.

.

Maniem Draugiem

Paldies, ka jūs

iedvesmojat dodat spēku sargājat mīlat esat

Piektdiena, 3. oktobris

- Mīļumiņ, vai nezini, kur manas baltās bikses? - Ģirts uz vienas kājas lēkāja gar atvērtajām balkona durvīm, vilkdams otrā kājā zeķi.

Bija oktobra pirmā piektdiena, se�i no rīta. Aiz loga violeti sārtos mākoņos vidēja slinks saullēkts, solot jauku dienu, un skatītāju iemīļotais aktieris Ģirts Melderis posās uz kastingu jaunajam seriālam Boss.

Sirds dziļumos Ģirts bija cie�i pārliecināts, ka galveno -Bosa jeb krutā advokāta Ērgļa - lomu dabūs tie�i viņ� un neviens cits. Ja godigi, nebija jau neviena cita tik augsta līmeņa galveno un raksturlomu tēlotāja ar tik seksīgi nekaunīgu un dabisku vitalitāti. Ari balss īstā - piesmaku�i, zema, pavedino�a, ta�u varēja kļūt skarbi asa un pavēlnieciska.

- Sienas skapi, uz pakaramā, - no siltās segas apak�as atskanēja saldi samiegojies �uksts. Anna Elizabete tik agru cel�anos uztvēra kā ne�ēlīgu apdraudējumu viņas pūciska-jām tiesībām uz pēdējo, vispūkaināko rīta sapnlti. Pavērusi vienu aci �aurā spraudziņā, viņa viegli aizkaitināta noraudzījās mo�ajā ribinātājā. Nu, kā viens cilvēks tādā agrumā var būt tik riebīgi enerģisks?!

- Atradu! - Ātri �vīksti un nepacietīga dipinā�ana. - Labi, Sīkais, viss, es skrienu, kafiju dzer�u studijā, turi īk�ķi, lai varam vakarā uz�aut �ampanieti!

Ātra bu�a uz vaiga, durvju klaudzoņa, skrejo�i soļi lejup pa kāpnēm, lielo ārdurvju smagais blīk�ķis, motora rēciens un - prom viņ� bija.

Anna Elizabete pieslējās gultā sēdus un laiski izstaipījās.

Beidzot! Beidzot tas trok�ņainais nemiera gars bija prom un viņai būs kāds brītiņ� laika sev. Savā istabā, savā gultā. Div-vientulībā ar sevi. Un Grāfu.

Klusi, lai nepamodinātu pārējos mājiniekus, nodipinājusi lejup pa �iksto�ajām kāpnēm, viņa ielavījās virtuvē, sabrūvēja lielu krūzi aromātiskas kafijas ar kanēli un trim brūnajiem karamelizētā cukura graudiņiem un steidzās atpakaļ uz iesildīto gultu - izbaudīt rīta mieru un padomāt.

Uzticamais pelēkais vilks Grāfs gultas galā nebija pat pakustējies.

* * *

Nu jau gandrīz piecus mēne�us Ģirts pastāvīgi dzīvoja Pū�u Mājā, ta�u nak�ņoja ne vairs savā agrākajā, biju�ajā baronlaiku bērnistabā, bet Annas Elizabetes lielajā gultā, cie�i apskāvis mājas saimnieci.

Pārmaiņas viņu abu personīgajā dzīvē bija aizsāku�ās visai neparasti, lai neteiktu sirreāli, - ar majora (nu jau pulkve�leitnanta) Mika Kaķī�a bildinājumu, ko viņ� pavasari bija izteicis Annai Elizabetei bridi, kad mājinieku bariņ� sēdēja viņa ma�īnā - ceļā uz Rīgas lidostu, lai pēc veiksmīgi atrisinātās Kurzemes raganas lietas lidotu pie baroneses Annas Rozes fon Beigas Londonā.

Anna bija atbildējusi uz Mika bildinājumu ar �aubīgu jā, kas vairāk līdzinājās replikai uz tobrīd atskanēju�o tālruņa zvanu, tomēr gredzenu pieņēma.

Diem�ēl cerēto romantisko saderinā�anās ceļojumu izjauca negaidīts izsaukums: Rīgā uzradies maniaks, kur� Mikam Kaķītim steidzami jānoķer. Reizē ar pavēli (ko neapsprie�, bet izpilda) vadība lika saprast, ka pēc veiksmīgi, bet - galvenais -patstāvīgi atrisinātas lietas viņu gaidīs ne tikai Kriminālpār-valdes priek�nieka krēsls, bet arī pulkve�leitnanta uzple�i.

Mikam Kaķītim, kur�, lolojot sapni par jauna veida krimi-nālizmeklē�anas operatīvās grupas izveidi, majoros bija aizsēdējies daudz par ilgu, tā bija kā gaisma tuneļa galā, un viņ� ļāvās godkāres un ambīciju kārdinājumam, cerot, ka Anna Elizabete sapratīs, - kad pienāks īstais laiks.

Tā bija pirmā kļūda. Viņa nesaprata.

Nesaprata �ādas neuzticē�anās iemeslus, protams, uztverot tos personiski.

Otro kļūdu majors Kaķītis pieļāva slimnīcā, kad, saaukstējies un pāmervozējies par iestrēgu�o izmeklē�anu, nogāzās ar akūtu angīnu. Anna steig�us atlidoja no Londonas, piedāvājot p'alīdzību, ta�u Miks viņu aizdzina... faktiski iegrū�ot plati atvērtajos senā drauga, studiju biedra un kolēģa Ģirta Meldera apskāvienos.

Annai Elizabetei un Ģirtam kā studiju biedriem bija sena attiecību vēsture, kas ietvēra draudzību, kaislību un vienam otra glāb�anu, visbeidzot - Annas bēg�anu ar sekojo�u vieno�anos - palikt tikai un vienīgi labiem draugiem.

Un nu viņi jau piekto mēnesi bija kopā. Ne kā draugi. Drīzāk - ģimenes cilvēki.

Ģirts ik pārdienas joņoja uz Rīgu filmēties, ieskaņot filmas un reklāmas, bet Anna Elizabete rosījās pa māju un jaundibināto Rado�o centru Me�mui�as pilī.

Viņa bija piekritusi kļūt par tā vadītāju.

Pirmajā jūnijā centrs bija svinīgi vēris durvis, un nu pēc �etriem mēne�iem me�ājnieki vairs pat iedomāties nespēja, kā bijis pirms tam.

Sievas auda, �uva, adīja, tamborēja un pērļoja, vīri turpat blakustelpās ņēmās ar kokdarbiem, smalkiem metālkalumiem un pinumiem, bet pavaļas brī�os visi sanāca kopā sadziedāt, sadejot vai vienkār�i iebaudīt dziedējo�as zāļu tējas ar �aklo saimnie�u jaunākajiem kulinārijas �edevriem, paritināt vietējo dzimtu stāstu kamolī�us un pārspriest ļau�u dīvaino likteņu līklo�us.

Viens no bie�āk pieminētajiem jaunākās vēstures notikumiem bija maniaka aizturē�anas mēģinājums Krustu Krogā �opavasar. Traģisks atgadījums ar traģisku priek�vēsturi.

Reliģioza fanātiķa ģimenē uzaugu�ie divi bērni - meita un dēls - ar bērnībā salauztiem likteņiem vēlāk, jau pieaugu�i, nonāca dzīves ne�ēlīgajās dzirnavās: viņ� - apsūdzēts noziegumā, ko nebija paveicis, viņa - nolēmusi atriebties visiem, kas dzīvē nodarīju�i pāri.

Atstājusi aiz sevis septiņus izsmalcināti ne�ēlīgi nogalinātus upurus un astoņas zīmītes ar skarbiem paskaidrojumiem kāpēc, nelaimīgā sieviete beidzot ļāva sevi izskaitļot - izrādījās, viņa ari ir meklētais Rīgas maniaks.

Teo. Teodora Kalpeniece. Dieva dotā dāvana.

Diem�ēl aizturē�anas brīdī Miks, majors Miks Kaķītis, viņu no�āva. Netī�ām.

Anna kā �odien atcerējās to dienu... Nespēja aizmirst.

Gandrīz ik nakti viņai sapnī rādījās Teo - tāda kā tajā liktenīgajā mirklī.

Tēls, glu�i kā kokā iededzināts zīmējums, bija uz mū�u saglabāts zemapziņā.

Kā atgādinājums. Kā brīdinājums.

Toreiz, apjautusi sakarības un sapratusi, ka meklējamais noziedznieks lūdz palīdzību, Anna bija cerējusi paspēt, pierunāt, palīdzēt... Nepaspēja.

Krustu Kroga lielās ārdurvis ar joni atsprāga vaļā, un iek�ā iebruka trīs bruņoti vīri. Ātri izskrēju�i cauri pirmajām divām telpām, viņi nonāca ēdamistabā. Tobrīd Teo lēja Annas glāzē rubīnsarkanu �ķidrumu no pudeles pītā apvalkā.

- Liec nost pudeli, vai �au�u! - Miks Kaķītis iekliedzās, lai pievērstu sievietes uzmanību. - Teodora Kalpeniece, jūs tiekat arestēta par se�ām slepkavībām, cilvēka nolaupī�anu un slepkavības mēģinājumu! Atkāpieties no galda un salieciet abas rokas aiz muguras!

Pretēji pavēlei viņa neaizlika rokas aiz muguras, bet pacēla pudeli pie lūpām un iedzēra vairākus malkus. Viņa apzinājās, ka spēle zaudēta.

Lai tad tas būtu viņas pēdējais vakarēdiens...

Varbūt Miks tobrīd nodomāja, ka vīns ir sazāļots un �ādi Kalpeniece cer izmukt no likuma taisnās, bargās rokas. Varbūt viņ� centās pasargāt Annu Elizabeti. Katrā ziņā tas bija viņa pirksts, kas nospieda mēlīti, lai lode trāpītu pudelei.

Nākamajā mirklī vienlaikus ar Līzbetes spalgo kliedzienu - Miku, ne�auj! - un plīsto�ā stikla �ķindoņu Teo augums smagi noslīdēja uz grīdas. Strauji augo�ajā peļķē sarkanais vīns sajaucās ar biezām asinīm, kas guldzieniem plūda no sīkās brūcītes sievietes kaklā.

Miks stāvēja kā apstulbis. Viņ� tikko bija nogalinājis cilvēku. Neapbruņotu sievieti.

Anna Elizabete, �okā nobālusi un sastingusi, klusējot nolika Teo piepildīto vīna glāzi uz galda un izņēma no kabatas nelielu diktofonu: - Te ir Teodoras Kalpenieces atzī�anās. Grēksūdze un lūgums pēc sapratnes. Viņa vairs nebija bīstama. Tu esi pārsteidzies. Un nu tev ar to būs jāsadzīvo...

Todien, pārbraukusi mājās, Anna visiem garām, glu�i kā akla, kā transā devās uz savu guļamistabu. Viņa nespēja aizmirst pēdējo dialogu:

- Nav nekā tāda, ko nevarētu rīt.

- Rīt nevar �odienu.

- Bet �odien jau ir rīt.

Kop� Rīgas maniaka lietas atrisinā�anas Me�ājos un Pū�u Mājā bija iestājies nosacīts klusums. Katrs darīja savu darāmo, dzīvoja savu dzīvi un centās iespējami mazāk traucēt pārējos. Sevi�ķi Annu.

Pēc Teo nāves un operatīvās grupas aizbrauk�anas viņa bija ieslēgusies savā istabā, nevienu nelai�ot iek�ā. Pat Ģirtu ne. Neatbildēja uz telefona zvaniem un e-pastiem. Pie durvīm noliktās ēdiena un dzēriena paplātes stāvēja neaizskartas.

Par to, ka istabas iemītniece vēl ir dzīva, liecināja tikai bridi pa brīdim dzirdamās ūdens skaņas un balkona durvis, kas, klusi �īkstot, atvērās pēc saules rieta, lai aizvērtos rītausmā.

Mājinieki ba�ījās, vai traģiskie notikumi nav atkal sa�ūpoju�i Annas Elizabetes trauslo veselību. Omīte atcerējās dīvaino atgadījumu ziemā uz ezera, kad Anna, ierauta baismīgajā gadumijas noziegumu virpulī, aiz pārpūles un uztraukumiem bija zaudējusi samaņu. Toreiz dakteris Konrāds bija brīdinājis,

ka tieksme sevi nodzīt līdz bezspēkam var novest pie nepatīkamām sekām - līdz pat slimnīcai. Anna tikai atmeta ar roku un, diennakti nogulējusi dziļā miegā, atmodās svaiga kā gurķītis.

Toties maija beigās bija citādi. Se�as dienas pēc Teo nāves Anna piekopa spartisku dzīvesveidu - neēda, nedzēra, laukā negāja. Pat ar Grāfu ne. Viņu rīta un vakara pastaigās pārmaiņus veda Kārlis vai Ģirts.

Uzticamais dzīvnieks pārdzīvoja - izskrēja loku pa salu, nodarīja darāmo un atpakaļ, pumu ķepās iespiedis, skumji gulēja pie saimnieces istabas durvīm.

Ģirts vispār bija neizpratnē - viņi tikko bija viens otru atkal atradu�i, viss �ķita tik labi, un nu Līzbete viņu atgrūda.

Kāpēc? Notiku�ā dēļ? Bet tur nekas vairs nebija maināms.

Varbūt Anna joprojām domā par Miku un no�ēlo savu pārsteidzīgo lēmumu?

Ik mīļu bridi viņ� nervozi nēsājās gar guļamistabas durvīm, prātodams, kāpēc mīļotā sieviete norobe�ojas brīdī, kad viņ� tai varētu būt visvairāk vajadzīgs.

Bet tāda jau viņa bija - pati, visu pati. Lai ko tas maksātu...

Tie�i pēc nedēļas vecās barona guļamistabas durvis atvērās un pa tām iznāca Anna Elizabete - mierīga, savākusies, pat smaidīga, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai kļuvusi mazliet caurspīdīgāka un ēteriskāka. Kas, starp citu, viņu darīja vēl pievilcīgāku - bālums izdevīgi izcēla lielās, tum�i zilzaļpelēkās acis, bet to spīdums bija kļuvis teju vai magnētisks.

Ko viņa bija darījusi, tas bija un palika noslēpums.

Varbūt meditējusi, varbūt slepenajā bēniņu rakstāmkam-barī strādājusi pie dzimtas vēstures, varbūt raudājusi vai vienkār�i gulējusi. Neviens netincināja, arī Anna pati neko nestāstīja. Vienkār�i samīļoja dzīvniekus un ķērās pie ierastajiem

darbiem - pagatavoja brokastis, apdarīja mājas soli un mierīgi aizgāja pļaut zāli.

- Tad jau viss kārtībā, - noteica Kārlis. Viņi atviegloti uzelpoja. Zāles pļau�ana Annai bija savdabīgs sportiskas meditācijas veids. Tagad varēja sagaidīt, ka viņa pārradīsies mājās spo�ām acīm, sārtiem vaigiem un pilnu galvu jaunu ideju.

Tā arī notika.

- Es te tā mazliet padomāju... - Pievārējusi pusi pļavas, Līzbete smaidīja vien, uz dienvidu terases purinādama no d�insiem zāles smalksni. - Ir laiks Me�ājos beidzot atvērt Rado�o centru. Ļaudīm vajadzīgs kaut kas gai�s.

�odien jau ir rīt...

Kop� �ī maija beigās izteiktā paziņojuma bija pagāju�i gandrīz pieci mēne�i.

Me�āju Rado�ais centrs Annas Elizabetes vadībā darbojās pilnā sparā.

Me�ājniekiem par lielām sirdsklapēm Anna Elizabete bija pieņēmusi darbā miru�ās Rīgas maniaces Teodoras Kalpenie-ces brāli Bruno Kalpenieku, kur� reiz ticis nepatiesi apsūdzēts sadistiskā mazgadīgas meitenes izvaro�anā un, pa�a tēva iegāzts, bija nevainīgs notiesāts uz divpadsmit gadiem stingrā re�īma cietumā.

Pavasarī viņ� bija iznācis brīvībā un apmeties uz dzīvi ģimenes reiz nopirktajā un viņam mantojumā atstātajā Krustu Krogā, tepat Me�āju pagastā, piedzīvojis zemisku apmelojumu un baumu kampaņu vietējo iedzīvotāju vidū, visbeidzot - ne�ēlīgu uzbrukumu ar nazi no Me�āju skolas vecāko audzēkņu puses.

Pēc pārciestajiem likteņa sitieniem un pēdīgi arī māsas Teo zaudējuma Bruno, jau tā kluss un kautrīgs cilvēks būdams, galīgi ierāvās sevī. Nekur negāja, ne ar vienu nerunāja, dzīvoja, nē, eksistēja tikai savas mājas �etrās sienās. Ta�u ģenerāļa Kārļa Basa sirsnīgā labvēlība un nesavtīgā palīdzība, ierosinot �recidīvista Kalpenieka� lietas pārskatī�anu un pateicoties miru�ās Teo detalizētajai liecībai, galu galā spēja panākt sodāmības dzē�anu un atjaunoja ne tikai Bruno labo vārdu, bet ari viņa ticību cilvēkiem. Savukārt Annas Elizabetes spītīgā vēlme vērst par labu vismaz daļu me�ājnieku pāridarījumu, pamudināja viņu piedāvāt Bruno apgleznot Me�mui�as vestibilu un nodarbību telpu sienas. Jaunais vīrietis to darīja tik filozofiski un izsmalcināti, ka rezultāts apklusināja pat �ultainākos ka�ķupodus.

Savām prasmēm lielisku pielietojumu bija atradis arī Kārlis, jaunatvērtajā Rado�ajā centrā rūpējoties par skaņu, gaismu un datorlietām, bet brīvajos brī�os mācot bērniem programmēt. Savukārt Anna Elizabete iedibināja pieaugu�o me�ājnieku amatierteātri un jaunie�u dramatisko studiju.

Omīte, Kārļa vecmāmiņa, vadīja Kaucmindie�u pulciņu, mācot Me�āju sievām virtuves gudrības un viltības, bet Ģenerālis un vecā baronese Anna Roze savu piepildījumu atrada dziedātāju un novadpētnieku pulkā. �īspuses vēsturē vēl joprojām bija daudz balto plankumu, kas prasījās aizpildāmi.

Ģirts joprojām cirkulēja starp Rīgu un Me�ājiem, sirdoties, ka ceļā paiet tik daudz laika. Ta�u Annas Elizabetes reiz it kā nejau�i, it kā garāmejot izmesto ierosinājumu - darba dienās nak�ņot Rīgā, bet uz Pū�u salu braukt nedēļas nogalēs - viņ� acumirklī valdonīgā karaļbalsī noraidīja kā pilnīgi un galīgi nepieņemamu. Neiedomājamu.

Gribu, lai mēs esam kopā! Un viss. Tas nav apsprie�ams.

Ari pārējiem me�ājniekiem �is pavasaris un vasara nepagāja bez satricinājumiem - aizdomās par līdzdalību Me�āju lauksaimniecības skolas audzēkņa, �etrpadsmit gadus vecā Salvja Alena piespiedu pa�nāvībā tika aizturēts fizikas un informātikas pasniedzējs Maigonis Pēda.

Apcietinājumā paturēja arī agrāk aizturētos vecāko kursu audzēkņus izcilniekus Lauri Odiņu, Vitu Lori un Modri Vilku, skolas direktores Dzintras Vilkās dēlu.

Pret viņu, kā izrādās, bija vissmagākie pierādījumi - Alena labilās seksuālās orientācijas dēļ Modris viņu bija ne tikai psiholoģiski terorizējis, apsaukājot, sūtot nejaucības uz zēna telefonu un publicējot neķītrības sociālajos tīklos, bet arī tīri fiziski padarījis puikas dzīvi necie�amu - aizskāris, dunkājis, grūstījis, spēris ar kāju pa pēcpusi, teikdams �zināsi, kam pakaļa domāta!�, līdz galu galā - neilgi pirms pui�elis izdarīja pa�nāvību - Modris kopā ar drauģeļiem Lauri un Vitu bija ieslodzīju�i viņu tum�ā kambarī �pārdomāt dzīvi� un draudēju�i kolektīvi izvarot, �ja reiz tā patīk uz skatuves grozīt pēcpusi�. Puika bija pakāries. Vai pakārts.

Direktore Dzintra Vilka, to visu uzzinot, steig�us iesniedza atlūgumu un aizbrauca no Me�ājiem nezināmā virzienā. Mēļoja, ka devusies uz Angliju.

Pagasta vadība ar priek�sēdētāju Maigu Lācīti priek�galā ieradās pie Annas Elizabetes misijā - uzrunāt iespējamai skolas direktores lomai -, ta�u saņēma kategorisku nē, pirms kāds vēl paguva atvērt muti.

Man nav pedagoģiskās izglītības, to jau jūsu dārgā Vilka skaidri lika saprast.

Nelīdzēja ne atbalsta solī�ana, ne komplimenti par divos iepriek�ējos gados paveikto. Anna palika pie sava - turpmāk

viņa vadīs Rado�o centru, rīkos pasākumus un dzīvos tikai pati savu dzīvi. Un nekādas pedagoģijas!

Lācītei neatlika nekas cits kā izsludināt atklātu konkursu uz tik pēk�ņi, gandrīz pa�ā jaunā mācību gada sākumā atbrīvoju�os vakanci. Diem�ēl laiks skrēja vēja spārniem, ta�u piemērota kandidāta joprojām nebija, un jauno mācību gadu nācās sākt, pienākumu izpildi uzticot līdz�inējai mācību pārzinei Olitai Spalviņai - vienai no tām trim kla�enēm, kuras, Annai vēl strādājot skolā, bija centu�ās apgrauzt viņas kauliņus bez sāls un pipariem.

Paldies Dievam, ka man viņas labvēlība nebūs vajadzīga, -uzzinājusi par izmaiņām, Anna nodomāja, nenojauzdama, ko nesīs nākotne.

Viņai netrūka, par ko raizēties, - jaunais darbs, jaunā, gandrīz ģimenes dzīve, tāpat mājinieku likstas, stiķi un nedienas. Rau, Omīte - jau gandrīz gadu precējusies ar Bi�u Miķeli, Kārļa vectētiņu, ta�u ik pārdienas nak�ņo Pū�u Mājā - nevarot izturēt Dravu no�ķirtību un vecā bitenieka vecpui�a niķus.

Tas savukārt izdomājis, ka uz Pū�u salas varētu nometināt vismaz divus du�us bi�u stropu - stratēģiski laba vieta, pārupē ple�as puķotāju hektāri, palieņu pļavas un rap�a lauki -, būtu lielisks medus. To, ka vecajai baronesei Annai Rozei, kura mū�a nogalē pārcēlusies pie Annas Elizabetes, ir alerģija gan pret bitēm, gan medu, Miķelis savā apmātībā neņēma galvā: - Bites nevienam neuzbrūk.

Mjā, un vēl bija Kārlis, kur� ne lūdzams, ne sitams nebija pierunājams pārcelties pie saviem vecvecākiem uz Dravām, alla� atbildot vienu un to pa�u:

- Ko es tur me�a vidū pie ve�iem darī�u, ja tev te vajadzīga vīrie�a roka? Ģirts neskaitās, Zane tūlīt apprecēsies, un es aizņemu tikai mazu stūrīti.

Sava taisnība Kārlim bija - jā, Ģirts braukāja uz Rīgu darbos, Zane drīzo kāzu gaidās kļuvusi teju nepieskaitāma, un bija dro�āk, ja mājā vēl bez Annas bija kāds pieaudzis, saprātīgs cilvēks. Ja nu kas atgadītos ar vienu vai otru veco kundzi...

Та nu viss turpinājās kā agrāk. It kā - tāpat.

Vienīgi... Anna Elizabete juta gaisā lidināmies vārdos neizteiktu, neizsakāmu, nesataustāmu nemieru, spriedzi.

Kas zina - varbūt nojausmu...

Un vēl bija tas... tā klusā sāpe, kas joprojām smeldza dziļi sirdi, grem�ot un liekot �aubīties, vai viņa rīkojusies pareizi, un nemitīgi domāt - kas būtu, ja viņa toreiz, Mika sāpināta un sarūgtināta, neaizskrietu no slimnīcas, nepiezvanītu Ģirtam un neļautos viņa mierino�ajām rokām. Ja būtu diennakti apdomājusies... Vai arī tad pateiktu Mikam nē un Ģirtam jā, ielai�ot tik dziļi savā dzīvē?

Pēc Teo nāves Miks ar operatīvo grupu aizbrauca uz Rīgu un Me�ājos nerādījās veselu mēnesi. Annai nezvanīja un nerakstīja, nosacītu saikni uzturot vien caur ģenerāli Basu. Viņ� pastāstīja, ka maniaka lieta veiksmīgi noslēgusies, majors Miks Kaķītis paaugstināts amatā un saņēmis ari jaunu dienesta pakāpi, ta�u vienlaikus pret viņu uzsākta dienesta izmeklē�ana par iero�a lieto�anu ar letālu iznākumu. Pētī�ot, vai neesot pārsniedzis operatīvās pilnvaras.

- Meit, tu ta�u saproti, ka viņ� to izdarīja tevis dēļ? -kādu vakaru, sēdēdams uz Pū�u Mājas dienvidu kāpņu aug�ējā pakāpiena un pak�ķinādams savu apgrauzto ķir�koka plpīti, skumji ievaicājās ģenerālis.

Anna tikai mēmi pamāja ar galvu. Viņai joprojām par �o tēmu bija grūti runāt.

Pietrūka, pietrūka Mika, lai ko viņa teiktu, citiem dzirdot!

Un �orīt? �orīt Anna bija izgājusi pastaigā ar abiem suņiem. Rudais taksis Figaro, priecīgi ņuksīdamies un zemēm �ķīstot, centās uzrakt svaigu kurmja alu, bet Grāfs, kā jau labi audzinātam un dresētam vilkam pienākas, cienīgi ķepas cilādams, gāja saimniecei cie�i līdzās, pa laiciņam vērīgi apraudzīdams apkārtni - vai viss mierīgi, vai aiz kāda krūmiņa neslēpjas briesmas?

Pelēkais, vēl nesen tik neveiklais, lumpausīgais vilku kucēns gada laikā bija izaudzis par lielu, skaistu un gudru vilku suni. Draugu un Sargu. Reizēm Annai �ķita - viņ� ir vairāk nekā cilvēks - tik saproto�s un iejūtīgs, pat no viena elpas vilciena spēja nolasīt noskaņojumu...

Tagad pat - suns skaidri juta saimnieces skumjas. It kā tās kliedēt gribēdams, Grāfs priecīgi ierējās, cen�oties pievērst uzmanību kaut kam tur, tālāk. Sakampis Annu aiz rokas, vilka viņu lejā, pie ūdens. Tur, otrā upes krastā, pie pa�as ūdens līnijas kā sastindzis stāvēja Miks...

Labu brīdi viņi abi pāri Melnupes ūdeņiem centās saskatīt viens otra seju, notvert skatienu.

Kā nojauzdams mirkļa svarīgumu, Grāfs bija atkāpies nostāk un attupies nekustīgā pozā.

Lai cilvēki pa�i tiek galā ar saviem sirdsēstiem, viņ� labāk pavēros putnus...

- Kāpēc tu aizgāji?

- Kāpēc tu man ļāvi aiziet?

- Es biju muļķis. Piedod.

- Tu... Es ari biju muļķe. Un nu ir par vēlu.

- Nav... nav. Lūdzu, atgriezies!

- Es nevaru. Nevaru. Vēlreiz? Nē.

- Tu man netici?

- Es neticu sev.

Mēmā dialoga laikā Anna Elizabete juta kaklā iesprūstam rūgtu kamolu, bet acu kaktiņos sariesās nodevīgs mitrums, ko galīgi nevarēja norakstīt uz neeso�ā vēja rēķina. Pacēlusi roku mēmam atvadu sveicienam, viņa no�ukstēja sunim: Ejam! -strauji apsviedās un aizsteidzās uz māju.

Melodramatiska bēg�ana D�einas Ostinas garā, Anna rūgti nosmīnēja. Kā tāda nesaprātīga padsmitgadniece. Nez ko viņ� par mani padomāja?

Miks Kaķītis lādēja sevi par neuzņēmību, mūjābelismu un lēnību. Nu, amplis, būtu lēcis upē un peldējis pāri! Kad vēl otrreiz būs iespēja sastapt Annu vienu pa�u un izrunāties?

Ta�u izrunāties ai, kā vajadzēja - vainas apziņas rūgtais smagums tā spieda pie zemes, ka brī�am �ķita grūti ne tikai kājas pavilkt, bet pat no rīta piecelties.

Nekas vairs nebija tā kā agrāk. Trūka ierastā ritma - darba nedēļas Rīgā, nedēļas nogales Me�ājos, Mazkalniņos un Pū�u Mājā, pie Annas.

Jā, darbā bija strauji panākumi - lielāka alga, vairāk padoto, jaunas uz�uves. Bet - ar ko to visu dalīt? Ar Krusttēvu? Jā, viņ� bija nopriecājies, atzinīgi uzsitis māsas dēlam pa plecu, īsi noteicis - tā turpināt! - un pievērsies savām lietām.

Mikam būtu gribējies ilgi gaidītajā prieka mirklī būt kopā ar Annu Elizabeti, jo tie�i viņa grūtākajos brī�os bija uzklausījusi, uzmundrinājusi, palīdzējusi... Bet viņ�, muļķis, pāris metru pirms fini�a bija viņu aizdzinis.

Ja vien varētu, Miks būtu sevi piekāvis. Smagi.

Nu viņa vietu ieņēmis Ģirts Melderis, uz palik�anu iekorte-lējoties Pū�u Mājā, Annas sirdī un pie viņas sāniem (aizņemot ari agrāk brīvo vecās baronlaiku gultas pusi! - bet par to Miks centās nedomāt). Viņam, Mikam, jau no sākta gala bija licies, ka Ģirts pret Annu Elizabeti nekad nav bijis vienaldzīgs, un tā tas beigu beigās ari notika.

Un nu viņa pat vienu minūti nespēj izturēt manu klātbūtni!

Ģirts Melderis, ieguvis kāroto lomu un pamatīgi iepircies Vienības gatves milzu hipermaksimā, steidzās uz Me�ājiem. Uz mājām. Pie Annas.

Iztēle uzbūra tīkamas ainas citu pēc citas.

... omulīgas vakariņas pie virtuves galda kopā ar mājiniekiem.

... viņ� stāsta par galveno lomu, kas vismaz gadu nodro�inās tādus ienākumus, lai Annai nevajadzētu raizēties par naudu un viņa beidzot varētu atpūsties.

... romantiska Bergu upeņu vīna baudī�ana uz guļamistabas balkona pusnaktī.

... Annas violetais naktstērps mēnessgaismā blāvo kā sudrabs.

... maigi pienbalta, vēsa āda, kas neiedeg pat niknākajā vasaras saulē, bet zilās dzīsliņas tā vien aicina liegi pieskarties ar pirkstu galiem...

Viņ� pilnībā bija iejuties jaunajā ikdienas modeli - dzīvot Pū�u Mājā līdzās Annai, esot ne tikai viņas draugam un ilggadējam kolēģim, bet ari mīļotajam vīrietim.

Protams, Ģirts Melderis nebija muļķis vai naivs romantiķis, lai domātu, ka Anna tā vienkār�i aizmirsusi agrākās attiecības ar Miku Kaķīti, kas gandrīz bija beigu�ās ar kāzām, proti, ar saderinā�anos. Par laimi viņam, Ģirtam, tā tika atsaukta.

Muļķis, muļķis majors, nu jau pulkve�leitnants, ka ļāva aiziet tādai sievietei! Darbs, darbs... Un tagad?

Ģirts kopā ar Annu bija piedzīvojis da�ādas dzīves situācijas - gan studiju gadu trūkumu, cīnoties par vietu zem saules, gan Annas mirklīgo aizrau�anos ar Ģirta kursabiedru Edgaru, kas viņai gandrīz beidzās traģiski - labi, ka Ģirts paspēja iejaukties! - gan īsu, draudzīgu kopdzīvi viņa vecpui�a dzīvoklītī. Par draudzīgu gan to varēja saukt tikai nosacīti, jo abi, jauni un karstasinīgi būdami, centās apvaldīt savas jūtas. Līdz brīdim, kad... Nu ja, un tad Anna aizgāja. Aizbēga, atstājot pateicības zīmīti.

Vēlāk viņa nodibināja svētku aģentūru un aicināja Ģirtu par partneri. Viņ� piekrita. Lai tikai būtu tuvāk. Un nozvērējās ne ar pu�plēstu vārdu neieminēties par biju�ajām un joprojām dzīvajām jūtām, bet palikt tikai un vienīgi draugs.

Bija vajadzīgi vairāk nekā divpadsmit gadi un visi iespējamie dzīves līklo�i, lai viņi saprastu, ka toreiz tomēr kaut kas ir bijis, un �is kaut kas joprojām ir dzīvs.

Un nu viņam beidzot bija mājas, mīļotā sieviete un, jā, ģimene. �ēl tikai, ka atvaļinājums beidzies. Atsāksies filmē�anas, ieskaņo�anas, mēģinājumi teātrī, laika kļūs mazāk.

Ģirts ļoti baidījās nejau�i sāpināt Annu, pieļaujot to pa�u kļūdu, ko Miks, - ļaujot darbam nostāties starp viņiem vai noliekot to pirmajā vietā.

Nē, viņam sen nekas nevienam nebija jāpierāda. Viņ� bija labs aktieris, savā ziņā labākais. Pieprasīts, labi apmaksāts un varēja izvēlēties tos darbus, kuri pa�am �ķita interesanti. �is bija tie�i tāds. Jauns izaicinājums. To arī filmas producente bija uzsvērusi �odienas apsveikuma runā, zīmīgi uzsverot vārdu nākotne. Cerams, ka Anna to sapratīs un novērtēs.

Labi, ka viņai nebūs pārāk daudz laika skumt vienatnē -cik nu viņ� bija manījis, iegrie�oties Me�āju Rado�ajā centrā, tur virda, burbuļoja un kūpēja, un jaunajai vadītājai nebija nekādas iespējas garlaikoties, pat ja gribētos.

- Sīkais, kas tev �ovakar noticis? - Pēc vakariņām, kas pretēji gaidītajam bija aizritēju�as savādā, drūmā klusumā, Ģirts uzmanīgi ievaicājās. Anna bija nerunīga.

Viņi abi bija izgāju�i ierastajā, vēlajā pirmsmiega pastaigā ar suņiem, kamēr Omīte ar Zani novāca traukus un piekopa virtuvi. Kārlis nesa malku rītdienai.

Omīte kārtējo reizi bija izlēmusi nak�ņot Pū�u Mājā. Atkal ka�ķis ar Miķeli.

- Nekas. Viss kārtībā. Tikai smaga diena, - Anna klusu, it kā negribīgi atteica.

Ko lai saka?

To, ka joprojām jādomā par savādo rīta tik�anos ar Miku pie upes? Par to, kā viņi abi tur stāvēja katrs savā krastā - kā divi sve�inieki...

It kā nepazītu viens otru līdz visklusākajam sirdspukstam, it kā atsaukta saderinā�anās un atpakaļ atdots gredzens pagātni varētu padarīt par nebiju�u.

To, ka, ieraugot Miku, reizē tik tuvu un tik tālu, līdz sāpēm skaudri iegribējās pieskarties viņa neskūtajam vaigam.

Vai to, ka viņa jau labu laiku nejūtas savā ādā, tikai nespēj paskaidrot, kāpēc?

Tas viss Ģirtam nav jāzina. Kamdēļ viņu sāpināt un tracināt ar neauglīgām pārdomām - kā būtu, ja būtu. Miks savu izvēli ir izdarījis, viņa un Ģirts arī. Lai tā arī paliek.

Kādu gultu esi no rīta saklājis, tādā vakarā jāguļ...

Un ir ta�u labi.

- Klau... varbūt tagad, kad man pie�ķirta galvenā loma, tu varētu nestrādāt tik smagi? Seriāls būs gar�, divas vai pat trīs sezonas, - Ģirts ieminējās.

�I bija jūtīga tēma. Anna Elizabete vienmēr bijusi patstāvīga līdz nelabumam, neatkarīga līdz pēdējai kapeikai, tāpēc piedāvāt viņai atpūsties un nestrādāt, paļaujoties uz Ģirtu kā vienīgo pelnītāju, bija reti drosmīgs, pat pārgalvīgs solis.

Viņ� bija gatavs jebkam - dusmām, iebildumiem, skaļam strīdam, miniatūram kodolsprādzienam. Ta�u Anna klusēja.

- Līzbet... tu te esi? - Viņ� ierunājās jau skaļāk.

- E�u, e�u... - Anna pasmaidīja. - Es domāju.

- Tie�ām? Tu?! - Ģirts riskēja viņu pakaitināt.

- Es. Melderi, nāc �urp! - Pievilkusi tuvāk, Anna iekoda viņam plecā.

- AuM!

- Vēl apcelsies, iekodī�u otrā, - viņa draiski pasmīnēja un, uzsvilpusi suņiem, aizskrēja pa taciņu māju virzienā. Melderis joza pakaļ. Ahā-ā-ā!

Vēlāk, saldi snau�ot uz Ģirta pleca un ieelpojot tik pazīstamo, silto smar�u, Anna Elizabete nebeidza vien sevi rāt par to, ka bija atļāvusies kaut tikai domās emocionāli nosvārstities Mika virzienā.

Re, cik mierīgi un paļāvīgi Ģirts guļ, cie�i viņu apskāvis, pat miegā sa�ubinot segu ap pleciem, lai tikai mīļajai būtu labi... Nē, lai viss paliek, kā ir.

Varbūt pienāks diena, kad viņa spēs izrunāties ar Miku bez kaķu nadziņu skrāpē�anās vēderā. Varbūt pienāks diena, kad viņi atkal spēs strādāt kopā kā agrāk. Draudzīgi un lieti�ķi. Vai spēs?

Anna Elizabete pat iedomāties nevarēja, ka �ī diena jau ir pienākusi.

Toties Ģirts visu nakti nomētājās bez miega, vaļā acīm, tēloti dziļi elpodams, lai tikai nepamodinātu Annu Elizabeti. Viņam vajadzēja padomāt un pārdomāt.

No vienas puses - izdevusies diena! Apstiprināts galvenajai lomai jau tagad paredzami veiksmīgā seriālā, kas noteikti tiks demonstrēts ne vienu vien sezonu, ar atkārtojumiem. Tas nozīmē - beidzot būs finansiāla stabilitāte, publicitāte un ari reitingi, kas pēdējā laikā, kop� viņ� vairs nedzīvoja Rīgā, bija sāku�i it kā viegli svārstīties.

No otras puses - �ovakar viņ� ierasti rāmajā mājas gaisotnē bija sajutis kaut ko dīvainu, tādas kā vēsas svārstības. Anna likās tālāka, atturīgāka, it kā klāt neeso�a. Vai dienas gaitā būtu noticis kas tāds, par ko viņa nestāsta? Noklusē? Vai Annai būtu parādīju�ies noslēpumi, kas varētu apdraudēt viņu ikdienu un tik ļoti ilgoto rāmo ģimenes dzīvi? Pēc gandrīz piecpadsmit pazī�anās un uzticīgas draudzības gadiem viņi beidzot bija kopā. Ģirts klusībā prātoja, vai nevajadzētu sadū�oties un LIzbeti bildināt - cik ilgi abi spēlēsies kā tādi pusaud�i? Ta�u Kaķī�a bēdīgais piemērs viņu atkal un atkal atturēja. Un ja nu Anna aizbēg ari no viņa?

Bet bija vēl kas... netverams, ko Ģirts �odien bija izjutis filmē�anas laukumā. Precīzāk - saskatījis jauniņās producentes Lindas skatienā. Tur bija tīra apbrīna, sajūsma, dievinā�ana. Par viņu kā aktieri, talantu, galu galā - ari vīrieti.

Tas iedvesmoja un sildīja, lika justies stipram un varenam. Bet te pēk�ņi - Annas vēsums...

Tu pat nezini, kā tev paveicies, Ģirt Melderi.

Tu esi... luteklis. Saudzē viņu.

Līzbete paliek uz tavu atbildību. Ja viņai kas notiks...

Tā pavasari, zaudējis Annu Elizabeti, bija teicis majors Miks Kaķītis, liekot saprast, ka par vienu Annas asaru noraus Ģirtam galvu.

Melderis tobrīd skaidrāk nekā jebkad nojauta, ka tie nav tuk�i vārdi.

Sestdiena, 4. oktobris

Brokastu kafiju dzerot, viņi bija miegaini un sapīku�i. Nez, pie vainas bija melnie rudens lietus padebe�i, kas milza pie apvār�ņa, vai negaidītais, agrais telefona zvans, kas Annu un Ģirtu bezceremoniāli izrāva no vissaldākā nomied�a.

Septiņos. Sestdienas rītā.

Zvanītāja bija seriāla jaunā producente Linda Laure. Godkārīga, ambicioza un visnotaļ pārcentīga būtne, kuras galvenais dzives mērķis bija viņas karjera.

Steidzami vajagot uzfilmēt reklāmas rullīti, pirmdien tam jāiet gaisā valsts televīzijā, lai nu Melderītis esot tik mīļ� un atbraucot uz Rīgu. Ātri uzņems trīs skatiņus, un - brīvs līdz pirmdienai. Atrunas nebija iespējamas.

Smagi nopūties, viņ� vainīgi paraudzījās uz Annu. Tikko pamodusies, lielās, zaļās, vēl miega pilnās acis virinādama, viņa izskatījās pēc izplūkāta, saburzīta pū�ulēna.

- Sīkais, lūdzu, nedusmo, man jābrauc uz Rīgu. Neplānota filmē�ana. Labi?

- Brauc, protams. Darbs ir darbs, - viņa pasmaidīja un maigi atglauda no Ģirta pieres ataugu�ās matu cirtas. - Ak tu, mana pieprasītā kinozvaigzne! Sir�u lauzējs...

- Līzbet, padzer ar mani kafiju? - norijis rīkles galā spēji samilzu�o kamolu, viņ� palūdza. - Es drīz bū�u atpakaļ.

- Labi, nesatraucies. Man būs, ko darīt, - Anna attrauca.

- Tā-ā-ā? - Ģirts tēloti uzrauca uzaci. - Un ko tad A. kundze ieplānojusi?

- N-nu... A. kundze ar pelēko, astaino d�entlmeni varētu doties garākā pastaigā gar upi. Vai varbūt kundze aizbrauks uz Me�mui�u paraudzīt, kā Kārlim sokas ar jauno pro�ektoru montā�u. Vai arī uzkāps bēniņos parakstīt...

- Ak tā. Tad jau tev, tik darbīgai, manis nemaz nevajag? -Viņ� viegli sapīka.

- Es par to nopietni padomā�u. - Anna �ķelmīgi atsmaidīja. - Bet nu gan, Melderi, celies un remsies laukā no migas, ja gribi laikus tikt Rīgā!

- Klaaau, Līzbet, varbūt tu gribētu braukt man līdzi? -Ģirts cerīgi iesaucās.

Diena bez Annas viņam pēk�ņi likās neizturama. Diez, viņa jūtas tāpat?

Anna Elizabete aizdomājās.

Hmm, it kā jau varētu aiz�aut līdz Rīgai, lai gan īpa�as vajadzības nebija. Arī filmē�anas laukumā zīmēties nebija ne mazākās vēlē�anās - tik svarīga projekta sākumā tur noteikti spieto preses fotogrāfi, bet nokļūt dzeltenajās lappusēs - nē.

- Nē, mīļais, brauc vien, es palik�u mājās. Parosī�os. Gribu aprunāties ar Zani, pēdējā laikā viņa tāda kā savāda kļuvusi.

- Da�s labs, to kāzu gaidīdams, tādsjokains paliek... - Melderis nepilnīgi nocitēja Blaumani, aiz latvju di�gara vārdiem noslēpdams pēk�ņi uzvilnīju�o sarūgtinājumu.

- Var jau būt, lai gan man �ķiet, tur ir kas cits, - Anna nomurmināja.

- Atkal? Tā tik vēl trūka! Viņiem ta�u pēc mēne�a kāzas svinamas! - Ģirts sa�uta.

- Nu, pag, pag, ne�ūmējies. Varbūt man tikai rēgojas, -Anna mierināja.

- Kā tad, tev un rēgojas! Tava intuīcija ir precīzāka par �veices pulksteni - ja reiz tev kas liekas, tad tā ari ir. - Viņ� pasmaidīja. - Labi, mana mīļā detektīve, izpēti visu, kas un kā, vakarā par to aprunāsimies, ja? Es skrienu!

No�maukstēja karsta bu�a, nodunēja skrejo�i soļi, iedūcās motors un - prom viņ� bija.

Atkal. Dejā vu.

Anna nopūtās un iejauca vēl vienu krūzīti kanēļkafijas.

Pēk�ņi līdzās krūzītei atskanēja Mocarta �etrdesmitā. Miks.

- Anna, mums steidzami jārunā. Vai drīkst - mēs ar Krusttēvu atbrauksim pie tevis uz Pū�u Māju?

- Kas noticis?

- Vajadzīgs padoms.

- Brauciet.

Telefona saruna bija īsa un neko neizsako�a.

Tipiski Kaķī�a garā, Anna Elizabete viegli pasmaidīja, sākdama �akli rosīties pa omulīgo virtuvi.

Kafija, brokastu maizītes...

* * *

Rīgā, Panorama Plaza aug�stāva dzīvoklī pie istabas stiklotās sienas stāvēja drukns stāvs un vēroja, kā pār vecpilsētas torņiem aust saule.

Roka ar tukliem, sardelēm līdzīgiem pirksteļiem turēja jaunākās paaudzes I-padu, bet zema, sēco�a balss negribīgi veidoja vārdus: - Labi, pārliecinājāt. Tas varētu būt interesanti. Ja jūsu pilotprojekts

izdosies, atradīsies nauda ari pētījumam. Ta�u visam jābūt likuma robe�ās, bez ekscesiem. Skaidrs?

* * *

Tikai kļuvis par Kriminālpārvaldes priek�nieku, pulkve�leitnants Miks Kaķītis beidzot saprata, cik tas ir smags pienākums - būt vadītājam, kuram pakļautas vairākas nodaļas, gandrīz simts darbinieku, un no kura pelēko �ūniņu ātrdarbības atkarīga citu cilvēku dro�ība un pat dzīvība...

Viņ� strādāja kā apsēsts, reorganizējot un uzlabojot gan visas pārvaldes, gan savas biju�ās Smago noziegumu nodaļas darbu. Un panākumi neizpalika. Pēdējā laikā noziegumu atklā�anas līkne strauji kāpa, policijas vadība un ministrija slavēja un spieda roku, tikai Miks neizjuta ne mazāko gandarījumu.

Kaut kā joprojām trūka.

Tagad, sē�ot Bergu nama mājīgajā virtuvē un dzerot Annas gatavoto kanēļkafīju ar karstajām un pikantajām rudens maizītēm, Kaķītis skaidrāk nekā jebkad apjauta, ko pazaudējis.

Darbi un amati nāk un aiziet, bet �īs te bija Mājas.

Anna bija Mājas, Siltums un Miers.

Vērodams, cik nepiespiesti mīļi ģenerālis Bass apsveicinās ar Līzbeti, burtiski noslāpēdams viņu savā lā�a apskāvienā, Miks izjuta skaudību, jo pats to vairs nevarēja atļauties.

Anna vairs nepiederēja viņam, Anna nebija brīva, Anna dzīvoja kopā ar citu vīrieti, un viņai nepiedienēja apkamp�anās ar savu biju�o... Velns, kādi murgil

- Anniņ, meit, kur tad pārējie? - ģenerālis smaidot ievaicājās. - Vēl guļ?

- Guļ. Visi, izņemot mani, suņus un Ģirtu. Tikko aiznesās uz Rīgu. Filmē�ana.

- Aha. Skaidrs. Nu, varbūt tā pat labāk. Mēs... tev kaut ko pastāstīsim, bet tu klausies un nepārtrauc. Visus jautājumus pēc tam. Labi?

- Labi... - Dziļi ieintriģēta, Anna rātni apsēdās pie galda un, sildot rokas, apņēma kafijas krūzi.

Stāstījums patie�ām bija uzmanības vērts.

Aizvadīto mēne�u laikā atvaļinātais ģenerālis Kārlis Bass kopā ar Miku Kaķīti, ekspertu priek�nieku Egonu Dambergu un kinologu Viktoru Mihailovu beidzot oficiāli nodibināju�i un piereģistrēju�i detektlvaģentūru. Proti, dibinātājs bijis Kārlis Bass, pārējie piereģistrēti kā eksperti konsultanti.

Kā juridisko adresi viņi uzrādīju�i Me�mui�u, kur pagasta priek�niece Maiga Lācīte atvēlējusi viņiem prāvu otrā stāva kabinetu. To tagad tuvākajā laikā vajadzētu apdzīvot un labiekārtot - vai Anna ar Zani un Kārli bū�ot tik laipni nākt palīgā?

Viņa pamāja ar galvu. - Protams, Kārļonkul. Bet...

- Labi, sarunāts, tagad klausies tālāk, - ģenerālis blēdīgi piemiedza ar aci.

Turpmākā vēstījuma daļa varētu kalpot par pamatu asa si�eta TV burlakseriālam.

Pāris dienu pēc tam, kad nelielais paziņojums par jaundibināto detektīvu aģentūru bija oficiāli nopublicēts Latvijas Vēstnesī, ģenerālim uz mobilo tālruni piezvanījusi kāda sieviete un izmisīgi lūgusi iespēju steidzami satikties ar viņu Rīgā, vēlams ļau�pilnākā vietā. Viņ� piekritis.

Satiku�ies Riga Plaza lielveikalā, aizgāju�i turpat uz otrā stāva Double Coffee, nosēdu�ies pa�ā vidū, ar skatu uz visām pusēm, un ģenerālis pamanījis, ka divos milzīgos lakatos ietinusies sarunu biedrene visu laiku izmisīgi lūkojas apkārt. It kā kādu meklētu, gaidītu vai baidītos.

- Mani vajā. - Viņa tramīgi lūkojās pāri espreso tasītei.

-Kas?

- Nezinu. Kaut kāds stalkers. Viņ� ir visur, kur esmu es. Viņ� mani uzmana divdesmit �etras stundas diennaktī.

- Fotogrāfs?

- Nē. Stalkers.

-Atvainojiet, kas īsti jūs esat, lai jūs �ādi vajātu?

- Un jūs mani nepazīstat?

- Tajā brīdi viņa uz mani paskatījās tā, it kā es būtu pēdējais imbecīlis, kuram nav ne mazākās nojēgas par elementāru pieklājību, - ģenerālis atklāti stāstīja. - Ta�u, piedodiet, es tie�ām viņu nepazinu. Tobrīd.

- Kas tā tāda bija? - Pret savu gribu ieinteresējusies, Anna paliecās uz priek�u.

- Monta Merkmane.

- Opā! - Annai izlauzās.

- Tu viņu zini? - Miks pirmoreiz ierunājās.

- Protams. Zināt zinu un pat personīgi pazīstu. Nedaudz. Ļoti skandaloza būtne. Odioza personība. Patīk pievērst sev uzmanību ar jebkādiem līdzekļiem. Ja kādu nedēļu nav pagozējusies dzeltenajās lapās, skaiti - tā nodzīvota velti. Vairāku modes namu un veikalu īpa�niece, bijusi modeļu demonstrētāja. Pirms pāris gadiem bija iejaukta publiskā skandālā ar savu eksviru un viņa mīļāko. Naudas dēļ.

- LIzbet, kā tu to visu zini? - Kaķītis pārsteigumā noelsās. - Kā tāds П88.

- Es lasu. Ziņas. - Viņa pasmaidīja. - Kādas jau nu tās mums �odien ir. Bet, ja pareizi saprotu, stāsts nav par to, vai ne, Kārļonkul?

- Tā gan. Redzi, Miku, es ta�u tev teicu, ka Annai jānāk bariņā! Viņa viens un divi atkodīs to trako sievi�ķi! - Bass jūsmīgi iesaucās.

- Krusttēv, stāsti tālāk, - Miks piesarcis mudināja.

- Hmm... Jā. Nu tātad - Merkmane pastāstīja, ka pēdējā laikā, tas ir, nu jau kādus divarpus mēne�us, kāds viņu izseko, lai kur viņa ietu, lai ko darītu. Visu laiku nepametot neredzamas personas klātbūtnes sajūta, un reizēm viņai pat izdodoties ar acs kaktiņu to saskatīt. Tas esot vīrietis.

- Vai viņai... galvā viss kārtībā? �āds apgalvojums raisa aizdomas par klīniku - vajā�anas mānija, paranoja, alkohola radītas vīzijas... Viņa dzer. Vai dāma nav mēģinājusi vērsties pie psihologa? - Anna īsti nezināja - smieties vai...

Kā gan ģenerālis Bass, tik nopietns un gudrs praktiķis būdams, tā iekritis?

- Galva viņai vietā, uz pleciem, kas iek�ā - to gan nezinu. Bet iedeva viņa, lūk, ko. - Ģenerālis pastiepās pāri galdam un nolika Annas priek�ā biezu aploksni.

Tajā atradās fotogrāfijas. Monta Merkmane da�ādās dzīves situācijās, laikos, vietās, apģērbos. Viena, ar darījuma partneriem, pusdienojot ar vīru, ar mīļāko.

Bildes tapu�as ilgākā laika posmā. Fotogrāfs - viens un tas pats. Skaidri iezīmējās laba profesionāļa rokraksts.

Oho, tas tie�ām bija nopietni!

- Skaidrs. Sūdzībai ir bijis pamats, - Anna apstiprināja. - Un kāda �ajā noslēpumu gabalā būtu mana loma?

- Es... mēs... - Miks sastostījās, - gribējām tevi lūgt pieslēgties izmeklē�anai. Tikties ar klienti. Tu kā sieviete ar pamatīgām zinā�anām psiholoģijā un... attīstītu intuīciju izdabūsi no viņas vairāk nekā mēs ar krusttēvu abi kopā.

Ģenerālis Kārlis Bass neteica neko. Pak�ķināja pīpīti un caur piemiegto acu spraudziņām vēroja Annu Elizabeti, kas lēni grozīja pirkstos kafijas tasīti.

Ko viņa darīs? Piekritīs vai ne? Un, ja piekritīs, vai tas nozīmē, ka viņu ieinteresējusi tikai �ī lieta, vai arī krustdēlam tiks kaut simtdaļa cerību?

Arī Anna Elizabete klusēja. Un domāja.

Tad re, ko nozīmēja vakardienas kaķskrāpji vēderā un Miks otrā upes krastā. Atbraucis izlūkot, vai viņa te ir viena vai kopā ar Ģirtu, nogaidījis īsto brīdi un mudīgi ķeras pie dzelzs kal�anas. Cik vienkār�i - vajag sievieti psiholoģi. Protams, jo Merkmane ir ciets rieksts. Un īsta maita.

Anna atcerējās jaunie�u ielu modes svētkus - konkursu, ko viņi abi ar Ģirtu bija vadiju�i pirms �etriem gadiem un kur Merkmane bija �ūrijas priek�sēdētāja. Otru tik ļauni dzēlīgu radību nevarētu atrast pat ar lukturi gai�ā dienas laikā.

Viņa bija ņirdzīgi izzobojusi pilnigi visus jauno modelētāju un dizaineru darbus, jo īpa�i indīgi vēr�oties pret tērpu demonstrētājiem, pārsvarā meitenēm.

Govis uz ledus, cūkmātes balet�ībās, begemoti ar jostām, grabo�ie pakaramie, Adamsu ģimenes atradeņi - tie bija maigākie epiteti, kas tā vakara gaitā izskanēja no cienijamās konkursa priek�sēdes mutes.

Tovakar viņa vairākkārt bija mēģinājusi neslēpti flirtēt ar Ģirtu Melderi, atklāti uzmācoties un pilnīgi ignorējot Annas Elizabetes klātbūtni, ta�u Melderis bija palicis vēsi pieklājīgs.

Un nu tas nekrietnais bābietis nonācis nepatik�anās.

- Ko teiksi, Anniņ, palīdzēsi mums? - Kārlis Bass cerīgi ievaicājās. Annas ilgā klusē�ana viņu darīja ba�īgu.

- Varbūt jums tomēr labāk parunāt ar Zani? Viņai kā �urnālistei būs zināms daudz vairāk nekā man, arī ar cilvēkiem viņa māk runāt...

- Līzbet, lūdzu... Tu ta�u to nedomāji nopietni? - Mika pelēkās acis bija satumsu�as gandriz melnas.

- Pilnīgi nopietni. Es tā īsti neredzu, ko un kā varētu jums palīdzēt. Parunāties? Bet Monta Merkmane labprātāk runā ar vīrie�iem, sevi�ķi jauniem un glītiem. Mikam noteikti veiksies labāk nekā man. - Anna atturīgi pasmaidīja.

Jauniem un glītiem? Tātad Līzbete joprojām par viņu tā domā?

- Tad tu negribi piedalīties izmeklē�anā? - Kaķītis uzrāva uzaci līdz puspierei.

- Atvainojiet mani, tomēr es atturē�os. �obrīd ļoti daudz darba mui�ā un mājās.

- Un kā tad tu biji iedomājies - nostāsies durvīs, un Anna, sajūsmā skaļi spiegdama, metīsies tev ap kaklu? - Ģenerālis Bass dusmīgi ierunājās, kad viņi Mika sudraba toijotā izbrauca no Pū�u Mājas pagalma.

- Krusttēv, tu esi kļuvis dzēlīgs! Agrāk nekas tāds netika novērots...

- Jā gan! Nebija iemesla. Bet, kad vienīgais krustdēls acu priek�ā dara tādas muļķības, gribot negribot jākļūst dzēlīgam un durstīgam.

- Nevajag vairs par to, labi? - Miks palūdza. - Redzēji, ka nekas nav darāms. Paliksim katrs savā smil�u kastē, un viss. Lai kā, es viņu vairs nelūg�u. Teikt, lai parunājam ar Zani, faktiski nozīmēja to pa�u, ko smalki pasūtīt trīs mājas tālāk.

Ģenerālis smagi nopūtās.

Neko tie jaunie nesaprot, neko!

* * *

Vēlāk, tās pa�as dienas pievakarē, Annai Elizabetei piezvanīja Me�āju Lauksaimniecības skolas jaunā direktores pienākumu izpildītāja Olita Spalviņa, lūdzot iespēju satikties pie kafijas tases. Vajagot padomu nopietnā lietā.

Nez kāpēc �os padomus viņiem visiem vajag sestdienā? It kā citu dienu vairs nebūtu!

- Ziniet, mani nedaudz mulsina kāda lieta, - ar diviem pirkstiem klīrīgi turēdama espreso tasīti un smalkmanīgi atliekusi mazo pirkstiņu, vid�ināja jaunā direktores p.i.

Viņas sēdēja Annas Elizabetes darba kabinetā Me�mui�as Rado�ajā centrā.

Tuvāku un labāk pazīstamu cilvēku viņa būtu aicinājusi uz māju, ta�u �ī skaudīgā kaktu �ņācēja pie tādiem noteikti nepiederēja.

- Pēdējās divās nedēļās, faktiski - uzreiz pēc jaunā mācību gada sākuma mūsu skolu jau �etras reizes apciemoju�i pārstāvji no ММХ modeļu aģentūras, aģitējot par nodarbībām modeļu skolā, solot jaunie�iem lielas naudas un braucienus pa visu pasauli. īpa�u uzmanību viņi pievēr� pui�iem, kas vecāki par 12 gadiem, tas ir, sākot ar 6. un 7. klasi.

- Un kā es jums varu palīdzēt? - Anna pievēra acis.

ММХ modes aģentūra pēdējos gados bija kļuvusi bēdīgi slavena ar daudzajām it kā nejau�ībām, kas to sasaistīja ar ļoti nepatīkamiem un neglītiem atgadījumiem (vai baumām) ārzemēs: narkotikas, pornogrāfija, nepilngadīgo seksuāla izmanto�ana, dzīvā prece... Masu mediji rakstīja aizvilkdamies, bērnu tiesību speciālisti diplomātiski brīdināja vecākus uzmanīties, ta�u vēl arvien atradās pietiekami daudz naivuļu un lētticīgo, kurus vilināja iespēja vienā rāvienā kļūt slaveniem un bagātiem, tikai uzkāpjot uz mēles un daiļi pagorot dibenu...

- Nu... varbūt jūs varētu parunāt ar audzēkņiem? Izskaidrot, - direktores p.i. klusi izmocīja. - Sarīkot kādu lekciju, diskusiju pēcpusdienu. Viņi... mūsējie vēl arvien atceras jūsu teātra nodarbības.

Teorētiski tas bija kompliments. Praktiski - ari.

Lai iedomīgā Olita Spalviņa atzītos bezspēcībā, nu, tur jau stenderē jāizgrau� robs!

- Es padomā�u. Bet, sakiet, kā viņi, tie modeļskolas pārstāvji, vispār tika iek�ā jūsu mācību iestādē? Pie ieejas ta�u de�urē sargs, vai ne?

Jaunieceltā skolas galvas aizvietotāja spēji pietvīka gatava tomāta sārtumā.

- Nu, redziet, �obrīd mums sarga nav... Vecais de�urants aizgāja pensijā, bet uz brivo vakanci vēl neviens nav pieteicies... tad nu mēs pa�i... cik sanāk... - Meli spiedās cauri atbildei kā ā�a kāja no tīkliņa.

Anna klausījās un juta, ka dziļi iek�ā sāk burbuļot neviltotas dusmas.

Ak tad Me�āju skolai nav sarga?!

Diez kur gan palicis vecais lāga Krūmiņonkulis, kur� līdz �im kā punktīgs cerbers bija sargājis skolas de�ūrgaldiņu, laikā zvanījis stundu sākumu un beigas, zinājis no galvas ikviena skolēna vārdu, visu satiksmes autobusu kustības laikus un visu skolas mācībspēku tālruņu numurus?

Pensijā? Kādas muļķības! Kāpēc gan vecam vīram, kur� dzīvo viens un saņem niecīgu pensiju, vajadzētu atvaļināties no tik labas vietas - gan siltumā, gan paēdis, gan darbs kaulus nelau�. Vai tik te neslēpjas kas cits?

Varbūt ve�uks, kur� iepriek�ējos gados bija redzējis daudz, bet taktiski klusējis, tagad izmeklētājiem pastāstījis kaut ko, kas nepatika pa�reizējai vadībai? Vai - vēl prozaiskāk-jaunais vadības kodols glu�i vienkār�i grib izdalīt de�uranta algu uz galviņām? Vajadzēs neuzkrīto�i painteresēties...

- Anniņ, tad jūs atnāksiet uz skolu parunāties ar bērniem? - Spalviņa bija neatlaidīga kā rudens ērce. �ulganpe-lēkās acis bija kā piekaltas Annas sejai.

- Jā. Mēs ar manu asistentu Kārli Saulīti novadīsim lekciju par dro�ību. Varbūt... piekritīs piedalīties arī ģenerālis Bass. -Anna Elizabete cie�i viņā paraudzījās un ar gandarījumu pamanīja tum�u pietvīkumu. Zivs skatiens noraustījās. Labi.

Aizvērusi aiz netīkamās piespiedu vie�ņas durvis, Anna Elizabete dziļi ievilka elpu. Sarunāties ar cilvēku, kur� acīmredzami melo, sagrozot patiesību tikai sev vēlamā virzienā, nav ne viegli, ne patīkami.

Vislabāk viņa būtu izvadījusi dārgo biju�o kolēģi pa durvīm jau trīs minūtes pēc sarunas sākuma, ta�u lūgums palīdzēt -parunāt ar audzēkņiem - viņu apturēja.

Bērni nebija vainīgi pie tā, ka pieaugu�ie, �ajā gadījumā mācībspēki, naudas un ambīciju dzīti, spēlēja savas glumās, netīrās spēlītes.

Piegājusi pie loga, viņa to atvēra līdz kājai un, atspiedusies pret simtgadīgo, biezo palodzi, cauri zeltoties sāku�ajiem koku zariem pavērās tālumā.

Cik savādi viss sasaucās!

Ģenerālis un Miks stāstīja par modeļu aģentūras MM skandalozo īpa�nieci Montu Merkmani, kurai pēdējā laikā uzradies vajātājs. Tajā pa�ā laikā Me�āju skolu apsēdu�i modeļu mednieki no aģentūras ММХ, kuras dibinātāja un galvenā īpa�niece ir �ī pati Merkmane. Sakritība?

Anna neticēja nejau�ībām. Viņa bija pārliecinājusies - ja dienas laikā kāds reti lietots vārds vai nosaukums atkārtojas vairāk par vienu reizi, tam noteikti ir iemesls.

Tā ir zīme. Zīme, kas pareizi jānolasa.

Pastiepusies pēc mobilā tālruņa, viņa, mirkli svārstījusies, nospieda vieninieku.

Ātrais zvans. Miks. Neceļ. Balss pasts.

- Kaķīt, mums jārunā. Es pārdomāju. Un man ir jaunumi, kas varētu interesēt arī tevi. Atbrauksi uz mui�u? Bū�u te līdz vakaram.

Nebija jau, kur steigties. Pretēji solītajam, no Ģirta nebija ne vēsts. Tipiski - �aklās producentes solītās da�as epizodītes arī pagāju�ajā sezonā, filmējot nemirstīgos latvju televīzijas garadarbus, bija ievilku�ās visas dienas garumā.

Iedomājusies pabrīdināt, ka arī pati mājās būs vēlāk (ja nu Ģirts jau ceļā), Anna uzspieda divnieku. Ilgi garie pīkstieni, neviens neceļ, balss pasts nepieslēgts.

Nav jau mazais bērns - pats piezvanīs. Mājinieki informēti.

Miku gaidīdama, Anna uzlika vārīties ūdeni. Espreso automāts kārtējo reizi bija saniķojies. Nebūs tik lepni kā mājās, ta�u ari beramajai kafijai ar kanēļa �ķipsniņu nebija ne vainas.

Maziem malciņiem baudot karsto, aromātisko dzērienu, Anna prātā pārcilāja to informācijas mazumiņu, ko zināja.

Monta Merkmane bija izskatīga dāmīte ieilgu�ā pusmū�ā, kura par katru cenu gribēja pierādīt, ka laiks un gravitācija uz viņu neattiecas, un uzskatāmi to demonstrēja, spīlējot mugurā arvien drosmīgākus un �aurākus tērpus, bet viņas boifrendi kļuva jo gadus, jo jaunāki. Par spīti vīram, visnotaļ bagātam, ta�u pavecam tūrisma kompānijas īpa�niekam. Vai varbūt - tie�i tāpēc?

Vēl padomijas gados viņa bija paspējusi nodibināt komercfirmu, kas nodarbojās ar modīgu tērpu iepirk�anu un tālāk-pārdo�anu, taktiski noklusējot piegādātājus.

Iesitusi krietni paprāvu kapitālu, a�ā kundzīte modei pievērsās nopietnāk un uzreiz vairākos virzienos - jauno modeļu skola, modes studija un... modes skates.

Bizness ātri uzņēma apgriezienus, Montas kundze izpeldēja pla�ākos ūdeņos. Nebija neviena �urnāla vai sevi cieno�a izklaides raidījuma, kurā neparādītos viņas seja, intervijas, fotoreportā�as vai ļaunākajā gadījumā - reklāmas. Ta�u līdz ar popularitāti (mēļoja, ka nopirktu) �ur un tur uzvilnīja savādas baumas - par naudas atmazgā�anu, pulverī�iem, tabletēm, bagātiem onkuļiem un jaunām, skaistām meitenēm kā viņu algotām pavadonēm.

Ap millenium, kad Rīga līksmojās dzīres mēra laikā stilā, bet masu mediji cītīgi atgremoja pedofīlu skandālu augstākajos varas gaiteņos, manīgā Monta, sajutusi pakausī tiesīb-sargājo�o instan�u kluso, bet karsto elpu, a�i pārdeva savu biznesu investoram no pla�ās Krievzemes un aizbrauca baudīt sūrā darba saldos augļus uz saulaino Antāliju, kur iesaistījās tobrīd jau biju�ā vīra tūrisma biznesā. Ceļotāju grupu vadā�ana pa Rietumeiropu un Tuvējiem Austrumiem izrādījās vēl izdevīgāka par modi, un īsā laikā Merkmanes uzvārdam sāka pievienot reibino�o titulu miljonāre.

Divtūksto�ā gada vidū Monta Merkmane atgriezās Latvijā un arī modes lauciņā, tikai nu jau kā stratēģiskā investore. Nolūkojusi vairākas, viņasprāt, perspektīvas jaunu un daudzsolo�u modes dizaineru vīrie�u kompānijas, MM kundze tajās ieguldīja krietnas naudas summas, kādā bridi pārpirkdama kontrolpaketi, bet pati palikdama ēnā - viņas uzvārds nefigurēja ne nosaukumā, ne finan�u atskaitēs. Vienīgā prasība - lai jaunie un perspektīvie pui�i pavadītu viņu, izejot sabiedrībā.

Vairs nebūt ne pirmā svaiguma sabiedrības lauvenei kārojās svaigas gaļas, un nākamo desmit gadu laikā viņas prote�ē mainījās apskau�ami regulāri, dzeltenā prese to gari un pla�i atspoguļoja savās slejās, neaizmirstot pieminēt MM kundzes izcilo devumu un nenovērtējamo ieguldījumu modes un skaistuma attīstībā Latvijā.

Un nu kāds kundzīti izseko. Tie�ām izseko, vai arī tas ir veikls piārs un detektīvaģentūras palīdzība nepiecie�ama vien lielākai ticamībai un troksnim?

�odien, kad valsts augstāko amatpersonu un sabiedrības krējuma aprindās modē ir iznākt no skapja, lai paziņotu par savu piederību seksuālo minoritā�u pulkam, kad pedofilijas skandāli un bezrezultāta tiesu procesi kļuvu�i par normu, kad valdība mierīgi izgā� likumu par internēta caurspīdīgumu un internēta uzturētāju juridisko atbildību par savu mediju saturu, liekulīgi oponējot ar cenzūras atdzim�anu un cilvēktiesību pārkāpumiem, nevienu nepārsteigsi ne ar jaunu tērpu, ne mīļāko. Ja nu vienīgi ar nāves draudiem. Vai pa�u nāvi.

- Sveika, Līzbet, tu nu gan proti pārsteigt! - aiz muguras atskanēja tik pazīstamā, zēniski mo�ā Mika balss. �ovakar mazliet zemāka un dobjāka. Arī viņa skatiens bija tum�āks nekā parasti. Pārguris. Nodzinis sevi pie gala.

- Pa kuru laiku tu ieradies? Nepamanīju... - Anna Elizabete neapzināti paspēra soli uz viņa pusi, ta�u strauji apstājās.

Tā neklājās.

Miks tomēr bija pamanījis �o sakustē�anos. Skaustam pārskrēja skudriņas. Tātad viņa svārstījās. Tātad dāņu karalistē viss nemaz nebija tik ro�aini... Ai, kā viņam patika Hamlets/

- Kafiju dzersi? Ar kanēli? - Anna Elizabete bija vairākus soļus atkāpusies un nervozi rosījās gar krūzītēm.

Kā tāda skuķe pirmajā randiņā, viņa sevi rāja, bet neko nevarēja padarīt. Situācija tomēr nebija glu�i ikdieni�ķa - vēlā vakarā savā birojā kopā ar savu biju�o, kamēr eso�ā nav mājās.

- Protams. Un trīs cukurus. Esmu noguris pēc suņa. - Miks smagi atslīga ērtajā, senlaicīgajā atpūtas krēslā.

Pēk�ņi viņ� atcerējās viņu pirmo kopīgo lietu - Tasi melnas kafijas, kā viņi to bija nodēvēju�i. Pirms trim gadiem.

�epat mui�ā lielu pasūtījuma svinību laikā tika nogalināts bagāts biznesmenis izdevējs. Nākamajā rītā pēc ballītes viņu atrada viesnīcas numurā �ādā pa�ā krēslā. Balles pasūtītājs bija noindēts ar sazāļotu kafiju...

Toreiz viņi ar Annu bija tikko iepazinu�ies. Miks vēl arvien atcerējās savas domas un sajūtas, pirmoreiz viņu ieraugot: ja es kādreiz vispār precē�os, tad tā būs vai nu �ī sieviete, vai neviena. Viņ� jau bija saņēmies un spēris pirmo soli �ī mērķa virzienā, bildinot Annu Elizabeti, ta�u pats visu sabojāja.

Toreiz Annai Elizabetei bija pagari, spilgti sarkani mati ar nedaudz gai�ākām, it kā saules pabalinātām �ķipsnām, kas izcēla caurspīdīgi bālo ādu un lielās, zilzaļpelēkās acis. Tajās reizēm uzdzirkstīja zeltaini lāsumiņi - skatiens tad kļuva ko�i zaļ� kā kaķei. Jaunā sieviete izskatījās... mūsdienīgi lieti�ķa un senlaicīgi raganīga. Biedējo�i valdzino�a - tā viņ� toreiz bija secinājis. Arī tagad nekas nebija mainījies, ja nu vienīgi mati kļuvu�i tum�āki, īsāki, bet pati trauslāka un it kā rāmāka.

Kā uguns, kas klusi gruzd zem pelniem, gaidot iespēju izlauzties un pārvērsties iznīcino�ā liesmā.

- Labi, Kaķīt, dzer un klausies. - Pasniegusi Mikam milzīgu vietējā amatnieka darinātu māla krūzi maza spainī�a ietilpībā, Anna - dro�s paliek dro�s - apsēdās aiz sava rakstāmgalda.

Pa kuru laiku viņa paspējusi ievākt un apkopot visu �o informācijas gūzmu? Miks jutās iespaidots. Viņa pui�i nestrādāja tādā ātrumā kā LIzbete.

Vai tie�ām Annu itin nemaz nevilina iespēja pievienoties viņu tik ilgi lolotajai detektīvaģentūrai? Ar tik ātrdarbīgu procesoru -Miks pieķēra sevi domājam Kārļa dator�argonā. Anna Elizabete būtu nenovērtējama - ar savu intuīciju, dziļajām psiholoģijas

zinā�anām un spēju redzēt cilvēkam cauri, pirms tas atvēris muti, lai mēģinātu samelot.

Jauniegūtās ziņas lika uz ģenerāļa stāstīto paraudzīties pavisam citām acīm.

Varbūt Merkmane teikusi patiesību un viņu tie�ām novēroja? Ganīja... Vajadzētu pārbaudīt, piekabinot nepazīstamu asti, ta�u Mikam nebija resursu. Nevar nodaļas pui�iem likt pildīt uzdevumus pa�a uzņēmuma labā. Ja nu vienīgi...

- Līzbet, kā tu domā, vai Kārlis varētu kādas dieniņas patēlot ne pārāk apķērīgu paparaci un pavalkāties Merkmanei pa pēdām? Papētīt, varbūt tie�ām ap viņu kāds spociņ� lidinās?

- Iespējams. Jāprasa pa�am, vai būs laiks. Redzi, viņ� te, mui�ā, trīsreiz nedēļā vada datorkursus jaunie�iem un apmācības pensionāriem.

- Ak tā, - Miks nopūtās. Protams, cilvēki strādā, lai nopelnītu. - Bet ja tas nebūtu par velti? Tu nedēļu bez viņa iztiktu?

- Es... gan jau. Sīkie datorpirāti gan ne. - Anna pasmaidīja. - Piezvani viņam un izstāsti visu pats.

- Es? Man... - Miks sastomījās.

- Miku, beidz. Tam, kas noticis starp mums, nevajadzētu ietekmēt tavas attiecības ar pārējiem. Tā ka - zvani dro�i.

Ta�u līdz zvanī�anai Kārlim Miks netika. Skaļi iepīkstējās viņa mobilais, un, minūti klusi klausījies, Kaķītis drūmu skatienu paraudzījās Annā.

- Montas Merkmanes Rīgas mājā notikusi ielau�anās. Pati guļ bezsamaņā. Līzbet, tu varētu atbraukt man līdzi? Ģenerālis Bass, eksperti un mani pui�i jau ir tur.

Tikai zemā lidojumā �ķērsojot naksnīgi izgaismoto Salu tiltu, Anna Elizabete pēk�ņi atcerējās, ka par radikālo vakara plānu maiņu neko nav paziņojusi ne mājiniekiem, ne - kas vēl būtiskāk - Ģirtam.

Pie Merkmanes senlaicīgās Me�aparka mājas akmens �oga drūzmējās paprāvs gaido�u dīkdieņu bariņ�. Miks un Anna pārsteigti saskatījās: ko tad tas nozīmēja?

Pārsteigums pieauga, sazīmējot da�u labu dzeltenās preses, ziņu un foto aģentūru pārstāvi, kura it kā atsve�inātais, vēsais, izplatījumā klīsto�ais skatiens patiesībā bija rūpīgi izkopta profesionāļa spēja saskatīt notieko�o 360 grādu leņķī un neko nepalaist garām.

Arī tagad - ieraugot strauji tuvojamies sudrabkrāsas toi-jotu, kādas, kā zināms, ir daudziem iek�lietu sistēmas augstākā un vidējā līmeņa priek�niekiem, preses ļaudis sakustējās un metās abiem atbraucējiem pretī.

Kas te noticis? Vai būs komentāri? Kāds cietis? Vai te notikusi slepkavība? Uzbrukums? Ielau�anās?

Miks pāris rei�u pamāja ar roku, kā atgaiņādamies no uzmācīgas mu�as, caur zobiem izspieda: �Par visu rītdienas preses konferencē!� - un abi ar Annu ātri iegāja pa vārtiņiem, ko ar svarīgu izteiksmi sejā apsargāja Mika kādreizējais praktikants pusstudents Mārtiņ� - nu jau pilntiesīgs Smago noziegumu nodaļas jaunākais inspektors, ta�u kolēģu dotā iesauka palikusi nemainīga.

- Sveiks, �ef! Tomēr izrāva tevi no... - Mārtiņ� teju iz�āva gultas, ta�u, atpazinis Annu Elizabeti, aprāvās un ieklepojās.

Par Kriminālpārvaldes jaunā �efa mīlas nedienām zināja visi viņa pui�i, ta�u taktiski centās neko neizrādīt. Anna Elizabete patika visiem, pulkve�leitnants Miks Kaķītis arī, tāpēc rūdītie kriminālisti, ar ekspertu priek�nieku Egonu Dambergu sākot un Mārtiņu beidzot, visi kā viens cerēja, ka reiz pārpratums noskaidrosies un �efs atkal būs kā cilvēks. Citādi no viņa atlikusi vien darbaholiska ēna.

- Mārtiņ, kas te notiek? - Kaķītis draudīgi ierūcās.

- Nav ne jausmas, �ef! Kad mēs ieradāmies, viņi te jau bija. Tā vien likās - prese jau zināja, ka braucam. It kā viņiem kāds būtu izsūtījis ielūgumus.

Anna viegli sarāvās - izsūtījis ielūgumus? Ja nu �ī patie�ām ir labi sagatavota piāra akcija? Laupī�ana un mājasmātes ģībonis varētu būt arī uzstādījums.

Miks pārtvēra viņas skatienu un viegli pamāja.

- Iesim iek�ā?

Greznās, dārgi, ta�u bezgaumīgi iekārtotās mājas iek�pusē valdīja drud�aina rosība - Egona Damberga vadībā strādāja kriminālistikas eksperti, kinologs Viktors Mihailovs ar savu melno Zorro uzmanīgi apsekoja telpas, bet pie ārdurvīm platā Terminatora stājā bija sastindzis viens no Kaķī�a jaunākajiem kolēģiem - Ritvars Zariņ�, milzīga auguma biju�ais suvietis.

Labs sargs iek�ā lai� visus, laukā nevienu.

Annai ienāca prātā Grāfs. Viņas vilks darīja tie�i tāpat.

- Sveiks, Egu, �au, Viktor, �au, pui�i! - Miks uzsauca pāri telpai. - Kur� ziņos?

- Es. - Egons atskatījās pār plecu un, pamanījis Annu, izbrīnā iepleta acis.

- Līzbete... Anna Elizabete piekrita palīdzēt un būt klāt sarunā ar Merkmani. Viņas pazīst viena otru biznesa sakarā.

- Super! - Dambergs nosmaidija. Annas klātbūtne spēja izgaismot pat �o drūmo namu. - Klausieties!

Ta�u viņa bra�i iesākto teikumu aprāva liela, melna bulta, kas strauji pārlidoja vestibilu un ar milzu spēku trāpīja Annai, nogā�ot no kājām. Pilnīgi neraksturīgi labi audzinātam, pieaugu�am dienesta sunim, Zorro vētraini luncināja asti, cēlās pakaļkājās, lēkāja, smilkstēja un laizīja Annas roku - kā iemīlējies pusaudzis...

- LIzbet, es joprojām apgalvoju - tu esi nobūrusi manu suni! Tavā klātbūtnē viņ� uzvedas absolūti neadekvāti. - Viktors sirsnīgi apskāva Annu Elizabeti, gandrīz nodarot viņas ribām neglābjamu skādi - nokrak�ķēja vien.

- Sveiki, mani mīļie! - Viņa noslēpa aizkustinājumu, ar degunu ierokoties Zorro mīkstajā spalvā, kamēr lielais suns priecīgi rūkaļāja un mīņājās.

Miks neko neteica, tikai saviļņots norija siekalas.

Egona ziņojums bija īss, bet saturīgs.

Ap �etriem pēcpusdienā pilsētas de�ūrdaļa saņēmusi izmisu�as sievietes tālruņa zvanu, ka viņas mājā ielauzu�ies laupītāji - vairāki bruņoti vīrie�i melnās maskās, kuri �obrīd pārmeklējot mājas pirmo stāvu. Viņa pati esot noslēpusies otrā stāva guļamistabas bīdāmajā sienas skapī, ko nezinātājs no ārpuses nevarot pamanīt.

Steig�us izsūtītā operatīvā vienība atradusi mājas durvis vaļā, pirmā stāva telpas savandltas un piepēdotas slapji dubļainām kājām, ta�u pazudu�as bija visnotaļ dīvainas lietas: no vitrīnām un plauktiem - modes konkursu godalgas un diplomi, no darbnīcas - tērpu modeļu fotogrāfiju albumi.

Cienītā dizainere sveika un vesela �obrīd atpūtās savā otrā stāva guļamistabā. Teikusi - tiklīdz ierodas izmeklētāju priek�niecība, lai vedot tie�i pie viņas.

Anna nosmīnēja - о, pazīstamais karalienes tonītis!

Ausīs ieskanējās Montas Merkmanes asā, griezīgā balss. Reiz dzirdēta, tā bija neaizmirstama.

- Iesim? - Miks, pamanījis Annas smīnu, jautāja.

- Protams. Tikai vispirms izstaigāsim pirmo stāvu, labi? Drīkst, Egu? Vai tavējie jau beigu�i? - viņa lieti�ķi vērsās pie Egona Damberga.

- Vēl da�as minūtes. Ko tu gribi ieraudzīt?

- Vēl nezinu. Kaut ko. Varbūt noķert sajūtas. Drīkst?

- Tu - katrā laikā. - Dambergs piemiedza ar aci.

Nu, Līzbete, nu, �picbuks. Negribēja ne dzirdēt par detektīv-aģentūru, bet nu - jau iek�ā darbos, ar visām rokām un kājām. Ņemas kā velns pa dakstiņiem.

Pirmā stāva apskate izrādījās vairāk nekā interesanta.

Kā jau Anna Elizabete bija iztēlojusies, mājas iekārtojums pilnībā atbilda modes dizaineres Montas Merkmanes tēlam: tikpat āri�ķigi tuk�s, spo�s, naudas izteiksmē dārgs, bet sajūtu ziņā - lēts, vulgārs, neko neizsako�s. Marmors, stikls, niķelēti dzel�i, daudz savstarpēji nesaderīgu, luminiscējo�ās krāsās ieturētu tekstiliju, desmitiem savstarpēji nesaderīgu gleznu un tēlniecības darinājumu, ko mēle negriezās saukt par skulptūrām, visbeidzot - stikla vitrīnas, kurās uz melna fona bija izkārtoti... zobi. Virs zemes, ūdenī un gaisā dzīvojo�o radību zobi un �okļi.

Plēsoņa, kas kolekcionē savējos, Anna nodomāja un neviļus nodrebinājās.

Te bija auksti un draudīgi.

Līdzās eso�ais melnais vilks ierūcās. Viņa sastinga pussolī un vēroja, cik uzmanīgi Zorro ar ķepu no vitrīnas apak�as izķeksē kaut kādu skrandu...

- Kas tas ir? - Miks pienāca tuvāk, lai apskatītu atradumu. Melnas, ļoti plānas, caurspīdīgas drānas gabals, kas atgādināja supersmalku tillu. Sintētika. �ķita, tas barbariski nodīrāts no lielāka gabala - par to liecināja garā, apmēram divus centimetrus platā blīvā skranda, visticamāk, eģes mala vienā auduma baķa pusē. Tāda kā aste.

Vai nu plēsējs ļoti steidzies un �ķiedras īpatnību dēļ nav varējis to pārraut, vai arī... astīte atstāta ar nolūku. Bet kāpēc? Varbūt kā saitīte kaut kā piefiksē�anai?

- Drīkst? - Anna piebāza degunu gandrīz pie pa�a auduma. No malas izskatījās, it kā viņa Dambergam bu�otu roku.

- Kas tev prātā? - Miks izbrīnījās.

- Vēlāk paskaidro�u. Tagad vajadzētu ielūkoties darbistabā. Pui�i, rādiet ceļu!

Kā savās mājās! Tikko ieradusies, bet jau visus izrīko. Ģenerālis brun�os!

Miks smaidīja. Viņ� bija laimīgs: Līzbete atkal bija līdzās, rokas attālumā, bet tas nozīmēja - dzīve sākusi sakārtoties. Galvenais - tagad tikai pa�am nebūt muļķim.

Pretēji dzīvojamajai zonai, darbistaba atstāja askētiskas un profesionālas telpas iespaidu. Liela, saulaina stūra istaba, kurā pa milzīgiem logiem ieplūda gaisma (�obrīd - nakts tumsa), loģiski izvietoti funkcionāli gaismekļi, lai varētu zīmēt, �ūt un strādāt pie rakstāmgalda. Daudz plauktu un statņu ar ski�u ruļļiem un audumu paraugiem.

Piegājusi pie apjomīgas, augstas stellā�as, kas stiepās gar visu sienu, Anna sāka vērīgi pētīt plauktu saturu, meklējot kaut ko konkrētu. Jā, te tas bija!

- Nevar būt, ka tik vienkār�i... - viņa neticīgi nomurmināja, izvelkot no kārtīgi salocīto auduma baķu apak�as tur nevērīgi ieņurcītu melnu, plānu auduma gabalu, kuru atlokot, skaidri bija saskatāmas plēsuma pēdas.

- Tu gribi teikt - viņa pati? - Miks piepacēla uzaci.

- Neko es negribu teikt. Tā bija tikai tāda domiņa. - Anna pielika audumu pie deguna un dziļi ieelpoja. - Ejam pie vājinieces, lai neiznīkst pavisam!

♦ * *

- Nevarētu teikt, ka jūs būtu ļoti steigu�ies, - atverot otrā stāva guļamistabas durvis, viņus sveica augstprātīga, piesmaku�i, �erksto�a balss. Sejā iesitās karsts, piepīpēts, piesutis gaiss, kurā jautās kaut kas salkani �ķebigs kā veca gaļa.

Miks norīstījās.

- Mums vispirms bija jātiek galā tur lejā. Drīkst ienākt? -Viņ� mirkli nogaidīja.

- Nāciet. Kas jūs esat? - Tonis par grādu atsila.

- Pulkve�leitnants Miks Kaķītis un Anna Elizabete fon Berga no Basa detektīvaģentūras, - viņ� noskaldīja.

- Berga? Es reiz pazinu vienu Bergu, kura izlikās par pasākumu vadītāju. - Merkmane piecēlās gultā pussēdus un atbalstījās uz elkoņa. Nofiksējusi skatienu, nespēja apvaldīt izbrīnu. - Jūs?

- Es. Labdien, Monta. Re, cik necerēti jauka tik�anās... -Anna grīni pasmīnēja.

- Prom!!! Lai viņa iet prom!!! - Merkmane pēk�ņi histēriski ieaurojās. - Viņu atsūtīju�i mani konkurenti!

Anna Elizabete nesatricināmā mierā vēroja viņu bļaustāmies, ar acs kaktiņu sekojot Mika reakcijai. Viņ� bija apsēdies atpūtas krēslā istabas stūri un nelikās traucēties. Anna rāmi apsēdās otrā krēslā.

Pēc minūtēm piecām septiņām klaigā�ana apklusa.

- Jūs vēl te? - Merkmane, nobļāvusies bāla, gandrīz bez elpas izdvesa. - Ielejiet man iedzert. Tur, stūri, uz galdiņa...

-Jums �odien pietiek! - Miks atcirta. - Lūdzu, papūlieties savākties un atbildēt uz jautājumiem! Galu galā - tā bijāt jūs, kas mūs �urp izsauca, tā bijāt jūs, kas nelika mieru ģenerālim Basam, tad nu esiet tik laipna un izstāstiet - kas te notiek?

- Bet viņa...? - �ests uz Annas Elizabetes pusi.

- Viņa? Viņa paliks. Anna Elizabete Berga ir mūsu detek-tīvaģentūras konsultante psiholoģe. Viņa ļo-o-oti labi spēj saskatīt cilvēka būtību, īpa�i specializējoties meļu atklā�anā. Jums ir kādi iebildumi? Nav? Tad sāksim! - Nelikdamies ne zinis par Montas Merkmanes pārbolītajām acīm, Miks Kaķītis ērtāk iekārtojās krēslā un uzdeva pirmo jautājumu:

- Kāpēc jūs pirms da�ām dienām par katru cenu, tik uzstājīgi vēlējāties satikties ar ģenerāli Basu?

- Es... Baidījos. Man sekoja. Man visu laiku seko!

- Kas?

- Es nezinu. Kaut kāds vīrietis! Liels! - Merkmane nervozi izkliedza, tad jau mierīgāk turpināja. - Es viņu pāris rei�u esmu redzējusi, ta�u tikai iztālēm. Seju ne. Sākumā viņ� man sekoja slapstoties, tagad to dara atklāti un vēl... sūta bildes. Es... jau ģenerālim da�as iedevu...

- Mēs redzējām. Pēc datumiem sprie�ot, tās tapu�as ilgākā laika posmā, - Miks noteica. - Un fotografējis profesionālis. Jums ir kādas aizdomas?

- Kādas aizdomas? Ja katru dienu visapkārt vieni vienīgi paparaci. - Merkmanes balsi ieskanējās kas līdzīgs koķetērijai.

Ko tad tas nozīmēja? Cik nu Anna zināja, ar Montas Merkmanes sabiedrisko atpazīstamibu jau labu laiku nebūt nebija tik spo�i, kā viņai labpatikās apgalvot - runāja pat, ka viņa par publicitāti maksājot.

- Merkmanes kundze, jūs ar savu trenēto skatienu noteikti piefiksējāt, kuru izdevumu paparaci ap jums spieto? - Anna Elizabete uzdeva �ķietami nevainīgu jautājumu, ta�u tas izraisīja dusmu uzliesmojumu.

- Kā gan? Vai man laiks pa malām blenzt?! Skrienu kā vilciņ�, eju un daru, un tiekos, un bīdu projektus! Jums pat sapņos nav rādījies, kas viss jāiztur, lai noturētos pa�ā spicē! -uzrunātā nesavaldīgi atcirta. - Pat mājās nav miera, darbs ielau�as arī �eit. Jūs jau pa�i redzat.

-Jūtu līdzi. Un �ēl, tas mums būtu palīdzējis, varētu mēģināt neuzkrīto�i pārbaudīt, vai kāds no preses izdevumiem uz jums netur ļaunu prātu.

- Pa-a-ar ko? - Merkmane tēloti novilka.

- Par to pa�u. Par jūsu panākumiem, - Anna tikpat naivi turpināja. - Nav jau mums Latvijā to modes mākslinieku tik daudz, un visi, kas ir, kā uz delnas. Ja kādam notiek kas labs, visi zina, ja slikts, - arī visi zina, turklāt divreiz ātrāk.

-Jums taisnība. Jā, skauģu man netrūkst... - �ķita, mājasmātes saspringums atslābst. - Te jau ikviens to vien gaida, lai otrs pakluptu, pakristu, jo tad var paņirgāties un vēl ar kāju iespert! Dro�i vien tāpēc, ka mēs esam tik sīki un nepamanāmi pasaules kartē. Citās zemēs tā nenotiek. Tur, ja tu esi ko sasniedzis, tevi cienī, godā un vismaz uzklausa!

Lūk, aiz �iem vārdiem gan kaut kas slēpjas! Lai gan drīzāk -kāds, kur� cienītajai kundzei nodarījis pāri. Apēdis pīrādziņu, atņēmis spēfmantiņu...

- Monta, vai jūs kāds apdraud? Kāds konkurents? - Anna riskēja pajautāt tie�i.

- Par ko jūs runājat?! - Viņa saslējās acumirklīgā sa�utumā, tad atslāba. - Kādi tur konkurenti... Kādi te, Latvijā, vispār var būt konkurenti, sīkaļas vien. Jā, Francijā, Krievijā, Vācijā, Itālijā, galu galā - Turcijā, tur jāpiesargās. Bet te...

-Jums pieder akciju kontrolpaketes deviņos jaunos modes uzņēmumos, un jūs apgalvojat, ka ar visiem lieliski sadzīvojat? Nevienam nekad neesat pateikusi skarbāku vārdu? - Anna neticīgi pasmaidīja.

- Kā jūs... Ak, nu protams - es pati jums toreiz izstāstīju... un �urnālisti, tie jau vienmēr uzrok. Kā tādi cūkas - kur lielāki dubļi... - Merkmane nopūtās.

- Mēs neesam �urnālisti, - Kaķītis asi ierunājās.

- Ak... es to neteicu par jums. - Dīva atmeta ar roku.

Labi, ka to nedzird Zane, citādi Merkmanes ko�i sarkanās,

mākslīgās �ķipsnas aizlidotu pa gaisu kā pūkas, Anna nodomāja.

- Monta, jūs operatīvās grupas pui�iem teicāt, ka pazudu�i da�ādu modes konkursu apbalvojumi un iepriek�ējo gadu tērpu modeļu fotoalbumi. Sakiet, kam un kāds no �ādas zādzības varētu būt labums? - Miks negaidot ievaicājās. - Vai tos var pārdot vai kā citādi izmantot? Atvainojiet manu nezinā�anu, līdz �im ar modes pasauli nav iznācis saskarties tuvāk par piespiedu iepirk�anos veikalā.

Merkmanei �ī replika patika, pat ļoti. Viņa atiezās platā baltzobu smaidā, kas darīja godu viņas stomatologam, iztālēm atgādinot prāvu savas eksotiskās �okļu kolekcijas eksemplāru, tad negaidīti laipnā balsī sāka skaidrot: - Redziet, Kaķī�a kungs, �ajā gadījumā runa ir nevis par nolaupīto lietu reālo biznesa vērtību, bet par pāridarījumu. Paņemts tie�i tas, kas man kā dizainerei, kā māksliniecei ir vistuvākais, visnozīmīgākais - mani darbi un manas balvas. Protams, cits tās izmantot nevarēs, ta�u ari man tās ir zudu�as. Un mana svētnīca, mana darbistaba ir sve�as klātbūtnes, netīras enerģijas apgānīta!

* * *

- Ko tu par to visu domā? - Miks pavaicāja Annai, kad viņi sēdēja automa�īnā.

- Nezinu. Tā dīvaini... Kaut kas tur neklapē, - viņa lēni atbildēja. Pēk�ņi bija uzmācies milzīgs nogurums, atgādinot, ka ir jau vēls un mājās dro�i vien visi uztraucas.

Pirms ieie�anas Merkmanes mājā Anna bija atslēgusi telefonam skaņu un nu saņēmās, lai izvilktu tālruni no somas �aurās sānkabatas. Pusdeviņi.

Un neviena zvana, nevienas ziņas - tā ta�u nevar būt! Interesanti, kur Ģirts? Vēl filmē�anas laukumā? Varbūt mājās, savā Hospitāļu ielas dzīvoklītī, pārguris un nolēmis uz Me�ājiem tik vēlu nebraukt? Bet, ja tā, viņa varētu uzkrist uz galvas ar valriekstu saldējumu rokās. Atslēgas viņai bija. Galu galā sestdienas vakars, rīt brīvs, Me�āju Rado�ajā centrā piespiedu remonts pārplīsu�as caurules dēļ, bet mājiniekiem aukli nevajag...

- Kaķīt, vai vari aizvest mani uz Hospitāļu ielu?

Tikko izteikusi �o lūgumu, Anna Elizabete apmulsa.

Uz Hospitāļu ielu...

Ak, jēziņ, arī Miks ta�u dzīvoja Hospitāļu ielā, tikai tās jaunākajā galā, bet Ģirts - veco Ulmaņlaika māju rajonā.

Tomēr Miks bija sapratis pareizi. Pie Ģirta.

Neko neteicis, viņ� iedarbināja motoru.

Velns rāvis, tas tomēr nosāpēja... Skaudri un dziļi. Kā ar �ileti pirkstā.

Anna Elizabete tikmēr mēģināja sazvanīt Ģirtu, lai noskaidrotu, kur īsti viņ� ir. Ka nesanāk kā Rūķim ar Māju... Telefons sauca, bet tajā galā laikam nebija nevienas dzīvas dvēseles.

- Klau, es pārdomāju - lai�am uz �merli! Acīmredzot vēl nav beigusies filmē�ana, izlaidīsi mani tur. - Anna palūdza.

- Labi. Tikai par atlīdzību tu man izstāstīsi, ko domā par �odienas tik�anos, - Kaķītis izvirzīja savu prasību.

- Uhh, savtīgais... - Viņa nosmaidīja agrāko draisko smaidu, kas uz mirkli izgaismoja pat tum�os lokus ap acīm. - Labi. Pirmkārt, ar to lietu kaut kas nav kārtībā. Otrkārt, ar to lietu kaut kas nav kārtībā. Un, tre�kārt, ar to lietu kaut kas nepavisam nav kārtībā.

- Skaidrs. Piekritu. Kāds ir tavs pamatojums?

- N-nu... Pirmkārt, atrastais auduma gabals ir no tā pa�a baķa, kas bija it kā nevērīgi noslēpts plauktā zem citiem audumiem. Nezinu, vai pamanīji, bet no tā bija brutāli nodīrāts paprāvs kumoss. Uz baķa pamatnes bija atzīme 4,80m, ta�u atlikumā nevarēja būt vairāk par divarpus metriem, es pārmērīju. Rūpīgs meistars vienmēr atzīmē atlikumu. Bet tēja kāds vēlējās radīt ilūziju par melnām maskām uz galvas... pietiktu vismaz trim, �etrām...

- Hmm... es par to iedomājos, tikai nepievērsu uzmanību. Re, ko nozīmē, ja sieviete pati �uj!

- Nepielien, Kaķīt! Klausīsies tālāk vai kaitināsi mani?

- Stāsti. Esmu pati uzmanība.

- Tātad. Otrkārt. Varu derēt, ka Dambergs to apstiprinās -nācēji, ja tādi vispār biju�i, savos slapji slīdo�ajos apavos delikāti pārvietoju�ies uz pirkstgaliem, kas ar iero�iem bruņotiem iebrucējiem (ja var ticēt mājasmātei) diez vai ir raksturīgi. Ir?

- Hmm... N-nē, nav, - Kaķītis novilka. - Tālāk?

- Tālāk. Ievēroji, cik rūpīgi un kārtīgi meklēts - nekāda sajukuma, nekāda bardaka. Kā rāda filmās - saimnieks pārnāk mājās un pēc cunami seku cienīgas ainas saprot, ka tur kāds bijis un kaut ko meklējis. �ajā gadījumā sanāk dīvaina pretruna - kāpēc atstāt slapjas pēdas, ja ārā sauss? Lai tās vispār pamanītu? Un kāpēc tāda rūpība? Lai neko nesajauktu, nesaplēstu? Negribēja, lai saimniece pamana? Pastulbi - slapjas vizītkartes hallē un viesistabā, toties bezmieslga pārvieto�anās darbistabā. Pa gaisu, uz pirkstgaliem, ar iero�iem?

- Tu gribi teikt...

-... ka mūsu dārgā dizainere to visu izdomājusi, bet pazudu�ās lietas jāmeklē kaut kur viņas pa�as noliktavās - ja ne tajā mājā, tad centra birojā. Vai pamanīji, ka Zorro vairākas reizes aizskrēja no darbistabas līdz guļamistabai otrajā stāvā un ar purnu rādija uz tās durvīm? Viktors to piefiksēja.

- Tā? Nē, nepamanīju. Bet jūs, suņotāji, daudz ko redzat citādi, - Miks piespiesti pasmaidīja.

Atkal viņ� bija izgāzies. Elementāras lietas, bet nē - neredz acīm redzamo. Nu, superīgs krimināl�efs, neko teikt. Tiklīdz blakām viena konkrēta sieviete...

- Ko tu tagad ar viņu darīsi? - Anna ievaicājās.

- Ar ko? Ar Merkmani? Та� neko - lai dzīvo. Pirmdien darbā sasauk�u savējos, salīdzināsim ekspertu slēdzienus (tie noteikti sakritīs ar Annas domām - to viņ� noklusēja), tad ari domāsim, ko darīt. Varbūt palūg�u Mārtiņam, lai pamēģina uzrakt par viņu ko vairāk.

- Pajautā Zanei. Viņa reiz par Merkmani taisīja portretga-balu, noteikti būs saglabājusies melnā mapīte.

Par Zanes melnajām mapītēm gan kolēģu vidū, gan Pū�u Mājā klīda leģendas. Lai cik viņa būtu ekscentriska, histēriskā un neapdomīga, ta�u viena slavējama īpa�ība Zanei piemita: strādājot pie kādas tēmas, viņa vāca visu iespējamo informāciju - gan tie�i saistīto, gan pakārtoto, gan �ķietami neiederīgo, kas kādā bridi tomēr izrādījās īstais puzles gabaliņ�.

Tāds zirneklis vācējs - sē� tīkla vidū un velk sev tuvāk smalkos zīda dzīpariņus.

Toreiz pirms kādiem diviem trim gadiem Zanes publikācija par Merkmani bija sacēlusi visai lielu troksni, atklājot nepatīkamas skaistuma un tūrisma biznesa aizkulises, ta�u līdz saknei aizrakties Zanei īsti neizdevās, jo izdevniecība Magnum Lux stāsta turpinājumu nez kāpēc nobremzēja.

Hmm, jāpajautā, kas tur toreiz notika...

- Kā tu domā, vai Kārlis pieslēgsies? - Miks riskēja uzdot vēl vienu jautājumu. Viņ� gribēja atgūt veco komandu pilnā sastāvā. Annu. Kārli. Zani. Omīti. Visus.

- Varbūt. - Anna pie sevis pasmaidīja, bet neko neteica. Ari viņai �ī ideja patika, ta�u skaļi to atzīt - neparko. Nebija īstais brīdis.

Viņi bija sasniegu�i �merli, Rīgas Kinostudijas agrākās telpas, kur īrētā paviljona daļā tapa nemirstīgie pa�māju seriāli un reklāmu rullī�i.

- Paldies, ka atvedi. Es nu ie�u. - Viņa atvēra durvis. - Bet tu... Miku, brauc, atpūties, tu izskaties galīgi pārguris.

Miks nikni ievilka elpu. Tikai ne līdzjūtību!

- Es vēl brīdi pagaidī�u. Ja nu tur iek�ā neviena nav. Ēka izskatās pārāk tum�a.

Tikai tagad Anna pamanīja, ka vestibilā patie�ām deg tikai vārga signāllampiņa. Pagājusi mazliet uz priek�u, autostāvvietā ap stūri viņa sazīmēja vairākas ma�īnas, kā likās, arī Ģirta kreisiem.

Varbūt viņi filmē mazajā paviljonā?

Tomēr Mika rūpes aizkustināja. Kļuva silti.

- Labi, ja tu tā vēlies. Es tev tūlīt atzvanī�u.

Kā par brīnumu, studijas lielā vestibila ārdurvis bija vaļā.

Dīvaini - nāc, ja gribi, ņem, ko gribi...

Anna zināja, kur atrodas Ģirta ģērbtuve - viņam, kā jau seriālu superzvaigznei ar intensīvu filmē�anās grafiku un lielu slodzi, bija iedalīta ne pārāk liela, ta�u sava garderobes telpa ar izvelkamu dīvānu un miniatūru vannas istabu.

Gribēdama pārsteigt, Anna Elizabete uz pirkstgaliem aizlavījās līdz viņa ģērbtuves durvīm un klusi nospieda rokturi. Nebija aizslēgts.

Telpā valdīja romantiska puskrēsla. Dega sveces. Daudz sve�u. Dīvāns saklāts gulē�anai, bet uz krēsla atzveltnes pie grima galdiņa nevērīgi samesta drēbju kaudze. Arī Ģirta tum�zilie Denim d�insi. Aiz sienas ritmiski �alca ūdens un skanēja skaļa irgo�anās, kas ik pa brīdim pārauga stihiskos smieklos.

Ko tad tas nozīmē?

Vēderā reizē sāka skrāpēties visi apkaimes kaķi.

Anna stāvēja kā sastingusi.

Vannas istabas durvis strauji atvērās, un pa tām, draiski spurgdami, izvēlās divi puskaili, dvieļos satinu�ies radījumi, no kuriem viens neap�aubāmi bija Ģirts Melderis - glīts, muskuļots un slapj�, bet otrs - brūni iedegusī, jaunā un bezgala centīgā topo�ā televīzijas seriāla Boss producente Linda Laure. Abi bija tā aizrāvu�ies viens ar otru, ka pat nepamanīja istabas vaļējās durvis un tajās klusi stāvo�o vēlīno vie�ņu.

-Ja pareizi sapratu, filmē�ana ir krietni ievilkusies un tevi mājās var negaidīt?

Izteikusi �os vārdus, Anna Elizabete pagriezās un straujā solī devās pa tum�o gaiteni uz izeju, domās sodīdamās un lādēdama sevi par lētticību, muļķību un vecumam neatbilsto�u naivumu.

Kā tur bija ar tiem vilkiem, kas spalvu met, bet tikumu ne?

Vai gan viņai acu nebija, vai viņa neredzēja, cik medainiem skatieniem Ģirtu Melderi uzlūko puse Latvijas sievie�u, bet otra puse jūsmīgi apsprie� baumas par viņa attiecībām ar neskaitāmajām skatuves un kino partnerēm?!

Annai tas jau toreiz, pirms piecpadsmit gadiem, bija ļoti nepaticis, viņa negribēja dalīties tajā, kas ir viņas. Un aizgāja. Laikam ejot, pamazām radās vāra sapratne par to, ka dzīve un lomas ne vienmēr ir viens un tas pats. Bet �opavasar viņa bija noticējusi sev un otram un ļāvusies ilūzijām... Velti.

Intuīcijai tomēr izrādījās taisnība.

Aiz muguras strauji tuvojās duno�i soļi.

- Līzbet, pagaidi! Tas nav tas, ko tu domā...

Viņa asi apgriezās: - Jā, un kas tad tas ir?

Tur viņ� stāvēja - puskails, vienos d�insos tāpat kā pavasari viņas istabas durvīs, atverot durvis mīļās vecmāmiņas priek�ā... Toreiz viņ� bija uzdro�inājies ar visu būtību un izturē�anos paziņot Annas ģimenei: es gribu būt ar viņu kopā.

Bet tagad? Paspēlējās, apnika, pietika?

- Mēs mēģinājām... epizodi... - Ģirts nomurmināja.

- Protams, protams, un filmē�anas grupa tikmēr atradās skapī. Ticu.

- Nē, nu paklausies, es �odien filmē�anā galigi izgāzos -nevarēju izspēlēt mīlas ainu. Starp citu, tevis dēļ. Nomocījos pats, nomocīju visu grupu. Tā ari nekas nesanāca. Tad Linda ierosināja to ainu aizvietot ar epizodi vannas istabā, kas būtu aktīvāka un smieklīgāka, un tagad mēs to izmēģinājām.

- Protams. Un dīvāns ar svecēm ir rekvizīti, vai ne? Melderi, man vairs nav astoņpadsmit gadu.

- Nē, dīvāns un sveces domātas Lindai, lai viņa varētu te palikt pa nakti. Viņa dzīvo Cēsīs, un ma�īnas viņai nav. Piedāvāju aizvest, piedāvāju savu dzīvokli, jo pats grasījos braukt pie tevis uz Me�ājiem, bet viņa atteicās. Teica - pārnak�ņos tepat de�ūrbūdā. To nu es nevarēju pieļaut, tāpēc teicu, lai paliek �eit, manā istabā.

- Un pats d�entlmeniski piedāvājies par naktsaukli, lai bubuļi neapēd. Eh, Melderi, tu esi īsts Pasaku Jūlis. Un ļoti labs aktieris - es tev gandrīz noticēju.

- Anna...!

- Arlabunakti. Lai jums abiem saldi sapņi!

�

Sestdienas vakars, 4. oktobris

Nez kāda iek�ējā balss Mikam Kaķītim bija likusi tomēr pagaidīt un neaizbraukt. Viņ� bija izkāpis no auto, apgājis ap ēkas stūri, lai novērtētu situāciju, un pamanījis līdz riebumam pazīstamo sarkano vāģi, kas nozīmēja - Ģirts ir studijā.

- Tev bija taisnība - tur neviena nebija. Braucam prom! -Annas balss skanēja tikpat līdzeni un mierīgi kā alla�, un, ja Miks viņu tik labi nepazītu, varētu derēt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Ta�u deniņos zem caurspīdīgās, baltās ādas nikni pulsējo�ā mazā, tievā dzīsliņa un cie�i sakniebtās lūpas skaidri liecināja - noticis kas tāds, ko labāk nezināt.

- Uz Me�ājiem? - Miks riskēja pajautāt.

- Nē. - Vienzilbīgā atbilde svēra vismaz tonnu.

Ja Ģirts gribēs labot situāciju, viņ� nesīsies tie�i turp, ta�u Anna nevēlējās ielaisties nekādās diskusijās. Ne tagad, ne vēlāk. Viņa nebija tik liela muļķe, lai ticētu tik baltiem diegiem �ūtām pasaciņām. Viņa bija pamanījusi TO izteiksmi viņa sejā un skatienā. TO izteiksmi, ar kādu viņ� skatījās tikai dziļi intīmos brī�os un kuru nevar tā, ar pāris klik�ķiem ieslēgt vai izslēgt. Un arī zibenīgi noslēpt nevar, lai cik labs vai pat izcils aktieris...

- Līzbet, kurp brauksim? - Miks pārjautāja.

Labs jautājums. Patie�ām - kurp?

Mājās? Tā būtu pēdējā vieta, kurp viņa gribētu doties.

Pastaigāt pa Rīgu? Citā reizē varbūt, bet ne �ovakar.

- Kaķīt, tev konjaks mājās ir?

- Ir.

- Spēsi mani pieciest?

- Līzbet...

- ... un neko nejautāt?

- Kā teiksi.

- Tad uz Hospitāļu ielu. - Pie tevis. To viņa noklusēja.

Ari �oreiz Miks saprata pareizi. Motors ierūcās.

Absolūts dejā vu.

No �īs mājas viņa saniknota un sarūgtināta bija izskrējusi maijā, krā�ņākajā dabas plaukuma un ziedu laikā. Toreiz, kad Miks bija nokļuvis slimnīcā, viņa steig�us atlidoja palīgā no Londonas, bet viņ� Annu bija faktiski aizdzinis.

Jā, tagad Anna Elizabete zināja un saprata, kāpēc, bet tajā bridi bija jutusies galīgi garām - pa�as saderinātā noraidīta un noliegta, nesaprasta un nesapratusi, iedzīta emocionālā strupceļā, viņa bija metusies Ģirta skavās. Un nu...

Un nu... situācija bija pilnīgi pretēja. Nē, faktiski vēl riebīgāka. Miks viņu bija gribējis turēt tālāk no īpa�i ne�ēlīgas noziegumu sērijas izmeklē�anas, lai gan vēlākie notikumi pierādīja, ka tie�i viņai, Annai, bija jāsatiekas ar Rīgas maniaku, lai lieta nonāktu lidz loģiskajam atrisinājumam. Viņa toreiz bija saniknojusies uz Miku darba dēļ. Bet viņ� - bailēs par viņas dzivību - bija nogalinājis cilvēku.

Uz �ī fona epizode ar vannas dvieļiem, Ģirtu un producenti likās smieklīga.

Kāpiens līdz ceturtajam stāvam bija bezgalīgs.

Kabatā tikko jau�ami novibrēja. Telefonam joprojām nebija aktivizēta skaņa.

īsziņa. Anna uz mirkli piestāja kāpņu laukumiņā, lai to izlasītu.

Sīkais, lūdzu, dod ziņu, nevaram Tevi sazvanīt.

Kur esi? Mājinieki uztraucas. Es arī.

Ko neteiksi, uztraucas! Nu lai. Pauztrauksies, un pāries, nekas ļauns nevienam tāpēc nenotiks. Lai gan - varbūt tomēr nevajag kreņķēt abas vecmāmiņas?

Anna steig�us uzklabināja da�us vārdus un nosūtīja vecajai baronesei, Omītei un Kārlim. Tā, viss. Ģirtam gan ne.

Pazīstami nograbēja Mika dzīvokļa atslēgas.

Tink-tink-tink - aug�ējā. Skrrrap� - apak�ējā.

Reiz arī viņai bija �āds sai�ķis. Reiz arī viņa bija �eit gaidīta.

- Nāc iek�ā, Līzbet, un jūties kā mājās. Kafiju?

- Slimam prasa... - viņa pārkāpa slieksni.

Uzvēdīja pazīstamā smar�a.

Miks. Mājas. Mājas?

Kaklā sakāpa smacējo�s kamols.

Viss varētu būt citādi.

- Melnu? - Skaļ� sauciens no virtuves.

- Melnu. Un piecas karotes cukura, bet nemaisīt.

- Protams. Mums jau tāpat dzīve salda.

Mums? Ko viņ� ar to gribēja teikt?

Atstājusi kurpes priek�namā, Anna Elizabete klusi iegāja dzīvojamā istabā. Te nekas nebija mainījies. Datorstūris, kur bijis, dīvāns, kur bijis, televizors ari.

Dro�i vien arī Mika guļamistabā viss tāpat - daudz gaismas un pla�uma, pelēks lins un siltums. Viņa mierīgais siltums.

Anna piegāja pie istabas loga un skumji pavērās laukā -pāri tālāko māju jumtiem Rīgas vēsturiskā centra virzienā.

Naksnīgā pilsēta bija skaista. Miers, uguntiņas un gaismiņas, rudenīgo koku krāsaino lapu spēles, tālīni ātri brauco�u autobusu, trolejbusu un vieglo automa�īnu riepu �vīksti, tramvaju d�inkstoņa...

