Klau, kaut kas nav labi, Grāfs parasti tā neuzvedas, -Miks ba�īgi ierunājās. Viņa teikto apstiprināja trok�ņaina dipa�o�ana lejup pa kāpnēm, un nu ārdurvis skrāpēja jau divi lielsuņi - zeltainās stafenes Rūsas nagi bija krietni asāki.

- Labi, suņi, pierunājāt - braucam! - Kaķītis padevās, paķēra no pakaramā jaku un uzsauca pārējiem: - Turpināsim, kad atgriezisimies. Kārli, tu ar mani?

- Mjā, jo tālāk, jo jautrāk, - ģenerālis Bass noteica, aizvērdams durvis un pa logu noraudzīdamies Mika toijotas Izgaisto�ajās gabarītugunīs. - Nez kas varētu būt noticis, lai Anna Elizabete viena pati mestos laukā no mājas?

- Kārļonkul, paskaties, Mazais Kārlis atstājis bil�u mapi. Tās ir no Līzbetes telefona filmas, - Dambergs ātri pārskatīja izdrukas un pēk�ņi sastinga. Neticīgi pavērās otrreiz, pielika tuvāk acīm, tad izvilka no kabatas lupu�

- Tikai nesaki, ka skaties uz kadru, kur Pērkons lej Tusovska glāzē ģifti, un man trīs nedēļas būs jācep pankūkas?

- Nē, ir vēl trakāk, Kārļonkul. Re, kas tas ir? Kaut kā neticas, ka aizgājēju gari apmeklē prezidenta pieņem�anas!

- Nu, nu� - ģenerālis Bass paņēma izdruku un lupu, ilgi pētīja attēlu, grozīja tā un �itā, tad smagi nopūtās: - Viņai atkal taisnība. Bet kas tad ir miru�ais?

- Ja man ļauts minēt, tad neviens cits kā D�ems Pīcka, turklāt vairāk nekā iespējams, ka viņu uzlaida kosmosā pa�a rokām darināts izgudrojums. Ko citu gan viņi abi ar sirdsmīļo kaimiņu pa vakariem būtu meistaroju�i tajā garā�veida laboratorijā? Jautājums cits - kamdēļ viņam tas bija vajadzīgs?

- Ar viņam tu, protams, gribēji teikt - Dināram Lokam?

Ģenerālis Kārlis Bass izteiksmīgi paklauvēja pa fotogrāfiju, kuras centrā skaidri bija redzams, kā bojā gāju�ais izdevējs Dinārs Loks sirsnīgi sarokojas ar Jāni Pērkonu, bet fonā smaida viņu abu sievas.

- Es nespēju tik ātri savākties, turklāt sīkie jau guļ! Brauk�u rīt no rīta. Un nekliedz uz mani, ja? Atradies te direktors rīkotājs!

- Stulbā zeķe, jo ilgāk tu tur paliksi, jo ātrāk viņa tevi izskaitļos. Es ta�u teicu, ka nevajadzēja bāzties pie Annas. Tas pilnīgi neko nedeva! Alibi? Ha!

- Tāpēc, ka tu neparko nespēji palikt beigts un visu sa�akarēji!

- Tu labi zini, kāpēc. Bet pasaki man, kas tev tur bija meklējams? Ak Jānīti gribēji satikt? Noilgojusies, naivā muļķīte! Tādas kā tu viņam steriem un �tābeļiem, un savu bērnu jau kāds pusducis no visām trim sievām. Domā, viņ� gribēs tavu bandubērnu adoptēt pat tad, ja es palik�u miris? Mīļā, tu esi aizmirsusi, ka Jāņa sieva ir daudz koptāka par tevi un krietni seksīgāka!

- Nezināju, ka vari būt tik zemisks nelietis�

- Mīļumiņ, es ari daudz ko par tevi nezināju. Līdz �im. Ta�u, kop� esmu miris, man ir vieglāk daudz ko pārbaudīt. Un atklāt interesantus jaunumus, piemēram, par tavu mīļo Igoriņu un viņa melno motociklu. Ak tāpēc tev parādījās tāda aizrau�anās ar baikeru apģērbu? Un es, muļķis, domāju, ka daru tev labu, piedāvājot atpūtu no darba stresiem un jaunā vietnieka uzmācības, bet, izrādās, tu mani esi iz�akarējusi pēc pilnas programmas.

- Tāpat kā tu �akarēji mani. Pēc pilnas programmas. Ar to kaulaino maitu Dagni, kurai visās vietās silikons. Domā, es nezinu? Ha, dārgais nelaiķi, ja sadomāsi mukt no valsts, neiedomājies viņu ņemt līdzi lidma�īnā - ka nepārplīst pupi! Sanāks liela �muce.

- Es bez mazās Elizabetes nekur nebrauk�u!

- I neceri. Es tev bērnus neatdo�u! Tie ir mani bērni, un tā arī paliks. Galu galā - mīļo vīriņ, tu ta�u esi beigts un pagalam. Sadedzis, izkūpējis gaisā tā, ka pat DNS pēdas nav paliku�as. Ko gan mironis var gribēt?

- Es gribu savu bērnu. Savu. To otro vari paturēt. Morālai kompensācijai.

- Nē, dārgais, drīzāk es tevi savām rokām no�ņaug�u nekā atdo�u Betiņu, lai tu viņu samaitātu tāpat kā tos pārējos bērnus! Tikai paskaties uz mūsu pusi, un es tevi nositī�u kā traku suni. �oreiz iesaku ticēt man uz vārda. Ņem savu padauzu, un vācieties uz visām debess pusēm, es jums pat iedo�u ceļanaudu, tikai aizmirsti, ka tev reiz bija sieva un meita. Esmu visu pateikusi.

- Tu to no�ēlosi, Ilga. Ilgi, ilgi no�ēlosi�

- Nedraudi man. Es par tevi daudz ko varu pastāstīt, kam vajag un kur vajag. Pagaidām tu esi beigts nosacīti, bet, ja nerimsies, ātri vien sekosi savam �omam, nekādi miljoni nepalīdzēs. Mīļumiņ, atceries vienu - visi tavi īpa�umi un bankas konti juridiski �obrīd atrodas

manā valdījumā. Tu pats biji tas, kur� to ierosināja, tad nu rēķinies ar sekām. Cik zinu, atdzimt no miru�ajiem �obrīd galīgi nav tavās interesēs, vai ne? Tad nu nesprēgā. Atā!

Valdis Āmurs pārkopēja tikko ierakstīto sarunu digitālajā pierādījumu arhīvā, tad saspieda failu un pārsūtīja uz divām e-pasta adresēm - Mikam un Annai.

Gan viņi zinās, ko darīt tālāk. Bet viņ� vēl pastrādās ar savu mapīti� Pārējiem nelie�iem gaidāmas jautras dieniņas!

* * *

Piebraukusi pie Me�mui�as, Anna jau iztālēm pamanīja Ilgas Lokas balto Lexus ar iedegtām gaismām, rūco�u motoru un atvērtu bagā�as nodalījuma vāku. Pie stūres neviena nebija, tātad Ilga bija devusies pēc bērniem un mantām, bet neizslēgtais motors bija skaidrākā liecība, ka prombrauk�ana ir neplānota.

Nopīkstēja signāls, un viedtālruņa ekrānā izgaismojās aploksnīte. Jauna vēstule.

Ta�u tā nebija vēstule, bet audioieraksts. Trīs minū�u saruna, kas daudz ko paskaidroja gan par Loku laulātā pāra attiecībām, gan biznesa metodēm.

Noklausījusies divreiz, Anna Elizabete aizdomājās.

Faktiski �ī saruna bija tie�s pierādījums tam, ka Ilga zināja gan par to, kur� aizgāja bojā uzsprāgu�ajā Loka automa�īnā, gan par vīra ilggadējām biznesa attiecībām ar Jāni Pērkonu.

Vēl vairāk - viņai ar to bija savas attiecības, kas acīmredzot neaprobe�ojās tikai ar lieti�ķo pusi. Un, interesanti, nekāda nolieguma savam sakaram ar Igoru, toties me�onīgs naids pret vīra mīļāko Dagni. Kāpēc?

Vai gan �is nebija klasiskais dots pret dotu gadījums?

Hmm� Ta�u tur bija vēl kaut kas� Vēl kāds vārds�

Vai varbūt - vārdi?

Līdzās Ķir�a Kundzei strauji nobremzēja Kaķī�a toijota ar Miku, Kārli un suņiem. Anna pielika pirkstu pie lūpām, norādot - tikai klusu -, un pastiepa Mikam vienu, bet Kārlim otru tālruņa austiņu. Vēl trīs minūtes�

- Viņa ir iek�ā? - noklausījies un atdevis austiņu, Miks Kaķītis �ukstus pavaicāja.

- Tā vajadzētu būt. Laukā nav nākusi.

- Tātad tā - Kārli, ņem Rūsu un �igli pie daktera Konrāda un viņa palīdzes; ja bērni vēl ir tur, brīdini nekādā gadījumā neatdot. Mēs pēc brītiņa nāksim�

Kārlim divreiz atkārtot nevajadzēja. Aprauti uzsvilpa sunei, un abi izgaisa.

- Līzbet� nedari tā vairs, labi? - Kaķītis pievilka viņu sev klāt. - Es par tevi uztraucos.

Anna nogrozīja baltu aci, pacēlās pirkstgalos un iekoda Mikam degunā. - Labi.

Skaidrs, nekāds �labi� nesanāks, viņa darīs tā, kā gribēs.

- Gaidīsim vai iesim iek�ā? - viņa paraudzījās uz Miku.

- Iesim iek�ā. Grāfam ļoti patīk viesnīcas mīkstie tepiķi, vai ne, sunīt?

Pelēkais vilks apmierināti norūca momm-momm-momm un bija gatavs gājējs.

Me�mui�as viesnīcas pārvaldnieks Helmūts, ieraudzījis nācējus, jau gribēja līksmi apsveicināties, ta�u pirksts pie lūpām un gaisā uzvilktā jautājuma zīme lika viņam saprast, ka nav ne īstais laiks, ne vieta saviesīgām sarunām.

Klusi aizslīdēju�i līdz pirmā stāva 3. numuriņam, kura durvis bija pusvirus, bet iek�ā valdīja skaļa rosība, viņi laipni palaida pa priek�u Grāfu un tad sekoja pa�i. Tie�i laikā, lai ieraudzītu, kā Ilga Loka, atkāpusies līdz drēbju skapim un pati stāvēdama tam priek�ā, ar roku cen�as kaut ko sataustīt pusatvērtajā atvilktnē.

- Lai ko tu tur meklē, Ilga, neiesaku izmantot to pret suni. Būs ilgi jāārstējas, - Annas balss skanēja vēsi un klusi. Grāfs sēdēja nekustīgi, izstarodams draudus.

- Vai, Annīt, tā esi tu? - Ilgas sejas izteiksme acu priek�ā pārvērtās; drausmo naidu nomainīja sabiedrības dāmas bezpersoniskā laipnība. - Es tevi nepazinu!

- Varbūt tāpēc, ka tik ļoti steidzies aizbēgt, Ilga Loka? Manuprāt, pienācis īstais brīdis izrunāties un tikt ar visu skaidrībā. Pirmkārt - ar taviem meliem.

- Nav tā, kā izskatās� - Ilga pārbīlī ieīdējās un strauji pacēla labo roku, kurā metāliski tumsnēja kāds priek�mets. Beretta! Miks instinktīvi aizsedza Annu.

Nākamajā mirklī Me�mui�as viesnīcai nocēlās jumts -Ilgai izdevās varens �oka un sāpju viepiens. To harmoniskāku darīja Grāfa draudīgi basīgā rūk�ana.

Zibenīgā lidojo�ā uzbrukumā pelēkais vilks bija nogāzis Ilgu zemē, izsitot �aujamo no rokas, un nu, uzlicis abas priek�ķepas gūsteknei uz pleciem, nikni ņurdēja.

Lūk, ko nozīmē Viktora skola! Ne skaņas, ne brīdinājuma rējiena� Malacis!

Miks Kaķītis demonstratīvi izvilka no kabatas neskartu kabatlakatiņu un ar to pacēla ieroci. Beretta 84 Cheetan, 9 mm. Divrindu magazīna, trīspadsmit patronas. Lielisks ierocis. Prasmīga �āvēja rokās - nāvējo�s.

Mjā, un �ī bija gatava darbam�

Līzbet, atsauc suni! - viņ� vērsās pie Annas Elizabetes, kura joprojām stāvēja kā sastingusi.

Vai Ilga tie�ām būtu �āvusi? Uz ko? Precīzāk, uz kuru? - Anna, Grāfs! - Miks skaļāk atkārtoja, neriskēdams �obrid viņai pieskarties, lai lieki nesatrauktu suni, kur� joprojām sargāja savu medījumu�

- Grāf, brīvi! Pie manis! - Anna vieglītēm paplik�ķināja sev pa kāju.

Neuzticīgi uzrūcis Ilgai, vilks viņu atlaida un nogūlās pie saimnieces kājām. Pabu�inājusi lielo galvu, Anna skaļi no�ukstēja - labs suns, ļoti labs suns!

- Ilga, varat celties aug�ā un apsēsties tā, lai būtu redzamas rokas, - Miks nokomandēja. - Ar suni otrreiz jokoties neiesaku, viņ� var �ķist mierīgs, ta�u ir nopietni apmācīts .uzturē�anai, uzbrukumam un bēgļu ķer�anai.

- S-slepkavas, jūs esat s-slepkavas, - Ilga Loka, uzstutējusies uz tuvākā krēsla un paslēpusi seju rokās, skaļi ieīdējās. �obrīd viņa ārkārtīgi atgādināja savu māsu Elgu brīdī, kad Miks Kaķītis viņu arestēja par divkār�o slepkavību.

Laikam jau tomēr noziedzības gēns iedzimst un pārmantojas, lai ko teiktu tā sauktie demokrātiskie humānisti, kuri uzskata, ka ar labestību un mīlestību pat recidīvistu varot pāraudzināt par baltu, pūkainu lācīti, Anna nīgri nodomāja.

Viņa sliecās piekrist profesoram Mihailovam un ekspertu �efam Dambergam, diviem praktiķiem, kuru sūrā pieredze liecināja ko citu - tie, kas pārkāpu�i sarkano līniju vienreiz, agri vai vēlu to izdarīs atkal un atkal, vai tas attiektos uz zag�anu, laupī�anu, izvaro�anu, vardarbību vai slepkavību.

Ir ārkārtīgi svarīgi zināt, kas ir noziedznieka vecāki, brāļi un māsas, ta�u daudz svarīgāk - kas biju�i viņa vecvecāki un vecvecvecāki, jo tāpat kā liela daļa garīgo slimību,

kas latentā formā var pārnesties no paaudzes uz paaudzi, nekādi sevi neizrādot, bet pēk�ņi uzliesmojot visdrausmīgākajā veidā, pārmantojas arī noziedzīgās tieksmes un vardarbīgās rakstura �ķautnes, kuru esamībai jāpievēr� uzmanība jau agrā bērnībā, citādi vēlāk būs gan nobendēti augi un dzīvnieki, gan piekauti un sakropļoti vājākie ģimenes locekļi, par pretī runā�anu vecākiem, klaiņo�anu, agrīnām un neizvēlīgām seksuālajām attiecībām pat nerunājot.

Abu māsu - Ilgas un Elgas - gadījumā tas viss bija, un neko nespēja mainīt arī adopcija, jo vairāk tāpēc, ka aud�umāte Ninele pati izrādījās ar reti izsmalcinātu noziedznieces talantu apveltīta būtne. Dambergam bija izdevies atrast adopcijas dokumentus un tajos ieskatīties. Meiteņu īstais tēvs bija trīskār�s slepkava�

- Par piederību slepkavnieku ciltij mums būs pilnīgi cita saruna, Ilga, jo man �ķiet, ka �īs skaistās pistoles aptverē varētu trūkt vismaz divu, bet varbūt �etru patronu, un vēl man �ķiet, ka mūsu eksperts Egons Dambergs ļoti priecāsies par �o mantiņu, jo tā uzreiz atrisinās prokurora Vitolda Virsnī�a slepkavību�

- Es nevienu neesmu nogalinājusi un nepazīstu nekādu Virsnīti! - Ilga skaļi iegaudojās. Apķērusi sevi ar rokām, sāka strauji �ūpoties - uz priek�u un atpakaļ, uz priek�u un atpakaļ. Ne mirkli neapstājoties.

Marķē. Tie�i tā, kā bija brīdinājis profesors Mihailovs.

Pagājusi nostāk, Anna Elizabete uzspieda daktera Konrāda tālruņa numuru un nosūtīja īsziņu:

Viesnīcā. Ilgai trakuma lēkme.

- Ilga, kurp un kāpēc grasījāties doties? - Miks vaicāja.

- Tā nav tava darī�ana, glumais sūda ok�ķeri! - viņa izspieda caur zobiem.

Fui, cik rupji! - Kaķītis pasmīnēja. - Labi, es vēlējos Vienkār�i parunāties, bet jūs mani spie�at izsaukt operatīvo grupu un aizturēt jūs uz aizdomu pamata par divu, nē, trīs ci lvēku slepkavību un slepkavības mēģinājumu. Nu, Ilga, jūs būsiet pārspējusi savu māsu un aud�umāmiņu!

- K-kādu t-trīs ci-cilvēku? - Ilga Loka �okā sāka �agoties. - Prokurors Vitolds Virsnītis - no�auts no Beretta pistoles, jūsu vīrs Dinārs Loks un uzņēmējs D�ems Pīcka - viens vai abi sadegu�i uzsprāgu�ajā auto, bet pirms tam, visticamāk, no�auti no �ī pa�a iero�a� Gan eksperti noskaidros.

- Meli!!! Dinārs ir�

- �dzīvs, vai ne? Jūs pirms stundas ceturk�ņa ar viņu runājāt pa telefonu? Lieliski. Tas nozīmē, ka apsūdzību papildinās noziedzīga vieno�anās un vairāku, kopīgi izdarītu noziegumu slēp�ana, - Kaķītis bezkaislīgi turpināja.

- Idiots! Tu pat iedomāties nespēj, ko viņ� ar tevi izdarīs, - Ilga no�ņācās.

- Kur� tie�i, Ilga? Tavs it kā beigtais, tomēr visnotaļ dzīvais vīrs Dinārs Loks, tavs izbiju�ais mīļākais un jaunākā bērna tēvs Jānis Pērkons vai tavs jaunākais mīļākais un tavs zicvietnieks, baikeris Igors Boicovs, kur� pavisam nejau�i ir Pērkona topo�ais znots, respektīvi, saderinātais viņa meitai no pirmās laulības? - Anna Elizabete ar vieglu smīnu pārjautāja. - Jā, ir gan tādi sare�ģīti raduraksti, bet jūs, bagātie un varenie, laikam citādi neprotat� Bizness pāri visam?

- Ū-ū-ū, tu, ragana, - Ilga atkal iegaudojās, - pat to izostījusi, ja? Pareizi teica jūsu pa�u Zane: ar tādiem kā jūs nedrīkst sasieties - izsūks un izspļaus! Ū-ū-ū!

- Nezinu, Ilga, kādu spēlīti jūs ar Dināru Loku un Pērkonu pāri esat iecerēju�i, ta�u nāksies apbēdināt - vismaz �odien jūs nekur nebrauksiet. Un tas, vai vispār jelkad kaut kur brauksiet, būs atkarīgs tikai no jūsu atklātības un vēlē�anās sadarboties.

- Tātad es tā kā būtu arestēta? - ledaini ironiska balss; vairs ne miņas no apmulsuma, nekontrolējamām emocijām vai labilas psihes.

- Nē, pagaidām aizturēta. Līdz apstākļu noskaidro�anai nākamās 24 stundas būs jāpavada Melnpils Īslaicīgās aizturē�anas izolatorā. Ja nepietiks, tad vēl 48 stundas. Bet, ja vēlaties, varam braukt uz Rīgu. Varu painformēt arī jūsu advokātu, tas laikam bija jūsu māsas �ķirtais vīrs Blūms?

- Nē, manu advokātu sauc Renārs Skara! - Ilga atcirta.

Anna sarāvās kā dzelta. Skara? Tas pats Skara?

- Ilga, ja �o advokātu ieteica Pērkons, tev ir lieliskas izredzes līdz tiesas zālei nenokļūt, - viņa ierunājās. - Da�iem advokātiem piemīt fantastiskas dotības dārzeņkopībā.

- Ko tu gribi teikt, Līzbet? - Ilga mirklī kļuva nopietna. - Līzbet!!!

- Neklaigājiet, Ilga, tas nelīdzēs. Anna Elizabete vienkār�i gribēja pabrīdināt - da�reiz dzīvē gadās dīvainas sakritības, kad pēc advokāta vizītes visnotaļ vesels cilvēks neatgriezeniski iekrīt komā un zaudē jebkādas psihiskās, garīgās un fiziskās spējas, pārvēr�oties dzīvā dārzenī. Nezinu, vai pazīstat Lindu Lauri�

- K-kas ar viņu ir? - Ilgas lūpas bija zaudēju�as krāsu.

Tātad pazīst gan.

- Jums vajadzētu vaicāt - kā ar viņu nav, - Miks vēsi atteica. - Viņas ķermenis no Iļģuciema sievie�u cietuma tika pārvests uz Gaiļezeru, kur nekustīgi guļ, pieslēgts sistēmām un aparātiem. Bet kur atrodas viņas gars, nemāku pateikt. Varbūt pie viņas, varbūt jau sen prom.

- Es� M-man� jāpadomā� - Ilga izmocīja.

- Domājiet, Ilga, domājiet. Un padomājiet arī par to, ka jums ir divi bērni. Ja jūs arestēs, tiesās un ieslodzīs cietumā - par �ādām apsūdzībām sods būs krietni liels -, kas notiks ar abām meitenītēm? Jūs tie�ām novēlat viņām tādu pa�u bērnību un jaunību, kāda bija jums ar māsu?

Ilga Loka sastinga, it kā tikai tagad būtu apjēgusi, ka pasaulē ir arī bērni un tie neatrodas citā, paralēlajā izplatījumā. Tad atsāka �ūpoties un mēmi īdēt�

Pie durvīm kautrīgi pieklauvēja. Dakteris Arvis Konrāds.

Mēmi noraudzījies drūmajā ainā, ne vārda nesakot, piegāja pie Ilgas, satvēra viņas roku, pārbaudīja pulsu, pacēla vienu plakstiņu, tad otru, ieskatījās acīs�

- Viņai ir �oks, ja neko nedarīsim, tas var pāriet stuporā. Vedīsim pie manis.

- Vai tā slēgtā istaba pieejama? - Anna klusu pavaicāja.

Ārsts pamāja ar galvu.

Tā istaba nozīmēja telpu bez logiem, ar ku�eti un armētā stikla durvīm. Dakterim tādas bija divas - vienu pirms pāris nedēļām bija iemēģinājusi Zane Zālīte, otru - arestētais JP TV komerckanāla izpilddirektors Vadims Kņazevs.

- K-kur m-mani bērni? - Ilga �ķietami attapās.

- Pie mums, Ilga. Pie Ieviņas. Turpat, kur jūs tos no rīta atstājāt, - Arvis viņai skaidroja kā mazam bērnam.

Anna vēroja Ilgu un cīnījās ar uzmācīgu domu.

Vai tas vispār iespējams? Par kaut ko līdzīgu bija lasīts, kaut kas tāds bija dzirdēts, ta�u realitātē viņai līdz �im ne ar ko tādu nebija nācies saskarties.

Bet, ja tā, tad kļūst skaidrs, kāpēc visi cilvēki, kuri da�ādu lietu ietvaros tiku�i aizturēti un kuriem ir vai ir bijusi kaut neliela saikne ar Jāni Pērkonu, vai nu nerunā, vai runā pilnīgas muļķības, vai pārvēr�as bezprāta idiotos - dārzeņos.

Ja tas tie�ām ir iespējams, tas nozīmē - Ilgai Lokai vairs nav laika. Jautājums - vai to var apturēt?

Steidzami nepiecie�ama konsultācija ar Mihailovu!

- Es tūlīt! - viņa izslīdēja no viesnīcas istabas, pagāja tālāk gar stūri, apsēdās uz palodzes lielas palmas aizsegā un uzspieda profesora Mihailova numuru.

Pēc piecu minū�u sarunas, pilnīgi apstulbusi, Anna Elizabete iebāza telefonu kabatā.

To neviens un nekad nespēs pierādīt. Neviens! Kur nu pierādīt, neviena tiesa, neviena prokuratūra neticēs, ka kaut kas tāds vispār iespējams. Un viņ� atkal izspruks sveikā, jo visi, kas būtu varēju�i liecināt pret, būs pārvērsti dārzeņos. Vai no�auti. Vai uzspridzināti. Vai nogāzti no klints aizā. Vai noindēti. Bet Ilgai vēl ir iespēja. Tas ir, ja viņi paspēs. Un ja profesoram izdosies�

* * *

- Līzbet, tā ir baismīga lieta, - daudz pieredzēju�ais izmeklētājs Miks Kaķītis nespēja atgūties no nelabuma, jau tikai iztēlojoties vien to, ko viņiem �ovakar, pēc Ilgas Lokas atve�anas, bija izstāstījis profesors Mihailovs.

Miks bija �o to dzirdējis un lasījis par superslepeno NLP metodi, pie kā Pirmā pasaules kara laikā vienlaikus strādāja gan krievu, gan britu pētnieki, sākotnēji paredzot militārajām vajadzībām - ienaidnieka gūstekņu psihiskai apstrādei, spiegu un superaģentu apmācībai, kā arī pa�i savu cilvēkre-sursu motivē�anai turpināt ciņu arī acīmredzami neiespējamās situācijās, kādas kara apstākļos gadās bie�i.

Redzot cilvēkprogrammē�anas neticamos panākumus, varne�i nolēma iet tālāk un ķērās pie eksperimentiem, lai ar psihes manipulāciju palīdzību mainītu cilvēku sāpju slieksni, iznīdētu līdzjūtību un nomāktu sirdsapziņu. Psihogēnie treniņi, hipnoze, medikamenti, hormoni, mūzika un vārdi kā atslēga uz apziņu�

Daudzās pasaules valstīs aizsākās supermenu, kiborgu, universālo kareivju, robotcilvēku ēra, ko veiksmīgi nodēvēja par zinātniskās fantastikas uzvaras gājienu un piesedza ar komiksiem, TV �oviem un seriāliem, lielbud�eta filmām un tamlīdzīgi. Par īstajiem eksperimentiem, kas notika gan oficiālās valsts laboratorijās, gan pagrīdē - ar ieslodzītajiem, bērniem, nedziedināmi slimajiem, vecajiem, reliģiskajiem un etniskajiem ekstrēmistiem un citām cilvēku grupām -ziņu nebija. Toties apķērīgākie naudas rausēju prāti ātri vien Izdomāja, ka tās pa�as metodes, kas darbojas kara laikā, lieliski strādās arī miera apstākļos, un pielāgoja tās biznesam, nosaucot par �supermetodēm, kas ļauj iegūt visu, ko vēlies� un par lētticīgo klientu naudu organizējot �superkursus ar superatlaidēm: tikai te un tagad, tikai tev un vēl vienam, ko atvedīsi līdzi�. Tāda jau ir cilvēka daba - gribēt ietekmēt citus, lai sasniegtu to, ko kāro pats�

- Prāto par programmē�anu? - Anna piegāja pie Mika istabas loga un pavērās uz rudenīgo, spo�i izgaismoto Hospitāļu ielu. Rīga bija kļuvusi tik sve�a.

Aizvedu�i spēji apklusu�o un sevī iegāju�o Ilgu Loku pie Mihailova uz Rāmavu, Miks un Anna nolēma palikt Rīgā.

ja nu viņa nāk pie prāta un grib parunāties�

Mika mājoklis bija labākais risinājums - centrs, silts, apkure pieslēgta, visur viegli nokļūt. Arī Grāfam te patika. Dakteris Konrāds ar Kārli gan nolēma atgriezties Me�ājos -tur ta�u palika Ieva ar abiem mazuļiem!

Reti stulba situācija - Ilga nokļuvusi klīnikā, tiek turēta aizdomās par smagiem noziegumiem, bet viņai divi mazi bērni. Kas notiks ar tiem? Bērnu nams? Sociālais dienests? Zinot, kas notiek �ajā jomā, ne pū�mājnieki, ne dakteris Konrāds par to pat neieminējās. Vajadzēja būt citai izejai. Ja Ilga attapsies un sāks runāt, varbūt nebūs tik ļauni�

- Visbriesmīgākais �ajās metodēs ir to necilvēciskums, jo faktiski tās visas ir veidotas pēc principa - izdzīvo stiprākais, uzvara par katru cenu, ej līdz galam, bez cīņas nav uzvaras un tamlīdzīgi. Pat tās, kas it kā vērstas uz pa�pilnveidi un (teorētiski) palīdz atrast savas vājās vietas un tās izlabot, faktiski rada kiborgus, androīdus, necilvēkus, kuri gan veic tiem paredzētās bioloģiskās, sociālās un profesionālās funkcijas un pat it kā spēj pasmaidīt, ta�u ir zaudēju�i jebkādu empātiju. Viņiem viss ir - nothing special, just a business, - Anna rūgti teica.

Miks klusēja. Un mēģināja pārkārtot domā�anu, profesora stāstīto ņemot par argumentu.

Ja kaut ko nevar pataustīt, tas vēl nenozīmē, ka tā nav.

- Bet vis-vis-vissliktākie ir tā sauktie enkuri, par ko NLP adeptiem un hipnozes speciālistiem tik ļoti patīk gari un pla�i spriedelēt intervijās, sak�, saliksim īstos enkurus, iestrādāsim tos, noglabāsim dziļi jūsu zemapziņā, un tālāk jau ies kā pa sviestu - jums atliks tikai pa�am ar sevi pareizi pastrādāt ar īstajiem vārdiem, mūziku vai video, jūsu zemapziņa aktivizēs vajadzīgo programmu, un jūs atkal varēsiet enerģiski un motivēti strādāt, jums gribēsies dzīvot un iekarot jaunas virsotnes, un tā tālāk, un tā joprojām. Ta�u realitāte ir drusku cita un ne tik saulaini ro�aina. Tie�i tāpat, pilnīgi nemanot, cilvēka apziņā un zemapziņā var salikt enkurus, lai attiecīgās personas savās interesēs varētu vēlāk ar viņu manipulēt pilnīgi citā virzienā, liekot darīt lietas, ko �is cilvēks, pie normālas sajēgas būdams, nekad nedarītu - no�ņaugt, no�aut, nosist, nodurt, uzspridzināt citu personu. Vai arī pa�am izlēkt pa logu, pārgriezt sev vēnas, mesties zem brauco�a auto riteņiem, vai� pa�iznīcināties, ieejot sevī� Tie�i tik vienkār�i - saliekot īstos enkurus�

- Mihailovs gan teica, ka tādu rezultātu bez ārējas iedarbības grūti panākt, nu, vismaz lai tas darbotos ilgtermiņā, -Miks mēģināja saskatīt gaismas stariņu.

- Jā un nē. Runājot par Ilgu Loku, pilnīgi pietiktu ar �odienas tik�anos pilī. Nu jau gan vakardienas, - Anna paskatījās pulkstenī. Pāri pusnaktij. Kā parasti.

- Tu gribi teikt, ka, pārvaldot manipulatīvās tehnoloģijas, kādam, piemēram, Pērkonam, pietiktu �o cilvēku satikt, lai pagrieztu vēlamajā virzienā?

- Jā, ar nosacījumu, JA ar �o cilvēku iepriek� būtu veiktas kādas no minētajām manipulācijām, proti, salikti vajadzīgie enkuri, un ja �ā cilvēka apziņa un uztvere pret manipulatoru būtu atvērta. Vārtiņi var būt da�ādi - jūtas, atkarība, sekss, alkohols, bailes, arī it kā kopīgs mērķis�

- Ko saka Mihailovs? Ir izredzes? - Miks painteresējās.

Ja Ilgai aizies ciet �īberis, viņi atkal būs nulles punktā un varēs sākt visu no sākuma. Bet, ja viņa atgūsies un sāks runāt, daudz kas varētu kļūt skaidrāks�

- Varbūt. Viņ� �obrīd zvana savam draugam, arī profesoram, slavenam hipnoterapeitam, kur� dzīvo Pēterburgā un �ajā jomā esot baigais korifejs. Redzi, �ādos gadījumos vissvarīgākais - meklējot izeju un acīm ciet taustoties apkārt, nenogāzt vēl lielākus podus. Neiznīcināt.

- Bet�

- Miku, es vairs negribu par to runāt, vismaz ne �onakt. Ļausim speciālistiem strādāt un iesim vai nu dzert tēju, vai gulēt. Vai varbūt es vēl drusku pastrādā�u ar tavu datoru -ko saki, drīkst?

- Nē, strādāt nedrīkst. Drīkst visu ko citu. Vannu. Tēju. Gultu. Mani� Turklāt tikai pareizā secībā! - Miks norūca.

Viss, �im vakaram pietiek slikto ziņu! Nedrīkst būt tā, ka pasaules negācijas aprij to laika mazumiņu, kas viņiem kopa atvēlēts uz �īs zemes.

Cilvēkus nepārtaisīsi, ja viņi gribēs būt nelaimīgi, viens otru galēt un slaktēt, viņi to darīs. Tik un tā. Un tas, vai tu būsi gulējis trīs vai se�as stundas, viņu nostāju nemainīs. Tavu veselību un pa�sajūtu gan.

Anna neiebilda. Vakara noslēgums solījās būt labāks par visu garo dienu kopā.

Cerams, ka ar mājiniekiem viss kārtībā.

Viņa aizdipināja uz virtuvi uzliet vīgrie�u tēju - derēs iek�ķīgi un ārīgi. Nu tik kārtīgi izkarsēties un - migiņā (Annai kop� bērnības patika vārdu miga izrunāt tie�i tā -skanēja mīlīgāk un siltāk). �u�ēt. Vai arī - ne glu�i �u�ēt�

Valsts svētku dienas rīts atnāca ar �etrām jaunām ziņām -trim nelāgām, lai neteiktu traģiskām, un vienu daudzsolo�u.

Dienu pirms svētkiem no dzīves �ķīries slavens zinātnieks - vēsturnieks Samtainis, kura pētījumi savulaik pla�i izmantoti vēstures grāmatu rakstī�anai. Kaimiņiene, kura reizi dienā nākusi piekopt virtuvi un sagatavot ko siltu ēdamu, atradusi veco vīru guļam gultā, aizmigu�u mū�a miegā. Bet uz naktsgaldiņa - tricelīgi uzskrīpāta zīmīte:

Es vairs nespēju tā melot. Piedodiet.

Saimnieciskā kaimiņiene izsaukusi policiju, un de�ūr-grupā, par laimi, trāpījies kāds, kuram vecā vēsturnieka vārds nebija tuk�a skaņa, bet tuk�ā �ņabja pudele pie gultas un miega zāļu kārbiņa uz plauktiņa likusies aizdomīga. Nez vai vīrs, kur�, pat uz veikalu ejot, vilcis uzvalku un licis galvā hūti, tā vienkār�i no kakliņa laktu stoļi�nuju vodku, uzko�ot dimedrolu, kuram beidzies derīguma termiņ��

Kaimītiene zināja stāstīt, ka iepriek�ējā dienā profesoram Samtainim biju�i viesi, nu, zināmi vīri, kuru ģīmjus bie�i rādot pa televizoru, viņa tos neat�ķirot, visi vienādi, uzvalkos un �lipsēs. Ilgi sabiju�i, runāju�i, strīdēju�ies. Viņa divreiz piedāvājusi tēju un sviestmaizītes, izdzēru�i un apēdu�i, jo vēlāk, vācot traukus, nekas nebija atlicis. Laikam ta�u dzēru�i ko stiprāku, jo viņa atradusi arī mazās glāzītes, visas novākusi un kārtīgi izmazgājusi, tur, virtuvē, uz trauku restītēm �ūstot! Viņa esot laba saimniece, viņai netīri trauki

apkārt nemētājas! Jā, pēc tam profesora kungs juties saguris, atlaidies atpūsties, un, nē, nekādu tuk�u �ņabja pudeļu vai zāļu paciņu istabā nav bijis!

Ak jā, viesi esot atnāku�i ar mazu kūku kastīti, bet aizgāju�i ar prāvu koferīti. Neesot arī profesora vecā datora�

Iepriek�ējā naktī Piekrastes novada daudzfunkcionālās slimnīcas galvenais ārsts Agnis Spalviņ� atrasts savā darba kabinetā ar lielu �ļirci kaklā. Ne pēdu, ne pirkstu nospiedumu. �ļircē biju�as lidokaīna paliekas.

Veicot sākotnējo izpēti, atklājies, ka Spalviņ�, kur� praktizējis ginekoloģijā, pēdējo trīs gadu laikā bijis iesaistīts divpadsmit smagos tiesu procesos par nāves gadījumiem dzemdību laikā vai tūliņ pēc tām, deviņos procesos par nepareizu diagnozi un ārstē�anu, kas beigusies letāli, un pret viņu uzsākta arī dienesta izmeklē�ana par nelikumībām medikamentu pasūtījumu jomā.

Vairākiem tiesu procesos iesaistītajiem slimnīcas vadītājs bija centies piedāvāt naudu, lai tie atsauktu prasības, diviem anonīmas personas bija draudēju�as pa telefonu, bet vienai gados jaunākai sievietei vakarā uz ielas uzbruku�i huligāni, piekāvu�i un atņēmu�i datorsomu - viņa �o uzbrukumu saistīja ar savu sūdzību pret Agni Spalviņu.

Vakarā pirms nāves galvenais ārsts Spalviņ� atradies savā darba kabinetā, jo tonakt bijusi viņa de�ūra G. nodaļā, bet viņam tik ļoti nav paticis uzturēties pie bābie�iem, ka de�ūru laikā Spalviņ� arvien savā kabinetā skatījies televizoru vai spēlējis datorspēles, pat uz ļoti steidzamiem izsaukumiem reaģējot nesteidzīgi, atrunājoties, ka ātri tikai blusas ķer un kaķi pārojas.

Zīmīgi, ka par viņa nāvi slimnīcā neviens neesot pārāk satriekts, tie�i pretēji - pa kaktiem smīkņājot - vecais beidzot saņēmis pelnīto algu�

Tre�ā ziņa, precīzāk, ziņas atnesējs, gaidot Miku Kaķīti pie de�uranta Lielajā Mājā. Neesot pierunājams ne doties prom, ne rakstīt iesniegumu. Gribot runāt ar galveno! Esot atklājis �au�alīgu lietu - kāds mudinot bērnus uz pa�nāvību.

�orīt agri no rīta atradis savu puiku aizmigu�u pie datora, pa ekrānu peldējis zils valis, kam pieskaroties atskanējusi tehniski modificēta, monotona vīrie�a balss, liekot izpildīt da�ādas stulbas komandas, ko darīt ar sevi un savu ķermeni. Pēdējā pavēle bijusi - tu sevi nogalināsi, bet kā, to es pateik�u vēlāk.

Tas bijis par daudz, viņ� datoru izslēdzis, izrāvis interneta vadu, pamodu�os puiku nostrostējis un ielicis kaktā, bet pats tikmēr savā datorā izpētījis, kas par kukaini ir tas valis. No tā, ko uzzinājis, mati saslēju�ies stāvus, proti, Zilais valis esot tīmekļa nāves spēle, ko spēlējot ne vairs da�i, bet simti un tūksto�i bērnu un jaunie�u visā pasaulē. Tāpēc ņēmis pui�eli aiz �upra un teciņiem vien - uz pa�u galveno māju!

Tieciet jūs ar to visu galā, jums par to algu maksā!

Visbeidzot ceturtā ziņa pārmaiņas pēc bija laba.

Profesors Mihailovs, knapi nogaidījis līdz pieklājīgam laikam - astoņiem, piezvanīja ar prieka vēsti - izmantojot Pēterburgas kolēģa ieteikumu, Ilgu Loku izdevies dabūt pie sajēgas un varbūt pat sagraut viņas zemapziņā ielikto programmu. Katrā ziņā - viņa atrodas pie pilnas apziņas, runā, visu uztver un uz jautājumiem atbild adekvāti.

Ļoti grib satikt Annu Elizabeti.

Jā, ko viņam tagad ar pacienti darīt - paturēt Ilgu kādu laiku pie sevis klīnikā?

Un ko darīt ar pacientes mobilo telefonu - atdot viņai vai atstāt pie sevis? Parasti viņi pacientiem mobilos nedodot, bet te jau astoto reizi zvanot kaut kāda Liliāna. Varbūt tas esot svarīgi? Kā rīkoties?

- Profesor, mēs pēc brītiņa būsim pie jums, brauksim, cik ātri varēsim! - mo�i uzsauca Miks, kur� bija klausījies sarunu skaļruņa re�īmā. - Un nē, mobilo Ilgai nekādā gadījumā nedodiet, vismaz ne līdz mūsu atbrauk�anai!

* * *

- Ko darām vispirms? - Anna, gultu klādama, pajautāja.

- Teorētiski varētu sadalīties, praktiski mums ir tikai viens autiņ�. Turklāt es gribētu, lai to Zilā vaļa stāstu dzirdi arī tu, Egons un Valdis Āmurs. Būtu derējis arī Kārlis� Klau, viņ� drīkst braukt ar tavu Ķir�a Kundzi?

- Protams! Kāpēc ne? Kājas ta�u līdz pedāļiem sniedzas� - Anna pasmīnēja.

- Mhm! It kā mēs nezinātu, ka par tavas mīļumītes aiztik�anu ripo galvas�

- Kam ripo, kam neripo. Labi, Kaķīt Miķelīt, stāsti tālāk, ko esi izdomājis.

Miks varonīgi norija Kaķīti Miķelīti un turpināja:

- Mēs ar tevi un Grāfu tūliņ aizskriesim līdz Rāmavai, izrunāsimies ar Ilgu Loku un sapratīsim, ko ar viņu darīt tālāk. Tikmēr lai Kārlis izbrauc cauri Olainei un savāc Āmuru, bet vēlāk visi tiksimies Lielajā Mājā. Loģiski?

- Loģiski. Starp citu, �odien ir svētku diena, cilvēkiem varbūt ir citi plāni�

- Kādi tur svētki, kādi plāni. Mums, uzkopējiem, visas dienas vienādas! - Miks pavīpsnāja, nepamanīdams Annas vērīgo skatienu. Uzkopējiem?

- Mja, tā vi� i, - Anna pamāja ar galvu. - Kafiju?

- Divkār�u! Un milzīgu, ja drīkst lūgt.

- Divkār�u dabūsi, milzīgu ne. Uzdzersi aukstu ūdeni, efekts būs tas pats. Sevi vajag drusku pasargāt, tu man vēl kādu brīdi būsi vajadzīgs, Kaķīt Miķelīt! - Ak tā� - labi apzinoties, ka iebildumi nelīdzēs, Miks tikai noplātīja rokas.

- Tā gan! - mīļi saņēmusi aiz ausīm, viņa to skaļi nobu�oja uz degungala.

Labi, bu�as dēļ viņ� piecietīs otro kafijas krūzīti. Pa kluso iedzers vēlāk darbā�

* * *

- Es laikam vakar sadarīju daudz muļķību, - Ilga Loka bilda sveiciena vietā. �odien viņa izskatījās lieliski - sārtiem vaigiem, spo�ām acīm. Izgulējusies.

- Ja iztraucētu bēg�anu un mēģinājumu mūs no�aut var nosaukt par muļķībām, tad jā - bija kāds drusciņ�, - Miks Kaķītis rezervēti atteica un apsēdās viņai tie�i pretī aiz profesora Mihailova galda.

Anna Elizabete palika stāvam, atspiedusies pret durvju stenderi, ar Grāfu pie kājām. Suns neuzticīgi paskatījās Ilgas virzienā, bet neizdvesa ne skaņu.

Labi, lai tad tā arī paliek!

- Vispirms es gribu atzīties - jā, tā ir mana pistole, ta�u es nevienu neesmu nogalinājusi, vismazāk jau virsprokuroru Vitoldu Virsnīti, kuru pazīstu tikai no ziņām presē, tiesu hronikas rubrikām un fotogrāfijām.

- Kā jūs tikāt pie tāda iero�a? Tā, starp citu, ir kaujas pistole! Vai jums ir atļauja tās glabā�anai un nēsā�anai? - Miks lieti�ķi atvēra mazo plan�etnieku.

- Nē, nav. Pistoli man uzdāvināja vīrs, kad mums� vēl bija labas attiecības, nu, neilgi pēc notikumiem ar Magnum dubultslepkavību. Teica, lai neraizējos, no kurienes tā nāk, bet lai arvien nēsāju līdzi. Pa�aizsardzībai. Labākas neesot. Izmēģināju - patie�ām laba. Ļoti precīza. Jūs varbūt

brīnīsieties, bet es kādreiz, agrā jaunībā un studiju gados, trenējos pieccīņā un lieliski �āvu. �aut man patīk.

- Labi, pieņemsim. Tad kā jūs, Ilga, izskaidrosiet, ka tie�i ar �āvieniem no �īs pistoles nogalināts prokurors Virsnītis? Es tikko saņēmu ekspertīzes rezultātus. Divi �āvieni - viens sirdī, otrs galvā. Kontrol�āviens. Abi ļoti precīzi.

- Izbeidziet, tā nebiju es! Es nevarētu� nogalināt�

- Ja ne jūs, tad kur�? - Kaķītis ar skatienu ieurbās Ilgas Lokas virsdegunē.

- Tas� būs bijis� Di-Dinārs� Tikai viņ� varēja tikt klāt ierocim, jo zināja, kur es to glabāju� Un viņam uz Virsnīti varēja būt zobs - �ķiet, bija kāds stāsts par Dina jaunāko māsu un huligāniem. Vai varbūt tie bija izvarotāji, neatceros. Viņ� to reiz pieminēja un vairs neatkārtoja. Bet �ķiet, prokurora vārds bija tāds. Kad, jūs teicāt, viņu nogalināja?

- Es neko neteicu, - Miks noraido�i atcirta. - Toties jūs savās liecībās par vīra mājās bū�anu vai nebū�anu gan vairākkārt jaucāties un putrojāties.

- E-es negribēju mūsu �muci iznest ārpus mājas, - Ilga pietvīka. - Jūs jau dro�i vien esat noskaidroju�i un pārbaudīju�i, ka mums ar Dināru jau labu laiku bijusi katram sava privātā dzīve - viņam ir mīļākā, pa�a sekretāre Dagne Brensone, tas, protams, ir triviāli un banāli, bet tā nu tas ir. Viņai ir māja Rīgas pievārtē, vecajā Iļģuciemā. Dro�i vien arī tagad viņi abi ir tur, kur gan citur�

- Ilga, tad kam bija vajadzīgs tas viss teātris ar jūsu it kā strīdu par izdevumu krievu valodā, brauk�anu pie naudas devēja un uzspridzināto ma�īnu, kurā ta�u kāds atradās? -Anna strauji metās uzbrukumā. - Starp citu, kur� ir miru�ais? Vai tie�ām jūs abi mierīgā garā uzlaidāt gaisā savu kaimiņu? To pa�u, ar kuru jūsu vīrs Dinārs pa vakariem un naktīm ņēmās pa viņa garā�u, kas pārbūvēta par laboratoriju? Ko viņi tur meistaroja - radiovadāmos spridzekļus? - D�emam nebija jāmirst� - pēk�ņi nobālusi, Ilga izmocīja. - Dins brīdināja - nestiep to draņķi vāģī, vēl nekas nav gatavs, bet nē - �im vajadzēja izmēģināt�

- Ko izmēģināt? - Miks pārņēma stafeti. - Nu, tak to lidoni, dronu, ko gan citu!

- Ilga skaļi iesaucās. - Viņi, redz, bija izdomāju�i, kā tikt galā ar visiem, kas traucē dzīvot. Uztaisīt lidoni, piekabināt nepiecie�amo daudzumu sprāgstvielas, kas nomaskēta par nelielu videokameru, aizvadīt uz vajadzīgo objektu un tur detonēt. Ar �o viņi gribēja uzspridzināt�

- �Pērkonu, vai ne? - Kaķītis neticīgi pavīpsnāja.

- Ne glu�i viņu. Viņa īpa�uma apsardzes būdu. Tā teikt, brīdinājumam. Ta�u, braucot cauri me�am, kaut kas nogāja greizi. Vai nu sakratījās, vai kā� bet tas verķis sācis pīkstēt un sīkt, uz ekrāna parādīju�ies skrejo�i cipariņi� D�ems vēl mēģinājis kaut ko spaidīt un programmēt no sava viedtāl-i uņa, bet Dins atrāvis durvis, izlēcis no brauco�a auto un Iemeties grāvī. Pēc da�ām sekundēm nograndis drausmīgs sprādziens un viss uzliesmojis.

