V. Kolinss

Sieviete baltā

.

�is ir stāsts par to, ko sieviete ar savu pacie�tību spēj izturēt un vīrietis ar savu neatlai�dību panākt.

Ja uz jurisdikcijas ma�inēriju varētu pa�ļauties, ka tā nopeilēs jebkuru aizdomīgu apsūdzību un pirms izmeklē�anas ikreiz tiks kaut vai paskopi eļļota vienīgi ar zeltu, �ais lappusēs aprakstītie notikumi varbūt pretendētu uz publisku ievērību miertiesā.

Un tomēr zināmos neizbēgamos gadījumos likums vēl ir kā iepriek� aizrunāts algādzis biezākam zutenim, un tie�i tādēļ �ais lappusēs viss tiks pārstāstīts pirmoreiz. Ja nu tiesnesis to nav noklausījies, lai tad klausās lasī�tājs. Vēstījumā neatradīsim kaut cik vērā ņemamu lie�cību, kas būtu saklausīta pa ausu galam. Ikreiz, kad sā�kuma rindu rakstītājs (vārdā Volters Hārtraits) ar �eit pārstāstītajiem notikumiem būs saistīts cie�āk nekā jeb�kur� cits, dosim vārdu viņam pa�am. Tiklīdz viņ� savu būs pateicis, tā pa�ķirs ceļu nākamajam, un tas sāks tie�i no tās vietas, kur iepriek�ējā runātāja stāsts aprāvies,

un tikpat skaidrā un gai�ā valodā cels gaismā visu, kas viņam �ai sakarībā zināms.

Tātad notikumi tiks skatīti daudzām acīm. tāpat kā tiesā par likuma pārkāpumu izsakās vairāki liecinieki: abos gadījumos nolūks ir viens � atklāt patiesību tie�i un nepārprotami un izsekot notikumu gaitai soli pa so�lim, liekot par to stāstīt tiem, kas pa�i biju�i līdzdalīb�nieki, stāstīt vārdu pa vārdam.

Tātad vispirmāk uzklausīsim Volteru Hārtraitu, div�desmit astoņus gadus vecu zīmē�anas skolotāju.

Bija jūlija pēdējā diena. Garā karstā vasara gāja uz beigām, mums bija apnicis klaiņot pa Londonas ielām, jau iedomājām pār druvām skrejo�u mākoņu ēnas un rudens vēsmas liedagā.

Ko lai saku par sevi? Vasarai līdzi bija aizgājusi mo�ā noskaņa, �irgtums un, ja man jāteic patiesība, arī iekrā�tais kapitāls. Pērngad naudiņu tiku palaidis ar vieglāku roku, un tagad rudens pusē vairs nevarēju atļauties neko citu kā pieticīgu mitinā�anos lāgiem māmuļas koted�ā Hempstedā, lāgiem pats savās mēbelētajās istabās pil�sētā.

Atceros, vakars bija kluss un miglains; Londonas gaiss vairs nebija elpojams; tālo ielas dūkoņu tik tikko varēja saklausīt; vārgais dzīvības pulss manī pa�ā un arī pil�sētas centrā it kā dzistin dzisa gurdi un vēl jo gurdāk, kad saule laidās rietā. Noliku sānus grāmatu, pie kuras sē�ot biju drīzāk izsapņojies, nevis kaut ko izlasījis, un gāju ārā nokrēslā ieelpot dzedro priek�pilsētas gaisu. Tas bija viens no tiem diviem vakariem, kurus ik nedēļu mēdzu pavadīt pie mātes un māsas. Tātad nogriezos uz ziemeļiem, uz Hempstedas pusi.

Izklāstāmo atgadījumu labad nebūs lieki vēl piebilst, ka tai laikā, par kuru es rakstu, mans tēvs jau pāris gadu gulēja apak� zemes un mana māsa Sara un es bijām vie�nīgie no piecu bērnu saimes dzīvi paliku�ie. Mans tēvs arī bija zīmē�anas skolotājs. Ar savu centību viņ� bija ticis tālu savā darbā, un aizkustino�ās rūpes par tiem, kas viņa apgādībā, bija skubināju�as viņu kop� apprecē�anās apdro�ināt dzīvību par daudz lielāku summu, nekā da�s

labs alzist par vajadzīgu atlicināt �ādam nolūkam. Sī ap�brīnojamā gādiba un pa�aizliedzība bija jūtama pat pēc tēva nāves � māte un māsa dzīvoja tikpat iztiku�as kā agrāk. Es pārņēmu mantojumā tēva pla�o pazī�anos, un ja, sperot dzīvē pirmos patstāvīgos soļus, man netrūka izred�u, tas atkal bija tēva nopelns.

Rāmā nokrēsla vēl trīsēja virs tīreļa kūkumiem un Londonas panorāma lejāk bija nogrimusi miglainās no�vakares melnajā dzelmē, kad es stāvēju pie māmuļas koted�as vārtiem. Tikko paraustīju zvana auklu, tā dur�vis atsprāga vaļā; mans cienījamais itālie�u kolēģis pro�fesors Peska, uzņēmies kalpotāja lomu, priecīgo skrēja man pretī, spalgi izkliegdams kaut ko līdzīgu angļu gaviļ- saucienam.

Viņa pa�a dēļ un, atļaujiet piebilst, arī manis dēļ pro�fesoram pienāktos tas gods tikt iepazīstinātam, kā to prasa pieklājība. Pavisam nejau�i viņ� ierakstījis pirmo rindu �ai neparastajā ģimenes hronikā, kuras lappuses tūdaļ at�ķirsim.

Itālie�u kolēģi es sastapu kādā no tiem lepnajiem na�miem, kur viņ� mācīja savu dzimto valodu un es savukārt zīmē�anu. Vienīgais man zinā�mais viņa dzīves stāsta pave�diens bija tas, ka viņ� kādreiz strādājis Padujas universitātē, ka atstājis Itāliju politisku ap�svērumu dēļ (tuvāk tos viņ� nevienam netika paskaidrojis) un ka daudzus gadus viņ� Lon�donā ieņēmis cienījamu stā�vokli kā valodu skolotājs.

Par punduri viņu īsti neva�rētu saukt, jo viss viņa augums bija nevainojami proporcionāls, bet, man �ķiet, Peska bija pats mazākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējis, nerunājot par tiem, kas redzēti uz skatuves. Tūdaļ gan jāpiebilst, ka ar savu ārieni, ar savu nekaitīgo divainumu viņ� vēl vāirāk izcē�lās starp parastiem ļaudīm

Par visām lietām viņ� acīmredzot apzinājās pienākuma izrādīt pateicību valstij, kas devusi viņam patvērumu un eksistences līdzekļus, un �ai pateicībā viņ� darīja visu iespējamo, lai pārvērstos par angli. Apliecinādams cieņu angļu nācijai, viņ� neapmierinājās ar to vien, ka nespēra ne soli bez lietussarga, diendienā valkāja getras un gai�u platmali: profesors raizējās ne tikai par ārējo līdzību, viņ� gāja vēl tālāk � piesavinājās angļu para�as, pielāgojās angļu izpriecām. Atzīdams mūs par izcilu nā�ciju kaut vai tāpēc, ka turam cieņā spēka vingrinājumus, �is mazais vīriņ� savā vientiesībā bez kādas sagatavo�anās metās visās angļu sporta sacīkstēs un spēlēs, nevienu izde�vību nelaizdams garām, cie�i pārliecināts, ka spēs iekļauties mūsu neskaitāmajās izpriecās, ja vien pacen�tīsies, tie�i tāpat kā bija pieradinājies pie tradicionālajām getrām un gai�ās platmales.

Pats savām acīm biju vērojis, cik vieglprātīgi viņ� riskē lauzt kaulus lapsu medībās un kriketā, un pēc ne�ilga laika atkal redzēju viņu tikpat vieglprātīgi riskējam ar dzīvību okeāna viļņos Braitonas piekrastē.

Tur mēi nejau�i satikāmies un kopā peldējāmies. Ja mēs būtu piedalīju�ies kādā manai nācijai tipiskā pasā�kumā, es, protams, ne uz brīdi nebūtu Pesku izlaidis no acīm, bet, tā kā ārzemnieki parasti ūdenī pa�i sevi uz�mana tikpat labi kā angļi, man ne prātā nenāca, ka pro�fesors iedomājies peldē�anas prasmi pieskaitīt pie tām vīri�ķīgajām prasmēm, kas, pēc viņa domām, apgūstamas uz savu roku. Drīz pēc tam, kad abi bijām attālināju�ies no krasta, es apstājos, manīdams, ka draugs netiek man līdzi, un atskatījos � kur viņ� paliek. Par lielām �ausmām un izbrīnu, es ieraudzīju starp sevi un krastu vienīgi divas mazas, baltas roķeles brīdi vēl paplivināmies virs ūdens un tad nozūdam pavisam. Kad es ieniru, nabaga vīrelis, saritinājies kā gliemezis, nekustīgi gulēja jūras dibenā oļiem klātā dobulī un izskatījās krietni mazāks nekā uz sauszemes. Pāris mirkļos, kamēr es viņu ievīstīju drēbēs, viņ� jau bija puslīdz attapies un ar manu palīdzību uz�licis kāju uz divriteņa pedāļa. Kaut cik at�ilbis, viņ� ņē�mās klāstīt, savus apbrīnojami maldīgos priek�status par peldē�anu. Tiklīdz zobi vairs tik stipri neklabēja un viņ� spēja izrunāt pāris vārdu, viņ� nevērīgi pasmīnēja un noteica, ka dro�i vien krampji �o bū�ot norāvu�i dibenā.

Kad viņ� bija pavisam atguvies un nostājies man bla�

kus ūdensmalā. vienā mirklī dienvidnieka karstasinība izlauzās cauri �ai samākslotajai angļu atturībai. Viņ� ap�bēra mani ar brāzmainiem sirsnības apliecinājumiem un, kā jau itālie�i prot pārspilēt, dievojās, ka no �ī brī�a es bū�ot lēmējs par viņa likteni un nemū�am viņ� nelik�oties mierā, iekams nebū�ot darbos pierādījis savu pateicību, izdarīdams man pakalpojumu, kuru es savukārt nespētu aizmirst līdz kapa malai.

Kā vien mācēdams, lūkoju apturēt �o asaru un zvērestu straumi, uzstādams, lai visu �o piedzīvojumu uzskata par izdevu�os joku, un beigu beigās, kā man �ķita, kaut cik arī nomierināju uzplijīgo pateicības parādnieku. Ne tobrīd, ne arī vēlāk, kad mūsu jaukais atvaļinājums bija pie beigām, man ne prātā nenāca, ka iespēja pakalpot, pēc kuras mans pateicīgais draugs tik dedzīgi bija tie�cies, radīsies jo drīz; viņ� katrā ziņā gribēja �o iespēju izmantot nekavējoties, un tik tie�ām viņam arī bija lemts ievirzīt manu dzīves ceļu pavisam citā gultnē un mani pa�u pārvērst gandrīz līdz nepazī�anai.

Jā, tā tas notika. Ja es nebūtu meties ūdenī pakaļ pro�fesoram Peskam, kad viņ� tur dusēja ar oļiem izklātajā guļvietā, laikam gan savu mū�u es nebūtu iejaukts no�tikumos, kas tiks aprakstīti �ai grāmatā, dro�i vien es nekad nebūtu dzirdējis pat �īs sievietes vārdu, ar kuru uz lūpām es ceļos un guļos. Viņas dēļ man izsīku�i pē�dējie spēki, viņa ir vienīgā zvaigzne, kas rāda man ceļu.

Kad tovakar stāvēju pie māmuļas koted�as durvīm, vērdamies Peskas sejā, es skaidri noskārtu � ir noticis kaut kas ārkārtējs. Bet prasīt tūdaļ uz līdzenas vietas pa�skaidrot kaut ko tuvāk būtu bijis veltīgi. Kamēr viņ� aiz abām rokām vilka mani pāri slieksnim, nopratu, ka viņ� atnācis uz koted�u cerībā sastapt mani un grasās pavēstīt man kaut ko sevi�ķi iepriecino�u.

Mēs abi iedrāzāmies viesistabā kā tādi dauzoņas pui�kas. Māte sēdēja pie atvērta loga un smaidīdama vilnīja vēdekli. Uz Pesku viņa turēja sevi�ķi labu prātu, un vi�ņam tika piedotas pat visneprātīgākās ērmības. Mīļā māmuļa! Kop� brī�a, kad viņa manija, ka sīciņais profe�sors tādā dziļā pateicībā pieķēries viņas lolojumam, tā

uzticēja viņam savas sirdsdomas un jebkuru mīklaino, sve�ādo dīvainību pieņēma kā pa�u par sevi saprotamu, pat necenzdamās saskatīt tajā kādu jēgu.

Mana māsa Sara, lai ari gados vēl jauniņa, dīvainā kārtā bija atturīgāka. Viņa pienācīgi novērtēja Peskas nenoliedzamo augstsirdību, un tomēr viņai bija savi iebildumi. Viņas aizspriedumainie uzskati par pieklājību nemitīgi vērsās pret Pesku, tāpēc ka viņ� no sākta gala izjutis tādu kā nicību pret cilvēka ārieni, un viņa alla� vai nu paslep�us, vai pavisam klaji apbrīnoja laipnību, at kādu māte izturējās pret �o sīko, ērmīgo sve�zemnieku. Esmu novērojis, ka ne tikai mana māsa, bet vispār mēs. jaunā paaudze, neesam ne tik sirsnīgi, ne tik vaļsirdīgi kā da�s labs pusmū�ā. Bie�i esmu vērojis cilvēkus jau gados bērni�ķā jūsmā un satraukumā gaidām priekus, par kuriem viņu rāmie mazbērni neceļ ne ausu. Un diez vai maz kādreiz esam biju�i tādi īsti zēni un meitenes kā mūsu tēvi un mātes savā laikā? Varbūt līdz ar straujo izglītības virzī�anos uz priek�u viss kļūst pārāk viegli gūstams, varbūt �ais modernajos laikos ari pa�i kļūstam mazvērtīgi, augdami pārlieku siltā ligzdiņā?

Nemēģinot rast iz�ķiro�u atbildi uz �iem jautājumiem, vismaz jāatzīst, ka, redzot māti un māsu Peskas sabied�rībā, māte vienmēr ir likusies jaunākā no �īm abām sie�vietēm. Ari tobrīd, kamēr vecā dāma sirsnīgi nosmējās kad mēs abi kā mazi nerātņi iekūleņojām viesistabā, Sara samulsusi lasīja kopā tējas tasītes lauskas, kuru profe�sors bija nogrūdis no galda, steigdamies atvērt man dur�vis.

�■ Diezin kas būtu noticis, Volter, � teica māte, � ja tu būtu vēl aizkavējies. Peska vai prātu zaudētu aiz ne�pacietības un es aiz ziņkāres. Profesors atnesis tev ieprie�cino�u vēsti, kā pats saka, un viņ� savā cietsirdībā atsa�cījās bilst kaut vārdiņu, kamēr nebū�ot ieradies viņa draugs Volters.

� Cik nepatīkami � visa servīze pagalam, � nopur�pināja Sara drūmās apcerēs pie saplēstās tases skambām

Bet tikmēr Peska rāvās tupu rāpu, laimīgā kārtā ne�apzinādamies nelabojamo ļaunumu, kādu viņa rokas no�darīju�as fajansa traukam, līdz iestūma milzīgo atzveltnes krēslu istabas pretējā stūri, lai mūs visus trīs iedvesmotu kā īsts orators. Pagriezis atzveltni pret mums, viņ� ielēca uz ceļiem krēslā un no �īs improvizētās kanceles uzbu�dināts uzrunāja savu mazo draudzi.

��� Tātad, mani jaukie, � Peska iesāka (viņ� vienmēr leica: �mani jaukie�, kad gribēja teikt: �mīļie draugi�),

���� uzklausiet mani! Tā stunda ir situsi � es pasludinu priecas vēsti� Es vairs nevilcinos.

���� Klausieties, klausieties! � māte izsaucās, sajūsmi�nāta par �ādu asprātību.

���� Tūdaļ, māt, viņ� vēl kaut ko salauzīs, � �ukstēja Sara, � un tā būs mūsu labākā atpūtas krēsla atzveltne.

���� Es atskatos uz noieto mū�a ceļu un nāku pie cēlā�kās radības, � Peska turpināja, aizrautībā vērsdamies pie manis, necienīgā, pāri krēsla virsējam �ķērskokam.

���� Kur� atrada mani beigtu jūras dibenā (krampjos sa�rautu) un kur� izvilka mani, un ko es teicu, kad biju nācis pie samaņas un atkal ielīdis savās drēbēs?

���� Daudz vairāk, nekā būtu vajadzējis teikt, � es at�bildēju pārmēra ietiepībā, jo, tiklīdz piebalsotu kaut vār�diņu, tā profesors Jautu jūtām vaļu un katrā ziņā sāktos asaru plūdi.

���� Es teicu, � Peska runāja tālāk, � no tā brī�a par manu dzivību lems mans dārgais draugs Volters � un tā tam arī būs būt. Es teicu, ka nelik�os mierā, iekams nebū�u atradis izdevību kaut ko izdarīt Voltera labā � un tik tie�ām �is nemiers mani urdīja līdz pat �ai laimī�gajai dienai. Un �obrīd, � iespiedzās jūsmīgais mazais virelis, � �ī neizsakāmā laimes izjūta sūcas man ,aukā no katras poras glu�i kā sviedri, jo, liekot roku uz sirds, varu teikt � tas beidzot ir padarīts, atliek tikai piebilst: labs laba nemaitā, labs tas darbiņ�, kas padarīts�

Derētu vēl piemetināt, ka Peska lepojās ar savu ne�vainojamo angļu valodu, tāpat kā ar apģērbu, izturē�a�nos un para�ām. Iegaumējis da�us visparastākos sarun�valodas teicienus, viņ� bārstījās ar tiem vietā un nevietā, tiklīdz kāds iekrita prātā, tīksminādamies par to labskaņu un bie�i vien nemaz neizprazdams to jēgu, darināja pats salikteņus un atkārtojumus, un tie vienmēr it kā saplūda kopā gargarā zilbē.

���� Starp ievērojamiem Londonas mājokļiem, kur es mācu savu dzimto valodu, � profesors bez liekiem ieva�diem iesāka novilcinātos paskaidrojumus, � ir viens vi�sādā ziņā smalks, tur tai lielajā Portlendas laukumā. Vai visiem zināms, kur tāds atrodas? Jā, jā� �ķiet, dro�i vien, kā lādas. Un iek� tā smalkā nama, mani jaukie, dzīvo viena smalka ģimene. Māmiņa, daiļa un tukla, trīs jaunkundzes, daijas un tuklas, divi jaunkungi, daiļi un tukli, un papucis, daiļākais un tuklākais no visiem; viņ� ir visvarens tirgonis, apaudzis ar zeltu � kādreiz tīri glīts cilvēks, tagad pliks pauris un dubultzods � kāds tur vairs glītums. Bet nu klausieties! �īm jaunajām dāmām es stāstu par di�o Danti, ak vai! � lai dievs man �ēlīgs, lai dievs man stāv klāt! � nav cilvēku valodā pasakāms, kādu jucekli �is di�ais Dante rada �ais trijās daiļajās gal�viņās. Nav svarīgi� un tā stundām un dienām � un jo vairāk stundu, jo man izdevīgāk. Klausieties tālāk! Iedomājieties, ka �odien kā parasti es skoloju jaunās dāmas. Mēs visi �etri kopā slīdam lejup Dantes ellē iek�ā. Pie septītā gaņģa � bet tas nav svarīgi: visi gaņģi ir vienādi �īm trim jaunkundzēm, tik daiļām un tuklām � pie septītā gaņģa manas audzēknes ņem un tomēr iestieg, bet es, lai �īs atkal izkustinātu., vaiga sviedros ņemos skandēt, skaidrot un gandrīz vai pats uzsperos gaisā vel�tīgajā sajūsmā, kad pēk�ņi� ārā gaitenī no�īkst zābaki un ienāk zelta papucītis, visvarenais tirgonis ar pliko pauri un dubulto smakru. Ha, mani jaukie, tagad uzmi�niet, ko es ar to gribēju teikt? Vai jums vēl ir pacietība? Varbūt klusībā jau �ķendējaties: �Lai pērkons nosper! Rauj jods! Lai velns par stenderi! Kur �ovakar Peskam tā mēle tā lokās!�

Mēs atzināmies, ka aizrautīgi klausāmies. Profesors turpināja:

� Rokā �im zelta papucim ir vēstule, un, atvainojies par ielau�anos mūsu pekles apartamentos ar tik paras�tām virszemes bū�anām, viņ� uzrunā trīs jaunās dāmas ar �ādiem vārdiem, ar kādiem jūs, angļi, �ai dieva pa�saulē vienmēr sākat, ar lielo �O�. �O, manas jaukās,� saka visvarenais tirgonis, �es saņēmu vēstuli no sava drauga mistera�� (vārds man izskrējis no prāta, bet nekas � mēs pie tā vēl atgriezīsimies; jā, jā, labi būs, labi jau būs). Tātad papuks saka: �Saņēmu vēstuli no sava drauga mistera; viņ� lūdz, lai es iesaku kādu zīmē��anas skolotāju, kas varētu braukt pie viņa uz laukiem.� Lai klāt, lai dievs man stāv klāt, kad izdzirdu �os vār�dus no zelta papu�a lūpām, ja vien būtu padevies kaut cik garāks augumā, es būtu kritis viņam ap kaklu un spiedis viņu sev pie krūts ilgā un pateicīgā skāvienā!

Neko darīt, atkritu tikai uz krēsla. Es biju kā uz adatām, mēle niezēt niezēja, ta�u savaldījos un nejaucos papum pa vidu. �Varbūt jums zināms,� saka �is krietnais nau�das maiss, grozīdams sava drauga vēstuli gredzenotajos pirkstos, �varbūt jums zināms, mani mīļie, zīmē�anas skolotājs, kuru es varētu ieteikt?� Trīs jaunās dāmas sa�skatās un saka (protams, atkal iesāk ar lielo �O�): �O, mīļo papuci! Mums ta�u ir misters Peska �� Izdzirdējis savu vārdu, vairs nespēju valdīties. Pēk�ņi man kāds kā ar āmuru iesit pa pieri � atceros jūs, mani mīļie, lecu kājās, it kā sēdeklim cauri būtu izdūries kāds diezin kur patrāpījies pīķis � un saku �im visvarenajam tirgonim �ādus vārdus: �Cienītais kungs, man tāds ir zināms! Pats labākais zīmē�anas skolotājs pasaulē! �ovakar pat laidiet ziņu un arī viņu pa�u sūtiet prom ar visu viņa mantību, sūtiet prom ar visu viņa mantību rīt pat ar vilcienu!� � �Pagaidiet, pagaidiet,� iejaucas papucis, �vai viņ� ir ār�zemnieks vai anglis?� � �Anglis, ne ko pielikt, ne at�ņemt,� es atbildu. �Cienījams?� pra�ņā papus. �Ser,� es saku (jo �is pēdējais jautājums mani aizskar un es jau kļūstu familiārs), �ser! �ā angļa krūtīs gailē ģēnija ne�mirstīgā dzirksts, vēl vairāk, tas viņam jau asinīs no tēva!� � �Tas vēl neko nenozīmē,� iebilst �is apzeltītais barbars, �ģēnijs te nekrīt svarā, mister Peska. Mūsu zemē ģēniju netrūkst, lai tikai būtu cienījams stāvoklis � ar to mums pietiek, tik tie�ām pietiek. Vai jūsu draugs var uzrādīt kādas atsauksmes, kas apliecinātu, ka viņ� ir pie�mērots?� Es nevērīgi atmetu ar roku. �Atsauksmes?� vēl pārvaicāju. �Ha! Pasarg pasaulīti Lai dievs man stāv klāt! Par to es ne�aubos! Veselas mapes pilnas ar atsauk�smēm un uzslavām � cik tik jums tīk!� � �Pietiks ar vienu vai divām,� atbild �is flegmātiskais naudīgais vīrs. �Lai viņ� tās atsūta man reizē ar savu vārdu un adresi. Pag, pag, mister Peska, pirms dodaties pie drauga, varbūt paņemiet zīmi.� � �Naudaszīmi?� es pikti attraucu. �Ti�kai, lūdzami, nekādas naudaszīmes, �is krietnais anglis vispirms tās nopelnīs!� � �Naudaszīmi!� pārsteigts iesau�cas papiņ�. �Vai kāds būtu runājis par naudaszīmi? Es domāju nolīguma zīmi � memorandu, kur rakstīts, kādi būs viņa pienākumi. Turpiniet stundu, mister Peska, un es jums atstā�u vajadzīgo izvilkumu no sava drauga vēs�tules.� Tad �is tirdzniecības pīlārs un naudas maiss pie�sēstas pie spalvas, tintes un papīra, tikmēr es atkal lai�os Daiites ellē, un trīs jaunās dāmas man uz pēdām. Nepaiet ne desmit minūtes, zīme ir uzskrīpāta, un papu�a zābaki aiz�īkst pa gaiteni. Kas notika pēc tam, liekot roku uz sirds, jāsaka � es nezinu! Un tad vēl brīni�ķā apziņa, ka beidzot tā stunda ir situsi un patīkamais pa�kalpojums pa�am tuvākajam cilvēkam jau tikpat kā izdarīts� to iedomājot vien, man noreibst galva. Kā es ar visām trim jaunajām dāmām atkal izrausī�os no pekles kambariem, kā es tik�u galā ar stundu, kā pusdie�nās kaut kumosiņu spē�u norīt, tur man pietrūkst sapra��anas. Pietiek jau ai to. ka esmu �eit un man rokā ii visvarenā tirgoņa zīme, tā sola tik daudz un dedzina plaukstu! Esmu pats laimīgākais cilvēks pasaulē. Ha-ha- ha! Nudien, nudien, nudien, tik tie�ām, kad es jums saku! � To teikdams, profesors pavicināja virs galvas nolīguma zīmi un savu garo un lokano tēlojumu nobei�dza, spalgi izkliegdams angļu gaviļsaucienu itālie�u variantā.

To pa�u brīdi māmuļa uzslējās kājās pietvīku�iem vai�giem un mirdzo�ām acīm. Viņa sirsnīgi satvēra mazā vīreļa rokas.

���� Mans mīļais, krietnais Peska, � viņa sacīja, � es nekad neesmu �aubījusies par jūsu uzticīgo pieķer�anos manam zēnam, bet �obrīd esmu tik pārliecināta kā vēl nekad!

���� Katrā ziņā Voltera dēļ mēs visi esam ļoti pateicīgi profesoram Peskam, � piebilda Sara. Runādama viņa mazliet paslējās, it kā grasītos pieiet tuvāk atzveltnes krēslam, bet, vērodama, cik jūsmīgi Peska skūpsta mātei rokas, kļuva nopietna ur, palika sē�am. �Ja �is familiārais vīrelis tā izturas pret māti, kā tad viņ� iztuiēsies pret mani?� Da�kārt seja saka taisnību, un nenoliedzami Sara tie�i tā domāja, atkal apsēzdamās.

Kaut arī bija patīkami apzināties, kāpēc Peska izrāda man �ādu labvēlību, nemaz nejutos tik spārnots, kādam man vajadzētu būt, ņemot vērā spo�ās izredzes. Tiklīdz profesors bija palaidis vaļā māmuļas roku un es viņam sirsnīgi pateicies par pūlēm manis labā, es palūdzu at�ļauju iemest aci nolīguma zīmē, kuru viņa cienījamais labvēlis bija sastādījis man par zinā�anu.

Peska ar triumfālu �estu pasniedza man dokumentu.

������� Lasiet! � sikais vīrelis cēli noteica. � Uz galvo��anu, mans draugs, � zelta papu�a rokraksts vien jau ir ko vērts!

Nolīguma zīme bija skaidra, vienkār�a un katrā ziņā saprotama. Tā darīja man zināmu,

pirmkārt, ka Fiederiks Fērlijs, eskvairs, no Limrid�u dzimtas, Kamberlendas, vēlas izmantot neap�aubāmi kompetenta zīmē�anas skolotāja pakalpojumus veselus �etrus mēne�us;

otrkārt, ka tiek izteikta cerība, ka �is skolotājs veiks divējus pienākumus. Viņam būs jāapņemas apmācīt divas jaunas dāmas gleznot ar akvareļkrāsām; bez tam brīvajā laikā viņam jāsaved kārtībā un jāieliek ietvaros vērtīga gleznu kolekcija, kas nelaimīgā kārtā tikusi pamesta ga�līgi novārtā;

tre�kārt, ka atalgojums, kas tiek piedāvāts personai, kura uzņemtos un kārtigi veiktu �os pienākumus, ir �et�ras ginejas nedēļā, ka viņam jādzīvo Limrid�as mui�ā un ka pret viuu tur izturēsies kā pret d�entlmeni;

ceturtkārt un visbeidzot, ka lai neviens neiedomājas pieteikties �ai darbā, ja viņ� nevar uzrādīt neapstrīda�mas atsauksmes par sevi pa�u un savām spējām. Atsauk�smes nosūtāmas uz Londonu mistera Fērlija draugam, kas ir pilnvarots kārtot visas paredzētās saistības. Sai instruk�cijai sekoja Peskas darba devēja vārds un adrese Port- lendas laukumā, un ar to arī zīme jeb memorands bei�dzās.

�āds piedāvājums pavēra nudien spo�as izredzes. �ķita, ka darbs kaulu nelauzīs un būs ari tīkams; turklāt piedāvājums nāca īstajā reizē, rudenī � gadalaikā, kad esmu vismazāk nodarbināts, un honorāra pie�ķīrējs, sprie�ot pēc līdz�inējās pieredzes, bija pārsteidzo�i de�vīgs. Es to sapratu, es sapratu, ka man jāuzskata sevi par ļoti laimīgu, ja izdosies dabūt �o darbu, � un tomēr, nebiju vēl lāgā izlasījis memorandu, kad manī jau mo�dās neizskaidrojama nepatika. Līdz �im ,vēl nekad mani pienākumi un tieksmes nav biju�i tik asā un neizdibi�nāmā pretrunā kā tobrīd.

���� Ak, Volter, tavam tēvam tādu laimi nebija lemts pieredzēt! � noteica māte, izlasījusi nolīgumu un atde�vusi to man atpakaļ.

���� Iepazīties ar tik izciliem cilvēkiem, � piebilda Sara, izsliedamās krēslā, � un turklāt vēl justies kā līdzīgam starp līdzīgiem!

��� Jā, jā, noteikumi visādā ziņā �ķiet diezgan vili�no�i, � es neiecietīgi atbildēju. ~ Bet, pirms es nosūtu atsauksmes, gribētu vēl mazliet apdomāt ..

��� Apdomāti � iesaucās māte. � Kas ar tevi notiek, Volter?

��� Apdomāt! � atkārtoja māsa. � Tas nu gan ir ēr�moti! Tāds piedāvājums!

���� Apdomāt! � piebalsoja profesors. � Kas gan tur būtu apdomājams? Atbildiet man! Vai tad jūs nesūdzē�jāties par veselibu un neilgojāties, kā pats izsakāties, pēc spirdzino�a lauku gaisa? Nu ta�u jums ir rokā doku�ments, kas ļaus jums veselus �etrus mēne�us aizgūtnēm kampt �o lauku gaisu. Vai tā nav? Jāsmejas! Citreiz jūs runājat par naudas trūkumu. Lūdzu! Vai tad �etras zelta ginejas nedēļā neko nenozīmē? Ak tu pasaulīt, lai dievs �ēlīgs, lai dievs stāv klāt, tad dodiet tās man � un mani zābaki �īkstēs tāpat kā zelta papu�a zābaki, un, tiklīdz tie ie�īkstēsies, tā apzinā�os, ka esmu visvarens un ba�gāts! �etras ginejas nedēļā un ne tikai tās � kur tad vēl abu jauno dāmu apburo�ā sabiedrība! Un tas vēl nav viss � kur paliek lepnā guļvieta, brokastis, pusdienas, jūs pārdzersieties angļu tēju, un piedevām otrās brokas�tis un putojo�s alus, un tas viss par baltu velti � nu, Volter, mans mīļais, labais draugs, � velns lai parauj, lai velns par stenderi! � es skatos uz jums un brīnos, un pirmoreiz mū�ā nevaru vien nobrīnīties!

Nelīdzēja ne mātes klajais izbrīns, ne ari Peskas de�dzība, ar kādu viņ� uzskaitīja visus labumus, kas mani gaida jaunajā darbā: pats nezinu, kāpēc, bet man negri�bējās pārcelties uz Limrid�as mui�u. Uzskaitījis visus iespējamos iebildumus, kāpēc varbūt man nevajadzētu doties uz Kamberlendu, un, man pa�am par lielu apmul�sumu, citu pēc citas uzklausījis atbildes, lūkoju minēt pēdējo �ķērsli, pajautādams, kas notiks ar maniem au�dzēkņiem Londonā, kamēr es jaunajām mistera Fērlija dāmām mācī�u skicēt no dabas. Kā jau varēja sagaidīt, viņi man atbildēja, ka lielākā daļa no maniem audzēk�ņiem bū�ot prom rudens ceļojumos un tos da�us, kas palik�ot pilsētā, varētu pārņemt savā ziņā kāds no ma�niem kolēģiem zīmē�anas skolotājiem, kura skolēnus pats kādreiz tiku pieņēmis līdzīgos apstākļos. Māsa atgā�dināja, ka �is d�entlmenis vēl īpa�i piedāvājies man to atlīdzināt, ja kādreiz es vēlētos aizbraukt no pilsētas;

māte visā nopietnībā lika man pie sirds, lai es kaut kādas lūk�as iedomas dēl nenodarot pāri pats sev un savai veselībai, un Peska �ēli lūdzās, lai es viņu tik gau�i ne�sāpinot, atraidīdams pirmo pakalpojumu, kuru viņ� spē�jis piedāvāt, savam dzīvības glābējam.

Acīm redzamā sirsnība un mīlestība, kas mudināja uz �ādiem iebildumiem, aizkustinātu katru, kam vien sirds ir krūtis. Lai arī nespēju pārvarēt savu neaprēķināmo ietiepību, vismaz man pietika godaprāta kārtīgi nokau�nēties, un mūsu pārrunas beidzās it jauki � es padevos un nosolījos darīt visu, ko no manis prasīs.

Un noskaņa kļuva gai�āka, tiklīdz pievērsāmies asprā�tīgām pārrunām par to, kas mani sagaida Kamberlendā abām jaunajām dāmām pie sāniem. Iedzēris mūsu tau�tisko groku, kas brīnumainā kārtā bija iesitis viņam galvā jau piecas minūtes pēc ielie�anas rīklē, Peska sa�sparojās un kā īstens anglis teica runu pēc runas, uz�dzerdams uz manas māmuļas, māsas un manis pa�a vese llbu, un tā bez sava gala, bez mitas, uz mistera Fērlija un abu jauno dāmu veselību, līdz beidzot aizgrābts pateicās visiem par jauki aizvadīto vakaru.

������ Mazs noslēpums, Volter, � pa�ukstēja sīkaudzis, kad abi reizē devāmies mājup. � Vaigi deg, tiklīdz iedomāju savu daiļrunību. Vai plīstu aiz godkāres. Sajās dienās es kļū�u par jūsu di�ā parlamenta locekli. Visu mū�u esmu sapņojis par �o augsto titulu.

Otrā rītā es aizsūtīju ieteikuma rakstus profesora liet�vedim Portlendas laukumā. Pagāja trīs dienas, un es ar slepenu gandarījumu nospriedu, ka manos dokumentos kaut kas nav bijis īsti precīzi formulēts. Ceturtajā dienā atbilde tomēr pienāca. Misters Fērlijs pieņemot manus pakalpojumus un lūdzot tūdaļ pat posties uz Kamber- lendu. Visi nepiecie�amie norādījumi par braucienu bija rūpīgi un skaidri izklāstīti postskriptā.

Kaut ari bez īpa�as nojausmas, es tomēr sakravājos, lai rīta agrumā brauktu prom no Londonas. Pievakarē Peska pa ceļam uz kādu mielastu iegriezās pie manis atvadīties.

������ Kad būsiet jau prom, es slauci�u asaras, � profesors līksmi iesaucās, � tai brīni�ķajā apziņā, ka dzīves pla�a�jos ūdeņos jūs ievadījusi mana gādīgā roka. Brauciet, draugs! Tiklīdz jums Kamberlendā uzsmaidīs laime, dieva dēl, kaliet dzelzi, kamēr tā karsta. Appreciet vienu no

jaunajām dāmām, kļūstiet parlamenta loceklis un, kad jums vairs augstāk nebūs kur kāpt, atcerieties, ka tas ir Peskas nopelns un �is Peska pats stāv tur apak�ā!

Lūkoju pasmaidit par strupulī�a mazo atvadu joku, bet nevarēju piespiesties. Sirds sa�ņaudzās sāpēs, kad �ķiro�ties viņ� teica �os nenopietnos vārdus.

Palicis atkal viens, gāju uz Hempstedas koted�u atva�dīties no mātes un māsas.

Visu dienu bija necie�ami tveicējis, un arī nakts bija tik sutīga, ka ne elpu atvilkt.

Māte un māsa jau bija izteiku�as tik daudz atvadu vārdu un vairākiem lāgiem lūgu�as vēl brītiņu uzkavē�ties; kad kalpone aizslēdza dārza vārtiņus, bija gan�drīz jau pusnakts. Paspēru jau pāris soļu pa īsāko ceļu atpakaļ uz Londonu, tad apstājos, vēl nevarēdams iz�ķir�ties.

Mēness lipa bija glu�i apaļa pie zilzilajām debesīm, kur neredzēja nevienas vienīgas zvaigznītes, �ai biedī- gajā gaismā kūkumainais tīrelis izskatījās tāds, it kā visa dzīvā radība no tā būtu aizmukusi un tas atrastos simtiem jūd�u no lielās pilsētas, kas snauduļoja turpat lejāk. Bija pretīgi pat iedomāties, ka tūlīt būs jāienirst pilsētas tum��ajā sutoņā. Iedomājoties vien, ka būs jāliekas gultā tai smacīgajā istabelē, man aiz�ņaudzās elpa. Tāpēc nolēmu pastaigāt svaigā gaisā un izvēlējos pa�u garāko apkārt�ceļu � bālgano, līkumaino taciņu pāri vientulīgajam tīrelim, tad, nogriezies pa Fin�lijas �oseju, es nokļūtu priek�pilsētas visklajākajā rajonā, rīta vēsumā vēl tiktu garām Rīd�entparka rietumpusei un mājās būtu.

Klusiņām �agos pāri tīrelim, izbaudīdams dievi�ķo mieru, apbrīnodams liego gaismas un ēnu rotaļu, tām aizbēgot pa kupraino tīreli. Sperot pirmos, pa�us tīkamā�kos nakts pastaigas soļus, kāri visiem jutekļiem tvēru �o ainavu un izmetu no galvas visas domas � nudien, diez vai es tobrīd vispār biju spējīgs domāt.

Bet, kad tīrelis jau bija palicis aiz muguras un es biju iegriezies sānceļā, ainava kļuva nabagāka un, dabiski, mazpamazām raisījās domas par manā dzīves veidā un darbā gaidāmajām pārmaiņām, un visi citi iespaidi lēnī-

tiņām pagaisa. Kad ceļ� izbeidzās, biju lā aizrāvies, ka jau skaidri iztēlojos Limrid�as mui�u, pa�u misteru Fēr- liju un abas dāmas, kuru iemaņas akvareļa tehnikā jo drīz tiks nodotas manā pārziņā.

Apstājos krustcelēs, kur sastapas �etri ceļi � ceļ� uz Hempstedu, pa kuru tikko biju nācis, ceļ� uz Fin�liju, ceļ� uz Vestendu un ceļ� atpakaļ uz Londonu. Nemanot biju nogriezies pa �o tuk�o lielceļu un gausi soļoju, aiz gara laika iztēlodamies, kādas varētu izskatīties �īs jau�nās dāmas Kamberlendā, kad pēk�ņi man asinis sastinga dzīslās � kāda roka no mugurpuses vieglītiņām skāra manu plecu.

Es tūdaļ cirtos apkārt, sa�ņaudzis pirkstos spieķa rok�turi. Platā, baltā lielceļa vidū kā no zemes izlīdusi vai no debesīm nokritusi stāvēja vientuļa sieviete, no galvas lidz kājām tērpusies baltā; kad es pagriezos, viņa vērās manī ar mēmu jautājumu, pacēlusi roku pret tum�o nakts plīvuru virs Londonas.

Biju pārāk nobijies, pēk�ņi ieraugot tik neparastu pa�rādību nakts melnumā un �ajā nomaļajā vietā, lai attaptu pajautāt, ko viņa te meklē. Sve�ā ierunājās pirmā:

� Vai �is ceļ� ved uz Londonu?

Pēc tik dīvaina jautājuma es ielūkojos viņas sejā vērī�gāk. Pulkstenis rādīja gandrīz vienu. Mēness gaismā skaidri samanīju tikai bālu, jaunu seju, kalsnu, asiem vaibstiem ap vaigiem un zodu, lielas, skumjas, domīgas acis, biezas, nervozas, neizteiksmīgas lūpas un gai�us pelēcīgi brūnganas nokrāsas matus. Sprie�ot pēc izturē��anās, viņa nelikās ne vieglprātīga, ne bezkaunīga, viņa bija mierīga, savaldīga, mazliet melanholiska, tāda kā aizdomīga, ne īsti dāma, ne ari zemākas kārtas sieviete. Balss, cik nu es paguvu ieklausīties, bija neparasti mie�rīga un vienmuļa, un viņa runāja ārkārtīgi ātri. Sieviete turēja rokā nelielu somu, un viņas apģērbs � balta ce�pure, balts lakats un balts tērps �, cik nopratu, nekādā zinā nebija �ūdināts no īpa�i smalka vai īpa�i dārga au�duma. Viņa bija slaida, vidēja auguma, viņas gaitā un kustībās nebija nekā pārspīlēta. Tik daudz es ievēroju blāvajā gaismā un mulsino�i dīvainajos apstākļos, kādos mēs bijām sastapu�ies. Kas viņa bija par sievieti un kā viņa gadījusies �eit viena uz lielceļa pusnakts stundā, to es nevarēju iedomāties. Biju dro�s vienīgi par to, ka pats trulākais cilvēks nespētu nepareizi iztulkot, kāpēc viņa (o jautā, pat tik aizdomīgi vēlā stundā un tik aizdomīgi vientuļā vietā.

���� Vai iūs mani dzirdat? � viņa teica pavisam mie�rīgi un ātri, bez mazākā īgnuma vai neiecietības. � Es jautāju � vai �is ceļ� ved uz Londonu?

���� Jā, � es atbildēju, � �is pats ir tas ceļ�; tas ved uz Sentd�ona birzi un Rīd�entparku. Piedodiet, ka tūda) neatbildēju. Jutos diezgan pārsteigts, pēk�ņi ieraudzī�dams jūs uz ceļa, un pat �obrīd vēl neesmu īsti attapies.

���� Jūs ta�u neturēsiet mani aizdomās, ka esmu noda�rījusi ko ļaunu? Nekā Jauna neesmu izdarījusi. Es cietu katastrofā � jūtos bezgala nelaimīga viena un tik vēlā stundā. Kāpēc jūs domājat, ka esmu izdarījusi kaut ko Jaunu?

Viņa to pateica, bez kāda iemesla iedegusies un uz�traukusies. un atkāpās da�us soļus. Kā vien mācēdams, lūkoju viņu nomierināt.

�� Lūdzama, nedomājiet, ka man modu�ās kādas aiz�domas, � es sacīju. � Manus prātus nodarbina viena vienīpa doma � kā jums palīdzēt, ja vien tas stāv ma�nos spēkos. Biju tikai pārsteigts, sastapdams jūs uz ceļa, jo tas nupat vēl likās pavisam tuk�s.

Viņa pagriezās un rādīja atpakaļ uz vietu, kur Londo�nas ceļ� savijas ai Hempstedas ceļu un kur dzīv�ogā bija sprauga.

���� Es dzirdēju jūs nākam, � viņa teica, � un paslē�pos tur, lai apskatītos, kas jūs esat par cilvēku, pirms uzdro�inos uzrunāt. Es �aubījos un baidījos, kamēr ne�bijāt pagājis garām, un tad biju spiesta zagties jums pa pēdām un apturēt jūs.

Zagties pa pēdām un apturēt mani? Kāpēc gan neuz�saukt man? Dīvaini, lai neteiktu vairāk.

���� Vai varu jums uzticēties? � viņa jautāja. � Jūs ta�u nebūsiet par mani sliktās domās tāpēc, ka esmu cie�tusi katastrofā?

Viņa samulsusi aprāvās, pārlika somu otrā rokā un smagi nopūtās.

�īs sievietes vientulība un nevarība bija aizkustino�a. Tālākos prātojumus apklusināja dabiskais instinkts � palīdzēt viņai, saudzēt viņu; jebkur� vecāks, prātīgāks un vienaldzīgāks cilvēks tik dīvainā situācijā laikam gan būtu bijis mazliet piesardzīgāks.

�������� Varat man uzticēties, ja vien jums nav padomā ne�kas ļauns, � es teicu. � Ja nevēlaties izskaidrot �o dīvaino situāciju, nerunāsim vairs par to. Man nav tie�sību prasīt jums paskaidrojumus. Sakiet, kā es varu jums palīdzēt, un, ja vien tas būs manos spēkos, es palīdzē�u.

���� Jūs esat ļoti laipns, un es jūtos bezgala pateicīga, ka esmu sastapusi jūs. � Trīso�ajā balsī, kādā viņa pa�teica �os vārdus, es pirmoreiz saklausīju sievi�ķu mai�gumu, ta�u lielajās, skumjajās, vērīgajās acīs, kas vēl arvien raudzījās manī, neiemirdzējās ne asara.

���� Esmu bijusi Londonā vienu vienīgu reizi, � viņa bēra vārdus arvien ātrāk un ātrāk, � un es pilsētu tik�pat kā nepazīstu. Vai �eit varētu dabūt kādu ekipā�u? Varbūt ir pārāk vēls? Nezinu. Ja jūs man parādītu, kur dabūt ekipā�u � un apsolītu, ka jūs mani neizpra�ņāsiet un ļausiet man aizbraukt, kad un kā vien man patiks� man Londonā ir draudzene, kas mani saņems atplestām rokām � nekas cits man nav vajadzīgs � Vai apsolāt?

Viņa satraukta paskatījās uz priek�u, atpakaļ, tad, at�kal pārlikusi somu otrā rokā, atkārtoja vārdus: �Vai ap�solāt?� un cie�i raudzījās man sejā, kā lūgdamās bailēs un mulsumā, � un man kļuva viņas �ēl.

Ko es varēju darīt? Tur stāvēja nevarīgs sve�inieks, pilnīgi atstāts manā varā � un �is sve�inieks bija nelai�mīga sieviete. Tuvumā nebija nevienas mājas, neviena garāmgājēja, kam prasīt padomu, un zemes virsū nebija likuma, kas pie�ķirtu man tiesības viņu ietekmēt, pat ja es būtu zinājis, kā to izdarīt. Es rakstu �īs rindas un ne�uzticos vairs pats sev. Sāk rēgoties visi tālākie notikumi, un es pats neapjēdzu, ko rakstu. Tomēr es vaicāju vēl�reiz � ko es varēju darīt?

Ko es tie�ām darīju � es centos iegūt laiku, izpra�ņā�dams viņu.

���� Vai esat pārliecināta, ka draudzene Londonā pie�ņems jūs tik vēlā stundā? � es vaicāju.

���� Pilnīgi pārliecināta. Tikai apsoliet, ka jūs ļausiet man iet, kad un kā pati vēlē�os� tikai apsoliet, ka mani neizpra�ņāsiet. Vai apsolāt?

Atkārtodama �os vārdus tre�oreiz, viņa pienāca man tuvu, tuvu un pielika roku, savu trauslo roku pie manām krūtīm liegi, tik tikko jau�ami; roka bija auksta (kad es to satvēru savā plaukstā) pat tai tveicīgajā ņaktī. Neaiz�mirstiet, ka es biju jauns, neaizmirstiet, ka mani skāra sievietes roka.

���� Jūs apsolāt?

���� Jā.

Viens vienīgs vārds!

�is īsais ierastais vārds, kas katram ir uz lūpām ik dienu, ik stundu. Ak debess! Es drebu vēl tagad, to rak�stīdams.

Mēs devāmies uz Londonu, austo�ās dienas agrajā, klu�sajā stundā soļodami blakus � es un �ī sieviete, kuras vārds, kuras raksturs, dzīves stāsts un dzīves mērķi un pat viņas atra�anās te man blakus tobrīd bija neizdibi�nāms noslēpums. Tas bija kā sapnis. Vai es vēl biju Vol- ters Hārtraits? Vai �is bija tas pats labi pazīstamais vien�muļais ceļ�, pa kuru svētdienās ļaudis mēdza pastaigā�ties? Vai tie�ām tikai pirms vairāk nekā stundas biju iznācis no māmuļas klusās, siltās, mājīgās, tik ierastās paspārnes? Biju pārāk apmulsis, jutu tādu kā pārmetumu un labu brīdi nepārmiju ar sve�o ceļabiedri ne vārda. Arī �oreiz klusumu pārtrauca viņas balss.

�������� Gribu jums kaut ko vaicāt, � viņa pēk�ņi ierunā�jās. � Vai Londonā jums daudz paziņu?

��� Jā, daudz.

��� Un daudzi no augstākās sabiedrības?

�ai savādajā jautājumā nepārprotami bija saklausāmas aizdomas. Es vilcinājos ar atbildi.

��� Da�i, � es pēc brī�a noteicu.

�������� Daudzi � � Viņa aprāvās un pētījo�i vērās man sejā. � Daudzi ar baroneta titulu?

Pārmēram izbrīnīts, es savukārt jautāju viņai:

���� Kāpēc jūs tā vaicājat?

�������� Cerībā, ka ir tomēr viens baronets, kuru jūs nepa zīstat.

���� Vai jūs nosauksiet viņa vārdu?

�������� Nevaru . . . neuzdro�inos� es vairs nevaldu pār sevi, tiklīdz to pieminu. � Viņa runāja skaļi, gandrīz vai nepatīkami skaļi, pacēla un dusmīgi pakratīja dūri, tad tikpat pēk�ņi saņēma sevi atkal rokās un piebilda gandrīz vai �ukstus: � Pasakiet, kurus fūs pazīstat.

Grūti bija viņai atteikt, un es izdabāju �im untumam, nosaukdams trīs cilvēkus. Divi no tiem bija ģimenes gal�vas, kuru meitām es biju pasniedzis stundas; minēju ari vecpuisi, kas kādreiz bija paņēmis mani līdzi izbraukumā ar jahtu, lai es viņam uzzīmētu da�as skices.

���� A! Tātad jūs viņu nepazīstat, � viņa teica, atvieg�loti uzelpodama. � Un vai jums pa�am ir tituls?

���� Ne uz to pusi. Esmu tikai zīmē�anas skolotājs.

Tiklīdz biju to pateicis � varbūt ar tādu kā rūgtumu�,

viņa ieķērās man rokā ar sev raksturīgo straujumu.

���� Nav no augstākās sabiedrības, � viņa murmināja. � Paldies dievam! Tātad varu uzticēties viņam.

Līdz �im es biju pārvarējis ziņkāri un nedomāju par ceļabiedri, bet tagad vairs nenoturējos.

���� �ķiet, jums ir nopietns iemesls apsūdzēt kādu no augstmaņiem? � es ieminējos. � Varbūt baronets, kura vārdu jūs atsakāties nosaukt, nodarījis nepiedodamu pā�restību? Viņa dēļ jūs atrodaties �eit �ajā neparastajā nakts stundā?

���� Nejautājiet, nespiediet mani runāt par to, � viņa atbildēja. � �obrīd es to nespēju. Ar mani apgājās ne�saudzīgi, un man nodarīja pāri ne�ēlīgā kārtā. Esiet tik laipns, nāciet ātrāk un nerunājiet ar mani. Es ļoti vēlos klusēt� ļoti vēlos nomierināties, ja vien spē�u.

Mēs atkal gājām a�ā solī un vismaz pusstundu nebil- dām ne vārda. Tā kā man bija aizliegts izpra�ņāt, es ik pa brīdim zag�us pametu skatienu sāņus. Viņas seja gan�drīz nebija pārvērtusies, lūpas bija cie�i sakniebtas, piere saraukta, skatiens vērsts uz priek�u, ass un tomēr izklai�dīgs. Sākās jau pirmās mājas un jaunā Veslejas koled�as ēka vairs nebija tālu, kad viņas vaibsti it kā atslāba un viņa atkal ierunājās:

���� Vai jūs dzīvojat Londonā?

���� Jā. � To teikdams, es atskārtu, ka viņa varbūt no�lēmusi lūgt man palīdzību vai padomu un varbūt vaja�dzētu aiztaupīt viņai vil�anos, brīdinot, ka tuvākajā laikā nebū�u mājās. Tāpēc arī piebildu: � Bet rīt es bū�u jau tālu no Londonas. Braucu uz laukiem.

���� Uz kurieni? � viņa jautāja. � Uz ziemeļiem vai dienvidiem?

���� Uz ziemeļiem � uz Kamberlendu.

���� Uz Kamberlendu! � viņa klusiņām atkārtoja. � Ak! Kaut es varētu braukt līdzi! Kādreiz biju Kemberlendā laimīga.

Es atkal mēģināju pacelt priek�karu, kas bija nolaidies starp �o sievieti un mani.

���� Varbūt skaistā ezeru zeme ir jūsu dzimtā puse? � es ieminējos.

���� Nē, � viņa attrauca, � esmu dzimusi Hemp�irā, bet mazu laiciņu gāju skolā Kamberlendā. Ezeri? Ezerus es neatceros. Limrid�u ciemā, Limrid�as mui�ā � tur gan gribētu vēlreiz pabūt.

Tagad bija mana kārta brīnīties. Mana interese jau tā bija sakairināta. Un, kad noslēpumainā ceļabiedre nevil��us ieminējās par mistera Fērlija mājokli, man aiz sa�traukuma kājas sāka grīļoties.

���� Vai aiz muguras kāds sauca mūs? � viņa jautāja, nobijusies pamezdama acis visapkārt, tiklīdz es apstājos.

���� Nē, nē. Mani tikai apmulsināja �ī Limrid�as mui�a. Pirms da�ām dienām kāds kamberlendietis par to ieminē�jās.

���� Ā! Ta�u ne manējie! Misis Fērlija jau atdusas kapu kalniņā, viņas laulātais draugs arī turpat, un mazā mei�tiņa dro�i vien ir izdota pie vīra un nav vairs tai pusē. Nezinu, kas tagad mitinās Limrid�ā. Ja kāds ar �ādu vārdu vēl palicis starp dzīvajiem, tad mīlu to tikai misis Fērlijas gai�ās piemiņas dēļ.

Likās, ka viņa grib vēl kaut ko bilst, bet, kamēr viņa tā runāja, alejas galā jau ieraudzījām barjeru. Viņas roka sa�ņaudza manu elkoni un acis satraukumā raudzī�jās uz vārtiem.

���� Vai uzraugs stāv pie barjeras? � viņa jautāja.

Tur neviens nestāvēja; ieejot pa vārtiem, nemanījām

ne dzīvas dvēseles. Ieraugot gāzes laternas un mājas, viņa atkal it kā uzbudinājās, kļuva nepacietīga.

���� Esam Londonā, � viņa teica. � Vai jūs manāt kādu ekipā�u? Esmu piekususi un nobijusies. Gribu kāpt eki�pā�ā un ļaut, lai mani ved.

Paskaidroju, ka vēl gabaliņ� jāiet līdz ormaņu stāvvie�tai, ja vien pa ceļam negadīsies tuk�a ekipā�a, un tad mēģināju atkal pievērsties Kamberlendai. Veltīgi. Iesēs�ties ekipā�ā un aizbraukt � citas domas viņai nebija. Ne par ko citu viņa nespēja ne runāt, ne domāt.

Nebijām vēl tiku�i ne līdz alejas vidum, kad ierau�dzīju ormani pieturam pāris namu tālāk ielas pretējā pusē. Kāds d�entlmenis izkāpa un nozuda dārza vārtos. Es uz�saucu, bet vedējs jau atkal uzrausās uz bukas. Kad �ķēr�sojām aleju, manas ceļabiedres nepacietība ar katru soli auga augumā un viņa gandrīz rau�us rāva mani līdzi.

���� Ir tik vēls, � viņa teica. � Es steidzos tikai tāpēc, ka ir tik vēls.

����� Nevai u jūs ņemt, ser, ja nebraucat uz Totenhem- kotrodu, � ormanis laipni atbildēja, kad biju pavēris durtiņas. � Mans zirgs vairs neturas kājās, labi ja aiz- vilksimies līdz stallim.

���� Jā, jā. Tas man i iesi der. Man ir pa ceļam, man ir pa ceļam.

Viņa runāja aizgūtnēm un man garām iespraucās ratos.

Pirms ļāvu viņai sēsties ratos, pārliecinājos, vai brau�cējs ir kārtīgs vīrs un vai nav iereibis. Un tagad, kad sieviete jau bija apsēdusies, es lūdzu, lai ļauj viņu pava�dīt, lai redzu, ka viņa laimīgi nokļūst galā.

����� Nē, nē, nē, � viņa uzbudināta atteica. � Esmu dro�ībā un pavisam apmierināta. Ja esat d�entlmenis, atcerieties savu solījumu. Lai viņ� brauc, kamēr es lik�u pieturēt. Paldies jums, vēl un vēlreiz paldiesl

Mana roka atradās pie ekipā�as durtiņām. Viņa to satvēia, noskūpstīja un atgrūda. To pa�u brīdi rati sa�kustējās � es paliku uz ceļa neskaidrā iedomā, ka tie vēl�reiz jāaptur, pats lāgā nezināju, kādēļ. Es vilcinājos, negribē�dams viņu biedēt un mocīt, bei�dzot tomēr uzsaucu, bet tik klusu, ka ormanis nesadzirdēja. Riteņu rīboņa attālinoties kļuva arvien klusāka, ekipā�a saplūda ar melnajām ēnām uz ceļa � sievietes baltā vairs nebija.

Bija pagāju�as minūtes des�mit vai vairāk. Vēl arvien stā�vēju tai pa�ā ielas pusē, nevi�ļus paspēru uz priek�u pāris soļu, tad atkal, pats to neat- skārzdams, apstājos. Vienu brīdi sāku jau �aubīties, vai tas viss tik tie�ām piedzīvots, tad atkal mani mulsināja un mo�cīja nelāga sajūta, it kā es būtu kaut ko izdarījis aplam, un lā mani dzina neziņā, kā īsti būtu vajadzējis darīt. Gandrīz neap�jautu, uz kurieni dodos, ko grasos darīt, zināju tikai, ka

man galvā ii viens vienīgs juceklis, kad pēk�ņi atjē�dzos, � laikam vajadzētu teikt, � pamodos, izdzirdējis no mugurpuses strauji tuvojamies ratu rīboņu.

Ceļmalā dārza koku melnajā ēnā es apstājos un pa�metu skatienu apkārt. Iepretī ceļa gai�ākajā pusē mazu gabaliņu aiz manis Rīd�entparka virzienā soļoja poli�cists.

Garām aizripoja vaļēji pasta rati, tajos sēdēja divi vīri.

�������� Pieturiet! � viens sauca. � Tur iet policists. Pa�jautāsim viņam.

Zirgs tūdaļ tika apstādināts pāris soļus no tās vietas, kur es stāvēju.

�������� Policisti � sauca tas pats runātājs. � Vai nemanī�jāt kādu sievieti ejam pa �o ceļu?

���� Kāda viņa izskatījās, ser?

���� Ģērbusies gai�i violetā tērpā �

�������� Nē, nē! � iejaucās otrs. � Drēbes, kuras viņai iedevām, atrada noliktas uz gultas. Prom iedama, viņa dro�i vien uzģērbusi tās pa�as, ar kurām atbrauca pie mums. Baltā, policista kungs, Sieviete baltā.

���� Neesmu gan redzējis, ser,

�������� Ja jūs vai kāds no jums sastop �o sievieti, aizturiet viņu un dro�ā apsardzībā nogādājiet atpakaļ. Te būs ad�rese. Es seg�u visus izdevumus un uzvijām vēl krietni atlīdzinā�u.

Policists paskatījās uz pasniegto vizītkarti.

���� Kāpēc viņa būtu aizturama, ser? Ko viņa nodarījusi?

�������� Nodarījusi! Viņa izbēgusi no mana trako nama. Neaizmirstiet � sieviete baltā. Braucam tālāki

�Viņa izbēgusi no trako nama!�

Godīgi sakot, �o briesmu vēsti es nemaz neuzņēmu kā lielu atklājumu. Da�i no ērmotajiem jautājumiem, kurus man bija uzdevusi �ī sieviete baltā, kad biju pārstei�dzīgi apsolījis ļaut viņai rīkoties pēc pa�as ieskatiem, jau bija vedināju�i uz domām, ka viņa ir vieglprātīga un untumaina vai arī kāds nesens trieciens izsitis viņu no garīgā līdzsvara. Ta�u doma par pilnīgu vājprātību, kas mums visiem saistās ar vārdiem �trako nams�, vaļsirdīgi

jāatzīstas, m in nebija nākusi prātā. Ne viņas valodā, ne ari rīcībā nebiju manījis nekā tāda, kas par to liecinātu, un nejutos dro�s pat par sve�ā vīra vārdiem, kad tas pa�visam citā gaismā bija izklāstījis to policistam.

Ko es biju izdarījis? Palīdzējis upurim izbēgt no vis�briesmīgākās �antā�as vai arī palaidis �o nelaimīgo radību pla�ajā Londonā, kad mans un jebkura cita cilvēka pie�nākums bija to vis�ēlīgi pavadīt? Kļuva pavisam nelāgi ap sirdi, meklējot atbildi uz �o jautājumu.jzjūtot pa�pār�metumus, ka �is jautājums nāk par vēlu.

Kad satraukts beidzot pārrados Klementa Pajumtes mebelētajās istabiņās, par aizmig�anu nemaz nebija ko domāt. Tā pagāja stunda pēc stundas līdz pat ausmai, kad bija jāpo�as ceļā uz Kamberlendu. Apsēdos un lū�koju kaut ko uzskicēt, tad at�ķīru grāmatu, bet sieviete baltā it kā izņēma man zīmuli no rokām, it kā aiz�ķīra grāmatu. Vai �ai nelaimīgajai būtnei nodarīts pāri? Tā bija mana pirmā doma, kaut arī savā patmīlībā centos to atgainīt. Tad prātā nāca citas domas, vairs ne tik ploso��as. Kur viņa likusi ormanim apturēt? Kas ar viņu tagad noticis? Vai vīri pasta ratos sadzinu�i pēdas un sagūstī�ju�i viņu? Vai viņa vēl atbildēja par savu rīcību, un vai mūsu abu ceļi kādreiz vēl krustosies miglā tītajā nākotnē, vai mums būs lemts vēl sastapties?

Man no pleciem novēlās kā slogs, kad beidzot pienāca brīdis aizslēgt istabas durvis, pamest visas līdz�inējās ierastās nodarbības, pateikt ardievas Londonas skolēniem un draugiem un atkal doties pretī jaunam darbam un jau�nai dzīvei. Pat steiga un drūzma dzelzceļa galastacijā, citkārt tik nogurdino�a un nepatīkama, pat tā mani uz�mundrināja.

Postskriptā bija norādīts, ka jābrauc līdz Kārlailai, tur jāpārsē�as un jābrauc tālāk piekrastes virzienā. Kā par postu, ceļā no Lenkasteras uz Kārlailu sabojājās lokomo�tīve. Sī negadījuma dēļ es nokavēju pārsē�anos vilcienā, ar kuru man nekavējoties vajadzēja braukt tālāk. Bija jāgaida vairākas stundas, un, kad vēlais vilciens beidzot nogādāja mani Limrid�as mui�ai tuvākajā stacijā, bija jau pāri desmitiem un nakts tik tum�a, ka es tik tikko aiz- klunkuroju līdz faetonam, kuru misters Fērlijs bija atsū�tījis man preli.

Braucējs bija acīm redzami noba�ījies, ka ierodos ar tādu nosebo�nnos. Tas bija tas ārkārtīgi goddevīgais

īgnums, kas piemīt ikvienam kalpotājam Anglijā, Mēs lēnām braucām pa tumsu, nepārmīdami ne pu�plēsta vārda. Celi bija slikti, un tādā nakts melnumā nebija iespējams palaist rik�iem. Pēc mana pulksteņa bija pa�gājusi gandrīz pusotra stunda cejā, kad izdzirdēju jūras �ņākoņu tālumā un mūsu riteņu �irkstoņu uz gluda, gran�tēta ceļa. Iegriezāmies pa vārtiem, pirms tikām uz pie�braucamā ceja, un tad vēl pa citiem vārtiem, un tikai tad apturējām mājas priek�ā. Man pretī iznaca sulainis, livreju nometis; viņ� svinīgi pavēstīja, ka visi jau devu��ies pie miera, un tad ieveda mani lielā istabā ar aug�stiem griestiem, kur mani gaidīja vakariņas vientulībā neiedomājami garā ēdamgalda pa�ā viņā galā.

Biju pārāk noguris un nomākts, lai kaut ko ēstu vai dzertu, it īpa�i vēl, kad �is sulainis visā nopietnībā apkal�poja mani tik smalki, it kā tas būtu viesību galds un pie tā nesēdētu vientuļ� vīrs. Nepilnā stundas ceturksnī biju paēdis, un mani veda, lai ierādītu guļamtelpu. Sulainis svinīgi ieveda mani glīti iekārtotā istabā, pateica: �Bro�kastis deviņos, ser!� � pameta acis apkārt, pārliecinā�damies, vai viss ir savā vielā, un klusiņām izgāja.

�Kas man �onakt rādīsies sapņos?� es prātoju, nopūz-

dains sveci. �Sieviete baltā? Varbūt Kamberlendas mui��as nepazīstamie iemītnieki?�

Bija savāda sajūta � gulēt mājās kā ģimenes draugam un tomēr nepazīt nevienu tās iemītnieku, pat pēc izskata ne!

Kad otrā rītā piecēlies uzvilku aizkaru, skatienam at�klājās augusta saulē vizo�ā jūra un dūmakainās zilgmes ieskautais tālās Skotijas piekrastes apvārsnis.

Tas bija kā vēl neredzēts brīnums pēc pilsētas apnicī�gās stūrainās kieģeļēku panorāmas, un brīdī, kad es to ieraudzīju, it kā sākās cita dzīve, sāka vērpties citas do�mas. Bija dīvaina sajūta, it kā pēk�ņi mani nekas vairs nesaistītu ar pagātni, es pat nemeklēju nekādas skaidrī�bas ne par tagadni, ne par nākotni. Pēdējo dienu noti�kumi pagaisa no atmiņas, it kā tie būtu atgadīju�ies sen, sen. Peskas neparastais paziņojums, kā viņ� izgādājis man �o vietu, atvadu vakars pie mātes un māsas, pat mīklainais piedzīvojums ceļā mājup no Hempstedas � viss it kā bija tālu prom no manis. Kaut arī sieviete baltā neizgāja man no prāta, viņas tēls jau bija kļuvis blāvs un neskaidrs.

īsi pirms deviņiem nokāpu apak�stāvā. Vakarējais su�lainis tikpat svinīgi sagaidīja mani, staigādams pa gai�teņiem, un vis�ēlīgi parādīja man ceļu uz brokastu istabu.

Tiklīdz sulainis atvēra durvis, acis apstājās pie bagā�tīgi klāta brokastgalda garenas istabas pa�ā vidū. Tad mans skatiens pievērsās tālākajam logam, un es ierau�dzīju pie tā ar muguru pret mani stāvam kādu sievieti. Jau pirmajā mirklī mani pārsteidza auguma vienreizīgais skaistums un pozas dabiskā grācija. Viņa bija slaida, ta�u ne pārāk slaida, labi noaugusi, ta�u ne apaļa, ar mazliet atmestu galvu; lokano un �maugo vidukli, kuru tūdaļ pamanīja vīrie�a acs, jo tas atradās īstajā vietā, nebija sakropļoju�i korsetes �ņaugi. Viņa nebija dzir�dējusi mani ienākam, un es atļāvos sev to prieku labu brīdi pamielot acis, pirms pavilku vienu no krēsliem, jo apmulsumā citu neko nespēju izdomāt, lai pievērstu vi�ņas uzmanību. Viņa tūdaļ pagriezās pret mani. Un, katrā viņas kustibā vērodams dabisku grāciju, kad viņa nāca

�urp no istabas viņa gala, es tā uztraucos, ka nevarēju vien sagaidit, kad ieraudzī�u seju. Viņa atgāja no loga, un es nodomāju: �Viņa ir brunete.� Vēl pāris soju tuvāk, un es nodomāju: �Viņa ir jauna.� Vēl tuvāk � un es nodomāju (cik pārsteigts jutos, nav vārdos pasakāms): �Viņa ir neglīta!�

Sen pieņemtā maksima par dabas nemaldību nekad vēl nav bijusi tik krasā pretrunā, nekad vēl daiļ� augums tik dīvainā kārtā nav pievīlis cerības, pat licis �ausmināties, kad pret mums pavērsta arī seja. �ī seja bija bezmaz melnīgsna, un tum�o pūku uz virslūpas bezmaz varēja dēvēt par ūsiņām. Viņai bija liela, stingra, vīri�ķīga mute un zods, izvelbtas, vērīgas, apņēmīgas brūnas acis, ne�parasti zemu uz pieres noaugu�i biezi, ogļmelni mati. Se�jas izteiksme bija jautra, atklāta un saprātīga, kamēr viņa klusēja, �ķita, tai nemaz nepiemīt sievi�ķīgs mai�gums un piekļāvība � īpa�ības, bez kurām pat visglītā�kās sievietes skaistumam kaut kā pietrūkst. Ieraudzīt �ādu seju un plecus, par kādiem tēlnieks varētu tikai sapņot, apjūsmot, un vērot �o neuzmācīgo grāciju, ko pauda simetriski veidoto locekļu daiļās kustiba�, un tad sajust gandrīz vai pretīgumu, reizē ar auguma daiļo vei�dolu ieraugot sejas stūrainos vaibstus un vīri�ķīgo izteik�smi, � tā bija neparasta sajūta, kaut kāda bezpalīdzība, kā pa sapņiem, miegā, kad skaidri redzam ķēmīgo un pretdabisko un tomēr vēl nespējam ar to samierināties.

���� Misters Hārtraits? � dāma jautāja; viņas tumsnējā seja atplauka smaidā, atmaiga un kļuva sievi�ķīga, tik�līdz viņa sāka runāt. � Vakar vakarā vairs necerējām jūs sagaidīt un ierastajā laikā devāmies pie miera. Lūdzu atvainot par �o �ķietamo nevērību, un atļaujiet stādīties priek�ā � esmu viena no jūsu audzēknēm. Varbūt sa- sveicihāsimies? Agri vai vēlu tas būs jādara � kāpēc gan ne tūdaļ?

�ie neierastie apsveikuma vārdi tika pateikti skaidrā, dzidrā, tīkamā balsī. Roka � diezgan liela, toties daiļi veidota � tika pasniegta rāmā, nemākslotā paļāvībā, kā mēdz darīt augstāko aprindu sievietes. Mēs apsēdāmies pie brokastgalda tik sirsnīgi un draudzīgi, it kā būtu pazīs�tami sengadiem un norunāju�i sastapties Limrid�as mui�ā, lai kavētos atmiņās par kopā aizvadītajām dienām.

���� Ceru, ka esat ieradies no laba prāta un samieri�nājies ar pienākumiem, kas jūs �eit sagaida, � dāma turpināja. � �orīt pie brokastgalda juras būs jāsamierinās ar manu sabiedrību. Māsa ir savā istabā, sasirgusi ar vis�bie�āk sastopamo sievie�u kaiti � vieglām galvas sāpēm, vecā guvernante misis Vēzija pūlas viņu ārstēt ar spē�cino�u tēju. Tēvocis misters Fērlijs nekad neēd ar mums pie viena galda; viņ� ir sa�ākstējis un mitinās pats savās vecpui�a istabās. Es esmu vienīgā �ai mājā. Vēl te bija apmetu�ās divas jaunas dāmas, bet viņas vakar izmisumā aizbrauca, un nav nekāds brīnums. Kamēr viņas �eit viesojās, mistera Fērlija veselības stāvokļa dēļ mēs neatļā- vāmies ne pajokot, ne padejot, ne parunāt ar kādu vī�rieti, un tāpēc mēs �etras citu neko nedarījām kā strīdē�jāmies un it īpa�i pie pusdienu galda. Vai varat iedomā�ties �etras sievietes kopā diendienā pie galda un be/ ķīviņa? Mēs esam tādas muļķes, neprotam īsināt cita citai laiku. Ziniet, es neesmu pārāk augstās domās par sievietēm, mister Hārtrait, � ko jums ieliet � tēju vai kafiju? � un sievietes pa�as ari nav sevi�ķi augstās do�mās par sevi, lai arī maz ir tādu, kas atzīs to tikpat nelie�kuļoti kā es. Ak mū�s, jūs izskatāties apmulsis! Kāpēc? Varbūt jūs vēlaties uzzināt, ko jums pasniegs brokastīs? Vai brīnāties, ka izsakos tik vaļsirdīgi? Attiecībā uz to pirmo dodu jums draudzīgu padomu labāk neaiztikt auksto �ķiņķi, kas nolikts jums pa tvērienam, pacietie�ties, līdz pagatavos omleti. Runājot par to otro, ielie�u jums tēju, lai nomierinās nervi, un darī�u visu, kas stāv sievietes spēkos (starp citu, tie ir gau�ām vāji), lai pie�valdītu savu mēli.

Tad ai gavilējo�u smaidu viņa pasniedza man tējas tasi. Viņas raitajā valodā un neparastajā vaļsirdībā, sa�runājoties ar pilnīgi sve�u cilvēku, jautās tāds nepārpro�tams dabiskums un iedzimta paļāvība uz sevi un savu stāvokli, kas iedvestu cieņu pat vislielākajam pārgalvim. Tāpēc viņas sabiedrībā nebija iespējams būt oficiālam un atturīgam, vēl neiespējamāk �ķita atļauties kaut nie�cīgāko familiaritāti, pat domās ne. Es to instinktīvi jutu, pat tad, kad man pielipa viņas jautrība, pat tad, kad pū�lējos atbildēt viņai tikpat atklāti, tikpat mundri.

� Jā, jā, � viņa teica, kad biju atradis vienīgo iz�skaidrojumu savam apmulsumam, � es saprotu. Jūs esat pilnīgi sve�s cilvēks �ai mājā, un jūs mulsina mana atklā�tība, izsakoties par �ī nama cienījamiem iemītniekiem. Glu�i dabiski, man būtu derējis padomāt par to agrāk.

Katrā ziņā tas vēl ir vēr�ams par labu. Varbūt sāksim ar mani pa�u, lai drīzāk tiekam skaidrībā. Mans vārds ir Mariona Helkūma, un, kā jau da�kārt sieviete, es neesmu visai precīza, godādama misteru Fērliju par savu tēvoci un mis Fērliju par māsu. Mana māte bija precēju�sies divreiz: vispirms ar misteru Helkūmu, manu tēvu, otrreiz ar misteru Fērliju, manas pusmāsas tēvu. Mums abām nav nekādas līdzības, ja nu vienīgi tik daudz, ka abas esam bārenes. Mans tēvs bija nabadzīgs, un mis Fērlijas tēvs bija pārticis vīrs. Man nepieder nekā, viņa ir bagāta. Es esmu melnīgsnēja un neglīta, viņa � gai��mate un skaista. Mani visi uzskata par īgnu un ērmotu (tam ii savs pamats), viņu visi uzskata par maigu un pie�vilcīgu (tam ir vēl vairāk pamata). Vārdu sakot, viņa ir eņģelis, bet es esmu � Nogar�ojiet �o marmelādi, mis�ter Hārtrait, un aiz cieņas pret sievieti pabeidziet �o tei�kumu pats. Ko lai jums stāstu par misteru Fērliju? Goda vārds, tikpat kā nekā nezinu. Tūlīt pēc brokastīm viņ� dro�i vien aicinās jūs pie sevis, un jūs pats varēsiet viņu pavērot. Pagaidām varu teikt vienīgi to, ka, pirmkārt, viņ� ir nelaiķa mistera Fērlija jaunākais brālis, otrkārt, ka viņ� ir pui�a cilvēks un, tre�kārt, ka viņ� ir mis Fēr�lijas aizbildnis. Es nespēju dzīvot bez viņas, un viņa ne�spēj dzīvot bez manis, tāpēc arī atrodos Limrid�as mui�ā. Mēs patie�ām esam viena otrai pieķēru�ās; jūs dro�i vien teiksiet, ka to grūti saprast, ņemot vērā apstākļus, un tur es jums piekrītu, bet tā nu tas ir. Un jūs, mister Hārtrait, vai nu iepatiksieties mums abām, vai neiepatiksieties ne�vienai no mums, un pats grūtākais būs tas, ka jūs pastā�vīgi būsiet kopā ar mums. Misis Vēzija ir lieliska, visiem galvenajiem tikumiem apveltīta sieviete, bet tas neko nelīdz � viņai �eit maza teik�ana, un misters Fērlijs ir pārāk liels vājinieks, lai kādam īsinātu laiku. Es nezinu, kas viņam kait, ārsti tāpat īsti nezina, kas viņam kait, un viņ� pats ari nezina, kas viņam kait. Mēs visi sprie�am, ka tie ir nervi, un pa�i nezinām, ko mēs domājam, tā runādami. Lai nu kā būtu, es jums iesaku rēķināties ar viņa sīkajām ērmībām, kad �odien sastapsieties. Pajūs�mojiet par viņa monētu, zīmogu un akvareļu kolekciju, un jūs iekarosiet viņa sirdi. Goda vārds, ja jums patīk dzīve lauku klusumā, es neredzu iemesla, kāpēc lai jums �eit neklātos labi. Pēc brokastīm jūs nodarbosieties ar mistera Fērlija zīmējumiem. Pēc otrajām brokastīm mis

Fērlija un es ņemsim savas ski�u mapes un jūsu vadībā iesim izķēmot dabu. Zīmē�ana, lieciet vērā, ir viņas lielā�kais untums, ne jau manējais. Sievietes nespēj zīmēt � viņu domas ir pārāk �audīgas un skatiens pārāk nevē�rīgs, virspusīgs. Bet tas nav svarīgi, māsai patīk zīmēt, ta ka es vienā mierā ķēpāju krāsu un smērēju papīru viņas labad kā jebkura cita angļu sieviete. Vakaros, �ķiet, mēs kaut kā iztiksim. Mis Fērlija jauki spēlē kla�vieres. Ar mani pa�u ir bēdīgāk � es nepazīstu pat no�tis, toties mēs varam mēroties spēkiem �ahā, ri�ura�ā un (ar neizbēgamām sievie�u nepilnībām) pat pie biljarda galda. Vai tas jums �ķiet pieņemami? Vai varēsiet samie�rināties ar mūsu kluso, ierasto dzīvīti? Varbūt jūs mocīs nemiers un slepenas ilgas pēc pārmaiņām un dēkām �ai Limrid�as vienmuļībā?

Līdz �im viņa bija runājusi bez apstājas, it kā piemī�līgi ķircinādamās; reizumis pārtraucu viņu ar mazsvarī�gām piebildēm brī�os, kad pieklājība to prasīja. Ta�u satraukums, kas izskanēja pēdējā jautājumā, vai arī ne�jau�i izmestais vārds �dēkām�, lai cik viegli tas raisījās viņai no lūpām, lika atcerēties neseno sastap�anos ar sievieti baltā un pa�as sve�inieces atsauk�anos uz misis Fērliju un skubināja mani izdibināt, kas gan saista no patversmes izmuku�o bezvārda bēgli ar dieva mierā aiz�gāju�o Limrid�as mui�as īpa�nieci.

��� Ja arī es būtu pats nemiera gars, � es sacīju, � kādu laiku man nedraudētu tieksme pēc dēkām. Tie�i tai naktī pirms iera�anās �ai namā es piedzīvoju kaut ko tādu, ka izbrīna un satraukuma, to es dro�i varu ap�galvot, mis Helkūma, pietiks visam laikam, kamēr pa�lik�u Kamberlendā, ja ne vēl ilgāk.

��� Ko jūs sakāt, mister Hārtrait! Vai man būs lemts to dzirdēt?

��� Jums ir tiesības to pieprasīt. Galvenā persona �ai dēkā bija man pilnīgi sve�a un varbūt ir pilnīgi sve�a arī jums, bet viņa nudien minēja nelaiķes misis Fērlijas vārdu ar visdziļāko pateicību un cieņu.

��� Minēja manas mātes vārdu! Tas ir neaprakstāmi interesanti. Lūdzu, turpiniet!

Es tūdaļ pastāstīju par apstākļiem, kādos biju sastapis sievieti baltā, tie�i tā, kā tas bija noticis, un vārds vārdā atkārtoju, ko viņa bija teikusi par misis Fērliju un Lim�rid�as mui�u.

Mis Helkūmas mirdzo�ās acis apņēmīgi vērās manējās, kamēr es visu atcerējos vārdu pa vārdam. Viņas seja pauda dzīvu interesi un izbrīnu, bet neko vairāk. Kā �ai mud�eklī at�ķetināt kādu pavedienu, viņai laikam bija tikpat maz sapra�anas kā man.

���� Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka �ie vārdi tika teikti par manu māti? � viņa vaicāja.

���� Pilnīgi pārliecināts, � es atbildēju. � Lai kas �ī sieviete būtu, kādreiz viņa mācījusies Limrid�as skolā un misis Fērlija izturējusies pret viņu ar īpa�u vēlību, un, ar pateicību atcerēdamās �o vēlību, viņa jūt aizkustino�u interesi par visiem vēl dzīvajiem ģimenes locekļiem. Viņa zināja, ka misis Fērlija un viņas vīrs abi jau ir mi�ru�i, un viņa runāja par misis Fērliju tā, it kā viņas būtu biju�as bērnības draudzenes.

���� �ķiet, jūs minējāt, viņa teikusi, ka viņas dzimtā puse esot citur.

���� Jā, viņa stāstīja, ka esot dzimusi Hemp�īrā.

���� Un jums nekādi neizdevās izdibināt viņas vārdu?

���� Nekādi.

���� Gau�ām dīvaini. Manuprāt, jums, mister Hārtrait, nevar pārmest, ka palaidāt brīvībā �o nelaimīgo būtni, jo viņa, cik saprotu, jūsu klātbūtnē nedarīja neko tādu, lai jūs viņai �o brīvību liegtu. Bet mazliet uzstājīgāks gan jūs varējāt būt un izdibināt vārdu. Mums kaut kā tomēr vajadzēs tikt pie skaidrības. Pagaidām varbūt neko nesakiet ne misteram Fērlijam, ne manai māsai. Tie abi neap�aubāmi tāpat nezina, kas ir �ī sieviete un kāds vi�ņas pagātnei varētu būt sakars ar mums. Turklāt abi ir pārlieku nervozi un jūtīgi, katrs gan pa savai modei, tāpēc nav viņus ko velti uzbudināt. Es pati degu ziņkārē un no �ī brī�a ar pilnu krūti ķer�os klāt, lai te kaut ko izlobītu. Kad mana māte ieradās te pēc otrajām laulībām, viņa tik tie�ām nodibināja ciemā skolu, kas pastāv vē! �obaltdien. Bet vecie skolotāji visi jau dus dieva mierā vai ir pārcēlu�ies uz citurieni, tā ka no tās puses nekāda skaidiība nav gaidāma. Atliek vienīgi�

�ai brīdī mūsu sarunu pārtrauca sulainis, nesdams vēsti no mistera Fērlija, kas gaidot mani tūdaļ pēc brokastīm.

-� Uzkavējieties gaitenī, � manā vietā pasteidzās at�bildēt mis Helkūma. � Misters Hārtraits tūdaļ ieradīsies. Es gribēju teikt, � viņa turpināja, atkal pievērsusies man, � ka mums ar māsu ir saglabājies milzum daudz

mātes vēstuļu, kas rakstītas gan tēvam, gan viņai pa�ai. Ja citādi nebūs iespējams tikt uz pēdām, rīta pusē es pārluko�u vēstules, kuras māte sūtījusi misteram Fērli- jam. Viņam ļoti patika Londona, un viņ� reti kad uztu�rējās savās lauku mājās, un tādās reizēs māte mēdza vi�ņam rakstīt un sīki jo sīki izklāstīt, kā iet Limrid�ā. Vēs�tulēs viņa daudz rakstīja par skolu, kas viņai bija tā pieaugusi pie sirds, un es gandrīz dro�i varu teikt, ka tad, kad tiksimies nākamreiz, �is tas jau būs celts gaismā. Len�u mēs ieturam divos, mister Hārtrait. Tad man būs tas prieks stādīt jūs priek�ā māsai, un pēcpusdienā mēs visi pavi�zināsimies, izrādīsim jums apkaimi un skaistākās vietas. Tātad tiekamies divos.

Viņa man pamāja ar uzmundrino�u vēlību un apburo�i izsmalcinātu familiaritāti, kas jautās katrā viņas solī, katrā viņas vārdā, un tad pa gala durvīm nozuda blakus istabā. Tiklīdz viņa bija prom, es izgāju gaitenī un se�koju sulainim, lai pirmoreiz skatītu vaigā pa�u misteru Fērliju.

Sulainis uzveda mani aug�ā gaitenī, pa kuru atkal no�kļuvām guļamtelpā, kur biju aizvadījis pagāju�o naktī, un, atvēris blakus istabas durvis, aicināja mani iek�ā.

� Saimnieks man pavēlēja ierādīt jums pa�am savu dzīvojamo istabu, ser, � sulainis teica, � un apvaicāties, vai jums ir pa prātam vieta un apgaismojums.

Es nudien laikam būtu pārāk untumains, ja man būtu kas iebilstams pret pa�u istabu un iekārtu. Pa erkera logu pavērās tas pats brīni�ķais skats, par kuru �orīt biju jūsmojis pie guļamtelpas loga. Mēbeles bija ārkārtīgi greznas un skaistas; istabas vidū uz galda krā�ņi iesietas grāmatas; visas ērtības rakstī�anai un skaistas puķes; otrs galds pie loga bija apkrauts ar visiem nepiecie�a�majiem darba rīkiem, gleznojot akvareļtehnikā, turpat stā�vēja piesliets neliels molberts, pēc patikas izplē�ams un salokāms; sienas bija noklātas ar spilgtu kokvilnas mē- beļdrānu; uz grīdas indie�u paklāja dzeltenīgajā pamatā bija ieausts viegls sārtenums. Tā bija pati jaukākā un greznākā dzīvojamā istaba, kādā jebkad biju spēris savu kāju, un es aplūkoju to ar neslēptu sajūsmu.

Svinīgais sulainis bija pārāk labi mācīts, lai izrādītu kaut mazāko apmierinātību. Kad biju nodziedājis slavas dziesmu, viņ� ledainā atturībā paklanījās un klusu at�vēra durvis, pa kurām mēs atkal izgājām gaitenī.

Nogriezāmies ap stūri un nok|uvām citā gaitenī, pa�ā galā pa nelielu kāpņu posmu uzgājām vēl augstāk, tad izgājām cauri mazam, ieapaļam vestibilam un apstājāmies pie durvīm, kas bija aizsegtas ar tum�u, raupju vilnas audumu. Sulainis atvēra durvis un veda mani pāris solu tālāk līdz otrām durvīm, atvēra arī tās, pa�ķira bālzaļas zīda portjeras, lēnām pacēla tās aiz viena stūra, klusām izrunāja vārdus: �Misters Hārtraits� � un atstāja mani vienu.

Biju iekļuvis pla�ā telpā ar augstiem, ciļņu rotātiem griestiem; uz grīdas bija tik biezs un mīksts paklājs, it kā man zem kājām veselām kārtām būtu salocīts plī�s. Vienu sienu aizņēma milzīgs grāmatskapis ar kaut kāda neredzēta koka inkrustācijām. Tas nebija augstāks par se�ām pēdām, un uz tā vienādā atstatumā cita no citas bija saliktas marmora statuetes. Pie pretējās sienas stā�vēja divi antīki rakstāmgaldi, starp un virs tiem karājās iestiklota glezna �Madonna ar bērnu�, kuras ietvara apak�ējā stūrī bija piestiprināta apzeltīta plāksnīte ar Rafaela vārdu. Tiklīdz pārkāpu pār slieksni, istabas abās pusēs ieraudzīju pārvietojamus skapī�us un galdiņus ar bronzas inkrustācijām un intarsijām, kas bija apkrauti ar Drēzder.es porcelāna figūriņām, greznām vāzēm, ziloņ�kaula izstrādājumiem un visvisādiem zeltā, sudrabā un dārgakmeņos spīguļojo�iem nieciņiem un retumiem. Ista�bas viņā galā man tie�i pretī sauli aizsedza logu aizkari no tāda pa�a bālzaja zīda kā portjeras pie durvīm. Tāpēc gaisma bija klusināta, acij tīkama, noslēpumaina un vie�nādi krita uz visiem priek�metiem, nevienu īpa�i neiz�celdama, tā vēl vairāk likdama izjust dziļo klusumu un no�ķiltību, kas valdīja �ai telpā; miers glu�i kā oreols apņēma arī vientuļo mājas saimnieku, kad viņ� tur gurdi sēdēja, atgāzies lielajā atzveltnī, ar lasāmpulti pie vienas un mazu galdiņu pie otras rokas.

Ja pēc cilvēka ārienes, kad viņ� tikko pabeidzis rīta tualeti un viņam jau pāri �etrdesmitiem, var spriest par gadiem � kas gan ir stipri ap�aubāms �, tad, torīt ierau�got misteru Fērliju, es viņam dotu tā starp piecdesmit un se�desmit. Gludi skūtā seja bija kalsna, novājējusi un uzkrīto�i bāla, ta�u ne grumbaina, deguns prāvs un līks, acis pelēcīgi zilas, lielas, izvelbtas un ap plakstiņiem iekaisu�as; plānie mati izskatījās mīksti un tik palsi, ka tādos sirmums vēl ilgi paliek nemanāms. Mugurā viņam bija tum�i, gari svārki no kaut kāda paplāna auduma, veste un spodri baltas bikses. Viņa kājas bija sievi�ķīgi mazas, un tad vēl zīda zeķes miesas krāsā un lakādas kur�pes. Divi gredzeni rotāja viņa baltos, trauslos pirkstus; lai arī biju galīgs nepra�a, tūdaļ attapu, ka to cena ir pa�sakaina. Viņ� likās vāja rakstura, aiz gara laika niķu pilns, pārsmalcināts cilvēks, � vīrietim tā jau bija se�vi�ķa pārsmalcinātība, pat sievietei �ādas īpa�ības nekādā ziņā nav raksturīgas. �īrita pārrunas ar mis Helkūmu bija mani jau noskaņoju�as labvēlīgi pret visiem �ī nama iemītniekiem, bet, ieraugot misteru Fērliju, �is noskaņo�jums tūdaļ pagaisa.

Iedams tuvāk, manīju, ka glu�i bez darba viņ� nav, kā biju domājis sākumā. Starp visiem �iem retumiem un skaistajiem priek�metiem uz lielā galda viņam blakus atradās miniatūrs melnkoka �ķirstiņ� ar sudraba apkalu�miem; tajā glabājās visvisādu formu un lielumu monētas, saliktas mazās, ar purpursārtu samtu pārvilktās lādītēs. Viena no tām bija nolikta uz mazā galdiņa blakus, un tai līdzās atradās smalkas juveliera otiņas, ziemi�ķādas ga�baliņ� un maza pudelīte ar kaut kādu �ķidrumu � viss, kas vajadzīgs seno monētu spodrinā�anai, tiklīdz kāda sāktu apsūbēt. Vārgie, baltie pirksti lēnām grozīja kaut ko, kas manās nezinātāja acīs izskatījās pēc apķepu�as alvas medaļas ar robotām malām, kad zināmā attālumā no viņa krēsla apstājos, lai paklanītos.

���� Priecājos, ka esat Limrid�ā, mister Hārtrait, � viņ� teica īdzīgā, �ērksto�ā balsī, kuras miegainajā, gurdajā murdoņā ieskanējās pa nepatīkami augstai notij. � Lū�dzu, piesēdiet. Tikai, lūdzams, nestumdiet krēslu. Mani nervi ir tā sabeigti, ka jebkura kustība sagādā man asas sāpes. Vai apskatījāt savu studiju? Kā tur būs?

��� Es nāku taisnā ceļā no turienes, mister Fērlij, un man jums jāsaka �

Viņ� mani pārtrauca pusvārdā, piemiegdams acis un kā lūg�anā paceldams savu bālgano roku. Es aprāvos neziņā, un ķērksto�ā balss pagodināja mani ar �ādu pa�skaidrojumu:

���� Lūdzu, neņemiet Jaunā. Ja jūs tomēr iemanītos runāt mazliet klusāk. Kad nervi tā sabendēti, jebkur� skaļums ir veselas mocības. Jūs neņemsiet Jaunā vājinie�kam? Es atļaujos tikai to, ko bēdīgais veselības stāvoklis spie� man teikt kuram katram. Jā. Un istaba jums tie�ām patika?

���� Skaistāku un ērtāku vairs nevar vēlēties, � es at�bildēju, klusinādams balsi un pamazām jau atskārzdams, ka mistera Fērlija savtīgā simulē�ana un mistera Fērlija sabendētie nervi ir viens un tas pats.

���� Prieks dzirdēt. Varat būt dro�s, mistei Hārtrait, ka �ai mājā tiksiet turēts pienācīgā cieņā. Te pret māksli�nieku neviens nav necilvēcīgs, kā tas parasts Anglijā. Jaunībā tik ilgi esmu nodzīvojis ārzemēs, ka �ai ziņā esmu brīvs no aizspriedumiem. Kaut es varētu to pa�u teikt par zemāko mui�niecību � kāds pretīgs vārds, bez kura laikam nevar iztikt �, par apkaimes zemāko mui��niecību. Mākslas jautājumos viņi ir no�ēlojami barbari, mister Hārtrait. Lieku savu galvu ķīlā, tie ir tie cilvēki, kas acis vien ieplestu aiz brīnumiem, ieraugot Kārli Piekto pasniedzam Ticiānam otu. Vai jūs neieliktu atpa�kaļ �o monētu lādīti un nepadotu man nākamo? Kad nervi tā sabeigti kā man, tad jebkura piepūle ir ārkārtīgi nepatīkama. Tā. Tencinu.

Kā ilustrācija nupat izklāstītajai liberālajai sociālajai teorijai �is mistera Fērlija aukstasinīgais rīkojums mani bezmaz vai sasmīdināja. Noliku vienu lādīti un pasniedzu otru, cik vien laipni mācēdams. Viņ� sāka niekoties ar monētu kolekciju un mazajām otiņām, apātiski aplūko�dams monētas un nebeigdams vien priecāties par tām, turklāt nepārtraukdams mūsu sarunu.

���� Tūksto�kārt tencinu un tūksto�kārt lūdzu piedo�anu. Vai jums patīk monētas? Jā? Jauki, ka mums abiem ir vēl citas kopīgas aizrau�anās līdztekus mākslai! Un ta�gad par atlīdzību � Sakiet man � vai esat apmierināts?

���� Vēl vairāk nekā apmierināts, mister Fērlij.

���� Cik patīkami. Un kas tad vēl? Ak tā, atceros. Jā. Par atalgojumu, kuru saņemsiet par sniegto iespēju ap�gūt jūsu vispusīgās zinā�anas mākslā. Mans pārvaldnieks nedēļas beigās ieies pie jums un uzklausīs jūsu vēlē�a�nās. Un kas tad vēl? Vai nav savādi? Man bija tik daudz kas sakāms, un nu viss izkūpējis. Varbūt paraujiet to zvaniņu. Tur tai stūrī. Tā. Tencinu.

Es paraustīju auklu, un nedzirdami ienāca tikko pie�ņemts sulainis � ārzemnieks ar iztapoņas smaidu un gludi pieglaustiem matiem, īsts verga dvēsele.

���� Lūis, � teica misters Fērlijs, izklaidīgi slaucīdams pirkstu galus ar vienu no smalkajām juveliera otiņām, � �orīt es �o to ierakstīju tabuliņās. Atnes tās �urp. Tūksto�kārt atvainojiet, mister Hārtrait, baidos, ka esmu jums jau apnicis.

Viņ� atkal gurdi pievēra plakstus, pirms es paguvu atbildēt, un, tā kā viņ� tik tie�ām mani garlaikoja, sēdēju klusiņām un vēroju Rafaela madonnu. Tikmēr sulainis bija izgājis no istabas un drīz vien atkal ienācis ar mazu grāmatiņu ziloņkaula krāsā. Misters Fērlijs, atviegloti uzelpojis, ai vienu roku at�ķīra grāmatiņu, otrā izslēja sīko otiņu par zīmi, lai sulainis gaida tālākos rīkojumus.

���� Jā. Tie�i tā! � misters Fērlijs noteica, ielūkodamies tabuliņās. � Lūis, padod man to mapi! � Viņ� norādīja uz sarkankoka eta�erēm pie loga, kurās bija saliktas vai�rākas mapes. � Nē. Ne jau ar zaļo muguriņu � tur glabā�jas mani Rembranta asējumi, mister Hārtrait. Vai jums pa�tīk asējumi? Jā? Priecājos, ka mūsu gaume arī te saskan. To mapi ar sarkano muguriņu, Lūis. Tikai nenomet zemēl Jūs, mister Hārtrait, nevarat ne iedomāties, kas tās būtu par mocībām, ja Lūiss nomestu �o mapi. Vai no krēsla tā nenokritīs? Mister Hārtrait, kā jums �ķiet, vai uz krēsla tā būs dro�ībā? Jā? Tad man prāts mierīgs. Dariet man to prieku un apskatiet zīmējumus, ja jūs tie�ām do�mājat, ka tie atrodas dro�ībā. Lūis, jūs varat iet. Esat gan jūs ēzelis! Vai neredzat, ka es turu tabulas? Vai vēl ilgi man būs tās jātur? Vai pats nevarat izņemt tās man no rokām bez teik�anas? Tūksto�kārt izlūdzos piedo�anu, mister Hārtrait. Tie kalpotāji ir tik neattapīgi. Un tagad sakiet � kādas ir jūsu domas par zīmējumiem? Es tos saņēmu �ausmīgā stāvoklī, kad es tos pēdējoreiz aplū�koju, likās, no tiem vēl nāk �o antikvāru pirkstu smaka. Vai ņemsiet tos savā gādībā?

Kaut ari mani nervi nebija tik jutīgi, lai uztvertu ple�beja pirkstu smaku, kas bija tā apvainojusi mistera Fēr�lija o�as orgānu, toties mana gaume bija pietiekami iz�kopta, lai, pārcilājot vien �īs lapas, jau pagūtu novērtēt �os zīmējumus. Tie bija lieliski akvareli, lielākoties angļu mākslinieku darbi: tādi gan būtu pelnīju�i vaiiāk sau�dzības no to agrāko īpa�nieku puses.

���� Tie rūpīgi jāpielabo un jāieliek ietvaros, � es teicu. � Manuprāt, to vērtība �

���� Piedodiet, � misters Fērlijs mani pārtrauca, � vai jums nebūs iebildumu, ja pievēr�u plakstus, kamēr jūs runājat? Pat �ī gaisma man ir par spilgtu.

���� Es gribēju teikt, ka zīmējumi ir visu �o pūliņu vērti�

Misters Fērlijs pēk�ņi atkal pavēra plakstus un, pagrie�zies pret logu, izmisīgi nobolīja acis.

���� Dieva dēļ, neņemiet ļaunā, mister Hārtrait, � viņ� teica, tik tikko vairs spēdams parunāt, � bet es nudien dzirdēju �ausmīgas klaigas, laikam knauķi dārzā� manā dārzā � tepat lejā,

���� Diez vai. Es gan nekā nedzirdēju, mister Fērlij.

���� Dariet man to prieku � jūs bijāt tik saudzīgs pret maniem sabendētajiem nerviem �, dariet man to prieku un paceliet aizkara stūri. Tikai lai saule netiek man virsū, mister Hārtrait! Vai pacēlāt aizkaru? Tad esiet tik laipns un paraugieties, kas notiek dārzā!

Izpildīju arī �o lūgumu. Visapkārt dārzam bija uzcelts pamatīgs �ogs. Sai svētajā neaizskaramajā vientulībā ne�manīju nevienas dzīvas radības, ne lielas, ne mazas. Pa�teicu �o priecas vēsti misteram Fērlijam.

���� Tūksto�kārt tencinu. Laikam tikai iedomas. Paldies dievam, mūsu mājās bērnu nav, bet kalpotāji (cilvēki bez nerviem jau no dzim�anas) �os ciema bērnus vēl sakūda. Tādi knēveļi� Mans dievs, tādi knēveļi! Atzī��os jums, mister Hārtrait, � tur kaut kas ir jāgroza pa��os pamatos. �ķiet, viņi laisti pasaulē tikai tāpēc, lai ne�mitīgi celtu kņadu. Mūsu apburo�ais Rafaello laikam gan iedomājās tos daudz labākus?

Viņ� norādīja uz gleznu, kuras aug�ējā stūrī itālie�u skolai parastie ķerubi, baudīdami debess mājokļu ērtī�bas, bija iespiedu�i zodus dzeltenbrūna mākonī�a pūkās.

���� īsta paraugģimene! � misters Fērlijs teica, glūnē�dams uz ķerubiem. � Tik jauki apaļi vaidziņi, tik jauki mīksti spārniņi � un tas ari ir viss. Nekādu nosmulētu peku skraidelē�anai, nekādas rīkles spieg�anai. Nemaz nav ko salīdzināt ar �iem! � Bet nu es atkal pievēr�u plakstus, ja vien jūs atļaujat. Vai tie�ām jūs pratīsiet apieties ar zīmējumiem? Tad es lieku prātu mierā. Vai vēl kaut kas ir izlemjams? Ja ari būtu, tad tikpat ir izkū�pējis no prāta. Vai nepaaicināsim Lūisu?

Tobrīd es ar tādu pa�u nepacietību kā misters Fērlijs gaidīju, kaut �ī saruna drīzāk beigtos, tāpēc nolēmu iz�tikt bez sulaiņa un pats uzņemties viņa pienākumus.

���� Vienīgais, pai ko es vēl gribēju ar jums parunāt, mister Fērlij, ir nodarbības ar abām jaunajām dāmām.

���� Jā gan! � misters Fērlijs atsaucās. � Kaut man pietiktu spēka nokārtot arī �o jautājumu, bet ar no�ēlu jāatzīst, ka nepietiek. Lai visu norunā un izlemj, un tā tālāk, pa�as dāmas, kurām lemts izmantot jūsu laipnos pakalpojumus, mister Hārtrait. Mana brāļameita ir aizrā�vusies ar jūsu brīni�ķo mākslu. Viņa saprot pietiekami daudz, lai apzinātos pati savu nevarību. Lūdzu, papūlie�ties viņas labad. Jā. Vai vēl kas būtu runājams? Nē. �ķiet, esam sapratu�ies, vai ne? Nedrīkstu jūs ilgāk at raut no jūsu tīkamā darba, vai tā nav? Cik labi, ka viss ir norunāts, � man kā akmens novēlās no sirds. Vai jūs nepazvanītu, lai Lūiss aiznes mapi uz jūsu istabu?

���� Ja jums nav iebildumu, mister Fērlij, es to aizne�sī�u pats.

���� Patie�ām? Vai jums pietiks spēka? Cik patīkami būt stipram! Vai esat dro�s, ka nenometīsiet to zemē? Cik labi, ka būsiet Limrid�ā, mister Hārtrait! Esmu tāds cie�tējs, ka neuzdro�inos cerēt uz bie�u tik�anos ar jums. Ja jums nebūtu par grūtu, neaizcērtiet durvis un neizlaidiet mapi no rokām. Tencinu. Esiet, lūdzu, uzmanīgs ar por�tjerām � visniecīgākais troksnītis man iet caur kauliem. Jā. Lai jums labi sokas!

Kad zaļganās poitjeras bija pavērtas un abas ar raupjo audumu aizsegtās durvis aiztaisītas, uz brīdi paliku stā�vam apaļajā priek�telpiņā, laimīgs, ka tomēr esmu ticis ārā no mistera Fērlija istabas. Jutos kā no dziļiem ūde�ņiem izniris.

Tiklīdz biju ērti iekārtojies mazajā, jaukajā istabiņā, tā nolēmu vairs nespert savu kāju uz maizestēva aparta�mentu pusi, ja nu vienīgi tais ārkārtējos gadījumos, kad viņ� mani pagodinātu ar īpa�u uzaicinājumu. Juzdamies gandarīts ar �ādu lēmumu, drīz vien atguvu sirdsmieru, kuru man uz laiku bija laupījusi darba devēja augstprā�tīgā familiaritāte un saltā laipnība. Atliku�ās rīta stundas pagāja mierīgi, pārskatot un kārtojot zīmējumus, apgrie��ot tiem nelīdzenās malas, lai varētu likt ietvaros. Es dro�i vien būtu paveicis vēl daudz, daudz vairāk, bet ar

katru brīdi kļuvu nepacietīgāks, gaidīdams, kad beidzot pulkstenis sitīs divi, un bija grūti nosēdēt uz vietas, un pat darbs vairs tā ne�ķīrās, lai arī nebija no sare�ģītajiem.

Tie�i divos, vēl mazliet satraukts, gāju lejā. Ēdamistabā mani atkal gaidīja pārsteigumi. Tūdaļ, tūdaļ es tik�u iepazīstināts ar mis Fērliju un, ja, pārlūkojot mātes vēs�tules, mis Helkūmas cerības būs piepildīju�ās, beidzot uzzinā�u, kas ir �ī sieviete baltā.

Kad iegāju istabā, mis Helkūma sēdēja pie ēdamgalda blakus kādai pusmū�a dāmai.

�ī pusmū�a dāma tika man stādīta priek�ā kā mis Fēi- lijas kādreizējā guvernante misis Vēzija, kuru vēl �orīt mana mundrā sarunu biedre pie brokastgalda bija tik spilgti raksturojusi: �visiem galvenajiem likumiem ap�veltīta sieviete, bet tas neko nelīdz � viņai �eit nav teik�anas�. Atliek tikai piebilst, ka mis Helkūma �o pus�mū�a dāmu bija raksturojusi gau�ām trāpīgi. Misis Vē�zija �ķita pats cilvēku savaldības un sievi�ķīgās laipnības iemiesojums. Miegainajā smaidā viņas tuklajā, rāmajā vaigā staroja kluss prieks par �o kluso dzīvīti. Da�s trau�cas, da�s lēnītiņām staigā caur dzīvi. Misis Vēzija visu mū�u sēdēja. Sēdēja mājās, rīts vai vakars, sēdēja dārzā, sēdēja, kur vien pagadījās, sēdēja pie loga (uz saliekamā krēsla), kad draugi mēģināja pierunāt viņu doties līdzi pastaigā, viņa apsēdās, lai kaut ko apskatītu, lai par kaut ko parunātu, lai uz visparastākajiem jautājumiem atbil�dētu �jā� vai �nē� � un alla� ar to pa�u rāmo smaidu uz lūpām, alla� to pa�u izklaidīgo un reizē vērīgo ska�tienu, rokas un kājas vienmēr ērti un omulīgi salikusi, vienalga, kas �ais mājās notiktu. Labsirdīga, padevīga, neizsakāmi rāma un nekaitīga pusmū�a dāma, kurai ne reizi kop� nāk�anas pasaulē nav ie�āvusies prātā dcma, ka arī viņa ir dzīvs cilvēks. Dabas māmuļai �ai pasaulē ir tik daudz darba un jārada tik bezgalīga da�ādība, ka, vienlaikus veicot tik da�ādus darbus, reizēm tā pati vairs neattopas. No �āda viedokļa raugoties, palieku tai ne�grozāmajā pārliecībā, ka dabas māmuļa bija pārlieku noņēmusies ar kāpostu radī�anu, kad misis Vēzijai vaja�dzēja nākt pasaulē, tāpēc mūsu cienījamā pusmū�a dāma

visvairāk dabūja ciest no dabas māmuļas pārliecīgās aiz�rau�anās ar dārzeņiem.

�������� Tātad, misis Vēzija, � ierunājās mis Helkūma, blakus �ai klusajai pusmū�a dāmai izskatīdamās mun�drāka, asprātīgāka un ņiprāka nekā parasti, � ko jums piedāvāt? Siteni?

Misis Vēzija sakrustoja krunkainās roķeles uz galda malas, rāmi pasmaidīja un teica:

���� Jā, manu drostaliņ.

�������� Bet kas nolikts tur pretī misteram Hārtraitam? Sau�tēts cālis? �ķiet, sautēts cālis jums gar�o labāk par siteni, misis Vēzija?

Misis Vēzija noņēma krunkainās rokas no galda malas, sakrustoja tās klēpī, domīgi pameta ar galvu uz cāļa pusi un noteica:

���� Jā, dūjiņ.

�������� Bet ko jūs galu galā esat izvēlējusies? Lai misters Hārtraits pasniedz cāli vai lai es pasniedzu siteni?

Misis Vēzija nolika vienu krunkaino roķeli atpakaļ uz galda malas, tāda kā samiegojusies vēl paminstinājās un tad noteica:

���� Kā pati redzat, drostaliņ.

��������� Ap�ēliņ! Bet kas jums pa�ai labāk gar�o? Varbūt nomēģināsiet pa kumosiņam no abiem? Varbūt sāksiet ar cāli, jo misters Hārtraits nevar vien sagaidīt, lai no�grieztu gabaliņu.

Misis Vēzija nolika arī otru krunkaino roķeli atpakaļ uz galda malas, uz mazu brītiņu kļuva tāda kā mo�āka, paklausīgi pielieca galvu un teica:

���� Esiet tik laipns, ser.

Nu, vai nav viena labsirdīga, padevīga, neizsakāmi rāma un nekaitīga pusmū�a dāma? Bet pagaidām varbūt pietiks par misis Vēziju.

Visu �o laiku no mis Fērlijas nebija ne vēsts. Bijām jau pamieloju�ies, bet viņa vēl nenāca. Mis Helkūma, kuras vērīgajai acij itin nekas nepaslīdēja garām, ma�nīja, ka ik pa brīdim es paskatos uz durvīm.

�������� Es jūs saprotu, mister Hārtrait, � viņa teica. � Jums gribas zināt, kur kavējas otra jūsu audzēkne. Viņa palika lejā, galvas sāpes gan pārgāju�as, bet ape�tītes vēl neesot. Paļaujieties uz mani. Apsolu, ka gan jau pa abiem atradīsim viņu kaut kur dārzā.

Viņa paņēma uz tuvējā krēsla nolikto saulessargu un pagāja garām istabas viņa gala platajam logam, no kura pavērās skats uz zālāju. Gandrīz lieki ir piebilst, ka misis Vēziju mēs atstājām sē�am pie galda ar krunkainajām rokām turpat uz galda malas; acīmredzot tā viņa tur no�sēdēs visu pēcpusdienu.

Ejot pāri zālājam, mis Helkūma zīmīgi paskatījās uz mani un nogrozīja galvu.

���� Jūsu dīvainais piedzīvojums vēl arvien, kā jau pa�redzēju, ir pusnakts tumsā tīts, � viņa teica. � Visu rīta cēlienu ņēmos pārlūkot mātes vēstules un neko ne�esmu atklājusi. Bet nekrītiet izmisumā, mister Hārtrait. Tas viss ir pārlieku interesanti, un jūsu sabiedrotā ir sieviete. Tāpēc panākumi ir nodro�ināti, agri vai vēlu. Visas vēs�tules nav pārlasītas. Vēl paliku�i trīs sainī�i, un varat būt dro�s, ka pie tiem man paies viss vakars.

Tātad �orīt modu�ās cerības vēl nebija piepildītas. Sāku jau �aubīties, vai tādas pa�as pieviltas cerības mani ne�gaida pēc sastap�anās ar mis Fērliju, kura visu rītu ne�izgāja man no prāta.

���� Un kā jūs sapratāties ar misteru Fērliju? � mis Helkūma apvaicājās, kad aiz zālāja bijām iegriezu�ies krūmu alejā. � Vai viņ� �orīt bija ļoti nervozs? Nepū�lieties sadomāt atbildi, mister Hārtrait. Ar to vien, ka jūs sastomījāties, man pietiek. Pēc jūsu sejas redzu, ka viņ� bija ļoti nervozs, un, tā kā nevēlos arī jūs padarīt tikpat nervozu, es vairāk neko nejautā�u.

Kamēr viņa tā runāja, bijām iegriezu�ies taciņā un tuvojāmies jaukai, �veicie�u stilā celtai miniatūrai baļķu mājiņai. Uzgāju�i aug�ā pa kāpnītēm, nokļuvām lapenē. Pie rupji aptēsta galda stāvēja jauna sieviete, cauri la�potnei vērdamās pāri tīrelim un pauguram un izklaidīgi �ķirstīdama nelielas ski�u burtnīcas lapas. Tā bija mis Fērlija.

Kā viņu aprakstīt? Kādiem vārdiem attēlot pirmo iespaidu, kā at�ķirt to no savām izjūtām un vēlākiem no�tikumiem? Vai spē�u viņu ieraudzīt tādu, kādu ieraudzīju pirmoreiz, lai tie, kas lasīs �is lappuses, ieraudzītu viņu tādām pa�ām acīm, kādām tobrīd ieraudzīju es?

Loras Fērlijas portrets, kuru es vēlāk veidoju akvarelī, tai pa�ā vietā un pozā, kā ieraugot viņu pirmoreiz, no�likts man blakus uz galda. Es rakstu un raugos portretā, un uz zaļganbrūnā lapenes fona skaidri izceļas gai�ais, jaunavīgais stāvs vienkār�ā baltā muslīna tērpā, kura

griezumu izceļ platas, maigi zilas un baltas ie�uves. Tāda pa�a auduma �alle liegi apņem plecus; galvā viņai ne�liela salmu cepurīte, kas atturīgi rotāta ar tērpam pie�skaņotu lentu un viegli aizēno pieri, nobārstīdama to glu�i kā pērļu zīlītēm. Mati viņai ir tikko jau�ami brūn�gani � ne īsti linu dzelteni, bet gandrīz Likpat gai�i, ne īsti zeltaini un tomēr gandrīz tikpat spo�i �, vietumis tie it kā saplūst ar cepures malas mesto ēnu. No gludā celiņa mati atsukāti pār ausīm un uz pieres sprogojas. Uzacis mazliet tum�ākas par matiem, un acīs tas mierī�gais, dzidrais tirkīza zilums, kas tik bie�i apdzejots un tik reti manīts dzīvē.

Skaista acu krāsa, tik�pat skaists to veidojums � lielas, maigas un rāmi do�mīgas �, bet pats skais�tākais ir dziļais patiesums, kas patvēries �o acu dzī�lēs un ne brīdi neapdziest tur kā gaismas stars no kādas tīrākas, labākas pa�saules. So pa�u burvību � tik liegu un tomēr tik ne�pārprotamu � pau� ik

vaibsts, aizsedzot un pārveidojot pat sīkāko trūkumu, tā ka grūti �ai sejā ko īpa�i izcelt vai pamanīt kādu nepil�nību. Grūti pamanīt, ka zods nav īsti samērīgs ar sejas aug�daļu, kā deguns nebūt nav saucams par klasisku (ērgļa deguns sievietes sejā parasti stāsta par bargumu un cietsirdību, lai cik nevainojami tas veidots); �oreiz gan notikusi pretēja kļūme � deguns gandrīz par strupu, ka svaigās, jutīgās lūpas, vienā kaktiņā paceldamās mazliet uz aug�u, tiko manāmi nervozi savelkas, kad viņa smaida, Varbūt citas sievietes sejā �ādi trūkumi nepaslīdētu ga�rām, bet �oreiz pat neērti ieminēties, tik nemanāmi tie sakļaujas ar visu neatkārtojamo, vienreizīgo, ar �o rota�ļīgo spriganumu; �ķiet, ik vaibstu viņas sejā veidojis viņas saviļņojo�ais skatiens.

Vai par to stāstīs no�ēlojamais portrets, kuru es tādā centībā un ar tādu mīlestību veidoju senajās laimes die�nās? Cik maz no tā redzams nedzīvajā zīmējumā, toties cik spilgti manā atmiņā! Trausla gai�mate glītā, vieglā tērpā nevērīgi �ķirsta ski�u burtnīcu, pacēlusi skaidro dzidri zilo acu skatienu � tas ir viss, ko zīmējums spēj parādīt; varbūt domai un vārdiem tas nemaz nav dziļāk tverams. Sieviete, kas pamodinājusi, palīdzējusi izprast un izveidot mūsu miglaino nojausmu par skaistumu, it kā aizpilda mūsu dvēseles tuk�umu, kuru mēs neesam pa�i noskārtu�i, iekams viņa nav parādījusies. Jūtas, kas slēptas pārāk dziļi, lai tās izteiktu vārdos, pārāk dziļi, lai aptvertu domās, tādās reizēs pamodina burvība, kuru var izjust un iztēloties. Tad sievietes skaistuma noslēpums vairs nav vārdos izsakāms. Tad un tikai tad tas pārkāpj �auro robe�u, aiz kuras �ai pasaulē nav varas ne glezno�tāja otai, ne rakstnieka spalvai.

Iedomājieties viņu, tāpat kā jūs iedomājaties to, kas pirmoreiz lika ietrīsēties jūsu stīgām, kuras vēl neviena cita nebija pratusi skart. Lai �is laipnais, atklātais dzidri zilo acu skatiens pievēr�as jums tāpat kā tas ne ar ko ne�salīdzināmais skatiens, kur� mums abiem tik neizdzē��amā atmiņā. Lai viņas balss skan jūsu ausīs kā mūzika un tikpat melodiski kā toreiz manējās. Lai viņas soļi, ienākot �ais lappusēs un aizejot no tām, ir tādi pa�i kā tie, kuru liegajai atbalsij pielāgojās jūsu sirdspuksti. Iedomājieties viņu kā savu sapņu tēlu � un viņa jums iepatiksies arvien vairāk un jūsu acu priek�ā nostāsies sieviete, kuru esmu ieslēdzis savā sirdī.

Ieraugot viņu pirmoreiz, mani pārņēma sajūta, kas mums visiem tik labi pazīstama un reiz iezogas vai katrā sirdī, nodziest tik daudzās un pa otram lāgam iegailējas tikai retajā. Sī sajūta dīvainā kārtā mocīja un mulsināja mani; tā likās pat nepieļaujama mis Fēilijas klātbūtnē.

Reizē ar spilgto iespaidu, ko atstāja viņas atklātais skatiens, piemīlība un apburo�i vienkār�ā izturē�anās, bija vēl kas cits, kas diez kāpēc vedināja uz domām, ka tomēr kaut kā pietrūkst. Vienu bridi likās, ka �ī kaut kā pietrūkst viņai, tad atkal, ka man pa�am, tāpēc biju ne ziņā. Un savādi � tiklīdz viņa pavērās manī, es to iz�jutu vēl skaudrāk; citiem vārdiem, es skaidri redzēju viņas sejas harmonisko skaistumu, un vienlaikus mani mulsināja apziņa, ka kaut kā tomēr pietrūkst un nav iespējams to pateikt. Kaut kā trūka, noteikti trūka, bet tie�i kā, to es nevarēju pateikt.

�ī ērmotā iedoma (kā toreiz nospriedu) man nejāva justies dabiski, kad pirmoreiz runāju ai mis Fērliju. Es gandrīz neattapu, ko atbildēt uz viņas laipnajiem apsvei�kuma vārdiem. Manīdama manu apmulsumu un katrā ziņā izskaidrodama to ar pārejo�u biklumu, mis Helkūma kā arvien dro�i satvēra sarunas pavedienu savās rokās.

���� Paskatieties, mister Hārtrait, � viņa teica, norādī�dama uz albumiņu un uz mazo, slaido rociņu, kas vēl ar�vien to �ķirstīja. � Katrā ziņā jūs atzīsiet, ka beidzot ir atrasta priek�zīmīga audzēkne. Padzirdējusi par jūsu iera�anos, viņa paķei savu dārgo albumu, veras visvare�nās dabas vaigā un nevar vien sagaidīt, kad sāksiet!

Mis Fērlijas gai�ie smiekli izspurdza lapenē tikpat jautri kā saulstari, kas glāstīja viņas piemīlīgo vaigu.

���� Diez vai esmu pelnījusi tādu uzslavu, � viņa no�teica, dzidri zilajām acīm vērdamās gan mis Helkūmā, gan manī. � Lai kā man patīk zīmēt, es vienmēr apzinos savu nevarību, tāpēc �īs nodarbības mani reizēm baida, reizēm es tās gaidu. Padzirdējusi, ka jūs esat ieradies, mister Hārtrait, sāku pārlūkot uzmetumus, glu�i kā bērnu dienās atkārtoju stundu bailēs, ka nepratī�u atbildēt.

Viņa atzinās ļoti aizkustino�i un vienkār�i un bērni�ķi naivā nopietnībā pavilka albumu pāri galdam sev tuvāk. Mis Helkūma nekavējoties izkliedēja saspīlējumu ar savu gai�o un skaidro valodu.

���� Labi, slikti vai viduvēji, skolotāja stingrā acs to re�dzēs, un tas ir viss. Lora, kā būtu, ja mēs paņemtu tos līdzi izbraukumā, lai misters Hārtraits pirmoreiz uzmet aci, kamēr mēs kratīsimies pa ceļa grambām? Ja vien pratīsim sajaukt viņam prātus, lai viņ�, raugoties apkārt, neredzētu dabu, kāda tā ir, bet, palūkojies mūsu ski�u albumā, redzētu to tādu, kāda tā nav, mēs iedzīsim viņu sprukās � viņ� būs spiests mūs uzslavēt, izlaidīs mūs no savām meistara rokām, un mūsu uzpūtība augs augumā.

���� Ceru, ka man misters Hārtraits neteiks komplimen�tus, � noteica mis Fērlija, kad gājām ārā no lapenes.

���� Vai drīkstu vaicāt, kāpēc jūs tā cerat? � es jau�tāju.

���� Tāpēc, ka noticētu ik vārdam, ko jūs man sacītu, � viņa atzinās.

�ie pāris neviļus pateiktie vārdi palīdzēja atminēt viņas raksturu; �ai uzticībā otram izpaudās viņas pa�as taisnī�bas izjūta. Toreiz es to tikai nojautu. Tagad esmu par to pārliecinājies.

Vēl tikai pagaidījām, līdz krietnā misis Vēzija pieceļas no krēsla, kur viņa vēl arvien sēdēja pie nokoptā bro- kastgalda, iekams sēdāmies vaļējā ekipā�ā, lai dotos solītajā izbraucienā. Pusmū�a dāma un mis Helkūma iekārtojās aizmugurējā sēdekli, mēs abi ar mis Fērliju priek�ā ar ski�u albumu, kas beidzot bija klaji atsegts manam vērtējo�am lietpratēja skatienam. Jebkur� no�pietns kritisks vārds, pat ja es būtu noskaņots to pateikt, palika neizteikts pēc mis Helkūmas deklarētā viedokļa, ka tēlotājas mākslas darbs, kuru radījusi viņa pati, viņas māsa vai jebkura cita sieviete, spējot izraisīt vienīgi smīnu. Atceros, runas mums vedās daudz raitāk nekā albuma �ķirstī�ana. �ī saruna un jo īpa�i ik vārds, ko bilda mis Fērlija, iespiedies man atmiņā tik dziļi, it kā es būtu tos dzirdējis pirms pāris stundām.

Jā, jāatzīstas, pirmajā dienā viņas klātbūtne mani tā apbūra, ka pavisam aizmirsu, kas es esmu un kāpēc esmu �eit ieradies. Pats nenozīmīgākais viņas jautājums � kādu zīmuli ņemt vai kā sajaukt krāsas, tik tikko jau��ama izteiksmes nianse viņas laipnajās acīs, kas vērās mani ar tādu nopietnu apņēmību iegaumēt visu, ko es viņai spēju mācīt, un uzzināt visu, ko es spēju parādīt, � tas viss saistīja manu uzmanību daudz vairāk nekā krā�ņā daba vai gleznainā gaismas un ēnu rotaļa, tām saplūstot virs viļņojo�ā vir�u klaja un līdzenā liedaga. Vai nav savādi, cik maz mēs ko manām no dabas un pasaules, nokļuvu�i citu domu varā? Tikai grāmatās rakstīts, ka dabas klēpī mēs meklējam bēdās mierinājumu vai priekā atbalsi. Mūsdienu dzejā tik daiļskanīgi apdziedātā jūsma par nedzīvo pasauli nepiemīt nevienam mirstīgajam, pat ne pa�iem labākajiem no mums. Bērnībā mēs neviens to pat nepamanām. Neviens cilvēks to nepamana, ja nav īpa�i mācīts. Arī tie, kuriem mū�s paiet kā nebeidzamā jūras un sauszemes brīnumu kaleidoskopā, arī tie �o dabas krā�ņumu nemaz neredz, ja vien nejūt kaut kādu īpa�u aicinājumu. Pēc tā, kā mēs protam �o skaistumu uztvert, arī sprie�am par cilvēka vispārējo kultūras līmeni, un saskatīt �o skaistumu mums palīdz tie�i māk�sla; vēl jāpiebilst � un arī tad tikai tādos brī�os, kad nekas cits nesaista mūsu domas un prātus. Kāda loma �iem dabas jaukumiem piekritusi mūsu pa�u un mūsu draugu pārdzīvojumos gan gai�os, gan smagos brī�os? Kāda tiem loma, kad klāstām savas nebeidzamās sīkās raizītes un bēdas, kas tā jo dienas iet no mutes mutē? Visu, ko spēj aptvert mūsu prāts, visu, ko spēj izjust mūsu sirds, mēs gūsim tikpat dro�i un gandarījums par �o guvumu būs tāds pats, vienalga, vai zemes vaigs pie�vērsīsies mums visā krā�ņumā vai tikai no�ēlojamā pelē�cībā. Dro�i vien ir kāds iemesls, kāpēc dzīvajai radībai ir jau asinīs �ī nejūtiba pret apkārtējo pasauli, iemesls, kas varbūt meklējams galējā at�ķirībā starp cilvēka un dabas likteņiem. Pa�i augstākie kalni, kurus cilvēka acs spēj aptvert, ir lemti iznīcībai. Pati niecīgākā cilvēcīgā doma �ķīstā dvēselē ir lemta nemirstībai.

Bija pagāju�as gandrīz trīs stundas, kad mūsu kariete atkal ieripoja pa Limrid�as mui�as vārtiem.

Atpakaļceļā liku dāmām pa�ām izvēlēties peizā�u, kas manā uzraudzībā viņām būs jāglezno nākamās dienas pēcpusdienā. Kad viņas bija aizgāju�as pārģērbties pus�dienām un es atkal viens sēdēju savā mazajā istabiņā, pēk�ņi man saplaka dū�a. Jutos neveikli un neapmieri�nāts ar sevi, pats .nezināju, kādēļ. Varbūt tikai tobrīd atskārtu, ka izbraukumā biju piedalījies drīzāk kā vie�sis, nevis kā zīmē�anas skolotājs. Varbūt mani vēl vajāja dīvainā sajūta, ka vai nu mis Fērlijai, vai man pa�am kaut kā pietrūkst, sajūta, kas bija mulsinājusi mani, pir�moreiz sastopoties ar viņu. Lai nu tas būtu kas būdams, jutos atvieglots, kad aicinājums pusdienās izrāva mani no vientulības un es atkal nokļuvu dāmu sabiedrībā.

Ieejot ēdamistabā, mani pārsteidza trīs dāmu tērpu lielā at�ķirība un drīzāk audumu, nevis krāsas ziņā. Misis Vēzija un mis Helkūma bija saposu�ās ļoti grezni (pie�mēroti saviem gadiem), misis Vēzija sudrabpelēkā tērpā mis Helkūma viegli dzeltenā tērpā, kas tik lieliski piestā�vēja viņas tumsnējai sejai un melnajiem matiem, mis Fērlija ģērbusies atturīgā, gandrīz vai trūcīgā balta mus- llna tērpā. Tas bija sniega baltumā un skaisti piegriezts, un tomēr �ādu vienkār�u kleitu varētu valkāt tiklab na�badzīga vīra sieva, kā meita; pēc ārienes sprie�ot, viņas guvernante izskatījās daudz krā�ņāka. Vēlāk, iepazinis mis Fērliju tuvāk, sapratu, ka �is dīvainais kontrasts, mal�dīgais iespaids izskaidrojams ar viņai piemīto�o jūtu izsmalcinātību un vairī�anos kaut kā izrādīt savu pārti�cību. Ne misis Vēzijas, ne mis Helkūmas greznība nespēja pamudināt viņu ģērbties greznos tērpos, lai aizēnotu abas �īs nabadzīgās dāmas.

Pēc pusdienām visi kopā iegājām viesistabā. Kaut arī misters Fērlijs (acīmredzot sacenzdamies ar augstprātīgi vēlīgo karali, kas pats savām rokām bija pasniedzis Tici- ānam otu) bija licis pārvaldniekam apvaicāties, kāds vīns man gar�otu pēc azaida, man pietika apņēmības pretoties kārdinājumam pasēdēt cēlā vientulībā ar pa�a izraudzī�tajām pudelēm un pietika saprāta vēl palūgt dāmām at�ļauju, kamēr vien uzturē�os Limrid�ā, celties no galda reizē ar viņām, kā tas pieklājas civilizētam ārzemniekam.

Viesistaba, kur uzkavējāmies līdz pievakarei, atradās apak�stāvā un bija tikpat liela kā ēdamistaba. Pa�ā galā platas stikla durvis vērās uz terasi, kur ziedēja cita par citu kiā�ņāk saplauku�as puķes. Kad gājām iek�ā istabā, rēnā, dūmakainā nokrēsla jau aizēnoja ziedus un lapas, pielāgodama tos saviem mierīgajiem toņiem; no pavērta�jām stikla durvīm uzvēdīja tīkamas, liegas vakara smar��as. Krietnā misis Vēzija (kā alla� atkal apsēzdamās pirmā) izvēlējās atzveltnes krēslu stūrī un, ērti iekārto�jusies, laidās snaudā. Pēc mana lūguma mis Fērlija apsē�dās pie klavierēm. Es viņai sekoju un apsēdos turpat ne�tālu, redzēju mis Helkūmu iestājamies sānloga ni�ā, lai turpinātu pārskatīt mātes vēstules vakara saules pēdējos rāmajos staros.

Cik spilgti rakstot ataust atmiņā rāmā novakares omu�lība viesistabā! No savas vielas, kur biju apsēdies, es varēju redzēt mis Helkūmas graciozo stāvu, pa pusei liegajā vakara gaismā, pa pusei noslēpumainajā ēnā, ap�ņēmīgi nolieku�os pār vēstulēm klēpī, bet vēl tuvāk, pie klavierēm, pret mazliet tum�āko iek�sienu tik jauki izcē�lās spēlētājas daiļais profils. Ara uz terases ziedu �emuri garie zāju stiebri un vīteņaugi vilnīja vakara elpā tik liegi, ka �aboņa nebija saklausāma. Pie debesīm nere�dzēja neviena mākonī�a, austrumu pamalē jau viegli trī�sēja mēnesnīcas neizprotamais spīdums. �is miers un no slēgtība ik domu, ik jūtu ieskāva stindzino�ā, pārdabiskā klusumā, un, jo vairāk satumsa, jo dziļāks kļuva �is dzie�dino�ais klusums, tas it kā lidinājās virs mums reizē ar Mocarta mūzikas dievi�ķo maigumu. Tas bija neaizmir�stamu iespaidu un pārdzīvojumu vakars.

Mēs visi klusu sēdējām pa�u izraudzītajās vietās � misis Vēzija vēl arvien snauda, mis Fērlija vēl arvien spēlēja, mis Helkūma vēl arvien lasīja � līdz tumsā ne�kas vairs nebija saskatāms. Tikmēr gar terases stūri bija pielavījies mēness, un blāvie, noslēpumainie stari jau lodāja gar istabas viņu malu.

Pēc mijkrē�ļa tumsas tas likās tik skaisti, ka mēs vien�prātīgi nolēmām atteikties no lampām, kad sulainis tās ienesa, un nemaz neiededzām gaismu lielajā istabā, vie�nīgi pie klavierēm lipināja divas sveces.

Mūzika neapklusa vēl kādu pusstundu, līdz mēnesnīcas burvība izvilināja mis Fērliju laukā uz terases; es viņai sekoju. Tiklīdz pie klavierēm bija iedegtas sveces, mis Helkūma bija pārsēdusies, lai to gaismā pārlūkotu atliku��ās vēstules. Viņa palika sē�am uz zemā krēsla pie kla�vierēm, tā aizrāvusies, ka �ķita nemanām mūs pieceļa�mies.

Laikam nebijām pastāvēju�i pie stikla durvīm vēl ne piecas minūtes un mis Fērlija, klausīdama manam pado�mam, tie�i tobrīd sēja ap galvu balto lakatiņu, jo vakars bija dzestrs, kad izdzirdēju mis Helkūmu klusā, satrauktā un pārvērstā balsī izrunājam manu vārdu.

� Mister Hārtrait, � viņa teica, � vai jūs uz brīdi nepanāktu �urp? Man ar jums jārunā.

Tūdaļ gāju iek�ā. Klavieres atradās pret istabas vidu pie iek�sienas. Tām blakus tālāk no terases sēdēja mis Helkūma, viņai klēpī bija juku jukām sasviestas vēstu�les, un vienu viņa turēja rokā pie pa�as sveces. �ai pusē, tuvāk terasei, stāvēja zems turku dīvāniņ�, uz kura es piemetos. Tā es nebiju tālu no stikla durvīm un varēju skaidri saskatīt mis Fērliju ik pa brīdim paejam garām durvīm, kad viņa tur mēness gaismā lēnām staigāja no terases viena gala līdz otram.

���� Paklausieties, es jums nolasi�u �īs vēstules bei�gas, � mis Helkūma teica. � Un pasakiet, vai tas kaut kādi neizskaidro jūsu dīvaino piedzīvojumu ceļā uz Lon�donu. �o vēstuli māte sūtījusi savam otrajam vīram mis�teram Fērlijam; tā rakstīta pirms vienpadsmit divpadsmit gadiem, Tolaik misters un misis Fērlija, tāpat ari mana pusmāsa Lora �ai namā bija aizvadīju�i jau vairākus gadus, manis �eit nebija, es toreiz kādā Parīzes skolā beidzu savu izglīto�anos.

Viņa runāja nopietni, arī izskatījās nopietna un, kā man �ķita, tāda kā noba�ījusies. Tie�i tai mirklī, kad viņa pacēla vēstuli pie sveces, lai sāktu lasīt, mis Fērlija pa�gāja garām terases durvīm, pameta acis istabā un, redzē�dama, ka esam aizņemti, lēnām gāja tālāk.

Mis Helkūma sāka lasīt:

���� �Tev, dārgais Filip, dro�i vien jau apnicis nemitīgi klausīties par manu skolu un maniem audzēkņiem. Tur Tu, lūdzams, vaino Limrid�as dzīves vienmuļību, nevis mani. Bez tam �oreiz man tie�ām ir stāstāms Tev kaut kas interesants par kādu no jaunajām skolniecēm.

Tu pazīsti veco misis Kempu, ciema bodnieci. Ilgus gadus tā sirga, ārsts vairs nedod nekādas cerības, un tā viņa lēnām dziest dienu no dienas. Viņas māsa, vienīgais dzīvais radagabals, viņnedēļ ieradās vājinieci aprūpēt. Braukusi �urp no Hemp�īras � viņas vārds ir misis Ke- terika. Pirms �etrām dienām �ī misis Keterika atnāca pie manis ar savu vienīgo atvasīti � jauku meitenīti, kas ir varbūt gadiņu vecāka par Loru, mūsu pa�u lolojumu ��

Kad viņa lasīja pēdējo teikumu, mis Fērlija vēlreiz pagāja garām terases durvīm, klusu dungodama kādu no �ovakar spēlētajām melodijām. Mis Helkūma nogaidīja, līdz viņa vairs nebija redzama, un tad lasīja tālāk:

���� �Misis Keterika ir kārtīga, cienījama sieviete pus�mū�a gados, prot uzvesties un, cik var spriest, kādreiz bijusi diezgan, es saku � diezgan skaista. Un tomēr gan viņas ārienē, gan uzvedībā ir kaut kas tāds, ko es ne�spēju saprast. Aiz �īs pārliecīgās atturības acīmredzot kaut kas slēpjas; sejas izteiksme � es nemāku to aprak�stīt � liek domāt, ka viņai kaut kas padomā. Kā noslē�pumainā plīvurā ietinusies. Bet Limrid�ā viņa ieradās aiz gau�ām vienkār�a iemesla. Kad viņa brauca �urp no Hemp�īras kopt māsu, misis Kempu, mū�a pēdējā cē�lienā, viņa bija spiesta meitenīti ņemt līdzi, jo mājās ne�palika neviena, kas bērnu pieskatītu. Misis Kempa varēja nomirt kuru katru dienu vai arī nīkt vēl mēne�iem ilgi, un tā nu misis Keterika ieradās pie manis izlūgties at�jauju viņas meitai Annai apmeklēt manu skolu, gan ar norunu, ka tūdaļ pēc misis Kempas nāves viņas abas atkal dosies atpakaļ uz mājām. Es neiebildu, un to pa�u dienu, kad mēs abas ar Loru gājām staigāt (viņai bija nupat apritējis vienpadsmitais gadiņ�), aizvedām meitenīti uz skolu.�

Mis Fērlijas stāvs, gai�s un liegs sniegbaltajā muslīna tērpā � seju izcēla zem zoda sasietais baltais lakatiņ� �, atkal ieslīdēja mēness staros. Mis Helkūma atkal pagai�dīja, līdz viņa aiziet, tad turpināja:

� �Filip, esmu stipri pieķērusies jaunajai audzēknei, kāpēc, to es pateik�u vēstules beigās, lai Tevi pārsteigtu. Māte par meitenīti nebija pateikusi neko vairāk kā par sevi, man pa�ai bija jāatklāj (un tas kļuva skaidrs pir�majā dienā, kad stundā viņu izpra�ņāju), ka nabaga bērns stipri vien atpaliek savā attistibā. To manīdama, nāka�majā dienā atvedu viņu pie sevis, pati sarunāju ārstu, lai viņ� atnāk, izklau�ina un novēro bērnu un pasaka savas domas. Viņ� ir tai pārliecībā, ka ar laiku tas pār�ies. Un viņ� uzskata, ka tie�i �obrīd pats svarīgākais ir rūpīgs audzinā�anas darbs skolā, jo bērna neparasti gausā uztvere prasot jo sevi�ķu neatlaidību, lai to, kas uztverts, arī saglabātu. Bet, mīļais, Tu savā pārsteidzībā neiedo�mājies, ka esmu pieķērusies kaut kādai muļķītei. �ī na�baga mazā Anna Keterika ir jauks, piemīlīgs, bezgala mīļ� bērns, un viņa pasaka da�kārt kaut ko tik savdabīgi, jauki (kā Tu varēsi spriest no piemēra) un tik negaidīti un tad pati it kā nobīstas par saviem vārdiem. Kaut ari viņas apģērbs ir tīrs un kārtīgs, gan piegriezums, gan krāsa liecina par gaumes trūkumu. Tāpēc vēl vakar no�runāju, ka mūsu Loriņas vecos baltos svārkus un baltās cepurītes pārtaisīsim un atdosim Annai Keterikai; maza�jai paskaidroju, ka meitenei ar tādu sejas krāsu nekas nepiestāv tā kā balts. Sākumā viņa likās apmulsusi, tad pietvīka un laikam saprata. Sīkā rociņa pēk�ņi satvēra manējo. Viņa noskūpstīja man roku, Filip, teikdama (un tik nopietni!): �Es visu mū�u valkā�u baltus tērpus. Tā es nekad neaizmirsī�u jūs, kundze, un domā�u, ka vēl arvien jums patīku, kad bū�u tālu prom un jūs vairs nesastap�u.� Lūk, viena no dīvainībām, kuras viņa prot tik jauki pateikt. Nabaga bērns! Es viņai uzdāvā�u daudz, daudz baltu tērpu ar platām ie�uvēm, lai būtu, ko izlaist, kad viņa paaugsies ��

Mis Helkūma apklusa un pāri klavierēm vērās mani.

���� Vai nelaimīgā, kuru jūs sastapāt uz lielceļa, izska�tījās jauna? � viņa noprasīja. � Tā ap divdesmit divi, divdesmit trīs?

���� Jā, mis Helkūma, apmēram tā.

���� Un dīvainā kārtā 110 galvas līdz kājām tērpusies baltā?

���� Viscaur baltā.

Tie�i tai brīdī, kad izrunāju �os vārdus, uz terases jau tre�oreiz parādījās mis Fērlija. Viņa negāja vairs tālāk, bet apstājās ar muguru pret mums un, atbalstījusies pret terases margām, skatījās lejup dārzā. Es vairs nenolaidu acu no baltā muslīna tērpa un baltā lakatiņa mēness gaismā, un mani pārņēma vārdos neaprakstāma sajūta, kas lika asinīm ritēt straujāk un sirdij vai stāties.

���� Viscaur baltā? � mis Helkūma atkārtoja. � Vis�svarīgākais, mister Hārtrait, būs pa�ās beigās, kuras es jums tūdaļ nolasī�u. Bet man nedod miera sagadī�anās � �īs jūsu sastaptās sievietes baltais tērps un baltās kleitas, par kurām tik ērmoti izteikusies manas māmuļas mazā audzēkne. Ārsts dro�i vien būs maldījies, pareģodams, ka ar laiku �ī atpalicība pāries. Varbūt tā vēl tagad nav pārgājusi un sensenā iedoma aiz pateicības valkāt tikai baltus tērpus, kā cie�i nolēmusi meitene, jau kļuvusi par cie�u apņēmību pieaugu�ai sievietei.

Es kaut ko atbildēju, pats nezinu, ko. Manas acis bija kā piekaltas mis Fērlijas baltajam muslīna tērpam.

���� Klausieties beidzamos teikumus, � teica mis Hel�kūma. � Tie dro�i vien jūs pārsteigs.

Kad viņa pacēla vēstuli tuvāk sveces liesmai, mis Fēr�lija atgāja no margām, neizpratnē pameta skatienu te uz vienu, te uz otru pusi, spēra soli tuvāk stikla durvīm, tad palika stāvam tie�i pret mums.

Tikmēr mis Helkūma nolasīja pēdējos teikumus:

���� �Bet tagad, mans mīļais, nobeidzot vēstuli, pateik�u īsto iemeslu, �o negaidīto iemeslu, kāpēc esmu tā pieķē�rusies mazajai Annai Keterikai. Dārgo Filip, kaut ari viņa

nav ne pusi tik skaista, viņa dīvainā kārtā atgādina, kā tas da�kārt mēdz būt� tie pa�i mati, sejas krāsa, acis, sejas ovāls��

Es uzlēcu no dīvāniņa, pirms mis Helkūma paguva no�lasīt līdz galam. Man pār kauliem pārskrēja tādi pa�i �ermuļi kā viņnakt uz tuk�ā lielceļa, kad nezināmās roka skāra man plecu.

Tur stāvēja mis Fērlija, balts, vientuļ� stāvs mēness gaismā; poza, galvas pagrieziens, sejas krāsa, sejas ovāls � tā ta�u bija tā pati sieviete baltā! Un tā pati mēness nakts! �aubas, kas bija tirdīju�as mani jau stun�dām ilgi, vienā mirklī kļuva par pārliecību. Un, atskār�tis, ka �kaut kā atkal pietrūkst�, es saskatīju nelaimi vēstījo�u līdzību starp bēgli no pansionāta un manu au�dzēkni Limrid�as mui�ā!

���� Jūs redzat! � iesaucās mis Helkūma. Viņa nometa �o vairs nekam nederīgo vēstuli, un viņas acis zibsnīja, sastapdamas manējās. � Jūs tagad redzat, tāpat kā mana māte redzēja pirms vienpadsmit gadiem!

���� Redzu � un man ir neizsakāmi smagi. Saistīt, lai arī tikai nejau�as līdzības dēļ, �o izmisu�o, nelaimīgo, vientuļo sievieti ar mis Fērliju liekas tas pats, kas uz�mest virsū melnu plīvuru �ī skaidrā bērna nākotnei. Drī�zāk atsvabiniet mani no �īs sajūtas! Aiciniet viņu �urp, ārā no �īs drūmās mēness nakts � lūdzu, aiciniet viņu iek�ā!

���� Mister Hārtrait, jūs mani pārsteidzat. Sievietei tas vēl būtu pieļaujams, bet es biju iedomājusies, ka deviņ�padsmitā gadsmita vīrie�i stāv pāri māņticībai.

���� Lūdzu, aiciniet viņu iek�ā!

���� Klusu, klusu! Viņa pati jau nāk. Viņas klātbūtnē neko nesakiet. �ī pamanītā līdzība lai paliek mūsu no�slēpums. Nāc iek�ā, Lora, nāc iek�ā, uzspēlē kaut ko, lai misis Vēzija pamostas. Arī misters Hārtraits lūdz tevi kaut ko nospēlēt un �orei� kaut ko vieglāku un jautrāku.

Tā beidzās mana pirmā, notikumiem bagātā diena Limrid�as mui�ā.

Mēs abi ar mis Helkūinu glabājām savu noslēpumu. �ī ārējā līdzība tā arī palika mūsu vienīgais atklājums,

lai kā mēs pūlējāmies izdibināt, kas ir �ī sieviete baltā. Piemērotā brīdī mis Helkūma piesardzīgi lūkoja uzve�dināt pusmāsu uz apcerēm par māmuļu, par veciem lai�kiem un Annu Keteriku. Mis Fērlija mazo Limrid�as au�dzēkni atcerējās pavisam neskaidri, kā jebkuru citu. At�minējās līdzību starp māmiņas mīluli un viņu kā kaut ko sen pagāju�u, bet neko nebilda par balto tērpu dāvā��anu vai dīvainajiem vārdiem, ar kuriem bērns tik nelie�kuļoti paudis savu pateicību. Viņa vēl atcerējās, ka Anna mācījusies Limrid�ā tikai da�us mēne�us un drīz vien aizbraukusi atpakaļ uz savām mājām Hemp�īrā, bet ne�zināja teikt, vai māte un meita vēl kādreiz te ciemoju��ās, vai par viņām vēlāk kaut kas dzirdēts. Atliku�ās vēstules, kuras mis Helkūma pārlasīja, arī nepalīdzēja tikt pie īstas skaidrības. Bijām izdibināju�i, ka nelaimīgā sieviete, kuru tonakt sastapu uz lielceļa, ir Anna Kete- rika, vismaz nāku�i pie secinājuma, ka baltais apģērbs izskaidrojams ar nelaimīgās atpalicību un ka viņa pie�augusi vēl ir tikpat bērni�ķi pateicīga misis Fērlijai, un tas arī bija viss mūsu atklājums.

Gāja dienas, gāja nedēļas, un zelta rudens jau vija savu ko�o taku cauri koku vasarīgajam zaļumam. Mie�rīgās, ātri skrejo�ās laimes dienas! Mans stāsts aizslīd jums garām tikpat ātri, kā jūs reiz aizslīdējāt garām man. Cik daudz prieka ir palicis pāri no tā, kuru jūs tik dāsni lējāt manā sirdī, lai būtu vērts par to rakstīt �ais lappu�sēs? Palikusi vienīgi pati bēdīgākā atziņa, pie kādas var nonākt cilvēks, � atzī�anās savā neprātā.

Un atzīties nav grūti, jo manas sirdsdomas neviļus jau pateiktas. No�ēlojamie, nevarīgie vārdi, kuriem nav izde�vies aprakstīt mis Fērliju, jau nodevu�i jūtas, ko viņa pamodinājusi manī. Tā notiek ar mums visiem. Mūsu vārdi ir kā mil�i, kad tie dara mums pāri, kā punduri � kad gaidām no tiem atbalstu.

Es mīlēju viņu.

Ak, cik labi es pazīstu visas skumjas un visu izsmieklu, ko ietver �ie trīs vārdi! Es nopū�os par �o bēdīgo atzī��anos reizē ar pa�u maigāko sievieti, kas, izlasījusi �os trīs vārdus, jūt pret mani līdzcietību. Es pasmejos par to tikpat rūgti kā pats cietsirdīgākais vīrietis, kas to nicīgi

atvaira. Es mīlēju viņul Jūtiel man līdzi vai arī nievājiet mani, es atzīstos, stingri nolēmis izstāstīt visu vaļsir�dīgi.

Kas varētu mani attaisnot? Zināmu attaisnojumu, pro�tams, varētu atrast apstākļos, kādos aizritēja manas die�nas Limrid�as mui�ā.

Rīta cēlienu pavadīju mierīgi savas istabas klusumi un noslēgtībā. Acīm un rokām tīkama darba pietik-j līmējot zīmējumus uz kartona, kamēr nevaldāmās domas bija brīvas un lidinājās bīstamos augstumos. Briesmīga vientulība bija pietiekami ilgsto�a, lai mani nogurdinātu ta�u ne tik ilgsto�a, lai mani nocietinātu. Briesmīga vien�tulība, jo dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas tai sekoja pēcpusdienas un vakari kopā ar divām jaunām sievie�tēm, no kurām vienai piemita laipnība, neparasta atjau�tība un dzīves pieredze, otrai � skaistums, maigums un taisnīguma izjūta, kas �ķīsta un savaldzina vīrie�a sirdi. �ai draudzīgajā tuvībā nepagāja neviena diena, kad sko lotāja roka neatrastos blakus audzēknes rokai un skolo�tāja vaigs, noliecoties pār ski�u albumu, gandrīz neskartu audzēknes vaigu. Jo vērīgāk viņa sekoja katrai manas otas kustībai, jo dziļāk es ieelpoju viņas matu smar�u un elpas siltumu. Kad strādājām abi, �īs mirdzo�ās acis jo bie�i vērās manī, da�kārt, kad bijām apsēdu�ies tuvu blakus, es nodrebēju jau no iedomām vien, ka varētu pieskarties viņas krūtīm; citreiz viņa pati noliecās pār manu plecu, aplūkodama manu zīmējumu, noliecās zemu, zemu un runāja klusītēm, un vēj� novilka man pār seju cepures lentas, pirms viņa paguva tās satvert. Kad pārra- dāmies no pēcpusdienas izbraukuma ar ski�u albumu, �ī nevainīgā, neizbēgamā tuvība nebeidzās, vienīgi izpaudās citādi. Vakaros, kad viņa spēlēja tik brīni�ķīgi, ar tādu iejūtu, ar tādu sievi�ķīgu maigumu, laimīga, ka skaņu va�lodā spēj atmaksāt par gai�ajiem brī�iem, kurus es savu�kārt sniedzu viņai zīmē�anas nodarbībās, es jutu, ka sai�tes starp mums savelkas arvien cie�āk un cie�āk. Neviļus pateikts vārds, vienkār�ie paradumi, kas noteica pat tādu sīkumu kā mūsu vieta pie galda, mis Helkūmas neizsīk�sto�ās labsirdīgās zobgalības par skolmeistara pūliņiem tāpat par skolnieces cītību, un tad vēl misis Vēzijas mie�gainajā vaigā Iazāmā lēnprātīgā atzī�ana, ka mēs abi ar mis Fērliju noderam par paraugu jaunajiem ļaudīm tāpēc ka nekad netraucējam viņu, � �ie un daudzi citi sīkumi tuvināja mūs abus �ai mājas atmosfērā un tikko manāmi veda pretī bezcerīgām beigām.

Man vajadzēja atcerēties savu vietu �ai namā un ne�ļaut vaļu jūtām. Kad to atskārtu, bija jau par vēlu. Te nelīdzēja nekāda piesardzība, kas bija paglābusi mani no citām sievietēm un atvairījusi da�u labu kārdinājumu. Mans darbs jau ir tāds, ka man gadiem ilgi nācies dien�dienā būt kopā ar jaunām meitenēm, gan pievilcīgām, gan mazāk pievilcīgām. Ar to es biju samierinājies, jo �o darbu uzskatīju par savas dzīves aicinājumu; biju iemanījies manam vecumam raksturīgo jūsmu vispirms atstāt darba devēja priek�namā aukstasinīgi kā lietus�sargu un tikai tad iet aug�ā. Sen biju iemācījies ar vēsu prātu apsvērt savu stāvokli: esmu zīmē�anas skolotājs, un tā ir dro�a garantija, ka audzēkne var just pret mani glu�i parastu interesi, un man ir atļauts uzturēties daiļu, valdzino�u būtņu sabiedrībā kā nekaitīgam mājas dzīv�niekam. �o sarga pienākumu es apzinājos agri, un �ī apziņa stingri un dro�i vadījusi mani pa �auro dzīves taku, ne reizi neļaujot pamest skatienu pa kreisi vai pa labi. Un pēk�ņi biju aizklīdis prom no �īs takas. Nē, es vairs nebiju noteicējs pār sevi, it kā visus �os gadus ne�būtu mācījies savaldīties, es vairs nespēju valdīties, tā�pat kā nespēj daudzi, kad situācija kļūst tik bīstama. Tagad es saprotu, ka man vajadzēja sargāties no pa�as pirmās dienas. Man vajadzēja padomāt, kāpēc istaba, tik�līdz viņa ienāk, kļūst siltāka par ģimenes paspārni un, tiklīdz viņa iziet, pārvēr�as par kailu tuksnesi; kāpēc ikreiz pamanu un iegaumēju katru niecīgāko pārmaiņu viņas tērpā, ko agrāk neesmu ne pamanījis, ne iegaumē�jis nevienas citas sievietes tērpā; kāpēc lūkojos un klau�sos viņā, pieskaros viņai (kad rītos un vakaros sniedzam viens otram roku), kā vēl nekad neesmu lūkojies un klausījies nevienā, kā neesmu pieskāries nevienai? Vaja�dzēja ielūkoties savā sirdī un izraut tur dīgsto�os asnus, kamēr tie vēl vāri. Vai tas bija tik grūti izdarāms? �ais trīs jau uzrakstītajos vārdos skaidri un nepārprotami ir pateikts viss. Es mīlēju viņu.

Gāja dienas, gāja nedēļas, gandrīz jau trīs mēne�i bija aizvadīti Kamberlendā. �ī tīkamā vienmuļība tālu prom no trok�ņainās pasaules nesa mani lejup pa straumi, kā rāmi viļņi nes peldētāju. Atmiņas par aizgāju�iem lai�kiem, domas par nākotni, apziņa, cik mans stāvoklis ir maldīgs un bezcerīgs, lēnām gruzdēja kaut kur zemap�ziņa. Ne es ko dzirdēju, ne redzēju briesmas draudam, kā sirēnu pievilināts jūras braucējs slīdēju arvien tuvāk un tuvāk liktenīgajām klintīm. Beidzot es attapos, ierau�dzījis viņas acīs mēmu pārmetumu, un pēk�ņi apzinājos, ka man trūkst spēka, jo tas bija pats nepārprotamākais un pats labsirdīgākais no visiem pārmetumiem, tāpēc ka viņa nebilda ne pu�plēsta vārda.

Kādu vakaru mēs atvadījāmies kā parasti. Ne tovakar, ne citām reizēm es nebiju licis viņai nojaust savas jūtas, ne arī satraucis viņu ar piepe�u atzī�anos. Bet, kad nā�kamajā rītā tikāmies, viņa bija pārvērtusies, pārvērtusies tā, ka es sapratu visu.

Es toreiz vairījos un vēl �obrīd vairos runāt par viņas slēptākajām svētajām jūtām tik klaji, kā esmu runājis par savējām. Teik�u tikai to, ka esmu pārliecināts, � tai pa�ā brīdī, kad viņa saprata manas sirdsdomas, viņa sa�prata ari savējās, un pagāja nakts, un mūsu attiecības bija kļuvu�as pavisam citādas. Pēc savas dabas būdama pārāk patiesa, lai maldinātu citus, viņa bija pārāk cēla, lai maldinātu pati sevi. Kad �aubas, kuras es biju apklu�sinājis, pirmoreiz iezagās viņas sirdī, viņas atklātais ska�tiens runāja godīgu valodu: �Man �ēl viņa, man �ēl sevis.�

Viņas acis teica vēl ko, bet toreiz es to nespēju izskaid�rot. Toties noģidu, kāpēc viņa tā pārvērtusies, citu klāt�būtnē ir tik laipna, nolasa man no acīm katru vēlē�anos, bet, tiklīdz esam paliku�i divatā, trīso�ie pirksti tūdaļ meklē kādu nodarbo�anos un viņa kļūst tāda kā nomākta, kā skumīga. Sapratu, kāpēc svaigās, jutīgās lūpas pēk�ņi smaida tik reti un tik atturīgi un kāpēc dzidri zilās acis pievēr�as man brī�iem eņģeļa �ēlsirdībā, brī�iem naiva bērna neziņā. Ta�u pāimaiņa nozīmēja daudz vairāk. Vi�ņas plauksta bija vēsa, vaibsti nedabiski stingi, ik kus�tībā jautās nebeidzamas ba�as un moko�s pa�pārmetums, bet ne jau tāpēc, ka bijām ieklausīju�ies savā sirdsbalsī. Viņas pārvērtība vēl joprojām slepus tuvināja mūs un vienlaikus sāka slepus atsve�ināt.

Savās �aubās un apmulsumā, savās neskaidrajās aizdo�mās, ka tur kaut kas slēpjas un �is kaut kas man būs jāizdibina bez citu palīdzības, lūkoju rast atbildi mis Helkūmas skatienos un rīcībā. Dzīvojot diendienā zem viena jumta, pat niecīgākā pārvērtība nepaliek nemanīta.

Pārmaiņas mis Fērlijā atspoguļojās viņas pusmāsā. Lai arī mis Helkūma netika bildusi ne vārda, kas liecinātu par �iem jūtu pavērsieniem, viņas vērīgā acs tagad man sekoja ik uz soļa. Lāgiem �is skatiens pauda apvaldītas dusmas, lāgiem apvaldītas bailes, lāgiem ne vienu, ne otru, vismaz neko tādu, ko es spētu saprast. Pagāja ne�dēļa, un mēs visi trīs vēl arvien bijām tādi atturīgi cits pret citu. Mans stāvoklis kļuva necie�ams, bez tam es apzinājos savu no�ēlojamo bezspēcību un nepiedodamo pārgalvību, bet �ī apziņa nāca pārāk vēlu. Jutu, ka jātiek vaļā no �īs nomāktības sajūtas tūdaļ un reizi par visām reizēm, bet, kā tālāk rīkoties un ko teikt vispirms, tur man pietrūka sapra�anas.

No �īs nevarības un pazemojuma mani paglāba mis Helkūma. Viņa pavēstīja man rūgto, nenovēr�amo, ne�gaidīto patiesību; un tobrīd man blakus bija draugs; viņas saprāts un drosme palīdzēja novērst kļūmi, kas draudēja nodarīt lielu postu man un visiem pārējiem Limrid�as mui�as iemītniekiem.

Tas notika nākamās nedēļas ceturtdienā, kad Kamber- lendā bija aizvadīti jau gandrīz trīs mēne�i.

No rīta, kad parastajā stundā nokāpu lejā brokastīs, pirmoreiz pa visu �o laiku mis Helkūmas krēsls stāvēja tuk�s.

Mis Fērlija bija izgājusi zālājā. Viņa paklanījās, bet iek�ā nenāca. Lai arī nebijām bildu�i viens otram ne vārda, kas varētu mūs satraukt, tomēr neizprotams ap�mulsums lika mums abiem vairīties no palik�anas divatā. Viņa gaidīja ārā mauriņā, es gaidīju ēdamistabā, līdz ienāks misis Vēzija vai mis Helkūma. Vēl nesen es būtu steidzies viņai pretī, mēs būtu sniegu�i viens otram roku un sāku�i mūsu ierastās sarunas!

Pēc brī�a ienāca mis Helkūma. Viņa izskatījās norai�zējusies un izklaidīgi atvainojās par nosebo�anos.

� Aizkavējos pie mistera Fērlija, � viņa teica. � Viņ� lūdza man padomu da�os saimniecības jautāju�mos.

Mis Fērlija ienāca no dārza, un kā parasti rītos mēs sasveicinājāmies. Viņas roka �ķita tik salta kā vēl nekad.

Viņa neskatījās uz mani un bija ļoti bāla. Pat misis Vē�zija to pamanīja, brītiņu vēlāk ienākusi istabā.

���� Laikam vēj� apsviedies, � vecā dāma noteica.

���� Ziema nāk, jā, manu dūjiņ, ziema nav vairs aiz kal�niem!

Mūsu abu sirdīs jau bija ziema!

Rīta azaids � kad citkārt tik jauki un sirsnīgi bijām tērzēju�i par iecerētajiem dienas darbiem � �oreiz pa�gāja ātri un klusi. Mis Fērliju �ķita nomācam garie klu�suma brī�i, un viņa raudzījās uz māsu, kā lūgdamās, lai tā bilst kaut vārdiņu. Mis Helkūma pāris rei�u saminsti- nājās un aprāvās, kā viņa nekad nemēdza darīt, beidzot ierunājās:

���� �orīt tikos ar tavu tēvabrāli, Lora. Viņ� domā, ka jāsakārto sarkani violetā istaba, un apstiprina to pa�u, ko jau tev teicu. Tas notiks pirmdien, nevis ceturtdien.

Mis Fērlija klausījās �ais vārdos, acis nodūrusi. Pirksti drud�aini tekalēja pa maizes drupa�ām nobiru�o gald�autu. Ne tikai viņas vaigi, pat lūpas nobāla un noraustī�jās. Es nebiju vienīgais, kas to pamanīja. To pamanīja arī mis Helkūma un, rādīdama mums paraugu, piecēlās no galda.

Misis Vēzija un mis Fērlija izgāja no istabas reizē. Maigās, skumīgās zilās acis uz mirkli pievērsās man skumjās nojautās par gaidāmo ilgo �ķir�anos. Ari man sa�ņaudzās sirds, jo sapratu, ka drīz es viņu zaudē�u un tāpēc jo dziļāk ieslēg�u sirdī.

Kad durvis bija aizvēru�ās, es izgāju dārzā. Mis Hel�kūma ar cepuri rokā, lakatu pār elkoni pārmetu�i, stā vēja pie lielā loga, no kura pavērās skats uz mauriņu, un vērīgi lūkojās manī.

���� Vai jūs neatlicinātu brīvu brītiņu, � viņa teica

���� pirms kāpsiet aug�ā savā istabā strādāt?

�� Protams, mis Helkūma. Esmu vienmēr jūsu rīcībā.

���� Mums jāparunā divatā, mister Hārtrait. Ņemiet platmali, un iesim dārzā. Tur mūs neviens tik agri ne�traucēs.

Kad bijām tiku�i līdz mauriņam, viens no dārznieka palīgiem � vēl glu�i zēns � steidzās mums garām uz mājas pusi ar vēstuli rokā. Mis Helkūma apturēja viņu.

���� Vai tā vēstule ir man? � viņa vaicāja.

���� Nē, mis, man lika to nodot mis Fērlijai, � atbil dēja zēns, rādīdams aploksni,

Mis Helkūma paņēma to un paskatījās uz adresi.

�������� Sve�s rokraksts, � viņa nomurmināja. � Kas gan varētu Lorai rakstīt? Kur tu to dabūji? � viņa noprasīja zēnam.

��� Viena sieviete man iedeva, mis.

���� Kāda sieviete?

��� Sieviete jau labi gados.

��� Tātad padzīvojusi. Vai tu viņu pazisti?

���� Neņemos gan teikt, ka pazīstu. Pagalam sve�a.

���� Uz kuru pusi viņa aizgāja?

�������� Tur, uz tiem vārtiem, � dārznieka palīgs teica, pagriezdamies un pla�ajā rokas vēzienā ieskaudams vai visu Dienvidangliju.

�������� Savādi gan, � noteica mis Helkūma, � dro�i vien ubago dāvanas. Nem! � Viņa atdeva vēstuli zēnam. � Nes uz māju un iedod kādam no kalpotājiem. Un

tagad, mister Hartrait, ja jums nav iebildumu, varbūt iesim �eit.

Viņa veda mani pāri pļaviņai pa to pa�u taku, pa kuru bijām gāju�i pirmajā dienā pēc manas iera�anās Limri- d�ā. Pie mazās lapenītes, kur Lora Fērlija un es pirmo�reiz bijām ieraudzīju�i viens otru, viņa apstājās un, pēc tam kad visu ceļu bija klusējusi, atkal ierunājās:

���� To, kas man sakāms, es varu pateikt �eit.

Ar �iem vārdiem viņa iegāja lapenē, paņēma pie mazā, apaļā galdiņa nolikto krēslu un pamāja, lai es ņemu otru krēslu. Jau pie brokastgalda man radās nojausma, bet tagad es skaidri zināju, ko viņa teiks,

���� Mister Hārtrait, � viņa iesāka, � sāk�u ar vaļsir�dīgu atzī�anos. Gribu jums pateikt � iztik�u bez frāzēm, kas man pretīgas, tāpat bez komplimentiem, kurus arī nevaru ciest ne acu galā �, ka pa �o laiku, kamēr jūs dzī�vojat pie mums, esmu pret jums izjutusi īstu draudzību. Jau pa�ā sākumā jūs mani noskaņojāt labvēlīgi, stāstī�dams par savu izturē�anos pret �o nelaimīgo bēgli, kuru sastapāt tik dīvainos apstākļos. Varbūt jūs nebijāt diez cik piesardzīgs, toties parādījāt, ka protat savaldīties, esat smalkjūtīgs, iejūtīgs un caur un cauri d�entlmenis �ā vārda labākajā nozīmē. Tāpēc gaidīju no jums tikai labu, un jūs neesat pievīlis manas cerības.

Viņa apklusa, tad pacēla roku par zīmi, ka vēl negaida atbildi un grib pateikt visu līdz galam. Nākot iek�ā la�penē, man �ī sieviete baltā nebija ne prātā. Bet tagad mis Helkūma pati bija atsaukusi atmiņā manu piedzīvojumu. Tas vairs neizgāja no prāta, un tam bija savas sekas.

���� Kā jūsu draugs, � mis Helkūma atsāka, � teik�u bez kādiem aplinkiem skaidrā un gai�ā valodā, ka esmu atklājusi jūsu noslēpumu, bez mājieniem vai palī�dzības no citu puses. Mister Hārtrait, jūs bijāt tik neprā�tīgs un atļāvāties iemīlēt manu māsu Loru, un es baidos, ka �īs jūtas ir dziļas un nopietnas. Es nemocī�u jūs ar garu grēksūdzi, jo pati redzu un zinu, ka esat pārāk go�dīgs, lai to noliegtu. Es jums pat nepārmetu, man tikai �ēl jūs, jo tas ir bezcerīgi. Jūs neesat mēģinājis savtīgi izmantot savu stāvokli � neesat pat licis viņai to no�jaust. Jums var pārmest vienīgi to, ka esat tik pasīvs un neprotat pats sevi aizstāvēt. Ja jūs kaut reizi būtu zau�dējis �o takta un mēra sajūtu, es jums pavēlētu aizbraukt no �ā nama tūlīt un bez jebkāda brīdinājuma un nepra-

situ nevienam padoma. Bet �ajā gadījumā vainojami jūsu gadi un jūsu stāvoklis, ne jau jūs. Sniedziet roku � es sāpinu jūs un sāpinā�u vēl vairāk, bet tur nekā nevar darīt .. . vispirms sniedziet roku savam draugam Mario- nai Helkūmai.

Mani aizkustināja �ī necerētā labsirdība � �ī drau�dzīgā, augstsirdīgā, bezbailīgā iejūtība, turklāt mēs runā�jām kā līdzīgs ar līdzīgu, viņai tik izsmalcināti un cēli apelējot pie mana goda un vīri�ķības. Sniegdams roku, mēģināju ielūkoties viņas acīs, bet mans skatiens bija aizmiglots. Mēģināju pateikties viņai, bet nedabūju pār lūpām ne vārda.

� Uzklausiet mani, � viņa teica, tī�uprāt izlikdamās nemanām manu satraukumu. � Uzklausiet mani, un mē�ģināsim likt tam visam pāri. Cik labi, ka varam apiet jautājumu par sociālo nevienlīdzību, � manuprāt, tas ir smags un cietsirdīgs jautājums. Kas ir pats sāpīgākais ļums, tas aiztaupīs man nepateicīgo pienākumu sāpināt cilvēku, kas draudzīgi dzīvojis zem viena jumta ar mums visiem, un neviens ta�u nav jūs pazemojis, atgādinādams jums jūsu kārlu un stāvokli. Jums jābrauc prom no Lim- i id�as, mister Hārtrait, kamēr nav nodarīts vēl lielāks ļaunums. Mans pienākums ii jums to pateikt; iemesls ir tik nopietns, ka mans pienākums būtu to pateikt, pat ja jūs būtu cēlies no vissenākās un visbagātākās dzimtas Anglijā. Jums jābrauc prom ne jau tāpēc, ka esat zīmē��anas skolotājs�

�Viņa brīdi klusēja, tad ieskatījās man tie�i acīs un, pārliekusies pāri galdam, cie�i satvēra manu roku. [ � Ne jau tāpēc, ka esat zīmē�anas skolotājs, � viņa atkārtoja, � bet tāpēc, ka Lora Fērlija ir saderināta un tiks sievas kārtā.

Sie pēdējie vārdi man bija kā dūriens sirdī. Roka vairs nejuta cie�ā tvēriena. Es nespēju ne pakustēties, ne pa�runāt. Asais rudens vēj�, kas dzenāja nobiru�ās lapas mums gar kājām, pēk�ņi likās tik salts, it kā manas ne�prātīgās cerības arī būtu nobiru�as lapas un līdz ar pārē�jām tiktu aizrautas virpulī. Cerības! Saderināta vai ne- saderināta, man viņa bija tikpat neaizsniedzama. Vai kāds cits būtu to iedomājies? Nebūtu, ja vien mīlētu tāpat kā es.

Trieciens bija dots, un no tā bija paliku�as tikai trulas, moko�as sāpes. Atkal jutu mis Helkūmas roku vēl cie�āk

ieķeramies elkoni, pacēlu galvu un raudzījos viņā. Viņas lielās, melnās acis bija kā piekaltas man, viņa redzēja, cik bāls esmu kļuvis, un es pats arī to jutu.

���� Diezgan! � viņa teica. � �ai pa�ā vietā, kur pir�moreiz viņu ieraudzījāt, izmetiet to no prāta. Neesiet gļēvs, turieties kā vīrs. Izraujiet to no sirds, izraujiet ar visam saknēm!

Apvaldītā dedzība, ar kādu viņa runāja, un gribas�spēks, kas bija koncentrēts man pievērstajā skatienā, un dzel�ainais tvēriens, kas vēl neatslāba, � �is gribasspēks mani stiprināja. Brīdi nebildām ne vārda. Un tad jau es biju attaisnojis viņas augstsirdīgo paļāvību, ka turē�os kā vīrs; vismaz ārēji es biju atguvis savaldību.

��� Vai esat atguvies?

���� Tiktāl, mis Helkūma, lai izlūgtos piedo�anu jums un viņai. Tiktāl, lai paklausītu jūsu padomam un pierā�dītu savu pateicību �ādi, ja tā nav pierādāma citādi.

���� Jūs jau esat to pierādījis, � viņa atbildēja, � ar �iem vārdiem. Mister Hārtrait, mums vairs nav ko slēpt. Atklāti pateik�u, ka mana māsa, pati neapjauzdama, no�deva sevi. Jums jābrauc prom viņas dēļ, un jums pa�am arī tā būs labāk. Jūsu klātbūtne, �ī neizbēgamā tuvība, dievs vien zina cik nevainīga, citkārt viņu moka un sa�trauc. Es, kas glabāju Loru kā savu acuraugu un ticu �im �ķīstajam, nevainīgajam bērnam kā savam dievam, pārāk labi redzu, kā viņa mokās sirdsapziņas pārmetu�mos, kop�, par spīti visam, viņas sirdī, lauzdama uzticību, iezagusies pirmā nojausma par �īm jūtām. Es nesaku � tas būtu lieki pēc visa, kas jau noticis �, ka �ī saderinā��anās būtu ietekmējusi viņas jūtas. Tas ir goda jautā�jums, ne jau mīlestība: viņas tēvs tai devis svētību, gulē�dams nāves gultā, pirms diviem gadiem; pati viņa nedz priecājās par to, nedz atteicās no tās � glu�i vienkār�i deva savu jāvārdu. Kamēr nebijāt ieradies jūs, viņa dzī�voja kā simtiem citu jaunu meiteņu, kas iziet pie vīra bez īpa�as pieķer�anās un arī bez īpa�as nepatikas un mācās mīlēt (ja vien neiemācās nīst) savu vīru ja ne pirms, tad pēc kāzām. Nav vārdos pasakāms, cik ļoti es ceru � arī jums savā pa�aizliedzībā vajadzētu cerēt �, ka jaunās domas un jūtas, ielauzdamās mūsu ierāstajā, klusajā dzīvītē, vēl nav laidu�as saknes tik dziļi, lai tās vairs nevarētu izraut. Kad būsiet prom (ja es nebūtu tik dro�i pārliecināta par jūsu godīgumu, drosmi un saprātu,

C6 tad nebūtu uzticējusies jums tā kā �obrīd), kad būsiet prom, man būs vieglāk, un laiks dziedēs mūs visus trīs. Patīkami apzināties, ka neesat pievīlis manu uzticību. Patīkami apzināties, ka arī �oreiz būsiet tikpat godīgs, vīri�ķīgs un saprātīgs pret savu audzēkni, ar kuru sasto�poties nelaimīgā kārtā bijāt aizmirsis, kā izturējāties pret sve�o bēgli, kuras lūgumu uzklausījāt.

Jau atkal �i sieviete baltā! Vai nebija iespējams runāt par mis Fērliju un sevi, nesaucot atmiņā Annu Keterikul Jau atkal viņa ir klāt kā pa�a likteņa sūtīta!

���� Sakiet man, � kā izskaidrot misteram Fērlijam li- guma lau�anu? � es iebildos. � Kad tas būs nokārtots, tikai pasakiet, kad man jābrauc. Apsolu bez kādām ieru�nām klausīt jūsu padomam,

���� Vajadzētu gan savlaicīgi, � viņa atbildēja. � Pats �orīt dzirdējāt, ka es runāju par nākamo pirmdienu un nepiecie�amību sakārtot labāko istabu. Viesis, kuru gai�dām pirmdien . ..

Vairāk nekas nebija jāsaka. Un piepe�i es vēl atcerē�jos mis Fērlijas skatienu un izturē�anos �orīt pie brokast- galda: tātad Limrid�as mui�ā gaidītais viesis bija viņas nākamais vīrs. Centos atgainīt �īs domas, bet �ai mirkli manī pamodās kaut kas stiprāks par pa�a gribu, un es pārtraucu mis Helkūmu pusvārdā.

���� Ļaujiet man braukt �odien! � es ar rūgtumu teicu. � Jo drīzāk, jo labāk!

���� Nē, �odien gan ne, � viņa atbildēja. � Misteram Fērlijam jūs varētu minēt tikai vienu iemeslu, kāpēc jūs aizbraucat pirms līgumā noteiktā laika, jūs varētu aizbil�dināties ar neparedzētiem apstākļiem, kas jūs spie� lūgt viņa atjauju nekavējoties atgriezties Londonā. Pagaidiet līdz rītam un tad dariet viņam 1o zināmu ap to laiku, kad atnes pastu, tad viņ� sapratīs, ka esat pēk�ņi grozījis savus plānus sakarā ar vēstules pienāk�anu. No�ēlojami un pretīgi, ka jānolai�as līdz tādiem meliem, pat tad, ja tie ir glu�i nekaitīgi, bet es pazīstu misteru Fērliju, un, tiklīdz viņam radīsies aizdomas, ka jūs ar viņu dzenat jokus, viņ� var jūs ari neatbrīvot. Parunājiet ar viņj piektdien no rīta un tad (tā būs labāk jums pa�am un ari viņam), cik nu pagūstat, vēl sakārtojiet iesāktos darbus, un sestdien jūs varat braukt. Tad laika būs diezgan, mis�ter Hārtrait, kā jums, tā mums.

Nebiju paguvis apgalvot, ka viņa var dro�i pajauties uz mani, jo viss notiks pēc viņas prāta, kad mūs abus iztraucēja so]i krūmu alejā. Kāds no mājiniekiem nāca mūs meklēti Jutu, ka asinis saskrien vaigos un tūdaļ at�kal kļūstu bāls. Vai �ī tre�ā persona, kas strauji tuvojās �ādā reizē un �ādos apstākļos, varētu būt mis Fērlija?

Atviegloti uzelpoju � tik bēdīgi, tik bezcerīgi bija mainījusies mana attieksme pret viņu �, es tie�ām at�viegloti uzelpoju, kad �is mūsu iztraucētājs nostājās uz lapenes sliek�ņa un izrādījās, ka tā ir tikai mis Fērlijas istabene.

���� Vai drīkstu jūs palūgt uz brīdi, mis? � meitene jautāja tāda kā satraukta un apmulsusi.

Mis Helkūma nokāpa alejā, un abas pagāja pāris soju sāņus.

Palicis viens, kaut cik atguvos; nav vārdiem pasakāms, cik vientuļ� un nelaimīgs es jutos, ka drīz atkal jāatgrie��as Londonas mājokļa izmisumā un vientulībā. Domas par mīļo veco māmuļu un māsu, kuras abas tik naivi bija priecāju�ās par manām izredzēm Kamberlendā un kuras tik ilgi nebiju pat atcerējies, �īs domas līdz ar rūgtu no��ēlu atgriezās pie manis kā veci, aizmirsti draugi. Kā gan justos māte un māsa, ja es atgrieztos pēc līguma lau�anas un atklātu savu bēdīgo noslēpumu, viņas, kuras tai pē�dējā jaukajā vakarā Hempstedā bija atvadīju�ās no manis ar tik gai�ām cerībām!

Atkal Anna Keterika! Nevarēju vairs domāt pat par atvadu vakaru pie mātes un māsas, nedomājot par at�pakaļceļu mēness nakti. Ko tas nozīmēja? Vai man būs lemts vēlreiz sastapt �o sievieti? Var gadīties. Vai viņa zināja, ka es dzīvoju Londonā? Jā, pats ta�u viņai to pa�teicu, vai nu pirms, vai pēc tā dīvainā jautājuma, kad viņa aizdomu pilna noprasīja, vai manu paziņu vidū esot daudzi ar baroneta titulu. Vai nu pirms, vai pēc tam � biju pārāk satraukts, lai to atcerētos.

Pēc brī�a mis Helkūma, aizsūtījusi istabeni atpakaļ, ienāca pie manis. Tagad arī viņa likās satraukta un apstulbusi.

���� Mēs tā kā būtu vienoju�ies par visu, mister Hār�trait, � viņa teica. � Esam sapratu�i viens otru kā jau draugi un varam doties mājup. Atklāti sakot, man par Loru nemierīgs prāts. Viņa atsūtījusi istabeni ar ziņu, ka grib nekavējoties runāt ar mani. Istabene stāsta, ka kundze liekoties pagalam uzbudināta par �orīt saņemto vēstuli, dro�i vien par to pa�u vēstuli, kuru liku aiznest uz māju pirms nāk�anas �urp.

A�ā soli steidzām atpakaļ pa to pa�u kiūmu taku. Lai ari mis Helkūma bija pateikusi visu, ko viņa uzskatīja par nepiecie�amu, savu es tomēr vēl nebiju pateicis līdz galam. Kop� zināju, ka Limrid�as mui�ā gaidāmais viesis ir mis Fērlijas nākamais virs, mani mocīja skaudra ziņ�kāre, neremdināma, nenovīdīga vēlē�anās izdibināt, kas viņ� tāds ir. Varēja gadīties, ka tik drīz nerodas iespēja to pajautāt, tāpēc nolēmu pavaicāt atpakaļceļā.

���� Tā kā jūs tik laipni piebildāt, ka esam sapratu�i viens otru, mis Helkūma, � es teicu, � un esat pārlie�cināta, ka pratī�u novērtēt jūsu lēnprātību un izpildī�u jūsu vēlējumos, tad uzdro�inos vaicāt, kas� (es apra- vos, es biju piespiedis sevi domāt par viņu, bet vēl grū�tāk bija izrunāt vārdus �viņas nākamais vīrs�)� kas ir �is d�entlmenis, kur� saderinājies ar mis Fērliju?

Acīmredzot viņas prātus nodarbināja nupat saņemtā vēsts. Steigā viņa nevērīgi atbildēja:

���� Sim d�entlmenim pieder liels īpa�ums Hemp�īrā.

Hemp�īrā! Annas Keterikas dzimtajā pusē. Atkal, jau

atkal sieviete baltāl Tas tie�ām bija liktenīgi.

��� Un viņa vārds? � vaicāju cik vien varēdams mie�rīgi un vienaldzīgi.

���� Sers Persivals Glaids.

Sers, sers Persivals! Mis Helkūmas atbilde atsauca man atmiņā Annas Keterikas jautājumu � �o aizdomu pilno jautājumu, kuri no baronetiem būtu man pazīstami �, ko biju jau gandrīz aizmirsis, kad mis Helkūma atgrie�zās pie manis lapenē. Pēk�ņi es apstājos un paskatījos uz mis Helkūmu.

��� Sers Persivals Glaids, � viņa atkārtoja, domādama, ka neesmu sadzirdējis viņas atbildi.

���� Kāds viņam tituls � baronets? � es vaicāju, vairs nespēdams slēpt satraukumu.

Viņa brīdi vilcinājās, tad diezgan dzedri atbildēja:

���� Baronets, protams.

Atpakaļceļā līdz pa�ai mājai mēs vairs nebildām ne vārda. Mis Helkūma tūdaļ iesteidzās māsas istabā, es gāju uz studiju, lai sakārtotu mistera Fērlija zīmējumus, kurus vēl nebiju uzlīmējis uz kartona un restaurējis, pirms nodevu tos cita rokās. Tiklīdz paliku vienatnē, at�kal uzmācās domas, kuras līdz tam biju atgainījis. Tas vairs nebija izturams!

Viņa saderināta, un viņas nākamais vīrs būs sers Per�sivals Glaids. Vīrs ar baroneta titulu un mui�u Hemp�īrā.

Vai Anglijā bija mazums baronetu, vai Hemp�īrā ma�zums mui�u īpa�nieku! Sprie�ot pēc visa, pagaidām ne�bija ne mazākā iemesla aizdomām, ka neuzticības pilnie vārdi, kurus bija teikusi sieviete baltā, kaut kādi būtu saistāmi ar seru Persivalu Glaidu. Un tomēr es jutu, ka tie zīmējas tie�i uz viņu. Varbūt tāpēc, ka, tiklīdz domāju par mis Fērliju, tā redzu ari seru Persivalu un kop� tā vakara, kad atklāju �o nelaimi vēstījo�o līdzību, mis Fēr- lijai blakus vienmēr nostājas Anna Keterika. Vai �ārīta notikumi man jau laupīju�i drosmi, vai es būtu nokļuvis maldu varā kaut kādu nejau�u sagadī�anos dēļ? Grūti pateikt. Ta�u saruna ar mis Helkūmu mājupceļā no lape�nes atstāja dīvainu iespaidu. Mani tirdīja nelabas nojaus�mas, ka mums visiem draud nenovēr�amas briesmas. �au�bas, vai arī pats jau neesmu iepīts �ais notikumos, kurus nespētu novērst pat drīzā aizbrauk�ana no Kamberlendas, �aubas, vai kāds no mums saprot, ar ko tas īsti var beig�ties, mocīja mani arvien vairāk un vairāk. Lai cik skaud�ras būtu manas mokas, apzinoties, ka mans īslaicīgais, pārdro�ais jūtu plaukums beidzies tik bēdīgi, tās notru�lināja un nomāca cita, vēl neatlaidīgāka doma, � ka tuvojas kaut kas nenovēr�ams, kaut kas baismīgs, kā pār mūsu galvām pacelts likteņa pirksts.

Jau kādu pusstundu biju kārtojis zīmējumus, kad pie durvīm pieklauvēja. Pēc mana aicinājuma tās atvērās, un man par lielu izbrīnu istabā ienāca mis Helkūma.

Viņa izskatījās aizkaitināta un uztraukta. Viņa paķēra krēslu, pirms paguvu viņai to piedāvāt, un piesēdās man cie�i blakus.

��� Mister Hārtrait, � viņa iesāka, � biju cerējusi, ka vismaz �odien viss nepatīkamais jau ir izrunāts. Bet izrādās, ka nav. Kāds ir atļāvies kaut ko zemisku, lai no�biedētu māsu un izjauktu viņas laulības. Jūs redzējāt, ka aizsūtīju dārznieku, lai nodod mis Fērlijai �o sve�ji rok�rakstā rakstīto vēstuli?

���� Redzēju.

���� Vēstule ir anonīma � nelietīgs mēģinājums nomel�not seru Persivalu Glaidu manas māsas acis. Tā viņu tik ļoti satraukusi, ka viņai nekur vairs nav miera un man ar lielām pūlēm izdevās māsu kaut cik nomierināt, lai es varētu atstāt viņu vienu un steigties �urp. Es zinu, �ajā ģimenes jautājumā man nevajadzētu prasīt padomu jums, kāda jums tur rūpe vai interese�

���� Piedodiet, mis Helkūma. Man rūp un interesē itin viss, kas attiecas uz mis Fērlijas vai jūsu laimi.

���� Esmu jums pateicīga par �iem vārdiem. Sai namā un arī ārpus �ī nama jūs esat vienīgais cilvēks, no kura es varu gaidīt padomu. Ar misteru Fērliju nav nozīmes runāt, viņ� pats ir tā aizņemts ar savām indevēm, un viņu sagrābj �ausmas, tiklīdz izceļas kaut mazākās domstar�pības. Mūsu garīdznieks ii lāga vīrs, bet vāja rakstura cilvēks, kas ārpus saviem pienākumiem nezina itin nekā, un kaimiņi ir no tiem omulīgajiem, iesūnoju�ajiem pazi�ņām, kas bēdu un briesmu reizē nav iekustināmi. Ko man darīt � vai tūlīt dzīties pa pēdām un meklēt rokā vēstu�les rakstītāju? Vai pagaidīt līdz rītam un aprunāties ar mistera Fērlija juriskonsultu? Vai ir vērts iegūt vai zau�dēt veselu dienu � tāds ir jautājums un laikam ļoti sva�rīgs jautājums. Kāds ir jūsu viedoklis, mister Hārtrait? Ja es nebūtu bijusi spiesta uzticēt jums jau tik daudz delikātu noslēpumu, varbūt pat kutelīgā situācija nebūtu attaisnojums, kāpēc es grie�os pie jums. Pēc visa tā, ko esam pārrunāju�i, diez vai pārsteig�os, aizmirsdama, ka esam pazīstami tikai trīs mēne�us.

Viņa pasniedza man vēstuli. Tā sākās strupi; bez jeb�kādiem ievadiem vai uzrunas:

�Vai Jūs ticat sapņiem? Jūsu pa�as labad, cerams, ti�cat. Palasieties, kas svētajos rakstos teikts par sapņiem un to piepildījumu, un uzklausiet manu brīdinājumu, ka�mēr vēl nav par vēlu.

Vakarnakt es redzēju Jūs sapnī, mis Fērlija. Pa sap�ņiem baudīju svēto vakarēdienu un stāvēju iek�pus mar�gām, es vienā pusē altārim, garīdznieks otrā pusē, talārs mugurā un lūg�anu grāmata rokā.

Drīz vien pa baznīcas aili nāca �urp vīrietis un sie�viete, lai laulātos. Tā sieviete bijāt Jūs. Jūs izskatījāties tik jauka un skaidra savā skaistajā, baltajā zīda kleitā un garajā me�ģīņu plīvurā, ka man sirds ie�ēlojās un asaras saskrēja acīs.

Tās bija �ēluma asaras, mana jaunā kundze, svētas asaras, tās neritēja pār maniem vaigiem kā da�dien, kad ikviens no mums paraud, tās pārvērtās divos gaismas staros, kas slīdēja arvien tuvāk un tuvāk vīrietim, kuram pie sāniem Jūs stāvējāt, līdz skāra viņa krūtis. Abi stari izliecās kā divi varavīksnes loki starp mani un �o vīrieti. Ar acīm sekoju tiem un ielūkojos viņam pa�ā sirdī.

Āriene �im cilvēkam, ar kuru gribējāt salaulāties, bija acij visai tīkama. Viņ� nebija pārāk slaids, ta�u arī ne drukns � tā mazliet zem vidēja auguma. Ņiprs, jautrs, apmierināts, pēc skata gadus �etrdesmit piecus vecs. Seja bāla, melnie mati tālu atkāpu�ies no pieres, toties kupli sazēlu�i uz pakau�a. Zods bija noskūts, bet uz vaigiem un virslūpas rudā bārda bija atstāta. Acis arī brūnas un ļoti spo�as, deguns taisns un glīts, drīzāk piemērots sievietei. Rokas tāpat. Lāgiem viņam uznāca sauss klepus, un, kad viņ� pielika balto plaukstu pie mutes, plaukstas virspusē kļuva redzama sārtena rēta no sena ievainojuma. Vai es būtu pareizi nosapņojusi? Jums labāk zināms, mis Fēr�lij, un Jūs pati varēsiet pateikt, vai tie ir maldi vai patie�sība. Un tagad pateik�u, ko es ieraudzīju zem �īs ārie�nes � ļoti lūdzu, lasiet un lieciet vērā.

Manas acis sekoja abiem gaismas stariem un ielūkojās viņa sirds dziļumos. Tur bija tum�s kā naktī, un uz tās ar kritu�a eņģeļa roku bija uzrakstīti sarkani liesmojo�i burti: �Bez �ēluma un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Nelaimi un postu viņ� sējis citu dzīves ceļos un tagad �o postu un nelaimi kaisīs ceļā tai, kura stāv viņam pie sāniem.� Es to izlasīju, un staru kūlis tūdaļ sakustējās un aizslīdēja pāri viņa plecam, un viņam aiz muguras ņirg�dams stāvēja pats nelabais. Tad stari atkal sakustējās un aizslīdēja pāri Jūsu plecam, un tur, Jums aiz muguras, raudādams stāvēja eņģelis. Tad gaismas stari noņirbēja tre�oreiz un apstājās taisni starp jums abiem. Tie pletās un pletās, grūzdami Jūs abus katru uz savu pusi. Garīdz�nieks velti meklēja laulību lūgsnu: burti bija izdzisu�i no grāmatas lapas, viņ� aiz�ķīra grāmatu un apjucis no�lika to. Pamodos ar asaru pilnām acīm, un sirds man vai stājās, jo es ticu sapņiem.