- Par ko prāto, LIzbet? - Nostājies līdzās, Miks sniedza viņai lielu kafijas krūzi. Melna, ar jumtiņu - Annas jutīgā nāss saoda laba konjaka pie�prici.

- Par Rīgu lietū, �aku un ma�īnām. Paldies. - Viņa uzsmaidīja. - Dīvaina nakts.

- Anna, es tomēr pajautā�u - kas �ovakar atgadījās? Kad tu iznāci no kinostudijas paviljona, tā vairs nebija tava dzīvā seja, bet akmens maska. Un, pirms tu ielej kafiju man ģīmi, varbūt pagar�o... Tici, es to jautāju tikai tāpēc, ka man patie�ām rūp, kas ar tevi notiek. Un vēl - Anna, es zinu, ka esmu muļķis...

- Miku... līdz �im es domāju, ka nesakarīgi verbālie penterējumi raksturīgi tikai mums ar Zani, ta�u nu redzu, ka mūsu pulciņam pievienojies jauns biedrs. - Anna Elizabete skābi pasmaidīja un iemalkoja no krūzītes.

Kafija tie�ām bija laba - melna, karsta un salda, un nelielā konjaka lāse palīdzēja apvaldīt nervozos drebuļus, kas nekā negribēja rimties. Viņa nopūtās.

- Labi, jokus pie malas. Ja godīgi, es negribētu �ovakar �ķetināt privāto attiecību peripetijas, lai gan dro�i vien esmu tev parādā paskaidrojumu. Redzi...

- LIzbet, tev tas nav jādara, ja negribi.

- Zinu. Bet... varbūt tomēr tas reiz ir jāizdara. Redzi, kad tu toreiz tā, gandrīz neko nepaskaidrojis, aizbrauci, pametot mani Londonā, un vēlāk izdzini ari no slimnīcas palātas, es...

- Es neizdzinu, vismaz... tā tas nebija domāts!

- ... es sev apsolīju nekad vairs tev neuzmākties ar savu klātbūtni un visu �o laiku centos solījumu turēt. Bet �ovakar... pārāk daudzi notikumi sakrita, lai tā būtu tikai nejau�ība. Modes bizness, ģenerāļa stāsts par Merkmani, aģentūru jauno modeļu mednieku uzlidojumi skolām, mūsu vakarīgais izbraukums uz Me�aparku un saruna ar paputēju�o karalieni Montu un, visbeidzot... tas, ko es redzēju kinostudijā.

Miks neko nejautāja, tikai stingi raudzījās laukā pa logu, pāri māju jumtiem Daugavas virzienā.

Klusē, Kaķīt, turi muti ciet, nejautā. Lai viņa pati...

- Redzi, Kaķīt... es laikam esmu zoss.

- Ko-aaa? - Mikam pārsteigumā no rokām izkrita kafijas krūze, ap�ļācot palodzi, d�insus un grīdu.

- Kā citādi lai nosauc būtni, kas gandrīz pusgadu dzīvo ilūzijās, ignorējot visus brīdinājumus un to, ko raksta prese, līdz pēdīgi pierādījumi pa�i uzskrien virsū - pliki, slapji, ietinu�ies dvielī...

Anna piecos sulīgi ironiskos vārdos izstāstīja �merlī pieredzēto, liekot Mikam gan pasmaidīt, gan dusmās savīstīt dūres, apjau�ot, ka vil�anās Melderī Annai Elizabetei sāp vairāk, nekā viņa vēlas atklāt.

- Līzbet, vai tu nepieļauj to vienu vienīgo procentu, ka Ģirts teicis taisnību un viss ir vienkār�āk? Varbūt tie�ām viņi mēģināja epizodi un tu trāpījies nebridī? - Miks uzmanīgi pajautāja, iek�ēji sodīdamies par to, ka aizstāv... sāncensi?

- Nedomāju vis. Es redzēju to, ko redzēju, - Anna skumji noteica. - Un nu varu savas dzīves pēdējos piecus mēne�us pabāzt kaķim zem astes.

- Tev... Jums... tas bija nopietni? - Miks ierunājās.

- Vēl �orīt es būtu atbildējusi - jā. Gan par sevi, gan par Ģirtu. Tagad - nezinu.

- Tu esi pārgurusi. Izdzer kafiju, es tev uzklā�u dīvānu. Viesistabā, kā agrāk?

Anna pasmaidīja. - Paldies. Tu esi labs draugs.

Miks noklepojās. Labs draugs. Nūja. Katram sava vieta.

- Tev ir siltais ūdens? �ausmīgi gribu ieiet du�ā.

- Vajadzētu būt. Vismaz nekādu paziņojumu par remontu nav bijis. - Karstā ūdens neesamība �ajā Hospitāļu ielas galā gan bija ierasta lieta. Miks pēk�ņi ne�petni iesmējās. - Bet... varbūt tu gribi vannu?

- Kaķīt, nekaitini mani! Metī�u ar krūzīti.

Saskatīju�ies viņi sāka smieties.

Tātad - viss labi. Bet ar Melderi viņ� parunās. Kā vīrs ar vīru.

Ilgi stāvot zem tvaika pirts karstuma du�as, Anna Elizabete juta, kā dusmas un aizvainojums aiztek kanalizācijā, atstājot aiz sevis milzīgu tuk�umu un vil�anos.

Nu kāpēc tā? Kāpēc viņa tā pārsteidzās ar Miku un tā sasteidza ar Ģirtu?

* * *

Mika mobilais priek�namā spiedza, kliedza un vibrēja vienlaicīgi. Bet telefona īpa�nieks tikmēr domīgi vērās laukā pa logu un prātoja - ko darīt?

Beidzot Anna bija te. Atgriezusies.

Nē, nu labi, ieskrējusi uz brītiņu, pārnak�ņot. Un tomēr.

Pēk�ņi Mikam kā pui�elim gribējās kliegt un lēkāt, un priecāties, un darīt muļķības. Viņa bija �eit!!!

Pēc pa�a bēdīgās pieredzes viņ� zināja - Anna tik smagus lēmumus nepieņem tāpat vien, bet pēc sīvas cīņas ar sevi. Viņas ādā būt Miks �obrīd negribētu. Ta�u varbūt no �ī brī�a viņam parādījusies neliela cerības dzirkstelīte.

Telefons iezvanījās vēlreiz. Skaļi un uzstājīgi.

- Krustdēl, kur ellē ratā tu blandies? Zvani savējiem un brauciet �urp, uz veco Me�aparku!

- Kas noticis?

- ... ir noticis. Kad atbrauksi, pastāstī�u.

- Krusttēv... es... neesmu viens, - Miks izmocīja.

- īā-ā-ā??? - Ģenerāļa balss pārvērtās jautājuma zīmē.

- Pie manis ir Anna.

Otrā galā bridi valdīja kapa klusums, tad, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ģenerālis Bass izmeta:

- Tad ņem viņu līdzi. Gaidī�u jūs pie zoodārza vārtiem. Te tev nu bija mierīgais sestdienas vakars ar vannu, svecēm

un izrunā�anos pie glāzes laba konjaka!

* * *

Sestdiena, 4. oktobris, īsi pirms pusnakts

- Kurp mēs braucam? - Anna Elizabete, slapjos matus ar dvielīti susinādama, lēk�oja lejā pa kāpnēm, cen�oties tikt līdzi Mika garajiem kātiem.

- Uz Me�aparku! Ģenerāļa Basa pavēle!

Atbilde nebija diez cik sakarīga, ta�u neko jēdzīgāku viņa no Mika neizspieda. Tikai tad, kad autiņ� nobremzēja pie Rīgas zoodārza vecajiem vārtiem un ma�īnā ieremsās ģenerāļa Kārļa Basa druknais stāvs, ar pirkstu mēmi norādot - taisni, Anna saprata - noticis kas nopietns.

Mar�ruts lika domāt par �odienas vizīti pie Montas Merk-manes, jo sākumā �ķita - viņi brauc tie�i turp. Ta�u nē - pie Merkmanes viņi bija brauku�i no Me�a prospekta pa kreisi, līdz Stendera ielai, bet tagad Miks stūrēja auto uz pretējo pusi - pa labi, Ezermalas ielas virzienā...

- Labnakt, Lizbet, lai gan - cik nu �ī nakts būs laba, - ģenerālis Bass nopūtās. - Atvainojiet mani. Tagad varu pateikt: pirms pāris stundām tika atrasts atvaļinātā pulkve�a Jura Bramaņa līķis, un ministrijas vadība lūdza mani kopā ar Mika komandu uzņemties �īs lietas izmeklē�anu. Jo, ļoti iespējams, viss nebūs tik...

Viņ� nepabeidza, jo auto strauji nobremzēja, lai nesabrauktu mazu, satrauku�os �uneli, kur� izskatījās pavisam pazaudējies. Suņuks apgūlās ielas vidū un skumji skatījās tie�i uz braucējiem, sak� - lai notiek kas notikdams.

- Pag, es tūlīt! - Anna izlēca no automa�īnas un metās pie dzīvnieciņa.

Kaut tik viņ� nebūtu traumēts!

Mazais zvēriņ� smilkstēja un pārbīlī trīcēja kā �eleja, ta�u prom nerāvās un pat ļāva sevi iztaustīt. Visi kauli likās veseli. Ietinusi sīkaliņu savā pūkainajā plecu lakatā, viņa iekāpa atpakaļ ma�īnā.

- Es nevarēju viņu tur atstāt, atvainojiet, - Anna klusi noteica, un abi vīrie�i iesmējās. Situācija bija absurda, ta�u tajā pa�ā laikā tik cilvēciska.

Dzīvība un nāve, nāve un dzīvība.

- Labi, braucam. Krustojumā ar Cimzes ielu pa kreisi un tad tā māja kreisajā ielas pusē. Tur jau būs mūsējie, - Bass izrīkoja Miku. - Bet tu, Anniņ, liec to milzoni somā un nāc līdzi. Galu galā, tu esi pilntiesīga mūsu kolēģe.

На, kop� kura gan laika? Anna uzrauca uzaci, ta�u neiebilda. Ja reiz �odien bija piekritusi braukt pie Merkmanes, tad atpakaļceļa vairs nebija, vai ne?

Un, ja godīgi, zemapziņā īdēja neveselīga interese vaigā skatīt to cilvēku, kuram faktiski jāpateicas par attiecību izjauk�anu ar Miku Kaķīti.

Egona baltais busiņ�, Viktora sarkanais forda pikaps, Mārtiņa melnais sporta audi (puikam patīk izrādīties - nez, par kādiem līdzekļiem?) - tur jau viņi visi bija - katrs savā ma�īnā.

Miks līgani pieparkojās rindas galā.

- Ejam nu, - ģenerālis nokrem�ļojās.

- Bet... kur tad...? - Anna neizpratnē lūkojās apkārt.

- Operatīvā brigāde un ātrie? Iek�ā paskaidro�u.

Tā bija masīva, pirmajos Latvijas laika gados celta māja, kas vairāk atgādināja cietoksni nekā turīga, miermīlīga pilsoņa villu. Biezas sienas, mazi un �auri lodziņi, tikai viens balkons un neērta ieeja. Tā vien likās - celtnei jau no sākta gala paredzēta pavisam cita slodze. Tas drīzāk bija dzots, �tābs, bunkurs, ne dzīvojamā māja.

Viņi trīs - ģenerālis, Miks un Anna - pirmie bija iegāju�i namā, pamājot klusu sveicienu pie durvīm stāvo�ajam pus-studentam Mārtiņam. Egons un Viktors ar Zorro sekoja tie�i aiz muguras, bet, ienāku�i mājā, izgaisa - bija devu�ies tie�i uz nozieguma vietu.

- Kur ir...? - Miks pajautāja.

- Pacietību. Gribu, lai jūs bez aizspriedumiem apskatāt māju, - ģenerālis izvairījās no atbildes.

Mājas iek�iene bija pilnīgs pretstats neizteiksmīgajai ārpusei, kārtējo reizi liekot pabrīnīties par lietu neparedzamo div-dabību. Par spīti ēkas masīvajai buldoga ārienei, iek�telpu bija salīdzino�i maz, toties pla�as. Mēbelējums pārsvarā veclaicīgs, ar vairākiem neiederīgiem akcentiem. Nez kāpēc likās - reiz te izskatījies omulīgāk.

Telpu iekārtojums liecināja par loģisku prātu un intelektu, ta�u neizkoptu stilu.

Darba kabineta klasiskā stila smagnējās mēbeles itin kā izzoboja viegls, niķelēta metāla �urnālgaldiņ� ar stikla virsmu,

ko papildināja tādas pa�as konstrukcijas sē�amkrēsli ar sintētiska auduma sēdvirsmām tīģerrakstā. Pagāju�ā gadsimta sākuma stilizēto griestu kandelabru ar slīpēta stikla piekariņiem izsmēja spo�a, saliekama plastmasas galda lampa.

Tas pats guļamistabā: veclaicīga gulta ar kokgriezumiem rotātiem, augstiem galiem, masīvs tum�a ozola drēbju skapis un līdzās - plastmasas naktsgaldiņ�. Bet uz palodzes... kuram gan varētu ienākt prātā, ka skarbais un birokrātiskais pulkvedis Juris Bramanis aizrāvies ar kaktusu audzē�anu un sīklietiņu - pārsvarā ceļojumu suvenīru - kolekcionē�anu?

Bet vislielākais kuriozs atnācējus gaidīja viesistabā - senatnīga garnitūra, trīs plastmasas palmas un stellā�a ar kompaktdiskiem. Kur� būtu domājis, ka pulkvedim ir tik pla�s mūzikas ierakstu, filmu un elektronisko grāmatu krājums, kas darītu godu ikvienai bibliotēkai?

- Mjā... - Anna pārsteigta novilka. Pēdējos gados mājā pilnīgi noteikti trūka saimnieces, lai gan viss bija tīrs un spodrs.

Viņi bija nonāku�i līdz virtuvei, kas atbilsto�i aizgāju�ā laikmeta garam bija liela, ērta un praktiski iekārtota.

Pie loga atradās divbaseinu akmens izlietne, vienā L veida telpas galā bija izvietota moderna elektriskā plīts ar cepe�krāsni, darba virsma un augsts trauku skapis, otrā aicino�i lāktīja kamīns. Pie tā - mazs ēdiena trauciņ� dzīvniekam.

Bet pie divām personām skaisti klāta vakariņu galda, seju rokās iespiedusi, �ņukstot sēdēja nenosakāma vecuma kundzīte pagariem, pie saknēm krietni ataugu�iem, sīki sacirtotiem, ko�i rozā matiem.

Tas izskatījās sirreāli un reizē atsve�ināti - kā stopkadrs no absurda kino.

- Miks Kaķītis, Krimināllietu pārvaldes priek�nieks. Ģenerālis Kārlis Bass. Anna Elizabete Berga, mūsu konsultante, -Miks uzrunāja raudo�o būtni.

- Violeta Rozīte. - Sprogotā rozā galva pavērsa pret ienācējiem saraudātu seju ar notecēju�u skropstu tu�u.

- ... un jūs būtu?

- Ekonome, mājas pārraudze. Biju... - viņa atsāka �ņukstēt.

Mīļo stundiņ, patie�ām kā se�desmito gadu filmās!

- Rozītes kundze, lūdzu, pastāstiet, kas te �ovakar notika un kāpēc jūs zvanījāt policijai. - Ģenerāļa miers bija apskau�ams. Likās, nekas nespēj viņu satraukt.

- Es... es ta�u vispirms zvanīju jums! - Rozīte paraudzījās viņā slapju pandulā�a skatienu. - Tur bija tā vēstule...

Klausoties nesakarīgi vervelējo�ā sievi�ķa saraustīto stāstījumu, Annai un Mikam beidzot izdevās no vārdu plūdiem izlobīt to niecīgo racionālo graudu, ko bija spēju�as piefiksēt �okētās mājas pārraudzes smadzenes.

... kā ikkatru vakaru viņa ieradusies īsi pirms septiņiem, lai pagatavotu pulkve�a kungam vieglu maltīti un iekurtu kamīnu - viņam paticis vakariņot virtuvē, tā viņ� juties mājīgāk. �ovakar saimnieks gribējis ar Rozītes kundzi par kaut ko nopietni parunāt, jo jau vakar uzaicinājis viņu �odien kopīgi ieturēt vakariņas. Tad nu viņa arī centusies divtik.

Astoņos viss bijis gatavs, tikai no darba devēja ne vēsts. Parasti pulkvedis bijis tik precīzs kā �veices pulkstenis - uz sekundi. �ovakar nekā.

Pēc stundas ceturk�ņa viņa jau sākusi uztraukties, vēl pēc pusstundas - kritusi panikā un nolēmusi pulkvedim piezvanīt, lai gan ļoti uztraukusies, ko viņ� par �ādu nesmalkjūtīgu kontrolē�anas mēģinājumu teiks.

Jau pēc pirmā izsaukuma signāla sadzirdējusi kaut kur mājā ieskanamies �aikovska Gulbju ezera motīvu - pulkvedim ļoti patikusi klasiskā mūzika, viņ� to bie�i klausījies, bet mīļākos skaņdarbus ielādējis arī telefonā.

Nolēmusi pārbaudīt skaņas avotu. Iedomājusies - ja nu pulkvedis atstājis telefonu mājās, bet pats kaut kur izgājis un tagad mēģina to atrast? Ta�u mūzika pēk�ņi apklususi. Pārzvanījusi vēlreiz, velti - abonents ārpus zonas.

Acīmredzot telefons izslēdzies, jo beigusies baterija.

Tad Violeta izdomājusi vienkār�i telpu pēc telpas apsekot visu māju. Ja nu kas...

Sākusi no aug�as un galu galā nonākusi līdz puspagraba telpām, kur pulkvedim bijusi garā�a un darbnīca.

Un tur viņ� gulējis - jau auksts un sastindzis. No�āvies.

Blakus mētājies revolveris, iespējams, dienesta, viņa no tā neko nesaprotot.

Jā, un vēl tur bijusi vēstule. Datorrakstā. Gara. To viņa neesot lasījusi, tikai beigas, kur rokrakstā uzrakstīts telefona numurs un vārds.

- Rozītes kundze, kas tas bija par vārdu? - Anna Elizabete a�i pajautāja.

- Kārlis Bass.

Annai, to izdzirdot, pārskrēja skudriņas.

Atkal. Nu kāpēc viņiem viss ne tā kā normāliem ļaudīm?!

- Varbūt jūs pamanījāt - darbnīcas durvis bija ciet vai vaļā? - Miks klusi pavaicāja.

- Kuras durvis jūs domājat? Tur ir divas - uz kāpnēm, pa tām ienācu es, tās bija aizslēgtas, un uz garā�u - tās gan nepārbaudīju.

- Tad jau ari lieki vaicāt, vai garā�as ārdurvis bija ciet?

- N-nezinu... - viņa samulsa un sastomījās. - Es... tā pārbijos, ka paķēru to lapu un skrēju aug�ā zvanīt. Vispirms gribēju saukt policiju un ātros, tad padomāju - ja saimnieks vēlējies, lai vispirms zvana Basam, tad es tā darī�u. Un piezvanīju...

- Par to jums paldies, Rozītes kundze. - Ģenerālis pilnā nopietnībā paklanīja galvu. - Bet tagad mēģiniet atcerēties, vai kādā no telpām kaut kas likās citādi nekā vakardien?

Violeta Rozīte kā nohipnotizēta iegrima dziļās pārdomās, ilgi pie sevis bubināja, murmināja, tad demonstratīvi kaut ko skaitīja uz pirkstiem.

- Varbūt, ja jūs tā sakāt. Man likās, viesistabas plauktos trūkst vairāku filmu kase�u un audio disku. Pulkvedis arvien pieskatīja, lai plaukti būtu akurāti sakārtoti un pilni. �odien tā nebija. Vēl nodomāju - varbūt pārkārtojis, varbūt izņēmis, lai kaut ko noskatītos.

Ģenerālis, Miks un Anna saskatījās. Aha!

- Vai vēl kas?

- Nezinu... Bet... Varbūt man rādās, ta�u lejā gaiss smar�oja tā kā pēc frēzijām, kā pēc hiacintēm. Tāda vasarīgi tvanīga, smaga smar�a. Līdzīgi smar�o Ajax paklāju tīrītājs, ta�u tur paklāju nav.

Palūgu�i Rozītes kundzei vēl mirklīti uzkavēties un atstāju�i pie viņas tikko no pagraba uznāku�o Viktoru ar Zorro (lūdzu, izvadājiet viņus pa māju un īpa�i parādiet tās vietas, kur jums �ķiet, ka kaut kā trūkst!), viņi zosu gājienā nogāja lejā.

* * *

Svētdiena, 5. oktobris, īsi pēc pusnakts

Puspagrabstāva darbnīca bija krietni liela telpa un aizņēma pusi mājas pamatu platības. Acīmredzot otra puse atvēlēta garā�ai un dārzeņu novietnei.

Telpas pretējos stūros atradās durvis - otrās tātad savienoja darbnīcu ar garā�u. Ieeja dārzeņu novietnē atradās kāpņu telpā, �etrus pakāpienus zemāk.

Eksperti jau bija beigu�i, Egons Dambergs tie�i vēra ciet savu universālo sakvojā�u. Pamanījis nācēju vidū Annu Elizabeti, klusi iesvilpās, ta�u neko teikt neatļāvās, jo Miks pa-blenza ar baltu aci tā, ka ekspertu �efam kļuva skaidrs - viņ� varētu būt nākamais...

- Nu, Egu, rādi, kas tev tur ir, - Bass ierunājās.

Miru�ais - pulkvedis Bramanis - sēdēja uz grīdas, atslīdzis pret telpas aklo sienu. Ģērbies formas tērpā, kā saposies uz svētkiem. Apavi spo�i nospodrināti, rokās melni smalkādas cimdi. Pie labās rokas apmēram metra attālumā uz grīdas gulēja Makarova 9 mm pistole. Netālu no tās - balts, smalks kristālisks pulveris.

Pulkvedis bija ie�āvis sev mutē - par to liecināja asiņu un smadzeņu vielas plankums uz sienas.

Pēk�ņi skaļi iesmilkstējās un ierējās Annas soma. Klāteso�ie burtiski salēcās, jo �ēlais smilksts jau tā nepatīkamo bridi padarīja patie�ām traģisku.

Mazais �unelis, kur� visu mājas apskates un sarunas laiku, �allē satīts, bija saldi gulējis, nu plēsās un kārpījās laukā no somas tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Kad Anna mēģināja slkuci noķert, tas ar saviem haizivs zobeļiem sāpīgi iekampa viņai pirkstā, no gandrīz metra augstuma nolēca uz grīdas un, izmisīgi riedams, pieskrēja pie miru�ā... Pacēlies uz pakaļkājiņām, sunītis centās aizsniegt pulkve�a seju, tad aptupās pie viņa kreisās rokas un gari, skumji iegaudojās.

Au-a-au-uuu! Au-au-au-uuu! Au-au-au-uuu!

Tik izmisīgi raud par mīļu draugu vai tuvinieku...

Jēziņ, tad re, kam pie kamīna bija nolikts mazais barības trauciņ� un ūdens bļodiņa!

Anna paskatījās uz Miku un novērsās.

Sūrā kriminālizmeklētāja acis bija lielas un spo�as.

- LIzbet, varēsi viņu dabūt atpakaļ somā? - Ģenerālis Bass aizsmaku�ā �ukstā pajautāja. - Te sunīti nevar atstāt.

- Mēģinā�u... - Anna prātīgi tuvojās radībiņai, cen�oties ignorēt bojā gāju�ā vīrie�a stiklaino skatienu un viņa fizisko klātbūtni. Sīkaliņ�, juzdams, ka viņu grib �ķirt no mīļotā saimnieka, atieza mazus, baltus, asus zobeļus un ņerksto�i ierūcās.

Kā tad - dabū viņu rokā, viņa pukojās. Sakostais pirksts neganti sāpēja, un vēl vienu kodumu iegūt galīgi nekārojās. Pataustījusies somā, viņa izvilka jau reiz izmantoto �alli, atlocīja to un kā ķeramtīklu uzmeta mazajam zobainim. Noķerts!

�unelis spiedza un rūca, ta�u nonāca atpakaļ somā.

- �ķiet, laiks atgriezties pie Rozītes kundzes, - Anna Elizabete ierunājās. - Jātiek galā ar �o...

- Pati atradīsi ceļu? Mums te vēl da�i sīkumi atliku�i, -Miks pajautāja. - Varbūt parunājies ar viņu tā... sievi�ķīgi...

- Labi.

Rozītes kundze par mazo sunīti nemaz nepriecājās, tie�i pretēji - visiem iespējamajiem izteiksmes līdzekļiem pauda savu nepatiku pret �o suņa vārda nēsātāju, kas neesot lielāks par badainu kaķi. Nē, viņa to neparko neņem�ot, jo Lilo viņu no sākta gala ienīstot.

- Lieciet, kur gribat, - midziniet, vediet uz patversmi, pa�i meklējiet jaunus saimniekus vai vienkār�i izlaidiet uz ielas - gan daba savu izdarīs.

Anna Elizabete klausījās, un viņā uzvirda dusmas. �is krāsotais, izplūkātais papagailis pat nāves klātbūtnē tik vienaldzīgi izteicās par nevainīgas radības dzīvību, it kā Dievs viņu būtu iecēlis par savu vietnieci uz zemes.

Norijusi aizkaitinājumu, viņa uzsāka iztaujā�anu.

- Rozītes kundze, kad jūs ieradāties, vai mājas ārdurvis bija ciet? Tikai aizvērtas vai aizvērtas un aizslēgtas?

- Jā, es tās atslēdzu ar savu atslēgu.

- Jūs �eit sen strādājat?

- �etrpadsmit gadus. Kad Juris, pulkvedis Bramanis, vēl bija policijas kapteinis. Mēs kopā... izaugām. Garīgi, protams.

- Vai, durvis atverot, jūs neko nedzirdējāt?

- Ko tādu? - Violetai Rozītei izvalbījās acis.

- Soļus. Suņa rejas. �āvienu. Vēl kaut ko?

- N-neko. Halles pulkstenis vienreiz nobimbināja, tas nozīmē - bija pusseptiņi.

- Vai, atverot durvis, Lilo neizmuka jums garām uz ielas?

- Noteikti ne - to es atcerētos. Parasti viņ� gulēja saimnieka gultā. Bet, ja Juris... pulkvedis... bija mājās, tad ne soli no viņa neatkāpās.

- Cik sunim gadu?

- Paga... pulkve�a kundze nomira divtūksto�ajā, pēc gada es sāku te uzkopt un gatavot ēdienu. Pāris gadu viss bija labi. Es par Juri karaliski rūpējos. Mums... Viņam... nevienu citu nevajadzēja - tā viņ� man bie�i teica. Jā, un tad... tad viņ� iepazinās ar to briesmīgo sievi�ķi uz skrituļslidām. Veca ragana, jau krietnā pusmū�ā, bet tēlo jaunu skuķi. Mati ko�i sarkani, saskruļloti prince�u lokās, bik�eles knapi pāri pakaļai, zēģelē tik ar skrejzābakiem pa ielu - toreiz Jurim gandrīz zem riteņiem pakrita, labi, ka visi dzīvi. Viņ�, vainīgs juzdamies, uzaicināja uz kafiju. Un tad sākās - viņa te ātri vien gandrīz uz dzīvi ievācās, deva padomus mājsaimniecībā, pirka mēbeles un greznumlietas, valkāja saimnieku pa visādām nepiedienīgām vietām, kur viņ� kā policists nedrīkstētu iet... Vai, atvainojiet, es laikam par daudz muldu? - Rozīte satrūkās.

- Nekas, nekas... Bet jūs tā arī nepateicāt, cik gadu sunītim? - Anna pasmaidīja.

- Kā nepateicu?! Nepateicu? A, nūja - to Lilo tak tā ragana Jurim uzdāvāja. Lai tev būtu kāda dzīva būtne, kad manis nebūs līdzās. It kā es būtu tuk�a vieta...

- Kad tas notika? - Anna sāka zaudēt pacietību.

- Pirms kādiem pieciem vai se�iem gadiem, īsti neatceros. Pēc tam tā ragana uz ilgu laiku pazuda, es jau nopriecājos -būs parauta uz elli, bet nekā - pirms pusgada atgriezās, un dzīve atkal sagriezās kājām gaisā. Pulkvedis sāka runāt par ie�anu pensijā un precē�anos, tikai iepriek� vēl kāds darbiņ� esot jāpabeidz.

Hmm... daļēji sakrita. Ja pulkvedis Juris Bramanis tobrīd jau zināja par Rīgas maniaka lietu, tad varbūt tie�i tas arī bija pabeidzamais darbs? Iejūgt Miku, piespiest viņu atklāt noziegumu un tad ar ģenerāļa uzple�iem aiziet pensijā, lai apprecētos ar to sarkanmataino raganu un dzīvotu ilgi un laimīgi. Vajadzēs izstāstīt par to vīriem, sevi�ķi Mikam. Lai gan - ko tas dos?

- Rozītes kundze, kur palika vēstule?

- Es to atdevu tam... Basam. Kas viņ� īsti ir?

- Ģenerālis. Policijas ģenerālis Kārlis Bass.

- Es viņu kaut kur esmu redzējusi... - Rozā galva saspringumā nevaldāmi sāka �ūpoties no viena pleca uz otru kā tādam ķīnie�u rotaļdieviņam.

- Protams, esat. Viņi kopā strādāja. Bass ilgus gadus bija Bramaņa priek�nieks.

- Nūja, nūja, kā tad! Atcerējos! Albumā ir vairākas bildes. Ja vēlaties, varu atnest un parādīt.

- Jā, paldies, būs interesanti paskatīties.

Rozā cekuls palēkdamies izsteidzās no virtuves, bet Anna tikmēr izmantoja izdevību, lai netraucēti izpētītu virtuvi. Kaut kas viņu te mulsināja...

- Bergas kundze, Bergas kundze! - atskanēja spiedzīga balstiņa. - To tur nav!

Ja ne patiesais izmisums, kas skanēja viņas balsī, rozā ērkulis derētu par personā�u jebkurai melnajai komēdijai.

- Fotogrāfiju nav! Albumu nav! Tie ir pazudu�i!

- Ko nozīmē - nav?

To ari nozīmē - nav. I neceri, viss nebūs tik vienkār�i.

-Juris... Saimnieks tos glabāja skapīti pie gultas, bet kop� tā ragana tur nolika plastmasas galdiņu, pārcēla albumus uz grāmatplaukta slēgto zonu. Un tur tagad ir tuk�s.

- Ja es pareizi saprotu - albumi lielajā skapī glabājās jau kādu laiku? - Anna nedaudz saspringa.

- Jā, vismaz gadu.

- Un durtiņas vienmēr bija ciet?

- Jā. Aizslēgtas.

- Vai varētu būt tā, ka albumi pazudu�i jau sen, jums nezinot? Pārvietoti citur? Paņemti? Kādam iedoti?

- N-nē. Es par to zinātu. Viņ� man stāstīja visu.

Tā nu visu. Drīzāk jau tu visu izok�ķerēji.

- Un tomēr - kad jūs tos pēdējoreiz redzējāt?

Violeta Rozīte samulsa. Likās, viņa sevī ar kaut ko cīnās. Iespējams, ar savu ne visai tīro sirdsapziņu.

- N-nu... pirms nedēļas tie vēl tur bija. Es slaucīju putekļus un pavēru skapja durvis, lai apslaucītu tās no visām pusēm. Visi pieci albumi bija savā vietā.

- Lieli?

- Kas?

- Albumi, protams. Cik daudz vietas tie aizņēma?

- N-nu... Da�ādi. Varbūt varētu salikt vienā portfelī. Ziniet... es atcerējos! Viņa ta�u pirms nedēļas bija te! Nu - ragana! Vēl pabrīnījos - matus izbalinājusi un vecrozā nokrāsojusi, laikam grib jaunāka izskatīties. Bija atskrējusi, abi par kaut ko skaļi un ilgi strīdējās aiz slēgtām durvīm, pulkvedis visu vakaru bija galīgi satriekts, pat vakariņas neēda...

- Vai viņa bija �eit ari vakar vai �odien?

- Nudien nezinu. Ja ari bija, tad tajā laikā, kad manis te nebija. Es jau teicu - parasti nāku tikai vakarā. Tā Juris... pulkvedis bija noteicis, kad vēl strādāja, un ari tagad, aizgājis pensijā, vēlējās saglabāt �o kārtību. Tā viņam vieglāk pielāgoties. Es jau būtu varējusi nākt ari no rīta, ja viņ� tā gribētu...

- Labi, Rozītes kundze, paldies par jūsu detalizēto stāstījumu. - Annas Elizabetes vērīgā auss bija saklausījusi vīrus nākam aug�ā pa kāpnēm.

Tūlīt vairs nevarēs runāt.

Pirms brī�a ārpusē bija no�vīkstēju�as riepas, acīmredzot tur piebrauca tiesu ekspertī�u busiņ�.

Nu jau ved prom...

- Vēl tikai viens jautājums - vai jūsu saimnieks bija kreilis? - Anna uz labu laimi iz�āva minējumu.

-Jā. Kā jūs to zinājāt? - Rozītes acis iepletās līdz to matemātiskajai robe�ai, pastiprinot līdzību ar pandu.

- Nu, dāmas, vai esat noskaidroju�as ko interesantu? -Ģenerālis Bass smagi piesēda uz veclaicīgā krēsla, kas draudēja neizturēt viņa svaru.

Anna Elizabete īsos vārdos izstāstīja par pazudu�ajiem foto albumiem, izraisot neticīgu un noguru�u murdienu sēriju.

Tā tik vēl trūka!

Par kreilību viņa nevienam neko neteica.

Te vajadzēja padomāt, un labi padomāt.

Svētdienas rīts, 5. oktobris

- Ko nu darīsim? - Ģenerālis, uz Bramaņa mājas lieveņa stāvēdams un apgrauzto ķir�koka pīpīti zelēdams, ievaicājās.

Pulkstenis rādija trīs nakti, Annas Elizabetes somā nervozā miegā gulēja radibiņa, kam �odien miris saimnieks, Dambergs ar ekspertiem bija aiznesies uz laboratoriju, Viktors ar Zorro ari prom, bet ģenerālis un Anna bija bez ma�īnas.

- Brauksim pie manis uz Hospitāļu ielu. Tur visiem pietiks vietas. Ari konjaks ir. Mēs ar LIzbeti vēl nepaspējām... - Miks ierosināja.

- Daudzsolo�i. Ko saki, Anniņ?

- Gribu gulēt. Zvēriski.

- Un ko darīsim ar to sīko sesku?

- Pagaidām neko. Ņem�u lidzi. Vēlāk - tad jau redzēs. Vai nu atradīsim raganu - piķis, nepaguvu noprasīt Rozgalvai, kā viņu sauc! - un atdosim Lilo, vai ari Zanei būs jauns istabas biedrs. Citādi pavisam izlaidusies - datorā vien tup. Kā ķēms. Nezinu, ko ar viņu darīt. Pēc mēne�a kāzas, bet viņai, �ķiet, tas nerūp. Varbūt suns spēs �amo vest pie prāta? Cik zinu, �ie ņurduļi mūsu redaktrisei dikti patīk.

- Nu, nu... Ka tik tu pati nedabū uz kakla jaunu aprūpējamo, - Bass norūca.

- Labi, braucam! - Miks skaļi uzsauca. - Puskaraļvalsti par stundu miega!

Pēc pusstundas mazajā Hospitāļu ielas dzīvoklītī skanēja divbalsīga krāk�ana, ko papildināja smalki pīksto�a susuļo-�ana un ik pa laikam dziļas nopūtas.

Anna Elizabete nekādi nespēja aizmigt. Un ne jau nepierastās vietas vai �īs nakts notikumu dēļ.

Pa galvu reaktīvā ātrumā �audījās visādas idejas, cita par citu trakāka, ta�u neparko negribēja savīties vienotā musturā.

Acīmredzot jāļauj zemapziņas procesoram tās apstrādāt.

Domas atkal un atkal atgriezās pie vannas epizodes.

Vai tie�ām varētu būt tā, kā Ģirts paskaidroja, un viss noticis pavisam nevainīgi (cik nu nevainīgi kaut kas skatuves un kino biznesā var notikt, ja tik tuvu līdzās puskaili ķermeņi).

Ģirts bija teicis: tevis dēļ nevarēju nospēlēt mīlas ainu, nācās domāt ko citu?

Annai Elizabetei bija pagrūti tam noticēt. Cik nu viņa pazina Melderi (līdz �im bija pa�apzinīgi domājusi, ka pazīst Ģirtu labāk nekā jebkur� cits - ak, naivā!) - viņ� bija tādas raudzes profesionālis, ka spēja nospēlēt jebko.

Bet pag! Vēderā atkal sāka skrāpēties kaķu nadziņi.

Ģirtam ta�u novembrī apritēs apaļi �etrdesmit gadi!

Viņai pavasari palika trīsdesmit pieci, bet viņ�, lai arī studiju biedrs, bija divus kursus un vairākus gadus vecāks. Opā! Kā viņa par to agrāk neiedomājās?!

Vai tie�ām varētu būt tā, ka viss reducētos līdz triviālai �etr-desmitgadnieku krīzei? Vai tie�ām dabā tāda ari eksistē, nevis tikai aizpilda glanc�urnālu lapas?

Hmm, ja tā padomā - Anna Elizabete patie�ām draugā bija pamanījusi da�as dīvainības, kādu agrāk nebija.

г

Ģirts bija sācis pastiprināti lietot visādus ādu savelko�us, tonizējo�us, tonējo�us un mīkstino�us losjonus, zobu balinātājus, matu sakņu stiprinātājus, spo�uma un kupluma pie�ķīrējus, neredzamo nagu laku lielākai raga slāņa stiprībai. Izvairījās no vēlīnām maltītēm, uzsverot - man jābūt formā.

Tā jau bija gan - Ģirta Meldera atveidotie varoņi pārsvarā bija piecus, desmit gadus jaunāki, skarbi, muskuļoti ma�o tipa supervlri�ķi, reizumis pat ar zināmu intelekta un humora izjūtas klātbūtni.

Miks... at�ķirībā no Ģirta nekad nebija manīts jelko ķepējām uz sejas, rokām, matos vai uz ķermeņa.

Pat toreiz, kad, vasarā sienu pļaujot, bija kārtīgi apcepis saulē muguru, iegūstot vārīta vē�a krāsu un dziļus ādas apdegumus. Annai tikai ar zvērīgu rā�anos izdevās pierunāt ļaut noziest cietu�o vietu ar smiltsērk�ķu pieniņu.

Viņam pu�umi, skrambas un sasitumi dzija ātri, burtiski acu priek�ā. Pats smējās - kā sunim vai kā policistam.

Vecim ir jābūt vecim - ja soli, tad izdari - turi vārdu, lai ko tas maksātu. Tie�i tik vienkār�i.

Ari Ģirtam patika lietot �o teicienu, tikai viņ� tā piepildījumu redzēja citādāku.

Vecim ir jābūt vecim, nevis tizlenim ar noļuku�u dibenu, ļumīgu kuņģi, tricelīgiem ikriem un peļu vēderiņiem bicepsu vietā.

Tāpēc Ģirts �ovasar atsāka sportot, lai pareizi un mērķtiecīgi noslogotu visas muskuļu grupas. Me�ājos būdams, viņ� vingroja uz balkona - bra�i cilāja hanteles, pumpējās, pievilkās. Skrēja. Reizēm viens, austiņas uzlicis, reizēm ar Grāfu, �ad tad kopā ar Kārli, kur� no sākta gala bija skrie�anas fanātiķis, vienalga - ziema vai vasara, par lieliem priekiem suņiem, kuri tad varēja izrādīt savu ātrumu un spēku.

Annai Elizabetei turpretī patika garas, ilgas un nesteidzīgas pastaigas. Vienai, ar suni vai kādu ceļa un sarunu biedru.

Viņa ar sevi un savu izskatu bija mierā - uz Mis Pasaule titulu nepretendēja, no sava spoguļattēla nebijās, ar bālo grāfieņu kaiti nesirga - par sīkumiem neģība, ēda un dzēra ar baudu. Tāpat kā dzīvoja. Anna reizēm mēdza paironizēt -viņas taisnes un līknes atrodas tām paredzētajās vietās, un tur nekas mainīts netiks!

Tomēr ari dīvānspilvenu kategorijai nepiederēja - Annai Elizabetei patika peldēt, dejot, vingrot meditatīvas mūzikas pavadībā, veidot horeogrāfiskas etīdes. Bet lai divreiz dienā skrietu, cilātu smagumus un apzināti sevi mocītu? Nu nē, pietika jau ar tiem rīta un vakara amoka skrējieniem, kad Grāfs, nocieties pēc kustībām, tenteriski rāva viņu sev līdzi!

Pelēcim brī�am uznāca pāraugu�a pusaud�a delverības, ta�u, kop� suņa svars bija pārsniedzis �etrdesmit kilogramus, Anna pārstāja vest viņu saitē. Tik jaudīgu 4x4 vilcēju viņa nespēja noturēt, tāpēc ļāva vilkam vienkār�i iet līdzās, ņuk-sīties, o�ņāties, pētīt apkaimi, bet brī�os, kad Grāfs gribēja izskrieties, viņ� ar skatienu palūdza atļauju un to ari saņēma. Tad vismaz stundas ceturksni pāri salai nēsājās melni pelēka bulta - drīz te, drīz tur. Līdz pirmajam uzsaucienam.

Anna bija pārliecinājusies - pat niecīgākais troksnītis, kas varētu norādīt uz apdraudējumu viņa mīļotajai saimniecei, vai bezskaņas svilpiens atsauca suni atpakaļ daudz labāk nekā visskaļākais kliedziens.

* * *

- Līzbet, kāpēc neguli? - Miks nemanāmi bija piesēdis uz dīvāna malas.

- Un tu?

- Gribēju padzerties. Tev ari atnest?

- Jā, paldies. Aukstu ūdeni. Cik pulkstenis?

- Se�i.

Plak�, plak�, plak� - trīs lieli soļi lidz virtuvei, ūdens �alkoņa, tris soļi atpakaļ.

- Paldies. - Ūdens, lai arī no krāna, bija gar�īgs.

- Un tagad stāsti - kas tevi nomāc?

- Vienkār�i domāju - par �o to. Par Grāfu, par Pū�u Māju, par visiem mums...

- Mjā. - Miks noņurdēja. Ko viņ� varēja teikt?

- Klau, Miku... vai Bramanis bija labrocis?

- Hmm... nu gan tev jautājums. Nezinu. Nē, paga, ļauj padomāt! Nē, manuprāt, nebija. Pareizi, viņ� bija kreilis! Sē�ot viņam pretim pie galda, vairākkārt ievēroju, ka mēs rakstām it kā spoguli - es ar labo, viņ� ar kreiso roku.

- Tātad tomēr... - Anna no�ukstēja.

- Kas - tomēr? - Miks paliecās uz priek�u.

- Man �ēl to teikt, ta�u - Miku, tā nebija pa�nāvība, bet slepkavība. Kamēr runājos ar Rozgalvu, izpētīju virtuves iekārtojumu. Visas sadzīves ierīces un instrumenti bija pielāgoti kreilim, bet ierocis bija nomests pie viņa labās rokas.

Ja Mikam aiz apkakles būtu izbērts maisiņ� ar sasmalcinātu ledu, tas nebūtu aizdzinis miegu labāk kā �ie divi teikumi.

- Esmu pārliecināts, ka tev taisnība. Un vēl esmu pārliecināts, ka Egona veiktās analīzes to apstiprinās.

- Un ko tas mums dod? Ja kāds ir papūlējies novākt tavu biju�o priek�nieku no trases bridi, kad viņ� jau faktiski ir aizgājis pensijā, un izdarījis to tik pārsteidzīgi un nemākulīgi, tad jādomā - Bramanis zināja vai darīja ko tādu, kas kādam vai kādiem ļoti traucēja...

- Anniņ, Anniņ, ja tu zinātu, cik tavs minējums tuvu patiesībai. - Varenā zāģē�ana bija apklususi, un no dzīvojamās istabas tālākā gala �urp lēni �ļūkāja �ībās ieautas kājas. Arī ģenerālis Bass bija pamodies.

- Mīļie, vai gribat, lai es kaut ko pastāstu? Tikai... tā �obrīd ir nepārbaudīta, nepierādīta un ļoti, ļoti bistama informācija...

Pirms nedēļas Juris Bramanis mani uzmeklēja. Atceros, tas bija 28. septembris. Piezvanīja pa tālruni un uzaicināja uz tik�anos. Esot jānoskaidro da�as lietas, turklāt gribot kaut ko pastāstīt. Jutos ieintriģēts, tāpēc piekritu. Satikāmies Rīgā, kādā dzīvokli, kuru uz mirkli aizņēmos no uzticama drauga.

Bramanis bija ļoti nervozs. Daudz klusēja, daudz pīpēja, ik pa laikam atkārtoja �viņi mani visu laiku tur kā spīlēs�... Pēdīgi, iedzēris no savas bla�ķites malku drosmei, sāka stāstīt. Neatreferē�u visu mūsu sarunu, jo, Bramanim nezinot, es to ierakstīju, lai gan kā tiesiskam pierādījumam tam ir nulles vērtība. Vēlāk varēsiet noklausīties. Ta�u vienu gan varu teikt ar pilnu atbildību - �is ieraksts ir sprādzienbīstams, jo atklāj ļoti daudz kopsakarību. Atcerieties pērnās vasaras lietu - kara noziedznieku Divupu alias Lejiņu alias Bambānu un viņa dēlu Arni Akmeni -, atcerieties kokrunātājus un narkotiskās cūkas ziemā? Tas bija tikai viens zirnekļa tikla pavediens. Otrs aizved līdz da�ai politiski reliģiskai organizācijai, precīzāk, struktūrām, kas ar tām piesedzas. Tre�ais pavediens - mjā, tre�ais pavediens vibrē daiļuma un modes pasaulē.

Atminies, Anniņ, ko tu man teici pārjauno modeļu medniekiem, kuri klīst pa skolām, solot jaunie�iem brīnumu lietas? Bramanis izstāstīja, kā tas notiek no otras puses un kas aiz tā stāv. Jūs neticēsiet. Es ari neticēju, nespēju noticēt.

- Paga, krusttēv, tu gribi teikt, ka viss, kas ar mums pēdējās dienās noticis, ir savstarpēji saistīts? Bramaņa nāve, laupī�ana pie Merkmanes, Annas stāstītais par notikumiem skolā? - Miks pūlējās savilkt kopā galus. - Piekritīsi, skan neticami - kā fantastikas filmās vai sazvērestības teorijās... Kāpēc atkal mēs?

- Zinu, dēls, un tomēr tā ir. Ir vēl trakāk. Ta�u par to pagaidām nerunāsim - man vēl jāsatiek da�i cilvēki, lai varētu

publiski apgalvot to, ko �obrīd vēl tikai nojau�u. Tikai atcerieties - nekad nekas nenotiek nejau�i. Un nu es gribu vēl stundiņu pagulēt.

- Tikai nepārsteidzies! - svētdienas rītā ap desmitiem, izlai�ot Annu Elizabeti no ma�īnas Pū�u Mājas pagalmā, Miks uz atvadām pabrīdināja.

Viņa jau bija izkāpusi no ma�īnas, ta�u nesteidzās aizcirst durvis. Pēc gandrīz negulētās nakts tum�o cirtu ieskautajā sejā ēnojās nogurums. Un vēl kaut kas...

- Uz kafiju neienāksi? - Anna vilcinājās. Kaut kā negribējās laist viņu prom.

- Nē. Jums tur pa�iem jātiek galā. Ja kas - zvani. - Un prom viņ� bija.

Pū�u Mājā Ģirta nebija.

Nē, neesot ne rādījies, ne zvanījis, uz Annas jautājumu Omīte ba�īgi nogrozīja galvu, ta�u iztaujāt nesāka. Būs īstais brīdis, pati izstāstīs. Ja gribēs.

Pamanījusi no Annas somas snaikstāmies mazu, pinkainu galviņu ar spo�ām a�elēm un garu, rozā mēlīti, Omīte pārvērtās mazā meitenītē. - Anniņ, meit, kas tas tāds?

Viņa pasniedzās pēc mazā dzīvnieciņa, un, Annai Elizabetei par lieliem brīnumiem, tas acumirklī ieremsās ve�iņas rokās un sāka tās līksmi laizīt.

- Lilo. Viņa saimnieks vakar... gāja bojā. - Anna atsēdās uz pakāpiena un noslēpa seju rokās. Bezmiega nakts darīja savu. - Kur Grāfs?

- Abi ar Kārli skraidelē pa me�u. Drīz jau būs atpakaļ... A, re, vilku piemin...

Tur jau viņi bija.

Halles smagās durvis gandrīz izlidoja no eņģēm, kad mājā iebrāzās divi enerģijas kamoli. Kārlis - nosvīdis slapj� kā pēc pirts. Grāfs - vienā mierā.

Kas tādam trenētam bra�ulim desmit kilometri? Viegla ķepu pacilā�ana!

Pamanījis mīļoto saimnieci, Grāfs acumirkli pārlidoja halli un, līksmi smilkstēdams, saplaka pie viņas kājām, ar miklo purnu ba�īgi bakstot Annas acis, ausis, rokas, vaigus - kā vaicādams: vai tev viss kārtībā?

- Līzbet, vai viss kārtībā? - Kārlis to pa�u pajautāja skaļi.

- īsti ne. Bet par to vakarā. Omīt, mums �ovakar būs viesi. Ir kāda lieta, kas jāapsprie�. Faktiski - vairākas. - Viņa smagi piecēlās. - Es tagad labprāt stundiņu nosnaustos. Pamodiniet mani ap divpadsmitiem, labi? Grāf, tu ar mani?

�ādu uzaicinājumu divreiz nevajadzēja atkārtot.

* * *

- Kā tu domā, kas noticis? - Omīte rai�pilni paraudzījās joprojām slapjajā mazdēlā.

Kārlis tikai paraustīja plecus un pabu�ināja Lilo pūkaino pakausi. �unelis labpatikā ieņurdējās un, sakampis viņa pirkstu, sāka to ko�ļāt.

- Omit, tu ņemsi vēl vienu suni? - Kārlis blēdīgi pajautāja.

- Un kāpēc gan ne? Ja tavs vectēvs redz tikai bites, man būs divi suņi. Kviti.

Kārlis nopūtās. Tā nu bija neatrisināma epopeja. Viņa vecvecāki. Visu mū�u biju�i �ķirti, vecuma galā atkal viens otru atradu�i, salaulāju�ies, ta�u kopā dzīvot nespēja, vismaz ilgsto�i ne.

Kad cilvēks gandrīz visu mū�u nodzīvojis viens, viņam izstrādājas citas prasības pret sevi un citiem. Sava kārtība - visam jānotiek tā, kā pats noteicis. Ēdienreizes - tad, kad

pierasts. Jebkura iejauk�anās no malas tiek uztverta kā okupācija, varmācīga aneksija. Otra cilvēka vēlmes vai noteikumi nereti rada sprādzienbīstamus emocionālos satricinājumus.

Tādos brī�os Omite no Dravām meklēja patvērumu Pū�u Mājā. Labi, ka Anna viņas istabiņu turēja brīvu, ļaujot ve�iņai justies gaidītai kā savās mājās.

- Labi, nav ko gari prātot, ejam uz virtuvi. Man būs vajadzīgs palīgs. Ja Anna teica, ka vakarā gaidāma apspriede, tas nozīmē - klāt būs visi. Kā agrāk.

- Kā tu to zini? - Kārlis neticīgi pavīpsnāja.

- Saderam uz Me�ezeru? - Omīte bija saldummīle.

- Kā teiksi. Kaut veselu kasti. - Mazdēls bija labā omā. - Bet kur tad Zane?

- Zane..? - Omīte nopūtās. - Internetā.

- Atkal..?

- Joprojām.

Tas bija īpa�s stāsts.

�ī gada pirmās puses vētraino notikumu gaisotnē, izmeklējot virkni noziegumu un mēģinot sakārtot arī sirdslietas, Anna Elizabete bija izlaidusi no acīm savu draudzeni - atvaļināto redaktrisi Zani Zālīti, kura joprojām dzīvoja Pū�u Mājā.

Pētot dīvaino dzimtas raganas mistēriju Kurzemes jūrmalā, apsēstajā viesnīcā Kaijas viņas bija uzturēju�ās divatā, un tur Zane bija pārsteigusi savējos, ielai�oties vieglprātīgā sakarā ar aizdomās turamo, ļaujot sevi sazāļot ar alkoholisku kokteilīti un gandrīz izgā�ot novēro�anas operāciju.

Sekoja nopietnas pārrunas, pēc kurām Zane it kā attapās un, atgriezusies mājās, pievērsās rakstniecībai. Viņa bija nolēmusi radīt vēl nebiju�u bestselleru, dienām ilgi pazuda savā

istabā un tik klabināja. Nevienam neko nestāstīja un lasīt nedeva. Mājinieki, pa�i rado�i un taktiski ļaudis būdami, ari neuzplijās. Visam savs laiks.

Pavasaris atnāca ar priecīgu pārsteigumu - Me�āju jaunais dakteris Arvis Konrāds, kuram Zanes pelēkzaļās acis jau no sākta gala bija iekritu�as sirdī, beidzot saņēma dū�u un viņu bildināja. Un, kamēr pū�mājnieki plēsa matus, cen�oties tikt skaidrībā ar Rīgas maniaka lietu, Zane un lāga dakteris baudīja romantiku.

Anna Elizabete, pati nonākusi sāpīgās trīsstūra attiecībās ar Miku un Ģirtu, par draudzeni no sirds priecājās - varbūt vismaz Zanei būs laimīga ģimenes dzīve?

Ta�u pēdējā laika notikumi viesa nopietnas ba�as. Arvien bie�āk uz jautājumu: kur Zane? - atbilde skanēja: pie datora.

Diem�ēl tas vairs nebija topo�ais bestsellers, kas aprija viņas laiku, bet gan visuvarenais internets, kurā Zane sērfoja un klīda ar tik maniakālu dedzību, it kā no tā būtu atkarīga viņas veselība vai pat dzīvība.

Pirmais �īs dīvainās pārmaiņas pamanīja Arvis Konrāds -viņa saderinātajai, ar kuru pēc mēne�a bija noliktas kāzas, pēk�ņi vairs nebija laika satikties, papļāpāt, pastaigāties, kur nu vēl piestrādāt pie kāzu ceremonijas.

Parunāsim par to rīt, bija Zanes parastā atbilde, cen�oties maksimāli saīsināt randiņam paredzēto laiku.

Arvis bija neizpratnē un kādudien visai neiecietīgi izmeta: ja Zane pārdomājusi, lai saka uzreiz, nevis ākstās, jo �āda muļķo�anās būtu piedodama pusauga meitenei, nevis nobriedu�ai sievietei. Kop� tā vakara viņ� Pū�u Mājā vairs nebija rādījies, tikai reiz piezvanījis Annai, ielūdzot pie sevis doktorātā uz kafiju, lai izklāstītu savu sirdssāpi un lūgtu parunāties ar draudzeni un vest to pie prāta.

Annai nebija nekā iepriecino�a, ko atbildēt. Arī viņa bija pamanījusi Zanes izklaidību un atrautību no reālās dzīves, kas savu kulmināciju sasniedza kādā karstā vasaras dienā, kad Anna bija aizbraukusi Ģirtam līdzi uz Rīgu, bet Zanei piekodinājusi pieskatīt māju, sagaidīt Zivju vīru un paņemt no viņa svaigo lomu...

Omīte ar Kārli tobrīd Druvās palīdzēja Bi�u Miķelim pie medus svie�anas, bet baronese Anna Roze ar ģenerāli bija devu�ies apciemot Mildu un Juri Zaķī�us.

Nu jau vairākus mēne�us Pū�u salā ceturtdienu rītos piestāja Zivju vīrs - kāds mak�ķernieks, kur� ar savu veco suni un klabo�o Ņivu brauca uz Slinko sēri iepretim Ro�leju mājām ķert zivis. Laikam jau viņ� bija īsts zivju vārdotājs, jo nekad neatgriezās bez loma - par lieliem sirdsēstiem kaislīgajam copmanim Egonam Dambergam, kur� divu gadu laikā bija izmēģinājis ikvienu Melnupes krasta līkumiņu, ta�u neko vairāk par mū�senu, kaulainu, absolūti neēdamu līdaku nebija noķēris - viņam atlika vien copes prieks, peldinot nabaga nevainīgos tārpiņus, un dabas meditācija, raugoties uz Melnupes gleznainajiem līkumiem.

Tā nu Zane bija apsolījusi par visu parūpēties, ta�u, kad Anna ar Ģirtu piektdienas pēcpusdienā atgriezās, Zivju vīra atstātā ne�ļava karājās uz virtuves ieejas durvju kliņķa, pa�as zivis bija ieguvu�as burvīgi zaļi spīdo�u nokrāsu un neatkārtojamu aromātu, bet melno mu�u mākonis, kas līksmi ducināja tām apkārt, skaidrāk par skaidru liecināja - te noticis baiss noziegums.

Visdīvainākā bija Zanes attieksme - ne viņa jutās vainīga, ne kaut simboliski atvainojās. Noķiķinājusi - skāde!, aizjoza atpakaļ uz savu istabu.

Tovakar Anna Elizabete bija iegājusi Zanes istabā, lai izrunātos par �o incidentu un mēģinātu saprast, kas ar draudzeni notiek. Un bija apstulbusi no tās netīrības un smakas, kas valdīja visapkārt.

Varētu padomāt, ka te vairākas nedēļas nav uzkopts un draudzene vismaz nedēļu nav mazgājusies... Bet ja nu tā bija?

- Zanlt, mums vajadzētu nopietni parunāties, - viņa uzrunāja Zanes muguru.

Draudzene sēdēja pie datorgalda un kaut ko �akli klabināja.

Raksta romānu?

Anna neuzkrīto�i pakāpās sāņus un palūkojās uz ekrānu. Tas noteikti nebija ne Word, ne Libre Office Writer, ne cits teksta redaktors, bet bezgalīgie internēta pla�umi, turklāt ekrāna kreisajā aug�ējā stūrīti rēgojās divas sarkanas sirsniņas.

Iepazī�anās portāls? Kas viņai tur meklējams, kad pa�ai kāzas durvju priek�ā?

- Zane, es ar tevi runāju. Lūdzu, esi tik mīļa un pagriezies pret mani!

- LIzbet, es strādāju, parunāsimies citu reizi, �obrīd tu man traucē! - Zane pār plecu atsvieda un turpināja klabināt. Ap viņu vēdīja ass sviedru aromāts.

�āda atbilde jau robe�ojās ar nekaunību. Anna vēl bridi nekustīgi pastāvēja, tad klusējot izgāja no istabas, nokāpa līdz darba kabinetam, kur atradās serveris ar maģistrālo internēta kabeli un Wi-Fi rūteris, un izslēdza visu tehniku.

Interesanti, cik laika viņai vajadzēs, lai apjaustu, ka vaina nav datorā, bet internets atslēgts?

Trīs minūtes.

Anna tie�i bija paspējusi uzvārīt ūdeni un uzliet lielajā kannā kafiju, kad virtuves durvis ar joni atsprāga vaļā un Zane, vēl uz sliek�ņa stāvēdama, skaļi kliedza un brēca, lai Anna zvana Kārlim, sauc mājās, citādi viss esot apstājies un vairs nepalai�as.

- Kas tie�i tev nepalai�as, Zanīt? - Anna klusi pārjautāja.

- N-nu, kā kas - internets! - draudzene uzsprāga.

- Internets vai Lovecity portāls? Ko, dārgo rakstniec? -Anna pasmīnēja.

Zane piesārta. - Tu mani izspiego?

- Nē, un pat netaisījos. Vienīgi - tu neesi pietiekami plata, lai aizsegtu visu lielo ekrānu. Bet, tā kā tu nevēlējies pret mani pagriezties, lai izrunātos kā cilvēks, man nācās skatīties uz tavu muguru un gaidīt, līdz tu mani pasūtīsi...

- Es nepasūtīju! Ko jūs man uzbā�aties?! - Zane iebļāvās.

- Drusku mierīgāk, cienītā, - Annas balss pārvērtās bez-skaņas �ukstā. - Kas - mēs visi?

- Nu - tu, Arvis, Kārlis... Tad vēl te vakar viens vecis gar durvīm dauzījās.

- Zanīt, tas vecis bija Zivju vīrs, kur� bija atnesis speciāli mums nozvejotas zivis �odienas vakariņām. Pateicoties tev, tās tagad jauki smird komposta kaudzē. Bet mēs - es, Arvis un arī visi pārējie - tev uzbā�amies tāpēc, ka uztraucamies par tevi, jo tu dienām sēdi internētā un pilnībā esi zaudējusi saikni ar realitāti.

- Muļķības! Es... strādāju, - Zane mēģināja taisnoties.

- Protams, iepazī�anās portālos un �atos, vai ne?

- Es... taisu pētījumu Magnum Lux par internēta atkarībām. Viņi apsolīja drukāt turpinājumos. Vai varbūt man vajadzēja palūgt atļauju tev, dārgo barones?

Zanes atbildē bija tik daudz �ults, ka Annai Elizabetei apskrējās dū�a.

Johaidī, lai arī draudzene, ta�u par cūku gan palikt nevajag. Ne burtiskā, ne pārnestā nozīmē. Dzīvo te jau gandrīz gadu, ne par ko nemaksā, nekur nestrādā, ja nu vienīgi uzraksta pa kādam rakstam presei, ta�u visus Pū�u Mājas sniegtos labumus izmanto uz urrā. Un tad vēl atļaujas rupjības runāt!?

- Zini, Zanīt, tu vari taisīt kaut piecus pētījumus, un nekādu atļauju tev nevajag, ta�u par pienākumiem, kas tev uzticēti, gan jāatceras. Un vēl - lūdzu, sakopies pati un sakop savu istabu!

- Ko tu ar to gribēji teikt - vai es smirdu? - Zane dziļā neizpratnē iepleta acis.

- Jā, mīļā sirds. Tu smirdi. Briesmīgi. Un tava istaba ari. Atvaino par tie�umu.

Zane kādu bridi plātīja muti, bet neko nespēja pateikt, tad apsviedās un izlēk�oja laukā, ar ziloņa grāciju uzdārdinoties aug�ā pa kāpnēm. Pēc īsa brītiņa ziloņdeja atkārtojās, �oreiz pretējā virzienā.

Nobūk�ķēja lielās ārdurvis, un Anna pa virtuves logu varēja noskatīties veselu intermēdiju ar Zani Zālīti galvenajā lomā. Darbības vieta - lievenis.

Vispirms Zane, aizvērto laptopu pie krūtīm piespiedusi, kādam neatlaidīgi zvanīja. Acīmredzot nevarēja sazvanīt. Tad apsēdās uz kāpņu aug�ējā pakāpiena.

Sēdēja ilgi, domāja nopietni - to pēc sejas varēja nolasīt. Tad zvanīja vēlreiz. Beidzot sazvanīja. Savilkusi aizvainotas mazas meitenītes sejiņu, metās izklāstīt piedzīvoto pāridarījumu, bet laikam tika atsēdināta, jo rāmi turpināja sarunu, atbildot vienzilblgiem vārdiņiem. Tad atkal apsēdās uz kāpnēm. Un apraudājās.

Pēdīgi nokārtu galvu ievilkās atpakaļ Pū�u Mājas hallē, ilgi mīņājās aiz virtuves durvīm, līdz saņēma dū�u ienākt. Stāvēja uz sliek�ņa un klusēja.

Anna izlikās nācēju neredzam un nemanām, un vispār neko nesaprotam, bet, muguru pagriezusi, turpināja mizot un kapāt sīpolus vakariņām.

- Līzbet... man ar tevi jārunā.

- Es esmu aizņemta, Zane, parunāsimies citu reizi, es gatavoju vakariņas.

- Es... varētu palīdzēt... - Tas skanēja tik pieglaimīgi, ka Anna noskurinājās.

- Nē, paldies. Es pati. Tu jau palīdzēji.

- Līzbet, piedod! - Zane skaļi iesaucās asarainā balsī. - Es nezinu, kas man bija uznācis. Tu pareizi izdarīji, ka atslēdzi tīmekli. Un... es tūlīt ie�u sakopt istabu. Un ie�u vannā, un berzī�os tik ilgi, kamēr noies visas spalvas.

Anna nemanāmi pasmīnēja.

- Tikai ādu nenoberz. Līdz kāzām nepaspēs ataugt.

Iestājās mulss klusums, tad Zane aizsmaku�ā balsī, pret

savu gribu izmocīja: - Kāzu nebūs.

Tovakar, pēc vakariņām, kas pagāja necerēti omulīgi (Zane bija atguvusi cilvēcisku veidolu un pat mēģināja pasmaidīt), kad visi bija aizgāju�i gulēt, Anna Elizabete atjaunoja internēta pieslēgumu un atvēra internēta vietņu analīzes programmu, lai pārbaudītu, kur un ko tīmeklī darījusi Zane.

Pū�u Mājas mājas internēta tīklam Kārlis bija radījis tik gudru konfigurāciju, kas atļāva kontrolēt un ierobe�ot ikvienu lietotāju, viņam par to neko nezinot.

Atrastais Annu galīgi neiepriecināja. Bija vai nebija Zane saņēmusi rakstu pasūtījumu no izdevniecības Magnum Lux, tas pat nebūtu tik svarīgi vai vismaz otr�ķirīgi, ta�u apmeklētās internēta vietnes radīja nopietnas ba�as par viņas emocionālo un varbūt pat garīgo veselību - vismaz divi desmiti da�ādu iepazī�anās portālu, divi online seksuālo pakalpojumu

portāli, erotisko filmu kanāli, turklāt maksas, un tas nozimē, ka Annai būs visas iespējas maksāt par draudzenes izklaidēm.

Mirkli �aubījusies, Anna Elizabete piezvanīja dakterim Arvim Konrādam un lūdza viņu atbraukt uz Pū�u Māju, bet darīt to klusu un nākt pa virtuves durvīm.

- Arvi, vai taisnība, ka tu esot atsaucis kāzas? - ielējusi savam naksnīgajam viesim tasi stipras, melnas kanēļkafijas, Anna apsēdās dakterim tie�i preti un pēto�i ieurbās ar skatienu viņam starp uzacīm. - Kāpēc?

- Vai viņa ir ko teikusi par pasūtīto rakstu? - Arvis atbildēja ar pretjautājumu.

- Jā. �odien.

- Es to zinu mēnesi, precīzāk, - �ī nīk�ana tīmekli turpinās vismaz trīs mēne�us, tikai nu jau tas uzņēmis katastrofālus apgriezienus un līdzinās narkotiskai atkarībai, kas nav kontrolējama. Viņa visu ir pametusi novārtā. Visu! Darbu, dzīvi, sevi, mani, mūsu attiecības. Viņa ir kļuvusi slima, datoratkariga, dienām plīvo kaut kur kiberspeisā, klausās dīvainu mūziku, atbild uz vēstulēm un �ato, �ato, �ato...

- Kā tu to zini? Varbūt viņa tie�ām vāc materiālus pasūtītajam rakstam? - Anna ienīda sevi par �o retorisko jautājumu, jo pati jau zināja atbildi, un tā nebija pozitīva.

- Protams, ne. Kā es to zinu? Jo esmu viens no tiem, ar ko viņa �ato. - Arvja atbilde bija vienkār�i satrieco�a. Mierīga un baisa savā tie�umā.

- Tu joko... - Anna no�ukstēja.

- Nē, nemaz. Kad sapratu, ka Zane sākusi no manis attālināties, manas pirmās izjūtas bija niknums un neizpratne. Kāpēc? Kas manī tik slikts, ka sieviete, kuru esmu bildinājis, īsta, dzīva, reāla sieviete meklē man virtuālu aizstājēju? Mana

sieviete, kuru esmu bildinājis un vēlos precēt, stundām ilgi, caurām naktīm sē� pie datora ekrāna un sarunājas par savām slēptākajām vēlmēm ar nepazīstamiem vīrie�iem. Tas viņai ir vieglāk nekā uzticēties man. Zini, viņa pat pārāk neslēpās un tajos iepazī�anās portālos reģistrējās gandrīz ar savu īsto vārdu - ZaZe.

- Sviests... - Annai nebija, ko teikt. Ar Zani bija sliktāk, nekā viņa bija domājusi.

- Es viņu ātri izskaitļoju, un ari pats piereģistrējos vairākos iepazī�anās portālos. Оху. Gribi zināt, ko es viņai rakstīju un ko viņa man atbildēja?

Anna Elizabete gribēja atbildēt - nē! ta�u kaut kas viņai lika paklusēt.

Arvis izvilka no kabatas viedtālruni, brīdi pa to rakājās un tad pastiepa Annai.

- Lasi pati!

- Tu tie�ām vēlies, lai es to daru?

- Lasi. Tu esi vienīgais cilvēks, kuram es uzticos tik daudz, lai ko tādu rādītu. Un tu esi vienīgais cilvēks, ar kuru kopā mēs varbūt varam izdomāt, kā Zani glābt. Jā, es atcēlu kāzas, tomēr viņa man joprojām ir svarīga.

Оху: - Ko Tu meklē �eit, portālā?

ZaZe: - Sapni par ilūzijām.

Оху: - Esmu te nesen, lēnītēm lasu, skatos, domāju... Izskatās, ka mēs visi esam �eit viena vienīga iemesla dēļ - meklējot savu sapni. Mēģinot piepildīt savas ilūzijas.

ZaZe: - Tu skaisti runā. Tikai sare�ģīti.

Оху: - Nē, pavisam vienkār�i. Mums katram reiz ir biju�i sapņi, ilūzijas, fantāzijas par to, kādai jābūt otrai pusītei. Varbūt tā arī ir bijusi. �ī pusīte. Bet dzīve met kūleņus, notiek visādi, situācijas ir da�ādas...

ZaZe: - ... tikai grābekļi tie pa�i.

Оху: - Nekāp uz tiem, dzīve piedāvā jaunu spēli.

ZaZe:-Un ko Tu-pieņemsi izaicinājumu vai vienkār�i stāvēsi malā un turpināsi sapņot vaļā acīm? Tad kāpēc Tu te raksti?

Оху: - Varbūt man naktīs nenāk miegs. Un Tu? Medī kārtējo upuri? Meklē piedzīvojumus? Vai lāpi caurumus savā sirdī?

ZaZe:- Varbūt es strādāju un pa vaļasbrī�iem niekojos? Kāpēc uzreiz jāizplūst personiskos apvainojumos? Tie�ām �ajā pasaulē neviens nespēj pret otru izturēties ar cieņu? Tevi neviens nespie� lasīt. Ja nav nekā vērtīga, ko teikt, paturi savu naidu pie sevis.

Оху: - Es tikai pajautāju - kādi ir Tavi mērķi?

ZaZe: - Un Tavi? Interesanti - ja Tavā dzīvītē viss ir pilnīgā kārtībā, ja Tu nevienu nemeklē, tad kāpēc Tu esi tīklā, nevis līdzās dzīviem, reāliem cilvēkiem, rūpējoties un mīlot viņus? Un kas tad tas ir, ja ne sapnis un ilūzija?

Оху: - Kāpēc esi tik saspringta un agresīva?

ZaZe: - Kas Tev par daļu? Varbūt esi Labais Dakteris Aikāsāp?

Оху: - Varbūt esmu.

ZaZe: - Vai Tu vispār esi vecis?

Oxy: - No rīta vēl biju.

ZaZe: - Kā lai es to zinu? Tev nav bildes.

Оху: - Tev arī nav.

ZaZe: - Es nedrīkstu.

Оху: - Nikns vīrs?

ZaZe: - Nē, ir citi iemesli. Un Tev?

Оху: - Nav fotoaparāta.

ZaZe: - Datoram nav videokameras?

Оху: - Nav datora. Ir telefons. Gudrs, bet bez kameras.

ZaZe: - �ēl, gribētu Tevi redzēt. Varbūt mums kas sanāktu.

Annai pietika. Tālāk lasīt negribējās. Viņa nebija diplomēta psiholoģe, bet izlasītais iededza visas iespējamās trauksmes lampiņas un signālus.

Ar Zani patie�ām bija slikti.

- Nu, ko tu saki? - Arvis iebāza tālruni kabatā. - Tas turpinās mēnesi, un �ajā laikā viņa ir atklājusi visas savas personības �ķautnes - rupjību, agresiju, kāri pēc raupja seksa, tajā pa�ā laikā arī maigumu, sirsnību, līdzjūtību un... vientulību. Es jūtu, ka arī pats tieku ierauts �ajā spēlē, savā ziņā tas ir lipīgi. Tie�i tāpēc vēlējos izrunāties ar tevi - vai zini, ko darīt? Esmu sācis sarakstīties vēl ar da�ām sievietēm. Ir interesanti, ta�u nezinu, vai viņas ir īstas vai tikai virtuāli tēli...

- Hmm... un jūs abi tie�ām nespējat izrunāties? - Anna virpināja tējkarotīti. - Izstāsti Zanei to, ko stāstīji man. Pajautā, kas viņu nomāc, ja meklē mierinājumu alternatīvā pasaulē, arvien smagāk sasirgstot ar datoratkaribu, nevis pie īstiem, dzīviem cilvēkiem - tevis, mums, vecākiem. Galu galā viņa ta�u nav viena pati...

- Anna... Es tev gribu pajautāt kaut ko pavisam dīvainu. Tu kā psiholoģe un vieda sieviete mani sapratīsi. Vai tev... kā tev �ķiet - vai Zanei galvā viss kārtībā?

Brīdi pirms Arvja uzdotā jautājuma Anna bija skaidri zinājusi, ko viņ� jautās. Viņai bija da�as sekundes pārdomām.

Nevarētu teikt, ka jautājums būtu nācis negaidot. Nē, ja godīgi, arī viņai pa�ai da�brīd bija licies, ka Zanei nav glu�i pilns rublis, precīzāk, sāk iezīmēties tāda kā personības dalī�anās. Vienubrīd mīļa un jauka, atsaucīga un darbīga, viņa

pēk�ņi, bez jebkādas pārejas un brīdinājuma varēja sākt lamāties, izgāzt dusmas, varbūt pat saplēst kādu krūzīti vai �ķīvi, vēl pēc brī�a ieslīgt melnā melanholijā, pasaules sāpēs, sevis �ēlo�anā un visu citu vaino�anā savās nelaimēs. Pēdējā gada laikā �ādi pārvērtību mirkļi atkārtojās ar biedējo�u regularitāti, īpa�i saasinoties pirms un ap pilnmēness laiku.

Varbūt draudzenei attīstījās vai pat progresēja kāda garīga novirze vai saslim�ana?

- Arvi, es nezinu, - viņa godīgi atzinās. - Ta�u, jā, domājusi par to esmu. Ir vairākas pazīmes, kas to pierāda, vērojot Zani no malas it kā �ķietami ikdieni�ķās situācijās, - nespēja savākties konkrētam darbam, nespēja pieciest nevienu autoritāti, krasas garastāvokļa maiņas, nemotivēta agresija, nolaidība pret savu izskatu un higiēnu, nekontrolējama ķermeņa motorika, izmaiņas leksikā, noslēg�anās savā pasaulē, nespēja uztvert elementārus jautājumus un atbildēt...

- Bet tas ne vienmēr nozīmē psihes saslim�anu, - Arvis bija satriekts.

- Nē, tomēr dod iemeslu pārdomām. Tu kā ārsts nevari to nezināt, vai ne?

- Protams. Tā var būt datoratkarība smagā formā, piekriti?

- Var. Ta�u mēs ar tevi neesam ne psihologi, ne psihoterapeiti, ne eksperti, lai tagad izvirzītu dzel�ainus slēdzienus. Te būtu vajadzīgs Mihailovs vecākais.

- Kas tas tāds? - Arvis paraudzījās pāri briļļu rāmim.

- Ļoti augstas raudzes ārsts psihoterapeits. Starp citu, mūsu Viktora tēvs.

- Suņu Viktora?

- Tie�i tā. Kā tu domā, no kā Viktoram �ī unikālā spēja saprast dzīvo radību?

- Skaidrs. Un tu domā, ka Zanei vajadzētu...

- ... noteikti. Ta�u, kā to izdarīt, nav nekādas nojēgas. Jo datoratkarība ir tāda pati atkarība kā smēķē�ana, alkoholisms,

azartspēles vai narkotikas. Atkarīgajam pa�am tas vispirms jāsaprot, jāapzinās un, galvenais, jāgrib atbrīvoties, citādi nekas nesanāks. Mēs nevaram Zani satīt tepiķi, iedot pa tāsi ar miklas rullīti un aizstiept pie profesora Mihailova...

- Ja tas līdzētu, es būtu ar mieru ari ar miklas rullīti... -Arvis nopūtās. - Klau...

- Gribi vēl kafiju? - Anna automātiski pastiepa kannu.

- Interesanti, vai atkarība no tavas kafijas ari ir netikums?

- Maziņ�, jauks netikumiņ�. Ko tu gribēji teikt?

- Es... es te izdrukāju pazīmju sarakstu un tagad gribētu kopā ar tevi iziet tam cauri - tu galu galā Zani pazīsti vislabāk.

Es par to vairs neesmu tik dro�a, Anna gribēja teikt, ta�u sacīja: - Lai notiek.

Arvis izvilka no �aketes kabatas vairākas divkārt pārlocītas A4 lapas, tik nobru�ātas, ka bija skaidrs - viņ� tās nēsājis līdzi ne vienu dienu vien.

- Aiziet?

- Lasi, un tad abi kopā domāsim.

- Labi. Tātad - datoratkarības agrīnās pazīmes... Glu�i tāpat kā alkoholiķis vai narkomāns no datora atkarīgais zaudē kontroli - nejūt, cik ilgu laiku pavada pie datora. Zanei tā gadās?

- Jā. Atķeksē.

- Ja cilvēks sērfojis internētā visu nakti, viņ� no rīta jūtas psiholoģiski un fiziski salauzts - nespēj koncentrēties, ir neuzmanīgs, viņam sāp galva, ir noguru�as, sausas, sarkanas acis, nav spējīgs savākties vai kvalitatīvi veikt ikdienas darbus.

- Regulāri. Atķeksē.

- Pasliktinās attiecības ģimenē, ar draugiem un līdzcilvēkiem. Atsve�inās no apkārtējiem, kļūst noraido�s. Parādās personīgās higiēnas problēmas.

- Precīzi. Atķeksē.

- Trūkst pa�kritikas attieksmē pret to, kas ar viņu notiek. Pats to nesaprot, apgalvo, ka ar datoru strādā vai atpū�as.

- Jā. Atķeksē.

- Virtuālā realitāte kļūst svarīgāka par reālo dzīvi un cilvēkiem. Virtuālās problēmas - tik uzmācīgas, ka spēj novest pat līdz vājprātam. Parasti tas notiek ar cilvēkiem, kuriem jau iepriek� biju�i psiholoģiski traucējumi.

- Nezinu. Ceru, ka tik tālu vēl nav un tur vēl kaut kas darāms. Zane ari agrāk nav bijusi pārāk viegla cilvēciskajā satiksmē - mū�am viņai kaut kas atgadās...

- Lasām tālāk... Veselības problēmas - kuņģa slimības, bezmiegs, imunitātes kri�anās, muguras sāpes, asinsspiediena svārstības, vestibulārā aparāta novirzes.

- Jā, viņa �ogad visai bie�i un viegli sasirgst.

- Intelektuālās - atmiņas zudums, pavājināta koncentrē�anās spēja. Emocionālās - garastāvokļa maiņas, agresivitāte, nomāktība, neiecietība. Sociālās - zūd draugi.

Viņi abi saskatījās. Precīzs Zanes portretējums.

- Tālāk?

- Lasi.

- Reakcija uz aizliegumu lietot datoru - nervozitāte līdz pat histērijai.

- Tie�i tā notika �odien, kad es atslēdzu timekli. Gandrīz durvis izgāza.

- Anna, kāpēc ar viņu tā notiek? Ko es izdarīju nepareizi?

- Arvī, manuprāt, vaina nav tevi... - Anna Elizabete lēni noteica. Viņas prātā sāka veidoties vīzija. - Problēmas sakne slēpjas Zanes bērnībā un agrajā jaunībā. Vismaz man tā �ķiet. Redzi, viņa nekad nav bijusi klasiski slaida un skaista...

- Man viņa ļoti patīk! - lāga dakteris skaļi iebilda.

- Zinu. Mums, viņas draugiem, ari. Bet viņai par sevi var būt cits viedoklis; cik atceros no studiju gadiem, Zane sevi arvien kritizēja - kājas par resnu, krūtis par lielu, dibens par mazu, acis par �auru. Vienkār�i - viņa nespēj pieņemt sevi tādu, kāda ir, toties virtuālā vide ļauj radīt alternatīvu

realitāti, vidi un alter ego, noslēpjot savu reālo izskatu, vecumu un pat dzimumu. Lūk, un virtuālajā vidē, pa�as radītā, īpa�i atlasītā kompānijā dzīve rit tā, kā gribas pa�ai, nevis tā, kā diktē kāds no malas. Un virtuālie draugi kļūst par tuvākajiem cilvēkiem virs zemes, jo viņi ir tādi pa�i, viņi cits citu saprot.

- Tad tu gribi teikt, ka mēs visi kopā nespējam apmierināt Zanes vēlmi pēc kvalitatīvas cilvēciskas saskarsmes?

- Iespējams. Zini, mēs pagāju�ajā gadā par �īm lietām runājām skolā ar bērniem un jaunie�iem. Paaugstināts risks nonākt datoratkarībā ir tie�i tiem cilvēkiem, kuri ikdienā jūtas vientuļi, kautrīgi, garlaikoti, nevērtīgi, cie� no citām atkarībām vai kuriem ir vāja impulsu kontrole, kuri citādi neprot tikt galā ar negatīviem notikumiem un emocijām, bet �ādi slāpē savas depresīvās izjūtas...

- Bet Zane ta�u ir �urnāliste! Laba �urnāliste! Redaktore!

- Bija, Arvi. Viņa aizgāja, jo nespēja strādāt, ievērojot īpa�nieka noteikumus. Tiesa, tur bija arī citi iemesli... Ta�u ir vēl kas... - Anna mirkli svārstījās, apsverot - teikt vai neteikt. - Redzi... Zanei vienmēr bijis grūti izveidot palieko�as attiecības ar pretējo dzimumu. Jā, simpātiska, jā, skaistas acis, ta�u pa�as garā mēle un nesavaldība ir viņas ienaidnieki. Ja bie�āk paklusētu, viss būtu citādi. Tā jau noticis vairākkārt. Iepazīstas, lido divus metrus virs zemes, aizraujas, tad pāris rei�u satiekas, un viss, puisis pazūd, pat ardievas neteicis. Viņa krīt izmisumā, vaino atspulgu spogulī, vaino visu pasauli, vaino tos nabaga vīrie�us, vaino neeso�as konkurentes, tikai pati nesaprot, ka ar savu masīvo, tie�o uzbrukumu jebkuru cilvēku var iebiedēt pagultē, tāpēc viņi izvēlas bēgt.

- Anna, tu esi skarba, bet - jā, tie�i tā ari notika. Sākumā viss bija ideāli, tad Zane kļuva tik... uzbāzīga, ka es it kā nedaudz atkāpos, jo bija arī jāstrādā, nevarēju 24 stundas diennaktī veltīt tikai viņai. Un tad... jā, tad viņa atsve�inājās un virtualizējās.

- Redzi, es cerēju, ka ar tevi tā nebūs, jo tu dzīvo tepat netālu, ik dienu esi acu priek�ā, mēs visi tevi pazīstam. Normāls cilvēks, prātīgs, lādzīgs. Savējais. Velns, nu nesaprotu es to trako sievi�ķi, nesaprotu! - Anna aizkaitināti izsaucās.

- Paga, paga, netrako! - dakteris Arvis Konrāds, satrūcies no negaidītā Annas dusmu uzliesmojuma, ierunājās. - Padomāsim labāk, kā viņu aizdabūt pie psihologa...

- Kurp jūs mani gribat aizdabūt?! - Virtuves durvīs stāvēja samiegojusies Zane un pārsteigumā mirk�ķināja acis, ieraudzījusi savu saderināto, kur� pirms pāris stundām bija paziņojis par kāzu atcel�anu, draudzīgi tērzējam pie kafijas ar viņas gandrīz vedējmāti un labāko draudzeni. - Kas te notiek?

- Mēs... runājam par tevi, - lēni atteica Arvis. - Un par tavu... atkarību.

- Kādu atkarību?! - Zane acumirklī bija gatava cīņai. - Nav nekādas atkarības!

- Zanīt... mēs runājam par datoratkarību, ko diez vai ir jēga noliegt. Tu arvien esi strādājusi ar lieliem informācijas apjomiem, lasījusi, rakstījusi, rediģējusi... Un nu, kad esi prom no regulārās preses, tev joprojām gribas būt notikumu centrā, turēt roku uz pulsa, runāties ar cilvēkiem, jo mēs, mājinieki, jau īsti neskaitāmies - pierasti, pazīstami, izlasīti kā vecas grāmatas... Un tu nemani, kā esi radījusi sev jaunu pasauli, pametot novārtā veco... - Anna rāmi sāka runāt.

- Tā nav, tu izdomā! - Zane iekliedzās, paķēra no galda Arvja tuk�o kafijas tasi un ar spēku trieca pret grīdas flīzēm. - Jūs man vienkār�i piesienaties, jo neesmu tik laba kā jūs, tik veiksmīga kā jūs, tik sabiedriska. Man vienkār�i vajadzīgs mazumiņ� privātuma un laiks, lai attaptos, vai to nevar vienkār�i apjēgt?!

- Mīļā, nomierinies... - Arvis pastiepās pret viņu, lai satvertu aiz rokas, ta�u Zane viņu rupji atgrūda.

- Neskaries klāt! Es tev neesmu piemērota, to tu man �odien skaidri pateici!

- Zane, ko tu runā! Es pateicu par kāzām, jo gribēju tevi sapurināt, lai tu beidzot atjēdzies un nāc pie prāta! Es tevi joprojām mīlu un gribu precēt, ta�u tev jāapsola viena lieta -vispirms mēs kopā aiziesim pie daktera Mihailova, tu viņu pazīsti, un sapratīsim, kas un kāpēc noticis, ja reiz esi aizvietojusi realitāti ar...

- Neko es neesmu aizvietojusi, neko! Man nekādas realitātes nav. Jūs braukājat pa ārzemēm - bez manis. Jūs piedalāties izmeklē�anās - bez manis. Jums ir darbs - man nav. Man nekā nav! - Pēdējo teikumu viņa burtiski izkliedza. - Jūs...

- Aizver muti!!! - Kā pātagas plīk�ķis noskanēja Annas Elizabetes uzkliedziens.

Zane patie�ām acumirkli apklusa un sastinga kā sālsstabs.

- Lūdzu, aizver muti un iemācies paklausīties, pārmaiņas pēc ari sadzirdot, ko saka tie cilvēki, kuri vēl tev labu! Tu saki -tev nav darba? Bet kur� pēdējo gadu laikā saskandalējies ar visiem darba devējiem, jo visi viņi ir muļķi, ekspluatatori, neko nesajēdz no sava biznesa un to vien dara kā tevi, mazo nabadzīti, izkalpina gan darbā, gan mājās? Vai tik nav tā, ka tava datorkaite sākusies krietni pasen un tu vienkār�i netiki galā ar sava laika un darba plāno�anu? Saki - mēs tevi norobe�ojām no izmeklē�anām? Bet kur� sava egoisma dēļ iekūlās nepatik�anās tovasar, kad izmeklējām kara noziegumus? Kur� skrēja uz randiņiem ar aizdomās turamo, kad viesojāmies Kaiju viesnīcā? Un kur� nespēj pie sevis paturēt nevienu noslēpumu, to pilnīgā nebrīdī neizkladzinot pa puspasauli? Varbūt tomēr jāsāk ar sevi un jāiemācās savākties? �odien mēs par to jau runājām, un es cerēju, es patie�ām cerēju, ka tu būsi kaut ko sapratusi. Izrādās, ne velna!

- Protams, �ī ir tava māja un noteikumi! - Zane ieķērcās.

- Muļķe tu esi, Zane Zālīte, totāla muļķe. Labi, ja gribi karu - lai būtu kar�. Jau vairākus mēne�us es sekoju tavam internēta trafikam, jo mani jau ziemā �is tas darīja uzmanīgu. Bet tas, ko atklāju pēdējā mēne�a laikā, ir ārpus sajēgas. Tu esi apsēsta ar tīmekli, vēl vairāk - tu esi apsēsta ar internēta seksu, kār�u spēli, kazino un troļļo�anu. Tu tos sauc par komentāriem pie ziņām? No tava datora IP adreses nāk tādas samazgas un �ļura, ka es nosirmoju, lasot vien... Kur vienā cilvēkā var būt tāds ļaunums, skaudība un �ults pret citiem?

- Tu mani izsekoji? - Zane �okēta plātīja muti.

- Nē. Nevis es, bet programma, kurai bija dots uzdevums filtrēt tava datora pieprasītās internēta adreses. �ādi elektroniskie uzraugi ir visiem mājas datoriem, neraugoties uz bezvadu tīmekli. Un ko gan tu iedomājies - vārīsi ziepes, bet citi tevi pestīs no tām laukā? Nē, mīļā trollene, ja esi paguvusi sastrādāt sūdus, tagad par tiem ari pati maksāsi.

- Tu esi ne�ēlīga. - Zane savilka lūpas uz raudā�anu.

- Izbeidz. Ar mani tēlo�ana neiet cauri. Ja pareizi saprotu, tu esi ieberzusies kārtējos mēslos, ja?

Zane klusēja, izmisīgi gudrojot, kā izlocīties.

-Ja pastāstīsi visu, kā ir, mēģināsim pa visiem tikt galā. Ja samelosi kaut par milimetru, varēsi savas ziepes strēbt pati.

Zanes stāstījums lika smieties un dusmoties reizē.

Viss tie�ām sācies ar ieceri uzrakstīt bestselleru - dokumentālu pētījumu par iepazī�anos internētā. Sākusi ar viltus profilu izveidi, visu rūpīgi dokumentējusi, sekojusi līdzi sarunām, virzījusi tās sev vēlamajā gultnē. Līdz pēdīgi aizrāvusies un ar da�iem korespondentiem nodibinājusi tuvākas attiecības. Protams, tikai ar tiem, kuriem biju�as bildes, vēlams pilnā augumā. Nosūtījusi ari savējās, iepriek� gan krietni piefoto�opējot.

Sarunas drīz vien kļuvu�as pikantas, un divi vīrie�i aicināju�i viņu piedalīties virtuālā seksa seansā - katrs savā istabā, pie sava datora un tomēr it kā kopā. Nekā tāda, tikai mutiskas, tekstuālas fantāzijas. Viņa piekritusi. Nevarējusi pat iedomāties, ka viņi abi uz vienu roku un �os online seansus ierakstīju�i. Sekojusi banāla �antā�a un naudas izspie�ana - ja samaksāsi konkrētu summiņu, atdosim ierakstu, ja ne, palaidīsim tīmeklī, nosūtīsim visiem taviem e-pasta kontaktiem. Un nosauku�i e-pasta adresi, uz kuru pāradresēju�ies paziņojumi no seksa portāla pastkastes. Bet tajā profilā, - viņas fotogrāfija. Labi, jā, pārveidota, ta�u zinātājs tik un tā pazītu. Tāpēc viņa darījusi visādas neprātības - mēģinājusi viņus pierunāt, mēģinājusi iepazīties ar citiem turīgiem vīrie�iem, lai no tiem varētu aizņemties, pat spēlējusi kārtis online kazino...

- Zane, piedod, tu tie�ām esi muļķe. Totāla, neglābjama muļķe! Zoss! - Anna nespēja savaldīties. - Kā tev trūka? Jumts virs galvas, vēders pilns, vari rakstīt savus rakstus vai bestsellerus un pa�izteikties, cik ādā lien. Tāds vīrietis līdzās, tāda romantika, bet nē, padodiet viņai neparastību un ekstrēmas kaislības! Un nu? Tu vismaz zini, kurā pasaules malā tavi pielūdzēji atrodas?

- N-nē... It kā rakstīja latviski. - Zanei raustījās lūpa.

- Mīļā trollene, mūsējie �obrīd izmētāti pa visu pasauli un globālais tīmeklis ļauj būt līdzās, pat esot otrā pasaules malā; vai man tas būtu tev jāskaidro, ko?

- Vai... te kas darāms? - Zanes balss atgādināja �iepstu.

- Dro�i vien. Vismaz pamēģināsim. Rīt no rīta pieslēgsim Kārli, bet, ja ar to nepietiks, tad gan nāksies zvanīt Egonam Dambergam.

- Bet... viņi ta�u uzzinās un ieraudzīs...

- Par to, kinozvaigzne, vajadzēja domāt, pirms meties plika kameras priek�ā!

- Anna! - Arvis iesaucās. Viņ� vairs nespēja izturēt �o moko�o sarunu un gribēja doties prom, tikai nevarēja notvert piemērotu brīdi, lai atvadītos.

- Ko - Anna? Realitāte ir tāda, kāda tā ir, un tagad jādomā, ko darīt. Piedod, Arvi, es patie�ām negaidīju, ka viss aizies tik tālu un atmo�anās būs tik skarba. Atvainojos, ka nespēju savaldīties, ta�u nevienu vārdu atpakaļ neņem�u. Tagad es jūs atstā�u divatā, lai varat izrunāt pārpratumus. Tikai aizslēdziet durvis, ja?

- Anna! Paliec! - abi iesaucās, ta�u viņa bija nepielūdzama.

- Pa�i. Pa�i tieciet galā. Rīt pateiksiet savu lēmumu. Meklēsim tos krāpniekus-izspiedējus vai atstāsim visu pa�plūsmā? Līgsiet mieru vai paliksiet sve�inieki? Un tu, Zane, vai dosies ārstēties pie profesora Mihailova vai turpināsi bāzt galvu smiltis? Viss, arlabunakti! - Durvis viņa vēl atskatījās. - A, un vēl. Zane, tavam datoram ir pilnībā atslēgta pieeja tiklam. Gan vadu, gan bezvadu. Nepūlies un nesalauz datoru.

Anna vairs netika jautājusi Zanei, ko un kā viņi abi ar Arvi tonakt runāju�i, cik un kādus laipnus vārdus viens otram veltīju�i un kā viņam beidzot izdevies spītīgo meitieti pierunāt pieteikties vizītē pie profesora Mihailova.

Katrā ziņā, nākamajā rītā satiekot Annu Elizabeti virtuvē, Zane bija krietni saplakusi un daudz ko pārdomājusi.

Atvainojās gan par iepriek�ējās dienas histērijām, gan pēdējā gada laikā sastrādātajām nepatik�anām. Apsolīja laboties, atgriezties ar abām kājām uz zemes un pieslēgties aģentūras darbiem. Vienīgais - lai palīdzot tikt galā ar tīkla izspiedējiem un ļaujot palikt Pū�u Mājas istabiņā. To turē�ot tīru un spodru.

Par internēta pieslēguma atjauno�anu Zane neizdvesa neviena vārda.

Anna arī nepiedāvāja.

Iestājās pamiers. Cik tas būs ilgs, zināja tikai globālā timekļa dievs Di�ais Vebmāsters, un dro�i vien pat viņ� ne.

Par to visu Anna prātoja, gulēdama savā platajā gultā.

Ģirts nebija ne parādījies, ne devis ziņu, bet pārvarīgais nogurums, atgrie�oties mājas sargājo�ajās sienās, atkāpās, dodot vietu pārdomām un atmiņām.

Tā ta�u ir cīņa ar vējdzirnavām - mēģināt kontrolēt un ierobe�ot internētu!

Var jau mēģināt dabūt cauri Saeimai likumprojektu, ka visam internētam jābūt caurspīdīgam, ka visiem sociālajiem portāliem jāpiedāvā lietotājiem profilu validē�ana, izmantojot juridiski atzītus kontroles instrumentus - pases, autovadītāja apliecības, ID kartes, e-Latviju vai bankas piederību.

Tajā pa�ā laikā - ja ziņu portālos cita pēc citas rotē ziņas par to vai citu mediju un internēta portālu piederību konkrētām personām vai ekonomiskajiem grupējumiem, par kādu caurspīdīgumu var būt runa? Par kādu valsts aizsardzību savu pilsoņu dro�ībai? Viens labs hakeris, un visi vajadzīgie dati rūkdami plūdīs kā milzīga straume uz mazu serverīti kaut kur pasaules viņā galā.

Bet kāds būs ieguvis iespēju manipulēt.

Anna atcerējās, kā bija diskutējusi par �īm lietām ar veco baronesi, kura nesaprata, kā vispār iespējams cilvēkam -vienalga, lielam vai mazam, privātam vai amatpersonai -nosūtīt vēstuli, zīmīti bez uzrunas un nobeiguma, bez cieņas apliecinājuma, bez paraksta. Anna Roze fon Berga citēja tos sabiedrības likumus, kādi viņai bija mācīti un kādi bija spēkā pirmskara Latvijā - lūk, tā bija pieklājība.

Kādu citu vakaru par to pa�u viņi bija runāju�ies ar ģenerāli Basu. Viņ� pēdējā laikā bija kļuvis drūms un bēdīgs. Vaicāts pēc iemesla, atteica - lasot ziņas internētā. Pārāk daudz ziņu, pārāk daudz internēta. Pasaule tā dēļ ejot bojā.

Kādā brīdi viņa tomēr nemanāmi ieslīga saraustītā miegā.

... Ģirts, nīgri smīnēdams, katrā rokā pa smartfonam paņēmis, uz vienas kājas tupus balansēja uz balkona malas. Viens telefons izslīdēja viņam no rokas un iekrita mutes bļodā, kur ūdenī jestri plun�ājās resna karpa. Karpa palēcās, uzsita ar asti, ap�ļakstīja Ģirtu ar ūdeni, un viņ�, zaudējis līdzsvaru, novēlās lejā.

Anna pieskrēja pie balkona margām un ieraudzīja - uz dienvidu terases virtuves priek�ā Ģirts vienā angļu mierā, nez kāpēc tērpies dāmu apak�veļā, sēdēja milzīgā d�akuzi vannā kopā ar Zani Zālīti un jaunā seriāla producenti Lindu Lauri, ik pa brīdim kaislīgi skūpstījās te ar vienu, te ar otru, bet, pamanījis Annu Elizabeti no aug�as izbrīnīti nolūkojamies, jautri uzsauca - nāc lejā, mēs filmējam jauno sēriju!

Anna kā dzelta atsprāga no balkona malas un ieskrēja istabā. Ta�u tur viņu sagaidīja pulkvedis Bramanis, kur�, parādes formas tērpā tupēdams pa�ā gultas vidū, kā �almu ap galvu aptinis melno tilla auduma strēmeli, atkal un atkal cēla pie deniņiem pistoli, ta�u nekādi nespēja iz�aut. Viņam pie kājām, cie�ā miegā, pa sapņiem klusi ķaukstēdams, gulēja mazais �unelis Lilo...

Te pēk�ņi istabu piepildīja skaļ�, dārdo�s troksnis.

�āviens? Pulkvedim beidzot izdevies?

- Anna, Anna, celies! Tu teici, lai pēc pāris stundām tevi pamodina!

Tas bija Kārlis, kur� maniakālā citībā klauvēja pie guļamistabas durvim.

Pasaule pēk�ņi �ķita itin omulīga un loģiska vietiņa.

Svētdienas vakars, 5. oktobris

Ģirts tā ari neparādījās līdz pa�am vakaram, kad septiņos uz vakariņām Pū�u Mājā vienkopus savācās visi iemītnieki un pietuvinātās personas - Anna, vecā baronese Anna Roze, Kārlis, Omīte, ģenerālis Bass, Miks, kinologs Viktors, ekspertu �efs Egons Dambergs un pusstudents Mārtiņ�. Pēdējie, par kaut ko vienoju�ies, ieradās Zane un dakteris Arvis Konrāds.

- Kur tad Ģirts? Nebūs? - Apsēdies ovālā galda galā un pārlaidis skatienu ēdējiem, ģenerālis Bass uzrauca kreiso uzaci.

- Nezinu, - Anna godīgi atbildēja. - Nav sazvanāms.

Visu skatieni kā magnēts pievērsās viņai. Anna klusēja.

Pārējie ari.

- Labi, ja reiz visi, kam jābūt, ir klāt, atļaujiet sākt. - Bass zīmīgi noklepojās un ar dak�iņu pieskandināja pie ūdens glāzes. - Jūs dro�i vien atceraties, ka ziemā mēs puspajokam spriedelējām par detektīvaģentūras dibinā�anu. Tagad tas ir oficiāli noticis, un - ticiet vai ne! - mums ir pirmās divas izmeklējamās lietas. Nē, faktiski - trīs, jo, �urp braucot, piezvanīja potenciālais klients un lūdza atļauju ierasties ar savu bēdu stāstu. Sarunājām tik�anos rīt, pulksten deviņos mui�ā.

- Kas tā par lietu? - Miks painteresējās.

- Pazudis cilvēks. Vairāk neko nezinu. Anniņ, varēsi mums piebiedroties?

Anna domīgi pamāja ar galvu.

Neko teikt - mierīgas pirmās darba dieniņas!

- Līzbet, un tu piekriti? - apcerīgajā klusumā Zanes netaktiskais jautājums izskanēja divtik skaļi.

-Jā-

- Un es? Es arī gribu! - Tas bija tipiski Zanes stilā: vispirms runāt, tad domāt.

- Ko tu, Zanīt, arī gribi? - ģenerālis ķircino�i noducināja.

- Paspēlēties?

- Krusttēv, nevajag, - Miks mēģināja labot situāciju.

- Zane tikai...

- Nē, mīļie bērni, runāsim beidzot tie�i un bez pieklājīgiem aplinkiem! Mēs esam gan cilvēki, gan profesionāļi. Cilvēki var cits citu pieņemt ar visām vājībām un trūkumiem, mīlēt, cienīt un piedot. Bet profesionāļi cits citam uztic savu un pārējo dzīvību. Profesionāļi velti neriskē un necen�as pārspēt citus, lai tikai piepildītu savas ambīcijas, kā tas vairākkārt noticis. Un tāpēc es teik�u nē aktīvai Zanes līdzdalībai lietās, kuras mēs esam sāku�i izmeklēt un kas vēl mums nāks priek�ā. Vismaz gadu. Kad redzē�u, ka viņa ir mainījusies, mēs �o lēmumu pārskatīsim. Bet pagaidām Zanei pietiek pa�ai savu problēmu - jātiek galā ar krāpniekiem, arī kāzas pie durvīm.

- Nu, protams!!! - Zane nikni pielēca kājās. - Zālītei atkal jāstāv pie ratiem, ne?

- Jā. Zanei Zālītei jāstāv pie ratiem un jānodro�ina mūsu aizmugure, - ģenerālis nesatricināmi apstiprināja. - Tevi neviens nedzen prom no apspriedēm, ta�u viss dzirdētais tūliņ jāaizmirst. Tas pats attiecas arī uz pārējiem. �ī ir milzīga uzticība. Un, iespējams, kādā brīdī katram būs iespēja palīdzēt, jo ikvienam no jums piemīt ļoti specifiskas zinā�anas un spējas, kādu nav citiem. Ta�u es jūs ļoti lūdzu - �ajās lietās iztiksim bez bērni�ķībām, labi? Labi, Zane?

- J-jā, - viņa nokaunējusies pus�ukstus izmocīja.

Pārējie vienkār�i klusēja. Tik asi ar mājiniekiem ģenerālis nekad vēl nebija runājis. Vienubrīd pat izlikās, ka viņ� �ādi pau� kādu slēptu pārmetumu.

- Labi. Vai tagad esat gatavi klausīties? Visus jautājumus pēc tam. Mik, sāc!

... un atkal viss bija kā agrāk.

Vispirms Miks un ģenerālis izstāstīja par savādo laupī�anu pie pa�pasludinātās latvie�u modes karalienes Montas Merkmanes, pēc tam - par pulkve�a Jura Bramaņa pēk�ņo nāvi, it kā pa�nāvību.

Stāstījumu papildināja Anna Elizabete, atreferējot dīvaino sarunu ar Me�āju skolas direktores p.i. Olitu Spalviņu par jauno modeļu medniekiem un viņas lūgumu uzstāties ar priek�lasījumu par modeļu biznesa ēnas pusēm.

- Padomā tik, kā tas savijas kopā, - noteica baronese. - Un viss vienā laikā - gan mode un skaistums, gan nāve un skumjas. Un vēl bērni...

- Nauda un vara - par jebkādu cenu, - rezumēja Omite.

- Egu, vai tev kop� vakardienas ir kādi jaunumi? - Miks vērsās pie Damberga.

- �is tas ir gan. Vispirms par laupī�anu. Tādas nebija, vismaz ne ielau�anās nozīmē. Lai kas bija atnācēji, ja tādi vispār bija, viņi mājā iekļuvu�i civilizētā veidā, ar atslēgu, pa ārdurvīm. Visticamāk, atnāku�i kopā ar saimnieci vai ari viņa pati tos ielaidusi. Slapjo pēdu efekts radīts vēlāk, ar virtuves krāna ūdens un puķu dobes augsnes palīdzību, acīmredzami ar nolūku maldināt. Nekur nekādu pirkstu nospiedumu - pat ne Merkmanes, viss rūpīgi noslaucīts un nopulēts.

- Un melnais audums? - Anna Elizabete ievaicājās.

- Jā, tā skranda, ko atrada Zorro, sakrita ar baķi, kuru atradi tu. Tas pats.

- Labi, ja par Merkmani viss, ko noskaidroji par Bramaņa nāvi? - Bass taujāja tālāk. Viņu ļoti interesēja viena atbilde...

-Ja par nāves iestā�anās laiku... Ar to ir savādi. Pēc ekonomes Violetas Rozītes teiktā, bridi, kad viņa atradusi pulkvedi, apmēram astoņos piecpadsmit, viņ� jau bijis auksts, loģiski - jābūt pagāju�ām vairākām stundām. Bet... asinis bija ļoti svaigas, nesabiezēju�as! Nē, es nesaprotu... te ir kaut kāda pretruna, - Egons sapinās.

- Ko tu nesaproti? - Miks saspicēja ausis.

- Redziet, no �āviena brūces, par spīti stobra tuvumam un detonācijai mutes dobumā, bija izplūdis aizdomīgi maz asiņu, kas varētu liecināt - �āviena brīdi asinsrite bijusi krietni palēnināta vai ari upuris sazāļots. Man vēl nav toksikoloģijas rezultātu. Bet vai tādā stāvoklī cilvēks varētu sevi nogalināt?

- Viņ� sevi nenogalināja. - Annas tikko dzirdami izteiktie vārdi sastinga gaisā.

- Ko-o? - Dambergs iepleta lielas acis.

- Vai tad Miks tev vakar nepateica? Redziet, pulkve�a mājas virtuvē visas ierīces bija pielāgotas kreilim. Un Miks atcerējās, ka pulkvedis bija kreilis...

- Jā gan, viņ� patie�ām bija kreilis! - arī ģenerālis Bass apstiprināja. - Ak, jēziņ...

- Tie�i tā. �āvējs to nezināja un nometa ieroci labajā pusē. Tāpēc cimdi. Pulvera pēdas noteikti atradīsies uz labā cimda, bet uz iero�a pirkstu nospiedumu nebūs, - Anna Elizabete pabeidza domu. - Egu, piedod, ka tevi pārtraucu.

- Mja. Es turpinā�u... - Egons Dambergs pēc ilgākas pauzes saņēmās. - Bija vēl kas. Upura asinis bija nedabīgi �ķidras un gai�i sarkanas. Tas sajauca visas kārtis.

- Tātad vienīgais, ko mēs varam izsecināt: upuris miris kaut kad starp viņa tālruņa zvanu ekonomei ar ielūgumu kopīgās vakariņās un bridi, kad viņa atrada līķi, - noburk�ķēja ģenerālis. - Telefona izdruku pārbaudījāt?

- Bos, svētdiena... - Dambergs novilka. - Man busiņā nav tādas tehnikas.

- Labi. Kas vēl?

- Atceries, kad mēs pirmie ieradāmies mājā, ekonome mirs sagaidīja pie ārdurvīm. Es paliku aug�ā, jūs ar ekonomi gājāt lejā. Kāpēc? Ko tu tur ieraudzīji?

Ģenerālis Kārlis Bass tā kā saminstinājās, kā aprāvās, tad, nervozi nokrek�ķējies, ar visu svaru atgāzās vecajā atzveltnes krēslā tā, ka simtgadīgais koks nokrak�ķēja vien.

Nudien, reiz viņ� ar lielu blīk�ķi apvelsies kājām gaisā!

Ilgi klusējis, Bass smagi nopūtās. Tad ierunājās. Balss skanēja drūmi un klusi.

- Redziet, mīļie, es esmu nonācis ļoti kutelīgā situācijā. Pat nezinu, ko tagad teikt, ko darīt. No vienas puses, mani saista solījums nelaiķim, no otras -, �ī ir slepkavības izmeklē�ana.

- Ko tu viņam apsolīji? Un pa kuru laiku? - Miks salēcās.

- Pirms nedēļas. Tajā vienīgajā, mūsu pirmajā un pēdējā tik�anās reizē. Nebijām redzēju�ies, kop�... kop� es aizgāju pensijā. - Viņ� ķēra pie sirds.

- Krusttēv, nesatraucies! - Anna pielēca kājās. - Es tev tūlīt atnesī�u māteres pilienus uz cukurgraudiņa. Miku, atnāc man līdzi pēc ūdens glāzes!

Abi vienā solī aizsteidzās uz virtuvi. Ģenerālis samiedza acis un nopūtās.

Bramaņa tēmai viņi vairs nepieskārās.

Anna Elizabete pla�āk izstāstīja par Me�āju skolas jaunizceptās direktrises vizīti, par modeļu aģentūras MMX vervētāju uzlidojumiem, kas pēdējā laikā atjaunoju�ies visā Latvijā, un par lūgumu novadīt skolā izglītojo�u pasākumu.

- Vajadzētu, lai bērni uz lekciju ierastos kopā ar vecākiem, - ieminējās Zane. - Citādi nebūs jēgas. Es par to vēl nesen rakstīju. Aģenti ir īpa�i apmācīti, spēj vienā rāvienā

ap�akarēt gan lētticīgos sl�us, gan viņu sen�us. Sasola zelta kalnus, naudu, slavu un popularitāti, tikai jāparaksta līgumiņ� un drusku jāpamācās. Bet pēc tam - Milāna, Parīze, Roma, Ņujorka! Augstās modes skates, kastingi, sajūsminātie �urnālu izdevēji, kas kaujas par mūsu jaunajiem mēles prin�iem un princesēm. Nopelnīsiet, nespēsiet notērēt, varēsiet uzturēt ģimeni, māju un ma�īnu nopirkt, un vēl pāri paliks...

Visbie�āk gan ir tā, ka tālāk par topless kalendāriem un apak�veļas demonstrējumiem �ie zaļknābji netiek. Bet da�i vispār pazūd bez vēsts. Par tiem nerunā, bet, ja kāds pajautā, atbilde ir nemainīga: 0, viņ�/viņa tagad strādā ārzemēs un vairs neatgriezīsies! Ļaudis visos vecumos vēlas ticēt pasakām... -Viņa rūgti pasmaidīja. Acīmredzot ari par sevi.

- Tad ko darām? Uztaisām nopietnu priek�lasījumu ar Zani Zālīti kā lektori? Lai Kārlis parakājas internētā, atrod spilgtākos piemērus un izteiksmīgākos attēlus. Bet kāds no policijas vīriem varētu pastāstīt jaunie�iem un viņu vecākiem, kādas sankcijas par nepilngadīgo ievilinā�anu visādos zaņķos paredz Krimināllikums.

- Līzbet, kāpēc pati negribi? - Miks ienīda publiskas uzstā�anās kā zobu sāpes.

- Tāpēc, ka tur vajag ve�us formas tērpos, ar visiem pago-niem! Būs nopietnāk.

- Annai taisnība. Iesim abi. Man ir, ko teikt, un arī tev atradīsies. Un punkts. Tā ir pavēle. - Ģenerālis uzsita ar plaukstu pa galdu. - Mārtiņ?

- Jā, Basa kungs! - Uzrunātais nostiepās kā stīga.

- Tu te, pirmkārt, nekungo. Otrkārt, vajadzētu caurskatīt oficiālās datubāzes un pameklēt, vai atrodamas kādas sūdzības vai incidenti saistībā ar modes namiem, modeļu aģentūrām un tamlīdzīgi.

- Tiks izdarīts!

- ... un Kārlim es palūg�u to pa�u izdarīt...

- ... mājās. - Kārlis pasmaidīja sfinksas smaidu. Neoficiāli.

- Gudrs puika. Kā jau Kārlis. - Ģenerālis nosmaidlja ūsās.

Vakars iegāja rāmākās sliedēs. Omlte aiztipināja uz virtuvi un atgriezās ar lielu, dziļu, apaļu �ķīvi ar vāku, kuru paceļot istabā ieplūda tik bezdievīgi garda smar�a, ka visi pieēstie vēderi vienā balsī paģērēja - vēl.

�ķīvī bija ar kanēli un cukuru cepti āboli, bet rozīgajai masai pa virsu - lielā karstumā aprauts vaniļas saldējums ar dzērvenēm, avenēm un upenēm. Nākamo stundas ceturksni neviens nerunāja. Visi baudīja. Mirkli un ēdienu.

Annai Elizabetei gan kumoss spriedās rīklē. Pēdējo dienu notikumi, negaidot nogruvu�i pār viņas galvu un sa�ūpoju�i ar tādām grūtībām atjaunoto līdzsvaru, atkal bija atdzīvināju�i gandrīz aizmirstos kaķu nadziņus vēderā. Arī tagad skrāpējās kā negudri, liekot izmisīgi lauzīt galvu - kaut kas nav pateikts, nav izrunāts.

Smar�a, smar�a... kāpēc viņai visu laiku pa galvu jaucas �is vārds? Smar�as? Atklāsme bija tie�a un spo�a kā zibens spēriens naktī. Tik tie�ām - smar�as!

- Miku, krusttēv, Egu, vai pamanījāt, ka melnajai skran-diņai bija tāda pati smar�a kā melnā auduma baķim un tāda pati kā apaļstūrainajai pudelītei uz Merkmanes naktsgaldiņa? Giorgio Armani Acqua Di Gio Pour Femme. Fran�u smar�as simts mililitru tilpumā. Nav lētas, jo izlaistas tirgū nelielā daudzumā, maksā ap simts eiro flakonā, toties buķete - neatkārtojama: sākuma notīs - saule, jūra, vīnogas, ananasi, citrusi, sirds notīs - arbūzs, jasmīns, frēzijas, hiacintes, ilang-ilangs, beigās - maijpuķīte, muskuss, ambra un sandalkoks. Ļoti reibino�as...

