Dace Judina. Ziemas blūzs

,

Patīk, kā autore si�etu tamborē. Ari radu rakstus un likteņstās�tus. Personā�u raksturi sulīgi! Visiem pāri Ģenerālis pamatīgs kā simtgadīgs ozols. Redzams, ka rakstītājas sirds ir ar viņu to īsto, kur� aiz Basa paslēpies.

Juris Blumbergs, psihologs un laulību terapeits

Romānā skaisti atsedzas dzimtas spēks, cēlums un gods, par spīti ne�ēlīgiem vēstures notikumiem, kas samezgloju�i tās likte�ņus. Sadzīvisko ainu spilgtais attēlojums savijas ar noslēpumainu noziegumu atklā�anas gaitu, aizvedot lasītāju Annas Elizabetes iz�vēlētajā ceļā meklēt, atrast un sodīt postu un nelaimes, ko nesusi dvēseles dēmonu izlau�anās. Tajā pa�ā laikā Annas Elizabetes, Ģene�rāļa, Miķeļa un Omītes tēlos staro mīlestība un viedums, kas sniedz lasītājam artavu cerības un ticības labā uzvarai.

Laura Miķelsone, Ģenerāļa Aloiza Blonska mazmeita

Vienmēr labprāt un ar patiesu baudu ciemojos Pū�u salā, staigāju pa veco māju, dzeru Annas Elizabetes zāļu tējas, atgūstu spēkus viņas smalkajā vannā un neredzama klīstu starp varoņiem, kas risina kārtējā nozieguma rēbusu. Inteliģenta, aizraujo�a lasāmviela!

Inga Jēruma, �urnāliste un rakstniece

� par mums visiem, par laiku, kurā dzīvojam, par nemanāma�jam saitēm, kas nesaraujami saista ar pagātni. �urnālistes talants iemiesojies stāstnieces bagātajā un niansētajā valodā. Māka radīt līdzdalības sajūtu ir tik spēcīga, ka vienubrīd sāk �ķist, ka varbūt arī pa�i piedalāmies Me�āju notikumos. �Ziemas blūzs� nav pasaka, bet meistarīgs darbs par ne�ēlīgo dzīves īstenību. Literārs baudī�jums un smadzeņu kairinājums, aizrautīgi piedzīvojumi un spriedze lappuses attālumā!

Tālivaldis Kronbergs, Latvijas Studējo�o vortāls http://www.studentnet.lv

�o grāmatu nevar lasīt laiku pa laikam. Domāju par da�ādajiem varoņiem un dzīves situācijām, kas var notikt (un notiek) ikvienā Latvijas vietā. Interesanti lasīt, pētot līdzi radurakstus. Apbrīnoju autores spēju savīt da�ādu dzimtu likteņus, iezīmējot to krustpunk�tus. Paldies par mūsu sabiedrības spoguļattēlu!

Inta Kamola, bijusī Rundāles pagasta priek�sēdētāja

Grāmatu vēru vaļā ar sajūtām, kā uz randiņu ejot. Lasīju lēni, izbaudot cilvēcisko attiecību smalkumus un bagāto valodu. Priecē, ka autore netīksminās par līķiem; ne brīdi nerodas sajūta, ka lasu par izdomātu vietu, viss notiek �eit un tagad. Izdoma un realitāte savi�jas saisto�ā si�etā, kurā netrūkst ne detektīva asuma, ne maigāku jūtu, kas kā netverama, gaisto�a migla klājas pār varoņiem�

Anita Kalniete, tris bērnu māmiņa un vecmāmiņa

Daudz prieka sniedza bagātā valoda un humora izjūta, neparasti tēlainie izteicieni, arī dzīvnieki sagādāja gai�us brī�us. Visvairāk iemīļoju Omīti likās kā mana vīra vecmāmiņa. Lasu un pārlasu, laizu kā suns krējumu no bļodas�

Karina Bērziņa-Stankevi�a, �urnāliste Anglijas trimdā

Super! Patīk, ka aprakstītas patie�ām svarīgas lietas mediju ietekme un valsts ekonomiskā situācija.

Baiba Graviņa, ekonomikas studente finan�u emigrācijā

Spilgti varoņi, kuri neatstāj vienaldzīgu, tos vai nu uzreiz iemīli, vai skaidri saproti, ka �ādu cilvēku savā paziņu lokā redzēt nevēlies. Simpatizē, ka ļaunums nepaliek nesodīts, lai ari ne vienmēr saskaņā ar likuma pantu.

Antra Vāvere, datordizainere, Detektīvu kluba dalībniece

Burvīgs romāns interesants, spraigs un aizraujo�s: ne atrau�ties! Romānu caurvij autores būtība un runas veids, �odienas aktua�litātes un dzīve, istens krim-stiķis!

Liāna Kara�a, skolotāja un aktrise

Tīkami lasīt. Tāpat kā iepriek�ējiem, arī �im romānam ir negaidīti si�eta pavērsieni, asprātīga, dzirksto�a un iztēli rosino�a valoda. Ilgi gaidīta tik�anās ar sen neredzētiem draugiem, patīkami kņudo�a klātbūtnes sajūta.

Andra Ro�kalne, ģimenes ārste, detektīvmlle

Patīkama atslodze pēc nopietniem darbiem. Kokrunātāji, suņologiizgar�oju jaundarinātos vārdus. Si�ets savērpts spraigi, izlasīju vienā stiepienā, brī�am gan prātoju tā jau visu Latviju tajā ciematā nomu�īs! Bet par interneta sensācijām un dzelteno presi piekrītu!

Baiba Bicēna, �urnāliste un publiciste

Labi, ka �odienas apstākļos vēl ir iespēja baudīt labu latvie�u literāro valodu sinonīmus, vārdu spēles un kalambūrus. Annas Elizabetes un viņas draugu gaitas būtu grēks netulkot, jo Dace, varbūt pati par to nedomājot, ar savu valodu un viegli uztverama�jiem paskaidrojumiem atradusi fantastisku veidu, kā ar detektīva palīdzību par Latviju vēstīt citās mēlēs.

Jānis Radziņ�, komponists, mūziķu apvienības Grie�i vadītājs

Raksturīga īpa�ība, kas vērojama arī citos D. Judinas darbos, romāns ir gatavs scenārijs detektīvfilmai. Precīzi izrakstīti raksturi, viņu īpa�ības, atbilsto�a valoda. Lidz sīkumiem izstrādātas noti�kumu mizanscēnas. Lasi grāmatu un iztēlē kā filmā jau redzi visus notikumus un tēlus�

Svetlana Rudzīte, LTV izklaides un mūzikas raidījumu re�isore

Reiz senos laikos Pandora atvēra lādi, un pasaulē klusiem soļiem nonāca ļaunums. Daudz ūdeņu aiztecējis, tomēr nerimtīgajā cēloņseku ķēdē ļaunuma puķes uzplaukst gan �eit, gan tur. Kāpēc izcila profesore uzvedas kā maza meitene? Kas kopīgs ekokomūnai, āliņ�ģim un mēslu tvertnei? Un vai zināt, ka darba laikā nedrīkst dzert?� Pandoras lādes dibenā palika Cerība. Anna Elizabete ar draugiem mēģina pacelt lādes vāku. Palīdzēsim?

Agris And�āns, literāts un pasniedzējs

Ievads. Paliks tie, kam jāpaliek������������������

1.�� nodaļa. Kā tas nākas? 21. decembra pievakare��������.

2.�� nodaļa. Lācis. 21. decembra vēls vakars������������..

3.�� nodaļa. Nakts bez miega. 21.-22. decembra nakts�������

4.�� nodaļa. Nekas nav beidzies� 22. decembra agrs rīts.

5.�� nodaļa. Vecmāmiņa precas! 22. decembra rīts��������.

6.�� nodaļa. Kanēlis un krustnagliņas.

22. decembra priek�pusdiena�������������

7.�� nodaļa. Solo balsij bez orķestra.

22. decembra pusdienlaiks��������������.

8.�� nodaļa. Ģenerālmēģinājums.

22. decembra pēcpusdiena��������������..

9.��� nodaļa. Zem eglītes� mazs vecītis.

22. decembra vakars������������������

10.��� nodaļa. Pēdas me�ā. 22.-23. decembra nakts un rīts..

11.��� nodaļa. Tu man vēl dabūsi! 23. decembra vakars������..

12.��� nodaļa. �etri �āvieni naktī. 23.-24. decembra nakts ..

13.��� nodaļa. Kā nogalināt cilvēcību?

24. decembra agrs rīts�����������������

14.��� nodaļa. Kam viņa vajadzīga?

24. decembra priek�pusdiena������������..

15.��� nodaļa. Āliņģis. 24. decembra vakars�������������.

16.��� nodaļa. Teiksma par Zaļacaino Dēmonu.

Ziemassvētku nakts�����������������..

17.��� nodaļa. Cilvēks uz lieveņa. 25. decembra rīts��������

18.��� nodaļa. Cūku bū�ana. 25. decembra pusdienlaiks�����..

19.��� nodaļa. Vakardienas ēnas. 25. decembra pievakare..

20.��� nodaļa. Strupceļ�. 25. decembra vēls vakars���������

21.��� nodaļa. Mazajā istabiņā. 26. decembra rīts���������..

22.��� nodaļa. Es liecinā�u! 28. decembra pēcpusdiena�������.

23.��� nodaļa. Baumu karuselis. 29. decembris�����������

24.��� nodaļa. Balta sega pāri visam� 30. decembris�������

Epilogs Ziemas blūzs. 1. janvāra rīts��������������..

Nobeiguma vietā�������������������������..

Paliks tie, kam jāpaliek

Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Gai�us un priecīgus�! Laimi, prieku un veselību�!

Daudz un bie�i lietoti vēlējumi, daudz un bie�i dzirdēti vārdi, nereti (visbie�āk) pat neiedomājoties, ko tie sev nes līdzi. Pārāk tālu mēs �odien esam aizgāju�i no miera un laba prāta. Pārāk tālu no iek�ējā līdzsvara un patiesas labvēlības pret apkārtējiem cilvēkiem un cilvēci kopumā.

Ne velti tie�i Ziemassvētku un gadu mijas periodā tik strauji kāpj pa�nāvību un sadzīves noziegumu (strīdu, kau�tiņu, miesas bojājumu un diem�ēl arī slepkavību) līkne. Ne velti tie�i ap �o laiku �parastā mirstīgā� dzīvotprieks, psi�holoģiski emocionālā imunitāte un noturība pret negācijām bie�i svārstās uz plāna na�a asmens reizēm pietiek ar vieglu vēja brāzmiņu, lai�

Tiek kārtoti rēķini un maksāti parādi. Tie�ā un pārnestā, diem�ēl ne vienmēr labā nozīmē.

Ilgus gadus nostrādājot Iek�lietu sistēmas presē un gandrīz divdesmit �urnālistikā, esmu līdz mielēm skaudri izbaudī�jusi gan uzpūsto spīguļu skarbi vientuļo jautrību, gan rūgti smar�ojo�ā egles zara dziļo sirsnību un rāmo mieru.

Duālas sajūtas, ko vēl vairāk saasina jautājums: vai tā nav liekulība, tuvredzība, aklums un cinisms �ajā emocionāli, psiholoģiski un bie�i ari fiziski visgrūtākajā laikā slēpties aiz skaistiem, saldsērīgiem pantiņiem, aizgūtiem d�inglbeļļiem, sudraba spīguļiem un balti spārnotiem eņģeļiem, zinot, ka

lielākā daļa cilvēku tā nebūt nejūtas, ka lielākajai daļai cilvēku trūkst pa�a elementārākā ticības rītdienai. Un sev.

No kā noslēpsies? No apkārtējiem? Varbūt. Iespējams, citu acīs mums varētu izdoties radīt labklājības, miera un laimes oāzes ilūziju. No sevis? Nē, no sevis nenoslēpsies, lai cik dziļi bāztu galvu smiltīs�

Brīdī, kad mainās laiki gadi, mēne�i, stundas un minūtes mēs esam visvieglāk ievainojami.

Varbūt tāpēc �ajā laikā pat no nepazīstamiem cilvēkiem var uzzināt visneparastākos stāstus, jo viņi ak, �is gadsimtu mantojums! tie�i �obrīd cen�as izlīgt ar sevi un savu sirds�apziņu, mēģinot norunāt no tās visus melnumus un rūgtumus. Diem�ēl� tie�i �ajā laikā draugi un tuvinieki visbie�āk dabū dzirdēt visu, ko līdzcilvēki par viņiem domā. Jo kādā brīdī tik rūpīgi izkoptās un uzturētās pieklājīgās izlik�anās vadzis lūst un ikdiena trūkums, grūtības, valsts, valdības un sabiedrī�bas vienaldzība, biznesa partneru un darba devēju alkatība, kolēģu intrigas, tuvinieku veselības problēmas, draugu un mīļoto cilvēku nodevība izraisa nāvējo�u lavīnu, kas savā ceļā noslauka visu, atstājot vien pelnus un krāsmatas�

Par to �is stāsts� Par mums. Par laiku, mīlestību, naidu un� piedo�anu.

Un par pagātnes rēgiem, kuru garās ēnas nespēj aizsegt ne zaļie egļu zari, ne spo�ie eņģeļmati.

Varbūt reizēm vienkār�i jāļauj lietām notikt. Tie, kam jāaiz�iet, aizies. Paliks tie, kam jāpaliek.

Gribētos ticēt un cerēt, ka paliks labais.

Mīlestību vēlot, Dace

P.S. Visi personā�i, notikumi, vietas, vārdi un nosaukumi ir izdomāti, un jebkāda līdziba uzlūkojama tikai un vienīgi par nejau�u apstākļu sakritību.

21. decembra pievakare

Ziemas sākums bija padevies auksts un sniegots kā novembra sākumā piesala, tā līdz pat decembra vidum turē�jās mīnus pieci, mīnus desmit. Ziemassvētku priek�vakarā termometra stabiņ� noslīdēja līdz piecpadsmit grādiem zem nulles. Meteorologu ilgi solītais, pirms nedēļas bagātīgi sasnigu�ais sniegs biezās seģenēs bija noklājies uz laukiem, ēku jumtiem un koku zariem.

Pēc da�ām dienām būs pilnmēness to varēja nojaust pēc dabā valdo�ajām saspringtajām gaidām: naksnīgie pū�u saucieni saltajā baltumā skanēja tālāk, bet slkputniņi koku pazarēs �irpstēja pļāpīgāk nekā parasti, vakara krēslā Lielā Me�a pusē arvien bie�āk ieskanējās tālas lapsu rejas un pa kādam pelē�a garsaucienam, ko Me�āju māju suņi uztvēra kā duelanti zemē nomestu cimdu, nekavējoties steidzot ar savu gaudo�anu pierādīt, kuri te galu galā saimnieki.

Dīvains gads visi saulgrie�i iekrita pilnmēnesī. Tā neno�tiek vienmēr, bet, ja tomēr, tādā gadā var atgadīties jebkas. Tā saka veci ļaudis. Varbūt tāpēc Me�āji ziemas saulgrie�u gaidās �ķita iegrimu�i rāmā snaudā it kā gatavotos kaut kam, kas vēlāk prasīs visus spēkus.

Astronomiskajā Ziemas saulgrie�u vakarā sakrēsloja ļoti agri, un spokaini zilganajā mēness gaismā biezā, sasalusī

sniega sega blāzmoja kā pārmodema scenogrāfa apgleznots balti fluorescējo�s audekls ar zilganmelnām grafiskām koku un ēku kontūrlīnijām.

Greideristam Jurim Krācltim nebija ne laika, ne vēlē�anās aizdomāties par tādiem smalkumiem kā naksnīgo ēnu rota�ļas sniegā vai viegli trīso�ās sajūtas, kas pilnmēness periodā pārņem ikvienu dzīvu būtni. Viņam bija jāstrādā. Vajadzēja paspēt vēlreiz notīrīt trīs lielos Me�āju ceļus no Domes ēkas līdz pagasta robe�ām, pāri Jaunajam tiltam, no krustojuma ar Rīgas �oseju līdz jaunuzceltajam Papīrciemam, no Pū�u salas krustojuma līdz krustojumam ar lielo �oseju un atpakaļ līdz dīvainajam namam uz salas.

Sparīgi uzminis jaudīgās ma�īnas gāzes pedālim, viņ� no�laida �ķūri zemāk. Puisi smacēja dusmas tās auga augumā kā milsto�s augonis un nupat grasījās iet pu�u. Vajadzēja arī vecajam viņu norīkot de�ūrā tie�i �ovakar. Vakar ar ve�iem tādu zolītes ma�u atlaida (protams, ne bez sildo�iem dzē�rieniem), ka �odien galvas vietā �ķita piestiprināts sāpo�s spainis, kuru greidera motora dobji ritmiskā rūkoņa un �ķū�res monotonie �virksti plēsa vai pu�u. Kā par spīti, ceļ� uz jauno Papirciemu bija palicis ar grants un �ķembu segumu asfaltē�ot pavasarī! -, un greiders pa dziļajām grambām lēca smagu polku. Galva sāka sāpēt vēl trakāk.

Uzmanīgi pataustījies stepētā kombinezona iek�kabatā, Juris Krācītis izvilka plakanu blāk�ķi un, ar vienu roku valdī�dams divdesmit tonnu smagā monstra stūri, ar otru virtuzi atskrūvēja vāciņu un ieguldzināja rīklē krietnu �ļuku mundrino�ās dziras. Lai jau ļaunvēļi to saukā par krūmu vaimanām, lai, sildīja ne sliktāk par da�u labu smalko konjaku. Nekā no tiem cēlajiem dzērieniem nebija tik vien kā melnās tējas pie�price krāsai un pāris blak�u smar�ai� Sajuties labāk, Krā�cītis ļāvās drūmai apcerei.

Kāda velna pēc jāgreiderē ceļ� uz Papīrciemu, ja tur �obrīd, izņemot sargu, neviena nav?! Sargs un suns būdā. Bet nē ceļam jābūt tīram! Kāda velna pēc jāgreiderē tā aklā zarna no lielā krustojuma uz Pū�u salu un atpakaļ, ja tur tikai viena māja? Varbūt nebraukt? Lai pa�i rok!

Tā vieta Jurim Krācītim īpa�i nepatika, pāri senlaicīgajam tiltam nevarēja braukt pilnā ātrumā, arī smagā greiderējamā lāpsta bija jāceļ augstāk nekā parasti, jo, redz, nedrīkstot sabojāt vecā parka celiņus! Pagasta priek�sēde to bija sevi�ķi stingri piekodinājusi. Interesanti, kas tur dzīvo, ja reiz tik īpa�a attieksme?

Greiderists nebija vietējais viņ� vienkār�i apkalpoja jau�dīgo ceļu ma�īnu, tāpat kā citās dienās pārējie Melnpils ATU darbinieki, ar kuriem Me�āju pagastam bija noslēgts līgums par ceļu tīrī�anu.

Sasodīts! It kā jau tāpat sniega nebūtu diezgan, sāka snigt lielām, smagām, pagaidām vēl retām pārslām. Juris Krācītis bija ticis tie�i līdz nīstajam Pū�u salas krustojumam. Nolēma vēlreiz uz mirkli piestāt ceļmalā atpūsties un pasildīties no plakanās draudzenes. Dzimtenīte bija laba.

Uzpildījies viņ� beidzot jutās spējīgs stāties pretim veca�jam tiltam. Tikai uz mirkli jānosnau�as. Ieslēdzis līdzpaņemto mp3 atskaņotāju tajā bija tāda tuc-tuc kolekcija, ka pietiktu divām de�ūrmaiņām, viņ� pievēra acis un atlaidās sēdekli līmeniski�

Juris Krācītis bija jauns martā paliks divdesmit viens. Labs spēkratu vadītājs, tikai ar disciplīnu gan tā pavājāk. Bet visu jau nevar gribēt maiņas priek�nieks bija laimīgs par tādu pa�u.

Siltā kabīne un monotonā mūzika ieaijāja snaudā, ko bar�bariski pārtrauca krū�u kabatā spēcīgi vibrējo�s mobilā tāl�ruņa zvans. Bļin, kas tad nu, tumsai nākot?

Tā bija Me�āju pagasta priek�niece Maiga Lācīte. �efs vi�siem greideristiem bija licis obligāti saglabāt viņas tālruņa numuru un uz �iem zvaniem atbildēt vienmēr. �o slrupsaldo, maigo balsi, kas jebkurā mirklī varēja pārvērsties griezīgā motorzāģī, Krācītis pazītu jebkurā diennakts stundā, pat ga�līgā taņķī būdams.

-��� Krancl�a�, vai, piedodiet, Krācī�a kungs, atvainojiet par vēlo zvanu, bet man likās, ka jūs vēl neesat aizbraucis. Vai to ceļa gabaliņu no Pū�u salas līdz Rīgas �osejai jau notī�rījāt?

Piķis, �ī kāda telepāte, vai? Gribējās jau tā pa fikso, bet laikam nāksies pabeigt kārtīgi.

-��� Tie�i �obrīd tīru.

-��� Lieliski! Liels paldies! Pacentieties gan rūpīgi mums �is ceļa posms ļoti svarīgs! Ja �onakt vairāk neuzsnigs, jums būs garākas Ziemassvētku brīvdienas. Centīsimies lieki netrau�cēt. Tad nu visu labiņu, Krācī�a kungs, un līksmus svētkus! Atnāciet parīt uz mūsu Ziemassvētku koncertu mēs jūs ļoti gaidīsim!

-���� Ej tu galīgi� Pat uzvārdu nespēj atcerēties! Vajag man tavu koncertu kā zaķim piekto kāju! nobubināja Juris Krā�cītis, bāzdams telefonu kabatā. Viņ� bija vienkār�s puisis, kuram tāda vijoļu �īgā�ana un eņģeļu koru dziedājumi, kādus parasti rādīja televīzijā Ziemassvētku koncertos, it nemaz ne�gāja pie sirds.

Papildu brīvdienas cita lieta! Nopirks kasti alus, kādu desas luņķi vai �a�liciņu, piezvanīs zaķiem un pasēdēs ar �omiem pirtiņā. Vot, kruta!

Tīkamo izred�u spārnots, viņ� nolaida lāpstu zemāk, ierūcināja vareno motoru un uzspieda gāzes pedālim. Labi, tātad vispirms līdz Rīgas �osejai. Pa asfaltu brauk�ana vedās ātri, un jaunā, trīs metrus platā lāpsta ļāva ceļu notīrīt divos piegā�jienos turp un atpakaļ. Ar veco buldozeru dabūtu drebināties

�etrreiz. Tā, un tagad nepatīkamākais no Pū�u krustojuma līdz Pū�u salas namam un atpakaļ. Tad varēs slaidi pagriezt Melnpils virzienā un, piegludinot ceļu gar veco mui�u vie�tējo pagasta namu braukt mājās.

Pēk�ņi īsi pirms pa�a krustojuma jaudīgā ma�īna pamatīgi saslīdēja un sagriezās, bet asā, smagā lāpsta iecirtās ceļmalas kupenā, izraujot tajā pamatīgu robu un iz�ķaidot sniegu uz visām pusēm. Turklāt Jurim izlikās, ka lejā kaut kas nokrak��ķēja vai nobrak�ķēja. Tā gan vairāk bija tikai sajūta, jo, aus�tiņās skaļi dārdot mūzikai, dzirdēt viņ� nebūtu varējis it neko.

Ka tik nu nebūtu liels akmens vai dzelzs lemesis, tad lāpsta būs �upā, atkal jāved uz darbnīcu un jālabo par savu naudu �efs par remontu vairs nemaksās, to viņ� bija licis skaidri manīt jau pagāju�o reizi. Bet kur� tev svētkos gribēs labot? Nāksies atkal de�ūrniekam pol�u likt. Ja vēl kas nopietnāks, būs sūdi kā Piektajā gadā, jo viņ� nav īsti skaidrā� Jop�! Par tādu darbu maiņas priek�nieks galvu neglaudīs.

Saīgu�ais greiderists izremsās no kabīnes un gāja lūkot, cik tā skāde liela, varbūt var mudīgi un skaisti visu pielīdzi�nāt un klusi notīties? Starme�u gaismā pietupies pie lāpstas, pakustināja to un padauzīja. Tā, uz aci, nekādas novirzes no normas nemanīja. Diez kā tur tālāk, lāpstas otrajā galā?

Smagi pieslējies kājās, iebrida da�us soļus izārdītajā ku�penā. Un sastinga. Zem lāpstas asā stūra vīdēja kaut kas zilgani bāls, aizdomīgi atgādinot cilvēka roku ar dūrē savilk�tiem pirkstiem.

Greideristam kļuva nelabi, un nupat izdzertais krūmu �ņa�bis kopā ar pusdienu kotleti bez brīdinājuma iz�āvās laukā.

Nu ir hana! Nobraucis cilvēku. Dzērumā. Noņems no līnijas, atlaidīsMr №Rtu. iemetīs kurkī�!

Juris Krācītis pārbīļa bezspēkā sabruka turpat uz lāpstas malas un trīco�ām rokām taustījās kabatā pēc telefona.

Jāpiezvana Graudnieku Antonam. Vietējais policijas in�spektors, ta�u nav pūslis lāga �alis, tī�uprāt cilpā negrūdis. Ja vien varēs, izpestīs. Cik nav brīvos brī�os viņa tēva saim�niecībā ceļi greiderēti, smiltis un �ķembas pa kreiso vestas. Lai nu tagad izpalīdz�

* * *

-��� Rit no rita viņi būs klāt, astoņos Berlīnes lidma�īna nolai��as Rīgas lidostā, bet mēs te esam ieputināti līdz ausim! Vai tas greiderists reiz atbrauks vai ne? Stāvēdama pie Pū�u Mājas viesistabas lielā panorāmas loga un nervozi vērdamās laukā, Anna Elizabete jau kuro reizi nesekmīgi pūlējās sazva�nīt pagasta domi.

Labi, pagasta priek�niecei Maigai Lācītei atvaļinājums, bet vai tad bez viņas tur nebija nevienas dzīvas dvēseles, kas spētu atbildēt, kad un vai vispār var gaidīt ceļu �ķūri?!

-���� Nu, neplosies, neplosies, Miks viņus lidostā sagaidīs un atvedīs. Viņa tanks tiks cauri pat pusmetrīgām kupenām! Annas vecais draugs aktieris Ģirts Melderis centās mierināt satraukto mājas saimnieci, ta�u, vēl nepaspējis pabeigt tei�kumu, saprata, ka no�āvis greizi. Anna Elizabete palūkojās uz viņu ar tāāādu skatienu, ka Melderis sajuta notirpstam skaustu.

-��� Ja tu nebūtu mans labākais draugs, es nudien mestu tev ar mīklas bļodu! viņa no�ņāca. Domā, ko runā! Mani vecāki brauc �urp!!! Pirmo reizi visā savā mū�ā viņi brauc �urp uz mūsu dzimtas mājām, lai mēs visi kopīgi nosvinētu Ziemassvētkus� Pirmo reizi! Tēvs� Un māte, kas zvērēja Pū�u salas namā nespert ne kāju, jau ir pusceļā uz Rīgu un, ja mums neizdosies notīrīt to sasodīto sniegu, tur ari paliks! Un mums no Ziemassvētkiem nekā! No koncerta nekā! No balles nekā! Un vispār�

Annas balsi ieskanējās pieaugo�s izmisums. Ārā atkal sniga. Ātri un blīvi, lielām, smagām, ķepīgām pārslām. Turklāt nez kur piedzimu�as, pagalma vidū ik pa brīdim saskrējās asas, straujas vēja brāzmas. Katru �ādu sadursmi pavadīja zemāki un spalgāki kaucieni, spiedzieni, svilp�ana un gau�do�ana.

It kā nezināms milzis nesekmīgi vingrinātos uz aizsalu�a saksofona nospēlēt skumju ziemas blūzu�

Pēdējā laikā par viņas mīļāko mūzikas disku bija kļuvusi saksofona skaņdarbu izlase Winter Blues Ziemas blūzs vai varbūt Ziemas skumjas. Dro�i vien tas atkarīgs no noskaņo�juma. Kā daudz ko, arī �ādu mūziku var klausīties un izbaudīt filozofiskā pārdomu gaisotnē vai tie�i pretēji grimstot dziļā melanholijā.

Kāds no draugiem �o trauslo dāvanu, atturīgi iesaiņotu, bija slepus atstājis Pū�u Mājas pastkastītē, un, lai kā Anna Elizabete tincinātu, neviens neparko neatzinās. Viņai gan bija aizdomas, ka par �o romantisko gājienu atbildība jāuzņemas kaimiņmāju Mazkalniņu saimnieka, atvaļinātā ģenerāļa Kārļa Basa, krustdēlam, policijas majoram Mikam Kaķītim, kur� jau gadu pūlējās izrādīt viņai uzmanību. Ta�u majors klusēja kā partizāns.

Ģirts pavērās laukā pa omulīgi siltās virtuves logu un bez skaņas nopūtās. Situācija patie�ām bija neapskau�ama. Lielie mīnusi pēk�ņi bija atlaidu�ies. Ja naktī piesals, ceļi vispār vairs nebūs izbraucami. Jau �odienas pievakarē, no Rīgas brauk�dams, viņ� divreiz knapi novaldīja ma�īnu, lai neielidotu kādā no dziļajiem grāvjiem, kas ņirdzīgi baltoja abpus ceļa. Ģirts ļoti labi atcerējās, cik bīstami tie izskatījās jau vasarā� �oferim iesācējam tāda brauk�ana pa netīrītu, biezi apsnigu�u �oseju, kur zem sniega slēpjas akmensciets ledus, būtu meistarības

pārbaudījums ar likmi dzīvība. Ģirts domās pārmeta krustu, atcerējies divkār�o virpuli, ko viņa uzticamais autiņ�, pēk�ņi saslīdējis, izgrieza tie�i pirms tilta pār Melnupi.

Trūka tik ielikties upē, kad līdz mājai atlicis vien pārsimts metru�

Mjā, bet Annai taisnība ja greiderists neatradīsies, ne�viens saviem spēkiem no Me�ājiem laukā netiks. Līdz maģis�trālajai �osejai uz Rīgu nebija tālu drusku vairāk par desmit kilometriem, līdz Pū�u salas ceļa krustojumam ar �oseju nepilns pusotrs, ta�u zināmos apstākļos tie tikpat labi varētu būt arī pāris simti. Ja majors Miks Kaķītis neizlīdzēs, augsti godājamais profesoru Ro�kalnu pāris Ziemassvētku brīvdie�nas varēs vadīt kādā no Rīgas viesnīcām.

Pirms da�ām stundām viņi bija atgriezu�ies no Ziemas saulgrie�u gadatirgus, kas notika vecā Me�mui�as kompleksa iek�pagalmā. Neraugoties uz biezo sniegu un dienas vidus kodīgajiem mīnusiem, gadatirgus bija kupli apmeklēts. Kā nu ne vai kāds atteiktos no svētku putras, pīrāgiem, medus rau�iem un karstvīna? Vai vecākā paaudze nevēlētos par brīvu baudīt iemīļotās �lāgergrupas Zibenszeļļi koncertu un varbūt pat uzgriezt kādu danci par spīti sniegam un salam? Un jaunākā paaudze lai viņi palaistu garām brīvdabas slidota�vas atklā�anu, veclaiku masku parādi un lielo svētku kliņģeri? Pat da�s labs vecāks me�ājnieks, līksmās mūzikas iedvesmots, kopā ar savu kundzi kāpa uz slidām un mēģināja izgriezt kādu riņķi, turklāt tik sparīgi, ka visiem par lieliem priekiem attapās gar�ļaukus lielajā slidotavas apmales kupenā.

�ādu pasākumu Anna ar savējiem rīkoja otro reizi �ogad jau ar krietni lielāku vērienu nekā pērn.

Piparkūku izstāde un tirdziņ�, pīrāgu galdi, mie�u putras katls, no kura brangā Zaķi�u Milda cienāja katru ēst gribētāju.

Garas koka letes ar da�neda�ādiem svētku gardumiem un kārumiem putraimdesām, mājas cūķu desām un �āvētām vistām, auksti un karsti kūpinātām cūkas ciskām, ribiņām, �ņukuriem un ko tik vēl ne. Padzirdēju�i par Saulgrie�u gada�tirgu Me�ājos, no krietni patālās Piejūras atbrauca arī vairāki zivju tirgoņi, par ko me�ājniekiem bija liels prieks, kas gan vēl labāk rotās Ziemassvētku galdu kā karpa, breksis, lasis vai kāda cita zivtiņa? Kop� ciema bodniece Lonija Zāne ar abām māsām pēc vasaras traģiskajiem notikumiem sapakoja manti�ņas un aizmuka, pēc tādiem gardumiem bija jābrauc uz Rīgu.

Anna Elizabete un Ģirts abi sasārtu�iem vaigiem rosījās pa tirgus placi, aicināja rotaļās, vadīja masku parādi, dalīja balvas. Izsludināju�i seno Ziemas saulgrie�u masku konkursu, viņi gan sākumā tā kā raizējās, cik būs to, kuri gribēs tērēt laiku, maskas taisot, bet pagasta priek�niece Maiga Lācīte mierināja lai tik sludinot vien. Ja ne citādi, skolas bērniem tik un tā jāgatavo maskas gadu mijas karnevālam, arī lauk�saimniecības skolas audzēkņiem to var uzlikt par pienākumu uz atzīmi. Turklāt pagasts do�ot labas balvas brīvbiļetes uz Dailes teātra atjaunoto dziesmu spēli D�ons Neilands, abone�mentu jaunuzbūvētā Me�āju peldbaseina apmeklējumam un vairākas 100 litru degvielas kartes� Tad jau redzēs!

Un redzēja arī. Gan mazie skolas bērni, gan Me�mui�as Lauksaimniecības skolas audzēkņi, gan vecie me�ājnieki bija sasparoju�ies ne pa jokam tādas maskas Anna atcerējas redzējusi vien vecajās Atpūtās un latvie�u masku grāmatās: Saimnieki un Saimnieces, �igāni un �igānietes, Kūlī�i, Ķirbji, Kāpostgalvas, Burkāni, Āboli un pat milzīga Biete, Dzērves un Stārķi, Lā�i, Vilki, Lapsas, Zaķi, Kaķi, pat pa kādam Velnam un Raganai.

Netrūka arī Kaulainās tā bija izdevusies varena, bries�mīga un tik biedējo�a, ka mazie bērni cie�āk spiedās vecākiem

pie sāniem. Kaulainā parādījās, melnajam apmetnim plivojot, izgāja cauri pārsteigto ļau�u pūlim, tad, neviena vārda nesa�kot, novicināja savu izkapti un izgaisa.

Vēlāk, balvas dalot, organizatori velti izmeklējās un izklaigājās Nāve bija klusi atnākusi un aizgājusi. Vecie ļaudis ba�īgi brīdināja, lai liekoties mierā, nāvi nevajag saukt un aicināt, tā pati zina, kad nākt un iet.

-���� Interesanti, kas �odien bija paslēpies zem Nāves mas�kas? Anna vakarpusē prātoja, sava mantotā Bergu nama omulīgajā virtuvē liedama tējkannā ūdeni. Tam vajadzētu būt prāvam tēvainim. Nepazināt tas bija kāds no mūsējiem?

-���� Varbūt kāds no lauksaimniecības skolas pui�iem? mi�nēja kaimiņmāju Mazkalniņu saimnieks Kārlis Bass, visu saukts par ģenerāli, kārtodams krūzītes. Mani gan vairāk interesē jautrie Ķirbī�i, kuri tik grīļīgi grūdās visiem virsū, ka biju spiests aizrādīt jaunajam inspektoram Graudniekam, lai pieskata viņus vērīgāk. Nebrīnī�os, ja kāds me�ājnieks �ovakar atradīs tuk�u kabatu bez maka un telefona. Pārāk jau nu viņi atgādināja to smalko kabatzagļu bariņu, kas vēl nesen siroja Pierigā, turklāt tie�i lielāko svētku laikā. Bija specializēju�ies maku un mobilo telefonu zādzībās. Cik zinu, to kompāniju vēl aizvien nav izdevies noķert.

-��� Krusttēv, tu nu gan esi acīgs! Anna nobrīnījās. Man līdz tavam līmenim vēl augt un augt! Es pilnīgi neko nepa�manīju�

-��� Tev tas arī nebija jāpamana. Tas ir mūsu ve�u darbs. Jums savējais darāms, ģenerālis labsirdīgi nosmaidīja. Aiz muguras pusgadsimts tiesībsarga amatā. Cik cilvēku tad tur �odien īsti bija?

-���� Nu-u-u� Visas dienas garumā skaitot, savi pieci simti noteikti� Bez mūsējiem bija ļoti daudz melnpilie�u un pat pa kādam rīdziniekam; da�as sejas atceros vēl no Jāņu balles, -

Anna, galvā rēķinādama, līksmi atbildēja. Precīzāk zināsim, kad būs saskaitīti loterijas biļe�u pasaknī�i. Tās gan visi pirka kā traki.

-�� Kā ta nepirks? Tādas balvas! jūsmīgi izsaucās Anna Līze Saulīte, Annas Elizabetes asistenta Kārļa vecmāmiņa, kura pirms pusgada no Rīgas bija ieradusies pie viņiem Pū�u salā uz palik�anu. �odien bez Omītes Bergu nams vairs nebija iedomājams. Bi�u Miķeļa medus mu�ele, Zaķī�mildas austā varavīk�ņu sega un lauksaimniecības skolas pui�u darinātās virtuves mēbeles. Kā ta nepirks biļetes? Es pati divas nopirku!

-��� Ej nu, Omīt! iesmējās Ģirts, apskaudams veco kundzi ap pleciem. Tev ta�u Bi�u Miķelis katrā laikā kaut piecas medus mucas atvedīs!

Bi�u Miķelis bija Annas Līzes Saulītes jaunības gadu mīles�tība, saderinātais un� Kārla vectēvs. Kara gados likteņa iz��ķirti, pagāju�ajā vasarā pēc septiņdesmit gadiem viņi bija atkal satiku�ies.

-���� Khm� Vai nenāksiet beidzot pie galda, jūs, pasaules skrējēji? Ģenerālis tēloti bārās. Laiks ēst vakariņas, lai gan man �ķiet, ka da�am labam tās būs brokastis, vai ne? Visu dienu dauzās apkārt, visu nakti strādā� Kad gulēsiet, kad dzīvosiet? Pēdējais jautājums bija tēmēts Annai Elizabetei, kura, organizējot abus pasākumus gadatirgu un parītdienas koncertu -, bija noskrējusies gandrīz pie gala.

-��� Nerūc, Krusttēv! Anna Elizabete pieglaudās viņa grum�bainajam vaigam. Pārlaidīsim svētkus, tad arī pūtīsimies. Pats zini, kādi notikumi gadu mijā gaidāmi! Kam svētki, kam darbs� Melderīt, padod, lūdzu, to kārdino�o desmaizīti!

Annas draugs aktieris Ģirts Melderis iesaistījās spēlē:

-���� Kas man par to būs?

-��� Gurķītis. Par Annas pipargurķī�iem varēja atdot puskaraļvalsti.

-���� Ņem visu paplāti!

-��� Dod �urp!

-���� Oho, Mis Pārēdibas kundze, tikai nepārsprāgsti!

Visi iesmējās. �ādas intermēdijas pie galda bija kļuvu�as par normu, un par draudzīgo apcel�anos neviens sen vairs neuztraucās, tie�i pretēji arvien prātoja, kā izgudrot ko jaunu. Ja ēdāji klusēja, tad gan bija iemels nopietnām ba�ām vai nu kāds smagi saslimis, vai uzbrukusi cita nelaime.

Nu jau gandrīz divus gadus Anna Elizabete Berga dzīvoja no saviem tālajiem sen�iem baroniem fon Bergiem manto�tajā namā, sauktā par Pū�u Māju vai Bergu namu. Tas atradās uz Pū�u salas, pa�ā Melnupes vidū. Ar cietzemi salu savienoja veclaicīgs tilts, bet salas septiņos hektāros bija izvietojies di�koku parks ar pū�u koloniju, zāļaugu pļaviņas, piekras�tes josla ar laivu piestātni, vairākām mak�ķerē�anas laipām un peldvietām, dzīvojamā māja un da�as saimniecības ēkas.

Pastāvīgi Pū�u Mājā dzīvoja Anna, Kārlis un Omīte, nedēļas nogalēs viņiem pievienojās Annas draudzene �urnāliste un redaktore Zane Zālīte un, ja nebija izrādes vai filmē�anas, arī Ģirts Melderis, bet tuvākie kaimiņi atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass un viņa māsasdēls majors Miks Kaķītis te bija tik bie�i viesi, ka tika uzlūkoti par vairāk nekā savējiem.

Pārceļoties uz Me�ājiem, Anna Elizabete Berga �urp pār�veda arī savu biznesu Annas Elizabetes Bergas svētku aģen�tūru, kas jau vairāk nekā gadu cie�i sadarbojās ar Me�āju pagasta domi. Viņu rīkotie pasākumi patika gan lieliem, gan maziem. To nespēja mainīt arī divu traģisku pasākumu virkne pirms pusotra gada, rīkojot 10 gadu jubilejas balli izdevnie�cībai Magnum, tika noslepkavots tās �efs Roberts Lauciņ� un viņa sekretāre, savukārt �ī gada Vasaras saulgrie�i iegrieza īstu nāves virpuli Annas draugi salas lejasgalā pie upes atrada divu zvēriski noslepkavotu cilvēku mirstīgās atliekas,

nākamajā dienā tika nolaupīta Zane, vēl pēc dienas noga�lināts pagasta �oferis un pa�nāvību izdarīja ciema kultordze Sofija. Vainīgo izskaitļoja, tiesa, viņ� gāja bojā aizturē�anas brīdī�

-��� Līzbet, par ko tu esi tā aizdomājusies? ievaicājās Zane. Pēdējā laikā lielās darba slodzes dēļ Me�ājos viņa bija redzēta visai reti un arī tad dikti raizīgā ģīmī, bet nu no viņas bur�tiski staroja omulība karstvīns, sniegs, svētku noskaņa un jaukās sarunas darīja savu� Zane bija sagatavojusi draugiem mīļas dāvanas un dega nepacietībā redzēt viņu sejas, tās saņe�mot. Visu gadu viņa bija paslepen fotografējusi tos da�ādos dzīves mirkļos, un galu galā bija tapusi lielisku portretfoto sērija, ko katrs saņems kā dāvanu.

-��� Ai, neko. Atcerējos �īs vasaras notikumus�

-��� Fui, izbeidz! Nevajag! �ovakar nerunāsim par to, labi? Zane noskurinājās.

Vasaras saulgrie�os pa�as neapdomības dēļ viņai bija nā�cies pavadīt �etras dienas, ieslodzītai veco mehānisko darb�nīcu kases telpā divreiz divus metrus lielā būcenī bez lo�giem. Bez mēbelēm, gaismas un pārtikas, tikai ar divlitru ūdens pudeli un bleķa miskasti. Neko tādu viņa pat visļau�nākajos murgos nevēlējās piedzīvot vēlreiz.

-��� Meitenes, meitenes! Omīte iejaucās, veikli pavērsdama sarunu citā virzienā. Vai jūs pamanījāt, cik gar�īgi cūkgaļas �āvējumi bija tai dū�īgajai melnpilietei, kuras lete atradās tie�i pretī ugunskuram? Interesanti, vai mūspusē kāds cits vēl tā kūpina, un, ja vispār, tad ar kādām gar�vielām? Atce�ros, mans tēvs, gaļu �āvējot, lika klāt visādus gar�augus, bet kūpinātavā veselu nedēļu nevienu neielaida�

-��� Iegar�ojās? Ģenerālis �ķelmīgi piemiedza aci.

-��� Kā tad! Nopirku veselu cisku. Būs svētkos, ko uz galda likt, Omīte palepojās. Mūsu Kaķī�am arī gar�o. Viņ� man

arvien saka tā kā tu, Omīt, sacep gaļiņu ar olām, nemāk neviens.

Re, kā, Miks garāmskriedams Omīti apber ar komplimentiem, bet mēs, sivēni, blakus būdami, neprotamies� Anna nodomāja. Cik bie�i tā gadās līdzās eso�os cilvēkus pieņem kā kaut ko pa�u par sevi saprotamu, aizmir�ot viņiem pateikt elementāru paldies par to, ka viņi ir, dara, jūt, mīl�

-���� Bet vai kāds no jums pamanija �orīt agri cauri Me�āju centram izbraucam auto karavānu tie�i tādu kā reklāmās: trīs lielas, sarkanas ma�īnas, ap kravas kastēm krāsainu lampiņu virtenes, bet uz pēdējās ma�īnas sāniem liels, tukls, sarkanvaigots Ziemassvētku vecītis? sarunā iesaistījās An�nas asistents Kārlis.

Viņa novēro�anas spējas izpaudās tādos sīkumos, ko nepa�manīja citi.

-��� Ej nu? Kurā brīdī? Zane tīri vai palēcās.

Būtu tāāāds kadrs viņas �urnālam! Un nu nekā�.! Bet viņa ta�u�

-���� Bet ziniet, ko �odien Zaķī�milda izstāstīja? kaut ko atminējies, skaļi iesaucās Ģirts. Atkal atgriezu�ies cūku zagļi! Trim pagasta saimniekiem tie�i no kūtiņām, turklāt aizslēgtām, no�iepti resni suķi, vienam vaislas sivēnmāte. Tas solījies zaglim, ja izdosies notvert, kājas no pakaļas izraut.

-���� Tādam vajadzētu ar� nomurmināja ģenerālis. Tu saki no aizslēgtām kūtiņām? Dzīvas cūkas?

-��� Tie�i tā dzīvas. Nekādu asiņu pēdu, tātad nokautas kur citur. Un pats trakākais, ka �ādas zādzības atkārtojoties uz katriem gadskārtu svētkiem tā bijis Lieldienās un Jāņos, tā Miķeļos un Mārtiņos. Un nu atkal. Rokraksts tas pats, tikai apzagtie saimnieki ikreiz citi.

-���� M-ā� Kaut ko tādu pa ausu galam biju dzirdējis gan, ta�u cerēju, ka Graudnieki par abiem jau tiku�i galā. Runāja ta�u kaut ko par viesstrādniekiem�

-���� Hmm� Es savukārt no pagasta ļaudīm dzirdēju kaut ko pavisam dīvainu vainīgi neesot viesstrādnieki, bet gan tā komūna kokrunātāji, kuri ieviesu�ies uz dzīvi pamestajā Me�a muzejā, Anna iesaistījās sarunā.

Me�a muzejs tie�ām bija savāda vieta. Gandrīz pie pa�as pagasta rietumu robe�as, dziļi egļu me�ā, aiz augstas nosmai�linātu baļķu sētas atradās trīs pamatīgas guļbūves, kā likās, celtas vēl cara laikos.

Vietējie mēļoja, ka tās būvējis Kocēns izbijis pirmā viļņa sibīrietis. Saklausījies cara tētiņa solījumos par brīvu iegūt apstrādājamo zemi Sibīrijas pla�umos, aizbraucis, bet pēc kāda laiciņa atgriezies mājās bagāts. Runāja, ka Krievijā pie�vienojies zelta meklētājiem un laikam ta�u kaut ko ari atra�dis. Atpircis no vecā barona fon Berga paprāvu me�a gabalu, apprecējis netālu dzīvojo�ā modera meitu un nodzīvojis mū�u lepnā no�ķirtībā nevienu ciemos nav aicinājis, ari pats no mājas laukā rādījies reti. Toties vecā Kocēna divi dēli izrādī�ju�ies īsti pasaules skrējēji simpatizēju�i lieliniekiem, iekū�lu�ies nepatik�anās un juku laikos aizbēgu�i uz Rīgu.

Pēc abu ve�u nāves mājas paliku�as tuk�as, Latvijas brīv�valsts laikā tajās ierīkota Me�a skola un Me�a muzejs, vēlāk padomju gados me�a selekcijas stacija un kokaudzētava. Atjaunotās neatkarības laikā Me�a muzejam vairākkārt nomai�nīju�ies saimnieki, līdz pēdīgi pirms trim gadiem to nopircis kāds ārzemnieks un tajā uz dzīvi apmetu�ies kokrunātāji savdabīga dabas bērnu kopiena, desmit divpadsmit cilvēki vecumā starp divdesmit un trīsdesmit gadiem. Tāpat kā reiz Kocēni, ari kokrunātāji dzīvoja ļoti noslēgti, pa�i ciemos negāja

un nevienu pie sevis neaicināja. Runāja, ka viņiem esot savs vecākais, ta�u redzējis viņu neviens nebija.

-���� � kas, kas? Kokrunātāji? Ģirts uzsprāga smieklos.

-��� Tie�i tā. Savdabīgi dabas mīļotāji, seno tradīciju kopēji. Tādi kā veģetārie�i, kā vegāni. Nevienam virsū neskrienot, miermīlīgi pēc dabas, mīlot visu un visus cilvēkus, zvērus, kokus, puķes un zāli. Nodarbojoties ar saimnieko�anu vispri�mitīvākajā veidā vācot augļus, riekstus, sēnes, saknītes, turklāt tikai tās dabas veltes, kas nogatavoju�ās un pa�as nokritu�as zemē. No koka vai stiebra neko neraujot, jo augam sāp.

-���� Nu, nu.. Ar �ādu filozofiju var ķelenes atmest, Ģirts novilka. Ko tad �ie ēd? Kritu�as koku lapas? Grau� prie�u mizas un �iekurus?

-���� Neprasi, nezinu. Vai mums par viņiem jāuztraucas? Anna attrauca. Me�a muzejā nekad neesmu bijusi, ar kokrunātājiem neesmu runājusi. Bet gan jau kaut ko ēd, nebaidies. It kā kaut ko stādot un sējot viņiem aiz mājas me�ā esot pat iekopts lauciņ�. Tikai neravējot, jo nezāles nost galināt nedrīkst, arī viņām sāp. Sāp arī pa�am augam, kad novāc ra�u, tāpēc viņi katram atvainojas un pasaka paldies.

-��� Ārprāts�.! nodrebinājās Zane, kurai patika labi paēst; cik jau nu viņa savā ikdienas trakajā skrējienā par to vispār atcerējās. Tā jau var badā nomirt. Un tomēr� Kaut kāda poēzija tajā ir. Vajadzētu pie viņiem aizbraukt un iepazīties. Varbūt sanāk labs stāsts �urnālam? Varbūt par to muzeju var uztaisīt foto reporā�u?

-��� Liecies mierā, tu te esi atbraukusi Ziemassvētku brīvdie�nās! Anna uzrūca. Laikam nepietika ar vasaru� Man tevi vajadzēs palīgos gan rīt un parīt, gan Vecgada vakarā, kad�

-���� Labi, labi, mīļā sirds, tikai nesāc dusmoties! Es nekur neie�u, palik�u tepat redzamības zonā.

Briesto�o auksto karu pārtrauca �ēli smilksti aiz virtuves durvīm. Grāfs.

-���� �ķiet, tur kāds ļoti grib mums piebiedroties, Kārlis atvēra virtuves durvis.

Telpā kā viesulis iebrāzās apmēram �etrus mēne�us vecs, prāvs, melni pelēks vilku kucēns. Majora Mika Kaķī�a dāvana ja vien dzīvu radību par tādu var saukt. Kādā lietainā oktobra vakarā, braukdams no Rīgas uz Me�ājiem, viņ� �osejas malā bija pamanījis mazu, slapju sainīti, no kura rēgojās divas spo�i brūnas, skumjas acis. Suņukam bija traumēta pakaļkāja.

Zinādams Annas dzīvniekmllestību un maģisko spēju sa�draudzēties ar jebkuru suni (iemīlinājusi sevī pat Mika drau�ga kinologa Viktora dresēto policijas vilku suni Zorro, kur� nevienu cilvēku neuzskatīja par ievērības vērtu, toties Annai labprāt ļāva kasīt sev muguru, kamēr galva atdusējās viņas klēpī!), viņ� radībiņu bija iebāzis vējjakas azotē un, ieradies Pū�u Mājā, klusējot ielika Annai rokās.

Mīlestība bija acumirklīga un abpusēja pelēkmelnais vilciņ� Annu Elizabeti ne�aubīgi pieņēma par savu barotāju un vienīgo sirds karalieni, gulēja Annas gultas kājgalī, soli solī visur tecēja līdzi un greizsirdīgi sargāja viņu no pārējiem iemītniekiem.

Rudajam runcim Baronam, kur� sevi pamatoti uzskatīja par vienīgo un īsteno Bergu nama saimnieku, mazā vilciņa pa�pārliecības priek�ā nācās atkāpties nikni rūkdams un ņurdēdams, viņ� atdeva savu iesildīto vietiņu uz Annas kājām sīkajam iebrucējam, aizvainojumā nerādīdamies mājās pus�otru nedēļu un pēc kauna pilnās atgrie�anās noslēgdams pamieru ar Kārļa vecmāmiņas rūsganbrūno tak�eli Figaro, kuru pats sākumā nebija varējis ciest vēl trakāk nekā Grāfu. Tagad viņi bija divi pret vienu.

Arī Fīgaro jauno suņveīdīgo mājinieku godīgi ienīda no pirmās dienas, ta�u, būdams vecs un gudrs suns, nojauta, ka pret mājas galveno saimnieci, no kuras atkarīga visu lab�klājība, un viņas mīluli atklāti nostāties nav vēlams, tāpēc ar nekrietnībām nodarbojās paslepen, piemēram, pa reizītei sagrauza kādu kurpi vai zābaku.

Iespējams, pateicoties Annas dotajam vārdam Grāfs, ku�cēns jau mazotnē iemācījās būt lepns, prātīgs un augstsir�dīgs. Viņ� auga ātri un strauji, pieņemdamies gan prātā, gan izmēros, �etru mēne�u vecumā bija sasniedzis divdesmit piecu kilogramu svaru, un abiem mazākajiem nerātņiem nācās kapi�tulēt acīmredzamā pārspēka priek�ā. Figaro nelokāmi palika kaujas pozīcijās, turpretī Barons izvēlējās diplomātisku risi�nājumu sadraudzējās ar Grāfu, un turpmāk Annas gultas kājgali abi dalīja divatā.

-���� Labi, draugi, Anna noteica, pieceldamās no galda un notupdamās, lai samīļotu Grāfu. Ar jums ir labi, bet mums visiem vēl lieli darbi priek�ā. Rīt no rīta ierodas mana dārgā ģimene, dienas vidū Ziemassvēku koncerta ģenerālmēģi�nājums, parit vakarā koncerts, aizparīt svētku vakariņas un dāvanu vakars, bet Vecgada vakarā pa�i zināt, kāds no�tikums� Bet tagad gan man jāizved laukā Grāfs.

-��� Līzbet, vai jūs abi ņemsiet mani kompānijā? Gribu izvē�dināt galvu, Ģirts pieteicās līdzgājējos.

-���� Nāc vien, Grāfs ir mierīgs puika, Anna nosmaidīja.

-��� Kā tad mierīgs� Mīnus trīs �ību pāri un vieni gumijas zābaki. Terminators! Kārlis paskaļi noburk�ķēja.

-���� Kārlīt, nerūc! Tās galu galā bija manas �ības un mani zābaki, Anna indīgi iedzēla. Bet, ja tu turpināsi Grāfam piesieties, kā nākamos viņ� apēdīs tavējos�

Pēdējā laikā Kārlis bija kļuvis ārkārtīgi kaitino�s. Kļuvis par tādu īdētāju un vaidētāju, ka tīri vai �ķilt gribējās. Tiesa,

kad strādāja, tad strādāja un darīja to labi, vienalga, vai tie būtu mājas remontdarbi, zāles pļau�ana vai datorlietas. Bet, ja uznāca ņerkstamais garastāvoklis, Anna varēja kaut pakārties, no�auties un noslīcināties reizē, jo viss, itin viss, sākot no ledusskapja zumzoņas virtuvē, beidzot ar Annas naktslampiņas gaismu otrajā stāvā aiz metru biezām sienām, pirmajā stāvā mīto�ajam nabaga cietējam traucēja gulēt.

Kārlis bija dīvaina radība it kā dzīvoja savu dzīvi, tajā pa�ā laikā ne soli neatkāpdamies no Annas.

Tik cie�a sakabe pamazām sāka traucēt un tracināt. Gri�bēja izaudzināt sev palīgu, ta�u nesaprotamu iemeslu dēļ tas nebija izdarāms Kārlis dzirdēja, redzēja un darīja tikai to, kas viņam likās interesants, derīgs un patīkams, visu pārējo, glu�i kā pīle ūdeni, lai�ot pār galvu.

Viņa bija mēģinājusi iemācīt Kārlim strādāt ar klientiem vismaz asistenta līmenī, lai katra niecīgākā sīkuma dēļ pa�ai nebūtu jāskraida pa pasauli, bet kur nu tas nebija intere�santi! �ādus darbiņus Kārlis nicīgi dēvēja par �pienes, padod�, ta�u uzņemties patstāvīgu projektu un novadīt līdz galam nespēja. Tā vietā viņ� bija apguvis unikālas spējas ignorēt aizrādījumus par sīko, garlaicīgo dizaina darbiņu iekavē�anu, aizbildinoties ar nepadarāmajiem saimniecības pienākumiem, sliktu naktsmiegu, Figaro ķaukstē�anu, Barona ņaudē�anu, pārāk vēlām vakariņām vai, tie�i pretēji, pārāk tuk�u vēderu.

Brī�am Anna Elizabete vairs nezināja, kā tāda mēroga zvaigznei nodro�ināt pienācīgus dzīves apstākļus.

-��� Paklau, tu esi padomājusi, kā tas nākas, ka pirms lieliem pasākumiem mēs gandrīz vienmēr iekuļamies visādās ķezās? Ģirts domīgi ieminējās, kad viņi, gurksto�ā sniega mūzikā klausīdamies, nesteidzīgi �āpoja gar vecajiem ozoliem, garām veco baronu fon Bergu atdusas vietai, ko rotāja smags Latvijas laukakmens.

Anna neatbildēja. Ģirtam bija taisnība pusotra gada laikā viņiem negribot bija nācies iesaistīties vairāku smagu nozie�gumu izmeklē�anā.

-���� Cerams, �oreiz viss izdosies klusi un mierīgi� Ģirts turpināja aizsākto domu.

-���� Sāc tikai, sāc! Anna simboliski pārspļāva pār kreiso plecu. Nepiesauc!

Tajā brīdī ieskanējās viņas mobilais telefons. Grāfs neap�mierināti ierējās. Abi saskatījās.

-���� Necel� Ģirts, pēk�ņi zaudējis balsi, no�ukstēja.

-���� Nevaru. Tas ir ģenerālis, Anna nez kāpēc at�ukstēja pretī un pielika telefonu pie auss. Bridi klausījās, tad, beigusi sarunu, nopūtās un pietupusies skumji ielūkojās Grāfam acīs:

-���� Sunīt, jāiet mājās�

Grāfs ierūcās, klaji pauzdams nepatiku par iztraucēto va�kara pastaigu, kas bija svēta lieta. Līdz �im. Ta�u nu mīļotās saimnieces balsī skanēja dusmas un bēdas. Palīdzēt gribē�dams, Grāfs ar karstu mēli nolaizīja Annai roku.

-����� Ģenerālim nupat zvanījis pagasta inspektors Antons Graudnieks. Greiderists sniega kupenā atradis miru�u cilvēku. Vīrieti ap piecdesmit. No�auts ar diviem �āvieniem galvā. Nogulējis tur jau labu brīdi, iespējams, vairāk nekā diennakti. Graudnieks pārbijies viens pats netik�ot galā. Melnpilie�us nevarot sazvanīt. Lūdzis, vai mēs ar ģenerāli varētu atbraukt. Tu kā brauksi mums līdzi vai paliksi mājās?

-��� Labāk brauciet jūs ar Kārli. Viņ� lieliski fotografē, no viņa būs lielāka jēga. Es palīdzē�u Omītei novākt un nomazgāt traukus, piekopt māju. Sagatavo�os rītdienas mēģinājumam. Tev ta�u rīt vecāki ierodas�

-��� Jēziņ, tā tik vēl trūka! Tie�i tagad� Anna nopūtās, un Ģirts īsti netika gudrs, kā �is tagad bija jāsaprot.

-�� Paklau, tu atceries, ko �odien teica tās vecās sievas nāvi nevajag saukt un aicināt, tā pati zina, kad nākt un iet? Anna pēc mirkļa ierunājās. Nezinu, kāpēc, bet man �ķiet, ka �i nāve nebūs pēdējā.

Ģirts iek�ēji nodrebēja. Annas intuīcija nekad nepievīla.

Te tev nu bija miers virs zemes..

21. decembra vēls vakars

Stīvējoties ar sapīku�o suni, viņi steidzās mājās. Tur jau dūca kā bi�u spietā: abi Kārļi lielais, ģenerālis, un mazais, Annas asistents, āva kājās zābakus un vilka biezos d�em�perus, Omīte steig�us lēja lielajā divlitru termosā kafiju -Kas zina, cik gara iestiepsies nakts! Jums ta�u tur vajadzēs!

Zane jau cilāja foto somu.

Anna Elizabete pasteidzās mājinieku dedzību atvēsināt.

-��� Mīļie, netrakojiet, mēs ta�u nebraucam uz Ziemeļpolu būsim tepat, nepilnus divus kilometrus no mājām. Par ter�mosu paldies, Omīt, pui�i notikuma vietā noteikti būs izsalu�ies un ari pa�iem noderēs. Zanīt, tu gan labāk paliec mājās diez vai tas skats būs tev piemērots. Kārlis brauks mums līdzi un sabildēs.

Zane saīga. Tik tie�u atsēdinā�anu nevarēja nesaprast: Kā teiksi, barones. Tava zeme un māja, tavi noteikumi, ko nu mēs, parastie mirstīgie, saprotam no izmeklē�anas smalkumiem!

Ģenerālis Bass jau vēra muti, lai kaut ko teiktu, ta�u Ģirts pasteidzās pirmais: Zane, kaunies! Anna tevi vienkār�i grib pasaudzēt, tas arī viss. Turklāt viņai kā �ī zemes gabala īpa��niecei glu�i vienkār�i tur jābūt. Mēs pa to laiku varētu kaut ko labu izdarīt tepat, mājās. Padomā pati, kas rīt par dienu!

-��� � mjā. Dro�i vien ir, kā tu saki. Līzbet, atvaino, nezinu, kas man uznāca. Pēk�ņi atcerējos vasaru arī toreiz ta�u jums

tika viss interesantais, kamēr man tikai tupē�ana tum�ā kambari.

Interesantais� Trīs cilvēku nāves un masu slepkavības upurus viņa sauc par "interesanto"!

Anna Elizabete vēl arvien naktīs, baisu murgu mocīta, at�modās aukstos sviedros, burtiski sastingusi.

Cik tur trūka, un Zane būtu kļuvusi par ceturto?! Bet viņai �interesanti��

-��� Mūsu cienītā redaktores kundze �ito tev ilgi nepiedos, pēc brī�a, ģenerāļa vadītajā lendroverā kratoties pa nenogreiderētā ceļa slidenajiem grambu�iem, izmeta Kārlis.

-���� Ko tie�i? Anna, savās domās iegrimusi, pārjautāja.

-��� Nu to, ka tu viņai liki palikt mājās, turklāt publiski kā mazam bērnam. Toties Grāfu gan paņēmi līdzi.

-��� Pirmkārt, Grāfs no manis neatiet ne soli. Otrkārt, viņam nepatīk palikt vienam mājās�

-���� Bet Omīte? Un Zane? Un Ģirts? Viņi visi ir neviens1

-��� Omīte viņam netiek līdzi, Ģirtu Grāfs neklausa, bet Za�ne� Nu, es nezinu, kā to pateikt� Zane viņu nez kāpēc biedē tikko viņa parādās pie apvār�ņa, tā suns burtiski saplūst ar grīdu. Neesi pamanījis?

-��� Nu, kad tu tā saki, var jau būt. Bet kāpēc tā?

-���� Mūsu Zane, lai cik jauka meitene, tomēr ir mazliet par skalu un tie�u, ierunājās ģenerālis, rāmi grozīdams stūri.

-��� Nedaudz diplomātijas un takta reizēm palīdzētu vairāk nekā tie�s frontāls uzbrukums.

-���� Ko tu ar to gribi teikt, Krusttēv? Anna ieinteresēti paraudzījās blakussēdētājā.

-���� Hmm� Kārlis Bass uzmanīgi vadīja auto pāri apledo�ju�ajam tiltam pār Melnupes atzaru �eit upe bija �aura,

strauja un dziļa, tie�i pretēji tās majestātiski rāmajam plū�dumam otrā salas pusē.

-��� Krusttēv, lūdzu, pasaki līdz galam! Anna nelikās mierā.

-��� Redzi, meit, tavai draudzenei �obrīd galvā pavisam citas domas, tāpēc viņa daudz kam paskrien garām, pat nepama�not, ko un kā pateikusi, ko izdarījusi. Vai viņa tev neko nav stāstījusi?

-��� N-nē� Anna apmulsa. Vai būtu noticis kas tāds, ko Zane noklusētu? Tu kaut ko zini?

Nu bija ģenerāļa kārta apjukt.

Nevar ta�u Annai Elizabetei teikt, ka māsasdēls jau pirms laba laika brīdinājis ar Annas draudzeni vairs neesot labi: kā iebraucot Zani apciemot, tā atrod viņu sē�am un truli blen�am vienā punktā. Pēdējās reizes pat kafiju aizmirsusi piedāvāt�

-��� Nē, nē, neko sevi�ķu. Tikai�

Viņ� nepaspēja pabeigt, jo lendrovera starme�i sataustīja greideru, kas kā milzīgs, ievainots zilonis tumsnēja lielās �ose�jas malā. Lielās ceļu ma�īnas motors nedarbojās, ta�u lukturi bija ieslēgti, un to gaismā gar kupenu likņājās gar�, tievs, tum�s stāvs. Dro�i vien pagasta inspektors Antons. Otrs ducīgāks, tērpies oran�i zaļā ziemas kombinezonā, kā uzkucis kovārnis tupēja uz greidera bampera.

-��� Nu labvakar, labvakar, pui�i! Ģenerālis, nesteidzīgi iz�kāpis no ma�īnas, rāmi sveicināja, piemiegtām acīm vērīgi aplūkodams notikuma vietu.

-��� Kārļonkul� Basa� ģenerāļa kungs� Paldies, ka atbrau�cāt! Antons apjucis stostījās.

-���� Inspektor Anton Graudniek, tūlīt pat izbeidziet! Ģe�nerālis skarbi uzsauca. Antons panikā salēcās kā lapsenes sadzelts. Puika, kā tev nav kauna!? Vēlreiz dzirdē�u kungo�anu, dabūsi trūkties!

-��� Klausos, ģe� Kārļonkul! Labsirdīgo brāzienu dabūjis, Antons tīri vai atplauka smaidā.

-���� Kur Donāts? Bass ķērās pie lietas. Ekspertiem uz Melnpili piezvanīji?

-��� Ē-ee� Tēvs� tēva nebūs. Teica, lai braucot es, jo uz viņu tas vairs neattiecoties, jaunais inspektors, ko�i pietvīcis, izmocīja.

Pēc traģiskajiem vasaras notikumiem un vietējā policijas inspektora Donāta Graudnieka nolaidīgās rīcības, atsakoties meklēt nolaupītu cilvēku, viņ� bija pazemināts par inspektora palīgu. Pagasta iecirkņa inspektora pienākumus tagad pildīja viņa dēls Antons, pagaidām gan tikai uz pārbaudes laiku, jo arī viņa profesionālā rīcība aizvadītajā vasarā netika novērtēta kā pilnībā atbilsto�a. Tomēr citu kandidātu nepateicīgajam lauku iecirkņa inspektora amatam nebija. Vismaz pagaidām.

Me�ājnieki jau nu dikti būtu gribēju�i, lai �o pienākumu uzņemas ģenerālis Bass vai vismaz viņa māsasdēls majors Kaķītis, pagasta priek�sēde Maiga Lācīte pat mēģināja aplin�kus par to ieminēties, ta�u sirmais vīrs tikai atjokoja kat�ram savs laiks un vieta, un saruna aprāvās, vēl nesākusies.

Nākamajā dienā pēc dēla iecel�anas amatā Donāts iesnie�dza atlūgumu un tagad nodarbojas tikai ar saviem septiņ�desmit hektāriem, medībām un �ņabja dzer�anu. Bet Antons pilnīgā apjukumā mēģināja tikt galā ar lielā pagasta neskai�tāmajiem sīkajiem ikdienas notikumiem kāds kādam uzsi�tis zilu aci, puikas zagu�i ābolus, suns pārkodis pastnieka velosipēdam riepu, no aizslēgtām kūtiņām nozagtas trīs, tad �etras un pēc tam atkal trīs cūkas, me�ā lieguma laikā dzir�dēti �āvieni� Sīkie noziegumi bija visbriesmīgākie tiem neredzēja galu.

Un nu līķis sniega kupenā, turklāt lai Dievs pas� sve�i�nieks�! Likās, debesis sazvērēju�ās viņu, nabadziņu, pavisam

piebeigt. Metis pie malas kaunu, kas joprojām mocīja, atcero�ties savu un tēva vasaras augstprātību, Antons bija nolēmis lūgt ģenerāļa Basa, majora Mika Kaķī�a un Annas Elizabetes palīdzību.

Galu galā viņi Me�ājos pusotra gada laikā bija atrisināju�i vairākus noziegumus, savukārt viņ� nevienu.

-��� Ko teica eksperti? Kad ieradīsies? Bass, iedams kupenas virzienā, pajautāja.

-��� E-mmm� Melnpils ekspertus un de�ūrdaļu nevar sazva�nīt. Laikam svin Ziemassvētkus�

-��� Jau? 21. decembra vakarā? Annai izlauzās sa�utuma sauciens. Vai tad viņiem mobilo telefonu nav?

-���� Es zvanīju. Divreiz. Neceļ, jaunizceptais inspektors bērni�ķīgi taisnojās.

-��� Labi, Anton, rādi, kas tev tur tajā kupenā īsti ir, iejaucās ģenerālis. Ar rokām neko neaiztikāt?

-���� N-nē� Mēs tikai pa gabalu� paskatījāmies. Pārākām vaļā kupenu, lai redzētu, vai nevar palīdzēt.

Te tev nu bija pagasta policijas inspektors! Notikuma vieta nav norobe�ota, eksperti nav izsaukti. Interesanti, ko viņi abi te tik ilgi darīju�i?

Smagi nopūties un pamājis Kārlim, lai ņem fotoaparātu un seko, Ģenerālis uzmanīgi gāja tuvāk. Inspektors Graudnieks goddevīgi palika iepakaļus, rakstīdams blociņā piezīmes.

-���� Anton, cikos greidera �oferis atrada miru�o? Anna Elizabete nevainīgi ievaicājās.

-��� Ehm� nu, ap kādiem se�iem�

Tātad tas noticis, kamēr viņi, no gadatirgus mājās pārbrau�ku�i, dzēra tēju. Bet kop� tā brī�a pagāju�as jau gandrīz �et�ras stundas! Labi, greidera vadītājs varēja personiski nepazīt

inspektoru Antonu Graudnieku un nezināt viņa telefona numuru, bet, zvanot uz 112, viņu savienotu arMelnpils policijas nodaļas de�ūrdaļu, savukārt tur ar inspektoru. Tā te laukos bija iekār�tots.

Vai tie�ām Antonam vajadzēja trīsarpus stundas, lai no�brauktu nepilnus septiņus kilometrus tie�i tik �ķīra Graudnieku saimniecību no krustojuma uz Pū�u salu? Jo vairāk tāpēc, ka viņ� brauca ar jauno "Ņivu" 4X4 visurgājēju, kas spēja uzveikt jebkuras kupenas, peļķes, smil�u sanesumus, grambas un grāvjus.

Interesanti gan, kāpēc Antons tā kavējies?

Lendroverā atskanēja skaļas, dobjas suņa rejas.

Oho, Grāfs pirmo reizi ierējies kārtīga suņa balsī! Jāizlai� laukā, citādi būs jāmazgā sēdekļu pārvalki.

Piesprādzējusi sunim garo pastaigu siksnu, Anna Elizabete ļāva tam apo�ņāt ģenerāļa ma�īnu, apsnigu�o brauktuvi, ceļ�malas kupenu, tuvējos kokus un krūmus, pieklājīgi pagaidīja, kamēr Grāfs izdara savu darāmo, tad lēnām tuvojās greideram. Siksna uzreiz nostiepās kā stīga dzīvnieks bija sajutis ko nelāgu un, dobji protestējot, ierūcās. Tas bija pavisam citāds rūciens nekā tie, ko Grāfs ducināja rotaļājoties vai apmācības laukumā. �is bija brīdinājums, drauds visiem iespējamajiem ļaundariem, kuri varētu tuvoties viņa saimniecei.

Interesanti, vai tik jauns kucēns jau spēj uzņemt pēdas noti�kuma vietā?

Annai ie�āvās prātā pārdro�a doma, un, redzēdama, ka ģenerālis, muguru pagriezis, ar kādu (dro�i vien Miku) klusi un nopietni runā pa telefonu, viņa ar Grāfu pavadā klusi pieslīdēja tuvāk notikuma vietai, tomēr nepieejot tai pavisam klāt. Suns vēlreiz ierūcās, pavērsa degunu briesmīgā dzel�u kalna virzienā un ieplestām nāsīm sāka o�ņāt, tad lēk�iem metās uz apmulsu�ā greiderista pusi, pieskrēja tam klāt

un uzlika ķepas puisim uz ceļiem. Greiderists Juris Krācītis pārbīlī sāka klusi īdēt. Viņam kop� bērnības bija bail no su�ņiem.

-��� Nebīstieties, Grāfs ir miermīlīgs, turklāt vēl pavisam ma�ziņ�, Anna mierināja. Viņ� saoda jūsu pēdas no kupenas līdz ma�īnai.

-���� Es� es� tur gāju� puisis izmocīja. Bet� es� tur neko neaiztiku. Un� es viņu� nenogalināju!

-��� Tu to nemaz nebūtu varējis izdarīt, puisīt, tas vīrs ir miris jau krietni sen, beidzis sarunu un pienācis pie greidera, viņu uzrunāja Kārlis Bass. Tad pievērsās Annai. Piezvanīju arī Mikam un Viktoram. Miks sazvanīs Egonu un laborato�rijas pui�us, bet Viktors solījās būt klāt jau pēc divdesmit minūtēm. Viņ� tie�i �obrīd ciemojas pie brāļa Melnpilī. Ar visu Zorro, protams.

Ģenerālis smaidīja, vērīgi nolūkodamies Grāfa aktivitātēs. Kucēns lieti�ķi o�ņājās visapkārt, nedaudz paskrēja uz kupe�nas pusi, ierūcās, tad atskrēja un nogūlās saimniecei pie kājām, klusi smilkstēdams.

-���� Ko viņ� grib? Anna nesaprata suņa dīvaino reakciju.

-������������� Man �ķiet, tā viņ� reaģē uz miru�o, Ģenerālis prātoja.

-���� Lai gan� Annīt, palaid suni garākā pavadā, redzēsim, kas notiks.

Sākumā nenotika nekas Grāfs gulēja, it kā kaut ko apsvēr�dams, kā rēķinādams, tad pēk�ņi, pielēcis kājās, lēk�iem metās uz priek�u, garām greideram, uz nākamo lielāko kupenu un, me�onīgi rūkdams, sāka ka�ņāt sniegu. Acīmredzot tur kaut kas bija�

-�� Annīt, atsauc suni, lai nesabojā pierādījumus! Ja nu kaut kas svarīgs�

Grāfs, atrauts no aizraujo�ās nodarbes, sākumā rauca pur�niņu un rūkaļāja, tomēr paklausīja.

-��� Paiesim malā! Ģenerālis klusi bilda Annai un tad skaļāk Graudniekam: Bet tu, Anton, tikmēr kārtīgi nopratini to puisi un vārds vārdā pieraksti viņa liecību. Pirmajiem iespai�diem ir milzīga nozīme. Vēlāk cilvēka atmiņa un prāts sāk izspēlēt savus jokus un daudz kas var �ķist citādi. Jā, un vēl noteikti pajautā, vai jaunais cilvēks �odien ir lietojis alkoho�liskos dzērienus�

-���� To viņ� var dro�i nedarīt, Anna nosmīnēja, kad abi bija atgāju�i nostāk. No �ofera nes pēc fūzeļa kā no spirta fabrikas, Grāfs pat sāka sprauslāt.

-��� Zinu. Es arī to sajutu. Bet gribu redzēt, kas būs rakstīts protokolā. Turklāt�

-Tevi mulsina pārāk ilgais laiks starp brīdi, kad greiderists iebrauca kupenā un atrada līķi, un to mirkli, kad Antons bei�dzot nolēma piezvanīt? Un fakts, ka viņ� vispār nav ziņojis policijai�?

-�������������� Līzbet, visu cieņu, tu audz! Ģenerālis nosmaidīja.

-���� Rau, tas laikam būs Viktors!

No Melnpils puses strauji tuvojās �etras spo�as ugunis. Tik ātri ziemas laikā varēja braukt tikai divi cilvēki majors Miks Kaķītis vai kinologs Viktors Mihailovs, abi izgāju�i policijas ekstrēmās brauk�anas skolu. Viktora vecais, sarkanais forda pikaps, lai gan no skata necils, bija lieliskā tehniskā kārtībā, un, �ķiet, arī pasa�ierim melnajam vilkam Zorro pret straujiem manevriem nekas nebija iebilstams. Slaidi nobrem�zējis līdzās Basa lendroveram, Viktors vingri izlēca no ma�ī�nas un izlaida arī Zorro, kur� tūlīt apsēdās viņam pie labās kājas.

Lūk, to es saprotu tā ir paklausība un audzinā�ana! ar baltu skaudību nodomāja Anna.

-���� Ak tad �is ir tavs Pū�u salas Grāfs! Viktors smaidot paspēra soli tuvāk Annas mīlulim. Jaunulis bra�i uzrēja viņam liela suņa balsī, kas pēc brītiņa aizlūza un pārvērtās draiska kucēna ķaukstē�anā, jo bija ierunājies arī Zorro un �ī varenā, dārdo�ā krū�u balss patie�ām radīja respektu.

Pavēlējis Zorro sēdēt, Viktors piegāja pie kucēna un notu�pās tam cie�i līdzās.

-��� Nāc nu, puika, dod ķepu! Iepazīsimies, es esmu Viktors, suņuvīrs. Beidzot es tevi redzu līdz �im tava saimniece man zvanīja un skaipoja trīsreiz dienā, tincinādama par suņu audzi�nā�anu. Biju jau sacerējies, ka �ādi viņa maskē savu interesi par mani, bet nu redzu, ka tu esi man izgriezis visas pogas. Bet tu ta�u esi�

Kinologa rāmā balss Grāfam patika, un viņ� kā sveicinā�dams pacēla labo kāju. Anna iesmējās.

-���� Tu viņam patie�ām patīc! Grāfs līdz �im vēl nevienu cilvēku nav pieņēmis uzreiz pat Miku ne, lai gan viņ� to izglāba un atveda.

-��� Kad tas notika? Viktors, tāds kā viegli apmulsis, strauji iejautājās.

-���� Oktobra beigās. Atrada ceļmalā. Rēķinājām, ka tobrīd kucēnam varēja būt kādi divi mēne�i. Bija tāds apaļ� un tusnīgs, resna klimpa uz milzīgām pēdām. Es ta�u tev rakstīju�

-��� Rakstīji, jā� Viktors aizdomājās. Johaidī, vai tas va�rētu būt? Tu saproti, kas par lietu� Kad mēs vasarā, Jāņos, te ciemojāmies un mak�ķerējām, Zorro man reiz pamuka un bija prom veselu nakti. Atgriezās nākamajā rītā smaidīgs līdz ausīm. Tūlīt sapratu, ka bijis meitās. Interesanti tikai, pie kuras sunenes? Un nu �is te jaunskungs izskatās tie�i tāpat kā Zorro bērnībā arī viņ�, maziņ� būdams, nēsāja tum�pe�lēku ka�oku, tikai vēlāk samelnēja. Re, tavējam pat sirdsveida pleķī�i uz vaigiem! Ari vecums atbilst. Tā vien rādās, puikas, ka jūs esat ļoti tuvi radinieki! Kur, tu saki, Miks viņu atrada?

-��� Me�ā, kādus padsmit kilometrus pirms Me�āju robe�as, braucot no Rīgas.

-��� Skai-aidrs, Viktors novilka. Tad jau tā ari būs. Ja mei�tene atstājusi ziņu, kārtīgam suņu vecim divdesmit kilometri nav nekas. Vai zināji, ka suņa deguns smar�as jūt pusotru tūkstoti rei�u labāk nekā cilvēka nāss? Vilkam dienas noskrie�namā norma ir 40-50 kilometri, tikai tad viņ� jūtas tā pa īstam izkustējies!�

Par suņiem Viktors varēja runāt bezgalīgi ilgi.

-���� Labi, mīļie suņologi, varbūt beidzot pievērsīsimies dar�bam? Kārlis jau visu sabildējis, nu ir Zorro kārta pastrādāt. Ģenerālis draudzīgi sarokojās ar Viktoru un vedināja viņu tuvāk baisā atraduma vietai. Grāfs pirms mirkļa atrada kaut ko interesantu, redzēsim, ko teiks tavs suns.

Kārlis devās aprunāties ar pagasta inspektoru Antonu Graudnieku, bet Anna ar interesi vēroja, kā Viktors ar Zorro centimetru pēc centimetra pārmeklē notikuma vietu. Pēk�ņi lielais suns atkārtoja to pa�u manevru, ko pirmiņ Grāfs, vispirms piegāja pie greiderista Jura Krācī�a, atkal liekot tam bailēs ieldēties, pēc tam aizskrēja līdz lielajai kupenai aiz greidera, apsēdās līdzās Grāfa iesāktajam rakumam un vai�rākas reizes skaļi ierējās.

-���� Tātad tur, sniegā, ir kaut kas, kam varētu būt saistība ar miru�o, pārliecināti noteica Viktors, uzslavēdams suni. Iebāzis roku kabatā, viņ� izņēma� vienu suņu cepumiņu. Pa�manījis Annas Elizabetes vaicājo�o skatienu, īsi paskaidroja:

-���� Atzinībai vairāk nevajag. Labi, mēs tagad paiesim tālāk, varbūt atradīsies vēl kas interesants. Bet jūs gaidiet ekspertus. Pagaidām mēs neko vairāk nevaram iesākt, lai nesabojātu varbūtējos pierādījumus.

Viņi abi ar Zorro lēnā pastaigas solī aizgāja pa naksnīgo ceļu, ko spo�i apspīdēja pilnmēness. Anna zināja �ādi Zorro

ar savu superjutlgo degunu burtiski noskenē gan ceļu, gan ceļmalas. Ja būs, ko atrast, viņi atradīs�

-��� Va� tu redzējies! Izskatās, ka tu jau tagad esi bra�s pēd�dzinis! Ģenerālis Bass uzslavēja Grāfu, kur�, izdzirdot vecā vīra balsī sev adresētu vēlību, līksmi sāka luncināt kuplo asti. Viņam labsirdīgais, rāmais vīrs ar lielajām, siltajām plaukstām ļoti patika.

-��� Krusttēv, pirms Viktora atbrauk�anas tu kaut ko gribēji teikt, ta�u aprāvies, Anna atgādināja.

-��� Jā. Zini, ko es pamanīju, kad biju noliecies pie miru�ā? Viņam ne tikai divreiz ie�auts pierē, bet labajai rokai nogriezts rādītājpirksts. Greiderists savās �ausmās un Antons apjukumā to laikam nepamanīja. Turklāt uz plaukstas virspuses ir padzisis tetovējums, kas man kaut ko atgādina� Ģenerālis ieklepojās.

Vecais vīrs noteikti pārsalis zils, bet, pieklājīgs būdams, nesaka ne vārda!

Iedevusi Grāfa pavadiņu Basam, Anna aizsteidzās uz lendroveru, pakampa lielo termosu, plastmasas krūzītes un Omītes gādīgi ietīto maizī�u sainīti. Paldies viņai par to, patie�ām noderēja!

-�� Vīri, nāciet �urp, iedzersim karstu kafiju! Kamēr no Rīgas atbrauks operatīvā grupa, var paiet kāds laiciņ�.

Kafiju viņi dzēra turpat ārā, stāvēdami un klusēdami. Kat�ram bija savas domas, par ko lauzīt galvu.

Anna raizējās, kas notiks, ja vecāki uzzinās par pagāju�ās vasaras traģēdijām un �īs nakts baiso atradumu, kā ari par to, kā Miks no rīta tiks viņiem pakaļ uz lidostu, ja, visticamāk, tūliņ ieradīsies kopā ar Egonu un pārējiem kriminālekspertiem. Varētu jau braukt uz lidostu arī pati, bet tad mājās

viss apstāsies un ari Ziemassvētku lielkoncerta mēģinājumu nāksies pārcelt uz vēlāku laiku.

Kārlis prātoja, vai pietiekami pareizi safotografējis noti�kuma vietu. Viņ� nekad agrāk nebija bildējis nozieguma upu�rus, tikai filmās redzējis, kā citi to dara.

Ģenerālim raizes darīja paplūdu�ais tetovējums. Ja viņ� bija saskatījis pareizi, tas nozīmēja�

Inspektora Antona Graudnieka vienīgais tā brī�a satrau�kums bija kaut nu tikai greiderists Juris Krācltis pārblll neizmuldētos, ka viņi ir labi paziņas un viņ� reizēm piespēlē Krācltim haltūras sava tēva saimniecībā.

Greiderists Juris Krācltis panikā jau kuro reizi pats sev solīja atmest dzer�anu.

Cerams, ka tās Antona atvestās �Alco-Kill" tabletes un kajija iedarbosies un eksperti atbrauku�i nesajutīs, ka viņ� dzēris! Citādi uzkārs viņam visus pasaules beigtos suņus, un tad pierādi nu, ka neesi kamielis! Kur� ticēs, ka viņ� nav vainīgs?

Tāpēc jau viņi ar Antonu bija tā vilcināju�ies ar policijas sauk�anu un zvanī�anu �im te vecajam vīram, kur� izstaroja milzīgu autoritāti un dzīves pieredzi, bet viņa viegli piemieg�tais skatiens likās sakām �puisīt, tikai nemelo man, es tev redzu cauri�. Viss, ar mani ir cauri ja ne �odien, tad rīt�

Labi pārredzamās Rīgas �osejas galā iemirgojās vāra ugun�tiņa, kas ātri kļuva arvien lielāka. Drīz vien jau varēja nojaust, ka tur viena aiz otras brauc divas automa�īnas. Mika sudrabai�nās toijotas motora skaņu Anna pazītu jebkurā vietā un laikā, bet krimināltehnisko ekspertu priek�nieka Egona Damberga �ķaudo�ais Mercedes-Benz Sprinter busiņ� bija nerimsto�s joku un apcel�anās objekts. Kolēģi Dambergu aiz muguras paklu�sām dēvēja par Misteru Gad�etu, bet viņ�, to labi zinādams, spītīgi atteicās no jauna busiņa, jo veco 2002. gada skrējēju

bija pielāgojis un iekārtojis pats savām rokām, ievie�ot teh�niskajā arsenālā ari vienu otru ierici, kam tur pēc protokola nemaz nevajadzēja būt.

-���� Nu, Lizbet, priecīgus Ziemassvētkus! Sveiks, Krusttēv! Labvakar, pui�i! Miks, pirmais pienācis pie kafijas dzērāju pulciņa, sveicināja. Labāko tradīciju garā: kā svētki, tā no�ziegums! Kas tad nu �oreiz noticis, ka mums ar Egonu Zie�massvētku priek�vakarā valsts mēroga ekspertu brigāde jāceļ kājās? Nevarējāt iztikt ar vietējo kārtīb-un-tiesībsargājo�o varu?

-��� Hmm� Acīmredzot nevarējām vis. �ķiet, esam atradu�i to vīru, kuru jūs pēdējos trīs gadus nesekmīgi meklējāt un kur� it kā esot aizbraucis uz ārzemēm� Lāci� Ģenerālis Bass kaitino�i lēni iesāka stāstīt, cie�i vērdamies uz greideristu Juri Krācīti, kamēr Anna neuzkrīto�i vēroja Antonu Graudnieku.

Miks �o spēli nesaprata, ta�u neiejaucās. Savukārt tikko pienāku�ais ekspertu grupas vadītājs Egons Dambergs, sadzir�dējis pēdējo vārdu, mundri sarosījās.

-���� Kārļonkul, ja tev būs taisnība, es Vecgada vakarā pliks trīs reizes apskrie�u ap Pū�u salu! To slaveno seifu zagli ta�u meklē ne tikai mūsu policija un dro�ībnieki, bet arī Interpols un n-valstu privātās struktūras! Un tu saki tagad viņ� atra�dies? Beigts? �ajā klusajā lauku nostūrī, sniega kupenā. Esi par to pilnīgi dro�s?

-�� Esmu gan. Viņam uz labās plaukstas virspuses ir padzisis tetovējums pakaļkājās pacēlies, uzbrukumam gatavs lācis. Vienīgi� dārgajam nelaiķim kāds nesen paguvis nogriezt rādītājpirkstu.

-���� Es� neko nesaprotu� kāds lācis, kāds Interpols, kāds pirksts�? Es� neko nezinu! Izmisīgi ie�īkstējās aukstumā pavisam atskurbu�ais greiderists Juris Krācītis. Mani sa�nesa� es� viņu� netī�ām�

Antons Graudnieks stāvēja kā sastindzis. Vienīgais, ko viņ� saprata, nu ir ziepes. Ja miru�ais patie�ām ir svarīgs putns, tad �ai lietai nopietni tiks meklēts pakaļ, Ģenerālis sapratīs, ka viņ�, Antons, pat nebija domājis zvanīt policijai, atklāsies arī viņu abu mazais �mugulis, un tad ardievu, uzple�i!

-���� Kārļonkul, jūs nu varētu doties mājup mēs te vēl kā�du stundu, divas nopietni strādāsim, bet pēc tam noteikti brauksim pie jums. Vai ari uz Pū�u Māju? Pēdējais Egona jautājums bija adresēts Annai Elizabetei.

-���� Kā gan citādi! viņa attrauca, lai gan domās gribēja pasūtīt visus tālu, tālu.

Tā tik vēl trūka! Rīt ierodas vecāki, parīt vecmāmiņa. Tel�pas ciemiņu uzņem�anai nav uzpostas, rītdienas svinīgajām brokastīm puse ēdienu nav gatavi, par Ziemassvētku koncerta mēģinājumu bail pat iedomāties viņa bija iecerējusi �ovakar pirms gulētie�anas vēl pastrādāt ar vadītāju tekstiem. Un kur� tagad atvedīs vecākus?

-�� Līzbet, nestreso! nedzirdami pienāku�ais majors Kaķītis mierino�i ierunājās. Es tavējos rīt atvedī�u. Ekspertiem tik un tā naktī jābrauc atpakaļ uz Rīgu jāaizved jūsu atradums� Brauk�u kopā ar viņiem.

-���� Par atradumiem runājot, tur tālāk, aiz greidera, otrā lielākajā kupenā abi suņi kaut ko saoda. Tur jau nedaudz ar vienu ķepu paka�ņāts, drusku nomierinājusies, Anna atce�rējās. Mika solījums ļāva cerēt viss būs kārtībā.

-���� Labi, labi, Viktors ar Zorro paliks te un vēl pastrādās. Varbūt atstāj mums termosu, es vēlāk aizvedī�u?

Anna apkaunējās. Būtu pati attapusies un piedāvājusi at�braucējiem kafiju ve�i minu�i no Rīgas, dro�i vien ne lāgā ēdu�i, ne dzēru�i�

Pamanījis viņas nervozo sakustē�anos, Kaķītis nosmējās:

-���� Beidz ta�u uztraukties, es jau teicu viss būs kārtībā. Ja apstiprināsies Krusttēva aizdomas, jūs saņemsiet pateicību visaugstākajā līmenī.

-��� Kas notiks ar to tur? Anna nemanāmi, ar acs kaktiņu norādīja uz nobālu�o Juri Krācīti.

-���� Vēl īsti nezinu. Aprunā�os, tad redzēsim ņemt līdzi vai laist, lai brauc.

-���� Miku� Ja nu gadījumā jūs viņu palai�at vaļā, saki, lai pirms tam tomēr notīra arī mūsu ceļu, citādi tas vairs nebūs izbraucams jau tagad ir interesanti, bet rīt jūs ar manējiem vispār netiksiet ne turp, ne atpakaļ.

-���� Kārļonkuļa lendrovers jūs tagad izvilks, bet par pārējo es parūpē�os, apsolu. Bet nu gan brauciet mājās, citādi krusttēvs jau sāk �ķaudīt. Viņam kājas jutīgas�

-��� Tā tik vēl trūka! Anna satrūkās.

Ģenerālim vajadzēs karstu sinepju un prie�u skuju vannu!

Ne Miks, ne eksperti uz Pū�u salu tomēr neatbrauca. Tikai vēl ilgi pēc pusnakts Me�āju rāmo mieru traucēja greidera motora dobjā rūkoņa. Pū�u salas ceļu Juris Krācītis notīrīja divas reizes.

Pēc divarpus stundām, kad ģenerālis, izkarsēts dziedino��ā vannā un ietīts pūkainā kamieļvilnas pledā, viesistabā pie spo�i dego�a kamīna dzēra zāļu tēju ar medu un Annas gatavoto trejdeviņu zālī�u uzlējuma pie�prici, iezvanījās viņa mobilais telefons. Zvanītājs bija Miks.

Kārlis Bass pastiepa savu vecmodīgo aparātu Annai Eli�zabetei: Runā tu.

Miks pastāstīja interesantus jaunumus.

Sākotnējā apskate atklājusi dīvainu faktu: nogalinātais Lācis (tas patie�ām bija viņ�) Me�āju krustceļu kupenā ierakts jau miris, turklāt miris jau sen, vismaz pirms piecām die�nām, ja ne veselas nedēļas. Acīmredzot turēts kaut kādā telpā vai tvertnē, kur iespējams nodro�ināt dziļsaldē�anas re�ī�mu to apliecināja saldētai gaļai līdzīgā tipiskā audu struk�tūra.

Bet līķim nesen nogrieztais pirksts atradies blakus kupenā, da�us centimetrus zem sniega segas tāpēc suņi bija tā rū�ku�i, rēju�i un ka�ņāju�i sniegu. Turklāt interesanti, pirksts bijis ietīts polietilēna plēves gabalā.

Pie no�autā neatrada nekādus personas dokumentus, ta�u pēc smalko drēbju pre�u zīmēm varēja spriest, ka apģērbs nav ra�ots nedz Latvijā vai tuvējās kaimiņvalstīs, nedz arī Krie�vijā, tātad tikpat labi viņ� varētu būt atbraucis vai atvests no kādas Vecās Eiropas valsts vai jebkuras citas pasaules malas.

Neko vairāk �obrīd nevar uzzināt miru�ā ķermenis tā sasalis, ka sekcija nav iespējama.

-���� Bet tad jau viņ� tur novietots pavisam nesen, Anna domīgi piebilda, pabeigusi atstāstīt Mika teikto ģenerālim, kur� pievērtām acīm nesteidzīgi malkoja tēju. Lai cik sasalis būtu kāds ķermenis, ilgāku laiku atrodoties augstākā tempe�ratūrā, tas ta�u pamazām sāks atkust, vai ne? Krusttēv, bet vai tie�i tādam nolūkam aukstajai pārvadā�anai neder lielās fūres, refri�eratori, nu, tās karavānas ar lampiņām�?

Pag, kā bija teicis Kārlis? �Bet vai kāds no jums pamanīja �orīt agri cauri Me�āju centram izbraucam auto karavānu tie�i tādu kā reklāmās: trīs lielas, sarkanas ma�īnas, ap kravas kas�tēm krāsainu lampiņu virtenes, bet uz pēdējās ma�īnas sā�niem liels, tukls, sarkanvaigots Ziemassvētku vecītis?�

21.-22. decembra nakts

Bija jau krietni pāri diviem naktī, kad Anna Elizabete bei�dzot tika līdz savai istabai.

Atgrie�oties mājās, viņas pirmā doma bija karstu zāļu vannu ģenerālim, tikai pēc tam visu citu.

Kamēr vecais vīrs izsildīja no kauliem nakts aukstumu, Anna īsos vārdos paspēja pārstāstīt pārējiem �ovakar noti�ku�o, cie�i liekot pie sirds neko no tā visa neatklāt viņas vecā�kiem, kā arī nekādā gadījumā nepiesaukt pagāju�ās vasaras traģiskos notikumus.

Mamma ir ļoti nervoza, nevajag viņu lieki satraukt, bija viss Annas Elizabetes komentārs.

Nokopu�as vakariņu galdu, Anna, Zane un Omīte vēlreiz pārlūkoja Zilo istabu (tajā dzīvos Annas vecāki) un Ģirta līdz��inējo guļamistabu (tur parit ievāksies Anna Roze fon Berga Annas Elizabetes vecmāmiņa, kuru visi ļoti gaidīja ieroda�mies, savukārt Ģirts pārcelsies uz bibliotēkas izvelkamo dīvānkrēslu).

Pui�i viesistabā un lielajā kāpņu telpā stiprināja pie sienām sīksīku, zeltainu Ziemassvētku lampiņu virtenes, bet Anna Eli�zabete un Zane hallē pabeidza greznot kuplo egli. Viesistabā un pārējās telpās svētku noskaņu radīja nelieli egļu zariņi ar vienas krāsas rotājumiem.

#

Annai Elizabetei izteikti nepatika bezgaumīgie visu vara�vīksnes krāsu un spo�uma pakāpju grabuļi, ar kādiem pēdējā laikā bija pārpilni veikali. Saskatīju�ies ap�aubāmas kvalitā�tes Ziemassvētku komēdijas, kur garlaicīgas dzīves nomocīti kaimiņi sacentās savu māju izgaismo�anā, lētas popularitātes dēļ liekot uz kārts ne tikai ģimenes iekrājumus, bet arī sav�starpējās attiecības, par svētku sajūtu pat nerunājot, vai arī kur varoņu mājās likās plosīju�ies trakie ar krāsu bund�ām, daļa ļau�u, pat neaizdomājoties, ka vienīgais, ko viņi �ādi panāk, ir lielāks sadzīves pre�u veikalu apgrozījums svētku periodā, darīja tik pakaļ un domāja, ka tā ir labi.

Anna deva priek�roku klusākam, atturīgākam skaistu�mam, ja bumbuļiem, tad tum�sarkaniem vai veca zelta krāsā; ja svecītēm, tad baltām vai sarkanām; ja eņģeļmatiem, tad smalkiem un vienā tonī; ja lentītēm, tad pa�u sietām, nevis rūpnieciski līmētām. Arī dāvanas saviem mīļajiem viņa alla� saiņoja pati, ikreiz pamanīdamās noformējumā ielikt zīmīgu vēstījumu vai joku. Savējie saprata.

Beidzot viss it kā bija padarīts. Vecais Bergu nams, egļu skuju un Prie�u Miķeļa lieto bi�u vaska sve�u aromāta ap�dvests, bija kļuvis tāds kā svinīgāks. Lai gan nē, piektais kāpņu pakāpiens joprojām ne�petni �īkstēja. �ī skaņa ikreiz likās vēstām ko citu. Tagad pakāpiens mēdījās rīt, rit, rit�

Laizdama divmetrigajā �uguna vannā ūdeni, Anna uz mir�kli atsēdās gultā, bez ceremonijām pabīdot tālāk abus �etr�kājainos okupantus Grāfu un Baronu -, un ar plaukstām pārvilka sejai.

Nu gan dieniņa! Vienbrīd jau likās, ka tā nekad nebeigsies.

Grāfs, sajutis saimnieces trauksmi, ar karstu mēli mierino�i nolaizīja viņai roku.

-���� Paldies, sunīt, tu esi īsts draugs!

Grāfs priecīgi paviļāja asti. Toties Barons pat nepamodās, tikai slinki pārvēlās uz otriem sāniem.

Atkal tāds tremolo dvēselē kā vienmēr, kad gaidāmas nopiet�nas pārmaiņas, nepatik�anas vai neparedzami pavērsieni. Priek��nojautas? Reakcija uz �odienas baiso atradumu? Vai tie�ām gai�dāmi jauni noziegumi? Varbūt labāk klausīt ģenerāli: līst migā un segu pāri galvai rīts gudrāks par vakaru? Tomēr ne vēl jāsakārto drēbes rītdienai, arī vanna drīz būs pietecējusi�

Vanna ar pa�as gatavoto aromātisko zālī�u esen�u pie�devām bija Annas mazais prieciņ�, no kura viņa negrasījās atteikties nekādu iemeslu dēļ pat ja tādēļ miegam atliks mazāk minū�u.

Ieslīgusi karstajā ūdenī, viņa uz mirkli sajutās labāk, ta�u ledaini asie kaķu nadziņi kuņģī turpināja skrāpēties.

Interesanti, ko viņa nav paguvusi izdarīt vai aizmirsusi? Vecāku istabā viss uzkopts, egļu zari un svaigi ziedi vāzēs, sve�ces uz kamīnmalas, svaiga gultas veļa skapī. Lielā egle kārtībā, gaismiņas kārtībā, brokastu uzkodas ledusskapī un pielieka�majā kambarī. It kā viss būtu�

Dro�i vien tas ir tikai satraukums pirms svētkiem. Un ārā atkal pilnmēness�

Pēdējos vakaros, no savas istabas balkona vērojot, kā pāri apsnigu�o ozolu zariem uz tumsto�o debesu fona pamazām kāpj pieaugo�ais, milzīgais mēness vispirms sārts, tad vaska dzeltens, visbeidzot auksti zilgani bāls, Anna Elizabete atkal un atkal domās atgriezās pagāju�ajā vasarā.

Bija pagājis pusgads kop� notikumiem, kas Me�āju kluso ikdienu sagrieza kājām gaisā, iesaistot visu līmeņu kārtībsargājo�ās struktūras un pat centrālo presi. Annai Elizabetei

piedero�ās salas lejasgalā atrastie septiņdesmit gadus vecie divu cilvēku kauli, kas liecināja par vardarbīgu nāvi, aizsāka traģisku notikumu ķēdi divas slepkavības, pa�nāvību, cilvēka nolaupī�anu un veikala apzag�anu, nāves draudus, noindē�anas mēģinājumu un visbeidzot īstā noziegumu organizatora bojāeju, bēgot no likumsargiem. Līdzdalībniekus arestēja, ta�u Anna juta nekas vēl nebija beidzies�

Sarkanā vilka�a Artūra Bambāna-Lejiņa alias Arvīda Divupa baisā nāve bebru alas otrādi apvērstajā piltuvē likās simbo�liski taisnīgs noslēgums viņa nelietību pilnajai dzīvei kop� pusaud�a gadiem viņ� bija izvarojis, slepkavojis, sitis un �āvis, nereti atstādams savus upurus bez jebkādas norādes par to kapa vietu, tāpēc viņa kritiens vertikālā, dūksnainā alā bez izejas bija kā pelnīts nobrauciens ellē.

Uz Divupa sirdsapziņas bija arī abu salas lejasgalā atrasto cilvēku nāve.

Arī abi viņa dēli un līdzdalībnieki Me�āju pagasta līdz��inējais tehniskais direktors, mehānisko darbnīcu vadītājs Arnolds Lejiņ� un biju�ais kaimiņu saimniecības vadītājs Arnis Akmens bija arestēti, un �obrīd viņu lietas virzījās pa garo tiesvedības ceļu.

Arnolds Lejiņ� aresta brīdī sabruka un jau pirmajā pratinā��anā atzinās gan cilvēka nolaupī�anā, huligānismā un draudu vēstuļu sūtī�anā, gan kara noziedznieka slēp�anā un neziņo��anā par briesto�o noziegumu. Tie bija nopietni apsūdzības panti, kas paredzēja ļoti ilgu pansiju valsts maizē, ta�u �ķita, ka Lejiņ� pēc atzī�anās un dokumentu parakstī�anas pēk�ņi jūtas atvieglots daudz mierīgāks un tāds kā priecīgāks, vai.

Ģenerālis Bass, kam Miks regulāri ziņoja, cik tālu pavirzī�jusies izmeklē�ana, reiz bija kā garāmejot izmetis: �Nevaru saprast to Arnoldu lētticīgs vai pamuļķis? Atzinās, ka

izsekojis Pū�u salas iemītniekus, krūmos tupēdams, noklau�sījies viņu sarunas, lai noskaidrotu, cik tālu tiku�i ar vēstu�risko atradumu ekspertīzi, rakstījis draudu vēstules, nolicis uz sliek�ņa zivi bez galvas, bet to visu saprotiet, visu! darījis sava tēva, nu jau miru�ā Bambāna-Lejiņa-Divupa iespaidā. Sak�, viņ� mani nohipnotizēja, piedraudēja, ietekmēja, pavēlēja� Iedomājieties, pat deviņdesmit gadu vecumā viņam pār visiem bijusi tik baismīga vara!�

Gan ģenerālis, gan Miks bija pārliecināti, ka Lejiņ� uzņē�mies daudz ko tādu, ko nebūt nebija darījis, to skaitā arī vainu par Zanes nolaupī�anu, lai gan viņa pati skaidri atce�rējās automa�īnā dzirdējusi Arņa Akmeņa un vecā BambānaLejiņa-Divupa balsi.

Pieveikt Arni Akmeni izrādījās krietni grūtāk lai ko pus�brālis teiktu, viņ� visu kategoriski noliedza, ņirdzīgi norādot �pēc mīļā brālī�a sen jau Stren�i ilgojas�. Diem�ēl tie�u pierā�dījumu pret Akmeni nebija tikai Zanes liecība. Toreiz vasarā kriminālpolicijas eksperti Akmeņa māju pārmeklēja no bēni�ņiem līdz pagrabam, ta�u neatrada neko, kas viņu sasaistītu ar Me�ājos notiku�ajām slepkavībām un Zanes nolaupī�anu.

Nopratinā�anā viņ� atzina jā, kad pa�a autiņ� sabojājies, vairākkārt braucis ar pelēko opeli, tāpēc tur varētu būt pat ļoti daudz viņa pirkstu nospiedumu; jā, bie�i iegriezies pie pus�brāļa Arnolda mehāniskajās darbnīcās saimniecībā daudz ko vajag salabot; un, jā, arī pie tēva Me�sargmājās ciemojies bie�i, ta�u to likums neaizliedz, vai ne? Bet, piedodiet, nē, par tēva padomju laikā veiktajiem noziegumiem neko nezinot, savukārt tēvs, lai kāds viņ� būtu, tomēr ir un paliek tēvs� Vai izmeklētāju kungi tā nedomā?

Majors Miks Kaķītis ar savas nodaļas un Totalitāro lietu pārvaldes pui�iem rāvās vai pu�u, ar katru jaunu dienu un

nedēļu kļūdami arvien īgnāki un drūmāki. Trūka pierādījumu, un lieta slīdēja laukā no rokām.

�Baidos, ka mums pret viņu nekā daudz nav, tikai netie�i pierādījumi plus subjektīvi pieņēmumi,� kādu vakaru nokārtu galvu Miks pārguris apsēdās uz halles kāpnēm un nopūtās. �Labs advokāts un, tici man, Akmens sev tādu sagādās! no mūsu izmeklē�anas un prokuratūras apsūdzības neatstās ne akmeni uz akmens�� Viņ� grīni pasmīnēja par neviļo kalam�būru. �Kas par absurdu mēs zinām, ka viņ� stāv aiz gandrīz visiem pēdējā laikā Me�ājos veiktajiem noziegumiem, sākot ar Zanes nolaupī�anu, kas, visticamāk, būtu beigusies letāli, beidzot ar nelegāli atmazgātām naudām, plus vēl vismaz div�desmit pārkāpumiem, kas saistīti ar PVN un nodokļu lietām, ta�u pierādīt to nevaram. Formāli viņu nekas nesaista ne ar �eftētājām māsām Zānēm, ne nogalināto �oferi Antonu, ne miru�o ciema kultordzi Sofiju, kuru viņ� mudināja uz sīkām sadzīviskām nelietībām pret pagasta priek�niecei Maigu Lā�cīti. Nē, Akmens ir pārāk gudrs, lai kaut ko darītu rakstiski, abi datori tīri, e-pasta kastīte tuk�a, ne profila draugos, ne feisbukā, ne tviterī, ne citā socportālā. Nekā kompromitējo�a. Iespējams, kaut ko zina Arņa sieva Dzidra un dēls Uģis, ta�u viņi ir tā iebiedēti, ka par Akmeni vispār nerunā. Tāpēc, ja nenotiks brīnums, mēs viņu drīz vien atkal ieraudzīsim. Pro�tams, ne tik lecīgu kā agrāk, ta�u, zinot �ī tipa riebīgo iedabu, gan jau vēl piedzīvosim raibas dieniņas.�

Arnolda Lejiņa māte sarkanā vilka�a sieva Vecā Karlīne, Karlīne Lejiņa no Lejiņiem, kas atradās Melnupes otrā krastā, tie�i pretī Pū�u salai, pēc vasaras notikumiem vairs neizgāja no mājas.

Viņa gan bija mēģinājusi otrreiz izspēlēt to pa�u triku, ko piecdesmitajos gados, publiski nolūgties ļaudīm piedo�anu,

sak�, ko nu es, es jau neko nezināju, mani piespieda, man pie�draudēja� Ta�u �oreiz tas vairs neizdevās.

Lielā vecuma dēļ viņu neaizturēja un no mājas prom ne�veda, lai gan ikvienam bija skaidrs, ka, dzīvojot kopā ar neprecēto dēlu Arnoldu un regulāri gatavojot ēdienu ari Me�sargmājā mīto�ajam biju�ajam virām, Karline nevarēja neko nezināt.

Pēdējā laikā viņa bija tik strauji sakritusies, ka vairs pat necēlās no gultas. Tuvējo māju kaimiņi runāja, ka Lejiņu logos dienu un nakti degot uguns, bet naktis Karlīnes istabā kāds gaudojot nelabā balsi.

�Laikam velns moka,� rūgti bija noteikusi Kalniņu Marija, Karlīnes vistuvākā kaimiņiene. �Diezgan nelaimju atnesusi citiem, nu pienācis laiks pa�ai maksāt rēķinus.�

Pagasta priek�niece Maiga Lācīte, Karlīnes meita no tre��ās laulības, bērnības gados mētājusies pa internātiem, vēlāk visiem par spīti pabeigusi trīs augstskolas un atgriezusies dzimtajā pusē, pēc notiku�ā sākumā gribēja rakstīt atlūgumu un atkāpties no pagastvecenes goda, ta�u ģenerālis, Anna un veselīgi domājo�ie me�ājnieki viņu pierunāja palikt.

�Tev nav jāatbild par tavas mātes grēkiem, un tavs tēvs, mūsu biju�ais priek�sēdis Juris Lācītis, bija goda vīrs,� sparīgi uzsitis ar cieto, sastrādāto roku pa galdu, bija stingri noteicis vecais Kalniņu Eidis.

Par spīti bērnībā nodarītajām pārestībām un rūgtajam mantojumam, Maiga Lācīte darīja to, kas jādara, katru dienu veda mātei ēdienu, apkopa, kurināja krāsni.

Reiz garāmskrienot iebrauca pie Annas Elizabetes paru�nāties.

-��� Es vairs nevaru� Viņa kļuvusi tik naidīga pret mani, pret visu pasauli� �ņāc kā odze, vārdus nevar saprast, ta�u

ladas katru mīļu bridi� Par ko man tāds sods un krusts, ko es tādu esmu nodarījusi? Ne man īstas bērnības bijis, ne jaunības. Ne milestibas, ne ģimenes. Viena pati esmu� Un tagad vēl jāklausās mātes lāsti! Nebija, nebija viņa tik svēta un nezino�a, kā tagad cen�as izlikties, gan jau zināja i par vecā Bambāna, i par manu pusbrāļu izdarībām. Zināja un atbalstīja� Un tagad ļaudis mani ar pirkstiem nobakstls�!

Lācīte izplūda rūgtās asarās.

-���� Maiga, tu ļoti labi dzirdēji, ko domā pagasta ļaudis tev par savas mātes grēkiem nav jāatbild! Anna viņu itin skarbi bija apsaukusi. Vienkār�i norobe�ojies no tā visa un dzīvo tālāk pati savu dzīvi! Ilgi tas vairs nevilksies� Labāk pamēģini viņai piedot�

Lācīte kā dzelta bija salēkusies: Kā tu to domāji ilgi nevilksies?

-���� Tā, kā pateicu, Anna Elizabete strupi noteica, sīkāk neko nepaskaidrojot.

Pēc pāris nedēļām kādā vētrainā novembra naktī Vecā Kar�line nomira.

Tonakt zibens iespēra vecajā, pusnokaltu�ajā apsē pie Lejiņu mājas, un tā nodega zilās liesmās, neatstājot pat pelnu �upiņu. Ļaudis vēl ilgi sa�ukstējās par zibeni novembri�

Pēc �īs sarunas pagasta �efiene pasāka bie�i apciemot Annu Elizabeti vai nu garāmbraucot, it kā nejau�i ierodoties Pū�u salā, vai uzaicinot pie sevis uz kafiju. Anna bija piekritusi palīdzēt veidot Lācītes un Me�āju pagasta pozitīvo tēlu, un nu, pa�valdību vēlē�anu priek�vakarā, pagasta galva skrēja pie viņas konsultēties par katru sīkumu vai runāt ar to avīzi, ko atbildēt tam �urnālistam, kā uzņemt reģionālo lietu ministru, kādu kostīmu labāk pirkt tum�u vai gai�u, vai viņai labāk piestāvētu blondi, rudi vai melni mati?

Galu galā Anna Elizabete sāka no Maigas vairīties uz ciema veikalu sūtīja Kārli, bet pati norobe�ojās Pū�u Mājas savrupībā, darot visus tos nebeidzamos darbus, ko Maigas Lācītes vētrainās aktivitātes �man vajag jau vakar� bija nobī�dīju�as otrā plānā, bet kas aģentūrai deva ikmēne�a ienā�kumu. Pēdīgi, kārtējās neplānotās valdības pārstāvju vizītes dēļ (kurā Annai noteikti bija jābūt klāt) nonstopā nostrādājusi trīs naktis, lai paspētu nodot reklāmdrukas projektu, Anna Elizabete saprata viņu un Maigu gaida ļoti nopietna saruna. Par laiku, draudzību un biznesu, ko nevajag jaukt. Un par to, ka visam ir sava cena.

Sarkano vilka�u upuru kaulus svinīgi pārbedīja Bi�u Miķeļa Dravu māju dārza malā pie lielās priedes privātā kapu laucītē. Turpat, pēc Annas Līzes Saulītes vēlē�anās, zemē guldīja arī dzirnavnieka Millera un viņas sievas Dārtas mirstīgās atliekas.

Kārlis saviem tālajiem sen�iem vecajiem Priedēm un Dzirnavu saimniekiem no masīva ozolkoka izgreba skaistas piemiņas zīmes, un mazais dvēseļu dārziņ� saņēma Me�āju mācītāja Pētera Liepas svētību.

Sofiju Angelovsku un Antonu Zānu klusi paglabāja Me�āju vecajā kapsētā aiz Me�mui�as, bet Antona trīs mātes, pārdzī�voju�as nepatīkamus mirkļus Kriminālpolicijas un nodokļu inspektoru sabiedrībā, a�i likvidēja savu mazo tirdzniecības uzņēmumu, pārdeva Ābeļu mājas un no Me�ājiem aizvācās, neatstājot adresi.

Tie�i tāpat izdarīja arī bijusī pagasta feld�ere Aina Maizīte, kura, būdama stāvoklī no vasarā nogalinātā Antona, skaidri saprata, ka �eit ne viņai, ne bērnam dzīves nebūs. Omīte pareizi vien bija paredzējusi kam viņa �eit būs vajadzīga ar visu bērnu, kas dienu no dienas atgādinās par traģiskajiem noti�kumiem? Ari kā daktere Maizīte bija vairākkārt profesionāli

izgāzusies, un me�ājnieki viņas pakalpojumus izmantoja nelabprāt tā vietā brauca uz Melnpili vai Rīgu. Tāpēc pēc bērna meitenītes piedzim�anas Aina Maizīte pārcēlās uz Rīgu pie mātes.

Ainas Maizītes vietā Me�ājos privātpraksi uzsāka jauns dakteris Arvis Konrāds; zinātāji teica esot �etrdesmit de�vītajā gadā no�autā skolas direktora Konrāda dzimtas atvase.

Annai Elizabetei ļoti gribējās ar viņu iepazīties, ta�u pagai�dām nebija radies iemesls, lai apmeklētu doktorātu. Veselība visiem pū�mājniekiem turējās.

Interesanti, kā jūtas Ģenerālis? Cerams, zāļu vanna viņam būs nākusi par labu�

Anna iedomājās nozagties lejā uz viesistabu, kur vecais vīrs bija ērti iekārtojies veclaiku dīvāngultā pie kamīna, ta�u ģenerālis, gulēt ejot, bija stingri pieteicis neraizēties, ne�spiegot, neok�ķerēt, bet visiem mudīgi doties pie miera. Viņa negribēja Kārļonkuli kaitināt.

Un vēl tas piektais pakāpiens! �īkst tā, ka pamodinās visus dzimtas spokus�

Domas pārsviedās pie ģenerāļa Kārļa Basa.

Kop� vietējais policijas inspektors Donāts Graudnieks bija atcelts no amata un aizgājis no policijas, inspektora pienāku�mus pildīja viņa dēls Antons, ta�u jaunajam puisim, kur� tikai nesen bija beidzis Policijas koled�u, īsti nevedās ne operatīvie pasākumi, ne protokolu rakstī�ana, ne dedukcija, ne darbs ar cilvēkiem viņ� vienkār�i baidījās ar tiem runāt. Vai nu tēvs ar savu mū�īgo kritizē�anu un ņirgā�anos iebaidījis, vai ari viņ� vienkār�i nav �im darbam piemērots. Zeme, graudi, minerālmēsli, kombaini, miglotāji par tiem Antons varēja runāt stundām, tad viņam vārdu netrūka�

Pagasta vadība bija lūgusi Annu Elizabeti parunāt ar ģene�rāli, vai viņ� varētu uzņemties vietējā likumības sarga lomu, ta�u Anna uzreiz �o ierosinājumu noraidīja jāsaprot ta�u, ko un kam jautāt! Vīram ar tādu karjeru piedāvāt pagasta inspektora amatu! Tad jau ari biju�o iek�lietu ministru varētu par naktssargu pieņemt� Maiga Lācīte, sasarkusi un apmul�susi, bija taisnojusies tas neesot tā domāts, viņi ļoti cienot ģenerāļa Kārļa Basa pieredzi un zinā�anas�

Uzzinājis par garām palaisto ekskluzīvo iespēju, Bass bija smējies, vēderu turēdams, tad pats piezvanījis Lācītei un apso�lījis visa veida palīdzību, ja tāda reiz būtu nepiecie�ama. Un draiski piebildis: �Bet burciņu zagļus tomēr lai tramda kāds jaunāks, labi?�

Pēc �ī incidenta Maiga Lācīte Pū�u salā nerādījās gandrīz mēnesi. Viņai bija milzīgs kauns.

-���� LIzbet, varbūt mums nodibināt privātdetektīvu aģen�tūru? Kādu vakaru, uz Pū�u Mājas ērtā pavarda pankūkas cepdams. Bass ieminējās, piemiegtām acīm �ķelmīgi raugoties apmulsu�ajā Annā Elizabetē.

-�� Kārļonkul, tu nopietni? Viņa neizpratnē piepacēla krei�so uzaci.

Parasti �ādi, kaut ko apdomājot, darīja ģenerālis un Miks.

Re, kā paradumi pielīp!

-���� Pilnīgi. Tu tikai padomā, kādi mums resursi: Miks ar saviem pui�iem, Viktors ar suņiem, Egons ar tehnisko labora�toriju, Kārlis ar datorzinā�anām, Ģirts ar sakariem smalkajās aprindās, Zane ar presi. Un mūsu viltīgais detektīvs brun��os Omīte! Neviens no viņiem ta�u neatteiktos palīdzēt, vai ne? Un mēs pa�i vai mēs neko neesam vērti? Padomā, meit, varbūt tā nemaz nav tik slikta doma�

Anna Elizabete pasmaidīja: lūk, kāds cilvēks! Ja nu kāds būtu pelnījis atrasties �ī uzskaitījuma galvgali, tad tas, pirmkārt,

bija atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass, kura vairāk nekā pusgadsimtu ilgā, nevainojamā karjera milicijā un poli�cijā bija radijusi leģendas.

Par viņu mācīja Policijas koled�ā un Juridiskajā fakultātē, viņ� ari pats reizēm nolasīja kādu lekciju, viņam centās līdzi�nāties ikviens policijas zaļknābis. Jo tie�i tā no pa�iem pamatiem, no vienkār�a Milicijas skolas audzēkņa Kārlis Bass bija izaudzis līdz Juridiskās fakultātes, Minskas un Maskavas Augstāko milicijas skolu absolventam. Tad garais ceļ� no ierindas mili�a līdz operatīvajam pilnvarotajam un N. rajona pilsētas milicijas nodaļas Kriminālizmeklē�anas daļas priek��niekam, bie�as dzīves un darba vietas maiņas pa visu Latviju, līdz pat visattālākajiem nostūriem kurp norīkos, tur strādāsi!

Beidzot liktenis piespēlēja iespēju apmesties uz dzīvi tuvāk Rīgai Ogrē. Bass daudz bija stāstījis par �o laiku: se�desmi�tie, septiņdesmitie gadi Hru��ova laiks; no vienas puses, aukstais kar� un informatīvā blokāde, no otras -, kontra�banda, spekulācijas, cilvēku iedzimtā tieksme dzīvot labāk, nereti par katru cenu, apejot likumus ar līkumu un ignorējot pārējo līdzcilvēku tiesības uz mantu, veselību un dzīvību. Ogres trikotā�as kombināta būve un Pļaviņu HES celtniecība, viesstrādnieki, migrācija no visas pla�ās savienības, barakas, daudz smagu un cinisku noziegumu. Arī pārvaldes aparātā un augstākajos varas e�elonos.

Vairāki kolēģi, nevarēdami to izturēt, no milicijas aizgāju�i, bet Kārlis Bass, �is no skata rāmi lēnīgais, pat laucinieciski mierīgais vīrs, nelokāmi gāja tālāk savu ceļu. Viņ� nebija ērts, jo runāja maz, bet, ja runāja, tad teica, ko domāja; ta�u viņu cie�nīja gan kolēģi, gan priek�niecība, gan noziedznieku aprindas.

Tāpēc, ka viņ� ir tik cilvēcīgs, Anna Elizabete nodomāja. Kā viņam tas izdodas?

Tas patie�ām bija pārdomu vērts. Kā majoram, vēlāk apak�pulkvedim, pulkvedim, visbeidzot ģenerālim Kārlim Basam izdevās saglabāt savu labestību un cilvēcību cauri vai�rāk nekā piecdesmit gadu ilgajam dienestam valsts iek�lietu sistēmā, trulās padomju birokrātijas gadus ieskaitot? Varbūt tāpēc, ka viņam bija sirds, sirdsapziņa un da�i principi, ko ģenerālis nekad nepārkāpa, nenosodīt, nelamāties, neap�runāt, toties censties uzklausīt, saprast un palīdzēt. Ari dus�mojās viņ� tāpat labestīgi.

Kā es gribētu piekļūt ģenerāļa arhīvam, Anna Elizabete nodo�māja, tur noteikti būtu daudz interesanta!

Kādā atmiņu brīdi viņ� bija pastāstījis, ka jau kop� pirmās darbadienas ieviesis par paradumu katru vakaru visu notiku�o īsumā pierakstīt piezīmju grāmatiņā. Bet par interesantāka�jām lietām mēdzis rakstīt pārskatus tikai savām vajadzībām. �Cen�os visu pierakstīt interesantākās lietas, statistiku, ten�dences, kopsakarības, iesaistītās personas varbūt kādreiz rakstī�u memuārus. Tagad, pēc gadiem, ļoti labi redzams, kā Latvijā un citur veidojies organizētās noziedzības tīkls.�

Nu glu�i kā �erloks Holmss ja var ticēt Arturam Konan-Doilam, arī Holmsam bijusi apjomīga, lai neteiktu milzīga, karto�tēka; visi Britānijas noziedznieki un noziegumi alfabētiskā secībā. Tikai tā at�ķirība Holmss bija izdomāts tēls, toties ģenerālis Kārlis Bass visnotaļ dzīva un reāla persona.

Bass bija piedalījies arī atjaunotās neatkarīgās Latvijas brīvības cīņās gan janvāri, gan augustā; viņam bija radikāli uzskati valsts valodas jautājumā, nerimsto�s naids pret kara noziedzniekiem, skeptiska attieksme pret visu, kas sākas ar �eiro�, un cie�a pārliecība, ka neko labu uzspiestā apvieno��anās ar eirozonu nedos.

Jau gadus piecus viņ� bija pelnītā atpūtā, ta�u darbīgais raksturs un pla�ās zinā�anas neļāva palikt mierā. Savu profe�sionālo karjeru beidzis kā Valsts policijas priek�nieks, ministra padomnieks un Valsts prezidenta konsultants iek�lietās, vai�rākkārt saņēmis visaugstākos valsts apbalvojumus, atvaļinā�tais ģenerālis ar lielu interesi sekoja notikumiem visās jomās, arvien teikdams: �Sīkumu nav, ir tikai nevērīga attieksme; visas jomas ir savstarpēji saistītas politika, ekonomika, izglī�tība, kultūra, smalkās aprindas, banku sistēma, noziedzība un tiesībsargājo�ās struktūras. Bie�i vien robe�a ir tik smalka, ka pavisam viegli vari atrasties likumam otrā pusē.�

Ik reizi, dzirdot par kārtējo nesmukumu iek�lietu aprindās kukuļņem�anu, izspie�anu, dienesta pilnvaru pārsnieg�anu, pēdējos gados arī bruņotu laupī�anu organizē�anu, ko izdarī�ju�i tie, kuru pienākums būtu kalpot un aizsargāt, sirmais ģenerālis to uztvēra ļoti sāpīgi un personiski. Tāpēc arī, redzot abu Graudnieku nevēlē�anos un nespēju tikt galā ar sev uzti�cētajiem pienākumiem, vecais policists bija atradis veidu, kā to varētu darīt, oficiāli nebūdams piederīgs iek�lietu sistēmai.

Tu tik padomā, kāds �uks, Anna nosmaidīja. Ne velti Basa kolēģi, viņu pensijā vadot, visi kā viens bija teiku�i viņ� jau nekur neaiziet, viņ� tik un tā būs tepat līdzās.

Ūdens vannā jau bija galīgi atdzisis, ta�u karsto klāt laist Anna nevēlējās vecajām caurulēm bija tāds diametrs, ka ūdens gāzās, dārdēdams kā Niagāras ūdenskritums. Pamodi�nās visus mājiniekus�

Ātri norīvējusies ar asu linu dvieli, viņa ietinās biezā frotē peldmētelī un uz pirkstgaliem aiztipināja līdz gultai, cenzda�mās nepamodināt abus gulētājus. Rudais runcis labi paēdu�as radības omulībā bija izpleties kā jūras zvaigzne tie�i gultas vidū, atstājot viņai lieliskas izvēles iespējas gulēt, balansējot

uz viena vai otra sāna, savukārt Grāfs ar saviem augo�ajiem divdesmit pieciem kilogramiem un metru �etrdesmit pieci no puma līdz astei bija nosedzis visu gultas kājgali.

Nebēdā, Līzbet, tev vēl atliek tepiķītis pie gultas�

-���� Baronlielskungs, pastumies uz malu, �ī māja un gulta pagaidām vēl pieder man! Anna Elizabete pavēla resno, rudo spalvu kamolu uz otru guļvietas malu un mudīgi ienira zem segas. Runcis, slinki pavēris vienu zaļo aci, ilgi vēroja mitro, karsto radību, kas iztraucējusi viņa naktsmieru, tad no�āvājās, atklādams bezdibenīgu rīkli līdz Zemes centram un atpakaļ -, pieslējās kājās, eleganti izstaipījās un skaļi, paģēro�i ieņaudējās.

Signāls bija viennozīmīgs ēst, ēst, ēst!

-��� Ku�, kaķīt, pamodināsi Grāfu! Tagad ir nakts, jāguļ, man rit agri jāceļas! Anna panikā �ukstēja, ta�u bija jau par vēlu. Grāfa mo�ās a�eles jau viņu vēroja, bet priecīgā astīte līksmi dauzīja gultas gala kokgriezumus.

0, te kāds kaut ko teica par ē�anu?! Viņ� jestri ierējās draiskā suņupuikas balsī.

-�� Zēni, miers! Anna pus�ukstus dusmīgi uz�ņāca. Ļau�dis guļ, nekādas ē�anas!

Barons neapmierināti ieņurdējās un, uzmetis kūkumu, izslēja savu kuplo asti kā pudeļbirsti.

-��� Rudais, tu te mani nebiedē, Anna viņu brīdināja. Ar mani �ie jociņi neiet cauri. Varbūt tu spēj nobaidīt Omīti un Figaro, bet es tev redzu cauri. Turklāt tu jau tāpat esi pārāk resns un smags�

Protams, �āds kompliments run�a mīlestību pret saimnieci nevairoja. Viņ� nicīgi no�ņācās un saritinājās kamolā. Pus�gada laikā kop� Omоtes iera�anās Barons no agrākajiem asto�ņiem bija uzbarojies līdz �etrpadsmit kilogramiem, iztālēm

atgādinādams lielu, rudu, pūkainu spilvenu ar mazām kāji�ņām un pudeļbirstei līdzīgu asti.

īsts Garfilds, Anna ikreiz, uz viņu paskatoties, nosmaidīja. Pie visa vainīga Omīte!

Ziemai nākot, Kārļa vecmāmiņa ārkārtīgi centās, lai visi mājinieki vienalga, uz divām vai �etrām kājām, būtu labi paēdu�i, un abi mazākie bosiki nekavējās to izmantot.

Figaro un Barons, noslēgu�i sadarbības līgumu (ja kopīgs mērķis, tad pat suņi ar kaķiem var būt labos draugos!), bija izstrādāju�i īstu ie�ēlinā�anas �ovu: kamēr Barons, maigi mur�rājot, glaudās Kārļa vecmāmiņai gar kājām, tak�elis Figaro, izdve�ot sirdi ploso�us smilkstus, novēlās vēk�pēdus uz vir�tuves grīdas un tirināja priek�ķepas, it kā no bada jau būtu tuvu nāvei. Vecās kundzes sirds �ādai dubultspēlei nespēja turēties pretī, un abi kārumnieki alla� tika pie kāda garduma. Figaro vasarā tik slaidais rumpītis pamazām piebrieda līdz brangas sardeles komplekcijai, tomēr tas viņam netraucēja vaimanāt ik reizi, kad kāds tuvināja mutei kumosu.

Savukārt rudais runcis Barons savu lielāko vājību siera mīlestību bija izkopis līdz pilnībai jebkas sieru saturo�s bija kā magnēts: no plauktiem un aizvērtiem skapī�iem zuda siera pīrādziņi, bagetes, �ipsi un cepumi, no ledusskapja siers, biezpiens un siera salāti, bet reiz Barons bija pamanījies atmūķēt pat cepe�krāsni par laimi, atdzisu�u! un izlaupīt no pannas bakla�ānus ar sieru.

Ta�u ar to viņa nerātnības nebeidzās. Ziemai tuvojoties, runcis, acīmredzot izdomājis, ka ir pats pēdējais laiks parū�pēties par siltu migu, nolaupīja Kārļa vecmāmiņas tru�ādas mufi, aizstiepa to uz Annas Elizabetes istabu un ievilka gultā. Mājinieki aiz smiekliem gandrīz galu dabūja, vērodami, kā ļoooti apjomīgais un omulīgais runcis pūlas ielīst mufē, ta�u

tur vietas pietiek vien priek�ķepām un galvai. Par spīti gaba�rītu nesaderībai, mufi Barons neatdeva, bet sargāja ar zobiem un nagiem. Omītei atlika vien �ēli noskatīties, nopūsties un turpmāk, ārā ejot, vilkt rokās cimdus.

Bet vislielākā Barona nekrietnība bija viņa savdabīgā, iznī�cino�ā dator(ne)mīlestība, proti, tikko pamanījis guļamistabā klēpjdatoru (Annai patika vēlu naktīs atbildēt uz e-pastiem, palasīt ziņas, noskatīties kādu filmu, kam citādi neatlika laika, vai pastrādāt pie Bergu dzimtas radu rakstiem). Barons mirklī bija klāt un blīk�! ar saviem �etrpadsmit rudā skaistuma kilogramiem noļuma pār tastatūru. Vecā, uzticamā Dell daudz cietu�ais ventilators sāka aizrīdamies gaudot, jo milzu runcis ar savu ķermeņa karstumu bija ļaunāks par tie�iem saules stariem. Lieki teikt, ka tādos brī�os Annai no darba vairs nekā, arī datoram pastāvīgā vilnas klātbūtne nenāca par labu pēdējā pusgada laikā Kārlim jau trīs reizes bija nācies to ope�rēt un iztīrīt.

*� * *

Mobilais nospēlēja Ziemsvētku korāļa fragmentu. īsziņa no Mika: Ja neguli, atzvani. Ir jaunumi.

Saruna bija īsa. Kā jau Anna Elizabete bija iztēlojusies, eksperti apstiprināja no�autā seifu zagļa līķis patie�ām kriet�nu laiku atradies profesionālā saldētavā, turklāt kāds para�dokss! līdzās nesen kautai cūkai.

Pirksts nozāģēts ar elektrisko gaļas nazi, kas spēj sada�līt pat neatlaidinātus kautķermeņus. Tas bijis ietīts pārtikas plēvē, acīmredzot lai kaut kur nogādātu. Iespējams, steigā izmests vai izkritis.

-��� �ķiet, mēs esam dabūju�i sev uz kakla pasūtījuma slep�kavību ar starptautisku rezonansi, Miks nopūtās.

-���� Protams, pilnai Ziemassvētku laimei mums trūka tikai tā� Anna pēk�ņi sajuta, kā viņas cerības uz rāmu, mierīgu, apcerīgu un cilvēkmīlestības piestrāvotu Ziemassvētku nedēļu draugu un tuvinieku lokā lēni, bet neatlaidīgi aizlai�as pār apsnigu�o Me�āju egļu galotnēm.

-���� M-jā. Un ir vēl kas saturies! Akmens. Pirms nedēļas viņ� atbrīvots pret parakstu par dzīvesvietas nemainī�anu. Nopietnu pierādījumu trūkuma dēļ viņa advokātam izdevies izklapatot atbrīvo�anu. Neprasi man tagad neko vairāk krītu no kājām. Arlabunakti. Tiksimies ap brokastlaiku! Cerams, tavējie mani neapēdīs?!

Jā, tas nu reiz bija pārsteigums Arnis Akmens brīvībā jau no 15. decembra!

Dīvaini, kā gan par viņu neviens neko nezināja? Vai tie��ām skaļais un pa�pārliecinātais Robe�nieku lielsaimniecības vadītājs, atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ, būtu palaidis garām iespēju parādīties publiski un likt visiem saprast, ka patiesībā viņ� ir nevainīgs kā jaundzimis zīdainis, labs un krietns, tikai ļaunprātīgās mēles viņa agrāk tik mierīgo dzīvi sagriezu�as kājām gaisā?

Anna Elizabete juta uzmācamies kārtējo nelabuma vilni tie�i tāpat viņa bija jutusies vasarā, kad pui�i atrada abu zvēriski noslepkavoto vīrie�u kaulus un Bi�u Miķelis bija stās�tījis savu traģisko dzīves stāstu. �I sajūta arvien uzradās, saskaroties ar vardarbību. Arī senu. Varbūt taisnība tiem, kuri apgalvo vieta saglabā ne tikai atmiņas par notikumiem, bet arī attiecīgā brī�a sajūtas?

Viņa nebūt nebija sajūsmā par savām intuitīvajām spējām sajust un saredzēt neredzot, ta�u tā nu tas bija.

22. decembra agrs rīts

Da�as atliku�ās stundas līdz rītausmai Anna Elizabete pa�vadīja, vaļā acīm nesekmīgi gaidot miegu, kas nenāca ne lū�dzams. Vai arī to bija nolaupīju�i Barons un Grāfs, kuru saska�nīgais �ņākuļkrākuļduets bija īsts muzikāls �ovs: hrrr-�-�-�! �ņāca Barons, pufff-pufjf-pa-pa-pa! pak�ķināja Grāfs, lielākai da�ādībai brī�am �ēlīgi iesmilkstoties.

Interesanti, kā gan �is pasaulslavenais, Interpola meklētais seifu zaglis nonācis mūsu klusajā nostūrī un ko viņ� tādu izda�rījis, lai kāds gribētu ne tikai viņu nogalināt, bet būt par to tik ļoti pārliecināts, ka pat pasūtījis rādītājpirkstu kā pierādījumu? Un kā �is baisais atradums saderēja ar Ziemassvētku jūru ko�lonnu?

Nekad agrāk ne pagāju�ajā, ne �ajā ziemā, cik nu Anna Elizabete atcerējās, tādas cauri Me�ājiem netika brauku�as, jo platā Melnpils-Rīgas �oseja ar daudz kvalitatīvāko ceļa segumu atradās vien pārdesmit kilometru sāņus un parasti visi tālbraucēji izmantoja tie�i to.

Vai tam bija kāds sakars ar �odien, nu jau gan vakar, noti�ku�o lielo Ziemas saulgrie�u gadatirgu? Lielā sve�u ļau�u pūlī, bet jo sevi�ķi masku ballē, viegli pastrādāt ko nelāgu un pa�am palikt nepamanītam.

Anna Elizabete vēl tagad nespēja aizmirst platos apmetņa stūrus, kas kā melni vampīra spārni izvējoja cauri Me�mui�as iek�pagalmam mirkli, kad masku parādes laikā nezināmā per�sona Nāves kostīmā demonstratīvi �ķērsoja centrālo laukumu, atstājot aiz sevis ilgu klusuma un apmulsuma bridi.

Varbūt �is cilvēks kaut ko zina par to� Lāci?