- Kā jūs to visu zināt? - Miks neticīgi nogrozīja galvu, - Vīrs pats izstāstīja� Piezvanīja uzreiz pēc sprādziena, prasīja, ko lai dara. Ieminējās, ka esot labs veids, kā tikt galā ar Pērkona virskundzību - likt domāt, ka viņ�, Dins, gājis bojā, bet tikmēr sakārtot lietas tā, kā vajag. Tad ari nolēmām, ka jāiemet Dina telefons, pulkstenis un kabatas portfelis liesmojo�ajā ma�īnā, lai liktos, ka sadegu�ais ir viņ�� I abi, ka �oreiz pie stūres sēdēja D�ems, esot par varītēm gribējis pavizināties ar Dina jauno autiņu.

- Kāpēc vīrs nezvanīja glābējiem, ja tas notika nejau�i?

- Kāda jēga? Tur vairs nebija, ko glābt. Bet Dinam tā bija otrā iespēja sakārtot savu dzīvi un atbrīvoties no tā nezvēra, kas pēdējos gados gandēja ne vien mūsu, bet visu sev pietuvināto dzīvi. Ja jūs zinātu, kā viņ� izturas pret Liliānu�

- Jūs domājat Jāņa Pērkona sievu Liliānu?

- Jā. Viņa ir mana studiju biedre. Es mācījos ekonomistos, viņa - juristos. Liliāna man bija daudz tuvāka, nekā jebkad spētu būt pa�as māsa, mēs viena otru ļoti atbalstījām, turējāmies kopā� Bet, kad pie apvār�ņa parādījās vīrie�i, mūsu draudzība nedaudz atvēsa - ikviena no mums ļoti sargāja savu ieguvumu. Ja būtu zināju�as, cik maz tie vērti� - viņa nicīgi noskurinājās.

- Pieņem�anā pie prezidenta jūs likāties ļoti draudzīgas, - Anna ieminējās.

- Anna, mēs bijām priecīgas beidzot satikties. Līdz tam bijām runāju�ās tikai pa telefonu un interneta �atā, neatceros, kura pirmā uzmeklēja otru, ta�u nu jau krietnu laiku mēs, vīriem nezinot, uzturējām draudzīgas attiecības. Liliāna man daudz palīdzēja, laikus brīdinot par sava vira ambiciozajiem plāniem par mūsu izdevniecības pārpirk�anu. Jūs jau būsiet sapratu�i, kā nauda stāv aiz �iem projektiem un kam tas būtu izdevīgi� Mēs to negribējām pieļaut, tie�i pretēji, vēlējāmies atmaskot Pērkona politisko divkosību un izvest plēsoņu tīros ūdeņos. Tālab arī iefiltrējām viņu mājā Igoru. Es viņu pazīstu jau ļoti sen, kop� pieccīņas laikiem, kopā trenējāmies, mums tolaik bija nopietnas attiecības, tikai Ninelei� nu, aud�umātei, jūs ta�u atceraties, nepatika, ka Igors nāk no jauktas ģimenes, un viņa iebilda. Tagad gan es domāju, ka tas bija ne tik daudz tautības dēļ, cik tāpēc, ka aiz Roberta Lauciņa viņa saskatīja naudu� Lielu naudu.

- Paga, paga, Ilga, tu gribi teikt, ka par abām ar Liliānu ieskapējāt Igoru par Jāņa Pērkona vecākās meitas Ineses mīļāko, tagad jau oficiālu līgavaini? - Anna pabrīnījās. - Kā kaut kas tāds iespējams - nav ta�u vairs viduslaiki?!

Ilga pirmo reizi gai�i iesmējās.

- Mīļā, tu nezini, kas viss ir iespējams! Ja ne visai gudra, bet smuka mei�a brauc ar tēva dāvātu mersedesa d�ipu, neievērojot noteikumus, bet gudrs d�eks ar moci īstajā brīdī izlido uz ceļa, tālāk viss notiek tā, kā tam jānotiek�

- Un par Igora iedabū�anu Magnumā parūpējās Liliāna? Izliekoties, ka tā ir dārgā vīriņa ideja? - Kaķītis pasmīnēja.

- Esat pareizi sapratis. Pērkons ir leļļu dīdītājs. Viņam patīk dominēt. Un viņam patīk apziņa, ka visas labās idejas dzimu�as tikai un vienīgi viņa prātā.

- Ilga, vai tev Ineses nemaz nav �ēl? Kas notiks, kad viņa sapratīs, ka jaunais vīrs ir tikai nosaukums, jo vienīgais, kas viņu interesē, ir fāterī�a impērija?

- Zini, Anna� Tā skuķe savos divdesmit da�os gados tik daudziem paguvusi sabendēt dzīvi, notriecot ar ma�īnu un sakropļojot, izēdot no darba un atņemot iztikas līdzekļus, ka viņas pazu�ana no zemes virsas būtu vislabākais risinājums. Bet mēs esam humānisti. Nelie�us vislabāk sist ar naudu, ar viņu pa�u naudu.

, - Mjā. Īsta mūsdienu robinhudu epopeja, - Miks nīgri nomurmināja. Par spīti dīvainībām, viņ� sliecās �im stāstam ticēt. Tādu murgu grūti izdomāt, to var tikai piedzīvot. Un tomēr� - Labi, Ilga, atgriezīsimies pie Virsnī�a. Kas varēja paņemt jūsu pistoli, jums nezinot, no�aut prokuroru, atlikt ieroci vietā un dzīvot tālāk, izliekoties, it kā nekas nebūtu noticis? Ja tā nebijāt jūs, tad kur�? Tie�ām Dinārs?

- Varbūt papētiet Vitolda Virsnī�a izcilo biogrāfiju?

- Jau papētījām. Jūs pirmiņ minējāt savu vīru. Viņ� spētu aukstasinīgi no�aut cilvēku? Un vai viņam būtu pietiekams iemesls nogalināt prokuroru Virsnīti?

- Hmm� ja nopietni, nezinu gan. Varbūt. Dins dusmās varēja kļūt skaļ�, bet lai kādu nogalinātu? Viņ� pat� nujā, pat uzzinājis, ka otra meitiņa nav viņa bērns, spēja savaldīties. Vispār jau viņ� nav slikts cilvēks� kad nelieto�

Oho, kas tad te notiek? Vispirms viņi pa telefonu vienu otru gandrīz nogalina un ierīvē grīdā, nu viņa lej milzīgo krokodila asaras, vīru �ēlojot. Vai tikko teiktais nozīmē, ka Dinārs Loks ir atkarīgs no narkotikām?

- Ko viņ� lieto, Ilga? Un kas ir tava otrā bērna tēvs - Jānis Pērkons vai Igors Boicovs?

- Balto. Sāka lietot, kad pie apvār�ņa parādījās Pērkons ar kopīga biznesa piedāvājumiem. Faktiski - tas nebija pie dāvājums, bet neslēpts rekets. Tā viņ� radis dabūt visu - ar spēku un manipulācijām. Visu un visus. Citādi viņ� nemāk. Toreiz arī - bija uzprasījies Dinam līdzi pie mums ciemos, atveda veselu ziedu kalnu, visādi luncinājās un līmējās -ļ sak�, jāpaskatās, ar ko tad viņa mīļā sieva kopā studējusi un tagad tik �akli sarakstās, redz, bija pat to iz�ekojis! Ja, esot gan draudzene smuka un gudra, viņ� to jau pēc acīm redzot� Nu, tā� Tagad domāju, ka viņ� mani vai nu sazāļoja, vai nohipnotizēja, citādi es skaidrā prātā uz to bārdaini nebūtu pat paskatījusies, kur nu vēl ielaidusi savā gultā. Sevi�ķi pēc tā, ko biju dzirdējusi par viņu runājam� gan Liliānu, gan Dināru�

- Un tas būtu? - Kaķītis uzrauca uzaci līdz puspierei.

- N-nu� par viņu un bērniem� Pati redzējusi neesmu, ta�u runā, ka viņ� esot radījis pats savu impēriju, kur dzīvo, strādā un� tikai bērni. Saprotat? Da�āda vecuma bērni. Un viņ� gribēja pierunāt manu vīru līdzdarboties �ajā projektā. Prasīja, lai viņ� izstrādā tādu tīkla platformu, ar kuras palī dzību pievilināt, pieradināt, ieēdināt ar bezmaksas spēlēm, mūziku, filmām, pēc tam uzaicināt uz tik�anos un� Tas notika pirms gada, pēc tam, kad viņ� mani� Dinārs atteicās. Tad Pērkons viņu nosauca par idiotu un noņirdza, ka Krievijā tāda platforma ar visu ideoloģiju sen radīta, mums vajadzētu tikai adaptēt un palaist gaisā. Esot ģeniāla interaktīvā tīmekļa spēle, kas neatgriezeniski ievelk visus - lielus un mazus liekot iesaistīties, darboties, iet uz koncertiem, tusiņiem, randiņiem, visu ko izmēģināt, jā, varbūt ari da�as ne pārāk legālas lietas. Tas esot veids, kā bērnus un jaunie�us savest kopā. Viņ� tos nosauca par 50 izaicinājumiem�

- Ilga, vai �īs spēles nosaukums nav Zilais valis?

- Jā. Kā jūs to zināt? - viņa pabrīnījās. - Cik zinu, viņi to spēli �eit nepalaida.

- Palaida, Ilga, palaida. Zilais valis peld pilnā sparā un aizrauj sev līdzi arvien jaunus upurus. Jo piecdesmitais izaicinājums, Ilga, ir nāve. Pazu�ana.

* * *

- Joprojām neesmu pārliecināts, ka rīkojāmies pareizi, -Kaķītis �aubīgi bilda, prātīgi stūrēdams toijotu pa pilsētas domes ceļu būvnieku sagandētajām, apledoju�ajām ielām. - Tas ir �āviens tumsā. Akla uzticē�anās. Ja viņa pievils�

- Gan jau nepievils. Un ģenerālis Bass arī teica, ka viss labi izdomāts, - Anna viņu mierināja, lai gan pati nebūt nejutās pārāk saulaini. Tikai nevis uzticē�anās, bet pavisam cita iemesla - dro�ības - dēļ.

Vai ar divām stiprām, gudrām un atjautīgām sievietēm un vienu entuziastu brīvmākslinieku pietiks, lai novērotu un izsekotu plēsoņu, zirnekļhaizivi, kas aprij visu, kas gadās ceļā, monstru bez sirdsapziņas un dvēseles, kas radījis valsti valstī un ne tikai dzīvo pēc pa�a noteikumiem, bet nu jau sācis tos uzspiest arī citiem, ievelkot savos lipīgajos tīklos?

Viņu saruna bija krietni ieilgusi, un tās gaitā Ilga Loka atklāja vairākas sīkas, bet interesantas nianses, kas ļāva sasiet agrāk �ķietami nesaderīgas epizodes - kā un kāpēc liek veidotas it kā konkurējo�as mediju kompānijas, kam

patiesībā ir viens īpa�nieks; kā un kāpēc tiek mākslīgi radīti skandāli ap konkrētām personībām, tajā pa�ā laikā to aiz segā klusi nodarot lietas, par kurām neviens nekad neko neuzzina, bet kurām ir milzīga nozīme; kā un kāpēc tiek ierakstītas pat �ķietami nevainīgākās sarunas - un kā izde vīgā gadījumā tiek izspēlēti no konteksta izrauti teikumi, kas runātājam var izrādīties liktenīgi.

Mika un Annas klātbūtnē Ilga Loka bija piezvanījusi Liliānai Pērkonei, lai apstiprinātu, ka ar viņu viss kārtība un nav iemesla uztraukumam, atgādinātu par draudzenes reiz izteikto ielūgumu paviesoties Kāpās un pajautātu, vai �i varētu būt tā reize - rau, pie viņas viesos atbraucis brālēns mākslinieks, kur� ļoti gribētu gleznot jūru; vai viņai neesot kāda dārza būdiņa, kur apmesties?

Viss izdevās labāk, nekā cerēts. Liliāna ļoti nopriecājusies - ciemiņi bū�ot pa�ā laikā, jo viņa atkal esot mājās viena - vīrs pazudis nezināmā virzienā. Lai tik Ilga braucot ar visiem bērniem un brālēnu arī lai ņemot līdzi - Kāpās visiem vietas pietik�ot, mākslinieks varē�ot iekārtoties lielajā jūras istabā - tur reiz atradusies veranda, kas pārveidota par istabu ar trim stikla sienām - gaismas pietiks!

Nākamais un riskantākais plāna posms - sazvanīt Bruno Kalpenieku, Krustu Kroga saimnieku, Annas Elizabetes vadītā Me�āju kultūras centra mākslinieku noformētāju, un lūgt viņa palīdzību �ajā trakajā avantūrā. Miks Kaķītis gan klusi �aubījās, vai Bruno gribēs iesaistīties �ajā tiesībsargā-jo�o struktūru kūrētajā slepenajā operācijā, jo sevi�ķi tāpēc, ka pirms da�iem mēne�iem viņ�, glābdams Annu Elizabeti, aizturē�anas operācijas laikā bija no�āvis Bruno māsu Teodoru - nelaimīgo Rīgas maniaci, septiņkārtīgo slepkavu.

Ta�u viņ� ba�ījās veltīgi - Bruno, sava tēva dēļ atsēdējis divpadsmit gadus par smagu noziegumu, ko nebija izdarījis, pateicoties Annas uzstājībai un ģenerāļa Basa ietekmei, bija atguvis labo vārdu, saņēmis oficiālu valsts atvaino�anos un kompensāciju par kaitējumu - un uzsācis jaunu dzīvi. Par spīti da�u me�ājnieku ņerkstē�anai, Anna pieņēma Viņu darbā kultūras centrā, un Bruno Kalpenieka ilgi lolotais mākslinieka talants varēja pilnībā izpausties.

Viņ� neko neprasīja - dienām un naktīm apgleznoja Me�mui�as telpu sienas. Bibliotēka, kultūras centrs, doktorāts, mēģinājumu zāle, Lielā zāle, halle, Basa detektīvaģentūra -visam telpām tika atbilsto�a noskaņa, tematiski atbilsto�as ainiņas, ornamentāli vai abstrakti motīvi.

Bet divām telpām viņ� gāja ar līkumu - pagasta priek�sēdes Maigas Lācītes kabinetam un sekretāres Gunas priek�telpai. Tās Bruno nebija pierunājams apgleznot pat par divkār�u prēmiju. Uz Annas neizpratnes pilno jautājumu -kāpēc? - Bruno vien skumji noplātīja rokas - man nejauj�

Bet nu, uzzinājis par gaidāmo darbu - apsargāt sievietes un bērnus, novērot apkaimi, neuzkrīto�i izpētīt māju un regulāri ziņot, bet, galvenais, fotografēt un gleznot jūru, viņ� bija iededzies misijas apziņā un aizjoņojis uz Pū�u Māju pie ģenerāļa pēc instrukcijām.

Annas un Kārļa Basa dēļ Bruno bija gatavs uz visu.

- Tad tu saki - būs labi? - Miks atkal un atkal pārvaicāja. Tādu operāciju viņi īstenoja pirmoreiz.

Protams, tuvākajā apkaimē atradīsies arī specvienības profesionāļu atbalsta grupa, ta�u pa�ā midzeņa centrā -�etri neprofesionāli cilvēki un pieci mazi bērni�

Ģenerālis bija uzstājis, ka līdzi jābrauc arī daktera Konrāda palīdzei, feld�erītei Ievai. Kā guvernantei�

- Miku, būs labi. Jābūt labi! - Anna jau kuro reizi atkārtoja. - Tas ir tā vērts. Pat ja tikai uz da�ām dienām. Pat ja Ilga un Bruno tikai izvietos raidītājus, arī tas jau būs daudz. Tu visu laiku sūrojies, ka trūkst pierādījumu, diedziņu, pie kā pieķerties. Nu lūk, būs tev diedziņi� Bet Ieviņa pieskat īs, lai viņi nesaaukstējas.

- Bet ja nu viņ� neatbrauc? Tad viss velti?

- Hmm, nu, ne glu�i. Tad Ilga būs atpūtusies, bet Bruno -uzgleznojis jūru.

- Uh-h, Līzbet, tu gan proti nomierināt, - Kaķītis beidzot pasmaidīja.

- Mja, - viņa nomurmināja. - Klau, Miku, vienu lietu gan vajadzētu - pasaki Āmuram, lai savāc visu iespējamo informāciju par Liliānu Pērkoni. Mani kaut kas mulsina� Ja reiz vīrs tik ļauns, ja reiz ideāli sabruku�i un mīlas vietā vil�anās, tad ko skraidīja �im līdzi uz Maskavu, Pēterburgu, Orenburgu? Modes ska�u dēļ?

Zilo vali atradu�ais tēvs ar dēlēnu bija pārgaidīju�ies un jau gribēja izplūst protestos, ta�u, pamanīju�i pa garo gaileni skrienam divus vīrus pilnā bruņojumā, bet aiz viņiem tre�o - sīkāka auguma puisi ar rūsu suni sekojam motorizētam ratiņkrēslam, kurā sēdēja bārdains rūķis -, saplaka. Pēc mirkļa gaiteņa pretējā galā parādījās gara auguma vīrietis un tum�mataina sieviete ar lielu, pelēku vilku suni. Viņiem ātri sekoja slaids puisis melnā ādas jakā, kuram cie�i pie kājas gāja melns, garspalvains vilks. Visi pazuda aiz durvīm, uz kurām bija plāksnīte Smago noziegumu nodaļa.

- Tēti, iesim mājās, - pui�elis sabijies ie�īkstējās. Arī tēvam kļuva neomulīgi.

- Lūdzu, ienāciet! - Atvērtajās durvis parādījās jau redzētā sieviete. Viņai bija lielas, pelēkzaļas acis, kurās dzirkstīja spo�as uguntiņas. Viņi paklausīja.

- Tātad tu, Kristap, saki, ka ar �o spēli tavā skolā aizraujas daudzi? - Anna Elizabete draudzīgi pajautāja sabiedētajam pui�elim, kur� slēpās aiz tēva muguras. Grāfs lēni piegāja pie zēna, apsēdās un pacēla sveicienam labo ķepu.

- Oho, viņ� prot sveicināties! - zēna bailes pazuda kā

nebiju�as. Viņ� apsēdās uz grīdas līdzās sunim un piesardzīgi noglāstīja lielo galvu. Grāfs nopūtās.

- Tēti, mums arī vajadzētu tādu suni! Varētu iet ārā staigāt, braukāt ar riteni, slēpot, skraidīt� un neviens nepiesietos. Viņ� ta�u sargā, vai ne?

- Protams. Visi suņi sargā, tikai ar viņiem jāstrādā, Viktors apstiprināja. Ar īsu svilpienu piesaucis savu melni Zorro un Grāfu, viņ� ar gandrīz nemanāmām roku kustībām lika tiem izpildīt virkni komandu. Puika ar tēvu skatījās, acis nenolai�ot, pie katras nākamās komandas saskatījās un atzinīgi sasmaidījās.

- Tē-ē-ē-ti� - Kristaps iedīcās. Tēvs klusēja.

- Sarunāsim tā - vispirms tu, Kristap, parunāsies a mums un izstāstīsi visu, ko zini par Zilo vali, bet pēc tam mēs parunāsim ar tavu tēti un, kas zina, varbūt arī kaut ko sarunāsim, - Viktors uzrunāja pui�eli, kur� bija apsēdies starp abiem suņiem un spīdo�ām acīm, pietvīku�iem vaigiem bu�ināja to ka�okus.

- L-labi. Bet jūs nepiemānīsiet?

Uzzinātais nebija nekas patīkams. Vienpadsmitgadīga Kristapa tēvs Jurģis Pīlādzis bija pamanījis Zilo vali puikas datorā tikai tagad, ta�u, kā izrādās, tas tur peldējis jau krietni sen - vismaz trīs, ja ne �etrus mēne�us.

Skolā ar �o spēlīti aizraujoties gandrīz visi puikas, meitenes ne, bet viņas jau vispār esot vārgules, nevarot ne koka uzkāpt, ne pa jumta malu nostaigāt.

Kas pastāstījis? Klasesbiedrs. Bet viņam - puikas no lielākajām klasēm. Informātikas stundās visu var pagūt - u�uks, nu, skolotājs kaut ko dara aiz sava datora ekrāna vai raksta papīrus, bet klase vai nu pilda uzdotos darbiņus - smieklīgi viegli! -, vai dzīvojas pa draugiem un feisbuku. Vai spēlē da�ādas spēles. Sākumā bijis neērti, jo valis bijis tikai krieviski, ta�u pirms pāris mēne�iem parādījusies arī latviskā versija. Baigi for�ā spēle! Ar ko for�a? Nu, ka viss notiek pa īstam. Ja kaut kur jāiet, jāskrien, jābēg, tad pa īstam, nevis datorā. Ja kaut kas jāizdara, tad arī pa īstam� Viņ� pagaidām esot tikai piektajā līmeni. Interesanti, kas būs tālāk?

- Kristap, vai tu pazīsti kādu, kur� ticis tālāk? - drūmi lautaja Valdis Āmurs.

Puika neuzticīgi pavērās dīvainajā vīrietī, brīdi padomāja, tad papurināja galvu - nē, viņ� pats nepazīstot, bet lielie pui�i esot teiku�i, ka tālāk esot cool.

- Dēls, vai tu zini, ko tas cool nozīmē? To, ka gadījumā, |a (iksi līdz galam, līdz piecdesmitajam līmenim, taviem vecākiem tā būs visbriesmīgākā diena mū�ā. Kāpēc? Tāpēc, ka visiem, kuri sasniegu�i �o līmeni, jāmirst - tā izdomājis jūsu krutās spēles radītājs, - Āmurs ieurbās viņā ar skatienu.

Pui�elis sāka nervozi dīdīties.

Viņ� zina kaut ko vairāk, Anna nodomāja.

- Kristap, vai pazīsti Ralfu Kokinu? - Kārlis pavaicāja.

- M-mmm, e-e-e-s� - pui�elis sāka stostīties.

Tēvs pārsteigumā saslējās.

- N-nu-u, puika, tev uzdeva jautājumu!

- T-tas ir mans klases-b-biedrs, - viņ� izstostīja.

- Un kas ar viņu noticis?

- Ne-nezinu. Jau nedēļu nav bijis skolā.

- Ak nezini� - Kārlis plan�etē atvēra interneta pārlūku.

- Tād kāpēc tu nezinādams Draugu profilā raksti muļķības: Ralfam ir 50. Viss.

Jurģis Pīlādzis nikni nokrem�ļojās. Pui�elis pietvīka un sāka skaļi raudāt. Bet Kārlis bezkaislīgi turpināja: - Redzat, bēda ir tāda, ka Ralfs Kokins ir miris.

- Ko-a?! - Pīlādzis ierēcās un kā atspere uz�āvās kājās.

Ko tad tas nozīmē?!

- Apsēdieties, - Kaķītis pavēlēja. - Tas nozīmē to, ka jūsu mikrorajona skolās �ī spēle spēlēta vismaz trīs �etrus mēne�us, ja ne pusgadu, un neviens - ne skolotāji, ne vecāki -par to nav bijis informēts. Bērniem �is ir piedzīvojums, kaut kas, ko var darīt slepus no pieaugu�ajiem, katrs atsevi�ķi, vienlaikus piederot pie kopīgas brālības. �ēl tikai, ka jūsu

rajona labāko spēlētāju pēc divām dienām guldīs kapos. Un dīvaini, ka jūsu klases audzinātāja neko nav par to teikusi.

- Skolotāja Gita vakar no mums atvadījās - viņa ar ģimeni pārceļas dzīvot uz ārzemēm. Bet solīja aizvest uz Enguri pie ūdensgovīm, - Kristaps �ēli noteica.

Tagad, mācību gada vidū?

Tā vienkār�i, pametot audzināmo klasi? Sviests!

- Jurģi, sakiet, jūs dzīvojat mājā vai dzīvoklī? - Anna it kā starp citu pajautāja.

- Mājā, pa�ā Imantas nomalē. Bet kāpēc�? - vīrietis bija neizpratnē.

- Vai jūs, lūdzu, neiznāktu ar mani un Viktoru gaiteni? Uz mazu brītiņu�

* * *

- Re! �Pirms nedēļas Rīgas nomalē, neapsargātā būvobjektā, noticis traģisks nelaimes gadījums - no nojauk�anai paredzētas divpadsmitstāvu celtnes jumta nokritis vienpadsmit gadus vecais R.K. Acīmredzot puika tur uzrāpies, lai sevi nofotografētu attēla ievieto�anai sociālajos tīklos, bet paklupis un pārkritis pāri malai.� �o ziņu publicēju�i tikai da�i portāli, un neviens - neviens! - to nesasaistīja ar tajā pa�ā laikā vecāku forumos notieko�ajām diskusijām, -Āmurs pārslidināja pāri apsprie�u galdam �ūksnīti dator izdruku. - Atzīmēju tikai būtiskākās lietas.

Negantais: Man ir aizdomas, ka ziņa pie-koriģēta ar nodomu. Pui�elis bija aizrāvies ar tīkla spēlēm, bet, lai respektētu ģimenes sēras, pagaidām klusē�u.

Mamma: Es pazīstu mammu, kuras dēlu nocēla no rūpnīcas jumta. Tas pats.

Fox: Mediju atbildība? Cik ātri viņi paklausīja policijas versijai - nekas nav noticis!

Negantais: Kad es pirms mēne�a par to pirmoreiz iepostoju FB, mani norēja kā suņi -par to, ka sēroju dzeltenas ziņas, tipa feikus, un lielākais kliedzējs bija kāds uzņēmējs no mediju vides. Veicu savu izmeklē�anu un atradu virkni materiālu par līdzīgām lietām ārzemēs - Krievijā, Ķīnā, Kanādā, ASV, Rietumeiropā. Un tie nebija feiki. Bet izdevīgāk ir vispirms nezināt un tad noklusēt.

Mamma: Un trakākais, ka viņi zina! Bet nedrukā. Gaida pavēles?

Fox: �odien sabiedriskajos medijos bija interesants manevrs - no rīta bija ziņa par spēlēm, bet pēcpusdienā jau piekoriģēta: Latvijā �ādas problēmas neesot.

Negantais: Mūsējiem nav tādu IT spe�uku, visi spicie darbojas citu interesēs.

Fox: Skaidri redzams, ka atzīt puisēna nāves sakaru ar tīkla spēlēm nozīmētu zibenīgu iek�lietu ministra demisiju. Ta�u tas nenotiks.

Mamma: Kāpēc klusē prese? Kāpēc klusē cietu�o bērnu vecāki? Viņu ta�u ir daudz vairāk - ar traumām, griezumiem, apdegumiem, apsaldējumiem. Un viss tās nolādētās spēles dēļ! Vai tie�ām to nevar aizklapēt ciet?

Kobra: Lai kaut kas izkustētos, vajag asu sabiedrisko rezonansi, patiesu publikāciju, bez �iespējams� un �varbūt�. Mums tādu �urnālistu vairs nav.

- Arī tas, - Boze smagi nopūtās. - Ko saka Kibernodaļa?

- Neko, - īgni norūca Miks Kaķītis. - Serveri Krievijā.

- Tātad problēma tomēr ir? - Boze sadrūma vēl vairāk,

- Ko mēs varam darīt?

- Daudz! Varam brīdināt Latvijas teritorijā strādājo�os interneta provaiderus un mobilos operatorus, liekot obli gāti uzstādīt filtrus, kas datu plūsmā izķer, bloķē konkrētus vārdus, programmas un vietnes, vienlaikus palai�ot izsekotājvīrusus, lai noteiktu to izcelsmes avotu un vietu. Tad ir vienalga, kur atrodas serveris un kāds tas ir - Lo�ņa ielīdis visur un atradis visu.

- Lo�ņa ir tava programma? - Mazais Kārlis ar cieņu pavērās Valdī. - Vecīt, respect, tas ir baigais verķis! Es to lietoju jau vairākus gadus. Vienreizēja!

- Labi, pārliecinājāt, dariet! - ģenerālis Boze iesaucās.

- �ef, tas nav tik vienkār�i, - iebilda Juris Grīslis. - Visi tīmekļa un mobilo pakalpojumu nodro�inātāji ir privātas vai gandrīz privātas kompānijas, uz pliku aicinājumu sadarboties vienkār�i nereaģēs un pasūtīs mūs trīs mājas tālāk. Viņus spēj ietekmēt tikai ierosināta krimināllieta un attiecīgie orderi. Bet tas nozīmē, ka �ī lieta iegūs oficiālu statusu un, ja noplūdis kaut sīkākā ziņīte, viss momentā aizies gaisa medijos, un mums vairs nekas neizdosies.

- Jop� - Boze jau atvēra muti, ta�u pēdējā brīdi atminējās par Annu un aprāvās. - Un kādi varianti mums vēl ir?

- Dzīvais mērķis. Pīle, - Kārlis atteica. - Varam radīt viltus bērnu, kur� ieinteresējas par �o vali un sāk to spēlēt, reāli komunicējot tīklā un saprāta robe�ās izpildot pirmo līmeņu prasības. Bet tikmēr caur �o pa�u komunikācijas saiti mēģināt sekot, meklēt un, ja nepiecie�ams, izmantot visas metodes, lai tiktu pie �iem datiem. Noteikti vajadzētu pieslēgt Interpolu� Ir tikai divi bet - būtu vajadzīgs reāla bērna profils un garantija, ka viņ� un viņa ģimene būs dro�ībā. - Te, lūdzu, sīkākus paskaidrojumus! - ģenerālis Boze sarauca pieri. Vecajam policistam interneta padarī�anas akūti riebās, lai gan viņ� apzinājās, ka virtuālā pasaule sāk dominēt pār reālo - gan dzīvē, gan noziedzībā.

- Atļausiet man! - dedzīgi iesaucās Valdis Āmurs. - Kārlim taisnība. �ī spēle veidota izsmalcināti viltīgi, tur nepietiek tikai ar profilu no kāda soctīkla, jo tos var elementāri noviltot. Nē, �is spēles radītāji gāju�i tālāk un reģistrācijai prasa gan derīgu e-pastu, gan mobilā tālruņa numuru un pārsvarā gadījumu tos arī iegūst, jo bērns, kas pārņemts ar spēles ideju, neaizdomājas, ka �ie ir viņa privātie dati, pēc kuriem, pareizi meklējot, var atrast visu pārējo - īsto vārdu un uzvārdu, personas kodu, adresi, vecākus, skolu, draugu un tuvinieku vārdus.

Tālāk - viņ� tiek da�ādos veidos mudināts veikt destruktīvas darbības ar savu ķermeni - nodarīt sev sāpes, griezt, Nīst, skrāpēt, lietot ķīmiskas vielas un tad izlikt �īs bildes sociālajos tīklos ar tagiem #imin #bluewhale #go50.

Neliela vēsturiskā atkāpe - pasaulē �ie baisie �izaicinājuma spēļu�, �spēju robe�u�, �drosmes pārbaudes�, �baiļu �ovu� un tamlīdzīgi tīkli darbojas jau sen. Nosaukumi da�ādi, būtība tā pati - piesaistīt un radīt atkarību. Pasaulē pirmais vilnis bija pārticīgajos zelta astoņdesmitajos. Tad -deviņdesmito pirmajā pusē, reizē ar privātbiznesa masveida attīstību. Pēc tam - īsi pirms Millenium, par īpa�u mērķauditoriju izvēloties emocionāli svārstīgāko sabiedrības daļu - bez vecākiem un draugiem paliku�us, vizuāli at�ķirīgus, depresīvus pusaud�us, jo īpa�i uzspie�ot uz mū�īgajām grēku un piedo�anas tēmām.

Amerikas, Kanādas, Zviedrijas, Beļģijas, Norvēģijas, Anglijas prese par to rakstīja (un raksta), viņu izmeklē-lāji ar �īm lietām cīnās raudādami, jo �ādos nāves gadī-jumos (pa�nāvībās) iejauk�anās no malas lielākoties nav

pierādāma. Vienīgi, ja ļoti paveicas� Padomijā līdzīgus lietas notika astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, tikai par tām skaļi nerunāja. Latvijā tāda nāvīgā izaicinājuma spēle kursēja apkārt jau 2008.-2015. gadā, ta�u tolaik jaunie�iem bija daudz citu lietu, ar ko nodarboties, lai nemēģinātu pa� apliecināties caur nāvi� Toreiz izaicinājumi kursēja Draugos, Ask, Skaipā, nu, un citās līdzīgās vietnēs.

Tie ir tie pa�i daudzlīmeņu tīkli, kuru eksistenci tik labprāt gribētos noliegt� jo tas ir pārāk baisi. Arī narkotikas un AIDS ta�u savulaik noliedza - to nebija vai arī bija visur citur, tikai ne pie mums. Par to bija aizliegts runāt un rakstīt, lai nebojātu supertīro un spo�o zināmās valsts tēlu. Jā, man var iebilst - �āda tipa �klubiņi� biju�i visos laikos, visos gadsimtos. Iemesli? Bezdarbība, augstprātība, vēlē�anās noteikt citu likteņus, diem�ēl arī psihiskas novirzes. Bet galvenais -nauda un vara. Kādam ļoti gribas justies varenam, kingam, kur� drīkst spēlēties ar visdārgāko - citu cilvēku, jo sevi�ķi bērnu, dzīvībām.

- Maniem māsas puikām arī bija uznākusi kaut kāda dīvainu eksperimentu kāre - �ledus + sāls uz ādas�, �cik tu vari izdzert�, �ieliec mani kastē�, �ieslēdz mani uz balkona�. Esot noskatīju�ies internētā, - ierunājās līdz �im klusēju�ais milzis Ritvars Zariņ�. - Mēs ar māsu gan �īs praktis kās dabas studijas izbeidzām ātri un konkrēti - ar dr. Bērziņa un medmāsiņas Siksniņas piedalī�anos, pārrunām un divām nedēļām bez interneta, toties ar rado�u dabas mācības un fizikas uzdevumu - saskaldīt un sakraut �ķūnīti malkas kaudzi. Tas tā, lai galvā nelien glupas domas.

- Ritvar, mūsu bērnu aizsardzības speciālisti jums pateiktu, ka tā ir ārkārtīgi nepedagoģiska rīcība, bērna personības pazemo�ana un paverdzinā�ana, - Anna uzjautrināta iesprauslojās. - Viņus ta�u pat publiski norāt vairs nedrīkst! - A man dziļi pie kājas, ko viņi saka! Es labāk zinu, ko ar tādiem zeņķiem darīt. Mans tēvs mani ir pēris vienreiz, ar siksnu un tā kārtīgi. Un bija par ko - mēs ar māsu ziemā uzlīdām uz Daugavas ledus un ielūzām, knapi izglāba. Vecais gari nemoralizēja, vienkār�i pateica, par ko, un uz�āva. Par to vēl tagad paldies.

- Man laikam ir atbilde uz jautājumu, kāpēc nepieslēdzas mediji, bet citkārt sensāciju kārie �urnālisti nevēlas par �im tēmām rakstīt, - Kārlis triumfējo�i pagrieza pret pārējiem plan�eti, - joka pēc palaidu Valda Lo�ņu, un ko mēs redzam? Ziņu portālam A-News un trim spēļu serveriem ir kopīgs saimnieks; turpat bāzējas arī Magnum Lux Ru nepakustā versija. Vai tas neko neizsaka? Tie�i tāpēc cerēt, ka �obrīd kāds preses izdevums gribēs veidot nopietnu pētījumu latvie�u valodā, ir naivi un muļķīgi. Neviens negrib sarauties ar lielajiem un resnajiem, kuri rausta diegus.

- Mjā, deviņdesmitajos, kad naktīs uz ielām pazuda cilvēki, sevi�ķi jaunie�i, visas runas par to tika apklusinātas, nosaucot par dzeltenu muldē�anu, baismu stāstiem, urbā-najām leģendām. Tas, ka �odien zinām, kas toreiz notika, nevienu neinteresē, - Kaķītis noņurdēja. - Vieglāk apstrīdēt informācijas avotus, ignorējot problēmu kopumā.

- Redz, ko �odien diskusiju paneļos raksta vecāki, - Valdis pārslidināja pār galdu nākamās svaigās izdrukas.

Uno: Runāju ar savu bērnu - nē, viņ� neko tādu nezinot. Beidziet kladzināt!

Duo: Es arī nezināju. Un nezināju arī to, ka, izrādās, manu draugu ģimenē pusaudzis puika TO zināja un arī skolā par TO zināja. Tad kas ir labāk - dzīvot ar galvu smiltīs un domāt, ka viss ir baigi for�i? Nezināt ir ērti?

Mamma: Interneta dro�ības centrs tikko paziņojis, ka Latvijā nekas tāds nav iespējams, jo visi tīkli tiekot rūpīgi monitorēti. Kā nav kauna muldēt? Vēl �orīt redzēju bērna datorā to pretīgo resno zivi. Izaicinājuma un nāves spēles pastāv!!! Izmisums pastāv, un arī jaunie�u pa�nāvības pastāv!!! Vai tie�ām neviens nesaprot, ka tas ir bizness - spēles, �ovi �uz dzīvību vai nāvi�, attiecību provokācijas, izaicinājumi - vai tu tā vari? Bet cilvēki reāli aiziet bojā. Vai tas ir apzināts veids, kā mūs piebeigt, sitot pa vissāpīgāko - mūsu bērniem?

Kobra: Policijai neesot nekas zināms par to, ka bērni izdarītu pa�nāvības sociālo tīklu spēļu dēļ. Likumsargi nav guvu�i pierādījumus, ka spēli organizētu kāds pieaugu�o grupējums, neesot arī ba�u par tre�o personu, kas organizētu spēli. Jaunie�i pa�i apmainās ar informāciju un izaicina viens otru.

Jurists: Smieklīgi. Ko policija var izdarīt? Katram tīnim pie viena sāna kruķi, pie otra u�uku, mammu no pakaļas, lai tad visi trīs nonstopā �eko, ko sīkais dara draugos, feisī, vatsapā un citur? Kā jūs reāli iztēlojaties to ciņu ar zilo vali? Starp citu, vai jūs vispār esat lietas kursā, kādos soctīklos un ar ko tusē jūsu bērni? Esat parunāju�i, noklausīju�ies jūsu tīņa sociāli pareizo atbildi uz stulbā sen�a tekstu - un viss. Neko vairāk jūs nevarat. Neviens nevar. Internetu neaizliegsiet.

Mamma: Toties Izglītības pārvalde visām skolām izsūtījusi brīdinājuma vēstuli. Laikam jau tāpat vien.

Fox: Neesat pamanīju�i, ka ļoti bie�i �savādās, viltotās, neīstās� ziņas ar laiku izrādās par vistīrāko patiesību? Tikai vienmēr ir brīdis, kad tās citādi (oficiāli, pagaidām) nav iespējas publiski izziņot kā tikai uz �aubu robe�as.

Negantais: Kriminālanalītiķi par feikiem nesmejas, bet tos uzmanīgi pēta.

Fox: Kamēr pētīsiet, ar mums būs cauri. Bet kuru interesē realitāte, ka jaunie�i kļūst arvien depresīvāki, jo vīlu�ies sagrautajās ģimenēs, sabiedrības vienaldzīgajā attieksmē� Nevienam neiet labāk, kamdēļ par to runāt? Bet! Ja kaut viens vecvecāks, vecāks, brālis vai māsa par to aizdomājas, ja kaut viens �urnālists sāks rakt, tā būs puse uzvaras.

Ments: Pie mums nekas tāds nenotiek!

Kobra: Protams, viss ir lieliski - bērni sevi nenobadina, ar lietussargiem no balkoniem nelec, vannā nemēģina aizturēt elpu, līdz noslīkst, viens uz otru ar pa�taisītām bultām ne�auj, me�ā pie koka nesien, pa galvu ar akmeņiem nemet, neaprok un neaizdedzina. Arī vēnas negrie� un miega zāles nedzer.

Negantais: Krievijā viena gada laikā �is spēles dēļ aizgāju�i bojā vairāki simti, pie mums lielākās aktivitātes Rīgā un Piekrastē.

Opis: Lai tak spēlējas! To sauc par dabisko atlasi. Tā sauktā demokrātija jaunos ir tiktāl degradējusi, ka jābrīnās, ka viņi masveidā cits citam kaut ko negrie� nost. Lieto visu, no kā var palikt stulbs, staigā notetovēju�ies kā papuasi ar riņķiem degunos un citās vietās, blen� tuk�umā ar papla�inātām acu zīlītēm.

Tagad vēl �itā graizī�anās. Ja kāds grib sev darīt galu, nevajag traucēt, pasaulē būs par vienu muļķi mazāk. Ir arī normāli cilvēki!

Mamma: Vecie īgņas, sāciet ar sevi un saviem pieaugu�ajiem bērniem - atņemiet viņiem plan�etes un telefonus - lai paceļ acis no ekrāniem, paņem ar stingru roku savus sīkos pie �upra un iemāca klausīt, nevis sludina - viņ� man tāds indigo! Ja bērns jūtas pamests novārtā, ne tas vien var notikt.

Kobra: Trakākais, kas var būt, ir nesapra�anās un neuzticē�anās vecāku un bērnu starpā, tad arī rodas intereses ārpus ģimenes, un pārsvarā tās ir bīstamas un kaitīgas. Runājiet ar saviem bērniem un mīliet tos, kamēr viņi ir ar jums kopā. Nevar noskatīties uz tiem vecākiem, kas plosa sevi pēc tam, kad neko vairs nevar mainīt, kad jāstāv pie sava bērna kapa.

Paps: Vai nav laiks bērnu aizsargātājiem ieviest likumu, kas aizliedz pirkt bērniem aifonus, viedtālruņus, plan�etes? Tā vietā jāiegādājas parasti mobilie tālruņi, kam ir tikai zvanī�anas un sms iespējas!

Vecais: Virtuālās spēles bērnos rada maldīgu uztveri par dzīvību un nāvi. Cik daudz man bija jāstāsta mazdēlam, ka dzīvība cilvēkam ir tikai viena!

Kobra: Vēl viens dzīves piemērs - ja kāds kaut ko būtu uzlauzis un publicējis, viņu ātri atrastu un sodītu, bet par �o nevienam nekādu uztraukumu - bērni cie� un iet bojā, bet ne bāriņtiesas, ne skolu tas neinteresē. Ka tik nesa�mucētu savu godu un nesabojātu

statistiku. Starp bērnu un vecāku ir siena, bāriņtiesa jaucas tur, kur nevajag, bet neredz to, kas jāredz. Kamēr nesekos virkne gadījumu ar letālām sekām, nekas nemainīsies.

- Prieks, kur tu rodies! - Miks aizkaitināts nometa izdrukas uz galda. - Un kā parasti policija vainīga pie visām problēmām, arī pie vecāku laika un prāta trūkuma, lai apjēgtu, ka bērnus ne tikai taisīt, bet arī audzināt vajag.

- Nu jau tu runā klasiķes vārdiem, - Anna nosmaidīja.

- Ta�u, domāju, Valdis ne glu�i tāpat vien atlasījis un izdrukājis �os komentārus. Man likās aizdomīgas divas frāzes -Mammas teiktais �vai tas ir apzināts veids, kā mūs piebeigt, sitot pa vissāpīgāko - mūsu bērniem?� un Kobras �neesot pamatotu ba�u par tre�o personu, kas organizētu spēli�. Kā tas sasaucas ar Valda pirmīt teikto �kādam ļoti gribas justies varenam kingam, kas drīkst spēlēties ar visdārgāko - citu cilvēku, sevi�ķi bērnu, dzīvībām� un ar Kārļa atradumu -"ziņu portālam A-News un vismaz trim spēļu serveriem ir kopīgs saimnieks; turpat bāzējas arī Magnum Lux Ru nepakustā versija�! Vai tas viss nevedina vienā virzienā, proti, pie personas, kuras bibliotēka pilna ar grāmatām par eigēniku, pārcilvēka teorijām un NLP pamatprincipiem un kuru mēdz dēvēt par Leļļu pavēlnieku?

Esam galā. Ilga Loka bija ļoti mierīga un brauca lieliski. Mājā neviena cita nav, tikai sargs būdā pie vārtiem. Paēdām smalkas vakariņas. Abas dāmas ar bērniem un guvernanti Ieviņu uzgāja aug�stāvā. Man iedalīja istabu ar trim stikla sienām glezno�anai un mazu kambarīti turpat līdzās - gulē�anai.

Pirmajā stāvā ir saimnieku darba kabineti un bibliotēka. Mēģinā�u izpētīt.

* * *

- Līzbet, ja godīgi, es �o dienu biju iztēlojies citādu, Miks, pārguris līdz strīpainām pelītēm, stūrēja savu uzticamo auto Me�āju virzienā.

Bija pavēls, bet �odienai ieplānoto darbu saraksts knapi pāri pusei. Vajadzētu vēlreiz iebraukt Obeliskā, apjautāties, vai nav atradies pazudu�ais direktors. Lei�u kolēģi bija pārbaudīju�i gan viņa deklarēto dzīvesvietu Viļņā, gan aizbrauku�i uz vecāku privātmāju Klaipēdā - nekur ne ziņas, ne miņas. Arī Rīgas adresē nav redzēts vairāk nekā nedēļu.

Viņ� var būt jebkur. Latvijā, Lietuvā, ārzemēs.

Vai zem zemes�

Kaķītim nez kāpēc uzmācās drūmi paredzējumi.

�ajās pēdējo nedēļu lietās bija kaut kas baiss - tās it kā virpuļoja un griezās ap vienu asi, tajā pa�ā laikā - loģiski Izanalizējot un visu pārbaudot, katra lieta bija par sevi, bet kopīgo varēja vien nojaust vai iztēloties ar muguras smadzenēm, nevis ieraudzīt.

Vai tie�ām pazudu�ais Dinārs Loks varētu būt no�āvis virsprokuroru Vitoldu Virsnīti? Ja tā, tad kāpēc? Un kā? Galvenais - kā viņ� aizdabūjis līķi līdz Me�āju kapiem?

Turklāt, ja pie vainas Loks, kāpēc tum�matainā administratore bija teikusi, ka skandālu par nevietā aprakto vectētiņu sarīkojis �alis ar motociklu, kas it kā norādītu uz Igoru Boicovu un, iespējams, Ilgas Lokas līdzdarbo�anos?

- Līzbet, vai tev tovakar izdevās kaut ko jēdzīgu izburt no tās Āmura mapes?

- Izdevās gan, jā. Nupat par to atcerējos. Mājās pie kafijas izstāstī�u.

* * *

- Vai, mīļie, jūs jau otro stundu gaida kaut kāds Buciņ�, Āzītis, nē, laikam ta�u Auniņ�! - Miks un Anna vēl nebija izkāpu�i no automa�īnas, kā viņiem uzklupa viesuļvētra vārdā Omīte. - �odien jau tre�o reizi te. Ar ģenerāli Basu vai Egonu runāties negribēja, teica - tikai ar pa�u galveno pirātu lietas izmeklētāju Kārli Saulīti! Gaidī�ot kaut līdz rīta gaismai. Sē� hallē pie kamīna un lasa Kafku.

- Oi, jē, arī tas vēl! Izdevniecības Genesis direktors Atis Auniņ�� - Mikam nolaidās rokas. - Līzbet, saki, ka tas ir sapnis un mēs kādreiz arī pamodīsimies!

- Nē, Kaķīt Miķelīt, tas nav sapnis. Saņemies, un ejam. Tas ta�u neturpināsies mū�īgi! - Anna viņu centās uzmundrināt. Ja viņa būtu zinājusi�

- Labvakar! Lūdzu, sekojiet man uz bibliotēku. Kolēģi tūlīt nāks, - Kaķītis ātriem soļiem devās uz bibliotēkas durvīm. Auniņ� sīkiem solī�iem tip�ināja nopakaļus, sava uzvārda cienīgā balsī dusmīgi blēdams par nekrietnu kavē�anos un godīgu pilsoņu laika tērē�anu.

Miks dusmīgi atskatījās par plecu. Blē�ana apklusa.

Anna Elizabete, kopā ar Omīti pie virtuves durvīm stāvēdama, no aizturētiem smiekliem bija kļuvusi tum�i sarkana. Pamanījusi pagalmā iebraucam Ķir�a Kundzi ar Kārli un suņiem, izsteidzās viņam pretī:

- Dambergs ar ģenerāli strādā tavā darbistabā. Labāk ej uz bibliotēku glābt Kaķīti. Ieradies tas kauslīgais izdevējs, kur� internetā visiem sola pa purnu. Varbūt paņem līdzi pūkainī�us, es uzvārī�u kafiju un pēc brītiņa arī nāk�u.

- Vai, Līzbet, tu esi visu mīļumu mīļums, - Kārlis nopūtās. - �ī diena laikam nekad nebeigsies, vai ne? Pat brūti jūs man esat no�iepu�i un aizsūtīju�i trimdā!