Vīrie�i skatījās uz Annu Elizabeti kā uz rēgu, nesaprotot neviena vārda no viņas poētiskās tirādes, kamēr trīs klāteso�ās dāmas - viena jauna, divas gados - sapņaini smaidīja, iztēlē ar �ī burvīgā parfīma stikla aizbāznīti jau pieskaroties kakla bedrītei, elkoņa locītavai, aizausij...

- Vai kāds man, lūdzu, paskaidros, kāds mūsu izmeklē�anai sakars ar fran�u smar�ām? - Miks īgni noburk�ķēja.

- Kaķīt, nerūc! Vistie�ākais. �o pa�u fran�u smar�u aromāts vēdīja, turklāt ļoti izteikti, arī Bramaņa pagrabā un vēl... no mazā �uneļa Lilo. Negribas ticēt, ka pulkvedis pirms nāves būtu salējies ar fran�u parfīmu dāmām vai tajā mazgājis suni.

- Tātad - jāmeklē sieviete, - rezumēja ģenerālis Bass. - Cherchez la Femme.

- Turklāt dārga sieviete, kas nav radusi atteikt savām iegribām, - uzsvēra Anna. - Izsmalcināta, jo �īs ir jaunas un ekskluzīvas smar�as, ko var pasūtīt ar piegādi, nevis nopirkt veikala smar�u stendā kā tīrāmo līdzekli Ajax. Atcerieties, Rozgalva, nu, Violeta Rozīte, izmeta nesaprotamu frāzi par hiacintēm, frēzijām un paklāju tīrāmajiem līdzekļiem? Tobrīd nodomāju - tas kaut ko atgādina, tik neattapu, ko.

- Līzbet, padomā labi - tu saproti, kurp velc? - Miks nervozi pielēca kājās. - Tu varbūt esi atradusi sasaisti starp pulkvedi Juri Bramani un modes biznesa haizivi Montu Merkmani, bet vai tagad gribi apgalvot, ka viņa bija tā, kas nogalināja pulkvedi? Kāpēc gan?

- Miku, es neesmu gai�reģe - neprasi man tādas lietas. Ja tā ir, mēs to agrāk vai vēlāk uzzināsim. Ja nav - ari uzzināsim.

Ģenerālis Kārlis Bass, pārāk strauji ēzdams saldējumu, aizrijās un sāka klepot.

Visi sarosījās - klapēja pa muguru, piedāvāja ūdeni...

- Par tām smar�ām esi simtprocentīgi dro�a? - Miks neticīgi pārjautāja.

- Absolūti. Bet mēs varam palūgt palīdzību Zorro. Suņa jutīgais deguns tik specifisku aromātu atpazīs viens un divi, vai ne, Viktor?

Uzrunātais tikai piekrīto�i māja ar galvu, atminoties Zorro brīdino�o rūkaļā�anu un nervozo skraidī�anu no vienas vietas uz otru Merkmanes mājā un vēlāk arī Bramaņa garā�ā. It kā gribētu ko pateikt vai parādīt. Ta�u tur nekā acīmredzama nebija. Un viņiem, vīrie�iem, pat prātā neienāca, ka tas nav saredzams.

Viņi visi biju�i tik akli!

Panorama Plaza aug�stāvā iezvanījās telefons.

Resni, spalvaini pirksti sagrāba plānu viedtāruni.

- Viņi ir uzķēru�ies. Pilots ir izlidojis.

- Turpiniet.

* * *

- Nu, kā tu to izdomāji, Līzbet? - Miks, vakariņu traukus slaucīdams, dīdījās un knosījās kā skudru sadzelts. - Sieviete, smar�as, kreilis... Tu esi monstrs!

- Krustdēl, nelamājies, Annai vienkār�i ir lieliskas novēro�anas spējas un, kā jūs sakāt, daudzkodolu procesors - spēj risināt vairākas problēmas vienlaikus. Viņa uz �īm abām situācijām raudzījās it kā no malas, kamēr mēs ar tevi bijām kārtīgi iek�ā, nu, vismaz Bramaņa gadījumā. - Ģenerālis apcerīgi pak�ķināja pīpīti. - Nezinu, kā tev, ta�u man... bija nomāco�i redzēt miru�u cilvēku, ar kuru esmu piecpadsmit gadus nostrādājis plecu pie pleca. Tas izsit no sliedēm...

- Tiesa. - Miks neizturēja un pagrāba no plaukta Ģirta cigare�u paciņu, kas tur bija nolikta nebaltai dienai. - Līzbet, piedod. Es... man... Lai kāds maita bija Bramanis, ta�u tādu galu es viņam nevēlēju. Un nu mums ar to jātiek galā... - Viņ� nervozi aizsmēķēja. - Līzbet, bet kāpēc tu domā, ka te iejaukta Monta Merkmane? Vai tie�ām tās smar�as ir tik unikālas, ka nevienai citai dzīvai būtnei Rīgā, Latvijā tādu nevarētu būt?

- Protams, varētu. Ta�u Monta Merkmane precīzi atbilst Rozgalvas sniegtajam tās raganas aprakstam: pinkaini, regulāri krāsoti un pārkrāsoti sarkanīgi mati, skuķu drēbes - jā, viņa vienmēr ģērbjas izteikti jaunavīgi, - skrituļslidas - par tām ta�u gari un pla�i izrakstījusies visa dzeltenā prese.

- Krustdēl, aizsūti rit Mārtiņu ar Montas Merkmanes bildi pie Rozgalvas, un lieta darīta. Ja viņa to atpazīs, domāsim, kā �o lapsu nomedīt. Saistībai noteikti jābūt.

- Krusttēv, tu pirmīt teici, ka mūsu aģentūrai ir trīs lietas: Merkmane, Bramanis - divi. Kas ir tre�ā? Ko tu mums neesi pastāstījis? - Anna Elizabete pajautāja.

- Neko tu neaizmirsti, Annlīzīt. - Bass pasmaidīja. - īsta...

- Nevajag, krusttēv, - Anna samulsa. - Labāk izstāsti.

- Labi, labi. Patiesībā tas ir visai dīvains pastāstiņ�, es pats visu vēl īsti nesaprotu, - ģenerālis Bass rūpīgi aizkūpināja ķir�koka pīpīti. - �orīt, kad �ķīrāmies un Miks aizveda Annu uz Me�ājiem, devos apciemot savējos (Ģenerāļa kundze ar dēla ģimeni un mazbērniem dzīvo Rīgā, Anna atcerējās), paēdām pusdienas, paspēlējos ar puikām un dienvidū izgāju pastaigāt pa Rīgu. Aizgāju līdz sava drauga mājai Teikā - līdz tai pa�ai vietai, kur pagāju�ajā sestdienā tikāmies ar Bramani. Gribēju visu detalizēti atsaukt atmiņā un vēlreiz pārdomāt, ko un ka viņ� man toreiz izstāstīja un ko varētu nozīmēt viņa norādes.

Tā nu stāvu tur, vārtrūmē, vēroju ka�ķējamies divus kaķus un vienu vārnu, te pēk�ņi iezvanās mans mobilais un kāda histēriska balss kliedz tie�i ausi:

-Jums man jāpalīdz, jūs to varat, viņ� viņu nolaupīja!

Kad bļauris nomierinājās tiktāl, lai saprastu, ko saku, norunājām tikties netālajā Latvijas Balzama veikalā. Viņ� ieradās nekavējoties, it kā būtu atlidojis uz slotas.

Jauns �alis, vecumā tā ap divdesmit pieci, diezgan labi situēts, ģērbies padārgi.

Tā un tā, vakar ap pieciem pēcpusdienā, turpat Teikas masīvā, kokiem noaugu�as lejas malā, viņa acu priek�ā nolaupīta Jana, viņa meitene. Abi izgāju�i pastaigāties, izbaudīt rudens krāsas, te pēk�ņi ietves malā piestājis melns BMWX5, no tā izlēcis Janas biju�ais, ne vārda nesakot, sagrābis viņu aiz matiem, ievilcis ma�īnā un aizbraucis nezināmā virzienā. Viņam neesot izdevies sazvanīt ne Janu, ne viņas eksdraugu, ne meitenes vecākus. Policijai neesot ziņojis - ja nu pati pārrodas? Nogaidījis līdz ritam un nolēmis vērsties pēc palīdzības pie detektīviem. Atradis Basa aģentūru. Tas ari viss.

- Un ko tu domā darīt, krusttēv? - Miks uzjautrināts samiedza acis. - Kop� kura laika policijas spēki, lai ari atvaļināti, risina mīlnieku nesaskaņas?

- Hmm... varbūt kop� brī�a, kad dibinā�anas statūtos ierakstīja - palīdzība jebkuru problēmu risinā�anā? Vai ari kop� brī�a, kad uzzināju - Jana ir modele.

Ba-bah! NNNN - nekas nekad nenotiek nejau�i.

Tā nesen bija teicis ģenerālis. Anna bija satriekta.

Vai tie�ām tas beigsies tikai tad, kad viņi �o kamolu būs iztinu�i līdz galam?

Kā toreiz ziemā, kad zem eglītes atrastais beigtais Ziemassvētku vecītis aizveda līdz pagrīdes narkotisko vielu ra�otnei, iznicinot nopietnu pa�valdības pārvaldes kreiso struktūru, faktiski - valsti valstī. Vai ari kā pavisam nesen, �opavasar, kad Mika saderinā�anās gredzens aizsāka Rīgas maniaka lietu, pēc kuras nekas vairs nebija kā agrāk. Nevienam no viņiem -ne septiņiem upuriem un viņu tuviniekiem, ne vainīgajai, ne pū�mājniekiem. Un tagad atkal?

- Līzbet, kukū, par ko esi tā aizdomājusies? - Ģenerāļa balss viņu atsauca istenībā.

- Neko, neko, tikai prātoju, kādi pavērsieni vēl gaidāmi.

- Pavērsieni...? - Miks pārvaicāja.

- Tā man �ķiet. Nebrini�os, ja visi notikumi novedis līdz vienām durvīm.

Ģenerālis Kārlis Bass, pīpīti pak�ķinot, apcerīgi vērās Annā Elizabetē. Viņa pat nenojauta, cik ļoti līdzinās savai vecvecmāmiņas māsai Lavizei, Me�āju viedajai zāļu sievai un redzētājai. Pat pēc izskata - bāla āda, tum�i mati un lielas, zili zaļi pelēkās, it kā dego�as acis, kas redzēja cauri sarunbiedram, neļaujot sameloties... Bērnībā mazajam Kārlēnam bija palaimējies Lavīzi vairākkārt sastapt un ar viņu izrunāties. Bet īsi pirms savas nāves Vecā Lavīze viņam bija kaut ko pavēstījusi...

Nu izskatījās, ka viņas pareģojums radis piepildījumu Annā Elizabetē, Pū�u Mājas dvēselē un kuplās saimes kopā turētājā. Kaut tikai viņa nepārvērtētu savus spēkus un pieņemtu to, ko dzīve jau reiz mēģinājusi iedot!

- Mīļie, man �ķiet - visi prātojumi jāatstāj ritam, bet tagad jābrauc mājās gulēt, citādi mēs drīz sāksim atgādināt ķīnie�us, - ģenerālis ierosināja, ieskatījies pulkstenī.

Pusdivi. Kā parasti. Visi jau saldi guļ, tikai viņi trīs atkal glābj pasauli.

- Jūs varat palikt tepat viesistabā. Baronlaiku vecie izvelkamie krēsli joprojām ērti un mīksti, - Anna kārdināja. - No rīta aizvedīsiet mani uz Me�mui�u. Esmu bez riteņiem, un Ķir�a kundze gatavojas apskatei.

- Skaidrs. Dāmas vēlē�anās d�entlmeņiem ir pavēle. Mik, ejam gulēt!

- Ej vien, es tūliņ nāk�u. Vēl tikai vienu cigareti uz lieveņa...

Mikam Kaķītim ļoti gribējās kaut da�as minūtes pabūt divatā ar Annu.

Ģenerālis pakustināja biezās, ķerainās uzacis un taktiski izgaisa viesistabas virzienā.

- Līzbet, paldies tev! - pēc krietna klusuma brī�a Miks klusiņām izmocīja.

- Par ko?

- Tu zini. Par to, ka nepasūtīji mani... mūs trīs mājas tālāk. Par to, ka piekriti palīdzēt. Par to... ka esi.

Tā, nu viņ� to bija pateicis!

- Mjā. Labi. - Anna pēk�ņi jutās samulsusi kā vidusskolniece pirmajā randiņā.

- Es tev gribēju kaut ko pastāstīt... - Kaķītis iesāka, tad aprāvās, nervozēdams saspieda sērkociņu kārbu plakanu, visbeidzot lika sev saņemties. - Ja godīgi, es pat priecājos, ka Ģirta �ovakar te nav. Zini... man tā visa ļoti pietrūka. Mūsu kopīgo apsprie�u vakaru, strīdiņu, spriedzes, tavu trako vīziju un sapņu, kas agrāk vai vēlāk apstiprinās. Esmu sapratis, ka no tā visa nevajag baidīties. Krusttēvs man daudz ko izstāstīja par Veco Lavīzi. Tev tas var nepatikt, ta�u tu esi viņas zin�u mantiniece.

- Miku, izbeidz...

- Nē, paga, ļauj man runāt. Zini, cik mēs, vīrie�i, esam neizlēmīgi - mūs viegli var novirzīt no uzņemtā kursa. Un �ī nav tā vieglākā saruna, tāpēc vienkār�i klausies, labi?

- Man pietrūka. Pū�u Mājas. Tevis. Ta�u īsti apjēdzu, kas noticis, tikai todien, kad ieraudzīju jūs upmalā spēlējam volejbolu. Kādā brīdī Ģirts tevi apskāva un noskūpstīja, un tu... tu viņam atbildēji. Nē, nē, es tevi nevainoju, Līzbet, pats uzvedos kā pēdējais mērkaķis, un tev bija visas tiesības izdarīt izvēli par labu sev.

- Grāfs Monte-Kristo teica - nav laba vai ļauna, mēs tikai salīdzinām vienu stāvokli ar otru. Es teiktu - mēs salīdzinām savas sajūtas tajā vai citā stāvoklī...

- Iespējams. Jā, tev taisnība - tie�i sajūtas. �eit bija siltums, mājas un kaut kāds mistisks, magnētisks noslēpums. Tur, Rīgā, darbā - tikai pienākumi, atskaites un alga. Bez prieka, bez gandarījuma. Nu, dabūju to, ko kāroju, bet izrādījās - tas nebija tas. Līzbet, ja tu zinātu, cik bie�i es sēdēju jūsmāju ceļa galā ma�īnā, domādams - kā būtu, ja iebruktu Pū�u Mājā un tevi nolaupītu? Vai tu dotos man līdzi? Vai tu ļautos nolaupīties?

Anna klusēja.

- Līzbet, vienubrīd es sāku briesmīgi dzert. Kā no darba mājās, tā divi viskiji ribās. Aizlēju acis un - gulēt. Lai nebūtu jādomā. No rīta ledainā du�ā un uz darbu. Lai gan labprātāk būtu braucis �urp un pieteicies darbā par zāles pļāvēju vai sētnieku. Tad vismaz būtu saskaņā ar sevi. Un tuvāk tev.

Anna joprojām klusēja.

- Tu tā arī neko neteiksi? Es tev visu dvēseli uz āru izrullēju, bet tu...

- Miku, kāpēc tu neko no tā man nepateici, kamēr bijām kopā? - Anna Elizabete ielūkojās viņam tie�i acīs. Rāmā pelēkuma vietā tumsnēja divi Melnupes aka�i.

- Nezinu. Varbūt agrāk tik loti neizjutu, kā trūkst laika, kā tas aizskrien un pazūd. Tagad pilnīgi fiziski sāp, ja nav laika sev... un kādam...

Pulksteņa rādītājs tuvojās trijiem.

Anna Elizabete pasniedzās līdz skapītim virs plīts un no slēptuves izvilka apaļīgu pudeli pinuma ietvarā. �ovasar viņai bija izdevies lielisks upeņu liķieris.

- Gribi pagar�ot?

- Kas tas ir? - Miks piesardzīgi tuvināja degunu pudeles kakliņam.

- Ūpenīte. Upeņu saldais. Spēkam un sirdsdarbībai.

- Slimam prasa... - Miks pasmaidija, atcerējies Annas vakarvakara vārdus.

- Zini... Es arī �ajā laikā daudz esmu domājusi, - Anna ieminējās, pa mikropilītei malkodama ūpenīti, - par laimi, pienākumiem, atbildību. Galu galā - par uzticību. Sev, savējiem, cilvēkam, kuru mīli... Jā, redz, dzivojam, dzīvojam, tā arī nezinot, bez kura varam iztikt, bez kura ne. Plēsies, ēdies, apcelies, lamājies, bet, kad vairs nav lidzās, - viss apstājas. Pat laiks. Un pretēji - mīli, tvīksti, uzliesmo, tad pienāk brīdis, kad otra nav līdzās, tad ilgāku laiku nav, bet tu mierīgi vari dzīvot tālāk, izjūtot pat zināmu atvieglojumu par atgūto dzīves telpu un sirdsmieru.

- Vai nav tā, ka laiks mums diktē noteikumus - visiem vienalga, tāpēc rūpējies tikai par sevi un tad varbūt, ja sanāk, par citiem? - Miks rūgti pajautāja.

- Ciniski.

- Bet vai tā nav? - Miks iekarsa. - Paskaties spogulī - no tevis tikai ēna palikusi! Tu visu laiku rūpējies par visiem citiem, par māju, par darbiem, par iepirkumiem un rēķiniem! Bet ko dara tie citi? Labi, abas vecmāmiņas jau krietnos gados.

Bet Zane, Kārlis un galu galā Ģirts?! Kāpēc viņ� atļaujas �urp atbraukt kā uz plezīru? �ovasar neesmu redzējis viņu ne zāli pļaujam, ne peldvietu tīrām.

- Nu, ko lai saka... Viņam ir savi darbi, un cits neviens tos izdarīt nespēj.

- Tu viņu aizstāvi? - Mika tēraudzilais skatiens satumsa.

- Nē, protams! Ir jau tā, ka reizēm tie�ām gribas visu un visus pasūtīt, bet... Viss jau kādreiz pāriet. Gan būs labi.

- Līzbet... Es gribu, lai tu esi laimīga. Vienalga, ar kuru no mums, bet laimīga. Vai vari man apsolīt, ka centīsies tāda būt?

- Nevaru. Bet mēģinā�u. To gan apsolu. - Annas acis bija nodevīgi spo�as.

Jā, par laiku sev Mikam taisnība. Diem�ēl tā ir ļoti lielai daļai ļau�u. Pa�i saceļam latiņas tik augstu, ka bez kārts nevar pārlēkt, un tad vienā brīdī attopamies - kāda mārrutka pēc man to vajag?... Un tad - vai nu pāriet, vai nepāriet. Ja pāriet, viss turpinās; ja nepāriet - cilvēks meklē jaunus ceļus.

-Līzbet, izskatās, ka Vecais Bārdainis mums piespēlē vienu pārbaudījumu pēc otra.

- Kop� kura laika tu esi pievērsies ezoterikai?

- Kop�... mēģināju atrast, ar ko aizpildīt tuk�umu. Pat provēju iepazīties internētā, - Kaķītis atklāja (Annai vēderā sadumpojās kaķi, sākot ne�petni skrāpēties), - ta�u uzreiz sapratu - tas nav man. Tuk�ums, virspusība, vēlē�anās sevi pasniegt labāku...

- Un nu? - viņa riskēja pajautāt. - Tev kāda ir?

- Nu... Man ir darbs. Faktiski - divi darbi. Un krusttēvs.

Bet es? Annai Elizabetei pēk�ņi gribējās iesaukties: Vai tu

gribi, lai būtu arī es?

- Un... Līzbet... es ļoti gribētu, lai starp mums viss būtu kā senāk... Bet, ja tas nav iespējams, tad vismaz tā, lai mēs varētu kopā strādāt. Esi ar mieru?

Anna klusēja un caur upeņu dzērienu raudzījās sveces �audīgajā liesmiņā.

Vecajam Bārdainim, izrādās, ir dzirdīgas ausis - viņa vēl nebija paspējusi noformulēt vēlē�anos, kā atbilde jau klāt.

Viss jau būtu labi, bet... Ir ta�u Ģirts. Lai arī divdomīgā situācijā pieķerts un �obrīd bez vēsts pazudis. Vispirms jātiek ar to skaidrībā - nevar vienkār�i lēkāt cauri dzīvei no viena pie otra...

Vēl līdz vakardienas rītam viņas attiecībās ar Ģirtu viss bija vislabākajā kārtībā.

Vai varbūt - nebija? Varbūt viņa redzēja tikai to, ko gribēja saskatīt? Mīļuma un ģimeniskuma ilūziju: viņ� darbā medī mamutu, viņa mājās rūpējas par pavardu un dvēseles izdaiļo�anai nodarbojas ar kaut ko sirdij tīkamu... Kli�ejiski!

Bet varbūt realitāte ir citāda un Ģirts vienkār�i ērti iekārtojies?

Izrunāties? Uzklausīt? Mēģināt saprast, kas notika? Un kāpēc?

Ģirts ir labs aktieris, mācēs likt noticēt. Un tālāk? Vai viņa spēs aizmirst �o epizodi un dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis? Vai spēs samierināties ar Ģirta publisko profesiju un gandrīz publisko privāto dzīvi?

Galu galā - kur �ajā visā vieta viņai pa�ai un viņas rado�u-mam? Viņu divatnei?

Un Miks? Vai viņi tā arī paliks - katrs savā upes krastā?

�

Pirmdien agri no rīta Panorama Plaza debesskrāpja aug�stāva dzīvoklī klusi nopīkstēja mobilā tālruņa īsziņa: Bramaņa lietu izmeklē Mika Kaķī�a operatīvā grupa un Basa detektīvu aģentūra.

Sarkanas rokas melnām spalvām noaugu�iem strupiem, sardeles resnuma pirkstiem uzknibināja atbildi: Neļaujiet viņiem neko atrast.

* * *

Pirmdiena, 6. oktobris

- Anniņ, tu ar mums? - pusstundu vēlāk, Pū�u Mājas virtuvē ātri strēbdams kanēļkafiju, ievaicājās ģenerālis Bass.

Miks dzēra kafiju klusēdams.

Vakar jau tā par daudz izmuldējos - nez ko Līzbete tagad domā?

- Vajag? - Viņa gai�i uzsmaidīja. - Drīkst, es paņem�u līdzi Grāfu, citādi viņ� bez manis pavisam nonīks aiz skumjām.

- Protams, ņem! Būsi psiholoģe ar sunīti, - ģenerālis omulīgi apcēlās.

- Jā gan. Ar mazu, �etrdesmitpieckilogramīgu klēpja kucentiņu! - Anna atsmēja un steig�us uzsmērēja vēl pusduci brokastu sviestmaizī�u. Badīgi vīrie�i ir bīstami...

Par spīti pusgulētai naktij, viņai �orīt bija absolūti saulains un dzirksto�s noskaņojums. Iemeslu - garu, tum�matainu un neskūtu - viņa attāli nojauta pati, ta�u ikvienam, kur� par to ieminētos, glu�i vienkār�i nāktos nokost mēli.

īsi pirms deviņiem viņi piestāja pie Me�mui�as galvenās ieejas. Anna bija piedāvājusi tik�anos rīkot Me�āju Rado�ajā centrā, jo Basa aģentūras biroja telpas pagaidām varēja lepoties tikai ar vienu galdu un krēslu, bet viņi bija trīs, ar viesi kopā - �etri, un tupēt uz grīdas nebūtu glu�i piedienīgi.

Viesis kavējās.

Deviņi... pusdesmit... desmit.. Cik var gaidīt?

Pēdīgi gandrīz pusvienpadsmitos, granti un oļus �ķie�ot, skaļi rēcot un neiespējami trulas mūzikas basus dārdinot, Me�mui�as iek�pagalmā burtiski ielidoja mu�u zils Subaru ar dzeltenām zvaigznēm. Anna Elizabete pa logu vēroja no tā izkāpjam ģenerāļa Basa iepriek�ējā vakarā aprakstīto jaunekli.

Jau no pirmā acu uzmetiena viņai pret to radās izteikta nepatika. Puisis likās glums un melīgs - ideāla kombinācija, lai jebkuru cilvēku noskaņotu pret sevi negatīvi.

Ģērbies melnās ādas biksēs, austrumnieku stila kreklā bez apkaklītes, bet ar kuplām piedurknēm, tumsnējs, gludi pieglaustiem, gariem matiem, kas saņemti astītē, un spo�i noviksētām kurpēm ar smailiem, nedaudz uzliektiem galiem, viņ� atgādināja tipisku �igolo vai savedēju. Iespaidu vēl papildināja acīmredzami pārspīlēti koptā un gludi skūtā seja, kurā nebija neviena matiņa, ja vien par tādiem neuzskata diega biezuma Ūsiņas, kas likās kā iezīmētas ar melnu laineri.

Stilīgais... Vaska lelle, kuram iek�ā tuk�ums, bet kur� sevi uzskata par pasaules nabu, pieprasot no citiem īpa�u attieksmi, pielūgsmi un dievinā�anu.

Pārkāpis Annas darba kabineta slieksni, viesis uzkrīto�i pārlaida tam skatienu, neslēpjoties novlpsnāja par vecmodīgi atturīgo iekārtojumu un, nekļūdīgi izvēlējies ērtāko - Annas -krēslu, laiski gorīgiem soļiem devās pāri istabai, lai tajā iekārtotos. Nākamā minūte viņam izvērtās diezgan nepatīkama, jo ceļu uz iekāroto sēdvietu klusi aiz�ķērsoja liels, pelēks vilks ar �ilbino�i baltu, aszobainu Holivudas smaidu. Stilīgais vispirms sastinga, tad, komiski mīņādamies, zaudējis jebkādu cienīgumu, atpakaļgājienā atkāpās līdz durvīm un atstutējās pret stenderi.

- J-jūsējais? - viņ� stīvi uzrunāja ģenerāli Basu.

- Nē. Ta�u labs draugs gan. - Ģenerālis knapi valdīja smieklus. Miks novērsās.

Anna, kura bija stāvējusi telpas tālākajā galā, gatavojot kafiju, panāca pāris soļu tuvāk un gandrīz nedzirdami, īsi uzsvilpa Grāfam, kur� momentā pārslīdēja pāri istabai un apgūlās pie saimnieces kājām. Labs suns, Anna no�ukstēja.

- A-atvainojiet, e-es laikam tā īsti nesasveicinājos, - Stilīgā balsī vairs nebija ne miņas no augstprātības. - Mani sauc V-vla-d-dimirs Russ. Esmu fotomodelis - galvenokārt �urnāliem un modes katalogiem. Es... mēs... ar Janu. E-es jums jau vakar pa telefonu teicu, - viņ� pavērās Basā, - Jana... Vilde ir mana draudzene un stila sesiju partnere. Mēs jau piecus gadus strādājām kopā, bet pēdējos divus gadus bijām pāris arī dzīvē. Līdz vakardienai...

- Vladimir, lūdzu, no �ī brī�a ļoti precīzi, neko neizlai�ot, - Bass pabrīdināja. - Mēs visi trīs uzmanīgi klausīsimies un domāsim līdzi visam, ko izstāstīsiet, bet pēc tam kopīgi apspriedīsim, ko un kā darīt.

- Bet... kas v-viņi t-tādi ir? - Vladimirs drusku sastostījās un aprāvās. - Es negribētu...

- Mani kolēģi - konsultante psiholoģe Anna Berga un izmeklētājs Miks Kaķītis.

- Kaķītis... Cik mīļi! - Vladimirs pirmoreiz pasmaidīja. - Un dāma ar sunīti...

Viegli aizkaitināta, Anna Elizabete pavērās runātājam tie�i acis. - Jums būtu iebildumi, Vladimir? Esat radis sievietes uztvert tikai kā greznuma priek�metu vai statusa apliecinājumu? Piedodiet, tomēr mēs ar sunīti paliksim te.

Grāfs aizgāja līdz istabas vidum un, dobji ierūcies, apsēdās tie�i pretim viesim, it kā norādot - nekur tu, bra�iņ, nespruksi, noķer�u, pirms vēl padomāsi...

- N-nu... es jau neko... - Russ nervozi sastostījās.

- Labi. Pietiek laipnību, laika nav! - Miks sev neraksturīgi bargi noteica. - Vai nu stāstiet visu, kā bija, vai... beidzam �o savstarpējo koķetēriju!

Stilīgā modeļa Vladimira Rūsa stāsts atstāja dīvaini saraustīta, murgaina sapņa iespaidu - it kā viņ� mēģinātu sabāzt vienā maisā lētu televīzijas seriālu un kaut ko sadzīviski tik banālu, par ko normāli cilvēki publiski nemēdz runāt.

Tā un tā, viņi abi ar Janu Vildi jau vairāk nekā piecus gadus darbojas modes biznesā, pārsvarā kā modeļi, bet Jana lolojusi sapni nākotnē pievērsties tērpu dizainē�anai un �ū�anai. Apmēram pirms septiņiem gadiem abi reizē sāku�i mācīties skatuves mākslu pie MM kundzes viņas jaunatvērtajā modeļu skolā, un jau itin drīz direktore novērtējusi viņu saderību un salikusi kopā kā skatuves pāri. Divus gadus apguvu�i visādas mēles gudrības, trenēju�ies līdz septītajiem sviedriem, badoju�ies, vingroju�i, dzēru�i da�ādus uztura bagātinātājus labākai sejas ādai un matiem, līdz beidzot pienākusi diena, kad Monta abus izlaidusi uz mēles lielā modes festivālā.

Fotogrāfi abus uzreiz iemīļoju�i - savdabīgi, asi sejas vaibsti, eksotisks izskats, slaidi augumi, garas rokas un kājas.

Uz tādiem kā mēs visi apģērbi labi izskatās!

Stilīgais sīrupaini nosmaidīja, ar vērtējo�u skatienu nomērot Mika atlētisko un ģenerāļa Basa ducīgo stāvu. Uz Annu Elizabeti viņ� centās neskatīties, laikam mulsināja Grāfa klātbūtne. Suns no ērmīgā radījuma nenolaida ne acu.

... jā, nu un tad, kad viņi sāku�i arvien bie�āk iziet uz mēles un uzstāties ari privātos pasākumos, Janai uzradies pielūdzējs. Turīgs biznesmenis, vecumā ap trīsdesmit. Vienmēr melnā uzvalkā, melnā kreklā, ar melnu kaklasaiti. Tum�i nosauļojies. Tikai mati balti. Un uzacis un skropstas. Albīns, laikam. Izskatījies pēc smieklīga fotonegatīva. Viduklī drusku par resnu, jā. Vārdā Nauris Leiko.

Acīmredzami skaudis viņu abu labās attiecības, nepārtraukti apbēris Janu ar dārgām dāvanām - ziediem, rotaslietām, apģērbiem -, vadājis pa restorāniem, vedis ceļojumos. Mēģinājis pierunāt pamest modeles darbu un precēties ar viņu, ta�u Janai darbs nozīmējis ļoti daudz, viņa atteikusies.

Tad Nauris sācis viņu vajāt - sekojis visur, kur viņa devusies, kontrolējis ikvienu soli, modes skatēs sēdējis pirmajās rindās, regulāri zvanījis pa telefonu, beigās pat sācis draudēt: - Tu man neizmuksi - vai nu uz zagsu, vai kapsētu...

Divus gadus Jana cietusies, nevienam neko nav teikusi, tikai reiz pasūdzējusies Montai Merkmanei, ta�u uzreiz saņēmusi bargu rājienu, ka pret vienu no lielākajiem labvēļiem tā nedrīkst izturēties, jo no viņa esot daudz kas atkarīgs.

Pēdīgi Jana atklājusi savas bēdas viņam, Vladimiram.

Viņ� piedāvājis aizsardzību - fiktīvu laulību un kopdzīves imitāciju, lai gan apzinājies, ka �āds notikumu pavērsiens izraisīs atomsprādzienu - Merkmane saviem modeļiem stingri noteikusi bezlaulības politiku, lai tie ilgsto�i būtu interesanti potenciālajiem investoriem un sponsoriem.

Pārkāpumi draudēja ar bargiem finan�u sodiem un izkri�anu no aprites.

- Tātad jūs gribat teikt, ka Merkmane savas modeļu skolas paspārnē faktiski bija izveidojusi tādu kā seksa biznesu? -Anna Elizabete uzdeva jautājumu.

- Nē, ko jūs! Neko tādu es neteicu! - jaunietis �ausmās salēcās. - Tikai... nu, skatuves māksliniekiem, es gribu teikt, labiem, pieprasītiem māksliniekiem, ir jābūt juridiski brīviem, lai ikviens fans vai fane varētu par viņiem brīvi sapņot, lai varētu skriet uz viņu koncertiem, izrādēm, filmām un �oviem, izrādīt pielūgsmi un cerēt, ka varbūt reiz pienāks diena, kad dievinātais elks uz viņu paskatīsies...

Viņ� turpināja tādā pa�ā garā, ta�u Anna to vairs nedzirdēja. Viņas galvā kā pneimatiskais veseris dunēja vārdi -skatuves māksliniekam jābūt brīvam!

- Labi, Vladimir, un kā tas sasaucas ar vakardienas notikumiem? - Miks aprāva Stilīgā runas plūdus.

- Nu, es ta�u stāstu! Nauris draudēja. Vispirms Janai, bet, uzzinājis, ka esam sāku�i dzīvot kopā, - man. Solīja sakropļot seju, salauzt kājas un mugurkaulu, lai vairs nevaru gorīties pa skatuvi. Ņirgājās - tad es varē�ot pārliecināties, cik ļoti esmu dārgajai Janītei vajadzīgs.

- Tātad viņ� jūs vajāja piecus gadus? - Anna pārjautāja.

- Nē ta�u! Tikai pēdējos divus, kop� Jana pārvācās pie manis un mēs sākām nopietni dzīvot kopā. Viņ� pat mēdza vakaros novietot savu auto zem mūsu logiem, atvērt visas durvis un nenormālā skaļumā uzlikt reti pretīgu mūziku. Bijām spiesti mājas logus visu laiku turēt ciet, lai to murgu nedzirdētu. Vasarā tas bija īpa�i moko�i.

Sūdzējāmies pa�valdības policijai, bet viņi tikai pasmējās - ja tas notiek līdz vienpadsmitiem vakarā, nav nekāda pamata aizrādīt vai sodīt, tieciet pa�i ar savām attiecībām galā. Nu, lūk... tikām.

Bet vakar Nauris vienkār�i piebrauca mums līdzās uz ielas, nobremzēja, izlēca laukā un, sagrābis Janu aiz matiem, ievilka ma�īnā, un aizveda nezināmā virzienā, - modelis pabeidza savu vēstījumu.

- Atvainojiet, Vladimir, un ko tobrīd darījāt jūs? - Anna Elizabete �ķietami nevainīgi ievaicājās.

- Kā, ko? Es nesaprotu jūsu jautājumu... - Stilīgais savilka augstprātīgu grimasi.

- �ēl gan. Tas ir pavisam vienkār�s. Ta�u, ja nepiecie�ams, varu ari atkārtot: ko jūs, gara auguma, plecīgs un labi trenēts vīrietis, darījāt bridi, kad cits vīrietis aiz matiem vilka jūsu sievieti ma�īnā? Aizstāvējāt? Uzbrukāt, sitāt, kāvāties?

- Nē protams! Ko gan jūs iedomājaties? Viņ� ir vismaz divas reizes lielāks un smagāks par mani. Turklāt mums aizparīt ir jauns kastings, tiks izvēlēti braucēji uz modes skati Milānā un...

- ... jūs neriskējāt sabojāt seju un rokas? - Anna nosmīnēja. Grāfs ierūcās.

- Es jūs nesaprotu-u-u! - ar aug�upkāpjo�u intonāciju iesaucās Stilīgais.

- Ļoti labi saprotat, - Anna neļāva viņam turpināt. - Kas notika tālāk?

- Kāpēc jūs ļaujat viņai par mani ņirgāties? - modelis pēk�ņi pilnīgi nevīri�ķlgi vērsās pie abiem klāteso�ajiem vīrie�iem - Mika un ģenerāļa Basa.

- Neesmu manījis nekādu ņirgā�anās pazīmi, - Bass nesatricināmā mierā atrūca. - Jūs bijāt tas, kas meklēja mūsu palīdzību, mēs atradām laiku jūs uzklausīt, esiet nu tik laipns un turpiniet stāstījumu. Kas notika tālāk?

- Tālāk? Tālāk... - Stilīgais apmulsa. - Nu kā... es paskrēju līdzi ma�īnai, ta�u nespēju to noķert, tad metos zvanīt Janai, bet pēc tam - ari Naurim.

- Jums bija viņa tālruņa numurs? - Miks pabrīnījās.

- N-nuu... Ē-ēee... Neizdzēsu toreiz, kad viņ� zvanīja un draudēja, domāju - noderēs. Redz, tie�ām noderēja. Ta�u ne Jana, ne Nauris neatbildēja.

- Un tad jūs zvanījāt mums? - ģenerālis precizēja.

- Jā, nē, ne uzreiz. Vispirms es piezvanīju Janas vecākiem, izstāstīju, kas noticis, prasīju, ko darīt. Viņi man ieteica likties mierā, gan viss nokārto�oties pats.

- Vladimir, vai Janas vecāki atbalstīja jūsu kopdzīvi? -Anna pajautāja.

- Kāda jums... - viņ� pēk�ņi uzliesmoja, tad aprāvās. - Kāpēc jūs to gribat zināt?

- Lūdzu, atbildiet! - noskaldīja ģenerālis.

- N-nu-u, nevarētu teikt, ka viņi bija sajūsmā. Redziet, es neesmu vietējais, bet nāku no jauktas ģimenes, cik saprotu, jums �eit, Latvijā, tas ir ļoti svarīgi. Mans tēvs bija armēnis, māte latviete, sapazinās studējot... Piedzimu Rīgā, te esmu gājis skolā, bet uz mani joprojām skatās kā uz sve�inieku. Auksti jūs esat, auksti!

- Un Jana - arī viņa bija auksta? - Anna vēsi pārtrauca Vladimira monologu.

- Nē, viņa ne. Modes pasaulē vispār valda citi likumi. Tur - jo at�ķirīgāks esi, jo labāk. Mākslā jau vispār ir tā... -Stilīgais graciozi novilka pla�u loku gaisā.

Anna tīri salēcās.

Kur viņa to jau bija redzējusi? �os izsmalcinātos �estus, �o pietēloto manierīgumu, kas robe�ojās ar kariķētu smalkmanību? Monta Merkmane?!

- Vladimir, kādas pēdējā laikā bija jūsu attiecības ar Janu Vildi? Nestrīdējāties? Nebija kādu grūtību? - Miks Kaķītis bija izturēti lieti�ķs.

- Nē. Mēs dzīvojām kā cimds ar roku, viens otru atbalstījām, kopīga kase, kopīgas izmaksas. Kopā gājām uz trena�ie-riem, baseinu, solāriju. Mums vienmēr jābūt formā un labi jāizskatās, bet tas paņem līdzekļus. Lielus, - viņ� pasūrojās.

- Cik saprotu, Jana Vilde līdz �im ritam nav devusi jums nekādu ziņu, - Bass rezumēja.

- Nē. Uz telefona zvaniem un īsziņām neatbild, sociālajos tiklos nekādu aktivitā�u, ari mūsu aģentūras birojā neviens neko par viņu nezina.

- Vladimir, ar kuru aģentūru jūs īsti strādājat? - Anna saausījās.

- Kā - ar kuru? Ar labāko! Ar ММХ! - viņ� palepojās.

- Tā ir Merkmanes firma, vai ne?

- Ko jūs! Jau sen ne. ММХ īpa�nieki ir Mojo, Mix un Xinto, no tā ari nosaukums.

Anna Elizabete pasmīnēja. Zanes pērnā gada pētījumā modeļu aģentūras MMX kontrolpaketes vienīgā īpa�niece bija Monta Merkmane, un, visticamāk, �obrīd nekas nav mainījies, ja, protams, neskaita da�us burkānprocentiņus katram no trim it kā līdzdibinātājiem. Tātad vispirms jāpārbauda uzņēmuma aizkulises.

- Vladimir, sakiet, vai agrāk ir gadījies, ka Jana kaut kur dodas nepasakot? Nu, piemēram, pie vecākiem, pie draudzenēm, kādā izbraukumā? - Miks vaicāja.

- Nekad. Mēs vienmēr visur gājām kopā. Un... viņai nebija draudzeņu. Saprotiet mani pareizi - �ajā biznesā nekāda draudzība nav iespējama. Konkurence.

- Labi. Tiktāl skaidrs. Un tagad, lūdzu, konkrēti - ko jūs vēlaties no mums?

- Kā - ko? Nu saprotams, ko, - atrodiet viņu! Par katru cenu!!! Jūs ta�u rakstījāt, ka specializējaties delikātās lietās. Un �ī ir delikāta, vai ne?

- Ir, ir, - rāmi paķiķinot pīpīti, acis piemiedzis, noteica ģenerālis Bass. - Tikai...

- Nauda nav problēma. Sakiet, cik, viss būs. Man vienalga kā - ķe�ā vai pa vadiem.

- Labi. To mēs jums pateiksim rit. Tagad, lūdzu, aizpildiet �o veidlapu un uzrakstiet ari visus jums zināmos vārdus un telefonus, lai varam sākt strādāt.

Promejot Vladimirs Russ bija kļuvis vismaz par pieciem centimetriem īsāks un likās pamatīgi sa�ļucis, it kā izlaidis gaisu. Kā saplacis pūpēdis, nodomāja Anna.

Grāfs viņu ar neuzticīgu skatienu un dobji zemu rūcienu pavadīja līdz pat durvīm, ta�u no vietas neizkustējās.

Interesanti, kas vilkam nepatīk?

- Kā jums �ķiet, vai mūsu stilīgajam apmeklētājam nav zināmas problēmas ar apreibino�ajām vielām? - Anna paraudzījās uz Miku un ģenerāli.

Abi klusējot saskatījās. Viņi visi bija nodomāju�i vienu un to pa�u.

- Un ar meliem ari, - Miks īgni norūca. - Viņ� mums pastāstīja tikai to, ko gribēja pastāstīt, bet vismaz divtik daudz noklusēja. Tagad nu būs jāmeklē melns kaķis melnā istabā. Diesviņzin, vai tas sievi�ķis vispār vēl ir pie dzīvības...

- Puika, beidz ņurdēt! Darbs ir darbs, un mēs to esam uzņēmu�ies, - ģenerālis domīgi atteica. - Lai gan, ja tu tā saki, tad, piekritu, �ajā lietā ir daudz neskaidrību.

- Jūs mani, protams, varat saukt par traku vai juku�u, bet - viņ� nav Janas draugs, vismaz ne mīļdrauga nozīmē, -Anna Elizabete ierunājās. - Stilīgais...

-... ir no jautrajiem zēniem, jā, tas bija pilnīgi uzkrito�i. -Miks pasmaidīja.

- Acīmredzot viņiem abiem bijusi neoficiāla vieno�anās par kopīgu dzīvesvietas īri un pāra attiecību pietēlo�anu, lai varētu mierigi dzīvot, - Anna skaļi prātoja. - Tā dara daudzi rado�ie, sevi�ķi jaunie�i - divatā vai lielākā bariņā īrē dzīvokli vai māju, izdevumus un mājas pienākumus dalot uz galviņām. Tā vieglāk un jautrāk. Protams, ja kādam izveidojas nopietnas attiecības, viņam nākas komūnu pamest, jo reti kura otrā pusīte spēj un vēlas dzīvot kolhozā.

Pag, ko viņa nupat pateica?- Reti kura otrā pusīte spēj dzīvot kolhozā? Vai tas būtu īstais iemesls, kāpēc Ģirts...?

- Labi, mīļie, kāds būs kaujas plāns? - Basa skaļi uzdotais jautājums atsauca Annu Elizabeti īstenībā. - Vajadzētu tā kā sākt rosīties, mums darāmā netrūkst.

- Vajadzētu gan. Līzbet, ko saki? - Miks uzsauca Annai.

- Manuprāt, vispirms vajadzētu precizēt ММХ finan�u stāvokli un situāciju valdē. Jāparunā ar noslēpumainajiem Mojo, Mix un Xinto, viņiem noteikti ir ari �īs pasaules vārdi un uzvārdi. Iespējams, kāds no viņiem varētu būt saistīts ar narkotiku lietām - senākām vai svaigākām. Interesanti, cik un kādi ir pārējie MMX modeļi. Bet galvenais - jāapciemo Janas Vildes vecāki un Nauris.

- Skaidrs. Kā pie bikts! - Ģenerālis nosmaidīja. - Un tu ba�ījies, ka nespēsi būt noderīga?! Miks nebūtu izdarījis labāk.

Kaķītis klusi nosprauslojās.

Nu, krusttēvs, nu, vecais viltnieks! Gatavo sev maiņu.

- Labs ir! Palūg�u pui�iem pārbaudīt MMX finan�u lietas, mēs to varēsim izdarīt ātri un oficiāli. Arī vārdus un iespējamo saistību ar biju�ām vai eso�ām lietām. Vai jūs varētu aiziet uz aģentūru un parunāties ar pārējiem modeļiem? - Miks vērsās pie Annas un ģenerāļa. - Nebūtu lāgā, ja es tur rēgotos... pirms laika. Līzbet, labi?

- Lai notiek! Tomēr, man �ķiet, jāsāk ar Janas vecākiem un Nauri. Vai mums ir viņu adreses? Ja pareizi atceros, Stilīgais uzrakstīja tikai tālruņu numurus.

Miks pacilāja veidlapu. - Tev taisnība. Nu nekas - numurs, uzvārds, vārds... Tas būs ātri. Ja vien... tie uzvārdi ir īsti.

Par laimi, uzvārdi bija īsti.

Nauris Leiko patie�ām izrādījās nopietns uzņēmējs, kur� nodarbojas ar tranzītu - tirdzniecības kravas, degviela, gāze, ogles, kokmateriāli. Firma LeiKo pēdējo piecu gadu laikā, par spīti krīzei, varēja lepoties ar stabiliem finan�u rādītājiem, labu peļņu, pieaugo�u darbinieku skaitu un laikā nomaksātiem nodokļiem, bet tās īpa�nieks - ar diviem saviem hobijiem - pasaules apceļo�anu un automa�īnām, precīzāk, katru gadu pa jaunai personīgajai ma�īnai. �ogad tas bija BMW X5.

Savukārt Janas Vildes vecāki - Harijs un Vera Vildes - no modes biznesa bija tālu: viņiem piederēja jaunas un lietotas sadzīves tehnikas veikalu un remontdarbnīcu tīkls un vidēji bieza māja Mārupes jaunajā daļā, iegādāta nekustamā īpa�uma burbuļa laikā un vēl desmit gadu maksājama.

* * *

- Nesaprotu, ko jūs vēlaties? - Nauris Leiko, sakrustojis garās kājas un masīvo rumpi ērti atlaidis melnā klubkrēslā aiz milzīga rakstāmgalda, augstprātīgi izmeta. - Man nav laika.

- Nāksies atrast. - Miks Kaķītis izvilka savu dienesta apliecību un demonstratīvi pacēla to sēdo�ā acu augstumā. - Mēs esam saņēmu�i sūdzību par to, ka aizvakar pēcpusdienā Teikas rajonā jūs brutāli, plē�ot aiz matiem un ievelkot ma�īnā, esat nolaupījis pilsoni Janu Vildi un savā melnajā BMWX5 aizvedis viņu nezināmā virzienā. Lūdzu, esiet tik laipns un atbildiet: kur �obrīd atrodas Jana Vilde un kas ar viņu noticis?

Mikam Kaķītim, ģenerālim un Annai Elizabetei par nepatīkamu pārsteigumu, Nauris Leiko sparīgi uzsita sev pa ceļgalu un sāka skaļi, sirsnīgi rēkt - citādi viņa neapvaldītos smieklus nevarēja nosaukt.

- Tas patie�ām ir labs joks! Pasakiet paldies Nikam un nododiet, ka esmu ar mieru sadarboties. Tas ir izcils piārs! Atstājiet rēķinu par pakalpojumu manai sekretārei. Bet tagad lūdzu mani atvainot - darbi gaida. Jādabū prom olas, kamēr nav iz�ķīlu�ies cāļi.

- Baidos, ka rēķinam nāksies pagaidīt, un jūsu olām ari, -Miks cieti noteica, nelikdamies manām Annas iespurg�anos. - Nikam paldies pateiksiet pats - vēlāk, bet tagad pastāstiet, kas noticis ar Janu Vildi un kur viņa atrodas? Ja nevēlaties runāt tagad, nāksies sekot mums līdzi uz Kriminālpolicijas pārvaldi. Bez jokiem.

Viņ� pagrāba tuvāko krēslu, apgrieza otrādi un jāteniski apsēdās uz tā tie�i pretim Naurim Leiko, kur� beidzot apjauta, ka atnācējs negrasās rotaļāties.

- Kas noticis? Kāpēc jūs man jautājat par Janu? Es viņu neesmu redzējis divus gadus! Kop�... īsāk sakot, divus gadus! -biroja saimnieks noskaldīja.

- Un aizvakar? - ģenerālis Bass klusi ievaicājās.

- Ko - aizvakar?

- Vai aizvakar jūs �o sievieti ievilkāt ma�īnā, pat neuzmetot viņai skatienu?

- Kādā ma�īnā, ko ievilku? Aizvakar un vakar es biju Ķīnā. �odien atlidoju no Londonas. Varat apjautāties visiem, kam vēlaties. Sekretārei, partneriem, lidostas kontroles dienestā. Galu galā - manai sievai! Viņa mani �orīt lidostā sagaidīja.

- Sievai? - Kaķītis piepacēla uzaci.

- Protams, sievai. Manai sievai Lindai Leiko. Vai būt precētam tagad būtu kāds kriminālnoziegums?

- Protams ne. - Ģenerālis rāmi pasmaidīja. - Kop� kura laika esat vira godā?

-Jau gandrīz divus gadus. Kop�... Labi, nav ko slēpt. Es ilgi aplidoju un dzinos pakaļ Janai Vildei, bet viņa mani vazāja aiz deguna, kamēr pati pinās ar to melno vārnu. Es viņai - puspasauli un sevi piedevām, bet viņa izvēlējās to pusvīrieti... Tad nolēmu izsvītrot viņu no atmiņas un mēne�a laikā apprecējos. Un neno�ēloju. Tas viennozīmīgi ir bijis labākais darījums manā mū�ā.

Anna Elizabete klusi vēroja runātāju, nebilstot ne vārda, neuzdodot nevienu jautājumu. Viņas zaļpelēkais skatiens taustīja Naura Leiko sejas vaibstus.

Nē, tu neesi ticis pāri atraidījumam, tas joprojām gruzd kā zemdegas - jebkurā brīdī var uzliesmot iznīcino�a guns!

- Bet sakiet, kas ar Janu noticis? Tie�ām nolaupīta? - Naura Leiko balsī nebija ne vēsts no augstprātības. Tikai raizes.

Interesanti - par sevi vai Janu?

- Viņa ir pazudusi. Paldies par jūsu laiku. Mēs vēl sazināsimies. - Miks piecēlās.

Janas Vildes vecāku māja Mārupē atstāja absolūti nesavāktu, pat haotisku iespaidu.

Puse no dvīņu koted�as. Arhitektam acīmredzot bijusi visai kroplīga izpratne par konstrukcijas īpatnībām. Loģiskam cilvēkam prātā neienāktu veidot jumtu M-veidā, abu mājas daļu salaidumu atstājot dziļākajā vietā, lai lietus un sniega ūdeņi uzkrātos un spiestos iek�ā. To varēja skaidri redzēt - kredīts par māju vēl nebija nomaksāts, bet galvenā vidus siena jau mitrumā uzburbusi un nopelējusi.

Daudz telpu, liels pla�ums, bezstila mēbeles, nepārdomāts izkārtojums. Vienīgās lietas, kas lika sajūsmā ieplest acis, bija sadzīves tehnika - elektriskā plīts ar stikla keramikas virsmu un programmējamu cepe�krāsni, pa�attīro�ā trauku mazgājamā ma�īna, ledusskapis ar kontroles mehānismu, kas ziņo par nepiecie�amajiem produktiem, dūmu un tvaika nosūcējs ar gaisa aromatizētāju, veļas ma�īna ar gludino�u �āvētāju, gludināmais galds ar skaņas signāliem.

Janas vecāki pirmajā acu uzmetienā likās vienkār�i un atvērti ļaudis. Bez tum�iem aka�iem un pazemes akmeņiem. Vienkār�i domājo�i un tāpat runājo�i.

Jā, meita vakar esot zvanījusi, kā parasti, ap pusdienlaiku. Papļāpāju�i. Teikusi, lai turot īk�ķus, varbūt izdosies vinnēt atlasi darbam Milānā. Pasūrojusies, ka sāp galva un kņudina degunā, bet vēl jāiet uz vingro�anu. Gribējusi kādu dienu, Vladimiram nezinot, ieskriet ciemos uz mātes pankūkām -viņ� neļauj Janai ēst miltu ēdienus.

- Bet kāpēc jūs mums visu to jautājat? - Vera Vilde pēk�ņi saausījās. - Vai Janītei kaut kas noticis?

- Tā varētu teikt. Jūsu meitas civilvīrs Vladimirs Russ vērsās pie mums ar lūgumu palīdzēt - vakar pēcpusdienā pastaigas laikā jūsu meitu Janu nolaupījis kāds liela auguma vīrietis melnā BMW X5 automa�īnā. Russ minēja Janas biju�ā pielūdzēja Naura Leiko vārdu.

- Tās ir pilnīgas muļķības! - Harijs Vilde sa�uta. - Janītei ar Nauri viss bija cauri jau pirms diviem gadiem. Viņ� viņu pameta un apprecēja citu. Janīte ļoti pārdzīvoja, varbūt tāpēc ari piekrita iet dzīvot pie tā... glumiķa. Lai atriebtos Naurim un nejustos tik no�ēlojami. Kāpēc lai tagad Nauris viņu nolaupītu?

Pameta? Nauris pameta Janu, nevis viņa apmānīja Nauri? Interesanti...

- Sakiet, jums ar meitu bija labas attiecības? - Anna uzmanīgi ievaicājās.

- Kāpēc jūs sakāt - BIJA? Mums IR labas attiecības! Viņa mums stāsta visu, pilnīgi visu! - Iesaucās Vera. - Mēs esam vislabākās draudzenes!

Nu, nez... Tev tā labpatiktos domāt gan, ta�u, uzzinot mīļās meitiņas gaitas un noslēpumus, tu dro�i vien nokristu dziļā ģībonī, Anna Elizabete nogrozīja galvu.

- Lindes kungs, kāpēc jūs Vladimiru Rusu nosaucāt par glumiķi? Viņ� ta�u ir jūsu meitas civilvīrs! - Miks Kaķītis cieti noprasīja.

- Kāds tur vīrs? Ne civils, ne laulāts. Vov�iks ta�u ir varavīksnes zēns, nu, mīkstais, saprotiet mani, vai ne? Viņi ar Janīti tajā modeļu skolā no pirmās dienas kopīgi mācījās, nu i sadraudzējās. Mums viņ� nekad nav paticis - tik glums un slidens kā zutis, bez cimdiem nepaņemsi. Bet Janīte viņu aizstāv - labs draugs, daudz palīdzot, uzklausot, jūtot līdzi... Kad izjuka viņas attiecības ar Nauri - bet mēs tā cerējām, ka viņi apprecēsies, tik smuks pāris bija! -, Janīte paziņoja, ka no mums aiziet un turpmāk dzīvos pie Vladimira, jo vīrie�u dzimums kā tāds viņai esot pieriebies uz visu atliku�o dzīvi. Mēs to nespējām saprast, vai ne, dārgā?

- Tā bija gan. - Vera Vilde piekrīto�i paklanīja galvu. - Jana kļuva tik sve�a un vēsa, it kā mēs vairs nebūtu viņas... vecāki. It kā viņai būtu kas slēpjams. Paldies Dievam, tagad situācija normalizējusies, viņa atkal ar mums runā - tāpat kā toreiz, pirms visām tām nepatik�anām...

- Vildes kungs un kundze, jūs tie�ām neuztrauc Janas pazu�ana - viņas iespējamais nolaupī�anas fakts? - Miks izbrīnījies pacēla balsi.

- Bet par ko gan uztraukties? Jaunie jau vienmēr visu ko izspēlē. Kur� gan viņu gribētu laupīt? Mums naudas izpirkumam nav, to visi zina. Ja viņu kaut kas būtu nomācis, mēs to zinātu. Vakar pa telefonu viņa neko tādu neteica. Tātad - viss ir kārtībā, gan atradīsies. Jana ir ļoti patstāvīga. Varbūt beidzot būs satikusi kādu jauku puisi... - apcerīgi novilka māte.

- Jana ir stipra un gudra meitene. Viņa tiks galā. Tā mēs viņu esam audzināju�i, - stingri noteica tēvs un apņēma sievu ap pleciem. - Tomēr, lūdzu, informējiet mūs, ja uzzināt ko jaunu, labi?

Lai Dievs negrābstās, ja man būtu tādi vecāki! Te jau ir pilnīga klīnika un ziepju burbuļi! Meita varbūt nolaupīta un pazudusi bez vēsts, bet �ie tik murmulē, ka nav naudas un gan jau pati atradīsies. Labi, ka manējie, kaut arī traki profesori, kas dzīvo savā pasaulē, tomēr ir cilvēki, kam rūp citi!

Anna Elizabete Mika sudrabainajā toijotā puszviļus, pus-sēdus traucoties mājup no Mārupes uz Me�ājiem, lūkojās pa logu, kāvās ar uzmācīgām domām un miegu.

Viņi bija paspēju�i izbraukāt pusi Rīgas un Pierigas, ieskriet Mika darbavietā, daudz ko uzzināt pa ceļam un savākt Mārtiņa apkopoto informācijas mapiti.

Pirmdiena bija izvērsusies tik darbīga un notikumu pārpilna, ka viņa tikai tagad, pievakarē, atminējās, ka no Ģirta joprojām nav saņēmusi ne telefona zvanu, ne īsziņu. Ta�u nogurums bija tik pārvaro�s, ka Anna vairs nespēja noturēt vaļā acis, atspieda galvu pret krēslu un aizmiga.

Miks neteica ne vārda, tikai pagrieza klusāk radio.

Lai paguļ. Viņai miers vajadzīgs vairāk par visu. Rūpējas par citiem, par sevi pavisam aizmirstot. Eh, būtu viņ� bie�āk līdzās!

Trīs dienas viņa bijusi pāri galvai iesaistīta trīs izmeklē�anu lietās, un �ķiet, ka tāpēc nemaz nejūtas slikti. Acis lielas un spo�as, prāts skaidrs, mēle tikpat asa kā alla�. Tad, re, ko viņai vajag!

Darbību, nevis tupē�anu �etrās sienās kā perētājai, rūpējoties un gādājot par visiem. Līzbetes prāts ir pavisam citādi iekārtots -viņai nepiecie�ama kustība, attīstība, nevis iesūnojusi omulība!

Aizmugurējā sēdekli jau kop� Rīgas robe�zlmes vareni �ņākuļoja Kārlis Bass. Viņam līdzās, saritinājies kā pelēks kliņģeris, susuļoja Grāfs, brī�am miegā smalki iesmilkstoties un paraustot ķepu.

Miks dro�i vadīja auto pa Me�āju �oseju, ta�u, jo tuvāk nāca galamērķis, jo vairāk kāja atlaida gāzes pedāli. Vēl negribējās mājās, vēl ne. Pēc sastinguma pilnā pusgada �is trīs siltuma pilnās dienas likās kā negaidīta dāvana.

- Paliksiet uz vakariņām? - a�i aplaidusi skatienu stāvlaukumam un konstatējusi, ka Ģirta sarkanā kreislera joprojām nav, Anna Elizabete ievaicājās. - Omite pa telefonu kaut ko teica par rudens dārzeņu sautējumu ar kotletitēm.

Tā bija dziļumbumba. Omites kotletēm pretoties nespēja neviena dzīva radība - ne divkājaina, ne �etrkājaina. Brī�os, kad no virtuves plūda �ī dievi�ķā smar�a, nez kāpēc visiem un ikvienam atradās kaut kas steidzami darāms hallē, uz terases vai virtuvē. Un kārie pirksteļi tā vien snaikstījās uz cepe�bļodas pusi. Ta�u Omite bija un palika nepielūdzama. Tikai pie galda! Un viss.

* * *

Vakariņas pagāja ideālā saskaņā. Pie galda gan nebija visu pū�mājnieku - Zane, nevienam neko neteikusi, kaut kur aizgājusi, �ķiet, uz doktorātu pie Arvja; Ģirts, visticamāk, joprojām Rīgā; Bi�u Miķelis Dravās bēguļoja no Omites, bet vecā baronese lūgusi, lai viņai vakariņas uznes aug�ā, guļamistabā -jūtoties viegli apaukstējusies un savārgusi, gribot atlaisties.

- Kā jums īsti gāja? - Kārlis, piestūmis pilnu muti, ievaicājās, izpelnoties no Omites kaulainu skatu un draudpilnu vēzienu ar kartupeļu karoti.

- Pie kafijas... - ģenerālis norūca un turpināja baudkāri locīt iek�ā vakariņas.

Omīte tikai smaidīja vien kā Ēģiptes sfinksa, papildinot visiem �ķīvju saturu.

Plombīra saldējums ar deviņogu uzlējumu un melnu kafiju izrādījās labākais miega līdzeklis. Sasēdu�i ap iekurto kamīnu, lai apspriestos, deserta baudītāji cits pēc cita iegrima rāmā pa�apcerē, ieslīgdami tajā stāvoklī, kad robe�a starp iztēli un īstenību izplūst, ļaujot visiem laikiem - pagātnei, tagadnei un nākotnei - savīties kopā ar sapņiem un vēlmēm.

Tā varētu būt mū�īgi - miers, siltums un mīļi cilvēki līdzās, Anna laiski prātoja.

Kāpēc gan cilvēks ir tik dīvains radījums, ka nespēj novērtēt to, kas viņam pieder, bet tiecas pēc tā, kas vīd kaut kur tālu, tālu pie apvār�ņa, bet varbūt vispār ir tikai mirā�a mākoņu spogulī?

Laimei ta�u nevajag daudz. Siltumu, mieru, dro�ību. Lai ir, kas apskauj, un lai ir, ko apskaut un kam pieglausties. Lai ir, ko sa�ubināt. Tik vienkār�i.

- Es uzkāp�u aug�ā pie Annas Rozes, - ieminējās Omīte. - Varbūt ko vajag.

- Nē, nē, Omīt, tu �odien esi diezgan rāvusies! Es pati. -Anna Elizabete salika uz paplātes kafijas tasīti, saldējuma trauciņu ar ogām un galda piederumus.

- Tev palīdzēt? - Miks pielēca kājās.

- Ne-ne, es pati. Tikai neatrisiniet visus noziegumus bez manis, labi? - Virtuozi balansēdama gardumiem nokrauto paplāti uz vienas rokas, viņa ar otru atvēra istabas durvis.

- Līzbet, kas notiek? - Tikko Anna Elizabete bija pārkāpusi baroneses Annas Rozes istabas slieksni, viņu burtiski iedzina stūrī tie�s jautājums. Vecmāmiņas balss nebūt neskanēja vārgi vai slimi, nē, tā runāja cilvēks, kur� skaidri zina, ko jautā.

- Kādā ziņā, vecmāmiņ? - Anna nolika paplāti uz mazā galdiņa pie gultas un aizvēra aiz sevis durvis. - Tev ir labāk?

- Man ir pavisam labi. Kas notiek ar tevi un Ģirtu Melderi, un kas notiek ar tevi un Miku Kaķīti?

- Ak tā. Tad jau tu jūties pietiekami labi, lai apēstu desertu.

- Līzbet...

- Desertu, vecmāmiņ. Tad runāsim.

- Labi, ne�petnais radījum, dod �urp! - Zodu augstu pacēlusi, baronese negribīgi piekāpās un pastiepa roku pēc sald-ēdiena trauciņa. - Un nu - stāsti!

Piecos teikumos izstāstījusi Annai Rozei pēdējās dienās notiku�o, neko nedz īpa�i slēpjot, nedz izskaistinot, Anna Elizabete paraudzījās viņā tie�u skatienu.

- Un nu es pati nezinu, ko domāt un darīt. Ģirts tā ari nav parādījies. Miks toties ir ļoti pieklājīgs un draudzīgs, ta�u neatļaujas pat ar pu�plēstu vārdu vai �estu pārkāpt robe�u. Ģenerālis izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis, un koncentrējas tikai uz izmeklē�anas lietām.

- Un tu pati? Tevi tās interesē?

- Hmm... Zini, vecmāmiņ, varētu pat teikt - kaut kādā mērā jā, - Anna atzinās.

- Nu, tad darbojies. Liec lietā savas pelēkās �ūniņas, kā teiktu mūsu kopīgais draugs, vai ne? - Baronese Anna Roze bija dedzīga Erkila Puaro cienītāja.

- Tā būs jādara. Interesanti, kas aiz tā visa slēpjas? Visur tikai mode un mode.

- Līzbet...? - Baroneses balss viegli ietrīsējās.

-Jā?

- Apsoli man vienu - lai ko darītu, tu vispirms domāsi par sevi. Un tikai. - Anna Roze fon Berga joprojām nespēja izmest no prāta divus mīļotās mazmeitas ģīboņa un pēk�ņā sabrukuma brī�us - ziemā, uz ezera, un pavasarī, noslēdzoties Rīgas maniaka lietas izmeklē�anai.

- Tu tagad runā tāpat kā vakar Miks.

- Nu redzi, mēs tā sakām tāpēc, ka raizējamies par tevi. Un mīlam tevi.

- Mjā. - Annai nebija, ko teikt.

- Jā gan. Bet ko tu darīsi ar Ģirtu?

- Kas man ar viņu būtu jādara? Lai dzīvo savu dzīvi. Kad saņemsies vismaz tik daudz, lai atbrauktu izrunāties, es viņu uzklausī�u. Bet tikmēr... viņam sava, man sava pasaule. Ehh... ciest es nevaru to viņa jauno seriālu ar visu producenti!

- Labi, bērns, neraizējies, rīts gudrāks par vakaru, - Anna Roze no�āvājās. - Es nu ie�u pie miera, bet tu kāp lejā pie pārējiem. Rīt man izstāstīsi, ko izspriedāt.

No viesistabas skanēja dzīvas balsis - Miks skaļi strīdējās ar Kārli, bet ģenerāļa Basa re�ņais duceklis mierino�i centās abus salabināt.

- Vai nav vienalga, kādā veidā tie dati iegūti? - Kārlis bija uzvilcies.

- Nē, nav! Ja tu uzlauz viņu datubāzi, es �o informāciju ierosinātajai lietai nevaru pievienot, - Miks jau kuro reizi skaidroja.

- Nu tad saki, ka to infu atrada Mārtiņ�!

- Viņ� to nespētu pat dienas laikā ar lukturīti, jo mums nav pieejas tām bāzēm.

- Aka beigts! - Kārlis iesaucās. - Tā nav labi un �itā nav labi. Bet vismaz tagad mēs zinām, kā tos fruktus sauc!

- Par ko ir stāsts? - Anna ievaicājās, ienākusi viesistabā.

- Par ММХ vadību, - Miks jau mierīgāk paskaidroja. - Kārlis uzhakojis kaut kādu datubāzi (es pat negribu zināt, kuru!) un noskaidrojis, kas slēpjas aiz skanīgajiem mākslinieku dizaineru pseidonīmiem Mojo, Mix un Xinto.

- Tad jau lieliski! - Anna pasmīnēja.

- Līzbet, beidz! Tu ta�u zini, ka �ādi iegūti dati nav juridisks pierādījums.

- Tavā darbā - ne. Toties aģentūrai derēs kā cimds rokai.

Ģenerālis Bass gandrīz aizrijās ar kafiju.

Te tev nu bija klusie ūdeņi!

- Labi, kas tad mums ir? - Anna ziņkārīgi ievaicājās, pār Kārļa plecu lūrēdama superjaudīgajā plan�etniekā, ko Kārlis dēvēja par savu mazo kosmosa staciju.

- Tātad. Mojo - Modris Kārkliņ�, dzimis 1980. gadā, beidzis Mākslas akadēmiju, mācījies Londonas Modes koled�ā, ta�u nav pabeidzis, jo sanācis skandāls ar narkotikām, tāpēc pirms desmit gadiem bijis spiests atgriezties Latvijā. Iestājies darbā pie Montas Merkmanes viņas kompānijā MM, vairākus gadus nostrādājis par toreizējā galvenā dizainera Toma Alena palīgu, tad paaugstināts par jaunāko dizaineru. Aptuveni ap to pa�u laiku MM kompānijai pievienojies ari Mix - Mihails Motiļs, iesauka - Motiļok. Visnotaļ baisa personiba. �etrdesmit gadu vecs. Nekāda sakara ar modes pasauli. Izbijis karatists, melnā josta. Cik noprotams, vēl padomju laikos paspējis septiņus gadus atsēdēt Krievijas cietumos. Ļoti izskatīgs, ta�u nejauks. Vēss aprēķinātājs, ta�u tam, kur� viņu sadusmo, labāk izrakt sev bedri pa�am.

- Kārli, kā tu to visu uzzināji? - Nu bija Annas Elizabetes kārta brīnīties.

- Es jau teicu - man ir savi kanāli. - Kārlis mīklaini pasmaidīja. - Labs triku meistars savus noslēpumus neatklāj, citādi uz viņa �ovu vairs nenāks. Gribat dzirdēt par tre�o tēvadēlu?

- Gribam, gribam, tu, briesmoni! - Miks norūca, klusībā prātodams, kā varētu Kārli pierunāt nākt pie viņa strādāt. Viņam �āda datu fabrika būtu zelta vērtē.

- Tātad. Xinto. Alekss Toma�ūns. It kā lietuvietis, it kā latvietis. Dzimis 1984. gadā. Divas augstākās - filozofs un mākslas vēsturnieks. Aizraujas ar viduslaiku mākslas un simbolu pētniecību, dizainā maģiskās rotaslietas - talismanus.

- Iespaidīgi, cepuri nost! - uzslavēja ģenerālis Bass. - Un tu, protams, kārtīgs zēns būdams, pat nemēģināji neko uzzināt par MMX kapitāldaļu piederību?

- Protams, ne. Sagadī�anās pēc zinu, ka 80 % MMX kapitāla pieder jūsu draudzenei Montai Merkmanei, bet pārējie 20 % vienādās attiecībās - 5 / 5 / 5/ 5 - sadalās trim iepriek�minētajiem pui�iem un kaut kādai Janai Vildei, modelei.

- Ko-o-o? - Miks, Anna un ģenerālis reizē iesaucās. - Tu kaut ko neputro?

- Nē, neputroju! Es nekad neputroju! - Kārļa asajā atbildē ieskanējās aizvainots pa�lepnums. Cik rei�u viņ� bija apgādājis izmeklē�anas dalībniekus ar citur nedabūjamiem datiem, un nekad neviens netika vaicājis, kā viņ� pie tiem ticis. Ja palīdzēja izmeklē�anā - lieliski, ja ne - ari nekas, pa�am tika jauna pieredze.

- Tas maina lietas būtību... - norūca Bass.

- Vai nav interesanti? Janai pieder 5 % akciju, savā ziņā viņa ir līdzīpa�niece tāpat kā trīs oficiālās firmas sejas, ta�u nez kāpēc viņas vārds publiski nekur neparādās. Vēl vairāk -viņa vecākiem teikusi, ka piedalās kastingā modeles darbam Milānā. Tur kaut kas neklapē... - Anna Elizabete prātoja. - Bet, klau, vai tad, kad bijām pie vecajiem Vildēm, jums ne�ķita dīvaini, cik aizdomīgi mierīgi viņi abi izturējās? Vienīgā meita pazudusi, aiz matiem ierauta automa�īnā un aizvesta nezināmā virzienā, bet �iem ne silts, ne auksts. īsti zombiji. Pati atradīsies... Vai mīlo�i vecāki par savu bērnu tā teiktu?

- Varbūt Jana ar savām izdarībām viņus tā izbesījusi, ka sencī�i norobe�oju�ies no visa, ko viņa dara un kas ar viņu notiek? - Kārlis izteica minējumu.

- Iespējams. Bet varbūt... varbūt viņi glu�i vienkār�i zina, kur un ar ko kopā viņa ir, tāpēc neuztraucas. Bet mums kaut kādu apsvērumu dēļ nesaka. Mēs ta�u nevarējām ielauzties mājā un izlodāt visas telpas, lai pārliecinātos, ka dārgā Janīte nav paslēpusies māmiņas gultas veļas lādē, - Anna ironizēja.

- Līzbet, tu kļūsti nejauka. - Miks Kaķītis pasmīnēja. - Bet, ja godīgi, arī man �ī lieta �ķiet tāda kā gluma, kā samākslota. Ko tu saki, krusttēv?

- Es saku - dīvaini, jā. Jābrauc mājās. Rīts gudrāks par vakaru. Tev rīt brīvs?

- Jā. Visa nedēļa. Bija iekrājies par ārpuskārtas de�ūrām. Tagad darbā puslīdz mierīgi, protams, ja neskaita Bramani, ta�u tur jāgaida analī�u rezultāti. Strādāsim līdz uzvarai. Tad nu Boze atļāva uzelpot. �onedēļ bū�u Mazkalniņos.

Anna Elizabete caur pievērtiem plakstiem vēroja Miku un ģenerāli. Runājot Kaķī�a skatiens vairākkārt pārbaudīja - viņa piefiksējusi teikto? Bija gan, bija.

* * *

Brīdī, kad Mika toijota lēni izgriezās no pievedceļa uz tilta, tai pretī izlidoja sarkans kreislers. Kaķītis knapi paspēja nobremzēt, lai izvairītos no sadursmes.

Ģirts? Pamuļķis gatavais! Kur nesas tā, it kā pakaļa sviltu?! Miks nolamājās.

Tikai Meldera te �ovakar trūka, lai vakars iegūtu pavisam murgainu izskaņu.

Tagad, iedomājoties par gaidāmo sarunu, kas tūlīt norisināsies zem citkārt tik omulīgās Pū�u Mājas jumta, Kaķītis savā ziņā juta līdzi gan Ģirtam, gan Līzbetei.

Pēdējo divu dienu laikā Annas izteikumi un rīcība bija vairāk nekā skaidri apliecināju�i, ka viņa ir dusmīga, aizvainota un sāpināta. Un nu vainīgais dabūs pēc pilnas programmas.

Nelīdzēs pat tas ro�u klēpis, ko īsajā acumirklī viņ� paspēja pamanīt uz kreislera priek�ējā sēdekļa. Bet varbūt līdzēs?

- Tā ari stāvēsim? - ģenerālis �ķelmīgi ievaicājās. - Uz priek�u vai atpakaļ?

Neko neteicis, Miks nospieda gāzes pedāli. Toijota rēkdama aizjoņoja.

* * *

- LIzbet, es zinu, ka esmu mērkaķis, - Ģirts stāvēja istabas durvis, rokās turēdams grozu, pilnu ar sarkanām rozēm.

Anna Elizabete, apsējusi lielu priek�autu, klusēdama vāca nost vakariņu galdu. Omlte ar Kārli virtuvē mazgāja traukus. Zane tā ari nebija parādījusies.

- Vakariņas ēdīsi?

- Anna... es saku, ka esmu mērkaķis! - Ģirts kāpināja balsi.

- Nebļauj. Visai mājai tas nav jādzird. - Annas balsī skanēja ledus gabaliņi.

- Tu neko vairāk neteiksi?

- Nē. Kas man būtu jāsaka? Tu savu izvēli esi izdarījis.

- LIzbet, tas tā nav! - Ģirts iesaucās. Tad, uztupinājis puķu grozu uz galda, piesteidzās pie Annas Elizabetes un satvēra viņu ap pleciem. - Tev man jātic, Anna, tur nekā nebija! Mēs tie�ām mēģinājām epizodi. Tikai epizodi! Nākamnedēļ to varēs redzēt televīzijā, vienā no pirmajām sērijām. Pati varēsi pārliecināties - tur viss būs tie�i tāpat, kā tu tovakar redzēji.

- Brīni�ķīgi. Ceru, ka filmējot sanāca ticami.

- Neironizē!

- Prātā nenāk. Acīmredzot trīs dienu mājās nebrauk�anu un nezvanl�anu vajadzēja, lai iejustos nākamajā epizodē?

- Es... man vajadzēja padomāt, - Ģirts izstomīja.

Glu�i tā vis nebija gan, bet tas Līzbetei nav jāzina.

- Tu esi ātri ticis galā. - Anna pasmaidīja rēgainu smaidu.

- Es esmu. Un tu? - Ģirts spēji pavērās viņai acīs. - Tu jau arī necēli telefonu un neatbildēji uz īsziņām. Un tā ta�u bija Kaķī�a ma�īna, kas tikko aizbrauca?

- Pirmkārt, brīvi cilvēki brīvā valstī ir tiesīgi pārvietoties, kur viņiem patīk. Otrkārt, tur bija arī ģenerālis Bass. Mēs strādājām. Un, tre�kārt, �ajās dienās tu neesi zvanījis.

Ak Dievs, cik tizla saruna - kā lētā melodrāmā! Vai kā Ģirta jaunajā seriālā. Kāda velna pēc? Ko viņam vajag? Atbraucis pēc mantām? Dro�i, lai iet kravāties!

Vērodams pārmaiņas Annas Elizabetes sejā, Ģirts Melderis skaidrāk par skaidru apjauta, ka iebraucis galīgās auzās. Trīs dienas nomētājies pa pilsētu (labi, vakar un aizvakar viņ� mētājās ne glu�i viens, bet kopā ar jauno producenti Lindu Lauri, kura, kā izrādījās, izmelojusies vīram, ka darbā ārpuskārtas filmē�ana), Ģirts bija nopietni domājis un pārdomājis, ko darīt tālāk.

No vienas puses-jauna skuķēna vētraina aizrau�anās, jūsma, pielūgsme un gatavība teju vai no acīm nolasīt jebkuru vēlē�anos. Plus tie jaunie projekti, par kuriem viņa stāstīja. Nu, tas būtu blieziens! Ta�u... skuķis ir precējies...

No otras - Anna Elizabete, tāda, kāda viņa bija. īsta, silta, dzīva sieviete, pilna karstu asiņu un pulsējo�as kaisles. Ugunskurs, kas aicina noguru�u ceļinieku piestāt. Gaisma logā, kas sauc mājās. Un ledus, kas spēj acumirklī sastindzināt. Dzelme, atvars, no kura izpeldēt nav iespējams, ja vien tas tevi pats neizgrie� un neizmet krastā. Un nupat bija visnotaļ iespējams, ka notiks tie�i tā.

Un bija vēl TAS - vēstule un telefona zvans. Biedējo�i reāls rēgs no pagātnes, ar kuru viņ� viens pats galā netiks. Tur varētu palīdzēt tikai Anna.

- LIzbet... Es esmu izdomājis... Vai tu precēsies ar mani? -Ģirts pats nesaprata, vai tā bija viņa mute, kas tikko izrunāja �os vārdus, ta�u tie vēl skanēja gaisā.

Annai Elizabetei paplāte izkrita no rokām un noblīk�ķēja uz grīdas. Precēties? Ar Ģirtu? Ar aktieri Ģirtu Melderi? Latvijas teātra un kino zvaigzni?

Nevarētu teikt, ka viņa nebūtu domājusi par abu attiecību nākotni, ta�u, atklāti runājot, par kāzu zvaniem gan nebija sapņojusi, saprotot, ka abi ir pieaugu�i cilvēki, katrs ar savu pagātni, ar savām prasībām no dzīves un no otra cilvēka.

Jā, būt līdzās, būt kopā. Bet precēties?

- Līzbet? - Ģirts paspēra soli viņai tuvāk.

Anna atkāpās aiz galda. Precēties ar Ģirtu? Kļūt par viņa sievu, apzinoties, ka viņ� nepametīs profesiju un turpinās gozēties visu Latvijas sievie�u apbrīnas un sajūsmas krustugunīs?

To skaidri apliecināja Ģirta sociālo portālu profili, līdz bezjēgai pārpildīti ar puķītēm, sirsniņām, bu�iņām, dziesmiņām un salkaniem pantiņiem no kvēlajām pielūdzējām, kuru vecuma amplitūda variējās no jaunāko kla�u skolniecēm līdz cienījama vecuma pensionētām, temperamentīgām kundzītēm. Un visām viņ� centās atbildēt, uzrakstīt kādu rindiņu, nosūtīt smaidiņu vai atbildes dāvaniņu.

Kad Anna Elizabete reiz atļāvās par �o online fano�anu pajokot, Ģirts pilnā nopietnībā bija nolasījis viņai lekciju sabiedriskajās attiecībās - ar faniem jākomunicē, dzīvajai saiknei jābūt, fanus nedrīkst aizvainot, citādi nenāks uz teātri un neskatīsies TV, attiecīgi - nebūs ne naudas, ne reitingu. Bet tas viņa profesijā ir ārkārtīgi svarīgi.

Toreiz Annu bija līdz kaulam aizvainojusi Ģirta it kā nevērīgi izmestā frāze: �Tu to nesaproti, tu neesi uz skatuves, bet mājās un kultūras centrā. Starp savējiem, nevis atkarīga no sve�inieku labvēlības.� Norijusi krupi tu jau neesi nekas savā pīļu dīķī un papūlējusies neatcirst, ka ari viņ�, di�ais skatuves stārs, ir gana ilgi barojies no viņas pīļu dīķa pasūtījumiem, Anna Elizabete mēģināja viņu saprast.

Viņa atcerējās Antras Liedskalniņas rezignēti izteikto Blān-�as dzīves esenci Tenesija Viljamsa �Ilgu tramvajā�: �Es visu dzīvi esmu bijusi atkarīga no citu labvēlības.� Kādā intervijā aktrise bija izteikusies, ka �o domu varētu attiecināt uz visiem skatuves māksliniekiem - aktieriem, mūziķiem -, jo viņi visi atkarīgi no publikas labvēlības. Tādā ziņā Ģirtam bija taisnība.

Aktierim, sevi�ķi aktierim pusmū�ā, arvien jābūt lieliskā fiziskā formā, labā garastāvoklī, jāsmaida, jākoķetē ar meitenēm un sievietēm, jo tikai tā veidojas viņa dzirksto�ais tēls. Viņam vajag laiku izrā�u vai filmu sēriju tekstu apguvei un lomu izstrādei, un tad viņu nedrīkst traucēt ar sadzīviskām lietām. Lai labi izskatītos, viņam nepiecie�ams noteikts stundu skaits miegam, vingro�anai un skaistumkop�anai.

Un kur tajā visā būs vieta un laiks viņai, Annai?

Tajās dienās, kad teātrī nebūs izrā�u un studijā filmē�anas? Nakts melnumā, ja dārgumiņam labpatiksies atbraukt līdz Me�ā-jiem - tērēt laiku, benzīnu, upurēt tik dārgo naktsmiegu...? Vai varbūt vasarās, kad teātrī klusā sezona un nereti arī televīzijas projektiem brīvlaiks, bet aktieri, pēk�ņi paliku�i savā vaļā, cīnās uzreiz ar trim pūķiem - �pārāk daudz brīvā laika, pārāk maz naudas un ģimene, kurai no manis nez kāpēc kaut ko vajag".

- Nē.

- Ко - nē? - Melderis apstulba.

- Mana atbilde uz tavu jautājumu ir - nē.

- LIzbet, bet kāpēc? Mēs ta�u... Tu ta�u... - Ģirts stomījās. �urp braucot, viņ� bija pārliecināts, ka Anna Elizabete par viņa atgrie�anos priecāsies. Protams, viņ� bija rēķinājies ar iespēju, ka Līzbete varētu būt dusmīga, nikna un nerunīga vai ari, tie�i pretēji, izteiks visu, ko domā, bet... ka �ādi - nē, un viss?

- Kāpēc, Anna? Vēl sestdien no rīta ta�u viss bija kārtībā...

- Sestdienas rītā varbūt ari vēl bija. Vakarā gan vairs ne.

- Bet es ta�u tev jau kuro reizi saku...!

- Melderi, izbeidz! Mēs ar tevi viens otru pazīstam gandrīz piecpadsmit gadu, vai ne? Mēs esam biju�i gan labi draugi, gan drusciņ vairāk, un, tici man, es pazīstu tavu seju labāk nekā tu pats. Un tas, ko es redzēju tovakar, nebija teātris.

- Labi, jā, tev taisnība, es biju drusku aizrāvies un ļāvos ievilkties tās skuķes tīklos! Bet es ta�u esmu vīrietis, galu galā! Jūs, sievietes, to nespējat saprast...

- Nūja, kur nu mums... - Anna pasmīnēja. - Mums jau tikai viena galva.

- Nekļūsti nejauka!

- Pat netaisos, man tikai skolā ļoti patika bioloģija.

- Anna...

- Ģirt, ej labāk gulēt, tev rit dro�i vien agri jāceļas. Nepaspēsi izgulēties, slikti izskatīsies, nabaga grimētājām būs dikti daudz jāstrādā.

- Tu gan spēj dzelt... - Melderis norūca. - Man �ī nedēļa brīva. Lindai... mūsu producentei kaut kādi mājas apstākļi, tāpēc mēs sarāvām sestdien, svētdien un �odien, un nu visiem brīvdienas. Varē�u salabot malkas �ķūnītim jumtu.

- Kārlis �odien jau salaboja. Un zini, viņam tas aizņēma tikai pusotru stundu.

- Ak tā. Kārlis. Nu protams. - Ģirtam vairs nebija, ko teikt.

Velns, velns, velns! Vai gan Anna jau sen neteica par to nolāpīto jumtu? Kop� vasaras vidus, bet viņ� tikai atrunājās - gan jau. Un nu - Kārlis. Kā parasti.

Paņēmusi paplāti ar pēdējiem neaiznestajiem traukiem, Anna Elizabete iegāja virtuvē. Omlte ar Kārli par kaut ko klusi strīdējās.

- Kas noticis? - Anna uzspēlēti mo�i ievaicājās.

- Viņ� vēl ir dzīvs? - Kārlis, piemiedzis acis, atbildēja ar pretjautājumu.

- Vēl ir. Grasījās rit labot malkas �ķūņa jumtu. Bū�ot brīva nedēļa - �onedēļ laikam visiem brīvs. Atveda sarkanu ro�u pu�ķi. Un lūdza mani viņu precēt. Es atteicos. Te būs kafijas krūzītes, Omīt. Tūlīt atnesī�u ari glāzes.

Izlietnē skaļi no�ķindēja dak�iņas.

- Līzbet... es drīkstu cerēt, ka tu pārdomāsi? - kad Anna bija atgriezusies viesistabā, Ģirts mēģināja vēlreiz. - Nu padomā pati! Mēs viens otru tik labi pazīstam, labāk nekā jelkad spēsim iepazīt jebkuru citu. Neviens nav ideāls, pilnīgi neviens. Katram mums ir melnumiņi. Svarīgi ir tos apzināties, vai ne?

- Ko tu ar to gribi teikt, Ģirt? - Anna sarauca uzaci.

- N-nu... es ta�u tev neprasu, ko tu �ajās dienās esi darījusi, kur bijusi un kas �eit pazudis majoram, nē, pulkve�leitnantam Mikam Kaķītim.

- Tur nav nekā slēpjama. Pirmkārt, esmu piekritusi iesaistīties ģenerāļa Basa detektīvaģentūrā kā konsultante. Otrkārt, mums ienāku�ās pirmās izmeklējamās lietas. Tre�kārt, �ovakar te notika apspriede. Tas ari viss.

- Kādas lietas? - Ģirts dzīvi ieinteresējās.

- Piedod, nevaru stāstīt. Vismaz pagaidām ne.

Те пи bija! Viņa jaukā, mīļā sieviete pēk�ņi kļuvusi noslēpumaina un lieti�ķa, pilnīgi sve�a - kā apmainīta. Velna Kaķītis! Pietika �im parādīties pie horizonta, kā Anna Elizabete vairs nav savā ādā, Ģirts sodījās, lai gan sirds dziļumos apzinājās, ka viņam galīgi nav taisnība. Ne jau Kaķītis te bija vainīgs.

Pavasari, kad aizsākās Rīgas maniaka lieta un pajuka Annas saderinā�anās ar Miku, viņa bija meklējusi Ģirtu. Kā mierinājumu. Bet pēk�ņi abi bija sapratu�i, ka tās oglītes, kas kop� studiju gadiem kvēloju�as dziļi zem pelniem, nav apdzisu�as un viņu starpā joprojām kaut kas ir. Nemanot viņi bija sāku�i dzīvot kopā, un �īs attiecības Ģirtam bija nozīmēju�as daudz.

Mājas. Siltumu. Vietu, kur atgriezties.

Mīlestību, galu galā, lai gan ikdienā viņi abi no �ā vārda vairījās. Anna bija teikusi - pārāk nospēlēts un nodrillēts pa skatuvēm un ekrāniem. Viņ� piekrita. Tā bija. Ta�u vārdos neizteiktais nemainīja jūtas un sajūtas.

Viņam Anna bija vajadzīga! Anna - rudmatainā, neprognozējamā zaļace... Anna ar dziļo skatienu un siltajām rokām.

Bet viņ� viņai? Vai viņ�, aktieris Ģirts Melderis, ar savu āksta un spēlmaņa profesiju vajadzīgs baronu dzimtas atvasei, kam pieder māja uz salas?

Un vēl - nez vai Anna kaut ko par notiku�o teikusi pārējiem? Vai viņi zina par viņa... hmm... aizrau�anos ar ugunīgo producenti Lindiņu? Ja ne, tad vēl ir cerība.

Jā, bet interesanti, kas skuķēnam �orīt lēcies, ka vairs pat klausuli neceļ?

Kā toreiz pavasari bija teikusi vecā baronese Anna Roze, ieraugot viņu puskailu, vienos d�insos iznākam pa Annas Elizabetes guļamistabas durvīm?

- Ģirt, tu man vienmēr esi paticis, labprāt sauk�u tevi par savu mazdēlu, ta�u, ja nodarīsi Līzbetei pāri, lai Dievs tev �ēlīgs...

- Tava istaba ir sakārtota, gulta uzklāta. Jā, paldies par ziediem, tie ir skaisti, ta�u lai paliek te, kur vēsāk. Man no ro�u smar�as sāp galva. Arlabunakti.

Klusi no�aukstēja Annas kuplie svārki, un smagi aizkrita durvis uz halli. Gaisā palika saldi rūgtas smar�as dvesma.

Ba-bams! Kā ar beisboleni pa pieri.

Tu esi izraidīts no paradīzes, Ģirt Melderi.

Tu vari būt trīsreiz titulēts aktieris un seriālu varonis, bet, ja tava mīļotā sieviete tev netic, tu kā vīrietis neesi ne gra�a vērts.

Un - kop� kura laika Annai no ro�u smar�as sāp galva?

Tonakt Pū�u Mājā bez miega mētājās divi. Tre�ajam miegs nenāca Mazkalniņos.

Tobrīd neviens vēl nezināja, ka �ī būs pēdējā mierīgā nakts uz ilgu laiku.

Otrdiena, 7. oktobris

Nākamais rīts uzausa miglaini drēgns. Glu�i kā niājinieku noskaņojums.

Tiekoties virtuvē pie brokastu kafijas tases, visi jutās un ari izskatījās saburzīti - kā paguru�i, kā neizgulēju�ies. Klusējot paņēma krūzītes un nolīda pa kaktiem.

Laikam ne man vienai bijusi grūta nakts, nodomāja Anna Elizabete un, pakampusi termokrūzi ar kafiju, devās pastaigā ar Grāfu. Pēc stundas bija jāsākas vecākās paaudzes drāmas studijas mēģinājumam (viņa bija (āvusi sevi pierunāt uzņemties amatierteātra vadību Me�ājos, un vietējie izrādījās kaislīgi un talantīgi skatuves mākslas mīļotāji) - to kavēt nedrīkstēja.

Turklāt Anna Elizabete ļoti vēlējās kaut uz bridi izrauties no Pū�u Mājas, lai nebūtu jāsatiekas ar Ģirtu un, pasarg Dievs, ar viņu jārunā vai jāskaidrojas.

�ķita, ka Grāfs ļoti labi saprot saimnieces raizes, jo pastaigas laikā izklaidējās pats, ļaujot viņai mierīgi visu apdomāt un salikt pa plauktiņiem.

Jāuzkāpj pie vecmāmiņas - cerams, ka viņa jūtas labāk nekā vakar vakarā.

Anna Elizabete to nekad skaļi neatzītu, ta�u sirds dziļumos ļoti raizējās par veco kundzi. Galu galā - simtu divi gadi ir vairāk nekā cienījams vecums pat tad, ja ir dzelzs veselība un ideāls klimats dzīvo�anai. Bet nebija ta�u.

Annai Rozei reizēm mēdza uznākt tādas kā sirdsklauves un viegli galvas reiboņi, ko viņa parasti norakstīja uz pārāk ilgas nekā nedarī�anas izraisītām asinsspiediena svārstībām, tomēr dakteris Konrāds bija pieteicis vecmāmiņu neuzkrīto�i pieskatīt un ilgsto�i neatstāt vienu. Anna nedz gribēja, nedz spēja iedomāties dzīvi bez vecās baroneses, tāpēc pēdējā laikā centās vairāk būt mājās un lieki apkārt nebraukāt, neatstājot kādu savā vietā.

Izrādījās vairāk nekā labi, ka Kārlis tā arī nebija pārcēlies uz Dravām, vismaz kāds mājās, kad viņai savi darbi darāmi...

Citādi, paļaujoties uz Zani un Ģirtu, viss varētu saiet galīgā grīstē: viens līdz absurdam pārņemts ar sevi, savu izskatu un apgūstamajiem tekstiem, otra virpuļo kaut kur kiberspeisā, bet pēdējās divas dienas vispār pazudusi.

Dro�i vien pēc aizvakardienas strīda un Annas nepatīkamajiem atklājumiem pārvākusies uz doktorātu pie Arvja.

M-jā, interesanti, kurā brīdī Bi�u Miķelis izlīdīs no me�a un nāks pakal savai Meldermeitiņai - Omītei, Kārla vecmāmiņai?

Ikreiz, kad viņi mazliet sastrīdējās, Omīte ar Annas Elizabetes laipnu atļauju ievācās atpakaļ savā vēsturiskajā istabiņā, ko Anna īpa�i viņai bija saglabājusi tie�i tādu kā pirms diviem gadiem, kad viņa te ieradās pirmoreiz - ar trim koferiem un rudo taksi Figaro pītā grozā, gandrīz piebiedējot sirdstrieku Bergu nama īstenajam saimniekam un mājinieku mīlulim -resnajam, rudajam runcim Baronam.

Tādos emocionālās krīzes brī�os abas vecākās Annas -baronese un Omīte - vakaros ilgi kavējās pie kamīna, sarunādamās par dzīvi: atcerējās bērnību un jaunību �eit, Me�ājos, bargos kara un pēckara gadus Rīgā un pasaulē, visbeidzot -baiso lietu ar Pū�u salas lejasgalā atrastajiem apdegu�ajiem kauliem un lādi ar dokumentiem un tās negaidīti dīvaino atrisinājumu...

Pēc �ādiem sarunu vakariem baronese Anna Roze fon Berga mēdza dienām klusēt, vien palaikam izmetot pa kādai dīvainai frāzei, piemēram, nekas nav beidzies, mēs vēl piedzīvosim pārsteigumus!

Ja līdzās pagadījās Anna Elizabete, abu veco dāmu sarunas nez kādēļ pēk�ņi aprāvās, un viņas nomainīja sarunas tematu uz kaut ko sadzīvisku, parasti - kulinārijas smalkumiem.

Vai tie�ām viņas mani uzskata par zīdainīti?!

Otrdienas rītā Ģirts atmodās vēlu. Nakti novārtījies bez miega, gaismai austot, viņ� bija iegrimis snaudā, kas vairāk līdzinājās drud�a murgiem, un nu apjucis blenza dūmakā aiz loga, pūlēdamies apjaust, cik varētu būt pulkstenis.

Tikt izraidītam uz agrāko guļamistabu faktiski nozīmēja tikt atsviestam atpakaļ laikā. It kā pēdējo gandrīz se�u mēne�u nemaz nebūtu bijis. It kā Annu Elizabeti kāds būtu apmainījis, sirsnības un mīļuma vietā ieliekot vēsu lieti�ķību.

Kā viņ� bija teicis toreiz maijā, �o domu adresējot Mikam Kaķītim: ja reiz tauriņu vairs nav, ar zvirbuļiem sirdi nepabarosi! Re, kā nu pa�am atspēlējās...

Vajadzētu tā kā celties un negaidītās brīvdienas pavadīt daudzmaz jēdzīgi, ta�u Ģirtam nez kāpēc likās, ka Līzbete varētu justies priecīgāka, viņu nesatikusi.

♦ * *

Vairāk nekā �etru metru dziļumā un krietnu divdesmit metru garumā zem Melnupes gultnes dolomīta pamata kāds tusnīdams pa �auru, ieapaļu eju vilka maisu ar akmeņiem. Maiss strēga un spītējās. Vilcējs dusmīgi bubināja.

Jau kop� pavasara Kārlis ik mīļu brītiņu veltīja nejau�i atklātās pazemes ejas izpētei un attīrī�anai. Tā sākās Pū�u Mājas vestibilā, aiz kāpnēm, tās pirmais posms bija izbūvēts kā pagrabs, bet ar to vēl viss nebeidzās - ejai bija sānu atvads. Kārlis trakoti gribēja zināt, kurp tā aizvedīs un ko jaunu atklās.

Pagāju�o Ziemassvētku baiso notikumu - narkotiku kontrabandas un �etru slepkavību - virpulī, kam sekoja Kaiju viesnīcas raganas lāsta un Rīgas maniaka lietas, senais atradums svarīguma ziņā atbīdījās otrā plānā. Visiem, ta�u ne Kārlim. Viņ� bija iededzies izspiest no atklājuma pat neiespējamo.

Pirmais taustāmais ieguvums bija vairākas kastes simtgadīga Bergu upeņu vīna, kas pirmoreiz tika likts galdā Omītes un Bi�u Miķeļa kāzās, vēlāk - da�os īpa�os dzīves gadījumos.

Otru atradumu - apkaltu dzelzs lādīti ar Bergu ģerboni -Kārlis uzgāja nesen, pirms pāris nedēļām, un, nezinādams, ko ar to iesākt, atdeva vecajai baronesei. Tā �ķita vispareizāk. Ja viņa uzskatīs par vajadzīgu, pati izstāstīs un parādīs Annai Elizabetei. Ja ne - lai paliek. Līzbetei tāpat rūpju netrūkst.

Bet viņ� gan vēl pameklēs. Nav izslēgts, ka tur atrodas vēl kas interesants.

- Atkal ka�ņājies? Laikam gribi līdz vecajai Bergu mui�ai aizrakties? - Annas Elizabetes balss ejas tumsā izklausījās spokaini dobja. Kārlis viegli nodrebinājās.

Laikam jāmet miers, kļūst vēsi. Te, zem upes, gaiss bija mitrs un valgs kā kapā.

- Līzbet, nebļausties, iztramdīsi spokus!

- Tie jau sen no �ejienes izvāku�ies ar visiem koferiem un �ībām, - viņa skābi atjokoja. Atgriezusies no pastaigas ar suni, viņa bija pamanījusi atbīdīto halles sienas paneli un pareizi izsecinājusi - Kārlis atkal rok un meklē.

- Klau, Kārlīt, ko īsti tu centies atrast? - Anna paziņkāro-jās. - Diez vai te varētu būt viduslaiku dārgumi, lai gan, ja ticētu vecmāmiņai, �ī eja te bijusi, vēl pirms vecais barons fon Bergs nolēmis celt Pū�u Māju. Faktiski viņ� savu namu uzcēlis tie�i uz ejas, tikai mazliet papla�inot tās sākumdaļu.

- Bet kāpēc? Diez vai tavs sencis būtu sekojis akliem untumiem. Ko esi izpētījusi ģimenes arhīvos - ir kas interesants?

- Savādi, ka tie�i tagad tu par to ierunājies, - Anna noteica. - Pirms... nūjā, pirms pāris dienām, kad man tā īsti nenāca miegs, es ņēmos tulkot toreiz, pavasari, bēniņos atrastos dokumentus. Un sanāca tā, ka mūsu sen�i, fon Bergi, jau kop� septiņpadsmitā gadsimta biju�i ļoti savrupi, pa�i sava ceļa gājēji, bet viņu valdījumi - maza valstiņa lielajā valsti, ar saviem noteikumiem un likumiem. Ja to visu uztver nopietni, daudzi vēstures notikumi, kas mums skolā tika mācīti tā un tikai tā, tagad, izlasot Bergu dzimtas piezīmes, sāk izskatīties pavisam citādi, pat diametrāli pretēji.

- Piemēram...? - Kārlis saausījās.

- Piemēram... Tā pati daudz diskutētā Piektā gada revolūcija, zemnieku nemieri, mui�u dedzinā�ana un soda sankcijas pret dumpiniekiem. Nenoliedzami, bija vietas, kur baroni un mui�kungi plosījās kā traki par biju�o dzimtcilvēku uzdro�inā�anos alkt pēc brivibas, savas valodas un cilvēciskas dzīves. Ta�u mani sen�i, kā �ķiet, simpatizēju�i pārmaiņu idejām -vadīju�i skolu, izglītoju�i bērnus un pieaugu�os, mudināju�i talantīgos jaunie�us studēt, vairākiem maksāju�i stipendiju. Nezinu, vai vecajam baronam tolaik vajadzēja savā dienasgrāmatā rakstīt melus, lai kaut kad nezināmā nākotnē citu acis izskatītos labāks un humānāks. Diez vai. Ta�u tur bija da�i ieraksti, kas liecināja, ka viņ� savā mui�ā uzņēmis un no vajātāju nagiem pa tum�o gaņģi palīdzējis izkļūt kaimiņpagastu dumpiniekiem, kurus nakts aizsegā no Pū�u Mājas aizvedis neviens cits kā mums labi zināmā Zaķī�u Jura vectēvs.

- Re, kā... - Kārlis nosmaidlja. - Tum�ais gaņģis varētu būt �ī pati eja... Un atkal pagātne savijas ar tagadni un nākotni.

- Ko tu tur teici? - Anna pārjautāja.

- Neko, neko. Tikai... varbūt baronesei tuvākajā laikā būs tev kas stāstāms.

- Kāāār-liiii...! - Annas Elizabetes balss muzikāli uzslīdēja oktāvu augstāk.

- Manas lūpas ir aizzīmogotas, - viņ� atjokoja, tad �igli mainīja tēmu. - Starp citu, �orīt zvanīja kaut kāda Spalviņa, jautāja par jaunie�iem un seksu.

- Tā ir tā pati - Me�āju skolas jaunā direktrise Olita Spalviņa. Viņa grib, lai mēs audzēkņiem izstāstām, cik slikti ir nepārdomāti iesaistīties riskantās lietās - vai tie būtu jauno modeļu vervētāju melīgie solījumi vai pāragras attiecības. Tad nu mēs izdomājām, ka vislabāk lai �ādu prezentāciju-lekciju sagatavo mūsu vārdu pavēlniece Zane, protams, ja vien viņa par to atcerēsies un laikus atradīsies, un tad mēs visi, tevi, ģenerāli un Miku ieskaitot, aiziesim uz tik�anos skolā un parunāsimies ar viņiem, tā teikt, no sirds un no rajona.

- Skaidrs. Videorullīti? - Kārlis bija gatavs darboties.

- Iespējams. Jā, būtu labi. Cik laika tas tev varētu aizņemt?

- Ja negadīsies nekas neparedzēts, dienu vai divas, - viņ� attrauca, tad klusu iejautājās: - Līzbet...

- Mmm?

- Tikai nebrēc, labi? Es tev ko pajautā�u. Kāpēc tu nepieminēji Ģirtu? Viņu neņemsim līdzi? Lielo kla�u skuķi ta�u viņa dēļ gatavi pa logu lēkt!

- Ģirtam sākusies intensīva filmē�ana. Jaunais seriāls.

- Bet... �onedēļ ta�u viņam brīvdienas - Kārlis jau gribēja iebilst, ta�u laikus aprāvās. - Ak tā.

- Ejam aug�ā. Gribu kafiju! - Anna strauji pagriezās un izgaisa tumsā.

Kārlis lēni vilkās nopakaļus. Maiss bija smags un ietiepīgs - sprūda un ķērās vienā gabalā, it kā būtu izvirzījis par mērķi - izbesīt viņu līdz baltām pelītēm.

Ak tad karaļpāris saka�ķējies, un, kā rādās, pamatīgi...

Nez vai tam ir kāds sakars ar savādi atsve�ināto ainu pie upes aizaizvakar?

Vai varbūt - ar Annas Elizabetes trīs dienu mājās nebū�anu un iesaistī�anos detektīvaģentūrā, ko viņa vēl pirms neilga laika bija zvērējusi nekad nedarīt?

* * *

Hallē ārdījās vietējais telefons. Zvanīja kā uz ugunsgrēku.

Jozdama pie aparāta, Anna Elizabete klusi sodījās - nez kur visi paliku�i, kad viņus vajag? Ne Zanes, ne Ģirta, ne Omītes. Parasti pirmajā stāvā kāds arvien bija, bet �odien nams likās kā izmiris. Zvanītājam bija apskau�ama pacietība.

- Jā!!! - Pagrābusi klausuli, Anna nepacietīgi iesaucās.

- Anniņ, te es, Olita. Man nepiecie�ama jūsu palīdzība. Mums... pazudu�as divas meitenes. Bez vēsts. Nav redzētas kop� piektdienas vakara. Vai jūs varētu atbraukt? Jūs... un varbūt tas, nu, ģenerālis un arī... tas... nu, izmeklētājs?

- Jūs domājāt Miku Kaķīti?

-Jā, jā, viņu! Pareizi, tāds pūkains uzvārdiņ� un glīts vīrietis, jā. Atbrauksiet?

- Mēģināsim. Policijai ziņojāt?

- N-nē... tikai jums.

- Labi. Tad pagaidām neko citu nedariet. Gaidiet.

Turēdama īk�ķi, lai abi pieminētie vēl saldi gulētu pēc mētrām smar�ojo�ajās Mazkalniņu istabās, Anna zvanīja Mikam. Viņ� pacēla pēc pirmā signāla.

- ... es arī pēc tevis esmu noilgojies! Labrīt, Lizbet! -Līksma balss otrā galā.

- Miku... - Anna uzmanīgi iesāka. Ar to pietika, lai līksmība mirklī noplaktu.

- Tikai nesaki, ka... slepkavība! - Kaķītis iesaucās. - Mums jau tā pāri galvai...

- Nē, nav. Vismaz, nav zināms. Bet... pazudu�as divas Me�āju skolas audzēknes. Jau �etras dienas. Zvanīja jaunā direktrise un lūdza, lai mēs trīs aizbraucam.

- Nu tad brauksim. Posies, tūlīt būsim. Saki Kārlim, lai paķer kameru - viņ� mums būs vajadzīgs. Ā, un paņemsim Grāfu. Viņa deguns arī mums būs vajadzīgs.

- Yes, Bos! - Anna nosmaidīja.

- Viņas ir labas meitenes! Es varu apzvērēt, ka labas! -jaunizceptā Me�āju skolas direktore jau kuro reizi dievojās, it kā viņas apgalvojumi spētu situāciju vērst labāku. - Jā, vieglprātīgas, ta�u ne palaistuves. Varbūt kāds viņas nolaupījis, varbūt ievilinājis me�ā un... Varbūt tas tiesātais pedofīls, kas dzīvo Krustu Krogā un strādā pie jums Me�mui�ā? - Viņa platām acīm nosodo�i paraudzījās uz Annu Elizabeti.

Atkal! Cilvēku atmiņa tie�ām ir selektīva - atceras tikai to, ko grib atcerēties.

Anna juta, kā rīkles galā sakāpj �ults. - Spalviņas kundze, pirms mētājaties ar apvainojumiem, ielāgojiet, ka Bruno Kal-penieks ticis apsūdzēts un notiesāts nepatiesi, cita vainas dēļ pavadot ieslodzījumā divpadsmit gadu. Divpadsmit! Par to, ko NEbija izdarījis. Bet trīs �īs skolas audzēkņi skolas pedagoga vadībā viņam �opavasar uzbruka un sakropļoja seju. Un tie�i �ie cilvēki, nevis Bruno Kalpenieks �obrīd atrodas apcietinājumā. Bet jūs izplatāt baumas...

- Es jau neko, tikai... izteicu minējumu, - Spalviņa apjukusi taisnojās. �ādu pretuzbrukumu viņa nebija gaidījusi. Ta�u Berga jau vienmēr bijusi nevaldāma.

- Atstājiet minējumus un versijas mums, Spalviņas kundze, - izlīdzino�i ierunājās ģenerālis Bass. - Labāk izstāstiet visu, ko zināt par pazudu�ajām.

Viņi bija sasēdu�ies ap konferen�u galdu, un Spalviņa pionieru vadītājas centībā izklāstīja faktus par abām meitenēm, pēc nelielas stostī�anās un vieglas pierunā�anas no ģenerāla Basa puses papildinot tos arī ar lokālo informāciju.

Tā un tā. Pazudu�ās - Svetlana no desmitās un Mārīte no vienpadsmitās klases - draudzēju�ās kop� pamatskolas, faktiski - biju�as klasesbiedrenes, tikai Svetlanai drusku grūta galva, nācies uz otru gadu aizkavēties astotajā klasē, tā nu Mārīte tikusi tālāk uz priek�u. Normālas meitenes, ne labākas, ne sliktākas kā citi viņu vecuma jaunie�i. Nav vietējās, abas no Melnpils. Vecāki atvedu�i arodu mācīties - lai skolojas par daiļdārzniecēm. Mārītei ziedi un augi pa�i rokās uzplauku�i, turpretī Svetlanai varēja dot tikai mēslu dak�as, citādi - viss, kam viņa pieskārās, iz�ķīda, izjuka un nobeidzās, vienalga -augi vai dzīvas būtnes...

- Kā jūs atklājāt, ka meitenes pazudu�as? - Miks pārtrauca Spalviņas runas plūdus.

- Man �orīt piezvanīja internāta de�urante Mirdziņa. Teica - meiteņu gultās jau ceturto nakti nav gulēts. Ja būtu tikai nedēļas nogale, mēs tā neuztrauktos, jo meitenes un pui�i mēdz cits pie cita ciemoties, kaut kur kopīgi doties, aiziet uz kino vai citur izklaidēties. Nav ta�u stingrā re�īma cietums... Bet �odien jau ir otrdiena, tas nozīmē - divas naktis un divas mācību dienas viņas abas nav biju�as kopmītnēs. Atradīsies - nudien, nopēr�u! Par sodu un profilaksei! - Skolas direktore bija krietni saniknojusies.

- Ко saka pārējie internāta iemītnieki un meiteņu klasesbiedri? - Anna strauji ievaicājās. - Neticu, ka neviens neko nezina, nav dzirdējis vai redzējis.

- Es... man... viņi neko nestāsta, - Spalviņa nodūra skatienu. - Varbūt... jūs? Nu, pie viena, lekcijas ietvaros. Jūs ta�u parit novadīsiet to audzinā�anas stundu?

Velns, arī tas vēl! Anna nosodījās.

Ta�u solīts bija, nāksies izpildīt...

-Jā. Mēs parit būsim. Ta�u ar audzēkņiem runāsim �odien.

- Annai Elizabetei taisnība. �odien, obligāti. Tas nav apsprie�ams! - kā skaldīt noskaldīja ģenerālis. - Lūdzu, Spalviņas kundze, nodro�iniet, lai mūs te neviens netraucētu, un paaiciniet �urp meiteņu klasesbiedrus. Pēc tam būtu labi, ja jūs mūs pavadītu uz internāta kopmītnēm. Pasakiet audzēkņiem, lai neizklīst...

- Protams, tūlīt noorganizē�u! - Pionieru vadītājas gars Spalviņā bija iezīdies uz palik�anu. Viņa pielēca kājās un izsteidzās no telpas.

- Krusttēv, ko tagad darīsim? - Anna pavaicāja ģenerālim.

- Runāsimies. Jautāsim. Nevar būt, ka neviens neko nezina.

- Tā nu viņi mums izklāsies... - Miks Kaķītis nīgri burk�ķēja.

- Mums varbūt ne, Annai gan. - Ģenerālis pasmaidīja ūsās. - Viņa te ir savējā.

* * *

Kamēr Anna Elizabete Me�āju lauksaimniecības skolas aktu zālē runājās ar desmito un vienpadsmito kla�u audzēkņiem, Kārlis, bruņojies ar savu mazo, jaudīgo plan�etnieku (kas darīja visu, tikai nebuktēja bikses), kā rēgs klīda pa skolu un vēroja - skolēnus, telpas, apkārtni... Nemanot.

1

Bet ģenerālis Bass un Miks Kaķītis sapul�u telpā diskutēja ar Olitu Spalviņu.

- Tad jūs sakāt, ka pusaud�a Salvja Alena pa�nāvība un tai sekojo�ais triju ceturtā kursa audzēkņu un jūsu informātikas pasniedzēja arests nekādi nav iespaidojis skolas ikdienu? -Ģenerālis, acis piemiedzis, vēroja Olitu Spalviņu.

- Nē, nu... Mēs cen�amies par �o tēmu nerunāt, lai... netraumētu bērnus un sevi. Tas... tas bija pārāk �ausmīgi, -Spalviņa tikko dzirdami no�ukstēja.

- Manuprāt, �ausmīgi bija tas, ka jūs tik ilgi nespējāt pamanīt, kas notiek jums degungalā! - Miks noskaldīja. - Lielie �aļi ņirgājās par pusaudzi, draudot un �anta�ējot, faktiski piespie�ot pakārties, bet jūs mierīgi dzīvojāt un strādājāt?

- N-nu... saprotiet... jaunie�i, viņi jau ir tādi... noslēgti, nerunīgi... ar mums, pieaugu�ajiem, savās sirds sāpēs nedalās. Kā lai to uzzina? - Spalviņa taisnojās.

- Acu un ausu jums nav, - Miks klusi noņurdēja. - Labi, stāstiet, ko zināt par abām pazudu�ajām meitenēm. Kāpēc viņu socportālu profilu draugu sadaļas ir pilnas ar pieaugu�u, tumsnēju vīrie�u bildēm un visai atklātām pa�u fotogrāfijām? Kāda tur var būt draudzība? Kas īsti ir Mārīte un Svetlana?!

- E-es ne-ezinu... - Direktore sarāvās.

- Labāk gan būtu, ja jūs zinātu, - ģenerālis Bass draudīgi ierūcās.

- M-modeles! Viņas abas bija... ir modeles MMX aģentūrā! - Spalviņa pret savu gribu izgrūda.