Ticiet arī Jūs, mis Fērlij, lūdzu Jūsu pa�as labad, ticiet tāpat kā es. D�ozefs un Daniels, un citi svētie ticēja sap�ņiem. Painteresējieties, kāda ir pagātne �im vīram ar rētu uz plaukstas, pirms sakāt vārdus, kas padarīs Jūs par nelaimīgu sievu. Brīdinu ne jau sevis, bet Jūsu dēļ. Jūsu labklājība man rūpēs līdz pēdējam elpas vilcienam. Jūsu mātes meitai manā sirdī ir paliekama vieta, jo Jūsu māte man bija pirmais, labākais un vienīgais draugs.�

Ar to arī �ī ērmotā vēstule beidzās, bez jebkāda parak�sta.

Pēc rokraksta bija grūti kaut ko spriest. Vēstule bija rakstīta uz līniju papīra grūti salasāmiem burtiem, kā speciālā terminoloģijā pieņemts teikt, parastā rakstā. Tas bija neizteiksmīgs un neskaidrs rokraksts, un tintes traipu vietās nekas nebija saburtojams.

���� Nevarētu teikt, ka rakstītājs nebūtu gājis skolā, � mis Helkūma sprieda, � un tomēr vēstule ir pārāk ne�sakarīga, lai to būtu rakstījis izglītots augstāko aprindu cilvēks. Līgavas tērpa un plīvura apraksts, tāpat vēl citi izteicieni vedina uz domām, ka rakstījusi sieviete. Kā jums �ķiet, mister Hārtrait?

���� Glu�i manas domas. Man ne tikai �ķiet, ka vēstuli rakstījusi sieviete, bet ka �is sievietes spriedumos ma�nāmi . ..

���� Psihiski traucējumi? � mis Helkūma pateica priek�ā. � Man arī tā likās.

Es neatbildēju. Kamēr runāju, acis vēlreiz pārslīdēja pēdējam teikumam: �Jūsu mātes meitai manā sirdī ir pa�liekama vieta, jo Jūsu māte man bija pirmais, labākais un vienīgais draugs.� �ie vārdi un nupat pamodu�ās �au�bas par vēstules rakstītāja veselo saprātu vedināja uz domām, kuras baidījos pateikt klaji, baidījos pat turēt slepenībā. Sāku �aubīties, vai tikai manis pa�a garīgais līdzsvars nav apdraudēts. Tā likās gandrīz vai kā mono- mānija � pētīt katru neparastu sīkumu, saklausīt katrā negaidītā vārdā to pa�u apslēpto pirmsākumu, to pa�u Jauno ietekmi. �oreiz stingri apņēmos paļauties uz savu drosmi un saprātu un neko nelemt, pirms tas nav pierā�dīts, un nelokāmi atteikties no jebkuriem vilino�iem mi�nējumiem.

���� Ja pastāv kaut niecīgākā iespēja izsekot, kas rak�stījis �o vēstuli, � es teicu, atdodams to mis Helkūmai, � tad vilcinā�anās var nākt tikai par ļaunu. Laikam va�jadzēs vēlreiz iztaujāt dārznieka zēnu par to pusmū�a sievieti, kas viņam iedevusi vēstuli, un tad sākt apklau��ināties ciematā. Bet vispirms atļau�os vienu jautājumu. Nupat jūs ieminējāties par iespēju rīt aprunāties ar mistera Fērlija juriskonsultu. Vai nekādi nav iespējams sazināties ar viņu agrāk? Kāpēc ne �odien?

���� Tas ir izskaidrojams, � mis Helkūma atbildēja, � minot da�us sīkumus par māsas saderinā�anos, bet es domāju, ka nav ne vajadzīgs, ne vēlams klāstīt tos jums �orīt. Viens no iemesliem, kāpēc sers Persivals Glaids ieradīsies �eit pirmdien, ir vieno�anās par kāzu dienu, par kuru līdz �im nekas nav norunāts. Viņ� vēlas, lai kāzas notiktu vēl �ogad.

���� Vai mis Fērlijai viņa vēlē�anās ir zināma? � es nepacietīgi vaicāju.

���� Viņai nav ne jausmas, un pēc visa tā, kas noticis, es neuzņemos atbildību viņai to pavēstīt. Sers Persivals gan minējis savus apsvērumus misteram Fērlijam, kas pats man teica, ka viņ� kā Loras aizgādnis esot ar mieru to pasteidzināt. Viņ� aizrakstījis uz Londonu mūsu ģime�nes pilnvarotajam misteram Gilmoram. Misters Gilmors patlaban ir aizbraucis uz Glazgovu darī�anās un atbildē�jis, ka atpakaļceļā domājot iegriezties Limrid�ā. Viņ� ieradīsies rīt, uzkavēsies pāris dienu, lai sers Persivals pats varētu visu nokārtot. Ja viņam veiksies, misters Gilmors atgriezīsies Londonā ar direktīvām par māsas laulību kontraktu. Tagad jūs saprotat, mister Hārtrait, kāpēc es teicu, ka jāpagaida līdz rītam un jāaprunājas ar juristu? Misters Gilmors ir vecs un pārbaudīts draugs jau divām Fērliju paaudzēm, un uz kuru tad vēl lai pa�ļaujamies, ja ne uz viņu?

Laulību kontrakts! Jau izdzirdot �os divus vārdus, mani pārņēma greizsirdības mokas, kas sagandēja manas cē�lākās un labākās jūtas. Es sāku domāt � grūti atzīties, bet es nedrīkstu noklusēt ne mazāko sīkumu �o drausmo notikumu izklāstā �, nicināmā cerībā sāku domāt, ka anonīmajā vēstulē ir aplinkus izvirzīta apsūdzība pret seru Persivalu Glaidu. Ja nu �iem baismīgajiem apvai�nojumiem ir pamats? Ja nu �ī patiesība ir pierādāma, pirms vēl nav pateikts liktenīgais jāvārds un noslēgts kontrakts? Esmu lūkojis iztēloties, ka �is domas cēlu�ās vienīgi no manām ba�ām par mis Fērlijas laimi. Man tomēr neizdevās sevi piemānīt un noticēt tam, un �obrīd es nemēģinā�u piemānīt arī citus. Sīs jūtas uzjundīja ne�prātīgs, atriebīgs, izmisīgs naids pret cilvēku, kuram bija jākļūst par viņas laulāto draugu.

������� Ja jums lemts kaut ko �eit izdibināt, � es teicu �o jauno izjūtu iespaidā, � tad prātīgāk būtu nezaudēt ne mirkli. Es tomēr iesaku vēlreiz iztaujāt dārznieka zēnu un tūdaļ nekavējoties izpra�ņāt ciema iedzīvotājus.

���� �ķiet, bū�u jums noderīga gan vienā, gan otrā ga�dījumā, � mis Helkūma teica pieceldamās. � Nevilksim garumā, mister Hārtrait, un darīsim visu, kas mūsu spē�kos.

Jau biju satvēris rokturi, lai atvērtu viņai durvis, kad pēk�ņi attapos pajautāt vēl kaut ko svarigu, pirms doda�mies ceļā.

���� Anonīmajā vēstulē sīki aprakstīta līgavaiņa āriene. Sera Persivala Glaida vārds nav minēts, to es zinu, bet vai viņam ir kāda līdzība ar �o portretu?

���� Mats matā, pat viņa �etrdesmit pieci gadi�

�etrdesmit pieci, un viņai vēl nebija apritējis divdes�mit pirmais! Tik nobriedu�i vīri ved pie altāra viņas ve�cuma meitenes ik dienas, un pieredze rādīja, ka �īs lau�lības nereti ir pa�as laimīgākās. To es zināju, bet, jau pieminot viņa gadus, es tūdaļ iedomājos viņas gadus, un manī vēl vairāk iedegās �is aklais naids un aizdomas.

���� Mats matā, � mis Helkūma atkārtoja, � pat rēta labajā plaukstā, no brūces, kuru viņ� iemantojis senāk, ceļodams pa Itāliju. Nevar būt nekādu �aubu, ka vēstules rakstītājam smalki zināms katrs viņa vaibsts.

���� Ja nemaldos, bija minēts pat klepus, kas viņam lāgiem uznākot?

���� Jā, arī tas atbilst patiesībai. Viņ� pats tam nepie�vēr� uzmanību, kaut gan draugiem tas reizēm sagādā raizes.

���� Ceru, ka vismaz par viņa raksturu nekādas baumas nav palaistas?

���� Mister Hārtrait! Jūs ta�u nebūsiet tik netaisns un neņemsiet nopietni �o zemisko skribelējumu?

Jutu ka man deg vaigi, jo es nudien biju ņēmis to nopietni.

���� Ceru, ka nē, � es apmulsis atbildēju. � Man lai�kam nebija tiesību tā jautāt.

���� Labi vien ir, ka pajautājāt, � viņa attrauca, � jo tagad es varu pareizi novērtēt sera Persivala reputāciju. Mister Hārtrait, ne manās, ne kāda cita mūsu ģimenes locekļa ausīs nav nāku�as nevalodas, kas celtu viņam neslavu. Viņ� divreiz, balotējies un godam izturējis �o

smago pārbaudījumu. Ja Anglijā tas kādam izdodas, tad tas ir cilvēks ar nevainojamu reputāciju.

Klusām atvēru durvis un sekoju mis Helkūmai. Viņa nebija mani pārliecinājusi. Ja no debesīm būtu nolaidies eņģelis un at�ķīris grāmatā lapu manu mirstīgo acu priek�ā, pat �is eņģelis nebūtu mani pārliecinājis.

Dārznieka palīgu kā parasti sastapām pie darba. Lai kā mēs viņu izpra�ņājām, no �ī neiedomājami stulbā �eņķa neizdevās izdabūt kaut cik sakarīgu atbildi. Sie�viete, kas iedevusi viņam vēstuli, bijusi jau krietni ga�dos, neesot bildusi �im ne vārda un steig�us aizgājusi dienvidu virzienā. Tas arī bija viss, ko dārznieks mums noliecināja.

Ciemats atradās uz dienvidiem no mui�as. Turp tad arī devāmies.

Limrid�ā mēs pacietīgi iegriezāmies ik mājā un iz�pra�ņājām visus un visādus Jaudis. Un tomēr pie skaidrī�bas netikām. Trīs ciema vīri gan dro�i apgalvoja, ka tāda sieviete esot manīta, bet, tā kā viņi nezināja ne aptuveni pateikt, kāda tā izskatījusies, ne arī kādā virzienā nozu�dusi, kad redzēta pēdējoreiz, tad �ai galīgajā neziņā visi trīs vīri ar savu attapību mums nepalīdzēja vairāk kā viņu nevērīgie kaimiņi.

�ais veltīgajās izlūkgaitās drīz nokļuvām pa�ā ciema nomalē, kur atradās misis Fērlijas dibinātā skola. Kad gājām garām ēkai, kui mācījās zēni, ieminējos, vai ne�būtu vērts visbeidzot aprunāties ar skolotāju, kuram, ņemot vērā viņa amatu, tā kā vajadzētu būt pa�am prātī�gākajam vīram apkaimē.

� Skolotājs dro�i vien būs bijis aizņemts stundā, � mis Helkūma atteica, � kad tā sieviete gāja cauri cie�mam un tad atkal atpakaļ, bet, dro�s paliek dro�s, pavai�cāsim.

Mēs iegājām spēļu laukuma ie�ogojumā un tad devā�mies garām klases logam, nogriezāmies ap stūri un gā�jām līdz durvīm, kas atradās pagalma pusē. Pie loga es uz brīdi apstājos un palūkojos iek�ā.

Skolotājs sēdēja pie katedras ar muguru pret mums, acīmredzot uzrunāja skolas zēnus, kas visi bija sastāju-

�ies viņam iepretī. Vienīgi kāds padrukns baltmatis ze�peris stāvēja nomaļus no visiem pārējiem klases kaktā uz klēsa � mazs, nelaimīgs Robinsons Kruzo, kas par nedarbiem izcieta sodu viens pats neapdzīvotā salā.

Kad apgājām ap stūri, durvis stāvēja pusviru; mēs skaidri dzirdējām skolotāja balsi un uz brīdi palikām lievenī.

���� Tātad, zēni, � skolotājs sacīja, � iegaumējiet, ko es saku. Ja vēlreiz dzirdē�u skolā kaut vārdiņu par kaut kādiem spokiem, jums neklāsies labi. Tādu spoku nemaz nav, un tāpēc, ja kāds tic spokiem, tas tic kaut kam neeso�am, un ikviens zēns, kas mācās Limrid�as skolā un tic kaut kam neeso�am, pārkāpj saprāta robe��as un disciplīnu un saņems pelnīto sodu. Jūs visi redzat, kā apkaunots kaktā uz krēsla stāv D�eikobs Postlveits. Viņ� saņēma sodu nevis tāpēc, ka teicās vakarnakt re�dzējis spoku, bet tāpēc, ka ir nekaunīgs un stūrgalvīgs un ietiepīgi apgalvo, ka viņam rādoties spoki, lai gan esmu viņam teicis, ka tādu nemaz nav un nevar būt. Ja cits nekas nelīdzēs, man �is spoks būs ar pletni jāizdzen ārā no D�eikoba Postlveita, un, ja vēl kāds no jums ieņems galvā kaut ko tādu, es ie�u vēl tālāk un izdzī�u to ārā no skolas.

���� Laikam neesam atnāku�i īstajā reizē, � iebildās mis Helkūma, līdz ar skolotāja pēdējiem vārdiem atvēr�dama durvis un iedama iek�ā.

Mūsu parādī�anās atstāja neaprakstāmu iespaidu. Zēni laikam domāja, ka esam nāku�i īpa�ā nolūkā paskatīties, kā sloksnēs D�eikobu Postlveitu.

���� Jūs visi ejiet mājās pusdienās, � teica skolotājs, � paliek vienīgi D�eikobs. Viņam jāpaliek un jāstāv tur�pat. Varbūt spoks ap�ēlosies un pagādās viņam pusdie�nas.

D�eikobam dū�a galīgi saplaka, kad bija jāzaudē viss � gan skolas biedri, gan cerības uz pusdienām. Viņ� izvilka dūres no kabatām, paskatījās uz tām, ar apdomu cēla tās pie acīm un, kad tas bija izdarīts, tad sāka ar tām lēnām berzēt acis; ik pa brīdim sākās �ņaukā�anās � pusaud�a cie�anu nazālais apliecinātājs, un viss tika da�rīts stingrā secībā: viņ� paberzēja acis, no�ņaukājās un atkal berzēja acis.

���� Mēs atnācām jums kaut ko pavaicāt, mister Demp- ster, � mis Helkūma uzrunāja skolotāju, � un ļauno garu izdzī�anā gan necerējām jūs iztraucēt. Ko tas no�zīmē? Kas tad īsti ir noticis?

���� Mis Helkūma, �is nejaukais puika nobiedējis visu skolu, iestāstīdams, ka vakar vakarā redzējis spoku, � skolotājs paskaidroja. � Un vēl arvien pastāv uz savām aplamībām, lai kā es pūlos viņu pārliecināt.

���� Savādi gan, � teica mis Helkūma. � Ne prātā ne�būtu nācis, ka zēniem piemit tāda iztēle, lai redzētu spo�kus. Tas nudien ir kaut kas pavisam jauns grūtajā darbā, �eit Limrid�ā veidojot jauno ļau�u uzskatus, un es no sirds vēlu jums, mister Dempster, veiksmi �ai darbā. Bet tagad ļaujiet man paskaidrot, kādā nolūkā esam atnāku�i.

Un tad viņa uzdeva skolotājam to pa�u jautājumu, ko bijām uzdevu�i gandrīz ikvienam no ciema iedzīvotājiem. Mēs saņēmām to pa�u atbildi, kas laupīja mums jebkādu cerību. Mūsu meklēto sve�inieci misters Dempsters ne�bija-ne acīs redzējis.

���� Mister Hārtrait, laikam prātīgāk būs iet mājās, � mis Helkūma teica. � Acīmredzot mēs tikpat netiksim ne pie kādas skaidrības.

Viņa paklanījās pret misteru Dempsteru un jau grasī�jās atstāt klasi, bet tad, pagājusi garām �im pamestajam D�eikobam Postlveitam, kas �ēlabaini pink�ķēja, stāvē�dams uz grēku no�ēlnieka krēsla, pie durvīm apstājās, lai pateiktu mazajam cietumniekam kādu uzmundrino�u vārdu.

���� Ak tu dumiķi, � viņa teica, � kāpēc tu nelū�dzies misteram Dempsteram piedo�anu? Un pievaldi mēli par to spoku!

���� Bet es ta�u pats to redzēju! � D�eikobs Postlveits neatlaidās, �ausmās ieplezdams acis un sākdams birdināt asaras.

���� Blēņas! Neko tu neredzēji. Atradis spoku! Kādu spoku �

���� Piedodiet, mis Helkūma, � apjucis iejaucās skolo�tājs, � bet, manuprāt, jums nevajadzētu izpra�ņāt zēnu. Ieņēmis galvā tādas aplamības, taisni neticami, tīri ne�gribot var�

���� Ko var? � mis Helkūma skarbi noprasīja.

���� Var jūs satraukt, � misters Dempsters atbildēja, pagalam apjucis. �

���� Jūs, mister Dempster, man tik tie�ām glaimojat, uz�skatīdams mani par tik vārgu, ka tāds rakaris spētu mani satraukti � Viņa ar izsmējīgu izaicinājumu pagriezās pret mazo D�eikobu un sāka to nekavējoties izpra�ņāt. � Dro�āk! Stāsti visu pēc kārtas. Vai dzi, palaidniek, kad tu redzēji to spoku?

��� Yakar, kad metās krēsla, � atbildēja D�eikobs.

���� A, pievakarē, kad metās jau tum�s? Un kāds �is izskatījās? i

���� Viss balts � kā jau spoks, � spoku pazinējs atbil�dēja ar saviem gadiem neparastu pārliecību.

���� Un kurā vietā?

��� Tur lejā kapsētā� kur citur tāds spoks varētu klaiņot?

���� �Kā jau spoks�, �kur citur tāds spoks varētu klai�ņot� � Mazo dumiķi, izklausās, it kā tu pazītu spokus jau no bērna kājas! Katrā ziņā tu savu stāstu esi izzīdis no pirksta. Varbūt tu man vēl pateiksi, kas tas bija par rēgu?

���� Kā nu nepateik�u! � atsaucās D�eikobs, pamādams ar galvu drūmā triumfā.

Misters Dempsters jau vairākiem lāgiem bija mēģinā�jis tikt pie vārda, kamēr mis Helkūma klau�ināja viņa audzēkni, bet tobrīd viņ� iejaucās tik apņēmīgi, ka viņu tomēr uzklausīja.

���� Piedodiet, mis Helkūma, � viņ� teica, � ka iedro��inos aizrādīt: jūs ar savu izpra�ņā�anu vēl vairāk sku�bināt zēnu uz �iem spoku stāstiem.

���� Vēl tikai vienu jautājumu, mister Dempster, un tad es lik�os mierā. Nu, � viņa turpināja, atkal pagriez�damās pret zēnu, � un kas tas bija par spoku?

���� Misis Fērlijas spoks, � D�eikobs atbildēja �ukstus.

Iespaids, kādu �ī satrieco�ā atbilde atstāja uz mis Hel-

kūmu, pilnā mērā attaisnoja skolotāja satraukumu, kad viņ� bija tā centies pārtraukt �o sarunu. Mis Helkūma sa�utumā pietvīka, pēk�ņās dusmās metās klāt mazajam D�eikobam, kas aiz izbīļa jau atkal sāka pink�ķēt, grasī�jās kaut ko sacīt, bet aprāvās un, zēnam neko neteikusi, uzrunāja skolotāju.

���� Vai no tāda bērna var prasīt atbildību par viņa vārdiem? Gandrīz ne�aubos, ka tās aplamības kāds viņam iestāstījis. Mister Dempster, ja �ai ciemā ir jaudis, kas aiz�mirsu�i cieņu un pateicību, ar kādu tiek glabāta manas mātes piemina, tad es viņus atradī�u, un, ja es kaut

cik spē�u ietekmēt misteru Fērliju, tas nepaliks bez atmaksas.

� Es ceru � nē, esmu pat pārliecināts, mis Helkūma, ka jūs maldāties, � sacīja skolotājs. � Tā ir caur un cauri zēna stūrgalvība un muļķība. Viņ� redzējis vai iedomājies iedzam sievieti baltā vakar vakarā, kad gājis garām kapsētai, un �ī sieviete, vai nu īsta, vai iedomāta, stāvējusi pie marmora krusta, un viņ� tāpat kā kur� katrs Limrid�ā zina, ka tas ir misis Fērlijas kapa piemineklis. Ar �iem diviem apstākļiem pilnīgi pieliek, lai zēns pa�teiktu atbildi, kas, glu�i dabiski, jūs satrieca.

Kaut arī mis Helkūma nelikās par to pārliecināta, ta�u viņa skaidri juta, ka skolotāja konstatējums ir pārak saprātīgs, lai to klaji apstrīdētu. Viņa tikai pateicās vi�ņam par uzmanību un apsolīja atnākt vēlreiz, kad �au�bas būs izkliedētas. To pateikusi, viņa paklanījās un izgāja no klases.

Kamēr risinājās �ī neparastā scēna, es stāvēju malā un uzmanīgi klausījos, un man radās pa�am savi secinājumi. Tiklīdz atkal bijām divatā, mis Helkūma apvaicājās, vai no visa dzirdētā man radusies kāda doma.

���� Jā, un pavisam noteikta doma, � es atbildēju. � Zēna stāsts, manuprāt, balstās uz faktiem. Atklāti sa�kot, man ļoti gribētos apskatīt misis Fērlijas kapa piemi�nekli un pavērot tā apkārtni.

���� Jūs to tūdaļ redzēsiet.

Pēc �iem vārdiem viņa apklusa un kaut ko apdomāja, kamēr gājām tālāk. Beidzot viņa ierunājās:

���� �ī saruna klasē pilnīgi novērsusi manu uzmanību no vēstules, es pat mazliet apmulstu, kad mēģinu atkal pievērsties tai. Varbūt izbeigsim �o pra�ņā�anu un rīt nodosim visu mistera Gilmora ziņā?

���� Nekādā gadījumā, mis Helkūma. Tas, kas notika klasē, mudina mani neatlaisties un turpināt meklē�anu.

���� Kāpēc tas jūs mudina?

���� Tāpēc, ka vēi vairāk uzkurina aizdomas, kuras jutu, kad jūs man iedevāt izlasīt vēstuli.

���� Jums laikam bijis savs iemesls, mister Hārtrait, līdz �im brīdim slēpt �īs aizdomas no manis?

���� Es pats baidījos par to domāt. Likās, ka tas ir galīgi aplam, �aubījos, vai tikai tā nav mana samaitātā iztēle. Bet tagad es tā vairs nedomāju. Ne tikai pa�a zēna atbil�des uz jūsu jautājumiem, bet pat skolotāja nevil�us pa�teiktie vārdi, kad viņ� lūkoja to visu izskaidrot, galīgi atvairīja �o domu Notikumi varbūt pierādīs �īs domas maldīgumu, nus Helkūma, bet �imbrī�am es cie�i ticu, ka iedomātais spoks kapsētā un anonīmās vēstules rak�stītājs ir viena un tā pati persona.

Viņa apstājās, nobālēja un pēto�u skatienu vērās manī.

���� Kāda persona?

���� Skolotājs nevil�us jums to pateica. Runādams par spoku, ko zēns redzējis kapsētā, skolotājs teica: �Sie�viete baltā.�

���� Vai tie�ām Anna Keterika?

���� Jā, Anna Keterika.

Viņa iekārās man elkonī.

���� Nezinu, kāpēc, � viņa klusi teica, � bet jūsu aiz�domām piemīt kaut kas tāds, kas biedē un atņem drosmi. Es jūtu � � Viņa apklusa un mēģināja ar smiekliem aizdzit �o biedu. � Es jums parādī�u kapu un tad tūdaļ steig�u mājup. Nevajadzēja Loru tik ilgi atstāt vienu. Es labāk ie�u atpakaļ un pasēdē�u pie viņas.

Tā runādami, jau bijām aizstaigāju�i līdz kapsētai. Baznīca, drūma, pelēka akmens ēka, atradās nelielā ielejā, pasargāta no aukstajiem vējiem, kas pūta pāri tīrelim. No baznīcas raugoties, kapu kalns atradās maz�liet augstāk nogāzē. Visapkārt tam bija grumbuļaina, zema netēstu akmeņu sēta, vieta diezgan klaja, tikai vienā malā gar akmeņaino nokalni gausi urdzēja strauts un pundurkociņu puduris meta �auras ēnas pār īso, panīku�o zālīti. Tūdaļ aiz strauta un kokiem, netālu no akmens pakāpieniem, pa kuriem trīs vietās varēja iekļūt kapsētā, slējās baltais marmora krusts, izceldams misis Fērlijas kapu daudz vienkār�āku pieminekļu vidū.

� Tālāk varu arī neiet, � mis Helkūma teica, rādī�dama uz krustu. � Jūs man pastāstīsiet, ja ieraudzīsiet kaut ko tadu, kas apliecinās jūsu aizdomas. Parunāsim mājās.

Viņa aizgāja. Es devos lejāk un uzkāpu pa akmens pakāpieniem, kas veda taisni uz misis Fērlijas kapu.

Zāle ap to bija pārāk īsa un zeme pārāk cieta, lai pa�liktu pēdu nospiedumi. Neko nemanījis, vērīgi aplūkoju marmora krustu un plāksni ar iegravētiem vārdiem.

Baltais krusts vietām bija mazliet apsūbējis un zaudē�jis krāsu, tāpat arī plāksnes lielākā daļa. Uzmanību uz�reiz piesaistīja uzraksta josla, jo tā bija bez neviena traipa. Ielūkojies vērīgāk, es redzēju, ka tā ir tīrīta, vēl nesen tīrīta virzienā no aug�as uz leju. Robe�a starp spodrināto un nespodrināto daļu bija skaidri saskatāma burtu starpās � skaidri saskatāma mākslīgi radīta svītra. Kur� bija sācis spodrināt marmoru un pametis to līdz galam nenospodrinātu?

Es lūkojos apkārt, mēģinādams rast atbildi. No tās vie�tas, kur stāvēju, nebija samanāms neviens cilvēku mitek�lis, kapsēta piederēja tikai miru�ajiem. Devos atpakaļ uz baznicu, apgāju tai apkārt līdz pagalma durvīm, tad pār�kāpu pāri valnim pa citiem pakāpieniem un atrados tai vietā, kur sākās taciņa lejup uz pamestām akmeņlauztu�vēm. Tām vienā malā bija uzcelta neliela divistabu mā�jiņa, un ārpusē kāda veca sieva mazgāja veļu.

Es piegāju viņai klāt un uzsāku sarunu par baznīcu un kapu kalnu. Sieva bija no runīgajām, un jau pēc pir�majiem vārdiem man bija skaidrs, ka viņas laulātais draugs kalpo vienlaikus par ķesteri un par kapraci. Tad es pāris vārdos paslavēju misis Fērlijas pieminekli. Ve�a nogrozīja galvu un teica, ka to būtu vajadzējis labāk kopt. Tas esot viņas vīra pienākums, bet �is nemitīgi vār�guļojot un nīkstot nu jau vairākus mēne�us, labi ja svēt�dienās kaut kā līks un greizs aizvelkoties līdz baznīcai, un tā nu piemineklis esot pamests dieva ziņā. Tagad gan vecais sākot mazliet atkopties, pats cerot septiņās desmit dienās atkal tikt uz pekām un nodarīt pusē pamesto darbu.

No juceklīgā, gari stieptā penterējuma īstā kamber- lendie�u izloksnē es nopratu pa�u galveno, ko vēlējos uzzināt. Iedevis nabaga sievai pāris gra�u, es steidzos atpakaļ uz Limrid�u.

Plāksnes daļu acīmredzot bija notīrījis kāds sve�inieks. So to es jau zināju un, kad vēl biju saklausījies par nu�pat kapsētā manīto spoku, stingri nolēmu ap saulrietu atnākt uz kapsētu, pagaidīt līdz naktij un slepus pavērot misis Fērlijas kapu. Plāksnes spodrinā�ana ta�u bija pa�mesta pusē, un tas, kas �o darbu uzsācis, varbūt vēl at�nāks to pabeigt.

Mājās par savu nodomu izstāstīju mis Helkūmai. Viņa izskatījās pārsteigta un satraukta, bet, kamēr ņēmos klāstīt savus nodomus, nemēģināja mani atrunāt. Viņa tikai noteica: �Ceru, ka viss beigsies labi.� Kad viņa jau grasījās iet, es viņu atturēju un, cik vien mierīgi varē�dams, apjautājos par mis Fērlijas labsajūtu. Noskaņojums esot mo�āks, un mis Helkūma izteica cerību, ka varbūt izdo�oties pierunāt māsu mazliet pastaigāties, kamēr saule nav nogājusi.

Es devos uz savu istabu un atkal ķēros pie zīmējumu kārto�anas, Tas bija neatliekami jāpadara, vēl jo vairāk tāpēc, lai nomierinātos un novērstu domas no sevis un savas bezcerīgās nākotnes. Reizi pa reizei es atrāvos no darba, lai paskatītos pa logu un pavērotu, kā saule grimst arvien zemāk un zemāk. Vienā tādā reizē es ieraudzīju kādu staigājam pa plato grantēto celiņu zem mana loga. Tā bija mis Fērlija.

Nebiju viņu redzējis kop� rīta, un arī tad mēs nebijām pārmiju�i gandrīz ne vārda. Viena vienīga diena Lim- rid�ā � tas bija viss, kas man bija atlicis, un pēc tam es varbūt nekad vairs viņu neredzē�u. �ī doma nelaida mani prom no loga. Tik daudz apdomas man vēl bija, ka aiz�kars jāsakārto tā, lai viņa mani neieraudzītu, ja paceltu acis, toties man pietrūka spēka pretoties kārdinājumam, un es ar acīm sekoju viņai, līdz viņas siluets nozuda pavisam.

Viņai ap pleciem bija brūns apmetnis, zem tā parasts melns zīda tērps. Galvā viņai bija tā pati vienkār�ā salmu cepurīte, kas torīt, kad pirmoreiz ieraudzījām viens otru. Tagad tikai virsū bija uzlikts plīvurs, kas neļāva man saskatīt seju. Blakus viņai tecēja mazs �unelis, viņas mīļākais pavadonis visās pastaigās, ietērpts elegantā sār- tenā svārciņā, lai pasargātu maigo ādiņu no vakara dzes�truma. �ķita, ka par �uneli viņa neliekas ne zinis. Viņa gāja taisni uz priek�u, galvu mazliet nodūrusi, rokas zem apmetņa paslēpusi. Nobiru�ās lapas, kas no rīta virpu�ļoja vējā ap mani, kad uzzināju par gaidāmajām laulī�bām, tagad tāpat virpuļoja viņas priek�ā, gan cēlās aug��up, gan krita atpakaļ un kaisījās zem kājām, viņai ejot bālajā, dziesto�ajā vakara saulē. �unelis trīcēja un dre�bēja un nepacietīgi glaudās viņai pie kājām, kā izlūgda�mies ievērību un atbalstu. Bet viņa pat nepaskatījās uz to. Viņa gāja un gāja, arvien tālāk un tālāk piom no manis, nobiru�ajām lapām virpuļojot visapkārt, gāja un gāja, līdz manas sūrsto�ās acis vairs neredzēja viņu un es atkal biju pamests viens ar savām smagajām domām.

Pēc stundas darbs bija pabeigts un jau blāzmoja vakars. Paņēmu priek�namā cepuri un mēteli un, neviena ne�manīts, izzagos laukā.

Rietumu pusē gubojās mākoņi, un no jūras pūta ass vēj�. Lai arī krasts bija tālu, bangu atbalsis vēlās pāri klajajam tīrelim un vienmuļi dunēja ausīs, kad iegāju kapsētā. Nemanīja ne dzīvas radības. Kapu kalns izskatī�jās vēl vientulīgāks nekā pirmīt; es izraudzījos slēpni, kur stāvēju nomodā un gaidīju, nenovērsdams acu no baltā krusta virs misis Fērlijas atdusas vietas.

Kapu kalns nebija aizaudzis, tāpēc vietu novēro�anas postenim vajadzēja izraudzīties ar apdomu.

Baznīcas galvenās durvis atradās tie�i pretī kapsētai; durvis no abām pusēm aizsedza portāls. Aiz glu�i dabis�kas nepatikas pret �ādu slapstī�anos brīdi vēl �aubījos, pirms iz�ķīros un gāju iek�ā. Abās pusēs mūrī bija izcir�sti lodziņi. Pa vienu no tiem es varēju redzēt misis Fērlijas kapu. Otrs izgāja uz akmeņlauztuvi, kur bija uzcelta kapra�a mājiņa. Tie�i pretī portālam atradās klaja

vieta, zems akmens mūris un viena vienīga rūsgana pau�gura strēle, kurai, stipra vēja dzīti, smagi vēlās pāri rieta padebe�i. Ne redzēju, ne dzirdēju kādu dzivu radību: garām neaizlaidās neviens putns, no kapra�a mājiņas puses neatskanēja suņa rejas. Starp vienmuļajiem bangu �ļakstiem bija saklausāma tikai biedīga �aboņa pundurkociņos ap kapu kopiņu un strauta dzedrā, klusā burzguļo�ana akmeņainajā gultnē. Baisms skats un baisma stunda. �ai slēpnī zem dievnama velvēm mana drosme ātri saplaka.

Krēsla vēl nebija sabiezējusi � pamalē vēl kavējās rieta stari, un nebija pagājusi ne pirmā vientulīgā sar�dzes stunda, kad izdzirdēju soļus un balsi. Soļi tuvojās baznīcai no otras puses, un runātāja bija sieviete.

���� Par vēstuli tu, dūjiņ, nebēdā, � teica sieviete. � Iedevu tam puisim tie�i rokā, un viņ� paņēma bez vārda runas. Tad viņ� gāja savu ceļu un es savu, un ne�viena dzīva dvēsele man nesekoja � par to es galvoju.

�ie vārdi sasprindzināja manu uzmanību gandrīz vai līdz fiziskām sāpēm. Tad balsis apklusa, bet soļi nāca tu�vāk. Brīdi vēlāk abas � divas sievietes � pagāja garām, es pa savu lodziņu skaidri redzēju. Viņas gāja taisni uz kapu, tātad pagriezu�as man muguru.

Vienai galvā bija cepure bez malām un tai pāri lakats. Otrai bija mugurā gar�, tum�zils apmetnis ar kapuci, kas bija uzvilkta uz pieres. No apmetņa spraucās laukā �aura tērpa maliņa. Sirds man dauzījās kā negudra, kad pamanīju tērpa krāsu, � tas bija balts!

Pusceļā starp baznīcu un kapu abas apstājās, un sie�viete apmetnī pagriezās pret draudzeni. Viņas vaibsti tobrīd būtu skaidri saskatāmi, ja viņai galvā būtu maza cepurīte, nevis �ī platā kapuce.

���� Nekādā ziņā neņemiet nost silto, N ērto apmetni, � teica tā, kuru nule jau biju dzirdējis, � sieviete ar la�katu. � Misis Todai taisnība, ka vakar jūs ar savu balto tērpu pievērsāt sev pārāk lielu uzmanību. Es mazliet pastaigā�u, kamēr jūs būsiet �eit; nezinu, kā jums, bet man diez ko nepatīk staigāt pa kapsētām. Izdariet līdz galam, ko esat nolēmusi, iekams es atgrie�os, lai pirms pusnakts tiekam mājās.

To pateikusi, viņa pagriezās un pa tām pa�ām pēdām nāca atpakaļ, �oreiz ar seju pret mani. Tā bija padzī�voju�as sievietes seja, vēja appūsta, asiem vaibstiem, veselīga, �ī seja nemodināja nekādas aizdomas. Pie pa�as baznīcas viņa apstājās un cie�āk ietinās lakatā.

���� Savādniece, � viņa murmināja. � Cik vien atce�ros, tāda viņa bijusi no sākta gala. Vienmēr kādas ērmī- bas padomā. Bet ļauna nevienam nedara, nabadzīte, kā mazs bērns.

Viņa nopūtās, satraukta pameta acis atpakaļ, nogro�zīja galvu, it kā �ī drūmā ainava viņai nemaz nepatiktu, un nozuda aiz baznīcas stūra.

Labu brīdi svārstījos � vai sekot viņai un parunāt ar viņu vai ne. Bet vēlē�anās sastapties aci pret aci ar to otru bija pārāk liela. Lakatā ievīstīju�os sievieti es varētu sastapt pie kapsētas, pagaidot, kad viņa nāks atpakaļ, kaut arī likās stipri ap�aubāmi, vai viņa man pateiks ziņas, kuras es meklēju. Vēstules nogādātājai nebija no�zīmes. Vēstules rakstītāja bija galvenā, tikai no viņas es varētu kaut ko uzzināt, un es biju pārliecināts, ka rakstī�tāja patlaban atrodas aiz kapsētas mūra.

Kamēr tā prātoju, pamanīju, ka sieviete apmetnī pie�iet pie kapa un brītiņu pastāv. Tad viņa pameta skatienu apkārt, izvilka baltu linu drāniņu vai mutautu un nogrie�zās uz strauta pusi. Sīkā urdziņa pa mūra apak�u izgrau- zās ārā un, izmetusi pārdesmit soļu lielu likumu, pa tādu pa�u caurumu atkal aiztecēja prom. Viņa saslapināja drāniņu ūdenī un gāja atpakaļ pie kapa. Es redzēju, kā viņa noskūpsta balto krustu, tad nokrīt ceļos pie plāk�snes un ar mitro drāniņu sāk to berzt.

Apsvēris, kā tuvoties sievietei, lai viņu pārāk neno- biedētu, nolēmu vēl gabaliņu paiet gar mūri un iegriez�ties kapsētā no otras puses, lai viņa pamanītu mani jau pa gabalu. Viņa bija tā nogrimusi darbā, ka nedzirdēja manus soļus, kamēr nebiju piegājis pavisam klāt. Tad viņa paskatījās, vārgi iekliedzās, pielēca kājās un raudzī�jās manī, aiz �ausmām nespēdama ne parunāt, ne pakus�tēties.

��� Nebaidieties, � es teicu. � Jūs dro�i vien atcera�ties mani?

Es apstājos, tad lēnām paspēru vēl da�us soļus, atkal apstājos, un tā pamazām tuvāk un tuvāk, līdz atrados viņai blakus. Ja līdz �im vēl biju mazliet �aubījies, tad tagad vairs nemaz. Pie misis Fērlijas kapa stāvēja tā pati sieviete, kuru tonakt biju sastapis uz lielceļa.

�������� Vai atceraties mani? � es jautāju vēlreiz. � Mēs sastapāmies vēlā nakti, un es palīdzēju jums nokļūt Lon�donā. Dro�i vien nebūsiet piemirsusi.

Viņa atmaiga un dziļi, dziļi uzelpoja. Es redzēju, ka at�miņas palēnām aizgainī nāves elpas stingumu, kuru bailes bija uzklāju�as viņai uz vaiga.

���� Pagaidām vēl nepūlieties runāt, � es turpināju.

��� Vispirms atgūstieties un pierodiet pie domas, ka esmu jūsu draugs.

��� Jūs esat tik laipns pret mani, � viņa murmināja.

��� Tikpat laipns kā toreiz.

Viņa apklusa, un arī es nebildu ne vārda. Es ļāvu ne tikai viņai atgūlies, man pa�am arī bija vajadzīgs laiks, lai atgūtos. Blāvajā, mainīgajā vakara gaismā es atkal sastapu �o sievieti; starp mums bija kaps, visapkārt mums bija veļu valstība, mūs no visām pusēm ieskāva vientuļi pauguri. Laiks, vieta un apstākļi, kādos stāvējām aci pret aci �īs baismās ielejas vakara klusumā, apziņa, ka pāris nejau�u vārdu � un viss būs zaudēts, apziņa, ka Loras Fērlijas tālākais liktenis pavērsīsies vai nu uz labu, vai ļaunu atkarībā no tā, vai man izrādīs vai liegs uzticību �ī nelaimīgā būtne, kura, bailēs trīcēdama, stāv pie Loras mātes kapa, � tas viss draudēja iedragāt manu apņēmību un savaldību, no kuras patlaban bija atkarīgs ik sprīdis, virzoties tuvāk mērķim. To apzinādamies, es visiem spēkiem pūlējos turēt sevi gro�os un darīju visu iespējamo, lai �os pārdomu mirkļus vērstu sev par labu.

���� Vai esat kaut cik nomierinājusies? � es vaicāju, tiklīdz domāju, ka sarunu var atsākt. � Vai varat runāt ar mani bez bailēm un tai pārliecībā, ka esmu jūsu draugs?

���� Kā jūs �eit gadījāties? � viņa jautāja, neklausīda�mās manos vārdos.

���� Kad toreiz sastapāmies, es jums stāstīju, ka esmu ceļā uz Kamberlendu. Vai esat to aizmirsusi? Kop� tās die�nas esmu Limrid�ā.

���� Limrid�ā? � Bālā seja atplauka, viņai atkārtojot �o vārdu; viņas tramīgais skatnies pievērsās man spējā interesē. � Un dro�i vien bijāt laimīgs! � viņa izsaucās, dedzīgi vērdamās manī. No pirmītējās neuzticības vairs nebija ne vēsts.

Tiklīdz �ī neuzticība bija pagaisusi, es ielūkojos viņas sejā ar vērību un ziņkāri, kuru līdz tam mirklim piesar�dzības labad biju pūlējies neizrādīt. Es raudzījos viņā, bet prātā man bija tikai tā otra piemīlīgā seja, kas tova�kar mēness apspīdētajā terasē, kā nelaimi vēstījot, bija atsaukusi man atmiņā �īs sievietes seju. Mis Fērlijas sejā es biju saskatījis pārsteidzo�u līdzību ar Annu Keteriku. Tagad redzēju, cik Anna Keterika līdzīga mis Fērlij ai, redzēju vēl skaidrāk, jo zināju tiklab abu at�ķirību, kā- līdzību. Sejas izteiksmē, vaibstu samēros, matu krāsā un tikko manāmi savilktajās lūpās, augumā, galvas pagrie�zienā un stājā es saskatīju vēl pārsteidzo�āku līdzību. Bet ar to arī �ī līdzība beidzās, un tad sākās da�as sīkas at�ķirības. Mis Fērlijas brīni�ķo sejas krāsu, gai�o, vērīgo skatienu, samtaini gludo ādu, lūpu liego sārtenumu man pievērstajā gurdajā sejā es nemanīju. Kaut man derdzās to pat pieļaut, vērojot �o sievieti, es nespēju atvairīt domu: viens bēdīgs atgadījums nākotnē � un ar to pie�tiktu, lai abu vaibstos izdzēstu jebkuru at�ķirību. Ja kād�reiz bēdas un cie�anas uzdro�inātos atstāt uz mis Fērlijas sejas pēdas, sabradādamas jaunību un skaistumu, tad un tikai tad abas varētu saukt par nejau�ām līdziniecēm.

Es nodrebinājos, to iedomādamies vien. �ī neticība nākotnei nekādi nebija izskaidrojama un biedēja mani. Es priecājos, kad manas pārdomas iztraucēja Anna Kete�rika, uzlikdama man uz pleca roku. �is pieskāriens bija tikpat viegls un negaidīts kā mūsu pirmās satik�anās naktī, kad man aiz �ausmām asinis sastinga dzīslās.

���� Jūs lūkojaties manī un kaut ko domājat, � viņa teica, kā parasti runādama aizgūtnēm. � Ko?

���� Neko sevi�ķu, � es atbildēju. � Es tikai nevarēju saprast, kā jūs �eit esat nokļuvusi.

���� Atbraucu kopā ar draudzeni, kas ļoti labi izturas pret mani. Esmu �eit tikai otro dienu.

���� Un atnācāt �urp jau vakar?

���� Kā jūs to zināt?

���� Es tikai nojautu.

Viņa novērsās un atkal noslīga pie kapa plāksnes.

���� Kurp gan citur lai es steigtos, ja ne �urp? � viņa sacīja. � Draudzene, kas bija pret mani labāka par māti, ir vienīgā, kura man Limrid�ā jāapmeklē. Man sirds sa��ņaudzas sāpēs, ieraugot traipu uz viņas kapakmena! Vi�ņas labad tas būtu jātur sniega baltumā. Jau vakar neno- cietos un sāku spodrināt un �odien atkal nācu �urp. Vai tas ir kas ļauns? Es domāju, ka ne. Nekā ļauna tur nevar būt, ja es to daru misis Fērlijas labad.

Pateicība pret kādreizējo labdari vēl arvien mājoja nabaga nelaimīgās prātā, aprobe�otajā prātā, kur �īs pa�teicības jūtas laikam arī bija vienīgās neizdzē�amās pēdas kop� tālajām laimīgajām bērnu dienām. Noskārtu, ka visdrīzāk viņas uzticību iemanto�u, paskubinādams, lai viņa mierīgi dara savu darāmo, kālab nākusi �urp. Tik�līdz tā pateicu, viņa ar skubu ķērās klāt, pieskardamās cietajam marmoram tik liegi, itin kā tas būtu dzīva ra�dība, atkal un atkal �ukstus burtodama uzrakstu, itin kā būtu atgriezu�ās zudu�ās bērnu dienas un viņa, nosligusi ceļos blakus misis Fērlijas krēslam, pacietīgi atkārtotu stundas.

���� Sevi�ķi nebrīnieties, � es mēģināju viņu pieradināt pie nākamajiem jautājumiem, � ja klaji atzī�os, ka jūtos joti iepriecināts un vienlaikus arī pārsteigts, sastapdams jūs �eit. Biju glu�i noraizējies, kad jūs tonakt iesēdāties ekipā�ā.

Viņa pacēla acis spēji un aizdomīgi.

���� Noraizējies� � viņa atkārtoja. � Kādēļ gan?

���� Tonakt drīz pēc mūsu atvadī�anās atgadījās kaut kas dīvains. Man garām aizdrāzās pasta rati, kuros sē�dēja divi vīrie�i. Viņi neredzēja, ka es tur stāvu, pietu�rēja turpat netālu ielas pretējā pusē un uzrunāja poli�cistu.

To pa�u brīdi plāksne aizmirsās. Roka ar mitro drāniņu, ar kuru viņa bija to spodrinājusi, noslīga gar sāniem. Otra roka aptvēra marmora krustu. Viņas seja lēnām pievērsās man, un tajā atkal manīju trulas �ausmas. Es gāju vēl tālāk, lai notiktu kas notikdams, atkāpties bija par vēlu.

���� Abi vīrie�i uzrunāja policistu, � es stāstīju, � un jautāja, vai viņ� neesot manījis jūs. Viņ� nebija jūs re�dzējis, un tad viens no vīrie�iem atkal ierunājās un teica, ka jūs esot izbēgusi no trako nama.

Viņa pielēca kājās, itin kā �ie pēdējie vārdi būtu atkal uzkūdīju�i viņai vajātājus.

���� Pagaidiet! Noklausieties līdz galam! � es uzsaucu. � Pagaidiet, un jūs sapratīsiet, ka esmu jūsu draugs. Ar vienu pa�u manu vārdu būtu pieticis, lai vīrie�i uzzinātu, pa kuru ceļu esat aizbraukusi, bet es neteicu �o vienu pa�u vārdu. Es palīdzēju jums aizmukt, palīdzēju jums izglābties. Saprotiet, mēģiniet saprast. Mēģiniet aptvert, ko es jums saku.

Manas balss noskaņa �ķita viņu nomierinām vairāk nekā teiktie vārdi. Viņa pūlējās tos apjēgt. Mulsumā viņa satvēra miklo drāniņu otrā rokā, glu�i kā tonakt, pirmoreiz tiekoties, viņa bija satvērusi nelielo ceļasomu. Mazpamazām mani vārdi laikam tomēr aizgāja līdz viņas satrauktajai apziņai. Saspīlējums viņas sejā lēnām at�slāba, un viņas acis raudzījās mani drīzāk ar ziņkāri nekā ar bailēm.

���� Jūs ta�u nedomāsiet, ka mani vajadzētu nogādāt atpakaļ pansionātā? � viņa jautāja.

���� Protams, ne. Priecājos, ka esat izbēgusi, priecājos, ka esmu jums palīdzējis.

���� Jā, jā, jūs tie�ām man palīdzējāt, jūs man ļoti pa�līdzējāt, � viņa runāja mazliet izklaidīgi. � Aizbēgt bija viegli, citādi es nebūtu tikusi prom. Mani neviens neturēja aizdomās, citus gan. Es biju tik mierīga, tik pa�klausīga un tik viegli iebiedējama. Pats grūtākais bija atrast ceļu uz Londonu, un tur jūs man palīdzējāt. Vai toreiz es pateicu jums paldies? Tad pateicos jums �obrīd, ļoti, ļoti.

���� Vai pansionāts bija tālu no tās vietas, kur jūssasta- pāt mani? Pierādiet ta�u, ka uzskatāt mani par savu draugu, un pastāstiet, kur atradās pansionāts.

Viņa minēja �o vietu � privāta slimnīca, cik varēju noprast, netālu no tās vietas, kur tonakt bijām satiku��ies, un tad viņa ar aizdomām, kāpēc gan tas man būtu jāzina, uzbudināta atkārtoja pirmītējo jautājumu:

���� Jūs ta�u nedomāsiet, ka mani vajadzētu nogādāt atpakaļ?

���� Es jums vēlreiz saku: priecājos, ka esat izmukusi, priecājos, ka pa �o laiku jums klājies labi, � es atbil�dēju. � Jūs stāstījāt, ka Londonā jums esot draudzene. Vai atradāt savu draudzeni?

���� Jā. Bija ļoti vēls, bet mājā kāda meitene vēl sēdēja pie �uvekļa, un tā palīdzēja man uzmodināt misis Kle- mentsu. Tā sauc manu draudzeni. Viņa ir laba un sir�snīga sieviete, bet ne tāda kā misis Fērlija. Nē, nē, visā pasaulē nav otras tādas kā misis Fērlija!

���� Vai misis Klementsa ir jums veca draudzene? Vai sen jau esat pazīstamas?

���� Jā, viņa kādreiz Hemp�īrā dzīvoja mums kaimiņos, bija man pieķērusies un gādāja par mani, kad biju pavi�sam maziņa. Pirms daudziem gadiem, braukdama prom, viņa ierakstija manā lūg�anu grāmatā savu Londonas adresi un teica: �Ja tev kādreiz klāsies grūti, Anna, brauc pie manis. Man nav vira, kas varētu man ko liegt, nedz ari bērnu, kuri jāpieskata, un es rūpē�os par tevi.� Silti vārdi, vai ne? Laikam tāpēc ari iespiedu�ies atmiņā, ka tie ir tik silti. Citu gan daudz neko neatceros � gan�drīz, gandrīz neko!

��� Vai tad jums nebija tēva un mātes, kas par jums gādātu?

��� Tēvs? Savu mū�u neesmu viņu redzējusi, pat ne�esmu dzirdējusi, ka māte par viņu runātu. Tēvs? Ak die�niņ, viņ� dro�i vien ir miris.

���� Un māte?

���� Mēs abas nesatiekam. Esam viena otrai par nastu.

�Viena otrai par nastu!� Dzirdot �os vārdus, manī

pirmoreiz pamodās aizdomas, vai tikai māte nav tā, kas ieslodzījusi viņu patversmē.

���� Par māti man nejautājiet, � viņa turpināja. � La�bāk runāsim par misis Klementsu. Misis Klementsa ir tāda pati kā jūs, arī viņa nedomā, ka mani vajadzētu no�gādāt atpakaļ slimnīcā, viņa, tāpat kā jūs, priecājas, ka esmu no turienes izbēgusi. Viņa raudāja par manu ne�laimi un teica, ka tas jāturot slepenībā, lai neviens neuz�zina.

Viņas �nelaime�. Ko viņa ar to gribēja teikt? Varbūt tāpēc viņa rakstījusi �o anonīmo vēstuli? Vai tikai viņa negribēja teikt to pa�u, ko parasti anonīmu vēstuļu rak�stītājas grib pateikt, lai liktu �ķēr�ļus laulībām ar vīrieti, kas pazudinājis pa�u rakstītāju? Iekams pievērsāmies citām runām, es nolēmu noskaidrot, kas slēpjas aiz �īs �nelaimes�.

���� Kāda nelaime? � es vaicāju.

���� Nelaime, ka mani nelai� no turienes ārā, � viņa atbildēja bez vismazākā izbrīna par �ādu jautājumu. � Kāda gan cita nelaime varētu būt?

Es nolēmu neatkāpties, rīkoties cik iespējams veikli un piesardzīgi. Man bija ļoti svarīgi tikt pilnīgi dro�am par katru soli, kuru es speru tuvāk mērķim.

���� Ir vēl cita nelaime, � es iebildos, � kas var pie�meklēt sievieti un kuras dēļ tai visu mū�u jācie� bēdas un kauns.

���� Kas tā ir? � viņa tūdaļ noprasīja.

���� Nelaime, kad viņa pārāk naivi tic savai �ķīstībai

un paļaujas uz sava mīļotā godaprātu, � es atbildēju.

Viņa paskatījās manī ar neviltotu bērni�ķu mulsu. Ne mazākā satraukuma, ne sārtuma, ne miņas no slepenas kauna apziņas nebija noskār�ama �ai sejā, kur tik skaidri bija lasāma katra doma. Nekādi vārdi nespētu pārlieci�nāt mani vairāk, kā tobrīd viņas sejas izteiksme pārlie�cināja mani, ka iemesli, kas skubināju�i viņu rakstīt un nosūtīt �ādu vēstuli mis Fērlijai, nekādā ziņā nav tādi, kā sākumā biju pieļāvis. �aubas katrā ziņā bija izkliedē�tas, bet, tiklīdz �aubas bija izkliedētas, tā viss kļuva vēl grūtāk izprotams. Vēstulē sera Persivala Glaida vārds gan nebija minēts, ta�u es no dro�iem avotiem zināju, ka tas ir domāts viņ�. Katrā ziņā rakstītājai bija bijis nopietns iemesls, varbūt nodarīta kāda smaga pārestība, lai aizmu�guriski apsūdzētu viņu mis Fērlijai un vēl tādiem vār�diem; �is iemesls katrā ziņā bija meklējams tālāk, tā ne�varēja būt goda laupī�ana. Ja viņ� nodarījis viņai ļaunu, tad bija pavisam citādi. Kāda varētu būt �ī pārestība?

���� Es jūs nesaprotu, � viņa beidzot teica, velti pūlē�jusies izdibināt manu vārdu jēgu.

���� Nekas, � es atbildēju. � Turpināsim mūsu sarunu. Sakiet, cik ilgi jūs palikāt pie misis Klementsas Londonā un kā jūs nokļuvāt �eit.

���� Cik ilgi? � viņa pārjautāja. � Pie misis Klementsas es paliku līdz aizvakardienai, kad abas atbraucām �urp.

���� Tātad jūs esat apmetu�ās tepat ciematā? � es teicu. � Savādi, ka neko neesmu dzirdējis par jums. Jūs gan esat �e tikai pāris dienu.

���� Nē, nē, ne jau ciematā. Trīs jūdzes tālāk, kādā fermā. Jūs to dro�i vien zināt. Toda fermā.

�o vietu es labi atcerējos: vizinoties mēs bie�i bijām brauku�i garām fermai. Tā bija apkaimē vai pati vecākā ferma nomaļā, klusā vietā starp diviem uzkalniem.

���� Toda fermas saimnieki ir misis Klementsai lada,� viņa stāstīja tālāk, � un viņi vairākkārt lūgu�i viņu at�braukt ciemos. Viņa nolēma pasērst un arī mani paņēma līdzi, jo te ir tik mierīgi un gaiss tik spirgts. Tas bija ļoti laipni no viņas puses, vai ne? Es brauktu vienalga uz kurieni, lai tikai būtu mierā un dro�ībā, prom no viņu acīm. Bet, kad es uzzināju, ka Toda ferma atrodas netālu no Limrid�as, jutos ļoti laimīga, visu ceļu būtu basām kājām skrie�us noskrējusi, lai tikai nokļūtu �e, vēlreiz redzētu skolu, ciematu un Limrid�as mui�u. �ie Todi ir

krietni ļaudis. Cerams, ka palik�u te ilgāku laiku. Tikai viens gan man nepatīk pie Todiem un pie misis Klement�sas tāpat�

��� Tie�i kas?

���� Viņi mani alla� ķircina, ka es staigāju baltās drē�bēs � tas izskatoties tik uzkrīto�i. Kā gan lai viņi zinātu? Vislabāk to zināja misis Fērlija! Misis Fērlija nemū�am nespiestu mani valkāt �o neglīto zilo apmetni. Visu mū�u viņa mīlēja balto krāsu, arī kapakmens ir balts, un es pūlos, lai tas kļūtu vēl baltāks. Pati arī viņa bie�i stai�gāja baltās drēbēs, arī savu mazo meitiņu ģērba tāpat. Kā klājas mis Fērlijai? Vesela un laimīga? Vai tagad viņa staigā baltās drānās tāpat kā bērnībā?

Viņas balss kļuva klusāka, tiklīdz viņa ierunājās par mis Fērliju, un viņa arvien vairāk un vairāk novērsās no manis. Viņa it kā pēk�ņi pārvērtās, acīmredzot sirds�apziņu mocīja anonīmā vēstule, un es nolēmu atbildēt tā, lai piespiestu viņu uz vietas atzīties.

���� �orīt mis Fērlija nejutās ne īsti �irgta, ne laimīga, � es teicu.

Viņa nomurmināja pāris vārdu, bet tik neskaidri un klusu, ka es pat nenoskārtu, ko viņa gribējusi teikt.

��� Jūs laikam apprasījāties, kāpēc mis Fērlija �orīt nejūtas ne īsti �irgta, ne laimīga? � es turpināju.

���� Nē! � viņa teica ātri un dedzigi. � Es to nekad neesmu jautājusi!

���� Kaut ari jūs nejautājat, es jums tomēr pastāstī�u. Mis Fērlija ir saņēmusi jūsu vēstuli.

Kamēr abi tā runājām, viņa tupēja uz ce]iem, rūpīgi notrausdama no plāksnes ik puteklīti. Noklausījusies manu pirmo teikumu, viņa mitējās darboties un tāpat ne- piecēlusies gausi pagriezās pret mani. Otrais teikums viņu vārda tie�ā nozīmē apstulbināja. Drāniņa izkrita viņai no rokām, lūpas pavērās, tik tikko jau�amais sārtums, kas jau no dabas bija viņai vaigos, vienā mirklī nozuda.

���� Kā jūs to zināt? � viņa vārgā balsī jautāja. � Kas jums to parādīja? � Vaigos atkal iesitās sār�tums � tie dega kā ugunī, kad viņa pēk�ņi apjauta, ka ar �o jautājumu ir pati sevi nodevusi. Izmisumā viņa sasita plaukstas. � Es to neesmu rakstījusi. � Aiz �aus�mām viņai aizrāvās elpa. � Es par to nekā nezinu!

���� Jā, � es teicu, � jūs to rakstījāt un ari zināt. Kā�pēc jūs sūtījāt tādu vēstuli, kāpēc jūs tā biedējāt mis Fērliju! Ja jums bija sakāms kaut kas tāds, ko viņai va�jadzētu uzklausīt, jūs pati varējāt aiziet uz Limrid�u, jūs pati varējāt to visu pastāstīt jaunajai kundzei.

Viņa sakņupa uz lēzenā akmens, līdz seja vairs nebija redzama, un neatbildēja.

���� Ja vien jums nav ļaunu nodomu, mis Fērlija iztu�rēsies pret jums tikpat labi un laipni kā viņas māte, � es turpināju. � Mis Fērlija prastu glabāt jūsu noslē�pumu un neļaus nevienam darīt jums pāri. Vai nevēlaties satikties ar viņu rīt fermā? Varbūt Limrid�as parkā?

���� Kaut es varētu nomirt un gulēt tur apak�ā, blakus Jums! � noliekusies zemu, zemu pār kapakmeni, viņa �ukstēja aizgājējas pī�ļiem. � Jūs vienīgā zināt, kā es mīlēju jūsu bērnu aiz cieņas pret jums Ak, misis FērlijI Misis Fērlij, pamāciet, kā man viņu glābt. Esiet tāpat kā senāk mana mīļā māte un dodiet padomu, ko man darīt.

Es dzirdēju, ka viņa noskūpsta akmeni, redzēju, cik drud�aini slīd pirksti pa akmeni. Sis skats mani dziļi aizkustināja. Es noliecos un liegi paņēmu �īs nabaga ne�varīgās rokas savās plaukstās un lūkoju viņu mierināt.

Viss velti. Viņa izrāva rokas un nepacēla galvu no akmens. Redzēdams, ka viņa par katru cenu jānomierina, es Jāvu ierunāties viņas vienīgajai vēlmei, kuru biju pa�manījis jau tonakt, pirmoreiz sastopoties, � tā bija vēlme pāi liecināt mani, ka viņa pati atbild par savu rīcību.

��� Nevajag, nevajag, � es klusiņām teicu. � Mēģi�niet nomierināties, citādi es bū�u spiests grozīt savus ieskatus par jums. Nevediniet mani uz domām, ka cilvē�kam, kas ielicis jūs patversmē, bijis iegansts�

Nākamie vārdi sastinga uz manām lūpām. Brīdī, kad uzdrīkstējos ieminēties par cilvēku, kas ievietojis viņu patversmē, viņa piepe�i paslējās uz ceļgaliem. Taisni jā�brīnās, kā viņa bija pārvērtusies. Seja, kas parasti bija tik aizkustino�a savā jūtīgumā, nevarībā un nedro�ībā, pēk�ņi sadrūma neprātīgā naidā un �ausmās, kas pie�ķīra ik vaibstam me�onīgu, pārdabisku spēku. Viņas acis ne�spodrajā vakara gaismā iepletās kā me�a zvēra redzokļi. Viņa sagrāba zemē nokritu�o drāniņu, it kā tā būtu dzīva radība un viņa varētu to no�ņaugt, un saspieda to plauk�stās ar tādu krampjainu spēku, ka pāris pilienu mitruma vēl nokrita uz akmens.

��� Runājiet par kaut ko citu, � viņa izdvesa caur zo�biem. � Ja jūs nebeigsiet, es par sevi negalvoju.

Nekas vairs neliecināja par neseno lēnprātību. Tātad misis Fērlijas labsirdība tomēr nebija vienīgās spilgtākās atmiņas, kā man bija licies. Jaukās atmiņas par Limri�d�as skolu viņā sadzīvoja ar atmiņām par pārestību, kas nodarīta, ieslogot viņu vājprātīgo pansionātā. Kur� būtu nodarījis �o pārestību? Vai tie�ām viņas pa�as māte?

Bija grūti atmest ar roku pra�ņā�anai un neizdibināt visu līdz galam, tomēr es pārvarēju sevi un nejautāju vairs nekā. Bet viņa jau bija novesta tik tālu, ka citi apsvērumi būtu cietsirdīgi un cilvēcības vārdā bija jāmē�ģina viņu kaut cik nomierināt.

��� Es neteik�u ne vārda, kas varētu sagādāt jums cie��anas, � sacīju, cik mierīgi vien varēdams.

��� Jums kaut kas vajadzīgs, � viņa asi atbildēja aiz�domu pilna. � Neskatieties uz mani tādām acīm. Runā�jiet, sakiet, kas jums no manis vajadzīgs.

��� Es vēlos vienu, � lai jūs nomierinātos un, kad būsiet kaut cik atguvusies, pārdomātu, ko es teicu.

��� Teicāt? � Viņa apklusa, ņurcīja lupatiņu saujā un �ukstēja: � Ko tad viņ� teica? � Viņa atkal pagriezās pret mani un neiecietīgi purināja galvu. � Kāpēc jūs man nepalīdzat? � viņa pēk�ņās dusmās noprasīja.

������� Jā, jā, es jums palīdzē�u, � es teicu, � tad būs vieglāk atcerēties. Es jūs lūdzu rit satikties ar mis Fēr�liju un izstāstīt viņai, kā tur īsti bija ar to vēstuli�

���� A, mis Fērlija � Fērlija � Fērlija .. .

Jau izrunājot vien �o sirdij tuvo vārdu, viņa it kā no�mierinājās. Seja atmaiga un atkal �ķita pazīstama.

���� Jums nav jābīstas no mis Fērlijas, � es turpināju, � nebaidieties, vēstules dēj jums nebūs nekādas nepa�tik�anas. Viņa jau zina tik daudz, ka jums nebūs grūti izstāstīt visu. Nav nozīmes vēl kaut ko slēpt, jo slēpjama tur palicis gau�i maz. Vēstulē vārdus jūs neminat, bet mis Fērlija tāpat zina, ka cilvēks, par kuru jūs rakstāt, ir sers Persivals Glaids ,..

Tiklīdz pateicu �o vārdu, viņa pielēca kājās, un pa visu kapsētu noskanēja tik spalgs kliedziens, ka man sirds aiz �ausmām vai apstājās. Viņas sejā atkal ievilkās tikko nozudu�ie drūmie vaibsti un �oreiz vēl divkārt un trīskārt dziļāk. Griezīgais kliedziens, izdzirdot vien �o vārdu, un naids un �ausmas viņas sejā pateica visu. Ne�bija vairs ne mazāko �aubu. Māte nebija vainojama, ka viņa ieslodzīta patversmē. To bija izdarījis kāds vīrietis, un �is vīrietis bija sers Persivals Glaids.

Kliedzienu bija saklausīju�as arī citas ausis. Es dzir�dēju, kā atveras kapra�a mājiņas durvis, un izdzirdu pa�vadones balsi: tā bija tā pati lakatā ietinusies sieva, misis Klementsa, kā Anna Keterika man bija teikusi.

���� Nāku jau, nāku! � viņa sauca aiz nīkulīgo kociņu pudura.

Pēc brītiņa parādījās pati misis Klementsa.

���� Kas jūs tāds esat? � viņa uzbļāva, bargi noskatī�dama mani, uzlikusi kāju uz pakāpiena. � Kā jūs iedro��ināties tā biedēt nabaga nevarīgu sievieti?

Pirms es paguvu atbildēt, viņa jau stāvēja blakus Annai Keterikai un bija apņēmusi viņas plecus. � Kas noticis, mīļā? � viņa vaicāja. � Ko viņ� tev nodarīja?

���� Neko, � nelaimīgā atbildēja. � Neko. Es tikai no�bijos.

Misis Klementsa bezbailīgi pagriezās pret mani sa�u�tumā, tādējādi iemantodama manu cieņu.

���� Man būtu liels kauns pa�am no sevis, ja būtu izpel�nījies �o naidīgo skatienu, � es teicu. � Ta�u es neesmu to pelnījis. Nelaimīgā kārtā es viņu nobiedēju netī�ām. �ī nav pirmā reize, kad mēs tiekamies. Pajautājiet viņai

pa�ai, un viņa apliecinās, ka neesmu spējīgs tī�uprāt darīt pāri ne viņai, ne arī citai kādai sievietei.

Es runāju Joti skaidri, lai Anna Keterika dzird un sa�prot mani, un vēroju, ka mani vārdi aiziet līdz viņas apziņai.

� Jā, jā, � viņa teica, � viņ� jau reiz izturējās pret mani labi, viņ� man palīdzēja� � Pārējo viņa pateica draudzenei �ukstus.

���� Tie�ām dīvainil � galīgā nesapra�anā noteica misis Klementsa. � Tad jau ir cita runā�ana. Piedodiet, ka biju tik asa pret jums, ser, bet jums tomēr jāsaprot, ka, no malas raugoties, likās aizdomīgi. Sev pa�ai man vajadzētu pārmest vispirms, ka, izdabādama viņai, ļāvu sevi pie�runāt un atstāju viņu vienu �ādā vietā. Nāc, meitiņ, nāc, tagad gan iesim mājās.

Man �ķita, ka �ai krietnajai sievietei ir mazliet baismi tik vēlā stundā doties atpakaļ, tāpēc es piedāvājos viņas gabaliņu pavadīt, līdz kļūs redzama ferma. Misis Kle�mentsa, laipni pateikusies, atraidīja manu piedāvājumu, teikdama, ka tīreļa malā dro�i vien sastap�ot kādu no fermas strādniekiem.

���� Ja varat, piedodiet man, � es teicu, kad Anna Ke�terika ieķērās draudzenes rokā, jau grasīdamās iet. Man ne prātā nebija nācis viņu biedēt vai satraukt, un sirds iesmeldzās, raugoties �ai nelaimīgajā, bālajā, pārbiedē�tajā sejā.

���� Mēģinā�u, � viņa atbildēja. � Bet jūs zināt pārāk daudz. Tagad jūs laikam mani vienmēr biedēsiet.

Misis Klementsa uzmeta man mirkli un līdzcietīgi no�grozīja galvu.

���� Ar labu nakti, ser, � viņa teica. � Jūs neesat pel�nījis pārmetumu, es zinu, bet labāk gan jūs būtu nobie�dējis mani, nevis viņu.

Abas pagājās pāris soļu. Nodomāju, ka viņas jau iet prom, kad Anna pēk�ņi palika stāvam un panācās atpa�kaļ

���� Pagaidi mazliet, � viņa teica, � man jāatvadās.

Viņa vēlreiz piegāja pie kapa, plaukstām viegli atspie�dās pret marmora krustu un pieplaka pie tā ar lūpām.

���� Nu man ir vieglāk, � viņa teica, nopūzdamās un mierīgi paraudzīdamās uz mani. � Es jums piedodu.

Tad viņa devās pie draudzenes, un abas izgāja no kap�sētas. Redzēju, ka pie baznīcas viņas apstājas un pārmij da�us vārdus ar kapra�a sievu, kas bija iznākusi laukā un vērojusi mūs pa gabalu. Tad viņas gāja tālāk pa ta�ciņu līdz tīrelim. Ar acīm pavadīju Annu Keteriku, līdz viņas siluets izplūda nokrēslā, un raudzījos tik satraukts un bēdīgs, itin kā �ai bēdu pilnajā pasaulē man vairs nekad nebūtu lemts redzēt sievieti baltā.

Pēc pusstundas biju mājās un jau stāstīju mis Helkū- mai par visu notiku�o.

Viņa uzklausīja mani ar neatslābsto�u interesi, ne vārda neiestarpinādama, un, ja sieviete ar viņas tempe�ramentu un raksturu spēja tā klausīties, tas bija pats dro�ākais pierādījums, cik ļoti mans stāsts viņu aizrāvis.

���� Man ir Jauna nojauta, � tas bija viss, ko viņa pa�teica, kad biju beidzis. � Man ir ļauna nojauta par nā�kotni.

���� Nākotne, � es ieminējos, � laikam būs atkarīga . no tā, kā mēs pratīsim izmantot tagadni. Maz ticams, ka Anna Keterika ar sievieti varētu runāt vēl atklātāk, nekā runāja ar mani. Ja mis Fērlija �

���� �imbrī�am tādas domas jāmet no galvas ārā! � mis Helkūma kategoriski iebilda.

���� Kā būtu, ja jūs pati parunātu ar Annu Keteriku un pacenstos iemantot viņas uzticību? Kas zīmējas uz mani, es nemaz nepieļauju domu, ka varētu vēlreiz satraukt �o no�ēlojamo būtni, kā tas jau nelaimīgā kārtā ir noticis. Vai jums būtu kas pretī, ja rīt mēs abi aizstaigātu līdz fermai?

���� Protams, ne. Ie�u visur un darī�u visu, ja vien tas nāk Lorai par labu. Kā jūs nosaucāt to fermu?

���� Jūs dro�i vien labi zināt. To sauc par Toda fermu.

���� Kā nu nezinā�u. Tā ir viena no mistera Fērlija fer�mām. Pie mums pienotavā strādā viņa otrā meita. Skuķis pastāvīgi tur iegrie�as apraudzīt savējos, varbūt viņa redzējusi vai dzirdējusi kaut ko tādu, kas mums var no�derēt. Varbūt tūdaļ apjautāties, vai meitēns ir lejā?

Viņa paaicināja sulaini un aizsūtīja lejā apskatīties. Viņ� atgriezās ar vēsti, ka meitene patlaban esot fermā. Neesot bijusi tur kādas trīs dienas, un saimniecības vadī�tāja viņu �ovakar izbrīvējusi uz pāris stundām.

���� Varu aprunāties ar viņu rīt, � mis Helkūma izlēma, tiklīdz sulainis bija izgājis no istabas. � Tikmēr tā pama�tīgi apsvērsim, kas man būtu jāizdibina sarunā ar Annu Keteriku. Vai tad jūs tik dro�i varat apgalvot, ka cilvēks, kas viņu ieslodzījis patversmē, ir sers Persivals Glaids?

���� Nav ne mazāko �aubu. Atliek vienīgi izdibināt, kāpēc viņ� to darījis. Ņemot vērā milzīgo at�ķirību sa�biedriskajā stāvoklī, �ķiet, nav pat pieļaujama varbūtība, ka viņi būtu attāli radi. Un vēl kas ir ārkārtīgi svarīgi� pat pieņemot, ka viņu tie�am vajadzēja tur ieslodzīt, � uzzināt, kāpēc tie�i viņ� uzņēmies tik smagu atbildību, nosūtot viņu uz �

~ Uz privātu slimnīcu, jūs, cik atceros, teicāt?

���� Jā, uz privātu slimnīcu, kur par ārstē�anos jāmaksā liela nauda, kas nav pa kabatai mazrocigam cilvēkam.

���� Es saprotu jūsu �aubas, mister Hārtrait, un es jums apsolu, ka tās tiks izkliedētas, vienalga, vai nu Anna Ke�terika rit mums palīdzēs vai nepalīdzēs. Sers Persivals Glaids ilgi neuzkavēsies �ai namā, ja nenokārtos visu ar misteru Gilmoru un ar mani. Rūpes par māsas nākotni man viemēr biju�as pirmajā vietā, es pratī�u māsu ietek�mēt, un man ir tiesības teikt iz�ķiro�o vārdu, kad runa ir par māsas laulībām.

Tā mēs tovakar �ķīrāmies.

Otrā rītā pēc brokastīm ceļā nostājās �ķērslis, kas ar visiem vakardienas satraukumiem man bija galīgi izgājis no prāta, un tas nejāva mums tūdaļ doties uz fermu. Bija ta�u mana pēdējā diena Limrid�ā, un, tiklīdz pienāca pasts, es, paklausot mis Helkūmas padomam, lūdzu mis�teru Fērliju par veselu mēnesi saīsināt līguma termiņu, ņemot vērā neparedzētos apstākļus, kuru dēļ man jāat�grie�as Londonā.

Varbūtējās aizdomas laimīgā kārtā tika novērstas, jo torīt es tik tie�ām saņēmu divas vēstules no Londonas draugiem. Ienesu tās savā istabā un aizsūtīju sulaini pie mistera Fērlija apvaicāties kad viņ� varētu mani pieņemt darba jautājumā.

Gaidīju sulaini atgrie�amies ar atbildi un nejutu ne mazākā satraukuma par to, kā gan maizestēvs uzņems manu iesniegumu. Vai nu misters Fērlijs atlaidīs vai neat�laidīs, tikpat man ir jābrauc. Apziņa, ka jau ir sperts pirmais solis skumjajā ceļā, kas mani uz mū�u aizvedīs prom no mis Fērlijas, bija mani tā notrulinājusi, ka vairs nebēdāju par sevi, Nebija vairs ne vēsts no tuk�inieka viegli aiz�vainojamā lepnuma, ne vēsts vairs no mākslinieka sīkās godkāres. Ja misteram Fērlijam ienāktu prātā kļūt ne�kaunīgam, tagad nekāda nekaunība nespētu mani aizvai�not.

Sulainis atnesa atbildi, kādu jau biju gaidījis. Misters Fērlijs izsakot no�ēlu, ka tie�i �orīt jūtoties tik saguris un neesot ko cerēt atļauties to prieku pieņemt mani. Tā�pēc viņ� izlūdzoties piedo�anu, un lai es esot tik laipns un to, kas man sakāms, iesniedzot rakstiski. Līdzīgus ziņojumus pa �iem trim mēne�iem, kamēr tur uzturē�jos, biju saņēmis vairākkārt. Un visus �os trīs mēne�us misters Fērlijs nebija varējis vien nopriecāties, ka esmu Limrid�ā, ta�u ne reizi nebija juties gana �irgts, lai pie�ņemtu mani pa otram lāgam. Zīmējumus, kuriem biju nolīdzinājis malas un kurus biju restaurējis, sulainis pa klēpim vien stiepa prom savam kungam reizē ar maniem �cieņas apliecinājumiem� un katrreiz atgriezās tuk�ām rokām, toties ar mistera Fērlija �sirsnīgajiem sveicie�niem�, �lielu lielo paldies� un �dziļo no�ēlu�, ka veselī�bas stāvokļa dēļ viņ� vēl arvien paliekot iesprostots savas istabas sienās. Laikam nebija iedomājama vēl parocīgāka sistēma mums abiem. Grūti bija teikt, kuram no mums visvairāk nāk par svētību mistera Fērlija sabendētie nervi.

Es tūdaļ sēdos, lai rakstītu vēstuli, izteikdamies pēc iespējas goddevīgi, īsi un kodolīgi. Misters Fērlijs ar at�bildi nesteidzās. Pagāja turpat vai stunda, kamēr to sa�ņēmu. Vēstule bija rakstīta neiedomājami akurātā rok�rakstā, ar violetu tinti, uz papīra, kas bija gluds kā ziloņkauls un gandrīz tik biezs kā kartons, un sākās ar �ādiem vārdiem:

�Mistera Fērlija sveiciens misteram Hārtraitam. Mis�ters Fērlijs nemaz nevar izteikt (ņemot vērā viņa pa�rei�zējo veselības stāvokli), cik ļoti viņu pārsteidz un sarūg�tina mistera Hārtraita lūgums. Misters Fērlijs nav lieti�ķs cilvēks, toties viņ� ir apspriedies ar savu pārvald�nieku, kas tāds ir, un arī viņ� apstiprina mistera Fērlija viedokli, ka mistera Hārtraita lūgums piekrist līguma lau�anai nekādi nav ņemams vērā, varbūt vienīgi tad, ja tas ir dzīvības un nāves jautājums. Ja dziļā pielūgsme pret mākslu un tās kalpiem, vienīgais mierinājums un prieks mistera Fērlija cie�anās vadītajās dienās, būtu tik viegli satricināma, tad misters Hārtraits ar savu rīcību būtu to panācis. Tas nav noticis, vienīgi jūtas pret pa�u misteru Hārtraitu gan ir pārvērtu�ās.

Izklāstījis savu viedokli � kāds nu vispār viedoklis iespējams, kad nervi galīgi beigti �, misters Fērlijs uz�skata par savu vienīgo pienākumu vēl darīt zināmu savu spriedumu par �o neiedomājamo prasību. Tā kā viņa mie�sai un garam ir nepiecie�ams pilnīgs miers, misters Fēr�lijs nepieļaus, lai misters Hārtraits viņam to laupītu, paliekot �ai namā, kur apstākļi kļuvu�i tik necie�ami abām pusēm. Vienīgi aiz apsvēruma saglabāt �o mieru misters Fērlijs atsakās no savām veto tiesībām un ar �o paziņo, ka misteram Hārtraitam ir atjauts atstāt �o namu.�

Es salocīju vēstuli un noliku pie citiem dokumentiem. Agrāk es būtu uzskatījis to par apvainojumu, bet tagad es to uzņēmu kā rakstisku atlai�anu no darba. Tas bija izgājis man no prāta, gandrīz vai aizmirsies, kad kāpu lejā uz ēdamistabu pateikt mis Helkūmai, ka tagad varam doties uz fermu.

���� Vai mistera Fērlija atbilde bija apmierino�a? � viņa iejautājās, kad gājām ārā pa durvīm.

���� Viņ� atļāva man aizbraukt, mis Helkūma.

Viņa uzmeta man a�u mirkli un pirmoreiz, kop� bijām pazīstami, pati ieķērās man elkonī. Nekādiem vārdiem nebūtu tik smalkjūtīgi pasakāms, ka viņa sapratusi, kādā veidā �ī atļauja atstāt darbu dota, un jūt man līdzi nevis kā cilvēks, kas sociālā zipā stāv augstāk par mani, bet kā īsts draugs. Es nebiju juties aizvainots par �ī kunga nekaunību, toties jo dziļi jutu �īs sievietes izlīdzino�o labsirdību.

Pa ceļam uz fermu mēs vienojāmies, ka iek�ā ies mis Helkūma viena pati, bet es pagaidī�u ārpusē. Tā iz�lēmām aiz apsvēruma, ka pēc vakarvakarējā atgadījuma kapsētā Anna Keterika manā klātbūtnē varbūt uztrauk�sies un baidīsies, un ari neuzticēsies pilnīgi sve�ai sievie�tei. Mis Helkūma aizgāja, nolēmusi vispirms aprunāties ar fermera sievu (par kuras laipno pretimnāk�anu viņa ne brīdi ne�aubījās), bet es paliku gaidām viņu turpat netālu.

Biju domājis, ka dabū�u nostāvēt labu brīdi. Man par izbrīnu, nebija pagāju�as ne piecas minūtes, kad mis Helkūma jau nāca atpakaļ.

���� Vai Anna Keterika atsakās ar jums runāt? � es vaicāju pārsteigts.

���� Anna Keterika ir aizbraukusi, � mis Helkūma at�bildēja.

���� Aizbraukusi?!

���� Jā, kopā ar misis Klementsu. Abas izbrauku�as no fermas �orīt astoņos.

Es nespēju parunāt, jutu, ka līdz ar to ir zaudēts mūsu pēdējais pavediens.

���� Cik misis Toda zina par savām vie�ņām, tikpat daudz zinu arī es, � mis Helkūma turpināja, � un viņa, tāpat kā es, ir galīgā nesapra�anā. Vakar pēc sastap�anās ar jums abas sveikas un veselas pārradu�ās mājās un kā parasti vakarā vēl pasēdēju�as ar mājas ļaudīm. Tie�i pirms vakariņām Anna Keterika gan visus pārbiedējusi, jo pēk�ņi viņai uznācis tāds kā ģībonis. Tāda lēkme jau reiz bijusi, tie�i atbrauk�anas dienā, bet ne tik stipra, un toreiz misis Toda nospriedusi, ka viņa laikam būs ko nelāgu izlasījusi ciema avīzītē, kas bijusi nolikta uz galda un ko viņa �ķirstījusi pirms kāda brī�a.

���� Vai misis Todai ir zināms, tie�i kura lappuse viņu tā satraukusi? � es vaicāju.

���� Nē, � mis Helkūma atbildēja. � Viņa pārlaidusi avīzei acis, bet neko satrauco�u nav manījusi. Es tomēr palūdzu, lai ļauj man to pārlūkot, un pa�ā pirmajā lapā. kuru uz�ķīru, tūdaļ pamanīju, ka redaktors, lai kaut cik kuplinātu trūcīgās vietējās ziņas, ņēmis kādu Londonas avīzi un vārds vārdā norakstījis no slejas �Laulības aug�stākajās aprindās� ziņu par manas māsas laulībām. Tū�daļ sapratu, ka �ī ir tā vēsts, kas tik ļoti satraukusi Annu Keteriku un acīmredzot arī pamudinājusi nākamajā dienā uzrakstīt un nosūtīt vēstuli.

���� Par to nav ne mazāko �aubu. Bet ko jūs izdibinājāt par to otro lēkmi vakar vakarā?

���� Nekā. Tās iemesls nav izprotams. Istabā neviens sve�s nav bijis. Vienīgā vie�ņa bijusi mūsu pienotavas strādniece, atcerieties, es jums stāstīju, � mistera Toda meita, un pārrunāti tikai pēdējie jaunumi un baumas. Viņi izdzirdēju�i kliedzienu, ieraudzīju�i, ka vie�ņa kļūst bāla kā nāve, pie tam bez jebkāda manāma iemesla. Mi�sis Toda un misis Klementsa pa abām uzstiepu�as viņu aug�ā, un misis Klementsa nav vairs atgājusi nost no viņas gultas. Visi jau devu�ies pie miera un dzirdēju�i, ka abas vēl ilgi runājas, un �orīt agri misis Klementsa pasaukusi misis Todu sāņus un tai par lielu pārsteigumu pavēstījusi, ka viņām jābraucot prom. Tik daudz misis Toda gan izdabūjusi no vie�ņas, ka kaut kas esot atga�dījies, neviens no fermas ļaudīm pie tā neesot vainojams, bet iemesls esot tik nopietns, ka Anna Keterika apņēmu�sies bez kavē�anās atstāt Limrid�u. Lai kā viņa uzstājusi, misis Klementsa atteikusies paskaidrot kaut ko sīkāk. Viņa tikai vienā laidā purinājusi galvu un Annas labad lūg�us lūgusies, lai neviens viņu neizpra�ņā. Pati arī bi�jusi no tiesas uzbudinājusies un vienā gabalā skandinā�jusi, ka Annai jābrauc un viņai jābrauc līdzi, un, kurp viņas abas do�oties, to nedrīkstot izpaust nevienam. Es jūs pasaudzē�u un neatkārto�u, kādiem vārdiem misis Toda izteikusi savus viesmīlīgos iebildumus un atrunas. Viss beidzies ar to, ka viņa aizvedusi abas līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai trīs stundu braucienā no �ejienes. Pa ceļam vēl visādi nopūlējusies piedabūt abas uz runā�anu, bet velti. Viņa izsēdinājusi tās pie stacijas durvīm, aiz�vainota un sarūgtināta, ka abas tik pēk�ņi saposu�ās un �ķiras kā tādas naidnieces, ne vārda vairs viņai neuzticē�damas, un bijusi tā pārskaitusies, ka aizbraukusi, pat lai�mīgu ceļu nenovēlējusi. Tie�i tā tas noticis. Mēģiniet atcerēties, mister Hārtrait, vai vakar vakarā kapsētā ne�atgadījās nekas tāds, ar ko varētu izskaidrot �o divu sievie�u pēk�ņo aizbrauk�anu.

���� Mis Helkūma, vispirms es gribētu zināt, kā izskaid�rot Annas Keterikas pēk�ņo pārvērtību, par kuru fermā visi bija uztrauku�ies, jau stundām ilgi pēc mūsu �ķir��anās, kad bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai norim�tos stiprais satraukums, kuram es nelaimīgā kārtā biju par iemeslu. Vai jūs īpa�i nepajautājāt par baumām, kas tika pārspriestas brīdī, kad viņa paģība?

���� Jā. Bet misis Toda nav īsti sadzirdējusi, kas tiek runāts lielajā istabā, jo pati bijusi noņēmusies, apkop�dama mājas soli. Zināja pateikt vienīgi to, ka �kaut kādi jaunumi� jau biju�i, laikam gribēdama teikt, ka visi kā vienmēr aprunāju�i cits citu.

���� Bet varbūt pienotavas meitenei atmiņa ir labāka nekā mātei, � es ieminējos. � Jums, mis Helkūma, de�rētu aprunāties ar �o knīpu, tiklīdz pāriesim mājās.

Sie vārdi pārvērtās darbos, līdzko kāpām pār nama slieksni. Mis Helkūma aizveda mani uz saimes galu, un pienotavā mēs arī sastapām meiteni, kas, uzrotījusi pie�durknes līdz pleciem, berza lielu piena kannu un savā nodabā kaut ko trallināja.

���� Atvedu �o d�entlmeni, lai apskata tavu saimniecību, Hanna, � mis Helkūma iesāka. � To ir vērts apskatīt, un tā vienmēr dara tev godu.

Meitene pietvīka, palocījās un bikli iebildās, ka viņa jau vienmēr cen�oties, lai viss spīdētu un laistītos.

�������� Mēs nākam taisnā ceļā no fermas, � mis Helkūma turpināja. � Tu esot bijusi tur vakar vakarā, kā dzirdēju. Vai ciemiņi bija atnāku�i?

���� Jā, mis.

�������� Man teica, ka vienai no vie�ņām esot uznācis vā�jums. Vai tad kāds būtu darījis vai teicis kaut ko tādu, kas būtu viņu nobiedējis? Jūs ta�u nekādus �ausmu dar�bus nepārspriedāt?

�������� Nē, nē, mis! � meitene atteica iesmiedamās. � Mēs tikai pārspriedām jaunumus.

���� Māsas stāstīja tev par jaunumiem fermā, vai ne?

���� Jā, mis.

���� Un tu klāstīji viņām Limrid�as jaunumus?

�������� Jā, mis. Bet to gan varu apgalvot, ka netika runāts nekas tāds, kas varētu iztrūcināt to nelaimīgo, jo es ru�nāju tie�i tobrīd, kad viņai sametās nelabi. Tad gan es pamatīgi sabijos, mis, jo pati savu mū�u neesmu ģībusi.

Pirms paguvām vēl kaut ko pajautāt, kāds viņu pa�sauca, un viņa joza uz durvīm saņemt olu grozu. Tiklīdz meitene bija prom, es pa�ukstēju mis Helkūmai:

�������� Pajautājiet, vai viņa vakar nav kaut ko bildusi par Limrid�ā gaidāmajiem viesiem.

Mis Helkūma ar acīm lika noprast, ka viņai viss skaidrs, un, tiklīdz meitene atgriezās, tā arī noprasīja.

�������� Kā tad, mis, es to izstāstīju, � meitene vientiesīgi atzinās. � Par ciemiņiem teicu un tad vēl par klapatu ar raibo govi, cita nekā nebija, ko stāstīt.

�������� Vai tu nosauci viesus vārdā? Vai teici, ka pirmdien gaidam ierodamies seru Persivalu Glaidu?

�������� Jā, mis� teicu, ka brauks sers Persivals Glaids. Ceru, ka tas nav bijis nekas ļauns� Ceru, ka neesmu izdarījusi aplam.

�������� Nē, nē, nekā ļauna nav. Iesim, mister Hārtrait. Ja mēs vēl ilgāk atrausim Hannu no darba, viņa vēl iedo�māsies, ka tī�ām viņu traucējam.

Tiklīdz palikām divatā, mēs apstājāmies un saskatījā�mies.

���� Mis Helkūma, un jūs vēl tagad �aubāties?

�������� Seram Persivalam Glaidam vajadzēs izkliedēt �īs �aubas, mister Hārtrait� vai arī Lora Fērlija nemū�am nekļūs viņa sieva.

Kad bijām aizstaigāju�i līdz parādes durvīm, biaucot atpakaļ no stacijas, pa aleju jau tuvojās vienzirga pa�jūgs. Mis Helkūma pagaidīja uz kāpnēm, kamēr piebrauc ekipā�a, un tad gāja pretī sasveicināties ar veco d�entl�meni, kas naski rausās ārā, tiklīdz bija nolaisti kāp�ļi. Misters Gilmors bija ieradies.

Kamēr mūs sapazīstināja, tik tikko slēptā ziņkārē jau biju paguvis viesi nopētīt. Sim vecajam vīram būs jā�paliek Limrid�ā pēc manas aizbrauk�anas; viņam būs jā�uzklausa sera Persivala Glaida paskaidrojumi un jāpalīdz ar padomu mis Helkūmai, kad tiks pieņemts iz�ķiro�ais lēmums; viņam būs te jāuzkavējas, kamēi tiks izlemts viss par laulībām, un, ja viss tiks izlemts pozitīvi, ar viņa roku tiks uzrakstīts laulību kontrakts, un līdz ar to mis Fērlijas liktenis būs izlemts negrozāmi. Pat ja es nebūtu zinājis ne kripatiņu no tā, kas man tobrīd bija zināms, pat tad es vērotu �o ģimenes advokātu ar interesi, kādu vēl savu mū�u nebiju jutis pret galīgi sve�u cilvēku.

Mistera Gilmora āriene bija tie�s pretstats tam, kādu mēs parasti iedomājamies vecu likuma kalpu. Viņa se�jas krāsa bija ziedo�a, sirmie mati diezgan gari noaugu�i un rūpīgi sasukāti, malnie svārki, veste un bikses stāvēja kā uzlieti, baltā kaklasaite rūpīgi sasieta, un gai�i vio�letos glazē cimdus bez ba�ām un bez neērtības sajūtas tikpat labi varētu valkāt kāds elegants dieva kalps. Viņa

izturē�anās patīkami at�ķīrās ar vecmodīgu izsmalcinā�tību un pieklājību, kam savukārt pie�ķīra mo�umu apsviedība, bez kādas neiztikt vīram, kuram alla� jātur acis vajā. Ziedo�a veselība un gai�s skatiens rītdienā, mierā un pārticībā aizvadīti gadi, saulainas, rosīgas ve�cumdienas cieņā un godā � tāds bija mans pirmais iespaids, tiekoties ar misteru Gilmoru, un viņam par godu jāsaka: jo tuvāk viņu iepazinu, jo vairāk tas apstipri�nājās.

Es atstāju veco d�entlmeni ar mis Helkūmu pie mājas sliek�ņa, lai ar savu klātbūtni netraucētu viņiem pārru�nāt ģimenes lietas. Abi pa vestibilu devās uz viesistabu, bet es atkal nokāpu lejā, lai vienatnē paklaiņātu pa dārzu.

Manas stundas Limrid�ā jau bija skaitītas; rīt no rīta man jāaizbrauc � tas bija negrozāmi izlemts; mana līdz�dalība anonīmās vēstules noslēpuma atminē�anā nu bija galā. Nevienam netiks nodarīts pāri, tikai man pa�am, ja vēl to īso brītiņu, kas man atvēlēts, Jau�u vāju sirdij,

atbrīvodams lo no ne�ēlīgi smagās nastas, kuru man bija uzvēlusi pati dzīve, tāpēc vēlreiz izstaigāju takas, kas bija biju�as manu īso sapņu un laimes dienu liecinieces.

Es neviļus nogriezos pa celiņu, kas veda gar manas studijas logu, kur iepriek�ējā vakarā biju redzējis viņu staigājam ar �uneli, un gāju pa viņas kāju atstātajām pēdām līdz viņas ro�u dārza vārtiņiem, To jau sedza rudens drūmais kailums. Puķes, kuras viņa man bija iemācījusi at�ķirt pēc nosaukuma, puķes, kuras es viņai biju mācījis zīmēt, bija novītu�as, �aurās, baltās taciņas starp dobēm izmirku�as un aizaugu�as. Es gāju pa aleju, kur mēs abi kopā bijām ieelpoju�i augusta vakaru skur- bino�ās smar�as, kur abi kopā bijām jūsmoju�i par rai�bajiem gaismēnas rotājumiem norā mums zem kājām.

No nolīku�ajiem zaiiem man visapkārt bira lapas, un drēgns saltums ņēma cauri līdz pat kaulam, Vēl gabaliņu tālāk es biju jau ārā no parka un devos pa taciņu, kas aizvijās uz tuvējo pauguru. Vecais nogāztais koks ceļ�malā, kur mēdzām apsēsties un atvilkt elpu, bija lietū izmircis, un pie netēsto akmeņu mūra sazēlu�ās papar�u un zāļu skupsnas, kuras kādreiz tiku viņai zīmējis, tagad bija pārvērtu�ās par ūdens peļķi ap dubļiem nota�ķītu nezāļu puduri. Uzkāpu paugurā un vēlreiz nolūkojos uz ainavu, par kuru tik bie�i bijām priecāju�ies tais laimes dienās. Tā bija salta un kaila, pavisam cita ainava nekā tā, kas bija iespiedusies atmiņā. Mani vairs nesildīja vi�ņas tuvums, es vairs nedzirdēju �ukstam glāsaino balsi, �ai vietā, no kuras es tobrīd lūkojos lejup, viņa man stāstīja par savu tēvu, kur� vienīgais vēl bijis palicis, stāstīja, cik ļoti viņi viens otru mīlēju�i un cik viņai vēl joprojām skumji, ieejot tēva istabās un uzsākot sen aizmirstus darbus un spēles, kas atgādinot viņu. Vai aina�vai, kuru tagad vēroju glu�i viens no paugura, bija kaut kāda līdzība ar toreizējo, kuru vēroju, klausīdamies viņas balsī? Es pagriezos un gāju lejup un atkal atpakaļ pāri klajumam un kāpām līdz pat liedagam. Jūra bija sakulta putās, vilnis pēc viļņa pasvieda gaisā baltas krēpes. Bet kur gan bija tā vieta, kur viņa toreiz ar saulessargu smil�tīs zīmēja kaut kādas figūriņas, vieta, kur sēdējām bla�kus un runājām par maniem tuviniekiem un mājām un viņa tīri sievi�ķīgi izpra�ņāja mani par māti un māsu un bērni�ķā naivumā vēl apvaicājās, diez vai es kādreiz atstā�ot savas vientuļās mēbelētās istabas un vai man bū�ot sieva un pa�am sava pajumte? Vēj� un viļņi sen bija izdzēsu�i smiltis viņas pēdas. Es vēros pāri vienmu�ļajam liedaga klajam, kur abi bezdarbībā bijām aizvadī�ju�i gai�us brī�us, un bija tāda sajūta, it kā es būtu �e pirmoreiz, viss likās tik sve�s, it kā es jau būtu piestājis sve�as zemes krastā.

�is drūmais tuk�ums mani apņēma kā vēsa �alts. Devos atpakaļ uz māju un dārzu, kur katrā taciņas likumā vēl skanēja viņas soļu atbalss

Netālu no terases rietumu spārna es sastapu misteru Gilmoru. Acīmredzot viņ� bija mani meklējis, jo, kad ieraudzījām viens otru, viņ� pielika soli. Nebiju noska�ņots runāties ar sve�u cilvēku. Sastap�anās tomēr bija neizbēgama, un es gāju pretī, lai notiktu kas notikdams.

���� Tie�i jūs es meklēju. � teica vecais d�entlmenis. � Man jums jāsaka pāris vārdu, cienījamais ser, un, ja jums nav iebildumu, es izmanto�u izdevību. īsi sakot, mēs abi ar mis Helkūmu pārrunājām ģimenes lietas � kālabad ari esmu �e ieradies � un sarunas gaitā, dabiski, nonācām līdz �ai nepatīkamajai anonīmajai vēstulei, pār�runājām arī, ko jūs līdz �im gods godam esat veicis. Tā�dēļ, pats pat sevi saprotams, jums būs interesanti uzzi�nāt, ka jūsu uzsāktie meklējumi tiks atstāti dro�ās rokās. Mans cienītais ser, �ai ziņā jūs varat būt pilnīgi mie�rīgs � to es pārņem�u savās rokās.

���� Visādā ziņā jūs, mister Gilmor, gan ar padomu, gan ar darbiem būsiet noderīgāks nekā es. Es bū�u tik netak�tisks un savukārt atļau�os jautāt � ko jūs esat nolēmis darīt?

���� Mister Hārtrait, kas nu te vispār ir lemjams, to ari esmu izlēmis. Domāju �īs vēstules norakstu līdz ar visu apstākļu izklāstu nosūtīt uz Londonu sera Persivala Glaida pilnvarotajam, kuru pats mazliet pazīstu. Oriģi�nālu es paturē�u pie sevis, lai parādītu seram Persivalam, tiklīdz viņ� ieradīsies. Lai izsekotu �īs abas sievietes, es jau aizsūtīju uz staciju vienu no mistera Fērlija sulai�ņiem, uzticamu cilvēku; viņam ir līdzi gan nauda, gan norādījumi, un viņ� sekos sievietēm, ja vien nāks tām uz pēdām. Tas arī ir viss, ķo varam uzsākt līdz pirmdie�nai, kad ieradīsies sers Persivals. Es personīgi ne�aubos, ka viņ� labprāt sniegs jebkuru paskaidrojumu, kāds būtu gaidāms no d�entlmeņa un godavīra. Sers Persivals ieņem augstu sabiedrisko stāvokli � izcili augstu stāvokli, viņa reputācija ir ārpus jebkurām aizdomām, tā ka par rezul�tātiem es ne mirkli ne�aubos un priecājos, ka varu jums to apgalvot. Man savā praksē ar �ādiem gadījumiem jā�sastopas diendienā. Anonīmas vēstules, nelaimē iegrūstas sievietes, nepatīkamas parādības mūsu sabiedrībā � Es nenoliedzu, ka �ai gadījumā nāk klāt īpa�i sare�ģījumi, bet nelaimīgā kārtā pats atgadījums ir banāls� banāls,

���� Diem�ēl, mister Gilmor, man �ai lietā ir cits vie�doklis.

���� Tie�i tādēļ, cienījamais ser, tie�i tādēļ. Esmu vecs vīrs un pieeju ar prātu. Jūs esat jauns un raugāties no romantikas viedokļa. Nestrīdēsimies par mūsu pieejām. Man, mister Hārtrait, ik diena paiet vārdu cīņā, un es tikai priecājos par iespēju izvairities no tās, kā tas ir �oreiz. Pagaidīsim, pavēl osim, � jā, jā, jā, pagaidīsim, pavērosim. Te ir skaista apkārtne. Labas medību vietas. Diez vai, cik man zināms, misters Fērlijs nav ierīkojis rezervātu? Apkārtne gan skaista, arī cilvēki patīkami. Dzirdēju, ka jūs, mister Hārtrait, zīmējot un gleznojot, Apskau�amas dotības! Kādā tehnikā?

Uzsākām parastu sarunu � pareizāk sakot, misters Gilmors runāja, bet es klausījos. Manas domas bija tālu prom no viņa un lietām, par kurām viņ� tik daiļrunīgi stāstīja. Pēdējo divu stundu pastaiga vienatnē lika sevi manīt � man gribējās pēc iespējas drīzāk aizbraukt no Limrid�as. Kāpēc vēl paildzināt �ķir�anās mokas? Ko dod �ie pāris mirkļi? Kam es �eit vairs biju vajadzīgs? Es vairs nevarēju būt noderīgs �eit, Kamberlendā; mans darba devējs, dodams savu piekri�anu, nebija stingri no�teicis aizbrauk�anas stundu. Kāpēc gan nepielikt punktu tūdaļ?

Es nolēmu, ka �is punkts ir jāpieliek. Līdz tumsai vēl bija pāris stundu, un es neredzēju iemeslu, kāpēc gan nevarētu doties atpakaļ uz Londonu jau �ovakar. Es at�vainojos misteram Gilmoram, minēdams kaut cik pieņe�mamu ieganstu, kas pirmais iekrita prātā, un nekavējo�ties devos mājup.

Ceļā uz savu istabu kāpnēs sastapu mis Helkūmu. Pēc manas steigas un izturē�anās nopratusi, ka man kaut kas padomā, viņa jautāja, kas atgadījies.

Es viņai izstāstīju, kāpēc gribu ātrāk aizbraukt, tiem pa�iem vārdiem, kādiem esmu izklāstījis to �ais rindās,

� Nē, nē, � viņa teica nopietni un sirsnīgi, � �ķir�simies kā draugi, pasēdēsim vēlreiz visi kopā pie galda. Palieciet uz pusdienām, palieciet, un lūkosim pēdējo va�karu aizvadīt tikpat jauki kā pa�u pirmo, cik nu tas būs mūsu spēkos. Tāds ir mans lūgums, misis Vēzijas lū�gums� � Brīdi vilcinājusies, viņa piebilda: � Un arī Loras lūgums.

Es apsolīju palikt. Dievs mans liecinieks, man negribē�jās kādai no viņām atstāt par sevi bēdīgas atmiņas. Līdz brīdim, kad, aicinot pusdienās, no�ķindēja zvans, visla�bākā vieta bija manis pa�a istaba. Brītiņu nogaidījis, de�vos lejā pa kāpnēm.

Nebiju ne vārda pārmijis ar mis Fērliju � nebiju pat viņu redzējis � visu garo dienu. Un �ī pirmā sastap�a�nās, kad iegāju ēdamistabā, bija smags pārbaudījums kā viņai, tā man. Arī viņa bija centusies, lai pēdējie brī�i būtu tikpat gai�i kā tie, kas bija aizgāju�i uz neatgrie�a�nos. Viņa bija uzģērbusi tērpu, kas man patika vairāk par visiem citiem � tum�i zila zīda tērpu, kas bija ne�parasti skaisti rotāts ar vecmodīgām me�ģīnēm; viņa nāca man pretī sasveicināties tikpat strauji kā citiem vakariem, sniedza man roku ar to pa�u neviltoto sirsnību un atklātību. Manā plaukstā drebo�ie saltie pirksti, ko�i sārtenie lāsumi bālajos vaigos, vārais smaids, kas, tik tikko atplaucis, tūdaļ nozuda, � viss nepārprotami lie�cināja, ar kādiem upuriem tiek saglabāts �is ārējais miers. Mana sirds jau piederēja viņai, un, ja vien tas būtu iespējams, kop� tā brī�a es viņu mīlētu vēl vai�rāk.

Misters Gilmors mūs paglāba. Viņ� bija lieliskā omā un ne uz brīdi neapklusa. Mis Helkūma viņu stingri bal�stīja, un man atlika pielāgoties viņiem. Mīļās zilās acis, kurās biju iemanījies saskatīt katru sīkāko pārvērtību, lūdzo�i vērās manī, kad sēdāmies pie galda. �Palīdziet manai māsai,� it kā teica viņas satrauktais piemīlīgais skatiens, �palīdziet manai māsai, un jūs palīdzēsiet man.�

Pie pusdienu galda mēs vismaz izskatījāmies puslīdz mierīgi. Kad dāmas bija piecēlu�ās un mēs ar misteru Gilmoru paliku�i divatā, mūsu uzmanību piesaistīja kāds negaidīts atgadījums, un tā es paguvu nomierināties, jo kādu brīdi man nevajadzēja bilst ne vārda. Bija pārra- dies sulainis, kas bija sūtīts izsekot Annu Keteriku un misis Klementsu, un viņ� nokavējoties tika aicināts ēdamistabā.

���� Nu, ko jūs uzzinājāt? � vaicāja misters Gilmors.

���� Es uzzināju, ser, � iesāka �is vīrs, � ka abas sie�vietes mūsu stacijā nopirku�as biļeti līdz Kārlailai.

���� To padzirdējis, jūs, protams, steidzāties uz Kārlailu?

���� Jā, ser, bet viņas diem�ēl bija kā ūdenī iekritu�as.

���� Vai apjautājāties stacijā?

���� Jā, ser.

���� Un vairākās viesnīcās?

���� Jā, ser.

���� Un manis rakstīto ziņojumu atstājāt policijas iecirknī?

���� Atstāju, ser.

���� Labi, mans draugs, jūs esat darījis, cik jūsu spēkos, arī es esmu darījis, cik manos spēkos, un izbeigsim līdz turpmākam rīkojumam. Visi trumpji ir izspēlēti, mister Hārtrait, � misters Gilmors uzrunāja mani, tiklīdz sulai�nis bija prom. � Vismaz pagaidām viņas abas ir sajau�ku�as mums pēdas, un mums atliek gaidīt līdz pirmdie�nai, kad ieradīsies sers Persivals Glaids. Vai neieliesim vēl pa glāzītei? Labs portvīns � kārtīgi norūdzis, stiprs, vecs. Kaut gan manā pagrabā ir vēl labāks.

Mēs atgriezāmies viesistabā � istabā, kur bija aizva�dīti mana mū�a gai�ākie brī�i, istabā, kur man pēc �ī vakara nekad vairs nebūs lemts ieiet. �is tas tur bija pārkārtots, kop� dienas bija sarauku�ās īsākas un laiks kļuvis drēgnāks. Stikla durvis terases pusē bija ciet, priek�ā bija aizvilkts biezs aizkars. Nebija vairs rāmās nokrēslas, kādā bijām paradu�i sēdēt, tagad manas acis �ilbināja lampas spo�ā gaisma. Viss bija citāds � gan iek�ā, gan ārā, viss bija citāds.

Mis Helkūma un misters Gilmors apsēdās pie kār�u galda, misis Vēzija savā ierastajā krēslā. Viņi varēja pa�vadīt vakaru pēc saviem ieskatiem; ka man pa�am tas ir liegts, to vēl skaudrāk izjutu, vērodams viņus. Redzēju, kā mis Fērlija vilcinās pie no�u pults. Kādreiz es biju drīkstējis apsēsties viņai blakus. Brīdi neziņā �aubījos � es nezināju, ne kur piemesties, ne ko iesākt. Viņa uzmeta man a�u mirkli, pēk�ņi paņēma notis no pults un pienāca pie manis.

�������� Vai nospēlēt jums kaut ko no Mocarta, kas jums tā patika? � viņi vaicāja, satraukumā at�ķirdama notis un nodūrusi acis.

Pirms paguvu pateikties, viņa jau steidzās pie klavie�rēm. Krēsls blakus klavierēm, kur alla�, mēdzu apsēsties, stāvēja tuk�s. Viņa uzsita da�us akordus � paskatījās uz mani, tad atkal notīs.

���� Vai nepasēdēsiet vecajā vietā? � viņa pēk�ņi pa�visam klusi ierunājās.

��� Labprāt pasēdē�u vēl pēdējoreiz, � es atbildēju.

Viņa neteica nekā, tikai cie�i skatījās notīs � notīs,

kuras zināja no galvas, jo bija spēlējusi neskaitāmas rei�zes, pat neiemezdama aci tajās. Es tikai sapratu, � viņa ir dzirdējusi manu atbildi, es tikai sapratu, � viņa jūt, ka esmu viņai blakus, sapratu pēc dziesto�ā sārtuma man pievērstajā vaigā, sejai nobālējot.

���� Ļoti �ēl, ka jūs aizbraucat, � viņa ierunājās gan�drīz �ukstus. Viņas acis arvien cie�āk un cie�āk raudzī�jās notīs, pirksti slidēja pār taustiņiem tik savādā dru�d�ainā steigā, kādu agrāk netiku manījis.

���� �os vārdus es atcerē�os vēl ilgi pēc tam, mis Fēr�lija, kad rītdiena sen būs pagājusi.

Viņas seja kļuva vēl bālāka un vēl vairāk novērsās no manis.

���� Nepieminiet rītdienu, � viņa sacīja. � Lai �ova�kar ar mums runā mūzika, tās valoda ir daudz izteiksmī�gāka par mūsu vārdiem.

Viņas lūpas drebēja, no tām izlauzās viegla nopūta, kuru viņa velti pūlējās apspiest. Viņas pirksti kļuva ne�dro�i, piesita nepareizu noti; satraukumā viņa centās uz�sist pareizo, tad apskaitās un salika rokas klēpī. Mis Helkūma un misters Gilmors apjuku�i novērsās no kār�u galda. Pat misis Vēzija, kas snauduļoja krēslā, pamodās, kad mūzika pēk�ņi aprāvās, un apvaicājās, kas noticis.

���� Jūs spēlējat vistu, mister Hārtrait? � jautāja mis Helkūma, zīmīgi paskatīdamās uz manu krēslu.

Es sapratu �o mājienu, zināju, ka viņai taisnība, tūdaļ piecēlos un gāju pie kār�u galda. Kad biju prom, mis Fērlija pār�ķīra notis un pieskārās taustiņiem �oreiz jau dro�āk.

-� Un tomēr es to nospēlē�u, � viņa teica, gandrīz vai dusmīgi uzsizdama akordu, � nospēlē�u vēl pēdējo va�karu.

�������� Lūdzu, misis Vēzij, � teica mis Helkūma. � Mis�teram Gilmoram un man jau apnicis, uzraujiet vistu ar misteru Hārtraitu.

Vecais likuma kalps nosmīkņāja. Todien viņam kār�u spēlē uzsmaidīja laime � nupat atkal viņ� bija uzcēlis kungu. Neparedzētos pārkārtojumus pie kār�u galda viņ� acīmredzot izskaidroja ar dāmas nevēlē�anos zaudēt.

Mis Fērlija tovakar vairs nebilda ne vārda, neveltīja man ne skatiena. Viņa sēdēja pie klavierēm, es � pie kār�u galda. Viņa spēlēja un spēlēja, it kā mūzika būtu vienīgais glābiņ�, kā aizbēgt pa�ai no sevis. Brī�iem viņas pirksti skāra taustiņus ar liegu, �ēlabainu, gaisto�u mai�gumu un kā tīksminādamies vēl vilcinājās, tas bija tik neizsakāmi skaisti, un kļuva skumji klausoties � brī�iem pirksti aizķērās, kļuva nedro�i vai glu�i mehāniski slī�dēja pār taustiņiem, kā nesdami slogu. Vai nu dro�i, vai nedro�i, pirksti ne uz brīdi neapstājās. Viņa piecēlās no klavierēm tikai tad, kad mēs visi cēlāmies kājās un no�vēlējām cits citam labu nakti.

Misis Vēzija sēdēja vistuvāk durvīm un pirmā sniedza man roku,

���� Mēs vairs neredzēsimies, mister Hārtrait, � teica vecā dāma. � Man nudien �ēl, ka jūs aizbraucat. Jūs bijāt- tik laipnīgs un uzmanīgs, es, veca sieviete, protu novērtēt �o laipnību un uzmanību. Novēlu jums laimi, ser, un lai jums labi klājas.

Tad pienāca misters Gilmors.

��� Ceru vēl tikties ar jums un iepazīties tuvāk, mister Hārtrait. Vai jūs saprotat, ka �is sīkais jautājums atstāts dro�ās rokās? Jā, jā, protams. Ak manu dieniņ, cik auksti! Nestāvēsim te pie durvīm. Laimīgu ceļu, cienīja�mais kungs, bon voyage, kā teiktu fran�i.

Pienāca mis Helkūma.

���� Rīt no rīta pusastoņos, � viņa teica, tad �ukstus piebilda: � Es dzirdēju un redzēju vairāk, nekā jūs do�mājat. Pēc jūsu izturē�anās �ovakar es palieku jūsu draugs uz mū�u.

Pēdējā pienāca mis Fērlija. Baidīdamies ar skatieniem sevi nodot, es novērsos, kad saņēmu viņas roku jau do�mās par rītdienu.

���� Es dodos ceļā ļoti agri no rīta, � teicu. � Es jau bū�u prom, mis Fērlija, iekams jūs �

��� Nē, nē, � viņa tūdaļ pārtrauca mani, � ne agrāk, iekams bū�u piecēlusies. Es lejā brokasto�u kopā ar Ma�rionu. Tik nepateicīga jau neesmu, lai izsvītrotu �os trīs mēne�us�

Vipas balss aizlūza, roka viegli paspieda manu plauk�stu un tad pēk�ņi palaida to vaļā. Pirms paguvu novēlēt labu nakti, viņa jau bija prom.

Drīz vien mans stāsts būs galā � tikpat nenovēr�ami, kā uzausa pēdējais rīts Limrid�ā,

Bija tikai pusastoņi, kad gāju lejā, bet abas jau sēdēja pie brokastgalda un gaidīja mani. Dzestrajā rīta dūmakā, mājas drūmajā rīta stundas klusumā visi trīs sēdējām un mēģinājām kaut ko ieēst, mēģinājām kaut ko runāt. Mūsu pūles bija veltas un arī liekas; es piecēlos, lai darītu tam galu.

Kad sniedzu roku un mis Helkūma, stāvēdama tuvāk, to satvēra, mis Fērlija pēk�ņi novērsās un izskrēja 110 istabas.

��� Tā būs labāk,� noteica mis Helkūma, kad durvis bija aizcirtu�ās, � labāk gan jums, gan viņai.

Kādu brīdi nespēju parunāt, bija grūti tā zaudēt viņu bez neviena atvadu vārda, bez neviena skatiena. Es sa�ņēmu sevi gro�os, mēģināju atvadīties no mis Helkūmas, kā jau tādās reizēs pieņemts, bet vārdi, kurus gribēju pa�teikt �ķiroties, saplūda vienā teikumā:

��� Vai es esmu pelnījis, ka jūs atrakstītu man kaut rindiņu? � Tas bija viss, ko es dabūju pār lūpām,

���� Jūs godam esat pelnījis visu, ko man gribētos darit jūsu labā, kamēr vien abi dzīvosim. Lai kā te viss beig�tos, jūs par to uzzināsiet.

���� Un, ja vien varu jums atkal kaut kā palīdzēt, var�būt pēc gadiem, kad mana pārgalvība un neprāts sen būs aizmirsu�ies�

Es nespēju pateikt līdz galam. Balss aizlūza, acis aiz- miglojās, lai kā es valdījos.

Viņa satvēra abas manas rokas un papurināja stingri; ar īsti vīri�ķīgu tvērienu, viņas melnās acis iemirdzējās, tumsnējā seja pietvīka un stūrainie vaibsti kļuva tīkami un atmaiga labsirdībā un �ēlumā pret mani.

���� Es paļaujos uz jums, un, ja tie�ām pienāks tāds bri�dis, es griezī�os pie jums kā pie sava drauga un viņas drauga, kā pie sava brāļa un viņas brāļa. � Viņa ap�klusa, pienāca tuvāk � �ī bezbailīgā, cēlā sieviete � un

glu�i kā māsa uzspieda skūpstu man uz pieres un uzru�nāja mani priek�vārdā. � Lai dievs jums stāv klāt, Vol�ter! � viņa sacīja. � Uzkavējieties vēl brīdi, saņemie�ties ,.. mums abiem būs vieglāk, ja es tagad ie�u un no balkona noskatī�os, kā jūs aizbraucat.

Viņa izsteidzās 110 istabas. Es piegāju pie loga, aiz kura nemanīju nekā cita kā tikai drūmo rudens ainavu, tad novērsos no loga, lai saņemtu sevi rokās, pirms arī es aizveru �īs istabas durvis un aizeju uz neatgrie�anos.

Nebiju paguvis ne attapties, kad durvis atkal klusiņām atdarījās un pār paklāju no�vīkstēja sievietes tērps. Sirds dauzījās kā negudra, kad apcirtos apkārt. No istabas viņa gala nāca mis Fērlija.

Viņa apstājās, brīdi vēl vilcinājās, kad bijām saskatī�ju�ies un viņa bija pārliecinājusies, ka esam divi vien. Un tad ar drosmi, kuru sieviete tik bie�i zaudē sīkumos un reti kad nopietnos brī�os, viņa nāca man tuvāk, ār�kārtīgi bāla un ārkārtīgi mierīga, vienu roku turēdama aiz muguras un vilkdama gar galda malu, otru nolaidusi gar sāniem, nesdama tajā kaut ko tērpa ielocēs paslēptu.

���� Es tikai iegāju viesistabā paņemt �o, � viņa teica. � Lai tas liek jums atcerēties te aizvadītās dienas un draugus, kas jums �eit paliek. Pats teicāt, ka esmu daudz iemācījusies, tāpēc nospriedu, ka varbūt jums �

Viņa novērsās, sniegdama man mazo skici, kur ik svīt�riņa bija vilkta ar viņas pa�as zīmuli, � tā bija mazā lapene, kur mēs pirmoreiz bijām satiku�ies. Lapa drebēja viņas pirkstos, kad viņa sniedza to man, tā drebēja ari manējos, kad to satvēru.

Es baidījos atklāt savas jūtas, es tikai atbildēju:

���� Es to glabā�u, visu mū�u tas man paliks vislielākais dārgums. Esmu bezgala pateicīgs� bezgala pateicīgs ļums, ka neļāvāt man aizbraukt bez atvadī�anās.

���� Kā gan es varētu ļaut jums tā aizbraukt, kad kopā aizvadīts tik daudz laimīgu dienu! � viņa, daudz, nedo�mādama, atzinās.

���� Sis dienas nekad vairs neatgriezīsies, mis Fērlija, mūsu ceļi �ķiras Bet, ja kādreiz pienāktu diena, kad mana nesalau�amā uzticība spētu sniegt jums kaut mirkli laimes vai pasargāt jūs no skumju brī�a, varbūt atcerē�sieties nabaga zīmē�anas skolotāju, kas jūs kādreiz mā�cījis? Mis Helkūma apsolīja pajauties uz mani.,, Vai jūs arī apsolāt?

Mīļajās zilajās, asaru aizmiglotajās acīs pavīdēja �ķir�anās skumjas.

���� Apsolu, � viņa pateica drebo�ā balsi. � Ak, neska�tieties uz mani tā! Es apsolu no visas sirds.

Es pagāju soli tuvāk un izstiepu roku.

���� Jums ir daudz draugu, un visi mīl jūs, mis Fērlija Visi cer, ka būsiet laimīga. Vai �ķiroties drīkstu atgādi�nāt, ka arī es to ceru?

Asaras strauji ritēja pār viņas vaigiem. Ar vienu trī�so�o roku atbalstījusies pret galdu, otru viņa sniedza man. Es satvēru to un cie�i saspiedu. Mana galva nolie�cās pār to, manas asaras nokrita uz viņas rokas, lūpas pieskārās tai. . ne jau aiz mīlestības, nē, tas nebija aiz mīlestības, �ai atvadu brīdi es savā izmisumā biju pavi�sam aizmirsies.

���� Dieva dēl, ejiet! � viņa teica vārgā balsi.

Sai lūgumā es saklausīju viņas visslēptākās sirdsdomas. Man nebija tiesību tās uzklausīt, nebija tiesību uz tām atbildēt. �ie vārdi raidīja mani laukā no istabas, svētās neaizskaramības vārdā raidīja mani prom. Viss bija bei�dzies. Es palaidu viņas roku, nebildu ne vārda. Aizmig�lotās acis viņu nesaskatīja, es notrausu asaras, lai palū�kotos vēl pēdējoreiz. Es paskatījos, un viņa atslīga krēslā, rokas salikdama uz galda, gai�o galvu gurdi nolaizdama uz tām. Vēl pēdējoreiz paskatījos, tad durvis aiz manis aizvērās � un mūs jau �ķīra bezdibenis . ., Loras Fērlijas tēls bija vairs tikai atmiņas par pagāju�o.

Es rakstu �īs rindas pēc sava drauga Voltera Hārtraita lūguma. To nolūks ir izklāstīt da��us notikumus, kas dziļi skāra mis Fērlijas intereses un atgadījās pēc tam, kad pa�a mistera Hārtraita vairs nebija Limrid�ā.

Lieki būtu piebilst, kāds ir mans personī�gais uzskats, vai es atzīstu vai neatzīstu par pareizu izklāstīt �eit tik ievērojamas ģime�nes hroniku, un manam stāstījumam te piekrīt vai pati galvenā loma. Misters Hārtraits ir ņēmis atbildību uz sevi, un apstākļi, par kuriem es runā�u, pierādīs, ka vi�ņam ir pilnīgas tiesības to darīt, ja viņ� reiz nolēmis �īs tiesības izmantot. Lai notikumu gaitu izklāstītu pēc iespē�jas tuvāk patiesībai un spilgtāk, savā reizē ir jālai� pie vārda ikviens, kas pats �ais notikumos iejaukts. Pēc �ā�das norunas tad arī es �eit uzstājos stāstītāja lomā. Ka�mēr sers Persivals Glaids to īso brīdi uzturējās Kamber- lendā, arī pats es tur biju un piedalījos kādā svarīgā darījumā, kas tika nokārtots pa �o īso laiciņu, kuru viņ� pavadīja mistera Fērlija namā. Tāpēc mans pienākums ir iepīt �ai notikumu ķēdē vēl pa posmam un pārtvert �o ķēdi tie�i tai vietā, kur, gan tikai pagaidām, misters Hār�traits izlaidis to no savām rokām.

Es ierados Limrid�ā piektdien, otrajā novembrī.

Mans nolūks bija pabūt mistera Fērlija namā, kamēr atbrauks sers Persivals Glaids. Ja izdotos vienoties par

dienu, kad jānoliek sera Persivala un mis Fērlijas laulī�bām, tad man būtu jābrauc ar visiem nepiecie�amajiem norādījumiem atpakaļ uz Londonu un jāsastāda jaunās dāmas laulību kontrakts.

Piektdien man bija tas gods runāt ar misteru Fērliju. Jau vairākus gadus viņ� ir bijis � pareizāk sakot, iedo�mājas, ka ir � slims, un ari todien nejutās tik �irgts, lai mani pieņemtu. Mis Helkūma bija pati pirmā no ģimenes locekļiem, ar kuru es tikos. Viņa sagaidīja mani pie pa�rādes durvīm un iepazīstināja ar misteru Hārtraitu, kas kādu laiku bija uzturējies Limrid�ā.

Mis Fērliju es ieraudzīju tikai vēlāk pie pusdienu galda. Viņa neizskatījās labi, kā es ar no�ēlu vēroju. Viņa ir piemīlīga, jauka meitene, tikpat laipna un iejū�tīga pret katru kā savā laikā viņas lieliskā māmuļa, lai gan man �ķiet, ka viņa tomēr ir vairāk pēc tēva. Misis Fērlijai bija melnas acis un melni mati, un vecākā meita mis Helkūma ir ļoti līdzīga mātei. Vakarā mis Fērlija spēlēja klavieres, likās, ne tik iejūtīgi kā citkārt. Vistā izspēlējām vienu vienīgu roberu par spēli to nemaz ne�varēja īsti saukt, drīzāk tā bija �īs di�ciltīgās spēles no�zākā�ana. Iepazīstoties mis�ters Hārtraits bija atstājis patīkamu iespaidu, bet drīz vien es pārliecinājos, ka arī viņam piemīt savi trūkumi, kā jau �ā gadagājuma cilvē�kam. Ir trīs lietas, ko mūs�laiku jaunā paaudze neprot. Tā neprot pasēdēt pie vīna glāzes, neprot spēlēt vistu un neprot pateikt dāmai kompli�mentu. Misters Hārtraits �ai ziņā nebija izņēmums. Citādi, pat pēc pirmās pavir�ās iepa�zī�anās, viņ� man likās bikls un labi audzināts jauneklis.

Tā pagāja piektdiena. Es nerunā�u par nopietnākiem jautājumiem, kas todien no�darbināja manus prātus, � par mis Fērlijai atsūtīto ano�

nīmo vēstuli, par maniem apsvērumiem, kas būtu neka�vējoties darāms, un pārliecību, ka, tiklīdz ieradīsies sers Persivals Glaids, viņ�, būdams jau iepriek� brīdināts, zi�nās paskaidrot kaut ko tuvāk �ai nepatīkamajā lietā.

Sestdien misters Hārtraits jau bija aizbraucis, kad gāju lejā brokastīs. Mis Fērlija augu dienu nespēra ne soli ārā no savas istabas, un arī mis Helkūma likās esam ne�lāgā omā. Tā vairs nebija tā māja, kurā kādreiz dzīvoja misis un misters Filips Fērlijs. Priek�pusdienā vienatnē izstaigāju vecās takas uņ aplūkoju vietas, kur kādreiz tiku staigājis pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad mani ataicināja uz Limrid�u, lai uzņemos ģimenes uzticī�bas personas pienākumus. Bet nekas vairs nebija tā kā senāk.

Pulksten divos misters Fērlijs atsūtīja ziņu, ka jūtoties diezgan �irgts, lai mani uzklausītu. Viņ� gan nebija mai�nījies kop� tiem gadiem. Arī runas bija tās pa�as � tikai par sevi un savām kaitēm, par brīni�ķīgajām senajām monētām un nepārspējamajiem Rembranta asējumiem. Tiklīdz lūkoju pievērsties lieti�ķai sarunai, kuras dēļ biju braucis �urp, viņ� pievēra plakstus, gauzdamies, ka es viņam �plosot nervus�. Es neatlaidos un �plosīju� vien tālāk, atkal un atkal pievērsdamies galvenajam tematam. Izvilku no viņa vienīgi tik daudz, ka par brāļameitas lau�lībām viss sen jau izlemts un nokārtots, viņas tēvs jau devis savu svētību, arī viņ� to neliedzot, laulības visādā ziņā atbalstāmas un viņ� tikai priecā�oties, kad viss �is lērums bū�ot pāri. Par kontraktu lai es apsprie�oties ar brāļameitu un pats pēc saviem ieskatiem lai iedziļinoties ģimenes lietās, es pats lai sagatavojot kontraktu, viņam kā aizbildnim tad atlik�ot vienīgi īstajā brīdī dot savu piekri�anu; viņ� ar gandarījumu vēl piebilda, ka, pro�tams, esot ar mani un tāpat ar pārējiem pilnīgi vienis prātis. Vai gan pats nesapratu, ka runāju ar �etrās sienās iemūrētu, nevarīgu cietēju? Vai viņ� būtu pelnī�jis �ādu apgrūtinājumu? Nē. Tad kālab viņu apgrū�tināt?

Es varbūt mazliet brīnītos par �o ārkārtīgo vienaldzību no aizbildņa mistera Fērlija puses, ja nebūtu tik sīki iepazinies ar �īs ģimenes lietām; nebiju arī aizmirsis, ka misters Fērlijs ir vecpuisis un viņam maza bēda, kas no�tiks ar Limrid�as īpa�umiem pēc viņa nāves. No �āda vie�dokļa raugoties, nejutos ne pārsteigts, ne sarūgtināts par �o sarunu. No mistera Fērlija neko citu ari nebiju gaidī�jis. Kur nu!

Svētdien bija nomācies, mēs pa�i arī tādi kā nomākti. No sera Persivala Glaida advokāta pienāca vēstule: ano�nīmās vēstules noraksts esot saņemts reizē ar manu ziņo�jumu. Pēcpusdienā mis Fērlija pasēdēja ar mums bāla un drūma, pārvērtusies līdz nepazī�anai. Mēs pārmijām pa vārdam, un es iedro�inājos taktiski ieminēties par seru Persivalu. Viņa klausījās un nebilda ne vārda. Viņa lab�prāt aizrāvās ar jebkuru citu tematu, bet �ai sarunā ne�ielaidās. Sāku jau �aubīties � vai tik viņa neno�ēlo savu saderinā�anos, kā da�dien gadās ar jaunām dāmām, kad no�ēlot jau ir par vēlu.

Pirmdien atbrauca sers Persivals Glaids.

Pēc ārienes un izturē�anās sprie�ot, viņ� bija ļoti patī�kams cilvēks. Izskatījās gan vecāks, nekā biju iedomā�jies, varbūt tāpēc, ka mati bija atkāpu�ies no pieres un sejā varēja manīt tādu kā gurdenumu. Toties kustības bija spriganas un noskaņojums kā īstam zaļoksnim. Viņa sasveicinā�anās ar mis Helkūmu bija aizkustino�i sirsnīga un neliekuļota; pēc tam kad tiku stādīts priek�ā, ari man viņ� sniedza roku tikpat nepiespiesti un jauki, itin kā sastaptos veci draugi. Mis Fērlijas tobrīd nebija, viņa ienāca istabā pēc minūtēm desmit. Sers Persivals Glaids piecēlās un ārkārtigi pievilcīgi apliecināja savu cieņu. Acīm redzami noba�ījies par jaunās dāmas ne visai labo izskatu, viņ� izturējās ar maigumu, uzmanību un smalk�jūtību, kas liecināja par nevainojamu audzinā�anu un saprātu. Tāpēc es vēl jo vairāk brīnījos, kādēļ gan viņa klātbūtnē mis Fērlija jūtas tik nomākta un apmulsusi un pirmajā piemērotajā brīdī atkal iziet no istabas. Sers Persivals nemanīja ne viņas apmulsumu tik�anās brīdī, ne pēk�ņo nozu�anu. Viņ� nebija uzplijies viņai ar uz�manības pierādījumiem, kamēr viņa bija klāt, un neap�grūtināja mis Helkūmu ar mājieniem par māsas nozu��anu. Kamēr vien uzturējāmies kopā Limrid�ā, ne reizi netiku manījis, ka viņ� kļūtu netaktisks vai zaudētu mēra sajūtu.

Tiklīdz mis Fērlija bija izgājusi no istabas, viņ� pats sāka runāt par anonīmo vēstuli, aiztaupīdams mums �os nepatīkamos brī�us. Ceļā no Hemp�īras viņ� bija uzka�vējies Londonā, ticies ar pilnvaroto, izlasījis manis sū�tītos dokumentus un steidzies �urp uz Kamberlendu, lai pēc iespējas drīzāk nomierinātu mūsu satrauktos prātus, visu paskaidrodams. To noklausījies, piedāvāju viņam vēstules oriģinālu, kuru tiku viņam īpa�i glabājis. Viņ� pateicās un atraidīja �o piedāvājumu, aizbildinādamies, ka esot lasījis norakstu un oriģinālu labprāt atstā�oB musu ziņā.

Tad viņ� pastāstīja visu tik vienkār�i un vajsirdīgi, ka jau biju paredzējis.

Misis Keterika, viņ� mums pavēstīja, agrākus gadus nesavtīgi kalpojusi viņam un viņa tuviniekiem, tāpēc viņ� jūtoties pateicību parādā, Viņa bijusi divkārt nelai�mīga, jo izgājusi pie vīra, kas viņu drīz pametis, un vie�nīgajam bērnam jau mazatnē bijusi nomanāma garīga atpalicība. Kaut arī pēc apprecē�anās viņa pārcēlusies uz Hemp�īras nostūri tālu prom no sera Persivala mājām, viņ� tomēr rūpējies, lai viņu pavisam neizlaistu no acīm; pateicībā par kādreizējo pieķer�anos viņa labvēlība pret nabaga sievieti vēl augusi augumā, vērojot, ar kādu pa�cietību un drosmi viņa panes visas likstas. Ar laiku ne�laimīgā bērna garīgās atpalicības simptomi kļuvu�i tik nopietni, ka vajadzējis viņu nodot ārstu uzraudzībā. Mi�sis Keterika pati atzinusi, ka tas ir nepiecie�ams, bet, kā parasti zemākas kārtas ļaudīm, arī viņai biju�i aizsprie�dumi, ka viņas bērnu kā tādu nabagu ievieto bezmaksas slimnīcā. Sers Persivals ņēmis vērā �o aizspriedumu, cie�nīdams īstu patstāvību jebkuras kārtas ļaudīs, un nolēmis pateicībā par misis Keterikas uzticamo kalpo�anu agrākus gadus segt izdevumus par viņas meitas �izturē�anos cie�nījamā privātā ārstniecības iestādē. Mātei par no�ēlu un ari viņam pa�am par no�ēlu nelaimīgā kaut kā uzzinā�jusi, ka ievietota slimnīcā ar viņa gādību, un tāpēc viņu tik dziļi nicinot un turot aizdomās. Ar �o nicinājumu un aizdomām, kas slimnīcā izpaudu�ās da�ādi, ari izskaidro�jama anonīmā vēstule, kuru viņa rakstījusi pēc izbēg�a�nas. Ja mis Helkūma un misters Gilmors, atcerēdamies vēstules saturu, domājot, ka ar to vēl viss nav izskaid�rots, un vēloties dzirdēt kaut ko vairāk par patversmi (viņ� minēja patversmes adresi, nosauca vārdā abus ārstus, uz kuru slēdziena pamata slimā tikusi uzņemta, un vēl zināja pateikt viņu adreses), viņ� labprāt atbil�dētu uz jebkuru jautājumu un izkliedētu jebkuras �au�bas. Viņ� izpildījis savu pienākumu pret nelaimīgo jauno sievieti, dodams advokātam rīkojumu, netaupot līdzek- lus, sadzīt viņai pēdas un atkal nogādāt viņu ārstniecības iestādē, un tagad viņa vienīgās rūpes esot izpildīt savu pienākumu pret mis Fērliju un viņas tuviniekiem tikpat atklāti un tikpat godīgi.

Vispirms es izteicu savu viedokli. Es sapratu, kas man jādara. Tur jau slēpjas viss jurisprudences skaistums, ka tā drīkst apstrīdēt jebkuru mirstīga cilvēka apgalvojumu, lai kādos apstākjos un kādiem vārdiem tas būtu pausts. Ja es tiktu oficiāli uzaicināts izvirzīt sūdzību pret seru Persivalu Glaidu, pamatojoties uz viņa pa�a izteikumiem, es to varētu izdarīt ne�aubīgi. Bet �oreiz tas nebija mans uzdevums, es gribēju tikai vienu � būt objektīvs. Man bija jāapsver tikko uzklausītais paskaidrojums, ņemot vērā d�entlmeņa augsto sabiedrisko stāvokli un nevai�nojamo reputāciju, un godīgi jāizlemj, vai �īs varbūtības, kā atzīst pats sers Persivals Glaids, runā viņam par labu vai pret viņu. Es pats biju pārliecināts, ka tās runā viņam par labu, tāpēc arī pateicu, ka �ie paskaidrojumi, manu�prāt, ir neapstrīdami un ar tiem pietiek.

Mis Helkūma, uzmetusi man visai nopietnu skatienu, ari piemetināja pāris vārdu, tomēr ar tādām kā �aubām, kas �oreiz likās glu�i nevietā. Nemāku īsti sacīt, vai sers Persivals to manīja vai nemanīja. Man �ķiet, ka manīja gan, citādi viņ� nebūtu atsācis �o sarunu, jo neviens ta�u viņu uz to nemudināja.

� Ja es �os faktus būtu izklāstījis vienīgi misteram Gilmorem, � viņ� atsāka, � es uzskatītu, ka par �o ne�patīkamo atgadījumu nav vairs ko runāt. Ir pamats ce�rēt, ka misters Gilmors kā d�entlmenis tic man uz vārda, un, ja viņ� ir novērtējis manus vārdus pareizi, tad nav ko gari spriest. Bet pret dāmu ir jāizturas citādi. Viņas dēj es piekāp�os tur, kur nebūtu piekāpies nevienam vīrietim, � es pierādī�u savu vārdu pareizību. Jums, mis Helkūma, būs neērti prasīt man �ādu pierādījumu, tāpēc to pierādīt ir mans pienākums pret jums un vēl jo vairāk pret mis Fērliju. Vai drīkstu lūgt jūs nekavējo�ties nosūtit ziņu �is nelaimīgās sievietes mātei misis Ke- terikai un lūgt, lai viņa apliecina to, ko nupat jums paskaidroju?

Es redzēju, ka mis Helkūmas seja pārvēr�as un viņai kļūst tā kā neērti. Sera Persivala ierosinājumu, lai cik pieklājīgi tas bija izteikts, viņa uzņēma, tāpat kā es, ka smalku mājienu, ka viņas nelielā svārstī�anās nav pali�kusi neievērota.

Es ceru ser Persival, ka jūs nebūsiet tik netaisns, domādams, ka es jums neuzticos, � viņa spēji attrauca.

���� Protams, ne, mis Helkūma. Es to ierosinu vienīgi aiz uzmanības pret jums. Vai jūs piedosiet manu stūr�galvību, ja es tomēr uzdro�inātos pastāvēt uz to �

To teikdams, viņ� piegāja pie rakstāmgalda, pievilka krēslu tuvāk un atvēra rakstāmpiederumu lādīti.

���� Izdariet man �o pakalpojumu un uzrakstiet zī�mīti, � viņ� sacīja � Tas neprasīs vairāk kā pāris minū�tes, Jums tikai jāuzdod misis Keterikai divi jautājumi. Piimais � vai viņas meita ievietota patversmē ar viņas zinu un piekri�anu? Otrais jautājums � vai mana līdz�dalība ir pelnījusi viņas pateicību? Misteram Gilmoram vairs nav �aubu, arī jums to nav, tad, lūdzama, uzrak�stiet �o zīmīti, un arī manas �aubas būs izkliedētas.

���� Jūs mani piespie�at izpildīt savu lūgumu, ser Per�sival, kaut gan es labprātāk to noraidītu. � Ai �iem vārdiem mis Helkūma piecēlās un piegāja pie rakstām�galda. Sers Persivals pateicās viņai, pasniedza spalvas�kātu un pats aizgāja līdz kamīnam. Uz paklāja gulēja mis Fērlijas mazais �unelis. Sers Persivals pastiepa roku, labinādams to.

���� Nāc �urp, Ņina. Mēs ta�u atceramies viens otru, vai ne?

Mazais plu�kis, glēvs un ietiepīgs kā jau klēpja suns, cie�i vērās viņā, vairīdamies no izstieptās rokas, iesmilk�stējās, nopurinājās un palīda zem dīvāna. �ķita gandrīz neticami, ka tādu vīru varētu saniknot tāds nieks kā suņa nelaipnā izturē�anās, un tomēr es ievēroju, ka viņ� ne�gaidot piesteidzas pie loga. Vai viņ� būtu tik ātrsirdigs? Tādā gadījumā jūtu viņam līdzi. Arī es da�kārt neprotu savaldīties.

Mis Helkūma ilgi nepūlējās gar �o zīmīti. Kad tā bija pabeigta, viņa piecēlās un sniedza nesalocīto papīra lapu seram Persivalam. Viņ� paklanījās, paņēma lapu, tūdaļ salocīja, pat neieskatījies tajā, uzspieda zīmogu, uzrak�stīja adresi un, ne vārda nebildis, sniedza to atpakaļ. Man savu mū�u nebija gadījies redzēt vēl cēlāku, vēl elegantāku �estu.

���� Jūs vēl uzstājat, lai es to nosūtu, ser Persival? � mis Helkūma vaicāja.

������ Es jūs lūdzu, nosūtiet, � viņ� atbildēja. � Un ta�gad, kad vēstule uzrakstīta un aizzīmogota, atjaujiet vēl pāris jautājumu, kas attiecas uz nelaimīgo sievieti. Es lasīju mistera Gilmora ziņojumu, kuru viņ� tik laipni bija atsūtijis manam pilnvarotajam, sīki aprakstīdams apstākļus, kā nāku�i uz pēdām anonīmās vēstules rakstī�tājai. Bet ir vēl da�i sīkumi, kas nav tajā minēti. Vai Anna Keterika ir tikusies ar mis Fērliju?

������ Protams, ka ne, � mis Helkūma atbildēja.

����� Un ar jums?

����� Nē.

������ Tātad nav tikusies ne ar vienu no mājiniekiem, iz�ņemot �o misteru Hārtraitu, kas nejau�i sastapis viņu kapsētā?

������ Ne ar vienu citu.

������ Misters Hārtraits, �ķiet, strādāja Limrid�ā par zimē- �anas skolotāju? Vai viņ� sastāv kādā no akvarelistu biedrībām?

������ Dro�i vien, � mis Helkūma atbildēja.

Viņ� brīdi vilcinājās, it kā pārdomādams �o atbildi, tad piemetināja:

������ Vai jūs noskaidrojāt, kur Anna Keterika bija apme�tusies, kamēr viesojās �eit?

������ Jā. Toda fermā, tīreļa malā.

������ Mums viņa jāatrod, tas ir mūsu pienākums pret �o nelaimīgo, � sers Persivals turpināja. � Varbūt Toda fermā viņa pateikusi kaut ko tādu, kas palīdzētu mums viņu atrast. Pie izdevības es pats aizstaigā�u turp un ap�vaicā�os. Tā kā nevaru saņemties un pārrunāt �o nepa�tīkamo jautājumu ar mis Fēiliju, vai drīkstu lūgt jūs, mis Helkūma, darīt viņai zināmus manus paskaidroju�mus, protams, kad būsiet saņēmusi misis Keterikas at�bildi?

Mis Helkūma apsolīja izpildīt ari �o lūgumu. Viņ� pa�teicās, laipni paklanījās un aizgāja iekārtoties savā istabā. Kad viņ� atvēra durvis, dusmīgais plu�ķis pabāza smailo purniņu no dīvānapak�as un ievauk�ķējās.

������ Cik ra�ens rīta cēliens, mis Helkūma, � es teicu, tiklīdz bijām paliku�i divatā. � Pirmā diena jau laimīgi galā.

������ Ja, � viņa atbildēja, � galā. Priecājos, ka jums prāts mierīgs.

������ Man! Un jums arī, cerams, pavisam mierīgi ap sirdi, kad, turat rokās tādu papīru?

������ Kā tad. Kā gan citādi? Es zinu, ka tas nav iespē�jams � � viņa turpināja, sarunādamās drīzāk pati ar sevi nekā ar mani. � Man tā gribētos, kaut Vollers Hār� traits vēl būtu �eit un dzirdētu �os paskaidrojumus, dzir� dētu, kā man lika uzrakstīt �o zīmīti.

�ie pēdējie vārdi mani izbrīnīja, varbūt pat mazliet aizkaitināja.

������ Tiesa kas tiesa, misters Hārtraits daudz interesējās par �o vēstuli, � es teicu, � un vispār viņ� izturējās ļoti smalkjūtīgi un ar apdomu. Un tomēr es nekādi ne�spēju saprast, kā viņa klātbūtne spētu grozīt iespaidu, kādu uz mums atstāja sera Persivala izklāsts.

������ Man tāda iedoma, � viņa izklaidīgi atbildēja. � Kas gan te ko spriest, mister Gilmor? Jūsu pieredzei vajadzētu būt un tā arī ir man vislabākais padomdevējs.

Man nepavisam nepatika, ka visa atbildība tik nepār- piotami tiek novelta uz maniem pleciem. Ja to būtu da�rījis misters Fērlijs, es nebrīnītos. Bet no apņēmīgās, at�tapīgās mis Helkūmas gan es vismazāk biju gaidījis, ka viņai nebūs pa�ai savs viedoklis.

������ Ja jūs vēl māc �aubas, � es teicu, � kāpēc nepa�teikt man to tūlīt? Sakiet vaļsirdīgi � vai jums ir pamats neuzticēties seram Persivalam Glaidam?

������ Itin nekāda.

������ Vai jūs saklausāt kaut ko neticamu vai pretrunīgu vina paskaidrojumā?

������� Kā gan es to varētu teikt, pēc tam kad viss ir pie�rādīts? Kas vēl vairāk varētu runāt viņam par labu, ja ne �īs nelaimīgās sievietes mātes liecība?

������ Protams, nekas. Ja atbilde uz jūsu vēstuli jūs ap�mierinās, tad es nudien nesaprotu, kādus paskaidrojumus vēl varētu pieprasīt seram Persivalam jebkur� viņam labvēlīgi noskaņots cilvēks.

������ Tādā gadījumā nosūtīsim vēstuli. � Viņa piecēlās, lai ietu laukā no istabas. � Un nerunāsim vairs par to, kamēr nebūs pienākusi atbilde. Un nepie�ķiriet nozīmi manām �aubām. Tas nav izskaidrojams citādi kā ar ma�nām pārlieku lielajām ba�ām par Loru pēdējā laikā. Tāds uzbudinājums, mister Gilmor, spēj sajaukt prātus pat pa��iem stiprākajiem.

Viņa izgāja no istabas pēk�ņi; izrunājot pēdējos vār�

dus, viņas alla� stingrā balss ietrīsējās. Jūtīga, aizrautīgā, pēc dabas strauja � �ādu sievieti reti kad sastapsim mūsu laikos, kad viss tiek darīts pa roku galam, kad viss kjuvis tik pliekans. Es viņu pazīstu kop� bērna kājas, esmu vērojis vairākiem lāgiem, kā viņa izturas ģimenei kritiskos brī�os, un �īs senās pazī�anās dēj jo vairāk do�māju par viņas �aubām; ja būtu svārstījusies cita sie�viete, es daudz nelauzītu galvu. Es neredzēju iemesla ne �aubām, ne satraukumam, un tomēr viņa bija likusi ari man mazliet uztraukties un mazliet �aubīties. Jaunībā es būtu piktojies par �ādiem neizprotamiem noskaņojumiem. Uz vecumu jau biju kļuvis gudrāks un filozofiskā mierā nolēmu doties pastaigā, lai izvēdinās galva.

Mēs visi atkal tikāmies pie pusdienu galda.

Sers Persivals bija tik trakulīgi jautrā omā, ka bija grūti pazīt cilvēku, kura neuzmācīgā takta sajūta, izsmal�cinātība un nosvērtība tik ļoti bija ietekmējusi mani �ā- rīta sarunā. Vienīgi vērojot viņa izturē�anos pret mis Fērliju, brī�iem varēja noprast, ka tas ir tas pats cilvēks. Viens vienīgs viņas skatiens vai vārds pārtrauca viņa visskaļākos smieklus, aprāva visjautrāko tērgā�anu, un nākamajā mirklī visa uzmanība tika veltīta viņai un ne�vienam citam no galda biedriem. Kaut ari sers Persivals tie�i necentās iesaistīt viņu sarunā, tomēr nelaida ga�rām pat visniecīgāko iespēju Jaut arī viņai it kā glu�i nejau�i iestarpināt pa vārdam un savukārt pateikt viņai vārdus, kurus mazāk taktisks vīrietis būtu pateicis nevil�cinoties, tiklīdz tie iekrīt' prātā. Es tā kā brīnījos, vēro�dams, ka mis Fērlija gan mana �o uzmanību, ta�u nejū�tas kustināta. Lāgiem viņa tā kā apmulsa, kad viņ� pa�skatījās vai runāja ar viņu, bet joprojām palika vēsa un atturīga. Tituls, bagātība, labās manieres, glītā āriene, d�entlmeņa cieņa un mīlo�a cilvēka uzticība � viss tika pazemīgi nolikts pie viņas kājām un, cik vērojams, velti.

Nākamajā dienā � tā bija otrdiena � sers Persivals rīta pusē aizstaigāja līdz Toda fermai (paņēmis līdzi kal�potāju, lai tas parāda ceļu). Izklau�inā�ana, kā vēlāk dzir�dēju, neko nebija devusi. Pēc atgrie�anās viņ� runāja ar misteru Fērliju, un pēcpusdienā viņ� ar mis Helkumu

sēdās seglos. Nekas cits ievērības cienīgs todien neatga- jj dījās. Vakars pagāja kā parasti. Sers Persivals bija tāds pats, arī mis Fērlija tāda pati.

Ar tre�dienas pastu pienāca misis Keterikas atbilde, un tad arī sākās. Es izgatavoju �ī dokumenta norakstu, kuru esmu saglabājis un varu arī �eit uzrādīt. Tur stā�vēja rakstīts:

�Kundze, ar �o apliecinu, ka ir saņemta Jūsu vēstule, kurā Jūs apvaicājāties, vai mana meita Anna nodota ārstu uzraudzībā ar manu ziņu un piekri�anu un vai sera Persivala Glaida līdzdalība ir pelnījusi manu pateicību. Jums par apmierinājumu uz abiem jautājumiem atbildu apstiprino�i un palieku Jūsu padevīga kalpone

D�eina Anna Keterika.�

īsi, skaidri un kodolīgi; pēc formas pārāk lieti�ķa vēs�tule no sievietes, satura ziņā grūti iedomāties vēl klajāku apliecinājumu sera Persivala Glaida paskaidrojumiem. Tāds bija mans ieskats un, ar da�iem mazsvarīgiem iebil�dumiem, arī mis Helkūmas ieskats. Izlasījis vēstuli, sers Persivals nelikās pārsteigts par �o īsumu un kodolīgumu. Vēl piebilda, ka misis Keterika esot vārdos paskops, sa�prātīgi domājo�s, atklāts cilvēks bez kaut kādas iztēles un ne vien rakstot, bet arī runājot īsi un skaidri.

Kad atbilde bija saņemta, ar sera Persivala paskaidro�jumiem vajadzēja iepazīstināt mis Fērliju. Mis Helkūma bija to uzņēmusies un atradās jau ce]ā uz māsas istabu, kad pēk�ņi atgriezās un piemetās blakus atzveltnes krēs�lam, kur es sēdēju un �ķirstīju avīzi. Sers Persivals pirms brī�a bija izgājis apskatīt staļļus, un istabā bijām mēs divi vien.

������ Vai tie�ām esam darīju�i visu, kas mūsu spēkos? � viņa noprasīja, grozīdama un burzīdama misis Keterikas zīmīti.

������ Ja esam sera Persivala draugi, kas pazīst viņu un uzticas viņam, esam darīju�i visu un pat vēl vairāk, nekā bija nepiecie�ams, � es atbildēju, mazliet saīdzis, ka viņa jau atkal svārstās. � Ja nu esam ienaidnieki un turam viņu aizdomās �

������ Tādu domu es pat nepieļauju! � viņa pārtrauca mani. � Mēs esam sera Persivala draugi, un, ja augst�sirdība un lēnprātība ir cienījamas īpa�ības, tad mums pieklātos pat apbrīnot seru Persivalu. Jūs zināt, ka vakar

viņ� likās ar misteru Fērliju un vēlāk mēs abi devāmies pastaigā.

������ Zinu. Es jūs abus redzēju aizjājam.

������ Vispirms mēs runājām par Annu Keteriku un par mistera Hārtraita neparasto sastap�anos ar viņu. Bet drīz vien mēs pievģrsāmies citām runām., un sers Persivals, apliecinādams savu pa�aizliedzību, sāka stāstīt, kā viņ� saderināts ai Loru. Atzinās, ka viņ� manot, ka Lora ne�esot labā noskaņojumā, un, ja vien tam neesot cits iemesls, viņas izturē�anos pret sevi izskaidrojot ar ne�senajiem atgadījumiem. Ja nu tomēr būtu kāds cits, no�pietnāks iemesls, tad viņ� lūdzot, lai misters Fērlijs vai es viņai neko neuztiepjot. Viņ� tikai lūdzot vēl pēdējo�reiz atgādināt viņai, kādos apstākļos �ī saderinā�anās notikusi un kāda bijusi viņa izturē�anās no sākta gala, kop� viņ� sācis parādīt uzmanību, līdz pat �ai dienai. Ja, pienācīgi apsvērusi abus �os apstākļus, viņa visā nopiet�nībā vēlētos, lai viņ� atsakās no tā goda kļūt par viņas laulāto draugu, un ja viņa to pati atklāti pateiktu, viņ� uzņemtos �ādu upuri un atbrīvotu viņu no solījuma.

������ Neviens vīrietis nespētu pateikt vairāk, mis Hel�kūma. Cik es esmu pieredzējis, diez vai daudzi tā rīkotos.

Viņa brīdi vilcinājās, kad biju pateicis �os vārdus, un raudzījās manī tāda samulsusi un noraizējusies.

������ Nevienu es nevainoju un neturu aizdomās! � viņa izgrūda. � Bet es nevaru uzņemties un arī neuzņem�os atbildību pārliecināt Loru, ka laulībām ir jānotiek.

Bet tie�i to jau neieteica sers Persivals Glaids, � es pārsteigts iebildos. � Viņ� lūdza neuztiept.

������ Un aplinkus tomēr liek uztiept, ja daru viņai zinā�mus �os vārdus.

������ Kā gan tas iespējams?

������ Vai nu jūs nepazīstat Loru, mister Gilmor. Ja teik�u, lai viņa apsver, kādos apstākļos notikusi saderinā�anās, ar to pa�u ierunāsies viņas stiprākās jūtas � tēva gai�ā piemiņa un nesatricināmā taisnības izjūta. Jūs zināt, ka viņa ne reizi nav lauzusi doto vārdu, zināt, ka Viņa pie�krita �īm derībām, tiklīdz tēvs iegūla ar nedziedināmo kaiti un vēl nāves gultā ar tādām cerībām un prieku runāja par to, ka meita izies pie sera Persivala Glaida.

Atzīstos, ka biju mazliet sa�utis par �ādu apsvērumu.

������ Jus ta�u no tā nesecināt, ka sers Persivals, vakar tā runādams, būtu klusībā cerējis uz �ādu atrisinājumu?

Atklātais, bezbailīgais skatiens Jau bija atbildējis, pirms viņa pateica to vārdiem.

������ Vai tie�ām jūs domājat, ka es kaut brīdi būtu pa�vadījusi kopā ar cilvēku, kuru turētu aizdomās par �ādu zemiskumu? � viņa pikti jautāja.

Bija patīkami sajust �o draudzīgo sa�utumu, kas tika izgāzts pār mani �ādā veidā. Mūsu profesijas ļaudis tik bie�i sastopas ar ļaunumu un tik reti ar sa�utumu.

������ Tādā gadījumā, � es teicu, � neņemiet ļaunā, ja aizrādī�u, kā mēs, juristi, esam paradu�i: jūs minat ar�gumentus, kas neattiecas uz lietu. Lai kādas būtu sekas, seram Persivalam ir tiesības cerēt, ka jūsu māsa savas saistības nopietni apsvērs no saprāta viedokļa, pirms pa�ziņos, ka atsakās no tām. Ja �ī liktenīgā vēstule arī būtu noskaņojusi viņu pret seru Persivalu, tūlīt dodieties pie viņas un pasakiet, ka mūsu �aubas ir izgaisinātas. Kādi tad viņai vēl varētu būt iebildumi? Kā attaisnot �o pār�vērtību pret cilvēku, kuru pirms vairāk nekā diviem gadiem viņa patiesībā atzinusi par savu mū�a draugu?

������ No likuma un saprāta viedokļa attaisnojums laikam neatradīsies, mister Gilmor. Ja viņa vēl �aubās un ja es vēl �aubos, tad mūsu dīvaino izturē�anos, ja jums tīk, varat piedēvēt untumiem, un mums �ī neslava būs kaut kā jāpacie�.

To pateikusi, viņa pēk�ņi piecēlās un aizgāja. Kad sa�prātīga sieviete izvairās no nopietna jautājuma ar vīz�degunīgu atbildi, tā deviņdesmit deviņos gadījumos no simta ir dro�a zīme, ka viņa kaut ko slēpj. Es atkal pa�ņēmu avīzi, cie�i pārliecināts, ka mis Helkūmai un mis Fērlijai ir kāds noslēpums, kuru viņas neatklāj seram Persivalam un neatklāj arī man. Tas man likās netaisni pret mums abiem, it. īpa�i pret seru Persivalu.

Manas �aubas � pareizāk sakot, manu pārliecību � apstiprināja mis Helkūmas vārdi un izturē�anās, kad sa�stapāmies vēlāk to pa�u dienu. Viņa bija aizdomīgi skopa vārdos un atturīga, stāstot, kā beigusies viņas saruna ar māsu. Cik bija noprotams, mis Fērlija mierīgi noklausī�jusies, kamēr visa �ī vēstules lieta kaut cik apskaidrota, bet, kad mis Helkūma vēl iebildusies, ka sers Persivals ieradies Limrid�ā ar nolūku pierunāt viņu vienoties par kāzu dienu, viņa nav ielaidusies nekādās pārrunās un lūgusi, lai vēl atliekot. Ja sers Persivals būtu ar mieru viņu vēl pa�ēlot, viņa soloties dot galīgo atbildi līdz gada beigām. Viņa lūgusies tik dedzīgi un satraukti, ka mis Helkūma apsolījusi, ja būs vajadzīgs, likt lietā savu ietekmi, lai to panāktu, un, tā kā mis Fērlija tik gau�i lūgusies, �is kāzu jautājums vairs nav ticis cilāts.

Sī īslaicīgā novilcinā�ana varbūt bija izdevīga jaunajai dāmai, toties diezgan apgrūtino�a �o rindiņu rakstītājam. Ai rīta pastu pienāca vēstule no mana kompanjona, kas pieprasīja, lai rīt ar pēcpusdienas vilcienu atgrie�os Lon�donā. Bija loti iespējams, ka līdz gada beigām vairs nepagūstu iegriezties Limrid�ā. Tādā gadījumā, ja mis Fērlija galu galā nolemtu turēt solījumu, mēs pirms kon�trakta noslēg�anas laikam vairs netiktos un mums rak�stiski vajadzētu vienoties par jautājumiem, kurus pa�rasti mēdz kārtot, personīgi tiekoties un aprunājoties. Es neko nebildu par �iem sare�ģījumiem, kamēr nebiju aprunājies ar seru Persivalu par lūgumu vēl novilcināt galīgo atbildi. Viņ� bija pārāk galants d�entlmenis, lai pret to iebilstu. Kad mis Helkūma to pavēstīja, es teicu, ka, pirms aizbraucu no Limrid�as, man katrā ziņā jārunā ar Loru, un tā arī tika nokārtots, ka nākamajā rītā es sa- stap�os ar mis Fērliju viņas pa�as dzīvojamā istabā. Viņa nenāca lejā pusdienās, arī vakaru nepavadīja kopā ar mums. Nejūtoties īsti vesela; cik vēroju, sers Persivals tomēr izskatījās tāds kā aizvainots, to padzirdējis.

Otrā rītā tūlīt pēc brokastīm kāpu aug�ā uz mis Fēr�lijas dzīvojamo istabu. Nabaga bērns izskatījās tik bāls un nobēdājies un nāca man pretī, lai sasveicinātos tik sirsnīgi, ka es tūlīt atmetu nodomu rāties par gra�iem un nepastāvību, kā biju nolēmis, ejot aug�ā pa kāpnēm. Aizvedu viņu atpakaļ uz krēslu, no kura viņa bija piecē�lusies, un pats apsēdos iepretī. Niķīgais �unelis bija tur�pat istabā, un es jau gaidīju, ka tas vauk�ķēdams klups man stilbos. Lai cik savādi, �is izlutinātais sīkais zvērēns pievīla manas cerības, jo, tiklīdz es apsēdos, tā ielēca man klēpi un kā vecam paziņam vēl iegrūda plaukstā savu smailo purniņu.

� Jus bie�i mēdzāt ierāpties man klēpī, kad bijāt ma�ziņa, � es sacīju, � un tagad mazais �unelis laikam no�lēmis mantot pēc jums �o tuk�o troni. Vai �is lieliskais zīmējums ir jūsu darbs?

Es norādīju uz mazo albumiņu viņai blakus uz galda, viņa laikam bija to �ķirstījusi pirms manas ienāk�anas. Atvērtajā lapā bija uz kartona glīti uzlīmēts neliels

5* ai akvarelis � kāda ainava. Tas ari pamudināja mani jautāt: pajautāju tāpat vien, neko daudz nedomājot, nevarēju ta�u tūlīt uzsākt lieti�ķas runas.

������ Nē, � viņa teica, mulsumā novērsdamās no zīmē�juma, � tas nav mans darbs.

Atceros, jau bērnu dienās viņai bija tāds paradums: tiklīdz kāds viņu uzrunāja, viņa paņēma pirkstos to, kas nu kuro reizi pagadījās, un sāka plucināt. �oreiz pirksti sniedzās pēc albumiņa un izklaidīgi bru�āja nelielā akva�reļa malu. Skumjas iegula sejā vēl dziļāk. Viņa neskatī�jās ne uz zīmējumu, ne uz mani. Tramīgais skatiens �au�dījās pa istabu: laikam bija nopratusi, kas man ar viņu runājams. To manījis, nolēmu iztikt bez aplinkiem.

������ Es nāku atvadīties, mans bērns. Tas ir viens no �ī nāciena iemesliem, � es iesāku. � Man jābrauc atpakaļ uz Londonu �odien, bet, pirms dodos ceļā, mums abiem �is tas jānorunā.

������ Man ļoti �ēl, ka jūs aizbraucat, mister Gilmor, � viņa teica, laipni vērdamās manī. � Jūtos kā tālajās gai�ajās bērnu dienās, kad esat �eit.

������ Es ceru vēl atbraukt un pamodināt �īs jaukās at�miņas, � es turpināju, � bet, tā kā nākotne ir miglā tīta, izmanto�u izdevību, lai parunātu ar jums. Esmu sen- gadiem jūsu advokāts un jūsu draugs un uzdro�inos jums atgādināt, cerams, neaizvainojot jūs, ka pastāv tāda iespēja, ka jūs salaulājaties ar seru Persivalu Glaidu.

Viņa atrāva roku no mazā albumiņa tik strauji, it kā tas būtu sakarsis un apdedzinājis viņai plaukstu. Pirksti nervozi sa�ņaudzās klēpī, acis atkal vērās grīdā, un mulsa viņas sejā gandrīz jau atgādināja sāpes.

������ Vai katrā ziņā ir jārunā par �īm laulībām? � viņa klusītēm jautāja.

������ Ir jārunā, � es atbildēju, � bet ilgi pie �ī temata nekavēsimies. Teiksim vienīgi to, ka jūs varat apprecē�ties un varat arī neapprecēties. Pirmajā gadījumā man jābūt priek�laikus sagatavotam noslēgt kontraktu, un, kā to prasa pieklājība, man nevajadzētu to darīt, neapru�nājoties ar jums. �odien varbūt man ir vienīgā iespēja uzklausīt jūsu vēlē�anās. Tāpēc atļaujiet man da�os vār�dos izklāstīt, kāds patlaban ir jūsu stāvoklis un kā tas varētu iegrozīties, pieņemsim, ja nu jūs tomēr appre�cētos.

Es viņai paskaidroju, kāds mērķis ir �im laulību kon�traktam, un tad skaidri un gai�i pateicu, kādas ir viņas izredzes, vispirms, tiklīdz viņa kļūs pilngadīga un, otr�kārt, pēc tēvo�a nāves, uzsvērdams starpību starp īpa��umu, kuru viņa pārvaldīs līdz mū�a galam, un kapitālu, ar kuru varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem. Viņa klau�sījās vērīgi, ar to pa�u nedabisko sejas izteiksmi, vēl arvien turēdama sa�ņaugtās rokas klēpī.

������ Un tagad, � es nobeigumā teicu, � sakiet, vai jums būtu kāds īpa�s nosacījums, kuru paredzēt kon�traktā, ja nu tas būtu jāsastāda � protams, saziņā ar aizbildni, tāpēc ka neesat vēl pilngadīga.

Viņa nemierīgi sagrozījās krēslā un pēk�ņi pavisam nopietni ielūkojās man acīs.

����� Ja tas tie�ām notiktu, � viņa ierunājās vārgā balsī, � ja es �

������ Ja jūs apprecētos� � es pateicu priek�ā.

����� Lai viņ� ne�ķir mūs ar Marionu! � viņa iekliedzās, pēk�ņi atguvusi spēku. � Ak, mister Gilmor, lūdzams, ierakstiet kontraktā, ka Marionai ir jāpaliek pie manis!

Citos apstākļos es dro�i vien būtu uzjautrinājies, ka pēc visiem maniem garajiem skaidrojumiem mans jautā�jums tiek iztulkots tik sievi�ķīgi. Bet viņas izskats un balss lika man būt nopietnam, pat vēl vairāk � satrauca mani. �ajos nedaudzajos vārdos es saklausīju izmisīgu pieķer�anos pagātnei, nelabu nojausmu par to, kas vēl nāks.

������ Ka Mariona Helkūma paliek pie jums, tas ir viegli nokārtojams, to jūs pa�i norunāsiet, � es sacīju. � Jūs laikam nesapratāt manu jautājumu. Runa ir par jūsu īpa�umu, par rīko�anos ar jūsu naudu. Ja jums vajadzēs sastādīt testamentu, kad kļūsiet pilngadīga, kam jūs gri�bētu atstāt �o kapitālu?

������ Mariona man bijusi gan māte, gan māsa, � atbil�dēja labais, skaidrais bērns, skaistajām, zilajām acīm mirdzot. � Mister Gilmor, vai varu to atstāt Marionai?

����� Protams, mana mīļā, � es atbildēju. � Bet neaiz�mirstiet, kas tā par naudu! Vai jūs to visu gribat atstāt mis Helkūmai?

Viņa sastomījās, pietvīka un nobālēja, roka atkal zag��us meklēja mazo albumiņu.

������ Ne glu�i, � viņa sacīja. � Ir vēl kāds cits. . .

Viņa aprāvās, nosarka pār visu seju, uz zīmējuma malas uzliktie pirksti viegli cilājās, it kā tos modinātu prātā ienākusi sena mīļa melodija.

������ Jūs domājat vēl kādu citu ģimenes locekli bez mis Helkūmas? � es iebildos, manīdams viņas apmulsumu.

Sārtums pārklāja viņas pieri un kaklu, un trīso�ie pirksti krampjaini ieķērās albuma malā.

������ Ir vēl kāds, � viņa teica, nelikdamās zinis par ma�niem vārdiem, lai gan dro�i vien bija dzirdējusi, � ir vēl kāds, kuram būtu patīkami saņemt nelielu pieminas velti, ja � ja vien es drīkstētu to novēlēt. Kas tur ļauns, ja es nomirtu pirmā�

Viņa atkal apklusa. Sārtums, kas tik pēk�ņi bija iesi�ties viņas vaigos, tikpat pēk�ņi nozuda. Sa�ņaugtā roka atlaida albumu, mazliet notrīsēja un pabīdīja to tālāk. Viņa klusēdama brīdi vērās manī, tad novērsās. Viņai pagrie�oties, mutautiņ� nokrita uz grīdas, un viņa steig��us paslēpa seju plaukstās.

Skumji! Es atcerējos ņipro, bezrūpīgo, bērnu, kuram augas dienas pagāja smieklos un draiskulībās, un tagad redzēju viņu pa�ā dzīves ziedonī tik saulauztu un tik izmisu�u!

Sarūgtinājumā aizmirsu aizritēju�os gadus, aizmirsu mūsu savstarpējās attiecības, kas, gadiem ejot, bija kļu�vu�as citādas. Piebīdīju savu krēslu cie�i blakus, pacēlu mutautiņu no paklāja un lēnām atņēmu viņas rokas no sejas.

������ Neraudi, bērns, � es sacīju, slaucīdams viņas acīs sariesu�ās asaras ar savu roku, it kā tā būtu mazā Lora Fērlija pirms gariem, gariem desmit gadiem.

Tas bija pats labākais, ko varēju darīt, lai viņu nomie�rinātu. Viņa atslēja galvu pret manu plecu un vāri pa�smaidīja caur asarām.

������ Piedodiet, lūdzams, manu nesavaldību, � viņa ne�liekuļoti teica. � Nejūtos īsti vesela . . . Pēdējā laikā esmu pagalam sagurusi un nervoza un, palikusi vienatnē, bie�i raudu bez kāda iemesla. Nu jau esmu atguvusies un varu jums atbildēt, kā pieklājas, mister Gilmor, tik tie�ām.

������ Nē, nē, manu dūjiņ, � es atbildēju, � pagaidām uzskatīsim �o sarunu par izbeigtu. Jūs pateicāt pietiekami daudz, cik manos spēkos būs, es aizstāvē�u jūsu intere�ses, sīkumus nokārtosim citureiz. Tas nu būtu izlemts, tagad parunāsim par ko citu.

Es tūlīt vedināju viņu uz citām runām. Nepagāja ne desmit minūtes, kad noskaņojums jau bija gai�āks, un es piecēlos, lai atvadītos.

����� Atbrauciet atkal, � viņa nopietni teica. � Es pa�centī�os attaisnot jūsu sirsnību un gādību, ja tikai jūs vēlreiz atbrauktu.

Vēl arvien pieķērusies pagātnei � pagātnei, kuru es viņai atgādināju citādi nekā mis Helkūma! Bija ārkārtīgi sāpīgi vērot viņu jau tagad atskatāmies uz dzīves rītu, glu�i tāpat kā es raugos uz mū�a vakaru.

����� Ja es atbrauk�u, es ceru sastapt jūs gai�ākā noska�ņojumā, � es sacīju, � jautrāku un laimīgāku. Lai dievs jums stāv klāt, mans bērns!

Par atbildi viņa tikai pievērsa man vaigu, lai noskūp�stu. Pat likuma kalpiem ir sirds, un manējā mazliet iesmeldzās �ai �ķir�anās brīdī.

Mūsu saruna diez Vai ilga vairāk par pusstundu � manā klātbūtnē viņa netika bildusi ne vārda, kas ļautu noprast, kāpēc viņu tā satrauc un baida gaidāmās laulī�bas � un tomēr �ai jautājumā viņa bija pamanījusies dabūt mani savā pusē, pats nezinu, kā un kāpēc. Sai istabā es biju iegājis ar pārliecību, ka seram Persivalam Glaidam ir pamats būt nemierā ar Loras izturē�anos. Es izgāju no �īs istabas ar klusu cerību, ka galu galā viņa varbūt turēs to pie vārda un pieprasīs, lai atbrīvo viņu no solījuma. Zinu, vīrietim manos gados un ar manu pie�redzi gan neklātos tā svārstīties. Man nav, ar ko attais�noties, varu tikai godīgi atzīties � tā nu tas bija.

Aizbrauk�anas stunda tuvojās. Aizsūtīju misteram Fēr�lijam ziņu, ka labprāt atvadītos no viņa, ja viņam nebūtu nekas pretī, un jau iepriek� izlūdzos piedo�anu par manu steigu. Par atbildi viņ� atsūtīja ar zīmuli uz papīra strē�meles uzskrīpātus vārdus: �Jo sirsnīgs sveiciens un laba vēlējumi, dārgais Gilmor. Jebkura steiga man ir neizsa�kāmi kaitīga. Ļoti lūdzu, saudzējiet sevi. Uz redzē�anos.�

Pirms aizbrauk�anas sastapu mis Helkūmu, un mēs kādu brīdi vēl parunājām divatā.

. � Vai pateicāt Lorai visu, ko gribējāt teikt? � viņa vaicāja.

����� Jā, � es atbildēju. � Viņa ir gau�i vārga un ner�voza � Labi, ka jūs te esat un viņu aprūpējat.

Mis Helkūmas asais skatiens vērīgi raudzījās manī.

������ Jūs esat mainījis savas domas par Loru,. � viņa

sacīja. � Esat kļuvis pret viņu daudz vēlīgāks nekā va�kar.

Saprātīgs vīrietis nemū�am neielaidīsies vārdu maiņā ar sievieti nesagatavojies. Es tikai atbildēju:

���� Laidiet man ziņu. Kontraktam neķer�os klāt, līdz nebū�u saņēmis jūsu vēstuli.

Viņa vēl tikpat cie�i vērās manī.

���� Kaut tas viss jau būtu beidzies un labi beidzies, mister Gilmor! Jūs ta�u vēlaties to pa�u. � To pateikusi, viņa aizgāja.

Sers Persivals nebija atrunājams un ļoti laipni pava�dīja mani līdz pat ekipā�ai.

���� Ja jums kādreiz gadās būt �ai pusē, � viņ� sacīja, � lūdzu, neaizmirstiet, ka no sirds vēlos turpināt mūsu pazī�anos. Vecs un uzticams �ās ģimenes draugs alla� būs gaidīts viesis jebkurā no manām mājām.

Nudien neatvairāms cilvēks � laipns, smalkjūtīgs, ap�buro�i brīvs no lepnības � caur un cauri d�entlmenis. Ceļā uz staciju man bija tāda sajūta, ka es ar prieku darītu visu sera Persivala Glaida labā, visu, tikai nesa�stādītu laulību kontraktu viņa nākamajai sievai.

Pagāja nedēļa kop� atgrie�anās Londonā, bet no mis Helkūmas nebija nekādu ziņu.

Astotajā dienā uz mana galda starp citām vēstulēm at�radās arī viena ar viņas roku rakstīta.

Tā pavēstīja, ka sers Persivals Glaids saņēmis pavisam noteiktu jāvārdu un laulībām jānotiek, kā jau viņ� sā�kumā pats bija vēlējies, līdz gada beigām. Kāzu ceremo�nija dro�i vien notik�ot decembra pēdējās nedēļās. Marta beigās mis Fērlijai apritēs divdesmit pirmais gads. Pēc �ādas norunas viņa kļūs sera Persivala sieva trīs mēne��us pirms pilngadības sasnieg�anas.

Man nebūtu vajadzējis brīnīties, man nebūtu vajadzējis no�ēlot, un tomēr es brīnījos un no�ēloju. Turklāt jutos mazliet sarūgtināts, ka mis Helkūmas vēstule tik īsa, un ar to pa�u garastāvoklis visai dienai bija sabojāts. Se�ās rindiņās mana korespondente paziņoja par nodomātajām laulībām, vēl trīs rindiņās pavēstīja, ka sers Persivals aizbraucis no Kamberlendas un atgriezīsies savos īpa�umos Hemp�īrā, un beigās vēl. divos teikumos darīja zi�nāmu, ka, pirmkārt, Lorai tik ļoti vajadzīgas pārmaiņas un jautra sabiedrība, otrkārt, viņa tūlīt arī izlēmusi darīt kaut ko lietas labā un aizvest māsu uz Jork�īru pasērst pie veciem draugiem. Ar to vēstule beidzās, bez vārdiņa par to, kas mudinājis mis Fērliju iz�ķirties par laulībām ar seru Persivalu Glaidu, kad vēl nebija pagājusi nedēļa pēc mūsu pēdējās tik�anās.

Vēlāk �īs piepe�ās iz�ķir�anās iemesls tika man pla�i izklāstīts. Nav mans uzdevums pārstāstīt �eit pa ausu galam saklausītas liecības. Tas viss notika mis Helkūmas klātbūtnē, un, kad pienāks viņas kārta, viņa pati sīki jo sīki pastāstīs, kā tur īsti bija. Pirms es nolieku spalvu un nozūdu no �īm lappusēm, mans pienākums ir godīgi pa�stāstīt vēl kādu atgadījumu, kuram bija cie�s sakars ar mis Fērlijas gaidāmajām laulībām un kurā es pats biju iejaukts, proti, par kontrakta sastādī�anu.

Nav iespējams spriest par �o dokumentu, sīkāk neie�dziļinoties tajā un it īpa�i līgavas naudas lietās. Centī�os izklāstīt tās īsi un skaidri, izvairoties no profesionālām neskaidrībām un speciālās terminoloģijas. Sis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Es brīdinu visus �o rindiņu lasītājus, ka mis Fērlijas mantojumam piekrita ļoti svarīga loma mis Fērlijas dzīves stāstā, un, ja lasītājs vēlas saprast tālākos notikumus, tam būs jāpaļaujas uz mistera Gil- mora pieredzi.

Tātad mis Fērlijai bija divkār�as izredzes: viņa mantos nekustamo īpa�umu un zemi, kad tēvocis būs miris, un kapitālu, ar kuru varēs brīvi rīkoties pēc pa�as ieskatiem, kad būs sasniegusi pilngadību.

Vispirms ķersimies pie zemes.

Mis Fērlijas tēvatēva laikā (sauksim viņu par misteru Fērliju vecāko) Limrid�as mui�as zemes manto�anas tie�sības bija noteiktas tā.

Misters Fērlijs vecākais mirdams atstāja trīs dēlus � Filipu, Frederiku un Arturu. Vecākais dēls Filips man�toja mui�u. Ja viņ� nomirtu, neatstādams dēlu, īpa�ums tiktu otram brālim Frederikam. Un, ja arī Frederiks no�mirtu, neatstādams dēlu, īpa�ums nāktu tre�ā dēla Artura rokās.

Sagadījās tā, ka misters Filips Fērlijs nomira, atstādams vienu vienīgu meitu � �ī romāna galveno varoni Loru, un tātad viss īpa�ums, kā likumā paredzēts, tika otrajam brālim Frederikam, vecpuisim. Tre�ais brālis Arturs jau bija aizgājis dieva mierā daudzus gadus pirms Filipa nā�ves, atstādams dēlu un meitu. Dēls astoņpadsmitajā mū�a gadā Oksfordā noslīka, Līdz ar viņa nāvi Lora, mistera Fērlija meita, kjuva par varbūtēju mantinieci; �o man�tojumu varētu saņemt ar laiku, ja vien tēvocis Frederiks nomirtu un ja minētais Frederiks nomirtu, neatstādams vīrie�u kārtas pēcnācēju.

Tātad, ja vien misters Frederiks Fērlijs neapsievotos un nepagādātu mantinieku (tas no viņa nekādi nebija sagaidāms), brājameita Lora pēc viņa nāves būtu vienīgā mantiniece, bet, vēlreiz jāatgādina, tikai līdz mū�a galam. Ja viņa paliktu neprecēta vai arī apprecēta paliktu bez .bērniem, tad īpa�ums kristu māsīcai Magdalēnai, mistera Artura Fērlija meitai. Ja viņa, Lora Fērlija, apprecētos ar pienācīgu kontraktu � citiem vārdiem, ar kontraktu, kādu biju nolēmis viņai sastādīt �, tad mui�as ienākumi (savi trīs tūksto�i gadā) visu mū�u būtu viņas rīcībā. Ja viņa nomirtu agrāk par savu laulāto draugu, viņ�, glu�i dabiski, savukārt liktu cerības uz �iem ienākumiem līdz sava mū�a galam. Ja viņai būtu dēls, Limrid�as mui�u mantotu viņ�, nevis māsīca Magdalēna. Tātad seram Per�sivalam Glaidam, apprecot mis Fērliju, mistera Frederika Fērlija nāves gadījumā būtu �ādas izredzes (runa ir par viņa sievas nekustamo īpa�umu): vispirms jau trīs tūksto�i gadā (ar sievas at)auju, kamēr tā dzīva, un pēc viņas nāves � uz likuma pamata, ja viņ� nodzīvotu ilgāk par laulāto draudzeni), otrkārt, Limrid�as mui�u mantotu viņa dēls, ja tāds viņam rastos.

Tik daudz par zemes īpa�umu un par to, kā rīkoties ar ienākumiem no tā, ja nu mis Fērlija apprecētos. �ai kon�trakta punktā sare�ģījumi un domstarpības neradās ne sera Persivala pilnvarotajam, ne man.

Un tagad apsvērsim mis Fērlijas personīgo īpa�umu jeb, citiem vārdiem, naudu, uz kuru viņai būs tiesības, tiklīdz apritēs divdesmit pirmais gads.

�ī mantojuma daļa jau pati par sevi bija vesela bagā�tība. Viņas tēvs tā bija novēlējis, un �ī summa sniedzās pie divdesmit tūksto�iem mārciņu. Kur tad vēl palika ienākumi no desmit tūksto�iem mārciņu, kuras, ja Lora nomirtu, dabūtu tēva vienīgā māsa Eleonora. Lai palī�dzētu lasītājam tikt pie lielākas skaidrības �ciis ģimenes bū�anās, brītiņu aizkavē�os un pastāstī�u, kāpēc krust�māte saņemtu mantojumu vienīgi pēc brāļameitas nāves.

Misters Filips Fērlijs bija lieliski sapraties ar savu māsu Eleonoru, kamēr viņa nebija izgājusi tautās. Bet, kad tas diezgan pavēlu bija noticis un māsa bija saistī�jusi dzīvi ar itālie�u d�entlmeni, vārdā Fosko, � pareizāk sakot, ar itālie�u augstmani, ņemot vērā, ka viņ� di�ojās ar grāfa titulu, � misters Fērlijs nosodīja māsu tik ļoti, ka pārtrauca ar viņu jebkādus sakarus un gāja pat vēl tālāk � izsvītroja viņas vārdu no testamenta. Pārējie ģi�menes locekļi uzskatīja, ka �ādi paust neapmierinātību ar laulībām ir vairāk vai mazāk nepamatoti. Kaut grāfs Fosko nebija turīgs vīrs, viņu tomēr nekādi nevarēja saukt par dēkaini bez gra�a kabatā. Viņa pa�a ienākumi nebija prāvi, ta�u pietiekami; viņ� bija nodzīvojis dau�dzus gadus Anglijā un grozījās augstākajā sabiedrībā. Mistera Fērlija ausīs tas viss tomēr bija tuk�a skaņa. Daudzējādā ziņā viņ� bija īsts iesīkstējis anglis un ienīda ārzemniekus tikai tāpēc, ka tie ir ārzemnieki. Vienīgais, uz ko misters Fērlijs bija piedabūjams vēlākajos gados, un arī tad galvenokārt ar mis Fērlijas neatlaidību, bija � atkal ierakstīt māsas vārdu agrākajā vietā testamentā ar norunu, ka naudu tā saņems vienīgi pēc viņa meitas nāves un arī ienākumus no �īs naudas saņems meita, un, ja nu krustmāte nomirtu pirms brāļameitas, tad kapitāls pārietu viņas māsīcas Magdalēnas rokās. Liekot vērā abu radinie�u gadus, krustmātes izredzes uz �iem desmit tūk�sto�iem mārciņu bija gau�ām ap�aubāmas, un lēdija Fosko vēl ņēma ļaunā �ādu izturē�anos un, kā jau tādās reizēs mēdz notikt, teica, ka savās acīs negribot redzēt brāļameitu, kur nu vēl ticēt, ka tie�i mis Fērlija panākusi, ka viņas vārds atkal liek atjaunots mistera Fērlija testa�mentā.

Tā bija ar tiem desmit tūksto�iem mārciņu. Arī �eit neradās ne mazākās domstarpības ar sera Persivala piln�varoto. Ienākumi jāsaņem sievai, un pēc viņas nāves kapitāls tiks tēva māsai vai māsīcai.

Puslīdz tiku�i skaidrībā, esam nonāku�i pie pa�a gal�venā � kas būs ar �iem divdesmit tūksto�iem mārciņu.

Tiklīdz mis Fērlijai paliks divdesmit viens gads, �ī summa piederēs vienīgi viņai un viņa varēs sākumā ar to rīkoties atkarībā no tā, cik viņai izdevīgi man izdosies sastādīt laulību kontraktu. Pārējie panti �ai dokumentā bija tīri formāli, tos varam arī neminēt. Bet pants, kur bija runa par naudu, ir pārāk svarīgs, lai tam paietu secen. Ar pāris rindiņām pietiks, lai rastos kāds priek�c stats.

Par tiem divdesmit tūksto�iem es nolēmu vienoties �ādi: kapitālam jādod mū�a ienākums pa�ai lēdijai, pēc viņas nāves tas parietu sera Persivala rokās; pa�u kapi�tālu mantotu �ai laulībā radu�ies bērni. Ja pēcnācēju ne�būtu, tad lēdija varētu rīkoties ar kapitālu pēc saviem ieskatiem, tāpēc es paturēju viņai tiesības sastādīt testa�mentu. Kas ar �ādiem noteikumiem tiktu panākts? Ja lēdija Glaida nomirtu, neatstādama pēcnācējus, viņas pus�māsa mis Helkūma vai jebkur� cits radinieks vai draugs, kuru viņa vēlētos atbalstīt, pēc viņas vira nāves sa�ņemtu �o summu, kā viņa to novēlējusi. Turpretī ja yiņa nomirtu un viņai paliktu bērni, tad, glu�i dabiski, viņu intereses būtu stādāmas augstāk par visu. Tā es arī ierakstīju, un jebkur� lasītājs, �ķiet, būs ar mani vie�nis prātis, ka pāri nav nodarīts nevienam.

Un tagad paraudzīsimies, ka manus priek�likumus uz�ņēma nākamā vīra pilnvarotais.

Tobrīd, kad pienāca mis Helkūmas vēstule, es biju ap�krāvies darbiem ka vēl nekad, Bet kontraktam es laiku izbrīvēju. Kontrakts tika sastadīts un aizsūtīts sera Per�sivala advokātam, lai tas dod savu novērtējumu, kad ne�bija pagājusi vēl ne nedēļa, kop� saņēmu mis Helkūmas paziņojumu par gaidāmajām laulībam.

Pēc divām dienām saņēmu dokumentu atpakaļ ar ba- roneta advokāta piezīmēm un aizrādījumiem. Viņa iebil�dumi būtībā bija mazsvarīgi un tīri tehniska rakstura, kamēr viņ� nebija ticis līdz pantam, kas attiecās uz �iem divdesmit tūksto�iem. Blakus �im pantam ar sarkanu tinti bija uzvilktas divas treknas svītras un vēl klat pie�zīme:

�Nav pieņemams. Viss kapitāls pāriet sera Persivala Glaida rokās gadījumā, ja viņ� dzīvotu ilgāk par sievu un viņam nebūtu pēcnācēju.�

Tas nozīmē, ka no �iem divdesmit tūksto�iem mārciņu ne fārtinga nesaņemtu ne mis Helkūma, ne kāds cits lēdi�jas Glaidas radinieks vai draugs. Visa summa, ja viņai nebūtu pēcnācēju, ieslīdētu laulātā drauga kabatā.

Atbildi uz �o bezkaunīgo ierosinājumu es uzrakstīju, cik vien asi un īsi prazdams:

�Dārgais ser! Attiecībā uz mis Fērlijas kontraktu.

Pantā, pret kuru Jūs ce|at iebildumus, netiks grozīts ne burts. Jūsu tāds un tāds.� Atbilde bija klāt pēc stundas ceturk�ņa. �Dārgais ser! Attiecībā uz mis Fērlijas kon�traktu. Ar sarkanu tinti rakstītajā piezīmē, pret kuru Jūs ceļat iebildumus, netiks grozīts ne burts. Jūsu tāds un tāds.�

Kāds ir tas riebīgais teiciens � �nu mēs reiz esam sprukās�, un mēs bijām spiesti vēlreiz aprunāties ar klientiem.

Tā kā mis Fērlijai vēl nebija pilns divdesmit viens gads, mans klients bija viņas aizbildnis misters Frederiks Fērlijs. Ar tās pa�as dienas pastu nosūtīju vēstuli, kur izklāstīju lietas būtību, ne tikai minēdams visus argu�mentus, lai piespiestu viņu aizstāvēt �o pantu tie�i tādu, kā biju to sastādījis, bet klaji izklāstīdams savtīgos ap�svērumus, aiz kādiem tiek celti iebildumi pret to, kā esmu izlēmis par �iem divdesmit tūksto�iem.

Kāds ir sera Persivala finansiālais stāvoklis, to es gri�bot negribot uzzināju, kad man izskatī�anai tika iesniegti viņa nosacījumi; pēc tiem bija skaidri un gai�i redzams, ka mui�as parādi ir milzīgi un ienākumi, kaut arī nosa�cīti tā bija prāva summa, tādam vīram kā viņ� ir tikpat kā piliens jūrā. Skaidra nauda seram Persivalam tobrīd bija vajadzīga kā ēst, un viņa advokāta piezīme blakus �im pantam jau runāja atklātu un savtīgu valodu.

Mistera Fērlija atbildi saņēmu ar nākamo pastu, un tā bija pārlieku izvairīga un netie�a. Bez apliniekiem to va�rētu pateikt tā: �Vai dārgais Gilmors nebūtu tik laipns un netraucētu savu draugu un klientu ar tādiem sīku�miem kā kaut kādi tur neparedzēti apstākļi tālā nākotnē? Vai maz pieļaujams, ka divdesmit vienu gadu veca sie�viete nomirtu pirms �etrdesmit piecus gadus veca vīra un nomirtu, neatstādama neviena pa�a bērna? No otras puses, vai pasaulē, �ai bēdu ielejā, maz iespējams par augstu novērtēt mieru un klusumu? Ja �ādu debess svēt�laimi jums piesolītu pret �īszemes pī�ļiem, kaut kādiem divdesmit tūksto�iem, kas mums kādreiz varbūt kritīs, varbūt arī nekritīs, vai tas nebūtu izdevīgs darījums? Protams, būtu! Tad kāpēc gan tā neizkārtot?�

Es ar riebumu aizmetu vēstuli. Tiklīdz tā bija nopla�nējusi uz grīdas, pie durvīm kāds klauvēja un tika ievests misters Merimens, sera Persivala pilnvarotais. Mēs, likuma kalpi, esam cits par citu attapīgāki, bet,

man �ķiet, visgrūtāk ir pievārēt tos, kas vienā mierā vazā mūs aiz deguna no sākta gala, maskēju�ies ar mīkstsir�dību. Tukls, pārticis, alla� draudzīgi smaido�s � ar tādu labāk neielaisties. Misters Merimens bija viens no tā�diem.