Visa aizvadītā diena un arī �ī nebeidzamā nakts Annai Elizabetei likās kā ļaunu vēsto�s prologs drāmai, ko uzvedis re�isors, kura melnā humora izjūta jau vairākkārt sagādājusi viņai un draugiem traģiskus, drūmus, ta�u taisnības labad jāsaka arī interesantus brī�us.

Viņa pieķēra sevi pie domas būtu aizraujo�i pasekot līdzi, kā turpmāk attīstīsies dīvainā lieta ar sasaldēto zagli, ta�u vese�lais saprāts iztēles lidojumiem tūliņ pārvilka treknu svītru pēc da�ām stundām ieradīsies Mātes kundze, kā Anna Eliza�bete un viņas tēvs vēstures profesors Kārlis Jēkabs Ro�kalns klusībā dēvēja Rozmariju Bergu, Annas Elizabetes māti. Un tur nu vairs nekādi joki nebija iespējami.

Mātes kundze bija tik nopietna kā klints jūrā, kā aisbergs, kura priek�ā viļņi pa�i pa�ķiras. Sevi�ķi pēdējā laikā� Da�i teikumi telefona sarunās ar tēvu un vecmāmiņu, baronesi Annu Rozi fon Bergu, bija liku�i Annai Elizabetei saausīties un nopietni satraukties. Ar Mātes kundzi kaut kas notika�

Vai Miks paspēs tikt galā ar ekspertiem un laikā nokļūt lidostā, lai sagaidītu Berlīnes lidma�īnu?

Mātes kundze vairāk par visu necieta kavē�anos un gaidī��anu acīmredzot padomju laiku rindas viņā bija radīju�as fobiju visam atliku�ajam mū�am.

Tēvs gan pret visu izturējās ar rāmi mierīgu smaidu no savām vēsturnieka pozīcijām viņ� raudzījās uz pasauli lie�lās līnijās, tā teikt, kontekstā, neiedziļinoties sīkumos un

neieslīgstot nevajadzīgās detaļās. Varbūt nezinātājam no ma�las Kārlis Jēkabs Ro�kalns varētu �ķist kārns, izkaltis sausiņ�, ta�u studenti par savu profesoru stāvēja un krita un viņa lek�cijas nekad nebastoja, jo tā tik dzīvi un klāteso�i stāstīt un mācīt vēsturi neprata neviens. Tēvam saldētā Lā�a rēbuss noteikti patiktu�

Pulkstenis hallē nobimbināja pieci, tad pusse�i, visbei�dzot se�i. Klusi iedziedājās Annas Elizabetes mobilā tele�fona modinātāja polifoniskais signāls, atskaņojot Contradanza Vanesas Mejas izpildījumā.

Jāceļas� Anna nopūtās. Un sākas viss no gala� Brokastis mājiniekiem un dzīvniekiem. Pastaiga ar suņiem. Tad ieradīsies vecāki-jāapsveicinās, jāpalīdz iekārtoties. Jāpabaro. Tad mēģi�nājums Me�mui�as Lielajā zālē. Visbeidzot pirmās kopīgās va�kariņas visiem kopā Pū�u Mājā. Bet rīt rīt astoņos �etrdesmit piecās ielido vecmāmiņa.

Anna ļoti gribēja pati viņu sagaidīt lidostā, ta�u nejaukā iek�ējā balstiņa īdēja nesapņo, nekas nesanāks�

Pārlikusi modinātāja pīkstuli piecpadsmit minūtes vēlāk, Anna Elizabete aizvēra acis. Beidzot uznāku�ais miegs ietina pasauli pūkainā segā. Aiz loga vēl melnēja nakts.

Kaut varētu tā saritināties, aizmigt un nepamosties līdz pavasarim! Tad atvērt acis un redzēt, ka Ziemassvētku koncerts, vecāku vizīte un vēl virkne ziemas vidū ieplānoto notikumu jau aiz muguras, ārā spo�i spīd silta saule un zaļo zālīte, bet mājā valda miers un klusums.

Pēdējā pusgada laikā Annas Elizabetes līdz tam salīdzino�i rāmā mājas dzīve bija pārvērtusies īstā juceklī.

It kā nepietiktu jau ar viņas asistenta Kārļa pastāvīgo klāt�būtni un draugiem nedēļu nogalēs, ģenerāli Basu no Mazkalniņiem un viņa krustdēlu, policijas majoru Miku Kaķīti, kuri Pū�u Mājā uzturējās labprātāk nekā pa�i savos Mazkalniņos, jautro pulku kuplāku darīja arī Kārļa vecmāmiņa Anna Līze Saulīte Omīte, kura pagāju�ajā vasarā, izlikta no Rīgas dzī�vokļa, bija vienkār�i ieradusies �eit uz palik�anu, un viņas jaunības iemīļotais Kārļa vectēvs, bitenieks Miķelis Priede, kur� savu pirms septiņdesmit gadiem saderēto, bet toreiz neapprecēto līgavu Vecgada vakarā grasījās vest pie altāra.

Jau no pirmās dienas Kārļa sirsnīgā vecmāmiņa iepatikās visiem Pū�u Mājas iemītniekiem, bet, kad atklājās viņas senā draudzība ar Annas Elizabetes vecomāti, baronesi Annu Rozi fon Bergu, neviens pat domās vairs neap�aubīja Omītes tie�sības dzīvot �ajā mājā.

Ve�iņa un viņas rūsganais taksis Figaro okupēja agrāko Kārļa istabu mājas otrajā stāvā, austrumpusē, tie�i līdzās An�nas guļamistabai, piespie�ot mazdēlu pārvākties uz pirmā stāva darbistabu un pielāgot to dzīvo�anai. Nez kāpēc Kārlim nepatika doma par ievāk�anos kādā no otrā stāva biju�ajām bērnistabām, ko parasti izmantoja Ģirts un Zane, bet ziemeļ�puses viesistaba, saukta par Zilo istabu, viņā iedvesa nevil�totas �ausmas.

Tikpat labi var dzīvot ledus pagrabā, viņ� norūca, neko nepaskaidrojot.

Galu galā labi vien bija, citādi prāvās ēkas pirmais stāvs naktīs būtu pavisam tuk�s, bet tas pēdējā laika piedzīvojumu kontekstā likās pavisam nelāgi.

Tā nu Kārlis pārkārtoja darbistabu, agrāko divu darbgaldu vietā atstādams tikai vienu, otru (Annas) pārceldams uz bib�liotēku, no patrepes noliktavas izbūra pagāju�ā gadsimta

sākuma aizslietni, ar ko norobe�oja L-veida telpas tālāko kaktu, kur atradās viņa guļvieta izvelkams baronlaiku dlvānkrēsls. It kā labi.

Bet. Līdz ar pārvāk�anos Kārlis bija pilnībā pārņēmis savā kontrolē visu mājas datorcentru serveri, modemus, skeneri, faksu un printerus. Annai Elizabetei atlika vien neizpratnē noplātīt rokas.

Viņa nebija iedomājusies, ka tas varētu kļūt par cēloni lokāla mēroga kodolkaram. Proti, lai nokļūtu bibliotēkā, kur atradās viņas darba vieta, nācās vai nu iet cauri biju�ajam darba kabinetam, tagad Kārļa istabai, vai arī līst cauri slepe�najai ejai, kas no halles lielā ģērbkambara garām iebūvētajam Bergu nama seifam izveda bibliotēkas kamīnā. Tas bija neērti. Vēl vairāk auksti, jo ejas un seifa dēļ kamīnu nekurināja vai kurināja reti, bet senās apsildes caurules nodro�ināja tikai tik nemainīgu temperatūru, lai grāmatās neieviestos sēnes. Par siltumu vai omulību nebija ko domāt.

Anna bija pasākusi strādāt aug�ā, savā istabā, pamazām pārceļot uz turieni arī svarīgākās, darbam vajadzīgās lietas printeri, veclaiku grāmatplauktu darba mapju glabā�anai, bet puķu galdiņu nomainīja senlaicīgs sekreters rakstī�anai. Lieki piebilst, ka pārdomāti iekārtotās guļamistabas interjeru tas neuzlaboja.

Turklāt nekad nevarēja būt dro�s, vai Kārlis neizstrādās kārtējo joku. Radusi strādāt vēlos vakaros vai naktīs, Anna pēdējā laikā arvien bie�āk palika bez interneta sakariem, bet, lejā nokāpusi, atdūrās pret slēgtajām darbistabas durvīm un Kārļa �es gribu gulēt, zaļās lampiņas man traucē�. Nelīdzēja ne iebildumi par tum�iem lakatiem, ar ko var pārsegt serveri, ne kautrīgas norādes par to, ka pagaidām viņi visi joprojām dzīvo viņas mājā. Kārlis turpināja izrīkoties atbilsto�i gara�stāvokļa svārstībām un Mēness fāzēm.

Starp citu, spo�i zilganbālais mēness, kas naktis viņam spīdēja tie�i logā, acīmredzot netraucēja nemaz.

Kronis visam bija pagāju�ajā nedēļā ārkārtīgi saspringtā brīdī naktī izslēgtais intemeta modems un rūteris, atstājot Annu viņas guļamistabā bez interneta un attiecīgi bez sakariem ar ārpasauli. Tie�i tad, kad Anna bija sagatavojusi nosūtī�anai vairākus steidzamus e-pastus, no tiem vienu pro�jekta pieteikumu konkursam. Atslēgtais tīkls viņai maksāja trīs papildu darba stundas no rīta un nokavētu pieteik�anās termiņu.

Ar �o izlēcienu Kārlis pilnīgi un galīgi bija izpelnījies Annas Elizabetes dusmas un aizvainojumu.

Kaut kāds prusaks, kam viņa devusi mājas, diktēs noteikumus, kā dzīvot, kad strādāt un kad atpūsties?

Kārlis bija sācis noteikt, cikos mājiniekiem jāiet gulēt, cikos jāceļas, pilnīgi neņemot vērā to, ka bez Annas Elizabetes rosības aģentūrai nebūtu neviena klienta un attiecīgi arī naudas. Vēlās vakara un nakts stundas viņa izmantoja galvenokārt projektu rakstī�anai un laiku paģēro�iem sīkdarbiem bil�u apstrādei, arhivē�anai, veco fotogrāfiju restaurē�anai. Pārējiem aģentūras darbiniekiem �ādai acu bendē�anai nepietika pacietības.

Bet, re, Kārlim jāiet gulēt noteiktā laikā ar putniem! Un ar putniem reizē jāceļas! Tas gan nekad nenotika.

Nolēmusi pēc Jaunā gada pievērsties datorcentra pārvieto��anai uz bibliotēku, viņa pagaidām nopirka mobilā interneta modemu ja nu tomēr kaut kas svarīgs darāms, lai nebūtu jāgaida rīts vai jālūdzas Kārlim.

Turklāt mobilais internets ļāva strādāt visur, arī izbrau�kumos.

Kaut nu Omīte ātrāk apprecētos!

Anna no sirds cerēja, ka pēc kāzām Anna Līze Saulīte pār�vāksies pie sava Miķelī�a uz Dravām un ņems līdzi arī mīļoto mazdēlu, kur� pēdējā laikā bija kļuvis tāds kā� pajocīgs. Tie nebija tuk�i vārdi Annai, Zanei, Mikam un pat vecajam ģe�nerālim vairākkārt bija izliku�ies dīvaini atsevi�ķi Kārļa izlē�cieni, liekot ap�aubīt viņa garīgo, psihisko vai emocionālo līdzsvaru.

Mulsināja vēl kāds apstāklis: Anna bija ievērojusi, ka visi strīdi mājās notiek galvenokārt nedēļā pirms un pēc pilnmē�ness. Arī pārējie bija pamanīju�i �o cikliskumu.

Anna Elizabete nolēma izdevīgā brīdī parunāt ar Omīti varbūt viņa zinās padomu.

-��� Omīt, kas bija Kārļa tēvs? kādā brīdī, kad viņas virtuvē bija divas vien, Anna Elizabete tie�i pajautāja.

-�� Annīt, kāpēc tu tā vaicā? Vecā kundze jūtami saspringa. Acīmredzot bija �o jautājumu gaidījusi.

-��� Omīt� nespēlēsim paslēpes! Ja reiz jautāju, tātad vajag. Gribu saprast, kas notiek ar tavu mazdēlu. Ja nepazītu tevi tik mierīgu, loģisku un praktisku vai Bi�u Miķeli tik lēnprā�tīgu un pamatīgu -, es gandrīz gribētu teikt, ka Kārlī sāk izpaus�ties nelāga iedzimtība. Vai neesi manījusi viņa izturē�anos?

-������������ A, tu par to, Anniņ� Kārļa vecmāmiņa smagi nopūtās.

-���� Kā nu nemanī�u, esmu gan, esmu mainījusi. Tev taisnība. Atklāti sakot, arī man tas nemaz nepatīk, pat biedē. Liekas, ka viņā mājo divi cilvēki: viens gai�s un labsirdīgs, kluss un mierīgs, turpretī otrs ka�ķīgs, zobgalīgs, vienmēr tīko patu�rēt pēdējo vārdu un par kādu pasmieties. Nedomā, meit, ka neredzu, kā viņ� pret tevi izturas. Brīnos par tavu pacietību kā tu vēl neesi viņu izmetusi pa durvīm. Un mani arī� Viņa ar dvieļa stūri izslaucīja acs kaktiņu.

Anna Elizabete noklusēja, ka ik vakaru, gulēt ejot, sev nosolās rīt abiem Saulī�iem pateikt, lai meklē citu dzīvesvietu!

Ta�u pa nakti dusmas norimst, no rīta pasaule atkal rādās saulaina, un īgnums atkāpjas.

-���� Bet tu neraizējies kad mēs ar Miķelīti salaulāsimies, es uzreiz izvāk�os. Tu ta�u negribēsi, lai te dzīvo vēl kāds? (Pasarg Dievs! Anna gandrīz izsaucās.) Miķelītis jau vasarā piedāvāja pārcelties uz Dravām. Kārlim ari tur patīk koki, klusums, varbūt me�s viņam nāks par labu? Citādi te tik daudz ļau�u un vēl Miks�

Ak tad Miks�? Diez ko tad nu nabaga majors kādam atkal izēdis?

-���� Omīt, liksim Miku mierā! Es neredzu, kādā veidā viņ� būtu saistīts ar notieko�o.

-���� Nu kā kādā? Vai nu pati nesaproti, ka Kārlis tevis dēļ ir greizsirdīgs uz Miku? Viņ� ta�u �eit, ar tevi kopā dzīvojot, jūtas piederīgs gan tev, gan mājai. Tikai tu�

-����� Omīt� Anna Elizabete nebija plānojusi �ādu pavēr�sienu, ta�u izskatījās, ka tas ir neizbēgams. Mēs ar Kārli esam tikai draugi un tādi ari paliksim. Jā, pēdējos piecus gadus esam strādāju�i kopā kad viņ� aizgāja no savas iepriek�ējās darba vietas un Rīgas dzīvokļa, atvēlēju viņam mazo istabiņu savā jumta studijā, kur mēs gan dzīvojām, gan strādājām. Kad saņēmu mantojumu un nolēmu pārcelties �urp, Kārlis izteica vēlmi braukt līdzi, un es piekritu māja liela, istabu daudz, vietas pietiek. Ta�u tas nenozīmē, ka man viņ� būtu jāprec. Un to es viņam ļoti skaidri un tie�i esmu pateikusi vismaz divreiz. Dīvaini, ka viņ� tev par to neko nav stāstījis!

-��� Ak tā, nūja� Omīte nopūtās, it kā gribēdama vēl ko piebilst.

Anna noskaitās, un viņai paspruka vārdi, ko pēc tam ilgi nācās no�ēlot.

-Tagad nu, tu, Omīt, vēl pasaki, ka es nabadziņu izmantoju, velku dzīvam ādu pār acīm, nostrādinu beigtu, ekspluatēju un

morāli pazemoju. Bet to, ka es uzturu gan �o māju, gan tās iemītniekus, no saviem darījumiem maksāju pārējiem hono�rārus, turklāt reizēm pat par visai ap�aubāmas kvalitātes darbu, kas man jāpārbauda un jāpabeidz līdz galam, lūk, to jūs pamanāties neredzēt un nepamanīt! Tāpat kā ikdienas izdevumus un dieni�ķos rēķinus� Anna dziļi ievilka elpu.

-���� Piedod, man to nevajadzēja teikt.

Omīte kādu brīdi domīgi klusēja.

-��� Omīt, atvaino mani par uzstājību, bet es vēlreiz jautā�u to pa�u kas bija vai ir Kārļa tēvs? No kā viņā �ī divdabība un slēptā agresija? Ne tu, ne Miķelis ta�u tādi neesat. Pieļauju, ka arī Kārļa māte ne. Vai tie�ām viņa tev neko nav stāstījusi?

-��� Kā nu ne. Ir. Es viņu pazinu� Omīte atkal smagi nopū�tās. Kārla tēvs bija�

Varēja manīt, ka viņai �ī saruna nepatīk, ta�u Anna netai�sījās atkāpties. Kas jāizrunā, tas jāizrunā.

-���� Nebiju domājusi, ka reiz pienāks brīdis, kad �o smago tēmu nāksies cilāt un pārkāpt mūsu ģimenes norunu klusēt, ta�u nu� Tev ir tiesības zināt patiesību, lai cik nepatīkama un rūgta tā būtu. Labi, meit, es tev visu izstāstī�u, pēc tam domā pati, ko ar mums darīt.

Omītes balsī skanēja tāda nolemtība un samierinā�anās ar likteni, ka Anna Elizabete pēk�ņi sajutās neērti un labprāt būtu aizbēgusi. Ta�u atpakaļceļa vairs nebija pati vien �o sarunu bija iesākusi.

-��� Ieva, mana un Miķeļa meita, bija ļoti kautrīgs meitēns, kā jau visi karalaika bērni. Ātri iemācījās runāt un lasīt, parasti ar grāmatu rokā atrada klusu stūrīti un dzīvojās savā nodabā. Skolas laikā pēc stundām arvien steidzās mājās lielās noslēg�tības dēļ draudzeņu viņai nebija. Ieviņa vislabāk jutās kopā ar mani.

Sākumā man tas patika tik rātna meita, mājās palīdz, apkārt neblandās, bet ar laiku sāku manīt kaut kas nav kārtībā. Nevar ta�u būt tā, ka jaunu, skaistu meiteni un Ieviņa tāda bija! neinteresē ne kino, ne ekskursijas, ne klases vakari, ne skaistās skolas balles. Par pui�iem pat nerunājot no tiem viņa bēga kā no uguns. Ja uz ielas kāds vīrietis paska�tījās uz mūsu pusi, gandrīz vai lēca krūmos.

Kad pajautāju: �Kāpēc nekad neuzaicini nevienu ciemos un arī pati nekur neej?� Ieva tikai attrauca nav jau ko, viņi visi ir tādi� Nepateica, kādi, bet es kļuvu uzmanīga.

Nākamajā vecāku sapulcē centos taktiski iztaujāt klases audzinātāju, vai ar manu meitu viss ir kārtībā. Jā, esot. Mācī�bās teicamniece, korī dzied, jo tas ir obligāti, tikai sabiedris�kajā dzīvē gan varētu būt aktīvāka, baidoties no cilvēkiem. Nodomāju bū�u vēl �ūpulī savam bērnam nodevusi bailes no sve�iniekiem.

Kad Ieva iestājās augstskolā, situācija uzlabojās. Likās, at�radusi kopīgu valodu ar da�ām kursabiedrenēm, bet visvai�rāk viņu bija piesaistījis toreizējais angļu valodas pasniedzējs Hāmanis. Padomā pati se�desmitie gadi, viss aiz deviņām atslēgām, dzelzs priek�kars, padomju propaganda, un tam pa vidu Hāmanis ar savu brivdomīgo skatu uz pasauli. Visas kursa meitenes, arī Ieva, samīlējās viņā kā bez prāta.

Otrajā kursā līdztekus angļu valodai Hāmanis mācīja ari filozofiju. Ieva ar katru mīļu dienu kļuva arvien ēteriskāka, apgarotāka, caurspīdīgāka, stundām runāja par augstām lie�tām, lidinājās pa mākoņiem. Mēģināju taktiski novilkt pie zemes neizdevās. Un tad nāca trieciens Ieva saslima. Vis�maz toreiz tā likās. Kļuva bāla un apātiska. Gulēja, uz lekcijām negāja, pēc kāda laika sāka strauji pieņemties svarā. Es sa�pratu.

Aizgāju uz universitāti, atradu �o Hāmani un tie�ā tekstā noprasīju kas tagad būs un ko viņ� domā darīt? Izrādās,

neko, jo meiteņu dievinātajam elkam bija jauniņa, pēc skaita tre�ā, sieva, kura gaidīja otro bērnu.

Klausīties, kā viņ� lūdzas neziņot augstskolas vadībai, man nebija spēka. Pagriezos un aizgāju, nevienam neko neteikusi. Ari Ievai ne, ta�u viņa kaut kā uzzināja. Nepārmeta, tikai gurdi noteica tev nevajadzēja turp iet� Nākamajā dienā meita, man nezinot, devās uz slimnīcu. Universitātē paņēma akadēmisko un aizbrauca uz BAMu toreiz daudzi jaunie�i, romantikas alkstot, devās iekarot tundras, taigas un neskarto zemju apgabalus.

Ak tu dieniņ, cik tipisks stāsts! Agrāk naivās meitenes stu�dentes iekrita skaisto, gudro un glumo pasniedzēju, profesoru, kolēģu vai priek�nieku tīklos, �odien pirmos nomainīju�i pie�redzēju�i skolas vai kursa biedri, bet viss cits palicis tie�i tāpat. Cilvēciska būtne alkst cilvēciska siltuma un ļaujas apmānam�

-���� Augstskolu Ieva pabeidza neklātienē, saņēma sve�va�lodu skolotājas diplomu. Septiņdesmito gadu sākumā atgrie�zās. Bija krietni pārvērtusies skaļa, dro�a, kas uz sirds, tas uz mēles. It kā labi, ta�u man likās, ka Ievu kāds apmainījis. Manīju, ka meitai patīk kompānijās palīksmot, iedzert, uzpīpēt. Tādos brī�os dziedāja skumjas sibīrie�u tautasdziesmas par stepes ērgļiem, vientuļiem vilkiem un pla�o upi māmuliņu.

Pieteicās darbā netālu no mājām Pārdaugavas vidusskolā par sve�valodu skolotāju, mācīja bērniem angļu un krievu valodu. Nostrādāja tur līdz pat savai aizbrauk�anai uz An�gliju� Kārlītis tikko bija kļuvis pilngadīgs. Kop� tā brī�a jau pagāju�i gandrīz desmit gadi.

Laikam jau tie�i tas Annu Elizabeti bija pamudinājis pieņemt Kārli darbā. Līdzīgi likteņi, līdzīgs pasaules redzējums. Tobrīd viņ� tikko bija pabeidzis vidusskolu, bet viņa jau studēja pēdējā

kursā, brīvajā laikā kopā ar Zani un Ģirtu organizējot un vadot da�ādus pasākumus. Pa�os aģentūras pirmsākumos viņiem lie�liski bija saskanējis.

-�� Kārlītis piedzima astoņdesmitajā gadā toreiz, kad Mas�kavā notika olimpiāde. Atceros, mēs viņu maziņu par lācīti saucām� Jā, arī �ajā reizē viss atkal notika gandrīz tāpat kā pirmo reizi.

Ieva mājās bie�i vien stāstīja un jūsmoja par kādu kolēģi ģeogrāfijas skolotāju, kur� apceļojis teju visu pasauli. Viņam ap trīsdesmit, viņai gandrīz �etrdesmit, ta�u tik daudz neva�rēja dot trausla, slaida, mo�a, izskatījās jaunāka par saviem gadiem. Tā mēs tikām pie Kārlī�a.

To ģeogrāfu-ģeologu pāris rei�u tiku redzējusi Ieva bija atvedusi pusdienās. Nu izspļauts Kārlītis! Smalkiem kauliem, labi būvēts, lai gan kalsnējs, lielām, zilām acīm, nervozām lūpām. Man gan nepatika viņa nervozitāte un rosība, kas reizēm jau robe�ojās ar histēriju. Aizrādīt vai pamācīt nebija ko domāt.

Viņ� bija nepārspējams runātājs, lai neteiktu muldoņa. Daudz ceļojis, daudz lasījis, mūs pārējos uzskatīja gandrīz par atpaliku�iem. Atceros, mani ārkārtīgi kaitināja, ka, kaut ko stāstot, viņ� mēdza lietot frāzes �tagad tu saproti��, �nu skaidrs, ka��, �padomā pati��.

Reiz es viņam taktiski aizrādīju, ka nevajadzētu pret pārē�jiem izturēties kā pret nesekmīgiem skolas bērniem. Viņ� sa�pūtās un pārstāja nākt pusdienās, lai gan manis gatavotais viņam ļoti gar�oja, nebija dabūjams nost no galda, līdz viss bija apēsts. Laikam bērnībā daudz badināts.

Kārlis gan ir pavisam citāds dienām var iztikt ar mazu�miņu pārtikas. Kad bija maziņ�, mums diez cik spo�i neklājās, galds reizēm bija trūcīgs laikam tad pierada. Viņam vienmēr vairāk gribējies gulēt nekā ēst.

Jā, tā bija balta patiesība. Annai Elizabetei, uz Kārli raugoties, reizēm nebija skaidrs, no kā viņ� pārtiek. It kā viņa kalsnajā, stiegrainajā ķermenī darbotos kāds slēpts lieljaudas akumulators, kas uzlādējas nevis no uzņemtajiem pārtikas produktiem, bet gan no miega un saules.

-��� Bet trakākais vēl bija priek�ā. Lai gan Ieva skolā ar savām attiecībām centās neplātīties, Kārļa tēvs turpretī tās visādi uzsvēra. Uzzinājis par gaidāmo bērnu, pūlējās pierunāt viņu precēties, rīkoja scēnas, ta�u Ieva nepiekrita. Bija manījusi lie�tojam kaut kādus pulverus un vakaros mājās neganti dzeram.

Pamazām dzer�ana sāka traucēt darbam. Ieva mēģināja palīdzēt, pierunāt ārstēties, bet viņ� kļuva nevaldāms, palaida rokas. Galu galā no skolas aizgāja un aizbrauca uz Baikālu. Tur esot pievienojies ģeologiem.

Sākumā rakstīja gandrīz ik nedēļu, vēlāk vēstules kļuva retākas un īsākas, līdz apsīka pavisam.

Redzi, manu vecāku ģimenē stiprie dzērieni vienmēr tika lietoti simboliski tikai kā jauks papildinājums galda klāju�mam, kā zieds vāzē. Redzu, arī tev tāda pati izpratne un Ģene�rālim arī. Bet Kārļa tēvam dzēriens jebkāds nozīmēja gal�veno lietu uz galda. Varbūt tāpēc Kārlis tik dramatiski noliedz jebko, kas stiprāks par avota ūdeni un kefīru? Nedomā, ka es neredzēju, kādu scēnu viņ� uzrīkoja Rudens ballē!

Tas bija tiesa Ra�as svētkos, vairāku cieminieku laipni cienāts ar pa�darinātu medaļu un stipro miestiņu, Kārlis sākumā bija atteicies, bet vēlāk sācis bļaut -vai tie�ām cilvēki jānodzirda kā tādi lopiņi pie silēm?

Toreiz Anna aiz kauna gandrīz cauri zemei izkrita, bet sirsnīgās attiecības ar vecajiem Zaķī�iem, Kalniņiem un pavi�sam nesen iepazītajiem Ro�leju ļaudīm uz brīdi kļuva vai�rāk nekā saspringtas. Tovakar neviens no viņiem pie Pū�u

Mājas galdiņa vairs nepienāca, liekot Ģenerālim neizpratnē plūkāt uzacis, bet Mikam un Zanei, kuri notiku�o bija redzē�ju�i, sākumā dusmīgi bubināt, bet vēlāk jau krietni skaļi un nepārprotami izteikties par neaudzinātiem pamuļķiem un jefiņiem, kas neapjēdz, ko un kad var atļauties. Kārlis turpretī palika nelokāms savās pozīcijās neviens viņu ar varu nespiedīs dzert!

Kop� tās reizes bija piedzīvoti un pārdzīvoti vēl da�i dīvaini atgadījumi, kad pēk�ņās dusmās vai īgnumā Kārlis bija sa�ķai�dījis vienu otru dēļa galu vai �ķīvi, bet reiz ar dūri izsitis robu akmens keramikas flīzē.

-��� Omīt, vai Kārli nevajadzētu atrādīt ārstam? Kamēr nav par vēlu un viņ� nav ko nodarījis sev vai�

-��� Zinu, ko tu gribi pateikt, ta�u nezinu, kā to varētu izda�rīt. Kārļa vecmāmiņa sadrūma. Kārlis kop� mazotnes radis darīt tikai to, ko pats uzskata par pareizu, nevienā neklauso�ties. Var jau būt, ka mēs ar Ievu savā ziņā esam vainīgas netikām aizrādīju�as un rāju�as, par pēr�anu nemaz nerunā�jot. Ieva to uzskatīja par nepedagoģisku rīcību, un� tagad nu ir tā, kā ir. Ko tu domā darīt, Anniņ?

-��� Nezinu, Omīt, Anna godīgi atbildēja. Kad uznāk lielā dusma, arvien knapi novaldos, lai nesapakotu Kārļa pekelītes un neizliktu pa�u pie jēriem �ķūnīti. Kad niknums pāriet un kad apdomāju visu to labo, ko viņ� �eit ir paveicis, man kļūst viņa �ēl. Kā tu metīsi cilvēku laukā no mājas? Miks gan saka� viņa aprāvās.

-�� Varu iedomāties� Omīte, dziļi ievilkusi elpu, pēc ilgāka klusuma brī�a klusu bilda. Uzmetu�ies tev uz kakla, ne vairs savas mājas, ne dzīves. Un vēl māca dzīvot�

Glu�i tā majors Miks Kaķītis nebija vis teicis, ta�u doma bija pareiza.

-��� Neuztraucies, Annīt, es tev vēlreiz apsolu nākamajā rītā pēc kāzām mēs visi pārcelsimies pie Miķelī�a. Pietiek izmantot tavu labvēlību! Par Kārlīti gan tik dro�i nezinu, dro�i vien nāksies krietni pierunāt. Viņ� jau te, Bergu namā, jūtas kā savās mājās, diez vai gribēs pārvākties uz me�a vidu. Viņam tak tas internets un datori�

Nu, internetu var nodro�ināt arī me�a vidū! Anna nodo�māja, ta�u skaļi neko neteica. Jau tā �ai dienai par daudz skarbu vārdu. Iek�ā atkal skrāpējās kaķu asie nagi.

Tomēr bija jauki, ja prāvajā mājā bez viņas bija vēl kāds dzīvs cilvēks.

Jūtot cilvēku elpu un soļus, vecais nams atplauka un atdzī�vojās. Omīte, Kārlis, brīvdienās Zane, Ģirts un Miks. Tāpat ģenerālis atnāca gandrīz katru dienu, un pēdējā pusgada laikā sākumā par biklu un kautrīgu, bet nu jau par pastāvīgu viesi bija kļuvis ari vecais bitenieks.

Ja Omīte ar Kārli pārcelsies pie Miķeļa uz Dravām, māja kļūs klusāka un tuk�āka. Faktiski viņa te paliks pavisam viena, jo Miks atbrauc tikai piektdienu vakaros un pirmdien agri brauc prom, un vispār viņ� dzīvo Mazkalniņos! Arī Zane un Ģirts nevar pastāvīgi mitināties Me�ājos, viņiem sava dzīve un darbi.

Tāpat ģenerālim māja aprūpējama. Tur gan saimnieko viņa māsa Zelma joprojām sprauna kundzīte ap septiņdesmit, kura nebūt negrasās atdot vadības gro�us jaunajiem. Anna nojauta, kāpēc ģenerālim tā patīk Pū�u Mājā te viņu neviens nekomandēja, tie�i pretēji viņa pati labprāt bija uzticējusi saimniecisko valdī�anu Kārļonkulim; pietika jau ar rado�ajām lietām, lai vēl lauzītu galvu par siena gādā�anu jēriem, jo�projām neatrasto pagraba ieeju, malkas nojumes cauro jumtu vai jaunas laivu piestātnes izbūvi.

Varbūt tomēr nesteigties ar Kārļa sūtī�anu trimdā?

Līdz ar jaunā mācību gada sākumu Anna Elizabete bija sākusi strādāt Me�āju Lauksaimniecības skolā.

Strādāt tas gan nebija īstais vārds, lai apzīmētu to, ko Anna tur darīja.

Skolas direktore Līga Vilka, pati vairākkārt piedalījusies Annas Elizabetes svētku aģentūras rīkotajos brīvdabas pasā�kumos, bija uzbildinājusi viņu vai Anna nevēloties izman�tot skolas lielo aktu zāli koncertu rīko�anai (�Mums skatītāju vietu vairāk nekā mui�as zālē!�) un vai viņa negribētu uzņem�ties tādu kā dramatiskā pulciņa izveido�anu no Me�āju skolas talantīgākajiem audzēkņiem?

Anna Elizabete jutās reizē apmulsusi un priecīga. Priecīga jo viņas darītais ir novērtēts, apmulsusi jo nopietni �aubī�jās, vai ko tādu varēs īstenot, jo pērnā gada skolas uzvedu�mos bija redzējusi drēbi diem�ēl ļoti daudziem jaunie�iem bija problēmas ar dikciju, lielai daļai pat ar drukāta teksta uztver�anu (kamēr viņiem to nenolasīja priek�ā, tie bija un palika nesalasāmi melni raibumi baltā lapā), gandrīz visiem ar stāju un gaitu.

Datori bija izdarīju�i savu melno darbu: līkas, spondilozas muguras, greizi mugurkauli, agri izveidoju�ies kupri, garas rokas, vārgas kājas �is ko�umdārzs bija uzplaucis arī it kā veselīgākajā Latvijas daļā laukos, kur cilvēki līdz �im biju�i dabai tuvāki, kustīgāki un samērīgāki.

Diem�ēl pēdējos gados pui�i bija izstīdzēju�i par gariem �ķeistām bez muskuļu masas, turpretī nomāco�i daudzas mei�tenes, zemo bik�u jostu un īso topiņu apmātas, zaudēju�as pa�kritiku: ja citām ir, man arī būs! Par spīti trim vidukļa rie�pām, kas tālu pārsedza pārāk �auro bik�u saspiestos gurnus, liedzot gū�u locītavām normāli kustēties, un �aurbiksēm, kurās kājas varēja pakustināt tikai taisni, bet par pietup�anos un apsē�anos nebija, ko domāt, jo tad �ķīda pogas un plīsa

vīles. Ari līdzsvara izjūta, kas katrā cilvēkā ta�u ir iedzimta, ļoti daudziem jaunie�iem izrādījās pamatīgi bojāta viņi nevarēja noiet pat pa platu, taisnu dēli, kur nu vēl pa �auru līniju, kas novilkta uz zemes, grīļojās un streipuļoja kā pie�dzēru�ies, lai gan tādi nebija. Lūk, kas notiek, ja austiņās pārāk skaļi klausās visus �os monotonos tuc-tuc-tuc! Bet kam tu to teiksi un kur� tev ticēs?! Tikai pasmīkņās un aiz muguras nogrozīs pirkstu pie deniņiem�

Protams, tādi nebūt nebija visi jaunie�i, un tomēr�

Tomēr direktorei bija izdevies viņu pierunāt vismaz pamē�ģināt. Vienmēr ta�u var novilkt svītru un izbeigt, viņa bija dro��inājusi. Anna Elizabete klusēja. Viņa mēdza vilkt svītras tikai tad, kad viss bija paveikts līdz galam.

Tā nu kādā lietainā septembra pēcpusdienā Anna Elizabete skolas lielajā, neapkurinātajā zālē drebinoties bija gaidījusi tos neprātīgos, kuri paralēli mācībām gribēs tērēt savu un viņas laiku, mācoties spēlēt teijāteri.

Pa�as pirmās galvas pabāza trīs skolotājas regulāras Me�āju pasākumu apmeklētājas: matemātiķe Rita �vāne kalsns meitietis ar nopīpētu sejas ādu un uz priek�u izvirzītiem zobiem; fizkultūriete Gita Laure branga, miesās padevusies kundzīte pāri par piecdesmit, kuras lielākais vaļasprieks bija ēst un tenkot, un Rebeka �teimane izbijusi pianiste, kura jau piekto gadu nesekmīgi centās Me�āju Lauksaimniecības skolā nodibināt kori.

Trijotne bija ne�ķirama. Reizēm gan viņām pievienojās arī fiziķis Maigonis Pēda, kuru Me�ājos paklusām dēvēja par Maigo Bēdu, jo viņam arvien kaut kas atgadījās te ma�īna grāvī, te suns ieko� dibenā, te pats pirmajā septembrī kāju salau� un pusi mācību gada nolēkā uz kruķiem�

Katrā ziņā Annai, vēlāk pārdomājot, kļuva skaidrs trīs dāmu neslēptā smikņā�ana un nicīgais nu, nu! liecināja: viņas neveiksme tiek ļoti, ļoti gaidīta. Anna sadrūma un noso�lījās: uzkavē�os akadēmiskās piecpadsmit minūtes ja neviens neieradīsies, do�os prom un vairs neatgriezī�os�

Tovakar viņa mājās pārradās ap desmitiem vakarā pēc zobgalīgo skolmeistarieņu aizie�anas zāles durvis gandrīz izlidoja no eņģēm, un pēk�ņi Annu ielenca mazi, lieli un ļoti lieli bērni, pusaud�i un jaunie�i. Lielākā daļa no skolas inter�nāta (�Tur tāpat nav, ko darīt!�), bet pārējie me�ājnieki (�Mājās apnicis!"). Da�s kājām bija mērojis pat piecus un des�mit kilometrus.

Kā jau bija minēts paziņojumā par uzņem�anu jaundibi�nātajā pulciņā, katram kandidātam bija jāsagatavo trīs priek��nesumi runāts teksts un dziesma vai deja. Jaunie censoņi mājas darbu bija ņēmu�i nopietni, un viņai nekas cits neatlika kā pacietīgi noskatīties trīsdesmit �etru potenciālo zvaig�ņu debijās. Atgriezusies mājās, viņa, nevienam neko neteikusi, izdzēra trīs ibumetīnus un ielīda karstā vannā, lai visu pār�domātu.

Jaunie�i bija for�i. Patie�ām jauki. Tikai ne visiem viņu sapņi īstenosies. Daļa vispār nebija dzimu�i skatuvei, daļai bija acīmredzami runas defekti, bet apmēram desmit pui�i un mei�tenes �ķita ļoti daudzsolo�s materiāls, ar ko var un vajag strā�dāt. Bet ko darīt ar pārējiem? Anna Elizabete sevī nejuta tādu pedagoga misijas apziņu, lai mēģinātu paveikt brīnumu, radot zvaigzni no ikviena. Ta�u ari prom dzīt nevienu negribējās.

Nolēmusi lai notiek, strādā�u ar visiem, bet nekādu at�lai�u, un tālāk laiks rādīs! viņa nomierinājās.

Nu jau bija pagāju�i trīsarpus mēne�i. Divas reizes nedēļā pa trim stundām vienalga, ārā lietus, dubļi vai sals, septiņi pui�i un piecas meitenes lielajā zālē mācījās iekarot pasauli�

Kā jau Anna bija paredzējusi, pirmie atbira dīkdieņi un piedzīvojumu meklētāji, pēc tam tie, kuriem prasības likās par smagu, disciplīna par stingru un teksti par garu. Palika cīnītāji, starp kuriem bija vasarā iepazītais nu jau otrkursnieks Andris un� arī Arņa Akmeņa dēls Uģis, kur� mācījās tre�ajā kursā un pie Annas bija atnācis, drauga stumts un bīdīts, lai �beidzot iemācītos runāt un pārvarētu biklumu�.

Puisim izrādījās reti skaista balss, un Annai, atceroties Līgonakts incidentu aiz skatuves, radās pamatotas aizdomas, ka skatuve Uģi vilina kā magnēts, bet tēva piespiedu prom�būtne beidzot ļauj piepildīt senilgoto sapni par mūziku. Lai�kam atsities mātē ģenerālis ta�u stāstīja, ka zaļace Dzidra bijusi liela dziedātāja un dejotāja.

Uģī nebija nekā no Arņa Akmeņa saltās uzpūtības slaids, stalts, līksms, laipns, atvērts, spo�ām, brūnām acīm, tum�iem cirtainiem matiem. Pilnīgs pretstats tēva bālzili �ulgajiem redzokļiem un kustīgajai krupja pakaklei. Brūno acu gēns pa�rasti gan ir dominējo�ais, Anna pavisam nevietā atcerējās bio�loģiju.

� Kādā reizē, ieradies uz nodarbību agrāk nekā parasti, Uģis kautrīgi palūdza, vai viņa pēc tam varētu uzkavēties ilgāk, ļoti vajagot parunāties. Nodarbības laikā bija tik izklaidīgs un tik ļoti nogrimis savās domās, ka pārējie sāka pievērst uzmanību un zoboties. Anna Elizabete neiejaucās. Lai pa�i tiek galā.

-�� Vai manu tēvu drīz atbrīvos? kad viņi zālē bija paliku�i divatā, viņ� iejautājās aizsmaku�ā balsī.

Uztraucas? Viņa nezināja, ko un kā ar puisi runāt. Ko teikt, ko atbildēt? Lai nu kāds, tomēr tēvs�

-���� Uģi, nezinu. Izmeklē�ana vēl turpinās. Cik zinu, tavam tēvam ir spēcīgs advokāts.

Mjā, Muhovskis ne vienu vien mūdzi spējis izpestīt no vēl lielākiem mēsliem, pat acīmredzamus vainīgos nomazgājot baltā�kus par jaundzimu�iem jēriņiem. Jau viņa pieslēg�anās procesam bija īsts apsūdzētā vainas apliecinājums sabiedrībai, juridiskā nevainīguma garantija aizstāvībai un zobu sāpes apsūdzības uzturētājam prokuratūrai, jo, kā zināms, likuma līklo�u priek�ā nav otras tik aklas sievietes kā Temīda.

-���� Kaut viņ� nekad no turienes neiznāktu! Mums ar māti divatā ir tik labi! Uģis izgrūda un izmetās no zāles.

Te nu bija viela pārdomām. Izskatījās, ka tēva un dēla star�pā nekāda mīlestība nevalda, ja atceras Omītes pērnvasar novēroto Uģa un vecākā Akmens strīdu pie estrādes, viņa cinisko ņirgā�anos un publisko varmācību pret dēlu, par to nebūtu jābrinās.

Un nu viņ� Arnis Akmens jau nedēļu bija laukā! Izlaists pret parakstu par dzīvesvietas nemainī�anu.

Acīmredzot Muhovskis savu darbu padarījis. Interesanti par cik? Tad re, kāpēc aizvakar un vakar Uģis neieradās uz mēģinājumu! Nav, ko cerēt, ka Akmens laidis dēlu uz viņas skatuves mākslas nodarbībām. Nabaga Uģis, Anna līdzjūtībā nopūtās. Un nabaga mēs�

Pulkstenis hallē nobimbināja septiņi. Johaidī, pa kuru laiku?! Kāpēc modinātājs neiepīkstējās?

Aiz durvīm atskanēja lēni, �ļūco�i soļi. Tad dobja dunoņa, it kā kāds ar papēdi dauzītu pa biezu dēli.

-��� LIzbet, taisi vaļā, kafija nāk! Un mēs ari! ķērco�a, aiz�smakusi Zanes balss.

Anna izlēca no gultas un steidzās atvērt durvis. Zane ar milzīgu kafijas paplāti rokās paspraucās viņai garām, atbrī�vojot ceļu Omltei ar maizī�u un pīrāgu �ķīvi un Kārlim ar krūzītēm.

-��� Ģirts tūlīt būs klāt. Staidzina Figaro. Rāpies vien atpakaļ gultā!

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Abi �etrkājaiņi, rosības uzmodināti, nekavējās pieteikt savas tiesības uz brokastīm un rīta pastaigu. Pēdīgi Kārlis, kā visvairāk apģērbtais, neizturē�jis Grāfa vauk�ķē�anu, pakampa līksmo radību uz rokām un skrie�us nolēk�oja pa kāpnēm. Nodārdēja ārdurvis, un beidzot iestājās klusums.

-��� Mēs nolēmām, ka tev �orīt nepiecie�ams neliels uzmun�drinājums, �ķelmīgi smaidot, ieteicās Omīte un, piesēdusi uz platās gultas malas, pasniedza Annai Elizabetei brūnu, siltu pīrādziņu.

Barons �erksto�i ieņerkstējās siera pīrādziņņņ�-�-�!

-��� Kad tu to paspēji, Omīt?! Anna baudkāri iecirta zobus brūnajā kārumā. Runcis balsī skaļi ievaimanājās.

-��� Kur� te dzīvam kaķim ādu dīrā? Durvīs parādījās Ģirts un Kārlis, kuriem pa priek�u istabā ielidoja Grāfs un Figaro. Omītes ceptie kārumi bija labākais olīvzars vairs nekādu strīdu un domstarpību, tikai pīrādziņi�!

-���� Baronam kuņģa spazmas. Anna pastiepa daudz cie�tu�ajam runcim pīrāga kriksīti, kas acumirkli izgaisa. Otrais pīrādziņ� tika sadalīts visiem trim kārumniekiem, bet tre�o Anna apēda pati.

-���� Mīlī�i, paldies, tas nu reiz ir�! Zvēri, parūmējieties, lai ļaudīm vieta! Viņa bez ceremonijām sabīdīja �etrkājaiņus vienā �upā. Omīt, tev atkal izdevu�ies visgardākie pīrādziņi pasaulē! Tu patie�ām būsi lieliska jaunlaulātā! Ko mēs bez tevis iesāksim? Viņa mīļi apskāva apmulsu�o ve�iņu.

Klausoties, kā Ģirts apceļ klepojo�o Zani (�Laikam būsi vakar drusku par ilgu uz balkona jogojusi, ja tagad tāds dur�lāgs iemeties!�), neaizmirstot pavilkt uz zoba gan viņu (�Līdz cikiem tad tu tai vannā mirki, dro�i vien jau būsi ar zvīņām

apaugusi?�), gan pats sevi (�Ja jūs zinātu, kā es �orīt pie mājas nostiepos! Mums pie ieejas tāda slidotava� Interesanti, pa kuru laiku vakar nemanīju!�), Anna jutās ļoti, ļoti mājās. �ī bija viņas ģimene.

Tobrīd viņa pat nenojauta, ka nākamās pusotras nedēļas laikā �īs brokastis atcerēsies ar ilgo�anos kā visīstāko mājī�guma un ģimeniskas omulības paraugstundu.

Lejā noklabēja ārdurvis. Smagi soļi un sēco�a elpa uz kāp�nēm.

-���� Ei, kafijotāji, tūlīt būs pusastoņi, vai lejā nenāksiet? Es jau celiņus notīrīju, bet jūs vēl gultā!

Ģenerālis! Viņi pavisam aizmirsu�i par Kārļonkuli! Dro�i vien nabags galīgi nosalis un badā pamiris!

Klusu pieklauvējis, Kārlis Bass ienāca Annas Elizabetes istabā un izbrīnīts vērās mājinieku pilnsapulcē.

-�� Kārli, aizej uz kurtuvi un pagrāb pelnus pie namdurvīm kāds laikam izlējis ūdeni, gandrīz kaklu nolauzu�

Slidotava pie namdurvīm? Kur� no mājiniekiem pārstājis draudzēties ar prātu?

Kārlis ar Ģirtu saskatījās un klusēdami izsteidzās no ista�bas.

Ģenerālis smagi atsēdās uz gultas stūra. Anna pastiepās pēc tīras krūzītes un piedāvāja viņam kafiju.

-��� Vai no Mika ir kādas ziņas?

-��� Pirms minūtēm piecpadsmit zvanīja. Eksperti jau raujas vaiga sviedros. Izrādās, tam kupenā atrastajam vīram, Lācim, ir tāda pagātne, ka pietiktu vismaz desmit burlakromāniem.

īstajā vārdā Janeks Savickis, polis pēc tautības. Savu kar�jeru sācis kā kabatzaglis, pēc tam viņam atklāju�ās izcilas

pianista dotības pārmeties uz seifiem. Amata brāļu lokā ticis vērtēts ļoti augstu, pat cienīts. Nodarbojies ar savu rūpalu, nevienam nav ne traucējis, ne stājies ceļā. Ta�u pēc kāda laika sācies kaut kas nesaprotams Janeka Savicka vārds arvien bie�āk izskanējis gan saistībā ar narkotikām, kontrabandu, cilvēku nolaupī�anu un pasūtījuma slepkavībām, gan nelegālu uzturē�anās atļauju �izkārto�anu�, precīzāk, vilto�anu, vis�maz piecpadsmit valstis un visbeidzot starptautiska sievie�u tirdzniecības tikla izveidi. Izskatās, ka izmanīgais kundziņ� mēģinājis izveidot savu impēriju, lai nodro�inātu vecumdie�nas. Varens vecis, neko teikt! �aubos, vai mēs jelkad uzzinā�sim, kur� un kāpēc viņu pasūtījis. Tie vīri publicitāti nemīl.

Starp citu, Anniņ, ļoti iespējams, ka tavs minējums par redzēto refri�eratoru ir pareizs. Un tikpat ļoti iespējams, ka mūsu Janeks ir daudz cie�āk saistīts ar Me�āju nozagtajām cūkām, nekā mēs varam iedomāties.

Nopīkstēja Annas mobilais tālrunis. īsziņa no Mika.

Lidm kav. Māk, R-ā put. Nvrz uz Liep. Br pak. Eg un Vikt Zsv bus M-jos.

Tik daudz informācijas da�ās rindiņās! Tātad vakardienas puteņa mākoņi un viesulis tepat vien ir, un ceļi atkal būs neizbraucami. Nabaga Miks ja lidma�īnu tie�ām novirzīs uz Liepāju, viņam nāksies braukt to gaisa gabalu pēc Annas vecākiem. Tā jau nakti nav gulējis, un nu vēl �itādas klapatas!

Tajā pa�ā laikā lakoniskā sīkziņa radīja zināmu atvieglo�jumu, it kā atbīdot tālāk kaut ko nenovēr�amu.

Tā tik vēl trūka, lai es �ādi sāktu domāt par savu tuvinieku iera�anos, Anna satrūkās. Vienkār�i nu mums visiem ir mazliet vairāk laika sagatavoties. Tikai ko darīt ar svētku koncerta mēģinājumu pulksten divos?

Viņa nemanīja istabu pārņēmu�o klusumu un pārējo māji�nieku izbrīnītos skatienus, vērojot izteiksmīgo emociju maiņu

viņas sejā. Izkaisīju�i pelnus pie lieveņa, bija atgriezu�ies arī Kārlis un Ģirts.

-��� Anniņ, vai sliktas ziņas? satraukti ievaicājās Omīte.

-���� Nē, nē, tikai lidma�īna kavējas. Iespējams, Mikam nāk�sies braukt pakaļ vecākiem uz Liepāju, ja Rīgas lidosta neļaus nosēsties.

-��� Vai dieniņ, tas puika ta�u nav ne lāgā ēdis, ne gulējis! Dro�i vien visu nakti strādājis un nu tik tālu jābrauc. Anniņ, meit, vajadzētu viņam kādu vistas zupīti izvārīt. Kad atbrauks, lai ātrāk atkopjas.

Kārlis neviļus nosprauslājās.

Uķi-puķi, Miks tā un Miks �itā! Ko tu neteiksi, viena nakts bez miega un pārsimts lieku kilometru! Viņ� arī varētu aizbraukt uz lidostu pretī Annas vecākiem, ja vien dārgā saimniece uzticētu sava ķir�sarkanā audi atslēgas. Lai gan dro�i vien nevarētu, jo ar to nesakarīgo vāģi spēja tikt galā vienīgi tikpat traka braucēja.

Kārlis vairākkārt bija mēģinājis sēsties pie Ķir�a kundzes (tā Anna sauca savu �etrriteņu brīnumu) stūres, ta�u nekad nekas labs no tā nesanāca autiņ� slāpa, raustījās, slīdēja nost no ceļa, pēk�ņi pārstāja darboties logu tīrītāji vai nolaida riepa.

Toties Miku Ķir�a kundze klausīja, Ģirtu arī. Laikam jau tāpēc, ka viņi to regulāri ap�ubināja. Nevarētu teikt, ka Kārlis neko nezinātu par automa�īnām, tomēr vislabāk viņ� jutās, strādājot ar koku� Vai pie datora.

22. decembra rīts

Pēdējā laikā Kārli bezgalīgi ērcināja fakts, ka abas Annas gan Anna Elizabete, gan pa�a Omīte bija atradu�as kopīgu valodu: nepārtraukti būrās virtuvē vai Omītes istabā te ar augu esencēm, te jaunu ēdienu receptēm, te audumiem un� nepārtraukti viņam piesējās.

Vecmāmiņai patie�ām dulnums galvā�

Nu sakiet, kam astoņdesmit se�us, nē, septiņus gadus vecam cilvēkam precēties? Turklāt līgavainim, nu labi viņa vectētiņam, jau krietni pāri par deviņdesmit! Vai nevar dzī�vot kopā tāpat vien cik jau nu liktenis būs lēmis? Bet nē, viņiem jāprecas, jālaulājas baznīcā!

Bet visvairāk tracināja kas cits kop� vasaras Anna Eliza�bete bija pasākusi visai bie�i kaut kur iziet, izbraukt divatā ar majoru Miku Kaķīti te uz Melnpili vakariņās, te uz Rīgu, uz teātri, reiz pat abi devās ciemos pie Annas Rozes fon Bergas uz Londonu. Un Omīte, Kārļa mīļā vecmāmiņa, to visādi atbalstīja un veicināja.

Miks, Mikiņ�, Mikucītis�! Tikko Kaķītis pārkāpj Pū�u Mājas slieksni, tā abas Annas vecā un jaunā atplaukst kā puķītes saulītē, bet, ja �amajam gadās aizkavēties vai, pasarg' Dievs,

palikt Rīgā, tā Līzbete kļūst tik ērcīga, ka bail pat uzrunāt, jāmūk nost no ceļa, jo viņai tad parasti uznāk lielā mājas uzkop�anas un pārkārto�anas lēkme.

Tipiski sievi�ķīga reakcija�

Kārlis vēl arvien nespēja tā īsti tikt galā ar atraidījumu aizvadītā gada laikā Anna divas reizes skaidri un nepārpro�tami bija pateikusi nē viņa nepārprotamajiem romantiska�jiem mājieniem. No mājas laukā nedzina, ta�u agrākās silti draudzīgās tuvības vietā abu attiecībās bija iezagusies tāda kā vēsi lieti�ķa piesardzība vajag to un to, jāizdara tas un tas, jābrauc tur un tur�

Ar pārējiem mājiniekiem Anna bija tikpat jautra un silta kā agrāk.

Mazpamazām Kārlis apjauta, ka kopdzīve ar Annu, vismaz ne tās klasiskajā izpratnē, nebūs iespējama. Arī vecmāmiņa bija izgudrēm uz to norādījusi�

Nūja, abas jau to vien dara kā skrubina viņa kauliņus�!

Pa�am negribot, viņ� bija sācis it kā neviļus pieļaut nepre�cizitātes, provocējot Annu Elizabeti kārtējai garākai sarunai nebūt ne sirsnīgā garā. Anna pamazām kļuva arvien neiecie�tīgāka pret Kārļa kļūdām, un viņas balsī arvien bie�āk ieza�gās asi toņi. Kārlis nekavējās reaģēt, rādot aizvainotu seju, ar pārmetumu balsī liekot saprast es te pūlos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, bet tev, nepateicīgā, vienalga nav labi�

Pēc kārtējās sarau�anās ar Annu Omīte kādu vakaru bija ieaicinājusi Kārli savā istabā uz nopietnu sarunu.

-��� Beidz vajāt Annu un likt viņai justies vainīgai! Viņai jāiet savs ceļ�, tev jāmeklē savējais. Labi, ka viņa ļauj mums te dzīvot, neko neprasot pretī, lai mēs vēl uzstādītu noteikumus.

-���� Bet es� Viņa ta�u mani� mūs pat neredz!

-���� Redz, redz. Visu redz. Un visu pamana. Bet tu gan esi akls. Vai tie�ām vēl neesi sapratis, ka majors Kaķītis Annas dēļ ir vai traks un arī mūsu saimniece nav vienaldzīga pret viņu?

Tādos brī�os nudien neatlika nekas cits kā ķerties pie kār�tējā sienas paneļa izpētes vai kokgriezuma restaurē�anas. Kār�lis meklēja eju. Konkrētāk eju uz pagrabu.

Iedvesmojies no Annas vecmāmiņas vasarā stāstītā par Bergu nama noslēpumainajiem pagrabiem un milimetru pēc milimetra izpētījis abus viltīgi iebūvētos seifus, Kārlis bija nonācis pie secinājuma, ka ieeja pagrabā varētu būt meklē�jama divās vietās vai nu hallē, it kā visdīvainākajā vietā, vai virtuvē. Abu telpu grīdas sedza flīzes, kas ejas atveres segumam būtu vispiemērotākais materiāls, turpretī istabās parkets, bet kāpņu galerijā dēļi. Kārlis bija izvirzījis sev par pienākumu līdz Ziemassvētkiem atrast ieeju nama pagrabā.

Nevar ta�u būt, ka vecais barons fon Bergs, tik gudrs un tehniski apdāvināts cilvēks, būtu ierīkojis tikai vienu ieeju pagrabā un to pa�u no ārpuses. Bet kā tad ziemā? Vai tie��ām baroniete pagrabā neko neglabāja ne ievārījumus, ne gurķus, sēnes vai kāpostus? Un kur tad viņi slēpa savu lie�lisko vīnu kolekciju, par ko Annai Elizabetei bija stāstījusi viņas vecmāmiņa: �Tavam vectēvam Viljamam ļoti gar�oja vecā barona Berga kolekcijas vīni; viņ� bie�i sēdēja kabinetā un strādāja, bet līdzās uz paplātes glāze ar labu vīnu.�

Interesanti, vai tad, ja Kārlim izdotos atrast to sasodīto pa�grabu, Anna Elizabete beidzot viņu ieraudzītu? Citādi tā vien liekas, ka viņa �ajā mājā redz un ievēro visus pat tos �etrkā�jainos bandītus! -, vienīgi viņu ne.

-���� Svētkos pie mums viesosies arī Mika draugi Egons un Viktors. Un, protams, Zorro, Anna līksmi paziņoja.

-���� Ko-o? Arī tas vēl? iztraucēts savās nebūt ne cilvēk�mīlestības pilnajās pārdomās, Kārlis iebrēcās nelabā balsī.

-��� Vai te kāda iebraucamā vieta? Kur tad mēs viņus visus bā�zīsim?

-��� Ko nozīmē arī tas vēl? Anna ledainā tonī pārvaicāja.

Kārlis sastinga. Johaidī! Būtu labāk klusējis�

-���� Krusttēv, it kā nekas nebūtu noticis, Anna Elizabete vērsās pie ģenerāļa Basa, mums te pa svētkiem būs tā pabie�zāk. Vai tu varēsi Egonam dot naktsmājas? Viktors ar Zorro, cik saprotu, okupēs bibliotēku� Nē, paga, tur ta�u gulēs Ģirts, jo viņa istabā iekārtosies mana vecmāmiņa�

-��� Viņa ta�u var atkal dzīvot manā� Nu, tas ir, tajā pa�ā istabiņā, kur vasarā! iejaucās Zane. Un mēs ar tevi varētu sarūmēties tavos apartamentos kā vecos laikos, kad vēl studējām. Līzbet, atceries?

Anna Elizabete atcerējās gan. Un tie�i tāpēc vēlējās sagla�bāt kaut nelielu un iluzoru, tomēr autonomiju.

Zane pārāk lielās devās bija grūti izturama. Sevi�ķi pēdējā laikā, kad viņas garastāvoklis bija kļuvis tik svārstīgs un mai�nīgs kā laikapstākļi Londonā no rīta migla, dienvidū saule, pēcpusdienā lietus, vakarā migla. Viņa nosolījās izdevīgā brīdī ar Zani no sirds izrunāties un iztincināt, kas nomāc agrāk tik jautro draudzeni.

�āda iespēja radās pavisam drīz, kad pēc brokastīm viņas virtuvē divatā mazgāja traukus.

*� * *

-���� Zane, kas ar tevi pēdējā laikā notiek? Tu esi kļuvusi tāda� savāda. Vai tev viss kārtībā? Anna �ķietami nevērīgi ievaicājās, zem spēcīgas ūdens strūklas ar sūkli mazgādama lielo sviestmai�u �ķīvi.

-���� M-m-m� Zane piekrīto�i pamāja, iebāzdama mutē pīrādziņu un paņemdama trauku dvieli. M-jā.

Meli. Viena pīrādziņa apē�anai viņai vajag pārāk ilgu laiku, bet �ķīvī tūlīt būs izberzts caurums.

-���� Zane� Vai es izskatos pēc Grietiņas no Piparkūku cie�ma? Anna Elizabete klusi pajautāja. Lēni aizgrieza krānu, noslaucīja rokas un atspiedās ar muguru pret izlietni. Kāpēc tu mani māni? To, ka ar tevi nav labi, pēdējo divu trīs mēne�u laikā pamanīju�i visi gan Miks, gan Ģirts, gan ģenerālis. �odien viņ� par tevi tā zīmīgi izvaicāja, interesējās, vai nav noticis kas nelāgs�

-��� Ģenerālis? Par mani? Zane tēloti izbrīnījās. Vai tad par mani kādam vispār daļa? Pēdējā laikā ta�u pasaule grie��as tikai ap Pū�u Māju un visu, kas te notiek. Ziemassvētku koncerts, augsto mācībspēku un baronkundzes vizīte, suņi, liķi, kāzas� Kur nu man ar to visu sacensties! Zanes balsī skanēja rūgtums.

-��� Nu, nu, kas tad tās par runām? Kur� tev pāri nodarījis? Zane, beidz mest riņķus un runā kā cilvēks!

-��� Cil-vē-ēks� draudzene, nejauki saverk�ķījusi seju, pa�mēdījās. Cil-vē-ēks� Redz, tev cilvēks, bet manam darba devējam blīvīte starp datoru un krēslu, tā man pateica.

-���� Ko tu runā? Neticu, ka Dinārs Loks tev kaut ko tādu varēja pateikt!

Dinārs Loks bija mediju koncera Magnum Lux īpa�nieks, Zanes darba devējs un Annas Elizabetes draugs. Ļoti izturēts un korekts biznesa cilvēks. Pirms pusotra gada Anna bija izglābusi Dināra Loka sievu Ilgu no nāves un atrisinājusi sare��ģītu dubultslepkavību, kurā bija vainīga viņas dvīņumāsa

Elga. Loku pāris savu pirmdzimto bija nosauku�i par Elizabeti un lūgu�i Annu kļūt par viņas krustmāti.

-�� Vai es teicu, ka tas bija Dins? Zane aizsvilās. la bija tava mīļā Ilgurite, tavas dārgās krustmeitiņas māmiņa. Viņa atkal ir stāvokli un savas hormonu svārstības izgā� pār padoto gal�vām. Glu�i tāpat kā reiz� Lauciņ�. Tikai tagad tas notiek daudz izsmalcinātāk, lai gan cēlonis� Problēmas būtība joprojām ir tā pati drukātie mediji nekad nespēs nopelnīt tik daudz naudas, lai izdevēji spētu apmierināt savu bezgalīgo apetīti!

-���� Izdevniecībai Magnum Lux neiet labi?

-��� Ha, neiet labi tie nav īstie vārdi, kas raksturotu situā�ciju! Iet sūdīgi tā būtu precīzāk! Zane nikni izgrūda un izaicino�i palūkojās Annai Elizabetei tie�i sejā. Viņa zināja, ka draudzenei nepatīk klaja vulgaritāte, tāpēc, likās, ar nolūku uzvedās necie�ami.

Kā izlutināts bērns, kas spītējas un niķojas, pārbaudot vecāku pacietību.

-���� Paga, paga� Kas īsti atgadījies? Cik zinu, Ilga ir pats miermīlīgākais un savaldīgākais cilvēks zemes virsū. Lai viņa �ādi izietu no rāmjiem, būtu jānotiek kaut kam patiesi bries�mīgam� Anna neticīgi �ūpoja galvu.

-���� Nūja. Notika jau arī! Vai tie�ām neesi neko dzirdējusi par starptautiskā koncerna Alias ienāk�anu mūsu mediju telpā? Viņi to izdarīja uzreiz trijos novirzienos televīzija, internets un drukātā prese trīs valodās. Blīk�, un vienu rītu septiņi jauni �urnāli gozējas preses stendu labākajās vietās, reklāmas banneri mid�inās visos lielākajos interneta portālos, bet reklāmas skan visos radio un TV kanālos! Blāk�, un trīs pa�māju TV kanāli mainīju�i ne vien īpa�nieku, bet ari savu saturisko un ideoloģisko uzstādījumu. Un trakākais Alias, �ķiet, uzsāku�i zibenskaru pret visām mazajām un vidējām izdevniecībām.

-��� M-jā� Tas nebija patikams jaunums. Un ko abi Loki?

-���� Ko ko? Besās un trako. Vēl vasarā viss likās mierīgi un stabili, tāpēc viņi� Tagad, uz Ziemassvētkiem, Ilga gri�bēja iet dekrēta atvaļinājumā, bet mierīgas bērna gaidī�anas vietā dabūja uz galvas forsma�oru. Tagad jādomā, kā sagla�bāt izdevniecību. Redzi, līdz ar Alias ienāk�anu Magnum Lux ienākumi strauji kritu�ies. Nu jau tre�o mēnesi mūsu �urnāli vairs nespēj nopelnīt pat tik daudz, lai noturētos pa nullēm, par peļņu nerunājot.

-��� Bet jums ta�u ir divi interneta portāli ziņas un izklaide!

-Alias pieder trīs tādi plus vēl starptautiskā ziņu aģentūra

A-News. Viņi ir spēcīgi.

-��� Ak tā. Un jūs ne?

Iestājās ilgs klusuma brīdis. Likās, Zane kaut ko saspringti pārdomā un svārstās teikt vai ne.

-��� Mēs� Vairs ne, viņa izmocīja. Pieci mūsējie �omēnes aizgāja uz Alias.

-���� Oho, tās nu gan ir burvīgas ziņas Ziemassvētku priek��vakarā!

-��� Vai ne�? Bet tas vēl nav viss. Es� iesniedzu Ilgai atlū�gumu. No Jaunā gada bū�u brīva kā putns gaisā!

Tā, beidzot tas bija pateikts�

-��� Zane� Annai Elizabetei vairs nebija, ko teikt.

Draudzenes pozīcija Magnum Lux koncernā līdz �im bija

stabilāka par stabilu. Abi izdevniecības īpa�nieki Zani cienīja kā lielisku profesionāli un pagāju�ajā vasarā ilgi bija lūgu�i viņu uzņemties izdevniecības galvenās redaktores pienāku�mus, apsolot nejaukties saturā, un līdz �im solījumu bija turēju�i Zane pati to vairākkārt bija apstiprinājusi. Pēdējā pusotra gada notikumi �īs sākumā lieti�ķās attiecības bija pārvērtu�i draudzīgās. Loku ģimenei Pū�u Mājā arvien bija rezervēta Zilā istaba�

Kas tads varēja notikt, lai Zane nolemtu aiz sevis nodedzināt visus tiltus?

-��� Zane� Bet kāpēc? Kāpēc?

-���� Es� vairs nevaru izturēt to nemitīgo spriedzi un spie�dienu� Zane atslīga krēslā un sakrampēja rokas tā, ka pirk�stu kauliņi kļuva balti. Tiklīdz cipari krīt uz leju, tā vadība sāk mūs presēt par to, ka slikti strādājam nemākam rakstīt, neprotam izvēlēties tēmas un cilvēkus, nespējam ieinteresēt pircējus. Un tā tālāk. Bet to, ka mūsu lasītājs, respektīvi dārgais pircējs, �ajā informācijas laikmetā ir pārsātināts ar visu tekstiem, bildēm, reklāmām, �iepstiem un pīkstieniem, faktiem un baumām -, viņi liekas neredzam. Pārdo�ana krītas, unikālo klik�ķu skaits portālos arī. Cilvēki ir atēdu�ies. Un, godīgi sakot, nav jau vairs, ko lasīt, pēdējās muļķības un lētums. Iedomājies, Ilga paziņoja, ka no Jaunā gada neiznāks Māja un Ģimene esot pārāk nopietns, klienti gribot kaut ko jautrāku, izklaidējo�āku. Iebildu, ka tādam nolūkam ir pārējie izdevumi pieci pieaugu�ajiem, trīs sī�iem un tīņiem, bet viņa mani negribēja ne dzirdēt. Mīnusi, un viss! Pati izbijusi �urnāliste, kā var nezināt, ka da�i izdevumi un programmas vienmēr ies ar mīnusiem, kamēr citi ar krietniem plusiem, tā tas nosedzas. Nu nevar ta�u gribēt superpeļņu no visa un jebkā! viņa errojās.

-�� Un�? Anna nepacietīgi gaidīja ieilgu�ās sarunas nobei�gumu.

Laiks skrien, vēl tik daudz nepadarītu darbu, nevar ta�u visu dienu tupēt virtuvē!

-�� Un. Neko. Dabūju noklausīties notāciju, lai nejaucos vadī�bas lēmumos un paturu savas pārdomas pie sevis, galu galā tā esot privāta izdevniecība un īpa�niekiem labāk zināms, kurus �urnālus atstāt, kurus slēgt. Bet tie, kuru darbs esot

aizpildīt vietu starp krēslu un klaviatūru, lai nodarbojas ar saviem tie�ajiem pienākumiem. Respektīvi, lai klabina taus�tiņus�

-��� Skaidrs. Un tu sapsihojies un uzmeti galdā atlūgumu?

-��� Jā. Tu būtu rīkojusies citādi? Zane saslēja adatas.

-��� Nezinu. Ja godīgi nezinu, Anna domīgi novilka. �is nav pārāk labvēlīgs laiks tik demonstratīviem izgājieniem. Aizejot pēc pa�as vēlē�anās, tu bezdarbnieka pabalstu sāksi saņemt tikai pēc trim mēne�iem.

-��� Zinu. Bet es� Zane iesāka, tad aprāvās.

-��� Tev varbūt jau padomā kāds labāks darbiņ�? Varbūt iesi uz Alias? draudzene viegli paķircinājās.

-���� Nē, protams. Biju domājusi� pie tevis, aģentūrā� Es varētu uzņemties darbus ar tekstiem un mājaslapas apkop��anu. Ko tu saki? Mēs ta�u sen jau par to sapņojām, vai ne?! Es pat varētu pārvākties no Rīgas �urp, pie tevis! Tu ta�u neliegsi man to mazo istabiņu, Līzbet? Cerīgi vaicājo�s ska�tiens uz Annas pusi. Tad mēs varētu pa nopietnam ķerties pie tās Me�āju grāmatas. Loks vēl joprojām burk�ķ, atcero�ties, kā tu iznīcināji viņa pērnvasaras sapni par bestselleru. Zini, es tā arī īsti līdz galam nesapratu, kāpēc tu negribēji tā kārtīgi aprakstīt visu, kas te notika� Bet nu labi. Varbūt arī vajadzēja mazliet nogaidīt. Toties tagad mēs varētu beidzot pa�as uzrakstīt par pagāju�ās vasaras notikumiem un pa�as arī izdot� Ko tu par to saki?

Annai Elizabetei, klausoties Zanes nebeidzamajos vārdu plūdos, aiz �ausmām un �oka sāka d�inkstēt ausis un deniņos ierībējās mazu āmurī�u staccato.

Te nu mēs esam� Dārgā studiju biedrene atkal, uz savu galvu savārījusi kārtējos podus, skrien pie viņas pēc glābiņa. Anna ta�u var, Annai ir, Annai nekā netrūkst! Ko gan nozīmē vēl viens mājas

iemītnieks, vēl viena mute, vēl viena dzīva būtne ar savām vaja�dzībām?! Annai ta�u savas dzīves nav un nevar būt� Cik ilgi tā var dzīvot? Ne vīra, ne ģimenes, tikai mantota māja, darbs, da�i draugi un milzums pienākumu.

Visiem kaut ko vajadzēja ja ne mājiniekiem, tad pagasta vadībai, Me�āju skolai, Zanes �urnālam, Loku pārim, sazin kam vēl. Un viņa gāja, izdarīja, palīdzēja. Visbie�āk ne naudas dēļ, lai gan ari tā bija svarīga, bet tāpēc, ka tā vajadzēja. Rei�zēm tāpēc, ka bija interesanti un patika. �o prieku, par spīti Kārļa un pēdējā laikā ari pārējo aģentūras darbinieku klusajai kurnē�anai �atkal strādājam par velti�, Anna Elizabete bija nolēmusi sev atļauties. Nevarēja un nedrīkstēja vienmēr sekot tikai �kas man par to būs, cik un kad?�.

Lai gan �odien dro�i vien labāk dzīvoja tie, kuri mācēja cieti noprasīt �cik un kad?�. Viņa to vēl tikai mācījās. Ikmē�ne�a rēķini, zemes un nekustamā īpa�uma nodokļi bija labākie skolotāji.

Pēdējā pusgada laikā Anna bija sapratusi lai cik laba (teorētiski) bija viņas komanda, vislabāk viņai tomēr strādājās vienai gan ātruma, gan kvalitātes ziņā, jo tad vienīgais, kuru varēja slavēt vai pelt par izdarīto vai neizdarīto, bija viņa pati. Nebija jāuztraucas par to, ka, �ķībāk paskatoties vai ne tādiem vārdiem aizrādot, kādu rado�u dvēseli nogalināsi vēl pumpurā. Annai bija pieriebies visiem izdabāt, ar visiem rēķināties un respektēt visu citu nelāgās dienas, cauros mie�gus, cietos vai mīkstos spilvenus, kas tie�i ietekmē naktsmiera kvalitāti un attiecīgi ari nākamās dienas darba spējas.

Un kuru uztrauc fakts, ka viņai jau vairākus gadus nav biju��as normālas attiecības ne ar vienu vīrieti? Kur �ajā pasaules

nostūri tādu raut? Aģentūras pui�i? Viņi ir draugi un kolēģi, nevis vīrie�i, un ar draugiem neguļ!

Pēdējā laikā viņa jutās kā īsta pulvera muca vajadzēja pavisam nedaudz, lai viss aizietu pa gaisu.

Būtu kāds, kur� kaut vai muguru pakasa un sprandu pamasē! Bet nekā� Iespējams, kaut kādas attiecības varētu izveidoties ar majoru Miku Kaķīti, ja vien� Ja vien� KĀDS visu laiku nejauktos pa vidu!

Anna Elizabete joprojām nebija aizmirsusi savas vasaras aizdomas par Zanes nolūkiem attiecībā uz Miku. Nelīdzēja pat draudzenes vaļsirdīgā atzī�anās, ka īstais un vienīgais viņas intereses objekts ir abu vecais draugs aktieris Ģirts Mel�deris. Anna turpināja Zani ar pusaci pieskatīt, un tas, ko viņa redzēja, raisīja �aubas Zane koķetēja un flirtēja ar ikvienu stiprā dzimuma pārstāvi, sākot ar Miku un beidzot ar kinologu Viktoru. Vienīgie, par ko viņai pilnībā trūka jelkādas intereses, bija ģenerālis un Kārlis.

Un tagad viņa dzīvos te, jo prāvā Hospitāļu ielas dzīvokļa īri vairs nevarēs atļauties.

Gribot negribot nāksies meklēt Zanei piemērotu nodar�bo�anos, kaut ko atņemot pārējiem. Pēdējā laikā aģentūras pastāvīgajiem darbiniekiem Annai, Kārlim un Ģirtam bija izdevies veiksmīgi pārdalīt darbus un pienākumus, katram nodro�inot salīdzino�i stabilus ikmēne�a ienākumus.

Un tagad� Pui�i nebūs apmierināti� Vai tie�ām mīļotā stu�diju biedrene nespēj vienkār�i dzīvot, strādāt un neiekulties nepa�tik�anās? Nespēj pati tikt ar sevi galā?!

-��� Nu, Līzbet, ko teiksi? Ņemsi mani daļā? Tu ta�u zini es rakstu tik ātri kā lo�metējs! pārspīlēti mo�ā tonī uzsauca

Zane, izraujot Annu Elizabeti no nepatīkamajām pārdomām. Mjā, un tark�ķi arī�

-���� N-nu� Ja godīgi, tad tu mani esi pamatīgi apmulsi�nājusi, Anna atklāti atbildēja. Ļauj man drusku apdomāt situāciju. Vismaz līdz rītam. Labi?

-���� Nu protams. Kā teiksi, barones! Zane saknieba lūpas, ta�u nenoturējās. Kā traukus mazgāt un māju kārtot, tā Zālīte labu labā, bet, kad vajag palīdzību, jāpadomā. Tādi jūs visi esat! Draugi� Viņa asi apcirtās uz ie�anu, ta�u Annas Eliza�betes ledainā balss pārsteidzīgo darbību apcirta pa�ā saknē.

-���� Zane, stāvi! Uz kurieni tu tagad esi sataisījusies? Un par ko man jāklausās �ādi pārmetumi? Vai es tev liku iet projām no darba? Vai es tevi sanaidoju ar Lokiem? Vai es ērcīgi atbildu ikvienam, kur� mani uzrunā?

Tu pati esi sevi iedzinusi stūrī kā tāds ezis lapu kaudzē: ja kāds tuvojas, tu acumirklī saslej adatas un puk�ķi. Varbūt padomā par to, ka nebūt ne visi cilvēki tev vēl ļaunu, ne visi mēģina atkratīties. Varbūt vienkār�i kādam no �iem cilvēkiem tobrīd ir pa�am savas risināmas problēmas, kas nevar gaidīt, un tev viņ� pievērsīsies, tikko varēs? Vai, tavuprāt, es velti teicu, lai dod man laiku padomāt? Vispirms tūlīt, pēc da�ām stundām, man jātiek galā ar vecāku iera�anos Zane, es viņus neesmu redzējusi vairākus gadus! -, pēc tam Ziemassvētku mēģinājums un arī tev tur jābūt! -, tad vakariņas un ģime�niskās sarunas, un tikai pēc tam, kad visi būs aizgāju�i gulēt, es varē�u apsēsties un mierīgi visu pārdomāt. Tici vai ne, arī man jāpārkrauj da�i klucī�i, lai saprastu, vai varu tev piedāvāt normālu algu un sociālās garantijas tu ta�u gribēsi par savu darbu kaut ko saņemt, vai ne, nevis strādāt tikai par vēdera tiesu un istabiņu? Nu, vai tagad būs miers�?

-���� Būs� Zane īgni noburk�ķēja un izspieda gandrīz ne�dzirdamu atvaino�anos: Piedod. Es tā negribēju, pati nezinu, kā tas sanāca. Vienkār�i� likās, ka gribi tikt no manis vaļā.

-���� Kā tad! Kad es to būtu gribējusi? Anna iesaucās un aprāvās.

Gribēji gan tikko, pirms piecām minūtēm! Ai, kā gribēji!

Virtuves terases durvis atsprāga līdz kājai vaļā. Durvju ailā zvārojās milzīgs malkas klēpis, aiz kura vīdēja vien Kārļa sarkanās mices bumbulis.

-���� Tā, meitiņas mīļās, puķītes jaukās, te būs! Cepiet, vā�riet, �morējiet un barojiet mūs, badīgos vīrie�us! viņ� jautri uzsauca, skaļi nokrāvis nastu malkas ni�ā. Tad, pavēries ap�kārt un pamanījis abu draudzeņu saspringtos sejas vaibstus, satraucās: Sakasījāties? Tagad?

�is tagad izteica visu. Tagad brīdi pirms viesu iera�anās, Ziemassvētku koncerta, vecmāmiņas kāzām�

Zanei tas bija par daudz. Skaļi ie�ņukstējusies, viņa izme�tās no virtuves.

-��� Kas tad nu? Kārlis noņēma micīti un ar delnu noslau�cīja pieri.

-�� Problēmas. Zane aizgājusi no darba un grasās pārvākties pie mums. Pavisam. Grib dzīvot savā istabā.

-��� Ej tu nost! Nu, pie velna! Tad jau te vairs dzīves nebūs� Kārlim izspruka. Atvaino, man tā nevajadzēja teikt, viņa tomēr ir tava draudzene!

-���� Draudzene gan, tomēr, ja es� ja mēs piekritīsim, tas nesīs līdzi nopietnas pārmaiņas, Anna pārspīlēti mierīgi atteica. Viņa knapi novaldījās, lai neatgādinātu Kārlim, ka viņ� un Omīte �eit dzīvo tie�i uz tādiem pa�iem noteikumiem, kā to vēlas Zane, proti, bez jebkādiem noteikumiem.

Vai nav labi� dzīvot un darīt to, kas pa�iem patīk, pārējās, tostarp arī nepatīkamākās, lietas atstājot viņai, Annai Eliza�betei?! Vai nav lieliski apkārties ar dizaineru un mākslinieku

tituliem vizītkartēs, bet realitātē nespēt samaketēt vairāk par zaptes burkas etiķeti?! Tā nu reiz ir ar to gribē�anu un varē�anu visbie�āk no iedomām līdz realitātei ir kā rāpus līdz Mēnesim. Ta�u tas netraucē katram su�ķim iedomāties sevi par baigo varoni, pacelt balsi un mācīt citiem dzīvot, melot un manipulēt, zinot, ka nekas par to nebūs.

Vai nav brīni�ķīgi dzīvot tā, it kā rītdienas vairs nebūtu, un vieglprātīgi dedzināt aiz sevis tiltus, zinot, ka vienmēr ta�u paliek draudzene, kas izpestīs no visām nepatik�anām, dos mājvietu, apsegs ar pūkainu deķīti un uzvārīs zāļu tējiņu nervu nomieri�nā�anai. Kas gan cits tas bija, ja ne izmanto�ana?

Annā Elizabetē arvien bie�āk cīnījās pretrunīgas izjūtas: no vienas puses, pieaugo�a vēlme visus patriekt pie velna lai iet, kur grib, lai dara, ko grib, lai meklē, kur dzīvot un no kā iztikt�, no otras -, pa�ai aizbraukt un neatgriezties. Tikai vēl nevarēja saprast vai uz Londonu pie vecmāmiņas vai� lejā no Melnupes tilta.

Lai tad aizrijas visi skauģi un liekē�i, lai pa�i pamēģina kaut ko ar savām rokām un galvu izdarīt!

Kādā atklātības brīdī, pēc Kārļa kārtējā izlēciena, naktī atslēdzot interneta serveri, viņa par �im izjūtām bija izstās�tījusi Ģirtam, piekodinot neko neteikt Mikam.

-���� Citādi, baidos, viņ� Kārli sadalīs reizinātājos� Kaķītim viņ� nepatīk kop� pirmās dienas.

-���� Zinu. Un es pats to izdarī�u. Proti, sadalī�u reizinātā�jos. Pēc ilga klusuma brī�a bija atteicis Melderis. Es jau sen manu, ka viņ� pret tevi pārāk daudz ko atļaujas, tikai tu neko nesaki. Kā toreiz ar Edgaru� Toreiz jau tu arī� Tāpēc tagad biju nolēmis nejaukties tavā mājas dzīvē ko es zinu, esmu ta�u tikai nedēļas nogales ciemiņ�. Varbūt te iedibināta citāda kārtība�

-��� Ģirt, ko tu runā, kāda citāda kārtība�? Anna aizsvilās.

-���� Man arvien vairāk sāk �ķist, ka, pieņemot �o mantojumu, esmu pamatīgi ieberzusies. Kam prieki, kam rūpes�

Saruna aprāvās, jo istabā ienāca Kārlis. Anna piecēlās un, ne vārda neteikusi, izgāja laukā.

-���� Vai tu maz saproti, ka esi novedis viņu līdz suicīdiskām domām?! Ģirts bez ceremonijām klupa Kārlim krāgā.

-���� Annu, kuru nespēj satriekt nekas, kura savā mū�ā izgājusi cauri tādām lietām un dzīves situācijām, kas tev pat sapņos nav rādīju�ās! No viena varmākas man izdevās viņu pasargāt, ja vajadzēs, dabūsi arī tu!

Kārlis �okēts klusēja. Nebija jau, ko teikt.

Pēdējā laika sīkumainie uzbrukumi pa�am darīja kaunu, ta�u apstāties un kur nu vēl atvainoties Annai viņ� nespēja. Pārāk stipra bija iek�ējā balss: lai zina lai zina, kā jūtos es, kad visi katru dienu to vien dara kā pamāca un izrīko! Savā pa�taisnumā Kārlim pat neienāca prātā, ka viņa izjūtas varētu būt stipri deformētas, subjektīvas vai ka viņ� pats kaut ko varbūt dara nepareizi.

*� * *

Jāizdomā, kā tikt galā ar visu �o trakonamu bez klieg�a�nas, bļau�anas, savstarpējiem apvainojumiem un, Dievs pasarg�, asinsizlie�anas. Tāpat skaidrs, ka nekāds miers virs zemes un cilvē�kiem labs prāts nesanāks, jo daļa mājinieku glu�i vienkār�i necie� pārējos, ta�u vismaz vajadzētu spēt civilizēti līdzāspastāvēt.

Jācer, ka vecmāmiņas olimpiskais miers un tēva humors spēs atvēsināt mātes versmīgo temperamentu�

Vecā baronese Anna Roze fon Berga bija dzimusi 1910. gadā Me�ājos, Pū�u salā, barona Volfganga fon Berga vienīgā dēla

Voldemāra un Kalniņmāju saimnieka meitas Annas Marijas laulībā.

Jaunie Bergi izrādījās kluss un savrupību mīlo�s pāris, tālab vecais barons uzdāvināja viņiem dzimtas namu Pū�u salā. Ģimene tur mita līdz pat 1939. gadam, kad, sākoties juku laikiem Eiropā, jau agrāk izceļoju�ais barons Bergs pierunāja dēlu pārcelties uz Austriju. Pēc vecā barona nāves visa ģimene devās uz Angliju, kur Anna Marija nodzīvoja līdz pat savai nāves stundai.

Jauno baronu Bergu vienīgā atvase Anna Roze Londonā sapazinās ar jaunu d�entlmeni Viljamu Stounu, turīgu tirgo�tāju dzimtas atvasi un britu slavenā preses izdevuma Times reportieri (vēlākie notikumi liecināja, ka Viljamam bijusi viena otra slepena misija Austrumeiropas valstīs). Stouns apprecēja Annu Rozi, pieņemdams Bergu uzvārdu, lai senā dzimta neiz�zustu. Saklausījies sievas stāstus par agrāko dzīvi Me�ājos un Pū�u salā, turklāt būdams visai kreisi noskaņots, Viljams par vari vēlējās pārcelties uz dzīvi Latvijā. Viņu nespēja nobiedēt ne Otrā pasaules kara sākums, ne jau okupēto zemju likteņi. �urnālistiem tāds darbs!

Kas zina, varbūt Viljams bija saņēmis attiecīgu diplomā�tisko uzdevumu�

Lai nu kā, ta�u 1940. gada sākumā, kad sve�tautie�i izmi�sīgi centās atstāt apdraudēto zemi, Viljams Stouns-Bergs ar savu jauno sievu Annu Rozi atgriezās Latvijā un apmetās Pū�u salā� Apguvis latvie�u valodu, lai varētu saprasties bez tulka, Viljams, vietējo saukts par Vilīti, gandrīz katru dienu kaut kur brauca ar savu vaļējo mersedesu, bet, atgriezies mājās, kabinetā stundām rakstīja. Anna Roze savukārt nodevās lasī��anai Bergu nama bibliotēkā.

Sākoties padomju okupācijai un karadarbībai pārņemot Latvijas teritoriju, Viljams aizvien bie�āk devās izbraukumos,

bet Anna Roze slīga depresijā, raizējoties par viru, iespējamo izsūtī�anu un trim neiznēsātajām grūtnieclbām. Visam pun�ktu pielika sarkanā vilka�a Artūra Bambāna-Lejiņa neģēlīgais noziegums viņ� ar savu bandu 1941. gada jūnija vidū plosī�jās Me�ājos, slepkavojot un izvarojot. Arī Annu Rozi� Acīmre�dzot beidzot sapratis, ka ar savu apmātību gandrīz nogalinājis sievu, Viljams viņu aizveda uz Rīgu pie draugiem.

Kara priek�pēdējā gadā, Līgo vakarā, piedzima Annas Eli�zabetes māte Roze Marija, saukta par Rozmariju.

īsi pirms kara beigām Viljams Stouns kādu dienu izgāja no mājām un vairs neatgriezās. Varbūt viņu ķēra nejau�a lode, varbūt aizturēja �eka, varbūt viņ� aizbēga pāri robe�ai. Kas zina? Runāja visādi ari to, ka bijis dubultaģents un pēc kara redzēts Maskavā. Anna Roze meitai pateica, ka tēvs gājis bojā komandējuma laikā. Palika atmiņas un Stouna reiz izteik�tie dīvainie vārdi lai kas notiktu, esmu par tevi parūpējies�

Anna Roze nekad nebija mēģinājusi pētīt, kāpēc, ta�u pēc�kara gadu represijas viņu mazo ģimenīti neskāra. Piecdesmi�tajos abas klusi dzīvoja īrētā dzīvoklī Pārdaugavā. Anna Roze strādāja bibliotēkā, izsniedza, �ķiroja, kārtoja un laboja grā�matas, pateicoties Dievam par katru mierā nodzīvotu dienu. Pū�u sala un Bergu dzimtas īpa�umi ģimenes sarunās bija tabu par tiem nerunāja, tātad to nebija.

Rozmarija izrādījās īsts mātes pretmets nekāda klusuma vai miera; nē, viņai vajadzēja kustību, burzmu, satraukumu, pūli! Pateicoties mātes enciklopēdiskajām zinā�anām, Rozma�rija jau pusaudzes gados brīvi runāja �etrās valodās latvie�u, krievu, vācu un angļu. Mācīdamās Pārdaugavas vidusskolā, pirmā nacionālpatriotiskā viļņa iespaidā aizrāvās ar latvie�u folkloru sāka organizēt teiku vāk�anas ekspedīcijas.

Liktenis pajokojās reiz tādas ekspedīcijas laikā vidus�skolēni nokļuva Me�ājos� Liels bija Rozmarijas pārsteigums, uzzinot, ka dīvainā ēka ar pūces siluetu uz torņa smailes tur, upes vidū piederējusi Bergu dzimtai, kuras sievietēm tradi�cionāli likts vārds Anna, Elizabete, Marija vai Roze� Atgrie�zusies mājās, viņa ņēmās tincināt māti par ģimenes vēsturi. Un uzzināja. �ausmas viņai, komjaunietei, sen�i biju�i baroni!

Varbūt tāpēc, lai a�i nomainītu uzvārdu un uz mū�iem aizmirstu par savu piederību baroniem, Rozmarija, iestājusies LU vēsturniekos un nomācījusies knapi divus kursus, pastei�dzās apprecēties ar topo�o skolotāju Kārli Jēkabu Ro�kalnu, kura ģimenē �is arods tika pārmantots jau ceturtajā paaudzē.

Ro�kalni izrādījās galēji labējie ar radikāliem uzskatiem par Latvijas brīvību, neatkarību un privātīpa�umu. Ro�kalnu dzimtas seniors pirmās Latvijas laikā bija sarakstījis vēstures grāmatu mācību līdzekli vidusskolām. Padomiski izglītotajai komjaunietei Rozmarijai daudzi fakti bija pilnīgi nezināmi� Par spīti iespējamajām nepatik�anām, Jēkabs deva viņai lasīt 30. gadu vēstures bro�ūras, klausījās Amerikas Balsi, un pama�zām Rozmarijai radās apjausma nekas nav tikai balts vai melns.

Kādā atklātības brīdi viņa izstāstīja vīram par Bergu dzim�tai piederēju�ajiem īpa�umiem Me�ājos. Jēkabs tikai noteica reiz mēs tur saimniekosim� Vīram izrādījās taisnība 1989. ga�dā, perestroikas pilnā plaukumā, viņi iesniedza prasību atjaunot likumīgās tiesības uz biju�ajiem Bergu dzimtas īpa�umiem Me�mui�u un Pū�u Māju. Pateicoties Bergu dzimtas vecākās paaudzes tobrīd vēl dzīvās, Londonā dzīvojo�ās vecāsmātes Annas Marijas un mātes Annas Rozes liecībām, Bergi tiesas prāvu vinnēja.

Ta�u nu, kad reizē ar Latvijas neatkarības atjauno�anu īpa�uma piederības papīrs bija rokā, izrādījās, ka veco mui�as

kompleksu atgūt vairs nav iespējams, jo pēdējo gadu laikā tajā uz palik�anu iesakņoju�ās ne vien pa�valdības institūcijas, bet pat kāda vietējā zemnieka vadīts krodziņ�. Jaunizcepta�jiem mantiniekiem mui�ā nebija kur dzīvot atlika piekrist nomas maksai par telpām un kompensācijai par veiktajām neatgriezeniskajām izmaiņām. Dzīvot Pū�u Mājā uz salas upes vidū Rozmarija kategoriski atteicās viņas temperamentam un vērienam te bija par �auru, sīku, klusu. Sākoties pirma�jai Krievijas krīzei, abi Ro�kalni aizbrauca uz Londonu pie vecmāmiņas Annas Rozes, bet, saņēmu�i piedāvājumu mācīt jaunie�us M. koled�ā, pārcēlās uz Vāciju.

Ro�kalnu vienīgajai, vēlu dzimu�ajai meitai Annai Elizabe�tei tobrīd bija tikko apritēju�i astoņpadsmit gadi. Viņa kate�goriski atteicās braukt prom un palika Rīgā, kopā ar studiju biedreni Zani īrējot mazu dzīvoklīti. Mainot savu pirmo pasi pret jauno neatkarīgās Latvijas dokumentu, Anna Elizabete izvēlējās dzimtas uzvārdu Berga.

Veckundze Anna Marija Berga īpa�umu atgū�anas prāvas beigas nesagaidīja nomira savā Londonas mājā 103 gadu vecumā. Pēc viņas nāves Rozmarija saņēma vēstuli: advokātu birojam Blūms, Blūms un Kreics nodots Annas Marijas Bergas sūtījums ar norādi atvērt tikai tad, kad Rozmarijas meitai Annai Elizabetei apritēs 33 gadi; ar nosacījumu ja tobrīd būs izdevies atgūt dzimtas īpa�umus. Vēl vecvecmāmiņa bija izteikusi vēlmi tikt kremētai un kopā ar vīru Voldemāru apbe�dītai zem lielā parka ozola saknēm�

Iespējams, Veckundze no Latvijas nāku�ajās mazmeitas un mazmazmeitas vēstulēs starp rindām spēja sajust Annas Elizabetes ne�petno dabu, kas viņai atgādināja pa�u agrā jaunībā. 1976. gadā dzimusī Anna Elizabete, saukta arī par

Annlīzi un Līzbeti, jau no pirmajām dzīvības dienām pieteica sevi kā pilnīgi nevaldāmu būtni ar tādu raksturu, pret kuru sadrupa jebkādi labi domāti padomi. Vienīgā autoritāte viņai bija viņa pati, vienīgie argumenti pa�as kļūdas un klupieni. Tāpēc brīdī, kad pirms diviem gadiem kādā agrā rītā telefona klausulē bija ieskanējies juridiskā biroja Blūms, Blūms un Kreics advokāta Artūra Krei�a maigais tenors, paziņojot par gaidāmo mantojumu Pū�u namu uz salas Melnupes vidū -, Anna gandrīz nekavējoties bija nolēmusi to pieņemt un pārcelties uz Me�ājiem. Tā sākās viņas jaunā dzīve.

*� * *

Pēdējo divu gadu laikā bija atgadīju�ies da�ādi notikumi, tostarp vairākas slepkavības un citi smagi noziegumi. Bija iepazīti daudzi gai�i, sirdsskaidri un mīļi cilvēki Ģenerālis Kārlis Bass, Kārļa vecmāmiņa Anna Līze Saulīte, Prie�u Miķelis, vecie Kalniņmāju un Zaķī�u saimnieki. Izrādījās, viņu dzīves ceļi tālā senatnē cie�i saviju�ies ar Bergu dzimtas ceļiem. Viņi nebija sve�inieki, bet savējie. Gandrīz ģimene.

Tagad, gatavojoties Omītes Annas Līzes Saulītes un Prie�u Miķeļa kāzām, Anna Elizabete prātoja, kā to visu uz�tvers viņas māte Rozmarija. Mātes kundze. Profesore Roze Marija Ro�kalne-Berga, kura līdz ar gadiem kļuva arvien snobiskāka, pievēr�ot pastiprinātu uzmanību lietām, kas agrāk viņu atstāja pavisam vienaldzīgu, naudai, mantai, tautībai, ādas krāsai, tituliem, sabiedriskajam stāvoklim�

Kad Kārļa vecmāmiņa un vecais bitenieks pēc rudens gada�tirgus paziņoja par atkārtotu saderinā�anos un vēlē�anos Vec�gada vakarā svinēt kāzas lai viss būtu tā, kā pieklājas! -, priecājās visi.

-��� Gribam pabeigt to, ko neizdarījām toreiz, rāmi noteica Miķelis Priede un, kaunīgi piesarcis, uzrunāja Annu Elizabeti:

-���� Meitiņ, vai jūs ar Ģirtu pagodināsiet mūs un būsiet mūsu laulību liecinieki?

Majors Miks Kaķītis sākumā drusku tā kā sapīka, ta�u, bridi padomājis, atzina, ka vecā Priedes lūgums ir visnotaļ pamatots Anna ar Ģirtu gadiem sastrādāju�ies, viņi ar svi�nīgo ceremoniju noteikti tiks galā labāk, nekā tas jelkad izdo�tos viņam. Majors Kaķītis bija spējīgs kailām rokām aizturēt bīstamu noziedznieku, ta�u skaistos un romantiskos mirkļos pārvērtās mēmā akmens statujā. Ģirtam noteikti sanāks la�bāk!

-�� Bet Miku mēs gribētu lūgt palīgā nokārtot īpa�umu lietas gribu, lai Dravu mājas un zeme piederētu arī manai Meldermeitiņai (tā vecais Miķelis mīļi dēvēja Omīti) un manam maz�dēlam Kārlim.

-���� Un vēl� Kārli, Omīte uzrunāja Ģenerāli Kārli Basu,

-���� man būtu liels lūgums tev. Tā kā mans tētiņ� jau sen zem zemes, nepiedzīvojis �o priecīgo mirkli, vai tu nevarētu būt tas, kas aizved mani līdz altārim?

Sirmais Ģenerālis, slepeni norausis aizkustinājuma asaru, tikai pamāja ar galvu un skopi norūca: Protams.

Oktobris un novembris aizskrēja vienā pūtienā. Nevienam nebija ne laika, ne iespēju zūdīties par īsajām dienām, sau�les trūkumu, lietu vai dubļiem. Darbs dzina darbu. Anna ar Ģirtu sev uzticētajam uzdevumam bija pieķēru�ies ar milzu dedzību plānoja, saskaņoja, pārplānoja, zīmēja telpu shēmas un tērpu modeļus.

Omīte gan bija mēģinājusi iebilst nevajag tik glauni, vai nevar tā pavisam vienkār�i, redz, Miķelītis grib pie viņa Dravās� Ģirts par atbildi pasmējies, sakampis Omīti, sagriezis karuselī

un nosēdinājis krēslā ar vārdiem pa�i vainīgi, nevajadzēja mūs lūgt, tagad nu nāksies uzticēties!

Rosība turpinājās. Anna �uva viesistabai jaunus aizkarus un durvju ailām drapērijas, Ģirts vairākas dienas ar kādu noslēpumaini sarunājās pa telefonu līdz nejau�ajiem klau�sītājiem atlidoja vien vārdi zirgi un kamanas.

Arī Kārlis labprāt aktīvāk piedalītos sagatavo�anas darbos, ta�u viņiem ar Zani bija atvēlēta fotogrāfu un datorgrafiku loma. Galdakartes un ielūgumi sen bija gatavi, izsūtīti un saņemti, un nu Kārlis dīdījās bez darba.

Kādā brīdī neveiksmīgi pajokojis raujaties, it kā jums par to maksātu! -, sastapa tik kaulainu Annas skatienu, ka atrada par labāku iet pļaut zāli� Novembra beigās.

Kārtējo reizi pārcilājot prātā izdarīto un vēl darāmo, Anna Elizabete aizdomājās: cik labi, ka Liktenis tomēr bijis tik lab�vēlīgs pret Prie�u Miķeli un viņa Meldermeitiņu, ļaujot abiem kaut vai mū�a nogalē būt kopā.

Viņa nevarēja apspiest smaidu, atceroties, cik sanervozēju��ies un apjuku�i izskatījās abi vecie ļaudis, kad Prie�u Miķelis pirmo reizi bija palicis pa nakti Pū�u Mājā Kārļa vecmāmiņas istabā, nevis kā agrāk viesistabā.

Bet visgrūtāk klājās Kārlim. Viņ� ilgi nevarēja rimties.

-���� Tu iedomājies mana vecmāmiņa sarkst un ķiķina kā jauna meita. Pat smukāka un spraunāka kļuvusi! Kā tu domā viņi� tie�ām� guļ kopā? pīdamies un stostīdamies viņ� bija jautājis Annai.

-��� Protams. Miķelis ta�u ir Omītes vīrs! Ja arī ne laulāts, tad saderināts. Tavas mātes miesīgs tēvs. Stārķis ta�u viņu neat�nesa, vai ne? Tas nozīmē, ka viņi jau tolaik, pēc saderinā�anās,

gulēja kopā. Galu galā tas divu mīlo�u cilvēku starpā ir tikai dabiski.

-��� Nūjā, bet�

-��� Miķelis Priede ir tavs vectēvs. Jums ir kopīga asinslīnija.

-��� Zinu. Ar prātu es to saprotu, tomēr�

Tomēr kontakts abu starpā veidojās labi. Kārlis beidzot bija pieņēmis, ka viņam, trīsdesmit gadu slieksni gandrīz pārkā�pu�am, pieaugu�am vīrietim, var pēk�ņi uzrasties vectēvs, kuram ir tiesības teikt �puika, nā'�u�!�, kuram nevar runāt pretī un kuram ir atļauts viņu drusku sarāt.

Pēc vasarā kopīgi pārdzīvotā un uzzinātā Kārlis veco vīru bija iemīļojis, tāpēc katrā izdevīgā brīdī pazuda Lielā me�a virzienā vai centās atvilināt Miķeli uz Pū�u salu. Te bija trīs magnēti Meldermeitiņa (Omīte), Līzbete (Anna Elizabete) un� datori ar ātrgaitas interneta pieslēgumu.

Vecais Miķelis izrādīja apskau�amu interesi par datorzinību apguvi, un Anna Elizabete sare�ģītas lietas mācēja paskaidrot ļoti vienkār�iem vārdiem. Turpretī Kārlim bija kaitino�s niķis izteikties gari un pārgudri, tā, ka mierīgais Miķelis sāka ner�vozi dīdīties, knosīties, raudzīties pulkstenī un beigu beigās aizbēga, lai atgrieztos vēlāk, kad Kārlim būs apnicis gaidīt un Anna būs palikusi viena.

Vērojot, kā sirmais bitenieks savos gandrīz deviņdesmit �etros gados lau�as cauri datora darba valodām, mācoties komandas pa pusei latvie�u, pa pusei angļu valodā, Anna Elizabete redzēja, cik ass joprojām ir viņa prāts un cik skaidra uztvere. Visvairāk Prie�u Miķeli interesēja interneta darbības principi un informācijas meklē�anas rīki. Kā jau cilvēks, kur� visu mū�u alcis, ta�u da�ādu iemeslu dēļ nav varējis mācīties, viņ� burtiski iesūca sevī katru jaunu informācijas kripatiņu un tūliņ lūkojās pēc nākamās.

Savukārt vecais Priede visu vasaru bija centies pievērst Kārli bitenieka aroda smalkumiem veda uz Dravām, stās�tīja, rādīja, rosinot tuvāk iepazīties ar mazajiem, �aklajiem kukainī�iem. Viņiem abiem saskanēja.

Ilgi vērojot bites, Kārlim �ķita, ka no iek�puses redz milzu datoru darbībā. Bi�u �ķietami haotiskajā, ta�u, dziļāk ieska�toties, matemātiski precīzajā uzvedības modelī bija kārtība, un Kārlim tas patika. Kā jebkas, kas bija prognozējams un normāli izprotams. Viņ� saprata datorus, viņ� saprata bites, ta�u Annu Elizabeti saprast nespēja. Tāpat kā pa�a vecmā�miņu. Viņas abas bija neprognozējamas.

22. decembra priek�pusdiena

Visu iepriek�ējo vakaru un pusi nakts izsālies notikuma vietā, majors Miks Kaķītis, ar miegu kaudamies, pa apsnigu�ai slidotavai līdzīgo ceļu virsū cukurs, apak�ā stikls! tagad brauca uz Rīgu. Krietnā attālumā aiz viņa toijotas, savā daudz pieredzēju�ajā busiņā vezdams baiso kravu tiesu medicīnas ekspertiem, turējās ekspertu priek�nieks Egons Dambergs. Sprie�ot pēc dīvainajām trajektorijām, kādas ik pa brīdim izmeta viens vai otrs auto, bija skaidrs, ka ierastais nepilnas stundas cirtiens līdz Rīgai �orīt aizņems daudz ilgāku laiku. Viktors, kā zinādams, bija aizbraucis atpakaļ uz Melnpili pie brāļa. Divdesmit trīs tomēr ir mazāk nekā septiņdesmit.

Rīga agros braucējus sagaidīja drūma un pelēka. Ielas slap�jas, slidenas, netīras �ļurgas pilnas �aklās rokas un sāls ma��īnas bija izdarīju�as savu, �oferi atkal varēs �ķendēties par strauji rūsējo�ajām jauno, spo�o autiņu virsbūvēm, nespējot saprast, kā tas nākas, ka viens otrs padomju laika vāģis jo�projām izskatās kā jauns, turpretī �etrus piecus gadus vecam mūsdienu tehnikas brīnumam �uvju vietās cauri grīdai var izbakstīt ar pirkstu.

Majors Miks Kaķītis deva priek�roku pārbaudītām vērtī�bām. Re, ģenerāļa vairāk nekā divdesmit gadus vecais, uzti�camais lendrovers, kuru viņ�, pensijā ejot, pirms septiņiem gadiem kā norakstītu par sviestmaizi pārpirka no Iek�lietu

ministrijas autoparka, izglābjot no lū�ņu preses, iet kā pulk�stenis. Turpretī viņa toijota, gandrīz nenokaujama ma�īna, palaikam mēdza tā saniķoties, ka nezināja, no kuras puses tai ķerties klāt.

Miks bija piedzīvojis situācijas, kad autiņ�, nupat vēl bra�i ripojis pa �oseju, pēk�ņi krampjaini noraustās, nomirst un nav palai�ams nekādiem līdzekļiem. Gudrs netiek ne pats braucējs, ne izsauktā tehniskā palīdzība, jo viss it kā ir īstajās vietās, daudzumā un komplektācijā.

Pēc vienas �ādas reizes, dabūjis nostāvēt me�a vidū teju �etras stundas, līdz atbrauca vilcējs un aiz�lepēja līdz ser�visam, kur tā arī nekāda vaina netika atrasta, viņ� nedēļas nogalē notiku�o bija atstāstījis ģenerālim un Annai Elizabetei. Pa�i būdami pieredzēju�i autobraucēji, viņi par Kaķī�a bēdu stāstu nesmējās. Ģenerālis, labu gribēdams, gādīgi piedāvāja �paskatīties, kas lācītim vēderā� savu lendroveru viņ� laboja pats un citus tam klāt nelaida bet Anna Elizabete, it kā starp citu, ieminējās ja nu tev tobrīd nemaz nebija jānokļūst turp, kur brauci?

Majors tobrīd knapi novaldījās, neko neatbildējis, lai gan kuņģis apmeta vairākus kūleņus.

Ja viņ� tajā laikā būtu braucis pa ieplānoto mar�rutu, nav izslēgts, ka iekļūtu traģiskajā avārijā, ko uz Mūkusalas apļa izraisīja benzīnvedējs, apledoju�ajam ceļam nepareizi izvē�lēta ātruma dēļ smagais vilcējs neierakstījās līkumā, bet pārli�doja pāri kanāla margām un sastinga gaisā, pa pusei karājo�ties, pa pusei �ūpojoties. Toreiz Mika auto Rīgā iebrauca brīdī, kad lieljaudas autokrāns cēla benzīnvedēju atpakaļ uz ceļa.

Septiņos no rīta dienesta stāvlaukumā pie ministrijas bija patīkami daudz brīvu vietu beidzot varēja izvēlēties un novietot autiņu, kur patīk, nevis spiesties, kur sanāk, ik reizi

ba�ījoties, lai nejau�i neapskādētu blakusstāvētāju. Da�iem kolēģiem bija nejauks paradums savu braucamo novietot pa pusotru vietu, pārējiem atstājot trīs iespējas meklēt citu robu, ekvilibristiski iespraukties spraugā vai arī, nospļaujo�ties par pieklājību, iespert pa riepu vai bamperu, cerot, ka īpa�nieks izdzirdēs gaudojo�o signalizāciju un pabāzīs galvu pa logu. �ādas sadzīviskas nebū�anas dienas sākumā spēja Kaķītim pamatīgi samaitāt omu, un, ja izdevās sadzenāt �ādu resno stāvētāju, tam nācās noklausīties indīgu notāciju par labas uzvedības un pieklājīgas autobrauk�anas pamatiem.

Pats Kaķītis brauca kā velns pa dakstiņiem ātri un veikli, ta�u tikai tad, ja to prasīja operatīvā situācija un atļāva ceļa segums. Lai nu kas, bet kamikadze viņ� nebija. Protams, neiz�tika jau arī bez grēka Mikam patika gan kārtīgi uzmīt, gan reizēm ļauties sacīk�u garam, ta�u �o prieku pēdējā laikā bija apdzēsusi vispārējā radarizācija kartējais pilnīgi acīm�redzami baltiem diegiem �ūtais valdības mēroga pasākums zināmu personu intere�u lobē�anai, piesedzoties ar sabied�rības dro�ības interesēm.

Policijas majoram Mikam Kaķītim bija savs viedoklis, nebūt ne tik pozitīvs un populārs, lai, strādājot �ajā sistēmā un ēkā, to skaļi paustu uz katra stūra.

Jaunā policijas ēka rāmajā �iekurkalna ainavā izcēlās kā ugunīs mirdzo�s Titāniks. Iespaidu vēl vairāk pastiprināja bālpelēkzilās krāsas un tipiski funkcionālā arhitektūra. Arī iek��pusē tikai taisnas līnijas un vēsi pelēcīgi toņi, nekā silta un dzīvespriecīga. Dro�i vien lieti�ķai, likuma spēku un varu reprezentējo�ai ēkai tie�i tādai arī jāizskatās, ta�u Miks jau kuro reizi pieķēra sevi īgņojamies par anonīmo bezpersonis�kumu un ilgojamies pēc Pū�u Mājas pārdomātās krāsu gam�mas, liektajām līnijām un siltās omulības.

Jā, tagad viņam kā nodaļas vadītājam vienam pa�am bija pla�s, labiekārtots un ērts kabinets ar trim logiem, kas atklāja rāmu skatu uz �iekurkalna ūdenstorni un Pirmajiem Me�a kapiem, ta�u pēdējā laikā viņ� arvien bie�āk nostalģiski atcerējās �auro Stabu ielas otrā stāva skabūzīti, kur nepilnos desmit kvadrātmetros viņi bija mājoju�i trijatā Miks un divi vecākie kolēģi, nu jau pensionāri. No vecajiem operiem viņ�, pilnīgs zaļknābis, bija daudz mācījies un pirmos divus gadus centies mazāk runāt, vairāk klausīties, tā uzkrādams unikālu pieredzi. Vecie buki, jaunā gurķa cieņu un ieintere�sētību redzēdami, bija ņēmu�i viņu savā aizbildniecībā un praktiski iemācīju�i visus tos dzīvībai būtiskos sīkumus, ko nebija spējusi Policijas akadēmija un Juridiskā fakultāte.

Kriminālpolicijā Miks Kaķītis strādāja kop� studiju prak�ses gadiem un nekad nebija pat iedomājies, ka varētu darīt ko citu. Nenoliedzami, lauvas tiesa atbildības par māsasdēla iesaistī�anu tiesībsargu rindās bija jāuzņemas ģenerālim Kār�lim Basam, jo tie�i viņa mednieku stāsti iz operatīvā darba ikdienas, bet vēlāk arī viens otrs izmeklē�anas pārstāsts bija mudinājis krustdēlu Miku iet tēvo�a pēdās.

Zēna un pusaud�a gados tā bija zināma romantika kur� zaļknābis gan nav gribējis līdzināties krievu izlūkam �tirlicam, sūrajiem ve�iem operiem �eglovam un �arapovam, viņu senākajiem amata brāļiem, d�entlmeniski izsmalcinātajiem Konana Doila varoņiem �erlokam Holmsam un doktoram Vatsonam, �or�a Simenona asi ironiskās spalvas izlolotajam dzī�ves baudītājam komisāram Megrē vai Jana Fleminga neuzva�ramajam ma�o supervaronim D�eimsam Bondam?

Vēlāk, jau sākot studēt un strādāt, Miks Kaķītis saprata, ka patiesībai vairāk atbilst krievu kinoveidotāju seriāli Menti jeb Sasisto lukturu ielas, Izmeklē�anas noslēpumi, Kriminālā

Pēterburga, Kamenska, Brigāde, bet pēdējā laikā tos papildināja ari Ļiteinij un Mentu kari. Lūk, tā bija realitāte, ko ik dienas varēja skatīt un izdzīvot pelēkajā namā, nevis pārsmalcināti romantizēto pa�māju pseidodetektīvu ekranizācijas mēģinā�jumos rādītās pasaciņas pieaugu�ajiem.

Da�as tādas sērijas noskatījies, Kaķītis tā arī nebija ticis gudrs, par ko smejas filmas veidotāji par skatītājiem vai par viņiem, policistiem. Likās, ka tas jau kļuvis par obligātu �anra likumu stulbie, aprobe�otie policisti nespēj neko, kamēr tantuks parastais vai onkulītis apaļais vienā mierā tiek galā ar visrūdītākajiem noziedzniekiem.

Tas pamatīgi sāpēja, aizskāra un aizvainoja.

Tomēr, pārdomājot pēdējo divu gadu laikā piedzīvoto un pārdzīvoto, nācās atzīt, ka zināms pamats �ādam neglaimojo��am uzskatam par policijas spējām bija gan. Nemaz nerunājot par bīstami pieaugu�o formā tērpto noziedznieku skaitu policisti aplaupīja veikalus, rīkoja slaktiņus kazino, reketēja autobraucējus�

Spilgts uzple�ainās nejēdzības piemērs abu Graudnieku, tēva un dēla, totālā neieinteresētība savā pagastā notieko�o likumpārkāpumu novēr�anā un noziegumu atklā�anā. H bija ar dubultslepkavību pirms pusotra gada, tā ar aizvadītās vasaras traģisko notikumu izmeklē�anu.

Miks Kaķītis vienādi cienīja gan savus pilsētas, gan lauku kolēģus (to viņā bija ieaudzinājis ģenerālis Bass) un pazina daudzus augstas klases profesionāļus, kas strādāja mazpilsē�tās vai lauku rajonos, ta�u Me�ājos viņa ticība abu inspektoru spējām bija iz�ākstējusi kā pērnais sniegs saulītē. Nevēlē�anās iedziļināties un saprast, kas jau robe�ojās ar galēju slinkumu un trulumu, klaja zobo�anās un iebildumi tas viss lika domāt ja ne par kaitniecisku pretdarbību, tad par pilnīgu neatbilstību ieņemamajam amatam.

Tie�i tāpēc majors Kaķītis abās iepriek�minētajās reizēs bija riskējis un uzņēmies �o lietu izmeklē�anu pats, pārkāpjot virkni rakstītu un nerakstītu noteikumu un ignorējot reģio�nālo subordināciju.

Arī tagad viņ� devās pie Vecā ģenerāļa Basa pēcte�a, Kriminālpārvaldes priek�nieka pulkve�a Jura Bramaņa, lai vie�notos par saldētā zagļa lietas oficiālu nodo�anu viņam. Mikam Kaķītim bija krietni daudz argumentu, kāpēc tā vajadzētu darīt, bet pagaidām nevienas pa�as ticamas versijas vai reāla pierādījuma, protams, ja vien par tādu neuzskata nogriezto pirkstu, kas it kā lika domāt par pasūtījuma slepkavību.

Protams, izmeklēt slepkavību ar, iespējams, starptautisku rezonansi Ziemassvētkos, kad visas vai gandrīz visas iestādes strādā brīvdienu re�īmā vai nestrādā vispār, tā bija īsta ogu maize! �efs par to nepriecāsies, tāpat kā par Kaķī�a pat�vaļīgo iesaistī�anos neveiksmes gadījumā pārvaldes statis�tika papildināsies par vienu neatklātu starptautiska mēroga bezceri.

Līdzīgi Vecais bija rūcis vasarā, kad Miks bija pieprasījis oficiālu vadības akceptu Me�āju un Pū�u salas noziegumu izmeklē�anai. Labi, ka bija izdevies tos at�ķetināt, ta�u vai�nīgās personas nāve un nespēja uzreiz un pavisam iesēdināt otru acīmredzami vainīgo atkal deva iemeslu burk�ķē�anai.

Kaut nu �oreiz ekspertiem izdotos atrast kaut ko patie�ām nozīmīgu!

*� * *

Kā jau bija gaidāms, agrā rīta saruna ar priek�niecību sākās nepavisam ne draudzīgos toņos.

-��� Kaķīt, es patie�ām nesaprotu, kas tev tur, tajos Me�ājos, notiek?! nervozi gumzīdams un viļādams pa galdu aizvadīto divdesmit �etru stundu valsts mēroga kriminālo notikumu

kopsavilkumu, Bramanis pauda savu svēto sa�utumu. Vi�siem svētki kā svētki, lauki kā lauki, visi atpū�as, slēpo, cep pīrāgus, tikai jums ar Basu kārtējie slepkavnieciskie brīnumi. Nu, nu, kas tad atkal?

īsos vārdos pārstāstījis aizvadītās diennakts notikumus Me�ājos, Kaķītis papildināja stāstījumu ar nule pa telefonu uzzināto jaunumu starptautiski zināmā seifu zagļa Lā�a jeb Janeka Savicka līķis varētu būt atradies dziļsaldē�anā kopā ar svaigi kautas cūkas liemeni.

-��� Nu, un ko tu tagad gribi? pulkvedis, �ķelmīgi piemie�dzis vienu aci (bet varbūt tā tikai izskatījās nemitīgi kūpo�ās cigaretes dūmu dēļ), jautāja. Lai es tev uzticu �īs lietas izmeklē�anu? Bet Me�ājos ta�u ir pagasta inspektors� Un Melnpilī ir policijas pārvalde�

Vērodams, kā majora Kaķī�a seja pamazām iegūst gatava tomāta krāsu, Bramanis iek�ēji uzjautrinājās.

-���� Labi, labi, vari pat nepūlēties stāstīt. Zinu, ka no tā, kāviņsauc. Graudnieka jaunākā, nav nekādas jēgas, un zinu arī, ka melnpilie�i uz Me�ājiem brauc nelabprāt viņiem bail kārtējo reizi izgāzties ģenerāļa Basa priek�ā. Starp citu, kā mūsu komisāram ar veselību?

Savējie, izbiju�ie darbabiedri, ģenerāli Kārli Basu aiz mu�guras paklusām dēvēja par komisāru Megrē.

-��� Lieliski. Mo�āks nekā jebkad un rautin raujas cīņā!

-�� Labi. Nodod sveicienus! Eh, vajadzētu ta�u reiz aizbraukt ciemos stāsta, jums tur esot upe un zivis. Man jau Dambergs pilnas ausis piedziedājis! Arī Bramanis bija kaislīgs mak�ķer�nieks. Starp citu, kā tev izdevies viņu ievilkt savos tīklos? Viņ� ta�u bez personiskā izdevīguma pirkstu nekustina.

-���� Ar zivju zupu un mīlestību� Majors beidzot atļāvās pasmaidīt.

Lieta paliks viņam.

-������ Major� Tu ta�u tagad esi atvaļinājumā, vai ne? Bramanis negaidot ievaicājās.

-��� Jā. Bezalgas. Kārtējo izmantoju vasarā�

-��� �izmeklējot kara laika noziegumus, kā tad, atceros! Tad nu tā tavs bezalgas atvaļinājums tiek pārtraukts, jo citādi es nevaru iecelt tevi par izmeklē�anas vadītāju un norīkot palīgā tehniskā atbalsta grupu. Strādāsi uz vietas Me�ājos un ziņosi man pa telefonu un e-pastu. Varēsi atpūsties no Rīgas birokrātijas. Raksti iesniegumu!

Veiksmīgais gājiens pie Vecā deva varenu sparu visai die�nai. Tagad galvenais pa�iem neizgāzties!

Atgriezies savā kabinetā, Kaķītis pagatavoja tādu kafiju, salīdzinot ar kuru piķis izskatītos kā caurspīdīgs ūdentiņ�, un apsēdās pie datora, lai �o to pārbaudītu da�ās datubāzēs. Pārāk daudz laika viņam nebija, tāpēc nācās strādāt ātri. Cita pēc citas uz printera galdiņa krājās izdrukas, bet zibatmiņā failu kopijas.

Lai taupītu laiku, Miks vāca jaunāko, vēl nezināmo informā�ciju uzreiz par diviem cilvēkiem nogalināto Janeku Savicki un pirms nedēļas no apcietinājuma iznāku�o Arni Akmeni.

Vismaz teorētiski viņiem nevajadzēja vienam otru pazīt, ta�u integrētā datu un attēlu meklē�anas programma, para�lēli strādājot ar diviem uzdevumiem, pēk�ņi skaļi, brīdino�i iepīkstējās.

Oho, kas tad tas?

Izrādās, abi kungi 2009. gadā smagās celtniecības tehnikas ra�otāju ikgadējās meses laikā viesoju�ies Vācijā un nez kā iekļuvu�i ceļamkrānu prezentācijas fotogalerijā. Nu labi, Arnis Akmens tur varēja būt gan kā uzņēmējs lielsaimnieks, gan kā pa�valdības pārstāvis �ķiet, toreiz viņ� vēl bija opozīcijas

deputāts. Bet kas �ādā mesē būtu darāms seifu zaglim Savickim? Tēloja nevainīgu biznesmeni? Veidojās ļoti interesantas sakritības. Bet, kā zināms, vairāk par divām sakritībām tā jau ir likumsakarība.

Vai tie�ām tā varētu būt?

Majors Kaķītis ātri sakopēja virkni datu vienā failā un, pievienojis to tikko uzrakstītajai vēstulei, nosūtīja pieprasī�jumu Interpolam. Tad piemiegtām acīm meklētājprogrammā vērīgi pārskrēja garumgaram faktu uzskaitījumam, ar sarkanu iezīmējot svarīgāko.

*�� * *

Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem Arnim Akme�nim aizvadītie trīs krīzes gadi biju�i ārkārtīgi veiksmīgi par spīti deputāta amata zaudējumam, viņ� ik gadu nopelnījis vairāk nekā 120 000 latu. Strādājis gan nabadziņ� melnu muti no rīta līdz vēlam vakaram kā liecināja izziņas, uzņēmīgais biznesmenis pamanījies ieņemt astoņus amatus, no kuriem SIA Robe�nieki valdes priek�sēdis bija tas mazākais un nevai�nīgākais.

Atskaitēs figurēja arī tik interesanti amati kā Smagās būvtehnikas asociācijas priek�sēdis, Melnpils ATU valdes loceklis, Melnpils apdro�inā�anas un kredītsabiedrības valdes priek�sē�dis, divu nekustamo īpa�umu firmu pārvaldnieks, 40 % akciju portfeļa turētājs Me�mui�as viesnīcā un akcionārs laikrakstā Melnpils Ziņas.

Pēc deklarētā bija nojau�ams, ka, par spīti lielajiem ienā�kumiem, Arnis Akmens radis dzīvot pāri saviem līdzekļiem viņam bija vairāk nekā 370 000 eiro lielas kredītsaistības, ko gan teorētiski nosedza Robe�nieku nekustamais īpa�ums ar zemi, vasarnīca Kurzemes jūrmalā, lauksaimniecības un dārz�kopības tehnika, �etras automa�īnas jauns, melns 2010. ga�da Wrangler d�ips, sarkans retro 1962. gada BMW kabriolets,

funkcionāls, tum�zils 1999. gada VW Passat un balts 2003. gada Renault TraJJic busiņ�, kā ari Yamaha kvadracikls.

Katrā ziņā par iztiku Akmenim jāsūdzas nebija.

Robe�kontroles un ES vienotie pasu kontroles dati savu�kārt uzrādīja, ka uzņēmējs Arnis Akmens �ajā periodā regu�lāri devies biznesa braucienos uz Eiropas valstīm; parasti tie sakrita ar lielajām lauksaimniecības vai celtniecības tehnikas mesēm un tehnikas prezentācijām ārvalstīs, kurp savus uzti�camākos klientus veda bagātākie Latvijas tehnikas dīleri. Bet divas reizes apsviedīgais biznesmenis bija pamanījies doties tālākos ceļojumos uz safari Āfrikā un nacionālo futbola �empionātu Brazīlijā. Un ik reizi viens. Nekad ar sievu.

Te bija nepiecie�ami da�i papildu pētījumi.

Kaķītis pabāza galvu operu telpā tādā agrumā tur gandrīz neviena nebija. Pui�i vai nu izbraukumos, vai de�ūrdaļā. Uz vietas kvernēja vienīgi pusstudents tā viņi bija iesauku�i jauniņo praktikantu, kur� pēdējos divus Juridiskās fakultātes kursus bija nolēmis pabeigt neklātienē, paralēli krājot opera�tīvā darba pieredzi. īsti labi viņam neveicās ne ar vienu, ne otru, jo pusstudents regulāri iekūlās nepatik�anās vai savārīja ziepes. Ta�u �orīt Mikam vairs nebija laika gaidīt kādu citu, tāpēc, lēni un saprotami izskaidrojis uzdevumu un pārliecinā�jies, ka puisis visu sapratis pareizi, viņ� aizsteidzās uz savu kabinetu pēc datora un dokumentu mapes.

Ja negribēja nokavēt Berlīnes lidma�īnu, bija pats pēdējais laiks braukt uz lidostu.

Ma�īnas salons vēl nebija pat īsti atdzisis. Omulīgi atlaidies �ofera krēslā, Miks izstaipījās tā, ka nobrak�ķēja visi kauliņi, un ar patiku ieelpoja kanēļa un krustnagliņu aromātu, kas bagātīgi vējoja no salona stūrī iekārtā mazā, austrumnieciski iz�ūtā maisiņa. Anna Elizabete viņam to bija uzdāvinājusi

dienā, kad uzsniga pirmais sniegs, un kop� tās reizes Kaķī�a toijota ne reizi vairs nebija niķojusies.

Aizbraukt pretī Annas vecākiem, kuru lidma�īnai pēc pus�stundas jānolai�as, tā būtu tikai neliela laipnība! Turklāt beidzot viņam būs iespēja iepazīties ar godājamo profesoru pāri, kurus tik bie�i dzirdēja pieminam!

Pēdējā laikā majors Miks Kaķītis sevi arvien bie�āk pieķēra domājam un raizējamies par Annu Elizabeti, turklāt daudz personīgāk un personiskāk, nekā pienāktos draudzīgam kai�miņam. Vasaras traģiskie notikumi viņu agrākās pārpratumu pilnās, saspringtās un vēsās attiecības bija uzsildīju�i līdz baudāmai temperatūrai, un tagad Anna reizēm ar prieku piebiedrojās viņam braucienā uz teātri vai operu, bet reiz pirms kārtējā pasākuma pat paņēma līdzi lielā iepirk�anās tūrē. (Tiesa, Miku nepameta aizdomas, ka viņam bijusi iedalīta nastu nesēja ēzeļa, nevis sabiedrotā loma, ta�u sūkstīties viņ� neiedro�inājās citādi atkal sāksies aukstais kar�!) Iepirk�a�nās beidzās ar noberztiem papē�iem, vēsu du�u un kafiju Mika vecpui�a dzīvoklī.

Tomēr Anna Elizabete nekad nebija ar mieru palikt Rīgā pa nakti, pat ja teātra vakars iekrita piektdienā un it kā varētu atļauties arī kādu ilgāku izklaidi aiziet vēlās vakariņās vai tāpat vien paklaiņot pa Vecrīgu. Nezin kāpēc Anna Elizabete Rīgu nevarēja ciest �ķita, ka daudzskaitlīgais pūlis viņai traucē, bet skaļie pilsētas trok�ņi dara fiziskas sāpes ausīm. Vēl Miks bija ievērojis ja vien iespējams, Anna galvaspilsētā cen�as pārvietoties brauk�us vai kājām, bet nekad sabied�riskajā transportā.

Reiz tādā reizē viņ� riskēja pajautāt kāpēc? un saņēma īsu atbildi: viņi ir par tuvu.

Tāpēc, kad Anna pēc kārtējā omulīgā vakara skubināja Miku braukt atpakaļ uz Pū�u salu, viņ� klausīja un izbaudīja

mājupceļu kā vēl vienu patīkamās atpūtas sastāvdaļu. Parasti Anna ļāva braukt viņam, bet pati, iegrimusi rāmā apcerē, klusējot sēdēja blakām, ar pelēkzaļo acu skatienu glāstot ceļ�malas kokus un it kā iekļaujot tos nebeidzamā apskāvienā� Bet reizēm viņai uznāca ne�petns noskaņojums un tad Mika sudraba zivij nācās trūkties (un viņam pa�am arī). Parasti tā gadījās tad, kad Anna Elizabete centās rast risinājumu kādai problēmai, kas ilgsto�i mocīja un neļāva dzīvot. Ātrums iztīra sārņus un rūsu no smadzenēm, viņa mēdza teikt.

Ātri braukdams pa Valdemāra ielu Van�u tilta virzienā, Miks Kaķītis domās pārcilāja neseno sarunu ar krusttēvu. Tā bija notikusi pēc kārtējās absurdās sapulces darbā, kad Vecais, dabūjis sutu no aug�as par pazemināju�os atklāto noziegumu procentu, bija klupis krāgā saviem padotajiem. Diem�ēl viņ� to nedarīja tā, kā savulaik ģenerālis Kārlis Bass, labsirdīgi un sirsnīgi, saprotot, ka darbs ir tikai darbs, bet cilvēki ir cilvēki katrs ar savām dzīves un sadzīves problēmām, rai�zēm, sāpēm un pat mīlas likstām. Bass to visu zināja un, lai gan ari viņ� no saviem darbiniekiem gaidīja rezultātus, tomēr deviņas ādas pār acīm nemauca, un, ja vajadzēja, aizstāvēja savējos no augstākās priek�niecības. Turpretī Vecajam, pulk�vedim Jurim Bramanim, bija nelāga īpa�ība augstākstāvo�o acīs izlikties baltam un pūkainam, toties pār savējiem nogāzt īstu lamu lavīnu.

-�� Krusttēv, es laikam ie�u prom no policijas. Ba�īgs skats ģenerāļa virzienā. Ko viņ� teiks?

-�� Kāpēc tā? Apnicis? Krusttēva �ķietami nevērīgais jau�tājums Miku nespēja piemānīt. Tomēr uztraucas.

-� Jā un nē. Uzreiz nevaru izskaidrot. Nevaru vairs paciest tās aug�u spēlītes. Gribu mieru. Rāmāku un tīrāku vidi. Es pat

varētu pārvākties �urp uz dzīvi. Jūs nevar atstāt bez pieskatī�anas.J viņ� mēģināja jokot.

-�� Saki, kā ir. Gribi būt tuvāk Annai Elizabetei.

-� Mhm� Nu�. Varbūt var teikt arī tā. Izmocījis �o atbildi, majors bija nosarcis kā biete.

-�� Vai ar viņu pa�u tu esi runājis? Krusttēva jautājums bija tie�s un ne�ēlīgs.

-�� Vēl ne. Nezinu, kā sākt. Ja nu es viņu vispār neinteresēju?

-�� Kā nu ne?! Kad tevis ilgāku laiku nav Me�ājos, par tevi vien runā. Te nu ģenerālis stipri pārspīlēja.

-�� Varu iedomāties, Miks pasmīnēja. Krim� manus kau�liņus. Tāpēc jau man pastāvīgi svilst ausis.

-�� Nekā, puika, tas tāpēc, ka tu visu laiku skraidi bez cepu�res! Bet par policiju vēl apdomājies. Ja aiziesi, tad ne tev, ne mums vairs nebūs tādu sakaru un iespēju kā pa�laik.

-�� Mēs varam nodibināt savu detektīvu aģentūru! Miks ierosināja.

-��� Varam gan� Ģenerālis bija piekritis. Ta�u labāk visu darīt pamazām. Klausi mani. Vispirms uzzini, vai Anna gribētu, lai tu te rēgojies no rīta līdz vakaram. Visvienkār��ākais atklāti un godīgi pajautā, vai viņa grib ar tevi precē�ties.

-�� Krusttēv?!

-�� � ko Krusttēv? Vai tad visu mū�u kā kaķis ap krējuma podu staigāsi? Kamēr cits nocels?

-�� Kur�? Vai tad� Kaķītis pavisam apmulsa. Kur�? Mū�īgā aste Kārlis vai skaistulis Ģirts?

-�� Neko nezinu. Tomēr padomā, parunā ar Annu un tikai tad lec āliņģī! Rīgu pamest vienmēr paspēsi.

Ģenerālis, nemanāmi pasmīnējis ūsās, mainīja sarunas tēmu. Viņam bija pamatotas aizdomas, ka pavasaris beidzot varētu atnest ilgi gaidītās izmaiņas karsti mīļotā māsasdēla matrimonālajā statusā.

Reiz Bass bija pieķēris Miku pētām dzimtas fotoalbumu visvecāko dokumentēto Basu dzimtas kāzu foto.

-�� Krusttēv, vai tu esi pamanījis, cik ļoti es līdzinos �im te kungam� Kas viņ� ir? Miks mulsi norādīja uz staltu ūsaini melnā uzvalkā. Viņam pie sāniem glaudās maiga jaunkundze, ļoti līdzīga Annai Elizabetei.

-�� Tavs vecvecvectēvs. Jā, drusku līdzīgs esi, ta�u tev nav tādu ūsu. Peles nograuzu�as, ģenerālis labsirdīgi ķircinājās. Un zem deguna nobubināja: Un Anna nav tik miermīlīga kā tava vecvecvecmāmiņa!

Miks tomēr bija sadzirdējis: Ko tu teici?

-� Neko, neko. Teicu, ka ārā tāds mierīgs laiciņ�, ie�u pamak��ķerēt. Nāksi līdzi?

Kalnciema iela iepretim Spicei pirms pagrieziena uz Jūr�malas �oseju bija slidena kā slapj� spogulis. Miks aizdomā�jies pārāk strauji nobremzēja luksofora priek�ā, un autiņ� ar aizmuguri pa priek�u izgrieza pilnu saulīti. Labi, ka iela bija tuk�a un pietiekami plata.

Johaidī, laikam beidzot jāpievēr�as ceļam! Visu �o gabalu Miks bija nobraucis autopilotā.

Doma būt tuvāk Annai Elizabetei viņa prātā bija izkris�talizējusies pavisam nesen, ta�u precē�anās majora plānos pagaidām vēl neietilpa. Tas jau būtu vairāk nekā nopietni. Viņ� bija radis norakties darbos un dzīvot viens, neliekot nevienam uz sevi veltīgi gaidīt un arī pats nebūdams ne no viena atkarīgs.

Bet vai tad nebija?

Pavisam godīgi, roku uz sirds liekot, nevienu citu sievieti sev līdzās majors nespētu iedomāties. Viņam patika Annas Elizabetes neatkarība, patstāvība, veselīgais skats uz dzīvi un,

jā, ari viņas melnā humora izjūta un nemitīgās zobgalības. Asā mēle, pelēkzaļās acis, tum�i rudās, me�onīgās cirtas īsta me�a ragana! Tomēr tie�i �is raganiskums, kur� brī�am izlauzās virspusē, Miku, kā visnotaļ pragmatisku būtni, mul�sināja un biedēja.

Labi, intuīcija. To varētu norakstīt uz labām novēro�anas spējām un loģiku, kas dod darbu zemapziņai.

Zālī�u zinā�ana? Botānika, augkopība un farmācijas pa�mati.

Bet spējas remdēt galvassāpes un pazemināt asinsspie�dienu? Viņ� savām acīm bija redzējis, kā Anna it kā garāmejot uzliek delnu krusttēvam uz plaukstas vai pleca un pēc brī�a viņa simt astoņdesmit sitieni norimst līdz normāliem simt divdesmit.

Un dīvainā ietekme uz dzīvniekiem? Visi mājdzīvnieki, abus jērus ieskaitot, Annai rindiņā staigāja pakaļ, lai gan visbie�āk tos baroja Omīte. Reiz kādā mierīgā rudens vakarā, vēl pirms viņ� �osejas malā atrada Grāfu, viņi abi ar Annu Elizabeti bija izgāju�i pastaigā gar Pū�u salas ūdens līniju. Zeltainā vakara gaisma pamazām dzisa, un vecajos ozolos iztālēm ieskanējās pūces saucieni. Anna bija apstājusies un priecīgi iesmējusies, tad izdvesusi dīvainu skaņu virkni kaut ko vidēju starp ūjinā�anu, bubinā�anu un urrinā�anu dziļi kaklā.