- Tie ir tie jauno, potenciālo modeļu vervētāji, kuri aizvadītā mēne�a laikā vairākkārt te viesoju�ies? - Miks saausījās.

- Jā. Viņi ierodas regulāri... - Spalviņa negribīgi atzina.

- Tā. Tas nozīmē - jums ar viņiem ir visnotaļ labas, acīmredzot - pareizi motivētas, attiecības, vai ne? - Bass paironizēja, skatīdamies direktorei tie�i acis.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - Olita Spalviņa saslējās.

- Vispār jau - neko īpa�u. Tikai to, ka jūs, būdama skolas direktore, labi, direktores pienākumu izpildītāja, gan būtu varējusi lielāku uzmanību pievērst tam, kas, kādi cilvēki blandās pa jūsu skolu. Vai zināt, ka par �is kompānijas pārstāvju necienīgo rīcību, uzstājoties vairākās mācību iestādēs ar lekcijām, kurās pazemoti tās apmeklēju�ie, precīzāk - zālē sadzītie, pusaud�i, ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta?

- Bet... - direktore gribēja iebilst, ta�u aizrijās ar gaisa malku un sāka klepot.

Aktu zāles durvis sparīgi atsprāga, izbiedējot tur sapulcēju�os runātājus.

Līdzīgi lokomotīvei telpā ienesās jaunizceptās direktores Olitas Spalviņas labā roka - viņas vietniece, bioloģijas un veselības mācības skolotāja, Undīne Bre�a, kura amatu savieno�anas kārtībā bija arī skolas psiholoģe. Vai vismaz iztēlojās sevi par tādu esam. Gaiss zālē acumirklī sasala, bet sarunas aprāvās pusvārdā.

Ja reiz ir pasaulē kāds cilvēks, kura vārds, uzvārds, ķermeniskais veidols un raksturs galīgi nesader, te nu tas bija, nodomāja Anna Elizabete.

Pagāju�ajā ziemā, kamēr Anna Me�āju skolā vēl vadīja jaunie�u teātra studiju, viņai vairākkārt bija nācies saskarties ar Undīnes Brēcas nejaucībām, intrigām un aizmugurisko aprunā�anu. Slēpdamās aiz uzurpētajiem skolas psiholoģes pienākumiem, viņa visur bāza degunu, novēroja un spiegoja, bet, pats Jaunākais, iegūto informāciju nekavējoties padeva tālāk, tādā veidā padarot par elli gan audzēkņu, gan pa�as kolēģu - pedagogu dzīvi.

Radītājs bija apveltījis Undīni ar garu, ducīgu, salīku�u augumu, vīri�ķīgi platiem pleciem, savulaik, trenējoties akadēmiskajā airē�anā, sabeigtu muguru un... melnām ūsām, kas nepadevās ne skuveklim, ne pincetei, ne balinātājam. Viņa vienmēr nēsāja īsa griezuma frizūras, ģērbās sportiski, lai neteiktu - robusti vīri�ķīgi. Neviens nebija redzējis Undīni Bre�u svārkos. Dro�i vien tāpēc - kā galīgs sievi�ķības noliegums - viņai bija pielipusi skolas puiku dotā, visai ciniskā iesauka Bra�ka.

Tajā pa�ā laikā Bre�a centās būt sievi�ķīgi valdzino�a un runāt zemā, samtainā balsi - viņai patika agrīnās skandināvu psihodrāmas, viņa labprāt sevi iztēlojās skaisto, eksaltēto, emocionāli nesatricināmo un seksuāli atbrīvoto galveno varoņu lomās, reizēm aizraudamās tik ļoti, ka pazaudēja saikni ar realitāti. Tagad pat...

- Vai... Anna? Anniņ, ko tad tu te? Es... domāju, ka te ir Olita...

- Viņa ir sapul�u telpā. Ar apmeklētājiem.

- Paldies. Ko jūs te darāt? - Bre�a vērsās pie jaunie�iem. - Stundās nav jābūt?

- Olita, kā paliek - es desmitajiem dodu rakstīt ieskaiti par kontracepciju? - Tikpat vētraini, kā pirms brī�a aktu zālē, tagad Bre�a ielauzās sapul�u telpā, kur ģenerālis Bass, Miks Kaķītis un skolas direktore Olita Spalviņa risināja nepatīkamo sarunu. Skaļi izkliegusi jautājumu, viņa beidzot apjauta, ka būtu vajadzējis vismaz pieklauvēt.

Direktore Spalviņa pietvīka un nelaimīgi pavērās kolēģē.

- Dārgā Undīne, parunāsim garajā starpbrīdi. Es �obrīd esmu aizņemta. Mums te ir saruna ar izmeklētājiem - par Svētu un Mārīti. Tu varbūt varētu...

Viņa nepaspēja pabeigt teikumu, kā Bre�a strauji atkāpās uz durvīm.

- Undīne, lūdzu, pagaidiet! - asi iesaucās Miks Kaķītis. - Mēs ar ģenerāli Basu vēlētos jums ko pajautāt.

- Man nav laika! Audzēkņi gaida! - Bre�a nervozēja. Viņas vaigi bija pārklāju�ies ko�i aveņsārtiem plankumiem.

Streso, Kaķītis piefiksēja. Bet kādēļ?

- Pagaidis! - viņ� noteica. - �ī galu galā ir slepkavības izmeklē�ana.

- Kādas slepkavības? - Bre�a saniknojās. - Un kā tas attiecas uz mani?

- Vistie�ākajā veidā, - ģenerālis Bass uzsvērti mierīgā balsī noteica. - Cik noprotu un cik man stāstīts, jūs skolā pildāt tādus kā psiholoģes pienākumus?

- Nevis pildu, bet es ESMU psiholoģe! - uzrunātā demonstratīvi uzsvēra.

Miks pamanīja, ka Olita Spalviņa sa�ņaudz pildspalvu, to gandrīz pārlau�ot.

- Lieliski, - Bass nesatricināmi turpināja. - Tātad jūs labāk par jebkuru citu spēsiet mums palīdzēt. Redziet, ir zināmas aizdomas, ka divu jūsu skolas meiteņu pazu�ana varētu būt saistīta ar audzēkņa Salvja Alena pa�nāvību pavasarī, kas pēc būtības kvalificējama kā nove�ana līdz pa�nāvībai, faktiski -slepkavība. Un tagad es jautā�u jums, cienītās kundzes, - kā iespējams, ka jūs, profesionāli pedagogi, iepriek�ējo direktori Dzintru Vilku ieskaitot, vairāku gadu garumā neredzējāt un nemanījāt, kas notiek jūsu deguna galā, - ne Arņa Akmeņa sadistisko izturē�anos pret sievu un dēlu Andri, ne jūsu fizikas un informātikas skolotāja Maigoņa Pēdas slimīgās noslieces, ne trīs vecāko kursu audzēkņu varmācīgo iedabu un organizētas bandas veido�anās aizmetņus? Un nu - divas jūsu audzēknes pazudu�as bez vēsts, bet vienīgais, ko jūs spējat mums pastāstīt, - viņas ir labas meitenes... Skan ticami. Protams.

- Es jūs lūdzu... jūs pārspīlējat... - direktore izmocīja.

- Tie�ām? - Bass pakustināja ķeraino uzaci. - Kāpēc tad mūs aicinājāt, ja neesat gatavas skatīties patiesībai acīs? Domājāt, ka mēs �etrrāpus metīsimies uz grīdas un jozīsim pa aizmuku�o meiteņu pēdām? To �obrīd dara mūsu palīgs ar dienesta suni. Bet jūs tikmēr esiet tik laipnas un atbildiet uz jautājumiem.

Miks Kaķītis vērās krusttēvā ar klusu apbrīnu un vienlaikus pārsteigumu - tik asi vecais vīrs vēl ne ar vienu nebija runājis, vismazāk jau nu ar divām sievietēm salīdzino�i augstos amatos. Ta�u viņ� saprata, kāpēc. Tādu �ūsku bedri, kāda bija izveidojusies Me�āju lauksaimniecības skolā, dienas laikā ar lukturi nesameklēsi. Tā vien �ķita, ka �eit visi visu zina, cits citu piesedz un vienotā frontē klusē, lai tikai neviens ārpus skolas neko neuzzinātu.

- Labi, dāmas, pievērsīsimies beidzot konkrētām lietām. Kāds, jūsuprāt, varētu būt iemesls divu �īs skolas audzēkņu aizbēg�anai? Ja vien tā ir aizbēg�ana...

- Varbūt es varētu uzvārīt kafiju? - Direktore Olita Spalviņa ierosināja. - Mēs visi esam mazliet uztrauku�ies. Tase karsta dzēriena varētu palīdzēt.

Velk laiku, nodomāja Kaķītis, ta�u neiebilda. Kafija tie�ām noderētu, citādi galva kā spainis un me�onīgi sāp.

Tobrīd kā saukts iezvanījās viņa mobilais telefons. Kārlis.

Divas minūtes Miks Kaķītis klausījās, nebilzdams ne vārda. Tad smagi apsēdās pie galda, vienā garā malkā izdzēra direktores pasniegto kafiju un pastiepa tasīti pēc otras porcijas. Ģenerālis Bass klusēdams viņu vēroja.

Pie durvīm pieklauvēja. Tā bija Anna Elizabete, beigusi sarunu ar jaunie�iem.

Neuzkrīto�i saskatījusies ar Miku, viņa lēni pievēra plakstiņus, kas nozīmēja tikai vienu - viņa zina gan to, ko teicis Kārlis, gan �o to vairāk.

- Olita, vai drīkstu kaut ko pajautāt? - Anna Elizabete lēni ierunājās. - Kas tas par nakts dievie�u pulciņu, kurā pieņem tikai ļoti īpa�as savējās? Bet, lai kļūtu par savējo, jāizpilda vairāki pārbaudes uzdevumi. Tāda kā savdabīga iniciācija?

- Es... par to neko nezinu... Ko jūs runājat? - direktore vilcinājās, ta�u tramīgais spīdums viņas acīs liecināja - zina gan, itin labi zina.

- Un jūs, Undīne? Jūs ta�u zināt visu par visiem? - Anna vērsās pie burtiski sastingu�ās Bre�as, noklusēdama - arī to, ko viņi pa�i par sevi nezina.

- Nē, tā nav... Es... mēs par tādām lietām nerunājam...

- Bet �ēl. Ja runātu, tad varbūt zinātu, ka jūsu audzēknes naktīs nenak�ņo skolas kopmītnēs, bet, ģērbu�ās dīvainos tērpos vai pat puskailas, skraida pa ābeļdārzu un tuvējo egļu me�u. Tad jūs arī zinātu, ka viņu sociālo portālu profilu draugu sadaļas pilnas ar pieaugu�u vīrie�u fotoattēliem un viņi visi piedraugoti pēdējā pusgada laikā, kas liecina tikai vienu - jūsu skolas meitenes aktīvi cen�as iepazīties ar vīrie�iem, un nebūt ne kopīgai grāmatu lasī�anai...

- To jūs nevarat apgalvot! - iekliedzās Undīne Bre�a.

- Varu, Undīne. Paskatieties pa�as! Lūk!

Brīdi paklik�ķinājusi viedtālruni, Anna Elizabete atvēra bil�u mapi. Tajā bija septiņpadsmit vecāko kla�u meiteņu bildes, izkopētas no sociālajiem portāliem.

Fotoattēli runāja skaidru valodu. Vulgāri sagrimētas sejas, kas �ķita piederam divreiz vecākām sievietēm. Melnas maskas, teiksmaini tēli, simboliski atribūti. Puskaili vai pat pilnīgi kaili ķermeņi. Izaicino�as, piedauzīgas pozas un �esti.

Pret savu gribu piespiestas skatīties, abas skolas vadības pārstāves ar katru nākamo kadru kļuva arvien klusākas un nervozākas.

- Un tā, dāmas, - Miks Kaķītis vēlreiz viņas uzrunāja. - Kas notiek jūsu skolā? Kas tie par mazgadīgu priekameitu izgā-jieniem? Tas notiek ar skolas vadības akceptu? Vai ari apgalvosiet, ka neko par to nezināt un nekad neesat redzēju�as?

Undīne Bre�a, ievilkusi elpu, metās pretuzbrukumā. - Ar kādām tiesībām jūs lietojat �ādus izteicienus? Meitenes vienkār�i cen�as apjaust savu seksualitāti, tas arī viss! Nekā tāda es �ajās bildēs nesaskatu. Turklāt viņas ir lielas, pieaugu�as meitenes. Redziet, mūsu skolā vidusskolas grupā mācās ari tie, kam jau sen pāri astoņpadsmit, mēs viņiem palīdzam atrast sevi gan profesijā, gan dzīves zinībās. Mēs uzskatām, ka bērni jāinformē ari par seksualitāti - atbilsto�i vecumam un fiziskajam briedumam, balstoties uz zinātniskiem faktiem, stāstot un skaidrojot, kā sabiedrība un da�ādas reliģijas skatās uz �o lietu, bet galvenais - ļaujot viņiem pa�iem sevi izprast, atklāt un eksperimentēt, lai saprastu, kas ir kas.

- Kas slims, tas uz ilgu laiku, kas idiots, - uz mū�u, -nobubināja Miks.

- Ko-o jūs teicāt? - Undīne uzsprāga.

- Neko, neko, tikai atcerējos senu parunu. - Kaķītis greizi pasmīnēja. - Tātad �ādas zinības jūs vidusskolas audzēkņiem mācāt veselības mācības stundās?

- Un kas par to? Labāk par to neko nezināt vai atgriezties pie 19. gadsimta uzskatiem, ka tas, proti, jebkāda veida seksuālās attiecības, pa�am sava ķermeņa iepazī�anu ieskaitot, ir grēks un padara cilvēku aklu? Bet viņi jau bija akli! Vai tad tas ir kas slikts, ja runājam par to, kas ir seksuāla pievilcība, kā to apzināties un ko ar to iesākt? Varbūt gribat ieviest skolās melnsvār�u filozofiju?

- Tie�i pretēji - varbūt nevajadzētu bērniem nozagt bērnību? Normāliem cilvēkiem, cik zinu, dzimumattiecības neiet pa priek�u mīlestībai, - sarunā iesaistījās ģenerālis Kārlis Bass. - Nedomāju, ka vidusskolēni, lai kādi akcelerāti, spētu adekvāti un kritiski izvērtēt to, ko pa�i nav piedzīvoju�i. Par pamatskolēniem es vispār nerunāju, lai gan, ticiet, - man būtu, ko teikt. Sevi�ķi pēc notikumiem Liepājā un Dobelē. Jūs laikam neko nezināt ne par seksuālo vardarbību pret mazgadīgiem bērniem, ne par pedofflu tiesas prāvām un sabiedrības protestiem. Ticiet man, sabiedrība nebūt nedomā tā kā jūs!

- Mēs mācām pēc normāliem, divu ministriju apstiprinātiem veselības mācības materiāliem! Nevienam līdz �im nav bijis pretenziju! - vairs nevaldot sa�utumu, skaļi iesaucās Bre�a. - Bet jums jau visi viedokļi, kas at�ķiras no pa�māju balto bāleliņu sindroma, �ķiet uzspiesti un apmaksāti, vai ne? Demokrātija slikta, viedokļu daudzveidība apspie�ama, jebkas cits kā tumsonīgais seksa nebija - slikts. Kungi, jums piemīt homofobiska, ksenofobiska un sievietes nīsto�a domā�ana!

- Undīne, nomierinieties! - Spalviņa centās glābt situāciju.

- Pat netaisos! Lai viņi man atvainojas! - Bre�a pieprasīja.

- Cienītā kundze, jūsu teksti kļūst par absurdu nelikumību slavinājumu! - Mika Kaķī�a balsi ieskanējās draudīga nopietnība. - Kriminālkodeksā ir zināms pants par mazgadīgo un nepilngadīgo pave�anu netiklībā. Un �obrīd Saeimā noris asas diskusijas par �ī panta atjauno�anu un sodu bardzības pastiprinā�anu.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - Undīnes Bre�as kareivīgums jūtami noplaka.

- Tikai to, ka jūsu vētrainā izglītojo�ā darbība atstājusi pēdas internētā. Un tas ļauj mums daudz ko izsecināt. Piemēram, to, ka jūsu propagandētā jaunie�u apziņas brīvība un seksuālās identitātes meklējumi nebūt nav veselības mācības materiāli, bet gan tendencioza smadzeņu skalo�ana ar da�iem veselības mācības elementiem acu aizmālē�anai, kas vērsta pret bērniem un pusaud�iem, kam vēl nav gandrīz nekādas kritiskās izpratnes par dzīves pamatvērtībām. Un kā tāda var būt administratīvi un krimināli sodāma.

- Beidziet draudēt! - Bre�a iesaucās un, palīdzību meklēdama, vērsās pie direktores. - Olita, bet jūs ta�u pati..?

Direktores seja bija sastingusi akmens maskā, tomēr uzmanīgāks vērotājs skaidri varētu samanīt aiz balinātajām un sprogotajām cirtām grie�amies zobratiņus. Tikko iesēdusies ilgi kārotajā skolas direktores krēslā, Olita Spalviņa juta, ka tas varētu no viņas dibenapak�as tikpat ātri arī izslīdēt, un bija nolēmusi darīt visu, lai �o amata pozīciju saglabātu. Pat ja tādēļ �ajā �aha spēlē jāupurē kāds bandinieks. Viņa taktiski nokrem�ļojās un ierunājās klusā balsī.

- Man laikam būtu jūsu priek�ā jāatvainojas, Basa kungs, Kaķī�a kungs. Es... mēs neesam biju�i pietiekami atklāti un, diem�ēl jāatzīst, arī pietiekami vērīgi. Kad skolotāja Undīne Bre�a pagāju�ā mācību gada sākumā nāca klajā ar savu jauno, eksperimentālo veselības mācības programmu vecāko kla�u, vidusskolas grupas jaunie�iem, mēs ar toreizējo direktori Dzintru Vilku tajā nesaskatījām neko nosodāmu, tie�i pretēji - tā likās ļoti progresīva, inovatīva un kreatīva.

Atkal �ie derdzīgie eirojēdzieni! It kā to pa�u nevarētu izteikt ar jauna, rado�a...

- Un? - Kaķītis un pārējie gaidīja turpinājumu. Bre�a nervozi lauzīja pirkstus.

- Un. Mēs to ieviesām dzīvē, ļaujot Undīnei Bre�ai rīcības brīvību. Viņa teica, ka jaunā programma paredz virkni praktisko darbu, tā teikt, lai apjaustu teorijas projekciju realitātē. Bet man nebija ne jausmas, ka �ie praktiskie darbi ir tādi...

Undīne Bre�a strauji sakustējās, viņas lūpas nedzirdami izveidoja vārdu maita.

- Jebkurā gadījumā - ja kādam �ķiet, ka mūsu skolas jaunie�u seksuālās veselības audzinā�ana notiek nepieņemami, tiem pirmām kārtām būtu jābūt bērnu vecākiem. Lai tad viņi sprie�, ko, cik daudz un kā mums teikt vai mācīt.

Kāda liekulība! Anna rūgti nodomāja. To viņa saka, zinot, ka lielākajai daļai Me�āju skolas audzēkņu vecāku nemaz nav, tikai tuvāki vai attālāki radi, turklāt mājas un ģimene var atrasties otrā Latvijas galā. Tāda nu reiz bija Me�āju specifika, ka �eit mācīja to, ko nemāca citur. Visās jomās.

- Labi, Olita, tad kā jūs izskaidrosiet ierakstu kādas jūsu audzēknes internēta dienasgrāmatā: �Skolā praktiskais - aiziet uz seks�opu un aprakstīt tur redzēto. Bra�kai pilnmēness murgi. Mums tādu veikalu nav. Būs jābrauc uz Rīgu.�?

- Kura to rakstīja...? - Undīne salēcās. Viņas seja niknumā kļuva purpursārta.

- Nav svarīgi. Būtiskākais, ka �is ieraksts veikts pagāju�ās nedēļas nogalē, tātad būtu tikai loģiski izteikt pieņēmumu, ka abas audzēknes aizbrauku�as uz Rīgu pildīt jūsu uzdevumu un tur ar viņām kaut kas atgadījies. Vai arī - atļau�os izteikt otru pieņēmumu: jums ir vistie�ākais sakars ar nakts dievietēm, jo jūsu feisbuka profila noformējumā un jūsu galerijās ir vairāki �āda rakstura attēli.

- Undīne... ko es dzirdu?! - Olita Spalviņa pacēla balsi līdz sirēnas skaļumam.

- Tā ir mana dziļi privāta lieta, ko es daru, ar ko runāju vai ko rakstu savos sociālo portālu kontos! Un gar manām bildēm, ticību vai seksuālo orientāciju jums vispār nav nekādas daļas! - Bre�a atgādināja saniknotu fūriju. Vēl mazliet, un lidos krūzīte, Anna nodomāja, bet Undīne tikmēr turpināja �ņākt: - Jūs gribētu, lai atgrie�as mūsu bāreņu tautiņai tik pierastais un padomju gados iekodētais - dzīvē galvenais ir darbs? Labi, ka tolaik mums vismaz bija Zālītis un Mauliņ�! Pateicoties viņiem, ir kaut da�i, kuri nekaunas no tā, ka viņiem ir krūtis un locekļi, un nebaidās pateikt, kas viņiem patīk...

- Cienītā, nu jūs jaucat zirņus ar kāpostiem! - Ģenerālis draudīgi pacēla balsi. - Nevajag izvērst demagoģiju un salīdzināt �odienu ar padomju laiku, lai tikai par katru cenu attaisnotu amorālības, kas tiek piekoptas uz katra stūra, lobē-tas no valdības un nu ari mācītas skolās. Patiesībā viss ir ļoti vienkār�i - daba ikvienu sugu radījusi divos dzimumos, lai tie augtu, plauktu, ziedētu un vairotos. Lūk, tas ir vienīgais normālais, kop� aizmū�iem mūsos ieliktais dzīves cikls. Ja vēlaties skaistāk - Mū�ības aplis, Dzīvības kods. Jebkas citādāks glu�i vienkār�i ir pretdabisks.

- Protams, protams. īsti �ekas un inkvizīcijas garā - dar-bibas, kas sekmē bērna piedzim�anu, ir normālas, bet tās, kas nesekmē, - izvirtība, - Bre�a paironizēja.

- Es jūsu vietā neatļautos ņirgāties, - Miks Kaķītis cieti noskaldīja. - Ja ar kādu no meitenēm būs noticis kas slikts tikai tāpēc, ka viņas pildīju�as uzdoto mājas jeb praktisko darbu, jums nāksies atbildēt kriminālkodeksā paredzētajā kārtībā un bardzībā. Un tā nebūs pirkstiņa pakratī�ana, bet ļoti nopietnas sankcijas.

- Tie�i tā, - apstiprināja ģenerālis. - Veselīgas, mīlestības pilnas seksuālās attiecības starp vīrieti un sievieti - tas ir normāli. Nevis viendzimuma laulības, partneru maiņa vai biseksuālas attiecības. Tas ir pretdabiski, un jūs man neiestāstīsiet pretējo. Diem�ēl �obrīd visu cen�as degradēt, tajā skaitā - ari pa�u laulības un ģimenes jēdzienu un definīciju...

Bet tas ir tik vienkār�i kā ar cirvi tēsts - laulība ir mīlestības pilnas attiecības starp vīrieti un sievieti, un ne citādi. Viss cits ir viss cits!

- Jūs esat vecs un aprobe�ots homofobs! - Undīne Bre�a noburk�ķēja. - Tie�i tādi kā jūs vainīgi pie tā, ka bērni iemācīti ienīst, atstumt, izolēt, nosodīt un diskriminēt at�ķirīgo, citādību pielīdzinot noziegumam... Tā jau ir - citādos spēj saprast tikai citādie... Drīz laikam citādos sāks �aut, vai ne?! To jūs gribētu gan!

- Undīne, pietiek, jūs esat aizrunājusies par tālu! - Spalviņa viņu dusmīgi apsauca.

Sieviete bija nobijusies, faktiski - pārbijusies līdz trīco�iem ceļgaliem. Visa rūpīgi izplānotā konstrukcija draudēja sagāzties, tik ilgi lolotais skolas vadītājas gods varēja izkūpēt gaisā kā dūmi vējā. Un, ja nāks gaismā viņas radniecīgās attiecības ar biju�o direktori Dzintru Vilku, kura �o eksperimentu faktiski bija aizsākusi, tad - kā teica ģenerālis Bass? - atliks tikai viens ceļ�...

Anna Elizabete klusējot vēroja �o farsu.

Mīļo stundiņ, kā man riebjas �ī derdzīgā tieksme visu teikto sagrozīt, pārgrozīt, piedzīt pēc savas vēlamās patiesības...! Tiesības? Visiem ir tiesības - noziedzniekiem, zagļiem, laupītājiem, pedofiliem, �citādajiem� - visiem... Tikai seksuālo noziegumu upuriem nekādu tiesību nav. Vēl vairāk - viņiem vairs nav arī savas dzīves, tikai sakropļoti likteņi, izdevīgi manipulētājiem, kuri ātri vien panāk sev vēlamo, proti, strauju depopulāciju un brīvu dzīves telpu. Interesanti, kur �ajā visā atliek kaut maza sprau-dziņa sen�u gudrībām - par veselīgu pasaules un sevis uztveres ieaudzinā�anu - no vecāku, vecvecāku, tuvinieku mutes?!

- Olita, man �ķiet, pienācis īstais brīdis pajautāt jums tie�i un nepastarpināti - kā intereses jūs un jums pietuvinātās personas pārstāvat, ja reiz regulāri ielai�at savā skolā modeļu aģentūru galvu medniekus, veselības stundās audzēkņiem uzdodat ap�aubāmus uzdevumus un vispār neesat informēti par viņu reālo dzīvi?

Ģenerāļa Kārļa Basa balsī skanēja tas smagums, kas savulaik pat rūdītākajiem noziedzniekiem bija licis saprast - viss, sasniegta robe�a, aiz kuras melot vairs nedrīkst, citādi... Laikam to sajuta arī Olita Spalviņa, jo, nervozi paknosījusies, viņa dziļi ievilka elpu un sāka stāstīt, cenzdamās neskatīties uz Undīni Bre�u, kura vairākkārt mēģināja viņu pārtraukt, apturēt, bet, kad tas neizdevās, - izskriet no kabineta, ta�u Mika stāvs pie durvīm viņu no �ī nodoma atturēja.

Dzirdētais �okēja, raisīja neticību un riebumu reizē.

Nevar būt, ka tā ir īstenība! Pateicības naudas dēļ?

Kad direktore bija beigusi, telpā labu brīdi valdīja spriedzes pilns klusums.

- Jums nav, ko piebilst? - Miks Kaķītis vērsās pie Brēcas.

- N-nē... - Viņa izstostīja, cītīgi pētīdama parketa rakstu. - Olita... direktore visu pateica. K-kas tagad b-būs?

- To rādīs laiks un tas, vai abas pazudu�ās meitenes atradīsies sveikas un veselas. Ja ne viņām, ne viņu vecākiem nebūs pretenziju, iespējams, tiksiet cauri ar atlūgumiem pēc pa�u vēlē�anās un sirsnīgu rekomendāciju nekad vairs nestrādāt �ajā profesijā. Ja ne, proti, ja kaut kas būs noticis, jūs abas, manas dāmas, līdz ar visiem citiem iesaistītajiem atbildēsiet pēc pilnas programmas, - ģenerālis rāmi paskaidroja. - Bet tās ir tikai manas domas. Izmeklē�anu vada pulkve�leitnants Miks Kaķītis. Kā viņ� teiks, tā būs.

Par turpmākajām minūtēm Anna Elizabete vēl ilgi nespēja domāt bez riebuma.

- Mēs sadarbosimies! Mēs palīdzēsim! Mēs visu izstāstīsim... Tikai nestāstiet neko publiski un nevediet mūs prom!

Anna vairs nespēja izturēt un izgāja gaitenī.

Logs uz veco parku bija vaļā, un pa to ieplūda svaigs, dzestrs rudens gaiss.

Kļuva labāk. It kā nebūtu ne �ī glumā zaņķa, ne gadiem krātās, vēl padomijā dzemdinātās un Arņa Akmeņa kultivētās verdziskās iztapības, ne trīcē�anas par savu krēslu, kura dēļ cilvēks gatavs uz jebkuru zemisku rīcību.

Protams, ne visi, protams, ne katrs, ta�u pēdējā laikā piemēru netrūka. Un diem�ēl krietni daudz - tie�i Me�ājos.

Tagad skaidrs, kāpēc Spalviņa tik ļoti alka pēc priek�lasījumiem! Vajadzēja pasākumu ķeksītim, lai uz āru, visu acīs izskatītos balta un pūkaina, lai ikviens redzētu, cik ļoti jaunajai skolas direktorei rūp bērnu veselība un morālā stāja. Lai nevienam pat prātā nevarētu ienākt, ka viņa pati ir labi organizētas bērnu un jaunie�u samaitā�anas shēmas posms.

Ikvienam ir sava motivācijas sviriņa - nauda, vara, godkāre, pieķer�anās kādam, ģimene -, kuru nospie�ot cilvēku var piedabūt darīt to, ko viņ� citkārt nedarītu ne sitams, ne lūdzams. Spalviņai tā bija neapvaldītā godkāre, Bre�ai - viņas citādība, kuru piepildīt mazā lauku ciematiņā nebija gandrīz nekādu iespēju, tāpēc viņa to sublimēja, izgudrojot da�ādus, it kā progresīvus, brivdomīgus eksperimentus un iesaistot tajos audzēkņus. Iespējams, �ādi viņa guva zināmu gandarījumu.

Aizliegtais auglis ir salds tie�i savas slepenības dēļ - tas Bre�ai deva pārliecību, ka viņi lieki nerunās. Jo visas ietekmes sviras ta�u atradās viņas rokās.

Ta�u viens gan - ne jau nu �īs sievietes un ne pamukusī direktrise Dzintra Vilka bija to izdomāju�as. Aiz �īm slimīgajām fantāzijām vīdēja kāda cita figūra.

- Pretīgi, vai ne? - Līdzās uz radiatora piesēda Kārlis.

- Ir gan, jā. - Anna pamāja ar galvu. - Mūsu klusajos Me�ājos...

- Nemaz jau tik klusi tie Me�āji nekad nav biju�i, vismaz pēdējos piecdesmit gados noteikti ne! - Kārlis a�i iebilda. - Kad parunā ar vecļaudīm, ne to vien dabū dzirdēt. Rīgas tuvums... tā viņi saka. Es gan domāju - ne jau Rīga vainīga, bet cilvēki. Un, galvenais, tie nenormālie informācijas kanāli!

- Cik savādi, ka to saki tu, kur� ik dienas strādā ar datoriem un tīmekli, - Anna Elizabete domīgi noteica.

Kārlis uzraudzīja ne tikai Me�āju pa�valdības un Pū�u Mājas datortīklus, bet regulāri izpildīja privātus pasūtījumus datordro�ības un datu meklē�anas jomā.

- Nekā dīvaina, tie�i tāpēc es vislabāk redzu, kas notiek ar cilvēkiem. Viņi pazūd... virtuālajā izplatījumā. Viņiem datu plūsmas ātrums un nepārtrauktība ir svarīgāki par ģimenes labklājību un bērnu veselību. Viņi akli ļaujas nozombēties, atkal un atkal klik�ķinot TV pultis un lēkājot no kanāla uz kanālu, paralēli �ekojot vienu, otru, piekto, desmito internēta vietni... Trīs klik�ķi līdz laimei, ne?

Labi teikts - trīs klik�ķi līdz laimei, un problēmas atrisinātas...

- Nu, jaunie�i, ejam! - No direktores kabineta sadrūmis iznāca ģenerālis Bass. Anna ievēroja, ka viņa parasti nosvērtais solis kļuvis nedro�āks un smagāks.

- Un Miks? - Kārlis ievaicājās.

- Pagaidīsim ma�īnā. Tūlīt atbrauks Egons ar saviem pui�iem. Tikmēr Miks pakavēs dāmām laiku, lai viņas nevar neko izdzēst vai noslēpt. Vai tu paspēji izdarīt to darbiņu, Kārli?

- Tie�i tā. Kamēr Anna ar viņiem runājās, nokopēju visus socportālu profilus. Pat ja tie tiks izdzēsti, kopijas paliks. Varbūt tam nebūs pierādījumu spēka, ja lieta nonāks tiesā, ta�u kā iemesls pārrunām, jo īpa�i ar vecākiem, - pilnīgi pietiekami. Turklāt mēs neesam darīju�i neko neatļautu: es kopēju tikai publiski pieejamo informāciju - to, ko var redzēt ikviens garāmgājējs.

- Mjā. Kaut kā derdzīgi. Kā rakā�anās pa cita veļu, - ģenerālis noskurinājās. Viņ� arvien mazāk saprata �o laiku. - Kā netiras apak�veļas izkār�ana logā...

- Krusttēv, neuztraucies, ne jau mums par to jākaunas. Neērti vajadzētu justies tiem, kuri, pa�i sen pārkāpu�i jebkuras pieklājības robe�as, tagad māca to citiem, aizsedzoties ar ņirgā�anos par �vecmodīgajiem, neaptēstajiem, pareizajiem�.

- Jūs esat idioti! Pilnīgi stulbeņi!

Debesskrāpja aug�stāvā smagnējais stāvs pie vaļēja loga vērās rieto�ajā saulē un indīgi �ukstēja klausulē: - Viņi to ir atradu�i. Es ta�u brīdināju - dariet visu, lai neviens neko neatrod.

Tad, nikni elsdams, brīdi klausījies, runātājs no�ņāca: - Novirziet viņus uz viltus pēdām!

- Vai de�ūrdaļā un 112 par pazudu�ajām meitenēm ziņu nav? - ģenerālis Bass cerīgi ievaicājās, kad viņi sēdēja Mika ma�īnā atceļā uz Pū�u Māju.

Anna nomākti klusēja un, mierinājumu meklējot, bu�ināja Grāfa biezo ka�oku. Kārlis bija iedziļinājies savā kosmosa stacijā, bet Miks kaut ko saspringti domāja.

- Nē. Ne Egonam, ne Mārtiņam nekādu ziņu. Pat ne vecāku zvanu. Arī skola par skuķu pazu�anu oficiāli nav ziņojusi. Klau, Līzbet, kā tu domā, vai bija prātīgi tās abas darbones atstāt uz brīvām kājām? Es gan norīkoju skolā divus mūsējos - viņas tiek neuzkrīto�i pieskatītas, ta�u man nav juridiska pamata pieprasīt viņu telefonu noklausī�anos vai diennakts novēro�anu. Un ja nu...

- ... ja nu viņas sazinās ar tiem, kuri rausta �o marione�u aukliņu otru galus? Visticamāk, tā būs. Ta�u, ja Egona pui�i tiku�i galā ar direktores un psiholoģes datoriem un mantām, ja viss dokumentēts un piefiksēts, tas varētu viņas apturēt. Bailes ir lieliskas bremzes. Tikmēr vajadzētu darīt visu iespējamo, lai atrastu pazudu�ās meitenes. Kamēr nav par vēlu...

- Ko tu gribi teikt? - Miks strauji nobremzēja. - Domā...?

- Visādi var būt. Ja viņas ir tādas, kā stāstīja skolasbiedri, tad ir visas iespējas, ka būs paguvu�as iekulties nepatik�anās. Abām esot fantastisks talants atrasties neīstajā laikā un vietā kopā ar neīstajiem cilvēkiem.

- Un nevienam no tā sauktajiem skolasbiedriem nebija ne jausmas, kur un ar ko kopā viņas varētu būt? - Bass iejautājās.

- Nē. Mārīte un Svetlana esot ļoti noslēpumainas un turoties kopā. Pārējos ignorējot kā tuk�as vietas, - Anna Elizabete atteica. - Viņām sava pasaule.

- Ko atradāt kopmītnēs? - Miks pievērsās Kārlim.

- Parastās skuķu lietas - drēbes, apavus, kosmētiku.

- Pieraksti? Dienasgrāmatas, blociņi...? - Miks tincināja.

- Ne tak! Ne blociņu, ne dienasgrāmatu, ne vienas vienīgas grāmatas. �ie ta�u gandrīz neprot rakstīt ar roku! - Kārlis atsmēja. - Viņiem nav pirksti, bet taustekļi. Kā astoņkājiem -galva, kuņģis un taustekļi. Neko citu nevajag - ēst, atbrīvoties no liekā, gulēt un vairoties. Protams, tādi nav visi. Bet tomēr. Un trakākais - vecākiem var nebūt naudas pārtikai un drēbēm, ta�u viedtālruni atvasei viņi sagādās, jo bērnam vajag!

- Kārlīt, tu gan esi jauks! - Anna grīni pasmīnēja.

- Kā vienmēr, - viņ� atiezās vilka smaidā. - Besī laukā tas visaptvero�ais stulbums. Ari �o meiteņu dzīve, kā rādās, aprobe�ojas ar viedtālruni vai plan�etdatoru - tur ir viss, bet apkārt - tuk�ums. Gultas nesaklātas, drēbes - tīrās un netīrās - nomestas �ā un tā, istabiņa smird kā zivju tirgus... Meitenes esot... Fui! Pat Grāfs pēc tam ilgi �ķaudīja...

- Paga, paga - Grāfs �ķaudīja? - Anna saausījās. - Tad varbūt tur bija zāļu vai ķīmisku vielu atliekas?

- Es jau pateicu Egonam, viņ� pārbaudīs, - Kārlis viņu nomierināja.

- Tad mums atliek vien gaidīt, - ģenerālis norūca. Varēja manīt, ka �āda piespiedu bezdarbība viņam nemaz nepatīk.

- Nebūt ne. Mēs varam apciemot meiteņu vecākus. Ja nu pēk�ņi viņas devu�ās uz mājām? Cik zinu, abas no vienas puses. Varam no�aut divus zaķus ar vienu...

Annas prātojumus pārtrauca griezīgs mobilā telefona zvans. Zvanīja Mikam. Cik Anna atcerējās, �āds signāls bija tikai Dambergam, ekspertu priek�niekam.

Tobrīd viņi jau brauca pāri Melnupes tiltam, un pēc pusminūtes auto slaidi iegriezās Pū�u Mājas pagalmā.

Miks, kā jau radis, klusējot noklausījās telefonisko ziņojumu, tad smagi nopūtās un paberzēja deniņus.

Tā migrēna viņu reiz nobeigs. Velni�ķīgi gribējās kafiju. Nē, velni�ķīgi vajadzēja kafiju. Un pagulēt, kaut nedaudz pagulēt! Piecas minūtītes...

- Krustdēl, kas noticis? - ģenerālis, pamanījis Mika sagurumu, pajautāja.

- Egons. Saņēmis ziņu no de�ūrdaļas. Vecrīgā kāda smalka nama vārtrūmē atrasta mirusi jauna meitene, pēc apraksta līdzīga mūsu pazudu�ajai Mārītei. Jānosūta fotogrāfija, lai var salīdzināt. Ja būs īstā, jābrauc uz Rīgu. Egonam ari.

- Pasaki, lai ieiet viņas draugiem.lv profilā - tur ir vismaz divdesmit da�ādas bildes: portreti, kopplāni un vēl visādi varianti, - Kārlis ieteicās. - Lai salīdzina.

- Paldies, vecais! - Miks piespieda pieri pie stūres. - Neiedomājos. Galva sāp...

- Viss. Ejam iek�ā! - Anna Elizabete strauji izlēca no ma�īnas. Grāfs, līksmi asti luncinādams, sekoja.

- Tā. Vispirms du�a un kafija, tikai tad viss pārējais. Tie�i tādā secībā. Bez iebildumiem, kungi!

Nevienam pat prātā nenāca iebilst.

Tagad nu gan noderētu Zanes vai Omītes palīdzība, Anna Elizabete prātoja, drud�aini rosīdamās pa virtuvi: ar vienu roku vārīja kafiju, ar otru smērēja maizītes. Miks bija devies pildīt viņas pavēli - mazgāties un drusku atpūsties, ģenerālis uz lieveņa pak�ķināja pīpīti, bet Kārlis aizsteidzās nosūtīt de�ūrdaļai abu meiteņu bil�u galeriju linkus, lai var saprast, cik steidzama ir trauksme.

Anna domāja par Zani - nez kas noticis?

No draudzenes jau kuro dienu nekādu ziņu, un, starp citu, ari no daktera Arvja Konrāda. Varbūt abi kaut kur aizbrauku�i. Varbūt, beidzot salabu�i un nāku�i pie prāta, pavada laiku lietderīgi un nelien laukā no gultas. Divatā ta�u zem deķī�a siltāk... Viņa pie sevis pasmaidīja.

Cerams, Omītei izdosies veco Bi�u Miķeli vest pie sajēgas.

Viņa �orīt agri bija aizbraukusi ar velosipēdu uz Dravām. Vecajam biteniekam sāpēja zobs - viens no tiem da�iem, kas vēl paliku�i. Ta�u viņ�, tiep�a, labāk cieta sāpes nekā devās pie zobārsta, kur�, pasarg Dievs, varētu vaininieku izraut.

Kā diez jūtas vecmāmiņa?

Vecā baronese Anna Roze, �ķiet, vēl arvien nebija nākusi lejā. Jācer vismaz, ka Ģirtam būs pieticis prāta viņu apraudzīt un pavaicāt, vai nevajag uznest tēju un kādu maizīti...

Anna Elizabete nepatikā sarāvās.

Ģirts... Protams, viņ� joprojām bija �eit!

Pagalmā spo�os sānus mirdzināja Meldera sarkanais kreis-lers. Mājā valdīja miers un klusums. Pirms vētras?

Jā, nudien - trūkst tikai melodramatiskas izskaidro�anās uz noziegumu fona...

Otrdiena, 7. oktobris, pēcpusdiena

Nesdama uz lielo viesistabu paplāti ar maizītēm, Anna Elizabete pamanīja pa halles kāpnēm nākam lejā Ģirtu Melderi. Viņ� izskatījās mo�s un atpūties - tie�i pretēji tam, kā viņa pati jutās.

- Sveika, Līzbet, kas mums par svētkiem? - Ģirts draiski uzsauca un piesteidzās palīgā atvērt lielās durvis.

- Darba apspriede komplektā ar kafijas pauzi, - viņa atteica. - Klau, tu �orīt pie vecmāmiņas neiegāji?

- Nē. Vai vajadzēja? - Ģirts satraucās. - Tu pagaisi, neko nesakot, pārējie ari, un man likās, ka mājās vispār neviena nav - tāds klusums.

Anna negaidīja turpmākus paskaidrojumus, bet pa trim pakāpieniem reizē uzskrēja uz otro stāvu un bez klauvē�anas iemetās baroneses istabiņā.

Līdz zodam ietinusies pūkainā pledā, Anna Roze bija ērti atlaidusies spilvenos un, na�ķodamās ar Prozit konfektēm, lasīja Mērijas �ellijas Franken�teinu. Pēk�ņā trok�ņa un kustības satrūcināta, viņa sarāvās un pāri brillēm dusmīgi paraudzījās un durvīm.

- Agrāk pieklājīgi ļaudis mēdza pieklauvēt!

- Vecmāmiņ, - Anna Elizabete atviegloti nopūtās. - Es jau domāju...

- Ko tu domāji, bērns? Ja es pusi dienas nenāku laukā no istabas, tad esmu jau beigta? Nekā nebija, mīļie, vēl par agru, - baronese pasmējās. - Vēl tik daudz labu grāmatu jāizlasa un filmu jānoskatās. Starp citu, Ģirtiņ� jaunajā seriālā ir tīri labs. Redzēji pirmo sēriju? Vakar pusdesmitos rādija, �odien �etros atkārtojums.

- Neredzēju gan. Mums bija... ir... nelieli sare�ģījumi. Trīs jaunas lietas. Varbūt �etras, vakarā redzēsim. Ā, tavs favorīts beidzot ir �eit. Nak�ņoja tev aiz sienas.

- Ko tu saki?! - Anna Roze ieintriģēta pieslējās sēdus. - Kamdēļ tad trimdā?

- Vajadzēja.

- Un ko tad �is?

- Neko. Atveda sarkanu ro�u pu�ķi un lūdza manu roku.

- Un tu?

- Pateicu �nē�.

- Kamdēļ tā?

- Vajadzēja.

- Un ko tad Miks?

- Miks?... - Anna uzrauca uzaci. Tad pasmaidīja. - Viņ� par to neko nezina.

- Skaidrs. Labi, meit, dari, kā zini, tikai padomā par sevi. Nelec uz galvas akā, bet galvenais - nedari neko pārprasta pienākuma vai sirdsapziņas ēdu dēļ, labi? - Vecās kundzes balsī skanēja dziļas rūpes un silts maigums.

- Labi, vecmāmiņ. Vai atnest tev kafiju un launagu?

- Nē, es kāp�u lejā pie jums. Diezgan snauduļots. Gribu cilvēkos! Bet pirms tam - lūdzu, paaicini Ģirtu �urp uz nelielu sarunu, labi?

- Vecmāmiņ... Tikai atstāj viņu dzīvu, sarunāts? - Anna nosprauslojās.

Nu, Melderi, saturies -ja vecā gvarde ķeras klāt, tur, kā teiktu Ērmanītis, pāri paliks tikai kauli un asakas. Kauli un asakas!

Viņai ienākot viesistabā, telpā valdo�ā spriedze bija ar roku sataustāma.

Viri sēdēja ap galdu dro�ā attālumā cits no cita. Kafija neielieta, maizītes neaizskartas. Galda galā brīva vieta viņai. Parasti tur sēdēja Anna Roze.

Ģirts acīmredzami jutās neērti, un tikai aktiera rūdījums ļāva viņam izlikties, it kā nekas nebūtu noticis, un vismaz izskatīties rāmi apmierinātam.

- Melderi, tevi aicina baronese! - Anna Elizabete savu sakāmo norunāja svinīgā balsī, tad nenoturējusies pasmaidīja un piebilda: - Palīdzi viņai nonākt lejā.

Viņai kaut kas aiz ādas, iesāņus vērodams Annu Elizabeti, nodomāja Miks, ta�u neko neteica. Jau tas vien bija labi, ka viņi tāpat kā agrāk varēja sapulcēties ap lielo Pū�u Mājas galdu un pārrunāt darāmo. Trenētais kriminālista skatiens manīja pazīmes, ka Anna uz viņu nebūt netur ļaunu prātu. Pagaidām ar to pietika.

- Kāpēc neēdat? - Anna lieti�ķi ievaicājās, maskējot vieglo satraukumu.

- Gaidījām tevi. Tagad pagaidīsim baronesi, - ģenerālis Bass pasmaidīja.

Raugoties uz tiem diviem, kuri nekādi nespēja noslēpt, cik ļoti viņus velk vienu pie otra, tajā pa�ā laikā visai pasaulei izrādot, ka vienīgais, kas viņus uztrauc, ir darbs, ģenerālim gribējās paķert abus aiz �upra, sapurināt un sarāt kā bērnus.

Vai jūs nesaprotat, ka laiks skrien un ik diena, ko varat pavadīt viens otra tuvumā, neatgriezeniski pazūd pagātnes tum�ajā akā, tāpēc beidziet muļķoties un vienkār�i esiet laimīgi! To visu viņ� vēlējās viņiem pateikt, ta�u klusēja. Laiks pats visu saliks pa vietām. Jāļauj pa�iem apmaldīties un atrast īsto ceļu.

Bija vēl kas. Ģenerāli Kārli Basu ārkārtīgi nospieda pēdējā saruna ar bojā gāju�o biju�o kolēģi, pulkvedi Juri Bramani. Viņ� to bija ierakstījis, ta�u nespēja noklausīties. Pārāk spilgtā atmiņā ik vārds, ik teikums. Ja kaut puse no Bramaņa teiktā atbilda patiesībai, viņa pusgadsimtu ilgā nevainojamā kalpo�ana likumam un kārtībai bijusi gra�a vērtē.Ja cilvēkus nevada sirdsapziņa un godaprāts, bet netikumi, kas piesegti ar cēliem, labskanīgiem saukļiem, tad �ādai cilvēcei atlicis viens vienīgs ceļ�...

Ļoti gribējās izrunāties ar Annu Elizabeti. Iedot noklausīties ierakstu un pajautāt, ko viņa par to domā. Anna bija gudra. Ne tikai gudra - vieda.

Viņa redzēja cauri cilvēkiem un notikumiem. Aiz tiem. Pagaidām gan tas viņu pa�u biedēja, liekot aprauties un daudz ko noklusēt. Kārlis Bass to skaidri manīja ik reizi, kad Anna, sevi pārvarējusi, tomēr kaut ko ierosināja un tas piepildījās ar matemātisku precizitāti.

Paldies Dievam, ka puika (ar to viņ� domāja krustdēlu Miku Kaķīti) beidzot bija sapratis, ka par �o Annas Elizabetes dāvanu jāpateicas liktenim, nevis jābēg un jābaidās.

Vienubrīd Basam pat bija izlicies, ka Miks uzlūko Annu ar tādu kā nepatiku, un tajā viņ� vainoja savas māsas Zelmas -Mika mātes - tumsonlgās runas. Viņai, pēc dabas valdonīgai un komandēt kārai būtnei, bija ļoti raksturīgi izteikt ātrus un asus spriedumus par visiem un ikvienu neatkarīgi no tā, vai viņa vispār saprata, par kādu tēmu vai cilvēku ir runa.

Anna Elizabete viņai nepatika no sākta gala, un Zelma to ari necentās slēpt. Tās da�as reizes, kad Anna bija viesojusies Mazkalniņos, saimniece demonstratīvi no viņas izvairījās, pie viena galda nesēdās un sveicinoties nedeva roku.

Protams, Anna Elizabete to pamanīja, un, protams, viņai tas sāpēja, jo ne viņa, ne viņas sen�i Mazkalniņu ļaudīm neko ļaunu nebija darīju�i. Tie�i pretēji - pateicoties Bergu dāsnumam, vairākas Mazkalniņu paaudzes bija izskoloju�ās smalkās skolās un apguvu�as labus arodus, un tie�i viņu dzimta, cienot ģimeņu draudzību, cauri gadsimtu līklo�iem bijusi Bergu nama atslēgu glabātāji, uzticības personas.

- Par ko viņa mani ienīst? - reiz dziļa sarūgtinājuma brīdī Anna bija vaicājusi.

Ko viņ� varēja atbildēt?

Viņa baidās, jo tu esi citādāka... Tā ari pateica.

Savā ziņā Kārlis Bass māsas ietekmi vainoja ari Mika un Annas attiecību izjuk�anā �ī gada pavasari. Par bildinājumu, ko Miks izteica Annai pirms do�anās brīvdienās uz Londonu, Zelma neko nezināja, ta�u dēla pēk�ņā atgrie�anās un tai sekojo�ais baiso noziegumu virpulis, kas sakrita ar Annas atsve�inā�anos un pievēr�anos Ģirtam Melderim, ielika visus trumpjus Zelmai tie�i rokā.

- Re, nu, kāda tava dārgā Līzbete - tikko tu no acīm prom, tā no sirds laukā! - Tā Zelma daudzināja no rīta līdz vakaram, piedēvējot Annai teju visus pasaules grēkus, pat pamanoties apsūdzēt viņu komūnas ierīko�anā, bordeļa uzturē�anā uz salas un Me�āju līdz �im spo�i baltās morāles grau�anā.

Pēdīgi ģenerālis bija spiests māsai uzkliegt, lai apklust un vairs nekad neko tādu pat nemēģina domāt, kur nu vēl runāt.

- Puika pats vainīgs, un viņam pa�am ar to jātiek galā. Ja tiks, - labi, ja ne, - neko darīt. Bet, ja tu mēģināsi par Annu izplatīt nevalodas, tad tā arī zini - es no �ejienes izvāk�os un pārcel�os uz Pū�u Māju. Dzīvo�u kaut vai aitu kūtī, tikai ne zem viena jumta ar tādu indes podu kā tu.

Kop� tā laika Mazkalniņu mājās valdīja aukstais kar� un dzelk�ņaini ledains klusums - viņi bija pārstāju�i sarunāties, ēda katrs savā istabā un centās viens otram lieku reizi netrāpīties acīs.

Tas nu reiz ir paraugs, kā jādzīvo ģimenei, ģenerālis arvien bie�āk rūgti nodomāja, ilgodamies pēc Pū�u Mājas siltā pavarda, Omītes rāmās runas, Mazā Kārļa zobgalībām un Annas Elizabetes dzirksto�ā smaida.

Kārlis Bass pateicās liktenim, ka Anna bija piekritusi piedalīties jaundibinātās detektivaģentūras darbā.

Nesēdēs �etrās sienās un liks lietā savas dotības.

Līst bīstamās lietās un riskēt ar dzīvību Līzbetei neļaus -par to abi ar Miku bija vienoju�ies jau sākumā -, ta�u pieļaut, ka Anna kļūst par profesionālu mājsaimnieci, arī nedrīkstēja.

Ģenerālim pēdējā laikā nopietnas raizes darīja Ģirta Meldera nemanāmās pārvērtības.

Jā, pavasarī Bass, dusmodamies uz krustdēlu Miku Kaķīti par lielāko pieļauto kļūdu mū�ā, pret savu gribu bija vēlējis Ģirtam ar Annu izdo�anos. Abi izskatījās laimīgi - viens otru atradu�i... Bet pēdējā laikā Līzbete tāda kā sanīkusi, un nez kāpēc sāka �ķist, ka Ģirts makten ērti iekārtojies - pats tik braukā uz Rīgu filmēties vai ko nu tur, bet Anna Elizabete kā labais gariņ� rosās pa māju.

Cik ilgi viņas pietiks? Nē, Līzbete ir jāpieskata...

* * *

- Ģirt, vai atceries, ko es tev teicu pavasari? - baronese Anna Roze tie�i un bez aplinkiem pavaicāja, tikko Melderis bija pārkāpis viņas istabas slieksni.

- Jā, - viņam aizlūza balss.

Tātad Anna Elizabete savējiem visu izstāstījusi.

- Tad, lūdzu, paskaidro man, kas starp jums noticis? Līzbete ir tik nomākta un nelaimīga, kādu es viņu nekad vēl neesmu redzējusi.

- Nezinu, vecmāmiņ, - Ģirts riskēja uzrunāt baronesi mīļvārdiņā. Varbūt Anna tomēr neko nav teikusi? - Patie�ām nezinu. Domāju, ka viņa priecāsies par jauno filmē�anās piedāvājumu, turklāt... es atļāvos izteikt vēl kādu piedāvājumu...

- Un viņa tevi atraidīja. Zinu. Tāpēc, ka tu pārsteidzies. Bildinājumam �obrīd galīgi nebija īstais laiks - viņi ir iesaistīju�ies jaunas lietas izmeklē�anā. Turklāt pārāk īss brīdis pagājis kop� pavasara notikumiem. Anna neko nav aizmirsusi.

- Ko - neko? Miku?

- Nē, Teo lietu. Un viņas traģisko bojāeju. Lai gan - varbūt arī Miku.

- Bet mēs ta�u dzīvojam kopā! Viņa pati man teica... Pati ielaida savā dzīvē!

- Jā, bet... tu ta�u nevari noliegt, ka tevis �eit gandrīz nav - te filmē�anās, te reklāmu ieskaņo�ana, te korporatīvie pasākumi...

- Es pelnu naudu. - Ģirts jūtami sapīka.

- Tas ir apsveicami, tā jābūt. Bet - tevis te nav. Te. Nav līdzās brī�os, kad Annai tas visvairāk vajadzīgs. Mēs visi �eit dzīvojam zem viņas spārna. Arī tu. Aprūpēti, ap�ubināti, siltumā, paēdu�i. Ko tas maksā? Un kur� viņai palīdz? Ne jau tu...

- Protams, visi citi tie labie, tikai es - sliktais! - Ģirts aizsvilās. - Bet kāpēc neviens nesaprot, ka skatuve - tas ir mans darbs, ekrāns - mans darbs, un to, ko daru es, neviens cits manā vietā izdarīt nespēs?!

-Tu maldies, Ģirt, es saprotu. Es tie�ām saprotu. Bet. Anna Elizabete ir mana vienīgā mazmeita, un es neļau�u darīt pāri viņas veselībai vai dvēselei. Skaidrs?

- Skaidrs, - Ģirts, vienkār�ās patiesības sakauts, atrūca.

- Lieliski. Tad esam beigu�i. Esi nu tik laipns un palīdzi man nokāpt lejā pa kāpnēm, gribu ar jums kopā paēst launagu. - Baronese atturīgi pasmaidīja. - Bet, ja vēlies atgūt Annas Elizabetes labvēlību, tev jābūt atklātam un patiesam.

Pie galda sarunas nevedās. Katrs domāja savu domu. Baronese, silti sasegta ar pūkainu pledu, sēdēja pie kamīna un raudzījās liesmās. Ģenerālis Bass cīnījās ar vēlmi aizkūpināt pīpīti, ta�u Annas Rozes dēļ to nedarīja. Kārlis kustināja �okļus, kā apnicīgu pienākumu veikdams, un neizlaida no rokām plan�etdatoru. Ģirts, nedabīgi kluss un zaudējis pierasto, draiski zēnisko jautrību, drūmā ģīmī ar kādu nikni sarakstījās telefonā feisbuka mesend�eri. Miku viņ� centās neievērot.

- Līzbet, jāskrien, - divos kumosos norijis karstmaizīti un vienā elpā izdzēris puslitra krūzi ar kafiju, Miks Kaķītis strauji piecēlās no galda. - Egons gaida...

- Tātad - tomēr viņa? - Anna saskatījās ar ģenerāli Basu. Viņ� sadrūmis nemanāmi pamāja. - Krusttēv, tu arī brauksi?

- Nē. Bet, ja drīkst, es gribētu okupēt bibliotēkas istabu.

- Protams. Ko es... kā es varu palīdzēt? - viņa pavaicāja Mikam, nelikdamās manām Ģirta sadrūmu�o, neko nesaproto�o, jautājo�o skatienu.

- Būtu labi, ja jūs abi ar Kārli varētu izsijāt tos socportālu profilus, jūs noteikti saprotat vairāk nekā mēs, pārējie. Pamēģiniet atrast visu, kas tiem kopīgs. Vai arī, tie�i pretēji, - kaut kas tik īpa�s, kas uzreiz duras acīs. Es vēlāk piezvanī�u...

Un prom viņ� bija.

Aiz loga ierēcās motors, un sudrabainais auto izgaisa.

* * *

- Līzbet, man ar tevi jārunā! - tikko aiz Mika bija aizvēru�ās durvis, istabas klusumā izskanēja divi vienādi teikumi. Ģenerāļa Basa balsī skanēja nogurums un skumja rezignācija, bet Ģirta lūgumam cauri spiedās bailes, īgnums un... vēl kaut kas nenosakāms.

- Tā. Kuram no jums deg vairāk? - Anna Elizabete paraudzījās abos vīrie�os.

- Lai būtu subordinācijas kārtībā, - Ģirts piekāpās. - Ierindnieks Melderis tikmēr novāks galdu un nomazgās traukus.

- Paldies, Ģirt! - Anna atsmaidīja. Labi, par vienu darbiņu mazāk... - Iesim uz bibliotēku, krusttēv? Tur gan būs drēgns, vajadzētu iekurt, - viņa ieminējās un jau devās uz durvīm, bet Kārlis, nolicis plan�eti, pasteidzās pirmais. - Es iekur�u!

Pārsteigumā iepletusi lielas acis, Anna tik vien spēja kā nomurmināt - hmm.

Pēdējā laikā viņai ar apskau�amu regularitāti bija uzmākusies doma - es vadu pansiju, tikai man par to nemaksā, nepalīdz un mani pat neredz, it kā manis te nemaz nebūtu... Ta�u varbūt viss nemaz nav tik ļauni? Varbūt pie vainas bija tikai nogurums, neizgulē�anās un... nervi?

Dakteris Konrāds pagāju�ajā ziemā bija brīdinājis Annu neņemt visu tik ļoti pie sirds un nelaist caur sevi, citādi varot nobrukt veģetatīvā nervu sistēma, bet tobrīd viņai nebija ne laika, ne vaļas ieklausīties labi domātos padomos. Tagad, rudenī, viņa vairākkārt bija pieķērusi sevi izmisīgi tveram pēc elpas. Likās, it kā ļauna roka �miegtu ciet rīkli, un vienlaikus pārņēma panika un ledainas bailes.

- Līzbet... Tu jau esi visu sapratusi, vai ne? - Smagi atsēdies vecajā baronlaika klubkrēslā, ģenerālis Bass beidzot aizkūpināja savu apgrauzto pīpīti.

- Tā bija viņa - Mārīte? - Anna konstatēja traģisko faktu, ta�u nekomentēja.

Beidzis �ubināties ap bibliotēkas kamīnu, kurā nu liesmas lāktīja garām, spo�ām mēlēm, Kārlis pavērās abos runātājos. Viņ� ari gribēja piedalīties sarunā.

- Kārlēn, ja nav kas svarīgāks darāms, varbūt vari uzkavēties? - kā nojauzdams, kā nolasīdams viņa domas, ierunājās ģenerālis. - Tavs padoms lieti noderētu, es no tām jaunmodīgajām datortehnoloģijām neko nesaprotu.

Jaunākais vārdabrālis rāmi apsēdās uz kamina raupjās akmens apmales.

- Nu tad tā, mīļie... - Bass dziļi ievilka elpu. - Jāteic, ka tik nepatīkamas lietas, kādas pēdējās nedēļas laikā uzņēmusies mūsu detektīvaģentūra, manā policista praksē vēl nav biju�as. Tas viss atgādina murgainu �ausmeni - ar tādām tagad pilni visi TV kanāli -, kur �ķietami nesaistīti notikumi izrādās ne tikai cie�i savīti, bet pat viena slima prāta izloloti un īstenoti. Padomājiet pa�i, kā sasiet kopā ap�aubāmu ielau�anos slavenā zīmola MM īpa�nieces Montas Merkmanes mājā un darbnīcā, ģenerāļa Bramaņa pēk�ņo nāvi, modeles Janas it kā nolaupī�anu un nu - arī ne pārāk sekmīgas, ta�u acīmredzami piedzīvojumu kāras vidusskolnieces nāvi? Iespējams, tie ir pilnīgi nesaistīti atgadījumi, viss var būt. Ta�u tad tā būtu pārāk liela nejau�ība un sakritība. Viena norāde - jā, divas - varbūt, trīs - gadās, bet �etras... nu, es teiktu, tā jau ir likumsakarība!

- Pilnīgi piekrītu, krusttēv. - Anna domīgi palocīja galvu. - Te vairs nav runa par nejau�ām norādēm, bet par rūpīgi izvietotām ceļazīmēm, kuras visas rāda vienā virzienā - uz mūsu dārgās MM māju. Monta Merkmane tā vai citādi ir vai ir bijusi saistīta ar ikvienu mūsu upuri. Starp citu, vai Mārtiņ� aiznesa Rozgalvai, nu, tai Bramaņa ekonomei Rozītei, Merkmanes fotogrāfiju?

- Jā, - ģenerālis apstiprināja. - Tev bija taisnība. Violeta Rozīte viņu uzreiz atpazina: tā ir tā sarkanmatainā ragana!

- Nu, lūk, tas nozimē, ka starp visām �etrām, nē, piecām lietām, patie�ām vijas mazi, smalki diedziņi... Tāds kā zirnekļa tīkls. Atliek vien atrast pa�u meistaru.

Annai Elizabetei nepatika zirnekļi. Ļoti nepatika. Ikreiz, ieraugot kādu no �iem astoņkāju neradijumiem, viņa iek�ēji sastinga, pārakmeņojās un palika nekustīgi, teju bez elpas stāvam, līdz �ausmeklis bija prom. Mājinieki to zināja un centās uzmanīt, lai izmanīgo audēju un mājas saimnieces ceļi nekrustotos, un tas tik lielā namā nebija viegli. Reiz viens daiļ-darbnieks no griestiem bija nolaidies Annai tie�i pie deguna brīdī, kad viņa sēdēja pie auto stūres. Labi, ka ceļ� bija tuk�s...

- Annīt, meit, bet kāpēc tu nupat teici - piecas lietas? -Bass pēk�ņi pavaicāja.

- Salvis Alens. Toms Alens. Nedomāju, ka tie ir tikai līdzīgi uzvārdi, visticamāk - tēvs vai vecākais brālis. To viegli pārbaudīt. Toms Alens ta�u bija Montas Merkmanes kompānijas MM dizainers, vai ne? Tur tā saitīte ari stiepjas...

Ģenerālis Kārlis Bass nokrem�ļojās: - Tu gribi teikt...?

- Es pieļauju varbūtību, ka arī Salvja Alena pa�nāvībā, kas pārkvalificēta par slepkavību, varētu būt vainojams kāds vai kādi, kam ir tie�a vai netie�a saikne ar Montu Merkmani, viņas firmu MM vai tās atvasinājumu MMX...

- Labi, Līzbet, ja reiz tu pati esi tik tālu aizdomājusies, iedo�u tev �o te, - ģenerālis pastiepa savu vecmodīgo mobilo telefonu. - Es tur ierakstīju mūsu pēdējo sarunu ar Juri Bra-mani. Tā man �ausmīgi nospie� dvēseli. Kārli, vai to var izdabūt laukā?

Anna un Kārlis tramīgi saskatījās: - Krusttēv, vai tu gribi teikt, ka �is fails visu laiku atradies tavā telefonā, vienā eksemplārā, bez bekapa7

- Kas tas par zvēru? - Bass neapmierināti uzrauca ķeramo uzaci. Viņ� nebija nekāds tehnikas ģēnijs, un pats to zināja.

- Nekas sevi�ķs - kopija. Rezerves kopija, - Kārlis ar smaidu paskaidroja. Viņ� negribēja izrādīt savas ba�as: cik tur vajadzēja, lai tādsfailiņ� pazustu kā nebijis?

- A, tur viss stāv, kā ierakstīts. Es to verķi maz lietoju. -Bass atmeta ar roku.

- Krusttēv, kas tajā ierakstā tik īpa�s? - Anna Elizabete iejaucās sarunā. Viņai nepatika, ka ģenerālim jājūtas neērti tehnoloģiju nepārzinā�anas dēļ.

- Noklausieties pa�i. Tikai - jūs abi. Pēc tam pārrunāsim.

- Labi. Tūlīt pārkopē�u, - Kārlis pielēca kājās un iesteidzās blakusistabā, kur agrākajā Annas darba kabinetā bija ierīkojis savu datorvalstibu ar guļamstūriti.

- Lizbet, viņam ta�u var uzticēties, vai ne? - Ģenerālis Bass raizīgi pārjautāja.

- Protams, krusttēv! Kā sev pa�am. - Anna centās pasmaidīt. Viņai jau kuro dienu darīja raizes vecā vira satumsu�ais skatiens un sagumusī mugura - it kā viņ� nestu uz saviem pleciem visu pasaules smagumu. - Bet tu kaut ko noklusē...

- Tev taisnība, meit. Ta�u ļauj man par to vēl padomāt. Uzdevu Mikam veikt vienu pārbaudi. Ja tas, par ko uztraucos, apstiprināsies, ja tā izrādīsies īstenība, nevis manas novecojo�ā prāta slimīgās iedomas, tad...

Viņ� nepaguva pateikt, kas būs tad, jo atgriezās Kārlis, nesdams Basa telefonu un divas zibatmiņas: - Te būs. Viena kopija tev, Kārļonkul, otra Annai.

- Un tev? - Bass grozīja raupjajos pirkstos mazo knibuliti.

- Saglabāju datorā, kodētā failā, - Kārlis atteica.

- Un Mikam? - Anna savējo ieslidināja d�insu kabatā. Klausīsies vēlāk, istabā.

- Miks jau to ir dzirdējis. Manā telefonā. Ieteica dro�i noglabāt. Paldies.

- Krusttēv, ko tālāk? - Anna ievaicājās, tad aprāvās. Rīt darba diena, Me�āju Rado�ajā centrā - ierastās nodarbības, �ķiet, viņai pat bija ieplānota drāmas studija, bet Kārlim -jauno datortārpiņu apmācības. Atcelt?

- Neraizējies tik dikti, dari, kas pa�ai darāms, mēs ar pui�iem pieveiksim to, kas atkarīgs no mums. Pēcpusdienā visi pie tevis satiksimies uz tēju, tad redzēsim, ko tālāk iesākt. Manā skatījumā - steidzami jāizrunājas ar abu pazudu�o meiteņu vecākiem. Jā, ar Mārītes ģimeni būs traki... - Bass smagi nopūtās. - Vajadzētu satikties arī ar Tomu Alenu un viņa sievu, protams, ja tāda dabā eksistē.

- Manuprāt, noteikti vēlreiz jāparunā ar Nauri Leiko, -Anna klusi ieminējās. - Viņ� toreiz kaut ko nepateica līdz galam. Vislabāk būtu - pie viņa mājās, pie viena varētu uzdot divus jautājumus arī dārgajai dzīvesbiedrei, kura modeles Janas pazu�anas rītā esot sagaidījusi viņu Rīgas lidostā atlidojam no Ķīnas. Un vēl...

- N-nu?

- Kādam vajadzētu apciemot Merkmanes jaunās filiāles ММХ īpa�niekus. Kādam, kur� būtu vizuāli piemērots un raksturā riebīgi piekasīgs, apveltīts ar labām novēro�anas spējām. Un lai viņā nevarētu sazīmēt saistību ar policiju...

Ģenerālis pasmīnēja kuplajās ūsās. Tas nu reiz bija īsts smalkjūtības paraugs!

- Tad jau atliek tikai Kārlis un tu pati, Līzbet. Mūs ar Miku pēc deguniem uzreiz atpazīs, Ģirtu zina katrs mājas runcis, bet Zani... nūja, mūsu mīļo Zanīti diem�ēl tādā misijā sūtīt nevar - izgāzīs pirmajās piecās minūtēs. Turklāt, cik saprotu, viņa joprojām nav atradusies?

- Nē. Mūsu dārgā papīrbende un kiberspeisa iekarotāja pazudusi bez vēsts. Ļoti ceru, ka viņa �obrīd mitinās pie Arvja. Bet, ja godīgi, nebija laika pārbaudīt

Un arī vēlē�anās ne. Ta�u to Anna Elizabete noklusēja. Galu galā Zane ir liels, pieaudzis cilvēks, ja ko sastrādājusi, lai pati tiek galā vai arī lai saņem drosmi un nāk pēc palīdzības. Viņas vietā neviens neko nedarīs.

- Labi, meit, izrunāsim to ar Miku. Ja viņ� atbalstīs, sapu-cēsim jūs pa smuko un izmēģināsim ar�. Kas zina, varbūt kaut kas atrodas...

- Kla-a-au, nupat kaut ko atcerējos! - Anna satrūkās. - Mēs ta�u apsolījām parīt skolā novadīt lekciju par modeļu biznesa aizkulisēm, tīņu un jaunie�u pāragrām seksuālajām attiecībām un tamlīdzīgi. To vajadzēja darīt Zanei un Kārlim un jums ar Miku kā likuma pārstāvjiem. Ko nu darīsim? �ajos apstākļos, kad Mārīte... Mēs nevaram to atklāt, nevaram saistīt viņas nāvi ar jauno modeļu vervētājiem, mums nav nekādu pierādījumu, un varbūt tas tā nemaz nav... Bet nebrīdināt arī nedrīkst. Varbūt pārcelt lekciju uz citu dienu?

- Zini, Annīt, tā būtu pareizāk. �obrīd vēl ne, bet vispār ar jaunie�iem būs jārunā. Bet nu gan - ej, tevi ta�u gaida Ģirts. Būs paspējis visu virtuvi izberzt.

- Lai tik ber�, man mazāk paliks, - Anna atsmaidīja. Viņa labprāt paliktu tepat.

- Ej, ej! Bet mēs ar Mazo Kārli parunāsim par datoriem un tiem tur... bekapiem, - ģenerālis nosmīnēja. - Man viņam ir kāds delikāts uzdevums.

Skaidrs. Tas bija konkrēts izraidījums no pa�as bibliotēkas.

Ģirts patie�ām bija sakopis virtuvi un viesistabu, palīdzējis vecajai baronesei uzkāpt aug�ā uz viņas istabu, uznesis piparmētru tēju un pat ar Grāfu izskrējis vakara apli.

Anna Elizabete viņu atrada tupam pie lielā viesistabas kamīna un ar metālkalumiem rotāto kruķi ru�inām ogles zem biezām bērza malkas �ķilām. Tātad saruna būs gara.

- Līzbet... - galvu nepagriezis, Ģirts ierunājās. Balss skanēja nedabīgi klusi.

Kas tad nu noticis? Kāds saslimis? Vai, die�s sargi, miris?

- Līzbet, man ir baigās problēmas. - Ģirts beidzot izspieda pirmo teikumu. - Zinu, ka pēdējās nedēļas laikā esmu uzvedies kā prātā jucis mērkaķis, ta�u gribu, lai tu tici - manas jūtas pret tevi nav mainīju�ās. Es ļoti gribētu, lai mēs atgrieztos tur, kur bijām pagāju�onedēļ, kad vēl nebija sākusies filmē�ana... Bija ta�u labi, vai ne?

Jā, jo tu nebiji pliks ielēcis vannā pie savas zobainās producentes. Un arī Miks vēl nebija neko pateicis...

- Tāpēc, Līzbet, es ļoti, ļoti gribu, lai mēs paliktu kopā. Ko tu par to saki?

Neko. Man nav, ko teikt, jo tas, ko es varu pateikt, tev nepatiks.

Anna Elizabete klusēja.

- Un vēl es gribu, lai mēs izveidotu ģimeni. Lielu, kuplu ģimeni! - Meldera labi nostādītā, zemā balss aizkustinājumā vibrēja. - Mammas, tēti, brāļi un māsas, lai ari pieņemti, mums jau ir, atliek vien parūpēties par bērniem...

- Kādiem bērniem, Melderi? - Anna iepleta acis. - Cik zinu, ne tev, ne man nekādu bērnu nav. Vismaz pagaidām.

- N-nu... Hm-m... - Ģirts saminstinājās. - Tā glu�i nav. E-e-es pavisam nejau�i �odien uzzināju, ka esmu tēvs... -Uzzināju telefon�atā. To viņ� noklusēja.

- Ko-o-o? - Ja līdzās būtu sprāgusi atombumba, efekts nebūtu graujo�āks.

- K-hm... �odien saņēmu ziņu no Ineses, varbūt atceries, divtūksto�o sākumā bija tāda modelīte, aktrisite, nofilmējās pāris klipos, vienā īsfilmā un pat piedalījās da�ās teātra izrādēs - tre�ajā plānā. Bet smuka. Nūjā, un man ar viņu...

-... bija romāns? - Anna Elizabete pasmīnēja. 0, un romances sekas - pūrā?!

- Tas ir pārāk lepni teikts, - Ģirts metās skaidrot situāciju. Viņu pārsteidza Annas miers. Varbūt viss vēl būs labi. - Tu tolaik tikko biji no manis aizbēgusi, jutos viens un pamests, bet Inesīte... Inese... viņa kaut kā prata mierināt.

- Man prieks, ka viņa to prata, - Anna paironizēja. Melderis pilnīgi jucis vai kaut ko salietojies tā, ka zaudējis saikni ar realitāti? Tas izskaidrotu... - Bet kāds man ar to visu sakars? Kāpēc tu man to tagad stāsti?

- Tāpēc, ka rit ieradīsies bērni! - Melderis iz�āva un domās pārmeta krustu.

- �urp? Tavi bērni? Daudzskaitlī? - Annai izlauzās trīs aprauti jautājumi.

-Jā! Jā. Divi. Pāris. Dvīņi. - Ģirts pirmoreiz riskēja paraudzīties viņai acis. - Redzi, toreiz es nesapratu, kur viņa tik pēk�ņi pazuda, zinātāji teica, ka aizbraukusi no Latvijas un dzīvojot Itālijā. Nu aizbrauca - aizbrauca, iedzēru uz viņas veselību un aizmirsu. Bet vakar saņēmu ziņu feisbukā -steidzami vajagot parunāties. �odien sazvanoties uzzināju, ka viņai ir divi bērni, dvīņi, puika un meitene. Mani. Un ka viņa tos sūta �urp, uz Latviju, jo pati grasās precēties, bet topo�ajam vīram pret tik lieliem bērniem - trīspadsmit gādniekiem - esot iebildumi. Turklāt viņa ir stāvokli. Pēdējos mēne�os. Sarunājām, lai viņi padzīvo pie manis... pie mums... kamēr viss nokārtojas.

Pie mums? Vai tad vēl ir "mēs"? Un kas var nokārtoties?

- Ģirt, piedod, bet jautā�u vēlreiz - kāds man ar to visu sakars? - Anna Elizabete vēlreiz uzdeva to pa�u jautājumu, ko pirms brī�a. - Kas es tev esmu?

- Kā - kas? - Ģirta izbrīns likās neviltots. - Mana sieviete. Mana draudzene. Es gribētu teikt - sieva, ta�u tu mani atraidīji. Jebkurā gadījumā - mēs esam kopā.

- Tie�ām? - Tik klaji realitāti ignorējo�s apgalvojums jau robe�ojās ar nekaunību.

- Tie�ām. - Melderis noteica savā dziļajā skatuves balsi. - Līzbet... Palīdzēsi?

- Ko tu vēlies? - Annai Elizabetei no negaidītajiem jaunumiem galva gāja riņķī.

- Drīkst, es viņus atvedī�u �urp, lai padzīvo, kamēr viss nokārtojas? Tu ta�u zini - manā Rīgas dzīvoklī tikai viena istaba, tur nevar, nav vietas, bet te ir lauki, pla�umi, zaļumi, svaigs gaiss, skola līdzās. Lai mācās tepat! Te viss vienkār�āk. Un mui�ā visādi pulciņi. Varēsi pieskatīt un izkontrolēt, tev ta�u ir pieredze!

Anna bija �okā. Re, kā - viņ� par visu padomājisl

Liela māja - pluss. Skola netālu - pluss. Jaunie�u aktivitātes mui�ā - pluss. Viņa par vagaru - mīnuss.

Tātad Ģirts vienpersoniski, neapsprie�ot un nepavaicājot, paredzējis Annai mājā�a lomu. Pats braukās uz Rīgu... filmēties, sabiedriskoties un vannoties, bet viņai tiks tas ap�aubāmais prieks socializēt divus pilnīgi citā vidē augu�us trīspadsmitgadī-gus tīņus, izrautus no ģimenes, atrautus no mātes un iemestus nepazīstamos apstākļos, sve�ā vidē un pie sve�iem cilvēkiem.

Nē, paldies, �ai lomai Anna Elizabete galīgi nederēja un pat nevēlējās mēģināt. Viņa niknojās, iek�ēji trakoja un ārdījās, ta�u ārēji centās saglabāt mieru. Labi, pieņemsim, ka Ģirts stāsta patiesību. Ja viņ� �o faktu patie�ām uzzinājis tikai vakar vai �odien, atlika vien izteikt līdzjūtību - brīdī, kad jaunā teātra un TV sezona pilnā sparā sākusies, kļūt par tēvu diviem pusaud�iem - tas varēja uzdzīt drebuļus. Turklāt bērni jau nebija vainīgi, ka māte, precīzāk, mātes vārda nēsātāja, pret viņiem izturējusies bezatbildīgi un faktiski izmetusi uz ielas.

Viennozīmīgi - Ģirta sapnim par lielu, laimīgu ģimeni nav lemts piepildīties, bet pagaidu mājokli, teiksim, Zanes istabu, sī�iem varētu piedāvāt. Tā atrodas līdzās Ģirta istabai, un, atrazdamies uz vietas, tētiņ� varēs būt līdzās savām atvasēm.

- Labi, Melderi. Bet - tikai uz laiku. Ceru, tu saproti, ka tas nevarēs turpināties mū�īgi un kādā brīdī tev būs jāmeklē lielāks miteklis sev un bērniem?

- Anniņ, mīļā, bet kāpēc? Es domāju, ka... tu... ka es... ka mēs... - Viņ� minstinājās.

- Ģirt, te nav skatuve, beidz spēlēt! Nav nekādu mēs. Es jau tev vakar pateicu nē, neliec man to vēlreiz atkārtot un izskaidrot sīkāk.

- LIzbetiņ, es nesaprotu...

- Ko tie�i? Savas nedēļas nogales izklaides? Cik tādu vēl ir bijis pirms tam? Vasara beigusies, nu beidzot sākas īstā dzīve? - viņa paironizēja.

- Tu esi ne�ēlīga...

- Nebūt ne. Tikai aizvainota. Redzi, arī es pagāju�onedēļ domāju, ka mēs varam būt kopā un varbūt pat izveidot ģimeni. Ta�u ne. Tāpēc paliksim labi draugi kā agrāk. Varam strādāt kopā, tu vari te saglabāt savu istabu. Prom nedzenu.

- Bet bērni?

Paliksim labi draugi? Kas licis Līzbetei tā mainīties? Tie�ām tikai tā vakara dēļ? Bet tas ta�u bija tikai pliks sekss, kas neko nenozīmē. Vīrie�iem tādas aizrau�anās nāk un iet! Vīrie�i ir poli-gārni. Vīrie�i ir mednieki! Par to ta�u visi sievie�u �urnāli raksta!

- N-nu... Ved viņus �urp. Pagaidām. Bet, zini, es piekrītu tikai tāpēc, ka saprotu - dienas laikā tu lielāku dzīvokli nedabūsi, tam vajadzīgs laiks. Bērni �eit kādu laiku var palikt, pieļauju, ka izdosies viņus iekārtot Me�āju skolā, lai gan... cita skola, iespējams, �obrīd būtu labāka. Viņiem, sve�umā uzaugu�iem, visticamāk, būs nopietnas problēmas ar valodu, bet Me�āju skolā reti kur� skolotājs spēj angliski piecus vārdus norunāt saistītā tekstā, par saziņu itāliski vari nesapņot.

- Nekas. Inese teica, ka bērni labi runā latviski.

Jā, bet tu nezini, kas tajā skolā �obrīd notiek. Un varbūt labāk būs, ja nezināsi, kamēr mēs tiksim galā. To viņa paturēja pie sevis. Lai gan - varbūt nevajadzēja.

Ā! Anna Elizabete pēk�ņi teju palēcās, atcerējusies, ko piemirsusi pateikt ģenerālim Basam un Mikam - ar steigu vajadzēja apciemot veco skolas sargu Krūmiņonkuli - Valdi Krūmiņu, ģenerāļa Kārļa Basa un Zaķī�u Jura bērnības draugu. To pa�u, kur� it kā esot aizgājis pensijā, jo pa�ā mācību gada sākumā sailgojies pēc atpūtas.

Viņam noteikti varētu būt kas interesants, ko pastāstīt...

Vērodams emociju maiņu Annas sejā, Ģirts ievilka elpu, lai kaut ko teiktu, ta�u aprāvās. Bija panākts vairāk, nekā cerēts. Līzbete bija piekritusi - ar to pietika.

Ja sīkajiem būs jumts virs galvas, gan ar laiku sakārtosies arī pārējās lietas, un kādā jaukā dienā viss atkal būs kā senāk. Viņ� panāks, lai tā būtu!

Jaunās - tēva - lomas spārnots, Melderis vienā acumirklī bija izdevīgi aizmirsis gan savu smējīgo vannas draiskuli, gan strauji tuvojo�os pirmizrādi.

Viņam neienāca prātā, ka �is Annas Elizabetes lēmums -piekri�ana paņemt pie sevis viņa nekad neredzētos un nesatiktos bērnus - izrādīsies vislielākā kļūda, par ko būs dārgi jo dārgi jāmaksā. Viņiem visiem.

- Tu tie�ām piekriti?!

Vēlu otrdienas vakarā, kad māja jau bija pieklususi un visi posās pie miera, Anna Elizabete bija uzkāpusi pie vecās baroneses Annas Rozes parunāties un izstāstīt jaunumus, bet sastapusies ar negaidītu pretestību. Tas viņu pamatīgi izsita no sliedēm. Citkārt tik laipnā un ieturētā vecmāmiņa ne tikai bija pret Annas ideju - uz laiku dot pajumti abām Ģirta atvasēm, bet kategoriski uzstāja, lai viņa tūliņ pat paziņo Mederim, ka pārsteidzīgi izspiestais solījums nav izpildāms.

- Tev jau tagad problēmu vairāk nekā sapra�anas, un mēs vismaz esam pieaugu�i cilvēki, ar kuriem kaut ko var sarunāt. Bet tie būs bērni, ne tavi bērni, sve�i bērni, kuri nav pietiekami nozīmīgi viņu pa�u vecākiem, jo tiek nobāzti tālāk no acīm, ta�u tu grasies tēlot Māti Tērēzi un ņemt viņus savā paspārnē. Piemini manus vārdus - sanāks vēl kā Bidstrupa karikatūrā, kur saimniece no oliņas izaudzēja vispirms mīļu cālīti, beigās - milzīgu plēsējputnu, kas saplosīja viņu pa�u...

- Tu gan proti iedvesmot un nomierināt, vecmāmiņ, -Anna nomurmināja. - Es pati �aubos, tāpēc jau nācu pie tevis pēc atbalsta. Ko man tagad darīt? Ģirtam �obrīd ļoti nervozs periods - katru dienu filmē�ana jaunajam seriālam, vakaros - mēģinājumi teātrī, drīz būs pirmizrāde. Viņ� tāpat no pārguruma kopā neturas. (Velns lai parauj, kāpēc es viņu aizstāvu?!) Turklāt - esmu apsolījusi. Pagaidām...

- Pagaidām?!

- Nu, lai viņi kādas dienas, nedēļu vai divas, paliek �eit, līdz apsilda degunu un tēvs atrod lielāku dzīvokli, kur visi var būt kopā. Varbūt iekārtot viņus Me�āju skolas internātā?

- Un ko darīsi tu? - vecmāmiņa Anna Roze tie�i noprasīja.

- Es? Es neko. Palik�u tepat. - Annas atbildē bija iekļauti visi zemteksti.

- Skaidrs. Tātad - mūzas apklusu�as, laiks iero�iem? - Vecā baronese pasmīnēja.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Anna izlikās nesaprotam.

- Ak, neko, neko. Jūs, jaunie, esat tik... slikti aktieri, ka jums viss cauri spīd.

Anna Elizabete plati pasmaidīja.

Vecmāmiņai joprojām bija asi zobi.

- Bet, Līzbet, mīļo Līzbet, apsoli man vienu, - vecā baronese pēk�ņi ierunājās ļoti nopietnā tonī. - Lai kas notiktu ar Ģirtu, viņa bērniem un to māti, nepieļauj, lai tā kļūst par tavu problēmu. Ja jūs grasītos palikt kopā, tas vēl būtu saprotams, bet, cik saprotu, tev tāda nodoma nav, vai ne? Nezinu, ko Ģirts nodarījis, un mūsu �īvakara sarunā viņ� to ari neatklāja, bet, zinot tevi, tam jābūt kaut kam patie�ām nelāgam. Tu ta�u esi gatava visu piedot, ticēt un atbalstīt - to visi saka. Tāpēc jau man tik ļoti bail, ka tevi izmanto, izsūc un uztver kā pa�u par sevi saprotamu.

Anna Elizabete klusi laida tvaiku.

Tad tā viņi par mani domā? Visi, pat vecmāmiņa.

Līzbete - plāksteris, ātrā palīdzība un glāb�anas dienests apvienojumā ar pilna servisa pansiju? Līzbete visu sagādās, izdarīs, nokārtos, sarunās, atvedīs, aizvedīs, ap�ubinās, pabaros, samīļos un ieaijās? Diez ko viņi visi darītu, ja Anna Elizabete, paķērusi Grāfu un koferīti, pēk�ņi iztvaikotu Austrijas virzienā... apciemot vecākus, kuri jau sen aicināja ciemos, noilgoju�ies redzēt meitu, ta�u viņa, dieni�ķo darbu un pēdējo mēne�u laikā, diem�ēl viltus romantikas pieturēta, arvien atlika braucienu?

Varbūt �is būtu īstais brīdis?

Ta�u - nē, vispirms jātiek galā ar modes pasaules karalienes un tās galminieku noziegumiem, kuru lipīgie taustekļi atkal bija atstiepu�ies līdz Me�ājiem. Un vēl - nevar ta�u uzgrūst mājiniekiem divus tīņus...!

Noliegums (abnegācija) - aizsardzības mehānisms, kas izpau�as kā acīmredzama, nepatīkama fakta noliegums, lai gan pastāv pierādījumi. Subjekts var izmantot vienkār�u noliegumu (noliedz reālo situāciju vai nepatīkamo faktu), minimizāciju (atzīst faktu, bet noliedz tā svarīgumu) vai projekciju (atzīst faktu un tā nopietnību, bet noliedz atbildību un vaino citus).

* * *

Tre�dienas rīts, 8. oktobris

Aizvadījusi reti nemierīgu nakti, grozīdamās no viena sāna uz otru, prātodama, kā nu būs, kad mājā dzīvos vēl divi pēc būtības sve�i cilvēki, un kā tas ietekmēs viņas un pārējo pū�-mājnieku ikdienu, Anna Elizabete jau se�os bija kājās.

Nebija jēgas valstīties pa gultu kā vecam spilvenam, klausoties Grāfa omulīgajā krākuļo�anā, ja pa�ai miega nevienā acī. Tad labāk izvest vilku pelēci agrākā pastaigā, pagatavot kārtīgas brokastis un pēc tam kopā ar Kārli izplānot dienas darbus.

Ģirts bija teicies celties agri un braukt uz Rīgu sagaidīt avioreisu no Milānas.

Viņi bija sarunāju�i, ka uzreiz no lidostas Ģirts bērnus �urp nevedīs, vispirms parādīs tiem Rīgu, savu dzīvokli, aizvedīs uz televīzijas studiju un pēc tam pusdienās - viņiem ta�u citam citu kaut nedaudz jāiepazīst. Bet Anna Elizabete tikmēr dabūs rokā Zani un palūgs atbrīvot istabu - ja kāzas ar lāga dakteri Arvi Konrādu tomēr notiks, Zane tikpat labi var pārvākties pie topo�ā vīra jau tūlīt.

Citu risinājumu Anna Elizabete neredzēja. Mājas otrajā stāvā bija piecas istabas: vecā baronpāra, tagad viņas guļamistaba, no kuras veda �aura eja uz bēniņu rakstāmistabu; Zilajā viesistabā mājoja vecā baronese Anna Roze; L-veida istabā, kur sākotnēji bija iekārtojies Kārlis, tagad dzīvoja viņa vecāmāte jeb Omīte. Atlika abas �aurās istabas - biju�ās baronlaiku bērnistabas - ar skatu uz austrumiem. Tajās mitinājās Zane un Ģirts. Telpas nebija pārāk lielas, ta�u diviem bērniem varētu būt pietiekamas nak�ņo�anai un dzīvesvietai uz neilgu laiku. Abās istabās identisks spoguļiekārtojums - dīvāngulta, darbagalds, grāmatplaukti, drēbju skapis un izvelkamais krēsls. Vai nu abi bērni dzīvos vienā istabā, vai arī Ģirtam nāksies ziedot savējo un pārvākties uz bibliotēku (ak nē, tur mājo ģenerālis Bass!) vai viesistabu. Katrā ziņā - viss bija atrisināms.

Mazliet nomierinājusies, Anna pamodināja slinko, astaino gulētāju, un abi klusiņām lavījās lejā. Grāfs rīta skrējiena gaidās satraukumā smilkstēja, un Annai nācās pielikt pie lūpām pirkstu, lai vilks saprastu - trok�ņot nedrīkst.

Lejā, hallē, viņus sagaidīja negaidīts pārsteigums - lielās ārdurvis bija pusvirus, lai gan tādā agrumā laukā nevienam nekas nebūtu darāms. Norādījusi Grāfam uz durvīm un no�ukstējusi - meklē! -, Anna uz pirkstgaliem tuvojās izejai un jau pastiepa roku, lai labākai redzamībai pavērtu pla�āk, kā durvis atvāzās līdz kājai un vestibilā iestreipuļoja Zane, bet aiz viņas - Kārlis, kaut ko pasitis padusē.

Grāfs, dobji ierūcies, apostīja Zani no galvas līdz kājām un skaļi no�ķaudījās.

Nu arī Anna Elizabete sajuta no ienācējiem vēdījam spēcīgu tabakas aromātu un kaut ko saldenu.

Vai tie�ām Zālīte būtu sapīpējusies zālīti? Bet - kad un kur?

- Kas tās par rīta aktivitātēm? - Viņas balss izskanēja skarbāk nekā parasts rīta sveiciens. Draudzene uz mirkli atjēdzās un pavērās Annā gandrīz skaidru skatienu.

- N-nekas... Es tikai... atgrie�os mājās, - viņa izstomīja.

- No kurienes? - Anna vēsi painteresējās. - Atkal sastrīdējies ar Arvi?

- N-nē. Es... nebiju pie viņa... Es... Līzbet, neprasi neko... -Zane sāka �agoties un zvāroties uz priek�u un atpakaļ.

- Viņai �obrīd vairāk par visu vajag izgulēties, - Kārlis stingri noteica. - Un daudz ūdens ar citronu. Nopratināt varēsi vēlāk, labi, Līzbet? Uzvedī�u aug�ā...

Anna Elizabete jau vēra muti, lai teiktu, ka Zanes istaba vajadzīga atbrīvota no mantām un iztīrīta, sākot no �odienas pēcpusdienas, ta�u saprata, ka �obrīd tam nav nekādas jēgas. Tas būtu kā nest ūdeni caurā sietā. Neko darīt, taisām pauzi.

- Labi, noliec viņu gulēt, tikai pagriez uz sāna, lai neaizrijas. Es tevi gaidī�u ārā, pie mājas, mums vajag par �o to parunāties. Ejam, sunīt!

Grāfu divreiz mudināt nevajadzēja - pāri pagalmam aiz�āvās pelēka raķete, kas nākamās piecas minūtes kosmiskā ātrumā pazibēja drīz vienā, drīz otrā dārza stūri, ik pa laiciņam uz mirkli piestājot pie saimnieces, it kā lai pārbaudītu, vai viss kārtībā.

Jāzvana Arvim. Steidzami jāzvana Arvim Konrādam!

Pirmkārt, tāpēc, ka viņ� kā ārsts zinās ieteikt, ko darīt ar to noreibu�o radību.

Otrkārt, tāpēc, ka līgavainis. Lai saņem savu brūti stingrākā tvērienā, nu jau iet pāri visām robe�ām. Trīs dienas nav bijusi ne mājās, ne pie viņa, bet kaut kur vazājusies apkārt. Pārrodas, smirdēdama kā vārtrūmes princese, un nespēj pat parunāt. Par paskaidrojumiem var aizmirst!

Anna Elizabete bija nikna kā mēnesi neēdusi klabur�ūska.

Nudien, it kā viņai trūktu savu problēmu, it kā te būtu labdarības iestāde vai kritu�u jaunavu pansija! Pat tur iemītnieki neatļaujas nākt un iet, kad ienāk prātā, un darīt, ko iegribas. Ir noteikumi, priek�raksti, galu galā - vispārpieņemta kārtība!

Noklaudzēja ārdurvis, un asi no�irkstēja grants. Kārlis.

- Tas labi, ka pagaidīji. LIzbet, mums jārunā...

Ak Dievs, kā viņai �ī frāze pēdējo dienu laikā pieriebusies! Nekad nekā laba!

- ?

- Zini, kur un kā es viņu atradu?

- Vai man vajadzētu gribēt to zināt? - Anna atbildēja ar pretjautājumu.

-Jā. Lai gan Zane pēdējā laikā uzvedusies kā īsta pakaļa, tomēr viņa ir mūsējā, viena no mums, vai ne?

- Nedomāju vis. Sen vairs tā nav. Zanei rūp tikai Zane, visi pārējie ir tikai tā - viņas ērtībām, labsajūtai, finansiālajam nodro�inājumam un sajūtu asumam.

- Līzbet, tu esi ne�ēlīga.

- Kārlīt, pēdējās nedēļas laikā es �o teikumu dzirdu jau piekto reizi. Tas mani vairs nepārsteidz. Es gan pati domāju citādi, ta�u - lai tā būtu. Varat saukt mani, kā vien vēlaties, - par tanti Annu, mājāzi, guvernanti vai pūķi-baisuli, ta�u, kamēr mēs visi dzīvojam zem viena jumta, vismaz kaut kādi �īs mājas noteikumi un vieno�anās jāievēro. Tas būtu tikai godīgi. Tu man nepiekrīti?

Kārlis klusēja.

Ko gan viņam bija teikt, ja pats te mājoja ar putna tiesībām?

- Labi, lai paliek. Stāsti, kas īsti ir ar to trako meitieti! No kurienes jūs abi tādā agrumā? Un kāpēc mājas durvis bija pusvirus, ja jūs pa�i vēl atradāties ārā?

- No Melnpils. Ar taksi. Es viņu atradu, nu, faktiski -izskaitļoju, vienā puslegālā internēta kafejnīcā - faktiski, dzertuvē, kur pa naktīm atļauts pīpēt ne tikai parastās cigaretes un pīpes, bet ari ko stiprāku. Tur pulcējas datoratkarigie online spēlmaņi - tie, kas spēj visu savu īpa�umu pāris stundu laikā pagrūst kārtis vai palaist pa ripu. Datorā, protams.

- Un kas �ai tur bija darāms? - Anna izbrīnā iepleta acis.

- Nu, kā - kas? Viņa centās sadabūt naudu, lai izpirktu savas bildes no timekļa �antā�istiem, kuru prasītais cipars da�u dienu laikā pieaudzis trīsreiz.

- Tev neizdevās viņus izsekot? - Anna atcerējās neseno sarunu par Zanes tikla eksperimentiem, kas beidzās ar pilnīgu internēta blokādi viņas datoram.

Acīmredzot tāpēc Zane aizbēgusi - lai neierobe�oti varētu sēdēt tīklā, nevienam neatskaitoties. Tātad viņas datoratkarība tie�ām bija laidusi dziļas saknes.

- Tikai daļēji. Kaut ko atradu, bet ar to nepietiek, lai tiktu viņiem klāt. Sazvanīju Egonu, palūdzu pa kluso pieslēgties un palīdzēt, bet no viņa pagaidām nav ziņu.

- Egonam �obrīd darba pāri galvai - ielau�anās pie Montas Merkmanes, pulkve�a Jura Bramaņa nāve, modeles Janas Vildes nolaupī�ana, nu ari Me�āju skolas audzēknes nāve Vecrīgas vārtrūmē. Nebrīnī�os, ja Miks izlems atjaunot ari Salvja Alena lietas izmeklē�anu. Izskatās, ka mums būs reti priecīgs rudens... Tā, ka - nedusmo, Kārlīt, bet tev ar Zanes internēta pirātiem kādu bridi nāksies cīnīties vienam pa�am.

- Varbūt pieslēgt Mārtiņu? - Kārlis ierosināja. - Vajadzētu tomēr palīdzēt. Zanei drīzumā kāzas.

- Un tad?

- Nebūs smuki, ja kaut kas tāds noplūdīs medijos... Viņa ta�u ilgi strādājusi presē, vado�os amatos, gan jau atradīsies arī kāds vārdos aizskartais. Pati zini - tur, ja būs iespēja kādu noknābāt, to izdarīs līdz asakām.

- Par to vajadzēja domāt, pirms ielaisties stulbās afērās, -Anna skarbi atcirta, tad jau mīkstāk piebilda: - Mārtiņu gan nevajag. Vispār nevienu lieko nevajag. Nav zināms, kas ir kas, sevi�ķi mūsu apkaimes ļau�u vidū. Piesardzība neskādēs.

- Mjā, tādā rakursā nebiju padomājis... Tu domā, �ie krāpnieki varētu atrasties kaut kur mūsu tuvumā?

- Mierīgi. Tāpēc drusku nogaidīsim ar grupas papla�inā�anu un paraudzīsimies, kas notiks. Bet tikmēr... Klau, Kārli, arī man tev kas jāpastāsta...

Annas Elizabetes rāmi mierīgais stāstījums par Ģirta Meldera bērnu gaidāmo iera�anos �odienas pēcpusdienā iesvēla Kārlī pamatīgu niknumu.

Tad, lūk, kas! Tas sevī iemīlējies pajoliņ� iedomājas sevi par tik lielu zvaigzni, ka pārējiem jājūtas laimīgiem jau tāpēc vien, ka viņ� tiem uzsmaida vai vēlā vakarā pagodina ar savu klātbūtni.

Kāda jēga no vīrie�a, kura visu laiku nav? Atbrauc (ja atbrauci) nedēļas nogalēs, un arī tikai tad, ja nav izrā�u. Noguris, izlādējies, beigts - pirmo dienu vispār nav lietojams, tikai ēd un guļ, nākamajā dienā mazliet pieslēdzas Pū�u Mājas sadzīvei, bet - cik daudz izdarīsi vienā dienā, turklāt svētdienā, kad reizēm mēdz ierasties ciemiņi vai pa�iem mui�as centrā pasākums vadāms?!

Tad gan �amais lielākais darītājs un rīkotājs. Labi padi�oties ar citu paveikto! Kārlis īgņojās un errojās.

Vai tie�ām Līzbete neredzēja, vai tie�ām nesaprata, ka viņas dārgie draugi un mājinieki pēdējā laikā pārvērtās par vampīriem-izsūcējiem, kas bez atļaujas prasī�anas aprij visu - enerģiju, laiku, līdzekļus, platību, sajūtas, uzticību...

Lai kā Anna maskētos par ciniķi un rūcēju, viņas siltā būtība neļāva nevienu atstāt nelaimē, bez pajumtes vai tuk�u vēderu. Viens otrs to nekrietni izmantoja.

Kārlis pagāju�ajā ziemā bija izgājis cauri visai sajūtu gammai - pēc pārcel�anās no Rīgas uz Me�ājiem bija tik labi te iejuties, ka sācis uztvert visu kā pa�u par sevi saprotamu, bet pēc Omītes ievāk�anās Pū�u Mājā pat ieņēmis tādu kā saimnieka pozīciju, kas, protams, nevarēja palikt neievērots.

Anna Elizabete ilgi neko neteica - viņa spēja novērtēt visu to labo, ko Kārlis bija paspējis sadarīt. Ta�u brīdī, kad viņ� bija sācis pārāk brīvi izrunāties un jaukties lietās, kas uz viņu neattiecās, sekoja strauj� pretsitiens - pēc Omītes kāzām ar Bi�u Miķeli Anna bija pieprasījusi, lai Kārlis pārceļas uz Dravām kopā ar vecvecākiem.

Rezultātā Omīte gan pārvācās uz Dravām, ta�u istabu Pū�u Mājā saglabāja.

Turpretī Kārlis neparko nebija pierunājams no �ejienes izvākties. Riskēdams krist galīgā ne�ēlastībā, viņ� bija kategoriski paziņojis: man pārāk rūp, kas notiek ar māju un tevi, lai atstātu bez pieskatī�anas, jo �eit vajadzīga pastāvīga vīrie�a klātbūtne, bet neviens no tiem abiem skraidītājiem to nespēj nodro�ināt.

Tā bija balta patiesība. Ne Mikam, ne Ģirtam, strādājot nenormētas slodzes darbos, nebija tik daudz laika, lai spētu parūpēties par māju, saimniecības ēkām, parku, zālienu, div-kājaiņiem un �etrkājaiņiem.

Kārlim turpretī bija. Apsaimniekodams Me�āju pa�valdības datortīklu un mājaslapu, kā arī sniegdams internēta dro�ības pakalpojumus, viņ� vienlīdz sekmīgi varēja strādāt gan birojā, kas atradās Me�mui�ā, tie�i līdzās Annas Rado�ajam centram, gan mājā. Tādā ziņā Kārlis bija labi iekārtojies.

Tad nu viņ� ari centās atdarīt ar labu - Pū�u Mājā vairs nebija neviena �iksto�a pakāpiena, ļodzīga kāpņu balsta vai pilo�as caurules, malka sagādāta, sakrauta, iekuri sadarināti un skaisti izkārtoti lūku grozā, zāle nopļauta, lapas nogrābtas un kustoņi pabaroti. Kārlis ņēmās no sirds. Nē, viņ� nemedīja ne Bergu īpa�umu, ne Annas roku - vairākkārt bija pārliecinājies, ka viņa klusie, romantiskie mājieni netiek uztverti, tāpēc samierinājās ar labākā drauga un uzticības personas statusu. Un nolēma nepieļaut, lai kāds uzsēstos Līzbetei kaklā.

- Ko tu domā darīt ar Zani? - pēc ilgas klusē�anas viņ� ierunājās, kad abi meta jau tre�o loku ap lielo puķudobi mājas priek�ā. Grāfs priecīgi ļepatoja gar upi.

-Ja godīgi - nezinu. Lai pagaidām guļ. Vajadzētu aizskriet līdz Me�mui�ai, �odien ta�u nāk gan koristi, gan rokdarbnieki, gan tavi jaunie datoristi. Paēdīsim brokastis un brauksim, ja? Gribu ieiet pie daktera Konrāda un izrunāties par Zani -manuprāt, viņai vajadzīga nepārtraukta uzraudzība. Dakterim dzīvoklis turpat līdzās pieņem�anas kabinetam, varēs viņu pieskatīt. Teik�u - lai brauc �urp un savāc savu princesi, galu galā es neesmu nolīgta par �ēlsirdīgo māsu pieaugu�ai sievietei. Ja cilvēkam ir medicīniskas problēmas, viņam pa�am tas jāapzinās, jāiet pie ārsta un kaut kas jādara veselības labā, nevis jāgaida, lai visa pasaule pielāgojas.

- Tā gan, - Kārlis norūca. Līzbetei bija simtprocentīga taisnība, ta�u dzirdēt tik vēsi noraido�u, pat atsve�inātu atbildi no viņas mutes - tas bija kas jauns. Parasti viņa par savējiem cīnījās līdz pēdējam, ne�ķirojot, kur� ko teicis vai darījis.

Tātad Zanes pēdējā laika izdarības Annas pacietībai pieliku�as treknu punktu. Viņu varēja saprast - patinot filmiņu atpakaļ, atmiņā nāca vienas vienīgas nejēdzības, kas reizēm jau robe�ojās ar klaju stulbumu, apdraudot pārējo iesaistīto dro�ību, veselību un reizēm pat dzīvību.

Zanes godkāre un pārspīlētās profesionālās ambīcijas pagāju�ā gada Jāņu naktī bija iedzinu�as viņu Artūra Bam-bāna un Arņa Akmeņa nagos, bet tieksme pēc asām izjūtām �opavasar pamudinājusi ielaisties flirtā ar Kaiju viesnicas treneri, par spīti tobrīd jau eso�ajām attiecībām ar Me�āju dakteri Arvi Konrādu (par laimi, viņ� to nezināja un, cerams, arī neuzzinās).

Bet pāri visam - Zanei nekad nekas nebija labi: darba devēji - muļķi vai krāpnieki, līdzcilvēki - skauģi un ļaunvēļi. Tikai viņa pati - balta un pūkaina.

Kārļa klusās pārdomas iztraucēja negantas suņa rejas, kas skanēja aiz mājas. Grāfs uz kādu ne pa jokam niknojās - tas bija skaidri sajūtams.

- Vilks tā rej tikai tos, kas viņam ļoti nepatīk, - Anna Elizabete satraucās un aizsteidzās ap stūri. Lai gan Grāfs bija rāms un mierīgs suns un līdz �im savus zobus nevienos mīkstumos nebija ielaidis, vienmēr varēja pienākt pirmā reize.

Mājas otrā pusē, muguru cie�i piespiedusi pie galvenās ieejas kolonnas un no bailēm kļuvusi bāli zaļa, stāvēja Undīne Bre�a. Viņai pretī, sastindzis kā pelēks piemineklis, nekustīgi sēdēja Grāfs. Pamanījusi nākam Annu un Kārli, Undīne strauji sakustējās, ta�u dobj� pelē�a rūciens lika viņai palikt vietā.

- Labs suns! - pienākusi līdzās, Anna noglāstīja vilka lielo galvu un no�ukstēja: - Brīvs.

Grāfs, klusi ierūcies, atkāpās tālāk un apgūlās.

Sunim �ī dāmīte patie�ām nepatīk, Kārlis nodomāja.

- Kas jums �eit tādā agrumā darāms, Undīne? - Anna Elizabete tie�i pajautāja.

- Es... gribēju atvainoties par savu vakardienas netaktisko uzvedību, - Bre�a tikko dzirdami izmocīja. - Biju pārāk satraukusies un laikam sarunāju daudz lieka.

- Un? - Annai prātā nenāca padarīt viņai �o bridi vieglāku.

- Man bija nepatīkama saruna ar jauno skolas direktori, un viņa ieteica jums visu izstāstīt, ja nevēlos vēl lielākas nepatik�anas, nekā jau radu�ās.

- Tā-ā? Un kas būtu tas viss? - Vajadzētu piezvanīt ģenerālim, lai iznāk laukā. Iek�ā aicināt �o glumo radību Anna Elizabete negrasījās.

- Varbūt... mēs varētu nerunāt te, laukā? Es negribētu, lai mani kāds redz.

- Atvainojiet, Undīne, �ī nav viesnīca, bet mūsu ģimenes māja. Ja vēlaties runāties �etrās sienās, lūdzu, pēc stundas varam satikties Me�mui�ā, manā birojā. Vai varbūt Krimināl-pārvaldē pie pulkve�leitnanta Mika Kaķī�a?

- Nē, nē, es atvainojos par netaktiskumu... Lai būtu tepat, tikai varbūt vismaz paiesim aiz stūra? - Citkārt bravūrīgā un nekaunīgā Bre�a nezin kāpēc dīdījās un knosījās, nervozi lūkodamās uz visām pusēm, it kā no kāda baidītos.

Bet varbūt tie�ām baidījās? Nez kam gan viņa vajadzīga?

- Labi, iesim uz mājas dienvidu terasi - tā ir daļēji slēgta un tur var apsēsties, - pret savu gribu Annai Elizabetei nācās izrādīt neaicinātajai vie�ņai laipnību.

Bre�as stāstījums to pilnībā atsvēra. Pat ar uzviju.

Ar acs kaktiņu pamanījusi Kārli ieslēdzam telefona aparātā diktofona ierakstu, Anna ļāva Undīnei Bre�ai brīvi norunāt visu, kas sakrājies uz sirds, un tikai pa�ās beigās uzdeva da�us precizējo�us jautājumus.

Tā un tā, Me�āju skolā viņa strādājot jau vienpadsmito gadu - atnākusi tūlīt pēc universitātes kā jauna un naiva skuķīte un uzreiz iekritusi toreizējās direktores Dzintras Vilkās nagos. Tā sākumā izlikusies maiga un sirsnīga, ta�u dziļākajā būtībā bijusi īsta zimekliene - vākusi dosjē par katra darbinieka vājībām un brī�os, kad viņai kaut ko vajadzējis, likusi �o melno info lietā, lai iegūtu kāroto, vienalga, vai tā būtu papildslodze bez atalgojuma, vai - vēlākos gados - sekmīgas atzīmes Vilkās dēlam Modrim, kura vienīgās intereses kop� bērnības grozīju�ās tikai un vienīgi ap seksu.

- Viņ� bija samaitāts līdz kaulam! - nikni noteica Undīne Bre�a. - Visi bērni kā bērni, tikai �is - īsts briesmonis. Nesaprotu, kur tādi rodas?! Māte ta�u it kā cienījams cilvēks, pedagoģe, skolas direktore. Bet viņ� mocīja dzīvniekus, nīdēja ziedus, augus un kokus skolas gaiteņos un dārzā, uzbruka jaunāko kla�u meitenēm. Reiz pat mēģināja nodedzināt skolu... Viņam acīmredzot vajadzēja kādu, kas fiziski vājāks un trauslāks, lai varētu justies kā karalis un valdīt pār citiem. Priek�pēdējā kursā Modris savāca sev kompāniju: vēl divus tādus pa�us slinkus, aprobe�otus lamzakus, ar vienu vienīgu domu galvā - izklaides un meitenes.

Ap to bridi es tikko biju nodibinājusi savu nakts dievie�u pulciņu - ticiet, tajā patie�ām nekā tāda nebija. Vienkār�i -to, ko klases puiku uzvedības dēļ nevarējām izrunāt mācību stundu laikā, mēs ar meitenēm apspriedām fakultatīvajās veselības mācības pēcstundu nodarbībās, kam devām kodētu nosaukumu - nakts dievietes. Tā es viņas mācīju - katrā meitenē, katrā sievietē slēpjas dieviete. Nakts dieviete.

Direktore Vilka to zināja, un ne viņai, ne viņas vietniecei, mācību pārzinei Olitai Spalviņai, nebija nekas iebilstams. Viss bija labi līdz brīdim, kamēr direktores dēliņ� nesāka izspiegot un jaukties manās stundās, labot darba uzdevumus e-klasē un manā vārdā rakstīt komentārus un vēstules audzēknēm sociālo portālu vietnēs. Nezinu, kur un kā viņ� bija dabūjis manus pieejas datus, ta�u pieļauju, ka ne bez informātikas pasniedzēja Maigoņa Pēdas ziņas. Tas mani pamatīgi satracināja.

Jūs ta�u varat iedomāties, ko tas nozīmēja - kaut kādam smurgulim bija pieejama visa konfidenciālā informācija, ko es e-klases vēstuļu sadaļā rakstīju audzēkņu vecākiem, tāpat piezīmes un mani novērojumi. Situācija kļuva nevadāma bridi, kad Modris Vilks sāka izdomāt un uzdot veselības un sociālo zinību stundu audzēkņiem pilnīgi dīvainus praktiskos uzdevumus - uz ielas uzrunāt nepazīstamu cilvēku, meitenēm -vīrieti, pui�iem - sievieti, un ar sarunām piespiest tos paveikt vēlamo darbību. Vai ari - uz ielas uzrunāt sava dzimuma jaunieti un uzaicināt uz romantisku randiņu...

- Undīne, bet, ja reiz jūs neko tādu nebijāt rakstījusi vai darījusi, kāpēc par notieko�o nebrīdinājāt direktori Dzintru Vilku? - Anna Elizabete ne pārāk ticēja dīvainajam stāstam.

- Kāpēc vienkār�i neizdzēsāt �os ierakstus?

- Viņa neklausījās, jo skolā tolaik sāka klīst baumas par... nu, manu citādību. Esmu pārliecināta, ka tās izplatīja Modris ar drauģeļiem. Kaut kādā veidā viņi bija uzlauzu�i manus sociālo portālu kontus un e-pastu - ari no turienes maniem audzēkņiem tika sūtīti dīvaini un pat aizskaro�i ziņojumi.

- Pat tā? Tad kāpēc jau toreiz nevērsāties pēc palīdzības policijā vai vismaz pie ģenerāļa Basa vai Annas? - Kārlis ierastajā naivajā manierē tēloja beigtu govi.

- Viņi... - Undīne aprāvās un ba�īgi palūkojās apkārt.