������ Un kā klājas krietnajam misteram Gilmoram? � viņ� iesāka, starodams aiz laipnības. � Prieks sastapt jūs, ser, pie tik apskau�amas veselības. Gāju garām jūsu durvīm un nolēmu iegriezties, varbūt jums kas sakams. Sakiet dro�i � izrunāsimies un reiz izbeigsim �īs sīkās domstarpības, ja vien iespējams! Vai jūsu klients vēl nav atbildējis?

������ Ir. Un jūsējais?

������ Augsti godājamais ser! Ja būtu saņēmis no viņa kaut raksta galiņu� Kā es gribētu reiz novelt �o atbil�dību no saviem pleciem, bet viņ� ir stūrgalvīgs � labāk es teik�u, apņēmīgs � un negrib to novelt. �Merimen,� viņ� saka, �sīkumus es atstāju jūsu ziņā. Rīkojieties, kā uzskatāt par pareizu, rēķinieties ar to, ka es tur nejauk��os iek�ā, kamēr tā jezga būs galā.� Tie bija sera Persi�vala vārdi pirms divām nedējām, un vienīgais, uz ko varu viņu piedabūt, ir, lai viņ� atkārto �os vārdus. Es esmu piekāpīgs cilvēks, mister Gilmor, kā pats zināt. Te, aci pret aci, liekot roku uz siids, varu apgalvot, ka es bez vilcinā�anās izdzēstu to piezīmi. Bet, ja nu sers Persivals pats nevēlas kārtot savas lietas, ja sers Persivals akli at�stāj tās vienīgi manā ziņā, man neatliek nekas cits kā aizstāvēt viņa intereses. Manas rokas ir saistītas � vai jūs neredzat, dārgo ser? � manas rokas ir saistītas.

����� Tātad jūs pastāvat uz to, lai �ī piezīme kontraktā paliktu? � es noprasīju.

������ Jā, pie velna! Kas cits man atliek. � Viņ� aizgāja līdz kamīnam un sasildījās, sulīgā basā dungodams draisku dziesmiņu. � Un ko saka jūsu klients? � yiņ� turpināja. � Tagad, lūdzams, pastāstiet man, � ko saka jūsu klients?

Man bija neērti stāstīt. Mēģināju izlocīties � nē, ar to nebija līdzēts. Jurista instinkts guva virsroku, un es pat lūkoju kaulēties.

������ Divdesmit tūksto�i mārciņu ir pārāk liela summa, lai lēdijas draugi tik viegli atteiktos, � es sacīju.

������ Pilnīgi piekrītu, � misters Merimens atbildēja, do�mīgi pētīdams savus puszābakus. � Vārds vietā, tik tie��ām, ser, vārds vietā!

������ Kompromiss, kas atbilstu lēdijas tuvinieku un tāpat līgavaiņa interesēm, varbūt arī nebūtu tā nobiedējis manu klientu, � es turpināju. � Nu, neesiet tik ietie�pīgs! Galu galā varam arī pakaulēties. Kāda ir jūsu pati mazākā summma?

������ Pati mazākā, � teica misters Merimens, � ir tūk�sto� deviņsimt deviņdesmit deviņas mārciņas deviņdesmit �iliņi vienpadsmit pensi un trīs fārtingi. Ha-ha-ha! Pie�dodiet, mister Gilmor! Reizi pa reizei man patīk mazi jociņi!

������ Diezgan mazi! � es piezīmēju. � Tas ir tie�i tā liekā fārtinga vērts, kuru jūs aizmirsāt pieskaitīt klāt.

Misters Merimens bija sajūsmā. Viņ� tā smējās par manu atbildi, ka visa istaba skanēja. Bet man tobrīd joki nebija prātā, es atsāku pārtraukto sarunu, lai drīzāk pie�liktu punktu.

����� �odien ir piektdiena, � es sacīju. � Ļaujiet mums līdz otrdienai apdomāt galīgo atbildi.

������ Protams, � misters Merimens piekrita, � pat il�gāk, dārgais ser, ja vēlaties. � Viņ� paņēma platmali, lai ietu, un tad vēlreiz pagriezās pret mani. � Starp citu, � viņ� ieminējās, � vai jūsu klienti Kamberlendā vairāk neko nav dzirdēju�i par to sievieti, kas uzrakstīja �o anonīmo vēstuli?

������ Nē, neko, � es atbildēju. � Vai esat nācis viņai x uz pēdām?

������ Pagaidām ne, � atbildēja mans amatabrālis. � Bet mēs nekrītam izmisumā. Seram Persivalam ir aizdomas, ka viņu kāds ir paslēpis, un �o �kādu� mēs neizlai�am no acīm.

������ Jūs turat aizdomās sirmgalvi, kas bija atbraukusi viņai līdzi uz Kamberlendu? � es vaicāju.

������ Nē, ser, pavisam citu! � misters Merimens at�trauca. � Sirmgalvi mēs pagaidām vēl neaiztiekam. Sis �kāds� ir vīrietis. Mēs �eit Londonā izsekojam katru viņa soli, un mums ir stipras aizdomas, ka viņ� pirmoreiz pa�līdzējis viņai izbēgt no patversmes. Sers Persivals gribēja viņu tūlīt nopratināt, bet es teicu: �Nē. Tiklīdz sāksim pra�ņāt, tā viņ� kļūs piesardzīgs: jānogaida un jāpavēro.� Redzēsim, kas būs tālāk. Mister Gilmor, ir bīstami ļaut �ādai sievietei staigāt apkārt, kas zina, ko viņa var pa�strādāt. Palieciet sveiks, ser! Nākamo otrdien, cerams, man būs tas prieks saņemt no jums kādu vēsti. � Viņ� laipni pasmaidīja un aizgāja.

Diezgan izklaidīgi biju klausījies, ko stāsta mans amatabrālis. Biju tik satraukts par kontraktu, ka nemaz nespēju domāt par ko citu, un, tiklīdz paliku vienatnē, prātoju, ko darīt tālāk.

Ar jebkuru citu klientu es būtu rīkojies, kā paredz instrukcijas, lai kā tās man derdzas, un atmetis ar roku �iem divdesmit tūksto�iem mārciņu. Bet pret mis Fērliju es nevarēju izturēties ar tik veikalniecisku vienaldzību. Es viņai nudien biju pieķēries, ar pateicību atcerējos viņas tēvu � pa�u laipnāko klientu un draugu, kāds man jebkad bijis, un, kamēr es sastādīju kontraktu, manas jūtas bija tādas, kādas varētu būt pret pa�a meitu, ja vien es nebūtu pui�a cilvēks, un es nolēmu viņas labā nest jebkurus upurus. Otrreiz rakstit misteram Fērli�jam � tās būtu veltas pūles, tā viņam būtu otra izdevība izslīdēt man no rokām. Sastapties un pa�am censties viņu pārliecināt � tam būtu lielāka jēga. Nākamā diena bija sestdiena. Nolēmu paņemt biļeti turp un atpakaļ un do�ties uz Kamberlendu izlocīt savus vecos kaulus un pie rei�zes iestāstīt misteram Fērlijam, lai ta�u iz�ķiras par pa- rei�u, negrozāmu un taisnīgu lēmumu. Izred�u gan bija maz, bet, kad bū�u vismaz mēģinājis, tad prāts būs mie�rīgāks. Tad būs darīts viss, ko spēj cilvēks manā stāvoklī, lai aizstāvētu veca drauga vienīgā bērna intereses.

Laiks sestdien pieturējās skaists, pūta rietenis, un saule staigāja pa zemes virsu. Pēdējās nedējas man atkal bija tāda sajūta, it kā manu galvu �ņaugtu stīpa; pirms pāris gadiem ārsts mani jau pavisam nopietni bija brīdinājis, tāpēc nolēmu izkustēties svaigā gaisā, ceļasomas nosūtīt uz staciju un pats kājām aizstaigāt līdz galastacijai Jūs- tonskvērā. Kad biju izgājis uz Holbornu, kāds d�entlme�nis aizsteidzās garām, apstājās un uzrunāja mani Tas bija misters Volters Hārtraits.

Ja viņ� nebūtu sveicinājis mani pirmais, es dro�i vien būtu pagājis garām. Viņ� bija tā pārvērties, ka grūti pa�zīt. Seja bija bāla un sakritusi, kustības straujas un sa�raustītas, un apģērbs � atceros, Limrid�ā tas bija tik kārtīgs, kā jau labi audzinātam cilvēkam � tagad bija tik nevī�īgs, ka es nudien kaunētos, ja kāds no maniem kantoristiem ierastos darbā tādā izskatā.

������ Jūs jau sen esat atpakaļ no Kamberlendas? � viņ� jautāja. � Nupat saņēmu vēstuli no mis Helkūmas. Sa�protu, ka sera Persivala Glaida paskaidrojumi ii atzīti par pieņemamiem. Vai laulības notiks drīz? Varbūt jums, mister Gilmor, kas tuvāk zināms?

Viņ� runāja aizgūdamies un tik ērmoti un juceklīgi, ka daudz kas man palika nesaprasts. Lai arī nejau�i viņ� bija dzīvojis Fērliju ģimenē kā līdzīgs starp līdzīgiem, tas vēl nedeva viņam tiesības izpra�ņāt mani par viņu personīgajām lietām, un es nolēmu cik vien iespējams mierīgi izbeigt �o taujā�anu par mis Fērlijas laulībām.

������ Dzīvosim � redzēsim, mister Hārtrait, � es no�teicu. � Dzīvosim � redzēsim. Ja avīzēs pasekosim lau�lību sludinājumiem, tad jau kaut kā uzzināsim. Neņemiet ļaunā manu aizrādījumu, ka patlaban jūs diem�ēl neiz�skatāties tik labi kā toreiz, kad tikāmies Limrid�ā.

Viņa lūpas un acis noraustījās, es jau pārmetu sev, kāpēc gan atbildēju viņam tik uzsvērti atturīgi.

������ Man nav tiesību jautāt par viņas laulībām, � viņ� rūgti teica. � Man kā jebkuram sve�iniekam jāgaida sludinājums avīzē. Jā, � viņ� turpināja, pirms paspēju atvainoties, � pēdējā laikā nejūtos vesels. Man jābrauc prom, jāmeklē cits darbs. Jums ir pla�a pazī�anās, mister

Gilmor. Ja jūs dzirdat par kādu ekspedīciju, kura dotos uz ārzemēm un kurai būtu vajadzīgs rasētājs, un, ja jums pa�am nav drauga, kas labprāt izmantotu �ādu iz�devību, es būtu bezgala pateicīgs, ja jūs atcerētos mani. Galvoju, ka mani atestāti ir apmierino�i un man glu�i vienalga, kurp es braucu, kāds tur klimats vai cik ilgi bū�u prom.

Viņ� tā dīvaini, aizdomīgi pameta skatienu sāņus uz nepazīstamo ļau�u straumi, kas slīdēja mums garām, it kā kāds no tiem varētu mūs novērot.

� Tiklīdz kaut ko tādu dzirdē�u, tā nekavējoties do�u ziņu, � es apsolīju un, lai pavisam nenovērstos no Fēr�liju tēmas, piebildu: � �odien braucu uz Limrid�u �o to nokārtot. Mis Helkūma un mis Fērlija abas aizbrauku�as uz Jork�īru paciemoties pie seniem paziņām.

Viņa acis iemirdzējās, �ķita, ka viņ� vēlas kaut ko bilst, bet jau nākamajā mirklī viņa seja atkal noraustījās. Viņ� satvēra manu roku, cie�i saspieda to un nozuda burzmā, nebildis vairs ne vārda. Kaut arī viņ� bija man tikpat kā sve�s cilvēks, vēl brīdi noskatījos viņam pakaļ tādā kā no�ēlā. Savās jurista gaitās diezgan esmu izre�dzējies �os jaunos ļaudis, tāpēc zinu, kādas ārējās pazī�mes liecina, ka tie sāku�i iet neceļus, un, kad biju aiz�staigājis jau līdz galastacijai, ar no�ēlu jāatzīst, biju stipri vien noba�ījies par mistera Hārtraita nākotni.

Sēdos rīta vilcienā un Limrid�ā ierados tie�i uz pusdie�nām. Māja likās tuk�a kā izmirusi. Biju iedomājies, ka abu jauno dāmu prombūtnē man laiku īsinās krietnā mi�sis Vēzija, bet nabadzītei bija piemetu�ās iesnas, un viņa nespēra ne solīti ārā no savas istabas. Kalpotāji, mani ieraugot, bija tik pārsteigti, ka sāka aplam rosīties un gandrīz visu darīja a�gārni. Pat pārvaldnieks, vecāks vīrs, kuiam nu gan vajadzētu būt prātīgākam, pasniedza man ledainu portvīnu. Atsaukmes par mistera Fērlija veselību bija tās pa�as parastās, un, kad es uzsūtīju ziņu, ka esmu ieradies, saņēmu atbildi, ka es ar prieku tik��ot pieņemts nākamajā rītā, jo negaidītā vēsts par manu iera�anos �odien nolikusi viņu guļus paātrinātās sirds�darbības dēļ. Cauru nakti �ēli gaudoja vēj� un tuk�ajā

mājā nemitīgi kaut kas tā savādi krak�ķēja un �īkstēja. Es tikpat kā negulēju, piecēlos pikts un īgns un vienatnē ieturēju brokastis.

Pulksten desmitos mani ieveda mistera Fērlija aparta�mentos. Viņ� sēdēja tai pa�ā istabā, tai pa�ā krēslā, viņa miesu un garu mocīja tās pa�as cie�anas. Brīdī, kad iegāju, sulainis stāvēja viņam iepretī, turēdams smagu albumu, kamēr bargā acs slīdēja pāri asējumiem; albums bija tik gar� un plats kā mana kantora rakstāmpults. Sis plukata sve�zemnieks tik no�ēlojami smīnēja, gatavs kuru katru bridi sajimt aiz pārguruma, kamēr viņa ma�estro vienā mierā �ķirstīja asējumu lapas, ar palielināmo stiklu pieklūdams to apslēptajam skaistumam.

������ Labākais no visiem labajiem vecajiem draugiem,� ierunājās misters Fērlijs, kūtri atslīgdams pret atzveltni, iekams pacēla acis. � Vai kaut cik turaties pie veselī�bas? Cik jauki, ka atbraucāt apraudzīt vientuļu vīru! Dārgais Gilmor!

Biju iedomājies, ka, tiklīdz es ieradī�os, sulainis tiks raidīts prom, bet nekā tamlīdzīga. Viņ� stāvēja kā stāvē�jis iepretī maestro krēslam, ļodzīdamies zem smagajiem asējumiem, un misters Fērlijs sēdēja ka sēdējis, rāmi grozīdams baltajos pirkstos lupu.

����� Es atbraucu parunāt par ļoti svarīgu jautājumu, � es sacīju. � tāpēc neņemiet ļaunā, ja teik�u, ka mums jārunā zem �etrām acīm.

Nelaimīgais sulainis pateicīgi paskatījās uz mani. Mis�ters Fērlijs vārgi atkārtoja manus trīs pēdējos vārdus �zem �etrām acīm� un likās pagalam izbrīnīts.

Lai velti ne�ķiestu laiku, es cie�i nolēmu likt viņam saprast, ko es ar to gribu teikt.

������ Dariet man to prieku un ļaujiet �im cilvēkam iet! � es teicu, norādīdams uz sulaini.

Misters Fērlijs sarauca uzacis un savilka lūpas zob�galīgā smīnā.

����� Cilvēkam? � viņ� pārjautāja. � Nekaitiniet mani, Gilmor, vecais draugs, Ko jūs īsti domājat, nosaukdams viņu par cilvēku? Nekā tamlīdzīga. Varbūt viņ� bija tas pirms pusstundas, iekams nebiju pieprasījis asējumus, varbūt pēc pusstundas atkal būs tas, kad nebūs man vairs vajadzīgs. �imbrī�am viņ� ir tikai �īs mapes balsts. Kas jums, Gilmor, būtu iebilstams pret mapes balstu?

������ Un tomēr es iebilstu. Es atkārtoju tre�oreiz, mister Fērlij, � mums jārunā zem �etrām acīm.

Es to pateicu tādā tonī, ka viņam gribot negribot bija jāpaklausa. Viņ� uzmeta skatienu sulainim un sapīcis no�rādīja uz krēslu sev blakus.

������ Nolieciet asējumus un pazūdiet! � viņ� izrikoja.

������ Tikai neko nesajauciet, lai zinu, kur atkal sākt. Nu, vai esat vai neesat sajaucis? Vai pats esat par to dro�s? Un vai zvans ir nolikts tā, lai ērti aizsniegt? Jā? Tad kāda velna pēc jūs vēl neejat prom?

Sulainis nozuda. Misters Fērlijs iekārtojās ērtāk, ar smalku batista mutautu nospodrināja lupu un nenocietās, atkal nepa�ķielējis uz atvērto asējumu mapi. �ādā situā�cijā bija grūti savaldīties, un tomēr es savaldījos.

������ Kaut arī tas man sagādā lielas neērtības, � es iesāku, � jūsu brāļameitas un visas jūsu ģimenes inte�resēs tomēr braucu �urp un, �ķiet, drīkstu izlūgties no jums mazliet ievērības.

������ Jūs mani nebiedējiet! � iebļāvās misters Fērlijs, bezspēcīgi atzvildams krēslā un pievērdams plakstus.

������ Lūdzu, nebiedējiet mani! Es to neizturē�u.

Loras Fērlijas labad biju apņēmies neļaut sevi izaici�nāt.

������ Mans nolūks ir lūgt jūs vēlreiz pārlūkot savu vēs�tuli un nepiespiest mani pamest bez ievērības jūsu brāļa�meitas dibinātās prasības un visu, kas viņai pieder. Ļau�jiet man vēl pēdējo reizi izklāstīt savus pierādījumus.

Misters Fērlijs papurināja galvu un �ēli nopūtās.

������ Tas ir cietsirdīgi no jums, Gilmor, pagalam cietsir�dīgi, � viņ� sacīja. � Nekas, runājiet vien.

Ņēmos rūpīgi skaidrot punktu pa punktam, apsvērdams �o jautājumu no visiem viedokļiem. Kamēr tā runāju, viņ� sēdēja, atgāzies krēslā, acis aizvēris. Kad biju visu pateicis, viņ� tās laiski atdarīja, paņēma no galdiņa sud�raba flakonu ar o�amo sāli un ar baudu ie�ņauca.

������ Mans labais Gilmor, � viņ� ierunājās pa starpām �ņaucieniem, � cik ļoti mīļi no jūsu puses! Jūs nogludi�nāt visas cilvēku raksturu preti�ķības!

������ Mister Fērlij, atklātu atbildi pret atklātu jautājumu! Es vēlreiz atkārtoju, ka seram Persivalam Glaidam nav ne mazāko tiesibu pretendēt uz kaut ko vairāk kā vien uz procentiem. Pats kapitāls, ja brāļameitai nebūs bērnu, paliks viņas ziņā un pēc viņas nāves atkal pāries jūsu ģimenes rokās. Ja būsiet stingrs savās prasībās, seram Persivalam ir jāatkāpjas� viņam ir jāatkāpjas, kad es jums saku, citādi ļaudis sāks melst, ka viņ� apprecējis mis Fērliju vienīgi aiz savtīga aprēķina.

Misters Fērlijs au�īgi paskalināja sudraba flakoniņu.

������ Jūs, veco, labo Gilmor, ne acu galā necie�at titulus un di�ciltību, tā ta�u ir? Kā jūs nievājat Glaidu un tikai tāpēc, ka viņ� ir baronets! Kāds jūs esat radikālis, ak manu dieniņ, kāds jūs esat radikālis!

Es un radikālis!!! Es varētu samierināties ar visvisā�dām provokācijām, bet, tā kā visu mū�u esmu cie�i tu�rējies pie visveselīgākajiem konservatīvo principiem, es nevarēju samierināties, ka mani nosauc par radikāli! To dzirdot, es aizsvilos un pielēcu no krēsla, aiz sa�utuma glu�i mēms.

������ Negāziet māju riņķī! � misters Fērlijs iekliedzās. � Dieva dēļ, negāziet māju riņķī! Lai nu kuru, bet pa�u cienījamāko no visiem Gilmoriem es negribēju aizvainot. Mani uzskati ir tik ārkārtīgi liberāli, ka brī�iem es pats sev �ķietu radikālis. Jā. Mēs abi esam radikāļi! Lūdzams, nedusmojiet. Es nepanesu strīdus, man trūkst spēka. Var�būt izbeigsim? Jā? Nāciet un aplūkojiet �os lieliskos asē- jumus. Es jums mācī�u saskatīt �o līniju dievi�ķo dai�ļumu. Nu, panāciet tuvāk, esiet tik labs!

Kamēr viņ� tā runāja kā pa murgiem, es laimīgā kārtā biju atguvis pa�cieņu. Kad atkal ierunājos, biju jau tik�tāl nomierinājies, ka uz viņa nekaunībām atbildēju ar mēmu nicinājumu, kuru viņ� bija godam pelnījis.

������ Jūs dziļi maldāties, ser, � es sacīju, � domādams, ka man ir kādi aizspriedumi pret seru Persivalu Glaidu. Atliek vienīgi no�ēlot, ka viņ� bez kādiem iebildumiem pakļaujas katram advokāta norādījumam, tā ka apelēt pie viņa pa�a būtu veltas pūles. Personīgi pret- viņu man ne�kas nav iebilstams. To pa�u es būtu teicis kuram katram, vienalga, kāds viņa stāvoklis sabiedrībā, augsts vai zems. Princips, kuru es aizstāvu, ir sen atzīts princips. Ja jūs aizbrauktu uz apkaimes tuvāko pilsētu un grieztos pie cita cienījama padomdevēja, viņ� jums kā sve�s cilvēks pateiktu to pa�u, ko es jums saku kā draugs. Viņ� jums paskaidrotu, ka tas ir pret visiem likumiem � atstāt visu naudu cilvēkam, ar kuru viņa precas. Glu�i saprota�mas, dibinātas piesardzības labad viņ� katrā ziņā liegtu laulātajam draugam iespeju kļūt par �o divdesmit tūk�sto�u līdzīpa�nieku pēc sievas nāves.

������ Vai patiesi, Gilmor? � misters Fērlijs noprasīja. � Ja viņ� atļautos gvelzt tādas aplamības, tad man uz galvo�anu pietiktu paraustīt zvanu auklu, un, acis nepa�mirk�ķinādams, Lūiss viņam parādītu, kur namdaris at�stājis caurumu.

������ Neiesaku izvest mani no pacietības, mister Fērlij, brāļameitas un brāļa piemiņas dēļ neiesaku. Jums jāuz�ņemas visa atbildība par �o diskreditējo�o kontraktu, iekams es izeju no �īs istabas.

������ Nevajag! Es jūs lūdzu � nevajag! � misters Fēr�lijs teica. � Atcerieties, ka laiks ir nauda, Gilmor, un nepalaidiet to vējā! Par to varētu spriedelēt gari un pla�i, bet man nav spēka. Jūs gribat sabojāt garastāvokli man, pats sev, Glaidam un arī Lorai un, ak dievs, kā vārdā? Diez vai tas maz notiks! Nē, dārgais draugs, tā pa�a mīļā miera labad nē!

������ Tātad tas saprotams tā, ka jūs neatkāpjaties no sava lēmuma, kas bija izteikts vēstulē?

������ Jā, ņemiet par labu. Priecājos, ka beidzot esam sa�pratu�i viens otru. Piesēdiet vēl, piesēdiet!

Es tūdaļ gāju uz durvīm, un misters Fērlijs samierinā�jies pa�ķindināja zvanu. Pie durvīm es vēl pagriezos un pēdējoreiz uzrunāju viņu:

������ Lai notiktu kas notikdams, ser, paturiet prātā, ka savu pienākumu esmu pildījis un jūs brīdinājis. Kā uzti�cams jūsu ģimenes draugs un kalps �ķiroties saku jums: ja man būtu meita, es viņu nemū�am neizdotu pie vīra pēc tāda kontrakta, kādu jūs piespie�at sastādīt mis Fēr�lijas laulībām.

Durvis man aiz muguras atvērās, un sulainis jau gai�dīja uz sliek�ņa.

������ Lūis, � teica misters Fērlijs, � pavadiet misteru Gilmoru un tad nāciet atpakaļ vēl brītiņu paturēt man asējumu mapi. Lieciet, lai pasniedz jums kārtīgas bro�kastis. Tik tie�ām, mister Gilmor, lai tie nekrietnie slam- sti jūs kārtīgi paēdina.

�is vecis bija tik pretīgs, ka es pat neatbildēju, pagrie�zos un klusēdams izgāju no istabas. Divos pēcpusdienā gāja vilciens, un ar to es atgriezos Londonā.

Otrdien es aizsūtīju pārgrozīto kontraktu, kas praktiski atņēma manto�anas tiesības visiem tiem, kurus mis Fērlija bija vēlējusies atcerēties savā testamentā. Man nebija citas izejas. Ja ari es būtu atteicies, dokumentu sastādītu kāds cits likuma kalps.

Savu uzdevumu esmu veicis. Līdz ar to ir beigusies mana līdzdalība �ais notikumos. Citi lai apraksta dīvai�nos atgadījumus, kuriem jānotiek kuru katru brīdi. Ar skumjām es pielieku punktu �iem skopajiem memuāriem. Ar skumjām atkārtoju atvadu vārdus, kurus teicu toreiz Limrid�ā: �Ja man būtu meita, es viņu nemū�am neiz�dotu pie vīra pēc tāda kontrakta, kādu jūs piespie�at sastādīt mis Fērlijas laulībām.�

Limrid�ā, 8. novembri [1]

Torīt misters Gilmors aizbrauca. Acīm re�dzami saruna ar Loru bija apbēdinājusi un pārsteigusi viņu daudz vairāk, nekā pa�am gribētos atzīt. Atvadoties viņ� paskatījās uz mani tā, ka es sāku baiļoties, vai tikai viņa netī�ām nav likusi nomanīt, kāds ir īstais iemesls viņas depresijai un manām ba��ām. �aubas mani māca arvien vairāk, kad Gilmors jau bija ceļā, un, atteikusi seram Persivalam solīto izjādi, es devos aug�ā uz Loras istabu.

Es nemaz vairs neuzticos saviem spriedumiem tik sa�mezglotos jautājumos kop� brī�a, kad atskārtu, ka ne�esmu pienācīgi novērtējusi Loras nelaimīgo pieķer�anos. Man vajadzēja saprast, ka smalkjūtība, atturība un go�daprāts, kas man tik ļoti patika Volterā Hārtraitā un ar ko viņ� iemantoja manu labvēlību un patiesu cieņu, ir tie�i tās īpa�ības, kuras Lora vērtē visaugstāk, jo pati pēc dabas ir jūtīga un augstsirdīga. Un tomēr, kamēr viņa pati labprātīgi nebija man atzinusies, es vēl nedo�māju, ka �īm jūtām tik dziļas saknes. Sākumā es do�māju, ka laiks dziedēs visu. Tagad baidos, ka nekas ne�tiks izdziedēts un viņai visa dzīve būs sagandēta. Atskār-

tusi, ka esmu dziļi maldījusies, tā spriezdama, tagad es �aubos par visu. Es vēl neesmu īsti dro�a par seru Per- sivalu, par spīti visiem pierādījumiem. Es pat �aubos, vai runāt ar Loru. Nupat �orīt, jau satvērusi durvju rokturi, vēl svārstījos � runāt ar viņu par �iem jautājumiem vai nerunāt?

Kad beidzot iegāju, viņa ļoti nepacietīgi staigāja pa istabu. Viņa izskatījās ārkārtīgi satraukta, pietvīkusi, tū�daļ metās man pretī un sāka runāt, pirms es pati paguvu ko bilst.

������ Tu nāc kā saukta! � viņa sacīja. � Nāc, apsēdies man blakus uz dīvāna! Marion! Ilgāk tas nav izturams, tam reiz jādara gals, un es to ari darī�u!

Pārāk daudz sārtuma bija viņas vaigos, pārāk daudz spara viņas kustībās, pārāk daudz apņēmības viņas balsī. Viņai rokā bija mazais Hārtraita zīmējumu albums, ar kuru viņa vienatnē mēdza aizsapņojusies sēdēt stundām ilgi. Vispirms lēnām un dro�i izņēmu to viņai no rokām un noliku uz tālākā galdiņa, prom no acīm.

������ Izstāsti mierīgi, mīļā, kas nospie� tavu sirdi, � es teicu. � Vai misters Gilmors deva tev kādu padomu?

Viņa papurināja galvu.

������ Nē, es domāju pavisam par ko citu. Viņ� bija Joti laipns un labs pret mani, Marion, un man kauns, ka es viņu tā pārbiedēju ar savām asarām. Tas iet pāri maniem spēkiem, es nespēju savaldīties. Manis pa�as un arī jūsu dēl nian jābūt drosmīgai un jātiek tam pāri.

������ Tu gribi teikt � jābūt drosmīgai un jāprasa, lai tevi atbrīvo no solījuma?

������ Nē, mīļā, � viņa atbildēja. � Jābūt drosmīgai un jāpasaka taisnība.

Viņa apvija rokas man ap kaklu, un viņas galva lē�nām noslīga uz manām krūtīm. Pie pretējās sienas karā�jās viņas tēva miniatūrportrets. Noliekusies pamanīju, ka viņa raugās tajā, kamēr galva atdusas man uz krūtīm.

������ Es nevaru prasīt, lai mani atbrīvo no solījuma, � viņa turpināja. � Lai kā tas beigtos, man nav lemts būt laimīgai. Un, lai es vēl vairāk nemocītos sirdsapziņas pārmetumos, ka esmu lauzusi solījumu un aizmirsusi tēva pēdējo novēlējumu, atliek tikai viens, Marion . ..

������ Ko tu esi nodomājusi? � es vaicāju.

������ Pati pateik�u seram Persivalam Glaidam visu tais�nību. Kad viņ� to uzzinās, viņ� pats mani atbrīvos, un nevis tāpēc, ka es to lūdzu, bet tāpēc, ka viņ� būs visu uzzinājis.

������ Visu taisnību? Ko tu ar to domā, Lora? Pietiek se�ram Persivalam pateikt, ka saderinā�anās nav notikusi pēc tavas gribas, un tu būsi brīva. Tie ir viņa pa�a vārdi.

������ Kā es varu to apgalvot, ja es neiebildu, kad tēvs deva mums savu svētību? Es arī būtu turējusi vārdu, var�būt ne glu�i laimīga, tomēr apmierināta � � Viņa ap�klusa, piekļāvās man vēl cie�āk, un mūsu vaigi saskārās. � Es būtu turējusi doto vārdu, Marion, ja sirdī nebūtu pamodu�ās citas jūtas, kuru tur nebija, kad solījos kļūt sera Persivala sieva.

������ Lora! Vai tie�ām tu pazemosies un stāstīsi viņam to?

������ Drīzāk es pazemotos tad, ja atgūtu savu brīvību ar viltu, slēpdama no viņa to, ko viņam ir tiesības zināt.

������ Viņam nav ne mazāko tiesību to zināt!

������ Tu maldies, Marion, maldies! Es nevienu nedrīkstu mānīt� un vismazāk jau cilvēku, kuram tēvs mani ap�solījis un kuram es pati esmu solījusies. � Viņa noskūp�stīja mani un �ukstēja: � Mana labā, tu esi pārāk pie�ķērusies man un pārlieku lepojies ar mani, tu nepadomā, ko tu pati būtu darījusi manā vietā. Lai tad labāk sers Persivals ap�auba manus vārdus un nosoda mani, bet es nespēju būt tik zemiska un jau pa�ā sākumā kļūt viņam neuzticīga kaut vai domās un savtīgu apsvērumu dēļ vēl slēpt �o nodevību.

Pārsteigumā es viņu mazliet atstūmu no sevis. Pirmo�reiz mū�ā mēs bijām mainītās lomās: viņa izrādīja stingru apņem�anos, es svārstījos. Es raudzījos bālajā, mierīgajā jaunajā sejā; viņas acīs, kas tik mīļi vērās manī, bija sirdsskaidrība, naivums, un visi no�ēlojamie, pasaulīgie brīdinājumi un iebildumi, kas jau raisījās no manām lūpām, turpat arī palika mēmi savā tuk�umā. Es klusē�dama nodūru galvu. Maziskā sievietes patmīlība, kas tik daudzas skubina uz meliem, mani nebūtu saudzējusi, un es būtu melojusi.

������ Nedusmo uz mani, Marion, � viņa teica, pārpra�tu�i manu klusē�anu.

Par atbildi es viņu atkal piekļāvu sev. Es baidījos, ka neapraudos, tiklīdz sāk�u runāt. Es gan neesmu tik viegli saraudināma, tās ir tādas kā vīrie�u asaras, kad �ķiet, ka elsas mani saplosīs gabalos, par �ausmām visiem pā�rējiem.

������ Es par to domāju jau vairākas dienas, mīļā, � viņa turpināja, tīdama manus matus ap bērni�ķi nemierīgajiem pirkstiem, kurus nabaga misis Vēzija vēl arvien pacietīgi un velti pūlas atradināt no �ī niķa. � Es domāju par to ļoti nopietni un zinu � drosmes man pietiks, jo ar sirdi jūtu, ka rīkojos pareizi. Lauj man parunāt ar viņu rīt, tavā klātbūtnē, Marion. Es neteik�u neviena nepareiza vārda, ne arī kaut ko tādu, par ko tev vai man būtu jā�sarkst, toties man kļūs vieglāk ap sirdi, kad beidzot tas būs pateikts! Lai es tikai zinātu un justu, ka nekā no viņa neesmu slēpusi, un, kad viņ� būs mani uzklausījis, lai tad pats lemj, kā pret mani izturēties.

Viņa nopūtās un atkal atslīga pret manām krūtīm. Mani mocīja Jauna nojausma, ka labi tas nebeigsies, ta�u, vēl arvien �aubīdamās, es apsolīju, ka notiks pēc viņas prāta. Viņa pateicās, un mēs mazpamazām pievēr- sāmies citām runām.

Pie pusdiengalda visi atkal tikāmies, un viņa izturējās pret seru Persivalu tik brīvi un dabiski kā vēl nekad. Vakarā viņa apsēdās pie klavierēm un izvēlējās jaunas notis � pavisam nemelodiskas pasā�as pirkstu vingrinā��anai. Sensenās, liegās Mocarta melodijas, kas tik Joti patika nelaimīgajam Hārtraitam, pēc viņa aizbrauk�anas vairs netika spēlētas. Notis ir noņemtas no pults. Viņa pati nolikusi tās, lai neviens neieraudzītu un nelūgtu spēlēt.

Visu dienu neizdevās apvaicāties, vai viņa nav grozī�jusi rīta pusē pieņemto lēmumu, un tikai tad, kad viņa novēlēja seram Persivalam labu nakti, no viņas pa�as vārdiem sapratu, ka nekas nav mainījies. Pavisam klu�siņām viņa pa�ukstēja, ka vēloties parunāt rīt tūdaļ pēc brokastīm un ka mēs abas gaidīsim viņu viesistabā. To dzirdēdams, viņ� nobālēja, un es jutu, ka viņa roka maz�liet nodreb, kad viņ� sniedza to man. Rīt iz�ķirsies viņa liktenis, un viņ� acīmredzot to apzinājās.

Pirms devāmies pie miera, kā parasti es vēl iegāju pie Loras novēlēt labu nakti; mūsu guļamistabas atradās bla�kus. Kad noliecos, lai viņu noskūpstītu, ieraudzīju Hār�traita zīmējumu mapītes stūri zem spilvena tie�i tai vietā, kur bērnu dienās viņa mēdza slēpt savas mīļākās paijas. Es neuzdro�inājos kaut ko teikt, vienīgi norādīju uz albumu un nogrozīju galvu. Viņa abām plaukstām sa�ņēma manus vaigus un pielieca manu galvu, līdz mūsu lūpas sastapās.

� Lai tas �ovakar vēl paliek te, � viņa �ukstēja. � Iespējams, ka rītdiena būs smaga un man nāksies no tā �ķirties uz mū�u.

9. novembrī

Jau no pa�a rīta atgadījās kaut kas tāds, kas nepavi�sam neuzlaboja manu omu: es saņēmu vēstuli no nabaga Voltera Hārtraita. Tā bija atbilde uz manu vēstuli, kurā tiku sīki aprakstījusi, kā sers Persivals nomazgāja sevi baltu, lai novērstu Annas Keterikas vēstules izraisītās aizdomas. Viņ� atturīgi izteicās par �iem paskaidrojumiem, ar rūgtumu vēl piebilzdams, ka viņam neesot nekādu tiesību izteikt savu viedokli par cilvēkiem, kas stāv aug�stāk par viņu. Tas ir skumji, bet �is nejau�ais atgādinā�jums mani vēl vairāk sarūgtina. Viņ� raksta, ka ar katru dienu kļūstot nevis vieglāk, bet grūtāk iejusties agrā�kajā dzīvē un darbā, un lūdz, ja maz iespējams, palīdzēt viņam atrast darbu kaut kur tālu prom no Anglijas sve��os apstākļos un sve�os ļaudīs. Un es visiem spēkiem cen�tī�os izpildīt viņa lūgumu kaut vai to pāris teikumu dēļ vēstules beigās, kas mani tā satrauc.

Ieminējies, ka par Annu Keteriku nekas vairs neesot dzirdēts, viņ� pēk�ņi apraujas un neizprotamā kārtā pa�vēsti, ka pēc atgrie�anās Londonā viņu nemitīgi novēro�jot un izsekojot kaut kādi sve�i cilvēki. Viņ� atzīst, ka �īs dīvainās aizdomas nevarot pierādīt ar faktiem, bet �īs aizdomas viņu vajājot dienu un nakti. Es sāku baidīties par viņu, �ķiet, viņ� vairs nespēj to izturēt, nemitīgi dienu un nakti domādams par Loru. Es nekavējoties rak�stī�u kādam no ietekmīgajiem vecajiem mātes draugiem Londonā un lūg�u viņu palīdzību. Citi apstākļi un cits darbs laikam gan būs viņam vienīgais glābiņ� tik grūtā dzīves brīdī.

Man par lielu prieku, sers Persivals atvainojās, ka bro�kastis neēdī�ot kopā ar mums. Agri no rīta jau esot pa�dzēris kafiju savā istabā, un viņam esot vēl jāuzraksta pāris vēstuļu. Vienpadsmitos, ja tas mums būtu pieņe�mami, viņam būtu tas gods iegriezties pie mis Fērlijas un mis Helkūmas.

Kamēr �ī vēsts tika paziņota, es nenovērsu acu no Lo�ras. Kad no rīta iegāju viņas istabā, tāpat pie brokast- galda viņa bija neparasti mierīga un savaldīga. Pat tad, kad sēdējām viņas istabā blakus uz dīvāna, gaidīdamas seru Persivalu, viņa vēl arvien turējās bra�i.

� Par mani nebaidies, Marion, � viņa vēl noteica. � Es varu aizmirsties, runājot ar tādu vecu draugu kā misters Gilmors vai ar tik mīļu māsu, kāda man esi tu, bet es spē�u savaldīties, tiekoties -ar seru Persivalu Claidu.

Es skatījos uz viņu un mēmā izbrīnā klausījos. Visus �os diendienā blakus nodzīvotos gadus nebiju nojautusi, kāds spēks viņā apslēpts, arī viņa pati laikam nebija nojautusi, iekams mīlestība �o spēku nebija pamodinājusi un cie�anas atraisīju�as.

Kad pulkstenis uz kamīna dzegas nosita vienpadsmit, sers Persivals pieklauvēja un ienāca istabā. Katrā viņa vaibstā bija apvaldīts satraukums un ba�as. Sausais kle�pus, kas viņam uznāk ik pa brīdim, �oreiz mocīja viņu vairāk nekā citkārt. Viņ� apsēdās mums iepretī pie galda, Lora palika man blakus. Es vērīgi nolūkojos abos, un viņ� bija vēl bālāks nekā viņa.

Viņ� pateica pāris nenozīmīgu frā�u, acīmredzot pūlē�damies izturēties tikpat brīvi kā parasti. Balss viņu to�mēr nodeva, un arī acīs bija satraukts spīdums. Viņ� laikam pats to juta, jo aprāvās teikuma vidū un pat ne�centās vairs slēpt mulsumu.

Brīdi valdīja nāves klusums, pirms Lora viņu uzrunāja.

������ Es vēlos aprunāties ar jums, ser Persival, � viņa iesāka, � par mums abiem gau�ām svarīgu jautājumu. Māsa ir �eit, jo viņas klātbūtnē man ir vieglāk, es jūtos dro�āka. Ne ar vienu vienīgu vārdu viņa nav vedinājusi mani uz domām pateikt jums to, ko esmu nolēmusi teikt. Tās ir manas domas, nevis viņējās. Vai varu būt pārlie�cināta. ka jūs mani sapratīsiet?

Sers Persivals palocīja galvu. Līdz �im viņa bija iztu�rējusies ar cieņu un saglabājusi ārējo mieru. Abi saska�tījās. Vismaz sākumā �ķita, ka abi apņēmu�ies viens otru saprast.

������ Es dzirdēju no Marionas, � viņa turpināja, � ka, tiklīdz lūg�u mani atbrīvot no dotā solījuma, jūs mani arī atbrīvosiet. Tas bija cēli un augstsirdīgi, ser Persival, ka darījāt man to zināmu. Par �ādu piedāvājumu jūs esat pelnījis pateicību, un es palieku tai cerībā un pārliecībā, ka esmu pareizi novērtējusi jūsu rīcību, un tomēr es atraidu �o piedāvājumu.

Saspringums viņa sejā mazliet atslāba. Bet es redzēju, kā viņa kāja zem galda uz paklāja ik pa brīdim noraus�tās, un sapratu, ka viņa satraukums nav rimis.

������ Es neesmu aizmirsusi, � viņa teica, � ka jūs vis�pirms lūdzāt tēva piekri�anu un tikai tad pagodinājāt mani ar bildinājumu. Varbūt arī jums vēl prātā mani vārdi, kurus es sacīju, piekrizdama �im derībām? Es iedro�inājos pateikt, ka piekrītu �īm laulībām, klausīdama tēva padomu. Es paklausīju tēvam, jo viņ� alla� bijis mans uzticamākais padomdevējs, pats labākais un mīļā�kais no visiem aizstāvjiem un draugiem. Esmu viņu zau�dējusi, paliku�as vairs tikai atmiņas par viņu, bet mana paļāvība uz �o dārgo zaudēto draugu joprojām ir nesa�tricināta. Un �obrīd esmu tikpat pārliecināta, ka viņ� zināja, kā man būs labāk, un viņa cerības un vēlē�anās lai paliek arī manas cerības un manas vēlē�anās.

Viņas balss pirmoreiz ietrīsējās. Nemierīgie pirksti ielavījās man klēpī un satvēra manu roku. Pēc brī��a ierunājās sers Persivals.

����� Vai drīkstu jautāt, � viņ� iesāka, � vai kādreiz neesmu attaisnojis �o uzticību, kas līdz pat �im brīdim bijusi mans lielākais gods un mana lielākā laime?

����� Jūsu izturē�anās, pēc "manām domām, nekad nav bijusi peļama, � viņa atbildēja. � Jūs alla� esat bijis pret mani tikpat smalkjūtīgs un uzmanīgs. Jūs esat pelnī�jis manu uzticību, un � kas manā uztverē ir daudz sva�rīgāk � jūs esat pelnījis arī mana tēva uzticību, no kuras radusies manējā. Pat ja es tī�uprāt meklētu, es neatrastu iegansta, lai lūgtu atbrīvot mani no dotā solījuma. Es jums to saku, vēlēdamās visā pilnībā atzīt savu pienā�kumu pret jums. Aiz cieņas pret �o pienākumu, aiz cie�ņas pret tēva piemiņu un aiz cieņas pret pa�as doto solī�jumu man nav tiesību lauzt vārdu. Mūsu saderinā�anās var tikt atsaukta vienīgi pēc jūsu prāta un lēmuma, ser Persival, nevis pēc manas vēlē�anās!

Pēk�ņi kāja vairs neraustījās un viņ� strauji pārliecās pār galdu.

����� Pēc mana lēmuma? Kāds gan man varētu būt iemesls to atsaukt?

Es dzirdēju, ka viņas elpa kļūst straujāka, jutu, ka viņas roka kļūst auksta. Lai ko viņa man bija teikusi zem �etrām acīm, es sāku baiļoties par viņu. Es tomēr biju maldījusies.

������ Iemesls, kuru ļoti grūti pateikt, � viņa atbildēja. � Ar mani ir notiku�as pārvērtības, ser Persival� pie�tiekami nopietnas un vērā liekamas pārvērtības, lai mūsu iz�ķir�anos attaisnotu gan jūsu, gan savās acīs.

Viņa seja atkal kļuva tik bāla, ka pat lūpas zaudēja krāsu. Viņ� pacēla uz galda atbalstīto roku, mazliet no�vērsās un saķēra galvu plaukstās, tā ka mēs redzējām tikai viņa profilu.

����������� Kādas pārvērtības? � viņ� vaicāja. Tonis, kādā tika pateikts �is jautājums, griezās man ausīs, izklausījās, it kā viņ� ar mokām kaut ko noklusētu.

Viņa smagi nopūtās un, pieliekusies mazliet tuvāk, ar plecu atspiedās pret mani. Jutu, ka viņa trīc, un, cenz�damās viņu pa�ēlot, runāju pati. Viņa mani pārtrauca, brīdino�i saspiezdama manu plaukstu, un tad atkal uzru�nāja seru Persivalu, bet �oreiz acu nepaceldama.

������ Esmu dzirdējusi, � viņa iesāka, � un ticu, ka pa��as dziļākās un īstākās jūtas ir tās, kuras sieva lolo pret viru. Mūsu saderinā�anās sākumā es domāju, ka spē�u tās sniegt un jūs savukārt spēsiet tās gūt. Vai jūs piedo�siet un saudzēsiet mani, ser Persival, ja es atzī�os, ka tā vairs nedomāju?

Pāris asaru sariesās viņas acis un lēnām slīdēja pār vaigiem, kamēr viņa, galvu nodūrusi, gaidīja atbildi. Viņ� neteica ne vārda. Tiklīdz viņa ierunājās, viņ� aizsedza seju un tā vairs nebija redzama. Es redzēju tikai viņa ķermeņa aug�daļu. Viņ� sēdēja nekustīgs kā sālsstabs. Plauksta balstīja galvu, un pirksti bija paslēpu�ies matos. �ie pirksti varbūt pauda apvaldītas dusmas vai apvaldī�tas bēdas � grūti pateikt, jo tie pat neietrīsējās. Nekas, itin nekas neliecināja par viņa slepenajām domām brīdī, kad iz�ķīrās viņa liktenis un arī viņas liktenis.

Loras dēļ nolēmu piespiest viņu klaji pateikt savu viedokli.

������ Ser Persival! � es apņēmīgi iesāku. � Vai jums nekas nav sakāms, kad mana māsa pateikusi tik daudz? Manuprāt, pat vairāk, � es piebildu, nespēdama saval�dīt savu ne�petno iedabu, � nekā no viņas drīkstētu prasīt jebkur� cits jūsu vietā.

Pārsteidzīgie pēdējie vārdi deva viņam iespēju izvai�rīties no tie�as atbildes, un �o iespēju viņ� nelaida garām.

������ Piedodiet, mis Helkūma, � viņ� sacīja, vēl arvien paslēpis seju plaukstās, � piedodiet, bet es jums atgādi�nā�u, ka es nepastāvu uz �ādām tiesībām.

Vēl pāris atklātu vārdu � un es būtu viņu izaicinā�jusi uz vaļsirdīgu sarunu, �ie vārdi jau bija man mēles galā, kad pēk�ņi iejaucās Lora.

������ Es ceru, ka �ī nepatīkamā atzī�anās nebūs veltīga, � viņa teica. � Ceru, ka jūs ne�aubāties par maniem vār�diem un ticēsiet arī tam, kas man vēl sakāms.

������ Esiet par to pilnīgi dro�a, � viņ� īsi noteica, no�laida roku uz galda un pagriezās pret mums. Ja arī viņa

sejā kāds vaibsts bija mainījies, tobrīd tas nebija vairs manāms. Viņa seja pauda vienīgi ziņkāri un nepacietību, ar kādu viņ� gaidīja, ko viņa vēl teiks.

������ Kaut jūs saprastu, ka es nerunāju aiz savtīgiem ap�svērumiem, � viņa teica. � Ja jūs, ser Persival, pēc visa nupat dzirdētā mani atstāsiet, tad ne jau tādēļ, lai es iz�ietu pie cita� Jūs tikai dosiet man iespēju nodzīvot mū�u neprecētai. Pret jums esmu noziegusies vienīgi domās. Un tā arī paliks. Nav pārmīts neviens vārds� � Viņa sastomījās, nezinādama, ko teikt tālāk, un tā sa�mulsa, ka bija sāpīgi skatīties. � Nav pārmīts neviens vārds, � viņa apņēmīgi turpināja, � ar cilvēku, par kuru es jūsu klātbūtnē ieminos pirmo un pēdējo reizi, neviens vārds par manām jūtām pret viņu vai par viņa jūtām pret mani, un nekad arī netiks pārmīts, jo diez vai mēs �ai saulē vēl kādreiz tiksimies. Es jūs ļoti lūdzu, pa�ēlojiet mani, jau diezgan ir pateikts, un ticiet man, ticiet katram manam vārdam, ko es jums nupat teicu. Tā ir patiesība, ser Persival, patiesība, kuru uzklausīt ma�nam nākamajam laulātajam draugam, manuprāt, ir tie�sības, lai kādus upurus tas prasītu no manis. Es paļaujos uz viņa augstsirdību cerībā, ka viņ� man piedos, es pa�ļaujos uz viņa godaprātu cerībā, ka mans noslēpums netiks izpausts.

������ Sī paļāvība man ir svēta, � viņ� teica, � un es jūs nepievil�u.

To pateicis, viņ� raudzījās tā, it kā gaidītu vēl kādu atzī�anos.

������� Esmu pateikusi visu, ko vēlējos teikt, � viņa mie�rīgi piebilda. � Esmu pateikusi vairāk nekā nepiecie��ams, lai jums būtu iemesls atsaukt mūsu saderinā�anos.

������ Jūs esat pateikusi vairāk nekā nepiecie�ams! � viņ� atbildēja. ��ī brī�a es darī�u visu, lai neat�sauktu �o saderinā�anos. � Viņ� piecēlās un spēra pāris soļu tuvāk viņas krēslam.

�Viņa pietrūkās kājās un aiz pārsteiguma iekliedzās. Ik vārds viņas lūpās bija apliecinājis viņas tikumisko skaid�rību un patiesīgumu cilvēkam, kas prata novērtēt skaidru un patiesu sievieti. Viņas cildenā izturē�anās bija sagrā�vusi visas cerības. Es biju baidījusies no tā jau sākumā. E: būtu mēģinājusi vērst kaut ko vēl par labu, ja tikai viņa būtu man devusi kaut niecīgāko iespēju. Pat to�brīd, kad bija jau par vēlu, es gaidīju un cerēju, ka sers

Persivals pateiks kaut ko tādu, kas dos man iespēju uz�vedināt viņu uz aplamām domām.

� Jūs, mis Fērlij, iesakāt man atteikties no jums, � viņ� turpināja. � Neesmu tāds koka gabals, lai atteiktos no sievietes, kas tikko pierādījusi, ka ir pati cēlsirdīgākā no visām.

Viņ� runāja tik sirsnīgi un iejūtīgi, ar tādu aizrautību un tai pa�ā laikā tik ārkārtīgi smalkjūtīgi, ka viņa pacēla acis, mazliet pietvīka un vērās viņā kā pēk�ņi at�ilbusi.

������ Nē! � viņa stingri noteica. � Pati nelaimīgākā no visām, ja viņai jādodas laulībā ar cilvēku, kuru nespēj mīlēt.

����� Varbūt ar laiku iemīlēs, jo vienīgais mans dzīves mērķis ir kļūt �o jūtu cienīgam.

������ Nemū�am! � viņa atbildēja. � Ja jūs vēl pastāvat uz savu, es varu būt jums uzticīga sieva, ser Persival, bet, ja vien pazīstu sevi, tad mīlo�a sieva � nemū�am!

Izrunājot �os drosmīgos vārdus, viņa izskatījās tik ne�atvairāmi skaista, ka neviens mirstīgais nespētu atteik�ties no viņas. Lai kā es pūlējos atrast ieganstu nosodīt seru Persivalu, par spīti visam, tobrīd man bija viņa �ēl.

������ Ar pateicību es pieņemu jūsu uzticību, � viņ� sa�cīja. � Tas pats mazumiņ�, ko jūs varat man piedāvāt, būs nesalīdzināmi vairāk, nekā man spētu sniegt jebkura cita sieviete.

Viņas kreisā roka vēl turēja manējo, bet labā gurdi nokarājās gar sāniem. Viņ� gausi pacēla to pie lūpām, drīzāk skāra, nekā noskūpstīja to, palocījās piet mani un tad ārkārtīgi smalkjūtīgi lēnām izgāja no istabas.

Viņa ne pakustējās, ne ko sacīja, kad viņ� bija prom, viņa sēdēja man blakus vienaldzīga un klusa, acīm ieur�bu�ies grīdā. Sapratusi, ka būtu bezcerīgi un velti ko teikt, es klusēju, apņēmu viņas plecu un piekļāvu sev. Tā mēs sēdējām ilgi un skumji � tik ilgi un skumji, ka man jau kļuva baismi un es paklusi ierunājos, lai izrautu viņu no �ī stinguma.

Mana balss viņu it kā uzmodināja no miega. Viņa pēk��ņi atrāvās no manis un piecēlās.

������ Man ir jāpadodas liktenim, Marion, cits nekas ne�atliek, � viņa sacīja. � Jaunajā dzīvē man būs daudz smagu pienākumu, un viens no tiem jāpaveic jau �odien.

To teikdama, viņa piegāja pie galdiņa, uz kura bija salikti visi zīmē�anas piederumi, rūpīgi sakārtoja tos un ielika rakstāmgalda atvilktnē. Tad viņa aizslēdza atvilk�tni un atslēgu atdeva man.

������ Man jā�ķiras no visa, kas atgādina viņu. Liec �o atslēgu, kur gribi, man tā vairs nebūs vajadzīga. Iekams paguvu atbildēt, viņa bija pagriezusies pret grāmatu skapi un paņēmusi albumu ar Voltera Hārtraita zīmējumiem. Brīdi viņa vilcinājās, ar mīlestību paturēja to rokās un tad piespieda pie lūpām.

������ Ak, Lora, Lora! � es iesaucos ne jau ar dusmām vai pārmetumu, manā balsī bija saklausāmas vienīgi skumjas, un manā sirdī bija skumjas.

������ Vēl pēdējoreiz, Marion, � viņa lūdzās. � Es atva�dos no viņa uz mū�u.

Viņa nolika albumu uz galda un izvilka ķemmi no ma�tiem. Bezgala skaisti tie atrisa pār muguru un pleciem, ietīdami viņu cirtās pāri viduklim. Viņa at�ķīra garu, plānu sprogu, nogrieza un, rūpīgi savijusi, piesprauda pie pirmās tuk�ās albuma lapas. Tiklīdz tas bija paveikts, viņa steig�us aizvēra albumu un ielika man rokās.

������ Tu raksti viņam, un viņ� raksta tev, � viņa sacīja. � Kamēr vien dzīvo�u, ikreiz, kad viņ� apvaicājas par mani, raksti, ka man klājas labi, un ne ar vārdiņu ne�liec noprast, cik nelaimīga es jūtos. Nesagādā viņam rai�zes, Marion, es tevi lūdzu, manis dē] nedari to. Ja es nomirstu pirmā, apsoli, ka atdosi viņam �o mazo albu- miņu ar viņa pa�a zīmējumiem un manu matu sprogu. Kad manis vairs nebūs, viņam netiks nodarīts pāri, ja tu pateiksi, ka piespraudu to pati savām rokām. Un vēl pa�saki � ak, Marion, pasaki manā vietā to, ko pati neva�rē�u pateikt� pasaki, ka es viņu mīlēju!

Viņa apvija rokas man ap kaklu un pēdējos vārdus no�ukstēja ar tādu prieku, ka, to dzirdot, man sirds aiz bēdām vai lūza. Savaldība, kuru viņa pati tik ilgi bija sev uztiepusi, pagaisa �ai visupirmajā un visupēdējā jūtu brāzmā. Ar pārcilvēcisku spēku viņa izrāvās man no ro�kām, nokrita uz dīvāna un raustījās nevaldāmās elsās.

Velti centos viņu nomierināt un pārliecināt, viņa ne�bija ne nomierināma, ne pārliecināma. Tik bēdīgi un ne�gaidīti mums beidzās �ī neaizmirstamā diena. Kad asaras bija rimu�as, viņa jutās pārāk izmocīta, lai vēl runātu. Pēcpusdienā viņa iesnaudās, un es noliku zīmējumu al�bumu, lai tad, kad viņa pamodīsies, tas vairs nerēgotos acu priek�ā. Kad viņa, atdarījusi plakstus, vērās manī, seja man bija mierīga, vienalga, cik nemierīga bija sirds. �ārīta mokpilno sarunu vairs nepieminējām. Par seru Per�sivalu todien vairs nerunājām. Arī Volteru Hārtraitu nesaucām vārdā.

10. novembrī

Redzēdama, ka �orīt viņa pavisam nomierinājusies, es atsāku nepatīkamo vakarējo sarunu, lai izlūgtos viņas atļauju parunāt ar seru Persivalu un misteru Fērliju par �īm bēdīgajām laulībām daudz vaļsirdīgāk un stingrāk, nekā viņa pati būtu runājusi ar abiem �iem vīriem. Viņa laipni, bet apņēmīgi iejaucās, neļaudama man pateikt visus iebildumus.

� Vakar tam bija jāiz�ķiras, � viņa teica, � un va�kar tas arī iz�ķīrās. Atkāpties ir par vēlu.

Sers Persivals pēcpusdienā man pastāstīja, kas noticis Lora� istabā. Viņ� man apgalvoja, ka Lora ar savu ne�novērtējamo vaļsirdību tik ļoti pārliecinājusi viņu par savu nevainību un godīgumu, ka ne uz mirkli, ne saru�nas gaitā, ne arī vēlāk, kad viņ� palicis vienatnē, nav ierunājusies greizsirdība, kas arī būtu viņa necienīga. Lai kā viņam būtu �ēl, ka nelaimīgā kārtā cits jau pastei�dzies iemantot cieņu un ievērību, kas citos apstākļos var�būt tiktu veltīta viņam vienam, viņ� palika tai nelokā�majā pārliecībā, ka, vienalga, kā vēl viss pavērsīsies, turpmāk, tāpat kā līdz �im, tas netiks atgādināts. Par to viņ� ne�aubījās, un dro�ākais pierādījums tam bija viņa pa�a apgalvojums, ka viņ� pat neizrādot ziņkāri, vai sen tas noticis un kas ii �is cilvēks. �ai aklajā paļāvībā vi�ņam pietika ar to, ko mis Fērlija pati atzina par nepie�cie�amu izpaust, un viņ� nudien neizrādīja ne visniecī�gāko interesi izdibināt kaut ko vairāk.

To pateicis, viņ� nogaido�i raudzījās manī. Es skaidri apzinājos savus nedibinātos aizspriedumus pret viņu, skaidri apzinājos necienīgās aizdomas, ka viņ� varbūt iztaujā mani cerībā, ka es glu�i nejau�i atbildē�u uz jau�tājumiem, kurus viņ�, kā pats apgalvoja, nemaz nedomā�jot uzdot, un apmulsumā centos izvairīties no �ādiem mājieniem. Tajā pa�ā laikā biju noņēmusies nelaist ga�rām ne mazāko izdevību uzmesties Lorai par aizstāvi un uzdrīkstējos aizrādīt, cik ļoti no�ēloju, ka viņ� savā augstsirdībā nav spēris vēl soli tālāk un atteicies no �īm laulībām pavisam.

Viņ� atkal atbruņoja mani, pat nepūlēdamies aizstāvē�ties. Viņ� man tikai lika pie sirds, lai es neaizmirstot, kāda te at�ķirība: ja mis Fērlija pēc pa�as vēlē�anās at�teiktos no viņa, tas nozīmētu tikai paļau�anos liktenim, ja viņ� pārvarētu sevi un atteiktos no mis Fērlijas, tas nozīmētu, ka viņ� pats pārvilcis svītru visām savām cerībām. Vakardienas sarunā viņa vēl vairāk iesvelusi pēdējos divos gados modu�ās jūtas, un, lai kā viņ� cen��oties, vairs neesot viņa spēkos �is jūtas rimdināt. Varu piedēvēt viņam vāju raksturu, egoismu, cietsirdību pret sievieti, kuru viņ� dievina, un viņ� ne vārda nebildīs pretī, samierināsies, tikai jautās man, vai dzīve vientu�lībā, alkstot jūtu, par kurām nedrīkst pat ieminēties, vai tāds liktenis sola gai�ākas dienas nekā izie�ana pie vīra, kas pielūdz zemi, pa kuru viņa staigājusi. Tad vismaz paliek cerība, kaut ari niecīga; vientulība, kā Lora pati atzīst, nesola nekā.

Es viņam atbildēju drīzāk tāpēc, ka sievietei grūti sa�valdīt mēli un katrā ziņā ir jāatbild, nevis tāpēc, ka man būtu sakāms kaut kas pārliecino�s. Vakar Lora bija iz��ķīrusies par lēmumu, kuru viņ� varētu izmantot savā labā, un viņ� acīmredzot bija nolēmis to izmantot. To jau es paredzēju un esmu par to jo cie�i pārliecināta brīdī, kad sē�u savā istabā un rakstu �īs rindas. Atliek vienīgi cerēt, ka tā iemesls, kā viņ� pats apgalvo, tik tie�ām ir nepārvarama pieķer�anās Lorai.

Pirms vakarā aizveru dienasgrāmatu, vēl jāpiebilst, ka �odien aizrakstīju uz Londonu diviem seniem mātes drau�giem, lai tie parūpējas par nabaga Hārtraitu. Tie abi ir ietekmīgi vīri un ieņem augstus posteņus. Ja vien tas stā�vēs viņu spēkos, viņi katrā ziņā palīdzēs. Ne par vienu citu, izņemot Loru, vēl neesmu raizējusies tā, kā tagad raizējos par Volteru. Ik diena kop� viņa aizbrauk�anas vērtusi �īs simpātijas un cieņu vēl lielākas. Es ceru, ka daru pareizi, palīdzēdama viņam noenkuroties tālos krastos, savā sirdi ceru, ka viss beigsies labi.

11. novembrī

Sers Persivals tikās ar misteru Fērliju, un mani paai�cināja, lai arī es būtu klāt sarunā.

Pēc visa sprie�ot, misters Fērlijs jutās gau�ām apmie�rināts, ka �ie �ģimenes jandāliņi� (kā viņam labpatika nosaukt brāļameitas laulības) beidzot reiz būs cauri. Līdz tam brīdim nebiju jutusi aicinājumu izteikt savu vie�dokli, bet, kad misters Fērlijs vēl ņēmās apātiski un gari spriedelēt un ierosināja, ka jāizrāda pretimnāk�ana se�ram Persivalam un ar kāzām nav ko vilcināties, beidzot viņ� mani tā nokaitināja, ka man tika tas prieks pakuti�nāt mistera Fērlija nervus, un, kā vien mācēdama, es ķepurojos pretī, ka nedrīkst Loru tā skubināt ar galīgo atbildi. Sers Persivals tūlīt ņēmās iegalvot, ka �ādu pār�metumu gan viņ� neesot pelnījis, un, likdams roku uz sirds, dievojās, ka tas notiekot bez viņa ziņas. Misters Fērlijs atgāzās krēslā, pievēra plakstus, teica, ka mēs abi darot godu cilvēku dzimumam, un atkal mierīgi sāka ru�nāt par kāzu dienu, it kā mēs abi ar seru Persivalu ne�būtu bildu�i pretī ne pu�plēsta vārdiņa. Viss beidzās ar to, ka es kategoriski atteicos runāt ar Loru, ja viņa pati neuzsāks sarunu. To pateikusi, es nekavējoties izgāju no istabas. Sers Persivals izskatījās no tiesas apmulsis un nomocīts. Misters Fērlijs izstaipīja slinkās kājas uz samta kājsoliņa un teica:

����� Dārgā Marion! Kā es jūs apskau�u jūsu neiedragā- jamās nervu sistēmas dēļ! Tikai nedauziet durvis!

Pa ceļam uz Loras istabu uzzināju, ka viņa vaicājusi pēc manis un misis Vēzija teikusi, ka esmu pie mistera Fērlija. Lora tūlīt noprasīja, kas viņam no manis bijis vajadzīgs, un es izstāstīju visu, nemēģinādama slēpt ne savu īgnumu, ne pretīgumu, ko tik tie�ām izjutu. Viņas atbilde mani pagalam izbrīnīja un sarūgtināja � lai nu ko, bet to es nebiju no viņas gaidījusi.

������ Tēvocim taisnība, � viņa teica. � Esmu sagādājusi gana rai�u un uztraukumu jums un visiem pārējiem. Es vairs negribu būt par iemeslu tiem, Marion� Kā sers Persivals izlems, tā būs.

Es centos viņu pierunāt, bet viņa palika nelokāma.

������ Esmu devusi solījumu, � viņa atbildēja. � Esmu sarāvusi saites ar pagātni. �ī ļaunā diena tomēr pie�nāks, lai kā es cen�os to novilcināt. Nē, Marion, es vēl�reiz saku � tēvocim ir taisnība. Esmu sagādājusi daudz rai�u un uztraukumu, un reiz ir diezgan.

Agrāk viņa piekāpās it visur, tagad viņa bija nepielū�dzami pasīva savā rezignācijā, gandrīz vai jāsaka � iz�misumā. Es viņu tik ļoti mīlēju, un man nebūtu bijis tik sāpīgi, ja viņa būtu Joti uztraukta; �ī vienaldzība un ne- jūtība bija satrieco�ā pretrunā ar Loras raksturu.

12. novembrī

Sers Persivals pje brokastgalda man apjautājās par Loru, un nekas cits neatlika, bija vien jāpasaka, ko viņa teikusi.

Kamēr mēs tā runājāmies, viņa pati nonāca lejā un apsēdās pie galda. Sera Persivala klātbūtnē viņa izturē�jās tikpat nedabiski mierīgi kā kopā ar mani. Kad bro�kastis bija paēstas, viņ� loga ni�ā slepus pateica tai pāris vārdu. Viņi nebija kopā vairāk par divām trim minūtēm, un, kad viņi �ķīrās, Lora misis Vēzijas pavadībā izgāja, bet sers Persivals pienāca pie manis. Viņ� esot lūdzis, lai viņa esot tik laipna un nozīmējot kāzu dienu pēc savas vēlē�anās un ieskatiem. Par atbildi viņa tikai pateikusies par izrādīto laipnību un lūgusi, lai viņ� savas vēlē�anās pasakot mis Helkūmai.

Es tā apskaitos, ka tagad pat grūti rakstīt. Sers' Persi�vals ir neklausījās manos iebildumos un � gods, kam gods pienākas � arī �oreiz panāca savu. Protams, viņa nodomi kop� atbrauk�anas dienas nebija mainīju�ies, un Lora, samierinājusies ar upuri, kāds jāuzņemas, dodoties �ai laulībā, vēl arvien bija tikpat bezcerīgi vienaldzīga.

� �ķirdamās no dārgajām relikvijām, kas kaut kādi atgā�dināja Hārtraitu, viņa vienlaikus it kā bija atteikusies no maiguma un iejūtības. Pulkstenis ir tikai trīs, kad rakstu �īs rindas, laimīgais līgavainis sers Persivals jau devies ceļā, lai savā Hemp�īras mājoklī steigtu sagata�vot visu līgavas uzņem�anai. Ja tikai melns kaķis ne- pārskries pār ceļu, viņi tiks salaulāti tie�i tad, kad viņ� to vēlas � gada beigās. Man pirksti svilst, rakstot �os vārdus!

13. novembrī

Nomodā aizvadīta nakts, raizējoties par Loru. Pret rītu biju izlēmusi pamēģināt, vai viņa nesaņemtos, nokļuvusi citos Jaudīs un apstākļos. Kā būtu, ja aizvestu viņu prom no Limrid�as pie veciem, mīļiem draugiem? Tur �ī trulā apātija dro�i vien pārietu. Vēl apsvērusi, nolēmu aizrak�stīt uz Jork�īru Arnoldsiem. Tie ir vienkār�i, sirsnīgi, viesmīlīgi ļaudis, un Lora viņus pazīst kop� bērna die�nām. Kad vēstule jau bija pasta somā, pastāstīju Lorai, ko esmu izdarījusi. Man būtu vieglāk, ja viņa ko iebilstu vai izrādītu neapmierinātību. Bet nē, viņa tikai atbil�dēja:

� Ar tevi, Marion, es brauk�u vienalga kur. Tev dro�i vien taisnība � �ī pārmaiņa man katrā ziņā nāks par svētību.

14.��� novembrī

Aizrakstīju misteram Gilmoram, ka �īs nelaimīgās lau�lības laikam tomēr notiks, ieminējos arī par iecerēto braucienu, kas Lorai, manuprāt, būtu pa�ā reizē. Neko sīkāk skaidrot negribējās. Līdz gada beigām vēl laika diezgan.

15.��� novembrī

Saņēmu trīs vēstules. Vispirms jau no Arnoldsiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad abas ar Loru posīsimies cejā. Otra ir no kāda d�entlmeņa, kuram biju lūgusi pa�rūpēties par Volteru Hārtraitu, un tā vēstī, ka izdevies izpildīt manu lūgumu. Tre�ā � no pa�a Voltera: nabaga zēns jo sirsnīgi pateicas, ka ar manu gādību viņ� drīzā laikā varēs atstāt mājas, draugus un dzimteni. Laikam no Liverpūles drīz dosies cejā slepena arheoloģiska ekspe�dīcija uz Centrālās Amerikas sagrautajām pilsētām. Rasē�tājs, kuram bijis jāpavada �o ekspedīciju, pēdējā brīdī zaudējis drosmi, un Volters pieņemts viņa vietā. Viņ� pa�rakstījis līgumu uz se�iem mēne�iem, skaitot no brī�a, kad viņi izkāps Hondurasā, un tas tik�ot pagarināts vēl uz gadu, ja izrakumi veik�oties un neaptrūk�ot naudas. Vēs�tuli viņ� nobeidz ar solījumu pirms enkura pacel�anas vēl atsūtīt pāris rindu atvadām. Man atliek lūgt dievu un cerēt, ka mums abiem tas beigsies labi. Tas viņam ir tik nopietns solis, ka kļūst baigi, jau iedomājoties vien �o braucienu. Un tomēr, ņemot vērā, cik nelaimīgs viņ� jūtas, kā es varu cerēt vai vēlēties, lai viņ� paliek mājās?

16.��� novembrī

Ekipā�a piebraukta pie durvīm. �odien Lora un es do�damies ciemos pie Arnoldsiem.

23. novembrī, Jork�īrā, Polsdīnā

Pa �o nedēļu, kop� dzīvojam pie �iem sirsnīgajiem cil�vēkiem, viņa ir kaut cik atkopusies, lai arī ne tā, kā biju cerējusi. Biju nolēmusi pasērst �eit vēl vismaz nedēļu. Pagaidām nav ko steigties atpakaļ uz Limrid�u, kamēr tas nav galīgi nepiecie�ams.

24. novembrī

Skumju vēsti atnesa rīta pasts. Ekspedīcija devusies ceļā uz Centrālo Ameriku divdesmit pirmajā novembrī.

Esam �ķīru�ies no patiesa cilvēka, esam zaudēju�i uzti�camu draugu. Volters Hārtraits ir jau aiz Anglijas robe��ām.

25. novembrī

Skumja vēsts vakar, pavisam nelāga ziņa �odien. Sers Persivals Glaids atrakstījis misteram Fērlijam un misters Fērlijs atrakstījis Lorai un man, lai nekavējoties atgrie��amies Limrid�ā. Ko tas varētu nozīmēt? Vai mūsu prom�būtnē vienoju�ies par kāzu dienu?

27. novembrī, Limrid�ā

Manas priek�nojautas piepildīju�ās. Kāzu diena nolikta uz divdesmit otro decembri.

Izrādās, dienu pēc tam, kad bijām aizbrauku�as uz Polsdīnu, sers Persivals aizrakstījis misteram Fērlijam, ka remonts un pārkārtojumi viņa Hemp�īras mājā prasī��ot daudz ilgāku laiku, nekā viņ� iecerējis sākumā. Vis�drīzākajā laikā viņam jāizdara galīgie aprēķini, un salīgt ar strādniekiem būtu daudz vieglāk, ja viņ� skaidri zi�nātu, kad nolikta kāzu ceremonija. Tad varētu paredzēt laiku remontam, turklāt vēl aizrakstīt draugiem, kas no�lēmu�i viņu �oziem apciemot, un atvainoties, ka remont�darbu dēļ ciemo�anās jāatliek.

Misters Fērlijs bija aizsūtījis atbildi, lai sers Persivals pats nosakot kāzu dienu, mis Fērlija tam piekritī�ot, viņ� kā aizgādnis labprāt par to parūpē�oties. Sers Persivals ar nākamo pastu atsūtīja atbildi, ieteikdams (vispirms jau saskaņā ar savām vēlmēm un apsvērumiem) decembra beigas � varbūt divdesmit otro vai divdesmit ceturto vai jebkuru citu dienu, kā labpatiktu līgavai un aizbild�nim. Tā kā ar līgavu nebija iespējams aprunāties, viņas aizbildnis viens pats bija izraudzījies pa�u agrāko no minētajām dienām � divdesmit otro decembri � un tā�pēc arī izsaucis mūs atpakaļ uz Limrid�u.

Vakar tiekoties misters Fērlijs man visu to sīki un smalki izklāstīja un vēl silti jo silti ieteica parunāt �o�dien ar Loru. Juzdama, ka runāt pretī ir veltīgi, apsolīju pateikt Lorai, kāds ir sera Persivala viedoklis, gan pie�bilzdama, ka nekādā ziņā nepūlē�os viņai ko iestāstīt.

Misters Fērlijs uzlielīja mani par �apskau�amo dro�gal- vību�, glu�i tāpat kā būtu uzlielījis par �apskau�amo sejas krāsu�, ja mēs abi būtu pastaigāju�ies ārā, un pats jutās pilnam apmierināts, ka atbildība atkal tik viegli novelta uz maniem pleciem.

�orīt es runāju ar Loru, kā tiku solījusi. Vienaldzība, es drīzāk teiktu � trulums, kas tik dīvainā kārtā bija pārņēmis viņu kop� sera Persivala aizbrauk�anas, neiz�turēja triecienu, ko deva manis atnestā vēsts. Viņa no�bālēja un sāka drebēt.

������ Ne tik drīz! � viņa lūdzās. � Ak, Marion, ne tik drīz!

Ar �o niecīgo mājienu pietika, lai es saprastu. Piecē�los, lai ietu un nekavējoties mestos cīniņā ar misteru Fērliju.

Biju jau satvērusi durvju rokturi, kad viņa ieķērās man drēbēs un nejāva iet.

������ Laid! � es sacīju. � Man mēle niez drīzāk pavēs�tīt, ka glu�i pēc mījā tēvo�a un sera Persivala prāta vis nenotiks.

Viņa skumji nopūtās, ta�u stērbeli vaļā nelaida.

������ Nē! � vina �ukstēja. � Par vēlu, Marion, par vēlu!

������ Nekas nav par vēlu! � es atcirtu. � Kad jānotiek kāzām � to izlemsim mēs� un paļaujies uz mani, Lora! Te jālai� darbā sievietes viltība.

Rau�us izrāvu svārku stūri, bet viņa tūlīt abām rokām apķērās man ap viduci un turēja mani vēl stingrāk.

������ Iekulsimies vēl liekās nepatik�anās, � viņa sacīja. � Tu sanaidosies ar tēvoci, un sers Persivals būs klāt ar jaunām sūdzībām �

������ Jo labāk! � es iesaucos aizsvilusies. � Kas mums dajas gar viņa sūdzībām! Vai tev būtu jāaiziet postā un pazu�anā, lai tikai izdabātu viņam? Nav zemes virsū vī�rie�a, kas būtu tāda sievietes upura vērts! Vīrie�i! Tie ir mūsu �ķīstības un sirdsmiera ienaidnieki, tie atrauj mums vecāku mīlestību un māsas draudzību, tie paņem mūsu dvēseli un miesu un vēl pieķēdē mūs, nevarīgās radībi- ņas, kā suni pie būdas. Ko mums dod pretī pa�i labākie no viņiem? Laid mani, Lora � Tur jau cilvēkam trakam jāpaliek, ja labi apdomā!

Asaras, man acīs sariesās nelaimīgas, vājas sievietes dusmu asaras. Viņa skumji pasmaidīja un aizsedza man seju ar mutautiņu, lai es pati neredzu savu gļēvumu � gļēvumu, ko vairāk par visu nicināju citās sievietēs.

������ Ak, Marion! � viņa teica. � Tu raudi! Padomā, ko tu teiktu, ja būtu manā vietā un tās būtu manas asa�ras. Tur nelīdzēs ne mīlestība, ne drosme, ne kāda zie�do�anās, kam jānotiek, tas notiks, agru vai vēlu. Lai no�tiek tēvo�a prāts. Lai tikai citiem nesagādātu raizes un sirdēstus, esmu gatava uz jebkuriem upuriem. Apsoli, ka pēc kāzām, Marion, tu paliksi pie manis, un nerunā�sim vairs par to.

Bet es vēl pateicu daudz ko. Es apvaldīju �īs nicinā�mās asaras, no kurām man vieglāk nekļuva un kuras tikai sarūgtināja viņu; es apsvēru ar vēsu prātu. Viss velti. Viņa man lika diviem lāgiem nozvērēties, ka pēc kāzām paliksim kopā, un tad piepe�i uzdeva tādu jautā�jumu, kas lika aizmirst gan bēdas, gan līdzjūtību.

������ Kad mēs bijām Polsdīnā, � viņa teica, � tu saņēmi vēstuli, Marion �

Viņas balss pārvērtās, viņa spēji novērsās un paslēpa seju man pie pleca; �aubas, kas apklusināja viņas vār�dus, pārāk skaidri norādīja, uz ko mērķēts �is pusvārdā aprautais jautājums.

������ Biju iedomājusies, Lora, ka mēs par viņu nekad vairs nerunāsim, � es klusām atbildēju.

������ Tā vēstule bija no viņa? � Lora neatlaidās.

������ Jā, ja tev tā gribas zināt.

������ Un tu domā viņam atbildēt?

Es sastomījos. Līdz �im brīdim biju baidījusies teikt, ka viņ� ir tālu prom no Anglijas, vai stāstīt, kā biju pū�lējusies viņa labā. Ko es varēju atbildēt? Viņ� bija tik tālu, ka vēstules tur nonāk pēc daudziem mēne�iem, var�būt gadiem.

������ Pieņemsim, ka es būtu nolēmusi viņam atbildēt, � es beidzot teicu. � Ko tad, Lora?

Viņas vaigs svilināja man kaklu, drebo�ās rokas skāva mani vēl cie�āk.

������ Neraksti viņam par divdesmit otro, � viņa �uk�stēja. � Apsoli, Marion, lūdzu, apsoli, ka nākamajā vēs�tulē pat mana vārda neminēsi.

Es apsolīju. Nav izsakāms, cik skumji tas bija. Viņa tūlīt palaida mani vaļa, piegāja pie loga un, uzgriezusi man muguru, raudzījās laukā. Drīz vien viņa atkal ieru�nājās, tāpat novērsusies, lai es ne uz mirkli neieraudzītu viņas seju.

� Vai tu iesi uz tēvo�a istabu? � viņa vaicāja. � Vai pateiksi, ka es visam piekrītu un lai viņ� rīkojas pēc saviem ieskatiem? Ej vien dro�i, Marion. Labāk būs, ja brītiņu palik�u viena.

Es izgāju. Ja pietiktu iziet gaitenī un pakustināt kaut mazo pirkstiņu, lai misters Fērlijs un sers Persivals Glaids tiktu izsūtīti katorgā kaut kur otrā pasaules malā, �is pirkstiņ� tiktu pakustināts bez liekas vilcinā�anās. Arī �oreiz mana ne�petnā daba mani izpestīja. Es dro�i vien būtu sabrukusi un raudātu kā bez prāta, ja dusmu kar�stumā man acīs būtu palikusi viena vienīga asara. Es iedrā�os mistera Fērlija istabā, griezīgā balsī izkliedzu: � Lora piekrīt divdesmit otrajam! � un metos ārā, at�bildi negaidīdama. Aizcirtu durvis cerībā, ka nu �im ve�cajam sakārnim nervu sistēma būs iedragāta vismaz līdz vakaram.

28. novembrī

�orīt vēlreiz pārlasīju nabaga Hārtraita atvadu vēstuli; kop� vakardienas mani māc �aubas, vai es daru prātīgi, nebilzdama ne vārda Lorai par viņa aizbrauk�anu.

Un tomēr domāju, ka rīkojos pareizi. Lasot, ko viņ� vēstulē raksta par gatavo�anos ekspedīcijai uz Centrālo Ameriku, nav grūti noprast, ka tās vadītāji apzinās, cik bīstams ir �āds brauciens. Ja �āds atklājums satrauc mani, tad kādu iespaidu tas atstātu uz Loru? Jau tā ir skumji apzināties, ka mums atņemts uzticams draugs, uz kuru varētu paļauties visgrūtākajā brīdī, ja �āds brīdis pienāktu un pietrūktu drauga pleca. Bet vēl vairāk no�moka apziņa, ka viņ� devies tālumā, kur jābaidās no ne�veselīga klimata, me�onīgas zemes un dumpīgām ciltīm. Protams, būtu cietsirdīgi stāstīt to Lorai, kamēr iespējams noklusēt.

Diez vai nespert vēl soli tālāk un nesadedzināt vēstuli, dro�s paliek dro�s, lai kādu dienu tā nenokļūst neīstās rokās. Tajā ne tikai runāts par Loru tādiem vārdiem, ku�rus drīkst zināt vienīgi pats rakstītājs un es, tajā vairāk�kārt izteiktas aizdomas � tik ietiepīgas, tik nedibinātas un tik satrauco�as �, ka viņu kāds slepus izsekojot, kop� viņ� atgriezies no Limrid�as. Viņ� apgalvo, ka re�dzējis divus sve�iniekus, kas sekoju�i viņam Londonas ielās un manīti arī Liverpūles ostā pavadītāju pūlī; viņ� skaidri apgalvo, ka pirms kāp�anas uz kuģa viņ� dzirdējis kādu aiz muguras minam Annas Keterikas vārdu. Viņ� tie�i tā raksta: ��ie notikumi kaut ko nozīmē, tā nav ti�kai sagadī�anās. Annas Keterikas noslēpums vēl nav atklāts. Varbūt mūsu celi nekad vairs nekrustosies, bet, ja kādreiz jūs abas satiktos, mis Helkūma, nepalaidiet garām izdevību tik viegli kā es. Tā ir mana cie�a pārlie�cība, un es lūdzu neaizmirst manus vārdus.� To saka viņ� pats. Par sevi esmu dro�a, ka neaizmirsī�u, jo es pārāk bie�i pārdomāju katru vārdu, kuru Hārtraits teicis par Annu Keteriku. Bet glabāt viņa vēstuli ir bīstami. Aiz tīrās nejau�ības tā var nokļūt neīstās rokās. Es varu sa�slimt, varu pat nomirt. Labāk sadedzināt tūlīt, un vismaz viens uztraukums būs aiztaupīts.

Sadedzināta iri Atvadu vēstules pelni � varbūt tā bija viņa pēdējā vēstule � vēl ir kamīnā, da�as melnas plēk�snes. Vai tie�ām tās ir �ī bēdīgā stāsta bēdīgās beigas? Nē, lai nu vai kas, bet beigas vēl navi

29.��� novembri

Jau po�amies uz kāzām. Bija atnākusi �uvēja pieņemt pasūtījumus. Lora ir pavisam vienaldzīga, pavisam ne�vērīga pret jautājumiem, kas parasti pārmēram nodar�bina sievietes prātus. Viņa visu atstājusi �uvējas un manā ziņā. Ja nabaga Hārtraits būtu bijis baronets un tēvs būtu izraudzījies savai meitai viņu, Lora, protams, izturētos pavisam citādi! Viņa būtu noba�ījusies un vēl gra�otos, un pat labākajai �uvējai grūti klātos, viņai izdabājot!

30,��� novembri

Ik dienas pienāk vēstis no sera Persivala. Pēdējie jau�numi ir tādi, ka paie�ot savi �etri vai pat se�i mēne�i, kamēr māja bū�ot kārtīgi izremontēta un visi iecerētie pārkārtojumi paveikti. Ja krāsotāju, tapsētāju un polste- rētāju spēkos būtu līdz ar �o ārējo spo�umu uzburt arī laimi, tad es nudien izrādītu interesi par Loras nākamā mājokļa iekārto�anu. Tāpēc sera Persivala pēdējā vēstulē vienīgais, pret ko es nepaliku vienaldzīga, bija nodomi un ieceres par kāzu ceļojumu. Tā kā Lorai ir trausla ve�selība un ziema solās būt neparasti barga, viņ� nolēmis jauno sievu aizvest pa ziemu uz Romu un palikt Itālijā līdz nākamās vasaras sākumam. Ja tas neliktos pieņe�mami, viņ� ir ar mieru ziemu pārlaist Londonā un, tā kā viņam pa�am tur nav sava mitekļa, noīrēt �im nolūkam piemērotu māju.

Itin nemaz nedomājot par sevi un savām jūtām (tas ir mans pienākums, un es to esmu ņēmusi vērā), es pat ne��aubos, ka jāiz�ķiras par pirmo priek�likumu. Abos gadī�jumos mums ar Loru neizbēgami jā�ķiras, �ķir�anās laiks būs vēl ilgāks, ja viņi brauks uz ārzemēm, nekā tad, ja viņi paliktu tepat Londonā, bet �āds apsvērums nav vērā liekams, turklāt Lorai tie�i derētu ziemu pavadīt mērenā klimatā, un, pats galvenais, tas stipri vien uzla�botu viņas garastāvokli, samierinātu ar jauno dzīvi, kur tad vēl interese un satraukums, jo �is ta�u būtu viņas mū�ā pirmais ceļojums un vēl uz pa�u interesantāko zemi pasaulē. Diez vai viņu maz izklaidētu Londonas augstāko aprindu ierastās izpriecas? Viņa tikai vēl smagāk izjustu savas nelaimīgās laulības jūgu. Es neizsakāmi baiļojos tie�i par viņas jaunās dzīves sākumu; ja viņa dotos ceļo�jumā, tad vēl būtu kaut vāja cerība, ja paliek mājās � visas cerības vējā.

Ii dīvaina sajūta, pārlasot pēdējos ierakstus dienas�grāmatā: es rakstu par Loras kāzām un mūsu �ķir�anos, kā mēdz rakstīt par izlemtiem jautājumiem. Cik salta un bezjūtīga �ķiet �ī mierīgā spriedelē�ana par nākotni. Bet kas gan cits atliek, ja �ī diena neatvairāmi tuvojas? Ne�paies ne mēnesis, un tā būs viņa Lora un ne vairs ma�nējā! Viņa Lora! Es gandrīz neaptveru �o divu vārdu jēgu � jūtos tik trula un apstulbusi, it kā rakstīt par viņas kāzām būtu tas pats, kas rakstīt par viņas nāvi.

1. decembrī

Skumja, skumja diena, diena, par kuru negribas daudz rakstīt. Vakar aiz gļēvuma novilcināju sarunu, tāpēc sera Persivala priek�likumi par kāzu ceļojumu bija jāiz�klāsta viņai �orīt.

Lora bija dziļi pārliecināta, ka es no viņas ne soli ne�atkāp�os, lai kur viņa brauktu, nabaga bērns � daudzē�jādā ziņā viņa vēl ir bērns � gandrīz vai nopriecājās, ka pati savām acīm redzēs Florenci, Romu un Neapoli. Sirds krūtīs vai lūza, kad lūkoju izklīdināt viņas maldīgās iedomas un atgādināt rūgto patiesību. Man bija jāpasaka viņai, ka neviens vīrietis necietīs sāncensi, kaut ari �is sāncensis būtu sieviete, � vismaz tūlīt pēc kāzām necie�tīs, vēlāk, tad jau gadās visvisādi. Man bija viņa jābrī�dina: ja ari paliksim mū�am zem viena jumta, tas vis�pirms būs atkarīgs no tā, vai pamodinā�u sera Persivala greizsirdību un neuzticību, tūlīt pēc kāzām nostādamās starp viņu un jauno sievu kā sirdsdraudzene un noslē�pumu glabātāja. Lai cik nepatīkams bija �is uzdevums, es naivajam, skaidrajam bērnam vārdu pa vārdam izstās�tīju, kāda ir �ī rūgtā dzīves patiesība, kaut arī sirds dzi�jumos vēlējos viņu saudzēt. Tagad tas ir aiz muguras. Viņa dabūjusi rūgtu mācību. Nav vairs gai�o meitenes gadu ilūziju, un es pati ar savu roku esmu tās saplosī�jusi. Labāk lai tā ir mana roka nekā viņa roka � tas ir mans vienīgais mierinājums � labāk lai tā ir mana roka nekā viņa roka.

Tātad pirmais priek�likums ir pieņemts. Viņi brauks uz Itāliju, un es, ja sers Persivals piekritīs, sagaidī�u viņus un palik�u pie viņiem, kad viņi būs atgriezu�ies Anglijā Citiem vārdiem, pirmoreiz mū�ā man jāizlūdzas laipnība, un turklāt no cilvēka, kuram vismazāk vēlējos palikt pateicību parādā. Neko darīti �ķiet, Loras dēļ es uzņemtos vēl lielākus upurus.

2. decembri

Pārlasot savas piezīmes, redzu, ka par seru Persivalu vienmēr izsakos nievājo�i. Tagad viss ir nokārtojies tā, ka man jātiek vaļā un es ari tik�u vaļā no �iem aizsprie�dumiem. Pati nezinu, kā man tas bija ienācis prātā. Agrāk ta�u tā nebija.

Vai mani pret seru Persivalu būtu noskaņojusi Loras nevēlē�anās kļūt par viņa sievu? Varbūt mani tīri nevil��us ietekmēju�i Hārtraita galīgi nepamatotie aizsprie�dumi? Varbūt Annas Keterikas vēstules modinātā neuz�ticība vēl slepus kaut kur perinās, par spīti sera Persivala paskaidrojumiem un pierādījumiem, kas ir manā rīcībā? Pati netieku skaidrībā par savām jūtām. Zinu tikai vienu: mans pienākums ir, jo sevi�ķi �obrīd, nedarīt pāri seram Persivalam ar nepelnītām aizdomām. Ja esmu jau pie�radusi alla� izteikties par viņu tik nelabvēlīgi, man jā�tiek un es tik�u vaļā no �ī necienīgā ieraduma, kaut arī bū�u spiesta neatvērt dienasgrāmatu pirms laulībām! Es tie�ām esmu nemierā ar sevi, �odien vairs nerakstī�u.

16. decembri

Aizskrēju�as veselas divas nedēļas, un es ne reizi ne�esmu at�ķīrusi �īs lapas. Pagājis pietiekami ilgs laiks, kop� neesmu pieskārusies dienasgrāmatai, lai atvērtu to ar gai�ākām, labākām domām, vismaz rakstot par seru Persivalu.

�ajās divās nedēļās nekas īpa�s nav atgadījies. Tērpi gandrīz pa�ūdināti, no Londonas atsūtītas jaunas ceļaso�mas. Nabaga Lora cauru dienu neatstājas no manis gan�drīz ne soli, un vakarnakt, kad abas ne acu neaizvērām, viņa ielīda man blakus gultā parunāties.

� Tik drīz mums būs jā�ķiras, Marion, � viņa teica. � Pabūsim bie�āk kopā, kamēr tas vēl iespējams.

Laulības notiks Limrid�as baznīcā, un, paldies dievam, kāzās nav lūgts neviens no kaimiņiem. Vienīgais viesis būs mūsu vecais draugs misters Arnoldss, kas ieradīsies no Polsdīnas un uzņemsies vedējtēva pienākumus; tēvo�cis, protams, jūtas pārlieku sanīcis, lai atļautos spert soli ārpus mājas tik nemīlīgā gadalaikā. Nebūtu es nolēmusi kop� tās dienas skatīties caur ro�ainām brillēm, laikam gan mani mocītu drūmas nojausmas par Loras nākotni, ja tik svarīgā brīdi nav klāt neviens no vīrie�u kārtas radiem. Bet pietiek �ī drūmuma, pietiek nojausmu, vismaz savā dienasgrāmatā es par tām vairs nerakstī�u.

Seram Persivalam ir jāierodas rīt. Viņ� ieteica, ja mēs būtu nolēmu�i cie�i turēties pie etiķetes, aizrakstīt drau�dzes ganam un izlūgties mācītājmui�as viesmīlību vēl tam īsajam laiksprīdim pirms laulībām, kad sers Persivals uzturēsies Limrid�ā. Bet mēs ar misteru Fērliju nolēmām neapgrūtināt sevi un netērēt laiku ar liekiem rituāliem. Pieņemsim, ka savā tuksnesīgajā piekrastē, �ai lielajā, vientuļajā namā, mēs esam brīvi no pilsētnieku sloga � sensenajām para�ām. Aizrakstīju seram Persivalam, pa�teicos par laipno atgādinājumu un atbildēju ar lūgumu ierasties Limrid�ā un apmesties tais pa�ās istabās, kur parasti.

17. decembrī

Viņ� ieradās �odien, kā man likās, mazliet saguris un satraukts, kaut arī vienā laidā smējās un runāja kā ar dzīvi gau�ām apmierināts cilvēks. Viņ� atveda Lorai pa�tie�ām brīni�ķīgu velti � dārgakmeņus, kurus Lora pie�ņēma ļoti labprāt, vismaz ārēji savaldīgi. Bet ko viņai maksāja �ī ārējā savaldība tik grūtā brīdī, par to lieci�nāja pēk�ņā nevēlē�anās ne brīdi palikt vienatnē. Agrāk viņa mēdza paslēpties savā istabā, tagad it kā baidījās tur ieiet. Kad �orīt pēc brokastīm uzkāpu aug�ā uzlikt cepuri, iekams dodos pastaigā, viņa piedāvājās nākt man līdzi; pirms pusdienām viņa atgrūda istabas durvis vaļā, lai ģērbjoties mēs abas varētu sarunāties.

� Ne uz brīdi neatstāj mani vienu, � viņa teica, � lai vienmēr kāds būtu pie manis. Neļauj man do�māt � es nekā cita neprasu, Marion� neļauj man domāti

Ar �o skumjo pārmaiņu viņa kļūst vēl pievilcīgāka sera Persivala acīs. Cik noprotu, viņ� to iztulko, kā viņam pa�am izdevīgāk. Viņas vaigos drud�ains sārtums, acīs drud�ains mirdzums � un viņ� ar prieku vēro, kā viņa atplaukst, kā atgūst labo garastāvokli. �odien pat pie pusdiengalda viņa tērgāja ar tādu uzspēlētu jautrību un nevērību, kas ir tik satrieco�ā pretrunā ar viņas rak�sturu, ka es klusībā vēlējos, kaut drīzāk viņa rimtos, kaut drīzāk es varētu aizvest viņu prom. Sera Persivala prieks un pārsteigums bija neaprakstāmi. No satraukuma, kuru biju manījusi viņa atbrauk�anas dienā, vairs nebija ne miņas, pat manās acis viņ� izskatījās kā par desmit ga�diem jaunāks kļuvis.

Nav �aubu � kaut arī dīvainā ietiepībā es vēl atsakos to klaji atzīt �, nav �aubu, ka Loras nākamais vīrs ir ļoti izskatīgs cilvēks. Pareizi vaibsti vien jau daudz ko no�zīmē, un tādi viņam ir. Skaisti, ja vīrietim vai sievietei ir lielas, brūnas acis, un tādas viņam ir. Pat matu trū�kums, ja tas kā �oreiz sakāms vienīgi par pieri, pat tas viņam nekaitē, jo piere kļūst augstāka un seja vēl gud�rāka. Iznesība, rosība un mundrums, lokana, asprātīga valoda � tas nenoliedzami daudz ko nozīmē, un viņam nudien piemīt �īs īpa�ības. Tāpēc nav ko pārmest miste�ram Gilmoram, ka viņ�, nezinādams Loras noslēpumu, brīnās, kāpēc Lora ir tik nelaimīga par �o saderinā�anos. Jebkur� cits brīnītos tāpat. Ja man tagad liktu atklāti pateikt, kādus trūkumus esmu manījusi serā Persivalā, es varētu minēt tikai divus. Vispirms jau viņa nepacie�tību un ātrsirdlbu, kurām par iemeslu varbūt ir viņa ne�parasti enerģiskais raksturs. Un tad vēl strupo, aso, īgno runā�anu ar kalpotājiem; tas, galu galā, varbūt ir tikai tāds slikts ieradums. Nē, es nevaru noliegt un arī neno-'

lieg�u � sers Peisivals ir ļoti glīts un Joti patīkams vīrietisl Jā! Beidzot tas ir uzrakstīts, un esmu priecīga, ka tas ir padarīts.

18. decembri

�orīt jutos sagurusi un nomākta, tāpēc atstāju Loru misis Vēzijas gādībā un vieua pati devos svētīgajā die�nas vidus pastaigā, ko pēdējā laikā biju pametusi no�vārtā. Nogriezos pāri klajumam pa sauso taciņu, kas ved uz Toda fermu. Pēc pusstundas gājiena jutos gau�i pār�steigta, ieraudzīdama no fermas puses man pretī soļojam seru Persivalu. Viņ� nāca ātri, spieķi vicinādams, kā pa�rasti izslējis galvu, medību svārkam plīvojot vējā. Viņ� ir nedomāja laist mani pie izpra�ņā�anas � pats tūlīt sāka stāstīt, ka bijis fermā apvaicāties, vai kāds no To- diem nav saņēmis kādu ziņu no Annas Keterikas kop� viņas pēdējās ciemo�anās Limrid�ā.

����� Jums, protams, atbildēja, ka nekas nav zināms, � es teicu.

������ Itin nekas, � viņ� sacīja. � Es jau sāku nopietni ba�īties, ka mēs viņu neatradīsim. Varbūt jums zi�nāms, � viņ� ļoti vērīgi palūkojās manī, � vai �is gleznotājs � mis�ters Hārtraits nav padzirdējis ko jaunu?

������������� Pēc aizbrauk�anas no Kamber- lendas viņ� nav to ne redzējis, ne ari kaut ko dzirdējis, � es atbildēju.

������������� Ļoti �ēl, � noteica sers Persi�vals tāds kā vīlies un, lai cik dī�vaini, vienlaikus arī tāds kā atvieg�lots. � Ej nu sazini, kādas likstas piemeklēju�as to nelaimīgo cilvēk�bērnu. Cik nepatīkami, ka visas ma�nas pūles atkal nogādāt viņu pat�versmē ārstu uziaudzībā, kas viņai tik neatliekami vajadzīga, biju�as veltas.

�oreiz viņ� tie�ām izskatījās neap�mierināts. Pateicu pāris līdzjūtīgu vārdu, un atpakaļceļā mēs jau ru�nājām par kaut ko citu. Vai �ī ne�

jau�ā sastap�anās vir�u klajā būtu atsegusi vēl vienu jauku iezīmi viņa raksturā? Vai nebija aizkustino�i un bezgala nesavtīgi kāzu priek�vakarā raizēties par Annu Keteriku un mērot gaisagabalu �urp uz Toda fermu, ja daudz patīkamāk ta�u būtu uzturēties Loras sabiedrībā? Un, ņemot vēl vērā, ka te nav cita iemesla un viņ� dara to no labas sirds, �ī rīcība liecina par neparastu labda- bību un ir pelnījusi īpa�u uzslavu. Lai nu tā būtu. Lai viņam ari tiek �ī īpa�ā uzslava � un līdz ar to es pie�lieku punktu.

19. decembrī

Vēl da�i atradumi sera Persivala neizsmeļamajās tikumu krātuvēs.

�odien nejau�i iebildos par savu nodomu palikt viņa sievas paspārnē pēc tam, kad viņ� būs atvedis to atpakaļ uz Angliju. Nebiju paguvusi ne lāgā ieminēties par to, kad viņ� draudzīgi satvēra manu roku un teica, ka es esot viņam izņēmusi vārdus no mutes, jo viņ� nupat grasījies pats mani pierunāt! Viņ� dievojās, ka savai sievai citu draudzeni nemaz nevarot iedomāties un mani labie no�domi neesot novērtējami, ja es arī pēc kāzām esot ar mieru palikt pie Loras tāpat kā visus �os gadus.

Kad Loras un savā vārdā biju pateikusies par �o ārkār�tīgo laipnību pret mums abām, mēs pievērsāmies kāzu ceļojumam un pārspriedām, kādi Romā dzīvo angļi, ar kuriem Loru derētu sapazīstināt. Viņ� minēja vairākus draugus, kurus cerot sastapt �oziem ārzemēs. Tie visi bija angļi, cik atceros, ar vienu izņēmumu. �is izņēmums bija grāfs Fosko.

Kad izdzirdēju grāfa vārdu un uzzināju, ka jaunlau�lātie, iespējams, kontinentā tiksies ar grāfu un grāfieni, Loras laulības dzīvi pirmoreiz it kā apspīdēja gai�s stars. Varbūt �ī tik�anās apklusinās senseno ģimenes naidu. Līdz �im grāfienes kundze bija uzskatījusi par labāku aizmirst savus pienākumus pret brāļameitu aiz tīrās spī�tības pret nelaiķi misteru Fērliju, tāpēc ka viņ� bija tā izdarījies ar testamentu. Bet tagad viņa vairs neizturē�sies pret Loru kā pret sve�inieci. Sers Persivals un grāfs Fosko ir veci, uzticami draugi, un viņu sievām ne�atliks nekas cits kā izturēties draudzīgi. Grāfiene Fosko meitas gados bija viens no bezkaunīgākajiem meitie�iem, kādus man nācies sastapt, � untumaina, iecirtīga un līdz nejēdzībai iedomīga. Ja vīram būs izdevies kaut cik vest viņu pie prāta, tad viņ� godam pelnījis lielo paldies no visiem radiem un vispirms jau no manis.

Es nevaru vien sagaidīt, kad iepazī�os ar grāfu. Viņ� ir Loras nākamā vīra pats tuvākais draugs, un tāpēc mana interese ir jo lielāka. Ne Lora, ne es vēl neesam skatī�ju�as viņu vaigā. Esmu par viņu dzirdējusi tikai to, ka viņ� pirms gadiem nejau�i gadījies uz Trinita del Montē baznīcas kāpnēm Romā, izglābis seru Persivalu no aplau�pī�anas un noslepkavo�anas kritiskā brīdī, kad sers Per�sivals ticis ievainots rokā un varbūt tūlīt būtu sekojis dūriens sirdī. Vēl atceros, ka tolaik, kad nelaiķis misters Fērlijs tik muļķīgi iebilda pret māsas laulībām, grāfs atrakstīja viņam visai atturīgu un prātīgu vēstuli, uz kuru, man kauns teikt, pat atbildi nesaņēma. Tas ir viss, kas man zināms par sera Persivala draugu. Diez vai viņ� kādreiz atbrauks uz Angliju? Diez vai viņ� man iepatik�sies?

Nu jau es aizraujos ar minējumiem. Laiks atgriezties pie faktiem. Nav noliedzams, ka pret manu pārdro�o no�domu ne�ķirties no Loras sers Persivals izturējās vairāk nekā sirsnīgi, gandrīz vai mīli. Esmu pārliecināta, ka Loras vīram nebūs iemesla gausties par mani, ja vien varē�u turpināt tā, kā esmu sākusi. Esmu jau atzinusi viņu par glītu, laipnu, iejūtīgu pret visiem likteņa pabērniem un aizkustino�i sirsnīgu pret mani. Nudien, es gandrīz vai nepazīstu sevi jaunajā � sera Persivala kvēlas drau�dzenes lomā.

20. decembrī

Es ienīstu seru Persivalu! Es kategoriski noliedzu, ka viņam būtu glīta āriene. Pēc manas sapra�anas, viņ� ir ne�iedomājams īgņa un rieboņa, par laipnību un iejūtību vi�ņam nav ne mazākās nojēgas. Vakar vakarā tika atsūtītas jaunlaulāto vizītkartes, Lora atraisīja saini un pirmoreiz ieraudzīja nodrukātu savu jauno uzvārdu. Sers Persivals intīmi paraudzījās Lorai pār plecu uz jauno karti, kas jau bija pārvērtusi mis Fērliju par lēdiju Glaidu, pretīgā pa�apmierinātībā nosmīkņāja un kaut ko ie�ukstēja viņai ausī. Nezinu, ko viņ� �ukstēja � Lora atteicās to izpaust �, tikai manīju, ka viņa kļūst bāla kā nāve, jau nobijos, ka tikai nepaģībst. Viņ� nelikās neko manām; tas bija tik ne�ēlīgi, �ķita, viņ� pat neatskār�, ka ar saviem vār�diem sāpina viņu. Vienā mirklī manī atkal uzvirmoja vecvecais naids, un kop� tā brī�a pagāju�ajās stundās dusmas nav mazināju�ās. Esmu tik nesaprātīga un tik ne�taisna kā vēl nekad. Trijos vārdos � cik viegli mana spalva tos uzraksta! � trijos vārdos: es ienīstu viņu.

21. decembrī

Vai �o nemiera pilno dienu satraukums nav galu galā izsitis mani no sliedēm? Pēdējās dienās es rakstu viegl�prātīgā tonī, kas � dievs mans liecinieks! � nemaz ne�atbilst manam noskaņojumam, un pat baidos pār�ķirstīt �īs lappuses.

Varbūt man pielipis Loras drud�ainais satraukums pē�dējā nedēļā. Ja tā, tad lēkme jau ir pāri un esmu tādā ērmotā noskaņojumā. Kop� vakar vakara mani neatstāj doma, ka kaut kam ir jānotiek un laulības tomēr izjuks. Kā man radu�ās tik dīvainas iedomas? Varbūt tās netie�i izriet no ba�ām par Loras nākotni? Varbūt tās modu�ās zemapziņā, vērojot sera Persivala nemieru un neiecietību augam ar katru brīdi, kas tuvina kāzu dienu? Grūti pa�teikt. Es zinu, tā ir iedoma � varbūt pati trakākā iedoma, kas �ādos apstākļos ie�āvusies prātā sievietei � bet, lai kā es pūlos, nesaprotu, kur �āda iedoma radusies.

Visa �ī diena pagāja kā pa murgiem. Kā lai par to uz�rakstu? Un tomēr ir jāuzraksta. Rakstīt vismaz ir vieglāk nekā nokauties ar drūmām domām.

Krietnā misis Vēzija, par kuru mēs neviens pēdējā laikā vairs neliekamies ne zinis, tīri negribot samaitāja mums visu rīta cēlienu. Jau vairākus mēne�us viņa sle�pus ada savai dārgajai audzēknei siltu �alli no �etlandes dzijas: taisni jābrīnās, ka sieviete viņas gados un ar vi�ņas dabu spējusi darināt kaut ko tik skaistu. Dāvana tika pasniegta �orīt, un nabaga Lora beidzot ļāva vaļu jūtām, tiklīdz vecā, mīļā draudzene un bārenes aizbildne lepni aplika viņai ap pleciem �alli. Es nepaguvu ne abas nomierināt, ne izslaucīt pati sev acis, kad misters Fērlijs mani aicināja pie sevis un aplaimoja ar garu garajiem rīkojumiem, kas darāms, lai kāzu dienā netiktu traucēts viņa miers.

�Mīļā Lora� saņems no viņa dāvanu � apdilu�u gre�dzenu, kuru rotāja nevis dārgakmens, bet mīļā tēvo�a mats un iek�pusē vēl kaut kāds sirdi ploso�s uzraksts fran�u valodā par radniecības saitēm un mū�īgo drau�dzību; �mīļajai Lorai� �ī aizkustino�ā velte jāsaņem no manām rokām nekavējoties, lai viņai pietiktu laika at�tapties no �īs dāvanas izraisītā uzbudinājuma, pirms viņa tiksies vaigu vaigā ar misteru Fērliju. Pievakarē lai �mijā Lora� uz mazu brīdi ienākot pie viņa, tikai lai esot tik laba un iztiekot bez jūtu uzplūdiem. �Mīļā Lora� vēl lai ienākot uz mazu brītiņu rīt no rīta līgavas tērpā un atkal esot tik laba un iztiekot bez jūtu uzplūdiem. �Mīļā Lora� lai ienākot vēlreiz, jau pa tre�am lāgam, pirms do�anās ceļā, tikai lai saudzējot viņa nervus un nesakot, tie�i cikos viņi brauks, un, dieva dēļ, lai iztiekot bez asarām: �Jel �ēlojiet vājinieku, dārgā Marion, lūdzu jūs visa tā vārdā, kas vieno mūs cie�ām radniecības saitēm, gādājiet, lai viss norit brīni�ķā mierā, bez asarām!� Es biju tā nokaitināta, kā gan cilvēks tādā reizē var būt tik no�ēlojami patmīlīgs un kult tuk�us salmus, ka nudien būtu satriekusi misteru Fērliju, pateikdama rūgtāko pa�tiesību, kādu viņam jebkad savā mū�ā nācies noklausī�ties, bet tie�i tobrīd no Polsdīnas atbrauca misters Ar- noldss un lejā mani gaidīja citi pienākumi.

Kas notika vēlāk, nemaz nav aprakstāms. Laikam ne�viens no mājiniekiem lāgā nezināja, kā tas īsti notika. Starpgadījums pēc starpgadījuma. Viss bija sagriezts ar kājām gaisā, neviens vairs neapjēdza, ko dara, ko ne. Tika atsūtīti tērpi, kurus bija piemirsies atvest; somas bija sakravājamas un izkravājamas un no jauna sakra�vājamas; pienāca dāvanas no tuviem un tāliem draugiem, no zemas un augstas kārtas ļaudīm. Urdījām cits citu bez kādas vajadzības, jo visi bijām rītdienas gaidu satraukti. Sers Persivals pats tā rosījās, ka ne mirkli nepalika mierā. Sausais klepus mocīja viņu vairāk nekā citkārt. Augu dienu viņ� �audījās iek�ā un ārā un pēk�ņi �ķita kļuvis tik ziņkārs, ka izpra�ņāja pat glu�i sve�us cilvē�kus, kas bija atnāku�i ar kādu sīku uzdevumu. It kā ar to vēl nebūtu diezgan, ne Lorai, ne man ne uz brīdi ne�izgāja no prāta, ka rīt mums jā�ķiras, un mūs ne uz mir�kli neatstāja vārdos neizteiktas ba�as, ka �īs bēdīgās lau�lības izrādīsies viņai liktenīga pārskatī�anās un man vienas vienīgas bezcerīgas skumjas. Pirmoreiz �ais gara�jos, laimīgajos gados mēs gandrīz vairījāmies ieskatīties viena otrai acīs un it kā vienoju�ās visu vakaru vairījā�mies sarunas zem �etrām acīm. Es vairs nespēju par to rakstīt. Lai kādas bēdas mani gaida nākotnē, es vienmēr atcerē�os �o divdesmit pirmo decembri kā pa�u skum�jāko, pa�u nelaimīgāko dienu savā mū�ā.

Sīs rindas es rakstu viena savas istabas sienās ilgi pēc pusnakts; nupat biju iezagusies Loras istabā, lai slepus paskatītos, kā viņa guļ mazajā, baltajā gultiņā, tai pa�ā, kur viņa gulēja, vēl maza meitene būdama.

Nemanīdama, ka es uz viņu skatos, viņa gulēja mie�rīgi, daudz mierīgāk, nekā es biju iedro�inājusies cerēt, ta�u aizmigusi nebija. Naktslampiņas blāvajā nokrēslī redzēju, ka acis ir tikai mazliet pievērtas, ap plakstiem vēl asaru pēdas. Mana dāvana � maza bro�iņa � bija nolikta uz galdiņa blakus gultai, turpat atradās lūg�anu grāmata un tēva miniatūrportrets, kuru viņa nēsā līdzi, lai ietu kurp iedama. Tā es brīdi stāvēju galvgalī un vēros pāri spilvenam, kā viņa guļ, uzlikusi roku uz baltās se�gas, elpodama tik klusu, tik mierīgi, ka pat naktskrekla kruzuļi nepakustas. Es stāvēju un skatījos, kā biju ska�tījusies tūksto�kārt un neskatī�os nekad vairs, tad �agos atpakaļ uz savu istabu. Mīļais bērns! Cik tu esi vientuļ� ar visu savu bagātību un skaistumu! Vienīgais cilvēks, kas tevis dēļ atdotu dzīvību, ir tālu prom, un viņa kuģi �ai vētrainajā naktī svaida satrakotā jūra. Kas vēl tev atlicis? Tev nav ne tēva, ne brāļa � neviena dzīva cil�vēka, vienīgi �is nevarīgais, nekam nederīgais sievi�ķis, kur� raksta �īs �ēlās, rindiņas un gaida rītdienu skumjās, kas nav remdināmas, un �aubās, kas nav pārvaramas. Cik daudz gan tiks atdots �im cilvēkam rīt! Ja kādubrīd viņ� to piemirstu, ja kaut ar vārdiņu nodarītu pāri! .,.

22. decembris. Pulksten septiņos

No pa�a rīta apmācies, grozīgs laiks. Viņa tikko pie�cēlusies � kad tā stunda jau klāt, daudz labāka, daudz mierīgāka nekā vakar.

Pulksten desmitos

Viņa ir apģērbta. Abas saskūpstāmies un nosolāmies turēties bra�i. Uz brīdi ieskrienu savā istabā. Domu ju�ceklīgajā virpulī mani vēl arvien neatstāj �ī dīvainā iedoma, ka kaut kas atgadīsies un kāzas izjuks. Varbūt arī viņam ir tāda nojausma? Pa logu vēroju, kā viņ� sa�traukts staigā gar karietēm durvju priek�ā. Kā es varu rakstīt tik muļķīgi! Laulības notiks, par to nevar būt

�aubu. Nepaies ne pusstunda, un mēs brauksim uz baz�nīcu.

Pulksten vienpadsmitos Tas nu ir noticis. Viņi ir salaulāti.

Pulksten trijos Viņi ir ceļā! Esmu acis izraudājusi� nespēju vairs rakstīt�

1850. gada 27. jūnijā, Blekvoterparkā, Hemp�īrā

Pagāju�i se�i mēne�i � se�i gari, vientu�līgi mēne�i, kop� pēdējoreiz redzēju Loru!

Cik dienu vēl jāgaida? Vienu vienīgu! Rīt, divdesmit astotajā, ceļinieki atgriezī�sies Anglijā. Mana laime gandrīz nav ap�tverama, grūti ticēt, ka pēc divdesmit �etrām stundām mūsu �ķir�anās laiks būs beidzies.

Visu ziemu Lora ar vīru pavadīja Itālijā, tad aizbrauca uz Tiroli. Atpakaļceļā viņiem piebiedrosies grāfs un grāfiene Fosko, kas nolēmu�i apmesties kaut kur Lon�donas tuvumā un vasaras mēne�us pavadīs Blekvoter�parkā, kamēr izraudzīsies sev pastāvīgu dzīves vietu. Lai tikai pati Lora pārbrauc, kāda man rūpe par viņas pavadoņiem? Lai sers Persivals saved māju pilnu ar vie�siem no pagraba līdz bēniņiem, ja viņam tīk, lai tikai jaunā sieva un es atkal būtu kopā!

Pagaidām esmu �eit iekārtojusies Blekvoterparkā � �senajā un interesantajā sera Persivala Glaida, baroneta, mui�ā� (kā laipni pavēsti ceļvedis pa grāfisti) un, iedro��inos piebilst, nākamajā neinteresantās Marionas Helkū�mas mājvietā, kur tagadiņ �ī vecmeita piemetusies ne�lielā omulīgā viesistabā ar tējas tasi pie rokas un visu pasaulīgo mantību, kas sakravāta turpat trijos �ķirstos un somā.

Vakar es pārbraucu no Limrid�as, iepriek�ējā dienā

saņēmusi no Parīzes apburo�u Loras vēstuli. Līdz tam vēl biju �aubījusies, vai man būs lemts sagaidīt viņus Lon�donā vai Hemp�īrā, ta�u pēdējā vēstulē Lora rakstīja, ka sers Persivals nolēmis piestāt Sauthemptonā un taisnā ceļā doties uz mui�u. Ārzemēs viņ� iztērējis tik daudz naudas, ka nav atlicis, ar ko segt izdevumus, ja viņi gri�bētu dzīvot Londonā līdz sezonas beigām, tāpēc taupības nolūkos vasara un rudens tiks mierīgi aizvadīti Blekvo- terā. Lora jau tiku tikām izbaudījusi ceļojuma jaukumus, daudz ko redzējusi un ir ļoti apmierināta, ka varēs pa�dzīvot lauku klusumā un no�ķirtībā, kā izlēmis viņas ap�domīgais laulātais draugs. Un es� es jutī�os laimīga jebkurā nostūrī, lai tikai mēs būtu kopā. Tā mēs visi esam apmierināti, katrs pēc savas sapra�anas.

Vakar pārnak�ņoju Londonā. �odien man bija tik daudz uzdevumu un pienākumu, ka Blekvoterā ierados jau krietni pievakarē.

Cik nu tumsā varēja spriest, pirmais iespaids bija tāds, ka Blekvoterā ir tie�s pretstats Limrid�ai.

Māja stāv drūmā līdzenumā, no visām pusēm, gandrīz vai elpu aiz�ņaugdami, to apņem koki, tā �ķiet vismaz man, ziemeļniecei. Pagaidām esmu redzējusi tikai sulaini, kas atvēra man durvis, un saimniecības vadītāju, kas ļoti laipni ierādīja man istabu un atnesa tēju. Man ir mazs, jauks buduārs un guļamistaba gara gaiteņa galā otrajā stāvā. Kalpotāju telpas un vēl da�as brīvas istabas atro�das aug�stāvā, dzīvojamās istabas visas iekārtotas lejā. Nevienā vēl neesmu iegājusi, par �o pili zinu tikai to, ka viens spārns būvēts pirms piecsimt gadiem, kādreiz tai apkārt bijis grāvis un parka dīķa dēļ tā nosaukta parBlek- voteru.

Tornī, kas slejas pils vidū un ko pamanīju, tiklīdz ierados, nupat spokaini un svinīgi nosita vienpadsmit. Liels suns pamodies, laikam no zvanu dunoņas, un drūmi smilkst un �āvājas kaut kur aiz pak�iem. Dzirdu lejā gaitenī atbalsojamies soļus un pie parādes durvīm no�klaudzam bultas un stieņus. Acīmredzot kalpotāji dodas pie miera. Vai sekot viņu piemēram?

Nē, miegs vēl nenāk. Nenāk miegs � vai tā es teicu? Man ir tāda sajūta, it kā savu mū�u es vairs neaizvēr�u acis. Jau doma vien, ka rīt skatī�u mīļo seju un dzirdē�u labi pazīstamo balsi, vie� manī drud�ainas gaidas. Ja es būtu vīrietis, es nekavējoties liktu apseglot sera

Persivala straujāko rumaku un auļotu uz rītiem pretī austo�ajai saulei � ilgi, neprātīgi, bez apstājas, glu�i kā tas slavenais lielceļa laupītājs auļoja uz Jorku. Tā kā esmu tikai sieviete, kurai uz visu mū�u lemta pacietība, savaldība � sievie�u dzimuma slogs, man aiz cieņas pret saimniecības vadītāju jālūko nomierināties ar kādu ma�zāk iedarbīgu un tīri sievi�ķīgu paņēmienu.

Par lasī�anu nav ko domāt � es nespētu izlasīt ne rin�diņas. Mēģinā�u rakstīt, līdz nogur�u un samiego�os. Pē�dējā laikā dienasgrāmatu esmu pagalam atstājusi novārtā. Ko lai es atsaucu atmiņā, stāvot uz jaunās dzīves sliek��ņa, � kādus cilvēkus un notikumus, nejau�ības un pa�vērsienus, kas gadīju�ies pa �iem se�iem mēne�iem � pa ilgajiem, garlaicīgajiem, tuk�ajiem mēne�iem pēc Loras kāzām?

Visbie�āk man nāk prātā Volters Hārtraits, pats pir�mais �ai neskaidrajā tālo draugu procesijā. Es saņēmu no viņa da�as rindas pēc ekspedīcijas izkāp�anas krastā Hondurasā, tās rakstītas jau daudz gai�ākā noskaņojumā. Pēc mēne�a vai pusotra ieraudzīju no amerikāņu avīzes pārdrukātu rakstu, kur bija ziņots par dēkaiņu virzī�anos tālāk uz zemes vidieni. Pēdējoreiz tie manīti ieejam mū��ame�ā ar maisiem uz muguras un �autenēm plecā. Kop� tā laika civilizēts cilvēks nav tos redzējis. No Voltera nesaņēmu vairs ne rindiņas, arī avīzēs par ekspedīciju neparādījās ne raksta galiņ�.

Tā pati tumsa un bezcerīgā neziņa klāj Annas Keteri�kas un viņas pavadones misis Klementsas dzīves takas. Par viņām abām nekas nav dzirdēts. Vai viņas ir �eit vai ārpus Anglijas, dzīvas vai miru�as, to neviens nezina. Pat sera Persivala pilnvarotais atmetis cerības un beidzot licis pārtraukt �o neveiksmīgo tvarstī�anu.

Mūsu vecais, labais draugs misters Gilmors ar smagu sirdi bijis spiests pārtraukt likuma kalpa gaitas. Agrā pavasarī padzirdējām satrauco�u vēsti: viņ� atrasts bez samaņas pie galda � dabūjis trieku. Jau sen viņ� sūdzē�jies par spiedienu galvā, un ārsts brīdinājis, ar ko var beigties viņa ietiepīgā strādā�ana, diena vai nakts, it kā viņ� vēl būtu diez kāds jauneklis. Viņam kategoriski aiz�liegts vismaz gadu rādīties kantorī, viņam jāatpū�as fiziski un garīgi un jāsāk pavisam cita dzīve. Mūsu lie�tas viņ� tātad atstājis sava kompanjona ziņā, un �imbrī��am viņ� pats jau ir prom Vācijā, ciemojas pie radiem, kas apmetu�ies tur aiz veikalnieciskiem apsvērumiem. Tātad mums zudis vēl viens uzticams draugs un nenovēr�tējams padomdevējs, zudis, kā es ceru un ticu, gan tikai pagaidām.

Nabaga misis Vēziju paņēmu līdzi uz Londonu. Nebija iespējams pamest viņu vienu Limrid�ā, kad abas ar Loru esam prom, un mēs norunājām, ka viņa apmetīsies pie savas neprecētās jaunākās māsas, kurai ir privātskola Klefemā. Rudenī misis Vēzija atbrauks apraudzīt savu audzēkni, pareizāk būtu teikt � savu aud�umeitu. Misis Vēziju es nogādāju Londonā sveiku un veselu un atstāju māsas ziņā glu�i apmierinātu, ka viņa pēc pāris mēne��iem atkal redzēs Loru.

Runājot par misteru Fērliju, es laikam nebū�u nodarī�jusi viņam pāri, teikdama, ka viņam kā slogs novēlās no pleciem, zinot, ka māja reiz tīra no mums, sievietēm. Būtu bezjēdzība apgalvot, ka viņam pietrūkst brāļamei�tas � agrāk viņ� mēne�iem ilgi pat neizrādīja vēlē�anos viņu redzēt �, un, kad abas ar misis Vēziju bijām sa�posu�ās, viņa vārdi, ka viņam sirds aiz bēdām vai lūstot, atļau�os teikt, izklausījās pēc atzī�anās, ka viņ� slepus līksmo par izredzēm tikt no mums vaļā. Pēdējā laikā vi�ņam bija untums nemitīgi izkalpināt divus fotogrāfus, lai tie pagatavotu visu viņa dārgumu un retumu dagerotipi- jas. Viens pilns �ādu dagerotipiju komplekts tiks veltīts Kārlailas Mehāniķu biedrībai; tās uzlīmēs uz vislabākā kartona, un apak�ā būs uzraksti ar di�manīgiem sarkaniem burtiem. �Rafaela Madonna. No eskvaira Frederika Fēr�lija kolekcijas.� �Vara monētā no Tiglata Pilzera laikiem. No eskvaira Frederika Fērlija kolekcijas.� �Unikāls Rem�branta asējums. Visā Eiropā pazīstams ar nosaukumu �Traips�, jo pa�ā stūrī ir graviera pirksta smērējums, kura nav nevienā citā kopijā. Novērtēts uz trīssimt gine- jām. No eskvaira Frederika Fērlija kolekcijas.� Nemaz nav saskaitāms, cik �ādu dagerotipiju tika pagatavots, kamēr es biju Kamberlendā, un cik vēl netika pagatavots pēc tam. �ī jaunā aizrau�anās tagad mēne�iem ilgi nodar�binās mistera Fērlija prātus, un viņ� jutīsies laimīgs, un abi nelaimīgie fotogrāfi nēsās to pa�u mocekļa vainagu, kuru līdz tam viņ� bija uzlicis galvā vienīgi savam sulai�nim.

Tas būtu par cilvēkiem un notikumiem, kas iespiedu��ies visdziļāk atmiņā. Ko vēl piebilst par to vienvienīgo, kas mīt visdziļāk manā sirdī? Kamēr rakstu �īs rindas, man ne uz brīdi neiziet no prāta Lora. Kas noticis ar viņu �ais se�os mēne�os? Ko vēl atsaukt atmiņā, pirms �ovakar aizveru dienasgrāmatu?

Varu spriest vienīgi pēc viņas vēstulēm, bet tajās nav atbildes uz pa�u svarīgāko jautājumu.

Vai viņ� izturas pret jauno sievu labi? Vai viņa ir laimīgāka nekā toreiz kāzu dienā, kad �ķīrāmies? Ikvienā manā vēstulē atrodami �ie divi jautājumi, izteikti tie�i vai aplinkiem, kā nu kuro reizi, un abi �ie jautājumi paliku�i bez atbildes vai arī atbildēts tā, it kā es būtu vienīgi apvaicājusies, kā viņa jūtas. Viņa katrreiz raksta, ka jūtoties lieliski, ka viņai ļoti patīkot ceļot, ka pirmo�reiz mū�ā viņa pārlaidusi ziemu bez saaukstē�anās, bet neviena vaļsirdīga vārda, kas skaidri liktu man saprast, ka viņa ir samierinājusies ar savu likteni un atceras div�desmit otro decembri bez rūgtuma un no�ēlas. Par vīru viņa savās vēstulēs ieminas kā par jebkuru ceļabiedru, kas brauciena laikā uzņēmies visas rūpes. �Sers Persi�vals� noteicis tādu un tādu aizbrauk�anas dienu; �sers Persivals� nolēmis braukt pa tādu un tādu ceļu. Da�reiz viņa raksta vienkār�i �Persivals�, bez titula, gan gau�ām reti, varbūt katru desmito reizi.

Nemanu, ka viņa iera�as vai uzskati būtu Loru sevi�ķi ietekmēju�i. Morālās pārvērtības, kas parasti pēc kāzām notiek ar jaunu, nepieredzēju�u, jūtīgu meiteni, it kā gā�ju�as Lorai secen. Un, stāstīdama par visu interesanto, ko redzējusi, viņa raksta par savām domām un iespai�diem tāpat, kā būtu rakstījusi jebkuram citam, ja ceļotu kopā ar mani, nevis ar laulāto draugu. Ne vārda, kas liecinātu par abu tuvību. Pat ja viņa novēr�as no ceļo�juma iespaidiem un raksta par turpmāko dzīvi Anglijā, viņa prāto par nākotni kā mana māsa un ietiepīgi ne�domā par sevi kā par sera Persivala sievu. Un tomēr nav saklausāma apslēpta gau�anās, kas būtu man brīdinājums, ka viņa laulības dzīvē ir gau�ām nelaimīga. Paldies die�vam, no viņas vēstulēm �āds bēdīgs secinājums nerodas. Ja salīdzinu Loru, kādu viņu pazinu agrāk, ar to Loru, kuru redzu vēstulēs, es saklausu vienīgi skumju apātiju un vienaldzību un saprotu, ka viņa nav iejutusies sievas lomā. Citiem vārdiem sakot, �ais se�os mēne�os esmu saņēmusi vēstules tikai no Loras Fērlijas un ne rindiņas no lēdijas Glaidas.

Tāpat dīvainā kārtā viņa klusē un neraksta ne rindiņas par vīra raksturu un izturē�anos; pēdējās vēstulēs viņa lāgiem ieminas par vīra tuvāko draugu grāfu Fosko, bet tikai ieminas.

Rudens beigās grāfs un grāfiene nezināma iemesla dēļ pēk�ņi pārdomāju�i un aizbrauku�i uz Vīni, nevis uz Romu, kur sers Persivals, dodamies ceļā, bija cerējis abus satikt. Vīnē viņi paliku�i līdz pavasarim un tad brauku�i uz Tiroli, lai sastaptu jaunlaulātos jau atpakaļceļā. Lora ar prieku raksta par tik�anos ar grāfieni Fosko un ap�galvo, ka tēva māsa esot stipri mainījusies uz labo pusi � kļuvusi daudz mierīgāka un saprātīgāka nekā meitas ga�dos, un diez vai es viņu maz pazī�ot. Toties par pa�u grāfu (kas mani interesē daudz, daudz vairāk nekā grā�fiene) Lora izsakās pārmēram skopi. Viņa netiekot īsti gudra ar grāfu un par saviem iespaidiem nerakstī�ot, kamēr es pati savām acīm nebū�ot viņu redzējusi un man neradī�oties savs viedoklis.

Manuprāt, tas neliecina par labu grāfam. Lora vairāk nekā jebkur� cits viņas gados saglabājusi bērna spēju instinktīvi uztvert, kur� ir draugs, kur� ienaidnieks, un, ja vien nojauta mani neviļ, ka viņas pirmais iespaids par grāfu Fosko nav bijis diez cik glaimojo�s, tad es vēl �au�bos un īsti neuzticos �im slavenajam sve�zemniekam, ka�mēr neesmu redzējusi viņu vaigu vaigā. Bet bruņosimies ar pacietību; �ī nedro�ība un vēl da�a laba nedro�ības sajūta nevar turpināties ilgi. Rīt pat agri vai vēlu visas �aubas tiks izgaisinātas.

Pulkstenis nosita divpadsmit; paskatījusies pa vaļējo logu, es atkal apsē�os, lai aizvērtu �īs lappuses.

Klusa, tveicīga nakts bez mēness. Zvaigznes ir ne�spodras, un to pa�u ir maz. Koki, no visām pusēm aiz�segdami skatu, pa gabalu �ķiet melni, melni un saaugu�i cie�i kopā kā blīva klints siena. Dzirdu kaut kur tālumā kvarkstam vardes un lielā pulksteņa dunoņas atbalsi vēl ilgi trīsuļojam stingajā klusumā. Diez kāda Blekvoter- parka izskatīsies dienā? Naktī tā man nemaz nepatik.

28. jūnijā

Pētījumu un atklājumu diena � visādā ziņā daudz interesantāka, nekā biju paredzējusi.

Savu apgaitu sāku, protams, ar mājas apskati.

Galvenā ēka celta pārlieku cildinātās karalienes Eliza�betes laikā. Apak�stāvā paralēli stiepjas divas milzīgi garas galerijas zemiem griestiem, kuras vēl drūmākas un tum�ākas vēr� pretīgie dzimtas portreti � ikvienu no tiem es, aci nepamirk�ķinot, būtu sadedzinājusi. Istabas virs galerijām tiek turētas puslīdz izremontētas, bet tur reti kāds mitinās. Laipnā saimniecības vadītāja, kas nāca man Ildzi, apsolīja man visas pa kārtai izrādīt un apdo�mīgi piebilda, ka diez vai tās bū�ot pienācīgi uzkoptas. Man gan daudz vairāk rūp, vai man pa�ai brun�i un ze�ķes nav sagriezu�ās, nekā visi Elizabetes guļamkambari, kādi vien ir �ai karaļvalstī, tāpēc es noraidīju �o piedāvā�jumu, jo man ne prātā nenāca novārtīt savas tīrās drēbes, lo�ņājot pa aug�stāva putekļu un pī�ļu valstību. Saimnie�cības vadītāja bija �glu�i tādās pa�ās domās kā mis� un laikam nosprieda, ka sen nav redzēts tik saprātīgs sie�vi�ķis.

Tātad galvenā ēka būtu aprakstīta. Tai abos sānos pie�būvēts klāt pa spārnam. Pussagruvu�ais kreisais spārns (kad tuvojas ēkai) kādreiz bijis patstāvīga ēka un būvēts �etrpadsmitajā gadsimtā. Kāds no sera Persivala priek��te�iem mātes rados � neatceros un nav arī svarīgi, kur� � taisnā leņķi salaidis to kopā ar galveno ēku jau minētās karalienes Elizabetes laikā. Saimniecības vadī�tāja vēl zināja stāstīt, ka �vecā spārna� arhitektūru gan no ārpuses, gan iek�puses lietpratēji vērtējot augstu. Tā�lākajos pētījumos noskaidrojās, ka �ie lietpratēji varēju�i novērtēt sera Persivala klasiskās senatnes pieminekli, vispirms pārvarēju�i bailes no �urkām, tumsas un pelē�juma. Tādēļ es nekavējoties atzinos ceļvedei, ka neko lielu no �iem labirintiem nesaprotu, un ieminējos, vai nevarētu arī �o �veco spārnu� apiet glu�i tāpat, kā pir�mīt bijām apgāju�as Elizabetes guļamkambarus. Saimnie�cības vadītāja jau pa otram lāgam bija �glu�i tādās pa��ās domās kā mis� un vēlreiz uzmeta man mirkli ne�slēptā apbrīnā, cik saprātīga esmu.

Tad devāmies uz labo spārnu, kas, lai nobeigtu �o brī�ni�ķo arhitektūras mistrojumu Blekvoterparkas ansamblī, esot uzcelts D�ord�a Otrā valdī�anas laikā.

Sī ir mājas apdzīvojamā daļa, kas izremontēta un no jauna izgreznotu par godu Lorai. Abas man ierādītās istabas, tāpat arī pārējās labās guļamtelpas, atrodas ot�rajā slāvā, apak�stāvā iekārtota viesistaba, ēdamistaba, mazā viesistaba, bibliotēka un jauks, mazs buduārs

Lorai � viss skaisti un mūsdienīgi izkrāsots, eleganti un grezni iekārtots. Neviena no telpām nav tik liela un pla�a kā pie mums Limrid�ā, un tomēr te cilvēks var justies mā�jīgi. Atcerēdamās nostāstus par Blekvoterparku, es �aus�mīgi baidījos no neērtiem antīkajiem krēsliem, drūmiem krāsainajiem stikliem, appelēju�ām, sasmaku�ām drapē- rijām un visām tām drausmonīgajām graba�ām, ko ap sevi savāc cilvēki, kuriem nav nojausmas par ērtībām un kuriem nerūp arī draugu ērtības, Ar neizsakāmu at�vieglojumu vēroju, ka deviņpadsmitais gadsimts ielau�zies �ai sve�ajā namā, kur es mitinā�os, un izmēzis no ikdienas dzīves netīros �vecos labos laikus�.

Tā bezdarbībā pagāja rīts � gan staigājot pa apak��stāva istabām, gan apskatot starp abiem spārniem izvie�toto lielo laukumu, kuru no priek�puses ieskauj augstas dzelzs margas un vārti. Laukuma vidū ir liels, apaļ� zivju diķis ar akmens malām un pelēku alegorisku briesmoni vidū. Dīķis mud� no zelta un sudraba zivtiņām, to apjo� plata velēnu josta, mīksta, mīksta, pa tādu es vēl nebiju staigājusi. Tur ēnas pusē es jauki noslaistījos līdz pat brokastlaikam, tad paņēmu lielo salmu platmali un sil�tajā, piemīlīgajā saulītē devos uz savu roku apskatīt parku.

Izrādijās, ka mans vakarējais iespaids bijis pareizs � Blekvoterā ir pārāk daudz koku. Tie pilnīgi aizsedz māju. Lielākā daļa kociņu stādīti nesen un pārāk cie�i cits pie cita. Diez vai te nav notikusi nesaudzīga koku izcir�ana vēl pirms sera Persivala un vai nākamais īpa�nieks, daudz negudrodams, aizkaitinājumā nav sācis stādīt jeb�kurā brīvā vietā. Apskatījusi mājas priek�u, pa kreisi pamanīju puķu dārzu un devos turp palūkot, kas atklā�sies tur.

Piegājusi tuvāk, redzēju, ka dārzs ir mazs, aizlaists un nekopts. Pagāju tam garām, pavēru mazos �oga vārtiņus un nokļuvu egļu jaunaudzē.

Skaisti izveidota līklo�u taka aizveda mani dziļoksnī, un kā jau ziemeļniece es drīz vien nopratu, ka tuvojos smil�ainam, ar vir�iem noaugu�am klajumam. Varbūt pusjūdzi biju tā nogājusi, kad taka spēji nogriezās, koki izbeidzās un es piepe�i attapos, ka stāvu pla�a līdzenuma malā un raugos lejup uz Blekvoteras ezeru, no kura arī cēlies mui�as nosaukums.

Tas bija nolaidens smil�u klaj�, tikai da�viet, kā spī�tējot �ai vienmuļībai, pacēlās pa vir�u �emiem apaugu��am pauguriņam. Kādreiz ezers acīmredzot bija atradies arī tai vietā, kur es patlaban stāvēju, bet tad mazpa- mazām izsīcis un iz�uvis, un tagad no tā bija atlikusi labi ja tre�ā daja. Es vēroju �os klusos stāvo�os ūdeņus kādu ceturtdaljūdzi lejāk ieplakā, kuru nelieli uzkalniņi, sapinu�ies meldri un niedres sadalīja peļķēs un dīķos. Pretējā krastā skatu atkal aizsedza koku bie�ņa, kas meta savas melnās ēnas lēnajā, seklajā ūdenī. Ejot lejā tuvāk ezeram, vēroju, ka tālāk zeme ir mitra un pur�vaina, noaugusi ar kuplu zāli un nīkulīgiem vītoliem. Smil�u klajuma pusē, kur spīdēja saule, ūdens bija diez�gan dzidrs, pretējā krastā, kur tālāk sniedzās dumbrainā ķrasta ēna un tam pāri nokāru�os koku samezglotā, kuplā zarotne, tas izskatījās melns un smirdo�s. Vardes kvark- stēja, ūdens�urkas slīdēja pa ēnaino ūdeni kā dzīvas ēnas. Piegājusi tuvāk staignajam krastam, ieraudzīju pa pusei ūdenī iegrimu�u apgāztu vecu, satrunēju�u laivu; vārs saules stars, izspraucies cauri brik�ņiem, trīsēja u2 laivas sausās malas, kur fantastiski saritinājusies un aiz�domīgi mierīga gozējās �ūska. Kur vien metu acis, visur pretī dvesa tā pati drūmā vientulība un iznīcība; vasaras debesu līksmais gai�ums aug�ā pāri �im savā vaļā pa�mestajam dabas klēpim it kā vērta vēl moko�āku gan tuk�uma sajūtu, gan grūtsirdību. Pagriezos un devos at�pakaļ pa to pa�u pauguraino vir�u klaju, mazliet gan no�griezdamās sāņus uz nopluku�o veco koka �ķūni egļu jaunaudzes malā, kur� līdz tam man bija �ķitis mazsva�rīgs pla�ajā, pirmatnējā ezera panorāmā.

Piegājusi tuvāk, redzēju, ka �ķūnī kādreiz glabātas lai�vas un acīmredzot vēlāk mēģināts pārtaisīt to par lapeni, noliekot iek�ā egļu dēļu solu, da�us ķeblī�us ūn galdu. Iegāju un uz brīdi apsēdos atvilkt elpu.

īsu brīdi pasēdējusi, es atskārtu, ka mana straujā elpa tā ērmoti atbalsojas kaut kur zemāk. Vērīgi ieklausījos: kāds it kā elpoja klusu, bie�i un nevienmērigi, Un skaņa likās nākam tie�i no solapak�as. Man ir dzelzs nervi, ta�u �oreiz es bailēs pielēcu kājās, uzsaucu, nesaņēmu atbildi, sadū�ojos un paskatījos zem sola.

Tur, ierāvies pa�ā attālākajā kaktiņā, gulēja mana pār�bīļa nelaimīgais iegansts nopluku�a suņa izskatā � meln�balts spaniels. Nabags vārgi iesmilkstējās, kad paskatī�

jos un uzsaucu, bet kustēties nepakustējās. Pavilku solu nost un aplūkoju �uneli tuvāk. Nabaga �uneja acis ātri kļuva blāvas, un uz spīdīgajiem baltajiem sāniem sārtoja asinis. Vājas, nevarīgas, mēmas radības nelaime laikam ir pati bēdīgākā no �īspasaules drūmajām ainām. Paņēmu nabaga �uneli klēpī, cik vien saudzīgi varēdama, tā ka viņ� gulēja tikpat kā �ūpaļtīklā, jo apņēmu tam apkārt vēl svārku priek�u. Tā es nesu nabaga radībiņu mājās, cik saudzīgi un naski vien varēju.

Priek�namā neviena nemanījusi, devos tūlīt uz savu istabu, uz veca lakata saklāju sunim guļvietu un paraus�tīju zvanu. Atnāca neiedomājami tukla un ra�ena ista�bene, turklāt tik aizkustino�i stulba, ka būtu izvedusi no pacietības pat svēto. Meitenes platais, trulais ģīmis tik tie�ām izplūda smaidā, ieraugot uz grīdas ievainoto radī�jumu.

��� Par ko jums nāk smiekli? � es noprasīju tik bargi, it kā tā būtu mana kalpone. � Vai zināt, kam tas suns pieder?

��� Nē, mis, nudien nezinu � Viņa apklusa un palū�kojās uz spaniela asiņaino sānu. Pēk�ņi pār meiteni nāca apskaidrība, un gau�ām apmierināta, stulbi ķiķinādama, viņa rādīja uz pu�umu. � Tas ir Bakstera pirksts, citādi nebūs!

Biju tā apskaitusies, ka daudz netrūka un es būtu viņu ieplaukājusi.

���� Baksters? � es noprasīju, � Kas ir �is necilvēks, kuru jūs saucat par Baksteru?

Meitietis jau atkal smaidīja un �oreiz vēl saulaināk.

���� Ak tu tētīt! Baksters ir me�sargs un, tiklīdz mana sve�u suni vazājamies apkārt, tūlīt �auj nost. Tas ir viņa pienākums, mis. �is jau laikam nebūs dzīvotājs. Re, kur lode gājusi iek�ā! Tas ir Bakstera pirksts, kad es jums saku, Bakstera pirksts, mis, un Bakstera pienākums.

Man ienāca prātā grēcīga doma: kaut �is Baksters būtu nokniebis to stulbo meitieti, nevis suni. Redzēdama, ka viss velti, ka �ī neglābjamā dumiķe nebūs tā, kas man palīdzēs atvieglināt nabaga dieva radības cie�anas, liku, lai viņa nodod sveicienu saimniecības vadītājai un pa�aicina to �urp. Viņa izgāja ar to pa�u plato smaidu. Vēr�dama ciet durvis, viņa vēl klusītēm nopurpināja:

���� Bakstera pirksts un Bakstera pienākums, citādi ne�būs.

Saimniecības vadītāja, kaut cik skolota un attapīga būdama, vēl uznesa mazliet piena un silta ūdens. Ierau�got suni, viņa nobālēja un pakāpās soli atpakaļ.

���� Ap�ēliņ! � viņa iekliedzās. � Tas ta�u misis Kete�rikas suns.

���� Kā jūs teicāt? � Es stāvēju kā ar āmuru pa pieri dabūjusi.

���� Misis Keterikas suns. Jūs, mis Helkūma, laikam esat pazīstama ar misis Keteriku?

���� Nē. Bet esmu par viņu dzirdējusi. Vai viņa dzīvo �eit? Vai viņa dabūjusi kādu ziņu no meitas?

���� Nē, mis Helkūma. Pati bija atnākusi apklau�ināties,

���� Kad?

���� Nupat vakar. Kāds esot viņai stāstījis, ka �ai pusē manīta sve�iniece, pēc apraksta ļoti līdzīga viņas meitai. Mūsu ausīs gan nekas nav nācis, ciematā ari neviens ne�zināja sacīt, kad aizsūtīju apjautāties, paklausīdama misis Keterikas lūgumam. Viņa nudien bija paņēmusi līdzi �o nabaga mazo plu�ķi, pati redzēju, kā tas aiztipināja viņai nopakaļis. Nabadziņ� būs jaunaudzē apalojies un tur arī dabūjis lodi ribās. Kur jūs, mis Helkūma, viņu uzgājāt?

���� Vecajā �ķūnīti pie ezera.

���� Jā, tur jaunaudze beidzas, nabadziņ�, jādomā, aiz�vilcies līdz tuvākajai paspārnei, lai tur nomirtu. Tā suņi mēdz darīt. Apslapiniet tam lūpas ar pienu, mis Helkūma, es tikmēr apmazgā�u brūci. Baidos, ka būs jau par vēlu. Un tomēr pamēģināsim.

Misis Keterika! �is vārds vēl arvien skanēja man ausīs, it kā saimniecības vadītāja man par pārsteigumu būtu izrunājusi to nupat. Kamēr par abām apkopām suni, man ienāca prātā Voltera Hārtraita brīdinājums: �Ja kādreiz jums vēl gadās sastapt Annu Keteriku, tad nepalaidiet to garām tik viegli kā es.� Atrazdama �o ievainoto spa- nielu, uzzinu, ka misis Keterika ir iegriezusies Blekvo�terparkā, un �is fakts savukārt var aizvest krietni tālāk. Es nolēmu nelaist garām izdevību un lūkot kaut ko izdibināt.

���� Jūs teicāt, ka misis Keterika dzīvo tepat tuvumā? � es jautāju.

���� Nē, mīļā, nē! � saimniecības vadītāja atbildēja. � Viņa dzīvo Velmingemā, grāfistes viņā malā � vis�maz savas divdesmit piecas jūdzes no �ejienes.

���� Jūs dro�i vien sen jau pazīstat misis Keteriku?

���� Nē, nemaz, mis Helkūma, vakar redzēju pirmoreiz. Protams, biju par viņu dzirdējusi, sers Persivals esot bijis lik laipns un palīdzējis ievietot viņas bērnu patversmē. Misis Keterika ir diezgan neparasts, bet pēc skata ļoti cienījams cilvēks. Likās pagalam izsista no sliedēm, uzzi�na jusi, ka baumām nav pamata, vismaz neviens no mums nebija dzirdējis, ka viņas meita būtu manīta �ai pusē.

���� Interesanti gan, � es turpināju, cenzdamās vilkt sarunu garumā. � Kaut es būtu atbraukusi agrāk, tad mēs vakar būtu redzēju�ās. Vai viņa bija braukusi uz ilgāku laiku?

���� Jā, � saimniecības vadītāja atbildēja, � kādu laiku viņa uzkavējās. Un dro�i vien būtu palikusi vēl ilgāk, ja mani nepasauktu prom parunāt ar sve�u d�entl�meni � d�entlmeni, kas bija ieradies apvaicāties, kad mēs gaidām seru Persivalu atpakaļ. Misis Keterika pie�cēlās un tūlīt gāja projām, padzirdēju�i, kādā nolūkā ciemiņ� nācis. �ķiroties vēl piekodināja neteikt seram Per�sivalam, ka viņa te bijusi. Man likās savādi, ka var pra�sīt kaut ko tādu no cilvēka, kuram �ai namā tik atbildīgs postenis.

Arī man likās savādi. Sers Persivals Limrid�ā nudien bija mani pārliecinājis, ka viņ� lieliski saprotas ar misis Keteriku. Ja tā būtu, kāpēc tad viņa piekodinājusi, lai seram Persivalam nebilst ne vārda, ka viņa te bijusi?

Manidama, ka saimniecības vadītāja gaida, lai izsaku savas domas par misis Keterikas dīvainajiem atvadu vār�diem, es teicu:

���� Viņa dro�i vien negribēja lieku reizi satraukt seru Persivalu, ar savu apciemojumu atgādinādama, ka pa�zudusī meita vēl nav atrasta. Vai viņa daudz runāja par meitu?

���� Tikpat kā nemaz, � saimniecības vadītāja atbildēja. � Viņa lielākoties runāja par seru Persivalu un sīki un smalki izpra�ņāja, kādas zemes viņ� izbraukājis un kāda liekoties jaunā kundze. �ķita vairāk saīgusi un apmulsusi nekā nobēdājusies, ka viņai nav izdevies atrast meitu �ai pusē. Atceros viņas pēdējos vārdus: �Diezgan mek�lēts, diezgan, kundze, es viņu uzskatu par zudu�u.� Un tūlīt viņa atkal sāka pra�ņāt par lēdiju Glaidu � vai viņ^a glīta, laipna, piemīlīga, veselīga, jauna? Ak mīļā! Es domāju, kad tas reiz beigsies. Redziet, mis Helkūma! Viņa cie�anas jau ir galā!

�unelis bija nobeidzies. Klusiņām iesmilkstējies, tas uz mirkli bija sarāvies krampjos, tie�i tobrīd, kad saim�niecības vadītāja izrunāja pēdējos vārdus �piemīlīga, veselīga, jauna�. Tas bija noticis tik biedino�i spēji � viens mirklis, un nabaga radījums jau gulēja bez dzīvī�bas.

Pulksten astoņos

Tikko piecēlos no pusdiengalda, pie kura biju sēdē�jusi glu�i viena. Saulriets sārti gailē kuplajā lapotnē, kas redzama pa logu, un es atkal �ķirstu dienasgrāmatu, lai kaut cik nomierinātos, tādā nepacietībā gaidīdama pār- rodamies ceļiniekus. Pēc maniem aprēķiniem, viņiem jau vajadzēja būt klāt. Cik rāms un vientuļ� ir �is nams mie�gainajā vakara klusumā! Ak mū�s! Cik ilgi vēl jāgaida, lidz izdzirdē�u piebraucam karieti un metī�os Loras ap�kampienos?

Nabaga �unelis! Pati pirmā diena Blekvoterparkā man saistīta ar nāvi, lai arī tas bija tikai noklīdis suns.

Velmingema � Pār�ķirstot �īs intīmās lappuses, atce�ros, ka tā sauc pilsētiņu, kur dzīvo misis Keterika. Viņas vēstulite ir vēl pie manis, atbilde uz zīmīti, kuru sers Persivals man piespieda uzrakstīt, lai izpra�ņātu par vi�ņas nelaimīgo meitu. Tuvākajās dienās, tiklīdz patrāpī�sies piemērots brīdis, es ņem�u �o vēstuli vizītkartes vietā, iepazī�os ar misis Keteriku un pati sarunā centī�os kaut ko izdibināt. Es nesaprotu, kāpēc viņa negrib, lai sers Persivals uzzinātu, ka viņa �eit bijusi, un, galu galā, es nemaz neesmu tik pārliecināta, kā apgalvo saimniecī�bas vadītāja, ka viņas meita Anna �ai pusē nav manīta. Diez ko �ajā kritiskajā brīdī teiktu Volters Hārtraits? Nabaga lādzīgais Hārtraits! Man jau sāk pietrūkt viņa godīgā padoma un stingrā pleca.

Es kaut ko dzirdēju, pavisam dro�i. Vai lejā nenodu- nēja soļi? Jā! Es dzirdu pakavu klaboņu, dzirdu riteņu rīboņu . .,

1. jūlijā

Pārbraucēju saceltā kņada jau bija rimusi. Kop� ceļo�tāju pārra�anās bija apritēju�as divas dienas, un ar �īm

divām dienām pietika, lai mūsu jaunā dzive Blekvoter�parkā ieietu ierastajā gultnē. Un atkal varu uz brītiņu mierīgi apsēsties pie dienasgrāmatas un turpināt savus ierakstus.

Laikam jāsāk ar dīvaino vērojumu kop� Loras atgrie��anās.

Kad ģimenes locekļi vai tuvi draugi �ķiras, viens aiz�brauc uz ārzemēm, otrs paliek mājās, �ī rada vai drauga pārbrauk�ana vienmēr nostāda mājās paliku�o radu vai draugu it kā zaudētāja lomā, abiem sastopoties. Pēk�ņi saskaroties ar jaunajiem uzskatiem un jaunajiem para�dumiem, kas apgūti ar tādu dedzību, un salīdzinot tos ar vecajiem uzskatiem un vecajiem paradumiem, kas nevi�ļus saglabāti, pirmajā brīdī var likties, ka starp �iem tu�vajiem radiem un draugiem nav vairs agrākās sirsnības, piepe�i pretī dve� saltums, kuru neviens nav gaidījis un ari nespēj apvaldīt. Kad pirmais tik�anās prieks bija sa�

placis, kad mēs rokrokā ar Loru bijām apsēdu�ās, lai at�gūtos un nomierinātos, pirms spējam runāt, es tūlīt sa�jutu �o saltumu un redzēju, ka arī viņa to jūt. Tas daļēji jau ir izkliedēts, kad esam atgriezu�ās pie senajām iera��ām, un dro�i vien drīzumā izzudīs pavisam. Bet tas katrā ziņā noteica pirmos iespaidus pēc Loras atgrie�anās, un tie�i tāpēc es �eit ieminos par �o atsve�inātības jjajūtu.

Viņa pārliecinājās, ka esmu tā pati Mariona, bet es savukārt pārliecinājos, ka viņa ir pārvērtusies.

Pārvērtusies ir āriene un vienā ziņā arī raksturs. Es nevaru tie�i apgalvot, ka viņa nav vairs tik skaista kā agrāk, varu tikai apgalvot, ka viņa nav vairs tik skaista manās acīs.

Citi, kas neskatās uz viņu ar manām acīm un ar manām atmiņām, varbūt domā, ka viņa kļuvusi vēl skaistāka. Viņas seja kļuvusi sārtāka, apaļāka, vaibsti noteiktāki, stāja stingrāka, kustības dro�ākas un dabiskākas nekā meitas gados. Bet, kad skatos uz viņu, pietrūkst kaut kā tāda, kas piemita dzīvespriecīgajai Lorai Fērlijai un ko es nekādi nespēju atrast lēdijā Glaidā. Agrāk viņas sejā bija svaigums, liegums, mū�am mainīgais un tomēr mū��am nemainīgais maigais skaistums, kura burvība nav vārdos izsakāma un, kā nabaga Hārtraits bie�i mēdza teikt, nav arī krāsās attēlojama. �īs burvības vairs nav. Man �ķita, ka redzu uz brīdi atplaiksnām vāru atblāzmu, kad viņa nobālēja, satraukta par mūsu pēk�ņo satik�a�nos atbrauk�anas dienas vakarā, bet vēlāk to vairs nekad nemanīju. Neviena viņas vēstule nebija sagatavojusi mani �ādām pārmaiņām. Glu�i otrādi, tās bija vedināju��as uz domām, ka vismaz ārēji viņa pēc laulībām nebūs pārvērtusies Varbūt aplam esmu lasījusi �īs vēstules un �obrīd tikpat aplam lasu viņas sejā? Nav svarīgi! Vai nu �ai pusgadā viņas skaistums ir nobālējis vai uzplaucis, �īs �ķir�anās dēļ viņa man kļuvusi vēl dārgāka, un tas katrā ziņā ir viens labums no �īm laulībām!

Otrā pārvērtība � rakstura pārvērtība mani nepār�steidza, jo biju uz to jau sagatavojusies, sprie�ot pēc vēstuļu toņa. Tagad, kad viņa atkal ir mājās, viņa par savu laulības dzīvi runā tikpat izvairīgi kā visus �os se��us mēne�us, kad varējām sazināties tikai rakstiski. Jau pēc pirmā mēģinājuma pievērsties �ai aizliegtajai tēmai viņa ar plaukstu aizklāja man muti ar tādu skatienu un �estu, kas lika ar aizkustinājumu, gandrīz ar sāpēm atce�rēties viņas bērnibu ur aizgāju�ās gai�ās dienas, kad mums nebija nekādu noslēpumu.

� Kad vien abas paliksim divatā, Marion, � viņa sa�cīja, � mums būs priecīgāk un jautrāk, ja mēs samieri�nāsimies ar manu laulību un runāsim un domāsim par to pēc iespējas mazāk. Es tev, mīļā, neslēptu itin neko, � viņa turpināja, satraukumā atsprādzēdama un aizsprādzē�dama manu jostu, � ja varētu runāt tikai par sevi. Bet tad ir jārunā arī par manu vīru, un, ja nu esmu viņam pielaulāta, laikam saprātīgāk būs izvairīties no �ādām runām gan viņa, gan tevis, gan manis pa�as labad. Es negribu teikt, ka �ādas runas apbēdinātu tevi vai mani, es nekādā ziņā nevēlos, lai tu tā domātu. Bet� man tā gribas justies laimīgai, kad atkal esam kopā, un gribas, lai arī tu justos tikpat laimīga� � Pēk�ņi viņa aprāvās pusvārdā, pārlaida acis istabai, manai istabai, kur mēs sarunājāmies. � Ak! � viņa iekliedzās, priekā sasizdama plaukstas. � Vēl viena sastap�anās ar senu draugu! Tava eta�ere, Mariona .. . mazā, mī|ā, vecā, apbru�ātā zīda kok�snes eta�ere � Kā es priecājos, ka esi atvedusi to līdzi no Limrid�as! Un tas �ausmīgais, smagais vīrie�u lietussargs, kuru tu vienmēr ņēmi līdzi pastaigā, kad bija lietus! Bet pats galvenais tomēr ir �īs mīļās, noslēpumainās, gudrās acis, kas atkal raugās manī! Sai istabā es jūtos glu�i kā mājās. Ko mēs varam darīt, lai tā vēl vairāk atgādinātu mājas? Tēva portretu es turē�u tavā istabā, nevis sa�vējā un visus no Limrid�as atvestos mazos dārgumus glabā�u te � un mēs diendienā stundām ilgi sēdēsim te, �ais �etrās draudzīgajās sienās. Ak, Marion! � viņa teica, pēk�ņi nomezdamās uz mazā soliņa man pie kājām un domīgi vērdamās manī. � Apsoli, ka tu nekad nepre�cēsies un nekad nepametīsi mani. Ir egoistiski tā runāt, bet daudz labāk ir palikt neprecētai� ja vien � ja vien stipri neiemīli savu vīru � Bet tu ta�u nevienu citu ne- iemīlēsi tā kā mani, vai ne? � Viņa atkal apklusa, salika manas rokas krusteniski un piespieda vaigu pie tām. � Vai pēdējā laikā esi rakstījusi daudz vēstuļu un saņē�musi daudz atbil�u? � viņa jautāja zemā, pēk�ņi pār�vērstā balsī. Es sapratu, ko viņa ar to grib jautāt, bet neuzdrīkstējos skubināt viņu uz �ādām runām. � Vai no viņa nav nekādu ziņu? � Lora neatlaidās un, it kā iz�lūgdamās piedo�anu par savu pārdro�ību, skūpstīja ma�nas rokas, uz kurām vēl joprojām atdusējās viņas galva.

� Vai viņ� ir vesels un laimīgs, kā viņam veicas darbs? Vai viņ� ir jau atguvies � un aizmirsis mani?

Viņai nevajadzēja tā jautāt. Vajadzēja atcerēties pa�as apņem�anos torīt, kad sers Persivals paziņoja, ka sade�rinā�anos neatsauks, un kad viņa atdeva man uz visiem laikiem albumiņu ar Hārtraita zīmējumiem. Bet ak vai! Kur ir tāds nekļūdīgs cilvēks, kuram da�kārt nepietrūktu gribasspēka turēt vārdu un nepiekāpties? Kur ir tāda sieviete, kas spētu izraut no savas sirds patiesi iemīlēta cilvēka tēlu? Grāmatās lasām, ka �ādi pardabiski radī�jumi ir dzīvoju�i, bet ko �īm grāmatām atbild mūsu pa�u pieredze?

Es necentos viņu pārliecināt, varbūt tāpēc, ka es tik tie�ām pratu novērtēt �o drosmīgo vaļsirdību un apzinā�jos, ka cita to neuzticētu pat sirdsdraudzenei, varbūt tā�pēc, ka ar sirdi jutu un sapratu, ka es būtu jautājusi

tāpat un domājusi tāpat. Godīgi atzinos, ka pēdējā laikā neesmu viņam rakstījusi un neesmu arī neko par viņu dzirdējusi, un tad pievērsos mazāk bīstamām tēmām.

Mani ļoti skumdināja �ī saruna � pirmā atklātā sa�runa pēc Loras pārbrauk�anas. Pārmaiņas, kas radu�ās mūsu attiecībās pēc viņas laulībām, pirmoreiz mū�ā �ķir�damas mūs ar kaut kādu aizliegtu tēmu; grūtsirdīgā pār�liecība, ka viņa nevēlas atzīties, ka pietrūkst sirds siltuma, jūtu saskaņas ar vīru; moko�ā apziņa, ka vēl arvien dziļ- dziļi viņas sirdī ir (lai cik naivi, lai cik nepelnīti) �īs visu ārdo�ās, nesaraujamās saites, � �ie atklājumi skumdinātu jebkuru citu sievieti, kas būtu viņai tā pieķērusies un tā justu līdzi kā es.

Ir tikai viens mierinājums, kad domas tik skumjas, un �o mierinājumu es meklēju un arī atradu. Viņas pievil�cība un maigums, spēja pieķerties ar visu sirdi, bezgala sievi�ķā burvība, ar kuru viņa ikvienam kļuvusi par acuraugu un iepriecinājumu, � tas viss bija atgriezies reizē ar pa�u Loru. Par citiem iespaidiem es gan brī�iem tā kā �aubos. Par �o vienu � pa�u galveno, pa�u la�bāko � es pārliecinos ar katru brīdi vairāk un vairāk.

Bet tagad pievērsīsimies Loras ceļabiedriem. Vispirms manu uzmanību saista laulātais draugs. Vai esmu manī�jusi kādus pavērsienus serā Persivala pēc viņa atgrie�a�nās, lai es būtu pai viņu labākās domās?

Diez vai var tā teikt. Acīmredzot pēc atgrie�anās viņu piemeklēju�as sīkas nepatik�anas un sare�ģījumi, un nav cilvēka, kur� �ādos apstākļos parādītu sevi no vislabākās puses. �ķiet, viņ� kļuvis kalsnāks nekā pirms aizbrauk��anas no Anglijas. Smagais klepus un nepatīkamā neie�cietība katrā ziņā vēl vairāk manāma. Viņ� vairs neiz�turas, vismaz pret mani, tik vēlīgi kā senāk. Pārbrauk�a�nas vakarā viņ� nesasveicinājās ar mani tik ceremoniāli up pieklājīgi kā agrāk � nekādu laipnu apsveikuma runu, ne miņas no īpa�a iepriecinājuma, ieraugot mani, � nekā, tikai a�s rokas spiediens un strupi vārdi: �Svei�cināta, mis Helkūma! Prieks jūs atkal redzēt!� Viņ� pret mani izturējās tā, it kā es būtu kāds nedzīvs Blekvoter- parkas priek�mets, kuru ieraugot īstajā vietā viņ� jūtas apmierināts un tad vairs neceļ par to ne ausu.

Vīrie�u raksturs parasti vislabāk izpau�as savās mā�jās, ārpus kurām viņi cen�as to mazliet apvaldīt; sers Persivals jau paguvis izrādīt savu slimīgo tieksmi, kuru līdz tam vismaz es nebiju manījusi: katram sīkumam va�jag kārtīgi stāvēt savā vietā. Ja es bibliotēkā paņemu grāmatu un atstāju to uz galda, viņ� seko man un no�liek to atpakaļ. Ja pieceļos no krēsla un atstāju to tur, kur biju sēdējusi, viņ� kārtīgi atliek to atpakaļ pie sie�nas. Viņ� paceļ no paklāja nejau�i nobiru�u ziedlapiņu un purpina pie sevis tik īgni, it kā tās būtu karstas og�les, kas izdedzināju�ās paklājā caurumu; tiklīdz galda- drānā mana kroku vai nazis nav nolikts uz pusdienu galda īstajā vietā, viņ� nikni klūp virsū sulaiņiem, it kā tie būtu viņu personīgi aizvainoju�i,

Jau ieminējos par sīkajām nepatik�anām, kas likās viņu kaitinām kop� atbrauk�anas dienas. Ar tam varbūt arī lielā mērā izskaidrojama nepatīkamā pārvērtība, kuru es vēroju viņā. Mēģinu sev iestāstīt, ka tā arī ir, jo ļoti negribas sevi sarūgtināt un zaudēt cerības. Pēc ilgas prombūtnes ikvienam būtu smagi spert kāju pār sava nama slieksni, kur tevi gaida nepatik�anas, un sers Per�sivals �o grūto soli spēra manā acu priek�ā.

Tai vakarā saimniecības vadītāja iznāca man līdzi ves�tibilā sagaidīt kungu, jauno kundzi un viņu viesus. Viņu ieraudzījis, sers Persivals tūlīt apvaicājās, vai pēdējās dienās kāds nav iegriezies. Saimniecības vadītāja iebil- dās, kā jau bija iebildusies man, par sve�o d�entlmeni, kas apjautājies, kad pārradī�oties kungs. Sers Persivals tūlīt noprasīja, kā sauc d�entlmeni. Vārds nav ticis mi�nēts. Kadā nolūkā nācis? Arī tas nav minēts. Kāds viņ� izskatījies? Saimniecības vadītāja mēģināja atcerēties, ta�u nebija manījusi neko īpa�u, lai kungs pēc apraksta varētu pazīt �o bezvārda ciemiņu. Sers Persivals sarauca pieri, dusmigi piecirta kāju un iegāja iek�ā, nelikdamies zinis ne par vienu. Grūti pateikt, kāpēc �āds nieks viņu tā aizkaitināja, bet aizkaitināts viņ� bija ne pa jokam, tas nu bija skaidri redzams.

Varbūt labāk būs, ja es atturē�os no kategoriskiem spriedumiem par viņa manierēm, runas veidu un izturē��anos pa�a mājās, kamēr viņ� nav ticis vaļā no ba�ām, vienalga, kādas tās būtu, kuras viņu tobrīd slepus tir�dīja. Pār�ķir�u lappusi un pagaidām atstā�u Loras laulāto draugu mierā.

Tagad pienākusi kārta abiem viesiem � grāfam un grāfienei Fosko. Vispirms aprakstī�u grāfieni, lai drīzāk tiktu no �īs sievietes vaļā. �

Lorai nudien nevarēja pārmest, ka viņa būtu pārspīlē�jusi, rakstīdama man, ka tiekoties es krustmāti vairs ne�pazītu. Nekad vēl nebiju redzējusi, ka laulības dzīve tā pārvēr� sievieti, kā tas bija noticis ar grāfieni Fosko.

Kad viņa vēl saucās Eleonora Fērlija (trīsdesmit septī�tajā mū�a gadā), viņa nemitīgi gvelza niekus un nemitīgi gandēja dzīvi nabaga vīrie�iem ar sīkiem untumiem un �antā�u, ar kādu nereti iedomīga un dumja sieviete ap�ved ap stūri gau�ām pacietīgo vīrie�u dzimumu. Kļuvusi grāfiene Fosko (�etrdesmit tre�ajā mū�a gadā), viņa va�rēja stundām ilgi sēdēt un nebilst ne pu�plēsta vārdiņa, it kā nemaz nebūtu dzīvs cilvēks. Bezjēdzīgi smieklīgās sprogas, kas nokarājās pār abiem vaigiem, tagad pārvēr�tu�ās īsās, stīvās, mazās cirtiņās, kādas redzamas vienīgi

senlaiku parūkās. Galvā viņai ir aube, un pirmoreiz pa visiem �iem gadiem, kop� vien atceros, viņa izskatās pēc labāko aprindu sievietes. Neviens (par viņas viru, pro�tams, nerunājot) nemanītu viņā to, ko agrāk saskatīja katrs, � es runāju par sievietes skeleta struktūru virs atslēgas kaula un lāpstiņām. Ģērbusies melnā vai pelēkā tērpā ar augstu, stāvu apkakli, apģērbā, par kādu meitas gados viņa būtu ņirgājusies vai �ausminājusies, kāds nu kuro reizi garastāvoklis, viņa klusi sē� kaut kur savā nodabā; kaulainie, baltie pirksti (tik kaulaini, ka ādas poras izskatās krītainas) nemitīgi ap kaut ko knibinās � vai nu darbojas ar apnicīgu �uvekli, vai ari tin cigareti pēc cigaretes, kad grāfam sevi�ķi iekārojies dūma. Tais retajos mirkļos, kad saltās, zilās acis novēr�as no darba, tās parasti uzmeklē laulāto draugu ar mēmu pazemīgu jautājumu, kādu esam paradu�i lasīt uzticama suņa acīs. Vienīgais, kas liecināja, ka zem �īs ledainās atturības tomēr vēl patvēries kāds iek�ējs siltums, tā bija greiz�sirdība, kas izlauzās vienu vai divas reizes, ne vairāk, � apvaldīta zvēriska greizsirdība pret jebkuru no mājas iemītniecēm (pat pret istabenēm), ar kuru grāfs pārmij pa vārdam vai kurai tikai uzmet aci bez īpa�a nolūka. Ja �o sīkumu neliekam vērā, jāsaka � rīts vai vakars, diena vai nakts, istabā vai laukā, labā vai sliktā laikā, viņa ir auksta kā statuja un tikpat necaurredzama kā ak�mens, no kura �ī statuja veidota. Vispārības labad �ī necerētā pārvērtība katrā ziņā ir solis uz labo pusi, jo tagad viņa ir pieklājīga, klusa, neuzplijīga sieviete, kas nekad nemaisās pa kājām. Kāda viņa ir kļuvusi savā dzi�ļākajā būtībā � labāka vai sliktāka �, tas ir cits jautā�jums. Da�u reizi esmu pamanījusi viņas sakniebtajās lū�pās pēk�ņi pārvēr�amies vaibstus un rāmajā balsī saklau�sījusi jaunas notis, kas vedināt vedina uz domām, ka pa�reizējā nomāktība slēpj bīstamas rakstura izpausmes, kurām viņa kādreiz mēdza ļaut pilnu vaļu. Iespējams, ka es dziļi maldos, tā domādama. Man tomēr �ķiet, ka es nebū�u kļūdījusies. Dzīvosim � redzēsim.

Un pestelis, kas pastrādājis tādus brīnumdarbus, � sve�zemnieks, kas pratis izdresēt �o kādreiz niķu un stiķu pilno anglieti tā, ka pat radi to vairs nepazīst, � pats grāfs? Ko lai saka par grafu?

īsi sakot, viņ� arī izskatās pēc tāda, kas spēj saņemt gro�os kuru katru. Ja viņ� būtu apprecējis nevis sievieti, bet tīģerieni, viņ� piejaucētu arī to. Ja viņ� būtu appre�cējis mani, es viņam tāpat tītu cigaretes, tāpat turētu muti ciet, tiklīdz viņ� uzmestu man aci, kā viņa laulātā draudzene tur savējo.

Es gandrīz baidos atzīties pat �im mēmajam papīram. �is cilvēks ir pamodinājis manu interesi, savaldzinājis mani, novedis mani tik tālu, ka iepaticies man. Divās īsās dienās viņ� iekarojis manu labvēlību un cieņu, un, kā viņ� �o burvestību pastrādājis, tas iet pāri manai sapra�anai

Es brīnos un nevaru vien nobrīnīties: tiklīdz viņu iedomājos, viņ� skaidri nostājas man acu priek�ā � daudz skaidrāk nekā sers Persivals vai misters Fērlijs, vai Volters Hārtraits, vai kāds cits tālumā. Vienīgais izņē�mums ir pati Lora! Es dzirdu viņa balsi, it kā viņ� būtu runājis �o pa�u brīdi. Atceros katru vakar teikto vārdu, it kā es to nule dzirdētu. Kā lai viņu aprakstu? Viņa ārienē, apģērbā un manierēs ir tādas savdabības, par ku�rām es bez �ēlastības būtu zobojusies, ja tas nebūtu viņ�, bet kāds cits. Kāpēc gan �oreiz nespēju zākāties par tām, kāpēc nespēju izsmiet viņu?

Vispirms jau viņ� ir neiedomājami resns. Līdz tam es vienmēr biju jutusi īpa�u nepatiku pret pilnīgiem cilvē�kiem. Esmu vienmēr ap�aubījusi izplatīto uzskatu, it kā �ādi resnu|i pēc savas dabas esot lāga dvēseles, jo tad jau iznāk, ka tikai mīkstsirdīgie spēj apvelties miesās, it kā tās pāris liekās mārciņas tie�i un labdabīgi noska�ņotu omu, tiklīdz uz kauliem nosēstas �ie tauki. Es katr�reiz esmu apgāzusi abus �os bezjēdzīgos apgalvojumus, minēdama tuklus cilvēkus, kas ir tikpat zemiski, ļauni un ne�ēlīgi kā viņu kārnie un ne�petnie laikabiedri. Es jau�tāju: vai Henrijs Astotais [2] bija lāga vīrs? Vai pāvests Aleksandrs Sestais [3] bija labs cilvēks? Vai tie abi slepkav- nieki misters un misis Maningi nebija aplam izblīdu�i? Kur� gan nezina, ka noīrētās zīdītājas ar savām koka sirdīm jau kļuvu�as leģendāras visā Anglijā, un diez vai daudzas angļu mei�as miesas kuplumā var stāties tām

blakus? Un tādu piemēru ir bez jēgas � mūsdienās un senos laikos, mūsu pa�u zemē un ārzemēs, augstas un ze�mas kārtas ļaudis. Ne par sprīdi neatkāpjoties no �ī rimtā viedokļa, tomēr jāatzīst, ka, lai ari tukluma ziņā grāfs Fosko līdzīgs Henrijam As'otajam, viņ� ta�u vienā dienā iemantoja manu labvēlību kurai par �ķērsli nebija pat viņa �ķebīgais tuklums. Zili brīnumi!

Vai tā būtu viņa seja, kas runā viņam par labu?

Dro�i vien seja. Vispārējos vilcienos viņ� ir apbrīno�jami līdzīgs di�ajam Napoleonam. Viņam ir Napoleona apbrīnojami pareizie vaibsti; viņa sejas izteiksmē ir lielā karavadoņa majestātiskais miers un nesalau�amais spēks. �ī pārsteidzo�ā līdzība ietekmēja mani pati pirmā, bet bez �īs lidzības viņa sejā ir kaut kas tāds, kas atstā ja vēl lielāku iespaidu. Un tas laikam būs meklējams viņa acīs. Nekad vēl nebiju redzējusi tik bezgala dziļas pelēkas acis, un da�brīd tajās pavīd salts, dzidrs, skaists, neatvai�rāms mirdzums, piekaldams manu skatienu un uzvandī�dams izjūtas, kuras nemaz nedrīkstētu uzvandīt. Viņa sejā ir vēl da�as dīvainības. Sejas āda, piemēram, ir ne�parasta, dzeltenīgi bāla un tik ļoti nesaderas ar tum�brū�najiem matiem, ka man pat ir aizdomas, vai viņ� nevalkā parūku; viņ� vienmēr ir kārtīgi noskuvies, sejas āda vi�ņam ir samtaināka un tīrāka no dzimumzīmēm un krun�ciņām nekā man, lai arī (sprie�ot, pēc sera Persivala rēķi�niem) viņam daudz vairs netrūkst no se�desmit. Bet �īs nav būtiskās īpa�ības, ar kurām viņ�, pēc manām domām, at��ķiras no visiem citiem vīrie�iem, kurus man savā mū�ā nācies sastapt. No parastiem vīrie�iem viņu at�ķir, cik varu spriest pa�reiz, acu neparastā izteiksme un nepa�rastā vara.

Varbūt arī viņa manieres un nevainojamā angļu va�loda zināmā mērā palīdzēja izpelnīties manu atzinību. Ar klusu cieņu un patīkamu neatslābsto�u interesi viņ� uz�klausa sievieti, un, kad viņ� runā ar sievieti, viņa balsī jau�ams slēps maigums, kuram, lai nu sakām ko sacīda�mas, mēs neviena nespējam turēties pretī. Viņ� brīvi pār�valda angļu valodu, un arī tas nenoliedzami nāk viņam par labu. Bie�i gadījies dzirdēt, ar kādu ārkārtīgu neat�laidību daudzi itālie�i apgūst mūsu spēcīgo, skarbo zie�meļnieku valodu, bet, kamēr nebiju sastapusi grāfu Fosko, nekad nebiju domājusi, ka ārzemnieks varētu tā apgūt mūsu valodu. Da�kārt pēc viņa akcenta gandrīz nav iespējams uztvert, ka viņ� nav mūsu tautietis, un, kas attiecas uz valodas raitumu, tad diez vai atradīsies daudz īstenu angļu, kas runājot sastostītos tik reti kā grāfs. Teikuma uzbūve da�kārt varbūt ir vairāk vai ma�zāk sve�āda, toties ne reizi vēl neesmu dzirdējusi, ka viņ� lietotu kādu aplamu teicienu vai kaut uz brītiņu aizķertos, meklējot īsto vārdu.

Pat visnenozīmīgākajam �i neparastā cilvēka paradu�mam piemīt kaut kas uzkrīto�i oriģināls un neiedomā�jami pretrunīgs. Lai cik viņ� tukls un lai cik vecs, viņa kustības ir brīnum vieglas un līganas. Pa istabu viņ� staigā tik klusu kā jebkura no mums, sievietēm; vēl vai�rāk � lai arī viņ� atstāj neap�aubāmi gudra un stipra cilvēka iespaidu, viņ� ir slimīgi jūtīgs kā pati vājākā no mums. Pie katra nejau�a trok�ņa viņ� trūkstas tāpat kā Lora. Vakar pat, kad sers Persivals iesita sunim, viņ� sa�rāvās un noskurinājās tā, ka es jutos neveikli, ka salī�dzinājumā ar grāfu man ir daudz cietāka sirds.

Sai sakarībā nāk prātā vēl viena no viņa dīvainībām, kuru līdz �im neesmu pieminējusi, � viņa neparastā pie�ķer�anās sīkiem zvēriņiem.

Da�us no saviem mīluļiem viņ� bija atstājis kontinentā, bet uz �o māju viņ� bija paņēmis līdzi kakadu, divus kanārijputniņus un veselu balto pelī�u saimi. Savus ēr�mīgos lutekļus viņ� aprūpē pats un pieradinājis tā, ka tie pret savu kopēju izturas neiedomājami sirsnīgi un draudzīgi. Kakadu, kas pret ikvienu citu ir bezgala ļauns un viltīgs, �ķiet glu�i vienkār�i samīlējies viņā. Tiklīdz grāfs izlai� putnu no būra, tas uzlec viņam uz ceļgala, tad, skrāpēdamies ar nagiem, rāpjas aug�up pa viņa lielo, vareno stāvu un neiedomājami mīli berzē savu kuplo cekulu gar grāfa dzeltenīgo dubultsmakru. Pietiek tikai pavērt kanārijputniņu būri�a durvis un uzsaukt � un mazā, jaukā, saprātīgā radībiņa bezbailīgi nolai�as uz viņa rokas, un, kad viņ� citu pēc cita izstiepj savus stru�pos pirkstus un uzsauc: �Visi aug�ā!� � putnēni jūsmīgi �ivina ar pilnu krūti, lēkdami pāri visiem pirkstiem, līdz sasniedz īk�ķi. Baltās pelītes mitinās mazā, ko�i izkrāsotā sīku stieplī�u pagodā, kuru grāfs pats gan projektējis, gan izpinis. Pelītes ir gandrīz tikpat paklausīgas kā ka�nārijputniņi un tāpat nemitīgi skraida ārpus būra. Tās lo�ņā pa viņu, palien zem vestes un atkal �aujas laukā un baltas, baltas notupstas pa divām blakus uz viņa va�renajiem pleciem. �ķiet, pelītes viņ� mii pat vairāk nekā pārējos mazuļus, viņ� uzsmaida tām, skūpsta un Sauc tās visvisādos mīlināmos vārdiņos. Ja varētu pieļaut domu, ka �ādas bērni�ķīgas intereses un aizrau�anās piemistu anglim, tad �is anglis laikam gan pats kaunētos par tām un pieaugu�u cilvēku sabiedrībā censtos kaut kā attaisnot �ādas ērmības. Turpretī grāfs acīmredzot nesaskata nekā smieklīga pārsteidzo�ajā kontrastā starp savu vareno stāvu un �iem �ikajiem zvēriņiem. Viņ� mīlinātos ar bal�tajām pelītēm un tērzētu ar putniņiem arī angļu lapsu mednieku sabiedrībā, un vēl ar no�ēlu noraudzītos uz �iem me�oņiem, kas skali smejas par viņu.

Rakstot izklausās gandrīz neticami, bet tik tie�ām tā ir, ka tas pats cilvēks, kas ar vecmeitas sirsnību pieķē�ries savam kakadu un izmanīgi kā leijerkastnieks apie�tas ar baltajām pelītēm, �is pats cilvēks iedvesmas brīdī spēj izteikt tik drosmīgi patstāvīgas domas, ir tik dziļi iepazinis visas pasaules literatūru, tik daudz grozījies augstākajā sabiedrībā gandrīz vai katrā otrajā Eiropas galvaspilsētā, ka varētu k|ūt par izcilu personību jeb�kurā vietā civilizētā pasaulē. �is kanārijputniņu dresē�tājs, �is balto pelī�u pagodas arhitekts (kā sers Persivals pats izteicās) ir viens no ievērojamākajiem ķīmiķiem eksperimentētājiem, un, starp citiem brīni�ķiem izgudro�jumiem, viņ� ir atradis līdzekli, kā pēc nāves cilvēka ķer�meni pārakmeņot, lai tas saglabātos uz mū�u mū�iem. �is tuklais, kūtrais, padzīvoju�ais vīrs, kura nervi ir tā saspringti, ka viņ� salecas no nejau�iem trok�ņiem un satrūkstas, ja kucēnam uz�auj ar rīksti, jau otrā rītā pēc atbrauk�anas nostājās stajļa priek�ā un uzlika roku uz galvas pieķēdētam asinssunim � tik negantam plēsoņam, ka pat zirgu puisis, kas viņu baro, baidās iet tam tuvumā. Mēs abas ar grāfieni to redzējām, un �is skats tik drīz neizies man no prāta, kaut arī tas bija viens mirklis.

���� Piesargieties no suņa, ser! � brīdināja zirgu pui�sis. � Tas klūp stilbos katram!

���� Tikai tāpēc, mans draugs, � grāfs vienā mierā at�teica, � ka jūs visi no viņa baidāties. Paraudzīsim, vai viņ� klups stilbos arī man. � Un viņ� uzlika apaļos dzeltenīgos pirkstus, uz kuriem pirms minūlēm desmit bija tupēju�i kanārijputniņi, briesmīgajam plēsoņam uz galvas, vērdamies tam cie�i acīs. � Jūs, lielie suņi, visi esat gļēvuli, � viņ� nievīgi noteica, noliecies zemu, gan�drīz sunim pie purna. � Tu esi spējīgs saplosīt nabaga kaķēnu, tu no�ēlojamais gļēvuli. Tu esi spējīgs uzklupt izģindu�am diedelniekam, tu no�ēlojamais gļēvuli. Kat�ram, kuru tev izdodas nobiedēt, katram, kas sabīstas no taviem lielajiem apmēriem, taviem neganti atņirgtajiem ilkņiem un slienainās, asinskārās mutes, katram tu klūpi virsū. Tu varētu �ajā pa�ā brīdī iekosties man rīklē, tu nekrietnais, no�ēlojamais kausli, un tu pat neuzdrīksties pacelt uz mani acu, jo es nebaidos no tevis. Varbūt tu vēl pārdomāsi un iecirtīsi zobus manā biezajā kaklā? Tpū! Kur nu! � Viņ� uzgrieza sunim muguru, uzjautri�nāts par mūsu izbrīnu, un suns rātni ielīda atpakaļ būdā.

� Ak! Mana smalkā veste! � viņ� patētiski iesaucās. � Kam man vajadzēja te līst! Nekrietnieka slienas uz- �ļakstīju�ās uz manas vēl diezgan tīrās vestes. � Sie vārdi liecina par vēl vienu nesaprotamu dīvainību. Vi�ņam patīk smalki ģērbties, kā īstam �vītam, un �ais pāris dienās Blekvoterparkā viņam jau manītas �etras lieliskas vestes � visas spilgtas un pat viņam par vaļīgām. ""

Viņa takts un attapība sīkumos ir tikpat ievērības cie�nīgi kā neiedomājamās rakstura pretrunas un bērni�ķi naivās un pieticīgās tieksmes un nodarbības.

Esmu jau pārliecinājusies, ka viņ� nolēmis dzīvot ar visiem mierā un saticībā to īso laika sprīdi, kamēr �eit uzturēsies. Acīmredzot viņ� nopratis, ka nepatīk Lorai (ar savu uzstājību es panācu to, ka viņa pati atzinās), bet arī noskārtis, ka Lorai sevi�ķi patīk puķes. Tiklīdz viņai iekārojas ziedu pu�ķa, viņ� to pasniedz, pats saplūcis un sakārtojis, un, man par lielu uzjautrinājumu, viņ� vien�mēr attapīgi tur gatavībā tādu pa�u ziedu pu�ķi, lai no�mierinātu ledaini greizsirdīgo laulāto draudzeni, pirms tā paguvusi atskārst, ka viņai nodarīta pārestība. Kā viņ� prot izdabāt grāfienei (ļaudīs) � tur ir ko paskatīties. Viņ� klanās, nesauc viņu citādi kā par �manu eņģeli�, viņ� pienes tai klāt uz pirkstiem satupu�os kanārijputni�ņus, lai tie padzied viņai, skūpsta sievai roku, kad viņa pasniedz cigaretes, un sniedz viņai pretī karameles, ku�ras izņem no kabatā paslēptās kārbiņas un rotaļīgi ieliek sievai mutē. Drā�u pātagu, ar kuru viņ� savalda sievu, neviens nav redzējis � tā tiek lietota mājas kārtībā un tiek glabāta aug�ā viņa istabās.

Manu labvēlību viņ� iemantojis ar pavisam citiem pa�ņēmieniem. Viņ� glaimo man, runādams ar mani tik no�pietni un prātīgi, itin kā es būtu vīrietis. Jā! Tiklidz viņ� nav man tuvumā, tā es viņu atmaskoju; es apzinos, ka viņ� man glaimo, apzinos, kad uzkāpju aug�ā savā istabā, un tomēr � pietiek man nokāpt lejā un atkal atrasties viņa tuvumā, un viņ� atkal tin mani ap pirkstu un es atkal jūtos glaimota, it kā nekādas atmasko�anas nebūtu bijis! Viņ� prot apieties ar mani, tāpat kā prot apieties ar savu dzīvesbiedri un Loru, kā prata apieties ar asins- suni staļļa priek�ā, tāpat kā viņ� katru mīļu brīdi tiek galā ar pa�u seru Persivalu. �Mans lāga Persival! Kā man patīk jūsu parupjais angļu humors.� � �Mans lāga Per�sival, kā es priecājos par jūsu nesatricināmo angļa sa�prātu!� Visas ne�ēlīgās replikas, kuras sers Persivals at�ļaujas pateikt par vīrie�a necienīgajām nosliecēm un no�darbībām, viņ� vienā mierā lai� gar ausīm, alla� godā�dams baronetu priek�vārdā, uzsmaidīdams nesatricināmā pārākuma apziņā, paplik�ķinādams viņam uz pleca un vis�ēlīgi samierinādamies ar viņu, tāpat kā labsirdīgs tēvs samierinās ar untumainu dēlu.

�is neparasti oriģinālais cilvēks ir tā uzkurinājis manu ziņkāri, ka es nenocietos un izpra�ņāju seru Persivalu, lai viņ� pastāsta sīkāk par grāfa pagātni.

Sers Persivais vai nu tie�ām maz zina, vai arī negrib stāstīt. Viņ� ar grāfu pirmoreiz sastapies pirms daudziem gadiem Romā kaut kādā bīstamā situācijā, kā jau iepriek� minēju. Kop� tā laika viņi pastavīgi tiku�ies Londonā, Parīzē un Vīnē, tikai Itālijā vairs ne, jo, lai cik tas dīvaini, grāfs jau gadiem ilgi neesot bijis dzim�tenē. Varbūt viņ� kļuvis par kādas politiskas vajā�anas upuri? Katrā ziņā rodas iespaids, ka aiz patriotisma jū�tām viņ� interesējas par katru savu tautieti, kuram paga�dījies nokļūt Anglijā. Jau pirmajā vakarā viņ� apvaicā�jās, cik tālu esot tuvākā pilsēta un vai mums neesot pa�zīstams kāds itālietis, kas būtu tur apmeties. Viņ� tik tie�ām pla�i sarakstās ar daudziem kontinentā, jo viņam pienāk vēstules ar visvisādām neredzētām markām un �orīt pat uz brokastgalda blakus viņa �ķīvim manīju ap�loksni ar kaut kādu milzīgu oficiālu spiedogu. Varbūt viņ� sarakstās ar Itālijas valdību? Un tomēr tas diez kā nesaskan at manu pirmo pieņēmumu, ka viņ� varbūt ir politiskais emigrants.

Cik daudz es rakstu par grāfu Fosko! Un kāda tam visam jēga? � ko. jautātu vecais, labais misters Gilmors savā neiedomājami lieti�ķajā tonī. Bet es varu tikai at�kārtot: pat �ais pāris dienās mani nomocījusi tāda dī�vaina, pa�ai gan tīkama, gan netīkama sajūta, ka grāfs mani valdzina. Laikam būs ņēmis pār mani virsroku, tā�pat kā acīm redzami pievārējis pa�u seru Persivalu. Kā redzu, sers Persivals baidās aizvainot grāfu, kaut arī lā�giem atļaujas apveltīt tuklo draugu ar rupjāku joku.

Varbūt arī es baidos? Savu mū�u nudien neesmu sasta�pusi otru cilvēku, kuru tik ļoti nevēlētos sev par ienaid�nieku. Vai tāpēc, ka viņ� man patīk, vai tāpēc, ka bai�dos no viņa? Chi sa? � kā grāfs Fosko vaicātu dzimtajā valodā. Kas to lai zina?

2. jūlijā

�odien ir vēl kas cits ko pierakstīt, ne tikai pa�as do�mas un iespaidi. Ir ieradies ciemiņ� � ne Lora, ne es nezinu, kas viņ� tāds, un acīmredzot ari sers Persivals nav viņu gaidījis.