- Nu, nerūc, nerūc. Varbūt es pārvarē�u savu iedzimto skopumu un vēlāk izvilk�u no ledusskapja lielu kasti ar saldētu tiramisu� - Anna kārdināja.

- Labi, monstru māte, esi uzvarējusi. Eju� badīties!

- Līzbetiņ, kas mūsu mājā �odien notiek? - Omīte vērās Annā Elizabetē ar savām gai�i zilajām, spo�ajām acīm - tik bērni�ķīgi uzticīgi, ka viņai nevērās mute stāstīt, cik ļaunuma un nekrietnību pilna ir �ī pasaule. Vēl jo vairāk - darīt to valsts svētku nedēļas nogalē, kas vecākās paaudzes cilvēkiem nozīmēja daudz un normāli būtu jāpavada ģimenes lokā, pie svinīgi klāta galda, ar svecēm un labām domām, nevis izkārtām mēlēm dzenoties pakaļ resniem zirnekļiem, ziliem vaļiem, nezināmā virzienā aizbēgu�iem miljonāriem un divkosīgiem politiķiem.

- Viss kārtībā, Omīt, viss kārtībā. Tūlīt tiksim galā ar pēdējo apmeklētāju un varēsim ēst vakariņas. Kā klājas baronesei un Miķelītim?

- Annīt, viņi atkal spēlē kārtis! - Omīte noslēpumaini pa�ukstēja. - Divatā. Tīri vai nezinu, ko domāt. Miķelītis man reiz tā jocīgi pateica, ka viņam ar baronesi esot interesantāk nekā ar mani, jo man jau tikai ģenerālis Bass un noziegumi vien prātā. Bet tā ta�u nav! Vienkār�i es vairāk laika pavadu te lejā, virtuvē, un Kārlis, nu, ģenerālis Bass ta�u pirmā stāva darbistabā vai bibliotēkā strādā, tad nu arī ienāk pie manis uz kafiju, bet Miķelītis arvien vai nu prom savās Dravās, vai pie baroneses aug�stāvā. Ko tad es lai tur daru? - viņa pasūrojās.

Va tu redzējies ko? Mīlestībai un greizsirdībai neviens vecums nav �ķērslis, Anna nosmaidīja. Tas labi, tas labi -mazs pipariņ� zupītei tikai pie�ķir gar�u!

* * *

- Jūs ta�u nedomājat, ka es viņu no�miedzu? - uzzinājis par Inta Lokmēļa nāvi, Atis Auniņ� blēja bailēs trīco�ā bal�telē, kas lieliski piestāvēja viņa uzvārdam, sprogainajiem, rūsajiem matiem un bārdelei, ta�u totāli nesaderēja ar brango augumu, kas nu nekādi negribēja ietilpt paknapajās drēbēs, spīlējot vīles, plē�ot pogas un raisot asociācijas ar teķi, kas tramīgi mīņājas uz strauta laipiņas.

- Tomēr e-pasta vēstule �Negribēji nokārtot lietas mierīgā ceļā, tagad būs jāraud. Tiksimies tiesā, un pēc tam es uzdejo�u uz tava kapa� nākusi no jūsu pastkastītes, vai ne? -Kārlis vērsās pie ciemiņa ar pretjautājumu.

- E-e� tas bija tikai tāds dusmu uzplūds, - Auniņ� taisnojās. - Tajā dienā atklāju, ka Lokmēlis aug�upielādējis jau simt piecdesmito manas izdevniecības grāmatu - Veselīgs

dzīvesveids un pozitīvā domā�ana. Jūs ta�u saprotat, cik tā �obrīd ir aktuāla un cilvēkiem vajadzīga. Kad apkārt ir tik grūti� - viņa speķainais vēderiņ� patiesā līdzjūtībā vairāk kārt salēcās. Kārlis iespurcās.

- Nesmejieties, es zinu, ko saku! Jūs pat iedomāties nespējat, cik cilvēkiem es un mana izdevniecība �ajos gados esam palīdzēju�i, cik dzīves sakārtoju�i!

Lai Dievs nogrābstās, vai �itais ilgi būs jāklausās?

Miks niknojās.

Glābējeņģelis parādījās Annas Elizabetes veidolā ar kafijas paplāti rokās.

- Jums sapņos nav rādījies, kādas �muces notiek smalka jās aprindās, piemēram, izdevēju pasaulē, - manierīgi atlie cis mazo pirkstiņu, Atis Auniņ�, baudkāri �makstinādams, sīkiem malciņiem dzēra Annas slaveno kanēļkafiju. - O, �i ir burvīga, gandrīz kā Venēcijā, Piazza del Popolo kafejnīcā!

- Piazza del Popolo ir Romā. Jūs dro�i vien gribējāt teikt Sv. Marka laukumā.

- O, jā, protams! Es sajaucu! Paldies! Uzreiz redzams -esat inteliģenta dāma. Noteikti daudz lasāt. Vai drīkstu ieteikt kādu labu grāmatu? Kas jūs interesētu - ceļojumi, arhitektūra, varbūt lielākie pasaules noslēpumi?

- Tie�i �obrīd - jaunākie kriminoloģijas un toksikoloģijas sasniegumi, DNS noteik�anas specifika un mantotu psihisko kai�u ietekme uz cilvēka fizisko ķermeni, - Anna, laipni smaidot, atteica. - Vai jūsu krājumos tādas ir?

Izdevējs Atis Auniņ� saplaka kā gaisu izlaidis baloniņ�.

- Jūs tā labi iesākāt par tām smalko aprindu �mucēm, -Kārlis mudināja.

- Ak jā, gribēju jums tikai paskaidrot, kāpēc mēs, literārās pasaules cilvēki, reizēm esam tik nervozi un nesavaldīgi. Redziet, es rakstu� rakstu jau sen. Bet mani kā neizdod, la neizdod. Arvien atsvie� atpakaļ manuskriptu, aprakstītu ar zobgalīgām replikām par loģiska si�eta trūkumu un gramatiskām nepilnībām, nē, laikam otrādi. Mans hobijs ir zimātniskā fantastika - esmu tik daudz izlasījis, tik daudz zinu, ka nu man pilnīgi skaidra gan pasaules uzbūve, gan sabiedrības pārvaldes noslēpumi. To visu - skatījumu uz pasauli un cilvēkiem - es aprakstīju savā romānā �Es esmu Visums� un anonīmi iesniedzu diviem, nē, trim da�ādu izdevniecību izsludinātiem literārajiem konkursiem. Un ko jūs domājat? Viņi visi to izbrāķēja, atsūtīja atpakaļ ar riebīgi dzēlīgām piezīmēm par nepiecie�amību ārstēt grafomāniju un rekomendācijām tuvākajā laikā apmeklēt labu psihiatru. Ta�u arī tas vēl nebūtu nekas, pie visa kā jau pierasts, ja vien es savu grāmatu pēk�ņi neieraudzītu Inta Lokmēļa elektronisko grāmatu vietnē. Aug�upielādētu no mana manuskriptam līdzi iesniegtā CD - konkursa nolikumā tā bija obligāta prasība. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, manam romānam bija norādīts cits autors! Ko jūs par ko tādu domājat?

- Jūs ta�u neteiksiet, ka Ints Lokmēlis publicēja jūsu romānu ar savu vārdu?

- Teik�u gan! - Auniņ� triumfēdams saslējās. - Jūs tas izbrīna? Tad ziniet, �ajā sfērā nav jābrīnās! Te zog visu -grāmatu nosaukumus, virsrakstus, idejas, epizodes, personā�us un viņu vārdus, un� arī pa�us garadarbus. Man daudzi kolēgas par to sūroju�ies - sākumā tevi kā tādu imbecīli apņirdz un nosunī par literārās pasaules plebeju, mēslu vedēju, bet pēc tam aplaupa.

- Bet kāpēc jūs savu romānu neizdevāt pats? - Anna Elizabete painteresējās.

- Man nav tādas naudas, - Auniņ� vienkār�i atbildēja. - �Visums� ir apjomīgs darbs. Es to rakstīju piecus gadus, un aplauztā versijā tam ir 1999 lappuses.

- Ci-i-k? Jūs gribējāt teikt - 199? - Kārlis pacēla skatu nu sava plan�etdatora.

- Nē, jaunais cilvēk, tie�i tik, cik teicu - 1999. Tas viss ir ar nolūku un jēgu. Kā man lika Visums, tā es darīju, - viņi atlaidās atzveltnes krēslā, svinīgi salika plaukstas lūg�anā un pacēla skatu pret debesīm. Brīdi paklusējis, turpināja. - Drukātā versijā būtu jābūt diviem vai pat trim sējumiem. Ta�u tagad sanāk tā - jebkur� cilvēks jebkurā zemeslodes vietā var iegūt �o darbu, nesamaksājis ne santīma! Turklāt -ar neīstā autora vārdu. Man laupīts ne tikai autora honorārs un iespēja turēt rokās savu nodrukāto garabērnu, bet ari pati autorība! Es vispār vairs neesmu nekas! Nulle, tuk�a vieta! - viņ� saniknojies brēca.

Anna Elizabete raudzījās vecīgajā vīrietī ar �ēlumu.

Jā, te patie�ām bija iemesls dusmām un acīmredzama motivācija slepkavībai. Lai cik labs vai slikts būtu kāda grafomāna romāns, otra darbu piesavināties un uzdot par savu nekādi nedrīkstēja. Jautājums - vai par to varētu nogalināt?

- Ko jūs esat �ajā sakarā darījis? - Kaķītis lieti�ķi pavaicāja. - Ziņojāt policijai?

- Kāda jēga? Vai tad mums ir kaut viens policijas darbi nieks, kur� prot bez kļūdām uzrakstīt protokolu un dzīvē izlasījis kaut ko vairāk par Kriminālkodeksu un Ceļu satik smes noteikumiem? - Atis Auniņ� nicīgi atmeta ar roku, neliekoties manām Kaķī�a satumsu�o seju. - Biju aizgājis uz Lielo bibliotēku pakonsultēties, ko darīt �ādā situācijā. Mani tur apsmēja un pasūtīja labi tālu. Kā gan es varot apgalvot, ka tas ir mans autordarbs, ja konkursam romāns iesniegts anonīmi? Teicu - man ir visi darba faili, uzmetumi, galu galā - iesniegtā CD kopija! Ā, to visu es esot varējis kaut kur dabūt, galu galā - nozagt. Iebildu, ka gandrīz visu savu darbu zinu no galvas, varu nocitēt jebkuru vidu. Tad mani laipni palūdza aiziet, pieaicinot palīgā divus apsardzes darbiniekus. Redz, viņiem neesot laika ar l.idiem sīkumiem krāmēties. Lai noalgojot sev advokātu un iniedzot tiesā prasību pret Intu Lokmēli, tad jau redzē�ot. Hei tikmēr viņi no savas puses neko neuzsāk�ot un pārējās bibliotēkas nebrīdinā�ot. Ā, un es laikam nepateicu, ka daudzu bibliotēku mājaslapās, rūpējoties par savu lasītāju ērtībām un naudas makiem, var atrast saites uz pirātiskajiem portāliem, kas grāmatas piedāvā elektroniski par brīvu.

- Jūsu romāns �Es esmu Visums� kop� aug�upielādē�a-n.is brī�a skatīts 399 reizes, lejupielādēts 191 reizi, - Kārlis negaidot ierunājās. Auniņ� salēcās.

- Kā jūs to zināt? Kur to var redzēt? Lūdzu, parādiet!

- Nerādī�u. Vienkār�i ticiet. Man ir speciāla programma, f - Bet tas ta�u ir ārprāts! Tā būtu dzīva nauda! Tagad jūs saprotat, kā viņ� mani ir aplaupījis un cik ļoti pelnījis visu, kas ar viņu noticis. Bet kas īsti ar viņu noticis? Jūs teicāt -nogalināts? Kā? No�auts? Nodurts? Noindēts?

- To nu jums, Auniņa kungs, vajadzētu zināt labāk par inums, ja reiz vēstuli Lokmēlim nosūtījāt divas dienas pirms viņa nāves. Tā, cienītais izdevēja kungs, kur jūs bijāt un ko darījāt naktī no sestdienas uz svētdienu? - Miks Kaķītis bija pārvērties bargā inkvizitorā.

- E-e-s? Es biju templī pie savas Garīgās Mātes, mēs kalpojām un lūdzāmies.

- Visu nakti? - Kaķītis neticīgi pārjautāja.

- Jā. No saulrieta līdz saullēktam.

- Kādā templī, kur tas atrodas, kā sauc jūsu māti? ' - Viņa nav mana māte, viņa ir mana Garīgā Māte!

- Atvainojiet, man vienalga. Kaut vai jūsu tēvs� Lūdzu, uzrakstiet vārdu, adresi, tālruņa numuru.

- E-e-s nevaru. Tas ir noslēpums. Svēts noslēpums, ko esmu solījies glabāt.

- Labi, Auniņa kungs. Mēs ari cienām sve�us noslēpumus, - krietnu bridi klusējis, Kaķītis viņu sirsnīgi uzrunāja, - Jūs dro�i varat turpināt tos glabāt līdz pat tiesas dienai, jo nogalinātā tīmekļa pirāta Inta Lokmēļa slepkavības lieti �obrīd tie�i jūs esat tā persona, kurai nav alibi, toties ir lielisks motīvs un, �ķiet, bijusi arī iespēja tikt galā ar cilvēku, uz kura kapa solījāties uzdejot. Man neatliek nekas cits kā aizturēt jūs aizdomās par slepkavību ar iepriek�ēju nodomu. �o nakti pārlaidīsiet tepat bibliotēkā uz dīvāniņa, �o abu burvīgo suņu kompānijā, bet rit no rīta brauksim uz Rīgu, pie ekspertiem un uz Īslaicīgās aizturē�anas izolatoru. Iesaku sēdēt rāmi un nedīdīties, jo suņi gan ir labsirdīgi, ta�u apmācīti aizturēt bēgļus. Tikmēr atļaujiet atvadīties -mums bija ļoti smaga diena, izmeklējām vairākas slepkavības, nu, paldies Dievam, būs par vienu mazāk. Arlabunakti!

Pamājis Kārlim un Annai, Miks Kaķītis piecēlās un, skaļi no�ukstējis - sargāt! -, neatskatīdamies devās uz durvīm.

Pārējie, smieklus valdīdami, sekoja.

- Pagaidiet! Neatstājiet mani te vienu! Es� es runā�u! -viņiem aiz muguras atskanēja skaļ� blējiens, kam sekoja divi dobji rūcieni. - Palīgā, mani apēdīs!!!

- Nebaidieties, Grāfs un Rūsa liellopus neēd, - Kārlis pasmīnēja. - Mierā, suņi!

- Un tā, Auniņa kungs, mēs jūs ļoti uzmanīgi klausāmies, - Kaķītis piesēda uz galda malas. - Tikai es ļoti lūdzu, pārstājiet tērēt mūsu visu laiku un tēlot svēto Indijas govi! Labāk vienkār�i atbildiet uz maniem jautājumiem! Kur jūs bijāt un ko darījāt naktī no pagāju�ās sestdienas uz svētdienu? Vieta, pulksteņlaiki, cilvēku vārdi, telefona numuri�

- Es� bi-biju pie sievietes! - Auniņ� izmocīja, nosarcis līdz matu saknēm.

- Brīni�ķīgi. Par ko jūs uztraucaties? Vai būtu labāk, ja jūs būtu pie vīrie�a? - Kārlis pasmīnēja. - Lūdzu, te būs lapiņa un pildspalva. Uzrakstiet savas dvēseles draudzenes vardu, adresi un telefonu.

- E-es nevaru� es nezinu. E-es pat viņas vārdu atceros ar grūtībām� Varbūt Daiga, varbūt Dina, varbūt Dinga� Man pa�am par to ir �ausmīgs kauns�

Anna paskatījās uz Kārli un Miku. Viņi bija piefiksēju�i.

- Auniņa kungs, vai jūsu dāmu nesauc Dagne, un vai viņa nedzīvo vecā Iļģuciema nomalē? - Anna paķircinājās.

- Vai, jūs viņu pazīstat?! - Auniņ� nopriecājās kā bērns.

Vēl tik pietrūka, lai viņ� pielēktu kājās un sāktu plauk�ķināt, Miks iek�ēji nopūtās.

- Kādi vēji tad jūs sestdienas vakarā aizpūta uz Iļģuciemu? - viņ� jautāja.

- Tas bija piedzīvojums! - apaļīgais izdevējs bija gatavs stāstīt. - Manā mū�ā tāds gadījās pirmoreiz! Bija pienācis laiks� Visu sestdienu kārtoju grāmatnīcu, saprotiet, māmiņa man iemācījusi ievērot tīrību un kārtību visās lietās, tad nu reizi nedēļā noslauku putekļus no grāmatu muguriņām un plauktiem, mazgāju grīdas un ar smar�īgām eļļām izkvēpinu telpas. Tā nu es darbojos, meditēju, skan Tibetas mūzika, te pēk�ņi atveras durvis un ienāk� viņa. Skaista, tērpusies oran�os plīvuros, kā uguns liesma. Un uzrunā mani, niecīgo. Meklēja meditāciju rokasgrāmatu.

- Un jums, atradās? - Kārlis ne bez sarkasma piebilda.

- Pro-o-tams! - Auniņ� jūsmīgi turpināja. - Atradu un uzdāvināju. Nevarēju pārdot cilvēkam ceļu pie Dieva, pie Patiesības. Vārds pa vārdam, sākām runāties. Izstāstīju par sava romāna likteni. Viņa ļoti ieinteresējās. Atzinās, ka esot �urnāliste un autortiesības esot viņas lauciņ�. Apsolīja palīdzēt - uzrakstīt lielu rakstu, kas visu izpētītu un izskaidrotu. Vaicāja, vai negribētu doties pie viņas un sniegt interviju.

- Jūs, protams, gribējāt? - Kārlis, plan�etē urbdamies, zobgalīgi nobubināja.

- Jā, protams, gribēju gan! Kālab ne? Tādu iespēju Dievs dāvā reizi mū�ā, tā jāprot saskatīt un pieņemt. Mudīgi aizslēdzu veikalu un biju gatavs doties ceļā. Viņa bija ar ma�īniti - mazu, zaļu vabolīti. Aizbraucām līdz viņas mājai lielai un vecai -, iegājām skaisti iekārtotā viesistabā, viņa iekūra kamīnu, iedzērām vīnu, tad viņa uzlika labu mūziku, teica, ka uz brīdi izie�ot - uzkāp�ot aug�ā pārģērbties un paņemt diktofonu un fotoaparātu, tūliņ nāk�ot. Un� viss.

- Kā - viss? - Kaķītis tīri vai pamodās no vieglās snaudas, kurā bija ieslīdzis, klausoties nejēdzīgo savārstījumu. - Un kur tad palika solītā intervija?

- Intervijas nebija. Es� laikam aizmigu. Iespējams, tas saldais vīns man bija par stipru vai par daudz - māmiņa nekad neļāva dzert vairāk par pusglāzīti, bet tovakar es izdzēru divas pilnas glāzes. Nu jā, un svētdienas rītā pamodos gultā - sve�ā! -, līdzās puskaila, skaista sieviete, es pats kā no mātes miesām nācis� Ko gan es varēju nodomāt, ko darīt? Saņēmu dū�u, pamodināju viņu un teicu, ka esmu gatavs precēt, ja nu reiz tā ir gadījies.

- Un� k-ko vi-viņa? - Kaķītis knapi valdīja smieklus.

- Neko. Pavēra vienu miegaino aci, no�ukstēja - labi, labi, tikai tagad gan ļauj man pagulēt! - un aizmiga. Es� biju spiests retirēties.

- K-ko jūs bijāt spiest darīt? - Miks sprauslāja.

- Nu, doties prom ta�u! Retirēties! Vai tie�ām jūs nezināt sve�vārdus? - Auniņ� tēloti nobrīnījās, manierīgi paceldams tuklās roķeles pret griestiem.

- Tik barbariskus aizguvumus ne. Mums, neaptēstiem policistiem, pietiek ar dzimto valodu un �etrām sve�valodām, - Kaķītis ironiski iedzēla.

- Tas nu reiz bija ļauni, - Anna Elizabete skaļi smējās, burnīdama Grāfa kuplo ka�oku. - Tu viņu sarīvēji skaidās un izbaroji vārnām. Jēziņ, man �ķiet, viņ� tagad par policistiem domās vēl sliktāk nekā līdz �im!

- Manis pēc - lai domā vai nedomā. Ja kāds ir ambīlis, tad tas ir uz mū�u.

- Mjā, nevaru nepiekrist. Bet klau, pui�i, vai jūs sadzirdējāt to pa�u, ko es?

- Par Dagni Brensoni un viņas Iļģuciema māju? - Kārlis atjautāja. - Jā, to pa�u. Tas babulis laikam ir seksuāli nepiesātināms - viens augstas �inas mīļākais darbā, otrs - pa�as kantorī, kāda mārrutka pēc bija vajadzīgs vēl tre�ais?

- Varbūt tāpēc, lai pirmā prombūtnes laikā varētu tikt galā ar otro?

- Līzbet, ko tu runā?

- Neko, neko, tikai prātuļoju. Vai gadījumā, ja Ints Lok-inēlis savā pirātalā būtu darbojies ar Dagnes Brensones svētību vai līdzdalību un viņa, sajutusi gruzduma smaku, nolemtu saritināt biznesu un notīties, neatstājot pēdas un lieciniekus, �is nebūtu ideāls veids, kā to paveikt? Vīri�ķis sievi�ķa gultā ir vislabākais alibi.

- Tu aizmirsi vienu lietu, Līzbet, - vīri�ķis nomodā, -Miks piemiedza aci.

- Man, protams, patīk �is romantiski ciniskais domu gājiens, ta�u atļau�os jūs pavilkt atpakaļ uz mūsu grēcīgās

zemītes, - iejaucās Kārlis. - Kāpēc lai viņa tā darītu? Proti, kāpēc lai Dagne Brensone galētu pati savu zelta zosi? Tādai elektroniski apstrādātai mākslas darbu kolekcijai ta�u ir milzu vērtība, un diez vai viņa pati ir tik laba datoriķe, lai īzī-pīzī ar to visu tiktu galā viena. Tad kāpēc mu�īt nost darbaspēku, pat ja viņai būtu septiņas iespējas to izdarīt?

- Nezinu. Tas mums būtu jānoskaidro, - Anna domīgi paberzēja virsdeguni.

- Tu gribēji teikt - tas jums, pui�i, būs jānoskaidro, - Kārlis �ķelmīgi precizēja.

- Starp citu, Līzbet, tu man ma�īnā teici, lai atgādinu par Valda Āmura mapi. Tu tajā esot kaut ko atradusi, - Miks pēk�ņi atcerējās.

- Ak, jā! Valdis ir apkopojis neticamu apjomu datu no visiem iespējamajiem avotiem, liela daļa ir no slēgtajiem mediju arhīviem. Lai nu kā, prokurors Vitolds Virsnitis tavu jauno kolēģi interesējis īpa�i - soli pa solim izpētījis tā biogrāfiju un, ļoti iespējams, visas lietas, kurās Virsnī tīs bijis iesaistīts kā operatīvais darbinieks, vēlāk izmeklētājs un pēdējā laikā - prokurors. Pieļauju, ka mūsu Egum te būtu kas piebilstams par palīdzību veciem armijas biedriem, ta�u nedomāju, ka par to vajadzētu īpa�i satraukties. Tādu informāciju, tikai krietni ilgākā un sare�ģītākā veida varētu savākt arī labs pētnieciskais �urnālists.

- Līzbet, tavs ievads jau sniedzas līdz Mēnesim� - Kārlis zīmīgi ieklepojās.

- Mhm� tikai gribēju uzsvērt pētījuma pamatīgumu, -Anna mazliet tā kā apmulsa. - Labi. Tad klausieties. Visos gadījumos, kur Virsnītis līdzdarbojies seksuālās vardarbī bas noziegumu izmeklē�anā vai apsūdzibas uzturē�anā un kur nav panākts gandrīz nekāds rezultāts, iezīmējas saikne starp apsūdzēto un viņu vai viņa sievu Gaļinu. Nesaprotu, ka Valdis to atkodis, ta�u viņ� katrai lietai pierakstījis komentārus par apsūdzētajiem: drauga draugs, skolasbiedrs, sievas jaunības draudzenes brālis, biju�ās klases audzinātājas dēls, tiesne�a mazdēls�

- Vā-ā-ks� - Kārlis novilka. - Tad jau tie noziegumi tika reāli piesegti�

- Visticamāk, jā. Protams, visas norādes vēl rūpīgi jāpārbauda, ta�u, zinot Valda pedantismu, visticamāk, tā arī būs. Ta�u nedomāju, ka to spēja izdarīt Virsnītis viens pats. Tas nozīmē, ka sistēmā ir spraugas, nē, kur nu spraugas, vārti, pa kuriem var izbraukt vesels sastāvs, un tas gadiem ticis veiksmīgi izmantots.

- Bet nu kādam apnicis un viņ� nolēmis pielikt punktu� - Anna Elizabete no�ukstēja. - Vai arī� prokurors kļūdījies - iesēdinājis kādu, ko nevajadzēja aiztikt, un ieinteresētā puse izdarīja pretsitienu. Iespēju ir daudz�

- Es gribu ēst. Omīte kaut ko teica par vakariņām, - Miks �ēli ie�erkstējās.

- Bet Līzbete man apsolīja izvilkt no ledusskapja tirāmisu! - Kārlis palielījās.

- Līzbet? - Kaķītis mirklī atdzīvojās. - Mums tomēr būs svētku vakariņas?

- Drīzāk naksniņas. Ejiet sakopties, es uzklā�u galdu un

sasauk�u pārējos.

Halles pulkstenis rādīja pusdivpadsmit.

Vislabākais laiks svētku mielastam, Anna domās paironizēja. Labi, ka rīt sestdiena, pui�i dabūs kaut nedaudz izgulēties. Uz Miku vairs nebija iespējams skatīties bez līdzjūtības un �ēluma - noskrējies un nonervozējies teju caurspīdīgs, bet vairākas dienas neskūtā bārda �o iespaidu vēl pastiprināja.

Simpātisks un valdzino�s rēgs�

* * *

- Tātad jūsu �odienas sarunu un darbības amplitūdu svārstījusies no psihes traucējumiem līdz atkarībām, no noziedzīgām manipulācijām ar cilvēka apziņu līdz literārām zādzībām. Nav ko piebilst� Kā būtu teicis Rūdolfs Blaumanis - vien �mucīg� bū�an, vai ne? - baronese Anna Roze ķecerīgi pasmaidīja.

- Blaumaņa Ābrams teica - Pindacīs, Pindacīs, tu toks ir vēn smucīg� mātīt�! - Kārlis tik precīzi parodēja Ulda Dum pja Ābramu, ka visi sāka smieties.

- Bet, jā, vecmāmiņ, �o dienu pat atcerēties negribas, -Anna nopūtās. - Labāk pasaldināsim dzīvi ar kaut ko gardu. Krusttēv, tev vēl ir pērnā ūpenīte? Pie tā, ko tūlīt cel�u galdā, tavs cēlais brūvējums gar�os labāk nekā melnais balzams.

Pēc Omites kotletītēm ar kartupeļu biezputru un karsta jiem dārzeņiem Annas Elizabetes saldētais ruma tiramisu ar ģenerāļa ūpenīti gar�oja pasakaini.

Neviens nerunāja, vienkār�i baudīja piektdienas nakti kopā ar savējiem pie kamīna uguns. Bija labi. Bija ļoti labi.

Suņi siltumā laiski staipījās. Barons tēloja kamīnmalas pārsegu, bet mazais Rokijs izmisīgi centās noķert rudu�a kuplo asti, kas nevērīgi nokarājās lejup.

Ģenerālis Bass, teju vai ielīdis kamīnā, ar trīs dāmu atļauju pak�ķināja pīpīti un raudzījās liesmās.

Miks Kaķītis, atgūlies uz simtgadīgās lā�ādas un izstiepies divmetrīgs, ielicis galvu Annai klēpī, saldi iesnaudies.

Kārlis atkal rakās savā mazajā superdatorā.

Dambergs, Bi�u Miķelis, Omīte un baronese, sarūmēju�ies ap mazo �urnālgaldiņu, spēlēja durakus.

Anna Elizabete ar dziļu maigumu vēroja savu saimi un pateicās debesīm, ka visi ir veseli un kopā. Tas bija ļoti daudz. Pēc tās cilvēciskās vienaldzības, netīrības un ne�ēlības, ko viņi bija pieredzēju�i �ajās dienās, �āda maza siltuma un mīlestības saliņa bija visu pasaules dārgumu vērta.

Ausīs ieskanējās Harija Misiņa balss:

�Reiz vecos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķītim bij dzirnavas. Viņas gāja dien un nakti: murrā, murrā, murr� Tur bija riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi� Apinī�i gar dzirnavu sienu bij viegli apputēju�i ar miltu putekļiem; viņu stīgas mū�īgi drebēja no dzirnu rūk�anas. Pa lodziņu ar vecu, zaļu rūti raudzījās rūķi: vai nebrauc malēji. Pats melderis baltā ka�okā staigāja un skaitīja riekstu maisus un mandeļu maisus. Pa vakariem logos mirdzēja zelta ugunis. Dzirnas dūca, ūdens stabulēja, un kaķī�a meitiņas dancoja ar jauniem kaimiņiem. Viņām bij garas zelta acis, un viņu nagi bij labi apslēpti rozā pēdiņās.

Visjautrāk tur gāja Ziemassvētkos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta riekstiem un mirdzo�ām svecītēm. Un rūķi sēdēja kaktā pie novāktiem miltu maisiem, klusi turēja savās sarepēju�ās rokās baltas māla pīpes, kratīja galvas un teica: �Jā, tā ir lieta.�

Un, kad skujiņa sprakstēdama aizdegās un zils, pūkains dūmu bubulis pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams vieglu smar�u kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis. Jo tie bij labi vīriņi, un viss viņiem viegli ķērās pie sirds��

�ovakar Anna jutās kā Skalbes Baltais Kaķītis.

Gribējās, lai visiem ir labi, lai nevienam nesāp, lai neviens nav vientuļ� un pamests, lai nevienam nedara pāri prāta spējās apdalīti ņirdzīgi pui�eļi. Lai savējiem nekad nekā netrūktu, nekas nesāpētu, neviens nekļūtu vecs un vārgs, lai nebūtu jābaidās, ka pēk�ņi, ne lūgts, ne aicināts, ieradīsies Melnais Runcis ar pieciem dzel�u ratos iejūgtiem velniem�

Vai maz ir kāda iespēja darīt �o pasauli labāku, tīrāku, galu galā - gudrāku? Anna atcerējās komentāros lasītās domas, tik polāras: no līdzjūtības līdz klajam noliegumam, no mīlestības līdz cinismam - ļaujiet dabai darīt savu!

Bet varbūt �ajos it kā saltajos, skarbajos vārdos arī slēpjas vislielākā dzīves gudrība? Varbūt Baltajam Kaķītim uz brīdi jāpaiet maliņā, jāaizslēdz dzirnavu namiņa durvis un jāaizver logu aizvirtņi, ļaujot rūķiem un viņu palīgiem saņemt dū�u, tvert graudu liek�ķeres un salmu dak�as, lai reizi pat visām reizēm tiktu galā ar Melno Runci un tā rokaspui�iem?

Iztīrīt Baltā Kaķī�a dzirnavas, lai tās atkal var dien un nakti iet - murrā, murrā, murrā�

Iztīrīt cilvēku prātus no ideologu iezombētajām muļķībām un NLP enkuriem. Iztīrīt cilvēku sirdis no alkatības, vienaldzības pret līdzcilvēkiem un dzīvniekiem, kas ļauj vieniem mirt, lai citi varētu labi dzīvot.

Iztīrīt. Tas laikam ir īstais vārds. Kā pirms neilga laiciņa bija teicis vecais ģenerālis Kārlis Bass - mums visiem ir vajadzīgs Tīrītājs.

- Jā, mums visiem ir vajadzīgs Tīrītājs, - Anna atkārtoja balsī, turpinot vērot liesmu rotaļu un nepamanot �etru vīru zibenīgi ba�īgo saskatī�anos.

Miks Kaķītis, vairāk sajūtot, nekā izdzirdot vārdu Tīrītājs, acumirklī pamodās, bet ģenerālis Bass, Dambergs un Kār lis, vispirms iek�ēji satrūku�ies, to uztvēra mierīgi - ja reiz Līzbete visu izskaitļojusi pati, nav vērts vairs stiept gumiju�

- Mīļie, ja jums nav iebildumu, es laikam do�os gulēt, -Anna Elizabete lēni piecēlās. - Nez kāpēc jūtos kā iz�miegts citrons. Traukus mazgā�u rīt.

Ar skatienu pavadot viņu un uzticamos suņus, kas ne soli neatstājās no savas saimnieces, �etri vīri prātoja vienu un to pa�u - ko un cik viņa zināja?

* * *

Agri nākamajā rītā, se�os, uztrūkusies no nepatīkama sapņa un nespēdama vairs aizmigt, Anna Elizabete bija klusi nozagusies lejā virtuvē un tur atradusi Kārli - uztrauku�os, īgnu un pūcīgu. Ne vakar, ne �orīt viņ� nebija varējis sazināties un parunāties ar Ievu. Kā viņai tur, Kāpās, klājas? - Kārlis joprojām uzskatīja - ideja ar izlūkbraucienu uz Pērkona mājām nav tā labākā, pat ja tā ir tikai vieso�anās, nevis slepena kara operācija.

Nez kas tur vispār notiek? Un kāda no Ievas, jaunas skuķes, guvernante? Specaģente atradusies! Ja viņai kas notiks, Kaķītis un ģenerālis dabūs redzēt!

- Kārlīt, aizbrauksim līdz Pīckām. Tagad. �urpu turpu�

- Kas mums tur pazudis? - viņ� ņurdēja, ta�u negribīgi slējās kājās. Līzbete tik un tā mierā neliksies, tad jau labāk izkustēties nekā sēdēt un nervoties.

- Man ir maza domiņa, - viņa atteica, vilkdama zābakus. - Kā tad, tu un tavas mazās domiņas� Kas tad nu tagad jāņem līdzi - virvju kāpnes, lukturī�i, cirvis vai pārtikas rezerves trim dienām?

- Nemurk�ķi, auj kājas, un lai�amies, kamēr suņi nav pamodu�ies!

- Ko tu gribi atrast? - rīta palsajā gaismā brienot pāri pļavai uz Pīcku māju pusi, Kārlis trīco�ā balsī jautāja.

Bija vēsi un drēgni, bet vislielāko drebuli uzdzina doma, ka viņi neaicināti iet uz tā cilvēka mājām, kur� vēl pirms divām nedēļām bija plēsis jokus ciema veikalā, bet nu atdusējās Me�āju kapsētā, turklāt kāds bija nekrietni patraucējis viņa mieru, ielau�oties pēdējās atdusas vietā. Un nu viņi ar Annu grasījās pārkāpt arī viņa māju robe�u. Vai tā būs labi?

- Būs labi, būs, - kā nolasījusi Kārļa domas, Anna atsaucās. - Mēs nedarīsim neko ļaunu, tikai apraudzīsim māju vai viss kārtībā, un tūliņ iesim prom.

�uz milzīga, bieza, nodrupu�a akmeņu mūra, kas, iespējams, reiz bijis varenas kūts vai zirgu staļļa sienas daļa, pa�ā aug�ā kā nekustīga skulptūra tupēja liels, balts, pūkām kaķis neticami dzintarainām acīm un ar skatienu sekoja abiem atnācējiem. Viena auss kaķim bija tāda kā sadriskāta

Ja nezinātu, ka dzīvnieki nesirmo, varētu derēt, ka tas ir Moris! Tikpat liels, tikpat medaini dzeltenām acīm un tikpat inteliģents�

- Man no viņa tirpas skrien, - Kārlis no�ukstēja.

- Ej nu tu, joks, kaķis kā jau kaķis, būs atklīdis no kaimiņiem pamedīt, te ta�u veca klēts un dziļais pagrabs, - Anna gan mierināja pārinieku, ta�u arī pa�ai ap sirdi bija tā, kā bija. Un vēl tā savādā, rēgainā dūmaka no upes!

- Klau, vai tev te kaut kas ne�ķiet dīvaini? - Kārlis norādīja uz veco klēti.

Platās ozolkoka divviru durvis bija vaļā - neaizslēgtas vien pievērtas. Cik nu viņi zināja Veco Pīcku, te ik lietai alla� bijusi sava vieta, visas durvis - aizvērtas un noslēgtas Nomalītē dzīvojot, pa�am sevi jāsargā, viņ� bija teicis.

Izskatās, ka nepilnu nedēļu pēc saimnieka bērēm te sāku�i lo�ņāt praktiski orientētie tuvīnie vai tālīnie kaimiņi, kuri pēc principa - saimniecībā noderēs! - spēja aizstiept sev līdzi pusmāju. Tā bija noticis kara un pēckara gados, tā bija noticis jau nākamajā dienā pēc deportācijām �etrdesmit pirmajā un devītajā - da�s, kļūdas pēc paņemts un laimīgi mājā atlaists saimnieks, pār slieksni pārkāpis, vairs nepazina savu māju - pāris dienu laikā tur bija atliku�as vien kailas sienas Toties kaimiņi, uzzināju�i par �atgrie�anos no miroņiem�, �ādus cilvēkus nīda līdz mū�a galam, jo nācās atdot marodieriski paņemto un bija gan kauns par pa�u rīcību, gan dusmas par neizdo�anos�

Vai tie�ām, laikam ejot, cilvēki tā arī nekļūst ne gudrāki, Hr tīrāki dvēselē?

- Ejam? - Kārlim rokās bija pamatīga koka boze. - Ejam, - Anna sataustīja kabatā piparu gāzes baloniņu.

Ta�u klētī neviena nebija. Tuk�s un kluss. Ja vien, protams, neņem vērā totālo grautiņu, kuru kāds bija radījis, vai nu ārkārtīgā steigā ko meklējot, vai� izmisīgi bēgot un slēpjoties� Anna pietupās un, izvilkusi no d�insu kabatas zīmuļveida lukturīti, pagaismoja tum�āku pleķi uz grīdas.

Tās izskatās pēc asinīm, turklāt svaigām! Kas te atgadījies? Ja te kāds bijis, tad kur viņ� palicis? Un kas ar viņu - cilvēku, dzīvnieku - noticis? V-velns, kā derētu Grāfa spicais deguns! Kur� varēja paredzēt, ka viņi te atradīs ko tādu?

- Līzbet, nāc �urp! - no klēts dziļumiem atskanēja �uksts. Kārlis bija atradis lielu, atvērtu, tuk�u lādi, kuras dibenā mētājās brūna, bieza papīra skrandas ar pabālēju�iem burtiem �namit. Papīrs izskatījās krietni vecs un kaut ko ļoti atgādināja. Abi meklētāji saskatījās. Dynamit? Nevar būt!

Tādā pa�ā, tikai saeļļotā papīrā bija ietīts pirms diviem gadiem Pū�u salas un Mazkalniņu slēptuvēs atrasto munīcijas kastu saturs. Tas bija kara laika papīrs.

Vai patiesi Vecā Pīckas klētī visu laiku glabājusies Otrā pasaules kara laika munīcija, sprāgstvielas (vai vismaz to iepakojums), un neviens to nav zinājis? Un nu, pēc ve�uka nāves, kāds paklusām ieradies tai pakaļ. Johaidī, Miks un Dambergs galīgi nepriecāsies par viņu zvanu. Varbūt par atradumu neko neteikt? Bet ja nu tas kaut kā saistīts ar sprādzienu me�ā? Tur gan esot bijis cits spridzeklis, un tomēr�

Pēk�ņi Anna sajuta pār skaustu pārskrienam salta gaisa plūsmiņu. It kā būtu atvērtas tālas durvis. Viņa sasprindz nāja dzirdi. Top-top, to-top-to-top!

Baltais kaķis, viegli pieklibodams, cienigi nāca pa klēts eju, lavierēdams starp mantām. Pienācis pie Annas, pacēlās uz pakaļkājām, prasoties klēpī. Viņa instinktīvi pacel astaini un pamanīja, ka run�a labā priek�kāja ir tum�a u slapja. Ķepai bija atrauti divi nagi un pār�ķelts spilventiņ�.

It kā viņ� ar kādu būtu smagi cīnījies. Bet, ja tā, tad ar ko Un vai asinis uz klēts grīdas pieder kaķim vai uzbrucējam Atsēdu�ies uz apcirkņa malas, viņa ar kreiso roku izķek sēja no kabatas papīra kabatlakatiņu paciņu un maigi apsaitēja cietu�o ķepu. Būs tas cietējs jāņem līdzi uz Pū�u Māņi un jāaizbrauc pie daktera Konrāda, lai salāpa pu�umu.

- Līzbet, aug�ā ir īsts iero�u muzejs! - Kārlis pa pieslienamajām kāpnēm līda lejup no bēniņiem.

Pa kuru laiku viņ� jau paspējis tur pabūt?

Anna, sēdēdama ar kaķi klēpī, bija aizdomājusies par to, kā te izskatījies pirms piecdesmit un simts gadiem. Pīckas bija senas mājas. Pagasta nomale. Kurzemes katla mala�

- Nedusmojies, bet es piezvanīju Mikam, Egonam un ģenerālim. Viņi jau brauc �urp. �ādu munīcijas noliktavu bez ievērības nedrīkst atstāt, maz kas var notikt. Tur, aug�ā, ir ne tikai iero�i, bet arī kastes ar patronām un vēl kaut ko. Varbūt tu gribi uzmest aci, pirms atbrauku�i vīri. Vēlāk var nesanākt. Es to zvēru paturē�u.

Ko viņ� ar to gribēja teikt? Kārlis, tāpat kā viņa, bija pasācis arvien bie�āk runāt mīklās. Ko padarīsi - Bergu gēns!

Kaķis pie Kārļa jutās gandrīz tikpat labi kā pie Annas.

Ieritinājies viņam klēpī, sāka griezt dzirnaviņas - murrā murra-murra.

Dīvaini, un tie�i vakar viņa iedomājās par Balto Kaķīti�

Uzkāpusi klētsaug�ā, Anna Elizabete uzreiz pamanīja to, kāpēc Kārlis bija viņu skubinājis kāpt aug�ā. Te bija milzīgs veclaiku grāmatu plaukts ar masīvām stikla durvīm, bet aiz tām- aktu vāki, tikpat seni kā skapis. Vienā skapja stūrī -bronzas plāksnīte ar gravējumu - Meshahju pagasts.

Jau otro reizi viņa tik vien spēja kā izdvest - nevar būt!

Pagasta galva Maiga Lācīte savulaik bija sūrojusies, ka viss pirmskara un kara laika arhīvs esot neglābjami gājis bojā, pieejami tikai dokumenti no kolhozu dibinā�anas sākumiem līdz mūsdienām. Bet te tas bija - pa�ā Me�āju pagasta nomalē, veca, vientuļa mak�ķernieka klēts bēniņos.

Anna pamēģināja atvērt skapja durvis. Ciet. Aizslēgtas. Bet atslēga� kur gan varētu būt atslēga? Atcerējusies daudzu lauku ļau�u paradumu, viņa pastiepa roku un pagrābājās pa skapjaug�u. Bija. Un derēja.

Atvērusi durvis, viņa uzmanīgi pavilka laukā pirmo pagadīju�os mapi. Ābeles. Biju�ā Me�āju pagastve�a Jurģa Ābeles māju un dzimtas dokumenti. Nākamās mapes -Mācītājmāja, Skola, Dzirnavas, Priedītes, Kārlī�i, Zaķī�i, krusta Krogs, Kalniņi, Mazkalniņi, Me�mui�a, vēl trīsdesmit mapes un tad - Pū�u sala (Bergi).

Anna sastinga.

Beidzot! Beidzot būs iespēja uzzināt ko vairāk par laiku, par kuru neviens negribēja runāt - ne vecmāmiņa, ne māte, ne ģenerālis, ne Omīte. Tikai tik, cik toreiz izdevās uzzināt, risinot sarkanā vilka�a lietu, tikai tik, cik pēdējā paciņā bija atsūtījusi nesen traģiski bojā gājusī Leontīne fon Volfa.

Ārpusē skanēja tālīnas vīrie�u balsis. Zibenīgi izvilkusi no plaukta trīs vāciņus, Anna saudzīgi aizbāza tos aiz biezās dūnu jakas. Izlīdzinājusi pārējās mapītes, aizslēdza skapja durvis, novietoja atslēgu vecajā vietā un a�i noskrēja lejā.

- Paspēji? - Kārlis sniedza viņai saldi aizmigu�o kaķi.

- Jā, - viņi apmainījās vietām.

Kārlis aizsteidzās sagaidīt nācējus.

Kāpēc viņa tā rīkojās? Vai tie�ām viņa, Anna Elizabete, neuzticējās saviem vistuvākajiem cilvēkiem, tajā skaitā savam saderinātajam, gandrīz vai vīram, kuram bija teikusi jāvārdu. Vai tā bija tikai glu�i sievi�ķīga, privātīpa�nieciska vēlē�anās pirmajai uzzināt to, kas attiecās uz viņas un Kārļa dzimtu senatni, vai arī slēptas ba�as ieraudzīt ko nevēlamu Un ko tad, ja tā? Varēja ta�u būt visādi.

Vēsture bija vēsture, to nepārtaisīsi, lai kā da�am labam �odien labpatiktos atsevi�ķus notikumus vai pat laikmetus pārrakstīt sev vēlamā gaismā.

Anna nemācēja pati sev atbildēt. Tā gribējās, lai Bergu pagātne neslēptu nekādus tum�os plankumus. Tā gribējās lasīt labus vārdus par vectēvu, kuru viņa nekad mū�ā nebija satikusi, lai gan būtu varējusi, jo, ja varēja ticēt vectēva die nasgrāmatai, viņ� vēl 1989. gadā minis �īs pasaules takas�

- Līzbet, Līzbet, ko lai ar tevi dara? - nostājies klēts dur vīs, Miks pārmeto�i nolūkojās grautiņā. - Tikko uz mirki izlai� no acīm, tā gatavs!

- To neizdarīju es, - viņa piespiesti pasmaidīja. Cietas mapes spieda ribas.

- Skaidrs, tātad tas bija svētais gars, - Kaķītis atjokoja. Negribējās strīdēties - omulīgais naktsmiegs ar Līzbeti , trim suņiem un vienu resnu kaķi pie sāniem viņa labsajūtai bija nācis par labu, un viņa garastāvokli neviens un nekas nespēja samaitāt.

- Kur tad ģenerālis un Egons? - Anna Elizabete raizigi pavaicāja. Vajadzēja tikt prom.

- Aizgāja apskatīt māju. Tūlīt nāks. Kas tev klēpī?

- Vai nu Baltais Kaķītis no Kaķī�a dzirnavām, vai nosirmojis Moris, - viņa neizprotami atteica, maigi bu�inādama aizmigu�o ķepaini, kur� miegā murrāja.

Miks neizpratnē paraustīja plecus.

Kad gribēs, pati paskaidros. Ja gribēs.

- Līzbet, Kārli, vai jūs bijāt iegāju�i mājā? - ģenerāļa Basa ducīgais stāvs aizsedza visu klēts durvju aili. Viņa balss skanēja satraukti un� dusmīgi?

- Nē, nepaspējām, - Anna atteica. - Runcis mūs atveda uz klēti. Kāpēc jautā?

- Tur kāds ir bijis un krietni pasaimniekojis. Izskatās ļoti līdzīgi - viss sajaukts kājām gaisā, taisni nelabi metas skatoties. Vecais Pīcka bija ļoti kārtīgs vīrs.

- Krusttēv, Mik, vispirms paskatiet to lādi klēts dziļumā un tad kāpiet klētsaug�ā, jums būs interesanti. Dambergam vel vairāk. Tikai prātīgi - tur, pa labi, ir svaigu asiņu peļķīte. �ķiet, Sirmais aizstāvējis savu īpa�umu un saķēries ar Iebrucēju - divi pirksti un pēda apskādēti ar kaut ko asu, Iespējams, nazi, toties visi nagi sarkani - nelūgtais viesis būs dabūjis izbaudīt adatu terapiju.

- Ko tu saki? Bet asinis bija arī mājā, istabā uz grīdas. - Eh, būtu uz vietas Viktors ar Zorro! - nosodījās Miks. - Varbūt varētu palaist pa svaigām pēdām - ja nu ko atrod? Vismaz Grāfu vajadzēja paņemt līdzi!

- Es aizbrauk�u pēc Grāfa, - Anna strauji piecēlās, neizlai�ot lielo runci no rokām. - Pa ceļam ievedī�u �o bēdubrāli pie daktera Konrāda, lai apskata savainoto ķepu. Tā vien �ķiet, ka Pū�u Mājā tagad būs vēl viens zvērs - ja vien viņ� gribēs pie mums palikt. Nevar ta�u viņu vienu atstāt te! - Nevar gan, - ģenerālis pētīgi raudzījās uz kaķa purniņu. - Klau, vai tas nav Moris? Izskatās pilnīgi tāds pats -re, pat divi robiņi ausī! Bet kaķi ta�u nesirmo?