Pēc maza brītiņa pār galvām mīksti no�vīkstēja plati spār�ni un tuvākā ozola apak�ējā zarā nosēdās vislielākā pūce, kādu Miks jelkad dzīvē bija redzējis. Tā laikam ir Pū�u salas ciltsmāte! viņ� toreiz bija nodomājis, bijīgi vērodams prāvo putnu. Bet Anna tikmēr bija jautri ūjinājusi, bubinājusi un urrinājusi, it kā katru dienu to vien darītu kā trenētos sin�hronajā tulko�anā no senpū�u valodas. Vecā pūce tādā pa�ā veidā atbildēja un, sīkiem solī�iem sāniski tipinot pa zaru, pievirzījās viņiem tuvāk, pie�ķieba lielo galvu, un Miks to

redzēja pats savām acīm un varēja apzvērēt! pamirk�ķināja ar dzintardzelteno aci.

Bet visvairāk mulsināja mirkļi, kad Anna Elizabete, turpat līdzās atrazdamās, it kā aizceļoja laikā, telpā un iegāja sevī, lai pēc tam nāktu klajā ar nez no kurienes ņemtu apgalvojumu, kas vēlāk izrādījās simtprocentīgi precīzs. It kā viņai kāds tur aug�ā būtu pateicis pareizo atbildi.

Tas Kaķīti patie�ām biedēja.

Lidostā viņ� ieradās tie�i laikā, lai izdzirdētu paziņojumu, ka Berlīnes-Rīgas reisa mazā lidma�īna Fokker 50 ārkārtīgi slikto laikapstākļu dēļ no Berlīnes vēl nav pat izlidojusi, tā dosies ceļā ar pamatīgu novēlo�anos un virs Rīgas trakojo�ā puteņa, stipro vēja brāzmu un apledoju�o skrejceļu dēļ, vis�ticamāk, tiks novirzīta uz Liepājas lidostu. Par spīti Di�jūrai, �odien tur valdot pilnīgs miers.

Tikai tā man vēl trūka! Miks nopūtās un, kafijas automātā paņēmis dubulto espresso, joza uz stāvvietu.

No Rīgas līdz Liepājai bija divi simti kilometru, no Lie�pājas līdz Me�ājiem vēl apmēram simt se�desmit. Vilcinā�ties nedrīkstēja. Nosūtījis Annai Elizabetei lakonisku īsziņu, uzņēma ceļu pa Jūrmalas �oseju Liepājas virzienā. Labi, ka līgums ar radaru firmu lauzts, beidzot varēja neuztraukties par apmaksāta foto saņem�anu pastkastītē. Bet par to, ka cēpī�i �ādos laikapstākļos nebāzīs degunu uz �osejām, Kaķītis bija vairāk nekā pārliecināts.

Viņ� paspēja ar sekundes precizitāti. Aizelsies ieskrēja sa�gaidītāju zālē un ieraudzīja caur ielidotāju vārtiem nākam ar �emodāniem apkrāvu�os Annas vecākus.

-�� Labrīt! Laipni lūgti Latvijā! Es esmu Miks Kaķītis. Auto�ma�īna gaida pie izejas.

22. decembra pusdienlaiks

Aiz loga zem piebrauco�as automa�īnas riepām no�irkstēja sniegs un ledus. Vecāki atbrauku�i!

-�� Kas tā par nekārtību! Tādi ceļi, kādas ir jūsu lielās �osejas, Vācijā un Anglijā mēdz būt tikai visattālākajos valsts nostūros, dziļu me�u vidū! No halles līdz virtuvei atlidoja plīsto�u stiklu �ķindai līdzīga asa, skaļa balss.

Māte? Kas viņai noticis? Balss izklausījās ārkārtīgi satraukta, pat histēriska.

-�� Rozmarij, viss ir labi, beidzot mēs esam atbrauku�i� mierino�i un klusi ducināja Annas tēva parasti tik varenais bass. It kā viņ� runātu ar mazu, niķīgu, izlaistu bērneli!

-�� Rau, kur viņa nāk! Nāc, mīļā, ātrāk apsveicinies ar mums! Atpletis rokas varenam skāvienam, profesors Ro�kalns sakam�pa Annu Elizabeti un kārtīgi sa�murdzīja, pamanīdamies ie�ukstēt viņai ausī: Tikai mierīgi�

-�� Labdien, mamm, atraisījusies no tēva skavām, Anna Elizabete tuvojās nostāk stalti stāvo�ajai mātei, pastiepās, lai viņu apskautu un noskūpstītu, ta�u profesora kundze pussoli atkāpās un vēsi pastiepa roku.

-�� Nu, sveika, sveika, baronu fon Bergu īpa�umu likumīgā mantiniece!

Mātes balsī skanēja tik salta ironija un (bet varbūt tikai tā izlikās?) skaudība, ka Anna Elizabete sastinga.

Ko tad tas nozīmēja? Labi, viņas nekad nav biju�as īpa�i tuvas, ta�u tik ledainu apsveicinā�anos�

-�� Paldies, cik mēs esam jums parādā? Rozmarija BergaRo�kalne pagriezās pret tobrīd hallē ienāku�o majoru Miku Kaķīti, kur� ienesa kārtējo milzu �emodānu un novietoja to vestibila vidū līdzās �etriem tādiem pa�iem brūnas ādas bries�moņiem. Varat būt brīvs, jūsu pakalpojumi mums vairs ne�būs vajadzīgi.

Miks uzjautrināts paraudzījās uz Annu Elizabeti, kas ne�uzkrīto�i pabolīja acis un, dziļi ievilkusi elpu, metās glābt situāciju.

-� Māt, laikam ir noticis pārpratums. Majors Kaķītis ir mūsu kaimiņmāju Mazkalniņu saimnieka ģenerāļa Kārļa Basa krust�dēls un mūsu visu labs draugs. Viņ� laipni piekrita izpalī�dzēt sagaidīt jūs lidostā un atvest �urp un, es ļoti ceru, neatteiksies pievienoties mums svētku brokastīs. Kopā ar ģenerāli Basu, protams, viņa pasmaidīja, ieraugot minēto kungu stalti nākam lejup pa kāpnēm, zem elkoņa vedot Annu Līzi Saulīti, kura �ādam notikumam par godu bija tērpusies skaistā, pērļu pelēkā kleitā, ko rotāja grezns tamborēts plecu lakats.

-�� Un kas tā tāda aukle vai guvernante? Anna, es nezi�nāju, ka tev ir bērni! Tu ta�u pat neesi precējusies! Tas ir nedzirdēts skandāls! Rozmarijas Bergas balss pakāpeniski sasniedza varenu crescendo.

-�� Rozmarij� Profesors Ro�kalns maigi apskāva sievas plecu un cie�i to saspieda. Nabaga tēvs�

-��� Māt� Tēt� Lūdzu, iepazīstieties, �ī ir Anna Līze Sau�līte, Me�āju pagasta biju�ā dzirnavnieka Millera meita, mūsu vecmāmiņas jaunības laiku draudzene un mana palīga Kārļa Saulī�a vecmāmiņa. Un �is ir Kārlis Bass atvaļinātais policijas ģenerālis, Mazkalniņu saimnieks.

-��� Ļoti patīkami iepazīties ar vārdabrāli, turklāt tik sla�venu! Profesors Ro�kalns sirsnīgi spieda un kratīja ģenerāļa roku. Esmu lasījis rakstus pārjums un vienmēr domājis, cik interesantai jābūt jūsu dzīvei. Rozmarij, iedomājies, �is kungs vairāk nekā pusgadsimtu nostrādājis operatīvajā darbā, milzī�gās pieredzes dēļ prese viņu dēvē par latvie�u Megrē. Jūs ta�u mums pastāstīsiet kādu no saviem piedzīvojumiem, vai ne?

�ajā brīdī Annas Elizabetes citkārt nopietnais tēvs izska�tījās pēc maza pui�eļa, kuram apsolita konfekte.

-��� Kā jūs teicāt, kas jūs esat? Rozmarija Berga pēk�ņi pievērsās Mikam Kaķītim.

-�� Policijas majors Miks Kaķītis, viņ� bra�i atteica. Trūka tikai, lai salutējot sasistu papē�us�

-�� Ak, maaa-jooors� Nūja. Jūsu gados jau gan vajadzētu būt apak�pulkvedim vai pulkvedim. Kas tas par vārdu un uzvārdu Mi-iks Ka-a-ķī-tis! Kā tādai rotaļlietai. Nopietnu vīrieti tā nevar saukt, Mātes kundze vēsi novilka un paraudzījās uz Kārli, kur� stāvēja blakus Omītei. Un jūs laikam esat Kārlis. Vēl viens Kārlis ak, cik jūsu te daudz! Ziniet, Kārli, jūs man nepatīkat! Es jums redzu cauri jūs esat pielīdējs, dīkdienis un izsūcējs. Tāpat kā jūs, pārējie! Nē, nē, nemaz necentieties iebilst, es zinu, ko jums visiem �eit vajag. Jūs gribat izputināt veco baronu fon Bergu mantojumu un palaist Annu Elizabeti pasaulē pliku un nabagu!

Telpā viss sastinga, un �ķita no griestiem skanēdami sāk birt ledus gabaliņi.

-�� Rozmarij, man �ķiet, tu esi pārāk nogurusi un satrau�kusies, profesors Kārlis Ro�kalns atkal saņēma sievu zem rokas. Anniņ, varbūt tu varētu parādīt viesistabu? Tase tējas mums visiem varētu nākt par labu�

-jā, protams, protams! Anna Elizabete pēk�ņi it kā pa�modās no miega. Lūdzu visus brokastis!

-�� Brokastis� Tik vēlu? Divpadsmitos? Pie mums to sauc par len�u! Mātes kundze nicīgi nosprauslojās, tomēr ļāva sevi ievest viesistabā, kur viesus sagaidīja skaisti dekorēts galds ar pārdomātām, aukstai ziemas priek�pusdienai piemē�rotām siltajām uzkodām, dego�as sveces un iekurts kamīns. Visi pārsteigumā noelsās, vienīgi Rozmarija, aplaidusi ska�tienu telpai, noteica: Biju iedomājusies, ka �ī istaba ir lielāka un greznāka. Dro�i vien jūs to esat samazināju�i. Un kāpēc �ie abi viesmīļi vēl ir te?

Anna Elizabete kārtējo reizi iek�ēji sarāvās.

Johaidī, kas notiek ar māti? Piecu minū�u laikā Rozmarija spējusi noskaņot pret sevi pilnīgi visus mājiniekus un draugus!

-�� Mamm, tēt, �ie ir mani draugi �urnāliste un r� rakst�niece Zane Zālīte, aktieris Ģirts Melderis.

-�� A, pareizi jūs es esmu redzējusi! Rozmarija Berga ar garu, manikirētu nagu novilka gaisā loku Ģirta virzienā.

-�� Dzenaties pēc lētas popularitātes, filmējaties seriālos? Vienu sēriju biju spiesta noskatīties lidma�īnā tā viņi tagad saprot pasa�ieru izklaidē�anu. Un jūs laikam esat tā jaunā dāma, ar kuru mana meita ilgus gadus dalīja mājvietu? �urnāliste? Nu skaties, Anna, lai viņa tevi neizspiego un pēc tam neizkladzina katru �eit dzirdēto vārdu pa visu pasauli� Mūsu namā gan nav pieņemts draudzēties ar tādiem�

Viņa nepabeidza ar kādiem, jo Zane, ar lielu blīk�ķi aizcirzdama durvis, ieskrēja virtuvē.

-��� � ar tādiem plebejiem kā �ī te jaunkundze, Mātes kundze nesatricināmā mierā pabeidza.

-� Rozmarij, tu patie�ām esi pārgurusi. Iesim aug�ā un atpū�tīsimies. Anniņa mums len�u uznesīs aug�ā, vai ne, mīļumiņ?

-�� Protams, tēt.

Ar kādu prieku viņa mīļotajai Mātes kundzei uzgāztu ledainu ūdeni, lai ta�u beidzot attopas!

Mūsu namā� Kādā mūsu? Kādā namā? Bergu uzvārds, Bergu īpa�umi un galu galā �ī māja uz salas, ko māte tā ienīdusi visu savu dzīvi, tagad nu būtu kļuvis par �mūsu na�mu�? Kas viņai noticis tik naidīga un nicino�a pret visiem, nav pamanījusi neko no tā labā un skaistā, ko viņi visi tik cītīgi un ilgi bija gatavoju�i.

Nez kāpēc Anna Elizabete atcerējās psihopātisko Elgu Blūmu un viņas samāksloto kundziskumu.

-��� Es nekur neie�u. Vēlos brokastot �eit. Tas pats augst�prātīgi griezīgais tonis.

-�� Profesores kundze, �eit patie�ām ir vēsi logi veci, vaja�dzīgs remonts, spēcīgs caurvēj�. Pēc ilgā lidojuma un garā brauciena pat nemanīsiet, kā saaukstēsieties, taktiski iejau�cās ģenerālis. Faktiski tas bija pieklājības normu pārkāpums, ta�u� Varbūt būtu labāk, ja es jūs pavadītu uz apartamen�tiem? Arī aug�stāvā ir iekurts kamīns, deg sveces, tur atrodas pat maza eglīte�

Kārlis Ro�kalns-Bergs, pateicīgi palūkojies uz savu vārda�brāli, taktiski un neuzkrīto�i virzīja saniknoto sievu uz durvju pusi, kamēr ģenerālis Bass goddevīgi atvēra viņas priek�ā dubultplatās viesistabas durvis. Skaļie protesta saucieni, mī�dāmies ar mierino�u ducinā�anu, attālinājās otrā stāva vir�zienā, līdz izgaisa.

-�� Tā. Anna Elizabete noslīga atpūtas krēslā un paslēpa seju rokās. Tās ir beigas.

-� Nē, mīļā sirds, tas ir tikai sākums, drūmi novilka Kārlis. �oreiz viņam piekrita visi.

-�� Omit, kas viņai varētu būt noticis? Anna izmisumā palūkojās uz Kārļa vecmāmiņu. Nekad agrāk māte tā nav uzvedusies. Gandrīz jādomā, ka viņa lidma�īnā iebaudījusi tā pavairāk kokteiļu vai �ampanie�a�

-�� Nu, nezinu gan, Omīte domīgi novilka. Var jau būt, ka tie ir kokteiļi� Tā būtu visvienkār�āk.

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Anna Elizabete noslaucīja nik�numa asaras un cie�i pavērās Kārļa vecmāmiņā.

-�� Vēlāk. Par to visu vēlāk. Mums visiem jānomierinās un jāpaēd. Un tu apsolīji vecākiem uznest� len�u.

Nu, smalki. Tagad viņai aiz muguras mājinieki paklusām zobosies par pārsmalcināto māmuķīti.

-�� Es negribu tur iet, viņa izspieda caur zobiem. Tikai nesākt raudāt!

-�� Zinu, meit, zinu. Bet nāksies. Manis pēc, profesores kun�dze varētu nomirt badā, bet vēl jau paliek profesora kungs! Viņ� gan man patīk� Omīte sapņaini novilka. Visi iesmējās. Spriedze nedaudz atlaidās.

-�� Vecmāmiņ, tu esi nelabojama! Kārlis skaļi no�mauksti�nāja ve�iņu uz vaiga. Līzbet, es tev palīdzē�u!

-�� Es arī. Vajadzēs vēl vienu nesēju, Miks Kaķitis stingri noteica. Turklāt man jau ir pieredze ne�anā.

-�� Paldies, pui�i, Anna Elizabete no�ukstēja un skābi pa�smaidīja.

Ziemassvētku miers un saticība�

Kāpnēs viņi izmijās ar ģenerāli, kur�, pavisam sadrūmis, smagi kāpa lejup.

Diez kādas rupjības māte vēl sarunājusi?

Durvis bija pusvirus. Anna Elizabete klusi pieklauvēja, istabā no�vlkstēja soļi. Tēvam bija apsārtu�as acis.

-�� Paldies, bērni. Dodiet man paplātes, ienesi�u iek�ā un nolik�u uz galda. Netrok�ņosim. Nevajag viņu traucēt. Iedevu nomierino�as zāles, tūlīt aizmigs, tad varē�u kāpt lejā. Es labprāt brokastotu kopā ar jums, ja vien� atļausiet. Pēc visa, kas noticis, mēs varētu nebūt gaidītākie viesi �ajā mājā�

Miks ar Kārli taktiski atkāpās. Anna palika gaidām kāpņu galerijā.

Kārlis Ro�kalns, iedams uz pirkstgaliem, ienesa paplātes istabā un pēc brī�a tikpat klusi izlavījās laukā.

-�� Aizmiga. Tagad gulēs kādas trīs �etras stundas.

-�� Lieliski. Kāpsim lejā!

-�� Pagaidi mazliet. Vai te ir kāda vieta, kur netraucēti paru�nāties?

-� Varam ieiet manā istabā. Apskatīsies, kā es dzīvoju. Esmu iekārtojusies veco baronu guļamistabā.

-�� Re, kāda gudriniece! Bet tā tam jābūt, jo tu ta�u esi �īs� komūnas sirds un dvēsele. Atvaino, es nezinu, kā �o jūsu draudzīgo kompāniju citādi nosaukt. Tik da�ādi cilvēki. Bet, cik paspēju saskatīt, sirsnīgi un jauki�

Re, kā! Tēvs no da�ām iepazī�anās minūtēm paspējis nolasīt, ka Pū�u Mājas iemītnieki ir sirsnīgi un jauki ļaudis, turpretī māte visapkārt saredzēja vienas vienīgas negācijas, Anna Elizabete rūgti nodomāja, zem rokas vezdama tēvu uz savu istabu.

Lielās gultas vidū, saldi aizmigu�i, draudzīgi gulēja Barons un Grāfs. Tēvs sajūsmā iepleta acis. Dzīvnieki viņam ļoti pa�tika, un tikai Mātes kundzes klaji noraido�ā attieksme (spal�vas, netīru ķepu nospiedumi, parazīti, troksnis, fu!) nebija ļāvusi pa�iem kādu iegādāties.

Atsēdu�ies uz mīkstās gultas malas, abi iekārtojās vienā pozā kreisās kājas potīte uz labās kājas ceļgala. Saskatījās un iesmējās. Gēni un paradumi�

-�� Nu, stāsti, kā tu dzīvo, ko dari, kā iztiec? Tēvs ieinte�resēti lūkojās apkārt. Tad tā viņa dzīvo. Askētiski.

-�� Labi, tēt. Strādājam. Rīkojam pasākumus. Veidojam re�klāmas, izdodam fotoalbumus un kalendārus, darbojamies arī sabiedrisko attiecību jomā. Miljonus nepelnām, bet sava iztik�ana ir.

-�� Skaidrs. Tas ir jūs. Bet kā ar tevi?

-� Ar mani? Tāpat. Strādāju. Nekam citam �obrīd laika neat�liek. Nē, nav taisnība! Es mēģinu rakstīt. Pagāju�ajā vasarā atradām daudz vēsturisko materiālu, kas attiecas ne tikai uz Bergu dzimtu, bet arī uz pārējo Me�āju pagasta ģimeņu likteņiem, tad nu es tagad cen�os tos izpētīt un sistematizēt. Zini, cik tas ir interesanti kad aizraujos, stundām varu sēdēt, zīmējot bultiņas, kura dzimta un kad ar kuru saradojusies� Zīmēju uzreiz vairākus ciltskokus un to sānu atzarus un pēc tam cen�os izsekot dokumentos, kā laiks un liktenis ietek�mējis katra cilvēka dzīvi. Vecmāmiņa Anna Roze man ļoti palīdz mēs katru pirmdienas un piektdienas rītu skaipā sarunājamies, un viņa man stāsta par veciem laikiem.

-�� 0, tad jau tu nopietni esi pievērsusies vēsturei! tēvs sajūsmināti iesaucās. Es zināju, ka asinsbalss reiz ierunā�sies. Varbūt tu tomēr pārdomāsi un brauksi pie mums? Tur akadēmiskajiem pētījumiem labāki apstākli!

-�� Tēt� Es neveicu akadēmiskus pētījumus, es mēģinu uz�rakstīt grāmatu par Me�āju pagasta vēsturi un cilvēku likte�ņiem da�ādu notikumu kontekstā. �ajā vasarā un rudenī mēs izveidojām lielisku fotoalbumu no mūsu pagasta dzīves sanāca patie�ām skaisti, daudzi me�ājnieki pat brīnījās un tas viss fotografēts tepat pie mums? Redzi, kā cilvēki dzīvo

un pat nezina, kas atrodas un kas notiek viņiem līdzās! Nu, lūk, bijām apzināju�i un apkopoju�i ļoti daudz vēsturiskā materiāla, kad atgadījās �is un tas, kas uz atsevi�ķiem noti�kumiem pavēra pavisam citu perspektīvu. Nu� un tad es no�lēmu pamēģināt uzrakstīt grāmatu.

Anna Elizabete stāstot bija pamatīgi aizrāvusies acis spulgoja, balss skanēja līksmi un priecīgi.

-�� Skan lieliski. Ta�u �āds projekts ir laikietilpīgs un dārgs, sevi�ķi, ja tas prasa padziļinātus pētījumus un intervijas. Informācijas avotiem ir jāmaksā. Tev līdzekļu pietiek? Ja vajag, es varu palīdzēt�

-�� Nav tik traki. Pēc �īs vasaras ļoti daudzi Me�āju iedzī�votāji beidzot sāku�i pieņemt mani kā savējo. Kad braucu ar auto, ceļ roku, lai piestāju; kad eju kājām, piebremzē, lai pajautātu, vai nevajag aizvest. Aicina ciemos uz tēju un pīrā�giem, daudz ko stāsta. Es arī eju �ajā tum�ajā laikā, kad dienas tik īsas, neko jēdzīgāku nevar pasākt, bet garas un interesantas sarunas pa�ā laikā. Klau, tēt, tu vīnu nevēlies? Man ir labs bordo.

-�� Vēlos. Profesors ieinteresēti pie�ķieba galvu.

Skaidrs, tātad mainām sarunas tēmu.

-�� Nu, tagad tava kārta. Tēt, kas notiek?! Kādu izrādi mam�ma �ovakar nospēlēja? Viņa� bija piedzērusies?

-�� Nē. Un diem�ēl� tā nebija izrāde. Tā mēs dzīvojam jau gandrīz gadu. Tēvs apmulsis grozīja rokās vīna glāzi. Kā lai to saka� Mātei ir depresija. Redzi, koled�as vadība samazi�nāja viņas lekciju skaitu, faktiski, pārtrauca pastāvīgo līgumu un palūdza pārkvalificēties par vieslektori. Saglabāja da�as lekcijas atsevi�ķām studentu grupām. Tagad nu māte trako, mēģinot atrast dzīvei jēgu un sev pielietojumu.

-�� Bet kāpēc? Mātes lekcijas ta�u vienmēr visiem pati�ku�as�

Tur jābūt kaut kādiem nezināmiem zemūdens akmeņiem.

-�� Nezinu. Pēdējo divu gadu laikā Rozmarija ir ārkārtīgi pār�vērtusies. Nezinu, kas viņai uznācis. Ja es būtu ticīgs cilvēks, teiktu apsēdis Jaunais gars vai viņā iemājojusi kāda nelaba būtne. Agrāk viņa tāda nebija, lai gan raksturs tavai māte, pati zini, ohoho! Jau kop� jaunības, kad iepazināmies, viņa bijusi strauja, enerģiska un neaprēķināma, bet tagad tam visam pievienojusies arī agresivitāte un tici vai ne! radikāls krei�sums! Rozmarija uzbrūk katram labāk situētam studentam, vienubrīd koled�as vadība pat veica iek�ējo izmeklē�anu, bija radu�ās aizdomas, ka viņa da�us speciāli izgāzusi ieskaitēs un eksāmenos. Par laimi, tās neapstiprinājās, neko neizdevās pierādīt, citādi būtu milzīgs skandāls akadēmiskajās aprindās un visa gadiem ilgi būvētā mātes karjera un reputācija vējā.

-�� Tēvs, tu neizskaties laimīgs. Vai viņa mājās tāpat izturas arī pret tevi? pēc ieilgu�a pārdomu brī�a Anna uzmanīgi pajautāja.

Profesors Kārlis Ro�kalns-Bergs ilgi klusēja. Tā bija atbilde.

-�� Varbūt mammai vajadzētu parādīties ārstam? Varbūt tās vienkār�i ir novēlotas menopauzes sekas? Mātei ta�u ir mazliet pāri par se�desmit. Vecuma demencei tā kā par agru�

-�� � no vecuma kaitēm mēs neviens neesam pasargāti, tēvs drūmi noteica. Vienam tās var sākties agrāk, otram vēlāk, citam vispār nekad. Bet tas vēl nav viss Rozmarijai sāku�i rādīties drausmīgi sapņi, kurus viņa pati uzskata par zīmīgiem un vēsto�iem.

-�� Viedie sapņi? Mātei? Tas ir kas jauns! Viņa ta�u visu mū�u bijusi pārliecināta materiāliste un nekam tādam nav ticējusi, arvien noliegusi visu pārdabisko, mistisko un neizskaidrojamo, dēvējot par pesteļiem un vecu sievu pļā�pām�

-�� Jā gan. Bet tagad, vecuma galā, atklājusi sevī teju vai pareģes spējas� Tēvs pirmoreiz pasmaidīja.

-�� Cilvēkam, kur� dzimis Vasaras saulgrie�os, tas būtu tikai normāli, Anna mēģināja pajokot. Tā jau runā, ka �ie ļau�dis esot apveltīti ar īpa�u spēku un spējām. Ja godīgi, es nesaprotu pavisam ko citu kas viņai par pēk�ņu naidu pret naudu un materiālajiem labumiem? Nebūs ta�u sasējusies ar kādu sektu?

-�� It kā ne. Es arī par to brīnos. Visu laiku mūsu materiālā nodro�inātība Rozmarijai tīri labi gāja pie sirds gan pasauli apceļojām, gan skaistu māju uzcēlām un dārzu iekopām, bet tagad kam tas viss? Viņa grasās braukt svētceļojumā uz Indiju vai uz Nepālu meklēt savu pazudu�o es.

-��� A, tā nu �obrīd ir topa lieta� Anna novilka. Visi meklē, neviens neatrod, ta�u neaizmirst par �iem meklē�jumiem izkladzināt medijiem un visai pasaulei! Jā, tēt, tās nu gan ir ziņas, nepavisam ne priecīgas vai nomierino�as. Bet varbūt� viņa padzīvos �eit, mazliet atpūtīsies un atgū�sies?

-��� Ko tu runā atgūsies?! Es ta�u viņu gandrīz ar varu piespiedu atbraukt �urp. Virs Rīgas mākoņi un putenis, mūs novirzīja uz Liepāju. Labi, ka tavs draugs Miks, ja? paspēja laikus atbraukt pretī, citādi, ja būtu jāgaida, viņa kļūtu neval�dāma. Braucot �urp, visu ceļu sodījās un zvērēja nekad mū�ā Latvijā vairs savu kāju nespert, tā neesot tā zeme, kas viņas jaunībā, kur viņa dzimusi un uzaugusi. Te viss liekoties sve�s un auksts�

-��� Kā tad! Un padomju laikos, kad viņa piedzima, te bija īsta zelta bedre!

-� Protams, ne. Bet tu ta�u zini, kāda ir mūsu Mātes kundze īsts galējību cilvēks. Viņai viss ir vai nu melns, vai balts. Vis�bie�āk jau melns. Vidusceļa nav un nevar būt. Rozmarija vēl līdz �im nav piedevusi savai mātei, vecajai baronesei Annai

Rozei, ka tā tik ilgi slēpusi patiesību par viņas izcelsmi un dzimtas īpa�umiem.

Un viņa nekad nepiedos, ka Veckundze Pū�u salas namu novē�lēja tev� Ta�u to tēvs noklusēja.

-��� Es zinu. Vecmāmiņa par to ļoti skumst. Arī par to, ka jūs viņu neapciemojat. Vasarā, kad mēs� izmek� rīkojām �eit lielo Līgosvētku zaļumballi, vecmāmiņa uz divām nedēļām bija atbraukusi ciemos.

-�� Jā, atceros, viņa stāstīja.

-�� Jūs uzturat kontaktus?

-�� Jā gan. Sazvanāmies un sarakstāmies skaipā. Vecā kun�dze ir īsts tehnoloģiju virtuozs! Zini, es vienmēr esmu izjutis vājību pret Annu Rozi. Viņa ir tik� tik� Profesors izmisīgi meklēja vārdus.

-�� �armanta, mīļa, ēteriska un reizē neaprēķināma?

-� Tie�i tā! Viņā ir kaut kas no ķeltu mitoloģiskajiem tēliem elfiem, pļavu laumiņām�

-�� 0, cik poētiski! Tad jau tev būs divtik liels prieks uzzināt, ka mūsu elfu baronese rīt ar agro reisu ielido no Londonas. Ģirts apsolīja aizbraukt viņai pretī.

-�� Oho! Tavai mātei tas būs negaidīts pārsteigums. Draiski ne�petnais smaids tēva sejā bija kā dāvana.

-�� Labi, tēt, kāpsim lejā len� nē, vēlajās brokastīs, pirms viņi tur visu nav apēdu�i.

Abiem Bergiem ienākot viesistabā, sarunas mirklī aprāvās.

Skaidrs, runāju�i par mums, Anna rūgti nodomāja.

Zanei joprojām bija apsarku�i plakstiņi, Omоtes acīs vairs nedejoja saulītes, un pat vienmēr jautrais Ģirts drūmi klusēja. Gardie ēdieni, kuru gatavo�ana bija paņēmusi tik daudz laika, gandrīz nebija aiztikti.

Paldies, mamm!

Annai Elizabetei kaklā sakāpa kamols par ko viņai tas viss? Jau tā māte savā milzigajā egoismā un vienīgās īstās patiesības pārliecībā bija laupījusi viņai normālu bērnību. Citiem bērniem bija mājdzīvnieki, draugi un rotaļu biedri, kopīgi izbraukumi ar vecākiem uz Jūrmalu, Brīvdabas muzeju, gājieni uz kino, teātri vai vienkār�i ciemos, turpretī pasnie�dzēju Ro�kalnu-Bergu ģimenē valdīja vieni vienīgi strīdi, dis�kusijas un argumentē�ana par un pret, vienalga, lai kāda būtu tēma pasaules vēsture, Eiropas pārdale, Latvijas zelta laiki vai Ulmaņa darbības izvērtējums. Nebija ko domāt māti pie�vērst citiem sarunu tematiem mākslai, teātrim, grāmatām. Agri vai vēlu viss atkal un atkal atgriezās pie saknēm.

Turklāt Rozmarija nekad nepadevās ja nevarēja uzva�rēt ar loģiskiem argumentiem, izdarīja to ar niknu emociju izvirdumu, un tēvs mīļā miera labad alla� padevās, atstājot māti pārliecībā, ka ir sakauts lupatās. Anna agri at�ifrēja viņa spēli. Sākumā viņai tēva bija �ēl, jo �ķita, ka tā viņ� slēpj savu vājumu. Tikai vēlāk, pēc daudziem gadiem, viņa saprata, ka �ādi tēvs mēģinājis pasargāt savu trauslo ilūziju par ģimeni un civilizētas domu apmaiņas iespējamību, kādas īstenībā nebija.

Tie�i tāpēc Anna Elizabete, tikko sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, nolēma nebraukt līdzi vecākiem uz Vāciju, lai gan tur dzīve, iespējams, būtu vieglāka, bet palikt Latvijā viena, bez vecāku atbalsta, ta�u arī bez liekulības un pārgud�rām spēlītēm. Mācīties un dzīvot, cīnoties saviem spēkiem. Tas bija izdevies.

Pēdējā pusgada laikā vissiltāko ģimenisko sajūtu viņa bija izbaudījusi tajos retajos, nemitīgajam darbu un notikumu skrejritenim atkarotajos vakaros, kad visi Pū�u Mājas iemīt�nieki, �etrkājaiņus ieskaitot, sapulcējās lielajā viesistabā pie kamīna uguns un ģenerāļa gatavota karstvīna vai pankūkām.

Ikviens klusiņām darīja savu darbu, bet ģenerālis, rāmi pak�ķinot laika zoba nodeldētajā ķir�koka pīpītē ābolu tabaku, dalījās atmiņās.

Tie bija stāsti par Me�ājos pavadītajiem bērnības gadiem un skolo�anos Rīgā, par dienestu milicijā, vēlāk policijā un darbu augstākajos varas e�elonos. Arī par seniem un ne tik seniem noziegumiem.

Kāds cilvēks, kāda dzīve, kādi piedzīvojumi, ieskaitot regulāru riskē�anu ar savu dzīvību. Un kā vārdā? Idejas un pārliecības vārdā. Re, kā Kārļonkulis jau puikas gados nolēmis darīt visu, lai pasaulē vairotu taisnīgumu, un, lai cik naivi izklausītos, bija to darījis un turpināja darīt visu mū�u. Un tagad viņ� te sē�. Tik vienkār�s rūtainā kreklā un bik�turos, viegli piemiegtām acīm, lai dūmi neko�, tāpēc izskatās, ka ģenerālis pastāvīgi smaida. Sē�, uzpīpo un jūtas labi.

Pū�mājniekiem patika sirmā vīra klātbūtne viņa varenā basa un vieglas ābolu tabakas smar�as piepildīta, māja �ķita dzīvāka un priecīgāka. Arī pa�am ducinātājam raibā kompā�nija sildīja sirdi un vairoja dzīvesprieku katrā ziņā Bergu namā viņu redzēja bie�āk nekā pa�a mājās Mazkalniņos.

Tikai tik neparasta būtne kā Anna Elizabete spēj sapulcināt zem viena jumta tik pretrunīgus iemītniekus kā Omīte, Kārlis, Ģirts, Zane un, protams, viņi abi ar Miku. Un tikai iedzimtā pieklājība un atbildības izjūta par pieradinātajiem neļauj mājas saimniecei mūs visus pasūtīt pie velna un beidzot ķerties pie savas personiskās dzīves sakārto�anas, ģenerālis Bass domāja, raugoties uz nesenā incidenta nomākto Annu.

Kad viņa sapratīs, ka �ādi notikumi nav nekas vairāk kā �ķipsniņa asāku gar�vielu ikdienas sautējumā? Ja to nebūtu, arī virums sanāktu nekāds� pliekans, liess un bezgar�īgs. Lūk, Omīte

to saprot, tāpēc pat savā cienījamajā vecumā par visu priecājas no sirds, bet ķibeles vienkār�i neņem galvā ja ko var mainīt, tas tiek darīts, ja ne, atmet ar roku: nav ko satraukties!

Ģenerālis Kārlis Bass juta vājību pret abām Pū�u Mājas Annām.

Anna Līze Saulīte bija �īs mājas labais gariņ�, kas rūpējas par visu un visiem lai būtu paēdu�i, padzēru�i, sausām, siltām kājām, labā omā.

Savukārt Anna Elizabete gādāja par to, lai tam visam pie�tiktu līdzekļu un lai darbi tiktu paveikti, ieliekot tajos ne tikai profesionalitāti, bet arī sirdi un dvēseli. Ģenerālis labi saprata, ka, strādājot ar tādu atdevi un nesaņemot pretī normālas cilvēciskas attiecības, ilgam laikam viņas nepietiks. Omīte bija vienisprātis, un pēdējā laikā abi bija noslēgu�i tādu kā sazvērnieku līgumu ar mērķi beidzot piespiest majoru Kaķīti lūgt Annas Elizabetes roku.

Viens no taktiskajiem soliem bija Omītes it kā jaunā aiz�rau�anās atdzimu�ais jaunības dienu sapnis par medus derī�gajām, teju dievi�ķajām īpa�ībām. Viņa uz nebēdu eksperi�mentēja ar medu un vasku, taisīja mū�īgās jaunības maskas, jaunības eliksīrus, pilnīgi nekaitīgas saldas gribumzāles un augļu-ogu mīlestības dzērienus, nekavējoties savus ra�oju�mus izmēģināt uz visiem, ģenerāli ieskaitot.

Bet visīpa�āko dzērienu medus, dzērveņu un ingvera Mīlas mikstūru viņa glabāja Vecgada vakaram, kad, pulks�tenim sitot divpadsmit, Mikam un Annai to vajadzētu izdzert no viena kausa tad laime un saskaņa būtu garantēta. �o noslēpumaino, kā viņa pati teica maģisko, formulu Omīte bija atradusi kādā vecā 18. gadsimta grāmatā Bergu bibliotēkā un pilnīgā pārliecībā par tās spēju iedarboties nedēļu slepeni būrās pa virtuvi.

Lai jau, lai, ja nekas cits, tad sanāks lielisks pretgripas sīrups, ģenerālis smaidīja, ta�u nogar�ot atteicās.

Anna Elizabete nekad nebija uzdro�inājusies vaicāt, kāpēc ģenerālis dzīvo Mazkalniņos, ar māsu dalot samērā nelielo mājiņu, ja Rīgas centrā viņam bija prāvs dzīvoklis. Kur ir viņa sievas kundze?

Reiz, kad ģenerālis ar kādu runāja pa telefonu, viņa ar pusausi dzirdēja aprautus vārdus Vīnē, mazais, atbrauk�u� Tomēr vēlāk Anna Elizabete neizturēja un, kaunēdamās par savu ziņkārību, pajautāja Mikam.

Viss izrādījās pavisam vienkār�i jau agrā jaunībā nopre�cējis skaistu galvaspilsētas meiteni Elzu, Bass likumīgā (un vienā vienīgā!) laulībā bija nodzīvojis visu mū�u, piedzīvojot zelta kāzas, bērnus un mazbērnus. Mū�a nogalē pēc aizie�a�nas pensijā sajutis nepārvaramas ilgas pēc tēva mājām un pārcēlies uz Me�ājiem, kur Mazkalniņos saimniekoja māsa Zelma, nesen kļuvusi par atraitni.

Abi �akli saimniekoja kūtī, dārzā un pļavās, pamazām pār�vēr�ot Mazkalniņus skaistā un sakoptā vietā. Ta�u Kārļa Basa kundzei Elzai lauku romantika negāja pie sirds ne jaunībā, ne vēl jo vairāk tagad, mū�a otrajā pusē, kad par sevi arvien bie�āk atgādina muguras un kaulu sāpes. Viņai patika ņemties ar mazbērniem, turklāt drīzumā bija gaidāms jau pirmais mazmazbērns Vīnē dzīvojo�ā vecākā dēla Viestura palaidnī�gākā atvase vecākais dēls Niklāvs, vēl nepaguvis apprecēties, jau bija nonācis topo�ā tēva godā.

Tā nu abi vienojās, ka ģenerālis dzīvos laukos un audzēs kuplajai saimei veselīgu pārtiku, Elzas kundze pilsētā pie�skatīs bērnus un bērnu bērnus, bet visi pilsētnieki pēc pirmā aicinājuma brauks talkā sēt, stādīt, kaplēt un novākt. Līdz �im gan vienīgie talkotāji izrādījās pats ģenerālis un viņa

jaunākais dēls Haralds, Zelma un Miks. Kop� pērnā rudens arī pū�mājnieki.

Iespējams, tāpēc Kārlis Bass tā arī neaizbrauca uz Vīni, toties arvien bie�āk iegriezās Pū�u Mājā, lai, kā pats izteicās, rastu mieru no māsas Zelmas komandētkāres.

No agra pavasara līdz vēlam rudenim, ja vien ceļi bija izbraucami, tos trīsarpus �etrus kilometrus, kas Mazkalniņus �ķīra no Bergu nama, viņ� viegli pievārēja ar Ulmaņlaika velo�sipēdu vai reizēm, ļoti labos laikapstākļos, cēlās pāri Melnupei ar laivu. Un tikai aukstajos, slapjajos un slideni sniegotajos mēne�os, kā arī tad, ja bija jābrauc tālāks ceļa gabals, izdzina no garā�as uzticamo lendroveru.

Ģenerālim patika īstas lietas, un īstums, viņaprāt, slēpās vienkār�ībā un pamatīgumā.

Jau gadu desmitiem nemainīgi darba vai svētku dienās viņ� cēlās se�os no rīta, nekad nekavēja un ik lietai bija atradis tikai tai atbilsto�o vietu, tāpēc savās mājās vajadzīgo spēja atrast pat aizvērtām acīm. Arī sadzīvē atvaļinātais policists bija tikpat vienkār�s ikdienā labprāt staigāja gai�os vai rū�tainos kreklos, vieglās biksēs (obligāti ar bik�turiem!), vēsā laikā siltos, sievas vai māsas adītos d�emperos.

Viņam nevajadzēja ne smalkus ēdienus, ne dārgus dzērie�nus; pie plīts lieliski tika galā pats no izcilām pankūkām līdz neatkārtojamai baraviku mērcei. Bet par dzērieniem vis�pār nebija ko runāt Kārļa Basa vīna slava bija pārskanējusi tālu pāri Me�āju robe�ām: biezs, aromātisks upeņu vīns ar nelielu jāņogu, aveņu un melleņu pie�prici gar�as buķetei un krāsai, aromāts kā visaugstākās markas kagoram, bet jauda nobaudīsi malciņu, smaidīsi un priecāsies, nobaudīsi divus pamēģini piecelties un pekas būs gaisā!

Lielisks sarunu biedrs un inteliģents diskusiju partneris, savos septiņdesmit septiņos joprojām trakulīgs dejotājs, tur�klāt ļoti simpātisks, pirms vairākiem gadiem kādā glancēto �urnālu topā Kārlis Bass bija iekļuvis pievilcīgāko Latvijas vīrie�u Top 10 tre�ajā vietā tūlīt aiz Ivara Kalniņa un Rai�monda Paula. �is fakts viņu vispirms samulsināja, pēc tam uzjautrināja, visbeidzot krietni uzmundrināja.

�Re, kā, tātad neesmu vēl nekāds vecais prauls,� viņ� toreiz jokodams bija teicis Mikam Kaķītim.

Bet visapskau�amākā bija viņa nerimsto�ā enerģija. Da�u gadu laikā Kārlis Bass saviem spēkiem bija izremontējis, at�jaunojis un labiekārtojis katru Mazkalniņu kaktiņu, ieskai�tot pieliekamos. Tagad bija nopietni pieķēries �saimniecības infrastruktūrai� mauriņam, puķudobēm un saimniecības ēkām. Mazkalniņu pagalms pamazām sāka līdzināties botā�niskā dārza filiālei vīnogulāji gar mājas sienu, ogulāji, ko�as puķes dārziņā.

Uz kaimiņu ziņkārīgajiem un izbrīna pilnajiem jautāju�miem kā tu to dabū gatavu? Bass arvien atjokoja: �Poli�cijas rūdījums,�, �Vilku kājas baro,� vai: �Kas man, jaunam puikam!�

Būdams nepārspējams sēņu pazinējs, Kārļonkulis intuitīvi sajuta labākās baraviku un beku vietas. Me�ājnieki brīnījās vai tad viņu me�os tādas augot? -, bet Bass, klusi smīnot, tik vēra kārtējo beku virteni uz desmitā numura diegiem un kāra pa�obelē kaltēties.

Divus pēdējos gadus, kop� Pū�u Mājā uz dzīvi apmetās Anna Elizabete un viņas draugi, viņ� ar lielu prieku �iverējās Bergu ērtajā virtuvē, izmēģinādams arvien jaunu un nepa�rastu ēdienu receptes, tostarp pēc ukraiņu modes ar asajiem

pipariem konservētus mazgurķī�us, gaileņu pastēti un uz kar�stiem akmeņiem grilētu foreli ar vībotnēm un piparmētrām. �Dro�i vien, ja nebūtu kļuvis par policistu, no manis sanāktu skunstīgs pavārs,� reizēm, tā omulīgāk iesilis, sirmais ģenerā�lis jokoja. Faktiski taisnība vien bija. Arī tagad, gatavojoties Annas Elizabetes vecāku svinīgajai sagaidī�anai, galdā tika celti vairāki pēc Kārļonkuļa receptēm gatavoti ēdieni.

/

22. decembra pecpusdiena

-�� LIzbet, lūdzu, vēl nesaki mātei neko par vecmāmiņas iera�anos, kad pārējie ēdāji atvainoju�ies bija pametu�i gan�drīz neskarto galdu, Kārlis Ro�kalns, dzenājot pa �ķīvi vien�tuļu ceptu sēni, ierunājās.

-�� Norunāts. Lai satiekas aci pret aci un izrunājas. Beidzot. Varbūt tas palīdzēs, Anna pamāja ar galvu.

-�� Bet ko mēs darīsim, ja viņa atkal sāks ārdīties? tēvs nedro�i ievaicājās.

Viņam, tipiskam profesoram, izteikti nepatika nekādi sa�dzīviski strīdi un ķīviņi, viņ� neprata atrisināt elementāru praktiskas dabas problēmu. Būdams inteliģents n-tajā paau�dzē, viņ� uzskatīja par vīrie�a necienīgu publiski strīdēties ar sievieti, lai arī pa�a sievu, nemaz nerunājot par to, lai viņai uzkliegtu vai noliktu pie vietas. To viņ� nespēja. Tā vietā viņ� meklēja (un arī atrada) da�ādus aizbildinājumus, ik reizi vainojot notiku�ajā sevi.

Turpretī Annai, prātā pārcilājot pēdējās stundas notiku�mus, radās neskaidras aizdomas, ka tēvs par mātes dīvaino stāvokli zina vairāk nekā pasaka.

-�� Es to nokārto�u. Jau �ovakar pamēģinā�u izrunāties ar māti par viņas raizēm. Gan jau� Anna sparīgi apsolīja, lai gan ticības misijas veiksmei nebija ne tik, cik melns aiz

naga. Viņas ar māti nekad nebija biju�as tuvas, kur nu vēl sirdsdraudzenes. Nebija ko domāt, ka tagad, pēc tik klaji naidī�gās apsveicinā�anās. Mātes kundze vēlēsies atklāt viņai savas dvēseles slēptākos, tum�ākos stūrī�us.

Viņu komunikācija arvien bija aprobe�ojusies ar da�iem vārdiem.

-��� Kā pa skolu? Labi. Kā mājās? Normāli. Paēdi? Jā. Temperatūras nav? Nē. Naudu nevajag? Nē. Kā universitātē? Pabeidzu. Konservatoriju.

Māte pat nebija ieradusies uz viņas izlaidumu un tikai pēc vairākiem gadiem attapās, ka meita kļuvusi nevis par vēsturnieci vai matemātiķi, bet� re�isori un teātra recenzenti. Profesores kundze bija �okā.

-��� Anniņ, tu tie�ām ar viņu parunāsi? tēvs vēlreiz pār�jautāja. Es� baidos par vecmāmiņu�

-��� Par vecmāmiņu? Nu par Annu Rozi gan tu vari dro�i neuztraukties, viņai nervi kā tērauda troses. �ovasar, kad� Nūjā, �ovasar mēs par to pārliecinājāmies.

-�� Anna Elizabete Berga, tu kaut ko slēp! Profesors Ro�kalns pēk�ņi bija saausījies. Pilnā vārdā un uzvārdā viņ� meitu uzrunāja tikai tad, kad saruna kļuva ārkārtīgi nopietna. Kā �oreiz. Tu vairākas reizes esi atkārtojusi �ovasar. Vienreiz kopā ar vārdu izmeklēt, un tagad �ī piebilde par vecmāmiņas tērauda nerviem. Kas te vasarā notika?

-��� Mmm� Nekas nopietns. Gadījās visādi piedzīvojumi kā vienmēr, kad rīkojam lielus svētkus. Arvien ta�u kaut kas notiek neplānoti, vai ne? Viņa starojo�i uzsmaidīja tēvam.

-��� Dārgā meita, es tev redzu cauri �obrīd tu uzvedies tāpat kā mani studenti, kas laikā nav nodevu�i sesijas dar�bus, esejas vai referātus, izdomās nezin ko, lai tikai nebūtu jāstāsta patiesība.

-�� Tā glu�i nav, tēt. Zini, kad atbrauks vecmāmiņa, palūdz, lai viņa tev izstāsta. Tikai mammai gan ne�

-�� Ko, mammai ne�? turpat līdzās atskanēja valdonīga balss. Rozmarija Berga, nedzirdamiem soļiem ienākusi viesis�tabā, bija dzirdējusi tēva un meitas sarunas pēdējo teikumu.

Abi saskatījās. Ko nu?

-�� Es teicu, lai tēvs nestāsta tev par Ziemassvētku vakara pārsteigumu, citādi tas vairs tāds nebūs.

-�� Ak tā, viņam var, bet man ne? Interesanti gan, Jēkab, kas tevi tik īpa�s, ka tu jau visu zini, bet man jāgaida vēl divas dienas? Bet jūs jau vienmēr esat man aiz muguras perināju�i sazvērestības! Kā nu ne tētiņ� un viņa mīļā meitiņa! Rozmarija aizsvilās.

�oreiz dusmu lādiņ� trāpīja Annas tēvam. Viņ� to stoiski pārcieta, paslepen uzmezdams meitai bēdigu skatienu. Tā tas pēdējā laikā notiek vienmēr�

-�� Mammu, nāc, es tev parādī�u mūsu jaunākos fotoalbumus! Anna mēģināja novērst negaisu, pirms tas pārvērties atomkarā.

-�� Man nav vēlē�anās! Tu jau mums regulāri sūti elektro�niskās bildes. Nedomāju, ka tur būtu kāda at�ķirība. Es labāk izie�u laukā pastaigāties. Vācijā tāda sniega nav un nekad nebūs! viņa negaidīti piebilda, demonstratīvi apgriezās uz papē�a un cēli kā karaliene izsoļoja no viesistabas.

Anna bija �okā. Tas jau robe�ojas ar apzinātu, nekaunīgu rupjību!

Tēvs klusēja un raudzījās vienā punktā.

-�� Tēt� Manuprāt, mammai vajadzīgs ārsts. Turklāt stei�dzami. Es gan neesmu psiholoģe un vēl jo mazāk psihiatre,

ta�u pēc �irīta notikumiem un tikko dzirdētā, �ķiet� viņai ir klīniska diagnoze.

-� tas ir Alcheimers. Sākumstadija, tēvs pret savu gribu izmocīja.

-�� Ko-o-o?

-�� Alcheimera slimība tās sākumstadijā. Diem�ēl strauji progresējo�a.

-�� Tēt, tu ta�u nerunā nopietni! Alcheimers ir veciem cil�vēkiem, bet jūs ar māti�

-�� � esam krietni gados. Man jau ir, bet mātei strauji tuvo�jas septiņdesmit. Ko tad tu gribēji? Neviens nav mū�īgs un no slimībām pasargāts katram lemts kas cits.

-�� Bet� Zāles�? Vitamīni�?

-��� � varētu palēnināt procesu, ta�u ne pavisam apturēt. Turklāt medikamenti iedarbotos tikai tad, ja tos lietotu regu�lāri, bet tu ta�u zini, kāda ir tava māte. Pēdējā laika notikumi koled�ā krietni vien sa�ūpoju�i viņas garīgo un emocionālo līdzsvaru. �obrīd tā ir mānija visi cilvēki sazvērēju�ies un vēl ļaunu� tēvs nopūtās.

-�� Ko par to saka ārsti?

-�� Ārsti� Pirms trim mēne�iem mēs bijām pie loti atzīta Hārlejstrītas speciālista profesora Brauna Londonā. Viņ� ir specializējies tie�i �īs slimības diagnosticē�anā un ārstē�anā.

-�� Un?

-�� Tava māte sev piemīto�ajā ledainajā cienībā iznāca no ārsta kabineta, īsi atstāstīja uzstādīto diagnozi un rekomendā�cijas, tad nicino�i no�ņāca Rubbish! un izsoļoja no uzgai�dāmās telpas tikpat cēli kā �odien.

-�� Un zāles?

-�� Receptes es paņēmu. Zāles nopirku. Bet ko tas līdz, ja viņa tās nedzer?

-�� Ārprāts� Anna klusi izdvesa. Te nu bija balti Ziemas�svētki ģimenes lokā. Ko par to saka vecmāmiņa?

-�� Pārdzīvo.

-��� Viņa nespēja māti pārliecināt, ka vajadzētu lietot zāles?

-�� Nē, mēs pie viņas pat neiegriezāmies. Rozmarija negri�bēja.

Tas bija tipiski mātes garā nobraukt tūksto�iem kilo�metru, būt līdzās un neapciemot. Vairākas reizes viņa bija �ādi izrīkojusies, ar vieslekcijām ierodoties Rīgā. Pat nepiezvanīja. It kā viņas, Annas, nemaz nebūtu.

-�� LIzbetiņ, lūdzu, apsoli man, ka tu neatklāsi mātei to, ko es tev pateicu! Viņas diagnozi. Pamēģini ar viņu tā sirsnīgi parunāties, varbūt viņa pati�

Pati? Māte? Nemū�am! Drīzāk slotaskāts uzziedēs ziemas vidū. Bet, ja tēvam, tā domājot, kļūst vieglāk, lai!

-�� Labi, tēvs. Ta�u tagad gan mums ar Ģirtu un Kārli jādodas uz Me�mui�u tur notiks Ziemassvētku koncerta ģenerālmē�ģinājums. Koncerts būs rītvakar astoņos. Ceru, ka jūs ar māti vēlēsieties to noskatīties?!

-��� Labprāt, bērns. Bet nu gan skrien, skrien! Tevi dro�i vien gaida. Jūs jau tāpat �orīt mūsu dēļ esat krietni aizkavē�ju�ies un sastresoju�ies. Es labprāt pasēdē�u �eit, pie kamīna un taviem fotogrāfiju albumiem.

Atstāju�i vecākus vienus ar brīvprātīgi sardzē paliku�o Omīti, visi pū�mājnieki, Miku un ģenerāli Basu ieskaitot, kaun�pilni aizbēga uz Me�mui�u kā pa�i izteicās, palīdzēt mēģi�nājumā, lai gan tur nevienam citam, izņemot Annu, Ģirtu un Kārli pie skaņu pults, nevajadzēja atrasties.

�Varbūt kaut kas jāpārbīda vai jāsakrauj,� bija teicis Miks.

�Es gribētu paklausīties kordziedātājus,� apcerīgi bilda Kārļonkulis.

Zane vēlējās sabildēt rado�o procesu, lai beidzot būtu nesapozētas bildes, ko ielikt aģentūras mājaslapā.

Viņi ir gatavi darīt visu, lai nevajadzētu atrasties zem viena jumta ar Mātes kundzi. Nabaga tēvs un Omīte!

Likās, debesis sazvērēju�ās padarīt �o dienu neaizmirs�tamu ķibeles sekoja cita citai.

Vispirms visā Me�mui�as kreisajā spārnā, kur atradās ari Lielā zāle, pazuda elektrība. Par laimi, mui�as pārvaldnieka Helmūta palīgs elektriķis Rūdis Dullmanis ātri tika galā izrādījās, ka no neaizslēgtās sadales kārbas pazudis centrālais dro�inātājs. Neizpratnē sodīdamies un purpinādams, viņ� ieskrūvēja jaunu un kārbu ne tikai aizlēdza, bet ari noplombēja.

Nākamo prieka un sajūsmas devu radīja apjausma, ka vai�rāk nekā puse rītvakara koncerta dalībnieku aizgāju�i mājās, jo nav saņēmu�i ziņu par mēģinājuma sākumlaika pārcel�anu uz vēlāku. Anna Elizabete neizpratnē paraudzījās uz Kārli, jo tie�i viņam no rīta bija lūgusi apzvanīt pa�darbības kolektīvu vadītājus, lai tie savukārt paziņo savējiem mēģinājums no rīta tiek pārcelts uz pēcpusdienu.

Kārlis paraustīja plecus un ar lūpām bez skaņas izveidoja atbildi es to izdarīju.

Tre�ais pārsteigums ieradās Maigas Lācītes izskatā.

Parasti tik bra�ā un pa�pārliecinātā pagasta vadītāja �o�dien izskatījās pēc pārdurta balona. Paaicinājusi Annu Eliza�beti nostāk, Lācīte sazvērnieciski un steidzīgi, glu�i vai bez elpas palikdama, �ukstēja viņai ausī: �Anniņ, jūs dro�i vien vēl nezināt, ka Akmens izlaists brīvībā? Mani brīdināja, ka viņ�

grasoties kandidēt pa�valdību vēlē�anās. Vai tas nav ārprāts? Ko mums tagad darīt?�

Annai ar mokām izdevās pārliecināt satraukto pagastveceni, ka �is galīgi nav īstais brīdis stratēģiskajai plāno�anai. �Maiga, parunāsim par to rīt pēc koncerta, labi?�

Kopumā mēģinājuma gaita atgādināja mirsto�a bruņuru�pu�a mēģinājumu fini�ēt maratona skrējienā viss stiepās un vilkās kā veca zeķgumija, dziesmas neskanēja, dejotāji uz svaigi mazgātās un nez kāpēc ievaskotās skatuves grīdas slīdēja, klupa un krita, bet Ģirtam pēk�ņi pazuda balss. Atvēris muti, lai norunātu kārtējā koncertnumura pieteikumu, viņ� tā arī palika, nespējot izspiest neko vairāk par sēco�u �ukstu.

Nu ir� Ardievu Ziemassvētki, ardievu kāzas!

Annai Elizabetei lēni un neatvairāmi zagās klāt panika.

Labi, koncertu viņa novadīs, bet ko darīt ar Omītes kāzām? Pēc scenārija Ģirtam tur ļoti daudz jārunā� Johaidī, nu, kas no�tiek? Vai tie�ām kāds viņas vaska atveidā sabakstījis ada�tiņas?

-�� Varētu padomāt, kāds ļoti vēlas, lai mums neizdotos. Kārlis no skaņu telpas bija atsteidzies uz zāli.

Ģirts, mēmi stāvēdams uz skatuves, rādīja tik nelaimīgu vaigu, ka nevienam nevērās mute viņam pārmest.

-�� Varbūt Miks varētu� Ģirta vietā? Kārlis raizīgi palū�kojās zālē, kur majors Miks Kaķītis tie�i tobrīd ar kādu tik dedzīgi strīdējās pa telefonu, ka, �ķiet, nebija pamanījis pēk��ņi uzbruku�o ķibeli.

-�� N-nezinu gan. Viņam nepatīk publiski uzstāties, Anna �aubījās.

-�� Nepatīk� Kārlis nīgri atkārtoja. Nāksies iepatikties! Mums nav izvēles. Līzbet, paaicini tu viņu!

Ta�u Anna Elizabete atrada par labāku nokāpt no skatuves un doties pāri zālei, lai aprunātos klātienē.

-��� � lieciet man mieru vismaz svētkos! Viņa notvēra telefona sarunas pēdējos vārdus. Kaķītis saērcināts nometa telefonu uz palodzes un nolamājās. Pamuļķi! Neko pa�i ne�var izdarīt!

-�� Kas noticis?

Tikai nesaki, ka tev jābrauc uz Rīgu! Lūdzu, nesaki�!

-�� Rīgas nomalē atrasta pamesta fūre sarkanā krāsā, ar gaismiņu virtenēm pa perimetru un smaidīgu Ziemassvētku vecīti uz sāniem. Tuk�a. Izskatās, ka ar to vesta liela krava saldētas gaļas, un pat ļoti izskatās arī mūsu saldētais seifu zaglis.

-�� Tad jau lieliski! Anna nopriecājās.

-�� Kā tad lieliski� �obrīd mūsu nodaļā par vienīgo atbil�dīgo palicis mans jaunais palīgs, nu, pusstudents, kur� vasarā, sekojot tev uz �osejas, apla�ojās. Tagad viņam bail pat no savas ēnas nevar ne operatīvo grupu izsaukt, ne dokumen�tus noformēt, zvana man par katru sīkumu.

-�� Nedusmojies� Labāk tā nekā Graudnieku stilā, viņa centās atvēsināt Kaķī�a dusmas.

-�� Labi. Gan tiksim galā. Tūlīt piezvanī�u Egonam, lai ņem pui�us un brauc skatīties varbūt atradīs kādus interesantus pirkstiņus, Kaķītis runādams ātri knakstināja daudz cietu�ā telefona podziņas. Sekoja īsa saruna ar kriminālekspertu gru�pas vadītāju Egonu Dambergu, un jau daudz mierīgākā tonī Miks pievērsās Annai.

-�� Kas noticis? Tu izskaties galīgā neģīmī.

-�� Hmm� Miku, man tev kas jālūdz� Vai tu varētu Ģirta vietā kopā ar mani novadīt Ziemassvētku koncertu un� lai�kam arī Omītes kāzas?

-�� Ko-a? Kaķī�a kreisā uzacs uzrāvās gandrīz līdz matu līnijai. Saki, ka tu pajokoji�

-�� Diem�ēl ne. Ģirtam pazuda balss. Pēk�ņi, tik tikko, stāvot pie mikrofona.

-�� Tā nemēdz notikt! Miks bija �okēts. Lai viņ� kāptu uz skatuves un runātu mikrofonā! Nekad!

-��� Mēdz. Tā gadās visai bie�i. Gan tad, ja cilvēks pēk�ņi smagi saaukstējas, gan uz nervu pamata.

-��� Piecdesmit gramu piparu �ņabja un mūsu no pelniem bagātā skatuves darboņa darbarīks būs vietā.

-��� Nebūs vis. Viņ� pat pa�ukstēt nevar, tikai sēc� Miku, nu, lūdzu, izpalīdzi! Man nav cita, kam lūgt�

-��� Un tavi teatrāli? Kaķītis vēl centās pretoties, lai gan iek�ēji jau bija gatavs padoties. Annai neatteiksi�

-�� Viņus uz skatuves vēl nevar laist. Varbūt varētu Uģi, bet viņ� pazudis bez pēdām.

-�� Tad tā gan. Truba� Labi. Bet tikai koncertu! Miks negri�bīgi piekāpās. Kas man tur jādara un jāsaka?

-�� Super! Mikucīt, paldies! Anna vētraini apkrita pārsteig�tajam majoram ap kaklu un skali no�maukstināja uz rugājiem noaugu�ā vaiga. Nāc uz skatuvi, es tev iedo�u vākus ar tekstu. Tur viss sanumurēts, tev tikai jānolasa tie teikumi, pie kuriem atzīmēts Ģirts.

Ja tu esi piekritis kopā ar mani novadīt Ziemassvētku kon�certu, tad arī ar Omītes kāzām viss būs kārtībā!

Kaķītis izrādījās reti labs skolnieks un skatuves mākslas pamatus apguva vienā piegājienā. Raugoties, kā viņ� darbojas ar mikrofonu un kā modulē balsi, Annu pārņēma sajūta, ka bra�ais majors to nedara pirmoreiz. Arī Ģirts, no zāles vērojot mēģinājuma norisi, uzmundrino�i pacēla aug�up abu roku īk�ķus lieliski!

Varbūt tomēr tiksim cauri ar cieņu un sausām kājām, skaņu būdā klausoties runātājos, nodomāja Kārlis.

Zāles durvis pēk�ņi atsprāga vaļā līdz kājai un krēslai�najā telpā burtiski iebrāzās Arnis Akmens, vilkdams aiz rokas trauslu, bālu, melnā ģērbu�os sievieti. Tā bija Dzidra, Akmeņa sieva.

Lēni un negribīgi viņiem sekoja arī Uģis.

-�� Redzi, mīļā, es turu savu solījumu! Tu vēlējies atnākt uz koncertu, es tevi atvedu. Vajag ta�u sieviņu reizi gadā no mājas izvest, citādi tup �etrās sienās, laukā neiet, lai ciema vārnas nenoknābj. Nolēmu atnākt līdzi, paskatīties, kas te par balagānu. Redzi, Dzidriņ, kāds te bardaks? Nekas vēl nav gatavs, mākslinieku nav, publikas nav, tikai tā re�isor�a, kas mēģina manu dēlu savaņģot savā stulbajā teātrī! Figu tu da�būsi, ne manu dēlu! Graudnieku saimnieki nelēkā pa skatuvi vecos apak�brun�os!

0, un majora kungs arī! Vai tad policijā algu vairs nemaksā un kukuļus nedod, ka piepelnāties lauku klubos? Ā, un �urnafuga arī tepat kā kājiņa, neklibo? Dro�i vien klibo. �ēl, �ēl, bet ko tu padarīsi, kroplītes jau nevienam nepatīk! Tas bija cinisks uzbrauciens Zanei, kura nobālu�ām lūpām un fotoka�meru nolaistajā rokā stāvēja zāles vidū, īsti neattapdama, ko darīt. Ko jūs te mērkaķojaties, kam tas jūsu sūda koncerts vajadzīgs, ja mājās ikviens muļķis var ieslēgt televizoru un kratīties līdzi. Vai ne, dēls? Akmens tik sāpīgi saknieba Uģa plecu, ka tas sakoda zobus.

-� Tad ko jūs te darāt, Akmeņa kungs, ja reiz viss tik slikti? Pagasta priek�niece Maiga Lācīte, pārvarējusi mirkļa sastin�gumu, bija iznākusi zāles vidū. Iespiedusi rokas sānos, viņa deva vaļu savam augstfrekvences motorzāģim. Ja pareizi

atceros, jums piemērots dro�ibas lidzeklis par dzīvesvietas nemainī�anu? Nu tad arī nemainiet un sēdiet mājās!

-�� Tu� r-resnā g-govs! M-m-aita! Dūres vīkstīdams, Ak�mens paspēra soli Lācītes virzienā.

-�� Arni, izbeidz, ko tu uzbrūc cilvēkiem?! Dzidra panikā mēģināja nomierināt arvien skaļāk klaigājo�o vīru, ta�u viņ� to rupji atgrūda. Trauslā sieviete sagrīļojās un būtu nokritusi, ja dēls nepaspētu viņu uztvert.

Uģa pret tēvu pavērstajā tum�o acu skatienā dega spīvs naids.

Varēja redzēt, ka Akmens ir pamatīgā kunga dū�ā.

-��� Cilvēkiem? Vai �ie būtu cilvēki? Suņi tie ir, menti un mentu roklai�as, nevis cilvēki! Akmens iekliedzās, zvāro�damies tuvāk skatuvei. Jūsu, mirlu, dēļ es gandrīz pusgadu dabūju tupēt �okā kopā ar visādiem sala�ņām, tagad jūs par to samaksāsiet ar uzviju! Sevi�ķi tu, ri�ā kuce! viņ� iebļāva Annai sejā.

-�� Vēl vienu vārdu, un es jūs aizturē�u par sabiedriskā miera traucē�anu un klajiem draudiem citu cilvēku veselībai un dzī�vībai, majors Kaķītis pēk�ņi atradās līdzās Akmenim zālē, bet viņa labā roka kaut ko taustīja kreisajā azotē. Brīdinu, esmu bruņots un nekavē�os izmantot ieroci. Arni Akmeni, ja jūs tagad mierīgi dosieties mājās, mēs �o incidentu aizmirsī�sim. Ja ne� Jūsu dro�ības līdzekli joprojām iespējams mainīt.

Akmens uz bridi it kā atskurba, vismaz viņa �ulgajās zivs acīs parādījās saprāta pazīmes. Tad dusmas ņēma virsroku un viņ� atkal sāka nesakarīgi bļaustīties, plātīdamies ar rokām.

-�� Domā, tu man vari ko padarīt, kruķi? Ne sūda! Tev pret mani nekā nav! Jūs nobendējāt manu tēvu vecu, slimu cil�vēku! -, bet mans dēls piebeigs jūs citu pēc cita, nospiedīs kā utis. Gnīdas tādi!

-�� Var redzēt, ka izolatorā pavadīto laiku esi izmantojis lietderīgi, skarbi ierunājās ģenerālis Bass. Ar katru nākamo teikumu viņa balss kļuva skaļāka un asāka. Bet tagad paklau�sies mani, tu, izdzimteni! Vēl reizi ne tā paskatīsies uz kādu no �iem cilvēkiem, savu sievu ieskaitot, un visu atliku�o dzīvi raudzīsies rūtainās debesīs! Ja vēl būs ar ko� Ja tev tur iemā�cīja tik skaisti runāt, gan jau arī pastāstīja, ka Kārlis Bass nekad nebārsta tuk�us solījumus. Teicu sēdēsi, tātad tā būs. Un tagad vācies!

Tik skarbu, pat rupju vienmēr pieklājīgo un izturēto d�entl�meni atvaļināto ģenerāli Kārli Basu Anna Elizabete redzēja pirmoreiz. Vecais vīrs aiz dusmām bija pietvīcis purpura sar�kanumā. Akmeņa sieva un dēls �īs vārdu apmaiņas laikā bija gandrīz zemē ielīdu�i.

Dzidra mēmi raudāja un, paraudzījusies uz Annas Eliza�betes pusi, bez skaņas no�ukstēja divus vārdus piedodiet un palīdziet.

Majors Kaķītis, demonstratīvi uzsitis pa iero�a maksti, no�rādīja Arnim Akmenim uz durvīm.

Tas, trekni nospļāvies, trisstāvīgi izlamājās un, bailēs pami�ru�o sievu kā pupu maisu līdzi vilkdams, aizlā�oja uz durvju pusi.

-��� Es ta�u teicu, ka mēs par to mūdzi vēl dzirdēsim, drūmi noteica Ģenerālis. Tfi tu, draņķis! Jācer, ka vismaz prokuratūras pui�iem izdosies viņu ie�miegt stūrī un vairs neizlaist laukā�

Jau krietnā krēslā, kad viņi visi pēc mēģinājuma bija izgā�ju�i laukā un sasēdu�ies ma�īnā, bet Anna ar Ģirtu slēdza ciet zāli, kamēr Kārlis ievadīja signalizācijas kodu, līdzās Mika toijotai nobremzēja kvadracikls.

Uģis. Seja papīra baltumā, acis apsarku�as, pāri vaigam violeta �vīka.

-�� Es vēlējos atvainoties. Tēva vietā. Lūdzu, piedodiet!

Motors ierēcās, un kvadra pāri uzartajam, apsnigu�ajam

laukam aiznesās Robe�nieku virzienā.

*� * *

-�� Paklau, vecais, ar tavu balsi kaut kas jādara, izbraucis cauri Me�mui�as �aurajai vārtrūmei un iegriezis ma�īnu mājup�ceļam, pie stūres sēdo�ais Miks uzrunāja Ģirtu, kur� pavisam sadrūvējies kluknēja priek�ējā pasa�iera sēdekli. Viņu kratīja drudzis un biedēja perspektīvas nosalt vēsajā bibliotēkā. Bet vēl vairāk iespēja vēlreiz sastapties ar Annas Elizabetes māti.

Vienai dienai daudz par daudz izklai�u�

-�� Paga, man �ķiet, es redzēju doktorāta logos gaismu! iesaucās Zane. Varbūt jaunais dakteris vēl strādā? Varētu apskatīt Ģirta kaklu, kaut ko iepilināt, kaut ko ie�pricēt� Ļaunāk, kā jau ir, ta�u nebūs, vai ne?

-�� Nav slikta doma! Miks strauji sagrieza stūri, un toijota paklausīgi apmetās brauk�anai pretējā virzienā. Par laimi, viņi vēl nebija necik tālu aizbrauku�i.

Doktorātā patie�ām kāds rosījās. Logos spo�i mirdzēja gaisma, un iek�ā kustējās divas ēnas viena lielāka, ducīgāka, otra pavisam smalcina.

-�� Ejam tik iek�ā! mudināja Kaķītis. Viņu beidza vai nost vēlme beidzot kaut ko siltu ieēst un doties gulēt.

Divas diennaktis bez miega tas patie�ām nebija ro�u dārzs. Un rīt vēl tas koncerts. Kas viņu dīdīja piekrist?

-�� Kā varu palīdzēt? Pēc piecām uzstājīgu klauvējienu sēri�jām doktorāta durvis pla�i atvērās. Tajās stāvēja liela auguma

vīrietis baltā ārsta uzsvārcī un stetoskopu kaklā. Nāciet iek�ā. Esmu Arvis Konrāds, jūsu jaunais pagasta dakteris. Un �ī ir mana asistente Ilze Kamoliņa. Diplomēta medmāsa, kura turpina studijas, lai kļūtu par zobārsti. Ļoti augstas klases profesionāle! Viņ� draudzīgi saņēma kolēģes roku.

Anna Elizabete pamanīja, ka Zane kop� ienāk�anas telpā nespēj novērst skatienu no jaunā daktera.

Mjā, viņ� ir simpātisks vīrietis. Gara auguma, spēcīgas būves, lielām rokām, tum�iem matiem, kuplām ūsām un brillēm viss vīrietim nepiecie�amais vienuviet. Tikai� izskatās, ka labais dak�teris Aikāsāp jau aizņemts.

Pēc visai sasteigtām pieklājības formalitātēm Dr. Konrāds ieaicināja Ģirtu blakuskabinetā apskates telpā. Medmāsiņa tikmēr sāka aizpildīt Meldera pacienta kartīti.

Negaidot durvis pavērās, un dakteris palūdza Annu Eliza�beti ienākt. Pārējie satraukti iemurdējās.

-�� Nekas, nekas, viss kārtībā. Mums tikai pagrūti sarunā�ties, domāju, Bergas kundze varētu palīdzēt.

-�� Jaunkundze� pavisam nevietā iestarpināja Kārlis.

-� Atvainojiet jaunkundze. Arvis Konrāds vērīgāk parau�dzījās uz Annu. Bet es nodomāju� Atvainojiet.

Kabinetā ārsts sīki un smalki iztaujāja Annu par Ģirta vese�lību kopumā un pēdējo dienu notikumiem, kas būtu varēju�i to kaut kā ietekmēt. Padzirdējis par Pū�u Mājas caurvējiem, naksnīgajām pastaigām ar suni un rīta skrējienu laukā pusapģērbtam kaisīt pelnus uz ledus, nosodo�i nogrozīja galvu un nomurmināja lieli cilvēki, bet uzvedas kā tādi bērni�

-�� Nu ko, Meldera kungs, apsveicu, jums ir mazs, jauks laringīts, kas nozīmē runāt nedrīkstēsiet nedēļu vai pat ilgāk. Tas ir ja vēlaties pilnībā atgūt savu balsi, kas, cik zinu.

ir visai labskanīga, iesaku klausīt. Dzeriet zāles lūdzu, te būs! -, daudz guliet un mēģiniet iespēju robe�ās izvairīties no stresa situācijām.

Ak, mīļo stundiņ, kā tas būtu izdarāms? Tad jau Ģirtam jā�brauc atpakaļ uz Rīgu, Anna rūgti pasmīnēja.

-�� Piedodiet, vai es, jūsuprāt, pateicu kaut ko nepareizu? Dr. Konrāds, pamanījis viņas grimasi, sapīka.

-�� Nē, dakter, paldies, viss kārtībā, tikai tuvākajās dienās mūsu mājā nebūs iespējams izpildīt gandrīz nevienu no jūsu norādījumiem, varbūt vienīgi zāļu dzer�anu.

-�� Nu tad dzeriet zāles! ārsts bezkaislīgi atteica. Tikai vēlāk nesakiet, ka neesat brīdināts par sekām. Kaklam un balssaitēm jābūt siltumā, jādzer daudz silta �ķidruma, nekāda alkohola, nekādu caurvēju, nekādas staigā�anas ar suni. Un ik pa stundai skalojiet rīkli ar vāju kliņģeri�u tinktūras �ķī�dumu ūdenī.

To pa�u var panākt ar vībotņu lapu, anīsa sēklu un kumelī�u uzlējumu. Neko jaunu mēs tā arī neuzzinājām. Laringīts! Ha! Varu derēt, ka Ģirtam balss pazudusi uz nervu pamata�!

-�� Izskatīgs vīrietis, ierunājās Zane.

-�� Mhm. Ta�u laikam precējies. Ar savu asistenti, viņa nedomājot atrūca. Domas kavējās citur.

-�� Johaidī, kā tas nākas, ka man vienmēr iepatīkas tie�i nedabūjamie?! Zane puspajokam pasūrojās.

-�� Kas tad to teica? Vismaz Ilze ir brīva meitene, es jau pajautāju! sarunā iekrita Kārlis.

Oho, kas par operativitāti!

-�� Un dakteris Konrāds? Zane saausījās.

-��� Par viņu nezinu. Jautā pati, Kārlis nevērīgi atcirta.

Anna Elizabete un Ģirts atpakaļskata spoguli saskatījās un sasmaidījās.

Nekas nebija mainījies Zanei kārtējais l'amūrs. Tātad vismaz �ajā jomā viss bija kārtībā.

It kā ar juceklīgo rīta cēlienu un pusizjuku�o mēģinājumu nebūtu diezgan, atgriezusies mājās, Anna Elizabete vestibilā saskrējās ar Mātes kundzi, kura, iznākusi no virtuves, centās uz vienas rokas nobalansēt paplāti ar divām kafijas tasītēm. Viņa bija ceļā uz aug�stāvu.

-�� Mamm, ļauj es tev palīdzē�u! Anna Elizabete, pretēji savai gribai, piedāvāja. Audzinā�ana darīja savu.

-��� Nē, tu tam vēl esi par mazu izliesi, pa�ai nāksies saslaucīt, skanēja noraido�a un absurda atbilde.

Viena no daudzajām sarunām, kas skāra Rozmarijas Ro�kalnes-Bergas veselību un attieksmi pret citiem cilvēkiem, notika tās pa�as dienas pievakarē, īsi pirms vakariņām. Omīte rosījās pa virtuvi, no kurienes atplūda gardas smar�as, kutinot nāsis un rosinot ēstgribu. Annas tēvs, joprojām �ķirstīdams fotoalbumus, viesistabā zvilnēja pie vīna glāzes un kamīna, bet māte, tracinot visus mājiniekus, nemierīgi �audījās iek�ā un ārā no virtuves viesistabā, no viesistabas hallē, no halles virtuvē un atpakaļ.

Dīvainā kārtā �ķita, ka Rozmarija atradusi kopīgu valodu ar Annu Līzi Saulīti, Kārļa vecmāmiņu. Varbūt tāpēc, ka Anna Līze, reti smalkjūtīgs cilvēks, ļāva Rozmarijai runāt, neiebilda, bet rāmi darīja savu darāmo.

Tā arī �obrīd Kārļa vecmāmiņa virtuvē uz lielā malkas pavarda vārīja apelsīnu d�emu ar ingveru, kanēli un krust�nagliņām, bet Rozmarija, atņēmusi vīram Annas Elizabetes

fotoalbumus, apsēdās pie stūra galdiņa skaļi �ķirstīja albuma lapas un izteica neapmierinātas piezīmes.

Vēlāk vakarā Omīte �o dīvaino, lai neteiktu sirreālo sarunu atstāstīja Annai Elizabetei.

-��� Saulītes kundze, jūs ta�u neiebildīsiet, ja es te brīdi pasēdē�u. Es netraucē�u? Te ir tik silti un omulīgi�

Uz mirkli �ķita, ka no rīta piedzīvotā neapvaldītā niknuma lēkme bijis vien slikts sapnis. �obrīd augsti godātā profesores kundze izskatījās kā glu�i parasta, dzīves nogurusi pusmū�a sieviete.

-�� Protams, Bergas kundze, protams. Nevēlaties nogar�ot apelsīnu d�emu? Pikants.

-�� Labprāt. Lūdzu, sauciet mani par Rozmariju. �is uzvārds man īsti nepiestāv un nekad arī nav paticis! Cita lieta Ro�kalne, vai ne? Rozmarija Ro�kalne� Viņas balsī atkal parādījās niķīgas meitenītes kaprīzie toņi. Un tad pēk�ņi, bez jebkādas pārejas: Kā �eit uzvedas mana meita? Viņa spēj būt diezgan� nevaldāma�

-�� Anniņa? Ko jūs viņa ir lieliska! Mūsu sirds un dvēsele, rūpējas par visiem, un mēs esam par to pateicīgi. Cen�amies darīt ko nu katrs vislabāk prot, redz, es rosos virtuvē, Kār�lis apdara mājsaimniecības darbiņus un sīkos remontus, bet pārējā laikā ņemas ar saviem datoriem.

-�� Viņ� man īsti nepatīk. Piedodiet, Annas kundze, ta�u es viņu nesaprotu. Tāds� melnais zirdziņ�.

-�� Ko jūs, Rozmarij?! Kārlis ir jauks zēns, tikai viņam bijusi grūta bērnība. Uzaudzis bez tēva, māte skolotāja. Mums vien�mēr trūka naudas, sitāmies, kā mācējām. Tad Ieva, Kārļa māte, aizbrauca uz Angliju dabūja darbu viesnīcā Queen�s Crown, strādā par galveno administratori. Sāka labi pelnīt, beidzot normāli iekārtojās. Arī mums ar Kārli kļuva vieglāk. Bet tad mūsu Rīgas mājas saimnieks visu dzīvokļu īrniekus palūdza

atbrīvot telpas, lai veco īres namu pārbūvētu par viesnīcu. Es faktiski paliku uz ielas. Ja ne Anniņa�

-�� Nesaprotu kāds tam visam sakars ar manu meitu?

-�� Vistie�ākais. Kārlis iepazinās ar Annu tūlīt pēc vidussko�las, kad viņa jau studēja konservatorijas tre�ajā kursā un brī�vajos brī�os organizēja pasākumus. Abi sāka darboties kopā. Kad Anniņa saņēma mantojumu, Kārlis pārcēlās �urp kopā ar viņu, lai palīdzētu gan aģentūras, gan saimniecības dar�bos. �ovasar viņi te pieņēma arī mani. Daudz jau es palīdzēt nevaru pagatavoju ēdienu, iekuru plīti, pabaroju kustoņus. Citādi viņi, ar saviem darbiem ņemdamies, reizēm pat paēst aizmirst, ja neatgādina.

-�� Kādus kustoņus? �eit ir arī dzīvnieki? Rozmarijas uz�acis sa�utumā pacēlās līdz puspierei.

-�� Protams! Omīte priecīgi �aloja tālāk. Divi jēriņi, ru�dais mui�as runcis Barons, mans taksis Figaro un Anniņas vilku suns Grāfs. Reizēm ciemos atbrauc Mika draugs Viktors ar savu melno vilku Zorro.

Rozmarija Ro�kalne-Berga sarāvās un nervozi pakasījās. Viņa ienīda mājdzīvniekus.

-�� Annas kundze, kas �ī par fotogrāfiju? Rozmarija jau kuro reizi pētīja vasarā uzņemto kopbildi uz Pū�u Mājas dien�vidu terases. Vai �ī nav�? Ar smailā naga galiņu, glu�i kā bīstoties pieskarties nesprāgu�ai mīnai, viņa piebikstīja attē�lam, kurā bija redzama vecā baronese Anna Roze fon Berga cēli atspiedusies pret terases margām, tērpusies baltā kleitā, ziedo�u jasmīnu pu�ķi rokā. Vai tā nav mana māte? Kas viņai te būtu darāms?

-�� Baroneses kundze vasaras brīvdienās bija atbraukusi vie�sos Anniņa ar saviem draugiem te rīkoja lielo Līgo vakara balli. Tāda Me�ājos nebija bijusi kop�� �etrdesmitā gada. Vecā kundze gan atbrauca da�as dienas vēlāk, tūlīt pēc Jāņiem.

Pavadījām divas jaukas nedēļas. Atcerējāmies Latvijas laikus un savu jaunību�

-�� Un mūs neviens neuzaicināja! Rozmarija teatrāli no��ukstēja. Nosvinētu manu dzim�anas dienu�

-�� Vai� Rozmarij, kā tad tā? Bet Anniņa teica jums koled�ā ieskai�u laiks, neesot vaļas. Turklāt� Vecā kundze minēja, ka jums te nekad nav paticis� viņa gribēja teikt, ta�u laikā aprā�vās. �mums bija ļoti daudz darba ar tiem Jāņu svētkiem, un kur vēl tās senās lietas! Anniņa jums noteikti ir rakstī�jusi�

-��� Kādas senās lietas? Mana meita atkal kaut ko sastrā�dājusi? Rozmarijas balss strauji ieguva to spalgo toni, no kura sāk plaisāt stikli.

Anna Līze Saulīte saprata, ka pateikusi par daudz, un cen�tās labot situāciju� Mhmm� redz, pui�i, zāli pļaudami, salas lejasgalā atrada lādi ar seniem papīriem un da�ām piemiņas lietām. Gandrīz nedēļa pagāja, līdz noskaidrojās, ka �is atra�dums saistīts ar biju�o Dzirnavu māju ļau�u likteņiem.

-�� Saulītes kundze, kādas pasakas jūs man stāstāt? Apslēp�tās mantas meklējumu laiki sen pagāju�i, tagad vairs dārgu�mus zemē nerok. Jūs mani nekrietni izjokojat! Rozmarija Berga savā viszinīgajā tonī noteica un pāri galdam iznīcino�i paraudzījās Kārļa vecmāmiņas virzienā.

-�� Es tobrīd sajutos kā nesekmīga skolniece, Omīte vēlāk atzinās Annai Elizabetei.

Tobrīd Rozmarijas uzmanību bija piesaistījis cits fotoat�tēls Anna Elizabete kopā ar draugiem.

Acīmredzot fotografējusi Zane: Anna Elizabete spēlē ģitāru un dzied, viņai cie�i līdzās dziedo�s Ģirts, nedaudz tālāk majors Miks Kaķītis, kur� nedzied, bet raugās Annā ar neslēp�tām simpātijām.

-�� Saulītes kundze, kas īsti ir �is� Kaķītis? Ģirtu Melderi pazīst visa Latvija tipisks sevī iemīlējies tips. Bet kāds ir �is majors, kur�, �ķiet, pavisam atklāti flirtē ar manu meitu? Neesmu pārliecināta, ka man tas patīk vai ka viņai �āda pazī��anās nāktu par labu�!

-�� Rozmarij� Nepateik�u jums neko citu, kā Anna Eliza�bete jau pastāstīja, no rīta iepazīstinot. Miks Kaķītis ir jūsu kaimiņmāju Mazkalniņu saimnieka, atvaļinātā policijas ģene�rāļa Kārļa Basa krustdēls, māsasdēls. Strādā Rīgā, Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē. Iespējams, drīz kļūs par pulkve��leitnantu. Simpātisks, labi audzināts jauns vīrietis. Augstas klases profesionālis. Par to esam vairākkārt pārliecināju�ies.

-�� Interesanti, kāds jums un manai meitai varētu būt sakars ar policiju, lai jūs par to būtu pārliecināju�ās? Rozmarija Ro�kalne-Berga aizdomu pilnā tonī ievaicājās.

Anna Līze Saulīte kārtējo reizi norāja sevi par garo mēli, kas neturējās aiz zobiem, un strauji mainīja sarunas tēmu, izspēlēdama īstu drāmu no sērijas: ak vai man dieniņ zapte piedegusi!

Dīvainā saruna aprāvās.

Rozmarija klusējot turpināja dzert tēju un pētīt fotogrāfi�jas, pie atsevi�ķiem attēliem pakavēdamās ilgāk un kaut ko pie sevis murminādama. Kārļa vecmāmiņai viņa vairs neuzdeva nevienu jautājumu.

Omīte mēģināja izlīdzināt saspringto gaisotni, piedāvā�jot Annas Elizabetes mātei nogar�ot gabaliņu savas izcilās apelsīnu kūkas, kas tika taupīta baudī�anai pie kafijas pēc vakariņām. No kūkas profesore neatteicās, tāpat kā no otras tases me�rozī�u tējas, ta�u sarunas vairs nevedās, un omu�līgajā virtuvē iezagās vēsums.

Demonstratīvi lēni un cienīgi izdzērusi savu tējas tasi, pro�fesore Rozmarija Berga piecēlās un, lēni ejot uz durvju pusi, piestāja līdzās Omītei, ilgi iesāņus viņu vēroja, līdz pēdīgi izmeta divus teikumus.

Toties kādus!

-�� Mani nepamet sajūta, ka �ajā mājā visi melo. Interesanti, vai jūs melojat vienmēr vai tikai man?

Annai Līzei Saulītei nācās krietni saņemties, lai neizrā�dītu, ka Rozmarija ar savu aizdompilno minējumu trāpījusi naglai tie�i uz galvas. Viņa gan saprata, ka Anna Elizabete cen�as turēt māti pa gabalu no stāstiem par baisajiem pagāt�nes un tagadnes notikumiem, ta�u apzinājās, ka pārāk ilgi īlenu maisā nenoslēpsi un reiz kāda informācijas kripatiņa izspruks pasaulē�

22. decembra vakars

Pievakarē Pū�u Mājā bija iestājies relatīvs pamiers. Anna, Zane un Omite gatavoja vakariņas, Ģirts savā istabā izmisīgi mēģināja atgūt balsi (ta�u kļuva tikai sliktāk), Kārlis kurināja krāsnis, Miks un Ģenerālis bija devu�ies uz Mazkalniņiem, bet Ro�kalnu pāris vadīja laisku vakaru viesistabā pie kamīna, pa logu raugoties negaidot uznāku�ā sniegputeņa trakulīgajā dejā.

Vēj� aiz loga atkal svilpoja smeldzīgi skumju ziemas blūzu�

Kā tāds aizsmacis alta saksofons�

Pa atvērtajām viesistabas durvīm varēja dzirdēt, kā hallē paģēro�i iezvanās tālrunis. Zvans skanēja skaļi un ilgi acīm�redzot virtuves trok�ņiem pa vidu to īsti nevarēja dzirdēt.

Rozmarija Ro�kalne-Berga, īgni paraudzījusies uz savu omulīgi iesnaudu�os laulāto draugu, piecēlās un dusmīgi izklikstināja lielajā vestibilā. Viņa paspēja tie�i laikā varēja dzirdēt, ka tajā galā kāds dusmīgi el�.

-�� Hal-lo, Ber-gu re-zi-den-ce! manierīgi stiepjot un dalot vārdus, viņa atsaucās.

-Pasaki tai ri�ajai kucei, lai piesargās. Ceļi ir slideni, sniega daudz, viss kaut kas var atgadīties. Ho-ho-ho! Priecīgus Ziemas�svētkus! Klausulē ieskanējās izkropļots, sintezēts d�inglbella meldiņ�, un saruna pārtrūka.

-�� Māt, kas tur bija? slaucīdama rokas priek�autā, jautāja no virtuves izsteigusies Anna Elizabete.

-�� Dro�i vien kāds no taviem pielūdzējiem� Nu ļoti savda�bīgi nospēlēt Ziemassvētku meldiņu un sarunāt rupjības. Jāteic, tam cilvēkam nev ne mazākās nojēgas par pieklājīgām manierēm! Rozmarija ironizēja.

-�� Kāds jociņ�, kādi pielūdzēji? Māt, es neko nesaprotu!? Vai tu, lūdzu, varētu atkārtot teikto?

-��� Es tādus vārdus mutē neņemu. Tur bija kaut kas par sniegu, ledu, rudiem suņiem un tad ho-ho-ho.

-�� Ka-a-as?

-�� Ho-ho-ho. Ziemassvētku vecī�a smiekli. Tā viņi smejas filmās, māte skaidroja Annai kā mazam bērnam.

Sniegs, Iedus, smiekli� Ziemassvētku vecītis, rudi suņi ri�ā kuce� Tas būs bijis Akmens! Steidzami jāpiezvana Mikam un ģenerālim.

-�� Paldies, māt. Pēc stundas ceturk�ņa būs vakariņas. Man tagad jāpiezvana.

-�� Anna Elizabete, kam tu taisies zvanīt tik vēlu nakti?

-�� Māt, pulkstenis ir tikai nedaudz pāri astoņiem. Normāls laiks.

Vai tu beidzot liksi mani mierā?!

Mājas telefons iezvanījās vēlreiz. �oreiz tā bija Anna Eli�zabete, kas nocēla klausuli.

Miks. Kā zinādams.

-�� LIzbet, mums ir jaunumi. Saturies! Mui�as zālē zem lie�lās egles atrasts Ziemassvētku vecī�a liķis.

-�� Ko tu teici? Annai kuņģi sāka skrāpēties mazie kaķu nadziņi. Kā alla�, kad notika kas slikts.

-�� Me�mui�as Lielajā zālē zem svētku egles atrasts miris Ziemassvētku vecītis, viņ� pacietīgi atkārtoja.

-�� Kā tas varēja notikt? Mēs ta�u tur visu aizslēdzām, iedar�binājām signalizāciju, un vispār tu pats redzēji, ka nekāda vecī�a tur nebija!

-�� Redzēju. Nebija. Bet tagad ir. Mēs ar krusttēvu �obrīd esam Me�mui�ā gaidām Graudnieku, operatīvo grupu no Melnpils un ekspertus no Rīgas. Varbūt jūs ar Ģirtu un Kārli arī varētu atbraukt?

-�� Es n-nezinu� Man te� vakariņas�

-�� Lai Omīte ar Zani tiek galā. �ī ir ārkārtas situācija! Un ieslēdz beidzot savu mobilo, lai tevi var sazvanīt.

-�� Labi, es mēģinā�u. Viņa kā sastingusi nolika klausuli. Tā. Atkal sākas.

-�� Anna Elizabete, es vēlos tev ko jautāt, Rozmarija pār�spīlēti valdonīgā tonī iesāka.

-�� Māt, atvaino, tikai ne tagad. Mums ar Ģirtu un Kārli steidzami jāaizbrauc. Zane un Omīte jūs pabaros.

Strupās atbildes �okēta, profesores kundze noplātīja muti un centās atrast pienācīgi asus vārdus, bet nepateicīgais sku�ķis jau pazuda aiz virtuves durvīm. Saniknotā Rozmarija Berga metās uz viesistabu pie vīra un, sagrābusi viņu aiz pleca, sāka neganti purināt.

-�� Mosties ta�u! Tava meita man nupat sarunāja rupjības un, sarunu nepabeigusi, aizskrēja. Viņai tagad, nakts vidū, kaut kur esot jābrauc. Tu tik iedomājies! Interesanti, kur? Un vēl ar diviem vīrie�iem!

No saldā nomied�a izrautais profesors nesaprata ne rīta, ne vakara. Tikai to, ka Rozmarija atkal ar kaut ko nav mierā, Anna ar savējiem kaut kur aizbraukusi un viņam kārtējo reizi nāksies vienam cīnīties ar pūķi.

Smagi noklaudzēja ārdurvis, un aiz loga dobji ierūcās Audi motors. Skaņa strauji attālinājās.

-�� Tas ir kas nedzirdēts! nikni no�ņācās Rozmarija.

Malacis, meitene, atzinīgi nodomāja profesors Ro�kalns.

-� Nu ko, apsveicu! Mēs kārtējo reizi esam mēslos līdz ausim, un atkal tie�i pirms svētkiem! Nikni grozot uzticamā audi stūri, Anna Elizabete strauji dzina to pāri Melnupes tiltam. Putenis krietni apgrūtināja redzamību, un pēc vakarnakts div�kār�ās greiderē�anas ceļa segums zem mitrā sniega kārtas bija pārvērties ledū.

-�� Uzmanies!!! Kārlis iekliedzās, pamanījis uz ceļa kaut ko lielu un melnu. Anna cirta pa bremzēm, un auto sagrie�zās kā vilciņ�, līdz apstājās brauk�anai pretējā virzienā, cie�i piespiedies tilta margām.

Ģirts strauji izlēca no ma�īnas un klup�us aizskrēja tum�ā priek�meta virzienā. Anna un Kārlis saskatījās.

-�� �urp braucot, ceļ� bija tīrs, Kārlis beidzot ierunājās.

-�� Bija gan.

Klusums.

-�� Ko viņ� tur stiepj? Kārlis norādīja uz Ģirtu, kas, trijos līkumos saliecies, pa irdeno sniegu vilka garu, tum�u kunkuci.

-�� Tas ta�u nebūs�.?

Nē, cilvēks tas nebija. Baļķis. Meistarīgi no abiem galiem apdarināts krietni paresns vītola baļķēns, kam uzbraucot auto būtu sanests vai, sliktākajā gadījumā, noskrietu no ceļa. No tilta upē.

Ak tad sniegs, ledus un ri�ā kuce, ko? Annu pārņēma saltas dusmas.

-�� Aiz �ī bluķēna uz ceļa stāv Akmens, ta�u pierādīt es to nevaru. Diez vai tādā putenī būtu atrodams jelkāds pēdas

vai pirksta nospiedums, turklāt viņ� jau nebūtu tik dumj�, lai darītu to pats. Tā prātodama, viņa lēni apgrieza ma�īnu pareizajā virzienā un, gaismojot ceļu ar visiem lukturiem, lēnām aiztaustījās līdz krustojumam ar �oseju. Pa ceļam iz�stāstīja pui�iem par mīklaino telefona zvanu.

Par spīti vēlajai nakts stundai, Me�mui�as Lielajā zālē ņu�dzēja kā skudru pūznī. Pagasta inspektors Antons Graudnieks nervozi skraidīja iek�ā un ārā, raudzīdamies, vai jau nebrauc kāds no izsauktajiem operatīvajiem dienestiem. Lielās telpas stūrī zem kuplās egles līkņāja divi tum�i stāvi, bet tre�ais, ģenerālis Bass, ar muguru atspiedies pret skatuves malu, runāja pa telefonu. Pamājis ienācējiem ar roku, viņ� turpi�nāja sarunu.

No egles apak�as izlīda piesarcis Miks Kaķītis un jaunais Me�āju dakteris Arvis Konrāds, kura veselīgi tumsnējā sejas krāsa bija ieguvusi bāli zaļganu toni. Abiem rokās bija balti lateksa cimdi, uz kuriem kaut kas sārtojās. Tikai tagad Anna Elizabete pamanīja zem kuplajām pazarēm vīdam divas pelē�kos tūbas velteņos ieautas kājas un tum�i sarkana plī�a mēteļa stūri.

Ziemassvētku vecītis visā godībā, tikai divas dienas par agru.

-�������� Kārli, tev ir līdzi fotoaparāts? Miks uzsauca pāri zālei.

-�� Vari atnākt?

Uzrunātais mudīgi metās turp.

Te tev nu bija svētku aģentūra. Nāksies pārkvalificēties uz bērēm�

-�� Vai tu varētu safotografet visu, ko redzi, gan �eit, ap egli un zālē, gan citviet? Sāc ar pēdu nospiedumiem, kamēr nav no�uvu�i. Sabildē visas pēdas, ko redzi uz grīdas, un no�teikti jūsu pēdu nospiedumus, lai vēlāk nesajūk. Un,

protams, to tur� Kaķītis ar roku norādīja zem egles. Tikai centies nekam nepieskarties. Starp citu, Dambergs ļoti slavēja tavas saldētā zagļa fotogrāfijas, teica labprāt ņemtu savā grupā, jo tu mākot ieraudzīt nianses. No viņa puses tā ir visaugstākā uzslava.

-�� Vai tad viņ� pats nebūs? Kārlis, pietvīcis priekā par uzslavu, painteresējās.

-�� Gan jau būs, kur liksies. Piezvanīju, izsaucu. Pateica man visu, ko domā par mani, Me�ājiem, Pū�u salu un jūsu aģen�tūru. Ieteica �urp pārcelt ātrās reaģē�anas brigādes bāzes staciju.

-�� Nekaitētu, Kārlis īsi noteica. Mums jau arī labi gāja�

Viņ� da�os vārdos pastāstīja par savādo telefona zvanu

un baļķi uz ceļa.

Miks sadrūma.

-Un zini ko, Kaķīt? Riskējot izklausīties smieklīgs, pateik�u vēl kaut ko �orīt agri no rīta, krietni pirms jūsu iera�anās no lidostas, kāds mājas priek�ā bija izgāzis vismaz divus spaiņus ūdens, izveidojot īstu slidotavu. Ģenerālis gandrīz nositās. Mēs ar Ģirtu tur izkaisījām trīs kastes pelnu un smil�u.

-�� Tad tā gan. Paldies, ka izstāstīji! Tas var nebūt nekas īpa�s, bet var izrādīties arī ļoti svarīga detaļa. Bet nu gan, vecais, ej un sabildē visu, kā nākas! pirmoreiz majors Kaķītis Kārli uzrunāja gandrīz kā kolēģi.

Kam gan tu tik ļoti esi iesprūdusi rīklē, Anna? Un kā lai tevi nosargā?

-�� Miku, kas notiek? nedzirdamiem soļiem pienākusi, ievaicājās Anna Elizabete. Ko tas viss nozīmē?

-�� Es �obrīd zinu ne vairāk par tevi. Pirms kādas stun�das krusttēvam piezvanīja Helmūts apkopēja gribējusi zāli uzkopt jau �ovakar, lai rīt vairs nav jā�murgājas. Cik saprotu,

rit divpadsmitos paredzēts bērnu rotaļu rīts, bet se�os vakarā koncerts, ja? Apkopēja palūgusi naktssargam atslēgu, paņē�musi no kambara savus darbarīkus un aizgājusi pāri iek�pagalmam uz Lielo zāli, bet pēc maza brītiņa brēkdama atjozusi atpakaļ zem eglītes esot mironis! Sargs sazvanījis Helmūtu, un visi kopā devu�ies skatīties. Jā, zem egles patie�ām gulē�jis miris cilvēks. Ziemassvētku vecītis tum�i sarkanā plī�a mētelī un micē, velteņiem kājās, garu, baltu bārdu un sarkanu degunu. Helmūts nekavējoties nolēmis zvanīt mums zinājis, ka esam �eit. Diem�ēl par kupenā atrasto saldēto zagli jau runā visi Me�āji un arī puse Melnpils.

-�� Miku, mēs ne�

-�� Zinu, ka jūs ne. Toties mums ir Antons. Ar to pietiek.

-�� Kas tagad būs? Anna aiz�ņaugtā balsī ievaicājās. Rīt ta�u bērnu pasākums un koncerts. Laikam nāksies atcelt? Bet� Saproti, Akmenim to tik vien vajag. Ja izjauksim svētkus, pat ja tas notiks piecdesmit piecu objektīvu iemeslu dēļ, viņ� to izpūtīs pa visu Latviju re, re, stulbā Lācīte atstājusi sava pagasta iedzīvotājus bez Ziemassvētkiem!

-�� Es tevi saprotu. Ta�u te vispirms pamatīgi jāpastrādā ekspertiem un kinologiem, viss jāsafotografē un jāsadokumentē, un tikai tad varbūt, es saku varbūt, varēsim domāt par svētku pasākumiem. Es tev piekritu iedzīvotājiem tāpēc nav jācie�, tomēr būtu labāk, ja lustēm atrastu citu norises vietu.

Citu norises vietu, citu norises vietu� Varbūt Me�āju Lauk�saimniecības skolas Lielo zāli?

-�� Miku? Cik cilvēkiem mēs drīkstam paziņot par notiku�o? Informēsim Maigu Lācīti?

-�� Dro�i vien nāksies. Bet vairāk gan nevienam nekas nav jāzina. Pietiek ar �eit eso�ajiem. Mūsu spējas glabāt noslē�pumus� Kaķītis smagi nopūtās. Varbūt, ja tev nav grūti,

piezvani Lācītei un palūdz, lai atnāk, viņa ta�u dzīvo tepat netālu, Ozoldārza malā. A, tur laikam atbrauca Dambergs ar savējiem! Majora jutīgā auss bija uztvērusi ekspertu priek��nieka Damberga busiņa klepojo�ā motora raustīgo skaņu.

Klusi runādama ar samiegoju�os pagasta priek�sēdi pa mobilo telefonu un taktiski skaidrodama viņai situāciju, Anna Elizabete vēroja, cik ātri un profesionāli strādā Egona Dam�berga vīri.

Pamanījis Kārli ar fotokameru, viņ� �omīgi uzsita tam pa plecu, kaut ko klusi pateica, un abi palīda zem egles. Tik�mēr abi pārējie eksperti divi jauni pui�i rūpīgi, pēdu pa pēdai pārstaigāja visu zāli, katru spraugu izpētot ar jaudī�giem palielināmajiem stikliem. Viņi kaut ko slaucīja ar mazām slotiņām un otiņām, kaut ko pūta prom un tad atkal iesūca nelielā putekļu sūcējā. Viss process tika skrupulozi filmēts ar digitālo kameru, lai vēlāk varētu no jebkura kadra izvilkt tik lielu attēlu, cik nepiecie�ams.

-�� Nu, meit, kā ir? cie�i līdzās ieducinājās ģenerāļa bass.

-�� Paldies, Kārļonkul, labāk par visiem, Anna grīni pasmī�nēja. Zem eglītes� mazs vecītis.

Ģenerālis pūlējās apspiest nevietā uzplauku�u smaidu.

Tas labi, ka viņa vēl spēj jokot. Izskatās, ka �ī nakts būs gara.

Pēc vairākām stundām viss bija galā. Lai gan viss un galā nebūtu pareizi teikts. Eksperti joprojām strādāja.

Krimināltehniķi bija veiku�i pirmējo notikuma vietas un bojā gāju�ā apskati. Rezultāti neiepriecināja.

Pirmkārt, ne mui�as kreisā spārna, ne Lielās zāles durvis nebija ne mūķētas, ne lauztas, bet godīgi atslēgtas, iepriek� atvienojot signalizāciju, tātad, visticamāk, darbojies kāds vie�tējais, zinātājs.

Otrkārt, Ziemassvētku kostimā tērptais miru�ais vīrietis visiem bija pilnīgi sve�s. Viņ� nebija me�ājnieks, ari nelielajā Melnpilī neviens tādu neatcerējās manījis. Bet tik kolorītu būtni nevarētu nepamanīt! Nelaiķim bija gari, rūsgani sirmi mati, plikot sāku�ajā pakausī saņemti astē. Milzīgs, burbu�ļains un porains, uz vienu pusi no�ķiebts zilsārts kartupeļdeguns. Kantaina, līniju asumu zaudējusi, nedaudz aptūkt sākusi seja ar dubultzodu. Augums vismaz divi metri, ķermeņa būve kā izbiju�am cīkstonim, bet dūres kā divpudu svaru bumbas. Vecums tā starp piecdesmit un se�desmit�

-��� Nāves cēlonis ļoti spēcīgs sitiens pa galvu ar trulu priek�metu. Lauzta galvaskausa pamatne, nāve bijusi acu�mirklīga. Iespējamais nāves iestā�anās laiks pirms �etrām līdz se�ām stundām. Piekrītat, dakter? Egons vērsās pie netālu stāvo�ā daktera Konrāda.

-�� Lielās līnijās jā, ta�u kaut kas mani mulsina, uzru�nātais klusi atbildēja. Ta�u es neesmu eksperts.

-�� Un tomēr?

-�� Labi, ja jūs uzstājat. Redziet, trieciens acīmredzami bijis ļoti stiprs, jo kauli deformēti pamatīgi. Lūzums vaļējs. Bet kāpēc zem egles gandrīz nav asiņu? Tam varētu būt divi izskaidrojumi: upuris nogalināts citur un pēc tam atvests �urp vai arī viņam neilgi pirms nāves iedots kāds spēcīgs medikaments, kas palēninājis sirdsdarbību un asinsriti.

-�� Visu cieņu, kolēģi! Dambergs atzinigi noteica un pa�stiepa Konrādam roku. Egons. Dambergs.

-�� Arvis. Konrāds. Abi sarokojās.

-��� Paga, paga Konrāds? Vai tā nesauca Me�āju biju�o skolas direktoru? Egons saausījās.

-�� Jā, viņ� bija mana vectēva brālis. Pēc kara �ekisti viņu no�āva. Kāpēc jautājat?

-�� Vasarā, kad mēs� Nē, nav īstais brīdis atmiņām. Ja neie�bilstat, mēs pie �īs sarunas atgriezīsimies vēlāk.

Jaunais dakteris neizpratnē paraustīja plecus, ta�u neko neteica un arī nejautāja.

-�� Laidiet, man jātiek tur tālāk! Es jums saku palaidiet garām, esmu pagasta priek�sēdētāja! no vestibila atlidoja skaļi Maigas Lācītes dusmu saucieni. Ģenerālis Bass steidzīgi devās uz durvīm, lai dotu rīkojumu ieeju apsargājo�ajiem Melnpils kārtībniekiem viņu ielaist.

-�� Kas te notiek? Dienu pirms lielā Ziemassvētku koncerta! Ko tas viss nozīmē? Vai tad nepietika jau ar Jāņiem? Bezsakarīgās replikas un jautājumi skaidri liecināja, ka pagasta galva joprojām nav īsti pamodusies.

-�� Lācītes kundze, vai jūs varētu pienākt tuvāk un palūko�ties uz �o cilvēku? Vai jūs viņu pazīstat? Varbūt jums ar �o personu bija vieno�anās par Ziemassvētku vecī�a atveido�anu bērnu rotaļrītā? Cik zinu, to organizē jūsu lauksaimniecības skolas jaunie�i un pasniedzēji, nevis Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūra.

Viebdamās un visādi izrādīdama nepatiku, Lācīte tomēr piegāja tuvāk un vērīgi nopētīja miru�o.

-�� Fui, cik neglīts vīrietis! Nē, es viņu nepazīstu, un man nekādu darī�anu ar �o tipu nav bijis ne lieti�ķu, ne privātu. Varbūt jums vajadzētu to pajautāt skolas direktorei Līgai Vilkai? viņa dedzīgi ierosināja.

-�� Paldies. Noteikti. Tagad cits jautājums vai Me�ājos ir vēl kādas piemērotas telpas, kurp varētu pārcelt abus Ziemas�svētku pasākumus? Baidos, ka �ī ir kļuvusi par nozieguma vietu.

-� Es saprotu. Saprotu. Cita vieta� Lācīte murmināja. Bet, protams! Jaunuzceltajā Papīrciema Atpūtas centrā ir lieliska aktu zāle, tikai tur vēl nav elektrības, un arī lauksaimniecības

skolas zāle nav peļama, turklāt atrodas gandrīz tepat līdzās. Būtu vieglāk pārnest dekorācijas un aparatūru. Vai man pie�zvanīt direktorei Vilkai?

-�� Lūdzu, piezvaniet gan, tikai nesakiet īsto iemeslu. Varbūt varētu minēt kaut ko tehnisku, piemēram, pārplīsu�as apkures caurules vai applūdu�us griestus?

-�� Skaidrs. Bet� mums būs jāpārvieto egle, gaismas, deko�rācijas un tehniskās iekārtas. Drīkstēs?

-�� Jā, ta�u ne agrāk, pirms eksperti �eit būs visu pilnībā pārbaudīju�i. Varbūt uz kāda no �iem priek�metiem pēk�ņi atrodas kāds pavediens.

-�� Jūs domājat diedziņ�? Nē, mēs diegus neizmantojām. Cik zinu, zāli dekorējot, rotājumu stiprinā�anai tika izmantota karstā līme! Neraizējieties, es visu nokārto�u! Kad, jūs sakāt, viņi varēs nākt visam pakaļ?

-�� Rīt agri no rīta. Kaut vai septiņos.

-�� Lieliski. Pēc pusminūtes Maiga Lācīte pār Me�āju Lauk�saimniecības skolas direktores Līgas Vilkās galvu ātrrunā iz�āva pavēļu zalvi. Saruna beidzās ar vārdiem labi, lai viņi nāk astoņos!

Apradusi ar neparasto atmosfēru, Lācīte tīri atdzīvojās. Pat piedāvājās aizskriet uz māju savārīt katlu stipras kafijas. Ta�u Ģenerālis viņu taktiski atrunāja no �īs versmainās domas, atgā�dinot, ka pagasta galvai rit gaidāmi divi ļoti svarīgi pasākumi, kuros labi jāizskatās, tāpēc jāizguļas, un, jā, protams, rītdien viņi noteikti tiksies, jo izmeklētājiem neap�aubāmi būs virkne jautājumu, uz kuriem atbildēt varēs tikai viņa, Maiga Lācīte. Nobrīdinājis maigi murrājo�o tīģerieni nevienam neko nestās�tīt, Kārlis Bass pieteicās viņu pavadīt līdz mājas vārtiņiem.

-�� Vai arī es varu iet? Ilze doktorātā �obrīd viena pati, neko nezina par notiku�o; ieraugot policijas un ātrās palīdzības

ugunis, sabīsies. Protams, es viņai neko nestāstī�u! Arvis Konrāds uzrunāja Miku Kaķīti, tad pievērsās Annai Elizabe�tei: Ja jums ko vajag, dro�i nāciet uz doktorātu, es turpat vien bū�u.

Daktera dzīvojamie apartamenti atradās stāvu augstāk, tie�i virs prakses vietas. Ērti iekārtojies.

*� * *

Pamazām nepiedero�ie cits pēc cita atstāja notikuma vietu. Pārliecināju�ies, ka palīdzība nav nepiecie�ama un lietas iz�meklē�anu, visticamāk, pārņems rīdzinieki, aizbrauca arī melnpilie�i. Zālē palika vien Miks, ģenerālis, Damberga ļaudis, trīs pū�mājnieki un pagasta inspektors Antons Graudnieks.

Graudnieka satraukums un nervozitāte bija sasniegusi to pakāpi, aiz kuras ir tikai pussolis līdz histērijai. Sevi�ķi, kad ģenerālis Bass pajautāja: Un kas tev, Anton, būtu stāstāms par �o lietu?

-�� Es neko nezinu! Manis te nemaz nebija! Mēs ar senci visu vakaru spēlējām kārtis! Graudnieks, jaunākais, spalgi iekliedzās, acumirklī pievērsdams sev visu klāteso�o izbrīnītos skatienus.

-� Puis, nomierinies, es ta�u tevi nevainoju un neapsūdzu. Ģenerālis pārmeto�i pa�ūpoja galvu. Tikai gribēju uzzināt, vai neesi �o cilvēku redzējis agrāk. Kaut kur, kaut kad?

-�� Ne-a, pat nepiegājis tuvāk, steidzīgi izgrūda Antons.

-�� Bet tu paskaties, paskaties vērīgāk! Tev kā policistam jāzina, ka uzmanība jāpievēr� ik sīkumam.

-�� Nē! Es jau teicu, ka nē, tātad nē! Antona jau tā zēniskā balss tagad skanēja falsetā.

Tas puika kaut ko noklusē vai ari smagi melo!

Anna paraudzījās uz ģenerāļa pusi. Tas piemiedza aci.

-�� Labi, Graudniek. Lūdzu, apsēdies un detalizēti uzraksti visu, ko tu kā iecirkņa inspektors �ajās divās diennaktis esi novērojis Me�ājos. Anna Elizabete tev iedos da�as baltas lapas� Bass rāmi noteica.

Antons salēcās kā dzelts. Jums� jums nav tādu tiesību! Jūs esat pensijā, bet viņa te vispār nav nekas!

-�� Ak tā tu sāc runāt, puika? Basa balsī vairs nebija ne vēsts no rāmās tēvi�ķlbas. Nu tad klausies, pagasta inspek�tora p.i. A. Graudniek! Tu tūliņ, mudīgi un cītīgi, kā tev reiz mācīja Policijas koled�ā, uzrakstīsi izsmeļo�u paskaidrojumu, adresētu policijas majoram Mikam Kaķītim, un turpmāk katru savu kustību un pat elpas vilcienu saskaņosi ar viņu. Tikai un vienīgi! Jo turpmāk, kamēr netiks atrisinātais �īs abas lietas, viņ� būs izmeklē�anas grupas vadītājs. Vienīgais vadītājs! Vai skaidrs?

-�� S-s-skaidrs� �ķita, Graudnieks tūliņ ap�urāsies.

Kaut tikai viņi neuzzinātu�

-�� Un pie viena paskaidrojumā saprotami izklāstīsi arī to, kāpēc vakar noslēpi, ka jau vairākus gadus esi pazīstams ar Melnpils ATU greideristu Juri Krācīti; ka viņ� piestrādā tava tēva saimniecībā un vakar, kad notika negadījums ar greideru, bija pamatīgi piedzēries. �Alco-Kill� tabletes ir laba lieta, tikai fūzeļa smaku tās nomākt nespēj. Un iepakojumu nevajag mest kupenā. Tā kā raksti, puis, raksti�

Graudnieks sāka raudāt. Es� es� negribēju� Tā sasanāca� Vai� ma-mani tagad atlaidīs?

-�� Nezinu, Anton. �obrīd viss atkarīgs no majora Kaķī�a un tavas vēlē�anās palīdzēt. Raksti paskaidrojumu.

-�� Kārļonkul� Tu mani �odien pārsteidz jau kuro reizi. Nezināju, ka tu spēj būt arī tāds� Pēc brītiņa, kad abi bija pagāju�i nostāk, atstājot �ņuksto�o Antonu pie baltas lapas,

Anna Elizabete domīgi noteica. Ikdienā tu esi tāds mīļ� un omulīgs, d�entlmenisks, liekas pat mu�ai pāri nenodarīsi, bet �odien viens divi tiki galā gan ar Akmeni, gan Graudnieku, gan� manu Mātes kundzi.

-�� Nu, meit, nekas vēl nav beidzies. Ne ar vienu no viņiem. Bet interesanti, ka tu pieminēji viņus visus, arī savu māmiņu. Saki, Anniņ, kāpēc viņa tevi tā ienīst? Par ko? It kā tu viņai būtu kaut ko nodarījusi vai parādā. Atvaino, ja esmu pārāk tie�s, bet mums nav laika garām aplinkus runām.

-�� Ienīst? Māte mani? Kāpēc tu tā domā? Anna bija �okēta. Jā, viņu starpā nekad nav bijis kvēlas mātes un meitas mīlestības, ta�u apgalvot, ka māte viņu ienīstu� Krusttēv, manuprāt, tu kļūdies�

-�� Nu, nu� Lai nu tā būtu. Tevis dēļ. Ta�u esi uzmanīga, Bass dziļā nopietnībā brīdināja.

-�� Kāpēc tu tā saki? Tu kaut ko zini? Mans tēvs tev kaut ko teica?

-�� Ko teica? Tagad bija ģenerāļa kārta brīnīties.

-�� N-nu� Par mātes slimību. Ārsti viņai konstatēju�i Alcheimera slimību sākuma stadijā, diem�ēl tā strauji progresē, bet māte kategoriski atsakās dzert zāles.

-��� Ak tad redz, kā� Alcheimers. Tad ir traki, patie�ām traki, sirmais vīrs līdzjūtībā no�ūpoja galvu. Nav lielākas nelaimes kā pamazām zaudēt prātu un to apzināties. Bet, redz, man vienubrīd �ķita, ka viņa nez kāda iemesla dēļ tēlo, spēlē komēdiju. Bū�u smagi kļūdījies. Atvaino, ka tā pado�māju.

-�� Nē, Kārļonkul, neatvainojies� Jāatzīst, arī es sākumā padomāju, ka māte spēlē kaut kādu dīvainu lomu, bet kad tēvs pateica par� Tagad es mēģinu to saprast un samierinā�ties ar nenovēr�amo. Cik zinu, �ī slimība nav ārstējama, un māte arī nevēlas to darīt. Dīvainākais ir tas, ka �ie emociju izvirdumi viņai dara prieku�

-��� Redz, kur jūs abi esat! LIzbet, mēs atradām kaut ko ļoti, ļoti interesantu.

Tikko pienāku�ais majors Kaķītis pastiepa uz Annas pusi A4 formāta polietilēna vāciņus, kuros atradās� viņas aģen�tūras līguma veidlapa. Tuk�a.

-���� Kur tu to ņēmi? Anna Elizabete bija izbrīnīta. Ta�u, vērīgāk nopētījusi dokumentu, aizdomājās�

Sava uzņēmuma veidlapas, jo sevi�ķi līgumus, viņa glabāja seifa un apkārt nemētāja. Tie�i pretēji papīru lietās Anna bija tik prasīga un piekasīga, ka pēc katra pasākuma tūlīt lika draugiem aizpildīt un parakstīt visus dokumentus, lai nekavējoties izmaksātu viņiem honorārus, nomaksātu nodok�ļus (�Labāk uzreiz, vēlāk būs vairāk �ēl!�) un ierakstītu izdevumu-ienākumu �urnālā. Ģirts, būdams tipisks mākslinieks, tādos brī�os viņu sauca par Terminatoru brun�os. �Ja es tāda nebū�u, drīz jūs visi varēsiet grauzt ozolzīles!� viņa parasti atcirta un, liegi smaidot, pajautāja: �Tu tātad savu honorāru �oreiz ziedo labdarībai?� Iebildumu vairs nebija.

-����� Izvilkām no miru�ā Ziemassvētku vecī�a kabatas. Anna, tu tie�ām esi pārliecināta, ka viņu nepazīsti?

Smagi nopūtusies, Anna Elizabete vēlreiz aizgāja līdz ska�tuvei, pie kuras eksperti līkņāja ap miru�ā milzīgo ķermeni. Pavecs vīrietis, pāri pusmū�am, krietni nodzīvojies. Nē, viņa to nepazina un nekad nebija redzējusi. Nedz tagad, nedz jelkad agrāk. Tā viņa ari pateica Mikam un ģenerālim. Tad parau�dzījās uz Ģirtu, kur� kā mēms iero�u nesējs klusi nāca līdzi. Viņ� noraido�i papurināja galvu tātad miru�ais nepieder ari aktieru aprindām. Cunftes brāļi, slavenāki vai ne tik slaveni, cits citu pazina, ja ne citādi, tad pēc izskata noteikti.

-��� Hmm� Ja tu nemelo, un man nav ne mazāko �aubu, ka ne, un ja nemelo ari Ģirts, tas nozīmē tikai vienu kādam

tu un tava darbība tik ļoti nepatīk, ka viņ� gatavs darīt visu, lai tev kaitētu, Miks rezumēja. Ne jau velti tevi brīdināja: sniegs, ledus un ho-ho-ho. �īrīta slidotava pie mājas, baļķis uz ceļa, beigtais vecītis�

Vai nav lielisks dāvanu komplekts?!

-��� Kaķīt, izbeidz, tu mani biedē. Tāpat jau �ie svētki ir vai�rāk nekā izdevu�ies, Anna nodrebinājās.

-�� Būs jau labi, nebīsties! Vai nu mēs, tik bra�i vīri, nespēsim nosargāt vienu rudmatainu raganiņu? Miks neveikli mēģi�nāja pajokot. Paga, paga rudi suņi, vai atceries? Akmens �odien tevi lamāja par ri�o kuci�

-��� Cik mīļi, ka tu man to atgādini, citādi būtu aizmirsusi, viņa pasmīnēja.

-���� Nē paklau, es pilnīgi nopietni ja zvanītājs lietoja tos pa�us vārdus, tas pilnīgi noteikti nozīmē, ka aiz tā visa stāv Akmens.

-��� Nu labi, stāv. Stāv, guļ vai sē� kāda starpība! Tev nav nekā, neviena taustāma pierādījuma, kas savilktu kopā viņa �īrīta dzērāja muldē�anu ar vakara notikumiem.

-��� Mums ir aizdomas, ir liecības. Varam pieprasīt diennakts novēro�anu un visu viņa telefonu noklausī�anos.

-��� Krustdēl, atminies, vasarā viņ� izmantoja sava dēla Uģa it kā pazudu�o telefonu ar priek�apmaksas karti.

-Jā. Tā bija gan. Nu labi, bet vismaz pamēģināt mēs ta�u varam? Majorā kūsāja dusmu enerģija.

-��� Starp citu, vai jūs pamanījāt vienu lietu? Nez no kurie�nes līdzās runātāju pulciņam iznira Kārlis. Viņ� bija krustu �ķērsu izlodājis Lielo zāli, egles apak�u, skatuvi, aizskatuvi, balkonu, palīgtelpas, vestibilu, kāpnes un pat �ņorbēniņus un tagad labi padarīta darba apziņā atgriezās pie savējiem.

-���� Tas ve�uks bija pamatīgi dzēris. No viņa nāca tāda pati

fūzeļa smaka kā vakar no tā greiderista. Tā kā pēc acetona, tā kā pēc anīsa�

-���� Paldies, vecais, tas ir vērtīgs novērojums. Es patie�ām neko nejutu man kop� vakardienas deguns ciet, laikam bū�u drusku apaukstējies. Savas aizdomas Kaķītis apstiprināja ar tik zilonīgi skaļām �ķavām, ka visi salēcās. Viņa apsarku��ās acis un miklā piere runāja skaidrāk par ārsta izrakstītu slimības lapu.

-���� Dies� palīdz vārguļiem! pāri zālei atlidoja Damberga zobgalīgā balss.

-��� Paldies daiļajai teicējai! Kaķītis nepalika parādā. Pārējie iesmējās.

-����� Labi, laiks mājup! ģenerālis mudināja. �ķiet, neko jaunu mēs vairs neuzzināsim. Lai eksperti strādā!

-�� Es tūliņ piezvanī�u Omītei, uzzinā�u, kāda tur atmosfēra. Anna piekrīto�i pamāja ar galvu.

Cerams, vecāki jau būs paēdu�i vakariņas un aizgāju�i gulēt. Līķis zem eglītes viņas ģimeniskās atkalapvieno�anās svētku sce�nārijā nebija ieplānots, bet, ja reiz tā noticis, turklāt, ja reiz tas tik tie�i saistīts ar viņu, būtu nesaprātīgi un tuvredzīgi �o ziņu ignorēt.

-��� Iizbet, mēs varam braukt arī uz Mazkalniņiem, piesar�dzīgi ieminējās Miks. Bubulis, vārdā Rozmarija Berga, vēl bija pārāk spilgtā atmiņā. Kafija mūsmājās atradīsies.

Tikai kafija. Un varbūt kāds apkaltis maizes gabals� Nekā cita gan tur nebija.

Kārļa Basa māsa Mika māte Zelma garajās svētku brīv�dienās bija aizbraukusi uz Rīgu ciemos pie radiem, draugiem un tuviniekiem, bet visas pārtikas rezerves atradās Pū�u Mājā, jo pēdējā laikā tie�i tā bija kļuvusi par visu notikumu centru, -ap kuru griezās pārējā pasaule.

-��� Nekā nebūs! Mūsmājās ledusskapim durvis lūst laukā un pieliekamais aizspiests ar slotu tik daudz gardumu. Lūdzu, visi vakariņās! Anna Elizabete skali iebilda.

Tikai nepalikt divatā ar māti! Un ja nu tie�ām viņa mani ienīst?

-���� Nu, kā teiksi. Kā teiksi. Miks pasmaidīja. Drosmīga meitene. Nebaidās pat no Rozmarijas.

-��� Labs ir, brauksim. Dambergs ar pui�iem piebrauks vēlāk. Viņi vēl grib papētīt apkaimi.

-��� Tagad, tumsā? Kārlis brīnījās.

-��� Tagad gan. Uz karstām pēdām. Busiņā ir tāds ģenerators un lukturi, ka var izgaismot futbola stadionu. �ēl, ka Vikto�ram nācās aizbraukt uz Rīgu. Zorro deguns tagad būtu lieti noderējis. Bet gan jau rīt atgriezīsies�

Pulkstenis rādīja pusdivpadsmit, kad Annas Ķir�a kundze un Mika toijota viena aiz otras apstājās Pū�u Mājas priek�ā. Pret saltās ziemas nakts tum�zilajām debesīm melnēja robains siluets nams slīga tumsā. Vienīgā aicino�i siltā gaismiņa vīdēja gar mājas stūri kāds vēl rosījās virtuvē.

Lieliski, mūs pabaros! Un paldies Dievam, vecāki jau guļ!

-��� Ejam caur virtuvi! Anna nez kāpēc no�ukstēja, izkāp�dama no ma�īnas, un, cenzdamās negurkstināt sniegu, lavījās gar stūri uz dienvidu terasi. Pārējie sekoja viņas piemēram.

Kā tādi zagļi� Pa�i savās mājās! Tikai tāpēc, ka vienai pār�smalcinātai, garlaicības māktai kundzītei sagribējies patēlot smalku augstākās sabiedrības dāmu baronu fon Bergu manti�nieci, kura reizi gadsimtā ieradusies apraudzīt dzimto pusi un nu mēģina pārveidot pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, visiem tagad būs jāstāv miera stājā ar rokām gar bik�u vīlēm?! Nu nē, rīt pat viņa ar māti parunās� no sirds!

22.-23. decembra nakts un rīts

Virtuvē valdija dzīva rosība Zane mazgāja traukus, Omīte slaucīja.

Jānopērk ta�u beidzot trauku mazgājamā ma�īna, cik var rokas bendēt!

Pamanīju�as nācējus, abas nopriecājās un aizrautīgi ņēmās pārstāstīt vakara cēliena notikumus.

Mātes kundze agri devusies pie miera, turpretī Annas tēvs Virtuvē ilgi un omulīgi ar viņām tērzējis. Pēc tam abi ar Zani izvedu�i pastaigā suņus. Barons ar Grāfu jau sildot Annai gultu. Tā kā viss mierīgi.

-���� Mazgājiet rokas, tikai klusu, tūlīt mēs jūs barosim! bezierunu tonī izrīkoja Omīte.

Neviens neiebilda, jo ēstgriba visiem bija kā badīgiem vil�kiem.

-���� Pēc brī�a atbrauks vēl trīs ēdāji, Miks pabrīdināja.

-���� Kaut vai pieci. Visiem pietiks! Tikai lai brauc klusiņām un netaurē.

Ievērojot Omоtes un ģenerāļa iedibināto nerakstīto likumu, vakariņotāji, baudot gardos ēdienus, nerunāja ne vārda par aizvadīto divu dienu traģiskajiem notikumiem un baisajiem atradumiem. Tikai pie kafijas!

Viņi vēl nebija beigu�i maltīti, kad pagalmā ar izslēgtām gaismām ieripoja Egona gad�etbusiņ�, un pēc maza brītiņa trīs zaglīgi stāvi klusi piegrabināja pie terases stikla durvīm.

Atkārtojās scenārijs ar roku mazgā�anu, zupu, otro un uzkodām. Pārējie pacietīgi gaidīja.

Un tikai tad, kad veclaicīgajās porcelāna tasītēs nomieri�no�i smar�oja kafija, Omīte pirmā pajautāja:

-��� Kā jums gāja? Ilgi gan bijāt prom.

Ēdāji saskatījās pilnie vēderi smadzenēm raidīja omulī�gas apmierinātības signālus, runāt nevienam negribējās. Galu galā Miks saņēmās un ātri pārstāstīja dienas notikumus, neaizmirstot slidotavu pie mājas, nejauko tālruņa zvanu, Akmeņa ālē�anos koncerta mēģinājumā un nu nepazīstamo viru zem eglītes.

-��� Bet jūs ta�u uz mēģinājumu aizbraucāt visi kopā, tātad, arī prom braucot, skaidri redzējāt, ka Lielās zāles un mui�as kreisā spārna durvis tiek aizslēgtas un signalizācijaieslēgta? Omīte precizēja.

-�� Tie�i tā. Tajā bridī viss bija vislabākajā kārtībā. Pārbaudīju visus zāles kaktus un stūrus aizslēdzu pat uzeju uz balkonu un aktiertelpām. Arī visi logi bija ciet, Kārlis noziņoja ar militāru precizitāti.

-���� Es pati personīgi atdevu atslēgu sai�ķi Helmūtam naktssargs tobrīd vēl nebija atnācis, atcerējās Anna.

-��� Tīrā mistika signalizācija darbojās, durvis ciet, telpas pirms aizie�anas pārbaudītas, bet tas nabaga cilvēks kaut kādā veidā tomēr nokļuvis zem eglītes. Nebūs ta�u pa skur�steni nolaidies? Zane prātoja.

-��� Tas vispār nav iespējams. Pēc projekta! attrauca Anna.

Pēdējo mēne�u laikā viņa bija izstudējusi tik daudz Me�-

mui�as un Pū�u Mājas seno būvniecības plānu, ka visu ēku shematiskos zīmējumus zināja no galvas.

-���� Me�mui�as Lielajā zālē pēc apraksta pavisam ir desmit durvis: divas ved uz sānu gaiteni, vienas, dubultplatās, uz galveno vestibilu, trīs iek�ējās uz balkonu un sānu galerijām, divas uz aktiertelpām un labierīcībām, vienas, dzelzs, uz dekorāciju noliktavu aiz skatuves un pēdējās desmitās� Jā, bet kurp ved desmitās? viņa aprāvās.

-��� Neuztraucies, gan rit pārbaudīsim, Ģirts mierino�i no��ukstēja. Lai ari vārga, viņam atkal bija balss.

-���� Eu, varbūt tu līdz rītam atkal būsi uz pekām un man nevajadzēs vadīt to koncertu? Kaķītis, atviegloti nopūties, iesaucās. Es jau tagad svīstu baiļu sviedrus� Turklāt bai�dos, ka nu man vairs nebūs laika�

Melderis izmisumā smagi nopūtās. Protams, Mikam bija taisnība. Tā tik vēl trūka, lai izmeklē�anas grupas vadītājs ar diviem līķiem uz kakla līksmi lēkātu ap eglīti kopā ar rūķī�iem un Me�aveci!

-��� Ģirtiņ, varbūt pasildi kājas sinepju ūdenī? Es uztaisī�u! Omīte gādīgi sarosījās un jau cēlās uz ie�anu.

-�������������� Omīt, lūdzu, rimsties! Ģirts jau skaļāk ie�erkstējās.

-���� Tāpat būs labi. Ja nu vienīgi� varētu izkarsēties Līzbetes lielajā vannā�

-�� Mierīgi. Kāp aug�ā un sildies, cik uziet! Tikai nepamodini dzīvniekus un neizlaid viņus no istabas. Uz vannas plaukta ir eikaliptu eļļa, pielej vannas ūdenim palīdzēs.

-�� Klausos, �e/en! Ģirts, piesitot roku pie deniņiem, teatrāli salutēja un devās uz durvīm.

-��� Melderi, neāksties! Pēc vannas paņem kamieļvilnas segu un liecies gulēt turpat manā gultā. Vietas visiem pietiks. Ne�būs nekāda saldē�anās aukstā bibliotēkā! Ja Barons vai Grāfs traucē, dro�i krauj kājas viņiem virsū. Tev jāizguļas. Rīt no rīta agri jābrauc uz lidostu pretī manai vecmāmiņai, atce�ries?

-��� Jopcik bumbiņ! Ģirta lūpas izveidoja tēlotu mēmu �ausmu kliedzienu. Tad viņ� iesmējās. Protams!

-�� Man ir vēl viens jaunums, Egons ierunājās, kad aiz Mel�dera bija aizvēru�ās virtuves durvis. Apskatot Me�mui�as tuvāko apkārtni, mēs atradām pēdas. Smagi apkrauta kvadracikla riteņu sliedes vairākos virzienos. Gan mui�as iek�ējā pagalmā, gan pie ārsienas, kurp iziet dekorāciju telpas pace�ļamie vārti, gan tālāk me�ā.

-���� Esi pārliecināts, kas tas bijis tie�i kvadracikls? Anna Elizabete nespēja aizmirst izmisuma pilno, mēmo lūgumu pēc palīdzības Akmeņa sievas Dzidras acīs un neapvaldītās dusmas Uģa skatienā, kad viņ� pēc mēģinājuma atbrauca at�vainoties par tēva izdarībām.

Diem�ēl fakti runāja par sevi Me�ājos kvadracikls pie�derēja tikai vienam cilvēkam Arnim Akmenim. Reizēm viņ� ļāva ar to pavizināties ari dēlam vai kādam no savas saim�niecības strādniekiem, tomēr visbie�āk brauca pats. Pārlūkot rap�u laukus, uz kalti, uz pagasta padomi, bet nereti, līdzņemot kādu draugu, uz me�u medībās, ja tā varēja nosaukt bezjē�dzīgo nevainīgo dzīvnieku slaktē�anu sava perversā prieka pēc. Akmens ne�āva, lai iegūtu medījumu, bet tikai lai izklaidētos.

-��� Ir vēl kas, Egons, vērodams mājas saimnieci, lēni teica.

Tādas pa�as riteņu risēs un protektoru nospiedumus mēs

tikko �urpbraucot pamanījām Melnupes tilta galā. Aizvijās gar me�malu centra virzienā.

Klāteso�ie saskatījās.

Atkal? Vai tad nepietika ar vienu baļķi? Kādi pārsteigumi gaidāmi �oreiz?

-���� Kam tu esi iesprūdusi rīklē, Anna? Egona skaļā balsī izteiktais jautājums palika karājamies gaisā.

-��� Khm-khm� viņa nokrem�ķinājās un tēloti mo�i pavai�cāja: Kas vēl zināms par mūsu vecīti?

-��� Apmēram se�desmit gadu vecs, bez personas dokumen�tiem, acīmredzami nolaidies, jo zem sarkanā mēteļa bija ģērbies sen nemazgātās drēbēs, arī pats kādu nedēļu nebija redzējis ne ūdeni, ne ziepes, viens no Egona palīgiem pēc atmiņas nocitēja apskates protokolu.

-��� Bo-o-omzis? neticīgi novilka Kārlis. Noslēgtā mui�as kompleksā, aizslēgtā koncertzālē� Kā?

-��� Lūk, tas beidzot ir viens prātīgs jautājums. Kā? uzsla�vēja ģenerālis, slēpdams �āvas. Tad, kad mēs zināsim, kā viņ� tur nokļuva, kas viņu atveda un ielaida, visticamāk, varē�sim atbildēt arī uz jautājumu kur� un kāpēc viņu nogalināja.

Kā viņ� tur nokļuva, kā viņ� tur nokļuva?

�is jautājums nedeva un nedeva Annai mieru, glu�i kā apnicīgi sīco�s dundurs pusdienlaikā.

Desmitās durvis. Kurp ved Lielās zāles desmitās durvis? Un kur tās atrodas? Inventarizācijas plānā to nebija, toties vārdis�kajā aprakstā gan bija norāde, ka Me�mui�as agrākajai balles zālei, kas laika gaitā pielāgota ari koncertiem un teātra spēlē��anai, biju�as desmit durvis! Ja kvadracikla pēdas atrastas pie dekorāciju telpas ārdurvīm un ja �o telpu ar skatuvi savieno dubultplatās dzelzs durvis, lai neteiktu, vārti, tas nozīmē, ka kaut kur tajā sienā varētu būt arī trūksto�ās desmitās durvis, un tām nepavisam nav pēc tādām jāizskatās. Tikpat labi tā varētu būt arī paceļama lūka, kustīga grīdas flīze vai bīdāms sienas panelis.

Rakdamās cauri abu Bergu dzimtas reziden�u plāniem, Anna Elizabete bija atklājusi pārsteidzo�i interesantas lietas, kam vēlāk guva apstiprinājumu, lasot vēsturnieku neformāļu vai nelegālo pētnieku blogus, turklāt viserudītākie izrādījās tie�i krievu un angļu pētnieki vai nu tāpēc, ka viņos bija

mazāk respekta pret da�ādos laikposmos sarakstītās �pareizās vēstures� apgalvojumiem, vai ari tāpēc, ka viņi bija neatka�rīgāki pēc būtības. �iem ļaudīm vairāk par visu patika mek�lēt slepenas ejas un telpas pamestās vai puspamestās senās, tostarp mui�u ēkās, kādu netrūka nedz Anglijā, nedz Krievijā.