Mēs visi sēdējām pie brokastgalda istabā ar jaunajām divviru durvīm, kas veras uz verandu; grāfs (ar kuru tortes gabaliņu notiesā�anā varētu sacensties vienīgi in�ternātskolas meitenes) nupat bija mūs visus sasmīdinājis, visā nopietnībā pieprasīdams vēl ceturto gabalu, kad ienāca sulainis un pieteica viesi.

���� Ser Persival, ir atbraucis misters Merimens un vēlas nekavējoties ar jums runāt.

Sers Persivals sarāvās un paskatījās uz sulaini, paga- lam nobiedēts.

���� Misters Merimens? � viņ� pārjautāja, it kā neticē�dams savām ausīm.

���� Jā, ser Persival, misters Merimens no Londonas.

���� Kur viņ� ir?

���� Bibliotēkā, ser Persival.

Viņ� tūlīt piecēlās no galda un, nebildis ne vārda, iz�steidzās no istabas.

���� Kas ir �is misters Merimens? � Lora jautāja man.

���� Nav ne jausmas. � Tas bija viss, ko es spēju at�bildēt.

Grāfs bija notiesājis ceturto tortes gabalu un piegājis pie galdiņa paraudzīties, kā klājas piktajam kakadu. Uz�tupinājis putnu uz pleca, viņ� pagriezās pret mums.

���� Misters Merimens ir sera Persivala pilnvarotais, � viņ� rāmā garā pavēstīja.

Sera Persivala pilnvarotais! Tā bija tie�a atbilde uz Lo�ras jautājumu, un tomēr �oreiz ar to nepietika. Ja misters Merimens būtu ieradies pēc sava klienta aicinājuma, par viņa iera�anos nebūtu ko brīnīties. Bet, ja likuma kalps brauc no Londonas uz Hemp�īru bez īpa�a uzaicinājuma un ar savu iera�anos ne pa jokam nobaida pa�u nama�tēvu, tad vairs nav divu domu, ka likumīgais viesis atve�dis gau�ām svarīgu un gau�ām negaidītu vēsti � vēsti, kurai jābūt vai nu ļoti priecīgai, vai ļoti bēdīgai, bet kas nekādā ziņā nav parasta vēsts.

Mēs abas ar Loru klusēdamas palikām pie galda un tā nosēdējām vismaz ceturtdaļstundu, lauzīdamas galvu, kas gan atgadījies, un nevarēdamas vien sagaidīt seru Persi�valu. Bet viņ� kā nenāca, ta nenāca, un mēs abas cēlā- mies un gājām prom.

Grāfs, uzmanīgs kā alla�, iznāca 110 kakta, kur bija barojis savu kakadu, ar putnu vēl arvien uz pleca un atvēra mums durvis. Lora un grāfiene Posko izgāja pir�mās. Tiklīdz grasījos abām sekot, viņ� deva man zīmi, lai uzkavējos, un runāja tā pavisam savādi.

���� Jā, � viņ� mierīgi teica, it kā būtu nolasījis manas domas, kuras nebiju paguvusi izteikt, � jā, mis Helkūma, kaut kas ir atgadījies

Es jau gribēju atbildēt: �Es nekad to neesmu teikusi�, bet niknais kakadu saboza apcirptos spārnus un tik grie�zīgi ieķērcās, ka man �ermuļi pārskrēja pār kauliem, un es biju laimīga, ka varēju mesties laukā no istabas.

Lejā pie kāpnēm es panācu Loru. Viņai prātā bija tās pa�as domas, un viņas vārdi izskanēja kā grāfa vārdu atbalss. Nobijusies viņa man klusiņām pa�ukstēja, ka dro�i vien kaut kas atgadījies.

2. jūlijā

Pirms liekos gulēt, jāieraksta vēl da�as rindas.

Pāris stundu pēc tam, kad sers Persivals bija piecēlies no brokastgalda, lai bibliotēkā uzņemtu savu pilnvaroto misteru Merimenu, es gāju ārā vienatnē paklejot pa parku. Kad biju tikusi līdz kāpnēm, bibliotēkas durvis atvērās un iznāca abi d�entlmeņi. Nolēmu viņus netrau�cēt, pagaidīt, kamēr abi iziet cauri vestibilam, un tikai tad kāpt lejā. Kaut arī viņi sarunājās klusinātās balsīs, vārdus viņi izrunāja pietiekami skaidri, lai es tos sadzir�dētu.

���� Esiet bez raizēm, ser Persival, � es dzirdēju sakām pilnvaroto. � Tas viss būs atkarīgs no lēdijas Glaidas.

Biju jau pagriezusies, lai uz brīdi vēl ieietu savā istabā, bet, izdzirdējusi Loras vārdu sve�inieka mutē, paliku stāvam. Protams, noklausīties ir Joti neglīti un apkauno�jo�i, bet parādiet man kaut vienu vienīgu sievieti, kas vienmēr un visur rīkotos saskaņā ar abstraktajiem goda principiem, kad �ie principi rāda ceļu uz vienu pusi, bet pa�as tieksmes un apsvērumi, kas izriet no �īm tieksmēm, rauj pavisam uz pretējo pusi.

Jā, es noklausījos, un līdzīgā situācijā es to darītu at�kal un atkal un, ja citādi nevarētu, tad kaut vai pie�spiestu ausi pie atslēgas cauruma.

���� Vai jūs saprotat, ser Persival? � pilnvarotais tur�pināja. � Lēdijai Glaidai ir jādod savs paraksts lieci�nieka � vai pat divu liecinieku klātbūtnē, ja gribat būt sevi�ķi piesardzīgs, � viņai jāpieliek pirksts pie spie�doga un skaļi jāsaka: �Ar to es apliecinu, ka uzņemos dokumentāras saistibas.� Ja tas tiks izdarīts nedēļas laikā, mums viss lieliski nokārtosies un visi satraukumi būs pāri. Ja ne �

���� Ko jūs gribat teikt ar �o �ja ne�? � sers Persivals viņu pikti pārtrauca. � Ja tas ii jādara, tad ari tiks iz�darīts. To es jums apsolu, Merimen.

���� Lieliski, ser Persival. .. lieliski, bet visu to var no�formēt divējādi, un mums, juristiem, ar to vienmēr jārē�ķinās. Ja gadīsies kaut kādi neparedzēti �ķēr�ļi, varbūt man izdosies viņus pierunāt, lai pagarina vekseļus vēl par trim mēne�iem. Bet kur mēs rausim naudu, kad pie�nāks maksā�anas termiņ� �

���� Pie velna visus vekseļus! Ir tikai viena iespēja dabūt naudu, un es vēlreiz saku � es to dabū�u. Iedze�riet glāzi vīna, Merimen, pirms dodaties ceļā.

���� Ļoti pateicos, ser Persival, ja gribu noķert vilcienu, tad ne brīdi vairs nedrīkstu kavēties. Vai padosiet man ziņu, tiklīdz viss būs nodarīts? Un neaizmirstiet piesar�dzību, kā es jau brīdināju �

���� Protams. Pie durvīm jau gaida divri�i. Mans zirgu puisis aizvedīs jūs līdz stacijai vienā rāvienā! Bend�a- min, zirgus netaupi! Leciet tik iek�ā! Ja misters Meri�mens nokavēs vilcienu, dabūsi vilka pasi! Turieties stin�gri, Merimen, un, ja arī rati apsvie�as, paļaujieties uz velnu � tas savējam neļaus aiziet postā! � Uz atvadām devis savu svētību, baronets apgriezās uz papē�a un iegāja atpakaļ bibliotēkā.

Daudz jau es netiku dzirdējusi, bet ar to pa�u mazu�miņu pietika, lai justos neomulīgi. �is �kaut kas�, kas �bija atgadījies�, skaidri redzams, bija saistīts ar nopiet�nām naudas grūtībām, un, vai seram Persivalam izdo�sies no tām izkulties, tas būs atkarīgs no Loras. Iedomā�joties, ka viņa tiks iepīta vīra slepenajās mahinācijās, mani sagrāba �ausmas, varbūt mazliet pārspīlētas, tāpēc ka pati no �ādiem darījumiem neko lielu nejēdzu un vairs itin nemaz neuzticos seram Persivalam. Es negāju vis laukā, kā biju nolēmusi, bet tūlīt devos uz Loras istabu, lai pastāstītu, ko biju dzirdējusi.

Es biju pārsteigta, ar kādu savaldību viņa uzklausīja �īs nepatīkamās vēstis. Viņa acīmredzot pazīst vīra rak�sturu un pārzina viņa finansiālo stāvokli labāk, nekā biju iedomājusies.

���� Tie�i no tā es baidījos, � viņa teica, � kad dzir�dēju par sve�o viesi, kas bija atteicies nosaukt savu vārdu.

���� Un kas bija �is d�entlmenis, kā tu domā? � es vai�cāju.

���� Kāds, kuram ir nopietnas pretenzijas pret seru Per�sivalu, � viņa atbildēja, � un kur� ir par iemeslu mis�tera Merimena apciemojumam �odien.

���� Vai tu kaut ko zini par �īm pretenzijām?

���� Nē, sīkāk neko nezinu.

���� Tu neko neparaksti, Lora, iekams neesi izlasījusi!

���� Protams, ne, Marion! Godīgi un nenodarot nevie�nam pāri, es viņam palīdzē�u, cik tas būs manos spē�kos . .. kaut vai tālab, lai mēs abas, mijā, varētu dzīvot mierīgi un laimīgi. Bet es nedarī�u neko tādu, par ko ne�bū�u īsti dro�a, ka man kādā jaukā dienā pa�ai nav par to jākaunas. Un tagad pietiks par to runāt. Tev galvā cepure. Ja nu mēs pastaigātos pa dārzu un kaut kā bez�darbībā aizvadītu �o pēcpusdienu?

Izgāju�as ārā, mēs tūlīt meklējām paēnu.

Staigādamas nokļuvām klajākā vietā mājas priek�ā, kur ieraudzījām grāfu Fosko gausi �āpojam �urpu turpu pa mauriņu un gozējamies jūlija pēcpusdienas svelmai�najā saulē. Galvā viņam bija salmu platmale ar varenām malām un violetu lenti visapkārt. Viņa milzīgo stāvu sedza uz krūtīm baltiem iz�uvumiem pārbagāti rotāta zila blūze, un to vietu, kur kādreiz viņam, jādomā, bijis viducis, ie�ņaudza plata ko�i sarkana ādas josta. Apak��ējās ekstremitātes greznoja nankina bikses ar tiem pa��iem baltajiem iz�uvumiem ap potītēm un purpursārtas safjāna rītakurpes. Viņ� dziedāja slaveno Figaro āriju no �Seviļas bārddziņa� un ar tik spo�ām rulādēm, uz kādām spējīga vienīgi itālie�a rīkle, pats pavadīdams sevi ar koncertīno, ik pa brīdim ekstāzē pasizdams rokas uz aug�u, graciozi noliekdams un pagriezdams galvu mats matā kā miesās izplūdusī svētā Cecīlija, kas bija pārģērbusies vīrie�a drēbēs. �Figaro quā! Figaro lā! Fi�garo su! Figaro giu!� grāfs dziedāja, bezrūpīgi izstiep�dams koncertīno visā garumā un paklanīdamies pret mums sāniski pār instrumentu tik graciozi un eleganti kā pats Figaro divdesmit gadu vecumā.

���� Piemini manus vārdus, Lora, �im cilvēkam ir kaut kas zināms par sera Persivala sare�ģījumiem, � es teicu, kad no dro�a attāluma bijām atņēmu�as grāfa sveicienu.

���� Kas tevi vedina uz tādām domām? � viņa jautāja.

���� Kā gan viņ� citādi zinātu, ka misters Merimens ir sera Persivala pilnvarotais? � es atjautāju. � Turklāt, kad tūlīt aiz tevis manījos ārā no ēdamistabas, lai arī ne�tiku ne vārdiņa bildusi, viņ� teica man, ka esot kaut kas atgadījies Vari ne�aubīties � viņ� zina vairāk nekā mēs.

���� Ja arī tā būtu, nejautā viņam neko. Neuzticēsim viņam savus noslēpumus!

���� Kā rādās, Lora, tev viņ� ļoti nepatīk. Kā to izskaid�rot � vai viņ� būtu ko pateicis vai nodarījis?

���� Itin neko, Marion. Glu�i otrādi, atpakaļceļā viņ� bija pati laipnība un uzmanība un vairākiem lāgiem no�vērsa sera Persivala dusmu izvirdumus, tādējādi aplie�cinādams savu smalkjūtību pret mani. Varbūt man viņ� nepatīk tāpēc, ka viņam ir daudz lielāka vara pār manu vīru nekā man pa�ai. Varbūt tas aizskar manu pa�lep�numu, ka jājūtas vēl pateicību parādā par viņa aizgād�nību. Zinu tikai to, ka viņ� man nudien nepatīk.

Atlikusī diena un vakars pagāja glu�i mierīgi. Mēs ar grāfu spēlējām �ahu. Pirmajās divās partijās viņ� aiz pieklājības Jāva sevi pieveikt, tad pamanīja, ka esmu viņu atmaskojusi, un tre�ajā partijā nepagāja ne desmit minūtes, kad viņ� pieteica matu, jau iepriek� izlūgdamies piedo�anu. Sers Persivals pa visu vakaru ne reizi neie�minējās par sava pilnvarotā apciemojumu. Vai nu bija vainīgs �is apciemojums, vai vēl kaut kas cits, bet viņa oma bija manāmi uzlabojusies. Pret visiem viņ� izturē�jās tikpat laipni un pieklājīgi kā toreiz Limrid�ā pārbau�des laikā un bija tik necerēti uzmanīgs un vēlīgs pret sievu, ka pat ledainā grāfiene Fosko at�ilba un skatījās uz viņu dziļā neizpratnē. Ko tas varētu nozīmēt? �ķiet, esmu uzminējusi, baidos, ka arī Lora to noskārtīs, un esmu pārliecināta, ka grāfs Fosko to zina. Manīju, ka sers Persivals tovakar vairākkārt skatās uz grāfu, gaidī�dams tā piekri�anu.

3. jūlijā

Notikumiem bagāta diena. No visas sirds ceru, ka ne�būs vēl jāpiebilst � nelaime nelaimes galā.

Sers Persivals pie brokastgalda tāpat kā iepriek�ējā vakarā nebilda ne vārda par �o noslēpumaino �norunu� (kā pilnvarotais to nosauca), kas mūs visus nomāca kā smags slogs. Pēc stundas viņ� pēk�ņi ienāca buduārā, kur mēs abas cepurēm galvā sēdējām un gaidījām grāfieni Fosko, lai trijatā dotos pastaigā, un jautāja, kur grāfs.

���� Gaidām viņu kuru katru brīdi, � es sacīju.

���� Patiesībā, � sers Persivals teica, uzbudināti staigā�dams pa istabu, � es gribētu, lai grāfs un grāfiene no�nāk bibliotēkā, ir jānokārto neliela formalitāte, un arī tu, Lora, ienāc uz mirkli. � Viņ� apklusa un laikam tikai tobrīd pamanīja, ka esam saģērbu�ās pastaigai. � Vai jūs nupat ienācāt, � viņ� jautāja, � vai vēl tikai po�aties?

���� Nolēmām rīta pusē aizstaigāt līdz ezeram, � teica Lora. � Bet ja tev ir padomā kas cits �

���� Nē, nē, � viņ� tūlīt atbildēja. � Tas var pagaidīt. Vienalga � vai nu pēc pirmajām vai otrajām brokastīm. Tātad jūs iesiet uz ezermalu? Laba doma. Atliksim visu, un es arī do�os līdzi.

Kaut arī vārdos viņ� it kā piekrita, atteicās no savām iecerēm un pretēji paradumam pielāgojās citu interesēm, viņa izturē�anās tomēr nebija pārprotama. Viņ� jūtas at�vieglots, ka radies kaut vai �āds iegansts atlikt �nelielo formalitāti� bibliotēkā, par kuru pats tikko bija ieminē�jies. Man sirds vai stājās, kad biju nonākusi pie �ī neiz�bēgamā secinājuma.

Tie�i tai brīdī ienāca grāfs un grāfiene. Viņa nesa lau�lātajam draugam �ūdināto tabakmaku un papīra krāju�mus, lai tītu nebeidzamās cigaretes. Pats grāfs, kā parasti, uzģērbis zilo blūzi un uziicis salmu platmali, stiepa mazo, ko�o pagodu ar savām mīļajām baltajām pelītēm un apveltīja ar smaidu gan peles, gan ari mus tik nepārpro�tama vēlībā, kurai nav iespējams turēties pretī.

� Ar jūsu laipnu atļauju, � grāfs teica, � paņēmu līdzi savu nelielo saimi � mazos, jaukos, rātnos pelēnus, lai tie ieelpo svaigu gaisu reizē ar mums. Ap pak�iem staigā suņi, un kā lai es atstāju savus nabaga baltos bērniņus suņu nagos? Nemū�am!

Viņ� tēvi�ķīgi uz�iepstēja baltajiem mazuļiem cauri būra re�ģiem, un mēs visi devāmies laukā.

Parkā sers Persivals aizklīda sāņus. Tāds nemiera gars viņ� bija, pastaigās vienmēr no�ķīrās un vienatnē grieza pa�a vajadzībām jaunus spieķus. �ķiet, viņam patīk pati grie�ana un zaru �ķibī�ana. Viņ� sanesis pilnu māju ar �ādiem pa�darinātiem spieķiem, no kuriem vienu viņ� nekad nav lietojis divreiz. Ja spieķis jau reiz bijis viņam rokā, viņ� tam vairs neskatās ne virsū, un viņu kāds dzī�us dzen iet un nogriezt jaunu.

Pie vecās lapenes viņ� mums atkal piebiedrojās. Vārds vārdā centī�os atcerēties sarunu, kuru iesākām, tiklīdz visi bijām apsēdu�ies. Man pa�ai �ī saruna liekas ļoti zīmīga, jo tā pamodināja manī aizdomas, ka mans iespaids par grāfu Fosko ir gau�i maldīgs un turpmāk man no viņa ii jāpiesaigās, cik nu tas stāvēs manos spēkos.

Lapene bija diezgan liela, tā ka vietas pietika mums visiem, bet sers Persivals palika ārpusē un ar mazo ka�batas cirvīti aptēsa tikko nocirsto nūju. Mēs visas trīs ērti sēdējām uz platā sola. Lora ķērās pie rokdarbiem, grāfiene Fosko sāka tīt cigaretes. Man, kā parasti, nebija, ko darīt Manas rokas no laika gala biju�as un paliks neveiklas kā vīrietim. Grāfs labsirdīgi apsēdās uz ķeb�lī�a, kas viņam bija daudz par mazu, un mēģināja notu�rēties uz tā, atslējis muguru pret dēļu sienu, kas krak- �ķēja un brak�ķēja zem tāda smaguma. Viņ� iecēla būri klēpī un, kā jau parasti, izlaida pelītes laukā palo�ņāt sev pa muguru un pleciem. Jaukas, nekaitīgas radībiņas, un tomēr nepatīkams skats, kad viņas tā rāpo pa dzīvu cil�vēku. Man pa�ai par kauliem skrien tādas savādas tirpas un prātā nāk �au�alīgas domas, kā cilvēki mirst ieslodzī�jumā un �ie apak�zemes cietumu plēsoņas netraucēti tos grau�.

Rīts bija vējains un apmācies, un ēnu un gaismas ne�mitīgā rota]a virs ūdens klaida vērta visu divkārt drūmu, noslēpumainu un pamestu.

���� Da�s labs teiktu � cik gleznaini, � iebildās sers Persivals, ar pusaptēsto spieķi novilkdams platu loku. � Es teiktu, ka tas ir kauna traips godavīra zemes īpa��umā. Mana vecvectēva laikos ezera krasts sniedzās līdz pat �ejienei. Paskatieties tagad! Tas nav ne �etras pēdas dziļ�, visur peļķes un dubļi. Ja varētu atlicināt līdzekļus, es to nosusinātu un apstādītu. Mans mui�as pārvaldnieks, māņticīgs stulbiķis, apgalvo, ka �is ezers esot nolādēts kā' Nāves jūra. Kā jums �ķiet, Fosko? Paseknis kā radīts slepkavībai, vai ne?

���� Mans lāga Persival,_� grāfs teica. � Un to pieļauj jūsu angliskais saprāts? Ūdens ir pārāk sekls, lai nosegtu līķi, un malu malās ir smiltis, kur slepkavnieka pēdas paliks kā uz delnas. Visā visumā slepkavībai �ī ir pati �ābiskākā vieta, kādu man gadījies redzēt.

���� Grāb�ķi! � sers Persivals noteica, �petni drāzdams spieķi. � Jūs zināt, ko es gribēju teikt. Drūma ainava, neviena aculiecinieka � Ja gribēsiet mani saprast, tad sapratīsiet, ja ne � nedomāju apgrūtināt sevi ar garu skaidro�anos.

���� Kāpēc gan ne, � grāfs jautāja, � ja jūsu doma iz�sakāma divos vārdos? Ja muļķis nolēmis nomu�īt kādu, viņa izpratnē labākas vietas par jūsu ezeru neatrast. Ja slepkavību nolēmis pastrādāt prātīgs cilvēks, tad, vien�alga, ko, bet �o vietu gan viņ� neizraudzīsies. To jūs gri�bējāt teikt? Tādā gadījumā es sniedzu mazliet sikākys paskaidrojumus. Pieņemiet tos, Persival, līdz ar jūsu labā Fosko svētību.

Lora paskatījās uz grāfu, un viņas sejā bija pārāk klaji pausts nicinājums. Grāfs bija tā aizņemts ar savām pelī�tēm, ka nemanīja �o skatienu.

���� Cik skumji, ka ezera panorāma vedina uz tik ne�lāgām domām, � viņa teica. � Un, ja grāfam Fosko slepkavas katrā ziņā jāsadala kategorijās, manuprāt, vi�ņam pagalam neveicas ar vārdu izvēli. Nosaukt tādus glu�i vienkār�i par muļķiem nozīmē izturēties pret vi�ņiem ar iecietību, kuru viņi diez vai ir pelnīju�i. Un no�saukt tos par prātīgiem cilvēkiem, manuprāt, ir acīm redzama pretruna. Bie�i esmu dzirdējusi, ka tie�ām prā�tīgi cilvēki ir arī tie�ām krietni cilvēki un tie ar rie�bumu novēr�as no nozieguma.

���� Mana dārgā lēdija, � teica grāfs, � jums ir brī�ni�ķi-ieskati, un es par tādiem esmu lasījis skolas bērnu burtnīcās. � Viņ� pacēla uz plaukstas balto pelīti un uzrunājo to ērmotā balsī. � Manu mazo, jauko, balto, lunkano blēdi, � viņ� teica, � klausies, ko tev māca! īsti prātīgs pelēns ir arī īsti krietns pelēns. Tā arī, lū�dzams, pasaķi saviem draugiem, un nekad vairs neskru- biniet sprosta re�ģi, lai cik ilgi jūs vēl dzīvotu.

���� Nav liela māksla visu pārvērst par joku, � Lora apņēmīgi noteica. � Daudz grūtāk jums, grāf Fosko, būs nosaukt man kaut cik prātīgu cilvēku, kas bijis liels no�ziedznieks.

Grāfs paraustīja savus milzīgos plecus un valdzino�i" uzsmaidīja Lorai.

���� Pilnīgi pareizi! � viņ� piekrita. � Muļķa nozie�gums vienmēr tiek atklāts, bet prātīga cilvēka noziegums uz mū�iem paliek neatklāts. Ja es varētu minēt piemēru, tad noziedznieks nebūtu bijis prātīgs cilvēks. Dārgā lē�dija Glaida, jūsu veselais angliskais saprāts iet pāri ma�niem spēkiem. �oreiz es esmu sakauts lupatu lēveros, vai ne, mis Helkūma?

���� Nepalaidies, Lora! � pazobojās sers Persivals, no�klausījies aiz durvīm. � Pasaki viņam vēl to, ka nav tāda nozieguma, kas ar laiku nebūtu nācis gaismā. Tā jums, Fosko, būs vēl viena pamācība no skolas bērna burtnīcas. Nav tāda nozieguma, kas ar laiku nebūtu nācis gaismā. Cik velni�ķīga aplamība!

���� Es tam ticu, � Lora mierīgi noteica.

Sers Persivals palaida garo smējienu, viņ� smējās tik nevaldāmi un baismi, ka nobiedēja mūs visus un jo se�vi�ķi grāfu.

���� Es arī ticu! � es metos glābt Loru.

Seru Persivalu, kuru sievas piebilde diez kāpēc bija uzjautrinājusi, mana piezīme tikpat neizdibināmi aizkai�tināja. Dusmās viņ� iegrūda jauno spieķi smiltīs un aiz�gāja tālāk prom no mums.

���� Nabaga Persivals! � iesaucās grāfs Fosko, jautri noraudzīdamies viņam pakaļ. � Angļu splīna upuris. Bet, mana dārgā mis Helkūma, mana dārgā lēdija Glaida, vai jūs tie�ām ticat, ka nav tāda nozieguma, kas ar laiku nebūtu nācis gaismā? Un tu, mans eņģeli? � Viņ� pagrie�zās pret sievu, kas vēl nebija bildusi ne pu�plēsta vārda. � Tu arī esi tādās pa�ās domās?

���� Es gaidu, ka man kāds ko paskaidros, � grāfiene atbildēja ar ledainu pārmetumu, kas zīmējās uz Loru un mani, � pirms uzdrīkstos izteikt savu viedokli tik kom�petentu d�entlmeņu sabiedrībā.

���� Vai patiesi? � es teicu. � Atceros, grāfien, tos laikus, kad jūs sludinājāt sievietes emancipāciju, starp citu, arī sievietes uzskatu brīvību.

���� Es gribētu dzirdēt jūsu domas, grāf, � turpināja grāfiene Fosko, vienā mierā tīdama cigaretes, nelikda�mās par mani ne zinis.

Grāfs, vēl apcerēs gremdēdamies, ar savu strupo mazo pirkstiņu paglaudīja vienu no baltajām pelītēm, pirms atbildēja.

���� Patie�ām apbrīnojami, � viņ� iesāka, � cik lēti sabiedrība samierinās ar visļaunākajiem pārkāpumiem, veikli maskēdamās ar lētiem efektiem. Aparāts, kuru �ī sabiedrība uzstādījusi nozieguma atklā�anai, ir no�ēlo�jami sagrabējis, un tomēr pietiek sagudrot kādu ētisku epigrammu, un jūs ap�ilbināt visus tā, ka no �ī brī�a pa��as rupjākās kļūdas vairs nav pamanāmas. Vai tie�ām nav tada nozieguma, kas ar laiku nebūtu nācis gaismā? Un vainīgais vienmēi saņem pelnīto sodu? Ētiskas epi�grammas! Pajautājiet, lielpilsētu izmeklētājiem, vai tie��ām tā ir, lēdija Glaida! Un jūs, mis Helkūma, savukārt pajautājiet dzīvības apdro�inā�anas biedrību sekretāriem, vai tie�ām tā ir. Bie�āk pa�ķirstiet avīzes. Vai tais retajos negadījumos, par kuriem tiek drukāts avīzēs, nav bijis tā, ka līķi ir atrasti, bet slepkavām netiek uz pēdām? Pareiziniet tos noziegumus, par kuriem raksta, ar tiem, par kuriem neraksta, pareiziniet tos līķus, kas atrasti, ar tiem, kas nav atrasti, � un pie kāda secinājuma jūs no�nāksiet? Jūs nonāksiet pie �āda secinājuma: ir neapdo�mīgi noziedznieki, kas tiek notverti, un ir attapīgi no�ziedznieki, kas nedodas rokā. Kas tad ir atklāts un kas ir neatklāts noziegums? Sacensība veiklībā starp policiju un atsevi�ķu indivīdu. Ja noziedznieks ir rupj�, neap�tēsts muļķis, deviņos gadījumos no desmit virsroku gūst. policija. Ja noziedznieks ir aukstasinīgs, atjautīgs un ar galvu uz pleciem � deviņos gadījumos no desmit poli�cija ir zaudētāja. Ja nu policija ir guvusi virsroku, tad mēs parasti uzzinām to visos sīkumos. Pretējā gadījumā mēs par to nedzirdam neko. Un uz tik grīļīgiem pama�tiem jūs dibināt savu nomierino�o morālo sentenci, ka neesot tāda nozieguma, kas ar laiku nenāktu gaismā! Jā, tie noziegumi, pai kuriem zināt jūs! Bet pārējie?

���� Ļoti labi teikts un velni�ķi pareizi! � kads iesau�cās aiz lapenes durvīm.

Sers Persivals bija atguvis aukstasinību un atnācis atpaka], kamēr mēs klausījāmies grāfā.

���� Sis tas dro�i vien ir pareizi, � es teicu, � varbūt ari loti labi pateikts. Man tikai nav saprotams, kāpēc grāfs tik jūsmigi sludina nozieguma triumfu un kāpēc jūs, ser Persival, viņam tik skali aplaudējat.

���� Vai dzirdat, ' Fosko? � sers Persivals jautāja. � Klausiet manu padomu un drīzāk salīgstiet mieru ar dāmām. Sakiet viņum, ka tikums ir jauka īieta, un viņām tas būs tikpat kā medus uz mēles, par to es galvoju.

Grāfs klusiņām nosmējās, divi baltie pelēni, pārbiedēti no iek�ēja satricinājuma kaut kur zem vestes, �āvās ārā no siltās, azotes un, atpakaļ neskatīdamies, taisnā ceļā uz būri.

���� Sei Persival, dāmas man pa�as pastāstīs par ti�kumu, � viņ� teica. � Sai nozarē viņas ir kompetentā�kas nekā es, viņas vismaz zina, kas ir tikums, bet es nezinu,

���� Vai dzirdat? � iesaucās sers Persivals, � Vai tas nav sausmīgi?

���� Tiesa kas tiesa, � grāfs rāmi noteica. � Es esmu kosmopolīts, savā laikā esmu sastapies ar tik da�ādiem tikumiem, ka tagad mū�a novakarē vairs nemāku at��ķirt, kur� būtu ievie�ams, kur� skau�ams. �eit Anglijā ir vieni tikumi, bet, teiksim, Ķīnā pavisam citi. D�ons Buls apgalvo, ka viņa tikums esot pats labākais. Bet ķī�nietis pastāv pie sava � manējais tas labais. Un es vienam saku �jā�, otram �nē� un nevaru iz�ķirties � vai taisnība D�onam Bulam ar viņa atloku zābakiem vai ķīnietim ar viņa bi�eli. Ak, mani jaukie pelēni, nāciet, noskūpstiet mani! Manu skaistulīt, kas, pēc tavām do�mām, ir tikumīgs cilvēks? Vai tas, kas tevi tur siltumā un kārtigi baro? Tas ir pareizais viedoklis, jo tas vismaz ir saprotams.

���� Pagaidiet, grāfi � es iejaucos. � Mazs iebildums. Mums Anglijā ir viens neap�aubāms tikums, kāda nav Ķīnā. Ķīnie�u varas iestādes nogalina tūksto�iem nevai�nīgu cilvēku aiz kaut kādiem nenozīmīgiem iemesliem. Mēs, angli, esam tīri no �āda grēka � tādus �ausmu dar�

bus mēs nepastrādājam, mēs ar sirdi un dvēseli esam prot �ādu pārsteidzīgu asinsizlie�anu.

� Glu�i pareizi, Marion, � piebalsoja Lora. � Doma laba, un arī pateikts labi.

vj:�. Esiet tik laipnas, ļaujiet grāfam turpināt, � neie�domājami pieklājīgi iejaucās grāfiene Fosko. � Jūs, jau�nās dāmas, pārliecināsieties, ka viņ� nekad nerunā bez pamata

1 � Paldies tev, manu eņģeli! � grāfs atsaucās. � Vai novēlaties konfekti? � Viņ� izvilka no kabatas glītu inkrustētu kārbiņu, atvēra to un nolika uz galda. � �o�kolāde ā la Vanille! � iesaucās �is neizdibināmais vīrs, jautri pagrabinadams sacukurotos augļus un klanīdamies uz visām pusēm. � Fosko piedāvā, parādot godu apbu�ro�ajām dāmām!

�- Esiet tik laipns un turpiniet, grāf, � viņa laulātā draudzene neatlaidās, pamezdama uz mani spīvu ska- tienu. � Dariet man to patik�anu un atbildiet mis Hel�kūma i.

- Mis Helkūmas apgalvojums nav apgā�ams, � at�bildēja laipnais itālietis. � Jā! Esmu ar viņu vienis prā- tis. D�ons Buls sajūt riebumu pret ķīnie�u izdarībām'. No visiem vecajiem d�entlmeņiem D�ons Buls ir pats naskā�kais uz pulgo�anu, tas pamanīs kaimiņa acī skabargu, toties pats savējā neieraudzīs baļķi. Bet vai viņ� pats ir daudz labāks par �iem nopeltajiem? Angļu augstākā sa�biedrība tikpat bie�i ir nozieguma līdzvaininiece kā tā nosoditāja. Jā, jā! Anglijā noziegums ir tāds pats kā jeb�kurā citā zemē � tas var nest ļaudīm svētību, bet var arī iedzīt postā. Pats lielākais blēdis nodro�ina sievu un ģimeni. Jo lielāks blēdis viņ� ir, jo vairāk jūs jūtat līdzi viņa sievai un ģimenei. Parasti viņ� nodro�ina ari sevi. Izlaidīgs �ķērdētājs, kas mū�am aizņemas naudu, dabūs no draugiem vairāk nekā nelokāms godavīrs, kas pata�pinās tikai retu reizi, kad patie�ām kurpe, spie�. Pirmajā gadījumā draugi pat plecus neparaustīs un dos. Otrajā gadījumā viņi nevarēs vien nobrīnīties un ilgi svārstī�sies. Vai gan cietumā, kur savas karjeras norietā mitinās misters Nelietis, būs mazāk omulības nekā nespējnieku patversmē, kur savas karjeras norietā mitinās misters Sirds�ķīstais? Kad misters Filantrops nolēmis atvieglot posta nastu, viņ� dodas meklēt to cietumos, kur posts piemeklējis noziedznieku, nevis nojumēs un barakās, kur mitinās nelaimes piemeklēti godīgi ļaudis. Kur� ir tas angju dzejnieks, kur� iemantojis nedalītu atzinību un ku�ram vareni padodas iejūtīgi apraksti un gleznas, lai kam viņ� ķertos klāt? �is jaukais jauneklis, kas iesāka savu karjeru ar pakaldarinājumiem un beidza ar pa�nāvību.� tas ta�u bija jūsu mīļais, romantiskais, simpātiskais �e- tertons! Kā jums �ķiet, kura no divām bada cietējām �u�vējām tiks dzīvē tālāk � tā, kas pretojas kārdinājumam un paliek godīga, vai tā, kas krīt kārdinājumā un zog? Kā būsiet dzirdēju�i, palaizdama nagus, viņa tika pie mantas � tas top izsludināts visā labdarīgajā, �ēlsirdī�gajā Anglijā �, un viņai kā bau�ļa pārkāpējai tiek at�vieglotas cie�anas, citādi viņai agri vai vēlu jānomirst bada nāvē. Nāc �urp, mazo, palaidnīgo pelīt! Nu, mudī�gāk, dro�āk! Uz brīdi es pārvērtī�u tevi par cienījamu dāmu! Tupi te uz manas platās plaukstas un klausies. Pieņemsim, pelīt, ka tu apprecies ar trūcīgu jaunekli, kuru tu mīli, un puse no taviem draugiem tevi no�ēlo, bet otra puse nosoda. Bet tad tu, glu�i otrādi, pārdodies par zeltu cilvēkam, kuru nemīli, un draugu līksmībai nav gala; mācītājs no kanceles draudzes priek�ā svētī pa�u nekrietnāko darījumu, kāds vien tiek noslēgts zemes virsū, un pēcāk, kad tu laipni aicini viņu pie kāzu galda, viņ� sē�as klāt un saldi smaida. Nu, mudīgāk, dro�āk! Kļūsti atkal par peli un iepīksties. Ja vēl ilgāk tēlosi dāmu, man būs no tevis jādzird, ka sabiedrība riebumā novēr�as no nozieguma, un tad, pelīt, es sāk�u �aubīties, vai tavas acis un ausis tie�ām kaut kam der. Ak, lēdija Glaida, es ta�u esmu samaitāts cilvēks, vai ne? Es pasaku to, ko citi tikai domā, un, pa ja visa pasaule sazvērētos un uzliktu īstajai sejai masku, es ar dro�u roku rautu nost �o pretīgo papes gabalu, lai tad visi redz, cik apak�ā drausmaina miroņgalva. Laikam vajadzēs slieties uz ma�nām resnajām ziloņa kājām, lai vēl vairāk nepieduļķotu jūsu tīkamās valodas . .. Slie�os vien aug�ā un mazliet izlocī�u kājas. Dārgās dāmas, kā teicis jūsu lieliskais �e- ridans, es aizeju un jums par piemiņu atstāju savu repu�tāciju.

Viņ� piecēlās, nolika būri uz galda un uzkavējās vēl brīdi, kamēr saskaitīja peles.

� Viena, divas, trīs, �etras . .. Vai! � viņ� iekliedzās �ausmās. � Pasarg dievs, kur tad piektā � pati mazākā, pati baltākā, pati jaukākā, mana luteklite?

Ne Lorai, ne man tobrid smiekli nenāca. Grāfa uzmā�cīgais cinisms bija atsedzis vēl vienu atbaido�u viņa rak�stura iezīmi. Un tomēr grūti bija apvaldīt smieklus, kad t.ids milzenis krita izmisumā par tik sīku pelēnu. Lai kā mēs pūlējāmies, tomēr nevarējām novaldīt smieklus, un, kad grāfiene Fosko piecēlās, lai vīram meklējot būtu �rtāk izlodāt kaktu kaktus, arī mēs cēlāmies aug�ā un sekojām viņai.

Nebijām ne trīs so]us paspēru�as, kad grāfa vērīgā acs pamanīja noklīdu�o pelīti zem sola, uz kura bijām sēdē�ju�as. Viņ� pavilka solu sāņus, paņēma sīko radībiņu plaukstā un tad pēk�ņi palika uz ceļiem, stingi blenzdams zemē tie�i sev priek�ā.

Kad viņ� atkal piecēlās, viņa roka tā trīcēja, ka viņ� tik tikko ielika pelēnu būrī, un seja viņam bija mironīgi dzeltena.

���� Persival! � viņ� �ukstēja. � Persival! Nāciet �urp!

Persivals jau labu brīdi nebija licies par mums ne zi�nis. Viņ� bija aizrāvies, ar spieķa galu vilkdams smiltīs ciparus un tūlīt atkal izdzēsdams tos.

��� Kas noticis? � viņ� nevērīgi apvaicājās, ienācis lapenē.

��� Jūs tur neko neredzat? � Grāfs satraukts ar vienu roku sagrāba viņu aiz apkakles, ar otru rādīja uz zemi blakus vietai, kur bija notvēris mazo bēgli.

���� Redzu veselu kārtu sausas smilts, � sers Persivals atbildēja, � un dubļus pa�ā vidū.

��� Tie nav dubli, � grāfs �ukstēja, piepe�i arī ar otru roku ieķerdamies sera Persivala apkaklē un satraukumā raustīdams to. � Asinis.

Lora stāvēja diezgan tuvu un sadzirdēja pēdējo vārdu, lai cik klusi tas bija pateikts. Viņa paskatījās manī �aus�mās ieplestām acīm.

��� Blēņas, mana mīlā, � es sacīju. � Nevajag uztrauk�ties. Tās ir kāda noklīdu�a kucēna asinis.

Visi bija pārsteigti, up visi nesapra�anā raudzījās uz mani.

���� Kā jūs to zināt? � jautāja sers Persivals, pirmais atguvis valodu.

���� Jūsu pārbrauk�anas dienā es �eit atradu pusdzīvu suni, � es atbildēju. � Nabadziņ� bija jaunaudzē no�maldījies, un me�sargs to bija sa�āvis.

���� Kas tas bija par suni? � sers Persivals noprasīja. � Kāds no manējiem?

���� Vai tu mēģināji nabadziņu glābt? � noraizējusies jautāja Lora. � Tu, protams, mēģināji glābt, Marion?

���� Jā, mēs abas ar saimniecības vadītāju pūlējāmies vaiga sviedros, bet suns bija nāvīgi ievainots un nobei�dzās mūsu acu priek�ā.

�- Kas tas bija par suni? � sers Persivals neatlaidās, atkārtodams jautājumu mazliet aizkaitināts. � Kāds no manējiem?

���� Nē, no jūsējiem nebija.

���� Bet kam tad tas piederēja? Vai saimniecības vadī�tāja zināja?

Tie�i tobrīd es atcerējos saimniecības vadītājas vārdus, ka misis Keterika piekodinājusi, lai tikai seram Persiva�lam nebilstot ne vārda par viņas iegrie�anos Blekvoter�parkā, tāpēc īsti nezināju, ko atbildēt. Bet, pūlēdamās nomierināt satrauktos prātus, biju aizgājusi jau pārāk tālu, lai atkāptos; tas modinātu aizdomas, un tad būtu vēl ļaunāk. Tāpēc bija vien jāatbild, lai notiek kas notik�dams.

���� Jā, � es teicu, � saimniecības vadītāja zināja. Viņa man teica, ka tas esot misis Keterikas suns.

Līdz tam brīdim sers Persivals abi ar grāfu Fosko bija stāvēju�i lapenes pa�ā viņā stūrī un es viņam atbildēju no sliek�ņa. Bet, tiklīdz biju izrunājusi misis Keterikas vārdu, viņ� rupji pastūma grāfu sāņus uri, visiem redzot, piegrūda savu seju klāt manējai.

���� Kā saimniecības vadītāja varēja zināt, ka tas ir misis Keterikas suns? � viņ� jautāja, dusmīgi glūnēdams caur pieri tik neatlaidīgi, ka es jutos' gan aizkaitināta, gan uztraukta.

��� Viņa to zina, � es atbildēju vienā mierā, � jo misis Keterika bija paņēmusi suni līdzi.

���� Paņēmusi līdzi! Uz kurieni paņēmusi līdzi?

���� Uz mūsu mājām.

���� Pie velna, kas misis Keterikai būtu bijis �eit mek�lējams?

Tonis, kādā viņ� izrunāja �os vārdus, bija pat aizvai- nojo�āks nekā pa�i vārdi. Likdama viņam manīt, ka vi�ņam pietrūkst elementārās pieklājības, es klusējot no- vērsos.

Tie�i tai bridi grāfa uzmundrino�ā roka uzgula uz viņa pleca un grāfa medussaldā balss lūkoja viņu apvaldīt. [ � Manu dārgo Persival! Mieru . . . tikai mieru . ..

Sers Persivals pagalam pikts apsviedās apkārt. Grāfs līkai smaidīja un mēģināja viņu apklusināt: : � Mieru, mans draugs, tikai mieru!

Sers Persivals brīdi vilcinājās, paspēra da�us soļus uz manu pusi un, man par lielu pārsteigumu, atvainojās.

��� Lūdzu piedo�anu, mis Helkūma. Pēdējā laikā mani nervi vairs neklausa, un es laikam esmu mazliet nesaval�dīgs. Un tomēr man gribētos zināt, ko misis Keterika �e meklējusi. Kad tas noticis? Vai saimniecības vadītāja ir vienīgā, ai kuru viņa runājusi?

��� Vienīgā, � es atbildēju, � cik man zināms.

Atkal iejaucās grāfs:

���� Kāpēc tādā gadījumā nepajautāt saimniecības va�dītājai pa�ai? Kāpēc gan, Persival, nesmelt informāciju no pirmavota?

���� Glu�i pareizi! � teica sers Persivals. � Protams, saimniecības vadītāja ir pati pirmā, kas jāizpra�ņā. Cik es tomēr esmu neattapīgs. � Un viņ� tūlīt devās mājup, negaidīdams mūs.

Tiklīdz sers Persivals bija pagriezis muguru, man kļuva skaidrs, kāpēc grāfs bija iejaucies. Viņ� apbēra mani ar jautājumiem par misis Keteriku, taujāja, kāpēc viņa iera�dusies Blekvoterparkā, ko diez vai būtu darījis drauga klātbūtnē. Es atbildēju tik īsi, cik nu pieklājība pieļauj, tāpēc ka biju jau izlēmusi turēties pēc iespējas tālāk no grāfa Fosko un neielaisties nekādās sirds kratī�anās. Lora tīri nevil�us palīdzēja viņam, pati vēl izklau�inā�dama mani, un tad gribot negribot bija jāatbild, citādi neizbēgami rastos aplams priek�stats, ka esmu sera Per�sivala noslēpumu glabātāja. Pēc nepilnām desmit minū�tēm grāfs zināja par misis Keteriku tikpat daudz cik es, tāpat par notikumiem, kas mūs tik dīvainā kārtā saistīja ar viņas meitu Annu no brī�a, kad Hārtraits viņu sastapa, līdz pat �ai dienai

Mana informācija vienā ziņā atstāja ērmotu iespaidu.

Kaut ari grāfs seram Persivalam ir tik tuvs paziņa un, cik vērojams, labi pārzina sera Persivala privāto dzīvi, viņam tie�ām nav ne jausmas, kā tur īsti bijis ar �o Annu Keteriku. Manās acīs �īs nelaimīgās sievietes no�slēpums kļūst vēl aizdomīgāks, vēl neizprotamāks, jo kā�pēc tad viņ� nav uzticējis to pat savam tuvākajam drau�gam. Pārprotama nebija ari kvēlā interese, ar kādu grāfs kāri tvēra katru manu vārdu. Es saprotu, ka ir vairāki ziņkārības paveidi, ta�u nekādi nav iespējams pārprast ziņkāri, kas rodas aiz klaja izbrīna: ja vispār esmu to redzējusi, tad tie�i tobrīd grāfa sejā.

Apmainīdamies jautājumiem un atbildēm, mēs pa me�a taku lēnām sojojām atpakaļ. Pārgāju�i mājās, vis�pirms ieraudzījām pie durvīm piebrauktus sera Persivala divri�us; zirgs bija iejūgts, un turpat stāvēja zirgu pui�sis darba drēbēs. Cik varēja noprast, saimniecības vadī�tājas nopratinā�anai jau bija manāmi rezultāti.

���� Tev ir skaists zirgs, draudziņ! � grāfs uzrunāja zirgu puisi aizkustino�i iamiliāri � Vai jūs dodaties iz�braukumā?

���� Es ne, ser, � zirgu puisis atbildēja, skatīdamies uz darba blūzi un acīmredzot nespēdams izprast, vai tie�ām ārzemnieks būtu noturējis to par livreju. � Kungs pats brauks.

���� Ahā! � novilka grāfs. � Tie�ām pats? Jābrīnās gan, kāpēc viņam tas vajadzīgs, ja var braukt zirgu pui�sis. Vai tikai viņ� nenotrieks skaisto, stalto rumaku, do�damies tālā cejā?

���� Nezinu gan, ser, � puisis atbildēja. � Tā ir ķēve, ser. Uguns, ne zirgs � stallī nav otras tādas. Viņu sauc Rudā Mollija, ser, un to tik lēti nenodzīs. Tuvākiem brau�cieniem sers Persivals parasti ņem Jorkas Izaku.

Un straujo skaistuli Rudo Molliju tālākiem?

���� Jā, ser.

���� Loģisks secinājums, mis Helkūma, � grāfs teica, apcirzdamies apkārt. � Sers Persivals �odien po�as tālā ceļā.

Es neatbildēju. Man pa�ai bija savs secinājums, sprie��ot pēc tā, ko bija stāstījusi saimniecības vadītāja, un pēc tā, ko tagad redzēju pati savām acīm, ta�u grāfam es par to nebildu ne vārda.

Kad sers Persivals bija Kamberlendā, klusībā domāju, ka viņ� Annas dēļ mēro tālo ceļu līdz Toda fermai. Vai tagad, kad viņ� ir Hemp�īrā, viņ� atkal Annas dēl tie�ām mēros tādu gaisa gabalu, lai iztaujātu misis Keteriku Velmingemā?

Mēs visi gājām iek�ā. Kad �ķērsojām vestibilu, sers Persivals iznāca mums pretī no bibliotēkas. Viņ� izska- tijās nevaļīgs, bāls un uzbudināts un tomēr atlicināja brīdi, lai pārmītu da�us laipnus vārdus.

���� Lai cik �ēl, man ir jābrauc, � viņ� iesāka. � Tāls ceļ� . . . Jānokārto kaut kas neatliekams � Rīta pusē cen�tī�os būt atpakaļ, bet pirms tam vēl gribētu nokārtot to sīko formalitāti, par kuru �orīt iebildos. Lora, vai tu ne�ienāktu uz brītiņu bibliotēkā? Uz mazu brītiņu � tā ir tikai formalitāte. Grāfiene, vai drīkstu arī jūs apgrūtināt? Jūs," Fosko, un grāfiene esat man vajadzīgi tikai kā lie�cinieki, kas apliecinātu, kādu parakstu. Ienāciet tūlīt, lai reiz tas būtu nodarīts.

Viņ� pieturēja bibliotēkas durvis, kamēr visi sagāja iek�ā, un, ieiedams pēdējais, klusiņām aizvēra tās.

Es vēl brīdi paliku viena stāvam vestibilā, sirds man sitās kā negudra pagalam Jaunās nojausmās. Tad es pie�gāju pie kāpnēm un lēnām devos aug�ā uz savu istabu.

3. jūlijā

Tiklīdz grasījos vērt istabas durvis, tā lejā izdzirdēju sera Persivala balsi.

��� Man jālūdz jūs, mis Helkūma, nokāpt lejā! � viņ� sauca. � Tur vainojams Fosko, ne jau es. Viņ� te cej tādus bezjēdzīgus iebildumus, ka sieva nevarot uzņem�ties būt par liecinieci, un uzstāj, lai aicinu jūs lejā.

Mēs abi ar seru Persivalu tūlīt iegājām bibliotēkā. Lora gaidīja pie rakstāmgalda, satraukumā burzīdama salmu platmali. Grāfiene Fosko sēdēja turpat blakus at�zveltnes krēslā, nesatricināmā mierā apjūsmodama savu laulāto draugu, kas stāvēja notujis bibliotēkas v^ņā stūrī un aplasīja uz palodzes noliktajām puķēm sakaltu�ās lapas.

Tiklīdz es parādījos, viņ� nāca man pretī un sāka skaidrot.

���� Dieva dēj, piedodiet man, mis Helkūma, � viņ� teica. � Jūs zināt, kā angli raksturo manus tautie�us? Mēs, itālie�i, jau pēc dabas esam viltīgi un aizdomu pilni, pēc krietnā D�ona Bula vērtējuma. Tātad, lūdzu, palie�ciet tais ieskatos, ka esmu tāds pats kā visi mani tautas brāļi. Esmu viltigs itālietis, un esmu aizdomu pilns itā�lietis. Jūs jau pati būsiet nākusi pie tādas atziņas, mana dārgā, vai ne tā? Tātad daļēji aiz viltības, daļēji aizdomu kūdīts, es iebilstu, ka grāfienei Fosko jāapliecina lēdijas Glaidas paraksts, ja jau reiz es pats esmu liecinieks.

���� �ādam iebildumam nav ne mazākā iemesla, � sers Persivals iejaucās. � Es viņam paskaidroju, ka angļu likumi ļauj grāfienei būt lieciniecei tāpat kā viņas lau�lātajam draugam.

���� Tam es piekrītu, � grāfs atsāka. � Angļu likumi saka �jā�, bet Fosko sirdsapziņa saka �nē�. � Viņ� pie�spieda izplestos strupos pirkstus pie blūzes krūtīm un svinīgi paklanījās, it kā vēlēdamies mūs katru atsevi�ķi iepazīstināt ar savu sirdsapziņu. � Es nezinu un nevēlos zināt, kas tas par dokumentu, kuru lēdija Glaida grasās parakstīt. Toties vienu gan es zinu: kādreiz var gadī�ties, ka seram Persivalam pa�am vai arī viņa pilnvaro�tajiem ir jāatsaucas uz abiem lieciniekiem, un tādā ga�dījumā katrā ziņā vēlams, lai liecinieki nebūtu atkarīgi viens no otra un tiem katram būtu savs viedoklis. Un tas nav iespējams, ja mēs abi ar sievu esam liecinieki, jo mums abiem ir tikai viens viedoklis � un tas ir mans viedoklis. Es nevēlos, lai kādā jaukā dienā man iemestu acis, ka esmu grāfieni piespiedis un tātad viņu vispār nevar uzskatīt par liecinieci. Pa�a Persivala interesēs es iesaku, lai par liecinieku būtu es kā laulātā drauga tu�vākais draugs un jūs, mis Helkūma, kā laulātās draudze�nes tuvākā draudzene. Varat uzskatīt mani par jezuītu, ja jums tīk, par pedantu, sīkumainu, untumu apsēstu cil�vēku, bet, cerams, jūs vismaz pasaudzēsiet mani, ņemot vērā aizdomu pilno itālie�a dabu, un būsiet iecietīga pret nemierīgo itālie�a sirdsapziņu. � Viņ� atkal palocījās, pakāpās pāris soļu atpakaļ un aizveda savu sirdsapziņu no mūsu sabiedrības tikpat galanti, kā bija to iepazīstinā�jis ar mums.

Grāfa �aubas varbūt arī bija dibinātas un vērā lieka�mas, bet viņ� to pateica kaut kā savādi, it kā brīdinā�dams, lai turamies tālāk no �īm parakstu bū�anām. Ja �eit nebūtu iejaukta Lora, tad nekas mani nepiespiestu uzņemties būt par liecinieci. Vienu vienīgu reizi ieska�tījos viņas satrauktajā sejā un nolēmu riskēt, vienalga, ar ko, lai tikai nepamestu viņu nelaimē.

���� Labprāt palik�u �eit, � es teicu. � Un, ja es ne�redzē�u iemesla kaut niecīgākajām �aubām, varat paļau�ties uz mani � es bū�u lieciniece.

Sers Persivals bargi paskatījās uz mani, it kā gribētu ko teikt. Bet lai brīdī viņa uzmanību novērsa grāfiene Fosko, pieceldamās no krēsla. Viņa bija uztvērusi vīra skatienu un acīmredzot saņēmusi pavēli iziet no istabas.

���� Palieciet! � teica sers Persivals.

Grāfiene Fosko atkal gaidīja pavēli, gaidīja un sagai�dīja, pateica, ka labāk neiejauk�oties mūsu darī�anās, un apņēmīgi izgāja no bibliotēkas. Grāfs aizsmēķēja ciga�reti, atgriezās pie puķēm uz palodzes un pūta lapām virsū tievas dūmu strūkliņas, dziļi norūpējies par kai�tēkļu iznīdē�anu.

Tikmēr sers Persivals atslēdza apak�ējo skapīti vienā no grāmatplauktiem un izņēma vairākkārt gareniski sa�locītu pergamenta lapu. Viņ� nolika to uz galda, pavēra tikai pēdējo locījumu, nenoņemdams roku no lapas pā�rējās daļas. Mēs redzējām vienīgi baltu pergamenta sloksni ar pāris atzīmēm zīmoga vietām. Viss, kas tur bija rakstīts, atradās salocītajā daļā, paslēpts zem plauk�stas. Mēs ar Loru saskatījāmies. Viņas seja bija bāla, bet tā nepauda ne �aubas, ne ba�as.

Sers Persivals iemērca spalvu tintē un sniedza sievai.

���� Parakstieties �eit. � viņ� norādīja. � Jūs, mis Hel�kūma, un Fosko parakstīsieties pēc tam pret �īm divām zīmēm. Nāciet �urp, Fosko! Parakstu nevar apstiprināt, sapņojot pie loga un apdūmojot puķes.

Grāfs aizsvieda cigareti, pienāca pie galda, rokas ne�vērīgi aizbāzis aiz blūzes purpursārtās jostas, un acīm ieurbās serā Persivalā. Lora, kas ar spalvu rokā stāvēja vīram pie otriem sāniem, arī vērās Persivalā. Viņ� stā�vēja starp abiem, cie�i piespiedis salocīto pergamentu pie galda, un, tā kā es biju apsēdusies iepretī, skatījās uz mani ar tādu dīvainu mulsu un neuzticību, ka drīzāk atgādināja cietumnieku aiz restēm nekā d�entlmeni pa�a mājās.

���� Rakstiet �eit, � viņ� atkārtoja, spēji pagriezies pret Loru un vēlreiz norādīdams uz pergamentu.

���� Kas man jāparaksta? � viņa mierīgi vaicāja."

���� Man nav laika skaidroties, � viņ� attrauca. � Div�ri�i stāv pie durvīm, man jābrauc nekavējoties. Un, ja arī man būtu laiks, jūs tikpat nesaprastu. Tas ir tīri for�māls dokuments ar da�ādiem juridiskiem terminiem un tamlīdzīgām lietām. Dro�āk! Dro�āk! Parakstieties, un cauri.

����� Ser Persival, man tomēr jāzina, ko es parakstu, pirms dodu savu piekri�anu.

����� Muļķības! Sievietei par to galva nav jālauza. Es vēlreiz saku � jūs tikpat neko nesapratīsiet.

����� Vismaz Jaujiet, es mēģinā�u apjēgt. Kad misteram Gilmoram bija vajadzīgs mans paraksts, viņ� katrreiz vis�pirms paskaidroja, un es viņu vienmēr sapratu.

���� Pieņemsim, ka viņ� tā darīja. Viņ� bija jusu pado�tais, un viņa pienākums bija paskaidrot. Es esmu jūsu virs, un tas nav mans pienākums. Cik ilgi jūs mani vēl kavēsiet? Vēlreiz atkārtoju: nav īstā reize lasīt � divri�i gaida pie durvīm. Es jautāju reizi par visām reizēm � vai jūs parakstīsiet vai neparakstīsiet?

Viņa vēl arvien turēja spalvu rokā, bet pat nedomāja parakstīties.

��� Ja es ar �o parakstu uzņemos kaut kādas saistī�bas, � viņa sacīja, � man katrā ziņā ir tiesības zināt, kādas ir �īs saistības.

Viņ� paķēra pergamentu un dusmīgi uzsita ar to pa galdu.

���� Tad runāsim skaidru valodu! � viņ� teica. � Jūs jau no sākta gala esat izcēlusies ar savu taisnīgumu. Tas nekas, ka mis Helkūma klausās, tas nekas, ka grāfs Fosko klausās, � pasakiet skaidri un gai�i, ka jūs man neuzti�caties.

Grāfs izvilka vienu roku no jostas apak�as uz uzlika seram Persivalam uz pleca. Sers Persivals nikni pagrūda to nost. Grāfs nesatricināmā mierā uzlika roku atpakaļ.

���� Savaldiet savu nelāgo omu, Persival, � viņ� teica. � Lēdijai Glaidai ir tiesības.

��� Tiesības! � sers Persivals ieaurojās. � Sievai ir tiesības neuzticēties savam vīram!

���� Ir netaisni un cietsirdīgi apvainot mani, ka cs jums neuzticos, � teica Lora. � Pavaicājiet Marionai, vai man nav tiesību zināt, kādas saistības es uzņemos ar savu parakstu.

���� Ne prātā nenāk lūgties mis Helkūmu! � sers Per�sivals atcirta. � Mis Helkūmai �oreiz nav nekāda teik��ana!

Līdz tam es biju klusējusi, un labāk būtu bijis, ja es būtu izturējusi līdz galam. Bet izmisums Loras acīs un sera Persivala nekaunīgā izrīcība spieda mani pateikt sa�vas domas, kaut vai Loras dēļ.

���� Piedodiet, ser Persival, � es teicu, � bet kā viena no paraksta apstiprinātājām es uzdrīkstos aizrādīt, ka �o�reiz man tomēr ir sava teik�ana. Loras iebildumi, manu�prāt, ir glu�i dibināti, un, ja runājam par mani, arī es nevaru uzņemties atbildību apliecināt viņas parakstu, iekams viņa nav sapratusi, kas tas par dokumentu, kuru jūs viņai liekat parakstīt. \

���� Nudien nekaunība! � sers Persivals kliedza. � Mis Helkūma, kad jūs nākamreiz atkal pati sevi ielūgsiet kādā namā, iesaku jums neatmaksāt namatēvam par viņa viesmīlību, nostājoties viņa sievas pusē un vēl tādās lie�tās, kas neattiecas uz jums.

Es pielēcu kājās tik pēk�ņi, it kā viņ� būtu man iesitis. Ja es būtu vīrietis, es viņu notriektu zemē viņa pa�a durvju priek�ā un tad aizbrauktu, lai nespertu vairs savu kāju pār viņa slieksni Bet es biju tikai sieviete � un tik Joti biju pieķērusies viņa sievai'

Paldies dievam, �ī pieķer�anās man palīdzēja, un es, pat muti nepavērusi, atkal apsēdos. Viņa saprata, ko es pārdzīvoju un kādu krupi esmu norijusi. Viņa piestei�dzās man klāt, asaras viņai lija aumaļām.

���� Ak, Marion! � viņa �ukstēja. � Ja mana māte vēl būtu dzīva, pat viņa nespētu darīt manis labā vairāk.

���� Nāciet un parakstiet! � sers Persivals kliedza pāri galdam.

���� Vai parakstīt? � Loia jautāja man pie auss. � Kā tu teiksi, tā būs.

���� Nē, � es atbildēju � Taisnība ir tavā pusē, kamēr neesi izlasījusi, neparaksti!

���� Nāciet un parakstiet! � viņ� vairākiem lāgiem at�kārtoja skaļi un nikni.

Grāfs, kas klusējot visu laiku mūs abas bija vērojis, vēlreiz iejaucās.

���� Persival! � viņ� teica. � Es neesmu aizmirsis, ka atrodos dāmu sabiedrībā. Lūdzu, esiet tik labs un arī pa�pūlieties to neaizmirst.

Sers Persivals pagriezās pret viņu vai mēms no dus�mām. Grāfa stingrā plauksta lēnām sa�ņaudza vina plecu, un grāfa noteiktā balss mierīgi atkārtoja:

���� Lūdzu, esiet tik labs un arī papūlieties to neaizmirst.

Abi saskatījās. Sers Persivals gausi atbrīvoja plecu no

grāfa cie�ā tvēriena, lēnām novērsās no grāfa skatiena, vēl- īsu mirkli ietiepīgi nolūkojās uz galda noliktajā per�gamentā un tad ierunājās drīzāk gan kā dresēts dzīv�nieks, kas īgni padodas, nevis kā cilvēks, kur� apzinās savu vainu

���� Negribu nevienu aizvainot, � viņ� teica, � bet manas sievas stūrgalvība pat svēto izved's no pacietības. Es viņai teicu, ka tas ir tikai formāls dokuments, � kas viņai vēl vajadzīgs? Sakiet, ko gribat, bet sieva nedrīkst runāt vīram pretī! Lēdija Glaida, es jums jautāju vēlreiz un pēdējoreiz, � jūs parakstīsiet vai neparakstīsiet?

Lora nostājās viņam blakus un atkal satvēra spalvu.

���� Es parakstī�u labprāt, � viņa sacīja, � ja vien jūs izturēsieties pret mani kā pret saprātīgu būtni. Es daudz nebēdāju, kādus upurus no manis prasa, ja tikai nevie�nam netiek nodarīts pāri un viss labi beidzas . . .

���� Kas teica, ka no jums tiek prasīti upuri? � viņ� pārtrauca sievu, jau atkal nevaldīdams pār sevi.

���� Es gribēju sacīt, � Lora turpināja, � ka esmu ar mieru visur piekāpties, lai tikai tas nebūtu pretrunā ar manu sirdsapziņu. Ja arī es atsakos parakstīt savu vārdu zem saistībām, par kurām man nav ne nojausmas, kāpēc jūs man tik bargi uzbrūkat? Cik rūgti, ka grāfa Fosko ba�as jūs uzklausāt daudz iecietīgāk nekā manējās.

�is kļūmīgais, tomēr glu�i dabiskais mājiens uz grāfa ārkārtējo ietekmi uz laulāto draugu, lai cik aplinkus pa�teikts, vienā brīdī par jaunu uzkurināja sera Persivala apslāpētās dusmas.

���� Ba�as! � viņ� atkārtoja. � Jūsu ba�as! Diezgan vēlu jūs to atskār�at. Man likās, ka esat pārvarējusi �īs vājības, kad jums neatlika nekas cits kā apprecēties ar mani.

Tiklīdz viņ� bija to pateicis, Lora nosvieda spalvu, no�lūkojās uz viņu ar tādu skatienu, kādu es pa �iem gadiem vēl ne reizi nebiju manījusi, un, nebilzdama ne vārda, uzgrieza viņam muguru.

�is klaji paustais un gau�ām rūgtais nicinājums tik ļoti nesaderējās ar viņas raksturu, ka mēs visi kļuvām mēmi no pārsteiguma. Aiz rupjības, kuru viņas vīrs nupat bija atļāvies pateikt, katrā ziņā kaut. kas slēpās: Kāds slepens aizvainojums, par kuru man nebija ne nojausmas, bet kas bija lasāms Loras sejā tik nepārprotami, ka laikam pat glu�i sve�s cilvēks to pamanītu.

Grāfs, nebūdams sve�inieks, redzēja to tikpat skaidri kā es. Kad es piecēlos no krēsla, lai pieietu pie Loras, grāfs tik tikko dzirdami no�ukstēja seram Persivalam:

���� Jūs esat idiots!

Lora man pa priek�u devās uz durvīm, un to pa�u brīdi viņas laulātais draugs atkal ierunājās.

���� Tātad jūs kategoriski atsakāties parakstīt? � viņ� jautāja pārvērstā balsī, it kā atskārtis, ka tomēr atļāvies pārāk daudz.

Pēc visa, ko jūs nupat teicāt, � viņa stingri atbil�dēja, � es atsakos dot savu parakstu, pirms nebū�u iz�lasījusi �o dokumentu no sākuma līdz beigām. Iesim prom, Marion, esam jau pietiekami ilgi te uzkavēju�ās.

���� Vienu mirkli! � iejaucās grāfs, pirms sers Persi�vals bija paguvis vēl ko bilst. � Vienu mirkli, lēdija Glaida, es jūs ļoti lūdzu!

Lora būtu aizgājusi, nelikdamās par grāfu ne zinis, bet es viņu apturēju.

���� Nesanīsties ar grāfu! � es �ukstēju. � Lai notiek kas notikdams, tikai nesanīsties ar grāfu!

Viņa piekāpās. Es atkal pievēru durvis, un mēs pali�kām pie tām gaidot. Sers Persivals apsēdās pie galda, elkoni nolicis uz salocītā pergamenta un galvu atspiedis pret sa�ņaugto dūri. Grāfs, kā jau parasti lēmējs un no�teicējs, arī �oreiz �ai nepatīkamajā situācijā nostājās starp mums un Persivalu.

���� Lēdija Glaida, � viņ� iesāka ar saudzību, kas drī�zāk zīmējās uz �o bezcerīgo situāciju nekā uz mums pa��ām, � lūdzu, neņemiet ļaunā, ka uzdrīkstos izteikt kādu ierosinājumu, un ticiet, ka es to daru vienīgi aiz dziļas cieņas un draudzības pret �īs mājas saimnieci. � Viņ� spēji pagriezās pret seru Persivalu. � Vai katrā ziņā ir nepiecie�ams to zem jūsu elkoņa pabāzto papīru parakstīt uz karstām pēdām?

���� Tas ir nepiecie�ams, jo es tā esmu izlēmis un vē�los, � atskanēja īgna atbilde. � Ta�u �ie apsvērumi, kā būsiet pamanījis, nespēj ietekmēt lēdiju Glaidu.

���� Atbildiet atklāti uz manu atklāto jautājumu � vai parakstī�anu var atlikt uz rītdienu? Jā vai nē?

��� Jā, ja jūs tā vēlaties.

���� Tad kāpēc jūs velti tērējat laiku? Atliksim parak�stī�anu līdz rītam, kad būsiet atpakaļ.

Sers Persivals sabozies pacēla acis.

�Man nepatīk tonis, kādā jūs ar mani runājat, � viņ� teica. � �ādu toni es nepieļau�u.

���� Es jums to iesaku jūsu pa�a labad, � grāfs atbil�dēja, pasmīnēdams slēptā nicinājumā. � Pagaidiet maz�liet, ļaujiet lēdijai Glaidai apdomāt. Vai esat jau aizmir�sis, ka divri�i gaida pie durvīm? Mans tonis jūs pār�steidz? Ha! Laikam gan, jo �ādā tonī mēdz runāt vīrs, kas prot savaldīties. Vai mazums labu padomu esmu jums devis savā laikā? Vairāk, nekā jūs varat iedomā- lies. Vai kaut reizi mans padoms ir bijis aplams? Laikam gan jūs nevarēsiet minēt nevienu pa�u gadījumu. Jums laiks braukt. Parakstī�anu var atlikt līdz ritam. Tā ne�kur nepazudīs, tiklīdz būsiet atpakaļ, turpināsim �o sa�runu.

Sers Persivals vilcinājās un pameta acis pulkstenī. Grāfa vārdi jau atkal skubināja jo drīzāk doties neatlie�kamajā slepenajā ceļojumā, un �is negrozāmais nodoms acīmredzot cīnījās ar apņēmību, lai tur vai kas, dabūt Loras parakstu. Viņ� brītiņu vēl apdomāja, tad piecēlās no krēsla.

���� Ir viegli mani pierunāt, kad nav laika strīdēties, � viņ� teica. � Es klausī�u jūsu padomam, Fosko� ne jau tāpēc, ka man tas būtu vajadzīgs vai es uz to paļau�tos, bet tikai tāpēc, ka nevaru vairs ilgāk kavēties. � Viņ� apklusa, un drūmi uzlūkoja sievu. � Ja jūs nedo�siet savu parakstu vēl rīt, kad pārbrauk�u � � Turpi�nājums noslāpa troksnī, kad viņ� izrāva grāmatskapja atvilktni un ieslēdza tur pergamentu. Viņ� paņēma no galda platmali un cimdus un devās uz durvīm. Mēs ar Loru pakāpāmies soli sāņus un palaidām viņu garām.

��� Atcerieties � rīt! � viņ� pateica sievai un izgāja.

Mēs pagaidījām, kamēr viņ� iziet cauri vestibilam un

aizbrauc. Grāfs pienāca pie mums, kad abas tā stāvējām pie durvīm.

���� Sers Persivals tikko parādīja sevi no vissliktākās puses, mis Helkūma, � viņ� sacīja. � Man �ēl vecā drauga un jāsarkst viņa dēļ. Sīs senās draudzības vārdā es jums apsolu, ka rīt viņ� izturēsies savaldīgāk un ne- uzvedīsies tik apkaunojo�i kā �odien.

Lora bija ieķērusies man rokā. un, kamēr grāfs runāja, zīmīgi to paspieda. Ikvienai sievietei tas būtu smags pār�baudījums � klausīties, kā vīra draugs viņas pa�as mājā mierīgi lūko attaisnot laulātā drauga nepiedienīgo izrī�cību, un viņai tas bija pārdzīvojums. Es pieklājīgi patei�cos grāfam un vedu Loru prom. Jā, es viņam pateicos, jo, apzinādamās �o neizsakāmo nevarību un pazemojumu, es jutu, ka vai nu aiz kāda apsvēruma, vai glu�i vien�kār�i aiz untuma viņ� grib, lai es nebraucu prom no Blek- voterparkas, un, sprie�ot pēc sera Persivala izturē�anās pret mani, apzinājos, ka bez grāfa atbalsta man nav ne�kādu cerību palikt �eit. Tikai �ī cilvēka ietekme, no ku�ras es visvairāk baidījos, tikai tā iz�ķirs, vai drīkstē�u palikt pie Loras brīdi, kad esmu viņai visvairāk vaja�dzīga.

Vestibilā mēs vēl dzirdējām, kā no�īkst divri�u riteņi uz piebraucamā ceļa grants. Sers Persivals devās ce)ā.

���� Uz kurieni viņ� brauc, Marion? � Lora �ukstēja.

���� Viss, ko viņ� dara, vie� manī ļaunas nojausmas. Vai tev ir kādas aizdomas?

Pēc visiem �ārīta pārdzīvojumiem man negribējās klās�tīt savas aizdomas.

���� Kā lai es zinātu viņa noslēpumus? � es izvairīgi atbildēju.

���� Varbūt saimniecības vadītāja zina? � viņa neat�laidās.

���� Diezin vai, � es atbildēju. � Viņa nezinās vairāk par mums.

Lora �aubīgi nogrozīja galvu.

���� Vai tad tie�i no saimniecības vadītājas tu nedzir�dēji baumas, ka Anna Keterika manīta �ai apkaimē? Kā tev �ķiet, varbūt viņ� aizbrauca viņu meklēt?

���� Man, Lora, gribētos likt prātu mierā un vairs ne�domāt par to, un pēc visa �odien notiku�ā arī tev tas ne�nāktu par ļaunu. Ienāc manā istabā, atpūties un mazliet nomierinies.

Mēs apsēdāmies pie loga un ļāvām smar�īgajam vasa�ras vējam pūst mums sejā.

���� Man kauns skatīties tev acis, Marion, � viņa teica,

��� pēc tā, kas tev lejā bija manis dēļ jāpārcie�,. Ak, mīļā, sirds sa�ņaudzas, to iedomājoties. Es lūko�u to kaut kā izlīdzināt, tik tie�ām lūko�u!

���� Ku�, ku�' � es viņu apsaucu. � Tā nerunā. Kas ir mans nenozīmīgais aizvainotais lepnums salīdzinājumā ar tavu �ausmīgo upuri?

���� Tu dzirdēji, ko viņ� man teica? � viņa turpināja iekaisdama. � Tu dzirdēji tikai vārdus, bet neaptvēri, ko tie nozīmē � tu nezini, kāpēc es nosviedu spalvu un pa�griezu viņam muguru. � Viņa piecēlās pēk�ņā satrau�kumā un sāka staigāt pa istabu. � Es daudz ko neesmu tev stāstījusi, Marion, negribēdama tevi sāpināt un pa�darīt nelaimīgu jau pa�ā mūsu jaunās dzīves sākumā. Tu nezini, kā viņ� ar mani apgājās. Bet tev tas ir jāzina, tu ta�u pati redzēji, kā viņ� izturējās �odien. Redzēji, kā viņ� vīpsnāja, kad ieminējos par ba�ām, dzirdēji viņa vārdus! ka man neesot atlicis nekas cits kā apprecēties ar viņu. � Lora atkal apsēdās, vaigi viņai dega, un viņa lauzīja klēpī saliktās rokas. � Patlaban nevaru tev to izstāstīt, tiklīdz sāk�u runāt, tā asaras smacēs nost.. , Vē�lāk. Marion, kad bū�u kaut cik atguvusies. Galva man plīst vai pu�u � tā sāp, sāp, sāp � Kur ir flakoniņ� ar o�amo sāli? Labāk parunāsim par tevi. Tevis dēi man tagad �ēl, ka es atteicos parakstīt. Varbūt izdarīt to rīt? Tad jau drīzāk kompromitēt sevi nekā tevi. Ja es vēl lieg�os, viņ� visu vainu uzvels tev. jo tu ta�u nostājies manā pusē. Ko lai mēs iesākam? Būtu bijis kāds draugs, kas palīdzētu ar padomu! Draugs, uz kuru varētu paļau�ties!

Viņa smagi nopūtās. Pēc Loras sejas nopratu, ka viņa domā par Hārtraitu, nopratu vēl jo skaidrāk tāpēc, ka Loras pēdējie vārdi arī man lika atcerēties viņu. Jau se��us mēne�us pēc kāzām mums vajadzīga palīdzība, kuru viņ� atvadoties pats bija piedāvājis. Toreiz man ne prātā nenāca, ka tāds brīdis kādreiz varētu pienākt!

� Mums pa�ām kaut kas ir jādara, � es sacīju. � Lū�kosim visu mierīgi apsvērt, Lora, darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai iz�ķirtos par pareizo soli.

Apsvērām Lorai zināmās vīra grūtības un nejau�i no�klausīto sera Persivala sarunu ar pilnvaroto un neizbē�gami secinājām, ka bibliotēkas skapi ieslēgtais doku�ments ir sastādīts, lai aizņemtos naudu, un Loras paraksts ir pilnīgi nepiecie�ams, lai sers Persivals sasniegtu mērķi.

Bez tam pārdomas izraisīja, kur un kādā ceļā viņ� domā dabūt �o naudu un cik lielu atbildību uzņemas Lora, ar savu parakstu apliecinādama dokumentu, par kuru mums abām bija gau�ām maz sajēgas. Man pa�ai radās pārlie�cība, ka �is pergaments slēpj sevī pagalam viltīgu un negodīgu darījumu.

Pie �ādas pārliecības biju nākusi ne jau tāpēc, ka sers Persivals atteicās nolasīt vai paskaidrot dokumenta sa�turu' �is atteikums viegli izskaidrojams ar viņa iecirtīgo dabu un valdonīgo raksturu. Par viņa godīgumu es sāku �aubīties, vērodama, cik krasi mainījies viņa runas veids un izturē�anās pēc iera�anās Blekvoterparkā, tātad Lim�rid�ā viņ� bija izlicies par glu�i citu cilvēku. �ī rūpīgi pārdomātā smalkjūtība, ceremoniālā pieklājība, kas tik jauķi saskanēja ar mistera Gilmora vecmodīgajiem uz�skatiem, kautrība attieksmē pret Loru, vaļsirdība sarunās ar mani, iecietība pret misteru Fērliju � tas viss bija acu apmāns, kuru tik veikli sadomājis �is zemiskais, vil�tīgais, riebīgais cilvēks, kas bija norāvis masku, tiklīdz divko�a loma bija nospēlēta, un pirmīt lejā bibliotēkā parādījis savu īsto seju. Nemaz nerunā�u par sirdēstiem Loras dēļ, jo tas nav vārdos pasakāms. Es par to ieminos tikai tādēļ, lai jūs saprastu, kāpēc es tā pretojos, ka viņa parakstītu dokumentu bez lasī�anas.

Kas mums tādā gadījumā atliek? Kad pienāks rīts, mēs kategoriski atteiksimies dot savu parakstu, atsaukdamās uz stingriem jo stingriem juridiskiem apsvērumiem, līdz ar to iedragājot sera Persivala apņēmību un liekot viņam manīt, ka mēs, sievietes, likumos un saistībās orientēja�mies ne sliktāk kā viņ�.

Vēl brītiņu apsvērusi, es nolēmu aizrakstīt vienīgajam godavīram, kuram mēs varētu slepus lūgt palīdzību �ajā bezcerīgajā situācijā. Tas bija mistera Gilmora kompan�jons misters Kirls, kas bija visu pārņēmis savā ziņā, kop� mūsu vecais draugs bija spiests atteikties no saviem pie�nākumiem un veselibas uzlabo�anas nolūkos aizbraukt no Londonas. Es paskaidroju Lorai, ka pats misters Gil�mors ieteicis viņu kā cilvēku, uz kuru var ne�aubīgi pa�ļauties, jo viņ� ir godīgs, apdomīgs un sīki pārzina viņas finansiālo stāvokli, un ar viņas piekri�anu nekavējoties sēdos pie galda rakstīt vēstuli.

Vispirms es misteram Kirlam vispusīgi apgaismoju stāvokli, kādā esam nokļuvu�as, un lūdzu viņa padomu atklātā, vienkār�ā valodā, lai nedraudētu briesmas kaut ko pārprast vai kļūdīties. Vēstule bija tik īsa, ka īsāk vairs nebija iespējams izteikties, bez liekas taisno�anās, bez liekiem sīkumiem.

Kad jau grasījos rakstīt uz aploksnes adresi, Lorai pēk�ņi ienāca prātā �ķērslis, kas man, nopūloties ar rak�stī�anu, bija pavisam izkritis no prāta.

� Bet kā mēs laikus saņemsim atbildi? � viņa jau�tāja. � Londonā vēstule nonāks ne agrāk kā rīt no rīta, un, kamēr mēs sagaidīsim atbildi, pienāks vēl otrs rīts.

Savlaicīgi saņemt atbildi mēs varētu vienīgi tai gadī�jumā, ja pilnvarotais sūtītu mums to ar īpa�u kurjeru. Tāpēc uzrakstīju vēl postskriptu, lūgdama, lai sūta kur�jeru ar rīta vilcienu, kas atiet vienpadsmitos, tad mūsu stacijā viņ� izkāptu vienos divdesmit un visvēlākais di�vos būtu Blekvoterparkā. Lai viņ� jautā pec manis un neielai�as nekādās sarunās, ja kāds grasās izpra�ņāt, un nodod vēstuli tie�i man rokās.

���� Ja nu sers Persivals pārrastos pirms diviem, � es teicu Lorai, � tad prātīgāk būtu, ja tu visu rīta cēlienu uzturētos parkā ar grāmatu vai �uvekli un nemaz nerā�dītos mājas tuvumā, pirms kurjers nav paguvis ierasties ar vēstuli. Es viņu te gaidī�u visu rītu, dro�s paliek dro�s, ka negadās kāds misēklis. Es palieku tai cerībā un pār�liecībā, ka mūs nekas nepārsteigs, ja turēsim acis vaļā. Un tagad iesim lejā uz viesistabu. Ja mēs tik ilgi te kopā uzkavējamies, var vēl rasties aizdomas.

���� Aizdomas? � viņa pārvaicāja. � Kuram varētu rasties aizdomas, kad pa�a sera Persivala nav mājā? Vai tu domā grāfu Fosko?

��� Varbūt arī.

���� Viņ� tev, Marion, sāk kļūt tikpat nepatīkams kā

man.

���� Nē, tas nav īstais vārds. Nepatika vienmēr vairāk vai mazāk saistīta ar nicinājumu. Es nesaskatu grāfā nekā nicināma.

��� Tu ta�u nebaidies no viņa?

��� Varbūt tomēr baidos . .. mazliet.

���� Baidies! Bet viņ� ta�u �odien uzmetās mums par aizstāvi.

���� Jā. No viņa aizstāvības es baidos vairāk nekā no sera Persivala dusmām. Atceries, ko es tev teicu biblio�tēkā. Lai notiek kas notikdams, Lora, tikai nesanīsties ar grāfu!

Mēs nokāpām apak�stāvā. Lora iegāja viesistabā, es devos pāri vestibilam ar vēstuli rokā, lai iemestu to pasta somā, kas karājās man iepretī pie sienas.

Ārdurvis stāvēja vaļā, un, ejot tām garām, es ierau�dzīju Fosko laulāto pāri apsprie�amies ārpusē uz kāpnēm ar sejām pret mani.

Grāfiene iesteidzās vestrbilā tāda kā satraukta un lūdza mani atvēlēt minūtes piecas slepenai sarunai. Mazliet izbrīnīta, ka �ādai personai varētu būt �āds lūgums, es iemetu vēstuli somā un atbildēju, ka esmu pilnīgi viņas rīcībā. Neierasti draudzīgi un familiāri viņa ieķērās man elkonī un neveda mani vis tuk�ā istabā, bet vilka pāri slieksnim ārā līdz velēnu joslai, kas apjoza lielo zivju dīķi.

Kad uz kāpnēm pagājam garam grafam, viņ� smaidot paklanījās un tūlīt iesteidzās vestibilā, aizgrūda durvis, bet tā īsti nepievēra.

Grāfiene laipni vadāja mani apkārt dīķim. Es biju iedomājusies, ka viņa atklās man kādu sevi�ķu noslē�pumu, tāpēc biju pārsteigta, kad grāfiene Fosko uzticēja manām ausīm tik vien kā savus kvēlos simpātiju aplie�cinājumus pēc notikumiem bibliotēkā. Vīrs viņai visu bija atstāstījis, arī nekaunības, kuras sers Persivals bija atļāvies man pateikt. Manis un Loras dēļ viņa bija tik sa�utusi, tik satriekta, ka nolēmusi, ja kaut kas tāds at- gadītos vēlreiz sakarā ar sera Persivala nedzirdēto var�mācību, aizbraukt un nespert vairs savu kāju pār viņa slieksni. Grāfs �o lēmumu bija novērtējis atzinīgi, un tagad viņa gaidīja �o atzinību arī no manas mutes.

Likās ārkārtīgi dīvaini, ka tā var runāt tik atturīga un ledaina dāma kā grāfiene Fosko, it īpa�i pēc tik asas domu apmaiņas .vēl �orīt lapenē. Lai nu kā, uz �o laip�nību un sirsnību man bija jāatsaucas ar laipnību un sir�snību, vēl jo vairāk tādēļ, ka gados viņa bija vecāka par mani. Tāpēc es atbildēju grāfienei viņas pa�as tonī un, uzskatīdama, ka viss tā kā būtu izrunāts, mēģināju kaut kā no viņas atbrīvoties. *

Bet grāfiene Fosko acīmredzot bija nolēmusi tik drīz nelaist mani vaļā un, man par lielu izbrīnu, apņēmu�sies pateikt savu sakāmo līdz galam. Pati klusākā no klusākajām pēk�ņi uzmācās man ar tuk�ām, nodrāztām frāzēm par laulības dzīvi, par seru Persivalu un Loru, par pa�as laimi, par dieva mierā aizgāju�ā mistera Fēr�lija izdarībām sakarā ar testamentu un desmitiem citu jautājumu, vadādama mani riņķī apkārt dīķim veselu pusstundu vai pat ilgāk, tā ka es vairs tikko turējos uz kājām. Vai viņa pati to atskārta vai neatskārta, nemāku sacīt, bet viņa aprāvās tikpat negaidot, kā bija iesākusi, pameta skatienu uz ārdurvīm, vienā mirklī kļuva ledaini salta un palaida vaļā manu roku, pirms biju izdomājusi ieganstu, kā no viņas atbrīvoties.

Tiklīdz pavēru durvis un iegāju vestibilā, es piepe�i atkal atrados vaigu vaigā ar grāfu. Tie�i tobrīd viņ� iemeta pasta somā vēstuli.

Kad tas bija padarīts un soma aizvērta, viņ� apjautā�jās, kur palikusi grāfiene. Es pateicu, un to pa�u brīdi viņ� izteidzās laukā pie sievas. Runājot ar mani, viņ� bija tik neparasti mierīgs un nomākts, ka es pagriezos

un paraudzījos nopakaļ, domādama, vai viņ� ir slims vai nelāgā omā.

Kāpēc es tūlīt devos pie pasta somas, izņēmu savu vēs�tuli, kā pati sev neuzticēdamās, vēlreiz apskatīju to, un kāpēc, uzmetot tai vēlreiz aci, man ienāca prātā, ka dro��ības pēc derētu aizzīmogot aploksni, � tieci nu tu, cil�vēks, gudrs, noslēpums ir vai nu pārliecīgi dziļ�, vai arī pārliecīgi sekls. Sievietes, kā visiem zināms, pastāvīgi rīkojas impulsīvi un pa�as nespēj �os impulsus izprast, un arī es varu teikt tikai to, ka dro�i vien kāds no tādiem impulsiem dzī�us dzina mani pie pasta somas.

Lai nu kas mani rosināja, es gods godam ļāvos �im impulsam, tiklīdz grasījos aizzīmogot vēstuli pati savā istabā. Es ta�u piemīt biju aiztaisījusi aploksni kā jau parasti, samitrinot lipīgo maliņu un piespie�ot to pie pa�pīra, bet tagad, tiklīdz pēc trīsceturtdaļstundas paņēmu aploksni pirkstos, tā atvērās bez plē�anas. Varbūt nebiju kārtīgi aizlīmējusi? Varbūt bija patrāpījusies slikta līme?

Bet varbūt. . nē! Pārāk riebīgi ir pieļaut tre�o varbū�tību, kas man ie�āvās prātā. Lūkoju vēl atgainīt �īs ne�labās domas, lai gan tas ir skaidrāks par skaidru.

Es gandrīz vai baidos no rītdienas, tik daudz kas ir at�karīgs no mana apdoma un savaldības. Katrā ziņā man jāpatur vēra divi apsvērumi: jābūt pēc iespējas laipnākai pret grāfu un jābūt savā postenī, kad ieradīsies mistera Kirla kurjers ar atbildi.

3. jūlijā

Kad pusdienas stunda mūs visus atkal pulcināja kopā, grāfs Fosko bija savā parastajā lieliskajā noskaņojumā. Viņ� līda vai no ādas laukā, lai tikai liktos interesants un mūs kaut kā izklaidētu, it kā būtu apņēmies izdzēst no mūsu atminas to, kas bija norisinājies bibliotēkā.

Spilgti ceļojumu dēku apraksti, amizantas anekdotes par ievērojamiem cilvēkiem, ar kuriem viņ� saticies ār�zemēs; da�ādu Eiropas tautu ieradumu dīvaini salīdzinā�jumi, minot daudzus jo daudzus piemērus, gan vīrie�us, gan sievietes, kurus redzējis; tad vēl komiskā grēksūdze par jaunības dienu naivajām neprātībām, kad viņ� bijis likumdevējs modes jautājumos kādā otr�ķirīgā Itālijas

pilsētelē un rakstījis nejēdzīgus piedzīvojumu romānus fran�u garā un tie publicēti kaut kādā otr�ķirīgā itālie�u avīzītē, � tas viss raisījās no viņa lūpām tik viegli un nepiespiesti, un, kaut arī katrs vārds tika pateikts vaļsir�dīgi, tomēr tik bezgala jauki un smalkjūtīgi, atbilsto�i jebkura interesēm un jebkura gaumei, ka mēs abas ar Loru klausījāmies ar neatslābsto�u uzmanību un, lai cik neticami, gandrīz vai ar tādu pa�u aizgrābtību kā grā�fiene Fosko. Sieviete spēj pretoties vīrie�a mīlestībai, vīrie�a slavai, vīrie�a piemilīgajai ārienei un vīrie�a nau�dai, bet sieviete nespēj pretoties vīrie�a daiļrunībai, ja vien tas prot runāt.

Pēc pusdienām, atstājis mūs vēl joprojām patīkamo iespaidu varā, grāfs kautrigi aizgāja uz bibliotēku pala�sīt.

Lora bija nolēmusi pievakarē vēl pastaigāt pa parku. Aiz pieklājības bija jāaicina līdzi arī grāfiene Fosko, bet �oreiz viņa acīmredzot jau iepriek� bija saņēmusi norā�dījumus, tāpēc laipni lūdza viņu atvainot.

������� Grāfam dro�i vien izsīku�i cigare�u krājumi, � viņa taisnojās, � un neviens cits tās viņam pa prātam neuztīs. � To sakot, viņas saltajās, zilajās acīs pat kaut kas it kā iemirdzējās, un viņa nudien likās lepna, ka viņai uzticēts �is svinīgais rituāls pirms viņas kunga un pavēlnieka ietī�anās tabakas dūmos!

Mēs ar Loru izgājām laukā divatā.

Bija miglains, nomācies vakars. Laikam tuvojās ne�gaiss, dārzā puķes bija apvītu�as, zeme izdegusi sausa. Rietumu pamalē pāri rāmajām koku galotnēm ieraudzī�jām bāldzeltenu �vīku, saule, miglā tik tikko saskatāma, grima aiz apvār�ņa. Dro�i vien naktī būs lietus.

������ Pa kuru ceļu nogriezīsimies? � es vaicāju.

������ Uz ezera pusi, Marion, ja tev nekas nav pretī.

������ Diez kāpēc tev, Lora, iepaticies �is drūmais ezers.

������� Nē, ne jau ezers, bet apkārtne. Klajumā ir tikai smilts un vir�i, un priedes, tas ir vienīgais, kas man �eit atgādina Limrid�u. Bet varam iet arī uz citu pusi, ja tā tev patīk labāk.

������� Te man nav iecienītu taku, mīļā. Blekvoterparkā man visas takas ir vienādas. Iesim uz ezeru, varbūt kla�jumā būs mazliet vēsāk.

Mēs klusējot gājām pa ēnaino parku. Spiedīgais va-

246 kara gaiss bija mūs abas nokausējis, un, kad nonācām pie lapenes, mēs labprāt apsēdāmies atvilkt elpu.

Zemu pār ezeru klājās balta migla. Blīvā, brūnā koku josla pretējā krastā izskatījās pēc debesīs peldo�a pun- durkoku me�a. Nolaidenais smil�ainais krasts arī dīvainā kārtā it kā izplūda malējā miglas slānī. Klusums bija baismīgs. Me�ā neie�abējās neviena lapiņa, neie�iepstē- jās neviens putns, un neredzamā ezera peļķēs neieklie�dzās neviens ūdensputns. Tovakar pat vardes bija pār�stāju�as kvarkstēt.

������ Cik vientulīgi un drūmi, � Lora ierunājās, � to�ties �eit mēs esam divas vien.

Viņa runāja klusām, visu laiku domīgi vērdamās pāri smil�u klajai un dūmakai. Viņa bija pārāk dziļi nogri�musi pati savās domās, lai manītu �o drūmumu visap�kārt, kas mani jau bija sagrābis.

������ Es tev, Marion, solīju izstāstīt, kā īsti ir ar manu laulības dzīvi, lai tev vairs ilgāk nav jāmokās neziņā, � viņa iesāka. � Tas ir pirmais un vienīgais noslēpums, mīlā, kāds man jelkad bijis, un tici man, tas būs arī pē�dējais. Tu zini, ka es klusēju tevis dēl� varbūt mazliet arī sevis dēļ. Sievietei ir bezgala grūti atzīties, ka vīrie�tis, kuram viņa atdevusi visu savu dzīvi, neprot �o velti novērtēt. Ja tu, Marion, pati būtu bijusi precēta � un vēl jo vairāk, ja tu būtu apprecējusies laimīgi �, tu mani saprastu labāk nekā jebkura cita sieviete, un, kaut arī tu esi pats krietnākais un uzticamākais cilvēks zemes virsū, tagad tev tomēr daudz kas paliek nesaprotams.

Ko es varēju atbildēt? Es varēju tikai satvert viņas roku un mīlestības pilnām acīm vērties viņā.

������ Cik bie�i, � viņa turpināja, � esmu dzirdējusi tevi smejamies par savu �nabadzību�, kā tu pati to sauc! Cik bie�i tu zobodamās esi apsveikusi mani ar bagātību! Ak, Marion, nekad vairs tā nedari! Pateicies dievam par savu nabadzību � tu vismaz esi noteicēja par sevi un esi pa�glābu�ies no likteņa, kāds piemeklējis mani.

Cik skumji vārdi jaunas sievas mutē, cik rūgta patie�sība! Un pietika ar pāris Blekvoterparkā aizvadītajām dienām, lai es saprastu, lai jebkur� saprastu, kāpēc viņas

vīrs to apprecējis.

������ Es tevi neapbēdinā�u, stāstīdama, cik drīz sākās mani pārbaudījumi un vil�anās, negribu pat, lai tu zinātu, kādi tie bija. Pietiek, ka tie paliek manā atmiņā. Ja es tev pastāstī�u, kā viņ� izturējās, kad pirmo un pēdējo reizi mēģināju ar viņu izskaidroties, tu sapratīsi, kā viņ� ar mani apgājās, sapratīsi, it kā es tev būtu visu sīki jo sīki izklāstījusi. Kādudien Romā mēs bijām aizjāju�i ap- skatīt Cecīlijas Metellas kapa pieminekli. Debess bija zila un dzidra, senās drupas izskatījās grandiozas un di��enas, un es vēl iedomājos, ka Cecīlijas Metellas vīrs sensenos laikos uzcēlis �o pieminekli karsti mīļotajai sievai, un tobrīd manā sirdī pamodās vēl nekad nebijis maigums pret savu vīru. �Vai tu arī man uzliksi �ādu pieminekli, Persival?� es jautāju. �Pirms kāzām tu tei�cies mani mīlam no visas sirds, bet pēc tam .. .� Es ne�spēju pateikt visu līdz galam, Marion! Viņ� uz mani pat nepaskatījās! Es nolaidu plīvuru, lai viņ� neredzētu asa�ras manās acīs. Es iedomājos, ka viņ� tās nav manījis, bet tā vis nebija. Viņ� noteica: �Jāsim prom!� � un nosmē�jās pie sevis, palīdzēdams man uzrausties seglos. Uzlēcis savā zirgā, viņ� smējās atkal. �Ja arī uzlik�u tev piemi�nekli,� viņ� ieminējās, �tad tikai par tavu pa�as naudu. Diez vai Cecīlijai Metellai pietika līdzekļu, lai samaksātu par savējo!� Es neatbildēju. Kā lai es būtu spējusi pa�runāt, ja, paslēpusies aiz plīvura, smaku asarās? �Jūs, gai�matainās, visas esat īgņas. Kas jums vajadzīgs? Kom�plimenti un saldi vārdi? Lai notiek! �orīt esmu lieliskā omā. Pieņemsim, ka esmu jau pateicis gan komplimen�tus, gan saldus vārdus.� Vīrie�i, sarunādami mums rup�jības, nemaz nepadomā, cik dziļi tās iespie�as mums at�miņā un cik ļoti mums sāp. Būtu es kārtīgi noraudāju�sies, dro�i vien kļūtu vieglāk, bet viņa necienīgā izturē��anās no�āvēja visas asaras un nocietināja manu sirdi. Kop� tās reizes, Marion, es nevairījos domāt par Volteru Hārtraitu. Ļāvu, lai atmiņas par laimes dienām, kad mēs klusībā mīlējām viens otru, atgrie�as un mierina mani. Kur gan citur lai es būtu radusi mierinājumu? Ja tu būtu pie manis, tu varbūt zinātu padomu. Es saprotu, mīļā, tas bija aplam, bet saki � ko man var pārmest?

Es biju spiesta novērsties no Loras.

��� Nejautā man! � es teicu. � Vai es esmu cietusi tā kā tu? Kādas man tiesības spriest?

��� Es domāju par viņu, � Lora turpināja, pieliekda�mās man tuvāk un pazeminādama balsi, � es domāju par viņu, kad vakaros Persivals pameta mani vienu un aizgāja izklaidēties ar draugiem. Es iztēlojos, kā būtu, ja dievs būtu lēmis man trūcību un es tagad būtu viņa sieva. Iedomājos sevi lēta auduma tērpā, iedomājos, kā es sē�u mājās un gaidu viņu pārnākam un, kamēr viņ� pelna dieni�ķo maizi, apkopju mājas soli, un tāpēc, ka man pa�ai viss ir jādara, milu viņu vēl vairāk. Tad viņ� pārnāk noguris, es nolieku viņa cepuri un mēteli. Viņam izpatikdama, es gatavoju ēdienus, kas viņam gar�o, un esmu iemācījusies saimniekot. Es ceru, ka viņ� nekad nejūtas tik vientuļ� un nobēdājies, lai nemitīgi domātu un raizētos par mani, kā es domāju un raizējos par viņu.

Izrunājot �os skumjos vārdus, viņas balsī atkal ietrī�sējās seno dienu maigums un sejā pavīdēja seno dienu meitenīgais skaistums. Viņas acis saviļņojumā klaiņāja pa �o posta�u no visas pasaules at�ķirtajā draudīgajā nostūri, it kā tās vērotu jaukos Kamberlendas paugurus mākoņiem piemilzu�ajā tālē.

���� Nerunā vairs par Volteru, � es ieminējos, saņē�musi sevi rokas. � Ak, Lora, aiztaupīsim sev �īs mokas un nerunāsim vairs!

Viņa saņēmās un silti vērās manī.

���� Esmu ar mieru nekad viņu vairs nepieminēt, lai tikai nesagādātu tev �o sarūgtinājumu.

���� Tā tev pa�ai būs vieglāk, � es lūkoju aizbildinā�ties, � to es lūdzu tevis dēļ. Ja tavs vīrs dzirdētu . ..

���� Viņ� par to nemaz nebrīnītos, ja arī dzirdētu.

Viņa pateica �o ērmoto atbildi gurdā mierā un vien�aldzībā. Viņas pārvērtība nobiedēja mani ne mazāk kā pati atbilde.

���� Nemaz nebrīnītos! � es atkārtoju. � Lora, ap�domā, ko tu runā! Nebiedē mani!

���� Tā tas ir, � viņa atteica. � Tie�i tc es �odien tev gribēju pateikt tavā istabā. Kad mēs toreiz Limrid�ā abi no sirds izrunājāmies, es viņam nepateicu tikai vienu, un tu pati, Marion, toreiz sacīji, ka tas neesot nekāds grēks. Es noklusēju vienīgi viņa vārdu, un tagad viņ� to ir uzzinājis.

Es dzirdēju, bet nespēju parunāt. Viņas pēdējie vārdi bija izdzēsu�i beidzamo cerības staru.

���� Tas notika Romā, � viņa stāstīja gurdenā mierā un apātijā. � Bijām aizgāju�i uz nelielām, par godu angļiem rīkotām viesībām pie sera Persivala draugiem � pie Merklendu laulātā pāra. Misis Merklenda bija izdau�dzināta kā lieliska zīmētāja, un viesi viņu pierunāja pa�rādīt da�as skices. Mēs visi nopriecājāmies par tām, es arī kaut ko izmetu, un manam vērtējumam viņa pievērsa īpa�u uzmanību. �Jūs dro�i vien pati zīmējat?� viņa ievaicājās. �Kādreiz mazliet zīmēju,� es atbildēju, �bet tagad esmu atmetusi.� � �Ja jau kādreiz esat ar to no�darbojusies, tad kuru katru dienu varat �īs nodarbības atsākt, un, ja esat tā izlēmusi, es labprāt ieteiktu jums skolotāju.� Es nēbildu ne vārda � tu, Marion, vari iedomāties, kāpēc � un mēģināju ievirzīt sarunu citā gultnē. Misis Merklenda tomēr neatkāpās. �Man ir biju�i visvisādi skolotāji,� viņa stāstīja tālāk, �bet pats labā�kais, pats saprātīgākais un vērīgākais bija misters Hār�traits. Ja kādreiz atsāksiet zīmē�anu, iesaku jums �o sko�lotāju. Viņ� ir jauns cilvēks, ļoti pieticīgs, labi audzi�nāts . . . Esmu pārliecināta, ka viņ� jums patiks.� Un iedomājies vēl, Marion, viņa to pateica, visiem dzirdot, sve�u cilvēku klātbūtnē, kuri bija ielūgti viesos pie jaun�laulātajiem! Visiem spēkiem pūlējos neizrādīt satrau�kumu, es nebildu ne vārda un nenovērsu acu no zīmē�jumiem. Kad atkal uzdrīkstējos pacelt galvu, mans skatiens sastapa vīra acis, un pēc tām es nopratu, ka esmu sevi nodevusi. '<Par misteru Hārtraitu mēs vēl pa�domāsim,� viņ� teica, nenolaizdams no manis acu, �kad atgriezīsimies Anglijā. Piekrītu jums, misis Merklenda,� manuprāt, lēdijai Glaidai viņ� katrā ziņā patiks.� Viņ� vēl uzsvēra pēdējos vārdus, iesveļot man vaigos sārtumu un liekot sirdij pukstēt tā, ka es gandrīz vai noslāpu. Vairāk nekas netika runāts � mēs atvadījāmies agri. Visu ceļu lidz viesnīcai viņ� klusēja. Viņ� palīdzēja man izkāpt un kā parasti pavadīja mani aug�ā. Bet, tiklīdz mēs bijām iegāju�i viesistabā, viņ� aizslēdza durvis, no�grūda mani krēslā un, satvēris mani aiz pleciem, nolie�cās pār mani. �Jau torīt Limrid�ā, kad tu tik pārdro�i at�zinies, man nodeva miera doma, kas ir �is cilvēks, un arī �ovakar es � izlasīju tavā sejā viņa vārdu. Tas bija tavs zīmē�anas skolotājs, un viņa vārds ir Hārtraits. Tu to rūgti no�ēlosi, un arī viņ� rūgti no�ēlos līdz pat kapa malai. Bet tagad liecies gultā un sapņo par viņu, ja tev tā tik � ar manas pātagas atstātajām �vīkām uz viņa pieciem.� Kop� tās reizes, tiklīdz viņ� apskai�as uz mani, viņ� draudēdams vai ņirgādamies atgādina manu atzī�a�nos tavā klātbūtnē. Nav manos spēkos aizliegt viņam zākāties p^r to, ko viņ� pats tik �ausmīgi pārpratis. Es

nespēju viņu piespiest man ticēt vai arī apklust. Tu �o�dien brīnījies par viņa vārdiem, ka man neesot atlicis nekas cits kā apprecēties ar viņu. Nākamreiz, kad viņam atkal būs liela sirds, tu vairs nebrīnīsies . .. Ak, Marion, nevajag! Nesāpini mani!

Es apņēmu viņas plecus, sirdsapziņas pārmetumos sa��ņaugdama tos kā spīlēs. Jā, sirdsapziņas pāmetumos! Izmisumā nobālusī Voltera seja, kad toreiz Limrid�as lapenē mani cietsirdīgie vārdi bija satrieku�i viņu līdz sirds dzijumiem, �ī seja nostājās man acu priek�ā kā mēms, neizturams pārmetums. Mana roka bija rādījusi ceju, kas manas māsas mījoto cilvēku soli pa solim aiz�veda tālu prom no dzimtenes un draugiem. Es biju nostā�jusies starp �īm divām jaunajām sirdīm, lai uz mū�iem �ķirtu tās vienu no otras, un viņu abu sagandētā dzīve bija apliecinājums maniem darbiem. Es biju izdarījusi to un izdarījusi sera Persivala Glaida labad.

Sera Persivala Glaida labad.

Es izdzirdēju viņas balsi un pēc noskaņas sapratu, ka viņa mani mierina � mani, kas nebija pelnījusi neko citu kā nosodo�u klusē�anu! Cik ilgs laiks pagāja, kamēr atguvos no savām bēdām un apmulsuma, nemāku pa�teikt. Vispirms es sajutu viņas skūpstu, manas acis pie�pe�i it kā atdarījās, un es atskārtu, ka truli raugos taisni uz priek�u pāri ezeram.

���� Ir jau vēls, � es izdzirdēju viņas �ukstu. � Parkā būs melna tumsa. � Viņa papurināja manu roku un at�kārtoja: � Marion, parkā būs melna tumsa.

���� Vēl brītiņu, � es sacīju, � vēl brītiņu, līdz at�ilb�stu.

Es vēl baidījos paskatīties uz viņu un joprojām vēros pāri ezeram.

Tik tie�ām bija vēls. Platās, brūnās koku aprises pret debesīm jau bija izplūdu�as biezajā nokrēslā un atgādi�nāja gargaru dūmu grīsti. Migla lejā virs ezera bija ne�manot iepletusies un slīdēja mums virsū. Klusums vēl joprojām bija tikpat stindzino�s, bet es no tā vairs ne�baiļojos, un �ai klusumā jautās tikai svinīgs noslēpums.

���� Mēs esam tālu no mājām, � Lora �ukstēja. � Iesim atpakaļ.

Pēk�ņi viņa apklusa, novērsās un acīm apstājās pie lapenes durvīm.

������������ Marion! � viņa iesaucās, drebēdama aiz bailēm. � Vai tu nekā neredzi? Paraugies!

������ Kur?

������ Tur lejā!

Mans skatiens sekoja viņas rokai, un arī es ieraudzīju.

Tālumā pa virsāju slīdēja kāda dzīva būtne. Mēs to skaidri redzējām, un tad tā atkal it kā ielīda miglas ka�molā. Tā apstājās tālu, tālu tie�i pretī, bridi pastāvēja un atkal lēnām grima baltajos miglas vālos � lēnām, lēnām, līdz aizslīdēja gar lapenes stūri un nozuda pavisam.

Mēs abas bijām kā izmocītas pēc tik satrauktas dienas. Pagāja krietns brīdis, iekams Lora sasparojās iet tum�ajā parkā un iekams es pati iz�ķīros viņai sekot.

������������� Kas tas bija � vīrietis vai sieviete? � viņa �uk�stēja, kad beidzot bijām iegriezu�ās vēsajā, tum�ajā alejā.

������ Nevaru pateikt.

������ Bet kā tu domā?

������ Izskatījās pēc sievietes.

������ Man likās, ka tas ir vīrietis gara apmetni.

������ Varēja būt arī vīrietis. Tādā krēslā grūti saskatīt.

������������� Pagaidi, Marion! Man ir bail � es neredzu taciņu. Un ja nu �is stāvs mums seko?

������������� Nedomāju gan, Lora Te ta�u nav ko bīties. Ciemats nav tālu no ezera krastiem, un te katram ir brīv pastai�gāties dienu vai nakti. Savādi tikai, ka līdz �im nebijām manīju�as tur ne dzīvu dvēseli.

Mēs gājām caur parku Bija Joti tum�s, tik tum�s, ka pat taciņu varējām saskatīt tikai ar grūtībām. Es paņēmu Loru aiz rokas, un mēs steidzāmies, cik �igli vien varē�jām.

Nebijām vēl tiku�as ne līdz pusceļam, kad viņa apstā�jās un apturēja arī mani. Viņa ieklausījās.

������ Ku�! � viņa �ukstēja. � Es dzirdu soļus aizmugurē.

������������� Nobiru�ās lapas �ab, � es mēģināju viņu iedro�i�nāt, � vai arī vēj� aizlauzis kādu zaru.

������������� Patlaban ir vasara Marion, un nav ne vēsmiņas. Ieklausies!

Ari es dzirdēju �aboņu � it kā mums sekotu viegli soļi.

������ Vienalga, kur� tas ir vai kas tas ir, � es sacīju,

� iesim tālāk. Tūlit būsim pavisam tuvu mājām, un, ja arī kaut kas gadītos, mūs dzirdēs.

Mēs steidzāmies, tā steidzāmies, ka Lora bija pavisam bez elpas, kad bijām gandrīz ārā no parka un jau redzē�jām apgaismotos logus.

Brītiņu pagaidīju, ļaudama viņai atelsties. Kad grasī- jāmies iet tālāk, viņa atkal atturēja mani, rādīdama ar roku, lai vēlreiz ieklausos. Me�a naksnīgajās dzīlēs mēs skaidri sadzirdējām samgu, dziļu nopūtu.

������ Kas tur ir? � es uzsaucu.

Neviens neatsaucās.

������ Kas tur ir? � es uzsaucu vēlreiz.

Brīdi bija klusums, un tad mēs atkal izdzirdējām to pa�u soļu liego �aboņu arvien klusāku un klusāku attā�lināmies tumsā, slīdam arvien tālāk un tālāk, un tālāk, līdz tā apklusa pavisam.

Mēs steig�us izgājām no me�a klajā norā, tai �igli pāri un, ne vārda nepārmiju�as, nokļuvām mājās.

Vestibila lampas gaismā Lora glu�i bāla paskatījās manī izbiedētām acīm.

������ Esmu vai beigta aiz bailēm, � viņa sacīja. � Kas tas varētu būt?

������ Rīt mēģināsim tikt pie kādas skaidrības, � es at�bildēju. � Pagaidām nevienam ne vārda par to, ko dzirdējām un redzējām.

������ Kāpēc ne?

������ Tāpēc, ka tā būs dro�āk� un �ais mājās mums jābūt piesardzīgām.

Es nekavējoties uzsūtīju Loru aug�ā, brīdi pagaidīju, noņēmu cepuri, pieglaudu matus un tad devos izlūkgā�jienā uz bibliotēku, izlikdamās, ka meklēju kādu grā�matu

Tur sēdēja grāfs, iepleties vislielākajā atzveltnes krēslā, kāds vien �ai mājā bija, mierīgi kūpināja cigareti un lasīja, kājas izstiepis uz turku dīvāna, kaklasaiti no�raisījis un nolicis uz ceļiem; krekla apkaklīte bija pla�i vaļā. Turpat blakus uz ķeblī�a kā rātns bērns bija pie�metusies arī grāfiene Fosko un tina cigaretes. Neizskatī�jās gan, ka vīrs vai sieva būtu devu�ies vēlā pastaigā un nule pārnāku�i. Tas man bija uzreiz skaidrs, kad pa�vēru bibliotēkas durvis.

Tiklīdz es iegāju, grāfs Fosko elegantā apmulsumā pie�cēlās un apsēja kaklasaiti.

������ Lūdzu, neliecieties traucēties, � es teicu. � Ienācu tikai paņemt grāmatu.

������ Cilvēkam ar maniem apmēriem �āda sutoņa ir tīrā dieva sodība, � grāfs teica, drūmi apvēdinādamies ar milzīgu, zaļu vēdekli. � Kaut es varētu apmainīties vie�tām ar savu brīni�ķo sieviņu. Viņai �obrīd ir tikpat labi kā zivtiņai tur ārā dīķī. ,

Grāfiene atļāvās mazliet atkust pēc tik ērmota salīdzi�nājuma.

������������� Man nekad nav karsti, mis Helkūma, � viņa iebil�dēs bikli kā jau sieviete, kas atklāj vienu no savām la�bajām īpa�ībām.

������������ Vai jūs abas ar lēdiju Glaidu �ovakar izmētāt kādu līkumu? � grāfs apvaicājās, kamēr es acu apmānī�anai meklēju plauktos grāmatu.

����� Jā, mēs izgājām mazliet atvēsināties.

������ Vai drīkstu vaicāt, uz kurieni?

�� Uz ezermalu . .. līdz pa�ai lapenei.

������ Ak tā? Līdz pa�ai lapenei?

Varbūt citos apstākļos viņa ziņkārība mani kaitinātu. Bet �ovakar tā vēlreiz pierādīja, ka ne viņam pa�am, nedz viņa mū�a draudzenei nav nekā kopīga ar �o no�slēpumaino rēgu ezermalā.

������������ Vakarā, jādomā, nekādas dēkas vairs negadījās? � viņ� turpināja. � Nekādi atklājumi, kā toreiz ar to sa��auto suni?

Viņ� nenolaida no manis bezgala dziļās, pelēkās acis, kurā� patvēries salts, dzidrs, neatvairāms mirdzums, kas ar varu liek man ieskatīties �ais acīs, un katrreiz, kad es tajās skatos, man sirds sit. straujāk. Tādos brī�os mani pār�ņem sajūta, ka viņ� lasa manas domas, un arī tobrīd es to jutu.

������������ Nē, � es strupi atbildēju, � nekādu dēku, nekādu atklājumu.

Es centos novērsties no viņa un aiziet. Lai cik savādi, diez vai man tas būtu izdevies, ja talkā nebūtu nākusi grāfiene Fosko, pievērsdama sev laulātā drauga uzma�nību.

������������ Grāf, mis Helkūma visu laiku stāv kājās, � viņa aizrādīja.

To pa�u brīdi, kad viņ� griezās, lai pasniegtu man krēslu, es izmantoju izdevību, pateicos, aizbildinājos un izslīdēju pa durvīm.

Pēc stundas, kad pie Loras ienāca istabene, es it kā ne�viļus ieminējos par spiedīgo vakaru, nolēmusi izdibināt, kur �ai tveicē patvēru�ies saimes ļaudis.

������������ Jūs tur lejā karstums dro�i vien moka nost? � es iebildos.

������������� Nē, mis, � attrauca mei�a, � mēs to nemaz nejū�tam.

��� Tad jūs laikam bijāt izgāju�i birzī?

���� Da�i bija nodomāju�i iet, mis. Bet virēja teica, ka viņa iznesī�ot krēslu turpat pagalmā pie virtuves dur�vīm, kur vēsāks, un tad arī mēs pārdomājām un iznesām savus ķebļus laukā.

Atlika vēl noskaidrot, kur bijusi saimniecības vadītāja.

���� Vai misis Mi�elsone jau devusies pie miera? � es apprasījos.

���� Diez vai, � smaidīdama atteica istabene. � �im�brī�am misis Mi�elsone drīzāk celsies aug�ā, nekā lik�sies cisās.

���� Kā tad tā? Ko jūs ar to gribat teikt? Vai tad misis Mi�elsone gulēja dienā?

���� Nē, mis, ne jau nu īsti gulēja. Vina cauru pēcpus�dienu valstījās savā istabā uz ku�etes.

Pēc tā, ko pati savām acīm biju vērojusi lejā biblio�tēkā, un pēc Loras istabenes nule sniegtās liecības seci�nājums varēja būt tikai viens. Ezermalā redzētais cilvēks nav bijis ne grāfiene Fosko, ne grāfs, ne arī kāds no kal�potājiem. Tur ir staigājis sve�s cilvēks, un soļi, kurus mēs skaidri sadzirdējām aiz muguras, nav biju�i māji�nieku soļi.

Kur� tas varētu būt?

�ķita, ka ar taujā�anu neko nepanāksim. Es pat neva�rēju pateikt, vai tas bija vīrietis vai sieviete. Es tikai domāju, ka tā bija sieviete.

4. jūlijā

Sirdsapziņas pārmetumi, ar kādiem vakar vakarā la�penē noklausījos, ko Lora man stāsta, nakts vientulībā mocīja mani atkal un vēl ilgi neļāva aizmigt.

Beidzot es aizdedzināju sveci un pār�ķirstīju savas ve�cās dienasgrāmatas, lai vēlreiz pārliecinātos, cik liela ir mana vaina, ka esmu pieļāvusi �īs laulības, un ko es to�reiz būtu varējusi darīt, lai viņu glābtu. Man kļuva maz�liet vieglāk, es pārliecinājos, ka esmu gribējusi tikai labu, lai arī cik neapdomīgi un aplam biju rīkojusies. Asaras parasti man kaitē, bet �oreiz tā nebija � es iz�raudājos, un man kļuva tā kā vieglāk. �orīt izkāpu no gultas ar cie�u apņēmību un vēsu prātu. Lai ko sers Per-

sivals sacīs vai darīs, es vairs nekritl�u izmisumā un ne brīdi neaizmirsī�u, ka atrodos �eit vienīgi Loras labad, lai būtu viņai noderīga, un tāpēc laidī�u pār galvu visus pazemojumus, lāstus un draudus.

Pārrunas par klaidoni ezermalā un soļiem parkā torīt tomēr tika atliktas, jo, Lorai par lielu sarūgtinājumu, bija noticis sīks negadījums. Viņa bija nozaudējusi mazo bro- �iņu, kuru es viņai uzdāvināju par piemiņu kāzu priek��vakarā. Tā kā viņa bija to piespraudusi, dodoties vakar vakarā pastaigā, tā bija nokritusi vai nu lapenē, vai at�pakaļceļā. Kalpones izstaigāja malu malas, bet atgriezās tuk�ā. Tad Lora pati devās meklēt. Vai nu viņa to atra�dīs, vai neatradīs, vismaz būs iegansts viņas prombūt�nei, ja sers Persivals pārrastos, pirms man nav nodota mistera Gilmora kompanjona vēstule.

Pulkstenis tikko bija nositis vienu. Es prātoju, vai man gaidīt ziņnesi no Londonas tepat vai nemanot aiz��maukt un gaidīt pie vārtu sarga mājiņas.

Tā kā �ais mājās es vairs neticu nevienam un nekam, man gandrīz liekas, ka prātīgāk būs pagaidīt tur. Grāfs ir ēdamistabā, to es zinu dro�i. Pirms desmit minūtēm, kad jozu aug�up pa kāpnēm, caur durvīm dzirdēju, ka viņ� dresē kanārijputniņus.

� Lidojiet laukā un sēslieties uz mana mazā pirkstiņa, mani la-la-labiņie! Arā no būra un aug�ā! Viens, divi, trīs � un aug�ā! Trīs, divi, viens � un lejā! Viens, divi, trīs � �irik! Cik-�irik!

Putneļi, kā parasti, ņēmās �iepstēt ar pilnu krūti, un grāfs tiem atbildēja ar �iepstieniem un svilpieniem, it kā pats būtu pārvērties par putnu. Manas istabas durvis ir vaļā, un es vēl �obrīd dzirdu skaļos vīterus un �irpslus. Ja nu man tie�ām jālavās projām, tad nupat ir īstā reize!

Pulksten �etros

Pa trim stundām, kas pagāju�as, kop� piecēlos no rak�stāmgalda, Blekvoterparkā viss ir apsviedies uz otru pusi. Vai nu uz labu, vai uz ļaunu, es neņemos un pat baidos spriest.

Sāksim no tās vietas, kur es apstājos, citādi nekā vairs nesapratī�u savā domu jūklī.

Kā jau biju izlēmusi, es gāju ārā, lai aiz vārtiem sa�gaidītu kurjeru ar ziņām no Londonas. Kāpnēs neviena nemanīju. Vestibilā dzirdēju, ka grāfs vēl arvien dresē putnus. Bet, iedama pāri �etrstūrainajam pagalmam, vaigu vaigā sastapos ar grāfieni Fosko, kas savā nodabā klaiņāja pa iecienīto mar�rutu ap lielo zivju dīķi. Es tū�līt pagausināju soli, lai nerastos iespaids, ka es steidzos; pazīdama viņas raksturu, dro�s paliek dro�s, vēl apjau�tājos, vai viņa pirms len�a nolēmusi doties pastaigā. Viņa uzsmaidīja man nepārprotamā sirsnībā, teica, ka labāk palik�ot tuvāk pie mājas, piemīlīgi pamāja ar galvu un iegāja vestibilā. Pametusi aci atpakaļ, pama�nīju, ka viņa jau aizvērusi durvis, pirms es biju pagu�vusi attaisīt dārza vārtiņus blakus lielajiem vārtiem.

Pēc nepilna stundas ceturk�ņa es jau biju pie vārtu sarga mājiņas.

Gatve pēk�ņi nogriezās pa kreisi, tad aizstiepās taisni kādus simt jardus, atkal strauji nogriezās pa labi un iz�gāja uz lielceļa. Es gaidīju starp abiem pagriezieniem, nostājusies tā, lai mani nevarētu redzēt ne no vārtu sarga namiņa, ne arī no stacijas ceļa, gaidīju, staigādama �urpu turpu. Ceļam abās pusēs bija augsti dzīv�ogi. No�stāvējusi postenī kādas divdesmit minūtes, es neko vēl nemanīju un nedzirdēju Tad saklausīju ratu rīboņu; pa�gāju līdz otrajam pagriezienam, un no stacijas man jau brauca pretī vienjūga ekipā�a. Es pamāju braucējam, lai aptur. Viņ� tūlīt apturēja, un cienījams vīrietis pabāza galvu pa ekipā�as lodziņu, lai apskatītos, kas noticis.

����� Lūdzu, piedodiet, � es teicu. � Ja nemaldos, jūs esat ceļā uz Blekvoterparku?

������ Jā, kundze.

������ Ar vēstuli?

������ Ar vēstuli mis Helkūmai, kundze.

������ Varat atdot �o ^vēstuli man. Es esmu Helkūma.

Vīrietis pacēla cepuri, vienā mirklī bija ārā no ekipā��as un sniedza man aploksni.

Es tūlīt to atvēru un izlasīju �īs rindas. Es tās norak�stī�u vārdu pa vārdam un oriģinālu piesardzības labad iznīcinā�u.

�Cienījamā kundze!

�orīt saņēmu Jūsu vēstuli, un tā mani stipri satrauc. Atbildē�u cik vien iespējams īsi un skaidri.

Rūpīgi apsvēris Jūsu paziņojumu un zinādams, kādā stāvoklī ir lēdijas Glaidas naudas lietas, sprie�ot pēc lau�lību kontrakta, sev pa�am par lielu no�ēlu, nāku pie

secinājuma, ka sers Persivals nolēmis aizņemties no lēdi�jas Glaidas pamatkapitāla (citiem vārdiem, aizņemties no lēdijas Glaidas pūra naudas � divdesmittūksto� mārciņām, kas paliek viņas īpa�ums), piespiezdams sievu kļūt par �a juridiskā akta līdzdalībnieci, un ka viņ�, ļaunprātīgi izmantodams viņas uzticību, būtu dabūjis viņas piekri��anu, tā ka lēdija Glaida ar savu parakstu vērstos pati pret sevi, ja viņa kādreiz iesniegtu sūdzību. Cits pieņē�mums pilnīgi atkrīt, jo tikai �ādā darījumā būtu nepiecie��ams viņas paraksts.

Ja lēdija Glaida parakstīs �ādu dokumentu, par kādu esmu spiests uzskatīt �o juridisko aktu, tad viņas pilnva�roto pienākums būs izmaksāt �o naudu seram Persivalam no viņas divdesmittūksto� mārciņām. Ja sers Persivals aizdevumu neatmaksātu un Ja lēdijai Glaidai būtu bērni, tad viņu kopīgais kapitāls samazinātos atbilsto�i izmaksā�tajai summai. īsi sakot, �is darījums, ja vien lēdija Glaida nav pretējos ieskatos, nozīmē apkrāpt viņas nā�kamos mantiniekus.

Tā kā stāvoklis ir nopietns, es ieteiktu lēdijai Glaidai dokumentu neparakstīt, atsaucoties uz to, ka viņa vēlas to vispirms iesniegt izskatī�anai man, ģimenes pilnvaro�tajam (mana kompanjona mistera Gilmora prombūtnes laikā). Pret to nevarētu celt kaut cik vērā liekamus iebil�dumus, jo, ja �is darījums ir godīgs, es nekādā ziņā ne�lieg�u savu piekri�anu.

Esmu gatavs jebkurā brīdī Jums palīdzēt un dot pa�domu. Pieņemiet manus cieņas apliecinājumus, palieku Jūsu padevīgais

Viljams Kirls.�

Ar pateicibas jūtām es izlasīju �o laipno un saprātīgo vēstuli. Tā deva Lorai padomu, kā izvairīties no parak�stī�anas, un izskaidroja mums abām dokumenta būtību. Kamēr es lasīju, kurjers stāvēja man blakus, gaidīdams tālākus norādījumus.

� Esiet tik laipns un pasakiet misteram Kirlam, ka es visu sapratu un esmu viņam ļoti pateicīga, � es sacīju. � Pagaidām ar �o atbildi pietiek.

Tie�i tajā brīdī, kad, turēdama atvērto vēstuli rokās, es izrunāju �os vārdus, grāfs Fosko no lielceļa puses iegriezās piebraucamajā ceļā un nostājās man priek�a kā no debesīm nokritis.

Viņa piepe�ā parādī�anās tie�i te, kur vismazāk biju domājusi viņu sastapt, galīgi izsita mani no sliedēm. Kur�jers atvadījās un iesēdās ekipā�ā. Es nebiju spējīga pa�teikt viņam ne vārda, pat neatbildēju uz atvadu svei�cienu. Es stāvēju kā apstulbusi, apzinādamās, ka esmu atmaskota un ka to izdarījis tie�i viņ�!

������ Vai jūs uz mājām, mis Helkūma? � viņ� apvaicā�jās, neizrādīdams ne vismazāko pārsteigumu, pat acīm nepavadīdams karieti, kas aizripoja, kamēr viņ� mani uzrunāja.

Saņēmusi pēdējos spēkus, es apstiprino�i pamāju ar galvu.

������ Es arī uz mājām, � viņ� teica. � Neliedziet man to prieku jūs pavadīt. Vai drīkstu piedāvāt roku? Jūs izskatījāties pārsteigta, mani ieraugot!

Es ieķēros viņam elkonī. Domas juceklīgi �audījās, līdz mazpamazām es atskārtu, ka jābūt gatavai uz jebkuru upuri, lai tikai nesanīstos ar �o cilvēku.

����� Jūs izskatījāties pārsteigta, mani ieraugot! � viņ� lēnām un ietiepīgi atkārtoja.

������ Man likās, grāf, ka jūs ar saviem putneļiem esat ēdamistabā, � es atbildēju, cik mierīgi un noteikti vien varēju.

������ Tā arī bija. Bet, mana dārgā, mani sīkie, pūkainie bērneļi ir uz mata kā citi bērneļi. Da�reiz, kā �orīt pat, tie sāk niķoties. Kad tos atkal biju ieslodzījis būros, ienāca mana sieva ar vēsti, ka jūs viena pati esot izgā�jusi pastaigāties. Pati ta�u viņai tā teicāt?

������ Teicu.

������ Redziet, mis Helkūma, kārdinājums jūs pavadīt bija pārāk liels, lai es turētos pretī. Manos gados ta�u drīkst tik daudz atzīties, vai ne tā? Paķēru platmali un steidzu �urp piedāvāties jums par eskortu. Un, pat ja �is es�korts ir tik tukls un vecs vīrs kā Fosko, vai tas tomēr nav labāk kā klaiņāt glu�i vienai? Es nogriezos pa aplamu ceļu, izmisis nācu atpakaļ, un te nu es esmu, un, ja drīk�stu tā izteikties, piepildās mana karstākā vēlē�anās.

Viņ� runāja tālāk eņģeļa mēlē, bārstīdams komplimen�tus, ir nedomādams laist mani pie vārda, un es arī ne�maz necentos. Ne reizi viņ� pat aplinkiem neieminējās par nupat redzēto karieti vai vēstuli, kuru es vēl arvien turēju rokā. Pēc tik draudīgas piesardzības es paliku tai pārliecībā, ka viņ� visnegodīgākajā kārtā ir uzodis par manu lūgumu Loras pilnvarotajam, un, pats savām acīm pārliecinājies, cik veikli esmu to izkārtojusi un ka at�bilde jau ir man rokā, viņ� savu mērķi bija sasniedzis un tagad tikai pūlējās novērst aizdomas, kurām, kā viņ� pats saprata, neizbēgami bija jārodas. Un tomēr tik daudz sajēgas man bija, lai nesāktu viņu apvārdot ar garu skaidro�anos, un tomēr es biju tikai sieviete un, lai kā baidījos no viņa, sapratu, cik apkaunojo�i ir tobrīd iet ar viņu zem rokas.

Mājas priek�ā uz piebraucamā ceja mēs sastapām div�ri�us nogrie�amies uz stalli. Sers Persivals tikko bija pār- radies. Viņ� sagaidīja mūs durvīs. Lai kas būtu gūts �ai braucienā, tas nebija mazinājis viņa dusmas.

������ A, te jūs abi esat! � viņ� teica, glūnēdams caur pieri. � Ko tas nozīmē, ka visa māja ir tuk�a? Kur lēdija Glaida?

Es viņam pastāstīju, ka Lorai pazudusi bro�a un viņa aizgājusi uz parku to meklēt.

������ Bro�a bijusi nebijusi, � viņ� īgni noņurdēja. � Es ieteiktu viņai neaizmirst, ka es viņu pēcpusdienā, kā no�runājām, gaidu bibliotēkā. Es vēlos viņu redzēt pēc pus�stundas!

Izņēmusi roku no grāfa elkoņa, es lēnām gāju aug�up pa kāpnēm. Viņ� pagodināja mani ar vienu no saviem brīni�ķajiem reveransiem un tad līksmi pievērsās sapī- ku�ajam mājastēvam.

������ Nu, Persival, � viņ� iesāka, � vai brauciens bija patīkams? Un vai skaistā Rudā Mollija stipri nodzīta?

����� Rauj velns Rudo Molliju un visu �o braucienu! Es gribu brokastis,

������ Bet es gribu vrspirms piecas minūtes aprunāties ar jums, Persival, � attrauca grāfs. � Piecas minūtes, mans draugs, tepat zālītē.

������ Par ko tad?

������ Par kādu darījumu, kas skar tie�i jūs.

Labu brīdi vēl vilcinājos pie parādes durvīm, lai dzir�dētu �o jautājumu un atbildi un redzētu, kā sers Persi�vals, nīgri svārstīdamies, sabā� rokas kabatās.

������ Ja jūs gribat mani atkal tirdīt ar savām elli�ķajām �aubām, tad, jūsu zinā�anai, � viņ� teica, � es nevēlos tās uzklausīt. Es gribu brokastis!

������ Nāciet �urp, mums ir jāaprunājas, � grāfs nepiekāpās, apbrīnojamā kārtā laizdams gar ausīm drauga rupjo izrunā�anos.

Sers Persivals nogāja lejā pa kāpnēm. Grāfs paņēma viņu aiz rokas un lēnītēm veda tālāk. Es biju pārlieci�nāta, ka �darījumam� ir sakars ar parakstī�anu. Nebija divu domu, ka viņi runā par Loru un mani. Aiz satrau�kuma jutos grūtsirdīga un varga. Ļoti svarīgi bija uzzi�nāt, ko viņi tobrīd runāja, bet, lai kā es pūlējos, man ne�izdevās sadzirdēt ne vārdiņa.

Es klīdu pa māju no vienas istabas otrā, pilnvarotā vēstuli paslēpusi uz krūtīm (tobrīd es baidījos, ka ne aiz kādām atslēgām tā nebūs dro�ībā), līdz �ī nomāktība un neziņa gandrīz vai padarīja mani traku. Lora vēl arvien nerādījās, un es jau gribēju iet viņu meklēt. Bet visi �ā- rlta pārbaudījumi un uzbudinājumi bija mani tā nogur�dināju�i, ka tveice pieveica mani galīgi un, pagājusies jau uz durvju pusi, es biju spiesta atgriezties viesistabā un atlaisties uz tuvākā dīvāna, lai kaut cik at�ilbtu.

Tikko biju atgūlusies, klusiņām pavērās durvis un mani pagodināja grāfs.

� Tūksto�kārt izlūdzos piedo�anu, mis Helkūma, � viņ� sacīja. � Iedro�inos traucēt jūs tikai tāpēc, ka nesu jums labas vēstis. Persivals, kas ir, kā jūs pati zināt, niķu un stiķu pilns, pēdējā brīdī pēk�ņi grozījis savu lēmumu, un pagaidām tā parakstī�ana tiek atlikta. Mums visiem par lielu atvieglojumu, mis Helkūma, ko es ar prieku vēroju arī jūsu vaigā. Lūdzu, aplieciniet manu cieņu un nododiet sveicienu lēdijai Glaidai, kad savukārt pavēstī�siet viņai par �o patīkamo pavērsienu.

Pirms paguvu atjēgties, viņ� jau bija aiz durvīm. Tur nevarēja būt divu domu: ja jau sers Persivals tik negai�dīti grozījis savu lēmumu, tad tas ir tikai grāfa pirksts, un iestāstīt to Persivalam nebūs bijis grūti, ja jau grāfs zinājis, ka vakar pilnvarotajam nosūtīta vēstule un �o�dien saņemta atbilde no Londonas.

Es to jutu, bet mani fiziskie spēki bija galā un arī ju�tekli it kā notrulināju�ies, un es glu�i vienkār�i vairs ne�spēju raizēties ne par nedro�o tagadni, ne par draudīgo nākotni. Es vēlreiz mēģināju piecelties, lai ietu sameklēt Loru, bet galva man reiba un ceļgali ļodzījās. Neatlika nekas cits kā gribot negribot atkal atgulties uz ku�etes.

Klusums mājā un sienā�u klusā sisinā�ana ārā aiz loga iemidzināja mani. Plaksti pa�i lipa ciet, un pamazām es nokļuvu tādā dīvainā stāvoklī � ne īsti nomodā, jo ne�manīju neko sev apkārt, ne īsti snaudā, jo skaidri apzi�nājos, ka guļu. Manas satrauktās domas brīvi lidinājās, kamēr nogurusi miesa dusēja, un �ai transā vai nomoda sapņos � nezinu, kā to nosaukt � es ieraudzīju Volteru Hārtraitu. Es gan netiku par viņu torīt nemaz domājusi, arī Lora nebija iebildusies ne tie�i, ne aplinkiem, un to�mēr es viņu redzēju tik skaidri, it kā sensenās dienas būtu atgriezu�ās un mēs atkal būtu kopā Limrid�ā.

Es ieraudzīju viņu starp cilvēkiem, kuru sejas neva�rēju īsti at�ķirt. �ie cilvēki gulēja uz milzīga sagrauta tempļa kāpnēm. Visapkārt templim auga vareni tropu koki, ap kuru stumbriem nemitīgi tinās kaut kādi pre�tīgi rāpuļi, un, reizēm blāvi pavīdēdami aiz lapām, stub�lājiem un zariem, ņirgdami zobus, slējās baismonīgi ak�mens elki, kas aizsedza debesis un meta drūmu ēnu pār kāpnēm, kur gulēja �ie no�ēlojamie. Balti tvaiki zaglīgi vijās aug�up no pazemes un kā dūmu gredzeni vēlās virsū cilvēkiem, apsedza tos, un tie cits pēc cita palika nekustīgi guļam, aizmigu�i uz mū�u. Zēlums un izmisums par Volteru atraisīja man mēli, un es lūg�us lūdzos, lai viņ� bēg. �Atgriezies, atgriezies!� es saucu. �Atceries, ko solīji viņai un man! Atgriezies, pirms neesi kritis par upuri sērgai, pirms neesi noguldīts blakus citiem!�

Viņ� pacēla uz mani acis, un viņa sejā bija dievi�ķīgs miers. �Pacietieties,� viņ� teica. �Es pārnāk�u. Kop� tas nakts, kad sastapu uz lielceļa nelaimīgo sievieti, par manu dzīvi lemj kāda augstāka vara, kuru vēl neviens nezina saukt vārdā. �eit, d�ungļu biezokņos, vai arī tur, dzimtajās mājās, man lemts staigāt pa tum�u nezināmu taku, kas ved mani un tevi un mūsu abu mīļo māsu pretī nezināmai atmaksas dienai un nenovēr�amam galam. Gai�diet. Sērga, kas nogulda viņus, man ies secen.�

Tad es atkal ieraudzīju viņu. Viņ� vēl arvien bija me�ā; bija paliku�i vairs tikai da�i nelaimīgie. Templis bija nozudis, elku dievi nozudu�i, to vietā starp kokiem slapstījās kaut kādi melnīgsnēji, asinskāri punduri ar uz�vilktiem stopiem rokā. Es atkal nobijusies kliedzu, lai brīdinātu Volteru. Viņ� atkal pagriezās pret mani, un viņa sejā bija tas pats nesatricināmais miers. �Es eju pa man nolemto ceļu. Gaidiet. Bultas, kas ķer viņus, man aizlidos garām.�

Tad es ieraudzīju viņu pa tre�am lāgam uz grimsto�a kuģa, kas bija uzskrējis uz sēkļa neapdzīvotā smil�u krastā. Pārlādētās laivas slīdēja uz krastu, un viņ� tika pamests viens uz kuģa, lai nogrimst kopā ar to. Es klie�dzu, lai viņ� aiztur pēdējo laivu un mēģina kaut kā glāb�ties. Man pretī pavērās rāmā seja, un viņ� vienaldzīgi pateica nemainīgo atbildi: �Es eju pa man nolemto ceļu. Gaidiet. Jūra aprīs viņus, bet mani �ēlos.�

Un tad es ieraudzīju viņu beidzamoreiz. Viņ� bija no- slīdzis ceļos pie balta marmora kapakmens, un plīvurā ietinusies sieviete piecēlās no kapa un nostājās viņam blakus. Dievi�ķais miers viņa sejā bija pārvērties die�vi�ķās sērās, bet balss skanēja tikpat biedino�i noteikti. �Arvien tum�āks un tum�āks kļūst ceļ�,� viņ� teica, �es eju arvien tālāk un tālāk. Nāve paņem krietnos, skais�tos un jaunos, bet mani saudzē. Sērgu, kas aizrauj nāvē, bultu, kas nogalina, jūru, kas ierauj dzelmē, kapu, kur nogrimst mīlestība un cerība, � to visu esmu sastapis savā ceļā, un tie ved mani soli pa solim tuvāk nāvei.�

Man sirds sa�ņaudzās �ausmās, kas nav vārdos izsakā�mas, un bēdās, kas nav asarām veldzējamas. Tumsa ieskāva svētceļnieku pie marmora pieminekļa, ieskāva plīvurā tinu�os sievieti, kas bija piecēlusies no kapa, ieskāva arī sapņotāju, kas abus vēroja. Es nekā vairs ne redzēju, ne dzirdēju.

Kāds pamodināja mani, uzliekot uz pleca roku. Tā bija Loras roka.

Viņa bija noslīgusi ceļos pie dīvāna. Viņas vaigi dega kā ugunī, acis bija mulss satraukums. Viņu ieraugot, es uztrūkos sēdus.

������ Kas noticis? � es vaicāju. � Kas tevi nobiedēja?

Viņa atskatījās uz pusviru atstātajām durvīm, nolie�cās man pie auss un �ukstus atbildēja:

����� Marion! �is rēgs pie ezera� un soļi vakar va�karā � es nupat viņu redzēju! Es nupat ar viņu runāju!

������ Dievs augstais! Ar ko tad?

������ Ar Annu Keteriku.

Mani tā pārsteidza Loras izskats un izturē�anās, tā bie�dēja pirmie iespaidi pēc pamo�anās no dīvainā sapņa, ka es nespēju aptvert atklāsmi, kas līdz ar �o vārdu pēk�ņi nāca pār mani. Es stāvēju kā pie grīdas pienag�lota un, elpu aizturējusi, raudzījos viņā.

Viņa bija tā pārņemta ar nesenajiem notikumiem, ka pat nemanīja, kādu iespaidu uz mani atstāj viņas atbilde..

����� Es redzēju Annu Keteriku! Es runāju ar Annu Ke�teriku! � viņa atkārtoja, itin kā es nebūtu dzirdējusi. � Ak, Marion, kas man tev jāstāsta! Iesim, �eit kāds var mūs iztraucēt. . . iesim tūlīt uz manu istabu.

Ar �iem dedzīgajiem vārdiem Lora satvēra mani aiz rokas un veda cauri bibliotēkai uz apak�stāva galaistabu, kas bija īpa�i iekārtota viņai. Tur neviens mūs nevarētu pārsteigt, ja nu vienīgi istabene. Viņa pastūma mani pāri slieksnim, pieslēdza durvis un" aizvilka durvīm priek�ā kokvilnas mēbeļdrānas portjeras.

Mans dīvainais apmulsums nebija pārgājis. Bet maz- pamazām manī nostiprinājās pārliecība, ka jau izsenis draudo�ie negaisa mākoņi piepe�i ir savilku�ies pār mūsu abu galvām. Es nespēju vārdos paust savus pārdzīvoju�mus, es pat nespēju tos lāgā aptvert. �Anna Keterika!� es domās bezcerīgi atkārtoju. �Anna Keterika!�

Lora aizvilka mani līdz turku dīvāniņam istabas vidū.

������ Paskaties, � viņa teica, � paskaties �urp! � un rādīja uz krūtīm.

Tikai tad es ieraudzīju, ka pazaudētā bro�a ir pie�sprausta savā vietā. Jā, tas bija kaut kas acīm saskatāms, pirkstiem sataustāms, tas itin kā nomierināja manas ju�ceklīgās domas un palīdzēja man attapties.

������ Kur tu atradi bro�u? � Pirmie vārdi, kurus es spēju pateikt �ajā svarīgajā brīdī, bija tik nenozīmīgs jautājums.

������ Viņa to atrada, Marion.

������ Kur?

������ Lapenē uz grīdas. Ak, kā lai iesāku� kā lai tev to visu pastāstu! Viņa runāja ar mani tik savādi. . . viņa izskatījās tik drausmīgi slima � un nozuda tik pēk�ņi. ..

Lora pacēla balsi, satraukumā vēlreiz visu pārdzīvo�dama. Nepārvaramās aizdomas, kas mani māc �ai namā dienu un nakti, atkal pamodās, lai brīdinātu viņu, glu�i tāpat, kā nupat, kad ieraudzīju bro�u, bija pamodu�ās, lai skubinātu jautāt.

������ Runā klusāk, � es teicu. � Logs ir vajā, un dārza celiņ� iet tie�i garām. Sāc no pa�a sākuma, Lora. Izstāsti vārdu pa vārdam, ko tu runāji ar �o sievieti.

����� Varbūt vispirms aizvērt logu?

������ Nē, nevajag, tikai runā klusām un paturi vērā, ka tava vīra mājās runāt par Annu Keteriku ir bīstami. Vis�pirms � kur tu viņu satiki?

������ Pie lapenes, Marion. Kā tu pati zini, es gāju mek�lēt bro�u, gāju pa taciņu cauri parkam, galvu nodūrusi, vērīgi skatīdamās ik uz soļa. Tā es gāju un gāju, līdz beidzot nonācu pie lapenes un, tiklīdz biju iegājusi iek�ā, nometos uz' ceļiem, lai pārmeklētu grīdu. Tā es tur tu�pēju ar muguru pret durvīm, kad pēk�ņi izdzirdēju aiz muguras sve�u balsi klusu sakām: �Mis Fērlija.�

������ Mis Fērlija!

������ Jā . . . manu veco vārdu . . . mīļo, dārgo vārdu, par kuru biju domājusi, ka esmu to zaudējusi uz mū�u. Es pielēcu kājās� ne jau izbijusies, balss bija pārāk laipna un maiga, lai kādu nobaidītu . . . bet pārsteigta gan. Durvīs, skatīdamās uz mani, stāvēja sieviete, kuru es nekad agrāk neatcerējos redzējusi�

������ Kā viņa bija ģērbusies?

������ Viņai bija vienkār�s, glīts, balts tērps, tam pāri vecs, novalkāts, tum�s lakats. Brūnā salmu cepure biia tikpat veca un nonēsāta kā lakats. Mani pārsteidza at��ķirība starp tērpu un pārējo apģērbu, un viņa noprata, ka esmu to pamanījusi. �Neskatieties uz manu cepuri un lakatu,� viņa tūlīt ieminējās, runādama aizgūtnēm. �Ja tie nav balti, tad man vienalga, kādi tie izskatās. Uz manu tērpu varat raudzīties, cik jums tīk, � par to man nav jākaunas.� Pagalam dīvaini, vai ne? Pirms paguvu ko teikt, lai viņu nomierinātu, viņa pastiepa roku, un es ieraudzīju uz plaukstas savu bro�u. Es biju tik priecīga un pateicīga, ka piegāju viņai cie�i klāt, lai pateiktu, ko es tobrīd jutu. �Vai aiz pateicības jūs neizdarītu man mazu pakalpojumu?� viņa jautāja. �Jā, protams,� es at�bildēju, �ar prieku, jebkuru pakalpojumu, ja vien tas būs manos spēkos.� � �Tad ļaujiet man piespraust jums bro�u, ja jau esmu to atradusi.� Viņas lūgums bija. tik negaidīts, Marion, un viņa to izteica ar tādu dedzību, ka es atkāpos pāris soļu neziņā, ko darīt. �Ak!� viņa teica. �Jūsu māte gan nebūtu man liegusi piespraust bro�u.� Viņas balsī un skatienā bija kaut kas tāds, itin kā, pie�minēdama manu māti, viņa izteiktu man pārmetumu un liktu nokaunēties par manām aizdomām. Es saņēmu viņas plaukstu, kas turēja bro�u, un liegi piespiedu sev pie krūtīm. �Jūs pazināt manu māti?� es jautāju. �Vai tas bija ļoti sen? Vai esam jau kādreiz tiku�ās?� Viņas pirk�sti cītīgi sprauda klāt bro�u; viņa mitējās darboties un piekļāva rokas pie manām krūtim. �Jūs neatceraties to

jauko pavasara dienu Limrid�ā, kad jūsu māmiņa devās pa taku uz skolu, pie katras rokas vezdama pa mazai meitenītei? Nekā cita man nav, par ko domāt, un es to atceros. Jūs bijāt viena no �īm meitenītēm, un es biju otra. Skaistā, apdāvinātā mis Fērlija un apmulsusi na�baga Anna Keterika toreiz bija viena otrai tuvākas nekā �obrīd!�

������ Vai tu, Lora, viņu atcerējies, kad viņa bija patei�kusi savu vārdu?

������ Jā, es atminējos, ka Limrid�ā tu jautāji man par Annu Keteriku un teici, ka viņa kādreiz bijusi man ļoti līdzīga.

������ Kas tev to atgādināja, Lora?

������ Viņa man to atgādināja! Kad viņa pienāca man pavisam klāt un es skatījos uz viņu, piepe�i atskārtu, ka mēs esam līdzīgas kā divas ūdens lāses! Viņas seja bija bāla, kalsna un izmocīta, un, to ieraudzījusi, es satrūkos, it kā pēc ilgas slimības vērotu spogulī pati savu attēlu. Nezinu, kāpēc, bet �is atklājums mani tā satrieca, ka labu brīdi es nespēju parunāt ne vārda.

������ Vai viņa likās apvainota par tavu klusē�anu?

������� Laikam gan. �Jums nav ne mātes sejas, ne mātes sirds,� viņa sacīja. �Jūsu mātei seja bija melnīgsnēja, un jūsu mātei, mis Fērlija, bija eņģeļa sirds.� � �Ticiet man, es jums vēlu tikai labu,� es sacīju, �lai arī nepiotu to izteikt vārdos. Kāpēc jūs saucat mani par mis Fēr�liju?�� � �Tāpēc, ka Fērliju vārds man ir dārgs un Glaida vārdu es ienīstu,� viņa pēk�ņi aizsvilās. Līdz tam es viņā nebiju manījusi ārprāta izpausmes, bet tobrīd es laikam redzēju to viņas acīs. �Jūs varbūt nezināt, ka esmu apprecējusies,� es iebildos, atcerēdamās juceklīgo vēstuli, kuru viņa bija atsūtījusi man uz Limrid�u, un lūkodama viņu nomierināt. Viņa smagi nopūtās un no�vērsās. �Nezinu, ka esat apprecējusies!� viņa atkārtoja. �Atrodos �eit tāpēc, ka jūs esat apprecējusies. Esmu �eit, lai izpirktu savu vainu, pirms tiekos ar jūsu māti tur, aizkapa dzīvē.� Viņa kāpās arvien tālāk un tālāk prom no manis, pāri lapenes slieksnim, tad pameta acis apkārt un brītiņu ieklausījās. Kad viņa atkal pagriezās pret mani, lai vēl kaut ko bilstu, viņa palika turpat stāvam un rau�dzījās manī, abām rokām atbalstījusies pret durvīm. �Vai - jūs redzējāt mani vakar vakarā pie ezera?� viņa jautāja. �Vai dzirdējāt, ka es gāju jums pa pēdām me�ā? Dienām ilgi es gaidīju, kad dabū�u parunāt ar jums divatā . .. Bailēs un neziņā es biju pametusi vienīgo draugu, kas man vēl palicis uz pasaules � Es riskēju atkal nokļūt trako namā � un tas viss jūsu dēļ, mis Fērlija, tas viss jūsu dēļ.� �ie vārdi mani satrauca, Marion, un tomēr viņa tos pateica tā, ka man kļuva viņas �ēl no visas sirds. Patie�ām, man bija viņas �ēl, es iedro�inājos aicināt �o nabaga būtni iek�ā lapenē un apsēsties sev blakus.

������ Un viņa nāca?

������������ Nē. Viņa papurināja galvu, teica, ka palik�ot tur�pat un uzmanī�ot, lai neviens mūs nepārsteidz. Tur viņa <tri visu laiku nostāvēja, abām rokām atbalstījusies pret durvīm, reizēm spēji noliekdamās, lai kaut ko man pa�teiktu, reizēm spēji atkāpdamās un aplaizdama acis vis�apkārt. �Es biju �eit vakar,� viņa sacīja, �kad vēl nebija satumsis, un dzirdēju jūs sarunājamies ar to dāmu. Dzir�dēju, ka jūs viņai stāstījāt par savu vīru. Es dzirdēju jūs sakām, ka jūs nevarot piespiest viņu ticēt jums, nevarot viņu piespiest klusēt. Ak! Es labi zinu, ko �ie vārdi no�zīmē, mana sirds klausoties to nojauta. Kāpēc gan es ļāvu jums apprecēties ar viņu! Manas bailes � neprātī�gās, no�ēlojamās, nelabās bailes! �� Viņa paslēpa seju vecajā, nonēsātajā lakatā, kunkstēja un klusu murmi�nāja. Sāku jau baiļoties, ka viņu nepārņem izmisums, kuru nespēs pārvarēt ne viņa pati, ne es. �Mēģiniet no�mierināties,� es sacīju. �Labāk pastāstiet, kā jūs būtu va�rējusi neļaut man apprecēties.� Viņa nolaida lakatu uz pleciem un tuk�u skatienu raudzījās manī. �Man vaja�dzēja saņemt drosmi un palikt Limrid�ā,� viņa atbildēja. �Man nevajadzēja nobīties no vēsts, ka viņ� �eit iera�dīsies. Man vajadzēja jūs brīdināt un glābt, kamēr vēl nebija par vēlu. Kāpēc man pietika drosmes tikai uzrak�stīt vēstuli? Kāpēc es nodarīju tikai ļaunu, gribēdama da�rīt labu? Ak, �īs bailes � neprātīgās, no�ēlojamās, nela�bās bailes! �� viņa jau kuro reizi atkārtoja un atkal aizsedza seju ar vecā, nonēsātā lakata stērbeli. Bija �aus�mīgi skatīties uz viņu, �ausmīgi klausities viņā.

������ Tu, Lora, protams, pavaicāji, kas tās par bailēm, par kurām viņa nemitigi runā?

������ Jā, vaicāju.

������ Un ko viņa atbildēja?

������ Par atbildi viņa man savukārt vaicāja, vai es ne�būtu baidījusies no cilvēka, kas reiz ieslodzījis mani trako namā un pie pirmās izdevības ieslodzītu atkal. Es jautāju: �Un jūs vēl arvien baidāties no viņa? Bet, ja jūs vēl arvien baidāties, tad ta�u jūs nebūtu nākusi �urp.� � �Nē, tagad es vairs nebaidos,� viņa atbildēja. Es vaicāju, kāpēc vairs ne. Pēk�ņi viņa pārkāpa pāri slieksnim un jautāja: �Vai jūs nevarat uzminēt, kāpēc?� Es papurināju galvu. �Paskatieties uz mani,� viņa turpi�nāja. Es atbildēju, ka man skumji redzēt viņu tik apbē�dinātu un savārgu�u. Tad viņa pirmoreiz pasmaidīja. �Savārgu�u?� viņa pārjautāja. �Es drīz mir�u. Tagad jūs saprotat, kāpēc es no viņa vairs nebaidos. Kā jums �ķiet, vai sastap�u jūsu māmuļu debesis? Un, ja sastap�u, vai viņa man piedos?� Es biju tā satriekta un izbijusies, ka nespēju atbildēt. �Es domāju par to,� viņa turpināja, �visu laiku, kamēr slēpos no jūsu vira, kamēr gulēju slima. �is domas atveda mani �urp � es gribu izpirkt savu vainu, gribu Vērst par labu visu, ko esmu nodarī�jusi.� Es visā nopietnībā lūdzos, lai viņa man paskaidro, ko ar to grib teikt. Viņa vēl arvien lūkojās manī ar tuk�u, trulu skatienu. �Vai es spē�u vērst to par labu?� viņa neziņā jautāja pati sev. �Jums ir draugi, kas jūs aizstāvēs. Tiklīdz jūs uzzināsiet viņa noslēpumu, viņ� bīsies no jums un neuzdrīkstēsies darīt jums pāri tā kā man. Viņa pa�a labad viņam būs jāizturas pret jums iecietīgi, jo viņ� bīstas no jums un jūsu draugiem. Un, ja viņ� izturēsies iecietīgi un ja es apzinā�os, ka tas ir mans nopelns .. .� Es gaidīju, ko viņa vēl teiks, bet viņa apklusa.

������ Tu ta�u centies panākt, lai viņa turpina?

������ Jā, centos, bet viņa atkal atkāpās un ar seju un rokām atslīga pret lapenes dēļu sienu. Viņas balsi es sa�klausīju baismo slimīgā neprāta jūtīgumu, kad viņa sa�cīja: �Kaut tikai mani apglabātu blakus jūsu māmiņai! Kaut tikai es atmostos viņai blakus, ķad atskanēs eņģeļu taures, vērsies kapi un miru�ie celsies aug�ā!� Marion, tobrīd mani kratīja drebuļi, � �ausmīgi bija klausīties. �Bet man nav nekādu cerību,� viņa teica, pasperdama solīti tuvāk, un atkal pētījo�i raudzījās manī. �Man, na�baga sve�iniecei, nav uz to ko cerēt. Man nebūs lemts atdusēties zem �ī marmora krusta, kuru es spodrināju pati savām rokām, lai tas kļūtu mirdzo�i balts, glabādama viņu gai�ā piemiņā. Nē, nē, nē! Ne jau cilvēku, bet dieva �ēlastība aizvedis mani pie viņas tur, kur nav vairs ļau�numa un kur noguru�ie rod mieru.� Viņa pateica to rāmi un skumji, ar smagu, bezcerīgu nopūtu un tad apklusa. Viņa izskatījās apmulsusi un noraizējusies. Likās, ka viņa par kaut ko domā vai vismaz cen�as domāt. �Par ko es nupat runāju?� viņa pēc brī�a ievaicājās. �Kad sāku do�māt par jūsu māmiņu, viss cits izkrīt no prāta. Ko es sacīju? Ko es sacīju?� Cik vien iespējams maigi un sau�dzīgi es nabadzītei atgādināju. �Jā, jā,� viņa truli atsau�cās, vēl arvien samulsusi. ,�Jūs esat nevarīga ar savu ļauno vīru. Jā. Un man jādara tas, kā vārdā esmu nā�kusi �urp � man jums jāpasaka viss, ko agrāk baidījos teikt.� � �Kas jums ir man sakāms?� es vaicāju. �Jāat�klāj noslēpums, no kura baidās jūsu cietsirdīgais vīrs. Es reiz, draudēdama celt to gaismā, nobiedēju viņu. Jūs arī draudiet celt to gaismā un nobiedējiet viņu.� Viņas seja kļuva drūma, acīs bija saniknots, cie�s skatiens. Viņa sāka tā savādi, neizprotami vicināt rokas. �Mana māte zina �o noslēpumu,� viņa teica. �Viņa atdevusi tam pusi sava mū�a. Kādudien, kad biju jau pieaugusi, viņa kaut ko pateica man. Un otrā dienā jūsu vīrs .. .�

����� Jā! Jā! Stāsti tālāk! Ko viņa teica par tavu vīru?

������ Tad, Marion, viņa atkal apklusa �

������ Un nebilda vairs ne vārda?

����� Viņa vērīgi ieklausījās. �Ku�!� viņa �ukstēja, atkal mādama man ar roku. �Ku�!� Viņa izgāja ārā pa durvīm, izgāja lēnām un zag�us un nozuda aiz lapenes.

������ Tu, protams, viņai sekoji?

������ Jā, satraukums pie�ķīra man drosmi piecelties un sekot. Tiklīdz nostājos durvīs, viņa piepe�i atkal parādī�jās aiz lapenes stūra. �Un noslēpums?� es �ukstēju. �Pa�gaidiet un izstāstiet, kas tas par noslēpumu!� Viņa sa�tvēra manu roku un nolūkojās manī me�onīgām, tramī�gām acīm. �Ne jau tagad,� viņa atbildēja. �Mēs neesam vienas. .. mūs izseko. Atnāciet �urp rīt �ajā pa�ā laikā viena pati, iegaumējiet � viena pati.� Un tad viņa grū- �us iegrūda mani atpakaļ lapenē, un es viņu vairs nere�dzēju.

������ Ak, Lora, Lora, vēl viena izdevība palaista garām! Ja es būtu bijusi tur tuvumā, viņa mums nekur neiz- muktu. Uz kuru pusi viņa aizgāja?

������ Pa kreisi, kur tas nolaidenums un visbiezākie brik��ņi.

������ Un tu izskrēji atkal ārā? Tu sauci viņu?

������ Vai es to varēju? Es biju tā pārbijusies, ka nespēju ne pakustēties, ne parunāt.

������ Bet kad tu piecēlies, kad iznāci laukā? �

������ Es tūlīt steidzu �urp pastāstīt tev.

����� Vai tu kādu redzēji vai dzirdēji parkā?

����� Nē, viss likās klusu un mierīgi, kad nācu �urp.

Es brīdi apdomāju. Vai �is tre�ais, kuru Anna Kete�rika bija iedomājusies slepus noklausāmies, bija dzīvs cil�vēks vai tikai viņas satrauktās iztēles auglis? To nebija iespējams izdibināt. Skaidrs bija tikai viens: cik tur trūka, un mēs būtu nāku�as uz pēdām, un, ja Anna Keterika rit noliktajā stundā neieradīsies lapenē, tad �īs pēdas būs izdzisu�as pavisam.

������ Vai esi pilnīgi dro�a, ka neko nepiemirsi? Izstāstīji vārdu pa vārdam? � es taujāju.

������ Tā liekas, � viņa atbildēja. � Man atmiņa gan nav tāda kā tev, Marion. Bet viņas vārdi mani tā saviļņoja, es klausījos tik vērīgi, ka diez vai ko svarīgu būtu pie�mirsusi.

������ Lora, mīļā, pats niecīgākais sīkums ir ārkārtīgi sva�rīgs, kad runa ir par Annu Keteriku. Padomā vēl. Mēģini atcerēties. Varbūt viņa nejau�i pateica, kur patlaban ap�metusies?

������ To gan tā kā neatceros.

������ Vai viņa neminēja kādu draudzeni un pavadoni, sievieti, vārdā Klementsa?

������ Kā tad, ka minēja! Pavisam piemirsu. Viņa stāstīja, ka misis Klementsa par varēm gribējusi nākt līdzi uz ezermalu viņu uzraudzīt un lūgusies, lai viņa neuzdro��inās rādīties �ai apvidū viena.

������ Un vairāk neko neteica par misis Klementsu?

������ Nē, vairāk neko.

������ Viņa ne ar vārdiņu neiebildās, kur atradusi pajumti pēc aizie�anas no Toda fermas?

������ Ne vārda, par to es esmu pilnīgi pārliecināta.

������ Un neteica arī, kur dzīvo kop� tā laika? Neteica, ar ko sirguļojusi?

������ Nē, Marion, ne vārda. Saki man, es tevi lūdzu, saki drīzāk, ko tu par to domā! Man galvā ir viens vienīgs juceklis, es nezinu, ko darīt.

������ Tev jādara tā, mana mīļā. Rīt tev katrā ziņā jāaiz�iet norunātajā laikā uz lapeni. Tev vēlreiz jāsatiek �ī sieviete, tas ir ārkārtīgi svarīgi, tu nemaz nevari to iedo�māties. Bet �oreiz tu nebūsi viena. Es tev seko�u dro�ā attālumā. Neviens mani nemanīs, bet es turē�os pietie�kami tuvu, lai dzirdētu tavu balsi, ja nu tomēr kaut kas atgadās. Anna Keterika ir izbēgusi Volteram Hārtraitam, izbēgusi tev. Lai notiek kas notikdams, man viņa neiz�bēgs.

Loras acis vērīgi lūkojās manī.

������ Tu tici, ka ir tāds noslēpums, no kura mans vīrs baidās? Bet, Marion, ja nu tas galu galā eksistē vienīgi Annas Keterikas iztēlē? Varbūt viņa gribēja tikties ar� mani un parunāt vienīgi seno atmiņu dēj? Viņa izturējās tik savādi, ka es viņai gandrīz neticu. Vai viņai vispār var uzticēties?

� Es neuzticos nekam, Lora, vienīgi tam, ko redzu, pati savām acīm vērodama tava vīra izturē�anos. Pēc tās es vērtēju Annas Keterikas vārdus un esmu pārliecināta, ka tāds noslēpums pastāv.

Es vairs nekā neteicu, piecēlos un izgāju no istabas. Es mocījos ar domām, kuras es varbūt būtu uzticējusi viņai, ja mēs būtu parunāju�ās vēl ilgāk, bet varbūt arī bija labāk, ka viņa paliek neziņā. Baismīgais sapnis, no kura viņa bija mani uzmodinājusi, kā melna ēna gūlās pār jaunajiem iespaidiem, kas radās, klausoties viņas vārdos. Un diez kādas nelaimes mūs vēl gaida nākotnē, kas biedēja mani ar nelabām nojautām, uztiepdama pār�liecību, ka mums no kaktu kaktiem uzglūn neredzams jau�nums. Es domāju par Hārtraitu � atcerējos, kādu re�dzēju viņu aizbrauk�anas dienā, atcerējos, kādu redzēju viņu sapnī, un arī pati sāku �aubīties, vai tikai mēs akli un nenovēr�ami neejam pretī nolemtām un neizbēgamām beigām.

Atstājusi Loru vienu ejam aug�up pa kāpnēm, es izgāju ārā izpētīt, kādi ceļi un takas ved uz mūsu māju. Mani satrauca dīvainie apstākļi, kādos Lora bija �ķīrusies no Annas Keterikas, tāpēc nolēmu izdibināt, kur pēcpus�dienu pavadījis grāfs Fosko. Aizdomas modināja arī sera Persivala slepenais brauciens, no kura viņ� bija atgrie�zies pirms pāris stundām.

Izlodājusi malu malas un ne pie kādas skaidrības ne�tikusi, gāju iek�ā un citu pēc citas izstaigāju visas apak��stāva istabas. Tās bija tuk�as. Izgāju vestibilā un devos aug�ā atpakaļ pie Loras. Grāfiene Fosko pavēra savas istabas durvis, kad gāju pa gaiteni tām garām, un es ap�stājos pavaicāt, vai viņa nevarētu man pateikt, kur pat�laban atrodams viņas virs un sers Persivals. Jā, viņa esot abus manījusi pa logu pirms vairāk nekā stundas. Grāfs kā jau alla� laipni paskatījies aug�up un, kā parasti vien�mēr un visur uzmanīgs pret sievu, teicis, ka abi ar draugu do�oties tālā pastaigā.

Tālā pastaigā! Cik man zināms, viņi abi nekad vēl ne�bija devu�ies tālā pastaigā! Sers Persivals atzina vienīgi izjādes, bet grāfs (nerunājot par tām reizēm, kad viņ� bija tik laipns1 un pieteicās man par eskortu) vispār ne�atzina nekādu izkustē�anos.

Kad iegāju Loras istabā, izrādījās, ka manā prombūtnē viņa atkal lauzījusi galvu par �o agri vai vēlu parak�stāmo dokumentu, kas, aizrautīgi pārsprie�ot sarunu ar Annu Keteriku, mums abām bija pavisam piemirsies. Tiklīdz iegāju, tā Loras pirmie vārdi bija � diez kāpēc gan sers Persivals neaicinot viņu uz bibliotēku.

������ �ai ziņā tu vari būt mierīga, � es teicu. � Vismaz pagaidām ne tava, ne mana rakstura stingrība netiks pār�baudīta. Sers Persivals ir grozījis savus nodomus � do�kumenta parakstī�ana tiek atlikta.

����� Atlikta? � Lora nesapratnē pārvaicāja. � Kas tev to teica?

������ �ai ziņā es varu paļauties uz grāfu Fosko. �ķiet, tie�i viņam esam pateicību parādā, ka tavs vīrs pēk�ņi grozījis savus nodomus.

������ Izklausās neticami, Marion! Ja mans paraksts, kā mēs domājām, seram Persivalam vajadzīgs, lai tiktu pie naudas, kuru viņ� tik steidzami grib dabūt, kā tad to var atlikt?

����� Man �ķiet, Lora, mums ir pamats ne�aubīties. Vai tad esi aizmirsusi manis noklausīto sera Persivala sarunu ar pilnvaroto, kad abi gāja pa vestibilu?

������ Nē, bet es īsti neatceros �

������ Toties es atceros. Viņi minēja divas iespējas. Vai nu dabūt tavu parakstu uz pergamenta, vai arī iegūt laiku, izrakstot vekseli uz trim mēne�iem. Acīmredzot viņi vienoju�ies par pēdējo variantu, un mums atliek cerēt, ka vismaz pagaidām netiksim iejauktas sera Per�sivala naudas grūtībās.

������ Ak, Marion, tas izklausās pārāk skaisti, lai būtu ticami!

������ Vai patiesi, mīļā? Vēl nupat tu cildināji manu labo atmiņu � un tagad jau it kā �aubies. Es atnesī�u savu dienasgrāmatu, un tu pati varēsi pārliecināties, vai man ir taisnība vai nav.

Es aizgāju un atnesu dienasgrāmatu.

Uz�ķīru�as ierakstu, kas izdarīts pilnvarotā iera�anās dienā, mēs pārliecinājāmies, ka vismaz par �īm divām iespējām atmiņa nav mani vīlusi. Mums abām par sirds nomierinā�anu pārliecinājāmies, ka arī �oreiz varu pa�ļauties uz savu atmiņu, Tagad, kad mūsu domas un prāti tik bīstami bie�i mainās, vēl daudz kas var būt atkarīgs no �iem ierakstiem un no tā, cik es drīkstu paļauties uz savu atmiņu rakstī�anas brīdī.

Pēc Loras acīm un izturē�anās noskārtu, ka arī viņai prātā �āds apsvērums. Tas, protams, ir tikai tāds sīkums, pat neērti par to �eit rakstīt � toties cik no�ēlojami spilgti �ie sīkumi raksturo mūsu pa�reizējo bezcerīgo stāvokli. Mēs laikam nudien ne par ko nevaram būt dro��as, ja pat kailo faktu, ka atmiņa mani vēl joprojām ne�viļ un uz to var paļauties, ja pat �o faktu mēs uzņēmām ar tādu prieku, it kā būtu ieguvu�as jaunu draugu.

Pirmais zvans, aicinādams pie pusdienu galda, iz�ķīra mūs. Tiklīdz tas noskanēja, sers Persivals un grāfs at�griezās no pastaigas. Mēs vēl noklausījāmies, kā nama�tēvs klūp virsū kalpotājiem par nevī�ību un viesis, kā parasti, metas starpā, lai nosargātu mieru un kārtību mājās.

*� *

Pienāca un pagāja vakars. Nekas sevi�ķs neatgadījās. Es tomēr pamanīju, ka sers Persivals un grāfs izturas kaut kā dīvaini, tāpēc gulēt aizgāju gau�i satraukta par Annu Keteriku un noba�ījusies, ko nesīs rītdiena.

Pēdējā laikā biju diezgan labi iepazinusi sera Persivala raksturu, lai zinātu, ka visdivkosīgākais un tātad visbīs�tamākais viņ� ir tie�i tad, kad uzliek laipnības masku. Pēc garās pastaigas kopā ar draugu viņa izturē�anās bija ma�nāmi uzlabojusies, jo sevi�ķi pret sievu. Lorai par ap�slēptu pārsteigumu un man par apslēptām �ausmām, viņ� sauca sievu priek�vārdā, apvaicājās, vai pēdējā laikā tēvocis rādījis kādu dzīvības zīmi, noprasīja, kad beidzot misis Vēzija tik�ot aicināta uz Blekvoteru, un vis�visādi izrādīja uzmanību, gandrīz atsaukdams atmiņā pretīgo li�ķību toreiz Limrid�ā. Jau tā vien bija ļauna zīme, un vēl pretīgāk, manuprāt, bija tas, ka pēc pusdie�nām viņ� izlikās viesistabā aizmiegam, bet ar acīm veikli izsekoja Loru un mani, pārliecināts, ka mums nav ne vis�mazāko aizdomu. Jau pa�ā sākumā noskārtu, ko nozīmē �is negaidītais brauciens: viņam jāsteidz uz Velmingemu nopratināt misis Keteriku, bet �ovakar es sāku baidīties, ka �is ceļa gabals nav mērots velti un viņam ir jau rokā

svarīgās ziņas, kuras mums vēl jāiegūst. Ja es zinātu, kur meklēt Annu Keteriku, es līdz ar saullēktu būtu kā�jās un steigtu viņu brīdināt.

Sers Persivals �ovakar bija tie�i tāds, kādu es viņu diem�ēl pazinu pārāk labi, turpretī grāfs parādīja sevi pavisam citā gaismā. Viņ� �ovakar pirmoreiz ļāva sevi iepazīt kā jūtu cilvēku, un, kā man �ķiet, �īs jūtas bija īstas, nevis īpa�i uzspēlētas,

Piemēram, viņ� bija kluss un pazemīgs, viņa acis un balss pauda apvaldītu jūtīgumu. Viņ� bija uzģērbis (it kā uzkrīto�i greznajam tērpam būtu slēpts sakars ar viņa dziļākajām emocijām) krā�ņāko vesti no visām kādreiz redzētajām � veste bija �ūdināta no bālganzaļa zīda un gaumīgi izrotāta ar smalku sudraba tresi. Viņa balsī jau�tās visliegākās modulācijas, smaids pauda dziļdomīgu, tēvi�ķu apbrīnu, runājot ar Loru vai mani. Viņ� zem galda noglāstīja sievas roku, kad viņa pateicās par nie�cīgāko uzmanību azaida laikā. Abi saskandināja vīna glāzes. �Uz tavu veselību un laimi, manu eņģei!� viņ� teica, vērdamies mīlestības pilnām, mirdzo�ām acīm. Ēst viņ� ēda maz vai nemaz, un, tiklīdz draugs viņam uzsmai�dīja, viņ� izdvesa: �Krietno Persival!� Pēc pusdienām viņ� paņēma Loru aiz rokas un apvaicājās, vai viņa ne�būtu �tik jauka un kaut ko neuzspēlētu�. Pārsteigta par �ādu lūgumu, viņa piekrita. Viņ� atsēdās blakus klavie�rēm, un viņa pulksteņķēde izlocījās bālganzaļās vestes krokās kā zelta �ūska. Viņa milzīgā galva apātiski no�svērās uz vieniem sāniem, un viņ� vieglītēm taktī bun�goja līdzi ar saviem bālgandzeltenajiem pirkstiem. Viņ� augstu novērtēja skaņdarbu un aizrautīgi jūsmoja par Loras spēli � ne nu glu�i tā, kā to mēdza uzslavēt na�baga Hārtraits, pauzdams savu prieku par jaukajām ska�ņām, bet skaidri, ar īstu prasmi novērtēdams vispirms pa�u kompozīciju un tikai tad izpildītājas piesitienu. Kad sāka krēslot, viņ� lūdza, lai piemīlīgo dienas gaismu vēl neizķēmojot ar kaut kādām lampām. Biedējo�i klusu viņ� pielavījās pie gala loga, kur biju nostājusies, lai tikai būtu tālāk no viņa un pēc iespējas mazāk rādītos viņam acīs, � viņ� pienāca man klāt un lūdza, lai es viņam pa�līdzot cīnīties pret lampām. Ja būtu tāda lampa, kas �ajā brīdī spētu sadedzināt grāfu, es būtu nogājusi virtuvē un pati uznesusi to aug�ā.

� Jums dro�i vien patīk �is viegli virmojo�ais Angli�jas mijkrēslis? � viņ� klusu jautāja. � Kā es jūsmoju par to! Man jau asinis ir �ī jūsma par visu cēlo, krietno, lielisko, un tā pati no sevis raisās dievi�ķās vēsmās tādā vakarā kā �is. Dabā es ik uz soļa smeļos neiznīcīgu bur�vību, neremdināmu maigumu! Es esmu vecs, tukls vīrs, mis Helkūma, un vārdi, kurus klājas runāt jums, manās lūpās skan kā apsmiekls, kā murgi. Ir smagi, kad jūtu uzplūdu brī�os kāds tevi apsmej, it kā dvēsele man būtu tāda pati kā es � veca un pārbarota. Pavērojiet, mana dārgā, kā dziest gaisma virs koku galotnēm! Vai tas ne- saviļņo jūsu sirdi tāpat kā manējo?

Viņ� apklusa, paskatījās manī un nocitēja Dantes sla�venās vārsmas par vakarkrēslu ar tādu melodiskumu, ar tādu izjūtu, kas pie�ķīra burvību jau tā nepārspējamai poēzijas dailei.

� Tpū! � viņ� pēk�ņi no�ķendējās, kad di�ā itālie�a pēdējā kadence bija izdzisusi viņa lūpās. � Es pataisu sevi par vecu muļķi un garlaikoju visus jūs! Aizvērsim �os logus uz mūsu sirdīm un atgriezīsimies pie dzīves prozas. Persival! Es piekrītu, ka nes �urp lampas. Lēdija Glaida � mis Helkūma � Eleonora, mana labā sieviņ! Kura no jums sagādās man to prieku un nāks saspēlēt ar mani domino?

Viņ� aicināja mūs visas, bet sevi�ķi cie�i skatījās uz Loru

Lora bija iegaumējusi manu brīdinājumu nesanīsties ar grāfu un pieņēma viņa uzaicinājumu. Tobrīd vēl do�mino � tas būtu no manis pārāk daudz prasīts. Nekādi apsvērumi nepiespiestu mani sēsties pie viena galda ar �o cilvēku. Likās, ka viņa acis redz cauri biezajam krēs�las plīvuram un iespie�as man pa�os dvēseles dziļumos. Jau izdzirdot viņa balsi, man pār kauliem skrēja brī�iem karsti, brī�iem auksti tirpuļi. Baismais, jocīgais sapnis, kas ik pa brīdim bija atgādinājis sevi, atkal mocīja mani ar neizturami ļaunām nojausmām un pārcilvēciskām bailēm. Jau kuro reizi man rādījās baltais kapa piemi�neklis un aizplīvurotā sieviete, kas izkāpj no kapa un nostājas blakus Hārtraitam. Es domāju par Loru, un kaut kur dziļdziļi sirdī kā no avota aug�up strāvoja vēl nekad, nekad neizjusts sūrums. Kad viņa gāja man garām, lai sēstos pie domino galda, es sagrābu viņu aiz rokas un cie�i nomutēju, kā baiļodamās, ka tikai �ī nakts neiz�ķir mūs uz mū�u. Kamēr visi izbrīnā blenza uz mani, es jau biju izmetusies laukā pa zemo atvērto logu, lai nakts tumsā paslēptos no viņiem visiem, lai paslēptos pati no sevis.

Tovakar mēs devāmies pie miera vēlāk nekā parasti Pret pusnakti vasaras nakts klusumu iztraucēja viegla, skumja salka koku zaros. Mēs -visi sajūtām, ka uzreiz kļuvis vēsāks, un grāfs pats pirmais pamanīja, ka pama�zām ceļas vēj�. Viņ� brīdi nogaidīja, pirms aizdedza manu sveci, un brīdino�i pacēla roku.

� Ieklausieties! � viņ� teica. � Rīt mēness ieiet jaunā fāzē.

5. jūlijā

Vakardienas nolikumi brīdināja mani, ka agri vai vēlu ir jābūt gataviem uz pa�u ļaunāko. �ī diena vēl nav galā, un pats ļaunākais jau ir noticis.

Precīzi apsvēru�as, ap kādu laiku vakar Anna Kete�rika varētu būt ieradusies lapenē, mēs ar Loru nosprie�dām, ka tas būs bijis vakar pēcpusdienā, tā ap pustrijiem. Tāpēc nolēmu, ka Lorai vajadzētu otrajās brokastīs tikai apsēsties pie galda un tad pirmajā izdevīgajā brīdī aizla- vīties prom, bet es pieklājības dēļ vēl uzkavētos un vi�ņai sekotu, tiklīdz tas būtu iespējams. Ja negadītos nepa�redzēti �ķēr�ļi, viņa nokļūtu lapenē pirms pustrijiem, un es pēc laiciņa pieceltos un nostātos savā postenī ap tri�jiem.

Kā jau bija sagaidāms pēc pagāju�ās nakts vēja, rīta pusē laiks apsviedās. Kad pamodos, pamatīgi gāza lie�tus, un tā gāza bez. pārstājas līdz divpadsmitiem, kad mā�koņi pa�ķīrās, atkal iezilgmojās debess un uzspīdēja spo�a saule, solīdama jauku pēcpusdienu.

Mana apņem�anās izdibināt, kā sers Persivals un grāfs nolēmu�i aizvadīt rīta cēlienu, nebija mazinājusies; it īpa�i mani satrauca sera Persivala gaitas, jo viņ� tūlīt pēc brokastīm viens pats izgāja no majas, nebēdādams par slapoņu. Viņ� mums neteica nedz, kurp aiziet, nedz arī to, kad varam gaidīt viņu atpakaļ. Redzējām tikai, ka viņ� naski aizsoļo gar ēdamistabas logu, apāvis stulmzā- bakus un uzvilcis lietusmēteli, un tas bija viss.

Grāfs visu rītu mierīgi dzīvoja iek�ā, gan bibliotēkā, gan viesistabā, plink�ķinādams klavieres un savā nodabā dungodams. Cik vērojams, viņa sentimentalitāte vēl ar�vien lauzās uz āru. Viņ� bija kluss un viegli aizvaino�jams; pats niecīgākais sīkums � un tūlīt smaga nopūta un tūļīgs gurdenums (kā vienīgi tuklie prot nopūsties un aiz garlaicības gurt).

Pienāca otro brokastu laiks, bet sers Persivals nepār- radās. Grāfs apsēdās drauga krēslā pie galda, grūtsirdīgi nolocīja pa�u biezāko augļu pīrāga �ķēli, applūdinādams 1o ar veselu krūzi krēma, un, tiklīdz bija visu to pievei- cis, ņēmās klāstīt, kāds no tā viņam tiekot labums.

� Kāre pēc saldumiem, � viņ� iesāka bezgala vien�tiesīgi un sievi�ķīgi, � ir nekaitīga kāre, kas piemīt sie�vietēm un bērniem. Arī man piemīt �ī kāre � vēl viens pierādījums, manas dārgās dāmas, cik ļoti esmu jums pieķēries.

Pēc minūtēm desmit Lora piecēlās no galda. Mani vil�k�us vilka arī celties un doties līdzi. Bet, ja mēs aizietu abas reizē, varētu rasties aizdomas, un, kas vēl ļaunāk, � ja Anna Keterika ieraudzītu, ka Loru pavada viņai glu�i sve�s cilvēks, mēs, ļoti iespējams, to pa�u brīdi zaudētu viņas uzticību un nekad vairs to neatgūtu.

Tāpēc, cik vien pacietīgi varēdama, es gaidīju, līdz ienāca kalpone noridāt galdu. Kad izgāju no istabas, ne mājā, ne arī ārpusē nemanīju neko tādu, kas liecinātu par sera Persivala atgrie�anos. Es pametu grāfu turam cukura graudiņu lūpās un niķīgo kakadu rāpjamies pa vesti aug�ā pēc garduma; tikmēr grāfiene Fosko, nosē�dusies laulātajam draugam iepretī, vēroja putna un vīra izdarības tik cie�i, it kā kaut ko tādu savā mū�ā vēl ne�būtu redzējusi. Ceļā uz parku centos turēties tā, lai mani neieraudzītu pa ēdamistabas logu. Neviens mani nere�dzēja, un neviens man nesekoja. Mans pulkstenis rādīja ceturksni pāri diviem.

Tikusi līdz parkam, es pieliku soli, kamēr nebija pa�veikts pusceļ�. Tad es sāku iet gausāk un gāju piesar�dzīgi, ta�u nemanīju ne dzīvas dvēseles, nedzirdēju arī soļus. Mazpamazām tuvojos lapenei, bija saskatāma jau siena � Es paliku stāvam un ieklausījos, tad gāju tālāk, līdz biju tik tuvu, ka dro�i vien dzirdētu balsis, ja iek�ā kāds runātu. Bet klusums netika traucēts ne tuvumā, ne tālumā., un nekur nemanīja nevienas dzīvības zīmes.

Apgājusi apkārt lapenei vispirms no vienas, tad no otras puses, neko nemanīju un iedro�inājos aiziet līdz durvīm un iemest aci. Arī tur neviena.

Es saucu: �Lorai� � vispirms klusiņām, tad skaļāk un skaļāk. Neviens neatbildēja, neviens nerādījās. Izskatī�jās un izklausījās tā, it kā es būtu vienīgais dzīvais cil�vēks ezermalā un parkā.

Mana sirds dauzījās kā negudra, bet es neatkāpos no sava nodoma un pārmeklēju vispirms lapeni, tad visu apkārtni � varbūt ieraudzī�u kaut ko tādu, pēc kā va�rētu spriest, vai Lora te ir vai nav bijusi. Lapenē nekā tāda nemanīju, ārpusē gan ieraudzīju pēdu nospiedumus smiltīs. Es atradu divējus pēdu nospiedumus � lielas, tādas kā vīrie�a pēdas, un mazas; ieliekot tajās savu kāju un tādējādi pārbaudot mēru, es pārliecinājos, ka tās ir Loras pēdas. Tie�i lapenes priek�ā zeme bija no vienas vietas nortiīdīta. Vienos sānos zem nojumes ierau�dzīju smiltīs nelielu bedrīti � skaidri bija redzams, ka tur kāds racis. Es tūlīt pagriezos, lai dotos tālāk pa pē�dām un uzzinātu, uz kurieni tās ved.

No lapenes kreisās puses pēdas aizveda mani līdz bir�zes malai tā ap divsimt trīssimt soļu nostāk, un tad smil�tājā izzuda pavisam. Pieņemdama, ka abi izsekojamie �ai vietā dro�i vien iegriezu�ies parkā, arī es tur iegrie�zos. Es sākumā nevarēju atrast taciņu, līdz beidzot ierau�dzīju to tik tikko saskatāmu starp kokiem. Es gabaliņu pa- gājos pa to uz ciemata pusi, līdz apstājos vietā, kur to �ķērsoja otra taka. �ai otrai takai abās pusēs auga biezi kazenāji. Es apstājos, nespēdama iz�ķirties, pa kuru iet, un, kamēr es tā stāvēju un skatījos, ieraudzīju kādā dzelk�ņainā zarā ieķēru�ās sievie�u lakata bārkstis. Ieska�tījusies vērīgāk, pārliecinājos, ka bārkstis norautas no Loras lakata, un tūlīt nogriezos pa otru taku. Man par lielu prieku, tā aizveda tie�i lidz mājai. Es saku � man par lielu prieku, jo secināju, ka Lora nezināma iemesla dēļ pa �o apkārtceļu pārradusies pirms manis. Es iegāju pagalmā un devos garām saimniecības ēkām. Pirmais cil�vēks, kuru sastapu saimes galā, bija misis Mi�elsone, saimniecības vadītāja.

������ Vai jūs nezināt, � es vaicāju, � vai lēdija Glaida jau atgriezusies no pastaigas?

������ Milēdija pirms neilga laiciņa ienāca kopā ar seru Persivalu, � saimniecības vadītāja atbildēja. � Baidos, mis Helkūma, ka tikai nav atgadīju�ās kādas nepatik�a�nas.

Mana sirds vai apstājās.

������ Jūs gribējāt sacīt � �nelaime�? � es teicu tik tikko dzirdami.

������ Nē, nē, ne jau nelaime, pasarg dievs! Bet milēdija raudādama uzskrēja aug�ā savā istabā, un sers Persivals pavēlēja stundas laikā izsniegt Fanijai aprēķinu.

Fanija bija Loras istabene, krietna, jauka meitene, jau vairākus gadus nokalpojusi � vienīgais cilvēks visā mājā,' uz kura godīgumu un uzticību mēs abas varējām pajauties.

������ Kur ir Fanija? � es vaicāju.

�� Manā istabā, mis Helkūma. Meitene ir gau�i nobē�dājusies. Es viņai teicu, lai apsē�as un lūko mazliet no�mierināties.

Es iegāju misis Mi�elsones istabā un atradu Faniju ierāvu�os kaktā un rūgti raudam pie sakravātās mantu lādes.

Viņa nevarēja man paskaidrot, kāpēc tik pēk�ņi tiek atlaista. Sers Persivals neesot vis uzteicis darbu mēnesi iepriek�, bet pavēlējis viņai izmaksāt algu mēnesi uz priek�u un nekavējoties pazust. Nekas neesot paskaid�rots, nekas neesot pārmests. Viņai aizliegts sūdzēties kundzei, aizliegts pat uz bridi ieiet pie viņas un atvadī�ties. Viņai esot jāaiziet bez kādiem paskaidrojumiem, bez atvadām � un jāaiziet nekavējoties.

Ar draudzīgiem vārdiem nomierinājusi nabaga bērnu, es apvaicājos, kur viņa nolēmusi �onakt pārgulēt. Viņa teica, ka nodomājusi doties uz nelielo ciema viesnīciņu, kuras īpa�niece esot cienījama sieviete, laba paziņa Blek- voterparkas kalpotājiem. Rīt no rīta agri dodoties ce)ā, viņa varētu braukt atpakaļ pie draugiem Kamberlendā, neuzkavējoties Londonā, kur viņai neesot itin neviena.

Es uzreiz apķēros, ka Fanijas aizbrauk�anu varētu iz�mantot, lai sazinātos ar Londonu un Limrid�u, kas �obrīd būtu mums ārkārtīgi svarīgi un izdevīgi. Tāpēc es noso�lījos �ovakar - aiznest viņai kādu ziņu no kundzes un teicu, lai viņa ir bez raizēm, � mēs abas darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai viņai palīdzētu, kaut arī pagaidām mums jā�ķiras. To apsolījusi, es pasniedzu Fanijai roku un devos aug�ā.

Pie Loras istabas atradās neliela priek�telpa, no kurie�nes durvis veda gaiteni. Es mēģināju durvis atvērt, bet tās bija no iek�puses aizbultētas.

Es pieklauvēju, un durvis atvēra tā pati smagnējā, pār- barojusies istabene, kuras trulā vienaldzība tik bargi bija pārbaudījusi manu pacietību tai dienā, kad atradu sa��auto suni. Kop� tās reizes es zināju, ka viņu sauc Mar�garita Por�ere un ka viņa ir pats lempīgākais, nevī�īgā�kais un tielīgākais meitietis visā mājā.

Pavērusi durvis, viņa tūlīt nostājās uz sliek�ņa un, fleg�mātiski klusēdama, ņirdza man sejā,

������ Ko jūs te stāvat? � es teicu. � Vai neredzat, ka gribu tikt iek�ā?

������ Redzu jau, redzu, bet tikpat jums neizdosies, � skanēja atbilde, un �oreiz ņirdziens bija vēl nekaunīgāks.

������ Kā jūs iedro�ināties ar mani tā runāt? Tūlīt paejiet nost.

Viņa izpleta milzīgās, apsārtu�ās rokas, aizsprostodama ieeju, un lēnām paklanīja savu stulbo galvu.

������ Kungs tā vēlēja, � viņa noteica un vēlreiz paklanī�jās.

Ar pēdējiem spēkiem es novaldījos un nepateicu, ko es domāju par viņu, atteicos arī no tiem pāris viņas maizestēvam veltītajiem vārdiem, kas man jau bija mēles galā. Pagriezusi muguru, ar joni steidzos lejā taisnā ceļā pie pa�a kunga. Biju apņēmusies turēt sevi gro�os, lai kā sers Persivals mani aizkaitinātu, bet � man ar kaunu jāatzīstas � kamēr tiku līdz kāpņu apak�ai, dievs vien zina, kā, ta�u labais nodoms bija izkūpējis. Pēc visa, ko biju �ai mājā pārcietusi, pēc visa, kas bija manī krājies un rūdzis, nudien bija gandrīz vai bauda pa�ai matīt, cik �petna esmu.

Ne viesistabā, ne ēdamistabā neviena nesastapu. Es devos uz bibliotēku, kur atradu seru Persivalu, grāfu un grāfieni Fosko. Visi trīs stāvēja, galvas kopā sabāzu�i, un seram Persivalam rokā bija kaut kāda papīra strē�mele. Kad pavēru durvis, dzirdēju grāfu sakām:

������ Nē . . . tūksto�reiz nē.

Es piegāju klāt un, skatīdamās viņam tie�i acīs, nopra�sīju:

������ Vai man jāsaprot, ser Persival, ka jūsu sievas istaba ir cietums un istabene � cietuma uzraudze?