- Tā mums mācīja skolā. Bet, ja godīgi - es nezinu , Labi, es tad nu brauk�u.

- Brauc gan, tikai prātīgi. Un esi ātri atpakaļ, - ģenerālis cie�i viņā pavērās.

Jau ma�īnā esot, iezvanījās Annas telefons. Kārlis.

- Līzbet, ve�i ir �okā par atradumu. Kaķītis izsauca savus iero�u spe�ukus. Dambergs lodā pa grīdu, meklē pēdas un ņem asins paraugus. Teica, lai tu pasaki Arvim - kaķa nagi jānogrie� un jāieliek hermētiski noslēdzamā maisiņā. Ā, un vēl, Līzbet, tu ta�u neiebilsti, ka pagastnama vecais arhīvs brauc nevis uz Me�mui�u, bet uz Pū�u Māju? - Kārļa balsi skanēja viegla zobgalība. - Tā vien �ķiet, ka mūsu dārgajai pagastvecenītei neviens vairs neuzticas�

- Lai tik brauc vien, mūsu senioriem būs prieks izpētīt senos dokumentus, bet mēs - digitalizēsim pilnīgi visu arhīvu, lai nekas nepazūd. Tas būs tavs gadsimta megapro-jekts, tomēr - tas ir tā vērts, vai ne?

- Tu kā parasti lasi manas domas, Līzbet. Tad jau� tās trīs mapītes�

- Noskenē�u un nolik�u vietā. Pēc tam. Varbūt. Ta�u es par to vēl padomā�u�

- Cik labi, ka es studiju gados nebastoju ķirurģiju! -Me�āju cilvēkdakteris Arvis Konrāds, ieraudzījis lielo, balto kaķi ar savainoto ķepu, noteica un piecēlās, lai apsveicinātos ar pacientu.

Dzīvnieks raudzījās viņā lielām, gudrām, dziļumdziļām acīm, it kā teikdams - kāda gan at�ķirība, divas ķepas vai �etras, mēs visi esam vienādi.

- Nāc nu, draugs! - ārsts pārcēla kaķi uz procedūru galda, uzmanīgi iztaustīja galvu, ribas, asti un ķepas. Sajutis pieskārienu labajai priek�ķepai, runcis klusi ieņaudējās. - Skaidrs, re, kur sāp! Līzbet, tev uz brīdi būs jāpārtop medmāsiņā, ja reiz manējo esat mobilizēju�i īpa�am uzdevumam. Varēsi?

Pēc nepilna stundas ceturk�ņa Sirmais, kā Anna bija iesaukusi balto kaķi, apkopts un ap�ubināts rāmi mala savas dzirnavas, visi divdesmit nadziņi bija glīti sapakoti maisiņā un dakteris Konrāds ielūgts uz sestdienas vakariņām - ko nu viens mājās sēdēs. Atbrauks, paēdīs un novērtēs lielo pārsteigumu, kas visai tie�i varētu attiekties arī uz viņu. Neko vairāk nepaskaidrojusi, Anna aizbrauca.

Nevarētu sacīt, ka Pū�u Mājas saimnieks rudais runcis Barons būtu stāvā sajūsmā par jauna (otra!) kaķa iera�anos, ta�u nu viņa reakcija vairs ne tuvu neatgādināja to histēriju, ko Bergu nams bija piedzīvojis, kad līdz tam vienīgā

valdnieka karalistē ieradās pirmais, viņaprāt, liekais �etrkājainis - Omītes taksis Figaro, kuram sekoja Zorro, Grāfs, Lilo, Rūsa un Rokijs. Ar katru nākamo astaini Barons kļuva rāmāks un cienīgāks - kā jau pieklājas valdniekam, kura galms aug un papla�inās. Arī tagad, nesteidzīgi pietuvojies Sirmajam, viņ� to piesardzīgi apostīja no sārtā purniņa līdz pat astes galiņam, īpa�u vērību veltot apsaitētajai ķepai, tad apsēdās halles vidū un sāka vēlīgi murrāt, kā atzīdams ciemiņu par pietiekami nekaitīgu, lai viņa dēļ neuztrauktos Sirmais atbildēja ar laipnu murr un kautrīgi apgūlās uz pila tepiķī�a pie iekurtā kamīna.

- Vai, cik tu esi skaists! - hallē iznākusī Omīte, ieraudzījusi balto runci ar pārsieto ķepu, pārvērtās vienā vienīgā rūpju iemiesojumā. - Nāc, kaķīt, nāc, manu nabadziņ, es tevi pabaro�u, samīļo�u un nolik�u gulēt mīkstā gultiņā!

- Omīt, viņ� ir savvaļnieks un brīvdomātājs, - Anna Elizabete mīļi pasmaidīja.

Lai Omītei tiek. Būs par ko rūpēties - mazāk jādomā par Bi�u Miķeļa niķiem.

Barons ziņkārīgi noskatījās, kā Omīte no�iepj viņa iecerēto sarunbiedru un maigi kā trauslu pūpēdi aiznes savas istabiņas virzienā.

Nekas, nekas, gan viņ� tās durvis atķibinās un tiks pie baltā �oma. Bet Omīte ir mīļa, nudien, dikti mīļa, jo sevi�ķi, kad pacienā ar kādu siera gabaliņu!

* * *

Grāfs par jauno uzdevumu sākumā bija dziļā neizpratnē. Kāpēc viņu atvedu�i uz kaut kādām sve�ām mājām, liek iet iek�ā, ostīt grīdu vispirms istabā, pēc tam kaut kādā liela telpā, kur daudz visādu lietu. Baksta ar pirkstu uz viegli pa/uvu�u asiņu pleķi un atkārto - meklē, meklē, sunīt, meklē! Būtu ta�u kāds vismaz paskaidrojis, kas jāmeklē. Te llk daudz pēdu, visādi nāku�i un gāju�i, arī pa�i sapēdoju�i. Lubi, nav, ko īdēt, ja reiz jāmeklē, tad meklēs� Pag, pag! I - Klau, �ķiet, Grāfs kaut ko saodis! - Anna iesaucās.

Pelēcis nostiepa pavadu un tenteriski aizrāva viņu vispirms laukā pa klēts durvīm, tad gar stūri, pāri uzartajam Un piemirku�ajam kartupeļu laukam (ardievu, smukie zāba-i iņi!), tie�i uz vecā, ļodzīgā Melnupes tilta pusi, tam pāri�

�etru ceļu sazarojumā nedaudz paminstinājās, pao�ņājās un pa platāko, Papīrciema ceļu, garām Kartavu kalniņam bra�i uzņēma kursu uz vietu, kur no ceļa atdalījās tieva sti-dziņa, kas veda uz Vientuļnieka būdu - baisu pārpratumu, kur sen neviens nedzīvoja un kuru bija piekabatojis Papīr-i icina Tūrisma informācijas centrs, pasniedzot kā senās lauku arhitektūras meistardarbu.

Anna gan sliecās ticēt Bi�u Miķelim, kur� zināja stāstīt, k a Vientuļnieka būdu pagāju�ā gadsimta trīsdesmito gadu sakumā gados uzslējis kāds pustraks arheologs vai vēsturnieks Bite, kur�, tāpat kā daudzi citi jaunie un talantīgie, tā �uzrāvies ar baltu civilizācijas pirmsākumu meklē�anu, ka nolēmis centimetru pa centimetram izpētīt Kartavu kalniņu, Ugunskapus, �ūsku purvu un Austiņezeru ar tā trīs vienādajiem pakalniem, uz kuriem, viņaprāt, reiz slēju�ās iris sakrālas senceltnes. Bet visvairāk pētnieku interesējusi Meteora aka - ne glu�i dīķis, ne glu�i melnais me�ezers. Tam bija regulāra ovāla forma, stāvi, re�ģveidīgām koku saknēm noaugu�i krasti un� trūka dibena. Katrā ziņā neviens, kas uzdro�inājās ielaisties Meteora akā ar laiviņu, lai izmērītu tās dibenu, nevarēja lepoties ar izdo�anos -visām līdzpaņemtajām auklām, pat kopā sasietām, pienāca

gals, ta�u galā piestiprinātais akmens tā arī nekur nenose dās, un aukla neatslāba. Trīsdesmit, piecdesmit, se�desmit, astoņdesmit metri� un nekā.

Vecie kratīja bārdas un teica - nevar būt, Latvijā dziļākais ezers esot Drīdzis Krāslavas pusē - se�desmit pieci metri, vairāk pagaidām nevienam nav izdevies uzmērīt. Lai nu Bite beidz glupi zumzēt! Un tad, ka Me�āji atrodas uz dolo mīta un te mēdz būt augstie purvi un karsta kritenes?!

Vietējie brīdināja: - Nav ko vienam vazāties gar to elles caurumu, vēl patie�ām izlīdīs nelabais un ieraus iek�ā!

Ta�u Biti māņi nespēja atturēt. Bradāja pa Akmeņstrau tu, zīmēja Ugunskapus, gandrīz noslīka �ūsku purva akaci, uzzīmēja trīs senos pilskalnus Austiņezera krastā, līdz viena jaukā dienā� pazuda. Būdā bija paliku�as viņa mantas, pētījumu pieraksti un piezīmes, ta�u no pa�a ne smakas. Tuvāko māju Pīcku saimnieki, Vecā Pīckās sen�i, zināju�i teikt, ka dienu pirms pazu�anas Bite ienācis pie viņiem pēc piena un svaigi ceptas maizes, tāds kā domīgs, kā apskaidrots ilgi sēdējis uz laipiņas upes krastā, tad piecēlies un teicis: �Laiks doties, tēvutēvi sauc. Rīt redzē�u��

Meklētāji vēlāk Meteora akas lēzenākajā malā atradu�i piepū�amo laivu un nirēja aprīkojuma iepakojumu. No pa�a Bites gan paliku�as tikai atmiņas. Laikam jau saticies ar saviem sen�iem�

- Līzbet, Līzbet, pagaidi! - Kārlis aizelsies viņu noķēra pa�ā stigas sākumā.

Labi arī bija, jo viņai sāka trūkt elpas. Labi barots, trenēts vilks divgadnieks ir kā visurgājēja un motorlaivas krusto jums - ja uzņēmis pēdas un iegājis azartā, nekas un neviens neapturēs. Tagad pat - nesaprazdams apstā�anās iemeslu, Grāfs mīņājās un smilkstēja, ar visu sunisko būtību pau� dams - beidziet tūļāties, jo�am, skrienam, pēdas ved tālāk! - Klau, vīri teica, lai mēs te noslēpjamies un pagaidām� - Kā tā?

- Izskatās, ka viss ir daudz nopietnāk, nekā mums sākumā likās. Asinis varētu piederēt D�emam Pīckam. Tikko uzzinājām - vecais Zaķītis �o vakar saticis ciema bodē -Pīcka iztālēm sasveicinājies, nopircis �ņabi, apelsīnu sulu, tomātus un ķiplokdesu, tad strauji izmeties no veikala un Iekāpis mazā, zaļā ma�īnītē, kas iztālēm atgādinājusi vabolīti� Pie stūres sēdējusi sieviete. Auto aizbraucis pa Me�mui�as galveno ceļu Pīcku māju virzienā.

- Nu, tas jau ir par traku! Arī �eit viņa jau priek�ā?!

- Kas - viņa? - Kārlis nesaprata.

- Kā - kas? Brensone ar zaļo vabolīti! Ar Lokmēli tika galā, izdevēju Auniņu pie�akarēja pēc pilnas programmas, tagad ķērusies pie Pīckas� Bet� ja tā, tad es nesaprotu�

- Ko tu nesaproti, Līzbet? - Kārlis piesēda uz biezām sūnām noaugu�a celma.

- Ko, precīzāk - kuru, viņi uzspēra gaisā me�ā, ja dzīvs ir gan Dinārs Loks, gan D�ems Pīcka? Kāpēc Loks meloja sievai par Pīckas bojāeju? Un kur viņi abi ir?

- Skaties, te laikam nesen braukusi kvadra, - Kārlis ar �agariņu norādīja uz divām seklām risēm, kas pa pusaizaugu�o stigu iegriezās me�ā.

- Nez, nez� da�ādi riepu protektori, - Anna pietupusies gandrīz iebāza degunu sūnās. Grāfs dziļā neizpratnē vēroja savu saimnieci darām to, kas tā kā būtu viņa pienākums.

- Es teiktu - divi veci mo�i, sīkāk gan jāprasa Dambergam.

- N-nu-u, Līzbet, visu cieņu! Ja tev būs taisnība, es nedēļu mizo�u kartupeļus un tīrī�u burkānus, - Kārlis apsolīja.

- Rau, kur mūsējie! Viktors ar Zorro arī!

- Ak, tad mēs ar Grāfu tomēr neesam pietiekami labi un kvalificēti, ko? - Anna iepīka.

Ak, tad tāpēc viņai vajadzēja apstāties un pagaidīt - lai pagūtu ierasties Viktors ar Zorro un pabeigtu to, ko viņi ai Grāfu tik labi bija iesāku�i?

- Nu, tad jau tālāk jūs pa�i tiksiet galā, un mēs esam brīvi? Skrienam, sunīt!

- Līzbet! Anna, pagaidi! Nebēdz prom! Grāf, atpakaļ! cits caur citu viņiem nopakaļ skanēja Mika, ģenerāļa un Mazā Kārļa saucieni, ta�u tie nespēja apturēt ne priecīgu vilku, kur� beidzot dabūjis izskrieties, cik tik, ne dusmīgu sievieti, kura kārtējo reizi sajutās savējo skarbi piekrāpta.

- �es ta�u teicu, ka man nevajadzēja braukt! Vai vismaz nevajadzēja nākt kopā ar jums! - kinologs Viktors pārmeto�i noteica. - Lūk, Anna tagad uz mani dusmojas, un viņai ir taisnība. Es apmācīju Grāfu, un suns IR gatavs darbam. Pa�i redzat, cik teicami viņ� tika galā. Zorro to nebūtu paveicis labāk. Faktiski mēs tikai atkārtojām Grāfa paveikto�

- Mja, - Mikam Kaķītim nebija nekā, ko piebilst.

Viņ� atkal bija izgāzies kā veca sēta. Un viss bija tik labi!

- Kur likāt Dambergu? - Kārlis painteresējās.

- Palika sargāt klēti un pabeigt pierādījumu vāk�anu, -Mika vietā atbildēja ģenerālis Bass. Skatoties uz krustdēlu viņam tā bija �ēl, bet vienlaikus gribējās sadot ar koku.

Muļķa puika, �itā aizvainot Annu! Bez jebkāda iemesla!

- Ha, paskat vien, kas par diviem smukiem mo�iem te brauku�i! - Viktors ieminējās, pētīdams, ko īsti bija atradis Grāfs un ko turpināja o�ņāt Zorro.

- Johaidī, pat Dambergu nevajadzēja! - nopūtās Kārlis - Tātad kartupeļi�

- Kas ir ar tiem kartupeļiem? - Kaķītis nīgri pajautāja.

- Nekas. Ēdīsim nedēļu no vietas. Annai izrādījās taisnība par mo�iem.

* * *

Aizskrēju�i līdz ceļa galam, viņi pagriezās pa labi. Tagad tīkai taisni, līdz Tūrisma informācijas centram, no turienes pa lokveida ceļu, cauri me�am, garām Vientuļnieka būdai un Kartavu kalniņam gar otru pusi, atpakaļ līdz vecajam Iiltam, kur stāv Ķir�a Kundze. Lai gan - nē, turpat Pīckās dro�i vien rosās Dambergs. Ieraudzīs, pasauks, uzdos visādus jautājumus, nāksies atbildēt.

�obrīd pēdējais, ko Anna vēlējās, būtu ar kādu runāt.

Viņa jutās tik dusmīga un pazemota, ka varētu Kaķītim nokost degunu! Nu, kāda velna pēc?

Vispirms viņa kā tāda muļķe nesas cauri puspagastam pēc suņa, tad suns uzņem pēdas, viņi metas pa tām auļos, neviens no ve�iem pat nemēģina skriet līdzi, un nu, kad mērķis jau gandrīz sasniegts, ierodas varonīgā kavalērija ar papildspēkiem - sertificētu dienesta suni. Super!

Nē, uz Pīckām viņa neies! Tad labāk doties mājup kājām -cauri �ūsku purvam un Grī�ļu pļavām, pāri Aukstajam strautam, gar Strautnieka labības lauku malu līdz Zaķī�u mājām. Pie viena apciemos abus jaukos vecī�us. Bet no turienes - pāri ļaunajam tiltam, taisni pa stigu cauri Melnajam me�am, gar nodegu�o Me�sargmāju un pāri strautiņam, tad gar Mazkalniņiem un mājās gan. Nu, būs kādi astoņi vai desmit kilometri, kas par to! Vismaz izvēdināsies lielā dusma�

Astoņi plānotie kilometri izstiepās divtik gari, jo �ūsku purvā Anna, neņemot vērā Grāfa ņurdē�anu, nogriezās pa nepareizo taciņu. Gudrais suns, labi audzināts d�entlmenis būdams, savu sirdsdāmu nepameta, bet gāja līdzi.

Nosoļoju�i goda apli pa sakaltu�ām spilvām, vībotnēm, vilkvālēm un vaivariņiem pilno tīreli, kas slēpa nodevīgus

aka�us, viņi nonāca sākotnējā punktā. �oreiz Anna nolēma neiet pa purva taku, bet pa traktorceļu - līdz tam gan vēl gabaliņ�, toties dro�āk, jo ceļ� veda tie�i līdz Zaķī�iem.

Novembra otrajā pusē sāk krēslot jau ap �etriem pieciem� Kad Anna un Grāfs, pa izdangātajām ēzēm vairāk peldēdami nekā iedami, nonāca līdz veco Zaķī�u mājai, debesis jau blāzmoja saulrieta krāsās.

- Sunīt, ieiesim uz mirkli apsildīties un atvilkt elpu�

- Mīļo meitiņ, no kurienes tad jūs abi - tik tīri un sausi? Kas noticis - iebraucāt ar ma�īnu upē? - Zaķī�u Milda, uz sliek�ņa ieraudzījusi divas dubļainas un līdz kaulam slapjas radības, patiesā izmisumā iesaucās. - Tā tak� var karsoni saķert! �igli nāciet iek�ā un uz vannasistabu prom! Abi! Dvieļus es aiznesī�u. Re, cik labi, vecītis �orīt kā zinādams riktīgi sakurināja māju un boileru - tīri vai tvaiks nāca, es jau bijos, ka neaiziet pa gaisu. Dro�i laid pilnu vannu, izkarsējies pati un izmazgā savu draugu. Es tikmēr salūko�u tev kaut ko no drēbītēm - �īs jau ļaunākas par slapjām kūts lupatām. Ak Dievs, trakais skuķis, vai die, vai die!

Viņa nelikās lūgties - pēk�ņi uzmācies drebulis bija signāls, ka saaukstē�anās jau ir ceļā, un, ja viņa tūlīt netiks vannā, tai sekos plau�u karsonis.

- Ejam, sunīt, �morēties! - paaicinājusi uzticamo, samirku�o draugu, Anna devās mazgāties. Vannasistaba līdzinājās pārkurinātai pirtij, bet viņiem �obrīd tie�i to vajadzēja.

Grāfs svētlaimē izplūda pa silto ķieģeļu grīdu, Anna pielēja pilnu vannu ar gandrīz neizturami karstu ūdeni, ieplunk�ķēja tajā un vienā mirklī aizmiga.

- Tad tu saki - lādē bija karalaiku papīrs ar uzrakstu Dynamit? - Juris Zaķītis jau tre�o reizi pārjautāja, akmenscietu auzu cepumu tējā mērcēdams.

Jā. Un klētsaug�ā bija iero�i. No abiem pasaules kariem! I - Tad jau taisnība vien būs, ko ļaudis runāja� - vecais Zaķītis rāmi novilka.

- Kāda taisnība? - Anna saausījās. - Nu, stāsti ta�u! - N-nu� mēļoja, ka Vecā Pīckas tēvs un arī viņ� pats atbalstīju�i me�abrāļus.

Hmm, tas nebūtu tik neiespējami - māja pa�ā nomalē, Upes krastā, me�malā� Ja iero�i un munīcija slepus glabāta vel no tiem laikiem un kāds to zinājis�

- Un vēl� - Anna bridi svārstījās. Teikt vai neteikt?

- Nu? - vecī�i bija pārvērtu�ies divās jautājuma zīmēs.

- Tur bija Me�āju pagasta arhīva skapis ar visu māju lielam - no Mozus laikiem līdz �etrdesmit sestajam gadam, -viņa klusu noteica. - Mūsu vīri to �obrīd dro�i vien jau pārvedu�i uz Pū�u Mājas bibliotēku. Mēs dokumentus digitalizēsim, lai pat niecīgākā kripatiņa neaiziet bojā�

Anna nepabeidza, jo Milda sāka aizvilkdamās raudāt. - Nu tad beidzot, paldies Dievam, es uzzinā�u, kas toreiz notika ar manu brālīti - kam viņ� traucēja, ka tik jauns, skaists puisītis bija jāno�auj?

- Mildiņ, Juri, nezināt, kam Pīcku apkaimē pieder liels, balts runcis ar garu spalvu, medaini dzeltenām acīm un diviem robiņiem labajā ausī? - Anna bija satriekta par Mildas asaru plūdiem - tagad, pēc septiņdesmit pieciem gadiem - un neattapa neko labāku kā pajautāt par kaķi.

- Kad tu tā saki - nevienam. Tajā galā neviena vairs nav -Pīcka bija pēdējais. Bet ja balts vietā būtu melns, es teiktu -tas ir Moris. Tu nesajauci krāsas, meit? - Zaķī�u Juris paķircinājās. Aiz loga diena bija pārvērtusies naktī.

- Nu, ja, klēpi turot un dakterim operācijā asistējot, es viņu nebūtu aplūkojusi no visām pusēm, tad tu tā varētu teikt, Juronkul, - Anna atsmaidīja.

- Kāda operācija? Kuram ko operēja? - Mildiņa satraucās. - Ģenerālim slikti?

- Ne tak. Visiem viss kārtībā. Tikai� kāds iekļuvis Pīcku mājā un klētī, Sirmais acīmredzot meties aizstāvēt savu īpa�umu, bet dabūjis nazi labajā priek�ķepā. Dakteris Konrāds ķepu apkopa, sa�uva un pārsēja, un nu run�uks pārcēlies uz Pū�u Māju, - Anna priecīgi stāstīja, ta�u pamanīja, ka Zaķī�u sejas kļūst arvien drūmākas. - Kas noticis?

Abi vecie ilgi klusēja, tad saskatījās, un Juris iesāka:

- Kad mēs tonakt nokļuvām pie vecā Jāzepa un atradām viņu� ģērbu�os goda drānās un aizgāju�u, es ievēroju, ka labās rokas plaukstu sedz apsējs. Vaļā neraisījām, tāpēc nezinu, kāda un cik dziļa brūce tur varēja būt, bet tā bija, jā.

- Jāzepa melnais Moris bija pazudis, nenāca un neatsaucās, lai kā aicinājām. Gribējām paņemt kaķīti pie sevis, ja reiz tā noticis� Tu nedomā, ka viņ��?

Skaustam pārskrēja tie pa�i vēsie pirksti, kas klētī. Anna nodrebinājās un ietinās cie�āk Mildiņas dotajā adītajā rīta svārkā un pledā. Grāfs, izmazgāts, izskalots, izsusināts un izķemmēts, saldi krākuļoja krāsns priek�ā, un ari viņai arvien stiprāk uzmācās smags, nepārvarams miegs, nesot līdzi drudzi, karsoni un neizskaidrojamu �ausmu pilnus sapņus, kas vairāk līdzinājās murgiem.

Zaķītienes gādīgi sasegta, Anna Elizabete svīda, mētājās pa gultu, kunkstēja un kaut ko murmulēja, ta�u nekādi nespēja atmosties. Vienīgais, ko abi Zaķī�i spēja saklausīt, bija trīs vārdi - ugunsgrēks, skapis un arhīvs.

* * *

Nākamo nedēļu, plau�u karsoņa pieveikta, Anna Elizabete pavadīja gultā - uzticamo dzīvnieku kompānijā. No Pīckām atvestais vecā Jāzepa baltais, viedais runcis Sirmais ne soli neatkāpās no jaunās saimnieces - par lieliem sirdsēstiem Baronam, kuram Annas gultas kājgali nu nācās dalīt ar jaunpienācēju. Sirmais bija kā ēna - vairāk parādība, ne kaķis. Kluss, nevienu netraucēja, neko sev nepieprasīja. Ja pabaroja - labi, ja nebaroja - arī labi. Ar suņiem sadzīvoja draudzīgi. Patiesībā ļoti īpatnēji - Annai brī�am �ķita, ka suņi viņu nemaz neredz - tik netverama bija kaķa klātbūtne. Tomēr viņa dzirnaviņas rūca.

Tovakar, sestdienas vēlā vakarā, atgriezu�ies no Pīckām ar Damberga busiņā iekrautu Me�āju vecās pagastmājas arhīva skapi un neatradu�i mājās ne Annu, ne Grāfu, vīri pamatīgi satraucās. Ķir�a Kundze bija pamesta pie tilta, un Kārlim nekas cits neatlika kā pārdzīt to mājās.

Jāpiebilst, ka operācija Vientuļnieka būda izrādījās tuk�s numurs - motociklu sliedes, kas no lielā ceļa pa stigu ieveda me�ā, virzījās gar būdu tālāk un pa gandrīz neredzamu taciņu izveda uz lielo ceļu me�a otrā pusē. Patiesību sakot, uz to pa�u ceļu, pa kuru Anna Elizabete bija devusies mājup.

Kad Anna ar Grāfu līdz tumsai neatradās un neatbildēja arī uz telefona zvaniem, mājinieki saraizējās. Tā vēl nebija bijis - viņa nekad neturēja savējos neziņā; ja bija spiesta aizkavēties, vismaz atsūtīja ziņu� Un nu - nekā.

Visvairāk uztraucies bija Sirmais - tā skraidīja pa visu māju, ka �ķita - pie pirmās izdevības izlēks pa logu un aizskries meklēt. Kārlis apdomāja variantu ar Rūsas izmanto�anu pēdu dzī�anai. �ēl, ka Viktoram bija nācies steidzami braukt atpakaļ uz Melnpili; viņ� par Annas pazu�anu vēl neko nezināja.

Tikai vecā baronese saglabāja olimpisku mieru, noteica -pati pazuda, pati atradīsies! - un aizgāja gulēt.

Īsi pirms pusnakts iezvanījās ģenerāļa Basa mobilais tālrunis - tas bija Annas biju�ais audzēknis Uģis no Robe�nieku mājām, kuras no Pīckām �ķīra tikai uzarts lauks.

Tā un tā, no kaimiņmāju jumta pret debesīm ceļoties liesmu mēles! Bet tur ta�u nevienam nevajadzētu būt! Glābējiem esot paziņojis, bet ko pa�am darīt? Doties turp, mēģināt izglābt kaut ko no mantām?

Saņēmis pavēli uz savu galvu liesmās nelīst, bet stāvēt ceļ malā un gaidīt vai nu viņus, vai ugunsdzēsējus no Melnpils, Uģis apsolīja pildīt rīkojumu, bet Miks ar pārējiem vīriem, steig�us uzrāvu�i mugurā darba drēbes, metās uz Pīckām.

Mikam klabēja zobi - aiz dusmām un izmisuma.

Tikai ne to! Tikai ne Līzbete!

Kaut tikai viņa nebūtu iegājusi tur kādā ēkā! Viņa ta�u nebūs izmetusi līkumu un atgriezusies Pīckās, lai pati tiktu skaidrībā, kas gan tur būtu varējis notikt. Un viņa ta�u nebūs kritusi par upuri tam, kur� palaidis brīvībā ugunsgaili.

Kamēr viņi tika līdz Pīckām un kamēr tur ieradās divas VUGD ma�īnas, nekā glābjama vairs nebija. Ugunsdzēsējiem atlika vien konstatēt faktu: viss nodedzis pa tīro, kas būtībā bija visai savādi, jo trīs ēkas nebūt neatradās līdzās. Atlika secināt - kāds palīdzējis�

Gan VUGD eksperti, gan Dambergs bija vienisprātis - te darbā likts benzīns, daudz benzīna. Bet kāpēc?

Ta�u lielākās �ausmas vēl tikai bija priek�ā - jau ausa rīts, kad, pārlūkojot gruve�us, vīri tajos atrada sadegu�a cilvēka mirstīgās atliekas. Vīrietis.

Kur� tas bija?

* * *

- Līzbet, lūdzu, nāc dzert tēju! - Kaķītis jau kuro reizi velti klaudzinājās gar Annas Elizabetes guļamistabas durvīm. Kop� svētdienas pēcpusdienas, kad dakteris Konrāds ar savu Ņivu bija pārvedis mājās Līzbeti un Grāfu, tad steidzami atsaucis no Dravām veco Bi�u Miķeli un abi stundu bija būru�ies gar tējām un medus kompresēm, lai pēc tam otru stundu mēģinātu pierunāt Annu ļaut tās aplikt, durvis bija ciet. Viņa neatbildēja, telefonu necēla, ēst nenāca.

Pulksteņa rādītāji atkal bija gandrīz pietuvoju�ies divpadsmitiem. Pusnakts. Lizbete ar saviem mājzvēriem ieslēgusies istabā, laukā nākt nedomā, bet viņ� - viņ� kārtējo reizi izraidīts trimdā. Varēs gulēt ģenerāļa istabā uz tepiķī�a.

- Puika, es ta�u brīdināju - ar Līzbeti nevajag spēlēties. Viņa redz vairāk, tālāk un dziļāk, nekā mēs visi kopā jebkad spētu. Viņa ar dzīvniekiem saprotas citā līmenī, un to nenovērtēt ir ne vien glupi un aprobe�oti, bet arī augstprātīgi!

- Bet es� - Kaķītis atvēra muti, lai pateiktu, ka vienīgais, kas viņam �odien rūpēja, bija tikai un vienīgi Annas dro�ība, ta�u ģenerālis bija �iglāks.

- Nu, nevar, nevar - nedrīkst! - vispirms dot uzdevumu, tad to uzticēt citam, vispirms lūgt palīdzību, pēc tam to noraidīt kā nevajadzīgu un nederīgu!

- Krusttēv, tā ta�u nebija, un tu to zini! - Kaķītis izsaucās. - Viņa pati�

- Ko - viņa pati? Tas biji tu, kur� teica, ka noderētu Zorro vai Grāfs, un Anna pieteicās aizbraukt pēc vilka, bet tu tikmēr izsauci no Rigas arī Viktoru. Kāpēc? Ko ieguvi? Divus pazaudētus aizdomās turamos, kurus varēja aizturēt, ja jūs ar Dambergu uzreiz būtu devu�ies līdzi Annai un Grāfam, atstājot mūs ar Kārli Pīckās. Un, ja reiz izsauci Viktoru ar Zorro, kāpēc nenorīkoji, lai paliek Pīckās pa nakti? Es ari esmu labais� Labi vismaz, ka aizvedām iero�us un pārvedām arhīva skapi. Toties Līzbete smagi slima. Un dusmīga.

Miks klusēja. Pārmetumi bija vietā un pelnīti, ta�u par Annu Elizabeti gan ne - Kaķītim prātā nebija nācis noniecināt viņas spējas, tie�i otrādi - viņ� bija gribējis mīļoto sievieti pasargāt. Ja nu tie, me�ā, būtu bruņoti� Pietika jau ar Ilgas Lokas trakuma lēkmi un mēģinājumu viņus no�aut�

Par spīti svētdienai, Dambergs ar savējiem �orīt bija aiznesies uz Rīgu, lai lielajā laboratorijā pārbaudītu visus atradumus, un nu pamazām sūtīja ziņas:

�Asinis uz klēts grīdas pieder cilvēkam, vīrietim. A(0) grupa, rēzus pozitīvs.

�Asiņu paliekas uz kaķa nagiem - identiskas. Tātad jāmeklē saskrāpētais.

�Pamatīgi apdegu�ais līķis - vīrietis pusmū�ā. Ne tas, kur� izbaudījis kaķa nagus un zaudējis asinis. (II�). Kāds viņu gādīgi nogādājis tai saulē, uzdodot pa kaklu, apdullinot un iemetot ugunī.

Miks aizdomājās: pēdējā piezīme zemapziņā modināja neskaidru nemieru.

Kaut kas pazīstams, nesen dzirdēts, redzēts� Kas?

Baltā run�a nagu upuris ar lielu ticamību varētu būt tas pats vīrietis, kura kurpes zoles gabaliņu Kaķī�a pui�i noskrubināju�i Dagnes Brensones mājā. Tātad, ja Dagnes piedzīvotājs ir Dinārs Loks, ja pēc tam, kad teorētiski bija izkūpējis sprāgstvielu dūmos, viņ� atradās savas mīļākās gultā, un ja vakar viņi trijatā kopā ar D�emu Pīcku bija ieradu�ies apciemot Me�ājus, uzprasījās bēdīgs secinājums�

Kaķītis pagrāba telefonu un nosūtīja Dambergam SMS: Steidzami - jānosaka D�. P. asins grupa! Medicīnas vēsturi! Varbūt sieva zina?

Ak, kā vajadzētu parunāties ar Līzbeti! Izstāstīt savas aizdomas un uzklausīt viņas pārdomas. Vai gan viņa par ko tādu neieminējās jau pirms vairākām dienām? Bet tad joprojām paliek atklāts jautājums - kur� uzsprāga ma�īnā?

Vai tie�ām viņa neatvērs durvis, neielaidīs viņu un pat neļaus atvainoties? Bet vēl iepriek�ējā vakarā un naktī, par spīti nogurumam, viss bija tik labi�

Sēdēdams uz lielo kāpņu aug�ējā pakāpiena, Miks Kaķītis pārcilāja atmiņā tās epizodes, kad Anna Elizabete, palīdzēdama kādas lietas izmeklē�anā, pati bija tikusi sāpināta. Lai kā to negribējās atzīt, tādu bija daudz. Daudz par daudz.

Maniaka lietā viņ� bija noraidījis viņas piedāvājumu palīdzēt atgūt iedragāto veselību un vēlmi piedalīties izmeklē�anā, jo toreizējais �efs, nelaiķis pulkvedis Bramanis bija izteicis ultimātu - ja Kaķītis lietu atklās pats, dabūs augstāku dienesta pakāpi un jaunu amatu. Toreiz, kā apmāts ar pieri mūrī skriedams un tomēr nespēdams iztikt bez Annas un pārējo palīdzības, viņ� bija izjaucis savu saderinā�anos un iegrūdis Annu sir�u lauzēja Ģirta Meldera rokās.

Tas bija sāpīgs laiks un skarba pieredze - būt izraidītam no Pū�u Mājas. Labi, ka viņi bija atradu�i ceļu atpakaļ viens

pie otra un spēju�i pārkāpt rūgtumam. Jā, viņam bija nācies norīt savu lepnumu un pazemīgi lūgt Līzbetes palīdzību, tobrīd pat necerot uz tādu brīnumu, ka varētu atgūt viņas agrāko labvēlību un sirsnību. Un viņa bija palīdzējusi ka parasti, sev neko neprasot.

Toties Bramaņa-Merkmanes-Kņazeva lietu izmeklē�ana podus bija nogāzis viņa �efs ģenerālis Boze, nesmalkjūtigl aizbā�ot Annai Elizabetei muti un neieklausoties viņas ieteikumā, tā gandrīz pazaudējot divus vērtīgus lieciniekus.

Un nu Miks bija uzkāpis uz iecienītā grābekļa - domāt, lēmumus pieņemt un rīkoties vienam, neieklausoties citos.

- Mik Kaķīti, esi tik mīļ� un ienāc pie manis! - Baronese Anna Roze fon Berga visā godībā, kā parasti tērpusies baltā, iznāca no savas istabas.

It kā būtu dzirdējusi viņa moko�ās pārdomas un nolēmusi vēl uzbērt sāli�

Nokārtu galvu, citkārt staltais pulkve�leitnants lēni devās uz e�afotu.

- Kas jums abiem noticis? Kāds melns kaķis pa vidu izskrējis, ka Līzbete atkal ieslēgusies un ne ar vienu nerunā? Kāpēc viņa nenak�ņoja mājās, bet dakteris viņu, drudzi dego�u, atveda no Zaķī�iem? Mik Kaķīti, nu, kāpēc jūs viņai darāt pāri? - Annas Rozes balsī skanēja� nē, ne dusmas, ba�as. Vecā kundze bija dikti sakreņķējusies. - Es ta�u domāju, ka jūs par visiem spēsiet viņu nosargāt, mīlēt un lolot. Anniņai nav viegli klājies - gan mātes slimības, gan glumo asinssūcēju dēļ� Bet es ta�u neesmu mū�īga, arī ģenerālis ne. Kas viņu pasargās, kad mūsu vairs nebūs? Kārlēnam beidzot jākārto sava dzīve, arī viņ� vienmēr nebūs līdzās. Nebrīnī�os, ja viņ� drīz apprecēsies, skaties, ka neaizsteidzas jums pa priek�u!

- Vecmāmiņ mīļo, esmu vainīgs, bet apsolu - visu izlabo�u! - Kaķītis bija tā aizkustināts par to, ka Anna Roze nerājas, bet vienkār�i aprunājas, ka būtu gatavs kaut uz jumta uzkāpt, lai tikai labotu situāciju.

- Nu, tad izlabo, dēliņ, izlabo gan, lai mēs beidzot tiekam uz Austriju nosvinēt Ziemassvētkus, - Anna Roze piemiedza ar aci. Viņas smalkā takta izjūta teica priek�ā - te vairs stingrību nevajag, pietiks ar mīļumu un jokiem. - Un�

Kaķītis iek�ēji sastinga. Viss, tūlīt bliezīs par kāzām!

Tā ari bija.

- Un vēl. Ja gribi, lai viss notiek ātrāk, padomā par kuģi�

* * *

Ja cilvēks bie�āk ieklausītos sevī un līdzās eso�ajos dzīvniekos, viņ� saprastu, ka pa�a varā ir dziedināt sevi bez smagās ķīmijas. Daba mums visu iedod jau gatavu - tikai japaņem. Vien jāzina, ko tie�i paņemt un ko ar paņemto darīt. Bet mēs - esam par slinku piepūlēties kaut tik daudz, lai pareizi uzlietu tēju vai noplaucētu zālītes vannai, tā vietā piestampājot sevi ar farmācijas produktiem.

Par lieliem sirdsēstiem mājiniekiem Anna savā istabā ielaida tikai Bi�u Miķeli ar medus ķoci, dakteri Konrādu (ne tāpēc, lai ļautos ārstē�anai, nē, bija cits steidzams uzdevums) un Mazo Kārli, kur� rūpējās par dzīvniekiem - pabaroja, izveda pastaigās un noslaucīja ķepas, pirms ielaida atpakaļ.

Pārējiem nācās samierināties ar Annas solījumu - iznāk�u, kad jutī�os labāk, negribu nevienu aplipināt.

Omīte niknojās un bēdājās, bēdājās un niknojās, jo mīļā Annīte neēda neko, pilnīgi neko, un pie istabas durvīm uz mazā galdiņa noliktās pilnās paplātes neskartas nostāvēja līdz nākamajai ēdienreizei - par lieliem priekiem taksim

Figaro, rudajam runcim Baronam un Rūsas mazulim Rokijam, kur�, kā jau augo�s kucēns, ēda visu un daudz, nesmādēdams ne gaļu, ne salātus, ne kartupeļus, ne putras, acu priek�ā ņemdamies svarā un augumā.

Turpretī Grāfs un Sirmais acīmredzot bija nolēmu�i, ka saimnieces atlab�ana atkarīga no viņu pastāvīgās klātbūtnes lielajā gultā - kamēr Grāfs sildīja kājas, Sirmais skaļi murrāja, gulēdams uz krūtīm, un, jā, ar katru brīdi Annai kļuva labāk - drudzis atkāpās, plau�u cīkstonis pazuda, bet klepus aizgāja garām, tā arī nepiestājis paviesoties.

Atlab�ana tie�ām notika strauji, ta�u Anna nolēma ar atgrie�anos sabiedrībā pavilkt garumā - lai vīri ar noziegumiem tiek galā pa�i! tā vietā veltot laiku dzimtas arhīva un vectēva dokumentu pētījumiem. Ko pētīt bija daudz.

* * *

�Viens no viņu paņēmieniem - iesūtīt kādā valstī savus emisārus, nometināt tur uz ilgu laiku, radot normālu dzīvi - māju, ģimeni, bērnus� Tikai viss vienā brīdī var sabrukt kā nestabils kār�u namiņ�.�

Vai Annas Elizabetes vectēvs to būtu rakstījis par sevi? Vai tā bija viņa dzīve, kas sabruka kā kār�u namiņ�, kad jaunās baroneses Annas Rozes fon Bergas 1939. gadā Londonā apprecēto simpātisko angļu d�entlmeni, bagātu tirgotāju atvasi un slavenā Times reportieri Viljamu Stounu, kur� izteikumos simpatizēja �kreisajiem�, kā speciālkorespondentu nosūtīja uz Baltijas valstīm? Tie�i laikā, lai piedzīvotu padomju okupāciju un komunistu represijas pret mierīgajiem iedzīvotājiem, pa�a jauno sievu ieskaitot - Annu Rozi gandrīz nobendēja sarkano asinssuņu līdzskrējējs Artūrs Bambāns-Lejiņ�, kur� vēlāk, pēc kara, Maskavas specskolās izskolojies, pārtapa Arvīdā Divupā un tā arī būtu nodzīvojis mū�u, ja ne Pū�u salā nejau�i atrastie viņa upuru kauli� Tie runāja skaļi un skaidri, pāri septiņdesmit pieciem gaiļiem norādot uz slepkavu.

Latvijā dzīvodams, vectēvs savu tālaika tehnisko iespēju robe�ās bija centies dokumentēt notieko�o - fotografējis, veidojis reportā�as savai avīzei (sūtījis pa pastu, telegrāfu vai no privātās raidstacijas) un� rakstījis personīgo dienasgrāmatu (to pa�u, kas dīvainā kārtā atradās Austrijā, Berg-hofā, pie Leontīnes Volfas).

Anna Elizabete bija izbūrusies cauri dienasgrāmatai no viena gala līdz otram - ja cilvēka dzīves �etrdesmit pieci gadi var satilpt plānā kladītē, kas tā arī nav pierakstīta pilna, nevarētu sacīt, ka viņ� būtu daudzvārdīgs. Lai gan ko stāstīt vecajam Vilītim - Viljamam Stounam-Bergam noteikti bija.

Tikai, visticamāk, ja taisnība par viņa piederību divu pu�u izlūkdienestiem, to glu�i vienkār�i nedrīkstēja. Jau tā viņ� bija paveicis neticamo, ar vieglo auto - vaļēju mersedesu - apbraukādams Latviju, fotografējot un fiksējot notieko�o, lai, atgriezies mājās, kabinetā stundām rakstītu. Daļu dokumentālā arhīva Anna un pui�i pirms diviem gadiem atrada noslēptu zemē Mazkalriiņu trīs ozolu pavēnī.

Tiesa, saistībā ar �o slēpni vēl arvien nebija līdz galam izgaismojusies Me�āju slavenās dziednieces un gai�reģes Vecās Lavīzes loma - acīmredzot viņa bija ne tikai izglābusi no nāves un izdziedinājusi Bambāna un viņa rīkļurāvēju izvaroto un sasisto Annu Rozi, pārbedījusi nogalinātos un sadedzinātos Miķeļa Priedes tēvu un vectēvu Pū�u salas zemē, bet kopīgi ar Viljamu Stounu noslēpu�i nākamībai viņa vāktos pierādījumus. Lai reiz uzzinātu patiesību.

Anna Elizabete atcerējās ģenerāļa Basa vārdus, ko viņ� toreiz, atminoties �etrdesmito gadu notikumus, it kā nejau�i bija izmetis: �Viss savijies vienkopus - nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Tikai laiks un mēs tajā��

Vēlāk, kādā atmiņu mirklī pie kamīna uguns, piebildis -tos izteikusi Vecā Lavīze. Iespējams, jau tobrīd zinādama, ka viņ� tos nodos tālāk adresātam - Annai Elizabetei - un viņa sapratīs pareizi: pagātne un nākotne ir tā pati �odiena.

Ta�u bija vēl kāda lieta, kas nelika miera. Precīzāk, trīs.

Ko vectēvs bija domājis, kad, uz mū�u �ķiroties, vecmāmiņai Annai Rozei pateica - lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies? Un kā bija iespējams, ka ne Annu Rozi, ne viņas mazo meitiņu Rozi Mariju neskāra neviens pēckara represiju vilnis, bet Pū�u Māja uz salas, upes vidū, neskarta nostāvēja līdz brīdim, kad Anna Elizabete pieņēma mantojumu, tas ir, vairāk nekā se�desmit gadu? Vai tie�ām Vecās Lavīzes vārdojums būtu bijis tik spēcīgs? Vai arī (un tam Anna sliecās piekrist vairāk) - vectēvs tie�ām bijis tik svarīgs cilvēks, ka viņa īpa�umu neviens nav riskējis aizskart. Bet, ja tā, tad - KAS viņ� bija? Ko darīja? Kāpēc tā arī nemēģināja sazināties ar savu ģimeni?

īsi pirms kara beigām kādu dienu izgājis no sava Rīgas dzīvokļa, viņ� mājās tā arī vairs neatgriezās. Baumoja, ka redzēts te Maskavā, te Berlīnē, te Londonā. Tā vai citādi, Rīgā viņa pēdas pagaisa. Baronese Anna Roze, tobrīd jau pārkvalificējusies par bibliotekāri nelielā Pārdaugavas bib-liotēciņā, savai meitai Rozei Marijai pateica, ka tēvs gājis bojā komandējumā ārzemēs, un uz gadu desmitiem apzināti, pilnīgi un galīgi aizmirsa par Bergu īpa�umiem.

Laikam jau likumsakarīgi Roze Marija jeb Rozmarija izvēlējās studēt vēsturi. Būdama īsts savaldīgās Annas Rozes pretstats, Rozmarija alka pēc burzmas un satraukumiem. Pateicoties mātei, runāja �etrās valodās - latvie�u, krievu, vācu un angļu. Mācīdamās Pārdaugavas vidusskolā, pirmā nacionālpatriotiskā viļņa iespaidā aizrāvās ar latvie�u folkloru, reiz ekspedīcijas laikā nejau�i nokļuva Me�ājos un ieraudzīja savādu ēku ar pūces siluetu uz tornī�a smailes. Izrādījās, skaistā māja upes vidū, kurp neved ne tilts, ne pārceltuve, reiz esot piederējusi Bergu dzimtai, kuras sievietēm tradicionāli likts vārds Anna, Elizabete, Marija vai Roze. Kursa biedri apcēlās, bet Rozmarijai smiekli nenāca.

Atgriezusies mājās, ņēmās tincināt māti, kurai nācās atklāt Bergu vēsturi. Rozmarija bija �okā - viņai, komjaunietei, sen�i baroni! No sevis mukdama, iestājās LU vēsturniekos un, sapazinusies ar Jēkabu Ro�kalnu, izskrēja pie viņa par sievu. Un atklāja, ka �ī jau �etrās paaudzēs ir skolmeistaru dzimta, vectēvs Latvijas laikā sarakstījis vēstures grāmatu vidusskolām un pat padomju gados ģimenē valdīju�i radikāli uzskati par Latvijas neatkarību un okupāciju.

Padomiski izglītotajai Rozmarijai Bergai daudz kas bija pilnīgi nezināms. Lasot trīsdesmito gadu vēstures bro�ūras un kopā ar Ro�kalniem klausoties Amerikas Balsi, pamazām apjauta - nekas nav tikai balts vai melns.

Kādā atklātības brīdī viņa izstāstīja vīram par Bergu īpa�umiem Me�ājos - mui�u un namu uz salas. Savādi paskatījies, Jēkabs noteica - tu redzēsi, mēs tur saimniekosim� Rozmarija to uztvēra kā joku un aizmirsa, ta�u vīram izrādījās taisnība - kad Gorbija perestroika bija sasniegusi pilnu plaukumu, viņi iesniedza tiesā prasību atjaunot likumīgās tiesības uz biju�ajiem dzimtas īpa�umiem, kas nebija nacionalizēti un par kuriem nebija izmaksāta kompensācija.

Tobrīd vēl bija dzīva Londonā dzīvojo�ā dzimtas Vec-kundze, barona fon Berga reiz, gadsimta sākumā, noprecētā saimniekmeita Anna Marija Kalniņa-Berga. Viņas un viņas

meitas Annas Rozes fon Bergas (Rozmarijas mātes) liecības ļāva �o tiesas prāvu uzvarēt un īpa�umus atgūt.