�Ļoti bie�i veco mui�u ēku zāļu biezajās sienās kalpotāju un slepenās ejas izvietotas spoguļsimetriski vai diagonāli,� bija rakstījis Zinātājs, papildinot apgalvojumu ar lielu skaitu piemēru.

Krustu �ķērsu visu pārdomājot, Anna Elizabete bija nonā�kusi pie secinājuma ja Lielās zāles skatuves daļa pārbūvēta pirmās Latvijas vai pat padomju laikā, tad trūksto�ās desmitās durvis var būt aizmūrētas, aiz�ālētas un aizkrāsotas, saplūdinot ar sienu. Tās tiklab var atrasties skatuves tum�ākajā stūrī aiz kādas no kulisēm vai ari tie�i pretī zāles tālākajā stūri, kur Helmūts svētku noskaņai iekārtojis Svētās ģimenes ekspozīciju.

Mazie bērni, vecākiem piepalīdzot, veselu mēnesi no dabas materiāliem bija veidoju�i Ziemassvētku stāsta varoņus, un nu, pirms rotaļu rīta, tie bija skaisti izkārtoti, radot zāles stūri miniatūru Betlēmi. Mū�zaļie augi, smalki koku zariņi, ziedi, sveces nebija ko domāt tur, puskrēslā, sienā saskatīt vecāku vai jaunāku plaisu.

-���� Egon, rīt no rīta, kad jaunie�i pārvedīs dekorācijas uz lauksaimniecības skolas zāli, paraugies, lūdzu, vai ar to sienu, pie kuras �obrīd izvietota ekspozīcija, viss ir kārtībā.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Kas jāmeklē? Dambergs mirklī pamodās no omulīgās pa�apceres.

-��� Varbūt nekas. Varbūt sena, apmēram septiņpadsmitajā gadsimtā izbūvēta eja. Bet tikai varbūt.

-��� Kā tad, kā tad eja, dzimtas spoki un vēl pods ar zviedru karaļa zeltu, Kārlis noburk�ķēja. Nenormāli nāca miegs, bet �ie trakie laikam grasījās visu nakti bīdīt nereālas teorijas.

-Jā, būtu gan pēdējais laiks doties pie miera, ģenerālim Basam apspiesto �āvu dēļ �okli jau bija iemeties krampis.

-���� Mik, celies, un brauksim!

-���� Nē, mīļie, nekur jūs nebrauksiet! Tik pārguru�i, divas diennaktis bez miega un pa to spoguli knaģus nost no stū�res! Da�brīd pietiek ar pārsimts metriem� Anna bezierunu toni noteica. Egon, tu ar savējiem vari izvietoties viesistabā, zviļņus viegli pārveidot par guļvietām. Kārļonkulis un Miks dosies uz manu istabu sastādīt kompāniju Ģirtam, Grāfam un Baronam. Bet mēs ar Zani atcerēsimies studiju laikus. Ja varējām sagulēt vienā saliekamajā gultiņā, satilpsim arī uz barona platā dīvāna. Vēl jau neesam tik resnas!

Neviens neiebilda, pat abi Mazkalniņu vīrie�i paklausīgi, apavus rokā turot, darīja, kā vēlēts.

Tikko nolikusi galvu uz spilvena, Anna Elizabete aizmiga kā nosista. Viņa gan dzirdēja draudzenes apcerīgo jautājumu ko tu domā par dakteri Konrādu? -, ta�u atbildēt vairs nebija spēka.

Mirkli pagaidījusi atbildi, Zane sa�ubināja spilvenu un, apķērusi draudzeni, nopūtās. Viss bija kā toreiz, studiju gados, kad abas par pieciem latiem mēnesī īrēja penāļa lieluma ista�biņu pie Ta�iņtantes. Tā viņas sauca Keppes kundzi, veco dzī�vokļa saimnieci, kura mū�dien bija apkrāvusies lielākām un mazākām ta�iņām.

Jā, viss bija kā toreiz, tikai tagad viņa bija spiesta draudzenei lūgt darbu un pajumti. Tas nebija ne viegli, ne patīkami. Vispirms �īrīta saruna, tad Annas mātes rupjais uzbrukums, un nu pēdējo stundu jaunumi�

Zanes praktiskais prāts glu�i negribot sāka skaitļot izde�vīgāko notikumu attīstības variantu.

Ja vakar pati dusmu karstumā nebūtu tik demonstratīvi uz�sviedusi Ilgai uz galda atlūgumu, �obrīd varētu piedāvāt absolūti ekskluzīvu sensāciju no pirmavotiem, ar klātbūtnes efektu un autentiskām fotogrāfijām. Nākotnē raugoties, viņa pat varētu uzrakstīt un pārdot Lokam tik ļoti kāroto bestselleru stāstu par to, kas gadsimta garumā noticis Me�ājos un Pū�u salā.

Anna miegā nemierīgi sakustējās un iekunkstējās. Zane iek�ēji sarāvās.

Kā �orīt skanēja viņai veltītie Rozmarijas Bergas vārdi? �Ska�ties, Anna, lai viņa tevi neizspiego un pēc tam neizkladzina katru �eit dzirdēto vārdu pa visu pasauli� Mūsu namā nav pieņemts draudzēties ar tādiem�"

Jā, vai tad tie�i to viņa nebija grasījusies darīt izspiegot, noklausīties un izkladzināt pa visu pasauli? Sanāk, ka draudze�nes aptaurētā māmiņa nemaz tik traka nav?

Domās atvainojusies blakus guļo�ajai draudzenei, Zane sev cie�i nosolījās nekad, nekad vairs�

* * *

*

Bez piecpadsmit se�os no rīta visus Pū�u Mājas iemītniekus kājās uzrāva skaļa, spalga klieg�ana, pareizāk sakot, viep�ana. Rozmarija Berga stāvēja Annas Elizabetes guļamistabas atvēr�tajās durvis un �okēta noraudzījās uz trim bārdas rugājiem noaugu�ām vīrie�u sejām viņas meitas smalkajos spilvenos.

Un, it kā ar to vēl nepietiktu, gultā vārtījās liels, melni pelēks vilku suns un nenormāli resns, ruds kaķis.

Rozmarijai dzīvnieki nepatika, precīzāk, viņa no tiem bai�dījās, tāpēc, tiklīdz Grāfs, saodis nepazīstamu, vēl neredzētu un neapostītu cilvēku, pavēra miegaino aci un izstaipījās, lai beidzot pamostos un varētu priecīgi doties iepazī�anās tūrē, viņa sāka skaļi kliegt, pamazām pārejot gandrīz uz ultraska�ņas spiedzieniem.

-���� Kur jūs esat liku�i manu meitu? Kāpēc jūs guļat viņas gultā, vai jums savu māju nav? Kas tas vispār par trakonamu, es jautāju? Slienieties aug�ā, jūs, izvirtuļi! Bordeli ierīkoju�i!

Griezīgās skaņas izbiedēts, Barons vienā stiepienā iz�āvās pa atvērtajām guļamistabas durvīm kāpņu galerijā un prom bija, toties Grāfs, kā sacenzdamies kur� skaļāk? -, jautri lēkādams, sāka aizrautīgi apriet klaigātāju, kas turklāt vēl tik jauki un smieklīgi vicinājās rokām.

-� un aizvāciet beidzot to pretīgo kranci! Vai kāds viņam nevar uzlikt uzpurni un piesiet laukā pie ķēdes?! Tūlīt pat piezvanī�u, lai atbrauc un no�pricē, pirms kāds nav sakosts! Rozmarijas histēriskā, nekontrolētā klieg�ana bija sasniegusi to pakāpi, kas nereti beidzas ar asinsizplūdumu smadzenēs vai vismaz dziļu ģīboni.

-���� Māt, nomierinies! Beidz ārdīties! Tu nevienam nezva�nīsi, viss ir vislabākajā kārtībā. Spalgā kliedziena izrauta no rīta miega, vēl galīgi dullu galvu, Anna bija izskrējusi no Zanes istabas vienā naktskreklā, basām kājām un tagad dre�binādamās stāvēja aukstajā kāpņu galerijā, cen�oties aptvert situāciju.

Viņas guļamistabas durvis vaļā un tajās kā satrakota fūrija ārdās Mātes kundze slikti.

Ģenerālis, Miks un Ģirts izskatās vairāk uzjautrināti nekā apmulsu�i labi.

Barons kaut kur pazudis nav labi.

Grāfs līksmi rej, tātad nebaidās no sve�iem lieliski.

-�������������� Viss ir vislabākajā kārtībā, viņa mierīgi atkārtoja.

-���� Mēs vakar ļoti ilgi strādājām, nosalām, atbraucām vēlu, tāpēc es ieteicu vīriem likties uz auss manā lielajā gultā, bet pati gulēju Zanes istabā. Tas arī viss.

-��� Bet� Viņi� Tu� Rozmarija, pārtraukta kliedziena vidū, nevarēja rimties un ķēra pēc elpas.

-��� Viss kārtībā, māt, patie�ām! Vēlāk par visu parunāsimies. Ej, lūdzu, atpakaļ uz savu istabu. Un, paldies, ka pamodināji, vīriem bija agri jāceļas, tagad viņi pilnīgi noteikti neaizgulēsies.

-���� Anna Elizabete, es tev pavēlu izbeigt par mani ņirgā�ties!!! Rozmarija Berga dusmās uzsprāga.

-��� Nāc, es tevi pavadī�u līdz istabai, Anna cie�i saņēma māti aiz elkoņa un aizvēra guļamistabas durvis.

Zilās viesistabas durvīs stāvēja tēvs un nobālu�u seju mēmi raudzījās notieko�ajā.

-��� �ito kaunu� viņ� gandrīz nedzirdami no�ukstēja un, stingri saņēmis pēk�ņi apklusu�o un pierimu�o sievu aiz otra elkoņa, ieveda istabā.

Lielisks rīta iesākums. Atliek vien minēt, kāda būs pārējā die�nas daļa.

*� * *

Annas Elizabetes guļamistabas durvis strauji atvērās, un, telefonu turēdams pie auss, kāpņu galerijā iznāca majors Miks Kaķītis. Viņa sarauktās uzacis un satumsu�ais acu skatiens sarunu biedram neko labu nesolīja.

-��� Kā nav? Ko nozīmē noplēsts? Vai tad tu nepaliki tur de�urēt?� Aizmigi?� Labi. Sāc rakstīt paskaidrojumu. Kad ieradī�os, lai būtu gatavs ar parakstu un datumu. Viss.

-���� Kas noticis? riskēdama izsaukt uguni uz sevi, Anna tomēr uzdro�inājās pajautāt.

-��� Kas noticis?! Idiots viņ� ir, lūk, kas! Miks nikni ieklie�dzās, ta�u tūdaļ aprāvās. Nāc iek�ā, tu esi galīgi pārsalusi! Mar� gultā un kājas zem segas!

Tikai tagad Anna Elizabete apjauta, ka pēdas no stāvē�anas kāpņu galerijas aukstajā caurvējā kļuvu�as pavisam nejutīgas.

Grāfs, kur� atkal bija iekārtojies gultas kājgali un kuram viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem pabāza savus ledainī�us zem biezā ka�oka, neapmierināti ieņurdējās, ta�u mīļotās saimnie�ces dēļ bija gatavs uz visu. Ģenerālis un Ģirts, jau apģērbu�ies, klusēdami un ieinteresēti vērās ienācējos.

-��� Es to Antonu�! Kaķītis smagi nozvēlās uz lielās gultas malas. �ēli nobrak�ķēja simtgadīgais koks.

-���� Ku�, trakais, nesalauz Līzbetei gultu! Ģirts, joprojām bez balss, no�erkstēja. Visi iesmējās.

-���� Nē, nu padomā tik! Vakar vakarā aizbraucot, mēs atstā�jām Graudnieku viņa ma�īnā sardzē mui�as pagalmā pie zāles galvenās ieejas. Ar visām atslēgām aizslēgtas, signalizācijai pievienotas un aizzīmogotas ieejas! Bet �orīt viņ� man zvana un vaimanā zāles durvis vaļā, signalizācija atslēgta, dro�ības lentes pu�u!

-��� Vai kaut kas no zāles pazudis? Smaids ģenerāļa grum�bainajā vaigā izdzisa.

-��� Viņ� nezinot� Ko viņ� vispār zina? īd un dīc kā� kā� mu�a pret stiklu. Lūdz, lai aizbraucam. �im esot bail! Vecā�māte reiz esot stāstījusi, ka Bergu mui�ā spokojoties, un nu mūsu bra�ais inspektors klabina zobus. Vispār savādi izklau�sījās tāds kā bremzēts, kā piedzēries� Bet Graudnieks ta�u nedzer!?

-���� M-jā� Vareni. Ģenerālis sadrūma. Kaut kā nelāgi. Astoņos jāierodas audzēkņiem no lauksaimniecības skolas, lai pārnestu dekorācijas. Protams, ja pēc �onakt notiku�ā mēs to vēl ļausim.

-��� Kārļonkul, tu ta�u zini, kas notiks, ja mēs norausim Zie�massvētku rotaļu rītu bērniem un vakara koncertu, Anna satraukti ieminējās. Melnpils Ziņu lapele to tik vien gaida, lai varētu nodrukāt kaut ko sliktu vienalga, par ko, galvenais, lai �ūmē�anās pietiek vismaz diviem numuriem, pēc tam būs atkal kas cits, par ko rakstīt.

-���� Ir jau tā, kā tu saki, ir. Ģenerālis skumji nogrozīja galvu. Raksta pirmo, kas uz mēles, pat nepapūlas izpētīt, uzzināt, iedziļināties un saprast. �trunts, ka garām, pa tuk�o vai trāpa neīstajam. Galvenais paspēt pirmajiem iz�aut� Manā laikā par tādām lietām bija paredzēta smaga atbildība, bet �odien presē valda pilnīga nesodāmība visi izsakās, ko un kā grib, neviens viņus nekontrolē un neapklusina.

-��� Labi, krusttēv, ko darām? Miks, drusku nomierinājies, lieti�ķi iejautājās.

-��� Ko gan citu braucam uz mui�u! Ej, modini Egonu un pui�us, zvani Viktoram, lai ņem Zorro, un ceļā!

-���� Un mēs? Anna Elizabete pamāja uz Ģirta pusi. Ja tās dekorācijas jāpārved� Neviens labāk par Ģirtu un Kārli nezina, kam un kur jāatrodas, turklāt Kārlis vakar zālē sabildēja katru kvadrātcentimetru; ja tur kas būs pazudis, viņ� to uzreiz atcerēsies.

-���� Skan loģiski. Ģirt, pamodini Kārli, saki, lai trīs minū�u laikā būtu gatavs un pie ma�īnas. Līzbet, a�i ģērbies, bet es pateik�u Zanei un Omītei, ka māja, brokastis un tavi vecāki paliek viņu pārziņā.

Ak, laimīgās, par ko viņām tāda sodība�

Anna bija pārliecināta, ka arī viņas labprātāk būtu brau�ku�as uz mui�u.

-����� Ko darām ar vakara koncertu? Atceļam? Man nav ne jausmas, kā visus apziņot� viņa raizējās.

-��� Noteikti ne, koncerts notiks. Mainīsies tikai vieta nevis Me�mui�as, bet lauksaimniecības skolas zālē, ģenerālis rāmi prātoja. Palūgsim Lācīti, lai nodod rīkojumu sekretārei apzvanīt visus Me�āju iedzīvotājus par koncerta norises vietas maiņu; tos, kuriem nav telefona un kuri atnāks uz mui�u, aizvedīsim uz skolu ar pagasta busiņu attālums nav liels,

nepilns kilometrs. Koncertu sāksim pusstundu vēlāk, un viss būs kārtībā. Turklāt skolas zālei ir tikai trīs durvis divas uz gaiteni un vienas uz aktieru istabu. Nebūs grūti pie katrām norīkot neuzkrīto�u novērotāju. Ja nu kas�

Ja nu kas� Annai, izdzirdot �os daudznozīmīgos vārdus, pārskrēja salti drebuļi.

*� * *

Kad Mika toijota un Annas Ķir�a kundze iebrauca Me�mui�as pagalmā, pulkstenis rādīja pusseptiņi. Apkārtne vēl tinās tum�zilā rīta seģenē, ko mazliet gai�āku darīja biezi sasnigu�ais sniegs. Antona Graudnieka bāli dzeltenā ņiva rīta palsajā gaismiņā izskatījās zaļgana kā balles viesis pēc kār�tīgas uzdzīves, bet pats Antons kā vampīru upuris. Bāls, apsārtu�iem plakstiņiem un ziliem riņķiem ap acīm, apkaltu��ām, sausām lūpām, viņ�, nekustīgi vērdamies vienā punktā, sēdēja, ar rokām atspiedies pret stūri.

Tā vien �ķiet, ka viņ� kaut ko salietojies, Anna Elizabete nodo�māja, atceroties Rīgas centra trok�ņaini skaļo un tajā pa�ā laikā it kā sastingu�o piektdienas, sestdienas nak�u publiku. Tādas pa�as pazīmes.

-��� Nu sveiks, Anton, piegājis pie Graudnieka auto un at�vēris durvis, majors Miks Kaķītis mo�i uzrunāja sēdētāju.

-��� Kāp laukā un izstāsti vēlreiz, kas noticis! Anton, es ar tevi runāju!!!

Sēdētājs pat nepakustējās. Vēl sliktāk viņa bālajā sejā nenodrebēja ne vaibsts.

Vel viens līķis?

-�� Krusttēv, Egon, panāciet! Miks viegli trīco�ā balsī klusu pasauca. Pārējie pagaidām palieciet ma�īnā!

Uzrunātie a�i piesteidzās pie Graudnieka ņivas, klusējot ilgi un nekustīgi kaut ko pētīja, sa�ukstējās, tad pamāja ar roku Kārlim, kur�, pēdējo dienu notikumu iedresēts, bez sava Canon vairs nespēra no mājas ne soli.

Cauri, ja Antons ir miris, nāksies atcelt abus pasākumus gan bērnu rītu, gan Ziemassvētku koncertu, prese ārdīsies un Lācītei nebūs nekā, ar ko at�auties. Trīs līķi da�u dienu laikā!

Anna mēģināja izskaitļot jēdzīgāko izeju no situācijas.

Pārcelt koncertus tuvāk gadu mijai? Par spīti visam ļaut, lai viss notiek, tikai skolā?

Vairs nespēdama izturēt neziņu, viņa izrausās no Ķir�a kundzes un klusi zagās tuvāk vīriem.

-��� LIzbet, neizmlņā pēdas! Nenāc tuvāk un citus arī nelaid. Lai vispirms padarbojas Viktors ar Zorro. Viņi tūlīt būs klāt, vairs nav ilgi jāgaida. Jā, un piezvani dakterim Konrādam, palūdz, lai atnāk!

Kā vilku piemin, tā vilks klāt!

Cauri mui�as �aurajai vārtrūmei tobrīd ieslīdēja kinologa sarkanais forda pikaps.

-��� Es ar jums vairs nedraudzējos! Viss, cauri! Ne mak�ķerē��ana, ne Annas zivju zupa, ne Omītes pīrādziņi nespēs kom�pensēt visus manus sabojātos svētkus! Jūs man esat parādā divus Jāņus un nu arī Ziemassvētkus. Kaķīt, kas notiek tik�līdz svētki, tā līķis?! Jūs te viņus ra�ojat, vai kā?

-�� Vecais, beidz ēsties, nudien, joki vairs nav ne prātā. Pirms desmit minūtēm viņ�, majors satraukti norādīja uz stingo sēdētāju, vēl bija pat ļoti dzīvs un runīgs. Nāciet abi �urp un pārbaudiet apkārtni!

Abi tas nozīmēja Viktors un Zorro. Izlaidis melno drau�gu no piekabes būdas, Viktors sauca viņu uz notikuma vietu,

ta�u vilks vispirms pieskrēja pie Annas Elizabetes un, uzslē�jies pakaļkājās, sveicinot līksmi nolaizīja viņas vaigu. Lai gan faktiski tas bija disciplīnas pārkāpums, Viktors neko neteica viņ� joprojām nebija at�ifrējis �īs sievietes dīvaino ietekmi uz dzīvniekiem. Viņas klātbūtnē tie kļuva mīkstāki par dūnu spilventiņu un lokanāki par siltu vasku. Varbūt viņa zina kā�dus īpa�us vārdus? Kā citādi izskaidrot faktu, ka Zorro ga�diem dresēts un trenēts suns līdzās Annai pārvēr�as klēpja kucēnā? Viktors savām acīm bija redzējis, kā viņa piecdesmit �etrus kilogramus smagais dienesta biedrs, kura uzmanību nespēj novērst ne citu cilvēku klātbūtne, ne gardi smar�o�jo�i desas gabaliņi, pēc viena Annas smaida ar visām �etrām cen�as ierāpties viņai klēpī�

-��� Labs suns, Zorro, labs suns, tagad ej un pastrādā, viņa klusu ie�ukstēja vilkam ausī.

Pāri pagalmam straujā solī, brī�am klupdams un slīdē�dams, �urp skrēja kāds vīrietis.

Dakteris Konrāds. Ātri gan.

-��� Kas noticis? nedaudz aizelsies, strauji kampdams salto gaisu, viņ� satraukti vaicāja.

-��� Dakter, ja varētu jūs lūgt uzmanīgi pienākt tuvāk. Parau�gieties, kas tas ir? Miks vaicāja, norādīdams uz pagasta inspektora Antona Graudnieka stingo, bālo seju, kurā spokaini melnēja vaļējo acu tum�ās zīlītes.

-���� Hmm� Kas tas ir? Viselementārākā koma pēc narko�tiku pārdozē�anas! Jūsu puisis būs pavairāk ie�āvis, laikam uz svētkiem gribējis palīksmoties, bet pārrēķinājies� ārsta balsī skanēja neslēpts nosodījums.

-��� Viņ� ir dzīvs? ģenerālis ba�īgi iejautājās, palaizdams gar ausīm daktera melno ironiju.

Dakteris Konrāds neatbildēja. Vairākos punktos iztaustī�jis un izspaidījis Graudnieka nekustīgo ķermeni, iespīdinājis

viņam acis kabatas lukturīti un pārbaudījis motoriskos re�fleksus, tad, kaut ko murminādams, ilgi skatījās pulksteni un rēķināja, līdz pēdīgi noteica: Dzīvs gan. Vismaz pagaidām. Bet jau tālu aizgājis. Nezinu, vai iespējams viņu atgriezt atpakaļ un vai no tā būs kāda jēga. Katrā ziņā steidzami jāsauc ātrie un jāved uz Rīgu, Melnpils ārsti ar to galā netiks. Es piezvanī�u de�ūrbrigādei, lai brauc pakaļ un ved uz Stradiņiem.

-���� Viņ� izturēs? Gribēja zināt Kaķītis.

-��� � ja vēl joprojām dzīvs, gan izvilks. Puisim laikam labs treniņ�� Konrāds pavīpsnāja.

-��� Tie�i pretēji cik zinu, inspektors Graudnieks nekad nav niekojies ar narkotikām. Nedaudz iedzert to jā, bet neko vairāk. Viņ� pat nesmēķēja� nesmēķē� Ģenerālis Bass sa�mulsis aprāvās.

-���� Nu tad viņam varbūt ir par kripatu vairāk izred�u nekā citiem adatmīļiem, Konrāds noteica. Lai gan� Kas zina? Tas ir tāpat kā ar dzer�anu vienam no trim glāzītēm aiziet ciet, cits nokauj pudeli, un nekas�

Nākamās trīs stundas Anna Elizabete atcerējās kā vienu vienīgu nepārtrauktu murgu.

Dzelteni zili sarkani zibo�ās reanimācijas ma�īnas gais�mas, mediķiem aizvedot nekustīgo inspektoru Graudnieku. Policijas ma�īnu zilās bākugunis Damberga eksperti bija pieprasīju�i papildspēkus tepat no Melnpils. Lauksaimniecības skolas busiņ� un bars jautri smejo�u jaunie�u, kuriem nebija ne jausmas par pēdējās divās dienās notiku�ajām traģēdijām un kuri, pagasta priek�nieces un skolas direktores norīkoti, bija ieradu�ies, lai demontētu vienu Ziemassvētku brīnumu un tā vietā radītu otru, tikai citā vietā.

Eksperti rāvās vaiga sviedros, Kārlis ar Egonu strādāja tik cie�ā tandēmā kā cimds ar roku, bet visam pa vidu, nopietni un

sadrūmu�i kā jūra pirms negaisa, darbojās Kaķītis un ģenerālis Bass. Bija vēl kāda dīvaina lieta ne ma�īnā, ne sniegā, ne zālē, nekur nevarēja atrast Antona Graudnieka mobilo telefonu.

-���� Kā tu domā viņ� izdzīvos? balstot vienu no ieejas kolonnām un gaidot, kad eksperti ļaus ieiet zālē, Anna Eliza�bete kādā brīdī vaicāja Ģirtam, kur� nesekmīgi pūlējās aizde�dzināt jau tre�o cigareti.

-��� N-nezinu� �alis jauns, laucinieks, organisms stiprs. Gan jau. Cerēsim to labāko, Melderis atburk�ķēja. Viņu jau labu brīdi nepameta sajūta, ka rīta steigā aizmirsts kaut kas ārkār�tīgi svarīgs un būtisks. Bet kas?

-��� Paklau, kad viņi būs izvāku�i visas dekorācijas, pārbau�dīsim vēlreiz sienas. Man neliek miera tās desmitās durvis. Kaut kur ta�u tām ir jābūt! Ja ne pa�ām, tad vismaz aizmū�rētai durvju ailai! Vajadzētu vēlreiz izskatīt Me�mui�as plā�nus. Un pajautāt vecmāmi� Anna Elizabete aprāvās un aizrijās ar gaisu.

Vecmāmiņa� Te nu tas ir, nodomāja Melderis. Viņam pēk�ņi kļuva tik viegli, viegli kā studentam, kur� tikko izgāzies mū�ā svarīgākajā eksāmenā un skaidri zina, ka to nokārtot vairs nebūs iespējas.

-��� Līzbet� Ko nu? Londonas lidma�īna sen nolaidusies� viņ� apjucis nomurmināja. Varbūt man�?

-���� Nemuļķojies, kur tu aizskriesi? Cik pulkstenis? Pusdes�mit� Anna kaut ko galvā sparīgi rēķināja. Ja lidma�īna nolaidās astoņos piecdesmit, tad tagad viņi labākajā gadījumā būs tiku�i cauri visām pārbaudēm un gaida bagā�u. Pag, es piezvanī�u!

Atgājusi da�us soļus nostāk, viņa krietnas desmit minūtes ātri un pārliecino�i runāja pa telefonu, līdz beidzot, acīmre�dzami apmierināta ar rezultātu, atgriezās pie ieejas.

-��� Viss kārtībā. Sazvanīju lidostu, pasūtīju Baltie Taxi viņi, ja nepiecie�ams, savus pasa�ierus sagaida pie ielido�anas vār�tiem un palīdz tikt galā ar bagā�u, bet pēc tam ved kaut uz otru pasaules malu! Galu galā kas ir septiņdesmit kilometri! Par vecmāmiņu varam neraizēties, mājās par viņu parūpēsies Omite un Zane.

-���� � un tava māte� Ģirts domīgi papildināja. Varbūt tomēr braucam mājās, pirms nav sācies kar�?

-Varbūt. Tomēr ne, es ļoti gribu vēlreiz apskatīt zāli, deko�rāciju telpu un aktieru ģērbtuvi.

-��� Ko tu tur ceri ieraudzīt? Eksperti jau būs savāku�i mai�siņos un aiznesu�i ik sīkāko puteklīti!

-���� Gan jau ari man kāds būs palicis. Annas balsī atkal ieskanējās tā nots. Beidzam strīdēties.

Vēl pēc stundas, paspēju�i gan izstaigāt mui�as zāli, palīg�telpas un koridorus, gan aizskriet līdz lauksaimniecības sko�lai, lai pārbaudītu, vai vecāko kursu audzēkņi tiek galā ar bērnu rīta sagatavo�anu, Anna Elizabete un Ģirts, nolēmu�i uz rotaļām nepalikt, bet uzticēties jaunie�u komandai, atgrie�zās Pū�u salā.

Vecā baronese fon Berga vēl nebija ieradusies. Tas priecēja. Vismaz kaut kas labs �ajā situācijā.

Siltajā virtuvē, dzerot Omītes gādīgi sarūpēto kafiju ar pīrādziņiem, viņi ātri izstāstīja Kārļa vecmāmiņai un Zanei par agrā rīta notikumiem, kas tuvākajā nākotnē varētu izraisīt neprognozējamas sekas.

-���� Tā vien �ķiet, ka mums gaidāmi izcili mierīgi Ziemas�svētki� Zane īgni norūca. Mani jau atkal nolika pie vietas. Gribēju ieiet tavā guļamistabā un izmantot mazo vannasistabu tā ir siltāka, bet atklāju, ka istabas durvis ciet un atslēga pazudusi. Omīte par to neko nezināja. Atcerējos, ka

virtuves sienas skapīti parasti karājas rezerves atslēga, aiz�gāju tai pakaļ, bet brīdī, kad slēdzu vaļā tavas istabas durvis, manu plecu kāds sagrāba kā spīlēs un dusmīgi ie�ņāca ausī: tev te nav ko meklēt, kalpotāju vannasistaba ir pirmajā stāvā.

-���� Tu gribi teikt� mana māte� pret tevi �ādi izturējās? Anna Elizabete no �oka gandrīz nespēja paelpot.

-��� Diem�ēl jā. Viņa man atņēma atslēgu un svinīgi paziņoja, ka atdos to tikai tev, un arī tad pēc nopietnām pārrunām par tavu morālo stāju. Bet, ja es vēl pastaigā�oties pa otro stāvu, viņa izsauk�ot policiju.

-���� Nu gan jaunumi! Ģirts iesprauslājās. Līzbet, mēs tavai māmuļai patie�ām esam uzkritu�i uz nerviem. Varbūt būs labāk, ja mēs ar Zani pārvāksimies uz Me�mui�as vies�nīcu? N-nu, kamēr�

Kā tad, un mani pametīsiet te vienu pa�u! Kamēr� kamēr viņa būs te� Nekā, mīlī�i!

-���� Kādas muļķības! Neņemiet galvā, es ar viņu kādā brīdī parunā�u. Gan jau būs labi! Mums �obrīd galvenais vakara koncerts. Ģirt, man �ķiet, ka tu tomēr varētu mēģināt to nova�dīt pats, vai ne? Liksim Kaķīti mierā, viņam jau tāpat rai�u pietiek.

23. decembra vakars

Vēlā vakarā, kad gan pēdējā brī�a sasteigtais ģenerālmē�ģinājums, gan Ziemassvētku koncerts līdz ar gada izcilnieku suminā�anu, dāvanu dalī�anu un lielā svētku kliņģera ē�anu bija aiz muguras (kā par brīnumu, bez acīmredzamiem starp�gadījumiem!), Pū�u Mājas iemītnieki beidzot satikās pie vaka�riņu galda.

Diem�ēl �oreiz sarunas nevedās tik raiti, kā ierasts.

Annas Elizabetes nobrīdināti, visi ļoti uzmanījās, lai neskartu jūtīgās tēmas, tālab priek�svētku vakariņas pagāja neomulīgā klusumā, ko laiku pa laikam stihiski pārtrauca kāds samocīts teikums, kuram savukārt nekavējoties sekoja profe�sora kundzes nicino�s �ņāciens, apraujot jebkādu vēlmi turpi�nāt.

Mājiniekiem raizes darīja arī fakts, ka Annas Elizabetes vecmāmiņa Anna Roze, lai gan veiksmīgi izgājusi cauri Rīgas lidostas muitas un pasu kontrolei, līdz pasūtītā Baltie Taxi �oferim tā arī nebija nonākusi velti izstāvējies sagaidītāju zālē vēl stundu pēc tam, kad pēdējie Londonas reisa pasa�ieri jau bija atstāju�i lidostas telpas, viņ�, pamatīgi saniknots, bija piezvanījis Annai Elizabetei, un tikai piesolītā kompen�sācija puisi bija nomierinājusi. Toties vecā kundze Anna Roze izspēlēja kārtējo joku savā stilā, atsūtot mazmeitai telefonisku

īsziņu ar tekstu: �Neraizējies, viss kārtībā, �onakt paliksim Rīgā, atbrauksim no rīta.�

Atbrauksim? Tātad viņa nebūs viena?

Jau�ot, ka turpmākais vakara cēliens varētu izvērsties visai dramatisks, ģenerālis Bass pieklājīgi atvadījās, aizbildinoties ar nevaļu, daudzajiem darbiem un gatavo�anos svētvakaram. Arī majors Kaķītis, Viktors un Egons ar pui�iem devās uz Mazkalniņiem.

Pie ārdurvīm atvadoties, Miks klusi pajautāja Annai Eliza�betei: Tu tiksi galā?

-���� Protams! Man ta�u paliek Ģirts, Zane un Kārlis, viņa atsmēja, ta�u acu skatienā vīdēja ba�as. Tad mēs jūs visus rītvakar gaidām uz svētku vakariņām, ja?

-���� Būsim kā naglas! Man gan rīt pa dienu vēl jāaizskrien līdz Rīgai jāuzzina mūsu Ziemassvētku vecī�a ekspertīzes rezultāti un jāaprauga, kā klājas Antonam. Ceru, ka ārstiem būs izdevies viņu dabūt pie samaņas� Citādi mums būs vēl viens� Viņ� nokrem�ļojās. Bet� Anna� saki godīgi, vai tev tā liekas laba doma? Tavai mātes kundzei mēs nepatīkam. Varbūt jūs atnāciet vakariņās uz Mazkalniņiem?

Annas Elizabetes izteiksmīgā nopūta bija labākā atbilde. Tikai nesāc arī tu�l

-��� Skaidrs. Jautājumu vairs nav. Es tev piezvanī�u.

Sēdēdama ērtajā viesistabas atpūtas krēslā pie kamīna un vērodama, kā meita novāc vakariņu galdu, Rozmarija Berga laiski �ķirstīja jaunākos laikrakstus un �urnālus. Zane nerādī�jās viņas abas ar Omīti virtuvē mazgāja traukus, bet Ģirts un Kārlis nesa no �ķūnī�a malku nakts un rīta kūrumam. Se�as krāsnis gribēja ēst.

-���� Anna Elizabete, es vēlos tev kaut ko pajautāt, Rozmarija ierunājās.

�o mātes toni Anna labi pazina �ī vēsā pieklājība vienmēr nozīmēja nepatik�anas. Tikai viņa vairs nebija tā Anna, kas toreiz, pirms vecāku aizbrauk�anas.

-���� Es tevi uzmanīgi klausos, māt.

-��� Saki man, kad tu beidzot izbeigsi �o liderigo dzīvesveidu un sāksi uzvesties kā normāls cilvēks? No kādiem līdzekļiem tu dzīvo, kas tevi uztur? Tie vīrie�i? pēdējos vārdus viņa izspļāva nepārprotamā riebumā.

-���� Māt, par ko tu runā? Es strādāju. Mēs visi strādājam. Dzīvojam no tā, ko pa�i nopelnām ar savu darbu� Neviens man tāpat vien neko nedod.

-���� Kā tad! Ko tu man centies iestāstīt? Vai tad par ballī�u rīko�anu tagad tik daudz maksā, lai varētu uzturēt māju un vēl veselu baru liekē�u?

-���� Mēs darām daudz vairāk, nekā tikai rīkojam ballītes, taisām reklāmas, bukletus, katalogus, tūrisma ceļve�us, tul�kojam, izdodam fotoalbumus un grāmatas. Es tev esmu raks�tījusi, bet, ja vēlies, varu arī parādīt. Arī tas ir darbs, māt, turklāt ne viegls. Ne mazāk vajadzīgs un cienījams kā tavs profesores arods koled�ā.

Tā bija eļļa ugunī.

-���� Ak tad tie apmelotāji arī �eit jau pacentu�ies par mani kaut ko samelst? Tad zini lai kas tev būtu stāstīts, nekas no tā nav taisnība. To visu viņi mani� nelabvēļi� Nevar piedot to, ka es izvilku dienasgaismā viņu nekrietnās rebes! Tas vien, ka kādam ir seni radu raksti un miljoni bankā, vēl nedod tiesības diplomus pirkt, tie ir jānopelna. Bet, ja galvā tikai alkohols, tusiņi, meitenes un narkotikas, kur� gan domās par mācibām? Un tādi kā jūs ballī�u rīkotāji! viņiem palīdz noiet no ceļa. Būtu mazāk to jūsu nolādēto ballī�u, �ovu un burziņu, varbūt no �iemjaunie�iem arī būtu kāda jēga! Citādi �

vieni vienīgi liekē�i un dīkdieņi. Ar un bez ciltsrakstiem. Pēdējā laikā bez, toties ar lieliem bankas kontiem.

Anna nevarēja nepiekrist daļa taisnības mātei bija, ta�u viņu aizskāra attiecinājums uz pa�as aģentūru.

-��� Māt, mēs nerīkojam pusaud�u, tīņu un bagātnieku izklai�des, mēs strādājam ar nopietniem klientiem komercfirmām un pa�valdībām, valsts uzņēmumiem un mācību iestādēm.

-���� Zinu to jūsu strādā�anu! Rozmarija nicīgi nosprauslojās. Viens pie viena sāna, otrs pie otra, tre�ais astē līdzi velkas; tā jūs te visi� strādājat. Vai tu beidzot nevarētu appre�cēties kā visi normāli cilvēki? Citām tavos gados jau ir vīrs un trīs bērni, bet tu joprojām viena pa pasauli mētājies. Tīri vai kauns, kad kolēģi apvaicājas.

-���� Diez vai taviem kolēģiem, māt, būtu jāuztraucas par manu intīmo dzīvi. Gan jau es pati kaut kā ar to tik�u galā, Anna ledainā tonī atteica. Piedod, bet �ī visa runā�ana ir tevis necienīga. Agrāk tu uzskatīji zem sava goda jaukties manā vai jebkura cita cilvēka dzīvē. Kas tagad mainījies? Māt, vai tev pa�ai viss kārtībā mājās, darbā, ar veselību? Iz�ā�vusi jautājumu uz labu laimi, Anna Elizabete redzēja, ka tas trāpījis mērķī.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

Rozmarija draudīgi izslējās glu�i kā pakaļkājās pacēlies kaujas zirgs, kad tam pievilkti iemaukti.

-���� Neko īpa�u. Tikai tu izskaties tāda kā sagurusi, kā noraizējusies, tas ari viss. Ja tas manis dēļ, uzreiz saku mums �eit viss ir vislabākajā kārtībā. Arī manas attiecības. Vienkār�i es nekur nesteidzos. Pietiek jau ar vienām kāzām �ī gada nogalē.

-��� O, un kas tad precas? Pirmoreiz mātes balsī ieskanējās normāla, sievi�ķīga ziņkāre. It kā nupat nebūtu gandrīz līdz zemei nolīdzinājusi visu Annas dzīvi. Zane? Ar ko? Ar Ģirtu vai ar to majoru kāviņutursauc?

-���� Nē, māt, ne Zane. Anna Līze Saulīte.

-���� Ka-a-as??? Likās, Rozmarijas jau tā krietni izvelbtās acis izsprāgs no orbītām.

-���� Omīte, Kārla vecmāmiņa.

-��� Tu joko. Tādā vecumā?! Ar ko?

-���� Ar Miķeli Priedi. Bitenieku. Kārļa vectētiņu. Es jūs rīt�vakar iepazīstinā�u. Anna taktiski noklusēja, ka Rozmarija būtu varējusi ar Kārļa vectētiņu iepazīties �ovakar, jau Zie�massvētku koncerta laikā, ja vien nebūtu izvēlējusies vientuļi kluknēt mājās pie kamīna, īgņojoties uz meitu un vīru, kuri to vien dara kā blandās apkārt.

-���� Kā? Bet� kā? Vectētiņ� un vecmāmiņa, un� nav pre�cēju�ies? Rozmarija jau dziļi ievilka elpu, lai skaļi paustu savu svēto sa�utumu, ta�u meita izrādījās �iglāka.

-���� Tas ir gar� stāsts, māt, un ļoti skumj�. Es tev to kādā brīvākā brīdī izstāstī�u. Bet tagad gan ļauj man a�i pabeigt. Ir jau vēls. Vēl ļoti daudz darba.

Un jāpiezvana vecmāmiņai, jānoskaidro, kas noticis un kur viņa ir.

-��� Es saprotu, māte vēsi novilka. Laikam jau mums ar tēvu nevajadzēja �urp braukt�

Tobrīd ar skaļu d�inkstoņu izbira viesistabas lielā loga stikls, pie�ķie�ot pusi telpas ar smalkām �ķembām. Veclaiku tepiķī kamīna un sve�u liesmu gaismā iemirguļojās stikla jāņ�tārpiņi. Rozmarija spalgi iekliedzās.

-��� Māt, pieliecies un nekusties! Anna uzsauca un metās pie loga, lai aizrautu tam priek�ā aizkarus, ar prātu gan sapro�tot, cik veltīga ir �āda darbība ja kāds gribēs trāpīt, aizkari nepalīdzēs. Ta�u, cik nu varēja spriest, lūkojoties pa aizkaru spraugu, ārā neviena nebija.

-�� Anna Elizabete, kas notiek? Es pieprasu paskaidrojumus! Rozmarija, iespiedusi galvu ceļos, īdēja.

Gandrīz vienlaikus atsprāga viesistabas galvenās ieejas un virtuves durvis, un telpā ieskrēja Annas tēvs Jēkabs Kār�lis Ro�kalns un Zane. Abiem uz mēles bija viens un tas pats jautājums: Kas noticis?

Loga rūts iestiklo�ana un postījumu seku likvidē�ana pra�sīja gandrīz stundu nelielajā saimniecības noliktavā zem kāpnēm bija saglabāju�ās da�as stikla loksnes, ta�u to izmērs nesaderēja ar lielā loga gabarītiem nācās stiķēt un līmēt. Kārlis ar Ģirtu gan nosolījās rīt agri no rīta aizbraukt uz Melnpili, lai sagādātu jaunu stiklu, ta�u Anna tam ne visai ticēja kur� tev Ziemassvētku dienā stiklu griezīs�

Kamēr pui�i, profesoram raizīgi piepalīdzot, sakopa vies�istabu, Omīte, it kā nekas nopietns nebūtu noticis, uzaici�nāja Rozmariju, Annu un Zani uz virtuvi, lai tur, siltumā un omulībā, iedzertu tasi zāļu tējas. Jau būdama gatava mātes kategoriskajam, augstprātīgajam nē, Anna Elizabete pamatīgi izbrīnījās, kad viņa, neko neteikdama, sekoja Kārļa vecmāmi�ņai. Abas draudzenes palika iepakaļ.

-��� Līzbet, piezvani Mikam un izstāsti, kas noticis! Zane ātri pa�ukstēja.

-��� Nezvanī�u. Pagaidīsim līdz rītam. Ve�i trīs diennaktis nav normāli gulēju�i, un ģenerālis izskatījās pavisam jokains tāds kā saaukstējies, kā pārguris. Galu galā nekas īpa�s ta�u nav atgadījies! Anna tiepās.

-��� Kad notiks, būs jau par vēlu. Ka nesanāk kā ar Antonu. Starp citu, kā viņam�?

-��� Nezinu. Kad vīri brauca prom, vēl nekādu jaunumu ne�bija. Gan jau Miks pats piezvanīs, ja kas�

-���� Bet�

-���� Rīt. Visu rīt. Annas �ukstā skanēja noraidījums.

Neizpratnē paraustījusi plecus, Zane neko vairs nejautāja.

Labi, pēc mirkļa Zane pati piezvanīs Kaķītim� Jāizstāsta par aprakstīto akmeni, ko viņi abi ar Ģirtu, stiklus vākdami, atrada kamīna stūrī aiz urķa. Uz akmens bija rakstīti nepārprotami draudi: "Tu man vēl dabūsi!"

Vēlā tējas dzer�ana pagāja necerēti mierīgi. Rozmarija, vai nu sabijusies no lauku huligānu izlēciena, vai apdomājot jauno informāciju par Kārļa vecvecāku precībām, bija ļoti mazru�nīga. Anna, norūpējusies par rītvakara svinīgajām vakariņām, pazudu�o vecmāmiņu un Omītes kāzām, jau tre�o minūti mai�sīja tasītē cukuru, savukārt Zane, a�i izdzērusi tēju un aizbildi�nājusies ar miegainību, devās uz savu istabu. Tikai trīs vīrie�i, it kā nekas nebūtu noticis, bra�ā vienotībā iztuk�oja divus pīrāgu �ķīvjus, bet, kad Omīte no ledusskapja izvilka apelsīnu kūku, Ģirtam atlika vien �ēli novaidēties par savu pārsteidzību.

-��� Mana mīļākā kūka� un es esmu tā piemiedzies, ka d�in�siem poga sprāgst laukā!

-��� Bet tu atpogā, Ģirtiņ, un ēd vēl! pajokoja Omīte. Man patīk, ka jauni cilvēki ēd, būs dzīvotāji!

Rozmarija Berga par �ādu pieklājības normu ignorē�anu nogrozīja baltu aci.

-��� Tad jau ar Līzbeti nekas nav kārtībā. Līzbet, tu nomirsi badā ne ēd, ne dzer! Ģirts kacināja.

-���� Neķer kreņķi, man vēl ir rezerves! Anna Elizabete, uzplājusi pa apaļīgo cisku, nesatricināmā mierā atcirta un turpināja gudrot, kā paziņot mātei, ka Omītes kāzu viesu vidū būs ari vecmāmiņa.

Nevajadzēja būt gai�reģim, lai paredzētu, ka spalvas ies pa gaisu putēdamas, jo ar humora izjūtu dāsni apveltītajai baronesei Annai Rozei ārkārtīgi krita uz nerviem pa�as meitas liekulīgā divdabība un pēdējā laikā attīstījies kreisais snobisms. Ja agrāk, kamēr Anna Elizabete bija maziņa, viņas vēl kaut

cik spēja atrast kopīgu valodu, tad pēdējā laikā Anna Roze fon Berga un Rozmarija Berga bija gandrīz pilnībā atsve�inā�ju�ās, glu�i tāpat kā Rozmarijas agrākie draugi. Turpretī ar znotu Annas Elizabetes tēvu, vēstures profesoru Kārli Jēkabu Ro�kalnu-Bergu, vecajai baronesei lieliski sapasēja.

Būdams labi situētas un inteliģentas ģimenes atvase, viņ� prata novērtēt gan dzimtas vārda, gan naudas un sabied�riskā stāvokļa nozīmi, sevi�ķi, ja tas iegūts pa�u spēkiem, godīgā darbā. Profesora tituls un labais amats presti�ā kole�d�ā ļāva uzskatīt, ka dzīvē kaut ko izdevies sasniegt, ta�u viņ� joprojām bija tikpat vienkār�s un zēniski apburo�s kā toreiz, kad iepazinās ar viņas meitu. Turklāt pretēji Rozmarijas gaisīgumam un tieksmei aizrauties ar visādām dīvainām, lai neteiktu bīstamām idejām Kārlis Jēkabs ar abām kājām stā�vēja stingri uz zemes un skaidri spēja izvērtēt situāciju, tāpēc arī vēlākos gados profesora Ro�kalna vēstures un sabiedrības mācības lekcijās auditorijas arvien bija pārpildītas, turpretī Rozmarijas ētikas un kultūras vēstures nodarbības pamazām ierindojās visvairāk bastoto lekciju topā.

Tik daudz tēvs bija paguvis Annai atklāt, automa�īnā di�vatā braucot mājās no Ziemassvētku koncerta.

Rozmarija bija nolēmusi baudīt vakaru �patīkamā divvientulībā� ar Verdi nemirstīgo opermūziku, jo viņas �smalkās ausis nespējot klausīties akadēmiski neizglītotu amatieru ne�nostādītajās balsīs�.

Anna pat necentās māti pārliecināt, baidoties, ka tik viņa nepārdomā un koncerta laikā neizsper kādu no saviem kār�tējiem snobiskajiem niķiem.

-��� Rozmarija ļoti pārdzīvoja savu studentu noraido�o attiek�smi, tēvs bija lēni stāstījis, vērodams aiz ma�īnas logiem rāmi krīto�o sniegu. Laikam jau tāpēc viņa tīri instinktīvi

atdarīja tiem ieskaitēs un eksāmenos. Mūsu bargā profesore vērsās pret bastotājiem ar vislielāko stingrību, un gandrīz visi pārbaudījumos izkrita. Nevarēja teikt, ka viņai nebūtu taisnība, jo ne�ēlastībā kritu�o studentu zinā�anu līmenis patie�ām bija katastrofāli zems, tomēr izcēlās briesmīgs skandāls, un kole�d�as vadība mīļā miera, precīzāk stipendiju fonda saglabā�a�nas labad nolēma upurēt pasniedzēju, lai saglabātu audzēkņus.

Anna Elizabete dziļi ievilka elpu. Nabaga māte-viņa vienmēr bijusi tik pareiza, principiāla un tie�a�!

-���� Nezinu, kas Rozmarijai notika, ta�u pēc sarunas ar de�kānu viņa vienā dienā burtiski pārvērtās, sāka runāt par brauk�anu mājās, atgrie�anos Latvijā, ceļojumu apkārt pasau�lei, do�anos misijā uz Dienvidāfriku un citas tikpat dīvainas lietas. Un tad vēl tā diagnoze� Baidījos, ka nesabrūk galīgi un kaut ko sev nepadara. Nolēmām, ka Ziemassvētki dzimtas mājās kopā ar tevi viņai varētu nākt par labu, bet izskatās, ka kļūst tikai ļaunāk. Pat nezinu, kā viņa reaģēs uz vecmāmiņas iera�anos� tēva balsī skanēja rūpes.

Cik ļoti viņ� viņu joprojām mīl! Arī tādu. Pat tādu�

-��� Anna Elizabete, tu ta�u manī nemaz neklausies! pār�domas iztraucēja spalgs mātes uzkliedziens.

Anna spēji sarāvās un aplaida skatienu virtuvei, kurā gaiss pēk�ņi likās sastindzis ledū. Visi bija aizgāju�i. Virtuvē viņi bija paliku�i trijatā tēvs, māte un viņa, Anna.

-��� Es tev jautāju, ko te dara visi �ie cilvēki un kāds viņiem sakars ar mūsu ģimeniskajiem Ziemassvētkiem?

-��� Māt, tie ir mani draugi. Jūs ar tēvu tikāt ar visiem iepa�zīstināti, Anna noguru�ā balsī klusi noteica.

-��� Draugi? Kas kopīgs tev varētu būt ar policiju, kriminālekspertiem, suņu audzētājiem un dzelteno presi? māte

uzvilkās. Viņas balss kļuva spalgāka un spalgāka. Uzkurinot sevi arvien vairāk un vairāk, Rozmarija nu jau kliedza ari uz tēvu: Varbūt tu beidzot ar viņu parunāsi? Vai tu maz zini, ka tava mīļotā meita te piekopj neķītrības uzreiz ar trim vīrie�iem visa pagasta priek�ā un visi par to smejas?

Anna Elizabete nepelnītajā aizvainojumā nobālēja. Te nu tie�ām darbs psihiatram!

-���� Nu jau pietiks, Rozmarij, iesim uz savu istabu! tēva maigajā balsī ieskanējās metāliski toņi. Laiks gulēt!

Viņ� paņēma klaigājo�o sievu zem rokas, sāpīgi saspie�ot tās elkoni, un burtiski izstūma viņu no virtuves.

Anna Elizabete bezspēkā noslīga uz ķeblī�a pie plīts un piespieda pieri vēsajam metālam. Ideja par kopīgiem Ziemas�svētkiem bija izvērtusies pilnīgā katastrofā.

Un tie ir tikai ziediņi, odziņas vēl būs�

Interesanti, kas mātei lēcies? Pilnmēness? Cik zināms, Bergu dzimtā līdz �im nav bijis neviena garā vājā, tad no kurienes mātei �īs acīmredzamās trakuma lēkmes? Lai cik kreisa un pareiza Roz�marija būtu bijusi skolas un studiju gados, nevarēja ta�u pieau�dzis cilvēks, kuram aiz muguras vairāk nekā puse dzīves, patie��ām domāt tā, kā �onakt izkliedza? Vai tie�ām �ādi izpaudās Alcheimera slimība? Būs jāpalasa Medicīnas enciklopēdija un jā�lūdz Kārlim tīklā sameklēt visus atrodamos materiālus par tās gaitu un iespējamo ārstē�anu.

Bet� varbūt māte lieto kaut kādas zāles, kas izraisa �īs dīvai�nās blakusparādības?

Vai arī� Ko teica ģenerālis? Vai tie�ām pa�as māte viņu ienīst�? Bet par ko? Mantojuma dēļ?

No �īs domas Annai Elizabetei notirpa pakausis.

No�īkstēja virtuves durvis. Ģirts.

-���� Sīkais, kas lēcies? Tev pilnīgi nav sejas.

-��� Nekas. Viss ir labi.

-��� Vai ne? Nemelo, es tev cauri redzu tāds padzīta spaniela skatiens tev ir tikai galēja izmisuma brī�os.

Annai rīklē iesprūda kamols. Ģirts viņu pārāk labi pazina.

-��� Māte�

-���� Ko māte?

-���� Sarunāja visādas riebeklības. Nejaukas lietas. Viņai pro�blēmas ar galvu, nespēj sevi kontrolēt.

Da�os vārdos Anna izstāstīja vecajam draugam bēdīgos jaunumus.

-Jā� Izklausās tie�ām nopietni. Melderis aizsmēķēja un brīdi saspringti domāja. Nopietni, ta�u ne bezcerīgi. Vai tu zini, kas ir Viktora tēvs?

-����� Kinologa Viktora? Nezinu. Nu, kas? �ūsku dīdītājs? Anna pirmoreiz pasmaidīja.

-��� Gandrīz. Viņa tēvs ir baigais psihiatrijas korifejs, noteikti būsi dzirdējusi profesors Mihailovs. Vecs, sirms kungs, ļoti mierīgs un izturēts. Pie viņa visi mūsu rado�ie dodas glābiņu meklēt. Viens pēc divnedēļu plosta, otrs lai tiktu vaļā no spēlētkāres, tre�ais lai atbrīvotos no narkotiku atkarības. Es to nezināju, kamēr� Nūjā, �oruden kādā brīdī Mihailova uzgaidāmajā telpā saskrējos ar Viktoru viņ� bija ienācis apciemot tēvu, bet es� nevarēju tikt galā ar migrēnu. Tum��ajā gada laikā tā mani joprojām galē nost. Tu ta�u atce�ries?

Anna Elizabete atcerējās gan.

Toreiz, gandrīz pirms desmit gadiem, no topo�ā �daudz�solo�ā teātra premjera� Edgara un viņa augstprātīgās mātes mukdama, viņa apmēram pusgadu bija nodzīvojusi Ģirta dzī�vokļa mazajā istabiņā, aprūpēta un ap�ubināta. Ta�u, tuvojo�ties rudenim, aprūpēt un ap�ubināt arvien bie�āk nācās pa�u saimnieku Ģirtam uzmācās dīvainas domas, nepamatots

pesimisms, brī�am pat neticība saviem spēkiem un talantam, ko vēl pastiprināja bulvārpreses nekritiskās, nievīgās publi�kācijas, kurās objektivitāti meklēt bija tas pats, kas melnā naktī melnā istabā pūlēties atrast tur neeso�u melnu kaķi. Bet vissliktākās bija regulārās galvassāpes migrēna, tik stipra un moko�a, ka viņ� nespēja pat acis atvērt, jo gaisma, sevi�ķi die�nasgaisma, tās darīja aklas. Un tikai kārtējā jaunā loma izrādē vai filmā spēja viņu atgriezt ierindā un piespiest atkal strā�dāt.

Togad Anna, palīdzot Ģirtam apgūt jaunās lomas, bija iemācījusies no galvas visu izrā�u tekstus. Kaut kā ta�u vaja�dzēja atdarīt par viesmīlību.

-� tā ka, Sīkais, neķer kreņķi, par visiem mēs tavu māmiņu dabūsim uz kājām, Ģirts mundri pabeidza garo teikumu, kura sākums viņai bija paskrējis garām nedzirdēts.

-���� Ko tad mani bērniņi te labu dara? Omulīgajā mājas sirdī degunu pa durvju spraugu pabāza Omīte.

-���� Kaļam pēdējos plānus, kā tevi godam izdot pie vīra, Ģirts atjokoja un piemiedza Annai ar aci.

-���� Vai dieniņ, Ģirtiņ, ko nu jūs par mani! Ka tik mācītājs salaulā! Miķelītis gan satraucies kā puika: kas būs, kā būs, kur� vedīs, ko ļaudis teiks? Omīte smaidīja kā saulīte. Mēs jau gan gribējām tā klusiņām�

-���� Nu nē, nekāds klusiņām neies cauri! Būs viss, kā pieklā�jas, ceremonija, mācītājs un Mendelszona kāzu mar�s. Tāda līgava kā tu, Omīt, gadās viena simts gados, tad nu svētki būs ar glanci! Ģirts smējās. Starp citu, vai brūtes kleita beidzot gatava?

-���� Neesmu vēl redzējusi, un neviens man neko nestāsta! Baronese Anna Roze teicās atvest no Londonas, bet nu pati pazudusi� Pieprasīja visus iespējamos un neiespējamos

r-

mērus, rau, �epat virtuvē Anniņa veselu vakaru mani staipīja un grozīja, plecos pat krampis iemetās. Vēlēja neuztraukties. Bet kā tu neuztrauksies? Ja nu atved tādu ar izgriezumu līdz nabai un spo�iem grabuļiem, tie ārzemnieki jau citādas ne�uj, visās filmās rāda� Kārļa vecmāmiņa pukstēja, rosī�damās pie plīts. Tad es nemaz pie altāra neie�u.

Anna un Ģirts, smieklus valdīdami, saskatījās.

-���� Omīt, vai nu baronese būs tik neprātīga, viņai lieliska gaume! Ģirts mierināja.

-��� Tā jau gan, tomēr es uztraucos. Pastāsti man vēlreiz, kā tas viss būs, Kārļa vecmāmiņa viņam lūdza.

-�� Nu kā� No rīta agras brokastis tepat mājās, tad friziere un stiliste, brauciens uz Me�mui�as baznīcu, tur ceremonija, bet pēc tam mēs visi dosimies nelielā ekskursijā ja vien ceļi būs izbraucami un visbeidzot svinīgās vakariņas pie svecēm, �ampanie�a un divsimtgadīgas tortes, tas ir, ja vien tā torte būs ēdama�

-���� Melderi, pietiek apcelties, ar torti viss būs vislabākajā kārtībā! Anna meta viņam ar gar�vielu trauciņu.

Ģirts to noķēra gaisā. Grasies mani sapiparot un bāzt krāsnī Ziemassvētku cepe�a vietā?

-���� Kā tad, liela vajadzība! No tevis jau nav nekā, ko ēst, vieni vienīgi kauli un cīpslas, zobus var aplauzt. Augstākais, kam tu deri, buljonam! Anna atkodās.

Omīte, uz abiem dauzoņām skatīdamās, apmierināti pa�smaidīja. Apceļas, tātad atguvusies.

-��� Nu, vai zini manas skatuves partneres nekad nav sū�dzēju�ās! Ģirts tēloti sapīka, tad a�i apsviedās, pielēca pie Annas un, paķēris uz rokām, pameta gaisā. Tūliņ mēs tevi pa�u� buljonā!

-�� Kas te notiek? bezrūpīgo jautrību kā ar zobenu pārcirta Rozmarijas Bergas ledainā balss. Viņa stāvēja durvīs un ar bezgalīgu nicīgumu balsi pavēlēja: Meldera kungs, nolieciet manu meitu zemē un atstājiet mūs!

-��� Es� te� mēs� Mēģinājām kāzu ceremoniju. Ģirta ap�mulsums bija teju vai ar roku sataustāms.

-���� Mani tas neinteresē. Lūdzu, atstājiet mūs vienas!

-���� Mamm, nu kāpēc tu kā pūķis visiem uzbrūc? Anna vairs nespēja novaldīties. Mēs tie�ām runājām par Omītes kāzām, un Ģirts mūs vienkār�i smīdināja.

-��� Es neko nevēlos dzirdēt, lūdzu, ej uz savu istabu laiks gulēt! Tu �odien esi bijusi slikta meitene.

-���� Māt!

-���� Nekāds māt. Pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem! Rozmarijas balsī pamazām ieskanējās histērija.

-��� Māt, izbeidz! Tu aizmirsties. Man ir trīsdesmit pieci gadi, es jau sen esmu pieaugusi sieviete, nevis tava mazā meitiņa, kurai tu, starp citu, bērnībā nepievērsi nekādu uzmanību! Piedod, bet tagad tu esi ciemos pie manis, nevis savās mājās, un �eit tu mani neizrīkosi. Man vēl daudz darāmā, lai saga�tavotos rītdienas svētku vakariņām. Tā kā arlabunakti. Tev tie�ām laiks gulēt!

Labi, ja reiz kar�, tad kar�. Pie velna pieklājību!

-���� Kā tu uzdro�inies!!! profesores kundzei histērijā aiz�rāvās elpa, un viņa sāka teatrāli sēkt.

-���� Mierīgi, māt. Vienā mierā. Man ir tādas pa�as tiesības dzīvot un būt laimīgai kā tev. Tu savu lēmumu aizbraukt no Latvijas un veidot dzīvi citur pieņēmi pirms piecpadsmit ga�diem, tad nu esi tik laba un nestāsti, kā dzīvot man un maniem draugiem, kuriem at�ķirībā no tevis rūp tas, kā man klājas un kā es jūtos.

Par laimi, iejaucās Kārļa vecmāmiņa: Rozmarij, lūdzu, palīdziet man uzkāpt līdz otrajam stāvam, pēk�ņi uznāca tāds kā sirds vājums, ie�u atgulties. Lūdzu, pavadiet mani!

Uzmetusi meitai naidīgu skatienu, sak� redzi, ko esi sastrā�dājusi, Rozmarija paņēma Omlti zem rokas, un abas izgāja no virtuves.

-��� Ārprāts! Anna Elizabete no�ukstēja.

Jā, viņām nekad nebija saskanējis. Citas klasesbiedrenes ar savām mammām varēja izrunāties par visu, bet Zanes mam�ma Zālī�u lauku mājās vispār atgādināja pasaku mlļmāmiņu, Annas ģimenē kop� bērnības valdīja stīva un auksta gaisotne. Valdonīgā māte spēja nomākt pat tēva iedzimto jautrību.

Labāk kļuva tikai tad, kad viņa ar tēvu palika divatā. Tad viņ� atkal bija labais, jautrais tētis, bezbēdīgais rotaļu biedrs, nevis nopietnais vēstures profesors Ro�kalns, kura vienīgā izlaide ikvakara un nedēļas nogales strīdi ar sievu par Eiro�pas vēsturi un da�ādu lielvaru valdī�anas politikas morāli ētiskajiem aspektiem.

Pēdējā laikā godātā profesores kundze arvien kaismīgāk aizstāvēja biju�o soclaiku un tā ari neuzceltā komunisma priek�rocības. Viņa bija tā ietrenējusies saskatīt korupciju, nekompetenci un radu bū�anu ikvienā vietā un laikā, ka cie�nīto Ro�kalna kungu brī�am sāka mākt pamatotas �aubas, vai arī viņ� nav korumpēts līdz pat sirmo matu galiem, ļaujoties pūsto�ā Rietumu kapitālisma samaitājo�ajai ietekmei.

Kā gan citādi, ja viņ� nevēlējās turpināt strādāt Latvijā par niecīgo skolotāja vai pasniedzēja aldziņu, retajās brīv�dienās kopā ar sievu vilcienā kratoties uz Siguldu, Jūrmalu vai kaut kur iedalīto piemājas dārziņu, bet reizi gadā piesviedrētā tūristu autobusā dodoties organizētā galopom po Jevrope tūrē, aplūkojot caurskrienamās pilsētas pa aizsvīdu�u logu un apstājoties vien pie lielākajiem iepirk�anās centriem.

Nē, tā vietā viņi abi ar dzīvesbiedri bija uzdrīkstēju�ies pieņemt presti�as koled�as darba piedāvājumu Vecajā Eiropā un jau vairāk nekā desmit gadu dzīvoja Vācijā. Tēvs mīlēja jokot acīmredzot viņ� tie�ām esot neglābjami izvirtis un pavedinājis neceļos ari savu principiāli pareizo sievu, kurai tomēr nez kādēļ nebija pretenziju ne pret ģimenes privāt�māju ar baseinu un krā�ņu dārzu, ne ceļojumiem pirmajā klasē divreiz gadā uz da�ādām pasaules valstīm, ne citiem kapitālisma labumiem.

Stundenis kāpņu galerijā nobimbināja vienu reizi.

Laikam ta�u pusdivpadsmit. Cik dīvaini �odien uzvedas laiks te skrien, te velkas kā aizmidzis gliemezis. Tagad pat �ķita, ka no pēdējās sarunas ar māti viņu �ķir vismaz vairākas stundas, bet izrādās tikai da�as minūtes. Nav nemaz tik vēls, varētu vēl ko padarīt varbūt sagatavot sastāvdaļas rītdienas maltītēm?

Virtuves durvis, klusi ie�īkstoties, atvērās, un spraugā pa�bāzās trīs galvas Zane, Ģirts un Kārlis.

-���� Visi prom? Zane iejautājās.

-���� Prom. Guļ. Vismaz tā es ceru, Anna negribīgi atrūca. Viņai būtu paticis kādu bridi pakavēties vienatnē.

-���� Līzbet, Miks zvanīja. Mums ir jaunumi. Nelāgi, Zane uzmanīgi, kā taustoties iesāka.

Kārlis bija a�āks un tie�āks.

-���� īsāk sakot, pagasta inspektors Antons Graudnieks, no komas nepamodies, pirms da�ām stundām nomira. Laboratoriskās pārbaudes viņa asinīs konstatēja milzīgu devu sintē�tisko narkotiku, ko mēdz dēvēt par ie�auj vienreiz, kaifo mū��īgi. �oreiz nosaukums sevi attaisnojis. Starp citu, to pa�u narkotiku klātbūtne konstatēta arī mūsu Ziemassvētku vecī�a ķermenī. Bet tas nozīmē�

-� tas nozīmē, ka abas slepkavības ir savstarpēji saistītas un mēs atkal esam ieķēpāju�ies pilnīgi neprātīgā lietā, no kuras nevienam nav ne mazākās sajēgas. Un nevienam nav ne jausmas, kā no �ī visa tikt laukā veselu ādu, jo, Anna, lai ko tu teiktu, tas akmens logā neielidoja nejau�i, Ģirts pabeidza tirādi.

-��� Tā. Anna smagi noslīga uz sola. Kas tas vēl par no�slēpumaino akmeni?

Interesanti gan, kāpēc Miks bija zvanījis Zanei un Kārlim, nevis viņai?

-��� Lūk, �is! Kārlis gādīgi pasniedza viņai paprāvu, baltu, upes nogludinātu oli, uz kura plakanajiem sāniem ar melnu marķieri bija rakstīts: �Tu man vēl dabūsi!�

Anna Elizabete pēk�ņi sajutās, it kā slāptu. It kā viņai pa�as mājā trūktu gaisa. Strauji piesteigusies pie virtuves stikla durvīm, kas veda uz dienvidu terasi, viņa tās atrāva līdz kājai vaļā. Tie�i laikā, lai pamanītu tum�u ēnu pazibam gar ēkas stūri un izdzirdētu motora troksni.

Tā, atkal sākas�

Viņa vēl brīdi pastāvēja atvērtajās durvīs, mēģinot nomie�rināties. Dzīties pakaļ nebija jēgas, turklāt� Viņa pazina �ī motora īpatnējo, nedaudz gaudojo�o skaņu, it kā braucamais darbotos nemitīgā pārslodzes re�īmā. Tas bija Arņa Akmeņa kvadracikls. Atlika vien minēt, kas bijis braucējs pats Ak�mens vai Uģis un kas viņam pusnaktī meklējams Pū�u salā. Novēroja? Bet kādēļ? Un, ja tā, tad varbūt arī aprakstītais akmens ir viņu roku darbs? Tāda kā savdabīga vizītkarte.

-��� Līzbet, nesaldē māju, nāc iek�ā! jautri uzsauca Zane.

Tātad pārējie neko nav pamanīju�i. Labi.

�obrīd Annai Elizabetei vismazāk gribējās satraukt drau�gus ar naksnīgiem �ausmu stāstiem. Varbūt tam visam ir pa�visam nevainīgs izskaidrojums un neviens viņiem nevēl neko sliktu.

Protams, nenāktu par ļaunu izrunāties ar Miku vai ģenerāli, bet vislabāk ar abiem, ta�u viņa apzinājās, ka tieslbsargu grupai �obrīd darāmi daudz svarigāki darbi par romantisku jaunkund�u apsargā�anu. Ļoti gribējās uzzināt, ko jaunu tris mīklaino nāvju lietās atklāju�i eksperti, un saprast, kā noti�ku�ais turpmāk ietekmēs viņu dzīvi.

Dīvaini, ka Miks viņai joprojām nav piezvanījis, sevi�ķi jau par tādu jaunumu! Acīmredzot vai nu viņiem tur patie�ām iet karsti, vai arī ve�i, beidzot tiku�i migā, guļ kā lā�i.

Ātrāk par rītu tik un tā nekas nebija darāms.

Kaut nu ar vecmāmiņu Annu Rozi viss būtu kārtībā� Tomērgadi�

Annas domas pārsviedās pie pazudu�ās baroneses Annas Rozes fon Bergas.

Dienas un vakara gaitā Anna bija mēģinājusi viņu sazvanīt neskaitāmas reizes, ta�u vecmāmiņas mobilais visu laiku bija atslēgts. Par vecmāmiņas prāta spējām viņa neuztraucās baronese Anna Roze joprojām varēja lepoties ar izcili asu un loģisku prātu. Apvest viņu ap stūri vai apkrāpt neizdotos nevienam, ta�u vēl atlika tāds faktors kā veselība. Simtu divi gadi tas tomēr bija ļoti respektējams vecums.

Tiesa gan, zinot vecmāmiņas ekscentriskumu un tieksmi uz dramatiskiem pārsteigumiem, Anna Elizabete pēc lako�niskās īsziņas saņem�anas bija nedaudz nomierinājusies un nolēmusi gaidīt līdz rītam, bet, ja vecā kundze vēl tad nebūs devusi nekādu ziņu, lūgt Mika palīdzību.

Interesanti gan, kas ir tā otrā persona, ar ko viņa ir kopā?

23.-24. decembra nakts

-��� Sīkais, par ko tu tik saspringti domā, ka pat ausis kus�tas? Ģirts viņu sapurināja aiz pleca.

-��� N-neko. Par rītdienas darbiem.

-��� Līzbet, tu melo. Es tev cauri redzu. Atkal perini kaut kā�das versijas? Ielāgo, es tev neļau�u iesaistīties �ajās lietās nevienam no mums ar �im slepkavībām nav nekāda sakara. Gan jau Kaķītis ar ve�iem pa�i tiks galā! Jo mazāk plsimies pa kājām, jo vieglāk viņiem būs strādāt un jo mazāk apdrau�dēsim pa�i sevi.

-��� Melderi, es tevi vairs nepazīstu! Tā vien �ķiet, ka tu esi nobijies�? Anna vērīgāk paskatījās draugā.

-��� Nē. Tas ir jā. Man bail par jums ar Zani. Jūs esat pie�tiekami dullas, lai pat tagad, dziļā nakti, uz savu galvu kaut kur dotos un atkal iekultos kādās nepatik�anās, tāpēc mēs ar Kārli nolēmām jūs �onakt apsargāt. Kārlis pieskatīs tevi, bet es Zani. �ādā kombinācijā jums nekāda pierunā�ana neizdo�sies.

Zane un Anna Elizabete saskatījās. Viņām prātā nebija nācis meklēt piedzīvojumus. Vismaz tā likās pēc abu izteikti aizvainotās sejas izteiksmes. Anna demonstratīvi noslēdza virtuves ārdurvis, neaizmirstot aizvērt un nostiprināt ari iek��ējos aizvirtņus, tikpat demonstratīvi ielēja termosā kafiju

un uzsauca Kārlim: Ejam, cietumsargi Visiem arlabunakti un saldus sapņus! Ceļamies se�os, brokastis astoņos. Viesis�tabā�

Atslēgusi savas istabas durvis ar mātei atņemto atslēgu, Anna Elizabete labi iestudētā viesmīlībā norādīja Kārlim uz plato gultu, kur jau saldi �ņākuļoja Grāfs, izpleties kā liela, spalvaina, pelēki melna jūraszvaigzne.

-��� Liecies blakām, es vēl kādu brīdi pastrādā�u!

-��� Ko tu grasies darīt pusdivos naktī? Kārlis bija pārguris un pat neslēpa aizkaitinājumu. Pagājis divus soļus atpakaļ līdz durvīm, viņ� tās aizslēdza no iek�puses un atslēgu iebāza d�insu kabatā. Tā.

�is tā izteica visu.

Neaizbēgsi, neaizmuksi, nu tu esi manā varā, nu es esmu priek�nieks!

-��� Ejam gulēt! Man jau acis krīt ciet!

-��� Nesatraucies, Kārlīt, guli, guli! Man miegs nenāk. Prom nebēg�u, apsolu. Tikai uzkāp�u aug�ā, mazajā istabiņā. Stei�dzami jāpārbauda da�i dokumenti.

Mazā istabiņa bija Annas svētnīca. Nesen atklāta un uzreiz kļuvusi viņai ārkārtīgi mīļa. Tāpēc, ka sava.

Kādā no vēlīnās atvasaras saulainajām dienām, kad pie�vakares gaisma slīpi zeltainiem stariem caur balkona slīpē�tajiem veclaiku stikliem mīksti krita telpās, pielejot tās ar dzeltenu gaismu, Annai Elizabetei bija uznākusi kārtējā mājas ģenerāltīrī�anas lēkme. Tādas viņai uzkrita reizi mēnesī ar apskau�amu regularitāti, un mājinieki tad skaidri zināja pretī runāt nav ieteicams, labāk vienkār�i ļauties un palīdzēt.

Tā nu, bruņojusies ar mēbeļu vasku un mīkstu lupa�tiņu, Pū�u Mājas saimniece aizrautīgi spodrināja un pulēja

kokgriezumus savas guļamistabas labajā stūrī, tie�i blakām vecajam ēdienu liftam, kuru Kārlis joprojām nebija salabojis. Pēk�ņi Annai sametās kāja un viņa ar visu svaru uzgrūdās tum�koka sienas panelim, precīzāk, kokā grieztam auglim. Sienā kaut kas no�erkstēja, nograbēja, panelis panācās uz priek�u un sānis, atklājot pa�auru eju. Izskatījās, ka ieejas plāksne, piestiprināta uz lielām dzelzs atsperēm un �arnīriem, nobīdās sāņus kā mikrobusiņa durvis. Savukārt, ieejot iek�ā, tā bija vienkār�i aizverama ar rokturi.

Tikai tagad Anna pamanīja, ka �ajā istabas stūrī grīdas parkets izskatās krietni vairāk nodilis nekā citviet.

Ziņkārības mocīta, viņa bija ilgi svārstījusies un cīnījusies ar sevi iet, neiet, varbūt vispirms pasaukt pārējos mājinie�kus vai vismaz piezvanīt ģenerālim? Pui�i, kā par spīti, bija aizbrauku�i uz Mazkalniņiem, lai palīdzētu Basam tikt galā ar malkas kaudzi, atstājot Annu un Omīti mājās divatā.

Nepacietība beidza vai nost, ta�u veselais saprāts iebilda ja nu tur kas bīstams! Toties sīkā iek�ējā balstiņa strīdējās pretī

-���� bet ja nu tur atrodas kas ļoti privāts, tikai uz Bergu dzimtu attiecīgs, ko citi nemaz nedrīkst redzēt?

Turklāt no kā gan būtu jābaidās pa�ai savā mājā, kur jau nodzīvoti teju divi gadi? No spokiem? Ja reiz mājā mitinātos nelabs gars vai spoks, vai gan tas �ajā laikā nebūtu licis par sevi manīt?

Pret sliktiem cilvēkiem Annai bija citas zāles miniatūra gāzes pistole ar jauktā secībā ielādētām trok�ņa, asaru un nervus paralizējo�as gāzes patronām. Miks gan burk�ķēja, ka tās esot aizliegtas, ta�u viņ� bija tas, kur� �o ieroci Annai Elizabetei uzdāvināja lai pa�am darba nedēļa Rīgā ritētu mierīgāk. Uz Kārļa apsarga prasmi viņ� acīmredzot pārāk nepaļāvās. Tas bija noticis tūlīt pēc Jāņu nakts notiku�miem.

Piedzīvojumu alkas uzvarēja Anna Elizabete uzmanīgi bija spērusi soli pāri noputēju�ajam slieksnim un attapās tum�ā, �aurā lokveida ejā, kuras zemie griesti neļāva izslieties pilnā augumā, bet stāvo akmens kāpņu puspēdu dziļie pakāpieni atgādināja Turaidas cietok�ņpili, kuras galvenajā tornī �ādas kāpnes bija izbūvētas ar gudru ziņu lai iespēja�majam uzbrucējam apgrūtinātu pārvieto�anos tornī uz aug�u.

Atgriezusies istabā pēc sveces, viņa nolēma tomēr kāpt aug�up. Nezināmais vilināja pārāk stipri.

Pussaliekusies, slaukot no sejas zirnekļu tīklus, kas dejojo��ajā sveces gaismiņā izskatījās pēc mū�vecām līķauta skran�dām, Anna spraucās cauri �aurajai ejai un skaitīja pakāpienus (trīsdesmit trīs cik zīmīgi!), līdz attapās smagu, masīvu, no ārpuses aizbultētu ozolkoka durvju priek�ā. Pretēji izsmalci�nātajam mājas interjeram durvis bija ārkārtīgi vienkār�as, pat primitīvas. Toties bultveida aizbīdnis un kaltā atslēga, kas joprojām atradās durvīs, bija īsti metālmākslas brīnumi, rotāti ar sare�ģītiem rakstiem un knibuļiem.

Ieintriģēta Anna Elizabete pagrieza atslēgu slēdzenē aiz�vainoti �ņirkstot, �erkstot un skrap�ķot, tā padevās. Baisās skaņas papildināja ierūsēju�o durvju eņģu �īkstoņa un vēl kaut kas, kas pirmajā mirklī atgādināja skumja spoka nopūtu. Anna sajuta, kā sīkie matiņi uz skausta saceļas stāvus, ta�u uzvilnīju�ais adrenalīns darīja savu. Izstiepusi uz priek�u roku ar dego�o sveci, viņa drosmīgi spēra soli pāri slieksnim�

� Tā bija diezgan paliela, omulīga bēniņu istaba, precīzāk darba kabinets ar visai savdabīgu izvietojumu un iekārto�jumu. Telpa aizņēma gandrīz visus Pū�u Mājas bēniņus, tās centru veidoja nama galvenais skurstenis, ap kuru no otrā stāva vijās �aurā eja, atduroties pret ozolkoka durvīm.

Ap skursteni uz visām pusēm bija iekārtoti �etri zonējumi darba stūris ar lielu veclaiku rakstāmgaldu, masīvu,

grozāmu ādas atzveltni ar kāj balstu un mazu taupības krās�niņu uz trim kaltām ķepiņām; bibliotēkas stūris ar taisnā leņķi izvietotiem grāmatplauktiem; atpūtas stūris ar atvā�amu guļamkrēslu iepretim neliela kamlnai mutei un� novēro�anas punkts ar pamatīgu un, kā likās, ļoti dārgu Zeiss tālskati uz masīvas kājas, ko papildināja da�ādas papildierices, paredzē�tas fotografē�anai.

Tālskatis bija pavērsts Melnā Me�a virzienā un acīmredzot jau daudzus gadu desmitus skumji lūkojās aizkvēpu�ajā rūtī. Astoņi apaļie jumta lodziņi lieliski izgaismoja telpu, bet abi milzīgie, pusapaļie logi istabas galos atsedza skatam visu salu.

Lai kas bijis slepenās istabas radītājs vectēvs, vecvectēvs vai cits sencis -, �is cilvēks nenoliedzami mīlējis ērtības par to liecināja sīkumi, bez kuriem ikdiena ne�ķiet tik jauka: petrolejas lasāmlampa un stāvlampa ar grezniem stikla pie�kariņiem, daudz�uburu sve�turis, mākslinieciski kalti kamīna piederumi un malkas turētājs, kokgriezumiem rotāts dzērienu galdiņ� un pat savdabīgs stāvbeņķis līdzās tālskatim acīmre�dzot, lai, ilgsto�i kaut ko novērojot, nepiekustu kājas. Vērīgāk izpētot istabas iekārtojumu un priek�metus, Anna Elizabete atklāja vairākus uzlabojumus, piemēram, stāvlampa pār�veidota no petrolejas par elektrisko vadi ar pīto izolāciju lika domāt par Latvijas pirmās neatkarības gadiem vai kara�laiku.

Laikam jau vectēvs Vilītis kara beigās pazudu�ais Times reportieris Viljams Stouns-Bergs �o telpu bija izmantojis bez vecmāmiņas ziņas, ja reiz viņa neko nebija manījusi. Bet varbūt zināja, ta�u nogaidīja īsto laiku, kad atklāt �o noslē�pumu mazmeitai? Katrā ziņā vasarā atrastajā zaļajā pie�zīmju grāmatiņā par to nebija ne pu�plēsta vārda. Varbūt tāpēc, ka vectēvs tie�i no �ejienes bija veicis savus stratēģis�kos novērojumus gan pāri upei, gan piebraucamajam ceļam

Rīgas lielceļa virzienā, dokumentējot abu armiju kustību kara sākumā un �etrdesmit pirmā gada jūnija notikumus.

Varbūt �eit viņ� slēpās toreiz, kad tie nezvēri, viņu meklēdami un gaidīdami, izvaroja un gandrīz nogalināja vecmāmiņu Annu Rozi? Nē, toreiz viņ� bija devies gandrīz nedēju ilgā izbraukumā� �odienas acīm raugoties, visticamāk, kaut kur austrumu robe�as virzienā. Ai, kā gribētos beidzot uzzināt, kas īsti bijis Viljams Stouns-Bergs sve�ais vai savējais un kā labā strādājis! Vai tie�ām dubultspiegs, kā ļaudis mēdza runāt?

Vēl kāda interesanta nianse jumtistaba, �ķiet, bija pie�lāgota mēbelēm, nevis otrādi, jo pretējā gadījumā nebija skaidrs, kā masīvās deviņpadsmitā gadsimta mēbeles te būtu nokļuvu�as. Tātad vai nu tās ieceltas ar trīsi pa lielajiem sānu logiem, vai arī� telpā jābūt vēl kādai ieejai.

Tas ieviestu zināmu skaidrību arī malkas sagādes jautāju�mos Anna nespēja iztēloties prāva auguma vīri�ķi ar lielu malkas klēpi spraucamies cauri zemajai, �aurajai ejai. Tur�klāt diezin vai Veckundze vai Anna Roze būtu pieļāvu�as kurināmā staipī�anu cauri savai guļamistabai.

Visas Pū�u Mājas krāsnis tika kurinātas no kāpņu galerijas, tikai virtuves plīts un kamīni ne.

Iespējams, no istabas lejup varēja izkļūt caur lielajiem logiem to zemās, platās palodzes atradās tie�i virs Annas guļamistabas balkona dienvidos un Zilās viesistabas ziemeļos.

Varbūt varēja tikt ari aug�up uz krusteniskā jumta salai�dumā it kā iesprausto ieapaļo tornīti ar vējrādītāju, kurā vijīgā rakstā iekalts gadskaitlis 1883. Tādas pārvieto�anās jēga gan nebija saprotama, bet kas zina�

Vecais nams nesteidzās atklāt savus noslēpumus.

Tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ Anna Elizabete par nepa�rasto atklājumu pārējiem paziņot nesteidzās. Izmantojot retos

mirkļus, kad mājā neviena nebija, viņa bēniņstāvu pamazām iztīrīja, uzkopa un sakārtoja, ievie�ot vienu otru jaunu ērtību elektrības pagarinātāja, galda lampas, kafijas automāta un da�u siltu pledu veidolā, līdz kādā saulainā atvasaras dienā, uznesusi aug�ā portatīvo datoru, pirmoreiz apsēdās pie vecā rakstāmgalda. Un� sajutās tik ļoti mājās, it kā �eit būtu pie�dzimusi un uzaugusi. Sen�u balss?

Bēniņi Annai kļuva par vismīļāko patvērumu ja vien varētu, viņa no turienes vispār neizietu. Sevi�ķi pēdējā laikā, kad agrāk tik klusais nams �ķita pārvērties trok�ņainā iebrau�camajā vietā.

Lai cik mīļa un jauka bija Kārļa vecmāmiņa, ta�u viņas ievie�anās Pū�u Mājā bija jūtami izmainījusi agrākos para�dumus. Ve�iņa bija okupējusi Kārļa agrāko otrā stāva istabu, piespie�ot mazdēlu pārcelties uz lejas kabinetu, tāpēc tagad tur normāli strādāt varēja tikai viens cilvēks Kārlis. Annai, izteiktai siltummīlei, nācās pārvākties uz auksto bibliotēku. Galu galā viņa ar daļu tehnikas iekārtojās guļamistabā par lieliem sirdsēstiem Baronam, kur� Annu uzskatīja par neda�lāmu gultas un sava saldā miega sastāvdaļu. Bet darbs, kā zināms, miegam traucē.

Jumta istaba nāca kā īsta dāvana beidzot bija vieta, kur pabūt vienai, justies brīvi, ik brīdi nebaidoties, ka atsprāgs durvis un ar saucienu �Līzbet, var uz brītiņu?� tajā iebruks kārtējais sirsnīgais laika zaglis.

Lai cik mīļi un jauki bija Annas draugi un lai kā viņai patiktu to vieso�anās Pū�u Mājā, tā automātiski radīja neērtu blakusefektu ne mirkli miera, ne minūtes sava laika.

Sākumā it kā nejau�i, vēlāk jau pilnīgi dabiski māji�niekiem kļuva par ieradumu darbu plāno�anu rīkot� Annas lielajā gultā. Te viņi sanāca apspriesties, iedzert vakara tēju, noskatīties lielajā ekrānā kādu TV filmu guļamistabā, viltīgi noslēpts aiz dekoratīva bīdāmā paneļa, atradās platekrāna plazmas HD televizors vienīgā greznība, ko Anna Elizabete bija sev atļāvusies no mantotās naudas. Faktiski tā nebija greznība, jo televizors bie�i tika izmantots kā kontroles moni�tors strādājot ar dizaina lietām, attēla izmēram un kvalitātei ir liela nozīme. To novērtēja ari pārējie, tāpēc kinovakarus labprātāk rīkoja pie Annas, nevis lejas viesistabā.

Bet vairāk par visu tracināja mājinieku uzbrukumi viņas vannasistabai.

�ī nelielā, balti spodrā telpa ar tum�zilu rakstu klātām, apgleznotām holandie�u flīzītēm, divmetrīgo vannu ar glie�me�vāka formā iestrādātu padziļinājumu galvai, krānu roktu�riem lauvas galvas formā un lauvas ķetnu kājām bija Annas svētumu svētums veselības un domu kambaris. Plauktos glabājās Omītes un Annas kopīgi brūvētās augu esences un uzlējumi, tum�as burkas ar saberztiem, kaltētiem augiem un poķī�i ar ārstniecības ziedēm. It kā jau nebūtu iemesla liegt draugiem izplun�āties ērtajā vannā, tomēr ikreiz pēc kāda cita mazgā�anās Annai bija grūti sevi pārvarēt, lai tūliņ neķertos pie ģenerāltīrī�anas.

Līzbet, rimsties, tu esi pilnīgi traka! viņa mēdza sevi apsaukt un kaunināt, ta�u tas palīdzēja tikai uz laiku līdz nākama�jam vannas viesim.

Laikam jau �īs sajūtas bija kļuvu�as pārāk viegli nolasā�mas Annas sejā, jo reiz, saimniecei mājās neesot, Omīte bija noturējusi mājiniekiem labas uzvedības un manieru paraugstundu, pēc kuras vecajai baronu vannasistabai beidzot bija miers. Kādu brīdi Anna mocījās sirdsapziņas pārmetumos,

ta�u, mierīgāk padomājot, tiem nebija iemesla katrā mājas stāvā atradās pa lielai, labi iekārtotai mazgājamajai telpai ar visām ērtībām �uguna vannām, du�as kabīnēm, karaļmājiņu un pat bidē.

Atguvusi savu domnīcu un veselības krātuvi, Anna Eliza�bete atdzīvojās un atplauka, bet īpa�os gadījumos pati pie�dāvāja to kādam, kur� tobrīd prasījās vairāk ap�ubināms.

Toties savā patvērumā viņa nelaida un neaicināja nevienu.

Protams, mū�īgi noturēt noslēpumā savu regulāro pazu��anu un dīvainos trok�ņus mājas bēniņos nevarēja par atra�dumu nācās izstāstīt, ta�u tas arī bija viss.

�aurās ejas dēļ ģenerāļa ducīgais stāvs netika tālāk par ceturto pakāpienu; Kārļa vecmāmuļai bija par grūtu pievārēt stāvos pakāpienus; Zane un Ģirts, ieraujot vēderus un galvas, gan izspraucās cauri ejai, tāpat arī Miks un Kārlis, sarāvu�ies divreiz mazāki, iemeta aci istabiņā. Ta�u Annas acīmredzamā nevēlē�anās dalīties �ajā telpā ne ar vienu citu skaidrāk par skaidru lika saprast pirmā reize būs arī pēdējā. Un beidzot (laikam ta�u ne bez Omītes palīdzības) tas tika pieņemts un respektēts.

Vienīgais, par ko pārējie joprojām uztraucās, siltums.

Rudenī Anna izlīdzējās, ietinoties siltā pledā, bet, tem�peratūrai krītot, sāka pamazām nest aug�ā mazas malkas pagalītes. Zinot viņas siltummīlestību un rēķinoties ar ejas �aurību, pui�i sāka nopietni gudrot par trī�a iekārto�anu mal�kas groza iecel�anai pa bēniņu logu. Tikmēr Anna uzstiepa aug�ā elektrisko kamīnu. Elektrības rēķins, protams, pieauga divtik, ta�u viņa bija gatava drīzāk salt, nekā atkāpties no savas sūri grūti izcīnītās neatkarīgās pasaulītes bez cilvēkiem, toties ar Grāfu un Baronu.

Uzticamais sargs, vēl pavisam maziņ� būdams, bija atklājis veidu, kā pievārēt kāpnes, un neatkāpās no Annas ne soli,

savukārt Barons spēja materializēties jumtistabā no jebkurienes.

Acīmredzot otrā eja tomēr eksistē, vajadzēs kādā vaļas brīdī pameklēt un paskrubināties�

Starp citu, tie�i pateicoties Baronam, Annai Elizabetei izde�vās atrast Bergu dzimtas arhiva trūksto�o pusi.

Izrādījās, ka vasarā no zemes izraktā kaste ar albumu un piezīmju grāmatiņu ir tikai niecīga ģimenes vēstures daļa, bet lielākā informācijas krātuve glabājās bēniņos� meistarīgi viltotā baļķī virs jumta sijas. Rudais Barons, ar Grāfu dauzo�ties, pēk�ņā enerģijas uzplūdā bija uzskrējis pa sānu balstu uz aug�u un aptupies uz vērbaļķa, bet, lejā lecot, ar kuplo asti parāvis līdzi kaut ko, kas no lejas izskatījās pēc strupa baļķa gala, ta�u izrādījās ar blīvi piegulo�u koka aizbāzni cie�i noslēdzama, liela, izdobta koka ciba.

Viltīgajā paslēptuvē atradās vairāki pergamentu ruļļi Bergu dzimtas koks, biju�o valdījumu kartes, Me�mui�as un Pū�u Mājas zemju un ēku plāni; ar aukliņu pārsieta burtnīcu kaudzīte un �aura, gara grāmata biezos, melnos vākos bez nosaukuma, bez izdo�anas gada, toties vāciski un rokrakstā.

Burtnīcās, cik nu bija noprotams, Annas Elizabetes vec�tēvs Viljams bija sācis rakstīt uzmetumu grāmatai par fon Bergu dzimtas vēsturi, turklāt mēģinājis to darīt literāra darba formā kā dzimtas sāgu.

Oho, pa�iem sava Forsaitu teika! Anna nobrīnījās. Paldies Dievam, vectēvs bija rakstījis angliski �o valodu viņa lieliski pārvaldīja. It kā pa jokam sākusi pārlapot plānās burtnīciņas (to pavisam bija astoņas), viņa aizrāvās un iekrita manuskriptā kā akā. Tas bija lielisks! Varbūt nedaudz vecmodīgā valodā, tomēr tai cauri vīdēja profesionāla �urnālista skaidrais skats uz lietām un romānista ķēriens.

Anna Elizabete bija pārsteigta, cik precīzi un asi Vilītis bija pierakstījis savus vērojumus.

Nebūdams vietējais, bet, tā teikt, ienācējs no malas, no citas valsts un kultūras, viņ� neatradās aizspriedumu varā, tāpēc lietas un cilvēkus uztvēra tie�i tādus, kādi tie bija. It kā garāmejot, ieskicēja arī tālaika politisko un valstisko fonu, vairāk gan pievērsdamies ikdienai, sadzīvei, cilvēku attiecī�bām, domām un jūtām.

No pierakstītajām lappusēm uzdvesa dzīvās vēstures elpa, turklāt, kā izskatījās, Vilītis nebūt nebija tik nepraktisks un bez�palīdzīgs, kādu viņu savā atmiņu stāstā bija tēlojusi Anna Roze. Katrā ziņā viņa prāts strādāja apskau�ami labi un precīzi.

Būtu vērts kārtīgi iedziļināties, papildināt faktus un padarīt lasāmu, bet vēl vairāk vērts uzrakstīt turpinājumu par to, kas ar Bergu ģimeni noticis vēlāk, �ī pēdējā gadsimta laikā, Anna Elizabete nolēma.

Pēdējā laikā �ī apņem�anās bija kļuvusi par viņas misiju, mudinot ik mīļu brītiņu veltīt pētījumiem bēniņos.

Izklājusi uz lielā galda vectēva zīmēto dzimtas koku, viņa, uzmetusi uz pleciem pledu, glu�i kā liela pūce, nolīkusi pētīja to un studēja, salīdzinot ar pa�as radīto. Izrādījās, viņu pētī�jumi ar vairāk nekā septiņdesmit gadu distanci virzīju�ies paralēli vectēvs bija ciltskokā iezīmējis vienu otru attālāku rada gabalu, par kuru Anna neko nezināja, bet citādi dati sakrita.

Vecais reportieris bija paveicis vēl kaut ko iespēju robe��ās katram vārdam un uzvārdam pievienojis arī vienu vai pat vairākus attēlus, iespējams, pārfotografētus no gleznām vai baronu Bergu ģimenes albumiem.

Interesanti, kur tie ir tagad? Pie vecmāmiņas Londonā vai gadu gaitā gāju�i bojā?

Anna ar palielināmo stiklu pētīja cilvēku sejas un brīnī�jās, cik daudz kopīgu iezīmju tie�ās asinslīnijas pēcte�os var saskatīt pat pēc simts un vairāk gadiem. Un arī kādus jokus gan mēdz izspēlēt daba, diviem skaistiem vecākiem piespēlē�jot izcili neglītu, it kā sve�u bērnu, kur� tomēr, gadiem ejot, iegūst dzimtai raksturīgās vizuālās īpatnības un rakstura īpa�ības.

Viņa pamanīja vēl kaut ko kā Bergu dzimtas sānu atzarā ar laiku parādās izteiktas deģeneratīvās iezīmes pārāk tuvu vai pārāk tālu stāvo�as, iedubu�as vai izvelbtas acis, neglītas mutes līnijas, gļēvas, resnas lūpas, lielas galvas, zemas pieres, tukli kakli� Acīmredzot kaut kad, kaut kur dzimta bija sevi atra�ojusi, krustojoties tuviem asinsradiniekiem. Iespējams, ģimenes īpa�umu saglabā�anas vārdā tas noticis pat vairāk�kārt. Sekas? Gļēvi bezrakstura cilvēki, kas paradu�i sev neko neliegt, ļauties dzīves baudām un� iet pāri līķiem.

Nav pārāk humāni tā domāt, ta�u debesis labi darīju�as, ļau�jot �im zaram iznīkt, Anna atviegloti nopūtās.

Tikpat interesanti izrādījās Me�mui�as un Pū�u salas vecie plāni ar abu baronu vecā fon Berga un Annas vecvectēva izdarītām piezīmēm uz to malām. Izrādās, pirms pusotra gad�simta Me�ājos viss izskatījies pavisam citādi Me�mui�as ēku komplekss bijis daudz pla�āks un funkcionālāks, diem��ēl ne�ēlīgie laikmetu grie�i daļu ēku noslaucīju�i no zemes virsas. Arī mui�as agrīnais plānojums likās pilnīgi citāds slēgtais iek�pagalms gan it kā tāds pats, bet, piemēram, vārti biju�i nevis divi, bet veseli �etri.

Tas bija aizraujo�s ceļojums vairāk nekā �etrus gadsimtus senā Me�mui�as pagātnē.

Tikpat aizraujo�a solījās būt arī Pū�u Mājas plānu pētnie�cība, ta�u tai nopietnāk pievērsties liedza nemitīgie darbi, kas kā mū�īgais dzinējs neļāva apstāties.

Tā strādājot, ar Grāfu pie kājām un rudo, murrājo�o krās�niņu Baronu uz krēsla paroceņa, Anna Elizabete reizēm ļāva sev ieslīgt vieglā, puscaurspīdigā snaudā tajā brīni�ķīgajā stāvokli, kad realitātes robe�as sāk zust, saplūstot ar sapni vai zemapziņu.

Atlai�oties lielajā guļamkrēslā, caur jumta logu varēja vērties tie�i zvaigznēs vai mākoņos. īpa�i omulīgi bija lietus laikā tad, ietinusies siltajā kamieļvilnas pledā, Anna vēroja, kā pret stikliem cita pēc citas triecas lietus lāses pak� un sa�ķīst, pak� un sa�ķīst� Ziemai sākoties, viņa bija atklājusi citu izklaidi aizsmaku�ā vēja saksofona spēlētās smeldzīgās ledus mūzikas pavadījumā krīto�ās sniegpārslas griezās un virpuļoja kā dejotājas balles deju sacensībās. Tas bija skaisti un reizē tik� nepastāvīgi, uzvēdījot vieglas skumjas.

Vai lietus lāses un sniegpārsliņas nojau�, cik īss ir to mū�s tikai kritiena ilgumā?

Pēdējā laikā Annai Elizabetei arvien bie�āk uzmācās eksis�tenciālas pārdomas par dzīves un esības jēgu. Sevi�ķi tādos brī�os, kad pārējie kā sazvērēju�ies uzmācās un alka viņas sabiedrības.

-���� Ko tu tur vari pētīt un rakstīt? pukojās Kārlis. Vai nepietiek jau ar vienu papīra bendētāju?

Ar to viņ� domāja Zani, kura, turpinot vasarā aizsākto darbu pie Me�āju pagasta domes pasūtītās grāmatas un vēs�turiskos materiālus pētot, regulāri pazuda Melnpils vai Rīgas arhīvu virzienā, bet reiz pat devās uz Berlīni.

Kārlis nesaprata, kā tik vientulīga padarī�ana, kāda ir raks�tī�ana, var sagādāt prieku un gandarījumu. Viņa sabiedriskā daba neļāva nociesties klusumā ilgāk par stundu, turpretī Anna, iztraucēta iesākta rakstu darba vidū, kļuva ērcīga un

ka�ķīga. Vēl vairāk brī�am Kārlim �ķita, ka viņa savā istabā aiz slēgtām durvīm ar kādu sarunājas, ta�u uz tamlīdzīgiem jautājumiem arvien sekoja vēsā neizpratnē piepacelta uzacs un �ķietami nevērīga atbilde �pļāpāju pa telefonu; runājos ar Baronu, Grāfu, ar Zani, Ģirtu, Miku, Omīti� (arī tad, kad neviena no nosauktajiem viņas istabā nebija), �sarunājos skaipā ar vecmāmiņu Londonā�.

Kā tad, viņa runājas ar visiem, tikai ar mani ne! Kārlis tādās reizēs īgni nodomāja.

-���� Kāpēc tu mūs atstum? Neuzticies? Baidies, ka pārāk tuvu piekļūsim taviem dzimtas noslēpumiem? Varbūt jums, slavenajiem Bergiem, ir kas slēpjams? vēl pavisam nesen ironiski bija pajautājusi arī Zane.

Tovakar Anna Elizabete kārtējo reizi bija aizstrādājusies un nonākusi lejā vakariņās tikai pēc ilgas zvanī�anas. Ģirts, dzirdot Zanes indīgo repliku, bija pūlējies draudzeni aizbildi�nāt un attaisnot, pajokodams: �Vienkār�i mēs esam Līzbetei apniku�i un viņu nogurdināju�i. Jāļauj ta�u cilvēkam kādreiz arī pabūt vienam!�

Viņ� pat neapjauta, cik patiesi izskanēja �ie vārdi. Skaļi gan Anna neko neteica.

� es jūs neatstumju, es vienkār�i kaut nedaudz vēlos pabūt pati!

Jūs mani esat prihvatizēju�i un padarīju�i par �īs mājas un uzņēmuma daļu Anna te, Anna tur, Anna visu zina, var un spēj, Annai ir atbildes uz visiem jautājumiem un risinājumi visām problēmām.

Bet es vēlos beidzot atļauties kādu brīdi darīt to, ko gribu, nevis to, ko vajag!

Pārmaiņas pēc pamēģiniet pa�i nopelnīt kaut santīmu! Sagā�dājiet kaut vienu normālu pasūtījumu, neiekuļoties tādās ziepēs,

kādas vasarā sanāca Zanei, vai putrā, kādu viņa savārījusi tagad. Tāpat jau neesam pasargāti no nepatik�anām nekad nevari būt dro�s ne par partneru godīgumu, ne līdzcilvēku uztveri. Reizēm nevainīgs joks izraisa tādu lavīnu, kas iznīcina visu savā ceļā, bet turpat līdzās notieko�as skandalozas nelietības neviens ij nepa�mana. Sevi�ķi smagi tas jūtams �ogad, vēlē�anu priek�vakarā.

*� * *

Pēc vasaras baisajiem notikumiem izdevniecības Magnum Lux īpa�nieks Dinārs Loks bija vērsies vispirms pie Annas Elizabetes, pēc tam pie Zanes ar piedāvājumu uzrakstīt autentisku stāstījumu par vienu gadu Me�āju pagasta dzīvē, iekļaujot tajā gan pirms pusotra gada notiku�o dubultslepkavlbu, gan �is vasaras traģēdijas, kuru saknes iesniedzās tālu pirms �etrdesmitā gada. Viņam bija vajadzīgs bestsellers grāmata, ko varētu ne tikai veiksmīgi pārdot, bet ari izmantot par psiholoģisku un emocionālu tarānu, pa�am ieejot poli�tikā.

Zanes dedzīgi pierunāta, Anna gandrīz piekrita, ta�u pēc ilgām pārdomām tomēr atteicās pārāk daudz neskaidrību, rokamā un pētāmā, daudzi tālaika notikumos iesaistītie ļaudis joprojām dzīvi, iespējams, ari viņiem būtu, ko teikt un stāstīt. Jo galu galā tas bija viņu laiks un dzīve! Bet tas nozīmēja grāmatai nepiecie�ami papildu pētījumi, kas savukārt prasītu milzīgu darbu un daudz laika, kura nebija. Tie�i tāpēc viņa klusu un paslepen no visiem bija sākusi rakstīt pati savu Bergu dzimtas un Me�āju pagasta jauno laiku hroniku.

Visticamāk, Dinārs jutās pateicīgs par sievas Ilgas izglāb��anu no nāves, ta�u bizness ir bizness.

Tagad pēc Zanes paziņojuma par aizie�anu no darba viss bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ta�u ari līdz tam Anna iek�ēji bija uzjautrinājusies, vērojot, cik pēk�ņi mainījās Loku pāra

attieksme viņiem vairs nebija laika atbraukt uz Me�ājiem (lai gan agrāk Loki te pavadīja gandrīz katru nedējas nogali), viņi vairs neielūdza pū�mājniekus viesos, un pat Ilga vairs neaicināja Annu ciemos pie mazās krustmeitiņas Elizabetes. Jā, toties Zanei rudens periodā darbā slodze pieauga divkārt.

Un nu draudzene bija iesniegusi Lokiem atlūgumu.

Iespējams, tur slēpās vēl kas vairāk, nekā viņa pateica.

Annai Elizabetei tādos brī�os nolaidās rokas. Viņa īsti nezi�nāja, ko darīt un kā palīdzēt. Nevarēja ta�u visus pasaules bēdubrājus savākt zem sava platā spārna. Jo vairāk tāpēc, ka Zane pēdējā laikā bija kļuvusi ārkārtīgi viegli saērcināma saskaitās un dusmojās par elementāriem sīkumiem, kas cit�kārt izraisītu vien jautru savstarpēju apcel�anos. Vēl vakar Anna bija par to runājusi ar Ģirtu.

-���� Kas noticis Zanei pārstrādājusies? Tik nikna, ka tīri vai uguni spļauj, Ģirts bija brīnījies.

-Viņa� aizgājusi no darba� Anna negribīgi paskaidroja. Slēpt nebija jēgas, agri vai vēlu tik un tā uzzinās.

-��� Oho! Un ko tagad? Meldera īsajā jautājumā Anna sa�klausīja ba�as: kā tas ietekmēs mūs?

-��� Grib pie mums. Strādā�ot ar rakstu darbiem�

Iestājās ilgs klusums.

-��� Līzbet� Tu ta�u saproti, ka tas būtu liels risks, vai ne? Ģirts klusi ierunājās.

-���� Melderi, beidz laipot! Mēs ar tevi viens otru pazīstam līdz aknām, tāpēc saki, ko domā! Zane visiem būs kā dadzis acīs taisnība. Pieradusi izrīkot, tāpēc pakļauties un strādāt kāda vadībā viņai būs grūti arī tiesa. Turklāt viņa ir pār�steidzīga, ļoti emocionāla, brī�am pat histēriska un nepārredz spēles laukumu par to mēs pārliecinājāmies vasarā. Laba redaktore, bet pie nosacījuma, ka viņu kāds neuzkrīto�i

vada, ta�u tā, lai tas nebūtu jūtams. Es ar �ādiem di�ciltīgo jaunavu glāb�anas smalkumiem nodarboties netaisos.

-��� Vai tie�ām viņa nevarēja palikt izdevniecībā un strādāt?

-���� Nezinu. Medijiem tagad neiet viegli drukātie vairs nespēj konkurēt ar internetu. Benzīnam cenas kāpj, papīram un tipogrāfijas pakalpojumiem ari, bet internetā �tancēt un pārgremot lētas sensācijas vienā mierā! Tur iespējas bez�galīgas. Ja vēl pieņem darbā da�us klik�ķinātājus, kuri raksta provocējo�us komentārus, uzpū�ot no mu�ām ziloņus, lasītāju aprite garantēta. Tiesa, ne visi �urnālisti to spēj. Vecā kaluma rakstītāji, kuri savu vārdu tur vismaz kaut kādā vērtē, sen mainīju�i darbības jomu viens pievērsies biznesam, cits reklāmai vai sabiedriskajām attiecībām, vēl kāds aizbraucis uz ārzemēm, jo �eit vairs neredz sev vietu. Varbūt, ja tie�ām kāds no Magnum Lux drukātajiem izdevumiem bija jāsamazina, Zane būtu varējusi pārkvalificēties un strādāt kā internetā portāla redaktore? Varbūt viņa būtu varējusi radīt kādu jaunu produktu? Ta�u ko mēs zinām?

-���� Nu labi, tu uzbūri nepavisam ne priecīgu ainu. Ko mēs tagad darīsim?

-Ja godīgi nezinu. Varbūt� vajadzētu viņu izprecināt? Anna rezignēti mēģināja pajokot.

-���� Oho! Doma kā māja! Un kur�, atļaujiet pavaicāt, būs laimīgais līgavainis?

-Tu.

Melderis aiz pārsteiguma zaudēja runas dāvanas, kas ar viņu atgadījās reti, faktiski gandrīz nekad.

-��� Bet man likās� ka tu centies viņu atturēt no tādiem kā es�.? viņ� beidzot izmocīja.

-���� Kādiem tādiem?

-��� N-nu� neuzticamiem, mū�dien skrieno�iem, ar sevi pār�ņemtiem egoistiem�

-���� Precīzi. Ta�u nē, nepareizi. Nerunā muļķības! Anna Elizabete pasmaidīja. Godīgi? Es patie�ām priecātos, ja jums abiem kaut kas sanāktu. Bet vai tev ne�ķiet, ka Zanei jau kāds ir?

-��� Kas kāds?

-��� Vīrietis.

-���� Tu joko. Pa kuru laiku? Viņa ta�u visu laiku bija darbā, darbā, darbā! Tagad bija Ģirta kārta brīnīties. Lai kad es pie viņas Rīgā pieskrēju, viņa to vien darīja kā strādāja. Aicināju uz teātri nenāca, uz restorānu nenāca. Jaunu tērpu nav, jaunu smar�u arī ne. Pie friziera nav bijusi kop� vasaras, solārijā, baseinā, trena�ieru zālē arī ne. Pie mammas uz laukiem nav braukusi, pie tevis zāli pļaut ari ne. Kādi tur vēl vīrie�i?

-��� Melderi, tavas enciklopēdiskās zinā�anas sievie�pētniecībā mani sāk biedēt, Anna tēloti nodrebinājās.

-���� Nebaidies, tevi es neanalizē�u. Dzīvot gribas� Starp citu� Ģirts saminstinājās. Kā jums� ar Miku?

-��� Kas kā? Anna tēloja nezinīti.

Viņas un Mika Kaķī�a attiecības bija īsts bezgalīgais stāsts viens solis uz priek�u, divi sāņus, viens atpakaļ� Un viss no gala. Arī Mikam bija darbs, darbs, darbs. Un viņai tāpat.

-���� Vai mēs kādreiz sagaidīsim ko vairāk? Melderis sāka atgādināt neatlaidīgu ērci.

-���� Hmm� Varbūt tomēr vispirms izprecināsim Omīti? Un tu mums vecmeitu ballītē uzdejosi. Kārļa vecmāmiņai ta�u tā patīk tavs mugurskats�

Nu reiz Melderim tie�ām vairs nebija, ko teikt.

Mobilā tālruņa zvans bēniņu telpas naksnīgajā klusumā noskanēja kā pastardienas bazūne.

Mocarta �etrdesmitā. Miks.

-��� Negulēji?

-��� Nē. Strādāju.

-��� Atkal bēniņos?

-��� Atkal.

-��� Kur pārējie?

-���� Vecāki guļ, Omlte guļ, Ģirts sargā Zani viņas istabā. Kārlis ar zvēriem manā gultā pieskata� mani.

-��� Vareni. Izskatās, ka jums tur iet jautri.

-���� Kā tad. Aiz jautribas mute ciet neveras. Māte atkal� viņa aprāvās.

-���� Skaidrs. Miks viņu saprata no pusvārdiem. Rozmarija atkal izklaidējusies.

-��� Un kas tev jauns? Anna uzspēlēti mo�i painteresējās.

-����� N-nu� Pat nezinu, ar ko sākt. �ķiet, mēs esam sūdos līdz ausīm.

-���� Miku, kas tad nu? Anna no tiesas izbrīnījās. Vienmēr izturētais majors Kaķītis rupjus vārdus nelietoja.

-���� Tā arī ir. Nupat piezvanīja tiesmedeksperti laikam jau Vecais viņus patie�ām uz ausīm nolicis, ja pa�ā Ziemassvētku priek�vakarā vēl analīzes taisa. Vari iedomāties, ko viņi man pastāstīja?

-���� Saldētais zaglis vispirms saindēts ar to pa�u narkotiku, ar ko abi pārējie miru�ie, un tikai tad no�auts?

Anna iz�āva minējumu, un tikai tad pati apjauta, ko patei�kusi. Nu gan viņa būs izgāzusies kā veca sēta!

-��� � Kaķītis skaļi ievilka elpu. Bet� kā tu?

-��� Tātad bija gan. Kaķīt, apsveicu, tie patie�ām ir mēsli.

-���� Paldies, tu esi ļoti laipna. Ģenerālis saka to pa�u. Bet arī tas vēl nav viss. Mui�as zālē, tur, kur stāvēja lielā egle, mēs atradām vīrie�u slēpo�anas zābaku pēdas. Lielas. 47. izmērs.

-���� Tad jau kāju saimnieks arī būs visai prāvs un viegli ieraugāms, Anna pasmaidīja.

-���� Protams, pa lielu gabalu! Miks sāji atjokoja. Starp citu, kā jums tur?

Pastāstīt viņam par izsisto logu, aprakstīto akmeni, skrejo�o ēnu un rūco�o motoru vai ne?

Pateikt viņai, ka es zinu par izsisto logu un aprakstīto akmeni?

Kaut kur Lielā Me�a pusē cits pēc cita atskanēja �etri �ā�vieni. Abi runātāji salēcās.

-���� Dzirdēji? Anna ba�īgi iesaucās.

-���� Kur tas bija? Pie jums, uz salas?

-��� Nē, man likās, pārupē, pie jums!

-��� Tūlīt pamodinā�u pui�us, un izbrauksim līkumu. Līzbet, tikai ne soli laukā no mājas! Apsoli?

-���� M-hm.

-���� Anna?!

-���� Apsolu, apsolu.

-���� Es tūlīt piezvanī�u Kārlim�

-���� Apsolu! Jūs atbrauksiet arī līdz Pū�u salai?

-��� Protams.

-��� Tikai� brauciet klusu.

-�� Aha. Kā pelītes. Lai nepamodinātu duso�o pūķi� Piedod! Kaķītis apjuka.

-���� Ir jau labi, Anna pasmaidīja. Jūs tur� prātīgi, labi?

Mulsajam dialogam punktu pielika vēl divi �āvieni. Dob�jāki. Un �oreiz tuvāk Pū�u salai.

-���� Viss, pietiek pļāpāt! Mēs braucam! Gaidiet! Saruna pārtrūka.

Laikam jākāpj lejā pie Kārļa un pēc tam uz virtuvi. Ja pui�i atbrauks nē, KAD viņi atbrauks, noteikti gribēs karstu kajiju. Galvenais klusi atslēgt durvis, lai Mātes kundze neuzmostas, citādi atkal būs trādirīdis.

Interesanti, kam naktī nav miera, ka ar stroķi rokā pa me�u jādauzās?

24.��� decembra agrs rīts

Atmodināts saldākā sapņa vidū, Kārlis nekavējās paust vētrainu sa�utumu.

-��� Tev ir nojēga, cik pulkstenis?

-���� Pus�etri, Kārlit. Vēl ir agrs. Lūdzu, atdod man istabas atslēgu, tad vari gulēt tālāk. Man tūlīt jāiet lejā Miks ar pui�iem jau ir ceļā pie mums.

-���� Kas, ellē, atkal�.? Kārlis rīvēja un berzēja sasarku�ās acis, cenzdamies atmosties.

-��� Me�ā un Pū�u salas tuvumā tikko �āva. Dod �urp atslēgu! Anna Elizabete pavēlo�i pastiepa roku.

Iek�ā viss vārījās.

Pa�ai savā mājā, savā istabā jālūdzas durvju atslēga kā tādai noziedzniecei. It kā viņa būtu kāds zīdainis, kur� nezina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kur drīkst un kur nedrīkst iet!

Pēc viņas toņa nopratis, ka iebildumi nelīdzēs, jo situācija mainījusies pa�os pamatos, un mazāk par visu gribēdams sastrīdēties ar pārguru�u majoru Kaķīti, Kārlis veicīgi iztrausās no gultas un, tā arī nenovilkto d�insu kabatā grābādamies, steidzās uz durvju pusi. Nepacietībā izrāvusi viņam atslēgu no rokām, Anna steig�us atdarīja slēdzeni un metās lejā pa kāpnēm.

Sajutu�i vēsā gaisa plūsmu, ari abi �etrkājainie gulētāji Grāfs un Barons slinki paslēja galvas un atvēra acis, ta�u Kārlis izrādījās �iglāks paķēris pie stenderes pamestos mokasīnus, viņ� cie�i aizvēra durvis un tāpat zeķēs sekoja Annai.

-�� Kas�.? virtuves durvis vērdams, Kārlis ievaicājās, ta�u skaļ� �ku�-�-�!� lika viņam apklust.

-�� Nezinu ne grama vairāk par tevi. Pagaidīsim pui�us. Un� netrok�ņo, lai nepamostas pārējie!

M-jā, labāk būtu teikusi lai nepamostas profesore Rozmarija Berga! Citādi atkal nebūs gala histēriskām klaigām un augstprā�tīgai tark�ķē�anai. Kārlis nesaprata, ko �ajā uzpūtīgajā, snobiskajā pusmū�a dāmiņā atradusi viņa sirsnīgā vecmāmiņa. Laikam Omitei kāzu gaidās prātiņ� pavisam jokains kļuvis!

Anna Elizabete, kustēdamās gandrīz bez skaņas kā bezmiesīgs rēgs, vārīja kafiju un gatavoja maizītes. Galda vidū parādījās arī viņas trejdeviņu zālī�u uzlējums. Veselībai izskrēju�ies pa me�iem, vīri būs nosalu�i.

Ap �etriem Pū�u Mājas piesnigu�ajā pagalmā mīksti ieri�poja trīs automa�īnas Mika toijota, Egona busiņ� un Viktora forda pikaps ar izslēgtiem motoriem un bez gaismām.

Mala�i, pui�i! Anna pateicīgi nodomāja. Nebija ne mazākās vēlē�anās lieki skaidroties ar māti.

Ielaidusi naksnīgos viesus pa virtuves durvīm, viņa norā�dīja uz mīksto virtuves stūrīti, bet pati steidza saliet kafiju un trejdeviņus rīdzinieku sarkanie deguni un gandrīz zili nosalu�ās rokas visu pateica bez vārdiem, toties Miks un ģene�rālis izskatījās pēc omulīgiem, apsnigu�iem rūķiem adītās micēs.

-�� Vispirms veselībai, lai izsilda, un pēc piecām minūtēm varat ēst un dzert visu, ko vēlaties. Bet tev, mans mīļais, silts buljons! Viktora �etrkājainajam pavadonim melnajam vilkam Zorro Anna nolika buljona bļodu.

-�� Anna, tu viņu esi izlutinājusi! Viktors, aizkustināts līdz sirds dziļumiem, tēloti bārās. Viņ� tevi uzskata par dievību, pietiek me�ā pateikt �kur Anna?�, kā �is jau velk uz Pū�u salu. Ne vilks, bet� klēpja sunītis!

-�� Ūja, ūja, Viktor! Zorro ir lielisks dienesta suns gudrs un paklausīgs, vai ne, draugs?

Notupusies pie melnā milzeņa, Anna Elizabete ar visiem desmit iebrauca tā biezajā spalvā uz pakau�a. Suns labsajūtā dobji ieņurdējās un kā sastindzis ļāva izbu�ināt un izkasīt visu ka�oku, bet, kad viņa grasījās celties, klusi norūcās �m-m-m-m� un uzlika vienu smago priek�ķepu uz ceļgala.

-�������� Cauri ir, tev jānāk pie mums strādāt, Viktors smaidīja.

-�� Un mans pelēkais krustdēls jāņem līdzi. Es apmācī�u tevi, bet Zorro Grāfu.

Majors Kaķītis demonstratīvi ieklepojās, bet ģenerālis sāka smieties: Labāk nesāc, Vik, viņa aizies arī! Pats būsi nelai�mīgs Anna ir kā superlīme: pielipsi, ij nemanīsi!

Tad tā Krusttēvs mani uztver kā kaitino�u līmes pikuci, no kā nevar tikt vaļā?! Annai pēk�ņi ie�āvās prātā pavisam netīkama doma, un, lai kā viņa pūlējās to aizdzīt, nekas nesa�nāca.

-�� Labi, vīri, ja esat atsilu�i, savilksim galus! Miks, manī�dams Annas apmulsumu, bet īsti neizprazdams tā cēloni, mudināja. Es sāk�u. Mēs ar Viktoru, vilku, Egonu un �et�riem kriminālistiem izskraidījām Lielā Me�a malu gar gal�veno �oseju un arī Pū�u salas brik�ņus. Pui�i tur vēl strādā, atbrauks vēlāk.

Pārbaudījām teritoriju līdz pat salas aug�galam un ari uz leju līdz lapenei un vecajai peldvietai, kur vasarā atradām apraktos kaulus. Vairākās vietās redzējām kvadracikla pēdas; starp citu viena un tā pa�a kvadracikla to viegli var noteikt pēc raksturīgā labās priek�ējās riepas bojājuma.

-Ja tā ir Akmeņa kvadra, tad labās priek�ējās riepas pro�tektora raksts vienā vietā varētu būt tāds kā izkusis, tāds kā lāpits, domīgi bilda Anna. Atceros, kamēr Akmens bija apcietinājumā, Miķeļu gadatirgū Uģis, draugu priek�ā di�o�damies, izbrauca cauri ugunskuram toreiz da�as oglītes iesprūda priek�ējās riepas rievās un izkausēja gumiju; nācās uzlikt ielāpu. Puisis toreiz bija bālā ģīmī, jo, ja tēvs uzzinātu, āda būtu pār kārti!

-�� Tā pati vien būs, Miks piekrīto�i pamāja ar galvu. Un vēl� �o pa�u riepu nospiedumus mēs atradām nepilnu piec�desmit metru attālumā no tavas mājas. Līzbet, vai tu neko negribi mums pastāstīt?

-�� Hmm� N-nu� es� Nu labi, vēlu vakarā es redzēju gar mājas stūri pazūdam tum�u siluetu. Sākumā nodomāju no�ilierējies, vai mazums, kas, pēdējās dienās visa kā tik daudz, bet nē pēc brī�a ierūcās motors. Tas pats Akmeņu kvadracikls. Motoram apgriezieni par lieliem, strādā ar pār�slodzi�

-�� Līzbet, kāpēc tu mums par to neko neteici?! Kārlis palēcās gandrīz stāvus gaisā.

-�� Negribēju lieki uztraukt. Nekas ta�u nav noticis, viņa neveikli atrunājās.

-�� Kā tad nekas! Un tas logs? Un plakanais akmens? Kārlis aizsvilās.

Telpā iestājās nogaido�s klusums, un visu acis pievērsās Annai Elizabetei. Veltījusi Kārlim viskaulaināko no saviem

skatieniem, viņa konspektīvi izstāstīja aizvadītās dienas noti�kumus.

-�� Kur tas akmens tagad ir? pajautāja Viktors. Iedod man, varbūt vilks kaut ko saodīs?

Pasniegusies līdz zāļu plauktiņam virs ledusskapja un izņē�musi no tā polietilēna maisiņu ar aprakstīto akmeni, Anna to vispirms parādīja pārējiem un tad pasniedza Viktoram.

Malacis meitene, ielikusi maisiņā, lai nepazūd smar�a un nenober�as pirkstu nospiedumi, ja tādi būtu!

Pasaucis suni tuvāk durvīm un uzmanīgi attinis sainīti, viņ� to nolika Zorro deguna priek�ā un ļāva sunim iepazīties ar visām iespējamām smar�ām, tad, klusi pateicis �meklē!�, pavēra durvis �aurā spraudziņā un izlaida gudro dzīvnieku laukā.

-�� Tev nav bail viņu tā vienu palaist? Anna satraucās.

-�� Protams, ne. Zorro ir gudrāks un viltīgāks par jebkuru pretinieku. Ja vajag, viņ� pārvietojas kā ēna. Lai paskraida un pao�ņājas. Ja ko atradīs, pats atskries mums pakaļ. Vai arī� vai arī mēs viņu izdzirdēsim.

-�� Egon, tu ievēroji, ar ko bija rakstīti burti? ģenerālis, ilgi klusējis, pēk�ņi iejautājās.

-� Jā. Ar melnu marķieri. Iespējams, ūdensnoturīgo, ar kā�diem raksta uz kompaktdiskiem.

-�� Ko tas mums dod? Miks uztvēra sarunu.

-�� Teorētiski varētu norādīt uz personām, kas saistītas ar mūziku vai datoriem, ta�u praktiski tas nedod pilnīgi neko, jo, varu derēt, �āds rakstāmāks atrodams gandrīz katrā mājā, iejaucās Kārlis. Es ar tādiem rakstu uz diskiem un disku vāciņiem, Anna un Omīte uz savām zāļu un gar�vielu burci�ņām, Zane uz foto arhīva un kontaktkopiju plēvēm. Pagasta

kantori ar marķieriem dro�i vien apraksta failu mapes, ciema dakteris marķē analī�u kolbiņas, saimnieces zaptes burkas, bet skolotāji zīmē koordinātu asis kodoskopam.

-��� M-jā, norūca Dambergs. Tu diezgan precīzi norak�sturoji situāciju un tomēr� JA uz �ī akmens atrodams kaut viens pirkstu nospiedums, protams, izņemot jūsējos, un JA mēs pārbaudītu rokrakstu un tintes ķīmisko sastāvu, tas jau būtu vairāk nekā nekas. Es gan teiktu diez cik tālu nebūtu jāskatās�

-�� Ko tu ar to gribi teikt? Kaķītis uzrāva kreiso uzaci līdz puspierei. Aha, nav apmierināts�

-�� Izskatās pēc mūsu kopīgā drauga Akmeņa vizītkartes, Egons nosmīnēja.

-�� Es ari par to iedomājos. Ta�u vai tev neliekas, ka tas būtu pārāk vienkār�i? Pārāk acīmredzami?

-�� Bet vai tev neliekas, ka tu mēģini visu nevajadzīgi sare��ģīt? Dambergs atkodās.

Mika skatiens draudīgi satumsa.

-��� Pui�i, pui�i, nestrīdēsimies par sīkumiem! jauzdams briesto�u konfliktu, iejaucās ģenerālis. Labāk pastāstiet, ko vēl jūs tur, me�ā, atradāt. Redz, Līzbet, mani viņi līdzi neņēma aizskrēja kā velna plēsti, pieteica sargāt māju, labi vismaz, ka attapa paņemt līdzi, pie tevis braucot.

Oho, ari ģenerālis tāds kā apskaities, laikam jau Miks uzkāpis uz nerva�

-�� Krusttēv� bet tu ta�u pats� Kaķītis mēģināja iebilst, ta�u, uztvēris Annas Elizabetes uzjautrināto vīpsnu, atmeta ar roku un pievērsās darbam. Labi. Egon, vai tev ir vēl kas?

-�� Kaut kas ir gan. Redz, man nelika un nelika miera tās narkotikas ie�auj vienreiz, kaifo mū�īgi vai kā nu viņas sauc, tāpēc nolēmu piezvanīt pāris pui�iem no narkobiroja, lai papēta sīkāk, kas par tām zināms.

-�� Tu gribi teikt, ka Ziemassvētkos izrāvi ve�us no mājām un liki strādāt? Anna iepleta lielas acis.

-�� A ko? Man jāstrādā, un viņi saldi gulēs? Dambergs attrauca, tad pasmaidija. Nē ta�u! Piezvanīju viņu analīti�ķim tam �alim vispār neeksistē nekas cits kā vien darbs. Ir savi apstākļi pirms da�iem gadiem smagi cieta avārijā, ko izraisīja apnarkojies vadītājs. Ārsti knapi izvilka. Visu atliku�o dzīvi nāksies pavadīt invalīda ratiņos bez cerībām uz atve�seļo�anos. Toties nu viņ� kļuvis par īstu kiberdēmonu nav tādas lapas, ko �is �alis nespēj uzlauzt, nav tāda anonīmā komentāra, kuru viņ� nespētu izsekot, un nav tādas paroles vai �ifra, ko viņ� nevarētu atkost. Monstrs�!

-�� Nu labi, skaidrs, tavs d�eks ir īsts Supermens. Tālāk? Majors Kaķītis nervozi ņurkāja cigareti.

-�� Tālāk? Bet tālāk ir tā izrādās, ka �īs narkotikas Latvijā masveidā ieplūst no� Polijas. Turklāt visda�ādākajos veidos: gan ar pārtikas produktu, kosmētikas līdzekļu un sintētisko atspirdzino�o dzērienu kravām, gan degvielas cisternām, gan� jā, arī ar saldētās gaļas fūrēm. Iedomājies, cik kaifa var noslēpt vienā cūkas rumpī! Un, ja cūkas sasaldētas un iepakotas vakuumplēvēs, domā, uz robe�as muitas punktā kāds pētīs katru liemeni? Jo vairāk tagad, eirosavienībā, kad agrākās valstu robe�as pārvērtu�ās nostalģiskās atmiņās, bet muitnieki� kā sarunā. Ehh! Atminieties pa�i, cik daudz pēdējā laikā ierosināts lietu par ienāko�o kravu kontrabandu! Vai tas neliek padomāt? Apzināti dzen iek�ā simtiem un tūksto�iem tonnu nevajadzīgu, sintētisku, neveselīgu, toties lētu un spo�i iepakotu pārtikas produktu, ar mākslīgi radītu dempingu nospie�ot mūsu lauksaimniekus un rūpniekus uz ceļiem. Vai grūti tur pa vīdam ie�mugulēt ari kaifu�7

-�� Tātad tu gribi teikt, ka visi mūsu miru�ie kaut kādā ziņā ir savstarpēji saistīti? Miks rezumēja.

-�� Tie�i tā. Ja ne citādi, tad visi trīs lietoju�i �o apdullino�o līdzekli. Pa�i vai� Starp citu, to varot gan durt, gan �ņaukt, gan dzert, gan laizīt. Tikai jāuzmanās ar devām, jo �ī narko�tika ir nenormāli spēcīga.

-�� Nu, nu? ģenerālis saausījās.

-�� Tie�i tā kokains, heroīns, LSD, visi zināmie amfetamlni pret to esot kā eņģeļu �uksti.

-�� Kas tad tas par briesmoni?

-�� Pats sīkāk nezinu. Vismaz Dēmons tā teica. Minēja kaut ko par Amerikas pirmiedzīvotājiem un �ūskām.

-�� Tad jau tam ir dabiska izcelsme. Diez vai senajiem indi�āņiem bija laboratorijas, paironizēja Kārlis.

-�� Indiāņiem noteikti nebija, toties �odienas Dienvidame�rikas narkobaroniem ir veselas pagrīdes rūpnīcas ar filiālēm visā pasaulē! Kāpēc gan ne Polijā tur ta�u pakaļdarina gan�drīz visu dārgo kosmētiku?! Iestrādes ir�

Kas te notiek? Nopietni ve�i, bet strīdas par katru nieku kā tāds niķīgu jaunkund�u bariņ�?!

-�� Skaidrs, Miks saīdzis uztvēra sarunas pavedienu. La�bi. Tātad Polija. Mūsu saldētais zaglis Janeks Savickis pēc izcelsmes bija polis, arī atbraucis viņ�, iespējams, tie�i no �īs valsts. Vai atvests. Cits jautājums cik dzīvs viņ� bijis, ierodoties Latvijā, un kāpēc viņa pirksts mētājās Me�āju ku�penā?

-��� Mik, vai tu vari uzzināt, pa kādu mar�rutu vajadzēja braukt fūrei, kuru Kārlis redzēja pēc gadatirgus un jūs vēlāk atradāt Rīgas nomalē? Anna Elizabete pavaicāja. Vai tajā tika atrasta kāda ceļazīme, mar�ruta lapa? Varbūt iepro�grammēts GPS mar�ruts? Tagad ta�u tālbraucējiem ir īpa�as melnās kastes, kas reģistrē gan mar�rutu, gan brauk�anai un atpūtai paredzēto laiku. Galu galā kas noticis ar fūres �oferi?

-�� Pazudis. Ar galiem, noburk�ķēja Miks. GPS sistēma bijusi, ta�u norauta ar visiem vadiem. Ne kabīnē, ne fūres kravas nodalījumā nekādi dokumenti nav atrasti.

-�� Bet krava? Tu minēji ļoti iespējams, vestas saldētas cūkas. Kur palikusi krava?

-�� Krava� laikam sasniegusi adresātu. Dro�i vien cūkas Rīgas tirgū. Katrā ziņā kravas kaste bija tuk�a.

-�� Krustdēl, bet tad ta�u vajadzēja sacelt kājās Pa�valdības un Ekonomikas policiju un pie viena arī PVD! Lai pārbauda, kas notiek tirgos un tirdziņos! satraucās ģenerālis. Nav izslēgts, ka svētku priek�vakarā mūsu pilsoņiem par izdevī�gām cenām vairumā tiek piedāvāti cūku kautķermeņi, varbūt pat sadalīta, safasēta un pusfabrikātos pārvērsta cūkgaļa? Atrodot to cūku pēdas, mēs varētu izsekot�

-��� Krusttēv, agrāk kā aizparīt mēs neko nevaram iesākt! Sarkanie datumi attiecas uz visiem. Visās policijas nodaļās �obrīd ir tikai de�uranti, kuriem stingri piekodināts ja vien valstī nav apvērsuma, kara draudu vai masu nemieru, nevienu neraustīt un ļaut mierīgi nosvinēt Ziemassvētkus. Bet par pusvalstiskajām institūcijām vispār negribas runāt tur telefoni jau vairākas dienas pārslēgti automātiskajā ziņu ierakstī�anas re�īmā, bet pa�i darbinieki bauda sūri grūti pelnītās brīv�dienas. Un ko gan viņi mums varētu palīdzēt? Visticamāk, kaifīgās cūkas jau sen nogādātas pēc piederības, bet pārējās mierīgi, ar visiem dokumentiem sadalītas pa bodēm.

Opā! Tik noraido�i Miks nekad vēl nav runājis. Vai tik majo�ram darbā kaut kas nav sagājis uz īso?

Ari ģenerālis pēto�i raudzījās runātājā kā prātodams: teikt kaut ko vai paturēt savas domas pie sevis.

Saspringto situāciju izglāba Viktora melnais vilku suns Zorro, kur�, atgriezies no izlūkgājiena, tobrīd no ārpuses sāka

skrāpēt virtuves terases durvis. Skaļos nagu skrap�ķus papil�dināja klusi smilksti.

-�� Laid ta�u savu draugu iek�ā! Anna Elizabete mudināja Viktoru.

-�� Labprāt, ta�u viņ� aicina mūs laukā un grib vest atrādīt padarīto. Es nu labāk ie�u! Viktors pastiepās pēc biezās dūnu jakas, kas bija pārmesta pār krēsla atzveltni.

-�� Es ar tevi! Ekspertu �efs Egons Dambergs pieslējās kā�jās un palūkojās Kārlī. Negribi piebiedroties? Tev sanāk labas bildes. Ja nu gadījumā�

Kārlim nebija divreiz jāsaka. Vismaz kaut kur viņ� bija vaja�dzīgs, vismaz kāds novērtēja viņa spējas!

-��� Divas minūtes! Klusi izlavījies lielajā vestibilā, viņ� aizmetās pēc virsdrēbēm un fotoaparatūras.

-�� Un ko mēs? Anna Elizabete vērsās pie ģenerāļa un Mika.

-��� Mēs pasēdēsim un padomāsim. Par dzīvi, ģenerālis mierīgi noteica.

Skaidrs, iebildumi netiek pieņemti.

* * *

-��� Labi, mīļie mani, tagad parunāsim nopietni. Teik�u at�klāti mani ļoti uztrauc tas, kas �obrīd notiek visapkārt. Tādus melnas �ļuras plūdus gan visaugstākajās varas aprindās, gan presē un tā sauktajās smalkajās aprindās, gan, galu galā, tepat kaimiņos, mūsu pa�u pagasta ļau�u vidū vēl neesmu piedzīvojis, klusi ierunājās Kārlis Bass, mulsi knibinot tējka�roti. Vai kāds man var paskaidrot, kas noticis ar cilvēkiem? Glu�i kā no ķēdes norāvu�ies, kā driģenes sadzēru�ies! Ka tikai par otru ko sliktu varētu pateikt, ka tikai otram pāri nodarītu, lai tad paskatītos, kā mokās un cie� tas, kuram sāp. Tie�ām jāsāk ticēt tiem, kuri apgalvo �ī pasaule iet uz galu un �ī civilizācija neko labāku par iznīcību nav pelnījusi.

-�� Kārļonkul, par ko tu? Anna Elizabete vērīgi palūkojās vecajā policistā.

-�� Ehh, neko� Vienkār�i, jūs gaidot, pasēdēju pie tava da�tora un palasīju internetā ziņas. Manā mājā interneta nav, bet krustdēls, re, ierādīja, kā darboties ar viņa piezīmjdatoru. Tad nu tavā kabinetā pamēģināju� Kā jūs, jaunie, spējat to izturēt? Tur ta�u ir viena vienīga dezinformācija! Skandāli, sensācijas, zemjostas līmeņa dzeltenās ziņas un nekādu faktu, nekādas analīzes, nekā tāda, ko pat attāli varētu saukt par pētniecisko �urnālistiku!

-�� Kārļonkul� redzēdama, cik iekaisis ir vecais virs, Anna uzlika plaukstu viņam uz rokas, lai kaut nedaudz nomierinātu.

-��� Kārļonkul� nemeklē �odienas medijos patiesību tās tur nav. Jau vairākus gadus nav. Līdz ar interneta attīstību �is pasaules varenie ir sapratu�i, cik viegli un vienkār�i manipulēt ar sabiedrisko domu, pietiek palaist gaisā kādu ziņu, kā to jau pārķer citi, un tā izplatās ģeometriskā progresijā. Nav pat svarīgi, vai tā ir patiesa vai izzīsta no pirksta!

-�� Bet tā ta�u ir visīstākā nodevības propaganda! ģenerā�lis sa�utis pacēla balsi. Viss, viss, kas �obrīd notiek mums apkārt, ir viena vienīga nodevība! Pret valsti, pret cilvēkiem, vienam pret otru! Skaldi un valdi, �ķel un apmelo. Un kā vārdā? Lai izceltu sevi un otru pagrūstu zem ūdens? Vai tad tiem medijiem nav redaktoru?