������������ Jā, tā jums ir jāsaprot, � viņ� atbildēja. � Pie- sargieties, ka neuzliekat �ai uzraudzei � divkār�u slodzi, piesargieties, ka ari jūsu istabu nepārvēr� par cietumu.

������ Drīzāk piesargieties jūs! Kā jūs apejaties ar savu sievu, un kā jūs man piedraudat! � es atcirtu dusmu karstumā. � Ir vēl Anglijā likumi, kas sargā sievieti no cietsirdības un vardarbības. Ja jūs Lorai kaut pirkstu piedursiet un uzdrīkstēsieties laupīt man brīvību, tad, lai nāk kas nākdams, es atsauk�os uz �iem likumiem.

Nepagodinājis mani ar atbildi, Persivals pagriezās pret grāfu.

������ Ko es jums teicu? � viņ� jautāja. � Un ko jūs pats tagad sacīsiet?

������ To pa�u, ko pirmīt, � grāfs atbildēja. � Nē.

Pat savās neprātīgajās dusmās es sajutu grāfa mierīgo, dzedro, pelēko acu skatienu. Tās novērsās no manis, tik�līdz viņ� bija to pateicis, un zīmīgi paskatījās uz laulāto draudzeni. Mirkli vēlāk grāfiene Fosko jau stāvēja man cie�i blakus un no �īm pozīcijām uzrunāja seru Persivalu, iekams kāds cits attapa bilst kaut vārdu.

������ Esiet tik laipns un brītiņu uzklausiet mani, � viņa iesāka savā skaidrajā, ledainajā balsī. � Man jums, ser Persival, jāpateicas par viesmīlību un jāatsakās izmantot to vēl ilgāk. Es nemēdzu palikt namā, kur pret dāmām izturas tā, kā jūs �odien izturējāties pret savu sievu un mis Helkūmu!

Sers Persivals soli atkāpās un nāves klusumā blenza uz grāfieni. Sāds paziņojums viņu galīgi apstulbināja, un viņ� pārāk labi saprata, tāpat kā sapratu es, ka pati uz savu roku, bez vīra atļaujas, grāfiene Fosko nemū�am to neuzdrīkstētos. Grāfs, nostājies malā, ar jūsmīgu ap�brīnu noskatījās uz laulāto draudzeni.

������ Dievi�ķa sieviete! � grāfs murmināja. Viņ� pie�gāja sievai klāt un ielika viņas roku savā elkonī. � Esmu jūsu rīcībā, Eleonora, � viņ� turpināja dziļā cieņā, kādu es līdz �im nebiju manījusi, � tāpat arī mis Helkūmas rīcībā, ja viņa parādīs man to godu un pie�ņems manu atbalstu.

������ Pie velna! -Ko tas nozīmē? � sers Persivals ieklie�dzās, kad grāfs un grāfiene mierīgi gāja uz durvīm.

������ Citkārt tas nozīmētu to, ko es gribu teikt, bet �oreiz tas nozimē to, ko pateica mana sieva, � atbildēja neiz�dibināmais itālietis. � Izņēmuma kārtā mēs esam apmainīju�ies lomām, Persival, un grāfienes Fosko domas ir arī manas domas.

Sers Persivals saburzīja papīru un, lādēdamies pagrū�dis grāfu sāņus, aizstājās priek�ā durvīm.

������ Tā ir jūsu pa�u darī�ana, � viņ� aklās dusmās teica gandrīz �ukstus. � Tā ir jūsu pa�u darī�ana . .. tad re�dzēsim, ko jūs ar to panāksiet! � To pateicis, viņ� izgāja no istabas.

Grāfiene Fosko jautājo�i paskatījās uz vīru.

������ Aizgāja tik pēk�ņi. Ko tas varētu nozīmēt?

������ Tas nozīmē, ka mēs pa abiem esam vedu�i pie prāta visātrsirdīgāko vīru Anglijā, � atbildēja grāfs. � Mis Helkūma, tas nozīmē, ka lēdija Glaida ir pasargāta no rupja apvainojuma un jums savukārt vairs netiks noda�rīta nepiedodama pārestība. Ļaujiet man izteikt sajūsmu par jūsu drosmi un vīri�ķību tik smagā brīdī.

������ Patiesu sajūsmu, � pārlaboja grāfiene Fosko.

������ Patiesu sajūsmu, � atsaucās grāfs.

Mani spēki bija izsīku�i, dusmas aprimu�as, un es ne�spēju vairs dot pretsparu ne varmācībai, ne netaisnībai. Moko�ā vēlē�anās sastapt Loru un izmisuma pilnā ne�ziņa, kas varētu būt noticis lapenē, nomāca mani kā smags slogs. Pieklājības pēc mēģināju pielāgoties grāfa un grāfienes augstajam stilam. Ta�u man pietrūka vārdu, elpa aizrāvās, un acis ar klusu ilgo�anos lūkojās uz dur�vīm. Grāfs, saprazdams manu nepacietību, atvēra durvis, izgāja ārā un atkal pievēra tās. Tai pa�ā brīdī uz kāp�nēm noklaudzēja sera Persivala smagie soli. Dzirdēju, ka abi ārpusē sa�ukstas, kamēr grāfiene Fosko kā alla� vienā mierā ņēmās man iegalvot, cik ļoti mūsu visu la�bad viņa priecājoties, ka sera Persivala uzvedības dēl ne viņai, ne viņas laulātajam draugam tomēr neesot bijis jāaizbrauc no Blekvoterparkas.

Pirms viņa paguva pateikt savu sakāmo, �uksti apklusa un durvīs parādījās grāfs.

������ Mis Helkūma, � viņ� sacīja, � ar prieku varu jums pavēstīt, ka lēdija Glaida atkal ir noteicēja pati sa�vās mājās. Man likās, ka vēsti par �ādu metamorfozi jums būs patīkamāk saņemt no manis nekā no sera Persivala, tālab arī īpa�i nācu atpakaļ.

������ Jūsu smalkjūtība ir neizmērojama! � iesaucās grā�fiene, atmaksādama vīram par nesen saņemtajiem kom�plimentiem tikpat cēli un galanti, kā to prata vienīgi viņas laulātais draugs. Grāfs pasmaidīja un paklanījās, it kā būtu saņēmis oficiālu atzinību no labi audzināta sve�inieka, tad pakāpās sāņus, lai palaistu mani garām.

Sers Persivals stāvēja vestibilā. Kad steidzos pie kāp�nēm, dzirdēju, ka viņ� nepacietīgi aicina savu draugu grāfu iznākt no bibliotēkas.

������ Ko jūs vēl gaidāt? � viņ� jautāja. � Es gribu ar jums parunāt.

������ Un es gribu vienatnē �o to pārdomāt, � grāfs at�bildēja. � Vēlāk, Persival, vēlāk.

Ne viņ�, ne arī viņa draugs vairs neko neteica. Biju jau uzkāpusi aug�ā un metos skrie�us prom pa gaiteni. Steigā un satraukumā aizmirsu pievērt priek�telpas dur�vis, toties aizvēru guļamistabas durvis, tiklīdz biju aiz tām.

Lora viena sēdēja istabas viņā galā, rokas gurdi no�likusi uz galda, seju paslēpusi plaukstās. Mani ieraudzī�jusi, viņa, līksmi iekliegdamās, pielēca kājās.

������ Kā tu �eit iekļuvi? � viņa iesaucās. � Kur� tev atļāva? Ta�u ne sers Persivals?

Es degu nepārvaramā ziņkārē drīzāk visu izdibināt un nespēju atbildēt, spēju tikai pati vaicāt. Loras vēlē�anās uzzināt, kas noticis lejā, tomēr izrādījās vēl stiprāka. Viņa neatlaidīgi atkārtoja savu jautājumu.

������ Protams, grāis, � es nepacietīgi attraucu, � kura ietekme �ai mājā �

Viņa mani pārtrauca, riebumā atmezdama ar roku.

������ Nerunā par viņu! � Lora iekliedzās. � Grāfs ir vispretīgākais radījums zemes virsū! Grāfs ir no�ēlojams spiegs! �

Mēs nepaspējām izteikties līdz galam, kad mūs iztrau�cēja kluss klauvējiens pie guļamistabas durvīm.

Es vēl nebiju apsēdusies un gāju paskatīties, kas tur klauvē. Kad pavēru durvis, manā priek�ā stāvēja grā�fiene Fosko ar manu kabatlakatiņu rokā.

������ Jūs to piemirsāt lejā, mis Helkūma, � viņa teica, � domāju, uznesī�u un atdo�u pa ceļam uz savu istabu.

Viņas jau no dzim�anas bālo seju tobrīd klāja tāds mironīgs bālums, ka, viņu ieraugot, es pat satrūkos. Ro�kas, citkārt tik dro�ās, stingrās rokas nevaldāmi raustījās un acis, pa pusviru atstātajām durvīm aizsprauku�ās man garām, plēsīgi raudzījās Lorā.

Viņa bija noklausījusies un tikai tad pieklauvējusi! Tas bija nomanāms pēc bālā vaiga, tas bija nomanāms pēo drebo�ajām rokām, tas bija nomanāms pēc tā, kā viņa skatījās uz Loru.

Brītiņu pagaidījusi, viņa bez vārda runas pagriezās un gausi gāja prom.

Es atkal aizvēru durvis.

������������� Ak, Lora, Lora! Mēs abas nolādēsim to dienu, kad tu nosauci grāfu par spiegu!

������������� Tu arī viņu būtu tā nosaukusi, Marion, ja tev būtu zināms tas, ko patlaban zinu es. Annai Keterikai bija taisnība. Vakar parkā bija kāds tre�ais, kas mūs izsekoja, un �is tre�ais ..,

������ Vai esi pārliecināta, ka tas bija grāfs?

������������� Pilnīgi pārliecināta. Viņ� ir sera Persivala spiegs .. .- viņ� pienes slepenas ziņas seram Persivalam . . . viņ� aiz�sūtīja seru Persivalu, lai kop� pa�a rīta uzmana un sa�gaida Annu Keteriku un mani.

����� Vai Anna ir atrasta? Vai tu satiki viņu ezermalā?

������������ Nē. Viņa izglābās, tāpēc ka nerādījās ne uz to pusi. Kad iegāju lapenē, tur neviena nebija.

������ Vai no tiesas?

������������� Iegāju, apsēdos un brītiņu pagaidīju. Ta�u nepacie�tība bija pārāk liela, un es piecēlos, lai mazliet pastai�gātu. Izgājusi ārā, pamanīju smiltis turpat netālu no la�penes durvīm pēdas. Noliecos, lai tās apskatītu, un ierau�dzīju smiltīs lieliem burtiem uzrakstītu vārdu. �is vārds bija � �paskaties�.

������������ Un tu tai vietā uzru�ināji smilti un izraki nelielu bedrīti?

������ Kā tu to zini, Marion?

������������� Pati savām acīm redzēju to bedriti, kad lavījos tev pa pēdām uz lapeni. Stāsti tālāk, stāsti tālāk!

������������� Jā, es uzru�ināju zemi un, tā ru�inādamās, atradu smiltīs aprakstītu papīra gabaliņu. Apak�ā bija Annas Keterikas iniciāļi.

������ Kur ir �ī zīmīte?

������ Sers Persivals to man atņēma.

������������� Vai atceries, kas tur bija rakstīts? Kā tev �ķiet, vai varēsi atkārtot?

������������� Pa�u galveno atminos, Marion. Zīmīte bija ļoti īsa. Tu atminētos vārds vārdā.

������������� Mēģini pateikt man pa�u galveno, un tad stāstīsi tālāk.

Viņa izpildīja manu lūgumu. Es uzrakstu �īs rindas tie�i tā, kā viņa man teica:

�Vakar mūs redzēja kāds gara auguma, apaļ�, pave�cāks vīrs, un es biju spiesta bēgt, lai izglābtos. Viņ� ne�varēja mani panākt, un me�ā viņ� pazaudēja manas pē�das. �odien es neiedro�inos atkal nākt �urp norunātajā laikā. Se�os no rīta es atnācu, paslēpu zīmīti smiltīs, lai jūs brīdinātu. Nākamreiz, kad pārspriedīsim jūsu ciet�sirdīgā vira noslēpumu, mums jātiekas dro�ā vietā, vai arī mēs nemaz nedrīkstam satikties. Pacietieties. Es ap�solu, ka mēs vēl satiksimies un drīz. A. K.�

Atsauk�anās uz �gara auguma, apaļu, pavecāku vīru� (Lora bija pārliecināta, ka �is tre�ais bijis raksturots tie�i tādiem vārdiem) neatstāja nekādas �aubas, kas bijis �is nelūgtais viesis. Atceros, iepriek�ējā dienā grāfa klāt�būtnē es seram Persivalam stāstīju, ka Lora aizgājusi uz lapeni meklēt bro�u. Citādi nebūs, ka pēc tam, kad vies�istabā viņ� bija uzticējis man sera Persivala grozītos plānus, viņ� savā uzplijībā būs uz karstām pēdām stei�dzies turp, lai remdētu Loras cie�anas, pasludinot, priecas vēsti, ka nekādi dokumenti pagaidām netiks parakstīti. Pie lapenes viņ� būs nonācis tie�i tai brīdī, kad Anna Keterika viņu pamanīja, ne agrāk. Viņas aizdomīgi sku- bīgā atvadī�anās no Loras acīmredzot pamudinājusi apa- līti dzīties viņai pakaļ. Abu sarunu gan grāfs diez vai būs noklausījies. No mājas līdz ezermalai ir krietns ga�bals, ko iet, un, salīdzinot laiku, kad viņ� izgāja no vies�istabas, ar laiku, kad Lora un Anna Keterika sarunājās, vairs nebija nekādu �aubu.

Gandrīz vai pārliecināta par to, ar interesi klausījos, tālāk, kas tad noticis pēc tam, kad grāfs Fosko seram Persivalam darījis zināmus savus novērojumus.

������ Kā tas gadījās, ka vēstule nokļuva viņa rokās? � es vaicāju. � Kur tu to liki, kad atradi smiltīs?

������ Es izlasīju, � viņa stāstīja, � tad ienesu lapenē un apsēdos, lai vēlreiz pārlaistu tai acis. Kad lasīju, pāri pa�pīra lapai krita ēna. Es pacēlu acis un ieraudzīju seru Persivalu stāvam uz sliek�ņa un vērojam mani.

������ Vai tu mēģināji vēstuli paslēpt?

������ Mēģināju, bet viņ� neļāva. �Varat nepūlēties,� viņ� sacīja. �Esmu to jau izlasījis.� Es nevarīgi raudzījos viņā, es nevarēju dabūt vārdu pār lūpām. �Vai saprotat?� viņ� turpināja. �Esmu izlasījis. Es to izraku no smiltīm pirms divām stundām, noliku atpakaļ, no jauna uzrakstīju �pa�skaties� un atstāju zīmīti, lai tā nokļūst jūsu rokās. Jūs ne ar kādiem meliem vairs nevarat izlocīties. Vakar jūs slepeni tikāties ar Annu Keteriku un pa�reiz turat rokā viņas vēstuli. Viņu es vēl neesmu noķēris, toties esmu sagūstījis Jūs. Dodiet �urp to zīmīti!� Viņ� pienāca man cie�i klāt. . . Mēs bijām divi vien, Marion � Ko es va�rēju iesākt? � Es atdevu viņam zīmīti.

������ Ko viņ� teica, kad biji to atdevusi?

������ Sākumā nebilda ne vārda. Saņēma mani aiz rokas, izveda laukā no lapenes un pameta skatienu visapkārt, it kā baidīdamies, vai kāds mūs neredz vai nedzird. Tad viņ� cie�i saspieda manu roku un �ukstēja: �Ko Anna Keterika jums vakar sacīja? Es gribu zināt visu � no sākuma līdz beigām!�

������ Un tu izstāstīji?

������ Mēs bijām divi vien, Marion. .. Viņa dzel�ainā plauksta lauza manu roku� Ko es varēju iesākt?

������ Vai uz rokas nav palicis zilums? Parādi!

������ Kāpēc tev tas jāredz?

������ Es gribu redzēt, Lora, jo mūsu pacietības mērs nu reiz ir pilns un ar �o dienu mēs sāksim ķepuroties pretī! Zilums mums noderēs, lai viņu iebiedētu. Ļauj uzmest aci � varbūt kādreiz man vajadzēs zvērēt, ka esmu tādu redzējusi.

������ Ak, Marion, neskaties tā! Nerunā tā! Nu jau vairs nesāp!

������ Rādi �urp!

Viņa man parādīja zilumu. Es vairs nespēju ne vaima�nāt, ne raudāt, ne �ausmināties. Mēdz sacīt: viens no di�viem � sieviete ir vai nu labāka, vai sliktāka par vī�rieti. Ja kāda, krizdama kārdinājumā, ir tapusi sliktāka, tad tobrīd tā gadījās ar mani� Paldies dievam, viņa laulātā draudzene pēc mana vaiga neko nenoskārta. �ī maigā, naivā, brīnum jaukā būtne domāja, ka es viņu tikai �ēloju un baiļojos viņas dēļ� neko citu viņa ne�domāja.

������ Neņem tā pie sirds, Marion, � viņa teica, nolocī�dama piedurkni. � Nu jau vairs nesāp.

������ Tevis dēļ, mīļā, es pacentī�os neuztraukties. Tātad tu viņam atstāstīji visu, ko Anna Keterika tev bija tei�kusi, visu to, ko tu stāstīji man?

������������� Jā, visu. Viņ� uzstāja � mēs bijām vieni� es ne�varēju noklusēt.

������ Vai pēc tam viņ� vēl ko teica?

������������� Viņ� paskatījās uz mani un tā ļauni, ņirdzīgi no�smējās pie sevis. �Es piespiedī�u jūs izstāstīt visu līdz pēdējam,� viņ� teica. �Dzirdat? Visu!� Es dievojos, ka esmu pateikusi visu. �Nu nē!� viņ� atbildēja. �Jūs zināt

18 - 5090 28;) daudz vairāk, nekā gribat stāstīt. Nestāstīsiet? Es jūs pie�spiedī�u! Ja neizdosies �eit, tad mājās noteikti piespie-. dī�u.� Viņ� veda mani pa sve�u taku cauri parkam � pa taku, uz kuras nebija nekādu izred�u sastapt tevi � un nebilda vairs ne vārda, lidz ieraudzījām māju. Tad viņ� atkal apstājās un sacīja: �Es jums vēlreiz dodu iespēju. Varbūt esat pārdomājusi un izstāstīsiet arī visu pārējo?� Es atkārtoju to pa�u, ko pirmīt. Viņ� nolādēja manu ietiepību, gāja tālāk un atveda mani mājās. �Jums neiz�dosies mani piemānīt,� viņ� sacīja. �Jūs zināt daudz vai�rāk, nekā gribat stāstīt. Es izdabū�u visu no jums un iz�dabū�u visu arī no tās jūsu māsas. Pietiks dzīt intrigas un sa�ukstēties. Jūs viena otru neredzēsiet, kamēr nebū�siet atzinu�ās. Es lik�u jūs uzmanīt, rīts vai vakars, ka�mēr nebūsiet atzinu�ās.� Viņ� pat neklausījās, ko es vi�ņam saku. Viņ� tūlīt uzveda mani aug�ā manā istabā. Fanija tur sēdēja, kaut ko kārtodama, un viņ� nekavējo�ties izraidīja to ārā. �Es parūpē�os, lai jūs neiejauc �ai sazvērestībā,� viņ� teica. ��odien pat jūs pazudīsiet no �is mājas. Ja kundzei būs vajadzīga istabene, tad es pats viņai to izraudzī�os.� Viņ� grū�us iegrūda mani istabā, aizslēdza dirtrvis un ārpusē vēl nolika par sargu �o dieva doto meitieti� Marion! Viņ� izskatījās un runāja kā ārprātā. Tev varbūt grūti to saprast, bet tā bija.

� Es visu saprotu, Lora. Viņ� ir ārprātīgs, sajucis prātā aiz bailēm, jo sirdsapziņa viņam ir netīra. Katrs vārds, ko tu teici, vie� manī pārliecību, ka vakar Anna Keterika aizgāja, cie�i apņēmusies �odien atklāt noslē�pumu, kas dro�i vien pazudinātu tavu zemisko vīru, un viņ� domā, ka tev tas ir atklāts. Lai ko tu teiktu vai da�rītu, nekur viņ� vairs neradīs mieru � nekas nepārlie�cinās �o viltnieku, ka tu runā taisnību. Es to nesaku, lai tevi biedētu, mīļā. Es to saku, lai tev atvērtos acis, lai pārliecinātu tevi, ka pienācis laiks man rīkoties, lai glābtu tevi, kamēr nav par vēlu. Jāpateicas grāfam Fosko, ka mēs �odien satikāmies, rit viņ� varbūt vairs negribēs iejaukties. Sers Persivals jau ir padzinis Faniju, jo viņa ir attapīga meitene un pieķērusies tev ar visu sirdi, viņ� pats izraudzījies Fanijai vietnieci, kurai ne silts, ne auksts par tavu likteni un kura prāta truluma ziņā pielīdzināma sētas sunim. Grūti iedomāties, kāda cietsirdība viņam vēl padomā, ja vien neizmantosim vi�sas iespējas, kamēr tās mums vēl ir.

������ Bet ko mēs varam iesākt, Marion? Kaut es varētu aiziet no �is mājas uz neatgrie�anos!

������ Klausies, mīļā, ko es tev sacī�u, un mēģini noticēt, ka glu�i nevarīga tu neesi, kamēr es atrodos �eit.

������ Es noticē�u, es jau ticu. Bet, domādama par mani, neaizmirsti arī nabaga Faniju. Viņai tāpat vajadzīgs at�balsts un mierinājums.

������ Es neaizmirsī�u viņu. Es viņu sastapu, pirms nācu aug�ā, un mēs norunājām vakarā sazināties. Blekvoter- parkas pasta somā vēstules nav dro�ībā, un tevis pa�as labad �ovakar jānosūta vēl divas, kuras varu uzticēt vie�nīgi Fanijas rokām.

������ Kādas vēstules?

������ Lora, vispirms esmu nolēmusi aizrakstīt mistera Gilmora kompanjonam, kas piedāvāja mums savus pa�kalpojumus jebkurā kritiskā brīdī. Lai arī es neko sevi�ķu nesajēdzu no tieslietām, vismaz tik daudz man ir skaidrs, ka likums var pasargāt sievieti no cietsirdības, kādu �is bezgodis pirmīt atļāvās. Es neiedziļinā�os sīku�mos, runājot par Annu Keteriku, jo trūkst dro�u pierā�dījumu. Bet pilnvarotajam ir jāzina par zilumiem uz tavas rokas, arī par to, kā tu tiki iesprostota �ai istabā. Es nelik�os mierā, kamēr viņ� nebūs to uzzinājis, un aiz�rakstī�u �ovakar pat!

������ Bet padomā, Marion, � ja tas viss nāks gaismā!

������ To es tie�i vēlos. Drīzāk seram Persivalam jābaidās no tā, nevis tev. Ja ne citādi, tad �ādā ceļā panāksim vieno�anos.

Kad cēlos kājās, Lora lūdzās, lai neatstājot viņu vienu.

������ Tu viņu pārkaitināsi, � viņa teica, � un briesmas ar to kļūs desmitkārt lielākas.

Es sapratu, cik patiesi, cik satrieco�i patiesi ir �ie vārdi. Tomēr man pietrūka spēka to klaji atzīt. �ai bez�cerīgajā izmisumā atlika vienīgi riskēt, lai notiek kaut vai pats ļaunākais. Aplinkus ieminējos par to. Viņa skumji nopūtās, bet neko neiebilda. Tikai apjautājās par to otro vēstuli. Kam es domājot to sūtīt?

������ Misteram Fērlijam, � es atbildēju. � Tēvocis ir tavs tuvākais vīrie�u kārtas rads un ģimenes galva. Vi�ņam būtu jāiejaucas, un viņ� arī iejauksies.

Lora skumji nogrozīja galvu.

������ Jā, jā, � es turpināju, � tavs tēvocis ir gļēvs pat�mīlis, viņam tas sevi�ķi nerūp, to es zinu. Un tomēr viņ�

nav sers Persivals Glaids, viņam nav ari tādu padomde�vēju kā grāfs Fosko. Es negaidu no viņa ne sirsnību, ne iejutību ne pret tevi, ne sevi. Bet ar visu savu laiskumu viņ� kaut ko darīs, lai netiktu traucēts viņa miers. Lū�ko�u viņam iegalvot, ka, patlaban iejaukdamies, viņ� aiztaupīs sev rūpes, errastības un atbildību priek�dienās, un viņ� sasparosies sevis pa�a labad. Es zinu, kā viņu apvārdot, Lora, �ī man nav pirmā reize.

������ Ja tu, Marion, piedabūtu viņu, lai ļauj mums abām pagaidām atgriezties Limrid�ā un kādas dienas tur mie�rīgi padzīvot, es laikam justos gandrīz tikpat laimīga kā pirms apprecē�anās.

Pēc �iem vārdiem es sāku apsvērt visu no cita vie�dokļa. Vai būtu iespējams seru Persivalu nostādīt fakta priek�ā, ka atliek divas iespējas � vai nu apkaunot sevi, jaujot sievai juridiski iejaukties, vai laist, lai viņa uz kādu laiciņu mierīgi aizbrauc ar ieganstu apraudzīt tē�voci? Diezin vai viņ� piekristu �im pēdējam priek�liku�mam? Tas bija ap�aubāmi, vairāk nekā ap�aubāmi. Lai cik bezcerīgs likās �āds eksperiments, tomēr mēģināts nebija zaudēls. Es nolēmu pamēģināt, galīgā izmisumā nezinādama, ko citu iesākt.

������ Tavs tēvocis uzzinās tavu vēlē�anos, � es sacīju, � un es �ai sakarībā vēl aprunā�os ar pilnvaroto. Viss var ņemt labu galu, un, cerams, tā arī būs.

To pateikusi, es atkal cēlos aug�ā, un Lora atkal mē�ģināja mani aizturēt.

������ Neej prom! � viņa teica satraukta. � Mana rak�stāmpults ir uz tā galda. Vari rakstīt tepat.

Man bija ļoti grūti viņai atteikt, kaut arī tas viņai pa��ai nāktu par labu. Bet mēs jau tā pārāk ilgi bijām biju��as kopā. Varbūt mums vēl kādreiz izdosies tikties, ja nebūsim no jauna modināju�as aizdomas. Bija pats pēdē�jais laiks mierīgi un bezrūpīgi parādīties starp �iem ne�lie�iem, kas varbūt �obrīd lejā domāja par mums un ap�runāja mūs. Es atgādināju Lorai �o rūgto patiesību un pārliecināju viņu, ka ilgāk nevaru �e uzkavēties.

������ Nepaies ne stunda, mīļā, un es atkal uznāk�u pie tevis, � es teicu. � �odien pats Jaunākais jau ir pāri. Esi mierīga un nebaidies ne no kā.

������ Vai atslēga ir durvīs, Marion? Vai varu tās aiz�slēgt no iek�puses?

� Jā, atslēga ir durvis. Pieslēdz durvis un never vaļā, kamēr es nebū�u atpakaļ.

Es viņu noskūpstīju un atstāju vienu. Iedama prom, dzirdēju, ka noskrapst atslēga, un man kļuva vieglāk ap sirdi, apzinoties, ka durvis paliek viņas pa�as ziņā.

5. jūlijā

Kad biju tikusi līdz kāpņu aug�galam, domājot par Loras durvīm, man pēk�ņi ie�āvās prātā, vai piesardzības labad nepieslēgt arī manas istabas durvis un, dro�s paliek dro�s, atslēgu nenēsāt līdzi. Dienasgrāmata jau atra�dās dro�ībā, līdz ar pārējiem papīriem ieslēgta rakstām�galdā, bet rakstāmpiederumi vēl nebija nolikti aiz atslē�gas. Uz galda bija pamests zīmogs, diezgan parasta em�blēma � divi dūjas dzer no vienas tases, turpat arī pāris dzē�papīra loksnes ar vakarējā ieraksta pēdējo rindu nospiedumiem. Biju tā nokāvusies ar aizdomām, ka ik uz soļa redzēju ko aizdomīgu un �ķita bīstami pat �ādus sīkumus atstāt bez apsardzības . .. Pat aizslēgtā galda at�vilktne nelikās pietiekami dro�a viela manā prombūtnē, līdz istabas durvis netika kārtīgi noslēgtas.

Nemanīju gan, ka te kāds būtu ienācis pa to laiku, ka�mēr runājos ar Loru. Mani rakstāmpiederumi (istabenei jau biju piekodinājusi tos neaiztikt) bija, kā parasti, iz�svaidīti pa galdu. Pamanīju vienīgi tādu sīkumu, ka zī�mogs akurāti ielikts lēzenajā trauciņā kopā ar zīmuļiem un vasku. Savā pavir�ībā (ar kaunu jāatzīstas) es nekad nebūtu to tur nolikusi, nesapratu, pa kuru laiku es būtu paguvusi to izdarīt. Bet, tā kā nespēju arī atcerēties, kur biju to nosviedusi, un �aubījos, vai tikai �oreiz tīri ne�vil�us nebū�u nolikusi to īstajā vietā, es atturējos no se�cinājumiem, jo �odien satraukumu tāpat bija bijis atliku likām, lai vēl lieku reizi lauzītu galvu par sīkumiem. Aizslēdzu durvis, atslēgu iebāzu kabatā un kāpu lejā.

Grāfiene Fosko viena stāvēja vestibilā un pētīja baro�metru.

� Vēl arvien krītas,. � viņa sacīja. � Drīz laikam atkal būs lietus.

Viņas seja atkal bija, kā parasti, bāla un, kā parasti, neizdibināma. Vienīgi roka, norādīdama uz barometra skalu, joprojām drebēja.

Vai viņa jau būtu paguvusi izstāstīt laulātajam drau�gam, ka nejau�i noklausījusies, kā I.ora manā klātbūtnē nozākājusi viņu par spiegu? Manas stiprās aizdomas, ka ir jau izstāstīts, manas nepārvaramās bailes (vēl jo grū�tāk pārvaramas tāpēc, ka tās nebija izskaidrojamas) no tā, kas vēl nāks, mana cie�ā pārliecība, kas bija radusies, vērojot daudzas un da�ādas sīkas nodevības, kuras sie�vietes pamana cita citā, pārliecība," ka grāfiene Fosko, par spīti veikli notēlotajai ārējai laipnībai, nav piedevusi brāļameitai, kas, pati to neatskārzdama, bija nostājusies starp viņu un desmittūksto� mārciņu mantojumu, � tas viss ar joni uzvandīja manu prātu, atraisīja man mēli tuk�ā cerībā likt lietā visu savu ietekmi un daiļrunību, lai kaut vai �ādi izlīdzinātu Loras nodarīto pārestību.

������ Vai drīkstu cerēt, cienītā kundze, ka jūs būsiet tik laipna un piedosiet, ka iedro�inos runāt ar jums par kādu ārkārtīgi nepatīkamu gadījumu?

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, svinīgi nolieca galvu, ne vārda nebilzdama un ne uz mirkli nenovērsdama acu no manis.

������ Kad jūs bijāt tik mīļa un atnesāt man mutautiņu, � es turpināju, � es ļoti, ļoti baidos, ka varbūt nejau�i esat dzirdējusi Loras vārdus, kurus nevēlos atkārtot un kurus arī necentī�os attaisnot. Es tikai iedro�inos cerēt, ka jūs neuzskatījāt tos par tik svarīgiem, lai ieminētos par tiem grāfam.

������ Es tiem nepie�ķiru nekādu nozīmi, � grāfiene spēji un strupi attrauca. � Tomēr, � viņa piebilda, vienā mirklī ielīdusi atpakaļ savā ledus �aulā, � man pret vīru nav noslēpumu, pat sīkumos ne. Kad viņ� nupat ievēroja, ka izskatos noraizējusies, man bija jāizpilda savs nepa�tīkamais pienākums un jāizstāsta, kas tās par raizēm, un vaļsirdīgi atzīstos jums, mis Helkūma, ka es viņam izstās�tīju.

To jau es biju gaidījusi, un tomēr pēc �iem vārdiem man �ermuļi pārskrēja pār kauliem.

������ No visas sirds es jūs lūdzu, cienītā kundze, tāpat no visas sirds lūdzu grāfu padomāt par no�ēlojamo stā�vokli, kādā patlaban atrodas mana māsa. Viņa runāja, ciezdama pazemojumu un netaisnību no pa�as laulātā drauga, un viņa pali nesaprata, ko runā, teikdama �os pārsteidzīgos vārdus. Vai drīkstu cerēt, ka, ņemot to visu vērā, viņai tiks augstsirdīgi piedots?

������ Bez �aubām, � man aiz muguras atsaucās grāfa mierīgā balss. Viņ� bija klusiņām piezadzies ar grāmatu rokā, nākdams no bibliotēkas.

������ Kad lēdija Glaida teica �os neapdomātos vārdus, � viņ� turpināja, � viņa bija netaisna pret mani, ko es no�ēloju � un piedodu! Nepieminēsim to nekad vairs, mis Helkūma, lūkosim visi to kaut kā aizmirst.

������ Jūs esat ļoti laipns, � es sacīju, � man kā akmens novēlās no . ..

Es mēģināju turpināt, bet viņa acis vērās manī; viņa platajā, gludajā vaigā atkal bija �ausmīgi stingais neiz�dibināmais smīns. Biju pārliecināta par �o neizmērojamo divkosību un tāpēc jutos kā izpļaukāta, ka esmu paze�mojusies, lūgdama viņiem abiem piedo�anu, un �ī apziņa mani tā satrauca un mulsināja, ka vārdi pamira man uz lūpām un es stāvēju kā mēma.

������ Uz ceļiem krizdams, lūdzu jūs, mis Helkūma, neru�nājiet vairs par to. Esmu dziļi satriekts, ka jūs uzskatī�jāt par nepiecie�amu pateikt jau tik daudz. � Pie �iem laipnajiem vārdiem viņ� satvēra manu roku � ak, kā es pati sevi nicinu! Ak, cik niecīgs ir mierinājums, kuru rodu apziņā, ka cie�u �o pazemojumu Loras dēļ! � viņ� satvēra manu roku un pacēla to pie savām indīgajām lūpām. Līdz tam brīdim vēl nebiju sapratusi, kā viņ� man derdzas. �ī nevainīgā familiaritāte iesvela manī dus�mas, itin kā tā būtu pati riebīgākā pārestība, kuru vīrie�tis spēj man nodarīt. Tomēr es apslēpu riebumu, es cen�tos pasmaidīt� es, kas mēdzu bez saudzības nicināt citu sievie�u melkulību, tobrīd pati biju tik melīga kā vispē- dīgā no viņām visām, tik neīsta kā pats Jūdass, kura lūpas bija skāru�as manu roku.

Es laikam gan nespētu saglabāt �o pazemojo�o saval�dību, ja viņa acis vēl joprojām vērtos manī, un vienīgi �ī apziņa palīdzēja kaut cik saglabāt pa�cieņu. Mani pa�glāba viņa sievas spīvā greizsirdība, kas novērsa grāfa uz�manību, tiklīdz viņ� bija satvēris manu roku. Viņas dzed�rās zilās acis iekvēlojās, bālajos vaigos iesitās ko�s sār�tums; tobrīd viņa izskatījās par daudziem gadiem jaunāka.

������ Grāf! � viņa iesaucās. � Jūsu ārzemnieciskie laip�nības pierādījumi anglietei nav saprotami.

� Piedo�anu, manu eņģei! Pati krietnākā un mīļākā no visām anglietēm to saprot. � To teikdams, viņ� pa�laida vajā manu roku un lēnītiņām pacēla pie lūpām savas laulātās draudzenes roku.

Es drāzos atpakaļ aug�ā pa kāpnēm, lai patvertos savā istabā. Ja būtu laiks gremdēties apcerēs, tad tagad, kad es atkal biju viena, manas domas sagādātu man rūgtas cie�anas. Ta�u nebija īstā reize domāt. Lai saglabātu vēsu prātu un drosmi, laimīgā kārtā neatlika nekas cits kā rīkoties.

Vēl vajadzēja uzrakstīt vēstules pilnvarotajam un mis�teram Fērlijam, un es, ne mirkli nevilcinoties, sēdos pie rakstāmgalda.

Nevajadzēja daudz lauzīt galvu, kam lūgt palīdzību, jo nebija neviena, es varēju pajauties tikai uz sevi. Seram Persivalam �ai apkaimē nebija ne draugu, ne radu, ku�rus es varētu izmantot. Viņam bija vēsas, da�kārt pat sliktas attiecības ar kaimiņiem, kas sabiedrībā ieņēma tādu pa�u stāvokli kā viņ�. Mums abām nebija ne tēva, ne brāļa, kas varētu atbraukt un mūs aizstāvēt. Gribot negribot bija vai nu jāraksta �īs abas ap�aubāmās vēstu�les, vai arī jānovej visa vaina uz Loru un mani un slepus jābēg no Blekvoterparkas, lai tādējādi izvairītos no jeb�kurām tālākām miermīlīgām pārrunām. �ādu bēg�anu varētu attaisnot vienīgi ar draudo�ām nenovēr�amām briesmām. Vispirms jāpamēģina ar vēstulēm, un es tās uzrakstīju.

Pilnvarotajam es nemaz neieminējos par Annu Kete�riku (kā jau es Lorai biju teikusi), tas viss bija pārāk' mīklaini, un mēs pagaidām nespējām to izskaidrot, tāpēc nebūtu nozīmes ziņot par to juristam. To gan uzrakstīju, ka sers Persivals izturējās apkaunojo�i un atkal strīdē�jās ar sievu par naudas lietām, un lūdzu viņam padomu, vai ir iespējams uzsākt tiesas prāvu Loras dro�ības labad, ja vīrs nejautu viņai uz laiku aizbraukt no Blekvoter�parkas un kopā ar mani paciemoties Limrid�ā. Es viņam ieteicu apspriesties ar misteru Fērliju, kā to visu nokār�tot, apliecināju, ka Lora pilnvarojusi mani rakstīt, un beigās lūdzu, lai viņ� dara visu, kas viņa spēkos, un lai rīkojas Loras vārdā un vilcinās pēc iespējas mazāk.

Tad es ķēros pie vēstules misteram Fērlijam. Es izrau- dzījos tie�i tos vārdus, kurus biju ieteikusi cerībā, ka tā viņ� varbūt mazliet sasparosies; pievienoju ari pilnvarotajam nosūtītās vēstules norakstu, lai misters I ērlijs saprot, cik �oreiz tas ir nopietni; mūsu pārcel�a�nos uz Limrid�u es iztēloju kā vienīgo kompromisu, lai izbēgtu no posta un nelaimes un pasargātu tēvoci un Loru no tuvākajā nākotnē gaidāmajām nepatik�anām.

Uzrakstījusi un aizzīmogojusi vēstules, devos ar abām aploksnēm uz Loras istabu parādīt, ka tas ir paveikts.

������������ Vai tevi neviens pa �o laiku netraucēja? � es jau�tāju, kad viņa atvēra durvis.

������������ Neviens neklauvēja, � viņa atbildēja. � Bet es dzirdēju soļus priek�telpā.

������ Kas tur bija � vīrietis vai sieviete?

������ Sieviete. Es dzirdēju no�aukstam tērpu.

������ No�aukstam kā zīdu?

����� Jā, kā zīdu.

Acīmredzot grāfiene Fosko būs bijusi nolikta sargpos�tenī. No blēņu darbiem, kurus viņa varēja pastrādāt pati uz savu roku, nebija sevi�ķi ko baidīties. Toties nerāt�nības, kuras viņa paklausīgi pastrādāja pēc sava vīra norādījuma, bija pārāk �au�alīgas, lai uz tām skatītos caur pirkstiem.

������������ Un pēc tam, kad vairs nedzirdēji �aukstoņu priek��istabā? Vai tā attālinājās gar tavas istabas sienu, prom pa gaiteni?

����� Jā. Es sēdēju klusu un klausījos, un bija tie�i tā.

������ Uz kuru pusi tā aizgāja?

������ Uz tavu istabu.

Es vēlreiz apsvēru. Es nekādu skaņu nebiju dzirdējusi. Bet tobrīd es biju pārāk noņēmusies ar vēstulēm, un man ir neveikls rokraksts, es kricelēju ar zoss spalvu, kas skrāpē papīru un stipri �irkst. Drīzāk gan grāfiene būs saklausījusi manas spalvas �irkstoņu nekā es viņas tērpa �aukstoņu. Tas bija vēl viens brīdinājums (itin kā man jau nepietiktu) neuzticēt vēstules pasta somai vestibilā.

Lora noskārta manas pārdomas.

������������ Vēl kādi �ķēr�ļi! � viņa gurdi teica. � Jauni �ķēr��ļi un jaunas briesmas!

������������ Briesmu nav nekādu, � es atteicu. � Varbūt ne�lieli sare�ģījumi. Es gudroju, kā visdro�āk abas vēstules nogādāt Fanijai.

������������� Tātad tās jau ir uzrakstītas? Ak, Marion, esi pie�sardzīga, es tevi ļoti, ļoti lūdzu, esi piesardzīga!

������ Nē, nē, esi bez bailēm. Saki � cik patlaban ir pulk�stenis?

Bija bez ceturk�ņa se�i. Es vēl pagūtu aiziet līdz ciema viesnīcai un pirms pusdienām būt atpakaļ. Ja es gaidītu līdz pievakarei, varbūt man vairs neizdotos nemanot iz�iet no mājas.

������ Pieslēdz durvis, Lora, un atslēgu atstāj iek�ā, � es teicu, � un par mani neraizējies. Ja kāds aiz durvīm jautā pēc manis, atsaucies, saki, ka esmu izgājusi pastai�gāties.

������ Kad tu būsi atpakaļ?

������ Pirms pusdienām katrā ziņā. Galvu aug�ā, mīļā! Rīt ap �o laiku tevis labā jau pūlēsies uzticības cienīgs, sa�prātīgs vīrs. Mistera Gilmora kompanjons ir otrs mūsu tuvākais draugs tūlīt pēc pa�a mistera Gilmora.

Vienatnē vēl brīdi apdomājusies, nolēmu ielas tērpā labāk nerādīties, iekams neesmu tikusi skaidrībā, kas no�tiek apak�stāvā. Vēl nebiju izlūkojusi, vai sers Persivals ir vai nav mājās.

Pēc kanārijputniņu �iepstieniem bibliotēkā un taba�kas dūmu aroma, kas plūda pa kārtīgi neaizvērtajām durvīm, tūlīt sadzinu pēdas grāfam. Iedama garām, pa�metu skatienu pār plecu un, sev par lielu izbrīnu, ierau�dzīju, ka viņ� aizkustino�i laipni ņemas iegalvot saim�niecības vadītājai, cik saprātīgs var būt tāds putnelis. Acīmredzot grāfs bija īpa�i uzaicinājis viņu,, jo pa�ai viņai nemū�am nebūtu nācis prātā virināt bibliotēkas durvis. �is vīrs nekad neko nedarīja tāpat vien, bez se�vi�ķa nolūka. Diez kas viņam varēja būt aiz ādas �oreiz?

Ta�u nebija īstais brīdis lauzīt galvu par grāfa nolū�kiem. Devos meklēt grāfieni un atradu viņu soļojam pa to pa�u iecienīto apli � apkārt zivju dīķim.

Mazliet �aubījos, diez kā viņa izturēsies pret mani pēc pirmītējā greizsirdības uzliesmojuma, kuru biju izraisī�jusi. Bet viņas mū�a draugs pa to laiku jau bija paguvis grāfieni apvaldīt, un viņa runāja ar mani tikpat laipni kā alla�. Es viņu uzrunāju tikai tāpēc, lai uzzinātu, kur palicis sers Persivals. Biju iemanījusies ieminēties par viņu aplinkiem, un pēc neilgas izvairīgas sarunas viņa beidzot pateica, ka sers Persivals esot izgājis.

������ Un kuru zirgu viņ� paņēma? � es nevērīgi pajau�tāju.

������ Nevienu, � viņa atbildēja. � Viņ� aizgāja kājām

ļiirms pāris stundām. Cik es nopratu, viņ� nolēmis ievākt papildu ziņas par �o sievieti, kuru sauc Anna Keterika. ķiet, viņ� nolēmis to katrā ziņā izsekot. Tieci nu, cil�vēks, gudrs, kāpēc viņam tas vajadzīgs. Varbūt jūs, mis I (elkūma, zināt pateikt � vai viņas trakums ir bīstams?

������ Nezinu, grāfien.

������ Vai iesiet iek�ā?

������ Jā, laikam gan. Dro�i vien drīz jāpārģērbjas pusdie�nām.

Mēs iegājām iek�ā abas reizē. Grāfiene Fosko ieslīdēja Inbliotēkā un pievēra durvis. Es nekavējoties steidzos pēc cepures un lakata. Katrs bridis bija no svara, ja gri�bēju nokļūt līdz viesnīcai, aprunāties ar Faniju un laikus būt atpakaļ uz pusdienām.

Kad vēlreiz devos cauri vestibilam, tur nebija ne dzī�vas dvēseles; arī putnu �iepstieni aiz bibliotēkas durvīm bija apklusu�i. Nebija vajas domāt par jauniem izlūkgā�jieniem. Redzēju tikai, ka gaiss ir tīrs, un izgāju no mā�jas ar abām vēstulēm kabatā.

Es biju sagatavojusies, ka pa ceļam uz ciemu varu sa�stapt seru Persivalu. Biju puslīdz dro�a, ka neapmulsī�u un saviem spēkiem tik�u ar viņu galā. Jebkura sieviete, kas prot sevi turēt gro�os, pievārēs vīrieti, kas dusmās neprot savaldīties. No sera Persivala es tā nebaidījos kā no grāfa. Es pat neuztraucos, drīzāk gan nomierinājos, padzirdējusi, kāpēc viņ� devies ceļā. Kamēr viņ� bija tā aizņemts ar Annas Keterikas pēdu dzī�anu, mums abām ar Loru palika cerība, ka mūs viņ� pagaidām nevajās. Mūsu abu dēļ un nabaga Annas dēļ es nezaudēju cerību un lūdzu dievu, lai viņai vēl ilgi izdodas paglābties no sera Persivala.

Es soļoju tik naski, cik vien �ai svelmē bija iespējams, kamēr nonācu līdz krustojumam, kur ceļ� nogriezās uz ciemu; lāgu lāgiem pametu acis pār plecu, vai kāds ne�seko.

Aiz muguras nekas nebija manāms, vienīgi tuk�a zem�nieku ore, tās riteņu kaukoņa gāja caur kauliem, un, kad vēl redzēju, ka rati nogrie�as uz to pa�u ciema ceļu, es apstājos un palaidu tos garām, lai saudzētu ausis. Ielū�kojoties vērīgāk, likās, ka brīdi pa brīdim ratu aizmu�gurē pavīd divas kājas, pats braucējs soļoja priek�ā bla�kus saviem vezumniekiem. Ceļ� tai vietā bija tik �aurs, ka ore pielieca zarus un pa�ķīra brukstalas, un man va�jadzēja nogaidīt, kamēr tā pabrauc garām, iekams pār�liecinājos, cik aplama bijusi mana nojausma. Tiklīdz rati bija garām, ceļ� atkal bija pavisam tuk�s.

Tā es aizgāju līdz pa�ai viesnīcai, nesastapusi seru Persivalu, nemanīdama uz ceļa nekā aizdomīga, un es nopriecājos, ka viesnīcniece bijusi tik vēlīga un ņēmusi Faniju savā siltajā paspārnē. Meitenei bija ierādīta ne�liela atsevi�ķa istabiņa, kur patverties no bufetes telpu trok�ņa, un pa�ā aug�ā vēl brīnum jauks guļamkamba- ris. Ieraudzījusi mani, viņa atkal sāka raudāt un stāstīja, nabadzīte, cik �ausmīgi esot justies tā pasaulē palaistai, itin kā viņa būtu pastrādājusi kādu nepiedodamu grēka darbu, kaut patiesībā ta�u neviens, pat viņas padzinējs nevarēja teikt par viņu neviena ļauna vārda.

������ Mēģini samierināties, Fanij, � es teicu. � Mēs abas ar kundzi paliksim tavi draugi un parūpēsimies, lai tavs raksturojums netiktu sabojāts. Un tagad klausies, ko teik�u. Man ir gau�ām maz laika, un es pilnīgi paļau�jos uz tevi. Es gribu, lai tu �īs abas vēstules nogādātu pēc piederības. To ar marku iemet pastkastītē rīt no rīta, tiklīdz būsi nonākusi Londonā. To otru, kas adresēta mis�teram Fērlijam, nodod viņam pa�am, tiklīdz būsi pārra- dusies mājās, �īs vēstules tu neizlaid no savām rokām un nevienam nerādi. Tavai kundzei tās ir sevi�ķi svarī�gas.

Fanija aizbāza vēstules aiz ņiebura.

������ Tur tās arī paliks, mis, � viņa sacīja, � līdz būs izdarīts tā, kā jūs sakāt.

������ Esi tikai rīt no rīta laikus stacijā, � es turpināju. � Ja Limrid�ā satiec saimniecības vadītāju, nodod labas- dienas no manis un pasaki, ka tu strādā pie manis, kamēr lēdija Glaida varēs tevi aicināt atpakaļ. Varbūt tiksimies vēl agrāk, nekā tu domā. Tātad galvu aug�ā un neno�gūli rīta vilcienu!

������ Pateicos jums, mis, sirsnīgi pateicos! Kļūst vieglāks prāts, atkal dzirdot jūsu balsi. Lūdzu, aplieciniet manu cieņu kundzei, sakiet, ka viss ir atstāts pilnīgā kārtībā, cik nu tik īsā brīdī bija iespējams. Kungs dievs debesīs! Kas viņai �odien palīdzēs pārģērbties pusdienām? Man sirds vai lūst, to iedomājoties.

Kad pārrados mājās, bija atlicis vairs tikai stundas ceturksnis, lai sakārtotos pusdienām un pateiktu pāris vārdu Lorai, pirms dodos lejā.

����� Vēstules ir Fanijas rokās, � es pa�ukstēju pie dur�vīm. � Tu nenāksi lejā pusdienās?

����� Nē, nē, nē, nekādā ziņā!

������ Vai kaut kas atgadījies? Vai kāds tevi iztraucēja?

����� Jā � nupat� sers Persivals.

������ Viņ� iegāja istabā?

������ Nē, viņ� mani nobiedēja, piedauzīdams pie durvīm. Es jautāju: �Kas tur ir?� � �Pati zināt,� viņ� atbildēja. �Vai beidzot būsiet pārdomājusi un pateiksiet man visu? Nekur jūs neizbēgsiet! Agri vai vēlu es jūs piespiedī�u. Jūs zināt, kur patlaban atrodas Anna Keterika!� � �Es tik tie�ām nezinu.� � �Zināt!� viņ� iekliedzās. �Es salau�zī�u jūsu stūrgalvību, lieciet to aiz auss! Es no jums iz�spiedī�u visu!� To pateicis, viņ� aizgāja� aizgāja, Ma�rion, labi ja pirms piecām minūtēm.

Viņ� nebija atradis Annu! Vismaz �onakt mēs bijām dro�ībā, viņa vēl nebija atrasta.

������ Tu iesi lejā, Marion? Vakarā vēl ienāc!

������ Jā, jā. Neraizējies, ja arī mazliet aizkavējos � ir jārīkojas ar apdomu, citādi kāds var ņemt ļaunā, ka es tik agri aizeju no galda.

Zvans aicināja pusdienās, un es steidzu lejā.

Sers Persivals veda ēdamistabā grāfieni Fosko, un grāfs piedāvāja savu elkoni man. Viņ� bija uzbudināts un pie�tvīcis un nebija ari apģērbies tik kārtīgi un nevainojami kā parasti. Varbūt arī viņ� bija kaut kur izgājis un pār�nācis pēdējā brīdī? Varbūt vainojama bija tikai svelme, kas �odien vārdzināja viņu mazliet stiprāk nekā citām dienām?

Lai būtu kā būdams, viņ� acīm redzami mocījās apval�dītā īgnumā, un viņam nekādi neizdevās to apslēpt, lai kā viņ� centās mūs maldināt. Pie pusdiengalda viņ� sē�dēja gandrīz vai tikpat mazrunīgs kā sers Persivals un lāgu lāgiem slepus pameta aci uz laulāto draudzeni tāds kā noba�ījies, kā ar kaut ko nemierā: tādu izteiksmi viņa vaigā līdz �im nebiju manījusi. Vienīgais saviesīgais ritu�āls, kuru viņ� ievēroja tikpat stingri kā citkārt, bija ne�mainīgā laipnība un uzmanība pret mani. Viņa ļaunos nodomus es vēl nespēju noģist, bet, lai cik ļauni tie būtu, diendienā izrādītā laipnība pret mani, diendienā izrādītā pazemība pret Loru, diendienā izrādītā gatavība griezt krūti pretī (lai maksātu ko maksādams) sera Persivala rupjajai varmācībai � tie bija paņēmieni, ar kuriem viņ� nelokāmi virzījās tuvāk un tuvāk savam neizdibinā�majam mērķim kop� pa�as pirmās dienas, kad viņ� spēra kāju pār �ī nama slieksni. Tādas aizdomas man radās jau toreiz, kad bibliotēka tika mēģināts noformēt naudas do�kumentu un viņ� mūs aizstāvēja, un tagad es par to vairs ne�aubos.

Kad grāfiene un es cēlāmies aug�ā no galda, arī grāfs piecēlās, lai pavadītu mūs atpakaļ līdz viesistabai.

������ Kāpēc jūs aizejat? � sers Persivals vaicāja. � Es runāju ar jums, Fosko.

������ Es aizeju, jo ēsts un dzerts ir diezgan, � grāfs at�bildēja. � Esiet tik labs, Persival, un atļaujiet turēties pie manām ārzemnieciskajām para�ām � sēsties pie galda reizē ar dāmām un arī aiziet reizē ar dāmām.

������ Blēņas! Vēl kāda glāze sarkanvīna jums nenāktu par ļaunu. Pasēdiet kā anglis. Pusstundiņu mierīgi apru�nāsimies pie vīna glāzes.

������ Pret mierīgu aprunā�anos man nav iebildumu, Per�sival, bet tikai ne �obrīd un ne pie vīna glāzes. Pieva�karē, tad labprāt� pievakarē.

������ Tās nu gan ir manieres! � sers Persivals aizsvilās. � Neko teikt, laipnības pārpārēm, turklāt pret pa�u na�matēvu!

Pie pusdiengalda jau vairākkārt manīju, ka sers Per�sivals tāds kā satraukts paskatās uz grāfu un ka grāfs savukārt tī�i vairās viņa skatiena. Namatēva vēlē�anās brīdi mierīgi aprunāties pie vīna glāzes un viesa stūrgal�vīgā apņēmība nesēsties vēlreiz pie galda atgādināja man, ka jau rīta pusē sers Persivals bija velti izlūdzies draugu, lai iznāk no bibliotēkas parunāt. Grāfs bija no�vilcinājis �o slepeno sarunu līdz pēcpusdienai un tagad atkal mēģināja vilkt garumā. Lai kas abiem būtu pār�sprie�ams, sera Persivala uztverē �ī saruna nepārprotami bija ārkārtīgi svarīga, bet grāfa uztverē (sprie�ot pēc klaji izrādītās nevēlē�anās ielaisties lajā) �ī saruna var�būt bija tikpat bīstama.

�ī doma man piepe�i ie�āvās prātā ceļā no ēdamista�bas uz viesistabu. Sera Persivala nīgrajiem komentāriem par to, ka draugs pametis viņu vienu, nebija ne visnie�cīgāko panākumu. Grāfs ietiepīgi pavadīja mūs līdz tējas galdam, brītiņu uzkavējās, tad izgāja vestibilā un atgrie�zās ar pasta somu rokās. Pulkstenis bija astoņi � tai laikā vēstules no Blekvoterparkas diendienā tiek nosū�tītas uz staciju.

����� Vai jums nekas nav nosūtāms, mis Helkūma? � viņ� vaicāja, tuvodamies man ar somu padusē.

Redzēju, ka grāfiene Fosko, liedama tēju, sastingst ar cukura standziņām rokā, ieklausīdamās, ko es atbildē�u.

����� Nē, grāf, pateicos. �odien vēstuļu nav.

Viņ� atdeva somu sulainim, kas bija ienācis istabā, pats apsēdās pie klavierēm un pa divi lāgi noplink�ķi- nāja jautrās neapolie�u ielas dziesmiņas �La mia Caro- lina� melodiju. Viņa sieva, pati gausākā sieviete zemes virsū, tikpat veikli, kā to būtu izdarījusi es, ielēja tēju, vienā mirklī iztuk�oja tasi un lēnām izslīdēja no istabas.

Es piecēlos, lai sekotu grāfienei, baidīdamās, ka viņa neuziet aug�ā un nepastrādā kādu nodevību pret Loru, daļēji arī tāpēc, ka biju apņēmusies nepalikt divatā vienā istabā ar viņas laulāto draugu.

Nebiju vēl tikusi līdz durvīm, kad grāfs mani apturēja, lūgdams tasi tējas. Es pasniedzu viņam �o tējas tasi un atkal lūkoju tikt prom. Viņ� apturēja mani otrreiz � �oreiz atkal nosēzdamies pie klavierēm un negaidot jau�tādams man kaut ko par mūziku, kas, kā viņ� izteicās, darot godu viņa dzimtenei.

Velti aizbildinājos, ka mūzikā esmu galīga nejēga un maz ko saprotu. Toties pats viņ� bija tā aizrāvies, ka manus iebildumus pat nedzirdēja.

������ Angļi un vācie�i (viņ� sa�utis klāstīja) no sākta gala zākā itālie�us, it kā tie pametot novārtā nopietno mūziku. Mēs, angļi, nemitīgi pātarojam par savām ora- torijām, un vācie�i nemitīgi pātaro par savām simfonijām. Varbūt mēs esam aizmirsu�i, varbūt viņi ir aizmirsu�i mūsu nemirstīgo draugu un tautieti Rosīni? Vai tad �Mo�zus Ēģiptē� nav grandioza oratorija, kas tika uzvesta uz skatuves, nevis vienaldzīgi nodziedāta kaut kur koncert�zālē? Vai tad �Vilhelma Telia� uvertīra nav simfonija, tikai citā vārdā nosaukta? � Vai es esot dzirdējusi �Mozu Ēģiptē�? Vai es nenoklausītos to un to un vēl kaut ko un nepārliecinātos, ka kaut ko dievi�ķāku un di��enāku neviens mirstīgais vēl nav radījis?

Un, negaidīdams ne manu piekri�anu, ne noraidījumu, nenovērsdams no manis bargo skatienu, viņ� sāka me��onīgi bungot pa taustiņiem, pats vilkdams līdzi neval�dāmā un cēlā iejūsmā, tikai reizi pa reizi apraudamies, lai dedzīgi komentētu da�ādu kompozīciju nosaukumus. �Ēģiptie�u koris pekles tumsībā, mis Helkūma!� �Mozus re�itatīvs pie desmit bau�ļu plāksnītēm.� �Izraēlie�u lūgsna, ceļoties pāri Sarkanajai jūrai. Ahā! Ahā! Vai nav dievi�ķi? Vai nav grandiozi?� Klavieres drebēja zem viņa stiprajām rokām, un tējas tases uz galda �ķindēja, kad viņa varenais bass rāva vajā ar pilnu krūti un smagā kāja sita uz grīdas takti.

Bija kaut kas baigs, kaut kas me�onīgs un velni�ķīgs �ajā verdo�ajā sajūsmā par pa�a dziedā�anu un spēli un triumfā, ar kādu viņ� vēroja, kā tas iespaido mani, ka�mēr es lavījos arvien tuvāk un tuvāk durvīm. Beidzot es tiku vaļā un ne jau pati, bet ar sera Persivala palī�dzību. Viņ� pavēra ēdamistabas durvis un pikti uzsauca, ko nozīmējot �is elles troksnis.

Grāfe tūlīt pielēca kājās.

� A-ā! Tur, kur ierodas Persivals, � viņ� teica, � harmonijai un melodijai beigas! Skaņu mūza, mis Hel�kūma, izbailēs mūk no mums, un es, vecais, tuklais me- nestrels, savas jūsmas pārpalikumu atstā�u pie dabas krūts!

Viņ� cēli izsojoja verandā, sabāza rokas kabatās un pusbalsī nobeidza Mozus re�itatīvu dārzā.

Dzirdēju, ka sers Persivals pa ēdamistabas logu vēl uzsauc kaut ko. Bet grāfs necēla ne ausu, viņ� izlikās ne�dzirdam. Sengaidītā mierīgā aprunā�anās joprojām tika atlikta, līdz grāfam radīsies patika un vēlē�anās.

Viņ� bija aizturējis mani viesistabā gandrīz pusstundu pēc tam, kad viņa sieva bija atstājusi mūs divatā. Kur viņa bijusi un ko darījusi pa �o laiku?

Devos aug�ā uzzināt, bet nekā nenoskaidroju, un, kad vaicāju Lorai, izrādījās, ka viņa nekā nav dzirdējusi. Ne�viens viņu nebija iztraucējis � zīda tērps nebija �auk�stējis ne priek�telpā, ne gaitenī.

Bija jau bez divdesmit minūtēm deviņi. Iegriezos savā istabā paņemt dienasgrāmatu un tad gāju pasēdēt pie Loras; �o to pierakstīju, reizēm pārtraucu rakstī�anu un mēs runājāmies. Neviens nenāca uz mūsu istabas pusi, nekas nenotika. Tā mēs nosēdējām līdz desmitiem. Tad es piecēlos, pateicu pāris uzmundrino�u vārdu un novē�lēju labu nakti. Kad bijām norunāju�as, ka rīt, tiklīdz pamodī�os, tā nāk�u �urp, viņa atkal aizslēdza durvis.

Man bija jāieraksta dienasgrāmatā vēl pāris teikumu, pirms dodos pie miera, un pēc �is nogurdino�ās dienas es pēdējoreiz nokāpu lejā viesistabā, lai parādītos, atvai�notos un stundu agrāk nekā parasti liktos gultā.

Tur sēdēja sers Persivals, grāfs un grāfiene. Sers Per�sivals atzveltnes krēslā �āvājās, grāfs lasīja, grāfiene Fosko atvēsinājās ar vēdekli. Dīvaini gan, tagad viņas seja bija pietvīkusi. Viņu, kas tveici panesa viegli, �o�vakar tveice neap�aubāmi bija nomocījusi.

������ Baidos, grāfien, ka jūs �obrīd nejūtaties glu�i ve�sela, � es iebildos.

������ To pa�u es nupat gribēju teikt jums, � viņa atbil�dēja. � Jūs izskatāties bāla, mana mijā.

Mana mījā! Vēl nekad viņa nebija uzrunājusi mani tik familiāri! Bez tam viņas sejā bija nekaunīgs smīns, kad viņa izteica �os vārdus.

������ Kārtējā migrēna, � es vienaldzīgi atbildēju.

������ Vai patiesi? Laikam tāpēc, ka �odien negājāt pa�staigāties. Pastaiga pirms pusdienām būtu jums lieti no�derējusi. � Viņa kaut kā dīvaini uzsvēra vārdu �pa�staiga�. Vai viņa būtu redzējusi mani aizejam? Lai. Vēs�tules tagad ir dro�ībā, Fanijas rokās,

������� Iesim uzvilksim pa dūmam, Fosko, � sers Persivals aicināja, satraukts pieceldamies un vēlreiz paskatīdamies uz draugu.

������ Ar lielāko prieku, Persival, tiklīdz dāmas būs aiz�gāju�as gulēt! � atsaucās grāfs.

������ Neņemiet ļaunā, grāfien, bet �ovakar es pasteig�os pirmā, � es teicu. � Vienīgās zāles pret manām galvas sāpēm ir gulta.

Es atvadījos. Kad sniedzu grāfienei roku, viņas sejā bija tas pats nekaunīgais smīns. Sers Persivals nelikās mani redzam. Viņ� nepacietīgi blenza uz grāfieni Fosko, kas ir nedomāja nākt man līdzi. Grāfs, paslēpies aiz grā�matas, smīnēja bārdā. Jau kuro reizi mierīgā aprunā�anās ar seru Persivalu tika atlikta, un �oreiz to izjauca grā�fiene.

5. jūlijā

Beidzot ieslēgusies savas istabas �etrās sienās, es at��ķiru �īs lappuses, lai ierakstītu atliku�ās pāris rindas.

Minūtes desmit vai ilgāk es sēdēju ar spalvu rokā, pārdomādama pēdējo divpadsmit stundu notikumus. Kad beidzot ķēros klāt, dīvainā kārtā rakstī�ana nemaz neve�dās. Lai kā pūlējos koncentrēties, domas neizprotamā ietiepībā atkal un atkal rāvās prom pie sera Persivala un grāfa, un uzmanība, kuhi es centos veltīt dienasgrāma�tai, pievērsās abu slepenajai sarunai, kas augu dienu tika atlikta un atlikta un dro�i vien tobrīd kaut kur tomēr notika nakts klusumā un vientulībā.

Mani bija pārņēmis tik dīvains noskaņojums, ka es nespēju pat atsaukt atmiņā visus �āsdienas notikumus; neko darīt � aizvēru dienasgrāmatu un centos kādu brīdi par to nedomāt.

Attaisīju durvis, kas veda no guļamistabas buduārā, un, iegājusi iek�ā, piegrūdu atkal ciet, lai caurvēj� neno�pū� uz tualetes galdiņa iedegto sveci. Buduāra logs stā�vēja līdz galam vaļā, un es gurdeni izliecos laukā paska�tīties, kāda ir nakts. \

Bija tum�s un kluss. Neredzēju ne mēnesi, ne zvaig�znes. �ai sutoņā uzvilnīja tāda kā lietus smar�a, un es izbāzu roku pa logu. Nē. Līt vēl nelija, bet drīz vajadzēja sākt.

Kādu stundas ceturksni stāvēju, atbalstījusies pret pa�lodzi, izklaidīgi vērdamās melnajā tumsā, un nedzirdēju itin nekā, vienīgi paretam kalpotāju balsis vai tālu blauk�ķi, kaut kur apak�stāvā aizcērtoties durvīm.

Tie�i tai brīdī, kad nogurusi atgāju no loga, lai dotos atpakaļ guļamistabā un otrreiz mēģinātu pabeigt ierak�stu dienasgrāmatā, tveicīgajā nakts gaisā man degunā iesitās tabakas dūmu smar�a. Mirkli vēlāk ieraudzīju aklajā tumsā no mājas viņa gala tuvojamies sīksīku dzirkstīti. Soļus es nedzirdēju, un nebija saskatāms nekas cits kā vienīgi �ī dzirksts. Tā aizslīdēja gar logu un ap�stājās pret manas guļamistabas logu, aiz kura biju atstā�jusi dego�o sveci uz tualetes galdiņa.

Dzirksts brīdi palika nekustīga, tad virzījās atpakaļ uz to pa�u pusi, no kurienes bija nākusi. Sekojot tai ar acīm, pēk�ņi ieraudzīju tuvojamies otru, daudz gai�āku dzirksti. Tās abas tumsā sastapās. Atcerēdamās, kur� smēķē cigaretes, kur� cigārus, uzreiz secināju, ka vis�pirms grāfs atnācis zem mana loga apskatīties un noklau�sīties un vēlāk sers Persivals viņam piebiedrojies. Dro�i vien abi bija staigāju�i pa zāli, vai nu citādi es nebūtu dzirdējusi sera Persivala smagnējos soļus, turpretī par grāfu gan neņemos galvot, jo viņa klusais solis nebūtu dzirdams pat uz grantētā celiņa.

Es nekustēdamās stāvēju pie loga, pārliecināta, ka tum�ajā istabā viņi nevar mani ieraudzīt.

������ Kas noticis? � es izdzirdēju seru Persivalu sakām klusinātā balsī. � Kāpēc nenākat iek�ā pasēdēt ar mani?

������ Es gaidu, kad tai logā nodzisīs gaisma, � grāfs klusu atbildēja.

������ Vai tā jūs traucē?

������ Tas nozīmē, ka viņa vēl nav gultā. Viņa ir diez�gan slīpēta, dro�i vien kaut ko nojau�, un dū�as viņai pietiek, lai vēl pie izdevības nokāptu lejā un noklausītos aiz durvīm. Pacietību, Persival, pacietību!

������ Blēņas! Jūs nemitīgi skandināt � pacietību un pa�cietību!

������ Tūlīt runāsim par ko citu. Dārgais draugs, jūsu ģimenes ligzdiņa ir novīta bezdibeņa malā, un, ja es ne�iejauk�os un jūs ļausiet �īm sievietēm vaļu, tad uz gal�vo�anu � viņas par abām nogrūdīs jūs lejā!

������ Pie velna, ko jūs gribat ar to teikt?

������ Mēs abi izskaidrosimies, Persival, kad tajā logā nodzisis gaisma, kad bū�u iemetis aci istabās, kas atro�das blakus bibliotēkai, un pie reizes palūkojies arī uz kāpnēm.

Abi lēnām attālinājās, un tālākā saruna (viņi visu laiku sarunājās pusbalsī) vairs nebija sadzirdama. Nekas. Biju dzirdējusi diezgan, lai sasparotos un pierādītu, ka grāfs nav maldījies, teikdams: � .. .diezgan slīpēta, un dū�as viņai pietiek.� Vēl tumsā nebija izgailēju�as abas dzirk�stis, kad es jau biju izlēmusi: kad abi tur lejā sāks sa�vas pārrunas, arī tre�ais būs savā postenī, un �is tre�ais, par spīti grāfa piesardzībai, bū�u es pati. Man bija vaja�dzīgs viens vienīgs iemesls, kas mani attaisnotu, kas dotu man drosmi, un tāds iemesls man bija. Loras gods, Loras laime, pat dzīvība varbūt ir atkarīga no manām dzirdī�gajām ausīm un nemaldīgās atmiņas �ovakar.

Biju dzirdējusi, ka grāfs nosolās pārlūkot visas telpas blakus bibliotēkai, tāpat arī kāpnes, pirms sāks �o iz�skaidro�anos ar seru Persivalu. Tātad, sprie�ot pēc viņa pa�a vārdiem, sarunai bija jānotiek bibliotēkā. Tiklīdz to aptvēru, jau biju izlēmusi, kā iedzīt sprukās grāfu ar visu viņa piesardzību, citiem vārdiem � noklausīties, ko viņi abi tur sprie�, pat neriskējot nokāpt zemāk.

Aprakstot apak�stāva istabas, nejau�i ieminējos par ārējo verandu, kur varēja nokļūt pa visām divviru dur�vīm, kas sniedzās no grīdas līdz pat dzegai. Verandas jumts bija lēzens, lietus ūdens pa caurulēm notecēja lie�lās mucās un tika izlietots saimniecībā. Uz �aurā svina jumta zem guļamistabu logiem labi ja trīs pēdas zem palodzēm vienādā attālumā cits no cita bija salikti puķ- podi. Lai tie stiprā vējā nenokristu, gar jumta malu stie�pās izrotātas �uguna margas.

Es biju izdomājusi izkāpt pa buduāra logu uz �ā jumta, klusiņām aizlīst līdz vietai tie�i virs bibliotēkas loga, no�tupties starp puķpodiem un piespiest ausi pie ārmalas mar�gām � Ja arī �ovakar sers Persivals un grāfs, kā abus bie�i biju vērojusi darām, sēdēs un smēķēs, atzvilu�i krēslos pie atvērta loga, izstiepu�i kājas uz cinkotajiem dārza ķeblī�iem tie�i zem verandas, tad katrs kaut cik sadzirdams vārds (un, kā jau pa�i esam pieredzēju�i, ilg�sto�as sarunas nav iespējamas �ukstus) neizbēgami no�nāks manās ausīs. Ja turpretī �ovakar abi sadomā apsēs�ties tālāk no loga, tad izred�u nekādu � vai nu dzirdē�u gau�ām maz, vai itin neko, un tādā gadījumā risks būs daudz lielāks un jākāpj vien būs lejā un jālūko �os abus apvest ap stūri.

Lai kāda bija mana apņem�anās tādā izmisuma brīdī, vēl nebija gaisusi cerība izvairīties no �īs pēdējās iespē�jas. Galu galā mana drosme bija tikai sievietes drosme, un man gandrīz tās pa�as pietrūka, tiklīdz iedomājos, ka vajadzēs vienai nakts melnumā kāpt lejā seram Persiva�lam un grāfam pa�ā deguna galā.

Klusiņām iegāju atpakaļ guļamistabā, lai vispirms iz�mēģinātu vieglāko ceļu � verandas jumtu.

Vairāku apsvērumu dēļ man vajadzēja pārģērbties no galvas līdz kājām. Vispirms novilku zīda tērpu, jo �ajā rāmajā naktī mani nodotu visniecīgākā �aukstoņa. Tad noģērbu balto un apgrūtino�o apak�veļu un uzvilku tum��os flaneļa apak�brun�us. Pēc tam apliku ap pleciem melno ceļojumu apmetni un uzmaucu galvā kapuci. Manā pa�rastajā vakara ģērbā varētu ietērpt vismaz trīs vīrus. �ais pieguļo�ajās drēbēs neviens vīrietis nespētu izlīst pa vis�aurākajām ailēm tik viegli kā es. Tas bija jāpa�redz, jo starp puķpodiem un mājas sienu un logiem pa�lika �aura spraudziņa. Ja es kaut ko apgāztu, ja saceltu visniecīgāko troksnīti, dievs vien zina, ar ko tas viss beigtos.

Pirms nodzēsu sveci, es noliku tai blakus zēvelkociņus un, grābstīdamās pa tumsu, iegāju atpakaļ buduārā. No�slēdzu to tāpat kā guļamistabu, tad klusām izlīdu pa logu un piesardzīgi nolaidu kāju uz verandas svina jumta.

Abas manas istabas atradās mājas jaunā spārna galā, kur mēs visi dzīvojām; man bija jāpaiet garām pieciem logiem, līdz nokļuvu postenī virs bibliotēkas logiem. Pir�mais bija brīvas, patlaban neapdzīvotas istabas logs. Otrais un tre�ais bija Loras istabas logi. Ceturtais bija sera Persivala, bet piektais � grāfienes istabas logs. Pā�rējie, kuriem nevajadzēja spraukties garām, bija pa�a grāfa gērbistabas un vannas istabas logi un tad vēl vienas brīvas istabas logs.

Pirmajā mirklī, kad uzkāpu uz verandas jumta, es ne�dzirdēju neko, mani ieskāva melnā, aklā nakts. Tikai iepretī grāfienes Fosko logam, tie�i tajā vietā virs biblio�tēkas, kur man bija jāpaslēpjas, tie�i tur ieraudzīju spī�dam gaismu! Grāfiene vēl nebija devusies pie miera.

Atkāpties bija par vēlu, gaidīt nebija laika. Es nolēmu iet, lai notiek kas notikdams; es paļāvos uz savu apdomu un nakts melno aizsegu. �Loras dēļ!� es nodomāju, sper�dama pirmo soli uz jumta, ar vienu roku pieturēdama ap�metni, ar otru grābstīdamās gar mūri. Spiesties klāt pie sienas bija dro�āk, tad vismaz nepaklup�u pret puķpo�diem turpat pāris collu blakus.

Es gāju gar tuk�ās istabas tum�o logu, ik uz soļa ar pēdu pārbaudīdama svina jumtu, pirms iedro�inājos at�balstīties uz tā ar visu savu svaru. Tiku garām Loras istabas tum�ajiem logiem (�Lai dievs viņai �onakt stāv klāt!�). Tiku garām sera Persivala istabas tum�ajam lo�gam. Vēl brīdi nogaidījusi, es pietupos un atspiedos uz rokām, un tā pa �auro joslu zem apgaismotā loga aizrā- poju līdz savam postenim.

Kad uzdrīkstējos pacelt acis, redzēju, ka logam atvērta tikai aug�daļa un aizkars ir nolaists. Kamēr es tā skatī�jos, pamanīju grāfienes Fosko ēnu pārslīdam pār aizkara gai�o pusi un tad atkal lēnītiņām slīdam atpakaļ. Līdz �im viņa laikam nebūs nekā dzirdējusi, citādi neuzkavē�tos pie aizkara, pat ja viņai pietrūktu drosmes atgrūst logu un paskatīties laukā.

Es apsēdos sāniski pret verandas margām, vispirms aptaustot pārbaudījusi, kā abās pusēs novietoti puķpodi. Vietas bija tie�i tik daudz, lai es varētu apsēsties, un ne sprīdi vairāk. Kad mazliet atslēju galvu pret margām, smar�īgās lapas skāra manu vaigu.

Vispirms izdzirdēju, ka lejā cita pēc citas atveras vai aizveras (drīzāk gan aizveras) trīs durvis: acīmredzot tās veda gaitenī un abās istabās blakus bibliotēkai, kuras grāfs pats bija apņēmies pārbaudīt. Pirmo es ieraudzīju to pa�u dzirksti, kas jau atkal aizlīgoja tumsā tie�i zem verandas; tā pacēlās pret manu logu, brīdi pagaidīja un atgriezās atpakaļ turpat, no kurienes bija pacēlusies.

������ Velns parāvis, vai tie�ām jūs ne mirkli nevarat no�sēdēt mierā! Kad jūs beidzot reiz apsēdīsieties? � sers Persivals nodārdināja.

������ Vai, �ito sutoņu! � grāfs izdvesa, pūzdams un elsdams aiz nespēka.

Kā atbalss �im izsaucienam lejā uz flīzēm izklātās grī�das noskrapstēja dārza ķeblī�i � tā bija patīkama skaņa, kas vēstīja, ka abi grasās, kā parasti, apsēsties pie pa�a loga. Pagaidām liktenis bija labvēlīgs man. Pulkstenis tornī nosita bez ceturk�ņa divpadsmit, kad abi atgāzās krēslos. Pa atvērto logu dzirdēju, ka grāfiene Fosko no��āvājas, un viņas ēna vēlreiz aizlocījās pār baltajiem aizkariem.

Tikmēr lejā sers Persivals un grāfs jau bija uzsāku�i sarunu, brī�iem pieklusinādami balsi, tomēr ne līdz �uk�stam. Pozīcijas bija neierastas un bīstamas, un es nespēju pārvarēt bailes no grāfienes Fosko gai�ā loga, tāpēc sā�kumā man bija grūti, gandrīz neiespējami saglabāt aukst�asinību un pievērst uzmanību vienīgi sarunai lejā. Kādu brīdi man izdevās uztvert tikai sarunas būtību. Grāfs teica, ka viens no gai�ajiem logiem esot viņa sievas ista�bas logs, apak�ā nemanot ne dzīvas dvēseles un tagad viņi varot aprunāties, nebaidoties no nejau�ībām. Sers Persivals tikai atbildēja ar pārmetumu, ka draugs visu garo dienu neattaisnojamā nevērībā nemaz neesot pado�mājis par viņa sirdsmieru un vēlmēm. Grāfs ņēmās tais�noties, paskaidrodams, ka bijis apkrauts pats savām rū�pēm un raizēm, tā ka nav atlicis vajas domāt par ko citu, un pats piemērotākais brīdis pārrunām esot tad, kad tu, cilvēks, jūties pilnīgi dro�s, ka neviens nevar ne iz�traucēt, ne noklausīties.

������ Mūsu finansiālie darījumi ir kritiskā stāvoklī, Per�sival, � viņ� teica, � un, ja mums vispār ir kaut kas lemjams, tad tas ir jāizlemj �onakt un jāizlemj slepus.

Sie bija grāfa pirmie vārdi, kurus es, elpu aizturējusi, spēju tā īsti uztvert. No �ī brī�a, gan ar pārtraukumiem, es dzirdēju vienīgi to, kas notika lejā, un iegaumēju ik vārdu.

������ Kritiskā stāvoklī? � sers Persivals pārjautāja. � Ir daudz nopietnāk, nekā jūs iedomājaties, to es jums varu pateikt!

������ Tas jau bija noprotams pēc jūsu izturē�anās pēdējās dienā?, � grāfs dzedri atbildēja. � Bet pagaidiet maz�liet. Pirms sākam runāt par to, kas man nav zināms, pre�cizēsim to, kas man ir zināms. Vispirms paraudzīsim, vai līdz �im esmu bijis pareizos ieskatos, pirms dodu jums kādu padomu.

������ Pagaidiet! Es atnesī�u brendiju un ūdeni. Iedzersiet ari jūs!

������ Pateicos, Persival. Vēsu ūdentiņu labprāt, tējkaroti un cukurdozi. Cukurūdeni, mans draugs . . . neko vairāk.

������ Cukurūdeni vīrietim jūsu gados? Lūdzu! Samaisiet to salkano �ļurgu. Jūs, ārzemnieki, visi esat pār vienu kārti metami.

������ Un tagad klausieties, Persival! Es jums atklāti pa�teik�u, kāds ir stāvoklis, tā, kā es to saprotu, un tad pasakiet, vai man ir taisnība vai es alojos. Mēs abi �ai mājā - ieradāmies no ārzemēm, un mūsu finanses bija krietni sa�ķobīju�ās�

������ īsāk! Man vajadzēja da�us tūksto�us, jums � da�us simtus, un bez �īs naudiņas mēs smalki tikām izsviesti uz sēkļa. Tā nu tas bija. Seciniet pats. Tālāk!

������ Tātad, Persival, izsakoties jūsu lieliskajā angļu va�lodā, jums bija vajadzīgi da�i tūksto�i, man � da�i simti, un sagādāt tos tūksto�us (atmetot arī man tos nieka sim- tiņus) jūs bijāt spiests ar sievas palīdzību. Ko es jums teicu par jūsu sievu ceļā uz Angliju? Un ko es teicu to�reiz, kad ieradāmies �e un kad pats savām acīm redzēju, kas par sievieti ir �ī mis Helkūma?

������ Kā lai es to zinu? Dro�i vien, kā parasti, tark�ķējāt par deviņiem mēmiem.

������ Es teicu tā: mans draugs, cilvēka prāts līdz �im ir atklājis tikai divus līdzekļus, kā vīrietis spēj pakļaut sie�vieti. Viens paņēmiens ir stingrāk pievilkt gro�us; �ī metode jo lielā cieņā ir zemākajos slāņos, turpretī izsmal�cinātie, skolotie ļaudis to galīgi noraida. Otrs paņēmiens (tas gan ir sare�ģītāks, prasa vairāk pacietības, bet galu galā ir ne mazāk iedarbīgs par pirmo) ir vispār neuz�klausīt �īs kūdītājas un musinātājas. Tā jāizturas pret dzīvniekiem, tā jāizturas pret bērniem, un tā jāizturas pret sievietēm, kas nav nekas cits kā pieaugu�i bērni. Kārna stingrība � tā ir īpa�ība, ar kuru nav apveltīti ne dzīvnieki, ne bērni, ne viena vienīga sieviete. Tiklīdz sievietēm palaimēsies kaut kādi sagandēt sava kunga un pavēlnieka pa�as labākās rakstura savdabības, viņ� tiks aptīts ap pirkstu. Ja tas neizdodas, viņas pa�as tiek aptī�tas ap pirkstu. Es teicu tā: paturiet prātā �o vecu veco patiesību, tiklīdz jūs gribat, lai sieva izpalīdz jums ar naudu. Es teicu, un jo sevi�ķi paturiet to prātā savas sie�vas māsas mis Helkūmas klātbūtnē. Vai esat to paturējis prātā? Ne reizi pa visu �o laiku, kamēr esam �ais mājās, kur ik uz soļa mūs sagaida kāda ķeza un ķibele! Jūs bez vilcinā�anās pakļāvāties ikvienai sievas un sievas māsas provokācijai. Ar savu ātrsirdību jūs tā arī palikāt bez paraksta, izlaidāt no rokām skaidru naudu, piespiedāt mis Helkūmu sūtīt ziņu pilnvarotajam pirmoreiz . . .

������ Pirmoreiz? Vai tad viņa atkal būtu rakstījusi?

������ Jā, �odien viņa rakstīja atkal.

Ķeblis nogāzās uz verandas flīzēm ar tādu rībienu, it kā būtu ticis pasperts.

Labi gan, ka pēc grāfa atklāsmes sers Persivals tā aiz- svilās. Izdzirdējusi, ka esmu izspiegota pa otram lāgam, es tā iztrūkos, ka margas, pret kurām biju atslējusi mu�guru, atkal iekrak�ķējās. Tātad viņ� zadzies man pa pē�dām līdz pa�ai viesnīcai? Vai viņ� būtu noskārtis, ka vēstules nodotas Fanijai, kad teicu, ka man nekas nav liekams pasta somā? Pat ja viņ� būtu noskārtis, kā viņ� varēja zināt, kam es rakstu, ja vēstules tie�i no manām rokām pārceļoja aiz meitenes ņiebura?

������ Sakiet paldies savam liktenim, � es atkal izdzir�dēju grāfa balsi, � ka es atrodos �>ais mājās un novēr�u posta darbus tikpat veikli, kā jūs tos pastrādājat. Sakiet paldies savam liktenim, ka es pateicu �nē!� pirmīt, kad jūs kā apsēsts gribējāt ieslēgt ari mis Helkūmu, kā jau savā aklajā muļķībā izdarījāt ar savu sievu. Kur jums ir acis? Kā jūs skatāties uz mis Helkūmu un neredzat, ka viņai piemīt vīrie�a tālredzība un rakstura stingrība! Ja es būtu draugos ar tādu sievieti, es nebītos pa�a velna un staigātu pa pasauli, knipjus sizdams. Ar tādu meitieti sanīsties būtu pārāk bīstami, to saka Fosko, vīrs ar prātu un pieredzi, kur� ir viltīgs kā sātans, kā jūs pats neskai�tāmas reizes esat apgalvojis. Un �ī cēlā būtne � es iedzer�u cukurūdeni uz viņas veselību �, �ī cēlā būtne, kas savā mīlestībā un bezbailībā stipra kā klints nostā�jusies starp mums abiem un �o nīkulīgo, iebiedēto, jums pielaulāto jauko blondīni, �ī brīni�ķīgā sieviete, kuru es no sirds apjūsmoju, lai arī mūsu abu interesēs pretojos viņai, un jūs jau vienmēr aizejat galējībās, it kā viņa ne�būtu ne par kripatiņu attapīgāka un drosmīgāka par pā�rējām sava dzimuma pārstāvēm. Persival! Persival! Jūs esat pelnījis bankrotu, un klāt tas ir.

Iestājās klusums. Es pierakstu katru vārdu, ko �is ne�ģēlis teica par mani, jo gribu tos ielāgot, ceru vēl sagai�dīt dienu, kad beidzot varē�u viņam pateikt, ko es par viņu domāju, un iemest visus �os komplimentus viņam pa�am acīs.

Sers Persivals atkal pirmais pārtrauca klusumu.

����� Jā, jā, varat mani biedēt un ārdīties, cik vien jums tīk, � viņ� īgni noteica. � Naudas grūtības n3V mūsu vienīgās grūtības. Pret tām sievietēm jūs pats arī būtu mazliet stingrāks, ja jums būtu zināms tas, ko zinu es.

������ Par tām citām grūtībām parunāsim vēlāk, tās ne�kur nepaliks, � grāfs atbildēja. � Jūs pats varat jez- goties pēc sirds patik�anas, tikai nepiniet iek�ā mani. Vispirms nokārtosim naudas jautājumu. Vai bū�u reiz salauzis jūsu ietiepību? Vai bū�u pierādījis, ka labu galu jūs neņemsiet ar savu ātro dabu? Vai man būs vēl maz�liet jāpabiedē un jāpaārdās, kā jūs pats atļāvāties izteik�ties savā jaukajā, nepārprotamajā angļu mēlē?

������ Blēņas! Nav jau liela māksla grauzt mani. Labāk dodiet padomu, ko darīt � tas ir mazdrusciņ grūtāk.

����� Vai patiesi? Tpū! Jādara būs tā: kop� �ī brī�a visu atstājiet manā ziņā, turpmāk rīko�os tikai es. Es ta�u runāju ar pieredzēju�u angli, vai ne tā? Nu, Persival, tas jums liekas pieņemami?

������ Ko jūs tādā gadījumā esat nolēmis iesākt?

����� Vispirms atbildiet jūs. Vai tas būs vai nebūs manā ziņā?

������ Pieņemsim, ka būs� Un tad?

����� Sākumam vēl pāris jautājumu, Persival. Vispirms man sīki jo sīki jāiepazīstas ar apstākļiem, un tikai tad saskaņā ar tiem varu rīkoties. Mazliet jānogaida, kaut arī vilcināties nedrīkst. Es jums jau teicu, ka �odien mis Helkūma aizsūtīja pilnvarotajam vēstuli, un �ī ir jau otrā.

������ Kā jūs to uzzinājāt? Ko viņa sacīja?

������������ Ja sāk�u te gari klāstīt, Persival, mēs nekur tālu netiksim. Pietiek ar to, ka, sev par lielām raizēm un uz�traukumiem, esmu to izdibinājis, tāpēc jau ari neielaidos �r jums nekādās pārrunās. Tagad derētu mazliet atsvai�dzināt atmiņu, kā tur īsti sastāv ar jūsu saimniecību, � kur tas laiks, kad mēs to pārspriedām. Naudu jūs sada- būjāt bez sievas paraksta, pret vekseļiem, kas izdoti uz trim mēne�iem, un sadabūjāt ar tādiem gājieniem, ka man, nabadzībā iestigu�ām ārzemniekam, mati saslējās stāvus aiz brīnumiem! Kad apritēs �ie trīs mēne�i, vai tie�ām nekādi nebūs iespējams izpirkt tos bez jūsu sie�vas palīdzības?

����� Nekādi.

������ Ko? Bankā jums nav ne gra�a?

������ Pāris simti, bet man vajadzīgi pāris tūksto�i.

������ Jums nav nekādu vērtību, ko ieķīlāt?

������ Ne tik, cik melns aiz naga.

������ Cik tad jums īstenībā patlaban sanāk kopā ar sievu?

������������� Nekas, tikai procenti no �īm divdesmittūksto� mār�ciņām, tik tikko pietiek dieni�ķajai iztikai.

������ Un cik jūs domājat saņemt no sievas?

������ Trīs tūksto�us gadā pēc tēvo�a nāves.

����� Tīri brangi, Persival. Kāds ir �is tēvocis? Vecs?

������ Nē, ne īsti vecs, bet nekāds jaunais arī vairs nav.

������������� Labsirdīgs, devīgs ve�uks? Precējies? Nē, liekas, sieva jau kaut ko ieminējās, ka palicis puisī.

������������� Protams, vecpuisis. Ja viņ� būtu precējies un viņam būtu dēls, tad lēdija Glaida nebūtu viņa pirmā manti�niece. Es jums pateik�u, kas viņ� ir. Sentimentāls gau- dulis, balamute, patmīlis un muļķis, un, kad viņ� sāk runāt par savām indevēm, tad vairs nav pārklausāms.

������������� Tādiem ve�iem, Persival, ir sīksta dzīvība, aiz ļaun�prātības vien tie ņem un apsievojas, kad to vismazāk gaida. Man nav sevi�ķi lielu cerību, ka jūs tik drīz tik�siet pie tiem trim tūksto�iem gadā. Un no sievas jums vairāk nekas nepienāksies?

������ Nekas.

������ Itin nekas?

������ Itin nekas � vienīgi pēc viņas nāves.

������ Ahā! Pēc viņas nāves.

Atkal iestājās klusums. Grāfs iznāca no verandas uz grantētā celiņa. Pēc viņa balss es nopratu, ka viņ� nāk.

������ Beidzot lietus ir klāt, � viņ� teica.

Tik tie�ām smidzināja. No mana apmetņa bija redzams, ka jau labu laiku pamatīgi lijis.

Grāfs iegāja atpakaļ verandā � es dzirdēju no�īkstam krēslu, kad viņa varenais stāvs atkal iegrima tajā.

������������ Tātad, Persival, � viņ� atsāka, � ja lēdija Glaida tie�ām nomirtu, ko jūs tad saņemtu?

������ Ja viņai nebūtu bērnu �

������ Bet ja nu būtu?

������ Nekādi nav iespējams, ka būs.,;

����� Tātad?

����� Tādā gadījumā es saņemtu tos divdesmit tūksto�us.

������ Skaidrā naudā?

������ Skaidrā naudā.

Un vairs ne vārda. Tiklīdz abu balsis apklusa, grāfienes Fosko ēna atkal aptum�oja aizkaru. �oreiz ēna neaizslī- dēja tam pāri: bet uz mirkli apstājās. Es redzēju viņas pirkstus lēnām satveram aizkara stūri un pavelkam to mazliet sāņus. Aiz loga pavīdēja grāfienes bālā vaiga miglainie apveidi, kad viņa tur stāvēja un man pāri rau�dzījās naktī. Es aizturēju elpu, no galvas līdz kājām ietinusies melnajā apmetnī. Lāses, kas ātri izmērcēja mani līdz pēdējai vīlītei, tecēja pa rūtīm, un tās nora�soja, neļaudamas viņai nekā vairs saskatīt. �Atkal līst!� Es dzirdēju viņas balsi. Viņa nolaida aizkaru, un es brīvi uzelpoju.

Saruna lejā vēl turpinājās; �oreiz pirmais ierunājās grāfs.

������ Persival! Vai jūs mīlat savu sievu?

������ Fosko! Tas ir diezgan netaktisks jautājums.

������ Esmu vaļsirdīgs cilvēks un jautāju vēlreiz.

������ Sasodīts! Ko jūs tā blen�at uz mani?

������������� Jūs neatbildēsiet? Tad pieņemsim, ka jūsu sieva no�mirst �ovasar.,.

������ Izbeidziet, Fosko!

������ Pieņemsim, ka jūsu sieva nomirst�

������ Izbeidziet, kad es jums saku!

������������ Tādā gadījumā jūs iegūtu divdesmittūksto� mārciņu un zaudētu �

������ Es zaudētu iespēju saņemt trīs tūksto�us gadā.

������������� Iespēju tālā nākotnē, Persival� vienīgi tālā nā�kotnē. Bet jums nauda vajadzīga tūlīt, nekavējoties. �ajā gadījumā guvums ir dro�s, zaudējums ap�aubāms.

������ Runājiet aiī par sevi, ne tikai par mani. Daļu no

man vajadzīgās summas es kādreiz aizņēmos jums. Un, ja jūs vispār ko gūsiet, manas sievas nāve nozīmēs des- mittūksto� mārciņu jūsu sievas kabatā. Lai cik attapīgs jūs esat, �ķiet, ērtības labad jūs esat pavisam aizmirsis grāfienes Fosko mantojuma daļu. Neblenziet tā uz mani! Es to necietī�u! Goda vārds, no jūsu blen�anas un tinci�nā�anas man �ermuļi iet caur kauliem!

������ Caur jūsu kauliem? Vai �kauli� angļu valodā no�zīmē to pa�u, ko �sirdsapziņa�? Es runāju par jūsu sie�vas nāvi kā par jebkuru citu varbūtību. Un kāpēc gan ne? Cienījamie likuma kalpi, kas skribelē kā ar vārnas kāju visus tos jūsu aktus un testamentus, redz mironi katrā dzīvā cilvēkā. Un, kad �ie likuma kalpi tā runā, tad jums �ermuļi neskrien caur kauliem? Kāpēc tad no ma�niem vārdiem skrien? Kāpēc? Mans nolūks bija �ovakar sīki jo sīki noskaidrot jūsu finansiālo stāvokli, lai neras�tos pārpratumi, un tas nu reiz ir skaidrs. Kāds tad galu galā ir jūsu pa�reizējais stāvoklis? Ja jūsu sieva paliks dzīva, jūs izpirksiet �os vekseļus ar viņas parakstu uz pergamenta. Ja sieva nomirs, jūs tos izpirksiet ar viņas nāvi.

Kamēr viņ� teica �os vārdus, grāfienes istabā nodzisa gaisma, un viss aug�stāvs ieslīga tumsā.

������ Tuk�as runas! � sers Persivals noņurdēja. � Izklau�sās gandrīz, ka sievas paraksts jau būtu uz dokumenta.

������ Jūs to atstājāt manā ziņā, � grāfs atcirta, � un man ir vairāk nekā divi mēne�i laika, lai vēlreiz apsvērtu no visiem viedokļiem. Es jūs lūdzu, pagaidām izbeigsim �īs runas. Kad pienāks vekseļu izpirk�anas termiņ�, pats redzēsiet, vai �īm runām bijusi kāda jēga. Un tagad, Per�sival, kad �ovakar diezgan spriests par naudas lietām, es uzklausī�u jūs, ja gribat dzirdēt manu padomu par �īm citām grūtībām, kas vēl nāku�as klāt mūsu sīkajām ķibe�lēm un pārvērtu�as jūs līdz nepazī�anai. Tagad, draugs, izkratiet sirdi� un piedodiet, ka aizskar�u jūsu izsmal�cināto nacionālo gaumi, maisīdams otro glāzi cukurūdens.

������ Ir jau viegli pateikt: �Izkratiet sirdi!� � sers Per�sivals atbildēja daudz mierīgākā un laipnākā tonī nekā līdz �im. � Daudz grūtāk ir atrast vārdus, kā sākt.

������ Vai man iet talkā? � grāfs apvaicājās. � Vai saukt vārdā �īs jūsu slepenās grūtības? Ja nu es teiktu � Anna Keterika?

������������ Klausieties, Fosko, mēs ta�u esam pazīstami jau senus gadus, un, ja jūs mani �ad tad jau esat izpestījis no ķibeles, es vienmēr esmu atmaksājis par to pēc labā�kās sirdsapziņas, ja runa ir par naudu. Mēs ne mazums esam uzupurēju�ies viens otra labā kā īsti draugi un viri, bet nekad mēs neesam viens otram uzticēju�ies līdz ga�lam, tā ta�u ir?

������ Jūs no manis kaut ko slēpāt, Persival. �eit Blek�voterparkā jums ir kāds slēpjams negods, un pēdējās dienās to sākam nojaust ari mēs, pārējie.

������ Pieņemsim, ka tā ir. Ja jūs pats tur neesat iejaukts, tad kāpēc �ī ziņkāre?

������ Vai tad esmu izrādījis ziņkāri?

������ Jā gan.

������ Redz, kā! Tātad tas no acīm nolasāms? Cik daudz krietnuma gan jāpiemīt cilvēkam, kuram uz pleciem mani gadi un kura dzidrajā skatienā vēl joprojām la�sāms kā grāmatā! � Kam tas viss, Glaid! Runāsim at�klātu valodu! �is jūsu noslēpums pats sameklēja mani, es to nemeklēju. Pieņemsim, ka esmu ziņkārīgs. Vai tā�pēc man, vecam draugam, vēl piekodināsiet neizpaust noslēpumu, vai pratīsiet pats to reizi par visām reizēm noglabāt?

������ Jā, tie�i to es jums gribu lūgt.

������ Tādā gadījumā es vairs neliekos zinām. Ar �o pa�u brīdi mana ziņkāre atlai�as.

������ Vai patiesi?

������ Kāpēc jūs �aubāties?

������ Man, Fosko, mazliet pazīstami jūsu aplinku ceļi, un es nemaz neesmu tik dro�s, ka beigu beigās vēl neizvel- kat man �o noslēpumu.

Krēsls lejā pēk�ņi atkal ie�īkstējās, es sajutu, ka pīlārs, kas balsta verandas jumtu, nodreb no aug�as līdz apak��ai. Grāfs bija pietrūcies kājās un dusmās triecis dūri pret stabu.

������ Persival! Persival! � viņ� aizsvilies kliedza. � Vai tie�ām jūs mani tik slikti pazīstat? Vai tie�ām vēl līdz �im brīdim neesat mani izpratis? Pēc sava rakstura es iederos antīkajā pasaulē! Esmu spējīgs uz viscildenāka�jiem darbiem, tiklīdz rodu iespēju tos veikt. Kā par ne�laimi, manā mū�ā �o iespēju bijis gau�ām maz. Manā uz�tverē draudzība ir kaut kas cildens! Vai tā mana vaina, ka esmu pamanījis jūsu noslēpumu? Kāpēc gan es atzi�nos, ka esmu ziņkārs? Jūs, no�ēlojamais, pavir�ais angli, es atzinos, lai cildinātu pats savu savaldību. Jūs pats pā�rāk labi zināt, ja vien es būtu gribējis, sen jau būtu iz�vilcis no jums �o noslēpumu, turklāt bez sevi�ķām pū�lēm! Bet jūs vēl runājat par draudzību. Drauga pienā�kums man ir svēts! Redziet! Es samīdu zem kājām savu zemisko ziņkāri. Aiz cēlākām jūtām es paceļos tai pāri. Atzīstiet to, Persival! Pamēģiniet ari jūs iejusties, Per�sival! Sniedziet roku � es jums piedodu!

Izrunājot pēdējos vārdus, balss aizlūza, it kā viņ� no tiesas mirktu asarās.

Sers Persivals apmulsis mēģināja izlūgties piedo�anu. Ta�u grāfs bija pārāk augstsirdīgs, lai vēl klausītos.

������������� Nē! � viņ� teica. � Ja mani apvainojis draugs, es viņam piedodu bez kādas taisno�anās. Sakiet skaidri un gai�i � jums vajadzīga mana palīdzība?

����� Jā, pat ļoti.

������ Un jūs to man lūdzat bez kāda kompromisa?

������ Katrā ziņā varu mēģināt.

������ Tad mēģiniet.

������������� Stāvoklis ir tāds: pirmīt es jums jau stāstīju, ka man neizdevās sadzīt pēdas Annai Keterikai, lai kā es pūlējos.

������ Stāstījāt gan.

������������ Fosko! Es esmu beigts un pagalam, ja viņu neat�rodu.

������ Ha! Vai tie�ām tik nopietni?

�aura gaismas strēle izspraucās no verandas un aiz�līda līdz grantētajam celiņam. Grāfs bija paņēmis lampu no bibliotēkas viņējā stūra, lai pie gaismas ieskatītos drauga sejā.

������������ Jā! � viņ� sacīja. � �oreiz jūsu sejā lasāms kā grāmatā. Acīmredzot tas ir nopietni, tikpat nopietni kā �ie vekseļi.

������������ Daudz nopietnāk. Kad es jums saku � daudz no�pietnāk!

Gaisma atkal nozuda, un saruna turpinājās.

������������� Es jums rādīju zīmīti, kuru Anna Keterika bija rak�stījusi manai sievai un ieru�inājusi smiltīs, � sers Per�sivals turpināja. � Viņa nelielās, Fosko, viņa tik tie�ām zina manu noslēpumu.

������������� Manā klātbūtnē, Persival, par �o noslēpumu runā�jiet pēc iespējas mazāk. Viņa to uzzināja no jums?

������ Nē, no savas mātes.

������ Divas sievietes zina jūsu noslēpumus� nelāgi, nelāgi, nelāgi, mans draugs! Vēl viena piebilde, pirms pārejām pie nākamā jautājuma. Man tagad ir skaidrs, aiz kādiem apsvērumiem jūs ieslodzījāt meitu patversmē, mazāk saprotams, kā viņa no turienes izbēgusi. Vai jūs turat aizdomās kādu no saviem ienaidniekiem, ka tas būtu papūlējies pierunāt slimnīcas ļaudis un tie tī�uprāt ļāvu�i viņai aizbēgt?

������ Nē, viņa esot bijusi pati mierīgākā slimniece, un tie savā vientiesībā viņai uzticēju�ies. Viņa ir tik jukusi, lai viņu ieslodzītu trako namā, un pietiekami normāla, lai, tikusi brīvībā, mani pazudinātu. Jūs mani saprotat?

������ Kas tur ko nesaprast! Un tagad, Persival, vienosi�mies par galveno, tad es zinā�u, kā rīkoties. No kuras puses jums patlaban draud briesmas?

������ Anna Keterika atrodas kaut kur tuvumā un sazinās ar lēdiju Glaidu � tās jau ir nepārprotamas briesmas. Kur� gan, izlasījis smiltīs ieru�ināto zīmīti, nesapratīs, ka manai sievai �is noslēpums ir atklāts, lai kā viņa pati liegtos?

������ Acumirkli, Persival. Ja lēdijai Glaidai patiesi zi�nāms noslēpums, tad viņa arī sapratīs, ka �is noslēpums kompromitē jūs. Kā jūsu sieva viņa diez vai būs ieinte�resēta to izpaust.

������ Jūs tā domājat? Klausieties tālāk. Viņa nejustos ieinteresēta, ja kaut drusciņ būtu man pieķērusies. Bet es, izrādās, esmu tikai �ķērslis cita vīrie�a ceļā. Viņa to mīlēja pirms mūsu kāzām� un mīl vēl tagad� sazin 110 kurienes uzradu�os * blandoņu zīmē�anas skolotāju Hārtraitu.

������ Mans dārgais draugs! Bet kas tur sevi�ķs? Visas viņas ir iemīlēju�ās kādā citā. Vai daudziem no mums ir izdevies pirmajiem ielauzties sievietes sirdi? Savā mū�ā vēl nav gadījies sastapt tādu vīrieti, kur� būtu bijis pir�mais. Otrais gadās paretam. Tre�ais, ceturtais, piektais bie�i, bet pirmais nekad! Tāds, protams, eksistē. .. tikai man nav bijis lemts tādu sastapt.

������ Pagaidiet! Es vēl neesmu visu pateicis. Kā jūs do�mājat, kur� palīdzēja Annai Keterikai sākumā, pirms trako nama ļaudis metās viņu tvarstīt? Hārtraits. Kā jums �ķiet, kur� viņu pēcāk atkal sastapa Kamberlendā? Hār�traits. Abas reizes viņ� sarunājās ar viņu divatā. Pagai�diet! Nejaucieties vidū! �is grēka gabals ir metis aci uz

manu sievu, un viņa ari nav bez vainas! Viņ� zina no�slēpumu, un viņa arī to zina. Ja �ie abi vēlreiz sastap�tos, tad savtīgos nolūkos iegrūstu mani postā.

������ Mieru, Persival, tikai mieru! Vai tie�ām jūs neti�cat lēdijas Glaidas godaprātam?

������ Viņ� vēl runās par godaprātu! Es neticu vairs ne�kam, ticu vienīgi viņas naudai. Vai tie�ām jūs nesaprotat, kādās sprukās esmu iedzīts? Iespējams, ka viņā pa�ā arī neperinās ļaunums, bet kopā ar �o pasaules sirotāju Hār- traitu �

������ Jā, jā, saprotu. Kur ir �is misters Hārtraits?

������ Ārzemēs, Ja viņ� grib palikt ar veselu ādu, es vi�ņam neiesaku steigties atpakaļ.

������ Vai esat pārliecināts, ka viņ� ir ārzemēs?

������ Pilnīgi pārliecināts. Es liku viņu izsekot kop� brī�a, kad viņ� aizbrauca no Kamberlendas, līdz brīdim, kad viņ� uzkāpa uz kuģa. Esmu bijis piesardzīgs, par to varat ne�aubīties! Anna Keterika bija apmetusies kādā fermā netālu no Limrid�as. Es pats tur aizstaigāju pēc viņas aizmuk�anas un pārliecinājos, ka �iem ļaudīm nekas nav zināms. Viņas mātei vēl devu norādījumus, kā rakstīt mis Helkūmai atbildi, lai novērstu jebkuras aizdomas, ka es viņu ar varu būtu ievietojis patversmē. Pat baidos teikt, kā esmu iztērējies, cenzdamies sadzīt viņai pēdas. Un, par spīti visam, viņa pēk�ņi ierodas manā mājā un tepat deguna galā atkal pazūd! Kā lai es zinu, ar ko viņa te satikusies un runājusi? Tas ok�ķeris un bezgodis Hār�traits var ierasties jebkuru brīdi � un ne gailis pakaļ nedziedās � un izmantot situāciju kaut vai rīt pat�

������ Nē, nē, Persival! Kamēr es stāvē�u postenī un �ī sieviete klaiņās tuvumā, es galvoju, ka mēs pa�i dabū�sim viņu rokā pirms mistera Hārtraita � pat ja viņ� at�grieztos. Es saprotu, jā gan, saprotu! Lai notiek kas no�tikdams, vispirms mums jāatrod Anna Keterika, par pā�rējo varat neraizēties. Sieva ir tepat zem jūsu tupeles, mis Helkūma nav �ķirama no viņas un tātad arī ir zem jūsu tupeles, un misters Hārtraits ir prom tālās zemēs. Pagaidām mums jālauza galva vienīgi par jūsu nere�dzamo Annu. Vai esat visur apjautājies?

� Jā. Biju aizgājis pie viņas mātes, esmu izmalis visu ciematu � un velti. E � Vai uz māti var paļauties?

������ Jā.

������ Reiz jau viņa bija izpaudusi jūsu noslēpumu.

������ Otrreiz viņa to vairs nedarīs.

������ Kāpēc ne? Vai arī viņai ir izdevīgi klusēt?

������ Jā . .. pat Joti izdevīgi.

������������� Prieks to dzirdēt, Persival, jūsu dēj. Nenokariet galvu, draugs. Kā jau teicu, mums laika vēl diezgan, lai pārspriestu tās naudas lietas, un jau rīt es pats sāk�u meklēt Annu Keteriku, varbūt veiksmīgāk nekā jūs. Vēl pēdējais jautājums, pirms liekamies uz auss.

������ Un kāds tas būtu?

������������� Tas būs �āds. Kad es devos uz lapeni pateikt lēdijai Glaidai, ka nelielās domstarpības sakarā ar viņas parakstu tiek atliktas uz vēlāku laiku, nejau�i ieraudzīju sve�u sievieti aizdomīgi atvadāmies no kundzes. Bet man ne�bija lemts pieiet tik tuvu, lai ieskatītos sve�iniecei sejā. Kā es pazī�u mūsu neredzamo Annu? Kam viņa ir līdzīga?

������������� Līdzīga? Tad es jums atbildē�u divos vārdos: manai sievai! Līdzīga līdz pretīgumam!

Krēsls nokrak�ķēja, un pīlārs atkal nodrebēja. Grāfs vēlreiz bija uzsvempies kājās � �oreiz aiz izbrīna.

������ Ko!!! � viņ� iekliedzās.

������������� Iedomājieties manu sievu pēc smagas slimības ar mazliet traucētu domā�anu � un tā būs Anna Kete�rika, � sers Persivals paskaidroja.

������ Vai viņas saista kāda radniecība?

������ Ne uz to pusi.

������ Un tomēr tik līdzīgas?

������ Jā, Joti. Par ko jūs smejaties?

Atbildes nebija. Iestājās klusums. Grāfs bija palaidis savu jauko, kluso smiekliņu.

������������� Par ko jūs smejaties? � sers Persivals vairākiem lāgiem atkārtoja jautājumu.

������������� Laikam pats par savām iedomām, dārgais draugs. Ņemiet vērā itālie�u humoru. Vai tad es nepiederu pie izcilās tautas, kas pirmā izgudroja klaunus? Nudien, nu�dien, tiklīdz ieraudzī�u Annu Keteriku, es viņu tūlīt pa�zī�u. Bet �ovakar jau diezgan runāts. Nomierinieties, Per�sival! Izgulieties, mans dēls, kārtīgi izgulieties, gan re�dzēsiet, ko es paveik�u jūsu labad, kad mums abiem

l.ilkā nāks dienas gaisma. Manā biezajā pauri perinās grandiozi plāni un projekti. Jūs izpirksiet vekseļus, atra- disiet Annu Keteriku, es jums apzvēru, ka atradīsiet. Vai es esmu vai neesmu jums draugs, kas jāieslēdz dziļ- dziji sirdī? Vai neesmu nopelnījis avansiņus, kurus jūs tik smalkjūtīgi atgādinājāt pirms maza brītiņa? Dariet ko darīdams, tikai nekad vairs nesāpiniet mani! Sakiet at�zinīgu vārdu, Persival! Pamēģiniet arī jūs iejusties, Per�sival! Jau kuro reizi es jums piedodu, jau kuro reizi spie�u roku! Ar labunakti!

Un ne vārda vairs. Dzirdēju, ka grāfs aizver bibliotē�kas durvis. Dzirdēju, ka sers Persivals piever slēģus. Lietus bija sijājis, sijājis bez pārstājas. Es biju nosēdē�jusies līka un sasalusi ragā. Kad mēģināju pakustēties, sajutu tādas sāpes, ka vajadzēja brītiņu pagaidīt. Tad mēģināju vēlreiz, un man izdevās notupties uz slapjā jumta.

Kad aizrāpoju līdz mūrim un atslīgu pret to, pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīju grāfa ģērbistabas logu mirdzam ugunīs. Mana saplakusi drosme atkal pamodās, un es nenovēl su acis no loga, kamēr soli pa solītim �a�gos atpakaļ gar drēgno mūri.

Pulkstenis nosita ceturksni pāri vienam, kad beidzot atspiedos ar rokām uz savas istabas palodzes. Atpakaļ�ceļā nemanīju un nedzirdēju nekā aizdomīga, kas lieci�nātu, ka mana prombūtne ir atklāta.

6. jūlijā. Astoņos no rīta

Saule spīd pie skaidrām debesīm. Neesmu pat piegā�jusi pie gultas, ne uz mirkli neesmu pievērusi gurdās, bet vēl arvien modrās acis. No tā pa�a loga, no kura viņ- nakt vēros melnajā tumsā, tagad vēroju rīta dzidro klu�sumu.

Es skaitu stundas, kas pagāju�as, kop� esmu paglābu��ies �ais �etrās sienās vienatnē ar savām izjūtām, � un �īs stundas man �ķiet garas kā nedēļas.

Pagājis īss brīdis, bet man tas �ķiet tik sen, kad sa- kņupu tumsā uz grīdas, izmirku�i līdz ādai, nekustīgiem locekļiem, pārsalusi � nevienam nevajadzīgs, nevarīgs, pārbijies radījums.

Nemaz neatceros, kā es piecēlos. Neatceros, kā es aiz�taustījos līdz gujamistabai, kā iededzu sveci un samek�lēju sausas drēbes, lai sasildītos (un dīvaini � sākumā pat neattapu, kur tās meklēt). Kā pa miglu atminos, ka to visu darīju, bet, tie�i cikos, nevaru pateikt.

Kad mitējās �ie saltie drebuli un sāka kratīt drudzis?

Dro�i vien pirms saullēkta. Jā, es dzirdēju, ka pulk�stenis nosita trīs. Atceros, piepe�i es it kā atjēdzos no drud�ainās saspringtības un skaidri iztēlojos, kā viss bija noticis. Atceros, ka nolēmu saņemt sevi gro�os un pacie�tīgi gaidīt stundām ilgi, līdz radīsies iespēja nemanot aizvest Loru no �īs drausmās mājas tā, lai neviens mūs nenotvertu un neatvestu atpakaļ. Man vēl prātā, kā pa�mazām atskārtu, ka abu ļaundaru saruna ne tikai attais�nos mūsu bēg�anu, bet arī noderēs par ieroci, ar ko vi�ņus atgainīt. Atceros, �ī apziņa skubināja mani nekavē�joties pierakstīt ik vārdu, kamēr tie nav pagaisu�i no atmiņas. To visu skaidri atminos, jo galvā man vēl nav juceklis. Kā pirms saullēkta es iznācu no guļamistabas ar spalvu un tinti un dienasgrāmatu, kā apsēdos pie pla�i atvērtā loga, lai veldzētos spirgtajā rītā, kā rakstīju un rakstīju arvien lielākā un lielākā steigā, ar katru uz�rakstīto rindu arvien vairāk un vairāk uztraukdamās, it kā aiz muguras kāds stāvētu un dzī�us dzītu mani, kā domas kļuva arvien skaidrākas, aizritot baidīgajām pirmsausmas stundām, kad saime vēl nebija kājās� Cik skaidri viss palicis prātā, no pa�a pirmā burta sve�ces gaismā līdz pat �ai lappusei jaunās dienas saules staros.

Kāpēc es vēl arvien sē�u? Kāpēc vēl rakstu un moku iekaisu�ās acis un galvu, kas plīst vai pu�u? Kāpēc ne- atguļos, neatpū�os un nemēģinu miegā apvaldīt drudzi, kas bendē mani nost?

Es neuzdro�inos. Mani pārņēmu�as �ausmīgākās bailes, kādas vien var būt. Es baidos no �ī karsoņa, kas svilina manu ādu. Baidos no tirpām un pulsācijas, kuru sajūtu pakausī. Ja es tagad atgul�os, kas zina � vai man vairs pietiks spēka un sapra�anas vēl kādreiz piecelties?

Ak, �is lietus, lietus, ne�ēlīgais lietus, kas vakarnakt izvilka man dzīvību no kauliem!

Pulkstenis deviņi. Deviņas vai astoņas reizes nosita? Laikam deviņas. Mani atkal krata drudzis � vasaras laikā es drebu kā apses lapa. Vai tepat krēslā biju iesnau�dusies? Nezinu, ko es biju darījusi.

Ak mans dievs! Vai tie�ām es bū�u slima?

Slima un tie�i tādā reizē?

Mana galva� es tā baidos, kas notiks ar manu galvu. Rakstīt es vēl spēju, bet rindas saplūst kopā. Vārdus vēl at�ķiru. Lora� Es rakstu �Lora� un redzu uzrakstīto vārdu. Astoņi vai deviņi � cik tad īsti bija to sitienu?

Cik man auksti, auksti� Ak, tas pagāju�ās nakts lietus� un �ie pulksteņa sitieni, kurus tā ari nesaskai�tīju, nemitīgi dun man galvā �

Piezīme.

Sai vietā ieraksti dienasgrāmatā vairs nav salasāmi. Nākamajās divās trijās rindās ir tikai atsevi�ķas zilbes juku jukām ar klek�iem un spalvas �vīkājumiem. Pēdē�jās uz papīra atstātās pēdas atgādina burtus �L� un �G� � pirmos burtus no vārdiem �Lēdija Glaida�.

Dienasgrāmatas nākamajā lapā ir vēl kāds ieraksts. Tas ir vīrie�a rokraksts � lieli, vienādi, skaidri salasāmi burti, datums � �7. jūlijs�. Seko �ādas rindas.

Mūsu lieliskās mis Helkūmas slimība devusi man iespēju pārdzīvot necerētu intelektuālu baudījumu.

Ar to es gribu teikt, ka esmu rūpīgi izlasījis �o intere�santo dienasgrāmatu un tik tikko pārlaidis aci pēdējai rindai.

Te ir vairāki simti lappu�u. Liekot, roku uz sirds, atzī��os, ka nav nevienas lapas, kas nebūtu mani valdzinā�jusi, spirdzinājusi un iepriecējusi.

Tik jūtīgam vīrietim kā es ir bezgāla patīkami to atzīt.

Brīni�ķīga sieviete!

Es domāju mis Helkūmu.

Sensacionāls sasniegums!

Es domāju �o dienasgrāmatu.

Jā, �īs lappuses ir neatkārtojamas. Smalkjūtība, kuru es atradu ik rindā, apdoma, neparastā drosme, apbrīno�jamā atmiņa, nekļūdīgās novēro�anas spējas, vieglais, gra�ciozais stils, sievi�ķīgo pārdzīvojumu apburo�ie izvir�dumi � tas viss mani vēl vairāk iejūsmināja par �o dievi�ķo būtni, par �o neaizmirstamo Marionu. Mans portrets ir gleznots ar meistara roku. Lieku savu galvu ķīlā, ka tajā nav neviena aplama vilciena. Es varu iedomāties, cik dziju iespaidu esmu atstājis, ja jau krāsas izraudzītas tik spilgtas, sulīgas un trieptas tik biezām kārtām. Es atkal gau�os par bargo likteni, kas lēmis mums abiem vienīgi ķīviņus un domstarpības. Citos apstākļos es prastu pie�rādīt, ka esmu mis Helkūmas cienīgs un savukārt mis Helkūma ir MANIS cienīga.

Mana sirdsbalss vēl lieku feizi apliecina, ka katrs uz�rakstītais vārds ir svēta patiesība.

Sīs jūtas paceļ mani pāri savtīgiem apsvērumiem. Bū�u ļoti objektīvs liecinieks un atzinīgi novērtē�u izcilo kara viltību, ar kādu �ī vienreizīgā sieviete pieķēra mūs abus ar seru Persivalu nozieguma brīdī, tāpat brīnumaino pre�cizitāti, ar kādu no pirmās zilbes līdz pēdējai pierakstīta mūsu slepenā saruna.

Sīs pa�as jūtas kūdīja mani tūļīgajam dziedniekam, kas viņu zāļoja, pierādīt savas pla�ās zinā�anas farmakoloģijā un apskau�amo prasmi atrast vēl izsmalcinātākus līdzekļus par tiem, kurus cilvēces rīcībā nodevusi medicīna un magnētiskās zinātnes. Līdz pat �im brīdim viņ� atsakās izmantot manu palīdzību. No�ēlojams cilvēks!

Visbeidzot, �īs jūtas nodiktēja �īs rindas � pateicīgas, iejūtīgas, tēvi�ķīgas rindas. Es aizveru dienasgrāmatu. Dziļdziļi manī iesakņojusies pieklājības sajūta pavēl to nolikt (gan ar sievas roku) atpakaļ uz mis Helkūmas galda. Notikumi rauj mani pretī spraustajam mērķim. Acīm paveras pla�i apvār�ņi. Kā liktenis būs lēmis, tā arī notiks, esmu pavisam mierīgs un pats �ausminos par �ādu mieru. Man atliek vienīgi cieņas pilna apbrīna. Goddevīgā pielūgsmē es nolieku to pie mis Helkūmas kājām.

Es �ukstus lūdzos, kaut viņa izveseļotos.

Es līdz ar viņu bēdājos, ka sabruku�i māsas glāb�anas plāni. Tai pa�ā reizē es lūg�us lūdzos, lai, dieva dēļ, viņa vēl neiedomājas, ka �o sabrukumu kaut kādi sekmējis viņas pa�as dienasgrāmatā smeltais izziņas materiāls. Tur es atradu vienīgi apstiprinājumu, ka daudzi mani sprie�dumi ir biju�i pareizi. Sīm lappusēm man jāpateicas par to, ka tās atraisīju�as manī pa�as cēlākās jūtas, un ne par ko citu.

Cilvēkam ar tikpat izsmalcinātu jūtu pasauli kā man �is vienkār�ais apgalvojums izskaidros un attaisnos visu.

Mis Helkūma ir cilvēks ar tikpat izsmalcinātu jūtu pasauli.

Sai pārliecībā arī parakstos

FOSKO

Tā ir manas dzīves vislielākā nelaime, ka neviens nedod man miera.

Kāpēc � to es jautāju katram � kā�pēc jūs traucējat mani? Neviens uz �o jautājumu neatbild, un tomēr neviens ne�liek mani mierā. Radi, draugi un pat sve�i ļaudis � visi moka mani glu�i kā saru�nāju�i. Ko gan esmu nodarījis? Piecdesmit reizes dienā jautāju sev, jautāju savam sulainim Lūi- sam, � ko gan esmu nodarījis? Nedz es, nedz viņ�, ne�viens no mums nevar to izskaidrot. Tie�ām ļoti dīvaini!

Nupat man uzbruku�as atkal jaunas mocības � esmu spiests uzrakstīt �o stāstu. Vai tad cilvēks, kuram ir tik no�ēlojami vāji nervi kā man, ir spējīgs rakstīt stāstus? Kad cen�os izmantot �o ļoti saprātīgo aizbildinājumu, man apgalvo, ka vairāki svarīgi notikumi, kas attieco�ties uz manu brāļameitu, norisināju�ies ne bez manas ziņas, un �ī iemesla dēļ es esot vispiemērotākā persona, kurai tie jāapraksta. Man ir piedraudēts, ka, ja es neiz�pildī�ot to, ko 110 manis prasa, sekas bū�ot tādas, ka man pilnīgi zūd spēki, tās iedomājoties vien. Bet nav jau ari nekādas nepiecie�amības man draudēt, Sliktā veselība un ģimenes raizes mani ii tiktāl novārdzināju�as, ka neesmu spējīgs pretoties. Ja jūs tomēr gribat to darīt, tad jūs

nevajadzīgi izmantojat manu nespēku, un es padodos bez kādas tielē�anās. Papūlē�os atcerēties to, ko spēju atce�rēties (lai arī es protestēju), un uzrakstīt tik, cik varu uz�rakstīt (es atkal protestēju); to, ko nevaru atcerēties un uzrakstīt, Lūisam nāksies atcerēties un uzrakstīt manā vietā. Viņ� ir ēzelis, un es esmu invalīds, un mēs pa abiem dro�i vien izdarīsim milzum daudz kļūdu. Cik pa�zemojo�i!

Man liek atcerēties datumus. Ak dievs! Nekad vēl savā mū�ā kaut ko tamlīdzīgu neesmu darījis, � kā gan lai tagad es to spētu?

Es apvaicājos Lūisam. Viņ� nemaz nav glu�i tāds ēze�lis, kā līdz �im biju domājis. Viņ� diezgan precīzi atce�ras �ī atgadījuma datumu, un es atceros personas vārdu. Tas notika apmēram jūlija vidū, un minētās personas vārds bija Fanija (pēc manām domām, ārkārtīgi vulgārs vārds).

Tātad apmēram jūlija vidū es, kā parasti, biju puszvi- ļus atlaidies atzveltnes krēslā, un visapkārt man bija no�vietoti da�ādi mākslas priek�meti, kurus kolekcionēju, lai uzlabotu savas~apkārtnes ļautiņu pagalam neizsmalci- nāto gaumi Vārdu sakot, tās bija manu gleznu fotogrā�fijas, kā arī gravīras, monētas un tamlīdzīgi priek�meti, kas bija nolikti man līdzās un kurus biju nolēmis vis�drīzākajā laikā uzdāvināt (iedomājoties fotogrāfijas, man tūdaļ nāk prātā, ka smagnējā angļu valoda nemaz neļauj pareizi izrunāt �o vārdu) Kārlailas institūtam (�ausmīga vieta!) ar nolūku attīstīt tās līdzstrādnieku (manuprāt, īstu barbaru un vandaļu) mākslas izpratni. Varētu domāt, ka d�entlmeni, kas gatavojas dot lielu labumu saviem tautie�iem, nekādā ziņā tik ne�ēlīgi nemocīs ar visādām personīgām grūtībām un ģimenes likstām, Ciktāl tas at�tiecas uz mani, �eit patie�ām ir kļūda, ticiet man.

Lai kā arī būtu, es zvilnēju krēslā starp saviem māk�slas dārgumiem un ilgojos pavadīt mierīgu rīta cēlienu. Un tie�i tāpēc, ka es ilgojos pēc mierīga rīta cēliena, istabā, protams, ienāca Lūiss. Glu�i dabiski, man vaja�dzēja pajautāt viņam, ko, pie velna, nozīmē �ī viņa pa�rādī�anās, jo es neesmu viņam zvanījis. Es lādos reti � tā nav d�entlmeņa cienīga para�a �, bet, kad Lūiss at�bildēja smīnēdams, es domāju, ka būtu glu�i dabiski izlamāt viņu par �o smīkņā�anu. Protams, es to arī izda�rīju.

Kā esmu novērojis, tad �āda barga izturē�anās iedve� sabiedrības zemāko slāņu ļaudīm respektu. Tā iedvesa respektu arī Lūisam. Viņ� vairs nesmīnēja un bija spiests ziņot, ka ieradusies kāda jauna sieviete, kas vēloties ru�nāt ar mani. Lūiss vēl piebilda (ar sulaiņiem raksturīgo pretīgo pjāpīgumu), ka viņas vārds esot Fanija.

������ Kāda Fanija?

������ Lēdijas Glaidas istabene, ser.

������ Ko tad lēdijas Glaidas istabene grib no manis?

������ Vēstule, ser �

������ Saņemiet to.

������ Viņa atsakās nodot to kadam citam, izņemot jūs, ser.

������ Kas sūta vēstuli?

������ Mis Helkūma, ser.

Tiklīdz izdzirdēju pieminam mis Helkūmas vārdu, es padevos. Esmu paradis vienmēr padoties mis Helkūmai. Zinu no savas pieredzes, ka tas pasargā no lieka trok�ņa. Tā ari �oreiz padevos savai mīļajai, dārgajai Marionai!

����� Lai lēdijas Glaidas istabene nāk iek�ā, Lūis. Pagaidi! Vai tikai viņas kurpes ne�īkst?

Es biju spiests to pajautāt. �īksto�i apavi vienmēr sa�bojā man omu uz visu dienu. Es biju ar mieru pieņemt jauno sievieti, bet nebiju ar mieru pieļaut, ka jaunās sievietes kurpes sabojā man omu. Pat manai pacietībai ir robe�a

Lūiss apgalvoja, ka uz viņas kurpēm noteikti var pa�ļauties. Es pamāju ar roku. Lūiss ieveda jauno sievieti manā istabā. Vai man vēl jāpiebilst, ka viņas saviļņojums izpaudās tādējādi, ka viņa aizvēra muti un sāka strauji elpot caur degunu? Tiem, kas pēta zemāko slāņu sievie�tes dabu, tas dro�i vien nemaz nav jāstāsta.

Es gribu būt patiess pret �o meiteni. Viņas kurpes pa�tie�ām ne�īkstēja. Bet kāpēc visām jaunām �ievietēm, kas strādā par kalpotājām, svīst rokas? Kāpēc viņām visām ir gaļīgi deguni un rupji vaibsti? Un kāpēc viņu sejas panti, it īpa�i acu kaktiņi, ir tik no�ēlojamā kārtā neiz�veidoti? Mana veselība nav tik stipra, lai es varētu pa�matīgi iedziļināties visda�ādākajos jautājumos, bet es aicinu to darīt mācītus cilvēkus, kuriem pietiek spēka. Kāpēc nav nekādu at�ķirību starp mūsu jaunajām sie�vietēm?

������ Jums ir man adresēta vēstule no mis Helkūmas? Nolieciet to, lūdzu, uz galda, tikai neko neapgāziet. Kā klājas mis Helkūmai?

������ Paldies, ļoti labi, ser!

������ Un lēdijai Glaidai?

Es nesaņēmu nekādu atbildi. Jaunās sievietes vaibsti kļuva vēl neizteiksmīgāki, un man �ķiet, ka viņa sāka raudāt. Es katrā ziņā manīju miklumu zem viņas acīm. Asaras vai sviedri? Lūiss (kuram es nupat par to apvai�cājos) domā, ka tās drīzāk biju�as asaras. Viņ� ir no tiem

pa�iem ļaudīm, un viņam to vajadzētu zināt vislabāk. Tā�tad pieņemsim, ka asaras.

Es necie�u asaras, izņemot tos gadījumus, kad māksla, tiekdamās pēc pilnības, itin saprotamā kārtā pārveido tās tiktāl, ka tām nav .gan�drīz nekādas līdzības ar da�biskajām. Zinātniskos rak�stos asaras sauc par sekrē�cijas dziedzeru izdalījumiem. Es saprotu, ka sekrēcija var bīit veselīga vai slimīga, bet manī neizraisa nekādu inte�resi tās aplūko�ana no sen�timentāla redzes viedokļa. Iespējams, ka visi mani sek�rēcijas dziedzeri sakarā ar slimību darbojas nepareizi un tāpēc esmu mazliet aiz�spriedumains �ai jautājumā. Ta�u, neraugoties uz to, es �oreiz centos būt cik iespējams pieklājīgs un izrādīt līdz�jūtību. Es aizvēru acis un sacīju Lūisam:

� Papūlieties uzzināt, ko nozīmē viņas izturē�anās.

Lūiss pūlējās, un jaunā sieviete arī pūlējās. Viņiem izdevās tik stipri samulsināt vienam otru, ka esmu spiests atzīties ;� viņi mani patie�ām uzjautrināja. Man �ķiet, es viņus abus atkal paaicinā�u, kad man būs slikts gara�stāvoklis. Nupat par to ieminējos Lūisam. Dīvaini, bet viņ� laikam jutās ļoti neveikli. Nabadziņ�!

Neviens dro�i vien negaida no manis, lai izskaidroju savas brāļameitas istabenes asaru cēloni, kas man tapa zināms ar mana �veicie�u sulaiņa starpniecību, kad viņ� man par to pastāstīja angļu valodā. Skaidrs, ka tas nav manos spēkos. Es varētu izstāstīt vienīgi savus iespaidus un sajūtas. Vai tas jūs apmierinātu? Atbildiet, lūdzu, ap�stiprino�i!

Man �ķiet, viņa sāka savu stāstījumu (ar Lūisa starp�niecību), vispirms pavēstot man, ka saimnieks atbrīvojis viņu no kundzes istabenes pienākumiem. (Pievērsiet uz�manību jaunās sievietes savādajai tieksmei viscaur ru�nāt par to, kas neattiecas uz lietu. Vai tad tā bija mana

vaina, ka viņa zaudēja darbu?) Pēc atlai�anas viņa de�vusies pārnak�ņot uz viesnīcu. (Es neesmu viesnīcnieks � tātad kāpēc man tas jāzina?) Pievakarē starp se�iem un septiņiem mis Helkūma atnākusi no viņas atvadīties un iedevusi divas vēstules, no kūrām viena adresēta man un otra kādam d�entlmenim Londonā. (Es neesmu d�entl�menis, kas dzīvo Londonā, � lai parauj velns �o Lon�donas d�entlmeni!) Viņa rūpīgi iebāzusi abas vēstules azotē (kāda man daļa gar �īs sievietes azoti?); viņa bijusi ļoti nelaimīga, kad mis Helkūma atkal devusies prom; līdz pat gulētie�anai viņai nav bijis ne mazākās vēlē�a�nās nobaudīt kaut ko no ēdamā vai dzeramā, bet tad ap pulksten deviņiem viņa iedomājusies, ka varētu izdzert tasi tējas. (Vai man jāatbild par �o vulgāro nenoteiktību, kas sākas ar gau�anos un beidzas ar tēju?) Tie�i tajā laikā, kad viņa bija uzlikusi katliņu uz uguns (�ie vārdi lai paliek uz Lūisa sirdsapziņas, kur� saka, ka zinot, ko tie nozīmē, un grib tos izskaidrot, bet man principā nav nekādas vēlē�anās klausīties viņa paskaidrojumus), � tātad tie�i tajā laikā, kad viņa bija uzlikusi katliņu uz uguns, durvis atvērās, un viņa sastinga kā sālsstabs (tie ir atkal viņas pa�as vārdi, kas �oreiz nebija saprotami ne tikai man, bet arī Lūisam), kad redzēja viesnīcas istabā ienākam viņas labdzimtību lēdiju grāfieni. To, kā manas brāļameitas istabene titulēja manu māsu, es ap�rakstu ar vislielāko sajūsmu. Mana nabaga mīļā māsa ir garlaicīga sieviete, kas apprecējusies ar ārzemnieku. Tātad, izsakoties pavisam īsi: durvis atvērās, viesnīcas istabā ienāca viņas labdzimtība grāfiene, un jaunā sie�viete sastinga kā sālsstabs. Patiesi lielisks skats!

Pirms es stāstu tālāk, man tie�ām mazliet jāatpū�as. Pēc tam kad, atlaidies savā krēslā, bū�u pagulējis da�as minūtes ar aizvērtām acīm un Lūiss būs atsvaidzinājis manus nabaga sāpo�os deniņus ar odekolonu, varē�u turpināt.

Viņas labdzimtība grāfiene �

Nē. Es varu turpināt, bet ne sēdus. Gulē�u puszviļus un diktē�u. Lūisam ir �ausmīgs akcents, bet viņ� zina valodu un prot rakstīt. Cik tas ir izdevīgi!

Viņas labdzimtība grāfiene izskaidroja Fanijai savu negaidīto iera�anos viesnīcā ar to, ka viņas nolūks esot

nodot da�as īsas ziņas, kuras mis Helkūma steigā aizmir�susi. Jaunā sieviete ba�īgi gaidīja, kādas vēstis viņai būs jāuzklausa, ta�u grāfiene, likās, neizrādīja nekādu vēlē�a�nos darīt tās zināmas (tik raksturīgi manas māsas gau�sumam!), pirms Fanija neTbūs padzērusi tēju. Lēdija bija pārsteidzo�i laipna un gādīga (ārkārtīgi netipiski manai māsai) un sacīja: �Esmu pārliecināta, manu nabaga mei- tenit, ka jums gribas padzert tēju. Par tām vēstīm, kas man jums jānodod, mēs varam parunāties vēlāk. Lai jūs iepriecinātu, es pati uzvārī�u tēju un iedzer�u kādu ta�sīti kopā ar jums.� Man �ķiet, tie�i ar �iem vārdiem jaunā sieviete manā klātbūtnē satraukti atstāstīja �o no�tikumu. Tātad grāfiene katrā ziņā vēlējās pati uzvārīt tēju un, tēlodama savu smieklīgo pazemību, aizgāja tik tālu, ka ielēja vienā tasē tēju sev un piespieda meiteni dzert no otras tases. Meitene dzēra tēju un, kā varēja secināt pēc viņas pa�as izteikumiem, atzīmēja �o ārkār�tējo gadījumu, pēc piecām minūtēm pirmo reizi savā mū�ā paģībstot. Te es atkal lietoju viņas pa�as vārdus. Pēc Lūisa domām, viņas stāstījumam tika pievienots lielāks daudzums asaru sekrēcijas. Pats to apstiprināt nevaru. Es centos klausīties, cik tas bija manos spēkos, bet acis turēju aizvērtas.

Kurā vietā es apstājos? Ak jā, � viņa paģība, izdzē�rusi tasi tējas kopā ar grāfieni; �is atgadījums varbūt ieinteresētu mani, ja es būtu bijis viņas ārstējo�ais ārsts, bet, tā kā nekas tamlīdzīgs nebiju, tad vienīgi garlaiko�jos, viņā klausīdamies. Kad pēc kādas pusstundas mei�tene at�ilba, viņa gulēja uz dīvāna un, izņemot viesnīc- nieci, neviena cita viņai tuvumā nebija. Grāfiene, do�mādama, ka ir par daudz vēls, lai vēl uzkavētos viesnīcā, bija aizgājusi, tiklīdz meitene sākusi parādīt dzīvības zī�mes, un viesnīcniece bijusi tik laba, ka palīdzējusi jau�najai sievietei uziet aug�ā un apguldījusi viņu.

Kad meitene palikusi viena, viņa iebāzusi roku azotē (diem�ēl esmu spiests jau otrreiz pieminēt �o ķermeņa daļu) un atradusi tur abas vēstules, kas biju�as gan dro��ībā, ta�u izskatīju�ās diezgan saņurcītas. Nakti meitenei uznācis reibonis, bet no rīta viņa jutusies atkal pietie�kami labi, lai dotos ceļā. Viņa iemetusi pastkastītē vēs�tuli, kas bija adresēta uzbāzīgajam sve�iniekam, tam d�entlmenim Londonā, un otru vēstuli tagad nododot, kā viņai sacīts, tie�i manās rokās. Tā bija tīrā patiesība, un, lai arī jaunā sieviete nevarēja pārmest sev tī�u nevērību, viņa tomēr bija ļoti apjukusi un ļoti vēlējās dzirdēt pa�domu. Sai brīdī, kā domā Lūiss, atkal izdalījusies sekrē�cija. Varbūt tā arī bija, ta�u daudz svarīgāk ir pieminēt, ka tie�i tai pa�ā brīdī es zaudēju pacietību, atvēru acis un iejaucos.

������ Ko tas viss nozīmē? � es vaicāju.

Manas brāļameitas nejēga kalpone blenza uz mani pla�tām acīm un neteica ne vārda.

������ Papūlieties noskaidrot, � es sacīju savam sulainim. � Pārtulkojiet man, Lūis.

Lūiss pūlējās un tulkoja. Citiem vārdiem sakot, viņ� aiz apmulsuma pilnīgi zaudēja pamatu zem kājām, un tas pats notika ar �o jauno personu. Tie�ām nezinu, kad vēl es būtu tā uzjautrinājies. Es atstāju abus iegrimu�us �ajā dūksnājā, kamēr vien viņi mani izklaidēja. Kad tas man apnika, es liku lietā savu intelektu un izvilku abus atkal ārā.

Nav nepiecie�ams paskaidrot, ka pēc zināma laika mana iejauk�anās deva iespēju izzināt jaunās sievietes izteikumu jēgu.

Es atklāju, ka meitene ir pavisam apjukusi, jo noti�kumi, par kuriem viņa man nupat bija pastāstījusi, aizka�vēju�i viņu saņemt papildu ziņas, kuras mis Helkūma uz�ticējusi grāfienei. Meitene bija noraizējusies, domādama, ka �īs ziņas viņas saimniecei varbūt ir ļoti svarīgas. Bailes no sera Persivala bija atturēju�as viņu doties vēlu naktī uz Blekvoterparku, lai apjautātos par tām, un mis Helkū�mas norādījumi nekādā ziņā nenokavēt rīta vilcienu bija par iemeslu tam, ka viņa baidījās palikt viesnīcā vēl vienu dienu. Meitene bija ļoti noba�ījusies, ka tikai ģī�bonim neseko kāda cita nelaime, jo viņas saimniece tad varētu pārmest viņai nolaidību, tāpēc meitene tagad pa�zemīgi lūdzot man padomu, vai viņai nevajadzētu aizrak�stīt mis Helkūmai, lai atvainotos un palūgtu atsūtīt �īs ziņas, ja vien nav par vēlu, ar vēstuli. Es nemaz nedo�māju atvainoties par �īm ārkārtīgi garlaicīgajām rindām. Man ir uzdots to visu aprakstīt. Lai ari tas �ķiet neticami, bet ir tādi cilvēki, kurus vairāk interesē, ko manas brā�ļameitas istabene sacījusi man, nekā vārdi, kurus es esmu teicis savas brāļameitas istabenei. Patiesi uzjautri�no�a a�gārnība!

������������ Es būtu jums ļoti pateicīga, ser, ja jūs būtu tik laipns un pateiktu man, ko darīt, � jaunā sieviete pie�bilda.

������ Lai paliek, kā ir, � es sacīju, piemērodams izteik�smes veidu savai sarunas biedrei. � Es vienmēr atstāju visu, kā ir. Jā. Un tas ir viss?

������ Ja jūs atzīstat, ser, ka rakstīt vēstuli būtu pārāk liela vaļība no manas puses, tad es to neuzdro�inā�os. Man gan tik ļoti gribētos darīt visu, kas manos spēkos, lai uzticīgi kalpotu savai saimniecei�

Zemāko slāņu ļaudis nekad īsti nezina, kad un kā iziet ārā no istabas. Augstāk stāvo�as personas �ajā ziņā vien�mēr ir spiestas viņiem palīdzēt. Es domāju, ka bija pats pēdējais laiks palīdzēt arī jaunajai sievietei aiziet. Es pa�teicu da�us vārdus, kas �ķita vispiemērotākie:

������ Nu tad ar labrītu!

Kaut kas �īs savdabīgās meitenes ārienē vai iek�ienē pēk�ņi ie�īkstējās. Lūiss, kas raudzījās uz viņu (jo es to nedarīju), saka, ka meitene ie�īkstējusies tajā brīdī, kad palocījusi celi. Savādi. Vai tās bija viņas kurpes, kor�sete vai ari kauli? Lūiss domā, ka tā bijusi korsete. Arkāftlgi dīvaini!

Tiklīdz biju palicis viens, uz mazu brīdi iesnaudos � es patiesi biju pēc tā noilgojies. Kad atkal pamodos, es atradu savas mīļās Marionas vēstuli. Ja man būtu bijusi kaut vismazākā nojauta par tās saturu, es nekādā ziņā nebūtu pūlējies to atvērt. Bet, tā kā nelaimīgā kārtā neko iepriek� nevarēju paredzēt, tad es izlasīju vēstuli. Tā uz�reiz sabojāja man garastāvokli uz visu dienu.

Es pēc sava rakstura piederu pie vislēnprātīgākajiem radījumiem, kādi vien sastopami � esmu uzmanīgs pret citiem un ne uz vienu nedusmojos. Bet, kā jau iepriek� minēju, ari manai pacietībai ir robe�a. Es noliku pie malas Marionas vēstuli un jutos � pamatoti jutos � aizvainots.

Tūdaļ pasacī�u, ko par to domāju. Es diezin vai būtu atļāvis ievietot manus izteikumus �ajā stāstā, bet, tā kā �is jautājums ir ļoti svarīgs, tad man tas, bez �aubām, ir jādara.

Pēc manām domām, cilvēku pretīgais egoisms, kas tur�klāt sastopams visos sabiedrības slāņos, nekur neparādās tik spilgti kā precēto ļau�u attieksmē pret neprecētajiem. Ja jūs reiz esat bijis tik piesardzīgs un pa�aizliedzīgs, ka jau tā pārāk blīvajām iedzīvotāju masām neesat pievie�nojis vēl savu ģimeni, tad jūsu precētie draugi, kas nav biju�i tik piesardzīgi un pa�aizliedzīgi, jums par to at�maksā un jūs kļūstat par objektu, kuram viņi vienmēr var uzticēt savas laulības dzīves raizes, un par vistuvāko draugu visiem viņu bērniem. Vīri un sievas stāsta par savām kopdzīves likstām, bet vecpui�i un vecmeitas viņus uzklausa. Ņemsim piemēra pēc kaut vai mani. Es aiz ap�domības palieku vecpuisī, bet mans nabaga mīļais brā�lis Filips neapdomīgi apprecas. Ko viņ� dara, aiziedams no dzīves? Viņ� atstāj savu meitu man. Viņa ir brīni��ķīga meitene. Bet viņa uzliek arī briesmīgi daudz pienā�kumu. Kāpēc gan viņu vajadzēja uzbāzt kaklā man? Tā�pēc, ka man, rāmam vecpuisim, katrā ziņā esot jāpalīdz saviem precētajiem radiniekiem tikt galā ar visām viņu rūpēm un raizēm. Es daru visu, kas manos spēkos, lai izpildītu sava brāļa pienākumus viņa vietā: ar bezgalī�giem uztraukumiem un grūtībām es izdodu savu brāļa�meitu par sievu cilvēkam, ar kuru viņas tēvs gribējis viņu apprecināt. Abi laulātie ķildojas savā starpā, un rezultātā rodas visādas nepatik�anas. Kā lai viņa tiek vaļā no �īm nepatik�anām? Viņa uzkrauj tās man. Kāpēc tās uzkrauj man? Tāpēc ka man, rāma'tn vecpuisim, katrā ziņā esot jāpalīdz saviem precētajiem radiniekiem tikt galā ar visām viņu rūpēm un raizēm. Ak, nelaimīgie neprecētie! No�ēlojamie radījumi!

Nav nekādas vajadzības stāstīt, ka Mariona savā vēs�tulē man draudēja. Visi man draud. Manai pa�aizliedzī�gajai sirdij uzbruktu visādas briesmas, ja es vilcinātos pārvērst Limrid�as mui�u par patvērumu savai brāļamei�tai ar visām viņas neveiksmēm. Un tomēr es vilcinājos.

Es jau pieminēju, ka līdz �im vienmēr esmu padevies dārgajai Marionai, lai izvairītos no lieka trok�ņa. Ta�u �ajā gadījumā sekas, kuras varēja izraisīt viņas ārkār�tīgi netaktiskais priek�likums, spieda mani padomāt. Ja es lēdijai Glaidai do�u patvērumu Limrid�as mui�ā, � vai tad varu būt dro�s, ka viņai uz �ejieni nesekos arī sers Persivals Glaids, kas trakās dusmās uzbruks man par viņa sievas slēp�anu? Paredzēju, ka iekul�os pama�tīgā ķezā, ja piekritī�u �im priek�likumām, tāpēc nolēmu rīkoties ārkārtīgi piesardzīgi. Es aizrakstīju dārgajai Ma�rionai (tā kā viņai nebija vīra, kas varētu kaut ko aiz�liegt) un lūdzu, lai viņa pati vispirms atbrauc uz �ejieni un pārrunā ar mani visu, kas �ai sakarā nepiecie�ams. Vienīgi tad, ja Mariona spēs izkliedēt manas ba�as un pārliecināt mani, es varu galvot, ka ar vislielāko prieku uzņem�u pie sevis mūsu brīni�ķīgo Loru.

Es gan �oreiz paredzēju, ka mana vilcinā�anās dro�i vien beigsies ar to, ka Mariona ieradīsies �eit briesmīgi sa�utusi un, nākot iek�ā, blīk�ķinās durvis. Bet, ja es pie�ņemtu citu lēmumu, tad te ierastos sers Persivals, kas tāpat būtu briesmīgi sa�utis un blīk�ķinātu durvis; tā kā biju pieradis pie Marionas, tad labāk izvēlējos viņas sa��utumu un viņas sacelto troksni. Tāpēc arī nosūtīju ar nākamo pastu viņai vēstuli. Lai nu kā, es ieguvu laiku, un, ak vai! � tas jau arī bija labi.

Kad man pilnīgi izsīku�i visi spēki (vai es jau pie�minēju, ka pēc Marionas vēstules saņem�anas biju līdz nāvei noguris?), man vienmēr nepiecie�amas trīs dienas, lai atkal atkoptos. Es ļoti cerēju, ka trīs dienas mani ne�viens netraucēs, tomēr biju pārrēķinājies. Nekāda miera man, protams, nebija.

Pēc trim dienām kārtējā pasta sūtījumā bija ļoti bez�kaunīga vēstule no kāda man pilnīgi nepazīstama cil�vēka. Viņ� uzdevās par mūsu pilnvarotā vecā tiep�as Gil�mora kompanjonu un darīja man zināmu, ka nesen pa pastu saņēmis vēstuli, kuru viņam adresējusi, kā to varē�jis spriest arī pēc rokraksta, mis Helkūma. Atvēris ap�loksni, viņ�, sev par lielu izbrīnu, atklājis, ka tajā atro�das vienīgi balta vēstuļpapīra lapa. Viņam �ķitis, ka tur kaut kas nav kārtībā (vēstules aizdomīgais izskats viņu kā jau juristu uzvedinājis uz domām, ka aploksni kāds mēģinājis atplēst), tāpēc viņ� nekavējoties aizrakstījis mis Helkūmai, ta�u ar nākamo pastu atbildi nav saņēmis. �ajā neparastajā situācijā viņ� nav vis izturējies tā, kā prātīgam cilvēkam pienāktos, un ļāvis notikumiem ritēt savu gaitu, bet spēris pavisam aplamu soli un traucējis mani, kā viņ� pats to atzīst, mēģinādams savā vēstulē noskaidrot, vai es �ajā jautājumā kaut ko nezinu. Kāda joda pēc man par �o lietu kaut kas būtu jāzina? Ja viņ� ir satraukts, kāpēc viņ� satrauc arī mani? Es viņam aiz�rakstīju un darīju zināmu savu viedokli. Tā bija viena no manām visniknākajām vēstulēm; kop� tās reizes, kad es savā vēstulē aiztriecu pie visiem velniem �o ārkārtīgi uzbāzīgo misteru Hārtraitu, neko vēl asāku epistulārā formā neesmu sacerējis.

Ar �o vēstuli biju sasniedzis to, ko vēlējos. Par juristu pēc tam nekas vairs nebija dzirdams.

Par to arī varbūt nav jābrīnās. Toties ievērības cie�nīgs, bez �aubām, bija fakts, ka nebiju saņēmis atbildi no Marionas, un nekādas pazīmes neliecināja arī par to, ka viņa būtu ieradusies manā mui�ā. Viņas negaidītā ka�vē�anās deva man necerētu labumu. Es ar vislielāko prieku un atvieglojumu varēju secināt (un to es, protams, arī darīju), ka mani precētie radinieki ir atkal salabu�i. Kad piecas dienas, neviena netraucēts, biju izbaudījis savu vecpui�a svētlaimi, mani spēki bija gandrīz pilnīgi atjaunoti. Sestajā dienā � vai nu piecpadsmitajā, vai se��padsmitajā jūlijā, kā man �ķiet � jutos pietiekami at�ir�dzis, tāpēc aizsūtīju pēc sava fotogrāfa un liku viņu atkal pie darba: uzdevu izgatavot manu mākslas dārgumu ko�pijas, kuras, kā jau minēju, biju nolēmis dāvināt, lai at�tīstītu savas apkārtnes Jau�u neizkopto gaumi. Es tikko biju aizsūtījis fotogrāfu uz viņa darbistabu un sācis tīk�smināties ar savām monētām, kad pēk�ņi parādījās Lūiss ar vizītkarti rokā.

������ Vai atkal kāda jauna sieviete? � es apvaicājos. � Es viņu nepieņem�u. Savā pa�reizējā veselības stāvoklī es nevaru paciest jaunas sievietes. Neesmu mājās.

������ �oreiz tas ir d�entlmenis, ser.

D�entlmenis, protams, bija pavisam kas cits. Es ielū�kojos vizītkartē

Ak tu debestiņ! Manas garlaicīgās māsas ārzemniecis�kās izcelsmes vīrs! Grāfs Fosko.

Vai ir vērts sacīt, kāda doma man vispirms ie�āvās prātā, kad es palūkojos uz sava viesa vizītkarti? Laikam gan nē. Mana māsa bija apprecējusi ārzemnieku, un kat�ram saprātigi domājo�am cilvēkam dro�i vien būtu ienā�cis prātā vienīgi tas, ka grāfs ieradies patapināt naudu.

������ Lūis, � es uzrunāju sulaini, � kā jūs domājat, vai viņ� aizies, ja iedosiet viņam piecus �iliņus?

Lūiss izskatījās pagalam apmulsis. Viņ� mani ārkārtīgi pārsteidza, pavēstīdams, ka manas māsas ārzemju vīrs esot ģērbies grezni un izskatoties kā īsts bagātnieks. Pēc �īm ziņām manas aizdomas pavērsās citā virzienā. Tagad es biju pilnīgi pārliecināts, ka grāfam radu�ās grūtības laulības dzīvē un viņ� tāpat, kā mēdz darīt visi pārējie mūsu ģimenes locekļi, ieradies, lai uzveltu tās uz maniem pleciem.

������ Vai viņ� sacīja, kāpēc atbraucis? � es pavaicāju.

������ Grāfs Fosko sacīja, ser, ka viņ� te ieradies tāpēc, ka mis Helkūma nav bijusi spējīga atstāt Blekvoterparku.

Acīmredzot atkal kādas jaunas grūtības. Tātad tās ra�du�ās nevis viņam, kā biju iedomājies, bet gan dārgajai Marionai. Ta�u katrā ziņā tās ir grūtības. Ak dievs!

������ Vediet viņu iek�ā, � es teicu, samierinājies ar savu likteni.

Es ieraudzīju grāfu pirmo reizi, un viņa izskats mani patie�ām pārsteidza. Grāfs bija tik �ausmīgi liela auguma, ka es gandrīz vai sāku trīcēt no bailēm. Biju pārliecināts, ka viņ� sadrebinās grīdu un notrieks zemē manus dārgu�mus. Ta�u nepiepildījās neviens no maniem paredzēju�miem. Grāfs bija ģērbies patīkamas krāsas vasaras uz�valkā; viņ� izturējās apbrīnojami mierīgi un pa�savaldīgi, un viņa smaids bija apburo�s. Mans pirmais iespaids par viņu bija joti labs. Jāpiebilst, ka �oreiz � kā rādīs turp�mākie notikumi � gan es nevaru lepoties ar savām cil�vēku pazī�anas spējām, tas man jāatzīst, ta�u pēc rak�stura esmu Joti objektīvs un tāpēc atzīstu to par spīti visam.

������ Atjaujiet stādīties priek�ā, mister Fērlij, � viņ� teica. � Esmu atbraucis no Blekvoterparkas, un man ir tas gods un tā laime būs Fosko kundzes vīram. Dodiet man iespēju pirmo un pēdējo reizi izmantot �o apstākli, lūdzot jūs neizturēties pret mani kā pret sve�inieku. Ti�kai, lūdzu, nejūtieties traucēts un necelieties aug�ā no krēsla!

������ Jūs esat Joti laipns, � es sacīju. � Ļoti vēlētos, lai man būtu tik daudz spēka, ka es varētu piecelties. Priecājos, redzot jūs Limrid�ā. Lūdzu, ņemiet krēslu un apsēdieties!

����� Jūs laikam �odien nejūtaties labi, � grāfs ieteicās.

������ Kā vienmēr. Es jau esmu viens vienīgs nervu ka�mols, kas apģērbts tikai tāpēc, lai izskatītos pēc cilvēka.

������ Savā laikā esmu studējis visda�ādākās zinātnes, � �is simpātiskais cilvēks piebilda. � Starp citu, arī sare��ģīto jautājumu par nerviem. Vai drīkstu izteikt kādu priek�likumu, kas ir vienkār�s un tai pa�ā reizē Joti kom�plicēts? Vai jūs Jautu man izmainīt jūsu istabā apgaismo�jumu?

������ Labprāt, tikai esiet tik laipns un uzmaniet, lai gaisma nekrīt uz mani.

Viņ� piegāja pie loga. Kāds kontrasts, ja salīdzina ar dārgo Marionu! Cik ārkārtīgi piesardzīgas un apdomātas kustības!

������ Gaismai, � viņ� turpināja, un viņa balss tembrs bija tik tīkams, ka tas spētu iedvest uzticību un remdi�nāt sāpes jebkuram invalidam, � ir vislielākā nozīme. Gaisma dod spēku, cerības, saglabā veselību. Ja jūs būtu vienkār�s ziediņ�, mister Fērlij, pat tad jūs neko nevarētu iesākt bez tās. Pavērojiet, ko es darī�u. �eit, kur jūs sē��at, es aizvēr�u �alūzijas, lai gaisma jūs nomierinātu. �eit, kur jūs nesē�at, es atvēr�u slēģus un jau�u iespīdēt dzīvino�ajai saulei. Ielaidiet gaismu savā istabā pat tad, ja jūs nevarat paciest, ka tā jūs apspīd! Gaisma, ser, ir liela dieva dāvana. Jūs ta�u ticat dievam, kaut arī rei�zēm mazliet novirzāties no �īs ticības. Tad ar tādiem pa��iem noteikumiem pieņemiet arī gaismu!

Es domāju, ka tas, ko viņ� sacīja, bija ļoti pārliecino�i un parādīja viņa lielo uzmanību pret mani. Viņ� bija sa�valdzinājis mani, it īpa�i jautājumā par gaismu, viņ� patiesi bija savaldzinājis mani.

������ Jūs redzat, ka esmu satraukts, � grāfs sacīja, at�griezdamies savā vietā, � goda vārds, mister Fērlij, esmu visai satraukts jūsu klātbūtnē.

������ Jūs mani pārsteidzat, varu jums to apgalvot. Vai drīkstu zināt, kāpēc?

������ Ser, vai gan es spētu ienākt �ajā istabā (kuiā atro�das cietējs) un,, ieraugot jums visapkārt �os brīni�ķīgos mākslas priek�metus, neaptvert, ka jūs esat cilvēks ar asu uztveri, cilvēks, kura jūtu pasaule ir ļoti bagāta? Sa�kiet, � vai es to varētu?

Ja man būtu pieticis spēka piecelties krēslā sēdus, es dro�i vien būtu palocījis galvu. Ta�u man nebija tik daudz spēka, un es apstiprino�as atbildes vietā vienīgi pasmaidīju. Ar to arī pietika � mēs sapratām viens otru.

������ Lūdzu, sekojiet manai domu gaitai, � grāfs turpi�nāja. � Patlaban es, cilvēks ar ļoti izsmalcinātām jūtām, esmu kopā ar tādu cilvēku, kura jūtas tāpat ir ļoti iz�smalcinātas. Turklāt es apzinos, ka man neizbēgami būs �īs jūtas jāievaino, pieminot da�us melanholiskus noti�kumus ģimenē. Pie kāda nenovēr�ama rezultāta mums jānonāk? Man jau bija tas gods jums to norādīt. Tie�i tāpēc es tagad esmu tā satraukts.

Vai tie�i �ai brīdī es nesāku nojaust, ka drīz vien viņ� man apniks? Liekas, ka jā.

������ Vai tie�ām ir nepiecie�ams runāt par �iem nepatī�kamajiem notikumiem? � es vaicāju. � Izsakoties mūsu vienkār�ajā angļu valodā, grāf Fosko, � vai nevar tos noklusēt?

Grāfs ārkārtīgi svinīgi nopūtās un papurināja galvu.

������ Vai man tie patiesi jāuzklausa?

Grāfs paraustīja plecus (tas bija pirmais ārzemnieka �ests, kuru viņ� nodemonstrēja, kop� atradās manā istabā) un palūkojās uz mani ar nepatīkamu, caururbjo�u skatienu. Mans instinkts pateica man priek�ā, ka labāk būtu aizvērt acis. Es paklausīju savam instinktam.

������ Tikai runājiet piesardzīgi, � es lūdzos. � Vai kāds ir miris?

������ Miris? � grāfs iesaucās nevajadzīgā ārzemnieciskā eksaltācijā. � Mister Fērlij, jūsu nacionālā pa�savaldība iedve� man �ausmas. Augstais dievs, ko gan es esmu pa�teicis vai izdarijis tādu, kas varētu vedināt jūs uz do�mām, ka esmu atnesis nāves ziņu?

������ Izlūdzos piedo�anu, � es atbildēju. � Jūs neko tādu neesat ne teicis, ne darījis. Bet es esmu paradis �ā�dos nopietnos gadījumos vienmēr rēķināties ar visļau�nāko. Sitiens nav tik spēcīgs, ja paiet tam kādu soli pretī, tā nu tas ir. Es patiesi jūtu neizsakāmu atvieglojumu, dzirdot, ka neviens nav miris. Vai kāds ir saslimis?

Es atvēru acis un paskatījos uz grāfu. Vai viņam bija tik dzeltena sejas krāsa jau tad, kad viņ� ienāca manā istabā, vai arī viņ� bija kļuvis tik dzeltens pēdējās divās trīs minūtēs? To es nevaru īsti pateikt un nevaru arī pa�jautāt Lūisam, jo viņ� �ajā laikā neatradas istabā.

������ Vai kāds ir saslimis? � es atkārtoju jautājumu, vērodams, ka mana nacionālā pa�savaldība viņu jopro�jām �ausmina.

������ Arī tas pieder pie manām sliktajām ziņām, mister Fērlij. Jā, kāds ir saslimis.

������ Ticiet man, jūtos ļoti skumdināts. Kur� no viņiem?

������ Man par dziļu apbēdinājumu, mis Helkūma. Varbūt jūs jau bijāt zināmā mērā sagatavots, lai uzklausītu �o vēsti? Varbūt tad, kad redzējāt, ka mis Helkūma nav at�braukusi, lai gan jūs viņai to bijāt ieteicis, un nav atbil�dējusi arī uz vēstuli, jūsu mīlestība pret viņu pamudināja jūs ba�īties, vai tikai viņa nav saslimusi?

Bez �aubām, mana mīlestība pret viņu kādā no �īm die�nām noteikti bija likusi man kavēties drūmā priek�no�jautā, ta�u �ajā brīdī mana no�ēlojamā atmiņa liedza man iespēju atcerēties, kad tas būtu noticis. Lai nekļūtu netaisns pret sevi, es atbildēju apstiprino�i. Biju ļoti pār�steigts. Likās tik neparasti, ka tāda veselīga sieviete kā dārgā Mariona saslimusi, tāpēc es nodomāju, ka viņa var būt cietusi vienīgi kādā nelaimes gadījumā. Vai nu kri�tusi no zirga, vai paklupusi uz kāpnēm, vai atgadījies kaut kas cits tamlīdzīgs.

����� Vai viņa nopietni slima? � es jautāju.

������ Nopietni, par to nav �aubu, � viņ� atbildēja. � Bet es ceru un ticu, ka nebūs nekas bīstams. Mis Helkūmai, par nelaimi, gadījās nokļūt lietus gāzē, un viņa izmirka slapja līdz ādai. Sekas bija tādas, ka viņa stipri saaukstē�jās, un tagad stāvokli pasliktinājis drudzis.

Kad es izdzirdēju vārdu �drudzis� un tai pa�ā brīdī at�cerējos, ka "nekaunīgā persona, kas patlaban sarunājas ar mani, nupat kā atbraukusi no Blekvoterparkas, man �ķita, ka tūdaļ zaudē�u samaņu.

������ Mīļais dievs! � es izsaucos. � Vai tas ir lipīgs?

������ Pagaidām vēl ne, � viņ� atbildēja pretīgā mierā. � Bet tas var kļūt lipīgs � kaut gan tad, kad devos prom no Blekvoterparkas, �ādi nepatīkami sare�ģījumi vēl nebija radu�ies. Mani ļoti ieinteresēja �is gadījums, mister Fērlij, tāpēc es centos asistēt ārstam, kas apmek�lēja savu pacienti, tādējādi, ka novēroju slimnieci, un varu jums apgalvot: kad pēdējo reizi paskatījos uz mis Helkūmu, drudzim vēl nebija infekciozs raksturs.

Vai gan es varēju ticēt viņa apgalvojumam? Nekad vēl savā mū�ā nebiju sastapis cilvēku, pret kuru būtu jutis tik lielu neuzticību. Es nebūtu ticējis pat viņa zvē�restam. Viņ� bija pārāk dzeltens, lai iedvestu paļāvību. Viņ� izskatījās pēc īsta Rietumindijas epidēmijas iemie�sojuma. Viņ� bija pietiekami liels, lai varētu pārnēsāt veselu tonnu tīfa baciļu vai nosēt visu paklāju, pa kuru viņ� staigāja, ar �arlaka drudzi. Kritiskos brī�os es ātri aptveru, kas darāms. Nolēmu tūdaļ atbrīvoties no viņa.

������ Ceru, ka jūs būsiet tik laipns un piedosiet invalī�dam, � es sacīju, � bet man jums jāpaziņo, ka jebkādas garas sarunas mani vienmēr nogurdina. Vai drīkstu bez kādiem aplinkiem uzzināt iemeslu, kuram es varu pateik�ties par godu redzēt jūs savā mājā?

Es dedzīgi vēlējos, lai �is ārkārtīgi nepārprotamais mā�jiens izsistu viņu no līdzsvara, samulsinātu un piespiestu pieklājīgi atvainoties � vārdu sakot, izdzītu viņu no manas istabas. Ta�u notika pretējais, viesis tikai ērtāk apsēdās krēslā. Viņ� kļuva vēl svinīgāks, cienīgāks un pa�paļāvīgāks. Viņ� pacēla uz aug�u divus savus pretīgos pirkstus un atkal sāka lūkoties uz mani ar savu nepatī�kamo, caururbjo�o skatienu. Ko es varēju darīt? Nebiju tik stiprs, lai strīdētos ar viņu. Vai varat iedomāties, kādā situācijā biju nokļuvis? Vai to maz iespējams izteikt vārdos? Domāju gan, ka ne.

� Cik iemeslu ir manam apciemojumam, � viņ� tur�pināja bez kāda samulsuma, � to parāda mani pirksti. Tātad divi. Pirmkārt, esmu atbraucis, lai ar visdziļāko no�ēlu pavēstītu, ka sera Persivala un lēdijas Glaidas starpā sāku�ās nepatīkamas domstarpības. Esmu viens no sera Persivala vissenākajiem draugiem; esmu kļuvis arī par lēdijas Glaidas radinieku pēc viņas apprecē�a�nās; esmu aculiecinieks visam, kas noticis Blekvoter�parkā. Tātad �ai ziņā varu runāt ar pilnām tiesībām, ar pārliecību, ar patiesu no�ēlu. Ser, ka lēdijas Glaidas ģi�menes galvai es paziņoju jums, ka mis Helkūma savā jums adresētajā vēstulē neko nav pārspīlējusi. Varu ap�stiprināt, ka jūs paglābtos no publiska skandāla bries�mām vienīgi tad, ja pieņemtu brīni�ķīgās lēdijas priek��likumu. Uz laiku iz�ķirot vīru un sievu, radu�ās grūtības varētu atrisināt miera ceļā. Iz�ķiriet viņus, un, kad visi ķildu cēloņi būs novērsti, es, kuram patlaban ir tas gods vērsties pie jums, es bū�u tas, kas uzņemsies vest seru Persivalu pie prāta. Lēdija Glaida ir bez vainas, lēdija Glaida ir tā, kurai nodarīts pāri, bet � uzklausiet mani ļoti uzmanīgi! � viņa ir ķildu cēlonis (par to runājot, es izjūtu vislielāko nepatiku) tie�i tāpēc, ka joprojām dzīvo sava vīra mājā. Vienīgi jūs varat uzņemt viņu pie sevis ar pilnām tiesībām. Atveriet viņai sava nama durvis!

Cik nomierino�i! Anglijas dienvidos laulāto starpā plo�sās �ausmīga ģimenes vētra, un cilvēks, kuram katra svārku vīle ir pilna ar infekcijas baciļiem, uzaicina mani, kas dzīvo Ziemeļanglijā, labprātīgi iet pretī �im negai�sam. Es mēģināju pierādīt viņam �o bezjēdzību tikpat pārliecino�i, kā es to aprakstu �eit. Grāfs apdomīgi no�laida vienu no saviem �ausmīgajiem pirkstiem, bet otru atstāja izstieptu un atkal uzbruka man, aizmirsdams pat, pirms viņ� notrieca mani zemē, uzsaukt �hei!�, kā to pa�rasti dara va�oņi, lai pievērstu sev gājēju uzmanību un brīdinātu tos

������ Pasekojiet, lūdzu, vēlreiz manai domu gaitai, � viņ� atsāka. � Pirmo iemeslu es jums jau izklāstīju. Otrs iemesls, kas mani atvedis uz �o māju, ir �āds: esmu ieradies, lai izdarītu to, ko gribēja darīt pati mis Hel�kūma, ja vien slimība nebūtu viņu aizkavējusi. Blekvo�terparkā ikvienā sare�ģītā jautājumā visi arvien nāk pie manis, paļaudamies uz manu lielo dzīves pieredzi; drau�dzīgs padoms man tika prasīts arī sakarā ar jūsu intere�santo vēstuli, kuru bija saņēmusi mis Helkūma. Tā kā mūs abus saista kopīgas simpātijas, es uzreiz sapratu, kā�pēc jūs gribējāt vispirms redzēt savā mājā mis Helkūmu un tikai tad, ja tas būs nepiecie�ams, uzaicināt lēdiju Glaidu. Jums ir pilnā mērā taisnība, ser, ka jūs vilcinā�ties uzņemt pie sevis sievu, kamēr neesat pilnīgi pārlie�cināts par to, ka vīrs neizmantos savas tiesības un neliks sievai atgriezties pie viņa. Es jums piekrītu. Es piekrītu arī tam, ka tik delikātu jautājumu kā ģimenes nesaska�ņas nevar atrisināt, apmainoties ar vēstulēm. Mans brau�ciens uz �ejieni (lai arī tas sagādājis man lielas neērtī�bas) ir pierādījums tam, ka es tik tie�ām stāstu patiesību. Ja runājam par �īm nesaskaņām, tad es, Fosko, pazīstot seru Persivalu labāk nekā mis Helkūma, varu jums dot savu goda vārdu, ka viņ� netuvosies jūsu mājai un ne�mēģinās arī sazināties ar kādu no �īs mājas iemītniekiem, kamēr viņa sieva atradīsies �eit. Viņ� ir nokļuvis lielās grūtībās. Dodiet viņam brīvību, uzaicinot pie sevis lēdiju Glaidu! Apsolu jums, ka viņ� izmantos �o brīvību un tū�daļ dosies atpakaļ uz kontinentu, tiklīdz viņam radīsies iespēja aizbraukt. Vai tas jums ir pilnīgi skaidrs? Dro�i vien. Vai jums vēl ir kādi jautājumi? Ja ir, tad esmu ga�tavs atbildēt uz tiem. Jautājiet, mister Fērlij, jautājiet, cik vien jums tīk.

Viņ� bija jau runājis tik daudz, nemaz nepievērsdams uzmanību manam veselības stāvoklim, un es ar �ausmām iedomājos, ka viņ� varētu būt spējīgs runāt vēl divtik ilgi, tāpat nelikdamies zinis par to, kā es jūtos, tāpēc noraidīju viņa laipno piedāvājumu tikai pa�aizsardzības nolūkā.

������ Daudzkārt pateicos jums, � es sacīju. � Ar mani iet uz beigām. Cilvēkam ar tādu veselības stāvokli kā man jāpieņem, ka viss, ko viņam stāsta, ir patiesība.

Atjaujiet to darīt arī �ai gadījumā. Mēs saprotam viens otru. Tā ir. Esmu jums ļoti pateicīgs par jūsu laipno līdz�dalību. Ja man kādreiz tomēr kļūs labāk un ja vēlreiz radīsies izdevība tikties ar jums �

Viņ� piecēlās. Es jau domāju, ka viņ� ies prom. Ta�u nē. Viņa runas plūdi vēl nebija rimu�ies, vēl joprojām pastāvēja iespēja aplipt ar gripas baciļiem � un tas viss notika manā istabā, iegaumējiet, manā istabā!

� Uzklausiet mani vēl mazu brītiņu, � viņ� sacīja, � vēl mazu brītiņu, pirms es aizeju. �ķiroties atļaujiet man pārliecināt jūs, ka ir ļoti nepiecie�ams atrisināt kādu neatliekamu jautājumu. Tūdaļ jūs to uzzināsiet, ser! Jums nevajadzētu gaidīt, kamēr mis Helkūma atveseļosies, un tikai pēc tam uzņemt lēdiju Glaidu. Tie�i to es gribēju jums sacīt. Par mis Helkūmu rūpējas ārsts, Blekvoterpar�kas saimniecības vadītāja, kā arī pieredzējusi slimnieku kopēja, un par to, ka uz �iem trim cilvēkiem var paļau�ties un viņiem var uzticēties, es lieku savu galvu ķīlā. Par to varat ne�aubīties. Jūs varat ne�aubīties arī, ka ba�as par māsas slimību jau ietekmēju�as lēdijas Glaidas veselību un mo�o garastāvokli, tāpēc, ieejot slimnieces istabā, viņa jūtas pilnīgi nevarīga. Viņas attiecības ar vīru kļūst jo dienas, jo nepatīkamākas un bīstamākas. Ja jūs vēl kādu laiku ļausiet viņai uzturēties Blekvoter�parkā, tas nozīmēs, ka jūs neesat neko darījis, lai paāt�rinātu mis Helkūmas izveseļo�anos, turklāt jūs riskējat ari ar publisku skandālu, no kura kā jūs, tā es, ikviens no mums, ģimenes svētāko intere�u vārdā katrā ziņā gri�bētu izvairīties. No visas sirds ieteicu jums neuzņemties atbildību pai tiem lielajiem sare�ģījumiem, kas varētu rasties sakarā ar lēdijas Glaidas aizkavē�anos, tāpēc aizrakstiet lēdijai, lai viņa brauc pie jums tūdaļ. Rīko�jieties pēc savas vistīrākās sirdsapziņas, izpildot �o goda pienākumu, un tad, lai kas arī notiktu nākotnē, neviens nevarēs vainot jūs. Es to saku, paļaudamies uz savu lielo dzīves pieredzi, es dodu jums padomu kā draugs. Vai jūs to pieņemat? Jā vai nē?

Es paskatījos uz viņu � tikai paskatījos, un mana se�jas izteiksme, �ķiet, pavisam skaidri pauda manu izbrīnu par to, cik viņ� pa�pārliecināts, kā arī manu apņem�anos pazvanīt Lūisam, lai parāda grāfam durvis. Lai arī tas liekas neticami, es tomēr stāstu jums skaidru patiesību: mana sejas izteiksme neatstāja uz viņu ne mazāko iespaidu. Cilvēks bez nerviem � acīmredzot cilvēks bez nerviem jau no dzim�anas!

� Jūs vilcināties? � viņ� vaicāja. � Mister Fērlij, es saprotu �o vilcinā�anos. Jūs uzskatāt � redziet, ser, cik skaidri, juzdams dziļas simpātijas pret jums, es protu lasīt jūsu domas! � jūs uzskatāt, ka lēdija Glaida nav pietiekami vesela un mo�a, lai viena pati dotos ilgsto�ajā ceļojumā no Hemp�īras līdz �ejienei. Viņas istabene, kā jūs zināt, ir atlaista, un Blekvoterparkā nav neviena pie�mērota kalpotāja, kas spētu ceļot kopā ar viņu no Angli�jas vienas malas līdz otrai. Jūs uzskatāt arī, ka viņa ne�var atļauties tādas ērtības kā ceļā uz �ejieni apstāties un atpūsties Londonā, jo viņai nebūtu patīkami vienai do�ties uz publisku viesnīcu, kur viņa būtu pilnīga sve�i�niece. No vienas puses, es piekrītu abiem jūsu iebildu�miem, no otras puses, es tos noraidu. Uzklausiet, lūdzu, vēl pēdējo reizi manas domas! Kad es kopā ar seru Per�sivalu atgriezos Anglijā, mans nolūks bija apmesties Lon�donas tuvumā. �ī mana vēlē�anās nupat, par laimi, ir pie�pildījusies. Esmu noīrējis nelielu mēbelētu māju rajonā, kuru sauc par Sentd�onsvudu. Lūdzu, iegaumējiet �o faktu un paklausieties, kādu plānu es tagad ierosinu. Lēdija Glaida dosies uz Londonu (tas nav tālu), es pats viņu sagaidī�u stacijā, pats aizvedī�u viņu uz savu māju, kas ir arī viņas tēvamāsas māja, kur viņa atpūtīsies un pārnak�ņos; pēc tam kad viņa būs atkal atspirgusi, es viņu pavadī�u uz staciju � viņa brauks uz �ejieni, un viņas pa�as istabene (kas patlaban atrodas zem jūsu jumta) sagaidīs viņu pie vagona durvīm. Tādējādi tiks ievērotas viņas ērtības, tiks ievērotas visas pieklājības normas, tādējādi līdz galam tiks izpildīts jūsu pienā�kums � jūs būsiet ņēmis savā aizbildnībā nelaimīgu lē�diju un pierādījis savas simpātijas un viesmīlību, kas �obrīd viņai ir tik nepiecie�amas. Ģimenes svēto intere�u vārdā sirsnīgi lūdzu jūs atbalstīt manus priek�likumus. Ļoti nopietni lūdzu uzrakstīt un ar manu starpniecību nosūtīt vēstuli �ai aizvainotajai un nelaimīgajai lēdijai, kuru es �odien aizstāvu, un viesmīlīgi piedāvāt viņai savu māju (un sirdi), kā ari manu māju (un sirdi).

Viņ� pamāja man ar savu �ausmīgo ķepu un uzsita pa savām baciļainajām krūtīm; viņ� atgādināja parlamenta locekli, kas apak�namā cen�as mani pārliecināt ar savu daiļrunību. Bija pēdējais laiks darīt kaut ko ārkārtēju.

Bija pēdējais laiks aicināt �urp Lūisu un, lai nodro�inātos pret nepatīkamām sekām, izkvēpināt istabu.

�ai kritiskajā brīdī man ienāca prātā doma � ģeniāla doma � no�aut divus zaķus ar vienu �āvienu. Es nolēmu izpildīt �ī pretīgā ārzemnieka lūgumu un tūdaļ uzrakstīt vēstuli, lai tādējādi atbrīvotos no grāfa nogurdino�ās daiļrunības un lēdijas Glaidas nepatik�anām, kas man bija galīgi apniku�as. Man nebija jābaidās, ka ielūgums tiks pieņemts, jo Lora ta�u nekādā ziņā nebūs ar mieru aizbraukt no Blekvoterparkas, kamēr Mariona tur gulēs slimības gultā. Nav saprotams, kā grāfs ar savu bezkau�nīgi aso prātu nebija iedomājies �o apburo�i izdevīgo �ķērsli, bet viņ� to tie�ām nebija saskatījis. Bailes no tā, ka viņ� vēl varētu to atskārst, ja vien do�u viņam iespēju ilgāk prātot, ārkārtīgi uzbudināja mani, un es ar joni uz- slējos sēdus, sagrābu, burtiski, sagrābu rakstāmpiederu�mus, kas atradās turpat man līdzās, un uzrakstīju vēstuli tik ātri, it kā es būtu vienkār�s kantora ierēdnis. �Mīļā Lora, brauciet, lūdzu, pie manis, kad vien Jūs vēlaties. Ceļā varat atpūsties, pārnak�ņojot Londonā savas tēva�māsas mājās. Mani ļoti apbēdinājusi ziņa par dārgās Ma�rionas slimību. Jūsu mīlo�ais tēvocis.� Turēdams vēstuli ar �īm nedaudzajām rindām rokas tvēriena atstatumā, es to pasniedzu grāfam un pēc tam, atslīdzis atpakaļ savā krēslā, sacīju:

� Atvainojiet, esmu �ausmīgi noguris, neko vairāk darīt es nespēju. Ja vēlaties atpūsties un pabrokastot, tad noejiet lejā. Nododiet visiem manus sveicienus un cie�ņas apliecinājumus, un tā joprojām. Ardievu!

Viņ� atkal sāka runāt � �is cilvēks bija absolūti ne�nogurdināms. Es aizvēru acis un centos klausīties pēc iespējas mazāk. Par spīti visiem pūliņiem, es tomēr biju spiests dzirdēt lielāko daļu viņa runas. Manas māsas ne�nogurdināmais vīrs izteica komplimentus sev un man, cildinādams mūsu sarunas rezultātus; viņ� sapļāpāja vēl visādas muļķības par mūsu savstarpējām simpātijām; viņ� apraudāja manu vārgo veselību; viņ� piedāvājās iz�rakstīt man recepti; viņ� centās ieskaidrot man, cik sva�rīgi ir neaizmirst to, ko viņ� sacījis par pareizu apgais�mojumu manā istabā; viņ� pieņēma manu laipno uzaici�nājumu atpūsties un pabrokastot; viņ� teica, ka varu sa�gaidīt lēdiju Glaidu pēc divām vai trim dienām; viņ� lūdza mani dot viņam iespēju domāt par mūsu nākamo

tik�anos, lai tādējādi remdētu mūsu pa�reizējās �ķir�anās sāpes; viņ� sarunāja vēl visādas blēņas, kurām toreiz, par laimi, es nepievērsu nekādu uzmanību un kuras neatce�ros ari tagad. Es dzirdēju, kā pamazām attālinās un pie�klust viņa daiļskanīgā balss, ta�u, neraugoties uz to, ka grāfs bija milzīga auguma, es tā arī nesaklausīju viņa sojus. Viņam bija kāda ļoti negatīva īpa�ība � viņ� pār�vietojās pilnīgi bez trok�ņa. Es nedzirdēju ne to, ka viņ� atvēra durvis, ne arī to, ka viņ� tās aizvēra. Pēc īsa klu�suma brī�a uzdro�inājos atvērt acis � viņ� bija aizgājis.

Es pazvanīju Lūisam un devos uz savu vannas istabu. Vissvarīgākais, ko tagad acīmredzot varēja darīt, bija nomazgāties siltā ūdenī, kuram pieliets aromātisks elik�sīrs, un pamatīgi izkvēpināt manu kabinetu; �ie pasākumi ari, protams, tika veikti. Ar prieku varu atzīt, ka biju rīkojies pareizi. Pēc tam es, kā parasti, kārtīgi nosnau- dos. Pamodos spirgts un mo�s.

Vispirms apjautājos par grāfu. Vai mēs tie�ām bijām tiku�i no viņa vaļā? Jā, viņ� bija aizbraucis ar pēcpusdie�nas vilcienu. Vai viņ� bija brokastojis? Un, ja bija, tad interesanti zināt, ko tie�i ēdis? Tikai augļu torti un krēmu. Tas gan bija cilvēks! Tam gan bija iek�as!

Vai man vēl kaut kas jāpaskaidro? Domāju, ka ne. Liekas, ka stāstam, kuru man lika uzrakstīt, esmu pielicis punktu. Esmu laimīgs, ka satrieco�ie notikumi, kas risi�nājās vēlāk, nav norisināju�ies manā klātbūtnē. Es ļoti vēlētos, kaut neviens nebūtu tik cietsirdīgs un neuzveltu daļēju atbildību par �iem notikumiem man. Es darīju visu, kas bija manos spēkos. Mani nevar vainot nelaimē, kuru nebija iespējams paredzēt. Tā ir pilnīgi satricinājusi manu veselību; esmu cietis tās dēļ vairāk nekā jebkur� cits. Mans sulainis Lūiss (kas nav visai gudrs, ta�u ļoti pieķēries man) domā, ka es nekad vairs īsti neat�lab�u. Viņ� var apliecināt, ka es patlaban diktēju viņam, turēdams pie acim mutautiņu. Lai es nekļūtu netaisns pats pret sevi, gribētos vēlreiz piebilst, ka tā nebija mana vaina un ka esmu pavisam savārdzis un dziļi nelaimīgs. Vai man vēl kas būtu jāsaka?

ani lūdza vaļsirdīgi izklāstīt visu, ko es zinu par mis Helkūmas slimības gaitu, kā arī par apstākļiem, kas pamudināja lēdiju Glaidu atstāt Blekvoterparku un doties uz Londonu.

Mani to lūdza tāpēc, ka mana liecība ir vajadzīga, lai noskaidrotu patiesību. Kā anglikāņu baznīcas garīdznieka atraitne (kas diem�ēl spiesta strādāt algotu darbu) esmu radusi vērtēt patiesību augstāk par visu. Vienīgi tādēļ neesmu noraidījusi �o lūgumu, kuru, nevēlēdamās saistīt sevi ar citu cilvēku ģimenes likstām, citādi gan būtu vil�cinājusies izpildīt.

Tajā laikā es nemēdzu neko pierakstīt, tāpēc nevaru precīzi nosaukt ne dienu, ne datumu, tomēr ceru, ka ne�bū�u kļūdījusies, ja pateik�u, ka mis Helkūmas nopietnā slimība sākās jūlija pirmajā nedēļā. Brokastis Blekvoter�parkā parasti ēda vēlu � da�kārt pat desmitos, bet ne�kad agrāk par pusdesmitiem. Tajā rītā, kuru es patlaban pieminu, mis Helkūma (viņa vienmēr pirmā nonāca lejā) pie galda neparādījās. Kad pārējie ģimenes locekļi bija gaidīju�i kādu stundas ceturksni, vecāko istabeni aizsū�tīja viņai pakaļ, un tā izskrēja no mis Helkūmas istabas gau�i izbiedēta. Es satiku �o kalponi uz kāpnēm un tūlīt devos pie mis Helkūmas, lai uzzinātu, kas noticis. Nabaga lēdija nebija spējīga man kaut ko paskaidrot. Viņa stai�gāja pa savu istabu ar rakstāmspalvu rokās glu�i kā apmāta, un likās, ka viņai ir drudzis.

Lēdija Glaida (es vairs nekalpoju seram Persivalam, tāpēc tā nav nekāda nepieklājība, ja savu biju�o kundzi sauk�u vārdā un nevis par milēdiju) bija pirmā, kas, iz�skrējusi no savas guļamistabas, iegāja pie mis Helkūmas. Viņa bija tik uztraukta un izmisusi, ka nespēja neko pa�līdzēt. Toties grāfs Fosko un viņa kundze, kuri ari tūlīt pēc tam uzkāpa aug�ā, abi bija ļoti atsaucīgi un palī�dzēja, kā vien varēdami. Viņas labdzimtība grāfiene pa�līdzēja man noguldīt mis Helkūmu gultā. Viņa gai�ība grāfs uzturējās viesistabā un, aizsūtījis mani pēc manas mājas aptieciņas, lai nezaudētu veltīgi laiku, pirms iero�das ārsts, sagatavoja mikstūru un aukstu kompresi, ko uzlikt mis Helkūmai uz pieres. Mēs uzlikām kompresi, bet nevarējām piespiest viņu iedzert zāles. Sers Persivals nolēma sūtīt pēc ārsta. Viņ� pavēlēja zirgu puisim jā�us doties pie tuvākā ārsta � mistera Dousona, kas dzīvoja Ouklod�ā.

Misters Dousons ieradās pēc nepilnas stundas. Viņ� bija cienījams, visā apkārtnē ļoti pazīstams ārsts, jau krietni gados, un mēs Joti uztraucāmies, kad viņ� pateica, ka slimība ir nopietna. Viņa gai�ība grāfs Joti pieklājīgi uzsāka sarunu ar misteru Dousonu un vaļsirdīgi izteica savas domas par mis Helkūmas slimību. Misters Dousons ne visai laipni pajautāja, vai viņa gai�ības padoms ir ārsta padoms, un, uzzinājis, ka ar viņu runā cilvēks, kas nav profesionāls mediķis, bet ir tikai amatieris, iebilda, ka viņ� nav radis konsultēties ar ārstiem amatieriem. Grāfs īstā kristie�a lēnprātībā pasmaidīja un izgāja no istabas. Pirms aizie�anas viņ� man pateica, ka būs atro�dams, ja �ajā dienā kādam būs vajadzīgs, lapenē pie ezera. Kāpēc viņ� devās uz turieni, man nav zināms. Ta�u viņ� tā bija nolēmis un uzturējās tur visu dienu līdz pat septiņiem vakarā, kad pie mums ēda pusdienas. Var�būt viņ� ar savu piemēru gribēja parādīt, ka mājā jāievēro pilnīgs miers un klusums. �āda rīcība pilnīgi atbilda viņa raksturam. Grāfs bija ārkārtīgi delikāts augstmanis.

Mis Helkūma aizvadīja ļoti grūtu nakti; drudzis te pa�stiprinājās, te atkal pārgāja, un pret rītu viņai kjuva ne�vis labāk, bet gan sliktāk. Visā apkārtnē nevarēja atrast nevienu piemērotu slimnieku kopēju, tāpēc mēs abas ar milēdiju grāfieni uzņēmāmies �o pienākumu un pēc kār�tas de�urējām pie vājinieces gultas. Lēdija Glaida nerī�kojās visai prātīgi, katrā ziņā gribēdama mums palī�dzēt. Viņa bija pārāk nervoza un trausla, lai slimnieces tuvumā spētu izturēties mierīgi. Viņa vienīgi darīja sev pāri, jo palīdzēt nevienam tik un tā neko nevarēja. Es neesmu pazinusi nevienu lēdiju, kas būtu maigāka un sirsnīgāka nekā lēdija Glaida, ta�u viņa raudāja un bija tik izbijusies, ka no viņas klātbūtnes �ajā istabā, kur at�radās slimniece, nebija nekāda labuma.

Sers Persivals un grāfs no rīta ienāca pie mums apjau�tāties par mis Helkūmas veselības stāvokli.

Sers Persivals (acīmredzot noraizējies par savas sie�vas bēdām un mis Helkūmas slimību) izskatījās Joti sa�traukts un apjucis. Grāfs, glu�i otrādi, izturējās ļoti nosvērti un, kā bija redzams, labi izprata stāvokli. Vienā rokā viņam bija salmu cepure, bet otrā � grāmata, un viņ�, man klātesot, ieminējās seram Persivalam, ka do�sies atkal uz ezermalu, lai iedziļinātos zinātņu noslēpu�mos.