- Viņi... man piedraudēja: ja kādam kaut ko izstāstī�u vai mēģinā�u pāriet darbā uz citu skolu, izbazūnē�ot pa visu pasauli, ka esmu... nu, netradicionāli orientēta, tad vairs nekur darbu nedabū�ot, jo tādas... nevienam neesot vajadzīgas.

- Undīne, kas ir viņi? - Anna vērīgi paraudzījās Bre�ai tie�i sejā. Tā nolaida skatienu.

Klusums.

Skaidrs, viņa nerunās. Vai nu bail, vai nav, ko teikt.

- Tāpēc jūs sākāt nodarboties ar ok�ķerē�anu un izspiego-�anu, atvainojiet, informācijas vāk�anu par visiem un ikvienu?

Gribējāt pati tikt galā? - Anna pēk�ņi iejautājās. Viņu �is nabaga vajātā upura stāsts īsti nepārliecināja.

Undīne nepamanīja ironiju un piekrīto�i pamāja ar galvu.

- Jā! Es gribēju saprast, kas ir kas, un izskaitļot, kur� ar kuru saistīts, kur� kuru vada un kur� ir lielais zirneklis. Jā, un tad notika tas... ar to puiku.

- Jūs domājat Salvi Alenu? - Kārlis precizēja.

-Jā. Es jau arī pati biju pamanījusi, ka viņ� ir citādāks nekā pārējie - trauslāks, maigāks, vieglāk ievainojams, tajā pa�ā laikā viņā bija spītīga, izmisīga vēlme izcelties un pierādīt sevi, savu talantu un spējas. Viņam tie�ām patika pui�i, un, kā par nelaimi, tie�i vecāki. Salvis bija kā uzburts uz tiem trim nekrietneliem - Lauri Odiņu, Vitu Lori un Modri Vilku -, vilkās kā ēna nopakaļ, sēdēja sporta zālē un vēroja treniņus, sekoja sociālajos tīklos. Aicināju atrast kādu nodarbi, lai novirzītu domas citā gultnē, ta�u viņam nekas nesanāca ne ar teātri (jūsu vadītā grupa viņu nepieņēma), ne ar mūzikas nodarbībām (viņa atveidoto Maiklu D�eksonu nosvilpa no skatuves). Viņ� turpināja ēno�anu... Te pēk�ņi viss mainījās - likās, viņ� atradis sevi informātikā, sāka nopietni aizrauties ar datorzinībām. Ari lielie vairs neizturējās vienaldzīgi vai naidīgi kā agrāk, bet sāka pievērst viņam uzmanību. Sākumā �ķita, ka viss ir kārtībā, lai gan da�brīd likās, ka nu jau �ī uzmanība kļūst pārāk intensīva - viņi sāka to ķircināt, apcelt, it kā vaļīgi aizskart. Likās, Salvim tas savā ziņā patīk... Katrā ziņā - pie manis viņ� vairs nenāca. Nodomāju, varbūt viss nokārtojies. Un tad notika... tas.

-Jums notiku�ais bija pārsteigums vai ari ko tādu gaidījāt?

- Kā jūs to domājat? - Bre�a iepleta acis.

- Nu, jūs kā psiholoģe un sociālā pedagoģe - vai, runājoties ar Salvi Alenu, pieļāvāt pa�nāvības iespēju? Kaut kas uz to norādīja? - Anna zaudēja pacietību.

- Nē. Cik atceros mūsu pēdējās sarunas, puika bija tīri priecīgs, jo atkal esot saticis tos cilvēkus, pie kuriem kādreiz darbojies pulciņā. Iespējams, ie�ot atkal.

- Kādā pulciņā? - Kārlis saausījās un paraudzījās uz Annu.

Modeļu studijā?

- Viņ� neprecizēja, ta�u likās ļoti pacilāts un sajūsmināts.

- Cik sen tas bija?

- N-nu... par pulciņu viņ� pateica kaut kad aprīlī, bet jau maija sākumā...

Tā, tā - Anna Elizabete ātri rēķināja galvā. Ja puika aprīļa sākumā sastapa modeļu aģentūras pārstāvjus un tie viņu savervēja nodarbībām, kas teorētiski nebūtu nekas neiespējams, jo no Me�ājiem līdz Rīgai tikai stundas brauciens ar sabiedrisko, tad... kas tad sanāk? Nekrietnā trijotne to uzzināja, sāka ņirgāties un noveda pui�eli līdz pa�nāvībai? Pārāk vienkār�i. Ja Alenu nebija spēju�as salauzt skolasbiedru zobgalības daudzu gadu garumā, nez vai to izdarītu apcel�anās par modeļu studijas apmeklē�anu.

No Mika stāstītā Anna zināja �o to vairāk.

Modris Vilks pusaudzi bija ne tikai psiholoģiski terorizējis, apsaukājot, sūtot nejaucības uz zēna telefonu un publicējot neķītrības internētā, bet vairākkārt ietekmējis arī fiziski. �ī ietekmē�ana ietvēra pilna spektra vardarbību: no iekaustī�anas un dunkā�anas līdz kāju spērieniem, draudiem kolektīvi izvarot un ieslodzī�anai slotkambarī. Galu galā puika bija pakāries. Vai - pakārts.

Tajā pa�ā laikā - Modris Vilks, Vits Loris un Lauris Odiņ� nenoliedzami bija ļoti gudri un intelektuāli attīstīti. Fizikas un informātikas pasniedzēja Maigoņa Pēdas favorīti. Kad vien vajadzēja pārstāvēt skolu fizikas, matemātikas, informātikas olimpiādēs vai novadu sacensībās, vienmēr tika sūtīti viņi. Direktore Vilka ar savu atvasi lepojās, degunu mākoņos sacēlusi. Jā, un pasniedzējam Maigonim Pēdām savukārt bija nepārprotami romantiskas, lai ari it kā slēptas attiecības ar skolas direktori Dzintru Vilku. Viss notika cie�ā un harmoniskā mijiedarbībā. Līdz brīdim, kad atbrauca klusējo�i vīri un visus trīs bra�uļus aizveda uz Rīgu.

Tad gan Dzintra Vilka bija skrējusi pie Annas, Mika un ģenerāļa Basa pēc palīdzības, vaimanājot - bērniņi ta�u nav vainīgi, ko tie ļaunie policisti iedomājas!

Diem�ēl pēc pāris dienām jaunekļiem sekoja ari mīļotais pasniedzējs - atklājās, ka aizdomas par Me�āju skolas audzēkņa, �etrpadsmit gadus vecā Salvja Alena nove�anu līdz pa�nāvībai vai varbūt pat slepkavību, kas maskēta par pa�nāvību, ir vairāk nekā pamatotas. Aizturētie palika �valsts apgādībā�, pasniedzējs Pēda ari. Viņa �nopelnu sarakstu� papildināja aizdomas par skolas datoru izmanto�anu vardarbības, rasu un seksuālā naida provocē�anā, radot naidīgas internēta vietnes un regulāri spārnojot riebīgus komentārus Latvijā populāros ziņu portālos un sociālajos tiklos. Maigonis Pēda faktiski bija radījis privātu troļļu brigādi.

Pavasarī Miks bija teicis - tur ir tāda melna un lipīga dūksts, ka es negribu, lai tu vai kāds cits tur spertu kāju... Nu gan laikam nāksies to darīt.

- Jūs man palīdzēsiet? - Undīnes uzstājīgais jautājums atsauca Annu īstenībā.

- Kā tie�i es to varētu?

- Pasakiet, lūdzu, tam... izmeklētājam Kaķītim un ari ģenerālim, ka es neesmu sūtījusi meitenēm nekādus praktiskā darba uzdevumus, neesmu likusi braukt uz Rīgas intlmpre�u veikaliem un... neesmu nevienu no viņām pavedinājusi. Ja jums ko tādu stāsta, tad ziniet - tie ir pilnīgi meli! Jā, es dzīvoju viena un man nepatīk vīrie�i, ta�u es nevienam... nevienai... neuzmācos! - pēdējos vārdus viņa izkliedza asarām acis.

- Labi, labi, tikai neuztraucieties! Gan izmeklē�ana visu noskaidros. - Annai Elizabetei pirmo reizi kļuva Brēcas �ēl.

Cik nu viņām bija iznācis darba dēļ saskarties skolā, arvien �ķita, ka skolas psiholoģe Bre�a ap sevi izstaro augstprātību un vēsu atsve�inātību - it kā viņai neviens nebūtu vajadzīgs.

Acīmredzot �ādi viņa maskēja savus kompleksus, kautrību un nedro�ību. Tāpēc viņa bija izvēlējusies psiholoģiju, tāpēc direktores kabinetā kliedza: - Tikai citādais saprot citādo!

- Anna... - Undīne pēk�ņi klusi ierunājās. - Jūs man vienmēr esat patikusi, jo neesat tāda kā tie, kurus viņi rausta aiz diedziņiem. Jūs spējāt pateikt Vilkai �nē�, par to vēl tagad skolā sa�ukstas. Esmu pārliecināta - jūs tiksiet līdz būtībai. Ja ar mani kas atgadīsies - dzīvē jau visādi notiek -, papētiet uzmanīgāk biju�ās direktores Dzintras Vilkās un tagadējās direktores Olitas Spalviņas biogrāfiju. Tur ir daudz interesantu detaļu. Bet nu gan man jāiet! - Viņa pielēca kājās.

- Pagaidiet, Undīne! Kurp jūs dosieties? - Anna viņu saķēra aiz piedurknes. - Vai jums ir kāda dro�a vieta, kur patverties? Pēc tā, ko esat mums pastāstījusi, jūs ta�u nedomājat, ka es �o informāciju paturē�u pie sevis un nepārbaudī�u. Un, ja tā apstiprināsies, jums palik�ana Me�ājos var kļūt bīstama. Sevi�ķi, ja ir tā, kā sakāt, proti, ka praktisko uzdevumu -doties uz Rīgu - meitenēm devis kāds cits... Diez vai �etri aizturētie to varētu, un �aubos, vai vēlētos darīt, jo, ja nāktu gaismā, ka viņi izolatorā lieto internētu un turpina iesākto... Nūja. Bet tas nozīmē vienu - viņu līdzdalībnieki ir uz brīvām kājām, un jums par atklātību draud briesmas.

- Bet es jau neko... tādu... nepateicu, - Undīne Bre�a �ausmās nobālēja.

- Tādu ne, ta�u pietiekami, lai rosinātu pārdomas. Jums ir, kurp aizbraukt?

- Es nevaru!!! - Bre�a iekliedzās. - Viņi apsolīja visiem publiski izziņot...

- ... ka esat homoseksuāla? Un tad? Mums ari ministrs ir tāds, un nekas! Jūsu veselībai un dzīvībai �obrīd vajadzētu būt pirmajā vietā. Pati teicāt: ja nu kas...

- Jums taisnība. Jau rit pat brauk�u prom. Uz Latgali, pie mātes. Sen neesmu viņu apciemojusi.

- �odien, Undīne, �odien. Tūlīt pat! Kārlis jūs aizvedīs līdz Rīgas autoostai. Tikai, lūdzu, atstājiet mums savu mobilā telefona numuru.

Iedevusi Kārlim Ķir�a kundzes atslēgas (cik labi, ka līdz apskatei vēl divas nedēļas!), Anna Elizabete ar pārgarlaikoju�os Grāfu iegāja virtuvē. Ģenerālis Kārlis Bass, mo�āks par mo�u, ar vienu roku cepa pankūkas, ar otru dzēra kafiju.

- Krusttēv, tu esi īsts virtuzaurs! - Anna nosmaidija, atslīgdama stūra dīvāniņā. Tikai tagad viņa apjauta, cik ļoti nosalusi. Nebija jau prāta darbs agrā oktobra rītā vieglā jaciņā tupēt laukā.

- Kā tad, - viņ� noburk�ķēja, tad, pamanījis zili pārsalu�o radību, pastiepās līdz slepenajam skapītim un izvilka resno, vēderaino pudeli ar upeņu uzlējumu. Pielējis pilnu slīpēta stikla kausiņu, kas rīta saules staros meta varavīk�ņaini pur-purīgus atspulgus, pastiepa Annai ar īsu komentāru:

- Dzer! Un klausies.

Tonis nevēstīja neko labu.

Anna paklausīgi sāka malkot ūpenīti.

- Kamēr tu uz lieveņa uzklausīji Undīnes Bre�as grēksūdzi, man piezvanīja pārbijusies Monta Merkmane. Vai ari - ne tik pārbijusies, cik skaļi bļaujo�a. Viņai atkal atgadīju�ās �ausmas, lai nu mēs braucam glābt.

- Kas tad nu?

- Godāto kundzi ļoti agri no rīta, vēl pilnīgā tumsiņā, pamodinājusi stiklu d�inkstoņa. Lēkusi laukā no gultas, skrējusi skatīties - kā tad, darbnīcā izdauzīti divi logi. Izskrējusi pa mājas durvīm, bet uz lieveņa paslīdējusi un nokritusi... Iekritusi tie�i sūdos, atvaino par tie�umu. Kāds labvēlis uz sliek�ņa rūpīgi nokrāvis kaudzīti �zelta�. Cilvēka. Nūja. Kad nu Merkmane raudādama atgriezusies mājā un uzkāpusi aug�stāvā, lai nomazgātos un pārģērbtos, tur viņu sagaidījis jauns pārsteigums - gultā uz segas lelle...

- Smieklīgi... - Anna negribot noskurinājās drebino�i netīkamās priek�nojautās.

- Dikti, - ģenerālis rāmi piekrita. - Lellei ap kaklu sarkans diegs, sirdī adata.

Kaut kāds vājprāta murgs! Annu Elizabeti sāka kratīt drebuļi. Kas notiek ar �o pasauli un cilvēkiem? Pārskatīju�ies �aus-menes? Vai arī psihenē izlaidums?

- Tu klausies? - Bass pārjautāja.

- Mjā...

- Saturies, ari tas vēl nav viss. Pārbijusies mājas saimniece, tāpat kā stāvējusi - apcūkātajā ritasvārkā -, pa ceļam paķerot mēteli, metusies laukā no mājas, ielēkusi ma�īnā un mukusi, kur acis rāda. Ta�u pēc pārsimts metriem izdzirdējusi baismīgas skaņas, un vēl pēc brītiņa auto noslāpis. Tik daudz, kā pacelt motora pārsegu, viņa prot, tad nu ari pacēlusi, bet tur... kaķis motortelpā.

- Beigts? - Annai kļuva nelabi, iedomājoties skatu ar samaltu dzīvnieku.

- Par laimi, ne. Apdullis, un ķepa iesprūdusi ventilatora siksnā. Māksliniecei pieticis prāta izcelt kustoni laukā un satīt �allē, pirms zvanīt man. Sazinājos ar Miku un viņa pui�iem, teicās tūliņ doties turp. Laikam jau mums arī vajadzētu...

Vajadzētu gan. Tāds notikumu pavērsiens liecināja, ka Monta Merkmane kādam pamatīgi uzkāpusi uz astes un viņu cen�as iebiedēt. �ādi tiek draudēts.

Bet ko darīt ar Ģirtu, Zani un Arvi, neatbrīvoto Zanes istabu un gaidāmo Ģirta bērnu iera�anos? Anna Elizabete prātoja, kā to visu ātri nokārtot.

- LIzbet, kas tevi grau�? Undīne pavēstīja ko nelāgu?

- Ari. Bet to es tev izstāstī�u pa ceļam. Klau, krusttēv, man te tāda lieta...

Pacietīgi noklausījies Annas stāstu, ģenerālis Kārlis Bass noglauda sirmās ūsas un norija vienu biezu vārdu, ko dāmu sabiedrībā skaļi izrunāt nebija vēlams.

Nu, bija un bija viņam taisnība, kad viņ� �aubījās par Ģirta labajiem nodomiem!

Tagad pat - meitēns neapjau�, ka devis piekri�anu uzsēdināt sev uz kakla divus knariņus, ar kuriem pa�ai nav nekāda sakara. Tikai tāpēc, lai Ģirtam būtu ērtāk un parocīgāk. Filmē�ana, pirmizrāde... Un kāda tur Līzbetei daļa?

Tāpat skaidrs, ka starp viņiem izskrējis melns kaķis un nekādas romantikas vairs nebūs - to Bass bija pamanījis jau sestdienas vakarā, kad Ģirts neatbrauca mājās.

Bet viņa vēl cen�as saglabāt pārprastu lojalitāti un domāt par viņa bērnu izmitinā�anu. Labi, Zani, protams, var un vajag izvākt no aug�stāva istabas - pārāk ilgi mitinās, būs saknes izlaidusi, laiks kaunu prast un savu dzīvi iekārtot, ar vai bez daktera Konrāda - cits jautājums. Te viņ� varētu palīdzēt, lai ātrāk iet.

Ta�u melderēni uz palik�anu lai necer - tikai tik ilgi, kamēr cienītais mākslinieks sakārtos savu sadzīvi!

To nu viņ�, Bass, sīvi pieskatīs.

- Līzbet, man neliekas pareizi tas, ko tu dari, bet, tā kā �ī ir tava māja un mēs visi te - tikai viesi, neko vairāk neteik�u. Pati zvanīsi Konrādam vai to darīt man? Un kur� ies modināt Zani? Un Ģirtu?

- Ģirtu nevajag modināt, Ģirts ir te! - Svaigs kā gurķītis, tikko nodu�ojies un sīkām lāsītēm ataugu�ajos matos, kā parasti, ģērbies tikai d�insos, cienītais skatuves mākslinieks ienāca virtuvē. - 0, te smar�o kafija? Un Anna jau no pa�a rīta dzer upeņu liķieri? Vai ari es varu izlūgties lāsīti? Kaut kas ķeras kaklā...

- Ūpenīte pienākas tikai tiem, kas strādāju�i, - Bass nīgri atrūca. - Ej, apģērbies, te tev nav skatuve. Un nāc atpakaļ. Mums jāizrunājas.

Atstājusi ģenerāli gaidām Ģirta atgrie�anos, Anna iegāja lielajā viesistabā, kur vēl kop� vakamakts kamīna kurinā�anas turējās rāms siltums.

Arvis Konrāds atbildēja pēc pirmā pīkstiena. Mo�s, atmodies un jau darbā. Noklausījies Annas sakāmo, īsi noteica:

- Jau braucu! - un atvienojās.

Pēc piecām minūtēm aiz loga no�vikstēja Konrāda ko�i dzeltenā ņiva - lauku ārsta sapņu auto. Kaut kad divtūksto�o gadu sākumā Me�āji bija viens no tiem Latvijas pagastiem, kuru dakteri saņēma �ādu apvidnieku. Iepriek�ējā feld�ere Aina Maizīte �oferēt nemācēja, tāpēc autiņ� joprojām bija salīdzino�i labā stāvokli, un dakteris Konrāds to �ubināja un �abināja kā mācēdams.

- Kur jūs viņu atradāt? - Viņ� pusskrie�us ienesās istabā.

- Trīs dienas ne ziņas, ne miņas! Pēc mūsu tāsdienas sarunas Zane apsolījās pārcelties pie manis, vajagot tikai mantas savākt. No tā brī�a es viņu vairs neesmu redzējis. Domāju, slēpjas no manis te, Pū�u Mājā, kaunas no tā, ko sastrādājusi.

- Nē, bija daudz ļaunāk. Viņa visu �o laiku atradās kaut kādā Melnpils internēta kafejnīcā, pagrīdes dzertuvē.

- Tu joko... - Arvja balsī skanēja neticība.

- Nemaz ne. Aizbraukusi ar autobusu, lai tikai tiktu pie internēta. Te, mājās, viņas datoram pieeja tīklam bija pilnībā bloķēta. Kārlis viņu izskaitļoja, atrada un atveda mājās. �orīt ļoti agri, pilnīgā neģīmī. Izskatījās vai nu kaut ko salietojusies, vai sapīpējusies - nesaprata ne rīta, ne vakara, uz jautājumiem atbildēja nesakarīgi un neadekvāti, kustības neprecīzas, motorika traucēta. Padzirdījām ar stipru, saldu citronūdeni un nolikām gulēt.

- Skaidrs. Sen?

- Nu jau būs kādas trīs stundas. - Anna ielūkojās pulkstenī. Laiks braukt!

- Tu steidzies? - Dakteris Konrāds uztvēra viņas a�o �estu.

- Ļoti. Mums ar ģenerāli jābrauc uz Rīgu. Klau, Arvi, man tev milzīgs lūgums. - Annai bija nedaudz neērti uzkraut daktera pleciem savas rūpes, ta�u Zane tagad bija arī viņa atbildība. - Ir tā, ka man ļoti vajadziga Zanes istaba, un, ja tu neesi pārdomājis attiecībā uz jūsu kopīgo nākotni, tad varbūt viņa varētu pārcelties pie tevis jau tūlīt?

To, ka lāga dakteris varētu būt pārdomājis, Anna nevēlējās pat iedomāties.

Bet to, ka viņ� bija ļoti cerējis kopā ar Zani ievākties Pū�u Mājas aug�stāva divās istabās, tās savienojot, jo Ģirts ta�u tagad nak�ņoja Annas Elizabetes guļamistabā, savukārt labāk noklusēja Arvis Konrāds.

Zane viņam bija radījusi maldīgu priek�statu par savu vietu Pū�u Mājas hierarhijā - to viņ� saprata brīdī, kad Anna Elizabete skarbi kā sīku skuķi bija nosvētījusi Zani par idiotiskajām izdarībām tīmeklī un atstājusi bez sakariem.

- Skaidrs. Es sapratu. Nē, es neesmu pārdomājis, ta�u jaunkundzei nāksies daudz ko iemācīties un no daudz kā atradināties. Mums būs nopietna saruna. - Konrāda teiktais skanēja cieti.

Galu galā, ja viņiem jādzīvo maziņajā Me�mui�as doktorāta dzīvoklītī, kur ir pusotra istabiņa, mikrobīga virtuvīte un labierīcības gaitenī, tad Zanei Zālītei, tuvākajā nākotnē Konrādei, nāksies papūlēties, lai tajā �aurībā vietas pietiktu visiem, viņu pa�u ieskaitot! Lai nu mīlestība, kur mīlestība, ta�u dakteris Konrāds bija pedants un augstāk par visu vērtēja kārtību. Visam bija sava vieta un laiks.

- Brauc dro�i, kad atgriezīsies, istaba būs atbrīvota un uzkopta, bet Zani es pieskatī�u.

- Drīkst uzzināt, ko tu pateici Ģirtam? - Anna Elizabete ierunājās, līgani stūrējot ģenerāļa lendroveru Rīgas virzienā. Melderis bija teicies braukt vēlāk.

- Nē, nedrīkst. Mums bija vīru saruna, tas ari viss.

- Skaidrs. - Anna saprata, ka no ģenerāļa neko neizdabūs.

- Labāk izstāsti, ko tev atklāja Undīne? - viņ� jau siltāk ierunājās.

- Hmm... Tu man neko, un es tev visu? Nekā nebūs, stāstī�u visiem kopā.

- E, kā nu iekritu. - Bass nosmīnēja. - Labs ir - pagaidī�u!

Atliku�o ceļu līdz Me�aparkam viņi pieveica klusēdami.

* * *

- Viņa �odien runāja ar tiem diviem no Basa aģentūras, - asa sievietes balss klausulē bēra vārdus. - Ar sarkanmataino dāmīti un jauno �ali.

- Ilgi? - Tuklie pirksti cie�i sagrāba mobilo.

- Apmēram stundu. Es nofilmēju. Ta�u ierakstam nav skaņas.

- Atrod kādu, kas lasa no lūpām! Lai at�ifrē. Tu ta�u zini, kas darāms. Dabū tulku. Ieraksti tekstu. Atsūti failu. Tad jau redzēsim. Ātri!

Tre�dienas vidus, 8. oktobris

- Monta, kāpēc slēpāt, ka jūs un pulkvedi Bramani vienoja dziļi privāta draudzība, vēl vairāk - ka viņ� grasījās jūs precēt? - ģenerālis Kārlis Bass negaidīti pavaicāja, kad viņi abi ar Annu bija atliku likām izklausīju�ies Merkmanes cimperllgās vaimanas par �ī rīta briesmīgajiem notikumiem un par to, ka nabaga māksliniecei nu būs jāpērk jauni rītasvārki, mētelis, �alle, jā, un ari jauna ma�īna, jo tādā, kur gandrīz nobendēts dzīvnieks, braukt nedrīkst - pa�am var slikti beigties, bet tas jau nevienu neinteresē un vismazāk policiju - atskrien, sabildē, visu savāc, pat kaķi, un aizskrien.

- Es nesaprotu jūsu jautājuma zemtekstu, - Merkmane vēsi atteica. - Kāds Bramanis, kādas attiecības? Mani savulaik bildināju�i daudzi vīrie�i...

- Ziniet, Monta, ja vēlaties, lai mēs jums palīdzam, nāksies kļūt atsaucīgākai un atcerēties pulkvedi Juri Bramani, ar kuru jūs vienoja ilggadīgas attiecības, kura Me�aparka māja no jūsējās atrodas vien piecu minū�u brauciena attālumā. Ar skrituļslidām tās varētu būt 15-20 minūtes. To pa�u Juri Bramani, kur� pēc ilgiem darba gadiem iek�lietu sistēmā �ovasar aizgāja izdienas pensijā un bija nolēmis beidzot ievest mājās sievu, lai mū�a nogalē varētu baudīt dzīvi. Jā, un to pa�u, kura mazais, jūsu dāvātais sunītis Lilo �obrīd atrodas mūsu mājās...

- K-kāpēc? - Merkmanei paspruka satraukuma pilns jautājums. Sapratusi, ka sevi nodevusi, viņa izaicino�i ieurbās ģenerāļa sejā ar skatienu. - Kas noticis? Kāpēc, es jums jautāju?!

-Tāpēc... - kaitino�i lēni ierunājās ģenerālis, nenolaizdams acis no Montas Merkmanes sejas, - tāpēc, ka pulkvedis Bramanis pirms trim dienām savā mājā noslepkavots. No�auts.

Monta Merkmane atvēra muti, lai ko teiktu, ta�u nespēja dabūt pār lūpām ne skaņas. Toties viņas bāli pūderētā seja pietvīka, iegūstot tum�i zilsarkanu toni, kas atgādināja bieti.

- Anniņ, a�i aukstu ūdeni! - Bass iesaucās. Viņ� piesteidzās pie loga un atrāva to vaļā. Pārkurinātajā istabā ar joni ieplūda vēsa gaisa �alts.

Atnestās aukstā ūdens glāzes lielākā puse tika uz�lakstīta Montas sejai, kaklam un rokām, bet atliku�o Anna izlēja uz dvielī�a un apsēja viņai ap galvu.

-Ja nekļūs labāk, būs jāsauc ātrie, - ģenerālis klusi noteica.

- Ne-vajag... āt-ros, - Merkmane tikko dzirdami nomurmināja. - Ir labāk. Ielejiet konjaku! Tur, uz galdiņa, - viņa norādīja uz skapīti pie gultas.

- Varēsiet runāt? Varbūt tomēr ārstu? - Anna ievaicājās, pastiepdama glāzi.

- Teicu - nevajag! - kā ogu izmetusi lielo konjaka glāzi, Merkmane ierasti kareivīgi atcirta. - Jautājiet! Tāpēc jau esat atnāku�i, vai ne? Ne jau manis dēļ.

- Maldāties, Monta. Arī jūsu dēļ, - Bass noducināja. - Bet labi, tiksim galā, cik ātri apstākļi atļaus, lai varat atpūsties.

- Pateicos par iejūtību, - Merkmane nosmīnēja un atlaidās krēslā. - Jautājiet.

- Merkmanes kundze, vai jums ir nelabvēļi? - Anna iesāka.

- Meitenīt, jūs laikam dzīvojat uz Marsa?! - Dizainere nicīgi nosprauslojās. No savārguma vairs nebija ne vēsts. - Protams, ir! Du�iem! Steriem! Kaut vai at�ķaidi... �ajā biznesā strādājot, nevar nebūt ienaidnieku.

- Pagāju�onedēļ tiekoties, jūs teicāt, ka nav.

- Es tā teicu? - Merkmane saminstinājās. - Ielejiet vēl!

Anna Elizabete pat nedomāja kustēties.

Ja grib dzert, lai lej pati!

- Vai ir kāds konkrēts cilvēks vai uzņēmums, ar ko jums krustoju�ies ceļi, kam jūs tī�i vai netī�i esat nodarījusi pāri vai ieriebusi kādā konkursā?

- Ko jūs atļaujaties?! - Aizsmaku�o ķērcienu dro�i vien varēja dzirdēt otrā ielas pusē. Viegli apskurbusī dizainere mēģināja piecelties un izslieties, ta�u atkrita atpakaļ klubkrēslā. - Es esmu...

- Jūs esat viena no galvenajām aizdomās turamajām Jura Bramaņa slepkavības lietā, un, ticiet, mums ir gana pierādījumu, lai tā domātu...

- K-kādi pierādījumi? - Merkmane bija sa�ļukusi kā vecs pūpēdis. Vai kā bērzlape ar noļuku�u sarkanu mici.

- Lūdzu, atbildiet uz jums uzdoto jautājumu! - Bass palielināja spiedienu. - Bet, protams, es varu piezvanīt pulkve�leitnantam Kaķītim, un tad �ī saruna turpināsies Kriminālpolicijas pārvaldē.

- Jūs domājat, ka ir sakars starp ielau�anos manā darbnīcā, �odienas murgiem un Bra... Jura nāvi? - Pirmoreiz viņa nosauca Bramani vārdā, tā apstiprinot abu tuvās attiecības. - Es tam neticu. Viņam noteikti varēja būt ienaidnieki, kā nekā tādā darbā. Bet man - ne jau nu tādi, lai... Skauģi varbūt...

Nu, nu, Montiņ, neizliecies par naivu aitiņu, Anna samiedza acis. Ģenerālis paraudzījās uz viņu, bet neko neteica.

Annas rīcībā eso�ais Pū�u Mājas serverī glabātais Zanes modes biznesa pētījuma dublikāts, kuru Kārlis vakarnakt ar pāris maģiskām pirkstu kustībām bija izvilcis no virtuālajām dzīlēm, uzrādīja pavisam citu ainu, bet nesen uzzinātā informācija par MM meitas uzņēmumu ММХ raisīja pārdomas.

- Merkmanes kundze, kādas ir jūsu attiecības ar Mod�o, Miksu un Ksinto? - Anna Elizabete nevainīgi pajautāja. Ģenerālis Bass pasmīnēja. Viņa skola!

- Nepazīstu tādus, - Merkmanes atbilde bija pārāk ātra.

- Rakstās tā - Mojo, Mix un Xinto, - Anna pacietīgi norunāja pa burtiem.

- Es jau teicu - man �ie vārdi neko neizsaka!

- Varbūt - Modris Kārkliņ�, Mihails Motiļs un Alekss Toma�ūns? Tikai nesakiet, ka arī �ie vārdi jums neko neizsaka, citādi nāksies ap�aubīt jūsu rīcībspēju, - iejaucās ģenerālis. -Jo �ie trīs burvīgie d�entlmeņi, no kuriem viens - vairākkārt Krievijas cietumos izsēdējies recidivists, ir jūsu firmas MM meitas uzņēmuma MMX līdzdibinātāji, un katram no viņiem pieder 5 % akciju, toties jums - 80 %.

- N-nolādētie ok�ķeri! - Merkmane izgrūda, ta�u Basa ausis bija dzirdīgas.

- Ok�ķeri varbūt, ta�u ne nolādēti. Jūs pati mūs ataicinājāt. Gan pirmoreiz, gan �odien. Kāpēc? Lai radītu dūmu aizsegu - alibi sev kādam konkrētam brīdim vai gadījumam? Tā? - ģenerāļa balss bija pieņēmusies skaļumā, iegūstot to metālisko toni, kuru dzirdot visi izstiepās miera stājā.

Merkmane nebija izņēmums.

- Es... ļ-ļoti at-atvainojos. Man vienkār�i nepatīk, ja rakājas pa manu dzīvi...

- Un man nepatīk, ja slepkavo manus biju�os kolēģus. Turpināsim! Tātad - kur jūs bijāt sestdienas rītā, dienas vidū, pievakarē, vakarā un naktī?

- Tie�i cikos? - Merkmane acīmredzami vilka laiku. - Ā, atcerējos! No rita biju pie frizieres un manikīres, tad pusdienoju ar biju�o viru - mēs joprojām laiku pa laikam saskrienamies - bizness; tad braucu mājās - viena, pie stūres biju pati; uz bridi atlaidos atpūsties, tad izdzirdēju troksni lejā, skrēju skatīties, jā, un tad atklāju to ielau�anos manā laboratorijā. Tur ta�u tagad vairs nevarēs stādāt...

- Cikos tas notika? - Bass sakodienā varētu mēroties ar bulterjeru.

- Es vairs neatceros... ap kādiem �etriem, manuprāt. Es ta�u zvanīju uz 112, policijā jābūt fiksētam pulksteņa laikam. Pēc kādām piecām, varbūt desmit minūtēm atbrauca de�ūr-brigāde, eksperti, vēl pēc kāda laika - stundas, pusotras - tas Kaķītis un ari jūs, - viņa norādīja uz Annu Elizabeti. - Jūs te bijāt diezgan ilgi, līdz kādiem astoņiem...

Anna sarauca pieri, mēģinot atcerēties precīzi.

Jā, tā varēja būt. Pulkstenis rādīja pusdeviņi.

Tad Miks viņu aizveda līdz filmu studijai �merlī, viņa piedalījās farsā �Vannas epizode�, kurai sekoja ātra izskaidro�anās ar Melderi un brauciens uz Mika mājām.

Tur viņi bija ilgi runāju�ies, stāvēdami pie loga, tad viņa bija iegājusi karstā du�ā, ko iztraucēja ģenerāļa zvans ar ziņu, ka nogalināts Bramanis. Tas jau notika ap desmitiem, vienpadsmitiem vai pat vēlāk. Mājās viņi tonakt atgriezās ap trijiem nakti.

Tātad no �etriem pēcpusdienā līdz pusdeviņiem vakarā Merk-mane bijusi mājās.

Bet, kā teica Dambergs - Bramanis nogalināts laikā starp pieciem un pusseptiņiem, jo vēlāk to izdarīt nebūtu iespējams tāpēc, ka mājā tad jau atradās saimniecības vadītāja Violeta Rozīte. No tā varēja secināt, ka vismaz teorētiski Monta Merkmane savu romantisko pielūdzēju nebija slaktējusi. Vienkār�i - viņai nebija tādas iespējas. Protams, atlika jautājums par viņas smar�ām...

- Merkmanes kundze, vai jūs sestdienas rīta cēlienā bijāt Jura Bramaņa mājā? Varbūt ieskrējāt tāpat vien, apsveicināties? - Anna nevērīgi pajautāja, dodot Montai iespēju pieķerties pasviestajam striķa galam. Ja viņa tur bijusi, īstais bridis to atzīt, un viss būtu kārtībā - gan smar�as, gan pirkstu nospiedumi.

- Nē, protams! Pa kuru laiku? Visu dienu biju aizņemta, bet vakarā pēc jūsu aizbrauk�anas iedzēru dubultu devu Hal-cion un gāju gulēt.

Pēc tā alkohola daudzuma, ko viņa tovakar sarunas laikā sevī salēja, vēl dubulta deva tik zvērīgu miegazāļu? Tā jau var arī nepamosties...

- Kad jūs pēdējo reizi bijāt Jura Bramaņa mājās? - strauji pavaicāja Bass.

- Manuprāt, pirms kādas nedēļas. Viņ� mani uzaicināja vakariņās ar filmu skatī�anos. Jurim ļoti patika vecās latvie�u kinofilmas, sevi�ķi Ilgais ceļ� kāpās, to viņ� varēja skatīties atkal un atkal, desmit rei�u no vietas. Skatījās un pie sevis murmināja - tā bija, tā nebija, tik daudz melu... Nesapratu, uz ko viņ� to tēmē - filmu vai vēsturi -, bet īpa�i necentos iedziļināties. Politika mani nekad nav interesējusi. Mūzika gan skaista - tās dēļ varēja pieciest.

- Sakiet: kad skatījāties filmas, pamanījāt, vai audioie-rakstu un filmu plauktā atradās visi diski?

- Nē, neievēroju. - Merkmane laiski pievēra acis. - Kāpēc jautājat?

- Tāpat vien. - Anna pasmaidīja. - Vēl kas... Vai Juris Bramanis tika jums rādījis savus ģimenes albumus?

- Jā, vairākkārt. Viņ� tos turēja tajā pa�ā skapi, kur filmas un mūziku, tikai slēgtā nodalījumā. Ļoti lepojās ar savu slaveno meitu un viņas sasniegumiem. Pusalbumu jau bija piepildījis ar avī�u un �urnālu izgriezumiem... Bet kāds tam varētu būt sakars ar viņa nāvi? Gribat teikt - viņ� nogalināts albumu dēļ? - Dizainere neticīgi pavīpsnāja un atlaidās krēslā.

- Piekritu, izklausās smieklīgi, - ģenerālis novilka. - Ta�u lai nu kā - albumi un diski no Bramaņa mājas pazudu�i. Un tas noticis tie�i pēdējo divu dienu laikā, jo pirms tam saimniecības vadītāja, uzkopjot māju, no tiem slaucījusi putekļus.

- Ā, uzticamais sargsuns Rozīte? - Merkmane tēloti skaļi iesmējās. - Jā, viņa patie�ām zina visu par visiem. Visu mū�u cerēja, ka Juris �o apprecēs, un nekā... Gan jau pati būs tos pievākusi kā suvenīru no nama, kas jāatstāj.

- Atgriezīsimies pie eso�ajiem un biju�ajiem kolēģiem un iespējamiem nelabvēļiem. Ko domājat par modeli Janu Vildi? Nesakiet, ka nepazīstat, - ari viņai uzņēmumā ММХ pieder 5 % akciju tāpat kā tiem trim vīriem, kurus minēju iepriek�. - Nekad vēl ģenerāļa balss nebija skanējusi tik ironiski.

- Neteik�u. Redzu, ka esat izpildīju�i mājasdarbu. - Dizainere aizsmēķēja tievu, garu mentola cigareti un izpūta dūmus trijos kārtainos gredzenos. - Jana... Viņa bija mana skaistākā un talantīgākā modele, uz kuru es liku vislielākās cerības. Pati izskoloju un iemācīju visus profesijas smalkumus. Nezinu, vai esat paguvu�i noskaidrot, ta�u ari es reiz biju modele, turklāt laba. Tikai... nu, �obrīd tas vairs nav svarīgi. Janā es redzēju sevi jaunībā, tāpēc ari centos viņu visādi atbalstīt...

- Vai viņai varētu būt iemesls uz jums turēt ļaunu prātu? -Bass iejautājās, cie�i raudzīdamies Merkmanei tie�i sejā.

- Nedomāju vis. Es pret viņu esmu izturējusies kā pa�as māte, mācījusi un nodro�inājusi labāk, nekā spētu vecāki. Ta�u viņa mani pievīla un sarūgtināja. - Modes mākslinieces balsi skanēja nogurums.

Aizkustino�i. Tikai viņas teiktais nekādi nesakrīt ar Janas Vildes drauga Vladimira Rūsa stāstīto par to, cik ciniski Monta izmantojusi Janu un citus MM modes nama jaunos modeļus un cik zvērīgi biju�i darba līguma nosacījumi.

- Nu un ko tu tagad par to visu saki? - Rāmi grozīdams stūri, ģenerālis Bass vadīja savu uzticamo lendroveru pa Rīgas ielām mājup, uz Me�ājiem.

Nākamajās divās stundās Monta Merkmane bija nospēlējusi vairākas �Oskara� cienīgas noskaņu ainiņas par tēmu �nepateicīgie audzēkņi, kas alkst slavas, bet nespēj ievērot noteikumus� (par Janu un Vladimiru), �pamuļķi, gandrīz nolaida uz grunts labu biznesu, labi, ka paspēju� (par ММХ īpa�niekiem), �stulbie paparaci� (par pēdējām publikācijām dzeltenajā presē) un �nezinu tādu uzvārdu, nepazīstu� (par Tomu Alenu, MM kompānijas biju�o galveno mākslinieku).

Savukārt, lūgta izstāstīt par savu biju�o vīru, starptautiskās tūrisma firmas Mir Atlantis īpa�nieku Moiseju Ribki, paraustīja plecus un noteica: �Moi�a vienmēr bijis nelietojams kā virs, toties nekaitīgs, draudzīgs un labs biznesa partneris. Viņam ir daudz naudas, ļoti daudz. Un labi sakari.�

- Ciniska aprēķinātāja, no tām, ko dēvē par maitu ar pantiem. Varētu būt ari krāpniece. Ta�u stipri �aubos, vai viņa ir slepkava. Viņai pa�ai ir nenormāli bail.

- Tu ari to pamanīji... - Bass norūca.

- To nevarēja nepamanīt. Trīco�as rokas, me�onīga dzer�ana, miega zāles. Viņa baidās un reizē cen�as aizmirsties. Vai ari - kaut ko aizmirst... Man ir ideja. Griez apkārt, krusttēv, gribu viņai uzdot vēl pēdējo jautājumu.

- Tagad? Nevari piezvanīt?

- Nē. Man jāredz viņas acis. Pa telefonu var samelot.

Nopūties un pasmaidījis, ģenerālis pagrieza stūri.

Diem�ēl pie Merkmanes villas viņus gaidīja vil�anās - ko�-zilā subaru ar dzeltenajām zvaigznēm sētā nebija.

Tomēr aizbraukusi - par spīti kaķim un sliktajai zīmei. Bet tie�i par to Anna bija gribējusi vaicāt - kā nākas, ka nīstais Vladimirs braukalē ar tādu pa�u auto?

- Piedod, krusttēv, tā ir mana vaina. Vajadzēja pajautāt, kamēr vēl... bet es aizdomājos pavisam par ko citu, galīgi izskrēja no prāta.

- Tad vismaz pasaki, kas tā bija par domu! - Bass mudināja.

- Redzi... - Anna Elizabete sāka runāt - lēni, kā vārdus meklējot, kā taustoties pēc īstās atbildes kaut kur, tikai sev zināmā tālumā. - Varbūt viss ir pavisam vienkār�i un reizē sare�ģīti. Proti, Monta Merkmane Bramani nenogalināja, ta�u zina, kur� to izdarījis, vai ari redzējusi kaut ko, kas viņu pamatīgi nobiedējis...

- Turpini!

- Varbūt todien pēc mūsu aizbrauk�anas viņa neiedzēra miegazāles, bet gan devās pie Jura Bramaņa pēc palīdzības, atbalsta vai mierinājuma, kas būtu tikai loģiski, ja pieņemtu, ka pirmais uzbrukums bijis īsts. Nu, lūk, viņa ierodas, atrod ārdurvis vaļā, kā radusi, bra�i dodas iek�ā, bet tur... Tālāk var būt visādi - viņa var sastapties ar slepkavu un pārbīties, jo pazīst �o cilvēku. Vai ari - ne, viņa var izstaigāt māju un atrast Bramani lejā, garā�ā, tikko no�autu. Iespējams, �okā izmet rokassomiņu, kurā ir smar�u flakoniņ� - tas izskaidrotu koncentrēto aromātu, ko tā uzsvēra saimniecības vadītāja Violeta Rozīte.

- Bet tu ta�u redzēji smar�as uz Merkmanes naktsgaldiņa, es pārbaudīju - ari �odien tās tur bija.

- Protams, tāpēc, ka neviena dāma nestaipa līdzi savu mīļāko smar�u lielo flakonu, tam domāta mazā ceļojuma kap-suliņa. Bet tās parasti ir trauslākas...

Automa�īnas salonā iestājās kapa klusums.

- Zini, Līzbet, es nudien sāk�u no tevis baidīties. Ja Merkmane apstiprinās kaut vienu no tavām hipotēzēm, es... nedēļu no vietas cep�u tev pankūkas.

Ceturtdienas rīts, 9. oktobris

Nakts pagāja salīdzino�i mierīgi, ja neskaita �ļūco�us soļus lejup pa kāpnēm un vienu smagu bumsijienu, kam sekoja dipinā�ana aug�up un durvju aizcir�anās.

Pēc kāda brī�a skaņu virkne atkārtojās.

Anna uztrūkās no miega, bridi vērīgi klausījās, ari Grāfs ieņurdējās un pavēra aci, ta�u satraukumu neizrādīja. Galu galā nogurums un miegs ņēma virsroku.

- ... tas varēja būt laika nogriezni starp pusnakti un diviem. - No rīta septiņos, vārot mājiniekiem agru brokastu kafiju, Anna stāstīja. - Jūs neko nepamanījāt? Nevar būt, ka es to visu nosapņoju.

- LIzbet, tu nenosapņoji. - Kārlis iemeta kafijā �etrus cukurgraudiņus, tad, mirkli padomājis, vēl piekto. - Sīkais ir mēnessērdzīgs. Pa miegam staigā. Savām acīm redzēju. Es... pagāju�onakt ilgi strādāju, istabas durvis uz halli nebija ciet, bet pusvirus, tikko biju gājis pēc kafijas. Sadzirdējis tos pa�us �vlkstus, drusku noraustījos, jo tuk�ā hallē tie izklausījās... riebīgi. Tad nodomāju - ja tas ir Bergu spoks, pēdējais laiks iepazīties - un lavījos uz durvju pusi. Spoks izrādījās ļoti apaļ� un ļoti atslēdzies. Taisns kā svece, atvērtām acīm, glā�ainu skatienu, viņ� �ļūca lejā pa kāpnēm. Vienu posmu pievārējis, patlaban rampājās lejā pa otru, pēdējo, kura apak�ējais pakāpiens ir pie manas istabas durvīm. Laikam jau es kaut kā sakustējos vai citādi satrok�ņojos, jo mūsu spoks satrūkās, apkrita uz dibena, bet pēc tam kā zaķis pielēca kājās un uzdi-pa�oja aug�ā uz savu istabu. Pēc kāda laika tas viss atkārtojās, tikai �oreiz viņu nenobiedēju es, bet lielais halles pulkstenis.

- Savādi. - Anna Elizabete iegrima domās, cen�oties kaut ko atsaukt atmiņā.

- Kas tie�i? - Kārlis pārvaicāja. - Mēnessērdzība?

- Nē, tās divas staigā�anas reizes. Pati mēnessērdzība kā tāda jeb staigā�ana miegā, medicīniskā terminoloģijā - somnambulisms, visos laikos bijusi ļoti izplatīta, lai ari da�ādi vērtēta un skaidrota parādība. Vecos laikos �os ļaudis dēvēja par velna apsēstiem un centās ierobe�ot vismaz uz nakti -ieslēdzot, aizrestojot logus vai pat piesienot pie gultas, lai viņi, �ajā dīvainajā mēness stāvoklī pārvietodamies, nenodarītu pāri sev vai citiem. Redziet, smadzenes, griba un prāts �ī miega stāvoklī it kā atslēdzas, turpretī motoriskās kustības un vestibulārais aparāts darbojas instinktīvā re�īmā - tāpēc jau mēnessērdzīgais spēj kāpt gan pa trepēm, gan staigāt pa jumta korēm, gan stāvēt uz skursteņa. Tādā brīdī galvenais ir nepamodināt, neatsaukt realitātē, jo tad viņ� var nokrist un sasisties. Nosisties retāk, jo bērniem, dzērājiem un somnam-buļiem kritiena brīdī ķermenis ir loti atslābināts. Viduslaikos, piemēram, domāja, ka viņi �ādā brīdī pārvēr�as par ēnām, tāpēc sauca par ēnu ļaudīm. Bet... - Anna paberzēja deniņus, - kāpēc divreiz? Tas nav loģiski. Tā nevajadzētu būt!

- Līzbet, kā tu tik daudz par to zini? - Kārlis bija klausījies vaļā muti tāpat kā pārējie. Omīte par kaut ko klusi sa�ukstējās ar veco baronesi. Ģenerālis klusēja.

- Ai, ko nu, - Anna apmulsa. - Studējot pasaules tautu kultūras vēsturi un mitoloģiju, rakstīju par �o tēmu pētījumu. Ļoti interesanti, starp citu. Jā, bet nekur nebija minēta atkārto�anās... Redziet, tipisks mēnessērdzīgais var veikt kādu darbību vai kustību, noiet kādu mar�rutu, ta�u attiecīgajā naktī viņ� to darīs tikai vienreiz, nevis pa riņķi, atkal un atkal. Jā, viņ� to pa�u var atkārtot nākamajā naktī, aiznākamajā un tā uz priek�u, bet ne uzreiz, jo sevi�ķi, ja savas pastaigas laikā ticis atmodināts un atsaukts realitātē.

- Neņem galvā! - Kārlis atmeta ar roku. - Lai tak staigā un krīt gar zemi. Vienīgā skāde būs pa�am, grūtāk sēdēt.

- Nesaki, - ierunājās ģenerālis. - �ī ir gana bīstama lieta, lai uztrauktos. Es arī �o to zinu, ir gadījies saskarties kriminālajā praksē. Zinātnieki uzskata, ka 2-3 % iedzīvotāju vairāk vai mazāk piemīt �ī īpatnība, kas nozīmē - divi trīs no simta ir mēnessērdzīgi. Vislielākā problēma - �ie cilvēki neapzinās, ko dara. Redz, �odien rāda filmas par zombijiem, tas ir kaut kas līdzīgs. Acis vaļā, bet neredz, ķermenis kustas un darbojas, tikai tās ir neapzinātas darbības. Viņi var miegā staigāt, kāpt pa kāpnēm, iziet no mājas uz ielas, ieiet blakusmājā, iekāpt ma�īnā. Viņi var ēst, runāt, klaigāt un dziedāt. Diem�ēl viņi var arī nogalināt un to pat neapzināties. Man pa�am biju�as vairākas �ādas lietas - vienā gadījumā kaimiņ� ar cirvi nosita kaimiņieni, tas bija laukos, mājas durvis bija vaļā, otrā... jūs negribat to zināt. Arī pasaules kriminālistikas vēsturē ir daudz �ādu precedentu, un dīvainākais - �ie miega slepkavas pārsvarā tiku�i attaisnoti, jo nav apzināju�ies, ko dara.

Virtuvē uz brīdi iestājās neomulīgs klusums, �ķita - to pār�alc strauja, vēsa vējpūta.

- Krusttēvam taisnība. - Anna Elizabete murcīja rokās salveti. - Diem�ēl visbie�āk mēnessērdzība tiek novērota bērniem. It kā ar laiku pārejot, ta�u ģimenes locekļiem tas ir baiss laiks - jāuzmana sirdzējs, jāpiesargās pa�iem...

- Bet kā �ī kaite rodas? Kāpēc? Vai tas nozīmē, ka viņi ir...? - Kārlis izteiksmīgi pagrozīja pirkstu pie deniņiem.

- It kā ne. Vismaz zinātnieki uzskata, ka mēnessērdzība neietekmē cilvēka psihisko veselību un garīgās spējas. Nu nezinu, es neesmu psiholoģe. Senlaiku dziednieki teica: viņus apsēdis ļauns miru�a cilvēka gars. Vēlāk līdz ar baznīcas uzvaras gājienu sāka runāt par dēmonu un sātana iemieso�anos, pakļaujot sev apsēsto gribu un dvēseli. Deviņpadsmitajā gadsimtā, kad nāca modē da�ādi zinātniskie eksperimenti, daudzi mēģināja mēnessērdzību ārstēt ar hipnozi. Mūsu pa�u viedie sen�i - zāļu sievas un zintnieki - to darīja ar dabas līdzekļiem, zālītēm, tējiņām, ūdens peldēm. Jā, bet vēl arvien neviens nav līdz galam izpētījis �īs parādības cēloni. Dro�i vien tas, kur� to reiz izdarīs, dabūs Nobela prēmiju.

- Parasti jau visi atsaucas uz satraukumiem, trauksmi, spriedzi, nelabvēlīgu klimatu ģimenē, stresu darbā vai epilepsiju, - ģenerālis papildināja. - Ta�u es nesen lasīju, ka grupa autoritatīvu pētnieku nāku�i klajā ar paziņojumu -mēnessērdzība esot cie�i saistīta ar specifiskām gēnu izmaiņām. Apmēram tā, ka �ie gēni aktivizējoties noteiktos laika posmos, radot cilvēka ķermenī stāvokli, kas līdzīgs paralīzei, ta�u ietekmē nevis muskuļus, bet atslēdz nervus un gribu, respektīvi - cilvēks kļūst par vadāmu biorobotu, zombiju, kur� nejūt ne bailes, ne sāpes.

- Tu gribi teikt, ka mēnessērdzība ir ģenētiski iedzimta un pārmantota vai pārmantojama slimība? - Anna pārjautāja un nodrebinājās, atcerēdamās Ģirta paradumu miegā skaļi runāt un dziedāt. Viņa to bija norakstījusi uz mākslinieku īpatnībām, ta�u tagad iedomājās: bet ja nu... Ģirts naktīs mēdza apskaut viņu tik cie�i, ka trūka elpas. Bet reizēm viņa roka noslīdēja pāri viņas kaklam...

- Nezinu. To noteikti vajadzētu pajautāt doktoram Mihai-lovam - viņ� kā zino�s psihes un dvēseles speciālists noteikti visu izstāstītu labāk un detalizētāk, - ģenerālis Bass, labu gribēdams, ierosināja.

- Kur nu vēl detalizētāk... - norūca Kārlis. Viņam bija pārgājusi ēstgriba. - Tad ko mums tagad darīt? Saukt ārstu?

- Es teiktu: novērot. Netaisīsim paniku, - Anna Elizabete izlīdzino�i noteica. - Iespējams, pie vainas stress - galu galā bērni �eit ir vieni pa�i, sve�os un nezināmos apstākļos, prom no mātes. Lai kādas, bet tomēr... Tēvs, ar kuru viņi tikai no rīta iepazinu�ies, tajā pa�ā dienā pamet viņus nezin kur, nezin pie kā. Jauna vieta, vide, jauni noteikumi. Sagaidīsim Ģirtu, izrunāsimies, tad redzēsim. Bet tikmēr turēsim durvis aizslēgtas.

- Vai nav viens ārprāts - pa�iem savās mājās jāpiesargājas! Annīt, Annit, labā sirds tevi ievedusi strupceļā. Tu esi ielaidusi mājā ļaunumu. - Omlte bēdīgi no�ūpoja galvu. - Protams, mēs palīdzēsim, ta�u tev pa�ai tas būs jāizdzen.

- Vecmāmiņ, par kādu ļaunumu tu runā? - Kārlis nopietni satraucās. Vienmēr jautrā un līdzsvarotā Omlte �obrīd runāja kā �ēlabaina apstāvētāja, tīri vai nelabi sametās.

- Neko, neko, tikai vecu sievu pļāpas. - Omlte sasita plaukstas un pasmaidīja. - Tas nav jāņem galvā! Labāk pasakiet, kur palicis Barons? Neesmu viņu redzējusi, kop� atbraucu no Dravām. Jau vairākas dienas. Vai run�am kas atgadījies?

Visi saskatījās. Patie�ām, citkārt ap �o laiku lielais, rudais kārumnieks jau būtu izņaudējis sev otro siera gabaliņu un papildporciju kaķu konservu, liekot Grāfam smagi nopūsties, jo viņa pārtikas re�īmā nekādas vaļības netika pieļautas.

Vilks tika barots, kā pieklājas dienesta sunim, stingri pēc kinologa Viktora izstrādātiem priek�rakstiem. Anna gan reizēm pieķēra Grāfu gar�īgi �āpstinām, kad tuvumā atradās Omlte vai vecmāmiņa, ta�u viņas abas rādija tik nevainīgu seju, ka nebija vērts pat sākt diskusiju, cik kaitīgi no rokas piebarot dienesta suni vai ka sunim kārumus drīkst dot tikai viens, augstākais, divi cilvēki. Lai nebūtu tā, ka jebkur� var viņu iekārdināt, pacienāt, pielabināt un pārvilināt.

т

* * *

- Annīt, vai tevi un dāmas var atstāt mājās Kārļa apsardzībā? - pabeidzis dzert kafiju, noraizējies ierunājās ģenerālis Bass. - Jums viss būs labi? Zvanīja Miks, mums vajadzētu �ur tur aizbraukt, da�u labu apciemot.

- Protams, brauciet, lai darbi virzās uz priek�u! Mēs ta�u te esam varena brigāde - Kārlis, Grāfs, es un divi ģenerāļi brun�os. Kas mums ko var padarīt?!

- Ģirts joprojām nav devis ziņu? - Bass pajautāja.

- Nē, kā akā... - Anna pavīpsnāja. - Nesaprotu, kā es tā varēju kļūdīties cilvēkā, kuru domāju pazīstam vairāk nekā piecpadsmit gadu. Kas ar viņu noticis?

- Līzbet, vīrietis Ģirta vecumā �ādus viķerus sāk taisīt divos gadījumos - kad saprot, ka dzīve nav bezgalīga, tāpēc jāsteidz dzīvot, un kad iejaukta cita sieviete. Vai, piedod par skarbumu, ja izveidojusies atkarība no kādas vielas...

Anna Elizabete platām acīm paskatījās uz ģenerāli. - Tu gribi teikt, ka viņ�...

- Es neko negribu teikt, rimsties. Tikai izsaku minējumu. Laiks rādīs. Līzbet, nesatraucies lieki, varbūt viss ir daudz vienkār�āk, nekā mēs domājam.

-Jā, varbūt, - Anna izklaidīgi atbildēja, aizdomājusies par tēmu �cita sieviete�.

Tā varēja būt. Tā patie�ām varēja būt.

Ilgās pazī�anās gados Anna ikreiz zināja, kad Ģirtam sācies kārtējais romāns, - viņam mainījās stāja, gaita un runas veids, bet skatiens ieguva velni�ķīgu spīdumu kā kaķim tumsā. Un tajā �vannas epizodē� viņa �o spīdumu atkal bija pamanījusi.

Parasti jau �iem romāniem bija stihisks raksturs - uznāca un pārgāja, viņu, Annu, neskarot, ta�u �oreiz viss bija citādi. Skāra. Tie�i. Jo viņa bija iesaistīta.

.

* * *

- Viņ� ir aizbēdzis, - jauneklīga balss klausulē ziņoja. - Un viņi jau ir tur.

- Lieliski! - nosēca re�ņā, priek�nieciskā balss, kuras īpa�nieks atkal vēroja Rīgas torņus. - Un ko �ī?

- Turas. �orīt ņemas pa māju.

- Labi. Lai tā paliek. Starp citu, es izskatīju failu.

-Un?

- Nekā traka. Samaksājiet tulkam, pasakiet paldies par palīdzību valstiski svarīgā lietā un nozvēriniet klusēt. Taisnības mīlētājai psiholoģei gan vajadzētu ieskaidrot, ka labāk neteikt neko.

- Sapratu. Tikai - viņa ir pazudusi.

- Kā - pazudusi? - Zemā balss ierēcās.

- Pēc rīta sarunas jaunais puisis viņu ar saimnieces auto aizveda Rīgas virzienā. Biju kājniekos; kamēr sazvanīju mūsējos, viņi bija prom. Vakarā viņ� atgriezās, ta�u viens.

- Uzziniet visu par psiholoģes ģimeni, mājām, draugiem. Viņa jāatrod. Steidzami! Tas ir ļoti svarīgi. Un neaizmirstiet par tulku.

- Tiks izdarīts!

- Mēs gribam ēst! Kur brokastis?

Anna Elizabete stāvēja ar muguru pret ieeju un mazgāja brokastu traukus. Viņa jau pēc kāpņu dunoņas un auro�anas bija nopratusi, ka tūlīt sekos melderēnu iebrukums, ta�u tādai nekaunībai nebija gatava.

Trauklupatu rokā turēdama, viņa apgriezās.

- Jums ari labrīt. Kā gulējāt?

- Sū... Mēs gribam ēst! - Ronija monotoni atkārtoja kā iemācītu pantiņu un jau stiepās uz galda pusi, kur lielajā �ķīvī aicino�i smar�oja maizītes. Apalītis skaļi rija siekalas.

- Rokas nost! - Anna Elizabete viņu apturēja. - Gultas saklājāt?

- N-nē-ē, - pui�elis noīdēja. Viņ� no abiem izskatījās labdabīgākais.

- Skaidrs. Tad - vispirms saklāt gultas, nomazgāties un tikai tad ēst! Tā �eit pieņemts. Bet tu salāpi zeķi - valdziņ� uzrauts, aizies tālāk. - Tas tika teikts Ronijai.

- Tev vajag, tu arī lāpi, man patīk �itā! - Ronija demonstratīvi iebāza nagu mazajā caurumiņā un izplēsa to gandrīz pa visu kāju. - Mūsu mamma neko nelāpa, viņa nopērk jaunu. Drēbes lāpa tikai ubagi un sala�ņas.

- Nē, mīļā, ubagi klīst apkārt tādā paskatā kā jūs un jums līdzīgie! - Virtuvē cēli ienāca baronese Anna Roze - sakopusies, safrizējusies, tīra, smar�īga. Pilnīgs pretstats nemazgātajiem un jau sasvīdu�ajiem pusaud�iem.

- Nu gan tu, vecā, laid! - Ronija skaļi iezviedzās. - �odien visi tā staigā, bet tu ar savām iestīvinātajām apenēm vari iet uz poda. Tik un tā pasaule piederēs mums, jaunajiem, bet tava vieta ir kapos! Sāc tik gatavoties nāvei! - Viņa ņirdzīgi izstiepa pret veco kundzi vidējo pirkstu.

Ar vienu zibenīgu kustību Anna satvēra nekauņu aiz �upra un iebāza ar galvu izlietnē. Atgriezusi auksto ūdeni, ar brīvo roku paņēma saimniecības ziepju gabalu un, ignorējot Ronijas ne�petno airē�anos ar rokām un spieg�anu, nomazgāja viņai muti. Precīzāk - izmazgāja, jo ziepju gabals vairākkārt trāpīja pla�i atvērtajās slū�ās.

Pēdīgi Ronija slapja, notecēju�u skropstu tu�u stāvēja virtuves vidū kā izmircis papuass, aizelsusies sēca un spļaudījās.

Arī Anna bija piekususi. Trīspadsmitgadīga, labi noaugusi skuķe ir pamatīgs pretinieks.

- Atkārtot vai pietika ar vienu reizi? - viņa ledainā niknumā uzrunāja Roniju.

Brālis aiz �oka un pārbīļa nebija pat pakustējies.

- Tad nu klausies, tu, nekauņa, un ari tu, Ronald! Un atcerieties abi uz visiem laikiem - ja jūs �ajā mājā nodarīsiet pāri kādam cilvēkam vai dzīvniekam, vienalga, vārdos vai darbos, kaut vai tikai ar acu skatienu, momentā nonāksiet vispirms policijā, pēc tam mazgadīgo kolonijā vai bērnunamā! Ja jūsu tēvam ir pilnīgi vienalga, kas ar jums notiek, ja viņ� jūs kā bagā�u atveda �urp, lai mēs tiekam galā, tas nenozīmē, ka jūs te uzkundzēsieties ar savām prasībām un kaprīzēm! Nekā tamlīdzīga nebūs! Nezinu, ko jums ir vai nav mācījusi māte, es viņu nepazīstu un pazīt nevēlos, jo viņas audzinā�anas rezultāts mums �obrīd ir acu priek�ā, bet �ajā mājā valda citi likumi, un jums nāksies tos ievērot. Skaidrs?

Abi tīņi atkal pētīja savu netīro sporta kurpju purngalus.

- Es jautāju - vai skaidrs? Iztulkot angliski?

- S-skaid-drs, - izmocīja puika.

- Un tev? - Anna paraudzījās uz Roniju.

- J-jā. - Atbilde caur zobiem.

- Brīni�ķīgi! Tad tagad mudīgi saklāt gultas un kārtīgi nomazgāties, lai vairs nesmirdētu. Saģērbieties tīri, pēc brokastīm brauksim uz jūsu jauno skolu!

Anna bija pārliecināta, ka melderēni te nepaliks, tomēr, lai cik ilgi viņiem te būtu lemts uzturēties, mācību gads mēnesi kā sācies un kavēties nevajadzētu. Bija ari otrs iemesls - viņa vēlējās noskaidrot iespējas līdz Ģirta pārbrauk�anai iekārtot bērnus skolas internātā, pedagogu pastāvīgā uzraudzībā.

Ja viņa būtu pateikusi - lidosim kosmosā tas dro�i vien neradītu tādu efektu.

- Mēs negribam uz skolu! Tētis par to neko neteica! -iespiedzās Ronija.

- Teica gan! Un skolā ir jāiet, citādi visu mū�u paliksi dumj�. Kā tu! - Ronalds pirmo reizi pacēla pret māsu balsi, par ko tika atalgots ar kārtējo kājas spērienu.

- Tūlīt izbeidziet! Jums ir septiņas minūtes, lai sakoptos, un desmit, lai paēstu. Jo ilgāk kasīsieties, jo ticamāk, ka uz skolu dosieties ar tuk�u vēderu.

- Nu, Līzbet, apsveicu! Tas tie�ām bija �ovs! - Pa viesistabas durvīm ienāca Kārlis ar Grāfu, abi kārtīgi izskrēju�i rīta apli. - Piedod, ka neaplaudēju, negribēju izbojāt jauko atmosfēru. Tu viņiem kārtīgi sadevi. Varu derēt, ka sīci tagad histēriski zvana Ģirtam un par tevi sūdzas.

- Ģirtam kop� vakardienas mobilais atslēgts, - Anna nedomājot vienaldzīgi atteica, ta�u tad viņai pielēca.

Protams! Viņam ta�u varēja būt divi numuri! Lai pats var piezvanīt un lai viņu var sazvanīt. Kā viņa neiedomājās agrāk? Plan�ete ta�u arī ir telefons!

- Kārlīt, uzskrien aug�ā un paklausies pie durvīm. Ja tev izrādīsies taisnība...

Viņam nebija divreiz jāsaka. Aiz�vīkstēja gandrīz nedzirdami, a�i soļi.

- Ko tu tagad darīsi? - Vecmāmiņa beidzot apsēdās pie galda un ielēja sev tasē kafiju. Anna ievēroja, ka roka, kas turēja kafijas kannu, stipri trīc. Visu niknās sarunas laiku baronese bija klusējusi un stāvējusi malā.

- Neko. Vedī�u uz skolu. Pieteik�u un katram gadījumam parunā�u arī par uzņem�anu internātā. Jādabū rokā Ģirts. Redzēsim, ko saklausīs Kārlis. Ja ir tā, kā man �ķiet, tad te notiek kaut kādas dīvainas spēles, kuras es nesaprotu.

Pagaidām nesaprotu, viņa nodomāja.

- Varbūt vajag piezvanīt Mikam? Un izstāstīt par �īrita incidentu ģenerālim? - baronese uzmanīgi iejautājās. - Zinu, ka tu gribi ar visu pati tikt galā, bet...

- Nē, vecmāmiņ, tā nav. Es jau tikko grasījos zvanīt Mikam. Man viņam vēl �is tas jāizstāsta, pie viena tad ari... - Anna sadrūma. - Viņ� ta�u mani brīdināja...

- Mēs visi tevi brīdinājām, bērns, tikai tu biji kurla. Un es pat zinu, kāpēc. Tu juties vainīga, jo noraidīji Ģirta bildinājumu, tāpēc gribēji izlīdzināt situāciju, palīdzot bērnu jautājumā, vai ne?

Annai nekas cits neatlika kā pamāt ar galvu. Tas bija tuvu patiesībai. Gandrīz...

Vecmāmiņai nav jāzina par vannas epizodēm un viņu vētrainajiem strīdiem.

- Ģirtam IR otrs telefons! - Kārlis triumfēdams ieskrēja virtuvē. - Pats savām ausim dzirdēju, kā sīkie auroja klausulēs, sūdzēdamies, ka te viņus izkalpina, liek tīrīt māju un nedod ēst! Un katra vārda galā - tēti, tēti, tēti! Tajā bridi piezvanīju viņam pa mums zināmo numuru - tur bija garie izsaukuma signāli, - protams, ir ta�u darba diena! Ta�u necēla, jo runāja pa otru telefonu. Zini, LIzbet, pienācis laiks pieaicināt Miku un pārējos, lai atrod mīļoto papucīti un atved �urp.

- Iespējams, tev taisnība, - Anna domīgi noteica. - Labi, es piezvanī�u Mikam.

Miks Kaķītis �o zvanu jau gaidīja. Pēc tā, ko par vakarvakaru bija pastāstījis ģenerālis, bija skaidrs, ka Pū�u Mājā �obrīd valda karastāvoklis, Ģirts pazudis, bet Anna sava pārsteidzīgā solījuma dēļ iedzīta stūri.

Noklausījies ātru rīta notikumu retrospekciju, Miks no-�ņirkstināja zobus. Eh,ja nebūtu vēl vienas gaidāmās tik�anās, viņ� tūlīt brauktu uz Me�ājiem un ieviestu kārtību - vampīrus pa labi, vilka�us pa kreisi, pūķus ganībās, bet troļļiem galvas nost! Pietiek �ņākt un kost!

- Līdz pēcpusdienai nodzīvosiet? - Kaķītis norūpējies jautāja, skaitļodams, kam varētu palūgt it kā nejau�i aizbraukt līdz Pū�u Mājai.

- Ne�pogojies! Nodzīvosim - kā gan citādi? Tie ta�u tikai bērni, - Anna attrauca. - Pēc brokastīm brauksim uz skolu. Skaidrs, ka būtu labāk, ja bērnus skolā pieteiktu viņu tēvs, bet gan jau tiksim galā. Tik mazā miestā visi savējie.

- Līzbet, tikai neaizmirsti parunāt par skolas kopmītnēm, labi? - Miks atgādināja.

- Protams, - viņa piekrita.

Var tikai iedomāties, kādas runas sāksies Me�ājos - pa�ai mui�a, bet nabaga bērniņus spundē internātā. Nevienu neinteresē īstenība un objektīvie apstākļi.

- Anna, man ir daudz jaunumu, tikai nu vairs nav laika, jāskrien. Parunāsim pievakarē, kad atbrauk�u, labi?

- Labi. Man arī ir jaunumi. �īs jezgas dēļ ne vakar, ne �orīt nepaspēju izstāstīt.

- Tad pie vakariņām arī visu apspriedīsim. Tu mūs pabarosi? Ko atvest?

- Labi. Jā. Neko, mājās viss ir. - Tā bija viņu agrākā īsā saziņas forma.

Pabeidzis sarunu, Miks Kaķītis pasmaidīja.

Viņi tiks tam pāri, un viss būs labi. Kā agrāk.

Kā par brīnumu, skola tīņiem patika. Nostrādāja vai nu veco, gotisko celtņu smailie torņi, sarkanais ķieģelis, vai daudzie korpusi un pa logu redzamais nocietinātais Me�mui�as viduslaiku cietok�ņa komplekss, ta�u abi bija kļuvu�i pavisam rāmi un direktores Olitas Spalviņas kabinetā izturējās cilvēku rasei piedienīgi.

-Jā, man pārjums jau zvanīja. (Aha, tātad pagasta priek�niece Maiga Lācīte savu solījumu izpildījusi!) Protams, mēs varam viņus uzņemt, brīvas vietas ir. Tas nekas, ka mācību gads jau sācies, vēl jau tikai oktobris. Kurā klasē jūs esat?

- Ses... Sep-tī-tajā, - Ronalds, nez kāpēc stomīdamies, atbildēja. Ronija neko neatbildēja un likās nemanām arī direktores vaicājo�o skatienu.

- Labi. Man jāpajautā vēl kas - cik saprotu, jūs esat ilgsto�i dzīvoju�i ārzemēs, Itālijā, vai ne? Kādā valodā jūs tur mācījāties?

- M-mēs... mā-cījā-mies 1-latviski, - Ronalds turpināja stostīties. Ronija klusēja.

- Tā? - Spalviņa izbrīnā iepleta acis. - Nezināju, ka Itālijā ir latvie�u skolas.

- Mums abiem bija mājas apmācība! Pie mums nāca mājskolotāja! - Ronija noskaldīja. Tas gan vairāk izklausījās pēc iekalta skaitāmpantiņa, ta�u tobrīd neviens tam īsti nepievērsa uzmanību.

Olita Spalviņa neizpratnē palūkojās uz Annu Elizabeti. Viņa paraustīja plecus.

Ģirts par bērnu līdz�inējiem sadzīves apstākļiem un izglītību neko nebija teicis, bet, sprie�ot pēc prastās valodas un raupjajām manierēm, visnotaļ varēja būt, ka mucā dzīvoju�i un pa spundi baroti. Annu no pirmās minūtes mulsināja kas cits - bērnu valodā nebija saklausāma ne kripatiņa melodiskā itāļu akcenta, vispār nekāda akcenta, kāds gribot negribot pielīp, ja ilgāku laiku dzīvo citā valstī.

Kaut kas te nav kārtībā, viņa jau kuro reizi nodomāja, vajadzētu kārtīgi izpētīt un noskaidrot, ta�u tik ļoti negribas tajā visā iedziļināties.

- Labi, tad darīsim tā. Atbilsto�i vecumam es jūs pierakstī�u septītajā klasē, ta�u, vai tā paliks, būs atkarīgs no vispārējā testa rezultātiem. Tagad iesim pie mācību pārzines.

Viņa jums iedos testu, kas divu stundu laikā jāizpilda. Pēc tam jums abiem būs jāveic fiziskās sagatavotības pārbaude un jāapmeklē skolas dakterite. Kopumā tas varētu aizņemt �etras piecas stundas. Tagad pulkstenis ir desmit. Anna, jūs varētu viņiem atbraukt pakaļ ap kādiem trijiem.

- Lieliski. Paldies.

Super, viņa paspēs saraut arī savus sastrēgu�os darbusl

- Pagaidiet mani tepat, - Spalviņa pavēlēja bērniem un kopā ar Annu Elizabeti izgāja no kabineta gaiteni. - Es tā saprotu, ka jums līdzi nav neviena dokumenta - ne dzim�anas apliecības, ne sekmju izrakstu par iepriek�ējiem periodiem, ne veselības kartes, ne potē�anas pases. Un kā lai es viņus piereģistrēju? Mutiski?

- Ziniet, Olita, jums ir pilnīga taisnība - man tie�ām nav neviena dokumenta. Bērnu tēvs Ģirts Melderis viņus vakar sagaidīja atlidojam Rīgas lidostā, atveda �urp, atstāja mūsu uzraudzībā un aizjoņoja atpakaļ uz filmē�anu. Solījās �ovakar atgriezties ar visiem dokumentiem, - viņa nez kāpēc sameloja. Kaut kādiem dokumentiem ta�u jābūt, kā citādi sīkie būtu tiku�i lidma�īnā un pāri robe�ai?

- Dīvaina situācija, - Spalviņa nosodo�i pagrozīja galvu. - Principā man tagad vajadzētu ziņot sociālajam dienestam vai skolas psiholoģei Undīnei Bre�ai, ta�u viņa kop� vakardienas slimības atvaļinājumā. Labi, mēģināsim kaut ko darīt.

Ceturtdienas vēlā vakarā Valsts policijas diennakts krimi-nālziņu apkopojumā citu notikumu vidū pazibēja trīs parastam lasītājam neko neizsako�as rindiņas.

* Kārsavā pie veikala Tops, neuzmanīgi �ķērsojot brauktuvi, notriekta pilsone U.B., kas no gūtajām

traumām slimnīcā mirusi. Auto - ko�i zils Subaru ar dzeltenām zvaigznēm - no negadījuma vietas aizbraucis. Policija meklē notikuma aculieciniekus.

* Rīgā, Ģertrūdes ielā, kādas mājas pagalmā atrasts miris vīrietis. Vecums - apmēram 45 g, bez naudas maka, jakas kabatā Nedzirdīgo biedrības tulka apliecība. Nāves cēlonis - sirds nepietiekamība.

* �merļa me�ā uz skrējēju takas atrasta mirusi jauna sieviete, 20-24 g.v., ģērbusies Adidas sporta tērpā. Nāves cēlonis - galvas trauma.

Līdz brīdim, kad abi bērni bija jāizņem no skolas, Anna paspēja apdarīt daļu iekavēto darbu un satikties ar Rado�ā centra aktīvistiem, kuri jau sāku�i plānot kārtējo Ziemassvētku gadatirgu un gada noslēguma koncertu.

Annai, izdzirdot �os vārdus un atceroties pērnā gada traģiskos notikumus, gribējās aizmigt un pamosties pavasari, ta�u nāksies saņemties un darīt.

Cilvēkiem nedrīkst atņemt svētkus.

Pēk�ņi iedomājusies par Zani, viņa vilcinoties pārgāja pāri mui�as iek�pagalmam un piezvanīja pie doktorāta durvīm. Atvēra Ieva, daktera Konrāda feld�erite.

-Jūs pēc pieraksta vai personīgā jautājumā? - Viņa nozi-bināja baltu smaidu.

- Personīgā, pie Zanes, - Anna mazliet samulsa. Varbūt nevajadzēja, varbūt jāliekas mierā?

Kāpdama aug�up uz mansarda dzīvoklīti, viņa prātoja, ko teikt, ko runāt. Neko jau nevajadzēja - tikai pārliecināties, ka ar draudzeni viss kārtībā, ka viņas psihe un noskaņojums līdzsvarojies un ka dakteris Konrāds par viņu rūpējas.

Viņa atrada abus stumdām mēbeles. Piesarku�ās sejas un sa�vīkātais lamināts liecināja, ka ciņa par interjeru ir smaga un ilgsto�a, bet stindzino�ais klusums - ka viss jau ir pateikts. Pamanīju�i atnācēju, abi kā sarunāju�i klupa viņai krāgā, tincinādami - kā tu domā, skapi tā vai �itā... un gultu... galdu?

Pēc pusstundas, apdullusi no pārkurinātā dzīvokļa karstā gaisa, nemitīgajiem strīdiņiem un vārdu kaujām, atradusi visoptimālāko risinājumu Arvja modernajam rakstāmgaldam attiecībā pret veclaiku gultu ar baldahīnu un televizora stūrīti, Anna Elizabete izstreipuļoja pagalmā.

Prātā bija viena vienīga doma - gaisu, daudz svaiga gaisa!

Aiz muguras noklaudzēja durvis. Tas bija dakteris Konrāds.

- Sabiedējām? - Viņa kuplajās ūsās slēpās draisks smīns.

-Ja godīgi, tad jā, - Anna atklāti atbildēja. - Tu man likies

daudz... nopietnāks.

- Saproti, es tikai spēlēju līdzi, lai viņa atkal nenoraujas. Ar Zani �o aizvadīto dienu laikā noticis kaut kas nelāgs, tikai viņa man to nestāsta. Pusstundu, stundu var nosēdēt nekustīgi, blenzdama vienā punktā. Neredz, nedzird, neatbild. Kā tāds zombijs. Brī�am liekas, ka pat neelpo. Medicīniski to sauc par stuporu, lai gan es teiktu - tā varētu būt apātija un smaga atkarības abstinence. Redzi, viņa jau otro dienu nav tikusi pie datora.

- Neprasa?

- Nē. Kad vakar aizbraucu viņai pakaļ un liku savākt mantas, lai pārceltos pie manis, Zane sākumā kliedza, brēca un raudāja. Lamāja tevi, mani, valdību un pasauli. Draudēja slīcināties, emigrēt un atgriezties pie vecākiem. Pārmeta, ka visi viņu ienīstot un izmantojot, bet, kad vairs neesot vajadzīga, izmetot pie sētas kā salauztu krāmu. Ap to bridi man apnika klausīties. Nodevu pretī sirsnīgu lekciju par draudzību, kas ir kā �ūpoles - jākustina, lai būtu skaisti un interesanti, jo nekad nebūs tā, ka viens gals visu laiku būs debesīs, bet otrs - pie zemes. Nevar no citiem prasīt dievinā�anu, ja pati uzvedies kā pakaļa. Tā ari pateicu, pirmoreiz mū�ā atļāvos būt rupj�, un vēl pret sievieti, ko mīlu un grasos precēt. Tas laikam viņu veda pie prāta, jo �odien ir jau labāk.

- Vareni. - Annai vairs nebija, ko piebilst. Tas bija izsmeļo�s stāstījums.

Varēja tikai iedomāties dārgās draudzenes Zanes Zālītes reakciju. Viņa jau normālās dienās un labvēlīgos sadzīves apstākļos nespēja valdīt savas emocijas, kur nu vēl tagad, kad ikdienas ierastais ritms izjaukts pa�os pamatos un nākas pielāgoties pilnīgi jaunai videi un noteikumiem...

- Klau, Arvi, man tev cits jautājums - vai mēnessērdzība var iedzimt un vai tā ir bīstama?

- Tu laikam esi salasījusies to neseno amerikāņu zinātnieku publicēto pētījumu. - Viņ� apjucis pasmaidīja. - Kur� tad Pū�u Mājā ir mēnessērdzīgs?

- Nē, es tikai tāpat vien... Teorētiski, - Anna atrunājās, labi saprotot - neticēs.

- Var būt visādi. Vairumā gadījumu mēnessērdzība saistīta ar labdabīgiem, nekaitīgiem nakts miega traucējumiem, kas skar tikai pa�u mēnessērdzīgo un viņa ģimenes locekļus, liekot par viņu uztraukties, pieskatīt un laikus pamodināt. Parasti �īs nakts pastaigas pāriet, sasniedzot reproduktīvo vecumu. Ta�u gadās - salīdzino�i reti, bet gadās -, ka �ī kaite kombinējas ar kādu psihisku vai garīgu nobīdi, un tad gan sekas var būt visādas, arī neprognozējamas. Trakākais - nākamajā dienā �ie cilvēki neko neatceras, un tas attiecas gan uz nekaitīgajiem staigātājiem, gan varmācīgajiem. Bet ārēji viņi ne ar ko no mums neat�ķiras.

- Nu, paldies, iepriecināji... - Anna Elizabete novilka.

- Anna, kas noticis? - Konrāds pārvaicāja. - Kāds no bērniem ir mēnessērdzīgs?

-Jā, puika. Vakarnakt divreiz vazājās pa kāpnēm. Nokrita, aizgāja atpakaļ uz istabu, bet pēc brī�a to pa�u mar�rutu gāja vēlreiz. Man tas likās jocīgi. Biju lasījusi - ja mēnessērdzīgo pamodina vai izbiedē, viņ� to nakti guļ mierīgi.

- It kā jā, ta�u cilvēka psihe ir dīvaini ierīkota. Tas nav cirsts akmeni, ārsti zina gadījumus, kad nopietnākie sirdzēji nav noturami gultā citādi kā vien piesienot. Klau, nu atved viņus pie manis, tos bērnus, teiksim, uz profilaktisko apskati.

- Nezinu gan... man... mums nav tik laba kontakta. Viņi ir agresīvi un rupji, nenormāli naidīgi pret visiem mūsu mājiniekiem - cilvēkiem un dzīvniekiem.

- Un ko Ģirts? - Lāga dakteris, juzdams līdzi, sāka plūkāt kreiso ūsu.

- Neko. Viņa nav. Pazudis. No sakariem, no zemes virsas. Tā ka, mīļo dakter, jums ar Zani laikam būs jāmeklē citi vedēji. - Viņa noplātīja rokas.

- Mjā. Jautri tev tur, uz salas. Zini, es �ovakar pieskrie�u. Garāmbraucot.

- Ko nu tur - man pateica, lai atbrīvoju darba vietu, es ari atbrīvoju. Vai ar tām �agatām var strīdēties - acis no pieres izknābs un vēl liks par to samaksāt. - Biju�ajam skolas sargam Valdim Krūmiņam, mīļi sauktam par Krūmiņonkuli, bija pilna sirds, un viņ� alka norunāt no tās visu sakrāju�os rūgtumu.

Ieraudzījis uz sliek�ņa Annu Elizabeti, viņ� bija atplaucis kā maija saulīte un mudīgi aicināja viņu iek�ā. Ve�uks dzīvoja viens, viņa ve�iņa sen jau Dieva azotē, bet �kaut kā atliku�ais mū�s jānovelk, lūk, tad nu piestrādāju visādus darbiņus - kur par sargu vai malkas pārraugu, kur par ogu krūmu vaktnieku ra�as laikā, pirts slotu sējēju vai zāļu tēju vācēju�.

Vecais virs vedināja Annu dziļāk namiņā. Pārkāpusi slieksnim, viņa apstulba - visa mājas iekārta, visas mēbeles bija veidotas no pinumiem. Galds, ķeblī�i, lielie atpūtas krēsli, pat �ūpuļkrēsls un skapis, par lādēm, tīnēm un groziem nerunājot.

Dro�i vien arī gulta tāda pati.

Fantastiski, ko spēj īsta meistara zelta rokas!

- Patīk? - Krūmiņonkulis, balto bārdiņu glaudīdams, �ķelmīgi vaicāja. �obrīd viņ� vairāk nekā jebkad izskatījās pēc sārtvaidzīga rūķa, kas aiz pārpratuma iemaldījies ļaunajā cilvēku pasaulē, kur tik labsirdīgām radībiņām nav vietas.

- Protams, patīk. Pa kuru laiku jūs to paspējat? Tas ta�u prasa milzu darbu?

т

- Tā ir gan, meit. Bet, rau, kas par joku - man nenāk miegs. Paguļu stundiņu, un pietiek. Vairāk nevajag. Mana Vallīte gan bija varena gulētāja. �u�ēja tik saldi kā zīdainis, sārtiem vaigiem un smaidu sejā. Arvien teica - mums, meitie�iem, daudz jāguļ, lai būtu smukas! Redz, tā i aizgāja - sārta un smaido�a. Miegā.

Vecajam vīram dikti gribas parunāties.

Anna nojauta, kas sekos. Būs jādzer tēja un jāklausās viss viņa dzīves gājums. Bet viņai vajadzēja tikai da�as atbildes. Un nebija di�i daudz laika, jo drīz jau būs pulksten trīs, kad no skolas jāizņem Ronija un Rolands.

- Krūmiņonkul, drīkst jums ko jautāt - uz austiņu? - Viņa pasmaidīja lielu, platu smaidu. - Mūsmājās ir divas jaukas dāmas, kuras ļoti labprāt gribētu iepazīties ar jūsu darinājumiem. Vai es drīkstu viņas atvest pie jums ciemos?

- Va� traka, meit, mani tā preces lieta vairs neinteresē! -Rūķis sāka vēcināties ar rokām kā propelleriem. Viņ� izskatījās tik izbijies, ka Anna apsmējās.

- Nē, Krūmiņtēv, es nedomāju jūs precināt. Gribu atvest savu vecmāmiņu un tanti, lai viņas papriecājas par jūsu pinumiem. Varbūt kaut ko pasūtīs... Jūs ta�u pieņemat pasūtījumus? Piemēram, ērtu �ūpuļkrēslu?

- Ak tā! - Ve�uks savilka sārtos vaigus diviem krunkainiem ziemas ābolī�iem līdzīgos kunkulī�os. - To var. Kad brauksiet ciemā? Bet, pag�, tava vecmāmiņa tak ir Anna Roze, vai ne? Viņa ar manu tēvu gāja vienā klasē. Padomājies tik, tētiņ� sen kapu kalniņā, bet vecā kundze vēl �aisaulē. Lai laba veselība! Teic, ka gaidu uz tēju! Bet kas ir tava tante?

- Dzirnavnieka An�a Millera meita Anna Līze Saulīte, vecā Bi�u Miķeļa, Miķeļa Priedes, sieva.

- Kāda rada tad viņa tev sanāk? Miķelim ir meita un mazdēls, es viņu reizēm skolā redzēju, tāds neliela auguma, �iperīgs puisietis.

- Tas pats būs. - Anna pamāja ar galvu. - Viņi abi ar vecmāmiņu jau kādu laiku dzīvo... Pū�u Mājā, tāpēc viņa man kļuvusi par tanti.

- Nu tagad man viss ir skaidrs, un nu tu vari uzdot visus tos jautājumus, kas aiz ādas. Nemaz nesarksti - varbūt esmu vecs, bet neesmu akls. Domā, mēs ciemā nezinām, kur� pēdējo gadu laikā atklājis visas tās blēdības. Tā, lūk, Bergu mantiniec. Jautā! Par krēsliem parunāsim vēlāk.

- Labi, Krūmiņonkul, kā teiksiet. Kā jums liekas, kāpēc skolas vadība �ī mācību gada sākumā nolikvidēja sarga amatu?

- Ne nu nolikvidēja, nekā. Tikai mani atlaida. Vieta un alga palika. Pa�i sadalīja savā starpā, redz, skolotājiem ta�u algas noindeksēja! Mirdziņu, kopmītņu komandanti, ari gribēja atlaist, tak� viņa sacēla milzu brēku, teicās pa�ai ministrei sūdzēties, ja viņai kāds ķersies klāt. Tā viņa tur joprojām strādā. Sīksta sieva. Nesūdzas ne par diennakts maiņu, ne par trim maiņām no vietas.

- Bet kā viņa tiek galā? Viens pats ta�u nevar nepārtraukti atrasties posteni. Kur� nomaina?

- Kā nu kuru reizi. Kad Maigonis, kad Olita, kad tā trakā vārava, nu, Undīne. Pa�i vien, pa�i. Neies tak naudu sve�iem maksāt, ja var paturēt ģimenē. To jau savulaik Vilka aizsāka -visos labajos amatos radus sabāza, da�s joprojām skolā strādā. Tā viņi ari mani mainīja, kamēr skolā strādāju. Viltīgi viņiem tas grafiks bija salikts - skolā de�urēja dienās, kad nebija stundu, bet, kad stundas bija, tad ņēma nakts maiņu kopmītnēs. Lai var pagulēt. Tur jau viss mierīgi - Mirdziņa panākusi tādu kārtību, ka pat mu�as pa sienām ierindā staigā! Nemaz nesmejies!

- Prātā nav nācis. Sakiet, vai jūs atceraties, kas notika tajā maija rītā, kad skolas kopmītņu bēniņos tika atrasts miru�ais puika, Salvis Alens?

Vecā vira vaigs sadrūma, un viņ� atkal ieķērās bārdā.

- Kā nu ne, atceros. Tie�i torīt es nomainīju Undīni, bet Mirdziņa - Maigoni. Vārava tonakt bija atbildīga par skolu, bet fiziķis - par kopmītnēm. Es pēc tam direktorei Vilkai teicu -ielikāt āzi par dārznieku, neko ne redzējis, ne dzirdējis, dro�i vien atkal visu nakti ar to trijotni ekrānā mo�ķus tramdījis.

- Ko-o tramdījis - mo�ķus? - Anna neizpratnē pārvaicāja.

- Mo�ķus, mo�ķus, jā. Bija viņiem kaut kāda datorspēle, kur mūd�i un mo�ķi no visiem kaktiem lien laukā, un spēlmaņu uzdevums - nokaut visus, citādi tie apris pa�u. To spēli varēja spēlēt reizē no trim, �etriem un pat vairāk datoriem.

- Tīkla spēle?

- Tā viņi to sauca, jā. Naktīs, kad Pēdām bija de�ūra, visi �etri savācās lejā, de�uranta kambarītī, sasēdās ar saviem plakanajiem koferī�iem ap galdu un tad nu ņēmās kliegt, gaudot, rēkt un svilpt, tos briesmoņus medīdami. Reizēm nogāju garām, noskatījos un domāju - lieli cilvēki, bet kā garā vājie. Sevi�ķi Pēda. Visu mū�u skolā nostrādājis, aplidoja direktori Vilku, iekārtojās viņas siltajā azotē, dēlu lai uztaisīja, tak precēt nesteidzās, tik dauzījās ar skolas puikām.

- Paga, paga, Modris Vilks ir Maigoņa dēls? Bet vai tad viņ� nav... nebija...

- Tu domā, vai Pēda nav zilais? Nu kas to zina, neviens tak svecīti nav turējis. Puikas viņam patika, jā, ta�u neko nepiedienīgu netiku manījis. Bet es redzu visu!

Hmm, te veidojās interesanta bilde. Ja Pēda bija direktores Dzintras Vilkās civilvīrs un viņas dēla Modra tēvs, kāpēc viņa tik zibenīgi no �ejienes aizbrauca pēc viņu abu aizturē�anas? Ja reiz bija tik ļoti pārliecināta par viņu nevainīgumu, vajadzēja par savējiem cīnīties ar zobiem un nagiem! Vai varbūt direktore Vilka zināja vairāk, nekā toreiz pateica viņiem un vēlāk policijai?

- Zini, meit, par kopmītņu dzīvi labāk uzjautā Mirdziņai. Es viņu pabridinā�u.

Komandanti Mirdziņu skolas internātā neatradusi, Anna Elizabete nolēma a�i aizskriet līdz Melnpilij un iztaujāt Svetlanas un Mārītes tuviniekus.

Abu pazudu�o meiteņu mātes par neaicināto Annas apciemojumu nepriecājās, tie�i pretēji - izrādīja izteiktu nepatiktu.

- Aha! Tagad, kad pakaļa piesvilusi, redz, skola attapusies! Tagad jūs interesē mātes viedoklis! - Līdz baltajām pelītēm nodzērusies, resna mātīte, kas teorētiski pēc dokumentiem skaitījās Svetlanas māte Olga, piebāzusi seju pie sejas, zvārojās un pūta Annai Elizabetei tie�i virsū smirdīgu cigare�u, paģiru, bojātu zobu un sīpolu dvaku. Anna bija spiesta valdīt nelabumu, jo turpat pie mātes kājām pa mū�ību netīrīto grīdu rāpuļoja trīs mazbērna vecuma mazuļi, no kuriem vecākajam varēja būt trīs, bet abiem jaunākajiem, iespējams, dvīnī�iem, - labi, ja pusotrs divi gadiņi. Bērni izskatījās nekopti, netīri un neēdu�i, bet māte, �ķiet, redzēja tikai pudeli.

- Es neesmu no skolas, bet no Basa detektīvaģentūras. Mēs nodarbojamies ar jūsu meitas Svetlanas un viņas draudzenes Mārītes meklē�anu, - viņa mēģināja paskaidrot, lai gan necerēja, ka sievi�ķis sapratīs.

- Ā, ķīpa - mentene, ja? Tā ari vajadzēja teikt! Nu, �to -nāksi dziļāk un taisīsi �monu? Labi, redzi, mums te visiem iet labi! Vecis mans drīz būs mājās - atnesīs naudiņu, ie�u uz veikalu, pabaro�u bērnus. Aizgāja uz blakusmāju - kaimiņienei malku pazāģēt, solīja desmit eirikus samaksāt. Tā ka mums viss labi, neskumsti, skaistulīt. A par Svētku neraizējieties - gan jau abas ar to Maņku - kā viņu tur! - tusojas. Viņām vairs nepierast. А ko es? Lieli skuķi, laiks pa�ām naudu pelnīt. Ja nemāk strādāt, lai pelna, kā māk, i� �ego - vai man par tādu govi vēl jārūpējas?

- Nav laika - jābrauc uz darbu, slimnīcā vakara de�ūra, -tikpat strupi skanēja ari Mārītes mātes Agras atbilde. Tātad viņa vēl neko nezināja. Anna Elizabete nolēma neteikt. - Skuķis pieaudzis, lai iet un dara, ko grib, manis dēļ. Labi, ka vairs nesē� man uz kakla - skola stipendiju maksā, ēst dod, nu i labi, par pārējo lai gādā pati. Man vēl divi ceļami, bet ko ar sanitāres aldziņu izdarīsi?

- Bērnu tēvs nemaz nepalīdz? Varbūt Mārīte devusies pie viņa? - Anna riskēja pajautāt. Viena skatiena pietika, lai redzētu, ka �ajās mājās, lai arī valda trūkums, tomēr viss ir tīrs un kārtīgs.

- Uz kurieni tad �ai doties - uz viņsauli? Vecais jau pieci gadi kā tur - pārdzēries bija, skolas autobusu meliorācijas grāvī iegāza, visi dzīvi, bet �is - ar seju ūdenī. Kamēr pārējie attapās, bija pagalam. Noslīka pats savā kabīnē, pats savā krēslā sēdēdams. Sakiet, ka nav liktenis...

Vaicāta, vai zina kaut ko par meitas un viņas draudzenes Svetas interesēm, Agra tikai paraustīja plecus. - Ko no viņām sapratīsi? Te nedēļām nebrauc mājās no skolas, redz, tur ir datorklase un internets, te atkal stundām tark�ķ vai �ato pa telefonu - viena ar otru, ar citiem skuķiem, ar kaut kādiem �aļiem, nesaprotu, ko var tik daudz muldēt un par ko? Reiz palasīju - tuk�as tās viņu sarunas, tuk�as, vieni vienīgi lamuvārdi un nesaprotamas zīmes.

- Vai Mārītei bija kāds puisis? Vai varbūt abām?

- Domāju, ne. Viņas ta�u par jaunu, lai gan, cik zinu, uz ballītēm gāja bie�i un vienmēr ari esot dejoju�as, nevis stutēju�as stenderes kā mūsu laikā.

Hmm, �odien vairs neviens nedejo pāros, bet kratās un lēkā barā, tā ka tas varētu nebūt objektīvs rādītājs.

- Ko jūsu meita teica par atmosfēru skolā? Nesūdzējās? Viņai neviens nedarīja pāri? - Anna mudīgi nobēra nākamos jautājumus. Viņa izmisīgi vēlējās tikt prom.

- It kā ne, - aizdomājās Agra. - Pastāstīja par traģisko negadījumu ar to pui�eli, par to, ka aizturēti trīs vecākā kursa audzēkņi un pasniedzējs. Bija saskumusi, jo viņas ar tiem pui�iem draudzējās. Citādi - neko īpa�u. Ā, reiz smējās, ka Bra�kai, ir viņiem tāda jokaina pasniedzēja, sanācis �ābīgi -pui�i viņu kabinetā ar gumijas līmi pielīmēju�i pie krēsla, lai nevazājas pa kopmītņu istabiņām un nespiego.

- Bet...

- Atvainojiet, man patie�ām vairs nav laika, pēc septiņām minūtēm sākas maiņa slimnīcā, tāpat jau dabū�u skriet.

- Es jūs varu aizvest ar ma�īnu.

Braucot sarunas nevedās, bet �ķiroties Agra pateica kaut ko, kas lika pamatīgi aizdomāties, - pirms da�ām nedēļām meitenes pieteiku�ās modeļu skolā, esot tāda ММХ, aģenti braukājot apkārt, meklējot talantus, Mārīti uzreiz noskatīju�i, aicināju�i, drīzumā solīju�i lielu naudu, bet �ī iecirtu�ies -tikai kopā ar draudzeni, un viss. Pierakstīju�i abas. Agrai vēl nācies parakstīt abus vecāku iesniegumus, jo Svetlana savējo mātei rādīt nav gribējusi. Lai nenoskau�. Redz, viņa jau tāda esot - dzīvē vērtība tikai naudai un alkoholam...

- Ziniet, ja godīgi, es patie�ām ceru, ka meitenēm izdosies. Gribētu, lai viņas izraujas no �ī mazpilsētas zaņķa, kurā mēs esam iestrēgu�i. Darba pāri galvai, alga tāda, ka ne dzīvot, ne nomirt, bērni ēst grib, skolā jālai�, kaut kas mugurā arī jāvelk. Bet man tikai trīsdesmit pieci gadi! Jūs brīnāties, vai ne? Izskatos kā vecene. Tāpēc gribu, lai Mārītei dzīvē vieglāk. Varbūt ar laiku arī man un māsai ar brāli varēs palīdzēt...

Atceļā uz Me�āju skolu, Anna Elizabete aiz bezspēcības un dusmām lamājās skaļā balsī.

Palīdzēt? Vieglāka dzīve? Muļķības, pilnīgas muļķības! Absolūts naivums!

Nevienam pa�am tajā smalkajā modeļu skolā nerūp ne tādas mārītes, ne svētas, ne viņu mātes un tuvinieki. Tur vajadzīgas tikai svaigas asinis, svaiga gaļa -jauna miesa, ko izlikt uz letes apskatei, pusapģērbtas izdzīt uz mēles, lai tie, kam biezāki maki, varētu izvēlēties... tērpus ar visiem nēsātājiem.

Kā tādi asinssūcēji vampīri!

* * *

- Anna, vai jums ir brītiņ� laika? Mums vajadzētu aprunāties. - Jaunā skolas direktore Olita Spalviņa gaidīja Annu Elizabeti uz skolas kāpnēm. - Ieiesim pie mācību pārzines Veltiņas. Jūs ta�u viņu atceraties, vai ne?

Vēderā savu temperamentīgo skrāpē�anās deju uzsāka kaķu nadziņi. Tā.

- Anniņ, mēs ar kolēģēm jūtamies pamatīgi apjuku�as. Abi jūsu aud�ubērni izpildīja vispārējās sagatavotības testus, un abu rezultāti mūs �okēja. Meitene ir daudz attīstītāka par saviem gadiem, viņai ir ļoti laba angļu valoda, labas atbildes visā, kas attiecas uz matemātiku un bioloģiju, vājākas vēsturē un ģeogrāfijā, bet pavisam sliktas latvie�u valodā un literatūrā, ta�u tas arī būtu saprotams, ja viņi ilgāku laiku nav dzīvoju�i Latvijā. Zēnam savukārt ir salīdzino�i laba latvie�u valoda, pilnīgi nekāda angļu valoda, ļoti vāja vēsture un pilnīgi nekāda ģeogrāfija. Viņ� pat nevarēja nosaukt trīs lielākās Itālijas pilsētas. Mums tas likās neticami, nolēmām pārbaudīt vēlreiz un lūdzām parādīt Itāliju uz kartes un globusa. Viņ� nevarēja. Jā, un vēl - ļoti varētu būt, ka Ronaldam ir disleksija, proti, palēnināta uztvere, visvairāk tas izpau�as tie�i attiecībā uz matemātiskajiem priek�metiem. Viņ� ilgi

blen� vienā punktā, it kā kaut ko domā, prāto un rēķina, ta�u rezultāta nav. Ta�u tas vēl būtu jāpārbauda un jāapstiprina speciālistu konsīlijam.

- Tātad viņi pārbaudījumus nenokārtoja? - Anna precizēja.

- Nu, ari tā nevarētu teikt. Rezultāti ir viduvēji, ta�u, godīgi sakot, tādi �odien ir lielākajai daļai �ī vecuma audzēkņu, izcil-nieku mūsdienās ir maz vai gandrīz nemaz. Tā ka, sarēķinot vidējo aritmētisko, es teiktu - mēs varam viņus uzņemt skolā, ta�u - katru savā klasē. Puiku sestajā, meiteni septītajā, varbūt pat astotajā klasē. Es ļoti gribētu redzēt viņu dzim�anas apliecības un iepriek�ējo mācību gadu sekmju izrakstus.

- Bet viņi ta�u ir dvīņi, lai arī ne identiskie, ne vienas ol�ūnas! Dvīņus nevajadzētu �ķirt! - Anna iebilda un pārsteigta ievēroja, ka Spalviņa saskatās ar pārējām divām kolēģēm un sāk skaļi smieties.

- Anna, ar visu manu cieņu pret jums un jūsu unikālajām zinā�anām skatuves mākslā un citās smalkajās zinātnēs, bet vai tie�ām neesat pamanījusi, ka Ronija ir vairākus, vismaz divus vai pat visus trīs gadus vecāka par Ronaldu? To jums var apliecināt gan mūsu skolas dakterīte, gan jebkur� cits ārsts. Un tam nav nekāda sakara ar meiteņu akcelerāciju un zēnu lēnāko attīstību. Jā, līdzīgi viņi ir, �aubu nav, ta�u pilnīgi noteikti nav dvīņi. Ne vienas ol�ūnas, ne divu ol�ūnu, nekādi. Nezinu, kas un kāpēc jums iestāstījis �ādas muļķības. Es noteikti vēlos personīgi runāt ar bērnu tēvu, tikai tad pieņem�u galīgo lēmumu. Kad, jūs teicāt, viņ� būs Me�ājos?

- Solījās atgriezties �ovakar pēc filmē�anas, - Anna izlocījās, ienīzdama sevi par melo�anu. Nu, neatgriezīsies Ģirts ne �ovakar, ne rīt vai parīt. To viņa saprata. Būs vien jātiek galā pa�ai, tikai jāizdomā, kā. - Mēs varētu atnākt rīt. Visi.

- Ļoti labi, tad atliksim papīru kārto�anu uz ritu, vai ne, kolēģes? - Olita Spalviņa atviegloti paraudzījās uz mācību pārzini un smalko, sirmo skolas dakterīti Ausmu, ģenerāļa

Basa labu paziņu, kura mulsi knik�ķināja pirkstu kauliņus, it kā gribētu kaut ko teikt, bet nevarētu saņemties. - Ausmiņ, vai jūs ko vēlējāties?

- Nē, tas ir jā, es gribētu aprunāties ar Annu Elizabeti zem �etrām acīm, - pavecā dakterite, pietvīkusi kā biete, izmocīja.

- Protams, protams, mēs jūs atstāsim divatā. Veltiņ, varbūt aiziesim un apraudzīsim, ko dara abi mūsu jauniņie?!

Viņas izgāja no kabineta.

- Ausmas kundze, ko jūs vēlējāties teikt? - Redzēdama, ka dakterite aiz uztraukuma tūlīt sāks raudāt, Anna Elizabete ķērās vērsim pie ragiem. - Runājiet dro�i!

- Anniņ, vai jūs zināt, ka tai meitenei Ronijai, jūsu aud�umeitai, uz kājām, rokām un gurniem ir specifiski zilumi, nu, tādi, kādi paliek... seksuālu attiecību laikā? Un uz kakla, tie�i zem d�empera apkaklītes, ir veci asinsizplūdumi, kas radu�ies ko�ot un sūcot? Un rokas tādas kā sadurstītas, kā saskrāpētas. Toties puika, Ronalds, attīstībā ir aizkavējies. Iespējams, smēķē�anas, bet, visticamāk, pārāk lielā svara dēļ. Viņa augums ir 146 centimetri, svars - 68 kilogrami. Vismaz divdesmit divi kilogrami par daudz. Divdesmit divi! Divi lielie ūdens spaiņi! Kas ar tiem bērniem darīts?

- Es nezinu. Godīgi saku - nezinu. Vakar ieraudzīju viņus pirmo reizi, bērnu tēvs viņus atveda no Rīgas lidostas un atstāja te, pie mums. Viņ� vēlas, lai abi mācītos �ajā skolā, nevis Rīgā, jo te esot mierīgāk, svaigs gaiss un tā tālāk.

- Jā, un tālāk no acīm, vai ne? - Vecā ārste piesēda Annai līdzās. - Anniņ, varbūt man nevajadzētu tā teikt, ta�u ir zināmas aizdomas, ka abiem bērniem ir viegli psihes traucējumi -ātri aizsvilstas, sadusmojas, izrāda agresiju un... ir rupji.

- Lūdzu, atvainojiet, ka jums nācās ar to saskarties. Mums �is prieks tika vakar un �orīt. Un nu es nezinu, ko ar to visu iesākt. - Anna nokāra galvu.

Dakterei Ausmai Zālmanei kļuva Annas Elizabetes no sirds �ēl. Viņai jaunā sieviete ļoti patika, tāpat kā viņas rīkotie pasākumi un jaunatvērtais Rado�ais centrs.

Me�āju skolas dakterite bija �akla rokdarbniece un liela dziedātāja, un iespēja ik nedēļu tikties ar Me�āju ļaudīm, lai uzdziedātu vai atcerētos jaunības dienas, viņai un daudziem lika citām acīm paraudzīties uz Bergu mantinieci, kā ciemi-nieki bija iesauku�i Annu Elizabeti. Tagad me�ājnieki savu pilskundzi bija iemīļoju�i.

- Anniņ, atvainojiet par netaktisko jautājumu, bet - vai �o bērnu tēvs patie�ām ir aktieris Ģirts Melderis? Tas pats Melderis? Tā viņi man lielījās.

- Tā ir. Viņ� arī pats man to teica.

- Mīļo meitenīt, bet tā nevar būt! Ticiet vecai ārstei. Jūsu Melderim ir pavisam citāda kaulu uzbūve un pilnīgi at�ķirīgs sejas tips. Kādā krāsā viņam acis?

- Zilpelēkas. Bet...

- Bet abiem bērniem - brūni melnas. Un tas iespējams tikai tad, ja tādas ir mātei. Vai jūs zināt, kas ir bērnu māte un kur viņa atrodas?

-Jā. Viņu sauc Inese Kup�a... Viņa ir aktrise, modele. �obrīd dzīvo un strādā Itālijā. Nesen apprecējusies, gaida bērnu, un vīrs nevēlas, lai ārlaulības bērni jauktos pa vidu, tāpēc nolemts tos sūtīt pie bioloģiskā tēva uz Latviju.

- Ak tā... - dakterite novilka. - Un jūs tam visam vienkār�i trāpījāties pa vidu.

- Apmēram tā.

- Tad uzklausiet, ko teik�u, lai gan kā ārste es neko tādu nedrīkstētu pat pieminēt. Vai esat gatava uzņemties atbildību par pilnīgi sve�iem bērniem? Manuprāt, jums �ie tā sauktie Ģirta Meldera dvīņi nekavējoties jāatdod atpakaļ viņu tā sauktajam tēvam! Un vēl - viņi nav biju�i Itālijai tuvāk kā es, ticiet, es zinu, ko runāju! Acu forma un krāsa - brūnas, izvelbtas, tumsnējā āda, atvainojiet, zemā �asija un likās O-veida kājas drīzāk liecina par kādu etnisku sajaukumu ar kādu no mūsu pa�u klejotājciltīm, nevis Itālijas sauli daudzu gadu garumā. Turklāt meitenei nesen laboti zobi tepat Latvijā. Es pat pazīstu zobārsti, kura likusi plombes. Viņai ir privātprakse Pārdaugavā. Vēlreiz - uzmanieties! Izskatās, ka esat ierauta dīvainā afērā, kas var slikti beigties tie�i jums.

No Spalviņas kabineta Anna Elizabete izgāja pilnīgi apdullusi. Prātā kā pneimatiskais veseris monotoni dārdēja viens vienīgs vārds - nelietis! - un viens vienīgs jautājums - kāpēc?

Abi bērni dīdījās uz skolas lieveņa.

Netālu Anna bija atstājusi Ķir�a kundzi.

- Gatavi braucēji? - Viņa uzsauca. Mute nevērās teikt ko vairāk. Turklāt nebija ne mazākās sajēgas, kā rīkoties tālāk.

Brālis un māsa ieremsās aizmugures sēdeklī un trok�ņaini aizcirta durvis. Anna sakoda zobus.

Neko neteikt, izturēt līdz vakaram, tikt no viņiem vaļā!

- Kā tev �odien gāja? - pēk�ņi ievaicājās Ronalds. Draudzīgi, pat ar smaidu.

- Paldies, labi. - Anna atrada sevī spēku viņam spogulī atsmaidīt pretī. - Un jums?

- Visādi. Tas tests bija dikti grūts, es laikam izgāzos. Ronjai gan veicās labāk.

- Teicu ta�u - nesauc mani par Ronju! Esmu Ronija! - Māsa viņam sāpīgi ieknieba.

- Kāpēc tu viņu vienmēr apbi�o? - Anna ievaicājās. - Jūs ta�u esat brālis un māsa, vai nebūtu labāk rūpēties un aizstāvēt, nevis darīt pāri?

- Viņa vienmēr tā, - Ronalds ieīdējās, - saukā mani par sīko, resno un kaujas.

- Tāpēc, ka tu esi resns teftelis! Tef-te-lis! - Ronija kaitino�i ieķērcās. - Daktere teica, ka tev esot divi spaiņi tauku kā ronim ziemeļu jūrās. Tāpēc jau tu esi Ronalds. Ronis, ha! Treknais roņu gaļas teftelis!

- Tu noklausījies aiz durvīm?! - Pui�elis niknumā pietvīka un metās māsai virsū ar dūrēm. Zvetēja, neskatoties, kur acs, kur deguns, ka tikai trāpīt.

Anna Elizabete zibenīgi nospieda brem�u pedāli.

Inerces sviesti, abi kau�ļi novēlās no sēdekļa.

- Lai beidzot būtu miers un klusums! - Anna klusi, bet stingri noteica. - Tagad un arī mājās. Viss.

Kā par brīnumu, me�onēni patie�ām apklusa un klusēja līdz pat mājai.

- Anna, vai es varētu ievākties tēva istabā? - Ronija pēk�ņi ierunājās, kad viņi gāja no ma�īnas uz māju. Pieklājīgi un klusi, bez ķērk�anas.

- Kas noticis?

- Nu... tēvs dro�i vien vairs neatbrauks, bet istaba stāv tuk�a. Es negribu ar Roni dzīvot kopā. Viņ�... smird. Pierijas bezjēgā un visu nakti... bezd. Nu, lūdzu!

- Redzēsim. - Anna Elizabete pielika soli.

Kas te notiek? Vai sīkie zina kaut ko vairāk nekā viņa? Varbūt Ģirts viņiem ko teicis?

Viņa strauji apcirtās. - Tētis �odien ir zvanījis?

- Nē! J-j-nē... - Ronija - ātri un pārliecino�i. Ronalds -svārstīgi. Skaidrs: melo.

- Labi. Ejiet aug�ā, nomazgājieties, pārģērbieties un atpūtieties. Varat iziet ārā uzspēlēt badmintonu, raketes sienas skapī zem kāpnēm. Septiņos būs vakariņas.

- Tikai septi-i-ņos? - Ronalds ieīdējās. - Es gribu ēst...

- Septiņos. Kad visi būs mājās no darba. Ejiet aug�ā.

- Anniņ, re, ko mēs atradām! - Virtuvē viņu sagaidīja noraudājusies Omlte, ar trīco�u roku rādot kaut ko rudu, saķepu�u un bezveidīgu, kas kā vī�ķis gulēja uz �etrkārt pārlocītas segas. Blakus, klusi smilkstēdams, sēdēja Grāfs.

Barons? Beigts? Noslepkavots?!

Bergu nama skaistais, rudais runcis bija izviļāts PVA līmē, kas jau paguvusi sacietēt, un apķēpāts ar gua�krāsām. Bet kuplā aste ar sko�u pietīta pakaļkājām.

- Vēl dzīvs. Viņam ar kaut kādu lupatu bija aptīta galva, to mēs noņēmām, lai kaķītis var elpot. Arī priek�kājas satītas... ar līmlenti... - Omīte ieraudājās skaļāk.

- Pagaidi, Omīt, neraudi! Ja runcis vēl dzīvs, mēs viņu atkopsim! Kaķiem ta�u esot deviņas dzīvības. Kur jūs viņu atradāt? - Notupusies pie samocītā dzīvnieciņa, kur� smagi elsa, Anna ar pirkstu galiem ātri iztaustīja kauliņus. Visi likās veseli, tikai, pieskaroties ribām kreisajā pusē, runcis klusi ieīdējās. Nelāgi izskatījās apkaltu�ās asinis pa�ā deguna galiņā. Kāds bija viņam sitis ar kaut ko cietu un smagu vai vairākkārt iespēris.

Kāds, kuram ļoti patika spert un sist savam jaunākajam brālim? Kāds, kur� vakar un �odien nenovilka ādas jaku, lai slēptu iespējamos skrāpējumus?