Ja teiktajā nebūtu izskanējusi tik dziļa sāpe, Anna Elizabete sāktu smieties tik absurdi un savā ziņā pat naivi izskanēja �is jautājums, lai gan nekā absurda tajā nebija normāla cilvēka neizpratne par notieko�o.

-�� Krusttēv� Es tev kādā brīdī pastāstī�u visu, ko domāju par mūsdienu medijiem, negaidīti skarbi noteica majors Kaķītis. Cik izmeklē�anu viņi mums nav izjauku�i, cik

vainīgo sensāciju kārās preses dēļ nav izmuku�i un aizbē�gu�i pāri robe�ām tur, kur Latvijas jurisdikcijas rokas vairs nesniedzas. Brī�am rodas tāda sajūta, ka vairs nevari nevie�nam uzticēties pat kolēģim, ar kuru gadiem diendienā esi dalījis vienu kabinetu. Nav noslēpums, ka gandrīz visi mediji saviem informatoriem kaut ko maksā cits vairāk, cits mazāk; viens naudu, otrs piedāvā barteru vajadzīgās informācijas vai reklāmas laukumu bezmaksas publicē�anu. Pat da�am la�bam mūsējam �is pārbaudījums izrādījies nepārvarams� Diem�ēl. Ko nu vēl runāt par �urnālistiem! Ja godīgi, es vairs nevaru nosaukt gandrīz nevienu, kur� būtu �ī vārda cienīgs tā labākajā nozīmē� Skribenti!

Kaķītis bija tā aizrāvies, ka nemanīja ne atveramies virtu�ves durvis, ne ienākam Zani. Acīmredzot viņa bija dzirdējusi pēdējos vārdus, jo pietvīka tum�i sarkana un ievilka elpu, ta�u nepaspēja neko bilst, jo Miks turpināja:

-�� Mūsdienu mediji! Tas tik ir kaut kas! Agrāk, kad tikko sāku strādāt policijā, �urnālisti uzskatīja zem sava goda pub�licēt nepārbaudītus faktus, turklāt par to draudēja arī tiesu lietas, bet �odien da�s labs tos vēl speciāli sagroza, lai tikai skandalozāk izskatītos un ļautiņi viņa savārstījumus labāk lasītu. Un, pats trakākais, viņiem par to nekas nav, jo vai�rumā gadījumu visas sagrozī�anas attiecīgā medija vadībai ir zināmas, brī�am pat liekas, ka pasūtītas un apmaksātas, tāpēc skribenti var justies pilnīgā dro�ībā�

-�� Mikam pilnīga taisnība, ienākdama dziļāk virtuvē, ap�stiprināja Zane.

Nelikdamās manām apmulsu�o majoru un telpā pēk�ņi iestāju�os klusumu, viņa piegāja pie galda, ielēja sev tasīti kafijas un apsēdās līdzās Annai Elizabetei, kura vērās drau�dzenē ar dalītām jūtām.

-�� Tā ir. Pēdējo trīs �etru gadu laikā uzstādījums �sensā�cijas un skandāli par katru cenu!� kļuvis gandrīz par visu mediju dzinuli, nu jau vairs nav at�ķirības drukātais vai elektroniskais medijs, televīzijas kanāls, radio vai interneta portāls. Grēko visi. Ja atceraties, tad apmēram pirms gada viens no vado�ajiem dienas laikrakstiem nomainīja savu līdz��inējo koncepciju �tikai fakti� uz �da�ādi viedokļi�, skaidrojot �o izvēli ar faktu pārbagātību visos citos medijos un pārējās �nevarīgās� preses nespēju �savilkt kopsakarības�, ta�u rea�litātē pa�i ātri vien pārvērtās par atsevi�ķu, visnotaļ kon�krētu politisko spēku ruporu sabiedriskās domas manipulē��anai.

-��� Un jūs? negaidīti tie�i ievaicājās ģenerālis. Kādi esat jūs?

-� Diem�ēl� tādi pa�i. Ja sākumā, pērnvasar, tūlīt pēc izdev�niecību sapludinā�anas, likās ar Magnum Lux būs citādi, mēs spēsim izvairīties no grāvja, kur citi jau iekritu�i, tad �odien es redzu viss ir tie�i tāpat. Izdevējs pieprasa sensācijas, skandālus, seksu, nodevības, intrigas, sazvērestības� un neko negrib dzirdēt par �urnālu, kur� būtu veltīts tikai labajiem stāstiem, lai gan par tāda nepiecie�amību runājām jau kop� pirmās dienas. Tāpēc es� es� pirms da�ām dienām iesniedzu Lokiem atlūgumu. Es vairs nevaru�

Pirms nedēļas aizgāja pēdējā jēdzīgā kolēģe Anda Kā�posta ziņu redaktore, varbūt jūs viņu atceraties? Teica viss esot pieriebies, brauk�ot uz laukiem.

Tagad tur paliku�i tikai zaļknābji godkāre un ambīcijas ir, ta�u ar to nepietiek. Tādi dienā spēj saklabināt divdesmit ziņas par neko, un visas kļūdainas. Burti, vārdi, jēdzieni, diem�ēl arī fakti� Kļūdas, kļūdas, kļūdas! Aizrādu, laboju �ie tikai nomid�ina skropstas vai pasmejas un turpina tādā pa�ā garā. Drukātajā presē pirms lai�anas uz tipogrāfiju par

abiem ar korektoru vēl var pagūt �is kļūdas izķert, bet ko padarīsi interneta portāliem, kur katrs tā saucamais �urnā�lists pats administrē savas ziņas, jo īpa�nieks, slēpjoties aiz jēdziena �operativitāte�, faktiski nolēmis ietaupīt uz redak�toru un korektoru rēķina? Jā, un tagad Loks nolēmis pilnībā atteikties no drukātajiem izdevumiem, paturot tikai ikgadējo gada skandālu, sensāciju un skaļāko notikumu katalogu.

-��� M-jā� Palaid muļķi pie lielgabala un tad brīnies, ka visa pasaule drupās, noburk�ķēja Miks.

-�� Tie�i tā. Tie�i tāpēc jau tik daudzi �urnālisti aiziet no preses un pievēr�as citām jomām. Da�i utopisti, cerot mainīt pasauli, mēģina izveidot politisko karjeru, citi kļūst par lie�lākiem vai mazākiem piāra pelēkajiem kardināliem, vēl kāds pārkvalificējas uz reklāmām. Mjā, bet citi pārceļas uz lau�kiem, lai turpmāk ru�inātos savā piemājas dārziņā un audzētu ekoproduktus.

-�� Zanīt, bet vai tu savu lēmumu neno�ēlosi? līdzjūtīgi ievaicājās ģenerālis. Anna domās viņam pievienojās, zinot, ko un cik daudz Zanei līdz �im nozīmējusi iespēja strādāt iemiļotajā profesijā.

-�� Gan jau pārdzīvo�u, Zane atteica. Kā izskatās, �odien būt tolerantam un korektam attiecībā pret citiem vairs neat�maksājas, jo vienmēr atradīsies kāds, kur� to izmantos savās interesēs, sagrozīs faktus un pavērsīs pret tevi. Acīmredzot taisnība vien bija tam mūsu revolūcijas vētrasputnam dūrei tik spēks�

-�� Ir jau tā, meit, kā tu saki, ir. Latvijas sabiedrība toleranci un korektumu bie�i vien uztver kā gļēvumu, vājuma pazīmi, turpretī to, kur� skaļāk kliedz un paspēj pirmais publiski pasūdzēties, visādi slavina un ceļ godā. Zini, kāda patiesība bija cieņā Me�onīgajos rietumos: �Kur� iz�auj pirmais, dzīvo ilgāk!� ģenerālis pasmīnēja.

-�� �odien tas notiek krietni ciniskāk: ja man ir nauda, daudz naudas, un es tev saku lec! -, tu man jautri atbildi ok! Cik augstu? Bet, ja man naudas nav un es tev tomēr saku lec! tu mani pasūti� tālu. �odien visu nosaka nauda diem�ēl ļoti bie�i tā pamatīgi izplūdina robe�u starp normālu, adekvātu cilvēka rīcību un noziegumu, Miks iesaistījās sarunā. Pro�tams, ikvienam no mums ir lietas, ko mēs nedarītu pat par visas pasaules naudu, vismaz es ne, ta�u cilvēku bez bremzēm kļūst arvien vairāk. Visstulbākais aizbildinājums, ko esmu dzirdējis, biznesā draugu nav� Stāv man tāds, savu part�neri no�miedzis, aizturētais pretī, lūr kā bullis caur pieri un muld pilnīgas glupības. Redz, viņam vecākie biznesa kolēģi iemācīju�i katrs pats par sevi!

-�� Es jau par to pa�u, iejaucās ģenerālis. Par cilvēkiem! Ne par biznesu, ne par politiku vai ekonomiku, bet par vien�kār�iem cilvēkiem mums visapkārt. Mēs vairs neprotam būt labestīgi cits pret citu, un kā gan mēs tādi varētu būt, ja katru dienu visiem iespējamiem līdzekļiem mums borē negatīvismu apmelot, nolamāt, nogalināt, pārdot, nodot� Cik tad mums to labo stāstu? Avīzēs, televīzijā?

Klusums bija vislabākā atbilde. Annai Elizabetei kļuva vecā vīra �ēl.

-��� Redzi, Kārļonkul, te slēpjas mūsdienu lielākais para�dokss drukātās preses labie stāsti �prasīgajiem lasītājiem� pārsvarā �ķiet garlaicīgi un vairums cilvēku tos aizmirst tūlīt pēc izlasī�anas. Tas pats ari televīzijā ja ziņās neviens nav no�auts, sabraukts, uzspridzināts, pieķerts krāpjam sievu vai zogot valsts naudu, nav bijusi neviena zemestrīce, taifūns, plūdi, kar�, ugunsgrēks, brīdinājumi par nākamo krīzes vilni, tad, uzjautāts kas jauns pasaulē? -, cilvēks atbild nekā. Jo kroplīgais princips labā ziņa ir sliktā ziņa ir izlaidis saknes.

-��� Un kas notiek internetā? Pie jebkuras ziņas, ari pie tām retajām labajām, pārsvarā tikai negatīvi komentāri! Bass tur�pināja skaļi paust sa�utumu. Acīmredzot �odienas kultūr�oks daudz pieredzēju�ajam policistam bija izrādījies par stipru.

-�� Lamu, melu, rupjību un jēlību plūdi� Draudi un pat aicinā�jumi uz klaju vardarbību! Bet, tiklīdz parādās kaut viens loģisks un konstruktīvs komentārs, tas momentā tiek noslīcināts vēl lielākā samazgu straumē. Acīmredzot tas tiek darīts ar nolūku lai pārējie nepamanītu un neaizdomātos, kā īsti ir patiesībā.

-�� Basa kungs, bet ko jūs gribat, ja lielākajos portālos tie�i �im nolūkam tiek meklēti un pieņemti darbā īpa�i klik�ķinātāji!? sarunā iejaucās Zane. Nesen� nu, kamēr es vēl� pie manis maketētāja darbu meklēt atnāca jauns puisis, dizainers pēc izglītības. Teica pēdējā gada laikā izmēģinājis visu, cita starpā paguvis pastrādāt ari jaunajā A-News portālā par klik�ķinātāju, ta�u nav spējis izturēt mēslu lie�anu pār visiem, kuri neatrodas īpa�ā labvēlības listē. Cik viņ� nopratis, �ādu darboņu tur vairāki desmiti. Strādājot no mājām gan raks�tot ziņas, gan komentējot zem da�ādiem niķiem, respektīvi iesaukām, bet sisadmiņ�, nu, sistēmu administrators, klusi un mierīgi sē� savā kabinetā un pārbauda komentāru IP adreses, saskaita katra klik�ķinātāja rezultātus, un mēne�a beigās tas attiecīgi saņem atbilsto�u samaksu. Kur� dienas laikā ievieto�jis vairāk komentāru, kur� piesaistījis citus komentārus, kura ziņa radījusi lielāku a�iotā�u viss skaitās. Lielāki cipari lielāka naudiņa. Savukārt attiecīgais medijs reklāmdevējiem var palielīties re, cik mums liels unikālo klik�ķu, respektīvi, apmeklētāju skaits, nu, �itāāāds apgrieziens!

Zanes balsī skanēja dziļ� un melns rūgtums. Tagad Annai Elizabetei kļuva skaidrs, ka draudzenes lēmums aiziet no darba nav ne pēk�ņs, ne sasteigts, bet gan izsāpēts ilgās un smagās pārdomās.

Acīmredzot viņa patie�ām citādi nevarēja�

-� Johaidī, vai mūsu valstī patie�ām jānobendē visi, kas vēl kaut ko dara un kam vēl atlicis savs mugurkauls, lai vēlāk atkal varētu kā tādas trulas aitiņas bīdīt, kurp vajag? dusmīgi iesaucās Kaķītis. Neesat pamanīju�i, cik kampaņveidīgi pie mums viss notiek? Ziņas, jo sevi�ķi skandalozās, tiek gudri izplānotas un palaistas pareizajā laikā, izraisās skandāls, kur� kā epidēmija pārņem visu presi un saindē cilvēku prātus, tad tiek noplūdināta virkne agresīvu komentāru, bet pūļa instinkts paveic pārējo. Cilvēks izlasa ziņu, pārskrien ar acīm naidīgajiem komentāriem un� tikai retais noturas, nepiebil�dis kādu vārdu no sevis. Kad pirmais vilnis noplacis, tiek mākslīgi radīts otrais, reizēm, īpa�os gadījumos, arī tre�ais un ceturtais.

-��� Psihiatri un psihologi tam atradu�i pat īpa�u apzīmē�jumu �tvaika ventilis�, Anna atcerējās nesen lasīto ziņu, kas bija viņu pamatīgi sakaitinājusi. Respektīvi, no �ādiem anonīmajiem interneta komentāriem esot pat zināms labums, jo tas ļaujot nekaitīgi noplūst pūļa negatīvajai enerģijai un ikdienas spriedzē uzkrātajai agresijai. Normāli, par sevi pārlie�cināti, pa�pietiekami un veiksmīgi cilvēki ta�u tādus nelasot�

-��� Muļķības! Mūsdienu sabiedrībā nav iespējams pilnīgi abstrahēties no �īs vides vienmēr atrodas kāds �labvēlis�, kur� pajautā vai tu jau redzēji, vai tu jau lasīji? Lasa, lasa, visi lasa, tikai neatzīstas! Gan interneta ziņas un komentā�rus, gan dzelteno presi. Lasa un pārdzīvo, bet da�s jūtīgāks cilvēks, tamlīdzīgas draņķības salasījies un izlaidis caur sevi, pat mēģina izdarīt pa�nāvību! Zane vētraini oponēja.

-�� Vai tu redzējies, ko! Nekaitīgi� Tā ta�u ir daudzpakāpju manipulācija ar konkrētu mērķi! Interesanti, vai �ie� ateju turētāji neaizdomājas, kā jūtas tie, kuri pret savu gribu tiek ierauti �ādā lavīnā? Bass dusmīgi vaicāja. Es gan drīzāk teiktu �āda apzināta anonīmu agresijas un dusmu izpausmju provocē�ana cilvēkos ieaudzina un nostiprina nesodāmības

apziņu! Es varu teikt un darīt jebko, un man par to nekas nebūs! Tas ir� perversi! Netikumīgi! Mēs pa�i audzinām gļēvuļu un nodevēju paaudzi!

Ģenerālis savā sa�utumā pat nemanīja, kā, dūrei savelko�ties, saliecis lokā Omоtes iemīļoto sudraba karotīti. Anna Eliza�bete to uzmanīgi izņēma viņam no rokām un atlika maliņā vēlāk pamēģinās iztaisnot.

-�� Interesanti, cik no �iem mutes bajāriem spētu paskatīties acīs apsmietajiem un publiski pazemotajiem cilvēkiem! Cik no viņiem spētu savas preteklības atkārtot arī tad, ja apak�ā būtu jāparaksta savs īstais vārds un uzvārds? Vai tad nav iespējams izsekot �o komentāru autorus un saukt pie atbildības? Mik�?

-��� Ir, ir, tēvoc. Gan teorētiski, gan praktiski, tikai �ādā gadījumā kādam cietu�ajam jāuzraksta policijai iesniegums, lai būtu juridisks pamats ierosināt krimināllietu, kuras ietva�ros �o portālu īpa�niekiem un sistēmu administratoriem va�rētu pieprasīt nepiecie�amos datus. Starp citu, da�i �ādi pre�cedenti ir biju�i, Miks grīni pasmīnēja. Kolēģi no dro�īb�niekiem un Kibernoziegumu apkaro�anas nodaļas vienu otru ar verbālo caureju sirgsto�o datortārpu ir apciemoju�i, uzai�cinot doties līdzi un saprotami paskaidrojot, kas viņu par to sagaida. Bet sagaida� ļoti nopietnas sekas, proti, rūtainas debesis uz vairākiem gadiem.

Kad tādam rāpulim tie�ā tekstā pajautā, vai viņ� atbild par saviem vārdiem un vai viņ� vispār zina, ko nozīmē atbil�dēt par saviem vārdiem, visa virtuālā bravūra parasti satek papē�os, reizēm arī nelielā peļķītē uz grīdas, un tādā brīdī skats uz �iem� klik�ķinātājiem, kuri sevi iedomāju�ies par nenotveramiem hakeriem, patie�ām ir no�ēlojams. Tirinās kā puņķi uz drāts un taisnojas: gribēju�i tikai pajokot, neko nopietnu neesot domāju�i, vai tad kaut kas tāds esot noticis, tā ta�u darot visi� Tā�

Kriminālās pasaules pārstāvji �ādus starpgadījumus, pro�tams, risina ātrāk un efektīvāk, jo likumdo�ana viņus neie�robe�o, ta�u arī mūsu kolēģi vienu otru mūdzi ir noliku�i pie vietas.

-�� Zini, krustdēl, kaut ko tādu dzirdot, gribas ar slapju gridlupatu �itādiem� draņķiem nomazgāt ģīmi vai, kā reiz teica Vecā Lavīze, paņemt sūdainu mietu un apgriezties pla�ā lokā! Ne jau �ādu� morālo kropļu dēļ mēs toreiz janvārī gandrīz kailām rokām stājāmies pretī OMONam un Maskavas pavēlēm. Mūsu, latvie�u, un krievu milicijas virsnieki plecu pie pleca sargāja Radio, Televīziju, Rīgas telefona centrāli, Ministru kabinetu. Vai tāpēc, lai �odien te valdītu anarhija un pilnīgs bezpreģels?!

Ģenerālis Bass, vienmēr tik korektais un izturētais d�en�tlmenis, bija saniknots.

-�� Iedomājieties tikai, ko es �odien izlasīju vienā aptaujā?! Kāda veca sieviete atklāti pauda savu viedokli ja tagad atkal būtu barikā�u laiks, diez vai vēsturiskā situācija atkārtotos, jo cilvēku līdzdalība vairs nebūtu tāda kā toreiz. �Cilvēki �odien kļuvu�i tādi kā kara laikā jo vairāk citu nosūdzēs un par citiem sliktu pateiks, jo labāk pa�i jutīsies un varbūt pat kaut ko dabūs kādu kapeiku, kumosu vai� par kripatu labākus dzīves apstākļus.� Man grūti atstāstīt precīzi, bet doma bija �āda. Tik tālu mēs nu esam labu ar labu vairs neviens neatmaksā� Tur bija vēl viens ļoti precīzs komentārs, starp citu, arī to bija rakstījusi sieviete gados: �Nav jēgas gausties un sūdzēties par valsts iekārtu vai dzīves līmeni pa�i par to cīnījāmies, pa�i to panācām� Ja es būtu zinājusi, kā viss izvērtīsies, neparko nebūtu gājusi uz barikādēm patriotismu rādīt. Tagad sē�u ar savu piecdesmit latu pensiju un pliko patriotismu aukstā, nekurinātā istabā!�

Re, nu te nu mēs esam ar pliku pakaļu nātrēs. Savā zemē, kuru visiem spēkiem cen�amies iznīcināt�

Vecā vīra balsī skanēja tāds rūgtums un zaudējuma sāpe, ka Annai Elizabetei gribējās gaudot kā sunim uz mēnesi. Viņa

nespēja pat iedomāties, kā �odien jūtas Latvijas vecie cil�vēki, kuri cauri baigajiem, pelēkajiem, nodevības pārpilnajiem padomju gadiem bija iznesu�i sapni par savas bērnības zemes brīvās Latvijas atdzim�anu, uz bridi ilūziju skurbumā to atkal ieraudzīju�i un� da�u gadu laikā piedzīvoju�i sapņa sabrukumu, redzot, kā bezatbildīgie, savtīgie varturi izsaim�nieko to, ko bija izdevies nosargāt no padomijas.

Asinis izsūco�ā nodokļu politika, sagrautā rūpniecība un lauksaimniecība, iznīcino�ā, pazemojo�ā sociālā sistēma, mērķtiecīgi degradētās un nonivelētās izglītības programmas, uz neatgrie�anos aizgājusī bezmaksas medicīna un neskai�tāmo mediju uzturētais domu un viedokļu sajukums līdz ar tautu savstarpējo rīdī�anu �odienas Latvijas iedzīvotājam ele�mentāru dzīvo�anu bija pārvērtu�i ekskluzīvā lietā.

No rīta mostoties, varēji būt laimīgs, ka pārdzīvoji nakti, bet vakarā priecāties, ka diena pagājusi. Cilvēki vairs neprie�cājās par dzīvi, vismaz lielākā daļa bija aizmirsusi, kas tas ir prieks. Bija atlikusi izdzīvo�ana.

Turpretī tie da�i, kurus Lielais svārsts �ajā laika nogrieznī bija uzmetis aug�ā, grāba no dzīves visu, ko varēja pagrābt, ne vien saujām un riek�avām, bet pilniem klēpjiem. Grāba, rāva, plēsa, lielāka labuma gū�anai neaizmirstot piesaistīt ari savus radus, draugus un paziņas. Kas māk, tam nāk�

-�� �man nav pieņemama tāda �odienas realitāte puspatie�sības, meli, tuk�galvainie sensāciju radītāji un komentētāji, kuri neredz to, kas notiek pa�u degungalā! Ģenerālis bija tā iede�dzies, ka nebija ko domāt viņu ne apklusināt, ne nomierināt.

Anna Elizabete saskatījās ar Miku, kas nemanot viegli pakustināja kreiso uzaci.

Lai ta�u beidzot norunā to smagumu no sirds!

-�� Vai tie�ām neviens nesaprot, ka gan toreiz, gan tagad tiek spēlēts uz visiem pūļa psiholoģijas taustiņiem? Toreiz

tautfrontie�u rindās pamanījās ielīst daudzi biju�ie �ekisti, slēpjoties aiz patriotisma jūtām, reti kuram tas toreiz �ķita savādi, jo visi bija aizņemti ar �ļaunā komunisma rēga� padzī��anu, jaunas Latvijas cel�anu un kapitālistiskās jeb brīvā tir�gus ekonomikas domā�anas apgū�anu.

Kuram tobrīd ienāca prātā, ka ikvienai labai lietai ir ari tās melnā puse, negatīvais aspekts?

Tagad mēs redzam, ka tam visam ir viens mērķis iznīcināt cilvēcību, sarīdīt cilvēku pret cilvēku, kaimiņu pret kaimiņu, tautu pret tautu. Faktiski atkārtot vēsturi un radīt priek��nosacījumus pilsoņu kara iespējamībai.

Bet tikmēr varas apoloģēti turpina klanīties vienlaikus eirosavienībai un Austrumu kaimiņam, biju�ie prezidenti par sa�viem nopelniem tautas labā un valsts presti�a vārdā no valdī�bas izspie� superdārgas ekstra klases automa�īnas un dzīvok�ļus pusmiljona vērtībā, pensiju kompensācijas visam mū�am, bet vienkār�ā tauta izmisīgi cen�as� izdzīvot.

-��� �pārtiekot no miljons it nekā� Zane klusi nocitēja pirms diviem gadiem aizsaulē aizgāju�o Freimanīti.

Anna Elizabete aizdomājās cik gan zīmīgi precīzi Mārtiņ� bija iezīmējis laiku un cilvēkus!

��man pieder miljons it nekā un divas mājas floridā / es esmu zvaigzne kaut kur arktikā [..] un nav ko raudāt / ja pēc tam viss �ķiet tik gludi izplānots / jo zemeslode vēl arvien mūs nes / ap sauli divatā / lūk tā [..] varbūt es �odien kļūdī�os un mīlestībā atzī�os / bet man joprojām paliek kabatā mans miljons it nekā / ar tevi divatā [..]�

Vai gan tā nebija? Ne valstij, ne sabiedrībai, ne likum�do�anai vai presei dziļākajā būtībā nerūpēja, kas notiek ar cilvēkiem kopumā vai cilvēku kā individuālu būtni, personību. Cilvēki tā bija statistika. Ziņu avots. Auditorija. Vienīgie, uz ko �odien vēl varbūt varēja paļauties, bija tikai pa�i tuvākie. Cerībā, ka nenodos�

24. decembra priek�pusdiena

Apdullino�i skaļi reizē iezvanījās ģenerāļa Basa un majora Kaķī�a telefoni.

Aptuveni trīs minūtes abi vīri klausījās, neko nevaicājot, tad gandrīz reizē noteica: �Mēs izbraucam!�

Miks, domīgi pieri braucīdams, īsumā atstāstīja dzirdēto:

-���� Rādās, kaut kas beidzot sāk notikt. Viktora astainais draugs uzņēmis pēdas, starp citu, tās pa�as 47. numura kā�jiņas, un tās mūsu pui�us līkumu līkumiem cauri Melnajam me�am, garām nodegu�ajai Me�sargmājai, pāri ceļam un Me�upītei, garām Kārlī�iem un Ābelēm, aizvedu�as līdz� Robe��nieku vārtiņiem. Pēdas biju�as dīvainas tikai viena plata slēpes sliede un slēpju nūju apaļo galu nospiedumi sērsnā, bet ik pa krietnam gabalam spēcīgs atspēriens ar zābakoto kāju. Kreiso. It kā naksnīgais sportists būtu izklaidējies, vizi�noties uz vienas slēpes. Interesanti gan, kāpēc viņ� �ļūkājis uz vienas kājas?

-��� Man ir vēl interesantāka ziņa. Egona pui�i, sekojot �āvienu atbalsīm, noteiku�i aptuveno virzienu un devu�ies izlūkos. Un ko viņi spo�ajā pilnmēness gaismā me�a biezoknī ieraudzīju�i? Ģenerālim samiegto acu kaktiņos ievilkās des�mitiem sīksīku krunciņu. Nu? Negribat minēt, nevajag arī!�

Pa�ā �ūkslainākajā vietā, iesprūdis starp divām ķeburainām saknēm, mēmi klusējis Akmeņa kvadracikls, bet turpat līdzās jau pieminētais kungs un mūsu biju�ais pagasta inspektors Donāts Graudnieks, abi pilni kā mārki, centu�ies ietīt biezā, melnā plēvē� no�autu stirnu un viņas mazuli, kas vēl īdējis un kustējies. Otru mazuli pui�i atradu�i turpat netālu, krūmos. Dzīvs, ta�u viegli ievainots un briesmīgi pārbijies.

-�� Ak kungs� Zane aiz�āva mutei priek�ā roku un samie�dza acis. Viņai bija ļoti dzīva iztēle.

-�� Kādas medības tagad, ziemā?! iekliedzās Anna Eliza�bete. Stirnu mammai ta�u jāaudzina vasarā dzimu�ie mazuļi un jāiznēsā nākamā paaudze! Kādi necilvēki nakts vidū dauzās pa me�u un slepkavo dzīvniekus? Cerams, tagad viņus abus iebāzīs pēc piederības.

-�� Mhm� Jā, viņi aizturēti. Protams, medību atļauju nevie�nam nav. Ta�u� ir cita problēma. Kārlis Bass mulsi bur�zīja pa nakti ataugu�os bārdas rugājus. Ierocis tā arī nav atrasts, lai cik rūpīgi mūsējie pārbaudīju�i tuvējo un tālāko apkaimi. Abi aizturētie vienā balsī apgalvo esot izbrauku�i tikai pavizināties, bet sabojājies braucamais. Izkāpu�i salabot un atradu�i ievainotās stirnas. Gribēju�i sniegt tām pirmo palīdzību, bet neesot zināju�i, kā to pareizi darīt, un laikam tikmēr nabaga cietu�ie lopiņi nomiru�i�

-�������� Es viņiem parādī�u� palīdzību! Miks zvēroja dusmās.

-�� Krusttēv, tu nāksi ar mani vai paliksi te?

-�� Brauksim abi. Meitenes ieslēgsies, beidzot pamodinās Ģirtu un gaidīs mūs atpakaļ. Drīz jau būs gai�s.

Patiesi, pulkstenis rādīja gandrīz se�i.

Te tev nu bija mierīgā nakts pirms Ziemassvētkiem�

-�� Paklau, Mik, ja tas otrais stirnēns vēl ir pie dzīvības, ved viņu �urp, mēģināsim izglābt. Labi?

Majors Kaķītis neatbildēja, tikai, norijis kaklā iestrēgu�o kamolu, pamāja ar galvu un izsteidzās pa durvīm.

Ģenerālis Bass, vēlreiz atgādinājis draudzenēm, lai aizslēdz durvis, pamāja ar roku un, sasalu�ajam sniegam gurkstot, smagi no�āpoja pa terases kāpnēm.

-�� Tev vēl ir� kāda pile zālī�dziras? Zane izmocija caur sakostiem zobiem.

-�� Ir. Tev pietiks. Anna Elizabete pasniedzās pēc tum��zilā stikla pudeles un ielēja Zanes kafijas tasītē krietnu lāsi trejdeviņu. Tad iegrāba tējkarotē cukuru un uzpilināja da�as piles. Tas pa�ai. Vairāk nevar, būs jābrauc.

-��� Līzbet, varbūt ejam aug�ā? Es esmu pārsalusi un pār�gurusi līdz bezsamaņai, Zane bikli ieminējās. Vai tu vēl kādu gaidi? Domāju, ve�i tik drīz neatgriezīsies, paspēsim vismaz kājas sasildīt. Drīkst, es pie tevis?

-�� Protams. Tikai ko darīsim ar brokastīm? Ja mēs aiziesim gulēt, kas pabaros Omīti, Ģirtu un manējos? Un vīrus, kad tie atgriezīsies no me�a? Annai ari pa�ai gribējās kaut uz stundiņu iekrist gultā un aizvērt acis. Pēdējo dienu notikumi atkal bija izjauku�i jau tā nestabilo dienas re�īmu, laupot jebkādu iespēju atpūsties.

-�� Klau, pamodināsim Melderi, nu jau viņ� būs izgulējies kā murk�ķis, lai ceļas aug�ā un nāk gatavot brokastis. Bet mēs fiksi uz auss. Omīte sapratīs, bet tavējie, cerams, ātrāk par astoņiem nemodīsies�

Anna Elizabete piekrīto�i pamāja. No tā kaut kas varēja sanākt. Ģirts virtuvē orientējās labi, ar brokastīm galā tiks, jo vairāk tāpēc, ka ledusskapis un pieliekamais piebāzts pilns. Omīte? Kārļa vecmāmiņa ir zelts, būs sākusi nojaust, ka situā�cija patie�ām nopietna. Tēvs, ja ari pamodīsies agrāk, brēku necels, bet māte� ja vien bija tāda iespēja, Mātes kundze nekad necēlās pirms deviņiem.

Klusītiņām uzmodināju�as Ģirtu, viņas īsumā atstāstīja tam nakts notikumus un norīkoja virtuves de�ūrā, bet pa�as,

salda miega vēlējumu pavadītas, aizsteidzās sastādīt kompā�niju Baronam un Grāfam.

Rīta cēliens pagāja necerēti mierīgi bez klieg�anas, spieg��anas un attiecību kārto�anas.

Barona rāmās murrā�anas un Grāfa saldās �ņākulo�anas ieaijātas, abas draudzenes momentā aizmiga un netraucēti nogulēja gandrīz līdz pusvienpadsmitiem, kad viņas pamo�dināja Mika tālruņa zvans.

Miega pilnām acīm un ausīm, vēl īsti neko neapjēdzot, Anna Elizabete klausījās Mika priecīgajā balsī esot izde�vies izglābt abus stirnu bērnus! Krūmos atrastais mazulis jau sprigani lēkājot, lode aizķērusi tikai austiņu. Brīnumainā kārtā izdzīvojis arī līdzās mātei gulo�ais, smagāk savainotais ļstirnēns. Pamanījis, ka tas vēl joprojām izmisīgi turas pie dzīvības, Dambergs meties sniegt pirmo palīdzību, apsaitējis ievainojumu, bet Viktors abus kustonī�us aizrāvis uz Me�āju doktorātu pie Arvja Konrāda. Tas, pusse�os izcelts no gultas, iesākumā bolījis lielas acis un atrunājies, ka stirnas ārstēt nemākot, lai vedot uz Rīgas Zoodārzu vai Melnpils veteri�nāro klīniku, ta�u visur klāteso�ā Zorro uzrūciens viņu pilnībā atmodinājis un vedis pie prāta ikvienam bijis skaidrs, ka mazie tik garu ceļu neizcietīs. Galu galā kopīgiem spēkiem, māsiņai Ilzei un kinologam Viktoram asistējot, abas operācijas paveiku�i godam. Lode no stirnēna labās priek�kājas pleca muskuļa izņemta, brūce iztīrīta un sa�ūta. Salāpīta arī otra mazuļa caur�autā auss. �obrīd abi atrodoties Ilzes uzraudzībā viņa savā kabinetā iekārtojusi tiem guļvietu un rūpējoties kā mīlo�a māte par zīdainī�iem.

Viktors atvadoties noteicis ja stirnas esot tikpat spītīgas kā suņi, tad viss būs labi.

Miegs bija prom kā aizslaucīts. A�i pārstāstījusi Zanei labo ziņu, Anna Elizabete beidzot pamanīja pulksteni. Un

sastinga. Ārprāts, māja pilna ar cilvēkiem, bet viņa te guļ kā tāda plau�a!

Lejā neviena nebija. Ne viesistabā, ne virtuvē, ne biblio�tēkā. Mājā valdīja tāds klusums, ka visās telpās varēja dzirdēt tik�ķam pulksteņus. Ne trauku �ķindas, ne cilvēku balsu, ne Figaro nadziņu skrap�ķinā�anas. Apmulsu�as un satrauku�ās viņas ātri pārbaudīja pārējās telpas, ta�u arī tur viss bija tuk�s. Pametusi skatienu laukā pa virtuves logu, Anna Eliza�bete sastinga stāvvietā nebija Ķir�a kundzes!

Kāds bija nolaupījis viņas uzticamo automa�īnu, nozadzis tepat no degungala!

-�� Rimsties ta�u! Dro�i vien Ģirts paņēmis ma�īnu, lai izvizi�nātu tavējos un parādītu viņiem Me�ājus, bet Omīte devusies līdzi gides statusā! Pretēji Annai Zane bija pilnīgi mierīga.

-�� Pag, es viņus tūlīt sazvanī�u, bet tu tikmēr varētu uzvārīt kafiju tev sanāk gardāka, labi, Līzbet?

Saruna bija ļoti īsa, un jau pēc minūtes Zane smaidīdama apsēdās pie stūra galdiņa.

-�� Tā ari ir. Viņi ir devu�ies ekskursijā. Vienīgi� nevis pa Me�ājiem, bet uz Rīgu.

-�� Uz Rīgu? �odien? Anna pārsteigumā gandrīz nometa zemē kafijas toveri.

-Jā gan. Tava mātes kundze, dzerot brokastu kafiju, pazi�ņojusi, ka viņa gribot veltīt �o dienu Rīgas apskatei, iepirkties, apmeklēt masieri un frizieri, lai svētku vakariņās izskatītos atpūtusies.

Un to visu viņa ir ieplānojusi izdarīt �odien, 24. decembrī, kad gandrīz visur ir īsā diena?

Zinot savas mātes spējas piespiest cilvēkus darīt to, ko viņa vēlas, Anna Elizabete juta līdzi tās frizētavas vai skaistum�kop�anas salona darbiniekiem, kuru Rozmarija Berga �odien

aplaimos ar savu klātbūtni. Ta�u tas nozīmēja, ka viņām ir vesela priek�pusdiena briva laika, lai nesteidzīgi apdarītu mā�jas soli, sakoptos, padzertu kafiju un ķertos pie svētku vaka�riņu gatavo�anas. Anna sajuta atgrie�amies iedvesmu.

Varbūt vēl viss būs tīri jauki!

-�� Zini, Līzbet, kas mani mulsina visā �ajā operetē? nikni kapādama baraviku �iljenam paredzētos sīpolus, ierunājās Zane. Viņa centās neraudāt, bet pla�i ieplesto, asaru pilno, sārto acu dēļ izskatījās pēc tru�a.

-�� Nu, nu? Anna Elizabete bija koncentrējusies ārkārtīgi svarīgai misijai pareizai pikantās salātu mērces sastāvdaļu dozē�anai un sajauk�anai. Produkti jau bija sagriezti un sa�maisīti, atlika vien pagatavot mērci.

-�� Narkotikas. Vai tev ne�ķiet, ka tik mazam pasaules nostūrītim kā Me�āji tas ir par daudz, ja da�u dienu laikā �eit narkotiku dēļ dzīvību zaudē trīs cilvēki, kurus citādi nekas nevieno? Padomā pati: kas kopīgs varētu būt pasaulslave�nam Polijā dzimu�am seifu zaglim, Salavecī�a tērpā ieģērbtam bomzim un lauku inspektoram? Cik saprotu, arī viņu nāves cēloņi ir at�ķirīgi zaglis no�auts, vecītis nosists, bet inspek�tors nozāļots!

-�� Jā. Bet visiem trim asinīs atrastas vienas un tās pa�as superstiprās narkotikas. Tas it kā norāda vienā virzienā, jo pa�as jau tās viņiem mutē neielīda. Miks teica nekādas �ļirces dūrienu pēdas nav atrastas, tas nozīmē apreibino�ais līdzeklis apēsts, izdzerts vai iebarots.

-�� Labi. Un ko tas mums dod? Au-u-u! Zane bija ie�ņāpusi pirkstā. Nācās meklēt plāksteri.

Vērodama, cik rūpīgi draudzene izvēlas un pielaiko sagriez�tajam rādītājpirkstam vispirms apaļu, tad �auru un garenu, visbeidzot platu, �etrkantainu medicīnisko plāksteri, kas kā miesaskrāsas maska apklāja skaisti apgleznoto pirksta nagu,

atstājot brīvu vien pa�u tā galiņu, Anna aizdomājās. Vizuālie efekti�

Faktiski visiem pēdējo dienu notikumiem un dīvainajiem atgadījumiem kopīgs bija tie�i tas vizuālie efekti, proti tie bija iecerēti un izpildīti tā, lai radītu maksimālu scēnisko iespaidu. Kā uz skatuves vai filmā�

Trīs sarkani krāsotas, izgaismotas fūres, kas mijkrēslī slīd caur pagasta centru Pū�u salas krustojuma virzienā, lai tad nogrieztos uz Rīgu, lai gan loģiskāk būtu to izdarīt jau krietni agrāk un braukt pa plato Melnpils �oseju, izvairoties no apdzī�votām vietām, kur jāsamazina ātrums un vienmēr kāds var izskriet uz ceļa.

Trīs sarkanas fūres, uz vienas jautri smaido�a tukla sārtvaigu Ziemassvētku vecī�a ģīmis.

Sarkanā plī�a mētelī un micē tērpts Ziemassvētku vecītis zem svētku egles Me�mui�as Lielajā zālē.

Apledojis mājas lievenis. Tumsā un putenī nesaskatāms baļķis uz apledoju�a, apsnigu�a tilta, bet lejā strauja, neaiz�salusi upe. Melniem burtiem aprakstīts balts akmens, kas no nakts tumsas �ķindēdams ielido caur spo�i apgaismotas viesistabas loga stikliem. Tum�a ēna, kas pazūd gar mājas stūri. Draudi pa telefonu.

Liela auguma vīrietis Nāves maskā, melna apmetņa stū�riem plīvojot, �ķērso gadatirgus laukumu.

Sasaldēts, Interpola meklē�anā eso�s zaglis ar nogrieztu pirkstu krustceļu kupenā.

Visbeidzot nepilnā stundas ceturksnī savā ma�īnā nozā�ļots pagasta policijas inspektors.

Un kā �ajā visā iederējās nozagtas cūkas un naksnīga stirnu �au�ana?

Nāvi nevajag saukt un aicināt, tā pati zina, kad atnākt� Tā pati zina�

-�� LIzbet, par ko tu esi aizdomājusies? Tu tos salātus būsi sakūlusi putrā! Zane iesaucās.

-� par skatuviskajiem efektiem, ar kuru palīdzību novērst uzmanību no kaut kā svarīgāka.

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

-�� Varbūt neko. Bet varbūt kāds mūs visus pamatīgi vazā aiz deguna. Viņa neko sīkāk nepaskaidroja.

Pieradusi pie draudzenes īpatnībām, Zane arī neko nejau�tāja, un abas turpināja �akli burties pa virtuvi.

Bija jau krietni pāri pusdienlaikam, kad negaidot piezva�nīja ģenerālis Bass un palūdza vai Anna varot atbraukt līdz pagasta padomei? Arnis Akmens tikko ieradies pie pagasta priek�nieces ar oficiālu iesniegumu par sievas un dēla pazu��anu un lūgumu uzsākt meklē�anu.

-�� Tagad, Ziemassvētku dienā? Vai tad viņ� pēc tās stirnu �au�anas netika aizturēts?

-�� Uz bridi jā. Kamēr uzrakstīja paskaidrojumu. Tad nācās atlaist, jo nebija pa�a galvenā iero�a. Aizbraucis mājās un atradis visas durvis vaļā, bet no sievas un dēla ne miņas. Abi pazudu�i. Par puiku viņ� neraizējoties gan jau kaut kur aizblandījies ar draugiem, nav jau pirmā reize, ta�u par Dzidru gan prāts neesot mierīgs. Jau divas dienas bijusi pavi�sam savāda dusmīga un nomākta. Jā, viņ� apzinoties, ka daļa vainas par sievas pazu�anu laikam jāuzņemas pa�am kop� atgriezu�ies mājās pēc tā nelaimīgā koncerta mēģinā�juma apmeklējuma, kur viņ� sadzēries tik nelāgi izmuldējies, Dzidra vispār pārstājusi ar viņu runāt. Tovakar tikai notei�kusi, ka sāpot galva un ie�ot gulēt, bet, kad viņ� pēc stundas gājis novēlēt labu nakti, atradis istabas durvis aizslēgtas; aiz tām valdījis klusums. Nākamajā rītā, tas ir, vakar, Dzidra no savas istabas nav iznākusi, runājusi tikai ar dēlu palūgusi Uģim uznest viņai aug�ā ēdienu un zāļu tēju, teikusi, ka slikti

jūtoties. Viņ� iegājis dēlam līdzi, lai apvaicātos, vai vēl ko nevajag, bet viņa klusējot pagriezusies ar seju pret sienu un izlikusies guļam. Kad prasījis dēlam, kas mātei noticis, tas kaut ko nesakarīgu nokliedzis un izskrējis no mājas, aizcērtot durvis. Pēdējā laikā pavisam esot nogājis no ceļa. Sarūgti�nāts par �o incidentu, kas pavisam aptum�ojis svētku prieku, vakarā piezvanījis vecajam Donātam Graudniekam un palū�dzis atbraukt varbūt tas zinās kādu padomu. Tam izrādīju�sies līdzīga bēda puika pēc nakts de�ūras pie mui�as nav pārradies mājās. Mierinājis, kā pratis, teicis varbūt meitās aizgājis, jauns un karstasinīgs, un kad tad lai cilvēks mīl, ja ne jaunībā? Ta�u Donāts galīgi sadrūvējies, tāpēc �timungam par abiem izdzēru�i vienu Balto stārķi. Tad vienu tulamoru un pēc tam upeņu smirnovu. Runāju�ies par dzīvi, tā un �itā, bet tuvāk pusnaktij Donātam radusies ideja pabraukāt apkārt un pameklēt abus pazudu�os. Domāts darīts. Tā nu rūcināju�i visu nakti, krustu �ķērsu izbraukāju�i visu pagastu, bet savējos tā arī nav atradu�i, tikai iekūlu�ies nepatik�anās ar beigtajām stirnām.

-� Aizkustino�i. Un kāds man ar to visu sakars? Anna neiz�pratnē pavaicāja, bet zemapziņā iemirgojās sarkanā trauks�mes poga tātad Graudnieks vēl nemaz nezina par traģēdiju, kas notikusi ar viņa dēlu? Vai gan citādi tēvs spētu tik vienaldzīgi plos�tot un visu nakti dauzīties pa me�u, �aujot nevainīgus kustoņus?

-��� Redz, stāstam ir turpinājums, ģenerālis ātri stāstīja tālāk. Tātad �orīt Akmens atradis ārdurvis vaļā līdz kājai, bet sievas istabu tuk�u. Gulta saklāta kā gulē�anai, trūcis tikai segas un pa�as gulētājas. Ta�u Dzidras mantas drē�bes, apavi, personiskās lietas esot vietā. Tagad nu Akmens pieprasa tūlītēju meklē�anas pasākumu uzsāk�anu. Pazudu�i cilvēki tas ir svarīgi!

-�� Lai sauc Melnpils policijas operatīvo brigādi! Galu galā tas ir viņu darbs!

-�� Es teicu to pa�u, bet viņ� ne un ne, jūs te dzīvojat, esat augstas klases profesionāļi, gribu, lai viss notiek diskrēti un klusi. Pat izteica piedāvājumu samaksāt par darbu un kompensēt traucējumu brīvdienā.

-� Dīvaini gan. Pirms divām dienām viņ� mūs visus gandrīz zemē ierīvēja un aplēja samazgām�

-�� Es viņam to atgādināju. Akmens taisnojās un dievojās, ka bijis zaļā pūķa varā, tāpēc nav spējis sevi kontrolēt. Atvai�nojās, pie zemes krizdams, apgalvoja, ka ļaunu prātu neturot, un lūdzās, lai palīdzam.

-��� Un ko par to visu saka pagastvara? Iek�ēji īgņoda�mās, Anna saprata būs jābrauc. Viņai vēl arvien acu priek�ā vīdēja melni tērptās Dzidras saraudātās acis un mēmo lūpu iz�ukstētais piedodiet un palīdziet.

-��� Maiga Lācīte vairākkārt mēģinājusi sazvanīt Donātu, ta�u viņa telefons atslēgts. Dro�i vien izguļ paģiras. Nav pamata domāt citādi� Vismaz naktī, kad abi tika aizturēti, Donāts par dēla nāvi vēl neko nezināja, nobrīdināju pui�us, lai neko arī nesaka. Par traģisko notikumu ar Antonu ta�u zinājām tikai mēs.

-�� �plus dakteris Konrāds ar asistenti Ilzi, Helmūts, ātrā palīdzība un Melnpils policijas de�ūrdaļa�

-� M-jā. Lai nu kā, Lācīte izmisīgi lūdz, lai mēs uzņemamies �o lietu. Es piekritu. Melnpilie�iem jau piezvanīju un paziņoju. Labi, ka mūsu pui�i vēl tepat, varēsim pieslēgt visus. Miks gan agri no rīta aizskrēja uz Rīgu, bet drīz jau viņam jābūt atpakaļ. Tāpēc es ļoti gribētu, lai arī tu atbrauc. Dosimies uz Robe�niekiem, un es vēlos, lai tu ar savu aci paskaties uz viņa māju, bet jo sevi�ķi Dzidras istabu. Varbūt pamanīsi ko tādu, kam mēs, vīrie�i, citādi paskrietu garām, kopējo noskaņu, kādu sīkumu? Varbūt tava intuīcija kaut ko pa�ukstēs priek�ā?

-�� Akmens par manu klātbūtni nepriecāsies� Anna Eli�zabete burk�ķēja, jau vilkdama kājās zābakus.

-�� Tas lai paliek manā ziņā. Kad pateicu, ka tādā gadījumā grupu sastādī�u no saviem cilvēkiem, viņ� tikai atmeta ar roku un lēja krokodila asaras dariet, ko gribat, tikai atrodiet manu mīļoto dzīvesbiedri! Tas tik ļoti neizskatījās pēc viņa, ka mēs ar pui�iem nolēmām pieaicināt tevi. Tev ir īstā o�a!

Uzslava lika Annai priekā pietvīkt.

Varbūt ģenerāļa ierosinājums par privātdetektīvu aģentūras dibinā�anu patie�ām bija nopietni domāts?

-�� Labi, labi, tikai pastāstī�u Zanei un piezvanī�u Ģirtam un Omītei!

-�� Brauc prātīgi, �odien krietni piesalis!

Brauc� Ha, ar ko tad tu brauksi, zosu karaliene? Ģirta kreislers stāv pagalmā bez dzīvības.

-�� Krusttēv� bet man nav ma�īnas! nezinādama, smieties vai raudāt par savu izgā�anos, Anna iz�āva.

-�� Kā tā?

-�� Omīte, vecāki un Ģirts ar manējo aizbrauku�i plezīrā uz Rīgu, bet kreislers ir nobeidzies.

-�� Eh, varēji pateikt ātrāk. Labi, teik�u Viktoram, lai aiz�skrien pakaļ. Dodieties tie�i uz Robe�niekiem!

Izredzes palikt Pū�u Mājā pilnīgi vienai Zani nesajūsmi�nāja. Bet vēl mazāk atbildīgais uzdevums pieskatīt cepeti krāsnī un izcept svētku kliņģeri.

-�� Es ta�u nekad mū�ā neesmu neko tādu darījusi! Viņa satraukumā vēcinājās ar rokām. Omīte�

-�� Omīte ir Rīgā, sazin kad atgriezīsies. Visi gribēs ēst. Un vispār �ovakar ir Ziemassvētku vakars. Uzskati, ka esi saņē�musi savu pirmo Annas Elizabetes Bergas svētku aģentūras oficiālo darba uzdevumu.

-�� Līzbet, tu� nejoko? Zane acumirklī kļuva nopietnāka par nopietnu. Tu ņemsi mani pie sevis?

-�� Kur tad es lik�os, trakā lācene? Ta�u nesapriecājies es tevi vēl kārtīgi paverdzinā�u!

Viktora fordā ātri nesoties cauri Me�ājiem un brālīgi dalot aizmugurējo sēdekli ar melno vilku Zorro, kas pretēji viņai sēdēja stabili kā piemineklis, Anna Elizabete ar interesi vēroja garāmslīdo�o ainavu. Pa�ai pie stūres sē�ot, nekad neatlika laika lūkoties pa malām Me�āju ceļi pat vasarā nebija nekāda Dieva dāvana.

Par spīti ierastajām �ēlabām par grūtiem laikiem un nau�das trūkumu, gandrīz ikvienas mājiņas fasāde, logi un jumti, nereti ari pagalmā augo�ās eglītes vai augļu koki, bija greznoti krāsainu lampiņu virtenēm, kas svaigā sniega �ilbino�ajā bal�tumā izskatījās īpa�i grezni. Pret ceļu pavērstajos logos vīdēja Adventes sve�u piramīdas. No skursteņiem pret ziemīgi zilajām debesīm cēlās baltu, iepelēku vai pat gandrīz melnu dūmu stabiņi un mākonī�i, viegli ļaujot uzminēt, ar ko kur� kurina un ko tajā brīdī dara silda māju vai gatavo svētku maltīti.

Apkārtnes tīrajā baltumā jau iztālēm izcēlās Robe�nieku �ķelto akmeņu sārti pelēkais mūris. Lai gan māja un sēta bija būvēta vienotā stilā, ievērojot proporcijas un atdzīvinot fasādi ar grezniem metālkalumiem un puķu kastēm, kurās tagad vīdēja egļu zari, pirmais iespaids bija drūms. Likās, masīvā būve izstaro ilgi krātas skumjas, bailes un naidu. Bet varbūt man tā �ķiet tikai tāpēc, ka zinu par Akmeni to, ko zinu?

Pie atvērtajiem vārtiem stāvēja Basa lendrovers un Damberga busiņ�. Kārli nekur neredzēja.

Mājas iek�pagalmā pret garā�as durvīm bija novietots pajauns, labi uzturēts folksvāgens pasāts, bet iek�pagalma stūri zem lielas sudrabegles, pārsegts ar zaļu brezentu, snau�da melnais Yamaha kvadracikls.

Pats saimnieks, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja atvēr�tajās nama durvīs. Visa viņa poza liecināja, cik ļoti nepatī�kama Akmenim ir �ī situācija un spaidu kārtā uzņemamie,

nelūgtie viesi. Ieraugot no ma�īnas izkāpjam Annu Elizabeti, viņ� grīni pasmīnēja, ta�u neko neteica, bet uz melno vilku paraudzījās piesardzīgi.

-� Nebaidieties, viņ� neko�� bez iemesla, Viktors mierināja un pavaicāja: Drīkst, mēs te nedaudz apskatīsimies? Varbūt atrodas kādas noderīgas pēdas ja jūsu kundze kaut kur gājusi, Zorro varētu mēģināt viņu izsekot. Vai varētu palūgt kādu viņai piedero�u personisku lietu, vislabāk, apģērba gabalu?

-�� Protams. Varbūt nāciet iek�ā un pa�i paraugieties, kas būtu noderīgāks, Akmens aicināja.

Tobrīd pie Robe�nieku vārtiem nobremzēja Kaķī�a toijota. Izkāpis viņ� straujā gaitā sekoja pārējiem hallē.

-�� Labdien, major! Arnis Akmens viņu sveicināja. Re, atkal tiekamies, tikai �oreiz bēdīgos apstākļos. Man pazudusi sieva. Laikam jau tas ir sods par aizvakardienas izrunā�anos. Es atvainojos. Jums visiem.

Miks tikai lieti�ķi pamāja ar galvu. Labi, stāstiet, kas noticis.

-�� Bet es jau ģenerālim Basam�

-�� Ja neiebilstat, izstāstiet mums visiem vēlreiz, lai rodas skaidrāks priek�stats!

-�� Kā teiksiet, tikai mēs zaudējam laiku. Ja nu viņai kas atgadījies? Ievainota vai�

-� Tie�i tāpēc! Ģenerālis smagnēji apsēdās uz raupji tēsta sola.

Akmenim nekas cits neatlika kā vēlreiz atkārtot iepriek� stāstīto. Vārds vārdā, it kā būtu iekalis no galvas!

-� Labi. Apskatīsim māju. Sāksim no aug�stāva. Cik saprotu, tur atrodas jūsu sievas guļamistaba? Kaķītis vaicāja sadrū�mu�ajam saimniekam. Lūdzu, parādiet, kura tā ir!

Ģenerālis palika lejā sē�am, bet Miks, Anna, Viktors ar suni un Egons Dambergs sekoja Akmenim.

Robe�nieki bija liela māja. Trīs stāvi virs zemes, bēniņi un pagrabstāvs. No lielās halles stāvas zigzagveida kāpnes veda līdz pa�ai aug�ai. Bēniņu lūka bija aizslēgta, ta�u, to atverot un ielūkojoties melnajā tuk�umā, bija skaidrs tur nekā un neviena nav, tikai atbalss.

Tre�ajā stāvā atradās piecas telpas pla�a, dārgi iekārtota, bet vēsa un bezpersoniska laulāto guļamistaba, ērta vannasistaba ar d�akuzi, du�as kabīni un citām labierīcībām, ta�u pilnīgi tuk�u veļas grozu, tīrās veļas istaba, tai līdzās tāda kā neliela, trūcīgi iekārtota meitas istabiņa ar �auru tahtu, uzklātu gulē�anai, un nelielu grāmatu plauktu. No �ejienes bīdāmās durvis ieveda brīnumainā pasaulē kubveida telpā ar divām stikla sienām un griestiem, no vienas vietas piepildītā ar da�ādiem eksotiskiem augiem.

-�� �ī ir Dzidras sapņu istaba. Kā jūs zināt, viņa bija� ir dārzniece, ta�u, kop� apprecējāmies, algotu darbu vairs ne�strādā. Tad nu es ļāvu viņai vaļu �eit, mājā un dārzā. �ēl, tagad, ziemā, nevar redzēt, bet vasarā mūsu māja atgādina ziedo�u pili. Uģis arī labprāt Dzidrai palīdz. Viņi te varēja� var stundām ņemties�

-�� Akmeņa kungs, mums vajadzētu kādu jūsu sievas ap�ģērba gabalu vai apavu, atgādināja Viktors.

-� Tad jāiet lejā, uz otro stāvu. Tur atrodas ģērbtuves istaba.

-�� Varbūt� labāk kaut ko personiskāku halātu, pid�amu, �ību?

-�� Jūs ta�u redzat te nekā nav. Ne �ību, ne pid�amas, ne halāta. Laikam viņa tajos aizgājusi.

-�� Bet� jūsu guļamistabā? Viktors apmulsa.

-Tā nav mūsu, bet mana guļamistaba. Sieva� Dzidra nak��ņoja �eit. Kop�� mani vasarā arestēja. Tas uz viņu atstāja graujo�u iespaidu, reizēm pat �ķita, ka sievas garīgais līdz�svars sa�ūpojies� Nomākta balss un a�s zibsnis uz Annas Elizabetes pusi, it kā apsūdzot tas viss tikai tevis dēļ!

Viņa izlikās to nemanām un turpināja lēni apstaigāt abas telpas, cen�oties iegaumēt ik sikumu. Augu telpā gaiss bija silts, smags un tvanlgs, atsaucot atmiņā botānisko dārzu. Visi augi bija lieliskā stāvokli, un tikai da�i, novietoti uz īpa�a galdiņa, mazliet atgādināja slimniekus, kas rindā gaida pie�ņem�anu pie ārsta. Stūrī skapītis ar rūpīgi sakārtotiem dārzkopības piederumiem no māla podiņiem līdz mēslojuma pudelītēm. Stikla istabas logi bija verami tikai līdz pusei, ne balkona, ne lod�ijas, kas tādai istabai būtu jauks papildinājums.

Nevienā no abām telpām nebija ne telefona, ne televizora, ne radio. �ķita, cilvēks, kur� tik aizrautīgi ņemas ar augiem, ta�u varētu gribēt kaut ko fonā paklausīties. Bet nē pilnīga izolācija! Laikam jau Dzidra kā vienīgo izklaides veidu atzina lasī�anu guļamtelpas stūrī grāmatplauktā cie�i cita pie citas rindojās latvie�u autoru dzejas grāmatiņas, dabas apraksti un ļoti daudz dārzkopībai veltītu izdevumu. Neviena fotoalbuma, neviena piemiņas suvenīra vai greznumlietiņas! Un vēl kas mazās istabiņas durvis bija aizslēdzamas tikai no āpuses, no iek�puses tās varēja aizvērt ar rokturi, savukārt stikla būrim otras izejas vispār nebija.

Tas lika padomāt� Tāpat kā grāmatplaukta saturs un īpa�i viens priek�mets.

-�� Akmeņa kungs, vai jūs varētu panākt �urp? no vannas istabas atskanēja Egona Damberga balss.

Uzrunātais steig�us devās turp, pametot Annu Elizabeti un Miku Kaķīti mazajā istabiņā. Viņa izmantoja izdevību, lai zibenīgi kaut ko izvilktu no pieblīvētās grāmatu rindas un izlī�dzinātu spraugu. Neko nepaskaidrojot, ieslidināja ieguvumu somā un pamāja uz durvīm. Abi devās uz vannas istabas pusi, kur jau rosījās pārējie.

-�� Vai redzat? Egons Dambergs satraukti norādīja uz spo�guli virs izlietnes.

-�� Tur nekā nav! Kas man būtu jāredz? Akmens viegli aizkaitinātā tonī iebilda.

-�� Un tagad? Dambergs atgrieza karstā ūdens krānu, un spogulis strauji aizsvīda. Kondensāta klātā stikla vidū, rakstīti lieliem, drukātiem burtiem, skaidri salasāmi vīdēja divi vārdi

-�� �Nemeklējiet mani!�

-�� Ak kungs! Akmens iesaucās. Tātad viņa� pati�?

-�� Ko viņa pati? uzstājīgi ievaicājās Miks, pētīgi rau�dzīdamies viņam tie�i sejā.

-�� N-nu� aizgājusi� Varbūt padarījusi sev galu? mājas saimnieks pinās un stomījās.

-�� Vai tad jums bija pamats domāt citādi, proti, ka jūsu dzīvesbiedre nolaupīta? Kāds jūs �anta�ēja?

-�� Nē, protams! Kam viņa vajadzīga! Akmenim izlauzās.

-��� Es gribēju teikt nespēju iedomāties, kuram vajadzētu nolaupīt pusmū�a mājsaimnieci, kas nav ne izskatīga, ne ba�gāta, turklāt ar labilu psihi�?

-Jūsu sieva bija slima? Atradās ārsta uzskaitē? Viņai bija noteikta diagnoze? asi iejautājās Dambergs.

-�� Jā. Nē. Es� īsti nezinu. Dzidra palaikam sūdzējās par stiprām galvassāpēm, trauksmes sajūtu un bezmiegu, tad es viņai devu zāles laikam naitolu, ja nemaldos.

-�� Kur� tās izrakstīja vai dakteris Konrāds? Dambergs kļuva uzmanīgs.

-�� Nē, protams! Mēs konsultējāmies vēl pie iepriek�ējās dakteres Ainas Maizītes, un viņa, redzēdama sievas nomākto garastāvokli, izrakstīja nomierino�as zāles. Vai jūs domājat�?

-�� Mēs pagaidām vēl neko nedomājam, Akmeņa kungs! Miks cieti noteica. Vai zāles ir vietā?

-�� Tūlīt pārbaudī�u. Akmens pasniedzās līdz mazam ska�pītim virs spoguļa, nocēla no tā aug�ējās virsmas atslēdziņu, atslēdza durtiņas un ar skatienu pārskrēja pudelī�u rindai. Tad, drūmu vaigu pagriezies pret Kaķīti un Dambergu, dra�matiski no�ukstēja: Pudelīte pazudusi!

Tobrīd melnais vilks, klusi rūkdams, gandrīz palīda zem vannas, ar garo ķepu izķeksēja no tās apak�as savalkātu zeķi un lepni nolika to Viktoram pie kājām. Akmens sakustējās, it kā gribētu atradumu pacelt, ta�u īss brīdinājuma rūciens viņu apturēja.

-Jūsu sievas? pieliecies un pacēlis zeķi, vaicāja Viktors. Atbilde bija acīmredzama strīpainā zeķe bija no vienas vie�tas notraipīta ar augsnes daļiņām, mul�as skaidiņām un zāļu sulas plankumiem.

-�� Dro�i vien. Es viņai vienmēr esmu aizrādījis neizmētāt drēbes, kur pagadās, bet �ajā gadījumā tas laikam ir pat labi, vai ne? Akmens cerīgi ielūkojās visiem klāteso�ajiem acīs.

Kāpēc gan tev nevar ticēt?

Arī pārējo telpu apskate sniedza interesantu vielu pār�domām.

Otrajā stāvā bija liela, gandrīz sterila viesistaba bez ne�viena zaļā auga, toties kā piebāzta mākslas priek�metiem un medību trofejām, Akmeņa darba kabinets ar tum�koka mēbe�lēm un abu laulāto ģērbistaba. Ļoti daudz solīdu vīrie�u uz�valku, kreklu un kurpju, gandrīz tikpat daudz sportiska stila vīrie�u apģērbu, vairākas dārgas �aketes, plānākas un biezā�kas vējjakas, pat divi gari pilsētas stila mētep. Bet tikai da�as melnas un pelēcīgi neizteiksmīgas sievie�u kleitas, trīs bezformīgas jakas, pārītis vecu, nomazgātu d�emperu, divas vējjakas lietainam laikam un neviena garo bik�u pāra vai izejamā tērpa.

Ja �is ir viss Dzidras Akmenes apģērbu krājums tad nav brī�nums, ka nabaga sieviete meklējusi glābiņu pie augiem un miega zālēm! Varbūt tomēr kaut kur ir kumode ar priecīgākām drēbēm?

Uģa istabiņa, iekārtota ar tādu pa�u spartisku vienkār�ību kā Dzidras kambaris, atradās pirmajā stāvā aiz nerūsējo�ā tēraudā un akmenī mirdzo�as ledainas virtuves, medījumiem piebāzta saldējamā skapja, pieliekamā un apvienotā labierīcību

mezgla. Annai Elizabetei radās netīkamas aizdomas, ka sākot�nēji �is būcenis gandrīz bez logiem, ja vien par tādu neuz�skatīja stiklotu lodziņu divu plaukstu lielumā, bijis iecerēts kā krāmu noliktava tajā tik tikko ietilpa izvelkams guļamkrēsls, grāmatu plaukts, �aurs galdiņ� un taburete. Aiz�durvē atradās drēbju statnis un pīts grozs veļai. Telpa bija tikpat bezpersoniska kā mātes istaba neviena foto vai pla�kāta, neviena mūsdienu jaunietim tik pierasta elektroniskā rīka telefona, datora, i-poda vai mp3 atskaņotāja. Pat ne CD atskaņotāja, vecmodīga magnetofona, televizora vai radio.

Cenzdamās neizrādīt emocijas un cerēdama, ka arī vīri neuzdos Akmenim liekus jautājumus, Anna izgāja atpakaļ bez�jēdzīgi lielajā hallē. Viņa nevarēja saprast, kādēļ �īs visnotaļ prāvās mājas platības lauvas tiesu aizņem dīvaina, neprak�tiska telpa, kas augstumā sniedzas līdz pat jumtam, bet tajā pa�ā laikā pārējiem mājas iemītniekiem, protams, izņemot pa�u Akmeni, trūkst normālas dzīves telpas. Gudri plānojot un citādi piebūvējot kāpnes, katrā stāvā varētu izvietot vēl vismaz divas, ja ne trīs istabas. Pēk�ņa atskārsme ap�ilbināja kā zibens: �ādi viņ� redz un kontrolē katru mājinieku soli tas viņam ļauj izbaudīt pa�a visvarenību!

Melnais vilks Zorro tobrīd sāka ar nagiem skrāpēt biezu ozolkoka durvju slieksni halles dziļumā.

-� Kas tur atrodas? Viktors vērsās pie Akmeņa, kura sejā pavīdēja neapmierināta grimase.

-�� Pagrabs. Vienkār�i pagrabs. Apsauciet suni, sabojās vēl parketu!

Vai nav īsts zelta gabals sieva pazudusi, bet viņ� raizējas par parketu?!

-�� Akmeņa kungs, vai varētu ielūkoties tajā telpā? Miks Kaķītis pavaicāja tonī, kas nepieļāva iebildumus.

-� Protams. Es tikai nesaprotu, ko jūs cen�aties �eit atrast. Labāk būtu liku�i savam sunim meklēt pēdas tur, ārā, varbūt

vēl izdotos Dzidru atrast, pirms� satumst un viņa nosalst kādā sniega kupenā�

-�� Tas aizņems tikai pāris minū�u. �ādos gadījumos tā ir parastā procedūra. Jūs ta�u pats�

Nevērīgi atvēris durvis un iededzis gaismu, Akmens pārē�jiem pa priek�u nokāpa pagrabā pēc platības aptuveni tikpat lielā telpā kā pirmā stāva halle, tikai �ī likās nedaudz īsāka un platāka. Bet varbūt tā tikai izskatījās telpas galā izvietoto masīvo, pārblīvēto plauktu dēļ? Tie bija piekrauti ar da�ā�diem celtniecības materiāliem tapetēm, līmes pakām, krāsu bund�ām, vaitspirta un terpentīna pudelēm. Telpā vējoja ass, kodīgs smārds, apgrūtinot elpo�anu. Acetons. To apliecināja sasistā litrīgā pudele, kuras lauskas gulēja uz grīdas līdzās plauktam pagraba labajā stūrī.

-�� �urkas. Nolādētās �urkas! Lo�ņā pa plauktiem, visu sa�grau� un apgā�! Akmens īgni burk�ķēja. Apsēdu�as māju kā nelabie. Jau sen teicu puikam, lai sagādā kādu kaķi, citādi matus no galvas noēdīs!

Zorro pie ieejas sāka smilkstēt un ar ķepu berzēt purnu. Bija skaidrs, ka arī cilvēki te ilgi atrasties nevarēs.

-� Izvedī�u suni laukā, citādi acetons samaitās viņam o�u, noteica Viktors.

Pagraba apskate nekā nedeva. Tikpat sterila un bezperso�niska kā visas pārējās telpas �ajā mājā.

Tāda sajūta, it kā �eit nedzīvotu cilvēki, bet telpas būtu saga�tavotas izrādī�anai nekustamā īpa�uma pircējiem. Interesanti, vai tad viņi neēd, nedzer, nemazgā traukus? Ne miņas no dzī�vības� Arī saimniecības ēkā, kur atradās divi nelieli strādnieku dzīvoklī�i, neviena nebija. Tuk�ums un klusums. Kā pēc atomkara.

Atvadoties Miks cie�i pavērās Akmenī: Es ceru, jūs tuvā�kajā laikā negrasāties nekur doties?

24. decembra vakars

Kad viņi atgriezās mājās, no Rīgas braucējiem vēl nebija ne vēsts.

Pēc Akmeņa saltā cietok�ņa Pū�u Mājas siltums �ķita divtik omulīgs. Zane sparīgi grabinājās pa virtuvi, no kurienes pa visu māju vējoja ne ar ko nesajaucamais Ziemassvētku kliņ�ģera un cepe�a aromāts, savukārt Kārlis, sev pilnīgi nerakstu�rīgi, pametis Robe�niekus neapskatītus un visiem pa priek�u atsteidzies mājās, jau bija paguvis iekurt visas lielās krāsnis un tagad labi padarīta darba apziņā laiskojās pie viesistabas kamīna, izmantodams Grāfu par spilvenu, kas gan īsti negri�bēja izdoties �aksesuāra� pārliekā dzīvesprieka dēļ.

Annas Elizabetes parādī�anās Kārlim maksāja punu pakausī un nobradātu vēderu, jo Grāfs, izrāvies no gūsta, aulēk�iem metās savai sirds pavēlniecei pretī. Prieku jo lielāku darīja lielā drauga Zorro klātbūtne.

Tikai tagad atbraucēji apjauta, ka patiesībā visi pārsalu�i līdz kaulam. Pat izturīgā ģenerāļa parasti sārtie vaigi bija kļu�vu�i bāli caurspīdīgi. Anna Elizabete, ātri novērtējusi situāciju, nosūtīja Kārļonkuli uz pusstundu karstā prie�u skuju, vir�u un kadiķu vannā, bet pui�i saņēma pa�gatavotu piparmētruraudenes esenci un pavēli septiņas minūtes karstā du�ā ar ieslēgtām tvaika sprauslām.

�ī bija otra Annas Elizabetes ekstravagance lejasstāva labierīcību telpā parastās du�kabīnes vietā atradās neliela

spa kablnīte, aprīkota gan ar tvaika sprauslām, gan ūdens un karsta gaisa masā�as strūklām.

-�� Un pati? Miks raizīgi pukojās.

-�� Es virtuvē lielajā bļodā izkarsē�u kājas sālsūdenī. Ejiet un nerunājiet pretī! Stingums jādabū laukā.

Kad visi sasilu�i un sasārtu�i atkal sapulcējās pie viesis�tabas kamīna, galdā jau kūpēja aromātiska cigoriņu kafija ar lauku pienu, speķa rau�i un ābolu plātsmaize. Par apetīti nesū�dzējās neviens rau�u kurvis da�u minū�u laikā bija tuk�s. Atviegloti nopūties, ģenerālis pastiepa roku pēc saldā ēdiena ābolmaizītes, omulīgi atlaidās vecajā atzveltnes krēslā un ar baudu nokoda prāvu kumosu. Nākamās divas minūtes vies�istabu piepildīja ievainota ziloņa taurē�anai līdzīgi rēcieni ooo! āāāā! uummuuu!

-�� Krusttēv, kas noticis? Apdedzinājies? Aizrijies? Miks un Anna reizē piesteidzās viņam klāt, lai palīdzētu, bet ģenerālis tikai ūk�ķēja un vēdinājās ar rokām. Egons attapās no virtu�ves atnest ūdens krūzi. Lieliem guldzieniem izdzēris gandrīz divus litrus vēsā ūdens, Kārlis Bass beidzot atguva valodu.

-�� Kas� Kas tas bija? Viņ� ar trīco�u pirkstu rādīja uz brūni nobārstīto plātsmaizi.

-�� Ābolmaize ar kanēli! lepni atbildēja Zane. Pīrāgi bija lieliski, vai nu par plātsmaizi būtu jākaunas?!

-�� Ar KO? ģenerālis pārjautāja. Sārtums vaigos un trīco�ie ūsu gali liecināja viņ� knapi valda smieklus.

-�� Ar kanēli� Zanes balsī ieskanējās viegls apjukums.

-�� Hmm� Tam kanēlim ir pārāk asi zobi� Gandrīz mēli nokoda! Bass �ķelmīgi noteica.

Anna Elizabete uzmanīgi nogrieza mazītiņu plātsmaizes gabaliņu un iebāza mutē. 01 Tas tik bija kaut kas�

-�� Za-nīt�, no kurienes� tu ņēmi� to kanēli? izdzērusi atliku�o ūdeni, viņa izdvesa.

-�� N-no pl-laukta� T-tur vi-virs gal-da� Zane bija tuvu raudām.

Skaidrs. �aurajā plauktiņā virs galda rindojās glīti, vienādi balti poķī�i ar da�ādu gar�vielu nosaukumiem senlaiku rakstā. Tur bija gan Kanēlis, gan Kajennas pipari. Abiem vienāda krāsa. Un Zanei bija iesnas�

-�� Nu, mīļie, laikam nāksies to ābolkūku ar kaut ko mīk�stināt, Anna nosmaidīja un pazuda virtuvē.

Abolkūka ar Kajennas pipariem un plombīra saldējumu izrādījās ļoti gards, lai gan visai karsts na�ķis.

-�� Nekas, nekas, toties visi baciļi būs beigtil Asaras slau�cīdams, Dambergs iebāza mutē pēdējo kumosu.

Zane bija gatava no kauna zemē ielīst. Kā Līzbete bija tei�kusi pirmais patstāvīgais aģentūras uzdevums, un to pa�u viņa bija salaidusi dēlī? Sazin velns, kas tagad darījās cepe�krāsnī ar cepeti un svētku kliņģeri?!

-�� Līzbet, tu varētu uz mirklīti panākt? viņa neuzkrīto�i izsauca draudzeni virtuvē. Es� brauk�u prom!

-��������� Kamdēļ tad tā? Anna Elizabete neizpratnē iepleta acis.

-�� Kūkas dēļ? Beidz, katram var gadīties! Turklāt tie uzraksti patie�ām ir grūti salasāmi, sevi�ķi, ja nesaprot veco druku.

-�� Es baidos, ka ar cepeti un kliņģeri arī kaut kas varētu nebūt kārtībā� Zane izmocīja.

-�� To ir pavisam viegli pārbaudīt! Ja nu kas, teiksim, ka izmēģinājām eksotisko ēdienu receptes.

A�i izvilkusi no cepe�krāsns, Anna Elizabete uzmanīgi paostīja un nogar�oja abus riska objektus. Viss bija labi. Ja nu vienīgi Zane būtu pamanījusies kaut ko iemānīt cepe�a pil�dījumā, viņa nosmaidīja.

-�� Labi, esam izsildīti i no iek�as, i no āra, laiks ķerties pie lietas! ģenerālis stingri noteica. Kas mums ir? Trīs līķi un divi pazudu�i cilvēki.

-JA viņi ir pazudu�i� gandrīz nedzirdami nomurmināja Anna Elizabete.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Bass viņā vērīgi palūkojās.

-�� Tikai to, ka Akmens bija pārāk mierīgs, lai izskatītos pēc rai�u sagrauzta ģimenes tēva, un pārāk neiecietīgs, lai kaut nedaudz izliktos, ka viņam vispār rūp, vai sieva un dēls tiks atrasti vai ne. Tomēr�

-�� Kas?

-�� Nē, nekas. Man vēl drusku jāpadomā. Varbūt vēlāk� viņa neveikli atrunājās un a�i pajautāja. Vai Zorro ārā neko neatrada?

-��� Neko tādu, kas pēc smar�as atbilstu atrastajai zeķei. Turklāt viss pagrabs un pirmā stāva kāpnes neganti smirdēja pēc acetona. It kā kāds to tur būtu speciāli izlējis� zūdījās Viktors.

Speciāli izlējis� Speciāli izlējis� Ja nu patie�ām speciāli� Ūdens� ledus� acetons�

-� Atradām daudz riepu nospiedumu, kas apliecina iepriek��ējā vakarā un nakti ar kvadraciklu bie�i braukts. Atradām vairākus 47. numura pēdu nospiedumus gan pie vārtiņiem, gan pagalmā, gan mājā. Vējtveri stāvēja 48. numura gumijnieki, acīmredzot tie varētu būt kādam no mājiniekiem.

-�� Visticamāk, Uģim. Cik atminos, viņam patie�ām ir prāva kāja, Anna domigi ierunājās. Bet tad jau�

Visi apklusa, gaidot turpinājumu, ta�u viņa atkal aprāvās pusvārdā.

-�� LIzbet, vai tu vari vienreiz runāt kā cilvēks? Miks ner�vozi iesaucās.

-�� Es� neesmu dro�a, vai domāju pareizajā virzienā, Anna iebilda. Vienkār�i� Vai nevar būt tā, ka Uģis par pazudu�o ieroci un vienkājslēpotāju zina vairāk, nekā mēs domājam, tāpēc tagad pats iz�ibējis? Bet viņa prombūtnei nav nekādas saistības ar Dzidras Akmenes pazu�anu, kas, starp citu, man

liekas pilnīgi neloģiska. Ja ir tā, kā es domāju, tad Akmens par savas laulātās draudzenes likteni zina daudz vairāk nekā pasaka skaļi.

-�� Vajadzētu beidzot izrunāties ar Donātu nu jau paģiras būs izgāju�as. A�i paraudzījies rokaspulksteni, Miks vērsās pie Annas Elizabetes, Egona un ģenerāļa Basa: Varbūt aiz�skrienam pie Donāta, kamēr pārējie vēl Rīgā? Zane ar Kārli un Viktoru tikmēr pieskatīs māju un sāks klāt vakariņu galdu� bez Kajennas pipariem.

Atskanēja vienota trīsbalsīga nopūta, un viena balss no trim �ēlabaini iedrebējās.

-�� Bet ja nu atbrauc vecmāmiņa? Anna Elizabete vaicāja. Iek�ējais satraukums bija samilzis kā mākonis.

-�� Neuztraucies, ātrāk par astoņiem viņa neieradīsies, pati teica, Miks nevērīgi attrauca un aprāvās.

Johaidī, un vajadzēja arī izmuldēties kā tādam jampampiņam!

-��� Kaķīt, tu no manis kaut ko slēp! Es te aiz uztraukuma jūku prātā, bet viņ� ar manu vecmāmiņu pa kluso pin intrigas! Fiksi stāsti! Anna bija gatava viņu pie�miegt.

-�� M-mm� Ko tur daudz stāstīt? Agri no rīta Anna Roze man piezvanīja un pabrīdināja, lai neuztraucamies, viņai Rīgā darī�anas, tāpēc atbrauk�ot tikai vēlā vakarā. Centī�oties ne�nokavēt svētku vakariņas.

-�� Un to tu man pasaki tikai tagad?!

-��������� Bet tu jau man neko nevaicāji, Miks mierīgi atteica.

-�� Braucam?!

Ceļ� līdz Graudnieku lielsaimniecībai aizņēma piecpadsmit minūtes parasto piecu vietā. Aizvadīto dienu laikā uzsnigusī biezā sniega sega uz netīrītā māju ceļa un pēcpusdienas zilganpelēkais mijkrēslis pamatīgi apgrūtināja brauk�anu nevarēja at�ķirt ceļu no lauka un pieputinātā meliorācijas

grāvja. Beidzot laimīgi tiku�i līdz stāvvietai pie dzīvojamās mājas, atbraucēji, nepatīkami pārsteigti, pamanīja, ka tā ir tum�a un klusa ne gaismas logā, ne dūmu no skursteņa. Antona ņivas nebija skaidrs, tā palika mui�as pagalmā -, ta�u Donāta apskrambātais, apsnigu�ais volvo kā balta kau�dze vientuļi kluknēja pagalma stūrī. Tātad saimniekam jābūt mājās.

Ārdurvis izrādījās vaļā. Vairākas reizes pieklauvēju�i un nesaklausīju�i ne mazāko skaņu, kas liecinātu, ka tur būtu kāda dzīva būtne, Miks un ģenerālis nolēma mest pieklājību pie malas un iet iek�ā. Anna un Egons palika gaidām uz sliek�ņa. Pēc krietna laika sprī�a viņi sadzirdēja Mika vieglos soļus un durvis atvērās.

-��� Nāciet jūs arī un paskatieties, kas tur notiek! viņ� aicināja.

Skats bija iemū�inā�anas vērts. Apkrāvies ar tuk�ām un pusizdzertām viskija, �ņabja un alus pudelēm, uz viesistabas dīvāna absolūtā bezfilmā savādā pozā gulēja biju�ais pagasta inspektors Donāts Graudnieks. Viņa piederību dzīvajo pasau�lei apliecināja vienīgi aprauti iekrācieni un apmierināta �āpstinā�ana. Nekurinātajā istabā vējoja tāda fūzeļa smaka, ka ar to pietiktu, lai noliktu gar zemi veselu ienaidnieka bataljonu.

-�� Ko darām? Miks vaicājo�i palūkojās uz Egonu.

-��� Ko ko, modinām! Pietiek pampt! tas attrauca un, parakājies savā eksperta koferītī, izvilka paciņu �Alco-KiU� un pudelīti aspirīna. Ledains ūdens uz galvas, glāze burbuļdzēriena un divi aspirīni dara brīnumus!

Pēc pārdesmit minūtēm neko nesaproto�ais Donāts Graud�nieks, �ķīstīts, atskurbināts un nostatīts vertikāli, sarkanām acīm dusmīgi raudzījās nelūgtajos viesos, nesaprazdams, ko tie no viņa grib.

-�� Annīt, vai tu varētu uzvārīt visiem stipru kafiju? Ģene�rālis palūdza. �ķiet, saruna būs ilga un smaga.

Dīvaini, ja tā nebūtu, Anna nodomāja un devās uz virtuvi. Likās, ka tur pāri gājusi viesuļvētra Katrīna, aiz sevis atstājot lauskas, lū�ņus un gruve�us. Virtuve bija ja ne pavisam, tad pamatīgi sagrauta.

Interesanti, kas te noticis? Strīds? Kautiņ�? Ar ko? Vai arī Donats ārdījies dzēruma delīrijā?

Viņa uzmanīgi laipoja starp sasistajiem traukiem, cenz�damās nekam nepieskarties. �ķīvju un krūzī�u lauskas, ilgi stāvēju�as, apglumēju�as un appūkoju�ās ēdienu atliekas, ap�gāzts kompota katls, samīcīta alumīnija tējkanna un� pilnīgi jauns, nerūsējo�ā tērauda termoss tik spodrs un tīrs, kā tikko no veikala nācis. Uz termosa spo�ās virsmas nebija ne traipiņa, ne skrambiņas, un tas stāvēja krietnā attālumā no letes malas.

It kā būtu speciāli nolikts, lai to varētu pamanīt� Atkal speciāli? Nē, te es kafiju nevārī�u!

-�� Egon, vai tu varētu uz bridi panākt? aizsteigusies uz istabu, Anna Elizabete klusi paaicināja ekspertu priek�nieku.

-�� Vai tu ūdeni ņēmi virtuvē?

-� Nē, vannas istabā. Kāpēc jautā? Dambergs, kā jauzdams ko nelāgu, atvaicāja.

-�� Paraugi pats. Man tur kaut kas nepatīk� Anna atvēra virtuves durvis.

-�� Mīļo stundiņ! Vecajam patie�ām būs rādīju�ās baltās pe�lītes� Egons sāji novilka.

-�� Kā tad, un viņām pilnīgi noteikti ir bail no dzelzs ter�mosiem, ja reiz metu�as tam tādu līkumu�

Dambergs neatbildēja, bet vērīgi centimetru pa centimet�ram pētīja virtuves grīdu, sienu, griestus� grīdu, sienu, gries�tus� Jā, globālajā haosā termoss patie�ām neiederējās, turklāt nez kāpēc kaut ko atgādināja�

-�� �ēl, ka nepaņēmām līdzi Viktoru, vilka deguns �obrīd patie�ām noderētu, viņ� klusi gremzās. Pret pa�a gribu ska�tiens atkal un atkal atgriezās pie spo�ā metāla priek�meta.

-�� Es nesaprotu ko citu kā Antoņina ļāvusi savai virtuvei nonākt tādā stāvoklī? Anna prātoja. Viņa ta�u ir īsts kār�tības un precizitātes iemiesojums. Un, starp citu, kur viņa ir?

-��� Iesim un pajautāsim viesmīlīgajam namatēvam! Būs gana at�irbis, lai varētu runāt. Pirms tam tikai mudīgi pie�zvanī�u Viktoram, lai ņem suni un brauc �urp.

-�� Valkājas te visādi� Kas jums vajadzīgs? Donāta paģiras bija pāraugu�as neslēptā agresijā. Atnācāt papriecāties? Biju�ais inspektors aizturēts pie sa�autas stirnas, vot, traģē�dija! Tikai ne es to lopu �āvu, ne jūs tur ieroci atradāt, tāpēc nav ko muti virināt! Atradu�ies te, pilsētas� pidriķi! No darba izēdāt, tagad gribat ari no pasaules iznīdēt? Ziemassvētku vakarā mieru neliek, neļauj mierīgi nosvinēt!

-�� Tu nu varēji pieturēt muti, Donāt, ka neaizrunājies par tālu, mierīgā, ta�u bargā balsī viņu apsauca ģenerālis Bass.

-�� Saki man, kur tu �odien visu dienu biji?

-�� Kas tev par da� Gulēju. Dzēru un gulēju. Tad� atkal dzēru. Kārļa Basa smagā skatiena caururbts, Graudnieks izmocīja. Kā pārnācu� naktī� no pagasta padomes� tā dzēru. Kamēr aizmigu. Man vajadzēja�

-�� Tātad aizdzēries līdz bezsamaņai.

-�� J-jā.

-�� Un ko tu darīji vakar?

-�� K-ko vakar? Es� biju� nē, nebiju�

-�� Tātad ko tie�i? Miks Kaķītis kļuva nepacietīgs.

-�� E-e-es� Likās, Graudnieks kaut ko izmisīgi pūlas atce�rēties, ta�u nespēj. A, es� dzēru� Atkal.

Straujās pārmaiņas viņa balss intonācijā lika klāteso�ajiem vērīgāk paraudzīties runātājā. Inspektors �obrīd pārsteidzo�i

atgādināja skolas puiku, kuram pēc pastrādāta nedarba �ķiet, ka izdevies veiksmīgi izmeloties.

-� Tad jau gan tu esi agri sācis svētīt Ziemassvētkus, Donāt, Bass no�ūpoja galvu. Un ko par to saka tava Antoņina? Brīnos, ka viņa nav sadevusi tev ar karstu pannu! Donāta sievas straujo dabu zināja visi. Ja kāds atļāvās pārkāpt mājas slieksni nenoslaucītām pazolēm, tas dabūja tādu sutu, ka maz nelikās.

-�� Ehh� Devēja atradusies! Graudnieks uz mirkli saspa�rojās, ta�u tūliņ sa�ākstēja kā pārdurts balons.

-�� Graudnieka kungs, vai varētu palūgt jūsu kundzi mums pievienoties? Es ļoti gribētu ar viņu apspriesties par vienu recepti, Anna Elizabete saldi nevainīgā balstiņā ierunājās.

-�� Vai viņa ir aug�ā?

-�� Nav! Viņas nav mājās! Nebūs nekādas receptes! Graud�nieks nedomājot izgrūda, tad, apķēries, ka laikam pateicis par daudz, apklusa.

-�� Labi, Donāt, pietiks spēlēt paslēpes! Bass bargi nodārdināja. Stāsti, kas noticis! Kur tava sieva?

-�� � un pie viena kas tas par kaujas lauku jūsu virtuvē? Dambergs pievienoja savu artavu.

-�� Kāds� ka� kaujas lauks? Mājas saimnieks neizpratnē bolīja acis. Nu� jā� tur trauki� Bet es� nomazgā�u! Kad Ņina� Ņino�ka� Pēk�ņi viņ� izplūda �ēlabainās dzērāja raudās. Viņa� no manis aizgāja! Pateica, ka vairs nespēj� ar tādu kropli� ko� kopā dzīvot� Lamāja, ka es �ai� visu dzīvi samaitājis�

-�� Antoņina no tevis aizgājusi? Ģenerālis piepacēla uzaci.

Kas tad nu visiem pagasta ve�iem sievas aizbēgu�as?

-� J-jā� Aiz-aizbrau-ca pie-pie mā-sas uz� uz Rīgu, Graud�nieks elsojot bija sācis �agoties.

-�� Sen?

-�� Ja-jau �e-�etras dienas.

Anna mirkli pārdomāja jā, gadatirgū Antoņinas nebija. Parasti viņa �ādus pasākumus garām nelaida.

-�� Labi. Kāpēc pagalmā neredz nevienu strādnieku?

-�� Es� visiem ie-iedevu bri.. briv-dienas� Svē-svētki ta�u!

-�� Un kur Antons? Majors Kaķītis cie�i ieurbās ar acīm Donāta Graudnieka uzburbu�ajā sejā.

-�� Kā� kā es to lai zi-zinu? Pē-pēdējo reizi redzēju vi-viņu tova-kar, nu, ka� kad to ve-veci at-rada�

Aha, tātad to viņam dēls tomēr paguvis izstāstīt! Interesanti, kad? Un kas noticis pēc tam?

-�� Kad viņ� to paguva izdarīt? Antons visu laiku kopā ar mums bija mui�as Lielajā zālē, bet, kad devāmies prom, palika postenī pie ārdurvīm, Miks turpināja taujāt.

-�� E-es� neatceros� Graudnieks sastomījās.

Tātad vai nu pats bijis notikuma vietā, vai arī Antons savā pēdējā naktī atbraucis uz mājām.

-� Donāt, padomā labi kad tu pēdējo reizi satiki Antonu? ģenerāļa balsi skanēja tērauds.

-��� A kas? Kā-kāda starpī-ība. Kad sa-sa-tiku, tad satiku. Nu� va-varbūt vakar no rīta�

-��� Cikos un kur? Miks Kaķītis �obrid atgādināja cīņas suni, kas iecirtis zobus vecākā Graudnieka kājā.

-��� A kas tev par daļu, majori�ka\ Neiedomājies, ka tu te vari diktēt visiem savus noteikumus! Donāta Graudnieka niknuma pilnajā rēcienā vairs nebija ne miņas no dzēruma skurbuma vai paģiru apmiglotas domā�anas. Viņ� pat pielēca kājās un būtu jau klupis Kaķītim pie rīkles, ta�u viegls Damberga uzspiediens uz diviem skausta sāpju punktiem cīņas sparu samazināja līdz nullei.

-�� Es jautāju vēlreiz cikos un kur jūs pēdējo reizi redzējāt savu dēlu? majors Kaķītis mierīgi atkārtoja.

-�� Kāda suņa pēc tev tas jāzina? Ko tu lien manās ģimenes darī�anās? Gribi ari Antonu izēst no darba? Ar mani nepie�tika? Ar katru izkliegto jautājumu Donāts Graudnieks uzvil�kās arvien vairāk un bļāva skaļāk.

-�� Redzi, Donāt, tev ir liela problēma, piegājis Graudnie�kam cie�i klāt, Bass ar savu vareno stāvu atspieda to atpakaļ krēsla sēdeklī un, neļaudams attapties, runāja tālāk. Tavs Antons vakar agri no rīta komas stāvoklī tika atrasts savā ma�īnā. Un pēc da�ām stundām Rīgas slimnīcā, nenācis pie samaņas, nomira. Tad nu, lūk, ja tu biji pēdējais, kur� viņu redzēja dzīvu, tad, saproti pats, visas aizdomas gulstas uz tevi�

Anna Elizabete nekad nebija domājusi, ka ar cilvēku vienā acumirklī var notikt tik dramatiskas pārmaiņas. Donāta Graud�nieka tuklā, uzburbusī seja pēk�ņi sakritās, acis ieduba, resnā apak�lūpa at�iepās, atklājot no nikotīna nodzeltēju�us un ka�riesa nomelninātus zobus. Sarkani pietvīku�ie vaigi bija iegu�vu�i zilganbālu toni, bet sardelēm līdzīgie, tuklie pirksti, kas nervozi plūkāja sasvīdu�ā d�empera malu, likās piederam kādam citam.

-�� Es� Es� nesapratu, ko jūs teicāt� Graudnieks pēdīgi izmocīja.

Laikam cer, ka pārklausījies, Anna Elizabete nodomāja, ta�u nespēja piespiest sevi just viņam līdzi.

-�� Es teicu tavs dēls vakar agri no rīta tika noslepkavots. Savā ma�īnā. Postenī pie mui�as ārdurvīm. Donāt, vai tev nekas nav mums sakāms?

-�� K-kā viņ� nogalināts? it kā nedzirdējis sacīto, ievaicājās nobālu�ais biju�ais inspektors.

-�� Tu neatbildēji uz jautājumu!

-��� Es prasu kā viņ� nogalināts?! Donāts iekliedzās nelabā balsī.

Ģenerālis pieliecās viņam pavisam cie�i klāt un ieskatijās acīs: Noindēts, Donat, noindēts. Un mums �ķiet, ka tev par to ir diezgan daudz, ko pastāstīt.

-�� Kam pieder tas tērauda termoss, kas stāv uz letes jūsu virtuvē? bez brīdinājuma pajautāja Dambergs.

-�� Kā-kāds termoss? Likās, Graudnieks �okā zaudēs sa�maņu. Mums nav� nekāda� termosa.

-��� Vai tie�ām�? ironiski novilcis, Dambergs aizsteidzās uz virtuvi, lai atgrieztos, lielā polietilēna maisā nesot nu jau kā lietisko pierādījumu iesaiņoto termosu. Un kas tad ir �is?

-�� Tas� tas nav mans! �ausmas un panika Donāta acis liecināja, ka viņ� �o priek�metu pazīst. Tas�

-�� Jā? Ja tas nav jūsējais, kam tad tas pieder? Un kāpēc atrodas jūsu virtuvē? Dambergs neatlaidās.

-�� Ma� man to aizdeva� Me� medībās.

-�� Kas?

-�� Es� ne� neatceros! Es to neesmu lietojis!

Atkal melo!

-�� Labi, tad jau jūs neiebilstat, ka mēs to nosūtām uz pār�baudi, vai ne? vēsi noteica Miks Kaķītis. Tad ari uzzināsim, kur� �o smalko lietu ir vai nav turējis rokās. Un kad.

Graudnieks krampjaini norīstījās. Es� e-e-e�

Egons Dambergs piecēlās un aiz apkakles uzrāva kājās ari Graudnieku. Kā kaķēnu. Bet nu iesim uz virtuvi!

-�� Ka� kāpēc? Tas mēģināja nesekmīgi pretoties, bet, nokļūstot virtuvē, preto�anās apsīka pati no sevis. Graud�nieks vērās apkārt, it kā spoku ieraudzījis. Ko jū-jūs esat iz-da-darī-ju-ju�i?

-�� Mēs?! Dambergam pārsteigumā atkārās �oklis. Kad mēs ienācām jūsu mājā, jūs gulējāt kā mironis, bet virtuve izskatījās kā pēc bombardē�anas. Interesanti, kurā brīdī starp

saviem alkohola litriem jūs to paveicāt? Vai ari te bijis vēl kāds? Ja tā, tad kur�?

Graudnieks atkal krampjaini norīstījās. Tad pamēģināja izslieties staltāk: Ārā no manas mājas! Es jums�!

-�� Ko jūs mums? ienācis virtuvē, sarkastiski pajautāja majors Kaķītis. Tad, a�i aplaidis visapkārt vērīgu skatienu, pa�smīnēja: Kā redzams, jūs jau visu mums esat parādījis. Labi, biju�ais pagasta inspektor Donāt Graudniek, lūdzu, tuvākajā laikā nepametiet mājas, iepriek� nepaziņojis man vai ģene�rālim Basam.

-�� Es� esmu arestēts? Jūs mani par kaut ko apsūdzat? Pēc tik daudziem darba gadiem? Mani? Kad mans dēliņ��? Graudnieks atsāka savu �ēlabaino gaudo�anu.

-�� Donāt, izbeidz! Saņemies! Tevi neviens neapsūdz, vismaz pagaidām, ģenerālis stingri noteica. Ja neesi ne pie kā vainīgs, tad nav par ko uztraukties. Labāk padomā, kā sazinā�ties ar Antoņinu. Viņai vai viņas māsai ir mobilais telefons?

-�� J-jā� Ir. Kā tad, ka ir. Paga, es tūlīt! Man tie numuri telefonā� Apjuku�ais Graudnieks sāka nervozi rakņāties pa bik�u kabatām, ņemdams laukā visu, kas tajās bija: pild�spalva, maks, maza plastmasas caurulīte ar slēgtu galu un� divi vienādi Nokia telefoni.

Divi telefoni? Un hipodermiskās �ļirces uzgalis?

Apstulbis viņ� blenza uz abiem identiskajiem aparātiem, tad trīco�u roku pieskārās vispirms vienam, tad otram, kā nesaprazdams, ko tagad iesākt. Majors Kaķītis tajā brīdī pil�nīgi pārvērtās.

-�� Vai �ie abi telefoni ir jūsējie? viņ� ledaini lieti�ķā tonī pajautāja.

-�� Protams! Saplaku�ais Graudnieks atkal saslējās.

Neko vairāk nevaicādams, Miks Kaķītis izņēma no kaba�tas savu mobilo tālruni, atrada kontaktu sarakstos vaja�dzīgo numuru un nospieda izsaukuma pogu. Viens no abiem

aparātiem iegaudojās policijas sirēnas balsī. Tas bija nogali�nātā pagasta jaunākā policijas inspektora Antona Graudnieka telefons.

Klik�! ap vecā Donāta Graudnieka locītavām saslēdzās roku dzel�i. Viņ� ierēcās zvēra balsī un, par spīti saslēgta�jām rokām, metās uz durvju pusi, ta�u draudīga rūk�ana un �ilbino�i balts smaids melnā vilka Zorro pumā, kas pavīdēja durvju ailā, lika bēglim �ausmās noslīgt uz grīdas.

-�� Donāt Graudniek, es jūs apcietinu par jūsu dēla Antona Graudnieka slepkavību, Miks norunāja ierasto formulu un juta, ka ap sirdi kļūst mazliet vieglāk. Vismaz ar vienu lietu būsim tiku�i skaidrībā. Ta�u, paraudzījies uz Kārli Basu un Annu Elizabeti, pamanīja, ka abi saskatās un nemanāmi pa�groza galvas. Nevar būt?!

-�� Viktor, vai jūs ar Zorro varētu parūpēties, lai mūsu aiz�turētais sveiks un vesels nonāk Melnpils Īslaicīgās aizturē��anas izolatorā? Mums �eit vēl daudz darba. Mikam par pārsteigumu, ģenerālis tomēr vērsās pie kinologa Viktora.

-�� Es viņiem piezvanī�u, lai rezervē visērtāko kameru, kur �im kungam pavadīt svētkus. Pēc divām dienām, kad paģiras būs izgulētas un Graudnieka kungs atcerēsies visu, kas noticis, atkal satiksimies un no sirds izrunāsimies. Bet pagaidām visu labu, inspektor!

-Jums nav ordera, jums nav nekādu tiesību mani arestēt! Graudnieks, uz ceļiem tupēdams, bļāva.

-��� Ir tiesības, ir. Desmit minūtes pirms savas nāves tavs dēls Antons no �ī telefona zvanīja majoram Mikam Kaķītim, lai pateiktu, ka no kaut kā vai kāda baidās. Kad mēs atbraucām, viņ� jau bija komā, bet telefons pazudis. Un nu mēs to atro�dam pie tevis. Interesanti, ko mēs atradīsim termosā un uz tā?

Graudnieks gārdzo�i ievilka elpu un bez samaņas sabruka uz grīdas.

Gaidot ātros, Viktors ar suni un Egons Dambergs, laiku nekavēdami, skrupulozi pārmeklēja Graudnieku māju un saim�niecības ēkas no bēniņiem līdz pagrabiem un atpakaļ, ģe�nerālis ar kādu dedzīgi strīdējās pa telefonu, Miks no sava plan�etdatora sūtīja steidzamus e-pastus, bet Anna Elizabete pieskatīja guļo�o Graudnieku. Pulss bija normāls, elpo�ana mierīga, piere un rokas siltas. Mirt viņ� netaisījās.

Visticamāk, Donats Graudnieks �obrīd pamatīgi pietēlo, mēģi�not iegūt laiku un izdomāt, ko iesākt tālāk.

-�� Graudnieka kungs, es zinu, ka jūs mani dzirdat, izman�tojot brīdi, kad viesistabā neviena cita nebija, Anna Elizabete uzrunāja gulo�o. Es jums tagad kaut ko pastāstī�u, un jūs pats izlemiet, ko darīt�

Pulksteņa rādītāji nepielūdzami tuvojās septiņiem.

Pēdējais laiks doties mājās, citādi ja izjuks Ziemassvētku vakariņas, Bergu namam nocelsies jumts. Kas zina, kas tur jau �obrīd notiek? Ja māte un vecmāmiņa satiku�ās, Annai klāt neesot, iespējams viss no rībo�ām durvīm līdz plīsto�iem trau�kiem.

-�� Klau, Līzbet, ņem manu ma�īnu un brauc! Izplūksi visus matus. Mēs mierīgi pabeigsim un dosimies pie jums, Miks, redzēdams viņas arvien pieaugo�o satraukumu, iespieda viņai saujā toijotas atslēgu.

Ģenerālis baltu aci vien nobolīja lai krustdēls labprātīgi atdotu sava sudraba braucamrīka atslēgas!

-�� Bet kā jūs? Anna Elizabete, pakampusi atslēgu, tomēr pieklājības pēc pajautāja.

-�� Kas mums, jauniem, neprecētiem viens pie Zorro, otrs pie Egona, un kārtībā! Brauc, tikai neraļļo!

Iegrie�oties māju ceļā, Anna Elizabete atpakaļskata spogulī pamanīja vienu aiz otras tuvojamies divas automa�īnas.

Tikai ne to, tikai ne tagad, tikai ne visi reizē!

Un tomēr tā bija patiesība.

No pirmās Ķir�a kundzes līksmi �alojot, izbira viņas vecāki, Omīte ar savu rudo tak�eli un pārguris, bet smaidīgs Ģirts, bet no otras gai�zaļa taksometra minivena izkāpa mīļotā vecmāmiņa Anna Roze un vēl kāda stalta dāma pāri pusmū�am. Izdzirdu�i trīs motoru dūkoņu, uz lieveņa izstei�dzās arī Zane un Kārlis.

Tā kā taksometrs bija apstājies tie�i līdzās toijotai, ar �iem viesiem Anna sasveicinājās vispirms.

-�� Nu, labvakar, Līzbet, priecīgus svētkus! Pieņem manus komplimentus Bergu nams vēl nekad nav izskatījies tik skaists! Baronese Anna Roze fon Berga sniedza mazmeitai lielu ro�u pu�ķi.

-�� Vecmāmiņ, kā tu mani pārbiedēji ar savām īsziņām un fiksajām idejām! Anna Elizabete mīļi apskāva veco kundzi.

-��� Iepazīsties, �ī ir Ieva Saulīte, mūsu līgavas meita un Kārļa mamma! Vecā baronese pabīdīja uz priek�u stalto dāmu. Annā vērās divas tikpat spo�i zilas acis kā Omītei, tikai krietni jaunākas.

-�� Labvakar, esiet sveicināta Pū�u Mājāt Es esmu Anna Eli�zabete! Viņa apmulsumā nezināja, ko darīt, spiest roku (vai dāmas tā dara?) vai noskūpstīt uz vaiga. Ieva Saulīte attapās pirmā un pastiepa cimdotu roku.

-�� Līzbet, ja tu zinātu, kur mēs bijām! Mēs bijām spa un pēc tam smalkā krogā, mūsu kungi uzsauca! pāri puspagalmam līksmi sauca Omīte. Ģirta vadītā Ķir�a kundze bija piestājusi otrpus lievenim, un decembra tumsā atbraucēji cits citu lāgā neredzēja.

-�� Vai tā nav�? ievaicājās Ieva Saulīte un, Annas smaida iedro�ināta, steidzās uz lieveņa pusi. Mamm!

-��� Ieviņ, bērns, no kurienes tu? Kārļa vecmāmiņa aiz pārsteiguma smējās un raudāja reizē, spiezdama meitu pie

krūtīm ar tādu spēku, ka Kārlim nācās iejaukties: Omlt, atstāj kādu gabaliņu mammas ari man!

Lielajā sagaidī�anas un atkalredzē�anās līksmībā tikai Anna Elizabete pamanīja, kā nobāl mātes seja, kad baronese Anna Roze, lēni un cienīgi uzkāpusi pa se�iem lieveņa pakāpie�niem, sudraba lampiņu gaismā nostājās viņai pretī. Tad nu labvakar, Rozmarij! Tu labi izskaties. Priecīgus Ziemassvētkus!

Rozmarija Berga atvēra muti, lai spiegtu, kliegtu vai citādi paustu savu vissvētāko sa�utumu, bet skaņas nebija. Viņa pamēģināja vēlreiz, ta�u nekas vairāk par �ņāco�u �ukstu nesanāca.

Dakterim Konrādam būs darbs, Anna nosmaidīja. Ziemas�svētku laringīts kas var būt labāks par to? Vismaz vienas pro�blēmas mazāk vairs nav jābaidās no mīļotās mātes indīgajiem dzēlieniem.

-�� Laipni lūgti Bergu namā! nostājusies uz lieveņa, viņa līksmi aicināja viesus iek�ā.

Par spīti vai pateicoties visām dīvainībām un likstām, ar ko pēdējā laikā bija saskāru�ies pū�mājnieki. Ziemassvētku vakars aizritēja gai�ā, pacilātā un gandrīz vai sirsnīgā no�skaņā. Iespējams, palīdzēja Annas Rozes ieteiktais viltīgais galda kar�u izvietojums viņas abas ar Annu Elizabeti sēdēja lielā, ovālā galda galos, gar tā labo malu ģenerālis Bass, Annas vecāki Rozmarija un Kārlis Jēkabs, Kārļa māte Ieva Saulīte ar Kārli un visbeidzot Miks, Annai pie labās rokas. Savukārt gar galda kreiso malu bija izvietoju�ies Bi�u Miķelis ar Kārļa vecmāmiņu Annu Līzi Saulīti, Ģirts, Zane, Egons un Annai pie kreisās rokas Viktors. Anna Roze gan sākumā purpināja, ka pareizam galda vietu sadalījumam trūkstot divu dāmu vai arī divu kungu esot par daudz, ta�u beigās tīri jautri paziņoja, ka �etrpadsmit esot labs skaitlis, viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās.

Viņi skatijās pozitīvi baudīja gardos ēdienus un dzērie�nus, daudz smējās, jokojās un stāstīja interesantus atgadīju�mus iz dzīves. Visi, izņemot Rozmariju Bergu.

�oreiz viņai nācās klusēt spaidu kārtā un pat nemēģināt runāt steidzamā kārtā atsauktais dakteris Arvis Konrāds bija apliecinājis jā, cienījamā Mātes kundze Rozmarija Berga esot saķērusi akūtu kakla infekciju, un, lai neapdraudētu balss sai�tes, viņai vismaz nedēļu jāievēro saudzējo�s re�īms� Jāklusē vai, kritiskā gadījumā, jārunā �ukstus. Rozmarija metās otrā galējībā nerunāja vispār, bet, lai sazinātos, ņēma talkā pa�izgudrotu zīmju valodu un izteiksmīgas grimases. Kādu laiku �ī sistēma darbojās un galdabiedri pievērsa profesores kun�dzei pienācīgo uzmanību, katru vēlē�anos cen�oties nolasīt no acīm. Ta�u pēc vakariņām Rozmarija, kura spītīgi turpi�nāja ieturēt ar dzīvi neapmierinātās autsaideres lomu, nema�not palika viena sē�am klubkrēslā pie kamīna. Viņa vēroja jautro viesu pulciņu un juta sevī augam īgnumu un briestam dusmas: nu, kas tā pārlietu, ka pat personīgais vīrs kā pui�elis lipinās ap veco ģenerāli. Vai tie�ām �eit nav neviena, ar ko pa�runāt?

Diena bija tik lieliski iesākusies atmodusies vēlu un nokā�pusi virtuvē, viņa konstatēja, ka neviena no bļaurīgajiem, nepieklājīgajiem meitas draugiem te nav, tikai Ģirts un Omīte. Tos varēja pieciest. Ģirts izrādījās galants un d�entlmenisks kavalieris, bet Omīte bija nepārspējama informācijas krātuve zināja izstāstīt visu gan par Latvijas laika Me�ājiem, gan �odienas dzīvi Pū�u salā. Brokastis pagāja pacilātā noskaņo�jumā, un, pati sev par lieliem brīnumiem, Rozmarija palūdza Ģirtam, lai aizved viņus izpriecas braucienā uz Rīgu. Viņai bija ienācis prātā kārtīgi saposties svinīgajām Ziemassvētku vakariņām. Iebildumi ��odien pirmssvētku diena� nelīdzēja. Rozmarija tikai pārjautāja: �Vai tad Rīgā nav augstas klases

viesnīcu? Ir? Nu tad viņiem ir ari pilns serviss!� un augst�sirdības uzplūdā uzaicināja līdzi ari Omīti un, protams, mazo kvek�ķi Figaro. Visai drīz Rozmarija bija spiesta atzīt, ka �une�lis, lai arī taksis, tomēr izrāda izcilas prāta pazīmes, un galu galā viņi sadraudzējās. �Līdzīgas mentalitātes,� profesors bija jokodamies ie�ukstējis Omltei ausī, izpelnoties jautru spurcienu no vienas ceļabiedres un kaulainu skatienu no otras.

Kopumā profesors Ro�kalns bija izklaidējies uz nebēdu priek�ējā sēdeklī Ģirtam līdzās sēdēdams, no sirds izbaudīja dienu un kompāniju visā brauciena laikā viņi abi pārmija labi ja piecus teikumus, ta�u dienas beigās jutās satuvināju��ies. Arī tagad, degunus kopā sabāzu�i, tupēja ap ģenerāli un klausījās kaut kādus drausmīgus burlakgabalus, ko viņ� piedzīvojis savas karjeras laikā. Fui, svētku vakarā�

Bet par vislielāko darvas pilienu Rozmarijas skatījumā bija kļuvis fakts, ka, atgrie�oties mājās, ja tā �o Dieva aizmirsto nostūri varēja saukt, izrādījās, ka no Londonas atlidojusi arī vecā baronese Berga, kas nozīmēja� Bet par to labāk nedo�māt! Ta�u nu tas skuķis gan dabūs lai tikai viņa atgūst balsi! �itā mānīties! Zināja ta�u, ka baronese gaidāma ciemos, un nepateica! Nē, viņa te vairs ne minūti nepaliks! Ari aug�ā, Zilajā istabā, kurējās kamīns, bet galvenais tur gaidīja puslaslts romāns un radio, noregulēts uz Vīnes staciju.

Rozmarijai ļoti patika klasiskā mūzika, un viņa ar baudu vakaros klausījās izcilāko 19. gadsimta komponistu darbu atskaņojumu translācijas Vīnes simfoniskā orķestra izpildī�jumā. Tas bija tik smalki�

Piecēlusies no krēsla, Rozmarija demonstratīvi devās uz durvju pusi, ta�u Annas Elizabetes pārsteiguma un neizprat�nes pilnais sauciens �Mamm, kurp tu, vēl ta�u būs dāvanas?!� lika apstāties. �Es slikti jūtos, gribu gulēt!� viņa ar zīmēm parādīja un izgāja no istabas. Tikai uz mirklīti apklusa mur�do�ais viesību troksnis, jau pēc da�ām sekundēm atsākoties

ar jaunu sparu. Likās, ka tur atskan pat daudzbalsīgi, jautri smiekli.

Viņi tur smejas par mani, viņi uzjautrinās par mani! Rozmarijas galvā kā mazi āmurī�i klaudzēja un d�inkstēja viena vienīga doma, pamazām pārmācot veselo saprātu, kas pūlējās iebilst nē, viņi smejas par saviem jokiem, viņi smejas tāpēc, ka viņiem ir jautri, jo viņi māk priecāties! Tas nelīdzēja, un savā istabā Rozmarija uzkāpa jau pavisam saīgusi. Tā tomēr bija izcili aplama doma braukt �urp Ziemassvētkos!

Jautrajā pūli Rozmarijas aizie�anu pamanīja tikai trīs cil�vēki viņas virs, meita un māte.

Lai viņa niķojas, es vēlāk uzkāp�u apraudzīt. Ģenerālis tik interesanti stāsta par savu jaunību!

Mātei piemīt unikālas spējas citiem samaitāt omu viņa to spēj izdarīt pat bez balss!

Nu reiz pietiek! Ja mana audzinā�ana bērnībā nav bijusi gana iespaidīga, darī�u to tagad!

Zilās viesistabas durvis ar joni atsprāga vaļā, un tajās kā saniknots taisnības eņģelis nostājās baronese Anna Roze fon Berga, iztraucējot Rozmarijas apcerīgo snaudu pie kamīna Strausa val�u pavadībā. Sīkiem solī�iem aiztipinājusi līdz ra�dioaparātam, viņa demonstratīvi to izslēdza un, iespraudusi rokas sānos, apstājās meitas priek�ā. Alla� tik mierīgā, līdz�svarotā un lēnprātīgā baronese bija neganti noskaitusies.

-�� Rozmarij, es tev gribu ko teikt! viņa iesāka tie�i tādā pa�ā ledaini vēsā tonī, kādā Rozmarija vakar bija runājusi ar Annu Elizabeti. Profesores kundze pēk�ņi sajutās kā bērnībā atgriezies, nogrēkojies skolas skuķis.

-�� Pietiek vienreiz izlikties es tev redzu cauri! Tu �ovakar uzvedies vienkār�i nepiedodami neglīti, tie�i tāpat kā visus pēdējos desmit gadus, kop� pameti Annu Elizabeti vienu pa�u

Rīgā. Nesaprotu, no kurienes man gadījusies tāda meita, lai�kam tomēr būsi iedzimusi savā tēvā. Viņ� arī tik ilgi skraidīja apkārt pa pasauli, līdz saskrēja nelaimi sev un citiem!

Pirmo reizi mū�ā baronese Anna Roze fon Berga labprātīgi, kaut tikai ar pu�plēstu vārdu pieminēja Rozmarijas tēvu kādreizējo Times �urnālistu Viljamu Stounu-Bergu. Viņa bija meklējusi informāciju par tēvu pa da�ādiem ceļiem, ta�u alla� atdūrusies kā pret sienu. Visas ziņas �etrdesmito gadu sākumā aprāvās.

-�� Roze Marija Berga, tu mani dzirdi? baronese nedaudz pacēla balsi. T! bija skaidra dusmu zīme. Rozmarija pamāja ar galvu un no�ukstēja jā.

-�� Beidz skaust Annu Elizabeti! Tu joprojām nevari samieri�nāties ar faktu, ka Veckundze novēlēja Bergu īpa�umus nevis tev, bet tavai meitai? Tad zini viņa to darīja pēc mana ieteikuma! Mēs abas redzējām cauri tavai divkosībai saviem studentiem tu māci vienu, bet dzīvē pati rīkojies pretēji! -, tāpēc arī atstājām mantojumu Annai Elizabetei. At�ķirībā no tevis viņa ir godīga ja ko saka, tad tā ari domā un rīkojas. Lai cik grūti viņai nāktos pērties pa dzīvi, viņa turēsies līdz pēdējam. Ja tu domā, ka �is nams un sala meitēnam ir milzīga dāvana, tad smagi maldies zemes un nekustamā īpa�uma nodoklis ir krietni liels, bet viņa nav ņēmusi ne santīma ne no manis, ne no Veckundzes īpa�i �im nolūkam nodibinātā fonda.

Rozmarija zem aso, skarbi dzēlīgo vārdu lietus bija pavi�sam saplakusi. Baroneses teiktais bija taisnība.

-�� Domā, mēs nesapratām, kas notiktu ar �o īpa�umu, ja tas nonāktu tavās rokās?! Visticamāk, tu to ziedotu labda�rībai, pārdotu kādam privātuzņēmējam kārtējās bezjēdzīgās spa viesnīcas ierīko�anai vai uzdāvinātu tiem sektantiem, kuri maskējas ar jauno dvēseles patiesību meklējumiem. Vai arī izdarītu kādu tikpat neprātīgu muļķību cik zinu, tava izdoma ir neierobe�ota. Rozmarij, attopies, ja tev līdzās nebūtu Kārļa

Jēkaba, tu jau sen būtu plika un basa uz ielas! Tavs vīrs ir tas, kas jūs abus notur pie zemes, kamēr tu ar savām vāj�prātīgajām idejām jebkuru ģimenes biznesu spēj novest līdz absolūtam bankrotam! Rozmarij, mana meita, es tevi brīdinu vienu vienīgu reizi ja nesāksi uzvesties kā cilvēks, es tevi pilnībā izslēg�u no mantojuma un do�u rīkojumu savam advo�kātam ieviest izmaiņas arī fonda statūtos. Vismaz no manis tu nemantosi neko. Padomā par to.

Nelikdamās manām �okētās Rozmarijas ieplestās acis, Anna Roze devās uz durvju pusi, bet, pirms iziet no istabas, atskatījās: Es biju pie profesora Brauna. Ja nezināji, viņ� ir sens mūsu ģimenes paziņa. Rozmarij, tev nav pat sīkāko Alcheimera slimības pazīmju, tāpēc es sagaidu, lai tu rit pat visu izskaidrotu savam vīram un meitai, atvainotos viņiem un pārējiem un beidzot iemācītos uzvesties kā cilvēks! Tu neesi pasaules naba! Ja esi paklupusi, mācies piecelties. Un, jā, pret aizsmaku�u kaklu vislabāk palīdz silts piens ar medu un viskiju�

Ziemassvētku nakts

Vecā baronese savu diplomātisko misiju bija veikusi tādā ātrumā, ka viņas īslaicīgo prombūtni pamanīja vienīgi Anna Elizabete un ģenerālis Bass. Pārējie skaļi un trok�ņaini gatavo�jās dāvanu dalī�anas rituālam, kas izvērtās visnotaļ amizants un pilns negaidītu pārsteigumu.

Izrādījās, ka cienījamo profesoru Ro�kalnu daba apveltījusi ar skaistu baritonu, un viņa dziedātā Klusa nakts izpelnījās nedalītu atzinību. Zanes pusgadu paslep�us ķertajos fotomirkļos atklājās ikviena pū�mājnieka īstā būtība Omītes silti starojo�ās zilo acu saulītes, Bi�u Miķeļa labvēlīgais maigums pret mazajiem kukainī�iem, ģenerāļa vērīgi piemiegtais, smai�do�ais skatiens, Mika Kaķī�a rai�pilnā nopietnība un Annas Elizabetes tālumā vērstais domīgums, Viktora puiciski draiskā bezbēdība kontrastēja ar Egona Damberga trakā profesora tēlu bildē viņ� aizrautīgi kaut ko pētīja mikroskopā. Bet visinte�resantākās izrādījās vecās baroneses Annas Rozes un Kārļa fotogrāfijas. Baronese bija iemū�ināta mirklī, kad, stāvot uz Annas guļamistabas balkona un lūkojoties pāri Pū�u salai un Melnupei, viņas baltajā tērpā sārti zeltaini atmirdzēja rieto��ās saules stari. Savukārt Kārļa portrets Annai Elizabetei lika nodrebēt tajā jautās kaut kas tum�s un gai�s vienlaikus, tāda kā iek�ēja cīņa; lai gan pirksti bija cie�i sakampu�i garkātaina cirvja kātu, acis raudzījās objektīvā tie�i un atklāti, toties sakniebto lūpu kaktiņos vīdēja� ne�ēlīgs smīns?

Varbūt man tikai rādās, viņa centās sevi nomierināt, ta�u dīvainā divdabības sajūta negribēja atkāpties. Vēderā atkal skrāpējās mazie, asie kaķu nadziņi. Nelīdzēja ne Mika dāvātā smalki pītā lāde ar diviem stāviem un simts nodalījumiem tavām zālītēm, ne Omоtes Sendienu recep�u krājums, ne ģene�rāļa pa�a lasīto un kaltēto baraviku virtene, ko viņ� kā zie�meļniecisku puķu vītni aplika Annai ap kaklu, izraisot varenu smieklu �alti. Un tikai tad, kad Ģirts un Kārlis, noslēpumaini saskatīju�ies, no tālākā atpūtas krēsla aizmugures izcēla prāvu saini un pasniedza to Annai Elizabetei, bet viņas tēvs un vecmāmiņa, viltīgi smaidīdami, no otras paslēptuves izvilka līdzīgu vīstokli, viņa sajuta uzbangojam interesi. Gribējās iespējami ātrāk redzēt, kas slēpās aiz vairākām kārtām stin�grā ietinamā papīra un polistirola polsterējumiem.

Pirmajā sainī, rūpīgi nopakots un iesaiņots, atradās sen�laicīgs foliants, pareizāk tā ārkārtīgi veiksmīgs atdarinā�jums. Kokā grieztos un ar smalkādu apvilktos vākus geznoja apzeltīts reljefs baronu fon Bergu ģerbonis un gotu burtiem veidots uzraksts Bergu dzimtas hronika. Otrā dāvana bija pir�mās papildinājums tas pats Bergu dzimtas ģerbonis, tikai skrupulozi izgrebts kokā, uz tā aug�ējās malas sē� liela pūce, bet gar apak�ējo graciozi izliecas gotu burtiem rakstīti vārdi Pū�u Māja. Anno 1883.

-�� Ņem nu, Līzbet, par labu, Ģirts ierunājās. �ēl, ka tik vēlu, gribējām jau uz gada jubileju, kop� tavas ievāk�anās Pū�u Mājā, bet� pietrūka laika. Tu ta�u pati zini, kā mums iet. Iesāku jau pagāju�ogad, ta�u tālāk par lielajām līnijām netiku. Paldies Kārlim pēdējo mēnesi rāvās kā traks, pulē�dams un slīpēdams ik burtiņu, ik spalviņu. Tad vēl vajadzēja paspēt nobeicēt, no�āvēt, pēc tam ar divām da�ādām lakām� Ta�u tie jau ir neinteresanti sīkumi. Saki, kur liksi? viņ� mo�i pavaicāja.

Anna Elizabete bija aizkustināta līdz asarām. Abas dāva�nas bija lieliskas. Tad, re, ko viņi paklusām izperināju�i un vēl

tik cie�ā saskaņā ar tēvu un vecmāmiņu. Interesanti, vai māte par to zina?

-��� Rit pat pieliksim pie galvenās ieejas! Ai, bet rit ta�u laikam nedrīkst strādāt? viņa iesaucās.

-�� Nekas, nekas. Tik labu darbu noteikti var, nosmaidija Anna Roze Berga. Tas otrs darbiņ� gan tev aizņems krietni vairāk laika. Mēs visi ceram, ka tu reiz uzrakstīsi Bergu dzim�tas hroniku jeb vēsturi. Labi?

Anna Elizabete knapi noturējās, tūliņ un uz lidzenas vie�tas visiem neizstāstījusi par bēniņos atrastajiem vecajiem dokumentiem un jau aizsākto Pū�u salas un Bergu ģimenes stāstu. Ta�u kaut kas viņu atturēja.

Pamazām svētku pacilātību nomainīja rāma omulība. Smal�kās gaismiņu virtenes eglītes zaros, sve�u dejojo�ās liesmiņas sve�turos uz galda un kamīna malas, uguns sarkani zeltainās mēles tas viss komplektā ar Mazkalniņu saimnieka Kārļa Basa pa�brūvēto upeņu vīnu rosināja uz apcerīgām atmiņām. Profesors Ro�kalns visu vakaru neatkāpās no ģenerāļa ne soli, prātodams, kā lai izvilina no viņa kādu interesantu atmiņu stāstu, savukārt Bass diplomātiski izvairījās viņam negri�bējās Ziemassvētku naktī runāt par noziegumiem.

-�� Basa kungs, ko jūs domājat par Latvijas pievieno�anos Eiropas Savienībai un eiro ievie�anu? Likās, profesors bei�dzot nolēmis uzsākt ofensīvu, tikai ļoti aplinkus.

Bass iegrima pārdomās. Runāt par �o tēmu gribējās vēl mazāk nekā par noziegumiem. Jau no pa�iem pirmsākumiem būdams pārliecināts eiroskeptiķis, viņ� ari pēc Latvijas �brīv�prātīgi obligātās� pievieno�anās draudzīgo Eiropas valstu sai�mei savas domas nebija mainījis, bet draudo�o paātrināto eiro ievie�anu vispār uzskatīja par pilnīgi nepārdomātu, pārstei�dzīgu un, gandrīz vai gribējās teikt, noziedzīgi aplamu soli, kas pilnīgi un atklāti parādīja, ko varas elite domā par parasto

tautu priek�vēlē�anu kampaņās to parasti lepni dēvēja par elektorātu, nācijas domas paudējiem, demokrātijas balsi, tur�pretī, pie varas tiku�i, ar kāju paspēra nost.

Tomēr atbildēt vajadzēja. Nebūtu pieklājīgi ignorēt cienī�jamā vēstures profesora jautājumu.

-��� Ro�kalna kungs, es laikam nebū�u īstais cilvēks, kam uzdot �ādus jautājumus, lai gan man diezgan bie�i nākas skaidrot ļaudīm par Eiropu, kurai par mums galva nesāp, un par Briseles birokrātu sara�oto instrukciju, likumu un lēmumu d�ungļiem, ko mūsējie nomenklatūras darboņi uztver kā Die�va balsi zemes virsū un steidz izpildīt, nepapūloties tulko�jumu salīdzināt ar oriģinālu. Bet cik bie�i �ie dokumenti tiek interpretēti nepareizi!

-�� Jūs neizklausāties priecīgs� Kārlis Jēkabs Ro�kalns pārsteigti bilda.

-�� Nav jau par ko priecāties, profesor. Varbūt, dzīvojot un strādājot Vācijā, tā bilde izskatās citāda, bet �eit, Latvijā, pie�mēram, tepat Me�ājos, deviņi no desmit mazajiem un vidējiem zemniekiem jau ir bankrotēju�i vai iznomāju�i savas zemes un tehniku lielajiem lauksaimniekiem, kuri saimnieko ar rūp�niecisku vērienu. Mani kaitina, ka tagad visa pasaule metu�sies diktēt un mācīt, kā un ko latvie�u zemniekam audzēt! Pirmās Latvijas laikā pat Anglijas karaliene gardu muti ēda Latvijas sviestu un bekonu, mums pa�iem netrūka ne maizes, ne pavalga, un Latvija bija citām Eiropas valstīm priek�ā, bet tagad pa�u audzētos graudus ber kurtuvēs vai izbaro lopiem, bet maizes cep�anai importē no Kanādas vai Āfrikas. Kur tas redzēts? Visas nopietnās ar lauksaimniecisko ra�o�anu saistītās palīgnozares ir likvidētas, vieglā un smagā rūpnie�cība ari� Redz, jūsu Vecajai Eiropai nepatīk, ka vēl kāds kaut kur pasaulē spēj pats par sevi pastāvēt, izaudzējot pārtiku, sara�ojot apģērbus un sadzīvē nepiecie�amās lietas. Tad jau sanāk pavisam absurdi agrāk mēs mācējām kopt zemi un ra�ot preces, tagad vairs ne?

Profesors Ro�kalns, satraukti virinādams muti, centās iz�dvest kaut skaņu viņ� gribēja lūgt neuzskatīt sevi par pie�derīgu Vecās Eiropas noraido�ajai attieksmei pret Latviju, ta�u netika pie vārda.

-�� � man ir dusmas uz politiķiem, kuri neprot vai negrib skaidri paust savu nostāju, kuri, savtīgu intere�u vadīti, melo un slēpj patiesību. Vai ar eiro mums būs labāk? Nē, nebūs, un visi to zina gan aug�as, gan apak�as. Diem�ēl �obrīd pilnā sparā notiek tas pats, kas pirms septiņdesmit gadiem, mēs ar varu un ārkārtīgu spiedienu no visām pusēm atkal pret savu gribu tiekam bīdīti kādas demokrātiskās savienības �ņaugos.

-�� Kungi, es jūs lūdzu vairs ne vārda par politiku, valstu savienībām, valūtām un ekonomiku! Atlieciet �īs diskusijas uz citu dienu brīvdienas garas, vēl paspēsiet izstrīdēties. Ziemassvētku vakaram tas nepiedien!

Trauslās baroneses fon Bergas balsī ieskanējās bargas no�tis. Abi vainīgie nolieca galvas.

-�� Es ļoti atvainojos visiem, ka aizsāku �o tēmu, profesors Ro�kalns nervozi un nomākti noteica. Es� es� patiesībā gribēju palūgt ģenerāli izstāstīt kādu interesantu atgadījumu no viņa prakses. Ta�u arī tas laikam �ovakar būtu� ne pārāk vietā, vai ne? Bet varbūt� tomēr� jums ir kāds nevardarbīgs stāstiņ�?

Anna Elizabete knapi valdīja smieklus, ar acs kaktiņu vēro�dama pārējo reakciju. Baronese sa�utusi izslējās visā savā nepilnu metru se�desmit augumiņā un jau nostājās kaujas pozā, kamēr ģenerālis Bass, lūpas sakniebis, klusi sprausloja ūsās kā �ķelmīgs valzirgs, bet Miks, Ģirts, Kārlis un Zane smējās neslēpjoties.

Vai mums ir kāds nevardarbīgs pastāstiņ�, draugi? Nē, tēt, piedod, bet nav! Tev kā vēsturniekam vajadzētu gan zināt, ka nevardarbīgas un ne-asiņainas cīņas par varu, mantu un

ambīcijām nav un nevar būt. Agrāk vai vēlāk kādam tiks nodarīts pāri, kāds tiks sāpināts, cits izslēgts no spēles vai pat nogalināts.

-�� Profesor Ro�kaln, nevardarbīgu izmeklējamo lietu nav, lēni un nosvērti ierunājās Bass. Pat ja tā ir tikai neliela zādzība. Es apzināti lietoju vārdus tikai zādzība, jo diem�ēl pēdējā laikā uz vispārējā, strauji pieaugo�ā noziedzības fona tie noziegumi, kādus es savā jaunībā izmeklēju ar lielāko nopietnību, �odien jaunākajam kārtībniekam izraisa smaidu, tas labākajā gadījumā, vai nepatiku par sabojāto statistiku sliktākajā. Bet tā pati tikai zādzība arī ir vardarbība pret konkrēto cietu�o cilvēku, viņa mantu, viņa garīgo, psihisko, emocionālo un fizisko pasauli. Negribu izklausīties didaktisks, augstprātīgs vai noraido�s, ta�u ar katru gadu arvien mazāk gribas runāt par �īm lietām, jo tik un tā nekas nemainās.

Profesors Kārlis Jēkabs Ro�kalns, viegli pietvīcis, grasījās iebilst un izmisīgi meklēja vārdus:

-�� Bet� vai tad� kop� neatkarības atgū�anas un iestā�anās eirosavienībā Latvijā dzīvot nav kļuvis dro�āk?

-�� Objektīvi ņemot, ne, sarunai piebiedrojās majors Miks Kaķītis. Varbūt kādā brīdī, analizējot statistiku, tā varētu �ķist, ta�u viena noziegumu veida samazinā�anās parasti notiek uz cita pieauguma rēķina. Piemēram, �ogad, lai gan kopējais fiksētais noziedzības līmenis samazinājies par trim procentiem, skaitliskā izteiksmē tas nozīmē ap piecdesmit tūk�sto�iem noziegumu gadā. Turklāt būtiski pieaudzis slepkavību, izvaro�anu, krāp�anu un izspie�anu, tātad smago noziegumu skaits: vairāk nekā par tre�daļu. Tas ir briesmīgs skaitlis.

-� Ak tā� To es nezināju, satriekts nomurmināja profesors Ro�kalns. Viņam majors Kaķītis patika. Nopietns, nav pļāpa, galva strādā, zina, ko runā, prot argumentēt� Rietumos viņ� viegli uztaisītu labu karjeru.

-�� Protams. Jūs, ārpus Latvijas dzīvojot un strādājot, neva�rat iedomāties, kāda ir mūsu, vietējo aborigēnu, ikdiena, Kaķī�tis nosmīnēja. Publiski ta�u mēs lielāmies ar savu veiksmes stāstu, kas ļāvis mazo Latviju pāris gadu laikā izvilkt no globā�lās banku un ekonomikas krīzes sekām. Ja ticētu mūsu valsts aparāta propagandai, tad �eit visi dziedādami un dejodami vien staigā. Diem�ēl realitāte ir pavisam at�ķirīga bezdarba līmenis joprojām ir katastrofāli augsts �etrpadsmit pro�centu, lielākajā daļā algoto darbavietu maksā tikai minimālo algu vai drusku virs tās pie jums Vācijā par tādu summu nevarētu izdzīvot pat nedēļu, bet mūsu cilvēki pamanās gan ģimeni pabarot, gan vēl vienu otru rēķinu samaksāt.

-�� Bet statistikas dati uzrāda, ka vidējā alga Latvijā ir diez�gan prāva tuvu pie piecsimts latiem! Pēc pārējo sejām Kār�lis Ro�kalns skaidri redzēja, ka atkal pateicis kaut ko aplam. Nu, kas viņu raustīja aiz mēles?

-�� Ja tā būtu, ticiet man, es jau divpadsmito gadu nestrā�dātu Anglijā, skumji noteica Kārļa māte Ieva.

-�� Profesor, vai tie�ām jums vēl ir ilūzijas par to, kā tiek vei�doti �ādi vidējie statistiskie lielumi? Majors Kaķītis paraustīja plecus. Vēstures profesors ta�u nevarēja būt tik naivs! Protams, sasummējot valsts un pa�valdību vadītāju algas ar lielo un vidējo komercfirmu algām, tad skata pēc pieskaitot arī kādu parasto cilvēku ienākumus un izdalot ar attiecīgo galviņu skaitu, iegūsim visu, ko vajag. Bet, vēlreiz atkārtoju, reālā situācija at�ķiras bie�i cilvēki spiesti izdzīvot ar nepilniem simts latiem mēnesī, reizēm pat mazāk.

-�� Tas ta�u nav iespējams�! Annas tēvs vairs nepavisam nebija laimīgs, ka iesācis �o sarunu.

-�� Nav gan. Tāpēc ļaudis arī izvēlas labāk braukt prom. Vai jūs zināt, ka aizvadīto divpadsmit gadu laikā, tas ir, sākot no tūksto�gadu mijas, Latviju pametu�i ap pusmiljons iedzīvo�tāju? Oficiālā statistika gan �o ciparu cen�as samazināt, ta�u

patiesība ir daudz skarbāka Latvijā ir veseli spoku ciemi, pagasti un pilsētas, kur �odien saimnieko vairs tikai vēj�, klaidoņi un� noziedznieki, bet tie da�i iedzīvotāji, pārsvarā vecie ļaudis, kuri tur dzimu�i un vēlas ari nomirt, savas die�nas vada pastāvīgās bailēs. Laikam tā ari ir atbilde uz jūsu jautājumu par dro�ības sajūtu. Mēs jau devīto gadu dzīvojam tik ļoti slavētajā eirosavienibā, bet vismaz es savā tie�ajā darbā neredzu, ka kaut kas būtu mainījies uz labo pusi. Kā zaga un laupīja agrāk, tā turpina zagt un laupīt ari tagad; kā slepkavoja un izvaroja, tā slepkavo un izvaro. Piedodiet, ja sagrāvu jūsu ilūzijas, bet tā nu tas ir.

-�� Redziet, Kārli, ja atļaujat sevi tā saukt, ierunājās sir�mais ģenerālis Bass, sabiedrībā, kur indivīdam grūti izdzīvot gan finansiāli, respektīvi fiziski, gan morāli un dvēseliski, jo ir izdarīts viss, lai viņ� zaudētu ticību agrākajai vērtību sistēmai, kriminogēnā fona pieaugums ir normāla, dabiska parādība. Cilvēki vairs netic valstij un valsts vadītājiem kā institūcijai, viņiem trūkst naudas elementāru sadzīves vaja�dzību apmaksai, viņus arvien izteiktāk pārņem bezcerība un dzīves apnikums, ko vēl vairāk kultivē pilnīgi a�gārnais reklāmas tirgus, orientēts uz pirktspējīgiem, nedomājo�iem klientiem. Pērc, pērc, pērc, vienalga, vai tev vajag vai ne! Un cilvēks pērk arī nabags, kuram �ādam pirkumam nemaz nav naudas, sasparojas, jo var ta�u paņemt ātro kredītu, ko atdos kaut kad, pa drusciņai, pamazām, tas nekas, ka pusotru vai pat divas reizes pārmaksājot�

-�� Mums nav sabiedrības vidusslāņa ir tikai bagātie, ļoti pārtiku�ie un nenormāli daudz nabago vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, piebilda Zane. Pieskaitiet vēl pen�sionārus, kuru Latvijā ir ļoti daudz, jo mūsu nācija neglāb�jami noveco, un tad gan jūs redzēsiet reālo situāciju. Tā vien �ķiet, ka Eiropai un visai pasaulei mūsu zeme kļuvusi par izmēģinājuma poligonu cik daudz pazemojumu, netaisnību

un trūkuma viena tauta spēj paciest? Kurā brīdī tā pa�iznīcināsies? Iedomājieties, cik ērti brīvs zemes pleķītis pie Baltijas jūras�

-�� Zanīt, man �ķiet, jūs pārspīlējat� profesors Ro�kalns taktiski mēģināja apturēt katastrofu, ta�u saprata, ka ir jau par vēlu un �ī lavīna draud aprakt arī pa�u. Zane bija uzņē�musi tvaiku.