� Mājā jāsaglabā miers, � viņ� sacīja. � Tagad, mans draugs, kamēr mis Helkūma ir slima, iek�ā nedrīkst smēķēt. Ejiet jūs savu ceļu, un es ie�u savu. Kad es lasu nopietnas grāmatas, man gribas būt vienam. Ar labu ritu, misis Mi�elsone.

Sers Persivals nebija tik pieklājīgs, � vai arī drīzāk, ja man jāsaka patiesība, nebija tik nosvērts, � lai atvadī�tos no manis tikpat delikāti. Vienīgais cilvēks, kas ar�vien izturējās pret mani kā pret grūtos apstākļos nokļu�vu�u dāmu, �ajā mājā neap�aubāmi bija grāfs. Viņam piemita īsta aristokrāta manieres, viņ� bija uzmanīgs pret visiem. Pat jaunā sieviete (viņas vārds bija Fanija), kas kalpoja lēdijai Glaidai par istabeni, neatradās ārpus viņa uzmanības loka. Kad sers Persivals meiteni atlaida, mi- lords grāfs (kas �ajā dienā parādīja man savus mīļos, ma�zos putnēnus) Joti norūpējies apvaicājās, uz kurieni viņa dosies pēc tam, kad aizies no Blekvoterparkas, un tā tā�lāk. �ādos sīkumos, �ādos delikātos līdzjūtības apliecinā�jumos vienmēr izpau�as īstu aristokrātu pārākums. Es nedomāju atvainoties par to, ka stāstu jums �os sīku�mus; es uz tiem atsaucos tāpēc, lai ikvienam būtu skaidrs, kāds patiesībā ir milords grāfs, par kura rak�sturu noteiktās aprindās, cik man zināms, nav visai aug�stās domās. �im aristokrātam, kas ar cieņu izturas pret nelaimē nokļuvu�u dāmu un parāda tēvi�ķīgu interesi par vienkār�u kalponīti, piemīt tik augsti principi un viņ� ir apveltīts ar tik cildenām jūtām, ka būtu aplam to visu nenovērtēt pareizi. Es neizsaku savas domas, es minu tikai faktus. Cen�os dzīvē vadīties pēc atziņas: �Ne�tiesā citus, ja negribi, lai tiesā tevi.� Viens no mana mī�ļotā vīra jaukākajiem sprediķiem ir uzrakstīts tie�i par �o tēmu. Es to bie�i pārlasu � pirmajās dienās pēc tam, kad biju kļuvusi atraitne, par saziedotiem līdzekļiem no�drukāja bro�ūru, kuras viens eksemplārs pieder man�, un katru reizi es �ajā grāmatiņā smeļos jaunas atziņas un tā sniedz man lielu garīgu atspirdzinājumu.

Mis Helkūma neatlaba, nākamajā naktī viņai kļuva pat vēl sliktāk. Misters Dousons bie�i apmeklēja slim�nieci. Mēs abas ar grāfieni joprojām pēc kārtas veicām visus praktiskos slimnieku kopēju pienākumus; lēdija Glaida neatlaidīgi pastāvēja uz to, lai viņai atļauj palikt nomodā kopā ar mums, kaut gan mēs viņu ļoti lūdzām doties pie miera.

������ Mana vieta ir līdzās Marionai, � tāda bija viņas atbilde uz mūsu lūgumiem. � Vienalga, vai es justos slima vai vesela � neviens nepiespiedīs mani izlaist viņu no acīm.

Dienas vidū es nogāju lejā aprūpēt savu kārtējo mā�jas soli. Apmēram pēc stundas, kad steidzos atpakaļ uz slimnieces istabu, vestibilā satiku grāfu (viņ� jau tre�o reizi agri no rīta bija devies ārā no mājas), kas, pēc vi�sām pazīmēm sprie�ot, bija ļoti labā garastāvoklī. �inī brīdī uz bibliotēkas sliek�ņa parādījās sers Persivals un ar lielu ziņkāri jautāja savam augstdzimu�ajam draugam:

������ Vai jūs viņu atradāt?

Viņa gai�ības seja atplauka rāmā smaidā, savilkdamās sīkās krunciņās, ta�u viņ� nebilda ne vārda. Tajā pa�ā laikā sers Persivals pagrieza galvu un, pamanījis mani tuvojamies kāpnēm, pavērās manī ārkārtīgi nelaipni un nikni.

������� Ienāciet iek�ā un izstāstiet man visu, � viņ� sacīja grāfam. � Kad mājā ir sievietes, nevienu brīdi nevar būt dro�s, ka kāda no viņām neies aug�ā vai lejā pa kāpnēm.

������ Mīļo Persival, � viņa gai�ība laipni iebilda, � mi�sis Mi�elsonei ir savi pienākumi. Lūdzu, izsakiet tikpat atklāti kā es savu atzinību par to, cik lieliski viņa tos veic! Kā klājas mūsu vājiniecei, misis Mi�elsone?

������ Diem�ēl man jāsaka, milord, ka stāvoklis nav uz�labojies.

������ Skumji, patie�ām skumji, � grāfs sacīja. � .Tūs izskatāties nogurusi, misis Mi�elsone. Ir pats pēdējais laiks, lai kāds palīdzētu jums un manai sievai kopt slim�nieci. Ceru, ka varē�u jums �ajā ziņā sagādāt atvieglo�jumu. Ir radu�ies apstākļi, kas spie� grāfieni Fosko rīt vai parīt braukt uz Londonu. Viņa dosies ceļā no rīta un atgriezīsies vēlu vakarā; lai jūs atslogotu, viņa atvedīs sev līdzi slimnieku kopēju, kas patlaban ir brīva un ku�rai ir lieliska uzvedība un izcilas darba spējas. Mana sieva pazīst �o sievieti un apgalvo, ka viņai varot uzti�cēties. Pirms viņas iera�anās, lūdzu, nesakiet neko par viņu ārstam, jo viņ� ar baltu aci skatīsies uz jebkuru slimnieku kopēju, kuru esmu sagādājis es. Kad viņa būs ieradusies �ai mājā, tad visiem kļūs redzams, ka par viņu var teikt tikai labu, un misteram Dousonam nāksies at�zīt, ka nav nekāda iemesla nepieņemt �o sievieti par slimnieku kopēju. Lēdija Glaida sacīs to pa�u. Lūdzu, nododiet lēdijai Glaidai manus sveicienus un visdziļākos c ieņas apliecinājumus.

Es izteicu grāfam atzinību par viņa laipnību un uzma�nību. Sers Persivals aprāva mani, uzaicinādams savu di��ciltīgo draugu (diem�ēl man jāsaka, ka viņ� to darīja ar visai necienīgiem vārdiem) ienākt pie viņa bibliotēkā, jo viņam neesot vairs nekādas vēlē�anās ilgāk gaidīt.

Es devos aug�ā. Mēs visi esam no�ēlojami un grēcīgi radījumi, un, lai cik nesatricināmi būtu sievietes principi, viņa nespēj vienmēr būt tik prātīga un neļauties tuk�iem ziņkārības vilinājumiem. Man kauns to atzīt, ta�u arī �ajā gadījumā tuk�a ziņkāre guva virsroku pār maniem principiem, un es veltīju nepiedienīgu interesi jautāju�mam, kuru sers Persivals, stāvēdams bibliotēkas durvis, bija uzdevis savam di�ciltīgajam draugam. Kas gan grā�fam īsti bija jāatrod, kad viņ� rītos tik neatlaidīgi klai�ņoja pa Blekvoterparku? Kā varēja noskārst pēc sera Persivala jautājuma, tai vajadzēja būt sievietei. Man ne�nāca ne prātā turēt grāfu aizdomās, ka viņ� būtu iejaukts kādā necienīgā pasākumā � es pārāk labi zināju, ka viņ� ir ļoti tikumīgs. Vienīgais jautājums, uz kuru es gribēju saņemt atbildi, bija tāds: vai grāfs ir viņu atradis?

Tagad es turpinu stāstījumu. Nakts pagāja kā parasti, un nekas neliecināja, ka mis Helkūmas veselības stāvoklī būtu novērojama kāda pārmaiņa uz labo pusi. Nākamajā dienā viņai tomēr kļuva mazliet labāk. Bet aiznākamajā dienā viņas labdzimtība grāfiene, nevienam neieminēda�mās, cik man zināms, par sava brauciena mērķi, ar rīta vilcienu devās uz Londonu; viņas vīrs, kā vienmēr uz�manīgs pret savu sievu, pavadīja viņu uz staciju.

Tagad es kopu mis Helkūmu viena pati, turklāt man vajadzēja aprūpēt arī lēdiju Glaidu, jo viņa nelokāmā apņēmībā neatgāja ne soli no māsas gultas.

Vienīgais nozīmīgākais notikums tajā dienā bija atkal jauna ķilda starp ārstu un grāfu.

Atgriezies no stacijas, viņa gai�ība grāfs iegāja mis Helkūmas buduārā, lai apjautātos par viņas veselību. Es izgāju no guļamistabas aprunāties ar grāfu, misters Dou�sons un lēdija Glaida pa to laiku palika pie slimnieces vieni. Grāfs sīki izjautāja mani par ārstē�anu un sli�mības simptomiem. Es viņam paskaidroju, ka tiek pielie�tota ārstē�ana, kuru apzīmē ar vārdu �fizioloģiskā�, un

simptomi, kas parādās starp drud�a uzliesmojumiem, ne- ap�aubami liecina, ka slimniecei izsīkst spēki un viņa ar katru dienu vairāk novājē. Tie�i tajā brīdī, kad es stās�tīju par �īm slimības pazīmēm, misters Dousons iznāca no guļamistaba ■>.

������ Labrīt, ser, � viņa gai�ība grāfs uzrunāja ārstu, kā vienmēr saglabādams savas ārkārtīgi smalkās manieres un aristokrātisko rakstura nelokāmību, kurai neviens ne�kad nespēja pretoties. � Baidos, ka jūs �odien neesat konstatējis nekādu uzlabo�anos.

����� Glu�i otrādi. Es konstatēju, ka slimniece jūtas ievē�rojami labāk, � misters Dousons atbildēja.

����� Vai jūs joprojām ārstējat �o drudzi ar tādu pa�u metodi kā sākumā? � grāfs turpināja jautāt.

����� Es joprojām esmu uzticīgs tai ārstē�anas metodei, kuras lietderību pierādījusi mana ārsta prakse, � mis�ters Dousons sacīja.

����� Atļaujiet man uzdot jums jautājumu, kas attiecas uz tādu ārkārtīgi svarīgu tematu kā ārsta prakse, � grāfs iebilda. � Es vairs neuzdro�inos jums piedāvāt pa�domu � es tikai uzdro�inos kaut ko pavaicāt. Jūs, ser, dzīvojat zināmā attālumā no tādiem gigantiskiem zināt�niskās darbības centriem, kādi ir Londona un Parīze. Vai esat dzirdējis, ka drud�a posto�ās sekas gudri un sekmīgi ārstē, spēcinot novārgu�os pacientus ar brendiju, vīnu, o�amo spirtu un hinīnu? Vai ziņa par di�āko medicīnas speciālistu jauno ķecerību kādreiz ir sasniegusi jūsu ausis?

������ Ja man �ādu jautājumu uzdotu profesionāls ārsts, es atbildētu viņam ar vislielāko prieku, � misters Dou�sons sacīja, atvērdams durvis, lai dotos projām. � Jūs neesat profesionāls ārsts, un jums es atsakos atbildēt.

Saņēmis tik nepiedodami asā un rupjā veidā pļauku pa vienu ausi, grāfs kā īsts kristietis pagrieza otru un pa�visam maigā balsī sacīja:

������ Ar labu rītu, mister Douson.

Ja manam miru�ajam mīļajam vīram būtu bijusi izde�vība pazīt viņa gai�ību grāfu, cik augstu gan viņi tad viens otru vērtētu!

Viņas labdzimtība grāfiene atgriezās ar pēdējo vakara vilcienu un atveda sev līdzi slimnieku kopēju no Lon�donas. Mani informēja, ka �īs sievietes uzvārds esot

Rūbella. Viņas izskats un kļūdainā angļu valoda lieci�nāja, ka viņa ir ārzemniece.

Es vienmēr esmu izturēju�sies pret ārzemniekiem ar cilvēcisku iecietību. Viņiem nav mūsu priek�rocību un nepieder mūsu labumi; vai rakums no viņiem ir audzi�nāti aklā padevībā katoli�cisma maldiem. Pats galve�nais likums un bauslis manā, tāpat kā mana dārgā vīra dzīvē (skatieties XXIX spre�diķi miru�ā humanitāro zi�nātņu maģistra reverenda Semjuela Mi�elsona sakār�totajā krājumā) vienmēr ir bijis �āds: �Nedari citiem to, ko tu negribētu, lai citi dara tev.� Ievērojot visu iepriek� minēto, es negri�bētu teikt, ka misis Rūbella būtu satriekusi mani tāpēc,

ka bija vāja, stiegraina, apmēram piecdesmit gadus veca sieviete ar blēdīgu izskatu, tum�i brūnu sejas krāsu kā kreolietēm un gai�i pelēkām, vērīgām acīm. To pa�u iemeslu dēļ, uz kuriem esmu jau atsaukusies, es ne�gribētu pieminēt arī, ka viņas melnais zīda tērps bija �ūts no nevajadzīgi dārgas drānas un izraibināts ar �īs sievietes vecumam un stāvoklim galīgi nepiemērotiem kruzuļiem. Man ļoti nepatiktu, ja tāpat lunātu par mani, tāpēc mans pienākums ir neteikt to arī par misis Rūbellu. Es tikai gribu vēl piebilst da�us vārdus par viņas manie�rēm, un te nu jāsaka: ja arī viņa varbūt nebija pārspīlēti noslēgta, tad tomēr ārkārtīgi klusa un atturīga; viņa bie�i vien �audīja acis un runāja ļoti maz, kam par iemeslu varēja būt tiklab viņas kautrīgums, kā arī tas, ka viņa īsti neapzinājās, kāds ir viņas stāvoklis Blekvo�terparkā; turklāt viņa atteicās no vakariņām (�ajā gadī�jumā viņas izturē�anās varbūt bija ļoti dīvaina, ta�u ne�kādā ziņā ne aizdomīga), kaut gan es laipni uzaicināju viņu iebaudīt maltīti manā istabā.

Pēc grāfa īpa�a ierosinājuma (tas bija tik raksturīgi, ka viņa gai�ība savas labsirdības dēļ vienmēr visiem piedeva) bija norunāts, ka misis Rūbella sāks pildīt savus pienākumus tikai pēc tam, kad misters Dousons nāka�majā rītā būs iepazinies ar viņu un atzinis, ka viņa ir piemērota slimnieku kopējas darbam. Tajā naktī es pa�liku nomodā pie slimnieces gultas. Lēdija Glaida likās Joti neapmierināta, ka jaunajai kopējai tiks uzticēta mis Helkūmas aprūpē�ana. Mani Joti pārsteidza tas, ka tik izglītota un smalka lēdija var būt tik neiecietīga pret ārzemnieci. Es uzdro�inājos pateikt savas domas:

� Milēdija, mums visiem derētu atcerēties, ka neva�jag pārsteigties spriedumos par mums pakļautajiem ze�mākas kārtas ļaudīm � it īpa�i, ja tie ir sve�zemnieki.

Likās, ka lēdija Glaida nepievēr� �iem vārdiem nekādu uzmanību. Viņa tikai nopūtās un noskūpstīja roku, kuru mis Helkūma bija nolikusi uz segas. Es domāju, nebija visai saprātīgi tā izturēties pret slimnieci, kuru nekādā ziņā nedrīkstēja uztraukt. Es tomēr uzdro�inos apgalvot, ka nabaga lēdija Glaida diem�ēl neko, absolūti neko ne�zināja par slimnieku kop�anu.

Nākamajā rītā misis Rūbellu lūdza ieiet priek�istabā, lai ārsts, dodamies cauri uz guļamistabu, varētu novērtēt jauno slimnieku kopēju un pieņemt attiecīgu lēmumu.

Es atstāju lēdiju Glaidu vienu kopā ar mis Helkūmu, kas tajā brīdī snauduļoja, un pievienojos misis Rūbellai, lai viņa nejustos vientuja un nenervozētu �ajā mājā, kurā viņas stāvoklis vēl bija visai nenoteikts. Ta�u misis Rūbella, �ķiet, uz visu to raudzījās pavisam citādi. Viņa likās glu�i apmierināta, it kā jau iepriek� paredzētu, ka misters Dousons novērtēs viņu atzinīgi; viņa sēdēja, mie�rīgi raudzīdamās ārā pa logu, un acīmredzot priecājās par jauko lauku ainavu. Da�am labam varētu ienākt prātā, ka �āda uzvedība liecina par nekaunīgu pa�pār�liecinātību. Man pret viņu, es uzdro�inos apgalvot, ne�bija nekādu aizspriedumu, tāpēc domāju, ka �ī izturē�a�nās parāda vienīgi, cik ārkārtīgi stiprs ir viņas gribas spēks.

Ārsts neuzkāpa vis aug�ā pie mums, bet izteica vēlē��anos, lai es noeju lejā pie viņa. Man tas �ķita visai dī�vaini, bet misis Rūbella nemaz nelikās pārsteigta. Kad es devos prom, viņa joprojām sēdēja, mierīgi raudzīda�mās pa logu un klusībā priecādamās par jauko lauku ainavu.

Misters Dousons viens pats gaidīja mani ēdamistabā.

������ Runa būs par jauno slimnieku kopēju, misis Mi�el�sone, � ārsts sacīja.

������ Jā, ser?

������� Esmu uzzinājis, ka viņu no Londonas uz �ejieni at�vedusi tā vecā, resnā ārzemnieka sieva, kur� pastāvīgi jaucas manās darī�anās. Misis Mi�elsone, �is vecais, res�nais ārzemnieks ir pū�ļotājs.

Tā bija rupjība. Dabiski, ka tas izraisīja manī sa�u�tumu.

������ Vai jūs apzināties, ser, � es teicu, � ka sakāt to par aristokrātu?

������� Nieki! Ir zināmi arī citi titulēti pū�ļotāji. Tie visi ir grāfi, lai velns viņus parauj!

������� Ja grāfs nepiederētu pie tik senas un slavenas aris�tokrātu dzimtas, ser, � es nerunāju, protams, par angļu aristokrātiem � diezin vai sers Persivals būtu viņa draugs.

������� Negribu strīdēties ar jums, misis Mi�elsone, uzska�tiet viņu, par ko vien vēlaties, bet tagad atgriezīsimies pie jautājuma par slimnieku kopēju. Man ir iebildumi pret viņu.

������ Bet jūs ta�u viņu nemaz neesat redzējis, ser.

������� Jā, kaut arī nemaz neesmu viņu redzējis. Iespējams, ka viņa ir labākā slimnieku kopēja pasaulē, ta�u es ne�esmu viņu ieteicis. Es izteicu savus apsvērumus seram Persivalam, jo viņ� ir �īs mājas saimnieks. Viņ� mani ne�atbalsta. Viņ� saka, ka kopēja, kas būtu sameklēta pēc mana ieteikuma, arī būtu sve�iniece no Londonas un, ja jau viņa sievas krustmāte ir papūlējusies pati atvest no Londonas slimnieku kopēju, tad, pēc viņa domām, tomēr vajagot �o sievieti izmēģināt. Jāatzīst, ka viņam ir sava taisnība, tāpēc es nevaru būt tik nepieklājīgs un pateikt �nē�. Ta�u esmu izvirzījis noteikumu, ka viņai būs ne�kavējoties jāatstāj �ī māja, ja man radīsies iemesls �ēlo�ties par viņu. Man kā ārstējo�ajam ārstam ir tiesības iz�virzīt tamlīdzīgu noteikumu, un sers Persivals bija ar mani vienis prātis. Tātad, misis Mi�elsone, es zinu, ka varu uz jums paļauties, un es gribētu, lai jūs turpmāka�jās dienās nenovērstu ne acu no kopējas un raudzītos, lai viņa nedotu mis Helkūmai nekādas citas zāles kā vienīgi manējās. Jūsu di�ciltīgajam ārzemniekam pirksti deg aiz vēlē�anās izmēģināt pie manas pacientes savus brīnumlīdzekļus (ieskaitot mesmerismu*), un kopēja, kuru uz �ejieni atvedusi viņa sieva, iespējams, gatavojas vi�ņam palīdzēt. Vai sapratāt?

Nu, labi, tad mēs varam iet aug�ā. Vai kopēja arī tur ir? Es gribētu pateikt viņai da�us vārdus, pirms viņa iet pie slimnieces.

Mēs sastapām misis Rūbellu joprojām sē�ot pie loga. Kad stādīju viņu priek�ā misteram Dousonam, likās, ka viņu nemaz nemulsina nedz ārsta pēto�ais skatiens, nedz ārsta jautājumi, kas atgādināja nopratinā�anu. Misis Rūbella atbildēja viņam savā lauzītajā angļu valodā, un, kaut arī viņ� ļoti centās iedzīt viņu strupceļā, nebija neviena jautājuma, kuru kopēja nezinātu, it sevi�ķi attie�cībā uz viņas pienākumiem. Tas neap�aubāmi liecināja, kā jau minēju iepriek�, par stipru gribas spēku, nevis par nekaunīgu pa�pārliecinātību.

Mēs visi trīs iegājām guļamistabā.

Misis % Rūbella ļoti vērīgi palūkojās uz slimnieci, dziļi paklanīj'ās lēdijai Glaidai, nolika pāris priek�metus, kas atradās istabā, savās vietās un klusi apsēdās stūrī, gai�dīdama, kad viņa būs kādam vajadzīga. Lēdija Glaida izskatījās nepatīkami pārsteigta un sapīkusi par jaunās kopējas iera�anos. Baidīdamies uzmodināt joprojām snau�do�o mis Helkūmu, neviens neteica ne vārda, izņemot ārstu, kas pusbalsī apvaicājās, kā slimniece aizvadījusi iepriek�ējo nakti Es klusām atbildēju: �Kā parasti,� �� un ārsts tūlīt izgāja ārā no istabas. Lēdija Glaida sekoja viņam, dro�i vien tāpēc, lai aprunātos par misis Rūbellu. Kas attiecas uz mani, tad es tūlīt sapratu, ka �ai klusajai ārzemniecei atļaus strādāt par slimnieku kopēju. Misis Rūbella bija ļoti apķērīga un, bez �aubām, prata �o darbu. Atklāti sakot, diezin vai es būtu veikusi slimnieka kopējas pienākumus labāk par viņu.

Atcerēdamās mistera Dousona brīdinājumu, es turp�mākās trīs �etras dienas cītīgi sekoju gandrīz katram misis Rūbellas solim Vairākkārt klusi un negaidīti iegāju guļamistabā, ta�u nekad nemanīju, ka viņa darītu kaut

' Mesmerisms � metode ārstē�anai ar hipnozi, kuru lietojis vācu ārsts Mesmers (1734�1815), kļūdainās �dzīvnieku magnētisma� teorijas autors.

ko aizdomīgu. Ari lēdija Glaida, kas novēroja viņu tikpat uzmanīgi, neko neatklāja. Ne reizi nemanīju, ka būtu apmainīta kāda zāļu pudele, tāpat ne reizi neredzēju, ka misis Rūbella bilstu kādu vārdu grāfam vai arī grāfs vi�ņai. Misis Rūbella kopa mis Helkūmu nevainojami rūpīgi un prasmīgi. Nabaga lēdija lāgiem pilnīgi zaudēja spēkus un iegrima tādā kā pusnemaņā, bet brī�iem, kad uzlies�moja drudzis, viņu da�kārt vairāk, da�kārt mazāk mo�cīja murgi. Misis Rūbella nekad netraucēja slimnieci, kad viņa gulēja, un nekad neizbiedēja, pēk�ņi parādoties pie viņas gultas, jo mis Helkūma ta�u nepazina jauno ko�pēju. Gods, kam gods pienākas (vienalga, vai tas būtu ārzemnieks vai anglis), tāpēc �oreiz, ja gribu būt objek�tīva, man jāslavē misis Rūbella. Viņa bija ārkārtīgi no�slēgta un neprasīja nekādus padomus citiem, kas kaut ko saprata no slimnieku aprūpē�anas, ta�u, neraugoties uz �iem trūkumiem, bija ļoti laba kopēja; tātad lēdijai Glai�dai un misteram Dousonam nebija ne mazākā iemesla �ēloties par viņu.

Nākamais svarīgais notikums mūsu mājā bija grāfa īslaicīga prombūtne � kaut kādu darī�anu dēļ viņ� de�vās uz Londonu. Viņ� aizbrauca no rīta, un (ja atmiņa mani neviļ) tie�i tad bija pagāju�as trīs dienas kop� misis Rūbellas iera�anās; �ķiroties viņ� manā klātbūtnē ļoti nopietni apspriedās ar lēdiju Glaidu par mis Helkūmas slimību.

������ Ja vēlaties, � viņ� sacīja, � jūs varat uzticēties misteram Dousonam vēl da�as dienas. Bet, ja �ajā laikā nav nomanāma nekāda pārmaiņa uz labo pusi, tad atsau�ciet no Londonas konsultantu, ar kuru �im tiep�am būs jārēķinās, vienalga, vai viņ� to grib vai negrib. Misters Dousons dro�i vien apvainosies, bet mis Helkūma ta�u jāglābj. Es to saku nopietni un, goda vārds, no visas sirds.

Viņa gai�ība runāja ārkārtīgi iejūtīgi un mierīgi. Bet lēdijas Glaidas nervi bija tā iedragāti, ka grāfa padoms viņu galīgi izbiedēja. Viņa drebēja pie visām miesām un ļāva grāfam aiziet, nepateiku�i ne vārda. Kad grāfs bija projām, viņa pagriezās pret mani un sacīja:

������ Ak vai, misis Mi�elsone, cik ļoti es baiļojos par savu māsu, un man nav neviena drauga, kam paprasīt padomu! Kā jūs domājat, � vai misters Dousons kļūdās?

Vēl �orīt viņ� man teica, ka neesot pamata nekādām ba�ām un neesot vajadzības sūtīt pēc cita ārsta.

���� Lai kā es respektētu misteru Dousonu, jūsu vietā, jūsu labdzimtība, � es atbildēju, � tomēr atcerētos grāfa padomu.

Lēdija Glaida pēk�ņi novērsās no manis, un �ajā viņas kustībā izpaudās tāda bezcerība, ka es to nekādi nespēju izskaidrot.

���� Viņa padomu! � lēdija Glaida tik tikko sadzirdami sacīja. � Lai dievs stāv mums klāt! Viņa padomu!

Mēs neredzējām grāfu Blekvoterparkā, cik atceros, ve�selu nedēļu.

Sers Persivals, likās, ļoti pārdzīvoja viņa gai�ības prombūtni un izskatījās, kā man �ķita, stipri nomākts sa�karā ar slimību un bēdām, kas piemeklēju�as viņa māju. Reizēm viņ� bija tik satraukts, ka es nevaru atturēties, to nepieminējusi; viņ� klīda pa visām istabām, un brī�iem viņu varēja redzēt klaiņojam apkārt pa parku. Viņ� vien�mēr ļoti norūpējies apvaicājās par mis Helkūmu un lēdiju Glaidu (par kuras vājo veselību grāfs acīmredzot bija patie�ām noba�ījies). Man �ķiet, viņa sirds bija krietni atmaigusi. Ja �ajā laikā viņa tuvumā būtu atradies kāds draugs no garīdznieku kārtas � �ādu draugu viņ� būtu atradis manā lieliskajā nelaiķa vīrā �, sera Persivala raksturs, visiem par prieku, krietni vien būtu izmainījies uz labo pusi. Tamlīdzīgos gadījumos ēs reti kad kļūdos; �o pieredzi esmu uzkrājusi savās laimīgajās laulības dzī�ves dienās, kad mani vēl vadīja vīra gudrais prāts.

Viņas labdzimtība grāfiene, kura tagad bija vienīgais cilvēks, kas ēdienreizēs sēdās ar seru pie kopēja galda, nepievērsa viņam, kā es ievēroju, nekādu uzmanību. Bet varbūt viņ� nepievērsa uzmanību viņai. Sve�s cilvēks gandrīz vai būtu nodomājis, ka tagad, kad abi atstāti divatā, viņi cen�as izvairīties viens no otra. Ta�u tā, pro�tams, nevarēja būt. Un tomēr grāfiene ēda pusdienas brokastu laikā, bet vakaros parasti uzkāpa aug�ā pie mums, lai gan misis Rūbella bija uzņēmusies visus kopē�jas pienākumus un grāfienei te vairs nebija ko darīt. Sers Persivals pusdienoja viens, un Viljams (viens no sulaiņiem), man dzirdot, izteicās, ka viņa gai�ība tagad ēdot divreiz mazāk un dzerot divreiz vairāk nekā agrāk.

Es �ādiem nekaunīgiem sulaiņu izlēcieniem nepievēr�u uzmanību. Es sulaini tūlīt norāju un lūdzu jūs ievērot, ka es viņu nosodu arī patlaban, rakstot �īs piezīmes.

Pēc tam, kā mums visiem �ķita, mis Helkūma da�as dienas jutās mazliet labāk. Tas atjaunoja mūsu uzticību misteram Dousonam. Viņ� likās Joti pārliecināts par sa�vas diagnozes pareizību, un, kad lēdija Glaida aprunājās ar viņu par mis Helkūmas slimību, viņ� apgalvoja, ka, tiklīdz viņam rastos kaut mazākās �aubas, viņ� pats ne�kavējoties ieteiktu sūtīt pēc otra ārsta.

Vienīgi grāfieni �ie vārdi nemaz nenomierināja. Viņa man sacīja, ka joprojām esot noba�ījusies par mis Hel�kūmas veselību, neticot mistera Dousona ārstniecības metodēm un ar nepacietību gaidot atpakaļ savu vīru, lai dzirdētu viņa domas. Grāfs atgriezī�oties, kā viņ� rakstot savās vēstulēs, pēc trim dienām. Viņa gai�ības prombūt�nes laikā grāfs un grāfiene regulāri rakstīja viens otram katru dienu. �ajā ziņā viņi, tāpat kā jebkurā citā gadī�jumā, bija īsts paraugs, kādiem jābūt precētiem cilvē�kiem.

Tre�ās dienas vakarā es mis Helkūmas slimības gaitā pamanīju kādu pārmaiņu, kas mani loti satrauca. Arī misis Rūbella to ievēroja. Lēdijai Glaidai, kas tajā laikā aiz pilnīga spēku izsīkuma bija atlaidusies dzīvojamā istabā uz dīvāna un aizmigusi, mēs neko neteicām, jo ne�uzdro�inājāmies viņu modināt.

Misters Dousons ieradās savā kārtējā vakara vizītē vēlāk nekā parasti. Es redzēju, kā pārmainās viņa sejas izteiksme, tiklīdz viņ� bija paskatījies uz savu pacienti. Kaut arī ārsts pūlējās to noslēpt no citu acīm, varēja no�manīt, cik viņ� samulsis un satraukts. Vienu no sulaiņiem tūlīt aizsūtīja uz mistera Dousona dzīvokli pēc ārsta per�sonīgās aptieciņas, slimnieces istabu dezinficēja, un pēc ārsta pieprasījuma viņam sagatavoja gultu.

������ Vai tad �is drudzis ir kļuvis infekciozs? � es viņam �ukstus pavaicāju.

������ Jā, es baidos, ka tas ir noticis, � viņ� atbildēja, � bet par to mēs varēsim pilnīgi pārliecināties tikai rīt no rīta.

Pēc mistera Dousona norādījuma, mēs lēdijai Glaidai neteicām, ka mis Helkūmai kļuvis sliktāk. Tā kā lēdijai bija ļoti vāja veselība, tad ārsts kategoriski aizliedza vi�ņai tajā naktī ienākt pie mums mis Helkūmas guļamistabā.

Viņa mēģināja pretoties � sekoja ļoti nepatīkama vārdu pārmaiņa �, ta�u misters Dousons pastāvēja uz savām ārsta tiesībām un guva virsroku.

Nākamajā dienā pulksten vienpadsmitos no rīta vienu no sulaiņiem nosūtīja uz Londonu ar vēstuli kādam pil�sētas ārstam; viņam tika piekodināts atvest �o ārstu, ja vien iespējams, ar nākamo vilcienu. Pusstundu pēc tam, kad sulainis bija aizbraucis, Blekvoterparkā atgriezās grāfs.

Grāfiene pati uz savu atbildību nekavējoties ieveda viņu guļamistabā apraudzīt slimnieci. Sajā viņas rīcībā es nesaskatīju neko nepiedienīgu. Viņa gai�ība bija precēts vīrietis un pietiekami vecs, lai varētu būt mis Helkūmas tēvs, turklāt viņ� vājinieci izmeklēja viņas tuvinieces � lēdijas Glaidas radinieces klātbūtnē. Misters Dousons to�mēr protestēja pret viņa atra�anos �ajā istabā, ta�u, at�klāti sakot, bija pārāk satraukts, lai �oreiz nopietni pre�totos.

Nabaga cietēja nevienu no klāteso�ajiem nepazina. Tā vien �ķita, ka viņa savos draugos saskata ienaidniekus. Kad grāfs tuvojās slimnieces gultai, viņas acīs, kas pirms tam visu laiku bija �audīju�ās apkārt pa istabu un tagad nekustīgi vērās viņa sejā, varēja saskatīt tādas �ausmas, ka es nespē�u to aizmirst līdz sava mū�a pēdējai stundai. Grāfs apsēdās viņai līdzās, pataustīja slimnieces pulsu un deniņus, ļoti uzmanīgi palūkojās uz viņu un pēc tam pagriezās pret ārstu tik sa�utis un ar tādu nicinājumu, ka misters Dousons nespēja izteikt vairs ne vārda un, kļuvis glu�i bāls aiz dusmām un satraukuma, uz brīdi sastinga bez valodas.

Tad viņa gai�ība uzrunāja mani.

������ Kad sākās pasliktinā�anās? � viņ� pra�ņāja.

Es pateicu, cikos.

������ Vai lēdija Glaida �odien ir bijusi �ajā istabā?

Es atbildēj u, ka nav bijusi, Ieprieksejā vakarā ārsts bija kategoriski aizliedzis viņai ienākt slimnieces istabā, un �o norādījumu viņ� bija atkārtojis arī no rīta.

����� Vai jums un misis Rūbellai kāds teica, cik bīstama ir �ī slimība? � grāfs uzdeva nākamo jautājumu.

Es atbildēju, ka mēs zinājām par slimības infekciozo raksturu. Grāfs pārtrauca mani, pirms es paspēju vēl kaut ko piebilst.

������ Tas ir tīfs, � viņ� sacīja.

Kamēr turpinājās �ie jautājumi un atbildes, misters Dousons paspēja atgūties un tagad vērsās pie grāfa tik�pat skarbi kā arvien.

������ Tas nav tīfs. � viņ� asi iebilda. � Es protestēju pret �o iejauk�anos, ser. Nevienam, izņemot mani, nav tiesības te uzdot jautājumus. Esmu izpildījis savu pie�nākumu, cik labi vien iespējams�

Grāfs ar rokas mājienu pārtrauca ārstu � viņ� neteica ne vārda, vienīgi norādīja uz gultu. Misters Dousons acīmredzot saprata, ka ar �o mājienu tiek ap�aubītas viņa spējas un zinā�anas, un kjuva vēl niknāks.

�. Es jau sacīju, ka esmu izpildījis savu pienākumu, � viņ� atkārtoja. � Esmu uzaicinājis no Londonas otru ārstu. Par slimības raksturu es konsultē�os vienīgi ar viņu. Vēlreiz pieprasu, lai jūs atstājat istabu.

������ Es ienācu �ajā istabā, vissvētāko humānisma jūtu vadīts, � grāfs teica. � Un, ja ārsts kavēsies, es �o pa�u jūtu vārdā ienāk�u te vēlreiz. Es jūs atkārtoti brīdinu, ka drudzis ir kļuvis tifozs, un esmu pārliecināts, ka �is bēdīgais pavērsiens ir jūsu nepareizās ārstē�anas sekas. Ja nabaga nelaimīgā lēdija nomirs, es apliecinā�u tiesā, ka viņas nāves cēlonis bija jūsu neprasme un ietiepība.

Pirms misters Dousons paguva atbildēt un pirms grāfs bija paspējis iziet ārā, atvērās dzīvojamās istabas durvis un uz sliek�ņa parādījās lēdija Glaida.

������ Man ir jāieiet �ajā istabā, un es to darī�u, � viņa sacīja neparasti apņēmīgi.

Grāfs nemēģināja lēdiju Glaidu atturēt, bet izgāja ārā pa durvīm, kas veda uz dzīvojamo istabu, un atbrīvoja viņai ceļu. Grāfs, kas vienmēr un visur zināja, kas jā�dara un kā jārīkojas, �oreiz, visiem par pārsteigumu, �ķiet, bija aizmirsis, cik tīfs ir lipīgs un ka tūlīt jāparū�pējas, lai lēdiju Glaidu pasargātu no saslim�anas.

Mani ļoti pārsteidza, ka misters Dousons �ajā brīdī ir daudz attapīgāks. Viņ� aizturēja lēdiju, pirms viņa bija paguvusi tuvoties slimnieces gultai.

������ Man ļoti �ēl, un es esmu patiesi apbēdināts, � viņ� sacīja, � bet �ī slimība var būt lipīga. Kamēr neesmu to vēl īsti noskaidrojis, es jūs lūdzu neuzturēties �ajā telpā.

Lēdija Glaida kādu brīdi pūlējās sakopot spēkus, tad pēk�ņi nolaida rokas un sabruka. Lēdija bija paģībusi. Mēs abas ar grāfiena izņēmām viņu no ārsta rokām un

aiznesām uz viņas istabu. Grāfs sekoja mums un palika gai�dām gaiteni, līdz es iznācu no lēdijas Glaidas istabas un pavēstīju, ka ar mūsu palīdzību lēdija atguvusi samaņu.

Es aizgāju pie ārsta un pateicu, ka lēdija Glaida vēlas nekavējoties runāt ar viņu. Misters Dousons centās tū�līt nomierināt viņas labdzimtību un apgalvoja viņai, ka ārstam no Londonas jāierodas pēc da�ām stundām. �īs stundas ritēja ļoti gausi. Sers Persivals un grāfs uzturē�jās apak�stāvā un laiku pa laikam sūtīja kādu aug�ā pie mums, lai uzzinātu, kā klājas lēdijai. Beidzot starp pulk�sten pieciem un se�iem ieradās otrs ārsts, un mums kā slogs novēlās no sirds.

�is ārsts bija jaunāks par misteru Dousonu, turklāt ļoti nopietns un enerģisks. Nevaru pateikt, ko viņ� domāja par iepriek�ējo ārstē�anu, bet man likās ļoti dīvaini, ka jaunais ārsts daudz vairāk jautā man un misis Rūbellai nekā savam kolēģim un arī, izmeklējot slimnieci, ne visai uzmanīgi klausās, ko stāsta misters Dousons. To visu ņemot vērā, es sāku domāt, ka grāfs jau pa�ā sākumā spriedis par mis Helkūmas slimību pareizi; tas apstipri�nājās, kad misters Dousons pēc nelielas vilcinā�anās uz�deva kolēģim pa�u galveno jautājumu, kura dēļ viņ� bija ataicināts no Londonas.

������ Kādas ir jūsu domas par �o drudzi? � viņ� vaicāja.

������ Tas ir tīfs, � Londonas ārsts atbildēja. � Tīfs, par to nav nekādu �aubu.

Klusā ārzemniece misis Rūbella sakrustoja savas smal�kās, brūni iedegu�ās rokas uz krūtīm, palūkojās uz mani un daudznozīmīgi pasmaidīja. Ja pats grāfs �ajā brīdī būtu atradies istabā un dzirdējis savas diagnozes apstip�rinājumu, viņ� dro�i vien nebūtu izskatījies vēl vairāk gandarīts.

Sniedzis mums da�us derīgus padomus attiecībā uz slimnieces kop�anu un apsolījies pēc piecām dienām atkal atbraukt, Londonas ārsts izgāja no istabas, lai divatā ap�spriestos ar misteru Dousonu. Par mis Helkūmas izredzēm izveseļoties viņ� savas domas neizpauda, tikai pateica, ka �ajā slimības stadijā nekas vēl nav zināms.

Aizritēja piecas satraukuma pilnas dienas.

Lai palīdzētu misis Rūbellai, mēs abas ar grāfieni Fosko pēc kārtas de�urējām pie slimnieces gultas; mis Helkū-

inas stāvoklis ar katru brīdi pasliktinājās, un bija nepie�cie�ama visrūpīgākā kop�ana. Mums tas patiesi bija bez�gala grūts laiks. Lēdija Glaida (kā izteicās misters Dou�sons, viņa izturēja vienīgi tāpēc, ka viņai spēkus deva nemitīgais sasprindzinājums, kuru radīja neziņa par mā�sas turpmāko likteni) glu�i negaidīti atguva spēkus un, man par lielu pārsteigumu, parādīja tādu rakstura stin�grību un apņēmību, kas nemaz nesaskanēja ar viņas ag�rāko izturē�anos. Viņa neatlaidīgi lūdza atjauju ieiet slimnieces istabā divas trīs reizes dienā, lai varētu palū�koties uz mis Helkūmu pati savām acīm, un, lai ārsts izpildītu viņas vēlē�anos, solījās neiet pārāk tuvu slim�nieces gultai. Misters Dousons �o atļauju deva ļoti ne�labprāt; man liekas, viņ� saprata, ka strīdēties ar lēdiju Glaidu būtu bezcerīgi. Viņa ieradās mis Helkūmas istabā katru dienu un pa�aizliedzīgi pildīja savu solījumu. Man bija ļoti sāpīgi (tad man vienmēr1 nāca prātā, kā es pati cietu sava vīra pēdējās slimības laikā), redzot viņas lie�lās bēdas, kurām par cēloni bija �ie apstākļi, un tāpēc lūdzu, lai man atļauj ilgāk vairs nekavēties pie lēdijas Glaidas cie�anu apraksta. Es ar daudz lielāku prieku gribētu atzīmēt, ka misters Dousons un grāfs tagad vairs neķildojās savā starpā. Viņa gai�ība ievāca visas ziņas par mis Helkūmas veselību ar citu cilvēku starpniecību un pastāvīgi uzturējās apak�ējā stāvā sera Persivala sabiedrībā.

Piektajā dienā atkal ieradās Londonas ārsts, kas �o�reiz mums deva nelielas cerības. Viņ� pateica, ka par slimības tālāko gaitu dro�i vien varēs spriest desmitajā dienā, kop� parādīju�ās tīfa pazīmes, un vienojās ar mums, ka viņa tre�ā vizīte būs tie�i tad. Viņa prombūtnes laikā viss norisinājās tāpat kā agrāk, vienīgi grāfs atkal devās uz Londonu; viņ� aizbrauca no rīta un atgriezās vēlu vakarā.

Desmitajā dienā �ēlīgajam liktenim labpatikās atbrīvot mūs no tālāka satraukuma un ba�ām. Londonas ārsts ne��aubīgi apgalvoja mums, ka mis Helkūmai vairs nedrau�dot briesmas. �Tagad viņa var iztikt bez ārsta, toties kādu laiku būs nepiecie�ama gādīga uzraudzība un_kop- �ana, bet tā, kā es redzu, viņai jau ir nodro�ināta.� Ārsta teikto es �eit atkārtoju vārds vārdā Tajā vakarā pārla�sīju sava vīra aizkustino�o sprediķi �Izārstē�anās no slimības� un izpratu to daudz labāk; tas man �oreiz sagadāja ari lielāku iepriecinājumu (es domāju � ga�rīgā ziņā) nekā jebkad agrāk.

Diem�ēl jāpiebilst, ka nabaga lēdiju Glaidu labās vēs�tis ietekmēja visai negatīvi. Viņa bija pārāk trausla, lai izturētu straujo pārmaiņu, un tā nu pēc pāris dienām viņa kļuva tik vārga un bezspēcīga, ka nespēja vairs iz�iet no savas istabas. Miers, klusums un svaigs gaiss � tās, pēc mistera Dousona domām, bija labākās zāles, kuras varēja ieteikt lēdijai Glaidai. Labi gan, ka viņas slimība nebija bīstama, jo tie�i nākamajā dienā pēc tam, kad lēdija bija spiesta palikt savā istabā, grāfs atkal no jauna saķildojās ar ārstu, un �oreiz strīds beidzās ar to, ka misters Dousons atstāja mūsu māju.

Es tajā brīdī nebiju klāt, ta�u, kā vēlāk nopratu, viņi bija sastrīdēju�ies par to, cik daudz jādod mis Helkūmai ēst, lai atjaunotu viņas izsīku�os spēkus. Tagad, kad viņa paciente bija glābta, misters Dousons vēl mazāk nekā agrāk vēlējās uzklausīt nespeciālista pamācības; grāfs savukārt (nesaprotu, kāpēc) pilnīgi zaudēja savaldī�anos, kuru viņ� tamlīdzīgos gadījumos vienmēr tik labi prata saglabāt, un visādi izzoboja ārstu par to, ka viņ� kļūdī�jies un nav pratis īstajā brīdī at�ķirt tīfu no drud�a. Beigu beigās misters Dousons griezās pie sera Persivala un piedraudēja (tagad viņ� varēja atstāt mis Helkūmu, jo visas briesmas jau bija garām), ka nespers vairs savu kāju pār Blekvoterparkas mui�as slieksni, ja grāfs tūlīt bez kādām ierunām nebeigs jaukties viņa darī�anās. Sera Persivala atbilde (kaut arī tā nebija pārāk nepieklā�jīga) tikai vēl vairāk pasliktināja stāvokli; ārkārtīgi pār�skaities par grāfa Fosko rīcību, misters Dousons devās projām un nākamajā rītā atsūtīja savu rēķinu.

Tagad mēs bijām paliku�i bez ārsta. Lai gan pēc cita mediķa īpa�as nepiecie�amības nebija, jo, kā izteicās Londonas ārsts, mis Helkūmai tagad bija vajadzīga vie�nīgi rūpīga kop�ana un pastāvīga uzraudzība, � es gan tomēr būtu ieteikusi uzaicināt vēl vienu ārstu, ja kāds man būtu lūdzis padomu; to pienāktos darīt kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts.

Acīmredzot sers Persivals domāja citādi. Viņ� sacīja, ka pietiks laika izsaukt kādu citu ārstu, ja mis Helkūmas stāvoklis atkal pasliktināsies. Ja mums �obrīd rastos ne�lielas grūtības, mēs varot lūgt padomu grāfam; kamēr mūsu slimniece vēl neesot īsti atspirgusi un viņas nervu sistēma pietiekami nostiprināta, neesot ieteicams viņu bez vajadzības traucēt, ievedot -viņas istabā sve�u cil�vēku. Sera Persivala apsvērumi, neap�aubāmi, bija ļoti saprātīgi, ta�u manī tie radīja nelielas ba�as. Turklāt man ne visai patika arī tas, ka mēs slēpjam no lēdijas Glaidas mistera Dousona aizie�anu. Es sapratu, ka patiesību var�būt nedrīkstēja stāstīt, jo viņa nebija tik stipra, lai spētu pārciest atkal jaunus uztraukumus. Tomēr tā bija un pa�lika maldinā�ana, un cilvēkam ar tādiem principiem kā man �āda rīcība �ķita visai nepiedienīga.

Tajā dienā glu�i negaidot norisinājās vēl kāds noti�kums, kas mani ļoti satrauca, un no �ī brī�a es sāku iz�just vēl lielāku nemieru.

Man pateica, lai es ieejot bibliotēkā, jo mani tur gai�dot sers Persivals. Kad es iegāju, grāfs, kas arī atradās �ajā telpā, tūlīt piecēlās un atstāja mūs vienus. Sers Per�sivals laipni lūdza mani apsēsties un pēc tam pavēstīja man lēmumu, kas mani ārkārtīgi pārsteidza:

������ Es gribu paziņot jums, misis Mi�elsone, kādu lē�mumu, kuru esmu pieņēmis jau agrāk un par kuru līdz �im neesmu runājis tikai tāpēc, ka mūsu māju bija pie�meklējusi slimība un lielas bēdas. Atklāti sakot, da�u iemeslu dēļ es gribu nekavējoties samazināt mūsu kalpo�tāju �tatus, protams, mājas uzraudzību tāpat kā agrāk atstājot jūsu ziņā. Tiklīdz lēdija Glaida un mis Helkūma būs pietiekami atspirgu�as, lai varētu doties ceļā, viņām abām būs nepiecie�ama pilnīga dzīves apstākļu pārmaiņa. Mani draugi grāfs Fosko un grāfiene dosies prom jau iepriek� un apmetīsies mājā, kas atrodas Londonas tu�vumā. Tā kā tagad esmu spiests, cik vien iespējams, ievērot taupību, tad esmu nolēmis turpmāk neuzņemt vairs nekādus ciemiņus. Nedomājiet, ka vainoju jūs, bet izdevumi �īs mājas uzturē�anai kļuvu�i pārāk lieli. īsi sakot, es pārdo�u zirgus un atlaidī�u visus kalpotājus. Kā jūs jau zināt, es no saviem nodomiem nekad neatkāpjos, tāpēc vēlos, lai rīt ap �ādu laiku māja būtu tīra no �ī liekē�u bara.

Es klausījos viņā, glu�i sastingusi no pārsteiguma.

������ Vai tas nozīmē, ser Persival, ka man jāatlai� visi kalpotāji, kas atrodas manā pārziņā, viņus par to, kā pa�rasts, mēnesi iepriek� nebrīdinot? � es vaicāju.

������ Jā, tā tas ir. Acīmredzot nepaies ne mēnesis, kad �ajā mājā nebūs vairs neviena no mums, un es nevēlos, lai kalpotāji vieni pa�i te Iaisķotos.

������ Bet kas gatavos ēdienus, kamēr jūs vēl atrodaties �eit, ser Persival?

������ Margarita Por�ere prot cept un vārīt � paturiet viņu. Kam gan vajadzīgs pavārs, ja neesmu nodomājis turpmāk rīkot banketus?

������ Bet kalpone, kuru jūs pieminējāt, ir visneattapīgākā no visiem mūsu kalpotājiem, ser Persival�

������ Dariet tā, kā es jums sacīju, varat arī pieņemt kādu sievieti no ciema, kura jums pa dienu palīdzēs apkopt māju. Esmu spiests nekavējoties samazināt savus ikne�dēļas izdevumus. Es uzaicināju jūs, nevis lai uzklausītu jūsu iebildumus, misis Mi�elsone, bet gan tādēļ, lai jūs palīdzētu taupīt manu naudu. Aizraidiet jau rīt pat visus �os laiskos kalpotājus, izņemot Por�eri. Viņa ir stipra kā zirgs, un mēs viņai arī liksim strādāt kā zirgam.

������ Atļaujiet jums atgādināt, ser Persival, � ja kalpo�tājiem rīt jāatstāj mūsu māja, tad viņiem jāsaņem mē�ne�alga kā kompensācija par to, ka viņi nav brīdināti mēnesi iepriek�.

������ Nu, lai viņiem tiek! Mēne�alga ta�u ir sīkums salī�dzinājumā ar iz�ķērdību un negausību, kas vērojama kalpotāju ēdamistabā.

Ar pēdējo piezīmi visriebīgākā veidā tika nomelnota mana prasme vadīt �īs mājas saimniecību. Es sevi pie�tiekami cienīju, tāpēc atļāvos aizstāvēties pret tik rupju apvainojumu. Nekavējoties iesniegt atlūgumu mani ka�vēja vienīgi kristietiskās rūpes, par mis Helkūmu un lē�diju Glaidu, kas �ajā laikā vēl bija tik nevarīgas, ka nokļūtu ļoti grūtā stāvoklī, ja es pēk�ņi aizietu. Es tūlīt piecēlos. Lai nepazemotu sevi, es nevēlējos vairs turpi�nāt �o sarunu.

������ Pēc �īs jūsu piezīmes, ser Persival, man vairs nav ko sacīt. Jūsu rīkojumi tiks izpildīti. � Pateikusi to, es ar vēsu cieņu paklanījos un izgāju no istabas.

Nakamajā dienā visi kalpotāji aizbrauca. Sers Persivals pats izmaksāja aprēķināto mēne�algu ku�ieriem un staļļa pui�iem un nosūtīja viņus kopā ar visiem zirgiem uz Londonu; stallī viņ� atstāja tikai vienu zirgu. No visiem kalpotājiem tagad mājās bijām paliku�i tikai es, Marga�

rita Por�ere un dārznieks, kas dzīvoja atsevi�ķā koted�ā un kuram uzdeva parūpēties par vienīgo zirgu.

Glu�i dabiski, ka tagad, kad mūsu māja bija neparasti tuk�a, kad mana saimniece vēl gulēja slima savā istabā, kad mis Helkūma vēl bija nevarīga kā mazs bērns un mis�ters Dousons pēc pēdējās ķildas pie mums vairs nenāca, mana dū�a bija galīgi saplakusi un man bija ļoti grūti saglabāt savu parasto nosvērtību. Mans dvēseles miers bija satricināts. Es vēlējos, kaut abas nabaga lēdijas drī�zāk izveseļotos, un vēlējos arī pati doties projām no Blekvoterparkas,

Nākamais notikums bija tik neparasts, ka dro�i vien būtu izra isīj is manī māņticīgu izbrīnu, j a vien mani nebūtu stiprināju�i noteikti principi, kas dod man spēku preto�ties jebkādam pagāniskam vājumam. Mana vēlē�anās aizbraukt no Blekvoterparkas, kurai par iemeslu bija ne�patīkamā sajūta, ka �ajā ģimenē kaut kas nav kārtībā, lai cik dīvaini tas būtu, patie�ām piepildījās, un es devos prom no �īs mājas. Patiesībā gan mana prombūtne bija visai neilga, ta�u nejau�ā sagadī�anās, manuprāt, bija pietiekami nozīmīga, lai par to pastāstītu.

Mana aizbrauk�ana notika �ādu apstākļu dēļ.

Pāris dienas pēc tam, kad visi kalpotāji bija atstāju�i mui�u, es atkal saņēmu uzaicinājumu ierasties pie sera Per�sivala. Kaut gan viņ� man nepelnīti bija pārmetis, ka ne�protu vadīt saimniecību, es tomēr ar prieku varu sacīt, ka spēju atmaksāt viņam ļaunu ar labu; es nekavējoties sekoju viņa aicinājumam un izturējos tikpat goddevīgi kā vienmēr. Cilvēkam nav viegli cīnīties ar savu grēcīgo dabu, un arī man bija krietni vien jāpiepūlas, lai nedo�mātu par �o apvainojumu. Bet, tā kā biju pieradusi nest upurus, tad arī �oreiz izpildīju savu tikumisko pienā�kumu.

Seru Persivalu es atkal sastapu grāfa Fosko sabiedrībā. Ta�u tagad viņa gai�ība neatstāja mūs vienus līdz pa�ām sarunas beigām un atbalstīja sera Persivala viedokli.

Viņi bija nolēmu�i atgādināt man, cik ļoti mis Helkū- mai un lēdijai Glaidai nepiecie�ama dzīves vietas maiņa,

jo tas, kā mēs visi cerējām, varētu sekmēt viņu drīzāku atveseļo�anos. Sers Persivals paziņoja, ka abas lēdijas acīmredzot pavadī�ot rudeni Limrid�as mui�ā, kas atrodas Kamberlendas grāfistē (tur viņas esot ielūdzis eskvairs Frederiks Fērlijs). Pēc sera domām, kurām piekrita arī grāfs Fosko (no �ī brī�a grāfs turpināja sarunu ar mani viens pats), ļoti par labu nāktu tas, ja lēdijas pirms brauk�anas uz turieni kādu laiciņu padzīvotu Torkijas klimatā. Tāpēc bija radusies vajadzība noīrēt �ajā vietā mēbelētas istabas un sagādāt visas ērtības, kas mis Hel�kūmai un lēdijai Glaidai ir nepiecie�amas; ta�u visgrū�tāk bija atrast pieredzēju�u cilvēku, kas prastu sameklēt �ādu mājokli. �ajā kritiskajā brīdī grāfs sera Persivala vārdā vēlējās uzzināt, vai es būtu ar mieru abu lēdiju labā doties uz Torkiju.

Man �ķiet, ka nav tāda cilvēka, kas, nonācis līdzīgā situācijā, spētu atrast ieganstu, lai noraidītu �ādu priek��likumu.

Es varēju tikai uzdrīkstēties norādīt uz lielajām neēr�tībām, kas rastos Blekvoterparkā, ja es aizbrauktu tagad, kad pēc ārkārtējā rīkojuma mājās vairs nav kalpotāju, izņemot Margaritu Por�eri. Ta�u sers Persivals un viņa gai�ība grāfs apgalvoja, ka viņi abi labprāt samierinā�o�ties ar �īm neērtībām, ja vien ar to varētu sagādāt kādu labumu abām slimniecēm. Pēc tam es, respektējot viņu nodomus, ierosināju aizrakstīt kādam aģentam Torkijā, ta�u mans ierosinājums netika atbalstīts un man aizrā�dīja, cik neapdomīgi būtu noīrēt mēbelētas istabas, pirms tās nav apskatītas. Man paskaidroja arī, ka lēdijas Glai�das veselības stāvoklis vēl neatļaujot grāfienei (kas citos apstākļos pati būtu devusies uz Devon�īru) atstāt savu brāļameitu vienu, bet seram Persivalam un grāfam esot neatliekamas darī�anas, kas tos spie�ot palikt Blekvoter�parkā. Vārdu sakot, man skaidri un gai�i tika pateikts, ka nevienam citam �o uzdevumu vairs neuzticēs, ja es atteik�os. �ādā situācijā es varēju vienīgi paziņot seram Persivalam, ka mans pienākums ir kalpot mis Helkūmai un lēdijai Glaidai.

Tūlīt pēc tam mēs norunājām, ka es do�os ceļā nāka�majā rītā, pavadī�u Torkijā pāris dienas, lai apskatītu visas piemērotākās mājas, un atgriezī�os ar atbildi, cik ātri vien iespējams. Viņa gai�ība grāfs iedeva man pa�pīra lapiņu, uz kuras bija sīki norādījumi, kādam jābūt dzīvoklim, kuru es drīkstu noīrēt, bet sers Persivals pie�rakstīja klāt noteiktu summu, kuru man bija atļauts pie�dāvāt.

Izlasījusi �o instrukciju, es nodomāju, ka tādu mājokli, kāds tajā bija aprakstīts, man neizdotos sameklēt ne�vienā Anglijas kūrortā; pat tādā gadījumā, ja man rastos iespēja �ādu māju atrast, neviens nebūtu ar mieru izīrēt to ar tādiem noteikumiem, kādus man bija atļauts pie�dāvāt. Es abiem d�entlmeņiem norādīju uz �im grūtī�bām, bet sers Persivals (�oreiz man atbildēja viņ�) nepie�krita maniem iebildumiem. Sapratu, ka man nepieklājas ar viņiem strīdēties. Es vairāk neko neteicu, ta�u biju cie�i pārliecināta, ka uzdevums, kura dēļ man jādodas uz Torkiju, ii sevi�ķi grūts un neizpildāms.

Pirms aizbrauk�anas es gribēju pati savām acīm pār�liecināties, vai mis Helkūmai tie�ām klājas labāk.

Man viņa �ķita ļoti drūma un satraukta, un mani sāka mākt ba�as par to, ka viņas gars vēl nav atspirdzis, lai gan viņa pati atveseļojas. Ta�u viņa neap�aubāmi atguva spēkus daudz ātrāk, nekā es biju uzdro�inājusies cerēt; viņa jau bija spējīga sūtīt sirsnīgus sveicienus lēdijai Glaidai, turklāt viņa vēl pavēstīja, ka drīz būs pilnīgi izveseļojusies, un lūdza lēdiju necelties pārāk ātri no gultas. Es atstāju viņu misis Rūbellas uzraudzībā, kura bija pratusi saglabāt tādu mieru un neatkarību, ar kādu neviens cits mūsu mājā vairs nevarēja lepoties. Kad es pirms �ķir�anās pieklauvēju pie lēdijas Glaidas durvīm, grāfiene, kas tajā brīdī atradās viņas istabā un aprūpēja viņu, uz sliek�ņa man pateica, ka lēdija vēl esot ļoti vārga un atrodoties garīgas depresijas stāvoklī. Kad es pasta karietē braucu garām, redzēju seru Persivalu un grāfu pastaigājamies pa ceļu netālu no vārtu sarga māji�ņas. Es sveicinot palocīju galvu un devos projām no mā�jas, kuru bija atstāju�i visi kalpotāji, izņemot Margaritu Por�eri.

Ikvienam vajadzētu saprast, ko es pārdzīvoju tajā laikā, kad visi notikumi �ķita tik neparasti, gandrīz vai aizdomīgi. Atļaujiet tomēr atkārtot vēlreiz, ka man kā sievietei, kuras liktenis bija atkarīgs no citu �ēlastības, nebija nekādu iespēju rīkoties savādāk, kā es to darīju.

Mans brauciens uz Torkiju beidzās tie�i tā, kā jau biju paredzējusi. Tāds miteklis, kādu man bija uzdots noīrēt, �ajā kūrortā nebija atrodams, bet, ja es arī spētu samek�lēt kaut ko tamlīdzīgu, tad summa, kuru bija atļauts pie�solīt, būtu �im nolūkam pārāk niecīga. Tāpēc es atgrie�zos Blekvoterparkā un ziņoju seram Persivalam, kas mani sagaidīja pie mājas durvīm, ka mans brauciens nav devis nekādus rezultātus. Ta�u likās, ka viņu daudz vai�rāk nodarbina kāds cits jautājums un ka viņ� nemaz ne�uztraucas par manu neveiksmi; jau pēc viņa pirmajiem vārdiem sapratu, ka pat �ajā īsajā manas prombūtnes laikā mājā atkal notiku�as lielas pārmaiņas.

Grāfs un grāfiene Fosko bija pārcēlu�ies no Blekvoter�parkas uz savu jauno dzīves vietu Sentd�onsvudā.

Man nepaskaidroja, kāpēc viņi tik pēk�ņi aizbrauku�i, pateica vienīgi, ka grāfs atvadoties licis nodot man vis�sirsnīgākos sveicienus. Kad. es uzdro�inājos pajautāt se�ram Persivalam, kas tad patlaban, kop� grāfiene ir aiz�braukusi, aprūpē lēdiju Glaidu, viņ� atbildēja, ka to da�rot Margarita Por�ere, un vēl piebilda, ka ciemā esot sameklēta kāda sieviete, kas ierodoties apkopt apak��stāvu.

Sī atbilde mani galīgi satrieca: tas, ka uzticamas kopē�jas vietā par lēdiju Glaidu tagad atjauts rūpēties pavi�sam nepieredzēju�ai istabenei, taģu bija nedzirdēta bez�jēdzība. Es steidzos, lai ātrāk nokļūtu lēdijas guļamistabā, un sastapu Margaritu aug�ējā kāpņu laukumiņā. Viņas pakalpojumi neesot biju�i vajadzīgi (par to es nemaz ne��aubos), jo kundze �orīt atlabusi tiktāl, ka varējusi piecel�ties no gultas. Pēc tam es vaicāju, kā klājas mis Helkūmai, ta�u Margarita atbildēja tik izvairīgi un strupi, ka es tā arī neko neuzzināju. Lai nebūtu jāsaņem pavisam bezkau�nīga atbilde, es jautājumu neatkārtoju. Nospriedu, ka pa�reizējā situācijā man katrā ziņā pieklātos tūlīt aprau�dzīt lēdiju Glaidu, tāpēc iegāju viņas istabā.

Es manīju, ka pēdējās dienās lēdijas veselība neap�au�bāmi uzlabojusies. Kaut gan viņa vēl bija ļoti vārga un nervoza, tomēr varēja jau piecelties no gultas bez citu palīdzības un lēnām pastaigāties pa istabu, turklāt �ī piepūle radīja tikai nelielu nogurumu. No rīta lēdija Glaida bijusi nedaudz noba�ījusies par mis Helkūmu, jo nav saņēmusi par viņu nekādas ziņas. Man �ķita, misis Rūbella nebija pietiekami rūpējusies par lēdiju Glaidu, tāpēc domāju, ka viņai vajadzētu izteikt pārmetumus, ta�u es neko nesacīju un palīdzēju lēdijai apģērbties,

Kad viņa bija gatava, mēs abas kopā izgājām no guļam�istabas, lai dotos apraudzīt mis Helkūmu.

Gaitenī mūs apturēja sers Persivals. Likās, ka viņ� mūs gaidījis tur ar nodomu.

���� Uz kurieni jūs dodaties? � viņ� vaicāja lēdijai Glaidai.

���� Uz Marionas istabu, � viņa atbildēja.

���� Lai aiztaupītu jums vil�anos, � sers Persivals sa�cīja, � varu paziņot, ka jūs viņu tur nesastapsiet.

���� Nesastapsim?

���� Jā. Mis Helkūma aizbrauca vakar no rīta reizē ar Fosko un viņa sievu.

Lēdija Glaida nebija vēl pietiekami vesela, lai, neiz�rādot nekādu pārsteigumu, mierīgi uzklausītu �o negai�dīto jaunumu. Viņa kjuva bāla kā audekls, atslīga pret sienu un lūkojās savā vīrā baiju pilnām acīm.

Arī es biju tik pārsteigta, ka nemaz nezināju, ko teikt. Uzdro�inājos tomēr pajautāt seram Persivalam, vai tas nozīmē, ka mis Helkūma tie�ām aizbraukusi no Blekvo�terparkas.

���� Jā, tas patie�ām tā ir.

���� Tādā stāvoklī, ser Persival! Un ne vārda nepatei�ku�i lēdijai Glaidai!

Pirms viņ� atbildēja, lēdija Glaida bija atkal atguvu�sies un sāka runāt. "

���� Tas nevar būt! � viņa, paspērusi pāris soļus uz priek�u, iekliedzās skaļā, �ausmu pilnā balsī. � Kur tad bija ārsts? Kur atradās misters Dousons tajā brīdī, kad Mariona brauca projām?

���� Mistera Dousona pakalpojumi mums vairs nebija vajadzīgi, un viņ� �eit nebija, � sers Persivals sacīja. � Viņ� aizgāja no mums pats pēc savas vēlē�anās, un tas neap�aubāmi liecina, ka Mariona bija pietiekami stipra, lai dotos ceļā. Kāpēc jūs tā skatāties uz mani? Ja jūs man neticat, varat pārliecināties pati. Ielūkojieties viņas istabā un pārbaudiet arī visas pārējās telpas, ja jums patīk.

Lēdija Glaida darīja, kā sers Persivals bija teicis, un es viņai sekoju. Mis Helkūmas istabā atradās vienīgi Margarita Por�ere, kas patlaban to uzkopa. Tuk�as bija ari pārējās istabas un palīgtelpas, kurās mēs pēc tam ielū�kojāmies. Sers Persivals joprojām stāvēja gaitenī un gaidīja mūs. Kad bijām pārbaudīju�as pēdējo istabu, lē�dija Glaida man �ukstēja: �Tikai neaizejiet, misis Mi�el�sone! Dieva dēļ, nepametiet mani!� Pirms es paguvu kaut ko atbildēt, viņa jau atkal atradās gaitenī un saru�nājās ar vīru.

���� Ko tas nozīmē, ser Persival? Es prasu, es no visas sirds lūdzu jūs, pasakiet man, � ko tas nozīmē?

���� Tas nozīmē, � viņ� atbildēja, � ka mis Helkūma vakar no rīta jutās pietiekami labi, lai varētu piecelties no gultas un apģērbties; tā kā Fosko laulātais pāris brauca uz Londonu, tad viņa lūdza atļaut viņai izmantot �o izdevību un doties ceļā kopā ar viņiem

���� Uz Londonu!

���� Jā, pa ceļam uz Limrid�u.

Lēdija Glaida pievērsās man.

���� Jūs pēdējā no mums abām redzējāt mis Helkūmu, �� viņa teica. � Sakiet man atklāti, misis Mi�elsone, �i vai arī jūs domājat, ka viņa jau bija tik vesela, lai va�rētu doties �ādā ceļojumā?

���� Pēc manām domām � nē, jūsu labdzimtība.

Arī sers Persivals tūlīt strauji pievērsās man.

���� Vai tad jūs, � viņ� sacīja, � pirms savas aizbrauk��anas neteicāt kopējai, ka mis Helkūma tagad izskatās mo�āka un spēcīgāka?

���� Jā, tādas domas es izteicu gan, ser Persival.

Tajā brīdī, kad es jau gribēju atbildēt, sers Persivals uzrunāja lēdiju Glaidu

���� Pacentieties uzmanīgi salīdzināt vienu misis Mi�el- sones izteikumu ar otru, � viņ� lūdza sievu, � un mēģi�niet saprātīgi apsvērt pavisam vienkār�u faktu. Vai tad kāds no mums būtu ļāvis viņai braukt, ja viņa nebūtu bijusi pietiekami vesela? Par viņu rūpējas trīs pieredzē�ju�i cilvēki � Fosko, jūsu krustmāte un misis Rūbella, kas devās ceļā kopā ar viņiem tie�i �ajā nolūkā. Viņi nopirka vakar vilcienā veselu kupeju un iekārtoja mis Helkūmai uz sola guļamvietu, kur viņa varētu atpūsties, ja justos nogurusi. �odien Fosko un misis Rūbella kopā ar viņu turpina ceļu uz Kamberlendu �

���� Kāpēc Mariona aizbrauca uz Limrid�u un pameta mani te vienu? � lēdija Glaida iejautājās, pārtraukdama seru Persivalu.

��� Tāpēc, ka jūsu tēvocis negrib uzņemt jūs pie sevis, pirms nav ticies ar jūsu māsu, � sers Persivals atbildēja.

��� Vai esat jau aizmirsusi vēstuli, kuru mis Helkūma sa�ņēma no viņa pa�ā slimības sākumā? Jums tā tika parā�dīta; jūs to izlasījāt, un jums vajadzētu to atcerēties.

���� Es to atceros.

���� Tad kāpēc jūs esat tik pārsteigta par to, ka viņa jūs atstājusi vienu? Jūs gribat atgriezties Limrid�ā, un viņa ta�u ir aizbraukusi uz turieni, lai dabūtu jūsu tē�vo�a atļauju un uzzinātu, kad viņ� būs ar mieru jūs tur uzņemt.

Nabaga lēdijas Glaidas acīs saskrēja asaras.

���� Agrāk Mariona nekad neaizbrauca, neatsveicināju- sies no manis, � viņa sacīja.

���� Viņa arī �oreiz būtu no jums atsveicinājusies, � sers Persivals turpināja, � ja vien nebūtu baidījusies par sevi un par jums. Viņa zināja, ka jūs mēģinātu viņu aiz�turēt, viņa zināja arī to, ka jūs uztrauktu viņu ar savām asarām. Vai jums ir vēl kādi citi iebildumi? Ja ir, tad nāciet lejā un uzdodiet man savus jautājumus ēdam�istabā. �ī spriedelē�ana bojā man garastāvokli. Gribu iedzert glāzi vīna.

To pateicis, viņ� pēk�ņi aizgāja.

�īs neparastās sarunas laikā sers Persivals izturējās ļoti dīvaini. Likās, ka viņ� ir gandrīz tikpat satraukts un nervozs kā lēdija Glaida. Es agrāk nekad nebūtu varē�jusi iedomāties, ka viņ� ir tik viegli uzbudināms un ne�savaldīgs.

Es mēģināju pierunāt lēdiju Glaidu, lai viņa atgrie�as savā istabā, ta�u tas bija veltīgi. Viņa palika stāvam turpat gaitenī, un viņas acīs varēja saskatīt paniskas bailes.

���� Ar manu māsu kaut kas ir noticis, � viņa sacīja.

���� Atcerieties, jūsu labdzimtība, � es atgādināju,

���� ka mis Helkūma ir ārkārtīgi enerģiska. Es nemaz ne�brīnītos, ja viņa pēk�ņi izdarītu kaut ko tādu, kas citām lēdijām �ādā stāvokli nebūtu pa spēkam. Es ticu un ceru, ka nekas slikts ar viņu nav atgadījies, vēl vairāk � esmu par to cie�i pārliecināta,

���� Man jāseko Marionai! � lēdija Glaida teica, un viņas acīs vēl joprojām nebija izzudusi baiļu izteiksme.

���� Man jādodas uz turieni, kurp aizbraukusi viņa; gribu pali pārliecināties, ka viņa ir sveika un vesela. Ejam! Ejam tūlīt lejā pie sera Persivala!

Es vilcinājos, baidīdamās, ka manu klātbūtni varētu uzlūkot par iejauk�anos ģimenes lietās. Mēģināju ieskaidrot to lēdijai, bet viņa nemaz neklausījās. Viņa bija stingri saņēmusi manu roku un vilka mani lejā pie sera Persivala; tajā brīdī, kad es atvēru ēdamistabas dur�vis, viņa joprojām bija cie�i piekļāvusies man.

Sers Persivals sēdēja pie galda, un viņam priek�ā at�radās karafe ar vīnu, Viņ� pacēla glāzi pie lūpām un izdzēra to vienā paņēmienā. Likdams glāzi atpakaj uz galda, viņ� skatījās uz mani tik nikni, ka es pasteidzos atvainoties par negaidīto ienāk�anu �ajā istabā.

���� Vai tad jūs domājat, ka te patlaban notiek kaut kas noslēpumains? � sers Persivals pēk�ņi aizsvilās. � Nē, te nav nekā tāda, ko vajadzētu slēpt no jums vai no kāda cita. � Viņ� to pateica skaļā un skarbā balsī, tad piepildīja glāzi ar vīnu un apvaicājās lēdijai Glaidai, ko viņa vēlas.

���� Ja mana māsa ir tiktāl atveseļojusies, ka spēj do�ties ceļojumā, tad arī es to varu darīt, � lēdija Glaida tagad runāja daudz apņēmīgāk nekā jebkad agrāk. �Es atnācu, lai lūgtu jūs saprast, cik ļoti esmu noba�ījusies par Marionu, un lai dabūtu jūsu atļauju tūlīt ar pēcpus�dienas vilcienu sekot viņai.

���� Jums jāpagaida līdz rītdienai, � sers Persivals at�bildēja, � un tad, ja nebūsiet saņēmusi atteikumu, va�rēsiet braukt. Es domāju, ka jūs nevēlētos saņemt attei�kumu, tāpēc uzrakstī�u vēstuli Fosko un nosūtī�u to vēl ar �īvakara pastu.

Sers Persivals runāja, pacēlis glāzi pret gaismu un pie�vērsis skatienu nevis lēdijai Glaidai, bet gan vīnam, kas lāsmoja glāzē. Tad es atcerējos, ka viņ� visas sarunas laikā nevienu brīdi nebija palūkojies uz lēdiju. Jāatzīst, mani visai nepatīkami pārsteidza tas, ka tik augstdzi- mis d�entlmenis var tik dīvaini un slikti uzvesties.

���� Kāpēc jums jāraksta grāfam Fosko? � lēdija Glaida vaicāja, ārkārtīgi izbrīnījusies.

���� Lai paziņotu viņam, ka jūs ieradīsieties ar pusdie�nas vilcienu, � sers Persivals sacīja. � Viņ� jūs sagai�dīs Londonas stacijā un aizvedīs pārnak�ņot pie jūsu krustmātes Sentd�onsvudā.

Lēdijas Glaidas roka sāka stipri drebēt, un viņa

\

piekļāvās man vēl cie�āk � kāpēc, to es nevarēju iedo�māties.

���� Nav nekādas vajadzības, lai grāfs mani sagaidītu, � viņa teica. � Es nemaz nevēlos palikt Londonā pa nakti.

���� Nē, jums tas jādara. Jūs neesat tik vesela, lai vie�nas dienas laikā aizbrauktu no �ejienes līdz Kamberlen- dai. Jums jāpavada nakts Londonā, un es negribētu, ka jūs viena pati apmestos kādā viesnīcā. Fosko jūsu tēvo�cim apsolīja uzņemt jūs pa ceļam pie sevis, un tēvocis tam piekrita. Redziet, �eit ir viņa vēstule, kas adresēta jums. Man vajadzēja uzsūtīt jums to aug�ā jau no rīta, bet es aizmirsu. Izlasiet, ko jums raksta misters Fērlijs pats ar savu roku.

Lēdija Glaida kādu brīdi skatījās uz vēstuli un tad pēk�ņi iedeva to man.

���� Izlasiet to man priek�ā, � viņa sacīja pavisam vārgā balsī. � Es nezinu, kas ar mani noticis. Nespēju pati lasīt.

Tā bija pavisam īsa vēstulīte � tikai �etras rindas � un uzrakstīta tik pavir�i, ka es biju glu�i pārsteigta. Cik atceros, tad tajā nebija nekā vairāk kā vienīgi �ie ne�daudzie teikumi:

�Mīļā Lora, brauciet, lūdzu, pie manis, kad vien Jūs vēlaties. Ceļā varat atpūsties, pārnak�ņojot savas tēva�māsas mājā. Mani ļoti apbēdinājusi ziņa par dārgās Ma�rionas slimību. Jūsu mīlo�ais tēvocis Frederiks Fērlijs.�

���� Es gan Joti, ļoti negribētu apmesties pie viņiem � Es ļoti negribētu palikt pa nakti Londonā, � lēdija Glaida strauji iesaucās, gandrīz neļaudama man izlasīt īso vēstulīti līdz galam. � Nerakstiet grāfam Fosko! Lū�dzu, lūdzu, nerakstiet viņam!

Sers Persivals atkal bija paņēmis karafi un lēja glāzē vīnu, ta�u darīja to tik neveikli, ka glāze apgāzās un vīns izlija uz galda.

���� Tā vien liekas, ka es vairs nevaru paļauties uz savu redzi, � viņ� nomurmināja savādā, piesmaku�ā balsī. Viņ� gausi pacēla glāzi, piepildīja to no jauna un tāpat kā iepriek� izdzēra vienā paņēmienā. Viņa izskats un kustības radīja manī ba�as, ka vīns jau iesilies viņam galvā.

��� Lūdzu, nerakstiet grāfam Fosko, � lēdija Glaida turpināja vēl neatlaidīgāk un dedzīgāk.

�������� Es vēlētos zināt, � kāpēc? � sers Persivals pēk�ņi iekliedzās tik nikni, ka mēs abas pārbijāmies. � Vai tad Londonā var atrast vēl dro�āku vietu, kur jums apmes�ties, nekā jūsu krustmātes māja, kuru jūsu tēvocis pats izvēlējies? Pajautājiet misis Mi�elsonei, ja jūs man neti�cat.

�is priek�likums, neap�aubāmi, bija tik pareizs un �im gadījumam piemērots, ka es nevarēju neko iebilst. Esmu vienmēr jutusi līdzi lēdijai Glaidai, ta�u �oreiz nespēja saprast viņas netaisnos aizspriedumus pret grāfu Fosko. Nekad neesmu sastapusi kādu citu lēdiju, kurai būtu tik augsts stāvoklis sabiedrībā un kura būtu tik no�ēlojami aprobe�ota attieksmē pret ārzemniekiem. Ne tēvo�a vēs�tule, ne arī sera Persivala arvien pieaugo�ā neapmierinā�tība acīmredzot viņu nemaz neietekmēja. Viņa joprojām bez mitas apgalvoja, ka negrib pārnak�ņot Londonā, un neatlaidīgi lūdza savu vīru nerakstīt grāfam.

���� Pietiek! � sers Persivals sacīja un nepatikā pa�grieza mums muguru. �Ja jums pietrūkst prāta saprast, kas jums pa�ai nāk par labu, tad citiem jādomā jūsu vietā. Viss jau ir norunāts, un pietiek spriedelēt. No jums prasa vienīgi, lai jūs darītu to pa�u, ko mis Hel�kūma jau ir darījusi pirms jums. ..

���� Mariona? � lēdija Glaida atkārtoja viņas vārdu pavisam apmulsusi. � Mariona nak�ņojusi grāfa Fosko mājā?

���� Jā, grāfa Fosko mājā. Viņa tur pārgulēja pagāju��ajā naktī, lai atpūstos no nogurdino�ā ceļojuma. Un jums jāseko viņas piemēram un jādara tas, ko vēlas jūsu tēvocis. Jums rītvakar jāpaliek Fosko mājā tāpat, kā to darīja jūsu māsa. Nelieciet tik daudz �ķēr�ļu manā ceļā! Nepiespiediet mani no�ēlot, ka es vispār atjauju jums braukt.

Viņ� pēk�ņi pielēca kājās un pa atvērtajām stiklota�jām durvīm izgāja verandā.

���� Piedodiet, jūsu labdzimtība, � es �ukstēju, � bet, man liekas, būs labāk, ja mēs te negaidīsim seru Persi�valu atgrie�amies. �ķiet, vīns ir krietni sakarsējis viņa smadzenes.

Viņa bija ar mieru atstāt �o istabu un sekoja man no�gurusi un pret visu vienaldzīga.

Līdzko mēs bijām uzkāpu�as aug�ā un atradāmies atkal dro�ībā, es darīju visu, lai nomierinātu lēdijas uzbu�dinātos nervus. Es atgādināju, ka misters Fērlijs savās

vēstulēs, kas adresētas gan mis Helkūmai, gan viņai pa�ai, atbal�stījis viņas vīra izteikto priek�li�kumu un iesaka to pieņemt vai nu tūlīt, vai vēlāk. Lēdija Glaida tc neapstrīdēja un pat piebilda, ka abu vēstuļu stils pilnīgi atbilstot viņas tēvo�a dīvainajam rakstu�ram, tomēr, par spīti visām ma�nām pūlēm, viņas ba�as par mis Helkūmas likteni nemazinājās, un nan pilnīgi nesaprotamu iemeslu lēļ viņa, tāpat kā līdz �im, neparko nevēlējās nak�ņot grāfa Fosko mājā Londonā. Uzskatīju parsovu pienākumu aizrādīt lēdijai Glai- dai, cik nepamatoti ir viņas aiz�spriedumi pret grāfu Fosko, un izteicu savas domas ar pienācīgu ieņu un lēnprātību.

� Piedodiet, jūsu labdzimtība, manu pārdro�ību, � es beigās piebildu, � bet ir rakstīts: �Jūs viņus pazīsiet pēc viņu darba augļiem.� Tāpēc, man tā liekas, mums jāizsaka grāfam vislielākā atzinība un pateicība par to, ka viņ� tik nenogursto�i rūpējies un gādājis par mis Helkūmu viņas slimības laikā. Pat grāfa lielās domstarpības ar misteru Dousonu var viegli izskaidrot, ja zinām, cik ļoti viņ� bija noba�ī�jies par mis Helkūmu.

� Kādas domstarpības?- � lēdija Glaida vaicāja, un varēja redzēt, ka viņu pēk�ņi ieinteresējis mans pēdējais teikums.

Es pastāstīju par nepatīkamo atgadījumu, pēc kura misters Dousons atteicās turpmāk pildīt mūsu mājas ārsta pienākumus, un darīju to ar vislielāko prieku, jo man nepatika sera Persivala vēlē�anās joprojām slēpt �īs dom�starpības no lēdijas Glaidas (tā viņ� bija rīkojies manā klātbūtnē)

Lēdija Glaida pielēca kājās, un bija skaidri redzams, ka mans stāstījums viņu vēl vairāk uzbudinājis un izbie�dējis.

���� �ausmīgi! Tas ir vēl daudz ļaunāk, nekā es biju iedomājusies! � viņa sacīja un, nespēdama nomierinā�ties, sāka staigāt pa istabu. � Grāfs zināja, ka misters Dousons nekādā ziņā neatjautu Marionai doties �ādā ceļojumā, � viņ� tī�ām apvainojis ārstu, lai dabūtu to ārā no mājas.

���� Ai nē, jūsu labdzimtība! � es protestēju.

���� Misis Mi�elsone, � lēdija Glaida dedzīgi turpināja, � nevienam nekad neizdosies man iestāstīt, ka mana māsa labprātīgi izpilda �ī cilvēka norādījumus un pati vēlējusies pārnak�ņot viņa mājā. Es tik ļoti baidos no grāfa, ka nekādi sera Persivala vārdi un nekādas tēvo�a vēstules nepiespiestu mani rīkoties pretēji savām jūtām un ēst un dzert vai gulēt zem viņa jumta. Ta�u ba�as par Marionas nezināmo likteni dod man drosmi sekot viņai, vienalga, uz kurieni, � kaut vai uz grāfa Fosko māju.

Es nolēmu atgādināt viņai, ka, sprie�ot pēc sera Per�sivala vārdiem, mis Helkūma jau aizbraukusi no Londo�nas un atrodas ceļā uz Kamberlendu.

���� Es tam neticu, � lēdija sacīja. � Man ir tāda no�jauta, ka viņa vēl atrodas �ī cilvēka mājā. Bet, ja es būtu maldījusies un viņa patie�ām aizbraukusi uz Limrid�u, tad es rīt nekādā ziņā nepārnak�ņo�u zem grāfa Fosko jumta. Man ir kāda laba draudzene, kuru es uzskatu par vistuvāko cilvēku pasaulē, ja neskaita, protams, manu māsu, un viņa dzīvo Londonas tuvumā. Vai tad jūs ne�esat dzirdējusi gan mani, gan mis Helkūmu runājam par misis Vēziju? Esmu nolēmusi aizrakstīt viņai un lūgt at�ļauju pārnak�ņot pie viņas. Patlaban gan vēl īsti nezinu, kā lai tur nokļūstu un kā lai izbēgu no "grāfa, bet, ja vien mana māsa. ir aizbraukusi uz Kamberlendu, tad, apmeloties pie misis Vēzijas, es tomēr varē�u kaut kādā veidā pa�glābties. Tā ka sers Persivals noteikti rakstīs grāfam Fosko, tad es ļoti gribētu lūgt jums vienīgi to, lai jūs parūpētos, ka arī mana vēstule misis Vēzijai jau �ovakar tiek nosūtīta uz Londonu. Man ir pietiekams pamats neuzticēties pasta somai, kas atrodas lejā. Vai jūs neizpaudīsiet manu no�slēpumu un palīdzēsiet man? Iespējams, ka tas būs pēdē�jais pakalpojums, ko es jums lūg�u.

Es vilcinājos, jo tas viss man likās ļoti savādi, gandrīz sāku pat raizēties, vai tikai nesen pārciestās bailes un uztraukumi nav mazliet iedragāju�i lēdijas Glaidas ga�rīgo līdzsvaru. Lai gan apzinājos, ka tas ir liels risks, es tomēr galu galā biju ar mieru. Ja �ī vēstule būtu adre�sēta kādam sve�iniekam vai kādam citam cilvēkam un nevis misis Vēzijai, kuru tik labi pazinu pēc lēdijas Glai�das nostāstiem, es gan būtu �o lūgumu noraidījusi. Bet tagad, atceroties visu, kas notika pēc tam, es pateicos dievam, ka toreiz, kad lēdija Glaida pēdējo dienu uztu�rējās Blekvoterparkā, es izpildīju visas viņas vēlē�anās.

Vēstule tika uzrakstīta un iedota man. Es tajā pa�ā vakarā devos uz ciemu un iemetu to pastkastītē.

Todien mēs seru Persivalu vairs neredzējām.

Pēc lēdijas Glaidas lūguma es pārgulēju istabā, kas atradās blakus viņas guļamistabai, un durvis starp abām telpām tika atstātas vaļā. Klusums �ajā pamestajā mājā man �ķita tik neparasts un baigs, ka arī es biju laimīga, sajuzdama turpat līdzās dzīvu būtni. Lēdija ilgi palika nomodā, pārlasīja un dedzināja vēstules, kā arī ņēma ārā no kumodes atvilktnēm un �ķirstiņiem savas mīļā�kās lietiņas, it kā būtu nodomājusi nekad vairs neat�griezties Blekvoterparkā. Kad lēdija beidzot bija aizgā�jusi pie miera, viņa gulēja ļoti nemierīgi un vairākkārt miegā iekliedzās � reiz pat tik skaļi, ka pati pamodās. Viņa tomēr neuzskatīja par vajadzīgu otrā rītā pastāstīt man, par ko sapņojusi. Iespējams, ka, ievērojot manu stāvokli, man arī nebija tiesības to gaidīt. Tagad tam vairs nav nekāda? nozīmes. Man tomēr bija viņas ļoti �ēl, man no visas sirds bija viņas �ēl.

Nākamā diena bija skaista un saulaina, Pēc brokastīm sers Persivals uznāca pie mums aug�ā pateikt, ka faetons piebrauk�ot pie durvīm bez ceturk�ņa divpadsmitos un divdesmit minūtes vēlāk mūsu stacijā pieturot Londonas vilciens. Viņ� pavēstīja lēdijai Glaidai, ka esot spiests uz brīdi iziet, ta�u cerot līdz viņas aizbrauk�anai būt at�pakaļ. Ja viņ� kāda neparedzēta gadījuma dēļ tomēr aiz�kavētos, tad man vajagot pavadīt lēdiju līdz stacijai un parūpēties, lai viņa nokļūst tur laikā. Varēja manīt, ka sers Persivals ļoti steidzas, jo, dodams �os rīkojumus, ner�vozi staigāja pa istabu �urpu un turpu. Lēdija Glaida uz�manīgi vēroja katru viņa soli. Ta�u viņ� ne reizi pat nepaskatījās uz sievu.

Viņa sāka runāt tikai tad, kad sers Persivals devās projām un atradās jau pie pa�ām durvīm; lēdija izstiepa roku un mēģināja viņu aizturēt.

� Es jūs vairs neredzē�u, � viņa sacīja, uzsvērdama katru vārdu. � Mēs �ķiramies � varbūt uz visu mū�u. Vai jūs nevēlētos man piedot, ser Persival, tāpat kā es piedodu Jums?

Viņ� kļuva bāls kā līķis, un lielas sviedru lāses izspie�dās uz viņa augstās pieres.

���� Es vēl atgriezī�os, � viņ� teica un izgāja no ista�bas tik steidzīgi, it kā sievas atvadu vārdi būtu viņu galīgi pārbiedēju�i.

Sers Persivals man nekad nav paticis, bet, redzot, kā viņ� �ķiras no lēdijas Glaidas, man bija kauns, ka esmu ēdusi viņa maizi un kalpojusi viņam. Es jau gribēju pa�teikt nabaga lēdijai da�us nomierino�us un sirdi ieprie�cino�us vārdus, bet, kad viņas vīrs jau gāja ārā pa dur�vīm, viņa nolūkojās viņam pakaļ ar tik savādu sejas izteiksmi, ka es pārdomāju un nolēmu labāk klusēt.

Paredzētajā laikā faetons piebrauca pie vārtiem. Viņas labdzimtībai bija taisnība � sers Persivals tomēr neat�griezās. Es gaidīju viņu līdz pa�am pēdējam brīdim, ta�u veltīgi.

No manis nevar prasīt tie�u atbildību par �o braucienu, tomēr jāatzīst, ka man toreiz bija ļoti nemierīgs prāts.

���� Vai jūsu labdzimtība pati pēc savas brīvas gribas ir izlēmusi doties uz Londonu? � es iejautājos, kad fae�tons brauca ārā pa dārza vārtiem.

���� Esmu ar mieru braukt vienalga, uz kurieni, � viņa atbildēja, � lai tikai varētu atbrīvoties no �īs �ausmīgās neziņas, kas mani patlaban nomoka.

Viņas raizes un nemiers par mis Helkūmas likteni pār�ņēma arī mani. Es uzdro�inājos palūgt, lai viņa atraksta man da�as rindiņas, ja nekas ļauns Londonā nebūs atga�dījies Viņa atbildēja:

���� Ar lielāko prieku, misis Mi�elsone.

���� Mums katram jānes savs krusts, jūsu labdzimtība, � es sacīju, pamanījusi, cik viņa kļuvusi klusa un domīga pēc tam, kad bija apsolījusies man rakstīt. Lēdija neko neatbildēja: likās, ka viņa ir pārāk aizņemta pati ar sa�vām domām, lai uzklausītu mani.

���� Man �ķiet, jūsu labdzimtība pagāju�o nakti ir ļoti slikti gulējusi, � es pēc kāda brī�a piebildu.

���� Jā, � viņa sacīja, � mani nocīja �ausmīgi sapņi.

���� Patie�ām?

Gaidīju, ka viņa izstāstīs man savus sapņus, ta�u tas

nenotika; viņa atkal sāka runāt tikai tāpēc, lai uzdotu man jautājumu.

���� Vai jūs pati iemetāt pastkastītē manu vēstuli misis Vēzijai?

���� Jā, jūsu labdzimtība.

���� Vai sers Persivals vakar sacīja, ka grāfs Fosko sa�gaidīs mani Londonas stacijā?

���� Jā, viņ� tā sacīja, jūsu labdzimtība.

Kad biju atbildējusi uz �o jautājumu, vina smagi no�pūtās un pēc tam vairs neko neteica.

Kad sasniedzām staciju, līdz vilciena atie�anai bija atliku�as tikai divas minūtes. Dārznieks (kas bija mūs atvedis) parūpējās par bagā�u, bet es tikmēr aizgāju no�pirkt biļeti. Vilciens jau svilpa, kad atgriezos pie lēdijas Glaidas uz perona Viņa izskatījās Joti savāda un bija piespiedusi roku pie sirds, it kā viņu �ajā brīdī būtu sa�grābu�as pēk�ņas sāpes vai bailes.

���� Es loti vēlētos, lai jūs brauktu kopā ar mani, � viņa sacīja un krampjaini satvēra manu roku, kad es devu viņai biļeti.

Ja mums būtu bijis vairāk laika, ja iepriek�ējā dienā es būtu jutusi to pa�u, ko jutu tobrīd, es būtu sagatavo�jusies, lai brauktu līdzi lēdijai Glaidai, un es to būtu da�rījusi pat tādā gadījumā, ja man nāktos tūlīt uzteikt darbu seram Persivalam. Bet lēdija Glaida izteica savu vēlē�anos pārāk vēlu, lai es to varētu izpildīt. Man ne�maz nevajadzēja viņai to skaidrot, jo likās, ka viņa pati visu jau sapratusi un tāpēc vairs necen�as pierunāt mani braukt viņai līdzi. Pie perona apstājās vilciens. Lēdija pasniedza dārzniekam dāvanu, kas bija domāta viņa bēr�niem, un pirms iekāp�anas vagonā paspieda man roku tikpat vienkār�i un sirsnīgi, kā parasti mēdza darīt.

���� Jūs bijāt loti laba pret mani un manu māsu, � viņa sacīja, � to mēs izjutām tad, kad mums vairs ne�bija neviena drauga. Es jūs atcerē�os ar pateicību, kamēr vien dzīvo�u un bū�u spējīga kādu atcerēties. Palieciet sveika, un lai dievs jūs svētī!

Viņa to pateica tik skumjā balsī un palūkojās uz mani ar tādu izmisumu, ka man asaras saskrēja acīs � viņa runāja tā, it kā atvadītos no manis uz mū�u.

385

���� Uz redzē�anos, jūsu labdzimtība, � es sacīju, palī�dzēdama viņai iekāpt vagonā un cenzdamās viņu

13 - oooo

uzmundrināt, � uz drīzu atkalredzē�anos! No visas sirds novēlu jums atkal labākas dienas.

Viņa papurināja galvu un, apsēzdamās savā vietā, no�trīsēja. Konduktors aizslēdza durvis.

� Vai jūs ticat sapņiem? � viņa man �ukstēja pa logu. � Es pagāju�onakt redzēju tik �ausmīgus sapņus, kādus nekad nebiļu redzējusi. Tos atceroties, man vēl tagad �ermuli skrien pār kauliem.

Pirms es paguvu atbildēt, atskanēja svilpiens un vil�ciens sāka kustēties. Lēdijas bālā un sastingusi seja pē�dējo reizi pavērsās pret mani; viņas acīs, kas vērās manī pa vagona logu, bija skumjas un svinīga nopietnība. Viņa pavēcināja ar roku un izzuda manam skatienam.

Tajā pa�ā dienā ap pulksten pieciem pēc pusdienas, uz i.su brītiņu atbrīvojusies no daudzajiem mājsaimniecības pienākumiem, kas tagad kā slogs bija uzgūlu�ies uz maniem pleciem, es apsēdos savā istabā un nolēmu no�mierināt savu satraukto prātu, palasoties vīra sprediķu grāmatiņu. Pirmo reizi mū�ā manas domas aizklīda pro�jām no �iem svētajiem rakstiem, kas vienmēr bija tik spēcino�i. Secinājusi, ka lēdijas Glaidas aizbrauk�ana laikam satraukusi mani daudz nopietnāk, nekā biju iedo�mājusies, es noliku sprediķu grāmatiņu pie malas un izgāju ārā paklaiņot pa dārzu. Zināju, ka sers Persivals vēl nav atgriezies, Wāpēc mani nekas nekavēja uzturēties svaigā gaisā.

Kad biju apgājusi apkārt mājas stūrim un manam ska�tienam pavērās dārzs, es pēk�ņi satrūkos, jo ieraudzīju kādu nepazīstamu sievieti. Sve�ā, kas bija pagriezusi man muguru, lēnām gāja pa celiņu un plūca puķes. Izdzirdusi manus soļus, sieviete pagriezās atpakaļ.

Man asinis sastinga dzīslās. Sve�iniece dārzā bija misis Rūbella.

Es stāvēju kā sālsstabs un nespēju izteikt ne vārda. Viņa pienāca man klāt ar puķēm rokas, tikpat savaldīga kā vienmēr.

���� Vai kas noticis, kundze? � viņa klusi vaicāja.

���� Jūs vēl �eit! � es izdvesu. � Jūs neesat Londonā? Jūs neesat aizbraukusi uz Kamberlendu?

Misis Rūbella pasmar�oja ziedus un ļauni pavīpsnāja, ' it kā no�ēlodama mani.

���� Kā redzat,,� viņa sacīja. � Kāpēc gan man būtu bijis jābrauc projām no Blekvoterparkas?

Es dziļi ievilku elpu un saņēmu dū�u, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.

���� Kur ir mis Helkūma?

Misis Rūbella pasmējās par manu, kā viņai acīmredzot �ķita, naivo jautājumu un atbildēja:

��� Mis Helkūma arī nav aizbraukusi no Blekvoterpar�kas.

Kad es izdzirdēju �o pārsteidzo�o atbildi, man tūlīt ienāca prātā, kā lēdija Glaida no manis atvadījās. Nevaru sacīt, ka es sev kaut ko pārmetu, ta�u tajā brīdī, man �ķita, es būtu atdevusi visus savus sūri grūti krātos

ietaupījumus, lai �etras stundas ātrāk uzzinātu to, ko uzzināju tagad.

Misis Rūbella mierīgi kārtoja savu puķu pu�ķi, it kā gaidīdama, ka es viņai tūlīt kaut ko sacī�u.

Ta�u es neteicu neko. Es domāju par lēdijas Glaidas zudu�o mo�umu un vājo veselību un nodrebēju, mēģinā�dama iztēloties, kas notiks tajā brīdī, kad arī viņai atklās �o noslēpumu un viņa saņems tādu pa�u triecienu kā es. Bailes par abu nabaga lēdiju likteni bija mani tā nomā- ku�as, ka es pāris minūtes nespēju parunāt. Arī misis Rūbella klusēja tikpat ilgi, tad pacēla acis no puķēm un, raudzīdamās iesāņus, sacīja:

���� Redziet, kundze, sers Persivals nupat atgriezies no izjādes.

Arī es jau biju viņu ieraudzījusi. Viņ� nāca uz mūsu pusi, ar savu jātnieka pātadziņu nikni kapādams puķes. Kad sers Persivals bija pienācis pavisam tuvu un varēja saskatīt manu seju, viņ� apstājās, uzsita ar pātagu pa saviem stulmzābaķiem un iesmējās tik skaļi un me�o�nīgi, ka izbiedēja putnus, kas bija apmetu�ies tajā kokā, zem kura viņ� stāvēja.

���� Nu, misis Mi�elsone, � viņ� teica, � tagad jūs beidzot esat visu uzzinājusi, vai ne?

Es neko neatbildēju. Tad viņ� pagriezās pret misis Rū�bellu.

���� Kad jūs parādījāties dārzā?

���� Pirms kādas pusstundas, ser. Jūs ta�u sacījāt, ka, tiklīdz lēdija Glaida būs aizbraukusi uz Londonu, es varu atkal iet, kurp vien vēlos.

���� Pilnīgi pareizi. Es jums neko nepārmetu, es vienīgi jautāju. � Kādu brīdi klusējis, viņ� no jauna pievērsās man. � Jūs nevarat tam ticēt, vai ne? � viņ� ironiski sacīja. � Tad nāciet man līdzi, un jūs varēsiet pati par to pārliecināties!

Viņ� pa dārza ceļu devās uz māju. Es viņam sekoju, un misis Rūbella nāca aiz manis. Izgājis pa �uguna vār�tiem, viņ� apstājās un norādīja ar pātagu uz ēkas cen�trālo, neapdzīvoto daļu.

���� Lūk, tur! � viņ� sacīja. � Paskatieties uz otro stāvu! Vai atceraties �īs guļamistabas ar Elizabetes laik�meta mēbelēm? Mis Helkūma �obrīd sveika un vesela atrodas vienā no pa�ām labākajām istabām.,Misis Rū�bella, aizvediet viņu uz turieni (jums ta�u ir vēl jūsu atslēga?); aizvediet misis Mi�elsoni uz turieni, un lai tad viņa pati ar savām acīm pārliecinās, ka �oreiz neviens viņu nemāna.

Tonis, kādā viņ� runāja, palīdzēja man nedaudz atjēg�ties jau tajās pāris minūtēs, kas bija pagāju�as, kop� mēs iznācām no dārza. Nezinu, ko es būtu darījusi �ajā kri�tiskajā brīdī, ja visu mū�u būtu kalpojusi citiem cilvē�kiem. Ta�u, tā kā man bija ieaudzinātas īstas lēdijas jūtas un principi, tad man bez vilcinā�anās bija jāizlemj, ko darīt. Pienākums pa�ai pret sevi un pret lēdiju Glaidu nejāva man turpmāk strādāt pie cilvēka, kas bija mūs krāpis, neganti melodams mums abām ik uz soja.

���� Gribu lūgt jūs, ser Persival, atjaut man pateikt jums da�us vārdus zem �etrām acīm, � es sacīju. � Pēc tam es bū�u ar mieru sekot �ai personai uz mis Helkūmas istabu.

Misis Rūbella, uz kuru es biju norādījusi ar vieglu galvas mājienu, bezkaunīgi pavīpsnāja, pasmar�oja sa�vus ziedus un Joti negribīgi devās uz mājas durvīm.

���� Nu, labi, � sers Persivals strupi noteica, � kas tad vēl jums būtu sakāms?

���� Gribu brīdināt jūs, ka mana vislielākā vēlē�anās ir atteikties no pienākumiem, kurus es patlaban veicu Blek�voterparkā.

Burtiski tā es viņam to pateicu. Es biju cie�i nolēmusi, ka tagad, kad radusies izdevība runāt ar viņu divatā, man vispirms jāpaziņo mans nodoms atteikties no kalpo��anas viņam

Viņ� paskatījās uz mani ar Jaunu aci un nikni iebāza rokas sava jātnieku tērpa kabatās,

���� Kāpēc? � viņ� jautāja. � Es gribētu zināt � kāpēc?

���� Man, ser Persival, nepieklājas izteikt savas domas par to, kas noticis �ajā mājā. Es negribu nevienu apvai�not. Vēlos tikai pasacīt, ka pienākums pret sevi un lēdiju Glaidu liedz man turpmāk palikt jūsu dienestā.

���� Bet vai jūsu pienākums pret mani neliedz jums �ajā brīdi mest man acīs savas aizdomas? � viņ� kliedza kā ārprātīgs. � Saprotu, uz ko jūs mērķējat. To, ka mēs ap�mānījām lēdiju Glaidu bez Jauna nolūka un viņas pa�as labā, jūs tagad iztulkojat pavisam zemiski un negodīgi. Lai uzlabotu viņas veselību, bija Joti nepiecie�ama tūlītēja klimata un dzīves apstākļu maiņa, un jūs zināt tikpat labi kā es, ka viņa nekad nebūtu aizbraukusi, ja viņai būtu teikts, ka mis Helkūma vēl joprojām atrodas �eit. Viņu apmānīja viņas pa�as Jabā, un man vienalga, ko kur� par to domā. Ejiet projām, ja jums tīk, � tādu saimniecības vadītāju kā jūs nav grūti sameklēt. Brauciet projām, kad vien vēlaties, bet sargieties izplatīt tenkas par mani un manām darī�anām, kad jūs vairs nebūsiet manā dienestā. Stāstiet patiesību un vienīgi patiesību, citādi jums neklāsies labi! Palūkojieties uz mis Helkūmu pati savām acīm, un jūs redzēsiet, ka viņa tiek aprūpēta tik�pat labi kā iepriek�, kad vēl dzīvoja savās agrākajās istabās. Atcerieties ārsta norādījumu, ka lēdijai Glaidai visdrīzākajā laikā nepiecie�ama klimata un dzīves ap�stākļu maiņa! Tātad labi pārdomājiet un, ja jums pietiek drosmes, runājiet vien par mani un manu rīcību, ko tik vēlaties!

Ārkārtīgi pārskaities, viņ� izkliedza �o garo runu vienā elpas vilcienā, staigādams �urpu un turpu un pliuk�ķi- nādams gaisā pātagu.

Ta�u, lai ko viņ� teica vai darīja, nekas nespēja mai�nīt manas domas par nekaunīgajiem meliem, kurus viņ� iepriek�ējā dienā bija sarunājis manā klātbūtnē, tāpat arī par neģēlīgo krāp�anu, ar kuras palīdzību viņ� bija at�ķīris lēdiju Glaidu no viņas māsas un bez kādas vaja�dzības aizsūtījis uz Londonu, kad viņa jau bija gandrīz vai prātu zaudējusi aiz neziņas par mis Helkūmas likteni. Lai nesatracinātu seru vēl vairāk, es, protams, paturēju �īs domas pie sevis un neko neteicu, ta�u tas nenozīmēja, ka mana apņem�anās kļuvusi mazāk nelokāma. Laipna atbilde mazina dusmas, tāpēc es apspiedu savas jūtas, kad pienāca mana kārta atbildēt.

���� Es, cerams, zinu pietiekami labi, ser Persival, � es sacīju, � ka, atrodoties jūsu dienestā, man nav nekādu tiesību interesēties par jūsu rīcības motīviem. Cerams, ka ari tad, kad es vairs nekalpo�u pie jums, es pietiekami labi pratī�u, kā tas pieklājas manas kārtas sievietei, sa�valdīt savu mēli, lai nerunātu par lietām, kas uz mani neattiecas �

���� Kad jūs gribat doties projām? � viņ� vaicāja, strupi pārtraukdams mani. � Tikai nedomājiet, ka es vēlos jūs aizkavēt� nedomājiet, ka cen�os pierunāt jūs palikt �ajā mājā. �ādos gadījumos es vienmēr esmu ļoti Uisnīgs un atklāts. Kad jūs gribat doties projām?

��� Es gribētu doties projām pēc iespējas ātrāk, ja tikai tas nerada jums kādas neērtības.

��� Par manām ērtībām vai neērtībām varat neuztrauk�ties. Rīt no rīta es aizbrauk�u no �is mājas, lai nekad vairs tajā neatgrieztos, un varu norēķināties ar jums jau �ovakar. Ja gribat parūpēties par kāda ērtībām, tad ne�aizmirstiet labāk mis Helkūmu. �odien beidzas termiņ�, līdz kuram misis Rūbella bija nolīgta, un da�u iemeslu dēj viņai esot nepiecie�ams jau �ovakar būt Londonā.. Ja arī jūs dosieties projām tūlīt, tad Blekvoterparkā vairs nebūs nevienas dzīvas dvēseles, kas rūpētos par mis Helkūmu.

Cerams, nav nekādas nepiecie�amības runāt par to, ka es nespēju pamest mis Helkūmu pilnīgi vienu tagad, kad viņa un lēdija Glaida bija nokļuvu�as tik bēdīgā stāvoklī. Pēc tam kad sers Persivals bija vēlreiz apliecinājis, ka misis Rūbella noteikti aizbrauks, tiklīdz es ieņem�u viņas vietu, un es biju saņēmusi arī atļauju lūgt misteru Dou�sonu, lai viņ� atkal apmeklē savu pacienti, es biju ar mieru palikt Blekvoterparkā tik ilgi, kamēr mis Helkūmai būs vajadzīgi mani pakalpojumi. Mēs norunājām, ka ne�dēļu pirms savas aizbrauk�anas es par to brīdinā�u sera Persivala pilnvaroto, kuram tad būs jāpapūlas atrast kādu sievieti, kas turpina manu darbu; Apsprie�ot �os jautā�jumus, mēs vārdus lieki netērējām. Tad sers Persivals pēk��ņi apgriezās un devās projām, tā ka tagad nekas vairs nekavēja mani pievienoties misis Rūbellai. �ī dīvainā ārzemniece visu laiku bija mierīgi sēdējusi uz kāpnītēm mājas durvju priek�ā, gaidīdama, kad es varē�u doties kopā ar viņu pie mis Helkūmas.

Ta�u es nebiju tikusi vēl ne pusceļā līdz mājas dur�vīm, kad sers Persivals, kas bija devies pretējā virzienā, pēk�ņi apstājās un pasauca mani atpakaļ.

���� Kāpēc jūs negribat vairs strādāt pie manis? � viņ� jautāja.

Pēc visa tā, kas mūsu starpa nupat bija noticis, man �is jautājums likās tik negaidīts, ka es gandrīz nezināju, ko atbildēt.

���� Iegaumējiet � mani neinteresē, kāpēc jūs aiz�ejat, � viņ� turpināja. � Bet, ja jūs atradīsiet, citu darbu, man �ķiet, jums būs jāpasaka iemesls, kura dēļ esat aizgājusi no manis. Kāds ir �is iemesls? Ģimenes sair�ana? Vai es uzminēju?

���� Pret �o iemeslu nevarētu būt nekādu noteiktu iebil�dumu, ser Persival. . .

���� Lieliski! Neko vairāk es ari negribēju uzzināt. Ja man prasīs jūsu raksturojumu, tad tur būs minēts iemesls, kuru jūs pati esat apstiprinājusi. Jūs aizejat sakarā ar ģimenes sair�anu.

Pirms es paguvu kaut ko pateikt, viņ� atkal apgriezās un �igli iegāja dārzā. Viņa izturē�anās bija tikpat savāda kā viņa runas veids. Atzīstos, ka viņ� mani pārbiedēja.

Kad piegāju pie misis Rūbellas, kas sēdēja mājas priek�ā, likās, ka pat viņas pacietība sākusi izsīkt.

���� Beidzot! � viņa sacīja, paraustīdama savus slīpos ārzemnieces plecus. Kad mēs iegājām mājas neapdzīvo�tajā daļā, viņa veda mani aug�ā pa kāpnēm un pēc tam ar savu atslēgu atvēra durvis uz gaiteni, kas bija savie�nots ar vecajām Elizabetes laikmeta istabām � �īs dur�vis, kop� es dzīvoju Blekvoterparkā, nekad netika virinā�tas. Pa�as istabas es pazinu glu�i labi un biju tajās vai�rākkārt bijusi, ta�u tais reizēs iegāju tur no mājas otras puses. Misis Rūbella apstājās senatnīgajā galerijā pie tre��ajām durvīm, iedeva man �o durvju atslēgu kopa ar gaiteņa durvju atslēgu un pateica, ka �ajā istabā es at�radī�ot mis Helkūmu.

Ta�u, pirms es iegāju istabā, man ļoti gribējās likt vi�ņai saprast, ka viņas pakalpojumi �ajā mājā vairs nebūs vajadzīgi. Es viņai pateicu skaidri un gai�i, ka slimās lēdijas kop�ana no �ī brī�a uzticēta vienīgi man.

���� Ļoti priecājos, to dzirdot, kundze, � misis Rūbella sacīja. � Man ļoti gribas doties projām.

���� Vai jūs brauksiet �odien? � es vaicāju, lai pārlie�cinātos par viņas nodomiem.

���� Tagad, kad jūs, kundze, esat uzņēmusies kop�anu, es varē�u aizbraukt jau pēc pusstundas. Sers Persivals bija tik laipns un nozīmēja manā rīcībā dārznieku, un arī karieti es varot izmantot, kad vien rodoties vajadzība. Tā man būs vajadzīga pēc pusstundas, lai aizbrauktu uz staciju. Savas mantas esmu jau iepriek� sasaiņojusi. Vēlu jums visu labu, kundze.

Viņa veikli palocījās un tad devās projām pa gaiteni, klusi trallinādama kādu dziesmiņu un vienā ritmā ar to priecīgi �ūpodama savu puķu pu�ķi, kuru turēja rokā kā zizli. No sirds priecājos, ka man nekad vairs nebija jāsa�stop misis Rūbella.

Mis Helkūma bija aizmigusi, kad es iegāju viņas istabā. Viņa gulēja augstā, vecmodīgā gultā, kas bija gau��ām nepievilcīga, un es raudzījos uz viņu ar lielām ba�ām. Jāsaka tomēr, ka viņa nekādā ziņā neizskatījās sliktāk kā tad, kad redzēju viņu pēdējo reizi. Biju spiesta atzīt arī, ka, sprie�ot pēc visa, viņa kopta joti rūpīgi. Istabā gan bija maz gaismas, tās sienas bija nokvēpu�as un ra�dīja nepatīkamu iespaidu, bet logs (no kura pavērās skats uz savrupu pagalmu mājas aizmugurē) bija atvērts, lai pa to ieplūstu svaigs gaiss, un bija darīts viss nepie�cie�amais, lai �ī telpa kļūtu mājīga. Tātad sers Persivals bija neģēlīgi piekrāpis tikai nabaga lēdiju Glaidu. Man �ķita, ka vienīgais ļaunums, kuru vai nu sers Persivals, vai arī misis Rūbella nodarīju�i mis Helkūmai, ir tas, ka viņa tiek slēpta no citu acīm.

Es atstāju slimo lēdiju mierīgi guļam, klusām izlavījos ārā no istabas un devos pie dārznieka, lai pārunātu par iespēju atkal atvest ārstu. Palūdzu dārznieku, lai viņ� pēc tam, kad būs aizvedis misis Rūbellu uz staciju, pie�brauc pie mistera Dousona un manā vārdā nodod viņam ziņu, ka es ļoti vēlētos redzēt viņu atkal Blekvoterparkā. Biju pārliecināta, ka ārsts atsauksies manam uzaicināju�mam un, uzzinājis, ka grāfs Fosko aizbraucis no �ejienes, sāks atkal apmeklēt slimo lēdiju.

Pēc kāda laika dārznieks atgriezās un atnāca pie ma�nis pateikt, ka aizvedis misis Rūbellu uz staciju un pēc tam iegriezies mistera Dousona mājās. Ārsts licis man paziņot, ka pats nejūtoties īsti vesels, bet, ja vien varē��ot, atbrauk�ot nākamās dienas rītā. To pastāstījis, dārz�nieks gatavojās iet projām, ta�u es aizturēju viņu un lūdzu, lai viņ� pirms tumsas iestā�anās atnāk �urp un pa�liek pa nakti nomodā vienā no tuk�ajām istabām, � es tad varētu viņu pasaukt, ja rastos vajadzība. Viņ� ļoti labi saprata, ka es nevēlos palikt visu nakti glu�i viena �ajā pamestās mājas visnomaļākajā daļā, un mēs noru�nājām, ka viņ� atnāks starp pulksten astoņiem un devi�ņiem vakarā.

Dārznieks ieradās tie�i norunātajā laikā, un es.varēju pateikties pati sev, ka esmu bijusi pietiekami piesardzīga un uzaicinājusi viņu pavadīt nakti manā tuvumā. Sers Persivals, kas jau dienā bija izturējies tik savādi, īsi pirms pusnakts sāka ārdīties kā nelabais; es baidos pat iedomāties, kas būtu varējis notikt, ja dārznieks nebūtu pratis viņu tūlīt nomierināt.

Gandrīz visu pēcpusdienu un vakaru sers Persivals uz�budināts un saniknots bija klaiņojis apkārt pa māju un dārzu; acīmredzot viņ�, kā man �ķita, viens pats atrazda�mies pie pusdienu galda, bija iebaudījis pārmērīgi daudz vīna. Nezinu, vai mans pieņēmums bija pareizs vai ne, bet, kad vēlu vakarā pastaigājos pa galeriju, es dzirdēju viņa skajās un niknās klaigas, kas skanēja cauri sienām no mājas apdzīvotās daļas. Dārznieks nekavējoties no�skrēja lejā pie viņa, bet es aizvēru gaiteņa durvis, lai troksni neizdzirdētu mis Helkūma. Dārznieks atgriezās pēc pusstundas. Viņ� paziņoja, ka saimnieks esot galīgi zaudējis sajēgu un tam par iemeslu esot nevis dzēruma trakums, kā es biju iedomājusies, bet gan kaut kādas ne�izprotamas paniskas bailes vai arī ārkārtīgs uzbudinā�jums. Dārznieks bija sastapis seru Persivalu viesistabā, kur viņ� skraidījis �urpu un turpu un, �ausmīgi pārskai�ties, kliedzis, ka nevienu minūti ilgāk nepalik�ot tādā kazemātā, kāda esot viņa māja, un tūlīt pat nakts vidū do�oties projām, lai uzsāktu savu ieplānoto ceļojumu. Ieraudzījis dārznieku, sers Persivals lādēdamies un zākā�damies izdzinis viņu ārā un licis iejūgt zirgu karietē. Pēc stundas ceturk�ņa sers Persivals izskrējis pagalmā un mēness gaismā izskatījies bāls kā līķis; viņ� ielēcis karietē un, braucot projām, uz�āvis zirgam ar pātagu tik stipri, ka tas tūlīt sācis aulek�ot. Dārznieks dzirdējis, kā sers Persivals ar kliedzieniem un lamām uzmodinājis sargu un licis atslēgt vārtus, tad klusajā naktī atkal skaidri bijusi dzirdama karietes riteņu me�onīgā dārdoņa, līdz beidzot iestājies pilnīgs klusums.

Nākamajā dienā vai arī pēc pāris dienām � es īsti neatceros, kad � karieti no tuvākās pilsētas Noulsberi- jas atveda atpakaļ vecā kroga zirgupuisis. Sers Persivals bija tur apstājies un tālāk braucis ar vilcienu; uz kurieni viņ� devies, to �is vīrs nevarēja pateikt. Par sera Persi�vala tālākajām gaitām neesmu saņēmusi nekādas ziņas ne no viņa pa�a, ne arī no kāda cita; man �obrīd nav pat zināms, vai viņ� vēl atrodas Anglijā. Kop� tās diena;?, kad viņ� aizdrāzās projām no savām mājām glu�i kā izbēdzis noziedznieks, mēs vairs neesam tiku�ies, un es karsti vēlos un lūdzu dievu, lai mēs nekad netiktos.

Mans stāsts par �is ģimenes bēdīgo likteni patlaban tuvojas nobeigumam.

Man teica, ka tādiem sīkumiem kā mis Helkūmas pa�mo�anās un tam, ko mēs abas runāju�as pēc tam, kad viņa ieraudzīja mani sē�am pie savas gultas, neesot bū�tiskas" nozīmes, lai noskaidrotu tos jautājumus, kuru dēļ tiek rakstītas piezīmes. Es tikai gribu pasacīt, ka mis Hel�kūma pati nemaz neapzinājās, kā viņa pārvietota no mā�jas apdzīvotās daļas uz �īm pamestajām istabām. Viņa toreiz esot gulējusi dziļā miegā un tāpēc nevarot pateikt, vai miegs bijis dabisks vai arī mākslīgi radīts. Slepus pār�vietot mis Helkūmu no vienas mājas daļas uz otru tādā brīdī, kad es atrados Torkijā un mājā vairs nedzīvoja neviens no pastāvīgajiem kalpotājiem, izņemot Marga�ritu Por�eri (kas visu laiku, kad vien nestrādāja, vienīgi ēda, dzēra vai gulēja), protams, nebija grūti. Misis Rū�bella (kā es pārliecinājos, apskatīdama istabu) bija pa�rūpējusies, lai nedaudzajās dienās, kas viņai bija jāpa�vada ieslodzījumā kopā ar slimo lēdiju, viņas rīcībā būtu pārtika un viss cits nepiecie�amais � arī trauki ar siltu ūdeni un buljonu, � tā ka varētu iztikt bez vārī�anas. Viņa izvairījusies atbildēt uz jautājumiem, kurus mis Helkūma, glu�i dabiski, viņai uzdevusi, bet citādā ziņā bijusi ļoti laipna un gādīga. Vienīgais, ko es noteikti varu pārmest mis Rūbellai, ir tas, ka viņa kļuvusi līdzda�lībniece tik ne�ēlīgā krāp�anā.

Man nav arī sīki jāapraksta (un tas mani ļoti ieprie�cina), kā mis Helkūma izturējās, uzzinājusi, ka lēdija Glaida aizbraukusi, un arī vēlāk, saņēmusi vēl daudz bē�dīgāku ziņu, kas sasniedza Blekvoterparku visai drīz. Abos gadījumos es centos sagatavot mis Helkūmu, cik rūpīgi un piesardzīgi vien iespējams, un, lai gan misters Dousons da�as dienas bija nevesels un nevarēja pēc mana lūguma ierasties mūsu mājā, man lieti noderēja viņa padoms, kad bija jāpaziņo visļaunākā vēsts. Tas bija tik drūms laiks, ka man vēl tagad ir grūti domāt vai rak�stīt par to. Es centos remdēt mis Helkūmas bēdas ar dieva vārdiem, kas tādos gadījumos parasti ļoti palīdz, ta�u �oreiz tie tikpat kā nenonāca līdz viņas apziņai, lai gan es ticu un ceru, ka beigu beigās tie tomēr sasniedza savu mērķi. Es neatgāju no viņas gultas tik ilgi, kamēr viņa nebija pilnīgi atguvusi spēkus. Vilciens, ar kuru es aizbraucu no �īs bēdu piemeklētās mājas, aizveda projām arī viņu. Mūsu �ķir�anās Londonā bija ļoti skumja. Es apmetos pie radiniekiem Arlingtonā, bet viņa devās uz mistera Fērlija mui�u Kamberlendā.

Pirms beidzu �o drūmo stāstu, man jāuzraksta vēl tikai da�as rindiņas. To man liek darīt manas pienākuma jūtas.

Pirmkārt, es gribu izteikt savu dziļāko pārliecību, ka grāfs Fosko ne mazāka mērā nav vainojams tajos noti�kumos, par kuriem pastāstīju. Esmu dzirdējusi, ka pret viņu radu�ās �ausmīgas aizdomas un viņa gai�ības rīcība izraisījusi nopietnus iebildumus. Un tomēr tas nav satri�cinājis manus uzskatus par viņa nevainību. Ja arī viņ� palīdzējis seram Persivalam aizsūtīt mani uz Torkiju, tad viņ� tā rīkojās, vienīgi atrazdamies maldīgu priek�statu varā, un to viņam kā ārzemniekam un cilvēkam, kuram sve�as mūsu dzīves para�as, nevar pārmest. Un, ja arī misis Rūbella ieradusies Blekvoterparkā ar viņa ziņu, tad tas, ka �ī ārzemniece izrādījusies tik zemiska un pieda�lījusies krāp�anā, kuras ierosinātājs un realizētājs bijis pats �īs mājas saimnieks, drīzāk bijusi grāfa nelaime, ne�vis nelietība. Morāles principu vārdā es protestēju, ka pret viņu izvirzīta apsūdzība, jo tā ir pilnīgi nepamatota un nedibināta.

Otrkārt, es gribu izteikt dziļu no�ēlu, ka nespēju pre�cīzi atcerēties tās dienas datumu, kad lēdija Glaida aiz�brauca no Blekvoterparkas uz Londonu. Man teica, ka noskaidrot datumu, kad sācies �is nelaimīgais ceļojums, esot ārkārtīgi svarīgi, tāpēc es ļoti piepūlēju savu at�miņu, lai to atcerētos. Ta�u manas pūles bija veltīgas. Atminos vienīgi to, ka tas varēja būt jūlija beigās. Mēs visi zinām, cik grūti vēlāk, kad pagājis jau ilgāks laiks, precizēt kādu datumu, ja tas nav bijis pierakstīts. Man tas ir jo grūtāk tāpēc, ka tajā laikā, kad lēdija Glaida devās projām, Blekvoterparkā risinājās tik satrauco�i un juceklīgi notikumi. Man ļoti �ēl, ka es toreiz neko nepie�rakstīju, Man ļoti �ēl, ka neatceros �o datumu tikpat skaidri, cik skaidri atceros, kāda bija lēdijas Glaidas se�jas izteiksme, kad nabaga lēdija pēdējo reizi skumji paskatījās uz mani pa vagona logu.

Gan diem�ēl jāsaka, ka es nekad neesmu mā�cījusies ne lasīt, ne rakstīt. Visu mū�u. esmu sūri un grūti strādājusi, un nevienam par mani nav bijis jāsūdzas. Es zinu, ka runāt par to, kas nav noticis, ir liels grēks, tāpēc centī�os to nedarīt. Pastāstī�u visu, kas man ir zināms, un pazemīgi lūdzu d�entlmeni, kur� pieraksta to, ko es saku, izlabot manas valodas kļūdas un neņemt ļaunā, ka esmu lasīt un rakstīt nepratēja.

Pagāju�ajā vasarā es paliku bez darba (tas nebija ma�nas vainas dēļ) un dzirdēju, ka Sentd�onsvudā, Foristroudā pieci, vajadzīga parasta virēja. Kad mani pieņēma, tika noteikts izmēģinājuma laiks. Mana saimnieka uzvārds bija Fosko. Pati saimniece bija angliete. Viņ� bija grāfs un viņa � grāfiene. Kad sāku strādāt �ajā mājā, tur vēl bija kāda jauna sieviete, kas izpildīja istabenes pienāku�mus. Viņa nebija sevi�ķi tīrīga un akurāta, ta�u neko ļaunu arī nevienam nedarīja. Mēs abas �ajā mājā bijām vienīgās kalpotājas.

Mūsu saimnieks un saimniece atbrauca tikai pēc tam, kad mēs jau tur bijām ieradu�ās. Tiklīdz viņi abi atbrauca, tā tūlīt turpat apak�ējā vestibilā pastāstīja mums, ka gaidot ciemiņu no laukiem.

Gaidāmais ciemiņ� bija saimnieces brāļameita, un mēs sagatavojām viņai otrajā stāvā guļamistabu, no kuras logiem pavērās skats uz pagalmu. Saimniece sacīja man, ka lēdijai Glaidai (tāds bija radinieces uzvārds) esot vāja veselība un tas man jāņemot vērā, kad gatavo�u ēdienu. Cik atceros, tad viņai vajadzēja ierasties tajā pa�ā dienā, ta�u uz manu atmiņu �ajā ziņā nepa|aujieties. Es lūdzu piedo�anu, bet iztaujāt mani par mēne�a dienām vai tam�līdzīgām lietām nav vērts. Tā kā es sūri grūti strādāju un neesmu mācīts cilvēks, tad nepievēr�u nekādu uzma: nību lielākajai daļai dienu, izņemot varbūt vienīgi svēt�dienas. Zinu tikai, ka lēdija Glaida atbrauca un, kad viņa ieradās, viņa mūs visus patie�ām pamatīgi nobie�dēja. Neatceros, tie�i cikos saimnieks viņu atveda, jo tajā laikā biju ļoti aizņemta darbā. Bet man �ķiet, ka viņ� atbrauca kopā ar lēdiju pēcpusdienā; istabene toreiz atvēra durvis un ieveda viņus abus viesistabā. Pēc tam istabene atgriezās, un mēs nebijām paguvu�as ne vārda pārmīt, kad izdzirdējām aug�stāvā kaut kādu kņadu, un tad jau arī zvans viesistabā sāka skanēt kā traks un saim�niece sauca mūs palīgā.

Mēs abas uzskrējām aug�ā un tur ieraudzījām, ka lē�dija guļ uz dīvāna; viņas seja bija līķa bālumā, dūres cie�i sa�ņaugtas un galva nokārusies uz vienu pusi. Saim�niece teica, ka jauno lēdiju pēk�ņi kaut kas izbiedējis, bet saimnieks paskaidroja, ka viņai esot krampju lēkme. Es aizskrēju pēc tuvākā ārsta, jo pazinu apkārtni mazliet labāk nekā pārējie. Vistuvākie ārsti bija Gudriks un Gārts, kas abi pārmaiņus strādāja vienā kabinetā un ku�riem, kā es biju dzirdējusi, bija laba slava un arī daudz pacientu visā Sentd�onsvudā. Misteru Gudriku es sastapu kabinetā, un viņ� tūdaļ nāca man līdzi.

Pagāja zināms laiks, pirms viņ� varēja sākt kaut ko darīt. Nabaga nelaimīgo lēdiju piemeklēja viena lēkme pēc otras, un tā tas turpinājās, līdz viņa bija galīgi no�mocījusies un kļuvusi bezspēcīga kā jaunpiedzimu�ais. Tad mēs noguldījām viņu gultā. Misters Gudriks aizgāja uz mājām pēc zālēm un atgriezās apmēram pēc ceturtdaļ�stundas. Viņ� bija atnesis sev līdzi ne tikai zāles, bet arī izdobtu sarkankoka gabalu, kas atgādināja taurīti; pagai- dījis kādu brīdi, viņ� pielika vienu tās galu pie lēdijas sirds, otru pie savas auss un sāka uzmanīgi klausīties.

Kad ārsts bija izpētījis to, ko gribēja, viņ� uzrunāja manu saimnieci, kas arī atradās �ajā istabā.

� Slimnieces stāvoklis ir ļoti nopietns, � viņ� sacīja, � Iesaku nekavējoties paziņot par to lēdijas Glaidas tu�viniekiem.

Mana saimniece jautāja viņam:

���� Vai tā ir sirds slimība?

Un viņ� atbildēja:

���� Jā, ļoti bīstama sirds slimība. � Ārsts sīki izklās�tīja, ko viņ� domā par �o slimību, ta�u es nebiju tik nudra, lai to saprastu. To gan es atceros: beigās viņ� iz�teica ba�as, ka nedz viņ�, nedz arī kāds cits ārsts te neko daudz vairs nespē�ot palīdzēt.

Manu saimnieci �ī Jaunā vēsts ietekmēja daudz mazāk nekā saimnieku. Viņ� bija resns liela auguma cilvēks labi gados, savādnieks, kas audzēja baltās pelītes un putnus un sarunājās ar tiem, it kā tie būtu mazi bērniņi. Likās, ka bēdīgā ziņa viņu ir galīgi satriekusi.

���� Ak, nabaga lēdija Glaida! Nabaga lēdija Glaida! � viņ� sacīja un staigāja apkārt pa istabu, lauzīdams savas resnās rokas un drīzāk atgādinādams komediantu nekā d�entlmeni.

Manai saimniecei bija tikai viens jautājums: �Vai ir cerības, ka lēdija Glaida izveseļosies?� � bet viņ� uz�deva ārstam vismaz piecdesmit jautājumus. Man jāatzīst, ka viņ� ļoti uztrauca mūs visus, un, kad viņ� beidzot nomierinājās, tad izgāja ārā dārziņā, noplūca bez kādas izvēles visas mazās puķītes un lūdza mani uznest tās aug�ā un izrotāt slimnieces istabu. It kā tie�i ar to kaut kas būtu līdzēts. Man �ķiet, reizēm viņ� bija mazliet pa�dumj�. Tomēr viņ� nebija slikts saimnieks: vienmēr jautrs, atklats, runāja ārkārtīgi pieklājīgi un prata ietekmēt citus. Man viņ� patika labāk nekā mana saimniece. Es nezinu, vai pasaulē kādreiz bijusi lielāka cietsirde par viņu.

Ap pusnakti lēdija mazliet at�irga. Pirms tam bie�ās lēkmes bija viņu tā nomocīju�as, ka viņa nespēja pakus�tināt ne roku, ne kāju, ne arī pateikt kādu vārdiņu. Ta�gad viņa varēja gultā vismaz pagriezties un vērīgi aplū�koja istabu un mūs visus. Likās, ka pirms slimības viņa bijusi skaista sieviete ar gai�iem matiem un zilām acīm. Iepriek�ējā naktī viņa gulējusi ļoti nemierīgi � tā man vismaz pastāstīja saimniece, kas viena pati sēdēja pie slimnieces gultas. Es iegāju tajā istabā tikai pirms gulēt�ie�anas, lai uzzinātu, vai neesmu vajadzīga, un tie�i tajā brīdī jaunā lēdija klusā balsī murmināja kaut ko pavisam nesaprotamu un nesakarīgu. Man �ķita, ka viņa vēlas runāt ar kādu, kas atrodas kaut kur tālumā. Pirmoreiz es nevarēju sakļausit �ī cilvēka vārdu, bet otrreiz saim�nieks pieklauvēja pie durvīm, ienesa istabā savus izspū�ru�os puķu pu�ķus un sāka uzdot nebeidzamus jautāju�mus.

Kad es nākamajā rītā iegāju pie lēdijas, viņa bija atkal pilnīgi zaudējusi spēkus un gulēja nesamaņā. Misters Gudriks atveda savu kolēģi misteru Gārtu, lai ar viņu apspriestos. Ārsti piekodināja, ka slimnieci nekādā ziņā nedrīkst traucēt. Viņi aizgāja uz istabas otru galu un izpra�ņāja manu saimnieci, gribēdami uzzināt, vai lēdija agrāk jau slimojusi un kas viņu ārstējis, un vai viņai nav biju�i smagi pārdzīvojumi. Atceros, ka mana saimniece uz pēdējo jautājumu atbildēja apstiprino�i. Misters Gud�riks paskatījās uz misteru Gārtu un pa�ūpoja galvu. Viņi laikam domāja, ka �iem pārdzīvojumiem ir tie�s sakars ar lēdijas sirdslēkmēm. Nabadzīte! Cik viņa bija vā- jiņa � gau�i �ēl bija uz viņu skatīties! Nu, pilnīgi bez spēka, man jāsaka, pilnīgi bez spēka!

Mazliet vēlāk tajā pa�ā rītā, tad, kad lēdija pamodās, notika pēk�ņa pārmaiņa un viņa sāka justies daudz la�bāk. Lai neviens sve�s viņu netraucētu, mums abām ar istabeni vairs nejāva slimnieci apraudzīt. Par viņas vese�lības stāvokļa uzlabo�anos es uzzināju no saimnieka. Pārmaiņa bija ārkārtīgi uzlabojusi viņa garastāvokli, un, uzlicis galvā lielo, balto cepuri ar uzlocītajām malām, lai dotos pastaigā, viņ� no dārza puses ielūkojās pa logu virtuvē.

� Mana labā misis virējiņa, � viņ� sacīja, � lēdijai Glaidai kļuvis labāk. Mana oma ir stipri uzlabojusies, un es tagad eju ārā siltajā vasaras saulītē izlocīt savas garās kājas. Vai jūs, misis virējiņa, negribat, lai es jums kaut ko pasūtu vai arī nopērku tirgū? Ko jūs tur patlaban ga�tavojat? Gar�īgu pīrāgu pusdienām? Tikai neaizmirstiet labi biezu garoziņu, es jūs lūdzu, labi biezu krauk�ķīgu garoziņu, kas tik lieliski kūst un drūp mutē!

Nu, tā viņ� runāja. Viņam jau bija pāri se�desmitiem, un viņ� dievināja pīrāgus un tortes. Padomājiet tikai!

Priek�pusdienā ārsts atkal ieradās un pats savām acīm redzēja, ka lēdija Glaida jūtas labāk. Viņ� aizliedza mums sarunāties ar viņu un piekodināja arī neļaut viņai ar mums runāt, ja viņa to gribētu darīt; viņ� sacīja, ka viņai tagad jānodro�inot pilnīgs miers un jāpanākot, lai viņa iespējami vairāk gulētu. Lēdija bija Joti novājējusi, un, kad vien es uz viņu paskatījos, man vienmēr likās, ka viņai nav nekādas vēlē�anās kaut ko runāt, � vie�nīgais izņēmums bija pagāju�ā nakts, bet tad es nesa�pratu, ko viņa saka. Misters Gudriks nebija tik labās do�mās par viņas veselības stāvokli kā mans saimnieks. No�nācis lejā vestibilā, ārsls pateica tikai to, ka ieradīsies atkal pulksten piecos.

Apmēram ap �o laiku (saimnieks tad vēl nebija atgrie�zies) guļamistabā spalgi ieskanējās zvans, kāpņu telpā izskrēja mana saimniece un lika man tūdaļ iet pēc ārsta un pateikt viņam, ka lēdija zaudējusi samaņu. Tiklīdz biju paguvusi uzsiet aubīti un aplikt ap kaklu �alli, re�dzēju, ka ārsts, par laimi, pats jau nāk uz mūsu māju, lai, kā bija solījies, atkal apraudzītu slimnieci.

Es atvēru viņam durvis un kopā ar viņu uzgāju aug�ā.

���� Arēji lēdijā Glaidā nekādas pārmaiņas nemanīju, � mana saimniece sacīja guļamistabas durvīs. � Viņa bija nomodā un raudzījās apkārt, ar savādu, bezcerīgu ska�tienu, bet tad pēk�ņi klusi iekliedzās un zaudēja samaņu.

Ārsts piegāja pie gultas un noliecās pār slimnieci. Lū�kojoties uz lēdiju, viņ� pēk�ņi kļuva ļoti nopietns un pielika roku pie viņas sirds.

Mana saimniece skatījās mistera Gudrika sejā, acu ne�novērsdama.

��� Viņa ta�u nav mirusi! � saimniece �ukstēja, notrī�sēdama no galvas līdz kājām.

���� Jā, tomēr, � ārsts sacīja ļoti klusā un bēdīgā balsī.

���� Viņa ir mirusi. Vakar, kad izklausīju viņas sirdi, es jau baidījos, ka tas vai notikt pēk�ņi.

Kamēr ārsts runāja, saimniece atgāja nost no gultas un sāka drebēt vēl stiprāk.

���� Mirusi! � viņa �ukstēja pie sevis. � Tik pēk�ņi! Tik ātri! Ko gan sacīs grāfs?!

Misters Gudriks ieteica viņai doties lejā un mazliet nomierināties.

���� Jūs visu nakti esat bijusi nomodā, � viņ� teica,

����� un tas ir atstājis iespaidu uz jūsu nerviem. �ī sie�viete, � viņ� norādīja uz mani, � paliks istabā, kamēr es sameklē�u nepiecie�amo palīdzību.

Mana saimniece darīja tā, kā viņ� bija sacījis.

��� Man jāsagatavo grāfs, � viņa teica. � Man jāsa�gatavo grāfs, pastāstot par to pēc iespējas saudzīgāk.

Joprojām trīcēdama, viņa atstāja mās un izgāja no istabas.

����� Jūsu saimnieks ir ārzemnieks, � misters Gudriks sacīja, kad saimnieces vairs nebija istabā. � Vai viņ� zina, kā jāreģistrē nāves gadījumi?

����� Varbūt es maldos, ser, � es atbildēju, � bet do�māju, ka nezina.

Ārsts kādu bridi padomāja, tad turpināja:

���� Es parasti nenodarbojos ar �ādiem jautājumiem, bet �oreiz tas varētu aiztaupīt ģimenei liekas rūpes, ja es pats reģistrētu nāves gadījumu. Pēc pusstundas ie�u ga�rām apgabala dzimtsarakstu birojam, un man nebūtu grūti �o jautājumu nokārtot. Pasakiet, lūdzu, viņiem, ka es to izdarī�u.

���� Jā, ser, � es sacīju, � loti pateicos jums, ka esat tik laipns un padomājāt par to.

���� Vai jūs būtu ar mieru palikt �eit, kamēr es atsūtī�u kādu piemērotu cilvēku?

���� Jā, ser, � es sacīju, � es tikmēr palik�u pie na�baga lēdijas. Dro�i vien nevarēja izdarīt neko vairāk, ser, par to, kas bija darīts, � es vēl piebildu.

���� Nē, � viņ� teica, � neko vairāk; viņa acīmredzot ir daudz cietusi un bijusi jau loti slima līdz tam, kad es viņu redzēju. Stāvoklis bija bezcerīgs jau tad, kad mani uzaicināja viņu izmeklēt.

���� Ak dievs, mēs ta�u visi agrāk vai vēlāk to piedzī�vosim, ser, vai nav tiesa? � es sacīju.

Ārsts neko neatbildēja, likās, ka viņam nemaz negribas runāt.

Viņ� tikai pateica: �Uz redzē�anos!� � un izgāja no istabas.

Es paliku pie lēdijas Glaidas gultas līdz tam brīdim, kad ieradās mistera Gudrika atsūtītais cilvēks. Tā bija D�eina Gulda. Man likās, ka viņa ir loti cienījama sie�viete. Viņa neko lieku nerunāja, pateica tikai, ka zinot, kas viņai darāms, un ka savā mū�ā jau daudzus posusi pēdējai gaitai.

Kā mans saimnieks izturējās, kad uzzināja par noti�ku�o, to es nevaru pastāstīt, jo tajā brīdī nebiju klāt. Bet, kad es viņu ieraudzīju, viņ� noteikti izskatījās ārkārtīgi satriekts. Viņ� klusi sēdēja istabas stūrī, viņa tuklās ro�kas ļengani nokarājās pār apaļajiem ceļgaliem, galva bija nokārusies un acis stingi vērās tuk�umā. Likās, ka ļaunā vēsts viņu vairāk nobiedējusi un apmulsinājusi nekā apbēdinājusi. Mana saimniece darīja visu, kas bija nepiecie�ams sakarā ar bērēm. Tas viss laikam maksāja milzum daudz naudas, zārks vien jau bija sevi�ķi grezns. Miru�ās lēdijas vīrs, kā mēs dzirdējām, bija aizbraucis uz sve�ām zemēm. Bet mana saimniece (viņa bija miru��ās tēvamāsa) vienojās ar tuviniekiem, kas dzīvoja uz

laukiem (ja nemaldos, Kamberlendā), ka lēdiju apbedīs tajā pa�ā kapā, kurā jau gulēja viņas māte. Man vēlreiz gribas atkārtot, ka bēres bija ļoti skaistas, tika ievērotas visas ceremonijas, un saimnieks ari brauca uz Kamber- lendu, lai pats piedalītos apbedī�anā. Viņ� izskatījās ļoti cēls savās dziļajās bēdās � viņa seja bija svinīgi no�pietna, viņ� gāja ļoti lēniem soļiem, un ap cepuri viņam bija plata sēiu lente, � tas tie�ām bija lielisks skats!

Nobeigumā, atbildot uz man uzdotajiem jautājumiem, gribu vēl pateikt:

1)� es, tāpat kā mana darba biedrene � istabene, nekad neesmu redzējusi, ka mūsu saimnieks būtu pats devis lēdijai Glaidai kādas zāles;

2)� viņ� nekad, cik man zināms, nav atstāts viens kopā ar lēdiju Glaidu viņas istabā;

3)� es nezinu arī, kāpēc lēdija Glaida tik pēk�ņi izbiju�sies � man to pastāstīja mana saimniece �, kad iera�dusies �ajā mājā. Tas nekad netika paskaidrots ne man, ne arī istabenei.

Sī mana liecība ir nolasīta man priek�ā. Tur nekas nav ne jāpieliek, ne arī jāatņem. Kā kristīta sieviete es varu apzvērēt, ka tas viss ir tīra patiesība.

(Paraksts) Heslere Pinhoma + (paraksta vietā krus�tiņ�).

Izraksts no attiecīgā rajona dzimtsarakstu biroja pro�tokola, kurā reģistrēts minētais nāves gadījums: �Ar �o es apliecinu, ka ārstēju lēdiju Glaidu, kas iepriek�ējā dzim�anas dienā bija kļuvusi divdesmit vienu gadu veca un kuru es pēdējo reizi redzēju otrdien, 1850. gada 25. jūlijā; ka viņa nomira tajā pa�ā dienā Sentd�onsvudā, Foristroudā 5, un ka viņas nāves cēlonis bija aneirisms. Cik ilgi viņa agrāk slimojusi, es nezinu.

(Paraksts) Alfrēds Gudriks

Nodarbo�anās: medicīnas zinātņu doktors.

Adrese: Sentd�onsvudā, Kroidongārdenā 12.

Es esmu tā sieviete, ko- misters Gudriks aizsūtīja uz māju, kuras adrese norādīta iepriek�ējā liecībā, lai es izdarītu visu, kas nepiecie�ams tur miru�ās lēdijas mir�stīgo atlieku apbedī�anai. Kad es tur aizgāju, pie nelai�ķes atradās kalpone Hestere Pinhorna. Pēc tam es paliku pie līķa un tad, kad tas bija vajadzīgs, sagatavoju to iezārko�anai. Līķi ieguldīja zārkā manā klātbūtnē, pēc tam es redzēju, kā zārku aiznaglo un iznes ārā. Man samaksāja, cik man pienācās, tikai pēc tam, kad viss bija padarīts, un nevis iepriek�, un es aizgāju no �īs mājas. Ja kādam rastos vēlē�anās ievākt ziņas par mani pa�u, ieteicu tam griezties pie mistera Gudrika. Viņ� aplieci�nās, ka man var ticēt un ka tas, ko es stāstu, ir patiesība.

(Paraksts) D�eina Gulda

Seit dus mū�īgā mierā lēdija Lora Glaida, Hemp�īras grāfistes Blekvoterparkas mui�as baroneta sera Persivala Glaida sieva un Limrid�as draudzes locekļa Limrid�as mui�as eskvaira nelaiķa Filipa Fērlija meita. Dzimusi 1829. gada 27. martā; laulāta 1849. gada 22. decembrī; mirusi 1850. gada 25. jūlijā.

1850. gada vasaras sākumā es un tie mani biedri, kas bija paliku�i vēl dzīvi, atstājām Centrālās Amerikas mū�a�me�us un devāmies mājup. Nonāku�i piekrastē, mēs iekāpām kuģī, kas brauca uz Angliju. Kuģis gāja bojā Meksikas jūras līcī; es biju viens no nedaudzajiem, kas izglābās. Tā jau bija tre�ā reize, kad biju izbēdzis no nāves skavām. Gan tad, kad slimoju ar tropisko drudzi, gan tad, kad uz mani lidoja indiāņu iz�autas bultas, gan arī tad, kad mani svaidīja viļņi, � visas trīs reizes nāve bija man tuvojusies un visas trīs reizes aizgājusi garām.

Avārijas upurus, kuri vēl nebija nogrimu�i jūras dzelmē, izglāba amerikāņu kuģis, kas devās uz Liverpūli. Kuģis iebrauca ostā 1850. gada trīspadsmitajā oktobrī.

Mes nokāpām krastā pievakarē, un tai pa�ā naktī es iebraucu Londonā.

Es �eit neaprakstī�u savus klejojumus un tālu no mā�jām pieredzētās �ausmas. Jums jau ir zināmi iemesli, kuru dēļ es pametu dzimteni un savus tuviniekus, lai iepazītu pavisam citu pasauli, kur mani gaidīja dēkas un briesmu pilni piedzīvojumi. Dodoties �ai pa�a izvēlētajā trimdā, es biju ticējis un cerējis, ka atgriezī�os mājās pavisam pārvērties, un tas arī bija piepildījies. Jaunās dzīves grūtības bija norūdīju�as manu raksturu. Bargajā dzīves skolā, kur es sastapos ar dziļu trūkumu un nāves draudiem, mana griba bija kļuvusi stipra, sirds drosmīga, un es biju iemācījies paļauties uz saviem spēkiem. Biju devies prom, lai izbēgtu no sava likteņa. Biju atkal at�griezies, lai spītētu liktenim, kā īstam vīrietim pieklājas.

Es zināju, ka �ādos apstākļos man noteikti būs jāprot pilnīgi valdīt pār savām jūtām. Biju aizmirsis visus pagāt�nes sarūgtinājumus, atmiņā bija saglabāju�ās vienīgi to neaizmirstamo dienu mīļās bēdas un skumjas. Joprojām at�cerējos vislielāko vil�anos savā mū�ā, ta�u tagad biju iemā�cījies paciest jebkuras sāpes. Kad kuģis veda mani prom un likās, ka es skatu tālumā izgaisto�os Anglijas krastus pēdējoreiz, es domās vienmēr no jauna atgriezos pie Lo�ras Fērlijas. Es atkal un atkal domāju par Loru Fērliju, kad kuģis veda mani atpakaļ un rītausmā parādījās dzim�tais krasts.

Mana spalva raksta viņas kādreizējo uzvārdu, jo arī manā sirdi joprojām dzīvo �ī kādreizējā mīlestība. Es viņu vēl vienmēr dēvēju par Loru Fērliju. Man grūti domāt un runāt par �o mīļo sievieti, saucot viņu vīra uzvārdā.

Sakarā ar manu otrreizējo parādī�anos �īs grāmatas lappusēs man nekas vairāk nav piebilstams. Tātad, ja vien man pietiks spēka un drosmes rakstīt, es varē�u tūdaļ turpināt stāstījumu.

Jau no pa�a rīta, kad pamodies domāju par savu māti un māsu, es izjutu lielu saviļņojumu, un mani spārnoja cerības viņas abas drīz vien redzēt. Es nolēmu, ka pēc ilgās prombūtnes, kuras laikā man mēne�iem ilgi nebija iespējas nosūtīt, kādu ziņu par sevi, viņas ir iepriek� jā�sagatavo, lai priecīgā un negaidītā atkalredzē�anās ne�būtu tik pēk�ņa. Kaut arī vēl bija agrs rīts, es nosūtīju

vēstuli uz Hempstedas koted�u un pēc stundas arī pats devos ceļā.

Kad pirmais tik�anās satraukums bija pierimis un pa�mazām saka atjaunoties agrako dienu mājas miers un klusums, es mātes sejas izteiksmē pamanīju kaut ko tādu, kas liecināja, ka viņas sirdi smagi nospie� kāds noslē�pums. Viņas acīs, kas lūkojās uz mani tik maigi, es sa�skatīju ne vien mīlestību, bet ari raizes un bēdas; kad viņa mīļi un gādīgi spieda man roku, lai itin kā stipri�nātu mani, es nojautu, ka tas tiek darīts aiz līdzjūtības. Mēs nekad neko neslēpām viens no otra. Viņa zināja, kā

sairu�as manas cerības, zināja arī to, kāpēc es viņu at�stāju. Gribēju, cik mierīgi vien iespējams, pajautāt, vai viņa nav saņēmusi man adresētu vēstuli no mis Hel�kūmas vai arī uzzinājusi par mis Helkūmas māsu kādas jaunas vēstis, kuras es tik joti vēlētos dzirdēt. Bet, ielū�kojies mātei acīs, es zaudēju drosmi uzdot jautājumu pat tik piesardzīgā veidā. Ar pūlēm slēpdams savas ba�as, spēju vienīgi pateikt:

���� Jūs laikam gribat man kaut ko pastāstīt.

Mana māsa, kas bija sēdējusi mums iepretī, pēk�ņi pie�cēlās un, ne vārda neteikusi, izgāja no istabas.

Māte pievirzījās uz dīvāna man tuvāk klāt un apvija rokas man ap kaklu. �īs gādīgās rokas drebēja, un asa�ras ritēja pa mīļo, dārgo seju.

���� Volter, � viņa �ukstēja, � manu mīļo dēliņi Man sirds sāp, domājot par tevi. Manu mīļo puisīt, manu mīļo puisīt! Neaizmirsti, ka tev vēl palikusi tava māte!

Mana galva noslīga uz viņas krūtīm. Ar �iem vārdiem viņa bija man visu pateikusi.

* * *

Bija pagāju�as da�as dienas kop� manas atgrie�anās un atkal atausis rīts � se�padsmitā oktobra rīts.

Es dzīvoju pie mātes un māsas un no visas sirds cen�tos nesarūgtināt atkalredzē�anās prieku viņām, lai arī man tas bija sabojāts. Darīju visu, kas vien ir cilvēka spēkos, lai atgūtos no saņemtā trieciena un samierinātos ar nepiecie�amību dzīvot tālāk, lai manas lielās bēdas nepārietu izmisumā un es varētu atvērt savu sirdi mai�gai mīlestībai pret māti un māsu. Ta�u tas viss bija vel�tīgi un bezcerīgi. Manās acīs nebija asaru; ne māsas līdzjūtība, ne arī mātes mīlestība nespēja mazināt manas sāpes.

Tai rītā es atklāju viņām savas jūtas. Beidzot biju sa�dū�ojies pateikt to, ko biju gribējis pateikt jau tad, kad māte paziņoja man par Loras nāvi.

���� Atļaujiet man uz kādu laiku aizbraukt, vēlos pabūt vienatnē, � es saciju. � Man kļūs vieglāk, kad es no jauna bū�u skatījis tās vietas, kur pirmoreiz ieraudzīju viņu, un, uz ceļiem nometies, skaitījis lūg�anas pie kapa, kurā guldīta Lora.

Es devos ceļā, lai apmeklētu Loras Fērlijas kapu.

Bija rāma rudens pēcpusdiena, kad izkāpu no vilciena vientuļajā stacijā un tālāk viens pats gāju pa ceļu, kas man bija labi saglabājies atmiņā. Vakara saules stari blāvi spīdēja cauri baltajiem pūku mākoņiem; gaiss bija silts, un nejuta ne mazākās vēja pūsmas. Pār klusajiem laukiem gūlās tuvās ziemas garās un skumjās ēnas.

Es aizgāju līdz tīrelim, uzkāpu kalnā un, vērdamies tālumā, atkal ieraudzīju labi pazīstamo parku, tīri no�slaucīto piebraucamo ceļu un Limrid�as augstās, baltās sienas. Manas veiksmes un neveiksmes, mani klejojumi pa tālām zemēm un tur piedzīvotās briesmas � viss �a�jos daudzajos mēne�os pieredzētais izgaisa no atmiņas kā nebijis. Likās, vēl vakar es biju staigājis pa �o smar��ojo�o virsāju un kuru katru brīdi es ieraudzī�u Loru nākam man pretī, un viņai galvā būs mazā salmu cepu�rīte, kas aizēno viņas seju, un viņa būs tērpusies vienkār��ajā kleitiņā, kas plīvo vējā, un viņa turēs rokā savu biezo zīmējumu mapi.

Ai, nāve, cik asa ir tava izkapts, tu nopļauj visu savā ceļā!

Es nogriezos sāņus, un skatienam atklājās pelēkā baz�nīca, kas vientuļa stāvēja ieplakā, portāls, zem kura biju gaidījis sievieti baltajās drānās, pauguri, kas cie�ā lokā ieslēdza kluso kapsētu, saltais strauts, kas burzguļoja ak�meņainajā gultnē. Turpat bija arī cēlais baltā marmora krusts, kas pacēlās virs kapakmens, zem kura tagad du�sēja gan māte, gan meita.

Es tuvojos kapsētai. Es atkal uzkāpu aug�ā pa zemajām akmens kāpnītēm un noliecu galvu, tiklīdz manas kājas bija skāru�as svētīto zemi. Kā mūs māca, ikvienam no �ejienes jāaiznes līdzi lēnprātība, krietnums un skumja apņēmība cienīt un godāt aizgājējus.

Es apstājos pie akmens pamatnes, virs kuras slējās krusts. Kapakmens priek�pusē, pret kuru es stāvēju, bija iegravēts jauns uzraksts � auksti, vienkār�i, melni burti, kas stāstīja par viņas dzīvi un nāvi. Mēģināju izlasīt uz�rakstu. Tālāk par viņas vārdu tomēr netiku. �Seit dus mū�īgā mierā lēdija Lora . ..� Mīļās zilās acis asaru aiz�miglotas; gai�matainā galviņa bezspēcīgi nosllgusi; ne�vainīgie atvadu vārdi, ar kuriem viņa uzrunāja mani, lūgdama mani iet prom, � ai, cik �ēl, ka pēdējās atmi�ņas par viņu bija tik skumjas, �īs atmiņas, kuras biju

paņēmis toreiz līdzi un kuras bija dzīvas vēl tagad, kad stāvēju pie viņas kapa!

Mēģināju otrreiz lasīt uzrakstu. Bet vispirms mans ska�tiens apstājās pie viņas nāves dienas datuma, kas bija iegravēts pa�ās beigās, un virs tā es ieraudzīju . ..

Virs nāves dienas datuma marmorā bija iecirstas rin�das, un, tās lasot, es sastapu uzvārdu, kas iztraucēja ma�nas domas. Es apgāju kapakmenim apkārt un nostājos tai pusē, kur nebija nekāda uzraksta, un tagad mūs vairs ne�ķira nekas pasaulīgs un zemisks.

Es noslīgu pie kapa ceļos. Uzliku rokas uz balta mar�mora pieminekļa un, piespiedis galvu pie tā, aizvēru smagos plakstiņus, lai aizmirstu visu apkārtējo pasauli un visus tās priekus. Es aicināju viņu, un viņa bija atkal kopā ar mani. Tu � mana gai�ā mīla! Mana sirds �ajā brīdi runā ar tevi! Ir atkal atnākusi tā diena, kad mēs

�ķīrāmies � un tas bija vēl vakar �, ir atkal atnākusi I.) diena, kad tava mīļā roka gulēja manā rokā un manas acis lūkojās uz tevi pēdējo reizi. Mana lielā, mana gai�ā mīla!

* * *

Laiks bija apstājies, un klusums valdīja visapkārt kā dziļā nakti

Un tad �o debe�ķīgo mieru iztraucēja tikko dzirdama �aboņa, itin kā viegla vēsma būtu pārskrējusi kapsētas mauriņam. Manas ausis uztvēra �o skaņu, kas pamazām kļuva stiprāka, pēc tam es jau gandrīz pavisam skaidri dzirdēju tuvojo�os soļus, un tad pēk�ņi atkal iestājas klusums.

Es pacēlu galvu.

Saule jau bija gandrīz nogrimusi aiz debess malas. Mā�koņi bija izklīdu�i, un slīpie stari viegli zeltīja pakalnu virsotnes. Vakars klusajā nāves ielejā bija atnācis rāms, skaidrs un vēss.

Dzidrajā rieta gaismā es sev par lielu pārsteigumu ieraudzīju kapsētas otrā malā cie�i līdzās stāvam divas sievietes. Viņas lūkojās uz kapa pieminekli, tātad lūko�jās arī uz mani.

Divas sievietes.

Viņas panācās mazliet tuvāk un no jauna apstājās. Viņu se�jas bija aizklātas ar plīvuriem, un es nevarēju tās saskatīt. Kad sievietes apstājās, viena no viņām pacēla plīvuru. Mie�rīgajā vakara gaismā es ierau�dzīju Marionas Helkūmas seju.

Tā bija pārvērtusies tik stipri, itin kā kop� mūsu pēdē�jās tik�anās būtu pagāju�i dau�dzi gadi. Kad viņa raudzījās uz mani savām plati ieplestajām acīm, tajās parādījās dīvainas izbailes. Viņas seja bija ārkār�tīgi novājējusi un izmocīta, Ta�jā skaidri iezīmējās sāpes, bai�les un lielas bēdas.

Es pagāju nost no kapa un paspēru soli viņai pretī. Viņa nepakustējās un neteica ne vārda. Viņai blakus stāvo�ā sieviete, kuras seju joprojām klaja plīvurs, tikko dzirdami iekliedzās. Es apstājos. Man pamira sirds un aiz neizsakāmām �ausmām pār muguru pārskrēja drebuli.

Sieviete ar aizplīvuroto seju atgāja nost no savas ceļa biedrenes un lēni nāca uz manu pusi. Palikusi viena, Ma- riona Helkūma ierunājās. �o balsi es pazinu, tā nebija pārvērtusies, kā tas bija noticis ar acīm, kas tagad bija baiļu pilnas, un seju, kas bija tik novājējusi.

���� Sapnis! Mans sapnis! � Es dzirdēju, cik maigi viņa �ai �ausmīgajā klusumā izrunā �os vārdus. Viņa noslīga uz ceļiem un pacēla pret debesīm savas kā Ijūg�anā salik�tās rokas.

���� Dievs, vairo viņa spēkus! Dievs, palīdzi viņam �ai grūtajā brīdī!

Aizplīvurotā sieviete joprojām tuvojās man, tuvojās klusi un lēnām.

Manas acis tagad bija pievērstas tikai viņai, nekā cita es neredzēju

Balss, kas bija aizlūgusi par mani, ietrīcējās un kļuva pavisam klusa, bet tad pēk�ņi tā atkal pieauga spēkā, un es dzirdēju, kā Mariona Helkūma izbijusies iekliedzas un izmisusi lūdz mani doties prom.

Bet aizplīvurotā sieviete turēja manu sirdi un dvēseli pilnīgi savā varā. Vina apstājās pieminekļa otrā pusē. Mēs stāvējām viens pret otru, un mūs �ķīra tikai kapak�mens. Viņa atradās tuvu pieminekļa priek�pusē iegravē�tajam uzrakstam. Viņas tērps skāra melnos burtus.

Marionas Helkūmas balss kļuva arvien skaļāka un lūdza mani vēl dedzīgāk:

���� Aizslēpiet savu seju! Neskatieties uz viņu! Ak dievs, kaut viņam tiktu aiztaupītas �īs �ausmas!

Sieviete pacēla plīvuru.

��eit dus mū�īgā mierā lēdija Lora Glaida .. .�

Lora, lēdija Glaida stāvēja blakus uzrakstam un skatī�jās uz mani pāri kapakmenim.

Es sāku jaunu lappusi. Turpinā�u stāstu, izlai�ot vienu nedēļu.

Tas, kas notika laikposmā, kuram tādē�jādi nepieskar�os, lai paliek nepateikts. Kad es par to iedomājos, man sirds pa�gurst, prāts aptum�ojas un galvā rodas īsts juceklis. Bet tas nedrīkst notikt, ja man, kur� raksta, pienākas mērķtiecīgi virzīt savu lasītāju uzmanību. Tas nedrīkst notikt, ja ne�gribu izlaist no savām rokām vēstījuma pavedienu, kas stiepjas cauri �im sare�ģītajam stāstam no sākuma līdz beigām.

Dzīve pēk�ņi kļuva citāda, un tai radās pavisam jauns mērķis; mana mū�a sāpes un cerības, mani pūliņi, intere�ses un upuri � viss glu�i negaidot ieguva citu jēgu un uz visiem laikiem ievirzījās jaunā gultnē, un tagad es uz pagāju�o noraugos glu�i kā uz ainavu, kas pavērusies no kalna virsotnes. Es pārtraucu savu stāstījumu klusajā, ēnainajā Limrid�as kapsētā un atsāku to pēc nedēļas kā�das Londonas ielas burzmā un troksnī.

�ī iela atrodas biezi apdzīvotā un nabadzīgā kvartālā. Kādas mājas pirmajā slāvā ir mazs veikaliņ�, kurā pār�dod laikrakstus, bet otrajā un tre�ajā stāvā � izīrējamas mēbelētas istabas, kas iekārtotas gau�ām pieticīgi.

Es uzdevos izdomātā vārdā un noīrēju abus �os stāvus. Pats dzīvoju tre�ajā stāvā, kur atrodas darbistaba un guļamistaba. Stāvu zemāk ar tādu pa�u pieņemtu vārdu apmetu�ās divas sievietes, kas tiek uzskatītas par manām

māsām. Es pelnu iztiku, pārdodams zīmējumus un kok- dzelumus periodiskajiem izdevumiem. Ļaudis domā, ka māsas man palīdz, da�kārt pēc pasūtījuma strādādamas rokdarbus. Mūsu nabadzīgais miteklis, mūsu necilā no�darbo�anās, mūsu izdomātā radniecība un mūsu neīstais uzvārds � tas viss ir vajadzīgs tādēļ, lai mēs varētu pa�slēpties Londonas namu biezoknī. Mēs vairs nepiederam pie tiem ļaudīm, kuru dzīve ir visiem zināma un re�dzama. Es tagad esmu nepazīstams, neievērojams cilvēks, un man nav nedz labvēļu, nedz draugu, kas varētu palī�dzēt. Mariona Helkūma ir tikai mana vecākā māsa, kas rūpējas par mūsu saimniecību, veikdama mājas darbus pati savām rokām. Pēc citu domām, mēs abi esam gan nekaunīgas blēdības upuri, gan arī tās ierosinātāji. Runā, ka mēs esam palīdzēju�i ārprātīgajai Annai Keterikai, kas pretendējusi uz miru�ās lēdijas Glaidas vārdu un sabied�risko stāvokli un gribējusi piesavināties pat viņas indi�vidualitāti.

Tāds nu ir mūsu stāvoklis. Tādi ir jaunie apstākļi, ku�ros mums visiem trim turpmāk jātiek attēlotiem daudzās jo daudzās �ī stāsta lappusēs.

No saprāta un likuma viedokļa, pēc radinieku un draugu pārliecības, kā arī saskaņā ar civilizētās sabied�rības para�ām �lēdija Lora Glaida� guļ apbedīta līdzās savai mātei Limrid�as kapsētā. Filipa Fērlija meita un Persivala Glaida sieva, kas jau dzīva bija izsvītrota no dzīvo sarakstiem, vēl bija dzīva tikai viņas māsai un man, bet visiem pārējiem viņa �ķita mirusi. Par miru�u viņu uzskatīja viņas tēvocis, kas bija atteicies no Loras, mā�jas kalpotāji, kas nebija viņu pazinu�i, oficiālās perso�nas, kas lēdijas mantojumu bija nodevu�as viņas vīram un krustmātei; mirusi viņa bija arī manai mātei un mā�sai, kas domāja, ka mani piekrāpusi avantūriste un ka es esmu nekrietnas blēdības upuris; viņa bija mirusi gan sociāli, gan morāli, gan juridiski.

Un tomēr viņa bija dzīva! Viņa dzīvoja nabadzībā un slepenībā. Dzīvoja tāpēc, lai neievērojamais zīmē�anas skolotājs varētu par viņu cīnīties un izkarot �ai sievie�tei ceļu atpakaļ uz sabiedrību, kur viņai jāieņem sava pienācīgā vieta dzīvo vidū.

Vai todien, kad viņa pirmoreiz atklāja manam skatie�nam savu seju, manī nepamodās �aubas, jo es ta�u labi zināju, cik ļoti Anna Keterika ir līdzīga viņai? Nē, no tā mirkļa, kad viņa, stāvēdama pie kapakmens uzraksta, kas vēstīja par viņas nāvi, atsedza ar plīvuru aizklāto seju, manī nebija radu�ās ne mazākās �aubas.

Pirms tai dienā norietēja saule, pirms mūsu skatienam izzuda mājas, kuras durvis viņai tagad bija slēgtas, vēl�reiz atskanēja atvadu vārdi, kurus es biju teicis �ķir�a�nās brīdī Limrid�as mui�ā; tagad es tos atkārtoju, un viņa tos atcerējās. �Ja kādreiz pienāktu diena, kad mana nesalau�amā uzticība spētu sniegt jums kaut mirkli lai�mes vai pasargāt jūs no skumju brī�a, varbūt atcerēsie�ties nabaga zīmē�anas skolotāju, kas jūs kādreiz mācī�jis?� Viņa, kurai visai maz bija saglabāju�ās atmiņā vē�lākās raizes un �ausmas, tagad atcerējās �os vārdus un nevainīgā skaidrībā paļāvīgi atspieda savu nabaga galvu pret krūtīm vīram, kas tos bija teicis. Tai brīdī, kad viņa uzrunāja mani, nosaucot manu vārdu, un kad sacīja: �Viņi gribēja panākt, lai es aizmirstu visu, Volter, bet es tomēr atceros Marionu un atceros arī jūs,� � �ai brīdī es, kas tik ilgi biju dāvājis viņai savu mīlestību, dāvāju vi�ņai arī visu savu dzīvi un pateicos dievam, ka viņ� man to devis, lai es varētu to ziedot viņai. Jā, tagad ir pie�nākusi �ī diena. No tūksto�iem jūd�u tāluma, caur me��iem un biezokņiem, kur man līdzās kritu�i mani daudz spēcīgākie biedri, caur nāves briesmām, kas trīsreiz man draudēju�as un no kurām trīsreiz esmu izglābies, ne�zināmā roka, kas cilvēkus pa likteņa tum�ajiem ceļiem vada uz nākotni, ir atvedusi mani �urp, lai es varētu būt kopā ar viņu �ai dienā. Viņa bija nelaimīga un pamesta, liktenis viņu bija smagi piemeklējis un stipri pārvērtis, viņas skaistums bija novītis un skaidrais prāts apdzisis; viņai bija laupīts stāvoklis sabiedrībā, viņai ne�bija pat savas vietas pārējo dzīvo būtņu vidū, � un ta�gad man pie �īs dārgās būtnes kājām jānoliek mana uz�ticība, godam jātur solījums, ka ziedo�u viņai visu savu sirdi, dvēseli un visus savus spēkus. Beidzot varu saukt viņu par savu � uz to man dod tiesības viņas izpostītā dzīve un viņas vientulība. Mana � lai es varētu viņu atbalstīt, aizstāvēt, sargāt un atgriezt atkal dzīvē. Mana � lai es mīlētu un cienītu viņu kā tēvs un brālis reizē. Mana � lai es cīnītos par viņas tiesībām, riskē�dams un nesdams upurus ik uz soļa, gan sākot nevienlī�dzīgu cīņu ar �īs pasaules di�ciltīgajiem un varenajiem,

gan aci pret aci sastopoties ar apbruņotu viltību un stingri nodro�inātiem panakumiem, gan pazaudējot savu reputāciju un draugus, gan dodoties dzīvības briesmās.

Esmu darījis zināmu, kādā stāvoklī atrodos, un pa�skaidrojis savas rīcības iemeslus. Tagad lai seko stāstī�jums par Marionu un Loru.

Par abām sievietēm stāstī�u nevis tādiem vārdiem, kā�diem runāju�as viņas pa�as (viņu vēstījums bie�i vien ir saraustīts un nesakarīgs), bet vaļsirdīgajā, vienkār�ajā valodā, kādā esmu pierakstījis notikumus, lai to izklāsts varētu kļūt par orientieri man pa�am un manam advo�kātam. Samezglotais vēstījuma pavediens tādā kārtā tiks izrisināts visātrāk un vissaprotamāk.

Stāsts par Marionu sākas no tās vietas, kur saimnie�cības vadītāja no Blekvoterparkas beidza savu vēstījumu.

Par lēdijas Glaidas aizbrauk�anu no sava vīra mājas, tas ir, par pa�u �o notikumu, kā arī par apstākļiem, kā�dos tas norisinājās, mis Helkūmai īsuma pastāstīja saim�niecības vadītāja. Pēc da�ām dienām (cik dienas īsti bija pagāju�as, to misis Mi�elsone nevarēja pateikt, jo neko pierakstījusi nebija) no grāfienes Fosko pienākusi vēs�tule, kurā bijis paziņots, ka lēdija Glaida pēk�ņi nomi�rusi grāfa Fosko mājā. Nekādas tuvākas ziņas vēstulē nav biju�as, un misis Mi�elsone varējusi rīkoties pilnīgi pēc saviem ieskatiem � vai nu paziņot mis Helkūmai par notiku�o tūdaļ, vai arī pagaidīt, līdz viņas veselība nostiprināsies.

Apspriedusies ar misteru Dousonu (kas pats slimības dēj kādu laiku nebija varējis ierasties Blekvoterparkā), misis Mi�elsone pēc doktora ieteikuma un viņa klātbūtnē paziņojusi mis Helkūmai �o Jauno vēsti vai nu tai pa�ā dienā, kad bija saņemta vēstule, vai arī nākamajā dienā. Nav nepiecie�ams �eit ilgāk kavēties pie jautājuma, kādu iespaidu atstāja uz māsu ziņa par lēdijas Glaidas pēk�ņo nāvi. Jāpiebilst vienīgi, ka viņa spēja doties cejā ne ag�rāk kā pēc trim nedēļām. Kad �is laiks bija pagājis, viņa

ieradās Londonā kopā ar saimniecības vadītāju. Tur vi- i ņas abas �ķīrās, un misis Mi�elsone iedeva mis Helkū�mai savu adresi gadījumam, ja turpmāk viņām rastos vēlē�anās sazināties. I Atvadījusies no saimniecības vadītājas, mis Helkūma tūdaļ devās uz Gilmora un Kirla kantori un tur konsul�tējās ar misteru Kirlu, jo Gilmors bija izgājis. Viņa pa�stāstīja misteram Kirlam to, ko bija atzinusi par vaja�dzīgu slēpt no visiem citiem (ieskaitot misis Mi�el- soni), � par savām aizdomām, kas bija radu�ās, kad viņai attēloti apstākļi, kādos lēdija Glaida mirusi. Mis�ters Kirls, kas jau agrāk bija laipni apliecinājis savu gatavību kalpot mis Helkūmas interesēm, tūdaļ sāka ievākt ziņas, cik nu to, pēc viņa domām, pa�reizējā sa�re�ģītā un bīstamā situācija atļāva.

Lai par �o jautājumu būlu pateikts viss, pirms turpinu , stāstīt tālāk, vēl jāpiebilst, ka grāfs Fosko bija ļoti atsau�cīgs pret misteru Kirlu, kad tas paziņoja, ka ieradies mis Helkūmas uzdevumā iegūt sīkākas ziņas par lēdijas Glai�das nāvi. Pēc tam misteram Kirlam vēl bija saruna ar ārstu Gudriku un diviem grāfa kalpotājiem. Lai arī ne�bija iespējams izzināt, kurā datumā īsti lēdija Glaida aiz�braukusi no Blekvoterparkas, tomēr doktora un kalpo�tāju liecības, kā arī grāfa Fosko un viņa sievas labprāt sniegtie paskaidrojumi misteru Kirlu pilnīgi apmierināja. Viņ� varēja vienīgi secināt, ka mis Helkūmas dziļās sā�pes par māsas zaudējumu diem�ēl ir atstāju�as ārkārtīgi nelabvēlīgu iespaidu uz viņas veselo saprātu, un viņ� aizrakstīja viņai, ka viņas izteiktajām briesmīgajām aiz�domām, viņaprāt, nav glu�i nekāda pamata. Ar to arī sā�kās un beidzās Gilmora kompanjona izdarītā izmeklē�ana.

Pa to laiku mis Helkūma bija atgriezusies Limrid�as mui�ā un savākusi tur papildu ziņas, cik nu tādas bija iespējams dabūt.

Misters Fērlijs bija saņēmis pirmo vēsti par brāļamei�tas nāvi no savas māsas Fosko kundzes; arī �ajā vēstulē nekādi noteikti datumi nebija minēti. Viņ� bija piekritis māsas ierosinājumam apbedīt nelaiķi blakus viņas mātei Limrid�as kapsētā. Grāfs Fosko bija pavadījis lēdijas mirstīgās atliekas līdz Kamberlendai un piedalījies bērēs Limrid�ā, kuras notika 30. jūlijā. Parādīt lēdijai pēdējo godu bija ieradu�ies visi ciema un tā apkaimes iedzīvo�tāji Nākamajā dienā kapakmenī tika iegravēts uzraksts

(kā stāstīja, to sacerējusi miru�ās lēdijas krustmāte un apstiprinājis viņas brālis misters Fērlijs).

Bēru dienā un vēl dienu pēc tam grāfs bija viesojies Limrid�ā, ta�u ar misteru Fērliju netika runājis, jo Fēr�lijs nebija vēlējies ar viņu tikties. Vini bija sazināju�ies ar vēstulēm, un �ādā veidā grāfs Fosko bija sniedzis misteram Fērlijam tuvākas ziņas par viņa brāļameitas neseno slimību un nāvi. Vēstulē, kurā par to bija stāstīts, nekādi jauni fakti bez jau zināmajiem nebija minēti, ta�u beigās bija pierakstīta piebilde, kas pelnīja īpa�u uzmanību. Tā attiecās uz Annu Keteriku.

Sās piebildes saturs bija �āds.

Sākumā misteram Fērlijam tika pavēstīts, ka Annai Keterikai (par kuru viņ� varē�ot sīkāk uzzināt no mis Helkūmas, kad viņa ieradī�oties Limrid�ā) sekots un at�klāts, ka vina apmetusies netālu no Blekvoterparkas; pēc tam viņa atkal nodota ārsta uzraudzībā psihiski slimo pansionātā, no kura viņai reiz izdevies izbēgt.

Tā bija piezīmes pirmā daja. Otrajā daļā misters Fērlijs tika brīdināts, ka Annas Keterikas psihiskā slimība pro�gresējusi, jo viņa ilgu laiku nav bijusi ārsta kontrolē, un ka joprojām pastāvot viņas neprātīgais naids un dīvai�nās aizdomas pret seru Persivalu Glaidu, kas jau agrāk stipri izpaudu�ās kā slimīga mānija, bet tagad izpau�oties citādi. Pēdējā iedoma, kas radusies �īs nelaimīgās sievie�tes galvā attiecībā uz seru Persivalu, esot tāda, ka viņa visādi cen�oties vajāt un sāpināt seru un izcelt pati sevi pārējo slimnieku un kopēju acīs, apgalvodama, ka esot sera mirusī sieva; �ī ideja viņai acīmredzot radusies pēc tam, kad viņa slepus sarunājusies ar lēdiju Glaidu un �īs tik�anās laikā ievērojusi ārkārtīgo nejau�o līdzību starp tagad miru�o lēdiju Un sevi. Iespēja vēl otrreiz izbēgt no trako nama viņai nekādā ziņā vairs neradī�o�ties, ta�u neesot izslēgts, ka viņa varētu atrast da�ādas iespējas, kā apgrūtināt miru�ās lēdijas Glaidas piederī�gos ar vēstulēm; tāpēc misters Fērlijs tagad tiekot brīdi�nāts, kā rīkoties, ja tas notiktu.

�o tādā stilā uzrakstīto piebildi parādīja mis Helkūmai, kad viņa ieradās Limrid�ā. Viņai atdeva arī lēdijas Glai�das drānas un citus piederumus, ko viņa bija paņēmusi līdzi, dodamās pie savas krustmātes. Grāfiene Fosko bija visas �is lietas rūpīgi salikusi un nosūtījusi uz Kamber�lendu.

Tāda bija situācija, kad mis Helkūma septembra sā�kumā atbrauca uz Limrid�u.

Drīz pēc tam viņa tika ieslēgta savas istabas �etrās sienās, jo slimība uzbruka no jauna: jaunās sievietes no�vājinātos fiziskos spēkus galīgi sagrāva smaga garīgā krīze, kas viņu tagad mocīja. Mēne�a laikā, kamēr mis Helkūma pamazām atspirga, nebūt neizgaisa viņas jau iepriek� minētās aizdomas par apstākļiem, kādos mirusi māsa. Pa �c laiku viņa nebija neko dzirdējusi par seru Persivalu Glaidu, bet bija saņēmusi grāfienes Fosko sūtī�tās vēstules, kurās �ī dāma savā un sava vīra vārdā se�vi�ķi sirsnīgi apvaicājās par mis Helkūmas veselību. Mis Helkūma nevis atbildēja uz �im vēstulēm, bet pieņēma privātdetektīvu, kuram lika novērot gan māju Sent�d�onsvudā, gan arī �īs mājas iemītniekus.

Nekas aizdomīgs netika atklāts. Tādi pa�i rezultāti bija arī nākamajam pasākumam � misis Rūbellas novēro�a�nai. Viņa kopā ar Vīru apmēram pirms se�iem mēne�iem bija ieradusies Londonā. Abi bija atbrauku�i no Lionas un noīrēju�i māju Lesterskvēra tuvumā; �eit viņi bija no�domāju�i iekārtot mēbelētas istabas ārzemniekiem, kas, kā varēja sagaidīt, lielā skaitā ieradīsies Anglijā, lai ap�meklētu 1851. gada izstādi. Kaimiņi nevarēja pastāstīt nekā aizdomīga nedz par vīru, nedz par sievu. �is pāris visu laiku bija dzīvojis klusu un atbilsto�i saviem līdzek�ļiem. Pēdējā bija aptauja par seru Persivalu Glaidu. Viņ� bija apmeties Parīzē un dzīvoja tur klusu, satikdamies tikai ar nedaudziem angļiem vai fran�iem, saviem drau�giem.

Cietusi neveiksmi visos pasākumos, bet ar to vēl ne�samierinājusies, mis Helkūma nolēma aiziet uz garīgi slimo cilvēku pansionātu, kurā, kā viņai likās, Anna Ke�terika ievietoto otrreiz �ī sieviete jau agrāk bija viņu īpa�i interesējusi, turklāt tagad viņas uzmanību saistīja divi jautājumi: pirmkārt, gribējās pārliecināties, vai pa�tiesi Anna Keterika apgalvo, ka viņa ir lēdija Glaida, un, otrkārt (ja tas izrādīsies taisnība), vajadzēja izdibināt, kāda iemesla pēc �i no�ēlojamā būtne grib visus apmānīt.

Kaut arī grāfa Fosko vēstulē misteram Fērlijam pan�sionāta adrese nebija minēta, �ī noklusējuma dēļ tomēr mis Helkūmai nopietnas grūtības neradās. Toreiz, kad misters Hārtraits bija saticies ar Annu Keteriku Limrid�ā, viņa bija pastāstījusi, kur atrodas pansionāts, un mis

Helkūma �īs ziņas, kā ari visu pārējo, ko bija uzzinājusi no Hārtraita par �c sarunu, precīzi vārdu pa vārdam bija pierakstījusi savā dienasgrāmatā. Tā nu viņa sameklēja attiecīgo ierakstu, atzīmēja adresi, paņēma līdzi vēl mis�teram Fērlijam rakstīto grāfa vēstuli, kas varbūt varētu noderēt pilnvaras vietā, un vienpadsmitajā oktobri devās ceļā uz pansionātu

Nakti viņa pavadīja Londonā. Viņa bija nodomājusi pārnak�ņot pie lēdijas Glaidas vecās guvernantes, ta�u misis Vēzija, ieraudzījusi savas miru�ās skolnieces tu�vāko un mīļāko draudzeni, bija tik satraukta un nobēdā�jusies, ka mis Helkūma smalkjūtīgi nolēma ilgāk vairs neuztraukt ve�iņu ar savu klātbūtni un apmetās turpat blakus kādā solīdā pansijā, kuru viņai ieteica misis Vē�zi jas precētā māsa. Nākamajā dienā mis Helkūma devās uz attiecīgo iestādi, kas atradās Londonas tuvumā uz ziemeļiem no galvaspilsētas.

Viņu tūdaļ aizveda pie pansionāta īpa�nieka.

Sākumā likās, ka viņ� kategoriski noraidīs lūgumu tik�ties ar slimnieci. Ta�u, kad vie�ņa, parādīja piebildi grāfa Fosko rakstītajā vēstulē un pateica, ka viņa pati ir tā mis Helkūma, kas tur pieminēta, un turklāt ir miru�ās lēdi�jas Glaidas tuva radiniece, kas, glu�i dabiski, ģimenes inte�resēs vēlas pārliecināties, kādu pakāpi sasniegusi Annas Keterikas iedomu mānija, kuras dēļ �ī sieviete iztēlojas sevi par dieva mierā aizgāju�o nelaiķi, � pansionāta īpa�nieks sāka runāt un izturēties citādi un vairs ne�iebilda. Viņ� dro�i vien nojauta, ka ilgi pretoties �ādā situācijā būtu ne vien nepieklājīgi, bet tas varētu radīt arī priek�statu, ka viņa iestādē nav tāda kārtība, lai ar to ļautu iepazīties augstdzimu�iem sve�iniekiem.

Mis Helkūmai radās iespaids, ka pansionāta īpa�nie�kam nav zināmi sera Persivala un grāfa noslēpumi. Par to liecināja, pirmkārt, tas, ka viņ� vispār atļāva apmeklēt savu pacienti, un, otrkārt, par pierādījumu vēl varēja noderēt viņa izteikumi, kas bija tik vaļsirdīgi, ka no no�zieguma līdzvaininieka mutes tādi gan noteikti nevarētu nākt.

Tā, piemēram, sarunā ar mis Helkūmu viņ� pa�ā sā�kumā pastāstīja, ka Annu Keteriku līdz ar nepiecie�amo norīkojumu un ārsta izziņu grāfs Fosko atvedis atpakaļ pie viņa divdesmit septītajā jūlijā; grāfs arī parādījis sera

Persivala Glaida parakstītu vēstuli ar da�ādiem paskaid�rojumiem un norādījumiem.

Pansionāta īpa�nieks apgalvoja, ka, saņemot savu Iemītnieci atpakaļ, viņ� tajā ievērojis da�as dīvainas pār�maiņas. Ka ar garīgi slimiem cilvēkiem �ādas pārmaiņas var notikt, to viņam savā ilgajā praksē jau, bez �aubām, bija gadījies redzēt, �ādi slimnieki bie�i vien laiku pa lai�kam kļūst pavisam citādi gan ārēji, gan iek�ēji, viņu psihiskā stāvokļa periodiskā uzlabo�anās un pasliktinā��anās neizbēgami ietekmē arī ārējo izskatu. Viņ� �ajās pārmaiņās nesaskatīja nekā aizdomīga, tāpat nebrīnījās par Annas Keterikas. jauno māniju, kas, bez �aubām, ietekmēja arī viņas izturē�anos un runas veidu. Ta�u brī�iem viņam �ķita neizprotama noteikta at�ķirība, kas bija samanāma viņa pacientē, ja salīdzināja to, kāda �ī sieviete bija bijusi pirms aizbēg�anas un kāda viņa bija pārvesta atpakaļ. �ī at�ķirība izpaudās da�ādos sīkumos, tā ka to pat nebija iespējams precīzi raksturot. Protams, viņ� nevarēja teikt, ka manāmi būtu mainījies slimnie�ces auguma garums vai apmēri, tāpat sejas, matu vai acu krāsa, kā ari viņas sejas vaibsti, � �ī at�ķirība bija vai�rāk jūtama nekā redzama. Vārdu sakot, �is gadījums jau pa�ā sākumā bija bijis visai sare�ģīts, un tagad tas bija kļuvis vēl mīklaināks.

Nevar teikt, ka �ī saruna kaut vai daļēji būtu sagata�vojusi mis Helkūmu uz to, kas sekoja pēc tam. Tomēr tā viņu ļoti dziļi iespaidoja. Viņa bija tik satraukta, ka pagāja labs brīdis, līdz viņa nomierinājās tiktāl, ka va�rēja doties līdzi pansionāta īpa�niekam uz to ēkas spārnu, kurā atradās slimnieki.

Pajautājusi pēc Annas Keterikas, viņa uzzināja, ka slimniece patlaban pastaigājas parkā, kas pletās ap iestādi. Viena no māsām piedāvājās aizvest vie�ņu uz turieni, bet pansionāta īpa�nieks, apsolījis mis Helkūmai, ka pēc tam uzmeklēs viņu parkā, da�as minūtes vēl pa�lika iek�ā, lai apraudzītu kādu slimnieci, kurai �ai brīdī bija nepiecie�ama viņa palīdzība.

Māsa .aizveda mis Helkūmu uz skaisti izveidotā parka attālu nostūri; brīdi pavērojusi apkārtni, viņa iegriezās kādā negrantētā alejā, kuru no abām pusēm apēnoja krūmi. Kad viņas bija nogāju�as apmēram pusceļu, pretī lēnām nāca divas sievietes. Māsa norādīja uz viņām un sacīja;

� Tur ir Anna Keterika, kundze, un tā otra ir viņas kopēja, kas viņu uzrauga. Kopēja atbildēs uz visiem jau�tājumiem, kas jūs interesē. � To pateikusi, māsa aizgāja, lai atgrieztos pie saviem pienākumiem pansionāta ēkā.

Attālums starp mis Helkūmu un abām pretimnāko�a�jām sievietēm arvien samazinājās. Kad starp viņām l ija paliku�i apmēram desmit soļi, viena no abām sievietēm uz mirkli apstājās, vērīgi paskatījās uz nepazīstamo sie�vieti, atbrīvojās no kopējas rokas un jau nākamajā mirklī metās mis Helkūmas apkampienos. Tai pa�ā brīdī mis Helkūma pazina savu māsu � pazina sievieti, kas gulēja kapsētā un tomēr bija dzīva.

Par laimi, �ai brīdī nebija klāt neviena cita kā tikai kopēja, un tas nodro�ināja turpmāko pasākumu izdo�a�nos. Kopēja bija jauna sieviete, un notiku�ais viņu tā pārsteidza, ka viņa sākumā nespēja ne pakustēties. Kad viņa attapās, viņai vispirms nācās palīdzēt mis Helkū-

mai, kas bija sajimusi no pārmērīgās piepūles saglabāt skaidru prātu pēc spējā trieciena, kuru sagādāja atklā�jums. Kad mis Helkūma da�as minūtes bija atpūtusies spirgtajā gaisā un vēsajā paēna, viņai piemīto�ā ener�ģija un drosme deva jaunus spēkus un viņa, juzdama, ka nelaimīgās māsas dēj jāliek lietā visa sava gudrība, drīz vien alguvās.

Viņa dabūja atjauju parunāt ar slimnieci vienatnē, ta�u ar noteikumu, ka viņām abām visu laiku jāpaliek kopējas uzraudzībā. Uzdot jautājumus nebija laika � mis Helkūma paguva tikai cie�i piekodināt nelaimīgajai lēdijai, cik nepiecie�ams ir pastāvīgi sevi kontrolēt, un pārliecināt viņu, ka "viņai nekavējoties tiks sniegta palī�dzība un viņa tiks atbrīvota, ja vien izturēsies tā, kā no�rādīts. Ar to, ka dotas cerības izbēgt no pansionāta, ja vien viņa ievēros māsas padomus, pilnīgi pietika, lai no�mierinātu lēdiju Glaidu un liktu viņai saprast, kas no viņas tiek prasīts. Pēc tam mis Helkūma atgriezās pie kopējas, atdeva viņai visu zelta naudu, cik vien bija pa�ņēmusi līdzi (pavisam trīs soverēnus), un pajautāja, kad un kur varētu parunāt ar viņu vienatnē.

Sākumā �ī sieviete bija pārsteigta un aizdomu pilna. Ta�u, kad mis Helkūma paskaidroja, ka viņa vēlas tikai uzdot da�us jautājumus, jo patlaban ir pārāk satraukta, lai to darītu, un ka viņai nebūt nav nodoma pierunāt kopēju kaut kādā ziņā atsacīties no savu pienākumu pil�dī�anas, kopēja paņēma naudu un pateica, ka saruna varētu notikt nākamajā dienā pulksten trijos. Pēc tam kad slimnieces būs paēdu�as, viņa varētu uz pusstundu izskriet laukā un satikties ar lēdiju klusākā nostūri � ziemeļu pusē aiz augstā �oga, kas apjo� iestādes parku. Mis Helkūma vēl paguva, tikai pateikt, ka viņa tam pie�krīt, un pa�ukstēt savai māsai, lai nākamajā dienā gaida no viņas kādu ziņu, un tad jau arī pienāca klāt pansio�nāta īpa�nieks. Viņ� tūdaļ pamanīja vie�ņas uzbudinā�jumu, ta�u mis Helkūma pasteidzās paskaidrot, ka saruna ar Annu Keteriku viņu mazliet satraukusi. Pēc tam viņa atvadījās, cik vien drīz varēdama, tas ir, cik ātri vien spēja sakopot gribasspēku un piespiest sevi aiziet no nelaimīgās māsas.