Anna Roze pēc tiem it nemaz nealka - izmantojot pirmo radu�os izdevību, bija pārcēlusies pie Veckundzes uz Londonu, kur nodzīvoja līdz tās nāvei un vēl ilgāk, dzimtenē atgriezdamās tikai pirms diviem gadiem, lai palīdzētu mazmeitai apsūdzēt kara laika slepkavu.

Pū�u salu un māju nevajadzēja arī pasniedzēju Ro�kalnu pārim, kuri, sākoties Krievijas krīzei, aizbrauca uz Londonu pie Annas Rozes, bet, saņēmu�i piedāvājumu mācīt jaunie�us M. latvie�u ģimnāzijā Vācijā, pārcēlās uz turieni.

Acīmredzot liktenis bija lēmis, lai fon Bergu īpa�umi tiek dumpīgajai, kop� mazotnes patstāvīgajai Annai Elizabetei. Bergu dzimtas Veckundze Anna Marija Berga īpa�umu atgū�anas prāvas beigas nesagaidīja - nomira savā Londonas mājā 103 gadu vecumā.

Pēc viņas nāves Rozmarija saņēma vēstuli: advokātu birojam Blūms, Blūms un Kreics nodots sūtījums ar norādi: atvērt tikai tad, kad Annai Elizabetei apritēs 33 gadi, ja būs izdevies atgūt tiesības uz dzimtas īpa�umiem. Vēl Bergu vecvecmāmiņa bija izteikusi vēlmi tikt kremēta un kopā ar vīru Voldemāru apbedīta zem Pū�u parka lielā ozola saknēm�

Viss tie�i tā arī notika, un jau tre�o gadu Anna saimniekoja Pū�u Mājā, saņemot nomas maksu no Me�āju pagasta par Me�mui�as kompleksu un tam piedero�ajām zemēm.

Tomēr daudzi jautājumi joprojām bija bez atbildes�

* * *

�Pasaulē eksistē virkne darbu (Jilozofisku, muzikālu, literāru), kuri apzināti radīti prāta jauk�anai un cilvēcisko vērtību diskreditē�anai,

294

melno pasniedzot kā �neparastu� balto, bet tīri balto - kā �odienai neatbilsto�u, novecoju�u, mietpilsonīgu. Bet kur� gan grib likties mietpilsonisks un neinteliģents?

Un tā �ī lavīna veļas, aizraujot sev līdzi arvien vairāk un vairāk cilvēku.

Vai nav redzēts, dzirdēts, kā tiek slavināti darbi, kurus pats slavinātājs nav spējis izlasīt tālāk par pirmajām lappusēm vai noklausīties tālāk par pirmajām minūtēm, bet savā nezinā�anā atzīties - neparko!

Bet, vaicāts, kā patika, atbildēs: �O, interesanti, interesanti!�

Ko darīt? Nemelot. Ļaut spriest pa�a sirds balsij. Prāts te nepalīdzēs.

Lai cik lielu skaitli reizinātu ar nulli, galā tik un tā būs nulle.�

. Tā Annas Elizabetes vectēvs rakstīja 1961. gadā, kad PSRS bija uz�āvusi kosmosā cilvēku, bet starp vienas tautas divām pusēm nogūla betona klu�i, saplē�ot ģimenes saites, kamēr avīzes, radio un TV sludināja laimes iestā�anos.

Laikam tāpēc vectēvam bija izlauzu�ies rūgtie vārdi:

��urnālistu pienākums ir būt godīgiem.

Bet viņi melo, ak Dievs, kā viņi mums melo!�

* * *

Kādu vakaru, sailgojusies pēc svaiga gaisa, Anna Elizabete ietinās segā un, �aurā spraudziņā atvērusi �iksto�ās durvis, izgāja uz balkona. Lejā, uz dienvidu terases, skanēja klusinātas vīrie�u balsis. Aug�up cēlās pīpes dūmi.

- Tas sāk kļūt neprognozējami un ļoti bīstami, - ducināja ģenerālis. - Viņām steidzami jābrauc prom. Vislabāk - uz Austriju, pie Rozmarijas un Jēkaba.

- Viņas nebrauks, - Mika balsī skanēja� iebildumi?

- Ja es kaut drusku pazīstu Līzbeti, Omīti un baronesi, viņas mūs pasūtīs tik tālu, cik� vienvārdsakot, viņas nebrauks. Es arī ne. - Tas bija Mazais Kārlis.

- Mēs vairs nedrīkstam vilcināties, citādi būs par vēlu! ģenerālis Bass nikni iebilda. - Citas izejas vairs nav� Ir jāsāk! Boze un Timms deva zaļo gaismu.

- Nu ko� - smaga Egona Damberga nopūta. - Tas nozīmē - jāpadomā par pastiprinātas dro�ības sistēmām. Un tūliņ. Mēs visi pārvācamies �urp.

- Un� Anna? - nomākta Kaķī�a balss.

- Būs piemērots brīdis, pats viņai visu izstāstī�u, - ģenerālis norūca. - Man laiks iet - vīri gaida. Līdz vakaram! Bū�u vēlu, vakariņas netaupiet.

Klusi ieslīdējusi atpakaļ, Anna pievēra durvis, lai dzirdētu, ja saruna lejā vēl turpinātos. Viņu kratīja drebuļi, un nevarēja saprast - aukstuma dēļ, vai arī tas bija kas cits, kaut kas tāds, ko viņa nupat bija apjautusi.

�Slimība jāiznīcina, citādi tā iznīcinās tevi.

Ja to nedara neviens cits, tas ir jādara tev, jo varbūt tu esi vienīgais, kur� to var.�

Vectēvs rakstīja - slimība ir jāiznīcina. To pa�u bija teikusi mazās Viviānas māte Rudīte. Ģenerālis Bass vairākkārt bija uzsvēris - mums visiem ir vajadzīgs Tīrītājs.

Un ko savā biezajā mapē bija savācis Valdis Āmurs?

Vai patie�ām viņi visi, Annu Elizabeti ieskaitot, domāja vienu un to pa�u? Un kas ir tas, kam dota zaļā gaisma, kas jāsāk, jo vairs nav laika?

Rīgā, Pļavniekos, Purvciemā, Ulbrokā un Dreiliņos, jau nedēļām ik nakti dega. Dega ma�īnas - jau vairāki desmiti.

Dega kioski - jau piektais. Dega mājas - pārsvarā vecās, nopluku�ās kocenes, kas, aizņemot vietu, traucēja kāda biznesa interesēm. Un kā parasti neviens neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis, ne manijis.

Tomēr bija arī kas vienojo�s. Visu sadegu�o kiosku un koceņu gruntsgabalus bija pārpircis JP Holding Ltd.

Visu sadegu�o vieglo automa�īnu saimnieki bija �ikie uzņēmēji, pārsvarā pa�nodarbinātie, kuri strādāja par individuālajiem taksometru �oferiem brīvlīguma tak�u aģentūrā, spītīgi nepakļaujoties Rīgu pēdējos gados pārņēmu�ajam Croco-Taxi, kas, kā runāja, piederot nevienam citam kā Jānim Pērkonam.

Par savu intere�u pārstāvi automoto jomā viņ� bija iecēlis Leonīdu Korovinu alias Bizonu, kur� pirms piecpadsmit gadiem savu varenību bija dibinājis ar monķirovku un lo-miku palīdzību, vēlāk tos nomainot pret �aujamiero�iem un uzreiz pēc tam - pret rokudzel�iem un restēm, bet nu bija atradis labāku veidu, kā ietekmēt spītniekus, - benzīnu un sērkociņus. Klīda gan baumas, ka, iznācis no valsts viesnīcas, Bizons vismaz ārēji kļuvis rāmāks, ādas jaku nomainījis pret tum�i zilu uzvalku, pliko pauri - pret boksa stila matu griezumu, bet stroķi un kasteti aizstājot rēķinu mapīte. Un vēl baumoja, ka Bizons tagad bāzējoties pie Krasta tirgus

pahana - jauna, melnīgsnēja uzņēmēja, kuram aiz muguras divas valsts augstskolas un kur� iecienījis sienu krāsojumus trikolorā un rotaslietas Romanovu dinastijas regāliju formā, bet viņa biznesa dro�ību garantē cie�ās saites ar kādu galvaspilsētas domes amatpersonu.

Saltā novembra rītā Bizons tika atrasts bez dzīvības -Krasta tirgus laukuma vidū. Netālu tuk�a benzīna kanna.

Maska�kas kārtībsargi nebija sajūsmā par gaidāmo izmeklē�anu, tāpēc, kad Bizona līķis kļūdas pēc tika aizvests uz krematoriju un palaists mākoņos, neviens īpa�i nesēroja un neraudāja, bet pēc likumā paredzētā laika lietu slēdza.

* * *

Nedaudz citāds notikums atgadījās novembra pēdējas piektdienas vakarā. No sava darba - Medikamentu aģentūras - mājup devās tās vadītājs Leons Cīle, ta�u galamērķi nesasniedza, bez pēdām izgaistot starp trolejbusa pieturu un Latvijas Balzama veikalu, kas atradās pārsimt metru attālumā no pa�a mājas Ostmalā un kurā viņ� bija grasījies ieiet, lai nopirktu kaut ko sūrsto�ajam kaklam.

Decembra sākumā, pēc nedēļas, Cīles līķi atrada uz Rīgas HES ūdenskrātuves slīpās apmales. Kā viņ� tur nokļuvis (pret straumi?!), ja apkārt desmitiem novēro�anas kameru, bet ne stāvvietā, ne tuvējā apkaimē - nevienas nepiederīgas automa�īnas, nemācēja pateikt ne apsargi, ne HES vadība, tādēļ pēc motivējo�as apspriedes ar iecirkņa inspektoru kopīgiem spēkiem tapa slēdziens - pa�nāvība noslīcinoties.

Cīles kunga mirstīgās atliekas apbedīja ar lielu pompu -saldsērīgi norunāja mācītājs, tuvākie kolēģi aicināja dārgos pakaļpalicējus sekot Leona Cīles paraugam, ziedojot sevi uz darba un sabiedrības altāra, uz sasalu�iem smil�u kārniem klātās kopiņas sagūla vainagi, �trausi un ziedu pu�ķi.

Viskvēlāko mīlu un sēras pauda radikāli labējās politiskās partijas Mājai un Ģimenei pārstāvji, atsūtot milzīgu metālkaluma vainagu (tautā sauktu par bleķa kroni) etnogrāfiskas saktas veidolā, ar melni zeltītu veltījuma lenti. Ģimene raustīja plecus, jo Cile �ai partijai nepiederēja.

Nākamajā dienā no amata atkāpās līdz�inējais veselības ministrs, jauntautietis Vidvuds Kosītis, atdodot vietu Mājai un Ģimenei pārstāvei Elzai Skrūvei. Tikpat nejau�i izrādījās, ka arī jaunais Medikamentu aģentūras vadītājs, līdz�inējais Leona Cīles vietnieks Ingus Beļickis ir no MUĢ. Vētraini un varonigi ķēries pie dārgā aizgājēja darbibas izvēti�anas, viņ� atklāja milzu nekārtības gan bīstamo zāļu iepirkumos, gan stingrās uzskaites recep�u un valsts dotēto medikamentu uzskaitē. Pēc skaļa paziņojuma presei viss noklusa.

* * *

Decembra sākums atnāca ar ilgsto�iem lietiem un slapju sniegu, ko nomainīja pēk�ņs sals, pārvēr�ot ielas un �osejas slidotavās, bet ikdieni�ķu braucienu ar auto - laimes spēlē uz dzīvību un nāvi.

Latvijas tālā gala pierobe�as pilsētas mērs, nakti kopā ar savu kundzīti no smalkām viesībām mājās braukdams, izvēlējās nepareizu ātrumu un, nespēdams uz apledoju�ā ceļa novaldīt smago Audi A8 Quattro, cēli iebrauca no tilta upē, kas �ajā vietā vēlā rudenī bija kārtigi izbagarēta, iztīrīta un ļoti dziļa.

Ma�īnu izvilka no rīta, kad vairs nekas nebija līdzams.

Nelaiķa mēra un viņa sievas asinīs konstatēja gandrīz divas promiles alkohola, mediji un komentētāji �ļāca indi aizrīdamies, lamājot treknos suķus pie siles, kuriem nekad nav gana un kuri tādu galu sen pelnīju�i.

Sevi�ķi nikni bija A-News grupas ziņu portāli.

Nevienu neinteresēja kādas vecas ve�iņas stāsts, ko viņu pavēstījusi vietējai bodniecei, bet tā ierakstījusi skandaloz.r. ziņas interneta komentāros - vei, tantuka namiņ� atrodo ties pa�ā pilsētas nomalē, pirms tilta; tajā liktenīgajā naktī viņa neesot varējusi gulēt, jo vēders apsāpējies, gājusi uz mazbūdiņu un ieraudzījusi savādas lietas - pāri tiltam vairākas reizes nobraucis ūdens laistītājs; vēl nobrīnījusies, nez vai aukstā laikā tagad �ādi ledu kausē?

Pilsētas mēru ar kundzi apbedīja ar godu, cieņu, runām un puķu kalniem, dārgajiem pakaļpalicējiem izteica līdzjutību un solījumus palīdzēt, ja nu kas, un tuk�o amata krēslu mudīgi aizņēma mēra p.i. - kā par brīnumu, visatbilsto�ākais atkal izrādījās partijas Mājai un Ģimenei pārstāvis Mihals Radzinskis, par kuru mēļoja, ka �ā tēvs nākot no smalkiem poļu paniem, bet pats studējis Maskavijā.

* * *

Savukārt Piekrastē novembra pēdējā svētdienā pa sava darba kabineta logu izvēlās apgabala galvenā tiesnese Māra Lielā. It kā esot gribējusi pielikt jaunus aizkarus. Tie mētājās turpat uz palodzes. Uz notikuma vietu atsauktie policisti godprātīgi visu nobildēja un aprakstīja, aptaujāja neko nezino�os garāmgājējus un kaimiņu ēkas sargu, kur� nelaimes brīdi bija sēdējis internetā un attiecīgi - arī neko nebija redzējis. Un neviens pat neaizdomājās, kāpēc cienījamai tiesnesei būtu jānāk uz darbu svētdienā, novembrī jārāpjas uz palodzes pie atvērta loga un pa�ai jākarina aizkari, ja tas ir apkopējas darbs?

Tiesa, kāds anonīms komentētājs garajā, pārsvarā nai dīgo komentāru virknē bija norādījis - cik dīvaini, bet tiesnesei nākamajā nedēļā būtu jāskata vairākas strīdīgas bērnu adopcijas lietas, kurās dzīvu vecāku bāreņus grasās aizfīrēt uz ārzemēm, un vēl - tiesnesei Lielajai nākamajā nedēļā būtu jāpiedalās skaļā procesā par nelegālu me�u izcir�anu lielos apmēros, neeso�ām baļķu kravām un nenotiku�u darījumu PVN atdo�anu firmai JP Holding Ltd.

Interesanti, ka nebeidzamo vervelējumu rindā jau krietni uz beigām parādījās kāda sarkastiska piezīmīte - ja Latvijas zaļā zelta izlaupītāju lietās tiesnese Māra Lielā bijusi neuzpērkama un shēmotājiem naidīga, tad viņas rūpes par atsevi�ķu likteņa pabērnu laimīgo nākotni dro�i vien varot atsvērt tikai ar visaugstākās proves zeltu - tik ļoti raizējusies, lai smukākie bērniņi iespējami ātrāk nonāktu pie jaunajiem mīlo�ajiem vecākiem, ka vairākas reizes izdevīgi aizmirsusi par to, ka viņiem joprojām ir tuvinieki tepat Latvijā, tikai tiem neviens nav pat pajautājis, vai vēlas un vai spēs rūpēties par radu bērniem.

Vēl kāda piezīme: par tiesnesi biju�as neskaitāmas sūdzības. Līdz augstākajām instancēm, ta�u reakcija - nulle.

Un atkal - bēres, runas, ziedi, vainagi. Un partijas Mājai un Ģimenei dziļā un patiesā līdzjūtība Robertam Lielajam, MUĢ Piekrastes reģionālajam vadītājam.

* * *

Miks Kaķītis, pabrīdinājis tikai ģenerāli Bozi, norīkoja papildu apsardzi Kāpām, bet Valdis Āmurs par abiem ar Mazo Kārli saņēma uzdevumu izvilkt dienas gaismā visu iespējamo un neiespējamo informāciju par Jāni Pērkonu, viņa biznesu, ģimenes vēsturi, lieti�ķajiem un privātajiem sakariem, draugiem, paziņām, mīļākajām, oficiālajiem un ārlaulības bērniem. Sevi�ķi - par naudas līdzekļu �ībrī�a atra�anās vietām. Ieteicis rīkoties pa�iem, kā prot un māk, nepiesaistot Kibernoziegumu nodaļu, Kaķītis nosmīnēja -�ie divi un vēl Dambergs bija baismīga kombinācija.

* * *

Dzīvojam kā da�dien aristokrāti. Ēdam, dzeram labu vīnu, runājam par mākslu, spēlējam �ahu. Saulaina terase, svaigs gaiss, jūra. Glezno, cik gribi! �ēl, ka peldēm par aukstu. Biju iebridis - gandrīz sastingu kramā. Nesaprotu �roņus" - kā viņi to dara?

Abas dāmas dienām ilgi pastaigājas. Tu teici, te dzīvojot vecākā meita. Kop� mūsu iera�anās nevienas citas dzīvas būtnes nav bijis. Dīvaini.

Ieviņa sē� ar bērniem. Pieci sī�i - tas ir nopietni, bet trīsgadīgi trīnī�i - tās ir dzīvās �ausmas: nekad nevari saprast, kur� ir kur�. Man �ķiet, Liliāna viņus speciāli ģērbj vienādi. Un tad uzjautrinās par mūsu apmulsumu.

Pagaidām neviena dzintara gabaliņa. Tikai kabinetā atradu kasti ar baltiem cimdiem.

�odien bija atnācis �erifs - Piekrastes policijas inspektors. Netālu, pārdesmit km rādiusā (netālu, vai ne?) pazudusi meitenīte, ap 11�12 gadiem. Smuka. Vārdā Ija. Atbraukusi pie vecmāmiņas, izgājusi pastaigāt gar jūru ar sunīti un pazudusi. Suns pārskrējis mājās viens.

Izmeklēju�ies visi - mājinieki, kaimiņi, atskrēju�i sen�i no Rīgas, izsaukta policija. Izskatās, ka vecāki ir kaut kādi �iekuri - �erifs, pat tikai stāstot par viņiem, stāvēja miera stājā.

Varbūt tas ir labi. Varbūt ātrāk atradīs. Ie�u palīgā meklēt.

Abas dāmas nez kāpēc ļoti satraucās.

Laikam tāpēc, ka māmiņas.

Kāpu apak�īrnieka, mākslinieka marīnista sūtītās vēstulītes Annu uzjautrināja un deva informāciju pārdomām.

Dāmas divatā dodas garās pastaigās ārpus mājas? Tātad viņām ir kas pamatīgi slēpjams. Ne velti - neviena dzintara gabaliņa. Kas nozīmē - nekas nav ierakstīts. Labi.

Savādi - Pērkona vecākā meita Inese tā ari nav parādījusies. Aizbraukusi?

Liliānas trīnī�i nes cauri viesus? Super, vismaz viņiem tur nav garlaicīgi! Bet pag, pag - tas ta�u nozīmē, ka vienam no Pērkoniem varētu būt rados dvīņi, varbūt pat abiem?

Savukārt ziņa par pazudu�o meiteni Iju Annai Elizabetei ļoti nepatika. Jo sevi�ķi pēdējo nedēļu notikumu konteksta. Viņai atkal un atkal bija jādomā gan par Zilo vali, gan Valda Āmura meitiņas Viviānas �ausmīgajām atmiņām par baltiem cimdiem un bārdu, gan par viņa apkopoto biezo mapi un tajā pieminēto Galinu Virsnīti, Piekrastes bāriņtiesas priek�sēdētāju, un Māru Lielo, Piekrastes apgabaltiesas tiesnesi, kura, kā viņa bija lasījusi, nesen izkritusi pa logu.

Mjā, cik nelāgi, banāli un līdz nelabumam triviāli - jaukā novembra svētdienas dienā, aizkarus karot, izvelties pa darba kabineta atvērto logu! Sevi�ķi pēc tam, kad ilgi un nesavtīgi kopā ar bāriņtiesu esi rūpējies, lai skaistiem bērniem būtu skaista nākotne ārvalstīs. Interesanti, vai �ī meitenīte pazudusi pirms tiesneses Lielās pēdējā lidojuma vai pēc? Un interesanti, ka tas atkal notiek Piekrastē�

Anna nekādi nevarēja aizmirst divas lietas - vienu frāzi, kas bija izskanējusi Ilgas Lokas un viņas vīra Dināra Loka ārkārtīgi dusmīgajā telefona sarunā �es tev Betiņu neatdo�u, citādi samaitāsi viņu tāpat kā tos pārējos bērnus�, un vienu teikumu Ilgas pēcmurgu atklātības pilnajā stāstījumā - par Pērkona speciāli radīto bērnu impēriju� Jautājums tikai -kādiem nolūkiem?

* * *

Kādā Rīgas nomales autostāvvietā, kuras saimnieki bija pietiekami badīgi, lai no�ogotā teritorija būtu milzīga, bet sargi - pietiekami slinki, lai to pārāk bie�i nepārstaigātu, novietots vistālākajā stūrī, jau vairāk nekā nedēļu stāvēju balts, jauns un dārgs Lexus limuzīns. Skaistā ma�īna pie vērsa daudzu automīļotāju uzmanību, vilktin velkot tuvāk Ta�u visi ziņkārīgie, tikpat ātri kā piegāju�i, teciņiem metas prom. No bagā�nieka kaut kas pilēja un baismi oda.

* * *

Rāmi vaļodamās pa gultu, Anna Elizabete bija savākusi krietni prāvu dosjē par Jāņa Pērkona dzīvesbiedri Liliānu Pērkoni, pirmslaulības uzvārdā - ��erbicku.

Viņas dzīves gājums bija tipisks P. mazpilsētas teicam niecei-karjeristei - ar izcilību absolvēta vidusskola, tad divi gadi ekonomistos un pārprofilē�anās uz juristiem, specializējoties komerctiesībās, korporatīvajās lietās, nekustamo īpa�umu lietās un� krimināllietu aizstāvības smalkumos.

Loģisks arī turpmākais solis - savas juridiskās firmas nodibinā�ana, iegūstot par klientiem teju visus skandaloza kos deviņdesmito gadu biznesmeņus, kuri savas attiecības risināja ar smagu un ļoti smagu argumentu palīdzību, bet kad strīda otrā puse vairs nekustējās, steig�us zvanīja jauna jai un smukajai Liliānītei, iesauktai par Skaisto Liānu, lai nu nāk izpestīt no kļūmīgās situācijas. Un viņa nāca, un izpes tīja, neaizmirstot izrakstīt �eku ar vairākām nullēm.

Iespējams, tāpēc - uzņēmīguma un plēsonības dēļ - viņu noskatīja baltā haizivs Pērkons. Tāds tādu sajūt pa gabalu

Un kas gan varētu sniegt vēl lielāku dro�ību kā personīgais jurists pie sāniem? Tā teikt, visiem dzīves gadījumiem.

Acīmredzot ne jau Jāņa Pērkona �armanto ūsu un bārdas, nedz arī viņa izcili uzticīgā lauleņa reputācijas dēļ teju uz pusi jaunākā Liliāna S�erbicka piekrita ar viņu mīt gredzenus. Laulības līgums, kas paredzēja simts tūksto�us par katru kopā nodzīvotu gadu un miljonu vērtas akcijas par katru vīrie�u kārtas bērnu, bija brīni�ķīga motivācija, kuras dēļ piebremzēt savu pla�o juristes darbību, atstājot tikai vienu aprūpējamu klientu - pa�as vīru un viņa koncernu.

Hmm� tātad, ja Pērkoniem ir trīs dēli un kopā nodzīvoti gandrīz pieci gadi, tad �aklās Liliānītes kontā jābūt vismaz trīsarpus miljoniem, neskaitot to, ko viņa būtu nopelnījusi pati. Neslikta kabatas naudiņa mazpilsētas meitenei.

Un tomēr� Vai tāda vēriena juriste, modes dāma, ceļotājā un sporta zāļu treneru bieds, kāda bija Liliāna ��erbicka, spētu pēk�ņi tik ļoti sevi pārlauzt, lai, zinot par vīra neuzticamo ērzeļa dabu, triju brēco�u mazuļu ielenkumā (kurus aprūpē aukle) rāmi un mierīgi dzīvotu milzīgā stikla būrī jūras krastā, neko nedarītu, tikai blenztu uz horizontu, kamēr kontā krājas naudiņa? Ak jā, viņa ta�u pēdējā laikā mēģināja sevi izteikt glezniecībā un mākslas mecenātismā!

Skaļi iedūcās Annas mobilais. Ilga Loka.

- Nu, sveika, Līzbet! Sen neesi dzirdēta. Kā klājas?

- Sveika, Ilga. Paldies, nu jau ir labi. Pamazām veseļojos.

- Kas noticis? - Balsī dzirdams neliekuļots satraukums.

- Iekritu dīķī. Samirku. Saaukstējos. Un kā pa�ai?

- Nu� Dzīvojam kā nieres taukos. Atpū�amies un krājam spēkus. Klau� Līzbet, es gribēju tev pavaicāt� Vai tu ko zini par Dināru?

- Tu domā, vai mūsējie nav viņu aizturēju�i?

- M-mmm, nu jā, - negribīgi izmocīta piekri�ana.

- Nē. Cik zinu, viņ� joprojām uz brīvām kājām. Vai tad jūs nekontaktējaties?

- Nē, protams! Mēs visu esam izrunāju�i. Es tikai baidos� par meitenēm.

- Ko viņ� jums var izdarīt - tik lielā, apsargātā īpa�uma?

- Tur jau tā lieta, ka tik lielā. Tik tuk�ā, tik draudīgā�

- Ilga, vai tu man kaut ko gribi pateikt? - Anna saausījās.

- N-nē� Tikai� N-nu, nez, vai tu zini� mums te pazuda meitene� tas ir, ne mums, bet netālu, no kādām piekrastes mājām. Pusaudze, smukiņa�

- Kāds tai pazudu�ajai meitenei sakars ar tavu vīru?

Klusums. Ilgsto�a �ņākuļo�ana un el�ana, it kā tajā gala kāds raudātu.

- Ilga?!

- �te netālu ir Leļļu fabrika! - Saruna pārtrūka.

* * *

Apmēram pēc stundas Annas pastkastītē ietink�ķēja divi sūtījumi. Pirmais bija no Valda Āmura - adresēts Mikam Kaķītim, Cc: Annai. Otrs - no mākslinieka marīnista. Tikai viņai. Pirmais dzintara gabaliņ�.

Nesteidzīgi iepazinusies ar abiem sūtījumiem un piezvanījusi Mazajam Kārlim, pēc desmit minū�u klusinātas sarunas Anna Elizabete nolēma, ka nu ir pienācis laiks pār traukt savu brīvprātīgo pa�izolāciju un atgriezties sabiedrībā. Tik cēlam mērķim nekas nevarēja būt piemērotāks ka sestdienas vakars, labas vakariņas, ko varētu vainagot ģenerāļa ūpenīte, un apspriede pie kamīna.

* * *

Miks Kaķītis, pusceļā no Rīgas un Melnpili, kur viņam bija norunāta tik�anās ar vietējā novadpētniecības muzeja vadītāju, saņēmis, atvēris un izlasījis Valda Āmura sūtījumu, pa telefonu izsludināja vispārēju mobilizāciju - pēc stundas viesistabā, pie Pū�u Mājas kamīna!

Annai gan viņ� neko neaizsūtīja.

Liels bija viņa pārsteigums, viesistabā iegāju�am, ieraudzīt uz galda Līzbetes gardumu bļodas, kas smar�oja tik kārdino�i, ka to nejust varēja vienīgi pilnīgi slims un beigts spoks ar hroniskām viduslaiku iesnām. Mājinieki, rāmi �alodami, sēdēja ap galdu, visas sēdvietas bija pilnas, zvēru guļvietas pie kamīna - arī.

Bet galda galā, starodama kā saulīte, Līzbete lika �ķīvjos karstos salātus.

* * *

- Tad tu saki - uzķērās? - paskarba balss, radusi pavēlēt, nevis lūgt.

- Tā likās. Vispār tā bija baiga doma -iejaukt viņu leļļu lietās.

- Nekas. Abi labi. Ja paņems pie pakaļas, lai kārpās laukā pa�i. Pagātne viņus nogremdēs. Bet mēs tad jau būsim tālu, tālu.

- Tu domā� mums izdosies?

- Es nedomāju, es zinu. Prozīt! - Ti-tink�! Smalka dzinkstoņa saskandinot.

- Kla-au� Lia, bet ja nu ar to pazudu�o meitēnu patie�ām kas noticis? - pēc trīso�ās balss varēja nojaust, ka Ilga Loka ir ne pa jokam uztraukusies.

- Nekas viņai nav noticis, nerausties! Nu, pasēdēja pāris dienu pagrabā, apcerēja dzīvi un, cerams, saprata, ka tādos krupja gados mazāk jādomā par �lielu un skaistu mīlestību�,

vairāk - par mācībām, tajā skaitā - dabas mācību lai būtu elementāra sajēga par dzīves likumsakarībām. Citādi izaug� neandertālie�i, kas savu vārdu bez kļūdām nemāk uzrakstīt, bet seksiņam gatavi jebkurā diennakts laikā, jebkurā vecumā!

- Lia, tu pārspīlē� - Ilga vārgi mēģināja iebilst, bet sarunu biedre neklausījās.

- Kā tad! Domā, neredzu, kas notiek ar maniem briesmonī�iem, kad viņi pārskatās tās stulbās multenes? Viņiem ir tikai trīs gadi, bet viņi gatavi sist, spert, kost, �ņaugt un kārt. Multenēs tā dara, vai ne? Un Jānis viņiem ļauj dancot pa galvu. Atvelkas mājās reizi mēnesī un tēlo labo papucīti, bet puikas kā sasvilu�i - tēte, tēte! Tēte ļauj skatīties teļļuku, tēte ļauj neklausīt mammu un neiet gulēt, netīrīt zobus, bet gultā ēst kon�as. Es tagad izklausos smieklīga, vai ne? - asā balss pēk�ņi pieklusa.

- Nē ta�u! Tu izklausies dusmīga, - Ilgas balsī bija nojau�ams smaids.

- Esmu jau arī! Man, krutākajai advokātei kop� pasaules radī�anas, jātup mājās ar trim puņķainiem brēcoņiem, kamēr pielaulātais virs maukojas pa pasauli, dibina dzīvnieku fermas un izliekas, ka taisa politiku. Es nevaru ne praktizēt, ne lekcijas lasīt - ja negribu zaudēt to, ko paredz laulību līgums. Toties zinu no galvas visus seriālus - Ugunsgrēku, Viņas melo labāk, Sirdsmīļo Moniku, Ēnu spēles, Krēslu, Troņu spēles, Bada spēles, Greja nokrāsas un kādas nu vēl tās stulbās zombotronijas tur ir!

- Tu tie�ām to skaties? - izbrīns Ilgas balsī.

- Protams! Ne tikai skatos, bet studēju. Mācos, ar kādām metodēm un kādiem vārdiem iedarboties uz mūsdienu primātiem, lai mani sadzirdētu un saprastu.

- Lia, tu esi kļuvusi ciniska!

- Dzīve tāda, mīļā. Tikai nesaki, ka tu esi baltā bārenīte, kura nevienam ne pirkstiņu nav piedūrusi. Es gan atceros ko citu�

- Lia� tas bija sen, un es pie tā nebiju vainīga! Viņ� pats!

- Nuja, nuja� on sam pri�ol, ne vinovataja ja! - asā balss iesmējās. - Atslābsti, es zinu, ka viņ� ir jāklis! Es ne par to, bet par tavu gājienu ar zirdziņu - uzlaist gaisā vīru, kas tomēr nav vīrs, un pēc tam novākt arī spridzinātāju.

- Es� es nevienu neesmu novākusi� - Ilgas balss drebēja. - Izņemot�

- Nu, svētā jumprava, un kur� tad izcepās ugunsgrēkā? Mani ļaudis jau noziņoja - Pīckas nosvilu�as pa tīro un gruve�os atrasts līķis. Kur� un kā?

- Es, es� neko ne-nezinu� es ta�u tad jau biju �eit, pie tevis!

Klusums.

Pret glāzes malu tink�ķ nagi.

- Hmm� gribi teikt, ka �ajā spēlē piedalās vēl kāds? Vai tu pazīsti kādu, kam pieder zaļa vabolīte? O, pēc acīm redzu, ka pazīsti. Nu?

- Dagnei�

- Ko-a? Tai ālavai?

- Mhm.. Dins viņai to nopirka, kad� viņi sāka saieties. Pēc tam, kad es� nu, kad Jānis�

- Ko tu �agojies, saki, kā ir, - kad Jānis paņēma tevi priek�ā un tu no viņa ielidoji, tavs virs to uzzināja un iegādājās sev mīļāko. Diem�ēl jau vairākkārt lietotu - Jānis viņu sen bija izbrāķējis. Nemaz nebrīnies, es par sava vīra pasijām zinu visu. Darbs tāds - zināt. Un izdomāt, ko ar kuru darīt. Piebeigt vai atstāt�

- Tu joko� - Ilgas Lokas balss notrīcēja, tajā iezagās bailes.

- Protams, mīļā, protams! Es tikai pajokoju! Prozīt!

- Laikam būtu naivi gaidīt, lai politiķa miljonāra Jāņa Pērkona sieva, diplomēta juriste un savas firmas īpa�niece, padotos vīra diktātam, sēdētu mājās un kā Grietiņa iz�ūtu krustdūrienā, - Anna Elizabete ierunājās, ar vīgrie�u tējas tasi rokā izstiepusies atpūtas krēslā pie kamīna. - Naudas viņai pietiekami, sakaru arī, kāpēc gan neuzsākt savu spēli?

- Kā tu to domā, Līzbet? - Miks Kaķītis saausījās.

- N-nu� riskē�u izteikt minējumu, ka Liliānai Pērkonei mājās ir ļoti garlaicīgi, tāpēc viņa aiz neko darīt izdomā da�ādas ekstrēmas kombinācijas un, viltīgi manipulējot ar cilvēkiem, īsteno tās dzīvē. Piemēram, pierunā vīru papla�ināt savu politisko darbību austrumu virzienā un visu izkārto tā, lai varētu doties līdzi un izbaudīt modes nedēļu Maskavā vai Pēterburgā. Vai atkal - tik ilgi grau� vīru par mediju koncerna izveidi, līdz viņ� nopērk A-News, investē kompānijās Magnum un Lux, tad nodibina savu komerctelevīzijas kanālu JP Show Production, visbeidzot - jau atklāti piedāvā investēt apvienotajā koncernā Magnum Lux, ar viennozīmīgi tālejo�u mērķi - to pārņemt un konsolidēt ar saviem medijiem. Aiz tā visa stāv Liliāna.

- Nevis Pērkons? - ģenerālis Kārlis Bass uzrauca uzaci.

- Vismaz ne tie�i. Viņam ir savi grēki un savi noziegumi, ta�u vismaz mediju raustāmstriķī�i atrodas Liliānas rokās. Un viņa tos tur stingri jo stingri.

- Kā tu to visu tik labi zini? - Miks ar skatienu ieurbās

Annas virsdegunē.

- Kārlis, Valdis, Dambergs. Dosjē Pērkons un Co, - viņa atsmaidīja. - Starp citu, Dināra Loka dzimtais uzvārds ir ��erbinskis; viņ� to nomainījis, sasniedzot pilngadību. Negribējis neko kopīgu ar savu tēvu, kur�, kā izrādās, ir�

- �bēdīgi slavenais O. pilsētas maniaks Pāvels ��erbinskis. Es viņu ķēru, - klusi ierunājās Bass. - Septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā viņ� bija tā pārņemts ar jaunu reliģisko mācību, ka nodibināja pats savu sektu un sāka ievilināt tajā cilvēkus, pārsvarā sievietes, kuras gadiem turēja ieslodzījumā un regulāri izvaroja, piespie�ot kļūt grūtām un dzemdēt viņam bērnus. Tās, kas pretojās, pazuda bez vēsts. Darbā ��erbinskis - ātrās palīdzības �oferis - bija nevainojams, atsaucīgs, izpildigs, laipns un korekts, nevienas sūdzības.

- Bet savā valstībā pārvērtās par monstru, vai ne?

- Jā gan. Viņam bija sieva un trīs bērni - vecākajam, Dināram, cik atceros, vārds dots par godu dziedātājam Dinam Rīdām, vidējo sauca Rudīte, bet jaunākajai - Liliānai - māte izvēlējusies vārdu, kas simbolizē liānu un liliju, skaistumu un sīkstumu�

Dinārs, Rudīte un Liliāna - seksuāla maniaka, varmākas un psihopāta bērni?

- Paga, bet Liliānas uzvārds ta�u bija ��erbicka, nevis ��erbinska? - Kaķītis neizpratnē sarauca pieri.

- Viņa tika adoptēta, būdama gandrīz pilngadīga. Saņemot pasi, izvēlējās �o, nevis īsto vai aizbildņu uzvārdu. Tei kusi - par piemiņu no mātes, - Bass norūca.

- Kas īsti notika? - Omīte �ovakar pirmo reizi ierunājās.

- N-nu, par to vēl arvien nav īstas skaidrības. Un dro�i vien arī nebūs, jo abi tie�i iesaistītie jau taisaulē, bet trīs atli ku�ie, man domāt, nerunās. īsumā - todien Pāvels pārnācis no darba noguris, krietni uzņēmis uz krūts un ķēries pie sievas un bērnu audzinā�anas - to viņ� darījis regulāri. Atzīmes, mājasdarbi, meitām uzkrāsotas acis, puikam pārāk gari mati - aiziet, siksna rokā! Ja sieva nav pagatavojusi vakariņas vai tās jau atdzisu�as līdz viņa pārnāk�anai - aiziet, siksna rokā! Un tā katru dienu, vakaru, nakti. Bet svētdienās licis visiem doties viņam līdzi uz kaut kādu me�a pļaviņu, kur pamestā �ķūnī notiku�i viņa vadītie dievkalpojumi. Vispirms katrs dalībnieks stāstījis, kā viņam pa nedēļu gājis, pēc tam ziedojis garīgajam tēvam naudu, visbeidzot pa�ieceltais priesteris kaut ko pātarojis un pesteļojis, kamēr pārējie monotoni dūku�i līdzi.

- Izklausās pēc septiņdesmito-astoņdesmito modes lietas - pa�suģestijas autotreniņa, kas izmantots nelietīgiem nolūkiem. Starp citu, mums jau zināmās NLP atvasinājums, - Anna Elizabete domīgi noteica. - Cilvēks pats sevi ieved transā un noskaņo konkrētām darbībām.

- Tā arī bija, - Bass pamāja. - �o pseidoreliģisko ceremoniju beigās Pāvels alla� izvēlējās kādu, ar kuru doties �ķūņa dziļumā, aiz aizkara. Ne�ķirojot ne vecumu, ne dzimumu. �oreiz izvēle kritusi uz pa�a jaunāko meitu Liliānu. Viņ� to saķēris aiz rokas un vilcis tumsā, bet meitene izrādījusies gana veikla un stipra, lai izrautos un, skaļi kliedzot, aizbēgtu. Nedabūjis pierasto ziedojumu, Pāvels tonakt mājās trakojis kā velns - ārdījies, plēsis traukus, lauzis mēbeles, piekāvis abus vecākos bērnus un sievu, kliedzis, lai visi iet meklēt bēgli. Pēdīgi sievai izdevies iemānīt viņam �ņabi iejauktas miega zāles� No rīta kaimiņi pamanīju�i, ka ��er-binsku sētā izmisīgi gaudo suns, ta�u laukā neviens nenāk. Gāju�i lūkot, atradu�i visus ieslēgtus istabās, bet virtuvē uz grīdas, sacirsts gabalos, mētājies tas, kas atlicis no Pāvela.

- Es atceros to lietu! - sauca Omīte. - Vainīga bija māte, tiesa viņu attaisnoja, jo viņa kārtējā uzbrukuma laikā vienkār�i bija aizsargājusi savus bērnus�

- Jā, tiesa viņu attaisnoja, jo par Pāvela varmācīgajām izdarībām zināja visi, tikai izdarīt neko nespēja. Pēc Rudi tes izvaro�anas māte sūdzējusies prokuratūrā, bet tur jauns censonis Virsnitis atrakstījies - lieta izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ� Bet par to, kur� īsti bija vainīgs Pāvela aizraidī�anā uz viņsauli, vēsture klusē. Kas zina? Uz cirvja bija mātes pirkstu nospiedumi, uz istabu atslēgu sai�ķa, kas izmests pa logu pēc visu telpu aizslēg�anas, - Liliānas. Māte uzņēmās vainu, tiesnese viņu attaisnoja. Drīz pēc tam Valentīna ��erbinska nomira. Sirds neizturēja. Lielie bērni aizgāja dzīvē, jaunāko meitu adoptēja attāli radi.

- Tas visu saliek pa vietām, - Dambergs dziļi ievilka elpu. - Gan to, kāpēc visi bērni, dzīvē aizgāju�i, apzināti pazaudēja un necentās atrast cits cita pēdas, gan to, kāpēc ikvienam bija kārtojams rēķins ar Pērkonu. Liktenim labpatika rīkoties citādi, un viņi sastapās. Arī Dinārs ar Rudīti, vai ne, Valdi? - Egons vērsās pie armijas drauga. Tas novērsās.

- Es izstāstī�u Valda vietā, - Anna Elizabete ātri ierunājās. - Kad Valda Āmura un Rudītes meita Viviāna, nākot no skolas, tika nolaupīta, kaut kur aizvesta, piesmieta, atvesta atpakaļ un izmesta uz ceļa, bet viss notiku�ais - nofilmēts un izvietots internetā, par to gari un pla�i izrakstījās visi, kam nebija slinkums. Sevi�ķi agresīvi bija ziņu portāli A-News un Magnum Lux, kā sarunāju�i vainojot nevis uzbrucējus, bet cietu�o meiteni, kura pārāk izaicino�i ģērbusies, un vispār -�odienas jaunie�iem tikai sekss vien prātā, kauna ne kripatiņas! Meitenes vecāki, nespēdami vairs izturēt �o apmelo�anu un tīmekļa agresiju, nepieteiku�ies ieradās abu portālu birojos. Liels bija viņu pārsteigums, vienā birojā sastopot teju divdesmit gadus neredzēto Rudītes brāli Dināru, bet otrā - to pa�u vīrieti, kuru Viviāna bija aprakstījusi un uzzīmējusi iesniegumā policijai. Lūdzu, varat uzmest aci - tas ir viņ�, - Anna palaida apkārt viedtālruni.

- Līzbet, tu ta�u nejoko? - Kaķītim aizrāvās elpa. Zīmējumā bija Pērkons.

- It nemaz. Riskē�u un izteik�u pieņēmumu, ka Liliānas un Ilgas klusā noruna vērsta uz Jāņa Pērkona un Dināra Loka biznesu iznīcinā�anu. Sieva un māsa apvienojas, lai liktu brālim un vīram, tas ir, Dināram Lokam, iziet cauri tādai ellei, kādu reiz piedzīvoju�as viņas, paliekot pret varmākām vienas - tikai ar savu kailo dzīvību. Jo Dinārs savas tuvās sievietes nodeva trīsreiz - pirmo reizi nepalīdzēdams māsām, otro reizi - nelikdamies manām biznesa partnera Jāņa Pērkona uzmāk�anos savai sievai Ilgai, bet pēc notiku�ā pagrie�ot tai muguru, atsve�inoties un ievie�ot mīļāko, kas - kāda ironija! - nāca tie�i no Jāņa Pērkona gultas.

- Bet kāpēc pret Pērkonu pavērsusies pa�a sieva? Viņ� par ģimeni rūpējas� vismaz tā izskatās, - Omīte ievaicājās.

- Vecmāmiņ, domāju, ka Liliāna par dārgā vīra aktivitātēm zina daudz vairāk, nekā viņ� vēlētos, - Mazais Kārlis pavīpsnāja. - Un ar aktivitātēm es domāju gan biznesa lietas, gan viņa privātos dēmonus, piemēram leļļu fabriku jeb, kā teica, Liliāna, dzīvnieku fermu. Pieļauju, ka, to atrodot, mums ļoti nepatiks tur redzamais� Visnotaļ iespējams, ka tā ir bērnu - vergu - nometne.

- Latvijā? - Omīte �okēta aizlika mutei priek�ā roku.

- Diem�ēl. Un visnotaļ iespējams, ka par to kaut ko vairāk zinās pastāstīt Piekrastes apgabala tiesnese Māra Lielā un bērnu sargātāja Galina Virsnīte.

- Vairs jau nepastāstīs, - rezignēti noteica Egons Dambergs. - Galina Virsnīte �orīt atrasta mirusi savā automa�īnā. Noindējusies ar izplūdes gāzēm. Atstājusi vēstuli.

Vairs tā nespēju dzīvot, tāpēc aizeju pie vīra.

- Kā tad. Un es esmu Romas ķeizars, - noņurdēja Valdis Āmurs. - Sviests!

Neviens pat nemēģināja viņu apstrīdēt.

* * *

�Lielākā daļa slepkavību ir emocionālas. Sākumā cilvēks pats nomirst iek�ēji, pēc tam �ī nāves deja izpau�as ārējā agresijā,� reiz bija teicis ģenerālis Kārlis Bass. Tagad Anna Elizabete skaidri saprata, kas ar to domāts.

Toreiz ģenerālis bija stāstījis par slepkavām maniakiem. Par Rīgas uz�ķērdēju, kas saviem pieciem upuriem nozadzis iek�ējos orgānus. Par Iecavas �āvēju, kur� kartupeļu talkas laikā bez redzama iemesla no�āvis septiņus cilvēkus, kaimiņu ģimeni, bet pēc tam iegājis me�ā, ielīdis zvēru alā un izdarījis pa�nāvību; un tikai vēlāk noskaidrojās, ka arī kaimiņi nav biju�i bez grēka un vīrs vienkār�i izvests. Par Gulbenes maniaku - it kā mierīgu jaunieti, kur�, gai�ā dienas laikā iegājis bērnudārzā, ar virtuves nazi nodūra trīs gulo�as meitenītes un audzinātāju, jo, rau, vēlējies kļūt slavens. Vēl �au�alīgākas slepkavības paveica bēdīgi slavenais veco tautiņu mīlulis, laipnais sirdscilvēks Petrovs, nepilna gada laikā naudas dēļ nogalinot 32 sirmgalves; laupījuma kopējā summa bija 18 tūksto�i latu.

Tās bija vecas lietas - desmit, divdesmit gadu senas. Ta�u netrūka arī pavisam jaunu - Bauskas pusē Gr. nogalināja un sadalīja savu civilsievu un kādu jaunieti, tad nodūra arī savu meitu. Olainē kails vīrietis, biju�ais sportists, izlēca pa logu un bez iemesla nodūra garām ejo�u kaimiņu. Kinoteātrī jurists Z. bērna acu priek�ā no�āva vīrieti, kur� atļāvās tam aizrādīt par skaļu un pretīgu �ipsu grau�anu.

- Sabiedrībā, kur valda veselīga domā�ana un reāla izpratne par lietām, �iem deģenerātiem būtu piespriests augstākais soda mērs - nāves sods, jo pilnīgi visiem, izņemot mūsdienu pseido-demokrāt-liberāl-humānistus, ir skaidrs, ka �ādi psihopātiski maniaki nekad nemainīsies, bet, ja, nedod Dievs, jelkad izkļūs no savas viennīcas vai slēgtās ārstniecības iestādes, kļūs zvērīgāki un ne�ēlīgāki, - toreiz savu atskatu uz baisākajām atklātajām lietām bija nobeidzis ģenerālis Bass, dusmīgi piebilstot, - es uzskatu un uzskatī�u - tādi jālikvidē! Jebkādā veidā. Viņi zaudēja tiesības uz dzīvi brīdī, kad, pārkāpjot sarkano robe�līniju, laupīja dzīvību otram. Varas, alkatības vai sava ego dzīti.