-��� Es zinu, ko runāju, jo visu mū�u esmu nostrādājusi medijos. Un tie�i �ī pa�a iemesla dēļ pirms da�ām dienām aizgāju no darba. Mums ir tik daudz nabadzīgo, kam grūti galus savilkt kopā vai vispār nav iespējas nomaksāt rēķinus, bet mēs tā vietā, lai par to runātu vai sniegtu risinājumus, bombardējam viņus ar ekskluzīvu auto, kūrortu, ceļojumu, lupatu, tupeļu un kosmētikas reklāmām. Vai tad jābrīnās, ka �ie cilvēki, novesti līdz izmisumam, ķeras pie primitīvām metodēm ar mietu pa galvu un tava nauda manā makā? Vai jums �ķiet, ka mūsu valdības veiksmes stāstā iederas tik neērta īstenība kā mēne�a laikā nosalu�i simt �etrpadsmit cilvēki vai trūcīgie, kuri sildās, dedzinot savas mēbeles? Vai tajā iederas trīs bērnu māte, kura, nemitīgo rēķinu nomocīta, neredzot citu risinājumu, padara sev galu, kamēr kāda cita, tikko iznākusi no supermoderna spa, kur tikko atstājusi divas vidējās mēne�algas, nevar un nevar izvēlēties, kurā restorānā ēst pusdienas.

Ģirts jau ievilka elpu, lai apturētu Zanes runas plūdus, jo viņa ar savu kaismīgo runu neviļus bija trāpījusi profe�soram Ro�kalnam pa saules pinumu tie�i tā �opēcpusdien bija izrīkojusies Annas Elizabetes māte -, ta�u gaisā palaistie vārdi jau bija smagi samilzu�i virs mājinieku galvām. Klusums kļuva sataustāms.

-�� Ziniet, es savā mū�ā esmu daudz piedzīvojis gan Latvi�jas pirmo neatkarību, gan sarkanos laikus, gan padomju nejē�dzības, ta�u tas, kas notiek �obrīd, man vairs nav saprotams.

Par kādu veiksmes stāstu visapkārt runā, par kādu demokrā�tiju, ja ik uz soļa valda anarhija, kurā izdzīvo tas, kuram vairāk naudas un tuvāka pieeja valdības svirām, nevis tas, kur� godīgi cen�as darīt savu darbu? Bi�u Miķeļa klusajā balsī skanēja rūgta apsūdzība. Toreiz, sarkano krievu laikos, mūs iznīcināja, iz�aujot un izvedot pie baltajiem lā�iem. �odien tā rīkoties vairs nevar nebūs smuki, jo esam ta�u Eiropā. Tad nu dara citādi vispirms iemidzina modrību, pa labi un pa kreisi mētājoties ar brīvi pieejamiem kredītiem un solot vieglu, greznu dzīvi, tad izraisa banku krīzi visā pasaulē un iedzen cilvēkus tādos parādos, no kuriem viņi pa�u spēkiem savas dzīves laikā vairs laukā netiks. Un viss lieta darīta! Senos laikos tāpat rīkojās cara tētiņ� un vācu mui�nieki, lai pārvaldītu prastos baurus un piespiestu viņus strādāt savā labā, muguru neatliecot. Nekur tālu neesam tiku�i. Tas pats genocids, kas agrāk, tikai civilizētāk izskatās. Tie�i tā, kā Zane teica, lai aizbrauc pa�i un atstāj vietu tuk�u! Lai būtu, kur sabraukt ārzemniekiem: uzcelt villas ar baseiniem un tenisa laukumiem, piegānīt upju un ezeru ūdeņus ar dāņu cūku fermu vircu, noplūsto�ajiem mēsliem, ap�urāt pieminekļus, apsmiet mūsu sievietes� Tā teikt, rīkoties te kā īstenajiem pasaules saimniekiem. Bet tie latvie�i, kas vēl būs atliku�i, atkal varēs vergot kā sendienās.

Vecais bitenieks laikam sen nebija tik gari runājis, jo, galīgi aizelsies, tvēra pēc dzēriena glāzes. Pārējie domīgi klusēja. Nebija jau, ko piebilst. Profesors domīgi plūkāja sirmo, smailo bārdiņu. Viņ� jutās slikti, ļoti slikti.

-�� Mīļie mani, varbūt tomēr parunāsim par kaut ko gai��āku un Ziemassvētkiem piemērotāku? iejaucās baronese Anna Roze. Labāk pastāstiet, kas jauns pēdējā pusgada laikā noticis Me�ājos.

Viesistaba uzsprāga smieklos. Nesmējās tikai vecā baro�nese, Kārļa māte un profesors, nesaproto�ām acīm raugoties

pārējos un pūloties uzminēt, kas tik labs varētu būt noticis, lai izraisītu tik me�onīgu jautrību.

Mājinieki pārmija zīmīgus skatienus. Teikt? Neteikt? Ko teikt?

-�� Labi. Apsēdieties ērtāk, es jums pastāstī�u mazu pasa�ciņu� pasmaidīja ģenerālis Kārlis Bass.

Klausoties konspektīvajā notikumu izklāstā, kas aizsākās ar aizvadītās vasaras notikumiem un beidzās ar �odienas vi�zītēm pie Arņa Akmeņa un Donāta Graudnieka, Anna Eliza�bete apbrīnoja vecā policista meistarību viņ� izstāstīja visu, tomēr nepasakot neko lieku, kas jelkā varētu traucēt izmek�lē�anai.

-��� Padomā tik, cik skaudībai daudz seju� pēc krietna pārdomu brī�a noteica baronese Anna Roze.

-�� Kā tu to domā, vecmāmiņ? Anna Elizabete ieintere�sējās.

-�� Skaudība, nenovīdība, alkatība, greizsirdība, nodevība� Tas ir Dēmons ar zajām acīm�

-�� Kas tas tāds? Zanē ierunājās �urnāliste. Viņas nojauta teica te slēpjas labs stāsts!

-�� Un jūs nezināt leģendu par Dēmonu ar zaļajām acīm? Vecā baronese bija pārsteigta, bet saņēmusi vienotu noraido�u atbildi, nomurmināja nūja, jūs jau visi esat tik jauni� un iekārtojās uz stāstī�anu.

Pirms daudziem simtiem, bet varbūt tūksto�iem gadu dzī�voja Cilvēks. Tāds pats kā citi divas rokas, divas kājas, viena galva. Tāpat kā citus, ari viņu apspīdēja Saule un Mēness. Tāpat kā citi, arī viņ� sviedriem vaigā kopa zemi, lai izaudzētu dieni�ķo maizi. Strādāja, galvu nepacēlis, no ausmas līdz rie�tam. Tikai naktīs, kad melnajā debesjumā pār zemi mirdzēja zvaigznes, viņ� beidzot varēja atliekt muguru, atvilkt elpu un atpūtināt sastrādātās rokas. Ta�u Cilvēks nesūdzējās viņa zilās acis raudzījās pasaulē priecīgi kā vasaras diena.

Tā viņ� strādāja un strādāja, tomēr pie turības kā netika, tā netika. Bet tajos laikos un tajā zemē valdīja likums tikai turī�gie drīkstēja domāt par precē�anos un ģimenes dibinā�anu. Ta�u Cilvēkam bija acis un sirdī iekritusi Zaļacainā Meitene, kas dzīvoja pilsētā tris putna lidojumu tālumā. Reiz viņ� to bija saticis tirgū Meitene garāmejot bija pasmaidījusi, un Cilvēks viņā iemīlējās. Ta�u trīs putna lidojumi tolaik nozīmēja milzīgu attālumu, kādu kājām pieveikt nebija, ko domāt. To varēja izdarīt tikai ar labu zirgu, bet Cilvēkam zirga nebija.

Gāja gadi, Cilvēka plecos krājās arvien smagāks nogu�rums, liecot tos arvien zemāk, bet cerētās rocības joprojām trūka. Ta�u Cilvēks strādāja un turpināja sapņot par Zaļacaino Meiteni, kas reiz varētu kļūt par viņa sievu. Viņ� gribēja tai izaudzēt brīnumainu ziedu.

Kādā pievakarē, kad saule jau laidās aiz koku galotnēm, pie viņa namdurvīm piestāja nejau�s garāmgājējs ar neticami zaļām acīm un lūdza ūdeni. Cilvēks, sava nebeidzamā darba pārņemts, jau gribēja garāmgājēju aizraidīt, ta�u, dzirksto�i zaļā skatiena apmāts, ieaicināja viņu mājā un pacienāja ar vēsu akas ūdeni. Garāmgājējs pastāstīja, ka nākot no tālās pilsētas, kur drīzumā bū�ot vēl neredzētas kāzas Zaļacainā Meitene devusi jāvārdu kaimiņzemes valdnieka dēlam skais�tam un bagātam jauneklim.

Cilvēku pārņēma neaptveramas sāpes, dusmas un naids viņa sapnis draudēja iz�ķīst kā viļņu putas pret krasta akme�ņiem, un tas viss tikai tāpēc, ka cits bija bagātāks, jaunāks un skaistāks! Bet vai viņam nebija tiesību dzīvot un būt lai�mīgam?

Cilvēks iekliedzās pret debesīm, nolādot Sauli un Mēnesi par to, ka tie radīju�i viņu tik trūcīgu un nelaimīgu, un vēlē�jās, kaut varētu kaut ko mainīt savā dzīvē.

-�� Ko tu esi gatavs par to maksāt? Cilvēka kreisajā ausī pēk�ņi atskanēja kluss, �ņāco�s �uksts, līdzīgs �ūskas drau�dīgajam brīdinājumam, kad tai kāds tuvojas.

Izbijies viņ� paraudzījās apkārt, ta�u līdzās neviena nebija. Tikai zem ābeles dziļā miegā rāmi snauda nejau�ais garām�gājējs.

-�� Ko tu esi gatavs par to maksāt? �oreiz klusais �uksts atskanēja Cilvēka labajā ausī.

-�� Bet� man nekā nav� viņ� apmulsis atbildēja.

-� Tev ir� Tev ir� �uksti pārmaiņus atbalsojās abās ausīs, liekot Cilvēkam justies kā apreibu�am. Tev ir tava dvēsele! Dod savu dvēseli, un tu varēsi iegūt visu, ko vēlies, ikviena tava vēlē�anās piepildīsies!

-� Un es� es� varē�u apprecēt Zaļacaino Meiteni? Cilvēks, pēk�ņas laimes sajūtas pārņemts, vaicāja.

-�� Tu varēsi apprecēt desmit tādas meitenes, jo būsi pasa�kaini bagāts� balss kārdināja.

-�� Bet� ir jau par vēlu viņa drīzumā precēsies ar kai�miņzemes valdnieka dēlu! Cilvēks atcerējās un sadrūma.

-�� Tu būsi daudz bagātāks un varenāks par viņu, un viņas tēvs dos priek�roku tev, nevis kaimiņzemes jauneklim! Tikai saki, ka to vēlies un esi ar mieru maksāt nolīgto cenu! balss neatlaidīgi pierunāja Cilvēku. Citādi tā ari paliksi, visu mū�u sapņojot vagas galā, un nekad neuzzināsi, kas ir laime!

-�� Es vē-losl!! reizē izmisuma un cerību pārņemts, ieklie�dzās Cilvēks.

-�� Tad saņem to, ko vēlējies! no�ņāca balss, un pēk�ņi viss apklusa. Ne�vīkstēja vēja spārni, ne�alca koki, nedziedāja putni, nedūca bites, nesmar�oja puķes. Arī nejau�ais garām�gājējs bija pazudis. Viņ� bija palicis viens.

Cilvēks paraudzījās visapkārt. It kā ta�u nekas nebija mai�nījies, ta�u viņ� pēk�ņi jutās citāds. Varenāks.

-�� Es vēlos būt bagāts! viņ� iesaucās.

Klink�! pie viņa kājām nod�inkstēja maiss ar zeltu.

-�� Es vēlos būt ļoti bagāts!!!

Klink�! Klink�! zelta maisi krita no debesīm kā milzīgas lietus lāses un rimās tikai tad, kad Cilvēks iekliedzās pietiek!

-�� Es vēlos, lai man būtu tāda pils, kādas nav nevienam pasaulē!

Vienā acumirklī viņ� jau sēdēja brīnumskaistas pils ziloņ�kaula troņa zālē. Tajā valdīja pārpasaulīga greznība un netrūka nenieka, izņemot spoguļus. To nebija. Neviena pa�a.

-�� Es vēlos, lai man būtu tāds dārzs, kāda nav nevienam pasaulē!

Vienā acumirklī ap brīnumskaisto pili izpletās paradīzes dārzs, kurā auga, plauka un ziedēja visi pasaules augi un ziedi, tikai tie nesmar�oja. Dārzā neskanēja arī putnu balsis.

Uz mirkli Cilvēks sajutās līksms un priecīgs, ta�u tad sa�prata pilnai laimei kaut kā trūkst.

-�� Es vēlos, lai man līdzās būtu Zaļacainā Meitene!

Uzvēdīja maiga vēsmiņa, un līdzās Cilvēkam greznajā zi�loņkaula tronī sēdēja Zaļacainā Meitene. Savā pārpasaulīgajā sajūsmā Cilvēks nepamanīja viņas bailes un dziļo izmisumu.

-��� Esi sveicināta manā pilī, skaistule, manas sirds pavēlniece! Cilvēks jūsmīgi satvēra viņas balto roku, ta�u Meitene viņa priekam neatbildēja. No viņas zaļajām acim ritēja spo�as asaras un, nokrītot zemē, pārvērtās tum�os smaragdos.

-�� Tāda bagātība! nodomāja Cilvēks, kur� visu mū�u bija kāvies ar trūkumu. Viņ� metās uzlasīt smaragdus, un, jo rūg�tāk raudāja Zaļacainā Meitene, jo �aklāk viņ� lasīja. Pēdīgi, kad skaisto, �ilbino�i mirdzo�o dārgakmeņu kaudze jau aizņēma pusi troņa zāles, draudot nogrūt pār pa�a galvu, Cilvēks bei�dzot attapa pavaicāt, kāpēc skaistule raud.

-�� Es raudu tāpēc, ka milzīgs, ļauns spēks atrāva mani no mīļotā līgavaiņa sāniem brīdī, kad mēs teicām viens otram jāvārdu uz mū�u. Un tagad nu es nezinu ne to, kur esmu, ne to, kur ir viņ� un vai mēs vēl jelkad tiksimies.

-�� Skaistule, tu atrodies manā pilī! Tu kļūsi par manu sievu, un turpmāk mēs dzīvosim laimīgi visu mū�u! Cilvēks priecīgi iesaucās.

-� Es tevi nepazīstu, vecais vīrs, un nesaprotu, ko tu vēlies! Meitene pārbijusies paslēpās aiz troņa atzveltnes.

-�� Vecais vīrs? Kā tu tā vari teikt? Esmu tikai da�us gadus vecāks par tevi! Tu pati man toreiz tirgus laukumā uzsmaidīji! Es visu mū�u esmu domājis tikai par tevi�

-� Tu kaut ko jauc, vectētiņ, Zaļacainās Meitenes balss bija kļuvusi maigāka. Es līdz �im domāju, ka �o teiksmu mana vecmāmiņa ir izdomājusi. Reiz viņa man pastāstīja par kādu trūcīgu puisi ar labsirdīgām, zilām acīm. Viņa to sastapusi tirgus laukumā, kad gājusi izvēlēties ziedus savai kāzu dienai. Todien viņa bijusi tik laimīga, ka smaidījusi visai pasaulei, tikai pasaule bijusi pārāk auksta un aizņemta, lai pasmaidītu pretī. Vienīgais, kur� atbildējis viņas smaidam, bijis trūcīgais puisis ar acīm kā zilas vasaras debesis.

-�� Tā bija tava vecmāmiņa? satriekts iekliedzās Cilvēks un izskrēja savā pasakainajā dārzā, lai ielūkotos baseina spoguļgludajā virsmā. Tas, ko viņ� tur ieraudzīja, pildīja Cilvēka sirdi ar �ausmām un izmisumu. Viņ� bija vecs un neglīts. Tik vecs un tik neglīts, ka pa�am kļuva bail, sevi uzlūkojot. Kādu mīlestību viņ� varēja prasīt no jaunās, skaistās Zaļacainās Meitenes, kādu laimi viņai sniegt?

-��� Bet sirdī es ta�u joprojām esmu jauns! viņ� domāja un izteica kārtējo vēlē�anos atkal atgūt savu jaunekļa gadu vingro ķermeni. Pēc mirkļa Cilvēks sajuta asinis straujāk ritam dzīslās. Ūdens spogulī viņam pretī lūkojās jauns, glīts puisis platiem kā pasaule pleciem.

Steig�us atgriezies pie Zaļacainās Meitenes, Cilvēks prie�cīgi jautāja: Nu, skaistule, vai tagad tu spēsi mani mīlēt un būt mana sieva?

-��� Par ko tu runā, vecais vīrs? Meitene turpināja liet asaras.

Cilvēks neizpratnē atkal izsteidzās dārzā un skrēja pie baseina, kura spoguļgludajā virsmā atspīdēja daiļ�, stalts jauneklis spo�i zilām acīm kā saulaina vasaras diena.

Viņ� saniknojās. Ak tad tāda bija �ī nepateicīgā skaistule, kuras dēļ viņ� bija upurējis visu savu jaunību, dzīvi un pat dvēseli?! Kaprīza, izlutināta skuķe, kam sve�as pateicības jūtas! Viņ� nolika tai pie kājām savu sirdi un vēl puspasaules piedevām, bet viņa to saukāja par veci un riebumā rauca degunu? Nu pagaidi, skaistulīt!

Vairs ne mirkli ne�aubīdamies, viņ� atgriezās troņa zālē un, sakampis Zaļacaino Meiteni aiz rokas, aizvilka viņu uz pils augstāko torni un ieslodzīja, noteikdams izlaidī�u, kad būsi ar mieru kļūt par manu sievu!

Septiņas dienas un naktis raudāja Zaļacainā Meitene pils tornī, līdz visa nogāze mirdzēja zaļos smaragdos. Septiņas reizes Cilvēks lūdza viņu kļūt par tā sievu, solīdams atbrīvot un visu mū�u nēsāt uz rokām kā karalieni. Un septiņas reizes Meitene atbildēja nē. Līdz reizē ar pēdējo nē izlēca pa torņa logu tie�i uz asajiem, spo�ajiem smaragdiem, kas no viņas asinīm pārvērtās ko�i sarkanos rubīnos.

Bet Cilvēkam vairs nebija vajadzīgi ne dārgumi, ne bagā�tības, ne pasakaini skaistā pils, ne mēmais paradīzes dārzs. Viņa sapnis bez dzīvības gulēja torņa pakājē. Bet līdzās stinga�jam meitenes ķermenim, acīmredzot izkritis no tērpa kabatas, spo�i spīdēja sudraba spogulītis. Notupies līdzās Zaļacainajai Meitenei un aizdarījis viņas acis, Cilvēks noskūpstīja viņu uz pieres un klusi noteica piedod man� Tad pacēla mazo spogulīti lai vismaz tas viņam paliek par piemiņu.

-�� Ieskaties spogulī, ieskaties! pēk�ņi viņ� sadzirdēja ausī �ukstam pazīstamo balsi.

Ziņkārības mākts, viņ� to arī izdarīja. Ak vai! Sudraba spo�gulis rādīja patiesību viņ� patie�ām bija vecs. Vecs, krun�kains, �ķībs, līks un neglīts kā grēks. Kā nāves grēks!

-�� Es vēlos mirt! Cilvēks iekliedzās nelabā balsī. Ta�u �ī vēlē�anās nepiepildījās.

-�� Es vēlos mirt! viņ� iekliedzās vēlreiz. Joprojām nekas nenotika.

-�� Es vēlos mirt! Kāpēc es nevaru nomirt? Cilvēka izmi�sumam nebija robe�u.

-� Tāpēc, ka tu vēl neesi samaksājis� viņ� atkal izdzirdēja �ņāco�os �ukstus vispirms vienā, tad otrā ausī. Tu neesi samaksājis�

-�� Tad ņem, kas tev vajadzīgs, un ļauj man mirt! Cilvēks lūdzās.

-�� �ī jau ir mūsu darījuma cena tā kā man pieder tava dvēsele, tad tu esi lemts mū�īgai dzīvei zemes virsū. No �ī brī�a tu darīsi to darbu, ko līdz �im darīju es�

Cilvēka priek�ā kā no zemes izauga nejau�ais garāmgājējs ar spo�i zaļajām acīm, kuru viņ� reiz bija uzņēmis savā mājā un kura slāpes veldzējis.

-�� Kāpēc? Kāpēc tu man atdari labu ar ļaunu? Cilvēks raudāja, lādējās un lūdzās reizē.

-�� Tāpēc, ka tu dzīvoji, redzot tikai to, ko gribēji redzēt, un alkstot tikai pēc tā, ko vēlējies tu. Tev ta�u nerūpēja, ko domā un jūt Zaļacainā Meitene, jo tev eksistēja tikai tavas ilgas un sapņi. Es ļāvu tev ilgoties un sapņot, bet reiz ikvienam sap�ņotājam jāatmostas. Turpmāk tu būsi Dēmons ar zaļām acīm un arī klīdīsi pa pasauli, ikviena savā ceļā sastaptā cilvēka prātā un sirdī iedve�ot skaudibu, greizsirdību, alkatību� Līdz varbūt reiz kāds tevi atbrīvos no �ī sloga tāpat, kā tu atbrīvoji mani. Paliec sveiks, Zaļacainais Dēmon!

Izteicis �os vārdus, nejau�ais garāmgājējs izgaisa, bet Zaļ�acainais Dēmons iegaudojās tā, ka pat tūksto�gadīgajiem klintsakmeņiem kļuva viņa �ēl. Diem�ēl viņi tam palīdzēt nespēja.

Tā nu Zaļacainais Dēmons joprojām klīst pa pasauli�

-�� Skaista leģenda� pēc krietni ieilgu�a pārdomu brī�a domīgi noteica Omīte. Pārējie saviļņoti klusēja.

Vecais viesistabas stundenis nobimbināja trīs reizes. Caur cie�i aizvērtajām durvīm no halles kā tāla, pieklusināta atbalss

atskanēja trīskār�s dzeguzes kukū-kukū-kukū, izraujot visus no sastinguma.

-��� Pui�i, laikam ta�u beidzot jāprot kauns un jātaisās uz mājām, smagi piecēlies no iesildītā atpūtas krēsla, stingri noteica ģenerālis Bass, tad, piegājis pie Annas Rozes, no�skūpstīja viņai roku: Paldies, baroneses kundze, par vēstī�jumu. Tas man lika daudz ko pārdomāt. Labu nakti arī visiem pārējiem! Un, Līzbet, lūdzu, es tevi ļoti lūdzu vismaz �onakt neiekulies nekādās nepatik�anās, labi?

-��� Kā teiksi, krusttēv! Anna Elizabete viņam starojo�i uzsmaidīja, lai gan baisās leģendas iespaidā bija pagaisusi jebkāda jautrība. Kuņģī atkal skrāpējās sīkie, kā �iletes asie kaķu nadziņi. Tas atkal notiek�

Ap �etriem visi pēdīgi bija laimīgi nolikti gulēt, turklāt katrs savā gultā. Nelielu sajukumu radīja Kārļa mātes Ievas klātbūtne Anna nebija ar viņu rēķinājusies, tāpēc steig�us nācās pārkārtoties, deportējot Kārli no darbistabas un Ģirtu no bibliotēkas uz viesistabu, kur viņi iekārtojās senlaicīga�jos, izvelkamajos dīvānos, kamēr darbistabu uz ciemo�anās laiku okupēja Ieva Saulīte. Ledusaukstajā bibliotēkā uzturēties nebija iespējams.

Interesanti, kāpēc vecmāmiņa tik zīmīgi pateica padomā tik, cik skaudībai daudz seju�?

Anna Elizabete gulēja savā platajā gultā vaļā acīm. Par spīti baismīgajam nogurumam, kura dēļ viņa knapi spēja uzkāpt līdz otrajam stāvam un pirmo reizi pasaules vēsturē bez du�as iekrita gultā, miegs nenāca ne lūdzams, ne sitams. Uz kājām kā liela, silta sega rāmā bērna miegā �ņākuļoja Grāfs, bet līdzās, Annas rokai uzgūlies, vēlīgi murrājot, dieni�ķo bu�inā�anas devu pieprasīja Barons. Tikko Grāfs miegā sakustējās un pavirzījās tuvāk saimnieces rokai, rudais runcis pussnaudā norūca zemfrekvences brīdinājumu, ko tikai pilnīgi kurla un pilnīgi glupa radība neuztvertu nopietni. Nelien tuvāk, citādi pats no�ēlosi! Grāfs bija prātīga radība.

Tu re, kā tai pasaulē iekārtots greizsirdība, nenovīdība, skaudība� Patie�ām tās iet roku rokā kā viens vesels. Cilvēks skau� cilvēku, dzīvnieks dzīvnieku� Tā laikam dabā nolikts

-�� ikviens cīnās par savu vietu zem saules, �ēl tikai, ka pārāk bie�i tas notiek neattaisnojamām metodēm: ja nav man, lai nav nevienam.

Domas pārsviedās pie �īvakara sarunu nopietnajām tē�mām. Interesanti, vai tēvs ir spējis ar to tikt galā? Raugo�ties, kā parasti līdz absurdam korektais profesors Ro�kalns nervozējot izplūc sev gandrīz visu bārdu, Anna Elizabete no sirds juta tēvam līdzi. Ta�u tā būs laba mācība neuzsākt nepareizas sarunas nepareizā laikā. Kas viņu dīdīja? Māte sakūdījusi? Ziņkārība? Vēlē�anās iepazīt viņas draugus?

Kāpēc viņai nelika mieru vecmāmiņas it kā nejau�i izsviestā frāze un atmiņas par baiso leģendu? Tās ta�u nevarēja būt bailes no kā gan viņai savā mājā, kas turklāt pilna cilvēkiem, bīties? Un tomēr�

Kam viņa vajadzīga?! Kam viņa vajadzīga� Viņa bija� ir dārzniece. Bija� ir. Bija?

Niecīgais apģērbu krājums, būrveidīga stikla telpa ar gan�drīz neatveramiem logiem un mazā istabiņa, kuras durvis slēdzas tikai no ārpuses. Viņa bija ieslēgusies� Nekā, Akmeņa kungs, salti meli, viņa to nemaz nevarēja izdarīt! Tie�i pre�tēji Dzidra Akmene savā mājā dzīvoja kā ieslodzījumā, tie�i tāpat kā Zaļacainā Meitene pils tornī. Sprie�ot pēc uzraksta uz vannas istabas spoguļa, nebūtu nekāds brīnums, ja viņa būtu iz�ķīrusies par galēju rīcību vai nu bēgt, atpakaļ neskatoties, vai� padarīt sev galu.

Bet varbūt Akmens noklusē vairāk nekā pasaka? Varbūt viņ� pilnīgi noteikti zināja, ka sieva �obrīd jau ir mirusi, tāpēc arī tik neapdomīgi izmeta frāzi viņa bija dārzniece tiesa gan, to steig�us izlabojot. Jā, un kāpēc pagrabā pludoja acetons, ja visā mājā nebija ne mazāko remonta pazīmju?

Pēk�ņi atcerējusies par Dzidras Akmenes istabā no grāmat�plaukta izvilkto nelielo grāmatiņu, Anna iededza gaismu un, izlēkusi no gultas, uz pirkstgaliem aizslīdēja līdz sekreteram, uz kura atradās viņas somiņa. Nelielais sējums bija burtiski ielēcis viņai rokās varbūt tāpēc, ka salīdzinājumā ar citiem tā agrāk spo�ais un krā�ņais vāks bija nolasīts gandrīz pelēks, bet varbūt tāpēc, ka tas bija iebāzts plauktā ar aizmugurējo vāku uz priek�u un burtiem kājām gaisā. Pārējo, gandrīz mili�tāri precīzi nolīdzināto grāmatu rindā tas izskatījās vairāk nekā dīvaini.

Anna lēnām, lappusi pēc lappuses, �ķirstīja plāno bro�ūru. Faktiski tas bija augu un ziedu katalogs. Ilustrēts, viegli pār�skatāms, ar profesionāliem, lakoniskiem aprakstiem un lie�liem, tuk�iem piezīmju laukumiem. �ķita, ka Dzidrai �is kata�logs bijis ļoti mīļ� gandrīz visas lappuses pierakstītas ar atgādinājumiem, kad kur� augs iesēts, iestādīts, kad novāktas sēklas un kad tas devies ziemas guļā.

Anna Elizabete pamanīja kādu dīvainību guļamistabas pustum�ajā stāvlampas gaismā, kas krita no sāniem, starp kataloga tekstu rindiņām �ķita iezīmējamies tādi kā kruzuļi vai ķeksī�i. Varbūt Dzidra, ar kādu runādamās, uz grāmatai uzliktas lapiņas vienkār�i �vikojusies? Ta�u nē, viņa sevi norāja, tur kaut kas slēpjas.

Vēlreiz izlīdusi no gultas, izpelnoties divbalsīgu ņurdienu vienlaikus no abiem gulētājiem, Anna sekretārā sameklēja lupu un, iedegusi spēcīgo galda lampu, pielieca to tā, lai spilgtā gaisma kristu no sāniem.

Ahā, te nu tas bija! Starp rindām un nereti arī brīvajos lau�kumos, krītot kontrastainām ēnām, iezīmējās teksta rindiņas. Bet visdīvainākais bija fakts, ka tās �ķita rakstītas ar adatu vai kādu citu priek�metu, kas, imitējot rakstī�anu, gan iespie� papīrā smalku, reljefu rieviņu, ta�u citas pēdas neatstāj. Viņa mēģināja lasīt�

� viņ� atkal pārradās piedzēries, tātad atkal sitīs.

� Arnis ir kā apsēsts ar savu izcelsmi. Teicu tajā ta�u neko nevar mainīt, kāds tēvs bijis, tāds bijis. Viņ� manī pablenza sar�kanām acīm kā bullis, atvēzējās un iesita pa kuņģi. Visu nakti vēmu asinis.

� kāpēc viņ� tik ļoti ienīst cilvēkus? Tēva dēļ? Vai arī viņam skau�, ka citiem dzīve devusi vairāk?

� kaut nu viņ� zaudētu vēlē�anās! Tas būtu tikai taisnīgi. � par ko viņ� tā ienīst Uģi? Vai tie�ām kāds būtu pateicis? Un tad? Pa�am Melnpilī otrā sieva un meita.

Un visbeidzot pēdējais ieraksts:

� �ķiet, viņ� grasās mani nogalināt, tāpat kā� Te ieraksti aprāvās.

Anna Elizabete neviļus sajuta, kā sienas atkāpjas un Dzidra Akmene atkal raugās viņā ar mēmu kliedzienu palīdziet! uz lūpām. Zinādama, ka vīram ziedi riebjas, viņa puķu katalogā, vairs ne uz ko necerēdama, bija rakstījusi slepenu dienasgrā�matu, kurā ik vārds sauca pēc palīdzības.

25. decembra rīts

Pirmo Ziemassvētku rīts atausa saulains un spo�s, it kā vēlīga roka būtu atvilkusi pelēcīgi dūmakaino aizkaru, kas līdz �im traucēja skatīt pasauli tās īstajās krāsās. Pat priek�metu kontūras likās esam asākas.

Vēl bija agrs, un vecais nams snauda saldā rīta nomiedzi. Likās, nav bijis ne iepriek�ējo dienu nepatik�anu, ne vakar�vakara drūmo politisko kaislību.

Nespēdama ilgāk nogulēt, Anna Elizabete nolēma iziet pa�staigā ar abiem suņiem. Grāfs bija gājējs jebkurā diennakts laikā, savukārt Omоtes rudais taksis Figaro bija iemācījies no rītiem ar ķepu veikli atvērt istabas durvis un noskriet lejā hallē, ta�u vajadzēja kādu labu dvēseli, kas viņu izlaistu pa mājas durvīm. Parasti �ī labā dvēsele bija Kārlis, jo viņam pirmajam aptrūka pacietības, klausoties mazo, cieto nadziņu nepacietīgajos skrap�ķos un klusajā smilkstē�anā, un, jā, dar�ba kabineta durvis atradās tie�i līdzās ārdurvīm. Ta�u �orīt, pirmo reizi pēc ilgiem laikiem, Kārlim beidzot bija iespēja izgulēties viesistabā.

Klusi uzsvilpusi suņiem un piekodinājusi neriet un nesmilkstēt, Anna, zābakus rokā turēdama, zagās lejā pa kāpnēm,, cenzdamās neuzmīt uz piektā pakāpiena, kas joprojām �ēla�baini �īkstēja kā izbadējies spoks. Lielo durvju kaltā atslēga

kaut kur bija pazudusi, un pa�as durvis, protams, bija ciet. Nolēmusi negrabināties pa atvilktnēm un nevienu nemodināt, viņa nedzirdami atvēra virtuves durvis, lai izietu pagalmā caur dienvidu terasi. Pēc vakarnakts ieilgu�ajām filozofiska�jām pārdomām �orīt Annu un Zani gaidīja nepatīkams pār�steigums milzīgs netīru trauku tornis. Parasti viņas centās ar viesību sekām tikt galā tajā pa�ā vakarā, bet �oreiz prāvais viesu skaits, nopietnās sarunas un nedēļu krātais nogurums bija darījis savu.

Beidzot tie�ām jānopērk trauku mazgājamā ma�īna! klusi paīgņojusies, Anna atslēdza virtuves ārduvis. Un sastinga. Viņai tie�i priek�ā acu līmenī kaut kas �ūpojās. Kājas! Lielos gumijniekos apautas vīrie�a kājas.

Baidīdamās ieraudzīt to, ko, visticamāk, tomēr nāksies ieraudzīt, viņa pacēla skatienu augstāk pie terases griestu sprai�ļa karājās vīrietis. Kājās gumijnieki un pajauni d�insi, mugurā bieza vējjaka, rokās ādas cimdi. Seju neredzēja, jo miru�ais pret māju atradās ar muguru, bet doties ārā Annai Elizabetei pietrūka dū�as. Suņi, ieraudzīju�i kaut ko nepa�rastu, kas turklāt vēl �ūpojas, un sajutu�i viņas bailes, sāka rūkt un kāpties atpakaļ.

Anna Elizabete strauji aizcirta durvis it kā tā varētu nodro��ināties pret ļaunās ārpasaules ienāk�anu mājā, un taustījās kabatā pēc telefona. Reizē ar savienojumu un samiegoju�os Mika balsi tajā galā virtuvē ienāca Kārlis un Ģirts tik svaigi un atpūtu�ies, it kā būtu gulēju�i karaliskajos apartamentos.

-�� Mums ir kārtējais līķis! Anna nervozi ie�ņāca klausulē.

-�� Pakārts vai pakāries vīrietis. Vecumu nezinu.

Kārlis un Ģirts saskatījās un reizē iebļāvās kur? Acīmre�dzot to pa�u bija vaicājis arī Kaķītis, jo Anna īsi atteica: Uz dienvidu terases, tie�i iepretī ieejas durvīm.

Varēja dzirdēt, kā Miks skaļā balsī dod viņai rīkojumus, ta�u sīkāk saprast neko nevarēja.

-�� Ko viņ� teica? jautājums izskanēja vienā balsi.

-�� Lai pagaidām nevienu nelai�am laukā no mājas un pa�i ari lai neejam. Ja nu tur kādas pēdas� V-velns!

-�� Kas? Tu jau paspēji sapēdot? Kārlis satraucās.

-�� Nē ta�u! Bet dzīvniekiem pūslis gan nav no gumijas. Ja Miks ar pui�iem drīz neatbrauks, būs avārija.

-��� Labāk okeāns hallē nekā nikns majors� filozofiskā mierā novilka Ģirts. Es tikai domāju�

-�� � ko? Anna Elizabete nikni pārvaicāja.

-��� � kāpēc �is dīvainais mironis pie Pū�u Mājas uzrodas tie�i tad, kad jūs esat apmeklēju�i Akmeni un Graudnieku. Vai tas būtu tāds kā brīdinājums? Ko tādu jūs tur redzējāt un atradāt?

Puķu istabas logi, ģērbistabas durvis, dienasgrāmata, acetons pagrabā, sagrautā virtuve, termoss�

Annas Elizabetes intuīcija trauksmes re�īmā strādāja vis�labāk, un ari tagad, par spīti ārkārtas situācijai, viņa domās atkal un atkal kā palēninātu videofilmu pārskatīja abas tik��anās.

Akmenim viennozīmīgi nebija patikusi viņas klātbūtne un ilgsto�ā uzturē�anās sievas telpās, bet brīdī, kad Dambergs un Viktors palūdza atvērt pagrabu, viņa sejā bija pavīdējis neslēpts naids. Da�as lietas Robe�nieku apskates laikā bija durtin dūru�ās acīs, it kā kāds vēlētos, lai tās tiktu īpa�i pa�manītas. Lielie, tum�zaļie gumijas zābaki ar tādiem pilni visi lauku lielveikali, un tādus valkā gandrīz ikviens ārpus pilsētas dzīvojo�s vīrietis, ieskaitot medniekus, mak�ķernie�kus un dabas fotogrāfus. Ārkārtīgi trūcīgais, vecais un depre�sīvais Dzidras apģērbs plus pazudusī sega un medikamenti. Grūti bija noticēt, ka cilvēks, nolēmis ziemā bēgt no mājas, to darītu, ģērbies vien �ībās, naktskreklā un uzmetis plecos segu.

Un vēl tas savādais slēptais uzraksts uz spoguļa, kam būtu jāatklājas tikai tad, ja kāds vannas istabā atgrieztu siltā

ūdens krānu. Radās likumsakarīgs jautājums vai �ādi Dzidra paziņoja vīram un dēlam, ka tā vai citādi nolēmusi noslēgt rēķinus ar �o māju, ģimeni vai dzīvi kopumā, vai ari�

Vai ari vēstījumu rakstījis Uģis. Visticamāk mātei. Se�vi�ķi, ja atceras, ka vakarā pirms savas pazu�anas viņ� paspē�jis salamāties ar Akmeni vecāko. Acīmredzot nogaidījis, līdz tēvs kopā ar Donātu Graudnieku aizbrauc, Uģis atstājis ziņu mātei, rēķinoties, ka viņa vannas istabā ieies pirmā, un aiz�bēdzis no mājām.

Un atkal Arnis Akmens. Lai kur skaties, visur viņ�! Nu jau pat tā kā par daudz. Vai tie�ām �ajā cilvēkā slēpjas tik milzīga varaskāre, izsmalcināta ne�ēlība un reizē tāds maz�vērtības komplekss, ka viņam atkal un atkal sevi jāapliecina, nodarot kādam pāri? Vai ari kā teica Miks vai tas jau nekļūst mazliet pārspīlēti?

Bet� tad būtu jādomā pavisam no cita skatpunkta jā�meklē kāds, kuram ir tik ļoti liels un objektīvs iemesls ienīst Akmeni, lai, darot vienu sīku neģēlību pēc otras, visu laiku piespēlētu norādes uz viņu kā vainīgo.

Uģis? Anna nespēja noticēt. Par spīti prāvajam augumam, puisis ir nenormāli iebiedēts un sevī ierāvies; tāds, novests līdz izmisuma solim, drīzāk jūtu karstumā kādam ar tabu�reti sadotu pa galvu, nevis izsmadzeņotu rafinētu, smalku atriebības shēmu. Dzidra? Vēl mazāk ticams. Nabaga sievie�tei vienkār�i nebija tādas iespējas, jo kop� atgrie�anās no apcietinājuma Akmens kontrolēja ikvienu viņas soli un elpas vilcienu.

Annai Elizabetei nelika mieru vēl kāda lieta Donāta Graud�nieka lepnās mājas, jo sevi�ķi virtuves, no�ēlojamais paskats viss sagrauts un sagāzts vienā kaudzē, un tikai jaunais, spo��ais termoss, kā kaujas laukā pēdējais izdzīvoju�ais, triumfāli noraudzījās uz vecās pasaules drupām. Vai kāds gribēja, lai atrod tie�i to?

Zem piebrauco�o ma�īnu riepām ārā skaļi nokrauk�ķēja ledus. Vīri bija klāt.

Piebāzu�i degunus virtuves lielajiem logiem, Anna, Ģirts un Kārlis ziņkāri vēroja, kā rīkosies dro�ības speciālisti. Pirmo Vik�tors no ma�īnas izlaida vilku, norādīdams uz māju un apkārtni ap to, bet pats lēni sekoja. Aiz Viktora, stiepdams savu neiz�trūksto�o amata piederumu kasti eksperta koferi, smagiem soļiem, kaut ko dusmīgi purpinādams, slāja Egons Dambergs.

Anna, redzot viņa nogurumu un iztēlē dzirdot visus Pū�u salai, Bergu namam un sev personīgi veltītos emociju piepil�dītos vārdus, sajutās vainīga par notiku�o. Kā gan citādi viņai piemita fantastiskā spēja savā apkaimē svētku vietā radīt katastrofas citu pēc citas, liekot cilvēkiem, kuri godīgi nopelnīju�i da�as atpūtas dienas, veltīt tās kārtējā noslēpu�mainā nozieguma atklā�anai.

Viņas pa��austī�anos pārtrauca aiz loga atskanēju�ie homēriskie smiekli. Tur, laukā, smējās, nē, rēca visi.

Nu re, sākas! Ļaudis vienkār�i nojuku�i prātā, un tās vēl ir tikai puķītes�

-�� Līzbet, taisi vaļā durvis un nāc laukā! skaļi iesaucās majors Kaķītis. Tas nav mironis, bet lelle!

Skaidrs. Tāpēc tie smiekli kā momentāns atvieglojums pēc ārkārtīgas nervu spriedzes.

Baisais kareklis patie�ām bija lelle. Liela, rūpīgi un asprā�tīgi izveidota lelle, kas, piekārta pie griestiem, varēja radīt baigu iespaidu, bet gulo�a uz grīdas vairs neizskatījās ne uz pusi tik briesmīga.

Paldies visiem labajiem gariem, ka �is skaistais rīts atkal nebija sācies ar kārtējo līķi! Lai gan, sevī grīni nosmīnēja Anna Elizabete, pēdējo nedēļu laikā mēs arī pie tā esam sāku�i pama�zām pierast.

-�� Interesanti gan, kas �o zābakoto jaunskungu �urp atne�sis un piekāris un kāpēc? domīgi murmināja atvaļinātais

ģenerālis Bass. Annīt, lūdzu, paraugies, vai viņa apģērbs tev neko neizsaka?

Viņa vērīgi nopētīja uz apsnigu�ajiem terases dēļiem gu�lo�o biedēkli.

-�� D�insi �ķiet it kā redzēti. Bet zābaki� tādus zābakus mēs vakar redzējām Robe�niekos.

-�� Tādus vai tos pa�us? Es gan tur neko nepamanīju bū�u palaidis garām� Ģenerālis sadrūma.

-�� Vējtverī, Kārļonkul, tie�i pie ārdurvīm, pa labi. Varbūt tie pa�i, varbūt tādi pa�i�

No virtuves, priecīgi kulstot asti, izjoņoja Grāfs skaļi riedams un celdamies pakaļkājās, apsveicinājās ar atbrau�ku�ajiem, bet jo sevi�ķi ar ģenerāli, tad metās pie melnā vilka Zorro un, pie zemes krizdams, aicināja to padauzīties. Spiedīgā rīta vajadzība bija aizmirsta. Lielais dienesta suns noraudzījās nerātnajā atvasē ar mierpilnu pa�cieņu, ļaudams pluinīt savu kuplo asti un pat pagrauzt ķepu, bet, kad jaunulis kļuva pārāk uzmācīgs, drusku uzrūca dziļā krū�u balsī. Ar to pietika. Bridi pamīņājies turpat līdzās, Grāfs aizjoņoja uz pļavu.

Kārļa vecmāmiņas taksis Figaro arī tagad parādīja savu prātīgo dabu rāmi tipinot, viņ� nozuda gar mājas stūri, ta�u jau pēc īsa brī�a, nikni rūkdams un kaut ko zobos purinādams, atgriezās. Tā bija �alle, vīrie�u �alle no veikalā pirktajām, ar bezgaumīgu krāsu salikumu zili balti sarkana, liekot domāt par pla�ās Krievzemes hokeja �empionātu aksesuāriem.

Pag, pag, vai tādu �alli nenēsāja Uģis? Vēl dikti lepojās, ka tēvs viņam no Sanktpēterburgas reiz atvedis dāvanu, un sajūsmināts rādīja to pārējiem pulciņa dalībniekiem. Bet tad jau�

Cīņā par jauko, mīksto rotaļu mantiņu bija iesaistījies ari Grāfs, un nu jau viņi to plūkāja divatā.

-�� Nedrīkst! Fu! Atdod! Anna Elizabete pūlējās atņemt suņiem �alli, ta�u prieks par spēli bija pārāk liels, un ne Figaro, ne Grāfs nelikās dzirdam pavēles, tikai paskrēja tālāk pļavā.

-�� Tad tā gan� Viktor, vai tu tur neko nevari darīt? Viņa bezpalīdzīgi palūkojās kinologā, kas uzjautrinājās, vērodams zili balti sarkanās sudmaliņas. Pēdīgi viņam kļuva �alles �ēl:

-�� Zorro! Atnes!

Tas bija da�u sekun�u jautājums. Nesteidzīgi, vieglā riksī pietuvojies abiem dauzoņām, Zorro apsēdās un klusi ierūcās. Viss. �alle vai tas, kas no tās bija atlicis, tika pamesta guļam savandītajā sniegā, bet Grāfs un Figaro, it kā neko tādu nebūtu dariju�i, atgriezās pie Annas Elizabetes. Visi stāvēja kā apstulbu�i. Bet kā?

Zorro uzmanīgi ar vienu zobu ieāķējās �alles galā un atvilka to līdz lievenim.

-�� Malacis, puika! Viktors uzcienāja vilku ar diviem suņu cepumiņiem un draudzīgi paklapēja ar delnu pa skaustu.

-�� Bet tagad osti! Un meklē!

Gudrajam sunim pavēli divreiz atkārtot nevajadzēja brīdi uzmanīgi o�ņājies pa samīņāto sniegu, viņ� kā melna bulta aizlikās gar mājas stūri veco ozolu virzienā. Grāfs palēkdamies aizskrēja viņam pakaļ, bet Figaro ie�mauca mājā. Anna ba�īgi paraudzījās un Viktoru ko viņ� teiks, vai kucēns netraucēs lielajam darīt darbu?

-�� Lai skrien. Lai mācās. Zorro tavu mīluli nosargās, manti�nieks ta�u! Viktors pasmaidīja. Iesim arī mēs pastaigāties, tikai sadalīsimies mazākās grupiņās. Pavērosim, vai kaut kur neatrodas vēl kas neparasts. Bet Egonu atstāsim divvientulībā ar �o noslēpumaino kungu. Lai iepazīstas tuvāk, varbūt viņ� kaut ko pastāstīs.

Agrā pastaiga nedeva neko citu, tikai kārtējās lielās,

47.� numura slēpjzābaku pēdas, bet �oreiz tās atnāca pāri Melnupes tiltam un tie�i tāpat arī aizgāja atpakaļ, krustojumā ar lielo ceļu izgaistot bez vēsts.

Acīmredzot viņu gaidījusi ma�īna, Anna nodomāja, ta�u abu suņu vērīgā o�ņā�anās vienā konkrētā ceļmalas punktā

bija pievērsusi Viktora un Mika uzmanību. Abi notupu�ies uzmanīgi pētīja cietos kuku�os sasalu�o sniegu, pēdīgi Miks neticīgi novilka: Es teiktu motocikls. Turklāt ar krietni nobrauktām riepām. Tam braucējam nu gan jābūt dulnam, ja viņ� �ādā laikā un pa �ādu ceļu riskē dzīties ar moci!

-�� M-jā, ej nu tagad ķer vēju laukā ma�īnu kabatā neie�bāzīsi, bet moci var noslēpt, kur vien vēlies, malkas �ķūnīti, pagrabā, kaut vai pa�a guļamistabā, burk�ķēja Viktors.

-� Ziniet ko, man �ķiet, �is mocis nebūs tālu jāmeklē, Anna pirmo reizi plati pasmaidīja. Mēs visi to esam redzēju�i un labi pazīstam ari braucēju. Lūk, tikai jautājums, kāpēc�

-�� LIzbet, stāsti, nespēlē aklās vistiņas! Miks cie�i ieurbās viņā ar saviem pelēkajiem īleniem.

-�� Pēc brokastīm, Kaķīt, pēc brokastīm. Man vēl jāpadomā.

-�� Atkal jau� viņ� saīdzis nopūtās. Viņa zinās un kafijodama domās, bet mēs pārējie kā tādi antiņi minēsim miklas. Ka tik beigās nav par vēlu!

-�� Nebūs, nebūs, ja ir tā, kā domāju, tad nebūs. Interesanti, ko Egonam pastāstījis mūsu ciemiņ�? Anna Elizabete pagrie�zās uz ie�anu un uzsvilpa Grāfam. Pui�i, jūs, kā gribat, bet es dodos gatavot brokastis. Būs pildīta omlete un kafija ar vakardienas mandeļu kliņģeri.

Gastronomiskie argumenti un nosalu�ās kājas izrādījās spēcīgāki par pienākuma apziņu.

Dambergs, uz lieveņa tupēdams, bija izķidājis nelūgto vil�tus nelaiķi pa sastāvdaļām un izpētījis no cepures līdz pat zābaku papē�iem. Eksperta acis dzirkstīja draiskas uguntiņas.

-�� Skatos, esi kaut ko atradis? Ģenerālis Bass notupās līdzās lellim. Kas tas par striķi?

Viņa pirksts tēmēja uz raupju dubulta vērpuma auklu, kas kā cilpa vijās ap izbā�ņa kakla daļu.

-�� Nu, to man pasakiet jūs. Dambergs uzmanīgi pavilka un pagrozīja virves cilpu. No biezās vējjakas apkakles izslīdēja

kāds priek�mets pie raupjās auklas piesiets ovāls koka dēlītis ar tādu kā atskabargainu astīti; par lielu, lai būtu medaljons, un par mazu, lai tam būtu kāda praktiska funkcija. Vienā dēlī�a pusē bija iededzināts varens koks, iespējams, ozols, otrā teikums �nepieķeries nekam, jo tevi gaida gaismas stars�!

Ko tad tas nozīmēja? Brīdinājums? Vasarā zivs bez galvas, tagad aprakstīts akmens un viltus līķis�

-��� Tā vien �ķiet: kāds ar mums dzen ļoti, ļoti skarbus un rupjus jokus, ieteicās Ģirts. Tas atgādina pusaud�u nerātnības: izmantot simbolus, visbie�āk, pat nezinot to īsto nozīmi, tikai atdarinot kaut ko redzētu, dzirdētu vai pa roku galam sagrābstītu. Tā pati vasaras bezgalvainā zivs joprojām nesaprotu tās jēgu.

-�� Brīdinājums. Draudi. �Klusē kā zivs, turi muti, citādi ar tevi notiks tāpat!�� Anna nedomājot attrauca.

-�� Labi. Pieņemsim. Bet aprakstītais akmens? ieinteresējās Kārlis. Arī pārējie pienāca tuvāk.

-�� Hmm� Varbūt �savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt�? Vai ari �lai tas met pirmo akmeni, kas pats bez grēka�? Varbūt tie�a norāde uz Arni Akmeni? Vai arī drauds no viņa ar visu autogrāfu?

-��� Un ko tu teiktu par �o tipu, kur� tik nekrietni izmantojis tavu lieveni par �āvētavu, un to dīvaino karekli? Dambergs vaicājo�i pasmīnēja. Vai nav viedi vārdi� �nepieķeries nekam, jo tevi gaida gaismas stars!�

Gaismas stars� �Cik gatavs tu būsi nostāties uz gaismas stara?" Kur viņa to jau bija dzirdējusi?

-�� Vai liksieties mierā, es ta�u neesmu simboloģe! Anna Elizabete uzsprāga. Pirmkārt, man sāp galva, otrkārt, gribu kafiju, tre�kārt vaicājiet maniem vecākiem, tā galu galā ir profesoru vēsturnieku kompetence! Egon, labāk parādi, kas vēl slēpjas tajā stulbajā putnubiedēklī!

Viņa notupās līdzās gulētājam un raudzījās, kā Dambergs izcilā un izgroza katru priek�metu.

Biezā ziemas vējjaka bija veca un novalkāta, iek�pusē pa atiru�ajām vīlēm līda laukā polsterējums. D�insi turpretī izska�tījās salīdzino�i nesen pirkti un labi ja da�as reizes uzvilkti. Labās kājas gumijas zābakam ieslīpi nodilis papēdis it kā kāds ar to būtu bremzējis. Cepure, precīzāk adīta mice, bija tādās pa�ās krāsās kā pirmiņ aiz mājas atrastā �alle. Zem vējjakas biedēklim bija uzvilkts nodriskāts, tum�zaļ� T krek�liņ� ar apdruku �me�i, me�i, tum�ie me�i�, bet rokās ādas cimdi ar pagarinātu stilba daļu, kas nez kāpēc lika domāt par pagāju�ā gadsimta motobraucējiem vai� modes dāmām. Sievietes klātbūtni apliecināja arī rumpis tas bija izveidots, divās novalkātās dāmu zeķbiksēs sabā�ot smalku sienu un vidū sa�ujot kopā. �uvuma līnija, starp citu, izskatījās gluda un līdzena kā rūpnieciska trikotā�as audumu vīļu apdare. Arī galva bija izveidota tāpat no vecu zeķbik�u platākās daļas. M-jā, kāds ir pamatīgi un rūpīgi, ta�u ne pietiekami pie�sardzīgi strādājis�

Tobrīd atvērās virtuves durvis, kurās pavīdēja Zanes sar�kani piiļkainā galva, bet ap mājas stūri cēlā solī, elkoņos sade�vu�ās, iztipināja abas vecmāmiņas, Prie�u Miķelis un Kārļa māte Ieva. Viņiem nopakaļ goddevīga miesassarga cienībā lēni soļoja cienījamais vēstures profesors Kārlis Jēkabs Ro�kalns.

Tā tik mums te trūka, salēcās Anna Elizabete. Nu ir velns no maisa laukā!

-�� Vai, mīļie, kas tad te atgadījies? Suņuks pārskrēja mājās viens, galīgi aukstām ķepām un dikti tramigs. Cēlos aug�ā un gāju lūkot. Ne Annas, ne pārējo jaunie�u istabās nebija, tā nu saucu papildspēkus un devāmies apgaitā. Bet tas ta�u� Pamanījusi gulo�o ķermeni, Kārļa vecmāmiņa ar savam traus�lajam augumam neraksturīgu spēku kā tanks lauzās tuvāk lievenim. Miķelis veltīgi mēģināja viņu apturēt.

-�� Omīt, tas nav nekas. Tā ir tikai lelle. Lelle! Ar salmiem pie�bāzts, apģērbts putnubiedēklis, kuru kāds bija atstājis mums uz lieveņa kā rīta sveicienu, Ģirts ar uzjautrinātu izteiksmi sejā steidza mierināt abas vecās dāmas, kamēr Anna Eliza�bete ar nemanāmu lūpu kustību deva zīmi Zanei neko ne�jautā un neko nesaki!

-�� Mēs jau grasījāmies iet iek�ā brokastīs, Kārlis ieķērās ve�iņai brīvajā elkonī un pagrieza atceļam.

-�� Puika, tu te mani nemāni! Omīte ar negaidītu sparu izrāvās un klupa krāgā Mikam Kaķītim. Ja reiz tas tur nav nekas nopietns, tad ko te dara visa smagā kavalērija, ģenerāli Basu un ekspertus ieskaitot?

-�� Omīt, mēs, kā jau visi vīrie�i, esam savtīgas un ēdelīgas būtnes kad Līzbete piezvanīja par to karek� izbāzni, mēs dikti nopriecājāmies, ka �orīt brokastīs atkal varēsim mieloties ar taviem gardajiem ēdieniem.

Omīte brīdi klusēja, tad tik cie�i paraudzījās Mikā, ka viņam kļuva neomulīgi. Paņēmusi zem rokas veco baronesi, kura tā arī nebija pateikusi ne vārda, viņa cēli uzveda to pa dienvidu terases kāpnēm, nicīgi pārkāpjot izķidātajam izbāznim, un demonstratīvi aizvēra aiz sevis virtuves durvis. Vecais bitenieks tikai noplātīja rokas.

-�� Cauri ir brokastu nebūs, Dambergs tēlotā traģismā nopūtās. Bet mums kāds solīja pildītu omleti�

Tomēr omlete brokastīs bija gan. Mīlo�o vecmāmiņu koa�līcija apvienojumā ar profesionālu viesnīcas administratori nespēja ignorēt divpadsmit izsalku�us vēderus. Faktiski trīs�padsmit, ja pieskaita cienīto profesori Rozmariju Bergu, kura joprojām uzskatīja par labāku aristokrātiski slimot vienatnē savā istabā. Vai septiņpadsmit, ja ēdāju pulciņam piesummēja trīs veselīgus suņus un vienu milzīgu runci.

-� Tēt, ko varētu nozīmēt no koka izgriezts ovāls medaljons, kura vienā pusē iededzināts koka siluets, bet otrā devīze

"nepieķeries nekam, jo tevi gaida gaismas stars�? tuk�ojot otro kafijas tasi, Anna pavaicāja.

-�� Neredzot nevaru precīzi pateikt. Pirmajā mirkli izklausās pēc kaut kāda mūsdienu reliģijas saukļa. Bet vai tas� medal�jons patie�ām ir ovāls? profesors ieinteresējās.

-�� Es jums parādī�u. Dambergs aizgāja līdz savam virtu�ves stūrī atstātajam koferītim un izvilka caurspīdīgu plast�masas maisiņu, kurā bija iepakots dīvainais priek�mets un arī dubultvītā aukla.

Profesors Ro�kalns ilgi pētīja sainīti, grozīdams to tā un �itā, tuvinādams acīm un atkal attālinādams, tad nolika uz galda un pārlaida klāteso�ajiem bargu skatienu.

-�� Vai kāds paskaidros, kas te notiek? Sprie�ot pēc jūsu stāstiem, Me�āji kļuvu�i par īstu noziedzības perēkli. Cen�tos sevi mierināt, bet tagad redzu uz Bergu nama sliek�ņa mētājamies līķi�

-�� � izbāzni, iestarpināja Anna Elizabete.

-�� Kaut vai divus! profesors nepacietīgi attrauca. Turklāt manu acu priek�ā jūs nejauki mānāt abas cienījamās kundzes, laikam jau domādami, ka tik vecas dāmas vairs neko nesaprot!

-�� Prātā nav nācis nevienu mānīt! Anna Elizabete uz�āvās kājās. Mēs� vēl pa�i neko tā īsti nezinām, tāpēc gribējām visus pārējos pasaudzēt, tas ari viss. Tāpat jau rai�u pietiek. Vecmāmiņ, Omīt, nedusmojiet!

-�� Nu tad tā. Atspiedies ar abām prāvajām dūrēm pret galdu, ģenerālis Bass pieslējās kājās. Iespējams, jums tais�nība. Ja reiz gandrīz visi pēdējā laika notikumi risināju�ies un turpina risināties ap �o māju, tad tās iemītniekiem ir tiesības vismaz zināt, kas notiek. Labi, klausieties.

Un atkal Anna Elizabete klausījās, apbrīnodama vecā policista spēju operatīvi un lakoniski savilkt kopā objektīvus faktus un pierādījumus ar subjektīvām versijām un pārdo�mām.

-Tad tā gan, pilnīgi aizmirsis par labām manierēm, elko�ņus uz galda un zodu delnās atspiedis, murmināja profesors Ro�kalns. Ziniet, jums tas dro�i vien nepatiks, ta�u jautā�jumā par zivīm, aprakstītiem akmeņiem un �o dīvaino karekli mums vislabāk spētu palīdzēt Līzbetes māte Rozmarija. Tas ir viņas lauciņ� kultūras vēsture, reliģiskie un mitoloģiskie simboli. Vajadzētu �os priek�metus viņai parādīt un izstāstīt par notiku�o.

Virtuvē iestājās kapa klusums. �ādai misijai neviens nebija gatavs. Visi pēk�ņi izrādīja tik padziļinātu interesi par virtuves iekārtojumu, gar�augu buntītēm un tuk�o kafijas kannu, ka profesoram bija skaidrs brīvprātīgo nebūs. Viņ� smagi nopū�tās un pastiepa roku pēc plastmasas pierādījumu maisiņa.

-�� Profesor� Ro�kalna kungs� Tikai neņemiet to laukā! Mika Kaķī�a balsī skanēja pateicība un vienlaikus arī lieti�ķs lūgums. Principā jūs drīkstat izstāstīt Rozmarijas kundzei visu to pa�u, ko zināt pats� ja vien�

-Majora kungs, es sapratu. Neraizējieties� es neko lieku� Viņ� smagi piecēlās un, paņēmis Omītes sagatavoto brokastu paplāti, izgāja no virtuves.

Nabaga tēvs! Kāda viesuļvētra viņam būs jāiztur tuvākās stundas laikā!

-�� Labi. Kamēr gaidām mūsu autoritatīvo ekspertu viedok�ļus, savilksim galus, ģenerālis Kārlis Bass skaļi izteica jau gandrīz par ikdienu kļuvu�o frāzi. Kas mums ir?

-�� Ar dīvainu atribūtiku apkarināts vīrie�veidīgs izbāznis, acīmredzami no da�ādiem drēbju skapjiem nāku�i apģērba gabali: trīs sievie�u zeķbikses, bezgaumīga �alle un mice,

48.�� izmēra gumijnieki ar nodilu�u labā zābaka papēdi, 47. iz�mēra slēpjzābaku un apdilu�u motocikla riepu pēdas, kā pie tāfeles noskaitīja Anna.

-�� Lieliski. Un ko tas mums dod? piemiedzis acis, tinci�nāja ģenerālis.

Egons pavēra muti, lai ko teiktu, ta�u Zane pasteidzās pirmā: Te iejaukta sieviete. Varbūt pat vainīga.

-� Protams, protams, meklējiet tik sievieti�! Anna Elizabete nosprauslojās. Nekā, �oreiz tā nebūs!

-� Kā nebūs? Bet zeķbikses un gludais �uvums� vairāk par visu citu Zanei nepatika kļūdīties.

-�� � norāda, ka sieviete varētu būt iesaistīta, ta�u diez vai vainojama notiku�ajā. Kā, starp citu, arī puisis ar motociklu. Visdrīzāk, viņi abi kādam palīdzēja.

-�� Nu, nu, no kurienes tad tu to visu ķēri? Vai tie�ām tas nabaga putnubiedēklis izstāstīja?

Neticīgā un pat nedaudz nicīgā nots Zanes balsī uzsita asinis, tomēr Anna piespieda sevi nomierināties.

-�� Jā un nē. Bet mēs to varam viegli pārbaudīt. Viktor, vai jūs ar Zorro varētu izbraukt nelielu līkumiņu apciemot kādu cilvēku un kopā ar viņu atgriezties �eit? Miku, drīkst? viņa �ķietami nevainīgā tonī palūdza.

Abi tiesībsargi gan majors, gan kinologs bija gana pieredzēju�i, lai saprastu mirkļa nopietnību. Jā, Annas Eliza�betes ekstravagantie izgājieni varēja kaitināt līdz nemaņai, ta�u līdz �im viņas intuīcija ne reizi nebija pievīlusi. Arī Zane raudzījās draudzenē platām acīm, nesaprotot, kāpēc viņa tā sadusmojusies.

-�� Kas mums jāmeklē? Viktors, piecēlies kājās un vienā malkā izdzēris atliku�o kafiju, jautāja.

-�� Es te uzrakstīju. Anna Elizabete viņam pasniedza ap�rakstītu un aizlocītu salveti. Ārā izlasīsi.

-�� Kādas spēlītes tu tagad spēlē? kad aiz Viktora un Zor�ro aizvērās virtuves durvis un pagalmā ierūcās ma�īna, asi pajautāja Kārlis. Viņam �ie Madrides galma noslēpumi bija līdz kaklam.

-�� Nekādas. Ja bū�u kļūdījusies, vismaz izpaliks publiska izblamē�anās, viņa atjokoja. Bet, ja man būs bijusi tais�nība, apsolu, uzreiz visu izstāstī�u kā pie bikts!

-�� Labi, par to vairs nav vērts diskutēt, Bass pielika pun�ktu. Ko vēl mēs �obrīd varam darīt?

-�� Varbūt aptaujāt Me�āju iedzīvotājus, nu, vismaz tos, kuri dzīvo tuvāk Me�mui�ai, Graudniekiem un Robe�niekiem? Varbūt viņi kaut ko redzēju�i vai dzirdēju�i? ieminējās Ģirts.

-�� Es rosinātu izvaicāt arī to māju iemītniekus, kuri dzīvo netālu no lielajiem ceļiem Rīgas un Melnpils virzienos, papil�dināja Egons Dambergs.

-Jūs laikam esat pavisam aizmirsu�i par cūkām, domīgi ierunājās Kārļa vecmāmiņa. Ja pareizi atceros, ar tām ta�u visa �ī jezga sākās. Varbūt kādam no mums vajadzētu pavi�sam klusi un mierīgi aprunāties ar tiem saimniekiem, kuru kūtiņām pēdējā pusgadā uzbruku�i cūku zagļi?

-�� Vērtīgs ieteikums! ģenerālis Bass uzslavēja Omīti, bet Miks Kaķītis norūca: Lieliski. Pēc pusgada, tie�i Ziemas�svētkos, pie cilvēkiem ierodas policijas pārstāvji un sāk izvai�cāt par nospertām un jau apēstām cūkām! Operatīvi, neko teikt!

-�� Tie�i tā arī būs jādara! ģenerālis asi noteica. Ko neizdarīja Graudnieki, nāksies pabeigt mums. Sagaidīsim at�grie�amies mūsu cienīto profesoru ar ziņām un dosimies apciemot labos me�ājniekus.

-� Ja jums nav iebildumu, mēs ar Ievu uzkāpsim aug�ā pie Rozmarijas, bilda baronese un, smagi atbalstīdamās uz Kārļa mātes rokas, izgāja no virtuves hallē.

Nabaga vecmāmiņa, tik mierīgas Ziemassvētku brīvdienas! Trīs nogalināti un divi pazudu�i cilvēki plus viens miroņveidīgs izbāznis kaut kas tāds patie�ām spēj rosināt sirsnību un cil�vēkmīlestību�

-�� Ziniet, es nupat kaut ko atcerējos, Anna Elizabete pēc brī�a, vienā punktā skatīdamās, no�ukstēja. -Jēziņ� Ja tas ir tā, tad mēs esam pieļāvu�i milzīgu kļūdu, tik ilgi gaidīdami�

Kā es varēju to aizmirst? Redziet, rudens sākumā, kad tikko sāku sadarboties ar Me�āju Lauksaimniecības skolu, dzirdēju skolotājus runājam par kaut kādu jaunu sektu, kas pēdējā gada laikā uzdarbojoties Melnpilī. It kā vervējot galvenokārt jaunie�us un skalojot viņiem smadzenes, apgalvodami, ka �ai pasaulē viss ir nieki, nav vērtības ne naudai, ne mantai, bet vienīgā un īstā nozīme ir tikai tam, cik gatavs tu būsi, �ķērsojot dzīvības un nāves robe�u; cik tīrs, lai nostātos uz gaismas stara. Vairāki jaunie�i no lauksaimniecības skolas jau nokļuvu�i �o garīgo skolotāju nagos, cita starpā dzirdēju pieminam arī Uģa Akmeņa vārdu, bet, iespējams, es kaut ko jaucu. Katrā ziņā tobrīd viņ� �akli apmeklēja teātra nodar�bības, un es par dzirdēto piemirsu. Bet ja nu� Viņam ta�u mājās neklājas pārāk saldi, un emocionāli nestabilus, psiho�loģiski apspiestus cilvēkus ir ļoti viegli pakļaut un noskaņot vajadzīgajā virzienā.

Klāteso�ie saskatījās tagad daudz kas nostājās savās vietās.

-��� Esmu dzirdējis un kriminālziņu kopsavilkumos lasījis, ka pēdējā laikā ari Rīgā aktivizēju�ies da�ādi garīgie sludinā�tāji un rituālu piekopēji, savu artavu steidza pielikt majors Kaķītis. Galvaspilsētā tas viss, protams, nostādīts uz stingri zinātniski ekonomiskiem pamatiem. Tev vai taviem vecākiem ir dzīvoklis, ma�īna, māja? Nāc, un esi laipni gaidīts vienīgās patiesības mājā! Ak, jums nekā nav? Nāciet un kalpojiet, ta�u� No �ādu sektu dalībniekiem tiek pieprasīta bezierunu paklausība, nemitīgi ziedojumi un dāvanas dvēseles �ķīstī��anai un glāb�anai, līdz beidzot sektas vadība pierunā savus uzticamos sekotājus novēlēt/atdot viņiem visu kustamo un nekustamo mantu. Lieki piebilst kad tas izdarīts, pats cilvēks dvēseles glābējiem kļūst pilnīgi nesvarīgs un līdz�inējo garīgo biedriskumu nomaina auksta vienaldzība. Nereti, nonācis tik galējā izmisumā un zaudējis visu, vājāks cilvēks nolemj pats

aiziet no dzīves un izdara pa�nāvību, apstiprināja Miks.

-�� Vai ari�

-�� Trauksmes signālus par Melnpils sektantiem var viegli pārbaudīt, sarosījās Bass. Melnpils policijas pārvaldes de�ūrdaļas priek�nieks ir sens mans draugs. Biju�ais audzēk�nis. Tūlīt piezvanī�u. Ja policijas rīcībā patie�ām nonākusi tāda informācija, esmu dro�s, ka viņ� man to neslēps. Bet jūs, gudrās galvas, viņ� �ķelmīgi pasmaidīja, iziedams uz lieveņa, padomājiet, ko vēl mēs esam aizmirsu�i?!

Diem�ēl nekāda ilgā domā�ana nesanāca, jo jau pēc minū�tes ģenerālis Bass bija atpakaļ. Tik apmulsu�u pū�mājnieki viņu sen nebija redzēju�i.

-�� Viņ� kopā ar grupu izbraucis� uz Me�ājiem. Vienlai�kus saņemti divi izsaukumi viens no Me�ezera, kur kāds bļitkotājs pie svaigi cirsta āliņģa atradis glīti salocītu drēbju kaudzīti, otrs no Burlaku cūku fermas, kur aizvakar nozagta cūka, grūsna vaislas sivēnmāte, bet lielās piectūksto� kubik�metru mēslu tvertnes aug�galā atrasti vīrie�u gumijnieki, tvertnes pārsegs tuvāk malai bijis uzlocīts, bet �ķidrajos mēslos peldējusi cepure.

-�� Uz to āliņģi es gribētu paskatīties. Ja nu tās ir Dzidras Akmenes drēbes? Anna Elizabete ierunājās.

Miks Kaķītis juta, kā uz skausta saslejas sīkie matiņi.

Pasarg Dievs, ja viņiem nāksies ķeksēt laukā līķi, vienalga, lai kur� tas būtu, no vairāk nekā desmit metrus dziļā, aizsalu�ā, purvainā Me�ezera vai, vēl trakāk, no piecmetrīgās nerūsējo�ā tērauda mēslu tvertnes, kurā glabājās ap pieciem tūksto�iem �ķidrā zelta!

-�� Mik, Egon, braucam! Ģenerālis bezierunu tonī pavēlēja.

-�� Pa ceļam sazvanīsim Viktoru, lai ņem Zorro un gaida mūs pie Me�mui�as. Būtu labi, ja jūs abas ar Zani varētu braukt līdzi iespējams, varētu ievajadzēties sievietes klātbūtni. Un vēl Kārlis ar savu lielisko fotoaparātu.

-�� Skaidrs. Tas nozīmē, ka es no operatīvās brigādes tieku svītrots, Ģirts tēloti nopūtās. Patiesībā viņ� tīri labprāt paliktu mājās, siltumā, un patērzētu ar Annas tēvu par kaut ko jaukāku nekā kārtējie līķi un pierādījumi.

-�� Re nu, Ģirtiņ, tu man palīdzēsi pagatavot pusdienas! priecīgi iesaucās Omīte. Es te tā prātoju par ķirbju biezzupu, tru�a frikasē ar baravikām un gar�augiem, bet saldajā siera suflē ar zemeņu mērci.

Apspiedu�i spurcienu, pārējie nodevīgi izslīdēja no virtu�ves, pametu�i Melderi sūrajam virtuves zēna liktenim.

Sasēdu�ies ģenerāļa lendroverā un Damberga busiņā, viņi devās ceļā.

-�� Uz kurieni aizbrauca melnpilie�i? Miks, uz sasalu�ā ceļa kukur�ņiem zobus klabinādams, pūlējās novaldīt taisni veco lendroveru, vienlaikus, cik jaudas, spiezdams grīdā.

-�� Uz ezeru. Tas atrodas tuvāk nekā Burlaku ferma. Mie�rīgāk, mierīgāk, puis, ar izjūtu! No tā, ka mēs pārbaudīsim Me�āju meliorācijas grāvju dziļumu, nebūs nekādas jēgas. Ja tai ezerā arī ir kāds līķis, viņ� tur būs arī nākamo stundas ceturksni. Neskrien, krustdēl!

No Me�āju centra līdz Me�ezeram putna lidojumā nebija vairāk par desmit kilometriem, ta�u, lī�u lo�u kratoties pa �au�rajām me�a stigām, kas vasarā vispār bija ejamas tikai kājām, sanāca visi piecpadsmit. Ezera krastā jau rosījās melnpilie�u brigāde ar ģenerāļa Basa seno dienesta biedru Ervīnu Cauni priek�galā. Tālāk uz ezera vidu tumsnēja kāds stāvs, ap kuru lie�liem lokiem riņķoja melna bulta. Viktors un Zorro jau strādāja.

Atspiedies pret policijas bobika priek�ējā riteņa spārnu, savu arvien pieaugo�o satraukumu centās savaldīt kāds mak��ķernieks. Vērīgāk ieskatīju�ies, Miks Kaķītis un ģenerālis Bass viņu pazina vecais Pīckā, tas pats, kur� pirms pusotra gada baznīcas dīķī bija pamanījis noslīcināto audi.

-��������� Nu sveiks, mak�ķernieku karali! Bass pastiepa roku.

-�� Kādi vēji tevi atpūtu�i? Melnupē vairs zivju nav?

-��� Ehh, Kārli� Būtu zinājis, ka �itā sanāks, savu kāju te nespertu. Redz, man sastāstīja, ka te, uz sēres, �oziem labi ko�oties brek�i un līdakas, vei, nodomāju, kādu izcelt svētku galdam vecā tā no�āvēs, ka apēdīs ar visām asakām. Bet zivju vietā atradu jau izcirstu āliņģi ar blakus glīti saliktām drēbī�tēm. Un �ņori. Domāju, kāds zivju tīkliņu ielaidis� Parauju smags. Man jau tā neomulīgi paliek. Zvanu policijai. Tomēr ziņkārība moka vai nost. Pavilk�u vēl! Kaut kas ķeras. Velku stiprāk nāk gan, nāk kā mīļais� Un ziniet, ko es izvilku? Galvu! Cilvēka galvu! Ap kaklu aukla� Pārbijos, iebļāvos un� atlaidu vaļā. Slīkonis ar visu auklu nogāja dibenā.

25. decembra pusdienlaiks

Annai Elizabetei �ķita, ka Miks tūlīt veco mak�ķernieku pa�u aizvilks līdz āliņģim un ātrāk vaļā nelaidīs, līdz tas pa��rocīgi neizlabos savas ziņkārības radīto kļūdu.

-��������� Nu kas jums visiem ir?! majors Kaķītis skaļi sirdījās.

-�� Tādi detektīvi un izmeklētāji, ka nelabi metas! Kas tevi dīdīja to striķi raustīt? Ja reiz biji policijai piezvanījis, nevarēji mie�rīgi pagaidīt? Nē, viņ� izmīņā un nolā�o visas pēdas, izkustina visus priek�metus no savām vietām, un ko tad mums tagad pavēlēsi darīt? Zīlēt kafijas biezumos? Un, ja reiz vilki aiz tā striķa un kaut ko izvilki, vai nevarēji noturēt? Būtu kaut ar kāju pieminis, ja bija bail rokā ņemt! Tagad atkal nāksies uz Rīgu zvanīt, saukt glāb�anas dienesta ūdenslīdējus. Melnpilij, cik zinu, savējo nav� Da nu jūs, pa�darbniekus! Ejam, Egon, skatīties, cik liela tā skāde nodarīta!

-�� Bet es� vecais Pīckā raudulīgi ie�īkstējās, ta�u Kaķī�a kaulainais skatiens viņu sastindzināja ledū.

-� Pīcku tēv, vai jūs varētu atbildēt uz da�iem jautājumiem? Anna Elizabete pieklājīgi pajautāja.

-�� Es-e hmm� netī�ām� Mak�ķernieks trīcēja, pārbijies kā diegs.

-� Jūs pirmiņ teicāt �eit, uz sērēm� Cik dziļ� īsti ir Me��ezers?

-�� N-nu, meit� es nezinu. Runā, ka �im ezeram dibins stai�gājot, kā tam ienāk prātā. Redz, te apkārt ir vieni vienīgi

purvi, vasarā no �is puses vispār nav ko domāt klātu tikt, ziemā tad vismaz var mēģināt. Reiz te bija atbrauku�i kaut kādi pētnieki iebrauca me�ā ar visurgājēju, gandrīz noslīka Dzērvju purvā, tomēr līdz ezeram tika. Tad nu bij� ar gumijnieci izbraukāju�ies krustu �ķērsu, ezera dibinu meklēdami un dziļumu mērīdami. Teica: vietām esot labi ja pusmetrs, vietām visi desmit. Un tā dīvaini uz vidu ezers esot seklāks, it kā tur būtu nogrimusi sala, bet tuvāk malām briesmīgi dziļ�. Jā, un visur lejā drausmīgi bieza dūņu kārta un trūdo�i koku gabali ja kas noiet dibinā, to vairs var nemeklēt, ezers neatdos� Peldēties arī te nedrīkst�

-�� Skaidrs. Briesmīgs stāsts. Un kā tad tā me�inieku atpū�tas bāze pie Saltā dīķa, kādus piecus kilometrus pa kreisi, uz Rīgas �osejas pusi vai tas ezeriņ� tāds nav?

-�� Ak, tie dulnie?! Uzbūvēju�i kaut kādu mednieku un mak��ķernieku namiņu, nezinu, kam tas pieder, bet pāris rei�u gadā sabraucot tur visādi biezie ar pusplikiem meitie�iem. Vai mak��ķerē un peldas, nezinu, bet ūdensmala un me�s pēc viņu vie�so�anās izskatās kā cūku kūts. Gan jau, gan jau ezers viņiem atriebsies par tādu necieņu! Zini, meit, tas ezeriņ� ir vēl bries�mīgāks! Me�ezers ir mierīgs kā gulo�s lācis, jo tajā nekas neietek un no tā nekas neiztek, bet Saltajam dīķim ūdeni dod Actiņa, un tas ir ledaini auksts arī vasarā, bet ezera vidū zem ūdens grie�as lēns virpulis ja tajā tiek iek�ā, tad ir āmen! vecais Pīckā tvīksmīgi paziņoja.

-�� Vēl viens jautājums. Par virvi. Kāda tā bija?

-�� Virve? Parasts striķis. Raupja. Diviem vijumiem. Stipra. Tādā var i �ūpoles kārt, i autiņu no grāvja izvilkt�

-�� Paldies jums! Jūs man� mums ļoti palīdzējāt, Anna nokliedza, laizdamās teciņus uz ezera vidu.

-�� Tad mani cietumā nemetīs? Pīckā atviegloti nopūtās un uzsauca nopakaļ: Dulnais skuķi, neskrien!

-�� Pui�i, pui�i, mums vajag ļoti garu mak�ķerkātu vai garu koku ar āķi galā! Anna aizelsusies atskrēja līdz āliņģim. Ja

vien te nav zemūdens straumju, un saka, ka nav, var gadīties, ka mūsu ziemīgais peldētājs būs viegli sasniedzams vecais Pīckā teica, ka ezera vidū dziļums ir pavisam mazs, da�viet pat zem metra. Ja paveicas aizķeksēt aiz drēbēm, varbūt izdodas izvilkt arī bez ūdenslīdējiem? Viņas acis spo�i mirdzēja.

-�� M-jā, doma nav slikta, Kaķītis jūtami priecīgākā balsī atteica. Ja vien Egonam būtu līdzi�

-� Bet Egonam ir! uzrunātais palielījās. Lai kā jūs apceltu manu busiņu, bez tā jūs esat kā bez rokām! Protams, man ir. īpa�i izturīgs saliekams bambusa mak�ķerkāts, saliekams alumīnija ķeksis, ledus cērte un urbis, un pat āķis� haizivju ķer�anai.

-�� Egon, tu ta�u nerunā nopietni! Anna iesmējās. Kādas Latvijā haizivis?

-�� Divkājainas. Bet, ja nopietni, man to āķi glābēj dienesta kolēģi uzdāvināja dzim�anas dienā.

Kamēr Miks un Egons, ģenerālim piepalīdzot, centās radīt zemledus ķeksējamo superieroci, Viktors un Zorro, paguvu�i apriņķot Me�ezeru pa perimetru, atgriezās ar jaunām ziņām: atkal atrastas kvadracikla pēdas!

�oreiz tās vedu�as no Robe�niekiem cauri Lielajam Me�am Rīgas �osejas virzienā pāri abiem Me�upītes satekas strau�tiem, cauri Dzērvju purvam, tie�i uz Me�ezeru, tam pāri, tad pa stigu līdz Saltā dīķa atpūtas bāzei, bet no tās pāri Laukgaļu griķu druvai līdz krodziņam Pipardoze, un visu to pa�u sare�ģīto ceļu atpakaļ. Pēdas izskatās diezgan vecas, sniegs tās gandrīz aizputinājis, un, tā kā aizvadītajā naktī nesniga, tad attiecīgi var gandrīz dro�i pieļaut, ka ar kvadraciklu nav braukts ne �odien, ne naktī un pat ne vakardien, bet agrāk.

-�� Viktor, kur palika tā glīti salocīto drēbju kaudzīte, kas esot gulējusi te, uz āliņģa malas? Anna negaidot pajautāja kinologam, kur�, atzinīgi glāstīdams melnā vilka ka�oku, pietupies pūtināja kājas.

-�� Laikam melnpilie�i paņēmu�i. Gribēji aplūkot?

-Jā. Ja tas iespējams. Man radās kāda doma� Ja nu tās ir Dzidras Akmenes drēbes? Tas nozīmētu�

Viktors vingri piecēlās un pamāja ar roku nāc līdzi! Abi devās uz melnpilie�u de�ūrbobiku.

Sainīti atradās gandrīz viss vīrie�u ziemas apģērba kom�plekts vējjaka ar ērgli uz muguras, ādas veste, d�insa bikses un adīts d�emperis, trūka tikai apak�veļas, zeķu, zābaku un cepures. Anna vērīgi aplūkoja, izcilāja un izgrozīja drēbes, neaizmirstot apskatīt arī kreiso pusi, vīļu apdari, kabatas un ra�otāja zīmes.

-�� Apmierināta? Viktors mo�i noprasīja.

-�� Jā un nē. Jā, jo atradu to, ko meklēju. Nē, jo atradu to, par ko pat nebiju iedomājusies.

Tas nevarēja būt! Vienkār�i nevarēja. Tāpēc, ka� Bet, ja nu tomēr, tad no kurienes viņ� un kā�?

Beidzot vīriem bija izdevies no �maugas lazdas un salie�kamā alumīnija ķek�a radīt aptuveni se�metrīgu, elastīgu un izturīgu taustīkli ar āķi galā. No krasta uz ezera vidu bija sanākusi visa Melnpils operatīvā grupa.

-�� Riskēsim? klāteso�os uzrunāja ģenerālis Bass. Tikai ļoti lēni un mierīgi. Ja sakulsim dūņas vai pārāk sakustināsim ūdeni, neko neatradīsim un patie�ām būs jāsauc ūdenslīdēji.

Ekspertu priek�nieks Dambergs pārī ar Miku Kaķīti lēni un uzmanīgi, kā sirds ķirurgu tandēms, virzīja garo taustīkli stāvus iek�ā āliņģī. Pusmetrs, metrs, pusotrs, divi, divarpus, trīs� Pēk�ņi viņi saskatījās. Ir?!

-� Tagad piepacelsim un virzīsim slīpeniski pa apli, vienlai�kus mēģinot aizķert ar āķi, Dambergs nez kāpēc bija pār�gājis uz �ukstiem, it kā tas tur ezera dzelmē viņu varētu sadzirdēt, pārdomāt un nepieķerties.

Pēk�ņi garā maikste izliecās elastīgā lokā un saspringa kā atspere.

-�� Ir! atskanēja daudzbalsīgs bļāviens.

-�� Tagad tikai uzmanīgi, pui�i, uzmanīgi, tik lēni un maigi kā sniedziņ� snieg, murmināja ģenerālis, jau neviļus stiep�dams roku uz kārts pusi, ta�u abu vīru zibo�ie skatieni viņu atturēja. Arī pārējie pa pussolītim vien tuvojās āliņģim, un drīz vien abus baisā loma vilcējus ielenca desmit saspringti līdzjutēji.

Kārts gandrīz visa jau bija laukā no ūdens, gaisā pastiepās palīdzīgas rokas, lai to satvertu, kad tum�i zaigojo�ajā lāsmeni līdz ar ķek�a galu parādījās kaut kas apaļ�. Galva?

-��� Grābiet ciet! satraukti iekliedzās Miks, cenzdamies noturēt trīco�ās rokas tā, lai tās neizkustētos ne par milimetru un baisais loms atkal nepazustu melnajā dzelmē.

Viktors nevilcinoties metās uz vēdera un, abas rokas iebā�zis stindzino�ajā ūdenī, satvēra to, apaļo. Anna redzēja, kā noraustījās viņa �okļu muskuļi, sajūtai noteikti vajadzējia būt reti pretīgai�

-�� Es turu galvu, nāciet palīgā vilkt laukā!

Beidzot attapās arī Melnpils de�ūrbrigāde. Nometu�i for�mas jakas un steigā uzrotīju�i piedurknes, trīs pui�i kā roņi pie�ļūca blakus Viktoram un, sakampu�i aiz kā nu kur�, vilka, cik spēka. Uz ledus izslīdēja gar�, bāli zilgans ķermenis kā milzīga, sauli nekad neredzējusi dziļūdens zivs. Tas bija vīrietis vecumā ap �etrdesmit, �etrdesmit pieci. Mugurā melns T krekls un sporta apak�bikses. Gar�, spēcīgs augums, plati pleci, labi trenēti muskuļi. Gari, slaidi pianista pirksti, uz viena no tiem masīvs baltmetāla gredzens ar zīmoga laukumā iekaltu ozola siluetu. Garie, rūsganie mati, ūdenim pamazām notekot, sāka viegli vīties. Vairākas dienas neskūta bārda. Miru�ā acis bija ciet.

Ja viņ� būtu blonds, es būtu ar mieru derēt, ka tas ir Edgars. Bet kas viņam �eit būtu meklējams?

Tomēr visbaisākās bija divas citas lietas nonēsāti, nekrā�sotas ādas kovboja zābaki un aukla ap kaklu� Gara, resna,

divu vijumu aukla. Tie�i tāda pati, kādā bija pakārts ar sienu piebāztais biedēklis.

Anna Elizabete sajuta, kā rīta brokastis lēni, bet neatlaidīgi kāpj uz aug�u un prasās brīvībā. Tas tomēr bija par daudz! Nu kāpēc pagātne nevarēja likt viņu mierā? No kurienes un kāpēc te bija uzradies �is rēgs?

Viņa pastreipuļoja da�us metrus nostāk, sakņupa uz ceļiem un sāka krampjaini rīstīties. Izvemties nesanāca, toties pēc da�ām sekundēm Anna Elizabete juta, kā pār viņu sagā�as debesis, un noģība.

Pirmais notiku�o pamanīja melnais vilks un kā zibens me�tās pie gulo�ās, reizē smilkstēdams un laizīdams viņas seju un rokas. Tūliņ pēc tam pieskrēja Kārlis, Miks, Viktors un Egons, pametu�i slīkoni turpat uz ledus. Acīmredzot arī Zane no krasta bija vērojusi norises uz ezera, tāpēc tagad, garajiem brun�iem pinoties un plandot, ko kājas nes, skrēja pāri eze�ram pie draudzenes. Bailes no ielū�anas ledū bija pazudu�as.

-�� Kas? Kas viņai notika? Zane pēdējos metrus veica, kā hokejists uz ceļiem �ļūcot pa ledu, un nobremzēja tie�i līdzās pakritu�ajai Annai. Krampjaini sagrābusi draudzenes roku, viņa izmisīgi centās atrast pulsu vispirms delnas locītavā, tad uz kakla un aiz auss. Pulss bija, tātad dzīva. Asiņu nav labi. Pietuvinājusi ausi Annas mutei, Zane brīdi saspringti klausī�jās. Ahā, arī elpa bija! Sekla, bet tomēr�! Draudzenes seja bija bāla un caurspīdīga, it kā visas asinis būtu no tās atplūdu�as, lūpas iezilganas. Infarkts? Insults? Tik jaunai?

Zane pārlaida cie�u skatienu vīriem, kuri stāvēja kā nogrē�koju�ies bērni, nezinādami, kā līdzēt. Pat Bass.

-�� Vēlreiz jautāju kas īsti notika? Es pamanīju tikai to, ka viņa nokrīt kņūpus un tad guļus. Te ta�u neviens ne�āva, vai ne? Varbūt paslīdēja, kāja sametās?

-�� Nē, viņa vienkār�i pārāk ilgi pētīja to tur, Dambergs ar zodu pameta pār plecu āliņģa virzienā. Zanes skatiens sekoja

viņa galvas mājienam. Un tad viņa to ieraudzīja� To, kas reiz bija Annas Elizabetes lielākā nelaime un gandrīz noveda viņu trakomājā. Labi, ka toreiz iejaucās Ģirts un viņu izglāba. Tad redz, kā. Te nu mēs atkal tiekamies, daudzsolo�ais skatuves māksliniek. Tavs ceļ� ir noslēdzies. Bet Annu tu līdzi nepaņemsi!

-�� Egon, vai tavā busā ir o�amais spirts, brendijs un silta sega? Mudīgi nesiet �urp! viņa izrīkoja. Nevar ta�u Līzbeti nosaldēt beigtu! Pui�i, dodiet �urp savas siltās jakas pabī�dīsim apak�ā, tikai uzmanīgi. Uz trīs! Tā, mīļā, turies, turies un neiedomājies, ka tu te tagad drīksti jociņus taisīt! Anna, dzirdi mani, ver acis vaļā!

Tikmēr Kārlis, Miks, Viktors un ģenerālis Bass jau bija no�vilku�i savas ziemas vējjakas, un nu Anna Elizabete atgādināja brangu kāpuru satīņāta un sapakota no visām pusēm. Zorro joprojām smilkstēja un centās izka�ņāt no apģērbu kaudzes viņas roku, lai varētu to laizīt. Atskrēja Dambergs ar siltumsegu un o�amo spirtu, kas nekavējoties tika likts lietā.

-� Diem�ēl brendiju neatradu. Laikam izdzērām tonakt, pēc stirnu epopejas� Viņ� no kauna vai zemē līda.

-�� Ak es, vecais āpsis! izsaucās ģenerālis. Man ta�u bla�ķītē ir Annas trejdeviņi, viņa pati man iedeva!

Vai nu o�amais spirts un trejdeviņi, vai trejdeviņi un Zorro siltā mēle, vai draugu klātbūtne un viss kopā, bet Anna Eli�zabete klusi nomurmināja I neceriet! Nemir�u! Tagad vairs ne! un apņēmīgi pieslējās sēdus.

Pārlaidusi izbrīnītu skatienu apkārtstāvo�ajiem un pama�nījusi viņu traģiskās sejas izteiksmes, satrūkās:

-�� Kas noticis? Jūs ta�u te nestāvat un nesērojat manis dēļ? Nu beidziet, es jau teicu viss kārtībā! Starp citu, Kaķīt, man ar tevi jārunā. Tūlīt pat. Padodiet ta�u kāds man roku, kungi!

Ta�u kungi bija tā apmulsu�i no pēk�ņās metamorfozes, ka roku nācās padot Zanei. Prātīgi celdama draudzeni kājās, viņa sevī ba�ījās, vai rīkojas pareizi. Dro�i vien vislabāk būtu

izsaukt ātros, ta�u, kamēr tie atkulsies no Melnpils, te var trīsreiz nomirt un aug�āmcelties. Bet kā vajadzētu uztaisīt kardiogrammu!

-�� Zane, beidz, man nekas nekai�, un nekādu kardiogrammu arī nevajag! Anna stingri satvēra draudzenes roku. Neliels īssavienojums pārāk spēcīgu emociju dēļ. Dzīvē tā reizēm gadās. Kaķīt, nāc �urp un klausies uzmanīgi, jo stāstī�u tikai vienreiz. Tas tur, nosalu�ais peldētājs, Edgars Namnieks, viņa ar ledainu vienaldzību norādīja uz puskailo ķermeni pie āliņ�ģa, reiz, pirms ļoti daudziem gadiem, gandrīz kļuva par manu vīru. Toreiz viņ� bija jauns un �ķietami ļoti daudzsolo�s aktieris, kuram bija absolūti pareiza, ambicioza māte.

-�� Monstrene, iestarpināja Zane.

-�� Jā, monstrene, Anna piekrita. Viņa bija izplānojusi mīļā dēliņa nākotni līdz pat pensijas gadiem, tomēr da�us faktorus paredzēt nespēja. Piemēram, talanta trūkumu. Vai manu eksistenci. Kad mēs iepazināmies, es vēl studēju, bet Edgars un Ģirts Melderis jau bija kļuvu�i par �tata aktieriem. Sāku pamazām rakstīt pārdomas par skatuves un aizskatuves dzīvi, un tad man piedāvāja publicēties presē kā recenzentei. Biju stāvā sajūsmā. Toties mans mīļais draugs un viņa māmu�liņa gan ne es, lūk, nespē�ot nodalīt privātās emocijas no profesionālajām, man bū�ot intere�u konflikts, es traucē�ot viņas lolojuma karjeras attīstībai. Nonāca pat tiktāl, ka viņi mani regulāri ieslēdza istabā mēs tolaik dzīvojām kopā -, lai es nevarētu tikt ne uz lekcijām, ne teātri. Atņēma telefonu un personiskās mantas. Nedeva ēst un nelaida uz tualeti. Monstrene bija izlolojusi vēl vienu plānu viņas dēliņam bija jāpadara mani grūtu, tad es vairs nekur nevarētu skriet, bet Namnieki būtu saradoju�ies ar baronu Bergu dzimtu viņiem tas bija ārkārtīgi svarīgi. Anna Elizabete dziļi ievilka elpu.

-�� Kas notika tālāk? Miks Kaķītis klusā balsī pajautāja. Viņ� nudien bija gatavs �o līķi noslīcināt vēlreiz.

-�� Nekā daudz, ko stāstīt, vairs nav atlicis. Māmiņas dēliņ�, ar kuru tobrīd jau strauji gāja uz leju alkohols, narkotikas, atskaitī�ana no teātra �tata, vairākas atņemtas lomas -, kādā kaifīgā neprāta brīdī mēģināja izpildīt māmiņas rīkojumu, bet, kad pretojos, vairākas reizes man iesita�

-�� Saki jau, kā bija smagi piekāva, nomurmināja Zane.

-�� Nu labi. Bet es viņu arī neatstāju be�ā, Anna skumji palepojās. Cīnījos kā traka kaķe, saskrāpēju visu ģīmi un rokas, gandrīz nokodu īk�ķi un tā iespēru pa olām, ka tur kaut kas nokrak�ķēja. Izrāvos un aizbēgu.

-��� Pēc tam viņa ilgāk nekā pusgadu dzīvoja pie Ģirta viņa vecpui�a dzīvoklī�a mazajā meitas istabiņā, Zane turpināja stāstījumu. Bet Ģirts, līdz tam Edgara labākais draugs, uzzinājis par notiku�o, tajā pa�ā dienā aizgāja pie viņa uz mājām un tā sadeva mūsu skatuves māksliniekam pa purnu, ka viņa dārgajai māmiņai nācās krietni atvērt maku, lai dēlu savestu kārtībā. Pēc tam Edgars kaut kur pazuda, tomēr palai�kam Anna Elizabete saņēma no viņa kādu laipnu atgādinā�jumu te naksnīgu tālruņa zvanu, te draudīgu e-pastu vai vēstuli draugos. Ikreiz ļoti riebīgā veidā un īpa�ā brīdī. It kā kāds mūs visu laiku novērotu. Pēdējo gadu laikā Anna vai�rākkārt mainījusi elektroniskā pasta adreses, bet draugos vai feisbukā profila viņai vispār vairs nav tie�i tāpēc, lai visādi kretīni nevarētu darīt savas neģēlības. Tas arī īsumā viss. Ta�gad, �ķiet, murgs beidzot galā� Zane atviegloti nopūtās.

-�� Annīt, jums ar Zanīti vajadzētu braukt mājās, gādīgi ierunājās nemanāmi pienāku�ais ģenerālis Bass.

Tā tik vēl trūka an viņ� būs dzirdējis visu bēdu stāstu? Sāks nu tagad visi �ēlot un just līdzi�

-��� Nerūc, Līzbet, es tāpat �o un to jau zināju par tevi un tavu dzīvi, Bass rāmi bubināja. Ja reiz man bija uzticēta jūsu mājas pieskatī�ana līdz jaunās mantinieces atbrauk�anai,

tad atļāvos drusku painteresēties, kas tu par putnu un kā tev klājas.

-�� Nu, nu� Kādi vēl jaunumi atklāsies?! Annai Elizabetei nebija spēka dusmoties.

-�� Starp citu, tavs biju�ais� jau labu laiku atradās kārtībsargājo�o un dro�ības iestā�u redzeslokā, jo viņa spējas iekul�ties nepatik�anās bija vienkār�i apbrīnojamas. Kā jau tu teici dzer�ana, narkotikas, kautiņi, huligāniski izlēcieni, miesas bojājumu nodarī�ana, vairākas zādzības un pat viena laupī��ana grupā�

-�� M-jā� nopelniem bagātais skatuves mākslinieks� An�na novilka.

-�� Tā viņ� ir. Pirms gadiem pieciem viņa pēdas Latvijā iz�gaisa, toties uzradās vispirms Vācijā, tad Amerikā. Arī tur viņ� mūsu kolēģiem pamanījās radīt nopietnas galvassāpes un kādu laiku pat uzturēties valsts apmaksātā pansijā �tatos. Pēc tam it kā esot iestājies darbā pie kāda Teksasas lielfermera par gadījuma darbu strādnieku. Ja godīgi, tad, pensijā aizejot un pārceļoties uz laukiem, es par viņu piemirsu. Nezināju, ka Namnieks atgriezies Latvijā, un vēl jo mazāk varēju paredzēt, ka reiz mūsu visu ceļi krustosies.

-�� Kas tagad ar viņu� notiks? Zane, cenzdamās neska�tīties uz nedzīvo ķermeni, pajautāja.

-�� Dro�i vien jāved tiesu mediķiem uz Rīgu. Tas nav parasts mironis, norūca Miks. Būtu labi, ja Dambergs varētu braukt līdzi, ta�u viņi abi ar Viktoru mums ļoti vajadzīgi arī �eit, Me�ājos.

-��� Varbūt tomēr aizbraucam līdz Burlaku fermai? Anna Elizabete negaidot ierosināja. Pēk�ņais savārgums bija pārgā�jis, Mikam atklātā pagātnes lappuse un draudīgā rēga bojāeja dzīvi iekrāsoja gai�ākos toņos.

-�� Līzbet, tu esi nenokausējama! Ģenerālis no�ūpoja gal�vu. Ja tev kas notiks, tava vecmāmiņa man�

-�� Nenotiks. Jūs ta�u būsiet blakām, vai ne? Viņa gai�i pasmaidīja. Braucam, braucam! Es jūtu tur mūs sagaida vēl kaut kas interesants.

Pārējie klusēdami saskatījās. Vēl kaut kas? Nē, nav ko muti dzisināt, viņa nepārdomās�

Nodevis melnpilie�iem rīkojumu par līķa transportē�anu, Egons Dambergs visus atrastos pierādījumus iekrāva savā pārvietojamajā laboratorijā: Tā būs ātrāk un dro�āk. Manis pēc, varam doties ceļā.

* * *

Burlaku cūku ferma atradās Me�āju pagasta tālākajā zie�meļu galā, vēl krietni aiz Me�ezera, Lielā Me�a masīva malā. Milzīgs komplekss �etras superlielas jauno barokļu kūtis, divas mazākas grūsnajām cūkām un cūkmātēm ar mazuļiem un viena, īpa�a ciltsmātei un ciltstēviem. Desmit tūksto�i galvu un izsalku�u vēderu ik dienu gribēja ēst, bet pēc ē�anas bija jāapkopj un jāap�ubina�

Lielo saimniecību jau divdesmit gadu veiksmīgi vadīja Venta Burlaka paveca, liela auguma, branga sieva, kuras apaļumu apmēri un forma lieliski atbilda labai sugas cūkmātei, bet mazajās, taukos iegrimu�ajās, spo�ajās a�telēs vīdēja ass prāts, loģika, inteliģence un izcila humora izjūta. Ar tādu vārdu citādi nevarēja.

-�� Sveika, sveika, Burlacien! ģenerālis Bass, prātīgi traus�damies laukā no lendrovera, ar platu smaidu sveicināja. Viņ� pazina Ventu kop� mazām dienām, tāpēc varēja atļauties maz�liet pajokot. Kā tad nu iet?

-�� Kā iet, kā iet� Venta atņēma sveicienu. Vot, tagad domāju, kur lai ņem desmit tūksto�us gumijas mantiņu. Eiro�pa, redz, saka cūkas esot inteliģenti kustoņi, viņām vajag spēļmantiņas, lai neskumst. Citādi tikai ēd un guļ, ēd un guļ, nekāda prieka. A vot mēs viņām tagad bumbiņas un klucī�us

dosim, lai spēlējas, lai trenē smadzenes, būs gudrākas un laimīgākas, un gaļa ari gar�īgāka!

Visi iesmējās, lai gan, objektīvi domājot, smieties nebija par ko kārtējais eirokrātu murgainais rīkojums.

-��� Rādiet nu, kur tās �ausmas notiku�as, lai varam pār�baudīt, ierunājās Miks. Tas ir mūsu kinologs Viktors ar vilku Zorro, un �is krimināleksperts Egons Dambergs. Bez viņiem mēs būtu kā bez rokām, ar viņiem varam visu. Annu Elizabeti jūs pazīstat, bet tie ir� kolēģi Zane un Kārlis, kur� mums palīdz ar fotografē�anu.

-��� Oi, tevi, �omiņ, es pazīstu, tu svētku koncertā tupēji tai stikla būri un grozīji pogas, vai ne? Mēs ar veco sēdējām tai būdai tie�i priek�ā, un es vairāk skatījos uz tevi nekā uz skatuvi. Interesanti ta�u� Ko tu tur darīji?

-��� Regulēju skaņu, liku fonogrammas un laidu videoprojekcijas, Kārlis apmulsis atbildēja. Bija mulsino�i un reizē patīkami, ka pilnīgi sve�s cilvēks ievērojis un novērtējis viņa darbu.

-�� Skaidrs. Uzzinājusi kāroto, bra�ā saimniece mirklī at�griezās īstenībā. Viņas balss tonis mainījās uz skarbi lieti�ķu. Vienai dienai par daudz saldas pieklājības. Labi, nav ko te daudz pļurkstēt, ejam uz sūdu torni!

Sūdu tornis bija milzīga, apaļa �ķidrmēslu krātuve vairāk nekā piecus metrus augsta un desmit tūksto� kubikmetru ietilpīga tvertne, kuras montā�ai izmantotas īpa�i apstrādā�tas, cinkotas un krāsotas tērauda plāksnes, piemērotas da�ādiem klimatiskajiem apstākļiem gan karstam, sausam tuksnesim, gan polārajiem apgabaliem, ziemeļzemi Latviju ieskaitot. Venta savu nesen uzbūvēto mēslu tvertni cēla vai de�besīs.

-�� Vai nav varena? Un aug�pusē pārvelkams, biezs un cie�s pārsegs, lai lietus nelīst iek�ā, neizskalo un netek laukā. Tik daudz var sakrāt� Pavasari un rudenī tīra organika zelta

cenā! Man te gan lielie, gan mazie pēc sūdiem rindā stāv! saimnieces priekā palepojās Venta.

Vai viņa par to grasās runāt līdz vakaram?

Dambergs, kā ierasts, pirmais uzmanīgi apgāja apkārt tvertnei un rūpīgi izpētīja izmīcīto sniegaini dubļaino putru kāpņu lejasgalā. Neko ievērības cienīgu neatradis, sāka nestei�dzīgi kāpt aug�up. Ieraudzījis prāvos gumijas zābakus, kas bija nolikti sāņus no trepēm, acīmredzot lai netraucētu, izpē�tīja arī tos. Tad pa atlocītā pārsega radīto caurumu piesardzīgi palūkojās tvertnes dzīlēs un iespīdināja jaudīgo policijas luk�turi. Tvertnes centrā, izskatīdamās pēc brūnsarkana glāb�a�nas riņķa, ar dibenu uz aug�u peldēja apdilusi kovboju cepure.

Krātuve bija piepildīta apmēram līdz pusei, kas, matemā�tiski rēķinot, nozīmēja apmēram pieci tūksto�i tonnu �ķidru cūku mēslu vismaz trīs metru augstumā. Nebija, ko domāt, ka tur varētu kaut ko sataustīt vai izķeksēt, ja liellopu �ķidrmēsli ar laiku tvertnes virspusē izveidoja tādu kā garo�ziņu, tad cūku zelts, tie�i pretēji, virspusē bija �ķidrs, bet lejā sabiezējis. Nedod Dievs, ja kādam nāktos līst tur iek�ā, lai gan izdarīt to, protams, varēja arī tvertnes iek�pusē divās vietās, no aug�as līdz lejai stiepās �auras kāpnītes, nedaudz atgādinot avārijas kāpnes, kas paredzētas ugunsdzēsēju vaja�dzībām. Teorētiski būtu iespējams pa tām nokāpt un mēģināt ar garu ķeksi cepuri aizķert, ta�u pietiktu ar neveiklu kustību, lai to iespiestu dziļāk un noslīcinātu. Desmit metri diametrā tie�i to ari nozīmēja vienalga, no kurienes ķeksētu� Ta�u cepuri laukā dabūt vajadzēja, lai tur vai kas! Varbūt tajā slēpās kāds pierādījums� Bet varbūt tvertnē kāds bija nogremdēts?

Norāpies lejā pie pārējiem, Egons Dambergs ar savām val�gajām, tum�brūnajām acīm paraudzījās Ventā Burlakā, kura, varenos delmus uz krūtīm sakrustojusi un kājas iepletusi, stāvēja kā piemineklis.

-�� Vai ir kaut mazākā cerība �o krātuvi iztuk�ot?

-�� Tagad? Nē, nekādā gadījumā! Ziemā, no 15. decembra līdz 1. martam, par mēslu izve�anu paredzēti bargi sodi. Tvert�nes iztuk�o tikai tad, kad pienācis likumā predzētais mēslu izvedamais un kliedējamais laiks. Mēs jau to izdarījām ru�denī. Knapi paguvām; lieto lietavu dēļ traktori uz lauka vien�kār�i iegrima līdz asīm. Bet ziemā, kad zeme stingrāka un mēslus izvest būtu vieglāk, to neļauj darīt likums redz, sasalusī augsne tos nespēj tik labi uzsūkt, tie aizplūst uz grāvjiem, piesārņo ūdeņus, jā, un vēl� viņa iesmējās. Tie smird! Tā vismaz da�i labi smalkāki svētdienas kaimiņi par mums ir sūdzēju�ies. Mēslu izve�anas laikā viņi, nabadziņi, nevarot ne logu atvērt, ne bez vemstī�anās paēst. Bet to tie pilsētas sprukstiņi nesaprot, ka ar organiku mēsloti lauki dod daudz labāku un ekoloģiski tīrāku ra�u nekā tie, kam uzbērta visa Mendeļejeva tabula!

-�� Skaidrs, Dambergs nomurmināja. Nāksies atkal gud�rot kādu tehnisku viltību. Labi, to cepuri mēs laukā dabūsim, bet ko darīt ar varbūtību, ka tur kāds varētu būt noslīcināts?

-��� Egu, man �ķiet, par to nav jāuztraucas, pasmīnēja Bass. Diez vai kāds gribētu un arī spētu uzstiept pa tik stāvām kāpnēm pat vistrauslākās miesas būves vīri�ķi dzīvs pretotos, beigts būtu grūti panesams. Ko var paveikt uz gluda ezera ledus, nevar izdarīt se�us metrus pa vertikāli. Zābaki un cepure atstāti, lai jauktu pēdas.

-�� Par kādiem miroņiem tvertnē jūs runājat? Burlaciene satraucās. Pat nesapņojiet, sūdus laukā neparko nepumpē�u nav, kur likt! Robe�nieki varbūt arī paņemtu, ta�u viņu strādnieks jau otro dienu nav rādījies reizēm atnāk arī pie manis pastrādāt, atved lopiem miltus -, bet Akmeni sazvanīt vispār nav iespējams!

-�� Neuztraucies, mīļā sirds, neuztraucies nepumpēsim! Lai tagad ve�i padarbojas pie tvertnes, bet tu mums parādi,

no kurienes tev to cūku aiznesa. Jā, bet kāpēc neziņoji agrāk, ja reiz nozaga� aizvakar?

-��� Mēs� ar veco� nebijām mājās, pietvīkusi kā jauna meitene, atzinās Venta Burlaka. Nolēmām, ka vienreiz ta�u esam pelnīju�i Ziemassvētkos kaut ko skaistu un nopirkām biļetes divu dienu ceļojumam ar prāmi līdz Stokholmai un atpakaļ. Atstājām māju un saimniecību jauno pārziņā un aiz�braucām. Tas bija tik skaisti! Kuģis kā milzīga pilsēta, visur gaismas, mūzika, zviedru galds� Un jūra! Es nekad vēl nebiju redzējusi jūru� Viņa smagi nopūtās. Dzīvo, dzīvo visu mū�u tiem lopiem pie astes un neko no pasaules neredzi!

-�� Atgriezāties tikai �odien? Anna Elizabete pirmo reizi ierunājās. Venta Burlaka paskatījās viņā atmiņu aizmiglotu skatienu, it kā nesaprotot, ko no viņas grib.

-��� Venta, jūs ar Vili atbraucāt �orīt? Bass pārjautāja.

-�� Nu, kā ta�, es tak saku! Bijām prom tikai divas dienas, un �e tev! Labākā sivēnmāte prom, bet tie pamuļķi neko nav ne redzēju�i, ne dzirdēju�i! Skatīju�ies savus zvaig�ņu korus vai kā nu to sauc�

Abi pamu/ķi acīmredzot bija Ventas pieaugu�ie, patuklie, sārtvaidzīgie dēli, cik noprotams dvīņi, kuri nodevīgi lillīgiem deguniem, mīņādamies no kājas uz kāju, kā norāti pui�eļi stāvēja pie lielās kūts durvīm.

-�� Burlakas kundze, vai tad viņi �o dienu laikā lopus vispār nebaroja? painteresējās Anna Elizabete.

Naivais jautājums Burlacieni pamatīgi uzjautrināja. Mei�tiņ, tu kādreiz esi bijusi �ādā fermā? Ja nav bail no sūdu smakas, nāciet, izrādī�u visu kā smalkā ekskursijā. Tikai to zvēru, saimniece pastiepa apsūdzo�u pirkstu uz melnā vilka pusi, gan iek�ā nelaidī�u. Cūkas trakas paliks, vēl izmetīsies.

Pēc desmit minūtēm, salīdu�i bezizmēra plastikāta kombi�nezonos ar kapucēm un ziliem plēves zābakiem kājās kā tādi kosmiskie ķirurgi, visi zosu gājienā sekoja saimniecei viņas

valstībā. Jau pirmajā kūtī Anna saprata sava pēdējā jautājuma naivumu �ajā fermā viss, sākot no baro�anas un ūdens pade�ves, beidzot ar mēslu iz�ķūrē�anu, bija pilnīgi automatizēts, un cilvēka klātbūtne faktiski nebija nepiecie�ama. Abi dēli tie�ām būtu varēju�i mierīgi baudīt Ziemassvētku televīzijas programmu, neraizējoties par lopiem.

Venta veda ekskursantus tālāk, izrādot gan bērnu silītes abas kūtis, kur dzīvoja sivēnmātes ar nesen dzimu�iem ruksēniem un kur visu temperatūru, mitrumu, vēdinā�anu vadīja un kontrolēja dators, gan Burlaku lielāko lepnumu atsevi�ķo kūti, kur lielā telpā mitinājās viņas tūksto�galvainā ganāmpulka ciltsmāte, bet divās mazākās se�i vaislas kuiļi. Un tie�i te aiz elektroniskās atslēgas sargātām durvīm bija noticis noziegums. Kāds te bija iekļuvis un Di�cūku nolaupījis. Ieraugot tuk�o aizgaldu, Burlaciene apraudājās.

-�� Ventas kundze, vai te var iekļūt tikai pa vienu ieeju? Anna pajautāja. Elektroniskā atslēga pie ārdurvīm izskatījās gana nopietna, lai to varētu tāpat vien dabūt vaļā. Bija vaja�dzīga magnētiskā karte. Tātad tam jābūt zinātājam, savējam. Vai arī� Vēl viens jautājums vai jūsu dēliem aizvakar nebija kāds ciemiņ�?

-�� Par ciemiņiem neko nezinu, bet otras durvis ir gan tās izved uz gaiteni, kas savieno �o kūti ar bērnu silīti. Pa to mēs pui�us dzenam meitās, viņa pirmoreiz �ķelmīgi pasmaidīja.

-�� Tā ir labāk nekā mākslīgi� Suķim tak ar savs prieciņ� vaja�dzīgs, vai ne? Ja reiz Eiropa tā uztraucas par rotaļlietām� Drīz jau pavēlēs kūtī mūziku spēlēt un filmas rādīt! Tfi-tu! Bet, pag, kāpēc jūs tā vaicājāt par ciemiņiem? Domājat, viņi manu cūku�?

Vienbrid �ķita, ka Burlaciene noģībs un sabruks tuk�ajā aizgaldā, ta�u viņa saņēmās.

-Ja esat visu redzēju�i un sabildēju�i nesaprotu gan, kas te kūtī būtu fotografējams! -, tad iesim uz māju. Iestrēbsim kādu malku kafijas un pie viena tiksim galā ar tiem slaistiem.

Draudīgais prāvās dūres uzsitiens pa cūku aizgalda malu abiem Burlaku dēliem neko labu nesolīja.

Burlaki, kā jau pieklājas lielsaimniecībai un tās brangajai rīkotājai, bija prāva, paveca T veida celtne, būvēta no sarkani dzelteniem ķieģeļiem ap 19.-20. gadsimtu miju. Iespējams, reiz bijusi pusmui�a vai neliela ra�otne. Divarpus stāvi plus izbūvēti bēniņi, tornītis ar metālkaluma cūku uz vējrā�a smailes, pirmais stāvs augstāks par otro, piebūve aiz mājas galvenās daļas. Ēkas priek�ā liela, ovāla puķu dobe, kurā augi bija rūpīgi ieziemoti, sasedzot ar egļu zariem, bet no dobes līdz abiem nama stūriem puslokā veda sudrabegļu ieskautas taciņas.

Manīdama viesu interesi, Burlaciene palepojās: Akmeņu Dzidras darbs. Pirms piecpadsmit gadiem viņa man �o skais�tumu iekopa, tagad nu cen�amies uzturēt. �ēl, ka nabadzīte tik slima ārsti noteiku�i gultas re�īmu, laikam muguras skriemeļi� Agrāk bie�i tikāmies kolhoza laikā, kad viņa strādāja dārzniecībā, mēs ar Vili vedām mēslus un mani pui�kas ar traktoriem brauca tos iestrādāt. Tad jau sanāca laiks i parunāt, i paraudāt. Dzidra tolaik vēl jauns skuķis bij�. Tad sagāja kopā ar Arni� Grēks jau ko sliktu teikt labs saimnieks, māja kā pils, dārzs iekopts, ta�u ak Dievs, cik greizsirdīgs! Valkājās Dzidrai pakaļ kā rūgta nāve i uz darbu, i uz kora mēģinājumiem. Ilgi jau viņai lustēties nesanāca pieteicās Uģītis, un Akmenis sievu no darba izņēma, teica lai dzīvo mājās un atpū�as, viņ� pelnot pieteikami. Pirmos gadus Dzidriņ� vēl atskrēja pie manis ar riteni nav tālu, varbūt desmit kilometri, ne vairāk, piedāvājās puķu dobi uztaisīt tādu, kura visu cauru gadu ziedētu. Vēl nosmēja lai profesionālās iemaņas neierūs! Es sākumā neticēju, bet tas velna skuķis ta�u dabūja to gatavu! Plēsās gan vairākus mēne�us, kamēr bija apmierināta. Laikam jau muguru tad arī samocīja� Vai�rākas nedēļas nerādījās, tad atbrauca Pats, atveda rakstītas

pamācības, kā dobi pareizi kopt, un pastāstīja, ka Dzidra esot smagi saslimusi, bū�ot ilgi jāārstējas. Ārsti noteiku�i pilnīgu mieru, tāpēc lai nezvanot un ciemos nebraucot. Kad atvese�ļosies, pati atbrauks. Tā arī vēl joprojām gaidu.

-�� Venta� Tava jaunības dienu draudzene ir pazudusi, tie�i un, neko neslēpjot, teica ģenerālis Bass.

-�� Es zinu, ka zudusi� Jau gandrīz divdesmit gadu kā zu�dusi� visiem, Burlaciene skumji �ūpoja galvu.

-�� Nē, Venta, tu mani nesaprati. Pirms divām dienām, aiz�vakar, viņa izgaisusi no Robe�niekiem.

-�� Ej nu, ej! Burlaku saimnieces varenais stāvs atslīga uz apsnigu�ā piemājas soliņa. Tad tā gan�

Vienā punktā skatīdamās, viņa ilgi sēdēja, neizrunājot ne vārda, tikai pa brīdim no�ņaukājoties. Neviens arī neko nevai�cāja, netraucēja, nesteidzināja� Interesanta reakcija, gandrīz vai jādomā, ka viņa Dzidru vairs necer skatīt dzīvu. Vai Ventai Burlakai būtu vairāk informācijas, nekā viņa pastāstījusi?

-�� Memm, tēvs prasa, vai tad �odien pusdienu nebū�ot? kaprīzi �īkstēdams, uz sliek�ņa burtiski izripoja viens no abiem Ventas dēliem, bet, ieraudzījis pilnu pagalmu ar sve��iem ļaudīm, mudīgi iesteidzās atpakaļ.

-��������� Iesim iek�ā! Saimniece beidzot lēni pieslējās kājas.

-�� Iedzersim kafiju ar konjaku. Tāda diena�

Pū�mājnieki saskatījās. Ko darīt? Iet, neiet? Burlaciene likās esam ne savā ādā, un arī abi apalī�i nekādas simpātijas nerosināja. Ta�u ja nu kāda noderīga informācija?

-�� Norunāts! Ģenerālis uzņēmās vadību. Tā jau viņ� ir. Dzīvojam gandrīz līdzās, bet nav laika pat ciemos aizbraukt, papļāpāt un jaunību atminēties. Ko tad Vilis dara?

-�� Ko dara, ko dara? Guļ kā maiss un vaid par nosperto cūku, bet līdz kūtiņai pat aizgājis nav.

Saruna notika virtuvē, kas, kā jau laukos ierasts, bija liela un ērti iekārtota īsta mājas sirds.

-�� Ventas kundze, jūs minējāt, ka Robe�nieku palīgstrād�nieks pie jums reizēm nākot piestrādāt. Viņ� ir vietējais, me�ājnieks? neparasti gardu cigoriņu kafiju malkodama, Anna, it kā starp citu, painteresējās.

-�� Da nē, kaut kāds iebraucējs. Man likās rīdzinieks, bet puikas kaut ko minēja par reind�eriem un prēriju pla�umiem. Nez vai nav no Amerikas latvie�iem. Runā tā mīksti, apaļi, matus arvien nēsā, astē saņemtus, un galvenais ziema vai vasara staigā savos augstpapē�u kovbojzābakos; tā kā sivēns ar tām pa�ām kājām kūtī ar tām pa�ām istabā pie galda. Cik neesmu pukojusies! Labi, ka vismaz to cepuri, pār slieksni kāpjot, atstumj pakausī vai noliek uz galda. Smieklīga viņam tā platmale kā kovboju filmās; esot piemiņa no lopu dzī�anas pla�ajās Amerikas prērijās.

-�� Kārli, vai tu tur kaut ko sabildēji? Lūdzu, parādi saim�niecei mūsu �odienas atradumu�

Venta Burlaka ilgi pētīja no āliņģa izvilktā slīkoņa seju, tad dziļi nopūtās, skaļi iz�ņauca degunu virtuves dvieļa stūrī un noteica: Skaidrs, kāpēc viņ� nerādās. Jā, tas ir Arņa Akmeņa palīgstrādnieks Edgars Pīlāgs.

Anna Elizabete gandrīz salēcās. Pīlāgs? Kop� kura laika Edgars no Nomnieka kļuvis par Pīlāgu?

25. decembra pievakare

Kad pirmais apjukums bija pāri, Miks Kaķītis un ģenerālis Bass ņēmās izpra�ņāt Burlaku saimnieci par visiem iespēja�majiem sīkumiem cik sen Edgars strādā Robe�niekos un kad sācis piestrādāt fermā, kādus darbus darījis, ar ko sarunājies, ko teicis? Vai kaut ko stāstījis par sevi un savu ģimeni?

Burlaciene, jūtami satraukta par jauno ziņu, ilgi �ņaukājās, tad, piegājusi pie masīvās ozolkoka bufetes, izņēma slīpēta stikla karafi ar rubīnsarkanu �ķidrumu, ielēja sev �picglāzīti, a�i iztuk�oja, tad, laikam attapusies, ka vajadzētu piedāvāt arī ciemiņiem, vaicājo�i pa�ūpoja karafi viņu virzienā. Visi pieklājīgi atteicās.

-�� Tas man sirdsdrapju vietā, viņa noteica, atslīgstot iz�sēdētā atpūtas krēslā ar puķainu pārsegu. Pa�as taisīts. Aro�nijas, pīlād�i, plū�koks un kadiķi. Tikai ogas. Un medicīniskais spirts. Visas kaites kā ar roku!

-�� Ventiņ, lūdzu, pastāsti mums par Pīlāgu! Visu, ko zini, Bass mudināja.

-��� Netramdi mani! Es domāju� Viņa uzsita ar tuklo plaukstu pa krēsla paroceni. Par Pīlāgu� Nu ko, tad jau būs jāpasauc arī tie diedelnieki! Laimoni, Visvaldi, nāciet �urp! Ar varenu saucienu aizbļāvusi visiem ausis, Burlaciene atkal aizdomājās. Pīlāgs� PIlāgs� Es jau domāju, ka ar to puisi kaut kas nav lāgā. Tāds dīvains bija no sākta gala. Visa tā

ērmotā ģērb�anās un runā�ana. Tā vien likās, ka viņ� nepār�traukti spēlē teijāteri� Brī�am uz normālu jautājumu atbil�dēja tā, ka pats velns neko nevarēja saprast, tā kā pantos, vai.

-�� Memm, viņ� ta�u bija aktieris! nedabiski smalkā balsī, teju falsetā iepīkstējās viens no abiem dvīņiem.

-�� Jā, viņ� pats teica, esot spēlējis lielākajā Latvijas teātrī, tikai skauģi viņu izēdu�i, otrs dvīnis steidza papildināt brāļa teikto. Kaut kas viņu abu runas veidā liecināja, ka pilns rublītis nav ne vienam, ne otram.

-��� Ko nu jūs tur muldat� Kāds aktieris? Atkal sadomāju��ies� Burlaciene skumji nopūtās. Varēja manīt, ka pa�as dēlu garīgā nepilnvērtība viņu lēni grau� kā ķirmis vecu koku.

-�� Prasts vīri�ķis viņ� bija, lūk, tikai nez ko no sevis iztaisīja. Matus lai garus audzēja un krāsoja, kovbojcepuri un zābakus nēsāja. Latvijas apstākļos� Domāju nav naudas, uzdāvināju jaunus gumijniekus, bet nē, lepns, nevilka! Pat uz kūti savos klabeņos gāja�

-�� Venta� vai viņam� Edgaram bija jūsu kūts atslēga?

-�� Kā ta, ka bija! Kā citādi tad viņ� tiktu iek�ā? Redz, mums bij� noruna, ka reizi trijās dienās viņ� apskatīs un pārbaudīs mehānismus un arī tos� kompjūterus. Teica, esot ārzemēs mācījies, zinot, kas un kā. Es no tiem smalkumiem nekā nesa�protu, bet �itiem padod tik, visu salaidīs dēlī! Bija mums ari otrs fermas strādnieks, Gunārs, ta�u nevarēja sadzīvot ar Edgaru un rudenī aizgāja. Tagad strādā tajā benzīntankā, kas Rīgas �osejas malā. Nesen satiku priecīgs par jauno darbu: tīrāks, nesmird� Man gan tā benzīna smaka rauj uz aug�u�

-�� Tad Edgars pie jums jau sen apgrozās? Miks Kaķītis neļāva viņai novirzīties no tēmas.

-�� Nu kā ta! Gadu vai vairāk. Redz, kad vasarā tās nesmu�kās lietas ar Akmeņa tēvu un aud�ubrāli sanāca un kad Pa�u ietupināja, tie�i Edgars gādāja par visiem Robe�nieku darbiem, pieskatīja māju, Dzidru un Uģi. Tad arī sāka pie mums braukt

palīgos. Nebija jau pārāk runīgs, ta�u da�reiz izmeta pa vārdam, ka vecais to puiku pagalam izlaidis, runājot pretī, neklausot, liels teļ�, bet slimās mammas brun�os vien turoties.

Uģis un turējies mātei brun�os? Varbūt tomēr bija pavisam citādi Uģis sargājis slimo māti no Edgara?

-�� Nezināt, kā Arnis Akmens ticis pie sava nenovērtējamā palīga? Miks turpināja izvaicā�anu.

-�� Viņ� viņu savācis uz ceļa un pēc tam lielījies, ka izvilcis laimīgo lozi! uzbudinājumā pietvīcis, iesaucās viens no dvī�ņiem. Braucis mājās no Rīgas un pamanījis gar ceļa malu ejam vīrieti ar mugursomu. Pieturējis, pajautājis, kurp dodas, un piedāvājis aizvest.

-�� Edgars devies tie�i uz Me�ājiem? Anna Elizabete neti�cīgi pārjautāja.

-�� Nu kā ta! Teicis viņam te bijusī sieva dzīvojot, gribot apciemot. Bū�ot �ai patīkams pārsteigums.

Anna Elizabete un Zane pārmija izteiksmīgus skatienus. Nevar būt, tā nu ir pārākā sakritība!

-Jā, jā, viņ� vēl teica, ka �ī esot lepna un iedomīga maita, pametusi �o trūkumā un nelaimē, tāpēc viņ� bijis spiests no Latvijas aizbraukt. Daudzus gadus nostrādājis ārzemēs, pat Kanādā un Amerikā, sapelnījis naudu jaunai dzīvei un nolē�mis atgriezties. Tagad gribēja satikt to� maitu� un parādīt viņai, par ko kļuvis.

Annai kļuva grūti elpot. Es tev parādī�u! Tu man vēl dabūsi�! Cik raksturīgi Edgaram! Un cik tipiski Akmenim savā apkaimē pulcināt cilvēkus ar izme�ģītām smadzenēm.

-���� Vai Edgaram Me�ājos bija kādi draugi? Kaķītis jau dusmīgākā tonī pajautāja.

-Jā, mēs! teju vienā balsī sajūsmināti iesaucās abi sārtie tuklvaid�i. Viņ� ar mums arvien parunājās.

-��� Neklausieties viņos! iebilda Burlaciene. Viņi man tādi� Lētticīgi. Kā bērni. Daudz ko iztēlojas. Kādi gan viņi

Edgaram draugi? Manuprāt, Edgaram draugu vispār nebija. Viņ� bija tāds� auksts. Da�dien mierīgs, pat pasmaidīja, citu reizi atkal gāja kā velns pa dakstiņiem, pats pa gaisu, dar�barīki pa gaisu, i nedomā ceļā stāties. Domāju sadzēries vai pohains, bet nē, cik zinu, alkoholu vispār nelietoja.

-�� Nē, memm, Edgaram bija draugi, bija! dīco�ā tonī ieru�nājās prāvākais no brāļiem, laikam Visvaldis. Viņam satrau�kumā katra acs rādīja citā virzienā. Vispirms mēs ar Laimīti, un tad vēl Antons!

-�� Ej nu ej? tēloti garlaikoti novilka Bass. Mums pagastā tikai viens Antons, un tas pats policists.

-��������� Tas pats! Arī Laimonis apstiprino�i māja ar galvu.

-�� Viņ� te bie�i garām braukāja ar savu ņivu.

Kaķītis un ģenerālis saskatījās jo tālāk, jo trakāk! Kas jaunajam policijas inspektoram Antonam Graudniekam varēja būt kopīgs ar Arņa Akmeņa palīgstrādnieku, varmāku un rū�dītu neģēli, kura vārds bija atrodams vairāku valstu policijas reģistros un kur�, atgriezies mājās, slēpās aiz sve�a uzvārda?

-�� Jūs, pui�i, esat ļoti vērīgi� Anna Elizabete vērsās pie abiem Burlacienes dēliem reizē. Sakiet, vai �ajās divās dienās, kamēr mammas un papa nebija mājās, te nenotika kas dīvains? Varbūt ieradās kāds negaidīts ciemiņ�? Pagalmā iebrauca kāda neredzēta ma�īna?

-��� Ne-a� Laimonis, sparīgi urbinādams degunu, pieri krunkās saraucis domāja. Nekā nebija.

-�� Tikai Edgars. Ar kvadraciklu. Un piekabi. Teica bijis Melnpils bodē, atvedis cūkām tos� nu, kā viņus, minerālmēs�lus� nē, minerālvielas! ilgi minstinājies, Visvaldis beidzot uzvaro�i iz�āva.

-� Da ne jau minerālvielas multivitamīnus, tu, pamuļķi! Laimonis viņam dusmīgi uzbruka.

-�� Kad tas notika? Vakar? Vai tie�ām viņ�� svētku dienā brauca uz Melnpili? iejaucās Burlaciene.

-���� Nē, memm, Edgars atbrauca tajā pa�ā vakarā, kad jūs ar papu aizbraucāt uz Rīgu! Laimonis, prātīgi pieliekdams vienas rokas pirkstus, uzskaitīja. �odien nē, vakar nē, aiz�vakar. Tas bija aizvakar!

-�� Nūja, aizvakar! Mēs ta�u skatījāmies zvaig�ņu koru sacen�sības, un tos rādija divus vakarus pusfinālu un finālu. Vakar bija fināls, Visvaldis loģiski skaidroja. Tātad aizvakar.

-��� Kā tad! Viņ� vēl mums atveda ķir�u liķieri, brīdi parunā�jās, tad teica, lai ejam iek�ā un nesaldējamies, viņ� izkrau�ot piekabi un arī nāk�ot. Bet neatnāca, tikai pēc brī�a dzirdējām, kā aiz loga norūca motors�

-��� Un pudeli jūs, protams, izdzērāt? Burlaciene draudīgi pieslējās kājās. Par spīti visam, ko saka dakteri!

Abi lielie lempji bailēs ierāva galvas plecos. Nevar būt, ka viņa tos per?! �etrdesmitgadīgus tēviņus!

-��� Ventas kundze, vai mēs varētu palūgt to pudeli? Anna Elizabete mudīgi iesaucās. Ļoti vajadzētu.

-��� Kam tāda draza vajadzīga? Burlaciene neuzticīgi pie�miedza aci, tomēr uzkliedza dvīņiem: �Nesiet �u!�

Abi vainīgie, neveikli stupādami, aizsteidzās. Iestājās ne�omulīgs klusums.

-Jūs jau pa�i saprotat, ka ar viņiem viss nav lāgā, kārtējo reizi no�ņaukusi degunu priek�autā, mājasmāte sāka stās�tīt. Kad piedzima, likās normāli puikas, bet astoņu gadu vecumā attīstība apstājās. Knapi pabeidza astoto klasi, par tālāku izglītību nebija ko domāt. Kādu brīdi strādāja kolhozā, lauku brigādē tur jau milzu prātu nevajadzēja, ej un dari, ko brigadieris liek. Vēlāk, kad privatizējām fermu, liku pie darba tepat, ta�u sapratu, ka bez uzrauga nevar atstāt un pie mehānismiem vispār nedrīkst laist, citādi nelaime klāt. Tā nu darbam fermā nākas algot cilvēkus, bet mani pamulķī�i der tikai lapu grāb�anai un celiņu slaucī�anai. Vecais ar� nav nekāds darītājs pulka jaunāks, toties diabētiķis, vairāk guļ

nekā staigā. Tā ari dzīvojam� Nemaz nezinu, kas būs, kad reiz kritī�u�

-��� Vai jūsu dēlu kaite patie�ām nav ārstējama? Zane kaut ko rakstīja blociņā, tad izplēsa lapiņu un iedeva saimniecei.

-���� Piezvaniet �im te ārstam, piesakieties uz vizīti. Brīnumus nesolu, bet var gadīties, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Ja reiz viņi tomēr spēja pabeigt skolu un strādāt�

-��� Vai, paldies, meit! Tikai es vairs neticu, ka tur kaut kas sanāks. Cik netikām pa ārstiem izskraidīju�ies� Viss velti. Kāda nu toreiz tā medicīna! Parunā, paskatās, paklauvē ar āmurīti, bildītes parāda, liek atbildēt uz simts jautājumiem. Pēc tam rausta plecus un plāta rokas. Taisnojas dīvains gadījums. Pieskaitāmi esot, bet ar īpa�ām vajadzībām. Nezinu, par ko tāds Dieva sods?! Varbūt par to, ka, gaidībās būdama, viena gāju uz me�u sēnēs? Apmaldījos, gandrīz noslīku purva akacī, knapi izrāpos, veselu nakti sūnās nogulēju. Tad man tā ērce arī iekoda� Un tie�i vēderā. Atklāju tikai pēc vairākām dienām. Aizbraucu uz Melnpils slimnīcu pie daktera ērci izrāva, bet teica, lai taisu cauri, citādi varot būt sare�ģījumi. Es saspītējos piektajā mēnesī? Neparko�! Bet, re, kā sanāca. Ta�u stulbi viņi nav visu saprot, ja izstāsta, un izdara, ja iemāca� Tikai dzert nedrīkst ne pilīti, tikko alkohols asinīs, tā kļūst apātiski un vairākas dienas guļ kā beigti. Bet iedzert dikti mīl� Tāpat kā saldumus un visus tos spo�os zvaig�ņu �ovus tos var skatīties nedēļām no vietas!

Drūmā stāsta nomākti, visi klusēja, līdz pieaugu�ie dvīņi, stīvēdamies kā bērni, atnesa ķir�u liķiera pudeli. Ielicis to plastikāta pierādījumu maisiņā un paraudzījies pulkstenī, Miks Kaķītis sāka atvadīties. Pārējie sekoja viņa piemēram.

Pagalmā viņus sagaidīja varen apmierinātie Egons Dambergs un Viktors ar suni. Viņiem bija izdevies, liekot lietā līdzīgu konstrukciju kā uz ezera, izķeksēt no mēslu tvertnes peldo�o kovbojcepuri. To, ka tā tie�ām piederējusi Edgaram, apliecināja Burlacienes skaļais �ņuksts.

-���� Kārli� Basa kungs, es� gribēju pavaicāt� Viņa ner�vozi mīņājās no kājas uz kāju. Vai� maniem puikām nekas nedraud? Es� viņiem nav nekāda sakara ar tā nabaga nāvi! Tā ta�u bija pa�nāvība, vai ne?

-�� Venta, mēs to vēl nezinām. To parādīs sekcija un analīzes. Pagaidām neredzu iemeslu uztraukumam, vienīgi� taviem puikām tā liķiera dzer�ana varēja beigties bēdīgi�

-��� Ventas kundze, man pēdējais jautājums, Anna pagrie�zās atpakaļ. Kāpēc tik lielās mājās nav suņa?

-�� Bija. Pirms nedēļas nomira. Aiz vecuma. Godīgi nokalpoja septiņpadsmit gadus.

-���� Tiktāl skaidrs, pēcpusdienas pelēkajā gaismā prātīgi stūrējot mājup, Miks Kaķītis noteica. Edgars atbrauca brīdī, kad jau bija sācies zvaig�ņu koru koncerts, sacienāja abus brāļus ar liķieri, zinot, ka viņi to tūliņ liks lietā un neparko neies prom no televizora ekrāna, bet pats tikmēr no�iepa cūku. Interesanti, kā? Un kāpēc?

-������������� Skaidrs, kā ar miega �pricīti dibenā, pasmaidīja Anna.

-��� Kad brālī�i pieminēja piekabi, uzreiz bija skaidrs, kur� nolau�pījis Burlaku Di�cūku. Multivitamīnu pakai piekabi nevajag. Jautājums tikai kāpēc tagad, kad fūres aizbrauku�as un svētku gadatirgi aiz muguras? Paklau, Mik, izmetam līkumu gar degvielas uzpildes staciju. Apraudzīsim to� Gunāru, ja? Tikai palaidīsim Egonu, Viktoru, Kārli un Zani mājās. Lai at�pū�as.

Zane un Kārlis izteiksmīgi nobolīja baltas acis, ta�u Anna viņiem kaut ko ie�ukstēja ausī. Abi pamāja ar galvu. Arī Kaķītis izteiksmīgi paraustīja uzaci, ta�u, pamanījis krusttēva smīnu ūsās, paklausīja. Sazvērēju�ies?