Kad mis Helkūma atkal atguva spēju apsvērt notiku�o, viņai nebija ilgi jādomā, lai saprastu, ka jebkur� mēģi�nājums identificēt lēdiju Glaidu un atbrīvot viņu likumīgā ce]ā, pat tad, ja tas izdotos, zināmā mērā novil�cinātu �o pasākumu un varētu ļoti kaitēt māsas psihiskajam stāvoklim, kuru jau tagad bija iedragājis izmisums par to, ka viņa spiesta atrasties �ādos apstākļos. Braukdama atpakaļ uz Londonu, mis Helkūma izlēma organizēt lēdi�jas Glaidas bēg�anu slepeni, ar kopējas palīdzību.

Viņa tūdaļ devās pie sava bir�as māklera, pārvērta naudā visu savu nelielo īpa�umu, kas viņai bija vērtspa�pīros, un saņēma skaidrā naudā nepilnas septiņi simti mārciņas. Nolēmusi nepiecie�amības gadījumā atdot par māsas atbrīvo�anu pat savu pēdējo grasi, viņa nākamajā dienā paņēma līdzi banknotēs visu iegūto summu un de�vās uz norunāto satik�anos aiz pansionāta mūra �oga.

Kopēja viņu jau gaidīja. Mis Helkūma centās ļoti pie�sardzīgi ievadīt sarunu par pa�u galveno, iepriek� uzdo�dama da�us nenozīmīgus jautājumus. Bez citām sīkākām ziņām viņa izdibināja arī to, ka kopēja, kuras pārziņā agrāk atradusies īstā Anna Keterika, saņēmusi asus pār�metumus par to, ka ļāvusi slimniecei izbēgt (kaut arī viņa pie tā nemaz nav bijusi vainīga), un beigās atlaista no darba. Kopēja vēl. piebilda, ka tāds pats sods sagaidot personu, kas patlaban sarunājoties ar mis Helkūmu, ja Anna Keterika nozudīs otrreiz, turklāt �oreiz kopējai esot īpa�i jāsargās zaudēt savu vietu. Viņa esot saderināju�sies, ta�u viņa ar savu nākamo vīru gaidot, līdz abi kopā sakrā�ot kādus divus vai trīs simtus mārciņu sterliņu, lai varētu atvērt nelielu veikaliņu. Kopēja saņēma labu algu, stingri ievērojot taupību un iekrātajai naudai arvien pie�vienojot savu nelielo daļu, viņa cerēja vajadzīgo summu sakrāt divos gados.

Mis Helkūma turpināja sarunu, paturēdama vērā �o apstākli. Viņa teica, ka �ķietamā Anna Keterika ir viņas tuva radiniece un tikai liktenīgas kļūdas dēļ ievietota �ajā pansionātā, tādējādi kopēja izdarītu labu un dievam patīkamu darbu, ja palīdzētu viņām abām atgūt vienai otru. Pirms vēl kopēja paguva kaut ko iebilst, mis Hel�kūma izņēma no savas kabatas grāmatiņas �etras simt- mārciņu banknotes un pasniedza tās jaunajai sievietei, tādējādi atlīdzinādama viņai par risku, kas viņai jāuzņe�mas, un par darba zaudē�anu.

Kopēja vilcinājās, jo bija ārkārtīgi pārsteigta, un �au�bījās, vai var sve�ajai dāmai ticēt. Mis Helkūma neatlai�dīgi turpināja viņu pierunāt.

���� Jūs izdarīsiet labu darbu, � viņa atkārtoja, � jūs palīdzēsiet sievietei, kurai daudz nodarīts pāri un kura ir visnelaimīgākā visā pasaulē. Par atlīdzību saņemsiet naudu, kas jums nepiecie�ama, lai varētu apprecēties. Vediet viņu dro�i �urp pie manis, un es ielik�u �īs �et�ras banknotes jūsu rokā, pirms viņu aizvedī�u sev līdzi.

��� Vai jūs man neiedotu vēstuli, kurā jūsu vārdi būtu rakstiski apstiprināti, lai es to varu iedot savam līgavai�nim, ja viņ� jautās, kur esmu ņēmusi naudu? � kopēja lūdza.

���� Es uzrakstī�u vēstuli kārtīgi un atnesī�u to ar visu parakstu, � mis Helkūma atbildēja.

��� Tad es riskē�u, � kopēja sacīja.

���� Kad?

���� Rīt.

Viņas abas steig�us norunāja, ka mis Helkūma atnāks nākamajā rītā agri un, lai neviens viņu neredzētu, gaidīs koku paēnā, turēdamās tuvāk klusajam nostūrim parka ziemeļu pusē aiz �oga. Kopēja nevarēja precīzi pateikt, kad viņa ieradīsies, � piesardzība prasīja, lai viņa no�gaidītu un rīkotos atbilsto�i apstākļiem. �ādi vienoju�ās, abas sievietes �ķīrās.

Paņēmusi līdzi apsolīto vēstuli un naudu, mis Helkūma ieradās norunātajā vietā nākamajā rītā pirms pulksten desmitiem. Viņa nogaidīja vairāk nekā pusotras stundas. Kad �is laiks bija pagājis, pie �oga stūra parādījās ko�pēja, kas nāca �igliem soļiem, vezdama aiz rokas lēdiju Glaidu. Kad viņas satikās, mis Helkūma iespieda jauna�jai sievietei rokā naudu un vēstuli, � un abas māsas atkal bija atguvu�as viena otru.

Būdama ārkārtīgi apdomīga, kopēja bija ietērpusi lēdiju Glaidu pati savā cepurē, plīvurā un �allē. Mis Hel�kūma vienīgi aizkavēja viņu vēl brītiņu, lai dotu pa�domu, ka tad, kad slimnieces aizbēg�ana pansionātā būs atklāta, jācen�as meklētājus novirzīt uz nepareiza ceļa. Kopējai vajadzēja doties atpakaļ uz pansionāta ēku un, citām slimnieku kopējām dzirdot, ieminēties, ka Anna Keterika nesen vaicājusi, cik tālu ir no Londonas līdz Hemp�īrai; vajadzēja nogaidīt līdz pēdējam brīdim, ka�mēr vien iespējams notiku�o paturēt slepenībā, un pēc tam celt trauksmi, ka Anna Keterika pazudusi. Kad pan�sionāta īpa�nieks uzzinās, ka slimniece pieminējusi, ceļu uz Hemp�īru, viņ� nodomās, ka viņa, būdama savas

mānijas varā, kas viņai liek iztēlot sevi par lēdija Glaidu. atgriezusies Blek- voterparkā, tāpēc jācer, ka meklē�ana vispirms tiks izdarīta �ajā virzienā.

Kopēja apsolīja izpildīt �o norādījumu � vēl jo vairāk tāpēc, ka tas dotu iespēju nodro�ināt sevi pret vēl Jaunākām sekām nekā darba zaudējums, jo, palikdama pansionātā, vi�ņa varētu radīt priek��statu, ka nav vainojama �ajā notikumā. Viņa tūdaļ atgriezās pie slimniekiem, un mis Helkūma ar savu māsu steig�us devās atpa�kaļ uz Londonu. Viņas tai pa�ā dienā vēl paguva tikt uz pēcpusdienas vilcienu, kas gāja uz KārJailu, un tā abas bez jebkādiem sa�re�ģījumiem un grūtībām jau naktī sasniedza Lim- rid�u.

Brauciena pēdējā posmā abas sievietes vagonā atradās vienas pa�as, un mis Helkūmai bija izdevība uzzināt par nesenās pagātnes notikumiem tik daudz, cik nu māsa ar savu neskaidro un novājināto atmiņu spēja atcerēties. Viņa noklausījās drausmīgu stāstu par sazvērestību pret lēdiju, ta�u stāstījums bija saraustīts, stipri nesakarīgs un ar daudziem izlaidumiem. Kaut arī noslēpums netika atklāts pilnīgi, mums par to �eit tomēr jāpavēstī, pirms pārejam pie �ī informatīvā izklāsta beigu daļas � stāstī�juma par to, kas nākamajā dienā notika Limrid�ā.

Lēdijas Glaidas atmiņas par notikumiem pēc viņas aiz�brauk�anas no Blekvoterparkas sākās ar viņas iebrauk��anu Londonā, dienvidrietumu dzelzceļa galastacijā. Vi�ņai nebija ienācis prātā iepriek� atzīmēt, kurā dienā viņa

devusies ceļā. Tādējādi uz visiem laikiem vajadzēja atteikties no cerībām uz�zināt �o svarīgo datumu ar pa�as lēdijas vai arī ar misis Mi�elsones palī�dzību.

Kad vilciens apstājās pie perona, lēdija Glaida ieraudzīja grāfu Fosko, kas viņu jau gaidīja. Viņ� piesteidzās pie vagona durvīm, tiklīdz vagona pa�vadonis paguva tās atvērt. Vilciens bija neparasti pārpildīts, tāpēc, kad pasa�ieri sleidzās saņemt bagā�u, radās liela drūzma. Kāds cilvēks, kuru grāfs Fosko bija atvedis sev līdzi, parūpējās par lēdijas Glaidas bagā�u. Uz viņas mantām bija uzrakstīts viņas vārds. Lēdija aiz�brauca divatā ar grāfu karietē, kuras izskatu viņa precīzi nebija iegaumējusi.

Ejot laukā no stacijas, lēdija vispirms apjautājās par mis Helkūmu. Grāfs pastāstīja, ka mis Helkūma vēl nav aizbraukusi uz Kamberlendu; vairākkārt pārdomājot, vi�ņam radu�ās �aubas, vai būs prātīgi darīts, ja viņa do�sies tik tālā ceļā, pirms tam da�as dienas neatpūtusies.

Pēc tam lēdija jautāja, vai māsa apmetusies grāfa mājā. Viņa tagad vairs īsti neatcerējās, ko viņ� toreiz atbildējis, ta�u lēdijai skaidri bija palicis prātā tas, ka grāfs apgalvojis, it kā patlaban vedot viņu ciemos pie mis Helkūmas. Lēdija Glaida tik maz pazina Londonu, ka tagad vairs nevarēja pateikt, pa kādām ielām viņi brauku�i. Ta�u viņu ceļ� ne reizes nebija vedis laukā no pilsētas vai arī garām kādiem dārziem vai kokiem. Kad pajūgs apstājās, viņi izkāpa �aurā ieliņā aiz kāda ļau�u pilna laukuma, kura malās atradās veikali un sabiedris�kās ēkas. Sprie�ot pēc �īm ziņām (par kuru patiesumu lēdija Glaida ne�aubījās), likās pilnīgi skaidrs, ka grāfs Fosko nav viņu vedis uz savu mājokli Sentd�onsvudas priek�pilsētā.

Viņi iegāja namā un devās aug�up pa kāpnēm uz kādu blakus telpu otrajā vai tre�ajā stāvā. Arī lēdijas mantas

kārtīgi sanesa iek�ā. Durvis atvēra kalpotāja, un vesti�bilā viņus sagaidīja vīrietis ar tum�u bārdu, pēc visa sprie�ot, ārzemnieks; viņ� Joti pieklājīgi parādīja viņiem ceļu aug�up pa kāpnēm. Uz lēdijas Glaidas jautājumu grāfs atbildēja, ka mis HeJkūma esot mājās un viņai tū�daļ tik�ot paziņots par māsas iera�anos. Tad viņ� kopā ar sve�o vīrieti aizgāja un atstāja lēdiju istabā vienu pa�u. Tā bija diezgan nabadzīgi iekārtota viesistaba, un tās logi atradās mājas aizmugurē.

Visā māja valdīja apbrīnojams klusums, arī pa kāp�nēm neviens nestaigāja vienīgi stāvu zemāk bija dzir�damas neskaidras, dobjas vīrie�u balsis. Pēc neilga laika atgriezās grāfs un paziņoja, ka mis Helkūma patlaban atpū�oties, tāpēc kādu brīdi viņu vēl nevarē�ot traucēt. Viņam līdzi istabā ienāca kāds d�entlmenis (tas bija anglis), kuru grāfs, palūdzis atļauju stādīt viņu priek�ā, dēvēja par savu draugu.

Pēc visai dīvainās iepazīstinā�anas, kurā, cik lēdija Glaida varēja atcerēties, nelika minēts nedz viesa, nedz viņas vārds, grāfs viņu atstāja divatā ar sve�o vīrieti. Viņ� bija ļoti pieklājīgs, ta�u lēdiju pārsteidza un mul�sināja savādā maniere, kādā �is cilvēks sāka viņu iztau�jāt, un skatiens, ar kādu viņ� viņu vēroja sarunas laikā. Brīdi uzkavējies, viņ� aizgāja, un pēc vienas vai divām minūtēm ienāca kāds cits nepazīstams vīrietis, kas arī bija anglis. �is cilvēks sacīja, ka viņ� arī esot grāfa Fosko draugs, un savukārt visai neizprotamā veidā sāka lēdiju aplūkot un uzdot viņai dīvainus jautājumus, ta�u, cik viņa varēja atcerēties, ne reizi neuzrunāja viņu vārdā; arī �is, tāpat kā iepriek�ējais vīrietis, diezgan drīz aizgāja. Pa to laiku lēdiju arvien vairāk sagrāba bai�les, turklāt viņai bija visai nemierīgs prāts par māsu, tāpēc viņa nolēma atgriezties apak�stāvā un meklēt palī�dzību un mierinājumu pie vienīgās �ai mājā redzētās sie�vietes � pie kalpotājas, kas bija atvērusi durvis.

Kad viņa bija piecēlusies no krēsla, istabā ienāca grāfs.

Viņa tūdaļ uzbudināta vaicāja, cik ilgi vēl būs jāgaida, līdz vina varēs sastapt māsu. Vispirms viņ� kaut ko iz�vairīgi nomurmināja, bet, kad lēdija neatlaidās un jau�tāja vēlreiz, viņ� ar acīm redzamu' nepatiku atzinās, ka mis Helkūma nemaz tik labi nejūtas, kā viņ� līdz �im stāstījis. Veids un tonis, kādā viņ� to pateica, tik ļoti satrauca lēdiju Glaidu jeb, pareizāk sakot, tā sakāpināja

iek�ējo nemieiu, kuru viņa bija izjutusi abu sve�inieku klātbūtnē, ka viņai pēk�ņi uznāca vājums un viņa bija spiesta lūgt glāzi ūdens. Pavēris durvis, grāfs lika atnest ūdeni un pudelīti o�amās sāls. Tos atnesa bārdainais vī�rietis, kas izskatījās pēc ārzemnieka. Lēdija iedzēra da�us malkus, ta�u ūdenim bija tik savāda gar�a, ka viņai no tā kļuva vēl sliktāk un viņa steidzīgi paņēma no grāfa Fosko rokas pudelīti ar o�amo sāli un paoda to. Pēk�ņi viņai noreiba galva. Grāfs saķēra pudelīti, kas izkrita viņai no rokas, un pēdējais, ko lēdija sajuta, pirms zau�dēja samaņu, bija tas, ka viņ� atkal tur pudelīti viņai pie deguna.

Tas. kas bija norisinājies tālāk, viņas atmiņās bija sa�glabājies tik neskaidri un fragmentāri, ka bija gau�ām grūti radīt kaut cik pieņemamu priek�statu par turpmāko notikumu gaitu.

Viņai pa�ai �ķita, ka viņa atguvusi samaņu vakarā, tad arī aizbraukusi no �ī nama, devusies (kā jau iepriek� Blekvoterparkā bija nolēmusi) pie misis Vēzijas, tur dzērusi tēju un pavadījusi nakti misis Vēzijas mājās. Ta�u viņa nekādi nespēja pastāstīt, kādā veidā, kad un ar ko kopā atstājusi namu, kurā grāfs Fosko viņu bija ievedis. Lēdija tomēr noteikti apgalvoja, ka bijusi pie misis Vēzijas un, kas likās vēl pārsteidzo�āk, ka viņai palīdzējusi izģērbties un aiziet gulēt misis Rūbella! Viņa nespēja atcerēties, kas pie misis Vēzijas runāts, vai viņa bez �īs lēdijas sastapusi tur vēl kādu cilvēku un kāpēc misis Rūbella atradusies �ajā mājā, lai viņai palīdzētu.

Atmiņas par to, kas noticis nākamajā rītā, bija vēl neskaidrākas un juceklīgākas.

Viņai bija palicis miglains priek�stats par kaut kādu braucienu kopā ar grāfu Fosko (cikos tas noticis, to viņa nezināja); līdzi bijusi arī misis Rūbella, kuras pienākums bijis aprūpēt lēdiju. Ta�u kad un kāpēc viņi atstāju�i misis Vēzijas māju, to viņa nevarēja pateikt, tāpat arī nebija iespējams izdibināt, kādā virzienā pajūgs devies, kur viņi apstāju�ies un vai grāfs un misis Rūbella visu laiku biju�i kopā ar lēdiju Glaidu. �ī vieta viņas drū�majā stāstā bija tīta pilnīgā neziņā. Nebija saglabāju�ās pat vissīkākās atmiņu drumslas � viņai nebija ne jaus�mas, vai līdz tam brīdim, kad viņa pēk�ņi atguvās kādā dīvainā vietā vairāku pilnīgi nepazīstamu sievie�u vidū, bija pagājusi viena vai ari vairākas dienas.

�ī vieta bija garīgi slimo cilvēku pansionāts. �eit viņā pirmoreiz izdzirdēja saucam sevi par Annu Keteriku, un �eit lēdija pati savām acīm varēja pārliecināties, ka viņai mugurā ir Annas Keterikas drānas; �is tad an bija vis�interesantākais fakts stāstā par sazvērestību, kas bijusi organizēta pret lēdiju Glaidu. Pirmajā vakarā pansionātā

slimnieku kopēja, lēdijai izģērbjoties, bija parādījusi vārdu, kas bija uzrakstīts uz viņas veļas gabaliem, un pavisam mierīgi un laipni teikusi: �Paskatieties, �is ir jūsu īstais vārds, un �īs ir jūsu drānas, un lieciet mums mieru ar savām iedomām, ka esat lēdija Glaida. Viņa ir mirusi un apbedīta, bet jūs esat sveika un vesela. Nu, paskatieties ta�u uz savām drēbēm! Redziet, te ir skaidri salasāms melns uz balta: �Anna Keterika� � un �o at�zīmi jūs atradīsiet uz visām savām agrākajām mantam, kuras esam �eit saglabāju�i.� Vakarā, kad abas māsas ieradās Limrid�ā, arī mis Helkūma ieraudzīja �o atzīmi uz savas māsas veļas.

�īs nenoteiktās un da�kārt preLrunīgās ziņas arī bija viss, kas bija saglabājies lēdijas Glaidas atmiņā un ko, uzmanīgi iztaujājot, izdevās izdibināt pa ceļam uz Kam- berlendu. Mis Helkūma sargājās apgrūtināt māsu ar jau�tājumiem par dzīvi pansionātā, jo bija acīm redzams, ka viņas psihiskais stāvoklis �ādai nopratinā�anai nav pie�mērots. Pēc vājprātīgo nama īpa�nieka brīvprātīgi sniegtā paskaidrojuma bija zināms, ka lēdija Glaida tur ievesta divdesmit septītajā jūlijā. No �īs dienas līdz pat piec�padsmitajam oktobrim (kad viņu atbrīvoja) viņa bija at�radusies ieslodzījumā, un tur nemitīgi tika apgalvots, ka viņa ir Anna Keterika, un būtībā no pa�a pirmā līdz pat pēdējam brīdim apstrīdēts, ka viņa ir vesela. Dzīve tik smagos apstākļos sagādātu cie�anas pat jebkuram cilvē�kam ar mazāk jūtīgu nervu sistēmu un robustāku ķer�meņa uzbūvi. Neviens nespētu to visu pārdzīvot, nemaz nepārvēr�oties savā būtībā.

Piecpadsmitajā datumā vēlu vakarā ieradusies Lim- iid�ā, mis Helkūma ļoti saprātīgi izlēma neuzsākt cīņu par lēdijas Glaidas personības pierādī�anu ātrāk kā nā�kamajā dienā

No rīta viņa vispirms devās uz mistera Fērlija istabu; uzmanīgi ievadījusi sarunu un iepriek� viņu sagatavo�jusi, mis Helkūma beidzot sīki jo sīki pastāstīja, kas no�ticis. Tiklīdz mistera Fērlija pirmais pārsteigums un sa�traukums bija norimis, viņ� dusmīgi izsaucās, ka mis Helkūma ļāvusi Annai Keterikai sevi piemuļķot. Viņ� atgādināja to, kas bija rakstīts grāfa Fosko vēstulē, kā arī to, ko mis Helkūma pati bija stāstījusi par neparasto

līdzību starp Annu un viņa miru�o brāļameitu; viņ� ka�tegoriski atteicās kaut vai tikai uz minūti tikties ar �o vājprātīgo sievieti, kuras ieve�ana viņa mājā jau pati par sevi esot rupj� pārkāpums un apvainojums viņam.

Mis Helkūma izgāja no mistera Fērlija istabas un brīdi pagaidīja, lai mazliet norimst viņas sa�utums; pamatīgāk apsvērusi, viņa nosprieda, ka misteram Fērlijam kaut vai vienkār�as cilvēcības dēļ jāredz sava brāļameita, pirms viņai glu�i kā sve�iniecei tiek slēgtas �ī nama durvis, tāpēc viņa aizveda lēdiju Glaidu uz tēvo�a istabu, mis�teru Fērliju iepriek� nebrīdinājusi. Pie durvīm bija no�stādīts kalpotājs, lai neļautu viņām iekļūt �ajā istabā, ta�u mis Helkūma kategoriski pieprasīja ielaist viņas un iegāja pie mistera Fērlija, vezdama savu māsu pie rokas.

Kaut arī skandāls, kas tagad sekoja, ilga tikai da�as minūtes, tas bija pārāk nepatīkams, lai to �eit attēlotu � arī pali mis Helkūma nevēlējās par to sīkāk stāstīt. Pie�tiks, ja pateiksim, ka misters Fērlijs pilnīgi noteikti pa�ziņojis, ka viņ� nepazīstot �o sievieti, kas ievesta viņa istabā, ka viņas vaibstos un izturē�anās veidā neesot itin nekā tāda, kas viņam kaut vai mirkli liktu �aubīties par to, ka viņa brāļameita guļ Limrid�as kapsētā, un, beidzot, ka viņam bū�ot jāmeklē likuma aizsardzība, ja līdz vaka�ram �ī persona nebū�ot aizgādāta prom no viņa mājas.

Kaut arī mēs, pazīdami mistera Fērlija patmīlību, kūt�rību un cilvēcisku jūtu nabadzību, domātu par viņu vis�ļaunāko, tomēr tāds zemiskums, ka viņ� patiesībā būtu pazinis sava brāļa bērnu, bet atklāti to noliegtu, nav iedo�mājams. Spriezdama visai cilvēcīgi un saprātīgi, mis Hel�kūma pieļāva iespēju, ka �īs rīcības cēlonis bijis uz�budinājums un aizspriedumi, kuru dēļ tēvocis nav spē�jis pareizi saskatīt, kas īsti stāv viņa priek�ā, tātad viņa pieļāva vienīgi �ādu izskaidrojumu. Ta�u, kad viņa vēlāk pārbaudīja kalpotājus un atklāja, ka viņi visi bez izņē�muma, saudzīgi izsakoties, �aubās, vai lēdija, kas tiek viņiem stādīta priek�ā, ir viņu jaunā kundze vai arī Anna Keterika, par kuras līdzību ar lēdiju Glaidu viņi vi�i bija dzirdēju�i, � viņai gribot negribot vajadzēja nonākt pie bēdīgā secinājuma, ka pārmaiņas, kas radu�ās lēdijas Glaidas sejā un izturē�anās veidā kop� viņas ieslo�dzījuma pansionātā, ir daudz lielākas, nekā mis Hel�kūmai sākumā bija licies. Nekrietno blēdību, kuras dēļ �ī sieviete bija izsludināta par miru�u, nemaz nebija tik viegli atmaskot pat tai namā, kur viņa bija dzimusi, un ļaudīs, kas bija dzīvoju�i ar viņu kopā.

Ta�u vēl tagad stāvoklis nebija tik bezcerīgs, ka būtu jāatsakās no jebkura tālāka mēģinājuma.

Tā, piemēram, pēc divām dienām vajadzēja atgriezties kalponei Fanijai, kas patlaban neatradās Limrid�ā; tā kā viņa ar savu kundzi bija bijusi kopā daudz,ilgāk un bija pieķērusies viņai daudz vairāk nekā citi kalpotāji, tad varēja sagaidīt, ka viņa spēs apliecināt lēdijas Glaidas personību. Turklāt lēdiju pagaidām vajadzēja slepeni paturēt vai nu tepat mājās, vai arī ciematā, lai nogaidītu, līdz viņas veselība mazliet uzlabosies un viņas psihiskais stāvoklis atkal nostabilizēsies. Kad lēdija vairāk spēs pa�ļauties uz savu atmiņu, tad, protams, viņa varēs runāt par cilvēkiem un notikumiem, kas saistīti ar viņas pa�gātni, tik dro�i un brīvi, kā to nespētu neviena krāpniece, un, tā kā pēc viņas ārējā izskata lēdijas personība nebija pierādīta, tad �o faktu vajadzēs pārbaudīt vēlāk, kad talkā nāks laiks un arī viņas izteikumi liecinās viņai par labu.

Ta�u apstākļi, kādos jaunā dāma bija atguvusi brīvību, padarīja �ādu līdzekļu lieto�anu praktiski neiespējamu. Uzsāktā meklē�ana, kuru pansionāta vadība pagaidām izdarīja Hemp�īras virzienā, pēc kāda laika noteikti tiks turpināta Kamberlendā. Cilvēki, kuriem bija uzdots bēgli atrast, varēja ierasties Limrid�ā jau pēc da�ām stundām, un, ievērojot mistera Fērlija pa�reizējo noskaņojumu, bija jārēķinās ar to, ka viņ� netaupīs pūļu un nekavējo�ties liks lietā visu savu ietekmi un autoritāti, lai viņiem palīdzētu. Vispusīgi apsverot, kā nogādāt lēdiju Glaidu dro�ībā, mis Helkūma bija spiesta atzīt, ka pa�reiz jāat�sakās no cīņas par viņas tiesībām un nekavējoties jāved māsa prom no viņas pa�as mājas un tās tuvākās apkai�mes, jo �eit viņai �obrīd bi ja visbīstamāk uzturēties.

Viņai �ķita, ka pats gudrākais un dro�ākais līdzeklis būtu tūlītēja atgrie�anās Londonā. Lielajā pilsēlā varētu visātrāk un vispilnīgāk izdzēst visas pēdas. Nekāda sa�gatavo�anās ceļam nebija vajadzīga, tāpat arī sirsnīgi atvadu vārdi nevienam nebija jāsaka. �īs svaiīgās die�nas, tas ir, se�padsmitā oktobra, pēcpusdienā mis Hel�kūma mudināja māsu vēl pēdējoreiz saņemt drosmi, un, kad viņas divas vien devās pasaulē un uz visiem laikiem

atstāja Limrid�u, nebija manāma neviena dziva dvēsele, kas novēlētu abām sievietēm laimīgu ceļu.

Kad viņām aiz muguras bija palicis uzkalns, kas atra�dās aiz kapsētas, lēdija Glaida loti lūdza griezties atpa�kaļ, lai vēl pēdējoreiz aizietu pie mātes kapa. Mis Hel�kūma mēģināja viņu atrunāt, ta�u �oreiz tas nekādi ne�izdevās. Lēdija nebija pārliecināma. Viņas blāvās acis pēk�ņi iekvēlojās, un skatiena dzelstīgā liesma urbās cauri plīvuram, ar kuru bija aizsegta seja; viņas vājie pirksti arvien cie�āk sa�ņaudza draudzīgo roku, pie kuras tie līdz tam brīdim bija slābani turēju�ies. Es svēti ticu tam, ka dieva roka rādīja viņām ceļu atpakaļ, un vis�ķīs�tākā un nelaimīgākā būtne zemes virsū bija �ai liktenī�gajā brīdī izraudzīta, lai to saredzētu.

Viņas devās atpakaļ uz kapsētu, un �ī rīcība savienoja mūsu turpmākos dzīves ceļus.

Tas bija viss, ko mēs varējām uzzināt par notikumiem, kas bija risināju�ies līdz �im brīdim.

Kad noklausījos �o pagātnes stāstu, man radās divi pilnīgi skaidri secinājumi. Pirmkārt, es jau aptuveni no�jautu, kāda bijusi �ī sazvērestība: cik rūpīgi meklēta katra izdevība un kā izmantoti apstākli, lai iegūtu pilnīgu garantiju, ka �is pārdro�ais un sare�ģīti izplānotais no�ziegums paliks nesodīts. Kaut arī detaļās �is nodarījums man pagaidām bija īsta mikla, es ne mirkli ne�aubījos, ka �ai neģēlīgajā pasākumā izmantota baltajā tērpā ģērbtās sievietes un lēdijas Glaidas lielā ārējā līdzība. Bija skaidrs, ka lēdijas Glaidas vietā grāfa Fosko mājā ievesta Anna Keterika, tāpat arī tas, ka lēdija Glaida ieņēmusi miru�ās sievietes vietu garīgi slimo pansionātā, turklāt �ī apmaiņa izdarīta tā, lai nevainīgus cilvēkus (katrā ziņā jau ārstu un abas kalpotājas un, iespējams, arī vājprātīgo nama īpa�nieku) padarītu par nozieguma līdzdalībniekiem.

Otrs secinājums dabiski izrietēja no pirmā. Mums trim nebija ko gaidīt �ēlastību no grāfa Fosko un sera Persi- vala Glaida. Veiksmīgi noorganizētā sazvērestība �iem diviem vīriem bija devusi skaidrus ienākumus trīsdesmit tūksto�u mārciņu sterliņu apjomā � divdesmit tūksto�us

vienam, desmit tūksto�us otram, kas �o naudu ieguva pateicoties savai sievai. Gan �ī, gan citu iemeslu dēl viņi bija ieinteresēti gādāt, lai viņu nodarījums netiktu at�klāts, un viņi izmeklēs malu malas, izmēģinās visus iespē�jamos līdzekļus, neatteiksies ne no kādas- nodevības, lai tikai uzzinātu, kurā vieta paslēpts viņu upuris, un lai �ķirtu to no vienīgajiem draugiem, kas �ai būtnei visā pasaulē vēl paliku�i, � no Marionas Helkūmas un manis.

Apziņa, ka mums draud tik nopietnas briesmas � briesmas, kas ik dienu, ik brīdi var tuvoties mums ar�vien vairāk un vairāk, lika man meklēt vietu, kas varētu noderēt mums par patvērumu. Es to atradu Londonas austrumu daļā, kur bija mazāk dīkdienīgu ļau�u, kas pa�rasti nodarbojas ar mēles kulstī�anu un apkārtējo māju iedzīvotāju novēro�anu. Es to izraudzījos nabadzīgā un biezi apdzīvotā kvartālā, spriezdams tā: jo sīvāk par savu eksistenci būs spiesti cīnīties ļaudis, kas dzīvo mūsu ap�kaimē, jo mazāk laika un pūlu tie varēs veltīt, lai ievē�rotu sve�iniekus, kas tiem nejau�i gadīsies ceļā. Sīs bija lielākās priek�rocības, kuras es meklēju, ta�u mūsu ap�kārtne mums bija labs ieguvums arī kādā citā, ne mazāk nozīmīgā ziņā. Mēs varējām pieticīgi dzīvot ar to naudu, kuru es diendienā nopelnīju pats savām rokām, un va�rējām taupīt katru fārtingu, lai iespējami ātrāk sasniegtu savu mērķi � savu taisnīgo mērķi, par kuru es nepār�traukti domāju, sākot no pa�a pirmā brī�a, un kuram vajadzēja izlīdzināt nekrietno pārestību.

Nedēļas laikā mēs ar Marionu Helkūmu noteicām re��īmu, kādā turpmāk jānorit mūsu jaunajai dzīvei.

Citu īrnieku �ai mājā nebija, un mēs varējām iziet no dzīvokļa un atkal atgriezties, neejot cauri veikalam. Mēs norunājām, ka vismaz pagaidām nedz Mariona, nedz Lora bez manis nespers ne soli ārpus mājas un ka manā prombūtnē viņas nevienu nelaidīs iek�ā dzīvoklī, vien�alga, kādu iemeslu atnācējs minētu. Stingri to piekodi�nājis, es aizgāju pie kāda drauga, kuru pazinu no agrā�kiem laikiem un kur� bija kokdzelējs ar lielu praksi; es viņam lūdzu darbu un tai pa�ā laikā pastāstīju, ka da�u iemeslu dēļ vēlos, lai neizpau� manu vārdu.

Pēc tā viņ� tūdaļ secināja, ka esmu iestidzis parādos, izteica savu no�ēlu, kā jau pieņemts, un pēc tam apsolīja darīt visu, ko spēs, lai man palīdzētu. Es nemēģināju iz�kliedēt viņa nepareizo priek�statu un pieņēmu darbu, kuru viņ� man deva. Viņ� zināja, ka var pajauties uz manu pieredzi un darba mīlestību. Man piemita tas, ko viņ� vēlējās, � nosvērtība un izveicība, un, kaut arī mana izpeļņa bija neliela, tās tomēr pietika, lai apmie�rinātu mūsu vajadzības. Tiklīdz bijām dro�i par saviem ienākumiem, mēs ar Marionu Helkūmu salikām kopā savu mantību. Viņai pēc sava īpa�uma pārdo�anas bija palicis apmēram divi līdz trīs simti mārciņu sterliņu, un man bija pataupījies apmēram tikpat daudz no tās naudas, kuru pirms aizbiauk�anas no Anglijas saņēmu kā samaksu par savu zīmē�anas skolotāja praksi. Par abiem kopā mums bija vairāk nekā �etri simti mārciņu sterliņu. Es �o nelielo summu noguldīju bankā, lai pie�taupītu izdevumiem, kas būs nepiecie�ami slepenām ap�taujām un faktu izpētei, kuru tagad biļu nolēmis sākt, kā arī lai varētu turpināt darbu viens pats, ja nebūs iespē�jams atrast sev nevienu palīgu. Mēs aprēķinājām izde�vumus katrai nedēļai līdz pat pēdējam fārtingam un ne�kad neaizskārām mūsu nelielo noguldījumu, izņemot tos gadījumus, kad tas bija nepiecie�ams Loras interesēs un viņas labā.

Mājas darbus, kurus varētu padarīt kalpotāja, ja vien mums nebūtu jābaidās ielaist savā dzīvoklī sve�u cilvēku, no pa�as pirmās dienas glu�i kā pa�u par sevi saprotamu pienākumu uzņēmās Mariona Helkūma. �Kam vien sie�vietes rokas ir piemērotas,� viņa sacīja, �to visu paveiks manējās, strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram.� Viņa pastiepa uz priek�u savas drebo�ās rokas. Piesar�dzības labad viņa tagad valkāja vienkār�u, nabadzīgu tērpu, un, kad Mariona uzrotīja �ī tērpa piedurknes, vi�ņas izdēdēju�ās rokas itin kā stāstīja drūmo stāstu par pagātni; ta�u vēl joprojām �ai sievietē dzirkstīja viņas mo�ais gars. Kad viņa uz mani paskatījās, es redzēju, ka viņas acīs sarie�as lielas asaras un lēnām norit pār vaigiem. Mariona noslaucīja tās ar �iglu kustību, kas lie�cināja par viņas agrāko enerģiju, un viņas smaidā vāji atplaiksnījās kādreizējā vienmēr labā garastāvokļa at�blāzma.

� Ne�aubieties par manu drosmi, Volter, � viņa lū�dza. � Es tagad raudu ne jau aiz savas gribas, bet gan aiz sava vājuma. Ja es to nespē�u uzvarēt, to izdarīs mā�jas darbi.

Un viņa turēja vārdu: kad mēs vakarā atkal satikāmies

un Mariona apsēdās, lai atpūstos, viņa bija savu vājumu pārvarējusi. Viņa raudzījās manī, un viņas lielajās, tum��ajās un vērīgajās acīs iegailējās seno dienu skaidrais, noteiktais skatiens

� Es neesmu vēl glu�i salauzta, � viņa sacīja. � Es pelnu, lai arī man uzticētu savu dalu darba. � Pirms es paguvu atbildēt, viņa vēl �ukstus piemetināja: � Un pelnu, lai man uzticētu aii kādu dalu no riska un bries�mām. Atcerieties to, kad pienāks laiks!

Es atcerējos to, kad pienāca laiks.

Jau oktobra beigās mūsu ikdienas dzīve bija ievirzī�jusies noteiktā gultnē, un mēs visi trīs savā jaunajā miteklī jutāmies tik pilnīgi izolēti no apkārtnes, it kā mūsu māja būtu vientuļa sala un pla�ais ielu tīkls, kā arī tūksto�iem cilvēku mums visapkārt būtu neizmēro�jams jūras pla�ums. Tagad man �ad tad atlika pa mierī�gākam brīdim un līdz ar to radās iespēja apsvērt savu turpmāko rīcības plānu, kā arī padomāt, kā jau sākumā varētu iespējami labāk apbruņoties gaidāmajai cīņai ar seru Persivalu un grafu.

Es atteicos no visām cerībām pierādīt Loras personību ar to, ka mēs abi ar Marionu esam viņu pazinu�i. Ja mēs viņu tik ļoti nemīlētu, ja instinkts, kas balstījās uz �o

mīlestību, nebūtu bijis daudz pārliecino�āks par jebkuriem prāta apsvērumiem, ja mēs uz to nebūtu paļāvu�ies vai�rāk nekā uz savām novēro�anas spējām, tad pat rnēs, iespējams, būtu �aubīju�ies, viņu pirmoreiz atkal ierau�got.

Pārmaiņas, kas viņas izskatā bija radu�ās aiz pārdzī�votajām cie�anām un �ausmām, bija bīstami, pat neno�vēr�ami pastiprināju�as viņas fatālo līdzību ar Annu Ke�teriku. Savā stāstījumā par notikumiem, kas norisinājās tolaik, kad es vēl uzturējos Limrid�ā, es, balstīdamies uz saviem novērojumiem, jau pieminēju, ka �ī līdzība, kas pirmajā brīdī visus ļoti pārsteidza, vairs nebija tik liela, ja iedziļinājās vairākos svarīgos sīkumos. Ja tais pagā�ju�ajās dienās kāds redzētu �īs abas sievietes stāvam blakus, neviens pat uz mirkli viņas nesajauktu, kā tas

bie�i atgadās ar dvīņiem. Tagad es to nevaru sacīt. Bē�das un cie�anas, kuras es pat domās sargājos kaut vai uz mirkli saistīt ar Loras Fērlijas nākotni, tomēr bija uz�spiedu�as viņas jaunavīgajai un skaistajai sejai savu ne�labvēlīgo zīmogut un liktenīgā līdzība, kuru es reiz biju redzējis un kas man bija likusi nodrebēt �ausmās, kad tā vēl bija tikai �ķietama, tagad bija kjuvusi par reālu un patiesu līdzību, kas neļāva sevi apstrīdēt. Ja pirmajās dienās pēc atgrie�anās no pansionāta Lora būtu parādīta sve�iem cilvēkiem, paziņām, pat draugiem, kas nespēj uz viņu lūkoties tā kā mēs, tad viņi būtu varēju�i �au�bīties, vai tā ir tā pati Lora Fērlija, kuru viņi kādreiz redzēju�i, un �iem cilvēkiem to nevarētu pārmest.

No vienas iespējas, kas vēl atlika un par kuru es sā�kumā domāju, ka varēsim to izmantot, � tas ir, no var�būtības, ka viņa atcerēsies persoras un notikumus, kas nevarētu būt zināmi citai sievietei, ja tā uzdotos viņas vārdā, diem�ēl bija pilnīgi jāatsakās, kā tas vēlāk, mums par lielu apbēdinājumu, pierādījās praksē. Katrs vispie�sardzīgākais mēģinājums, kuru mēs ar Marionu izdarī�jām, katra niecīgākā zāļu doza, kuru mēs Lorai devām, lai pamazām spēcinātu un nostabilizētu viņas novājināto un satricināto psihi, mums likās itin kā brīdinājums, ka mēs ar to riskējam garīgi iegrūst viņu atpakaļ cie�anu pilnajā, drausmīgajā pagātnē.

Vienīgie aizgāju�o dienu notikumi, kurus mēs uzdro�i�nājāmies viņai atgādināt, bija nenozīmīgi ikdienas dzīves sīkumi, kas bija atgadīju�ies Limrid�ā tai laimīgajā laikā, kad es tur ierados pirmoreiz un mācīju Lorai zīmēt. Tai dienā, kad es pamodināju �īs atmiņas, parādīdams viņai mazās lapenes skici, no kuras es nekad nebiju �ķīries un kuru viņa man bija iedevusi mūsu atvadu dienas rītā, mums pirmoreiz atplaiksnīja cerības stars. Vāri un gausi viņa� atmiņā atausa senās pastaigas un izbraukumi; viņas gurdenās, lūdzo�ās aciS vērās Marionā un manī ar pēk��ņi pamodu�os interesi, un tajās iegailējās vārgi mirgo�jo�as domu dzirkstis, kuras mēs kop� tā mirkļa centāmies nosargāt un uzpūst spo�ākas. Es viņai nopirku nelielu krāsu kastīti un ski�u burtnīcu, kas bija līdzīga vecajai burtnīcai, kuru biju redzējis viņas rokās tai rītā, kad mēs pirmoreiz satikāmies. Atkal no jauna � ak dievs! � atkal no jauna es nedaudzajās no darba brīvajās stundās sēdēju viņai blakus nabadzīgajā Londonas istabā, kurā iespīdēja nespodrā Londonas gaisma, laboju nedro�i uz�vilktās līnijas un vadīju viņas drebo�o roku. Diendienā es centos arvien vairāk un vairāk modināt �o jaunatdzi- mu�o interesi, līdz beidzot tā ieņēma noteiktu vietu viņas tuk�ajā dzīvē, � līdz viņa varēja domāt un runāt par savām zīmē�anas nodarbībām, kā arī pati saviem spēkiem pacietīgi vingrināties un jūsmot par maniem uzmundri�nājuma vārdiem un par saviem augo�ajiem panākumiem ar nevainīgu prieku, kas �ķita itin kā vāja atblāzma no tām jūtām, kuras piederēja tagad zudu�ajai aizgāju�o dienu dzīvei un laimei.

Ar �iem vienkār�ajiem līdzekļiem mēs palīdzējām pa�mazām atraisīties viņas domām; kad bija labs laiks, mēs kopā ar Loru devāmies pastaigās uz vecu, klusu pilsētas skvēru, kas atradās turpat netālu un kur nekas viņu neva�rēja izbiedēt vai uztraukt; mēs izlietojām nedaudz mār�ciņu sterliņu no bankā noguldītās naudas un pirkām viņai vīnu un labu. spēcino�u ēdienu, kas viņai bija nepiecie��ams; vakaros mēs viņu izklaidējām, spēlēdami da�ādas bērni�ķīgas kār�u spēles, kā arī skatīdamies reproduk�ciju albumus, kurus es aizņēmos no grafiķa, kas man deva darbu: ar �ādām un citām līdzīgām nenogurdino�ām no�darbībām mēs viņu nomierinājām un nostiprinājām viņas garīgo līdzsvaru, bet pa�i sev centāmies saglabāt mo�u garastāvokli un joprojām cerējām, ka Lorai palīdzēs laiks, mūsu gādība un mūsu mīlestība, kas ne mirkli ne�ļāva mums izturēties pret viņu nevērīgi vai arī krist izmisumā. Ta�u pat viņas pa�as interesēs mēs neuzdro��inājāmies ne�ēlīgi izraut Loru no viņas netraucētās vientulības, likt viņai satikties ar sve�iem cilvēkiem vai ar nejau�iem paziņām, atdzīvināt moko�os pagātnes iespaidus, kurus tik rūpīgi bijām centu�ies atvairīt. Lai kādus upurus tas prasītu, lai cik ilgu laiku arī nāktos aizvadīt nogurdino�ās un moko�ās gaidās, to ļaunumu, kas bija viņai nodarīts, vajadzēja vērst par labu, viņai pa�ai nezinot un bez viņas līdzdalības, ja vien �ai saulē to bija iespējams izdarīt.

Kad tas bija nolemts, vajadzēja iz�ķirties, kādu risku uzņemties vispirms un ko uzsākt vispirms.

Apspriedies ar Marionu, es nolāmu iesākumā savākt tik daudz faktu, cik vien būs iespējams sadabūt, un pēc tam lūgt padomu misteram Kirlam (kuram, kā mēs zinā�jām, varēja uzticēties) un uzzināt no viņa, vai varam paļauties uz to, ka sasniegsim savu mērķi likumīgā ceļā, Loras intereses prasīja, lai es neriskētu ar visu viņas nā�kotni un nedarbotos pilnīgi uz savu roku, kamēr vien bija kaut vismazākās izredzes atrast kādu uzticamu pa�līgu un tādējādi nostiprināt mūsu pozīcijas.

Pirmais informācijas avots, kuru es izlietoju, bija Marionas Helkūmas dienasgrāmata, ko viņa bija rakstī�jusi Blekvoterparkā. Tur bija arī ieraksti, kas attiecās uz mani un kurus viņa negribēja man rādīt. Tādēļ viņa la�sīja man priek�ā, un es sev atzīmēju to, kas man �ķita noderīgs. Sai nodarbībai mēs varējām atlicināt laiku, vienīgi palikdami nomodā līdz pat vēlai naktij. Tam tika veltītas trīs naktis, un ar to pietika, lai es uzzinātu visu, ko Mariona varēja pastāstīt.

Mans nākamais uzdevums bija savākt tik daudz pa�pildu liecību, cik vien es varēju iegūt no citiem ļaudīm, nemodinot viņos aizdomas. Es aizbraucu pie misis Vēzi�jas, lai pārliecinātos, vai Loras atmiņas par to, ka viņa tur nak�ņojusi, atbilst patiesībai. �ai gadījumā misis Vēzijas vecuma un vājās veselības dēļ, bet visos pārējos gadījumos piesardzības dēļ es patiesību neizpaudu un vienmēr uzmanīgi pieminēju nevis Loru, bet �nelaiķi lēdiju Glaidu�.

Misis Vēzijas atbildes uz maniem jautājumiem tikai apstiprināja manus iepriek�ējos pieņēmumus. Lora pa�tie�ām bija rakstījusi, ka pavadīs nakti savas vecās drau�dzenes mājā, ta�u īstenībā nebija tur iegriezusies.

�ai gadījumā un, kā jau es baidījos, arī citos līdzīgos gadījumos Loras apziņā fakti bija sajauku�ies, un tas, ko viņa bija tikai nodomājusi darīt, viņai �ķita patiesibā noticis. �o neapzināto realitātes un iedomu jauk�anu bija viegli izskaidrot, ta�u tā varēja radīt nopietnas sekas. Tā jau pa�ā sākumā varēja kļūt par klup�anas akmeni, tās dēļ viņas liecībās varēja ieviesties kļūdas, kuru dēļ mūsu pasākums draudēja liktenīgā kārtā pavērsties pret mums pa�iem.

Kad es apjautājos par vēstuli, kuru Lora bija rakstījusi misis Vēzijai no Blekvoterparkas, vecā dāma pasniedza to bez aploksnes, kas bija iesviesta papīrgrozā un jau sen iznīcināta. Pa�ā vēstulē nebija norādīts nedz datums, nedz nedēļas diena. Tajā bija vienīgi �ādas rindas: �Dārgā misis Vēzija, man patlaban uzbruku�as lielas bē�das un raizes, un pastāv iespēja, ka es rītvakar ieradī�os pie Jums un lūg�u naktsmājas. �ajā vēstulē nevaru Jums pastāstit. kas noticis, � rakstu vienās bailēs, ka tikai kāds to neuzzina, tāpēc galīgi nespēju koncentrēt domas. Ļoti lūdzu, esiet mājās un sagaidiet mani! Tad es Jūs sirsnīgi skūpstī�u un visu izstāstī�u. Jūsu mīlo�ā Lora.� Ko man varēja līdzēt �īs rindiņas? Itin neko.

Atgriezies no misis Vēzijas, es palūdzu Marionu, lai viņa aizraksta misis Mi�elsonei (ievērojot tādu pa�u pie�sardzību, kādu ievēroju es). Marionai savā vēstulē va�jadzēja izteikt da�as aizdomas sakarā ar grāfa Fosko iztu�rē�anos un lūgt, lai saimniecības vadītāja vaļsirdīgi ap�raksta visu, kas tajās dienās bija noticis, jo tas palīdzētu noskaidrot patiesību. Kamēr mēs gaidījām atbildi, kas pienāca pēc nedēļas., es aizbraucu uz Sentd�onsvudu pie ārsta un sacīju, ka mani sūtījusi mis Helkūma ar uzde�vumu ievākt cik vien iespējams sīkas ziņas par viņas māsas pēdējo slimību, jo misters Kirls laika trūkuma dēļ to nav varējis izdarīt. Ar mistera Gudrika palīdzību es dabūju mir�anas apliecības kopiju, viņ� man sagādāja arī iespēju parunāt ar sievieti (viņu sauca D�eina Gulda), kas bijusi pieņemta līķa iezārko�anai. Viņa man savukārt pastāstīja, kā es varētu satikt kalponi Hesteri Pinhornu. Viņa nesen bija aizgājusi no darba, jo nebija varējusi saprasties ar savu saimnieci, un dzīvoja turpat netālu pie cilvēkiem, kurus misis Gulda pazina. Saimniecības vadī�tājas, ārsta, D�einas Guldas un Hesteres Pinhornas liecī�bas tādā veidā, kādā tās tika sniegtas, ir atrodamas �ais lappusēs.

Apgādājies ar papildu liecībām, kas bija ietvertas �ais dokumentos, es nospriedu, ka esmu pietiekami sagatavo�jies, lai konsultētos ar misteru Kirlu, tādēļ Mariona vi�ņam par to aizrakstīja, minot dienu un stundu, kad es lūdzu pieņemt mani personiskā lietā.

No rīta man bija pietiekami daudz laika, lai, kā parasti, pavaditu Loru pastaigā un vēlāk noskatītos, kā viņa klusi sē� un zīmē. Kad es piecēlos, lai dotos prom, viņa uz mani paskatījās, un viņas acīs atkal pavīdēja bailes, bet viņas pirksti glu�i tāpat kā agrāk sāka bezmērķīgi darboties ar otām un zīmuļiem, kas atradās uz galda.

-� Vai es jums vēl neesmu apnikusi? � viņa jautāja. � Vai tikai jūs neejat prom tāpēc, ka esmu jums apni�kusi? Es pacentī�os būt labāka � centī�os izveseļoties. Vai jūs mani mīlat vēl tāpat kā agrāk, Volter? Es ta�u tagad esmu tik bāla un vāja, un man tik vāji padodas zīmē�ana.

Viņa runāja glu�i kā bērns un glu�i kā bērns atklāti izteica savas domas. Es uzkavējos vēl da�as minūtes, lai pateiktu, ka tagad viņa man ir dārgāka, nekā bijusi jeb�kad agrāk.

���� Pacentieties izveseļoties, � es sacīju, stiprinādams viņā ticību nākotnei, jo redzēju, ka tā viņā iegailējusies no jauna, � pacentieties drīzāk izveseļoties par prieku Marionai un man.

���� Jā, � viņa pie sevis noteica, atkal pievērsdamās zīmējumam. � Man tas jādara, jo viņi abi mani tik loti mīl. � Pēk�ņi viņa atkal pacēla acis. � Nepalieciet ilgi prom! Man nemaz neveicas zīmē�ana, ja jūs neesat �eit un man nepalīdzat, Volter.

��� Es drīz bū�u atpakaļ, dārgā, drīz bū�u atpakaļ, lai redzētu, ko esat paveikusi.

Kaut arī centos to slēpt, mana balss tomēr mazliet dre�bēja. Es piespiedu sevi iziet no istabas. Tagad nebija īstais brīdis pārbaudīt savu savaldī�anās spēju, jo tā vēl tai pa�ā dienā man varēja būt ārkārtīgi nepiecie�ama.

Vērdams durvis, es pamāju Marionai, lai viņa iznāk man līdzi kāpņu telpā. Bija nepiecie�ams brīdināt viņu, kādas sekas agri vai vēlu, kā es nojautu, var būt tam, ka es tik atklāti rādos ielās.

���� Ļoti iespējams, ka atgriezī�os pēc da�ām stun�dām, � es sacīju, � bet jūs esiet uzmanīga un, kā pa�rasti, manas prombūtnes laikā nelaidiet nevienu iek�ā. Ja tomēr kaut kas gādītos .

���� Kas tad var gadīties? � viņa ātri mani pārtrauca. � Ja draud kādas briesmas, tad sakiet man atklāti, Vol�ter, un es zinā�u, kā man rīkoties.

���� Vienīgās briesmas ir tās, � es atbildēju, � ka sers Persivals Glaids var būt saņēmis ziņu par Loras izbēg��anu un atgriezies Londonā. Kā jums zināms, līdz manai aizbrauk�anai no Anglijas viņ� mani uzmanīja, un ir ļoti iespējams, ka viņ� mani pēc izskata pazīst, kaut arī es ar viņu nekad neesmu ticies.

Viņa uzlika roku man uz pleca un baiļu pilnām acīm klusēdama vērās mani. Redzēju, ka viņa saprot, cik no�pietnas briesmas mums draud.

���� Nedomāju, � es sacīju, � ka vai nu pats sers Per�sivals, vai arī kāds no viņa rokaspui�iem Londonā tik

drīz ieraudzīs mani. Tomēr nav izslēgts, ka tas var no�tikt. Tādā gadījumā neuztraucieties, ja es �ovakar neat�grie�os; ja Lora jautā, kur es esmu, izdomājiet man kāda labu aizbildinājumu, lai viņu nomierinātu. Ja man radī�sies kaut mazākās aizdomas, ka mani novēro, es parūpē��os, lai atpakaļceļā neviens spiegs neizsekotu mani un neatklātu, ka dzīvojam �eit. Lai cik ilgi es aizkavētos, ne��aubieties, ka atgriezī�os, Mariona, un nebaidieties ne no kā!

� Es nebaidī�os! � viņa dro�i atbildēja. � Jums ne�būs jāno�ēlo, Volter, ka jums nav cita palīga kā tikai viena pati sieviete. � Viņa apklusa un vēl brīdi aiztu�rēja mani. � Esiet uzmanīgs! � viņa sacīja un noraizē�jusies cie�i saspieda man roku. � Esiet uzmanīgs!

Mēs �ķīrāmies, un es devos prom pa tum�o un bīstamo ceļu, kas sākās pie juristu kantora durvīm, lai radītu priek�noteikumus nozieguma atklā�anai.

Nekādi kaut cik ievērojami notikumi manā ceļā uz misteru Gilmora un Kirla kantori �ānserileinā negadījās.

Kamēr manu vizītkarti ienesa iek�ā, lai nodotu miste�ram Kirlam, man prātā ienāca kāda doma, kas lika dziļi no�ēlot, ka neesmu par to ieprātojies agrāk. Sprie�ot pēc ziņām, kuras sniedza Marionas dienasgrāmata, likās pil�nīgi skaidrs, ka grāfs Fosko atplēsis viņas pirmo vēstuli, kas bija rakstīta misteram Kirlam no Blekvoterparkas, un ar savas sievas palīdzību aizturējis arī otro. Tātad viņ� ļoti labi zināja �ī kantora adresi un, glu�i dabiski, varēja paredzēt, ka pēc Loras izbēg�anas no pansionāta Mari�ona vēlreiz lūgs padomu misteram Kirlam, ja viņai būs vajadzīgs padoms un atbalsts. Tātad ļoti iespējams, ka kantoris �ānserileinā būs pati pirmā vieta, kuru grāfs un sers Persivals liks novērot, un, ja �im nolūkam izraudzīti tie pa�i cilvēki, kas bija nolīgti, lai sekotu man pirms aizbrauk�anas no Anglijas, tad ziņa par manu atgrie�anos dro�i vien tiks nodota jau tai pa�ā dienā. Līdz �im es galvenokārt biju domājis par varbūtibu, ka mani kāds var pazīt u/ ielas, bet man nekad vēl nebija ienācis prātā, cik bīstami ir apmeklēt �o kantori. Ta�u tagad bija par vēlu labot kļūdu, kas nelaimīgā kārtā bija

pieļauta aiz piesardzības trūkuma, � par vēlu bija vēlē�ties, kaut es ar juristu iepriek� būtu sarunājis tiktieskadā citā vietā. Es varēju vienīgi censties būt piesardzīgs, ejot prom no �ānscrileinas, un nekādā ziņā nedoties taisnā ceļā uz mājām.

Pēc tam kad da�as minūtes biju pagaidījis, mani ieveda mistera Kirla kabinetā. Viņ� bija vāj�, bāls, kluss un nosvērts cilvēks ar ļoti vērīgu skatienu, ļoti zemu balsi un ļoti atturīgām manierēm, ne sevi�ķi labvēlīgi (kā man �ķita) noskaņots pret ārzemniekiem; turklāt ne�kādā ziņā nebija viegli panākt, lai �is vīrs zaudētu savu profesionālo savaldību. Piemērotāku cilvēku man diezin vai būtu iespējams atrast. Ja viņ� vispār apņemsies mums palīdzēt, tad no tā brī�a, kad �is lēmums tiks pie�ņemts, varēsim būt pārliecināti, ka mūsu lietai ir tikpat kā nodro�ināts labvēlīgs iznākums.

���� Pirms es sāku runāt ar jums par jautājumiem, kuru dēļ esmu �eit ieradies, � es sacīju, � man jūs jābrīdina, mister Kirl, ka mans stāstījums, lai cik īsi es mēģinātu izteikties, tomēr aizņems diezgan ilgu laiku.

���� Es labprāt ziedoju savu laiku mis Helkūmas labā, � viņ� atbildēja. � Visos gadījumos, kad ir aizskartas viņas intereses, es aizstāju savu kolēģi gan personiski, gan arī juridiski. Kad viņ� pārtrauca aktīvu juridisko praksi, viņ� mani lūdza to darīt.

���� Atļaujiet man' pavaicāt: vai misters Gilmors vēl dzīvo Anglijā?

���� Nē, viņ� ir apmeties pie saviem radiem Vācijā. Viņa veselība ir uzlabojusies, bet, kad viņ� atgriezīsies, nav īsti zināms.

Kamēr vēl nebijām nonāku�i pie sarunas galvenā te�mata, misters Kirls rakņājās pa dokumentiem, kas atra�dās uz galda, un beidzot izvilka no tiem kādu aizzīmo�gotu vēstuli. Es jau nodomāju, ka viņ� grib pasniegt �o vēstuli man, ta�u viņ�, acīmredzot atteicies no �ī nodoma, nolika vēstuli sev priek�ā uz galda, iesēdās ērtāk krēslā un klusēdams sāka gaidīt, ko es teik�u.

Netērēdams laiku ievada vārdiem, es sāku savu stāstī�jumu un sīki iepazīstināju viņu ar notikumiem, kas jau izklāstīti iepriek�ējās lappusēs.

Lai arī viņ� caur un cauri bija jurists un nekad neat�kāpās no sava amata pārstāvju vispārējiem principiem, mans stāstījums viņu tomēr ietekmēja tik dziļi, ka viņ� zaudēja savu profesionālo nosvērtību. Kamēr es vēl ru�nāju, viņ� mani vairākas reizes pārtrauca, nespēdams ap�slēpt savas �aubas un izbrīnu. Es tomēr izturēju līdz galam un, kad biju beidzis, drosmīgi uzdevu pa�u gal�veno jautājumu:

���� Ko jūs par to domājat, mister Kirl?

Viņ� bija pārāk piesardzīgs, lai atbildētu uz manu jau�tājumu, ar vēsu prātu visu iepriek� rūpīgi neapsvēris.

���� Atvainojiet, bet, pirms es izteik�u jums savu vie�dokli, � viņ� sacīja, � gribu uzdot vēl da�us jautāju�mus, lai noskaidrotu pa�u lietas būtību.

Viņa jautājumi bija nesaudzīgi, �aubu un aizdomu pilni, un, ņemot vērā secību, kādā tie tika uzdoti, man kļuva skaidrs: viņ� domā, ka esmu mānijas upuris; ja mis Helkūma savā vēstulē nebūtu bildusi tik daudz labu vārdu par mani, viņam dro�i vien būtu radies priek�stats, ka esmu veikli nomaskējies blēdis.

���� Vai jūs ne�aubāties par to, ka esmu runājis visīs-, tāko patiesību, mister Kirl? � es pajautāju viņam, kad viņ� bija beidzis mani pratināt.

���� Ja es varētu noticēt jūsu vārdiem, tad man būtu jāsaka, ka jūs runājat patiesību, � viņ� atbildēja. � Es loti cienu mis Helkūmu, un tāpēc man nav pamata ne�cienīt d�entlmeni, kuram viņa uzticas tik svarīgā jautā�jumā. Tas vēl nav viss, � ja jūs vēlaties, tad pieklājības pēc un lai izvairītos no strīda, varu vēl piebilst: man būtu jātic mis Helkūmas un jūsu pierādījumiem, ka lē�dija Glaida ir dzīva. Bet jūs esat ieradies pie manis pēc juridiska padoma. Tā kā esmu advokāts, tad mans pie�nākums ir paziņot jums, mister Hārtrait, ka jums tomēr nav nekādu īstu pierādījumu.

���� Tas ir par stipru teikts, mister Kirl.

���� Mēģinā�u izteikties vienkār�āk. Liecības par lēdi�jas Glaidas nāvi jau no pirmā acu uzmetiena ir pilnīgi skaidras, un nav nekāda iemesla tās ap�aubīt. �eit ir viņas krustmātes liecība, kas apstiprina, ka lēdija Glaida ieradusies grāfa Fosko mājās, ka Viņa tur saslimusi un nomirusi. �eit ir ārsta izdotā mir�anas apliecība, kurā norādīts, ka nāve iestājusies dabiskos apstākļos. Ir zi�nāms arī, ka viņas bēres notiku�as Limrid�ā, un pats pē�dējais pierādījums ir uzraksts uz kapakmens. Visus �os faktus jūs gribat apstrīdēt. Kā jūs varat pierādīt savu apgalvojumu, ka persona, kas nomirusi un tikusi apbe�dīta, nav lēdija Glaida? Pārbaudīsim visus galvenos pun- Ktus jūsu paziņojumā un paskatīsimies, ciktāl tie atbilst patiesībai. Mis Helkūma aizbrauc uz privātu garā slimo pansionātu un ierauga tur kādu sievie�u kārtas slimnieci. .Mums ir zināms, ka sieviete, kuras vārds ir Anna Kete�rika un kura" ir ārkārtīgi līdzīga lēdijai Glaidai, izbēgusi no �is iestādes; mums ir zināms, ka sieviete, kuru jūlijā otrreiz ievietoja pansionātā, ir tā pati izbēgusi Anna Ke�terika; mums ir zināms, ka �ai vājprātīgajai piemīt tiek�sme uzdoties par savu miru�o līdzinieci; mums ir zināms arī, ka viņa patie�ām �ajā pansionātā (kur neviens viņai netic) nemitīgi uzdodas par lēdiju Glaidu. Tie visi ir fakti. Kā jūs varat tos atspēkot? Vai ar to, ka mis Hel�kūma pazinusi �ajā sievietē savu māsu, � lai ari turpmā�kie notikumi runā pretim �im apgalvojumam un parāda, cik tas nenozīmīgs? Vai mis Helkūma ir paziņojusi iestā�des īpa�niekam, ka viņa it kā pazinusi savu māsu, un mēģinājusi likumīgā ceļā aizvest viņu no turienes? Nē, viņa slepus piekukuļo kādu slimnieku kopēju un pati noorganizē bēg�anu. Un tad, kad paciente bija atbrīvota �ādā pavisam nelikumīgā veidā un aizvesta pie mistera Fērlija, � vai viņ� pazinis �o sievieti? Vai viņ� kaut īsu brīdi ir �aubījies par savas brāļameitas nāvi? Nē. Vai kalpotāji viņu ir pazinu�i? Nē. Vai viņai ir dota iespēja kādu laiku padzīvot Limrid�as mui�as tuvumā, lai viņa pati varētu panākt sava vārda un tiesību atzī�anu, izturot pārbaudi un sniedzot vēl citus pierādījumus? Nē. Viņu slepus aizved uz Londonu. �ajā laikā arī jūs sastapāties ar �o sievieti un pazināt viņā lēdiju Glaidu, ta�u jūs ne�esat viņas radinieks, jūs pat nepiederat pie �īs ģimenes veciem draugiem. Kalpotāju liecības nesaskan ar jūsu liecību, un mistera Fērlija liecība nesaskan ar mis Hel�kūmas liecību, un �ķietamā lēdija Glaida sniedz vispret�runīgākos apgalvojumus. Viņa paziņo, ka pavadījusi nakti kādā viņai zināmā mājā. Bet jūs sakāt, ka viņa tur nekad nav iegriezusies. Turklāt jūs apgalvojat, ka viņas psihiskais stāvoklis neatļaujot pakļaut viņu kaut kādai tie�sas izmeklē�anai un dot iespēju viņai pa�ai pierādīt savu taisnību. Lai mēs abi veltīgi nezaudētu laiku, es nedo�māju pakavēties pie atsevi�ķiem sīkumiem, gribu vēl tikai uzdot jums vienu jautājumu: ja �ī lieta tiktu nodota tiesai un tālāk zvērinātajiem, kuru pienākums ir halstī- ties vienīgi uz pārbaudītiem faktiem, � kādus pierādī�jumus jūs tad varētu sniegt?

Iekams atbildēju, es biju spiests brīdi klusēt un visu labi apsvērt. Pirmoreiz Loras un Marionas dzīves stāsts tika aplūkots 110 sve�a cilvēka redzes viedokļa; pirmo�reiz es pavisam skaidri apjautu, cik daudz milzīgu �ķēr��ļu atrodas mūsu ceļā.

���� Nemaz ne�aubos, � es sacīju, � ka fakti, ja tos izklāsta tā kā jūs to darījāt, runā pret mums, ta�u . ..

���� Ta�u jūs domājat, ka �os faktus var izskaidrot arī citādi, � misters Kirls piebilda. � Atļaujiet jums pa�teikt, kāda man �ajā ziņā ir pieredze. Kad Anglijas zvē�rināto tiesai jāiz�ķiras starp vienkār�u, skaidri saskatāmu faktu un garu, sare�ģītu �ī fakta izklāstu, priek�roka vienmēr tiek dota faktam un nevis garajam paskaidroju�mam. Piemēram, lēdija Glaida (lai mums nebūtu jāstrī�das, es tā saucu dāmu, par kuru jūs man stāstījāt) ap�galvo, ka viņa pārgulējusi kādā viņai zināmā mājā, bet ir pierādīts, ka viņa �ajā mājā nav pārnak�ņojusi. Mēģi�not to izskaidrot, jūs atsaucaties uz to, ka viņai ir psi�hiski traucējumi, un tādējādi nonākat pie glu�i metafi- ziskiem secinājumiem. Negribu apgalvot, ka jūsu secinā�jumi ir pilnīgi aplami, es vienīgi vēlos pasacīt jums, lūk, ko: zvērināto tiesa dos priek�roku faktam, ka viņas iztei�kumi nesaskan ar patiesību, un nemaz neklausīsies jūsu paskaidrojumos.

���� Bet vai tad nav iespējams, � es neatlaidos, � krietni pacen�oties un netaupot pūliņus, savākt jaunus pierādījumus? Mis Helkūmai un man ir da�i simti mār�ciņu sterliņu ..

Viņ� palūkojās uz mani ar vāji slēptu līdzjūtību un papurināja galvu.

���� Apsveriet �o jautājumu, mister Hārtrait, no sava redzes viedokļa, � viņ� teica. � Ja attiecībā uz seru Persivalu Glaidu un grāfu Fosko jums ir taisnība (ievē�rojiet, ka es jums nebūt nepiekritu), tad jūsu ceļā tiks likti visi iespējamie �ķēr�ļi, lai jūs nevarētu savākt jau�nus pierādījumus. Jums nemitīgi nāksies sadurties ar tie�siskiem kavēkļiem, katrs punkts jūsu sūdzībā vienmēr tiks apstrīdēts, un, kaut arī pa to laiku mēs būsim iztē�rēju�i ne tikai simtus, bet pat tūksto�us, rezultāts tomēr dro�i vien nebūs mums labvēlīgs. Tādi identitātes noteik��anas gadījumi, kur ir runa par loti līdzīgām personām,

p.r'il par sevi jau ir vissare�ģītākie no visiem un ļoti �hili iz�ķirami pat tad, ja tajos nav tāda jucekļa kā mūsu ci|> iprie�amajā jautājumā. Es patiesi neredzu iespējas ra�dīt �ajā ārkārtējā notikumā kādu skaidrību. Ja sieviete, k is apbedīta Limrid�as kapsētā, arī nav lēdija Glaida, tad tomēr, kā jūs pats atzīstat, viņa, dzīva būdama, ir bijusi tik lidzīga lēdijai, ka mēs neko neiegūtu pat tādā gadī�juma, ja lūgtu attiecīgajām iestādēm atļauju izrakt līķi. V.irdu sakot, jums nav pamata ierosināt sūdzību, mister Il.irtrait, jums tie�ām nav pamata.

i Es biju pārliecināts, ka �āds pamats tomēr ir, tāpēc nolēmu aplūkot �o jautājumu no citas puses un uzrunāju viņu vēlreiz.

I � Vai bez identificē�anas nevarētu izmantot vēl kā�dus citus pierādījumus? � es jautāju.

���� Tikai ne jūsu gadījumā, � viņ� atbildēja. � Vis�vienkār�ākais un pārliecino�ākais pierādījums varētu būt datumu salīdzinājums, bet �ādu ziņu, cik es saprotu, jūsu rīcībā nav. Ja jūs varētu pierādīt neatbilstību starp da�tumu, kad ārsts izrakstījis mir�anas apliecību, un datumu, kad lēdija Glaida ieradusies Londonā, tad �ī lieta varētu pavērsties glu�i citā virzienā, un es būtu pats pirmais, kas jums sacītu: �Tagad mēs varam turpināt.�

���� �o datumu vēl varētu noskaidrot, mister Kirl.

���� Tai dienā, kad tas tiks noskaidrots, mister Hārtrait, jūs būsiet ieguvis pierādījumu. Ja jums patlaban ir pa�domā kāds plāns, kā to varētu izdarīt, tad izstāstiet man to, un pēc tam paskatīsimies, vai es jums nevaru dot kādu padomu.

Es sāku apsvērt. Saimniecības vadītāja nevarēja mums palīdzēt, tāpat ari Lora vai Mariona. Pēc visa sprie�ot, vienīgie cilvēki, kas zināja �o datumu, bija sers Persi�vals un grāfs.

��� Nevaru iedomāties, kā mēs �obrīd varētu noskaid�rot �o datumu, � es sacīju, � jo, izņemot grāfu Fosko un seru Persivalu Glaidu, es nezinu neviena cita cilvēka, kcis to dro�i varētu pateikt.

Mistera Kirla nekustīgie un vērīgie vaibsti pirmoreiz savilkās smaidā.

; � Sprie�ot pēc jūsu uzskatiem par abu �o d�entlmeņu i/.turē�anos, � viņ� iebilda, � jūs ta�u negaidāt, ka viņi jums palīdzēs, tā man �ķiet. Ja viņi ir izprātoju�i, kā var izkrāpt lielu naudas summu, tad viņi nekāda ziņā neat�zīsies.

���� Viņus var piespiest atzīties, mister Kirl.

��� Kas to izdarīs?

��� Es.

Mēs piecēlāmies. Viņ� uzmanīgi vērās man sejā, un viņa interese par mani bija kļuvusi daudz lielāka nekā sākumā. Redzēju, ka esmu viņu mazliet samulsinājis.

���� Jūsu apņēmība ir ļoti stingra, � viņ� teica. � Jūsu rīcībai, bez �aubām, ir personiski iemesli, par kuriem man nav tiesību jūs izjautāt. Ja varēsiet sagādāt kādus pierādījumus, tad varu vienīgi sacīt, ka labprāt bū�u ar mieru jums pakalpot. Tai pa�ā laikā man jūs jābrīdina, ka tiesas procesi nekad nav pilnīgi no�ķirami no naudas darījumiem, tādēļ ir maz cerību, ka lēdija Glaida varētu atgūt savu īpa�umu, kaut jums arī pilnīgi izdotos pierādīt faktu, ka viņa ir dzīva. Ārzemnieks dro�i vien aizceļos, pirms prāva būs sākusies, bet sera Persivala naudas grūtības ir pietiekami lielas un viņa apstākļi diezgan spaidīgi, lai gandrīz viss kapitāls, kas viņam varētu pie�derēt, drīz vien nonāktu viņa kreditoru rokās. Jūs, pro�tams, apzināties �

Es viņu pārtraucu.

���� Nerunāsim, lūdzu, par lēdijas Glaidas naudas lie�tām, � es sacīju. � Par tām es nekad neko neesmu zinā�jis agrāk un nezinu arī tagad � izņemot vienīgi to, ka viņas īpa�ums ir zaudēts. Jūs pareizi noprotat, ka man ir personiski iemesli, kas liek man sīkāk pētīt �os notiku�mus. Ta�u es vēlētos, kaut �ie iemesli vienmēr paliktu tikpat nesavtīgi, kādi tie ir tagad�

Viņ� mēģināja kaut ko iebilst un paskaidrot. Ta�u es, manīdams, ka viņ� �aubījies par maniem nolūkiem, jutos mazliet aizskarts un spītīgi turpināju, nemaz neklausīda�mies viņā.

���� Vēlēdamies izdarīt lēdijai Glaidai �o pakalpojumu,� es saciju, � nedomāju nedz par naudu, nedz par kādu citu atalgojumu. Glu�i kā sve�iniece viņa ir izdzīta no savas dzimtās mājas, uz viņas mātes kapa pieminekļa ir rakstīti meli, kas vēstī par viņas nāvi, bet vēl joprojām nesodīti dzīvo divi cilvēki, kas par to atbildīgi. Ta�u �ī māja atkal atvērs savas durvis un uzņems viņu, un tas notiks visu to ļau�u klātbūtnē, kuri piedalījās neīstajā bēru gājienā un pavadīja viņu uz kapsētu; kapakmenī

iekaltie meli tiks publiski izdzēsti, un to izdarīs pats ģimenes galva, un tie divi vīri atbildēs man par saviem noziegumiem, tāpēc ka taisnība, kas sē� tribunāla krēs�los, ir bezspēcīga pret viņiem un nespēj viņus sodīt. �im mērķim es ziedo�u visu savu dzīvi, un es to sasnieg�u viens pats, kā es te stāvu, ja vien dievs man palīdzēs.

Viņ� pagājās atpakaļ uz galda pusi un neko neteica. Viņa sejas izteiksme nepārprotami rādija, ka, pēc viņa domam, es esmu nokļuvis maldīgu priek�statu varā un ka nav nekādas nozīmes dot man vēl kādus padomus.

���� Paliksim katrs pie savām domām, mister Kirl, � es sacīju, � un pagaidīsim, līdz nākotnes notikumi parādīs, kuram bijusi taisnība. Pagaidām ļoti pateicos jums par uzmanību, ar kādu jūs uzklausījāt manu stāstījumu. Jūs man parādījāt, ka ar likuma palīdzību mēs nekādā ziņa neko nespēsim panākt. Mēs nevaram sagādāt juridiskus pierādījumus, un mēs neesam pietiekami bagāti, lai va�rētu samaksāt tiesas izdevumus. Esmu ieguvis krietni daudz jau ar to vien, ka esmu to uzzinājis.

Es paklanījos un devos uz durvīm. Viņ� pasauca mani atpakaļ un iedeva man vēstuli, kuru, kā es redzēju, viņ� mūsu sarunas sākumā nolika sev priek�ā uz galda.

��� Tā pienāca pa pastu pirms da�ām dienām, � viņ� sacīja. � Varbūt jūs neatteiktos nodot to adresātam? Lūdzu, izsakiet pie viena mis Helkūmai manu patieso no��ēlu, ka pagaidām nespēju viņai palīdzēt ne ar ko citu kā vienīgi ar padomu, kas gan, kā es baidos, nespēs viņu iepriecināt vairāk kā jūs.

Kamēr viņ� runāja, es aplūkoju vēstuli. Uz aploksnes bija adrese: �Mis Helkūmai. �ānserileinā, ar misteru Gilmora un Kirla kantora starpniecību.� Rokraksts man bija pilnīgi nepazīstams.

Iedams laukā no istabas, es vēl uzdevu pēdējo jautā�jumu.

���� Vai jūs nezināt, � es sacīju, � vai sers Persivals Glaids vēl joprojām atrodas Parīzē?

���� Viņ� ir atgriezies Londona, � misters Kiils atbil�dēja. � Vismaz es tā dzirdēju no viņa advokāta, kuru vakar satiku.

Saņēmis �o atbildi, es aizgāju.

Kad devos prom no kantora, pirmais piesardzības pa�sākums, kuru es veicu, lai izvairītos no novēro�anas, bija tas, ka gāju neapstādamies un neskatījos apkārt, jo

cerēju, ka tad man nepievērsīs u/manību. Es soļoju uz lielajiem skvēriem Holbornas ziemeļu pusē un grasījos ieiet vienā no klusākajiem nostūriem, bet tad pēk�ņi apstājos un pagriezos atpakaļ pret garo ietves gabalu, kuru biju atstājis aiz muguras.

Skvēra stūrī divi vīri arī apstājās un stāvēja sarunā�damies. Brīdi padomājis, es griezos atpakaļ, lai paietu viņiem garām. Kad es tuvojos, viens no viņiem sāka iet uz priek�u un nogriezās ap skvēra stūri, aiz kura sākās iela. Otrs palika uz vietas. Iedams garām, es paskatījos uz viņu un uzreiz pazinu viņā vienu no tiem vīrie�iem,

kas bija mani izsekoju�i līdz manai aizbrauk�anai no

es varētu brīvi rikoties pēc sava acumirkļa noskaņo�juma, es dro�i vien būtu uzsācis ar viņu sarunu un pec tam pamatīgi viņam iezvēlis. Tacu man vajadzeja reķi nāties ar sekām. Ja es kaut reizi ļau�u sevi publiski sakompromitēt, līdz ar to ielik�u sera Persivala rokās ieroci. Neatlika nekas cits kā pret viltību cīnīties ar vil�tību. Es iegriezos ielā, pa kuru bija aizgājis otrs vīrietis, un, iedams garām, ievēroju, ka viņ� ieslēpies kāda nama durvīs un gaida mani. So cilvēku es nepazinu, tāpēc biju priecīgs, ka tagad varu viņu apskatīt, jo tas man varētu noderēt turpmākās sadursmēs. Pēc tam es atkal devos ziemeļu virzienā, līdz sasniedzu Nūroudu. Tur es pagrie�zos uz rietumiem (turklāt abi spiegi visu laiku man se�koja) un apstājos netālu no kādas ormaņu stāvvietas, gaidīdams, kad garām brauks tuk�i ormaņa rati. Pajūgs tuvojās pēc pāris minūtēm. Es ielēcu ratos un pateicu vedējam, lai �igli brauc uz Haidparku. Otru ormaņa ratu, kas varētu uzņemt spiegus, aizmugurē nebija. Es redzēju, ka viņi pārmetas pāri ielai, nolēmu�i man sekot skrie�us, līdz garām brauks kāds pajūgs vai pa ceļam gadīsies ormaņa stāvvieta. Ta�u es biju jau labu gabalu priek�ā, un, kad liku ormanim apstāties un izkāpu, viņi nekur vairs nebija saredzami. Es izgāju cauri Haidpar- kam un, nokļuvis atklātā vietā, pārliecinājos, ka man neviens neseko. Kad beidzot sāku iet mājup, bija jau pagāju�as daudzas stundas un bija jau satumsis.

Mariona viena pati gaidīja mani mūsu mazajā istabiņā. Viņa bija pierunājusi Loru doties pie miera, apsolīdama vispirms, ka parādīs man Loras zīmējumu, tiklīdz es at�griezī�os. No�ēlojamā nelielā skice, kas bija zīmēta ar nedro�u roku un pati par sevi bija visai nenozīmīga, ta�u modināja manī aizkustino�as atmiņas, bija atbalstīta pret divām grāmatām un rūpīgi novietota uz galda tā, lai vie�nīgā svece, kuru mēs atļāvāmies dedzināt, ar savu blāvo gaismu to vislabāk apspīdētu. Es apsēdos, lai aplūkotu zīmējumu un �ukstus pastāstītu Marionai, kas bija noti�cis. �ķērssiena, kas mūs �ķīra no blakus istabas, bija tik plāna, ka varējām dzirdēt Loru elpojam, un, ja mēs sāktu runāt skaļi, tad uzmodinātu viņu.

Kamēr es stāstīju par savu sarunu ar misteru Kirlu, Mariona klausījās manī ļoti mierīgi. Ta�u, tiklīdz sāku runāt par abiem vīrie�iem, kas man sekoja jau no juristu kantora, un pavēstīju viņai par sera Persivala atgrie�a�nos, viņas sejā iezīmējās satraukums.

� Sliktas ziņas, Volter, � viņa teica. � Vissliktākās,

kādas vien jūs varējāt atnest. Vai vairāk nekā jums nav ko pastāstīt?

���� Man jums kaut kas jānodod, � es atbildēju un pa�sniedzu viņai vēstuli, kuru misters Kirls bija man uzti�cējis.

Viņa paskatījās uz adresi un tūdaļ pazina rokrakstu.

���� Vai jūs zināt, kas jums raksta? � es jautāju.

���� Ļoti labi zinu, � viņa atbildēja. � Tas ir grāfs Fosko.

To pateikusi, Mariona atvēra aploksni. Lasot viņas seja tum�i pietvīka, un, kad viņa sniedza vēstuli man, lai ari es to varētu izdarīt, viņas acis zibsnīja dusmās.

Vēstules saturs bija �āds:

�Patiesas apbrīnas pamudināts, kas dara godu gan man, gan ari Jums, es rakstu Jums, lieliskā Mariona, lai Jūsu dvēseles līdzsvara labā teiktu Jums da�us mierino��us vārdus.

Nebaidieties nekā!

Paļaujieties uz savu izsmalcināto dabisko intuīciju, kas Jums liek turēties nomaļus! Dārgā un apbrīnojamā sie�viete, nemeklējiet bīstamu atbalstu sabiedrībā! Atteik��anās ir cildena � palieciet pie tās! Pieticīgais mājas miers vienmēr dara labu � baudiet to! Dzīves vētras pār�skries pāri vientulības ielejai, to neskardamas, � neat�stājiet �o ieleju, dārgā lēdija!

Dariet tā, un es galvoju, ka Jums ne no kā nebūs jā�baidās. Nekādas jaunas bēdas vairs neplosīs Jūsu jūtīgo sirdi � �o sirdi, kas man ir tikpat dārga kā manējā. Ne�viens Jūs vairs neapgrūtinās, neviens vairs nevajās Jūsu jauko draudzeni, ar kuru kopā Jūs vadāt savas dienas vientulībā. Viņa ir atradusi jaunu patvērumu Jūsu sirdī. Brīni�ķīgu patvērumu! Es viņu apskau�u un ļauju viņai palikt tur.

Vēl pēdējais tēvi�ķais brīdinājuma vārds, kas nāk no skaidras sirds, un es atteik�os no patīkamā vilinājuma turpināt sarunu ar Jums, � es pielik�u punktu �īm kvē�lajām rindām.

Neejiet vairs tālāk, nekā esat gājusi līdz �im; nekom- promitējiet nevienu, kas ir patiesi ieinteresēts, nedrau�diet nevienam! Lūdzu Jūs � nepiespiediet mani sākt rīkoties, mani, kas prot rīkoties, jo mana karstākā vēlē��anās ir palikt malā un Jūsu dēļ iegro�ot savu pāri plūsto�o enerģiju un darbo�anās dziņu. Ja Jums ir pārstei�dzīgi draugi, tad apvaldiet viņu no�ēlojamo dedzību! Ja misters Hārtraits atgriezīsies Anglijā, tad nesatiecieties ar viņu. Es eju savu ceļu, un sers Persivals seko manās pēdās. Tai dienā, kad misters Hārtraits �ķērsos �o ceļu, viņ� būs pazudis cilvēks.�

Vienīgais paraksts zem �īm rindām bija sare�ģītiem apļiem izgreznots iniciālis F. Juzdams dziļu nicinājumu pret �o vēstuli, es nometu to uz galda.

���� Viņ� mēģina jūs iebiedēt, � es sacīju. � Tā ir dro�a pazīme, ka viņ� pats ir nobijies.

Viņa bija pārāk sievi�ķīga, lai izturētos pret �o vēstuli tikpat vienkār�i kā es. Grāfa izteikumu nekaunīgais un familiārais tonis bija ārkārtīgi saniknojis Marionu. Kad viņa palūkojās uz mani pāri galdam, viņas klēpī saliktās rokas bija sa�ņaugtas dūrēs un viņas piesarku�ie vaigi un dusmās gailo�ās acis liecināja, ka atkal pamodusies viņas agrāko gadu ātrā, nesavaldīgā daba.

���� Volter, � viņa teica, � ja �ie divi kādreiz nonāks jūsu rokās un jūs būsiet spiests vienu no viņiem pa�ēlot, tad grāfu gan, lūdzu, netaupiet nekādā ziņā!

��� Es saglabā�u �o vēstuli, Mariona, lai tad, kad pie�nāks laiks, atcerētos jūsu lūgumu.

Kad ieliku vēstuli savā kabatas portfelī, viņa vērīgi paskatījās uz mani.

���� Kad pienāks laiks? � viņa atkārtoja. � Vai esat tik pārliecināts, ka tas noteikti pienāks? Arī pēc visa tā, ko jūs esat uzzinājis mistera Kirla kantorī, un pēc visa tā, ko jums nācās piedzīvot �odien?

���� So dienu es neskaitu, Mariona. �odien mans vienī�gais nolūks bija lūgt citu cilvēku rīkoties manā vietā. Es sak�u skaitīt rīt�

���� Kāpēc rīt?

��� Tāpēc ka rīt es sāk�u rīkoties pats.

��� Ko jūs darīsiet?

���� Jau ar pirmo vilcienu do�os uz Blekvoteru un ceru atgriezties vēlu vakarā.

��� Jūs brauksiet uz Blekvoteru?

���� Jā. Kop� tā brī�a, kad es atstāju mistera Kirla kan�tori, man ir bijis pietiekami daudz laika visu pamatīgi pār�domāt. Vienā punktā viņa viedoklis saskan ar manējo.

Mums par katru cenu jācen�as uzzināt datumu, kurā Lora aizbrauca no Blekvoterparkas. Vienīgi tad, ja mums izdosies to noskaidrot, mēs varēsim atklāt sazvē�restību, kurā �im datumam ir būtiska nozīme, un acīm�redzot pierādīt arī, ka Lora ir dzīvs cilvēks.

���� Tātad jūs gribat pierādīt, � Mariona sacīja, � ka Lora aizbraukusi no Blekvoterparkas tikai pēc tam, kad ārsts jau bija izrakstījis mir�anas apliecību? Kas jūs ve�dina uz domām, ka tas noticis pēc tam? Lora pati nevar mums neko sīkāk pastāstīt par to dienu, kad viņa iera�dusies Londonā.

���� Bet vājprātīgo iestādes īpa�nieks ta�u jums pateica, ka viņa atkal uzņemta pansionātā divdesmit septītajā jūlijā. �aubos, vai grāfs Fosko būtu spējis noturēt viņu Londonā ilgāk par vienu nakti tādā stāvokli, kad viņa nemaz neapjauta, kas ar viņu notiek. Tādā gadījumā viņa ir izbraukusi divdesmit sestajā un ieradusies Lon�donā vienu dienu pēc tam, kad ārsts izrakstījis apliecību par viņas nāvi. Ja mums izdosies to pierādīt, tad mēs būsim pierādīju�i arī savu taisnību prāvā pret seru Per�sivalu un grāfu.

��� Jā, jā, es saprotu. Bet kā lai dabū �o pierādījumu?

���� Misis Mi�elsones liecība ir uzvedinājusi mani uz domām, ka ir divi ceļi, kā to varētu iegūt. Viens no �iem ceļiem � izjautāt ārstu misteru Dousonu, kuram būtu jāzina, kurā datumā viņ� atkal sācis apmeklēt Blekvoter- parku pēc tam, kad Lora jau bija aizbraukusi. Otrs cej� � ievākt ziņas viesnīcā, kurai sers Persivals naktī braucis garām. Mēs zinām, ka viņ� aizbrauca tikai da�as stundas vēlāk nekā Lora, un tādējādi mēs varam noskaid�rot �o datumu. Vismaz ir vērts pamēģināt, un esmu no�lēmis darīt to jau rīt.

���� Un ja nu tas neizdodas � es tagad domāju par ļau�nāko variantu, Volter, bet neatmetī�u cerības arī tad, ja sākumā mēs piedzīvosim vil�anos �, ja neviens nespēs jums Blekvoterā palīdzēt?

���� Londonā dzīvo divi cilvēki, kas spēj palīdzēt un kas arī palīdzēs man, � es domāju seru Persivalu un grāfu. Nevainīgi ļaudis var aizmirst datumu, ta�u �ie divi ir vainīgi, un viņi to nav aizmirsu�i. Ja man neizdosies iegūt nekādas ziņas, esmu nolēmis piespiest atzīties vienu no viņiem vai arī abus divus, kad tas būs nepiecie�ams.

Kad Mariona sāka atkal runāt, no jauna kjuva redza�mas viņas sievi�ķīgās rakstura īpa�ības.

���� Sāciet ar grāfu! � viņa dedzīgi �ukstēja. � Da�riet to manis dēj, sāciet ar grāfu!

���� Mums vispirms jādarbojas Loras labad un jāmeklē iespējas, kā gūt vislabākos panākumus, � es iebildu.

Sārtums atkal izzuda no viņas sejas, un viņa skumji pa�ūpoja galvu.

���� Jā, � viņa sacīja, � jums taisnība � tas, ko es teicu, bija zemiski un no�ēlojami. Es centī�os būt pacie�tīga, Volter; man tas tagad izdodas labāk nekā agrākajās laimīgajās dienās. Ta�u kaut kas no manas vecās dabas vēl ir saglabājies, un tas kļūst manāms tad, kad es do�māju par grāfu!

���� Pienāks ari viņa kārta, � es sacīju. � Ta�u iegau�mējiet: viņa biogrāfijā mēs vēl neesam atradu�i nevienu tum�u traipu. � Es brīdi pagaidīju, līdz viņa atkal būs pilnīgi atguvusi pa�savaldī�anos, un pēc tam pateicu �os iz�ķiro�os vārdus: � Mariona! Toties mēs abi zinām kādu tum�u traipu sera Persivala biogrāfijā �

���� Viņa noslēpumu!

���� Jā, viņa noslēpumu! Tas ir visspēcīgākais ierocis, kuru varam izmantot cīņā pret viņu. Tikai atklājot �o noslēpumu, es varu panākt, ka viņ� zaudē pamatu zem kājām un tiek atmaskots gai�ā dienas laikā. Es nezinu, kādi ir biju�i grāfa rīcības motīvi, ta�u esmu pārliecināts, ka sers Persivals ir bijis ar mieru piedalīties sazvērestībā pret Loru ne tikai tādēļ, ka cerējis iegūt daudz naudas. Vai tad jūs pati neesat dzirdējusi, kā viņ� �ēlojās grā�fam.. ka viņa sieva zinot pietiekami daudz, lai varētu viņu pazudināt? Vai tad jūs pati neesat dzirdējusi viņu sa�kām, ka viņ� ir pazudis, ja Anna Keterika izstāstīs kādam noslēpumu?

��� Jā, jā! Es atceros.

���� Tātad, Mariona, ja visas mūsu iespējas būs izsmel�tas un mēs neko nebūsim panāku�i, es mēģinā�u atklāt viņa noslēpumu. Mana senā nojauta nav izzudusi. Es vēl�reiz gribu atkārtot, ka sieviete baltā, kaut arī vairs nav dzīva, vēl �odien ietekmē gan Loras, gan arī jūsu un manu likteni. Mūsu mērķis ir skaidrs; mēs tuvojamies �im mērķim, un Anna Keterika no sava kapa joprojām rāda mums ceļu.

Lai izstāstītu, kā es ievācu pirmās ziņas Hemp�īrā, man daudz laika nevajadzēs.

Tā kā es aizbraucu no Londonas agri no rīta, tad jau priek�pusdienā ierados mistera Dousona mājā. Mans ap�ciemojums bija neveiksmīgs, jo sarunā ar ārstu neko. jaunu neuzzināju.

Ieraksti mistera Dousona pacientu grāmatā neap�au�bāmi parādīja, kad ārsts sācis apmeklēt mis Helkūmu, kas toreiz dzīvoja Blekvoterparkā, ta�u ar tādu pa�u precizi�tāti pēc �iem ierakstiem aprēķināt kādu citu iepriek�ēju datumu varētu vienīgi ar misis Mi�elsones palīdzību, un, cik man bija zināms, viņa �ādas ziņas nespēja sniegt. Viņa nevarēja no galvas atcerēties (un kur� gan viņas vietā to varētu?), cik daudz laika pagājis no lēdijas Glai�das aizbrauk�anas līdz tai dienai, kad ārsts atkal bija ieradies Blekvoterparkā, lai no jauna izmeklētu savu pa�cienti. Misis Mi�elsone bija gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka pastāstījusi mis Helkūmai par lēdijas aizbrauk�anu jau nākamajā dienā pēc �ī notikuma, bet tagad viņa vairs ne�varēja atcerēties tās dienas datumu, tāpat kā nevarēja at�minēties, kāds datums bijis dienu iepriek�, kad lēdija Glaida devusies uz Londonu. Viņa nevarēja arī kaut vai aptuveni aprēķināt, cik dienu pēc viņas saimnieces aiz�brauk�anas saņemta grāfienes Fosko vēstule, kas bijusi bez datuma. Un, beidzot, �īm daudzajām grūtībām klāt nāca vēl tas, ka ārsts, kas tajā laikā bija slimojis, nebija izdarījis ierakstus savā grāmatā un nebija arī atzīmējis attiecīgo mēne�a un nedēļas dienu, kad pie viņa no Blek�voterparkas atnācis dārznieks, lai nodotu misis Mi�elso�nes uzaicinājumu.

Sapratis, ka no mistera Dousona nekāda palīdzība nav gaidāma, es nolēmu pamēģināt, vai man neizdosies no�skaidrot datumu, kad sers Persivals ieradies Noulsberijā. Tā vien �ķita, ka liktenis met sprunguļus manā ceļā. Kad aizbraucu uz Noulsberiju, krogs bija aiznaglots un, kā liecināja sludinājumi uz sienas, tas bija pārdodams. Man pastāstīja, ka kop� tā laika, kad uzbūvēts dzelzceļ�, kroga finansiālais stāvoklis kļuvis ļoti grūts. Jaunā viesnīca stacijas tuvumā to pamazām izkonkurējusi, un vecais krogs (kurā, kā mēs zinām, sers Persivals pārnak�ņojis) pirms diviem mēne�iem slēgts. Tā īpa�nieks aizbraucis no

pilsētiņas ar visu savu iedzīvi, un neviens man nevarēja noteikti pastāstīt, uz kurieni viņ� devies. Es izjautāju �etrus cilvēkus, un katram bija sava versija par kroga īpa�nieka nodomiem un iecerēm, aizbraucot no Noulsbe- rijas.

Līdz pēdējā vilciena atie�anai uz Londonu bija atliku��as vēl da�as stundas. Noīrējis vienzirga ekipā�u, es no Noulsberijas stacijas vēlreiz devos uz Blekvoterparkā, lai izpra�ņātu dārznieku un vārtu sargu. Ja arī viņi ne�spēs man palīdzēt, es acīmredzot neko citu vairs neva�rē�u izdomāt un man vajadzēs atgriezties Londonā.

Es izkāpu no ekipā�as kādu jūdzi no mui�as un, saņē�mis no va�oņa norādījumus, pa kuru ceļu jāiet, devos tālāk kājām.

Kad biju nogriezies no lielceļa, es ieraudzīju kādu vīrieti, kas man pa priek�u ar ceļasomu rokā ātriem so�ļiem devās pa taciņu vārtu sarga mājiņas virzienā. Viņ� bija maza auguma, ģērbies melnā, novalkātā uzvalkā, un galvā viņam bija neparasti liela platmale. Man likās, ka viņ� varētu būt (sprie�ot pēc ārējām pazīmēm) kāda advo�kātu kantora ierēdnis, un es tūdaļ palēnināju gaitu, lai pa�lielinātu attālumu starp mums abiem. Viņ� nebija dzirdējis manus soļus un, ne reizi nepalūkojies atpakaļ, izzuda ma�nam skatienam. Kad es pēc kāda brī�a iegāju pa vārtiem, viņ� nekur nebija manāms � acīmredzot .viņ� jau atra�dās mājā.

Vārtu sarga mājiņā es sastapu divas sievietes. Viena no viņām bija krietni gados, bet otru � jaunāko � es tūdaļ pazinu pēc Marionas apraksta � tā bija Margarita Por�ere.

Es vispirms apvaicājos, vai sers Persivals atrodas mui��as teritorijā, un, saņēmis noraido�u atbildi, pēc tam jautāju, kad viņ� to atstājis. Neviena no abām sievietēm nevarēja man pateikt neko vairāk kā vienīgi to, ka viņ� aizbraucis jau vasarā. Kamēr es ar viņām sarunājos, Mar�garita Por�ere tikai muļķīgi smaidīja un visu laiku kra�tīja galvu. Vecākā sieviete bija mazliet saprātīgāka. Man izdevās panākt, lai viņa pastāsta, kā sers Persivals iztu�rējies, prom braucot, un arī to, kā sers viņu nobiedējis; viņa atcerējās, kā viņ� lādējies un draudējis viņai, bet, 1 kā pati vaļsirdīgi atzina, viņai neesot tik laba atmiņa, lai �odien pateiktu datumu, kad tas noticis.

Izgājis no mājiņas, es ieraudzīju dārznieku, kas turpat netālu strādāja. Sākumā, kad viņu uzrunāju, viņ� palū�kojās uz mani diezgan neuzticīgi, bet, kad es labvēlīgi atsaucos par misis Mi�elsoni un arī par viņu pa�u, viņ� ielaidās ar mani sarunā visai labprāt. Nav nekādas vaja�dzības sīki aprakstīt, par ko mēs runājām, jo visi mani mēģinājumi uzzināt kādu noteiktu datumu beidzās ar tādu pa�u neveiksmi, ar kādu tie bija beigu�ies līdz tam, Dārznieks atcerējās vienīgi to, ka viņa saimnieks aizbrau�cis naktī un ka tas esot noticis �kaut kad jūlijā � mē�ne�a otrajā pusē, vai pat kādā no mēne�a pēdējām desmit dienām�.

Kamēr mēs sarunājāmies, es pamanīju cilvēku melnajā uzvalkā un ar lielo platmali galvā; viņ� bija iznācis no mājas un, nostājies nelielā attālumā no mums, novēroja mūs.

Viņa parādī�anās Blekvoterparkā jau bija radījusi manī zināmas aizdomas. Tagad tās vēl pastiprinājās, tā�pēc ka dārznieks nevarēja (vai arī negribēja) man par �o cilvēku neko pastāstīt, un es nolēmu pārbaudīt savas aizdomas, mēģinot uzsākt, ja vien izdosies, ar viņu sa�runu. Tā kā mēs viens otru nepazinām, tad es viņam varētu apjautāties tikai par to, vai viesi �ajā mājā tiek pieņemti. Es tūdaļ piegāju �im vīram klāt un uzdevu �o jautājumu.

Viņa skatiens un izturē�anās nodeva viņu, un man bija skaidrs, ka viņ� zina, kas es esmu, un labprāt uzsāktu ķildu ar mani. Viņa atbilde bija diezgan nekaunīga, un es dro�i vien arī būtu sācis ar viņu strīdēties, ja vien nebūtu jau iepriek� nolēmis savaldīties. Tāpēc es tagad runāju ar viņu ļoti pieklājīgi; es atvainojos par savu ne�tī�o uzbā�anos (kuru viņ� nosauca par �ielau�anos sve�ā teritorijā�) un devos prom. Viss noritēja taisni tā, kā biju iedomājies. Es biju pazīts jau tad, kad izgāju no mistera Kirla kantora, par ko acīmredzot paziņots seram Persivalam, un �is cilvēks melnajā uzvalkā ir ticis atsūtīts uz Blekvoterparku, paredzot, ka es te vai arī kaut kur kaimiņos mēģinā�u ievākt ziņas. Ja vien es būtu devis viņam kaut mazāko ieganstu izvirzīt pret mani juridiski pamatotu apsūdzību, tad neap�aubāmi iejauktos vietējie varas orgāni un es, protams, tiktu �ķirts no Marionas un Loras vismaz uz da�ām dienām.

Es biju sagatavojies, ka man sekos, kamēr atradī�os cejā no Blekvoterparkas uz staciju, kā jau bija noticis iepriek�ējā dienā Londonā. Bet �oreiz es nemanīju neko tādu, kas ļautu secināt, ka man patie�ām seko. Var jau būt, ka cilvēkam melnajā uzvalkā bija kādi īpa�i, man nezināmi paņēmieni vai līdzekļi, kā mani izspiegot, ta�u par viņu pa�u es varu dro�i sacīt, ka viņ� nebija redzams ne ceļā uz staciju, ne arī pēc tam, kad vakarā izkāpu no vilciena Londonā. No stacijas es devos tālāk kājām; ievērodams piesardzību, gāju pa visklusākajām sāņielām un laiku pa laikam apstājos un atskatījos, lai pārbaudītu, vai kāds mani neizspiego, un tikai tad vēru mūsu mājas durvis. Centrālās Amerikas d�ungļos es �o viltību lietoju, ja man bija radu�ās aizdomas par nodevību, un tagad es tāda pa�a iemesla dēļ atkal rīkojos tāpat, tikai �oreiz biju vēl daudz uzmanīgāks, un tas man bija jādara pa�ā civi�lizētās Londonas sirdī!

Nebija noticis nekas tāds, kas manas prombūtnes laikā būtu varējis Marionu satraukt. Viņa Joti vēlējās uzzināt, vai manam braucienam ir biju�i kādi panākumi. Kad stāstīju, kā man veicies, viņa neslēpa savu izbrīnu par to, ka es pret savām neveiksmēm esmu tik vienaldzīgs.

Atklāti sakot, mani nemaz neuztrauca tas, ka mana aptauja nebija devusi nekādus rezultātus. Es biju tā rīko�jies tāpēc, ka tas bija mans pienākums, ta�u uz panāku�miem nemaz nebiju cerējis. Tāda stāvoklī, kādā atrados toreiz, es biju drīzāk priecīgs, ka mana cīņa ar seru Per�sivalu Glaidu vairāk atgādina mūsu abu izturības pār�baudi. Manām daudz cildenākajām jūtām bija piebiedro�ju�ās atriebības jūtas, un, jāatzīst, es biju Joti apmieri�nāts, ka man atlicis vairs tikai viens cej� � lai palīdzētu Lorai, man jāstiprina sava griba un jāatmasko ļaundaris, kas viņu apprecējis.

Atzīstu, ka man nebija pietiekami daudz spēka, lai apslāpētu sevī �o atriebības dziņu, ta�u gribas vēl atklāti piebilst, ka man piemita arī labas īpa�ības. Nekad ne�esmu lolojis kaut kādus zemiskus nodomus attiecibā uz Loru, tāpat mans nolūks nekad nav bijis prasīt no sera Persivala piekāp�anos manā labā, ja viņ� kādreiz no�kļūtu manās rokās. Es nekad neesmu sacījis sev: �Ja pa�nāk�u to, ko vēlos, tad izmanto�u savu uzvaru tā, lai viņas vīram vairs nebūtu nekādu iespēju atņemt viņu man.� Skatoties uz Loru un domājot par nākotni, man nekad nav nāku�i prātā tamlīdzīgi apsvērumi. Lora bija ļoti pārvērtusies un izskatījās tik nomākta, ka manu mīlestību pret viņu pārņēma tāds maigums un lidzjūtība, kādu viņai būtu varējis parādīt tikai tēvs vai brālis, un, dievs mans liecinieks, mana visdedzīgākā vēlē�anās bija vienīgi palīdzēt viņai. Ar vislielāko nepacietību es tagad gaidīju dienu, kad viņa būs atkal vesela. Kaut tikai viņa ātrāk atspirgtu un spētu atkal priecāties, kaut tikai viņa atkal varētu paskatīties uz mani tā, kā bija skatījusies kādreiz, � vienīgi ar to tagad saistījās manas viskvēlā�kās domas un vislielākās cerības.

Rakstu to visu ne jau tāpēc, lai nodarbotos ar tuk�u pa�apceri. Drīz vien pastāstī�u par notikumiem, kas dos iespēju spriest par manas rīcības pareizību. Bet līdz tam ir nepiecie�ams, lai viss, kas manī labs vai slikts, tiktu godīgi izsvērts.

Nākamajā rītā pēc atgrie�anās no Hemp�īras es uzai�cināju Marionu uznākt aug�ā manā darbistabā un tur iz�klāstīju viņai savu plānu, kā vislabāk atklāt vienu no vistum�ākajiem traipiem sera Persivala Glaida biogrāfijā.

Lai izdibinātu �o noslēpumu, vispirms vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk par sievieti baltā, kuras dzīve līdz �im mums visiem bija neatrisināta mīkla. Ta�u, lai piekļūtu �im noslēpumam, savukārt bija nepiecie�ama Annas Ke�terikas mātes palīdzība. Bet tas, vai es varē�u panākt, lai misis Keterika sāktu runāt un kļūtu pret mums atklāta, visvairāk bija atkarīgs no tā, ko man izdosies noskaidrot par viņu un viņas ģimenes apstākļiem, pirmām kārtām izjautājot misis Klementsu. Visu ļoti rūpīgi pārdomājis, es sapratu, ka varē�u sākt jaunus meklējumus vienīgi tad, ja bū�u nodibinājis sakarus ar �o Annas Keterikas uzticamo draudzeni un labvēli.

Tātad, kaut arī tas nemaz nebija viegli izdarāms, vis�pirms vajadzēja atrast misis Klementsu.

Es biju ļoti pateicīgs Marionai, ka viņa ātri izprata �o nepiecie�amību un deva man ļoti vērtīgu un labu pa�domu. Viņa ierosināja aizrakstīt uz Toda fermu, kas atra�dās netālu no Limrid�as, un apvaicāties, vai misis Toda pēdējo mēne�u laikā nav sazinājusies ar misis Klementsu. Mēs nezinājām, kādā veidā misis Klementsa un Anna ir tiku�as iz�ķirtas, bet pēc tam, kad tas bija noticis, misis Klementsai dro�i vien būs ienācis prātā ievākt ziņas par savu pazudu�o draudzeni, aprunājoties Limrid�as tuvākajā apkārtnē ar visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem Anna visvairāk sagājusies. Es uzreiz sapratu, ka, paklau�sot Marionas padomam, mums ir izredzes gūt labus panā�kumus, tāpēc es viņai ļāvu jau tai pa�ā dienā nosūtīt vēstuli misis Todai,

Kamēr mēs gaidījām atbildi, centos izdibināt no Mari�onas visu, ko viņa zina par sera Persivala ģimeni un viņa jaunības dienām. Viņa varēja pastāstīt man tikai to, ko savukārt bija dzirdējusi no citiem, ta�u bija pilnīgi pār�liecināta, ka �ie skopie fakti ir patiesi.

Sers Persivals ģimenē bija vienīgais bērns. Viņa tēvs sers Fēlikss Glaids ļoti cieta sava iedzimtā un neārstē�jamā kropluma dēļ un jau agrā jaunībā vairījās no jeb�kuras sabiedribas. Vienīgo prieku viņam sagādāja mū�zika, un viņ� apprecēja lēdiju, kurai bija tāda pati slie- cība un kura bija pazīstama kā izcila mūziķe. Viņ� man�toja Blekvoterparkas mui�u, kad vēl bija pavisam jauns. Pēc tam kad mui�a bija pārgājusi viņa īpa�umā, ne viņ�, ne viņa sieva necentās iemantot tuvākajā apkaimē draugus, un neviens savukārt nemēģināja traucēt viņu noslēgtību, izņemot draudzes mācītāju, kas arī atnesa vi�ņiem lielu postu.

Mācītājs bija visļaunākais un viscentīgākais no visiem nejēgām, kas jaucas citu darī�anās. Viņ� bija dzirdējis, ka sers Fēlikss jau koled�ā iemantojis bēdīgo ateista un revolucionāru atbalstītāja slavu, un, glu�i dabiski, seci�nāja, ka viņa neatliekams pienākums ir pieprasīt, lai lords, kuram pieder mui�a, apmeklētu baznīcu un, klau�soties veselīgos uzskatus, kas tiek pausti sprediķos, at�grieztos uz pareizā ceļa. Sers Fēlikss ārkārtīgi pārskaitās par �o labi domāto, bet pārāk kategorisko iejauk�anos un publiski apvainoja garīdznieku, turklāt darīja to tik rupji, ka kaimiņu mui�nieki sūtīja vēstules, kurās izteica savu protestu un visdziļāko sa�utumu; pat Blekvoterpar�kas mui�as nomnieki uzdro�inājās paust vislielāko neap�mierinātību ar lorda rīcību. Baronets, kurām nebija ne�kādas patikas dzīvot uz laukiem un kur� nebija pieķēries nedz īpa�umam, nedz arī kādam no savas mui�as ļaudīm, paziņoja, ka Blekvoterparkas kaimiņiem turpmāk nebūs vairs iespējas traucēt viņu, un nekavējoties devās uz visiem laikiem prom no �īs vietas.

Pēc neilgas uzkavē�anās Londonā viņ� aizbrauca uz kontinentu un Anglijā nekad vairs neatgriezās. Viņi abi ar sievu apmetās uz dzīvi vispirms Francijā, bet vēlāk Vācijā un, tāpat kā agrāk, stingri vairījās no saskarsmes ar apkārtējo sabiedrību, jo sers Fēlikss ļoti slimīgi pār�dzīvoja savu kroplumu. Viņu dēls Persivals piedzima ār�zemēs un ieguva izglītību, mācoties pie privātskolotājiem. Pirmo no abiem vecākiem viņ� zaudēja māti. Viņa tēvs nomira da�us gadus vēlāk, 1825. vai 1826. gadā. Pirms tam sers Persivals, vēl būdams jauneklis, Angliju bija ap�meklējis kādas pāris reizes, bet ar nelaiķi misteru Fēr�liju bija iepazinies tikai pēc tēva nāves. Viņi drīz vien kļuva labi draugi, kaut arī nav zināms, vai sers Persivals tai laikā vispār apmeklējis Limrid�as mui�u. Iespējams, ka misters Frederiks Fērlijs da�kārt sastapis viņu mistera Filipa Fērlija sabiedrībā, ta�u viņam toreiz nav bijusi iz�devība tuvāk iepazīties ar seru Persivalu. Vienīgais no Fērliju ģimenes locekļiem, ar kuru sers Persivals sadrau�dzējies cie�āk, ir bijis Loras tēvs.

Misis Todas atbildes vēstule (kas saskaņā ar norunu bija sūtīta uz tuvāko pasta kantori) jau gaidīja mani, kad es aizgāju apvaicāties par to. Ja līdz �im laime mums vienmēr bija aizgājusi garām, tad �oreiz varēju teikt, ka esam jau guvu�i zināmus panākumus. Misis Todas vēs�tulē bija pirmās ziņas, kas varēja sekmēt mūsu tālākos meklējumus.

Izrādījās, ka misis Klementsa (kā jau mēs bijām pare�dzēju�i) ir rakstījusi uz Toda fermu, lai, pirmkārt, lūgtu piedo�anu par to, ka viņas abas ar Annu tik pēk�ņi aiz�brauku�as (tas noticis tai pa�ā rītā, kad es Limrid�as kap�sētā biju saticis sievieti baltajās drānās), un, otrkārt, pa�ziņotu par Annas pazu�anu, kā arī lūgtu misis Todu uz�zināt no apkārtējiem iedzīvotājiem, vai Anna nav manīta klīstam kaut kur Limrid�as apkaimē. Reizē ar �iem jau�tājumiem misis Klementsa nebija aizmirsusi norādīt ad�resi, pēc kuras viņu vienmēr varot atrast, un �o adresi misis Toda tagad nosūtīja Marionai. Misis Klementsa dzīvoja Londonā, pusstundas gājumā no mūsu mājām.

Es nolēmu, kā teikts sakāmvārdā, kalt dzelzi, kamēr tā vēl karsta. Nākamajā rītā devos pie misis Klementsas ievākt sīkākas ziņas. Tas bija mans pirmais solis ceļā uz tālākiem meklējumiem. No �ī brī�a sākas stāsts par ma�niem izmisīgajiem mēģinājumiem atklāt sera Persivala noslēpumu.

Pēc misis Todas uzdotās adreses es nonācu pie pansio�nāta, kas atradās savrupā ielā netālu no Greizinroudas.

Kad es pieklauvēju, durvis atvēra pati misis Klementsa. Viņa, liekas, vairs neatcerējās mani un jautāja, ko es vēlos. Es atgādināju viņai mūsu tik�anos Limrid�as kap�sētā, kur toreiz atradās ari sieviete baltā, īpa�i pūlēda�mies atgādināt, ka es biju tas cilvēks, kas palīdzēja Annai Keterikai (kā Anna pati bija apliecinājusi) aizbēgt no garīgi slimo pansionāta. Tikai �ādā veidā varēju izpel�nīties misis Klementsas uzticību. Viņa atcerējās �o noti�kumu, tiklīdz es biju sācis par to runāt, un, ieaicinājusi mani viesistabā, joti norūpējusies tūdaļ apvaicājās, vai man nav kādas jaunas ziņas par Annu.

Es nedrīkstēju stāstīt viņai visu patiesību, jo tad man būtu jāmin arī atsevi�ķi sīkumi, kas attiecās uz mūsu plāniem, un uzticēt tos sve�am cilvēkam būtu bīstami. Runājot ļoti piesardzīgi un nemodinot liekas cerības, es centos vienīgi ieskaidrot viņai, ka mana apciemojuma galvenais iemesls ir izdibināt, kuri cilvēki ir tie�i vaino�jami Annas pazu�anā. Lai vēlāk mani nemocītu sirdsap�ziņas pārmetumi, es vēl piebildu, ka neloloju cerības sa�dzīt Annai pēdas un ka, manuprāt, mēs viņu dzīvu nekad vairs neredzēsim, tādēļ esmu cie�i nolēmis panākt, lai tiktu saukti pie atbildības divi cilvēki, kurus es turu aiz�domās par piedalī�anos Annas nolaupī�anā un kuru ļaun�darību dēļ man un da�iem maniem vistuvākajiem drau�giem ir nodarīta milzīga pārestība. Sniegdams misis Kle- mentsai �os paskaidrojumus, es ļāvu viņai pa�ai atbildēt uz jautājumu, vai tad mēs neesam vienādi ieinteresēti (vienalga, cik at�ķirīgi arī būtu mūsu rīcības motīvi) no�zieguma atklā�anā un vai tas viņai dotu kādu labumu, ja viņa neizstāstītu man visu, ko zina par manu meklējumu objektu, un tādējādi kavētu mani tuvoties nospraustajam mērķim.

Nabaga sieviete bija tik ļoti apmulsusi un uzbudināta, ka sākumā nemaz īsti labi neaptvēra, ko es viņai saku. Viņa spēja man vienīgi atbildēt, ka pateicībā par manu laipno izturē�anos pret Annu viņa ar vislielāko prieku pastāstī�ot man visu, kas vien viņai zināms. Tā kā viņai sarunā ar sve�iem valoda parasti visai labi neraisoties, viņa lūdzot mani piepalīdzēt un pasacīt priek�ā, ar ko sākt. Zināju pēc savas pieredzes, ka ļaudīm, kuri nav radu�i pietiekami veikli orientēties da�ādos domu labi�rintos, stāstījuma pavediens visvieglāk raisās tad, ja var iesākt ar notikumiem, kas risināju�ies vispirms, un ja netiek prasītas nekādas atkāpes, tāpēc arī lūdzu misis Kle�mentsu, lai viņa man pastāsta, kas noticis pēc tam, kad viņa atstājusi Limrid�u, un tad uzdevu jautājumu pēc jautājuma, vērīgi sekodams viņas atbildēm, līdz mēs no�nācām pie pa�a svarīgākā notikuma � Annas mīklainās nozu�anas.

Tagad varu jums īsumā pastāstīt, ko es uzzināju, iz�pra�ņādams misis Klementsu.

Aizbrauku�as no Toda fermas, misis Klementsa un Anna tai pa�ā dienā sasniedza Dārbiju un Annas dēļ pa�lika tur kādu nedēļu. Pēc tam abas devās uz Londonu un apmēram mēnesi dzīvoja misis Klementsas noīrētajās is�tabās, līdz kaut kādi apstākļi, kas bija saistīti ar māju un tās īpa�nieku, lika viņām mainīt apme�anās vietu. Annas bailes, ka viņu kāds varētu atklāt tais reizēs, kad viņas abas uzdro�inājās doties pastaigā pa Londonu vai tās ap�kārtni, pamazām pielipa arī misis Klementsai, un viņa nolēma pārcelties uz Grimsbiju Linkoln�īrā � vienu no visnomaļākajām Anglijas pilsētiņām, kurā viņas miru�ais vīrs bija pavadījis savu bērnibu un jaunību. Vīra radi�nieki, kas dzīvoja pilsētiņā, bija godājami ļaudis; viņi bija vienmēr biju�i ļoti laipni pret misis Klementsu, tāpēc viņa tagad sprieda, ka vislabākā izeja būtu doties uz tu�rieni un lūgt viņiem padomu. Anna pat dzirdēt negribēja par atgrie�anos Velmingemā. jo no turienes viņa bija aizvesta uz vājprātīgo pansionātu un sers Persivals, kas dro�i vien vispirms dosies turp, varētu viņu atkal atrast. Misis Klementsa uzskatīja, ka Annas iebildumi ir pilnīgi pamatoti un nebūtu saprātīgi tos neievērot.

Grimsbijā Annai parādījās pirmie nopietnākie slimības simptomi. Anna sasirga pēc tam, kad vēsts par lēdijas Glaidas salaulā�anos bija ievietota avīzēs un tādējādi ari viņa bija to uzzinājusi.

Ārsts, kuru uzaicināja izmeklēt Annu, tūdaļ atklāja, ka viņai ir nopietna sirds slimība. Viņa slimoja ilgi un kļuva ļoti vārga, un arī vēlāk sirdslēkmes laiku pa laikam at�kārtojās, lai arī nebija vairs tik smagas kā sākumā. �ī iemesla dēļ abas sievietes bija spiestas palikt Grimsbijā visu nākamā gada pirmo pusi, un viņas dro�i vien būtu dzīvoju�as tur vēl daudz ilgāk, ja Anna pēk�ņi nebūtu pieņēmusi pārdro�u lēmumu doties atpakaļ uz Hemp�īru, lai personiski tiktos ar lēdiju Glaidu.

Misis Klementsa pretojās �im riskantajam un grūti attaisnojamam nodomam, cik vien bija viņas spēkos. Anna neko tuvāk nepaskaidroja, vienīgi pateica, ka vi�ņas mir�anas stunda, �ķiet, neesot vairs tālu un ka viņai, lai notiktu kas notikdams, esot jāpaziņo lēdijai Glaidai kaut kas tāds, ko neviens cits nedrīkst, zināt. Viņa bija tik cie�i apņēmusies to izdarīt, ka bija pat ar mieru doties uz Hemp�īru viena, ja misis Klementsa nevēlētos viņu pavadīt. Ārsts, kuram misis Klementsa lūdza padomu, iz�teica ba�as, ka nopietna preto�anās varētu pasliktināt Annas slimību un pat novest viņu kapā; tad misis Kle�mentsa paklausīja �im padomam un ļāva Annai rīkoties pēc sava prāta, kaut ari viņai bija ļauna priek�nojauta, ka brauciens var beigties bēdīgi.

Ceļā no Londonas uz Hemp�īru misis Klementsa at�klāja, ka viens no pasa�ieriem, kas atradās tajā pa�ā kupejā, labi pazīst Blekvoteru un tās apkārtni un var sniegt viņām visas nepiecie�amās ziņas. Tādējādi viņa noskaidroja, ka vienīgā vieta, kur viņas varētu ap�mesties, ir Sendona, diezgan biezi apdzīvots ciems, kas vismaz neatradās bīstami tuvu sera Persivala mui�ai. At�tālums no ciema līdz Blekvoterparkai bija trīs vai �etras jūdzes, un �is ceļa gabals Annai bija jānostaigā katru reizi, kad viņa parādījās ezera apkaimē.

Da�as dienas pēc iera�anās Sendonā, kamēr viņas vēl neviens nepazina, misis Klementsa kopā ar Annu dzīvoja ciema tuvumā koted�ā pTe kādas laipnas atraitnes, kas viņām bija izīrējusi istabu un kuru misis Klementsa bija mīļi lūgusi klusēt par viņu atbrauk�anu vismaz pirmo ne�dēļu. Misis Klementsa bija pūlējusies arī pārliecināt Annu, lai viņa vispirms aizraksta lēdijai Glaidai. Ta�u iepriek�ējā neveiksme ar anonīmo vēstuli, kuru Anna bija sūtījusi uz Limrid�u, lai brīdinātu lēdiju, bija stip�rinājusi Annas apņēmību �oreiz tikties ar lēdiju perso�niski, tāpēc, par spīti visiem brīdinājumiem, viņa gribēja izpildīt savu apņem�anos un devās ceļā viena pati.

Tomēr katru reizi, kad Anna gāja uz ezermalu, misis Klementsa slepus sekoja viņai, � protams, neuzdro�inā�damās pieiet pārāk tuvu klāt lapenei, lai nebūtu jāno�klausās citu sarunās. Kad Anna pēdējoreiz atgriezās no turienes, kur viņai ik bridi varēja draudēt briesmas, �īs kārtējās pastaigas, viņas spēkiem nepiemēroti garie at�tālumi un daudzie uztraukumi bija viņu tā nogurdināju�i un izmocīju�i, ka notika tas, no kā misis Klementsa jau sen bija baidījusies. Sāpes sirdī un citi Grimsbijā pār�ciestās slimības simptomi parādījās no jauna un saistīja Annu Sendonas koted�ā pie gultas.

Misis Klementsa zināja no savas pieredzes, ka pats gal�venais �ai gadījumā ir mēģināt izkliedēt satraukumu, tā�pēc nākamajā dienā krietnā sieviete pati devās uz ezer�malu, lai sameklētu lēdiju Glaidu (kas, kā Anna bija stās�tījusi, katru dienu ieradās lapenē) un pierunātu viņu atnākt līdzi, nevienam gan par to nestāstot, uz koted�u Sendonas nomalē. Sasniegusi parku, misis Klementsa pēk�ņi pavisam nejau�i sastapa nevis lēdiju Glaidu, bet gan pavecāku gara auguma korpulentu vīrieti ar grā�matu rokā � citiem vārdiem, grāfu Fosko.

Ļoti uzmanīgi pavērojis viņu, grāfs apjautājās, vai viņa �eit kādu negaidot, un, pirms misis Klementsa paguva at�bildēt, piebilda, ka viņ� te ieradies lēdijas Glaidas uzde�vumā, bet neesot pilnīgi pārliecināts, vai persona, kas patlaban stāvot viņa priek�ā, pēc savām ārējām pazīmēm atbilstot tai personai, ar kuru viņam jārunā.

Tad misis Klementsa tūdaļ pastāstija, kādā sakarā �eit ieradusies, un lūdza grāfu palīdzēt nomierināt Annu un uzticēt viņai ziņu, kas nododama Annai. Grāfs ļoti laipni atbildēja, ka esot ar mieru izpildīt viņas lūgumu. Ziņa, kas viņam jānodod, esot ārkārtīgi svarīga. Lēdija Glaida lūdzot Annu un viņas labo draudzeni nekavējoties at�griezties Londonā, jo lēdija esot pārliecināta, ka sers Per�sivals noteikti atklās viņu apme�anās vietu, ja viņas vēl ilgāk uzturēsies Blekvoterparkas apkaimē. Lēdija Glaida pati visdrīzākajā laikā brauk�ot uz Londonu, un, ja misis Klementsa un Anna ieradī�oties tur pirmās un paziņo�ot lēdijai savu adresi, tad saņem�ot no lēdijas ziņu un va�rē�ot tikties ar viņu pēc apmēram divām nedēļām. Grāfs vēl piemetināja, ka arī viņ� pats jau esot mēģinājis drau�dzīgi brīdināt Annu, bet viņa, ieraugot sve�u vīrieti, tik loti izbijusies, ka neesot ļāvusi viņam pat pieiet viņai klāt un parunāties. '

Misis Klementsa, kuru grāfa vārdi bija ļoti satrauku�i un izbiedēju�i, atbildēja, ka viņa arī pati labprāt vēlētos nogādāt Annu sveiku un veselu Londonā, bet patlaban neesot iespējams aizvest viņu prom no �is bīstamās vietas, jo Anna guļot mājās slima. Grāfs apjautājās, vai misis Klementsa ir izsaukusi ārstu, un, saņēmis atbildi, ka viņa līdz �im vilcinājusies to darīt, jo baidījusies darīt citiem zināmu viņu uzturē�anos �ai ciemā, pastāstīja, ka viņ� pats esot mācīts mediķis un varētu, ja vien viņa vēlētos, tūdaļ aiziet viņai līdzi un paskatīties, kas būtu darāms Annas labā. Misis Klementsa (kas nemaz ne�aubījās par grāfa vārdu patiesīgumu, jo arī lēdija Glaida ta�u bija uz�ticējusies viņam) ar pateicību pieņēma viņa piedāvājumu, un abi kopā devās uz koted�u.

Kad viņi iegāja istabā, Anna gulēja. Palūkojies uz viņu, grāfs satrūkās (acīmredzot viņu pārsteidza Annas līdzība ar lēdiju Glaidu). Nabaga misis Klementsa nodo�māja, ka viņ� ir ļoti satriekts, redzot, cik Anna slima. Viņ� neatjāva Annu modināt, bet apmierinājās ar to, ka iztaujāja misis Klementsu par slimības simptomiem, vē�rīgi skatījās uz Annu un viegli taustīja viņai pulsu. Sen- dona bija diezgan liels ciems, un tajā atradās pārtikas un aptiekas pre�u veikals; grāfs devās uz turieni, lai iz�rakstītu recepti un liktu pagatavot zāles. Viņ� pats atnesa tās un paskaidroja misis Klementsai, ka �īs zāles esot Joti stipras un iedarbīgas un noteikti do�ot Annai spēku, tā ka viņa varē�ot piecelties no slimības gultas un izturēt nogurdino�o braucienu uz Londonu, kas gan ilgstot tikai da�as stundas. Zāles esot jādod noteiktās stundās tai pa�ā dienā un vēl nākamajā dienā. Tre�ajā dienā slimniece bū�ot jau tiktāl atspirgusi, ka varē�ot doties ceļā; grāfs apsolījās sagaidīt misis Klementsu un Annu Blekvoteras stacijā un iesēdināt viņas vilcienā, kas atiet ap pusdienas laiku. Ja viņas nebū�ot ieradu�ās, tad grāfs sapratī�ot, ka Annai kļuvis sliktāk, un tūdaļ steig�oties uz koted�u.

Nekas ļauns tomēr nenotika.

Zāles patie�ām iedarbojās spēcīgi un deva ļoti labus rezultātus, turklāt Annas veselības stāvokli palīdzēja uz�labot misis Klementsas apgalvojums, ka Anna driz vien varē�ot satikties ar lēdiju Glaidu Londonā. Noteiktajā dienā (kad vēl nebija pagājusi nedēļa, kop� viņas dzīvoja Hemp�īrā) misis Klementsa un Anna ieradās stacijā. Grāfs viņas tur jau gaidīja un sarunājās ar kādu pavecu lēdiju, kas, kā izrādījās, arī gatavojās braukt uz Londonu. Viņ� ļoti laipni palīdzēja abām sievietēm iekāpt vagonā un lūdza misis Klementsu neaizmirst atsūtīt lēdijai

Glaidai savu adresi. Pavecā lēdija nebrauca ar viņām vienā kupejā, un viņas arī neredzēja, kur �ī lēdija palika, kad vilciens pienāca Londonas stacijā. Misis Klementsa noīrēja istabu klusā, nomajā rajonā un tad, kā bija noru�nāts, aizsūtīja lēdijai Glaidai savu adresi.

Pagāja vairāk nekā divas nedēļas, ta�u atbildes nebija.

Pēc divām nedējām kāda lēdija (tā pati gados pavecā dāma, kuru viņas bija redzēju�as stacijā) piebrauca pie viņu mājas ormaņa pajūgā un sacīja, ka viņu sūtot lēdija Glaida, kas esot apmetusies vienā no Londonas viesnīcām un vēloties sastapt misis Klementsu, lai sarunātu tik�anos ar Annu. Misis Klementsa bija ar mieru braukt pie

lēdijas Glaidas (Anna tobrīd atradās turpat līdzās un lūdza viņu to darīt), lai pasteidzinātu gaidāmo tik�anos, un ne�baidījās arī atstāt Annu mājās vienu, jo lēdija apsolīja, ka misis Klementsa bū�ot atpakaļ jau pēc pusstundas. Tad misis Klementsa un pavecā lēdija (tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka tā bijusi grāfiene Fosko) ar to pa�u ormani aizbrauca. Kad viņas bija nobrauku�as kādu gabalu, ceļā pagadījās veikals, un lēdija lika ormanim apstāties; viņa paskaidroja misis Klementsai, ka esot aizmirsusi kaut ko nopirkt, un lūdza viņu da�as minūtes pagaidīt, lai pēc tam abas varētu doties tālāk uz viesnīcu.

Lēdija iegāja veikalā un vairs neatgriezās.

Misis Klementsa kādu laiku gaidīja, bet, tā kā lēdija nenāca, sāka ļoti uztraukties un lika ormanim braukt at�pakaļ uz mājām. Kad misis Klementsa atgriezās savā dzīvoklī, bija pagājusi jau vairāk nekā pusstunda un Annu viņa nesastapa.

No visiem mājas iemītniekiem kaut ko pastāstīt varēja vienīgi durvju sardze. Viņa ielaidusi kādu izsūtāmo zēnu, kas atstājis vēstuli jaunajai sievietei, kura dzīvojot pir�majā stāvā (�ai mājas daļā atradās misis Klementsas dzī�voklis). Durvju sardze nodevusi vēstuli, nonākusi atkal lejā un pēc piecām minūtēm redzējusi, ka Anna, ietinu�sies lakatā un uzlikusi galvā savu aubīti, atvērusi parādes durvis un izgājusi uz ielas. Viņa acīmredzot bija paņē�musi vēstuli līdzi, jo tā nebija vairs atrodama, tāpēc ne�bija iespējams pateikt, kas viņu pamudinājis atstāt dzī�vokli. Laikam iemesls ir bijis ļoti svarīgs, jo citādi viņa nebūtu uzdro�inājusies viena pati iziet Londonā uz ielas. Neviens ta�u nebūtu varējis piespiest misis Kle�mentsu kāpt ormaņa ratos un kaut vai uz pusstundu aiz�braukt prom, ja viņa pēc pieredzes nebūtu zinājusi, ka Anna nekur neies.

Kad misis Klementsa atkal bija spējīga visu labi apsvērt, viņai, glu�i dabiski, ienāca prātā doma doties uz garīgi slimo pansionātu un ievākt tur ziņas, jo viņa baidījās, ka Anna var būt no jauna ievietota �ai iestādē.

Anna pati bija viņai pastāstījusi, kur atrodas pansio�nāts, un misis Klementsa nākamajā dienā devās uz tu�rieni. Viņa saņēma atbildi (tas dro�i vien bija vienu vai divas dienas pirms tam, kad �ajā pansionātā tika ieslo�dzīta neīstā Anna Keterika), ka neviena sieviete ar �ādu vārdu un uzvārdu nav uz �ejieni atpakaļ atvesta. Tad

misis Klementsa aizrakstīja misis Keterikai uz Velmin- gemu, lai uzzinātu, vai vipa nav redzējusi savu meitu vai arī kaut ko dzirdējusi par viņu, ta�u atbilde bija no�raido�a. Saņēmusi �o vēstuli, misis Klementsa bija galīgi izmisusi un nevarēja vairs iedomāties, kam vēl varētu jautāt vai arī ko vēl varētu darīt. No tā laika līdz pat �im brīdim misis Klementsa palikusi pilnīgā neziņā par to, kur Anna pazudusi un kas ar viņu noticis tālāk.

Pagaidām gan ziņām, kuras es biju saņēmis no misis Klementsas, � kaut arī es par �iem notikumiem līdz �im nebiju informēts � nebija iz�ķirīga nozīme, un tās man varēja noderēt vienīgi tālākiem meklējumiem.

Man nebija �aubu, ka daudzajās blēdībās, ar kuru pa�līdzību Anna Keterika aizmānīta uz Londonu un tur at��ķirta no misis Klementsas, vainojami vienīgi grāfs un grāfiene Fosko, bet jautājums par to, vai �ais vīra un sievas izdarībās var saskatīt likuma pārkāpumu, acīmre�dzot kjūs skaidrs nākotnē. Ta�u es biju nodomājis darbo�ties pavisam citā virzienā. Biju ieradies pie misis Kle�mentsas galvenokārt tādēļ, lai mēģinātu izdibināt kaut ko tādu, kas man palīdzētu atklāt sera Persivala noslē�pumu; ta�u misis Klementsa pateica vienīgi to, ko arī jūs tagad zināt, un tā nu es nebiju pavirzījies ne soli tuvāk savam mērķim. Man gribējās panākt, lai viņa atcerētos vēl citas pagātnes dienas, citus cilvēkus un notikumus, kas patlaban viņai vairs nebija prātā; atkal sācis runāt, es centos ievirzīt sarunu sev vēlamajā gultnē.

���� Es būtu Joti laimīgs, ja varētu jums kaut ko līdzēt jūsu lielajās bēdās, � es sacīju. � Ta�u patlaban varu jums izteikt vienīgi visdziļāko līdzjūtību. Man �ķiet, mi�sis Klementsa, pat Annas māte nebūtu spējusi ziedoties viņas labā vairāk, nekā jūs to esat darījusi.

���� Tas nu gan nav nekāds sevi�ķais nopelns, ser, � misis Klementsa iebilda. � Anna, nabadzīte, jau bija tik�pat kā mans bērns. Es pati viņu izauklēju, ser, es pati mākslīgi baroju viņu, un cik grūti bija bie�i cilāt bērnu, lai pārmainītu autiņus! Es Joti pārdzīvoju viņas zaudē�jumu, jo es ta�u �uvu viņai pirmās drēbītes un mācīju viņai spert pirmos solī�us. Vienmēr esmu teikusi:

liktenis sūtījis �o meiteni, lai atsvērtu to, ka man pa�ai nav sava mazulī�a, sava bērniņa. Un tagad, kad esmu viņu pazaudējusi, man pastāvīgi nāk prātā senās dienas un, lai arī esmu jau veca, es joprojām leju asaras par viņu, es visu laiku leju asaras, ser!

Es pagaidīju brītiņu, lai ļautu misis Klementsai nomie�rināties. Vai tagad, klausoties �īs krietnās sievietes at�miņu stāstu par Annas bērnību, man no tālienes neatspī�dēja cerību stariņ�, kuru es tik sen biju ilgojies ierau�dzīt?

���� Vai jūs pazināt misis Keteriku jau pirms Annas piedzim�anas? � es ievaicājos.

���� Es ar^ viņu iepazinos tikai neilgi pirms tam, tikai pirms kādiem �etriem mēne�iem. Mēs toreiz tikāmies diezgan bie�i, ta�u tā īsti sadraudzēju�ās nebijām.

Kad misis Klementsa atbildēja uz �o jautājumu, viņas balsī vairs nemanīja iepriek�ējo satraukumu. Pārāk ilgi misis Klementsu bija nomāku�as nesen pārdzīvotās bē�das, tāpēc, lai cik sāpīgas bija atmiņas, viņa tomēr, kā man �ķita, sajuta gandrīz vai atvieglojumu, ka viņai glu�i nevil�us tiek dota iespēja atcerēties sen aizmirstās pa�gātnes raizes.

���� Vai jūs un misis Keterika dzīvojāt kaimiņos? � es jautāju tālāk, mēģinādams atsaukt viņas atmiņā agrākos notikumus.

���� Jā, mēs dzīvojām kaimiņos vecajā Velmingemā.

���� Vecajā Velmingemā? Vai tad Hemp�īrā ir divas ap�dzīvotas vietas ar �ādu nosaukumu?

���� Jā, ser, tā bija toreiz � pirms divdesmit trim ga�diem. Divas jūdzes tālāk, ļoti izdevīgā vietā upes krastā, uzbūvēja jauno pilsētu, un vecajā Velmingemā, kas jau agrāk atgādināja tikai nelielu ciematu, drīz vien iedzīvo�tāju skaits ievērojami samazinājās. Tagad par Velmin- gemu sauc vielu, kur toreiz uzcēla jauno pilsētu, vienīgi draudzes baznīca atrodas turpat, kur agrāk. Tā stāv pa�visam vientuļa, jo apkārtējās mājas ir vai nu nojauktas, vai pa�as sabruku�as. Esmu pieredzējusi daudz bēdīgu pārmaiņu. Manā laikā tā bija brīnum jauka pilsētiņa.

���� Vai jūs, misis Klementsa, dzīvojāt tur jau pirms jūsu apprecē�anās?

���� Nē, ser, es esmu no Norfolkas. Tā nebija ari mana vīra dzimtā puse. Mans vīrs, kā jau jums stāstīju, ir nO Grimsbijas, un tur viņ� pavadījis arī savus mācekļa gadus. Bet, tā kā viņam bija draugi dienvidos un viņ� bija dzirdējis, ka radusies iespēja atvērt veikalu Sauthemp- tonā, viņ� devās uz turieni. Veikaliņ� bija pavisam mazs, ta�u viņ� nopelnīja pietiekami labi, lai, taupīgi dzīvojot, varētu iekrāt naudu, un pēc tam pārcēlās uz dzīvi Vec- velmingemā. Mēs devāmies uz turieni pēc kāzām. Mēs vairs nebijām jauni, ta�u dzīvojām laimīgi � daudz lai�mīgāk nekā mūsu kaimiņ� misters Keteriks ar savu sievu, kad viņi gadu vai divus gadus pēc mums ieradās Vecvelmingemā.

���� Vai jūsu vīrs viņus pazina jau agrāk?

���� Jā, ser, misteru Keteriku mans vīrs pazina, bet mi�sis Keteriku gan ne. Neviens no mums abiem viņu nepa-, zina. Kāds d�entlmenis bija parūpējies, lai Keteriks da�būtu ķestera vietu Velmingemas baznīcā, un �ai sakarā viņ� ari apmetās mums kaimiņos. Viņ� bija tikko appre�cējies un atbraucis kopā ar savu jauno sievu; pēc kāda laika mēs uzzinājām, ka viņa sieva agrāk kalpojusi par istabeni kādā ģimenē, kas dzīvoja Vārnekholā, netālu no Sauthemptonas. Viņa bijusi ļoti augstprātīga, un Keteri- kam bijis krietni jāpiepūlas, lai pierunātu viņu apprecē�ties. Viņ� savu iecerēto bildinājis vairākas reizes un tad, redzēdams, cik viņa nelokāma, beidzis viņu lūgties. Bet, kad tas noticis, viņa sākusi izturēties pavisam citādi un bez kāda īpa�a iemesla ieradusies pie Keterika, lai pati to bildinātu. Mans nelaiķa vīrs vienmēr sacīja, ka toreiz vajadzējis viņu pārmācīt. Bet Keteriks bija pārāk iemī�lējies, lai darītu kaut ko tamlīdzīgu; viņ� gan pirms, gan arī pēc apprecē�anās vienmēr izpildīja visas viņas vēlē��anās. Viņ� ātri aizrāvās un brī�iem ļāva savām jūtām par daudz lielu vaļu, un, ja vien misis Keterikas vietā viņam būtu laimējies apprecēt labāku sievu, viņ� būtu spējis izlutināt arī to. Man nepatīk stāstīt neko sliktu par citiem cilvēkiem, bet par misis Keteriku gan jāsaka, ka viņa bija ļoti cietsirdīga sieviete, kas par katru cenu centās uzspiest pārējiem savu gribu; viņai patika labi ģērbties un patika, ka viņu skaļi apbrīno, un viņa necen�tās parādīt Keterikam pat pienācīgu ārēju cieņu, lai arī viņ� vienmēr izturējās pret sievu tik mīļi un uzmanīgi. Jau tad, kad viņi tikko kā bija apmetu�ies mums kaimi�ņos, mans vīrs sacīja, ka tas viss labi nebeigsies, un �ie vārdi arī piepildījās. Nebija pagāju�i vēl ne �etri mē�ne�i, kop� mēs dzīvojām blakus viens otram, kad mūsu kaimiņu ģimenē notika �ausmīgs skandāls, kas beidzās ar viņu laulības sair�anu. Vainīgi bija abi un vienādā mērā, kā man �ķiet.

���� Jūs gribat teikt � gan vīrs, gan sieva?

���� Ai nē, ser! Es nerunāju par Keteriku � viņam var vienīgi just līdzi. Es runāju par viņa sievu un to cil�vēku �

���� Un to cilvēku, kura dēļ izcēlās �is skandāls?

���� Jā, ser. Viņ� bija izglītots un labi audzināts d�entl�menis, kuram gan būtu vajadzējis rādīt citiem labāku piemēru. Jūs pazīstat viņu, ser, un mana nabaga mīļā Anna arī viņu pazina, turklāt pat pārāk labi.

��� Jūs runājat par seru Persivalu Glaidu?

���� Jā, tas bija sers Persivals Glaids.

Mana sirds sāka strauji sist, man likās, ka noslēpuma atslēga jau ir manās rokās. Cik maz gan toreiz vēl pazinu �o labirintu, pa kuru man tik ilgi vajadzēja maldīties!

���� Vai sers Persivals Glaids tai laikā dzīvoja kaut kur jūsu tuvumā?

���� Nē, ser. Kad viņ� ieradās pie mums, mēs neviens viņu nepazinām. Viņa tēvs neilgi pirms tam bija miris sve�umā. Es atceros, ka jaunais kungs bija sēru drānās. Viņ� apmetās nelielā viesnīciņā pie upes (tagad tā jau sen nojaukta), kurā d�entlmeņi, kas atbrauca pie mums, mēdza mak�ķerēt. Kad viņ� ieradās, neviens viņam ne�pievērsa nekādu lielu uzmanību � mēs bijām pieradu�i, ka d�entlmeņi no visām Anglijas malām sabrauc pie mums, lai mak�ķerētu mūsu upē.

���� Vai viņ� parādījās pilsētiņā pirms Annas piedzim��anas?

���� Jā, ser. Anna piedzima tūksto� astoņi simti divdes�mit septītā gada jūnijā, bet viņ� ieradās, ja nemaldos, aprīļa beigās vai ari maija sākumā.

���� Tātad neviens no jums viņu iepriek� nebija pazi�nis? Vai arī misis Keterika viņu nepazina, tāpat kā visi pārējie?

���� Sākumā mēs tā domājām, ser. Bat, kad izcēlās �is skandāls, neviens vairs neticēja, ka viņi agrāk nav sagā�ju�ies. Es atceros to tik labi, it kā tas būtu noticis vakar. Keteriks kādu nakti ienāca dārzā, pagrāba no celiņa sauju grants un, iesviedis to mūsu logā, pamodināja, mūs. Pati savām ausīm dzirdēju, cik dedzīgi viņ� lūdza manu vīru nokāpt lejā un uzklausīt viņu. Pēc tam vini ilgi sarunājās uz lieveņa. Kad mans virs atkal uznāca aug�ā, viņ� trīcēja pie visam miesām. Viņ� apsēdās uz gultas malas un sacīja man: �Lizija! Es vienmēr esmu tev tei�cis, ka viņa ir pavisam nekrietna sieviete, un esmu sacī�jis arī, ka ar viņu nekāds labais gals nav sagaidāms, un tagad, man liekas, tas ir piepildījies. Keteriks atradis sa�vas sievas kumodē noslēptu veselu lēveni me�ģīņu kaba�tas lakatiņu, divus skaistus gredzenus un jaunu zelta pulksteni ar va�iņu � mantas, kas piestāvētu vienīgi augstdzimu�ai lēdijai, turklāt sieva nav teikusi, kur viņa tās ņēmusi.� � �Vai viņ� domā, ka viņa tās nozagusi?� es vaicāju. �Nē,� viņ� atbildēja. �Tas, protams, būtu slikti, ja viņa tās būtu zagusi. Bet patiesībā ir vēl ļau�nāk, � viņai nav bijusi nekāda iespēja nozagt tamlīdzī�gas mantas, un viņa ta�u nepieder pie tādām sievietēm, kas to būtu darīju�as pat tad, ja �āda iespēja rastos. Tās, Lizija, ir dāvanas: pulkstenī ir iegravēti viņas iniciāļi, un Keteriks pats redzējis, ka viņa uzvedusies tā, kā nebūtu darijusi neviena precēta sieviete, � viņa slepus sa�uk�stējusies un flirtējusi ar to d�entlmeni sēru drānās, ar seru Persivalu Glaidu. Es tevi lūdzu nevienam neko ne�stāstīt, arī Keteriks apsolījās kādu laiciņu klusēt. Es pie�runāju viņu turēt mēli aiz zobiem un acis un ausis vaļā un pagaidīt pāris dienas, lidz viņ� visu būs noskaidro�jis.� � �Man �ķiet, jūs abi kļūdāties,� es sacīju. �Negri�bas ticēt, ka misis Keterika, kurai �eit ir tik laba dzīve un cienījams stāvoklis, varētu stāties sakaros ar nepazīs- tamu caurbraucēju, ar sve�inieku, kāds ir sers Persivals Glaids.� � �Bet ja nu viņ� nav viņai sve�s?� mans vīrs iejautājās. �Tu esi aizmirsusi, ka �ī sieviete ieradās pie Keterika, lai pati bildinātu viņu. Viņa ieradās pie Kete�rika pēc tam, kad viņ� iepriek� bija atkal un atkal no jauna lūdzis viņas roku un viņa katru reizi teikusi �nē�. Līdz �im jau pietiekami daudz dzirdēts par �ādām samai�tātām sievietēm, kas izmanto godīgus un mīlo�us vīrie��us, lai glābtu savu reputāciju, un man ir lielas aizdo�mas, ka misis Keterika ir viena no vissamaitātākajām.�

�Gan redzēsim,� mans vīrs piebilda, �gan jau drīz redzēsim.� Pagāja tikai divas dienas, un mēs redzējām ari.

Misis Klementsa kādu brīdi klusēja un tad stāstīja tā�lāk. Bet es pa to laiku sāku �aubīties, vai ar �o atslēgu, kuru es, kā man likās, biju atradis, spē�u galu galā atslēgt sare�ģītā labirinta galvenās un visnoslēpumainākās ejas durvis. Diezin vai �is parastais, �is tik loti parastais stāsts par vīrie�a nodevību un sievietes morālo nelīdz�svarotību varēja palīdzēt man izdibināt noslēpumu, kas visu mū�u kā smags slogs nospiedis seru Persivalu Glaidu?

���� Tātad Keteriks, ser, paklausīja mana vīra padomam un gaidīja, kas notiks tālāk, � misis Klementsa turpi�nāja. � Un, kā jau teicu, ilgi viņam nebija jāgaida.Otra dienā Keteriks atrada savu sievu un seru Persivalu sa- kristejā, kur viņi bija ielīdu�i mīlināties. Acīmredzot viņi domāja, ka sakristeja ir visdro�ākā vieta pasaulē un ka te viņus neviens nemeklēs, ta�u, lai kā tas būtu, viņi tika pieķerti. Sers Persivals, galīgi apjucis un satriekts, mēģināja attaisnoties, ta�u viņam bija tik vainīgs izskats, ka Keteriks, nabadziņ� (jūs jau zināt, cik viņ� bija liels karstgalvis), nevarēdams paciest tādu apkaunojumu, k)uva vai traks aiz dusmām un iesita seram Persivalam. Viņ� nevarēja mēroties spēkiem (man diem�ēl tas jums jāsaka) ar �o vīru, kas bija nodarījis viņam pāri, un, pirms vēl kaimiņi, izdzirdēju�i troksni, ieradās tur, lai mestos starpā un viņus iz�ķirtu, Keteriks jau bija ne�ē�līgi piekauts. Tas notika pievakarē, un, kad mans vīrs dziļā krēslā ieradās pie Keterika, mājās viņ� nebija sa�stopams un neviens nezināja arī, kur viņ� palicis. Ne�viens no pilsētiņas iedzīvotājiem nav viņu pēc tam vairs redzējis. Keteriks toreiz laikam pietiekami labi saprata, cik neģēlīgi rīkojusies viņa sieva, apprecēdamās ar viņu, un ļoti pārdzīvoja savu kaunu un negodu, it īpa�i pēc tam, kad sers Persivals bija viņu piekāvis. Draudzes mā�cītājs ievietoja avīzē sludinājumu, kura aicināja viņu at�griezties un apsolīja, ka viņa vieta netiks aizņemta un arī draugi viņu nepametīs. Ta�u Keteriks bija par daudz lepns un iecirtīgs, kā da�i sacīja, un ari par daudz jūtīgs, kā man �ķiet, lai atkal skatītos acīs saviem paziņām, kas vienmēr atcerēsies viņa negodu. Keteriks atrakstīja ma�nam vīram, kad devās prom no Anglijas, un vēl otrreiz, kad viņam bija jau laimējies iekārtoties uz dzīvi Ame�rikā. Cik man zināms, Keteriks vēl joprojām dzīvo tur, un iespējams, ka viņ� nekad vairs neatgriezīsies dzim�tenē un nevienam � it sevi�ķi jau nu viņa netikumīga�jai sievai � vairs neizdosies viņu redzēt.

���� Kas pēc tam notika ar seru Persivalu? � es jau�tāju. � Vai viņ� palika jūsu pilsētiņā?

��� Nē, ser. Viņam te bija kļuvis par karstu. Tai pa�ā nakti, kad notika �is skandāls, ļaudis dzirdēju�i, ka viņam bijusi asa vārdu pārmaiņa ar misis Keteriku, un nāka�majā rītā viņ� aizbraucis.

��� Un misis Keterika? Arī viņa dro�i vien vairs ne�palika pilsētiņā, kur ikviens zināja viņas negodu.

���� Viņa tomēr palika, ser. Viņa bija tik nejūtīga un tik stipra savā garā, ka savu kaimiņu domām un uzska�tiem nepievērsa galīgi nekādu uzmanību. Viņa visiem, arī mācītājam, centās iestāstīt, ka viņa esot �ausmīgas kļūdas upuris un ka nevienam mēlnesim neizdo�oties piespiest viņu aizbraukt no �ejienes, jo viņa esot pilnīgi nevainīga. Visus tos gadus, kamēr es dzīvoju Vecvelmin- gemā, arī viņa dzīvoja tai pilsētiņā, un, kad pēc manas aizbrauk�anas sāka būvēt jauno pilsētu un turīgākie ļau�dis pārcēlās uz turieni, arī viņa devās turp, itin kā būtu nolēmusi līdz pat savai pēdējai stundai uzturēties viņu vidū un pūst viņiem visu laiku miglu acīs. Viņa dzīvo Velmingemā vēl �obaltdien un dzīvos tur par spīti visam un visiem līdz pat sava mū�a beigām.

���� Bet kā viņa visus �os gadus iztikusi? � es jautāju. � Vai viņas vīrs spēja un gribēja viņai palīdzēt?

���� Jā, gan spēja, gan bija ar mieru palīdzēt, � misis Klementsa atbildēja. � Savā otrajā vēstulē Keteriks rak�stīja manam mīļajam vīram, ka viņ� nevarot ļaut �ai sie�vietei ciest badu un nespējot izdzīt viņu kā ubadzi uz ielas, lai cik samaitāta viņa būtu, jo viņa nesot viņa vārdu un dzīvojot viņa mājā. Viņ� varot atļauties regu�lāri izmaksāt viņai nelielu summu, kura ik gada ceturk�sni jāizņemot Londonas bankā. <

��� Vai viņa pieņēma �o pabalstu?

���� No �īs naudas viņa neņēma ne fārtinga, ser. Viņa sacīja, ka negribot palikt Keterikam parādā un nepie�ņem�ot nevienu grasi pat tad, ja viņai bū�ot lemts dzīvot simts gadu. Un viņa turēja doto vārdu. Kad nomira mans nabaga mīļais vīrs, kas bija novēlējis visu mantu man, un kopā ar citām lietām manās rokās nonāca arī Kete�rika vēstule, es sacīju viņai, lai tūdaļ paziņo man, ja vi�ņai rodas naudas grūtības. �Es stāsti�u, ka cie�u trūkumu, drīzāk visai Anglijai,� viņa man atbildēja, �nekā Keteri�kam vai viņa draugiem. Tāda ir mana atbilde jums, un pasakiet to arī viņam, ja viņ� vēl kādreiz atraksta.�

����� Vai jūs domājat, ka viņai bija pa�ai savi iztikas 1 līdzekli?

������ Ja arī bija, tad loti niecīgi, ser. Tā runāja, un, man �ķiet, tur nekas nebija samelots, ka naudu viņa slepus saņēma no sera Persivala Glaida.

Pēc �iem vārdiem es brīdi klusēju, apsvērdams dzir�dēto. Ja tas, ko man stāstīja, bija patiesība, tad man ta�gad kļuva skaidrs, ka tam visam nav nekāda tie�a vai netie�a sakara ar noslēpumu, kuru es tiecos atklāt, un ka, dzīdamies pa pēdām nozieguma vaininiekam, esmu atkal piedzīvojis vislielāko neveiksmi, kas varēja iedra�gāt manu drosmi turpināt meklējumus.

Vēlreiz pārdomādams misis Klementsas stāstu, es to�mēr sāku �aubīties, vai tajā viss atbilst absolūtai patie�sībai un vai aiz notikumu ārējās �aulas neslēpjas kaut kas vēl neizpētīts.

Es, piemēram, nevarēju saprast, kāpēc ķestera ne�krietnā sieva palikusi dzīvot pilsētiņā, kur ikviens zināja par viņas kaunu un negodu. Mani neapmierināja pa�as misis Keterikas paziņojums, ka viņa tik dīvaini rīkoju�sies tāpēc, lai pierādītu savu nevainību. Man drīzāk gri�bējās ticēt, ka viņa savā rīcībā nemaz nav tik neatka�rīga kā viņa apgalvoja. Kur� tādā gadījumā bijis tas cil�vēks, kas spējis piespiest viņu palikt Velmingemā? Bez �aubām, tas, no kura viņa saņēmusi iztikas līdzekļus. Viņa bija atteikusies pieņemt palīdzību no sava vīra, vi�ņai pa�ai arī nekādas naudas nebija: tātad no kura cita gan viņa varēja saņemt līdzekļus (kā ļaudis pilnīgi pa�reizi bija spriedu�i), ja ne no sera Persivala Glaida?

Izdarīdams �os secinājumus un visu laiku paturēdams prātā iespēju, ka misis Keterika ir zinājusi sera Pērsi- i vaļa noslēpumu, es drīz vien sapratu: tie�i sers Persivals i ir bijis visvairāk ieinteresēts, lai misis Keterika paliktu ! Velmingemā, jo, labi pazīdams viņas raksturu, bija pār- ļ liecināts, ka viņa neielaidīsies nekādās darī�anās ar sie- , vie�u kārtas paziņām un viņai tur nebūs arī nevienas sirdsdraudzenes, kurai atklātības brī�os, aizmirsdama pie�sardzību, viņa varētu kaut ko izpļāpāt. Bet kas tad galu galā tas bija par noslēpumu, kuru tik rūpīgi slēpa? Ne jau sera Persivala apkaunojo�ās attiecības ar netikumīgo misis Keteriku, jo par tām ta�u zināja ne tikai vistuvākie kaimiņi vien. Nekāds noslēpums nebija arī tas, ka viņ� varētu būt Annas tēvs, jo Velmingemā bija tie�i tā vieta,

kur �ādas aizdomas pilnīgi pamatoti varēja rasties. Ja ari es tikpat ne�aubīgi kā visi pārējie noticētu, ka vaina meklējama viņu savstarpējās attiecībās, un ja arī es iz�darītu tikpat pavir�us secinājumus kā misters Keteriks un viņa kaimiņi, tad kur lai es �ai stāstā atrodu norādījumu par sera Persivala un misis Keterikas bīstamo noslēpumu, kas ticis rūpīgi glabāts visu laiku līdz pat �ai dienai?

Un tomēr noslēpuma atslēga meklējama intīmajās sa�runās, kas bija risināju�ās starp ķestera sievu un �sēru drānās tērpto d�entlmeni�, kad tie abi slep�us satikās.

Varbūt es �oreiz visu laiku esmu meklējis vienā vir�zienā, kaut arī īstenībā vajadzēja meklēt glu�i citā, man nezināmā virzienā? Varbūt misis Keterika runāja patie�sību, apgalvodama, ka viņa ir �ausmīga pārpratuma upu�ris? Vai arī varbūt, pieņemot, ka tā patie�ām bijusi kļūda, sera Persivala un misis Keterikas attiecības jāno�vērtē pavisam citādi, nekā tas ir darīts? Vai tikai sers Persivals nav izmantojis negaidīti radu�ās aizdomas, ku�rām īstenībā nav bijis nekāda pamata, lai novērstu aiz�domas. kurām varētu būt daudz nopietnāks iemesls? Tā�tad, ja es spētu rast atbildes uz �iem jautājumiem, man dro�i vien izdotos tuvoties noslēpumam, kura izdibinā�a�nai man acīmredzot visai maz noderēs nupat dzirdētais stāsts.

Tālāk es uzdevu da�us jautājumus, lai noskaidrotu, vai misters Keteriks patie�ām bijis pārliecināts par savas sievas netikumīgo rīcību. Misis Klementsas atbildes ne�deva nekādu iemeslu �aubīties par to. Esot skaidri pie�rādīts, ka misis Keterika pirms kāzām sabojājusi savu labo slavu, saiedamās ar kādu nepazīstamu vīrieti, un apprecējusies tikai tāpēc, lai glābtu savu godu. Ar fak�tiem, kas attiecoties uz laiku un vietu un kuros man ne�esot nekādas vajadzības sīkāk iedziļināties, esot arī pil�nīgi apstiprināts, ka meita, kura ieguvusi viņas vīra uz�vārdu, nemaz neesot viņas vīra bērns. | Daudz grūtāk bija noskaidrot jautājumu, vai sers Per�sivals patie�ām ir Annas tēvs. Pēc manām domām, vis�labākos rezultātus varētu gūt, ja mēģinātu uzzināt, vai viņi ir vai nav ārēji līdzīgi viens otram.

� Jūs dro�i vien bie�i redzējāt seru Persivala, kad viņ� uzturējās jūsu pilsētiņā? � es vaicāju.

��� Jā, ser, ļoti bie�i, � misis Klementsa atbildēja.

��� Vai jums nelikās, ka Anna ir līdzīga viņam?

��� Nē, Anna nepavisam nebija līdzīga viņam, ser.

��� Vai tad viņa bija līdzīga savai mātei?

��� Nē, viņa nebija līdzīga arī savai mātei, ser. Misis Keterika bija brunete, ar apaļīgu seju.

Tātad Anna nav bijusi līdzīga ne savai mātei, ne arī savam varbūtējam tēvam. Es zināju, ka nevar paļau�ties vienīgi uz līdzību izskatā, ta�u nemaz nepievērst tai uzmanību arī nebūtu pareizi. Varbūt lielāka skaidrība ras�tos, ja izdotos iegūt vienu otru svarīgu faktu par misis Keterikas un sera Persivala iepriek�ējās dzīves posmu, par tiem laikiem, kad viņi vēl nebija ieradu�ies Vecvel- mingemā? Uzdodot nākamos jautājumus, es centos pa�vērst sarunu �ajā virzienā.

���� Vai toreiz, kad sers Persivals pirmoreiz parādījās jūsu pilsētiņā, � es jautāju, � jūs zinājāt, no kurienes viņ� ieradies?

���� Nē, ser. Citi sacīja, ka no Blekvoterparkas, citi � ka no Skotijas, bet neviens neko noteiktu nezināja.

���� Vai misis Keterika kalpoja pie kāda, kad pirms ap�precē�anās vēl dzīvoja Vārnekholā?

���� Jā, ser.

��� Un vai viņa ilgi nostrādāja �ai vietā?

��� Trīs vai �etrus gadus, ser. Pilnīgi precīzi neatceros.

��� Vai jūs zināt, kā sauca d�entlmeni, kuram toreiz piederēja Vārnekholas mui�a?

��� Jā, ser. Tas bija majors Dontorns.

���� Vai misters Keteriks vai arī kāds cits nav jums kād�reiz stāstījis, ka sers Persivals un majors Dontorns biju�i labi paziņas, vai arī ka sers Persivals reizēm redzēts Vār�nekholas apkaimē?

���� Nē, ser, nedz Keteriks, nedz kāds cits, cik atceros, nekad nav runājis par to.

Es pierakstīju majora Dontorna uzvārdu un adresi, lai tādā gadījumā, ja viņ� vēl būtu dzīvs un man noderīgs, varētu ievākt no viņa ziņas. Es tagad nebūt vairs nedo�māju tāpat kā tie, kas sprieda, ka sers Persivals ir Annas tēvs, un, pēc manas viscie�ākās pārliecības, viņa slepenās sarunas ar misis Keteriku nekādā ziņā nevarēja dot iemeslu secināt, ka tie�i tādēļ viņa apkaunojusi sava vīra labo slavu. Es nespēju vairs izdomāt nevienu jautā�jumu, ko uzdot misis Klementsai, lai apstiprinātu savu spriedumu pareizību, tāpēc vienīgi lūdzu viņu pastāstīt man par Annas bērnību, jo cerēju tādā veidā uzzināt kādu faktu, kas apliecinātu, ka neesmu kļūdījies.

���� Jūs, misis Klementsa, neesat man vēl pastāstījusi,� es sacīju, � kā �is nabaga bērns, piedzimis tik no�ēlo jamos un bēdīgos apstākļos, nonāca jūsu gādībā.

���� Toreiz nebija neviena, ser, kas gribētu rūpēties par kuslo radībiņu, � misis Klementsa atbildēja. � Es biju pārliecināta, ka �> samaitātā māte sākusi nīst bērnu � it kā nabaga mazulītis būtu vainīgs! � jau kop� viņa dzim��anas. Man sirds sa�ņaudzās, to redzot, un es apņēmos kopt un audzināt viņu tikpat pa�aizliedzīgi kā savu bērnu.

���� Vai kop� tā laika vienīgi jūs aprūpējāt Annu?

���� Nē, glu�i tā nebija, ser. Misis Keterikai brī�iem uz�nāca visādas kaprīzes un iegribas, un tādās reizēs viņa atprasīja man bērnu, it kā gribēdama atriebties par to, ka es viņu audzinu. Ta�u �ie �ķietamās mīlestības uzplūdi nebija ilgi. Mazo, mīļo Anniņu vienmēr no jauna atdeva man, un viņa bija priecīga, ka var atkal atgriezties pie manis, lai arī viņa loti garlaikojās, jo mūsu mājā nebija neviena bērna, ar ko parotaļāties. Visilgāk mēs bijām �ķirtas tad, kad māte aizveda viņu uz Limrid�u. Toreiz, drīz pēc viņu aizbrauk�anas, nomira mans vīrs, un es pat biju laimīga, ka meitenes �ai bēdu brīdī nav mājās. Annai tad bija kādi desmit vai vienpadsmit gadi, un, kaut arī viņai bija grūta galva un viņa nebija tik sprigana kā citi bērni, viņa tomēr bija tikpat piemīlīga kā visas ma�zas meitenītes, kad jūs esat kopā ar viņām. Es pagaidīju, kamēr māte atvedīs Annu atpakaļ, un pēc tam piesolījos ņemt viņu līdzi uz Londonu � atklāti sakot, ser, pēc vīra nāves man nebija nekādas patikas palikt Vecvelmingemā, kur viss man likās glu�i sve�āds un nekas vairs negāja pie sirds.

���� Un misis Keterika piekrita jūsu priek�likumam?

���� Nē, ser. Misis Keterika atgriezās no ziemeļu pro�vinces vēl vairāk nocietinājusies un vēl skarbāka nekā pirms tam. Ļaudis runāja, ka viņai, lai varētu doties ceļā, vispirms bijusi jālūdz sera Persivala atļauja un ka viņa braukusi pie savas mirsto�ās māsas uz Limiid�u, tāpēc ka cerējusi saņemt mantojumu, bet patiesībā ar māsas iekrāto naudu tikko pieticis, lai segtu apbedī�anas izdevumus. Tas viss acīmredzot bija sarūgtinājis misis

Keteriku, ta�u, lai kāds ari būtu īstais iemesls, viņa ne�gribēja ne dzirdēt par to, ka es ņemtu bērnu līdzi. Likās, viņai pat patika, ka gaidāmā �ķir�anās sagādā mums abām lielas cie�anas. Es varēju vienīgi iedot Annai savu adresi un, nevienam citam par to nesakot, uzaicināt viņu braukt pie manis, tiklīdz viņai klāsies slikti. Ta�u pagāja daudzi gadi, līdz viņa varēja ierasties manā mājā. Es savu mīļo Annu atkal ieraudzīju tikai tai naktī, kad viņa izbēga no vājprātīgo nama.

���� Vai jūs, misis Klementsa, zināt, kāpēc sers Persivals Glaids viņu tur ievietoja?

���� Es zinu vienīgi to, ko man stāstīja Anna. Ta�u viņa, nabadzīte, vienmēr runāja ļoti nesakarīgi un murgaini. Anna sacīja, ka viņas mātei esot jāglabā kāds sera Per�sivala noslēpums. Kad bijis pagājis jau ilgāks laiks, kop� es vairs nedzīvoju Hemp�īrā, māte viņai uzticējusi �o noslēpumu, � un tad sers Persivals to uzzinājis un ievie�tojis viņu trako namā. Tomēr katru reizi, kad es viņai jautāju par to, viņa man neko nevarēja pastāstīt. Viņa spēja tikai pateikt, ka viņas māte, ja vien gribētu, varētu izputināt un pazudināt seru Persivalu. Bet var jau ari būt, ka misis Keterika nav viņai neko vairāk izpaudusi. Esmu pārliecināta, ka Anna būtu man visu izstāstījusi, ja būtu zinājusi �o noslēpumu, kā to pati bija iedomājusies, ta�u iespējams, ka tas, ko viņa, nabadzīte, iedomājās, bija tikai fantāzijas murgi.

�ī doma man ienāca prātā ne reizi vien. Es jau toreiz biju izteicis Marionai savas �aubas par to, vai Lora pa�tie�ām bija jau tuvu svarīgam atklājumam, kad viņa ar Annu Keteriku sarunājās lapenē un grāfs Fosko viņas iztraucēja. Pamatojoties uz neskaidrām aizdomām, kas varēja rasties, kad Annas māte viņas klātbūtnē neuzma�nīgi bija izteikusi da�as piezīmes, Anna jau iedomājās, ka zina sera Persivala noslēpumu, un tas bija ļoti rakstu�rīgi viņas ierobe�otajām gara spējām. Sera Persivala ne�tīrā sirdsapziņa acīmredzot bija novedusi viņu līdz kļū�dainam secinājumam, ka Anna no savas mātes uzzinājusi visu patiesību, glu�i tāpat kā vēlāk viņ� netika vaļā no nedibinātām aizdomām, ka Anna visu izstāstījusi viņa sievai.

Aizritēja rīta stundas, un pamazām tuvojās pusdienas laiks. Es �aubījos, vai tad, ja vēl ilgāk palik�u pie misis Klementsas, es dzirdē�u kaut ko vairāk, kaut ko tādu, kas varētu noderēt mana mērķa sasnieg�anai. Biju jau paguvis uzzināt par misis Keterikas dzīvi visu, ko gribēju noskaidrot, un biju nonācis pie da�iem pilnīgi jauniem secinājumiem, kas varētu man ārkārtīgi daudz palīdzēt manos tālākos meklējumos. Es piecēlos, lai atvaditos un pateiktos misis Klementsai par lielo atsaucību, kuru viņa bija parādījusi, uzticot man savas atmiņas.

���� Jūs gan laikam nodomājāt, ka esmu ļoti ziņkārīgs, � es sacīju. � Es apgrūtināju jūs ar tik daudziem jautā�jumiem, ka da�am labam citam jūsu vietā jau sen būtu apnicis uz tiem atbildēt.

���� Es labprāt stāstu jums, ser, visu, ko vien zinu, � misis Klementsa man paskaidroja. Tad viņa brīdi klu�sēja, domīgi nolūkodamās manī. � Bet es ļoti vēlētos,� krietnā sieviete piebilda, � lai jūs man pastāstītu par Annu mazliet vairāk. Kad jūs ienācāt manā istabā, es pa�manīju jūsu sejā izteiksmi, kas vedināja mani uz domām, ka jūs to varat. Jūs laikam nespējat iedomāties, cik smagi ir tad, ja nav pat zināms, vai viņa ir dzīva vai mirusi. Es justos daudz labāk, ja skaidri zinātu, kas ar viņu noticis. Jūs teicāt, ka mums vairs nav nekādu cerību redzēt viņu vēl kādreiz dzīvu. Vai jūs zināt, ser, vai jūs zināt pavisam noteikti, ka dievam ir labpaticies ņemt viņu pie sevis?

Es nespēju pretoties viņas lūgumam. Būtu patie�ām zemiski un cietsirdīgi, ja es censtos slēpt no viņas patie�sību.

���� Man jums diem�ēl jāsaka, ka tas patie�ām ir no�ticis, � es saudzīgi atbildēju. � Esmu pilnīgi pārlieci�nāts, ka viņas cie�anas �ai saulē ir beigu�ās.

Nabadzīte dziļi iegrima krēslā un novērsa no manis acis.

���� Ak, ser, � viņa sacīja. � Kā jūs to zināt? Kas jums to pateica?

���� Neviens man nav teicis, misis Klementsa. Bet man ir iemesls būt dro�am par to, iemesls, kuru apsolu darīt zināmu arī jums, tiklīdz drīkstē�u. Esmu pārliecināts, ka viņa nav bijusi pamesta viena savas dzīves pēdējos brī��os; esmu pārliecināts, ka tā pati sirds slimība, kas viņu tik ļoti mocīja, bija arī viņas nāves cēlonis. Drīz vien jūs vairs ne�aubīsieties, tāpat kā es vairs ne�aubos, un drī�zumā jūs uzzināsiet arī, ka Anna ir apbedīta vientuļā lauku kapsētā, jaukā, klusā nostūrī, kādu arī jūs dro�i vien būtu viņai izvēlējusies.

���� Mirusi! � misis Klementsa skumīgi sacīja. � Mi�rusi tik jauna � un es vēl esmu dzīva, un man tas jā�dzird! Es �uvu viņai pirmās drēbītes. Es mācīju viņai spert pirmos soli�us. Kad viņa pirmo reizi izrunāja vārdu �mamma�, viņa teica to man � un tagad es esmu dzīva, bet Anna ir mirusi. Vai jūs sacījāt, ser, � nelaimīgā sie�viete turpināja, atņemdama mutautiņu no acīm un pir�moreiz atkal paskatīdamās uz mani, � vai jūs sacījāt, ka viņa ir apbedīta skaisti? Vai bēres bija tādas, kādas es viņai būtu rīkojusi, ja viņa būtu bijusi mans bērns?

Es apliecināju, ka bēres patie�ām biju�as jaukas. Li�kās, ka mana atbilde viņu loti iepriecina un mazliet remdē viņas bēdas: to dro�i vien nebūtu spēju�i pat vissirsnī�gākie līdzjūtības apliecinājumi.

���� Man ļoti sāpētu sirds, � viņa neliekuļoti sacīja,

���� ja Anna nebūtu skaisti apbedīta. Bet kā jūs to zināt, ser? Kas jums to teica?

Es vēlreiz lūdzu viņu paciesties līdz tam brīdim, kad varē�u runāt pilnigi atklāti.

���� Jūs mani atkal redzēsiet pēc divām vai trim die�nām, � es teicu, � jo man ir jālūdz jūs izdarīt man kādu pakalpojumu, kad būsiet mazliet nomierinājusies.

���� Manis dēļ jums nav jāgaida, ser, � misis Klemen�tsa piebilda. � Es vairs neraudā�u, ja varē�u būt jums noderīga. Ja jums ir man kaut kas sakāms, ser, tad sa�kiet to, lūdzu, tūdaļ.

���� Es tikai gribēju uzdot jums vēl vienu jautājumu, � es teicu. � Gribēju palūgt no jums misis Keterikas ad�resi Velmingemā.

Misis Klementsu tik ļoti pārsteidza mans lūgums, ka, likās, viņa uz mirkli pat pārstāja domāt par Annas nāvi. Asaras uz viņas vaigiem bija pēk�ņi no�uvu�as, un viņa raudzījās manī ar ārkārtīgu izbrīnu.

���� Dieva dēļ, ser! � viņa iesaucās. � Kas jums vaja�dzīgs no misis Keterikas?

��� Gribu uzzināt, misis Klementsa, � es atbildēju,

���� ko misis Keterika runājusi ar seru Persivalu Glaidu, kad viņi abi slepus satikās. �īs sievietes toreizējā izturē��anās un viņas attiecības ar �o vīrieti, par kurām jūs man stāstījāt, nav nemaz tik vienkār�i izskaidrojamas, kā jūs vai jūsu kaimiņi domājat. Viņus abus saista kāds

noslēpums, kuru neviens no mums līdz �im vēl nav atmi�nējis, un es do�os pie misis Keterikas, lai to noskaidrotu.

������ Es lūdzu jūs labi pārdomāt �o lēmumu, ser, � mi�sis Klementsa, pienākusi klāt un satvērusi mani aiz el�koņa, pavisam nopietni brīdināja. � Viņa ir �ausmīga; jūs jau viņu nepazīstat, bet man ir biju�as darī�anas ar �o sievieti. Padomājiet vēlreiz, pirms dodaties cejā!

������ Es ne�aubos, ka jūs vēlat man tikai labu, misis Kle�mentsa. Bet esmu nolēmis viņu satikt, lai notiktu kas no�tikdams.

Misis Klementsa ba�īgi nolūkojās manī.

������ Es redzu, ka nekas vairs nevar jūs atturēt, ser, � viņa sacīja. � Es do�u jums adresi.

Es pierakstīju to savā piezīmju grāmatiņā un pēc tam atvadoties paspiedu viņai roku.

������ Drīz vien es jūs atkal apciemo�u, � es teicu, � un tad, kā jau solīju, jūs visu uzzināsiet.

Misis Klementsa nopūtās un neticīgi pa�ūpoja galvu.

������ Vecas sievietes padomu kādreiz der uzklausīt, ser, � viņa vēlreiz brīdināja mani. � Labi pārdomājiet, pirms braucat uz Velmingemu!

Kad pēc sarunas ar misis Klementsu atgriezos mājās, es uzreiz ievēroju, ka Lora ir ļoti pārvērtusies.

Likās, ka tādas Lorai tik raksturīgas īpa�ības kā pie�mīlība un pacietība, kas ilgajās cie�anās bija bargi pār�baudītas, bet nekad tomēr nebija viņu pametu�as, tagad pēk�ņi viņai vairs nepiemita. Marionas mēģinājumiem viņu nomierināt un izklaidēt nebija nekādu panākumu, un Lora tagad sēdēja pie galda, atstūmusi nost nepa�beigtu zīmējumu; nolaidusi rokas klēpī, viņa visu laiku �ņaudzīja pirkstus, un viņas acis spītīgi urbās" grīdā. Kad es iegāju istabā, Mariona piecēlās un viņas seja pauda mēmu izmisumu; pagaidījusi kādu brīdi, lai redzētu, vai Lora nepacels acis un nepaskatīsies uz manu pusi, Ma�riona pa�ukstēja man pie auss: �Varbūt vienīgi jums izdosies viņu uzmundrināt,� � un izgāja ārā.

Es apsēdos brīvajā krēslā, atlocīju Loras vājos, cie�i sa�ņaugtos pirkstus, cik maigi vien varēdams, un saņēmu abas viņas plaukstas savās rokās.

���� Par ko jūs domājat, Lora? Pastāstiet man, dārgā, nebaidieties un pastāstiet, kas jūs patlaban nomāc.

Varēja manīt, ka Lora cen�as saņemties, un tad viņa pacēla acis un palūkojās uz mani.

���� Es jūtos tik nelaimīga, � viņa sacīja. � Mani visu laiku nomoka doma, ka . ..

Viņa apklusa, mazliet paliecās uz priek�u un uzlika galvu man uz pleca, un �ai brīdī viņa man �ķita tik ārkār�tīgi nevarīga, ka mana sirds sa�ņaudzās.

���� Pastāstiet man, � es vēlreiz maigi atkārtoju, � mē�ģiniet pastāstīt, kāpēc jūs jūtaties tik nelaimīga.

���� Es nevienam neesmu vajadzīga, esmu jums abiem tikai par nastu, � viņa atbildēja, smagi un bezcerīgi no�pūzdamās. � Jūs strādājat, Volter, un pelnāt naudu, un Mariona palīdz jums. Kāpēc man neļauj neko darīt? Viss beigsies ar to, ka Mariona jums patiks labāk nekā es � un tas tie�ām tā būs, jo es ta�u nekam nederu! Es jūs ļoti, ļoti lūdzu, neizturieties pret mani kā pret bērnu!

Es pacēlu Loras galvu no sava pleca, atglaudu izrisu�os matus, kas aizsedza viņas seju, un noskūpstīju viņu � savu mīļo, novītu�o ziediņu, savu izmisu�o un dziļu bēdu nomākto māsiņu!

���� Es jums, Lora, do�u iespēju palīdzēt mums, � es sa�cīju, � un tas notiks jau �odien pat, mana dārgā.

Viņa skatījās manī ar tik koncentrētu uzmanību, ar tik alkatīgu interesi, ka asinis sāka straujāk ritēt manās dzīs�lās, redzot, cik liels spēks ir bijis da�iem maniem vār�diem, kas atmodināju�i viņu atkal dzīvei un devu�i viņai jaunas cerības.

Es piecēlos, sakārtoju viņas zīmē�anas piederumus un noliku tos viņai pa rokai.

���� Jūs ta�u zināt, ka es strādāju un pelnu naudu ar zīmē�anu, � es sacīju. � Tā kā esat bijusi ļoti centīga un tagad zīmējat jau pavisam labi, tad arī jūs varat sākt strādāt un pelnīt naudu. Pamēģiniet izveidot no �īs nelie�lās skices jauku zīmējumu. Kad zīmējums būs pabeigts, es paņem�u to līdzi, un tas pats cilvēks, kas pērk manus darbus, nopirks ari jūsējo. Jūs varēsiet glabāt savu algu savā makā, un Mariona nāks pie jums, lai dabūtu naudu iepirkumiem, tāpat kā viņa nāk pie manis. Padomājiet tikai, cik jūs tad būsiet noderīga un vajadzīga mums abiem, un drīz vien, Lora, tas sagādās jums īstu prieku.

Loras acis iemirdzējās un seja atplauka smaidā. Tai brīdī, kad viņa pasmaidīja un ķērās pie zīmujiem, kas jau bija nolikti sāņus, viņa man gandrīz atkal atgādināja agrāko laiku Loru.

Es nebiju kļūdījies, pamanīdams Loras garīgās atvese�ļo�anās pirmās pazīmes, kuras izpaudās tādējādi, ka viņa bija sākusi interesēties par savas māsas un manu nodar�bo�anos, kas ta�u bija mūsu dzīves galvenais saturs. Ma�riona (kad biju viņai pastāstījis par notiku�o), tāpat kā es, saprata, ka Lora vēlas ieņemt noteiktu vietu dzīvē un kļūt kaut mazliet neatkarīga, kā arī iegūt atkal vērtību gan savās, gan mūsu acīs, un kop� �īs dienas mēs uzma�nīgi atbalstījām viņas centienus, jo tagad bija radu�ās cerības uz viņas pilnīgu izveseļo�anos, uz to, ka nākotnē viņa būs laimīgāka nekā līdz �im un ka �ī nākotne vairs nav aiz kalniem. Loras zīmējumi, kad tie bija pabeigti vai arī tad, kad viņa domāja, ka tie ir pabeigti, nokļuva manās rokās; es savukārt iedevu zīmējumus Marionai, un viņa tos rūpīgi noslēpa; ik nedēļu es noliku sāņus ne�lielu summu no saviem kārtējiem ienākumiem un pa�sniedzu to viņai kā �ķietamu, vienīgi man zināmu pircēju atsūtītu atlīdzību par viņas darbiem, kas bija vāji, maz�vērtīgi un nemākslinieciski un kurus īstenībā biju nopir�cis es. Da�kārt mēs tikai ar pūlēm varējām savaldīties, lai neatklātu �os nevainīgos melus, it īpa�i tais reizēs, kad viņa lepni izņēma no sava maciņa naudu, lai iedotu mums arī savu daļu saimniecības izdevumiem, un ļoti nopietni painteresējās, kur� no mums abiem � viņa vai es � �ai nedēļā nopelnījis vairāk. Visi �ie zīmējumi, ku�rus toreiz slēpa, vēl joprojām atrodas pie manis, � tie ir dārgumi, kuru vērtība nav nemaz nosakāma, mīļas at�miņas, kuras es glabāju un glabā�u visu mū�u, draugi, ar kuriem kopā esmu pārcietis nebaltas dienas, no ku�riem mana sirds nekad ne�ķirsies un kurus es vienmēr mīlē�u.

Vai tikai es patlaban veltīgi neiz�ķie�u laiku un neno�virzos no sava mērķa? Vai es par daudz netīksminos ar laimīgo nākotni, kas manā stāstījumā vēl nav sasniegta? Jā, tas tiesa. Man jāatgrie�as atpakaļ un jāstāsta vēl par to manas dzīves posmu, kad mani māca �aubas un ne�miers, kad es cīnījos pats ar sevi, lai nezaudētu mo�umu �ai mū�īgās neziņas ledainajā klusumā. Es tikai uz brīdi apstājos un atpūtos, lai pēc tam atkal turpinātu. Bet, ja mani draugi, kas lasa �īs lappuses, būs izmantoju�i �o at�kāpi manā stāstījumā un arī atpūtu�ies, tad, man �ķiet, laiks nebūs veltīgi zaudēts.

Es izmantoju pirmo izdevību, lai parunātos ar Marionu divatā un pastāstītu viņai, kādus rezultātus esmu guvis, no rīta apciemojot un iztaujājot misis Klementsu. Izrādījās, ka viņa ir tādās pa�ās domās kā misis Klementsa un ne�iesaka man doties uz Velmingemu.

���� Man �ķiet, Volter, � viņa teica, � ka jūs vēl pie�tiekami nepazīstat misis Keteriku, lai varētu cerēt uz vi�ņas atklātību. Vai ir saprātīgi sava mērķa sasnieg�anai uzņemties tādu risku, pirms nav izmēģināti daudz vien�kār�āki un dro�āki līdzekli? Kad jūs man stāstījāt, ka sers Persivals un grāfs Fosko esot vienīgie cilvēki pasaulē, kas precīzi zinot Loras aizbrauk�anas datumu, jūs aizmir�sāt un arī es aizmirsu tre�o cilvēku, kuram tas dro�i vien ari ir zināms, proti, misis Rūbellu. Vai nebūtu daudz vienkār�āk un mazāk bīstami, ja jūs panāktu viņas atzī��anos, nevis mēģinātu piespiest seru Persivalu?

���� Tas, protams, būtu daudz vieglāk, � es atbildēju, � ta�u mēs nemaz nezinām, cik lielā mērā misis Rūbella iejaukta �ajā sazvērestībā un vai viņa vispār ir par to sīkāk informēta, tāpēc mēs nevaram arī dro�i apgalvot, ka �is datums ir saglabājies viņas atmiņā tikpat labi, kā to noteikti atceras sers Persivals un grāfs Fosko. Patla�ban neatmaksājas tērēt laiku, nodarbojoties ar misis Rū- bellas nopratinā�anu, kad mums tik Joti nepiecie�ams atklāt �o vārīgo vietu sera Persivala biogrāfijā. Vai jūs, Mariona, mazliet nepārspīlējat, domādama, ka mans brau�ciens uz Hemp�īru ir saistīts ar lielu risku? Vai arī jūs sākat �aubīties par to, vai esmu seram Persivalam Glai- dam cienīgs pretinieks?

���� Jūs esat viņam pietiekami cienīgs pretinieks, � viņa atbildēja bez jebkādas vilcinā�anās, � tāpēc, ka viņam līdzās tagad nestāvēs tāds bīstams un viltīgs ļaun�daris, kāds ir grāfs.

���� Kāpēc jūs tā domājat? � es visai pārsteigts iejau�tājos.

���� Tāpēc, ka es pazīstu sera Persivala spītīgo raksturu un zinu, cik nelabprāt viņ� uzklausa grāfa padomus, � viņa paskaidroja. � Es domāju, ka viņ� vēlēsies tikties ar jums viens pats, zem �etrām acīm, glu�i tāpat kā viņ� gribēja rīkoties pats uz savu galvu toreiz Blekvoterparkā. Grāfs iejauksies tikai tad, kad sers Persivals pilnīgi būs jūsu rokās. Tādā gadījumā būs apdraudētas arī grāfa in�tereses un viņ� rīkosies, Volter, lai aizstāvētu pats sevi, un tad lai dievs jums ir �ēlīgs!

���� Mēs varam atbruņot viņu jau iepriek�, � es sacīju.

��� Mēs varam izmantot pret viņu da�us no tiem faktiem, par kuriem mani informējusi misis Klementsa, un vēl citas ziņas, kas ir mūsu rīcībā un liecina viņam par sliktu. Es atceros kādu epizodi no misis Mi�elsones stāstījuma, kas rāda, ka grāfs atzinis par nepiecie�amu tikties ar mis�teru Fērliju; iespējams, ka arī �ai apstāklī mēs atradīsim kaut ko tādu, kas varētu viņu kompromitēt. Kamēr bū�u prom, aizrakstiet, Mariona, misteram Fērlijam un palū�dziet, lai viņ� jums savā atbildes vēstulē sīki izstāsta par tik�anos ar grāfu, tāpat arī visu, kas viņam zināms par viņa brāļameitu. Pasakiet viņam, ka �ī liecība, kas jums ir vajadzīga, tik un tā agri vai vēlu tiks no viņa piepra�sīta, ja viņ� nevēlas to sniegt tagad labprātīgi.

���� Labi, Volter, es aizrakstī�u. Bet vai jūs patie�ām esat nolēmis braukt uz Velmingemu?

���� Jā, esmu cie�i nolēmis to darīt. Nākamās divas die�nas es strādā�u un centī�os nopelnīt tik daudz, cik ne�piecie�ams, lai iztiktu kādu nedēļu, un pēc tam do�os uz Hemp�īru.

Pēc divām dienām es biju sagatavojies ceļojumam.

Rēķinādamies ar iespēju, ka man varbūt vajadzēs uz�turēties kādu laiku Hemp�īrā, mēs ar Marionu norunā�jām rakstīt viens otram katru dienu. Ja es regulāri sa�ņemtu no viņas ziņas, tad varētu būt dro�s, ka viss ir kārtībā. Bet, ja kādu rītu man nepienāktu vēstule no vi�ņas, tad es, protams, tūdaļ pat ar pirmo vilcienu atgriez�tos Londonā. Es centos panākt, lai Lora neuztrauktos par manu prombūtni, un iestāstīju viņai, ka izbrauk�u ārpus pilsētas, kur man jāatrod jauni pircēji gan viņas, gan arī maniem zīmējumiem, tāpēc, kad devos prom, viņa nemaz nebija noskumusi un cītīgi strādāja. Mariona pavadīja mani lejā līdz pat parādes durvīm.

���� Neaizmirstiet, ka jūs �eit gaidīs divas mīlo�as sie�vietes, � viņa �ukstēja, kad mēs abi atradāmies gaitenī.

���� Neaizmirstiet, ka jums noteikti jāatgrie�as mājās svei�kam un veselam, jo ar jums ta�u saistās visas mūsu ce�rības. Ja �ajā laikā ar jums atgadīsies kaut kas slikts, ja jūs sastapsieties ar seru Persivalu �

������ Kāpēc jūs domājat, ka mēs sastapsimies? � es jau�tāju.

������ Nezinu� Man pa galvu jaucas visādas nelabas domas, un es ļoti baiļojos par jums, lai ari nemaz īsti nezinu, kāpēc. Varat smieties, Volter, par manām iedo�mām, ja vēlaties, ta�u, tiekoties ar �o cilvēku, centieties gan, dieva dēļ, savaldīties!

������ Nebaidieties, Mariona! Varu galvot, ka nezaudē�u savaldī�anos.

Tā mēs �ķīrāmies.

Es �igli devos uz staciju. Mani spārnoja cerības, un manī arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka �is ce�ļojums nebūs veltīgs. Bija jauks, skaidrs un vēss rīts; mani nervi bija sasprindzināti līdz pēdējam, un es glu�i fiziski izjutu, cik stipri manī kvēl vēlē�anās ātrāk piepil�dīt savus nodomus.

Kad izgāju U2 perona un lūkojos visapkārt, vai ļau�u pūlī neieraudzī�u kādu pazīstamu seju, es iedomājos, ka pirms brauk�anas uz Hemp�īru varbūt vajadzēja pār�ģērbties un nomaskēties. Ta�u �ī doma man likās tik pre�tīga un zemiska, ka es tūdaļ savā iztēlē skatīju visparas�tākos spiegus un denuncētājus, kas arī izmanto tamlīdzī�gus paņēmienus, un izmetu no galvas �o iedomu tikpat ātri, cik ātri tā bija ie�āvusies man prātā. Bija jā�aubās arī, vai �āda maskē�anās būtu bijusi lietderīga. Ja es būtu mēģinājis pārģērbties mājās, mūsu mājas saimnieks agri vai vēlu atmaskotu mani un viņam tūdaļ rastos kaut kā�das aizdomas. Bet, ja es būtu reizēm mēģinājis pārģērbies iziet uz ielas, gan jau atrastos kāds cilvēks, kas drīz vien pavisam nejau�i to ievērotu, un es tāpat nokļūtu aizdo�mās, lai arī mana vislielākā vēlē�anās bija izvairīties no tām. Līdz �im es nekad nebiju izmantojis tādu paņēmienu kā pārģērb�anās un biju cie�i nolēmis nekad to nedarīt arī turpmāk.