- Kur jūs viņu atradāt? Un kur ir Kārlis?

- Pie upes. Netālu no peldvietas. Tur lapenei izlauzts viens dekoratīvais spraislis, pie tā karājās tāda pati aukla, kāda vilkās līdzi Grāfam. Un krūmos bija iemests Barons. Kārlis patlaban pārmeklē tuvējo apkaimi, meklē pierādījumus un filmē.

- Omīt, padomā labi, cikos tu vakar atbrauci no Dravām? Pirms vai pēc Ģirta un bērnu iera�anās?

- Mīļumiņ, neatceros. Laikam ta�u pirms... Pag, pag... Mani no pagasta centra atrāva Zaķi�juris ar savu tarataiku, iebrauca mūsu pagalmā un noslāpa. Atminos, vēl nodomāju: būtu kāds, kas iestumj. Nācās pa�ai. Neprasī�u tak Annai Rozei...

Ak, Dievs, tas tik būs bijis skats - Omīte stumj vecā Zaķī�a opeļvectētiņu!

- Ģirta ma�inu neredzēji?

- Nē, viņ� ar bērniem atbrauca vēlāk - kad es jau rosījos pa virtuvi. Ieskrēja, sasveicinājās, atsveicinājās un tikpat trakā ātrumā aizbrauca. Bērni palika.

- Nekādas mantas nenesa? - Anna pēk�ņi saprata, kas un kā noticis.

- Nē. Tikai izlaida bērnus. Ā, tu tā domā..? - Omīte pie�āva roku pie mutes. - Tad jau viņi te biju�i krietnu laiku pirms manis. Iekārtoju�ies Zanes istabā, apskatīju�i māju un apkārtni, bet pēc tam kaut kur aizbrauku�i... Tad jau dro�i vien viņi ari tos dzīvniekus... Bet kāpēc, kāpēc? - Viņa atkal pilnā kaklā ieraudājās.

Anna nezināja, kā mierināt Omīti. Palīdzēt sasistajam, salīmētajam kaķim �obrīd likās svarīgāk.

Sakodusi zobus, lai tie neklabētu un ne�ņirkstētu, viņa lupināja nost no astes sko�u, cenzdamās neplēst spalvu.

Nabaga nomocītais dzīvnieks padevīgi gulēja.

Paldies Dievam, ka abi Omītes suņuki bija Dravās pie Bi�u Miķeļa! Citādi, kas zina... Ja pierādīsies, ka vainīgi bērni vai sīkie kopā ar Ģirtu, viņa tiem noraus galvas un uzspraudīs uz sētas mietiem citiem par biedinājumu! Un lai tikai kāds iepīkstas par cilvēktiesībām vai bērnu tiesībām! Pietika jau ar �ajās divās dienās redzēto un piedzīvoto. Paldies par tādiem mīļumiņiem, Ģirt Melderi, bet turpmāk tiec ar viņiem galā pats, tikai dari to jebkurā citā vietā, ne �eit!

- Tā viņam ari pasaki! - Omite cieti noskaldīja. Anna bija domājusi skaļi.

Kādu bridi viņas abas cītīgi ņēmās ar kaķa astes un kāju attīrī�anu no sko�a, bet tikmēr Anna izmisīgi domāja, ko darīt ar run�a skaisto ka�oku, kas nu bija pagalam. Gaidīt nevarēja, jo salīmētās spalvas bija izveidoju�as cietu garozu, kas noteikti karsēja dzīvnieka ķermenīti un neļāva ādai elpot. Mazgāt? Cik nu viņa zināja no pieredzes, sakaltu�u PVA līmi atmērcēt un izmazgāt nevarēja, vai ari tas bija jādara ilgsto�i un karstā ūdeni, bet to dzīvnieks neizturētu. Atlika noskūt.

- Omīt, lūdzu, piezvani Kārlim un saki, lai nāk palīgā. Taisīsim frizētavu.

Viņa uzņēma daktera Konrāda numuru un lūdza steidzami atbraukt ar visu koferīti. - �etrkājains sasists pacients ar salīmētu ka�oku un lauztām ribām.

- Kas te notiek? - Virtuves durvis ar joni atvērās, ielai�ot Miku un ģenerāli. Aiz viņiem dudinājās zemas un priecīgas balsis. Nosmar�oja pēc vēja un ķir�u tabakas. - Kur vakariņas?

- Re, kur guļ, - Anna norādīja uz Baronu, kur�, laikam ta�u sadzirdējis savējos, atvēra vienu lielu, zaļu, bēdīgu aci.

- Opā, kur� maita to..? - Mikam aizkrita balss. - Viņi?!

- Miku, nezinu. Godīgi saku, nezinu. Līme varētu būt no Zanes rakstāmgalda, sko�s ari. Bet gua�as mums ir gan lejas kabinetā, gan manā istabā.

- Nu, tā neies krastā! - Miks dusmīgi iesaucās. - Egu, nāc �urp! Ar visu savu �trumentu kasti. LIzbet, dod �urp tās strēmeles. Ja tur ir kaut viens pirkstu nospiedums, mēs to atradīsim. Tā, zinātnes korifej, tagad saki, vai �o var kaut kā dabūt nost, nesabojājot pa�u īpa�nieku? - Miks norādīja uz saķepu�o kaķa ka�oku.

Egons līdzjūtīgi iesvilpās un pa�ūpoja galvu. - Nē. Ar ūdeni to izdarīt nevar, tikai ar speciālu �ķīdinātāju, bet tad kaķis būs beigts. Lizbet, tev ir pucma�īna?

- Kas?

- Nu, skuveklis. Elektriskais skuveklis ar maināmajiem uzgaļiem. Jāskuj pa sauso, mitrināt nedrīkst, saķeps vēl vairāk.

- Tūlit atnesi�u, - Anna pielēca kājās.

- Lizbet, pagaidi. Tikai nesatraucies, - Miks viņu strauji satvēra aiz rokas un apturēja. - Mēs atradām Ģirtu Melderi. Viņ� ir hallē, Mārtiņa apsardzībā. Lūdzu, nenosit viņu, labi?

Neko neteikusi, Anna izsteidzās vestibilā.

Jā, tur viņ� bija - di�ais skatuves mākslinieks un pa�paslu-dinātais ģimenes tēvs. Saņurcīts, nopampis, sarkanām acīm, klīsto�u skatienu un zaļpelēku sejas krāsu.

Skaistulis! Labi, lai sē�. Skaidrosies vēlāk.

Viņa uzskrēja pa kāpnēm uz savu vannas istabu pēc skujamās ma�īnītes.

- Jūs viņu atradāt?! Kur tas lops ir? - Hallē ieskrēja pārskaities Kārlis un, neraugoties uz divreiz lielākā Mika Kaķī�a centieniem viņu noturēt, izrāvās un, pieskrējis pie sēdo�ā Ģirta, ar pla�u atvēzienu �ķila pa �okli tā, ka Melderis slaidā lokā nolidoja uz grīdas un palika tur guļam.

- Tas tev, maitasgabal, par Annu, Grāfu un Baronu! Avansā. Alga būs vēlāk.

- Rimsties, Kārlīt, rimsties! - virtuves durvīs iestājusies, sauca Omīte.

- Neku�ini viņu, Anna Līze! - halli pārskanēja baroneses vēsi rāmā balss. - Viņ� savu algu nopelnījis godam. Lai nu tagad saņem. Un lai nesaka, ka nav ticis brīdināts.

Melderis bija pieslējies sēdus un truli blenza apkārt:

- K-kur es atrodos?

- Netēlo, putniņ, netēlo, te nav skatuve! - Kārlis dusmīgi no�ņācās. - Svempies nu aug�ā un ej paskaties uz savu roku darbu! Un pa fikso! Mārtiņ, palīdzi!

Par abiem viņi uzdabūja Ģirtu stāvus un garām raudo�ajai Omītei - virtuvē.

- Kur� to izdarīja, Melderi? Tu vai tavi sīkie varmākas?

- P-par k-ko t-tu runā? - Ģirts nespēja safokusēt klīsto�o skatienu. - O-o, kas tas tāds? Slapj� pi�iks?

- Es tev, stulbeni, sprandu apgriezī�u, ja tu nespēj kaķi no pi�ika at�ķirt! - Kārlis kratīja Melderi tā, ka galva viļājās no viena pleca uz otru, draudot nolūzt.

- Liec viņu mierā! - Miks klusi noteica. - Viņ� ta�u ir neadekvātā stāvoklī. Izvilkām no gultas kopā ar kaut kādu puspliku meitieti, kas teicās esam jaunā seriāla producente. Izskatījās pēc pārsauļotas haizivs. Ta�u vismaz �ī bija pie sajēgas, atlaidām mājās, pie mammītes... Bet mūsu skatuves zvaigzne, sarijies kaut ko tādu, ka pat muskuļi atteiku�ies klausīt, visu ceļu nogulēja kā beigta plekste. Nezinu, ko viņ� tur būtu varējis izdarīt...

No Kārļa sejas nopratis, ka kaut kas nav kārtībā, Miks aprāvās, diem�ēl par vēlu. Viņam aiz muguras stāvēja Anna Elizabete ar elektrisko skuvekli rokā.

Protams, viņa bija visu dzirdējusi, skaļi un skaidri, jo Kaķī�a basu nedzirdēt varēja tikai kurlais. Ne vārda neteikusi, pasniedza Kārlim ma�īnīti. - Labāk tu!

- LIzbet, ļauj man, bet Kārlis lai nāk palīgā! - Tā bija daktera Konrāda balss. - Es paspēju sazvanīt draugu, viņ� ir vetārsts Jelgavā, izstāstīja, ko un kā darīt, gan jau būs labi! Jā, vecais, tev pamatīgi ticis, - viņ� murmināja, taustīdams runci. - Visi citi kauli kārtībā, tikai tās ribas... Visticamāk, spēriens ar smagā apavā apautu kāju.

Annas acu priek�ā materializējās Ronijas garie, smagie motociklistu �ņorzābaki.

- Labi, Kārli, sākam, nav ko vilkt garumā. Atbrīvosim ruduli no brāķētā ka�oka, lai aug vietā jauns, vēl kuplāks un skaistāks. Turi to zvēru! Omīt, mums vajadzēs bļodu ar siltu ūdeni, augu eļļu un divus dvieļus - vienu maziņu, otru milzīgu.

Omlte, uzdotā darba uzmundrināta, sāka �akli rosīties kā dzīvsudrabs.

- Miku, bet kur ir ģenerālis? - pēk�ņi palikusi ārpus notieko�ā, Anna ievaicājās.

- Zini - nezinu. Ienācām reizē. Tad viņ� ieraudzīja Baronu un... pazuda. Varbūt izgājis uz lieveņa ieelpot svaigu gaisu vai uzpīpot?

- Varbūt vecajam vīram kļuvis slikti? Man viņ� pēdējā laikā ne visai patīk - kļuvis drūms un noslēgts.

- Nav jau kam patikt, Līzbet, ja apkārt notiek tādas lietas.

Ģenerāli viņi atrada Kārļa darbistabā ar kādu nikni rājamies pa telefonu.

- Nē, �ovakar es vairs nekur nebrauk�u! Ja vēlaties ar mani runāt, lūdzu, esiet tik laipna un brauciet �urp pati. Tie�ām? Ari mans laiks maksā naudu!

- Merkmane. - Ģenrālis pievērsās ienācējiem. - Viņai atkal rēgojas. Tagad viņai �ķiet, ka ma�īnai sasists priek�ējais lukturis un ieplaisājis bampers.

Anna un Miks saskatījās.

Vai �odienas pārsteigumiem nebūs gala?

- Ir gan ne�ķīsts sievi�ķis, pieradis, ka danco pēc viņas stabules. Nekā nebūs! Pie velna! Bampers arī rīt būs bampers, un Merkmane ari rīt būs Merkmane. �odien jātiek galā ar svarīgākām lietām. Kā iet resnajam siera zaglim?

- Būs kļuvis uz pusi plānāks. �obrīd viņu atspalvo, lai var sadakterēt ribas.

- Ko saka Egons? Redzēju, ka paņēma sko�u un aizskrēja uz busiņu veikt analīzes. Laikam taisa pirkstiņu novilkumus.

- Vēl nav nācis. Gan drīz būs, - Miks mierināja. - Krusttēv, kāpēc tu tāds bāls?

- Puika, izbeidz, kādam tad man jābūt - zaļam? - Bass atrūca. - Nu jau izturas kā pret jēlu olu. Labāk pasakiet, kur palika baronese? Stāvēja, stāvēja uz kāpnēm, noskatījās, kā Kārlis nokautē Ģirtu, un tad kaut kur izgaisa.

- Dies� sargi! Būs vēl iegājusi pie tiem briesmoņiem! Aiz to viņi �odien tik labi uzvedās, ka zināja, ko vakar sastrādāju�i. Un zina vēl �o to...

Pievērusi kabineta durvis, Anna milzīgā ātrumā pārstāstīja dienas jaunumus: kādi biju�i testu rezultāti, ko teiku�i skolotāji, bet galvenais - vecās dakterītes Ausmas slēdzienu un ieteikumu.

- Ausmiņa ir liela gudriniece, - Bass pasmaidīja. - Viņai ir divas izglītības - bērnu ārste un tiesu eksperte. Ilgus gadus nostrādājām plecu pie pleca. Tad viņai apnika un viņa atnāca uz laukiem. Bet, ja Ausmiņa ko saka, tad tā ari ir!

- Pirkstiņi, pirkstiņi, man ir svaigi pirkstiņi! - Darbistabā dziedādams iebrāzās ar sevi ļoti apmierinātais ekspertu priek�nieks Egons Dambergs. Viņam bija izdevies no sko�a skrandām nolasīt burvīgi skaidrus, se�ām personām piedero�us pirkstu nospiedumus, no kuriem viņa dators atpazina �etras. Divi bija sve�ie.

- Trīs svaigākie ir Omite, Anna un Kārlis, senākie - Ģirts un vēl divi, visticamāk, bērni? - Miks dro�ības dēļ pārjautāja, lai gan atbilde jau bija zināma.

Egons pamāja ar galvu. - Un ko tālāk?

- Bet tālāk tā...

Anna Elizabete kaut ko klusu pateica, visi saskatījās, un Miks straujā solī izgāja no istabas, lai pēc piecām minūtēm atgrieztos abu melderēnu pavadībā.

Pamanīju�i vestibilā uz dīvāna guļo�o Ģirtu, kuru sargāja pusstudents Mārtiņ�, Ronija ar Ronaldu jau gribēja kliegt, viept un skriet viņu modināt, ta�u Miks pielika pirkstu pie lūpām un norādīja uz kabineta durvīm.

- Sēdiet un gaidiet! - Akmenscietu izteiksmi sejā ģenerālis Kārlis Bass norādīja pusaud�iem uz diviem krēsliem istabas vidū. Bridi pamlņāju�ies, abi apsēdās. Miks stāvēja atvērtajās durvis un vēroja Melderi guļam.

- Mārtiņ, ja viņ� pamostas, dod ziņu!

- Tiks izdarīts!

- LIzbet, vai tu varētu apraudzīt mūsu slimnieku un uzaicināt �urp Kārli, Omiti un baronesi? Dakteri Konrādu ari, protams. Jā, un pasauc savu pelēko vilku!

Abi sēdētāji saskatījās un sāka nervozi triņāties krēslos.

- Blusas ko�? - ģenerālis labsirdīgi pazobojās. - Varbūt bie�āk jāmazgājas, tad nevajadzēs kasīties?

- Tagad viņ� izskatās pēc pārbarotas sfinksas, - Annai ienākot virtuvē, Kārlis smaidīja un norādīja uz rozā rumpīti, kas, laiski izstiepies, gulēja uz mīksta dvielī�a atvērtas krāsns mutes priek�ā.

Reiz resnais runcis Barons, viscaur gludi noskūts un viegli ieziests ar uzsildītu eļļu, elastīgo saiti notītām ribām un garām, garām ūsām izskatījās pēc teiksmaina pasaku tēla. Vizuāli kļuvis divreiz plānāks, ap ķepiņām vēl vīdēja cie�o sai�u pēdas, bet zaļo acu skatiens bija dzīvs un spo�s, un... rudulis murrāja.

Anna Elizabete norija pēk�ņi kaklā sastrēgu�o kamolu.

Virtuves tālākajā kaktā, seju dvielītī iespiedusi, �ņukstēja Omīte. �oreiz - aiz prieka.

Anna piesteidzās pie viņas, apskāva un ie�ukstēja ausī:

- Būs ta�u labi!

- Omīt, dakter, Kārli, pui�i jūs visus gaida darbistabā. Grāfu un Baronu ari - ja vien viņu drīkst kustināt.

- Drīkst, tikai uzmanīgi. Silti jāsasedz. Tagad viņam ļoti jāsargās no caurvēja, - dakteris raizējās.

- Tur kuras kamīns un ir ļoti silti. Iesim. Visi.

- Ejiet, ejiet, es tūlīt nāk�u, tikai noskalo�u seju, - Omīte �ņukstēdama palika iepakaļus.

Par �īm asarām Melderis un viņa sīci samaksās bargu cenu. Par katru asariņu! Anna nozibsnīja ko�i zaļu skatienu.

- Kārlīt, paņem runci, es uzskrie�u pēc vecmāmiņas!

Anna Roze domīga sēdēja lielajā �ūpuļkrēslā un raudzījās laukā pa logu, naktī.

- Es laikam patie�ām esmu veca, - viņa ierunājās, izdzir-dusi durvju �īkstoņu un mazmeitas soļus. - Ta�u vairs nespēju saprast �o pasauli. Un negribu. Brī�am tā vien liekas, it kā visi elles ķēmi un mo�ķi būtu palaisti vaļā...

- Vecmāmiņ, ģenerālis Bass tevi aicina lejā. Visi jau ir tur.

- Un Barons..? Dzīvs?

- Dzīvs, vecmāmiņ, dzīvs! Pat murrā!

Vecās kundzes mugura nedaudz iztaisnojās:

- Viņiem ļoti paveicies.

Annai pār muguru pārskrēja drebuļi.

Nebija jāskaidro - kam. Un nebija jāskaidro, ko vecmāmiņa domā par abiem melderēniem un viņu radītāju.

To viņa ļoti saprotami jau bija paudusi vairākkārt.

Nebija labi. Nebija labi, pavisam nebija labi, Anna nervojās. Mājas līdzsvars bija pilnībā izjaukts, un līdz �im tik harmoniskais Bergu nams, kurā zem viena jumta bija spēju�as mierīgi sadzīvot gan �etras savējo paaudzes, gan ienācēji - netie�ie tuvinieki, �ķita zaudējis pats sevi, �ķobījās, līgojās un krakstēja pa�os pamatos.

Līdz �im visi, kas bija pārkāpu�i Pū�u Mājas slieksni, lai te ienāktu un paliktu, bija intuitīvi, bez vārdiem pieņēmu�i �īs mājas nerakstītos likumus un tos ne tikai ievēroju�i, bet rūpēju�ies, lai vecajai mājai un tās iedzīvotājiem nenotiktu nekas ļauns. Viņi viens otru arvien bija saudzēju�i un sargāju�i.

Un nu - ar �o divu bērnu, Ģirta atva�u, tātad - teorētiski nebūt ne pilnīgu sve�inieku, iera�anos viss bija sācis brukt un jukt, it kā senā, smalkā mehānismā starp zobratiem būtu iekļuvis raupj� akmens vai dzelzs skaida - �ķībs, greizs, plēsīgs un posto�s sve�ķermenis.

- Paldies, Anna Roze, ka pievienojāties! - Ģenerālis Bass apsēdināja viņu lielajā klubkrēslā un gādīgi uzsedza uz ceļiem rūtainu pledu. - Tad nu nokārtosim �o visu.

Izslējies visā savā varenajā augumā, viņ� nostājās istabas vidū, tie�i līdzās abu pusaud�u krēsliem un norūcās: - Tā, mīļie, tagad nāksies par visu atbildēt. Un atbildēt godīgi, tā, kā ir, jo ikvieni jūsu meli būs lieliski pamanāmi.

Ronalds un Ronija satecēja peļķītēs un ieplūda krēslos.

- Un tā, - iesāka Miks Kaķītis, - kuram no jums pieder ideja pieliet Barona ka�oku ar līmi un apķēpāt ar krāsām?

- Mēs tie nebijām! - noburk�ķēja Ronija, skatienu nepacēlusi no grīdas.

- Kur� no jums aptina runcim ķepas ar sko�u tā, ka gandrīz apstājās asinrite?

Klusums.

- Kur� pietina kaķa asti pie pakaļkājām? Kur� apsēja ap galvu lupatu? Gribējāt, lai dzīvnieks nosmok?

Klusums.

- Ziniet, bērni, mums policijā ir teiciens - labprātīga atzī�anās mīkstina sodu, - ģenerālis Kārlis Bass lēni iesāka. - Turpretī slapstī�anās, melo�ana un faktu sagrozī�ana visu padara tikai ļaunāku. Utad - kur� no jums salēja kaķi ar līmi?

- Tie nebijām mēs! - no�ukstēja Ronija, tikai ļoti klusu un nepārliecino�i.

- Skaidrs. Ar labu te nekas nav darāms. Egon, sāc!

Uzrunātais klusēdams iznāca istabas vidū, rokā nesdams savu eksperta koferi, izņēma no tā pirkstu nospiedumu komplektu un, nolicis bērnu priek�ā tabureti, notupās un izstiepa plaukstu. - Lūdzu, jaunkundz, jūsu rociņu!

Pirkstu nospiedumu noņem�ana notika pilnīgā klusumā.

- Paldies. Pēc piecpadsmit minūtēm zināsim, vai tie bijāt, vai nebijāt jūs.

Pui�elis sāka aizvilkdamies raudāt. - M-m-mēs ne-negri-bējām! Vi-viņ� pats...

- Ko - viņ� pats? - Anna Elizabete neizturēja. - Pats ielēca līmes burkā un krāsu spainī, pats aptinās ar līmlenti un uzmauca galvā lupatu? Pietiek melot!

- N-nē-ē... Vi-viņ� mu-mums teica, ka tā ir tikai spēle, ka b-būs jautri...

- Kur� - viņ�? Ģirts? - Annai notirpa kājas. Melderis tie�ām prātā jucis?

- N-nē, vi-viņa draugs, ta-tas, ku-kur� at-br-a-auca ko-pā ar jums. Tu-tur ārā...

- Te ir vēl kāds? - Interesanti, kas tas tāds par draugu, kur� atbraucis kopā ar viņiem. Tas ir - ar mums? Un kur - ārā? Kas tās par glupām fantāzijām?!

Pēk�ņi svarīgāk par visu �ķita uzzināt, kas vēl atrodas mājā. Anna palūkojās uz Egonu, tas purināja galvu.

Skaidrs - sīkais atkal meloja. Ronija spītīgi klusēja.

- Ziniet, jaunie�i, kad es uzsāku dienestu policijā, toreiz to sauca par miliciju, mums ātri iemācīja paklausību un godīgumu, - klusi ierunājās ģenerālis Kārlis Bass. - Bija likumi, kas jāievēro, bet tos, kuri to nedarīja, izslēdza - no skolas, no darba, no draugu loka. Bet tos, kuri citiem darīja pāri, -tiesāja un bargi sodīja. Jo tie bija noziedznieki. Un jūs �obrīd esat kļuvu�i par mazgadīgiem noziedzniekiem...

- Kā tu domā, Ronij, cik ilgi cilvēks var izturēt, ja viņa āda noklāta ar līmi, bet galvā uzmaukts maisiņ�? Piecas, desmit minūtes? - Anna Elizabete vērsās pie klusējo�ās meitenes. - Zini, kas notiek pēc tam? Pēc tam cilvēks mirst. Smīni, ja?

Ronija klusēdama vērās grīdā.

- Tev tas liekas tikpat smieklīgi kā multenēs, kur viens otru sit, dauza, �ņaudz, sacērt gabalos, uzspridzina, bet pēc brī�a visi atkal dzivi? Skuķit, dzīvē tā nenotiek. Miris ir miris, beigts un pagalam, vairs nekustas, neelpo. Sirds nepukst. Miru�os aprok, viņus neviens nekad vairs neredz un nesatiek. Tev tā negribētos? Pasēdēt un padomāt - ar maisiņu galvā? Bez gaisa... Ar sasietām rokām, kājām, lauztām ribām un degunu? Gribi pamēģināt? Būs ta�u krūti - kā filmās!

Ronijas galva noliecās vēl zemāk. Viņa neteica ne vārda.

- Un tu, Ronald? Tev likās jautri sve�ā mājā spīdzināt dzīvnieku un ņirgāties par viņu, bet pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, sēdēt ar mums pie viena galda un bāzt vaigos? Vai tu esi robots - bez sirds un bez dvēseles? Nelietīgs riebeklēns?

- N-nē-ē... - Puika sāka īdēt. - Vi-viņa pierunāja. Ro-ronija. Viņa to izdarīja!

- Turi muti, tefteli! - Māsa ar pla�u atvēzienu iebelza brālim pa pakausi.

- Paldies, jūs esat atbildēju�i uz visiem jautājumiem, -ģenerālis Bass noteica. - Un tagad, Kārli, lūdzu, parādi viņiem Baronu. Redziet, jaunie�i, kaķa dzīvotgriba izrādījās stiprāka par jūsu zemisko cietsirdību. Bet Grāfa uzticība saimniecei pārspēja gan auklas, gan koka gabala izturību. Starp citu, kāpēc jūs suni piesējāt pie upes?

- T-to i-izdomāja tē-tētis. Su-suns vi-visu laiku ri-riņkoja ap mums un ska-skaļi rēja. T-traucēja ie-iekār-toties, - pui�elis acīmredzot bija nolēmis atzīties.

- Klusē, muļķi! - māsa viņam uzkliedza. - Viņ� visu izdomā. Viņ� vienmēr melo!

- Kā jūs abus īstenībā sauc? - Anna Elizabete pēk�ņi pavaicāja. Ronija aizrijās.

- Ro-ronalds un Ro-ronija, - pui�elis mudīgi noskaitīja kā iekaltu pantiņu.

- Un kāds ir jūsu uzvārds?

- Me-melderi-is... - Ronalds saminstinājās.

- Ronij, un tagad vēlreiz - kāds ir jūsu īstais uzvārds? Jūsu mātes uzvārds? Kup�a?

Meitene neatbildēja. Toties puika pa krēslu dīdījās tā, it kā viņam dibenā kostu sarkanās skudras. Tagad Anna saprata, ko bija domājusi dakterīte Ausma.

- Labi. Paldies, - cenzdamās runāt mierīgā balsī, viņa teica. - Tagad jūs varat iet aug�ā uz savu istabu, salikt somās mantas un doties pie miera. Bet rīt no rīta kopā ar savu tēvu brauksiet prom un nekad �eit neatgriezīsieties. Ja es vēl reizi kādu no jums ieraudzī�u �īs mājas, cilvēku vai dzīvnieku tuvumā, nekavējoties ziņo�u policijai, un jūs dosieties turp, no kurienes esat nāku�i, lai kas tā būtu par vietu. Vai jūs abi mani skaidri sapratāt?

- Bet skola? Un tētis? - iesaucās Ronalds. - Es negribu braukt prom!

- Klusē, tefteli! Vai neredzi, ka viņa visu laiku to tikai gribēja - dabūt mūs prom? Viņa mūs ienīst no pirmā brī�a. Tie�i tā, kā tētis teica - pieradusi dzīvot savā pilī, lai visi viņai kalpo, bet, ja kāds nepatīk, - ārā pa durvīm! Viņa vispār nevienu nemīl! Bet zini, tu, pretīgā ragana, tētim tu neesi vajadzīga! Viņam ir... viņam esam mēs, un mēs viņu mīlam! Un mēs brauksim viņam līdzi, un dzīvosim pie viņa, bet tu te vari nosprāgt kaut piecreiz no vietas!

Pēdējos vārdus Ronija izkliedza pilnīgā histērijā un izskrēja pa durvīm. Pagrūdusi nost Mārtiņu un pieklupusi ādas dīvānā gulo�ajam Ģirtam, sāka to purināt kā maisu:

- Tēti, tēti, mosties! Atver acis! Viņa mūs dzen laukā! Ģirt, Ģirt! Melderi, mosties!!!

Narkotiku murgā eso�ais Melderis tikai iekrācās.

Anna pāri istabai saskatījās ar ģenerāli un Miku.

Tātad tomēr... Ģirts...

Pēc mirkļa noblīk�ķēja ārdurvis, no halles iebrāzās auksta gaisa plūsma. Miks izskrēja hallē. Uz grīdas sēdēja Mārtiņ� sāpēs saviebtu seju un berzēja ceļgalu.

- Viņa man iespēra, izrāvās un aizbēga.

- Nu viss, man pietiek! - Anna bija atslīgusi uz lielo kāpņu otrā pakāpiena. - Tas pat vairs nav farss, bet kaut kāds murgs! Par kādiem grēkiem, es jums prasu, par kādiem grēkiem uz manas galvas, uz mūsu galvām nez no kurienes uzgā�as divi pusaud�i ar psihes problēmām, kam nav nekāda sakara ne ar mani, ne mūsu ģimeni?! Iegā�as, runā rupjības, izdemolē māju, apvaino un terorizē tuviniekus, gandrīz nobendē dzīvniekus, bet �ī sīkā maitele vēl atļaujas mani apsūdzēt viņu nemīlē�anā? Kāda velna pēc man viņi būtu jāmīl?

- Tāpēc, ka tu, mīļā Anna, man to apsolīji. Pirms da�ām dienām, cēlsirdības uzplūdā, - Ģirts bija atmodies no zāļu izraisītās puskomas un nu grīļodamies, izbolītām acīm stāvēja halles vidū, izstiepis pret Annu rādītājpirkstu, kas tirinājās kā diriģenta zizlis. - Tu... apsolīji dot maniem bērniem pajumti uz laiku, kas būs vajadzīgs, kamēr es atradī�u dzīvokli.

- Jā, es apsolīju, ta�u tu nemeklēji dzīvokli, vai ne, Ģirt Melderi? Tu atkal biji kopā ar to tur, jo pui�i viņu izvilka no tavas gultas un aizsūtīja mājās. Tu to neatceries, vai ne? Atskrēji, atvedi sīkos un nometi kā bagā�u, pat nepapūloties mani sagaidīt, lai kaut vai iepazīstinātu. Bet tas, ka viņi te pusi mājas sagāzu�i, izdemolēju�i un gandrīz nogalināja Baronu, tev liekas normāli?

- Līzbet... viņi ta�u ir tikai bērni! - Ģirts iesaucās. - Un bērni mēdz darīt blēņas!

- Blēņas? Dzīvnieka slepkavo�ana ir blēņas? Nāves novēlē-�ana vecmāmiņai - blēņas? Ar balinātāju noindēta simtgadīga palma - blēņas? Un ja tie būtu cilvēki?

- Tu esi sīkumaina, Līzbet, tevī nav pla�uma sajūtas, -Ģirts, augstprātīgi smīnot, atslīga dīvānā.

- Pārstāj saukt mani par Līzbeti! �is vārds uz tevi vairs neattiecas, - Anna dusmīgi iesaucās. - Ak tev pla�umu sava-jadzējās? Tāpēc piesēji Grāfu upmalā un atstāji? Ko viņ� ļaunu bija nodarījis? Grāfs, kur� tev uzticējās tāpat kā mēs, pārējie...

- Viņ� skaļi rēja, skraidīja mums apkārt un biedēja manus bērnus... tāpat kā jūs visi, - Ģirts truli noteica un zvārojoties parādīja dūri - vispirms Annai, tad visiem pārējiem.

- Suns juta, ka te kaut kas nav kārtībā, un par to ziņoja, tikai diem�ēl tobrīd viņu neviens nedzirdēja. Bet tu viņu novāci no ceļa, vai ne, Ģirt?

- Nemuldi, viszine! Domā - ja �ī ir tava māja, vari atļauties citiem dirst uz galvas? Zane tev nepatika, jo dienām sēdēja internētā un tērēja elektrību, skaidrs - laukā no mājas, uzgrūdi Arvim kaklā, lai �is tagad mokās. Re nu, dakter, es laikam vairs nebū�u tavs vedējtēvs, �ī maita jau neļaus.

- Melderi, izbeidz. Parunāsim rit. Tagad tev jāizguļas, -Anna klusi teica.

Tādu Melderi viņa redzēja pirmo reizi. Atlētiskā auguma uzbūve viņam pasākumos bija ļāvusi bez ba�ām iedzert un nenoreibt, ta�u �is te bija pavisam kas cits - visas Ģirta maņas likās esam ārpus kontroles.

Viņam steidzami vajadzēja ārstu!

- Vai tu reiz beigsi visus komandēt, ri�ā kaza?! Pieriebusies tu un tavi pātari!

Anna pārvērtās ledus gabalā. - Labi, Ģirt Melderi, gribi karu, būs kar�! �ajā mājā ne ar vienu tādā tonī nerunā...

- Ah, ah, atradusies caca! - Ģirts neveiklu mēli mēdījās.

- ... un roku nepaceļ. Tu rīt savāksi savus knauķus un atbrīvosi �o namu no jūsu klātbūtnes. Uz visiem laikiem. Un es ieteiktu viņus aizvest pie laba psihiatra, citādi pēc neilga laika abi tavi dārgumiņi būs aiz gardīnēm - jau tagad viņu agresija un vardarbīgās tendences nav valdāmas.

- Aizveries, kuce, ko tu vispār zini par dzīvi! Sē� te tāda, piepūtusies kā balons, neko nedara un klucē visiem uz galvas - tas tāds, tas �itāds. Maita tu esi!

- Melderi, valdies! - Miks lēni piegāja Ģirtam klāt un pieliecās tuvāk. - Es zinu, ka tevi �obrīd runā narkotikas, ta�u nu ir pārkāptas visas robe�as. Manuprāt, es tevi pavasari tur, pie upes brīdināju - ja nodarīsi Annai pāri, es tevi...

- Piekausi? Sakropļosi? No�ausi kā to nabaga pusdullo meitieti? Nu, uz priek�u, �auj, �auj, beidzot no jums visiem būs miers! - Ģirts iebļāvās.

- Tēti, tēti, kāpēc tu tā, tev ta�u esam mēs! - Izskrējis no darbistabas, Ronalds purināja tēvu aiz rokas. - Tēt, iesim aug�ā, tev jāizguļas!

- Atstājies no manis, mūdzi! - Ar skaļu, niknu rēcienu Melderis viņu atgrūda tā, ka apstulbu�ais pui�elis aizslīdēja līdz pushallei.

Annai pār muguru pārskrēja �ermuļi. �ajā ainā bija kaut kas tik baisi sirreāls, ka tā pat nepakļāvās loģiskai analīzei.

It kā ļauns ģēnijs būtu nolēmis iestudēt izrādi...

- Arvi, vai tev ir kāds medikaments, ko �im skatuves māksliniekam bez dzīvības briesmām iedot, lai viņ� beidzot izgulētu savu murgaino apmātību un būtu normāli runājams? -Miks vērsās pie daktera Konrāda, kur� stāvēja klusēdams.

- Protams. Es tūlīt...

- Es ne-eeko nedzer�u-uu, tikai te-kii-luu! - Ģirts pēk�ņi nebalsī ieaurojās un stutējās kājās. Puika pārbiedēts noslēpās aiz dīvāna gala.

- Un kā vēl dzersi. Ja ne, izsauk�u kreizeni! - Miks viņam uzkliedza un, kā spīlēs sakampis Meldera sprandu, uzspieda uz sāpju punktiem. Ģirts mirklī norima.

Dakteris Konrāds atvēra somu, izņēma jaunu vienreiz lietojamo �ļirci un mazu, aizvalcētu pudelīti. Anna paspēja salasīt - Valerianum... Balderiāna preparāts.

A�i izdarījis injekciju Meldera kaklā, ārsts apstiprināja Annas minējumu.

- Tas ir jauns, dabisks miega līdzeklis, īpa�i izstrādāts trakojo�u narkomānu nomierinā�anai. Tam nav blakņu. Pēc pērnās ziemas traģiskajiem notikumiem ar narkora�otni un ieslodzīto, sazāļoto sievieti es nopietni ieinteresējos, vai eksistē medikaments, kas būtu pietiekami stiprs, bet nekaitīgs. Un atradu. �is te tagad gulēs divpadsmit stundas. Vajadzētu nogādāt aug�stāvā.

- Mārtiņ? Kārli? - Miks pasauca. Neviens neatbildēja. - Tad mēs pa�i. Aiziet!

- Nāc, Anna Līze, uzvedīsim aug�ā Ronaldu un noliksim viņu gulēt. Pui�elim �ī bijusi grūta diena, - baronese paaicināja Omīti un, uzsmaidījusi aiz dīvāngala pietupu�ajam pui�elim, padeva tam roku. - Ejam, Roni!

Paraudzījusies uz Annu, viņa zīmīgi noteica: - Jums citas problēmas risināmas.

* * *

- Skuķe aizbēgusi, bet puika sācis runāt! Un viņ� kļuvis nekontrolējams - kliedz un ārdās. Ko darīt?

- Rīkojies pēc apstākļiem. Galvenais atrod skuķi.

Viedtālruņa skaļrunis bija tik spēcīgs, ka otra runātāja sievi�ķīgi spalgo balsi varēja sadzirdēt pat no attāluma.

- Spēle sāk kļūt pārāk bīstama...

- Dari to, ko lieku, un nesprēgā. Citādi...

- Tiks izdarīts.

Halles vecais pulkstenis nobimbināja deviņus. Tikai. Jau. �ajās dienās laiks meta tādas cilpas, ka Annai brī�am likās -vienas dienas laikā izdzīvots mēnesis.

- Krusttēv, ko tu par to visu saki? - viņa nomākti pajautāja.

- Neko. �obrīd neko. Mums visiem vajadzētu nomierināties un... paēst. Atminos, kāds solīja vakariņas, - viņ� pasmīnēja ūsās, bet, pamanījis, ka Annai raustās lūpa, aprāvās.

Nu, īsts begemots trauku bodē! Vai tad viņai bija laiks �morēt?!

Nepagatavotās vakariņas bija pēdējais piliens, kas pārrāva aizsprostu. Sakņupu�i kā maza nelaimes �upiņa, Anna Elizabete sāka nevaldāmi raudāt. Ģenerālis noraizējies noraudzījās, nezinādams, ko darīt, lai izlīdzinātu situāciju.

Grāfs, klusi smilkstēdams, pienāca un uzlika galvu saimniecei uz pleca. Viņ� nesaprata, kāpēc mīļās rokas nebu�ina viņa ka�oku, bet slauka no acīm kaut kādu sāļu slapjumu. Ar mēli ta�u ērtāk! Suniskā centībā viņ� sāka laizīt Annas seju, ausis, rokas, kaklu un darīja to tik ilgi, līdz viņa sāka smieties.

- Labi, labi, lielais zvērs, tikai neapēd mani!

- Līzbet, ejam taisīt ēst, tikai - kur liksim kaķi? Ņemsim līdzi? - Bass pajautāja.

Apraudzījusi pūkainajā dvielī ietīņāto gulētāju, kur�, sadak-terēts un sa�pricēts, gulēja eņģeliskā miegā, Anna uzmanīgi pacēla smago saini. - Ņemsim līdzi.

Pēc stundas, kad galdā smar�oja kartupeļi ar dillēm, biezpiens un siļķe ar sīpoliem, visi sāka pulcēties virtuvē, it kā viņus turp vilktu milzīgs magnēts.

Miks, ģenerālis Bass, Egons Dambergs, dakteris Konrāds, Anna ar Grāfu, Omīte, visbeidzot - arī vecā baronese. Trūka tikai Mārtiņa un Kārļa.

- Nez kur abi paliku�i? Mik, tu viņus aizsūtīji uzdevumā? -Bass painteresējās.

Miks paraustīja plecus. - Nē ta�u! Būs uz savu galvu aizjozu�i meklēt bēgli. Gan jau pārnāks - gan nekaunīgais skuķis, gan abi pēddziņi. Nosals un pārnāks.

- Labi. Kā klājas mūsu gulētājiem? - ģenerālis turpināja iztaujā�anu.

- Ģirts ir pilnīgi atslēdzies. Mēs ar dakteri viņu apguldījām un... iespundējām, - Miks ziņoja. Anna pamanīja viņus saskatāmies un apvaldām smieklus.

- Aizvedām Ronaldu uz viņa istabu. Iedevām nomierino�u tēju un pasēdējām pie gultas, kamēr aizmieg. - Stafeti pārņēma Omīte. - Viņ� guļ ļoti nemierīgi, miegā klaigā un rausta kājas. Tam bērnam vajadzīgs ārsts un mierīgi dzīves apstākļi.

Tikai nevajag! Lāga Omītei kļuvis pui�eļa �ēl, tūlīt vēl par aukli pieteiksies, viņai sirds mīkstāka par kūsto�u saldējumu, sevi�ķi pret vārgiem un pamestiem.

Anna Elizabete noklepojās, pievēr�ot klāteso�o uzmanību.

- Khm... Vispirms es gribētu visiem ļoti atvainoties par pēdējo dienu trakonama filiāli, vārdā Pū�u Māja. Es... nedrīkstēju pieļaut, ka mans pārsteidzīgais lēmums liek citiem ciest, iekavē darbus un aizsākto izmeklē�anu. �ajās dienās jūs esat risināju�i tikai un vienīgi manas problēmas, un tas mani dzen kokā. Lai kā mums būtu gājis agrāk, tik traki vēl nav bijis...

Viņa uz brīdi apklusa, tad saņēmās un turpināja.

- Brī�am pat �ķita, ka �eit tiek filmēts izdzīvo�anas �ovs, un scenāristam vienkār�i ir izme�ģītas smadzenes. Piedodiet.

- Līzbet, nav par ko atvainoties! - Miks metās viņu aizstāvēt. - Dzīve ir dzīve.

- Turklāt... Annīt, iespējams, ka tavs minējums nemaz nav tālu no patiesības, - ģenerālis Bass domīgi novilka. - Vai tu noklausījies to, ko tev iedevu?

Anna noraido�i papurināja galvu un piesarka. - Krusttēv, atvaino, nebija kad...

- Nekas, tikai neaizmirsti. Gribu zināt, ko tu par to domā. Un - es ļoti gribu ēst.

Siļķe ar kartupeļiem un biezpienu izrādījās ēterisks produkts un mirklī izgaisa.

- Labi, mīļie, varbūt savilksim galus? - omulīgi aizkūpinājis savu apgrauzto ķir�koka pīpīti, ierosināja Bass. - Zinu, ka mums visiem ir jaunumi. Kur� sāks?

- Laikam jau es, - Miks pieteicās. - Egons man palīdzēs neko nesajaukt.

Pirmais jaunums attiecās uz �ķietamo ielau�anos Montas Merkmanes darbnīcā. Trīs da�ādas ekspertīzes apliecināja, ka vienīgās pēdas un pirkstu nospiedumi, kas todien bija atrodami gan darbnīcā, gan visā mājā, piederēju�i pa�ai Montai Merkmanei. Arī laukā, pagalmā nebija sve�u pēdu. Tātad vairāk nekā iespējams, ka viņa pati to izdomājusi un īstenojusi. Bet kādēļ? Ar kādu mērķi? Un kādēļ zvanījusi tie�i Basam?

- Joprojām nesaprotu, - Bass noburk�ķēja. - Kāpēc viņa izlēma zvanīt tie�i man? Mēs neesam vienīgā detektīvaģen-tūra. Ir arī citas, daudz senākas un ar vārdu.

- Ta�u tās nepieder ģenerālim Kārlim Basam, Jura Bramaņa biju�ajam priek�niekam un tagadējā Kriminālpārvaldes �efa krusttēvam, - Anna pasmīnēja. - Varbūt to viņai ieteica tie�i Bramanis, jo zināja: ja mēs iekodisimies, vaļā nelaidīsim?

- Zini, LIzbet, tā patie�ām varētu būt! Un tas ari sasauktos ar mūsu sarunu. Noklausieties, labi? Miku, tu ari - vēlreiz, ja?

- Mhm, - Kaķitis negribīgi norūca. Viņ� to murgu jau reiz bija dzirdējis un neko sakarīgu nebija izlobījis, izņemot - uz vecumu visi kļūst dīvaini.

- Ko eksperti saka par otro iebrukumu dārgās dizaineres mājā? - Anna painteresējās. - Egon, vai ari �oreiz tur nebija nekādu pavedienu?

- Tā nevarētu teikt. �oreiz kaut kas bija gan. Da�i visai svaigi pirkstiņi uz lelles ar sirds rajonā iedurto adatu - tā, starp citu, bija nolauzta �ļirces adata, bet pirkstu nospiedumi nelieli, smalkām līnijām - kā sievietei vai bērnam. Neparasts bija ari sarkanais pavediens ap lelles kaklu - tādus īsta zīda pavedienus ra�o tikai Ķīnā. Jā, un vēl... man nedod mieru tas Halcion preparāts. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs recep�u medikaments, kas spēj ne tikai nomierināt, bet, lietots nepareizās devās, izraisīt halucinācijas, muskuļu paralīzi vai pat nogalināt. Bet Merkmane stāsta, ka lietojot to kopā ar alkoholu. Tas nozīmē, ka viņai ir izcilas aknas un asinsrades sistēma. Dod Dievs, lai kādā jaukā dienā viņas organisms nepasaka - stop.

- Nepieķērc! - Miks nospļāvās pār kreiso plecu. - Ta�u tu nepateici galveno. Egu, nav smuki vilcināties... Tas būs par Bramaņa slepkavību. Atminieties, apskatot līķi, Egons jutās apmulsis, jo ķermeņa temperatūra nesakrita ar asiņu faktūru, kas liecināja - lietots kāds medikaments. Tas izrādījās Halcion.

- Papētot �o table�u sastāvdaļas un iedarbību, atklājās interesanta nianse - lietots kopā ar alkoholu un pretsāpju medikamentiem, tas aizkavē asins recē�anu. Tas mani novirzīja neceļos, - Egons stāstīja. - Vienkār�āk sakot, Bramani varēja no�aut agrāk, nekā sākotnēji rēķināju, attiecīgi - starp trijiem un pusseptiņiem.

- Bet, ja tā... - Anna sāka balsi prātot, - tad mūsu draudzene Monta Merkmane, par spīti apgalvojumam, ka pusdienojusi ar biju�o vīru, būtu varējusi vienā mierā apciemot savu dārgo pielūdzēju agrā pēcpusdienā, teiksim, uz nelielu kokteilīti ar Halcion pie�prici, pēc tam atrast iemeslu, lai kopīgi nokāptu darbnīcā, tālāk jau vienkār�i - pif-pafl - un prom. Ar vai bez albumiem, diskiem un kokteiļa glāzēm - tās jau ir tehniskas nianses. Iespējams, tie�i tad, stīvējoties ar ļengano Bramani, viņai no somiņas vai kabatas izkrita kap-suliņa ar smar�ām un viņa tās samina. Tāpēc arī telpā bija tik koncentrēta smar�a. Tādā gadījumā atliek pavisam mazs, sīks jautājumiņ�: kas notika ar stikla lauskām un kapsulas vāciņu, tie parasti ir no īpa�i smalkas, elastīgas plastmasas? Ta�u �o atbildi var arī nemeklēt, jo tādus sīkumus var izmest jebkurā miskastē vai noskalot podā.

- Visticamāk, tev, Annīt, taisnība, - ģenerālis piekrita. - Un to mēs uzzināsim jau rit no rīta, ja vien tu pievienosies mums braucienā uz Rīgu. Nogādāsim Ģirtu un viņa puiku pēc piederības. Jāpavada ar godu nu jau biju�ais Pū�u Mājas iemītnieks un jāpārliecinās, ka �is dzīvs tiek līdz savam miteklim. Tu ta�u nebūsi pārdomājusi, ko, Līzbet? - Viņ� vērīgi palūkojās uz Annu Elizabeti un manīja, ka viņas atbildi tikpat saspringti gaida vēl trīs acu pāri - Miks, Omīte un baronese.

- Nē, protams. �is posms manā... mūsu dzīvē ir noslēdzies.

Miks Kaķītis nebija reliģiozs, bet �ajā brīdī viņ� labprāt

būtu aizdedzis svecīti.

- Labi. Tātad rit pēc brokastīm braucam pie Montas Merk-manes uz Me�aparku, bet pēc tam - uz Teiku pie Vladimira. Jāpainteresējas, vai nav jaunumu pazudu�ās Janas Vildes lietā. Ja nu pēk�ņi atradusies. Tev no de�ūrdaļas nav nekādu ziņu?

- Līdz vakaram vēl nebija, vismaz Mārtiņ� neko neteica. Pa dienu palūdzu viņu pārskatīt svodkas un to pa�u izdarīt ari tagad vakarā. Sagaidīsim no skraidī�anas pa naksnīgajiem Me�ājiem un pajautāsim.

- Kaut kā dīvaini ilgi viņi visi trīs tur skraida, - baronese ba�īgi noteica. - Ka tik kas nav atgadījies. Mums ta�u te gan me�i, gan purvi, gan upe...

- Nekreņķējies, Anna Roze, mūsu Kārlītis Me�ājus aizvērtām acīm var izstaigāt, viņ� neapmaldīsies, - gai�i mierināja Omīte. - Es viņam piezvanī�u.

- Velti, telefons atslēgts, - Anna viņu atrunāja. - Mik, piezvani savam Mārtiņam! Ronijai zvanīt nav jēgas, man nav viņas numura, turklāt - viņa tik un tā neceltu.

- Numuru varētu noskaidrot Ģirta vai Ronalda telefonā, ta�u tev taisnība - diez vai viņa �obrīd kādam gribēs atbildēt. Neko darīt - ja neizmācīs aukstums, gan izsalkums atdzīs mājās. Nu, ko es teicu?! - Kaķītis triumfējo�i izsaucās.

Noklaudzēja ārdurvis, nodipēja a�i soļi, un virtuves durvis pla�i atvērās. Ta�u nācējs bija viens.

Kārlis. Toties kādā paskatā?! Visi noelsās vien.

Noskrējies, nobridies, aizelsies un drud�aini spīdo�ām acīm. īsts pusnakts vilkatis.

- Es viņus pazaudēju. Abus. Dodiet padzerties! - Pieklu-pis ūdenskrānam, viņ� kāri dzēra tik ilgi, ka vienbrīd Annai likās - Melnupē būs krities ūdens līmenis. Tad, atspiedies pret sienu, noslīdēja uz grīdas līdzās Grāfam, apķēra vilka vareno kaklu un iespieda degunu ka�okā.

Glu�i tāpat, kā vakar bija darījusi Anna.

- Eh, vilks, ja tu me�ā būtu bijis kopā ar mani, mēs viņus noteikti noķertu!

Kā nojauzdams Kārļa teiktā komplimentāro raksturu, Grāfs vairākkārt noblīk�ķināja vareno asti.

- Kas jums tur īsti notika? - Kaķītis nepacietīgi pavaicāja.

- N-nu... kad sīkā izmetās pa durvīm, pamanīju, ka Mārtiņ� viņai seko. Nolēmu doties palīgā. Kad izskrēju uz lieveņa, manīju viņu skrienam tilta virzienā, bet no skuķa vairs nebija ne vēsts. Jozu pakaļ. Kaut kur pie krustojuma ar lielo ceļu es viņus pazaudēju. Faktiski tas ari viss. Tālāk bija tikai daudz, daudz kilometru riņķī un apkārt, un bez rezultātiem.

- Kas tev ar telefonu? - Anna pastiepa Kārlim līdz malām piekrautu �ķīvi.

- Baterija. - Uzrunātais uzbruka ēdienam kā badīgs vilks svaigam laupījumam.

- Labi, skaidrs. Jācer, ka Mārtiņam būs veicies labāk un viņ� tai seko, - Miks paberzēja deniņus. Ari Mārtiņ� uz zvaniem neatbildēja, lai gan garie izsaukuma signāli klausulē liecināja, ka adresāts pieslēdzies Visumam.

Lēni, bet neatlaidīgi uzmācās migrēna, un tikai Mika dzel�ainais gribasspēks vēl turēja pie sajēgas.

- Vai jums izdevās kaut ko noskaidrot par to pazudu�o un Vecrīgā atrasto Me�āju meiteni? - Omīte pēk�ņi atcerējās. - Viņai, �ķiet, bija Mārīte vārdā?

- Tie�i tā, Omit, - Miks apstiprināja. - Jā, pārbaudījām, tā tie�ām ir viņa. Izskatījās vismaz desmit gadus vecāka - sakrāsota, ģērbusies kaut kādās dīvainās lupatās, kuru vairāk nav, nekā ir. Sākotnējā ekspertīze noteica, ka mirusi no narkotiku pārdozē�anas, bet asinis atrasts ari alkohols lielā daudzumā.

- Dūruma pēdas ir? - Anna Elizabete saausījās.

- Nē, narkotikas ievadītas orāli. Sīkāk pēc sekcijas. - Viņ� no�āvājās kā valis.

- Tā, mīļie, man liekas - apspriede jābeidz un visiem teciņus jāiet gulēt! �I ir bijusi bezgalīga, smaga un nomāco�a diena. Lūdzu, pa trīsdesmit gramiem ūpenītes zāļu tiesai un -mar�, gulēt! Turpināsim pie brokastu kafijas. Septiņos.

- Astoņo-o-os, - ieīdējās Egons, izsaucot vispārējus smieklus. - Esiet ta�u vienreiz cilvēki! Gribu izgulēties!

- Norunāts, astoņos. Bet nu - fiks-un-fertih, pa migām!

- Līzbet, kur tu mūs liksi? - Egons cerīgi ievaicājās. - Bibliotēkā var?

- Nekā nebūs, tur tagad dzīvoju es! - Bass atrūca. - Jūs ar Miku viesistabā uz dīvāniem, dāmas savās istabās, bet dakteris Konrāds...

-... de�urēs Ģirta istabā uz klubkrēsla. Gribu pasekot mūsu gulētāja veselības stāvoklim, - dakteris Arvis Konrāds piecēlās, paņēma savu ārsta somu un smagā solī devās aug�up pa kāpnēm.

Nabaga labsirdīgais dakteris, laipni lūgts ģimenē!

Visi bija izklīdu�i pa istabām. Virtuvē rosījās tikai Anna Elizabete, nolēmusi vakariņu traukus un kafijas krūzītes labāk nomazgāt tagad, nevis darīt to no rīta.

Pēc brī�a viņai piebiedrojās Kārlis, vēl pēc mirkļa - sapīcis Miks Kaķītis.

- Nu? Kas ir tas supersvarigais, kāpēc tu man tikko atsūtīji īsziņu: virtuvē! Tas nevarēja pagaidīt līdz rītam? - viņ� neapmierināti burk�ķēja.

- Kaķīt, nerūc, - Kārlis viņu noku�ināja. - Labāk pasaki: tu uzticies Mārtiņam?

- Ko tad tas nozīmē? - Miks iepleta acis. Galvassāpes mirklī pārgāja kā nebiju�as.

- Tie�i to, ko es jautāju: vai tu uzticies savam jaunajam darbiniekam Mārtiņam?

- Saki, ko gribi teikt, tikai nestiep gumiju! - Miks smagi apsēdās. Viņam vairs nebija ne spēka, ne vēlē�anās domāt.

- Klausieties! Tu ari, LIzbet. - Neko nepaskaidrojis, Kārlis atskaņoja to pa�u telefona sarunu, ko, nez kāda instinkta vadīts, �ovakar bija ierakstījis uz lieveņa.

- Kas tas ir? - pazinis balsi un atguvies no pārsteiguma par dīvaino tekstu, Miks pajautāja. - Kur un kā tu pie tā tiki?

- Es pirmiņ neteicu taisnību, negribēju, lai dzird pārējie. Kad Ronija izskrēja no mājas, Mārtiņ� viņai nesekoja, bet, lieveņa malā stāvēdams, kādam zvanīja un atskaitījās. Biju nolēmis sekot, bet, izskrējis laukā, pamanīju Mārtiņu - man ir nakts redze! - un tad izdzirdu �o...

Miks sēdēja kā sastindzis. Skuķe ir aizbēgusi - nozīmēja to, ka bēgle ir neviens cits kā Ronija. Puika sācis runāt - varēja attiekties uz Ronaldu, jo viņ�, at�ķirībā no savas klusējo�ās māsas, pa�am negribot un nedomājot, bija atklājis diezgan daudz. Savukārt - viris kļuvis pilnīgi nekontrolējams, kliedz un ārdās - viennozīmīgi vēstīja par Ģirta ciet aizgāju�o �īberi. Bet kam un kāpēc Mārtiņ� ziņoja? Kas tā varētu būt par sievieti?

Balss likās asa, spalga un valdonīga. Miks pārdomāja -kāda no viņa resora, viņa pārvaldes? Nē, tādu balsi viņ� neatcerējās dzirdējis.

- Kaķīt, kā tu domā, vai frāzes - �rīkojies pēc apstākļiem� un �galvenais, atrod skuķi� - nozīmē to, ko es domāju, vai pavisam ko citu? - Anna Elizabete ievaicājās.

- Visticamāk, to, ko tu domā, - viņ� drūmi atteica. - Tie�i to, ko Mārtiņ� saka: �spēle sāk kļūt pārāk bīstama�. Jautājums tikai - kuram bīstama? Viņam, mums vai kādam tre�ajam? Kādi ir �īs bīstamās spēles noteikumi? Un kur� aiz tā stāv?

- Un vēl svarīgi - cik dziļi iek�ā tajā visā ir tavs darbinieks, kop� kura laika un kādi vēl pārsteigumi mums tuvākajās dienās gaidāmi?

- Mjā. Kā sacīt jāsaka: kur gan tik labiem vecākiem tik nelabi bērni?

Piektdienas rīts, 10. oktobris

Spēle sāk kļūt pārāk bīstama... Dari to, ko lieku, un nesprēgā... Tiks izdarīts.

Anna nespēja aizmigt. Aiz slēgtām durvīm, ar uzticamo, pelēko vilku blakus un dvielī ietīto, nu jau mierīgi elpojo�o runci Baronu klēpī viņa vaļējām acīm raudzījās tumsā, krustu �ķērsu pārcilādama aizvadīto dienu notikumus - nesakarīgu krāsainu stikliņu jūkli, kas neparko negribēja salikties vienā veselā attēlā.

Kas notika? Līdz �im tik omulīgā, līdzsvarotā Pū�u Mājas ikdiena bija pilnībā sagrauta, lai neteiktu - iznīcināta. Cilvēki kļuvu�i īgni, nervozi un savstarpēji neiecietīgi. Viss labais, ko viņi aizvadītajos divos gados bija panāku�i, izveidoju�i, uzbūvēju�i, - iz�ūpots pa�os pamatos. Un izdarījis to bija viņas senais, uzticamais draugs Ģirts Melderis - tas pats, kur� neskaitāmas reizes glābis no nepatik�anām, tas pats, kura rokās vēl pirms da�ām dienām viņa bija jutusies laimīga...

Ta�u - vai bija?

�obrīd Anna Elizabete par to bija sākusi pamatīgi �aubīties.

Vai gan viņas jūtīgā zemapziņa jau labu laiku nebija nojautusi it kā netveramas pārmaiņas Ģirta uzvedībā? Vai gan viņ� ik pa laikam nebija jāatsauc realitātē - tik ļoti bija pārmiesojies advokāta Ērgļa tēlā, ilgodamies pēc galvenās lomas tajā nolādētajā seriālā, ka brī�am sāka pat citādi runāt un kustēties?

Sākumā tas �ķita amizanti, vēlāk sāka pamatīgi tracināt.

Tu viņam par �ķūnī�a jumtu, viņ� - par to, ka jaunajam seriālam būs vismaz trīs sezonas un varēs aizbraukt uz Maldivu salām. Tu viņam par to, ka baroneses istabā logam izļurkājusies eņģe, viņ�-par to, ka advokāts Ērglis ir baigi krutais d�eks, kura �armam pretī nevar turēties neviena sieviete. Tu viņam par to, ka jānopļauj zāliens un jāsaskalda atvestā malka, jo drīz sāksies rudens pasākumi mui�as kultūras centrā un nebūs laika, bet viņ� -jābrauc uz Rīgu, uz fotoprovēm...

Labi, to varētu norakstīt uz rado�as personības lidojuma rēķina. Varbūt. Bet kā izskaidrot Meldera personības pārmaiņas kop� pagāju�ās piektdienas? Faktiski tā bija pilnīga visu vērtību degradācija. Ģirts nekad nebija lamājies vai pret kādu pacēlis balsi. Sevi�ķi pret viņu, Annu. Viņ� alla� bija ar cieņu un dziļu mīlestību izturējies pret vecākiem cilvēkiem - gan Annas vecākiem, gan Omīti.

Tas Ģirts, ko viņa pazina, bija gatavs nakts vidū puspliks skriet palīgā nelaimē iekļuvu�am cilvēkam vai dzīvniekam, tas Ģirts nekādā gadījumā nedarītu pāri viņas sunim un neļautu to darīt bērniem - pat ja tie ir viņa bērni, kurus viņ� nekad mū�ā nav redzējis, un tagad cen�as izlabot vainu, izdabājot un izpatīkot.

Pag, ko viņa tikko bija nodomājusi? Nekad mū�ā nav redzējis...? Un Ausmiņa teica: viņi Itālijai nav biju�i tuvāk kā es...

Annas Elizabetes smadzenēs visā ko�umā iegailējās sarkanā trauksmes poga.

Pastiepusies līdz telefonam, viņa nosūtīja Kārlim īsziņu:

"Ja neguli, uznāc un paņem līdzi datoru".

Par laimi, Kārlis negulēja, bet strādāja - meklēja datus.

Pēc brī�a pie durvīm pieklauvēja un pa spraugu klusi ieslīdēja Kārlis, viņa dators un termoss ar melnu, saldu kafiju.

Tonakt viņi ilgi runājās, noklausījās Bramaņa un Basa sarunas ierakstu, bet pēc tam naksnīgajā klusumā līdz pat ritam ritmiski klakstēja divu datoru taustiņi.

Pamazām Annas Elizabetes prātā sāka veidoties zimējums. Dīvains, bet...

* * *

Rīts atausa miglains, nemīlīgi vēss un drēgns. Pulksten septiņos izejot uz lieveņa, lai kopā ar Grāfu un Kārli izskrietu obligāto suņa rīta apli, Anna gandrīz mazdū�īgi pagriezās atpakaļ, un tikai Kārļa pamudinājums neļāva viņai atkāpties.

- Kas i, ko, Līzbet? Aiziet, aiziet! Dip-dip-dip! Labo, kreiso, labo, kreiso!

Grāfs, no sirds priecādamies, ka divi viņa tuvākie cilvēki jautri dipa�o kopā ar viņu, skrēja, lēca, virpuļoja un meta kūleņus sagrābto lapu kaudzēs.

- Es vairs nevaru. - Pēc pirmā, mazākā apļa ap parku, Anna pārlocījās uz pusēm un palika tā karājamies, ar pirkstu galiem pie zemes. Vajadzēja atgūt elpu.

- Līzbet, puskilometrs! Aiziet! - Kārlis lēkāja uz vietas.

- Ļaujiet man mierīgi nobeigties, me�oņi! - Sirds lēca pa muti laukā.

- Līzbet, Līzbet! Anna-a-a!!! - No mājas pie viņiem, ātri zibinādams savus garos kātus, joza Miks Kaķītis. - Ve�i, pietiek skraidelēt, mums jābrauc! �onakt savā Me�aparka mājā nogalināta modes māksliniece Monta Merkmane - par to jau ziņo internēta portāli. Ar visām bil�u galerijām un video. Gandrīz kā tie�raide. Nesaprotu, kā viņi to uzodu�i, ja de�ūrdaļa man paziņoja tikai pirms pusstundas. Kamēr uzbungāju ģenerāli un Egu, kamēr viņ� sacēla kājās savus ekspertus, tad skrēju modināt tevi, bet jūs, redz, te...

- Kas tur īsti noticis? - skrienot uz māju, izelsa Anna.

Atkal jāskrien! Vai vismaz nevarētu lēnāk? Viņa nebija trenēts

opers, bet kultordze-mājsaimniece, kuras ikdienas pienākumos neietilpst rik�o�ana �ķēr�ļotā apvidū ar pilnu uzkabi un �aujamo.

- Sprādziens. Uzgājis gaisā dizaineres Montas Merkmanes zilais zvaig�ņu vāģis ar visu cienīto kundzi pie stūres. Apdegusi tā, ka knapi varēju�i atpazīt.

- Cik zinu, autiņi pa�i nesprāgst, - Anna noburk�ķēja.

- Nesprāgst gan. Ugunsdzēsēju pirmā versija - degvielas noplūde motortelpā. Autiņam sasists hampers. Iespējams, vakar aizvakar bijusi neliela avārija, kaut kas ieplaisājis, radusies sūce, bet �orīt, piestartējot dzinēju, benzīns uzliesmojis.

- Kaķīt, tu tici pasakām? - Kārlis pirmo reizi ierunājās.

Skarbi. Kā �alts no auksta ūdens spaiņa.

- Kā tu to domāji? - Miks apstulba.

- Tā, ka uz visu notikumu fona �ī konkrētā nāve jau bija paredzama, tikai laika jautājums, - Kārlis atcirta. - Līzbetei taisnība - �o spēli vada kāds, kura smadzenes ir tik ļoti izme�ģītas, ka cilvēku dzīvības un likteņi vairs neko nenozīmē. Bet mēs atkal, sev par nelaimi, esam trāpīju�ies tam visam pa vidu. Redzi, mēs ar Annu vakar kaut ko atradām...

- Tad jūs zināt vairāk par mani! Stāstiet, nevelciet garumā!

- Netrako, pasauc ģenerāli un Egonu, tiekamies virtuvē!

- Nav laika brokastmaizītes dekorēt! - Kaķītis saniknojās.

- Virtuvē! - Un Kārlis aizjoņoja kā velna plēsts.

- Nu, Līzbet, ko teiksi? - Miks nopūtās.

- Vakarnakt beidzot noklausījos Bramaņa un Basa sarunas ierakstu. Stulbi, ka neizdarīju to agrāk, varbūt...

- Ko - varbūt...? Varbūt Merkmane vēl būtu dzīva, to tu gribēji teikt?

- Kaut kā tā, jā. Vai arī nē - ja ne dzīva, tad mēs vismaz būtu sapratu�i, ka viņa ir pirmā, kura jāpiespie� runāt un visu izstāstīt. Nu kāds ir paspējis pirms mums.

- Līzbet, tu mani biedē.

- Nebaidies, man pa�ai bail.

Grāfs, juzdams saimnieces nemieru, ierūcās.

* * *

Un atkal tāpat kā ziemā, risinot gadumijas noziegumus, no Me�ājiem uz Rīgu milzīgā ātrumā nesās divas automa�īnas - sudrabaina toijota un balts busiņ�.

Cenzdamās nosēdēt taisni un pagriezienos nenospiest Grāfu, Anna Elizabete aizmugurējā sēdekli �gleznoja� seju, precīzāk, lika kaujas krāsojumu. Tas �odien būs ļoti vajadzīgs: viņai bija jāizskatās respektablai, uzticamai, nesatricināmai un reizē biedējo�ai. Kā teica ģenerālis - kā smaidīgai baltajai cilvēkēdājhaizivij.

- Es nekad neesmu sapratis, kā jūs, meitenes, to spējat? Jebkādos apstākļos, vienalga - pie stūres, ierakumos vai de�ūrdaļā starp ienāko�ajiem zvaniem? - Miks bubināja, apdzīdams ātri brauco�u Statoil benzlnvedēju. Ma�īna sazvārojās.

- Paldies, Kaķīt, tagad man ir �etras acis! - Anna ierūcās. Visi iesmējās. - Bet, ja nopietni, �ī spēja sievietēs iekodēta ģenētiski, tāpat kā operiem - acis pakausi.

- Labi, Līzbet! Darām, kā sarunāju�i? - Miks pārvaicāja.

- Protams. Klau, vai tavs Mārtiņ� tā ari nav parādījies?

- Nē. Es to pagaidām nesaprotu. Bet, kad atradī�u, viņ� dabūs daudz ko paskaidrot, pirms es viņu aiz �upra izmetī�u no brigādes. Sīkais nodevējs!

- Nu, netrako, krustdēl, netrako, dzīvē visādi gadās. Labāk skaties uz ceļu!

Ģenerāļa Basa mierīgā balss Annai atsauca atmiņā nakti klausīto ierakstu. Bija tik daudz jautājumu... Viņa nolēma to vēlreiz noklausīties. Līdz Rīgai tie�i paspēs.

(Viegls klik�ķis, tiek ieslēgts ieraksts. No�vadz atslēgas, noklaudz durvis.)

Bass: - Nu sveiks, Juri! Nāc iek�ā. Ilgi neesam redzēju�ies.

Bramanis: - Piecus gadus. Kop� aizgāji pensijā un mani nozīmēja tavā vietā.

Bass: - Jā. Atģērbies un nāc tālāk. (�aboņa.) Kāpēc zvanīji?

Bramanis: - Jau teicu. Vajag izrunāties. Man nepiecie�ams tavs padoms. (Smagi apsē�as, no�īkst krēsls.) Kā iet Mikam? Viņ� ir talantīgs puisis.

Bass: - Viss kārtībā. Vai tad tu pats sakarus ar savējiem vairs neuzturi?

Bramanis (rūgti pasmejas): - Ar savējiem? Man tur nekad nav bijis neviena...

Bass: - Juri, tu pats biji vainīgs. Pārāk augstprātīgs. Ka tik pakomandēt. Būtu ar pui�iem savu reizi pasēdējis, �ņabi iedzēris, par dzīvi parunājis. Piesedzis priek�niecības acīs, ja kas ne tā, - būtu citādāk. Būtu savējais.

Bramanis: - Jā, kā tu. Dro�i vien tevi mūsu vecie joprojām piemin ar labu vārdu.

Bass: - Kafiju dzersi? Man gan ir tikai �ķīsto�ā.

Bramanis: - Mhm.

Bass: - Labi, stāsti, kas uz sirds, man nav daudz laika.

Bramanis: - Kur tad tev, pensionāram, jāsteidzas?

Bass: - Jumts jālabo. Malkas �ķūnītim. Vecs. Citādi ūdens līst iek�ā.

Bramanis: - Tā jau mums visiem... jumts jālabo. (Ilga pauze.) Klausies, es gribu precēties! Otrreiz. Ko tu par to saki?

Bass: - Kas man tur ko teikt - mīlestību jums un saticību! Sen jau bija laiks.

Bramanis: - Bet viņa nav... no mūsējiem.

Bass: - Kā to saprast?

Bramanis: - Viņa ir... miljonāre. Bet es - izbijis kruķis ar izdienas pensiju.

Bass: - Un tas tevi kremt? Tas, ka sievai būs vairāk naudas nekā tev?

Bramanis: - N-nu... ari. Lai gan - es viņu pazīstu kop� tā laika, kad viņai pie dvēseles nebija nekā. Bet... viņa visu laiku balansē uz na�a asmens... Bizness, visādi cilvēki, tik�anās. Tagad grib, lai es ari iesaistos.

Bass: - Un kas tur slikts? (Draudzīgi smiekli.) Skaties, uz vecumdienām iemācīsies naudu grozīt, varēsi ne par ko neraizēties un tik dzīvot nost.

Bramanis: - Nerunā, ja nesaproti! Tas nav tāds bizness. Te katram dolāram ir asins cena. Es to negribu. Daudzus gadus viņai palīdzēju, �ur tur piesedzu, �ur tur pabīdīju, �ur tur piezvanīju. Bet pavisam nesen uzzināju, kas aiz tā visa slēpjas īstenībā. Kas tas ir par biznesu... Un nolēmu vairs nepiedalīties. Tikai - ko tagad darīt ar viņu?

Bass: - Tavu sievieti?

Bramanis: - Jā, viņa nesapratīs, ja teik�u, ka vairs negribu palīdzēt, bet mierīgi dzīvot kopā ar viņu kādā klusā vietiņā. Nu tādā kā Me�āji... Viņa nav tāda. Viņai vajadzīgs troksnis, kņada, apbrīna, ātrums, kustība. Drīz būs piecdesmit pieci, bet kā jauna skuķe! Lupatas, karuļi, izklaides, kosmētika! Tu pat iedomāties nespēj, cik maksā viena smar�u pudelīte! Simts, divsimt un vairāk eiro!

Bass (aizkaitināti): - Juri, es domāju, tu gribi runāt par nopietnu lietu.

Bramanis: - Es runāju par lietu. (Klusums.) Viņi mani visu laiku tur kā spīlēs.

Bass: - Kādi - viņi?

Bramanis: - Nu tie - viņas biznesa partneri. Saproti, viņiem bija ļoti izdevīgi tas, ka strādāju policijā, tik atbildīgā amatā. Varēju daudz ko neuzkrīto�i nokārtot. Tagad tā vairs nav un attieksme ir mainījusies. Paklau, tev nav, ko iedzert? Nav? Nu labi, tad es pats. (�aboņa, guldziens, viegls klaudziens.)

Klausies. Atceries pagāju�ās vasaras lietu Me�ājos - tos vecos kaulus? Jūs toreiz gandrīz aizturējāt Arvīdu Divupu, īstajā vārdā Artūru Bambānu, vai ne? Viņ� aizbēga un noslīka. Bet ziemā sekoja lieta ar cūkām, narkotikām un diviem beigtiem policistiem. Jūs visā vainojāt Arni Akmeni, Bambāna dēlu un mantinieku, vai ne? Ta�u viņ� aizbēga un nositās. Domājat, līdz ar viņa nāvi viss beidzās? Nekas nebeidzās! Tādu kā viņi ir desmitiem, simtiem! Tūksto�iem! Tīkls. Viņi joprojām kontrolē visus procesus.

Bass (neticīgi): - Kas ir viņi?

Bramanis: - Tie, kas strādā uz abām pusēm - uz aus-trumiem, uz rietumiem, kā vajag. To vairs nesauc par karu vai okupāciju, bet par ekonomiskajām interesēm, ietekmes zonām un biznesa stratēģijām. Viņu iero�i ir bīstamāki par pistolēm un automātiem, jo iznīcina cilvēku brīvo gribu, prātu un sirdsapziņu. Iestāsta melnu par baltu, perversiju par tikumu, kroplību par skaistumu, noziegumu par normālu attiecību kārto�anas veidu. Viņiem pieder neredzamie lieljaudas iero�i - mediji, prese, radio, televīzija, internets, sakaru līnijas. Viņi zombē, skalo smadzenes, taisa �ovus un konkursus, seminārus un konferences, dibina jaunas mācību iestādes un konfesijas - un caur to visu cilvēkos ieplūdina indi, vervē bērnus un jau kop� mazotnes iepotē viņos atkarības. Pati galvenā - es gribu un man vajag!

Bass: - Juri, vai tu mazliet nepārspīlē?

Bramanis: - Kārli, un to saki tu, kur� visu mū�u mēzis citu sastrādātos sūdus? Nekad neesi domājis, kāpēc pasaulē ir tik daudz noziegumu? Parādi man cilvēku, kur� nekad mū�ā, nekad un nekādos apstākļos nebūtu pārkāpis kādu likumu, noteikumu vai vismaz priek�rakstu. Tādu nav! Svēto nav! Bet robe�a, kas �ķir pilsoni parasto un noziedznieku, ir tieva kā matiņ�. Aiziet divi draugi uz krogu, iedzer, iziet uz lieveņa uzpīpēt, atminoties skolas laikus, sāk dauzīties un grūstīties, viens paslīd, nokrīt un ar pakausi atsitas pret ieejas pakāpienu. Stāsta beigas. Bija divi draugi, bet nu ir upuris un slepkava. Un tikai tāpēc, ka cilvēkos tiek mērķtiecīgi nojauktas viņu dabiskās, iedzimtās labā un ļaunā robe�as. Tici man, es zinu, ko runāju, pats tam visam esmu izgājis cauri. Tikai sapratis pārāk vēlu...

Bass: - Klau, tu pats visu mū�u esi nostrādājis iek�lietu sistēmā, biji viens no maniem labākajiem operiem, un, lai nu kam, bet tev vajadzētu mācēt at�ķirt vienkār�u sadzīvisku negadījumu no globālām pasaules līmeņa sazvērestībām.

Bramanis: - Tās ir cie�i saistītas lietas.

Bass: - Lai būtu. Bet kāds tam sakars ar tavām precībām?

Bramanis: - Tāds, ka sieviete, kas man ļoti patīk, darbojas viņu pusē. Un tāds, ka, par spīti visam, es viņu mīlu. Bet tev taisnība, pārāk aizrāvos. Es nu ie�u.

Bass: - Nu, nē, vecais, - esi pateicis A, saki arī В un C. Ko tu tur runāji par neredzamajiem iero�iem un brīvās gribas ietekmē�anu? Ir fakti un pierādījumi vai arī tie visi ir tikai tuk�i vārdi?

Bramanis: - Ir, Kārli, ir. Gan fakti, gan pierādījumi. Divos eksemplāros. Dro�i kā seifā. Zinu, ka neesmu bijis tas labākais izmeklētājs un priek�nieks, esmu ļāvies nepamatotai godkārei, ambīcijām un alkatībai. Apzinos, ka salīdzinājumā ar tevi, Miku un viņa komandas pui�iem esmu bijis bremze, da�brīd pat esmu darbojies pretēji vienas otras izmeklē�anas interesēm, jo man tā lika. Viņi mani visu laiku turēja uz grauda. Un tura joprojām... Es to visu zinu. Bet nu viss būs citādāk.

Bass: - Jo tagad tev pamodusies sirdsapziņa? Ja tu tikko man nebūtu pateicis, ka grasies precēties, es padomātu, ka esi nolēmis izsūdzēt grēkus.

Bramanis: - Nejoko par to, Kārli! Kad cilvēks kļūst vecāks, viņ� uz daudz ko sāk skatīties citādi, pārvērtē dzīvi. Jā, es daudz ko neesmu darījis pareizi, bet cilvēki mēdz kļūdīties.

Es netaisos mirt, jo sevi�ķi tagad, kad... esmu uzzinājis, ka man ir bērns! Man ir meita, liela, tikai es to nezināju! Bildes redzēju, skaista. Krāju. Smalkā darbā strādā, ar cilvēkiem. Ik dienu slavenību vidū apgrozās. Iedomājies, vecais, mū�u nodzīvoju, nezinot... Pēc trim dienām es viņu beidzot sastap�u. Man apsolīja. Viņa. Tu saproti? Dro�i vien nesaproti...

Bass: - Maldies, Juri. Man pa�am ir divi dēli, trīs mazbērni un trīs māsasbēmi.

Bramanis: - Un tu viņu dēļ darītu visu, vai ne?

Bass (ilgs klusums): - Nezinu. Ja tāda vajadzība rastos... Dro�i vien. Katrā ziņā - es vienmēr esmu centies viņiem sniegt to labāko. Kā sanācis, ne man spriest.

Bramanis: - Nu redzi, es ari gribu savam bērnam, savai meitai dot visu labāko. Pat tad, ja neesmu bijis klāt, viņai piedzimstot un uzaugot, ja neesmu mācījis runāt, iet uz podiņa un braukt ar velosipēdu. Es... vienkār�i nezināju, ka viņa ir pasaulē. Bet tagad viss mainīsies - to esmu sev apsolījis. Dzīvo�u tikai ģimenei. Tai, kas man tagad būs. Neiesaistī�os nekādās aizdomīgās lietās un arī viņai neļau�u. Pietiks ar to, kas jau sastrādāts un sapelnīts... Aizbrauksim uz ārzemēm, nopirksim kaut kur Alpu kalnos namiņu, atvērsim mazu krodziņu, un miers mājās.

Bass: - Nu, nu...

Bramanis: - Nenūk�ķini. Mēs ar viņu par to daudz esam runāju�i. Laiks lēnām paiet malā un dot vietu jaunajiem. Mazliet jau paklausīja, vismaz pa ārzemēm vairs nebraukā. Bīstami ta�u, sevi�ķi tagadējā politiskajā situācijā. Nu nevar visu mū�u dzīvot, riskējot ar dzīvību un veselību! �īs spēles nav sievietēm domātas, jo tie ļaudis spēlē bez noteikumiem. Ja kas - pat krustu nepaspēsi pārmest.

Bass: - Tik nopietni?

Bramanis (ilgi klusē): - Tik nopietni.

Bass: - Un tev par visiem ir materiāli?

Bramanis: - Ir. Un, tici man, tās ir tādas lietas, no kurām visai ministrijai mati stāvus saceltos. Kur� ar ko, kurās valstīs un kāpēc saistīts.

Bass: - Juri... Bet kāpēc tu pats negribi �o lietu novest līdz galam?

Bramanis: - Es jau teicu - viss. Esmu pensijā. Priek�laicīgā, ja atceries. Pats vainīgs, jā. Bet neno�ēloju. Tā bija mana dzīve. Tagad būs cita. Apprecē�os. Satik�u meitu. Apvieno�u ģimeni, un brauksim prom.

Bass: - Domā, viņas gribēs?

Bramanis: - Ceru, Kārli, ceru. (Ilga pauze. Klunk�ķis. Klaudziens.) Tomēr ir tā jocīgi ap sirdi. (Pauze. Ritmiska klaudzinā�ana pa galdu.) Bet apsoli man vienu...

Bass: - Runā.

Bramanis: - Nē, tu apsoli!

Bass: - Juri, tu uzvedies kā bērns. Labi, apsolu, runā!

Bramanis: - Ja gadījumā ar mani kas notiek, nedomāju, ka tā būs, tomēr dzīvē visādi gadās... tad vari darīt ar materiāliem visu, kas ienāk prātā. Laid lietā, tikai rēķinies - tā būs lavīna ar briesmīgām sekām. Tikls stiepjas tālu... (Klusums.) Ja kas, esi prātīgs, labi? Tu... biji... esi... labākais priek�nieks manā mū�ā.

Bass: - Paklau, pulkvedi, man tavs noskaņojums nepatīk. Galīgi nepatīk. Tā neiet. Tu man kaut ko nepasaki līdz galam!

Bramanis: - Ģenerāli, atceries, kā mēs skatījāmies �Tik�anās vietu mainīt nedrīkst�? Un vienmēr sērijas beidzās visinteresantākajā vietā... (Klunk�ķis.) Labi, nu gan man laiks doties. Jāaiziet pie friziera. Gribu meitu satikt... sapucēts.

Bass: - Nu tad lai veicas ar sievietēm un jauno dzīvi! Gaidu ielūgumu uz kāzām!

(�vīksti. So/i. Klusa saroko�anās skaņa. Atslēgu �vadzoņa.)

Bass: - Juri... saudzē sevi.

Bramanis: - Kā jau nu sanāks. (Durvju klaudziens. Klusums.)

* * *

Pie Merkmanes Me�aparka mājas �oga drūzmējās apkārtējo namu iedzīvotāji, bet pagalmā oran�i zili sarkanus zibeņus meta ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un policijas bākugunis. Piebraucis iespējami tuvu notikuma vietai, Miks izlēca no sava sudraba sapņa un, motoru nenoslāpējis, metās pie dūmojo�ās, gruzdo�ās dzel�u kaudzes, ko reiz lepni sauca par subaru automa�īnu, bet apdegu�ais, nobrūnēju�ais un jebkādu līdzību ar cilvēcisku būtni zaudēju�ais briesmonis, kas sēdēja priek�ējā sēdeklī, reiz bija slavenā modes māksliniece Monta Merkmane.

Cerībām nebija vietas - sieviete automa�īnā bija mirusi, dakteri bezspēcīgi atkāpās, atdodot vietu Egona ekspertiem.

Lai kā Annai Elizabetei to negribējās, viņa tomēr sevi piespieda izkāpt un aiziet līdz automa�īnai. Tā vēl izdvesa karstumu, ta�u vairs nevienu neapdraudēja. Ugunsdzēsēji savu darbu bija paveiku�i godam. Diem�ēl milzīgais karstums un liesmas pilnībā bija iznīcināju�as gan ma�īnas krāsu, gan salona interjeru.

Noteikt kaut ko par �urp atbrauku�o vai prom aizbrauku�o automa�īnu pēdām pagalmā būtu pa spēkam tikai brīnumdarim - pēc ugunsdzēsēju glāb�anas darbiem un operatīvo dienestu �urpu turpu braukā�anas pielietais pagalms bija pārvērties dubļu jūrā, bet pierādījumi, ja tādi vispār biju�i, samīcīti putrā.

Lēni apgājusi norobe�oto laukumu un nonākusi līdz ma�īnas priek�galam, Anna īpa�i pievērsa uzmanību bamperam, cik jau no tā bija palicis.

Tie�ām izskatījās, it kā autiņ� pirms uzsprāg�anas būtu kaut kur vai kaut kam uztriecies - iebraucis kokā, uzskrējis ceļa stabiņam vai varbūt pat... cilvēkam?

Bet kad un pa kuru laiku Merkmane to būtu varējusi izdarīt?

Katrā ziņā - ne jau aizvakar pēc otrā uzbrukuma, kad viņi bija ieradu�ies te, lai noskaidrotu notiku�ā detaļas un nopratinātu Merkmani par varbūtējo saistibu ar pulkve�a Jura Bramaņa nāvi. Vēl jau paliek jautājums, vai ar auto vispār braukusi Merkmane? Tā varētu arī nebūt. Tikpat labi viņa �ajās dienās būtu varējusi savu auto aizdot kādam citam - radam, draugam, kolēģim -, bet pati gulēt mājās.

Interesanti, vai, aptaujājot apkārtējo namu iemītniekus, Kaķī�a viri dabūtu ko vairāk par klasiskajiem - �nebiju, neredzēju, nedzirdēju�? Varbūt �ajā pabiezajā Rīgas daļā līdzcilvēku, pat tuvāko kaimiņu problēmas nevienu neinteresēja, jo ikviens pārņemts tikai ar savu labklājību, kuras avots ne vienmēr ir tīrs. Miljoniem vērtas villas nevar iegādāties totālajās izpārdo�anās, un tās nevar nopirkt pilsoņi parastie, kas godīgi (vai varbūt naivi) strādā no algas līdz algai...

- Līzbet, nāksi iek�ā? - Miks garāmskrejot pajautāja.

- Varu ņemt līdzi Grāfu?

- Paga, pajautā�u Egonam, vai viņa eksperti jau beigu�i, ta�u, manuprāt, - dro�i. Rau, kur Viktora pikaps! Tad jau arī Zorro tepat. Kā tur bija: kur ir, tur rodas?

Mājas apskate radīja interesantas pārdomas - tā vien likās, it kā �eit kāds pilnīgā panikā būtu kravājis mantas, lai steig�us dotos prom, vienkār�āk sakot - bēgtu. Drēbju skapju durvis vaļā, viss izvandīts un samētāts - ziemas drēbes juku jukām ar vasaras tērpiem, kosmētikai pa vidu dokumenti un rotaslietas...

Kāds bija rakājies un plosījies arī darbnīcā - tur izskatījās kā pēc huņņu uzlidojuma: plaukti apgāzti, auduma baķi attīti un izstaipīti pa visu telpu, daļa gatavo tērpu sagraizīti skrandās, pārējie samesti kaudzē un salieti ar eļļu, ke�upu, etiķi un... benzīnu? Ta�u cauri asajām smar�ām gaisā vējoja ari kāds trausls un maigs aromāts, kuru Anna Elizabete nekavējoties atpazina kā Giorgio Armani Acqua Di Gio Pour Femme.

Kamēr Egons ar savējiem centimetru pēc centimetra pārlūkoja ik priek�metu, meklējot pirkstu nospiedumus, Anna ar Grāfu izslīdēja no darbnīcas un uzlavījās aug�ā, guļamistabā. Uz nenormālā haosa fona salīdzino�i pustuk�ā telpa ar lielo, lai ar! nesaklāto gultu, likās pedantiskas kārtības paraugs. Tas likās dīvaini.

Nesteidzīgi staigājot pa istabu, viņa mēģināja saskatīt, sajust un saprast, kāda bijusi mājas saimniece. Tagad, kad gultas stūrī nerēgojās sarkanais matu ērkulis un augstprātīgā, vulgāri krāsotā, iereibusī Merkmanes seja, lielā telpa vairs ne�ķita ne salta, ne funkcionāla. Drīzāk - vientuļi skumja.

It kā �eit dzīvojusī sieviete būtu gribējusi no visiem noslēpties - nekādu personīgo mīļmantiņu, fotogrāfiju vai ceļojumu suvenīru, lai gan pasaule izbraukāta krustām �ķērsām. Nekādu albumu ar bērnības, skolas laiku vai ģimenes bildēm, lai gan, cik nu Anna Elizabete zināja, modes māksliniece Monta Merk-mane reiz bijusi precējusies un, pēc dzeltenās preses ziņām, viņai esot arī meita - nu jau pieaugusi. Par savas pirmās ģimenes dzīvi Merkmane publiski nemēdza izteikties, viņai labāk patika ierastais mū�am jaunās un valdzino�ās Montas tēls un arvien jaunāki publiskie pavadoņi.

Ta�u īstenība dro�i vien bija pavisam citāda: lauvas tiesu viņas laika un spēka aprija bizness - gan pa�as, gan pārņemtie uzņēmumi, un, ja tas, ko Anna bija izlasījusi Zanes savāktajā melnajā dosjē un saklausījusi starp rindām pulkve�a Jura Bramaņa vēstījumā, kaut nedaudz līdzinājās patiesībai, tad pretēji viņa vēlmēm Monta Merkmane nebūt negrasījās apstāties un pārcelties uz dzīvi klusā kalnu namiņā Alpos, bet spēlēt tālāk savas bīstamās spēlītes un vairot miljonus.

- Ko tu prāto, Līzbet? - Arī Miks bija iedomājies uzkāpt te, aug�ā. - Un ko tas zvērs tik neatlaidīgi ķeksē laukā no pagultes? Paga, Grāf, mierā! Palaid nu mani!

Tas bija zābaks. Mīksts, lēts, brūni krāsots mākslīgās ādas zābaks ar kovboju stila bārkstīm un bezpapē�u zoli. 39. izmērs, krietni pavalkāts.

- Tikai viens? - Anna pēk�ņi sarosījās. Nometusies uz ceļiem, viņa ar mobilā telefona lukturīti centās izgaismot lielās gultas tum�o apak�u, ta�u gaismas nepietika. Tomēr varēja manīt, ka dziļumā, pie sienas kaut kas ir.

Miks noskrēja lejā un pēc mirkļa atgriezās ar kārtīgu policijas lukturi, kura spēcīgais stars kā pro�ektors izgaismoja visu vairāk nekā �etrus kvadrātmetrus lielo pagulti. Un, jā, dziļumā patie�ām kaut kas bija. Neliela, melna ceļasoma uz riteņiem -tādas parasti izmanto ceļotāji, kam bie�i un regulāri jālido.

Dīvaini, kāpēc jāslēpj ceļasoma pagultē, visgrūtāk sasniedzamajā vietā, ja ērtāk un tīrāk to glabāt skapī, Anna Elizabete nodomāja. Ja vien... ja vien �ādā koferī neglabā ko tādu, ko sve�ām acīm labāk nerādīt.

- Velkam laukā? - viņa sasparojusies jautāja Mikam, kas noraido�i papurināja galvu. - Darīsim, kā jādara. Lai zem gultas lien eksperti, mēs pagaidīsim. Es tūliņ pasauk�u Egonu...

Vērodama, kā ekspertu brigāde ātri un rūpīgi pārbauda un apstrādā ik stūrīti, Anna aizdomājās par rakstura īpa�ībām, kādām jāpiemīt cilvēkam, kur� vēlas kļūt par izmeklētāju, operatīvo darbinieku, analītiķi vai, galu galā, pētnieku.

Grozi kā gribi, svarīgākās bija un palika - pacietība un spēja sākt visu no gala. Piecelties, ja esi pakritis. Vai viņai tādas īpa�ības piemita? Spītība - jā, neatlaidība - jā, bet pacietība?

Lūk, Mikam gan pilnīgi noteikti piemita abas.

Jo, ja tā nebūtu, vai gan viņ� būtu spējis tikt pāri pavasara traģiskajiem notikumiem un strādāt tālāk? Vai citādi viņ� spētu mierīgi un pārdomāti vadīt grupas darbu, ar jokiem atbildot uz pārējo pui�u jautājumiem: kur, piemēram, palicis uzticamais adjutants Mārtiņ�? Jo �ī bija pirmā reize, kad viņ� neatradās līdzās savam dievinātajam �efam.

- Labi, te būs! - Nopurinājis putekļus no saviem vismīļākajiem, visvecākajiem un visskrandainākajiem Levis d�insiem, kam bija vairāk gadu nekā nēsātājam, Dambergs izvilka koferi istabas vidū un, bridi paķimerējies, atvēra.

Tas bija kaut kas! Blīvi un kārtīgi sarindotas, sānu pie sāna mīļi piespiedu�as, koferi gulēja bankno�u paciņas. Bandro-lētas, ar visiem bankas marķējumiem un zīmogiem. Simts un piecdesmit eiro banknotēs. Egons pārsteigumā iesvilpās.

- Būs kāds miljons eiri�u vai pat vairāk. Ir gan maciņ�! Ko nu darīsim?

- Ko, ko? Formēsim atradumu pēc visiem noteikumiem. Piezvanī�u uz leju pui�iem, lai meklē pieaicinātos, un piezvanī�u ģenerālim Guntim Bozēm. Varu derēt - �efs būs starā par �ādu notikumu pavērsienu.

�efs patie�ām bija starā un apsolīja, cik ātri vien iespējams, ierasties notikuma vietā, lai pats būtu klāt pie naudas nogādes dro�ā vietā.

- Klau, mēs ar Grāfu varbūt labāk izgaisīsim? - Anna piesardzīgi ierunājās. Vēl pārāk labā atmiņā bija pavasara notikumi, kad tie�i vadības rīkojums bija aizsācis visu pārpratumu virkni viņas un Mika attiecībās.

- Ko? Kāpēc? Tu ta�u... - viņ� iesaucās, ta�u aprāvās. - Es saprotu. Jā, varbūt tev taisnība. Nav ko nervus bendēt. Boze varētu nebūt labākajā noskaņojumā, un tad viņam pagrūti ar pieklājību. Ņem manu ma�īnu, un brauciet abi ar Grāfu uz dzīvokli. Mēs ar krusttēvu un pui�iem piebiedrosimies vēlāk. Un, klau... Līzbet... Ja tas nav pārāk �ovinistiski no mūsu puses, vai tu varētu uzburt kaut ko ēdamu? Nu kaut ko vienkār�u, kas nepaņemtu daudz laika? Varēsi?

- Atdod atslēgas, Kaķīt, brauk�u uz me�u pēc sēnēm! Par tādiem tekstiem jūs man mu�miru zupu ar velnarutkiem dabūsiet! - Viņa nosmīnēja un prom bija.

* * *

- Domā, tā būs labi? - dakteris Arvis Konrāds �auboties vaicāja Kārlim, kur�, bruņojies ar �ķērēm un elektrisko matu dzenamo ma�īnu, apņēmīgi kāpa uz otro stāvu. - Ja nu viņi tajā brīdī pamostas? Ja nu... viņ� pamostas? Narkomāniem ir baiss spēks.

- Man ari, - Kārlis atburk�ķēja. - Ne�īksti, citādi neie�u par liecinieku kāzās!

- Kārli, tu esi �antā�ists!

- Zinu. Bet nu nāc �urp un turi gatavībā savu buldurjāni!

Viss izdevās labāk, nekā plānots. Pirmajā istabā saldi krāco�ais gulētājs nejuta ne oda dzēlienu ar papildmiedziņa devu, ne kamenes zumzē�anu ap galvu, bet otrajā Omīte jau visu bija izdarījusi un sniedza Kārlim trīs aploksnes.

- Tur ir viss. Un pieci simti eiro no baroneses. Tikai nevelciet garumā!

Izskrējusi caur diviem veikaliem un iepirkusi kaudzi pārtikas, Anna Elizabete brauca uz Mika dzīvokli. Viņa gandriz bija ar mieru sev atzīties - uz mājām. Tik jauka un pacilāta bija sajūta.

Vajadzētu piezvanīt mājiniekiem, nez kā viņiem tur klājas -vai vēl spēj noturēt fronti?

- Par mums neuztraucies, LIzbet, dariet, kas jums jādara, un dodiet ziņu, vai būsiet �ovakar atpakaļ uz vakariņām. Nē, bēgle nav rādījusies, Mārtiņ� arī ne. Gūstekņi guļ un sapņo piecpadsmito sapni, laukā netiks, varat būt dro�i. Dakteris de�urē pie Ģirta, Omīte pie puikas, bet mēs ar baronesi kaļam nākotnes plānus, - Kārlis ziņoja.

- Vareni. Klau, vai tev ir laiks pārbaudīt da�us faktus un �o to sameklēt?

- Es ta�u zināju, ka tu nezvani aiz plikas cilvēkmīlestības, par daudz goda! - viņ� pakacējās. - Nu saki, kas uz sirds, izspiedēja!

- Pirmkārt, par apzinātu goda un cieņas laupī�anu var nopelnīt mu�miru zupīti ar piedevām, otrkārt... - Krietnu brīdi viņa ātri un blīvi bēra vārdus, pēc klusuma otrā galā būdama pārliecināta, ka saruna tiek ierakstīta, lai vēlāk tiktu pa zilbēm noklausīta un izanalizēta. - Starp citu, vai izdevās kaut ko uzrakt par Bramaņa meitu? Un par Merkmanes meitu? Ja tādas vispār ir... Brī�am jau sāk likties, ka notieko�ais ir kāda psihopāta izdomāts �ovs, ko viņ� spēlē, citus neinformējot.

- Nestreso. Pagaidām neko neatradu. Ta�u tas neko nepierāda. Tu vēlāk pajautā Egonam, kā viņam gāja ar pirkstiņiem no bērnu mantām. Viņ� sapratīs.

- Kārli, nu tu runā mīklās.

- Tas nekas, tev ta�u mīklas patīk, vai ne, Līzbet? Vai tas bija tas, ko tu vēlējies? Padomā, Līzbet, kārtīgi padomā, un atbildes pa�as atnāks.

Anna bridi sēdēja kā apstulbusi.

Atbildes pa�as atnāks? Jā, kā tad - jau nāk, sīkiem solī�iem, augstu kājas cilājot! Kāda velna pēc viņai vajadzēja piekrist iesaistīties detektīvaģentūras darbā? Tikko viņa pateica �jā�, aizsākās viss �is murgs, it kā kāds to vien būtu gaidījis kā muļķa Līzbeti, kas sevi iedomājusies parPuaro brun�os, bet nespēj saredzēt, kas notiek pa�ai degungalā, un tikt galā ar savām privātajām lietām.

Detektīve atradusies, ko? Tad nu atrod tagad kopsaucēju diviem iebrukumiem, divām pieaugu�o slepkavībām, diviem vardarbīgiem pusaud�u nāves gadījumiem, ugunsgrēkam un cilvēka nolaupī�anai, aizbēgu�ai dvīnei, kas nav dvīne, un pazudu�am operām, kas... nav opers?

Un tas viss nepilnas nedēļas laikā? Kā trakākajos Krievijas bojevikos, kur galvenais - vienā sērijā sabāzt iespējami vairāk notikumu. Sviests kaut kāds!

Nolēmusi labāk pievērsties pusdienām, Anna Elizabete aizstiepa smago Rimi maisu uz virtuvi un izlika pirkumus uz galda. Tā, kas te sanāks?

Karstie kartupeļu salāti ar mīdijām, garnelēm, �ampinjoniem un ķiplokiem.

Ceptu bakla�ānu laiviņas ar siera un tomātu pildījumu.

Risoto ar pikantajiem dārzeņiem un vistas strēmelītēm.

Bet saldajā - baltais plombīrs ar augļu salātiem.

�akli rosīdamās, viņa burtiski izbaudīja ik brīdi.

Tā bija brīvība, lidojo�a brīvība!

Sava labākā drauga... nu labi... vairāk nekā drauga... virtuvē ar mīlestību gatavot vakariņas cilvēkiem, kuri viņai nozīmē ļoti daudz, - ko vēl varētu gribēt? Tikai to, lai ar �iem cilvēkiem neatgadītos nekas slikts un viņi pārnāktu mājās.

Kā pirms brītiņa Kārlis bija vaicājis: vai to tu vēlējies?

- Tas nebija viņ�, - lēni kāpjot lejā bezgalīgus se�us stāvus, klusi bubināja ģenerālis Bass. Lifts nestrādāja. - Ko tu par to saki, Līzbet?

- Dusmu viņam pietiktu, niknuma ari, ta�u ne uz ilgu laiku. Viņ� ir no tiem, kuri uzliesmo, savāra ziepes un tad mēģina dzīvot tālāk. Labsirdīgs un uz ētisku rīcību tendēts, bet mūsējais noziedznieks ir ne�ēlīgs aprēķinātājs. Alens nav stratēģis un perinātājs.

- To tu labi pateici - stratēģis un perinātājs, - Bass pasmaidīja. - Mums jāmeklē kāds ar stratēģisku domā�anu vairākus gājienus uz priek�u. �ahists.

- Krusttēv, nezobojies! - Anna strauji izgrieza Mika toijotu uz Brīvības ielas un iemina pedāli. Bass ieplūda krēslā.

- Prātā nav nācis! Līzbet, ap�ēlojies par vecu vīru, man kafija tūlīt aizbēgs!

Pēc pirmā �oka momenta Toms Alens bija kļuvis manāmi laipnāks un runīgāks, pat piedāvāja uzvārīt kafiju, bet Grāfam atnesa un nolika ūdens bļodiņu.

Kopumā saruna gandrīz neko nedeva, ja nu vienīgi apstiprinājumu zināmajam: Merkmanei ienaidnieku nav trūcis, jo izdevīguma dēļ viņa bijusi gatava iet pāri līķiem, aizvainojot, pazemojot un uzmetot gan partnerus, gan konkurentus, gan draugus - ja vien līdzskrējējus varot par tādiem saukt. Tādi viņai biju�i divi - modeļi Jana un Vladimirs, tiem Monta ļāvusi daudz vairāk brīvības nekā pārējiem, bet Vov�iks pat drīkstējis vajadzības gadījumā braukt ar viņas auto.

Alens apstiprināja, ka Merkmanei piemitusi īpatnība -viņai arvien biju�as divas identiskas automa�īnas, lai, gadījumā ja kur jābrauc, bet auto sabojājies, nebūtu jāpieradinās pie cita. Tas tāpēc, ka viņai ļoti paticis vadīt automa�īnu.

Kur pats bijis visu �o nedēļu? Ļoti vienkār�i. Tepat, darbā. Sēdējis pie datora, cīnoties ar Eiropas fondu projektu - pieteiku�ies konkursam par jaunbūvējama bērnudārza iek�telpu dizainu, rīt iesnieg�anas termiņ�, tad nu visi raujot, galvas nepacēlu�i, tepat ēdot un guļot - tur, dziļumā, atpūtas istabiņā. Viens otru redz, tā ka pat pie labākās gribas nav nekādas iespējas pamukt nepamanītam.

- Man ta�u nekā cita vairs nav, tikai darbs, - atvadoties Alens bija noteicis, brīdi paklusējis un tad klusi pajautājis: - Jūs ta�u atradīsiet tos, kuri viņu... - Tikai aklais un kurlais nesaprastu, ka viņ� nerunāja par Montu Merkmani.

- Pie Vovo�kas? - Bass pasmīnēja ūsās, redzot, ka auto nogrie�as uz Teiku.

- Nūja. Nez vai viņ� jau zina par mātes barotājas bojāeju?

Vladimirs Russ nezināja. Viņi arī nesteidzās stāstīt, bet iekārtojās uz laipni pasniegtajiem viesu spilveniem un iebaudīja kafiju. Tad krustu �ķērsu iztaujāja par citām lietām.

Nē, no Janītes ne ziņas, ne miņas, zvanījis vecākiem -tie ari neko nezinot. Ko darījis �onedēļ? Neko - bijis mājās, viens. Gaidījis Janu, pagulējis, paskatījies televīziju, paklausījies mūziku, pavingrojis. Neko īpa�u. �ēl, ka Monta nezināmu iemeslu dēļ tre�dien atcēlusi kastingu Milānai. Pateikusi -steidzami jānokārto da�as ģimenes lietas, Milāna neaizbēgs.

Vispār �ī esot tāda dīvaina nedēļa. Tāds klusums kā pirms viesuļvētras.

Uzjautāts, kur ma�īna, Vladimirs sākumā apjuka, tad pietvīcis atzinās - servisā, tepat netālu, Berģos. Pirmdien, braucot no Me�ājiem, uztriecies uz �osejas nokritu�am baļķim, pamanījis pēdējā brīdī, bijis par vēlu raut uz malu. Autiņ� gan pārlidojis baļķim pāri, bet karteris, izpūtējs un visa elektronika - lupatās. Dabūjis saukt evakuatoru, jo subārs vairs nav bijis braucams. Tas viss sataisījis glītu, apaļu summiņu, plus vēl remonts. Cerams, līdz pirmdienai sataisīs. Bet labi, ka Monta nezina, citādi viņa galva ripotu. Viņai tās ma�īnas dikti mīļas...

- Vladimir, kāpēc Monta pie�ķira Janai piecus procentus sava jaunā uzņēmuma ММХ akciju? Jūs ta�u teicāt, ka, uzzinājusi par jūsu kopdzīvi, viņa satrakojās, - nebrīdinot par sarunas virziena maiņu, pajautāja Anna Elizabete.

- E-es ne-nezinu... - modelis sastostījās. - Varbūt tāpēc, ka viņa Janā ieguldījusi tik daudz laika, spēka un resursu, ka nelikās prātīgi tagad kaut ko mainīt. Monta ir aprēķinātāja, trīsreiz apdomā ik soli. Viņa ta�u redz, ka Jana ir supertalan-tīga, darbaholiķe un spēj strādāt ne tikai kā modele, bet grib sevi izteikt ari kā dizainere. Pati teica - gatavo sev maiņu. Viņām abām ir aknas - ja ko ieņem galvā, noteikti izdarīs. Ja nezinātu, ka tā nevar būt, teiktu, ka Jana ir Montas meita -tik līdzīgas viņas reizēm izskatās, sevi�ķi, kad mati nav uz sejas. Kā saka: divi zābaki - pāris.

Anna klausījās, un kaut kur no pa�ām atmiņas dzīlēm iznira aprautas frāzes - �liela meita, smalkā darbā strādā, ar cilvēkiem, pēc trim dienām es viņu sastap�u...� Tā Bra-manis sestdien, 28. septembrī, bija teicis Kārļonkulim par savu meitu. Nākamajā sestdienā, 5. oktobrī, viņu nogalināja.

Interesanti, vai pēc trim dienām, 1. oktobrī, solītā un cerētā tik�anās ar meitu notika? Un ja nu...?

- Vladimir, vai atceraties, ko darījāt un kur bijāt otrdien, 1. oktobrī? - viņa pavaicāja.

- Kam jums tas? A, nu labi labi, paskatī�os... - Modelis laiski pasniedzās pēc viedtālruņa, atvēra plānotāja sadaļu un kaut ko ieklik�ķināja, tad pasmaidīja. - Nu protams! Mēs ar Janu piecas dienas bijām Tallinā, jaunajā SPA centrā - no 27. septembra līdz 2. oktobrim. Monta uzsauca - lai ņemot ma�īnu un braucot atpūsties, uz Milānas kastingu mums esot labi jāizskatās.

- Tātad otrā Merkmanes firmas ma�īna visu laiku atradās pie jums? - ģenerālis precizēja.

- Jā. Tā pārsvarā visu laiku pie manis. Izņēmums - ja ar MM1 notiek kāda tehniska ķibele, tad vedu Montai maiņas auto. Bet tā - jā, pie manis, drīkstu ar to braukt, tikai jāgādā, lai bāka vienmēr pilna un ma�īna tīra. Bet kāpēc jautājat?

- Tāpat vien, aiz intereses. Labi esat iekārtojies, Vladimir! Vai pret citiem modeļiem Monta arī bija tikpat laipna?

Annas smalkā auss uztvēra nianslti vārdā bija, ta�u modelis to nepamanīja.

- Ko jūs! Viņa pat biznesa partnerus tur kulakā, kur nu vēl darbiniekus! - Viņ� nodemonstrēja cie�i savilktu dūri. - Solis pa kreisi, solis pa labi, galva nost! Esmu pārliecināts, ka viņai kāds palīdz ar kontroli, nu, jūs saprotat, ko es domāju. Bija da�as situācijas... Tomēr nē, tie nav mani noslēpumi, nevaru stāstīt, atvainojiet!

- Vladimir, ko jūs domājat par MM biznesa partneriem Mojo, Mix un Xinto?

- Ko domāju? - Mājastēvs piecēlās no mīkstā spilvena, uz kura bija tupējis visu sarunas laiku, un ielēja sev viskiju. Tad attapās un piedāvāja ari viesiem. - Ko domāju? Neko nedomāju. Negribu domāt. Man viņi nepatīk.

Atbilde izskanēja ātri un patiesi. Russ aizrāvies turpināja: -Jo sevi�ķi tas Motiļ..., nu, Mix - tā viņ� liek sevi saukt. Nesaprotu, ko viņ� dara skaistuma pasaulē - tik neglīts, muskuļots un rētains, ka bail pat skatīties. Bet sievietēm patīk -Monta un Jana viņa dēļ bija kā bez prāta - lūk, īsts vīrietis! Es gan teiktu - neandertālietis, labi vismaz, ka prot lasīt un runāt, lai gan no viņa izspiest divus teikumus - tas jau ir daudz. Krieviem ir labs teiciens - sila jesķ, urna ņenado.

- Un pārējie? - Anna vedināja viņu stāstīt tālāk.

- Ko pārējie? Mojo, nu, Mod�o, Modris, piedzimis ar zelta adatu mutē - neprātīgi talantīgs, ta�u totāls neveiksminieks un �amma - lai ko mēģinātu uzsākt, nekas nesanāk, it kā kāds visu laiku traucētu. Savulaik pats mācījās Merkmanes modeļu skolā, tad saprata, ka grib kļūt par modes dizaineru, nodibināja savu firmu MMX, aizbrauca uz Londonas Modes koled�u papildināties, ta�u nepabeidza. īsi pirms diplomdarba gadījās pamatīgas nepatik�anas ar narkotikām. Pie viņa atrada lielu daudzumu baltā, nekāds diplomdarbs un izlaidums nesanāca. Pats gan teica, ka narkotikas viņam esot piespēlētas, bet... Labi, ka Monta viņu toreiz izglāba - iemaksāja milzīgu dro�ības naudu, lai dabūtu laukā no cietuma. Vēlāk izrādījās - visa tā narkotiku lieta tie�ām bijusi pilnīgs bleķis, ta�u ļaunums bija nodarīts - diplomdarbs aizgājis gar degunu, bet vēl vienu gadu palikt Londonā Mod�o nevēlējās. Atbrauca mājās, uzaicināja Montu par partneri-investori un paldies vietā uzdāvināja viņai savu pirmo kolekciju �Feja� - līgavas tērpu skices. Atceros, togad visos modes gadatirgos Merkmanes vārdu cēla debesīs - visiem tā patika Modra gaisīgie tērpi, ta�u Monta īsto autoru pat nepieminēja. Kop� tā laika starp viņiem valda mū�īgais sasalums - Mod�o strādā, zīmē un rada, ta�u jau otro gadu runā par promie�anu un atgrie�anos Anglijā, lai sāktu visu no sākuma. Te viņ� ir apaļa nulle, radītājs bez vārda un vērtības. Runā, ka tāpat viņa izturējusies ari pret savu iepriek�ējo mākslinieku, neatceros, kā sauca, ta�u tam, at�ķirībā no Modra, bija aknas pasūtīt mūsu dārgo māmiņu uz balta poda.

Mjā, lai no�miegtu Merkmani, motivācija uz goda - apspiests rado�ums, regulārs pazemojums, autordarbu piesavinā�anās. Anna nodrebinājās, atceroties Rīgas maniaka lietu un pavasara traģiskos notikumus. Arī tur viss bija sācies ar nenovērtē�anu un otra ideju uzdo�anu par savām, bet beidzies ar septiņiem upuriem. Cilvēki naudas un slavas dēļ gatavi riskēt ar dzīvību.

- Mjā, nepatīkams stāsts, - novilka ģenerālis. - Ko par to visu saka tre�ais partneris, nu, tas Xinto? Starp citu, ko �is vārds nozīmē?

- A neko! Kas viņam, ko teikt? Viņa pienākums bija vākt vēsturiskos materiālus par modi, pētīt stilus, salīdzināt un analizēt dizaineru rokrakstus, lai izstrādātu lekcijas, un mācīt topo�os modeļus. Viņ� ir mākslas vēsturnieks un filozofs. Visam meklē jēgu. Spēlējas ar vārdiem, burtiem un simboliem. Tāpēc Xinto - fonētisks salikums no Alekss Toma�ūns. Viņ� vienīgais no visiem liekas sakarīgs - dara to, kas patīk, viņam par to maksā, visiem labi.

- Tas nozīmē, ka Modrim vienīgajam ir tie�a saistība ar modeļu skolu un modes namu MMX - viņ� ir tās dibinātājs, ta�u pēc apvieno�anās ar Merkmani saņēma tikpat akciju, cik abi nerado�ie partneri un Montas favorīte? - Bass precizēja.

- Tā ir, - Vladimirs piekrita. - Ta�u nevar teikt, ka pārējie neko nedara. Motiļs gādā par dro�ību nodarbību laikā, pavada modeļus izbraukumos pie svarīgiem klientiem un uz ārzemēm, Xinto - lasa teoriju, mēs ar Janu pasniedzam skatuves kustību.

Viņ� atkal pastiepās pēc viskija glāzes un iedzēra krietnu malku. Anna Elizabete ievēroja, ka Vladimiram nenormāli trīc rokas un viņ� svīst.

Vai nu no kaut kā ļoti baidās, vai �alim nupat sāku�ās lom-kas. Vai arī...

- Vladimir Rus, kāpēc jūs nogalinājāt savu darba devēju Montu Merkmani?

Kā pērkona dārdi no skaidrām pavasara debesīm noskanēja ģenerāļa Kārļa Basa vārdi, liekot Annai Elizabetei sērīgi noplātīt rokas - viņa pati bija gribējusi uzdot �o jautājumu, bet ģenerālis pasteidzās pirmais.

Toties Rūsa reakcija bija neatkārtojama - viņ� sabruka uz grīdas, sāka vārtīties, raustīties un gārgt, ar nagiem plē�ot kreklu un skrāpējot rīkli. Anna pārbijās ne pa jokam, Grāfs atkāpās dro�ā attālumā un, dobji rūkdams, atieza zobus, tikai ģenerālis mierīgi aizkūpināja savu ķir�koka pīpīti.