*� * *

Benzīntanks piederēja Laukgaļu lielsaimniecībai kā spītējot citiem uzņēmējiem, kuri, krīzei tuvojoties, bija

sa�aurināju�ies, Andris Laukgalis rīkojās pretēji un papla��inājās, vienlaikus izvēr�ot darbību vairākos at�ķirīgos vir�zienos: lielajos laukos audzēja āboliņu, linus, griķus, tuvāk mājai ārstniecības kumelītes un piparmētras, apsaimnie�koja pagasta pienotavu, krodziņu Pipardoze un benzīntanku. Viņam bankrots pilnīgi noteikti nedraudēja.

Degvielas uzpildes stacija bija neliela, ta�u moderni iekār�tota �etri sūkņi, ūdens, gaiss, automazgātava, tualete, ne�liels veikaliņ� ar kafiju, ātrajām uzkodām un jaunāko presi. Pie letes laiskojās tum�matains puisis.

-���� Gunārs? Miks pastiepa sveicienam roku. Policijas majors Miks Kaķītis.

-���� Gunārs gan. Kādā vajadzībā? Degvielu? Lampiņas? No�mazgāt ma�īnu? Izskatījās, puisim patika parunāt un mēle atradās kustīgā vietiņā. Labi gan, nebūs informācija ar knīpstan�gām jāvelk laukā!

-���� Nē, nē. Gribējām parunāties. Sveiciens no Burtākiem!

-������������ Ā, no cūkmāmiņas Ventas! Puisis atplauka platā smaidā.

-���� Dikti jauks tantuks. Kā viņai klājas? Sen neesmu saticis. Kop�� jā, kop� rudens, kad pēdējoreiz palīdzēju tam Akmeņa algotnim izpumpēt mēslu tvertni.

-���� Ko jūs par viņu varat pastāstīt?

-��� Vai kas noticis? Gunāra miers bija kā ar roku aizslau�cīts. Dzirdēju, pirms da�ām dienām greiderists no kupenas iz�ķūrējis līķi, un vēl dzirdēju, it kā Graudnieku Antons esot slimnīcā� Jūs tāpēc?

Oho, jaunākās informācijas aprite darbojas lieliski! Kaķītis sacirta zobus tā, ka plombes no�ņirkstēja.

-���� Dēls, ielej man vienu baltu kafiju ar jumtiņu, rāmi noducināja ģenerālis Bass. Kaut kā drebina�

-�� Drebina gan, Gunārs piekrīto�i pamāja ar galvu un sāka rosīties gar kafijas automātu. Jūs vaicājat par Edgaru� Sprie��ot pēc visa, ne bez iemesla. Gan atkal būs ko sastrādājis -

tam nekad nav miera. Tāpēc jau es aizgāju no Burlakiem viņa dēļ tur vairs nebija nekādas dzīves.

-��� Kā tā? Ģenerālis piepacēla uzaci.

-���� Nu kā? Cūkmāmiņa, tas ir, Ventas tante, savus, nē, cūku mēslus katru gadu pārdod Robe�niekiem tie lopiņi spēj sara��ot tik, ka gan pa�u laukiem pietiek, gan kaimiņiem pāri pa�liek. Parasti es viņai palīdzēju tikt galā ar sūkņiem un citiem mehānismiem, tur jau ar sievie�u rokām nepietiek. Tātad es darbojos pa Burlaku galu, bet Akmens ar Uģi un kādu no palī�giem ar Robe�nieku tehniku. Bet nu apmēram pirms gada vecais Akmens no Rīgas atveda to ērmu kovboju zābakos. Stā�dīja priek�ā kā baigo lauksaimniecības tehnikas speciālistu esot Amerikā skolojies un strādājis. Nu, ziniet, ja viņ� ir spe�ciālists, tad es esmu� traktors! Tas d�eks tosolu no logu �ķid�ruma neat�ķir, ko nu vēl par traktoriem vai mēslu sūkņiem runāt. Bet runāt gan māk par visiem desmit! Akmenim ausis aizmālēja, un īsā laikā arī cūkmāmiņa sāka iet viņa pavadā. Edgariņ� to un Edgariņ� �ito!

-��� Vai Edgars veica darbus ari cūku kūtīs? Miks lieti�ķi pajautāja.

-���� Sākumā ne. Tur gandrīz viss notiek automātiski, es visu esmu saprogrammējis, cilvēka iejauk�anās nav vajadzīga, vienīgi, ja iestrēgst mēslu skrēperis vai tvertnēs aptrūkstas barības, bet tad jau dators signalizē. Ta�u Edgars pamazām sāka bāzt degunu arī kūtīs, vispirms teica patīkot ruk�i, tad gribot pamācīties un apgūt ko jaunu. Galu galā sāka jaukties programmās, biju spiests izraidīt no datortelpas. Lai�kam jau bija pasūdzējies saimniecei, jo viņa man ieteica būt draudzīgākam. Mēģināju paskaidrot, ka iejauk�anās dator�sistēmā var nodarīt lielu ļaunumu, ta�u Ventas tante mani nedzirdēja. Vai cūkmāmiņai atgadījies kas ļauns?

-�� Burlaku saimniecei nozagta Di�cūka, klusi noteica Anna Elizabete, cie�i ielūkojoties Gunāram acīs.

-���� Ciltsmāte? Jēziņ� viņ� satriekts izdvesa. Tad jau Ventas tante tagad raud vienā gabalā! Di�cūka ir viņas kapi�tāls, tam lopiņam ir tādi rādītāji!

Eh, puis, tev ta�u tie ruk�i pie sirds pieaugu�i, nodomāja ģenerālis Bass, ta�u skaļi pateica ko citu:

-��� Un vēl. Pirms da�ām stundām no Me�ezera āliņģa tika izvilktas Edgara Pīlāga mirstīgās atliekas.

Gunārs atkrita uz ķeblī�a sēdus.

-��� Kā no āliņģa? Bet viņ� ta�u vēl vakarnakt, nē, aizvakar nēsājās apkārt ar Akmeņa kvadru un kaut kādiem lieliem maisiem. Tonakt biju krodziņā kad nestrādāju �eit, esmu bārmenis Pipardozē.

-���� Bez brīvdienām? izbrīnījās Anna.

-��� Pagaidām tā sanāk. Dikti vajag naudu. Jā, tātad tonakt es Edgaru redzēju vismaz divas reizes.

-��� Kas viņam bija mugurā? Miks strauji ievaicājās.

-���� Mugurā� Kā jau parasti d�insi, d�emperis pelēks, tāds kā bruņukrekls, virs tā melna kurtka, uz muguras apdruka putns lidojumā. Kājās tie pa�i nodriskātie kovbojnieki, kas vienmēr, galvā brūngana cepure.

-��� Un jūs tik precīzi to atceraties? Anna brīnījās. Vīrie�i parasti tādus sīkumus neievēro.

-�� Kā nu kur�. Man darbs tāds iegaumēt klientus. Turklāt tā Edgars ģērbās vienmēr. Viņ� Pipardozē bija bie�s viesis, nāca ciemos pie tā puspoļa. Dzīvo mums viens tāds jumta istabiņā. Jau gadu. Jir�i vārdā. Maksā tikai skaidrā naudā, eiros, parasti mēnesi uz priek�u par b&b, bed and breakfast gultu un brokastīm. �āds klients zelta vērts, tāpēc mums, darbiniekiem, stingri jo stingri piekodināts izpildīt visas viņa prasības.

Polis? Un jau gadu dzīvo Me�ājos? Bet kāpēc ne reizi nav redzēts? Oho!

Anna pamanīja, ka arī Miks un ģenerālis saspicē ausis.

-�� Interesants? Dro�i vien kāds rakstnieks vai mākslinieks atbraucis pabaudīt dabu un pastrādāt, Anna Elizabete, it kā tas uz viņu neattiektos, garlaikoti novilka, pētot preses stendu.

-��� Nezinu, kā tur ar to mākslu un grāmatām, ta�u musī�i viņam baigie pats kā vērsis un rokas kā tauvas. Katru rītu pagalmā stundu vingro, tad vai nu lec aukstajā pirts baseinā, vai vārtās sniegā. Pēc tam ēd brokastis starp citu, ļoti plānas, palūdz virtuvē minerālūdens pudeli un mugursomu plecos dodas pārgājienā, bie�i pāri Laukgaļu laukiem Me�a muzeja virzienā. Nezinu, kas viņam tur pazudis. Runā, ka tur uz dzīvi apmetu�ies kaut kādi pustraki sektanti. Nevienu neesmu redzējis, bet mēļo, ka �ie tur buroties. Reiz, garām braucot, patie�ām redzēju no skursteņa kūpam dzeltenus dūmus, un apkārtnē vējoja kodīga dvaka.

-�� Vai viņi bie�i tikās nu, Edgars un tas jūsu Jir�i? Anna turpināja ziņkāroties.

-��� Lūdzu, padomājiet, tas tie�ām ir svarīgi, uzstāja Miks Kaķītis.

-��� Hmm� n-nu.. kādas divas trīs reizes nedēļā. Edgars tad parasti atbrauca ar kvadraciklu, atveda Jir�ikam pilnu somu ar tikko ceptu rupjmaizi, laikam jau no Melnpils ceptuves, viņam tā traki gar�o, tad abi kādu brīdi sēdēja uz sliek�ņa un dzēra apelsīnu sulu, ikreiz tikai svaigi spiestu! Bet pēc tam gāja aug�ā spēlēt �ahu.

-��� Ko? ģenerālis kā neticēdams pārjautāja.

-�� Spēlēt �ahu. Acīmredzot Jir�i ir baigais ass, jo reiz Edgars, laikam smagi paspēlējis, mājās braukdams, izmeta: �Tam vecim smadzeņu poda vietā datorcentrāle!�

-��� Bet kā jūs zināt, ka tie�i �ahu? Miks tincināja.

-���� Man� nu labi, krodziņa �tats ir neliels, un man rei�zēm nākas arī uzkopt numuriņus. Divi jau tik ir, nav grūti, ziemā viens stāv tuk�s. Pirms da�ām dienām tur gan ievācās

viens ve�uks, bomzlga paskata, bet nākamajā rītā istabiņa bija tuk�a, izskatījās, ka gultā pat nav gulēts. Rēķins, protams, palika nesamaksāts. Toties Jir�i ir ļoti kārtīgs īrnieks. Brīnos, kā viņ� var iztikt ar tik maz mantām vien to, kas mugurā. Kumodē da�i apak�veļas gabali un zeķu pāri, bet skapī tāds kā robe�sargu apmetnis ar visu kapuci. Milzīgs, gandrīz kā telts�

Kaulainā, melnajam apmetnim plīvojot, Saulgrie�u gadatirgū mēmi iet cauri pārsteigto ļau�u pūlim, novicina savu izkapti un izgaist� Tajā pa�ā dienā atrod saldēto zagli un cauri Me�ājiem brauc trīs sarkanās fūres�

-��� Gunār, jūs tie�ām esat acīgs! ģenerālis uzslavēja. Vai �ajās dienās neesat manījis vēl kādas dīvainas lietas? Teiksim, 22. decembrī? Deru uz piecīti, ka nespēsiet atcerēties!

-��� Ģenerāļa kungs, jūs zaudēsiet! Bet ja tā ir jūsu griba� Gunārs nosmaidīja un pastiepa roku līkopam.

Pārējie ar interesi vēroja, kas notiks tālāk. Aizgājis līdz veikaliņa stūrim, Gunārs no pakaramā nocēla ādas jaku un no kabatas izvilka mazu blociņu. Ģenerālis demonstratīvi skaļi nopūtās un izvilka maku.

-���� Es ta�u jūs brīdināju! Gunārs triumfējo�i iesaucās. Tad jau mierīgāk piebilda. Lieciet maku atpakaļ, Kārļonkul. Es ta�u neesmu nekāds mūdzis. Mans vecaistēvs, Kalniņu Eidis, ar jums reizē skolā gāja, pilnu galvu piestāstījis, es skolas gados gribēju kļūt par izmeklētāju, tad ari iesāku pierakstīt visādus faktus un notikumus. Reizēm noder. Ko jūs domājat ja es jūs nepazītu, būtu tik atklāti runājis? Ieveļas tāds bars un sāk izpra�ņāt, skaidrs, ka noticis kas nopietns, vai nu es nesaprotu?!

-�� Ak tu, mīļo stundiņ, tas nu gan ir numurs! Bass saprie�cājās. Tu esi tas mazais pui�kāns, kuru es reiz uz ceļgala auklēju? Bet tu ta�u, ja nemaldos, dzīvoji Rīgā?

-��� Jau divus gadus, kop� esmu me�ājnieks. Dzīvoju Kal�niņos pie saviem ve�ukiem un vairāk nekā pusotru gadu strādāju Burlakos pie Ventas tantes, tagad pie Laukgaļa. Vaļasbrī�os studēju� juridiskajā, neklātienē. Neiet viegli. -

Viņ� sakautrējās. Zinu, ka vasarā vairākkārt viesojāties pie manējiem, labprāt būtu iepazinies, bet tie�i tad biju aizbraucis ciemos pie drauga uz Lietuvu. Vēlāk uzzināju par notikumiem, kas te risināju�ies, un par Akmeņa arestu. Bet nu jau viņ� nedēļu kop� laukā, vai ne? Abi ar veco Donātu Graudnieku vakaros bie�i Pipardozē dzer �ņabi brīnos, kā viņi tādāflaķī dzīvi tiek līdz mājām.

-��� Khm� Bass demonstratīvi ieklepojās.

-���� Zinu, zinu, vecmāmiņa arī vienmēr saka to pa�u tu pārāk daudz tark�ķi! Kur� datums jūs interesē?

-��� Nu, ja reiz tev ir tāda grāmatvedība, tad ņemsim visus pēc kārtas. Kas tev pierakstīts par 21. decembri?

-��� Tā� divdesmit pirmais� �Rīta maiņa tankā, vakars kro�dziņā. Daudz ma�īnu, laba diena, uz gadatirgu brauc gan no Melnpils, gan Rīgas, gandrīz visi pildījās pie mums. Melnpils ATU greiderists atkal pilnā gandrīz nonesa lielo miskastes kon�teineru. Jir�i neapmierināts Pipardozes blakusnumurā ievācies kaut kāds ve�uks. Antons un Edgars jau kuro nakti jārējas pa laukiem ar kvadraciklu, apnicis viņiem taisīt kafiju, eju gulēt!�

-Jūs strādājat diennakts re�īmā? Miks Kaķītis precizēja.

-��� Jā, līdz pēdējam klientam. Kad visi prom, varam slēgt ciet un turpat aiz bāra mazajā istabiņā likties uz auss. Parasti uz nakti paliek tikai viens atbildīgais, virtuves meitenes div�padsmitos iet mājās.

-��� Bet, ja reiz durvis ciet, kā, piemēram, nak�ņojo�ie klienti var tikt laukā uzpīpēt? Vai pastaigāties?

-��� Durvīm ir �leperatslēga. Ārā tikt var bez grūtībām, iek�ā gan nekā, tad jāspie� zvana poga.

-���� Skaidrs. Labi. Ko jūsu blociņ� saka par 22. datumu? Kaķītis bija izvilcis savu miniatūro plan�etdatoru.

-��� Divdesmit otrais. �Tankā. Ceļi slideni, grūti braukt. Agri no rīta Rīgas virzienā nenormālā ātrumā aiznesās balts busiņ� un sudrabaina toijota. Toties Graudnieks ar savu ņivu pie mūsu pagrieziena gandrīz ielikās grāvī, gāju palīgā izstumt.

Izskatās satriekts. Nesaprotu, par ko, ma�īna vesela. Ap pus�dienlaiku toijota atgriezās.� Te vēl ir. �Pēcpusdienā ar Graud�nieka volvo atbrauca Edgars, Akmens un Donats, kamēr lēju benzīnu, visi trīs smējās rudajai būs pārsteigums! Vēlu vakarā tas pats no rīta redzētais baltais busiņ� atkal nesās pa aple�doju�o �oseju, �oreiz uz Me�ājiem. Dulls braucējs! Me�āji pārvērtu�ies par trakomāju.�

-��� M-jā, nav tālu no patiesības, nomurmināja ģenerālis.

-��� Divdesmit tre�ais? Kaķītis nepacietībā bungāja ar pirk�stu kauliņiem pa leti.

-���� Pagaidiet, lūdzu, tur iebrauca klients, tūliņ apkalpo�u, tad turpināsim! Gunārs atvainojās.

Klients izrādījās dakteris Konrāds. Ieraudzījis pie preses stenda Annu Elizabeti, viņ� jūsmīgi steidzās tai klāt, lai apsveicinātos, bet, ieraugot abas pavado�ās personas, prieks nedaudz apsīka. Tomēr tas nemazināja viņa sirsnību, apsvei�cot pārējos Ziemassvētkos, un sajūsmu, stāstot par mazajiem stirnēniem, kuri atkopu�ies tiktāl, ka, skaļi brēkdami, skraida asistentei Ilzei pakaļ pa visu klīniku un pieprasa pienu.

-�� Vajadzēs pie jums kādu dienu iebraukt ciemos, nosmaidīja Anna Elizabete. Kad stirnēni pavisam atveseļosies, varu ņemt tos pie sevis jēru kūtiņā vietas daudz. Nezinu gan, vai savvaļas dzīvniekus tā drīkst piejaucēt, bet apsolos to noskaidrot. Varbūt mums ieteiks viņus vest uz kādu brīvda�bas zooloģisko dārzu? Ā, vēl kas Arvi, vai jūs gada pēdējā dienā būsiet Me�ājos? Ielūgumu saņēmāt? Pagodināsiet svi�nīgo ceremoniju? Mēs priecātos.

Dakteris aiz prieka pietvīka. Protams, bū�u. Tas ta�u ir gadsimta pasākums!

Konrāds jau pagriezās uz ie�anu, kad viņu apturēja Annas Eli�zabetes dīvainais jautājums: Atvainojiet, dakter, vai jūs pēdējo desmit dienu laikā esat izrakstījis Dzidrai Akmenei Naitolu?

-�� Nē, protams! Man nemaz nav tādas pacientes. Bet vispāres nedrīkstu atbildēt uz �ādiem jautājumiem.

-���� Un tie�i tāpēc, ka atbildējāt, liels paldies! Uz tik�anos gadsimta pasākumā! Anna Elizabete viņam tik �ilbino�i uzsmaidīja, ka majors Miks Kaķītis kuņģī sajuta pēk�ņu dedzi�nā�anu. Toties ģenerālis pasmīnēja.

-��� Un tā atgrie�amies pie hronikas! Kas piefiksēts divdes�mit tre�ajā? Majors Kaķītis savā uzstājībā sāka atgādināt tīģeri ar izlaistiem nagiem.

-���� �No rīta Rīgas virzienā ar mirgojo�ām bākugunīm un sirēnu aiznesās ātrie, laikam no Melnpils. Pēc da�ām stun�dām viņiem sekoja baltais busiņ� un Donāta volvo, ta�u pats Donāts krodziņā dzēra �ņabi. Visu laiku kādam zvanīja, bet nevarēja sazvanīt. Ap dienas vidu aizklumburēja mājās.� Ahā, un te ir par vakaru! �Ap deviņiem ar Akmeņa kvadru atbrauca Edgars, piekabē liels sainis. Uzkāpa pie Jir�i. Pēc brī�a aiz�brauca it kā Graudnieku virzienā, ta�u pie Pienotavas nogriezās pa labi. Interesanti, kāpēc? Pa taisno ta�u labāks ceļ�! Pēc pusstundas atgriezās bez saiņa. Abi ar Jir�i aizbrauca. Viņ� atgriezās tuvu pusnaktij Akmens atveda ar savu pasātu. Nezināju, ka abi pazīstami. Sūrojās, ka dēls pazudis, aizmucis no mājām, tagad jābrauc meklēt.�

-��� Gunār, divdesmit tre�ajā jūs Pipardozē strādājāt visu dien�nakti? Majora pelēkajās acīs parādījās metāliski zils spī�dums kā ierocim. Iespējams, atrisinājums ir tuvāk, nekā mēs domājam�

-���� Jā. Vecmāmiņa jau pukojās, ka Laukgalis pat svētkos liek strādāt. Bet viesus ta�u nevar atstāt neēdu�us, un pieva�karē pēc koncerta, kad visi brauca pie mums iebaudīt slaveno piparkafiju ar piparkūkām, mums sanāca tā-ā-āds apgrieziens, ka saimnieks apsolīja man prēmiju!

-��� Vai tajā dienā vairs nekas nenotika?

-��� Mūsu galā nekas īpa�s, tikai divreiz iebrauca Akmens ar veco Graudnieku. Abi dzenājās riņķī ar kvadraciklu it kā meklējot Uģi un Antonu. Nez, Donāta dēls beidzot būs meitās aizgājis? Sen jau bija laiks, citādi vecajam vien līdzi vilkās kā

tāda aste. Un tad ar to Edgaru� Vēlāk nakts vidū dzirdēju, ka tuvāk Pū�u salai it kā �auj, bet varbūt tas bija salūts. Vakar man beidzot bija brīvdiena, gulēju kā maiss, bet �odien visu dienu esmu �eit.

-���� Nu, Gunār, paldies, tu patie�ām esi malacis! Ģenerālis cie�i paspieda viņam roku. Manuprāt, tu esi izvēlējies īsto studiju objektu. Kad vajadzēs praksi, dro�i prasies uz Me�ājiem. Mums inspektoru vajadzēs.

-���� Bet� Gunārs apjuka. Kā tad Antons?

-��� Antons� Redzi, ar Antonu notikusi liela nelaime aiz�vakar viņu nogalināja.

-���� Kas? Jaunā pui�a acis iepletās lielas kā apak�tasītes, bet smaids acumirkli nozuda no sejas.

-��� Vēl nezinām. Meklējam. Tāpēc ari tavi pieraksti bija tik svarīgi. Pavēro vēl, vai neieraudzīsi ko savādu, un, ja ko redzi, zvani man vai Mikam. Tikai, lūdzu, bez pa�darbības. Un par Antonu� pagaidām nevienam, labi?

-��� Protams. Es saprotu, Gunārs drūmi novilka. Johaidi, kas te pēdējā laikā notiek!

-��� Nu, krusttēv, tu esi aktieris! Tāds nobeigums, ka saturies! Tas �alis ta�u tagad nakti negulēs!

-��� Lai neguļ. Viņ� ir lāga puisis, gudrs un apķērīgs. Varbūt kaut ko pamana. Ja grib kļūt par izmeklētāju, lai sāk pierast, ka �is darbs nav nekāds ro�u dārzs. Anniņ, meit, bet ko tu �odien tik klusa i ne pazīt nevar?

-���� Es domāju. Par cūkām, suņiem, biznesu, burvjiem un kvadracikliem, viņa nesaprotami atmurmināja.

-���� LIzbet, tev laikam temperatūra sakāpusi, pēdējais laiks braukt mājās. Jau vēls. Tavējie būs traki paliku�i, majors Kaķītis noraizējies noteica.

-��� Zini, Mik, varbūt tev taisnība. Iespējams, mūs tur gaida kāds pārsteigums.

īsajā braucienā līdz Pū�u salai ne Mikam, ne ģenerālim neizdevās izdabūt no viņas vairs ne vārda.

25.��� decembra vēls vakars

Pārsteigumi patie�ām bija. Pat vairāki.

Pirmais spo�i mid�ināja savus niķelētos sānus Pū�u Mājas stāvlaukumā. Uģa drauga Andra sarkanais motocikls to An�na Elizabete pazītu jebkurā laikā un vietā. Acu priek�ā atdzīvo�jās skats, kā, �ķiezdams granti un sīkos akmentiņus, pagalmā uz sava dzelzs rumaka ielido Andris, satraukti kliegdams: �Mēs atradām jūsu draudzeni, viņa ir dzīva!"

Tagad motocikla īpa�nieks un viņa labākais draugs Uģis Akmens, galvas nodūru�i, sēdēja Bergu mājas virtuvē un dzēra kafiju ar Omītes ceptajiem pīrādziņiem. Viņiem pie kājām, savilku�i modrus purnus, gulēja melnais vilks Zorro, Annas Grāfs un vecmāmiņas taksis Figaro. Otrpus galdam launagu ieturēja Egons un Viktors, bet apsardzes grupu noslēdza uz palodzes tupo�ais Barons, kur� skaudīgi skaitīja pīrādziņus.

-��� Tikai nelieciet mūs cietumā! ieraudzījis nācējus, iesau�cās Uģis.

-���� Oho! Uzreiz tik bargi? Vai tad būtu pelnīts? Bass, ar acs kaktiņu vērodams Annu, labsirdīgi pajokoja.

-���� Būtu jau gan� Abu pui�u vienbalsīgā, smagā nopūta nez kāpēc lika domāt par skumjiem ziloņiem. Mēs� atvai�nojamies.

-��� Par to jauko vīrieti uz mūsu lieveņa? Anna Elizabete zobgalīgi pajautāja. Vai par ko citu? Redziet, pui�i, ja gribat

darit �uļiclbas, iemācieties neatstāt pēdas. �oreiz to bija tik daudz, ka mēs būtu varēju�i tūliņ aiziet jums pakaļ līdz lauk�saimniecības skolas kopmītnēm. Ta�u mums nebija tik daudz laika, jo pa vidu gadījās nopietnāki darbi. Un es cerēju, ka jūs atnāksiet pa�i. Labs ir, stāstiet, tad redzēsim, ko ar jums darīt, ko nedarīt!

Nelikdamās manām pārējo pārsteigtos skatienus, viņa uz�runāja Omīti: Vai Kārlis un Zane mājās?

-���� Mājās, mājās. Paēda un aizlavījās gulēt. Teica, krītot no kājām. Ģirts arī nolūzis, laikam bū�u viņu kārtīgi nostrādinājusi. Ieskatījos viesistabā, abi ar Kārli guļ saldā miegā. Ieva arī agri devās pie miera, teica gribot netraucēti pārdomāt visus pēdējos notikumus. Traki jau ir nepieradu�am cilvē�kam saskarties ar ko tādu�

-���� Lieliski, lai tik �u�. Un manējie?

-��� Jau tre�o stundu aug�ā, Zilajā istabā, kopā ar baronesi pilnīgā harmonijā studē Bergu arhīva dokumentus. Izdarīju, kā tu teici, abas ar Zani uzrāpāmies bēniņos un nonesām to apaļo ķoci ar kartēm un burtnīcām.

-��� Tu esi zelts, Omīt! Paldies! Tas nozīmē, ka viņi par mums neatcerēsies līdz pat rītam.

Tas bija otrais pārsteigums.

Ielējusi no lielās kannas sev, Mikam un ģenerālim Basam karstu kafiju, Anna atsēdās līdzās Viktoram. Miks un ģenerālis piesēda uz mīkstā sola līdzās Andrim un Uģim, bet Omīte ērti ierīkojās uz sava iemīļotā ķeblī�a.

-��� Labi, pui�i, stāstiet! Anna Elizabete uzrunāja abus ap�klusu�os sēdētājus.

-��� Pie visa vainīgs Arnis Akmens! Andris skaļi un dusmīgi iz�āva apsūdzību.

-���� Tā gan. Un pie kā tie�i vainīgs? Bass, klusi smīnot, piepacēla ķeraino uzaci.

-���� Pie visa, kas notiek� Andris apmulsa. Domāju, ka jūs zināt�

-��� Kas mums būtu jāzina?

-���� N-nu� par tām stirnām� un puķēm� ledu� baļķi� un telefona zvaniem� Uģis stostījās.

Viņ� nepieminēja aprakstīto akmeni. Tātad tomēr Edgars?!

-��� Labi, nespēlēsim minē�anu. Stāstiet tā, lai var saprast! Saņemieties! Kur� sāks?

-��� Es, stingri noteica Uģis. Es. Viss sākās jau pagāju�ajā vasarā, kad tēvs� Akmens� uzzināja, ka es neesmu viņa īstais dēls. Mans tēvs ir Arnolds Lejiņ�, viņa pusbrālis. Viņ� ir div�desmit gadu vecāks par mammu. Viņa teica astoņdesmitajos abi dziedāju�i korī un dejoju�i kolhoza deju ansamblī, tur saskatīju�ies. Tolaik Akmens vēl te nestrādāja un nedzīvoja. Arnolds gribēja māti precēt, bet viņa vēl nebija pilngadīga. Abi nolēma pagaidīt. Bet tad ietiepās vecā Karlīne, mana ve�cāmāte. Viņa no pirmās dienas ienīda manu māti, saukāja par atradeni, kas nez kādam klaidonim �igānam izkritusi no ratpakaļas, tāpēc viņas labajam dēlam nav piemērota.

Nu gan! Lai nu kura govs būtu māvusi, bet vecā Karlīne, kas pati atklīdusi nez no kurienes!

-���� Un ko Arnolds? pajautāja Bass, lai gan atbilde jau bija zināma.

-���� Tevs� izrādījās pārāk mīksts, negribēja satraukt jau pa�veco Karlīni, tāpēc neiebilda. Tā viņi paklusām satikās, laikam kādus desmit gadus, līdz Dzidra, mana māte, palika stāvoklī. Tad uz Me�ājiem atnāca Arnis Akmens, tolaik jauns un izska�tīgs vīrietis, �etrpadsmit gadus jaunāks par Arnoldu. Viņam māte iepatikās uzreiz, un jau pēc diviem mēne�iem abi svi�nēja kāzas. Var jau būt, ka māte gribēja Arnoldam atriebties, es nezinu, tā tie�i viņa man to nepateica, bet� Laikam jau Akmens nojauta, ka es varētu nebūt viņa dēls, jo viņa jūtas pret māti atvēsa. Bet pavisam slikti kļuva tad, kad es augot arvien vairāk sāku līdzināties savam īstajam tēvam. Nē, ārā no mājām viņ� mūs nedzina, ta�u dzīve pārvērtās īstā ellē. Jūs laikam neesat biju�i mūsu mājā?

-���� Bijām. Vakar, noteica Miks Kaķītis. Stāstiet tālāk.

-��� Tad jau redzējāt, kas tas par cietoksni. Māja bez sirds un dvēseles, tāpat kā saimnieks. Viņ� pats sev iekārtojis greznu guļamistabu un viesistabu, virtuvē modernākā sadzīves teh�nika, bet mātei jādzivo un jāguļ mazā kambarīti līdzās puķu istabai. Mani viņ� iestūķēja biju�ajā slotkambari. Es tā ari uzaugu bez nevienas rotaļlietas, bez konstruktoriem, radio vai magnetofona. Pat nezināju, ka citiem tādas lietas ir, jo no skolas man uzreiz bija jāskrien mājās un jāpalldz lauku darbos. Mācīties drīkstēju tikai vēlu vakaros un naktis. Ja māte mēģināja mani aizstāvēt, patēvs viņu sita. Pirmajos gados vēl skata pēc ņēma līdzi uz kolhoza pasākumiem vai ekskursi�jām, vēlāk vienkār�i ieslēdza mājā un atstāja. Reizēm pat bez maizes kumosa. Kad māte divas reizes bija mēģinājusi izdarīt pa�nāvību, Akmens viņai ļāva iekārtot puķu istabu. Mamma ar augiem un ziediem sarunājas kā ar dzīvām radībām, tie viņai sniedz prieku un mierinājumu. Viņ� to pamanīja un vēlāk ikreiz, kad gribēja māti par kaut ko sodīt, nogalināja kādu viņas augu aplēja ar ķīmisku draņķi un tīksminājās, vērojot, kā tas nonīkst un aiziet bojā. Vēl pārmeta mammai, ka viņa, diplomēta dārzniece, neprotot apieties ne ar augiem, ne cilvēkiem. Vēlāk izdomāja jaunu spīdzinā�anas veidu neļāva man tikties ar mammu, turēja viņu ieslēgtu un meloja, ka esmu smagi slims, bet man ka slima ir viņa.

-���� Bet vai Robe�niekos nebija� nav palīgstrādnieku, kam lūgt palīdzību? Anna Elizabete brīnījās.

-��� Jūs dro�i vien pamanījāt, ka puķu istabas logi tā īsti neatveras, telefonu mūsu istabās nebija, bet uz āru, sabied�rībā, viss alla� izskatījās lieliski. Ļaudīm Akmens stāstīja, ka Dzidra, viņa mīļā sieva, kļuvusi dikti slimīga, tāpēc pa māju vien dzīvojot, bet es esot tipisks huligāns caur pieri vien uz tēvu lūrot, runājot pretī un neklausot ne lūdzams, ne sitams. Kam es varēju ko teikt? Viņ� man piedraudēja ja mēģinā�u

sūdzēties, viņ� mani dzīvu sapūdē�ot nepilngadīgo kolonijā, bet māti� nogalinā�ot. �Iegaumē vienu Melnpils policija ir manā kabatā, tur tu taisnību nepanāksi, bet tālāk par pagasta robe�ām vienkār�i netiksi.�

-���� Ārprāts� Anna Elizabete izdvesa. Bet vai tad pie jums nekad un neviens neiegriezās ciemos, nu, kaut vai tava klases audzinātāja no skolas? Tur tu nevarēji lūgt palīdzību?

-���� Kur� man ticētu? Akmens ta�u Me�āju skolā kādu laiku strādāja par direktora vietnieku� Viņ� bija paredzējis arī �ā�du variantu skolā es sāku iet divus gadus vēlāk, viņ� mani speciāli agrāk nelaida, lai varētu skolotājiem pateikt, ka tik ilgi esot ar mani, grūtgalvi, noņēmies, lai kaut da�us burtus iemācītu. Pirmos gadus man bija milzīgs kauns pārējo kla�sesbiedru priek�ā viņi mani apsaukāja par pamuļķi, otrgadnieku, idiotu. Vēlāk es aiz spīta saņēmos un pabeidzu Me�āju vidusskolu ar zelta medaļu. Cerēju tikt prom uz Rīgu un mācīties universitātē, ta�u Akmens pavēlēja stāties lauk�saimniecības skolā, citādi mātei klā�oties slikti. Vismaz ļāva izvēlēties me�saimniecību� Man ir jau divdesmit viens gads, bet es mācos tikai otrajā kursā� Uģis kādu brīdi paklusēja, cīnoties ar satraukumu. Jā, bet, kad uz Me�ājiem atbraucāt jūs, viss sagriezās kājām gaisā.

-���� Ko tu ar to gribi teikt? Anna Elizabete saspringa.

-���� Nu, jūs pārcēlāties �urp un apmetāties uz dzīvi veco baronu Bergu mājā. Nezinu, kāpēc, bet Akmens visu mū�u par to ir runājis ar īpa�u attieksmi TĀ māja. Mamma teica vēl nesen esot mēģinājis nopirkt, bet nav varējis dabūt cauri. Tad� jūs visādi atbalstījāt Maigu Lācīti, un Akmenim neiz�devās tikt viņas vietā. Jūs izēdāt no kultūras nama viņa labo roku Sofiju, kura te gadiem neko nedarīja, un Me�āji beidzot atdzīvojās (Izēdāt cik briesmīgi tas skan, turklāt tā nemaz nebija, lai gan no malas dro�i vien izskatījās! saīgusi nodomāja Anna). Akmens ārdījās kā negudrs jo vairāk jums veicās,

jo trakāk. Punktu visam pielika �īs vasaras notikumi, kad at�radāt tos senos kaulus, un vēlāk tā vecā bandīta nāve� Pie�dodiet, es nekādi nespēju domāt par viņu kā par savu vec�tēvu, lai gan juridiski viņ� tāds ir, pat divkār�i gan īstā, gan neīstā tēva tēvs, Uģis rūgti pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņ� �o stāstu ilgi nēsājis sevī, līdz uzdro�inājies atvērt muti. Laikam jau Akmens juta, ka cilpa pamazām savelkas un viņu neierobe�otajai valdī�anai Me�ājos pienācis gals, jo abi ar veco izgudroja arvien jaunas neģēlības. Vecais tolaik dzīvoja Robe�niekos, un mēs ar māti daļu no viņu sarunām dzirdējām. Arī to, kā tiek plānots jūsu draudzeni nolaupīt, bet, ja neizdosies jūs apturēt, tad nogalināt. Par mācību nebāzt degunu, kur nevajag. Viņi abi visu izkārtoja tā, lai vainīgais visās situācijās būtu mans īstais tēvs Arnolds Lejiņ�. Lai nu kāds gļēvulis viņ� bija� ir, ta�u mani mīl. Un mīlēja arī manu māti. Dro�i vien ar to Akmens viņu pakļāva līdzīgi kā mūs. Anna, man jāatzīstas to zivi bez galvas uz lieveņa noliku es. Mani piespieda. Viņi� abi� Piedodiet.

-���� Skaidrs. Labi. Kas notika tālāk? Anna skubināja.

-���� Tālāk? Tālāk� Akmeni iesēdināja, un mēs pirmo reizi atviegloti uzelpojām. Gandrīz pusgadu bijām brīvi! Mamma atkopās atguva svaru un spēku, normāli ēda, vaigi kļuva sārtāki. Viņa pat sāka smaidīt!

-���� Bet Edgars Pīlāgs? Viņ� jums netraucēja? Cik saprotu, viņ� Akmenim pildīja tādas kā sarga funkcijas?

-���� Edgars? Nē� Viņ� tikai izskatījās tāds padevīgs, bet patiesībā, man �ķiet, viņam bija pa�am savs iemesls atrasties te, Me�ājos. Reiz kaut ko izmeta par biju�o neuzticīgo sievu, kas te dzīvojot kā niere taukos. Man �ķiet, viņam bija kaut kāds kopīgs bizness ar jauno Graudnieku abi bie�i vien ar kvadraciklu pa naktīm apkārt dauzījās. Katrā ziņā, mūs viņ� pārāk nekontrolēja. Mūsu ļaunais gars bija cietumā, un mēs ar mammu cerējām, ka viņu nekad no turienes neizlaidīs.

Tāpēc es ļāvu Andrim sevi pierunāt iestāties jūsu dramatis�kajā pulciņā.

-��� Un tad Akmeni atbrīvoja pret parakstu, Anna skumji pasmaidīja.

-Jā, un viss vienā mirkli sabruka. 15. decembri viņ� atgrie�zās mājās un tajā pa�ā dienā piekāva māti tā, ka viņa vairākas dienas nevarēja paiet. Par visu, tā viņ� teica. Un avansā. Gri�bēja piekaut ari mani, ta�u es izrādījos stiprāks un veiklāks. Par to paldies Andrim iemācīja da�u labu cīņas paņēmienu. Noderēja. Noliku viņu plakaniski un kārtīgi samīcīju. Teicu ja vēlreiz piedurs mātei vai man pirkstu, nositī�u. Viņ� saprata, ka nejokoju, kļuva pavisam rāms. Pat piedāvāja kopīgi iedzert. Atteicos. Tovakar viņ� kaut kur aizbrauca durvis gan aiz�slēdza, ta�u, panākumu spārnots, es būtu tās izlauzis kaut plikām rokām. Diem�ēl� mamma jutās pārāk vārga, lai kaut kur dotos. Nākamajās dienās patēvs izvēlējās citu taktiku pavēlējis mātei saposties, viņ� mūs piespieda braukt līdzi uz Ziemassvētku koncerta mēģinājumu un tur uzvedās kā lops. Mamma no kauna gandrīz zaudēja samaņu, bet viņ� tai visu laiku knieba rokā, lai sāpētu, tur tagad ir milzīgs zilums. Kad atgriezāmies mājās, Akmens sāka par jums visādi ņirgā�ties, es neizturēju un uzbļāvu, lai aizveras. Viņ� man iesita ar uzgrie�ņu atslēgu. Nepaliku parādā un laikam izsitu �im zobu. Kamēr viņ� mēģināja piecelties, paķēru kvadras atslēgas un aiznesos, kur deguns rāda. Gribēju jūs satikt un vismaz atvainoties. Kad atgriezos, viss bija dīvaini mierīgi durvis vaļā, neviena nav, tikai mamma aizmigusi gulēja neaizslēgtā istabā. Mēģināju uzmodināt, gribēju teikt, ka varam izmantot mirkli, lai aizbēgtu, ta�u nespēju. Domāju, ka tas nelietis bija iebarojis viņai kaut kādas miegazāles. Tā viņ� pēdējā laikā darīja bie�i. Sevi�ķi, kad bija paredzēta kār�u spēle ar biju�o inspektoru Donātu Graudnieku, Edgaru un to� puspoli Jir�i Kepaneku. Viņ� jau kādu gadu mitinās krodziņā Pipardoze.

-���� Kā jūs to visu zināt? Majors Miks Kaķītis pārvērtās milzīgā jautājumzlmē.

-��� Andris viņu izsekoja. Viņ� ir mans vienīgais draugs, es viņam pilnībā uzticos� Esmu izstāstījis visu, tikai arī viņ� nezināja, kā palīdzēt. Ta�u Kepaneku izsekoja� Zināt, ko viņ� katru dienu dara? No rīta stundu vingro, tad peldas aukstā ūdeni, apēd sauju graudaugu un, uzmetis plecos mugursomu, kājām dodas uz Me�a muzeju. Tur pazūd aiz augstās baļķu sētas un nenāk laukā līdz vakaram, kad pastaigas solī atgrie��as Pipardozē.

Ļoti vērtīga liecība, kas apstiprina Gunāra novērojumus. Bet ko tas dod?

-��� Uģi, tu zini, ka tava māte kop� vakardienas pazudusi? saudzīgi ierunājās ģenerālis Bass. Mums vakar no rīta pie�zvanīja tavs patēvs un uzaicināja uz Robe�niekiem ar lūgumu atrast viņa pazudu�o, bet varbūt aizbēgu�o vai nolaupīto sie�vu Dzidru. Viņ� teica, ka ari tu esi pazudis bez vēsts jūs iepriek�ējā vakarā ļoti lamāju�ies un tu, durvīm dārdot, esot aizbēdzis no mājām. Akmens pieļāva domu, ka māte devusies tevi meklēt�

-���� Bet viss bija pavisam citādi! Viņ� melo! Uģis skaļi iekliedzās un pielēca kājās. Viņ� to ir nogalinājis!

-���� Ku�, ku�, dēls, pamēģini nomierināties un izstāsti, kas un kā īsti notika� Mēģini atcerēties precīzi!

-���� Mmm� Tātad tovakar, kad atbraucu no mui�as, kur satiku jūs, mājās neviena cita nebija, tikai aizmigusi mamma. Biju pārguris un nokreņķējies, tāpēc arī aizgāju gulēt. Pa mie�gam divreiz likās, ka dzirdu motoru vienreiz dobjāku, kā vieglajam auto, otrreiz pļerksto�āku, kā kvadrai. Ta�u necēlos. No rīta, kad pamodos, mamma joprojām gulēja, bet Akmeņa mājās nebija. Pagatavoju mums abiem brokastis, uznesu mammai viņas kambarīti, sēdēju blakām un domāju, ko lai dara: kā izkļūt no �ī nebeidzamā murga. Sadzirdēju norūcam

motoru un nodārdam ārdurvis tie bija Akmens un Edgars. Viņi lejā par kaut ko klusi sarunājās.

Līdz mums atlidoja tikai aprautas zilbes un vārdu drum�slas vakarā� aizved� jātiek vaļā� zina� tālāk visu pa�i. Viņi laikam domāja, ka mājās neviena cita bez mātes nav. Sapratu, ka tiek gatavots kas nelāgs Akmens vēlas mūs ar māti noga�lināt, ja reiz tik pēk�ņi atslābinājis kontroli. Nolēmu bēgt un vai nu meklēt palīdzību pie jums, vai laisties uz Rīgu. Andris jau sen bija apsolījis aizvest ar moci.

-��� Tālu jūs nebūtu tiku�i, vecais policists nosodo�i pa�ū�poja galvu. Ar ko viss tovakar beidzās?

-���� Ar ko? Ar vēl lielāku murgu nekā līdz tam. Noslēpos mammas puķu istabā. Lejā negāju, lai viņi nesaprastu, ka �īs sarunas laikā esmu bijis mājās. Pēc kāda laika dzirdēju, kā abi smiedamies atvadās pielicis kvadrai piekabi, Edgars aizbrauca, bet Akmens sāka zvanīties pa telefonu.

Vispirms ar kādu dedzīgi un dusmīgi strīdējās puspoliski. Tad dzirdēju, kā viņ� pa telefonu rezervē divas aviobiļetes uz Var�avu uz sava un kaut kādas Olgas Putānes vārda. Pēc tam ilgi krāmējās savā guļamistabā un iznāca no turienes ar piebāztu �emodānu, ielika to pasāta bagā�niekā. Tad piezva�nīja Donātam un teica, ka pēc brī�a aizbrauk�ot tam pakaļ cik var sēdēt, neko nedarot, aizbēgu�ie jāmeklē, un, ja reiz policijai vienalga, tas jādara pa�iem. Klausījos un brīnījos neviens ta�u nebija pazudis!

Kā nu ne, Uģit, Akmeņa prātā tu jau sen biji pazudis un noslīcis purva akacī!

-��� Ar ko tad viņ� galu galā aizbrauca? Bie�ās braucamrīku maiņas pat Mikam bija sajauku�as galvu.

-���� Tur jau tā lieta. Tikko Akmens bija beidzis runāties pa telefonu ar Donātu, kā pagalmā burtiski ielidoja kvadra ar visu piekabi. Pie stūres sēdēja tas� puspolis Jir�i. Tāds kā noskaities, kā pārbijies. Izskatījās slapj�.

Akmens izskrēja laukā, abi brīdi satraukti diskutēja, tad pasmējās, sarokojās un iesēdās pasātā. Nezinu, kurp brauca, bet sapratu, ka noticis kas nelāgs, kāpjot ma�īnā, Jir�i uz pakaļējā sēdekļa uzmeta Edgara sarkanbrūno kovbojcepuri, no kuras tas nekad un ne pie kādiem apstākļiem ne�ķīrās.

Metos lejā uz savu istabu un izmisumā sāku krāmēt mugur�somu biju gatavs kaut vai iekraut māti kvadracikla piekabē, ka tikai prom. Ta�u nokavēju. Akmens atgriezās ātrāk, nekā domāju, tikai �oreiz viņam līdzi bija Donāts Graudnieks. �aus�mīgi piedzēries. Kā, starp citu, arī Akmens.

Laikam Graudnieks domāja, ka mana istaba ir tualete, jo, pla�i atrāvis durvis un bikses pogādams, gāzās tik iek�ā. Nācās viņam skaļi uzsaukt, lai attopas. Akmens sadzirdēja saucienu, mirklī izrāva Graudnieku no istabas, un jau nākamajā sekundē es dzirdēju, kā durvis tiek aizslēgtas.

Nezinu, kas notika tālāk, bet, kad apmēram pēc stundas durvis atvērās, Donāta vairs mājā nebija, bet Akmens bija pārvērties. Patēvam rokā bija medību bise, ar kuru draudē�dams un ņirgādamies viņ� pavēlēja man iet uz virtuvi, sēdēt pie telefona un gaidīt zvanu.

�Es tev piezvanī�u un, kad tu būsi izdarījis man vienu svarīgu pakalpojumu, pateik�u, kur atrodas tava mīļā māmiņa un kā viņu no turienes dabūt laukā. Ja aizbēgsi vai necelsi klausuli, viņa mirs ilgā un moko�ā nāvē. Un pat nemēģini nevienam zvanīt, vismazāk jau policijai, es to tajā pa�ā mirklī uzzinā�u!�

Ledainais miers patēva balsī apliecināja, ka viņ� nejoko. Apsolīju, ka darī�u visu�, lai tikai glābtu māti. Viņ� vēl noņirdzās, ka tādu palaistuvju pilna pasaule, neesot vērts satrauk�ties, vienmēr nāk�ot nākamā, paķēra bisi un aizbrauca. Ar kvadraciklu. Abi. Donāts bija viņu gaidījis laukā un tikmēr atkabinājis piekabi.

Metos aug�ā uz mātes istabu. Tuk�s. Viņas nekur nebija.

Sapratu visticamāk, Akmens māti jau nogalinājis, bet mani plāno piebeigt vēlāk. Ta�u es vairs nebaidījos un negra�sījos tāpat vien padoties. Lūdzot Dievu, lai paspēju pirms Akmeņa, sazvanīju Andri un teicu, ka man �onakt vajadzēs viņa palīdzību. Trīsreiz pārmeklēju māju, ta�u neko neatradu. Visas telpas speciāli bija atstātas vaļā, lai gan parasti Akmens durvis slēdza. Paķēru somu un noslēpu ārā zem kvadracikla piekabes.

Apmēram pēc pusstundas ieskanējās telefons un aizelsu�sies patēva balss �ukstus pavēlēja paņemt no �ķūnī�a slēpes un mudīgi laisties gar Lielā Me�a malu uz biezokni iepretī Pū�u salai. Gan dzirdē�ot, kur jābrauc. Es patie�ām dzirdēju. �etrus �āvienus. Divus un pēc brītiņa vēl divus. �ļūcu uz ska�ņu, tad ieraudzīju kvadras pēdas un beidzot arī pa�u brau�camo tās priek�ējie riteņi bija iesprūdu�i starp divām prie�u saknēm, izvilkt nevarēja. Netālu gulēja no�auta stirna, viņai līdzās kārpījās aiz�auts stirnēns, bet Akmens tik auklēja bisi un smīnēja. Man no dusmām un naida iek�ās sagriezās. Ja vien būtu, ar ko, es to lopu tobrīd būtu nositis.

�Tu tagad paņemsi �o te bisi, neuztraucies, nav pielādēta, pa fikso laidīsies uz Robe�niekiem un tur to kaut kur noslēpsi. Mēs atbrauksim vēlāk. Ja viss būs izdevies labi, tad arī paru�nāsim par tavu māmiņu��

Sapratu, ka mani muļķo, ta�u negribēju ar bisi rokās palikt kopā ar slepkavām, tāpēc uzmetu to plecā un slēpoju prom, ko kājas nes. Diem�ēl slēpes bija vecas, vecātēva, nesmērē�tas, bet sniegs slapj� un ķepīgs. Nomocījos un beigās vēl nolauzu vienai slēpei galu, nācās uzmest to plecā un tālāk �ļūkt uz vienas�

-Tu aizslidinājies līdz Robe�niekiem, bet tur netālu no mājas gaidīja Andris ar motociklu? Paķēris sagatavoto somu, tu ar visu draudīgo kravu brauci viņam līdzi uz lauksaimniecības

skolas kopmītnēm un visu �o laiku slēpies kādā no tuk�ajām guļamistabām. Taisnība? Anna Elizabete rāmi turpināja Uģa stāstu.

-��� Bet kā� brīnījās Andris. Mēs bijām tik uzmanīgi un nevienam neteicām.

-�� Jā, bet skolas pavārīte nesaprata, kop� kura laika tu esi sācis tik daudz ēst. Laikam centies atbarot draugu?

-��� Tā bija gan, Uģis atzina. Kop� Akmeņa pārnāk�anas mēs ar māti ne reizi netikām normāli paēdu�i.

-���� Labi. Un kuram pieder spārnotā ideja pakārt biedēkli Annas mājas lievenī? dusmīgi vaicāja Miks.

-���� Man! sasparojās Andris. Nevarēju izdomāt neko la�bāku, kā norādīt virzienu, kurā jāmeklē. Tikai neprasiet, kas mums palīdzēja to veci uztaisīt un kā mēs viņu vedām, ja situācija nebūtu tik nopietna, jūs vēl pasmietos, kā mēs, divi lieli tēvaiņi ar tre�o lielo tēvaini padusē, uz mo�a dejojām gulbī�u deju pa ledu�

-��� Redzējām, redzējām, vēl brīnījāmies, kur� dullais ziemā ar plikām riepām brauc.

-��� A kad citu nav, bet braukt vajag? Andris atcirta. Ko tad man draugu nelaimē pamest?

-��� Nu, pui�i, jums gan ir savdabīga izpratne par glāb�anu no nelaimes, norūca majors Kaķītis. Labi, viņi tevi pie�spieda palīdzēt, labi, tev izdevās aizbēgt un paslēpties pie drauga, bet kāpēc jūs abi nevarējāt atbraukt �urp uz Pū�u salu un mums visu izstāstīt? Būtu varēju�i jau ātrāk kaut ko darīt lietas labā!

-���� Mēs� mums bija bail� Ja nu jūs arī? Uģis nosarcis izmocīja.

-��� Un kas tagad ir mainījies?

-���� Pie mums ieradās �is te kungs un �is� draugs, And�ris norādīja uz Viktoru un viņa bra�o Zorro. Piecos vārdos paskaidroja to, ko jūs jau zināt, un ieteica pa�iem atnākt un

atzīties. Anna, lūdzu, piedodiet par visām tām neģēlībām, ko mans� patēvs jums sarunāja pa telefonu un ko viņi ar Edgaru sastrādāja. Nu, to ledu uz sliek�ņa un baļķi uz ceļa� Dzirdēju abus par to uzjautrināmies.

-���� Bet akmeni? Ari Edgars?

-���� N-nezinu� Kādu akmeni? Uģis iepleta acis.

Viņ� nemelo. Tātad tas tomēr būs bijis kāds cits�

-���� Labi. Bet kur jūs dabūjāt to resno auklu un ovālo koka medaljonu? painteresējās Bass.

-��� Atradu zemē līdzās piekabei, kad slēpu zem tās mugur�somu. Man �ķiet, tā piederēja Edgaram, viņ� kaut ko tādu nēsāja siksnas vietā. Teica pasargājot no sliktām domām un vēlmēm�

-���� Ko tu neteiksi! caur zobiem novilka Kaķītis. Redz, ka nepasargāja vis. Starp citu, jaunie�i, kur jūs noslēpāt bisi un slēpes?

-���� Es varu pateikt! Viktors, visu laiku klusējis, jautri iesmējās. Uģa okupētajā istabiņā, otras gultas veļas kastē.

-�� Nu, konspiratori!!! ekspertu priek�nieks Dambergs sāka skaļā balsi rēkt, un pēc brī�a jau smējās visi.

-��� Labi, pui�i, ko mēs ar jums lai darām? apjucis prātoja Miks Kaķītis. Uz Robe�niekiem jūs �obrīd iet nedrīkstat, uz skolu arī ne par tālu, turklāt jābrauc uz nepareizo pusi. Atstāt �eit? Dro�i vien varētu, ja vien Anna Elizabete neiebilst, ta�u te vairs nav gultu�

-��� Mēs varam arī uz grīdas! abi draugi vienā balsī iesau�cās. Tas bija nepārprotams lūgums ļaujiet palikt!

-��� Tik ekstrēmi nevajadzēs. Gulēsiet bibliotēkā. Tur ir trīs izvelkamie krēsli, būs drusku pacieti, bet nekas vienu nakti izturēsiet. Anna iedos guļammaisus un segas. Bet lielākai dro��ībai pie�ķirsim jums ari Viktoru ar Zorro. Lai kādam neienāk prātā uz savu galvu meklēt naksnīgus piedzīvojumus.

-��� Bet mamma? izmisis iesaucās Uģis. Ja nu viņa�

-���� Par to domāsim mēs! noskaldīja Kaķītis. Tu saki pārbaudīji visu māju? No bēniņiem līdz pagrabam?

-��� Cik durvju ir lielajā pagrabtelpā? pēk�ņi pajautāja An�na Elizabete.

-����� Divas� Kopā ar ārdurvīm trīs, apmulsis atbildēja Uģis. Kāpēc jautājat?

-���� Vai patēvs tuvākajā laikā bija iecerējis kādu remontu? Varbūt jūs ar mammu?

-���� Nē. Kādi vēl remonti ziemas laikā? Izbrīns pui�a sejā bija patiess.

-���� Ļaudis, mēs esam biju�i pilnīgi akli! Ja Dzidra vēl ir dzī�va, Akmens viņu slēpj pagrabā. Atcerieties kad mēs tur iegājām, telpas vidū gulēja saplēsta litriga acetona pudele. Akmens vainoja �urkas, ta�u tur nebija neviena sūdiņa! Toties trīs durvju vietā bija divas tās, pa kurām ienācām, un mazas, �auras durtiņas pa labi.

-���� Tās ved uz kurtuvi. Bet pretī ieejai pie gala sienas un drusku pa kreisi ir tre�ās uz dārzeņu noliktavu. Tā ir cie�i noslēdzama telpa ar regulējamu gaisa padevi�

-���� Bet tur nebija nevienu durvju, tikai milzīgs ozolkoka plaukts ar krāsu bund�ām un �ķīdinātājiem!

-��� Ak Dievs! Uģis novaidējās. Tad, redz, ko viņ� domāja! Un es to palaidu garām!

Vīri saskatījās. Miks pielēca kājās. Egon, Viktor, ņemiet stroķus, suni, un braucam! Bet jūs visi paliksiet mājās, dro��ībā. Vienai dienai par daudz piedzīvojumu� Ģenerālis Bass un Omīte jūs pieskatīs!

-��� Vai tu redzējies, Līzbet, kā krustdēls mūs izkomandēja! sirmais policists pasmīnēja. Labi, brauciet, un lai Dievs jums stāv klāt. Bet jūs, pui�i, paprasiet Annai guļammaisus un bei�dzot sasildieties, citādi no jūsu zobu klabē�anas jau pa�am auksti metas. Annīt, ielej viņiem pa �picglāzītei trejdeviņu, lai izsilst. Te būs, ņem! Bass pastiepa viņai savu kabatas

bla�ķīti, ta�u Anna jau bija pasniegusies uz plauktiņa virs pavarda. Tā!

-���� Omlt, LIzbet, pui�i, kur� no jums prot spēlēt �ahu? Pulksteni skatīdamies un nervozi dīdīdamies uz cietā virtuves krēsla, ģenerālis izturēja tie�i trīs minūtes. Tad izvilka no kabatas plānu kastīti. Man te tāds �ahiņ��

-��� Jā, Kārlīt, gaidī�ana ir visgrūtākā, Omīte filozofiski novilka. Saspēlēsim ar�. Tikai brīdinu esmu �vaks pulveris, nekāda lielā prieka tev nebūs.

-��� Es palīdzē�u, klusi piedāvāja Uģis. Patēvs� Akmens lieliski spēlē. Arī mani iemācīja. Viņam vajadzēja kādu, pret ko izgāzt dusmas un izrādīt pārākumu�

Ta�u palīdzība nebija vajadzīga. Pārējiem dedzīgi jūtot līdzi, pēc Omītes tre�ās zibensātrās uzvaras ģenerālis Bass pacēla balto karogu.

-�� Anna Līze Saulīte, es ar tevi vairs nespēlē�u! Tu esi iedzi�nusi mani grīdā un vēl izrīvējusi ar kāju.

-��� Nu re, kā sanāca� Tu tikai nedusmojies, Kārlīt, labi? Omīte ba�ījās. Manam tētiņam �ahs bija mīļākā spēle. Tā kā viņ� bija gaidījis dēlu, bet piedzimu es, man nācās apgūt arī �aha spēli.

Tobrīd spalgi ied�inkstējās Annas Elizabetes mobilais tāl�runis. Miks.

-�� Tev bija taisnība Akmens savu sievu bija slēpis pagrabā, dārzeņu kambarī!

-��� Atradāt?

-���� Nē. Mājā neviena nebija. Visas durvis, pagraba ieeju ieskaitot, vaļā. Lejā valdīja grautiņ� tāpat kā Graudnieka virtuvē. Masīvais ozolkoka plaukts apgāzts, krāsu bund�as mētājās pa zemi, �ķīdinātāji tāpat. Stikla pudeles saplīsu�as, bund�ām no kritiena atsprāgu�i vāki. Smirdoņa baigā�

-��� Un tajā mazajā kambarī neviena?

-���� Neviena. Izskatās, ka kambara durvis no iek�puses atgrūztas vai ie�ūpotas ar tādu sparu, ka plaukts sazvārojies un pārsvēries. Tālāk jau bija pavisam viegli izkļūt. Nomie�rini Uģi. Vismaz pagaidām �ķiet, ka Dzidra Akmene ir dziva, ari Viktora vilks uzņēma kaut kādas pēdas. Tādas dīvainas, streipuļojo�as, ved Lielā Me�a virzienā. Mēģināsim pasekot, redzēs, kā veiksies. Dikti tum�s, un, kā par spīti, �ovakar ne mēness, ne zvaig�ņu. Ja būs galīgi slikti, turpināsim rīt no rīta.

-��� Bet Mik� Anna no�ukstēja.

-��� Zinu, zinu� Auksts, ziema, slima, novārgusi� Es to visu zinu, bet mēs varam tikai to, ko varam. Zeme ir sasalusi, bet purvs daudzās vietās vēl vaļā. Pa virsu plāna ledus garoziņa, apak�ā �ķidra, melna zampa. Ja viņa tur iekritusi� Labi, nav, ko zīlēt mēģināsim iet, cik tālu suns spēs sekot pēdām. Pajautā Uģim, vai tuvumā ir kādas mājas, kurp Dzidra varētu doties un prasīt patvērumu?

Anna skaļi atkārtoja jautājumu Uģim, kur� aizdomājās.

-��� Varbūt uz Burtākiem� pie Ventas tantes. Viņa mammu ļoti mīlēja, noteikti neatteiktos palīdzēt. Lai gan kop� Burlaki sāka sadarboties ar Akmeni un mūsu Edgars pie viņiem piestrādā, mamma dro�i vien domā, ka arī cūkmāmiņa viņu nodevusi�

-���� Kas vēl? Domā, Uģīt, domā!

-��� N-nu� Varbūt Dravas, kur dzīvo vecais Miķelis Priede? Viņi kādreiz bija labi draugi, mamma pie Prie�u tēva pat gāja mācīties bi�kopības gudrības, lai zinātu, kā pareizi jāapputeksnē un jāpavairo augi. Viņa man teica, ka tā esot īsta ziedu paradīze zemes virsū�

-���� Mik, tu dzirdēji? Mēģiniet iet Dravu virzienā! Varbūt viņa ir tur� Kaut nu paspētu atrast�

Tomēr meklējumi nevainagojās panākumiem.

Vīri, no�ķiedu�ies purva dūņām, pārguru�i līdz bezsamaņai un nomākti, atgriezās krietni pēc pusnakts. Pat Zorro �ķita

sa�ļucis kā ik reizi, kad neizdevās izpildīt savu uzdevumu un atrast meklējamo. Nelīdzēja pat Annas pasniegtais pīrādziņ� suns, ausis nokāris un asti nolaidis, piegāja pie viņas, ar lielu, siltu mēli nolaizīja roku, pīrādziņam pat nepieskaroties, un apgūlās pie kājām, ar visu savu sunisko būtību pauzdams bēdas un lūgumu tikai nerājiet mani, es jau tāpat slikti jūtos.

-�� Ak tu mīļo stundiņ, suņa dvēsele ir cēlāka un līdzjūtīgāka nekā viena otra divkājaiņa! no�ukstēja Omīte un jau posās pie plīts. Pag, es viņam buljoniņu uzsildī�u!

-��� Nepūlies, Omīt, neēdīs! Viktors satvēra ve�iņas plauks�tu. Zorro ir satriekts. Tā notiek vienmēr, kad mums kaut kas neizdodas. Suns ir kā lakmusa papīrītis jūt visu to pa�u, ko mēs, tikai vēl izteiktāk. Bet cilvēku valodā savas domas un jūtas izteikt neprot, tāpēc izrāda, kā nu mācēdams. Ļausim viņam izgulēties.

-���� Kur puikas? Miks, zem siltā ūdens straumītes rokas mazgādams, pārlaida skatienu virtuvei. Ģenerālis, ietinies rūtainā pledā un iekārtojies stūra sēdekļa dziļumā, miegojās. Omīte, mo�āka nekā jebkad, grasījās lēkt kājās un gādāt atbraucējiem vēlīnas vakariņas. Bet Anna� Sakoncentrējusies, it kā prātā risinādama vienādojumu ar trim nezināmajiem, viņa bija te un reizē nebija. Pārējie mājinieki acīmredzot gulēja. Kā parasti, Miks pasmīnēja.

Dambergs un Viktors klusēdami atslīga uz soliem, gaidot savu kārtu pie siltā ūdens un ziepēm.

-��� Līzbet, kur tu liki Uģi un Andri? Nepalaidi ta�u mājās? Miks atkārtoja jautājumu.

Tālēs klīsto�ais skatiens noskaidrojās. Nē, protams. Guļ bibliotēkā. Ievedu caur kamīna eju, iedevu siltumam katram pa lāsei trejdeviņu, labākam miegam vīgrie�u tēju ar medu, bet kompānijai Grāfu. Pateicu, lai sargā. Un zini, ko tas mazais astainis izdarīja? Nogūlās �ķērsām priek�ā kamīnam

un uzsmaidīja viņiem baltzobainu Holivudas vilka smaidu. Pui�i mudīgi iekārtojās krēslos. Domāju, par tiem vairs nav jākreņķējas.

-��� Mans puika! Viktors tēva lepnumā pasmaidīja. Suga! Tad, attapies, ka �onakt iemeslu priekiem pamaz, nopietni piebilda. No pa�a rīta meklējumus turpināsim ja vien viņa ir dzīva un virs zemes, atradīsim!

Cie�ais solījums visus nedaudz nomierināja. Omīte pat sa�dū�ojās piedāvāt mazas naksniņas.

-����� Mīļo Omоt, paldies, ta�u es �obrīd vairāk par visu gribu gulēt. Vienkār�i krītu no kājām nost. Labāk atliksim ē�anu uz rītu, bet tagad ņemsim Krusttēvu un brauksim uz Mazkalniņiem, Kaķītis atrunājās.

-��� Tagad, nakts vidū�? Bet� jūs ta�u varat palikt tepat�! Omīte aiz kreņķiem gandrīz apraudājās.

-��� Mīļās, labās meitenes, kur jūs mūs liksiet �etrus vare�nus tēvaiņus? Miks pasmaidīja. Jums tāpat visas malas pil�nas pat viesistabas un bibliotēkas izvelkamie krēsli. Otrreiz Annas guļamistabā iebrukumu nerīkosim. Nestrīdēsimies! Mēs tagad braucam gulēt, un arī jūs liecieties uz auss. Brīdinu atgriezīsimies, vēl pirms sāks svīst gaismiņa.

Mikam bija pilnīga taisnība to saprata gan Anna Eliza�bete, gan Omīte, gan pārējie.

Dambergs un Viktors gan kārām acīm noraudzījās uz plīts pusi, kur katlos smar�oja apsolītais tru�a frikasē ar baravi�kām, bet� pavēle paliek pavēle tās neapsprie�. Arī vecais ģenerālis lēni slējās kājās, lai gan labprāt būtu tās da�as stundiņas līdz rītausmai nosnaudis tepat garajos dienesta gados ne tādās vietās vien gulēts, salīdzinājumā ar tām Pū�u Mājas virtuves pacietais dīvāniņ� likās vismīkstākais dūnu pēlis.

Tomēr Omоtes vērīgā acs bija pamanījusi krampjaino sie�kalu rī�anu, un viņa izrāva no cepe�krāsns pannu, līdz pusei

pilnu ar svaigi ceptu ābolu plātsmaizi. Ietinusi to dvielltī, iespieda Basam padusē un pavēlēja:

-��� Apēdīsiet mājās pirms gulē�anas, citādi sapnītim nebūs spēka atnākt!

-���� Omīt, tu esi zelts! Augstākā prove! Miks apskāva ve��iņu un skaļi no�maukstināja uz vaiga. Tev arī arlabunakti, Līzbet! Aizlēdziet durvis un ejiet gulēt. Labi? Viņ� urdīgi paraudzījās uz Annu Elizabeti, kuras skatiens atkal bija kļuvis sapņaini dūmakains. Nav jau ko brīnīties pēc visa, kas �odien piedzīvots�

-��� Brauciet, brauciet, es viņu pieskatī�u! Omīte apsolīja, slēgdama un bultēdama ciet ārdurvis.

Aiz loga klusi ierūcās Mika toijota, un viss apklusa. Pārējās grupas ma�īnas palika tepat.

26.���decembra rīts

Kā solīju�i, Mazkalniņu tiesībsargi septiņos pagrabinājās gar Pū�u Mājas virtuves durvīm, Omīte viņus klusi ielaida un pabaroja ar spēcino�ām brokastīm.

-��� Annīte vēl guļ, es nemodināju, lai atpū�as. Domāju, ka miegs viņai �obrīd visvairāk vajadzīgs, man Zanīte vakar izstāstīja, kas tur uz ezera notika. Nez vai nebūtu viņas sir�sniņa jāparāda kādam dakterim?

-���� Omīt, ar manu sirdi viss ir vislabākajā kārtībā. Visiem labrīt! Anna Elizabete, mo�āka par mo�u, spo�ām, zaļi dzirk�sto�ām acīm un sārtiem vaigiem tie�i tobrīd ienāca virtuvē.

-���� Ai, kafija smar�o! Omīt, nu ko mēs bez tevis darītu?! Tik jauki, ja mājā ir kāds dzīvs cilvēks� Paklau, varbūt neprecies un paliec pie manis?

Kaķītis iesāņus viņā vērīgi paraudzījās vai �ī bija tā pati Anna Elizabete, ko viņ� pazina? Tā, kura neparko nebija pieru�nājama paviesoties viņa Rīgas dzīvoklī ilgāk, nekā vajadzīgs, lai izdzertu kafiju vai tēju? Vai �is būtu uzskatāms par signālu negribu būt viena, dariet ta�u kaut ko?! Hmm, ledus sakustē�jies?

-�� Kur jūs �odien meklēsiet? Omīte, slēpjot pēk�ņo apmul�sumu, ievaicājās.

-���� Mēģināsim iet caur Lielo Me�u Dravu virzienā vakar palikām pusceļā. Tur viss vienādi aizsnidzis, ne ceļa, ne stigas,

tikai koki un sniegs vietām līdzens galds, vietām tā kā ciņi, kā kupenas, vietām aka�i.

-���� Vai, zēni, prātīgi, tas me�s pat vasarā nav izejams� slīk�ņas un aka�i vienā laidā, apak�ā kūdra, tāpēc arī neaiz�salst. Atceros, kad mēs ar Miķelīti slēpāmies� Viņa norausa atmiņu asariņu. Tur gan ir viens gandrīz labs ceļ�, ta�u to var atrast tikai zinātājs no Me�mui�as, gar vecajām eglēm un kapsētas mūri, pa taisno iek�ā me�ā, un tālāk jau jāska�tās pēc zīmēm. Miķelītis to ceļu sakārtojis un iezīmējis, rau, vasarā un rudenī abi ar Kārlīti braukāja pat ar ma�īnu, mani ari pāris rei�u bija līdzi paņēmu�i� Tur jūs varētu piebraukt krietni tuvāk.

-���� Paldies, Omīt, tā ir vērtīga informācija. Bet� saki, vai vecais Priede� Miķelis varētu mums nākt palīgā? Labāka me�a pazinēja par viņu neatrast! ieminējās ģenerālis.

-��� Krusttēv, tu me�ā neiesi! mierīgi, ta�u brīdino�i noteica Kaķītis. Un pajokoja: Kādam jāpaliek ari �tābā!

-��� Puika, tu te mani nekomandē! Tikai tāpēc, ka vakarnakt vienreiz kaut kas sānā iedūrās, �is jau mani par vecu kraķi uzskata un sūta uz aizkrāsni, Bass sirdījās. Vēl jau mirt netaisos, nesagaidīsiet!

Pārfrāzētā, visiem zināmā bārdainā anekdote �Sveiks, kā klājas? Nesagaidīsiet!� izsauca smieklus. Pasmaidīja arī Bass. Dusmas bija pāri.

-���� Bet par Miķeli tomēr padomājiet! Omīt, kur viņ� ir? ģenerālis painteresējās.

-���� Vai es zinu? Omīte pēk�ņi uzmeta lūpu, un klāteso�a�jiem izlikās, ka uz brīdi viņas sejā pavīd tā Anna Līze Saulīte, kuru no �odienas �ķīra septiņdesmit gadu, jauna, skaista, drusku spītīga jaunkundze. Veselu diennakti nav devis ziņu kā vakarrīt pēc brokastīm aizgāja uz Dravām, tā iekrita kā akā.

-��� Zvanījis ari nav? Anna saausījās. Parasti abi vecie ļau�dis sazvanījās vismaz trīs �etras reizes dienā. Par nopietnām

lietām un sīkumiem, ari vienkār�i tāpat. Nesen abi bija iemā�cīju�ies nosūtīt īsziņas, tad nu Omīte reizēm uzjautrinājās, nakts vidū sūtīdama Miķelim amizantus pantiņus, jokus un bildītes. No modernajām tehnoloģijām tomēr bija kāds la�bums. Omīt, kāpēc tu neko neteici?

-��� Vai-i, es nepadomāju, ka tas tik svarīgi. Miķelīts teicās, ka taisī�ot guļamistabā mazu remontiņu, tad nu negribēju traucēt. Turklāt� Viņa pieklusināja balsi līdz �ukstam. Es uz viņu esmu drusku dusmīga.

-���� Par ko tad tā? Anna iepleta lielas acis.

-��� Redz, es būtu gribējusi, lai viņ� Ziemassvētku vakarā vai�rāk parunājas ar Ieviņu, bet �is tik pa malām vien, pa malām vien. Kā kad sve�s būtu� Ieva galīgi sakreņķējās.

-��� Omīt, Omīt, bet vai tu neiedomājies, ka viņ� pats ir sa�kautrējies un sakreņķējies, pirmo reizi savu meitu vaigā skatī�dams? Ka viņam vajag laiku, lai par to padomātu un pierastu? Bass �ūpoja galvu. Tik gudra sieva, bet tik glupas kļūdas. Nu tad piezvani tu viņam!

Ta�u Miķelis uz zvanu neatbildēja. Ari pēc tre�ās reizes ne. Omītes sejā ievilkās rūpju rievas.

-�� Stop! Par agru raudāt! iesaucās Miks. Nekas nav noti�cis. Vai mazums, kāpēc cilvēks neceļ? Strādā, guļ, laukā �ķūrē sniegu, līmē tapetes! Nekādu kreņķu mēs tūliņ brauksim turp un visu noskaidrosim. Bet tu paliec mājās par sakamieci! Krust�tēv, tev tomēr nāksies braukt līdzi, jo es to me�a ceļu nezinu.

-��� Ahā! Bass triumfējo�i iesaucās. Kad jaunajiem rokas par īsu, velk no aizkrāsnes vecos kraķus?

Ū, kas par melnu jociņu! Jā, Kaķīt, tev ir izdevies veco vīru pamatīgi aizskart, Anna nodomāja.

Viņa neparko negribētu �odien atrasties majora vietā. Kār�lis Bass, lai arī labdabīgs un sirsnīgs, nepelnītu aizvainojumu atcerējās ilgi. Neko nepārmeta, nekliedza un nelamājās, ta�u pie izdevības ieknāba.

-��� Esmu gan es muļķe, Omlte, slaucīdama Annas sniegtos tikko mazgātos traukus, murmināja. Tā sapūsties par neko! Nezvana� Vai tad pati vakar nevarēju desmitreiz piezvanīt, pajautāt, kā klājas, vai viss kārtībā? Un ja nu� Es to sev nemū�am nepiedo�u! Atradusies līgava bez sirds! viņa ie�ņukstējās.

-��� Omlt, ar tavu sirdi viss ir vislabākajā kārtībā tā ir vietā, silta, mīļa un liela, tik liela, ka mums visiem tur pietiek vietas. Bet tavam Miķelim vienkār�i ir citas prasības pēc cilvēciskiem kontaktiem. Viņ� ir� dabas cilvēks, kur� spēku un enerģiju gūst no kokiem, ziediem, bitēm� nevis tāds pļāpa kā mēs ar tevi un visi pārējie.

-��� Tā jau ir, Omlte noslaucīja rokas, pakāra dvieli un bez brīdinājuma iz�āva. Mums vairs nav maizes.

*� * *

Klusi pieklauvējis, virtuvē ienāca profesors Ro�kalns un, bikli pamīņājies, padeva labrītu.

-��� Anniņ, ja tev ir nedaudz laika, mēs ar māti un vecmā�miņu gribētu, lai tu uznāc aug�ā. Tikai uz mazu brītiņu, zinām, ka esi ļoti aizņemta. Bet� man liekas, mēs vakar kaut ko interesantu atradām!

-���� Ej, ej, pārējos es pabaro�u, Omlte mudināja. Pag, paņemiet līdzi kafiju un pīrādziņus! Diem�ēl ābolkūku es nakti atdevu pui�iem, kas me�ā meklē Uģa mammu.

Annai nebija ilūziju par gaidāmās sarunas jēgu. Ta�u vec�māmiņa viņai vakar bija paguvusi izstāstīt par savu atklājumu attiecībā uz Rozmarijas slimo�anu un izteikto ultimātu pār�traukt nekrietnās izrīcības, tāpēc Anna atļāvās mazu pretim�nāk�anu palūdza Omltei un Zanei nonest no bēniņu kambara Bergu arhīva materiālus. Lai jau dzimtas vēsturniekiem tiek, ko papētīt un par ko pastrīdēties.

Viņa neticēja holivudiskiem brīnumiem diez vai skarbā profesore, pēk�ņi pārvērtusies mīlo�ā mātē, metīsies viņu

skaut, lejot karstas no�ēlas asaras, ta�u klusa cerība turp�mākai mierīgai līdzāspastāvē�anai bija gan.

-���� Labrīt, Līzbet, paldies, ka atradi laiku uznākt, māte viņu sveicināja, ērti iekārtojusies gultas spilvenos. Viņa izska�tījās daudz labāk nekā iepriek�ējās dienās, un arī balss bija atgriezusies. Līzbet tas it kā liecināja par sirsnību, turpretī atradi laiku� Ai, labi, nav ko piesieties, Anna nodomāja un pa�raudzījās uz veco baronesi, kura jau pilnīgi apģērbusies svi�nīgi sēdēja atpūtas krēslā. Tēvs kautrīgi apsēdās otrā.

-���� Mēs gribējām tevi redzēt, jo laikam esam atradu�i to, ko tu meklēji, vecmāmiņa iesāka.

-��� Omīte un tēvs man izstāstīja, kas �eit pēdējā gada laikā noticis un kas notiek tagad, jums tie�ām ir nācies daudz pie�dzīvot, Rozmarija turpināja. Viņas balsī skanēja� lieti�ķums. Ne vēsts no nelabvēlības, nosodījuma, augstprātības. Sapra�tām, ka jums neliek miera mui�as Lielās zāles desmitās dur�vis. Apspriedāmies un nolēmām izpētīsim visus pieejamos plānus un tās atradīsim. Jums pa kājām negribējām maisīties, nebūtu arī jēgas, jo mēs jau esam tikai teorētiķi un grāmatu tārpi, viņa nosmaidīja.

-��� Jā, bet� Anna jau gribēja teikt, ka pati krustu �ķērsu izpētījusi gan vecos, gan jaunos Me�mui�as plānus, ta�u neko vairāk par rakstisku norādi inventarizācijas plāna aprakstā nav atradusi.

-�� Nu, lūk. Tad zini Me�mui�as zālē desmito durvju vispār nav. Un nekad nav bijis!

Tas bija kā bumbas sprādziens. Kā nav un nav bijis?

-���� Bet� bet kā tad ar aprakstu: �Me�mui�as Lielajā zālē pavisam ir desmit durvis: divas ved uz sānu gaiteni, vienas, dubultplatās, uz galveno vestibilu, trīs, iek�ējās, uz bal�konu un sānu galerijām, divas uz aktiertelpām un labierīcī�bām, vienas, dzelzs, uz dekorāciju noliktavu aiz skatuves,� viņa citēja no galvas un sastomījās. Bet desmitās�

-��� Desmitās, Annīt, barons Volfgangs Karls fon Bergs, mans vecaistēvs, nepaspēja ierīkot, paskaidroja vecmāmiņa. In�ventarizācijas akta tulkojums no vācu valodas ir nepareizs. Barons bija vēlējies zāles labajā stūrī ja raugāmies no ska�tuves, tur, kur �obrīd pēc izjūtas it kā trūkst vienu durvju, izbūvēt nelielu liftu, lai no pirmā stāva varētu uzbraukt uz otro un tre�o. Tā būtu ar elektrību darbināma, kustīga dzelzs platforma, kas virzās pa tai cie�i pielāgotu �ahtu. Mui�as gal�venā, vecākā daļa celta 16. gadsimtā, sienas pusotru metru biezas, to mierīgi varēja izdarīt. Bet no platformas katrā stāvā varētu nokāpt vai nobraukt vismaz divos virzienos. Tās tad arī būtu desmitās durvis.

-��� Bet kāpēc baronam vajadzēja liftu? Viņ� ta�u nemaz tik vecs nebija, kad pameta Latviju, tā ap se�desmit�

-��� Redzi, mana vecāmāte, tava vecvecvecāmāte Luīze Eliza�bete fon �tāla, lai gan visādi citādi skaista un stalta sieviete, pusmū�ā vairs nav varējusi pastaigāt un pārvietojusies vīra konstruētā greznā ratiņkrēslā. Vairāk par visu pasaulē viņa ienīdusi prasīt kādam palīdzību. Sevi�ķi kalpotājiem, lai gan tie savai kundzei labprāt izlīdzēju�i sulaiņi viņu ar visu krēslu nesu�i pa kāpnēm no guļamistabas uz zāli. Luīze ļoti mīlējusi mūziku un dzejas vakarus, vecajā mui�as zālē bie�i uzstāju�ies slaveni tālaika mūziķi un dziedātāji� Barons fon Bergs sievu ļoti mīlējis, un viņa tehniskais prāts atradis risi�nājumu, kā viņa, nezaudējot cieņu, varētu piedalīties kon�certos. Ta�u uznāca Piektā gada nemieri, un vecie fon Bergi atrada par labāku pārcelties uz dzimtas īpa�umiem Austrijā. Bet iecerētās pārbūves palika neīstenotas.

Bet tas nozīmē� tas nozīmē, ka visa viņas teorija par Zie�massvētku vecī�a slepkavu, kur� iekļū�anai zālē izmantojis nevie�nam citam nezināmas desmitās durvis, ir pilnīgi garām! Viņ� to izdarīja kā visi normāli cilvēki pa ieejas durvīm. Varbūt pat, izmantojot savu atslēgu. Un ja nu�?

-��� Anniņ, bērns, vai mēs tevi ļoti satriecām? Tu izskaties, it kā būtu ieraudzījusi spoku� tēvs pavaicāja.

-��� Nē, tie�i pretēji, tas daudz ko parādīja citā gaismā. Pal�dies! Man tagad jāpie� Viņa cēlās kājās.

-��� Pagaidi, Līzbet, pagaidi! Tas bija tikai pirmais jaunums, profesore Rozmarija Berga uzjautrinājās. Tu mums atsūtīji vēl vienu uzdevumu vītu auklu, kurā piekārts ovāls koka medaljons ar iededzinātu koka siluetu vienā pusē un teikumu "Nepieķeries nekam, jo tevi gaida gaismas stars!" otrā pusē. Mēs papētījām�

Tikai tagad Anna Elizabete pamanīja platajā gultā nelielu, bet acīmredzot jaudīgu plan�etdatoru.

-��� � padomājām, pagudrojām un izsecinājām, ka te varētu būt runa par piederību kādai reliģiskai sektai vai filozofiski ētiskam grupējumam. Redzi, medaljons nebija glu�i ovāls, bet gan ovāls ar astīti, kā zivs.

-���� � bet zivs, vispārīgi raugoties, uzķēra profesors Ro�kalns, simbolizē Ūdeni, Dzīvības spēku Haosa ūdeņos vai, bet tas jau nāca vēlāk, kristie�a dvēseli dzīves ūdeņos, atdzim��anu jaunai dzīvei. Es neiedziļinā�os agrīnās kristietības sim�bolos, akrostihos vai leģendās, tikai gribu norādīt iespējamo virzienu.

-��� Tu domā to leģendu par daudzu tūksto�u cilvēku paba�ro�anu ar da�ām zivīm?

-��� Jā, un ne tikai. Te varbūt apslēpta līdzība ar zvejo�anu kā simbolu garīgai atmodai jeb atdzim�anai, kas nāk līdz ar dvēseles iznir�anu no tum�ajiem jūras ūdeņiem un ieie�anu jaunajā dzīvē, tēvs skaidroja.

-��� Starp citu, arī astroloģiskajos Zivs zīmes raksturojumos nolasās kas radniecisks, māte nepacietīgi alka izstāstīt savu versiju. Klausies! �� tas ir brīdis, kad ziema it kā tuvojas beigām, bet pavasara tuvo�anos vēl tikai nojau�am; brīdis, kad dzīvot pa vecam vairs negribam, bet par jauno varam

tikai sapņot. Neskaidrību brīdis. Dumpo�anās.� Pati cilvēces vēsture sākas ar Zivs laikmetu. Daudzos viedajos tekstos �ī zīme saistās ar sākumu, kaut ko svarīgu, pie kā jāstrādā; ar haosu, no kā jārada kārtība.

-��� Izsmeļo�i. Anna Elizabete jutās iespaidota. Reizēm nav slikti, ja vecāki ir staigājo�as enciklopēdijas.

-��� Par auklu dabiskās �ķiedras, bet nav ne lins, ne paku�las. Varbūt kaņepāji. �āds divkār�ais vijums bija ļoti populārs viduslaikos, kad virves vija ar rokām vai ļoti vienkār�iem darbarīkiem. �is te izskatās pēc roku darba.

Dabas bērni, kas dzīvo noslēgti, pa�i ciemos neiet un nevienu pie sevis neaicina. Dabas mīļotāji, seno tradīciju kopēji. Veģetā�rie�i vai vegāni. Nevienam virsū neskrien, miermīlīgi pēc dabas, mīl visu cilvēkus, zvērus, kokus, puķes un zāli. Nodarbojas ar saimnieko�anu visprimitīvākajā veidā vāc augļus, riekstus, sēnes, saknītes� Katram augam atvainojas un pasaka paldies� Viņa ta�u pati to bija stāstījusi!

-���� Klausies tālāk! Mums ir arī da�as versijas par saukli �nepieķeries nekam, jo tevi gaida gaismas stars!".

-���� Esmu pati uzmanība. Anna Elizabete ar varītēm pie�spieda sevi nosēdēt uz vietas.

-��� Tamlīdzīgu atziņu nepieķeries nekam, atsakies no visa, un būsi laimīgs! paudu�i ļoti daudzi senie filozofi un domā�tāji, bet �odien popularizē da�ādi reliģiskie grupējumi, ticības novirzienu sludinātāji un pa�palīdzības grāmatu autori, stāstīja profesors, pamazām sajuzdamies kā lekcijā. Pati par sevi �ī doma nav slikta, protams, ja mēs ar to saprotam atteik�anos no nevajadzīgā, pārliecīgā, no mantu un naudas kulta, izlīdzinā�anos ar sevi, citiem cilvēkiem un pasauli. Tad tas varētu būt pat ļoti cēls aicinājums, diem�ēl �ī ideja nereti tiek manipulatīvi izmainīta� modificēta, un tad sanāk kas tāds netiecies ne pēc kā un nepieķeries nekam, un būsi laimīgs vai laime ir nedomāt, laime ir negribēt, laime ir būt.

-��� Kur tu kaut ko tādu atradi? Tā ta�u ir vistīrākā bezsmadzeņu radījumu, inertas masas audzinā�ana!

-��� 0, �o domu autori sevi postulēju�i kā miera mākslinieki, profesors nosmējās. Bet ari tas vēl nav viss. Ko tu teiktu par vārdiem: Nepieķeries nekam, Neko nesauc par savu, Vēro visu no malas Ar vēsu prātu, Dzīvo ar sātu [..], Lido kopā ar vēju un negaisa �alkām Te aug�up, te lejup Un neprasi kāpēc?

-��� Viedi vārdi. Kam tie pieder?

-��� Robertam Mūkam. Bet tagad: Nepieķeries sev. Nepieķeries tam. Nepieķeries nekam. Atstāj visu, kā ir.

-��� Programmē�ana. Enkuru lik�ana. Pag, pag, kā tur nu bija? Nepieķeries nekam un nevienam, bet mīli visu un ikvienu. Jau �odien. Pieķer�anās nāk no tava Ego, mīlestība no Visuma. Ja pareizi atceros, kaut kā tā skanēja mantra apziņas papla�i�nā�anai?

-��� Tie�i tā. Diem�ēl pasaulē cilvēku apziņas manipulētāju kļūst arvien vairāk. Profesors skumji paraudzījās sievā (vai varbūt Annai tikai tā izlikās?). Un kur gan vēl, ja ne aiz tik cēliem vārdiem var noslēpt aicinājumu atteikties no visas pasaulīgās mantas un atdot to, piemēram, trūkumcietējiem, norakstīt brāļiem, māsām, ticības biedriem, vienotās idejas nesējiem� Un sliktākais, ka cilvēki tam visam tic! Normāli, inteliģenti cilvēki!

-��� Tēvs grib teikt, ka varbūt jums jāmeklē �ajā virzienā, Rozmarija steig�us iejaucās. Viņas sejā tobrīd bija paspējusi nomainīties visa sārti bālo toņu gamma no putukrējuma līdz vārītām bietēm. Ā, un, starp citu, par ozolu. Daudzu tautu mitoloģijā ozols ir svēts koks, kas simbolizē Spēku, Varenību, Mū�ību, Gudrību, Viedumu. Senatnē valdīja uzskats, ka lielā, vecā ozolā dzīvo Dievs. Vai dievi. Kā nu kurai tautai pieņemts.

Vai tie�ām kokrunātāji? Bet kā gan miermīlīgi zaļēdāji varētu būt saistīti ar tik baisiem noziegumiem?

-���� Anniņ, vai mēs tev varējām kaut cik palīdzēt? baro�nese raizīgi pajautāja, vērodama domu un emociju maiņu mazmeitas sejā. Viņa ar kaut ko nav apmierināta�

-��� Protams, vecmāmiņ! Mā� mamm, tēt, liels jums paldies, jūs pat nenojau�at, kā esat palīdzēju�i! Anna a�i pielēca kājās, visus sabu�oja (un Rozmarija pat nerāvās prom!) un kā viesulis izdrāzās pa durvīm.

Steig�us jābrauc uz veikalu! Tūlīt visi celsies un gribēs bro�kastis, bet maizes nav!

-��� Visa mana labā audzinā�ana� nekādas cienības� no�murmināja Rozmarija, bet baronese Anna Roze un profesors Ro�kalns saskatīju�ies sāka skaļi smieties.

-���� Labi, labi, man nebija laika viņu audzināt, taisnojās Rozmarija, tāpēc ari izaugusi tik� vētraina.

-�� Rozmarij, pieņem manus komplimentus, beidzot tu uzve�dies kā cilvēks! smaidot noteica baronese.

*� * *

-��� � mums mājās nav maizes, beidzot pamodies pēc nakts saraustītā, murgpilnā miega, ko ik pa brīdim pārtrauca skaļas runas, nāko�i un ejo�i cilvēki, Kārlis bija tiktāl saņēmies, lai dotos uz virtuvi uzvārīt tasi tējas. Jau vērdams �aurās durti�ņas, kas savienoja viesistabu un virtuvi, viņ� izdzirdēja Omītes �ēlo�anos par vectēvu, kur� nav ne redzēts, ne dzirdēts kop� vakardienas rīta, un par maizes neesamību, bet pēc brī�a ari Annas tēva profesora Ro�kalna lūgumu, lai meita uznāk aug�ā.

Kārlis vēlāk pats nesaprata, kāds spēks viņam licis nogaidīt un ieiet virtuvē tikai tad, kad no tās bija izgājusi arī vecmā�miņa. Lēnīgi, �vīksto�i soļi attālinājās kāpņu virzienā.

Omīte nogurusi, viņai vajadzētu atpūsties, sevi�ķi pirms tik svarīga pasākuma kā Vecgada vakarā gaidāmās kāzas. Tagad pat Līzbete ar kafijas kannu rokā cēli uzpeld aug�ā pie Bergu famīlijas, lai ģimenes lokā smalki patērzētu, bet Omītei nu laikam

būs jāiet pa apledoju�o ceļu uz veikalu? Vai nav viena� kaza? Nu, pie velna, bet vai tad viņ� ir tuk�a vieta? Cik tur ar ma�īnu līdz bodei �vīks, �vāks, un atpakaļ. Un visiem labi.

Ķir�a kundzes kluso ienāk�anos un pazu�anu no pagalma nepamanīja neviens ne Anna spraigajā sarunā ar vecākiem, ne Omīte, kas bija uzkāpusi aug�ā nedaudz atlaisties. Bet Ģirts viesistabā un abi draugi Uģis un Andris bibliotēkā gulēja kā maisi, tāpat kā Kārļa māte Ieva darbistabā.

�is atvaļinājums Ievai Saulītei bija unikāla iespēja izgulē�ties, kāda lielas viesnīcas administratorei ikdienā gadās reti vai gandrīz nemaz. Labi gan, ka ilgi vairs nebūs jāraujas drīz varēs iet pensijā. Padomā tik jau septiņdesmit� Ieva apzinājās, ka vajadzētu vairāk laika pavadīt ar māti, beidzot tā kārtīgi, no sirds izrunāties, citādi pēdējā laikā pa telefonu un skaipu vien. Vajadzētu aprunāties arī ar Kārli dēls pavisam sve�āds kļuvis, it kā naidīgs. Jā, un noteikti tuvāk jāiepazīstas ar Bi�u Miķeli viņas tēvu Miķeli Priedi. Viņi bija redzēju�ies tie�i divas reizes Ziemassvētku vakariņās un nākamās dienas brokastīs, un abas reizes vecais vīrs nebija izrādījis nekādu vēlē�anos tuvināties. Ir jau jokaini, ir vecam vīram, krietni pāri par deviņdesmit, uzrodas nekad neredzēta, septiņdes�mitgadīga meita un priecīgi paziņo labvakar, tēt, esmu tava sirdsmīļotā meitiņa! Trakam jāpaliek!

Maizes un citu trūksto�o produktu iegāde ciema veikalā ilgu laiku neprasīja gan tāpēc, ka izvēle bija tie�i tik �aura, lai pircēji ilgi negudrotu, bet vienkār�i pirktu, gan tāpēc, ka �odien te vispār nebija neviena pircēja.

Jaunā ciema bodniece Gunta īsiem, ko�i sarkaniem ma�tiem un melni lakotiem nagiem �ajā rītā vairāk nekā jebkad izskatījās pēc ne�petnas vellatas. Kārlis zināja, ka viņa nav precējusies. Faktiski to zināja visi Me�āju vīrie�i vecumā no se�padsmit līdz deviņdesmit pieciem gadiem. Pusgada laikā,

kop� sākusi strādāt Me�ājos, Gunta bija mēģinājusi savaņģot �etrus precētus un trīs neprecētus vīri�ķus, ta�u versmainais temperaments komplektā ar melni sarkani tapsētām dzīvokļa sienām turpat veikala mājas otrajā stāvā un zālītes smēķē�anu pielūdzējus bija sākumā pievilinājis, bet pēc pirmās tik�anās licis mukt, atpakaļ neskatoties.

Kārlim piemita unikāls talants tikai aizejot uz veikalu vai pastaigājot pa ciema galveno ielu, viņ� stundas laikā spēja iegūt neticami daudz vērtīgas informācijas par me�ājnieku ikdienu. Varbūt tāpēc, ka izskatījās tik nekaitīgs lielām, zilām acīm un, kad līdzās nebija Annas Elizabetes, labsir�dīgu, platu smaidu sejā. Arī runāja viņ� tāpat ik pa brīdim jautri iesmeļoties un viegli iekrem�ļojoties. Annas klātbūtnē Kārlis gan centās apvaldīties, jo reiz, pamatīgi nokaitināta, viņa bija izmetusi, ka pastāvīgi, bez iemesla smaidot un ķiķinot tikai trakie, āksti, pamuļķi vai par sevi ļoti nepārliecināti, kompleksaini cilvēki. Kārlim negribējās tikt iekļautam nevienā no �īm kategorijām, tāpēc viņ� bija sācis domāt līdzi un sevi kontrolēt.

-��� Vai tiesa, ka Akmenim sieva nolaupīta? Gunta pēk�ņi skaļi, pāri visai tirdzniecības zālei nokliedza.

-��� Tā runā� Bet kā tu to zini? Viņ� atlaida jau atvērtās durvis un panācās atpakaļ.

-���� Es zinu visu! Gunta palepojās. Es gan domāju, ka viņa �o pametusi. Nu kas tas par veci tikko no ķurķa laukā, tā nēsājas apkārt kā dulns ar jauniem puikām un to veco dzērāju Donātu� Miera nav vecajam.

-��� Kas tie par puikām? Kārlis saausījās.

-��� Interesējies? Gunta nosmīkņāja, savelkot biezi krāso�tās, treknās lūpas baudkārā urskulā. Bet es domāju, ka tu esi no-o-ormāls vecis� Ar kādiem, ar kādiem? Ar Graudnieka Antonu un savu� strādnieku, Edgaru, vai. Nu to garo ākstu, kur� iztaisās par kovboju. Tie abi jau pilnīgi ne�ķirami diena vai nakts, nēsājās apkārt ar to pļerk�ķi, vairākas reizes nedēļā

brauca uz Pipardozi un laikam ta�u ņēma uz stundām istabiņu. Nu gan pāris dienu nav redzēti�

-��� Kā ta tu to tik dro�i zini? Sveci turēji? Kārlis pazobojās.

-��� Da nē man tur spiedziņ� strādā.

-�� Mazais Gunāriņ�? Viesistabā gulēdams, Kārlis bija dzir�dējis naksnīgās sarunas virtuvē.

-��� Da nē ko tas knislis! Jurģis, Laukgaļa znots. Viņ� pie manis� �ņabi pērk. Man no lei�iem ved, pa lēto.

Ha, ha, saki jau labāk, ka tu veikala pagrabā �ķaidi spirtu ar ūdeni un ka Jurģis tev piegādā tuk�o taru!

Kārlis, no veikala iziedams, pamatīgi uzjautrinājās. Iespē�jams, tāpēc nepamanīja apledoju�u kukurzni un paklupa pār to, pamatīgi sastiepjot potīti. Sapīcis, jo sāpo�ā labā potīte traucēja ne tikai staigāt, bet arī braukt, viņ� pagrieza ma�īnu Me�āju doktorāta virzienā.

Palūgs dakterim Konrādam kādu zieķi un elastīgo saiti!

Kārli jau labu brīdi nelika mierā traka ideja, ta�u kur teikts, ka tā nevarēja izdoties? Viņ� gribēja aizbraukt līdz vectēvam un palūgt to palīgā pārmeklēt me�u. Varbūt viņiem divatā izdodas atrast Dzidru Akmeni?

Daktera Konrāda doktorātā nebija jau no pa�a agra rīta esot aizbraucis uz Rīgu darī�anās, bū�ot tikai pēc pusdienas, bet tāpēc jau slimniekam nav jācie�. Jaunā, glītā māsiņa Ilze gan potīti apsaitēja, gan zālītes līdzi iedeva, gan mazos stirnēnus parādīja, gan ļāvās pierunāties uz kafijas randiņu Pipardozē nākamajā vakarā. Un pat savu mobilā tālruņa numuru atvēlēja. Cerību un panākumu spārnots, Kārlis tīri jestri iesē�dās autiņā un, pabraucis garām vecajai Me�mui�as kapsētai, iegrieza to Lielā Me�a egļu stigā.

Viņ� zināja ne tikai to ceļu, par kuru bija stāstījusi vec�māmiņa, bet arī vairākus citus vasarā un rudenī pa tiem bija vedis vectēvu uz tālajām dravām, aiz Pamestās būdas. Ja zināja, kur skatīties un kur stūrēt, visur varēja izbraukt.

Ar Ķir�a kundzi gan viņ� ziemā brauca pirmoreiz, ta�u kāda at�ķirība autiņ� ir autiņ�. Purvam jābūt sasalu�am, zemei ari, un pa me�inieku izbrauktajām stigām jaudīgais audi mie�rīgi tiks cauri!

Ja viņ� būtu braucis pa vecmāmiņas ieteikto ceļu, varbūt nekas tāds ari nebūtu noticis, ta�u kāds velns dīdīja Kārli gan�drīz jau pie Dravu robe�ām pagriezt stūri pa labi un iebraukt me�ā? Vēlāk viņ� teiks, ka gribējis piebraukt Dravām no otras puses. H vai citādi, aprēķins par sasalu�o purvu un izbrau�camajām stigām pa�os pamatos izrādījās nepareizs. Ma�īna iestiga, un ziemas brauk�anā tik nepieredzēju�am �oferim nebija ko domāt dabūt to laukā no milzīgās risēs, ko, neprā�tīgi gāzēdams un spolēdams, pats vien bija izmalis. Nu vairs netika ne uz priek�u, ne atpakaļ. Nelīdzēja ari kritu�ie zari, par kuriem viņ� beidzot atcerējās. Mīkstajā kūdrājā izmīcītās risēs bija pārāk dziļas, un, lai prieks būtu pilnīgs, tās strauji sāka pildīties ar ūdeni.

Līzbete mani nositīs!Ja ar Ķir�a kundzi notiks kas slikts, Līzbete mani glu�i vienkār�i nositīs! �ī vienīgā doma kā nikni dūco�s dundurs bija apsēdusi Kārļa prātu, liedzot jelkādu iespēju nor�māli novērtēt situāciju. Kabatā �ēli iepīkstējās mobilais telefons un, kā jau tas bija gaidāms, nobeidzās. Kārlis metās pie bardaciņa ta�u ma�īnā izmantojamā adaptera tur nebija. Ūdens risēs sniedzās jau līdz pusriteņiem, un �ķita, ka auto grimst.

Jāskrien pēc palīdzības! Piesmeldams īsos ziemas zābakus ar melni brūno, ledaino kūdrāja zampu, viņ� izspraucās pa iestrēgu�ajām durvīm un tur, Lielā Me�a biezoknī stāvot, pēk�ņi apjēdza, ka nesaprot, kur atrodas. Sauli, kas rīta agrumā bija līksmi mirdzējusi pie debesīm, solot skaistu dienu, nu ietina pelēki mākoņi, kas izskatījās pēc milzīgiem miglas vāliem vai tāliem dūmiem. Nolēmis doties atpakaļ pa iebrauktajām sliedēm (kaut kad ta�u jāiznāk sākumpunktā!), Kārlis pagriezās ie�anai, kad aiz muguras krūmos kaut kas

nobrak�ķēja. Tramīgi atskatījies, viņ� starp biezi apsnigu�a�jiem zariem pamanīja kaut ko brūni pelēku.

Vilks� Liels izsalcis vilks� Vai nav dzirdēts? Pēdējo nedēļu laikā no �īs puses vairākkārt bija skanējusi tāda gaudo�ana, ka �ermuļi skrēja pār kauliem!

Lai gan ar prātu Kārlis saprata, ka straujas kustības plē�sēju tikai uzkurinās, vismaz tā bija stāstījis vectēvs, instinkti ņēma virsroku kājas sāka kustēties pa�as no sevis, nesot jo tālāk, jo labāk, bet rokas �akli strādāja, atvairot no sejas un acīm biezi durstīgos egļu un sāpīgi �maugos lapainu zarus. Neviens nesekoja.

Nezin cik ilgi skrējis, viņ� galīgā bezspēkā attapās laucītē pie Pamestās mājas. Te vectēvam bija viena no daudzajām bi�u dravām. Nopriecājies par iespēju mazliet atvilkt elpu, Kārlis lēni devās uz namiņa pusi.

Labs ir, vispirms drusku atpūtīsies, tad prātīgi, nesamokot sāpo�o kāju, aiz�āpos līdz vectēvam, no viņa telefona piezvanīs Līzbetei, nē, labāk Kaķītim vai ģenerālim Basam, lai brauc glābt, un gan jau viss nokārtosies�

Kāpdams pār neapdzīvotās būdas slieksni, viņ� pēk�ņi sajuta, ka tajā kāds ir cauri durvīm varēja sadzirdēt asu, saraustītu elpu, tādas kā elsas. Un, kā par spīti, līdzi neviena iero�a, tikai kabatas nazītis!

Ta�u samocītā kāja skaudri sāpēja, un, saņēmis dū�u, viņ� pieklauvēja, uzsauca kaut ko līdzīgu te draugs, es nāku ar mieru! un spērās iek�ā. Acīm pavērās baiss skats.

Iespiedusies vienīgās telpas tālākajā stūri, uz viņu �ausmās ieplestām acīm blenza Dzidra Akmene, mēģinādama noslēp�ties aiz plānas, izmirku�as sedziņas. Sievietei mugurā bija gar� naktskrekls, kam pārvilkts pāri frotē halāts, bet basās kājas ieautas izmirku�ās istabas �ībās. Viņa bija tik ļoti pārsalusi un sastingusi, ka vairs pat nedrebēja. Raustīgajā skatienā nebija

ne drusciņas saprāta, un Kārlis apstulbis stāvēja, nezinādams, ko lai dara. Mukt prom un atstāt sievieti vienu nedrīkstēja atklāta savā slēptuvē, viņa noteikti mēģinātu bēgt vēlreiz, un sazin kā tas beigtos. �obrīd Uģim Akmenim joprojām bija māte, vismaz teorētiski. Kārlis nolēma mēģināt. Uzplājis sejai visplatāko, visstarojo�āko klauna smaidu, lēni tuvojās sēdo��ajai. Prom viņa nerāvās.

-���� Dzidra, es esmu Kārlis Saulītis, ģenerāla Basa kaimiņ�. Jūs mani pazīstat. Dzidra, Uģis jūs meklē�!

Dēla vārds �ķita atmodinām sievietē kaut kādas jūtas un atmiņas. U-ģis� U-ģis� Kur ir U-ģis?

-��� Mājās. Uģis jūs gaida mājās. Dodiet roku, es jums palī�dzē�u piecelties, un iesim pie Uģa.

Pēk�ņi Dzidra Akmene me�onīgi iekliedzās: Mā-jās nē, nē, mā-jās sit, mā-jās inde! Nav el-pas!

-���� Labi, tad iesim pie ģenerāļa! Dzidra, jūs ta�u pazīstat Kārļonkuli? Kārli Basu?

-��� Ba-su jā. An-nu, An-nu va-jag! Es vi-ņai vi-su pa-teik-�u� Kur An-na? An-naaa! viņa sāka kliegt.

Jēziņ, kā viņai aizbāzt muti? Tā var nojūgties� Kārli pārņēma panika. Tad viņ� atcerējās. Man ta�u ir maize!

Ra�otāji viņa ziemas dūnu jakas modeli acīmredzot bija radīju�i, domājot par ķenguriem, tai bija tik daudz un tik lielas kabatas, ka tajās vieta atradās visam ikdienā vajadzī�gajam, un somu Kārlis nenēsāja jau otro gadu. Nereti arī veikalā pirkumus, ja to nebija pārāk daudz, sastūķēja kabatās. Tā bija ērtāk.

Ieraudzījusi viņa rokās svaigi ceptas baltmaizes kukulīti, Dzidra sāka nekontrolēti īdēt un zvāroties.

Kārlis nolauza kukuļa galiņu un, piegājis tuvāk, sniedza viņai. �viks! Gara, kaulaina roka pakampa maizi, un sieviete a�i ierāvās atpakaļ stūrī. Sekundes laikā no�ieptā maizes

gabaliņa vairs nebija. Viņ� piedāvāja otro, tre�o, ceturto. Ar katru apēsto kumosu Dzidras vaigos atgriezās sārtums, bet acīs saprāts.

Atcerējies, ka vienā kabatā jābūt �okolādes piena paciņai (Kārlim palaikam gar�oja kārumi), viņ� to atrada, iesprauda salmiņu un sniedza paciņu sievietei, iek�ēji �aubīdamies, vai no tā kaut kas sanāks. Ta�u Dzidra pieklājīgi paņēma dzē�rienu, lēni, maziem malciņiem padzērās un� atdeva paciņu atpakaļ: Tu a-rī� Dzer�

Kopīgi iztuk�otā piena paciņa abus bija satuvinājusi. Kārlis mēģināja vēlreiz.

-��� Dzidra, jūs mani dzirdat un saprotat, ko es saku? Ap�stiprino�s īdiens un mājiens ar galvu.

-��� Ļoti labi. Tagad mēs celsimies un iesim pie mana vectēva. Jūs viņu pazīstat vecais Bi�u Miķelis.

-���� Me-dus, izrunāja Dzidra un pa�āpstināja lūpas.

-��� Jā, medus gan. Iesim pie vectēva, tur ir silti un dro�i. Citādi mēs te abi nosalsim.

-���� U-ģis? Dzidra skaļi iesaucās.

-���� Dzidra, jūsu Uģis kop� vakardienas atrodas pie mums, Pū�u Mājā, kopā ar ģenerāli un Annu Elizabeti.

-��� Uģis dzīvs? Pēk�ņi Dzidra vairs ne�agojās un runāja pilnīgi skaidri. Kārlis saprata, ka viņa nav ne traka, ne aptum��otu prātu, tikai bijusi ļoti izsalkusi un pārmocījusies. Bet �ķietamais vājprāts bijusi labākā aizsardzība�

-���� Dzidra, klausieties manī uzmanīgi Uģis ir dzīvs un �obrīd abi ar savu draugu Andri atrodas pie mums, Bergu namā, uz salas. Mūsējie viņus sargā, viņi ir pilnīgā dro�ībā, nebaidieties.

-���� Paldies, viņa atviegloti nopūtās un atslābusi atslīga pret sienu.

Savilktie sejas vaibsti izlīdzinājās, un Kārlis ieraudzīja vēl pajaunu, glītu, lai gan ļoti noguru�u sievieti. �obrīd, par spīti

dīvainajam apģērbam, viņa izskatījās daudz labāk nekā pirms da�ām dienām Me�mui�as Lielajā zālē.

-��� Dzidra, jūs varat piecelties? Nostāvēt? Iet? Viņ� snie�dza tai abas rokas, lai palīdzētu piecelties. Nekā laba viņa zvārojās un gāzelējās kā kuģis vētrā. Varēja redzēt sievietei trūkst spēka.

-��� Es� nejūtu kājas, Dzidra beidzot nedro�i atzinās. Pār�bijusies. Laikam notirpu�as.

Vai pārsalu�as līdz kaulam� Bet to viņ� skaļi neteica. Norā�vis slapjās �ības, sāka uzmanīgi sildīt un masēt Dzidras pēdas, ik pa brīdim ietīdams savā �allē. Pamazām pēdas un stilbi zilbaltās vietā atguva veselīgo bālrozā krāsu. Būs izdevies, Kārlis nopriecājās, kad Dzidra sāka klusi īdēt, acīmredzot kājās beidzot atjaunojās asinsrite.

Nepilno kilometru līdz vectēva mājām viņi gāja divas stun�das. Ietinis savā dūnu jakā, Kārlis aizelsies un nosvīdis, pusne�us, pusvilk�us aizstiepa Dzidru līdz Dravām. Same�ģītā potīte neganti sāpēja un pietūkumā varēja sacensties ar kār�tīgi piepumpētu futbolbumbu.

Vecais Priede, Kārļa dāvātās mp3 austiņas ausīs sastūmis, otrā stāva guļamistabā tie�ām līmēja tapetes. Ieraugot durvīs stāvam dubļiem no�ķiedu�os un sviedriem noplūdu�o maz�dēlu, gandrīz nokrita no ķeblī�a.

-���� Vectēv, vai tavs telefons darbojas? Steidzami vajadzīga palīdzība�

Apmēram pēc stundas iezvanījās Annas Elizabetes mobi�lais telefons:

-��� Te dakteris Konrāds no Me�āju doktorāta. Mums ir divi pacienti Dzidra Akmene un Kārlis Saulītis. Abi ļoti lūdz, lai jūs atbraucat. Kopā ar ģenerāļa lendroveru un tik daudz vīriem, cik iespējams.

-��� Cik smagā stāvoklī viņi abi ir? Annai Elizabetei satrau�kumā trīcēja rokas. Dzīvi! Abi dzīvi!

-���� Ar viņiem viss ir kārtībā. Kārlim izme�ģīta potīte un neliela saaukstē�anās, bet to mēs saārstēsim. Dzidrai Akmenei gan� Labāk atbrauciet pati! Viņa ļoti sauc jūs. Neļauj �ļircināt miega zāles vispirms vajagot Annu!

-��� Skaidrs. Es� mēs tūlīt būsim! Kur ir Miks, kur Viktors, kur Egons ar busiņu? Kad vajag, neviena nav!

Uztramdījusi no miega Ģirtu un abus studentus, Anna pa�ķēra lendrovera atslēgas. Ar vienu roku stūrēdama, ar otru uzņēma Mika numuru: Mik, kur jūs visi esat?

-���� Kā kur? aizkaitināts Kaķī�a bass. Me�a biezoknī. Velkam tevi laukā no purva! Kas noticis?

-�� Dzidra Akmene atradusies�! �obrīd atrodas Me�āju dok�torāta mazajā istabiņā. Mēs braucam turp!

28. decembra pēcpusdiena

-���� Omlt, vai tu nedomā, ka �odien vairs nevar izcept torti atbilsto�i divsimtgadīgas receptes prasībām? jau kuro reizi pārsvērdama un pārjaukdama biskvītam paredzētās sastāv�daļas, Anna Elizabete vaicāja ar pieaugo�u izmisumu balsī. Viņai ļoti gribējās aizbēgt. Zane jau bija kaunpilni dezertējusi.

Virtuves galdu, plauktus, pat stūra dīvānu rotāja kantainas un apaļas mīksto biskvītu plāksnes, ta�u Omītei vēl nebija gana. Nogar�ojusi kārtējo cepumu, viņa atkal un atkal rauca pieri un murināja nav tas, nav tas!

Kārļa vecmāmiņa bija ieņēmusi galvā, ka lielo torti kāzu vakariņām ceps pati, respektīvi, viņa vaktēs krāsni, bet mei�tenes Anna un Zane palīdzēs veikt sagatavo�anas darbus. Juzdamās Omītei parādā par aizvadītās nedēļas neskaitāma�jām brokastīm, pusdienām, vakariņām un naksniņām, Anna Elizabete bija vieglprātīgi piekritusi, pat nespējot iedomāties, ko tas varētu nozīmēt izcept torti pēc vecās baronietes Bergas receptes.

Tad labāk viņa būtu braukusi līdzi pui�iem uz Me�a muzeju pie kokrunātājiem\

�is bija jau piektais riņķis. Tortes mīkla neparko negri�bēja veidoties tāda, kā bija rakstīts bibliotēkā atrastajā 1853. gada pavārgrāmatā. Kārļa vecmāmiņa, raizēdamās par balli un kārtodama plauktus, bija atradusi mazu, plānu bro�ūriņu,

uz kuras vāka ar krāsainu tu�u uzzīmēta laimīga ģimene pie viesību galda. Iek�ā trīsdesmit se�u ēdienu receptes visādiem dzīves gadījumiem svētkiem un ikdienai. Prasmīga saim�niece, ar tādām bruņojusies, varētu dzīvot bez bēdu, un ģi�mene domātu, ka viņa spēj visu. Pēdējās lappusēs bija apraks�tīts kolekcijas lepnums Grāfa torte, turklāt ar tādām ilus�trācijām, no kurām mutē uzreiz saskrēja siekalas.

Bijusī kaucmindiete Anna Līze Saulīte, vecajai baronesei piepalīdzot, rūpīgi iztulkoja recepti un secību, kādā būvē�jami tortes septiņi stāvi. Viņa atcerējās, ka cepusi ko līdzīgu valsts eksāmenos, iespējams, recepte bija ņemta no tādas pa�as grāmatiņas, un nolēma pamēģināt ja nu izdodas? Milti, sviests, krējums, olas, biezpiens, cukurs, da�ādi augļi un ogas kaltēti, svaigi, sīrupā ievārīti, rieksti un mandeles, visādas smalkas gar�vielas nekā netrūka. Viss tika izda�rīts pēc apraksta, un tomēr�! Nu nebija un nebija kā vecos laikos! Katram stāvam bija jāizskatās un jāgar�o at�ķirīgi, bet biskvītam arī bez krāsvielām bija jābūt tik dzeltenam kā pieneņu pļavai. Paldies Dievam, ka �ī ir tikai miniatūra izmē�ģinājuma tortīte!

-���� Omīt, vai tu nedomā, ka agrāk olām bija pavisam cita kvalitāte un sastāvs? Tās bija lauku vistas no zemnieku mā�jām, tām bija ko�i dzelteni, nevis bāli dzeltenumi, tāpēc ari biskvīts ieguva citu krāsu. Ari sviests bija citāds godīgi trekns un dzeltens, nevis ar augu taukiem atjaukts. Laikam jau jāsa�mierinās ar to, kas ir �odien, un jācer, ka galu galā gar�os labi. Omīt, visi ta�u tāpat zina, ka tu esi īsta virtuves pavēlniece!

Ta�u Omīte bija spītīga: Pamēģināsim vēlreiz!

Un viņas atkal sijāja, jauca, putoja un maisīja�

Ik pa nelielam brītiņam virtuves durvīs pavērās spraudziņa un kārtējā ziņkārīgā acs paglūnēja, lai noskaidrotu, kā sokas Grāfa sodībai, kā aizmukusī Zane bija nodēvējusi nelaimīgo kāzu torti.

-��� Vai jūs beidzot iesiet un darīsiet ko jēdzīgu? Virina tik dur�vis un dzesē virtuvi, nav brīnums, ka biskvīts sakrīt pļeckā! Omīte pārskaitās, kad Kārlis jau sesto reizi iebrāzās virtuvē, jo viņam, lūk, kā ēst vajadzīga mīksta lupatiņa mēbeļu pulē��anai un to varot iedot tikai vecmāmiņa. Interesanti, kāpēc tu neprasi Līzbetei?

-�� Nu nē, paldies, viņu traucēt nedrīkst! Es vēl gribu dzīvot! Citādi piebērs kaut ko�

Anna Elizabete veltīja viņam vienu no saviem zobaināka�jiem smaidiem. Es tev izcep�u atsevi�ķu kūciņu.

Līdz kāzu vakariņām atliku�as septiņdesmit divas stundas. Cerams, ka risinājums atradīsies un viņām izdosies piebeigt torti, pirms tā piebeigusi viņas�

Pēdīgi Anna Elizabete padevās pareizāk, viņu izglāba Mika telefona zvans.

-��� Man ir jaunumi, vari izrauties uz pusstundu? Tūlīt pie�brauk�u tev pakaļ.

Ar vainīgu smaidu sejā un līksmu atvieglojumu sirdī Anna noraisīja priek�autu. Omīte pasmīnēja.

-���� Nu, ja reiz tu mūc prom, tad pasauc savā vietā Ievu. Man te vajadzētu�

Kad pēc brī�a Kārlis atkal ienāca virtuvē, Annas vietā olu baltumus putoja māte. Kur tad Līzbete?

-��� Atskrēja Miks, abi sabāza kopā degunus, ilgi un noslē�pumaini sa�ukstējās, tad kaut kur steig�us aizbrauca. Viņiem laikam savas darī�anas.

-���� Dzidra Akmene atkal grib ar tevi parunāties. Konrāds vairs nespēj novaldīt. Pieteikusi streiku zāles nedzer�ot, neko neēdī�ot, iekams neatbrauks Anna Elizabete. Tas esot ļoti steidzami! Tu to sievieti laikam esi nobūrusi, auto stūri grozīdams, Miks mēģināja draudzīgi pajokot, lai gan pa�am prāts uz jokiem nemaz nenesās.

Melnpils Ziņu vakardienas numurā bija publicēts anonīms ķengu rakstelis par notikumiem Me�ājos kāds bija noplūdinājis presei informāciju par visiem bojā gāju�ajiem, īpa�i uzsverot policijas bezdarbību un nespēju atrisināt pat sava kolēģa slepkavību. Tas koda kaulā. Trakākais, ka �o ziņu �orīt bija pārķēru�i vairāki dzeltenie interneta portāli, un nu pub�liskā telpa burbuļoja un vārījās. Ikviens uzskatīja par savu pienākumu izteikties.

Kur� ir nodevējs? Par pū�mājiniekiem un saviem pui�iem Kaķītis varēja likt galvu ķīlā, par dakteri Konrādu un viņa asistenti arī gandrīz pilnīgi dro�i, jo tie�i doktorāta mazajā istabiņā �obrīd uzturējās Dzidra Akmene, bet par viņas atra��anu rakstā nebija ne vārda. Uģis ar Andri? Diez vai, viņiem ir savs iemesls vēl vismaz krietnu brīdi nerādīties atklātībā. Toties par Melnpils policijas de�ūrdaļas priek�nieku un pārē�jiem darbiniekiem viņ� nezināja neko viņu profesionālo neieinteresētību bija pamanījis gan Antona nāves rītā, gan aizvakar uz ezera. Varbūt kāds, neko ļaunu nedomādams, izpļāpājies mājās vai draugu pulkā, varbūt kādu sakārdinājusi iespēja nopelnīt, bet varbūt� Pēk�ņi Miks atcerējās faktu, ka Akmens ir lielākais Melnpils Ziņu akcionārs. Tad jau nebija jābrinās, ka �ī lapele dzied to, ko tai slepus vai atklāti pavēl maizes tēvs.

-��� Kaķīt, nekreņķējies, mēs ta�u zinām, ka viss ir pavisam citādi, nekā viņi raksta! Ari Anna bija lasījusi �os murgus. Zane vispār visu rītu bija spērusi zemes gaisā, dusmodamās par �urnālistu ētikas trūkumu.

Es pati par �o lietu uzrakstī�u, un tie�i tā, kā viss bija! viņa bija draudējusi nezināmajam raksta autoram.

-���� Kā tad nekreņķējies! Viņ� strauji nobremzēja ceļ�malā. Vecais jau piezvanīja un pieprasīja rakstisku atskaiti. Paironizēja, ka neesot vērts sūtīt uz Me�ājiem operatīvos darbiniekus un ekspertus, ja no viņiem jēgas tikpat, cik no

pensionāriem. Tas laikam Krusttēva adresē. Cik zinu, pirms ģenerāļa Basa aizie�anas pensijā viņiem bijusi nepatīkama saruna tolaik Bramanis jau vadījis Kriminālpārvaldi, bet Bass bija iek�lietu ministra padomnieks. Aizrādījis kaut ko par strauji pieaugo�u neatklāto noziegumu skaitu un kāpjo�u noziedzības līkni. Vecais, sarkans kā tomāts, dusmās laidis tvaiku un taisnojies, bet galu galā saņēmis ministra aizrā�dījumu. Tagad nu izmanto iespēju, lai atkostos. Taisnība mēs esam iestrēgu�i starp aizdomām un desmitiem netie�u norā�u, ta�u tie�u pierādījumu nevienā gadījumā nav.

-��� Kā jums gāja pie kokrunātājiem? Anna Elizabete ievai�cājās mēģinot pavērst sarunu citā virzienā.

-���� Nekā. Iznāca pa vārtiem milzīga auguma tēvainis gariem, astītē sasietiem matiem, garā pakulu kreklā, kas sajozts ar kaņepāju �ņori starp citu, paldies taviem sen�iem, Egons pārbaudīja, tā tie�ām ir! -, paraudzījās uz mums tuk�u ska�tienu un vienaldzīgi pajautāja, ko meklējam. Nosaucām savus vārdus un amatus, paskaidrojām, ka apkaimē notiku�i vairāki smagi noziegumi, tāpēc aptaujājam visus lielo ceļu malās eso�o saimniecību iedzīvotājus, vai nav ko redzēju�i, dzirdē�ju�i� Mēs esam noslēgti ļaudis, dzīvojam harmonijā ar dabu, nekur neejam, un arī pie mums neviens nenāk, milzonis noteica. Ja vairāk jautājumu nav, uz redzē�anos. Piedodiet, ka neaicinu iek�ā, bet tās ir mūsu tiesības kopienas sievietes ir ļoti kautrī�gas. Mēs nevienu neapdraudam, netraucējam, netrok�ņojam un dabu nepiesārņojam. Ja jums ir kādas apsūdzības, lūdzu, iero�dieties ar orderi.

-���� Un jūs tā arī aizgājāt?

-��� Neko citu mēs tobrīd nevarējām darīt. Pabraucām tālāk un apspriedāmies, bet Egons ar Viktoru un suni pa apkārtceļu devās izlūkos. Tur kaut kas nav kārtībā, ta�u, iekams mums nebūs vērā ņemamu liecību vai pierādījumu, Vecais ordera pieprasījumam nepiekritīs.

-��� Bet viss ta�u norāda uz viņiem! Dzeltenie, kodīgie dūmi, virves, medaljoni, milzīgais tēvainis�

-���� Starp citu, viņ� nav ne polis, ne puspolis. Runāja tīrā latvie�u valodā, lai arī varbūt pamīksti.

-���� Nu, redzi! Mums ir Gunāra dienasgrāmatas ieraksti ja tos saliek kopā ar noziegumu laikiem�

-���� � tad neiegūst neko citu kā vien nejau�ību virkni tajā un tajā laikā tādi un tādi cilvēki brauku�i tādā un tādā virzienā vai redzēti tur un tur. Saproti, mums nav pierādījumu! Taus�tāmu pierādījumu, kas apliecinātu tās vai citas personas saikni ar to vai citu noziegumu, kas noticis konkrētā vietā un laikā.

-��� Mums ir bise ar Akmeņa pirkstu nospiedumiem.

-���� Nē, nav. Tas ir bise ir, nospiedumu nav. Rūpīgi noslau�cīti. Ir tikai Uģim un Andrim piedero�ie.

-��� Gudri. Bet patronu �aulītes stirnu �au�anas vietā?

-��� Nav. Acīmredzot salasītas, aiznestas līdzi un iznīcinātas.

-���� Bet to, ka stirna no�auta tie�i ar �o ieroci, cerams, var pierādīt? Anna domīgi plūkāja matu �ķipsnu.

-���� Protams. Ta�u ko tas dod? �āvējs, vismaz teorētiski, va�rēja būt ari Uģis. Par to liecina slēpju nospiedumi.

-���� Ģeniāli� Bet kāpēc tad Akmenim, braucot meklēt pazu�du�o dēlu, bija līdzi liela, melna plēve?

-���� Tādu viņ� vienmēr vadājot līdzi. Ari ma�īnā. Ja nu gadī�jumā kaut kas jāparemontē.

-��� Bet�

-���� Beidz, Līzbet, viņam ir atbildes uz jebkuru jautājumu! Mēs ar Egonu �orīt visu rīta cēlienu pavadījām Robe�niekos. Pats mums piezvanīja un pasūdzējās par izdemolēto pagrabu. Divas dienas neesot bijis mājās par spīti manam brīdināju�mam, aizbraucis uz Melnpili pie drauga to teikdams, viņ� tik riebīgi smīkņāja, ka man uzreiz bija skaidrs, kurā redakcijā �is draugs strādā. Bez sievas un dēla lielajā mājā jūtoties kā pazudis�

-���� Vai nav viens nabadziņ�, ko? Anna no�ņācās. Pēc visa tā, ko mēs uzzinājām�

-�� Jā, bet to mēs pagaidām viņam atklāt nedrīkstam, jo tās nav liecības, bet tikai stāstījums. Akmens ir pārāk gudrs, viņ� to visu pagriezis sev vēlamā virzienā. Jau pagrieza. Tātad nabaga virs, kur� tā norūpējies par laulātās draudzenes dzī�vību, veselību un labklājību, ka tā vietā, lai dotos viņu mek�lēt, aizbrauc divdienu plezīrā pie drauga, atgrie�as mājās un redz viņa namā, konkrētāk pagrabā, kāds plosījies uz nebēdu plaukti apgāzti, sadzīves ķīmija mētājas pa grīdu, noslēptās durvis vaļā, bet tum�ajā kambarī neviena nav. Zini, ko viņ� tādā bridi dara? Mudīgi ņemas savandit arī visas pā�rējās telpas, lai visur izskatītos vienādi briesmīgi, un tad zvana mums sak�, tā un tā, manas prombūtnes laikā mājās ielauzies laupītājs; kur skatās policija, kāpēc nesargā savas valsts pilsoņu īpa�umu?

Dambergs iebilda, ka todien, mums aizbraucot, viņ�, tas ir, Akmens, pēdējais palicis mājās, ka ārdurvju atslēga nav pat saskrāpēta, nemaz jau nerunājot par mūķē�anu vai uzlau�anu, un, dodoties prom, māju nevajag atstāt vaļā, bet �is tik maļ savu policija par viņu ņirgājoties, tas noteikti esot bijis Uģis ar savu drauģeli, tie jau tik vien zina kā lauzt un postīt, redz, kvadracikla ritenis lai samaitāts� Gan reiz ņem�ot nelabu galu! Ilgi klaigāja un pieprasīja aktīvas darbības un tūlītējus rezultātus, viņam esot tādas pa�as tiesības tikt aizsargātam kā ikvienam citam �īs valsts pilsonim. Atgādināju, ka viņ� at�ķirībā no ikviena cita �īs valsts pilsoņa apsūdzēts vairākos noziedzīgos nodarījumos pret �o pa�u valsti un tās pilsoņiem, tāpēc varbūt vajadzētu pievaldīt savu vētraino temperamentu.

Akmens kļuva vai traks attiecībā uz viņu nekas neesot pierādīts, viņ� ne pie kā neesot vainīgs, es viņu terorizējot, vajājot un pārkāpjot viņa cilvēktiesības, viņ� sūdzē�oties visās Eiropas tiesās�

-��� Ak tu mīļo stundiņ, kas par augstiem vārdiem! Jau klau�soties vien, Annai Elizabetei niezēja dūre to kārtīgi ietriekt Akmeņa treknajā, uzblīdu�ajā ģīmī. Viņa nespēja iedomāties, kā Miks spējis to visu izturēt.

-���� Bet zini, kas ir trakākais, mums pret viņu nekā nav! Pilnīgi nekā! Ja drīzumā nenotiks brīnums un kāds no �ajos notikumos iesaistītajiem nepiekritīs oficiāli liecināt, ripos ne�vis viņa, bet mūsējās galvas. Vecais jau kaut ko tādu netie�i lika saprast. Majora Kaķī�a nopūtā bija koncentrēts viss pasaules rūpju smagums.

-��� Skaidrs. Nu tad gādāsim, lai mūsējās paliek vietā. Brau�cam parunāties ar Dzidru Akmeni. Tikai pirms tam� Mik, varbūt piezvani Gunāriņam un palūdz�

-���� � lai pieglabā kādu trauku ar Jir�ika pirkstu nospiedu�miem. Jau darīts. Mums ir vairāki skaisti pirkstiņi. Bet par kādu cenu! Izrādās, mūsu Milzonis ēd tikai savā istabiņā un atdod jau nomazgātus traukus, glāzes un krūzītes. Minerāl�ūdeni dzer tikai no plastmasas pudelēm, kuras pēc izdzer��anas sadedzina turpat istabiņas krāsnī. Vakar, kad Milzonis kārtējo reizi aizgāja uz Me�a muzeju, bet Gunārs krodziņā bija viens, mēs ar Dambergu mudīgi aizjoņojām līdz Pipardozei. Gunārs mūs ielaida Jir�ika istabā tu neticēsi, cik tur bija tīrs un kārtīgs, kā izlaizīts. Neviena pirkstu nospieduma, neviena mata, nevienas spalvas gultā. Labierīcību telpā goda vietā universālais tīrītājs uz aktīvā skābekļa bāzes, ar tādu var iztīrīt visu. Piesardzīgs pēc velna! Tā nu mūsu draugam Gunāram nekas cits neatlika kā �orīt agri no rīta iegāzt sava saimnieka ma�īnu grāvī turpat pie krodziņa ir tāda nelāga vietiņa un lūgt pavingrot izgāju�o Milzoni palīgā to izstumt. Viņam izdevās to izdarīt tik operatīvi, ka Jir�i Kepaneka labās delnas nospiedums visā ko�umā palika uz bagā�nieka vāka.

-��� Malacis, puika! Anna Elizabete nopriecājās. Varbūt no viņa tie�ām dienās iznāks labs inspektors?

-���� Es� gribēju ar jums parunāt. Spilvenos atbalstītā, pa�gaidām vēl bālā, ta�u nenoliedzami dzīvespriecīgā Dzidra Akmene nepavisam neatgādināja to nomocīto, pārbiedēto radī�jumu uz vājprāta sliek�ņa, ko Anna Elizabete bija sastapusi aizvakar. Mātes un dēla tik�anās bija aizkustino�a, ta�u dakte�ris Konrāds bija nepielūdzams un ilgi runāties viņiem neļāva. Par spīti vājinieces protestiem, viņam izdevās ie�ļircināt Dzid�rai nomierino�as zāles un uzlikt sistēmu. Citādi viņa sajuktu prātā, vēlāk savā kabinetā ārsts paskaidroja. Es vēl nekad agrāk nebiju redzējis tik novājinātu organismu, viņa ta�u turējās tikai uz nervu enerģijas!

-��� Vai� Uģis jums izstāstīja? nezinādama, kā iesākt sma�go sarunu, Dzidra Akmene izmocīja.

-���� Par to, ka Arnis Akmens nav viņa tēvs un tas bijis par cēloni teroram un varmācīgajai attieksmei pret jums abiem, jā. Es redzēju jūsu istabu, Dzidra, durvju atslēgu un atradu veco augu katalogu ar jūsu pierakstiem. Tad ari sapratu, ka neesat pazudusi, aizbēgusi, nolaupīta vai sagrābta par ķīlnieci, bet gan tiekat turēta gūstā pa�as mājā. Piedodiet, ka nespējām jau pirmajā reizē jūs atrast un atbrīvot, lai gan bijām turpat līdzās. Tas pagrabā izlietais acetons� Suns sāka �ķaudīt, arī cilvēki nevarēja paelpot.

-���� Es zinu. Dzirdēju atsevi�ķus vārdus no jūsu sarunas� Tikai nevarēju pakliegt, jo biju sazāļota un Arnis man bija aizlīmējis muti. �urkas� Mūsu pagrabā nekad nav bijis nevie�nas �urkas!

-������������ Kā jūs izkļuvāt laukā? Miks Kaķītis negaidot iejautājās.

-���� Durvīm no otras puses bija pamatīgs aizbīdnis.

-��� Arnim vienmēr paticis nodro�ināties ar atslēgām un bul�tām� Pakļaut cilvēkus, kontrolēt, ieslodzīt� Tāpat kā jūsu drau�dzeni. Dzidra paraudzījās Annai acīs. Es toreiz, vasarā, visu zināju. Dzirdēju, ko viņi abi ar veco perina, ta�u baidījos par dēlu� un sevi. Tāpēc ari neko neteicu, nebrīdināju. Piedodiet.

-���� Tā jau ir vēsture, Anna dziļi ievilka elpu. Piedot un aizmirst nemaz tik viegli nebija.

-�� Un tomēr Dzidra, kā jums izdevās tikt laukā un izbēgt? Miks pajautāja.

-��� Tā laikam bija otrā ieslodzījuma diena. No acetona tvai�kiem, gaisa trūkuma un tumsas biju tā apdullusi, ka bridi, kad ārpusē kaut kas tika stumts un grūsts, bet pēc tam atvērās durvis un iedegās gaisma, sākumā pat neaptvēru, kas notiek. Arnis zvārodamies stāvēja vaļējās durvis un, ņirdzīgi smīnē�dams, teica: �Tūlīt atnāks Edgariņ�, varēsiet vēl pēdējo reizi pameņģēties, pirms viņ� aizbrauc� Jūs ta�u visu laiku man aiz muguras to darījāt, vai ne? Tagad nu varēsiet izdarīt ar manu svētību�� Sapratu, ka vīrs atkal pārdzēris jēgu.

Norāvis no manas mutes līmlenti, viņ� pasvieda man slapju lupatu, lai apslaukos. �Nevar ta�u tādu cūku brūtgānam rādīt, vēl nobīsies un aizmuks! Un paēd! Lai vēlāk nesaka, ka neesmu barojis.� Kā sunim nometa priek�ā cietas maizes kancīti un plastmasas pudeli ar ūdeni. Sapratu, ka viņ� gra�sās mani nogalināt tāpat kā regulāri iznīcināja manus augus, tāpat kā nobeidza to veco vīru�

Tobrīd aug�ā pie ārdurvīm kāds piezvanīja zvans skanēja krietni skaļi. Jutu, ka pagraba durvis ir vaļā. Arnis pamanīja manu izmisu�o skatienu un noņirdzās: �Pat neceri! Tev tās durvis ir ciet! Vari kliegt, cik gribi, tevi neviens neglābs. Tra�kās nevienam nav vajadzīgas.� Viņ� steig�us iegrūda mani dziļāk tum�ajā kambarī, aizcirta durvis, un es dzirdēju, kā tām priek�ā tiek aizbīdīts kaut kas smags. Plaukts. Zināju, cik tas ir smags, abiem ar dēlu mums mājās bie�i bija jācilā un jāpārkrauj smagumi, kamēr Pats, kājas ieplētis, stāvēja un noskatījās.

Ta�u maizes kumoss bija mani uzmundrinājis un devis spēku, turklāt �ķita, ka neesmu dzirdējusi bultas �ņirkstu.

Ar visu svaru metos pret durvīm, tās par da�iem centimet�riem pavērās. Tātad es varēju tikt laukā! Steigā Akmens bija aizmirsis izslēgt gaismu, un es kārtīgi izpētīju kambari. Stūrī zem tuk�ām kastēm atradu pasmagu dzelzs stieni nezinu, kā tas tur gadījies, izskatījās dabūjis mitrumu, viens gals norūsējis�

Anna Elizabete un majors Kaķītis saskatījās. Ziemassvētku vecītis! Atkal skaidri nolasījās gudrs nodoms: pat ja tur ir bi�ju�i slepkavas pirkstu nospiedumi, tad pēc Dzidras sparīgās darbo�anās no tiem vairs nebūs ne smakas. Toties viņas rokas un drēbes gan būs ar slepkavības upura asinīm, lai arī vecām un sakaltu�ām.

-��� Kas notika tālāk? pamanījis, ka Dzidra ba�īgi vēro viņu mēmo dialogu, Kaķītis uzmundrino�i pamāja.