Pēdējoreiz tiekoties un runājot par �izoīdajām, maniakālajām, neirotiskajām personībām, profesors Mihailovs Annai bija minējis gadījumus, kad lūgts izveidot noziedznieka psiholoģisko un emocionālo profilu un tā izmaiņu dinamiku soda izcie�anas laikā un pēc tā. �Manā vērtējumā �ī dinamika gandrīz vienmēr bija negatīva,� Mihailovs atzina. �Nu mani vairs neaicina profilēt, jo es saku taisnību. Viņi nemainās un nemainīsies. �ie cilvēki ir miru�i - dvēselē, garā, psihē un prātā. Palicis tikai apvalks un dēmoni. Dvēseles ķermeņos vairs nav. Tāpēc vislabākais būtu ļaut tiem aiziet un pārdzimt, lai nākamajā dzīvē mēģina izpirkt �īs dzīves grēkus.� Profesors Mihailovs nekad netika noliedzis, ka dziļi tic dvēseļu pārdzim�anai un uz nāvi kā procesu raugās mierīgi - kā uz durvju atvēr�anu un aizvēr�anu.

Anna Elizabete vecas draudzības vārdā bija palūgusi profesoram izteikt savu vērtējumu par Jāni Pērkonu. Izstāstījusi visu, ko zināja un kas bija piedzīvots līdz �im. Arī aizdomas par to, kas noticis nesen, bet vēl nav atklāts un pierādīts.

Uzmanīgi noklausījies un brīdi saspringti domājis, Mihailovs drūmā balsī bija pateicis tikai vienu teikumu: �Esiet gatavi tam, ka viņ� nogalinās. Vēl un vēl.�

Tobrīd vēl nebija zināma pēdējās nedēļas statistika un bojā gāju�o iespējamā saistība ar to vai citu Pērkona biznesa vai privātās dzīves jomu, bet nu pēc visa, kas dzirdēts un uzzināts, bija skaidrs - viņ� jāapstādina, citādi turpinās.

Decembra sakumā, kad radio un televīzijas kanālos, vei kalos, stacijās, tualetēs un sabiedriskā transporta līdzekļos sāk uzbāzīgi tink�ķēt d�inglbeļļi, presē līdzās obligātajam Ziemsvētku repertuāram pla�ā straumē izplūst rakstu un si�etu jūra par pirmssvētku depresijām, gada bilancēm, nesamaksājamiem nodokļiem, maksātnespējas līkņu aug�upeju, nepiepildītiem sapņiem, emocionālām un psiholoģiskām krīzēm un suicidāli orientēto, labilo cilvēkelementu skaita pieaugumu psihiski nestabilajā mūsdienu sabiedrībā.

Veselības, Labklājības un citu ministriju preses dienesti sacen�as gada topu veido�anā, kā ik gadu par ļaudīm vajadzīgāko uzskatot starptautiski salīdzināmo laimes indeksa līkni, kurā Latvija ieņem ja ne godpilno pēdējo, tad gandrīz pēdējo vietu. Tas, protams, ļoti motivē dzīvot un smaidīt.

Anna īgņojās: trakākais, ka kriminogēnā situācija apliecina - �ajā gada nogalē kā nekad agrāk pazūd cilvēki.

Daudzi vecākā gadagājuma ļaudis, iedvesmojoties no seno pasaku ieteikumiem, labprātīgi devās uz me�u apmal dīties, nosalt un nomirt, jo tādu vai citādu iemeslu dēļ vairs neredzēja dzīvei jēgu, kamēr jaunākie - tie, kas vēl spēja cīnīties, - pieteica maksātnespējas, bankrotus un pirka biļetes uz Angliju. Bet tie, kam vienalga, - glu�i vienkār�i pēk�ņi pazuda, neatstājot dārgajiem pakaļpalicējiem ne vēstuIes, ne norādes. Meklētāji strādāja pastiprinātā re�īmā - ar suņiem, helikopteriem, piesaistot Bruņotos spēkus.

- Dabas mīļi atradu�ies! - reiz pārgurumā bija izdvesis Egons Dambergs, kur� pēdējo trīs dienu laikā bija paguvis apsekot septiņus miru�us me�ā gājējus - divus nosalu�os, divus �ūpo�anās entuziastus, vienu medību bises pa�upuri un divus nenosakāmas izcelsmes zāļu un alkohola lietotājus.

* * *

Anna, ko man darīt? �odien, gar jūru staigādams un fotografēdams, kāpās gandrīz nosalu�u atradu guļam pirms pusotras nedēļas pazudu�o meiteni. Galīgi nepiemērotā apģērbā - plānā treniņtērpā, basām kājām, izmirku�u, tādu kā sazāļotu. No�ķiedu�os ar dubļiem un smiltīm. Varbūt skrējusi un bēgusi? Neko neatceras, lai gan realitātes apziņa ir, savu vārdu atceras. SOS!

Tūliņ pēc mākslinieka marīnista ziņas saņem�anas Annai Elizabetei piezvanīja arī Ilga Loka un aizelsusies izstāstīja, ka pazudusī meitenīte esot atradusies - dzīva! - un �obrīd kopā ar viņas līdzbraucēju mākslinieku virtuvē dzerot tēju.

Viņa esot norīkojusi Ieviņu, lai tā parūpējas par meiteni, pati tikmēr steigusies informēt Annu. Lai nu pasakot pārējiem un paziņojot vecākiem - te nevienam neesot viņu telefona numura. Re, cik labi viss beidzies!

Vienlaikus ar Ilgas Lokas zvanu Annai Mikam Kaķītim piezvanīja ilgi neredzēts kursabiedrs, kur� tagad strādāja Piekrastes apgabalā. Tā un tā, atrodoties Rīgas tuvumā, vai nevarot pieskriet, dikti vajag parunāties, pēdējā laikā Piekrastē notiekot brīnumlietas, tikai par tām nav ieteicams skaļi runāt - Pats sadzirdēs.

Tikko pabeidzis sarunu, Miks saņēma Annas SMS un izlasījis acumirklī pārsūtīja to Jurim Grīslim.

Pazudusī Ija ir Kāpās. Vediet uz Me�ājiem, kamēr nav iejaukusies bāriņtiesa!

- Vecais, tie bēdzēji un pazaudēties mīlētāji pārsvarā nāk no mazturīgām, dzērāju, bom�u, seksmīļu un daudz bērnu ģimenēm, kur sī�iem netiek veltīta pienācīga uzmanība. Otra kategorija - veselīgi, spēcīgi pusaud�i, spītnieki, savvaļnieki, kuri neklausa ne skolotājus, ne vecākus, toties labprāt veido bariņus un sacen�as ar sev līdzīgajiem. Tagad tāda mode - būt atstumtajam, vientuļajam vilkam.

- Bet vai tie�ām pazūd tikai �riska bērni�? - Anna, kuru Miks bija lūdzis piedalīties sarunā ar atbrauku�o Piekrastes �erifu, viņā caururbjo�i pavērās.

- Protams, nē! Es runāju par labprātīgajiem pazudē jiem - piedzīvojumu meklētājiem, ta�u ir vēl tie, kurus nozog, ievilina, nolaupa. Pret savu gribu pazudu�ie� Jūs nevarat iedomāties, cik bie�i bērni, sevi�ķi pusaugu meitenes, pazūd ceļā no skolas uz mājām, jo sevi�ķi laukos, kur sabiedriskais transports īsti nekursē vai kursē ļoti reti, mazās skolas tiek plānveidīgi aizvērtas, un da�iem atliku�ajiem aborigēnu bērneļiem, kuri vēl mīt mūspusē, izglītoties jābrauc uz novada vai apgabala centru. Pa�valdības skolas buss brauc divreiz dienā, no rīta un vakarā. Ja stundas beidzas agrāk un gribi uz mājām - laipni lūgts piecus, desmit kilometrus kājām. Un bērni iet� Bet pa ceļam kāds vēlīgāks �oferītis piestāj un piedāvājas pavest� Visādi gadās.

- Bie�i?

- Kas - bie�i? - �erifs neizpratnē iepleta acis.

- Bie�i piestāj un piedāvā pavest? - Anna tincināja. - Un kas piestāj - vīrie�i, sievietes? Ar kādām ma�īnām brauc?

- N-nu, mēs tādu statistiku neesam apkopoju�i, - uzru nātais vilka laiku. - Be-e-t, ja vajag� Kas? Nu, ve�i, protams! Sievietēm jau pa�ām bail - un ja nu skuķēns balso, bet tikmēr trīs d�eki ar nūjām slēpjas grāvī vai krūmos?

Nu gan laiki pienāku�i, kad tā uzticamies cits citam, ka drīzāk ļausim ceļa malā nomirt, nevis apstāsimies palīdzēt�

* * *

Anna, pēc Ijas aizve�anas te notika dīvainas lietas. Pēc stundas atbrauca tum�s auto, limuzīns, no tā izkāpa prāva auguma vīrietis, seju neredzēju, pa pagraba durvīm iegāja namā un ātri atgriezās, nesdams rokā smagu koferi. Pēc brītiņa auto aizbrauca, pie manis iegāzās Ilga Loka un aicināja uz viesistabu nosvinēt. Ko -nepateica. Aizgāju. Dzērām �ampanieti.

Pēc laiciņa atbrauca vairāki smalki kungi, no tiem, kurus liek uz glancēto �urnālu vākiem.

Pērkona un Loka viņu vidū nebija - tos es pazīstu no bildēm. Liliāna ar viesiem uz brīdi iegāja kabinetā, bet Ilga turpināja dzert �ampi un ar mani ķiķināt. Pēc stundas ceturk�ņa viņa jau gulēja - tā aizmigusi, ka �ķita bez dzīvības pazīmēm. Labi, ka mazos pieskata Ieviņa.

Kādā brīdī laikam arī pats biju viesistabas dīvānā piemidzis. Kad pamodos, māja bija tuk�a un klusa. Pilnīgi tuk�a. Neviena. Ne kungu, ne dāmu, ne bērnu, ne Ievas. Viņi visi ir aizbrauku�i� Stundas laikā. Ko tagad darīt?

Meitenes vecāku auto Pū�u Mājas pagalmā iebrauca reizē ar Jura Grī�ļa auto, no kura izkāpa gan mākslinieks marīnists Bruno Kalpenieks, gan pazudusi un laimīgi atradusies Ija Bajāre. Bāliņa, caurspīdīga un tāda kā no citas pasaules. Krampjaini turējās pie Bruno rokas, ba�īgi raudzījās vis apkārt, tad pamanīja māti un tēvu un skrie�us metās pie viņiem, vilkdama Bruno līdzi.

Anna, Miks un pū�mājnieki noraudzījās aizkustino�ajā ainā, stāvēdami nomaļāk uz lieveņa un neiejaukdamies.

Lai tiek galā ar satraukumu, tad varēs mēģināt izrunāties.

- Mammu, tēti, viņ� mani atrada un izglāba! - Ija sauca pāri visam pagalmam.

Anna Elizabete norija kaklā sakāpu�o kamolu.

Rau, cik dīvaini sanāk - Bruno Kalpenieks, kur� bijis apsūdzēts sava tēva tī�i izdarītā smagā noziegumā - seksuālā vardarbībā pret nepilngadīgu meiteni un viņas noslepkavo�anā - un nevainīgs nosēdējis divpadsmit gadus, tagad atrod un izglābj, iespējams, �āda pa�a nozieguma upuri�

- Paldies, paldies jums no sirds! - Ijas māte raudādama apskāva Bruno. - Bijām izmisumā, nedēļu no vietas skraidījām pa piekrastes me�iem un krūmiem, gan pa�i un palīgi no kaimiņmājām, gan brīvprātīgie meklētāji ar suņiem un bez suņiem, gan zemessargi. Nekā. Kā ūdenī iekritusi. Vīrs pat nolīga glābējus un ūdenslīdējus - pārmeklēt piekrasti.

Atkal nekā. Policija teica, lai braucam mājās, tur uz vietas tāpat neko vairāk nevarē�ot izdarīt, tagad esot jāgaida. Mūsu omīte gandrīz ar sirdi aizgāja, uzzinājusi, kas noticis. Labi, ka tur dzīvo mana māsa, vismaz viņa nav viena. Nu jau abas no priekiem danco!

Bajāres kundzes vārdu plūdus �obrīd neviens pat gribēdams nespētu apturēt. Un arī necentās. Apskāvis meitu, sabu�inājis un cie�i samīļojis, tēvs pagāja atpakaļ līdz ma�īnai un izņēma no tās prāvu saini.

- Ijai dro�i vien vajadzētu pārģērbties un nomazgāties. Kur to varētu izdarīt? - jautājums bija adresēts Annai Elizabetei, ta�u atbildēja ģenerālis Bass.

- Vispirms - iesim iek�ā. Nav ko saldēties, ir auksts un vējains. Sasildīsieties, aprunāsimies. Iedzersim tēju, kaut ko apēdīsim. Tikmēr atbrauks mūsu draugs profesors Mihai-lovs - es ļoti gribētu, lai viņi abi ar Annu aprunājas ar Iju bez mūsu klātbūtnes. Un vēl - Ija noteikti jāparāda ārstam. Viņ� mūs jau gaida.

- Bet, atvainojiet, kāpēc man būtu jūs jāklausa, kas jūs tāds esat, un kas �eit vispār notiek? - Ijas tēvs pēk�ņi saslējās novēlotā protestā.

- Nāciet, mīļais, nāciet, es jums tūlīt visu pastāstī�u! -Omīte maigi paņēma Bajāru ģimenes galvu zem rokas un vedināja iek�ā. - Sakiet paldies liktenim, ka jums laimējies sastapt �os cilvēkus.

- Atvainojiet manu dusmu izvirdumu, - Agris Bajārs, pie kamīna notupies, ru�ināja ogles. - Pēc visa, kas pārdzīvots�

- Protams. Tikai nesatraucieties, viss būs labi, - ģenerālis Bass ducināja. - Ija ir gudra un apsviedīga meitene. Pateicoties viņai un mūsu profesoram Mihailovam, mēs beidzot varam izsludināt vispārēju noziedznieka meklē�anas

operāciju. Neticēsiet, ta�u, par spīti visam, ko �is cilvēks izdarījis, mums līdz �im nebija neviena, pat vissīkākā pavediena, aiz kā aizķerties.

- Nu, tagad jums ir vesela trose, kurā viņu varēs pakārt! -Bajārs noskaldīja.

Ijas Bajāres stāsts bija dīvains un biedējo�s.

Pirms desmit dienām kopā ar vecākiem atbraukusi pie vecmāmiņas - apsveikt Latvijas dzim�anas dienā un pabūt kopā �etras brīvdienas.

Svētdienas pēcpusdienā, īsi pirms mājās brauk�anas, izgājusi ar sunīti �ipiņu pastaigāties gar jūru - viņai ļoti patīkot jūra, un Rīgā jau to nedabū redzēt.

Sēdējusi uz nogāzta priedes stumbra un ar �agariņu zīmējusi smiltīs, kad nez no kurienes līdzās uzradies liela auguma tēvocis ar bārdu. Ģērbies tum�ās drēbēs, bet rokās pilnīgi balti cimdi. Kā tādam �veicaram vai oficiantam.

Apsēdies uz tā pa�a koka un klusējis. Izskatījies tāds kā bēdīgs, kā noraizējies. Pēdīgi sācis runāt. Tā un tā, redzot, ka viņai patīk dzīvnieki, cik smuks suniņ�! Bet vai viņa zinot, ka roņi esot jūras suņi? Un vai viņa gribot redzēt īstu roni - tur, mazliet tālāk, aiz Sīkupītes ietekas jūrā viens esot izskalots krastā, tāds prāvs, varbūt viņi par abiem varētu ievilkt to atpakaļ ūdenī un palaist, lai peld?

Viņai ļoti gribējies redzēt ronīti un tam palīdzēt, tāpēc ar prieku gājusi līdzi. Ta�u aiz upītes līkuma tēvocis viņu pēk�ņi sagrābis, uzspiedis mutei kaut kādu riebīgi smirdo�u lupatu, un viņa zaudējusi samaņu.

Attapusies lielā telpā bez logiem. Tur bijis ļoti daudz bērnu - mazāku, lielāku. Ap piecdesmit. Zēni un meitenes. Visi gulēju�i dziļā miegā. Viņai ierādīta �aura guļvieta telpas tālākajā stūrī, iedotas gultasdrēbes, pid�ama un zobu birste un pavēlēts iet gulēt. Rīkotāja bijusi resna kundze ziliem matiem. Vēlāk dzirdējusi - pārējie viņu sauc par Speķa tanti. Viņa atnesusi Ijai tēju un likusi izdzert, ta�u tā gar�ojusi savādi, un Ija to izlējusi zem gultas. Apgūlusies un izlikusies iemigusi.

Pēc pāris stundām telpā ienākusi Speķa tante un Lielais vīrs, pienāku�i pie viņas gultiņas, pacēlu�i segu, sa�ukstēju�ies, Lielais vīrs noteicis - smuka, �itā jāpietur pa�iem! -, un viņi aizgāju�i. Ija visu nakti nav varējusi aizmigt, domājusi, kur nokļuvusi, kā tikt prom. Pret rītu iesnaudusies. Pamodusies no tā, ka kaut kāds pui�elis raustījis viņu aiz kājas un saucis - mosties, mosties, tūliņ nāks dakteris un Speķene!

Jā, pēc laiciņa ieradusies jau redzētā resnā tante gara, kārna vīrie�a pavadībā; tam bijusi spalvaina dzimumzīme uz kreisajiem deniņiem. Kaulainajam bijis tāds pats �emodāniņ� kā tam jaukajam dakterim, kur� pirms brī�a viņu apskatījis otrā istabā - mamma ari to redzējusi. Kaulainā koferītī biju�as visādas pudelītes un ampuliņas, un viņ� visiem bērniem potējis vitamīnus. Arī Ijai. Tad dotas pretīgas brokastis, bet pēc tam bija jāguļ diendusa.

Pa miegam viņai licies, ka dzird Lielā vīra balsi, kur� ar kādu skaļi strīdējies, laikam ar Speķeni. Tā �ņākusi, ka viņ� savācis neīsto, �itai esot vecāki, kas jau piebļāvu�i visas malas, fotogrāfijas uz visiem stūriem un izsludināta prēmija par atra�anu, jā, un ko tagad lai dara? Tad Lielais vīrs pajautājis, kā skuķi sauc, un uzzinājis, ka viņas vārds ir Ija Bajāre, izteicis to nelabo vārdu uz �b�.

Pavēlējis - turiet pusmiegā, tikmēr izdomā�u, ko un kā.

Pagājis dziļāk telpas stūrī un kādam piezvanījis. Saruna notikusi dusmīgā tonī, un viņa tikai sapratusi, ka cilvēkam, ko Lielais vīrs uzrunājis kā Lī, viņa jāatrod me�ā, jāaizved mājās un jāiesloga pagrabā, vēlāk ar visu tik�ot galā� Citādi bū�ot cauri, jo nobruk�ot visa sistēma.

Tā nu viņa nedēļu pavadījusi tajā telpā kopā ar citiem bērniem. Visi pārsvarā gulēju�i, katru dienu nācis dakteris, potējis vitamīnus, un katru dienu Speķa tante kādu aizvedusi, teikdama - uz jaunām mājām, pie jauniem vecākiem�

Tad kādu dienu pēc kārtējās vitamīnu potes Ija aizmigusi dziļā miegā un atmodusies viena pati me�ā. Ģērbusies tikai treniņtērpā. Netālu krākusi jūra, bijis auksts un sācis snigt.

Uztraususies kājās un grīļodamās gājusi jūras virziena. Domājusi - ejot gar krastu, kaut kur aizies vai kādu sastaps.

Pēc pāris stundām tā nogurusi, ka atsēdu�ies atpūsties un aizmigusi. Tur viņu arī atradis onkulis Bruno. Un izglābis. Aizvedis pie sevis mājās.

Tur biju�as trīs skaistas dāmas - divas ar bērniem, kopa pieciem, un viena ļoti jauna, mazie viņu sauku�i par Ieviņu. Viena dāma otru saukusi par Lī vai Lilī�

Dāmas gribēju�as, lai Ija dodas atpūsties uz bērnistabu otrajā stāvā, bet viņa teikusi, ka gribot palikt kopā ar onkuli Bruno, jo tā jūtoties dro�āk. Viņa istabai biju�as trīs stikla sienas, visapkārt daudz zīmējumu un gleznu par jūru. Tēvocis iedevis viņai blociņu un zīmuļus, teicis, lai atpū�as un vienkār�i zīmē visu, kas ienāk prātā. Nu, un viņa pamēģinājusi uzzīmēt piedzīvoto�

Ijas zīmējumi bija tik pārsteidzo�i precīzi, it kā tos būtu darinājis profesionāls mākslinieks.

Meitenei ir izcils talants! - Anna nodomāja.

No bloknota lapām uz viņiem raudzījās resna sieviete ar dubultzodu, ziliem matiem un �aurām cūkas a�telēm. Gar�, kārns vīri�ķis īsu, iesirmu matu griezumu un spalvainu dzimumzīmi uz kreisajiem deniņiem. Un� liels virs ar bārdu. Jānis Pērkons. Vēl tur bija rūpīgi uzzīmēta liela, velvēta telpa bez logiem, acīmredzot pagrabs, bet tajā - daudz, daudz bērnu gultiņu. Un pa�i bērni - kā sīkas lellītes ar gandrīz vienādām sejām. Vairākām lellītēm pierakstīti vārdi - Aina, Maija, Katrīna, Oļegs, Dima, Andris, Riks, Olga, Dina, Māra. Leļļu fabrika.

- Agri, lūdzu, paraugieties, - vai jūs un jūsu kundze kādreiz esat redzēju�i kādu no �iem cilvēkiem? - Miks Kaķītis pastiepa abiem Bajāriem albumu.

Pirmās divas lapas viņos neizraisīja nekādu interesi, bet tre�ā - tā, kurā bija uzzīmēts Jānis Pērkons, izrādījās trāpījums desmitniekā.

- Es viņu nositī�u! - Agris Bajārs ierēcās kā satrakots nīlzirgs. - Maita!!!

- Redzu, ka pazīstat, - noteica Bass. - No si�anas iesaku atturēties. Labāk pastāstiet - kāda ir jūsu pazī�anās?

- Kāda - kāda? Nekāda! Ar to lopu nav iespējams uzturēt pazī�anos, viņ� vienkār�i ir maita, nelietis un riebeklis. Vienmēr tāds bijis, kop� skolas gadiem. Bet ko gan no tāda var gribēt. Kāds tēvs, tāds pats� Pērkons? Jāsmejas! Zutis!

Izrādās, Jāņa Pērkona īstais vārds ir daudz lunkanāks un glumāks - Zu�evs. Un viens otrs biogrāfijas fakts viņa skaisti pierediģētajā, nacionālās pa�apziņas un tautas labklājības virzienā vedo�ajā biogrāfijā it nemaz nav tāds, kādu godātajam politiķim gribētos redzēt. Proti, viņa vectēvs nebūt nebija godīgs zemnieks, vecsaimnieks, kur� kopā ar ģimeni apsaimniekojis dzimtas īpa�umus, bet gan puspoļu, puslei�u pauninieks Jankus, kur�, vieglākas dzīves tīkodams, trīsdesmito gadu vidū atklīdis uz Latviju darbu meklēt un palicis uz dzīvi. Drīz sapratis, ka uzņēmīgajiem pieder pasaule - apcēlis un noprecējis Piekrastes lauku teritorijas vecsaimnieka Kri�jāņa Pērkona vienīgo meitu Anci, bet, tā kā bra�ais sievastēvs gribējis mājās valdīt arī pēc jaunā

pāra kāzām, znotiņ� parūpējies, lai Pērkonpaps �etrdesmit pirmajā varētu doties bezmaksas ekskursijā. Tā Zu�evu pāris sācis saimniekot Pērkonu mājās. Piedzimis dēls Petrus, skolā mācīties nav gribējis, toties varējis lepoties .11 pareizo ideoloģisko pārliecību - izaudzis par pārliecinātu oktobrēnu, pionieri, komjaunieti un visbeidzot - Piekrastes rajona komunistu partijas sekretāru. Agri apprecējies, sieva no tās pa�as �lakas, triecientempā sara�oju�i trīs bērnus, no kuriem vecākajam dots vārds Jānis.

- Lielāku glumekli pasaule vēl nebija redzējusi, - stāstīja Agris Bajārs. - Mēs bijām klasesbiedri. Es, Jānis un Vitolds Virsnītis. Janka Zu�evs vienmēr mācēja iekārtoties tā, lai visas uzslavas tiktu viņam, bet visi smagie un nepatīkamie darbi - citiem. Vitolds viņam bija ļoti līdzīgs, tikai ar to at�ķirību, ka Vitoldu jau kop� bērnības vilināja vara, bet Jāni - nauda. Viņ� spēja pārdot pat iesaiņotu suņa sūdu. Man viņi abi ļoti nepatika, jo sevi�ķi Jānis. Redziet, viņa vectēvs, ieklīdenis, vainojams mūsu dzimtas divu vecāko paaud�u bojāejā, tajā pa�ā �etrdesmit pirmajā� Arī vēlāk� Tā glum�u dzimta bija labi iekārtojusies. Sve�ās mājās,uz sve�iem kauliem un zemes uzbūvēja puķu un tomātu siltumnīcas, un, kamēr lauki slīga nabadzībā, viņi par kapeikām paverdzināja mūsu sievas, meitas un mātes, lai tad, algas neizmaksāju�i, gāztu visu izaudzēto uz Krievijas tirgiem. Kad vecais Zu�evs nomira, gaisā jau sāka vēsmot pārmaiņu vēji. A�i noorientēju�ies, abi Zu�evi nomainīja uzvārdu uz Pērkonu - apgabala vadībai tuvu stāvot, to nebija grūti izdarīt. Interesantākais ir tas, ka tagad, meklējot par viņiem jelkādus datus, ne Valsts arhīvā, ne citur vairs nekā nav, tikai Pērkona pa�a tira�ētās leģendas. Interesanti, cik maksā vēstures iznīcinā�ana un pārrakstī�ana?

- Desmit tūksto�us, - pasmīnēja Anna Elizabete. - Un viņ� tāds nav vienīgais. Domāju, jūs visi zināt politiķus, kuri ne tikai uzvārdus mainīju�i, bet arī raudādami no saviem sen�iem atteiku�ies, lai tikai publiski nebūtu saistīti ar viņu grēkiem. Bet to viņi izliekas nesaprotam, ka nekad nebūtu varēju�i pa�i saviem spēkiem uzrāpties tur, kur tagad atrodas, ja viņus no aizmugures nebūtu stūmu�i un dro�ināju�i viņu sen�u sakari, nauda un sve�ām asinīm klātās rokas.

- Jums pilnīga taisnība, jaunā dāma, - Bajārs palocīja galvu, - es vienmēr esmu to uzsvēris - visas mūsu tautas nelaimes sāku�ās ar okupāciju, un tā nav beigusies. Cilvēkos dzīvo bailes. Joprojām. Iezīstas ar mātes pienu. Labāk paklusēt, neko nepateikt, neizstāstīt taisnību. Ja nu kas� Un tā aiziet vecās paaudzes, bet tie, kas nāk aiz viņiem, neko nezina. Un bie�i vairs nav, kur meklēt un kam prasīt. Tāpēc pieprasiet saviem vecākiem, tantēm, onkuļiem, opjiem un omēm - stāstiet! Jūs esat mums patiesību parādā! Pārstājiet baidīties un slēpt un stāstiet visu, kā bija. Nedrīkst klusēt visu mū�u un mācīt to pa�u saviem bērniem un bērnubērniem!!! Bērniem jau kop� mazotnes ir jāmāca domāt, analizēt un filtrēt notieko�o, lai viņi, tie maitas, nevarētu turpināt mūs nīdēt, tikai nu jau citiem līdzekļiem - caur greizu likumdo�anu, nopirktiem medijiem, ar publisku smadzeņu skalo�anu reklāmās, zombējo�ām bērnu grāmatām, spēlēm un galu galā - zogot mūsu bērnus. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, cik bērnu ik gadu pazūd mūsu valstī? Septiņi līdz deviņi simti. Simti! Daļa atrodas, daļa� - viņ�, niknumā pietvīcis, aprāvās.

- Katrā ziņā - liels, liels paldies jums visiem! - Ijas māte Solvita tencināja. Tad uz brīdi aizdomājās. - Ta�u vienu gan es nesaprotu - �ipiņ�, lai arī maziņ�, ir ļoti labs sargs. Skaļ� suns. Kā tikko kas, rej tā, ka skan visa pamale.

- Bajāres kundze, uz �o jautājumu vislabāk varētu atbildēt mūsu kinologs Viktors. Viņ� ar savu vilku atbrauks vēlāk. Bet tā varēja būt ultraīsviļņu svilpīte.

- Kādi nelie�i! Manipulē gan ar cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Kā ar nedzīvām lellēm, kuras var staipīt un locīt, kā iepatīkas, - dusmīgi noteica Solvita Bajāre, �ņaudzijol rokās kabatlakatiņu. - Nez kas noticis ar pārējiem bērniem? Ko viņi ieplānoju�i ar tiem darīt? Tie ta�u nav cilvēki, bet nezvēri. Sērga, īsta sērga! Viņi nav pelnīju�i neko citu kā augstāko soda mēru. Kaitēkļi ir jāiznīcina!

* * *

Leļļu fabrika, dzīvnieku ferma, Leļļu pavēlnieks!

Slimība ir jāiznīcina, citādi tā iznīcinās tevi�

Annai Elizabetei prātā dunēja �ie vārdi - skaļi, uzmācīgi, teju vai pulsējo�i, bet kuņģī skrāpējās ledainie kaķu nadziņi. Intuīcija skaļā balsī brēca, ka tepat, tepat jau tas ir, īstā atbilde, galvenais - nepaskriet garām!

- Bajāra kungs, Agri, sakiet, lūdzu, vai arī skolas gados Jānis Pērkons izrādīja pastiprinātu seksualitāti? - Anna negaidīti ievaicājās. Bajārs aizdomājās.

- Kad jūs tā sakāt - jā. Viņam ļoti patika nogrābt kādu jaunāko kla�u skuķēnu, ie�miegt stūrī un murcīt. Tādos brī�os viņ� skaļi smējās - re, kur manas brūtītes! Bet vēlā kos gados, kad jau mācījāmies lielajās klasēs, Zutiņ� - skolu viņ� beidza kā Janka Zu�evs - pēk�ņi ieinteresējās par Nī�es pārcilvēka ideju, Marksa un Engelsa pūļa vadības teorijām, vienbrīd pat Ļeņina tēzes no galvas skaitīja. Cik zinu, ne viņ�, ne viņa labākais draugs Virsnītis armijā neaizgāja -sen�i viņus atmazgāja. Es gan dabūju nolauzt trīs gadus pēc pilnas programmas flotē�

- Vai jūras kravu tranzīta uzņēmums Bayer && Co Ltd. ir jūsējais? - Mazais Kārlis nevērīgi, it kā starp citu pajautāja.

- Jā. Bet kāds tam sakars�?

- Pilnīgi nekāds. Es tikai domāju par jūras mīlestību�

- Jā, ir tāda lieta. Esmu dzimis zvejniekpuika, no Piekrastes ļaudīm. Tur bija divējādi saimnieki - zemnieki, kam bija auglīgi lauki, un zveji, kas gāja jūrā. Mēs bijām zvejnieku dzimta se�ās paaudzēs. Un Zu�evu vecais iznīcināja manējos - vectēvu un vecvectēvu. Nodeva kā bud�us, lai varētu pievākt mūsu motorlaivu. Kam viņam to vajadzēja, nezinu, jo ne pats, ne dēls braukt nemācēja. Viņiem visiem bija bail no ūdens, starp citu - arī Jankam. Kad skolā vajadzēja kārtot normas peldē�anā, viņ� arvien svīda nāves sviedrus un lūdza mani izlīdzēt - nopeldēt distanci viņa vietā. Man tā bija �picka, - Bajārs pavīpsnāja.

- Agri, ir jau vēls, mums laikam vajadzētu braukt, - klusi ierunājās Solvita Bajāre, - mēs jau tā esam atņēmu�i cilvēkiem gandrīz veselu vakaru.

- Varbūt būtu labāk, ja jūs �onakt paliktu tepat, Pū�u Mājā, - Miks Kaķītis nopietni ierosināja. - Mums vēl jānokārto �ādas tādas formalitātes, tūlīt atbrauks mūsu ekspertu priek�nieks un savā laboratorijā pārbaudīs Ijas mantas, varbūt izdodas atrast ko noderīgu, lai noteiktu tā dīvainā pagraba atra�anās vietu. Galu galā - �obrīd tas ir vissvarīgākais. Vajadzētu izveidot oficiālus fotorobotus, un tur Ijas mākslinieces acs mums ļoti varētu palīdzēt.

- Mammu, tēti, paliksim, labi? - Meitene, pilnīgi atdzīvojusies un smaidīga, sēdēja pie kamīna, ar vienu roku cie�i apķērusi Grāfu, ar otru Rūsu, bet viņas klēpī bija iekārtojies resnais klimpa Rokijs.

- Lai notiek! Paliksim, ja reiz tik viesmīlīgi ielūdz, -Agris Bajārs padodamies pacēla rokas. Tad grīni pasmaidīja. - Ta�u nedomājiet, ka nomierinā�os. Ja to maitu nenoķersiet jūs, es viņu dabū�u rokā un iemācī�u peldēt cirvītī.

* * *

- Es nesaprotu tikai vienu lietu - kāpēc viņ� viņu atstāju dzīvu� Tas nav ne loģiski, ne prātīgi. Viņa ta�u ir reāls drauds, - Anna Elizabete murmināja, viesu istabā gult.is klādama. Tas nebija viegli, jo Barons ar Sirmo bija nolēmu�i, ka �ī jaukā nodarbe domāta viņu izklaidei - līda zem palagiem un segām, rāpās uz spilveniem, bet, nocelti nost, neapmierināti ņurdēja.

- Līzbet, tu par ko? - Miks pasita Baronu vienā paduse, Sirmo otrā un apsēdās atpūtas krēslā. Kaķi, ierobe�oti sava brīvībā, skaļi ieņaudējās.

- Nemoki dzīvniekus! Es par Pērkonu un Iju. Atstāt skuķēnu dzīvu ir viņa lielākā kļūda, jo sevi�ķi, ja viņam kaut ko izteica Bajāru uzvārds�

- Mja. Bet kā tu domā - ko viņ� izstiepa no pagraba taja koferī un kur palika?

- Ko izstiepa? Naudu, dokumentus, medikamentus� vai mazums, ko� Bet par to, kur palika, - diesviņzin. Nedomāju, ka viņ� mēģinās lidot, braukt ar vilcienu, tālsatiksmes vai tūrisma autobusu. Visos gadījumos vajadzīgi personas dati, un tur ir stingra feiskontrole, vai ne?

- Tā ir. Viņ� ir izsludināts starptautiskā meklē�anā. Pieslēdzies arī Interpols.

- Tad atliek vai nu �artera reiss, vai privātā lidma�īna, vai� kuģis. Piemēram, prāmis, uz kura var uzbraukt ai automa�īnu un, kārtīgi sapiķojot visiem, kam vajag, klusi pārslīdēt no Tallinas uz Stokholmu. Bet tālāk jau� Turklāt ar viņa neirobe�oto naudu un sakariem, visticamāk, tāda Jāņa Pērkona sen vairs nav, bet pasauli apceļo kāds D�ons Smits ar kundzi vai bez tās.

- Tu gan māki iedvesmot, - Kaķītis noburk�ķēja.

- Cen�os no sirds, ņem par labu, - Anna Elizabete pasmaidīja. - Starp citu, �obrīd svarīgāk par Pērkona atra�anās vietu būtu noskaidrot, kur paliku�as trīs sievietes un pieci mazie bērni no Kāpu mājas, bet galvenais - kur atrodas tas pagrabs, nu, Pērkona Leļļu fabrika.

- Abos virzienos jau tiek strādāts, mans ģenerāli - Kaķītis nosmaidīja. Līzbete kā parasti blieza ātri un tie�i mērķī. - Grīslis ar savu grupu, Viktoru un Zorro aizbrauca uz Piekrasti, Valdis Āmurs dzīvo tīklos un meklē bēgļu elektroniskās pēdas, bet Ritvars Zariņ� ar Dambergu �obrīd pa skaidiņai jauc nost Kāpas.

- Paklau, - Anna strauji ievilka elpu. Mika kuņģis apmeta kūleni. - Es tā iedomājos. Vajadzētu pārbaudīt divas lietas - vai zilmatainajai Speķa tantei nav kāds sakars ar Galinu Virsnīti, un vai Kaulainais ar spalvaino kārpu neizskatās pēc Piekrastes slimnīcas galvenā ārsta Spalviņa.

- Līzbet, tu mani biedē! - Kaķītis nodrebinājās. - Tas būtu pārāk� Labi, jau meklēju! - atbrīvojis kaķus no padu�u gūsta, viņ� izmakarēja no kabatas viedtālruni un iegrima meklējumos. Ar katru nākamo pirksta kustību Mika seja stiepās arvien garāka, līdz pēdīgi, nolicis telefonu uz krēsla malas, viņ� drūmi palūkojās uz Annu: - Kā tu zināji?

- Vari saukt to par noziedznieka nojautu� - viņa atjokoja. - Viņ� dzē� pēdas.

* * *

- Manuprāt, �ajā lietā darbojas divas uzkopēju grupas -pirmā novāc sīkos gariņus, kuri kaut ko nogrēkoju�ies pret Pa�u, bet otrā novāc pa�us tīrītājus�

Stāvēdama ar muguru pret virtuves stūra galdiņu un gatavodama naksnīgo kanēļkafiju, Anna Elizabete nevarēja redzēt Mika un ģenerāļa Basa iztrūcinātās sejas izteiksmes, ne pamanīt viņu izmisīgo saskatī�anos - ko nu?

- Respektīvi, pirmie tīrītāji, ja tā viņus var saukt, uzkopj un notīra noziegumu vietas - aizvāc nevēlamos lieciniekus, nereti ar viltus pierādījumu un liecību palīdzību padara par vainīgajiem citus cilvēkus. Ja kāds, �aisaulē staigādams, neklausa, runā pretī un neliekas mierā, viņam vai viņa biznesam atkarībā no darbības vietas un jomas var gadīties visādas pārbaudes - VVD, PVD, DDI, VUGD, VID un citas tikpat jaukas institūcijas. Kaut ko vienmēr var atrast. Ja tas nelīdz, atliek draudi un ģimenes locekli. Lai cilvēku iedzītu stūrī, nemaz jau tik daudz nevajag - katram ir savi sāpju punkti un sarkanās līnijas. Bet, ja kāds ir ļoti, nu, ārkārtīgi nepaklausīgs, viņ� var kaut kur pazust, iekrist, pakrist, paslīdēt, saslimt, aizrīties, viņam var sareibt galva, un viņ� var pārkrist pār balkona margām, viņa auto pēk�ņi var rasties tehniskas problēmas - atskrūvēties riteņu skrūves, riepas izlaist gaisu, pārdilt brem�u �ļauciņas. Galu galā - viņu var sakost �ūska vai lapsene. Protams, letāli.

- Labs domu gājiens, Līzbet, - ģenerālis Bass uzslavēja. - Bet ko tu gribēji teikt ar tīrītāju tīrītāju?

- N-nu� Tīrītāju tīrītājs - manā skatījumā ir nopietns amats. Ir kāds vai kādi, kas zina, kas un kāpēc notiek un kur� vai kuri par notieko�o atbildīgi. Nu, lūk, un tad, kad zina, bet tādu vai citādu iemeslu dēļ neko nevar pierādīt, jo attiecīgā persona sē� vai nu pārāk augstā krēslā, vai arī tai ir pārāk biezs maks un labi sakari, vai arī� vai arī vairs nav laika gaidīt taisno tiesu, - lūk, tad �is tīrītāju tīrītājs iedarbina pavisam citus mehānismus un kļūst par iznīcības ieroci, apokalipses vēstnesi, melno jātnieku, ja vēlaties�

- Teiksi, ka tāds jau darbojas? - ģenerālis viņā palūkojās.

- Un tu gribi teikt, ka ne? - Anna Elizabete izcili rūpīgi apmaisīja tasītē kafiju. - Var jau būt, ka es iztēlojos to, kā nav. Bet man �ķiet, ka �ie speciālās tīrī�anas un uzkop�anas darbi tiek paveikti klusi un neuzkrīto�i, tajā pa�ā laikā - tā, lai nebūtu �aubu, kāpēc un par ko.

- Vai tā nerīkojās mums zināmā Rīgas maniace? - Miks pārķēra tēmu. - Viņa ta�u līdzās saviem septiņiem upu riem atstāja zīmītes ar paskaidrojo�u teikumu, kāpēc un par kādiem grēkiem upuris saņēmis pelnīto sodu. To tu domāji ?

- Arī, jā. Turklāt - liela daļa viņas upuru patie�ām bija to pelnīju�i, - Anna domīgi noteica. Viņai joprojām bija skumji, atceroties nabaga nelaimīgo Teo.

- Sapratu! Tu ar to laikam domāji anonīmos komentārus, kas parādās pie attiecīgajām ziņām un faktiem, ikreiz paskaidrojot notiku�ā iemeslu! - Kārlis iesaucās. - Tikai jāprot visā tajā jūklī atrast īsto dārgakmeni, kas slēpj atbild i.

- Arī, jā, bet ne tikai. - Anna pamāja. - Parasti isla atbilde slēpjas pa�ā ziņā un bie�i vien jau atklāti nolasāma virsrakstā, tikai mēs - vēl padomju laikos dzimu�ie, skola gāju�ie un tālaika presi lasīju�ie - esam radu�i esenci meklēt starp rindām, lai gan �odien tā nereti atrodama virs tām.

- Velc uz to, ka viss rūpīgi izplānots? - ģenerālis taujāja.

- Protams. Tas ir vienots mehānisms: plāno�ana - komanda sākt - notikums - ziņa - komentāri - tautas reakcija - mērķis sasniegts - visi gali ūdenī.

- Visi gali nekad nav ūdenī. Izsekot var visu, vajag tikai gribēt! - Kārlis iebilda.

- Ne vienmēr, vecīt, ne vienmēr, reizēm gadās, ka riekstiņ� ir pārāk ciets, - diskusijai pievienojās Dambergs, kopa ar Valdi Āmuru ieveldamies Pū�u Mājas virtuvē. - Līzbetiņ, mīļā, lūdzu, pabaro mūs, mū�am izsalku�os ok�ķerus!

- Līzbet, nebaro viņus, lai vispirms pamato savu teikto! Kārlis bija sa�utis.

- La-a-a-bi, nebarojiet, - Dambergs samiernieciski iekodās pīpes kātā. - Redzi, normālos apstākļos IP adresi vai izsekot ikvienam kompim, var atrast īpa�nieku un viņa fizisko adresi vai servera atra�anās vietu. Citādi ir, ja infor mācījās devējs vai komentētājs strādā caur proxy serveri, ja viņa datoram ir dinamiskās IP adreses, ja viņ� to dara caur telefonu, kam ir internets ar priek�apmaksas karti - ideāli! Faktiski tie, kas palai� tautās �āda tipa ziņas vai nopludina kādu stratēģiski svarīgu informāciju, to parasti dara no vienreizēja avota vai iekārtas, kas pēc tam tiek iznīcināta. Ir simtiem veidu, kā to izdarīt - sadedzināt, saberzt miltos, apliet ar skābi, aprakt me�ā, noslīcināt dzelmē, iemest atkritumu ma�īnā vai kanalizācijas akā, iebāzt kādā spraugā� Neviens ta�u nebūs tāds muļķis vai skopulis, lai glabātu �ādu telefonu un simkarti pie sevis.

- Lieliski, tas tātad nozīmē, ka �ādām, kā tu saki, informatīvajām akcijām ir teicama materiāli tehniskā bāze, - Kārlis turpināja domu, - un tās simkartes vai nu tiek iepirktas lielos daudzumos un mierīgi guļ atvilktnē, gaidot īsto bridi, vai ari tiek iegādātas ik reizi īsi pirms plānotā pasākuma. Valdi, vai, analizējot publisku internēta komentāru, iespējams izsekot, no kādas ierīces tas ievietots un, ja tas bijis telefons, tad no�ekot, kura mobilā operatora karte izmantota un kāds bijis ievietotāja numurs?

- N-nu, ar numuriem var būt visādi. Teorētiski - jā, var, praktiski - ir visādi izņēmumi. Bet mobilo operatoru - jā, var noteikt, - Valdis mierīgi atbildēja.

- Tātad, ja var noteikt, kur� mobilais tikls un karte izmantota, lai ievietotu to vai citu ziņu, tad, papētot �ī perioda kar�u noietu, īpa�u uzmanību pievēr�ot laikam pirms un pēc notikuma, jāvar kaut ko atrast, - Kārlis prātoja.

- Nav jau mums to notikumu ne simtos, ne tūksto�os, -Miks bija skeptisks.

- Pagaidām nav, - Dambergs noburk�ķēja. - Būs vai nebūs, to mēs nezinām.

- Optimists, - Anna pasmīnēja. - Sautējumu ēdīsi?

- No tavām rokām, Līzbet, kaut trauku �vammi ar majonēzi! - Egons atteica.

-Es arī gribu trauku �vammi, bet ar ke�upu! - tēloti ievaimanājās Mazais Kārlis. - Interesanti, tālākos baro, bet mājiniekus mērdē badā, liek tik strādāt!

-Vīīī, nu gan brēc kā aizkauts, - Anna saviebās uti paķēra pannu. - N-nu?

- Līzbet, tevī mājo nerealizējies noziedznieks! - Egons viņai maigi izņēma no rokām smago �uguna pannu.

Kaķītis neapmierināti no�ņācās.

- Egucīt, varbūt es par to vien tik sapņoju, - viņa pabu�ināja Damberga krietni ataugu�o bārdu. - Tev te derētu rakstains vikingu gredzens. Būs jāuzdāvina. Labi, pui�i, nu gan - visi mazgāt rokas, ātri paēst un gulēt! Pat jums kād reiz ir jāatpū�as, lai cik lieli, vareni un izturīgi jūs būtu!

Kaķī�a brigāde pateicīgi saskatījās - vai patie�ām pēt nebeidzamās dienas, vakara un puses nakts viņi tagad dabūs siltu mājas ēdienu - sautējumu?

Grīslis, Zariņ�, Dambergs, Miks un ģenerālis - visi teju simtkilogramīgie, divmetrīgie vīri rātni kā skolas puikas devās pie izlietnes mazgāt ķepas un satupa ap galdu.

Pēdējais savos motorizētajos ratiņos pieripinājās Valdis Āmurs, un Mazais Kārlis viņu ērti iegrozīja galda galā.

- Paldies, draugi, - Valdis pēk�ņi klusu noteica. - Jūs man atdevāt dzīvi.

Iestājās gar� klusuma mirklis, kuru pārtrauca Annas dzirksto�ā balss:

- Lūdzu, d�entlmeņi, jūsu �ķīvjus!

* * *

- Ko viņa zina? - jau nez kuro reizi pēdējo nedēļu laika ģenerālis Bass klusi vaicāja pārējiem, vienlaikus pētīgi pa raudzīdamies uz Miku un Mazo Kārli.

- Neko! Es viņai neko neesmu teicis! - Kārlis satraucās.

- Es arī ne, pat nedomājiet! Mēs nemēdzam gultā runāt par noziegumiem un to aizkulisēm! - Kaķītis pauda sa�utumu, atbildot uz vēl neuzdoto jautājumu. Un tie bija meli, jo tie�i to viņi ar Annu pēdējā laikā darīja. Apsprieda noziegumus. Arī gultā, jo normāla vakara romantika sen bija kļuvusi par tālu sapni�

- Tātad mēs joprojām līdz galam nenovērtējam Līzbetes spējas. Saskaitīt divi un divi var jebkur� ierindas policists, ta�u Līzbete no �iem divniekiem izvilks kvadrātsakni, pareizinās ar pī un saliks atpakaļ otrādi. Turklāt - viņa nenormāli ātri lasa, esmu redzējis - viņa burtiski aprij jebkuru tekstu un noglabā atmiņā.

- Zinu, ir tāda īpa�a ātrlasī�anas tehnika, mums arī to mācīja, - Miks pamāja un pēc brī�a piebilda. - Tikai Anna lasot vienmēr domā līdzi un shēmo, kādi fakti ar kādiem apgalvojumiem saiet kopā, kādi nesaiet, kādi ir atmetami, bet �aubu gadījumā vienmēr vadās no pretējā. Tā ir reta spēja - konfliktēt pa�am ar sevi, lai tiktu pie īstās atbildes. Ne�aubos, ka viņai par tīrītājiem jau sen viss skaidrs�

Ģenerālis neteica neko. Viņ� domāja tāpat. Nebija jābūt dedukcijas ģēnijam, lai saliktu kopā divi un divi, salīdzinātu it kā nejau�ās sakritības, kas atkārtojās arī it kā savstarpēji nesaistītos notikums. Tas iezīmēja rokrakstu. Faktiski -divus rokrakstus, jo, kā Anna bija teikusi, bija divas tīrītāju brigādes. Vismaz divas.