- Vov�ik, Vlaģiķ, vai kā nu tevi mēdz saukt, kad būsi beidzis savu priek�nesumu, pasaki, - mēs tikmēr mierīgi padzersim kafiju. Pat ja tu jaunajiem modeļiem vadi aktiermeistaribas nodarbības, tas nenozīmē, ka pats esi labs aktieris. Pārspēlē, vecīt, pārspēlē. Tā ka slienies vien aug�ā un stāsti, kā bija. Citādi palūg�u Grāfu palīdzēt, un - tici man - �is suns spēj pārkost vecas govs kaulu (ģenerālis blefoja, Anna nekad nebija devusi Grāfam govs kaulus!), tā ka tavas kuslās rociņas un kājiņas tāda uzkoda vien būs. Grāf, sunīt...

- Nevajag Grāfu, nevajag suni, es visu pastāstī�u! - iebļāvās Russ. No fal�ās epilepsijas lēkmes, svī�anas un roku trīces vairs nebija ne vēsts. - Es izstāstī�u, tikai ļaujiet iedzert. -Viņ� jau stiepās pēc karafes, ta�u Bass bija ātrāks.

- Nē, puis, viskiju dabūsi tikai pēc sarunas, tagad pietiks ar kafiju! Nu...?

- Es viņu nenogalināju, Dieva vārds, es viņu nenogalināju! Viņa jau bija auksta, kad tovakar ierados. Mājas ārdurvis vaļā - parasti tā nebija - Monta vienmēr ieslēdzās aiz deviņām atslēgām. Vēl pabrīnījos: vai tie�ām tik ļoti gaida, ka pat durvis atslēgusi... - Vladimirs apklusa un saminstinājās.

- Tā bija lieti�ķas vai intīmas dabas tik�anās? - ģenerālis bezkaislīgi turpināja.

- Nu-e-e... Abējādi. Divi vienā. - Russ norija siekalas. - Mums bija savstarpēja vieno�anās par konkrētiem pakalpojumiem no manas un laipnībām no viņas puses. Vakar vēlu vakarā man vajadzēja atdzīt viņai ММ2, bet MM1 nogādāt servisā - Monta kaut kur bija samaitājusi bamperu, radiatoru un labo priek�ējo lukturi. Tā tie�ām bija, pats apskatījos. Pievakarē piezvanīja un palūdza atbraukt. Likās tāda sievi�ķīgi apmulsusi, sapratu - būs vajadzīgs mierinājums...

- Tātad jūsu auto, tas ir, ММ2, �obrīd neatrodas servisā? -Anna dusmīgi noprasīja. - Tātad jūs jau no sākta gala mums melojāt?

- Nē, nē, auto tie�ām ir Berģu servisā. �Laimīgais Meistars� - tā to sauc, varat pārbaudīt. Redziet... es... steigā bēgot prom no Montas mājas, biju neuzmanīgs pie stūres un uz Jaunciema gatves uzbraucu norobe�ojumam, kas atdala abas brauktuvju joslas. Faktiski - pārlidoju tam pāri. Bojājumi ir tādi, kā iepriek� teicu.

- Jaunciems nav glu�i pa ceļam no Me�aparka uz Teiku...

- Man vajadzēja izvēdināties.

- Biji salietojies? - ģenerālis lieti�ķi pajautāja. - Ko?

- Biju. Vienu celiņu baltā un glāzi viskija. Pie Montas citādāk nevarēja...

- Kāpēc bēgi, nevis izsauci policiju?

- Nu, bet kur� tad man - modelim, narkomānam ar sodāmību, da turklāt vēl reibuma stāvoklī - ticētu, ja es teiktu: manas darbadevējas mājā, guļamistabā uz gultas guļ līķis ar melnu maisiņu galvā? Turklāt... man likās, ka mājā atrodas vēl kāds. Tikai nesmejieties, bet �ķita, it kā iebūvētajā sienas skapī kāds skaļi elpo...

- Vladimir, kā jūs zināt, ka mirusī bija Merkmane? - Anna pēk�ņi ievaicājās.

- A kas cits tur varēja būt - viņas istabā un gultā, viņas seksīgajā kleitā? Bija tāda lupatiņa - melna ar sarkanu, apliekama un apsienama, es to saucu par obļega�ku, arī Montai patika - viegli novilkt, viegli uzvilkt...

- Kas viņai bija kājās?

- Kājās... - Russ pūlējās atcerēties. - Ā, jā, kājās! Melnas zeķbikses un zābaki. Kovboju zābaki uz gludas zoles, pilnīgi bez papē�iem. Atceros, vēl nodomāju: Montiņa laikam traka palikusi. Viņai visiem apaviem bija 10+ un augstāki papē�i.

- Vai vēl kaut ko pamanījāt? Kaut ko aizdomīgu? Kaut kas neatradās savā vietā?

- Ziniet, nē. Izdzirdēju troksni skapī un metos prom. Es... neesmu drosmīgs.

To jau mēs tā kā būtu pamanīju�i, Anna grīni pasmīnēja.

- Pagaidiet, tomēr kaut kas bija gan! - Russ iesaucās. - Kad pieskāros Montas rokai, tā bija auksta kā ledus, ta�u vēl lokana, kad atlaidu, brīvi nokrita atpakaļ uz gultas. Vēl nodomāju: nez ko viņa darījusi, ja visa laka nagiem nogājusi?

- Un tagad, Vladimir, atcerieties precīzi, cikos Monta jums zvanīja, cikos jūs ieradāties Montas Merkmanes mājā un cikos no tās devāties prom?

- Nu-u, piezvanīja viņa man ap deviņiem, pusdesmitiem, tikko biju no vannas un grasījos skatīties Criminal Minds pa Fox+. Krūts seriāls. Nolēmu - noskatī�os un brauk�u. Kad ierados, ma�īnas radio atskaņoja SWH+ garo d�inglu, bija pusnakts. Bet aizbraucu minūtes desmit, piecpadsmit vēlāk...

- Un atstājāt miru�o turpat guļamistabā uz gultas?

- Jā. Atstāju un aizbēgu. Kā tāds gļēvulis. Jūs domājat -viņa vēl bija dzīva?

- Diez vai, - ģenerālis izlīdzino�i noteica. - Sakiet, vai tad, kad aizbraucāt, MM1 palika stāvam pagalmā?

- Protams, kur gan tam vēl būt?! Es ta�u nevarēju aizbraukt ar abām uzreiz.

- Vai jūs kāds tovakar, tonakt redzēja - aizbraucam vai atgrie�amies mājās?

- Nedomāju vis. Bet kāpēc jautājat? Jūs domājat, ka es...?

- Redziet, jūsu dārgās saimnieces pārogļoju�os līķi nākamajā rītā atrada viņas ma�īnā - gan mirstīgās atliekas, gan auto bija mērķtiecīgi sadedzināti. Es jums ieteiktu izgulēt reibumu un steidzami ierasties Galvenajā Kriminālpārvaldē pie pulkve�leitnanta Mika Kaķī�a, lai sniegtu rakstisku liecību. Un neiedomājieties atstāt pilsētu - tas būs tie�s apliecinājums jūsu vainai vai līdzdalībai.

Atstāju�i �okēto modeli glā�ainām acīm blen�am pudelē, viņi izgāja laukā.

- Kāds zaņķis, - Anna drebinoties noteica. - Bet ļautiņi jūsmo un atdarina.

- Ne visi, - ģenerālis viņu pārtrauca. - Un labi, ka tā. Labi, ka vēl ir cilvēki, kuriem lupatas, grabuļi un 10+ papē�i nenozīmē neko. Zini, Līzbet, kad mēs ar Miku runājām par detektīvaģentūras dibinā�anu, smējāmies - izsekosim neuzticīgus vīrus, risināsim mantojumu noslēpumus un atmaskosim viltvār�us. Ta�u nu jau iet par traku...

- Ko darām tālāk, krusttēv?

- Aizbrauksim uz �Laimīgo Meistaru�. Esmu pārliecināts, ka Russ teica taisnību, tomēr kārtības labad.

Iznāku�i no Latvijas Bankas tehniskās ekspertīzes telpām, vīri jutās apdullu�i - ierīces, ar kurām neskaitāmos veidos pārbaudīt bankno�u un monētu autentiskumu, likās kosmoss pret to tehniku, ar kādu da�viet joprojām stādāja krimināleksperti.

Ekspertu �efs Egons Dambergs, būdams rosīgs, urķīgs un nepaklausīgs, savā mobilajā ekspertī�u laboratorijā bija sagādājis vienu otru verķi un datorprogrammu, kādu nebija nevienam citam, savukārt gan Miks Kaķītis, gan viņa tie�ais priek�nieks ģenerālis Boze da�brīd taktiski pievēra acis un neuzdeva jautājumus, kas uz viņiem pavisam tie�i neattiecās. Un visiem bija labi.

Mika telefonā mirguļoja divas nelasītas īsziņas.

Pirmā no Annas Elizabetes: - Lūdzu, atzvani!

Otrā no �efa: - No bankas tūlīt pie manis. Visi. Mums ir �P.

Te tev nu bija mierīgā izmeklē�ana bez iejauk�anās no aug�as!

Viņ� nosūtīja atbildes ziņu Annai: - Tiekamies Lielajā Mājā.

- Paldies, ka tik ātri atsaucāties, - ģenerālis Guntis Boze nervozi mēroja savu kabinetu te garumā, te �ķērsām, tā ka pie galda sēdo�ajiem raibs metās gar acīm, bet suņi bija noliku�i galvas uz ķepām un aizvēru�i acis. Tā mierīgāk.

- Kaķīt, mums radu�ās nopietnas problēmas. �orīt pie savas mājas automa�īnā neizskaidrojama reibuma stāvoklī atrasts tavs padotais Mārtiņ�. Me�onīgi saskrāpētu seju, ar koduma pēdām uz kakla un rokām. Izskatās baisi. �obrīd viņ� atrodas Gaiļezera slimnīcā atsevi�ķā palātā. Gaitenī de�urē viens mūsējais. Atcerējos, ko tu teici par viņa dīvaino pazu�anu, un nolēmu neatstāt bez uzraudzības.

- Paldies, - Kaķītim aizkrita balss.

- Klausies tālāk. Dīvaini likās tas, ka ma�īnā nebija viņa mantu - ne maka, ne tiesību, ne dienesta apliecības, ne atslēgu, ne telefona. It kā kāds viņu būtu �urp atvedis un pametis... pa�a ma�īnā. Tur būs kārtīgs darbs Egonam un Viktoram ar Zorro, bet slimnīcā - jums trim, ja drīkstu lūgt. -Boze palūkojās uz Miku, Annu un ģenerāli Basu un glu�i cilvēcīgi uzsmaidīja. - Vēlāk, kad atkopsies.

- Tad vēl. Gribu pateikties Annas Elizabetes audzēknim Grāfam par nenovērtējamo palīdzību zābaka atra�anā un Annai par ieteikumu pārbaudīt Violetas Rozītes māju. Pui�i man �orīt noziņoja: viņas mājās valdot milzīga nekārtība, acīmredzot Violeta Rozīte steigā savākusi mantas un aizbēgusi. Iespējams, viņa par biju�ā darba devēja Jura Bramaņa nāvi zina daudz vairāk, nekā pastāstīja mums.

- Varbūt tie�i pretēji - viņa nezināja nekā, - Anna saņēma dū�u. - Ja atļausiet... Iespējams, man nav taisnība, ta�u varbūt derētu salīdzināt zem gultas atrasto zābaku ar apaviem Violetas Rozītes mājās, bet viņas DNS - matus ķemmē vai sviedrus naktskreklā - ar ma�īnā atrastajām mirstīgajām atliekām. Pēc �odien dzirdētā, ir pamats domāt, ka Monta Merkmane varētu būt dzīva, bet viņas vietā nogalināta cita sieviete, �ajā gadījumā - Violeta Rozīte.

Viņa ātri un konspektīvi pārstāstīja abas �īsdienas sarunas - gan ar Merkmanes biju�o galveno mākslinieku Tomu Alenu, gan ar modeli-izpalīgu Vladimiru Rusu.

Ģenerālis Boze apaļām acīm neticīgi noskatījās vispirms uz Annu Elizabeti, tad Miku Kaķīti, ģenerāli Kārli Basu, visbeidzot uz kinologu Viktoru un ekspertu �efu Egonu Dambergu, ta�u, redzēdams viņu sejās pilnīgu piekri�anu, nopūtās.

- Bet �is paziņojums mūs atmet nulles pozīcijā!

- Varbūt tomēr ne, - rāmi ierunājās ģenerālis Bass. - Mēs savās neoficiālajās iztaujā�anās esam tiku�i diezgan tālu, un pamazām iezīmējas �īs savādās lietas aprises. Ta�u es vēl nevēlētos par to pāragri runāt. Pateik�u tikai, ka te saviju�ās vairāku cilvēku biznesa intereses un privātās lietas.

Bozēm jau otro reizi neatlika nekas cits kā vien nopūsties. Viņ� dziļi cienīja atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu, savulaik pats bija pie viņa sta�ējies un ilgus gadus strādājis viņa vadībā. Visi zināja - ja Bass runā, tad runā, ja klusē, tad nav ko sapņot no viņa izvilkt pat burta gabaliņu.

- Labi. Bet ir vēl kas. Kaķīt, vai tu ko zini par �īm? -Boze pārslidināja pāri galdam nedēļas kriminālziņu kopumu. Ceturtdienas ziņu blokā trīs bija apvilktas ar sarkanu flomas-teru. Anna, sēdēdama Mikam blakus, pamanīja - tās pa�as. Bet kāpēc trīs?

Ceturtdiena, 9. oktobris

* Dienas vidū Kārsavā pie veikala �Top", neuzmanīgi �ķērsojot brauktuvi, notriekta pilsone U.B., kas no gūtajām traumām slimnīcā mirusi. Automa�īna -ko�i zils subaru ar dzeltenām zvaigznēm - no negadījuma vietas aizbraukusi. Policija meklē notikuma aculieciniekus.

* Rīgā, Ģertrūdes ielā, kādas dzīvojamās mājas pagalmā ap �etriem pēcpusdienā atrasts miris vīrietis. Vecums - apmēram 45 g, bez maka, jakas kabatā Nedzirdīgo biedribas tulka apliecība. Nāves cēlonis -sirds nepietiekamība.

* Pulksten 17. 30 �merļa me�ā uz skrējēju takas atrasta mirusi jauna sieviete, vecums ap 20-24 g, ģērbusies Adidas sporta tērpā. Nāves cēlonis - galvas trauma.

A�u skatienu pārskrējis ziņām, Kaķītis nokrem�ļojās.

-Jā, par Kārsavas negadījumu jau esam daudz ko noskaidroju�i. Bojā gājusī ir Me�āju skolas psiholoģe Undīne Bre�a. Dienu pirms nāves viņa Annai Elizabetei izstāstīja, lūk, ko...

Ģenerālis Boze vērīgi noklausījās ātro kopsavilkumu un kaut ko īsi atzīmēja plānotājā.

- Labi, tad man laikam jāpadalās ar informāciju no savas puses. Vīrietis, kuru atrada mājas pagalmā, bija augstas klases surdotulkojumu speciālists, strādāja par tulku zinātniskajās un medicīnas konferencēs, izlīdzēja televīzijai, pāris rei�u ari mums, kad bija darī�ana ar nedzirdīgiem cietu�ajiem vai likumpārkāpējiem.

- Anniņ, vai atceries, tu pēc tās sarunas vienubrīd tā dīvaini izteicies - gandrīz vai jādomā, ka �o kāds novērojis un redzēto nolasījis no lūpām... - ierunājās ģenerālis Bass. - Ja nu tā tie�ām bija? Ja nu tavu un Undīnes sarunu kāds tie�ām novēroja, nofilmēja, bet skaņai attālums bija par lielu, tāpēc nācās meklēt kādu, kas lasa no lūpām?

- Tas nozīmē... - Anna sāka �vīkāties ar zīmuli pa balto lapu sev priek�ā. - Ja mēs ar Kārli sēdējām tā un Bre�a - �ādi, tad, lai filmētājs varētu skaidri saskatīt viņas seju, viņam būtu jāatrodas, lūk, te... aiz veco baronu Bergu pieminekļa!

- Bet jums līdzās ta�u bija suns, vai ne? - Miks pārjautāja. Viņam pārskrēja saltas trīsas, iedomājoties, cik tuvu Annai Elizabetei atradies tas maita novērotājs...

-Jā, gulēja turpat pie kājām. Nerēja, nerūca un vispār neizrādīja nekādas satraukuma pazīmes. Tas liek secināt vienu...

- ... diem�ēl novērotājs bijis kāds no savējiem, - ģenerālis pabeidza teikumu.

- Līzbet, vai uz Mārtiņu Grāfs kādreiz ir rējis? - Miks satraukti ievaicājās.

- Nē. Viņ� vilkam patīk. Grāfs viņam pat ķepu dod.

- Nu es vairs neko nesaprotu! - Kaķītis sāka nervozi berzēt virsdeguni, tad atkal iegrābās matos.

Ja Miks tā turpinās, no viņa kuplajām cirtām drīz nekas nepaliks pāri...

- Vecais, netrako, varbūt nemaz nav tā, kā izskatās, - ierunājās kinologs Viktors, kur� visu laiku bija sēdējis, ciezdams klusu. - Suņi ir gudrāki par cilvēkiem.

Par atbildi abi lielie vilki saldi no�āvājās un vienoti pagriezās uz otriem sāniem.

- Ja varētu ticēt viņu attieksmei, mēs visi �obrīd nodarbojamies ar pilnīgām muļķībām, - ģenerālis Boze haizivīgi pasmīnēja. - Diem�ēl man ir vēl viena slikta ziņa. Teikas me�ā atrastā skrējēja identificēta kā Jana Vilde, modele un modes nama MMX līdzīpa�niece. Nāves cēlonis - galvas trauma, precīzāk - lauzts sprands.

Telpā iestājās kapa klusums.

Nu gan ir pilnīgi skaidrs - kāds ļoti mērķtiecīgi aiz sevis noslēpj visus pavedienu galus, aiz kuriem varētu aizķert, paraut un izārdīt noausto tīklu, Anna nodomāja.

Miks bungoja pa galdu un kaut ko pūlējās atcerēties.

- Līzbet, kurā brīdī Kārlis mums atskaņoja to sarunu, ko viņ� bija ierakstījis uz lieveņa? Vakar vēlu naktī?

- Jā. Pēc tam kad bija aizbēgusi Ronija un Mārtiņ� aizmeties viņai pakaļ. It kā, - Anna domīgi atbildēja. - Bet tad jau sanāk...

- ... dikti nesmuki. Vakar bija ceturtdiena, mēs visu dienu bijām uz riteņiem, prom no sakariem, toties Mārtiņa uzdevums bija regulāri pārbaudīt de�ūrdaļas informāciju un ziņot par visu, kas varētu likties aizdomīgs konkrēto lietu sakarā. Re, �īs trīs ziņas lielajā notikumu apkopojumā ierakstītas aptuveni vienā laikā - pēcpusdienā, pirms maiņas nodo�anas. Tas nozīmē - vai nu Mārtiņ� vienkār�i noslinkojis un ziņas nav lasījis, vai nav pamanījis, vai apzināti neko mums nav pateicis.

- Es sliecos uz pēdējo variantu, - nopietni noteica Anna Elizabete. - Atceraties telefona sarunas ierakstu? �Spēle kļuvusi pārāk bīstama...� Tā viņ� teica savam sarunbiedram, vai ne? Vai tas neliecina, ka viņ� varētu būt izlasījis tās dienas kriminālhroniku, savilcis sakarības un mēģinājis kādu pierunāt apstāties?

- Līzbet, tu saproti, ko nupat pateici? Ja ir tā, kā tu saki, tas nozīmē, ka Mārtiņ� jau no sākta gala bijis iesaistīts �ajā spēlē un darbojies pretējās puses interesēs! Un tas nozīmē, ka es esmu apaļ� idiots un personāldaļa ari! - Miks niknojās.

- Netrako, krustdēl, mēs ta�u nezinām, kas patiesībā noticis, kāda bijusi viņa motivācija, tā rīkojoties. Uzzināsim, izpētīsim, tad arī būs kāda skaidrība.

- Krusttēv, tev vienmēr viss ir tik vienkār�i! - Miks errojās. - Bet te...

- Bet te kāds apzināti pin, vij un au� tīklu, bet pēc tam slēpj galus. Tas ir skaidri redzams, - Anna izteica skaļi to, ko pirms brī�a bija domājusi. - Kāds, kuram ir vai nu liela vara, vai daudz naudas.

- Vai abi divi, - Bass piekrīto�i norūca. - Jo tiek iesaistīti da�ādi cilvēki, ari tādi, no kuriem, kā liekas, nekas nevarētu būt atkarīgs. Tāpēc es vēlreiz saku - pagaidiet, netrakojiet, pamazām. Tagad jāstrādā lēni un uzmanīgi.

- Kārli, kā es ilgojos pēc tiem laikiem, kad vēl biju jauns students un jūs bijāt mūsu priek�nieks! - Guntis Boze skumji noteica. - Toreiz viss bija kaut kā... daudz vienkār�āk. Bija nelie�i, zagļi un laupītāji, bija slepkavas un izvarotāji. Viņi bēga, mēs ķērām un sēdinājām. Kā teica �eglovs mūsu, kruķu, seriālā �Tik�anās vietu mainīt nedrīkst� - buģet siģeķ, ja ska-zal! Un viss. Bet tagad - mēs ķeram, aizturam, arestējam, iesēdinām, bet tūliņ pretī trīs advokāti ar cilvēktiesībām un sazin vēl ko un piespie� atbrīvot, bet visi mūsu savāktie pierādījumi, liecības un ekspertīzes - kaķim zem astes. Pat ja laimējas lietu dabūt līdz tiesas zālei, prokurors var ņemties melnu muti, apsūdzība var būt izstrādāta līdz sīkumiem, bet priek�ā advokātu mūri, humāni tiesne�i un... slimi apsūdzētie, kuru cilvēktiesības nedrīkst pārkāpt, jo viņi jāārstē. Vai ari apsūdzētie jau ārzemēs.

- Bet tauta tikmēr internēta komentāros ārdās un lamā mūs no panckām laukā, - Miks papildināja. - Mēs esot vienaldzīgi pret noziegumiem, mēs tos piesedzot, vēl vairāk - pa�i tajos iesaistāmies, visas prokuratūras un tiesas esot korumpētas, visi ierēdņi un politiķi - zagļi, kuru godu nedrīkst aizskart, nosaucot īstajā vārdā. Nu sakiet, ko mēs varam uz to atbildēt? Mēs ar saviem �aļiem strādājam, galvu nepacēlu�i, tomēr, redz, neesam pasargāti no cauruma benzīnbākā... un aizplūst, aizplūst gan operatīvā policijas informācija, gan prokuratūras izstrādes lietas, gan personiska informācija, jo kāds nav bijis uzticības cienīgs! Jo kādam garākas rokas, vairāk naudas, labāki sakari. Sviests kaut kāds!

- Nomierinies, Kaķīt! Kas noticis, to vairs neatsaukt. Ari sistēmu kopumā uzreiz neizmainīsi - pārāk smags sastāvs, pārāk viegls vilcējs, jājūdz klāt otra lokomotīve. Tu ar savējiem uzsāki ļoti strauju un ne�ēlīgu cīņu, un rezultāti bija uzreiz: atklā�anas procents stāvus uzlēca griestos. Bet, pats saproti, ir daudz tādu, kam tas var nepatikt un arī nepatīk. Sekas redzam �odien. Acīmredzot gājiens ar melno zirdziņu gatavots jau laikus. Kad un no kurienes tavā komandā parādījās tas pusstudents Mārtiņ�?

- Hmm... Ja pareizi atceros, viņ� uzpeldēja kā praktikants no jurfaķa. Beidzis Policijas koled�u, turpināja studijas universitātē, gribēja strādāt, lai saprastu visu no iek�puses. Likās sakarīgs, ar darbiem tika galā, sākumā gan gadījās la�as, piemēram, aizbēga izsekojamā persona. - Miks viegli pasmaidīja, atceroties, kā Anna uz �osejas bija piekrāpusi pusstudentu. - Atzīstamas zinā�anas datorjomā, labi, ne ekspertu līmenī kā Egonam vai Kārlim, tomēr... Bet, kā viņ� uzradās, nezinu. Man �ķiet, viņu atveda Bramanis, bet viņam - personāldaļa.

- Labi, necepies, necepies, mēs ar ģenerāli Basu to noskaidrosim - klusi un nemanāmi, delikāti, baltos cimdos. Parunāsim arī ar Mārtiņu - tā tēvi�ķīgi. Bet jūs tikmēr dariet savu darbu.

- Vai Merkmani nevajadzētu izsludināt meklē�anā? - ievaicājās Anna Elizabete. - Ja ir tā, kā mēs domājam, viņa varētu mēģināt bēgt pāri robe�ai.

- Mēs to izdarīsim, tikai... neoficiāli. Monta Merkmane ir pārāk pazīstama; ja noplūdīs �ādas ziņas, dzeltenā prese sacels viesuļvētru un strādāt vairs nebūs iespējams. Labāk darīsim tā - oficiāli apstiprināsim viņas nāvi un sniegsim paziņojumu medijiem. Starp citu, rīt divos ir pulkve�a Bra-maņa bēres... Zinu, ka negribas, ta�u mums visiem vajadzētu tur būt. No da�ādiem aspektiem raugoties. Parādīt pēdējo godu, paskatīties, kas sanāku�i, klusi un nemanāmi pafilmēt, pafotografēt, izanalizēt...

- Skaidrs, �ef, mēs būsim! - Kaķītis atbildēja visu vietā.

- Labi, tad strādājiet. Ja vajag papildspēkus, ziņojiet. Paldies, brīvi. Suņi arī. - Pirmo reizi Boze pasmaidīja, vērodams, kā abi vilki rātni pieceļas un plecu pie pleca dodas uz durvīm. - Fantastiski dzīvnieki! Lūk, disciplīna... Kārli, varētu lūgt jūs mirkli uzkavēties? - viņ� uzrunāja ģenerāli Basu, kur� jau atradās gandrīz aiz durvīm. Abi pārmija zīmīgus skatienus, un Bass aizvēra durvis no iek�puses.

- Domājat - viņi tiks galā? - Klusi aizslēdzis durvis, ģenerālis Guntis Boze izvilka no skapja resnvēderainu Napoleonu un, smagi nopūties, ielēja divās glāzēs pa pirksta tiesai cēlā dzēriena. Atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass nosmai-dīja - tās pa�as tradīcijas. �ajā kabinetā nekas nemainījās.

Piektdienas vakars, 10. oktobris

- Vai ir kāds objektīvs iemesls, kas tev liek domāt citādi, Gunti? - viņ�, vērīgi samiedzis acis, pajautāja.

- Attiecībā uz Kaķīti un viņa komandu - nē, ta�u es raizējos par jums, pārējiem. Esmu dzirdējis runas, ka labākais veids, kā ietekmēt izmeklē�anu, - sagādāt nepatik�anas atbildīgās personas tuviniekiem.

- Tā ir veca patiesība, ko māca jau policijas skolā, - Bass rāmi nodūca, filozofiski grozīdams rokā konjaka glāzi un priecādamies par dzēriena krāsu.

- Dro�i vien. Kaut kā pēk�ņi ienāca prātā...

- Mjā. Kā vispār strādājas, Gunti? - Bass riskēja pajautāt.

Guntis Boze bija viens no viņa mīļākajiem un talantīgākajiem audzēkņiem.

- Nekas, var iztikt. Tikai laikam kļūstu resnāks, daudzviet sāk spiest un vilkt. Pat kurpes spie�. Un trūkst gaisa - laikam par traku kurina... Vajadzētu aizbraukt pie jūras izvēdināties svaigā vējā... Uz jūsu veselību, pasniedzēj!

Pēc stundas sastapies ar Gunti Bozi Vecāku klusajā pludmalē, mola galā, Kārlis Bass vaicājo�i piepacēla uzaci.

Viņa biju�ais audzēknis bija atgādinājis reiz pa�a mācīto, devis mājienu, lai sargā mājiniekus, pasūdzējies par spiedienu, svaiga gaisa trūkumu un izpaudis vēlmi pastaigāt gar jūru. Un to visu - viena konjaka malka garumā.

�eit, Vecākos, viņ� kādreiz savai audzēkņu grupai bija vadījis lekcijas-diskusijas, kas neiekļāvās tolaik aprobēto mācību programmu rāmjos.

- Kārli, gribēju tikai pateikt, lai piesargieties - jūs un jūsējie. Nezinu, kas to izraisījis, ta�u �obrīd izjūtu ļoti neveselīgu interesi par jūsu detektīvaģentūras darbību un lietām, ar kurām strādājat. Mani burtiski presē...

- Bet tu ta�u par mums un mūsu darbu neko nezini, vai ne, Gunti? - Bass pasmīnēja.

- Protams. Tomēr... arī tie nav no muļķu mājām.

- Mjā. Dāvaniņu noklausījies? - Ar to Bass domāja viņa un Bramaņa pēdējās sarunas ierakstu.

- Jā. Dīvaini. It kā būtu nojautis.

- Bez �it kā�. Viņ� zināja - kur�, tikai nezināja, kad.

- Tu domā - viņa...?

- Esmu pārliecināts. Atrast viņu �obrīd ir svarīgāk par visu.

- Tev taisnība. Bet kur lai meklē? Mājās nav, centra birojā-dzīvoklī nav, no Latvijas izbraukusi nav...

- Varbūt pie pirmā vīra? Viņam pieder trīs tūrfirmas, un robe�as ir vaļā.

- Nav rādījusies. Mēs viņu novērojam.

- Vai kas zināms par meitu?

- Pagaidām nekā konkrēta. Savulaik nodota adopcijai. Gaidām dokumentus.

- Un koferītis?

- Viss saturs viltots. Ļoti augstas kvalitātes grafiskā māksla, ar tādu te neviens nenodarbojas. Baidos minēt, ta�u varētu būt nācis no austrumkaimiņiem.

- Tranzītā?

- Apmaiņā pret preci. �ķiet, ka darījums nojucis. Vismaz man ir tādas ziņas.

- Skaidrs. Tad mēs strādājam tālāk?

- Protams. Tikai prātīgi. Lai veicas! Brauc, es vēl mazliet pastaigā�u. Patie�ām gribas ieelpot svaigu gaisu.

Vakarīgā jūra rāmi gulēja kā tēraudpelēka zīda sega. Ne vēja pūsmiņas, kas sagrumbotu līdzeno virsmu. Un tāds klusums, kas zvana ausīs.

Mika toijotā braukdams uz viņa dzīvokli Hospitāļu ielā, Kārlis Bass aizdomājās par �īvakara sarunu.

Vēl konkrētāku brīdinājumu ģenerālis Boze nevarēja izteikt.

Tātad jāuzmanās no Merkmanes aprindu ļaudīm - sadarbības partneriem, tuvākiem vai tālākiem kontaktiem? Sanāk, ka tā velna sievi�ķa taustekļi sniedzas visur! Ko nevarēja panākt ar naudu, to viņa izdarīja ar sakariem vai mahinācijām.

Bet ko viņa gribēja panākt?

Monta Merkmane un viņas vētrainās aktivitātes jau sen bija tiesībsargājo�o iestā�u redzeslokā, un ne jau tikai Annai un Zanei bija savākti mazi, jauki dosjē par karalienes Modās zemes noslēpumiem. MM biznesa intereses tālu pārsniedza biznesa sfēru, pēdējos gados viņa izteikti līda politikā, turklāt - starptautiskajā politikā. Vai nu velti savulaik tik �akli tūristu grupas vadājusi?

Atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass pēc aizie�anas pensijā ne dzirdēt nebija gribējis par iesaistī�anos vīru spēlēs, ta�u pēc pērnās vasaras Līgovakara lietas Mikam Kaķītim un Guntim Bozēm, toreiz vēl majoram un pulkvedim, ar ekspertu priek�nieka Egona Damberga palīdzību bija izdevies viņu pārliecināt, ka �ī brī�a situācijā tas ir vairāk nekā vajadzīgs.

Savulaik, deviņdesmit pirmajā, viņi bija kopīgi sargāju�i Latvijas Radio un Jēkaba ielas namu, no sirds ticēdami valsts neatkarības un godīgas pārvaldes sistēmas idejai. Kas no tā bija iznācis? Valsts valsti, struktūra struktūrā.

Viens dienests neuzticas otram, bet abi kopā slēpj informāciju no tre�ā...

Tehniskās un tehnoloģiskās iespējas gāju�as uz priek�u milzu soļiem, juridisko izglītību piedāvā katra otrā sevi cieno�ā augstskola, pui�i joprojām tikpat stalti un fiziski attīstīti kā pirms pusgadsimta, bet... dro�ības sajūtas nav. Jo, tā vietā, lai vienkār�i strādātu, da�ādu pārval�u vadītāji spēlē �ahu, pārraksta un atrakstās, bet valsti pieaug smago noziegumu skaits, jo to pieļauj varas patvaļa un beztiesiskums. Bet cilvēks parastais izvēlas par labāku emigrēt, jo nespēj vienlaikus izturēt gan valsts uzlikto nodokļu slogu, gan da�ādo struktūru papildprasības.

Deviņdesmito gadu bandīti-reketieri nomainīju�i darbības jomu un vairs neskraida apkārt ādas jakās ar stroķiem, bet sē� labiekārtotos starptautisko biznesa korporāciju direktoru kabinetos, kontē naudu, pārpērk informāciju, bīda lietas un audzina nākamo biznesmeņu paaudzi.

Tāpēc viņi bija radīju�i Basa detektīvaģentūru - lai kaut nedaudz atvieglotu līdzcilvēku dzīvi, ar nelieliem likumiem apejot birokrātiskās operatīvās un procesuālās nianses, kas nereti darīja Temldu aklāku un tizlāku, nekā tā bija.

Pēk�ņi ma�īnas priek�galā vadītāja pusē kaut kas nograbēja, nokrak�ķēja, un auto uz brauktuves sāka svaidīties kā krastā izmesta zivs. Tikai Basa ilggadējās �ofera iemaņas ļāva viņam nobremzēt savā brauk�anas joslā, nevis virpuļojot ielidot pretējā, kur, ātrumu nesamazinot, nesās garām fūres.

Izkāpis, lai pārbaudītu, kas noticis, un novērtētu skādi, viņ� pamatīgi saīga. Nu, tas bija prasti un rupji! īsti deviņdesmito gadu bratvas garā!

Kreisā priek�ējā riteņa skrūves bija rūpīgi atskrūvētas un turējās vien uz brīnuma un goda vārda, ar katru nobraukto kilometru un ceļa grambu arvien vairāk izgrie�oties no vītnes. Kādā brīdī ritenis vienkār�i nokristu, bet auto atkarībā no ātruma un ceļa seguma ielidotu grāvī, ietriektos pa pretējo joslu brauco�ā ma�īnā vai apmestos uz jumta. Mīļi gan!

Viņ� nolēma piezvanīt Mikam.

- Krustdēl, vai Egons pie tevis?

- Jā, un kur tu esi palicis?

- Uz jaunā Vagonu ielas pārvada. Neliela ķibele ar riteni, bet tev ma�īnā nav remontkomplekta. Atskriesiet palīgā?

- Ak tā, - Miks noņurdēja. - Piedzīvojumu meklētājs atradies! Gaidi!

Remontkomplekts bija gan.

Bet kā vēl saprotamāk paziņot - man ir problēmas?

- Ko tu gribēji pierādīt? - pēc stundas mājās pie galda dzerot kafiju ar Annas sarūpētajām kārtainajām maizītēm, Miks tēloti dusmīgi rājās. - Nosper un aizdzen manu ma�īnu, ne vārda neteicis, aizbrauc nezināmā virzienā, iekuļas nepatik�anās... Un ko man ar tevi tagad darīt?

- Klausīties. - Ģenerālis Bass atstāstīja �īvakara tik�anos ar Bozi.

- Skaidrs. No �ī mums būs secināt trīs lietas: esam uz pareizā ceļa, mūs novēro un jārīkojas ātri, - noteica Egons. - Zinātu tikai, kādā virzienā.

- Tajā pa�ā, jau iesāktajā. Un nevis ātri, bet ļoti ātri, - Miks nopietni piebilda. - Annai ir ideja, tikai vajadzēs papildspēkus. Vēlams, da�us pilnīgi neuzkrīto�us pilsoņus. Boze ta�u apsolīja, vai ne? Un kā viņ� izvēdinājās?

- Labi. Kamēr gaidīju jūs, aiznesās garām savā d�ipā, īsi pamirk�ķināja ar gaismām, ta�u neapstājās. - Ģenerālis Bass noklusēja, ka aiz Bozes sudrabotā reind�rovera neuzkrīto�ā attālumā bija sekojis vēl viens, tāds pats, tikai melniem stikliem. - Starp citu, Kaķīt, tu ne vārda neesi teicis, kā jums ar pui�iem gāja ММХ birojā?

Pēc sarunas ar ģenerāli Bozi, bruņoju�ies ar svaigo informāciju (modeles Janas Vildes nolaupī�ana un nāve �merļa me�a masīvā, modes dizaineres, MM un ММХ firmu īpa�nieces Montas Merkmanes traģiskā bojāeja un tās priek�vēstne�i - divas ielau�anās viņas mājā un darbnīcā), Miks ar Egonu, Viktoru un melno vilku Zorro bija apciemoju�i visus trīs modes guru. Oficiāli.

* * *

Par spīti piektdienas pievakarei, aģentūras ММХ telpās valdīja dzīva rosība.

No pirmā stāva sānu gaiteņa, kur bija izvietojusies modeļu skola, skanēja ritmiska mūzika, skaļi smiekli un klaigas - tur jaunie�i pulcējās uz skatuves kustības nodarbību, kas acīmredzami kavējās.

Liela auguma vīri�ķis bezpiedurkņu krekliņā, kas izcēla viņa reljefos bicepsus ar lidojo�a naktstauriņa tetovējumu, novēr�ot uzmanību no rētainās, ta�u savdabīgi pievilcīgās sejas, kā monuments stāvēja pie durvīm - kājas plecu platumā, rokas sakrustotas uz krūtīm, sejā akmenscieta �man viss vienalga� izteiksme.

īsts Dolfs Lundgrēns, Miks nosmīnēja. �im jābūt Mihailam Motiļam.

Trīs Kriminālpārvaldes darbinieku dienesta apliecības nespēja viņa sejā sakustināt ne vaibstiņu, toties viens dobj� Zorro rūciens acumirkli noskaņoja pozitīvai sadarbībai.

Laikam kāds �etrkājainais policists reiz būs ar viņu tā nopietnāk parunājis...

Miks iesāņus paraudzījās uz kinologu Viktoru, kur� viegli pievēra acis. Viņ� bija nodomājis to pa�u. Bet, ja tā, tad biju�ais recidivists jāuzmana divtik, jo, sajūtot mazāko, pat tikai iedomu apdraudējumu no suņa puses, var kļūt neprognozējams. Pagaidām viņ� sevi turēja rokās.

- Ko jūs vēlaties? Mēs neesam aicināju�i policiju.

- Mēs vēlamies satikt visus trīs �is firmas lldzdibinātā-jus - Mix, Mojo un Xinto, jeb, citiem vārdiem sakot, Mihailu Motiļu, Modri Kārkliņu un Alek�u Toma�ūnu. Tūliņ un bez iebildumiem. Vēl mēs vēlamies, lai jūs paziņotu jaunie�iem, ka nodarbības �odien nenotiks, un darītu to ļoti ātri. Un vēl mēs vēlamies aizslēgtas ārdurvis un kabinetu, kur netraucēti parunāties.

- Un viss? Neko vairāk negribat - kafiju, konjaku, meitenes? Atslēgu no dzīvokļa, kur nauda stāv, uz �ķīvī�a ar zilu maliņu? - nocitēja Motiļs.

- Ilfs un Petrovs, brīni�ķīgi. Vismaz literatūras klasiķus, austrumu kūrortos atpūzdamies, esat apguvis, - Miks paironizēja. - Motiļok, mums nav daudz laika. Arā uz ielas ir de�ūr-busiņ� ar specvienlbu. Tas, vai viņi paliks tur vai ienāks cauri sienai, atkarīgs no jūsu vēlmes sadarboties.

Miks blefoja. Uz ielas stāvēja tikai Egona baltais busiņ�. Ta�u ar to pietika.

- Da pajokoju es, pilsoni priek�niek, pajokoju! Nevajag specvienlbu. Neviens negrasās ne pretoties, ne bēgt. Savu esmu atsēdējis, tagad mana dzīve ir tīra kā stikliņ�. Bez neviena grēciņa. Zobu dodu! Dro�i varat pārbaudīt. - Mihaila Motiļa leksikā pēk�ņi parādījās sēdētājiem tipiska uzrunas forma. Tad viņ� saņēmās. - Lūdzu, nāciet man līdzi, tūlīt pasauk�u pārējos vadītājus.

Ievedis atnācējus nelielā konferen�u telpā, kas pēc iekārtojuma atgādināja Montas Merkmanes mājas bezpersonisko vestibilu - balts, stikls un metāls -, viņ� aizsteidzās.

Viktors neuzkrīto�i iestājās durvju spraugā un, pamājis pārējiem klusēt un netrok�ņot, vērīgi ieklausījās. Pagāja kādas piecas minūtes.

Miks izmantoja laiku, lai ātri izpētītu telpu, ta�u neatrada nekā uzmanības vērta.

Tas jau būtu pārāk vienkār�i - ieraudzīt te kaut ko no meklētāja trijotne vispār iejaukta, pierādījumi sen guļ, nobēdzināti dro�ā vietā - Motiļs ar savām septiņām rūtainajām augstskolām noteikti būs par to parūpējies.

Viktors atsprāga no durvju ailas, apsēdās tuvējā klubkrēslā un pievērsās savam sunim, bet Miks un Egons - ieejai.

Mojo - Modris Kārkliņ� - izrādījās kalsns, pagara auguma, nenosakāma vecuma dēlietis nodriskātos d�insos, melnā T krekliņā bez apdrukās un nomītās krok�u ie�ļūcenēs. Uzmetis datoriķiem un dizaineriem raksturīgu kūkumu, viņ� grozīja galvu un bolīja tuvredzīgās, skumjās acis, ik pa brīdim iebraucot ar visiem desmit pirkstiem saspeķotajos matos - ērkulis atgādināja izplūkātu kakadū. Ne pārāk gudro iespaidu vēl pastiprināja garais, līkais deguns.

Turpretī Xinto - Alekss Toma�ūns - bija cita kaluma. Neliela auguma, tērpies labi piegulo�ā uzvalkā, smalks, iznesīgs, inteliģentu seju, �irgtām, mo�ām acīm, na�a plānuma lūpām un ironisku smaidu - uzreiz bija skaidrs, ka �im zvēram pirkstu mutē bāzt nedrīkst, nokodīs ar visu roku un prasīs vēl.

Uzzināju�i par maizes devējas Montas Merkmanes un kolēģes Janas Vildes traģisko bojāeju, visi izrādīja pienācīgu �oku, pau�ot līdzjūtību sev un citiem pakaļpalicējiem.

Nē, viņi pēdējo dienu laikā neesot redzēju�i, dzirdēju�i vai sastapu�i nevienu no viņām. Un nē - ne ar vienu no abām dāmām nevienam no viņiem nav bijis citādu attiecību kā vien stingri lieti�ķas.

Par divkār�ajiem draudiem Merkmanei, vandālismu mājās un darbnīcā, kā arī ne�ēlīgo brīdinājumu, iespundējot kaķi motortelpā, neviens neko nebija dzirdējis, bet Xinto, Alekss Toma�ūns, to uzzinot, pauda vētrainu sa�utumu par dzīvnieka mocī�anu: es tādam sadistam pa�am ādu pār acīm novilktu!

Arī par Janas Vildes nolaupī�anu un tai sekojo�o Vladimira Rūsa vēr�anos pēc palīdzības privātdetektīvu aģentūrā trijotnei nekas nebija sakāms. Jā, meitenes pazu�anas vakarā un arī nākamajā rītā Vov�iks esot zvanījis visiem pēc kārtas un taujājis par Janu, ta�u neviens to īpa�i nav ņēmis galvā, pierasta lieta. Kāpēc? Nu... par nelaiķiem jau labu vai neko, ta�u Jana bijusi tik komunikabla attiecībās ar vīrie�iem, sevi�ķi - jaunajiem modeļiem, ka izpelnījusies iesauku Mazā Jana. Reizēm pat pazudusi uz pāris dienām, lai labi pavadītu laiku.

Vai kādam no viņiem biju�as intīmas attiecības ar bojā gāju�ajām sievietēm?

Nē, ko jūs, darbs ir darbs, un nav tur ko jaukt iek�ā ne seksu, ne attiecības. Pasaulē sievie�u tāpat kā jūrā zivju netrūkst, nav ko duļķot ūdeni savā dīķī.

Uz visiem jautājumiem atbildes bija zibenīgas, saskaņotas un bezkaislīgi pareizas, un tikai tad, kad Miks Kaķītis negaidot pavaicāja, vai sievietēm varēja būt kādi ienaidnieki, nelabvēļi vai skauģi, Mojo jūtami saminstinājās.

- Man... mums ar Montu jau vairākus gadus bija problēmas. Nesapra�anās par dizaina darbu autorību. Skices zīmēju un modeļus izstrādāju es, bet viņa tos visus uzdeva par saviem, pelnīja tūksto�us un plūca laurus konkursos.

Abi pārējie firmas lldzdibinātāji piekrīto�i māja ar galvām, apstiprinot to, ko izmeklētāji jau zināja no Vladimira Rūsa stāstītā, - Merkmane atklāti zaga. Apzaga savējos.

Uzjautāti par tuvākajā laikā gaidāmajiem notikumiem un rado�ajiem plāniem, visi trīs uzkrīto�i saskatījās - tas neesot bijis viņu kompetencē. �os jautājumus parasti risinājusi svētā trīsvienība - lēmējvara Monta un Janīte, piepalīdzot izpildvarai Vov�ikam. Viņi trijatā lēmu�i, kuros konkursos, festivālos un �ovos piedalīties, kuri modeļi kurās skatēs varētu nest uzvaru un kurp vispār nav jēgas braukt.

Janai un Vov�ikam, aģentūras zvaig�ņu pārim, esot milzu pieredze kā pieprasītiem modeļiem, bet pēdējā laikā - ari kā jaunu, daudzsolo�u dizaineru tandēmam. (Tas Kaķītim bija jaunums, liekot neapzināti paplūkāt ūsas, ta�u viņ� paspēja pamanīt, cik krampjaini noraustās Mojo, Modra Kārkliņa gāmurs, - acīmredzot Jana sāka mīt viņam uz papē�iem.) Sīkāk lai prasot Rūsam pa�am, viņi neko vairāk nezinot, jo abi izredzētie neesot, piedodiet, neesot biju�i pārāk draudzīgi un parasti komunicēju�i tikai ar lielo �efeni Montu Merkmani.

- Mēs jau smalkajam galam bijām tikai pe�kas, palīgpersonāls, nu zombiji, kas dara to, kas pavēlēts, - negaidot izmeta Motiļs. - Aizbrauc, aizved, atved, izkrauj, sakrauj, pārbīdi, savāc, pavadi, apsargā... Un to visu par vienu algu!

- Kāpēc to pieļāvāt, ja esat līdzīpa�nieki? Un dividendes?

�oreiz neizturēja Xinto, Alekss Toma�ūns.

-Jums laikam nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē darbo�anās �ajā jomā. Mode - tie ir miljoni, pārsvarā investīcijās, nevis algu vai dividen�u izmaksās. Izejmateriāli - audumi, rotājumi, aksesuāri, tēriņi par ceļojumiem un viesnīcām, apdro�inā�ana, veselības pārbaudes un ārstu pakalpojumi.

Jauno modeļu skola - vistīrākais melnais caurums, putekļu sūcējs bankas kontā. Diem�ēl tas pats sakāms ari par reklāmu un sabiedriskajām attiecībām. Mediji kļuvu�i plēsīgi un rijīgi - cenas trīskār�oju�ās, atdeves nekādas, jo �urnālus un laikrakstus vairs nelasa, toties sociālie portāli īsti nav mūsu auditorija. Nekas �ajā pasaulē nav par velti, tikai nāve un nodokļi, ticiet, es jau tre�o gadu kārtoju uzņēmuma oficiālās finan�u lietas, un tās nav spo�ākajā stāvokli. Teiksim tā, divu modeļu veiksmīgs starts Milānā aizlāpītu vienu otru caurumu.

- Vai Merkmane tika minējusi, ka tuvākajā laikā grasās veikt lielāku darījumu - varbūt investēt? - Miks vaicāja.

Iestājās ilgs klusums. Visi trīs saskatījās.

- Jūs to agri vai vēlu uzzināsiet, - pēdīgi negribīgi ierunājās Modris Kārkliņ�, nervozi tīdams ap pirkstu garo, saķepu�o matu �ķipsnu. - Pagāju�ās nedēļas nogalē man ar Montu bija strīds. Skandāls. Viņa vēlējās, lai radu tādu kolekciju, kas līdzinātos pirmajai - līgavu tērpiem. Gribēja piedalīties presti�ā konkursā Japānā, Tokijā. Alekss mēne�iem nodarbojas ar �ī konkursa izpēti, iepriek�ējo gadu dalībnieku un uzvarētāju analīzi. Esam sapratu�i, kādiem jābūt tērpiem, lai pievērstu uzmanību. Sāku strādāt pie skicēm... Monta un Jana nemitīgi steidzināja - ātrāk, rādi, kas tev ir. Ta�u �oreiz es biju gudrāks un pieprasīju kārtīgu līgumu par autoribas piederību, lai atkal nebūtu tā - viens rada un dara, bet pārējie uz tā rēķina tikai nosmeļ krējumu. Monta, to uzzinājusi, saniknojās kā fūrija un nokliedza: turpmāk varot iztikt ari bez mums trim.

- Tad mums bija gana, - sarunā iesaistījās Toma�ūns. - Visi reizē pieprasījām, lai viņa atbilsto�i �ī brī�a uzņēmuma vērtībai izmaksā mums mūsu daļas un turpmāk tiek galā pati - gan ar modeļu skolu, gan rado�ajiem projektiem, gan grāmatvedību, gan tūrisma izbraukumiem, kurus organizē viņas biju�ā vira firma un kuri nez kāpēc tiek kārtoti caur mūsu grāmatvedību.

- Kā reaģēja Merkmane? - Miks Kaķītis bija pati uzmanība.

- Kā jau to varēja paredzēt, vispirms aizgāja pa gaisu tā, ka gandrīz jumts nocēlās. Tad, nedaudz norimusi, noteica: lai notiek! - un pieprasīja nedēļu laika, lai varētu savākt minēto summu, jo kontā �obrīd tādas naudas neesot.

- Par kādu ciparu ir runa? - Kaķītis stingri noprasīja.

- Ē-e, tā ir privāta informācija, - ieīdējās Kārkliņ�.

- Nebūt ne. Pirmkārt, to var oficiāli pārbaudīt jebkurā publiskajā uzņēmumu datubāzē, otrkārt, �ī ir slepkavības izmeklē�ana un, tre�kārt, pie Merkmanes līķa tika atrasta soma ar skaidru naudu... Tātad - kāda bija summa?

- Viens miljons eiro.

- Opā! Tas jau vairs nav tievs pavedieniņ�, bet trose, -Anna iesaucās. - Kas tad sanāk? Merkmanei jāizpērk trīs firmas līdzdibinātāju daļas atbilsto�i tirgus vērtībai, viņa tam piekrīt, bet lūdz laiku, lai sagādātu naudu. Ko arī izdara -ceļojuma koferi bija miljons eiro. Tiesa, viltoti. Tātad - vai nu Merkmane grib atpirkties no dārgajiem biju�ajiem biznesa partneriem, iesmērējot tiem viltojumu, vai ari kāds to iesmērējis viņai. Ja pareizi sapratu, atmaksas termiņ� beidzas �odien vai rit, tātad bija pēdējais laiks kaut ko darīt lietas labā. Man ir vēl viena pavisam dīvaina versija... - Viņa saminstinājās.

- Līzbet, stāsti, nestiep gumiju! - Miks mudināja. - Vienalga, lai cik fantastiska tā tava versija, mani nekas vairs nespēj izbrīnīt. Brī�am jau sāk �ķist, ka mēs pēdējās dienās dzīvojam murgainā pasakā, varbūt beidzot būs kas reāls.

- Atcerieties, ko teica Russ? Merkmane esot tālredzīga stra-tēģe - �ahiste, vienmēr domājot piecus gājienus uz priek�u. Varbūt viņa izskaitļojusi veiklu kombināciju, lai varētu gan saglābt naudu, gan tikt cauri sveikā, inscenējot savu nāvi.

Bet upurim izvēlējusies pēc vecuma un miesasbūves līdzīgu sievieti, iespējams, Violetu Rozīti. Bet pati modes karaliene �obrīd jau atrodas siltā un dro�ā patvērumā, nogaidot, līdz rimsies tiesībsargu neveselīgā interese par viņas necilo personu. Jautājums - vai viņa vēlējās atstāt koferi ar viltoto miljonu mājās kā mānekli - lai, atrodot �viņas līķi�, pirmā doma būtu - uzbrukums noticis laupī�anas dēļ, vai arī kāds, piemēram, Vov�iks, viņu patie�ām iztraucējis - atradis nule nobeigto upuri, un Merkmane bijusi spiesta rīkoties ātrāk, nekā plānots, proti, dabūjusi līķi līdz ma�īnai un aizdedzinājusi auto, ta�u steigā aizmirsusi par faktiski bezvērtīgo naudas koferi un zābaku.

- Steig�us jāuzzina, vai upuris tie�ām ir Rozīte. Egon, zvani savējiem, saki, lai pasteidzas ar analīzēm! - Miks norīkoja.

- Klausieties, vai mums nevajadzētu sākt virzīties mājup un beidzot tikt galā ar gūstekņiem? - ieskatījusies pulkstenī, Anna Elizabete �ausmās iesaucās. Bija gandrīz deviņi vakarā. �ī diena nekad nebeigsies. - Mēs viņus esam uzgrūdu�i uz kakla Kārlim, Arvim un vecmāmiņām, bet arī mājiniekiem jāatpū�as.

- Tev taisnība, Līzbet, po�amies mājup, - norūca ģenerālis Bass un pievērsās pārējiem. - Jūs ar mums?

- Protams, jūs vienus nevar laist, atkal ritenis nokritīs, -Miks pasmīnēja. Viņ� raizējās par �odienas incidentu, un, krusttēvam nezinot, bija informējis ģenerāli Bozi. - Brauksim visi, vai ne, Viktor? Nedēļas nogalē Rīgā tāpat uz priek�u netiksim - arhīvu un slimnīcu izziņas būs tikai pirmdien. Bet Me�ājos vajadzētu vēlreiz iegriezties skolas kopmītnēs un aizbraukt līdz Melnpilij pie vietējiem poli�iem - uzzināt, cik tālu viņi tiku�i savā izmeklē�anā.

- Tā nu �ie tev teiks. - Egons neticīgi noburk�ķēja.

- Nāksies, dēliņ, nāksies, - Kaķītis nocitēja gabaliņu bārdainās anekdotes par ve�iņu ar bisi me�ā... Visi apsmējās.

- Vai mēs pirms tam varētu pieskriet pie Naura Leiko mājās? - Anna ierosināja. - Vajadzētu atkārtoti uzdot da�us jautājumus un pie viena iepazīties ar viņa sievu, lai noskaidrotu, kur vīrs bijis mūs interesējo�ajās dienās un laikos.

- Prātīgi. Protams, varam. Dro�i vien jāiebrauc arī pie Vildēm. Diez vai viņus kāds informējis par to, ka Jana atradusies... mirusi, - domīgi noteica ģenerālis.

- Un pie Rūsa? - Anna, atminējusies par Vov�iku, iesaucās.

- Tagad ne, - Miks atteica. - Esmu dro�s, ka viņ� jau visu zina. Starp trijotni un Vov�iku noteikti ir cie�ākas attiecības, nekā viņi pūlējās mums iestāstīt. Turklāt viņu uzpasē mūsu Terminators Ritvars - tam garām netiks neviens.

* * *

Naura Leiko māja Plakanciemā bija īsts nekustamo īpa�umu burbuļa paraugobjekts - liela, grezna, bezgaumīga un neekonomiska. Augsti griesti, lieli stikla logi līdz grīdai - kas var būt labāks mājas izsaldē�anai! Apkures katls pagrabā strādāja uz pilnu jaudu - par to liecināja tum�o dūmu mutuļi, kas vēlās pret naksnīgajām debesīm. Zem nojumes stāvēja divas ma�īnas - Naura BMW X5 un sudrabots reind�rovera d�ips melniem stikliem. Tātad visiem mājiniekiem teorētiski jābūt uz vietas.

- Atkal jūs? - Durvis atvēru�ais namatēvs nekādu prieku neizrādīja, ta�u trīs dienesta apliecību un divu vilku suņu klātbūtne pretestību mazināja. - Nāciet iek�ā. Kas noticis?

Gaisā vējoja kaut kas liegi netverams. Anna Elizabete centās saprast - Giorgio Armani Acqua Di Gio Pour Femme? Vēl viena Armani rado�ā lidojuma cienītāja?

- Mēs jūs ilgi neaizkavēsim, - mierīgi ierunājās Kaķītis, - tikai precizēsim da�as neskaidrības jūsu tās dienas atbildēs.

- Kāpēc? Vai kas noticis? - Nauris Leiko painteresējās.

- Jā. Noticis ir, lūk, kas - vakar Teikas me�a masīvā atrasts sestdien nolaupītās Janas Vildes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm, proti, lauztu sprandu.

Milzīgais vīri�ķis viegli sagrīļojās un atspiedās pret stenderi. - Jana mirusi?

- Tie�i tā. Tāpēc mēs esam �eit. Pirmkārt, lai ar jums parunātos, pagaidām neoficiāli - protams, ja būsiet pretimnāko�s. Pretējā gadījumā izsauksim jūs uz Kriminālpārvaldi ar pavēsti. Otrkārt, mēs gribētu apskatīt jūsu māju. Ja drīkst, protams. Jūs �ajā lietā esat galvenais aizdomās turamais - mums ir liecība par jūsu auto klātbūtni Janas Vildes nolaupī�anas vietā un laikā, pat ja apgalvojat, ka neatradāties Latvijā. Ja nē...

- Zinu, zinu, jūs atgriezīsieties ar kratī�anas orderi. Es arī skatos krimiķus! Ejiet un pētiet visu, ko atrodat par interesantu. Man nav, ko slēpt, attiecīgi - nav arī iebildumu. - Leiko drūmi noteica un smagi atkrita vestibila dīvānā.

- ... bet man gan ir! - No aug�stāva atskanēja niķīga balss, kam sekoja ātra un spalga metālisku papēdī�u klikstoņa pret akmens kāpnēm. - Jums nav tiesību �eit atrasties bez atbilsto�iem dokumentiem un mūsu advokāta klātbūtnes! Es tūliņ zvanī�u... - Pēk�ņi klaigātāja aprāvās kā uz mutes sista.

Re nu, mījā, cik pasaule tomēr ir maza, bija pirmā Annas Elizabetes doma, raugoties jaunās, enerģiskās un bezgala talantīgās TV producentes Lindas Laures pārsauļotajā sejā, kas pamazām ieguva noturīgu, bāli zaļu toni, par kādu viņu apskaustu pat vispiekasīgākais vampīrsāgas varonis. Ko�i sarkani krāsotās lūpas mironīgajā ģīmī izskatījās pēc lielas, vaļējas brūces, kam pa vidu klabēja mazi, balti, plēsīga paskata zobeļi. Linda Laure visiem spēkiem centās savaldīties.

�ajā brīdī viņa Annai kādu ārkārtīgi atgādināja. Kādu, ar kuru vēl nesen bija runāts. Kādu, kam bija tikpat kaprīzs runas veids un tikpat pla�i �esti...

- Iepazīstieties, mana sieva - Linda, Linda Leiko, - mājastēvs atcerējās par pieklājību. - Lindiņ, neuztraucies, �ī ir tikai formalitāte, mums ne par ko nav jāraizējas. Viņi tikai uzdos da�us jautājumus un ies prom. Kungi, ja nav grūti, lūdzu, atkārtojiet savus vārdus un amatus.

Kamēr �etri vīrie�i nosauca savu vārdu, dienesta pakāpi un ļāva ielūkoties dienesta apliecībās, Anna Elizabete, maliņā pagājusi, klusēja, lai īstajā bridi pastieptu mājasmātei roku un, laipni smaidot, apsveicinātos:

- Es gan jūs atceros kā Lindu Lauri, mēs nesen tikāmies... televīzijas studijā.

- A, tad jau jūs, dāmas, esat pazīstamas! - Nauris priecīgi iesaucās. - Nu re, Linduk, teicu ta�u, ka nebūs tik traki. Varbūt tu varētu visiem uzvārīt kafiju, kamēr mēs ar kungiem ātri pārmīsim kādu vārdu?

- Varbūt tomēr lai jūsu kundze paliek tepat, - Miks pārtrauca viņa runas plūdus. Viņ� ļoti labi atcerējās vakaru pie filmu studijas, un Annas Elizabetes dusmās nosaukto vārdu �Linda�. Un nu bija uztvēris viņas kluso, �ķietami naivo, smalko spēlīti. Lai notiek! - Tātad jūs sauc Linda Leiko.

- J-jā... Televīzijā es joprojām darbojos kā Linda Laure. Producentiem, tāpat kā skatuves māksliniekiem, atpazistamība ir svarīga, un sadarbības partneri mani pazīst kā Lauri. Naurim nebija iebildumu, vai ne, dārgais?

- Protams, ne! Par ko gan? - Viņ� pasmaidīja. - Ikviens vīrietis lepotos ar tādu sievu - gan mājassoli apkopj, gan sporto, gan, paskat, kādas filmas producē!

Anna Elizabete stāvēja, nenolai�ot acu no Lindas Laures, un domāja: Nez ko teiktu dārgais vīrs, uzzinot, kur un ar ko kopā pagāju�ās sestdienas naktī bijusi viņa mīļotā sieva? Ak tad "bez ma�īnas, dzīvo Cēsīs, Latvijas otrā galā, un sabiedriskais tik vēlu vairs nekursē"?! Viņa pie sevis sardoniski pasmaidīja.

Tā kā neviens no saimniekiem vairs neizpauda ne mazākās pretenzijas pret sarunu vai mājas apskati, viss veicās itin raiti - Egons ar Viktoru un Zorro devās ekskursijā pa milzīgo, patuk�o namu, savukārt Miks, Anna un ģenerālis Bass piesēda turpat hallē, kafijas stūrītī iepretim kamīnam. Iztālēm saruna varētu atgādināt mīļu viesu tik�anos, �ēl tikai, ka uz galda nebija kafijas, bet kamīnā nedejoja omulīgas liesmu mēlītes.

- Tātad, Nauri, iepriek�ējā tik�anās reizē jūs teicāt, ka sestdien un svētdien neesat bijis mājās, vispār neesat atradies Latvijā, - Miks atgādināja.

- Tie�i tā - no pagāju�ās ceturtdienas, 2. oktobra, līdz pirmdienai, 6. oktobrim, es atrados tirdzniecības braucienā Ķīnā, konkrētāk - �anhajā. Runājām par Latvijas pre�u eksporta iespējām, jūs ta�u zināt, cik tas �obrīd aktuāli. Atgriezos 6. oktobrī ar rīta reisu no Londonas, ja nemaldos, tas ielido 10.15. Sieva mani lidostā sagaidīja ar ma�īnu.

- Ar jūsējo? - Anna negaidīti ievaicājās. Linda satrūkās.

- Nē, ar savu. Tagad atceros - manējā tonedēļ atradās autoservisā, vajadzēja profilaktisko apkopi pirms tehniskās apskates. Linda bija aizvedusi.

Stāsti vien! Servisā... �ogad pirkta pilnīgi jauna ma�īna!

Anna Elizabete iesāņus paraudzījās uz Miku un ģenerāli. Abi rāmi smaidīja.

Labi. Turpināsim.

- Jūs noteikti atceraties servisa nosaukumu, Laures-Leiko kundze?

- Ē-e, jā. Tas ir Berģos. Laikam �Laimīgais Meistars�. Man ieteica - tur esot superīgi meistari. Pārliecinājos, viņi tie�ām strādā lieliski.

- Mīļā, bet kāpēc tu nebrauci uz �Mūsa Motors�, jaunam autiņam ta�u garantija arī apkopei?! - Nauris drusku satra-minājās. - Ja tur kaut kas būs sa�akarēts...

- Linda, atvainojiet, un kur jūs pati bijāt aizvadītās nedēļas nogalē - piektdien, sestdien un svētdien? - Kaķītis bezkaislīgi turpināja iztaujā�anu.

- Darbā! Televīzijā. Mēs tikko esam sāku�i filmēt jaunu seriālu. Boss. Dro�i vien esat pamanīju�i. - Viņa val�ķīgi uzsmaidīja Mikam, ta�u smaids novīta un sa�okurojās, pamanot uzjautrināto mirdzumu Annas acīs. - Bija ļoti saspringts filmē�anas grafiks, nonstopā rāvām trīs dienas, lai iedzītu montējamo materiālu pirmajām sērijām. Nu jau ir mierīgāk...

Vāji slēptā panikas izteiksme Lindas Laures lūdzo�ajā skatienā ikreiz, kad viņa pavērās uz Annu Elizabeti, varēja nozīmēt tikai vienu - bailes no tā, ka Anna viņu varētu nodot, un izmisīgu lūgumu to nedarīt.

Anna Elizabete nolēma nogaidīt, jo viņai trakoti iepatikās tikko izskanējusī, izlīdzino�ā frāze - nu jau ir mierīgāk.

Protams, mierīgāk, jo intere�u objekts pazudis no redzesloka un atrodas ārpus uztver�anas zonas!

Viņa nebija atbildējusi uz Lindas Laures e-pasta vēstuli, nedz pārsūtījusi �o ziņu tālāknodo�anai Ģirtam Melderim. Labs nāk ar gaidī�anu.

- Skaidrs. Kur jūs abi bijāt un ko darījāt �onedēļ - tre�dien un ceturtdien? Lūdzu, mēģiniet atcerēties secīgi, - Miks atgriezās pie iztaujā�anas.

- Bet kāpēc... A, nu labi, labi... - Nauris, viegli uzliesmojis, aprima. - Tātad, tre�dien es visu dienu biju Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, valdes sēdē, tai sekoja svinīgās pusdienas, pēc tam neformāla tik�anās ar da�iem labējā spārna politiķiem, diskutējām par jaunajām nodokļu likmēm. Tas ievilkās, atgriezos ļoti vēlu, Lindiņa jau gulēja. Ceturtdien... ā, nu tas bija vakar, man �ausmīgi sāpēja galva. Pa�i saprotat, tik�anās nepagāja glu�i sausā, bet es esmu jutīgs pret alkoholu - dzeru ļoti maz un reti. Lindiņa man iedeva vienu jaudīgu tableti, momentā atslēdzos uz vairākām stundām, bet, kad pievakarē pamodos, jutos kā no jauna piedzimis. Tātad visu dienu biju mājās pie sieviņas. Mums bie�i negadās tādi prieki, vienmēr vai nu viens, vai otrs darbā.

- Skaidrs. Un jūs, Linda, ko jūs darījāt un kur bijāt tre�dien un ceturtdien?

- Kāpēc neliekat mieru manai sievai? Es ta�u uz jautājumiem atbildēju, vai ar to nepietiek?! - Nauris Leiko sa�ūmē-jās. - Ja reiz Janu nolaupīja kāds, kas brauc melnā BMW X5, vai tas nozīmē, ka jūs tagad iztaujāsiet ikvienu bemberistu?

- Ikvienu vai ne ikvienu, bet tos, kuriem ar nolaupīto un nogalināto kādreiz biju�as attiecības, turklāt nopietnas, -noteikti. Un viņu sievas arī, - rāmi atteica ģenerālis Bass. - Ja jums nav, no kā bīties un ko slēpt, vienkār�i atbildiet uz pulkve�leitnanta Kaķī�a jautājumu. Ātrāk sāksim, ātrāk beigsim.

- Nu... es tre�dien visu dienu biju televīzijā, filmējām un montējām jauno seriālu. (Interesanti gan, Ģirts ta�u bija apgalvojis, ka producentes ģimenes apstākļu dēļ �ī nedēļa visiem esot brīva.) Mājās atgriezos ap desmitiem vakarā, Naura vēl nebija. Jutos pārgurusi, iegāju vannā (Linda pēk�ņi aprāvās) un devos pie miera. Bet ceturtdien... ceturtdien es biju mājās kopā ar vīru.

Anna Elizabete un Miks saskatījās.

Kā tad, ar vīru! Interesanti gan, kā sauca to puskailo draiskuli, kuru Mika pui�i izcēla no Ģirta Meldera neaizslēgtā dzīvokļa guļamistabas aerodroma, kamēr pats dzīvokļa saimnieks, ar kaut ko sazāļots, gulēja pilnīgi atslēdzies, nesaprotot ne rīta, ne vakara, un tā īsti nebija atjēdzies līdz pat nogādā�anai Me�ājos.

Miks zīmīgi ieklepojās.

Kutelīgo situāciju izglāba Zorro, kur� lieliem lēcieniem joņoja lejup pa kāpnēm, mutē nesdams kaut ko sarkanu. Tā bija zīda dzijas �ķetere.

- Vai, sunīt, nedrīkst! Atdod, lūdzu, atdod, to nedrīkst samērcēt, citādi nederēs rokdarbiem! - Linda skaļi iesaucās un pastiepās uz Zorro pusi, lai mēģinātu dziju atņemt, ta�u suņa dusmīgais rūciens viņu apturēja.

- Zorro, mierā! Atdod! Brīvs! - Viktors klusu no�ukstēja. Melnais vilks, nolicis laupījumu viņam pie kājām, atkāpās un nogūlās līdzās Grāfam.

- Paspēju izglābt. - Viņ� pasmaidīja un sniedza �ķeteri Lindai, bet Anna piecēlusies to pārķēra.

- Drīkst paskatīties? Laikam īsts Ķīnas zīds? Noteikti pārvedāt no brauciena... Man arī patīk rokdarbi - �is lieliski der gan iz�ū�anai, gan mezglo�anai... - Viņa atdeva dziju pārsteigtajai Lindai.

- Vēl tikai divi jautājumi, - maldīgi rāmā ģenerāļa Basa balss. - Pirmais - kādas bija jūsu abu attiecības ar Janu Vildi?

- Nekādas! - Linda pasteidzās atbildēt. - Nekādas. Es viņu nepazinu un pazīt nevēlējos. Tik ilgus gadus �akarēt vīrietim smadzenes, izsūkt naudu un beigās pamest, kā Jana izdarījās ar Nauri, nu, tā sieviete bija pelnījusi visu, kas ar viņu notika!

- Ku�, mīļā, tā nerunā! - Nauris pasmaidīja un saņēma sievas roku. - Redziet, Linda ir ļoti jauna un taisnīga. Galējību cilvēks. Esmu stāstījis par Janu, par savām iepriek�ējām attiecībām, par to, kā Jana mani krāpa. Kad mēs sagājām kopā un nolēmām precēties, mans vienīgais noteikums, nē, lūgums bija - lai starp mums nebūtu nekādu noslēpumu. Abpusēji.

Annai, to dzirdot un zinot realitāti, uzbruka klepus.

- Bet sakiet, lūdzu, Nauri, kāpēc Janas Vildes vecāki apgalvo, ka nevis viņa pameta jūs, bet tie�i otrādi - jūs esot pametis Janu pa�ā cerīgākajā attiecību mirklī, lai pievērstos pa�reizējai sievai Lindai Laurei? Kā rezultātā Jana Vilde zaudējusi ticību vīrie�u dzimumam kā tādam un piekritusi dzīvot kopā ar netradicionāli orientēto modeli Vladimiru Rusu?

- Klausiet viņus vairāk! Jebko pateiks, lai tikai savu nopirkto meitiņu atmazgātu baltu un pūkainu! - Linda skaļi iesaucās. Viņas balsi ieskanējās tik neapvaldīts naids, ka visi satrūkās. - Zinu, ko saku, mums ar aģentūru ММХ vairākkārt nācies sastrādāties televīzijā. Tas, ko viņa darīja filmē�anas laukumā un aizkulisēs... Nu, jūs negribat to zināt. Skaista jau viņa bija, bet tā iedaba!

- Linda, rimsties! Kas bijis, bijis. Neviens nav bez grēka. Pats vainīgs, ka ļāvu sev uzkāpt uz galvas. Pats ari visu izbeidzu. Tagad es viņai esmu piedevis. Jana ir mirusi. Viss. Nevajag tā, - Nauris stingri noteica, un saniknotā fūrija mirkli norunās.

- Ļoti interesanta informācija, pārbaudīsim, paldies! - Miks kaut ko piezīmēja plānotājā un demonstratīvi nopūtās. - Tad nu atliek pēdējais jautājums. Kādas ir jūsu abu attiecības ar aģentūras ММХ īpa�nieci Montu Merkmani?

- Manas? Nekādas. Nepazīstu tādu, - noskaldīja Nauris.

- Mēs... da�as reizes esam tiku�ās. Televīzijā un filmē�anās, - Linda domīgi atbildēja, kā pūloties kaut ko atsaukt atmiņā. - Vai viņa nebija ierauta skandālā gados jaunāka mīļākā dēļ? Tā ir tā pati?

- Tā pati, - apstiprināja Kaķītis. - Tātad jūs viņu pazīstat?

- Tikai virspusēji. Bet kāpēc tā jautājat?

- Tāpēc, ka slavenā modes dizainere un vairāku modes aģentūru īpa�niece Monta Merkmane �onakt savas mājas pagalmā noslepkavota, sadedzinot viņu kopā ar pa�as auto. Starp citu, zilu Subaru ar dzeltenām zvaigznēm - nekad neesat tādu redzēju�i?

- Bet... ar tādu ta�u braukāja Jana un Vov�iks! - neapdomīgi izsaucās Nauris Leiko, tad, apjautis, ka sevi nodevis, noplātīja rokas un sāka taisnoties sievas priek�ā. - Nūjā, atzīstos, es liku saviem dro�ībniekiem viņus paturēt acis. Negribēju, lai mūsu ceļi vēlreiz jelkādā veidā krustotos. Tici, mīļā, es to visu darīju tikai tāpēc, lai mums beidzot būtu mierīga dzīve!

Viņi jau bija atvadīju�ies, izgāju�i uz lieveņa un kāpa ma�īnās, kad no mājas izskrēja Linda Laure un, piesteigusies pie Mika Kaķī�a auto, uzrunāja Annu Elizabeti:

- Anna, vai jūs varētu veltīt man divas minūtes sava laika? Es... ļoti gribētu lūgt jūs neteikt manam vīram par pagāju�ās sestdienas incidentu kinostudijā. Tā tie�ām bija nejau�ība, tie�i, kā es jums rakstīju, bet Nauris to nesapratis. Viņ� mani nositis! Manam vīram... ir ļoti... taisnvirziena uztvere, tūliņ iedomāsies to ļaunāko. Bet mēs ar aktieri Ģirtu Melderi patie�ām mēģinājām filmas epizodi, to jūs varat noskatīties filmas otrajā sērijā. Starp citu, vai saņēmāt manu e-pastu? Melderis ir pazudis, bet mums pirmdien sākas jauno sēriju filmē�ana. Jūs nezināt, kur viņ� varētu būt?

- Atvainojiet, Linda, nemācē�u teikt. Neesmu viņu ne redzējusi, ne dzirdējusi kop� sestdienas vakara... Toties jums ir skaistas smar�as. Tādas pa�as kā Montai Merkmanei. Giorgio Armani Acqua Di Gio Pour Femme.

Anna Elizabete klusēdama skatījās jaunajā sievietē, kas redzami nobālēja.

Vai nu tu esi neglābjama muļķe, vai par muļķi uzskati mani. Pēc tik acīmredzamiem pierādījumiem un pa�a Ģirta atzī�anās...

Nakts uz sestdienu, 10.-11. oktobris

Ja tas drīzumā nebeigsies, jumts aizbrauks neatvadoties!

Anna Elizabete kārtējo reizi bez miega mētājās savā platajā baronlaiku gultā.

Izpleties kā jūraszvaigzne, līdzās saldi �ņākuļoja Grāfs, bet viņa līkumā skali murrāja rudais runcis Barons. Tiesa, par rudu viņu �obrīd varēja dēvēt nosacīti - noskūtā ka�oka vietā Omīte kaķim bija uzadījusi raibu dzijtiņu kombinezonu ar stratēģiskiem izgriezumiem galvai un astei, un nu runcis iztālēm atgādināja mazu, viltīgu kosmonautu. Pilnībā atguvu�os un tikpat ēdelīgu kā vienmēr.

Vismaz kādam �ai pasaulē viss ir kārtībā!

Anna atviegloti paburzīja run�a lielo ausi. Barons baudkāri iemurk�ķējās un, apmeties uz muguras, pacēla gaisā visas �etras ķepas, kas nozīmēja tikai vienu - ak, jel, labais divkājaini, kasi manu punci, kasi, kasi, kasi, bet es tikmēr pagulē�u!

Laiski ņuksīdama kaķi, Anna aizdomājās par notikumiem vakara cēlienā.

Mājupceļā viņi bija iebrauku�i Mārupē pie Janas vecākiem Harija un Veras.

Viņi jau zināja - par to skaidri liecināja drūmās sejas un ar melniem lakatiem aizsegtie spoguļi. Aprautajā runas manierē gan nekas nebija mainījies.

- Agri vai vēlu tam bija jābeidzas slikti, - dusmīgā nopietnībā noteica Janas tēvs Harijs Vilde, lielākam savu vārdu svaram uzsizdams ar plaukstu pa galda virsmu. - Nevar skraidīt pa pasauli kā tāds... naktstauriņ� uz gaismu. Māna sevi ar tuk�iem sapņiem. Te nu ir rezultāts.

- Tēv, tu esi netaisns, - Vera Vilde klusi iebilda. - Janīte bija lieliska modele, daudzsolo�a. Pats ta�u redzēji, cik daudzos konkursos uzvarēja. Bet tā kompānija - jā, tas nu gan. Vilki, ne cilvēki.

- Ko jūs ar to gribējāt teikt? - Miks Kaķītis acumirklī bija vērīgi saausījies.

- Nu, kā - ko. Izmantoja viņu, nabaga bērnu. Bet, kad vairs negribēja kalpot viņu interesēm, atstūma no siles. -Vera saknieba lūpas naidīgā grimasē. - Janīte gribēja kļūt par tērpu dizaineri. Tāpat kā... tā ragana, pie kuras viņa strādāja. Janītei bija ķēriens. Nezinu, kāmī iedzimusies - ne man, ne tēvam tāds nepiemīt.

- ... gribēja kļūt par dizaineri un...? - Anna Elizabete atgādināja. - Kas iztraucāja?

- Tā ragana neļāva. Viņai Janīte bija izdevīga kā modele. Lētais darbaspēks, klientu apkalpotāja. Tāpat kā tas puskoka lēcējs Vov�iks. Tik vien kā tā smukā ma�īna, ar ko pavizināties. Citādi abi bija spēļmantiņas viņas nagos - neļāva ne dzīvot, ne... Nūja, to viņa tagad beidzot izdarījusi. Arestējiet ta�u to maitu, lai beidz bendēt bērnus! - Janas māte neapvaldītās sāpēs iesaucās.

- Vera, izbeidz! Tev nav nekāda pamata tā sacīt. - Harijs Vilde apturēja sievas runas plūdus, ta�u nenoturējās: - Parunājiet ar Vladimiru, noteikti parunājiet ar Vladimiru.

Kad Miks ar ģenerāli jau bija izgāju�i no mājas, Anna vēl mirkli uzkavējās, lai uzdotu jautājumu, kas viņai nelika mieru, kop� Linda Laure, uzzinot par Janas Vildes nāvi, neapvaldītā niknumā un naidā bija izbļāvusi: �Klausiet viņus vairāk! Jebko pateiks, lai tikai savu nopirkto meitiņu atmazgātu baltu un pūkainu!�

- Atvainojiet par �ādu, iespējams, netaktisku jautājumu, bet vai Janas bojāejā nevarētu būt vainojama viņas izcelsme? Ja nu viņa sākusi meklēt savus īstos, bioloģiskos vecākus un meklējumi novedu�i pie traģiskiem atklājumiem?

- Ko jūs... ar to gribat teikt? - Vera Vilde burtiski sastinga.

- Neko sevi�ķu. Tikai, manuprāt, jums būtu vajadzējis izmeklētājiem izstāstīt to, ka Jana ir adoptēts, nevis jūsu pa�u bērns. Tam var būt iz�ķiro�a nozīme.

- Bet... kā jūs uzzinājāt? Viņa... to bērnu māte... toreiz apsolīja nevienam neteikt un glabāt noslēpumu. Mūs arī nozvērināja klusēt, lai kas notiktu. Teica: bērniem nenāks par labu, ja vēlāk kāds sāks rakņāties viņu pagātnē.

- Liecieties mierā, Janai tik un tā vairs nevar palīdzēt! -noteica Harijs Vilde.

- Baidos, ka neliksimies vis! - iebilda Anna. - Kā sauca Janas īsto māti?

- Es nezinu... - Vera Vilde no�ņaukājās. - Mēs toreiz nekādus adopcijas papīrus neparakstījām, viss notika tāpat. Bērni tikko dzimu�i, māte - kaut kāda aktrise vai modele - turpat slimnīcā gribēja no viņiem atteikties, un tad viena no māsiņām uz savu galvu ņēmās mani un istabiņas biedreni pierunāt, lai neļaujam sīkaliņām nonākt bērnunamā. Redziet... mums ar vīru bērnu nevarēja būt. Tikko biju to uzzinājusi. Bet tai otrai, viņa bija lauku skolotāja, bērniņ� tikko nomiris dzemdībās - kaut kāda iedzimta anomālija, ūdensgalva, vai, tolaik jau par to nerunāja -, viņa pati gulēja pilnīgi kā beigta...

- Vera, Veriņ, diez vai to vajadzētu stāstīt. Kāda tam vairs nozīme? - Izrādās, Harijs Vilde nebija tāds sausiņ�. Apņēmis sievu ap pleciem, viņ� kopā ar to vēlreiz pārdzīvoja tik labi piemirsto pagātni.

- Nē, es gribu beidzot no tā tikt vaļā! - sieva izrāvusies skaļi iesaucās.

- Un jūs bērnu adoptējāt? - Anna vedināja turpināt.

- Nē, tas pat nebija jādara. Bērnus piereģistrēja kā mums dzimu�us. Neprasiet neko vairāk, es negribēju zināt toreiz un nezinu arī tagad. Mums māsiņa pateica - desmit tūksto�i rubļu, un mēs tos sagādājām. Vīrs sagādāja. Nezinu, kur un kā.

- Saprotiet, tas bija deviņdesmitais gads, juceklis, privatizācija - veiklākie ierēdņi izmantoja katru iespēju, lai nopelnītu. Tā tolaik notika visās jomās, mazās lauku slimnīcas nebija izņēmums, - Harijs Vilde skaidroja. Varēja manīt, ka viņ� daudz domājis par �o jautājumu. - Es nelepojos ar izdarīto, ta�u... mums beidzot bija bērns, meitiņa! Ta�u laikam jau Dievam bija citi plāni �ajā sakarā...

- Veras kundze, bet kāpēc jūs teicāt - bērni, nevis bērns?

- Tāpēc, ka tai palaistuvei piedzima dvīņi! Divas meitiņas! - Viņa izkliedza savu ilgi glabāto sāpi. - Es būtu gribējusi ņemt abas, ta�u man neļāva. Tikai izteiksmīgi pateica, ka labāk bū�ot, ja viņas nekad neuzzinās ne viena par otru, ne par savu īsto māti.

- Vai tomēr nemēģinājāt painteresēties par otras māsas likteni? - pēc ilgāka klusuma brī�a Anna Elizabete pajautāja. - Esmu dzirdējusi, ka dvīņus nedrīkstot �ķirt. Un vēl - ka viņiem veidojoties līdzīgi likteņi...

- Ziniet, kad jūs tā sakāt... Reiz, kādā pasākumā, modes skatē, kurp Janīte mūs bija uzaicinājusi, man uz mirkli izlikās, ka zālē, publikā pavīd viņas seja. Ta�u tā nevarēja būt, jo viņa tobrīd ģērbās aiz kulisēm...

- Cik sen tas notika? - Anna nepacietīgi viņu pārtrauca.

- Pirms divdesmit �etriem gadiem, - Vera Vilde nedomājot atbildēja. Ātri un precīzi, acīmredzot joprojām skaita dienas.

- Nē, es domāju to pasākumu, kur jums izlikās...?

-... tas varēja būt pirms kādiem diviem gadiem. Apmēram tajā pa�ā laikā, kad Jana pa�ķirās ar Nauri, viņ� apprecējās, bet meita aizgāja dzīvot pie tā pusvīrie�a.

Tādu sakritību vienkār�i nemēdz būt, Anna nodomāja un atvadījās.

* * *

Kā jau Egons bija paredzējis, Melnpils policijas nodaļas vecākais inspektors Ka�ociņ�, sazvanīts vēlā piektdienas vakarā, izklausījās visnotaļ noguris, nevaļīgs un negribīgs atbildēt uz jebkādiem jautājumiem, kas attiecas uz darbu, jo sevi�ķi - par pazudu�ām nepilngadīgām meitenēm, no kurām viena, sev par nelaimi, Rīgā atradusies nonarkojusies beigta. - Neko nezinu, atnāciet pirmdien!

Un tikai ģenerāļa Kārļa Basa klusā, dobjā balss, no kā viņa dusmu brī�os asinis stinga dzīslās gan padotajiem, gan priek�niekiem, gan aizturētajiem, ierūcoties inspektoram tie�i ausī, mirklī izkliedēja gan negribē�anu, gan nogurumu.

- Ģenerāļa kungs, mums tie�ām nav jaunumu, izņemot to, ka Svetlanas mātes Olgas piedzīvotājs ar dru�bu iezāģējis sev kājā un nu atrodas slimnīcā. Mārītes mātei par notiku�o pateicām - nosūtījām pie viņas mūsu darbinieci, slimnīca norīkoja de�urējo�o psiholoģi. Par bērēm ziņu nav. Par otru pazudu�o arī ne.

Nolicis telefonu uz galda, ģenerālis Bass izskatījās sadrūmis un pārskaities.

- Protams, tā tev nav miljonāre Monta Merkmane un pat ne jaunā, daudzsolo�ā modele Jana Vilde, bet nevienam nezināma, nepilngadīga skuķe no laukiem! Kur� gan gribēs uz sava kakla vēl vienu acīmredzamu tum�o, slapjo lietu, kam vispār cita teritoriālā piekritlba?! Tā viņi vilks un stieps, un marinēs, līdz nozieguma sastāva vai pierādījumu trūkuma dēļ iestāsies likumā paredzētais noilgums un varēs vieglo roku iemest mapi atvilktnē, lai vēl pēc kāda laiciņa nodotu arhīvā!

- Ko tev, Kārlīt, izdevās izspiest no globālā tīmekļa? -drusku nomierinājies, Lielais Kārlis uzrunāja Mazo. - Pa tuk�o?

- Nē, tā nevarētu teikt. �o un to atradu gan. Izpētīju gan abu pazudu�o, gan viņu skolasbiedru virtuālos profilus. Lai Die�s nogrābstās, cik �ie pusaud�i tuk�i! Vārdu gūzma, satura nekāda. Par kādiem stulbumiem viņi runā, kādiem vārdiem cits citu sauc un kādus izteicienus lieto! Ziniet, vienā brīdī es savos trīsdesmit sajutos senils. Izanalizējot regularitāti, kad un cik ilgi viņi atrodas internētā, es teiktu - viņi visi ir smagi datoratkarīgi. Faktiski - ar traucētu realitātes apziņu un nekādiem vērtību kritērijiem. Skuķiem goda lieta intemetā iepazīties ar ve�iem un doties uz aklajiem randiņiem, bet pēc tam tos �atā apspriest ar draudzenēm. D�ekiem nav svarīgākas lietas kā kaut ko sabīdīt - cigaretes ar pildījumu, �migu vai �iksas. Pilni socportāli ar �ādiem tekstiem un bildēm -skaties un brīnies: ja tā izskatās tagad, padsmit gados, tad kādi būs pēc divdesmit, ap trīsdesmit, ja tiktāl vispār novilks...

- Visi jau nav tādi. - Anna Elizabete atcerējās savus for�os teātra jaunie�us, kuri bija pavisam citādi - mācījās, dziedāja, dejoja, sportoja un spēlēja teātri. Tā vien �ķita, ka viņiem diennaktī ir vairāk stundu, jo aktīvākie, rosīgākie paspēja gan sev uzticēto mājas soli aptecēt, gan palīdzēt vecākiem saimniecībā un lauku darbos. Citi gēni?

- Protams, ne. Bet es runāju par atkarīgajiem! - Kārlis bija iededzies. - Par tiem, kuri pa�i �ļūc no kalna lejā, rauj līdzi citus, bet kuru vecāki naivi plāta rociņas - nē, mans bumbu-lītis, mīļumiņ�, cukura gabaliņ� ne uz ko tāāādu nav spējīgs!

- Kārllt... - Anna mēģināja viņu pārtraukt, ta�u velti.

- Protams, tā nav ērta sarunu tēma! Un tā viņi turpina apgalvot - mans bērniņ� ir labs, tīrs, nekad mū�ā nav ņēmis rokā ne cigareti, ne glāzīti, nerunājot par tabletēm, �ļircēm vai citām atkarībām. Diem�ēl mūsdienu vecākiem datori un viedtālruņi neliekas nekas bīstams. Tas ta�u tikai laika kavēklis, rotaļlietai Bet to, ka �ī rotaļlieta iesūc sevi kā melnajā caurumā, pilnībā pakļaujot lietotāja gribu, nolaupot laiku un degradējot personību, - to viņi nepamana, bet, ja pamana, bie�i jau ir par vēlu, jo mīļbērniņi faktiski kļuvu�i par manipulējamiem mazgadīgiem noziedzniekiem, kuru smadzenes pa�as nespēj veikt informācijas kritisko apstrādi, līdz ar to -viņiem var iestāstīt jebko, likt darīt jebko un panākt jebko. Jo ir radīts ideāls zombijs, trollis.

- Vai tas ir ārstējams? - Bass �okā jautāja, iedomādamies savus mazbērnus.

Ar siksnu, telefonu miskastē un vēlreiz ar siksnu! Annai Elizabetei gribējās, izsaukties, atceroties no skolas kolēģiem dzirdētos �ausmu stāstus par bērnu nenormālo izlaidību un rupjību, nepakļaujoties audzinātāju un skolu direktoru prasībām stundās izslēgt tālruņus, nepļāpāt, ne�atot un neatskaņot mūziku, bet demonstratīvi rīkojoties tie�i pretēji un tikai pasmejoties - tu tāpat man neko nevari izdarīt, man ir tiesības! Ta�u viņa noklusēja.

- Teorētiski, jā, ta�u ar milzīgu stingrību, dienas re�īmu, bet galvenais - pa�a datoratkarigā apziņu un vēlē�anos laboties, - ierunājās dakteris Arvis Konrāds, uz bridi pievienojies pū�mājniekiem omulīgajā virtuvītē uz krūzīti kafijas.

- Starp citu, kā iet Zanei? - Anna gribēja zināt.

-Joprojām dusmojas. Kamēr esmu �eit, viņa mājās ir viena

pati. Nu ne glu�i - doktorātā ir mana palīdze Ieva. Es viņai palūdzu, lai palaikam neuzkrīto�i uzkāpj līdz mūsu dārgajai rakstītājai un paraugās, kā viņai klājas. Interneta pieslēguma mājās nav, doktorāta Wi-Fi paroli viņa nezina, bet mui�as tīkls nav tik jaudīgs. Ceru, ka Zane beidzot būs atpūtusies un atguvusi spēju cilvēciski komunicēt. Jaunnedēļ esam pieteiku�ies vizītē pie tava tēva, Viktor, pie profesora Mihailova.

- Super! Mans vecais kungs ar visādiem gadījumiem ticis galā. - Kinologs pasmaidīja.

- Labi, un ko dara gūstekņi? Baroju�i esat? - painteresējās Miks Kaķītis.

- Guļ, ēd, iet uz tualeti, ēd, guļ, - atskaitījās Kārlis. - Plus vēl lamājas. Ģirts.

- Skaidrs. Tad jau būs dzīvotājs, - skarbi noteica Anna. - Lai palamājas līdz rītam.

- Labi, mīļie, kas vēl mums ir, ja neskaita kaudzi ar problēmām un neviena risinājuma? - Kārlis Bass domīgi ievaicājās. Viņ� reizē bija un nebija te.

- Jums nepatiks tas, ko pateik�u, - drūmi bilda Mazais Kārlis. - Es drusku pabūros un uztaisīju apkopojumu. Pēdējo triju mēne�u laikā Latvijā pazudu�i trīsdesmit se�i gados jauni cilvēki - vecuma amplitūdā no divpadsmit līdz plus mīnus trīsdesmit. Pusgada laikā - ap piecdesmit, un pēdējā laikā intensitāte pieaug. Abu dzimumu. Pazūd vienmērīgi - pa vienam, diviem vienas pilsētas vai novada robe�ās, nekad vairāk, acīmredzot, lai neizprovocētu pārāk lielu interesi.

- Kā tu to noskaidroji? - Miks Kaķītis uzmanīgi pavērās Kārlī. - Manā rīcībā tādas statistikas nav.

- No soctīkliem. Uzrakstīju mazu robotiņu, tādu kā spiegotāju, kas reaģē uz atsevi�ķiem atslēgvārdiem, un palaidu lielākajos sociālajos tīklos - draugos, feisbukā, tviterī, insta-grammā. Pats biju pārsteigts par rezultātu. Sākumā pazudu�o bija vairāk, daļa atradu�ies, bet SOS signāli tīmeklī paliku�i un turpina mulsināt cilvēkus.

Miks Kaķītis jau kuro reizi ar patiesu apbrīnu noraudzījās uz Kārli Saulīti. Lai kā viņ� to bija tracinājis pazī�anās sākumā, tagad nevarēja noliegt - ir labi, velni�ķīgi labi, ka Pū�u Mājā līdzās Annai Elizabetei un abām vecmāmiņām ir Kārlis - vēsu, loģisku prātu, apsviedīgs un izdarīgs.

Būs tomēr jāmēģina pierunāt pievienoties manai komandai.

- Un, pirms tu man jautā, jā, es �o informāciju tev iemetu e-pastā! - kā nolasījis Mika domas, Kārlis piebilda.

- Mīļie mani, tas atgādina deviņdesmitos gadus, kad vēl biju aktīvajā dienestā, arī toreiz mums bija virkne līdzīgu lietu, - ģenerālis Bass aizdomājās. - Zuda bērni, zuda jaunie�i, pieaugu�ie un pat vecī�i. Toreiz pie vainas bija divi grupējumi: vieni zaga cilvēkus, lai izformētu pa sastāvdaļām - orgānu tirdzniecībai, otri piegādāja abu dzimumu dzīvo preci Tuvo Austrumu patērētājiem, bordeļiem. Abos gadījumos runa bija par miljonu biznesu un ļoti spēcīgu lobiju aug�ējos varas gaiteņos. Un, ņemiet vērā, toreiz tas bija salīdzino�i grūtāk izdarāms, jo Latvija vēl nebija iestājusies eirosavienībā, robe�as vēl nosacīti bija ciet un pat tika nedaudz kontrolētas. Bet �odien jebkur� var brīvi izbraukt jebkurā virzienā, vedot jebkuru kravu. Un otrādi. Galvenais, lai papīri kārtībā.

Iestājās neomulīgs klusums.

- Krusttēv, tu mūs biedē, - klusi noteica Anna Elizabete.

- Ir par ko, - piebilda Mazais Kārlis. - Būsiet pamanīju�i lavīnveidīgo sociālo tīklu attīstību? Tas ir biznesa projekts, bet vairs ne miljonu - miljardu! Ideāls veids, kā ieinteresētajām struktūrām turēt roku uz pulsa, būt lietas kursā par ikvienu no mums. Atcerieties, kādreiz bija tādi reklāmas katalogi �Zaļās lapas�, �Dzeltenās lapas� - ar devīzi: �ja tevis nav te, tad tevis nav vispār�. �odien to pa�u pilnā nopietnībā var apgalvot par globālo tīmekli - ja tevis nav tviterī, gmailā, draugos, feisbukā, instagrammā, skaipā, vatsapā, jūtūbē, tad tu esi - mēsls, tuk�a vieta. Ja dienā nepalaid ēterā vismaz desmit tuk�vārdlgas ziņas, kā tāds dresēts mērkaķis ielaiko-jot, retvītojot un re�ērojot citu dresēto mērkaķu ielaikotos, re�ērotos un retvītotos informācijas klucī�us, uzskati, ka diena velti nodzīvota. Plus - timeklis, jo sevi�ķi soctlkli, ir ideāls veids, kā manipulēt ar ļau�u apziņu un modelēt sabiedrības noskaņojumu.

- Pilnīgi piekritu, - sarunā iesaistījās arī dakteris Konrāds. - Es teiktu, �obrīd aug jauna un briesmīga manipulatoru paaudze, kuriem vienīgie atslēgvārdi ir �es gribu� un �man vajag�, kuru vienīgais komunikācijas rīks ar pārējiem ir meli un kuri to ne�aubīdamies liek lietā, jo zina, ka viņiem par to nekas nebūs. Bet mēs, vecie muļķi, naivi mēģinām viņiem iemācīt tādu lietu kā godīgums. Velti, jo viņu failos jēdzienu �ētika, savējie, uzticība� vienkār�i vairs nav, tie ir dzēsti vai aizstāti ar divtūksto�, piectūksto� un pat trīsdesmit tūksto�iem draugu un sekotāju.

Es nesen biju uzaicināts uz Me�āju skolu ar lekciju - parunāt par at�ķirību starp virtuālo un reālo pasauli. Jāteic godīgi, biju �okā - lielākajai daļai jaunie�u pat �eit, laukos, �ī robe�a ir nojukusi vai izļodzīta. Viņi ir pārvāku�ies uz dzīvi tīklā...

- Bet paradokss ir tāds, ka internets kā tāds nav vainīgs! Zinātnieki to radīja nevis izklaidei, bet tehniskām vajadzībām - saziņai starp datoriem un ātrākai pētnieciskās informācijas apritei. Pa�am timeklim nav ne vainas, jautājums ir par tā izmanto�anas veidiem! - iesaucās Kārlis. - Soctlkli ir kā vēzis, kura metastāzes pārņem visu sabiedrību - caur datoru, telefonu, interaktīvo televīziju... Nu tas kļuvis par naudas kā�amo mehānismu, jo gandrīz viss, pie kā cilvēks sākotnēji tika pieradināts bez maksas, pamazām sāk prasīt pamatīgus ieguldījumus. Mūsu, Latvijas, gadījumā situācija ir mazliet cita, jo mums te paralēli darbojas divi gigantiski soctlkli - draugi un feisbuks, viens otru ierobe�ojot, bet citur pasaulē jau iestājies viena zirnekļa laikmets...

- Iedomājieties pa�i, kas notiek, - cilvēks kop� mazām dienām, tikko iemācījies lasīt, bet da�reiz pat pirms tam, tiek pieradināts pie tīkliem - mamma tīklā, tētis tīklā, opis, ome tīklā, bērnudārza grupiņa un vēlāk klasesbiedri arī. Tīnim nav svarīgākas vietas pasaulē kā soctīkli, jo tur ir visi viņa pieci tūksto�i draugu. Tas nekas, ka reālajā dzīvē bie�i nav neviena, ar ko iziet laukā pastaigāt vai kam krīzes gadījumā piezvanīt trijos naktī, atliek vien ielikt savā kontā paziņojumu ar bēdīgu, raudo�u vai vemjo�u emotikonu un cerēt, ka tas kādu interesēs, - turpināja dakteris Konrāds. - Nenoliedzami, sociālajiem tīkliem ir arī pozitīvās iezīmes - ar to palīdzību var atrast pazudu�us, sen aizmirstus skolas biedrus, tuviniekus, pat ģimenes locekļus; var bez maksas sazināties ar savējiem, kas strādā ārzemēs; var arī pārbaudīt aizdomīgu cilvēku identitāti un kontaktus. Bet. Sociālie tīkli ir ideāla vieta, kur radīt feikus, viltus identitātes - vari pārtapt par vīrieti, sievieti, pusaudzi vai ve�iņu. Var komunicēt, izmantojot sve�u identitāti, ko ir grūti atklāt, jo vairāk tādēļ, ka pa�i soctīklu turētāji, par spīti skaistiem vārdiem, nemaz nav ieinteresēti sadarboties, lai �ādas krāp�anas atklātu. Cik man bijusi vajadzība �īs lietas risināt, viņu sistēmas administratoru vienīgā atbilde - mēs esam gatavi darīt jebko ierosinātas krimināllietas ietvaros.

- Kas faktiski nozīmē - pilsonis parastais legāli sevi nekādi nevar aizstāvēt, - Kārlis uzķēra, - jo viņiem, tīklu īpa�niekiem, svarīgāks par visu ir klik�ķu skaits, respektīvi, tās vai citas vietnes, ziņas, attēla vai reklāmas unikālie apmeklējumi. Klik�ķis = nauda. Tie�i tik vienkār�i.

- Kā tu reiz teici - trīs klik�ķi līdz laimei? - Anna atminējusies pārjautāja.

- Tie�i tā. Uz �ī principa - trīs klik�ķi līdz laimei - ta�u balstīti gandrīz visi �odienas biznesa un pakalpojumu veidi - ieklik�ķinies, piereģistrējies, strādā; piesakies kredītam, nosaki summu, apstiprini; atver ziņas logu, uzraksti, nospied enter. Un viss notiek. Visur tie pa�i trīs soļi, trīs klik�ķi līdz laimei.

- Diem�ēl pēc �ī pa�a principa strādā arī aģitatori un smadzeņu skalotāji, ko tagad smalki pieņemts saukt par viedokļu ģenerētājiem vai viedokļu līderiem, - bilda Anna, - un, jā, diem�ēl arī viltoto attiecību veidotāji un sir�u mednieki. Tas ir baigs paradokss - ikvienam no mums apkārt ir cilvēki, draugi, tuvinieki, ģimene, bet, nē - mēs jūtamies vientuļi un savu vientulību cen�amies piepildīt virtuālā vidē, noliedzot un noniecinot dzīvo, reālo. Cilvēki runā kodos, simbolos, bildītēs. Sunī�i, kaķī�i, saulrieti, puķītes, mākonī�i, jūra, klāt vēl kāda gudrī�a teikums, un aiziet gaisā. Un citi aizgrābti padod tālāk - o, kāda doma! Un pamazām atmirst nepiecie�amība domāt pa�iem, rīkoties pa�iem.

- Ir vēl kas, - pasmīnēja Kārlis. - Kop� administrēju Me�āju datortīklu, man diezgan bie�i nākas uzklausīt izmisu�u vietējo ļautiņu, lielu un mazu, �ēlabas: ai, ko darīt, tīkls uzkārās, bet man feisbukā �ats, diskusija, komentāri, ai, glābiet, palīdziet! Nu jau iet par traku! Cilvēkam blakus sieva, bērni, bet viņam, jopcik, �ats! Tad saku - piecel pakaļu, izej laukā, uzsit ar bērniem bumbu, iedod sievai bu�u vai, vēl labāk, samīlē viņu, es tikmēr atjauno�u tīklu. Tādi vairs otrreiz nezvana.

Kārļa teiktais izraisīja neviltotu jautrību, un saspringtā atmosfēra atslāba.

- Starp citu, Kārlīt, vai tev izdevās tikt galā ar Zanes krāpniekiem? - Anna Elizabete it kā starp citu painteresējās. Kārlis, Egons un Arvis saskatījās.

- Jā. Tu neticēsi. Tikai nesmejies - �ie krāpnieki dzīvo Me�āju skolas kopmītnēs un mācās vienpadsmitajā klasē. Divi uzņēmīgi puisie�i, kuri atradu�i ģeniālu veidu, kā ar viltus identitā�u palīdzību �akarēt cilvēkus un pelnīt ātru naudu.

- Vai viņi varētu būt saistīti ar tiem trim aizturētajiem un informātikas skolotāju Maigoni Pēdu? - Miks saausījās.

- Iespējams, bet diez vai, - atteica Kārlis. - Pavisam citi tipā�i, bālie datortārpi. Tie trīs aizturētie bija agresīvi tēvaiņi.

- Kā tu viņus izsekoji? - Miks ieinteresējās.

- Hmm, drīkst neatbildēt? - Kārlis pasmējās. - Katram burvju māksliniekam ir savi triki... Es jau to reiz teicu, jā. Pats galvenais - apzināties to, ka jebkas, ko ikviens no mums tīmeklī dara, atstāj pēdas. Lielākas, mazākas, redzamas vai nojau�amas, bet pēdas. �ajā gadījumā pēdu bija vesela iebraukta sliede, atlika izsekot līdz galam. Lai gan - par galīgiem muļķiem tos tārpiņus nevar saukt, visu bija izdarīju�i pareizi, tikai gali nebija noslēpti. Mjā, te nu varu ieteikt -ko tādu ieraugot, nevajag steigties ar attiecīgo personu un saziņas dzē�anu vai bloķē�anu, kā to bija darījusi mūsu draudzene, bet vispirms iz�ekot visu pieejamo informāciju, uztaisīt ekrān�āviņus un pieglabāt sarunas, lai pa�iem uz rokas paliek pierādījumi.

- Un ko tagad? - Miks alka pēc rezultāta.

- Viss atkarīgs no pasūtītāja, respektīvi, Zanes, vēlmēm. Es savu darbiņu izdarīju - vainīgos izskaitļoju un virtuāli izolēju. Vai Zane gribēs iedarbināt juridisko ma�inēriju - tas paliek viņas ziņā.

- Zane zina? - Annai bija pagrūti noslēpt smaidu, iedomājoties draudzenes atvieglojumu, vil�anos un reizē neērto situāciju. Atvieglojumu, jo tie izrādīju�ies salīdzino�i nekaitīgāki radījumi, nekā domāts; vil�anos, jo Zane bija iztēlojusies sevi par meganopietnas tīmekļa afēras upuri, bet �o pat lāgā aprakstīt nevarēs; un neērtību - jo viņai te, Me�ājos, būs turpmāk jādzīvo un jāstrādā.

- Nē, un es gribētu tikt galā tā, lai viņa neuzzina. - Arvis Konrāds rāmi pasmaidīja. Viņam nebija pagājusi secen Annas smaida nozīme. - Labi, Anna?

- Manis dēļ... - Viņa paraustīja plecus. - Ja vien esi pārliecināts, ka spēsi atturēt no tamlīdzīgu muļķību atkārto�anas.

- Centī�os. Vienīgi man... mums ar Kārli ir neliels lūgums: vai drīkst aizņemties Egonu, Viktoru, Zorro un Grāfu?

- Tagad? - Anna iepleta acis.

Pulkstenis rādīja pusdivpadsmit naktī.

- Tagad. Tie abi �obrīd kojās sē� pie datoriem un ārdās par nestabilu tīklu.

Anna Elizabete un Miks Kaķītis saskatīju�ies sāka skaļi smieties.

- Lai notiek! Ņemiet visu kavalēriju un papildspēkus piedevām. Būs mācība.

- Kaut nu visas mūsu problēmas atrisinātos tikpat viegli kā �ī, - noskatīdamies pakaļ aizbraucējiem, skumji smaidot, bija noteicis ģenerālis Bass.

Omīte un vecā baronese pēc vakariņām bija agri devu�ās aug�ā - esot par kaut ko jāapsprie�as bez lieciniekiem, turklāt jāpieskata ari abi gūstekņi.

Kā vienam, tā otram bija atņemtas visas saziņas ierīces, istabas aizslēgtas, un, ja nebija vēlmes nosisties, lienot laukā pa ļoti augstā otrā stāva logu, gan Ģirtam, gan mazajam pui�elim Ronaldam nekas cits neatlika kā gaidīt sestdienas ritu, lai lielajā ģimenes sapulcē izlemtu, kas notiks tālāk.

Puika, �ķiet, bija samierinājies un labi iekārtojies - ēda un gulēja, gulēja un ēda, par māsu nejautāja, par tēvu arī ne.

Turpretī Ģirts, piektdienas pēcpusdienā beidzot izgulējis pa�a lietoto un daktera Konrāda doto zāļu dulnumu, bija sācis ārdīties un pieprasīt, lai viņu izlai� no istabas, apelējot pie cilvēktiesībām. Ta�u tā vietā Kārļa un Arvja Konrāda pavadībā ticis eskortēts līdz labierīcībām un vannas istabai, pēc tam nogādāts atpakaļ. Maltīti gūsteknis saņēma guļamistabā.

Kā vienoju�ies, neviens no mājiniekiem - ne Kārlis, ne Arvis, ne baronese un pat ne sirdsmīļā, jūtīgā Omīte - nekādās diskusijās neielaidās un ne uz vienu Ģirta uzdoto jautājumu neatbildēja. Tik daudz prāta viņam bija, lai saprastu, ka nu ir tādi mēsli, pret kuriem jebkas cits agrāk notiku�ais �ķiet absolūts ro�u dārzs.

Narkotiskajai miglai izsējoties, Meldera atmiņā atausa baisas epizodes: Mika Kaķī�a pui�i, nez kā sagūstīju�i, ved viņu no Rīgas uz Me�ājiem; Anna kliedz un liek skatīties uz slapju ziemas cepuri, nē, laikam tas tomēr ir miris runcis Barons; Kārlis ar labi tēmētu kreiso āķi nogā� viņu no kājām; ap viņu spieto kaut kādi bērni, kliedzot �tēti, tēti, tēti�; vecā baronese draud viņu iznīcināt, bet galvenais - rūgti raud Omīte.

Kāpēc raudāja Omīte?

Viņi virtuvē bija paliku�i trijatā, un Anna Elizabete gatavoja jau kuro kannu kanēļkafijas, ta�u efekta vairs nebija. Varbūt laiks piebremzēt ar melno dziru un vienkār�i izgulēties, pirms sirds apmetusi kūleni? Arī domas sakārtosies?

- Krusttēv, kur cilvēkā rodas ļaunums? - negaidot ierunājās Miks. Dzirdēt tik globāli filozofisku jautājumu no parasti darbīgi noskaņotā Mika Kaķī�a bija savādi.

- Nu, puis, pajautāji... - Bass nopūtās. Ari viņam ellīgi nāca miegs, un ari viņ� pēdējās dienās bija domājis tie�i par to -par se�u cilvēku bezjēdzīgo nāvi un staigno purvu, kur viņus visus bija ievilkusi �ī modes lietu izmeklē�ana. Kur vien liec kāju, visur pamats līgojas... - Esmu lasījis gudro viedokļus. Konfūcijs, piemēram, saka - viss sākas piedzimstot, bērna dvēseles �ūpoles pārsveras uz labā vai ļaunā pusi. Mūsu Imants Ziedonis, vieds virs bija, rakstīja, ka bērns piedzimst kā balta lapa, jautājums: ko pasaule uz tās sarakstīs?

- Neslēpies aiz Konfūcija un Ziedoņa! - Kaķītis iebilda.

- Nu, labi... Es laikam tik vienkār�i neapgalvotu, ka visi piedzimst balti un nevainīgi, jo mana ilggadējā pieredze rāda ko citu. Labiem, lieliskiem vecākiem var piedzimt un izaugt nelietis un sadists, un plen�u, zagļu un izvirtuļu ģimenē var izaugt tīra, gai�a dvēsele, kam nepielīp nekas no dubļiem. Dro�i vien tas atkarīgs no bagā�as, ar kādu ienākam pasaulē.

- Kā tu to domā? - Miks vērīgi paraudzījās krusttēvā.

- Mēs, mūsu dvēseles, �eit neesam pirmo reizi, mēs �eit jau esam biju�i, satiku�ies, dzīvoju�i kopā, mīlēju�i, draudzēju�ies, varbūt nīdu�i un salabu�i, varbūt neesam spēju�i sevi savaldīt un nodarīju�i kādam pāri... un mūsu dvēsele atgrie�as, lai nokārtotu pāridarījumu tai otrai dvēselei. Vai arī - lai izbaudītu gai�u dzīves ceļu.

- Krusttēv, tu tici dvēseļu pārdzim�anai? - Miks izbrīnījās.

- Teiksim, �ī doma man �ķiet pievilcīga. Katrā ziņā tas daudz ko paskaidrotu, - Bass skaļi prātoja. - Lai gan kā praktiķim man gribas teikt asus un skarbus vārdus par mūsdienu audzinā�anas un izglītības sistēmu, kas ir pārāk maiga. Proti, bērni ir jāradina pie disciplīnas. Protams, ne ar lineālu pa pirkstiem vai tupot uz zirņiem, kā tas bija sendienās. Tomēr bērnam jāsaprot, ka viņam ir pienākumi, ne tikai tiesības. Viņam jāsaprot, ka, sāpinot citus, tāpat tiks sāpināts pats. Nekad neesmu atbalstījis pārspīlētu uķinā�anos un cen�anos izprast katra huligāna, zagļa, laupītāja, slepkavas un izvarotāja rīcības cēloņus un motivāciju. Vai tad, ja mēs to izpratīsim, noziegums nebūs noticis? Vai, izprotot slepkavas bērnību, upuris aug�āmcelsies? Mēs pa�i radām noziedzniekus, ļaujot izsprukt sveikā ar rājieniem vai minimāliem sodiem, kur būtu jāvēr�as pēc visas likuma bardzības. �o murgu savulaik aizsāka slavenais Makarenko, lielākajiem koloniju huligāniem uzticot kārtības pārraugu pienākumus. Kas no tā izauga? Nākamie NKVD asinssuņi. Diem�ēl tie ir ļoti neērti pētījumi, tāpēc tos cītīgi slēpj un par tiem joprojām skaļi nerunā.

- Skarbi. - Kaķītis sadrūma. - Bet tas pats notiek ari �odien. Pilnīga vērtību degradācija, aizbildinoties ar tiesībām uz viedokļu un uzskatu daudzveidību. Tikai interesanti, kā mainās vislielāko liberāļu attieksme, tiklīdz kas atgadās ar viņu tuviniekiem vai draugiem. Tad gan uzreiz tiek pieprasīts vainīgos noķert, izolēt vai pat likvidēt. Dīvaini selektīva tā vienlīdzība...

- Es nesen lasīju, ka Anglijas un Sibīrijas zinātnieki vienā laikā strādāju�i pie pētījuma, vai eksistē slepkavas gēns un vai spēja aukstasinīgi atņemt dzīvību līdzcilvēkiem slēpjas iedzimtībā vai tiek iegūta dzives laikā, - Anna klusi ierunājās. - Analizējot noziedznieku biogrāfijas, bērnības atmiņas, raksturu, genotipu un asinsgrupu, pētnieki nonāku�i pie slēdziena - slepkavas gēns pastāv. Ziniet, mani pārņēma �ausmas, jo liela daļa nosaukto īpa�ību, kam jāpievēr� uzmanība jau bērnībā, �odien piemīt teju katram otrajam tre�ajam bērnam un pusaudzim: impulsīvas agresijas lēkmes, uzmanības deficīts, hiperaktivitāte, nespēja sevi disciplinēt, patvaļība...