-���� Man izdevās atspiest durvis tik daudz, lai to spraugā varētu iestūķēt stieni. Pēc tam jau palīdzēja seno ēģiptie�u metodes kā, pareizi uzspie�ot, likt izkustēties lielam smagu�mam. Plaukts no�verkstēja un kopā ar durvīm pabīdījās par sprī�a tiesu. Dabūju spraugā roku, kāju un plecu un stūmu no visa spēka. Plaukts, strauji sakustināts, sa�ūpojās un apgāzās uz mutes, bet durvis līdz pusei atvērās. Biju brīva! Pārsteigta par to, ka neviens nav dzirdējis troksni, piesardzīgi zagos uz pagraba durvju pusi. Tās bija vaļā! Ilgi nedomājot, tāpat kā stāvējusi, metos uz ārdurvīm, lūdzot Dievu, lai slēdzenē būtu atslēga, citādi tās nevar atvērt, bet pa logiem no Robe�nie�kiem izkļūt nevar visiem priek�ā restes. Tā nav māja, tas ir cietoksnis. Cietums! pēdējos vārdus viņa burtiski izkliedza.

Durvju spraugā parādījās daktera Konrāda seja, ta�u Anna Elizabete viņu ar smaidu aizraidīja prom. Drusku nomierināju�sies, Dzidra turpināja savu stāstu. Ārdurvis nebija aizslēgtas. Pa galvu pa kaklu metos prom pa ceļu. Gribēju skriet pie jums uz Pū�u salu, vai pie ģenerāļa Basa uz Mazkalniņiem, bet tad sapratu, ka naktskreklā, halātā, �ībās un ar rūtainu deķi rokās

izskatos kā izbēgusi no trakomājas un man neviens neticēs. Apjuku. Tad nolēmu bēgt uz Lielo Me�u pie vecā bitenieka Miķeļa. Zināju, ka viņa ģimene cietusi no Akmeņa tēva rokas, un cerēju, ka, par spīti manai gļēvulībai, viņ� neatteiksies palīdzēt. Sāka krēslot, un es pārgurumā apmaldījos aizgāju pa neīsto taku. Attapos pie pamestās mednieku būdas. Tā nebija aizslēgta. Nolēmu pārlaist nakti tur, bet no rīta meklēt ceļu pie vecā bitenieka.

-Jūs varējāt nosalt� Anna klusi noteica. Labi, ka �ī nedēļa padevusies tāda siltāka�

-��� Tajā brīdī man bija vienalga. Vairāk uztraucos par dēla likteni. Akmens viņu ienīda vēl niknāk nekā mani. Jau kop� mazotnes centās padarīt sev līdzīgu lamāja, kliedza, paze�moja, visādi izņirgājās. Laikam jau viņa tēvs tie�i tā bija darījis ar pa�u, ja galā sanāca tāds zvērs� Uģis izrādījās no citas raudzes klusāks, maigāks, sirsnīgāks. Viņam, tāpat kā man un savulaik arī Arnoldam, patīk mūzika, dziesmas, dejas. Arnis mums nenovēlēja pat vislētāko radioaparātu, kontrolēja, ko lasām, ko rakstām. Pārbaudīja Uģa atzīmes. Reizi nedēļā drīk�stējām viesu istabā paskatīties kādu filmu vai raidījumu, bet tikai tā, lai viņ� nejustos traucēts. Uz vietējo veikalu iepirkties sūtīja Uģi un pēc tam prasīja precīzu atskaiti, bet pēc lielajiem pirkumiem pats brauca uz Melnpils tirdzniecības centru. Viņ� mums nekā nenovēlēja jūs jau redzējāt manas skrandas�

Interesanti, bet no kurienes tad augu istabā visi tie dārgie eksotiskie augi, bet Uģim viņa modernie d�insi? Kaut kas te īsti nesakrīt�

-��� Akmenes kundze, es klausos, jūtu līdzi, ta�u brīnos un nesaprotu, kāpēc jūs visus �os gadus to pacietāt? ierunājās Miks. Vai tie�ām jūs visu laiku turēja aiz atslēgas? Ne reizi neizgājāt uz veikalu, dārzu, lauku, nesatikāt nevienu citu cil�vēku? Ne reizi gandrīz divdesmit gadu laikā neradās iespēja aizbēgt? Jūsu dēls Uģis ta�u gāja skolā ne jau sasiets vai

va�ās saslēgts. Tāpat kā citi, ari viņ� runājās ar klasesbied�riem, skolotājiem, skolas bibliotēkā ņēma lasī�anai grāmatas, avīzes, �urnālus, nesa mājās lasīt. Nav ta�u vairs viduslaiki, pēdējos gados prese daudz rakstījusi par ģimeniskās vardar�bības upuriem, ko viņiem darīt un kā sev palīdzēt. Vai tie�ām jūs par to neko nezinājāt? Jā, Uģis mums stāstīja, ka jūs nespējāt uzticēties ne skolas darbiniekiem, ne abiem Graud�niekiem, ne Melnpils policijai. To es spēju saprast. Nu, bet ģenerālis Bass, mans krusttēvs? Viņ� jau septīto gadu dzīvo Mazkalniņos. Krietnāka vīra par viņu neatrast, un jūs viņu pazīstat no kolhoza laikiem. Dzidra, lūdzu, esiet atklāta, vai jūsu ieslodzījumam nebija vēl kāds cits iemesls?

-��� Viņ�� Arnis teica ja viens no mums mēģinās bēgt vai kādam ziņot, viņ� otru nogalinās. Ja ne uzreiz, tad pēc laiciņa. Viņam visur esot sakari. Garas rokas� Zināju, ka tas� nelietis to spēj, jo mūsu acu priek�ā viņ� pret stenderi nosita grūsnu kaķenīti. Uģa kaķīti� Tāpat vien. Lai parādītu, ka to spēj. Viņa ie�ņukstējās.

Kārtējā sa�akarētā paaudze, Anna nodomāja. Vectēvs īsts monstrs, tēvs morāls kroplis un sadists, tad kādam būt dēlam�? Labi, Uģis nav Arņa Akmeņa īstais dēls, ta�u arī Arnolds Lejiņ� nav nekāda Dieva dāvana�

-�� Dzidra, kas jums beidzot lika runāt? Miks Kaķītis ieur�bās Akmeņa sievas piesārtu�ajā sejā.

-�� Es� man� dēls pārliecināja, viņa nenoteikti novilka. Melo. Irjābūt vēl kādam iemeslam!

-�� Akmenes kundze, vai jūs varat iedomāties, kāpēc vīrs tā izteicās par jums un Edgaru Pīlāgu? Anna Elizabete klusi ievaicājās.

-��� Es� mēs� kamēr Arnis atradās ieslodzījumā, Edgars Robe�niekos atbildēja par visiem darbiem. Ļoti mierīgs un strādīgs cilvēks, arī pret mums ar dēlu labi izturējās nesa

no veikala kārumus, ļāva skatīties televīziju, runājās� Vienbrld man pat �ķita� Mū�ā neviens nebija ar mani tik sirsnīgi runājies! Dzidra iesaucās, un �ajā brīdī Annai Elizabetei viņas naivums izraisīja reizē dusmas un �ēlumu.

Edgars un mierīgs, sirsnīgs, strādīgs? Nesa kārumus? Runā�jās? Jautājums ko viņam vajadzēja?

-�� Dzidra� Piedodiet, ka uzdo�u tik intīmu jautājumu, bet vai jums ar Edgaru bija seksuālas attiecības?

-��� Es� nē, mēs tikai runājāmies! Viņ� man stāstīja par savu ticību, ko iepazinis, strādājot Amerikā. Tā nav reliģija, bet tāds kā domā�anas veids atteikties no ma�īnām, traktoriem, indīgās sadzīves ķīmijas, dzīvot tuvāk dabai, pa�iem audzēt sev iztiku, netērēt naudu, bet ziedot tiem, kam tā nepiecie�ama. Viņ� man iemācīja nepieķeries nekam, jo tevi gaida gaismas stars! Mēs� plānojām bēgt un dzīvot pie viņa ticības brāļiem.

Tātad attiecības tomēr bija. Lai cik netalantīgs aktieris būtu bijis Edgars Nomnieks, uz sievietēm viņ� mācēja atstāt iespaidu. Protams, ja gribēja. Protams, līdz brīdim, kad maska krita. Tagad uzmanīgi!

-�� Dzidra, jūs patie�ām cerējāt izsprukt no Akmeņa nagiem un aizbraukt uz Ameriku? Anna iesaucās.

-�� Nē, nē, nekādu Ameriku! Viņi dzīvo tepat, Me�āju no�malē, tur, kur reiz bija Me�a skola, Me�a muzejāI

Lūk, ari trūksto�ā saikne: Jir�i Edgars Akmens. Un pārējie. Vēl tikai jāpārliecina Dzidra Akmene to pa�u atkārtot oficiāli un ideālā gadījumā arī liecināt tiesā.

-�� Bet� sakiet� vai ar Edgaru viss kārtībā? Dzidra pavērās viņos lielām, tum�ām, asarainām acīm.

Anna un Miks atkal saskatījās. Teikt neteikt? Ko teikt?

-�� Viņ� ir miris, vai ne? negaidīti mierīgā balsī izsecināja Dzidra Akmene. Tas nelietis viņu ir nogalinājis.

-�������� Jā, Edgars Pīlāgs ir miris, apstiprināja Miks Kaķītis.

-�� Bet par kuru nelieti jūs runājat?

-�� Par savu viru Arni Akmeni, protams! viņa dusmīgi atcirta. Vairs ne vēsts no trausluma, bikluma vai asarām. Par to kropli un izdzimteni, kur� mums ar dēlu divdesmit gadus neļauj dzīvot. Ak, kaut man būtu pieticis prāta neklausīties viņa solījumos! Tikai vēlāk sapratu, ka viņ� mani bildinājis, tēva sakūdīts, vienkār�i tāpat vien, lai ieriebtu vecākajam brā�lim. Vecajam Lejiņam jūs viņu zināt kā Bambānu-Divupu lielu prieku sagādāja noraudzīties citu mocībās. Arnis ir tāds pats. Bildināja mani, zinot, ka gaidu cita bērnu. Aplidoja, teica skaistus vārdus, vadāja uz koncertiem un teātriem. Biju kā sapni, tomēr cerēju, ka Arnolds vēl attapsies. Bet, nē, viņ� nolīda pavisam malā. Aiz spīta apprecējos. Un tūlīt pat no��ēloju viņ� to man neļāva aizmirst, ik bridi uzsvērdams, cik samaitāta esmu un cik pateicīgai man jābūt, ka neesmu pamesta ar meitas bērnu kaklā.

Tas pats, kas ar Uģa vecvecmāti bērns no viena, vīrs cits, bērns aug negribēts� Un tomēr vai tikai tas?

-�� Dzidra, sakiet, lūdzu, vai pēdējo gadu laikā virs nav licis jums parakstīt kādu svarīgu dokumentu?

-Dokumentu� Ziniet, neatceros. Pēdējos gadus esmu vadī�jusi kā miglā. Uģim pat bija aizdomas, ka Arnis mani ar kaut ko zāļo, viņ� dēlam teicis, ka man esot problēmas ar bezmiegu, tāpēc sagādājis man vieglas miega zālītes. Visu pudelīti dot man nevarot, jo es esot garīgi un psihiski nestabila, tāpēc zāles izsniedza pats. Kad vajadzēja� viņa rūgti iesmējās.

Tu atkal melo, Dzidra! Tu ļoti labi zini, kas tas par dokumentu, un tikai tāpēc vēl esi �eit.

-�� Akmenes kundze, �ķiet, būs labāk, ja es tagad pastāstī�u pasaciņu, bet jūs mani palabosiet, ja kļūdī�os, Anna Eliza�bete klusu ierunājās. Iespējams, jaunībā pieļautās neapdo�mības dēļ jūsu dzīve patie�ām izveidojās ne tāda, kādu būtu gribējies, ta�u neticu un nekad neticē�u, ka visu �o gadu laikā jums nebija nevienas, uzsveru nevienas, iespējas izglābties.

Tālāk. Iespējams, jūsu vīrs pret jums patie�ām izturējās kā pret grēcinieci, kāju pameslu un kalponi, bet viņam bija kaut kas tāds, kā nebija jums, ta�u varētu būt�

-�� Par ko jūs runājat? nobālu�ām lūpām �ukstus pārjau�tāja Dzidra.

-��� Manta, Dzidra, manta. Māja, saimniecība, kapitāldaļas da�ādos uzņēmumos. �ī bagātība Akmenim pieder jau krietnu laiku, un, domāju, tie�i tikpat ilgu laiku jūs plānojāt atriebību. Gudru atriebību kā novākt viņu no ceļa tā, lai īpa�ums paliktu jums ar dēlu, pie viena atriebjoties par pāridarījumiem. Viņ� jums bija labs skolotājs, no kura diendienā varēja mācīties, vai ne? Kāpēc jūs mums nepateicāt, ka līdz �im esat pildījusi arī sava vīra lietvedes un grāmatvedes pienākumus, jo viņ� bija pārāk piesardzīgs, lai �im nolūkam algotu kādu no malas? Tas nozīmē, ka jums bija itin skaidrs priek�stats par Arņa Akmeņa īpa�umiem un finansiālo stāvokli�

-�� Runā, ka reizi mū�ā pie ikvienām durvīm pieklauvē veik�sme, tikai jābūt mājās, Miks Kaķītis turpināja Annas iesākto domu. Akmens pats atnāca pie jums ar �o veiksmes doku�mentu tas bija tipveida Laulības līgums ar pielikumiem, kas noteica viena laulātā nāves vai rīcībnespējas (juridiskās vai faktiskās, ieskaitot atra�anos cietumā pēc tiesas sprieduma) gadījumā otrs laulātais ir tiesīgs rīkoties ar viņa mantu, kapi�tālu un bankas kontiem. Domāju, ka Akmens �ādi bruģēja taciņu uz kārtīgu naudas atmazgā�anu vai tamlīdzīgu darī�jumu, kam sekotu viņa saslim�ana un īslaicīga rīcībnespēja, jūsu ģimenes pārcel�anās uz citu dzīvesvietu, nost no acīm, un, visticamāk, pēc neilga laika viņ� sāktu jaunu, skaistu dzīvi bez jums un Uģa, toties ar Olgas Putānes jaunkundzi no Melnpils. Pats reiz teica notiek ta�u visādi� Turpretī jums viņa iesēdinā�ana uz ilgu laiku pavērtu iespēju pārņemt vadību, piekļūt finansēm un beidzot kļūt brīvai, kamēr viņ� sapūtu cietumā.

-�� Tā nebija� Dzidra Akmene izdvesa, ta�u gan Anna, gan Miks redzēja, ka bija gan.

-�� Redziet, Dzidra, ar modernajām tehnoloģijām ir kāda ne�laime tās pasauli padara mazāku, bet datus pieejamus visiem, Miks nopūtās. �ī saruna bija izvērtusies pavisam citāda, nekā bija domāts. Tie pa�i tipveida laulības līgumi, ja vien nav speciālas atrunas, ir atrodami vienotā datubāzē. Jūsu vīrs, saprotams, nekādu aizliegumu nebija uzlicis, jo viņam bija svarīgi, lai visi redz, kā viņ� mīl, rūpējas un gādā par savu sievu.

-� Es nesaprotu ko citu kāda bija Edgara loma? pavaicāja Anna. Izskatās, ka jūs trīs esat spēlēju�i katrs savu spēli ar at�ķirīgiem noteikumiem.

-�� Edgars pret mani� mums bija labs, viņam bija manis �ēl. Viņ� gribēja man palīdzēt sākt jaunu dzīvi!

-�� Protams, protams. Jaunu dzīvi bez mantas, naudas un, iespējams, arī bez jūsu dzīvības, vēsi noteica Miks Kaķītis.

-��� Dzidra, jūsu Edgars Pīlāgs bija noziedznieks, kuru mek�lēja vairāku valstu policija un kur� Latvijā dzīvoja ar sve�u uzvārdu. Mēs viņu pazīstam kā Edgaru Namnieku, un, ticiet man, jūs negribētu nekā kopīga ar �o cilvēku, jo at�ķirībā no jums viņ� savus alkatīgos plānus ne tikai izplānoja, bet arī īstenoja.

-�� Jūs melojat! Dzidra Akmene iekliedzās tik skaļi, ka dakteris Konrāds atkal pavēra durvis.

-�� Viss kārtībā, Arvi, Anna Elizabete apstiprino�i pamāja ar galvu, tad atkal pievērsās Dzidrai. Starp citu, kur jūs likāt savu līguma eksemplāru? Noslēpāt? Iedomājos, ka visu �o laiku tas jums deva zināmu neatkarības apziņu, lai gan faktiski nekādas lielās jēgas no tā nebija, jo, kā jau majors Kaķītis minēja, jūsu laulības līgums ir publiski pieejams un izlasāms ikvienam, kur� to vēlas. Arī jūsu labajam draugam Edgaram.

Neesat padomājusi, kas būtu noticis, ja viņ� iedomātos atgriezt vaļā jūsu apdilu�ā augu kataloga divkārt pārlīmēto vāciņu? Ja viņa rīcībā būtu nonācis jūsu laulības līgums, kas Akmeņa notiesā�anas gadījumā dod jums pilnvaras pārval�dīt un rīkoties ar visu īpa�umu, kā jūs domājat, cik ilga būtu jūsu idilliskā draudzība? Ari viņam, starp citu, ļoti patika ieslodzīt, pazemot un sist sievietes� Domāju, ka, finan�u kon�trolei pārejot viņa vai, precīzāk, ticības brāļu rokās, jūsu un, iespējams, arī jūsu dēla dzīvībai vairs nebūtu nekādas vērtības.

Dzidra Akmene no �oka bija nobālējusi un zaudējusi va�lodu, ta�u Anna spītīgi turpināja:

-�� Un tagad pēdējais jautājums ko jūs gribējāt pateikt ar vārdiem �sapratu, ka viņ� grasās mani nogalināt, tāpat kā iznīcināja manus augus un nobeidza to veco vīru�? Par kādu veco vīru jūs runājat?

-�� Par to vecīti, kuru atrada mui�as zālē zem egles! atgu�vusi runas spējas, Dzidra iesaucās. Es to zinu tāpēc, ka todien, kad Arnis tik neglīti uzvedās koncerta mēģinājumā, viņ�, Edgars un vēl kāds nepazīstams pusmū�a vīrs jau agri no rīta ilgi sēdēja virtuvē, dzēra un skaļi smējās. Runāja kaut ko par izjoko�anu un labu samaksu. Pēc tam Arnis mums ar Uģi lika saģērbties un piespieda braukt viņam līdzi uz Me�mui�u. Tā bija pirmā reize nez cik gados, kad tiku laukā no tā cietok�ņa� viņa atkal ie�ņukstējās. Kad atgriezāmies mājās, nepazīstamais viesis bija pazudis, Uģis salamājās ar tē� Arni, tas viņam iesita pa seju ar skrūvatslēgu. Uģis uzlēca uz kvadracikla un kaut kur aiznesās. Vēlāk man pa�ukstēja aizskrējis līdz Me�mui�ai, lai atvainotos jums. Arnis, melns kā negaisa mākonis, virtuvē sēdēja un dzēra un no mājas vairs neizkustējās, toties pie vakara atbrauca Antons, un viņi ar Edgaru aiztriecās vizināties. Atminos, vēl nodomāju kam viņiem piekabe? Bet viņi jau bie�i tā darīja nēsājās apkārt kā dulli, kamēr Arnis ar veco Donātu virtuvē spēlēja �ahu�

Dzidra apklusa un uzvilka segu līdz pat acīm. Bija skaidrs, ka viņa �obrīd ir pateikusi visu, ko gribējusi. Par no�ēlu pa�ai arī to, ko gribējusi noslēpt. Un tikpat skaidrs bija arī tas, ka Dzidrai Akmenei, rūdītai divdesmit gadu ilgā kopdzīvē ar visīstāko neģēli, pa�saglabā�anās instinkts bija iemācījis ļoti daudz ko noklusēt�

-�� Anna, lūdzu, pasakiet, vai es kaut kā spēju jums palī�dzēt? Likās, Dzidrai ļoti svarīgi izdzirdēt atbildi tie�i no Annas Elizabetes. Ta�u viņa klusēja.

Anna nespēja tikt galā ar savām izjūtām it kā vajadzētu just līdzi, tomēr kaut kur dziļi brieda dusmas un sarūgti�nājums par cilvēkiem, kuri tā spēj izrīkoties ar citiem; kuri zinot, redzot un saprotot vienaldzīgi un gļēvi klusē. Tajā pa�ā laikā viņa nespēja atbildēt uz jautājumu: Ko darītu viņa pati, nonākot līdzīgā situācijā? Bēgtu? Mēģinātu padarīt sev galu? Cīnītos? Bet vai viņa nebija atradusies līdzīgā situācijā? Cīnīju�sies, bēgusi un� izrāvusies?

-����� Paldies, Dzidra, nesagaidījis Annas atbildi, noteica Kaķītis. Jūsu stāsts mums palīdzēja aizpildīt vienu otru robu. Veseļojieties, jums nekas nedraud, jūs tiksiet apsargāta, bet drīzumā pārvesta uz privātu klīniku, kur strādā mana kolēģa tēvs, izcils psihiatrs. Ceru, ka tur jūs pilnībā atkopsieties. Tikai atcerieties ja jūs būtu pie mums vērsusies jau vasarā, �odien �etri cilvēki, lai kādi viņi biju�i, vēl būtu dzīvi. Tagad jums jāizlemj vai izstāstīsiet redzēto, dzirdēto un piedzīvoto arī protokolam un vai piekritīsiet sniegt oficiālu liecību tiesā?

-� Saprotu, ka jūs alkstat atriebes un esat iepotējusi �is jūtas ari dēlā, klusi ierunājās Anna Elizabete, ta�u padomājiet, vai savā naidā nesagrausiet Uģa nākotni, kā to ar saviem dēliem reiz izdarīja vecais Bambāns�

Viņi abi jau vēra durvis promie�anai, kad aiz muguras no�vīkstēja segas un, apsēdusies uz gultas malas, Dzidra Akmene skaļi un skaidri izteica: Es liecinā�u! Un Uģis arī.

29.� decembris

Bergu namā valdīja pieklusums, aizdomīgi atgādinot mirkli, kad dabā viss sastingst un aiztur elpu, lai pēc brī�a ļautos vētras nestajai atbrīvo�anās sajūtai. Aizvadītās nedēļas noti�kumi vispirms bija sagriezu�ies tādā virpuli, ka galva gāja riņķi, bet nu centrifūgas efekts pierima un viss nostājās savās vietās.

Profesoru pāris, aizmirsu�i visu pasauli, aizrautīgi būrās cauri Bergu ģimenes arhīvam. �ķiet, vecās baroneses Annas Rozes dusmas un patiesības terapija Rozmarijai bija nākusi par labu viņa ne tikai vairs nemēģināja kādu pazemot, bet reiz, kad visi bija sapulcēju�ies pie galda, bija saņēmusi dū�u un atvainojusies par savām izdarībām, tiesa gan, neko sīkāk nepaskaidrojot. Tā ari palika. Nevienam nebija vēlē�anās mek�lēt izskaidrojumus profesores kundzes dīvainajai rīcībai vai preparēt viņas dvēseli, jo vairāk tāpēc, ka vienīgais cilvēks, uz kuru tas attiecās vistie�āk, Anna Elizabete beidzot bija atguvis dzīvesprieku un ar lielu aizrautību pievērsies Omltes kāzu organizatoriskajiem darbiem.

Savā ziņā par to bija jāpateicas Mika stingrajai nostājai viņ� bija uzstājis, lai Anna Elizabete uz bridi atiet malā no izmeklē�anas lietām un ļauj strādāt tieslbsargājo�ajām struk�tūrām. �Tu esi mums devusi ļoti daudz vielas pārdomām, un tavas versijas ir vērā ņemamas, tikai plika teorija bez pierādījumiem nav nekā vērta!�

Tā nu majors Kaķītis ar savu grupu jau vairākas dienas pastiprināti rosījās, braukājot apkārt un iztaujājot me�ājniekus par cūku zādzībām, pārmaiņus sē�ot slēpnī pie Me�a mu�zeja vai Damberga pārvietojamajā auto laboratorijā veicot da�ādas analīzes. Visu iepriek�ējo diennakti Dambergs bija pavadījis Rīgā pie tiesu medicīnas un kriminālistikas eksper�tiem dīkdams, dusmodamies un lūgdamies, līdz dabūja prasīto.

Pū�u Mājā vīri parādījās tikai ēdienreizēs un arī tad uz īsu brīdi paēda, pateicās un izgaisa.

Ģenerālis Bass, ar Ievas Saulītes laipnu atļauju okupējis darbistabu, kaut ko būrās datorā un nepārtraukti zvanījās pa telefonu, par spīti cie�i aizvērtajām durvīm, lielajā hallē viņa balss ik pa brīdim bija dzirdama paaugstinātos toņos, kas �o divu gadu laikā līdz �im netika novērots.

Ģirts, Zane un Kārļa māte Ieva līdz ar abiem studentiem Uģi un Andri bija devu�ies palīgā Prie�u Miķelim pabeigt Dravu māju otrā stāva guļamistabā iesākto remontu, kas nu jau bija izvērsies gandrīz par pilnīgu mājas iek�telpu pār�būvi. Vecais vīrs bija ieņēmis galvā līdz kāzām atsvaidzināt namiņu, lai savu mīļoto Meldermeitiņu ievestu ja ne jaunā, tad atjaunotā mājā, ta�u veicamo darbu vienam darītājam izrādījās daudz par daudz iesākot kaut ko vienu, atklājās, ka vajadzīgs vēl tas, tas un tas� Tagad nu viņi tur rāvās se�atā.

Anna Elizabete bija uzzīmējusi da�as skices telpu labiekār�to�anai, un pretēji viņas ba�ām vecajam biteniekam tās bija iepatiku�ās atlika vien īstenot dzīvē. Te lieti noderēja Ievas Saulītes lielā viesnīcu biznesa pieredze viņa, būdama vairāk racionāla nekā emocionāla, a�i vien izprātoja, kā to dabūt gatavu, izrādījās, ne viss jāpērk, ļoti daudz var izdarīt ar vecu zingeru un nedaudz fantāzijas.

Par pirmo gādāja Anna Elizabete, pat otro Ģirts, kur�, kā izrādījās, tīri labi spēj vadīt remonta brigādi, savukārt Uģis

un Andris lieliski tiek galā ar urbjiem, skrūvgrie�iem, skrū�vēm un dlbeļiem. Da�u dienu laikā Dravu guļbūves spartiski kailās sienas ieguva jaunus, krā�ņus akcentus, logi dienas un nakts aizkarus, istabu durvis dekoratīvās portjeras vēja aizturē�anai, bet guļamās un sē�amās mēbeles pieskaņotu krāsu pārklājus. Visomulīgākā izdevās guļamistaba Miķeļa pa�a būvēto lielo gultu pui�i, pēc Annas ieceres, papildināja ar vieglu baldahīna karkasu, kam Zane un Kārļa māte Ieva uz�uva krā�ņas drapērijas, neaizmirstot ari par moskītu tiklu.

Omitei vienprātīgi tika noteikts stingrs atpūtas re�īms, ta�u viņa, kā parasti, nebija pierunājama un iebarikādējās virtuvē, nobubinādama kaut ko līdzīgu tad jau jūs visi badā nomirsiet�

�ķiet, Omīte bija nolēmusi vēl pirms svinīgā notikuma izmēģināt visu Grāfa pavārgrāmatu, jo katrā ēdienreizē cēla galdā agrāk vēl neredzētu un nebaudītu kulinārijas brīnumu, pagatavotu no vietējām izejvielām.

Un katru reizi ēdāji krita kārdinājumā un nolocīja visu līdz pēdējai kripatiņai. Tiesa gan, pēc tam ikviens vainīgi mek�lēja da�ādus attaisnojumus savai apetītei, kamēr Omīte, sa�vilkusi krunkainos vaidziņus mazos sārtos ābolī�os, tikai apmierināti smaidīja.

Annai Elizabetei un Kārlim, kur� izme�ģītās potītes dēļ nekāds di�ais staigātājs nebija, nekas cits neatlika kā sastādīt milzum garu sarakstu ar pirmskāzu darbiem un pedantiski iet tam cauri, sazvanot, pārbaudot, sarunājot, atsakot, sūtot pieprasījumus, apstiprinot un maksājot rēķinus.

Ķeksī�u vilk�anā ir zināma poēzija, pasmīnēja Anna Eliza�bete, tomēr es negribētu būt profesionāla kāzu plānotāja pārāk daudz kas atkarīgs no citiem un pārāk maz no pa�as, ta�u paveikt visus darbus vienai nav ko domāt�

Viņa ar �ausmām domāja par Kārļa vecmāmiņas kāzu kleitu. Tā bija katastrofa.

Baroneses Annas Rozes no Londonas atvestais tērps bija burvīgs jūgendstila atdarinājums smaga, maigi zaļa, slīpā diegā piegriezta, piegulo�a zīda kleita ar pusgarām piedurk�nēm, lēzeni ovālu kakla izgriezumu, iz�ūta spodr�uvumā, ar sīku pērlī�u akcentiem un tāda pa�a materiāla kurpēm. Tērpu papildināja rīta miglai līdzīga, gandrīz caurspīdīga �alle, ko uz krūtīm bija paredzēts saturēt ar ziedu piespraudi. Tāds pats pu��ķītis rotās līgavaiņa smokinga atloka stūrīti. Omīte nevēlējās nekādu galvas rotu, tikai nelielu ziedu akcentu. Tā arī palika.

Ta�u neviens nebija paredzējis citu apstākli kop� pēdējās mēru noņem�anas un tērpa �ūdinā�anas Omīte bija ieguvusi sievi�ķīgākas formas, kas gan burvīgi izskatījās, ta�u� kleita vairs nederēja, respektīvi, uzvilkt to varēja, ta�u ciet dabūt ne skaistais tērps uz muguras veidoja ap desmit centimetru platu spraugu. Trako notikumu jūklī viņas par pielaiko�anu bija iedomāju�ās tikai �orīt, un nu baroneses Annas Rozes guļamistabā sēdēja noraudājusies astoņdesmitgadīga līgava un kreņķīga baronese, bet Anna Elizabete, iegājusi savā istabā, izmisīgi pūlējās sazvanīt Zani, lai noskaidrotu, cik ilgi vēl Dravu remontbrigādei būs vajadzīgs zingers.

Kaut kas bija jādara, un vienīgais, ko Anna spēja izdomāt, uzmanīgi atārdīt sānu vīles un �ķēlumos ielaist pieskaņota auduma gabalus, tādus pa�us akcentus pievienojot arī pie�durknēm. Lai �o juveliera darbu paveiktu, bija nepiecie�amas trīs lietas �ujma�īna, audums un laiks. Lieki piebilst, ka abu pēdējo katastrofāli trūka, bet pirmo vēl vajadzēja atgādāt no Dravām uz Pū�u Māju.

-�� Sapratu. Mums vēl tikai jāapdarina un jāpieliek virtuves aizkari, tad tūliņ varēsim vest �ujma�īnu atpakaļ. Neķer kreņķi mēs ar Ievu tev nāksim palīgā! Saki Omltei, lai neraud, būs labi! Tikai kur tu rausi audumu?

-�� Kur kur? Kāp�u Ķir�a kundzē un brauk�u uz Melnpili, bet, ja tur nebūs, tad uz Rīgu.

Labi, tātad viņai vēl ir vismaz stunda vai divas, lai aizskrietu līdz Melnpilij un izķemmētu trīs konkurējo�os audumu veikalus! Anna bija vairāk nekā pārliecināta, ka meklēto izdosies atrast MelnpilI un uz Rīgu braukt nevajadzēs, jo sīvā konkurence ar mazpilsētas veikalu piedāvājumu darīja brīnumus.

Viņa pati, tikai pirms kādas nedēļas attapusies, ka jopro�jām nav sarūpējusi savu vedējmātes tērpu, jau pirmajā audu�mu veikalā bija atradusi skaistu klusināti plūmju violetu zīda audumu ar gandrīz neredzamu ieaustu austrumniecisku fak�tūru un pieskaņotas krāsas me�ģīnes. Neko vairāk ari nevaja�dzēja. Ģirtam mugurā būs smokings, tauriņu viņa uz�ūs no �ī pa�a violetā zīda, un galu galā kāzās ta�u galvenā ir līgava!

Sākumā Anna Elizabete bija domājusi ceremonijas laikā vilkt klasiski melno vai vīnsarkano vakarkleitu, tomēr pēc pielaiko�anas un nelielām pārdomām no �īs domas atteicās abi tērpi bija pārāk� izaicino�i, labāk lieku reizi neprovocēt Mātes kundzi. Tobrīd vēl maģiskās pārmaiņas viņas uzvedībā nebija notiku�as. Galu galā Anna izlēma kleitu �ūt pati, stilistiski pieskaņojot to Omītes tērpam, un, rūpīgi pētīdama vectēva zīmētajā Bergu ciltskokā iekļauto Veckundzes kāzu fotogrāfiju, iz�ķīrās par labu vienkār�am, atturīgam jūgendstila tērpam ar sirdsveida kakla izgriezumu, smalku me�ģīņu apdari un nelielu trīsceturtdaļapmetni muguras daļā.

Tērps jau bija piegriezts, sadiegts un pirmo reizi pielaikots izskatījās cēli, vienkār�i un lepni.

Pēk�ņi Annai ie�āvās prātā doma pielaikot to vēlreiz ja nu gadījumā arī viņai Omītes plātsmaizes gāju�as labumā? Ja nu kaut kas jālabo, labāk visu vajadzīgo iegādāties �odien nekā pēdējā brīdi jukt prātā.

Veckundzei senajā bildē bija augstu sacelti, nedaudz uzka�sīti mati, ko saturēja smalka pērļu rota. Anna Elizabete izlī�dzējās ar divām greznām matu sprādzēm, ļaujot da�ām tum�i rudajām sprogām krist uz kakla.

Un tādu viņu ieraudzīja Miks�

Majors Kaķītis ienāca Annas Elizabetes istabā bridi, kad viņa, ietērpusies jaunajā kleitā, vilka kājās veclaicīgas, mel�nas laiviņkurpes. Ienāca un apstulba no istabas stūri slīpi stāvo�ā lielā trisdaļu spoguļa raudzījās trīs sve�ādas, it kā no pagāju�ā gadsimta nāku�as būtnes, bet ceturtā ar muguru pret viņu stāvēja istabas vidū.

Ja tāda jaunībā izskatījusies Veckundze Anna Marija Berga, tad viņ� saprata, kāpēc jaunais barons Bergs zaudēja galvu� Ari Miks Kaķītis, uz Annu Elizabeti skatīdamies, labprāt bil�dinātu viņu tepat un tūlīt�

-�� Anna� Līzbet� es� man ar tevi jārunā!

-�� Kaut kas saistībā ar izmeklē�anu? Viņa graciozi palū�kojās pār plecu.

Kaķītim izkalta mute. M-mm, nē.. Tas ir, jā�

-�� Vai tas nevar pagaidīt? Saproti, mums te baigais �ēpē ar kleitām, mudīgi jāaizbrauc līdz Melnpilij pēc zaļa auduma, tūlīt atbrauks Zane ar Ģirtu, atvedīs �ujma�īnu, jāpār�uj Omītes kleita, tad vēl jāaizskrien uz baznīcu, jāatdod mācītājam Liepām dokumenti, jāsarunā, kur likt puķes, ā, varētu iebraukt ari Melnpils puķu veikalā un�

-� Ievelc elpu! Miks viņu pārtrauca. Skaidrs, nekāda roman�tiskā saruna nesanāks.

-�� Ko tu teici? Kā skrējienā apstādināts zirgs Anna Eli�zabete kampa pēc gaisa.

-�� Es teicu ievelc elpu! Vai es tev kā varu palīdzēt? viņ� gādīgi apvaicājās.

-�� Tev� ir laiks? Viņa kā neticēdama palūkojās uz Kaķīti. Kaut kas nebija tā, kā vajag.

-�� Biezā slānī un vēl mazliet! Mika atbilde nāca pārāk ātri un izskanēja uzspēlēti optimistiski.

-�� Burrrvīgi! Tad varbūt tu varētu aizvest mani līdz Meln�pilij? Tur jābūt atvestām lilijām pumpuros. Nekad vairs

neklausī�u, ja kāds mani mēģinās pierunāt izmantot Helmūta un viņa sievas pakalpojumus. Viņiem, redz, Me�mui�as vies�nīcā esot ziedu piegādes serviss, bet nez kāpēc viņi nespēj tik elementāru lietu kā laikā izpildīt to, kas apsolīts. Bija noruna, ka lilijas, rozes un mū�zaļos augus atvedīs �orīt, lai varam iz�ķirot un saprast, ko likt līgavas pu�ķī, ko uz galda un ar ko dekorēt telpas. Bet nekā! Redz, tai sasodītajai mātītei Monikai esot bail ziemā braukt pa slideniem ceļiem.

-��� Līzbet, nelamājies! Mikam pret pa�a gribu sanāca smiekli.

-�� Bet kā tu nelamāsies?! Ja vēl tā būtu taisnība, bet �ī uz veikalu, Pipardozi un pie Zintiņas uz frizētavu brauc, ka �īkst vien! Tad ne vairs sniegs, ne ledus traucē!

-�� Tas ir krietni tuvāk�

-�� Nūja, nūja. Es gan domāju, ka tur ir kas cits. Redz, pa�dzirdējusi par gaidāmajām kāzām, Monika man jau laikus sāka pilināt ausīs medu, lai ziedu piegādi uztic viņai, bet dāmu frizūras Zintiņai. Tak jau māsa. Par ziediem vienojāmies, bet no frizieres pakalpojumiem es taktiski atteicos pateicu, ka mēs jau rudenī esam sarunāju�i stilisti no Rīgas, tāpēc tagad būtu neērti atteikties.

-�� Ak tad �itā� Kaķītis novilka.

�is patie�ām pilnīgi noteikti nebija īstais brīdis, lai runātu par jūtām. Anna Elizabete savās dusmās izskatījās lieliski, ta�u bija tik uzvilkta, ka Miks neriskēja viņu sakaitināt vēl vairāk. Attiecībā uz nenotiku�o puķu piegādi viņam bija pama�totas aizdomas, ka tur darboju�ies vismaz divi spēki ne tikai Monikas bailes.

Pēc �īsvasaras notikumiem, kad Omīte informācijas iegū�a�nas nolūkos bija ļāvusi savas di�ciltīgi sirmās cirtas ar hennu pārvērst burkānrudā cietu sprogu ērkulī, Zinta bija paspējusi izkladzināt pa visiem Me�ājiem, ka pie viņas frizējoties pat

Bergu dāmas. Liels un nepatīkams bija viņas pārsteigums, jau pēc nedēļas ieraugot Omоtes matus maigā, dūmakaini violetā tonī viens no smalkākajiem Rīgas friziersaloniem bija strādājis pusi dienas, lai, nesabojājot matu struktūru, tiktu vaļā no Zintas pa�izgudrotā ticiāna rudā. Viņa to uztvēra kā pliķi sejā. Otru aizvainojumu Zinta piedzīvoja, kad, par spīti vairākkārtējiem ielūgumiem, neviena no Pū�u salas dāmām tomēr neriskēja izmantot viņas jaunieguvumu pavecu, no�mātu solāriju. Cenas nebija augstas, un daudzas vietējās dai�ļavas gan vecas, gan jaunas, glancēto �urnālu bildes saska�tīju�ās, uzskatīja par goda lietu garajās, tum�ajās rudens un ziemas novakarēs savām ādām pie�ķirt grilēta cāļa toni un pergamenta faktūru. Tas lieliski harmonēja ar sausiem, pārbalinātiem, Merilinas Monro stilā salokotiem matiem un piķa melnumā nokrāsotām skropstām un uzacīm. Acīmredzot par toņu paletes esamību Zinta joprojām neko nezināja.

Miks pasmīnēja acīmredzot tā bija sīki bābiska Zintas atriebība, pierunājot Moniku noraut piegādi.

-�� Interesanti, kā tas nākas, Miks Kaķītis prātoja, rāmi grozīdams ma�īnas stūri. Jo primitīvāks cilvēks, jo ļaunatminīgāks un riebīgāks�

Normāls cilvēks pēc �āda kurioza incidenta pasmietos, var�būt aizdomātos par iemesliem un personīgajām rakstura īpa�ībām, kas izprovocēju�as �ādu situāciju, bet Zinta bija piebļāvusi pilnu ciema bodi. �Es domāju, ka jūs esat kārtīga sieviete un nāksiet frizēties pie manis, bet, izrādās, jums tikai kla�as vajadzēja izvilināt� Fui, jūsu gados un tā krāpties!� viņa reiz veikalā uzbruka Omītei. Kārļa vecmāmiņa neapjuka, bet skaļi uzsauca: ��kic, ne�ķīstā, beidz �ķaudīt!� galīgi apstulbinot Zintu un izraisot apkārtējos īstu smieklu vētru.

Lieki piebilst, ka kop� tās reizes Pū�u Mājas ļau�u vārdi un darbi tika regulāri malti un pārmalti Zintas baumu dzirnavās. Viņas teikto neviens gan pārāk nopietni neuztvēra, ta�u runas

klīda, arī visai neglītas� Par Annu Elizabeti, kas esot ieēdi�nājusi un piebūrusi visus Me�āju vīrie�us, kuri agrāk godīgi sēdēju�i mājās, bet tagad skraidot apkārt pa svētkiem un pat sāku�i apmeklēt kinolektorijus un koncertus! Par Pū�u Māju, kurā pastāvīgi uzturoties vismaz divi, ja ne vairāk, vīrie�i un viņa pilnīgi noteikti ar tiem visiem� Un par abiem Mazkalniņu kārtībsargiem, veco un jauno, kurus tā ragana esot novārdojusi un pakļāvusi�

-�� Kaķīt, atceries, kā Zinta īdēja un raudāja, kad jūs ar ģe�nerāli viņu piespiedāt uzrakstīt atvaino�anās vēstuli? It kā nolasījusi viņa domas, Anna jautri ievaicājās. Nez vai nevajadzētu pie viņas iebraukt vēlreiz?

*�� * *

Apmēram pirms nedēļas, Ziemas gadatirgus priek�vakarā, neglītās baumas un tenkas bija sasniegu�as apogeju. Reiz, ieradu�ies uz jau pierastajām piektdienas vakariņām, Miks un ģenerālis Bass atrada abas Pū�u Mājas sievietes galīgi drūmā noskaņojumā, bet Kārli un Ģirtu dusmīgi strīdamies.

-�� Es tev saku tas ir vietējais, kur� to visu dara! Kārlis centās pārliecināt Ģirtu. Man tikai vajag drusku laika un neaizņemtu intemeta līniju.

Izrādās, Me�āju mājaslapā pie visiem notikumiem, gai�dāmo pasākumu anotācijām un bil�u galerijām kāds regu�lāri pievieno neskaitāmus, ķengājo�us komentārus. Pēdējie vispār ir ārpus katras kritikas, aizskarot visus gan pagasta vadību, gan Annu un visus viņai tuvos cilvēkus. Komentāru daudzums, ievieto�anas laiks un vienādais rakstības stils ve�dināja domāt par vienu, varbūt diviem autoriem. Tagad to vajadzēja pārbaudīt. Tehniski to nebija sare�ģīti izdarīt, jo Me�āju pagasta oficiālo interneta vietni administrēja Kārlis un viņam bija visas iespējas operatīvi noskaidrot ļaunprātīgā spamera datora unikālo IP adresi un arī atra�anās vietu.

Neviens nebija pārsteigts, kad pēc pārdesmit minūtēm Kārlis nosauca vienu vārdu frizētava.

Pārskaities un pilnā nopietnībā grasīdamies apgriezt Zintai sprandu, Miks Kaķītis jau pēc brī�a iegāja vienīgajā ciema frizētavā, trāpot īstajā mirklī: Zinta, ar muguru pret durvīm stāvēdama un pervēdama balinātāju sava kārtējā upura jau tā pārdedzinātajos matos, �akli mēļoja: un tā Anna Eli�zabete! Par viņu visādi runā� Bergu namā notiekot tāāādas lietas pat vecais Mazkalniņu saimnieks dienu un nakti tik pa turieni vien grozās, nez kur �ai tā medusmaize noslēpta? Un tas jaunais katru piektdienu skrien �urp no Rīgas! Redz, agrāk atbrauca labi ja reizi divos mēne�os, tagad ik nedēļu, it kā �im Rīgā pakaļa sviltu��

Tobrīd ar skaļu dārdienu aizcirtās frizētavas ārdurvis. Smagi elsdams, tajās stāvēja ģenerālis Bass. Vecais vīrs bija ienācis klusiņām, durvis speciāli pieturot, bet tagad tī�uprāt tās noblīk�ķināja.

Zinta, jaunu klientu gaidīdama, paraudzījās pār plecu un nobālēja, bet birstīte ar kodīgo supras maisījumu, pārslīdot pār klientes seju, trāpīja tai acīs, izraisot sa�utuma pilnu brēcienu. Friziere pārbīlī nezināja, ko ķert, ko grābt, kliente bļaudama lēca aug�ā un skrēja pie izlietnes, bet abi nupat aprunātie Mazkalniņu vīrie�i stāvēja un vienaldzīgi vērās notieko�ajā.

-�� Zinta, lūdzu, ģērbieties, jūs brauksiet mums līdzi, le�dainā pieklājībā izskanēja ģenerāļa Basa pavēle.

-�� Līdzi� Uz kurieni? Kāpēc? viņa pārbīlī stostījās.

-�� Uz Melnpils policijas pārvaldes Īslaicīgās aizturē�anas izolatoru. Apzināta apmelo�ana, tenko�ana un citas perso�nas godu un cieņu aizskaro�as darbības ir krimināli sodāms pārkāpums, kas paredz ilgsto�u atpūtu valsts viesnīcā. Lūdzu, nomazgājiet rokas un pārģērbieties. Jums ir trīs minūtes. Ja ne, mēs izsauksim policiju �urp.

Zintas tuklie vaibsti acumirklī izplūda bezformīgā kukucī, sejā iesitās asinis, un viņa aizvilkdamās sāka skaļi gaudot un vaimanāt, gārdzo�i kampdama gaisu un vienlaikus pūlēdamās kaut ko izteikt.

-�� Ēēe� es� negribēju� man� li� tā� sanāaaca� eees vaaaairs� ne-ne-neeeeekad�!

-� Ko jūs vairs nekad? Miks Kaķītis, smieklus valdīdams, dusmīgi pajautāja.

-�� Redzi nu, Zinta, kur tava garā mēle novedusi, nomaz�gājusi seju un steidzami izskalojusi no matiem zili balto ķiti, noteica Burlaku cūku fermas brangā saimniece Venta. Vienreiz mū�ā, paklausot Zintas pļāpām, viņa bija gribējusi izveidot modernu frizūru. Tagad uz galvas bija pilnīga katastrofa, ta�u Ventas mazās, taukos iegrimu�ās a�teles uzjautrinājumā spī�dēja vien. Piedod, mīļā, es pie tevis frizēties vairs nenāk�u un arī Me�āju dāmu klubam pieteik�u to nedarīt. Tā jau tu par mums visām krustu �ķērsu nevalodas laid. Bet nu gan tev būs mēle bluķi! Un, piedod, par �o pakalpojumu es tev nemaksā�u! Tad labāk krāsoju pati mājās! Burlakmadāma, cēli gorīdama brangos gurnus, aizlīgoja līdz drēbju pakaramajam, demonstratīvi uzsēja galvā lakatu un ar troksni aizcirta aiz sevis durvis. Zinta pārbijusies atkrita klientu izsēdētajā krēslā.

-�� Tā, Zinta, lēni ierunājās ģenerālis. Tagad būs tā. Vai nu jūs brauksiet mums līdzi uz Melnpils policijas pārvaldi, kur mēs �o incidentu noformēsim ar iesniegumu un proto�kolu, vai sauksim policiju �urp. Vai arī� Viņ� daudznozīmīgi iebāza roku kabatā.

-�� Tik-k-kai ne-ne-�aujiet! tuklajai frizierei aiz �ausmām sāka klabēt zobi.

Ģenerālis pasmīnēja un izvilka� bloknotu, izplēsa lapiņu un kopā ar pildspalvu pastiepa Zintai.

-� vai arī jūs tagad uzrakstīsiet vaļsirdīgu atzī�anos, ka tie�i jūs un neviens cits izplatījāt nevalodas, pieklājīgā formā

atvainosieties un adresēsiet �o vēstuli Annai Elizabetei. Es viņai to nodo�u. Bet jūs nekad dzirdiet mani, nekad! vairs neatvērsiet muti nevienam ļaunam vārdam ne par vienu �ī pagasta iedzīvotāju vai jebkuru citu cilvēku! Un frizētavas datoru turpmāk izmantosiet tikai darba vajadzībām grā�matvedībai, nevis baumu un ķengu izplatī�anai tiklā. Redziet, ari to mēs zinām.

-�� Be-bet k-kā�?

-�� Tā, mana mīļā, tā. Rakstiet vien! Rakstiet un atcerieties: ja turpmāk tas vēl kaut reizi atkārtosies, �ī vēstule acumirklī tiks publiskota un nodota tālāk policijā. Un tad var gadīties da�ādas pārbaudes cik legāls un veselībai dro�s ir jūsu aiz�vēsturiskais solārijs, kad pēdējoreiz maksāti nodokļi, kāpēc �eit nav kases aparāta�

Zintas veikalnieces prāts meklēja izeju no kļūmīgās situā�cijas. Bet es� ne-nevaru�

-�� Ko nevarat?

-�� Tā rakstīt! Kā es varu zināt, ka jūs nemānāties?

-�� Zinta! Viens vienīgs Mika Kaķī�a izteiktais vārds lika viņai salēkties.

-�� Vai, es laikam ne to pateicu� Viņa burtiski izrāva ģene�rālim no rokām lapiņu un, nikni �vīkādama, ātri uzrakstīja trīs teikumus: �Annai Elizabetei. Esmu vainīga, jo tenkoju par jums. Piedodiet, es tā vairs nedarī�u.�

-�� Lieliski, pirmās klases līmeni jūs esat sasniegusi. Tagad, lūdzu, parakstieties un uzlieciet datumu.

Rūpīgi salocījis lapiņu, ģenerālis Bass to noglabāja kabatas portfelī. Zintiņ, mēs par �odienas notikumu klusēsim, arī jūsu nekrietnie komentāri no pagasta mājaslapas ir izvākti. Tikai jūs pati vairs nedariet muļķības!

-Jā, bet tā� Burlaciene� atcerējusies aizbēgu�o klienti, Zinta sāka tēloti �ņukstēt.

-�� Es ar viņu parunā�u.

-�� Vai, paldies! Es� es� jūs par velti nofrizē�u!

Miks Kaķītis pasmaidīja: Nē, Zinta, paldies! Mēs tomēr labāk Rīgā�

Zinta tā kā gribēja kaut ko indīgu atcirst, bet ģenerāļa rāmais skatiens viņu ātri atsēdināja.

-�� Arlabvakar, Zinta. Varbūt slēdziet �odien ciet un atpūtie�ties. Gana uztraukumu vienai dienai. Bet jaunajā gadā varbūt padomājiet par kādiem kvalifikācijas cel�anas kursiem, varētu noderēt� Ar �iem ceļavārdiem viņi atvadījās, atstājot galīgi saīgu�o friziereni dziļās eksistenciālās pārdomās.

-�� Nu, blondā bestija vēl lēti tika cauri! Miks nopurpināja.

-�� Nesaki vis. �ajā ciemā ziņas ceļo ar vēja ātrumu. Neko darīt braucam uz Burtākiem. Kas solīts, tas jāpilda, pat ja solīts tādai tenku vācelei kā Zinta�

Burlacienes auto viņi ieraudzīja pie ciema bodes.

-�� Kaut tik nebūtu vēl paspējusi� Ģenerālis nosmīnēja, rem�oties laukā no Mika auto. Iesteidzies veikalā, kur Burlakmadāma centās izvēlēties piemērotu matu krāsu, viņ� tai labu brīdi kaut ko stāstīja, bet viņa purināja galvu. Galu galā abi iznāca no veikala zem rokas kā tāds brūtes pāris un �ķīrās smiedamies.

-�� Kārtībā. Nebija vis paspējusi. Pateikusi tikai, ka Zintai �odien trīcēju�as rokas, trāpījusi ar pindzeli acī�

Annai mājās bija lielie prieki. Divreiz izlasījusi vēstulīti, viņa to iemeta ugunī.

Tobrīd likās, ciema baumu dzirnavas pārstāju�as griezties, ta�u nu izskatījās, ka friziere atkal izgājusi uz kara takas un ar nepiegādātajām puķēm vēl nekas nebeigsies.

*�� * *

�orīt agri Kaķītim atkal bija zvanījis Bramanis un pieprasī�jis detalizētu atskaiti par novēro�anas pasākumu rezultātiem, turklāt darījis to tik uzstājīgi, ka Kaķītis bija sapratis vai nu

kāds uz Veco pamatīgi spie� no aug�as, vai sarunas bridi atro�das tie�i blakus. Vai gan citādi pulkvedis atļautos tādu jēllbu: �Man tā vien �ķiet, ka jums visiem tur, Me�ājos, ir daudz patīkamākas nodarbes nekā noziedznieku tvarstī�ana��

Miks bija noklusējis, ta�u tagad viņā virda un kūsāja dus�mas. Pēc �āda teksta viņ� vairs nespēja un ari negribēja �efam stāstīt, ka viņi pietuvoju�ies operācijas beigu fāzei un faktiski atlicis vairs tikai pēdējais posms. Dambergam ar pilnīgi neie�spējamām metodēm no Laukgaļa apvidnieka dubļainā bagā��nieka vāka bija izdevies izburt da�us neizsmērētus pirkstu nospiedumus, un, tos pārbaudot, atklājās vairāk nekā inte�resantas lietas Milzonis nebija ne Jir�i Kepaneks, ne polis un pat ne Polijā dzimis, bet gan tlrasiņu pa�māju bāleliņ� ar pavisam parastu vārdu un uzvārdu Juris Cepurnieks.

Viņa rado�ā darbība aptvēra gan plūdos slīku�o automa��īnu dzī�anu pārdo�anai no Vācijas un Francijas deviņdesmito gadu sākumā, gan biezo autiņu zādzības Latvijā tālākpārdo�anai Krievijā deviņdesmito beigās. Da�us gadus atsēdējis un bezmaksas augstskolā apguvis iemaņas turpmākajai dzīvei, divtūksto�ajos Juris pārkvalificējās uz smalkākām lietām alkohola un cigare�u kontrabandu, lēto pre�u un produktu, to skaitā saldētu cūku un govju liemeņu, transportē�anu no Polijas un Lietuvas tirgiem. Tie�i ap to laiku viņ� bija nonācis ari Interpola uzmanības lokā kā iespējamais narkotiku kontra�bandas ķēdes atslēgas posms mar�rutā Tuvie Austrumi-Vecā Eiropa-ASV. Pēdējos gados �o sasniegumu sarakstu papildi�nāja ari tādi varoņdarbi kā prostitūtu vervē�ana biju�ajās austrumbloka valstis un uzdevums izveidot atbalsta centru dzīvā spēka jeb balto vergu tirdzniecības organizē�anai. Tādam mērķim nomaļie, Rīgai salīdzino�i tuvie Me�āji derēja lieliski.

�obrīd viņi Jurim Cepurniekam Jir�i Kepanekam bija piekļuvu�i bīstami tuvu. Izskatījās, ka viņ� savu pēdējo misiju uztvēris ārkārtīgi nopietni, jo, kā liecināja ārējie novērojumi,

Me�a muzejs bija pārvērsts gandrīz par bastionu, visticamāk apsargātu un labi apbruņotu. Nakts aizsegā lo�ņājot ap uzsmailināto baļķu ieskauto guļbūvju kompleksu, Viktors ar Zorro me�ā bija atradu�i nesen noasfaltētu laukumu, gana lielu, lai tur pietiktu vietas pat piecām fūrēm ar visām pie�kabēm, savukārt Zorro izcilais deguns stāvlaukumā sazīmē�jis vietas, kur krauta un pārkrauta prece� cūkas. Damberga vērīgais skatiens un milzīgā pacietība pēc ilgas meklē�anas deva gaidīto rezultātu viņam izdevās atrast da�us etiķe�u un cenu zīmju marķējuma stūrī�us, kas izskatījās drukāti tepat uz vietas, izmantojot krāsaino printeri, un, pēc visa sprie�ot, paredzēti cūkām Made in EU.

Ja mums jelkādā veidā izdotos tikt tur iek�ā un savām acīm ieraudzīt, kādu zaļi miermīlīgo filozofiju viņi tur praktizē, Kaķī�tis prātoja. Un, ja mums izdotos atrast neapgā�amu, taustāmu apstiprinājumu aizdomām, ka Juris Cepurnieks -Jir�i Kepaneks, Edgars Namnieks Pīlāgs, Arnis Akmens un diem�ēl laikam arī abi Graudnieki biju�i savstarpēji saistīti, faktiski veidoju�i labi organizētu un maskētu bandu, tad varētu ar tīru sirdsapziņu pieprasīt orderus gan Me�a muzeja pārmeklē�anai, gan trīs dzīvo bandas locekju arestam. Aizturē�ana jāplāno klusi un slepeni, bez specvienības neiztiks, jo �ie tipini bez pretspara nepadosies. Viņiem nav, ko zaudēt.

Nez kāpēc Mikam Kaķītim ļoti nepatika doma par pulkve�a Bramaņa informē�anu un pat minimālu iesaistī�anu �ajā lietā. Kaut kas glums un neīsts bija �efa smaidā, jau pirmoreiz Rīgā tiekoties un apstiprinot Kaķīti par grupas vadītāju, bet �odien ar savu piezīmi Bramanis bija pamudinājis Miku iedarbināt da�as sviras�

Pakonsultējies ar ģenerāli Basu un ekspertu priek�nieku Egonu Dambergu, majors Kaķītis nolēma riskēt un apiet pulk�vedi Bramani, neinformējot viņu par visiem izmeklē�anas un operatīvo darbību pasākumiem. Viņ� izlīdzējās ar vispārīgām

frāzēm novērojam, pārbaudām, gaidām pārbau�u rezultātus, par jaunumiem ziņo�u� Vecais parūca, ta�u norimās, bet Kaķī�tis ar savu grupu turpināja iesākto. Bass apsolīja sagādāt nepiecie�amo tehnisko un administratīvo palīdzību pa saviem kanāliem. Neviens nejautāja kā, un ģenerālis arī nesteidza atklāt savas kārtis, tikai nobubināja vēl jau neesmu pavisam vecs kraķis, man ir savi trumpji un noslēpumi.

Jau kuro reizi pārdomādams turpmākās darbības, Miks Ka�ķītis Melnpils centrālā laukuma malā savā ma�īnā gaidīja Annu Elizabeti, kura bija iegājusi audumu veikalā un pazu�dusi starp baķiem.

Ja izplānotā kombinācija neizdosies un Vecis uzzinās, ka viņi ar pui�iem rīkoju�ies uz savu roku, darbam policijā nāksies teikt ardievas un, kā jau krusttēvs bija ierosinājis, pārkvalificēties uz privātdetektīva darbu.

Miks paredzēja, ka �ādā gadījumā viņiem vismaz sākumā klātos pagrūti, jo ģenerālim, majoram un viņa pui�iem nelab�vēļu netrūka arī centrālajā aparātā, un tas nu bija dro�i kā bankā, ka tie darītu visu, lai traucētu �ādas detektīvu aģen�tūras darbībai. Turklāt nebūtu vairs tik pla�as piekļuves da�ādām datubāzēm kā �obrīd�

Tomēr tā būtu iespēja atrasties tuvāk Annai Elizabetei. Miks nekad viņai nebija to teicis un arī negrasījās to darīt, ta�u, vadot kārtējo darba nedēļu Rīgā, pastāvīgi raizējās. Līzbete bija tik neparedzama un kā magnēts spēja pievilkt dīvainus notikumus�

Labi, nav ko zīlēt kafijas biezumos, vēl nekas slikts nav noticis. Jāstrādā tālāk, gan jau arī rezultāti neizpaliks. Atlūgumu vienmēr var pagūt uzrakstīt.

-��� Mik, uz kuru slimnīcu aizveda Donātu Graudnieku? Laimīgi apkrāvusies ar pirkumu kaudzi, auto siltajā salonā

ievēlās Anna Elizabete vēsumā sasārtu�iem vaigiem. Viņa iz�skatījās ļoti apmierināta jau pirmajā veikalā bija izdevies nopirkt di�ciltīgi zaļu zīdu ar ieaustiem, mazliet tum�ākiem mezgliņiem, kas atgādināja smalkas pērlītes, tādas pa�as krā�sas smalki tamborētas me�ģīnes un nedaudz tum�ākzaļas, parupjas aukliņas ar pu�ķī�iem. Nu viņa alka ķerties pie darba un pārvērst to visu krā�ņā papildinājumā Omоtes senlaicīga�jam kāzu tērpam.

Graudnieka vārds apziņā bija uzpeldējis pilnīgi nejau�i, �ķiet, graudu maizes reklāmas iespaidā.

-�� Ja nemaldos, tepat uz Melnpili. Nopirki visu, ko vaja�dzēja? Majors Kaķītis �o divu gadu laikā bija pieradis pie lēkājo�iem jautājumiem.

-�� Jā. Vēl tikai ziedi no puķu veikala noliktavas jāpaņem. Tad varēsim braukt. Klau, bet varbūt aizejam apciemot Graud�nieku? Apraudzīsim, kā jau tas godīgiem kaimiņiem klājas, apjautāsimies par veselību, pastāstīsim par Damberga inte�resanto atklājumu�

-�� Tu gan esi mīļa un sirsnīga. Slimam cilvēkam� Miks Kaķītis paironizēja.

Bija jau arī iemesls uz Graudnieku mājas virtuvē atrastā nerūsējo�ā tērauda termosa virsmas ekspertīze bija atklājusi tikai abu Graudnieku pirkstu nospiedumus, savukārt termosa tvertnē vēl bija saglabāju�ās da�as pilītes kafijas, kurā iejaukta tā pati modernā, nāvējo�ā narkotika ie�auj vienreiz� Loks �ķita noslēdzies, un jau vairākas dienas Donāta Graudnieka palā�tas durvis neuzkrīto�i tika novērotas un apsargātas. Neviens viņu nebija apmeklējis, zvanījis arī ne. Pat ne dzīvesbiedre Antoņina, kurai nekavējoties tika paziņots par dēla nāvi.

Steidzami atbraukusi uz Me�ājiem, Antoņina taisnā ceļā ieradās pie ģenerāļa Basa un pieprasīja atdot dēla mirstīgās atliekas, lai varētu viņu pienācīgi apglabāt. Uzzinājusi, ka daudzo ekspertī�u un izmeklē�anas procesuālo darbību dēļ

tas tik drīz nebūs iespējams, sabruka sirdi ploso�ās raudās. Bass un Kaķītis apsolīja darīt visu iespējamo, lai bēres varētu notikt iespējami drīz, un nekavējoties dot viņai ziņu. Antoņina rāmi atvadījās un devās uz Rīgas autobusu. Ģenerālis pieteicās pavadīt. Par vīra eksistenci viņa �ķita pavisam aizmirsusi, bet uz jautājumu vai neaizvest apciemot Donātu? pēk�ņās dusmās no�ņāca lai Akmens viņu apciemo!

*�� * *

Donāts Graudnieks �o da�u dienu laikā bija pavisam sakri�ties. Agrāk tik brangais, sarkansejainais, skaļais vīrs tagad, ietērpts slimnīcas nomazgātajā uzsvārcī, pēk�ņi bija kļuvis tikpat bezkrāsains un bezmiesīgs� kā rēgs. Annai Elizabetei, pirmoreiz uzmetot slimniekam skatienu, pārskrēja drebuļi. Viņ� jau ir ceļā�

Viņa klusējot nolika uz Graudnieka naktsskapī�a lielu, sār�tu ābolu. Miks izbrīnījās pa kuru laiku�?

-�� Sveiks, Donāt� viņ� neskanīgi padeva labdienu. īpa�i ku�ināties nevajadzēja, jo slimnieks palātā bija viens, ta�u nez kāpēc piedienīgāk likās tā � pus�ukstus.

-�� Ak tad atnācāt gan. Beidzot� Es� jūs gaidīju. Graud�nieka balss bija aizsmakusi, asa un skanēja tā, it kā tālumā kāds ar smil�papīru berztu no sienas vecu krāsu. Viņ� ar mo�kām pagrieza galvu pret Annu Elizabeti un pavērās viņā smagu skatienu. Jums bija taisnība. Tikai es pats to varu izlemt� Gribu kaut ko pastāstīt.

Miks Kaķītis ar Annu saskatījās. Graudnieks patie�ām iz�skatījās slikti. Viņ� netēloja. Viņ� lēnām dzisa.

-�� Donāt, vai �ī saruna būs par notikumiem Me�ājos? Kaķītis lieti�ķi pavaicāja un izņēma no �aketes kabatas dik�tofonu. Tādā gadījumā man jābrīdina, ka tā tiks ierakstīta.

-�� Raksti, major. Raksti visu, ko vēlies. Kaut vai protokolu. Es parakstī�u. Man vienalga. Vienīgais, no kā man tagad

jābaidās� Tur, aug�ā, tiesās pēc citiem likumiem� Graud�nieks aizelsās un sāka klepot.

Kaķītis ieslēdza diktofonu un ierunāja ievadvārdus: �Saruna ar biju�o Me�āju pagasta policijas inspektoru Donātu Graud�nieku 2012. gada 29. decembri Melnpils slimnīcā, klātesot policijas majoram Mikam Kaķītim, Me�āju pagasta Pū�u salas īpa�niecei Annai Elizabetei Bergai un (viņ� atvēra durvis un palūdza kādu ienākt) kardioloģiskās nodaļas galvenajam ār�stam Bruno �teimanim. Donāt Graudniek, lūdzu, apstipriniet, ka jums nav iebildumu pret digitālā ieraksta veik�anu��

-Iebildumu nav. Ierakstam piekritu. Jautājiet, es atbildē�u,nosēca Graudnieks.

-� Donāt, kas notika 22. decembri, kad jūs viesojāties Robe��niekos pie Arņa Akmeņa?

-��� Nekas īpa�s. Dzērām �ņabi un spēlējām �ahu. Kā jau vakaros�

-� Kur tobrīd atradās jūsu dēls Antons Graudnieks un Robe��nieku strādnieks Edgars PIlāgs?

-�� Bija aizbrauku�i vizināties ar Akmeņa kvadraciklu. Viņi tā bie�i darīja.

-�� Vai jums ne�ķita dīvaini, ka, aizbraucot vizināties, kvadraciklam bija piekabe, bet pirms neilga brī�a, kad ar to brauca Arņa Akmeņa dēls Uģis, piekabes nebija? Kādēļ viņiem bija vajadzīga piekabe?

-�� Nezinu. Varbūt gribēja kaut ko atvest? Mēs tā bie�i pār�vadājam sīkākas kravas.

-�� Vai varbūt aizvest?

Graudnieks iekrem�ļojās. Likās, viņam uz mirkli pazudusi balss. Vai arī viņ� centās iegūt laiku?

-�� Donāt, ko jūs zināt par 22. decembra rīta pusē Robe��niekos notiku�o slepkavību, kad tika nogalināts nevienam nepazīstams pavecs vīrietis, kura līķi tās pa�as dienas vakarā atrada zem egles Me�mui�as zālē?

-�� Es� par to neko nezināju. Līdz brīdim, kad vakarā, mājās braucot, Antons sāka smieties no rīta bū�ot joki: visi pul�cēsies uz mēģinājumu un aizslēgtā zālē zem eglītes atradīs aizmigu�u Ziemassvētku vecīti.

-�� Aizmigu�u? Anna Elizabete iejaucās sarunā.

-�� Aizmigu�u. Edgars un Arnis bija viņu kārtīgi piedzirdī�ju�i ar �ņabi, ve�uks atslēdzies, tad Edgars un Antons viņu aizvedu�i uz Me�mui�u un noliku�i zem eglītes, lai izguļas. Tikai vēlāk sapratu, ka nav labi�

-�� Donāt, netēlojiet muļķi! Miks Kaķītis cie�i paraudzījās uz Graudnieku. Tad kā jūs izskaidrosiet faktu, ka tās pa�as dienas vēlā vakarā, dodoties uzkopt zāli, apkopēja atrada �o jūsu minēto vecīti miru�u nogalinātu, ar trulu priek�metu iesitot pa galvaskausa pamatni? Pirms tam viņ� bija piedzir�dīts un sazāļots ar spēcīgām narkotikām. Pārmeklējot Robe��nieku pagrabu, mēs tur atradām dzelzs cauruli ar sakaltu�ām asinīm notraipītu galu. Kas jums būtu sakāms par to? Ko īsti jūsu dēls un Edgars aizveda piekabē piedzēru�os cilvēku vai ar iepriek�ēju nodomu nogalināta cilvēka līķi?

-�� Es par to neko nezinu! Donāts, pēc elpas ķerdams, iesēcās. Arī Antons nezināja, kamēr jūs viņu vakarā neiz�saucāt uz mui�u un nenolikāt sardzē. Viņ� bija domājis, ka tas cilvēks ir pilns kā mārks.

-�� Nu, nu� Kas viņ� par policistu, ja piedzēru�u no miru�a neat�ķir? Starp citu, Donāt, no kurienes tas ve�uks uzradās? Viņ� nebija ne me�ājnieks, ne melnpilietis mēs jau pārbau�dījām, Miks vēlējās zināt.

-�� No Rīgas. Edgars viņu iepriek�ējā vakarā, Rīgā būdams, noskatījis autoostā. Vecais klīdis gar miskastēm, pudeles lasīdams. Piedāvājis haltūru vajagot notēlot Ziemassvētku vecīti un izjokot da�us cilvēkus, tas ir jūs, Donāts ar no�ēlu paraudzījās uz Annu Elizabeti. Apsolījis bomzim piecdesmit latus, ja viss izdosies, kā iecerēts. Vecais momentā piekritis tādam ta�u pussimts ir karaliska summa!

-�� Sev par nelaimi� noteica Miks. Donāt, jūs reiz bijāt policists. Jūsu domas kur� viņu nogalināja?

-�� Zināms, kur�. Edgars! No rīta, kad atbraucu pie dēla un atvedu viņam termosā kafiju, pats man pateica.

-��� Ap cikiem tas notika? Anna Elizabete paliecās uz priek�u un ieurbās ar skatienu Donāta sejā.

-��� īsi pēc se�iem. Biju mājās un centos atjēgties pēc tās smagās dzer�anas. Dēls mani vēl vakarā paspēja atvest mājās un nolikt gulēt, tad viņu aizsauca uz notikuma vietu, uz mui��u� Viņ� man piezvanīja un pateica, ka nakti jāpaliek pos�tenī. Solīja no rīta būt mājās. Kop� Antoņina aizgāja, viņ�� Antons� par mani dikti rūpējās.

-��� Donāt, vai tas bija jūsu termoss, ko tovakar atradām Graudnieku virtuvē? Liels, spo�s, no metāla?

-��� Nē, mums ir tikai lielais, trīslitrīgais, ar ko strādnie�kiem uz lauka vest pusdienas. Bet bleķinieku man agri no rīta atveda Arnis. Garāmbraucot. Teica esot ceļā uz Rīgu, vakarā bū�ot atpakaļ. Kamēr dzēris rīta kafiju, atcerējies par mums ar Antonu. Tas, nabags, visu nakti postenī nosēdējis bez ē�anas, bez dzer�anas. Lai aizvedot viņam kafiju un pie viena apraugot, kas tur un kā� Aizbraucu pie Antona, parunājā�mies, atstāju termosu redziet, nu jau gadu es �o dzērienu vispār nelietoju sirds� bet pats braucu mājās izgulēties.

-��� Graudnieka kungs, jūsu slimā sirds ir izglābusi jums dzīvību. Termosā bija kafija, papildināta ar to pa�u narkotiku, ar ko tika sazāļots vecais vīrs, turklāt tādā devā, ka nāves iestā�anās bija vairs tikai laika jautājums. Ir tikai viens �bet� kā termoss nokļuva uz jūsu izdemolētās virtuves galda, kas to izdarīja un kāpēc uz tā atrodami tikai jūsu un Antona pirkstu nospiedumi? �obrīd viss liecina, ka jūs esat nogalinājis pats savu dēlu�

30.� decembra vakars

Cik gan dīvaini tāds cilvēks iekārtots, Anna Elizabete prā�toja, kārtodama, gludinādama un pēdējo reizi pārlūkodama rītdienas ceremonijai paredzētos tērpus. Kamēr sliktais notiek citiem un ar citiem, viņ� dzīvo un vairumā gadījumu ne pirksta nepakustina, jo, lai cik ciniski, tā ir statistika. Bet pietiek tikai nelaimes melnajam spārnam skart pa�a vai tuvinieku galvas, kā ieslēdzas pavisam cits mehānisms par ko, kāpēc tas notiek ar mani?

Viena daļa ļau�u, parasti aktīvākie, ieņem prasigu, reizēm pat agresīvu nostāju nāciet, palīdziet, sargājiet, glābiet mani un manējos, turpretī otra daļa, nereti patie�ām likteņa stūri iedzītie, mēmie cietēji slīgst bailēs, izmisumā un depresijā, cen�oties neizrādīt ne mazākās preto�anās pazīmes, nedarīt neko sevis labā, jo tā visu var vērst tikai ļaunāku� Bet ir vēl kāda cilvēku grupa klusie slepkavas, slēptie noziedznieki, kuri, ilgsto�i piedzivoju�i pret sevi un tuviniekiem vērstu var�darbību, varmācību, pazemojumus un ierobe�ojumus, ar laiku iemācās dzīvot it kā divas dzīves, spēlēt divas pakļāvīgā upura un tālredzīgā atriebēja lomas. Tāds cilvēks var gadiem ciest un pieciest, sevi pa kripatiņai krājot naidu, izpētot ap�stākļus un iemidzinot modrību, līdz viņam izdodas sagaidīt piemērotu izdevību, lai beidzot atbrīvotu savu otro es un atriebtos mocītājam.

Domājot par Me�āju iedzīvotāju traģiskajiem dzīves stās�tiem, Anna ilgi bija lauzījusi galvu, kāpēc daudzu ģimeņu likteņi veidoju�ies tik �ķībi un greizi kā koki ar kropliem stumbriem.

Tāpēc, ka saknes slimas un galotne netiecas pēc saules, bija atbildējis mācītājs Pēteris Liepa, kad viņa pirms neilga brī�a, rītdienas ceremonijai baznīcā ziedus kārtodama, bija �o jau�tājumu izteikusi skaļi.

�odien viss bija beidzies. Faktiski jau vakar. Pēc ilgās sarunas slimnīcā ar Donātu Graudnieku tagad tai jau bija oficiālas liecības statuss Miks Kaķītis, steig�us atvedis Annu Elizabeti ar pirkumiem mājās, kā velna plēsts bija aiznesies organizēt aizturē�anas operācijas.

Ģenerālis Bass bija kādam piezvanījis, aiz slēgtām kabineta durvīm ilgi un pārliecino�i runājis pa telefonu, un, kad ārā sāka krēslot, Me�ājos no da�ādām pusēm nemanāmi iebrauca �etri melni busiņi, no kuriem vairāku stundu garumā neviens nekāpa laukā. Ne Anna, ne pārējie pat nemēģināja izrādīt viesmīlību vai piedāvāt uzkodas tā bija noteicis ģenerālis, stingri piekodinot nemeklēt piedzīvojumus.

Tie nav mūsējie, var nesaprast, garāmskrienot bija izmetis Miks Kaķītis, un �oreiz Anna viņu klausīja.

Klusās, melnās ma�īnas Pū�u Mājas pagalmā, kur, Kārlim pieturot saliekamās kāpnes un spīdinot kabatas lukturīti, Ģirts lodāja gar sienām, pie galvenās ieejas stiprinot mū�zaļo augu vītnes un sudrabainu gaismiņu virtenes, izskatījās sirreāli un draudīgi. Viņi centās uz tām neskatīties un izslēgt no apziņas, ta�u tās tur bija.

Brīdī, kad melnie auto pēk�ņi izkustējās un kā saniknotas vaboles aizdūca da�ādos virzienos viena uz Robe�niekiem, otra uz Pipardozi un divas pārējās uz Me�a muzeju, Bergu nams atviegloti uzelpoja.

Vēlu nakti bija atbrauku�i Miks Kaķītis, ģenerālis un Vik�tors ar Zorro. Egons Dambergs bija steig�us devies uz Rīgu, lai saceltu kājās savējos un tiktu galā ar jauniegūto pierādī�jumu kaudzēm.

Bergu namā, jau�ot drīzo notikumu atrisinājumu, aiz sa�sprindzinājuma neviens nespēja aizmigt, jo, tā vai citādi, noti�ku�ais kaut nedaudz, tomēr attiecās uz ikvienu. Visi gaidīja viru atgrie�anos. Ta�u viņi ieradās tik drūmā noskaņojumā un tik pārguru�i, ka pat Omītes pīrādziņi un apelsīnu kūka nespēja neko līdzēt.

-�� Visu rīt. Rīt pie vakariņām. Labi, Omīt? Ģenerālis Bass, sakopodams pēdējos spēkus, pasmaidīja.

-�� Protams, mīļie. Tikai pasakiet vienu vai jums izdevās visus noķert?

Iestājās nogaido�s klusums. Miks, saprazdams, ka krust�tēvs nerunās, nopūtās: Operācija bija veiksmīga. Likvidēta narkotiku ra�otne, aizturēti divdesmit trīs cilvēki, ari ra�otnes vadītājs, recidlvists Juris Cepurnieks jeb Jir�i Kepaneks.

-�� Un Akmens? Anna Elizabete uzdeva jautājumu, kas bija visiem uz mēles. Kas ar Akmeni?

-�� Arnis Akmens aizturē�anas brīdi gāja bojā bēgot. Nelai�mes gadījumā. Viss. Detaļas rit. Braucam gulēt!

Vakarnakt Anna Elizabete tā ari neaizmiga. Pārējie gan, noklausīju�ies īso ziņojumu viss beidzies! -, dusēja saldi kā bērni. Nelaimes gadījums? Varbūt tomēr iejaucies Liktenis? Kur nelīdz cilvēku tiesa, nāk talkā�

�odiena vilkās un stiepās kā veca zeķgumija. Tā vien �ķita, ka Laika vecis katrā stundā sabēris vismaz pa simts minūtēm, jo tik garu rīta cēlienu, dienu un pievakari neviens neatcerējās redzējis. Vienas dienas laikā pū�mājnieki paspēja apdarīt tik daudz darbu, kam citkārt būtu patērēta visa nedēļa.

Miķeļa Priedes vecā Dravu māja, uzposta, atjaunota, iz�berzta un uzspodrināta, bija gatava uzņemt jauno pāri. Kārlis

un Ģirts pat bija paguvu�i atgādāt un uzstādīt savu kāzu dāvanu jaunu datoru ar interneta pieslēgumu. Bija gan nā�cies pasvīst, rāpjoties priedē un stiķējot klāt mastu, lai uztvē�rējs varētu ieraudzīt Me�āju raidītāju, kas atradās Melnā ak�mens estrādes kalna galotnē, ta�u viss izdevās signāls bija izcili labs un spēcīgs, un nu Omlte ar Miķelīti varēs netraucēti pļāpāt ar Ievu Anglijā kaut vai katru vakaru.

Arī vecais Bergu nams, izberzts un uzspodrināts, mirdzēja kā jauns sudraba pieclatnieks. Mirdzo�ās Ziemassvētku lam�piņas, egļu zarus un sveces papildināja liliju, ro�u un mū��zaļo augu kompozīcijas, pie�ķirot vienkār�ajām, atturīgajām telpām pārlaicīgu greznumu. Ieva Saulīte, Kārlim, Ģirtam un Zanei piepalīdzot, bija paveikusi titānisku darbu, pusotrā dienā nospodrinot visas Pū�u Mājas mēbeles un apdares koka daļas. Tas bija pilnībā un ar uzviju atmaksājies beidzot bija atradusies pazudusī ieeja Bergu nama pagrabā!

Kā teiktu Kārlis, vecu mēbeļu pulē�ana var nest milzu pārstei�gumus. �o atziņu kop� iera�anās Pū�u Mājā viņ� bija paudis divreiz kad Annas vecāmāte atklāja, ka, uzspie�ot bibliotē�kas kamīnmalas apdares rozēm, atveras slepenā eja uz Bergu lielo seifu, un kad Anna Elizabete, nejau�i atspie�oties pret kokgriezumiem rotāto sienas paneli savā istabā, bija atklā�jusi kāpnes uz mazo bēniņu istabiņu. Likās pilnīgi loģiski, ka tamlīdzīgs mehānisms varētu slēpt ari noeju pagrabā, ta�u, par spīti Kārļa pūlēm un izdomai, neko nebija izdevies atrast.

�orīt viņa mātes vērīgā acs bija pamanījusi atlupu�u sie�nas apdares līstīti lielās halles labajā stūrī, gandrīz pie ieejas viesu labierīcību telpā. Tā gan atradās pie pa�as grīdas un pavir�ākam vērotājam nebija saredzama, ta�u Ievas perfekcionistes daba neļāva to tā astāt, un Kārlis saņēma uzdevumu līstīti piedarināt agrākajā vietā. Gribēdams, kā ātrāk, viņ� nolēma likt lietā mazās mēbeļu apdares nagliņas, ta�u pietika

ar pāris uzsitieniem, lai no sienas �ikstēdams un grabēdams, turēdamies uz vertikālas ass, atdalītos vesels tum�koka apda�res panelis cilvēka augumā, atklājot nelielas, zemas durtiņas, kuru slēdzene aizdomīgi atgādināja kaut ko jau redzētu.

Steig�us sasauktie mājinieki uzbudināti un satraukti saru�nājās, gaidīdami galvenās personas vecās baroneses for Bergas iera�anos. Cēli notipinājusi pa kāpnēm, pa ceļam demonstratīvi pārmeto�i pa�īkstinot piekto pakāpienu, viņa piegāja pie jaunatrastajām durvīm.

-�� Nu re, jūs pa�i esat visu atradu�i, mūsu palīdzība nemaz nebija vajadzīga. Bet mēs ar Rozmariju tā studējām mājas plānus! Es zināju, ka ieejai pagrabā jābūt kaut kur mājā, ta�u tēvs man to nerādīja, biedēdams ar tumsu un bubuļiem, bet pēc tam, kad es, viņam nezinot, iekļuvu pagrabā pa ārējo lūku, lika to aizmūrēt. Tā arī neuzzināju, kāpēc, jo, noejot pa kāpnītēm lejā, neko citu kā tum�u telpu, kas �ķita bezgalīga, neredzēju.

-�� �ķiet, es varē�u jums palīdzēt. Profesors Ro�kalns iz�vilka no �aketes kabatas mazu piezīmju grāmatiņu un at�ķīris parādīja kādu zīmējumu. Protams, tā var būt kļūda, ta�u, iespējams, dolomīta slāņos zem salas ir tuk�ums, varbūt pat ala. Tīri hipotētiskā līmenī tā var turpināties zem Melnupes līdz otram krastam. Vismaz tādas ziņas es uzgāju neoficiālos informācijas avotos� Varbūt barons Voldemārs to zināja un, baidīdamies par ģimenes dro�ību, lika ārējās pagraba durvis aizmūrēt, bet iek�ējās noslēpt aiz biezā sienas paneļa?

-� Vecmāmiņ, vai tad Veckundze pagrabā neglabāja ne kon�servus, ne kompotus, ne dārzeņus un saknes? Ko jūs ēdāt? Anna Elizabete izbrīnīti vaicāja. Viņa nebija paraudzījusies uz sen�u sadzīvi no �āda viedokļa. Pū�u Mājas pieliekamais bija gana vēss, ledusskapis ietilpīgs un virtuves skapī�i pietiekamā skaitā, lai tur satilptu viss ikdienā nepiecie�amais, bet viņu kartupeļu un sakņu krājumi glabājās Mazkalniņu ērtajā pagrabā.

-�� Mums bija ārējais pagrabs tur, iepretim virtuves ieejai, tēvs lika izrakt jaunu, modernu dārzeņu novietni. Vecmā�miņa norādīja uz tuk�o pļaviņu. Tajā bija pat elektrība un ūdens sūknis, lai novadītu gruntsūdeņus.

-�� Interesanti gan, cik esam pļāvu�i zāli, nekas neliecina, ka tur jelkad bijusi kāda būve, Anna skaļi prātoja.

-�� Bija, bija, apstiprināja vecā baronese. Kara pēdējos gados tur trāpīja bumba, un no pagrabkalniņa nekas nepa�lika pāri tikai akmeņi un ķieģeļi. Mazkalniņu ļaudis, mūsu māju pieskatīdami, gruve�us novāca, bet derīgos akmeņus izmantoja, lai nostiprinātu savu pagrabu. Man tas liekas tikai taisnīgi, vai ne?

-�� Vai mēs iesim tur iek�ā vai ne? Kārlis nepacietībā dī�dījās kā pui�elis, kam apsolīta jauna rotaļlieta.

-�� Kā tu domā tur iekļūt? Pa atslēgas caurumu? Ģirts pa�ironizēja, ta�u, papētījis vērīgāk, sāka skaļi smieties. Līzbet, izrādās, visu �o laiku noslēpuma atslēga ir bijusi pie tevis!

-�� Kā, pie manis?

-�� Nu tā. Deru, uz ko vien vēlies, ka tavas bēniņu paradīzes atslēga spēs atvērt arī �īs durvis!

Anna Elizabete vairs neko nejautāja, bet metās aug�ā pa kāpnēm. Zinot abu baronu Bergu mīlestību pret tehniskiem jauninājumiem, visādiem knibu�iem un dīvainām labierīcī�bām, viņa ne�aubījās, ka Ģirtam taisnība. Atslēga tie�ām derēja. Spalgi �erkstot, lēni un negribīgi vērās gandrīz gad�simtu nevirinātās durvis. Aklajā tumsā varēja saprast tikai tik, ka eja diezgan stāvus ved lejup. Gar sienām plivinājās zirnekļu tīkli, pretim dvesmoja sauss gaiss ar pazemei rak�sturīgo zemes un akmens smārdu. Kā kapli�ā, laikam pēdējo dienu notikumu iespaidā Annai prātā ie�āvās netīkama doma, ta�u viņa steidza to atvairīt. Pū�u Māja bija dro�s patvērums.

Tikmēr vīrie�i strīdējās, kur� ies izlūkos. Par spīti izme��ģītajai, cie�i apsaitētajai kājai, visenerģiskāk savas tiesības

pieteica Kārlis tie�i viņ� ta�u bija izdarījis liktenīgo sitienu ar āmuru! Galu galā lejā kāpa visi trīs Annas tēvs un Ģirts ar spēcīgiem kabatas lukturiem un Kārlis ar savu neiztrūksto�o fotokameru. Piecas dāmas palika nepacietīgi gaidot viņām nokāp�ana pagrabā tika apsolīta tikai pēc elektrības ievilk�anas.

Pēc kādas ceturtdaļstundas izlūki, putekļiem un zirnekļu tīkliem aplipu�i, atgriezās, nesot divas prāvas, cie�i aiznaglo�tas kastes. Trūksto�ā Bergu arhīva daļa? Annai ie�āvās prātā. Tikai ne kārtējos noslēpumus�

Ta�u īstenība bija jaukāka katrā rūpīgi darinātajā un aiz�drīvētajā kastē, guldītas joprojām smar�ojo�ās egļu skaidās, gulēja se�as vīna pudeles ar pa�darinātām etiķetēm. Veckundzes izcili skaistajā rokrakstā uz tām bija rakstīti vienkār�i vārdi Mahjas Vihns, Kirsh, 1910, b.1915 un Mahjas Vihns, Zustren, 1910, b.1915. Toties cik daudz tie izteica zinātājam! Par godu meitas piedzim�anai jaunie baroni pirms simts gadiem savām rokām bija darināju�i mājas vīnu no ķir�iem un upe�nēm, ļāvu�i tam rūgt un fermentēties piecus gadus un tad gadā, kad visa pasaule notrīcēja Pirmā pasaules kara dārdos, sapildīju�i to pudelēs un noglabāju�i priek�dienām.

Lūk, tā ir ticība rītdienai, Anna Elizabete nodomāja. Vecā baronese aizkustinājumā slaucīja asaras.

-�� Vecmāmiņ, ko darisim ar atradumu? Anna klusu iejau�tājās. �ādam atradumam jau pa�am par sevi �odien ir milzīga vēsturiska vērtība, bet, ja vīns joprojām būtu dzerams, tad, pirmkārt, tam vajadzētu gar�ot izcili, otrkārt, maksāt tūk�sto�us� Vīna kolekcionāri par vienu �ādu pudeli būtu gatavi pārdot velnam dvēseli.

-��� Kā ko? Ņemsim pa vienai no katras kastes, pārējo nonesiet atpakaļ. Taisīsim vaļā un paskatīsimies, kas tajās mājo di�ciltīga vīna elpa vai ļoti dārgs ogu etiķis.

-�� Bergas kundze� Tur ir vēl desmit kastes, īsti nespē�dams dabūt vārdus pār lūpām, bilda Ģirts.

-�� Lieliski! Mums galu galā rit ir lielas svinības! Arī �ovakar paredzams interesants vakars�

Opā! Tā var atļauties pateikt tikai simtgadīga kundzīte, kura dzīvē redzējusi un piedzīvojusi tik daudz, ka nauda kā tāda viņas acīs zaudējusi vērtību. Tās vietā viņa dod priek�roku piedzīvoju�miem un labai kompānijai.

Pēdīgi ilgi gaidītais vakariņu laiks tomēr pienāca, un pie viesistabas ovālā galda bija sapulcējusies visa omulīgā kompā�nija pilnā sastāvā pavisam divdesmit; Omīte bija uzstājusi, ka jāuzaicina arī dakteris Konrāds un viņa jaukā asistente Ilze. Un, protams, �is bija tas vakars, kad arī mājas �etrkājaiņi Zorro, Grāfs, Figaro un rudais Barons drīkstēja omulīgi izlais�ties un sildīties kamīna priek�ā.

Mazie stirnulēni �orīt kopā ar Dzidru Akmeni bija pārvesti uz Rīgu. Dzīvniekus uzņēma zooloģiskais dārzs, bet Dzidra nonāca Viktora tēva, profesora Mihailova, aprūpē. Acīmre�dzot dēls viņam bija izstāstījis par Me�āju notikumiem, jo profesors tik dzīvi ieinteresējās par Akmeņu dzimtas likteni un raksturu īpa�ību pārmantojamību, ka apsolīja rūpēties par Dzidru bez atlīdzības, tikai palūdza atļauju pieaicināt uz konsultācijām da�us kolēģus.

Uzzinājusi par vīra nāvi, Dzidra ne priecājās, ne bēdājās, bet iegrima tādā kā rezignācijā. Dīvaina �ķita arī Uģa reak�cija viņ� likās tāds kā izbijies, kā pazudis. Nespēdams viens palikt Robe�niekos, pārvācās pie Andra uz lauksaimniecības skolas kopmītnēm skolas vadība izrādīja sapratni un pre�timnāk�anu.

Interesanti, kas �ādā situācijā rīkos Arņa Akmeņa bēres? Anna Elizabete iedomājās. Laikam to darīt nāksies pagastam vai kādam no kaimiņiem, jo maz ticams, ka pēc visa piedzī�votā un pārciestā to vēlētos darīt Uģis, savukārt Dzidra vēl ilgi nebūs adekvāti komunicējama. Todien, apsolījusi sniegt

oficiālu liecibu un parunāt ari ar dēlu, viņa jau nākamajā dienā savu solījumu izpildīja, videokameras priek�ā sīki un smalki, visās detaļās izstāstot to pa�u, ko iepriek� Annai un Mikam. Izstāstīja un� iegāja sevī, it kā aizverot un aizslēdzot durvis.

-�� Nu, mīļie, ar ko sāksim? piepildot kafijas tasi un atlai��oties ērtāk izsēdētajā atpūtas krēslā pie kamīna, �ķelmīgi pavaicāja ģenerālis Kārlis Bass. Viņ� jau nu labāk par citiem zināja, ko Pū�u Mājas ļaudīm maksājusi pēdējo dienu neie�jauk�anās notikumos un mierīgā dzīves ritma uzturē�ana. Visi alka uzzināt, kas vainojams aizvadīto nedēļu baisajos noziegumos un kā to izdevies atklāt� Līzbetei acis spīdēja vien!

-�� Kā jau Omīte reiz prātīgi norādīja, viss sākās ar cūkām� nesteidzīgi pildot apsvilu�ajā pīpītē profesora Ro�kalna dāvāto ķir�u tabaku, ģenerālis iesāka. � pareizāk, ar atjau�tīgu izdomu, kas vienam uzņēmīgam poļu panam mums jau pazīstamajam Janekam Savickim ļāva atvērt jaunu nelegālās uzņēmējdarbības virzienu, līdz�inējo cūkgaļas kontrabandu papildinot ar pildītas cūkgaļas tranzītu. Gan nāvējo�ās pildvielas atsevi�ķās sastāvdaļas, gan vērtīgais galaprodukts tiktu piegādāts un aizgādāts tālāk jau pārbaudītā veidā saldētos cūkgaļas liemeņos, kas ievalcēti plastikāta vakuumiepakojumā. Vajadzēja tikai atrast ērtu vietu kādā no biju�ā aus�trumbloka valstīm, kur iegādāties nomaļu īpa�umu pildvielas ra�o�anai un cūku rumpju pārpako�anai.

Vēlīgais liktenis uzņēmīgo panu Savicki saveda kopā ar mūsu tautieti Juri Cepurnieku, kur� tobrīd Vecās Eiropas pla��umos slapstījās no piecu valstu, tostarp Latvijas, policijas. Starp citu, Cepurnieka kungs ir Me�a muzeja biju�ā pirmā saimnieka Kocēna attāls radinieks, tiesa gan, nokavējis visus likumā paredzētos zemes un nekustamo īpa�umu atgū�anas termiņus, ta�u atpircis to no pēdējā īpa�nieka par skaidru

naudu. Ja Me�āju pagasta lietvedībā nevaldītu tāds� hmm, rado�s haoss, kur neviens neko nezina un neviens ne par ko neatbild, tad par �o radniecību un īpa�nieku maiņu mēs būtu uzzināju�i agrāk.

Uzņēmīgais pans Savickis gādāja, lai Juris Cepurnieks pār�taptu par puspoļu panu Jir�i Kepaneku, un nosūtīja viņu uz sen�u zemi misijā radīt jaunu, zaļi domājo�u kopienu un pienācīgu intrigu ap to, bet faktiski tās aizsegā izveidot laboratoriju un narkotiku ra�otni, ko papildināja gaļas fasē�jamā iekārta.

Juris Jir�i uz Me�ājiem pirmoreiz atbrauca pirms kādiem diviem gadiem, ta�u pagāja zināms laiks, līdz, īpa�i neafi�ējot, tika nokārtoti īpa�uma dokumenti, uzmeklēti un savākti jaunie ķīmiķi, kuriem bija jākļūst par zaļiem vientuļnie�kiem, visa dzīvā aizstāvjiem un gaļas neēdājiem. Faktiski tie�i kāre pēc cūkgaļas viņus arī iegāza, jo mūsu draugs Gunārs, kad nestrādā divos darbos, mēdz apceļot dzimto pagastu ar velosipēdu, �akli visu novērodams un pierakstīdams; tā nu viņ� pāris rei�u bija piefiksējis, ka no gaļu neēdo�o kokrunātāju cietok�ņa jumtiem ceļas biezi, dzelteni dūmi, bet no ārpuses norobe�otajā pagalmā uz griliem jautri �urkstinās �a�liks. To, cik tālu jūtama labi izcepta �a�lika smar�a, zinām mēs visi, vai ne?

-� Nu labi, viņiem bija atstrādāta pildītās cūkgaļas importaeksporta shēma �narkotiku sastāvdaļas iek�ā, gatavo pro�dukciju prom�, nolīgtas fūres, kas cūkgaļas produktu izvadā dīleriem, kuri savukārt to attiecīgi piegādā tālāk, bet kamdēļ viņiem bija vajadzīgas vietējās Me�āju cūkas? Anna Eliza�bete gribēja zināt.

-��� Redzi, Līzbet, �eit parādās cilvēka alkatīgā daba jo vairāk ir, jo vairāk gribas! ierunājās majors Kaķītis. Un mūsu Jir�i gribējās vairāk par visiem! Starp citu, viņ� tie�ām ir milzonis liels un nikns kā trisgalvu pūķis, neparko nevēlējās

sarunāties pa labam, tik sparīgi vicināja savas divpudu bum�bas man gar degunu, ka nācās arī man pavingrot. Miks izteiksmīgi norādīja uz pārsisto vaigu, kur sāka veidoties jauks, skaists zilums.

Anna Elizabete pasniedzās līdz augļu traukam, paņēma ābolu, ātri pārgrieza uz pusēm, nogrieza no vidus biezu �ķēli, drusku sabakstīja ar na�a galu un pasniedza Mikam: Pieliec pie vaiga un paturi, izvilks zilumu, citādi rīt baznīcā izskatī�sies pēc lielceļa laupītāja!

Kaķītis, krietni uzjautrināts, bez iebildumiem paklausīja.

-�� Jir�iks izdomāja jau eso�o narkotiku ra�o�anas un trans�portē�anas shēmu uzlabot, papildinot tirgus piedāvājumu ar da�iem jaunievedumiem, piemēram, jau sadalītiem, lielākiem un mazākiem cūkgaļas gabaliem un subproduktiem, kuros tāpat bija iestrādāts zināmais pildījums. Arī �ie vietējā ra�o�juma cūkgaļas izstrādājumi tika ievalcēti tādā pa�ā vakuumiepakojumā kā tālu ceļu mēroju�ie un apgādāti ar līdzīgām etiķetēm un cenu zīmēm, ta�u ienākumus par to realizāciju Jir�i savāca pats.

-�� Padomājiet pa�i, kāds jauks papildienākums! Ģenerālis Bass apcerīgi pak�ķināja pīpīti. No�iepj citu audzētu cūku, nomiedz, sadala, nelielu daļu atstāj sev ē�anai, pārējā iepako citu produkciju un aizlai� tikai sev vien zināmiem klientiem. Nekādu izdevumu, viens vienīgs prieks un patik�ana. Ta�u, kā jau Miks teica, apetīte rodas ēdot, un mūsu draugs Jir�i kļuva pārāk badīgs. Mēs saskaitījām pusotra gada laikā Me�ājos no kūtiņām vai āra aplokiem nozagtas �etrdesmit trīs cūkas.

-�� Vai tad apzagtie vietējie iedzīvotāji policijai neziņoja? pārsteigta iesaucās Annas māte Rozmarija.

-�� Ziņoja, Rozmarij, ziņoja. Arī iesniegumus rakstīja. Ta�u velti. Mūsu pagasta toreizējais inspektors Donāts Graudnieks visu mū�u ir bijis slinkāks par slinku ja vien varēja kaut ko nedarīt, viņ� godprātīgi nogaidīja�

-�� Bet tā ta�u nevar! Tā ir kaitniecība! Rozmarija nerimās.

-�� Es būtu sūdzējusies!

-�� Da�i uzņēmīgākie cieminieki mēģināja, ta�u Graudnieki atrakstījās novēla vainu uz apkārtceļojo�iem viesmāksliniekiem, kuri, gadskārtu svētkiem tuvojoties, stihiski parādoties un pazūdot kā strazdi, paskaidroja Kaķītis. Es lasīju viņu paskaidrojumus tāda jaunrade, ka Andersens ar savām pasa�kām var iet atpūsties. Bet pats galvenais iemesls neviens ta�u neies izmeklēt noziegumus, kurus pats pastrādājis, vai ne? Jo tie�i to viņi darīja Donāts ar Antonu, vispirms it kā profilakses nolūkos apbraukājot saimniecības, lai nobrīdinātu par lopu zagļu sirojumiem un nolūkotu, kurās kūtiņās ruk�ķ brangākie suķi, bet pēc tam jau ar Arņa Akmeņa kvadraciklu un piekabi pēc laupījuma. Sākumā to darīja abi Graudnieki, bet, kad pie Akmeņa sāka strādāt Edgars, cūku medībās tika iesaistīts ari viņ�. Jir�i tas bija tīri pa prātam, jo ļāva aptvert pla�āku teritoriju ari kaimiņpagastos pēdējā pusgada laikā reģistrēts strauj� sīklopu zādzību skaita kāpums. Turklāt cū�kas zagtas pēc ģeogrāfiskā principa vienā reizē kādas trīs �etras no mājām, kurām viegli piebraukt un kurās vai nu nav suņa, vai arī to uz nakti ielai� mājā. Vairākas reizes tika apzagtas ari attālākās lielās cūku fermas.

-��� Bet tad jau viņiem tur, Me�a muzejā, jābūt tādam kā nelegālam gaļas pārstrādes ceham, domīgi bilda Omīte,

-��� nav nemaz tik vienkār�i apstrādāt un sadalīt lielu cūku.

-�� Nav gan, Omlt, piekritu, nosmaidīja Bass. Tie�i tāpēc jau Jir�ikam tik ļoti bija vajadzīgs Edgars, kur�, Amerikā kādā Teksasas ran�o strādādams, �os darbus bija lieliski iemācījies un faktiski bija noderīgāks par abiem Graudniekiem, kopā ņemtiem, viens gan tika galā gaļas cehā, gan pieskatīja laboratorijas strādniekus. Galu galā mūsu kokrunātāji ar palī�giem bija sarūpēju�i vērā liekamu saldētās gaļas krājumu, ko bija paredzēts realizēt, izmantojot gadu mijas pasākumu radīto burzmu.

-�� Tomēr Jir�i, Edgars un Antons, kļuvu�i pārāk bezrūpīgi, pieļāva vairākas kļūdas, turpināja majors Kaķītis. Acīmre�dzot Akmens bija pārāk daudz uzzinājis par viņu darbības aizkulisēm, jo kādu dienu sāka pilnīgi atklāti draudēt ar nepa�tik�anām, pieprasot ņemt viņu daļā. Daļā viņu paņēma gan, ta�u Akmens jau bija paguvis nodro�ināties mēs vēl īsti neesam tiku�i skaidrībā, kur un kā viņi varētu būt satiku��ies un iepazinu�ies, kādas un cik regulāras varētu būt Arņa Akmeņa un Janeka Savicka biznesa attiecības, ta�u, lai nu kā, Akmens Savickim bija devis mājienu, ka Me�āju ra�otnē un tranzīta punktā notiek kas divains. Mēs pieļaujam, ka viņu sadarbība varētu būt politiski ekonomiskā lobija līmenī, jo Akmenim attiecībā uz savām politiskā darboņa nākotnes izre�dzēm bija lieli plāni, kas� nerealizējās. Pans Janeks Savickis nebija no muļķu mājām un tūliņ nojauta, ka krustdēls Jir�i cen�as uzsākt savu biznesu un nobīdīt viņu pie malas, tāpēc, iepriek� nebrīdinājis, kādudien vienkār�i ieradās cie�mos. Ieraudzījis kreiso gaļas pārstrādes cehu un neplānotās gaļas rezerves, visu saprata. Izcēlās skandāls.

-� Un to visu jums Jir�i izstāstīja? dego�ām acīm pavaicāja Zane. Domās viņa jau rakstīja stāstu.

-�� Tas tev stāstīs! iesmējās Kaķītis. Tad jau drīzāk no mūsu saldētā zagļa liecību varētu izspiest�

-�� Nē, meit, tas bija Donāts, skumji noteica Bass. Dēla nāve viņu pavisam satriekusi. Sē� gultā, veras vienā punktā un nebeidz atkārtot es viņu nogalināju, es viņu nogalināju� Skaidrs, ka ne jau viņ� termosā pie kafijas piepilināja to bries�mīgo indi, ta�u tie�i viņa rokas bija tās, kas dēlam �o termosu pasniedza� �ī apziņa viņu vienkār�i saēd kā pavasara saule trauslu ledu. Nebrīnī�os, ja Donāts drīz sekos dēlam aizsaulē viņ� jau vairākas dienas neko nav ēdis, dzer tikai ūdeni; noda�ļas galvenais ārsts bija spiests dot rīkojumu ievadīt dzivlbai svarīgās barības vielas intravenozi, ta�u vecais Graudnieks spītīgi rauj laukā katetrus�

-��� Ar ko beidzās uzņēmīgā pana Janeka Savicka slepenā audita vizīte Me�ājos, mēs zinām, Miks turpināja padrūmo, ta�u aizraujo�o stāstu. Divi �āvieni pierē un nogriezts labās rokas rādītājpirksts. Pieļauju, ka �āvējs bija Jir�i, bet griezējs Edgars: lai jauktu pēdas un iespējamajam atradējam liktu domāt par pasūtījuma slepkavību un savstarpēju rēķinu kār�to�anu. Līķis ar visu pirkstu tika uz vairākām dienām ielikts dziļsaldē�anas kamerā, lai Ziemas gadatirgus rītā to ieraktu krustceļu milzīgajā sniega kupenā, kas, visticamāk, nenokustu līdz pavasarim. Ta�u Jir�i lielisko plānu iegāza tie�i jauninā�jumi agrāk viņi pildītās cūkas nakts aizsegā bija vedu�i ārpus Me�āju robe�ām un tad iekrāvu�i zināmā fūrē, kas tumsā gaidīja bez gaismām un atplombētām durvīm. Pēdējā laikā savas jauniegūtās varenības apziņā viņ� bija licis fūrēm braukt uz Me�a muzeju, bet gadatirgus dienas rītā kolonnā izbraukt loku cauri Me�ājiem. Parādei gan bija vēl viens iemesls lēni braucot garām Pū�u salas krustojumam, Antonam no vaļējās refri�eratora kravas kastes bija �igli jāizmet sasaldētais Savickis un jāizlec arī pa�am, bet pēc tam abiem ar Edgaru zaglis jāaprok. Iespējams, viņi ļoti steidzās, varbūt bija bail, ta�u apbedījums iznāca seklāks, nekā plānots, ari pirksts kaut kur pazuda. Un viņi pilnīgi noteikti nebija gatavoju�ies tam, ka jēgu pārdzēru�ais greiderists ar savu divdesmittonnīgo ma�īnu ietrieksies tie�i tajā pa�ā kupenā. Tagad nelaiķa jaunākā inspek�tora tāvakara panika kļūst pilnīgi saprotama un izskaidrojama.

-�� To pa�u fūri ar sārto Ziemassvētku vecīti uz sāna savos novērojumos piemin ari Gunārs, kur� todien de�urējis ben�zīntankā, piebilda Bass. Iebraucis stāvlaukumā, �oferis ilgi ņēmies gar aizmugures durvīm.

-�� Skaidrs, lika plombes! iesaucās Kārlis. Ja nu gadījumā ma�īnu pa ceļam apturētu policija.

-� Tie�i tā, pareizi domā! Dambergs atzinīgi uzsita Kārlim uz pleca. Izmantojot izdevību, gribu visu mūsu ekspertu

vārdā pateikt paldies Kārlim par lieliskajām fotogrāfijām tu tie�ām māki saredzēt nianses! Ja Anna Elizabete kādreiz tevi met laukā no mājas un darba, dro�i vari nākt pie mums tev vietu vienmēr atradīsim!

Kārlis, negaidītās uzslavas un neviennozīmīgās situācijas apmulsināts, noslēpās aiz tējas tases.

-�� M-jā, par dro�u vietu mierīgai dzīvei es �o pagastu laikam vis nesauktu, ierunājās profesors Ro�kalns.

-��� Toties par interesantu gan, vai ne? sev neraksturīgā jautrībā atteica Rozmarija un piemiedza aci.

Tā, no viena grāvja otrā tagad māmuķīte būs safanojusies par detektīvu darbu! Anna satraucās.

-�� Bet tomēr izskaidrojiet, lūdzu, man vienu lietu, pa�visam nopietni turpināja Annas māte. Kam un kāpēc bija vajadzīga tā nabaga Ziemassvētku vecī�a nāve zem eglītes, turklāt vēl dienu pirms paredzētā koncerta? Tā dīvaini sanāk� Loģiskāk būtu, ja viņu atrastu miru�u pēc ballītes, tad aizdo�mās varētu turēt simtiem cilvēku.

-��������� Rozmarij, jums taisnība, Miks Kaķītis apstiprināja.

-��� Ta�u Arņa Akmeņa izme�ģītajā prātā velti meklēt loģiku. Jau gadiem ilgi Me�ājos viss bija noticis tā, kā izplānoju�i viņi ar tēvu, sarkano vilkaci Bambānu-Lejiņu-Divupu, un pēk�ņi vasarā viss sagriezās kājām gaisā uzpeldēja tēva septiņ�desmitgadīgie grēki, notika vairāki it kā savstarpēji nesaistīti noziegumi, kuru izmeklē�ana sakustināja rāmo pīļu dīķi, un Akmens zaudēja ne vien tēvu, kur� noslīka bebru alā, un pus�brāli, kur�, uzņēmies viņa vainu, sēdēs vēl ilgi, bet ari ciema kultordzi Sofiju, kas viņam pienesa ziņas no pagasta valdes sanāksmēm. Par neatbilstību ieņemamajam amatam no darba tika atbrīvots pagasta policijas inspektors Donāts Graudnieks, kura pa�apziņai un tik pierastajai visvarenības sajūtai tas bija milzu trieciens. Tēva vietā par pagasta inspektora pienākumu izpildītāju kļuva dēls Antons. Savā ziņā gan Arnim Akmenim,

gan Jir�i �ī maiņa bija pat izdevīgāka mazāk lieku ausu un acu, ta�u Akmens joprojām pieturēja Donātu savā tuvumā, iesaistot lielākās un mazākās afērās.

-�� Triks ar Ziemassvētku vecīti savā ziņā bija ģeniāls, Bass apcerīgi izpūta no pīpes galviņas trīs identiskus dūmu gre�dzenus. Vispirms viņ� aizsūtīja Edgaru uz Rīgu, lai atrod piemērotu ve�uku, tad visu rītu dzirdīja to ar �ņabi, pamazām pievienojot kokteilim iecienītās zālītes. Pēc tam, atstājis Edgaru mājās, lai pabeidz iesākto, Akmens piespieda ģimeni doties uz Me�mui�u, lai Uģis un Dzidra pret savu gribu kļūtu par lieciniekiem tam, ka brīdī, kad iestājusies vecī�a nāve, Akmens atradies tie�ā policijas darbinieku uzraudzībā, tātad ne pie kā nav vainīgs. Bet vēlāk vakarā, kad mēs pēc mēģinājuma jau bijām devu�ies mājās, Akmens pavēlēja Edgaram un Antonam nogādāt ve�uka līķi tur, kur mēs to atradām. Viņam kā Me�mui�as viesnīcas akcionāram nebija grūtību dabūt jebkuru atslēgu, turklāt man joprojām �ķiet, ka ari Helmūts nav pateicis visu�

-�� Vai tie�ām Donāts neko nezināja par dēla izdarībām? Omīte satriekta no�ukstēja.

-�� Zināja, Anniņ, zināja. Dzirdēji ta�u, ko Kārlis teica ne tikai zināja, bet ari pats piedalījās! dusmīgi iesaucās vecais bitenieks Miķelis Priede, kur� visu laiku bija klusējis. Redz, klausos un domāju kāds glumiķis bija Donāta tēvs, arī biju��ais pagasta policists, tādi pa�i viņi abi ar dēlu. Antoņinas gan �ēl viņa ir krietna sieva.

-� Bet� tad jau tas nozīmē, ka to ve�uku nositis Edgars�? satriekts ierunājās Ģirts. Viņam joprojām bija grūti samie�rināties ar faktu, ka pa�a jaunības draugs un studiju biedrs nogājis no ceļa un kļuvis par slepkavu.

-�� Diem�ēl. Ģirt, nepārdzīvo! Anna uzlika plaukstu uz Ģirta delnas. Viņ� vienmēr bija� tāds, tikai toreiz mēs to neredzējām un nesapratām. Ziniet, bet vienu labu darbu Edgars Namnieks-Pīlāgs savā mū�ā tomēr paveica!

-�� Par ko tu runā? cenzdamies neredzēt, kur atrodas An�nas roka, pavaicāja Miks Kaķītis.

-�� Par Dzidru. Edgara uzmanības apliecinājumi, draudzīgā izturē�anās un pat lenk�anas mēģinājumi, kuru pamatā, esmu pārliecināta, bija vēlē�anās dabūt pie malas Akmeni un ar Dzidras palīdzību pārņemt kontroli pār viņa īpa�umiem, at�modināja nabaga sievietē drosmi un pa�apziņu. Edgars bija nolēmis uzsākt pats savu spēli, neatkarīgu no Antona un Akmeņa, un lika saprast, ka gatavs plānot kopīgu nākotni ar viņu. Nezinu, protams, kas no tā visa būtu sanācis. Varbūt nekas. Varbūt jau pēc neilga laika Dzidra ar lauztu galvas�kausu gulētu kādā grāvī. Bet varbūt� varbūt viņa Edgaram patie�ām patika, kas to vairs pateiks� Dzīvē visādi gadās.

-�� Hmm� Miks nokrem�ļojās. Tā vai citādi, jau tajā pa�ā rītā, kad Akmens ar saindēto kafiju dabūja pie malas pirmo liecinieku, klusībā cerot uzreiz uz diviem beigtiem zaķiem, ta�u piemirstot, ka Donāts kafiju vispār nedzer, Edgars nopietni gatavojās vakara misijai jau krietnā tumsā viņ� aizbrauca uz Burlaku fermu, kur visu laiku piestrādāja par gadījuma darbu veicēju, piedzirdīja dvīņus ar ķir�u liķieri un sazāļoja Di�cūku Burlaku ciltsmāti, kas, protams, bija neprātīgi darīts, jo vaislas cūkas nekauj. Aizmigu�o cūku, ietītu palagā un melnā plēvē, viņ� pa taisno aizveda uz Pipardozi pie Jir�i. Varu iedomāties, cik sajūsmināts tas jutās par �ādu afi�ē�anos un piesardzības noteikumu pārkāpumu! Kas notika tālāk, var tikai iedomāties�

Edgara drosmīgais solis beidzās� Me�ezera āliņģī. Eks�perti noskaidroja, ka viņam pirms noslīcinā�anas pārlauzts sprands tvērienā, kas raksturīgs biju�ajiem desantniekiem. Glītā drēbju kaudzīte uz āliņģa malas bija domāta tikai acu apmānī�anai. Pirms tam gan Milzonis licis Edgaram nogādāt cūku Me�a muzejā tālākai apstrādei un steig�us atgriezties (starp citu, man ļoti �ēl, bet Burlaku Di�cūku izglābt mēs

nepaspējām kokrunātāji to jau bija apēdu�i). Tad abi kopā brauku�i cauri me�am un pāri ezeram uz Robe�niekiem, ta�u līdz galam aizbraucis tikai Jir�i. Viņiem ar Akmeni bijusi no�pietna saruna par turpmākajiem sadarbības principiem. Vie�noju�ies par partnerību, lai gan, cik nu pratinā�anā nopratu no Jir�i sejas izteiksmes, nebūt ne labprātīgi. Pēc tam Akmens ar ma�īnu aizvedis Jir�i uz Pipardozi, bet atceļā iebaucis Graud�niekos pēc Donāta lai aicinātu kopīgi braukt meklēt pazudu��os dēlus. Faktiski viņam vajadzēja alibi noteiktai diennakts stundai. Dro�i vien jau tobrīd viņ� nolika uz virtuves letes termosu ar saindētās kafijas atliekām, ko no rīta bija paņēmis no komā eso�ā Antona ma�īnas. Izdemolēja virtuvi, bet viesis�tabā uz �urnālgaldiņa atstāja trīs niknos ar zālī�u piedevām. Viņ� bija izskaitļojis, kā risināsies turpmākie notikumi, un paredzēja, ka pēc aizturē�anas un atlai�anas mājās Graud�nieks vispirms metīsies uz viesistabu pie bāriņa, lai ierautu kādu �ļuku. Tur mēs viņu arī atradām. Pilnīgā bezfilmā.

-�� Bet� kāpēc viņiem vajadzēja �aut stirnas? ierunājās Kārļa māte Ieva Saulīte. Nesaprotu�

-�� Pirmkārt, lai nodzītu stresu. Otrkārt, lai piespiestu Uģi paņemt rokās bisi, no kuras tikko �auts un uz kuras nav nevienu citu pirkstu nospiedumu. Tre�kārt, lai gūtu prieku� Mika vietā atbildēja Anna Elizabete. �ie cilvēki nav mērāmi ar vesela cilvēka prāta olekti.

-�� Annai taisnība, noteica ģenerālis. Donāts, jau kuro dienu uz dzīvības un nāves sliek�ņa balansēdams, man vakar atzinās pēc atlai�anas no darba kļuvis pilnīgi atkarīgs no alkohola; ja dienā nav izdzēris divas trīs pudeles, vairs nejūtas kā cilvēks, nespēj ne dzīvot, ne domāt, ne atslābināties. Esot kļuvis ļoti viegli vadāms un manipulējams, un Arnis Akmens nevilcinājies to izmantot. Nav ta�u jāatgādina, kuru Maskavas augstskolu �is cilvēks pabeidzis un cik lieliski pieprot da�ādas psihotehnikas, lai piespiestu cilvēkus darīt tie�i to, ko vēlas viņ�. Akmeņa sieva Dzidra un dēls Uģis ir vislabākie piemēri. Starp citu, ari Donāts� Tie�i viņ� bija tas, kur� iemeta to balto, aprakstīto akmeni jūsu viesistabas logā�

-�� Briesmīgs cilvēks tas Akmens� nomurmināja Rozmarija Berga. Manipulators bez dvēseles!

Iestājās apmulsuma pilns klusums. Ikviens vēl tīri labi at�cerējās kādu profesori manipulētāju.

-�� Vai esat padomāju�i, kas turpmāk notiks ar Uģi? Dzīvot ar tādu mantojumu� baroneses Annas Rozes balsi jautās dīvains sajūtu kokteilis līdzjūtība, dusmas, nepatika un� sirsnība?

-Jā, vecmāmiņ, ar Uģi nav tik vienkār�i, Anna Elizabete, domīgi raugoties kamīna liesmās, piekrīto�i pamāja ar galvu. Uģis kop� mazotnes ļoti mīlējis un mīl savu māti. Piespiedu ieslodzījums viņus padarīja vienu par otra balstu, draugu un reizē ienaidnieku. Redzēdams, kā Akmens par māti ņirgājas, pazemo un izturas vardarbīgi, zēns centās viņu aizstāvēt, cik nu pa�a spēki ļāva. Manuprāt, to, ka Akmens nav viņa īstais tēvs, Uģis saprata, jau krietni pirms māte to pateica. Uģa aizstāvības labad jāteic, viņ� vairākkārt centās Dzidru pierunāt bēgt uz Rīgu, kur dzīvo viņas māsa, ta�u māte bijusi iebaidīta nav spējusi noticēt, ka citur būs dro�āk. Manī�dams, ka sieva un padēls sāk dumpoties, Arnis Akmens laidis darbā visefektīvāko taktiku Uģim pateicis: ja viņ� posīsies uz bēg�anu, ciest nāksies mātei, savukārt Dzidrai apsolījis ja iedomāsies sūdzēties vai meklēt palīdzību, viņ� nogalinās TĀ bastarda dēlu.

-�� Arī es uztraucos par Uģi, atzinās Omīte. Man tas puika iepatikās lādzīgs, lai gan nevar nepamanīt, ka glu�i kā �ūpolēs viņā �obrīd zvārojas labais pret ļauno. Viņ� ir daudz cietis, redzējis daudz netaisnību un uzkrājis sevī lielu rūg�tumu. Tagad nu ir jautājums vai spēs tikt tam visam pāri?

Diem�ēl Dzidra viņam �obrīd nav nekāds balsts, viņai pa�ai vajadzīgs spēcīgs koks, ap ko vīties, Omīte nopūtās.

-�� Saulīt, man gan �ķiet, ka tā sieviete ir stiprāka par ik�vienu no mums. Pavadīt divdesmit gadus līdzās tādam tirā�nam un palikt pie skaidra prāta�? Ziemā pusotru dienu iztu�rēt me�ā, ģērbtai tikai naktskreklā, halātā un �ībās, to ne katrs spēj! Miķelim Priedem par Dzidru Akmeni bija savas domas un vērojumi.

Arī Anna Elizabete sliecās piekrist vecajam biteniekam. Sevi�ķi pēc tam, kad Dzidras skatienā aiz �ķietamās apāti�jas uz pavisam īsu brītiņu bija uzliesmoju�as sīkas, gandrīz nemanāmas naida uguntiņas.

-�� Mik, Krusttēv, kā jūs domājat, vai Arnis Akmens tie�ām grasījās nogalināt savu sievu? viņa ievaicājās.

-�� Kas to lai zina� Kārlis Bass paplūkāja ūsas. Varbūt viņ� gatavojās izspēlēt kādu no savām ierastajām trīspakāpju kombinācijām? Vai ievērojāt lai kas notiktu, vienalga, kādas neģēlības un asinsdarbi, Akmens vienmēr spējis no visiem apvainojumiem un apsūdzībām izpeldēt cēli kā balts gulbis? Es joprojām neesmu pārliecināts, kuras smadzenes Jir�i vai Akmeņa izauklēja un vadīja pēdējā pusgada traģiskos notikumus. Akmens ir radis visu izplānot, tad, kā zirneklis nekustīgi sava tīkla centrā sēdēdams, nolūkot vajadzīgo upuri un lēkt, lai iekostos tam rīklē un nelaistu vaļā, iekams nebūs izsūkta pēdējā asins lāsīte.

-�� Tādā gadījumā kāpēc viņ� pieļāva, ka Dzidra Akmene izmūk no gūsta? iebilda Miks.

-��� Nezinu, krustdēl. Sprie�ot pēc tā, ka viņ� bija nonesis Dzidrai tikai sausas maizes gabaliņu un ūdeni gūstekņu pēdējo vakarēdienu -, viņ� netaisījās to atbrīvot. Ta�u mēs todien bijām paguvu�i viņu satramināt, un skaļais zvans pie durvīm varēja izraisīt apjukumu. Varbūt viņ� tobrīd iek�ēji jau gatavojās slepkavībai? Lai gan ja godīgi, �aubos, jo

visus netīros darbus Akmens alla� pamanījies uzkraut citiem. Iespējams, viņ� gribēja izrēķināties ar sievu, izmantojot par ieroci Edgaru, ta�u algotņa pēk�ņā patstāvības lēkme ieceri izjauca. Bet negaidītā Jir�i vizīte nostādīja nepielūdzama fakta priek�ā Edgars bija miris. Iespējams, tobrīd Akmens apjuka pa īstam un, steigā prom braukdams, piemirsa par neaizbīdīto bultu� Bet Dzidra bija dzirdējusi pietiekami, lai saprastu, ka nākamā būs viņa, tāpēc iz�ķīrās par pirmo drosmīgo soli savā mū�ā un bēga� Izmisums un dusmas dod milzu spēku�

-�� Kārļonkul, Mik, es gribu jums kaut ko pajautāt� Anna uzmanīgi iesāka. Kas galu galā notika ar Arni Akmeni? Viņ� ir miris, jā, bet kā tas notika? Vakar jūs tikai pateicāt gājis bojā bēgot, nelaimes gadījumā�

Miks, ģenerālis Bass, Dambergs un Viktors saskatījās. Ne�bija ko cerēt izsprukt sausā bez atbildes uz �o jautājumu, kur� interesēja visus. Punkts bija jāpieliek.

-�� Labi, es izstāstī�u. Miks iedzēra malciņu kafijas. Rīkles galā kņudināja nepatīkama sajūta it kā kakls būtu sauss, saspurojies un izberzts ar smil�papīru. Kad reizē ar specvienību nedzirdami piebraucām pie Robe�niekiem, mājas logos dega gaisma, bet iek�ā neviena nebija. Arni Akmeni atradām garā�ā līkņājam gar kvadraciklu. Specvienibas pui�i un Vik�tors ar suni palika ārā, bet mēs trīs krusttēvs, Egons un es iegājām iek�ā.

No mūsu sejām nopratis, ka spēle beigusies un mēs zinām gan par bomzi zem eglītes, gan Antonu, gan Edgaru, Akmens pārvērtās. Likās, viņā iemājoja tas pats dēmons, ko aresta brīdī redzējām vecā Bambāna pār�ķiebtajā vieplī. Tādu seju es vēl nebiju redzējis acis izvalbītas, lūpas atkāru�ās, zobi at�ņiebti kā trakam sunim. Putas �ķiezdams, viņ� iebļāvās vājprātīgā balsī: �Jūs neko nepierādīsiet! Jums nav neviena liecinieka! Dzidra ir�� Es viņu pārtraucu. �Jūsu sieva Dzidra

Akmene nav ne nosalusi, ne noslīkusi purva akacī, tie�i pre�tēji sveika un vesela atrodas dro�ā vietā. Viņa jau sniegusi liecību un piekritusi liecināt arī tiesā. Tāpat kā jūsu padēls Uģis. Un ari jūsu draugs Donāts Graudnieks. Viņ� beidzot sapratis, kur� nogalināja viņa dēlu.�

Akmens ierēcās kā sa�auts zvērs un, paķēris uzgrie�ņu atslēgu, metās man virsū. Atlēcu malā, bet viņ� tikmēr, ielē�cis kvadras sēdeklī un kaucinādams motoru, drāzās laukā pa durvīm tie�i virsū specvienības pui�iem, kuri bija pacēlu�i iero�us �au�anas gatavībā. �Ne�aut!� nobļāvu un skrēju uz savu ma�īnu. Uzreiz no Robe�nieku pievedceļa Akmens nogrie�zās pa labi, izbraucot uz �osejas, kas ved uz Rīgu caur Purvā�jiem. Pa to var aizbraukt arī uz Burlaku fermu, ta�u jebkurā gadījumā jā�ķērso krustojums ar Me�āju ceļu. �o vietu sauc arī par Pa�nāvnieka krustcelēm pirms daudziem gadiem kāds te uzslējis lielu, pelēku Latvijas granīta krustu.

īsi pirms krusta Akmenim priek�ā uz ceļa lēni iznāca stirnu māte ar diviem stimēniem un, kā izaicinot uz cīņu, pielieca galvu. Kvadracikls kūleņodams palēcās gaisā un pilnā ātrumā ietriecās akmens krustā.

-�� Dīvaini, ka viņ� pat nemēģināja bremzēt, klusi piebilda ģenerālis. Kvadracikla gaismās stirnas ta�u varēja saredzēt pa gabalu. Dro�i vien baidījās, ka notversim, tiklīdz piebrem�zēs. Vai arī atcerējās�

-��� Neesmu pārliecināts, ka nebremzēja, negribīgi ieru�nājās Dambergs. Apskatē izrādījās, ka kvadracikla brem�u troses ir tī�i sabojātas, un viņ� vienkār�i nespēja nobremzēt. Nemaz neskatieties nezinu, kur� un kad to izdarījis! Varēja jebkur� Dzidra, Uģis, Jir�i, galu galā arī pats Akmens. Ja godīgi� Man vienalga, viņ� gribēja teikt. Pārējie klusēdami piekrita.

Ziemas blūzs

1. janvāra rīts

Jaunā gada pirmās dienas rīts uzausa mierīgs un kluss. Uzleco�ās saules staros gaisā priecīgi mirguļoja vieglas sniegpārsliņas un uz jumta malas mazi ledus kristāliņi. Anna Elizabete, ietinusies siltajā kamieļvilnas pledā, stāvēja uz bal�kona un vērās pāri Melnupes aizsalu�ajam spogulim. Pa at�vērtajām balkona durvīm no istabas atplūda smeldzīgas sak�sofona skaņas. Viņa klausījās Mika dāvāto izlasi Ziemas blūzs.

Tāds miers!

Kārļa vecmāmiņas Annas Līzes Saulītes un vecā bitenieka Miķeļa Priedes kāzas bija izdevu�ās godam no brī�a, kad pie Bergu nama piebrauca balts limuzīns, kurā pietika vietas visiem pū�mājniekiem (profesoru pāra dāvana), līdz mācītāja Pētera Liepas īsajai, sirsnīgajai laulību uzrunai par mīlestību cauri gadsimtam, kas neatstāja sausu nevienu aci; no trim krā�ņiem zirgu kamanu pajūgiem ar dūnu segām ekskursijai pa Me�ājiem (Annas un Zanes dāvana) līdz pusnakts salūtam pār Pū�u salu (likumsargu sveiciens). Iepriek�ējā dienā kopīgi meistarotā Grāfa torte izrādījās lieliska, lai gan Annai bija aizdomas, ka tam ir zināms sakars arī ar simtgadīgā Bergu vīna baudī�anu. Pretēji baroneses Annas Rozes ba�ām vīns izrādījās izcils, un svinētāji to novērtēja.

Pēc laulībām Prie�u pāris bija lūdzis Annu Elizabeti, ģene�rāli Basu, profesoru Ro�kalnu, mācītāju Liepu un dakteri Kon�rādu kļūt par lieciniekiem Dravu īpa�uma atdāvinā�anai Ievai

un Kārlim: Mēs negribam, lai Zaļacainais Dēmons jelkad rastu vietu mūsu dzimtas mājās�

Pagaidām jaunais pāris saldi �ņākuļoja Omites istabā. �ova�kar viņi pārcelsies uz Dravām.

Kārļa māti Ievu Saulīti Ģirts jau agri no rīta bija aizvedis uz lidostu. Viņas atvaļinājums bija beidzies. Gaidīja darbs. Ari Annas Elizabetes vecāki, samulsu�i un sakautrēju�ies, sa�devu�ies rokās kā pusaud�i, bija devu�ies projām reizē ar Ģirtu un Ievu. Ģirts gan solīja atgriezties Grāfa torte vēl nebija apēsta.

Baronese Anna Roze bija nolēmusi vēl kādu laiku uzturēties savā jaunības dienu mājā kas zina, vai vēl sanāks. Simtu divi ir nopietns cipars� Vēl viņa vēlējās vismaz vienu nakti pārlaist ari Dravās pie Annas Līzes Saulītes-Priedes, lai pārbaudītu, kā viņiem tur me�a vidū dzīvojas un vai ko nevajag�

Kārļonkulis, Egons un Viktors mazā gaismiņā bija devu�ies bļitkot, atstādami Zorro pie Annas.

Viņa pasmaidīja, atcerēdamās skatu, kā Egons Dambergs, pliks kā eņģelis, tikai zābakos un piesedzies ar Omītes gādīgi pasniegto egles zaru, īsi pirms pusnakts trīsreiz bija jozis ap Bergu namu. Godīgs cilvēks būdams, viņ� turēja savu neap�domīgi doto solījumu. Pārējie bija cēlsirdīgi un atļāva salas vietā skriet ap māju.

No virtuves uzvēdīja svaigi maltas kafijas aromāts. Zane brīvprātīgi bija pieteikusies �orīt de�urēt virtuvē. Pēc ilgām pārdomām Anna Elizabete bija nolēmusi ļaut Zanei palikt Pū�u salā vismaz līdz pavasarim. Tālāk tad redzēs. Izskatījās, ka Zane drīzumā varētu kļūt par daktera Arvja Konrāda kundzi�

Vakar vakarā Mikam Kaķītim bija piezvanījis viņa tie�ais priek�nieks Bramanis, stīvi apsveicis ar veiksmīgi atrisi�nātu komplicētu lietu un pie�ķīris apmaksātu divu nedēļu

atvaļinājumu. Nu tad beidzot varēsi izgulēties un atpūsties, dzir�dēju, ka jums tur gājis krietni karsti. Sveicini veco lapsu Megrē!

Ģenerālis, to izdzirdot, bija izsludinājis detektīvaģentūras dibinā�anas sapulci. Tai bija jānotiek �odien pusdienlaikā.

Aiz muguras noklaudzēja durvis, kaut kas no�aukstēja un uzvēdīja ro�u smar�a. Uz balkona ar milzīgu ro�u klēpi rokās stāvēja ļoti samulsis Miks Kaķītis: LIzbet, man ar tevi jārunā!

Skaļi un uzstājīgi iezvanījās Annas Elizabetes mobilais tāl�runis. Zvanītāja bija Daina, bijusī kursabiedrene, tagad SPA viesnīcas Kaijas īpa�niece Kurzemes jūrmalā, nopietna biznesa lēdija, kura par niekiem laiku netērēja.

-� Anna, vai tu varētu steidzami atbraukt? �odien. Un padzī�vot te. Viņ� grib mani nogalināt�

-�� Mik, �ķiet, mūsu saruna būs jāatliek uz vēlāku laiku. Mēs tikko esam uzņēmu�ies jaunu lietu.

BEIGAS

Dace Judina,

� 2012-2013, Priedaine-Mazzeltiņi

Nu jau tre�o gadu mēs ar Annu Elizabeti un viņas drau�giem raibi jautrā kompānijā ceļojam pa Latviju ciemos pie lasītājiem. Esam biju�i tuvākos un tālākos pagastos, novados, pilsētās un ciemos. Tiekoties ar jums, lasītāji, kas ir katra rak�sto�a autora lielākais sapnis, cerība un brī�am arī bieds, esmu sapratusi jūs protat mīlēt! Un, ja kādu esat iemīļoju�i, viņ� / viņa jums kļūst par savējo. Ticiet, �ī mīlestība ir abpusēja!

Limba�nieki, cēsinieki, valmierie�i, piebaldzēni, ventspil�nieki, jūrkalnie�i, liepājnieki, nīcenieki, dobelnieki, svitenie�i, ķekavie�i, daugmalie�i, balvēnie�i, sēļi un kuldīdznieki�

Brīdī, kad zem kājām ritinās gludi asfaltēta, baismi bed�raina vai jauki nogreiderēta zemes ceļa kilometri, saproti cik gan mūsu mazā Latvija liela! Un cik da�ādi ļaudis tajā dzīvo! Lepni, atturīgi un klusi, visu jauno sevī noglabājot bez liekiem vārdiem un skaļām emocijām. Smējīgi un jautri, radu�i dalīties savā pāri plūsto�ajā jautrībā. Nopietni, gudri un dzīves vēju rūdīti, vērīgi raugoties pasaulē puspiemiegtām acīm, nepieņemot ik spo�u, tuk�u nieku par tīru zeltu.

lādi jūs esat. Tik da�ādi un tik līdzīgi. Jūs esat sadraudzē�ju�ies ar Annu Elizabeti, un arī viņa ikvienu no jums ieslēgusi dziļi savā sirdī. Kas zina, kurp aizvedīs viņas ceļ� un pie�dzīvojumi, izmeklējot nākamos noziegumus, uz Kurzemi, Vidzemi, Zemgali vai Latgali, pāri jūrai, okeānam vai turpat netālu, uz kaimiņu pagastu?

Nav svarīgi kilometri, bet apziņa lai kur mēs atrastos, dzīvotu un strādātu, mūs vieno trīs vārdi ��eit un tagad�. Jo ikvienam no mums laiks un vieta, kur esam, ir ��eit un tagad�.

Un laimīgs tas, kuram �ajā īsajā laika un telpas nogrieznī, ko par dzīvi sauc, līdzās ir labi draugi un sirdsmīļi cilvēki.

Tāpēc �is paldies. Savējiem. Manai ģimenei: mammai Pārslai un Ritas tantei par nemainīgi dro�u patvērumu, dzimtas sakņu sajūtu un absolūtu beznosacījumu mīlestību, lai kas notiktu visapkārt; Varim un Kristam par sirsnību, ikdienas rūpēm, gādību un spēju stoiski pārlaist visas viesuļvētras. Draugiem Andrai, Antrai, Zandai, Liānai, Agrim, Jurim un diviem Jāņiem. Trīs īpa�i paldies Inetai, kuru redzu reti, bet kura nemainīgi spēj mani iedvesmot un izkurbulēt no panī�kuma; Ingai, kuras veselīgais optimisms ir lipīgāks par Pūka dungādziesmiņām, un ģenerāļa Aloiza Blonska mazmeitai Laurai, kuras gai�ums un labvēlība līdzēja sasiet pārtrūku�o pavedienu, lai stāstu kamolītis spētu ritināties tālāk.

Tāpat sirsnīga pateicība visam izdevniecības Zvaigzne ABC rado�ajam kolektīvam, bet jo īpa�i Vijai, Bārbalai, Gundegai, Laimai, Kristīnei un Arnim.

Ta�u vislielākais paldies jums, lasītāji! Tiem, kuri, par spīti lietainam rudenim un aukstai ziemai, atrod laiku un spēku aizkļūt līdz bibliotēkai, siltās delnās sargājot trauslu ziediņu, pirmo pūpolzaru vai durstīgu kaktusu� Tiem, kuri pierakstās rindā uz grāmatām un pacietīgi gaida nedēļu, divas vai trīs, lai izlasītu. Tiem, kuri pārvar latvisko kautrību un raksta vēstules, uzticot papīra lapai visslēptāko: �Lasot Jūsu grāmatas, es aizmirstos un rodu patvērumu no ikdienas rea�litātes.� Paldies no visas sirds!

Tiksimies pie jūras -

Dace

-

Daces Judinas detektīvromānu sērijā �Izmeklē Anna Elizabete�

jau iznāku�as divas grāmatas.

Pirmajā grāmatā rakstniece lasītājam pasniedz galvenās varones vizītkarti: Anna Elizabete Berga ir sieviete, kas apveltīta ar asu, analītisku prātu, dzēlīgu ironiju un apskau�amu intuīciju.

Romāna Tase melnas kafijas intriga, protams, ir slepka�vība. Smalkas dzim�anas dienas ballītes saimnieks nākamajā rītā savā viesnīcas istabā tiek atrasts miris. Aizdomas krīt uz visiem un ikvienu�

Anna Elizabete kopā ar draugiem policijas majoru Miku Kaķīti un atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu uzsāk izmeklē�anu.

Detektīvromānā Dīvainais Līgovakars attēloto noziegumu pēdas ved vairāk nekā pusgadsimtu senā vēsturē. Svētku priek�vakarā Annas draugi Pū�u salā atrod pusgadsimtu vecus kaulus. Pagasta ļaudis par pagātni nerunā, lai nenotiek kāda nelaime� Bet ir jau par vēlu� Jāņu nakti neilgi pēc pusnakts bez vēsts pazūd Annas draudzene Zane, bet nākamajā dienā tiek nogalināts pagasta �oferis�

Dace Judina ZIEMAS BLŪZS Izmeklē Anna Elizabete. Tre�ā grāmata

Redaktore Gundega Sēja

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemara ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3310.

SIA Preses nams Baltie