* * *

Uzgājusi aug�ā savā istabā un atvērusi vectēva dienasgrāmatu, Anna atkal un atkal pārlasīja kādas rindas, ko viņ� bija rakstījis septiņdesmit ceturtajā gadā:

�Manai Rozei trīsdesmit. Gribētos viņu apskaut, paauklēt. Ta�u nevar. Nedrīkst.

Mums katram ir jādara tas, kas jādara. Rītdienas vārdā. Citādi nevar��

* * *

- Annai taisnība - viņ� tie�ām dzē� pēdas, turklāt dara to ārkārtīgi atklāti un nekaunīgi, - ģenerālis Bass, piepildījis jau tre�o kafijas tasīti, cēla to pie lūpām.

- Krusttēv, man �ķiet, tur iekrita zirneklis, - Anna zibe nīgi izņēma to viņam no rokām un vietā ielika krūzi ar piparmētru tēju. - Tā būs labāk.

- Saki jau vienkār�i, ka tīkoji pēc manas kafijas! - Bass aizkustināts norūca un paķircinājās. - Un kā tad bubeklis?

- Mums, raganām, zirnekļu kājiņas ir mīļākā delikatese, - Anna atjokoja.

- Ak tā� No Mika arī nav ziņu. Cerams, viss kārtībā�

Visa lielā grupa jau agrā rītā bija aiztraukusies uz Rīgu, uz Piekrasti un sazin vēl uz kurieni. Mājās bija palikusi Anna Elizabete, ģenerālis, Omīte un baronese.

Pirms brī�a bija aizbrauku�i arī Bajāri, iepriek� gan ar Annu un suņiem izgāju�i garā pastaigā pa Pū�u parku.

- Anna, viņi to nelieti notvers? - gandrīz nedzirdami ievaicājās Solvita, vērojot, cik līksmi Ija skraida un dauzās ar suņiem. �ķiet, meitenei bija pamatīgi paveicies - fiziski viņai nekas ļauns nebija nodarīts, ja neskaita piespiedu miega terapiju, bet ar psiholoģisko traumu Ijas spēcīgais raksturs un vitālā daba tiks galā arī bez speciālistu iejauk�a nās. Gan dakteris Arvis Konrāds, gan profesors Mihailovs bija pārsteigti par divpadsmitgadīgās meitenes mieru un nopietnību, ar kādu viņa atbildēja uz jautājumiem, cen�oties koncentrēties un atcerēties ik sīkumu. Ija vēlējās palīdzēt bērniem, kuri palika pagrabā. Atrast viņus, izglābt�

- Noteikti notvers, - Anna tikpat klusu atbildēja.

- Tādi nedrīkst dzīvot! Piekrītat? - Ijas māte satvēra viņu aiz rokas un ieskatījās acīs. - Tādi bērnu izmantotāji ir jāiz�auj kā traki suņi! Es pati varētu�

- Es jums pilnīgi piekritu, Solvita, ta�u atstāsim �o pienākumu vīriem. Lai viņi ķer, gūsta un, ja nepiecie�ams, �auj. Jūs savai meitai esat vajadzīga pie pilna saprāta un emocionāli nesagrauta. Viņa no jums mācās un gūst spēku. Ja jūs sabruksiet, tas nepalīdzēs, - Anna Elizabete apskāva Ijas mammas trauslo augumiņu ap pleciem un cie�i saspieda. Viņai kaut kas ie�āvās prātā. - Solvita, es jums iedo�u kādu adresi un telefonu. Meitenīti sauc Viviāna, viņas mammu -Rudīte. Viņas dzīvo Olainē. Valda Āmura - jūs viņu redzējāt vakardien - meitiņa un sieva. Arī Viviāna piedzīvojusi līdzīgu uzbrukumu, ļoti iespējams, no �ī pa�a varmākas, tikai viņai tā nepaveicās. Viņa beidzot sākusi runāt� pēc diviem gadiem. Bet Valdis Āmurs pēc ilgu gadu nekā nedarī�anas beidzot atgriezies profesionālajā apritē un palīdz izsekot un ķert noziedzniekus.

- Bet kā viņ��? - Solvita platām acīm paraudzījās Annā.

- Bez kājām, ratiņos?

- Lai darītu labus darbus, pietiek ar rokām, galvu un sirdi� Nūja. Solvita, es iedomājos - ja jums izdotos iepazīties un iedraudzēties ar Rudīti un Viviānu, tas viņām abām ļoti palīdzētu atdot ticību cilvēkiem.

- Paldies. Es� es noteikti to izdarī�u. Mēs� izdarīsim.

Pie Bajāra automa�īnas atvadoties Anna Elizabete pieliecās un kaut ko viņam ie�ukstēja ausi. Agris Bajārs pietvīka, ilgi klusēja un negribīgi, caur zobiem izspieda: �Pirmo -nesolu. Otro - mēģinā�u nokārtot.�

- Tēti, tēti, ko viņa teica? - kad viņi jau bija labā gabalā no Pū�u Mājas, Ija, nepacietīgi dīdoties uz aizmugurējā sēdekļa, skaļi iesaucās.

Bajārs pavērās atpakaļskata spogulī un pasmaidīja.

- Ieteica iegādāties vilku suni un sūtīt jūs suņu skolā.

- Supe-e-e-e-e-e-r!!! - ma�īnas aizmugurē atskanēja priecigi sajūsmas spiedzieni.

- Un otrais? - sieva nemanāmi aizskāra viņa roku

- Tas otrais� lai paliek. Man jāpadomā, - Bajārs vecākais pievērsās ceļam.

Visu pastaigas laiku viņ� da�u soļu attālumā bija sekojis sievietēm. Dzirdējis katru vārdu. Un ļoti labi saprata to, ko �ī savādā būtne Anna Elizabete nepateica skaļi. Viņa mudināja apvienoties un palīdzēt cits citam. Jā, to viņi izdarīs. Viņ� pat varētu Āmuram piedāvāt darbu savā kompānijā -labi tīmekļa speci gai�ā dienas laikā ar uguni nebija atrodami, bet �is, kā likās, savā jomā bija īsts ass.

Paldies Dievam, viņam ir iespēja palīdzēt citiem! Ari tam māksliniekam ar sakropļoto seju, kur� atrada Iju, sarīkosim izstādi pa�ā Rīgas centrā!

Bet par to otro� Nu, nē, ja vien tāda iespēja radīsies, viņ� nevilcināsies ne mirkli. Ir lietas, ko neaizmirst un nepiedod.

* * *

- Tas bija baigi, - izgājis no Piekrastes apgabala bērnu nama, Dambergs bilda māsasdēlam Jurim Grīslim. Bērnu nams atradās cie�i līdzās bāriņtiesas ēkai, un viņi plānveidīgi apsekoja un pārbaudīja visas vietas, kurām bija kaut niecīgākais sakars ar nesen bojā gāju�o Galinu Virsnīti -viņas un prokurora Vitolda Virsnī�a Rīgas māju, Gaļinas vecāku dzīvokli Piekrastes mazpilsētā M., kur viņa nak�ņoja dienās, kad strādāja Piekrastē, viņas darba kabinetu, neaizmirstot arī par to cilvēku aptaujā�anu, ar kuriem Virsnitei visbie�āk nācās profesionāli tikties.

- Mjā, īsta �ūsku vecene. Nesaprotu, kā var� tā rīkoties un mierīgi dzīvot. Labi darīja tas, kur� viņu iespundēja tai ma�īnā, - Grīslis noņurdēja.

- Dēls, tu neesi korekts pret dāmu, lai arī beigtu, - Dambergs grīni pavīpsnāja. - Vietējais inspektors ta�u putām uz lūpām zvērēja, ka viņa pati�

- Protams, protams, tikpat pati, cik viņas dārgais vīriņ� prokurors. Tēvoc, lai nu kur� to teiktu, bet tu - visu ekspertu karalis! - Grīslis neticīgi izsaucās, tad, sapratis, ka Dambergs viņu �impē, uzplāja sev pa cisku. - Atkal es iekritu!

- Klau, jaunekli, aizskrien uz veikalu pēc maizes gabala un desas luņķa, es tikmēr uzrakstī�u Mikam atskaiti, tad brauksim tālāk uz Kāpām. Man tur kaut kas nepatika�

Virsnītes kabinetā nebija nekā ievērības cienīga, ta�u dzīvoklī viņi atrada seifu ar vismaz simt bērnu personas lietu kopijām. Bērni bez vecākiem, no nepilnām ģimenēm, no riska ģimenēm, no alkoholiķu ģimenēm. Un bērni - dzīvu vecāku bāreņi; tādu vecāku, kuriem bērnu pabalsts ir biznesa pamats - jo vairāk atva�u, jo labāks pieaugu�o materiālais nodro�inājums. Par katru ģimeni - dosjē, kārtīgi un rūpīgi izpētīti paradumi un vājās vietas, uz kurām spiest, lai panāktu savu.

Jā, un tur bija saraksts. Piecdesmit septiņi uz ārzemēm adoptēti bērni. It kā. Katram vārdam blakus burtu kombinācijas, kas varēja nozīmēt tiklab valsti, kā uzvārdu. Vācija, Anglija, ASV, Turcija, Emirāti, Taizeme, Merkmane, Spalviņ�, Pērkons� Un katram vārdam blakus - summa. Ar vismaz �etrām nullēm.

Tā vien �ķiet, ka Līzbetes minējums par Pērkona izveidoto visaptvero�o tiklu ir ne tikai pareizs, bet draudīgi precīzs. �iem monstriem viss, pilnīgi viss, bērnus ieskaitot, bija tikai biznesa instruments, resurss, ko varēja izmantot pēc pa�u ieskatiem, bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Dambergs pamazām, citu pēc cita atrada pierādījumus, kas apstiprināja Ijas stāstījumu par pagrabu: �ekus par veļas mazgā�anu un asenizāciju, bērnu treniņtērpu un naktsve-ļas iegādi, rēķinus par izbraukuma ēdinā�anu un rēķinus par profilaktiskajām apskatēm Piekrastes slimnīcā. Lielā daļā medicīnas dokumentu figurēja slimnīcas galvenā ārsta Agņa Spalviņa dati un paraksti, bet saimnieciskos rēķinus bija vizējusi Piekrastes bērnu nama direktore Vineta Rozīte, kura, protams, jau tre�o dienu nekur nebija atrodama.

Uzzināju�i par bāriņtiesas �efienes bojāeju, gan viņas kolēģi, gan bērnu nama darbinieki kļuva runīgāki, un Egonam ar Juri izdevās uzzināt, ka Galina Virsnīte Piekrastē faktiski nodibinājusi savu karaļvalsti - likumus un noteikumus diktējusi viņa, bet direktore Vineta Rozīte kā klēpja �unelis luncinājusi asti un izpildījusi komandas, lai Kundzei un Pa�am labi.

Kas ir Pats? Kā, vai tad jūs nezināt? Pats ir Jānis Pērkons, milzu naudas ma�īnas JP Holding Ltd īpa�nieks un faktiskais Piekrastes ķeizars, lai gan atklāti nekur neparādās, pie varas nelien un it kā pat esot atgājis no politikas. Viņ� kaut kur netālu dzīvojot, nu, kāpu zonā, ar sievu un trim puikām. Laikam jau tāpēc tik ļoti pārmainījies - tāds kā cilvēcīgāks kļuvis, diezgan bie�i ieskrienot pie viņiem bērnu namā, parunājas ar lielākajiem, aizkustināts paucina mazos. Ikreiz pēc tam viņi saņemot kādu ziedojumu, kas esot pamatīgs atspaids valsts plānajam finansējumam, jo ļaujot iegādāties to, ko citādi nevarētu.

- Un kā ar baumām par darbinieku kadru mainību un bērnu sūdzībām par darbinieku slikto izturē�anos? - Grīslis bija negaidot pajautājis.

Nē, nu - kur negadās un kam negadās, �is kontingents jau vispār esot tāds psihiski un emocionāli labils, viņu teiktajam pilnīgi ticēt un uzticēties nevar; ja kaut kas nepatiks, apmelos otru, aci pat nepamirk�ķinot, - kā no lo�metēja bija bērusi izkaltusi būtne plāniem, līdz pleciem apgrieztiem, neizteiksmīgi pelēkiem matiem, �aurām a�telēm un uz priek�u izvirzītiem aug�zobiem, tik ļoti atgādinot milzīgu �urku, ka abi lielie vīri instinktīvi bija atvirzīju�ies nostāk -lai neieko�. Tā bija Rozītes vietniece Aiva Cikurzne.

Gludi, bez aizķer�anās noskaitījusi visu pārbau�u rezultātus (�To teica pa�valdības, to - Veselības ministrijas, to -Labklājības ministrijas pārstāvji, redzat, mums viss kārtībā, nav, kur piesieties!�), viņa izvadāja abus policistus pa bērnu nama telpām, kā cerbers stāvēdama klāt un pieskatīdama, lai tikai viņi neparunātu ar bērniem zem �etrām acīm.

Un tomēr - Damberga spicās ausis bija saklausīju�as kaut ko, no kā mati sacēlās stāvus - �atkal kārtējās pārbaudes, atkal badinās un sitīs�- un uzreiz pēc tam �ņāco�u atbildi �ne tak, dzen pēdas tam, kur� tai glumajai vecenei izmaksājis algu; kaut nu viņu neatrastu!� Tās nebija bērnu balsis. Pārlaidis sānisku skatienu telpai, Dambergs ar perifēro redzi pamanīja divas auklītes.

- Viņa daudzfunkcionalitāti var tikai apskaust, - ģenerālis Bass kārtoja uz virtuves galda aprakstītas līmlapiņas.

JP TV Show Production, A-News, Magnum Lux, labējā partija Mājai un Ģimenei, liberāli kreisā partija Brālība, Radio Rings, azartspēļu un tīmekļa spēļu bizness, alkohola un cigare�u pārdotavu tīkls, Piekrastes ūdensapgādes un kanalizācijas monopols, sabiedriskie autopārvadājumi un taksi, ceļu būve, trīs apsardzes firmas, ātro kredītu serviss�

- Jā, talantīgi un gudri, - Anna Elizabete piekrīto�i pamāja ar galvu. - Viņa ķepa ir visur, viņ� kontrolē visu. Vēl vairāk - viņ� veido sabiedrības noskaņojumu un iedve� tai domas, ko domāt, un uzskatus, ko aizstāvēt. Vai tas nav ģeniāli - nopirkt konkurējo�os mediju koncernus A-News un Magnum Lux un sarīdīt tos vienu pret otru! Pats sev konkurents. Spēlējas, tracina tautu, un tauta pavelkas.

- Nu, bet sieva arī ko vērta - pa�ai sava juristu kompānija Li-Jus, daļas divās tūrisma firmās un eskorta serviss, -ģenerālis sāka līmēt citas krāsas lapiņas.

- Krusttēv, vai tad ne tulku serviss? - Anna pasmīnēja.

- Nu, var saukt par tulkiem, bilingvāliem vai klusējo�iem pavadoņiem - kā tīk. Viņu regulārais klients bijis Montas Merkmanes �ķirtais vīrs Rafiks - ikreiz, braucot ar orientālas kaislības mīlo�o ceļotāju grupām uz Tuvajiem Austrumiem, ņēmis līdzi skaistās tulces no Liānītes aģentūras.

- Mani mulsina kas cits, - Anna grauzās cauri no Kāpām atvestajai papīru kaudzei.

Dambergam izrādījās taisnība. Kaut kas bija palicis neapskatīts. Un �is kaut kas atradās tie�i zem brīvmāksliniekam Bruno Kalpeniekam iedalītās stikla istabas grīdas. Tā bija mākslinieciski novecinātu dēļu noslēpta ieeja pagrabā, uz kurieni Pērkons bija pārvācis lielāko daļu savas Rīgas pent-hausa bibliotēkas dārgumu un kur glabājās da�ādi Pērkonu ģimenes dokumenti. Arī tādi, kurus viņi dro�i vien nepriecātos rādīt citiem, jo sevi�ķi tiesībsargiem.

- Kāpēc TV producentes Lindas Laures vārds atrodas Liliānas Pērkones tā sauktās tulku firmas algu sarakstos? -Anna lapoja kādu kladīti. - O, te ir arī iniciāļi MM, JB, VV un GV. Un te - RZ, un DB, un IL� Paga, paga� kas tad nu sanāk? Liliāna algojusi ļaudis sava vīra vajadzībām? Modes māksliniece Monta Merkmane, pulkvedis Juris Bramanis, prokurors Vitolds Virsnītis, Piekrastes bāriņtiesas vadītāja Galina Virsnīte� Un blakus - advokāts Rafaels Zommers. Un DB, DB, kas ir DB? - viņa knosījās.

- Dagne Brensone, Pērkona un Loka kopīgā mīļākā, -Kārlis Bass atgādināja.

- Protams, esmu gan es aita! Nūja, ka Brensone! Un visbeidzot - mūsu dārgā kliente Ilga Loka, kura tā meklēja palīdzību un aizsardzību, tā solījās nepievilt un palīdzēt izvest visus melnos nelie�us dienas gaismā! Sazin velns, kur viņām abām tagad gals, dro�i vien kopā ar vīriņiem sen jau Ķīnas pla�umos bauda dzīvi un malko mohito.

Tikai tā - ar vīru kopdarbību, bū�anu pie dzīvības un veselības - bija izskaidrojams abu sievu olimpiskais miers un jautrība, �ampanieti baudot, par mākslu pļāpājot un īstajā brīdī novērotāju degungalā ar taksi (protams, savējo) aizbraucot nezināmā virzienā - kopā ar bērniem, guvernanti un bagā�as koferiem.

Bet viņa, Anna Elizabete, ar savu uzticē�anos cilvēkiem un vēlmi palīdzēt atkal dabūjusi pliķi - ar lupatu pa seju.

�Mīļais bērns, tu esi pārāk godīga un taisna, pārāk tici saviem tā sauktajiem draugiem, un viņi nekavējas tevi izmantot. Tev jākļūst viltīgākai,� reiz nejau�i, it kā garāmejot bija izteikusies vecā baronese Anna Roze.

Un viņai bija taisnība.

- Tu neesi tālu no patiesības, Līzbet! Pērkona holdings pa�ā gada sākumā Bangkokā nopircis vecu, pamestu industriālo kvartālu un uzsācis tā atjauno�anu, precīzāk - pārbūvi, - Bass pastūma pāri galdam mapīti ar datorizdrukām.

- Viņi būvē jaunu impēriju un taisās pārvākties turp? -pārskatījusi izdrukas un dusmās nobālusi, Anna Elizabete paraudzījās uz ģenerāli Basu. - Un mēs tur neko nevarēsim izdarīt - viņi būs visus piesmēju�i, izspruku�i sveikā un dzīvos cepuri kuldami ar visiem saviem troņmantniekiem!

- Nu, nu, Līzbet, netrako! Paskaties vērīgāk uz iniciāļiem! - Bass smīnēja.

Sagrābusi dokumentus, Anna Elizabete kā vanags uzklupa ik lapiņai, ar pirkstu vilkdama līdzi rindiņām.

Aha, te jau tas bija - Mrs. L. Pērkons.

- Tu gribi teikt� - viņa iegrābās matos.

Jā, tam bija zināma jēga!

Tātad sieva zinājusi par mīļākā, nē, mīļāko eksistenci. Vēl vairāk - ne tikai zinājusi, bet pati devusi tām darbu, kontrolējusi izpildi un maksājusi algu. Bet Pērkons dzīvojis ilūzijās par savu neticamo �armu un savaldzinā�anas spējām.

Bet varbūt tās nav biju�as mīļākās? Nekādu pierādījumu viņu intīmajām attiecībām ta�u nav, tikai plikas runas, un tās, kā zināms, naudu nemaksā.

Attiecīgi rodas jautājums - varbūt ari lepnā Pērkonu pāra izrunātā parauglaulība nav bijusi īsta? Un ja nu tas bijis fiktīvs juridisks darījums konkrēta mērķa sasnieg�anai?

Bet, ja tā, tad kāds bija �is mērķis? Manta, nauda, iekļū�ana konkrētās aprindās? Diez vai daiļajai Liliānai vajadzētu tā pūlēties ar paveca biezeņa precē�anu, ja pati saviem spēkiem bija sasniegusi to pa�u līmeni, varētu pat teikt - viņi bija viena kalibra spēlētāji. �antā�a? Bet kā viņa to varētu �anta�ēt, lai piespiestu sevi apprecēt? Ar ko? Ar saimnieciskajām lietām, kurās pati palīdzējusi uzvarēt? Vai varbūt tur bijis vēl kas cits, par ko neviens pagaidām neko nezina?

Kaut kas līdzīgs leļļu fermai, tikai krietni senākā pagātnē?

- Krusttēv, kā vīriem iet ar pagraba meklējumiem?

Kaķītis ar saviem pui�iem, specvienības vīriem, vietējiem zemessargiem un kinologu brigādi �obrīd pārmeklēja Piekrasti. Ja bērni bija ieslodzīti nezināmā vietā, Dieva un ļau�u aizmirstā pagrabā, viņiem draudēja nāve.

- Pagaidām nekā. Neviena pieturas punkta. Un nav kam paprasīt, visi iesaistītie jau viņsaulē. Ja nu vienīgi tev izdosies kaut ko uziet tajos papīros�

Kaut ko uziet tajos papīros� uziet papīros� �ajos?

- Krusttēv, ko Dambergs stāstīja Mikam? Par kādiem �ekiem? Vai viņ� neminēja vārdu �asenizācija�? Ja tā, tad maksājuma uzdevumā jābūt objekta adresei. Ja nav, tad vismaz kompānijas nosaukumam un datumam, un pēc tiem jau var atrast gan reisu, gan �oferi, gan vietu!

- Līzbet� Tu esi varens sievi�ķis! - Bass paķēra telefonu.

- Saki labāk - saimniecisks. Ar Melnupes ATU par atkritumu izve�anu karojot, ne to vien iemācīsies.

* * *

Bērnus atrada trīsdesmit kilometru attālumā no Kāpām, dziļi me�ā, netālu no jūras, izbiju�ā cara laiku armijas barakā, kas virspusē nograuta, bet zem zemes pielāgota dzīvo�anai.

Gaisu pievadīja speciāli sūkņi un caurules, ūdeni - vietējā spice, bet ar kanalizāciju nekas nebija darāms - nācās laiku pa laikam vietējās tvertnes izsūknēt un izvest.

Kā jau Anna bija paredzējusi, �zelta vedēju� firma Dro�i JP piederēja Pērkona holdingam. Izdzirdējis prasību nekavējoties izsaukt attiecīgā reisa �oferi un atklāt slepenā objekta atra�anās vietu, firmas direktors Āris Oliņ� sākumā bija draudējis ar juristu, pieprasījis prokurora sankciju, solījis sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet, konfrontēts ar realitāti - iespēju kļūt par piecdesmit bērnu slepkavu - un ieraudzījis nepavisam ne draudzīgas uguntiņas melnā vilka Zorro acīs, a�i kapitulēja un pat pieteicās par līdzbraucēju.

Brīdī, kad no pazemes velvēm tika izvesti �etrdesmit septiņi novārgu�i bērni un pusaud�i, Oliņa kungs saprata, ka viņa karjerai firmā Dro�i JP pienācis gals un turpmākos gadus debesis caur zviedru gardīnēm izskatīsies rūtainas.

- Es jums visu izstāstī�u! Es zinu daudz, ļoti daudz! Viņi pat nenojau�, cik daudz. Viņiem es vienmēr esmu bijis tikai prasts sūduvedējs, ar kuru pat nav jāsveicinās. Bet nu pietiek, nu es atmaksā�u! Man ta�u tas tiks ieskaitīts?

* * *

Divas dienas pēc Kāpu saimnieces Liliānas Pērkones un viņas draudzenes Ilgas Lokas naksnīgās bēg�anas pie kādas mazas Kurzemes viesnīciņas numura jau ceturto reizi klauvēja apteksne Lauma. Viņa bija pamatīgi saniknojusies.

Tas ta�u nebija normāli - ko tas klients no sevis iedomājas? Telpas ir regulāri jātīra, putekļi jāslauka, dvieļi jāapmaina, bet �is kā tāds kurkulis tup iek�ā un pat neatsaucas.

Bet� varbūt atgadījies kas slikts? Pasarg� Dievs, ja klients viņas de�ūras laikā noliks karoti, dullā saimniece ta�u viņai atvilks no algas!

Izstāstījusi par savām ba�ām de�urējo�ajai administratorei, pa�as miesīgajai krustmātei, Lauma pierunāja viņu paņemt centrālo atslēgu un nākt līdzi.

Tie�i laikā, lai atrastu uz grīdas paģību�u (vai sazāļotu) jaunu meiteni, kura murmināja - sazvaniet Kārli�

Meitenes mantas, par laimi, bija turpat. Arī mobilais telefons, vienkār�a, veca Nokia, kam taustiņi atbloķējās, nospie�ot zvaigznīti. Līdzās Kārļa vārdam bija ,,love,,.

Pēc laimīgi atrastās Ieviņas brauca abi - gan dakteris Konrāds, gan Kārlis. Arī Līzbete posās līdzi, ta�u ģenerāļa un vecmāmiņas daudznozīmīgā krek�ķinā�ana komplektā ar Kārļa rosī�anos lika viņai pēdējā brīdī pārdomāt.

Labi, lai jau skrien.

Labi vismaz, ka dakteris Konrāds mierīgs kā �ķūnis.

Ne nu bija mierīgs, nekā. Tikai, vecāks un gudrāks būdams, zināja, ka vismaz vienam jāsaglabā veselais saprāts, lai kas. Ar pū�mājniekiem vienmēr kaut kas atgadījās - pie tā viņ� divu gadu laikā bija pieradis. Bet galvenais - at�ķirībā no Kārļa viņ� nebija iemīlējies. Nu ko, izskatās, ka Me�āju pagasta priek�nieces Maigas Lācītes atvēlētā doktorāta papildplatība būs īsti laikā!

* *

Nevarēdama atrast citu nodarbi, Anna nolēma pagatavot vakariņas. Kaut kad ta�u viņi atgriezīsies un ēst arī gribēs!

Vismaz kaut kas darāms, lai nebūtu jādomā par Pērkonu, viņa nelietīgo galmu un da�u cilvēku vājību apmierinā�anai ziedotajiem bezjēdzīgajiem upuriem.

Miku viņa nebija redzējusi kop� vakardienas, tikai da�brīd saņēma pa kādai īsziņai ar lūgumu kaut ko pārbaudīt, sameklēt vai apskatīt.

* * *

Dambergs ar savējiem un Viktoru joprojām bija Piekrastē. Kāpās. Viņ� nekādi nevarēja aizbraukt - neatkāpās sajūta, ka nav pamanīts kas ļoti būtisks.

Viktors, no sirds cenzdamies draugam palīdzēt, jau kuro reizi apstaigāja prāvo īpa�umu, atkal un atkal liekot Zorro meklēt. Un atkal gudrais suns pārmeto�i noskatījās saimniekā: - Nu, kāpēc tu mani āzē? Vismaz būtu kādu drānas gabaliņu vai mantiņu iedevis, lai zinu, kas jāmeklē�

Vēlāk neviens no viņiem nespēs atcerēties, kura prātā ie�āvās ideja par Me�ājos Pīcku klētī atrasto dinamīta ietinamo papīru. Kas zina, vai tā bija intuīcija, ilgos gados uztrenētā detektīvu nojauta vai kādas tālu eso�as būtnes �uksts Damberga iztēlē. Tā vai citādi, viņi pamēģināja�

�un nu mēģinājuma rezultāts, sakrauts kaudzītē, ar izrautiem degļiem un atvienotiem vadiem, gulēja uz Damberga baltā busiņa grīdas, bet Zorro, ar abām kājām atspiedies uz sava laupījuma muguras, turēja guļus kādu vīrieti.

Viņ� bija aizturēts brīdī, kad zem Kāpu akmens mūra centās ievietot spridzekli - trīs kopā satītus dinamīta gabalus, kam pievienota degmaisījuma kapsula, vads un miniatūrs palaidējmehānisms.

Zorro atrada vēl divdesmit trīs komplektus.

Vīrie�a krū�u kabatā atradās autovadītāja tiesības un ID karte ar Valērija Tom�eka vārdu, pie jostas bija pistole Beretta 9 mm, elektro�oks un roku dzel�i, bet ap kāju -siksna ar trim metamajiem na�iem.

Tā vien �ķiet, ka Rembo būtu devies karagājienā, Dambergs nodomāja, ilgi un pētīgi vērdamies fotogrāfijā, tad ieslēdza savu plan�etdatoru.

- Ļaujiet beidzot piecelties, es nebēg�u un nepreto�os.

- Neiesaku pat mēģināt. Zorro ir ļoti mierīgs suns. Ta�u ātrs un spēcīgs.

- Un ļoti smags. Man laikam ir lauzts mugurkauls, -Tom�eks pasūrojās.

- Diez vai. Tad jūs tik mierīgi nerunātu. Augstākais -kāda riba. Gan jau līdz tiesai sadzīs, - Viktors paironizēja.

- Kādai tiesai? Jūs par ko? Cilvēks vairs nedrīkstēs me�ā paelpot svaigu gaisu?

- N-nu, �ādā tērpā, pilnā bruņojumā un apkrāvies ar dinamīta stieņiem?

- Tie ta�u ir mū�veci, no kara laikiem, butaforija! -Tom�eks iesmējās.

- To noteiks ekspertīze, nesatraucieties. Bet mēs parunāsim par jūsu darba devēju Jāni Pērkonu, kura īpa�umu jūs nupat grasījāties uzlaist gaisā.

- Nepazīstu nekādu Jāni Pērkonu, un vispār - es �eit atrodos nejau�i! - ar katru nākamo vārdu aizturētais kļuva arvien dro�āks, nekaunīgāks un pat sāka smaidīt. Un nenolaida skatienu no Egona Damberga sejas.

Dambergs nelikās to manām, bet lieti�ķi skatījās datorā. Tad pacēla galvu:

- Skaidrs. Tātad jūs neesat Valērijs Tom�eks, apsardzes firmas JP Security priek�nieks. Starp citu, slikta sagatavotība - mēs jūs trīsreiz esam ap�mauku�i - izvietojām kameras un mikrofonus gan jūsu saimnieka penthausā Rīgā, gan te. Un nu aizturējām arī pa�u. Misija nav izpildīta, kareivi.

- Nezinu, par ko jūs runājat, - Tom�eka balss notrīcēja.

- Neko darīt. Būs jābrauc mums līdzi uz Lielo Māju un laiciņ� jāpavada dro�ākā vietā. Jūsu �efam ir nelāgs niķis pa savējo pēdām palaist tīrītājus. Pēdējā laikā Pērkona holdingā strauji pieaugusi mirstība. Visas iespējas būt nākamajam.

- Un ko tu piedāvā? Pasargāsi, noslēpsi? - Tom�eks paņirgājās, pārgājis uz tu.

- Nē. Neslēpsim un nesargāsim. Ta�u jūsu palīdzību ņems vērā tiesa, - Egons Dambergs rāmi turpināja sarunu, ilgodamies, kaut te būtu Miks vai ģenerālis, bet vislabāk -Anna Elizabete. Ka tik nenotiek kaut kas nelāgs�

- Oi, tikai nevajag, komandieri Viņiem ir garas rokas, tik un tā visur atradīs.

- Mēs, protams, varam aizvest jūs uz laukiem, nobāzt kaut kur tālāk no acīm, bet visu dzīvi tāpat nevarēsiet slapstīties. Ja palīdzēsiet iesēdināt Pērkonu un viņa rokaspui�us, varbūt varēsiet mū�a nogali dzīvot mierīgi.

- Da tu laikam joko? Viņam pieder puse Latvijas ar visām tiesībsargājo�ajām struktūrām. Varbūt tu pats nezini, kam strādā. Varbūt tu strādā viņam. Vai viņai. Tādus oligarhus kā viņi nevar iesēdināt. Tādus var tikai novākt kopā ar citiem kādā tusiņā, citādi to nevar atrisināt. Ta�u, cik zinu, viņ� ir ārzemēs.

- Esat labi informēts, Tom�eka kungs.

- Darbs tāds - zināt. Es par saviem objektiem zinu visu, tu par savējiem - neko. Tev ir kāda nojēga, cik jūsu vidū sve�o? Nostājieties ta�u reiz uz savām kājām un pārstājiet kalpot sve�iem specdienestiem.

- Ko jūs ar to gribējāt teikt?

- Ko gribēju, to pateicu. Padomā pats - kam ir visvairāk naudas, vislielākās iespējas un sakari? No kurienes tas viss radies? Tieciet galā ar pagātni, pirms tā nav jūs piebeigusi.

- Vai jūs ar to domājāt Jāni Pērkonu? Vai jūs to varētu atkārtot tiesā?

- Līdz tai es nenodzīvo�u. Tu pareizi teici, komandier, -es bū�u nākamais! Un tāpēc man nav ko zaudēt, - atgāzies saliekamajā krēslā tā, ka tas no�irkstēja, Pērkona apsardzes priek�nieks bravūrīgi pārmeta kāju pār kāju. - Jautā!

- Kāpēc centāties uzspridzināt Kāpas?

- �efiene lika. Teica - tā vajagot. Lai nekas nepaliek. Viņu nedrīkst neklausīt.

- Kāpēc nolēmāt izmantot dinamītu? �ādam mērķim C4 vai TNT būtu daudz ērtāki. Blīk�ķis lielāks, efekts labāks, caurums lielāks. Būtu jauns ezers.

- Mums vajadzēja tā, lai domātu, ka tas bijis Pīcka. Ar saviem pa�darinātajiem spridzekļiem. Viņ� mums reizēm izpalīdzēja� ar �ādiem tādiem elektroniskiem pasūtījumiem. Bet viņa sencis klētī glabāja veselu arsenālu, zinājāt?

- Jā, paldies, atradām un aizvedām. Tikai dinamīts jau bija paņemts.

- Nu, to es� Khe-khe-khe� - Tom�eks ieklepojās. - �ef, iedod padzerties, rīkle sausa, nav tie gadi. Jābeidz smēķēt.

Dambergs aizgāja līdz busiņam un paņēma minerālūdens pudeli. Viņam arvien kāda kaste bija rezervē. Pasniedza Tom�ekam, kur�, to abās rokās saņēmis, kāri dzēra. Tad, savādi pasmaidījis, noteica: - Nu, tas tad arī viss.

Tikai tagad Dambergs aizturētā lūpu kaktiņā pamanīja sīku brūcīti, no kuras sūcās tieva asins tērcīte. Viņi aizturē�anas laikā nebija kāvu�ies. Kas tas bija?

- �ef, nepārdzīvo, tu visu izdarīji pareizi. Un suns ir malacis. Tikai� es jūs pamanīju pirmais. Sapratu, ka neaizie�u, vilks noķers. Uzdevumu neesmu izpildījis, saimnieks mani tāpat novāks. Tad labāk pats, kā vecs afgānis. Mums toreiz deva ampuliņas� da�as saglabāju. Ciankālijs vecs nepaliek. Bet nu gan, �ef, vaicā, ja zinā�u - atbildē�u. Laika maz�

- Kur� uzsprāga Loka ma�īnā, ja tas nebija Pīcka?

- Apbedītājs. Vitauts Gintars. Pārāk nevērīgi izturējās pret savu darbu.

- Kapos nometa zemē vizītkarti?

- Jā. Ar to ta�u viss sākās, vai ne?

- Nē, viss sākās ar prokuroru. Kur� no�āva Virsnīti?

- Ne-nezinu. Vot ķe hrest nezinu. Tas bija jāizdara man, bet, kad pie viņa aizbraucu, kāds jau bija pacenties. Atlika noorganizēt bēres.

- Kur ir D�ems Pīcka?

- A nezinu. Vai es savam brālim sargs? Dro�i vien pie savas babenes, kur citur. Muļķis viņ� ir. Muldētājs par simtu, darītājs par sūdu.

- Kas notika ar Dināru Loku?

- A nekas. Kaut kur slapstās. Gaida, kad māsa �o aiz ļipas pārvilks pār robe�u. Bet nevilks. Un Lī ari �efu nevilks. Tā viņiem vajag� Dod vēl padzerties!

Tom�eks bija pietvīcis zili sarkans un nosvīdis, viņam trīcēja rokas.

- Prasi ātri, tūlīt būs cauri.

- Virsnīte?

- Es. �efs lika aizmēzt pēdas. Aizbraucu pakaļ, aizvedu, noformēju.

- Spalviņ�?

- Es. Tas bija viegli. Maita, bērnu bende! M-mmm, - viņ� ievaidējās.

- Kas sadega Pīcku mājā?

- Mans stulbais pārinieks. Viņam� pēdējā brīdī sa-sava-jadzējās svētbildi. Dabūja ar baļķi pa galvu, tur viss uzliesmoja, nepaspēju izvilkt. Vot, i vsja kartiņa. Boļ�e kina ņe budet, - viņ� nokrita no krēsla.

Jāņa Pērkona apsardzes dienesta priek�nieks Valērijs Tom�eks bija miris.

- Egu, kāpēc tu nemēģināji viņu apturēt? - kinologs Viktors drebo�ā balsī pavaicāja.

- To nebija iespējams apturēt. Pret to nav pretindes. Un tā ir pat labāk. Viņam.

- Tu viņu pazini? Viņ� tevi uzrunāja -�komandieri��

- Jā� Mēs kopā dienējām. Es, Valdis un Valērijs. Tur, karstajos punktos. Viņ� bija� for�s vecis. Kārtīgs kareivis, uz ko varēja paļauties. Toreiz. Nezinu, kas vēlāk notika, mūsu ceļi pēc armijas pa�ķīrās. Es iestājos jurfaķī, pieteicos jaunās valsts policijā. Kur palika pārējie pui�i, nezinu. Mēs cits citu pazaudējām�

Viktors klusēdams noraudzījās, kā Dambergs izņem no busiņa melno maisu, tad tāpat, ne vārda nesakot, palīdzēja iesaiņot nelaiķi un iecelt busiņā. Nevarēja ta�u atstāt te, tuk�a īpa�uma vidū.

- Labi, ejam visu sabildēt un safilmēt, aizzīmogosim durvis un logus un brauksim mājās. Nudien, man �ai dienai Pērkona un viņa ļau�u ir par daudz.

- Egu, ko viņ� gribēja pateikt ar - �cik jūsu vidū sve�o� un �nostājieties ta�u reiz uz savām kājām, pārstājiet kalpot sve�iem specdienestiem�?

- To arī pateica. Tie�i to, par ko mēs pēdējā laikā satraucamies. Par to, kas notiek mums degungalā un pret ko mēs neko nespējam iesākt. Gandrīz neko.

�Man pietrūkst tās vecās mājas un ro�u.

Vienas rozes��

Vakariņas bija gatavas un gaidīja ēdājus, ta�u visi bija pazudu�i. Ģenerālis ar baronesi, Omīti un Bi�u Miķeli bibliotēkā aiz slēgtām durvīm par kaut ko dedzīgi diskutēja. Kārlis ar dakteri Konrādu doktorātā rūpējās par Ievu.

Miks bija piezvanījis un ātri nobēris kaut ko par miru�o, kas jāaizved uz Rīgu, Dambergu, kam nepiecie�ams mierinājums, un zvērīgi izsalku�iem pui�iem, kuri esot ceļā uz Pū�u salu, lai izēstu tuk�u ledusskapi un pieliekamo.

Hmm� cepe�krāsni viņ� nepieminēja, ta�u tie�i tur slēpās visi labumi.

Anna Elizabete, vectēva dienasgrāmatu pētīdama un pa rokām ņurcīdama, kaut kā bija atlocījusi aizmugurējo vāku. Gribēdama to iztaisnot, pamanīja, ka vāka oderes līmējums atnācis vaļā, bet starp slāņiem kaut kas vīd.

�Mēs nedrīkstam aizmirst Gulagu un represijas, Polijas un Vācijas sadalī�anu. Mēs nedrīkstam aizmirst �ehoslovākiju un Ungāriju. Mēs nedrīkstam aizmirst cilvēka cieņas iznīcinā�anu un dzīvības devalvē�anu.

�Es redzēju Nirnbergu. Es tur biju. Tās bija �ausmas. Ko viņi darīja ar cilvēkiem!

Un cik daudz vēl mēs nezinām. Bet es zinu daudz vairāk. Arī to, ko darīja uzvarētāji. Tas viss ir dokumentēts. Kad būs Nirnberga tiem otrajiem? Vai es to piedzīvo�u?

�Pasaulei ir pārāk īsa atmiņa. Gaisā atkal vējo kara dūmi. Okeānos un taigās izmēģina jaunas nāves. It kā nepietiktu ar Hirosimu un Nagasaki. Ar Drēzdeni, Frankfurti, Londonu, Birmingemu� Ar Rēzekni, Liepāju un Jelgavu. Es to redzēju, un man tas joprojām sāp.

�Problēma nav tikai jaunos karos, bet audzinā�anā. �odienas jauno paaudzi audzina necienīgi, ar meliem, izlik�anos un viltus mācībām. Labo izsmej un pasludina par vārguļu daļu, toties ļaunums un cinisms triumfē.

�Audzinā�anai jābūt kopīgai lietai, kur visi iesaistās ar vienotu mērķi, bet, kamēr kāds cer no tā piebāzt kabatas, rezultāta nebūs. Te patie�ām jāpamācās no padomju propagandistiem, kā tie mācēja ieaudzināt patriotismu.

�Ne Latvijā, ne Krievijā, ne citās Austrumeiropas valstīs vairs nav inteliģences, kas spētu nodro�ināt nākamo paaud�u tikumīgu un sabiedrībai labvēlīgu dzīves skatījumu.

�Drīz kritīs priek�kars un bruks mūri. Baidos, ka līdz ar to sagrūs pēdējās barjeras, kuras mēs centāmies noturēt. Ja te sāks valdīt divu �ūsku kalpi, viss būs zaudēts.

�Eiropa atkal sāk apvienoties. Tas mani biedē vairāk nekā jauns kar�. Vispirms smagās rūpniecības se�inieks - Vācija, Francija, Itālija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga - un ekonomisko intere�u aizsardzība. Tad Romas līgums.

Un tad viņi sāks veidot globālo valdību. Nemanāmi - caur kultūru, kino, literatūru� Reiha baisās idejas joprojām dzīvas.

�Pār robe�ām atkal plūst bēgļi. Robe�as tiek izdzēstas. Nācijas sajaucas uzspiestas draudzības vārdā. Mazo tautu valodas iznīkst. Un būs vēl trakāk, �is ir tikai sākums. Kāpēc mēs nevaram mierīgi dzīvot katrs savās mājās?

Kad, kad vecaistēvs to bija rakstījis?

Tas bija viņa rokraksts, lapiņa izskatījās pēc tāda kā kopsavilkuma cauri laikiem. Bet - tā bija �odiena!!!

Beidzot pienācis laiks parunāt ar vecmāmiņu.

Viņai tas jāuzzina!

* * *

- Vecmāmiņ, man ar tevi jārunā. Tagad un tūliņ, - Anna Elizabete pieklauvēja pie bibliotēkas durvīm un pavēra tās �aurā spraudziņā. Iek�ā viss sastinga, balsis apklusa. Pārkāpusi pār slieksni, viņa saprata, kāpēc.

Uz lielā rakstāmgalda gulēja tas pats sainis, ko pirms vairākām nedēļām kādu nakti baronese, Bi�u Miķelis un Egons Dambergs bija iznesu�i no pazemes ejas, kurā Annai Elizabetei līst bija stingri noliegts.

Sainis bija atvērts - attīts. Ārpusē - impregnēts, ūdensizturīgs tel�u audums, iek�pusē - divas kārtas brezenta un biezs kara laika papīrs. Iek�ā - pagāju�ā gadsimta �etrdesmito gadu kinokamera, filmaparāts un divdesmit ruļļi cie�i noslēgtās alumīnija kārbās. Anna nodrebēja - tas nevarēja būt nekas cits kā vien vectēva mantojums. Tā arhīva daļa, kas joprojām nebija atrasta un kuru viņam toreiz nebija iespējas aiztransportēt pārāk lielo izmēru un svara dēļ.

- Līzbetiņ, tu nāc kā saukta! Mēs te strīdamies, ko ar to visu iesākt, - Anna Roze viegli sabiedriskā tonī iesāka, ta�u viņas acis raudzījās tramīgi.

Vai mazmeita nedusmosies par tik ilgi slēptu patiesību?

- Ak tā. Kā saukta. Laikam jau tāpēc jūs, �etri sazvērnieki, ieslēdzāties?

- Lūdzu, nesāc! Mums vajadzēja aprunāties, lai saprastu, ko darīt� ar pagātni. �is atradums nav vienīgais. Tu esi aizmirsusi skapi. Me�āju pagasta arhīva skapi. Ari tajā ir daudz kā tāda, par kā nodo�anu atklātībai vēl jāpadomā. �ēl vienīgi, ka tur nav�

- �trīs plānu mapī�u, to tu gribēji teikt, vecmāmiņ? Ir! -Anna Elizabete gai�i pasmaidīja. - Es tās tovakar paņēmu. Tāpat kā tu ba�ījos par to, ko tās varētu atklāt par Pū�u Māju, Dzirnavām un Priedītēm un to ļaudīm. Izlasīju, ieskenēju un jebkurā laikā varu nolikt atpakaļ. Viss ir kārtībā. Mums nav par ko kaunēties. Tikai� es tur neatradu gandrīz neko par savu vectēvu. Kāpēc tā? Viņ� ta�u kādu laiku te dzīvoja un strādāja, vai tie�ām nekas nav palicis?

- Vispirms ļauj uzdot tev vienu jautājumu, tad apsolos atbildēt uz visiem tavējiem, - ģenerālis Bass iekodās neaizkūpinātajā pīpītē. - Saki, vai tad, kad pirmoreiz redzēji Arhīva skapi, tur bija Kalniņu un Mazkalniņu mapes?

- Bija. Redzēju pati savām acīm.

- Bet tagad to tur nav. Pēc pārve�anas tā bija pirmā lieta, ko gribēju izdarīt, - ieskatīties savu māju un dzimtas vēsturē, un� nekā, - viņ� noplātīja rokas.

- N-nu, krusttēv, man �ķiet, ka �is jautājums jāadresē Kaķī�a kungam. Mēs laikam visi esam domāju�i vienādi. Pareizi teica Bajārs par tām bailēm, kas sē� katrā no mums, spie� ciet rīkli un zog elpu. Lai tikai nesāktu runāt, nenonāktu līdz patiesībai un nenosauktu tos vārdus, kurus daudzi gribētu noklusēt. Laikam jau �īs bailes dzīvo arī mani,

Mikā un jūsos, ja reiz mēs visi savus atradumus tik rūpīgi esam slēpu�i. Viss, es vairs neslēp�os! Vecmāmiņ, es tev gri bētu kaut ko parādīt. Nē, nevis parādīt, bet iedot izlasīt. Tā ir vecātēva dienasgrāmata, kuru viņ� rakstījis no 1945. gada līdz 1989. gadam. Un vēl tur ir viena lapiņa, kas izskatās pēc tāda kā� pareģojuma, kā pravietojuma. Bija ielīmēta klades aizmugurējā vākā. Bet skaties� skatieties pa�i.

- Baidījos, ka nesagaidī�u, - Anna Roze pasmaidīja.

- Kā? Tu zināji par tās eksistenci? - Anna iepleta acis.

- Zināju, jā. Leontīne Volfa savā pēdējā vēstulē man par to uzrakstīja. Arī par vēl da�iem Bergu dzimtas papīriem, kurus atradusi Berghofā. Un, protams, par savām aizdomām pret Rolandu un viņa sievu - par to, ka viņi varētu mēģināt to nogalināt. Tāpēc nolēmām, ka tev jāaizbrauc turp un jāparaugās ar savu aci, kas notiek un vai tie�ām ir iemesls satraukumam. Diem�ēl bija gan.

- Un es visu salaidu dēlī, laikus nesapratu, kas notiek, Anna sadrūma.

- Muļķības! Tu tur neko nebūtu varējusi izdarīt, pat ja būtu ieradusies mēnesi agrāk. Notika tas, kam bija jānotiek. Un tu to lietu spo�i atklāji.

- Labi, bet kāpēc tur atradās mana vectēva� tava vira pieraksti? Vai tie�ām viņ� mū�a otro pusi tā vienkār�i nodzīvoja Austrijā, neliekoties ne zinis par tevi, mammu, mani� kad es jau biju piedzimusi?

Baronese Anna Roze dziļi ievilka elpu un, kā palīdzību meklējot, paraudzījās uz ģenerāli Kārli Basu. Bi�u Miķelis pikti nokrek�ķinājās un dziļi ievilka elpu�

- Līzbet, ar tavu atļauju turpinā�u es. Redzi� ir vēsturiskas situācijas, kad cilvēks nedrīkst atklāt pat to, ka ir dzīvs, par atra�anās vietu nemaz nerunājot. Tavs vectēvs bija�

- �spiegs?!