- Bet starptautiskais kriminālistikas izdevums �Journal of Criminal Justice� uzskata - daudzi slepkavas nepavisam nav impulsīvi, turklāt augu�i labās ģimenēs, viņiem ir perfekti attīstīts prāts, tā sauktā �aukstā�, plānotā agresivitāte, kas cie�i saistīta ar dopamīna receptora D4 formām. Viena no raksturīgākajām �ī gēna darbības īpatnībām - nestandarta domā�ana, proti, �āds cilvēks slepkavību uztver kā risinājumu samilzu�ai problēmai, tikai kā uzdevumu, - turpināja Kaķītis.

-Jā, es arī esmu to lasījis. - Ģenerālis piekrīto�i pamāja ar galvu. - Vēl pavisam nesen mēs ar Omīti runājām par to, vai tie�ām bērns piedzimst ar jau gatavu dvēseli un dzīves uzdevumu un vecāki spēj iemācīt viņam tikai pamatlietas - apkopties, apģērbties, paēst, varbūt lasīt un rakstīt -, bet tieksmes, dziņas, vājības un rakstura iezīmes būs tās, ar kurām viņ� ienācis �ajā pasaulē un audzinā�anai faktiski nepakļausies.

- Freids teica līdzīgi: zīdaiņa vecumā cilvēkā attīstās dzīvesprieks, optimisms vai pesimisms, uzticība, tieksme strīdēties, vēlme dominēt un pakļaut citus savām interesēm. Vēl viņ� uzskatīja, ka līdz trīs gadu vecumam nostiprinās ietiepība, skopums, punktualitāte, pedantisms, sadistiska cietsirdība. Bet nostiprināties var tikai tas, kas jau ir, vai ne? Bet kāpēc vienā cilvēkā �īs īpa�ības ir un attīstās, bet otrā ne?

Anna domīgi ierunājās: - Var jau visu skaidrot ar bērna vēlmi pēc pieaugu�o uzmanības vai mīlestības, kā nereti dara mūsu psihologi, tomēr vai tas nav pārāk vienkār�i? Tad jau problēmbēmi būtu visi, kas nāk no nepilnām, sliktām, trūcīgām ģimenēm, kur vecāki dzer, kaujas, lamājas, kur nekad nav naudas, bet sīkie pinas pa kājām. Bet cik bie�i visas bērna vajadzības tiek apmierinātas, vēlmes nolasītas no acīm, bet viņ� tik un tā aiziet �o kroplīgo, noziedzīgo ceļu?

- Zini, Līzbet, palasi kādreiz komentārus timeklī - tur skaidri pateikts: pie visa vainīga vide, skola, televīzija, varmācīgās filmas, multenes, datorspēles! - Kaķītis uz mirkli zaudēja savaldību un uzliesmoja. �is domas viņu pēdējā laikā bija nomocīju�as. - Redzi, tie timekļa gudrinieki, kuri savā mū�ā nav saskāru�ies ne ar vienu īstu noziegumu, aizmirst, ka visi �ie pa�i faktori attiecas ari uz citiem bērniem un jaunie�iem, kuri tomēr nekļūst par slepkavām, dzīvnieku bendēm vai narkomāniem. - Miks rūgti pasmīnēja. - Kas tad vēl atliek? Atliek garīgi nestabilie! Protams, jebkurā sabiedrības slānī ir zināms procents �izoīdu personību - viens divi procenti. Ta�u tikai maza daļa �izofrēnijas un citu garīgo kai�u slimnieku ir agresīvi pret citiem, drīzāk pretēji - viņu slimība ir pret sevi vērsta, viņi suicīdiski tendēti. Turpretī tie, kas dara pāri citiem, ne tikai ir pie pilna prāta, bet apveltīti ar izcilu intelektu.

- Pilnīgi piekritu! - iesaucās ģenerālis Bass. - Viņiem piemīt gudrs, ledains, melīgs un izsmalcināti nelietīgs prāts. Tādi bija visi lielie revolucionāri, diktatori, karavadoņi, tādi ir �odienas ne�ēlīgākie noziedznieki. Gudri manipulatori, kuri gūst baudu ikreiz, kad izdodas plānotais un viņus nepieķer.

- Loģiski, tas dod impulsu turpināt, lai atkal izjustu adrenalīnu, - Kaķītis uztvēra domu. - Un viņi neapstāsies, bet turpinās, līdz ieskries ar pieri sienā - vai nu tiks arestēti, vai nogalināti. Tad sabiedrībai atliks vien noplātīt rokas - vai, bet kā tad tā, mēs nepamanījām, bija tik pieklājīgs, kluss cilvēks...

- Nūja, un vecāki brīnās - kā tas iespējams: ar visiem bērniem kā ar bērniem, bet ar vienu - kā ar pilnīgu sve�inieku, kā ar ienaidnieku? Nodzīvo visu mū�u, tā ari cits citu nesaprotot. Labi vēl, ja nenodara pāri, - ģenerālis skumji noteica. - Cik nav bijis gadījumu, kad ģimenes ietvaros notiku�i �au�alīgi noziegumi... Tā veidojas �ausmu stāsti un leģendas. Ziniet, mīļie, es daudz esmu runājis gan ar tiesu psihologiem, gan citiem ekspertiem, un �ajā jautājumā vienprātības nebūs nekad. Jā, var būt simtiem iemeslu, kāpēc cilvēks samaitājas dzīves laikā, bet var būt arī tik vienkār�i, kā teica eksperte, daktere Ausmiņa, - reizēm jau pavisam maza bērna skatiens, sejas izteiksme un izdarības rāda - te aug briesmonis...

Naksnīgās mājas klusumā biedējo�i skaļi nopīkstēja Annas mobilais tālrunis.

Elizabet, lasīju nekrologus. Juris Bramanis bija tas vienaldzīgais, resnais leitnants, kur� mūs ar TEO neuzklausīja un palīdzības vietā nosūtīja uz bērnu namu. Bet Monta Merkmane bija tirgone, kas mūs novērtēja kā �ķirnes lopiņus un pateica - brāķis. Tā sākās Ļaunums.

Toreiz viņi bija kopā, tagad ari. Dzīvē un nāvē. Nu Teo kapā var gulēt mierīgi. Bet es beidzot varē�u visu aizmirst un sākt dzīvot.

* * *

Sestdiena, 11. oktobris

Tā viņa sagaidīja rītausmu - acīm vaļā. Prātodama.

Vai to tu vēlējies, - sve�as problēmas uz sava kakla?

Nekas nav tā, kā izskatās, pat mazs gariņ� varbūt liels �iekurs.

Salts, ass prāts, stratēģis, kas neļaujas emocijām, melo un manipulē, gūstot baudu no savu ļauno plānu izdo�anās. Spalga balss, nikni kliksto�i papēdī�i, pla�i �esti. Sarkani mati. Un smar�as, �īs pa�as smar�as - Giorgio Armani Acqua Di Gio Pour Femme. Rozes, jasmīni, frēzijas un hiacintes...

Jo lielāki apļi, jo ātrāk laukā no me�a - kur tas bija dzirdēts? Anna Elizabete pasniedzās vispirms pēc tum�sarkanas mapītes, ko Ģirts, pēdējoreiz nak�ņojot �ajā istabā, bija te aizmirsis, bet pēc krietnas pusstundas - pēc mobilā telefona. Septiņi. īstais laiks optimistiskiem telefona zvaniem.

Gandrīz visu nakti pulkve�leitnants Miks Kaķītis bija pavadījis, mētājoties no viena sāna uz otru. Pēc naksnīgās sarunas par ļaunuma cēloņiem Anna Elizabete pārgurusi bija aizgājusi gulēt, un Miks patie�ām cerēja, ka viņai izdevies kaut uz mirkli aizvērt acis. Ta�u nupat saņemtā slkziņa apliecināja - nē.

Zvārodamies kā zombijs brokastlaikā, viņ� slāja uz virtuvi uzlikt ūdeni kafijai.

Krustām �ķērsām izdomājoties par �o dīvaino, daudzslā-ņaino lietu, Mikam bija skaidrs viens - visi notikumi bija likumsakarīgi, loģiski ķēdes posmi, kas cits citu papildināja un saturēja kopā ar iepriek�ējo un nākamo gabalu.

Pulkve�a Bramaņa nāvi vēl varētu saprast - savas profesionālās karjeras laikā ieguvis ne vienu vien ienaidnieku.

Merkmane -ja nogalinātā būtu viņa - arī saprotams. Modes karalienes netīrās biznesa metodes lika brīnīties, kā viņai vispār izdevies tik ilgi nodzīvot.

Modele Jana... pieņemsim, ka te runa par profesionālu greizsirdību no Mojo, Modra Kārkliņa puses. Vai varbūt apdraudējumu izjutis Vladimirs? Varbūt Jana uzzinājusi par viņa seksuālajām tirgus attiecībām ar darba devēju? Vai arī tā bijusi neatbildētu jūtu radīta spriedze no Naura Leiko puses - nekur ta�u nebija teikts, ka viņ� patie�ām visu ceturtdienu rātni nogulējis gultā pie mīļotās sievas sāniem...

Bet, pie velna, kam un kāpēc bija vajadzīga vienkār�u, parastu cilvēku bojāeja? Kura ceļu bija pārgāju�i skolas puika, vidusskolniece, algota mājsaimniecības vadītāja un skolas psiholoģe?

- Laaabrlt! - Mo�a kā zvirbulēns jasmīnkrūmā aiz loga Anna Elizabete ieskrēja virtuvē, mēģinot izvairīties no Grāfa, kur� savukārt bija pārliecināts, ka jestrais riksis domāts tikai tam, lai viņu izklaidētu un iepriecinātu, un cītīgi ķēra Annas vecā, līdz vīlītēm novalkātā ceriņkrāsas d�empera piedurkni.

- Vilks, ēd cepumus, negrauz mani! - viņa draiski uzsauca un izmetās laukā pa virtuves durvīm. Grāfs aulēk�iem metās saimniecei pakaļ, bet Kaķītis kā apstulbis palika stāvam uz verandas kāpnēm. Vai nu Līzbetei neatgriezeniski aizbraucis jumts, vai arī... Nevar būt!

* * *

- Skatos, kādam �orīt labs noskaņojums! - Nez no kurienes Mikam līdzās bija materializējies Kārlis, bet aiz viņa, miegaini �ņākdams, kājas �vīkāja Egons.

- Tikai nesakiet, ka viņa pamodināja ari jūs! - Kaķītis pēk�ņi atmodās.

- Pat mani, vecu vīru, nepasaudzēja, - Bass rūca, bet viņa spuraino ūsu gali neatturami liecās uz aug�u. Kas nozīmēja tikai vienu - finālu.

- Arī ārstiem �orīt netiek ļauts gulēt. - Virtuvē ienāca dakteris Arvis Konrāds.

- Bet kur tad Viktors ar Zorro - vēl pampst? - Kaķītis pazobgaļojās, ta�u, pametis skatienu laukā pa logu, pamanīja, ka sarkanā pikapa laukumā nav. Oho!

Kopumā ņemot, agrīnā rīta aina bija sirreāla - samiegoju�ies vīrie�i drūzmējas aukstā virtuvē pie tuk�as kafijas kannas, bet vienīgā sieviete, kura varētu �o situāciju vērst par labu, skraida pa parku kopā ar lielu, pelēku vilku.

- Krustdēl, vai tu �orīt jau esi runājis ar ģenerāli Bozi? -no�āvājies kā pusmidzis krokodils, ievaicājās ģenerālis Bass.

- Vēl ne. Vai vajadzētu? Tev ir jaunumi? - Miks satraucās.

- Tūlīt būs. Re, kur skrien. - Ģenerālis pakāpās nostāk, ielaizdams abus rīta vingrotājus, kas ienesa telpā vēsu svaiga gaisa mutuli, atskurbinot snauduļus.

- Ai-jai-jai, ja Līzbete neuztaisīs kafiju un maizītes, visi nomirs badā. - Viņa nogrozīja galvu, tad, atvērusi lielo ledusskapi, turbo re�īmā izkrāva uz galda visu, kas tur bija, un norīkoja Miku pie maizī�u smērē�anas, pārējos pie uzko�amo grie�anas. Pēc mirkļa telpā sāka smar�ot aromātiska kanēļ-kafija, un vēl pēc brītiņa virtuvē cēli un svinīgi ienāca Omīte ar baronesi Annu Rozi.

- Nu, mīļās dāmas, jūs kā alla� - īstākajā brīdī, ar karalisku precizitāti! - Bass galanti noskūpstīja abām rokas un ie�ubināja viņas krēslos.

- Kas mums �orīt par svētkiem? - Galu galā Miks Kaķītis neizturēja. - Tikai nesakiet, ka jūs jau visu esat atrisināju�i un es vienīgais esmu palicis jaņos.

- Protams, ne. - Anna Elizabete pasmaidīja tik ko�i zaļ-acainu smaidu, ka Mikam noreiba galva.

Tā viņa bija smaidījusi toreiz -Līgovakara lietu pabeidzot, kad vainīgais bija saņēmis savu pelnīto sodu.

- Bet �odien viss beigsies. Es ceru. - Anna rāmi noteica un pastiepa pāri galdam maizī�u �ķīvi. - Ēdiet. �ī būs gara diena, vajadzēs daudz spēka.

Mikam Kaķītim atlika tikai ticēt un dzert kafiju.

- Krusttēv, ko viņ� teica? - Līdz pusei izdzērusi savu tasīti, Anna Elizabete pajautāja ģenerālim Basam. Tad piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās laukā. It kā kaut ko gaidītu...

- Pabrīnījās, ta�u piekrita un norīkoja divas grupas. Bet ja mēs ar tevi kļūdāmies...

- Nu, tad nāksies sākt no sākuma. Tomēr es nedomāju...

- Vai man kāds beidzot paskaidros?! - Miks iebrēcās.

- Vienu minūtīti. Tūlīt, tūlīt. Kārlīt, pulkstenis jau astoņi. Tev ir tās ziņas?

- Just a moment! - Uzrunātais pagrabināja savu plan�eti, pārbaudīdams e-pastu. - Ir! Izdrukāt?

- Izdrukā gan. Bet pirms tam pasaki divos vārdos.

- Tie nav viņa bērni. Tie nav dvīņi, ta�u ir brālis un māsa. Tūlīt bū�u atpakaļ!

- Skaidrs. Tātad dakteritei Ausmiņai bija taisnība, Kārļon-kul, ai, kāda taisnība!

- Labi, LIzbet, pietiks tēlot Puaro brun�os! Vai nu tu tagad apsēdīsies pie galda un kā cilvēks visu secīgi un saprotami izstāstīsi, vai ari es pats personīgi tevi piesie�u pie �ī pa�a krēsla. - Kaķī�a pacietības mērs beidzot bija pilns.

- Viss, viss, jau sē�u! - Anna iespraucās starp ģenerāli un Egonu, ielēja sev pilnu krūzi karstas kafijas un ar baudu nodzēra lielu malku. - Es jums pastāstī�u pasaku.

Pirms divdesmit �etriem gadiem kāda jauna modele nelielā lauku slimnīcā laida pasaulē divus bērnus. Dvīnītes. Viņa galīgi nebija noskaņota ņemties ne ar autiņiem, ne bērnu ucinā�anu, jo jaunkundzi gaidīja spo�a karjera un jau nolūkots bagāts vīrs, kur� to vēl pat nenojauta. Bet bērnu tēvs - iespējams, kādā nejau�ā ballītē sastaptais, toreiz vēl jaunais, slaidais un glītais milicijas kursants Juris Bramanis - par atva�u eksistenci pat nenojauta.

Tajā pa�ā slimnīcas palātā liktenis saveda kopā biju�o tirdzniecības darbinieci Veru Vildi un trūcīgo lauku skolotāju Ivetu Lauri - viena no viņām nesekmīgi ārstējās no neauglības, otrai tikko bija nomiris jaunpiedzimu�ais, neārstējami slimais bērniņ�. Mēs nekad neuzzināsim, vai un cik modele samaksāja dakteriem un laipnajai māsiņai, lai viņi pievērtu acis un abi bērni dotos mājās kā divu citu ģimeņu atvases. Konkrētā slimnīca ir likvidēta, ārsti un māsiņas - pensijā. Jauno māmiņu ģimenes �ķirās no desmit tūksto�iem rubļu (katra) - toreiz, deviņdesmitajos tā bija liela nauda.

Tā piedzima Jana Vilde un Linda Laure. Nekādu adopcijas papīru, nekā. Abu mātes tika nozvērinātas nekad nemēģināt noskaidrot ne otra bērna, ne bioloģiskās mātes likteni, un dro�i vien plāns būti izdevies, ja vien... meitenes, laikam ta�u īstās mātes pēdās iedamas, nebūtu apguvu�as publiskas profesijas - viena kļuva par modeli un sāka studēt modes dizainu, otra pievērsās �ķietami neredzamam arodam - kļuva par televīzijas producenti. Viņas iedzimti agresīvajai, mani-pulatīvajai un valdonīgajai dabai bija nepiecie�ami diedziņi, ko raustīt, un lelles, ko dīdīt.

- Tu runā par Naura Leiko sievu Lindu? - Miks precizēja.

- Tie�i tā. Es neesmu pētījusi zinātniskās teorijas par dvīņu sensitlvajām un psiholoģiskajām īpa�ībām, ta�u esmu lasījusi, ka pat �ķirti audzinātiem dvīņiem raksturīga viena un tā pa�a ēdiena, dzēriena, tērpu un automa�īnu izvēle. Tad nav jābrinās, ka abām māsām patika viens un tas pats vīrietis - Nauris Leiko. Un tie�i viņ� negribot saveda tās kopā aci pret aci, rosinot pārdomas un vēlākus jautājumus vecākiem. Visticamāk, tie�i tas - noklusētā patiesība - kļuva par Janas Vildes atsve�inā�anās cēloni no aud�uvecākiem Veras un Harija, kurus viņa visu mū�u bija uzskatījusi par saviem īstajiem vecākiem. Ap to pa�u laiku Jana sāka manīt, ka mīļotais vīrietis arvien bie�āk neierodas, kad solīts, visādi aizbildinās un nebrīdinājis pazūd. Viņa rada mierinājumu sava biseksuālā drauga Vladimira Rūsa paspārnē un pievērsās rado�ajam darbam, piesaistot sev maizes devējas Montas Merkmanes uzmanību un iekustinot viņā kaut ko attāli līdzīgu siltām jūtām.

Kas zina, varbūt Merkmanei ienāca prātā, ka �i varētu būt viņas meita, varbūt viņa atcerējās to abu sievie�u vārdus, kuras slimnīcā paņēma viņas bērnus. Varbūt nostrādāja vizuālais moments, jo Jana ļoti atgādināja viņu pa�u jaunībā. Es papētīju internētā atrodamās bildes, un ari Vladimirs Russ ta�u stāstīja, ka abas biju�as ļoti līdzīgas gan pēc darbaholiskā rakstura, gan izskata. Tā nu Merkmane sāka Janu prote�ēt, savs labums tika ari Vov�ikam. Pieci procenti firmas akciju atbilsto�i tirgus vērtībai veidoja ap divsimts piecdesmit tūksto�iem eiro. Jana Vilde bija bagāta dāma.

Toties Lindai Laurei nebija nekā. Māte - aud�umāte, lauku skolotāja Iveta Laure - sen kā mirusi, atstājot trīs bērnus un parādus. Viņas otrais vīrs - arī jau sen taisaulē. Lindai pa�ai nācies dzīvē visu iekarot. Pieļauju, ka viņai bija plāns - pamazām tuvoties Montai Merkmanei un izdevīgā brīdī atklāt savu noslēpumu, ta�u viņa nebija paredzējusi dvīņumāsas klātbūtni. Patiesībā - nīstās dvīņumāsas, jo ar viņu nācās dalīt ne tikai īsto, bagāto bioloģisko māti, bet arī vīrieti. Tāpēc Linda Laure darīja visu, lai iz�ķirtu Janu un Nauri, piespieda viņu sevi apprecēt, jūtoties laimīgam un pateicīgam par gadsimta lieliskāko darījumu. Tā vismaz viņ� pats teica.

Ar māti viņa, protams, iepazinās. Nedomāju, ka Merkmanei varētu būt radu�ās kādas �aubas par abu radniecības pakāpi, jo arī Linda savā ziņā ir viņai ļoti līdzīga - varbūt ne tik daudz pēc izskata, cik pēc balss, soļiem un stervozuma pakāpes. Un tas jau ir spēcīgāks indikators nekā gēnu analīzes.

- Līzbet, no kurienes tev tādas ziņas? - Kaķītis nopietni pārjautāja. Skanēja velni�ķīgi sakarīgi un ticami, pat pārāk ticami. - Ir ari kāds pierādījums?

-Janas vecāku liecība - tas, ko viņi pastāstīja vakar vakarā, un �ī rīta SMS no Veras Vildes: �Jā, tā bija viņa.� Tas par Montas Merkmanes bildi. Vladimira Rūsa liecība par Merkmanes attieksmes maiņu pret Janu. Galu galā - ir gan pati Linda Laure, gan Monta Merkmane, gan Janas Vildes līķis. Cik zinu, paātrinātās DNS analīzes taisa diennakts laikā. Pat ja viņas negribētu atzīties, analīzes radniecību apstiprinātu.

- Skan brini�ķīgi, tikai - kur tad pati madāma palikusi? Viņas māju novēro - tur neviens nav rādījies. Arī Bramaņa mājā tum�s un kluss, - Miks Kaķītis īgņojās.

- Nerūc, nerūc. Viņa �obrīd slēpjas savas meitas Lindas mājā Plakanciemā, - ģenerālis Kārlis Bass mierigi atbildēja. - Māju neuzkrīto�i apsargā, aizbēgt nav iespējams. Ļausim viņām aiziet uz Bramaņa bērēm un pēc tam parunāsimies.

- Pagaidiet! - Miks iesaucās. - Jūs gribat teikt, ka Monta ar savu meitu Lindu novāca otru meitu Janu? Bet kāpēc?

- Es teiktu tā: laikam jāsāk no beigu gala, - lēni ierunājās Anna. - Iespējams, pēc otras meitas pieteik�anās Monta Merkmane sākumā nopriecājās, saskatot tajā savu jaunības atspulgu, un, iespējams, viņa savai raksturā līdzīgākajai atvasei neapdomīgi atklāja �o un to no biznesa aizkulisēm. Kā televīzijas cilvēks Linda Laure noteikti kaut ko zināja arī pati un nevilcinājās likt lietā visas sviras, jo viņai bija svarīgi nodro�ināt savu eksistenci un nākotni, lai turpmāk ne no viena nebūtu atkarīga. Savu mērķu sasnieg�anai viņa radusi izmantot jebkurus līdzekļus, neiespringstot par tādiem sīkumiem kā sirdsapziņa vai ētika. Bet par to vēlāk.

Pieļauju, ka Merkmani �āda buldozeriska apņēmība varēja nobiedēt un viņa vērsās pēc palīdzības pie sava ilggadējā romantiskā drauga pulkve�a Jura Bramaņa, kur� daudzu gadu garumā no amata krēsla augstumiem bija izpalīdzējis, kārtojot tos vai citus darījumus, pretī saņemot solījumus reiz atiet malā no biznesa un kopigi doties uz ārzemēm baudīt dzīvi.

- Jā, klausoties to ierakstu, ari es biju pārliecināts, ka ar viņa Bramanis domājis Merkmani, - piebilda ģenerālis Bass.

- Bet tur bija vēl otra viņa - meita, ar kuru pirmā viņa bija solījusi Bramani iepazīstināt. Tiesa gan, noklusējot faktu, ka patiesībā meitas ir divas. Ne jau velti viņ� posās pie friziera, lai varētu smuks tikties ar nekad neredzēto meitu. Viņ� vispār izklausījās tāds kā apmāts, kā gaisā parauts visas �īs gaidāmās ģimenes apvieno�anās dēļ. - Anna iemalkoja atdzisu�o kafiju.

- Ziniet, lai cik dīvaini, ta�u Juris Bramanis kopumā nebija slikts cilvēks, - pēc ilga klusuma brī�a ierunājās ģenerālis.

- Badīgs, jā. Ambiciozs, jā. Naudaskārs, jā. Bet tajā pa�ā laikā - drosmīgs, izdarīgs operatīvais darbinieks. Priek�nieka krēsls gan viņu sabojāja. Reti kur� iztur pārbaudījumus ar varu. Bet stāsti tālāk!

- Nav jau vairs daudz atlicis. - Anna Elizabete nopūtās.

- Nezinu, kurā brīdī Merkmane pārdomāja un atteicās precēties, ta�u viņu pēdējo, skaļo strīdu, ko dzirdēja saimniecības vadītāja Violeta Rozīte, es izskaidroju tie�i tā. Iespējams, Merkmane bija nolēmusi turpmākās aktivitātes saistīt ar jaunatrasto meitu Lindu, jo Jana savu ceļu jau bija atradusi. Bet varbūt - un tas liekas ticamāk - viņai no Lindas pamazām kļuva bail. Jo sevi�ķi pēc tam, kad, iepazinies ar meitu, pulkvedis Bramanis da�u dienu laikā aizgāja bojā, bez pēdām pazuda Jana, bet pa�as Merkmanes mājā notika divi iebrukumi...

- Domā, tos noorganizēja Linda? - Miks uzrauca uzaci.

- Zini, viņa pamazām sāk biedēt pat mani.

- Kaķīt, nesmejies. Ja ir tā, kā domāju, tie nav visi viņas varoņdarbi. Atceries, ko mēs pagāju�ajā naktī runājām? Par cilvēkiem, kuros sē� ļaunuma gēns, slepkavas gēns, kuriem nav nekā dārga, nekā svēta. Viņi vēsā mierā izskaitļo piecus un pat desmit gājienus uz priek�u un dzīvo svētā pārliecībā, ka viss notiks tie�i tā. �īs īpa�ības pārpārēm piemīt abām -gan mātei, gan meitai. - Anna Elizabete atvilka elpu.

- Stāsti tālāk! Viņas noorganizēja arī iebrukumus?

- Nu, par iebrukumiem... Domāju, ka par pirmo, delikātāko brīdinājumu jāpateicas Modrim Kārkliņam, iespējams, ar trīsvienības atbalstu. Viņi, tā teikt, gribēja motivēt Montu Merkmani neaizmirst par solījumu atmaksāt viņu biznesa daļu. Iespējams, Modris patie�ām savāca savus tērpu ski�u albumus un apbalvojumus, kuri bija pie�ķirti Montai Merk-manei, tomēr pēc taisnības pienācās viņam.

- Bet lelle ar sarkano dzīparu, adatu sirdi un kaķis zem kapota? - Miks atcerējies Zorro intermēdiju ar dzijas �ķeteri.

- To izdarīja Linda. Pieļauju, ka māte viņai bija uzticējusi savas mājas atslēgu, un pieļauju, ka viņai to nācās rūgti no�ēlot. Kāpēc Linda tā darīja? Kas zina. Varbūt gribēja mlļmāmiņu pierunāt pārrakstīt daļu biznesa viņai, varbūt gribēja iebiedēt klusēt pēc Bramaņa slepkavības. Lai vai kā, Merkmane saprata pareizi un operatīvi noorganizēja savai nāvei aizvietotāju -Bramaņa saimniecības vadītāju Violetu Rozīti. Domāju, viņu nebija grūti pierunāt satikties, lai parunātos par dārgo aizgājēju. Ja Egonam ir analī�u rezultāti, domāju, viņ� neskoposies ar ziņām, kādi preparāti atrodami nabaga ekonomes asinis.

- Dāma turējusies pie pārbaudītām vērtībām. Vecais labais Halcion, ta�u zirga devā. Rozīte bija pagalam pēc pirmajiem diviem malkiem, pat �miegt nevajadzēja. - Egons knibināja salvetes stūrīti. - Pēc tam Monta ievilka upuri automa�īnā, dū�īgi salaistīja visu ar benzīnu un uzlaida gaisā.

- Tad jau viņai sen vajadzēja bēgt! - Kaķītis iesaucās. - Kāpēc viņa joprojām ir Latvijā, turklāt pie meitas?

- Lūk, to nāksies pajautāt viņai pa�ai, kad sastapsim. Varbūt mīļā meitiņa glu�i vienkār�i izrādījās tālredzīgāka un labāka �ahiste, - Anna pasmīnēja.

- Mūsu rīcībā ir interesants 112 ieraksts par tās nakts ma�īnas deg�anu. It kā ziņo kaimiņiene, vārds nav saprotams, ta�u balss tembrs ļoti atgādina Lindu Lauri, - Dambergs atklāja nākamo rūpīgi glabāto kārti. - Iespējams, viņa iztraucēja māti visnepiemērotākajā bridi, un tai nekas cits neatlika kā doties meitai līdzi uz Plakanciemu. Gūstā. Ķīlniekos.

- Bet vecais zābaciņ� palika zem gultas kopā ar viltīgo koferīti, - paironizēja Kārlis. Viņam rokās bija trīs A4 lapas.

- Sekojot Annas ieteikumam, mēs to pārbaudījām, - Dam-bergs apmierināti pasmaidīja. - Analīzes apstiprināja - tas nācis no Rozītes apavu skapja, sviedri iek�zolē pieder viņai, plakanā pēda ari - apavam bija radies specifisks nominums.

- Bet kur� tad galu galā nomu�lja pulkvedi Bramani? - visu laiku pacietīgi klusējusi, ierunājās Omlte. - Monta vai Linda?

- Linda. Mīļā meitiņa, - asi noteica ģenerālis Bass. - Kamēr satraukusies māmiņa pēc pirmā iebrukuma zvanīja policijai un mums, kamēr mēs saviesīgi tērzējām par sūrā modes biznesa aizkulisēm un ēnas pusēm, tikmēr dārgā atvase aizgāja ciemos pie papiņa, lai pateiktu viņam visu, ko domā.

- Kā tu zini, krusttēv? - Miks paliecās uz vecā vira pusi.

- Bramanis pats atklāja. Savā pirmsnāves vēstulē. Lasiet.

Ļ. cien. Kārlim Basam -

Atvainojos, ka esmu nostādījis Tevi neērtā situācijā. Bet, tici, man nav citas izejas.

Esmu vīlies sevi un savā tuvākajā cilvēkā. Domāju, ka mums ir vienas vērtības. Izrādās, nav. Domāju, ka mums var izdoties radīt ģimeni kaut vai tagad, mū�a nogalē. Izrādās, nevar.

Kā jau teicu, jūties brīvs rīkoties ar manu arhīvu.

Nevaino nevienu. Tas ir tikai mans lēmums.

Patiesā cieņā - Tavs draugs Juris Bramanis.

Zem datordrukā rakstītās vēstules greiziem, gandrīz nesalasāmiem karākuļiem bija uz�vikāts : �Kārlim Basam� un viņa mobilā telefona numurs.

V

- Kas tev liek spriest, ka Bramaņa slepkavība ir viņa meitas roku darbs? - Kaķītis neticīgi jautāja. - Vēstule kā vēstule, tikai beigas pierakstītas ar roku.

- Paraugi �o! - Anna pastiepa viņam savu viedtālruni ar Lindas rakstīto e-pasta vēstuli par pazudu�o Ģirtu Melderi un gandarīta vēroja, kā lasot mainās Mika sejas izteiksme, apjau�ot, ka gan vēstules uzbūve, gan rakstības stils ir identiski.

- Cepuri nost! - viņ� smaidot noteica. - Bet pa kuru laiku?

- Pa nakti, kamēr neguļas, - Anna attrauca. - Ja vien ir internets, var atrast daudz ko noderīgu, piemēram, Privātās bil�u atvērumu no Naura Leiko personiskās mājas, kuras pagrabā iekārtota sporta zālīte, ar parakstu, ka Naura jaunajai sieviņai - daudzsolo�ajai producentei Lindai Laurei - enerģiju dod cīņas sporta, konkrētāk, kikboksa, vingrinājumi.

- Vai tu re, ko! Tā būtu atbilde uz jautājumu par Janas Vildes lauzto sprandu. - Miks piekrīto�i pamāja ar galvu.

- Bet kur tad Jana visas dienas kop� pazu�anas bijusi? Ta�u ne savas māsas mājā. Egon?

Klusums bija labākā atbilde.

- Klausieties, braucam! - Kaķītis nespēja izturēt. - Es gribu pa�rocīgi uzlikt viņai rokassprādzes. Kamēr nav izdomājusi vēl piecus gājienus uz priek�u. Viņa ir sociopāte, psihopāte!

- Tu neesi tālu no patiesības, Kaķīt, - ierunājās Arvis.

- Pēc tā, ko mums ar Omīti pastāstīja mazais Ronalds, Linda

Laure tie�ām ir īsts monstrs - gudra, pievilcīga, ta�u cilvēkus nīsto�a dabas kļūda. Sociopāte, kas savu mērķu labā nekaunas izmantot pat īsti neveselos pusbrāli un pusmāsu, �im nolūkam izņemot tos no bērnunama... Jā, diem�ēl Linda Laure ir Ronijas un Ronalda vecākā māsa. Adoptētā vecākā aud�umāsa. Pēc vecāku nāves abi jaunākie nonāku�i valsts aprūpē, jo Linda nav spējusi (drīzāk gan - nav vēlējusies) uzņemties atbildību. Toties tagad mīlo�ā lielā māsa uzaicinājusi mazākos uz atvaļinājuma laiku padzīvot pie sevis.

- Un abi bērni bija ar mieru? - Omīte skumji pa�ūpoja galvu. - Protams, bija... Lai vai kāda, viņa ta�u bija to māsa, daļa no ģimenes un zudu�ajām mājām.

- Mjā. - Arvis sacirta �okļus. - Tajā pa�ā laikā Linda sīkajiem iestāstījusi, ka nu visi spēlēs interesantu spēli - realitātes �ovu, ko filmēs slepenas kameras. Nu tā, kā rāda pa televizoru. Lūk, un tagad viņiem ticami jānotēlo viņas drauga, slavenā aktiera Ģirta Meldera bērnu lomas, jārunā tikai tas, kas iemācīts, jādara tikai tas, kas pavēlēts, un jāiztur pēc iespējas ilgāk. Linda pārliecināja sī�us, ka �ādas ��ovu ģimenes� �obrīd tiek filmētas vairākās Latvijas vietās, un no tā, kurai ies trakāk, interesantāk un raibāk, būs atkarīgs skatītāju balsojums, attiecīgi - uzvara un naudas balva, desmit tūksto�i eiro. Desmit tūksto�i! Ja viņi tos dabūs, abi drīkstēs pārvākties pie māsas uz dzīvi. Uz pavisam. Varat iedomāties, ko �āds solījums nozīmē bērnunama bērniem? Viņiem tika apsolīta ģimene! Mājas! Tāpēc viņi centās, cik spēja. Uz visu banku - jo trakāk, jo labāk. Bez robe�ām, jo viņos to nav, bet galvenais - tā bija pavēlējusi māsa.

- Labs stāsts, kur� to izdomāja? - Atvērtajās virtuves durvīs stāvēja nicīgi smīno�s Ģirts Melderis. Ticis laukā no savas istabas, viņ� neticīgi blenza uz visiem pēc kārtas. - Tā ta�u nevar būt taisnība?!

Anna domāja ko citu - ко un cik daudz viņ� dzirdējis?

- Diem�ēl, Ģirt Melderi, tu esi pamatīgi piekrāpts, -nopietnā balsī bilda ģenerālis Kārlis Bass. - Tavai jaunības dienu zilacainajai pasijai, erotisko filmu zvaigznei un narkotiku kontrabandistei Inesei Kup�ai ne tikai nav bērnu, bet, pat ja būtu, viņi nekādā gadījumā nevarētu izskatīties kā �ie abi platsejainie brūna�i. Acīmredzot tu skolā esi ļoti slikti mācījies bioloģiju. Diviem smalkkaulainiem, garkājainiem, zilacainiem vecākiem nevar piedzimt strupi, platkaulaini, smagnēji, brūnacaini bērni, jo tas nozīmētu tie�i to, ko tagad, - krāp�anu. Vai nu tu to zināji, tātad - apzināti un ļauni krāpi Annu Elizabeti un visus mūs, vai arī nezināji, tātad - tikpat ļauni piekrāpa tevi un attiecīgi atkal visus mūs.

- Es jums neticu... - Ģirts izmocīja, lai gan saprata - Basam simtreiz taisnība.

- Lasi. - Kārlis pastiepa viņam trīs izdrukātās A4 lapas.

Ģirts ātri pārskrēja tekstam ar acīm, otrreiz izlasīja rūpīgāk, tad apsēdās uz ķeblī�a pie plīts un, ar pirkstu vilkdams līdzi, izstudēja vārdu pa vārdam.

Sviests! DNS analīzes nemeloja. Tās bija līdz riebumam lieti�ķas un precīzas.

Viņu, Ģirtu Melderi, nekas, itin nekas nesaistīja ar �iem stindzino�i biedējo�ajiem pusaud�iem, kuri viņam tika pierakstīti vispirms e-pasta vēstulē, pēc tam iestāstīti pa telefonu un visbeidzot - no rokas rokā nodoti lidostā, nostādot fakta priek�ā, proti, viņ� ir jau krietni paaugu�os bērnu tēvs, kura pienākums nu ir par viņiem rūpēties.

Viņ� bija uzmests, ap�akarēts pēc pilnas programmas, un to bija izdarījusi neviena cita kā jaunā, skaistā, seksīgā, talantīgā, neatlaidīgā un tik bezgala viņā iemīlējusies producente Linda Laure.

Izrādās - viņ� bijis vajadzīgs kā potenciālais tētiņ� pusmāsai un pusbrālim? Bet kāda velna pēc?!

- Ja gadījumā tu netici ari DNS analīzēm, apmēram pēc stundas mēs brauksim uz Rīgu, un tu viņai to varēsi pajautāt pats, - mierīgi noteica Anna Elizabete. - Bet pagaidām tev nāksies līdz galam nospēlēt papiņa lomu - rau, kur brauc Viktors ar tavu pazudu�o dvīņu meitu Roniju, īstenībā - Lindas pusmāsu Ronju Lauri.

Meitene izskatījās kā izvilkta no miskastes. Jau tā gotiskais meikaps noplūdis un notecējis pāri vaigiem, acīmredzot noraudāts, zeķubikses skrandās, topiņ� arī, īsie bruncī�i novazāti pa dubļiem, lielie motociklistu �ņorzābaki - neaizsieti. Viņas jaku nesa Viktors, bet Zorro, dobji rūkdams, nāca iepakaļus.

- Saņemiet! Ronija, īstā vārdā - Ronja Laure. Se�padsmit gadi un �etri mēne�i.

- Nu, jaunkundz, labrīt! - baronese Anna Roze pirmo reizi pa visu ritu ierunājās. Viņas balsī drebēja tāds sa�utums un aizturētas dusmas, ka to karstuma pietiktu, lai bēgli dzīvu izceptu uz lēnas uguns. - Ja nav noslēpums, no kurienes?

- Kas tev par daļu, vecā! - Ronja noburk�ķēja zem deguna. Anna Elizabete strauji pielēca kājās, ta�u vecmāmiņas rokas mājiens viņu apturēja.

- Es viņu izvilku no tā kluba Underworld dibenistabas, tie�i kā Anna un Kārlis teica, - Viktors noziņoja. - Jums vajadzēja redzēt, cik ļoti vampīriem un vilka�iem nepatika mana dienesta apliecība un Zorro zobi. Bet �ī te mazgadīgā tur atradās kopā ar kaut kādu sanarkoju�os, garmatainu tirliņu, kur� airējās pa gaisu ar �ļircēm. Nācās neitralizēt un izsaukt specvienību. �obrīd mīļumiņi cits pēc cita raksta paskaidrojumus, bet pēc tam dosies pa�u�ēt uz īslaicīgās aizturē�anas izolatoru. Tu arī, skaistule, viņiem sekosi, tikai drusku vēlāk.

- Ej dirst! - Ronja izgrūda.

- Fui, tāda jauna, smuka meitene un tik neglīti runā? -Kaķītis paironizēja. - Bet tas laikam ir normāli jums, kuri savā mū�ā nav paveiku�i neko jēdzīgu, toties izpētīju�i visas Rīgas vārtrūmes.

- Vajag man tās tavas pamācības kā sunim piekto kāju! Mēs dzērām asinis, sūcāmies, kniebāmies, un tas bija super! Jā, un tad mēs kodāmies, un vispār - es tagad bū�u vampīrs un dzīvo�u mū�īgi! - Ronja atcirta un, savilkusi biezās lūpas filmās noskatītā grimasē, mēģināja pa�ņākt.

Izklausījās smieklīgi, tomēr Annai Elizabetei smiekli nenāca, pamanot uz skuķa kakla divas pamatīgas, apsārtu�as un viegli sapū�ņoju�as koduma pēdas.

- Arvi, man liekas, mums būs vajadzīga ātrā palīdzība un laikam arī specializētā brigāde no Tvaika ielas, - viņa pēdīgi negribīgi izmocīja, vērsdamās pie daktera Konrāda.

- Traķeni? Tu gribi saukt traķeni?! - neapvaldītā sa�utumā iekliedzās Ģirts.

- Tev ir labāks risinājums? Gaidīsi, kamēr viņi abi kādu patie�ām nogalēs? Baronu noslepkavot nesanāca, runcim izrādījās sīksta dzīvība, par spīti tavas meitiņas smagajiem zābakiem. Bezdelīgu ligzdiņas virs durvju dzegas, par laimi, bija tuk�as, bez putniņiem. Noindēto puķu gan �ēl, nez ko tās nodarīju�as. Arī izdemolēto istabu - nodīrātās tapetes, skrandās sagrieztos aizkarus, salauztās mēbeles un grīdā izdedzināto caurumu - izdosies atjaunot. Bet, lūk, vēlēt nāvi, runāt rupjības un pacelt roku, kā to �ajās dienās vairākkārt darīju�i Ronja un Ronalds un kā to aizvakar mēģināji darīt tu...

- ... e-es? - Ģirts tik vien spēja kā atplest muti.

-Jā, tu! - skarbi atcirta Miks Kaķītis. - Tu gribēji sist Annai, un nav nekāds attaisnojums, ka tobrīd atradies stiprā narkotisko preparātu iedarbībā. Tad vēl jo vairāk jāvaicā: ko tu esi darījis tajās dienās, kad neatradies �eit, stingrā uzraudzībā?

Varbūt, Lindas Laures sazāļots un pierunāts, paveici vēl ko vairāk? Varbūt pat kopā ar savu meitiņu? Mums joprojām ir divas neatklātas slepkavības.

- Līzbet... jūs ta�u nerunājat nopietni. - Meldera sejā bija pazudu�as pēdējās krāsas paliekas. - Es nekad nevarētu...

- Tu varbūt nevarētu, bet narkotikas tevī varētu. Mēs jau to pieredzējām. Un �is skuķis arī varētu visu. Mierīgi. Tāpat kā Linda. Viņas to vairākkārt pierādīju�as.

- Es gribu pie māsas, - klusi ierunājās Ronja.

- Ko tu teici? - ģenerālis, lāgā nesadzirdējis, pārjautāja.

- Es teicu - es gribu pie savas māsas, tu, vecais stulbeni! Pareizi Linda teica - jūs te visi esat saspiedu�ies tās savas Annas Elizabetes dēļ. Atradu�i svēto! Vēl sveciti viņai iespraudiet! Nekā ta�u no viņas nav - stulba vecmeita, kas pat mīļāko nespēj noturēt, jo viņai bail paskatīties spoguli, ka neierauga vilkati. Re, kā �ai acis gail, tūlīt rēks un kodīs! -Ronja iezviedzās skaļus, pretīgi griezīgus, neapvaldītus ķēves smieklus, ko nekavējoties pārtrauca Ģirta plājiens ar plaukstu. Tie�i pa muti: - �aunas ciet!

- Tagad klausies, tu, vampīru karaliene! - ģenerālis Bass nodārdināja. - Tev ir tie�i trīs minūtes, lai savāktu loriņus un miera stājā stāvētu pie mājas ārdurvīm. Tavs brālis savu somu jau sakārtojis. Viktors ar suni ies tev līdzi. Solis pa labi, solis pa kreisi nozīmē piecdesmit kilogramus vilka lēcienā un ļoti asus zobus kodienā. Skaidrs?

Ronja, mirklī zaudējusi visu bravūru, Viktora un Zorro eskortēta, aizvilkās.

- Ārprāts... - Ģirts nomurmināja. - Pilnīgs ārprāts. Līzbet, piedod man! Lūdzu, piedod man par visu, ko es �ajās dienās esmu sadarījis vai pateicis! Piedodiet man visi! Es laikam biju smagi sazāļots, jo neko neatceros, pilnīgi neko...

- Protams, protams, un to alkoholisko kokteili ar zālī�u piedevu tev lēja iek�ā ar varītēm, nē, ar trekteri, kamēr rokas un kājas bija sasietas kā nabaga Baronam, un tu nespēji pretoties. - Kārļa ironiskais teikums omulīgajā Pū�u Mājas virtuvē izskanēja eksplozīvi. Telpu pār�alca piekrīto�s murdiens. Kārlis skaļi un nikni turpināja. - Un, LIzbet, pirms tu kārtējo reizi ļaujies apvārdoties, atceries - Melderis ir aktieris un lielisks rēķinātājs, kur� ikvienā dzīves situācijā meklē vārtiņus, pa kuriem izsprukt. Viņ� tevi izmanto, izmantoja un izmantos, kamēr vien tu ļausies. Acu priek�ā tēlos pazemību, aiz muguras - vienkār�i uzspļaus un darīs tā, kā uzskatīs par vajadzīgu. Jo viņ� ir personība, bet mēs visi - caurumiņi no barankas.

Ja Ģirtam būtu bijis svarīgi tas, ko tu domā un kā jūties, viņ� neuzgāztu pār tavu galvu savas problēmas, lai kādas tās būtu, - savi vai sve�i bērni, savas vai sve�as sievas vai mīļākās. Melderi, tu tie�ām domāji, ka mēs ļausim apdraudēt �is mājas iedzīvotāju mieru, veselību un dzīvību?

Zini, Ģirt, ģimenē viss sākas no tēva - ari tas miers, kas nepiecie�ams sievietei, lai viņa varētu būt pilnvērtīga sieva un māte. Bet tādi egoistiski, nepieaugu�i pui�eļi kā tu, kuriem svarīgāk par visu izrādīties uz skatuves vai ekrānā, lai nu visi �urā biksēs, uz viņiem skatoties, - tādiem vispār nedrīkst ļaut veidot ģimeni, jo neko citu kā cie�anas viņi nespēj radīt.

Tā, lūk, Advokāt Ērgli, tava līdz�inējā loma seriālā Boss bijusi pārāk glaimojo�a. Vismaz pagaidām. Ta�u baidos, ka nākamajā sezonā sāktos naktsmurgi ar viltotiem dvīņiem, pamestām sievām un pār tavu galvu noveltiem citu izdarītiem noziegumiem. Un tad izrādītos, ka tu neesi Ērglis, bet prasts, izplūkāts Zvirbulis. Redzi, es tavas dārgās producentes Lindas Laures privātajā blogā izlasīju scenārija turpinājumu...

- Stop, Kārli! Tu to visu izlasīji internētā? - Kaķītis satraukumā bija pielēcis kājās.

- Jā. Timekli, dārgās producentes personīgajā blogā kā slēpto failu atradu scenārija uzmetumu nākamā pusgada filmē�anai. Ar norādi - Boss. Gadsimta scenārijs. � L.L. Es ta�u reiz teicu: lai ko cilvēks darītu, aiz visa paliek pēdas.

- Tātad visi �ie noziegumi, kuru dēļ mēs jukām prātā, iecerēti tāpēc, ka vienai psihopātei iegribējies uzņemt gadsimta krutāko seriālu? - Mika balsi skanēja metāls.

- Visi nē, bet lielākā daļa. Viss, kas attiecas uz Lindu Lauri.

- Tad vēl jo vairāk - braucam un saucam ari specbrigādi. Jūtu, tur ies jautri.

- Es nekur nebrauk�u, pirms nebū�u izrunājies ar Līzbeti divatā, - baiso faktu apstulbinātais Ģirts Melderis drūmā aiz-kapa balsi paziņoja.

Miks pasmīnēja.

Annai pārskrēja salti drebuļi: tāda grimase Mika sejā parādījās tad, ja sarunu biedram draudēja milzīgas nepatik�anas.

Ģirta vietā viņa pat nevērtu vaļā muti. Un ielūkotos spogulī.

- Melderi, atvaino, bet tu brauksi gan un �ajā mājā bez īpa�a uzaicinājuma vairs nespersi kāju, - Anna Elizabete lēni noteica. - Tu savu izvēli izdarīji daudz agrāk nekā tajā liktenīgajā piektdienā. Tad nu ari dzīvo ar to. Es neļau�u ne tev, ne tev līdzīgajiem izpostīt to labo, kas �eit mīt. Atstājiet �o māju!

Izteikusi �os vārdus, Anna Elizabete juta, kā iek�ā sāk trīcēt viss, kas var trīcēt, - sirds, kuņģis, liesa, diafragma. Tie bija nekontrolējami drebuļi, un viņa vairs nespēja noturēt zobu uz zoba. Un ne tāpēc, ka istabā būtu auksti. Acu priek�ā skaidri pavīdēja situācijas bezcerība: vienas psihopātiskas, varaskāras skuķes dēļ izjaukta dzīva, silta, pulsējo�a kopiena - draugu un tuvinieku bariņ�, kurā cits par citu stāv un krīt.

Bet vai tā bija? Vai arī Ģirtam nebija jājūt tas pats un jāspēj laikā apstāties un pateikt �nē"? Ja viņam savējie patie�ām kaut ko nozīmētu, viņ� tā būtu izdarījis - viņ� būtu apstājies.

Ausis ieskanējās tāla balss, kuru Anna Elizabete nepazina, bet jutās dzirdējusi.

Līzbet, tev vajag laiku sev. Loks savilcies pārāk cie�i. Vēl mazliet, un tev jau būs vienalga, bet vienaldzība nogalina.

Atlaid. Palaid un vairs neturi. Bez emocijām. Noliec tās pie vietas, citādi saslimsi. Atlaid. Lai lido vējā. Prom.

Tev ir savs ceļ�. Ej. Nevienu negrūd, nebaksti, nekontrolē.

Dzīvo tā, lai tev notiek viss, kas tev vajadzīgs.

Tev nav pienākuma mīlēt to, kas nav tavs.

Tu nevari otram dot mieru, ja pati esi saplosīta.

Tu nevari būt saskaņā, ja tevī brūk tavs pamats.

Tu neesi gatava kaut kam, kas nav tavs.

Esi pati. Esi tu.

- Mīļie, brauciet bez manis. Es palik�u mājās, - Anna pēk�ņi izdzirda sevi sakām.

- Bet, Līzbet, vai tad tu negribi zināt? - iesaucās pārsteigtais Miks Kaķītis, ta�u, ģenerāļa stingrā skatiena apklusināts, attapa pajautāt: - Tev viss labi?

- Vēl nav, bet būs. Vakarā, kad pārbrauksiet, būs. Un arī jums viss izdosies. - Ielējusi slīpētā stikla kausiņā ūpenīti, viņa Grāfa pavadībā devās uz savu istabu.

Bridi neticīgi pagaidīju�i Annas Elizabetes atgrie�anos, Miks, ģenerālis Bass, Egons, Viktors ar Zorro un Kārlis, lidz-ņemot Ģirtu, Ronju un Ronaldu, sasēdās trijās ma�īnās un aizbrauca. Anna Elizabete tā ari nenonāca atvadīties, viņai nebija spēka. Tikai tad, kad mājā atkal bija iestājies miers, viņa klusi atgriezās virtuvē.

Dakteris Arvis Konrāds, kuru abas vecmāmiņas bija lūgu�as viņu pieskatīt, ba�īgi vēroja, kā vienmēr mo�ā Līzbete skumji un lēni klīst no istabas istabā, kā cen�oties savākt kopā kaut ko, kas nejau�i nokritis, pārtrūcis un pasprucis visos pasaules vējos. Pirmo reizi Annas draugi bija devu�ies noslēgt izmeklē�anu bez viņas, un pirmo reizi viņai bija vienalga.

Viņai vajag pagulēt. Kārtīgi izgulēties dziļā bezsapņu miegā vismaz se�as stundas, lai domas un sajūtas tikmēr saliekas atpakaļ pareizajā secībā!

Bruņojies ar �ādu misijas apziņu, dakteris Konrāds iemānīja Annai Elizabetei vēl vienu kausiņu ūpenītes ar buldurjāņu pie�prici. Protams, viņa pamanīja �o jauno gar�as niansi, ta�u neko neteica - izdzēra un aizgāja gulēt.

Man ir pietiekami daudz gadu, lai es uz pasauli spētu paraudzīties bez rozā brillēm. Ja nav, lai tad nav. Es ari esmu cilvēks, un kur� domās par mani?

* * *

Pulkve�a Bramaņa bēru norises vieta lielajos Me�a kapos patie�ām izrādījās daudzsolo�a un fantāziju rosino�a vide. Tik daudz stūrī�u, kur noslēpties, ielīst, patverties. Tik daudz jauku, klusu vietiņu, kur aizturēt, piemēram, agrāk nekad neredzētu, tum�i brūni nosauļoju�os melnmati labākajos gados ar melnām spoguļbrillēm. Un otru tādu pa�u, tikai mazliet jaunāku eksemplāru.

Monta Merkmane bija mainījusi imid�u. Linda Laure ari, un nu abas atgādināja viena otras klonus - vecāka un jaunāka, jaunāka un vecāka. Laipni lūgtas sekot viņiem uz ma�īnu, abas bija mēģināju�as pievērst sev uzmanību, skaļi protestējot, ta�u Viktora un Zorro parādī�anās iedarbojās kā miera nesēju misija. Laipnā piespiedu kārtā kriminālpolicijas pārstāvjiem līdzi bija spiests doties arī Lindas Laures vīrs Nauris Leiko.

Mika Kaķī�a kabinetā aizturētie iesākumā uzvedās bravūrīgi, atsaucās uz savām konstitucionālajām tiesībām, pieprasīja advokātu, ūdeni un sirdszāles, ta�u, kad grupai pievienojās ģenerālis Guntis Boze, bet Miks Kaķītis, rāmā mierā pārstāstot Annas pasaciņu, citu pēc cita cēla gaismā pierādījumus, līdzcilvēku liecības un pa�u detektīvu loģiskos slēdzienus, aizturētie kļuva arvien drūmāki.

Monta Merkmane, par spīti ilggadējam rūdījumam, kapitulēja pirmā un atzinās ne tikai Bramaņa saimniecības vadītājas Violetas Rozītes, bet arī Me�āju lauksaimniecības skolas psiholoģes Undīnes Brēcas slepkavībā. Pati, visu pati.

Kāpēc? Tāpēc, ka Undīne zinājusi viņas, Dzintras Vilkās un nu arī Olitas Spalviņas noslēpumu. Kādu? Lai nu detektīvu kungi pacen�as un atrod pareizo atbildi pa�i! Ģenerālis pieliecās viņai tuvāk un kaut ko ie�ukstēja ausī. Merkmane sastinga un ar skatienu ieurbās grīdā. Viņa ļoti labi apzinājās, ka par jaunie�u vervē�anu it kā modeļu skolai, bet patiesībā citam mērķim - cilvēku tirdzniecībai - sods būs ļoti bargs gan pa�ai, gan abām līdzdalībniecēm. Tikai laika jautājums.

Lindas vīrs Nauris Leiko bija veidots no pamīksta materiāla - drusku piespiests, ātri atklāja, ka Janu Vildi tomēr nolaupījis viņ�, aizvedis uz savas mājas pagrabu, atstājis sievas gādībā, bet pats aizlidojis uz Londonu, lai varētu atgriezties pirmdienas rītā, it kā pa taisno no Ķīnas.

Tāpat Nauris Leiko atzinās, ka palīdzējis sievai uzrīkot otro grautiņu Montas Merkmanes mājā un tie�i viņ� bijis tas, kur� lellei ap kaklu apsējis sarkano dzīparu, bet krūtīs iedūris adatu - Ronjai tādas steriem apkārt mētāju�ās, viņa dūrusies. Jā, pēdējās divas nedēļas Lindas pusmāsa ar pusbrāli dzīvoju�i pie viņiem, kas bijis visnotaļ ekstrēms pasākums, jo abiem

neesot glu�i pilns rublītis - puikam viegla atpalicība, bet skuķis par devu gatavs pilnīgi uz visu. Slikta iedzimtība, ko padarīsi.

Turpretī Linda Laure turējās godam. Nerunāja, neatzinās, ne par ko neinteresējās, sēdēja kā statuja un kaut ko gaidīja.

Sagaidītais Ģirta Meldera, pusmāsas Ronjas un pusbrāļa Ronalda veidolā viņu pamatīgi satrieca, sevi�ķi, uzzinot, cik daudz jau paspējis izstāstīt mazais brālis un ka liegties faktiski vairs nav vērts, jo atrasti arī pierādījumi.

Tāpēc viņa izvēlējās citu taktiku - klausījās, ko runā un ko stāsta detektīvu grupas vadītājs Miks Kaķītis, raudzījās, kā un kurās vietās pārējie reaģē uz viņa stāstījumu, un smīnēja. Nepārtraukti, visu laiku riebīgi smīnēja.

Lūk, tas bija �ovs, ko vajadzētu ekranizēt!

Nopietnība Lindas sejā parādījās vien tad, kad Kārlis uzlika uz galda Bosa nākamās sezonas scenāriju, ar kuru viņa vēlējās startēt kā scenāriste un kurā soli pa solim, viens pret vienu bija aprakstīti visi aizvadītās nedēļas noziegumi, to izdarī�anas veids un ieskicēta ari motivācija - kāpēc. Linda Laure-Leiko bija izjusti rakstījusi par savu dzīvi: supervarone ar grūtu bērnību, bet pārējie - vienkār�i traucēkļi, ar kuriem vēsi un bezkaislīgi jātiek galā.

Par traģikomisku lūzuma momentu kļuva Ģirta Meldera galva, konkrētāk - mati.

Brīdī, kad Linda Laure, konfrontēta ar scenārija mapi, bija sākusi stāstīt par gadsimta seriālu un tā satrieco�ajām epizodēm, kas viņai atnesīs ne tikai naudu, bet arī slavu un popularitāti, ģenerālis Bass palūdza Ģirtu noņemt adīto micīti.

Skatienam pavērās skaistas, strīpaini izdzītu matu joslas, kas iztālēm atgādināja āpsi, - Kārļa un Arvja smalkā atriebība Ģirtam par dzīvnieku mocī�anu un pāridarijumiem Annai Elizabetei.

Visi izplūda vētrainos smieklos, bet Lindas seja pārakmeņojās me�onīgā naidā.

Pēk�ņi viņa, roku dzel�os saslēgto roku pirkstus plati izpletusi, metās Melderim pie rīkles un mēģināja to no�ņaugt, histēriski kliegdama kaut ko par nejēgu, kas nespēj padarīt darbu līdz galam, un par svētulīgās Annas Elizabetes eksistences izbeig�anu visiem apsargiem par spīti. Galu galā Miks Kaķītis bija spiests kaut ko klusi viņai ie�ukstēt ausī, pēc kā Linda acumirklī norima.

Pēdīgi viņa tomēr atzinās sava tēva pulkve�a Jura Bra-maņa noslepkavo�anā, no�aujot ar viņa pa�a dienesta ieroci. �Apriebās viņa sentimentālās runas par garām palaisto manu bērnību un ģimenes apvieno�anos. Kāda ģimene? Mums tādas nav bijis. Uztaisīt mācēja, pēc tam pazuda un pameta, lai peramies, kā mākam.�

Savu dvīņumāsu Janu Vildi Linda joprojām pieminēja ar naidu un nicinājumu. Nenoliedza, ka noorganizējusi tās nolaupī�anu un nogalinājusi, ar vienu vienīgu spēcīgu kikboksa sitienu salau�ot sprandu. �Ciest nevarēju to asaraino blen�anu, paimeitiņas imid�u un nemitīgo pielī�anu mātei. Tā viņa dabūja visu, bet es neko.�

Par kurlā surdotulkotāja no�pricē�anu ar digitalīnu, izraisot mikroinfarktu, Lindai nebija sakāms nekas vairāk kā vien: �Viņ� at�ifrēja vajadzīgo sarunu un vairs nebija vajadzīgs.�

Turpretī par koferīti ar viltoto miljonu eiro kā sarunāju�as klusēja abas - gan māte, gan meita. Neko nezinot, tā neesot viņu nauda, bet sakritība ar ММХ trijotnei izmaksājamās summas lielumu esot vienkār�i nejau�a sagadī�anās.

Starp citu, Monta Merkmane ar pārmetumu balsī atgādināja - detektīvu bezceremoniālās iejauk�anās dēļ viņa to joprojām neesot izdarījusi!

Mājās viņi brauca klusēdami. Divās ma�īnās.

Ģirts Melderis bija nogādāts savā dzīvokli Hospitāļu ielā un pret parakstu apsolījis jau rit brīvprātīgi doties pie profesora Mihailova. Ārstēties.

Abus viltus melderēnus, Lindas Laures aud�ubrāli un aud�umā�u, Miks Kaķītis un ģenerālis Bass nogādāja atpakaļ tajā pa�ā specializētajā bērnunamā, no kurienes Linda viņus bija pirms divām nedēļām izņēmusi.

Atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass kategoriski uzstāja uz ātru, bet dziļi personisku sarunu zem �etrām acīm ar iestādes vadību. Viņi �ķīrās sapratu�ies, tikai bērnunama direktors tovakar vēl ilgi dzēra korvalolu.

Atceļā ģenerālis domāja, cik precīza izrādījusies Annas Elizabetes intuitīvā pasaciņa, kurā viņa gandrīz bez pierādījumiem, balstoties tikai uz sajūtām un novērojumiem, grodā notikumu izklāstā bija savijusi �ķietami nesaderīgas detaļas. Un pats svarīgākais - visas iesaistītās personas bija atzinu�ās: jā, tie�i tā ari noticis.

Protams, vēl palika da�i līdz galam nenoskaidroti jautājumi, piemēram, pulkve�a Bramaņa slepenais arhīvs, kuru viņ� esot glabājis divos eksemplāros, tikai nez kāpēc ne viņa, ne Merkmanes, ne Lindas mājā to nevarēja atrast.

- Nu, un kur tas tagad varētu būt? - neviļus Basam �is jautājums paspruka skaļi.

- Kinofilmu plauktā, diskos ar uzrakstiem �Tik�anās vietu mainīt nedrīkst�, - Mazais Kārlis pussnaudā atburk�ķēja. - Domāju, Anna tev jau sen pateikusi.

Ģenerālis Bass izlikās nemanām mīļotā krustdēla Mika Kaķī�a nedēļu neskūtā vaiga noraustī�anos, mēģinot aizturēt smiekliņu. Aha, ne viņ� vienīgais dabūja!

- Labi, pārliecināji, tā varētu būt. Pareizi, viņ� to minēja mūsu pēdējā sarunā! Mīļie mani, bet, ja mēs pieķersimies �im arhīvam un sāksim �ķetināt lietas, kas tajā sakrāju�ās, tad, kā teica nelaiķis Bramanis, galvu ripo�anai augstākajos varas e�elonos būs lavīnas efekts, jo, cik zinu, tās skar gan bērnu pārdo�anu adopcijai uz ārzemēm, gan skaistumkonkursus kā narkotiku kontrabandas aizsegu, gan modeļu biznesu kā dzīvās preces tranzīta parādes pusi. Baismīgas lietas, un, ticiet man, vismazāk es tajās gribu ievilkt Annu Elizabeti. Viņai jau �oreiz smagi tika - pamatos zaudēt uzticē�anos cilvēkam, kur� piecpadsmit gadu bijis labs draugs. Būs grūti tikt tam pāri.

Bet kam tad esam domāti mēs? Miks Kaķītis pie sevis nodomāja, me�onīgā ātrumā dzīdams ma�īnu uz Me�ājiem.

Pie Annas. Anna beidzot bija brīva!

* * *

- Vai jums ne�ķiet, ka viss, kas �obrīd notiek, viss, ar ko mēs esam saskāru�ies �ajās nedēļās, ir kāda lielāka pasaules pārvaldī�anas plāna daļa? - negaidot ievaicājās Kārlis, iztramdot miegaino noskaņu. - Mēs te ņemamies un skaitļojam, kur� ko izdarījis un kāpēc, bet kāds no aug�as vienkār�i novēro spēles figūru izklājumu uz laukuma un sava prieka pēc pārbīda tās citādi.

- Kā tu to domāji? - ģenerālis ieinteresējās. - Stāsti!

- Nu... Cilvēks ta�u ir tāds pats kustonis kā visas dzīvās radības. Tās pa�as emocijas, tā pati fizioloģija. Tās pa�as pirmatnējās bailes, prieks, mīlestība. Tikai plāna smadzeņu garoziņa mūs at�ķir no vairuma mugurkaulnieku, un baiļu un baudu psiholoģiskā pirmatnība ir identiska. Ja tā nebūtu, mīlestības imitācija nebūtu realizējama nevienam kustonim, arī cilvēkam. Smalkākais veids, kā to īstenot, - caur rotaļu, caur �būt vajadzīgam�, caur kopības sajūtu. Tas iedarbojas uz visiem bara dzīvniekiem - arī uz cilvēku. Lūk, un bailes zaudēt kopības sajūtu pat cienījamiem dzīvniekiem liek uzvesties sugai neierasti - cirkā to var labi redzēt.

- Paga, paga, tu �obrīd velc uz to, ka visi sabiedrībā pieņemtie likumi, normas, uzskatu kopumi un vērtības ir tikai un vienīgi kāda radītas pārvaldības sviras?

- Es nevelku, es prātoju. - Kārlis pasmīnēja. - Visos laikos pasaules pārvaldes sistēmai bijusi vajadzīga cilvēces degradācija, lai to varētu vieglāk pārvaldīt. Un tas notiek pretēji veselīgi domājo�ās cilvēces daļas domām, uzskatiem un darbiem. Tu vari teikt �balts�, bet tev teiks �melns� vai vismaz �pelēks�. Tu vari teikt, ka gribi pa�noteikties, bet tevi aiz rokām un kājām ievilks arvien jaunās savienībās. Tu gribi būt brīvs, bet tevi no�ipos kā tādu �ķirnes govi, cūku vai suni. Kas tālāk - viena valsts, viena nauda, viena pārvaldes sistēma? Vienas domas, vienas emocijas visiem? Tas ir, ja paveiksies.

- Tev gan optimistiskas domas. - Kaķītis nopūtās, iegrie�ot Pū�u Mājas pagalmā un nobremzējot līdzās Annas Ķir�a kundzei. - Pārmaiņas pēc nekaitētu noskaidrot, kas īsti notika ar Salvi Alenu, kāpēc aizgāja bojā Mārīte, kur ir Svetlana un kāpēc mans Mārtiņ� pēk�ņi pārmetās robe��ķirtnes otrā pusē?

- Riskē�u izteikt da�us minējumus. Laiks rādīs, vai man taisnība, - Kārlis, laukā nekāpdams un vienā punktā raudzīdamies, ierunājās. - Salvis Alens da�u mums zināmo skolasbiedru un atsevi�ķu skolotāju ne�ēlīgās apcel�anās dēļ tie�ām tika novests līdz pa�nāvībai - to zināja skolas vadība, zināja mācībspēki un vecāko kla�u audzēkņi. Arī tehniskais personāls. Ta�u klusēja. Visi zināja, un visi baidījās. Zini, kas to atklāja? Komandante Mirdziņa. Viņa bija ilgi novērojusi, pierakstījusi visu, kas noticis, un beidzot viņai bija apnicis baidīties. �Es esmu veca, gribu nomirt ar tīru sirdi. Ņemiet!� Viņa man iedeva savu pierakstu kladi.

Tālāk - divi jefmi, bālie datortārpiņi. Mēs ar taviem pui�iem un vilkiem viņus pamatīgi sabiedējām un pa tīro izdzēsām gan datoru cietos diskus, gan visus pārnēsājamos datu nesējus, mīļi apsolot atgriezties vēlreiz un, ja viņu datoros atradīsies kas kaitīgāks par �Ezīti miglā�, nepatīkami ietekmēt arī pa�us. Kā par brīnumu, �ādu valodu pui�i saprata skaidri un precīzi. Atkārtot nenācās.

Pieļauju, ka pēc zelta trijotnes aizturē�anas viņi varētu būt niekoju�ies ar e-klasi arī citu skolotāju, ne tikai Undīnes Brēcas vārdā. Bet nu, cerams, būs miers.

Turpretī gadījums ar Mārīti un Svetlanu �ķiet pamatīga un traģiska nejau�ība. Diem�ēl viņām abām tas nebija pirmais pamuciens uz galvaspilsētu, to ikviens var izlasīt viņu draugu dienasgrāmatās. Toties pirmais nakts tuss ar pieaugu�iem vīrie�iem. Alkohols. Uzlabotais alkohols. Nu, un Mārīte vienkār�i pārdozēja. Bet Svetlana �ausmās un panikā noslēpās skolas kojās pie komandantes Mirdziņas. Tur viņa atrodas joprojām un neparko negrib atgriezties mājās pie mātes.

- Ja tu vēl pateiksi, kas noticis ar manu pusstudentu Mārtiņu, es nudien tevi ņem�u savā brigādē! - Miks iesaucās un manīja, ka Kārlis plati pasmaida.

- Otrais darba piedāvājums dienas laikā. Mani jau bildināja tavs lielais �efs Boze. Apsolīju padomāt. Lai gan - dro�i vien palik�u tepat pie Annas Pū�u Mājā.

- Hmm... - Kaķītim neatlika nekas cits kā vien ieturēt domīgu pauzi. Viņ� centās neskatīties uz krusttēva smīnā trīco�ajiem ūsu galiem.

Kārlis demonstratīvi no�āvājās.

- Labi, labi. Izstāstī�u visu kā pie bikts. Ar tavu Mārtiņu bija tā - Linda ir viņa skolasbiedrene. Abi nejau�i satiku�ies pilsētā, iedzēru�i kafiju, parunāju�ies par dzīvi un darbiem. Uzzinājusi, ka viņ� strādā Kriminālpolicijā, Linda piedāvājusi pui�a godkārei ļoti glaimojo�u iespēju piedalīties jauna, profesionāla krimiķa veido�anā, ta�u �im nolūkam Mārtiņam vajadzējis palaikam pastāstīt, kas notiek operatīvās un izmeklētāju grupu iek�ienē, strādājot pie konkrētām lietām, ko viņa pati arī gādīgi noorganizēja.

- Un tas pamuļķis, kur� maskējās par operatīvo darbinieku, izplājās kā pūkaina sedziņa?! - Miks dusmīgi iesaucās.

- Nenovērtē par zemu sievieti, kura nolēmusi ieriebt citām sievietēm. Māsai, mātei un... Annai Elizabetei. Par pirmajām divām un Lindas motivāciju vairs jautājumu nav. Bet par Annu... Redzi, Ģirts jau pērngad bija izbesījis Lindu ar saviem saldsērīgajiem, jūsmīgajiem stāstiem par Pū�u Mājas omulību un sirsnīgo kopienu. Viņai, Lindai Laurei, ta�u nekad nekā tāda nebija bijis - ne māju, ne mīlo�as ģimenes, ne uzticības.

Bet visļaunāk skau� tie, kuri alkst pēc tā, kas pieder citiem, un nevar to dabūt.

Labi izgulējusies un pamodusies spirgtāka par rīta rasas lāsi, Anna Elizabete izgāja uz balkona.

Viņa bija sapņojusi par zirnekļiem un tīkliem - pārnestā, nevis tie�ā nozīmē, protams - un tagad prātoja, cik pasaulē daudz da�ādu tīklveida struktūru: sociālie tīkli, informācijas portāli, studentu korporācijas, banku tīkli un finan�u holdingi, politiskie un ekonomiskie grupējumi, etniskās, kultūrvēsturiskās, reliģiskās kopienas. Dzimtas, ģimenes, skolas, augstskolas, darbavietas - eso�ās un biju�ās - ari tās ir tīklveida struktūras. Mediju tīkli. Izklaides bizness - ar visiem zemūdens akmeņiem un zemstraumēm. Visu tīklu tīkls mamma e mafia, kas pēdējos gadu desmitos modificējies simts da�ādos veidos. Galu galā nav pat tik tālu jāmeklē - cik daudz neformālo tīklojumu ir vienas pagasta kopienas ietvaros!

Nu, kaut vai viņas Rado�ais centrs - ari tas ir tikls, kas sevī apvieno līdzīgi domājo�os ļaudis ar līdzīgu vērtību sistēmu. Tāpat Kārļa pārraudzītie internēta pakalpojumi Me�āju pagastā - ari tīkls tīklā.

No balkona aug�ējās malas savu smalko, grezno zīda tīklu lejup auda mazs, mazītiņ� zirneklītis skaistu, it kā pērlītēm rotātu apaļu rumpīti.

Pirmo reizi Anna Elizabete mierīgi, bez spieg�anas un ģīb�anas tik tuvu varēja izpētīt jautrā vebmāstera rokdarbu: skaists - kā jebkur� labi padarīts darbs.

Taisnība tam, kur� teicis - nekas nav tā, kā izskatās.

Tīkls ir vesela pasaule.

Svētdiena, 12. oktobris

Diena iesākās daudzsolo�i - pēc sestdienas vakara tradicionālajām kopīgajām vakariņām ar nelielu filozofijas piedevu un atskatu uz atrisinātajām lietām vecā baronese Anna Roze bija sajutusies mazliet nelāgi un neatlaidīgi uzstājusi, lai Anna Elizabete piezvana ģimenes advokātam Artūram Kreicam un ielūdz to uz svētdienas rīta kafiju viņas apartamentos.

Nekas cits neatlika kā paklausīt.

Kreics juniors, juzdamies pagodināts par Bergu dzimtas uzticē�anos, zibenīgi bija klāt, un abi ar veco kundzi trīs stundas noslēpumaini būrās aiz slēgtām durvīm, līdz turp svinīgi tika uzaicināti Omīte Anna Līze un ģenerālis Kārlis Bass.

Iznāku�i laukā, abi izskatījās apmulsu�i, turklāt likās pēk�ņi zaudēju�i valodu.

Kad advokāts bija prom, vecmāmiņa paaicināja pie sevis Annu Elizabeti un parādīja viņai prāvu saini. Anna tajā tūliņ atpazina noslēpumaino ne�ļavu, ko Kārlis reiz kādā pievakarē bija stiepis aug�ā no pagraba uz baroneses istabu.

- Kas tajā iek�ā? - Ziņkārība uzvarēja.

- Rotaslietas, ko apvij senas leģendas. Dokumenti par tavu vectēvu Viljamu Stounu-Bergu, laikraksta Times speciālkorespondentu Baltijas valstīs. Vēl da�i Bergu nama noslēpumi, kuru sīkākai izpētei vajadzētu aizbraukt uz Vāciju un Austriju.

- Man?

- Tev. Iepazīsies ar mūsu dzimtas sānu atzara radiem. Pie viena apciemosi vecākus, citādi viņi aizmirsīs, kāda izskaties. Es labprāt dotos tev līdzi, ta�u vēl nejūtos tik labi, lai ceļotu.

Faktiski - tā bija laipna pavēle sapakot ceļasomu un doties ceļā. Arī Annas Elizabetes iek�ējā balss teica, ka vēsturisko noslēpumu lieta jārisina ātri un tūlīt.

Kamēr vēl visi �aisaulē. Kamēr vēl ir, kam pajautāt.

Ta�u bija vēl kas. Ļoti gribējās sakārtot attiecības ar Miku. Izrunāties un varbūt... varbūt mēģināt vēlreiz. Bet varbūt viņa vispār nav radīta attiecībām? Ziedoties uz altāra? Kā vārdā? Mīlestības dēļ? Vai gan �īm attiecībām nav jābūt abpusējām, nevis tādām, kur viens tikai dod, bet citi ņem?

Nē, viņai tie�ām vajag laiku sev. Paņemt Grāfu, un prom! Dzīvnieks nenodod.

- Labi, vecmāmiņ, es brauk�u. Jaunnedēļ. Tikai pārliecinā�os, ka ar tevi un pārējiem viss kārtībā.

- Anna Elizabete!

- Jaunnedēļ.

Piektdiena, 17. oktobris

Miku Kaķīti pamodināja uzstājīgs zvans pie durvīm.

Se�os no rīta!

- Kaķīt, tev ir laiks? - Kā no zila gaisa nokritis, uz Mika dzīvokļa sliek�ņa stāvēja Ģirts Melderis. Bāls, nokrities svarā, tum�iem riņķiem ap acīm.

Viņi dzīvoja netālu - katrs savā Hospitāļu ielas galā, bet aizvadīto gadu laikā viens otra dzīvoklī biju�i reizi vai divas.

Pirms nedēļas Miks ar pui�iem bija nogādājis Melderi viņa mājokli, cerot nekad vairs neredzēt, lai gan apzinājās, ka nekad - tas ir pārāk ilgs laiks un Latvija - pārāk maza, sevi�ķi jau svētku pasākumu rīkotājiem.

Katrā ziņā pēc pagāju�o nedēļu murgainajiem notikumiem un Ģirta nodevības, iesaistoties televīzijas producentes Lindas Laures-Leiko slimīgās godkāres izlolotajos romantiski noziedzīgajos tīklos, Anna Elizabete bija skaidri un gai�i pateikusi, ka Pū�u Mājas durvis Ģirtam Melderim turpmāk būs slēgtas.

Producente Linda Laure-Leiko un viņas māmiņa, modes dizainere Monta Merkmane �obrīd atpūtās īslaicīgās aizturē�anas izolatorā. Blakus kamerās.

Bet kas te bija meklējams Ģirtam?

- Ko tu gribi? - Mika balss skanēja nelaipni. Jātaisās uz darbu, bet pēc tam - steig�us uz Me�ājiem. Viņ� gribēja nedēļas nogali pavadīt kopā ar Annu Elizabeti, pirms viņa uz nenoteiktu laiku aizbrauc uz Austriju pie radiem.

- Izrunāties... Zinu, ka tu labprāt mani nolaistu pa kāpnēm. Un tomēr... Kā klājas Annai? Es... ļoti gribu... man vajag ar viņu satikties! - Ģirts izmocīja.

- Anna ir aizbraukusi. - Miks noskaldīja. Tā nebija taisnība, ta�u viņ� negrasījās sniegt Ģirtam jelkādas ziņas. Savācies, jau mierīgāk turpināja: - Ģirt, Anna ir prom. Austrijā. Uz ilgāku laiku. Nezinu, kad atgriezīsies, un vai vispār. Bet vienu lietu gan varu dro�i teikt - viņa tevi negrib redzēt. Un negribēs. Ne tagad, ne vēlāk.

Un es arī ne. Ta�u to viņ� taktiski noklusēja.

- Es zinu, zinu! - Ģirts saberzēja apsārtu�ās acis. - Ta�u tu nesaproti. Man vajag Līzbetes... faktiski, jūsu visu padomu. Visapkārt notiek dīvainības, ko es nespēju izskaidrot. Da�brīd liekas, ka ne no �īs pasaules. Gribēju par to pastāstīt Annai. Viņa tādas lietas jūt un saprot.

- Kas, piemēram? - Miks neticīgi novilka.

Vai Melderis tomēr kaut ko lietoja?

Noslēdzot Bramaņa-Merkmanes lietu, viņiem ar ģenerāļa Bozes svētību bija izdevies sakārtot izmeklē�anas atskaites tā, lai slavenā aktiera Ģirta Meldera vārds lietas materiālos parādītos tikai garāmejot, it kā nejau�i. Noklusējot par viņa atkarību no nesen Austrumeiropā iepludinātajām jaunā tipa sintētiskajām narkotikām, kas jau no pirmajām lieto�anas reizēm radīja spēcīgu piesaisti un, pats ļaunākais, radikāli izmainīja lietotāja personību, sagraujot visus vērtību orientierus. Profesoram Mihailovam bija nācies krietni pasvīst, kamēr dabūja lielo zvaigzni tādā kondīcijā, lai viņ� spētu loģiski domāt. �obrīd Ģirtam ik dienu bija terapija pie Mihailova, un viņ� nekādā gadījumā nedrīkstēja lietot neko apreibino�u -pat ne vieglo alkoholu, pat ne mentola cigaretes.

- Saproti... nakts vidū atskan mīklaini telefona zvani, ta�u otrā galā neviens nerunā. Dzīvoklī neparastas skaņas, it kā bez manis tur atrastos vēl kāds, bet man pat kāml�a nav! Sadzīves trok�ņi - ūdens tecē�ana no krāna un tualetē, kafijas burbuļo�ana espreso automātā, ta�u man nav elektriskās tējkannas! Soļi, katliņu �ķindoņa... Tuk�ā mājā, nakti, kad es atrodos gultā!

Vecīt, ar tevi tie�ām nav lāgā, mīļotās sirdsdāmas zālītes būs atstāju�as palieko�u iespaidu.

- Zinu, zinu, tu tagad domā, ka man sāku�ās halu�kas, vai ne? Pirmajā bridi es ari padomāju to pa�u, bet Mihailovs saka: tā nav! - Ģirts izmisīgi, ar abām plaukstām sastvēra pieri, it kā cenzdamies ko apjēgt. - Un tās nav ari rehabilitācijas blaknes.

Kaķītim pēk�ņi pārskrēja salti drebuļi. Nu nē, tikai ne tagad! Pietika jau ar vienu rado�u psihopāti un viņas murgainajiem prāta pinekļiem!

- Melderi, tu tie�ām neko nelieto?

Ģirts uz bridi sastinga, asi ierāva elpu, it kā gribētu kaut ko atcirst, ta�u cie�i sakoda zobus, noklusēja un saņēmās. Mikam bija visas tiesības tā vaicāt. - Nē.

Miks klusēja un gaidīja. �āda taktika parasti deva vislabāko rezultātu.

- Kaķīt, es neesmu narkomāns, ja to tu domā. Pajautā dakterim Mihailovam, viņ� apstiprinās. Vienkār�i tajā situācijā, nu, ar Annu un Lindu, biju tik ļoti sapinies, ka neredzēju citu izeju, bet Lindas piedāvātās tabletes sniedza necerētu atvieglojumu, aizmir�anos un sajūtu, ka viss ir kārtībā, labi, lieliski... Harmoniju. Un jau pēc da�ām dienām bez tām vairs nevarēju... jutu, ka kļūstu ērcīgs, ka�ķīgs, ironisks un pat ļauns pret apkārtējiem. Sakasījos ar filmē�anas grupu, knapi pabeidzām iepriek�ējo projektu. Redzi, pieradums izveidojas ātri, ļoti ātri. - Ģirts tum�i pasmīnēja un pēk�ņi, kā sevi sodīdams, ar dūri iebelza pa durvju stenderi, lidz asinīm nobrāzdams pirkstu kauliņus.

- Melderi, nesagāz māju! - Kaķītis melni pajokoja. - Nāc iek�ā. Tas turpinās sen?

- Kop� pavasara, kad jūs pa�ķīrāties.

- Es nejautāju par attiecībām ar Annu, bet par tevi, Lindu un narkotikām.

- Es par to pa�u. Pirms vēl LIzbete atskrēja tev pakaļ no Londonas, es filmējos iepriek�ējā seriālā, kur Linda bija producenta palīdze. Manīju, ka viņa izrāda man uzmanību, ta�u nebija daudz iespēju kontaktēties, bet darbu - pāri galvai. Tomēr nenolieg�u - man tas glaimoja, es viņu drusku iedro�ināju. Tobrīd atkal biju viens. Filmē�ana beidzās, visi devās atvaļinājumā, biju sacerējies uz medusmēnesi, bet pēk�ņi viss sagriezās baigā jucekli - jūs ar Annu iz�ķīrāties, tu viņu aizdzini, viņa sauca mani palīgā, mēs iestrēgām �aurajā bezizejā, jo Anna, pa me�u raļļodama, gandrīz noslīcināja ma�īnu kūdras purvā, knapi tikām laukā...

Miks sarāvās. To viņ� nebija zinājis.

Tātad Anna bija tik smagi pārdzīvojusi...

- Un tā viss sākās. Ar Annu. Līdz tam mēs patie�ām bijām tikai draugi.

Jā, tā viss sākās, Miks atcerējās. Ja ne pa�a stulbums un ietiepība, nekas tāds nebūtu noticis. Anna nebūtu zvanījusi Ģirtam, tas neskrietu viņu glābt no Mika, un viņu attiecībām pietrūktu palaidējmehānisma. Ģirts mierīgi paliktu pie savas jaunās aizrau�anās Lindas, visiem būtu labi, un varbūt... varbūt pat nenotiktu �ie noziegumi. Vainas apziņa uzvēlās kā milzu cunami.

- Un kurā brīdī parādījās narkotikas?

- Vasaras beigās, - Ģirts negribīgi izmocīja, - kad jau biju labi iedzīvojies Pū�u Mājā un apradis ar turienes rāmo dzīvi. Atzī�os, palaikam tā mani kaitināja, bet kopumā jutos tīri labi. Un mums ar Annu saskanēja...

Mika �okļu muskuļi saspringa kā troses. Nē, �īs detaļas viņ� nevēlas dzirdēt!

- ... mierīgi un rāmi. Likās, viņa vēlas tikai mieru. Es arī neuzmācos. Ta�u kādā brīdī pēk�ņi sajutos vecs. Prātā ienāca doma, no kuras vairs nevarēju atkauties, - un tā tagad būs vienmēr? Zāles pļau�ana, puķu dobes, vakarīgas pastaigas pa parku, rīta skrējieni ar suni, tēja verandā, vakariņas viesistabā pie ovālā galda, �ad tad kāds pasākums Me�mui�ā, nē, man kaut kā pietrūka!

Miks klausījās Ģirta pa�atklāsmē un errojās: Melderi, tu esi jampampiņ�! Ko es atdotu par �ādu ģimenisku mieru, bet tev, lūk, kaut kā pietrūka!

- Nūja, un tobrīd tika izsludinātas aktierproves jaunajam seriālam Boss. Man piezvanīja Linda. Sākumā izturējās ļoti vēsi un lieti�ķi, tad palepojās, ka saņēmusi paaugstinājumu un kļuvusi par izpildproducenti. Pastāstīja par kastingu un starp rindām lika saprast, ka galvenā loma man kabatā. Aicināja uz pārrunām un kafiju.

- Tikai? - Miks vērīgi samiedza acis.

- Tobrīd jā. - Ģirts vērās viņā atklāti un godīgi. - Norunājām satikties un paēst vakariņas, kuru laikā viņa izstāstīja par savu ieceri - superrealitātes �ovu, kas atnesīs milzu slavu un naudu. Būtība - cilvēku reakcija ekstrēmos sadzīves apstākļos, turklāt daļa dalībnieku tiktu iesaistīti �ovā, viņiem pa�iem par to pat nezinot. Lai �ovam dabūtu finansējumu, vajadzēja pilotprojektu. Un Linda pierunāja mani tajā piedalīties.

Miks vārījās dusmās. Kā Ģirts vispār varēja kam tādam piekrist - tik ciniski melot Annai un spēlēties ar viņas jūtām?

- Bet tavi it kā bērni un viņu māte Inese? Tev neienāca prātā, ka tas ir viegli pārbaudāms? Un kā vispār varēja ienākt prātā vest uz Pū�u Māju tos abus, nez no kurienes izvilktos mazgadīgos noziedzniekus?! - Miks paaugstināja balsi.

- Kaķīt, viņi nav noziedznieki, bet Lindas pusbrālis un pusmāsa. Viņiem bija kopīga, nu labi, gandrīz kopīga māte, bet da�ādi tēvi. - Melderis bridi paklusēja. - Tici vai ne, bet Linda sākumā iznesa cauri ari mani pa�u. Vispirms feisbukā saņēmu ziņu no savas jaunības dienu simpātijas Ineses, kurā viņa gribēja atjaunot pazī�anos un interesējās, kā man klājas. Sekoja pieklājīga vēstuļu apmaiņa, līdz kādā brīdī Inese (tagad es zinu, ka tā bija Linda, ta�u tobrīd noticēju) man atklāja, ka mums ir divi kopīgi bērni, dvīņi, un ka viņa grasās sūtīt tos pie manis uz Latviju.

- Un tu visam tik lēti noticēji? - Kaķītis uzrauca uzaci.

- Zinu, ar �odienas prātu tas, protams, izklausās pēc pilnīga sviesta, ta�u tobrīd likās - un ja nu tā ir patiesība? Ja nu man patie�ām kaut kur pasaulē ir divi bērni? Kas es būtu par tēvu, ja par viņiem neparūpētos?

- Tev neienāca prātā, ka �odien nemaz nav tik viegli divus pusaud�u vecuma bērnus pārsūtīt no vienas valsts uz otru, mainot viņiem dzīvesvietu? Bez abu vecāku piekri�anas, iepriek� nesaskaņojot ar simts da�ādām instancēm?

- Ja godīgi, tad ne. Biju pārņemts ar �o domu. Tādā kā eiforijā. Pat sapņoju, cik mēs visi Pū�u Mājā tagad būsim laimīgi - es, Anna, bērni, abas vecmāmiņas...

- Melderi, tu nepieļauj, ka tobrīd jau atradies vieglā narkotiku iespaidā? Tas izskaidrotu nobīdīto realitātes uztveri. Līdz �im ta�u tu esi bijis visnotaļ sakarīgs.

No Mika Kaķī�a mutes tas izskanēja kā kompliments.

- Varbūt tev taisnība... Bet, dzirdi, lai ko es būtu teicis vai darījis, nevienā bridi nevēlējos sāpināt Annu vai mājiniekus.

- Ta�u izdevās, - Miks bargi noteica. - Un ne tikai viņus.

- Es ta�u nezināju, ka Linda ir traka! Un ka sīkie ari... dīvaini. Pats biju �okā, viņus pirmo reizi ieraugot. Tie nevarēja būt mani bērni! Kategoriski pieprasīju Lindai paskaidrojumu, un tad viņa atklāja savu plānu - pārbaudīt, kāda varētu būt vienas attiecībās iesaistītās puses reakcija uz dramatiskām un pēk�ņām pārmaiņām otras puses personiskajā dzīves telpā.

- Melderi, tas pat nav cinisms, bet noziedzīga rīcība, kas varēja beigties letāli.

- Linda mani pārliecināja, ka viss tiek kontrolēts, ka tas būs tikai uz īsu bridi, nu, tāds kā savdabīgs tests, lai varētu izpētīt cilvēku reakciju uz �oku.

- Bet tas ta�u nav normāli! Melderi, tev... Vai jums abiem neienāca prātā, ka �ādi apdraudat ne tikai māju un tās iemītniekus - cilvēkus un dzīvniekus, bet ikvienu iesaistīto? Linda to nevarēja nezināt, galu galā tie ir viņas tuvākie radinieki. Vai tāds bija mērķis - radīt reālas briesmas pārējo dzīvībai?

- Nē, protams! - Ģirts iesaucās. Tagad drebuļi sākās viņam.

- Redzi, kad aizvedām abus Laurus atpakaļ uz bērnunamu, uzzinājām briesmu lietas. Abiem - gan brālim, gan māsai -ir psihiskas novirzes. Ne tik nopietnas, lai viņus ieslodzītu telpā ar �etrām polsterētām sienām un bez durvju roktura, ta�u ari ne tik vieglas, lai laistu brivsoll. Viņiem vajadzīga pastāvīga uzraudzība.

Meitenei piemīt pastiprināta agresija, varmācīgas tieksmes, nekontrolējama vēlme pēc narkotikām vai jebkādām apreibino�ām vielām (acīmredzot mantojums no tēva, baismīga dzērāja) un pāragri attīstījusies, hipertrofeta seksualitāte, kas jau novedusi pie diviem abortiem. Viņa ir pārāk emocionāla, primitīva savās jūtu izpausmēs, viņai nenormāli strauji mainās garastāvoklis - vienu bridi smaida, nākamajā jau lamājas kā ormanis vai palai� rokas.

Ejam tālāk. Puika. Palēnināta attīstība, nepārvarama tieksme pēc ēdiena, kas robe�ojas ar bezsāta rī�anu, �iepj virtuvē, atņem vienaud�iem. Melo, krāpjas, zog. Psihiski labils, emocionāli nenoturīgs, aizdomas par svārstīgu identitāti. Lai gan viņa gadījumā tas būtu mazākais ļaunums, jo milzīgais liekais svars jau ir izraisījis progresējo�as izmaiņas nieru darbībā.

- Es neko par to nezināju, - Melderis satriekts noteica un nokāra galvu. - Un nu jums ir visas tiesības mani ienīst. Linda teica - tas būs tāds kā teātra iestudējums, brīva improvizācija par tēmu, atbilsto�i apstākļiem. Nodomāju, ka Anna ta�u ir skatuves cilvēks, sapratīs joka būtību. Ta�u viņa... nesaprata. Vispār līdz ar tavu atgrie�anos un detektīvaģentūras darba uzsāk�anu viņa pilnīgi pārmainījās.

- Melderi, un tev neienāca prātā, ka pie �īm pārmaiņām pats esi vainīgs? Nevajadzēja tik bie�i skriet prom no mājas. Tevis nebija līdzās. Visu darīja Kārlis. Un vēlāk - nevajadzēja ar Lindu plikam pa vannu un gultu ņemties. Vismaz durvis būtu aizslēdzis! Tikai nesaki, ka tur nekā nebija - mēs ta�u redzējām, ka bija gan. Mani pui�i par tevi daudz interesanta uzzināju�i, es tikai Līzbetei neko neesmu stāstījis. Viņai labāk nezināt, cik skatuves un ekrāna biedreņu ciemoju�ās uz tava dīvāna, vai ne? Melderi, Melderi... Kāda velna pēc tu tā viņu sāpināji? Tev bija iespēja būt kopā ar tādu sievieti, bet tu visu sa�akarēji, aizlaidi pie velna vecāsmātes. Kādēļ? Skatuves, slavas un vienas �irkas dēļ uzmeti draudzību un savējos?

Ģirts, klausīdamies Mika rāmajā balsi, kurā skanēja skumjas, nogurums un līdzjūtība, no kauna gandrīz ielīda zemē.

Ja to nostādīja �ādi, tad...

- Un ko tu pats pavasarī izdarīji?! - Melderis apzinājās, ka gudrāk būtu paklusēt, ta�u atmiņas darīja savu, un mēle vairs nebija novaldāma.

- Jā, tev taisnība. Gribēdams Annu pasaudzēt, noslēpu viņai īstenību. Un tad man atlika darbs, tikai darbs, - Miks gurdi noteica. - Labi, Ģirt Melderi, ne es tev soģis, ne man tevi tiesāt. Laiks izvērtēs. �ēl tikai, ka tagad visiem ilgi nāksies dziedēt rētas.

Ģirts klusēja.

Viss ir pateikts. Vai gandrīz viss.

- Kaķīt, lūdzu, nestāsti Annai par mūsu sarunu, labi?

- Kāpēc?

- Nevajag. Jūtos kā pēdējais kretīns. Darītu jebko, lai tas viss nebūtu noticis.

- Tad varbūt padomā, ko vari darīt savu tā saukto bērnu labā? Iztēlojies, kas �obrīd notiek ar diviem nestabiliem pusaud�iem, kuriem jau tāpat no dzim�anas bēniņos sajukums. Tā vietā, lai iemācītu kaut ko labu, sastāstījāt viņiem zilus brīnumus par popularitāti, nokļū�anu visās pasaules televīzijās, par lielo balvu un dzīvo�anu visiem kopā. Tu spēj būt pārliecino�s, un tevi viņi ik vakaru bija redzēju�i ekrānā, tāpēc noticēja un bija gatavi līdzdarboties. Jo �ī bija viņu vienīgā iespēja tikt laukā no ienīstā bērnunama, dzīvot kā pārējiem cilvēkiem. Viņi centās, cik spēja, sava prātiņa un dzīves izpratnes robe�ās. Nesanāca. Un tagad viņu māsa ilgi būs aiz restēm, bet tu viņus aizmirsīsi... aizmetīsi kā nevienam nevajadzīgas, nolietotas, sabojātas graba�as...

Ģirts Melderis klusēdams piecēlās un lēni izgāja pa dzīvokļa durvīm.

Pirmdiena, 20. oktobris

Naktī pirms aizbrauk�anas uz Austriju Anna Elizabete plecu pie pleca ar Miku Kaķīti sēdēja viesistabā pie kamīna. Miks gan būtu vēlējies, lai Līzbete pirms tālā ceļa mazliet paguļ, ta�u rokas negribēja un nespēja izlaist viņu no apskāviena.

Vismaz tik daudz viņa bija atļāvusi...

Kaķītis juta, ka Anna vispirms vēlas tikt skaidrībā pati ar sevi un tikai tad ielaist viņu savā sirdī, mājā un gultā. �obrīd Mikam pilnīgi pietika ar pirmo.

Pēc visa pārdzīvotā viņ� netaisījās Annu steidzināt.

Ja būs lemts, viss notiks.

Tagad vai pēc diviem trim mēne�iem. Lai.

- Miku, tu guli? - Aizmigu�ās mājas klusumā �uksts izskanēja divtik skaļi.

- Nē.

- Tas labi. - Balss saminstinājās. - Es... gribēju pavaicāt: tu mani gaidīsi?

-Jā-

- Paldies. - Viņa asajam, neskūtajam vaigam pieglaudās silta, maiga delna. - Tu ta�u saproti? Man uz laiku jāaizbrauc. Es nevaru te palikt. Ne �obrīd. Tāds riebums pret visu...

- Pret visu? - Miks neviļus sarāvās. Arī pret mani?

- Nē, pret tevi ne. Tu... esi... - Anna Elizabete piespiedās viņam cie�āk. - Tomēr tagad man jāatrod sevi... Esmu pazudusi laikā un cilvēkos.

BEIGAS

2015-2016, Priedaine, �DJ

Pēcvārds

Bridi, kad turēsiet rokā �o grāmatu, Detektīvu Kluba izbraukumu virtuālajā kartē būs jau astoņdesmit punktiņu, kas nozīmē - tik rei�u mūsu uzticamie braucamrīki būs tinu�i kamolā Latvijas asfaltēto un grantēto ceļu kilometrus. Ciemos pie jums, Lasītāji. Pie Savējiem, kuriem nav vienalga.

No sirds gribu jums pateikties par izrādīto godu - aizvadīto se�u gadu laikā kop� Annas Elizabetes Bergas un viņas draugu dzim�anas jūs esat kļuvu�i par viņu uzticamākajiem draugiem un atbalstītājiem, ierindojot �is detektīvsērijas romānus Latvijas lasītāko grāmatu vidū.

Sevi�ķi tas sakāms par Dīvaino Līgovakaru, visnotaļ skarbu un tie�u vēstījumu par diviem smagiem laika posmiem mūsu dzīvē un vēsturē - �etrdesmitajiem gadiem un mūsdienām, un par to, ka neviena vakardiena nevar būt tik sena, lai neietekmētu �odienu un rītdienu. Laikam jau tāpēc, ka patiesībai nav jābūt saldai un tā drīkst gar�ot ari sīvi, sāļi un rūgti, �ī gramata 2013. gadā ieguva Lielo Lasītāju balvu un jau tre�o gadu pēc kārtas atrodas lasītāju iemīļotāko grāmatu trijniekā.

Jūs bie�i esat sūroju�ies, ka to vairs nevar nopirkt grāmatnīcās, bet bibliotēkās jāgaida garās rindās. Tālab priecīga ziņa: �opavasar pie lasītājiem dodas otrais Dīvainā Līgovakara izdevums, �oreiz - mīkstajos vākos un par lasītājiem siltāku cenu.

Jaunais romāns Trīs klik�ķi līdz laimei nav salds, drīzāk sūri rūgti dedzino�s. Kā aizturētas asaras, norīts aizvainojums, mēģinājums aizmirst.

Annai Elizabetei un viņas draugiem aizvadītais gads bijis nozīmīgs sevis un apkārtējo, lietu un notikumu pārvērtē�anas periods, kas novedis gan pie kaut kā beigām, gan pie jauna sākuma. Pie jauna ceļa.

Tāpēc un tie�i tāpēc, par spīti vai pateicoties tam, mēs spējam mācīties... dzīvi. Ar katru jaunu bridi, ar katru elpas vilcienu izjūtam un novērtējam labo, skaisto, vienreizīgo. Vārdu, �ukstu, skatienu, dziesmu, mirkli kopā ar saviem mīļajiem. Ar Savējiem.

Ja nebūtu Savējo... Paldies Likteņlēmējam, ka viņi ir!

Zvaigznie�i: Vija ar Heroldu, Bārbala, Gundega, Iveta, Daina, Marika, Kristīne, Laima, Vineta, Egita, Gints, Māris, Mārtiņ�, Arnis un pilna lielā zvaig�ņu māja �aklu roku, kuru ikdienas darbs ļauj mums tikties �ajās lapās.

Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja -portāls uz citu realitāti.

Detektīvu Kluba pui�i - Andris Bulis, Voldemārs �oriņ�, Jānis Skanis, Juris Hir�s, Arturs NImanis, Krists �aupals, Jānis Radziņ� un Ginters Cepuritis.

Grāmatas fokusa grupa: Maija, Karina, Ineta, Vita, Spodra, Liene, Inga un Aija, Gatis, Vilnis, Varis un Valts - da�ādu arodu pārstāvji, kuri sniedza vērtīgus ieteikumus un precizējumus, īstajos brī�os uzdodot pareizos uzvedino�os jautājumus un vēlīgi daloties savā dzīves pieredzē.

Profu padomus deva un amata mazos noslēpumus (da�brīd pat tikai vienā, nozīmīgā teikumā) atklāja eksperti - psihoterapeits Juris Blumbergs, klīniskā psiholoģe Ilze Veitnere, ģimenes ārste Andra Ro�kalne, eksperts kriminālists Gatis Kalniņ�, astroloģe un fen �ui speciāliste Liga Pommere-Ķelle, grāmatu blogere Mēnessmeitēns un aktieris Andris Bulis.

Dzīve dod un ņem - tāds ir Lielā Svārsta likums.

Aizvadītais gads ir ņēmis daudz. Mūsu lauku mājas sirdi, vecāko dzimtas locekli Ritas tanti - mammas māsu. Viņas grūtais, smagais, ta�u gai�ais un dziesmu pilnais mū�s līdz ar nemainīgo labsirdību bija un ir paraugs, pēc kā tiekties -ne�ikstēt, bet darīt.

No kāda atvadoties, vēl vairāk iemācies novērtēt tos, ar kuriem Likteņlēmējs ļauj būt līdzās.

Paldies jums, mīļie! Ģimene un tuvākie draugi - Mammīte, Arturs, ĀbeļDa�uks, Zanda, Jānis, Varis, Krists un Aija, Incis, Zane, Andris, Ginters, Ivonna, spalvasmāsas Inguna un Inga!

Tie, kuri mūs sargā, taipus būdami, - Tētis, Memmlte un ģenerālis Aloizs Blonskis.

Un, protams, mūsmāju ķepaiņi - pelēkais vilks Rego un melnais vilks D�eris, rūslgā D�ina, melnā garspalve Minne Peka Peciņa, rudais Paplakas barons Pi�s (vispirms izsapņoju Me�āju rudo di�runci Baronu, tad viņ� ieradās ari pats), zaļace Tūce un lunkanā Melne, kaimiņfermas Raibais Uncis (adoptējis mūsu mājas un manu mammu) un Spilvenkaķis Mūris. Ari tie, kuri �obrīd maļ dzirnaviņas un sargā aiz mākonī�a, - vecsune Zuze un veckaķl�i Princese, Mika, Pelēclte, Prince, Raiblte, Ķenguriņ� un melnais Runcis. Bez jums visiem �ajā pasaulē nekas nebūtu tā, kā tam jābūt, un rado�o iedvesmu nāktos meklēt ar lukturīti pusdienlaikā. Jūs esat prieks, mīlestība, rūpes, nerātnības. Jūs esat Mājas.

Viss, kas noticis - gan labais, gan ne tik -, ļāvis man, maniem mīļajiem un literārajiem varoņiem paraudzīties uz lietām, notikumiem un pasauli tā, kā iecerējis Likteņa Lēmējs.

Nekas jau nebeidzas. Stāsts turpinās. Ceļā pie jums.

Dace

Dace Judina -

�urnāliste, redaktore, re�isore.

Kop� 90. gadiem darbojas presē, �obrīd - sabiedrisko attiecību un pasākumu organizē�anas jomā. Intereses - teātris, mūzika, autobrauk�ana, kriminālistika, datori, dzimtas radu rakstu pētījumi, ainavu arhitektūra, interjera dizains.

Apgādā Zvaigzne ABC iznāku�i �ādi Daces Judinas detektīvromāni:

ПК VIENKĀR�I... (2010)

Psiholoģiskais detektīvromāns Tik vienkār�i ir stāsts par mums, mūsdienu Latviju un tās sabiedrību, atsevi�ķiem cilvēkiem un notikumiem galvenās varones Danes skatījumā.

Romāna trīs daļas aptver astoņu gadu laikposmu (1993-2001), kurā Dane no jaunas �urnālistes, kura meklē savu vietu ilgotajā profesijā un mīlestību personīgajā dzīvē, kļūst par skarbu, grūtību rūdītu profesionāli, kura savus sirds noslēpumus neatklāj pat vistuvākajiem cilvēkiem.

No 90. gadu sākuma krīzes un tālaika �au�alīgajiem noziegumiem līdz sociālpolitiskajām kolīzijām uz tūksto�gades, Rīgas astoņsimtgades, eirosavienibas, seksuālo noziegumu un pedofilijas skandāla fona. Skarba, ne�ēlīga, brī�am ciniska ikdienas realitāte. Sabiedrības ēnas puses, kas parasti paliek apslēptas. Agresija, varmācība, varas visatļautība, draudi. Vienas sabiedrības daļas labklājība par otras dzīvības cenu...

Kā �ajā laikā izdzīvot sievietei �urnālistei, kura mīl savu darbu, vēlas palīdzēt citiem un pasargāt savus tuviniekus? Vai ir jēga kaut vai mēģināt padarīt pasauli labāku, vai ari tas ir naivs donkihotisms?

�obrīd top romāna otrā daļa, kas aptver laiku no tūksto�gades mijas līdz �odienai.

TASE MELNAS KAFIJAS (2011)

... pirmais no ironiskās mūsdienu detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāniem.

Viņa - Anna Elizabete (fon) Berga - no sen�iem mantojusi mui�iņu upes vidū, uz salas, dzīvo pēc saviem noteikumiem. Annai pieder sabiedrisko attiecību un svētku aģentūra, viņa pazīst puspasaules, apveltīta ar asu, analītisku prātu, dzēlīgu ironiju un apskau�amu intuīciju, acumirklī spēj rosināt cilvēku atklātai sarunai, ta�u vairāk par visu mīl klusumu...

... izdevniecības Magnum direktors Roberts Lauciņ� nākamajā rītā pēc svinībām tiek atrasts miris viesnīcas istabā. Bez pēdām pazudu�as viņa sekretāre, grāmatvede un automa�īna.

Aizdomas krīt uz visiem un ikvienu - ari uz prominentajiem viesiem, �īs pasaules bagātajiem un varenajiem. Pasākumu rīkojusi Annas Elizabetes aģentūra, tāpēc viņa uzskata par goda lietu noskaidrot, kas noticis.

DĪVAINAIS LlGOVAKARS (2012)

Otrais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns.

Annas Elizabetes svētku aģentūra Me�āju pagastā organizē grandiozu vasaras saulgrie�u balli, kādas nav bijis kop� pirmās Latvijas laikiem. Ģenerālmēģinājuma dienas rītā viņas draugi, zāli pļaudami, no zemes izrauj pusgadsimtu vecus kaulus un atrod apraktu lādi ar seniem dokumentiem, kas liecina - pirms septiņdesmit gadiem te izdarīti �ausmīgi noziegumi. Diem�ēl pagasta ļaudis par pagātni nerunā, lai nenotiek kāda nelaime...

Bet ir jau par vēlu... Balles naktī - neilgi pēc pusnakts - bez vēsts pazūd Annas draudzene Zane Zālīte, bet nākamajā dienā tiek nogalināts pagasta �oferis Antons un aplaupīts ciema veikals. Vecākie me�ājnieki ir uztraukti - tā jau reiz ir bijis... vēsture atkārtojas... atkal pazūd cilvēki... gaidāmas nelaimes... būs vēl citi upuri. Anna Elizabete ar draugiem - policijas majoru Miku Kaķīti un atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu - uzsāk izmeklē�anu pa�i, un tā viņus aizved septiņdesmit gadu tālā pagātnē, atklājot asinis stindzino�u, zvērisku noziegumu ķēdi. Diem�ēl senie noziegumi un nelietības turpinās ari �odien... Vai tie�ām nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, ir tikai laiks un mēs tajā?

�is romāns ieguvis Lielo Lasītāju balvu (2013) un jau trīs gadus atrodas lasītāko grāmatu trijniekā.

ZIEMAS BLŪZS (2013)

Tre�ais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns.

Viss sākas ar Ziemas saulgrie�u gadatirgu, kad masku gājiena laikā, melnam apmetnim kā milzu spārniem plīvojot, Nāve mēmi izslīd cauri pūlim un izgaist. Ļaudis sa�ukstas -nāvi nevajag aicināt, tā pati zina, kad ierasties... Nākamo dienu laikā divu ceļu krustojumā, kupenā tiek atrasts sasalis likumīgais zaglis ar nogrieztu pirkstu, aizslēgtajā Me�mui�as zālē zem svētku egles atrod nogalinātu jri№K3 Ziemassvētku vecīti ar Annas Elizabetes Bergas aģentūras veidlapu sarkanā mēteļa kabatā...

Tikmēr pa�valdību vēlē�anu gaidās pagasta priek�nieci Maigu Lācīti pārņēmis histērisks darbo�anās drudzis, pēc piecpadsmit gadu prombūtnes apciemot Latviju un dzimto pusi ierodas Annas vecāki profesori Ro�kalni-Bergi, Annas asistenta Kārļa vecmāmiņa savos astoņdesmit septiņos gados nolēmusi precēties, bet pa�ā svētku priek�vakarā no cietuma tiek atbrīvots vasarā apcietinātais Arnis Akmens...

�ķetinot �os noziegumus, izmeklētāji saprot - viss joprojām ir cie�i saistīts, mēs esam pagātnes tagadne pat tad, ja to citīgi noliedzam. Pirms pusgada aizsāktās lietas gaida savu nobeigumu. Ziemas blūzs turpina Dīvainajā Līgovakarā aizsākto izmeklē�anu.

MĒNESIS PIE JŪRAS (2014)

Ceturtais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns.

Pēc veiksmīgi atklātajiem gadu mijas noziegumiem Pū�u Mājā valda relatīvs miers. Majors Miks Kaķītis beidzot saņēmies bildināt Annu Elizabeti, ta�u... pa�ā atbildīgākajā brīdī atskan tālruņa zvans un izmisusi balss lūdz palīdzību: - Viņ� grib mani nogalināt!

Zvanītāja ir Daina Spo�ā, Annas studiju biedrene, tagad - biznesa lēdija, smalkas SPA viesnīcas Kaijas īpa�niece Kurzemes jūrmalā. Daina uzskata, ka viesnīcu, viņas ģimeni un tuviniekus vajā sens SEwfl raganas lāsts, un lūdz palīdzību - noskaidrot, kas vai kur� tik ne�ēlīgi spēlējas ar cilvēku likteņiem un dzīvībām.

Anna Elizabete kopā ar draudzeni Zani dodas uz Kaijciemu, nespējot iedomāties, ka nokļūs traģisku, ne�ēlīgu un draudīgu notikumu epicentrā. Netrūkst ne simtgadīgas, baisas dzimtas leģendas, ne noslēpumainu rēgu, ne pavisam reālu... raganu, kuras slēpjas aiz mūsdienīgām tehnoloģijām, skaistumkop�anas biznesa, diētām un mū�īgo jaunību solo�iem preparātiem.

Nākamo pāris nedēļu laikā notiek trīs slepkavības: iet bojā divas prominences - dziedātāja viendienīte un bijusī baņķiere, �ausmīgā nāvē mirst viesnīcas īpa�nieces vīrs, bet Annas un Zanes viesnīcas numuru nepārtraukti novēro... Nākas lūgt talkā draugus - policijas majoru Miku Kaķīti, atvaļināto ģenerāli Kārli Basu, kriminālistikas ekspertu Egonu Dambergu, datorģēniju Kārli Saulīti un dāmu mīluli - aktieri Ģirtu Melderi. Vai kopīgiem spēkiem izdosies atklāt Kaijciema raganas noslēpumu? Viens gan ir skaidrs - noziedzniekam ir miesa, asinis un melna, ļauna dvēsele...

SIERS OTRAJAI PELĪTEI (2015)

Piektais detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete romāns.

Par brīvu siers ir tikai peļu slazdā, un arī tikai otrajai pelītei jeb Savus maniakus sabiedrība rada pati...

... Rīgā siro maniaks. Aiz viņa paliek septiņi izsmalcināti ne�ēlīgi nogalināti upuri, pie katra no tiem - zīmīte, kurā minēts viņa noziegums. Nāve kā rituāls, atriebība vai sods?

Majors Miks Kaķītis, kur� kopā ar Annu Elizabeti un draugiem devies uz Londonu, lai beidzot nosvinētu saderinā�anos, tiek atsaukts no ceļojuma - par katru cenu jāatklāj Rīgas maniaka lieta.

Mikam tiek solīts paaugstinājums un pulkve�leitnanta uzple�i. Vienīgais nosacījums - �īs lietas izmeklē�anā nedrīkst iesaistīt nevienu no Me�āju kompānijas, jo īpa�i Annu Elizabeti.

Viņa �o noraidījumu uztver kā Kaķī�a nevēlē�anos turpināt abu attiecības... Mēģinājums izrunāties cie� neveiksmi, un Anna Elizabete nolemj rīkoties radikāli...

Kas notiek ar mazo cilvēku, kuru Dzīve iedzinusi stikla būra stūri un kuru nodevu�i, pametu�i, uzmetu�i visi, kam viņ� ticējis, uzticējies, mīlējis, uz ko paļāvies? Ko tad, ja viņ�, spītējot Liktenim, nolemj atriebties, sodot savus pāridarītājus? Kur� spēs viņu apturēt? Pat apaļā pasaulē ir pārāk daudz tum�u stūrī�u...

Top jauns sērijas Izmeklē Anna Elizabete detektīvromāns Ceturtais kauliņ�.

Dace Judina

TRiS KLIK�ĶI LĪDZ LAIMEI Izmeklē Anna Elizabete. Sestā grāmata

Redaktore Gundega Sēja