Tātad taisnība ļau�u runām. Nez kuras puses spiegs?

- Nē, viņ� nebija spiegs. Viņ� bija� tīrītājs. Viņi stāv pāri robe�ām un nācijām.

- Ko tas nozīmē? Man likās, viņ� bija Times �urnālists?

- Viņ� tas tie�ām bija. Turklāt izcils �urnālists, kur� spēja sagatavot reportā�u pat no elles. Viljams Stouns ne tikai rakstīja, bet arī fotografēja - viņa veikumu mēs redzējām jau pirmajā atrastajā arhīvā. Un nu, kā izrādās, arī filmēja. Mēs vēl neesam vēru�i vaļā �īs kārbas, lai nekaitētu to saturam. Sazvanījos ar Kino un foto arhīvu, viņi apsolīja palīdzēt ar tehnisko apstrādi un digitalizē�anu, tam vajadzīga speciāla aparatūra. - Pamanījis Annas noraido�o sakustē�anos, Bass nomierino�i pacēla roku. - Nebaidies, sarunāju arī, ka mēs visam procesam varēsim būt klāt, tā ka nekas nekur nepazudīs. Apmierināta?

- Mhm. Un tomēr - kas ir tīrītājs? Krusttēv�? Kāds manam vectēvam, kur� bijis tīrītājs, sakars ar �odienas tīrītājiem, kuru nepiecie�amību laiku pa laikam piemini tu?

- N-nu� Dāmas, drīkst, es aizkūpinā�u? - viegli trīco�iem pirkstiem piebāza savu apgrauzto pīpīti, aizdedzināja, uzpak�ķināja un ievilka dūmu. Visi pacietīgi gaidīja un klusēja. - Tad klausies, jaunā dāma. Tīrītāji biju�i visos laikos. Tie ir tādi kā sargi, kuru pienākumos ietilpst vērot, lai ļaunums nepārsniedz kritisko atzīmi un, ja tā notiek, to likvidēt. Tīrītājam jābūt ar ārkārtīgi augstu morāli, ļoti cilvēcīgam, empātiskam un tajā pa�ā laikā vēsi objektīvam. Viņam nedrīkst būt māja, ģimene vai emocionāla piesaiste kādam citam cilvēkam. Viņ� ir vientuļnieks. Profesionālis. Un - nē, viņ� nav spiegs, izlūks, algots slepkava vai specaģents. Tīrītājs spēles laukumā parādās tikai tad, kad vairs citādi nevar, kad bez viņa var notikt katastrofa.

- Tu gribi teikt, ka viņam ir tādas kā Glābēja-Soģa funkcijas? - Anna neticīgi vaicāja.

Pārāk jau nu izklausījās pēc pasaciņas maziem bērniem.

- Zināmā mērā - jā. Neminē�u ne konkrētas lietas, ne valstis, ne uzvārdus, ta�u, ja vēlreiz pārlaposi to gadu vēsturi, iespējams, atradīsi daudz brīnumainu, loģiski neizskaidrojamu lietu, kas krasi mainīju�as vēstures gaitu.

- Gribi teikt, ka no vectēva bija atkarīga pēckara vēsture?

- Ne tikai no viņa, bet arī no viņa, - ģenerālis pamāja.

- Vecmāmiņ, un tu zināji? Un nevienam neko neteici?!

- Apsolījos klusēt. Viņ� man bija izskaidrojis �īs parādības būtību, un es to sapratu tā - reizēm vispārcilvēciskais ir svarīgāks par individuālo. Ja tu zinātu, ka ar savu darbību vai bezdarbību vari izglābt vai pazudināt tūksto�us, ko tu darītu, Līzbet? Tu zini, un es zinu� Viņ� arī zināja.

- Un jūs� nekad vairs neredzējāties? - Anna uzdro�inājās pajautāt, baidoties ve�iņu satraukt, ta�u viņu pārsteidza �ķelmīgās dzirkstītes Annas Rozes acīs. Nevar būt!

- Kā nu ne. Redzējāmies. Trīs reizes. Vienreiz Rīgas ostā se�desmitajos, kad ekskursantu grupas no pūsto�ajiem Rietumiem sāka regulāri braukt pie mums, lai pārliecinātos, cik padomju valstī visiem laimīga dzīve. Es viņu redzēju tikai pa gabalu, uz kuģa klāja� Mēs ar Rozmariju abas viņu redzējām. Viņ� mums pamāja. Toreiz jau visi māja - tā vajadzēja. Tā mēs izrādījām draudzību pasaulei.

- Mamma arī redzējusi vectēvu? - Annai aizrāvās elpa.

- Jā, ta�u viņa to nezina. Tāpat kā viņa neko nezina par Tīrītāju. Un lai tā paliek. Viņa� nu, viņai tas nenāks par labu. Apsoli, Līzbet?

- Protams. Jā. Un kad bija pārējās reizes? - Anna vaicāja, lai gan kaķu skrāpji liecināja - zemapziņa nojau� atbildi.

- Pusgadu pēc tavas piedzim�anas vectēvs bija Rīgā. Ar tūristu grupu. Ar tevi ratiņos pastaigājāmies pa Me�aparku un ilgi runājāmies. Nezinu, kā viņam to izdevās izkārtot, bet - jā, tās bija trīs jaukas stundas, nozagtas laikam, varai un pienākumiem. Trīs stundas, kas piederēja tikai mums.

- Vecmāmiņ, tāpēc tu pie pirmās izdevības aizbrauci uz Londonu, pie Veckundzes? Gribēji būt tuvāk savai ģimenei?

Uzdevusi �o jautājumu, Anna pati juta, cik tas ir raupj�. Jo nekas nebija ne tik vienkār�s, ne viennozīmīgs. Līdz ar Gorba�ova perestroiku robe�as saļodzījās, un daudziem radās vienreizēja iespēja aizbraukt uz ārzemēm, pie tur paliku�ajām ģimenēm. It kā viesos. Lai gan bija skaidrs, ka daudzi �o iespēju izmantos, lai aizbrauktu un paliktu. Arī Anna Roze Berga.

Aizbraukusi apciemot gandrīz simts gadus veco māti Annu Mariju, kura viena pati dzīvoja savā prāvajā Londonas dzīvoklī, viņa nevilcinoties nolēma palikt tur. Politiskais re�īms ar represijām mājiniekiem vairs nedraudēja, turklāt - viņa zināja to, ko zināja. Tos maģiskos vārdus, ko �ķiroties bija teicis vīrs - lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies - un kas līdz �im bija piepildīju�ies.

- Tā varētu teikt, jā. Ta�u - arī jūs bijāt mana ģimene. Tāpēc mēs ar Veckundzi izdarījām visu, lai Bergi atgūtu īpa�umus un tu, kad pienāks laiks, mantotu Pū�u Māju un salu. �ajā lietā mums ārkārtīgi palīdzēja Mazkalniņu ļaudis, gadiem pieskatot un apsargājot �o māju. �ēl tikai, ka Zelmiņa tā� Nezinu, kāpēc viņa pret mums tik naidīga. It kā mēs viņai būtu ko nodarīju�i�

- Tas ir viņas ērcīgais raksturs, Anna Roze. Māsai kop� bērnības visi ir slikti, sākot no manis, beidzot ar pa�as vīru un dēliem. Tāpēc jau visi mūk no turienes neatskatoties� Viņa ienīst mani par to, ka ievilku Miku policijā, dusmojas uz Miku par to, ka dēls tik daudz strādā un neaizskrien ciemos, bet, kad aizskrien, savukārt dusmojas par to, ka viņ� skrie�iem un aulēk�iem cen�as apdarīt mū�am neapdarā-mos darbus, nevis laiski vaļojas un pļāpā.

- Krusttēv, lūdzu, pasaki man atklāti - vai tu un Miks ari esat tīrītāji?

Annas tie�ais jautājums veco vīru atstāja vaļēju muti.

Ko teikt, ko neteikt?

- Līzbet� tas nav tik vienkār�i�

- Nē, tas ir tie�i tik vienkār�i, kā es pajautāju! Es apzinos, ka �is ir cits laiks, citi apstākļi, citas tehnoloģiskās iespējas, bet tik un tā - mēs visi reizēm gaidām brīnumus, un tie reizēm notiek. Tātad - kāds tos paveic. Un tā�?

- Anna Elizabete, liec Kārlim mieru! Vēl nav pienācis laiks. To mirkli tu garām nepalaidīsi, apsolu, - klusi pienākusi, vecmāmiņa viņu apskāva un sāka aijāt, ļaudama pār mazmeitas vaigiem ritēt saviļņojuma un �ī brī�a nozīmīguma asarām. Pārējie izgāja, viņas palika divas vien.

- Tu nepajautāji par tre�o reizi, - vecmāmiņa smaidīja.

- Es� laikam zinu. Jūs redzējāties Berlīnē, toreiz, kad krita Berlīnes mūris. Un drīz pēc tam vectēvs nomira.

- Jā. Par laimi, mēs paspējām. Satikties. Būt klāt notikumā, kas mainīja visu pasaules vēstures gaitu - nezinu tikai, vai uz labu vai ļaunu. Izrunāties. Jā, paspējām arī viens otram palūgt piedo�anu un piedot.

- Par ko tad tev būtu bijis jālūdz viņam piedo�ana? Par to, ka visu mū�u biji viena, gaidīji, dzīvoji sapņos un atmiņās? Par to, ka toreiz viņa dēļ�

- Nevajag par to, bērns. Tas ir aizmirsts. Bet to piedo�anu� par dusmām, par egoismu, par nevēlē�anos otru saprast un iejusties otra ādā. Tu domā, viņam tā bija viegli? Tik taisnprātīgam, tik ļoti patiesību un cilvēkus mīlo�am, tik ļoti alksto�am sakārtot pasauli un palīdzēt cilvēkiem? Starp citu, �ī īpa�ība tevī no viņa un no tava tēva, profesora Ro�kalna. Viņi abi ir ļoti līdzīgi. Mēs ar Rozmariju esam tādas - vēsākas, egoistiskākas�

- Tu neesi ne vēsa, ne egoistiska! - Anna iebilda.

- Lai nu tā būtu, lai nu būtu, - ve�iņa paplik�ķināja pa viņas roku. Un tad pilnīgi negaidīti piebilda: - Līzbet, ja tu �ogad neapprecēsies, es� tevi nopēr�u. Vai jūs ar Miku maz zināt, ka Kārlim ar Ievu Ziemassvētkos būs kāzas?

- Ko-a? - Annai Elizabetei atkārās �oklis.

Kārlis precas?! Viņas mazais Kārlēns?!

Anna Roze iesmējās.

- Es tev jau nez cik rei�u esmu teikusi - nevis ko-a?, bet kā, lūdzu? Jā.

- Vāks! Pasaulei gals klāt. Re, kur brauc Kaķītis ar vīriem. Ejam vakariņās!

Un pilnīgi necienīgā veidā, atstājot vecmāmiņu vienu, Anna iz�mauca laukā.

* * *

- Pēdējo notikumu kontekstā varam secināt piecas lietas.

Pirmā - Pērkons ir zaudējis pēdējās spo�uma paliekas ne tikai mūsu acīs, bet arī likuma priek�ā, izsludināts starptautiskajā meklē�anā kā ļoti gudrs, bīstams noziedznieks, un, domāju, neatradīsies neviens pie veselā saprāta eso�s jurists, kur� riskētu ar savu vārdu un reputāciju, viņu aizstāvot. Jo nu jau runāt ir sāku�i visi - gan taksisti, gan kanalizācijas ma�īnu �oferi, gan bērnu nama auklītes, gan pa�i bērni. Ja godīgi, es �obrīd negribētu atrasties ģenerāļa Bozes vietā, viņ� viens cīnās ar presi. Kā velns. Atkal kāds nopludinājis informāciju, ko varējām zināt tikai mēs un� pa�as iesaistītās personas, - Kaķītis nodrebinājās un glu�i vienkār�i palūdza Annai Elizabetei, - Līzbet, man drausmīgi lau� kaulus, vai tev nav atlikusi kāda lāse Trejdeviņu?

- Man ir kaut kas daudz labāks - Trejdeviņi, karsta vanna, gulta un Grāfs!

- Paga, gulta vēl nespīd, jātiek galā ar astēm! Otrā lieta -Liliāna Pērkone. Lai cik naudas būtu viņas kontā, vienai pa�ai ar trim bērniem un apjomīgu bagā�u būtu grūti pārvietoties gan ar savu auto, gan ar sabiedrisko transportu. Turklāt trīnī�i nav tā parādība, ko varētu nepamanīt�

- Es teiktu - jāmeklē divas, varbūt pat trīs sievietes, no tām viena - rudiem, paīsiem matiem. Iespējams, viņām un bērniem varētu būt citas identitātes, - Anna domīgi teica. - Visticamāk, viņas jau atrodas ārpus Latvijas. Atcerieties, Liliānai pieder tūrisma firmu daļas - vai gan viņai grūti savām vajadzībām nofraktēt kādu no mazajiem ceļotāju busiņiem ar visu �oferi? Turklāt - nekur nav teikts, ka dāmas ceļo vienas pa�as, pavisam bez vīrie�iem. Iespējams, kaut kur Kopenhāgenā, Stokholmā vai Vīnē viņas pie kafijas tases gaida divi biznesa partneri, kas amatu savieno�anas kārtībā ir arī viņu vīri. Vēl ir. Ta�u nav teikts, ka drīzumā viņus nevarētu nomainīt kādi citi, jaunāki un glītāki� Kur, piemēram, �obrīd atrodas Igors Boicovs?

Kaķītis pret savu gribu iesmējās:

- Kop� aizvakardienas atvaļinājumā.

- Un dro�i vien jau ar lielu �emodānu ārzemēs?

- Vēl nav, bet rīt agri lidos uz Londonu.

- Hmm� varbūt mums derētu aizskriet līdz Londonai? Tur būs sāku�ās Ziemassvētku izpārdo�anas. Es tev nopirktu d�emperi ar briedi Rūdolfu, - ieraugot Mika iztrūcināto sejas izteiksmi, pārējie uzsprāga smieklos. - Labi, Kaķīt, mēs varam braukt uz Londonu abi ar Dambergu.

Egons grīni pasmīnēja.

- Ka tik ne tā, - Miks norūca. - Pagaidiet ar to brauk�anu! Man vēl da�i jaunumi. Bet, ja negribat dzirdēt, varu iet gulēt. Man te solīja vannu, gultu un suni par sildītāju�

- Labi, vecais, nestiep kaķi aiz astes, - Dambergs pakaci-nāja draugu. - Stāsti!

- N-nu� tre�ā lieta ir tāda, ka mūsu kopīgā draudzene Dagne Brensone �orīt sarīkoja traci Lielajā Mājā, pieprasot viņu ielaist Inta Lokmēļa datorstudijā, jo viņai tur paliku�as da�as vitāli svarīgas mantas, kas viņai tie�i tagad vajadzīgas kā ēst, nē, vēl vairāk - no tām atkarīgs viņas garīgais līdzsvars, darbs, veselība, dzīvība un labklājība. Vispār - tā esot viņas studija un mantas, viņai uz tām ir tiesības, tā teicis advokāts. Lai nu mēs esot tik laipni un aizvedot viņu līdz datorbirojam, varot nākt līdzi, ja neuzticoties. Norīkoju Ritvaru Zariņu, lai pavada brēco�o kundzīti līdz nelaimīgajai mājai un ielai� iek�ā. Galu galā - Egons un Kārlis visu pārbaudīju�i, un, cik zinu, nekā tā-ā-ā-da tur nevarēja būt.

- Un? Ko viņa paņēma? - Anna Elizabete pagriezās pret lielo puisieti, kas mulsi pietvīka.

- Paciņu higiēnas mantiņu no atvilktnes, - viņ� izstostīja. - Un viss.

Paciņa tamponu. Lielisks veids, kā samulsināt jaunu, pieklājīgu puisi. Ieraudzījis ko tādu, normāls vīrietis neuzkrīto�i novēr�as, ļaujot sievietei ar �o delikāto lietu tikt galā bez lieciniekiem. Īstais brīdis kaut ko paņemt vai� nolikt.

- Ritvar, vai Dagnei bija soma? - viņa nevērīgi pavaicāja.

- Jā, visai prāva. Bet kā jūs to zinājāt? - puisis izskatījās dziļi nelaimīgs.

- Vai, projām ejot, soma nelikās vieglāka� tuk�āka?

- Līzbet, ko tu gribi teikt? - Kaķītim kļuva karsti.

- Tikai to, ka datortelpā, iespējams, nācis klāt kāds paprāvāks priek�mets.

- Skaidrs. Starp citu, Brensone rīt lido uz Kopenhāgenu.

- Izskatās, ka gājputnu sezona pilnā sparā, drusku pavēlu gan, - Anna kāri pastiepās pēc ceptā vistas spārniņa, kas vientuļ� gulēja cepe�traukā.

Viss lielais putns nemanāmi un neizskaidrojami bija iztvaikojis kopā ar karstajiem salātiem, kartupeļiem mundierī, divu veidu zaļajiem salātiem un ābolkūku. Ta�u, kā �ķita, bijis par maz, jo visi joprojām snaikstījās gar galdu -mērcēja maizes gabaliņus salātu mērcē, vistas mērcē, skrubināja no cepe�trauka burkānu un sīpolu kriksī�us.

Vajadzēja divas vistas. Bet spārnu viņa neparko neatdos!

- Krustdēl, neblenz uz vistu, ļauj Līzbetei paēst un stāsti tālāk ceturto un piekto jaunumu! - ģenerālis Bass izglāba kļūmīgo situāciju.

- Lai notiek! - Kaķītis demonstratīvi skaļi norija siekalas. - Ceturtais jaunums ir tāds. Badīgais baņķieris Tusovskis noindēts ar to pa�u indi, ko pa�nāvībai izmantoja Pērkona apsardzes priek�nieks Valērijs Tom�eks.

- Puslīdz dro�a saikne, lai gan nav tie�s pierādījums. Vai viņ� tur bija, nu, pilī, pieņem�anā? - Bass pavērās uz Dambergu un Mazo Kārli.

- Iziesim cauri visām fotogrāfijām un video gabaliņiem. Ja bija, atradīsim, - Dambergs paņēma plan�eti. - Ta�u pat tad, ja nebija, nedomāju, ka Latvijā uz visiem stūriem mētātos biju�o specvienību kareivju �sarkanā koda ampulas�. Jau toreiz tas bija ļoti specifisks ekipējums.

- Un visbeidzot� piektais, - Miks dziļdomigi iepauzēja.

- D�ems Pīcka �obrīd sniedz liecību mūsu mazajam iecirkņa inspektoram Gunāram Kalniņam.

Zaķī�u Juris, atmiņu dzīts, nolēmis aizstaigāt līdz biju�ā drauga mājām un atradis tur Vecā Jāzepa �pazudu�o dēlu� sē�am uz akmens un raudam. Bijis ne savā prātā, murmulējis kaut ko par vainu, lūdzis tēvam piedo�anu par miera traucē�anu, metis krustus un dievojies, ka viņ� nevienu neesot nogalējis, gribējis tikai uzkonstruēt dronu, ar ko filmēt jūru un kāpas. Zaķītis nekavējoties zvanīja Gunāriņam un man. Sarunājām, ka viņ� Pīcku paturēs arestantu kārbā.

- Viņ� ir muļķis, bet nav slepkava, - ierunājās Anna.

- Vienkār�i D�ems Pīcka ir nelaimes putns, kur� vienmēr trāpās neīstajā vietā, neīstajā laikā. Domāju, ka varēja būt tā - kad viņa �ķietami labākais draugs Dinārs Loks, tikko no�āvis prokuroru Vitoldu Virsnīti un nezinādams, ko lai dara, aklā izmisumā izmuldējās jaunajam Pīckam, tas pilnīgi nesakarīgi izvāvuļoja, ka Me�āju kapos pirms trim dienām guldīts viņa vecais. Un aizmirsa. Loks �ai domai pieķērās un aizjoņoja pie māsas pēc palīdzības. Tā norīkoja Tom�eku, un lieta bija darīta. Dro�i vien pats D�ems kādā brīdī būs izstāstījis Lokam par munīciju, ko savādnieks Jāzeps no kara laikiem glabājis klētī, bet Loks to savukārt atklājis māsai - pateicībā par izlīdzē�anu. Iero�i noder vienmēr. Tik nu mīļā māsiņa viņu pa�u aizsūtījusi tiem pakaļ, norīkojot līdzi Tom�eku ar palīgu. Loks savukārt no savas puses paķēris līdzi Pīcku, bet Dagne Brensone viņus turp laipni aizvedusi ar savu zaļo vabolīti. Tāpēc Me�āju ļaudis todien bija redzēju�i gan D�emu Pīcku, kuru tā grauza sirdsapziņa, ka bija lopiski jāpiedzeras, gan Loku, sievieti un ma�īnu. Bet divas mo�u sliedes virzienā uz Vientuļnieka būdu atstāja Pīcka un Loks. Acīmredzot reanimēju�i D�ema vecos braucamrīkus�

- Viss, es sniedzu atlūgumu un eju izdienas pensijā! -Kaķītis iesaucās. - �is ēdelīgais sievi�ķis, kur� manu acu priek�ā airējas ar pēdējo neapēsto spārniņu un nedod man Trejdeviņus, tagad ņem un izstāsta visu notikumu tā, it kā pati būtu stāvējusi blakus un lūrējusi pār plecu. Nu, tad saki, gudriniece, kāda mārrutka pēc Dināram Lokam vajadzēja no�aut prokuroru Virsnīti?

- Māsu dēļ. Precīzāk, vienas māsas - Rudītes - un viņas meitas Viviānas dēļ. Uzzinājis, ko Pērkons nodarījis mazajai, kā prokurors Virsnītis par viņu publiski paņirgājies un kā Pērkons turpina mierīgi dzīvot savā karalistē pie otras māsas sāniem, viņ� nolēma darīt tam galu. Reizi mū�ā sadū�ojās un no�āva varmāku. Domāju, ka tāda kalibra mediju koncerna īpa�niekam kā Loks nebija grūti sarunāt privātu tik�anos ar prokuroru - lai apspriestu, nu, vienalga ko.

- Nu, �o versiju varēsim pārbaudīt tikai tad, kad noķersim Loka kungu.

- Viņ� nebūs jāķer, - Anna grozīja Mika dāvāto gredzenu un lūkojās tā tum�i sarkanajā akmenī. - Atnāks pats. Kad sapratīs, ka visi viņu uzmetu�i un atstāju�i bez gra�a kabatā.

- Cilvēks ir tāds pats lopiņ� kā tie, kam �etras kājas. Tās pa�as emocijas, tie pa�i fizioloģiskie pamati. Tās pa�as pirmatnējās bailes, prieks, mīlestība. Tikai plāna smadzeņu garoziņa mūs at�ķir no vairuma mugurkaulnieku, bet arī ne no visiem, - Mazais Kārlis apcerīgi grozīja rokā tasīti. - Gan cilvēkam, gan kustonim nosacījuma reflekss darbojas vienādi - būt vajadzīgam savējiem, savam baram.

- Tu to par Loku? - Miks aizdomīgi viņā palūkojās.

- Arī. Bet ne tikai. Mēs visi gribam būt vajadzīgi, bet, ja mums �o iespēju liedz, iznīkstam un sa�okurojamies. Cilvēks, kur� atstumts no bara, meklēs savējos�

Tovakar, gulēt ejot, Anna Elizabete piespiedās Mikam maigāk nekā citkārt, silti viņu sasedza, apķēra un, prātā spēlēdamās ar Kārļa izteiktajām domām �mēs visi gribam būt vajadzīgi� un �cilvēks meklēs savējos�, saldi aizmiga piecbalsīga �ņācējorķestra pavadībā.

* * *

Rīts pienāca agrs, skarbs un skaļ�.

Piecos un septiņās minūtēs uz Kaķī�a mobilo piezvanīja Lielās Mājas de�urants - saņemta ziņa no Kopenhāgenas -lidostas novēro�anas kameras fiksēju�as divas dāmas ar pieciem maziem bērniem, divi izskatīju�ies neveseli.

Līdzīgs ziņojums vakar saņemts arī no Londonas reisa stjuartes - pēc nolai�anās bū�ot vajadzīga mediķa palīdzība. Divas sievietes ar bērniem.

Vecākās sievietes divām meitiņām bijusi nelaba dū�a, viņas vēmu�as. Māte no hospitalizācijas atteikusies, mediķi uz vietas sniegu�i visu iespējamo palīdzību, tad nogādāju�i dāmas ar bērniem viesnīcas lidostas luksusa numurā, kur visi atpūtu�ies. �orīt agri no rīta grasīju�ies turpināt ceļu -dāmām biju�as biļetes uz Bangkoku.

Ta�u par iekāp�anu atbildīgā de�urējo�ā stjuarte, saņemot pārbaudei dokumentus un biļetes, pamanījusi, ka abas meitenītes ir nedabiski sarkanas, uzpampu�ām sejiņām un sasprēgāju�ām lūpām, bet trīs mazie puikas guļ tā, ka neatmostas. Viņai tas licies neparasti un aizdomīgi, jo trīsgadniekiem parasti ļoti patīk viss, kas saistīts ar lido�anu un piedzīvojumiem, viņi ir dzīvi, aktīvi un grūti novaldāmi.

Stjuarte neuzkrīto�i izsaukusi ārstu un dro�ības dienestu, noskaidrots, ka sievietes atrodas starptautiskajā meklē�anā, un dāmas ar bērniem esot aizturētas.

- Līzbet, vai nevēlies izmest loku virs Baltijas jūras? Dambergs ar krusttēvu jau sē� ma�īnā, - labrīta vietā Kaķītis piedāvāja Annai Elizabetei lidojumu uz Kopenhāgenu. - Apsveicināties ar divām daiļām dāmām�

- Ja nu bez manis nekādi nevar, - viņa izstaipījās. - Bet kāpēc ne uz Londonu? Es tā gribēju to d�emperi ar sarkan-degunaino Rūdolfu�

- Celies, celies, citādi tas planieris aizlidos bez mums! -Miks skubināja.

Puskrēslā vērojot Baltijas jūras bezkaislīgi vēsi mirdzo�os svina viļņus, Anna Elizabete prātoja - �ovakar viss �is baisais murgs būs beidzies. Viss būs garām. Un varēs netraucēti nodoties vectēva kino materiālu studijām. Tur ta�u jābūt vismaz da�iem kadriem, kuros viņ� būtu redzams arī pats?

Vai viņai beidzot nevarētu paveikties?

Baronese bija tā zīmīgi noteikusi - viss tavās rokās.

Par spīti decembrim, Kopenhāgenā bija silti. Katrā ziņā siltāk nekā Rīgā. Lidosta mirdzēja mirgojo�ās lampiņu virtenēs, pa garajām ejām un tirdzniecības zālēm staigāja priecīgi cilvēki, stumdami bagā�as un bērnu ratiņus, sīci sacēla ellīgu troksni, visapkārt skanēja neskaitāmas valodas.

Viss notika. Ļaudis devās garajās pirmssvētku brīvdienās. Slēpotāji, apkrāvu�ies ar savu zelta vērto inventāru, gaidīja lidojumus Alpu virzienā, bet siltuma un saules mīļotāji uzmanīja Ēģiptes un Turcijas lidsabiedrību reisus.

* * *

Liliānu Pērkoni un Ilgu Loku viņi atrada lidostas dro�ības sektorā, atsevi�ķā telpā. Tur bija arī bērni - par tiem �obrīd rūpējās divas medicīnas darbinieces.

- Dāmas, jūs tiekat arestētas par virkni smagu noziegumu, kas izdarīti Latvijas teritorijā, un mūsu pienākums jūs ar visiem bērniem nogādāt atpakaļ līdz apstākļu tālākai noskaidro�anai, - Kaķītis pasniedza viņām aresta orderi un lēni norunāja ierasto formulu par tiesībām uz advokātu.

- Man jāpiezvana! Steidzami! Man ir tiesības! Es esmu starptautiska mēroga juriste, es zinu! - Liliāna Pērkone drud�aini sagrāba telefonu, ta�u ģenerālis Bass izrādījās ātrāks. Dambergs tobrīd savāca Ilgas Lokas viedtālruni.

- Ne �eit! Zvanīsiet mājās, Latvijā. Starp citu, laiks padomāt par advokāta maiņu - jūsu jaunais censonis Renārs Skara vakar aizturēts par slepkavības mēģinājumu. Reizēm daba izspēlē savādus jokus, un tas, kur� nolemts dro�ai nāvei, tomēr izdzīvo. Jūsu gandrīz nobeigtā Linda Laure atmodusies no komas un beidzot nolēmusi liecināt - sīki un detalizēti. Laikam dzīvība tomēr dārgāka par biju�o darba devēju - uzmetēju - labklājību. Atļaujiet, mēs paglabāsim jūsu dārgās sakaru ierīces, lai tām nenotiek nekas slikts, -ģenerālis pasniedza Liliānas viedtālruni Dambergam.

- Jums nav tiesību! - viņa iekliedzās un niknumā pārvērstu seju metās tam pakaļ. Bijusī sportiste bija gana stipra, un Mikam grūti nācās viņu noturēt.

Dambergs steidzās palīgā, un par abiem viņi uzlika trakojo�ajai Pērkonei roku dzel�us, laipni atvainodamies, ka parasti jau sievietēm �ādas rokassprādzes neliekot, ta�u pa�as interesēs� lai nesavaino sevi un citus�

- Jūs nezināt, ar ko esat sasēju�ies, - Liliāna �ņāca. - Es ar saviem juristiem no jums slapju vietu neatstā�u, bet mans dro�ības dienesta priek�nieks�

- ��obrīd Dievam skaita aitas, - Anna Elizabete ironiski noteica un panācās uz priek�u. - Viņ�, godīgs karavīrs būdams, saprata, ka �ī netīrā spēle zaudēta, un� izdarīja

pa�nāvību. Bet jūs, nelietīgie maitas, par visu, ko esat nodarīju�i tiem piecdesmit vai vairāk nolaupītajiem bērniem, tagad maksāsiet raudādami. Cerams, misis Pērkone, jūs saprotat, ka savus bērnus vairs nekad neredzēsiet un neuzzināsiet, kas ar tiem noticis? Varbūt izaugs par labiem cilvēkiem, bet varbūt nokļūs leļļu fabrikā, ko būs noorganizējis kāds tikpat prasmīgs pārītis kā jūs abi ar Zutiņu, ak, atvainojiet, Jāni Zu�evu. Un nekādi jūsu miljoni nepalīdzēs�

Pērkona sieva raudzījās Annā Elizabetē kā spokā, bet viņa nikni turpināja uzbrukumu:

- Un tu, Ilga Loka, lieliskā matemātiķe un finansiste, �oreiz esi pamatīgi pārrēķinājusies. Ja gribi kādu patie�ām noslēpt, nestūķē sava Lexus bagā�niekā un neatstāj uz vairāk nekā nedēļu maksas stāvvietā. Iespējams, neesi dzirdējusi, ta�u līķi pēc zināma laika sevi nodod. Stāvvietas apsargi viņu �orīt atrada�

- Ko jūs muldat? Ilga, kāds līķis, kāds leksuss?! - Liliāna kā sunim uzkliedza savai pavadonei. Tā sarāvās maziņa.

Maskas bija kritu�as. Ilga Loka bija un palika tā pati iebaidītā aud�umeita, kurai vardarbīgā pamāte Ninele darīja pāri psiholoģiski, emocionāli un fiziski. Tikai nu viņa bija atradusi sev jaunu pavēlnieci� Nekas nemainās�

- Viņa jūs nedzird, varat neaurot. Viņa ir stuporā, bet tas nozīmē - prom, ārpus apziņas. Un es, starp citu, nemuldu, bet runāju, - Anna kļuva izsmalcināti, sarkastiski riebīga. - Juridiskajā fakultātē gan laikam tik smalkas valodnieciskās nianses nemāca. Tikai galveno - kā izvairīties no atbildības par padarīto, vai ne? Bet, redz, nesanāks. Tagad jūs varētu padomāt, kā izvilkt sausu no ūdens visu savu noziedzīgo ģimenīti. Lūk, jūsu dārgā draudzene Ilga pati savām rociņām no�ņaudza jūsu vīra meitu Inesi no pirmās laulības, jo tā grasījās precēties ar viņas jaunibas dienu mīļāko. Bet jūsu vīriņ� apmēram pirms gada viņu, sava biznesa partnera sievu, izvaroja un uztaisīja viņai bērnu, bet jūsu gļēvais brālītis pat neprotestēja. Tomēr, nespējot samierināties, pameta sievu, sava bērna māti� un aizbēga pie jūsu vīra izbiju�ās mīļākās.

- Un kas man no tā? - Liliāna nicino�i iesmējās. - Kāda man daļa, kur� kuru drā�, drāza vai vēl drāzīs? Kāda man daļa, ka Ilga no�miegusi to sīko kuci? Sen jau vajadzēja -par vienu maitu mazāk! Bet tas, ka tā lauku naivulīte iemīlējās Igorā un uz greizsirdības pamata viņai prātiņ� aizgājis �ķībi, nu, ko es tur varu darīt? Boicovs ir glīts puisis, gan jau drīz atradīs citu matraci.

- Mīļās dāmas, man �ēl pārtraukt jūsu jauko un sirsnīgo sarunu, ta�u laiks doties mājup, - Miks piecēlās.

Lidostas apsargiem piepalīdzot, visa procesija ātri un neuzkrīto�i tika aizgādāta uz AirBaltic lidma�īnu.

Norobe�otajā salona astes daļā jau kāds sēdēja.

Ļoti sapīkusi Dagne Brensone. Anna piesēda viņai līdzās.

- Sveicināta, cienītā Brensones kundze, beidzot mēs tiekamies klātienē. Līdz �im par jums esmu dzirdējusi daudz interesanta. Gan par jūsu aizrau�anos ar ezotēriskām un mistiskām lietām, gan par to, ka visu darāt ar kreiso roku, gan par to, ka esat laba autobraucēja un kaislīga budiste�

- K-kāda budiste, kāda mistika? - Brensone no�agojās.

- Nu, redziet, Dagne, ja jūs vakar nebūtu par katru cenu pieprasījusi, lai jūs ielai� birojā, jo tas esot dzīvības un nāves jautājums, �obrīd dro�i vien baudītu kapu�īno kādā Kopenhāgenas krodziņā. Bet kas par daudz, tas par skādi - pārāk liela uzstājība un uzmācība pie laba gala nenoved. Un kvēlas mīlas jūtas neraisa. Vai nu jūs ar saviem neskaitāmajiem

mīļākajiem to nezināt? Ak jā, jūsu smaido�ā Būdas statuja ar kantaino pamatni, pie kuras vēl arvien pielipu�i Inta Lokmēļa mati un uz kuras joprojām skaidri redzami jūsu pirkstu nospiedumi, ir pie mūsu ekspertiem. Dagne, kāpēc jūs viņu nogalinājāt? Viņ� ta�u bija jūsu zelta zoss.

- Vi-viņ� mani nosauca par lētu padauzu, kas nevienam nav vajadzīga.

- Viņ� kļūdījās, Brensones kundze, jūs neesat lēta, jūs esat dārga� Un ļoti laba matemātiķe. Starp citu, ko uzņēmējs un politiķis Jānis Pērkons jums apsolīja par autordarbu pirātisko datubāzu izveido�anu, uzturē�anu un regulāru papildinā�anu? Naudu, graudu vai baudu?

- U-uhh, nezināju, ka tu spēj būt tik ļauna, - Miks Kaķītis, cie�i apskāvis Annu Elizabeti, cauri pla�ajam panorāmas logam vēroja kustīgu punktu tum�ajās debesīs.

Tur aizlidoja Kopenhāgenas-Rīgas lidma�īna.

Bez viņiem.

- Tu vēl daudz ko par mani nezini, - Anna nosmaidīja.

- Līzbet, aiz�aujam uz Londonu? Pēc tiem sarkanajiem d�emperiem�

Anna Elizabete Berga un pulkve�leitnants Miks Kaķītis Rīgā neatgriezās ne tajā, ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Aizlidoju�i tālāk - uz Londonu -, viņi tur noīrēja automa�īnu un devās piedzīvojumu braucienā uz nelielu pilsētiņu Gretna Green, pa�ā Skotijas kalnienes vidū.

Viņiem viss bija apnicis līdz kliņķim, viņi gribēja mirkli pabūt vieni, un Mika Kaķī�a tie�ais priek�nieks ģenerālis Guntis Boze �ādu lēmumu tikai apsveica.

Lai norimst skaļo arestu saceltās kaislības, lai prese pāriet no kaujinieciskā re�īma apcerīgi rozīgajā, viņ� tikmēr noturēs bastionus. Nebūs jau pirmā reize�

Pēc nedēļu ilgām brīvdienām, pa�ā Ziemassvētku priek�vakarā, Rīgas lidostā paliels smaidīgu ļau�u pulciņ� sagaidīja divus sarkandegunainu brie�u Rūdolfu d�emperos tērpu�os un paunām apkrāvu�os atbraucējus.

Visiem pa vidu dipinājās divi vilki, stafene, vilku kucēns un ruds tak�elis, no smaidīga ūsaina daktera azotes lūkojās ķauksto�a pudeļbirstīte, bet ap ducigu vīru ratiņkrēslā līksmi spriņģoja divas aptuveni vienāda vecuma meitenītes.

- Jūs tik ilgi bijāt prom, ka Rokijs jau iemācījies dot ķepu! - Kārlis palepojās.

- Anniņ, tev jauna frizūra! Piestāv! Bet man� - viltus guvernante Ieviņa pastiepa uz priek�u roku ar Kārļa dāvāto saderinā�anās gredzenu.

- Viņas abas �obrīd nogādātas Iļģuciemā. Un, jā, Līzbet, tev bija taisnība. Dinārs Loks pie mums atnāca pats, - arī Egons Dambergs steidza dalīties jaunumos.

- Un kas noticis ar Lielo Zirnekli? - Miks a�i pavaicāja, ar smaidu atvairīdams Annas Elizabetes labi tēmēto dunku.

- Tie�ām neesat neko dzirdēju�i? - Egons izbrīnījās. - Vispirms viņ� mums pamuka. Tad Stokholmas ostā notika baismīgs negadījums. Lielajam celtnim, kas pārkrauj jūras konteinerus, esot plīsusi trose, viens konteiners iekritis ūdenī un nogrimis. Hermētiski noslēgts, tomēr pieplūdis ar ūdeni. Konteinerā atradies melns mersedesa d�ips, �ofera vietā sēdējis Jānis Pērkons. Miris. Noslīcis.

- Kurai pārvadātājfirmai piederēja konteiners?

- Ne mazākās nojausmas. Visas piederības zīmes nodzēstas vai aizkrāsotas.

- ]a kāds tīra māju, viņam nevajag traucēt, - Anna Elizabete klusi nobubināja.

- Ko tu teici, Līzbet? - ģenerālis Bass paliecās viņai tuvāk.

- Neko, neko. Kur tad vecmāmiņa un Omite?

- Interesanti gan - pati pasūta uz �ovakaru medus torti un kasti �ampanie�a, bet uzdod tādus jautājumus. Iejūgusi tu esi abas mūsu veckundzes un Miķelīti!

- Tātad viņi beidzot salabu�i - Omīte un Bi�u Miķelis?

- Ir gan, jā. Neesot varēju�i tikt skaidrībā par kaut kādiem mājkopības vai tīrī�anas principiem, - pasmīnēja Mazais Kārlis.

- Ak tā. Tad jau labi, - Anna pasmaidīja un palūkojās uz lidojumu tablo. Tikko bija piezemējusies Vīnes lidma�īna.

Tātad vēl minūtes desmit, piecpadsmit, varbūt divdesmit�

- Pagaidīsim drusku. Tur atlidoja manējie - mamma un tētis. Beidzot varēsim vsi kopā nosvinēt�

- Vai man kāds paskaidros�? - tēloti bargā balsī ierunājās kinologs Viktors, bet viņa teatrālo etīdi pārtrauca ģenerāļa Kārļa Basa dārdo�ais rēciens:

- Jaunam pārim trīsreiz rūgts!!! Jūs to izdarījāt!!!

Anna Elizabete un Miks skaļi iesmējās un visiem par prieku apskāvās.

- Viens, divi, trīs�, desmit�, divdesmit�

- Anna Elizabete Berga, tūdaļ pārtrauc �īs publiskās piedauzības un beidzot sāc uzvesties kā labi audzinātai lēdijai pieklājas! - gandrīz pie auss atskanēja �okētās profesores Rozmarijas Bergas-Ro�kalnes augstā balss.

Profesors Jēkabs Ro�kalns �ķelmīgi smīnēja.

Miks Kaķītis ar ekvilibrista cienīgu �estu pasniedza profesorei krā�ņu liliju.

- Mīļo sievasmāt, nerūciet! Jūsu meita tagad ir Anna Elizabete Berga-Kaķīte.

- Un jūs? - Rozmarija tik vien attapa pavaicāt.

- Miks Kaķītis-Bergs. Skan labi, vai ne?

- Brauksim ēst torti! Mūs gaida, - vedināja Kārlis.

Anna Elizabete līksmi pasmaidīja.

Beidzot viss ir tā, kā tam jābūt. Visi savējie kopā.

Turpinājums sekos.

� DJ. 2017. g. jūlijs-novembris, Maz-Zeltiņi.

Ikvienai valstiskajai iekārtai un sabiedrībai pienāk tāds attīstības posms, kad tā draud noslīkt pati savos sara�otajos mēslos. Tas ir pirmais trauksmes signāls, kuru ignorējot sākas pa�attīrī�anās�

Mūsu paaudze dzīvo uz parāda - tie�ā un pārnestā nozīmē. Pārdots un notērēts gandrīz viss - tautsaimniecība, rūpniecība, lauksaimniecība, zvejsaimnieciba, me�i, zeme, mājas� Uzņēmumi, politiskās partijas, amati, sakari� Kas atlicis? Cilvēki. Tie, kuri spītīgi �eit paliku�i. Vēl paliku�i.

Mēs esam atradu�i runāt. Normāli runāt, sirsnīgi, skatoties viens otram acīs. Uzklausot un tiekot uzklausīti. Tā vietā ar mums runā kli�ejās, devīzēs, vīziju un misiju tēzēs, piāristu sagatavotos un, skatienu pret skatītājiem nepaceļot, no lapiņām nolasītos pirmo personu teikumos.

Pieņemot, ka mēs noticēsim. Jo vajag, lai mēs noticam. Un sekojam. Kārtējo reizi.

Ja nē, tad ar mums runā kliedzot. Pavēlot. Pieņemot jaunus, arvien skarbākus, ne�ēlīgākus un �mazajam cilvēkam� neizdevīgākus likumus un noteikumus. �Uz izturību�.

Un mēs atbildam - klusējot. Jo vairs nav, ko skaļi teikt.

Jo tikai aklais, kurlais un mēmais neredzētu un nesaprastu, ka �ajā spēlē ar iezīmētām kārtīm piedalās tikai da�i, vienlīdzīgākie par citiem vienlīdzīgajiem, kamēr pārējiem atvēlēta vien pasīva skatītāju-apjūsmotāju loma. Vajadzīgajā brīdī urnā metēju loma.

Un atkal, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem mūsu vecāki, mēs virtuvē vai pie kamīna, ar tēju vai ko stiprāku rokā, draugu (ja tādi ir) vai ģimenes lokā paburk�ķam�

Fhh, kā neiet, tas un �is nav labi, tas un �is nav pareizi, to un �o vajadzētu mainīt, to - uzlabot, to - atlaist.

Paburk�ķam. Un gana. Viss turpinās kā līdz �im. Jo - nav jau vēl tik traki, ūdens mutē nesmeļas, vēl var izturēt�

Ak, izglītības reforma? Cik labi, ka bērni jau izaugu�i�

Veselības reforma? Centīsimies neslimot�

Jauni nodokļi? Nekas, saņemsimies, samaksāsim, bet, ja ne, pārcelsim biznesu uz Igauniju.

Rindas bērnudārzos? Vedīsim sīkos pie lauku radiņiem. Skolās un uz ielas nav dro�i? Nopirksim jaunus viedtālru-ņus un datorus - lai tup mājās, nav ko apkārt blandīties.

Galu galā - ko jūs gribat? Viss ta�u ir kārtībā, pasaule mainās, un tā nav mūsu cīņa!

Nebūs rītdienas, jūs sakāt? Jāiestājas par savām tiesībām, jūs sakāt? Tad kur ir mūsu karognesēji, vadoņi un varoņi, kur viņu gods, cieņa un sirdsapziņa? Lai viņi skrien pa priek�u, mēs - lēnītēm, pamazītiņām - sekosim. Varbūt.

Tikai jāpārliecinās, vai lidma�īnas lido, vai pārdod biļetes un vai sēņu, zemeņu un tomātu plantācijās ir vakances�

Ja reiz mūsu darbspējīgos iedzīvotājus spie� un mīca tik ilgi, līdz tie padodas un aizbrauc, atbrīvojot dzīves telpu atnācējiem no visām debess pusēm.

Ja reiz mūsu bērnu prātos iepotē nicinājumu pret �vecmodīgo, aprobe�oto� latvisko dzīvesziņu un tradicionālajām ģimeniskajām vērtībām.

Jo - mēs ta�u dzīvojam modernā, nekārtnajā sabiedrībā.

Jo - ko gan mēs, parastie mirstīgie, spējam pret spēlēm visaugstākajā līmenī?

Klusēt, burk�ķēt un izliet dzīves neapmierinātību gļēvos, naidpilnos, nereti zemiski personīgos anonīmajos interneta komentāros par visiem bez iz�ķirības, arī par tiem, kas to nav pelnīju�i, savā aklajā izmisumā neredzot, ka mūsdienu polittehnologi �o pa�u radīto parādību ņirdzīgi dēvē par �sabiedrības noskaņojuma kontroles tvaika ventili�� Paklaigās, izķēzīsies, izgānīsies un norimsies. Tā dro�āk.

Bet tikmēr spēle ar iezīmētajām kārtīm turpinās.

Mūs globalizē, iezīmē, sa�ipo. Pērk, pārdod, sagrupē, pārgrupē. Vada un vadā. Biksta un baksta. Kā lopiņus.

Un mēs ļaujamies - diem�ēl.

Jo naudas varu gan neviens nav atcēlis. Alkatību. Varaskāri. Pārcilvēka sindromu. Vēlmi pakļaut, sāpināt, nodarīt pāri, izņirgāt, nodot, iznīcināt.

Tas laikam pieder pie modernās pasaules.

Tāpat kā bailes. Pielāgo�anās. Saplū�ana. Pieliek�anās. Izdzīvotkāre. Strausa gudrība. Ja nu kas�

Mums vairs nav atlicis daudz laika.

Vienīgi cerība uz seno filozofu atziņu:

Ikvienai valstiskajai iekārtai un sabiedrībai pienāk tāds attīstības posms, kad tā draud noslīkt pati savos sara�otajos mēslos. Tas ir pirmais trauksmes signāls, kuru ignorējot sākas pa�attīrī�anās.

Un tas ir neatgriezenisks process.

Reiz sācis darboties, Tīrītājs vairs nav apturams�

D., 2018.

Dace Judina - �urnāliste, rakstniece, publiciste, redaktore, re�isore.

Kop� deviņdesmitajiem gadiem darbojas presē, sabiedrisko attiecību un pasākumu jomā.

Intereses - literatūra, mūzika, teātris, autobrauk�ana, kriminālistika, datori, dzimtu vēstures un radu rakstu pētījumi, ainavu arhitektūra, dizains. Viena no latvie�u daiļliteratūras visvairāk lasīto romānu autorēm.

Bibliogrāfija:

Psiholoģiskais detektīvromāns Tik vienkār�i (2010) Mūsdienu ironiskie detektīvi sērijā Izmeklē Anna Elizabete: Tase melnas kafijas (2011)

Dīvainais Līgovakars (2012; Lielā Lasītāju balva 2013) Ziemas blūzs (2013)

Mēnesis piejūras (2014) Siers otrajai pelītei (2015) Trīs klik�ķi līdz laimei (2016)

Ceturtais kauliņ� (2017)

Tīrītājs (2018)

Dzejas un eseju krājums -kopdarbs ar dzejnieku un komponistu Arturu Nīmani -Divi. Pusnakts sarunas + CD (2015)

Ciklā Latvijas simtgades romāni:

Septiņi vakari (Ozoli. Māju un dzimtas stāsts; 2016) Gredzens (Kalēju-Nordenu dzimtu stāsts; 2017) Kad klusums kliedz (Tillmaņu dzimtas stāsts; 2017)

Sagatavo�anā:

sērijā Izmeklē Anna Elizabete - Amnēzija ciklā Latvijas simtgades romāni - Uzraksti man� vakar

Saturs