Ap pusdienas laiku vilciens piestāja Velmingemā.

Diezin vai pat visklajākos Arābijas smil�u tuksne�us vai ari vispamestākās drupas kaut kur Palestīnā var salī�dzināt ar to acīm netīkamo un sirdi nomāco�o ainavu, kas vērojama jebkurā Anglijas mazpilsētiņā gan tās pa�stāvē�anas sākuma posmā, gan tad, kad tā jau sasniegusi zināmu labklājības līmeni? Es uzdevu sev �o jautājumu,

ejot pa tīrajām, glītajām un tomēr tik vientulīgajām un pretīgajām, uzsvērti tuk�ajām Velmingemas ieliņām. Gan tirgoņi, kas nolūkojās man pakaļ pa savu maz apmeklēto veikaliņu logiem, gan koki, kas, spiesti nīkuļot sīko dār�ziņu un skvēru izkaltu�ajā zemē, bija nespēcīgi nokāru�i zarus, gan sastingu�ās māju fasādes, kas veltīgi gaidīja, līdz kāda cilvēciska būtne iedvesīs tām dzīvibu, � ik�viens radījums, ko es redzēju, ikviens priek�mets vai lieta, kam es pagāju garām, likās, atbildēja man vienā balsi: Arābijas tuksne�i nav tik vientuļi kā mūsu civili�zētie tuksne�i, Palestīnas drupas nav tik pamestas kā mūsu jaunās un tomēr tik drūmās mazpilsētiņas!

Iztaujādams ceļā sastaptos cilvēkus, es meklēju rajonu, kurā dzīvoja misis Keterika, un, kad to atradu, izrādījās, ka esmu nokļuvis nelielā laukumā, kuru no visām pusēm ietvēra mazi vienstāva nameļi. Tā vidū atradās kails ze�mes gabaliņ�, kas vietām bija apaudzis tikai ar no�ēlo�jami sīku zālīti un apjozts ar vienkār�u stiepļu �ogu. Laukumiņa stūrī stāvēja vecīga aukle un divi bērni un nolūkojās uz valgā piesietu izkāmēju�u kazu, kas plūca zāli. Skvēra vienā pusē divi vientuļi gājēji bija apstāju��ies uz ietves kādas mājas priek�ā un sarunājās, bet otrā pusē kūtrs zēns garlaikodamies veda pie saites tikpat kūtru �uneli. Dzirdēju kādu kaut kur tālumā nemākulīgi bungojam klavieres, kuru skaņas saplūda ar nemitīgiem vesera klaudzieniem tepat tuvumā. Tas, ko es redzēju un dzirdēju, nonācis �ai laukumā, arī bija vienīgais, kas lie�cināja, ka te vēl mīt kaut kāda dzīvība.

Es bez kavē�anās devos uz trīspadsmito namu, kurā dzīvoja misis Keterika, un pieklauvēju pie durvīm, iepriek� nedomādams, kā labāk stādīties priek�ā, kad bū�u iegājis dzīvoklī. Patlaban degu nepacietībā iespē�jami ātrāk tikties ar misis Keteriku. Pēc tam atkarībā no apstākļiem es varētu apsvērt, kā, ievērojot vislielāko piesardzību, labāk sasniegt sava apciemojuma mērķi.

Durvis atvēra melanholiska izskata kalpone vidējos gados. Es pasniedzu viņai savu vizītkarti un apjautājos, vai varu satikt misis Keteriku. Kalpone ienesa vizītkarti priek�istabā un atgriezās, lai pavaicātu man, kādās darī��anās esmu ieradies.

� Pasakiet, lūdzu, ka esmu ieradies, lai noskaidrotu da�us jautājumus, kas attiecas uz misis Keterikas meitu,� es atbildēju. Ja jau man bija jāpasaka sava apmeklē�juma iegansts, tad �is iegansts �ķita pats labākais, ko ātrumā varēju izdomāt.

Kalpone atkal iegāja priek�istabā, pēc tam atgriezās un, paskatījusies manī ar drūmu izbrīnu, �oreiz lūdza mani sekot.

Es iegāju mazā istabiņā, kuras sienas bija noklātas ar bezgaumīgi ko�ām, raibām tapetēm. Krēsli un galdi, sek- reters un sofa � visas mēbeles, pārvilktas ar spilgtu, bezgaumīgu polsterējumu, spīdēja un laistījās vien. Uz lielākā galda, kas atradās istabas vidū, pa�ā centrā uz dzelteniem un sarkaniem dzīpariem austas sedziņas bija nolikta grezni iesieta bībele; pie galdiņa loga pusē sēdēja melnā zīda kleitā tērpusies paveca sieviete, kurai galvā bija melna tīkla cepurīte un rokās zilganpelēki diegu cimdi; klēpī viņa turēja mazu rokdarbu groziņu, un viņai pie kājām pieglaudies gulēja vecs, izkāmējis spaniels ar blāvām acīm. Viņas tēraudpelēkie, ar lenti apsietie biezie mati platā lokā ietvēra seju un tum�ās acis vērās uz priek�u bargi, izaicino�i un nesamierināmi. Viņai bija apaļīgi �etrstūraini vaigi, iegarens, stingrs zods un bie�zas, juteklīgas, bezkrāsainas lūpas. Viņas augums bija korpulents un spēcīgs, izturē�anās uzsvērti pa�apzinīga. Tā bija misis Keterika.

���� Jūs esat ieradies parunāties ar mani par manu meitu? � viņa uzrunāja mani, pirms es biju paguvis bilst kādu vārdu. � Esiet tik laipns un sakiet, ko jūs vēlaties.

Viņas tonis bija tikpat skarbs, izaicino�s un nesamie�rināms kā viņas skatiens. Viņa norādīja man uz krēslu un, kamēr es tuvojos tam, lai apsēstos, vērīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām. Es sapratu, ka man neatliek nekas cits kā runāt ar �o sievieti glu�i tādā pa�ā tonī, kādā runā viņa, un jau pa�ā sākumā izturēties tikpat ne�lokāmi kā viņa.

��� Vai jums ir zināms, � es jautāju, � ka jūsu meita pazudusi?

���� Jā, glu�i labi.

���� Vai jūs neesat padomājusi par to, ka �ai nelaimei var būt sekojusi vēl lielāka nelaime � viņas nāve?

���� Esmu. Vai jūs esat atbraucis, lai paziņotu man, ka viņa ir mirusi?

���� Uzminējāt.

���� Un kāpēc jums radusies �āda vēlē�anās?

Viņa uzdeva man �o jautājumu tādā pa�ā tonī kā

iepriek�, un arī viņas sejas izteiksme un attieksme pret mani nebija mainījusies ne par mata tiesu. Man �ķiet, ja es būtu viņai pastāstījis, ka ārā uz laukuma nosprāgusi kaza, viņa nebūtu spējusi izturēties vēl vienaldzīgāk.

��������� Kāpēc? � es atkārtoju. � Jūs man jautājat, kāpēc esmu ieradies, lai paziņotu jums par jūsu meitas nāvi?

�������� Jā. Kas jums liek interesēties par mani vai par viņu? Un kā jums izdevies kaut ko uzzināt par manu meitu?

�������� To es jums paskaidro�u. Es viņu sastapu tai naktī, kad viņa bija aizbēgusi no ārstniecības iestādes, un es pa�līdzēju viņai paslēpties.

���� Ļoti slikti, ka jūs to darījāt.

���� �ausmīgi, ka tā runā viņas māte.

�������� Jā, tā runā viņas māte. Kā jūs zināt, ka viņa ir mi�rusi?

�������� Pagaidām es nedrīkstu sacīt, kā esmu to uzzinājis, ta�u es to zinu.

���� Bet vai jūs drīkstat man sacīt, kā esat dabūjis manu adresi?

���� Protams. Jūsu adresi es dabūju no misis Klementsas.

���� Misis Klementsa ir muļķe. Vai viņa jūs pierunāja braukt �urp?

���� Nē, tas nav viņas ierosinājums.

���� Tad man jums vēlreiz jājautā, kāpēc jūs esat �eit ieradies.

Tā kā viņa par katru cenu gribēja uzzināt mana apcie�mojuma iemeslu, tad es ari atbildēju viņai pavisam vaļ�sirdīgi.

���� Esmu atbraucis, � es sacīju, � domādams, ka An�nas Keterikas māte ta�u neap�aubāmi gribēs zināt, vai viņas meita ir dzīva vai mirusi.

���� Ak tā gan, � misis Keterika sacīja, un viņas iztu�rē�anās pauda vēl nesatricināmāku mieru nekā līdz tam. � Un jums nebija nekāda cita iemesla?

Es vilcinājos. Nebija viegli acumirklī atrast uz �o jau�tājumu vispiemērotāko atbildi.

���� Ja jums nav cita iemesla, � viņa turpināja, nestei�dzīgi novilkdama savus zilganpelēkos cimdus un salik�dama tos kopā, � tad man atliek tikai pateikties par jūsu vizīti un pasacīt, ka es jūs ilgāk vairs �eit neaizturu. Jūsu atvestajai ziņai būtu bijusi daudz lielākā vērtība, ja jūs būtu gribējis man paskaidrot, kā esat ticis pie tās. Tomēr �ī vēsts katrā ziņā dos man tiesības tērpties sēru drānās. Kā redzat, man nevajadzēs izdarīt manā apģērbā nekādas lielas izmaiņas. Kad uzvilk�u citus cimdus, es bū�u pilnīgi tērpusies melnā.

Viņa iebāza roku kleitas kabatā, izņēma no tās melnus me�ģīņu cimdus, bargi un nelokāmi raudzīdamās manī, uzvilka tos un pēc tam mierīgi salika rokas klēpī.

���� Tātad atļaujiet man atvadīties no jums, � viņa sa�cīja.

Viņas vēsā un nicino�ā izturē�anās aizdeva man dus�mas, un es biju spiests atzīt, ka mana apciemojuma mēr�ķis joprojām nav sasniegts.

���� Manam braucienam uz �ejieni ir vēl viens iemesls, � es sacīju.

���� Nu, protams! Tā jau es domāju, � misis Keterika iesaucās.

���� Jūsu meitas nāve �

���� Kāds bija viņas nāves cēlonis?

���� Sirds slimība.

���� Jā, turpiniet.

�������� Jūsu meitas nāve ii devusi iespēju nodarīt lielas sā�pes cilvēkam, kas man ir joti dārgs. Un �ai ļaundarībā vainojami, cik man zināms, divi cilvēki. Viens no viņiem ir sers Persivals Glaids.

���� Patie�ām?

Es uzmanīgi vēroju misis Keteriku, lai redzētu, vai viņa nenodrebēs, man pēk�ņi pieminot �o vārdu. Ta�u viņas sejā nepakustējās ne vaibsts, un viņas acis jopro�jām raudzījās tikpat bargi, izaicino�i un nelokāmi,

�������� Jūs dro�i vien interesē, � es turpināju, � kā jūsu meitas nāve varējusi nodarīt lielu Jaunumu citam cilvē�kam.

��������� Nē, � misis Keterika sacīja, � mani tas nemaz ne�interesē. Tas attiecas vienīgi uz jums. Jūs jaucaties manās darī�anās. Es jūsu darī�anās nejaucos.

�������� Bet vai jūs nevēlaties zināt, � es neatlaidos, � kā�pēc es pieminu �o faktu jūsu klātbūtnē?

���� Jā. To gan es vēlos zināt.

�������� Es to pieminu tāpēc, ka esmu apņēmies saukt seru Persivalu Glaidu pie atbildības par viņa izdarīto nozie�gumu.

���� Un kāda man daja gar jūsu apņem�anos?

�������� Es jums izstāstī�u. Sera Persivala pagātnē ir biju�i da�i notikumi, ar kuriem man nepiecie�ams iepazīties tuvāk. Jums tie ir zināmi, un �ī iemesla dēļ esmu ieradies pie jums.

���� Par kādiem notikumiem jūs runājat?

�������� Par notikumiem, kas risināju�ies pirms jūsu meitas piedzim�anas Vecvelmingemā. Toreiz, kad jūsu vīrs bija �īs draudzes baznīcas ķesteris.

Beidzot es biju pārvarējis to neizprotamo noslēgtības valni, kuru misis Keterika bija mēģinājusi uzcelt starp mums. Es redzēju, kā viņas acis iedegas naidā un rokas, kas līdz tam, cie�i kopā saliktas, bija mierīgi dusēju�as klēpī, sāk neapzināti gludināt kleitas krokas uz ceļiem.

���� Ko jūs zināt par �iem notikumiem? � viņa jautāja.

�������� Visu, ko misis Klementsa varēja man par tiem pa�stāstīt, � es atbildēju.

Misis Keterikas saspringtā stūrainā seja uz brīdi pie�tvīka un nervozās roku kustības pierima, it kā iepriek� vēstot dusmu uzliesmojumu, kas izsitīs viņu no līdzsvara.

Ta�u nē � viņa apvaldīja augo�o uzbudinājumu, atspie�dās ar muguru pret krēsla atzveltni, sakrustoja rokas uz savām lielajām krūtīm un, savilkusi gaļīgās lūpas bries�mīgi sarkastiskā smīnā, lūkojās man acīs tikpat nesatri�cināmi kā iepriek�.

������ Ahā! Tagad es sāku visu saprast, � viņa sacīja, un viņas rūpīgi apslēptās dusmas izpaudās vienīgi ņirdzīgajā tonī un izturē�anās veidā. � Jūs turat ļaunu prātu uz seru Persivalu Glaidu un esat nolēmis viņam atriebties, izmantojot manu palīdzību. Jūs gribat, lai es jums tagad stāstu par seru Persivalu un arī pati par sevi gan �o, gan to, gan vēl kaut ko, vai ne? Kā tad! Jūs bā�at degunu manā dzīvē. Jūs iedomājaties, ka esat atradis sievieti ar sliktu reputāciju, sievieti, kuras klātbūtni �ai pilsētiņā tikko pacie�, un ka tāpēc varēsiet darīt, kas vien jums ienāks prātā, un viņa izpildīs ikvienu jūsu prasību, bai�dīdamās, ka jūs viņu nenomelnojat apkārtējo ļau�u acīs. Es redzu jums cauri un ļoti labi saprotu, ko nozīmē jūsu maskētie apsvērumi. Tie�i tā! Un tas mani uzjautrina. Ha-ha-ha!

Viņa uz brīdi apklusa, tad savilka cie�āk uz krūtīm sakrustotās rokas un iesmējās griezīgi, skarbi un ļauni.

������ Jūs nemaz nezināt, kāda ir bijusi mana dzīve �ai pilsētiņā un ko es esmu �eit darījusi, mister Kālaijūs- sauc, � viņa turpināja. � Es jums to pastāstī�u, pirms ķer�os pie zvana un izmetī�u jūs ārā. Es ierados �eit ap�kaunota un pazemota, ierados �eit, zaudējusi savu labo slavu un cie�i vēlēdamās to atkal atgūt. Esmu pūlējusies gadiem ilgi un esmu to atguvusi. Esmu vienmēr labi sa�tikusi ar mūsu pilsētiņas cienījamākajiem cilvēkiem un centusies tiem līdzināties. Ja tagad mani vēl kāds ap�runā, tad tas notiek aizmuguriski, jo viņi nevar neko pa�teikt, viņi neuzdrīkstas neko pateikt atklāti. Mana repu�tācija �ai pilsētiņā ir pietiekami laba, un jums neizdosies to sagraut. Mācītājs sveicina mani. Nu jā, jūs jau, brau�cot uz �ejieni, nebijāt ar to rēķinājies. Aizejiet uz baz�nīcu un apvaicājieties par mani � jūs uzzināsiet, ka mi�sis Keterikai tāpat kā visiem citiem ir baznīcā sava vieta un viņa kārtīgi maksā par to. Aizejiet uz rātsnamu. Tur jūs izlasīsiet petīciju, mūsu cienījamo pilsoņu parakstīto petīciju, kurā viņi prasa aizliegt cirka trupai uzstāties mūsu pilsētā, lai nesabojātu mūsu morāles principus. Jā, mūsu morāles principus. Arī es �orīt parakstīju �o petīciju Aizejiet uz grāmatu veikalu. Tur var parakstīties uz mūsu mācītāja tre�dienas vakaru sprediķu krājumu �Ti�cībā ir mūsu spēks un patvērums� � arī mans uzvārds ir atrodams �ai sarakstā. Kad pēdējoreiz baznīcā vāca ziedojumus labdarības mērķiem, ārsta sieva ielika upur- traukā tikai �iliņu � es ne�ēloju veselu puskronu. Upur- trauku turēja pats draudzes vecākais, misters Souvods, un viņ� man pateicās. Bet pirms desmit gadiem viņ� teica aptiekaram Pigramam, ka mani vajagot piesiet ratu pa�kaļā un ar pātagu izdzīt no pilsētas. Vai jūsu māte ir dzīva? Vai uz viņas galda atrodas greznāka bībele par manējo? Vai veikalnieki, pie kuriem viņa iepērkas, iztu�ras pret viņu ar lielāku cieņu, nekā mūsu pilsētiņas tir�gotāji izturas pret mani? Vai viņa vienmēr ir pratusi iztikt ar saviem ienākumiem? Es vienmēr to esmu pra�tusi. Lūk, tur pāri laukumam patlaban nāk mūsu mācī�tājs. Paskatieties, mister Kālaijūssauc, paskatieties, lūdzu!

Viņa pielēca kājās strauji kā jauna sieviete, piegāja pie loga, pagaidīja, lidz mācītājs būs nonācis līdz viņas logam, un cēli paklanījās viņam. Mācītājs, iedams ga�rām, svinīgi pacēla cepuri. Misis Keterika apsēdās atkal savā krēslā un palūkojās manī ar vēl lielāku sarkasmu nekā iepriek�.

������ Nu? � viņa mani uzrunāja. � Ko jūs domājat par sievieti ar slikto reputāciju? Uz ko tagad balstās jūsu apsvērumi?

Savādie paņēmieni, kurus viņa bija izvēlējusies, lai at�taisnotu sevi, un neparastie praktiskie pierādījumi, kurus viņa izmantoja, lai apliecinātu, kā izmainījies viņas stā�voklis �ai pilsētiņā, tā samulsināja mani, ka es klausījos viņā ar mēmu izbrīnu. Tomēr tas nemazināja manu ap�ņem�anos par katru cenu panākt, lai viņa aizmirstu jeb�kuru piesardzību. Ja tikai man izdotos izsist �o sievieti no līdzsvara, tad ļoti iespējams, ka, iedegusies dusmās pret mani, viņa pateiktu arī kaut ko tādu, kas ieliktu man rokās noslēpuma atslēgu.

������ Nu, tātad, uz ko tagad balstās jūsu apsvērumi? � viņa atkārtoja.

������ Uz to pa�u, uz ko tie balstījās, kad es ienācu jūsu mājā, � es atbildēju. � Ne�aubos, ka esat ieguvusi labu slavu �ai pilsētiņā, un nemēģinā�u to sabojāt pat tad, ja es to spētu. Esmu ieradies �eit, cie�i pārliecināts, ka sers Persivals Glaids ir tiklab jūsu, kā mans ienaidnieks. Man ir iemesls turēt ļaunu prātu uz viņu, un ari jums ir �āds iemesls. Jūs varat to noliegt, ja vēlaties, jūs varat man neticēt, ja gribat, jūs varat ienīst mani, ja jums tik, ta�u jūs esat vienīgā sieviete Anglijā, kura, ja vien jūs protat novērtēt, kas ir taisnība un netaisnība, spētu man palī�dzēt iznīcināt �o cilvēku.

������ Iznīciniet vien pats viņu, � misis Keterika sacīja, � bet pēc tam atnāciet pie manis, un tad jūs redzēsiet, ko es jums pateik�u. ļ

Viņa runāja tādā toni, kādā līdz �im vēl nebija runā�jusi, � ļoti ātri, dedzīgi, atriebīgi. Es biju izdzinis no alas gadiem ilgi krāta naida �ūsku, bet tikai uz bridi. Kad misis Keterika paliecās uz to pusi, kur es sēdēju, man bija tāda sajūta, itin kā �is naids kā viltīgs rāpulis uz�glūnētu man. Un, kad viņa pēk�ņi ieņēma krēslā savu iepriek�ējo stāvokli, tas kā viltīgs rāpulis atkal paslēpās savā alā.

����� Jūs man neuzticaties? � es jautāju.

����� Jā.

����� Jūs baidāties?

����� Vai mana izturē�anās liecina par to?

����� Jums ir bail no sera Persivala Glaida?

����� Vai jums tā �ķiet?

Viņas sejā ielija sārtums, un rokas sāka atkal nemie�rīgi kustēties, gludinādamas kleitas krokas. Es neatlaidīgi turpināju uzbrukt, lai nedotu viņai ne brīdi atelpas.

������ Sers Persivals ieņem augstu stāvokli sabiedrībā, � es sacīju, � un nemaz nebūtu jābrīnās, ka jums ir bail no viņa. Sers Persivals ir ievērojams cilvēks � baronets, lielas mui�as īpa�nieks, di�ciltīgas dzimtas atvase �

Misis Keterika ārkārtīgi pārsteidza mani, �ai brīdī pēk�ņi skaļi iesmiedamās.

������ Jā, jā, � viņa ar dziļu sarūgtinājumu un ļoti nici�no�i atkārtoja manus vārdus, � baronets, lielas mui�as īpa�nieks, di�ciltīgas dzimtas atvase. Nu, protams! Di�cil�tīga dzimta � sevi�ķi no mātes puses.

Man nebija laika apsvērt �os vārdus, kas nupat bija izlauzu�ies pār viņas lūpām, ta�u es jutu, ka par tiem va�jadzēs vēl padomāt, kad jau bū�u atstājis �o māju.

������ Neesmu ieradies �eit apspriesties ar jums par viņa ģimeni, � es sacīju. � Es neko nezinu par viņa māti. ..

������ Un tikpat maz zināt par pa�u seru Persivalu, � mi�sis Keterika strupi pārtrauca mani.

������������� Iesaku jums nebūt tik pārliecinātai par to, � es iebildu. � Es tomēr �o to zinu par viņu, turklāt man ra�du�ās arī noteiktas aizdomas.

������ Par ko tarl jūs viņu turat aizdomās?

������������ Pateik�u jums labāk, par ko man nav aizdomu. Man nav aizdomu par to, ka viņ� varētu būt Annas tēvs.

Viņa pielēca kājās un, saniknota līdz ārprātam, nostā�jās man pretī.

������������� Kā jūs uzdro�ināties runāt ar mani par Annas tēvu! Kā jūs uzdro�ināties runāt par to, kur� bijis vai kur� nav bijis Annas tēvs! � viņa kliedza aiz dusmām pārvērstā balsī, un viņas seja raustījās.

������������� Noslēpums, kas jūs saista ar seru Persivalu, nav meklējams �ai apstāklī, � es neatlaidos. � Noslēpumam, kas aptum�o sera Persivala dzīvi, nav nekāda sakara ne ar jūsu meitas piedzim�anu, ne ar viņas nāvi.

Misis Keterika pakāpās kādu soli atpakaļ.

������������ Ārā! � viņa uzkliedza, ar valdonīgi izstieptu roku norādīdama uz durvīm.

������������� Ne jūsu, ne arī viņa sirdi nebija dzimusi doma par bērnu, � es turpināju, nolēmis piespiest viņu galīgi pie sienas. � Ne jau neatjauta mīlestība saistīja jūs abus, kad jūs toreiz slepus tikāties, ne jau tāpēc abi bijāt no�līdu�i baznīcas sakristejā un sa�ukstējāties, kad jūsu vīrs jūs tur atrada.

Kamēr es runāju, viņa pēk�ņi nolaida savu izstiepto roku, un viņas vaigi, kas līdz tam bija stipri sasārtu�i aiz dusmām, tagad atkal nobālēja. Es pamanīju �o pārmaiņu,- es redzēju, kā �ī skarbā, nelokāmā, bezbailīgā un no�svērtā sieviete nodreb aiz bailēm, nespēdama vairs iz�likties, kad es pieminēju sakristeju.

Pāris minūtes mēs abi klusēdami raudzījāmies viens otram acīs. Es pirmais sāku atkal runāt.

������ Vai jūs vēl joprojām neuzticaties man?

Sārtums viņas vaigos vairs neparādījās, ta�u savu balsi viņa bija paguvusi atkal nocietināt un atbildēja man tik�pat nicino�i un aukstasinīgi kā iepriek�.

������ Jā, es neuzticos jums.

������ Vai jūs vēl joprojām dzenat mani ārā?

������������� Jā. Ejiet prom � un lai nekad es vairs jūs �eit ne�redzētu.

Es aizgāju līdz durvīm, kādu brīdi pagaidīju un, pirms atvēru durvis, pagriezos atpakaļ, lai velreiz paskatītos uz viņu.

������ Bet, ja es iegū�u kādas negaidītas ziņas par seru Persivalu, kuras varētu jūs interesēt, � es sacīju, � tādā gadījumā es tomēr atgriezī�os.

������ Mani neinteresē nekādas negaidītas ziņas par seru Persivalu, izņemot, izņemot�

Misis Keterika apklusa, viņas bālajā sejā atkal ielija sārtums, un viņa zaglīgiem kaķa soļiem aizlavījās atpa�kaļ līdz savam krēslam.

������ Izņemot vienīgi ziņu par viņa nāvi, � viņa sacīja, atkal apsēzdamās, un viņas cietsirdīgās lūpas savilkās ņirdzīgā smīnā un spītīgo acu dzīlēs uzliesmoja un no�dzisa naids.

Kad es atvēru durvis, lai dotos prom, viņa uzmeta man �iglu skatienu. Viņas lūpas lēni pavērās Jaunā smaidā, viņa nopētīja mani no galvas līdz kājām ar neizdibināmi dīvainu interesi, un viņas niknajā sejā atspoguļojās ne�pacietīgas gaidas. Varbūt viņa sirds dziļumos cerēja uz manu jaunību un spēku, uz manu taisnības izjūtu un ne�savaldīgo raksturu, varbūt apsvēra, kādas varētu būt sekas, ja seram Persivalam un man kādreiz gadītos sa�stapties? Pārliecība, ka viņa patlaban tā domā, spieda mani tūdaļ aiziet, un pat parastie atvadu vārdi sastinga uz manām lūpām. Mēs viens otram vairs neko neteicām, un es devos prom.

Atvēris ārdurvis, es ieraudzīju to pa�u garīdznieku, kas jau vienreiz bija pagājis garām �ai mājai un tagad acīmredzot gāja pa �o ceļu atpakaļ, lai pēc tam �ķērsotu atkal laukumu. Es nolēmu pagaidīt uz kāpnītēm, līdz viņ� būs pagājis garām, un �ai brīdī paskatījos uz dzīvojamās istabas logu

Misis Keterika bija saklausījusi klusajā ieliņā viņa so�ļus un atkal piesteigusies pie loga, lai sagaidītu viņu. Pat kaislību vētra, kuru es biju sacēlis �īs sievietes sirdī, ne�spēja mazināt viņas izmisīgo vēlē�anos saglabāt vienu no tiem sabiedriskās cieņas apliecinājumiem, par kuriem viņa gadiem ilgi bija tik nemitīgi cīnījusies. Nebija pa�gājusi vēl ne minūte, kop� mēs �ķīrāmies, un viņa jau atkal tī�i bija nostājusies pie loga tā, ka garīdzniekam, lai ievērotu elementārās pieklājības noteikumus, vaja�dzēja viņu sveicināt otrreiz. Mācītājs vēlreiz pacēla ce�puri. Es redzēju, kā aiz loga atmaigst viņas bālie, skarbie

vaibsti un tajos atplaukst prieks un lepnums; redzēju ari, ka viņas galva ar drūmo, melno cepurīti ceremoniāli pa�locās, atbildot sveicienam. Mācītājs bija parādījis viņai cieņu � jau otrreiz �ai dienā, turklāt manā klātbūtnē!

Aiziedams no misis Keterikas mājas, es nodomāju, ka viņa, pati nemaz negribēdama, ir palīdzējusi man spert vienu soli tuvāk mērķim Pirms biju sasniedzis ieliņu, kas veda prom no laukuma, es pēk�ņi sadzirdēju, ka man kaut kur aiz muguras ar troksni aizcērtas durvis. Es at�skatījos atpakaļ un ieraudzīju melnā uzvalkā ģērbu�os neliela auguma vīrieti, kur�, ja nemaldos, bija stāvējis pie tās misis Keterikas kaimiņu mājas, kas atradās tuvāk man. Tad �is cilvēks pēk�ņi sāka nākt uz manu pusi. Es viņā uzreiz pazinu advokātu kantora ierēdni, kas bija pagājis man garām toreiz, kad devos uz Blekvoterparku, un bija gribējis uzsākt ķildu ar mani, kad es viņam pa�jautāju, vai drīkstu apskatīt mui�u.

Es paliku stāvam uz vietas, jo domāju, ka �is jocīgais vīrelis varbūt grib atkal nākt man klāt un uzsākt saru�nas. Man par lielu izbrīnu, viņ� tomēr, nesacīdams ne vārda, ātri pagāja garām un pat nepaskatījās uz mani. �ādu izturē�anos es �ai gadījumā patie�ām nebiju gaidījis un, aiz ziņkāres vai, drīzāk, noteiktu aizdomu mudināts, nolēmu neizlaist viņu no acīm un noskaidrot, kāda iemesla dēļ viņ� atkal parādījies manā tuvumā. Neba�ī�damies par to, vai viņ� mani redz vai ne, es sekoju vi�ņam. Vīrelis ne reizi neatskatījās un veda mani pa pilsē�tiņas ielām taisni uz dzelzceļa staciju.

Vilcienam vajadzēja kuru katru brīdi atiet, un da�i nokavēju�ies pasa�ieri drūzmējās ap mazu lodziņu, pa kuru izsniedza biļetes. Es pievienojos viņiem un skaidri dzirdēju, ka advokātu kantora ierēdnis pērk biļeti līdz Blekvoteras stacijai. Es atstāju staciju tikai tad, kad biju pārliecināts, ka viņ� tie�ām aizbrauc ar �o vilcienu.

Tam, ko es nupat biju redzējis un dzirdējis, varēja būt tikai viens izskaidrojums. Nebija nekādu �aubu, ka �is vīrelis bija iznācis no mājas, kas atradās cie�i līdzās mi�sis Keterikas mājoklim. Acīmredzot pēc sera Persivala norādījumiem viņ� tur bija noīrējis istabu, gaidīdams, ka

es, turpinādams savus meklējumus, agri vai vēlu iera�dī�os pie misis Keterikas. Viņ� neap�aubāmi bija redzē�jis mani gan ieejot �ai mājā, gan iznākot no tās un jau ar pirmo vilcienu bija steidzies atpakaļ, lai paziņotu par to Blekvoterparkā, kur �ai laikā noteikti būs ieradies ari sers Persivals (viņ� acīmredzot bija labi informēts par manām gaitām), lai būtu uz vietas, ja es gadījumā at�grieztos Hemp�īrā. Tātad bija iespējams, ka es jau visai drīz tik�os ar viņu.

Apņēmos, lai notiktu kas notikdams, ne par matu ne�atkāpties no sava nospraustā mērķa un nepieļaut, ka sers Persivals vai kāds cits aptur mani vai arī novirza sāņus. Kamēr atrados Hemp�īrā, es biju atbrīvots no smagās at�bildības nastas, kas gūlās uz maniem pleciem Londonā, kur man vajadzēja rūpīgi pārdomāt katru soli, lai tikai kāds, sekojot man pa pēdām, neatklātu Loras paslēptuvi. Velmingemā es varēju doties, kurp vien vēlējos, jo se�kas par to, ka es nebū�u ievērojis nepiecie�amo piesar�dzību, skars vienīgi mani.

Kad devos prom no stacijas, pār pilsētu jau sāka no�laisties ziemas vakara krēsla. Nebija nozīmes nepazīs�tamā vietā turpināt kaut kādus meklējumus pēc tumsas iestā�anās. Tāpēc es aizgāju uz tuvāko viesnīcu un no�īrēju tur istabu un pasūtīju pusdienas. Pēc tam uzrakstīju Marionai vēstuli un pastāstīju, ka esmu sveiks un vesels un ka man ir diezgan labas izredzes uz panākumiem. Kad es izbraucu no Londonas, mēs norunājām ar Marionu, ka pirmo vēstuli (es cerēju to saņemt nākamajā rītā) viņa rakstīs uz �ādu adresi: �Velmingemas pastā, uz pieprasī�jumu�; tagad es lūdzu viņu, lai arī otru vēstuli, kuru viņa nosūtīs dienu vēlāk, raksta uz �o pa�u adresi. Ja gadītos, ka es būtu aizbraucis no pilsētas tai laikā, kad pienāk viņas vēstule, es tomēr to saņemtu, jo varēju ta�u pieprasīt pasta priek�niekam, lai man vēstuli pār�sūta.

Tā kā bija vēls vakars, tad viesnīcas ēdamzālē nebija neviena cilvēka. Es varēju glu�i kā savās mājās, neviena netraucēts, pārdomāt, ko biju piedzīvojis pēcpusdienā. Pirms gulētie�anas rūpīgi apsvēru katru vārdu, ko misis Keterika bija sacījusi mūsu neparastās sarunas laikā, un, tā kā man nebija nekā cita, ar ko nodarboties �ajā vaJas brīdī, es vēlreiz pakavējos pie secinājumiem, kurus pā�rāk steidzīgi biju izdarījis rīta pusē.

Vecvelmingemas baznīcas sakristeja bija galvenais izejas punkts, no kura es savās domās lēnām devos atpa�kaļ pagātnē, lai atcerētos visu, ko misis Keterika man sa�cīja, un arī to, kā viņa izturējās, stāstot par �iem notiku�miem.

Kad ciemojos pie misis Klementsas un viņa pirmoreiz mūsu sarunas laikā pieminēja sakristeju, es toreiz nodo�māju, ka tā nu gan nav vislabākā un vispiemērotākā vieta, kuru sers Persivals būtu varējis izvēlēties, lai sle�pus tiktos ar ķestera sievu. Tā man �ķita viena no vis�lielākajām dīvainībām visā �ajā stāstā, un man tas tūdaļ ienāca prātā, tiekoties ar misis Keteriku; tāpēc vienīgi �ī un neviena cita iemesla dēļ es ieminējos viņai par �baz�nīcas sakristeju�. Biju sagatavojies, ka viņa atbildēs man samulsusi vai nikna, ta�u nekādā ziņā nebiju gaidījis, ka, izdzirdot �os vārdus, viņu pārņems tādas �ausmas. Es jau sen pirms tam biju iedomājies, ka sera Persivala no�slēpums ir saistīts ar kādu lielu noziegumu, par kuru zina arī misis Keterika, ta�u tālākus secinājumus nebiju izdarījis. Tagad �īs sievietes �ausmīgais izbīlis parādīja, ka noziegumam ir tie�s vai netie�s sakars ar sakristeju, un man kļuva pilnīgi skaidrs: viņa bijusi ne tikai �ī no�zieguma lieciniece � viņa neap�aubāmi bijusi arī līdzda�lībniece.

Kāds noziegums tas galu galā bijis? Tas noteikti nav bijis tikai bīstams vien, tas izraisījis misis Keterikā arī lielu pretīgumu, jo vai gan citādi viņa manus vārdus par sera Persivala augsto stāvokli sabiedrībā būtu atkārto�jusi ar tik nepārprotamu nicinājumu. Tātad noziegums bijis ne tikai bīstams, bet arī apkaunojo�s; viņa ir tā līdzdalībniece, un tas ir saistīts ar baznīcas sakristeju.

Rūpīgi apsvēris �os apstākļus, es nonācu pie tālākiem secinājumiem.

Misis Keterikas nicino�ā attieksme skaidri izpaudās tiklab pret seru Persivalu, kā arī pret viņa māti. Viņa ar rūgtu ironiju bija pieminējusi di�ciltīgo dzimtu, no ku�ras viņ� cēlies, � �sevi�ķi no mātes puses�. Ko tas nozī�mēja? Te varēja būt tikai divi pieņēmumi. Vai nu viņa māte bija cēlusies no zemas kārtas ļaudīm, vai arī viņas biogrāfijā bija kāds tum�s traips, par kuru zināja gan misis Keterika, gan sers Persivals. Es varēju pārbaudīt vienīgi pirmo pieņēmumu, noskaidrojot, kas ierakstīts grāmatā, kurā reģistrēta viņas laulība; uzzinājis, kāds bi�

jis viņas uzvārds pirms laulībām un kas biju�i viņas ve�cāki, es līdz ar to varētu sagatavoties tālākiem meklēju�miem.

Ja tomēr pareizs izrādītos otrs pieņēmums, � tad kas gan tas ir par traipu, kas sabojājis viņas biogrāfiju? At�cerēdamies, ko Mariona man bija stāstījusi par sera Per�sivala tēvu un māti, un arī to, ka viņi nezin kāpēc dzīvo�ju�i loti noslēgti un norobe�oju�ies no apkārtējās sabied�rības, es tagad jautāju sev, vai nevarētu būt tā, ka sera Persivala māte nemaz nav bijusi precējusies. Ta�u arī �ai gadījumā dzimtsarakstu grāmata varētu rakstiski ap�liecināt, ka viņa ir bijusi precējusies un ka es esmu mal�dījies. Bet kur lai atrod �o dzimtsarakstu grāmatu? Es atgriezos pie agrākajiem secinājumiem, un, glu�i tāpat kā manu smadzeņu darbības rezultātā bija atklāta rūpīgi slēptā nozieguma vieta, tā arī tagad manas smadzenes pateica man priek�ā, ka �ī grāmata meklējama Vecvel- mingemas baznīcas sakristejā.

To visu man bija devusi saruna ar misis Keteriku, un visi da�ādie apsvērumi saplūda vienā noteiktā punktā, no kura es nākamajā dienā varēju turpināt meklējumus.

Rīts bija apmācies un drūms, ta�u lietus nelija. Es at�stāju savu ceļasomu viesnīcā uzglabā�anai un, pavaicājis ceļu, kājām devos uz Vecvelmingemas baznīcu.

Man bija jānoiet vairāk nekā divas jūdzes, turklāt ceļ� visu laiku veda kalnup.

Pa�ā kalna galā pacēlās baznīca � sena, laika zoba sa�grauzta celtne ar smagiem balstiem abos ēkas spārnos un smagnēju �etrstūrainu torni centrā. Sakristeja, kas at�radās aizmugurē un likās tikpat veca un sadrupusi, pie�kļāvās galvenajai ēkai, ta�u ieeja tajā bija atsevi�ķa. Visapkārt baznīcai vietām bija saglabāju�ās vecā ciema māju paliekas: tas bija tas pats ciems, kurā kādreiz bija dzīvojusi misis Klementsa kopā ar savu vīru, ciems, kura. iedzīvotāji jau sen bija pārcēlu�ies uz jauno pilsētu. Da��as mājas bija nojauktas, un bija saglabāju�ās tikai to ārējās sienas; da�as bija atstātas likteņa varā, un tās pa�mazām sabruka pa�as no sevis, bet da�ās vēl dzīvoja cil�vēki � acīmredzot visnabadzīgākie ļaudis. Tas bija bē�dīgs skats, tomēr pamestais ciems, kaut arī te visur bija redzamas drupas, man nelikās tik drūms kā modernā

pilsēta, no kuras es tikko biju ieradies. Visapkārt pletās rūsgani lauki, kas tikami veldzēja acis, un koki, kaut arī lapas tiem jau bija nobiru�as, atdzīvināja vienmuļo ap�vidu un mudināja domās apcerēt nākamo vasaru un jauko atpūtu biezo lapotņu ēnā.

Kad es biju apgājis apkārt baznīcai un devos tālāk ga�rām pamestajām mājām, meklēdams kādu cilvēku, kas varētu parādīt man, kur dzīvo ķesteris, ieraudzīju divus vīrie�us iznākam man pretī no kādas sagruvu�as mājas aizmugures. Garāko no viņiem � spēcīgu, muskuļainu vīrieti me�sarga apģērbā � es nekad agrāk nebiju redzē�jis. Otrs vīrietis bija viens no tiem, kas bija sekoju�i man Londonā tai dienā, kad es iznācu no mistera Kirla kan�tora. Es toreiz biju centies iegaumēt viņa izskatu un ta�gad biju pilnīgi pārliecināts, ka viņ� ir tie�i tas puisis.

Ne viņ�, ne arī viņa ceļabiedrs neizrādīja nekādu vēlē��anos uzrunāt mani, un abi turējās no manis pietiekamā attālumā, ta�u es pilnīgi skaidri apjautu, kāpēc viņi gro�zās baznīcas tuvumā. Bija tie�i tā, kā es biju domājis, � sers Persivals bija sagatavojies, ka es te ieradī�os. Iepriek�ējā vakarā viņam acīmredzot paziņots, ka esmu apmeklējis misis Keteriku, un tagad �ie divi vīri bija no�likti sardzē pie baznīcas, lai sagaidītu mani ierodamies Vecvelmingemā. Ja man būtu vajadzīgi vēl kādi pierādī�jumi, ka es beidzot darbojos pareizā virzienā, tad sers Per�sivals, kas bija izstrādājis plānu, kā mani novērot, tagad sniedza �os pierādījumus.

Es arvien vairāk attālinājos no baznīcas, līdz sasniedzu vienu no apdzīvotajām mājām; pie tās atradās neliels sakņu dārziņ�, kurā patlaban rakņājās kāds cilvēks. Viņ� parādīja man ķestera mājokli � nelielu vientuļu namiņu, kas bija uzcelts pamestā ciema nomalē. Ķesteri sastapu mājās brīdī, kad viņ� vilka mugurā mēteli. Ķesteris bija laipns, mundrs un pļāpīgs ve�uks, kas ļoti nicino�i iztei�cās (kā es drīz vien nomanīju) par ciemu, kurā viņ� dzī�voja, un priecīgi pavēstīja man, ka jūtoties krietni pā�rāks pār saviem kaimiņiem, jo esot vienreiz bijis Lon�donā.

� Tas ir labi, ka jūs atnācāt tik agri, ser, � ve�uks sacīja, kad biju viņam minējis sava apciemojuma iemeslu. � Pēc desmit minūtēm jūs mani vairs nebūtu sastapis mājās. Jākārto draudzes lietas, ser, un cilvēkam manos gados ir ko noskrieties, kamēr visu padara. Ta�u, paldies dievam, kājas man vēl stipras! Kamēr cilvēks tu�ras uz kājām, viņ� var strādāt. Vai jūs ari tā domājat, ser?

To sacīdams, viņ� paņēma atslēgas, kas karājās uz kā�a pie pavarda, un aizslēdza namiņa durvis, kad bijām izgāju�i ārā.

������ Nav neviena, kas apkoptu mājas soli, � ķesteris priecīgs piebilda, un, kā likās, viņ� bija ļoti laimīgs, ka pilnīgi atbrīvojies no jebkādām ģimenes rūpēm. � Mana sieva atdusas tur, tai kapsētā, un visi mani bērni ir pre�cēju�ies. Gau�i bēdīga nomale, vai ne, ser? Bet draudze ir liela, ne katrs manā vietā tiktu galā ar visām �īm da�rī�anām. Lūk, ko nozīmē izglītība, arī man ticis no tās savs labums un pat vairāk, nekā man nepiecie�ams. Es protu runāt labā, karaliskā angļu valodā (lai dievs svētī karalieni!), un to neprot gandrīz neviens no apkārtnes iedzīvotājiem. Jūs, ser, laikam esat no Londonas? Es biju Londonā pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem. Kas jauns tur pa �o laiku noticis, ser?

Visu laiku pļāpādams kaut kādas blēņas, viņ� aizveda mani atpakaļ līdz sakristejai. Es uzmanīgi palūkojos vis�apkārt, lai redzētu, vai abi spiegi vēl neatrodas kaut kur tuvumā. Ta�u tie nebija manāmi. Pārliecināju�ies, ka esmu devies pie ķestera, viņi dro�i vien bija paslēpu�ies tādā vietā, no kuras varētu pilnīgi netraucēti novērot, ko es darī�u tālāk.

Sakristejas durvis bija vecas, ta�u darinātas no stip�riem ozolkoka dēļiem un sastiprinātas ar lielām naglām, un, kad ķesteris iebāza milzīgo, smago atslēgu caurumā, viņ� atgādināja cilvēku, kas zina, ar kādām grūtībām vi�ņam nāksies sastapties, tikai nezina, vai izdosies tikt ar tām galā.

�������� Esmu spiests ievest jūs pa �īm durvīm, ser, � viņ� sacīja, � tāpēc ka durvis, pa kurām no sakristejas var iekļūt baznīcā, ir aizbultētas no sakristejas puses. Ja tā nebūtu, mēs varētu iet caur baznīcu. �ī ir visdraņķīgākā atslēga, kādu vien esmu redzējis. Tā ir tik liela, ka drīzāk noderētu cietuma durvju slēg�anai; ar to vienmēr bries- .mīgi daudz jānoņemas, un to jau sen vajadzēja apmainīt pret citu. Vismaz piecdesmit rei�u esmu runājis ar drau�dzes vecāko, bet viņ� tikai vienmēr saka: �Būs kaut kas jādara,� � un tomēr nedara neko. Te nu gan ir aiz�laists nostūris. Nemaz nevar salīdzināt ar Londonu, vai

ne, ser? Ak dievs, mēs te visi dzīvojam glu�i kā aizmigu�i! Mēs neejam laikam līdzi.

Kad ķesteris bija pa�grozījis slēdzeni gan uz vienu, gan uz otru pusi, atslēga beidzot padevās, un viņ� varēja atvērt dur�vis.

Sakristeja bija lielāka, nekā varētu iedomāties, skatoties no ārpuses. Tā bija krēslaina, piepelējusi, drūma, veca telpa ar ze�miem griestiem un kai�lām sijām. Gar divām sienām netālu no ieejas baznīcā stāvēja smagi, ķirmju sagrauzti un no vecuma saplaisāju�i skapji. Vienā no �iem skapjiem iek�ējā stūrī uz naglām bija uzkarināti vairāki stihāriji, kas skapja apak�pusē pavisam necienīgi bija izlīdu�i ārā un izskatījās pēc vienkār�iem apputēju�iem drānu baķiem � tiem tikai vēl vajadzētu pielikt kājas, un tad varētu pat iztēloties, ka te vesels bars nolaidīgu garīdznieku kopīgi izdarīju�i pa�nāvību. Zem stihārijiem uz grīdas bija novietotas trīs kastes � dajēji aizvāko- tas, daļēji bez vākiem �, un pa to daudzajām plaisām un spraugām uz visām pusēm bija izsprauku�ies ārā salmi. Aiz kastēm kaktā atradās vesela kaudze appu�tēju�u papīru: da�i no tiem bija lieli un kārtīgi saritināti, glu�i kā arhitektu plāni, bet citi bija sasieti vaļīgi un at�gādināja rēķinu vai kādu citu dokumentu komplektus. Pa nelielu sānu lodziņu telpā kādreiz, bija iespīdējusi gaisma, bet tagad lodziņ� bija aizmūrēts ar ķieģeļiem un to aizvietoja lūka griestos. Gaiss telpā bija sasmacis un oda pēc pelējuma, bet durvis, kas savienoja sakristeju ar baznīcu, bija cie�i aizvērtas. �īs durvis, kas arī bija dari�nātas no smagiem ozolkoka dēļiem, bija no iek�puses no�slēgtas ar divām bultām � vienu aug�ā, otru apak�ā.

� Vairāk kārtības te nenāktu par ļaunu, vai ne, ser? � mundrais ve�uks sacīja. � Bet ko cilvēks var iz�

darīt �ādā pamestā nostūri? Nu, paskatieties tagad kaut vai uz �im kastēm! Pirms apmēram gada tās te stāvēja, sagatavotas nosūtī�anai uz Londonu, un tās, nekārtigi izmētātas, stāv te vēl tagad un stāvēs tik ilgi, kamēr vien naglas tās turēs kopā. Es jums teik�u, ser, to pa�u, ko jau sacīju: te nav Londona. Mēs te visi esam kā aizmigu�i. Jā, patie�ām, mēs neejam laikam līdzi.

������ Kas �ais kastēs atrodas?

������ Atliekas no seniem kokgriezumiem, kas kādreiz ro�tāju�i kanceli, altāra paneļu gabali un skulptūras, kas at�radu�ās ērģeļu un kora telpā, � ķesteris paskaidroja. � Divpadsmit kokā griezti apustuļu portreti, un visi bez deguniem. Tie ir salauzti un tārpu sagrauzti, atsevi�ķas da�ļas kuru katru bridi var sabirzt putekļos, turklāt �ie priek�meti ir trausli kā māls, ser, un tikpat veci kā �i baznīca, ja ne vēl vecāki.

������ Kāpēc tos gribēja nosūtīt uz Londonu? Vai tāpēc, lai restaurētu?

������ Jūs uzminējāt, ser. Lai restaurētu un lai tos, kurus vairs nevar restaurēt, izmantotu jaunu kopiju izgatavo�a�nai veselā kokā. Ta�u, ak dievs, tara nepietika naudas, un tur nu tie mētāsies, kamēr savāks naudu, bet nav jau neviena, kas naudu dotu. Pirms gada likās, ka viss ir no�kārtots, ser. Se�i d�entlmeņi ēda pusdienas jaunās pilsētas viesnīcā un sprieda par to. Viņi turēja runas un pieņēma lēmumus, parakstījās un iespieda tūksto�iem sludinā�jumu. Skaistus sludinājumus, kas bija izgreznoti ar sar�kaniem gotu burtiem, un tajos bija teikts, ka būtu kauns un negods, ja neizdotos atjaunot baznīcu, restaurēt vēr�tīgos kokgriezumus, un tā tālāk. Tagad �ie sludinājumi, kas nevienu neinteresēja, gul �ai kaktā aiz kastēm, sa�sviesti vienā kaudzē kopā ar arhitektu plāniem un tā�mēm, par kurām visi strīdējās tik ilgi, kamēr nonāca gan�drīz līdz kautiņam. Pa�ā sākumā tika saņemti kaut kādi nelieli ziedojumi, ta�u uz ko gan var cerēt �ajā nomalē, te jau nav Londona. Līdzekļu, ziniet, pietika tikai tam, lai iesaiņotu salauztos kokgriezumus, sastādītu tāmes un samaksātu par sludinājumu iespie�anu, � un pēc tam vairs nebija palicis pāri ne plika gra�a. Un tur nu tas viss mētājas, kā jau es sacīju. Nekur citur nav kur tos likt, un jaunajā pilsētā neviens ir nedomā par mums rūpē�ties, � mēs atrodamies pamestā nostūrī, un te, �ai sakris- tejā, valda �ausmīga nekārtība. Vai tie�ām nav neviena, kas spētu mums palīdzēt, � lūk, ko es gribētu zināt.

Es degu nepacietībā drīzāk ieskatīties laulibu reģistrā�cijas grāmatā, tāpēc man nebija nekādas lielas patikas klausīties mundrā ve�uka runas plūdos. Es piekritu ķes�terim, ka uz palīdzību nav ko cerēt, tāpat kā nav ari ne�kādu iespēju savest kārtībā �o sakristeju, un tad ieminē�jos, ka vajadzētu beidzot ķerties pie mūsu lietas.

������ Jā, jā, pareizi, tagad jāsameklē laulību reģistrācijas grāmata, � ķesteris sacīja, izņemdams no kabatas ne�lielu atslēgu sai�ķi. � Kāds gads jūs tie�i interesē, ser?

Kad mēs ar Marionu pirmoreiz runājām par Loras sa�derinā�anos, viņa man minēja sera Persivala vecumu. Mariona toreiz teica, ka viņam esot �etrdesmit pieci gadi. Izdarot attiecīgus aprēķinus un ņemot vērā vēl to, ka no tā brī�a, kad biju ieguvis �o informāciju, bija pagājis ap�mēram gads, es secināju, ka viņ� acīmredzot ir dzimis tūksto� astoņi simti ceturtajā gadā un ka jāmeklē reģis�trācijas grāmatā ieraksti, kas attiecas uz �o laiku.

������ Es gribu sākt ar tūksto� astoņi simti cetuito gadu,� es sacīju.

������ Un pēc tam, ser? � ķesteris apjautājās. � Vai ska�tīsieties tālākos vai arī iepriek�ējos ierakstus?

������ Pēc tam būs jāpa�ķir atpakaļ un jāpārbauda da�i gadi pirms tūksto� astoņi simti ceturtā.

Ķesteris atslēdza kāda skapja durvis � pie tās pa�as sienas atradās skapis, kurā bija sakārti stihāriji, � un iz�ņēma no tā lielu grāmatu brūnos ādas vākos, kas �ais ilgajos gados bija galīgi nolietoti un kļuvu�i pavisam tau�kaini. Es biju pārsteigts, ka grāmata glabāta �ai vietā, kur ikviens varēja tai viegli piekļūt. Skapja durvis no vecuma bija salieku�ās un saplaisāju�as, un atslēga bija neliela un ļoti vienkār�as konstrukcijas. Es tās būtu va�rējis viegli atvērt pat ar savu spieķi, kas man vienmēr bija pie rokas.

������ Vai tad nevienam nav ienācis prātā, ka �ī nu gan nav pietiekami dro�a vieta reģistrācijas grāmatu glabā��anai? � es jautāju. � Tik vērtīgu grāmatu ta�u noteikti vajadzētu turēt aiz dro�ākas atslēgas; es domāju, ka vis�piemērotākā vieta tai būtu seifs.

������ Tas nu gan ir interesanti! � ve�uks teica, atkal aiz�vēra grāmatu, kuru nupat tikai bija atvēris, un līksmi papliķēja ar plaukstu tās vāku. � Tie�i to pa�u sacīja mans kādreizējais saimnieks pirms daudziem, daudziem gadiem, kad es vēl biju zēns. �Kāpēc �o grāmatu (ar to viņ� domāja grāmatu, kuru es patlaban turu rokās), kā�pēc �o reģistrācijas grāmatu neglabā seifā?� Viņ� to sa�cīja ne tikai vienu vien, bet simtiem rei�u. Viņ� toreiz strādāja par advokātu, un viņu ievēlēja arī par �īs drau�dzes sekretāru. Tas bija ļoti jauks un sirsnīgs d�entlme�nis jau krietni gados, un es nezinu nevienu cilvēku, kas būtu bijis vēl akurātāks par viņu. Kamēr viņ� vēl bija dzīvs, �īs grāmatas dublikāts glabājās viņa kantorī, Nouls- berijā, un viņ� regulāri pārbaudīja ierakstus savā grā�matā, salīdzinādams tos ar ierakstiem oriģinālā. Varat ticēt vai neticēt, bet noteiktās dienās vienu vai divas rei�zes ceturksni viņ� atjāja uz �o baznīcu ar savu veco, balto poniju, lai pārbaudītu ierakstus pats savām acīm. �Kā citādi lai es pārliecinos (tā viņ� mēdza sacīt), kā ci�tādi lai es pārliecinos, ka reģistrācijas grāmata, kas gla�bājas �ai sakristejā, nav nozagta vai iznīcināta? Kāpēc to netur seifā? Kāpēc man neizdodas panākt, lai citi cilvēki būtu tikpat kārtīgi kā es? Kādu dienu ta�u var nejau�i kaut kas atgadīties, un, ja īstā reģistrācijas grāmata būs pazudusi, tikai tad draudze sapratīs, cik liela vērtība ir manam dublikātam.� Pēc tam viņ� parasti paņēma �ķip�snu tabakas, ie�ņauca to un glu�i kā īsts lords lepni palū�kojās visapkārt. Ek, tādu cilvēku, kas tik lieliski prastu iz�turēties �ādos gadījumos, tagad ne ar uguni nesameklēsi. Jūs varat braukt uz Londonu un meklēt, un pat tur jūs tādu neatradīsiet. Kādu gadu jūs nosaucāt, ser? Tūksto� astoņi simti un �

����� Tūksto� astoņi simti ceturto, � es atbildēju, klu�sībā nodomādams, ka nedrīkst vairs ļaut ve�ukam pļā�pāt, pirms nav pārbaudīti ieraksti.

Ķesteris uzlika brilles un sāka �ķirstīt grāmatu, pēc katras otrās lappuses rūpīgi apslapinādams rādītājpirkstu un īk�ķi ar siekalām.

����� Te tas ii, � viņ� sacīja, atkal priecīgi papliķēdams atvērto grāmatu. � Te ir tas gads, kas jums vajadzīgs.

Tā kā es nezināju, kurā mēnesī sers Persivals dzimis, tad es �ķīru atpakaļ, lai meklētu līdz pat gada sākumam. Reģistrācijas grāmata bija pavisam vecmodīga, neviens ieraksts nebija pārnests citā lappusē, rakstīts bija ar roku, un pāri visai lappusei ar tinti bija novilktas līnijas, kas atdalīja vienu ierakstu no otra.

Es jau biju nonācis līdz tūksto� astoņi simti ceturtā gada sākumam, tomēr vēl nebiju atradis sera Persivala laulības ierakstu; tad es pār�ķirstīju tūksto� astoņi simti tre�ā gada decembri, pēc tam novembri, oktobri�

Nē, visu septembri man nenācās �ķirstīt. �ai mēnesī es tomēr atradu laulības ierakstu.

Es to izlasīju ļoti uzmanīgi. Ieraksts atradās pa�ās lap�puses beigās, un, tā kā nebija bijis vietas, kur tālāk rak�stīt, tas bija saspiests daudz cie�āk nekā citi. Vispirms manu uzmanību saistīja iepriek� reģistrētā laulība, jo līgavainim bija tāds pats vārds kā man. Arī ieraksts, kas sekoja (nākamās lappuses sākumā) sera Persivala laulī�bas ierakstam, bija ievērības cienīgs un at�ķīrās no ci�tiem ar to, ka aizņēma daudz vietas; �ai gadījumā intere�sants bija fakts, ka divi brāļi laulāju�ies vienā un tai pa�ā dienā. Sera Fēliksa Glaida laulības ieraksts ne ar ko īpa�u neizcēlās, izņemot to, ka tam bija atlicis maz vietas un tas atradās lappuses beigās. Viņa sievas dati neat�ķīrās no datiem, kādus parasti uzdod, reģistrējot lau�lību. Ieraksts bija �āds: �Sesilija D�eina Elstera no Park- vjūkotid�as Noulsberijā, biju�ā Batas mui�as īpa�nieka nelaiķa eskvaira Patrika Elstera vienīgā meita.� I Es pierakstīju �os datus savā piezīmju grāmatiņā, juz�damies visai vīlies un vairs īsti nezinādams, ko darīt tā�lāk. Ja līdz �im biju pārliecināts, ka kuru katru brīdi at�klā�u sera Persivala noslēpumu, tad tagad, kā man �ķita, biju tālāk no sava mērķa nekā jebkad.

Ko man beigu beigās bija devis sakristejas apmeklē�jums, un kādas jaunas ziņas es biju ieguvis, lai atminētu �o neizprotamo mīklu? Man likās, ka es neko neesmu ieguvis. Vai biju uzzinājis kādus jaunus faktus, kas pie�rādītu manas aizdomas par sera Persivala mātes sabojāto reputāciju? Ieraksts laulību reģistrācijas grāmatā lieci�nāja, ka manām aizdomām nav nekāda pamata. Tātad nākotnē mani atkal gaidīja bezgalīgi daudz jaunu meklē�jumu, jaunu grūtību un jaunu kavēkļu. Bet ko es varēju iesākt patlaban? Viena iespēja tomēr vēl atlika. Man va�jadzētu ievākt ziņas par �mis Elsteru no Noulsberijas�, lai, tuvojoties savu meklējumu galvenajam objektam, vispirms mēģinātu noskaidrot, kāpēc misis Keterika tik nievājo�i izteicās par sera Persivala māti.

� Vai jūs atradāt to, ko meklējāt, ser? � ķesteris vaicāja, kad es aizvēru reģistrācijas grāmatu.

������ Jā, � es atbildēju, � bet man vēl �is tas jāno�skaidro. Dro�i vien mācītājs, kas noturēja dievkalpojumus �ai baznīcā tūksto� astoņi simti tre�ajā gadā, sen jau ir miris.

������ Jā, ser. Viņ� bija miris trīs vai �etrus gadus pirms tam, kad es �eit ierados, un tas bija divdesmit septītajā gadā. Es dabūju �o vietu, ser, � mans pļāpīgais sarunu biedrs turpināja, � kad ķesteris, kas bija kalpojis te pirms manis, bija to pametis un aizbraucis. Ļaudis runā, ka viņ� bija spiests atstāt mājas un darbu sievas dēļ, bet viņa līdz �ai dienai dzīvojot jaunajā pilsētā. Es nezinu, cik patiess ir �is nostāsts, zinu tikai to, kā es dabūju �o vietu. To man sagādāja misters Vonsboro � mana kādreizējā saimnieka, par kuru es jums jau stāstīju, dēls. Viņ� ir visvienkār�ākais un visjaukākais d�entlmenis, kādu es jebkad esmu pazinis, labprāt dodas medībās, audzē medību suņus un tamlīdzīgi. Tagad viņ� sava tēva vietā te izpilda draudzes sekretāra pienākumus.

������ Vai jūs man neteicāt, ka jūsu agrākais saimnieks dzīvojis Noulsberijā? � es jautāju, atcerēdamies, ka pirms reģistrācijas grāmatas atvēr�anas mans pļāpīgais sarunu biedrs bija tik gari un pla�i stāstījis par �o vec�modīgo, akurāto d�entlmeni, ka mana pacietība jau bija galīgi izsīkusi.

������ Jā, jums taisnība, ser, � ķesteris atbildēja. � Ve�cais misters Vonsboro dzīvoja Noulsberijā, un jaunais misters Vonsboro dzīvo turpat.

������ Jūs nupat sacījāt, ka viņ� ir draudzes sekretārs, tā�tad mantojis �o amatu no sava tēva. Es īsti nezinu, kādi pienākumi ir draudzes sekretāram.

������ Patie�ām, ser? Bet jūs ta�u esat atbraucis no Lon�donas! Katrai draudzei, iegaumējiet, lūdzu, ir ķesteris un sekretārs. Ķesterim jādara apmēram tas pats, kas man (tikai es esmu daudz izglītotāks nekā lielākā daļa no vi�ņiem, lai arī es ar to nelielos). Par draudzes sekretāriem parasti ieceļ juristus, un, ja vajag kārtot kādas draudzes darī�anas, tad viņi arī kārto tās. Tāpat kā Londonā. Kat�rai draudzes baznīcai tur ir savs draudzes sekretārs, un, jūs varat to pārbaudīt, visi viņi noteikti ir juristi.

������ Vai tas nozīmē, ka arī jaunais misters Vonsboro ir jurists?

������ Nu, protams, ser! Viņam Noulsberijā ir advokātu kantoris, kas atrodas Haistrītā, � tas pats kantoris, kuru

pārzināja viņa tēvs. Cik rei�u esmu bijis �ai kantorī un cik rei�u esmu redzējis, kā vecais d�entlmenis jāj pa ielu uz sava baltā ponija, lepni skatīdamies gan pa labi, gan pa kreisi un sasveicinādamies ar saviem paziņām. Ja jūs zinātu, cik viņ� bija sabiedrisks � arī Londonā viņ� ātri izpelnītos ievērību.

������ Cik tālu ir no �ejienes līdz Noulsberijai?

������ Diezgan tālu, ser, � ķesteris atbildēja, un varēja manīt, ka viņ�, kā jau parasti mēdz būt ar visiem lauci�niekiem, neprot pareizi noteikt attālumu un pārspīlē to, kā arī ļoti baidās no grūtībām, kas varētu rasties, ceļojot no vienas vietas uz otru. � Turpat vai piecas jūdzes, man jums jāsaka!

Patlaban vēl bija rīts. Tāpēc man bija pietiekami daudz laika, lai es varētu aiziet līdz Noulsberijai un pagūtu vēl atgriezties Velmingemā; es biju cie�i pārliecināts, ka par sera Persivala mātes uzvedību un stāvokli sabiedrībā pirms viņas apprecē�anās mani vislabāk informēs �īs pil�sētiņas advokāts. Nolēmis tūdaļ pat kājām doties uz Noulsberiju, es gāju ārā no sakristejas.

������� Pateicos jums no visas sirds, ser, � ķesteris sacīja, kad biju ielicis viņam saujā da�as monētas. � Vai jūs patie�ām esat nolēmis noiet tādu ceļa gabalu � līdz Noulsberijai un atpakaļ? Nu jā, jums vēl stipras kājas, � tā ir īsta dieva dāvana, vai ne? Redziet, tur ir ceļ�; pa to ejot, jūs nomaldīties nevarat. Es labprāt ietu kopā ar jums � ir ta�u tik patīkami �ādā pamestā nostūrī tikties ar īstu d�entlmeni no Londonas. Var uzzināt kaut ko jaunu. Novēlu jums laimīgu ceļu, ser, un vēlreiz sirsnīgi pateicos.

Mēs �ķīrāmies. Kad baznīca bija palikusi aizmugurē, es atskatījos un atkal ieraudzīju uz ceļa tos pa�us divus spiegus, kurus biju jau redzējis, tikai tagad viņiem bija piebiedrojies vēl tre�ais; �is tre�ais bija melni ģērbtais vīrelis, kuru es biju redzējis stacijā pērkam biļeti uz Blekvoterparku.

Visi trīs vīrie�i bija apstāju�ies un īsu brīdi par kaut ko apspriedās, pēc tam iz�ķīrās. Vīrelis melnajā uzvalkā viens pats aizgāja atpakaļ uz Velmingemu; abi pārējie palika kopā un acīmredzot bija nolēmu�i man sekot, tik�līdz es turpinā�u ceļu.

Es devos tālāk, izlikdamies, ka nepievēr�u viņiem īpa�u uzmanību. Sai brīdī nejutu pret viņiem nekādas

dusmas, drīzāk otiādi � viņi atkal bija pamodināju�i manī cerības. Vīlies par to, ka biju atradis laulību reģis�trācijas grāmatā ierakstu, es jau biju aizmirsis, kādu se�cinājumu izdarīju, pirmoreiz ieraugot abus aizdomīgos vīrie�us slaistāmies sakristejas tuvumā. Tātad sers Per- sivals, kā es secināju no viņu parādī�anās, acīmredzot ir nojautis, ka pēc sarunas ar misis Keteriku es noteikti apmeklē�u Vecvelmingemas baznīcu, citādi viņ� nekādā ziņā nebūtu sūtījis uz turieni savus spiegus, lai tie mani gaidītu. Kaut arī es sakiistejā nebiju pieredzējis neko ārkārtēju un neparastu, ta�u aiz �ī miera un klusuma slē�pās kāds noziegums vai likuma pārkāpums � laulību reģistrācijas grāmatā tomēr bija ierakstīts kaut kas tāds, ko es vēl nebiju atklājis.

Kad baznīca bija izzudusi manam skatienam, es sāku �iglā gaitā soļot uz Noulsberiju.

Ceļ� gandrīz visā tā garumā bija taisns un līdzens. Lai kad es atskatījos, es redzēju abus spiegus visu laiku man sekojam. Lielākoties viņi turējās pieklājīgā attālumā. Ta�u vienu vai divas reizes viņi pielika soli, it kā gribē�dami mani panākt, bet tad atkal apstājās, apspriedās un, tāpat kā iepriek�, gāja kādu gabalu aiz manis. Viņiem laikam bija prātā kaut kas īpa�s, tāpēc viņi brī�iem stei�dzās, bet brī�iem palika uzticīgi savam vecajam paņēmie�nam, nezinādami, kā labāk realizēt savu nodomu. Es ne�spēju uzminēt, ko viņi īsti grib, ta�u mani māca ba�as, ka ceļā uz Noulsberiju notiks kāds starpgadījums. M^nas ba�as piepildījās.

Ceļ�, pa kuru es patlaban gāju, �ai posmā virzījās cauri neapdzīvotam apvidum, un priek�ā bija strauj� pa�grieziens; es tikko biju nospriedis (aprēķinot ceļā pava�dīto laiku), ka līdz pilsētai vairs nevar būt tālu, kad pēk��ņi aiz muguras izdzirdēju solus.

Pirms es paguvu paraudzīties apkārt, viens no spiegiem (tas, kas bija man sekojis Londonā) ātri pienāca klāt un pagrūda mani ar labo plecu. Es līdz tam pats nemaz ne�biju īsti apjautis, cik ļoti esmu sa�utis par to, ka viņ� un viņa sabiedrotais visu ceļu sekoju�i man pa pēdām, tāpēc

diem�ēl pamatīgi iebelzu viņam ar savu veselo roku. Viņ� tūdaļ sauca palīgā. Viņa sabiedrotais, garais vīrs me�sarga formā, pielēca man klāt no otras puses, un pēc brī�a abi nelie�i turēja mani ceļa vidū stingri aiz rokām.

Es apzinājos, ka man biju�i sagatavoti slazdi un ka pat�laban esmu tajos iekritis, un tas laimīgā kārtā atturēja mani no nevienlīdzīgas cīņas ar diviem vīrie�iem, no kuriem viens, ļoti iespējams, būtu daudz stiprāks par mani, jo man bija tikai viena vesela roka; tādā gadījumā mans stāvoklis būtu tikai pasliktinājies. Es savaldījos un necentos vairs atbrīvoties no viņiem, lai gan sākumā, glu�i dabiski, biju mēģinājis to darīt, tikai palūkojos vis�apkārt, cerēdams ieraudzīt tuvumā kādu cilvēku, kuram varētu lūgt palīdzību.

Kāds cilvēks patie�ām strādāja uz lauka netālu no ceļa un dro�i vien bija visu redzējis, tāpēc es lūdzu viņu nākt mums līdzi uz pilsētu. Bet viņ� tikai flegmātiskā mierā papurināja galvu un aizgāja uz savu mājiņu, kas atradās diezgan tālu no �ī lielceļa. Tai pa�ā laikā vīrie�i, kas tu�rēja mani aiz rokām, paziņoja man par savu nodomu ap�sūdzēt mani vardarbībā. Ta�u es biju pietiekami aukst�asinīgs un saprātīgs, lai neuzsāktu ar viņiem strīdu.

� Neturiet mani, es tāpat ie�u ar jums uz pilsētu, � es sacīju.

Vīrietis me�sarga formā rupji atraidīja manu lūgumu. Ta�u mazākais no viņiem bija pietiekami attapīgs, lai sa�prastu,* kādas tam varētu būt sekas, un neļāva savam biedram sakompromitēt sevi ar nevajadzīgu spēka pie�lieto�anu. Viņ� pamāja garajam vīrietim, un tālāk es soļoju starp abiem ar brīvām rokām.

Mēs nonācām līdz ceļa pagriezienam, un mūsu acu priek�ā pavērās Noulsberijas nomales. Kāds no vietējiem policistiem gāja pa taciņu līdzās lielceļam. Abi vīrie�i tūdaļ uzrunāja viņu. Policists atbildēja, ka miertiesnesi patlaban varot sastapt rātsnamā, un ieteica mums neka�vējoties doties uz turieni.

Mēs gājām uz rātsnamu. Ierēdnis izpildīja* tiesas pa�vēsti, un pret mani tika izvirzīta apsūdzība ar parastajiem pārspīlējumiem un īstenības izkropļojumiem, kas vien�mēr tik raksturīgi �ādos gadījumos. Miertiesnesis (īgns vīrs, kas ļauni priecājās par savu visspēcību) jautāja, vai uz ceļa vai ceļa tuvumā nav bijis kāds cilvēks, kas va�rētu liecināt par �o vardarbību; man par lielu pārstei�gumu, sūdzētājs pieminēja cilvēku, kas bija strādājis uz lauka. Pēc miertiesne�a turpmākajiem vārdiem man kļuva skaidrs, kāpēc tas darīts. Tiesnesis pavēlēja turēt mani ieslodzījumā, līdz būs sameklēts liecinieks, un to�mēr tai pa�ā laikā bija ar mieru atbrīvot mani pret gal�vojumu, ja es varē�ot atrast atbilsto�u galvotāju. Viņ� paļautos pat uz manu solījumu, ja mani �ai pilsētā pazītu, bet, tā kā es te bij.u sve�inieks, tad bija nepiecie�ams, lai kāds galvotu par mani.

Tagad man pilnīgi' atklājās manu pretinieku viltīgais plāns. Acīmredzot bija izdomāts, kā panākt, lai mani ieslodzītu cietumā, jo �eit mani neviens nepazina un tā�pēc man nebija nekādu cerību atbrīvoties no ieslodzī�juma pret galvojumu. Man cietumā diezin vai vajadzēs pavadīt vairāk nekā trīs dienas, līdz miertiesas nākama�jai sēdei. Bet tai laikā, kamēr es atradī�os apcietinājumā, sers Persivals varēs izmantot jebkurus līdzekļus un paņē�mienus, kādi vien viņam ienāktu prātā, lai aizkavētu manus turpmākos meklējumus; varbūt viņam pat izdotos pilnīgi izvairīties no atmasko�anas, nemaz nebaidoties, ka es spētu likt viņam �ķēr�ļus ceļā. Pēc trim dienām es, bez �aubām, tik�u atbrīvots no apcietinājuma, un lieci�nieka uzaicinā�anai vairs nebūs nekādas būtiskas nozīmes.

Es biju ļoti sa�utis, gandrīz vai jāsaka, izmisis par �o viltīgi izdomāto �ķērsli, kas pagaidām kavēja mani pie�pildīt manus nodomus un bija tik zemisks un muļķīgs, bet savu iespējamo seku dēļ tomēr tik bīstams, ka pirmajā brīdī es nespēju izdomāt, kā atrisināt �o patlaban radu��os dilemmu. Tā kā ātrumā man nekas labāks prātā ne�ienāca, es pieprasīju rakstāmpiederumus, lai rakstiski iz�skaidrotu miertiesnesim, kāds patiesībā ir mans stāvoklis. Es jau biju paguvis uzrakstīt da�us teikumus, tomēr vēl nebiju aptvēris, cik mana rīcība ir bezjēdzīga un pārstei�dzīga. Man kauns atzīties, ka �īs bezcerīgās situācijas dēļ es jau gandrīz pilnīgi biju zaudējis pa�savaldī�anos, bet tad pēk�ņi es noliku papīra lapu sāņus, jo man bija ie�āvusies prātā kāda jauna doma, kuru sers Persivals nekad nebūtu varējis nojaust un kuru realizējot es jau pēc da�ām stundām varētu izkļūt brīvībā, Es nolēmu pa�ziņot par situāciju, kādā es atrodos, misteram Dousonam Ouklod�ā.

Kā jūs dro�i vien atceraties, es biju apmeklējis �o d�entlmeni, kad, uzsākot izmeklē�anu sera Persivala lietā, pirmoreiz ierados Blekvoterparkā, lai nodotu viņam mis Helkūmas rakstīto ieteikumu, kurā viņa bija rakstu�rojusi mani ar viscildino�ākajiem vārdiem un lūgusi viņu man palīdzēt. Es tagad rakstīju viņam, atsaukdamies uz �o vēstuli, kā arī atgādināju, cik bīstams un delikāts ir jautājums, kuru esmu nolēmis atrisināt. Es toreiz nebiju atklājis viņam visu patiesību par Loru; es biju tikai pa�stāstījis, ka �is uzdevums ir ārkārtīgi svarīgs un tam ir tie�s sakars ar mis Helkūmas ģimenes lietām. Tagad es tikpat piesardzīgi izklāstīju viņam savu stāvokli Nouls�berijā un devu iespēju ārstam pa�am iz�ķirt,- vai man ir biju�as tiesības rakstīt viņam no �īs pilsētas, kurā es ne�vienu nepazīstu, un lūgt viņa palīdzību tāpēc vien, ka esmu kādreiz baudījis viņa viesmīlību un ka viņam labi pazīstama lēdija dāvājusi man savu uzticību.

Es saņēmu atjauju noīrēt ekipā�u, ar kuru kurjers va�rētu nekavējoties nogādāt adresātam manu vēstuli un tū�daļ atvest ārstu uz �ejieni. Ouklod�ā atradās netālu no Noulsberijas, pa ceļam uz Blekvoteru. Kurjers sacīja, ka viņ� nonāks Ouklod�ā pēc �etrdesmit minūtēm un vēl �etrdesmit minūtes paies, līdz viņ� kopā ar misteru Dou�sonu atgriezīsies Noulsberijā. Es liku kurjeram sameklēt ārstu, kaut arī viņ� �ai laikā nebūtu mājās, un pēc tam sāku pacietīgi un ar vislielākajām cerībām gaidīt rezul�tātus.

Kad kurjers aizbrauca, vēl nebija pusdivi. Vēl nebija pus�etri, kad viņ� atgriezās kopā ar ārstu. Mistera Dou�sona labsirdība un pa�aizliedzība, kādu viņ� bija parādī�jis, nekavējoties un bez kādas �aubī�anās steigdamies man palīgā, mani dziļi aizkustināja. Viņ� iesniedza rak�stisku galvojumu, un mani tūdaļ atbrīvoja. Ap pulksten �etriem tai pa�a pēcpusdienā es Noulsberijā uz ielas jau kā brīvs cilvēks sirsnīgi spiedu roku sirmajam ārstam.

Misters Dousons viesmīlīgi lūdza mani doties viņam līdzi uz Ouklod�u un pārnak�ņot viņa dzīvoklī. Es varēju viņam vienīgi atbildēt, ka mans laiks nepieder man pa��am, un lūgt, lai viņ� atļauj man apciemot viņu pēc da��ām dienām, jo tad es varētu viņam vēlreiz pateikties par viņa palīdzību un sīkāk izskaidrot to, ko nespēju iz�skaidrot patlaban, bet ko viņam bija tiesības zināt. Mēs �ķīrāmies, apliecinādami viens otram savu cieņu, un es devos taisnā ceļā uz mistera Vonsboro kantori Haistrītā.

Tagad bija svarīga katra minūte.

Biju pārliecināts, ka ziņa par manu atbrīvo�anu pret galvojumu noteikti sasniegs seru Persivalu vēl pirms pus�nakts. Ja man neizdosies tuvāko stundu laikā panākt, lai viņ� patiesi izjustu bailes un saprastu, ka esmu piespiedis viņu pie sienas, tad, ļoti iespējams, es zaudē�u visu, ko līdz �im esmu izcīnījis, un nekad to vairs neatgū�u. Sis cilvēks bija pazīstams ar savu bezprincipialitāti, viņam bija ietekme zināmās aprindās, un, tā kā viņ� bija kļuvis piesardzīgs, jo manīja, ka viņam draud lielas briesmas un viņu var atmaskot, tad man vajadzēja pasteigties, es nedrīkstēju zaudēt ne minūti, ja gribēju drīzāk atklāt viņa noslēpumu. Kamēr es gaidīju misteru Dousonu, manā rīcībā bija pietiekami ilgs laiks visu pamatīgi pār�domāt, un es ari biju centies �o laiku lietderīgi izmantot. �is tas no manas sarunas ar veco, pļāpīgo ķesteri, kas to�reiz likās tik apnicīgs, tagad atausa atmiņā un ieguva pa�visam citu nozīmi; mani sāka urdīt neskaidras aizdomas, kas manī nebija vēl modu�ās tad, kad es atrados sakris- tejā. Ejot uz Noulsberiju, es domāju vienīgi par to, ka man jāiegūst no mistera Vonsboro papildu ziņas par sera Persivala māti. Tagad es biju nolēmis rūpīgi izpētīt Vec- velmingemas baznīcas laulību reģistrācijas grāmatas dublikātu.

Misters Vonsboro atradās kantorī, kad es tur ierados un apjautājos pēc viņa.

Viņ� bija rosīgs cilvēks ar sārtiem vaigiem un izturē�jās ļoti brīvi un dabiski, tā ka drīzāk atgādināja skvairu nekā advokātu; likās, ka mans lūgums viņu gan pār�steidz, gan uzjautrina. Viņ� bija dzirdējis par reģistrāci�jas grāmatu, kas piederējusi viņa tēvam, bet pats to ne�bija pat redzējis. Tā nekad viņam neesot prasīta un dro�i vien glabājoties seifā kopā ar citiem papīriem, kuriem pēc viņa tēva nāves neviens neesot pieskāries. Diem�ēl (misters Vonsboro sacīja) vecais d�entlmenis vairs ne�esot dzīvs un nedzirdot, ka beidzot kādam ievajadzējies viņa vērtīgā dublikāta. Tad tēvs dro�i vien būtu turpi�nājis �o savu vismīļāko nodarbību ar vēl lielāku prieku. Kas man esot stāstījis par �o dublikātu? Vai kāds no Noulsberijas pilsoņiem?

Es izvairījos no atbildes, kā vien varēdams. Patlaban vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam, un arī misters Vonsboro nedrīkstēja priek�laikus uzzināt, ka esmu jau iepazinies ar grāmatas oriģinālu. Tāpēc es mēģināju iestāstīt viņam, ka gribu noskaidrot da�us jautājumus, kas attiecas uz manu ģimeni, un ka �ai gadījumā man ļoti jāsteidzas. Es teicu, ka man jau �odien jānosūta da�as ziņas uz Londonu un ka mans lūgums būs apmierināts, ja man atļaus (protams, par attiecīgu samaksu) tikai nedaudz iemest acis dublikātā, jo tad man vairs nevajadzēs doties uz Vecvelmingemu. Es piebildu, ka, gadījumā ja man ail vēlāk kādreiz būs nepiecie�ams reģistrācijas grāmatas dublikāts, es lūg�u misteru Vonsboro izsniegt man �o dokumentu.

Pēc �ī paskaidrojuma misters Vonsboro necēla nekādus iebildumus un bija ar mieru iedot man dublikātu. Kāds jaunāks ierēdnis tika aizsūtīts uz telpu, kurā atradās seifi, un pēc neilga laika atgriezās ar grāmatu. Dub�likāts bija tie�i tāda pa�a lieluma kā oriģināls, kas atra�dās sakristejā; tas at�ķīrās vienīgi ar daudz greznāku iesējumu. Es paņēmu grāmatu un apsēdos pie kāda brīva rakstāmgalda. Man sāka trīcēt rokas un galva dega kā drudzī � es jutu, ka, pirms es uzdro�inos atvērt grāmatu, man jācen�as cik vien labi iespējams noslēpt savu uzbu�dinājumu no cilvēkiem, kas atradās �ai telpā.

Vispirms es at�ķīru reģistrācijas grāmatas pirmo lap�pusi, kurā ar tagad jau izbalēju�u tinti bija ierakstītas da�as rindas. Lūk, kas tur bija lasāms:

�Velmingemas draudzes baznīcas laulību reģistrācijas grāmatas dublikāts, kas rakstīts pēc maniem norādīju�miem un kura ierakstus esmu vēlāk pats salīdzinājis ar oriģinālu. Parakstījies: Roberts Vonsboro, draudzes sek�retārs.� Zem paraksta ar pavisam citu roku bija pierak�stīta klāt vēl viena rindiņa: �Iesākta 1800. gada 1. jan�vārī un turpināta līdz 1815. gada 30. jūnijam.�

Tad es sāku �ķirstīt lappuses, kas attiecās uz tūksto� astoņi simti tre�o gadu. Es atradu tā cilvēka laulības ierakstu, kuram bija tāds pats vārds kā man. Atradu arī abu brāļu laulību ierakstus. Un starp �iem ierakstiem, lappuses apak�ējā daļā �

Nebija nekā. Baznīcas reģistrācijas grāmatas dublikātā nebija nekādu pēdu no ieraksta, kas apstiprinātu sera Fēliksa Glaida un Sesilijas D�einas Elsteres laulību!

Mana sirds sāka joņot kā neprātīga, un es gandrīz vai smaku nost aiz lielā satraukuma. Ieskatījies grāmatā vēl�reiz, es neticēju savām acīm. Nē, es nebiju kļūdījies.

Laulības ieraksta te nebija. Grāmatas dublikātā ieraksti katrā lappusē bija glu�i tais pa�ās vietās, kur oriģinālā. Pirmā lappuse beidzās ar ierakstu, kurā bija reģistrēta mana vārdabrāļa laulība. Zem tā atradās balts laukums, kas acīmredzot bija atstāts tāpēc, ka bija pietrūcis vietas, lai reģistrētu abas brāļu laulības, kuru ieraksti kā dublikātā, tā arī oriģinālā aizņēma nākamās lappuses sākumu. Sis neaizpildītais baltais laukums izteica visu! Baznīcas re�ģistrācijas grāmatā tas arī dro�i vien bija palicis neaizpil�dīts no tūksto� astoņi simti tre�ā gada (kamēr slēgtas lau�lības, kas reģistrētas arī dublikātā) līdz tūksto� astoņi simti divdesmit septītajam gadam, kad sers Persivals ieradies Vecvelmingemā. �eit Noulsberijā man bija radu�sies iespēja grāmatas dublikātā atklāt viltojumu � �o viltojumu, kas bija izdarīts Vecvelmingemā, baznīcas reģistrācijas grāmatā!

Man galvā viss sagriezās; es pieturējos pie galda, iai nezaudētu līdzsvaru un nepakristu uz grīdas. Līdz �im es nebiju varējis pierādīt nevienas aizdomas, kas man bija radu�ās par �o briesmīgo cilvēku. Man nekad vēl nebija ienākusi prātā doma, ka viņ� varbūt nemaz nav sers Per�sivals Glaids un ka viņam varbūt nemaz nav vairāk tie�sību pretendēt uz baroneta titulu un Blekvoterparku kā jebkuram visnabadzīgākajam viņa mui�as strādniekam. Sākumā biju domājis, ka viņ� varētu būt Annas Keteri�kas tēvs; vēlāk es biju izprātojis, ka viņ� varētu būt Annas Keterikas vīrs, ta�u patiesībā izrādījās, ka nozie�gums, par kuru viņam bija jānes atbildība, pārsniedza jebkādas manas fantāzijas robe�as.

�ī krāpnieka zemiskums, �ī noziedznieka izdarītās ļaun�darības apmēri un viņa pārdro�ība, kā arī drausmīgās sekas, kādas varēja būt viltojuma atklā�anai, � tas viss iedvesa man �ausmas. Tagad kļuva saprotams �ī nelie�a briesmīgais satraukums un nemiers, izmisīgie no�ēloja�mas gļēvulības un pārdro�as varmācības uzliesmojumi, pārspīlētais un noziedzīgais aizdomīgums, kura dēļ viņ� bija ieslodzījis Annu Keteriku vājprātīgo namā un izplā�nojis neģēlīgu sazvērestību pret savu sievu, tāpēc ka vi�ņas abas it kā zināju�as viņa �ausmīgo noziegumu. Ja �is noziegums būtu atklāts agrāk, viņ� būtu pakārts; ja to atklātu tagad, viņu izsūtītu mū�a katorgā. Un pat tādā gadījumā, ja viņa blēdību upuri pa�ēlotu viņu un neno�dotu tiesai, pat tad, tiklīdz �is noslēpums nāktu gaismā, viņ� uzreiz zaudētu savu vārdu, titulu, īpa�umu, sabied�risko stāvokli � visu, ko viņ� ar krāp�anu piesavinājies. Tātad tāds bija viņa noslēpums, un tagad tas atradās ma�nās rokās! Man vajadzētu bilst tikai vienu vārdu, � un viņ� uz visiem laikiem zaudētu savu māju, savu īpa�umu, savu baroneta titulu; man vajadzētu bilst tikai vienu vārdu, un viņ� tiktu izstumts no sabiedrības un varētu klīst apkārt pa pasauli bez citu cilvēku atbalsta, bez drau�giem, bez naudas un bez pajumtes. Visa �ī cilvēka nā�kotne tagad bija atkarīga no tā, vai es klusē�u vai arī neklusē�u, � un viņ� to zināja tikpat labi kā es.

�ī atziņa deva man jaunus spēkus. Citu, man dārgu cilvēku intereses, kas man bija daudz svarīgākas par pa�a labumu, tagad bija atkarīgas no tā, cik piesardzīgi es turpmāk veik�u katru pat visnenozīmīgāko pasākumu. Es nemaz ne�aubījos, ka sers Persivals cīņai pret mani izmantos viszemiskākos līdzekļus. Lai glābtu sevi, viņ� �ai briesmu un izmisuma brīdī neatturēsies ne no kāda riska, nenovērsisies ne no-kāda nozieguma, neatteiksies burtiski ne no ka.

Es brīdi apsvēru, ko darīt tālāk. Vispirms bija nepie�cie�ams saglabāt ārkārtīgi svarīgo pierādījumu, rakstiski izklāstīt nupat izdarīto atklājumu un parūpēties, lai �ī liecība nenonāktu sera Persivala rokās, ja ar mani no�tiktu kāda nelaime. Par reģistrācijas grāmatas dublikātu es varēju neraizēties, jo tas atradās dro�ībā mistera Von�sboro seifā. Ta�u par grāmatas oriģināla turpmāko lik�teni es izjutu patiesas ba�as, jo pats savām acīm biju pārliecinājies, kā sakristejā tiek glabāti dokumenti.

Tāpēc es nolēmu jau �ovakar vēlreiz doties uz Vec- velmingemas baznīcu, lūgt atkal ķestera palīdzību, lai izdarītu nepiecie�amo izrakstu no reģistrācijas grāmatas, un tikai tad atgriezties Noulsberijas viesnīcā, lai tur pār�nak�ņotu. Toreiz es vēl nezināju, ka ikviena liecība jā�apstiprina pie notāra un pa�rocīgs izraksts nevar noderēt par tiesisku pierādījumu. Es to nezināju un nevarēju arī izvaicāt nevienu cilvēku, lai iegūtu nepiecie�amo infor�māciju, tāpēc ka biju cie�i nolēmis nevienam n �izpaust savus pa�reizējos nodomus. Mana viskarstākā vēlē�anās bija iespējami ātrāk nokļūt Vecvelmingemā. Es centos, cik diplomātiski vien varēdams, izskaidrot misteram Von�sboro savu neparasto izskatu un dīvaino izturē�anos, kam viņ� jau bija sācis pievērst uzmanību, noliku uz viņa

galda nepiecie�amo nodevu, norunāju, ka rīt vai parīt at�rakstī�u viņam, un izgāju leukā no kantora, juzdams, ka man galva grie�as un sirds sit strauji kā drud�a slim�niekam.

Pār pilsētiņu jau nolaidās krēsla. Man ienāca prātā, ka man dro�i vien kāds atkal sekos un mēģinās uz lielceļa uzbrukt.

Mans pastaigas spieķis bija ļoti viegls un visai maz piemērots pa�aizsardzībai. Pirms atstāju Noulsberiju, es iegāju veikalā un nopirku stipru nūju, kādu parasti lieto laucinieki, �� īsu un ar smagu galu. Man �ķita, ka ar �o vienkār�o rīku es bū�u cienīgs pretinieks ikvienam, kas tīkos man uzbrukt. Bet, ja uzbrucēji būs divi, nāksies pa�ļauties uz savām �iglajām kājām. Skolas gados es biju labs skrējējs, un arī vēlāk, kad atrados Centrālajā Ame�rikā, man �ai ziņā prakses netrūka.

Kad biju izgājis ārā no pilsē�tiņas, es sāku iet ātrāk un visu laiku turējos ceļa vidū.

Sijāja sīks lietutiņ�, un pir�majā ceļa posmā man nebija iespējas pārliecināties, vai man kāds seko vai ne. Bet, kad es jau sāku tuvoties savam ceļa mērķim un man likās, ka līdz baznīcai atliku�as kādas divas jūdzes, es cauri lietus strūklām ieraudzīju, ka uz manu pusi skrien kāds cilvēks un kaut kur netālu no ceļa ar lielu troksni tiek aizvērti dārza vārtiņi. Es steidzos tālāk, satvēris nūju tā, lai tā būtu pa sitienam, un, tu�rēdams acis un ausis vaļā, mē�ģināju ar vislielāko piepūli kaut ko saskatīt lietū un tumsā. Ne�biju nogājis ne simt jardu, kad ceļa labajā pusē ie�abējās dzīv��oga krūmi un uz lielceļa iz�skrēja trīs vīrie�i.

Es tūdaļ nogriezos uz taciņas. Divi no vīrie�iem neap�stādamies paskrēja man garām. Bet tre�ais momentā at�tapās. Viņ� apstājās un, pagriezies pret mani, iebelza man ar savu spieķi. Viņ� bija notēmējis uz labu laimi, tāpēc sitiens nebija pārāk spēcīgs. Tas ķēra manu kreiso plecu. Es pacēlu savu nūju un spēcīgi iebelzu viņam pa galvu. Viņ� sagrīļojās un uzgrūdās virsū saviem biedriem tie�i tai brīdī, kad tie tuvojās man. �is apstāklis deva man iespēju attapties, un es tūdaļ liku kājas pār pleciem. Es paskrēju viņiem garām un, nokļuvis atkal ceļa vidū, jozu prom, cik ātri vien varēdams.

Abi pārējie vīrie�i turpināja man sekot. Viņi bija labi skrējēji, ceļ� bija gluds un līdzens, un pēc minūtēm piecām es jutu, ka neizbēg�u no viņiem. Ilgāku laiku skriet tumsā bija bīstami. Es tikko spēju saredzēt neskaidrās �ogu kontūras abpus ceļam, un, atdūries pret kādu �ķēr�sli, es noteikti pakristu. Drīz vien pamanīju, ka ceļ� kādā pagriezienā sāk iet lejup un tad atkal virzās kalnup. Kad skrējām no kalna lejā, abi vīrie�i gandrīz jau mina man

uz papē�iem, bet, kad skrējām pret kalnu, attālums starp mums. sāka atkal palielināties. Viņu ātro soļu dipoņa gan�drīz vairs nesasniedza manas ausis, un pēc tikko dzir�damā trok�ņa es aprēķināju, ka esmu izrāvies pietiekami tālu priek�ā, lai varētu nogriezties uz lauka; ja es to iz�darītu, viņi tumsā mani nepamanītu un paskrietu garām. Drīzāk samanījis nekā ieraudzījis �ogā kādu lielāku spraugu, es metos turp. Izrādījās, ka tie ir aizslēgti vār�tiņi. Es pārrāpos tiem pāri un, sajuzdams, ka atrodos uz lauka, sāku iet pa to, pagriezis ceļam muguru. Dzirdēju, ka vajātāji paskrien garām vārtiņiem un ka pēc neliela brītiņa viens no viņiem pasauc otru, kas acīmredzot bija aizskrējis par tālu. Nebija svarīgi, ko viņi tagad dara; viņi vairs neredzēja mani un arī nedzirdēja manus so�ļus. Es gāju pāri laukam un, nonācis līdz tā malai, uz bridi apstājos, lai atvilktu elpu.

Es vairs neuzdro�inājos atgriezties uz ceļa, tomēr biju' nolēmis vēl tai pa�ā vakarā nokļūt Vecvelmingemā.

Pie debesīm nebija ne mēness, ne zvaig�ņu, pēc kurām es varētu orientēties. Atcerējos vienīgi to, ka tad, kad biju atstājis Noulsberiju un sācis iet pa ceļu uz Vecvel- mingemu, vēj� man pūta no muguras un arī lietus sijā�jās man uz muguras, � tātad, ja es arī tagad pagrieztos ar muguru pret vēju un lietu, es varētu būt dro�s, ka eju pareizā virzienā.

To visu apsvēris, es gāju pa lauku tikai uz priek�u, sa�stapdams savā ceļā vienīgi tādus �ķēr�ļus kā �ogi, grāvji un biezi krūmāji, kas reizēm piespieda mani uz brīdi mainīt virzienu, līdz sasniedzu pauguru ar slīpu nogāzi. Nokāpis pa to lejā un izlīdis cauri �ogam, es nokļuvu uz kāda vientuļa lauku ceļa. Nogājis no lielceļa, es biju no�griezies pa labi, bet tagad es nogriezos pa kreisi, lai at�kal tuvotos tam mar�rutam, no kura biju novirzījies. Kad vismaz desmit minūtes biju līkumojis un līdz ausīm no�ta�ķījies ar dubļiem, es beidzot ieraudzīju nelielu māju, kurai vienā logā dega uguns. Dārza vārtiņi ceļa pusē ne�bija aizslēgti, un es tūdaļ iegāju pa tiem, lai mēģinātu satikt kādu cilvēku un pajautātu, kur es atrodos.

Es vēl nebiju paspējis pieklauvēt, kad durvis pēk�ņi atvērās un man pretī izskrēja cilvēks ar vējlukturi rokā. Mani ieraudzījis, viņ� apstājās un pacēla vējlukturi. Pa�skatīju�ies viens uz otru, mēs abi satrūkāmiēs. Maldoties

apkārt pa �o apvidu, es biju nonācis līdz pa�ai vistālāka�jai Vecvelmingeraas nomalei. Tātad biju atgriezies tai vietā, kas man jau bija pazīstama, un cilvēks ar vējluk�turi nebija neviens cits kā mans �ārīta paziņa'� draudzes baznīcas ķesteris.

Kop� tā brī�a kad es viņu pēdējoreiz biju redzējis, viņa izturē�anās, man par lielu izbrīnu, bija pilnīgi pār�mainījusies. Viņ� izskatījās apmulsis un aizdomu pilns; viņa sārtie vaigi bija tum�i pietvīku�i, un pirmie vārdi, ar kuriem viņ� mani uzrunāja, mani ļoti pārsteidza.

������ Kur ir atslēgas? � viņ� vaicāja. � Vai jūs tās pa�ņēmāt?

������ Kādas atslēgas? � es atjautāju. � Es nupat kā esmu ieradies no Noulsberijas. Par kādām atslēgām jūs runājat?

������ Par sakristejas atslēgām. Lai dievs man ir �ēlīgs! Ko lai es tagad iesāku? Atslēgas ir pazudu�as! Vai jūs dzirdat? � sirmgalvis klaigāja, uztraukumā �ūpodams vējlukturi gar manu seju. � Atslēgas ir pazudu�as!

����� Kā? Kad? Kas gan tās varējis paņemt?

������� Es nezinu, � ķesteris sacīja, bezmērķīgi raudzīda�mies tumsā ar niknumā izvalbītām acīm. � Nupat kā at- -griezos no turienes. Es jau no rīta jums sacīju, ka �o�dien man būs daudz darba � Es aizslēdzu durvis un aiz�vēru logu � tagad tas ir vaļā, �is logs ir vaļā. Padomā�jiet tikai! Kāds ielīdis pa to iek�ā un paņēmis atslēgas.

Viņ� pagriezās pret savas mājas logu, lai parādītu man, cik pla�i atvērts bijis sakristejas logs. Ķesteris tā sa�ū- poja vējlukturi, ka tā durtiņas atsprāga vaļā un vēj� tū�daļ nopūta ^veci.

������ Aizdedziniet lukturi, � es sacīju, � un nekavējo�ties nāciet man līdzi uz sakristeju. Ātrāk! Ātrāk!

Es centos pasteidzināt viņu. Varbūt tie�i �ai brīdī no�tika ļaundarība, par kuru gan man vairs nebūtu jābrīnās, - bet kuras dēļ es varēju zaudēt visu, ko līdz �im biju ieguvis. Mana vēlē�anās nokļūt baznīcā bija tik liela, ka man pietrūka pacietības bezdarbīgi stāvēt un gaidīt, ka�mēr ķesteris atkal aizdedzinās vējlukturi. Es aizgāju pa dārza taciņu līdz vārtiņiem un devos prom pa ceļu.

Nebiju paspējis noiet ne desmit soļus, kad pa ceļu, kas . veda uz baznīcu, man tuvojās kāds vīrietis. Kad mēs sa�stapāmies, viņ� ļoti pieklājīgi uzrunāja mani. Es nevarēju

saskatīt viņa seju, ta�u, sprie�ot pēc viņa balss, bija skaidrs, ka es viņu nepazīstu.

������ Es lūdzu mani atvainot, ser Persival, � sve�ais sa�cīja.

Es pārtraucu viņu un nejāvu runāt tālāk.

������ Jūs tumsā esat kļūdījies, � es teicu. � Es neesmu sers Persivals.

Vīrietis nekavējoties atkāpās kādu soli.

������ Es domāju, ka nāk mans saimnieks, � viņ� pavisam apjucis neskaidri nomurmināja.

����� Jūs te gaidījāt savu saimnieku?

������ Man lika gaidīt uz �ī ceļa.

To pateicis, viņ� atkal pazuda tumsā. Es paskatījos at�pakaļ uz dārza namiņu un redzēju, ka ķesteris iznāk pa savas mājas durvīm, nesdams no jauna iedegto vējluk�turi, Lai vecais vīrs varētu paiet ātrāk, es paņēmu viņu aiz rokas. Mēs naski soļojām pa ceļu un pagājām garām sve�iniekam, kas bija mani uzrunājis. Cik vējluktura blā�vajā gaismā varēja samanīt, man likās, ka viņ� ir sulai�nis, kaut arī nebija ģērbies livrejā.

������ Kas tas tāds? � ķesteris �ukstēja. � Varbūt viņ� kaut ko zina par atslēgām?

������ Viņu iztaujājot, mēs tikai zaudēsim laiku, � es at�bildēju. � Steigsimies labāk vispirms uz baznīcu.

Pat dienā baznīcu varēja redzēt tikai no tās vietas, kur beidzās ceļ�. Kad mēs, nonāku�i ceļa galā, sākām kāpt kalnā, viens no ciema bērniem � tas bija zēns �, vēj�luktura pievilināts, pieskrēja mums klāt un tūdaj pazina ķesteri.

������ Hei, paklau, mister, � zēns sacīja, nepacietīgi pa�raustīdams ķesteri aiz svārkiem, � tur baznīcā viens ir. Es dzirdēj', ka atslēdz durvis, es dzirdēj', ka uzrauj sēr- kociņ'.

Ķesteris sāka trīcēt un cie�i piespiedās man klāt.

������ Nāciet vien! Nav ko baidīties, � es centos viņu iedro�ināt. � Mēs vēl neesam neko nokavēju�i. Mēs viņu aizturēsim, lai kas arī viņ� būtu. Turiet savu vēj�lukturi un sekojiet man, cik ātri vien spējat.

Es �igli uzskrēju kalnā. Vispirms samanīju baznīcas torņa siluetu, kas neskaidri iezīmējās pret tum�ajām debesīm. Kad pagriezos, lai, apejot apkārt baznīcai, no�nāktu līdz sakristejas durvīm, es dzirdēju sev aiz muguras smagus soļus. Ari sulainis bija uzkāpis kalnā un sekoja mums.

������ Man nav nekādu ļaunu nolūku, � viņ� sacīja, kad es' pagriezos pret viņu, � es tikai meklēju savu saim�nieku.

Viņa balsi ieskanējās neviltotas bailes. Es nelikos par viņu zinis un devos tālāk.

Tie�i tai brīdī, kad pagriezos ap stūri un jau tuvojos sakristejai, es pamanīju, ka jumta lodziņā deg spo�a uguns. Tā izstaroja �ilbino�u gaismu pret drūmajām bez- zvaig�ņu debesīm.

Pāri baznīcas pagalmam es skrēju pie durvīm.

Tuvodamies sakristejai, saodu savādu smaku, kas plūda no sakristejas un izplatījās drēgnajā nakts gaisā. Es dzir�dēju, ka sakristejā kaut kas ar lielu troksni jūk un brūk, redzēju, ka gaisma jumta lodziņā kļūst arvien spo�āka un �ilbino�āka � bija izbiris loga stikls �, es pieskrēju pie durvīm un gribēju tās atvērt. Sakristeja dega! . -

Nebiju paguvis ne pakustēties, ne atvilkt elpu pēc �ī atklājuma, kad mani sagrāba vēl lielākas �ausmas: sakris�tejas iek�pusē kāds no visa spēka dauzīja durvis. Es dzir�dēju, ka me�onīgās dusmās kāds mēģina tās atslēgt. Dzir�dēju aiz durvīm vīrie�a balsi � tur kāds spalgi kliedza, saukdams palīgā.

Sulainis, kas bija man sekojis, grīļodamies pakāpās at�pakaļ un noslīga uz ceļiem.

������ Ak mans dievs, � viņ� sacīja, � tas ta�u ir sers Persivals!

"Tai pa�ā brīdī mums pienāca klāt ķesteris, un atkal no jauna, vēl pēdējoreiz noskrapstēja atslēga.

������ �ēlīgais dievs, glāb jel viņa dvēseli! � vecais vīrs sacīja. � Viņ� ir pagalam. Viņ� salauzis atslēgu.

Es metos durvīs. Vienā mirklī no manas apziņas izgaisa mans galvenais dzīves mērķis, kas visu laiku bija nodar�binājis manu prātu un domas un noteicis visas manas līdz�inējās darbības motīvus. Viss, ko es atcerējos par �ī cilvēka noziegumiem un ne�ēlīgajām pārestībām, par mī�lestību, sirds�ķīsto skaidrību un laimi, kuru viņ� bija tik ne�ēlīgi iznīcinājis, par zvērestu, kuru es biju pats sev klusībā devis, apņemdamies briesmīgi atriebties viņam par viņa nodarījumiem, � tas viss tagad izzuda no ma�nas atmiņas kā sapnis. �ai brīdī es spēju domāt tikai par �ausmīgo stāvokli, kādā viņ� nokļuvis. Es tagad jutu vie�nīgi glu�i cilvēcisku dziņu rīkoties, lai glābtu viņu no drausmīgās nāves.

������ Pamēģiniet atvērt otras durvis! � es kliedzu. � Pa�mēģiniet atvērt durvis uz baznīcu! Atslēga ir salūzusi. Jūs būsiet pagalam, ja vēl ilgāk vilcināsieties!

Kop� tā brī�a, kad atslēga bija noskrapstējusi pēdējo�reiz, saucieni pēc palīdzības vairs nebija dzirdami. Līdz mūsu ausīm nenokļuva arī nekādas citas skaņas, kas lie�cinātu, ka viņ� vēl ir dzīvs. Es dzirdēju vienīgi, kā sprak�ķ liesmas, strauji izplatīdamās pa sakristeju, un cik spalgi tink�ķ stikli, plīstot jumta lodziņu rūtīm.

Es paskatījos uz abiem saviem ceļabiedriem, kas bija te ieradu�ies kopā ar mani. Sulainis bija piecēlies kājās, paņēmis vējlukturi un, turēdams to izstieptā rokā, stulbi blenza uz durvīm. Likās, ka �ausmas pārvērtu�as viņu par pilnīgu idiotu; viņ� pinās man pa kājām un lo�ņāja ap mani glu�i kā suns. Ķesteris, sarāvies pavisam mazs no bailēm, tupēja uz viena no kapakmeņiem, drebinājās un klusi kunkstēja. Man pietika tikai paskatīties uz vi�ņiem, lai kļūtu pilnīgi skaidrs, ka nekādu palīdzību no �iem te gaidīt nevaru.

īsti neaptverdams, ko daru, un aiz izmisuma rīkoda�mies glu�i impulsīvi, es sagrābu sulaini un piegrūdu viņu pie sakristejas sienas.

������ Saliecieties! � es pavēlēju. � Un turieties pie ak�meņiem! Es pakāp�os jums uz muguras, lai tiktu uz jumta un varētu izlauzt logu, tad viņ� saņems mazliet gaisa!

Sulainis drebēja pie visām miesām, tomēr turējās diez�gan stingri. Paņēmis zobos savu nūju, es uzrāpos viņam uz muguras, ar abām rokām pieķēros pie aizsargmargām un veikli uzrausos uz jumta. Trakā steiga un lielais sa�traukums �ai nelaimes brīdi nebija ļāvis man pamatīgi visu apdomāt, un man nemaz nebija ienācis prātā, ka �ā�das rīcības rezultātā nevis telpās iekļūs svaigs gaiss, bet gan liesmām būs dota iespēja izlauzties uz āru. Es uzsitu pa logu, un saplaisāju�o stiklu atliekas sabirza sīkās drumslās. Liesmas iz�āvās ārā kā zvērs no sava midzeņa. Ja vēj� būtu pūtis tās uz to pusi, kur es stāvēju, no ma�nis dro�i vien neķas vairs nebūtu palicis pāri. Es pieplaku pie jumta, un dūmu un liesmu mutulis pārvēlās man pāri. Liesmām �audoties man apkārt, es palūkojos lejup un spilgtajā uguns atblāzmā redzēju sulaini, kas joprojām stulbi blenza sienā, ķesteri, kas bija piecēlies kājās un stāvēja uz kapakmens, izmisīgi lauzīdams rokas, kā ari nabadzīgos ciema jaudis � apjuku�us vīrus un pārbiedē�tas sievas, kas drūzmējās aiz baznīcas mūra �oga, � un viņi visi te parādījās �ilbino�ā gaismā, te pazuda smacī�gos dūmu kamolos. Bet �is cilvēks tur lejā sakristejā, �is cilvēks patlaban nosmaka dūmos, sadega liesmās, gāja bojā turpat mums līdzās, un tomēr mēs nevarējām viņam pie�kļūt un nespējām viņam palīdzēt.

E� gandrīz vai zaudēju prātu, to iedomājoties. Pietu�rēdamies ar rokām pie jumta aizsargmargām, es nolēcu lejā.

������ Dodiet baznīcas atslēgas! � es uzkliedzu ķesterim. � Mums jāpamēģina no tās puses � mēs vēl varam glābt viņu, ja izdosies uzlauzt iek�ējās durvis.

������ Nē, nē! � ve�uks iesaucās. � Nav nekādu cerību! Baznīcas atslēgas ir vienā sai�ķi kopā ar sakristejas at�slēgām, un tās atrodas tur iek�ā! Nē, ser, viņu neviens vairs nespēj glābt � viņ� ir jau sadedzis, pārvērties pel�nos!

������ Ugunsgrēku ieraudzīs arī pilsētā, � ieteicās kāds no vīrie�iem, kas stāvēja netālu no manis. � Un viņiem tur pilsētā ir ugunsdzēsēju rati. Viņi glābs baznīcu.

Es pamāju �im vīrietim � viņ� vēl bija spējīgs aptvert notieko�o � un palūdzu viņu atnākt aprunāties ar mani. Pilsētas ugunsdzēsēju rati nevarēja ierasties te ātrāk kā pēc stundas ceturk�ņa. Būtu pāri maniem spēkiem visu �o laiku stāvēt nolaistām rokām. Pretēji veselajam saprā�tam es mēģināju sev iegalvot, ka �is bojāejai nolemtais nelietis varbūt vēl nav miris, varbūt viņ� vēl tikai guļ bez samaņas uz sakristejas grīdas. Ja mēs ielauztu dur�vis, varbūt izdotos viņu glābt? Es zināju, cik stipra ir masīvā atslēga, zināju, cik biezas ir ar dzelzi apkaltās ozolkoka durvis, zināju arī, cik bezcerīgi ir mēģināt tās salauzt ar parastajiem paņēmieniem. Bet sagruvu�o mā�jiņu drupās, kas atrodas baznīcas tuvumā, dro�i vien ta�u atrodams vēl kāds baļķis? Ja nu mēs sameklētu baļķi un izmantotu to kā dragājamo ierīci durvju atvēr�anai?

�ī doma lo�ņāja pa manām smadzenēm kā liesma, kas plandīja pa izsisto baznīcas jumta logu. Es uzrunāju vīru, kas pirmais bija ieteicies par pilsētas ugunsdzēsēju ra�tiem.

������ Vai jums ir cērte un lauznis?

������ Jā, man ir.

������ Un cirvis, zāģis un kāds virves gabals?

������ Jā, jā, jā!

Es ar vējlukturi rokā ieskrēju ciema iedzīvotāju pūlī.

������ Pieci �iliņi katram, kas man palīdzēs!

To izdzirdēju�i, visi atdzīvojās. Nabadzības visbaigā�kais un vistuvākais pavadonis � naudas trūkums � lika tiem atmosties, un viņi sacēla lielu troksni, jo ikviens gribēja tūdaļ kaut ko darīt, lai varētu nopelnīt.

����� Divi lai dodas pēc vējlukturiem, ja mājās tādi ir! Divi � pēc cirvjiem un citiem darba rīkiem! Divi lai seko man un palīdz sameklēt baļķi!

Spalgās, bada izmocītās balsīs cilvēki atsaucās manam aicinājumam. Sievietes un bērni pakāpās sāņus. Pa kap�sētas taciņu mēs lielā barā drāzāmies uz tuvāko pamesto māju. Vienīgi nabaga vecais ķesteris nenāca mums līdzi un palika stāvam uz kapakmens, skaļi elsodams un aprau- dādams baznīcu. Sulainis vēl vienmēr cie�i sekoja man pa pēdām, un, kad mēs ieskrējām mājas pagalmā, es pa�raudzījos atpakaļ un redzēju, cik bāla, �ausmu pārvērsta ir viņa seja un cik nevarīgs viņa skatiens. Vispirms mēs ieraudzījām, ka turpat zemē mētājas izjauktās grīdas balsti, ta�u tie bija par viegliem. Pāri mūsu galvām stie�pās kāda sija, kuru mēs varējām aizsniegt gan,ar rokām, gan ar cirvjiem, sija, kuras abi gali bija stingri nostipri�nāti pussagruvu�ajās sienās, bet visi griesti un grīdas �ai mājā bija izlauzti, un pa lielu caurumu jumtā varēja lūkoties debesīs. Mēs uzbrukām abiem sijas galiem reizē. Ak dievs, cik stipri sija turējās sienā un cik sīksti mums pretojās sienas ķieģeļi un kaļķu java, ar kuru tie bija samūrēti! Mēs kalām, lauzām un rāvām. Viens sijas gals beidzot padevās un nogāzās lejā kopā ar lielu mūra ga�balu. Iespiedzās sievietes, kas bija sadrūzmēju�ās pie ieejas, lai paskatītos, kā mēs strādājam, iekliedzās vī�rie�i � divi bija pakritu�i, ta�u ievainoti nebija. Tad vēl�reiz rāva visi kopā, un sijas abi gali bija brīvi. Mēs pa�cēlām to uz pleciem un uzsaucām klāteso�ajiem, lai paiet nost no ceļa. Tagad steig�us pie darba! Jābrūk virsū dur�vīm! Liesmas ceļas pret debesīm, arvien gai�āk apspīdē�damas mums ceļu. Uzmanīgi jāiziet cauri kapsētai, uz�manīgi jāaiznes sija līdz galam un tad jātriecas durvīs. Viens, divi, trīs � stop! Skan atkal skaļas gaviles. Mēs jau esam izkustināju�i durvis; ja arī atslēga nepadosies, durvis izlēks no virām. Vēl vienu triecienu ar siju!

Viens, divi, trīs � stop! Tās jau ļogās! Liesmu mēles �aujas mums pretī pa durvju plaisām. Vēl vienu, vēl pēdējo belzienu! Durvis ar lielu troksni iegā�as. Mēs visi godbi�jīgi klusējam, mēs visi, elpu aizturēju�i, ceram kaut ko ieraudzīt. Mēs ar acīm meklējam līķi. Necie�ams kar�stums svilina mūsu sejas un piespie� mūs atkāpties; ne�kur �ai telpā � ne aug�ā, ne apak�ā �, nekur nekas nav redzams, nekas, izņemot dzīvu uguns sienu.

������ Kur viņ� ir? � �ukstēja sulainis, stulbi blenzdams liesmās.

������ Viņ� ir sadedzis, pārvērties pelnos, � sacīja ķeste�ris. � Un grāmatas pārvērtu�ās pelnos, un � ak vai, ser! � arī no baznīcas drīz būs paliku�i tikai pelni.

�ie divi bija vienīgie, kas kaut ko teica. Kad vjņi atkal apklusa, klusajā naktī bija dzirdams tikai, kā rūkdama plosās uguns.

Bet tad pēk�ņi!

Tālumā atskanēja skaļa dārdoņa, pēc tam varēja saklau�sīt, kā dobji klaudz auļojo�u zirgu pakavi, un beidzot visus iepriek�ējos trok�ņus pārspēja arvien pieaugo�a rūkoņa � klaigāja un sasaucās simtiem cilvēku. Bija klāt ugunsdzēsēju rati.

Ļaudis, kas stāvēja man apkārt, pagriezu�i muguras dego�ajai baznīcai, visi kā viens drāzās uz nogāzes pusi. Vecais ķesteris gribēja pievienoties pārējiem, ta�u viņa spēki bija galā. Es redzēju, ka viņ� atbalstās pret kādu kapa pieminekli.

������ Glābiet baznīcu! � viņ� sauca vārgā balsī, nemaz neapjauzdams, ka ugunsdzēsēji to nevar dzirdēt. � Glā�biet baznīcu!

Vienīgais cilvēks, kas nemaz nepakustējās, bija sulai�nis. Viņ� stāvēja, joprojām lūkodamies liesmās ar trulu, neizteiksmīgu skatienu. Es uzrunāju sulaini un sapurināju viņu, saņemdams aiz rokas. Ta�u nekas nespēja satricināt viņa apātisko mieru. Sulainis tikai vēlreiz no�ukstēja:

� Kur viņ� ir?

Pēc desmit minūtēm ugunsdzēsēju rati bija sagatavoti darbam; ūdens tika sūknēts no akas, kas atradās aiz baz�nīcas, un �ļūteni aiznesa līdz sakristejas ieejai. Ja es būtu kādam nepiecie�ams, no manis gan �obrīd nebūtu nekāda labuma. Man nebija vairs nekādas vēlē�anās kaut ko da�rīt, mani spēki bija pilnīgi zudu�i un enerģijas krājumi izsīku�i, � es tagad sapratu, ka viņ� ir miris. Es stāvēju, rokas nolaidis, un domāju, ka nevienam vairs neesmu vajadzīgs, � tikai skatījos, acu nenovērsdams, skatījos uz dego�o sakristeju.

Es redzēju, ka uguns tiek pamazām apslāpēta. Spo�ās liesmas kjuva arvien blāvākas, gaisā pacēlās balti dūmu mutuli, un cauri tiem uz grīdas varēja redzēt sarkanas un melnas jau plēnējo�u ogju kaudzes. Kādu brīdi nekas nenotika, un, kad ugunsdzēsēji kopā ar policistiem, kas bija aplenku�i ieeju, sagāja sakristejā, varēja dzirdēt vi�ņus sasaucamies; pēc tam divi cilvēki atdalījās no pārē�jiem un cauri pūlim gāja laukā no kapsētas. Pūlis mēmā klusumā pa�ķīrās, lai dotu viņiem ceļu.

Vēl pēc brī�a pūlis saviļņojās un dzīvā siena atkal lē�nām pavērās. Abi vīri izgāja cauri lau�u biezoknim, nes�dami kādas pamestas mājas durvis. Viņi aizstiepa tās līdz sakristejai un pēc tam iegāja iek�ā. Policisti no jauna izveidoja loku visapkārt ieejai; no pūla nelielās grupiņās, pa diviem vai trim kopā, iznāca vīrie�i un nostājās poli�cistiem aiz muguras, lai pirmie redzētu, kas notiks tālāk. Citi drūzmējās turpat tuvumā, lai pirmie uzzinātu, kas noticis. Viņu vidū bija ari sievietes un bērni.

Vēstis no sakristejas ātri aplidoja pūli � tās gāja no mutes mutē, līdz sasniedza to vietu, kur biju nostājies es. Dzirdēju, ka cilvēki man visapkārt atkal un atkal no jauna uzdod ziņkārīgus jautājumus un pa�i klusās balsīs steig�us atbild uz tiem.

������ Vai �ie viņu atradu�i?

������ Jā.

������ Kur?

������ Pie duivīm. Viņ� gulējis uz mutes.

������ Pie kurām durvīm?

����� Pie durvīm, pa kurām iet iek�ā baznīcā. Viņa galva bijusi pagriezta uz baznīcas pusi, un viņ� gulējis uz mu�tes.

������ Vai viņa seja sadegusi?

������ Nē.

������ Sadegusi gan.

����� Nē, tikai apsvilusi. Es jums jau sacīju, ka viņ� gu�lējis uz mutes.

������ Bet kas viņ� bija? Saka, ka lords.

����� Nē, viņ� nebija lords. Viņ� laikam esot bijis sers. Tas nozīmē, ka mui�nieks.

����� Un baronets arī.

������ Nē.

'� Jā gan.

������ Un kas viņam te bija vajadzīgs?

������������� Nekas labs jau nu viņam padomā nebija. ,To jūs varat man ticēt.

������ Vai viņ� to darīja ar nolūku?

������ Jā, vai viņ� tī�ām sadedzinājās?

������ Es nejautāju par viņu, es domāju sakristeju.

������ Vai viņ� izskatās briesmīgi?

������ Briesmīgi!

������ Vai tad seja arī, ko?

������ Nē, nē, seja nav pārāk daudz cietusi.

������ Vai kāds viņu pazīst?

������ Jā, te ir kāds, kas stāsta, ka pazīstot viņu.

������ Kur� tas ir?

������������� Tas esot kāds sulainis. Bet viņ� ir mazliet jucis, un policija viņam netic.

������ Vai neviens cits viņu nepazīst?

������ Cst! Klusu!

Kāda varas iestā�u pārstāvja skalā, skaidrā balss vienā mirklī apslāpēja kluso, dobjo murdoņu, kas bija dzirdama man visapkārt.

������������� Kur ir d�entlmenis, kas gribēja viņu glābt? � �is vīrs vaicāja.

������ Te, ser, te viņ� ir!

Desmitiem satrauktu seju pavērsās pret mani, desmi�tiem darbīgu roku palīdzēja pa�ķirt pūlī ceļu. Ierēdnis ar vējlukturi rokā pienāca man klāt.

������ Lūdzu, ser, sekojiet man, � viņ� klusu teica. .

Man nebija spēka viņam kaut ko sacīt; man nebija arī

spēka pretoties, kad viņ� saņēma mani aiz rokas. Es gri�bēju sacīt, ka miru�o dzīvu nekad neesmu sastapis un ka nav nekādu cerību identificēt līķi, izmantojot tāda sve��inieka palīdzību, kāds esmu es. Ta�u vārdi nenāca man pār lūpām. Es biju tuvu nemaņai un nevarīgi klusēju.

������ Vai jūs viņu pazīstat, ser?

Es stāvēju daudzu cilvēku lokā. Trīs vīrie�i, kas atra�dās man iepreti, turēja lukturus zemu nolaistus. Viņu un arī visu pārējo acis mēmās gaidās cie�i vērās manī. Es zināju, kas gul pie manām kājām, es zināju, kāpēc viņi tur lukturus tik zemu.

������ Vai jūs varat viņu identificēt, ser?

Es lēni nolaidu acis. Vispirms es saskatīju tikai rupja brezenta pārsegu. Lietus lā�u pak�ķi bija skaidri sadzir�dami mēmajā klusumā. Es uzmanīgāk paskatījos uz pār�segu un tā galā lukturu dzeltenajā gaismā ieraudzīju mi�ru�ā seju � tā bija ļauna, sastingusi un pavisam nomel�nējusi.

Tā nu bija noticis, ka es redzēju viņu pirmo un pēdējo reizi. Dieva griba bija lēmusi mums sastapties �ādos apstākļos.

Da�u vietējo apstākļu dēļ izmeklētājs un pilsētas varas orgāni nolēma pasteidzināt izmeklē�anu. Tai vajadzēja notikt nākamajā pēcpusdienā. Ari man bija jāierodas tiesā kā vienam no lieciniekiem, lai palīdzētu noskaidrot ugunsgrēka cēloņus.

No rīta es vispirms aizgāju uz pastu apvaicāties, vai nav pienākusi vēstule, kuru gaidīju no Marionas. Nekas, pat ne ārkārtēji, neparedzēti notikumi, tomēr nedrīkstēja ietekmēt manus galvenos pienākumus tagad, kamēr at�rados tālu no Londonas. Tā kā vienīgi Marionas vēstule varēja apliecināt, ka manas prombūtnes laikā nav noti�kusi nekāda nelaime, tad visas manas domas �ai rītā sais�tījās ar to.

Es biju ļoti priecīgs, ka Marionas vēstule pastā mani jau gaida.

Nekas ļauns nebija noticis � viņas abas bija tikpat sveikas un veselas kā tai dienā, kad es aizbraucu. Lora sūtīja man sirsnīgus sveicienus un lūdza, lai paziņoju viņai par savu atgrie�anos dienu iepriek�. Izskaidrojot man �o Loras vēlē�anos, Mariona piebilda, ka viņas māsa esot ietaupījusi no saviem personīgajiem ienākumiem �gandrīz veselu sovrinu� un pieprasījusi, lai viņai at�ļauj pagatavot pusdienas un uzklāt galdu un tādējādi at�zīmēt manu atgrie�anos, Bija jauks, saulains rīts, kad es lasīju par �iem mazajiem mājas noslēpumiem, bet manā atmiņā pavisam skaidri vēl bija saglabāju�ies "pagāju�ās nakts �ausmīgie notikumi. Izlasījis vēstuli, es vispirms nodomāju, ka man noteikti jāparūpējas, lai Lora nejau�i neuzzinātu par notiku�o. Es nekavējoties rakstīju Mari- onai un pavēstīju viņai to, ko esmu jau izstāstījis �ais lappusēs, izklāstīdams visus notikumus cik vien iespē�jams nesteidzīgi un uzmanīgi; es arī lūdzu viņu parūpē�ties, lai manas prombūtnes laikā Loras rokās nenokļūtu neviens laikraksts. Ja man būtu jāraksta kādai citai, ne tik drosmīgai un uzticamai sievietei, kāda bija Mariona, es laikam gan nebūtu uzdro�inājies atklāt visu patiesību.

Bet, kā jau zināju pēc savas pieredzes, es varēju Mari�onai dro�i uzticēties un paļauties uz viņu glu�i tāpat, kā paļāvos pats uz sevi.

Mana vēstule iznāca ļoti gara. Es rakstīju visu priek��pusdienu, lidz tam brīdim, kad man bija jāiet uz tiesu.

Tiesas izmeklē�anu ļoti apgrūtināja da�ādi sare�ģījumi. Bija jānoskaidro ne tikai apstākļi, kādos nelaiķis aizgājis bojā, bet ari vesela virkne svarīgu jautājumu, kas attie�cās uz ugunsgrēka izcel�anos, atslēgu nozag�anu un ari to, kāpēc tai laikā, kad sakristeja sākusi degt, tajā atra�dusies nepiederīga persona. Vēl nebija pabeigta pat līķa identificē�ana. Tā kā sulainis bija zaudējis jebkādu sa�jēgu, tad policija neticēja, ka viņ� varētu pazīt savu saimnieku. Jau iepriek�ējā vakarā tika nosūtīts pieprasī�jums uz Noulsberiju, lai tur papūlētos sameklēt liecinie�kus, kas varētu pateikt, kāds izskatījies sers Persivals Glaids, un jau 110 pa�a rīta bija nodibināti sakari ar Blek- voterparku. �ie pasākumi deva iespēju izmeklētājam un zvērinātajiem pilnīgi precīzi noskaidrot bojā gāju�ā per�sonību un līdz ar to sulaiņa apgalvojuma pareizību; vai�rākas vērā ņemamas liecības un da�i atsevi�ķi fakti ap�stiprinājās pēc tam, kad tika apskatīts nelaiķa pulkstenis. Tā vāciņa iek�pusē bija iegravēts ģerbonis un sera Per�sivala Glaida vārds.

Pēc tam sāka noskaidrot jautājumu par ugunsgrēka izcel�anos. Vispirms par lieciniekiem uzaicināja sulaini, mani un zēnu, kas bija dzirdējis, ka sakristejā kāds uz�rauj sērkociņu. Zēna liecība bija pietiekami loģiska, tur�pretī sulainis vēl nebija atguvies pēc iepriek�ējās nakts pārdzīvojumiem � no viņa atbildēm izmeklētājam ne- nebija nekāda labuma, un viņam atļāva iet.

Es biju priecīgs, ka mani nepratināja ilgi. Es nebiju pazinis nelaiķi, nekad nebiju viņu redzējis, nebiju zinā�jis, ka viņ� ieradies Vecvelmingemā, un es nebiju arī at�radies sakristejā, kad tur meklēja līķi. Es varēju pastāstīt tikai to, ka biju iegājis ķestera mājiņā pajautāt ceļu; ka no viņa biju uzzinājis par atslēgu pazu�anu; ka biju gā�jis kopā ar viņu uz baznīcu, lai vajadzības gadījumā pa�līdzētu viņam; ka biju pamanījis ugunsgrēku; ka biju dzirdējis kādu nepazīstamu cilvēku veltīgi pūlamies at�slēgt duvis, un ka biju, glu�i cilvēcisku jūtu vadīts, darī�jis visu, kas bija manos spēkos, lai glābtu nepazīstamo vīrieti. Citiem lieciniekiem, kas bija pazinu�i nelaiķi, pa�jautāja, vai viņi tic tam, ka sers Persivals Glaids varētu būt nozadzis atslēgas, un kādēļ, pēc viņu domām, sers atradies dego�ajā baznīcā. Izmeklētājs acīmredzot bija tādās domās, ka es, pavisam nepazīdams �o pilsētu un arī seru Persivalu Glaidu, glu�i dabiski, nevaru �ais divos jautājumos sniegt nekādu vērā ņemamu liecību.

Kad oficiālā nopratinā�ana bija beigusies, man bija pilnīgi skaidrs, kā izturēties turpmāk. Es neuzskatīju par nepiecie�amu brīvprātīgi izteikt savus apsvērumus; pirm�kārt, tam nebūtu nekādas praktiskas nozīmes, jo tagad ta�u visi pierādījumi, kas apstiprināja manus pieņēmu�mus, bija sadegu�i kopā ar reģistrācijas grāmatu, otrkārt, ja es ari mēģinātu izteikt savas domas, kuras līdz �im vēl neviens nebija dzirdējis un atbalstījis, tad man ta�u nāktos arī izstāstīt visu, ko es zinu par sazvērestību pret Loru, bet izmeklētāju un zvērinātos tas dro�i vien spētu pārliecināt tikpat maz kā misteru Kirlu.

Turpretī tagad, kad aizritējis jau tik ilgs laiks, es varu �ais lappusēs pilnīgi brīvi izteikt savus apsvērumus, un man vairs nav nepiecie�ama nekāda piesardzība un attu�rība. Pirms mana spalva sāks aprakstīt citus notikumus, es īsumā pastāstī�u, kā izveidojās mans pa�a viedoklis par atslēgu zādzību, par ugunsgrēku un par �ī cilvēka nāvi.

Uzzinājis, ka esmu pret galvojumu atbrīvots no ieslo�dzījuma, sers Persivals acīmredzot nolēma ķerties pie pē�dējā salmiņa. Viens no viņa galējiem līdzekļiem bija uz�brukums man uz ceļa, viņa nozieguma lietisko pierādī�jumu likvidē�ana bija otrs pasākums, kuram viņ� dro�i vien pie�ķīra daudz lielāku nozīmi un kuru varēja veikt vienīgi, izraujot no reģistrācijas grāmatas lapu ar viltoto ierakstu. Ja man nebūtu nekādu iespēju dabūt izrakstu no reģistrācijas grāmatas, kuru varētu salīdzināt ar ierak�stiem Noulsberijas dublikātā/ tad līdz ar to manā rīcībā nebūtu vairs neviena cita pierādījuma, kas palīdzētu man viņu galīgi atmaskot. Lai izpildītu savu nodomu, viņam vajadzēja nemanītam iekļūt sakristejā, izraut no reģistrā�cijas grāmatas vajadzīgo lapu un pēc tam atkal aiziet no sakristejas tikpat slepus, kā viņ� bija tur iegājis.

Tādā gadījumā viegli iedomāties, kāpēc viņam, lai rea�lizētu savu nodomu, vispirms vajadzēja sagaidīt tumsas iestā�anos un kāpēc viņ� izmantoja ķestera prombūtni, lai tiktu pie atslēgām. Lai atrastu īsto reģistrācijas grā�matu, viņam acīmredzot vajadzēja iedegt sakristejā uguni, un viņ� aiz piesardzības aizslēdza durvis, lai viņu neiztraucētu kāds ziņkārīgs garāmgājējs vai arī lai viņ� būtu nodro�ināts pret mani, ja es tai brīdī nejau�i parā�dītos baznīcas tuvumā.

Man negribas . ticēt, ka viņa nolūks būtu bijis tī�ām aizdedzināt sakristeju un tādējādi iznīcināt reģistrācijas grāmatu. Ugunsgrēka gadījumā ta�u tūdaļ būtu varēju�i ierasties ļaudis, kas izglābtu grāmatas, un, ja tas viņam kaut uz īsu bridi būtu ienācis prātā, viņ� �o domu dro�i vien būtu izmetis no galvas. Bija ta�u jāņem vērā, ka sa�kristejā atradās ļoti daudz tādu viegli dego�u materiālu kā salmi, papīri, kastes, da�ādi izkaltu�a koka priek�meti, kā arī ķirmju izgrauzti skapji, un tas, manuprāt, drīzāk vedināja uz domām, ka ugunsgrēks izcēlies nejau�i � viņ� vai nu neuzmanīgi uzrāvis sērkociņu, ,vai arī netī��ām apgāzis vējlukturi.

Ja mans pieņēmums ir pareizs, tad viņ� vispirms, bez �aubām, centies apdzēst liesmas; tā kā tas nav izdevies, viņ� pēc tam mēģinājis (nezinādams, kādā stāvokli ir atslēgas) izkļūt ārā pa tām pa�ām durvīm, pa kurām bija ienācis sakristejā. Kad es viņam uzsaucu, liesmas dro�i vien jau bija sasniegu�as durvis, pa kurām varēja iekļūt baznīcā, aizdedzināju�as skapjus abpus durvīm un tuvo�jās citiem dego�iem priek�metiem. Acīmredzot viņ� jau vairs, nespēja cīnīties ar liesmām un dūmiem (kas bija pārņēmu�i visu sakristeju un nespēja atrast izeju no tās) un mēģināja glābties pa iek�ējām durvīm. Kad es uzrā�pos uz jumta, lai izsistu logu, viņ� jau dro�i vien valstī�jās uz grīdas nāves agonijā tai vietā, kur viņu atrada. Pat ja mums būtu izdevies iekļūt baznīcā un uzlauzt dur�vis no otras puses, arī tad mēs būtu nokavēju�ies. Arī tad jau būtu bijis par vēlu un neviens viņu vairs neva�rētu glābt. Mēs būtu vienīgi devu�i liesmām iespēju iekļūt baznīcā; tagad baznīca bija palikusi neskarta, bet tad arī to būtu piemeklējis sakristejas liktenis.

Nemaz ne�aubos � arī nevienam citam nevarētu ras�ties nekādas �aubas �, ka viņ� bija miris jau tad, kad mēs visi devāmies uz pamesto māju un darījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai izlauztu siju.

Apmēram tā no mana redzes viedokļa var izskaidrot

5)0

faktus, kuru liecinieki mēs visi bijām. Notikumi baznīcas ārpusē risinājās taisni tā, kā es tos esmu aprakstījis. Arī līķi atrada tādos apstākļos, kā es jums jau pastāstīju.

Tiesas izmeklē�ana tika uz vienu dienu pārtraukta, jo ugunsgrēka izcel�anās apstākļi bija tik mīklaini, ka pa�gaidām varas orgāniem nebija izdevies neko noskaidrot.

Tika nolemts uzaicināt vēl citus lieciniekus, arī nelaiķa advokātu no Londonas. Ārstam lika pārbaudīt sulaiņa psihisko stāvokli un ziņot par to tiesai, jo patlaban viņ� nebija spējīgs sniegt nekādu kaut cik nozīmīgu liecību. Viņ� tikai pavisam nesakarīgi varēja pastāstīt, ka tai naktī, kad izcēlās ugunsgrēks, viņam bijis uzdots gaidīt kādu uz baznīcas ceļa un viņ� nezinot neko vairāk kā vienīgi to, ka bojā gāju�ais bijis viņa saimnieks.

Man radās iespaids, ka sulainim iepriek�ējā dienā vis�pirms bijis uzdots (viņ� gan pats par sera Peisivala nodo�miem neko noteiktu nav zinājis un tāpēc arī nebija vaino�jams �ai lietā) pārliecināties, vai ķesteris patie�ām neat�rodas mājās, un pēc tam viņam pavēlēts uzturēties kaut kur baznīcas tuvumā (ta�u tā, lai no sakristejas puses ne�viens viņu nevarētu redzēt) un doties palīgā savam saim�niekam tādā gadījumā, ja es būtu izbēdzis no tiem, kas man uzbruka uz ceļa, un notiktu sadursme starp seru Persivalu un mani. Ta�u jāpiebilst, ka sulainis nekad ne ar vienu liecību nav apstiprinājis �os manus pieņēmumus. Medicīniskajā ekspertīzē tika noskaidrots, ka �ī cilvēka jau tā ierobe�otās garīgās spējas ugunsgrēka naktī ievē�rojami satricinātas; nākamajā dienā notiku�ās tiesas sē�des laikā viņ� neko saprātīgu nevarēja paskaidrot, un, cik man zināms, viņ� vēl �odien nav atspirdzis no �ī nervu satricinājuma.

Es atgriezos Velmingemas viesnīcā garīgi un fiziski tik izmocīts, tik noguris un nomākts pēc visa piedzīvotā, ka nemaz nespēju klausīties pārējo viesu tenkās par tiesas izmeklē�anu un atbildēt uz ziņkārīgo nenozīmīgajiem jautājumiem, kurus man uzdeva viesnīcas ēdamistabā. Paēdis pieticīgas pusdienas, es ar pēdējiem spēkiem aiz�vilkos uz savu bēniņu istabeli, lai mazliet atpūstos un, neviena netraucēts, padomātu par Loru un Marionu.

Ja man būtu bijis vairāk naudas, es tai pa�ā vakarā būtu aizbraucis uz Londonu un nomierinājis savu sa-

traukto prātu, kaut vai uz īsu brīdi palūkojoties uz abām man tik mīļajām un dārgajām sievietēm. Ta�u, pirmkārt, man vajadzēja būt gatavam uz to, ka nākamajā dienā mani var uzaicināt uz tiesu, ja tas būs nepiecie�ams, un, otrkārt, man bija jāatbild arī miertiesai Noulsberijā, kura mani bija atbrīvojusr pret galvojumu. Mūsu trūcīgie lidzekļi bija jau krietni saruku�i, un neziņa par nākotni, kas tagad biedēja mani vairāk nekā jebkad agrāk, ne�ļāva man lieki tērēt mūsu iztikas līdzekļus un apmierināt savas iegribas, braucot uz Londonu un atpakaļ, lai arī otrās klases biļete nemaz tik dārgi nemaksāja.

Nākamo dienu pēc tiesas sēdes es varēju izmantot pil�nīgi pēc savas patikas. Jau no pa�a rīta atkal aizgāju uz pastu apvaicāties, vai man nav vēstule no Marionas. Tā�pat kā iepriek�ējā rītā, vēstule jau gaidīja mani, un tā bija caurcaurēm mo�a un dzīvespriecīga. Es to lasīju, pa�teikdamies Marionai par uzmundrino�ajiem vārdiem, un man bija tāda sajūta, itin kā akmens būtu novēlies no sirds, kad es devos uz Vecvelmingemu, lai paskatītos uz, ugunsgrēka vietu dienas gaismā.

Cik lielas pārmaiņas te bija notiku�as manas neilgās prombūtnes laikā!

Ejot pa mūsu neizprotamās dzīves ceļiem, mums ik uz soļa nākas sastapties gan ar ikdieni�ķām, gan pavisam ne�ikdieni�ķām parādībām. Pat visdrausmīgākās katastrofas saistītas arī ar visādiem smieklīgiem sīkumiem. Kad pie�gāju pie baznīcas, vienīgi nomīdītie kapsētas celiņi lie�cināja, ka nesen te pāri gājis ugunsgrēks un nāve. Sakris�tejas durvis bija pavir�i aiznaglotas ar steigā sadabūtiem dēļiem. Uz tiem jau bija uzkricelēti da�ādi bezkaunīgi zīmējumi, un ciema bērni klaigadami grūstījās pie aiz�naglotajām sakristejas durvīm, cenzdamies izkarot sev labākās vietas pie spraugām, pa kurām varētu ielūkoties baznīcā. Tai pa�ā vietā, kur es biju stāvējis un dzirdējis, kā cilvēks no liesmu pārņemtās ēkas sauc palīgā, tai pa�ā vietā, kur sulainis �ausmīgā izbīlī bija noslīdzis uz ce�ļiem, tagad uztrauktas skraidelēja vistas, cerēdamas pēc tikko noliju�ā lietus atrast sliekas, un turpat uz zemes man pie kājām, kur bija atradu�ās durvis un uz tām no�guldītais līķis, bija nolikta ar drāniņu aptīta dzeltena bļodiņa ar kāda strādnieka pusdienu maltīti, un �ī cilvēka uzticīgais sargs � plu�ķains suns rēja uz mani, tāpēc ka es biju piegājis par tuvu viņa saimnieka ēdienam. Veco ķesteri, kas laiski noraudzījās strādniekos, kuri bez īpa��as steigas bija sāku�i remontdarbus, tagad interesēja vienīgi tas, kā pārliecināt citus, ka viņ� nav vainojams notiku�ajā. Kāda ciema sieviete, kuras līķa bālo un baiļu pārvērsto seju biju ievērojis naktī, kad mēs lauzām laukā siju, un kura tad bija īsts �ausmu iemiesojums, tagad, no�liekusies pāi vecu veļas toveri, irgādamās pļāpāja ar ci�tām sievām un simbolizēja īstu prāta aprobe�otību. Cik nenopietni gan ir vienkār�ie mirstīgie! Lai cik liela bija Zālamana slava, viņ� tomēr bija tas pats Zālamans, kura sliktās īpa�ības bija rūpīgi noslēptas visās viņa drēbju vīlēs un visos viņa pils kaktos.

Kad devos prom no �īs vietas, man atkal uzmācās doma, ka manas cerības pierādīt Loras identitāti tagad, līdz ar sera Persivala nāvi, ir pilnīgi sabruku�as. Viņ� bija miris, un reizē ar viņu bija zudu�as izredzes sasniegt to, kas bija visu manu centienu un cerību galvenais mērķis.

Bet varbūt es varēju savu neveiksmi aplūkot no kāda cita, daudz pareizāka redzes viedokļa?

Pieņemsim, ka viņ� vēl būtu dzīvs, � vai tādā gadī�jumā iznākums būtu citāds? Diezin vai es būtu daudz iemantojis, ja kaut vai tikai Loras dēļ būtu atklājis sera Persivala nozieguma galveno būtību � to, ka viņ� piesa�vinājies otra cilvēka tiesības? Vai tad būtu bijis pareizi, ja es ar savu klusē�anu samaksātu viņam par viņa atzī��anos sazvērestībā pret Loru, zinot, ka klusē�anas rezul�tātā likumīgais mantinieks neatgūtu savu īpa�umu un ti�tulu? Nekādā ziņā! Ja sers Persivals vēl būtu dzīvs un ja es būtu atklājis viņa noslēpumu (kaut arī es nemaz ne�apjautu tā īsto būtību), tad, neraugoties uz to, ka ar �o noslēpumu bija saistīju�ās visas manas cerības, es tomēr nevarētu rīkoties pēc saviem ieskatiem un nevarētu arī to noklusēt vai darīt visiem zināmu pat tādā gadījumā, ja tas būtu nepiecie�ams, lai aizstāvētu Loras tiesības. Tāpēc vien, lai nezaudētu savu godu un reputāciju, man nekavējoties vajadzētu uzmeklēt cilvēku, kuram sers Per�sivals bija nolaupījis viņa mantoto īpa�umu un titulu; man vajadzētu tūdaļ atteikties no savas uzvaras un bez jebkādiem iebildumiem nodot to sve�a cilvēka rokās, un tad man atkal būtu jāsāk cīņa ar grūtībām, lai sasniegtu savas dzīves galveno mērķi, glu�i tāpat kā patlaban, kad arī biju cie�i apņēmies turpināt cīņu un pārvarēt visus kavēkļus savā ceļā!

Kad atgriezos Velmingemā, biju jau paguvis nomieri�nāties un jutu, ka spē�u paļauties uz saviem spēkiem vēl vairāk nekā agrāk un ka mana apņēmība kļuvusi vēl ne�lokāmāka.

Ceļā uz viesnīcu pagāju garām laukuma stūrim, kur dzīvoja misis Keterika. Vai man nevajadzētu iegriezties viņas mājā un mēģināt vēlreiz viņu satikt? Nē. Viņa jau dro�i vien pirms vairākām stundām ir saņēmusi negaidīto ziņu par sera Persivala nāvi. Vietējā rīta avīze bija ievie�tojusi sīku aprakstu par tiesas izmeklē�anas gaitu, un es būtu varējis pastāstīt vienīgi to, ko viņa jau zināja. Mana vēlē�anās panākt, lai viņa sāktu runāt, bija jūtami mazi�nājusies. Es atcerējos, kā viņas acis bija iegailēju�ās naidā, kad viņa sacīja: �Mani neinteresē nekādas negai�dītas ziņas par seru Persivalu, izņemot vienīgi ziņu par viņa nāvi.� Es atcerējos, kā viņa ar tikko jau�amu inte�resi bija palūkojusies uz mani pēc tam, kad bija izrunā�jusi �os vārdus. Kaut kāds instinkts dziļi manā sirdi ieteica man izvairīties no jaunas tik�anās ar viņu, un es jutu, ka tam jāpaklausa, tāpēc pagriezu muguru lauku�mam un pa vistaisnāko ceļu devos uz viesnīcu.

Da�as stundas vēlāk, kad es sēdēju ēdamistabā, vies�mīlis man pasniedza vēstuli. Uz aploksnes bija mans uz�vārds; es apvaicājos viesmīlim, kā vēstule nokļuvusi viņa rokās, un viņ� man pastāstīja, ka pievakarē, īsi pirms tam, kad ielās tiek iededzinātas gāzes laternas, to bufetē atstājusi kāda sieviete. Viņa neko neesot paskaidrojusi un tūdaļ aizgājusi, tā ka neviens nav paguvis ar viņu ap�runāties vai ari ievērot, kāda viņa izskatās.

Es atplēsu aploksni. Uz papīra lapiņas nebija ne da�tuma, ne paraksta, un bija skaidri redzams, ka rokraksts ir sagrozīts. Ta�u, pirms biju izlasījis pirmo rindiņu, es jau zināju, kas �o vēstuli rakstījis. Tā bija misis Keterika.

Jūs tūdaļ varēsiet izlasīt �o vēstuli, esmu to pārrakstī�jis vārdu pa vārdam.

Ser, Jūs sacījāt, ka vēlreiz apciemo�ot mani, ta�u savu solījumu neesat izpildījis. Bet es par to neuztraucos; zinu, kas ir noticis, un rakstu, lai Jums to pateiktu. Vai Jūs nepamanījāt manā sejā kaut ko īpa�u, kad atvadījāties no manis? Es toreiz klusībā nodomāju, vai beidzot viņam nav pienā�cis gals un vai tikai Jūs neesat tas iz�redzētais, kas viņu nobeigs. Jūs tie�ām tas bijāt, un Jūs ļesaf nobeidzis viņu.

Kā esmu dzirdējusi, Jūs bijāt tik mazdū�īgs un mēģinā�jāt viņu glābt. Ja tas Jums būtu izdevies, es Jūs uzska�tītu par savu ienaidnieku. Bet, tā kā tas Jums nav izde�vies, es uzlūkoju Jūs par savu draugu. Jūs vācāt ziņas un Ka sabiedējāt viņu, ka viņ� naktī ielīda sakristejā; Jūsu aptauja, Jums nemaz to nezinot un negribot, atmodināja manas dziļi apslēptās naida jūtas, kas divdesmit trīs ga�dus bija alku�as pēc atriebības. Es pateicos Jums, kaut arī Jums mana pateicība nav vajadzīga.

Esmu parādā cilvēkam, kas to ir paveicis. Kā lai nolī�dzinu savu parādu? Ja es vēl būtu jauna sieviete, es va�rētu sacīt: �Atnāciet pie manis, apskaujiet mani un no�skūpstiet, ja vēlaties!� Jūs dro�i vien patiktu man glu�i labi, un es būtu ar mieru aiziet pat tik tālu, un Jūs būtu pieņēmis manu uzaicinājumu � pirms divdesmit gadiem, ser, Jūs noteikti to būtu darījis! Ta�u tagad es jau esmu veca. Nu, lai tad notiek! Es apmierinā�u Jūsu ziņkārību un nolīdzinā�u Jums parādu �ādā veidā. Kad ieradāties pie manis, Jūs ļoti vēlējāties uzzināt kaut ko tuvāk par manu privāto dzīvi, ta�u, lai cik gudri Jūs būtu uzdevis savus jautājumus, bez manas palīdzības Jūs neko nebūtu panācis, un Jūs neko neesat uzzinājis par manu privāto dzīvi pat vēl �odien. Tagad Jūs uzzināsiet to, ko vēlaties, Jūsu ziņkārība tiks apmierināta. Es darī�u visu, kas ma�nos spēkos lai sagādātu Jums prieku, mans cienījamais jaunais draugs!

Tūksto� astoņi simti divdesmit septītajā gadā Jūs dro�i vien vēl bijāt pavisam mazs zēns. Bet es tajā laikā biju jauna, skaista sieviete un dzīvoju Vecvelmingemā. Mans vīrs bija no�ēlojams muļķis. Man bija arī tas gods būt pazīstamai (nav svarīgi, kādā veidā) ar kādu d�entlmeni (nav svarīgi, kā viņu sauca). Es viņa vārdu neminē�u. Kā�pēc lai es to darītu? Tas nebija viņa īstais vārds. Viņam jau nekad nav bijis vārda, � tagad Jūs to zināt tikpat labi kā es.

Es Jums labāk pastāstī�u, kā viņ� centās iemantot manu labvēlību. Man vienmēr biju�as tādas iegribas kā īstai lēdijai, un viņ� tās apmierināja. Citiem vārdiem sakot, viņ� apbrīnoja mani un pirka man dāvanas. Neviena sie�viete nespēj turēties pretī, ja viņu apbrīno un pasniedz viņai dāvanas, it īpa�i tādas lietas, pēc kurām viņa ir ilgo�jusies. Viņ� bija pietiekami apķērīgs, lai to saprastu, ta�u tādi jau ir visi vīrie�i. Glu�i dabiski, ka viņ�, tāpat kā visi vīrie�i, gribēja saņemt arī kaut ko pretī. Un vai Jūs varat iedomāties, kas tas bija? Tīrais sīkums. Tāds nieks kā sa�kristejas atslēga un arī sakristejas skapja atslēga, ta�u tās viņ� gribēja saņemt no manām rokām tā, lai mans vīrs par to neko nezinātu. Viņ�, protams, sameloja man, kad es viņam vaicāju, kāpēc viņ� grib iegūt, �īs atslēgas paslep�us. Viņ� būtu varējis arī nemelot, es tik un tā ne�būtu viņam ticējusi. Ta�u man patika viņa dāvanas, un es gribēju tās saņemt arī turpmāk. Tāpēc es iedevu vi�ņam atslēgas, vīram neko neteikdama, un sāku viņu no�vērot, viņam pa�am to nezinot. Novēroju viņu vienu reizi, divas reizes, �etras reizes, un piektajā reizē es viņu atmaskoju.

Es nekad nemēdzu bāzt degunu citu cilvēku darī�anās, un es nebiju pedantiski sīkumaina arī toreiz, kad viņ� savu intere�u labad viltoja ierakstu dzimtsarakstu grā�matā.

Es, protams, zināju, ka viņ� nerīkojas likumīgi, bet mani tas neskāra, tāpēc arī nebija pietiekama pamata celt par to traci. Es jau biju dabūjusi no viņa zelta pulksteni

ar va�iņu un ari otru tādu pa�u, tikai vēl labāku, ta�u es kāroju vēl. Un dienu iepriek� viņ� man bijasolijiesat�vest no Londonas tre�o � vislabāko. Ja es būtu zinājusi, kā no likuma viedokļa tiek aplūkots tamlīdzīgs nozie�gums un kāds sods par to pienākas, es būtu centusies glābt savu ādu un uz vietas atmaskojusi viņu. Ta�u es neko nezināju un sapņoju par zelta pulksteni. Es izvir�zīju viņam tikai vienu noteikumu un prasīju, lai viņ� uz�tic man savus noslēpumus un izstāsta visu. Man toreiz viņa darī�anas interesēja tāpat, kā tagad Jūs interesē mana dzīve. Viņ� izpildīja manu prasību � kāpēc, to Jūs tūlīt uzzināsiet.

Tas, ko Jūs lasīsiet, ir īsumā viss, ko es dabūju dzirdēt no viņa, ,Viņ� ļoti nelabprāt stāstīja man to, ko es tagad pastāstī�u Jums. �o to es izvilku no viņa ar parastiem jautājumiem, �o to ar neatlaidīgu tincinā�anu. Es biju cie�i nolēmusi uzzināt visu patiesību, un �ķiet, ka tas man ari izdevās.

Pirms savas mātes nāves viņ� par tēva un mātes fak�tiskajām attiecībām nezināja neko vairāk kā citi cilvēki. Bet tad tēvs izsūdzēja viņam savus grēkus un apsolījās darīt dēla labā visu, kas vien būs viņa spēkos. Ta�u viņ� nomira, neko neizdarījis � pat neatstājis testamentu. Dēls (kur� gan tāpēc var viņu vainot?) bija pietiekami gudrs un pacentās pats sevi nodro�ināt. Viņ� tūlīt ieradās Anglijā un pārņēma īpa�umu savās rokās. Neviens viņu neturēja nekādās aizdomās, un neviens viņam arī neko neliedza. Viņa tēvs un māte bija vienmēr dzīvoju�i kā vīrs un sieva, tāpēc neviens no tiem nedaudzajiem cilvē�kiem, kas bija ar viņiem pazīstami, pat nenojauta, ka viņi nav salaulāti. Likumīgais mantinieks, kas varētu pre�tendēt uz atstāto īpa�umu (ja būtu atklājusies patiesība), bija kāds attāls radinieks, kuram nebija ne jausmas, ka viņam pienākas mantojums, un kas tajā laikā, kad no�mira īpa�nieks, atradās tālās jūrās. Dēlam sākumā nebija jāsastopas ne ar kādām grūtībām � viņ� pārņēma īpa��umu kā savu likumīgo daļu. Ta�u viņ� nevarēja ieķīlāt �o īpa�umu un iegūt naudu, jo tas nemaz vairs nebija tik vienkār�i. Lai viņ� varētu to izdarīt, bija vajadzīgi divi dokumenti. Viens no tiem bija viņa dzim�anas apliecība, otrs � viņa vecāku laulības apliecība. Dzim�anas aplie�cību viņ� būtu varējis uzrādīt tūlīt, jo viņ� bija dzimis ārzemēs un tā atbilda visiem noteikumiem. Otru doku�

mentu dabūt bija daudz grūtāk, un tapec viņ� bija iera�dies Vecvelmingemā.

Viņ� gan labāk būtu braucis uz Noulsberiju, nevis uz Vecvelmingemu, ja vien nepastāvētu kāds apstāklis, kas viņam liedza to darīt.

Viņa māte tur bija dzīvojusi pirms iepazī�anās ar viņa tēvu � dzīvojusi tur, uzdodama savu meitas uzvārdu, bet patiesībā jau bijusi precēta sieva; viņa salaulājusies un agrāk dzīvojusi Īrijā, ta�u vīrs pret viņu slikti izturē�jies un vēlāk pametis viņu kādas citas sievietes dēļ. Par �o faktu Jums nav jā�aubās: sers Fēlikss stāstījis par to savam dēlam un teicis, ka �ā iemesla dēļ viņ� nav bijis precējies. Jūs dro�i vien brināties, kāpēc dēls, zinādams, ka viņa vecāki sapazinu�ies Noulsberijā, neizdarīja vil�tojumu turienes baznīcas dzimtsarakstu grāmatā, jo būtu daudz ticamāk, ka viņa tēvs un māte tur arī salaulāju��ies. Te nu man jāpaskaidro, ka mācītājs, kas bija Nouls�berijas draudzes gans tūksto� astoņi simti tre�ajā gadā (kad viņa vecākiem vajadzēja būt salaulātiem, lai viņu reģistrācijas gads atbilstu attiecīgam ierakstam viņa dzim�anas apliecībā), bija dzīvs arī vēl tūksto� astoņi simti divdesmit septītā gada Jaungada dienā, kad �ķieta�mais mantinieks ieradās pārņemt īpa�umu. �is nepatīka�mais apstāklis tad arī spieda viņu meklēt mūsu apkārtnē iespēju realizēt savus nodomus. Te nekādas briesmas ne�draudēja, jo iepriek�ējais mūsu baznīcas mācītājs bija nomiris jau pirms vairākiem gadiem.

Vecvelmingemā bija tikpat piemērota viņa mērķiem kā Noulsberijā. Viņa tēvs bija aizvedis viņa māti no Noulsberijas un dzīvojis kopā ar viņu upes krastā kote�d�ā netālu no mūsu ciema. Ļaudis, kas zināja, cik vien�tuļi viņa tēvs dzīvojis, kad vēl bijis neprecējies, nemaz nebrīnījās, ka arī pēc apprecē�anās viņ� nav atmetis sa�vas agrākās para�as. Ja viņ� nebūtu bijis pretīga izskata kroplis, viņa noslēgtā dzīve kopā ar jauno sievu būtu varējasi radīt zināmas aizdomas, ta�u nevienu nepārstei�dza tas, ka viņ�, lai slēptu no citu acīm savu pretīgo iz�skatu un kroplumu, stingri norobe�ojies no sabiedrības. Viņ� dzīvoja mūsu ciema tuvumā līdz tam laikam, kad ieguva savā īpa�umā Blekvoterparku. Kur� gan pēc tam, kad bija jau pagāju�i divdesmit trīs vai divdesmit �etri gadi (mācītājs ta�u bija miris), būtu varējis apgalvot, ka viņa laulības nav biju�as tikpat klusas kā visa viņa turpmākā dzīve un ka tās nav notiku�as Vecvelminge- mas baznīcā?

Tāpēc dēls, kā jau Jums stāstīju, bija izvēlējies mūsu ciemu par dro�āko vietu, kur savās interesēs varētu sle�pus izlabot radu�os kļūdu. Jūs varbūt brīnīsieties, bet man Jums jāteic, ka viņ� iepriek� nemaz nebija domājis izdarīt viltojumu laulību reģistrācijas grāmatā un ka tas viņam ienāca prātā pavisam pēk�ņi un pilnīgi neapzināti.

Sākumā viņ� vienkār�i gribēja izplēst no grāmatas lapu (attiecīgā gada un mēne�a ierakstu), slep�us iznīcināt to un pēc tam doties uz Londonu un, it kā pavisam nevai�nīgi norādot to datumu, kāds bijis ierakstīts lapā, kuras baznīcas grāmatā vairs nebija, lūgt turienes juristus sa�gādāt viņam nepiecie�amo tēva laulības apliecību. Pēc tam nevienam vairs nebūtu radu�ās aizdomas, ka viņa tēvs un māte nemaz nav biju�i precēju�ies, un, ja arī �ajā gadījumā juristi, stingri ievērojot noteikumus, to�mēr neizsniegtu viņam aizdevumu (viņ� gan cerēja naudu saņemt), tad viņ� tomēr zinātu, ko atbildēt tiem, kas gribētu ap�aubīt viņa titulu un īpa�uma tiesības.

Bet, kad viņ� bija slepus ieradies sakristejā un, pētot reģistrācijas grāmatu, uz�ķīris tūksto� astoņi simti tre�ā gada ierakstus, viņ� ieraudzīja lapu, kuras beigās bija atstāts balts laukums, � acīmredzot tur nebija pieticis vietas izdarīt pagaro ierakstu, ar kuru bija iesākta nā�kamā lappuse. �ī tuk�ā vieta uzvedināja viņu uz domām mainīt savus plānus. Tā bija izdevība, kuru viņ� pat ne�bija varējis nosapņot vai vienkār�i iedomāties, un Jūs zināt, kā viņ� to izmantoja. Lai viņa vecāku laulības ieraksts būtu precīzi saskaņots ar viņa dzim�anas aplie�cību, baltajam laukumam grāmatā gan būtu vajadzējis atrasties kādā no lapām ar februāra ierakstiem. Ta�u tuk�ā vieta bija septembra nodalījumā. Bet arī �ādā ga�dījumā, ja kāds sāktu par kaut ko �aubīties, atbildi rast nebūtu grūti. Viņam tad vajadzētu tikai iestāstīt, ka viņ� dzimis priek�laicīgi.

Kad viņ� man to visu izklāstīja, man aiz manas muļķī�bas kļuva viņa �ēl, un, kā Jūs vēlāk redzēsiet, tie�i to viņ� bija vēlējies panākt. Man �ķita, ka liktenis viņu ir bargi piemeklējis. Tā ta�u nebija viņa vaina, ka viņa tēvs un māte nebija precēju�ies, un tā nebija arī viņa tēva un mātes vaina. Pat jebkura sieviete ar daudz stin�grākiem principiem � sieviete, kurai dzīvē galvenais nav vis zelta pulkstenis ar va�iņu, būtu atradusi viņa rī�cībai zināmu attaisnojumu. Lai nu kā, es centos turēt mēli aiz zobiem un tādējādi palīdzēju slēpt viņa nodarījumu.

Viņ� krietnu laiku noņēmās, lai iegūtu vajadzīgās krā�sas tinti (viņ� ilgi jauca visādas vielas mazos trauciņos un pudelītēs), un pēc tam mācījās viltot rokrakstus. Beigu beigās viņ� izdarīja, ko bija gribējis, un panāca to, ka viņa māti, kas jau sen gulēja kapā, tagad neviens vairs nesauktu par negodīgu sievieti. Es nevaru arī teikt, ka līdz tam viņ� būtu izturējies pret mani nekrietni. Viņ� uzdāvināja man apsolīto pulksteni ar va�iņu un nebija �ēlojis naudu, to pirkdams; �is pulkstenis bija īsts meis�tardarbs un joti dārgs. Es vēl tagad lietoju pulksteni, un tas iet lieliski.

Jūs man toreiz sacījāt, ka misis Klementsa izstāstījusi Jums visu, ko viņa zina. Tādā gadījumā nav nekādas va�jadzības aprakstīt nevajadzīgo skandālu, kurā cietu es, bet cietu pavisam nevainīga, varu to noteikti apgalvot. Tātad Jūs zināt tikpat labi kā es, ko mans vīrs savā prātā iztēlojās, kad viņ� atklāja, ka slepus tiekos ar savu pa�ziņu � smalko d�entlmeni � un ka mums ir savi noslē�pumi. Ta�u Jūs nezināt, kā beidzās mana draudziba ar �o d�entlmeni. Jūs par to izlasīsiet, un tad spriediet pats, kā viņ� pret mani izturējās.

Tiklīdz redzēju, kādu virzienu viss ir ņēmis, es viņam tūlīt pateicu: �Parūpējieties, lai neviens nedomātu par mani sliktu, jo jūs ta�u vislabāk zināt, ka es to neesmu pelnījusi. Es nebūt negribu, lai jūs visu izstāstītu manam vīram, � pasakiet tikai, ka viņ� sprie� nepareizi, un ar savu d�entlmeņa goda vārdu aplieciniet, ka neesmu da�rījusi to, ko viņ� iedomājas. Pēc visa tā, ko esmu veikusi jūsu labā, parūpējieties vismaz, lai neviens man nevarētu neko pārmest.� Viņ� kategoriski atteicās izpildīt manu lūgumu. Viņ� skaidri un gai�i pasacīja man, ka esot loti ieinteresēts, lai mans vīrs un visi mani kaimiņi ticētu �iem meliem, jo tikmēr, kamēr viņi domā�ot par mani sliktu, viņi nemaz nemēģinā�ot atklāt patiesību. Tad es sadū�ojos un pateicu viņam, ka pati atklā�u patiesību. Atbilde bija īsa un nepārprotama. Ja es izpļāpā�oties un pazudinā�ot viņu, tad līdz ar to pazudinā�ot arī sevi.

Jā, tiktāl es biju nonākusi. Viņ� bija piekrāpis mani, neteikdams man, ar ko es riskēju, viņam palīdzēdama. Viņ� bija izmantojis manu neattapību, iekārdinājis mani ar savām dāvanām, aizkustinājis mani ar savu dzīves stāstu � un rezultātā bija panācis to, ka es biju kļuvusi par viņa līdzzinātāju. Viņ� man izskaidroja visu Joti aukstasinīgi un beigās pirmo reizi pateica, ka par �o no�ziegumu ne tikai viņam, bet arī jebkuram līdzdalībniekam draudot briesmīgs sods. Toreiz vēl likumi nebija tik sau�dzīgi, kā tas laikam ir tagad. Toreiz kara ne tikai slep�kavas, un pret sievietēm, kas bija kaut ko noziegu�ās, neizturējās kā pret nejau�i nelaimē nokļuvu�ām dāmām. Atzīstos, ka �is zemiskais viltvārdis, �is gļēvais neģēlis mani nobiedēja. Vai jūs tagad saprotat, kāpēc es viņu tā ienīdu? Vai tagad saprotat, kāpēc es tik loti pūlos � turklāt ar vislielāko prieku �, lai brīni�ķīgais jaunais d�entlmenis, kas atklājis viņa noslēpumu, uzzinātu visu, ko vēlas uzzināt?

Bet es labāk turpinā�u. Viņ� apjēdza glu�i labi, ka ne�spēs iedzīt mani galīgā izmisumā. Es nepiederēju pie tām sievietēm, ar kurām var rīkoties, kā iepatīkas, � viņ� zināja to un ar gudru ziņu mēģināja mani nomierināt, ap�solīdams nodro�ināt manu nākotni.

Man pienācās zināma atlīdzība (kā viņ� laipni paskaffl- roja) par sniegto palīdzību un arī zināma kompensācija (viņ� mīli piebilda) par manām cie�anām. Viņ� � �is de�vīgais neģēlis � bija ar mieru pie�ķirt man ik gadus visai prāvu naudas summu, kas man tiktu izmaksāta reizi trijos mēne�os, ja vien es izpildī�ot divus noteikumus. Pirmkārt, lai nekaitētu savām un arī viņa interesēm, man esot jātur mēle aiz zobiem. Otrkkārt, es nedrīkstot nekad aizbraukt no Velmingemas, vispirms viņam par to nepa�ziņojusi un nesaņēmusi viņa atļauju. �ajā pilsētiņā ne�vienai no manām tikumīgajām draudzenēm neizdo�oties pie tējas tases ievilināt mani bīstamās sarunās, jo �eit viņ� vienmēr pratī�ot mani atrast. Otrais noteikums bija sevi�ķi bargs, bet es to pieņēmu.

Kas cits man atlika? Es biju pilnīgi nevarīga �ajā brīdī, kad man turklāt vēl bija gaidāms jauns apgrūtinājums � bērns. Kas cits man atlika? Gaidīt �ēlastību no sava tra�kulīgā, stulbā vīra, kas bija sacēlis lielu brēku? Tad jau daudz labprātāk es dotos nāvē. Turklāt man piesolītā naudas summa patie�ām bija prāva. Man tagad bija lie�lāki ienākumi, labāki dzīves apstākli un greznāki paklāji nekā pusei mūsu pilsētiņas sievie�u, kas, mani ieraugot, skatījās ar baltu aci. Mūsu pusē �ķīstība un Nevainība bija tērpu�as kokvilnas drānās, bet es valkāju zīda tēr�pus.

Tāpēc es arī pieņēmu viņa noteikumus, cenzdamās izmantot tos savā labā, izcīnīju kauju ar saviem cienīja�majiem kaimiņiem uz viņu pa�u zemes un pēc kāda laika biju arī viņus pievārējusi � kā Jūs pats redzējāt. Kā esmu glabājusi viņa (un arī sava) noslēpumu visus �os gadus, kas aizritēju�i no tā laika līdz �odienai, un vai manai miru�ajai meitai Annai ir izdevies iemantot manu uzticību tiktāl, ka es arī viņai būtu to izstāstījusi, tie, man �ķiet, ir jautājumi, uz kuriem Jūs gaidāt atbildi. Lai notiek! Esmu Jums pateicību parādā, tāpēc nespēju neko Jums atteikt. Es at�ķir�u jaunu lappusi un tūlīt atbildē�u Jums. Ta�u Jums mani jāatvaino, mister Hārtrait, Jums jāatvaino mani, ka vispirms man nāksies izteikt savu iz�brīnu par Jūsu lielo interesi pret manu miru�o meitu. Man tas ir pilnīgi nesaprotami. Ja vēlaties ievākt sīkākas ziņas par viņas bērnību, tad man jānosūta Jūs pie misis Klementsas, � viņa varēs pastāstīt vairāk nekā es. Man gribētos, lai Jūs saprastu, ka es nemaz neesmu sevi�ķi mīlējusi savu miru�o meitu un pavisam vaļsirdīgi to at�zīstu. No agras bērnības līdz pat savai pēdējai stundai viņa man bija tikai par nastu, turklāt viņa vienmēr bijusi garā vāja. Jums patīk atklātība, tāpēc ceru, ka būsiet apmierināts ar maniem paskaidrojumiem.

Nav vērts apgrūtināt Jūs ar visādiem sīkumiem, kas at�tiecas uz �o manu agrāko dzīvi. Pateik�u Jums vienīgi, ka es izpildīju visus mūsu vieno�anās noteikumus un par to saņēmu prāvu naudas summu, kas man tika izmaksāta katru gada ceturksni.

�ad un tad es aizbraucu no pilsētiņas un uz īsu laiku mainīju savu atra�anās vietu, iepriek� katru reizi izlūg�damās sava kunga un pavēlnieka atļauju; parasti es to arī saņēmu. Kā jau stāstīju, viņ� saprata glu�i labi, ka nav nekādas vajadzības nospiest mani uz ceļiem, un viņ� varēja pilnīgi paļauties uz to, ka es turē�u mēli aiz zo�biem, � ja ne viņa, tad vismaz sevis dēļ. Viens no garā�kajiem ceļojumiem, kuru es uzņēmos, dodoties prom no mājām, bija brauciens uz Limrid�u pie savas pusmāsas, kas atradās uz nāves gultas un kurai bija nepiecie�ama kop�ana. Klīda baumas, ka viņa ir iekrājusi daudz nau�das, un es nospriedu, ka (ja atgadītos kaut kas tāds, kas liegtu iespēju turpmāk saņemt man atvēlēto naudas summu) nebūtu par ļaunu parūpēties par savām intere�sēm. Tomēr vēlāk izrādījās, ka visas manas pūles ir bi�ju�as veltīgas; es neko nesaņēmu, tāpēc ka viņa neko neatstāja.

Sajā braucienā uz ziemeļiem biju paņēmusi Annu līdzi; es da�kārt kļuvu visai untumaina un kaprīza pret savu bērnu un tādās reizēs apskaudu misis Klementsu par to, ka viņai izdevies Annu tik ļoti ietekmēt. Misis Klementsa man nekad nav patikusi. Viņa bija no�ēlojama, neap�tēsta, garlaicīga sieviete, kā saka, īsta grūtdiene jau no dzim�anas, un man da�kārt ļoti patika pakaitināt viņu, atņemot viņai Annu. Nezinādama, ko īsti darīt ar meitu, kamēr Kamberlendā kopu savu pusmāsu, es nodevu viņu Limrid�as skolā. Mui�as īpa�nieka sieva misis Fērlija (sevi�ķi neglīta sieviete, kas bija ievilinājusi savos slaz�dos vienu no skaistākajiem vīrie�iem Anglijā un appre�cējusies ar viņu) ārkārtīgi uzjautrināja mani ar to, ka bija stipri pieķērusies manai meitai. Skolā meitene tikpat kā nemācījās, jo Limrid�as mui�ā viņu lutināja un samai�tāja. Viņai tur ieaudzināja visādas tieksmes un iegribas un iedzina galvā ari tādas muļķības, ka viņai vienmēr esot jāģērbjoties baltās drānās. Tā kā man pa�ai patika tikai spilgtas krāsas un es nevarēju ciest balto, tad no�lēmu izdzīt viņai no galvas �īs muļķības, tiklīdz mēs bū�sim atgriezu�ās mājās.

Lai cik tas savādi, meita man noteikti pretojās. Ja vi�ņai kaut kas bija ie�āvies prātā, viņa, tāpat kā citi plān�prātīgi ļautiņi, kļuva spītīga kā ēzelis un nekad nepiekā�pās! Mēs bie�i ķildojāmies, un misis Klementsa, kurai tas, jādomā, nepatika, piedāvājās ņemt Annu līdzi uz Lon�donu, lai dzīvotu tur kopā ar viņu. Es būtu tam piekri�tusi, ja vien misis Klementsa nebūtu atbalstījusi manu meitu, kad viņa izteica vēlē�anos valkāt vienīgi baltas drānas. Tā kā biju nolēmusi panākt, lai Anna neģērbjas baltās drānās, un tagad ienīdu misis Klementsu vairāk nekā jebkad agrāk, jo viņa bija nostājusies pret mani, es pateicu �nē� un tālāk vairs nekādās runās par �o jau�tājumu neielaidos. Rezultātā meita palika dzīvot pie ma�nis, un �ī iemesla dēļ starp mani un manu paziņu izcēlās pirmais nopietnākais strīds sakarā ar viņa noslēpumu.

Tas notika nevis tajā laika posmā, par kuru es patla�ban �eit rakstu, bet daudz vēlāk. Es biju pārcēlusies uz jauno pilsētu un nodzīvojusi tur jau vairākus gadus, ne- mitlgi rūpēdamās, lai tiktu aizmirsta mana sliktā reputā�cija, un pamazām iegūdama cieņu ievērojamāko pilsoņu vidū. Te man ļoti palīdzēja tas, ka es dzīvoju kopā ar savu meitu. Viņas naivitāte un untumainā vēlē�anās ģērbties baltās drānās izraisīja pat zināmas simpātijas. Tāpēc es vairs nepretojos viņas pastāvīgajām kaprīzēm, jo cerēju, ka vēlāk varē�u �īs simpātijas izmantot arī savā labā. Manas cerības tie�ām daļēji piepildījās. Apmē�ram 'tolaik man piedāvāja divas labākās vietas baznīcā, un, kad es tās biju noīrējusi, mācītājs saka mani sveici�nāt.

Kad jau biju nostiprinājusi savu stāvokli jaunajā dzī�ves vietā, es kādu rītu saņēmu no augstdzimu�ā (tagad miru�ā) d�entlmeņa atbildi uz savu vēstuli, kuiā es, sa�skaņā ar mūsu vieno�anos, biju viņu brīdinājusi, ka vēlos uz kādu laiku atstāt pilsētu, lai mazliet paceļotu pa citiem novadiem.

Saņēmis manu vēstuli, viņ� acīmredzot bija ārdījies kā pats nelabais, jo atbildes vēstulē, kurā tika noraidīts mans lūgums, viņ� lietoja tik riebīgus un apvainojo�us izteicienus, ka es vairs nespēju savaldīties un nozākāju viņu savas meitas klātbūtnē, nosaukdama viņu �par ze�misku iznireli�, kuram es varētu uz visu mū�u izpostīt dzīvi, ja vien atvērtu savu muti un darītu citiem zināmu viņa noslēpumu. Neko vairāk es nepateicu; pamanījusi, kāda bija manas meitas sejas izteiksme tajā brīdī, kad izrunāju �os vārdus, un cik alkatīgi un ziņkāri viņa manī klausījās, es nekavējoties saņēmu sevi rokās. Gribēdama atkal sakopot domas, es tūlīt izraidīju Annu no istabas.

Jāatzīst, ka man nebija visai līksmi ap sirdi, kad es sa�pratu, kādu muļķību esmu izdarījusi. Togad Anna bija uzvedusies sevi�ķi dīvaini un viņas sajukuma pazīmes bija izpaudu�ās daudz spilgtāk nekā agrāk, un mani pār�ņēma �ausmas, iedomājoties, kas varētu notikt, ja mana meita pilsētā atkārtotu to, ko bija no manis uzzinājusi, un pieminētu �ajā sakarā viņa vārdu, ja kāds aiz ziņkā�rības sāktu Annu iztaujāt. Es tik ļoti baiļojos par sevi, tik ļoti baidījos no viņa atmaksas, ka nekādas citas do�mas man vairs nenāca prātā. Es biju pilnīgi nesagatavota tam, kas patie�ām notika jau nākamajā dienā.

Nākamajā dienā viņ� bez jebkāda brīdinājuma ieradās manā mājā.

Viņa pirmie vārdi un pa�pārliecinātais tonis, kādā viņ� runāja, skaidri parādīja man, ka viņ� ļoti no�ēlo savu nepieklājīgo atbildi uz vēstuli, kurā biju izteikusi sava lūgumu, un ka viņ� ieradies, kaut ari bija ārkārtīgi sliktā garastāvoklī, lai atkal mēģinātu atrast ar mani kopīgu valodu, kamēr vēl nav par vēlu. Pamanījis, ka istabā at�rodas arī mana meita (pēc tā, kas bija noticis iepriek�ējā dienā, es negribēju izlaist viņu no acīm), viņ� pavēlēja viņai iet prom. Viņi nekad nebija jutu�i simpātijas viens pret otru, un tagad viņ� izgāza savas dusmas uz viņu, Ijaidīdamies izgāzt tās uz mani.

������ Atstājiet mūs vienus, � viņ� sacīja, palūkodamies uz Annu pār plecu. Viņa arī paskatījās pār plecu un ne�kustējās no vietas, it kā nemaz nedomātu iet prom.

������ Vai jūs dzirdat? � viņ� iebļāvās. �Atstājiet istabu!

������ Es lūdzu jūs runāt ar mani pieklājlgāk, � viņa at�trauca, tum�i pietvīkdama.

������ Dzeniet ārā �o idioti, � viņ� teica, pagriezis galvu uz manu pusi.

Annai vienmēr bija piemitusi muļķīga tieksme prasīt no citiem, lai pret viņu izturas ar pienācīgu cieņu, tāpēc vārds �idiote� viņu uzreiz satracināja. Pirms es paspēju iejaukties, Anna, ārkārtīgi pārskaitusies, pieskrēja viesim klāt.

������ Lūdziet tūlīt man piedo�anu, � viņa sacīja, � ci�tādi es jums parādī�u! Es izpaudī�u jūsu noslēpumu. Es varu izpostīt jūsu dzīvi uz visu mū�u, ja vien man lab�patiksies atvērt muti.

Tie bija mani vārdi! Viņa atkārtoja tie�i to pa�u, ko es biju sacījusi dienu iepriek�, � viņa to tagad atkārtoja �ī vīrie�a klātbūtnē, it kā pati būtu izdomājusi. Viņ� aiz pārsteiguma palika bez valodas un kļuva bāls kā papīrs, uz kura es patlaban rakstu, un es izstūmu Annu ārā no istabas. Kad viņ� atkal atguvās �

Nē, es tomēr esmu pārāk pieklājīga sieviete, lai pie�minētu, ko viņ� sacīja, atkal atguvies. Spalva, ar kuru es rakstu, pieder sievietei, kas ir draudzes padomes locekle, sievietei, kas parakstījusies uz mācītāja tre�dienas va�kara sprediķiem �Ticībā ir mūsu spēks un patvērums� � vai gan Jums varētu ienākt prātā, ka es atkārto�u viņa nepiedienīgos izteicienus? Pacentieties iedomāties, ka tā trakot un tik rupji lamāties spētu tikai visneģēlīgākais laupītājs visā Anglijā, bet tagad kopīgi atgriezīsimies pie

�ī notikuma, lai Jūs drīzāk uzzinātu, kā tas viss beidzās.

Kā jau Jūs dro�i vien nojau�at, tas beidzās ar to, ka �oreiz viņ� uzstāja, lai viņa dro�ības labad Anna tiktu izolēta no apkārtējās sabiedrības.

Es mēģināju viņu nomierināt. Es sacīju, ka mana meita tikai kā papagailis atkārtojusi manus vārdus un ka viņa nezina nekādus faktus, jo es viņai neko neesmu stāstī�jusi, Es paskaidroju, ka Anna savā lielajā naidā pret viņu vienīgi izlikusies zinām to, ko patiesībā nezina; ka viņa gribējusi tikai pabiedēt viņu un atriebties viņam par rupjo izturē�anos, ka viņa jau sen meklējusi izdevību no�darīt viņam jaunu un mani neapdomīgi izteiktie vārdi devu�i viņai �o iespēju. Es pastāstīju arī par citām Annas dīvainībām un atgādināju viņam, ka plānprātīgiem cil�vēkiem, kā viņ� dro�i vien zina, mēdz būt visādas kap�rīzes, � ta�u tam nebija nekādas nozīmes; viņ� nebūtu ticējis man pat tad, ja es būtu zvērējusi, un bija cie�i pārliecināts, ka esmu izpaudusi visu, kas man zināms par viņa noslēpumu. Vārdu sakot, viņ� neko negribēja dzir�dēt un atkal pieprasija, lai Annu izolē no sabiedrības.

Tā kā bija noticis �āds pavērsiens, es centos izpildīt savu mātes pienākumu.

� Tikai ne nabagu patversmē, � es sacīju. � Es ne�pieļau�u, ka viņu ievieto nabagu patversmē. Ja jūs vēla�ties, tad tikai kādā privātā iestādē. Jums jārēķinās ar manām mātes jūtām un arī ar to, ka es negribu pazaudēt savu reputāciju �ajā pilsētā; varam vienoties tikai par privātu iestādi, turklāt tai jābūt apmēram tādai, kādu mani smalkie kaimiņi atzītu par labu saviem garīgi sli�majiem tuviniekiem. .

Tie�i tā es viņam pateicu. Neviens nevarēja man pār�mest, ka es nebūtu izpildījusi mātes pienākumu, un es biju Joti priecīga par to. Kaut gan es nekad nebiju īsti mīlējusi savu miru�o meitu, man tomēr bija sava pa��cieņa, un, tā kā biju viņas māte, man vajadzēja parūpē�ties par viņu. Es biju pietiekami stingra un nelokāma un panācu, ka manam bērnam nekad nebija jāpiedzīvo na�baga liktenis.

Mans priek�likums bija pieņemts (to panākt nebija vi�sai grūti, jo privātās ārstniecības iestādēs slimniekus uz�ņēma ar atvieglotiem noteikumiem), un es sakarā ar Annas izolē�anu pat biju ieguvusi zināmu labumu. Pirmkārt, viņai bija nodro�ināta lieliska kop�ana (es

pacentos, lai par to uzzinātu mūsu pilsētā) un par viņu rūpējās kā par īstu lēdiju. Otrkārt, viņa bija aizvesta prom no Velmingemas, kur viņa, ja būtu izstāstījusi kādam manus nepārdomātos vārdus, varētu radīt ļaudīs aizdo�mas un tie sāktu viņu izpra�ņāt.

Tomēr viņas ieslodzī�anai bija arī sava ēnas puse. Mēs bijām panāku�i, ka manas meitas tuk�ā pļāpā�ana par to, ka viņa zina �o noslēpumu, tagad bija pārvērtusies no�teiktā mānijā. Viņa bija pietiekami apķērīga, lai saprastu, ka, ar savu lielo naidu un dusmām vērsdamas pret �o cil�vēku, kas bija viņu aizvainojis, viņa stipri pārbiedējusi viņu, un vēlāk glu�i labi apjēdza, ka tie�i �is vīrietis ir visvairāk vainojams viņas ieslodzī�anā. Kad Anna vesta uz dziednīcu, viņa ārkārtīgi nikni uzbrukusi viņam un tūlīt pateikusi kopējām, kas bija viņu nomierināju�as, ka ievietota �ajā iestādē tāpēc, ka zinājusi viņa noslēpumu; tāpēc viņa esot nolēmusi neturēt mēli aiz zobiem un pa�zudinā�ot viņu, kad būs pienācis īstais laiks.

Anna acīmredzot to pa�u izstāstījusi arī Jums, kad Jūs aiz vieglprātības palīdzējāt viņai izkļūt no turienes. Viņa noteikti visu ir izstāstījusi (es to uzzināju pagāju�ajā va�sarā) tai nelaimīgajai sievietei, kas apprecējās ar mums labi pazīstamo jauko un maigo d�entlmeni, kur� nesen nomira. Ja Jūs vai arī nelaimīgā lēdija būtu rūpīgāk no�pratināju�i manu meitu un pieprasīju�i, lai viņa tuvāk paskaidro savus vārdus, Jūs tūlīt būtu redzēju�i, kā zūd viņas pa�pārliecinātība, cik izklaidīga un nemierīga viņa kļūst un cik nesakarīgi sāk runāt, � un Jums nebūtu jā��aubās, ka tas, ko es �eit rakstu, ir skaidra patiesība. Viņa zināja, ka pastāv kaut kāds noslēpums, viņa zināja, kur� ir ieinteresēts �o noslēpumu saglabāt, un zināja arī, ku�ram nāksies ciest, ja noslēpums tiks atklāts, un tomēr, kaut arī viņa izlikās ļoti kompetenta �ajā ziņā un plātījās ar to, atbildēdama uz sve�u cilvēku jautājumiem, viņa neko vairāk neizdibināja līdz sava mū�a pēdējai stundai.

Vai esmu apmierinājusi Jūsu ziņkāri? Katrā ziņā esmu darījusi pietiekami daudz, lai Jūs būtu apmierināts. Neko citu par sevi un savu meitu es tie�ām nevaru pastāstīt. Mans nepatīkamais pienākums rūpēties, 'lai Anna kādam kaut ko neizpļāpātu, beidzās tajā dienā, kad viņu ievie�toja pansionātā. Kad kaut kāda mis Helkūma sāka intere�sēties par manu meitu, jo acīmredzot bija saklausījusies par mani visādas tenkas no kāda pļāpas, kuram baumu

izplatī�ana bija iemīļotākā nodarbo�anās man tika uzrak�stīta priek�ā vēstule, kurā bija paskaidrots, kāpēc Anna izolēta no sabiedrības, un pēc tam man vēstuli vajadzēja pārrakstīt pa�ai ar savu roku un nosūtīt to �ai mis Hel�kūmai. Vēlāk es centos sadzīt pēdas savai izbēgu�ajai meitai, lai pasargātu Annu no nepatik�anām, kas varētu rasties, ja viņa izdarītu kādu muļķību, tāpēc ievācu zi�ņas tajā vietā, kurā viņa it kā bija redzēta. Ta�u pēc visa tā, ko jau esat dzirdējis, �ie sīkumi dro�i vien Jūs interesē visai maz vai arī neinteresē nemaz.

Līdz �im esmu rakstījusi cik iespējams draudzīgi. Ta�u vēstules beigās gribētu izteikt Jums da�us nopietnus iebildumus un pārmetumus.

Kad Jūs bijāt ieradies pie manis, mūsu sarunas laikā Jūs izdarījāt pārdro�us secinājumus par manas miru�ās meitas tēvu un sacījāt, ka Jums �ajā ziņā radu�ās zinā�mas aizdomas. Tas bija ārkārtīgi nepieklājīgi un d�entl�meņa necienīgi! Lūdzu, iegaumējiet, � ja mēs vēl kād�reiz tiksimies, es nepieļau�u, ka Jūs pārāk familiāri runā�jat par manu reputāciju un ar nepārdomātiem izteiku�miem aizskarat Velmingemas morālo presti�u (kā mēdz sacīt mans draugs mācītājs). Ap�aubot to, ka mans vīrs ir Annas tēvs, Jūs mani rupji apvainojat. Ja Jums ir bijusi un vēl tagad ir kaut kāda neķītra vēlē�anās noņemties ar �o jautājumu, tad Jūsu pa�a labā iesaku Jums tūlīt un uz visiem laikiem atteikties no tamlīdzīgām iegribām. Mēs nezinām, kas notiks ar mums viņpasaulē, bet �ajā pasaulē �ādas tieksmes nekad netiks apmierinātas.

Varbūt pēc tā, ko es tagad esmu pateikusi, Jūs uzska�tīsiet par nepiecie�amu nosūtīt man atvaino�anās vēstuli. Dariet to, es labprāt izlasī�u �o vēstuli. Un, ja vēlaties otrreiz tikties ar mani,, es ie�u vēl tālāk � es labprāt uz�ņem�u Jūs savā mājā. Mani apstākļi, kaut arī nevar sa�cīt, ka nesenie notikumi būtu tos pasliktināju�i, gan at�ļauj ielūgt Jūs tikai uz tasi tējas. Liekas, es Jums jau stāstīju., ka vienmēr esmu varējusi iztikt ar saviem ienā�kumiem, un pēdējos divdesmit gados esmu iekrājusi pie�tiekami daudz, lai varētu bez jebkādām rūpēm nodzīvot atliku�os mū�a gadus. Es nedomāju aizbraukt no Velmin�gemas. Man vēl ir divi nelieli mērķi, kurus es gribu sa�sniegt �ajā pilsētā. Kā Jūs jau redzējāt, mācītājs mani sveicina. Viņ� ir precējies, ta�u viņa sieva nav tikpat laipna pret mani kā viņ�. Esmu nolēmusi iestāties labdarības biedrībā un panākt, ka arī mācītāja sieva sasveicinās ar mani.

Ja esat ar mieru pagodināt mani ar savu apciemojumu, lūdzu Jūs iegaumēt, ka mūsu sarunai jāskar tikai vispā�rīgi jautājumi. Jebkādi mēģinājumi atsaukties uz �o vēs�tuli cietis neveiksmi � esmu apņēmusies noliegt, ka esmu to rakstījusi. Es zinu: visi pierādījumi ir gāju�i bojā ugunsgrēkā, bet domāju, ka piesardzība nekad nav par ļaunu.

Tāpēc te nav minēts neviens vārds un nav arī nekāda paraksta; rokraksts ir pilnīgi sagrozīts, un esmu nolēmusi pati nodot �o vēstuli, turklāt izdarīt to tā, lai man nebūtu jābaidās, ka aizdomas varētu krist uz mani. Jums nav ne�kāda iemesla pārmest man, ka esmu bijusi tik piesar�dzīga, jo, kā Jūs redzat, tas nav kavējis mani sniegt Jums nepiecie�amās ziņas un parādīt īpa�u uzmanību, ko Jūs tie�ām esat pelnījis. Tēju es parasti dzeru pusse�os, un manas grauzdētās maizītes gaida vienīgi Jūs.

Izlasljis misis Keterikas neparasto vēstuli, es gribēju to tūdaļ iznīcināt. Bezsirdīgā un to nekaunīgā vaļība, kas tajā bija jūtama no sākuma līdz beigām, �ausmīgā ietiepība, kādā viņa neatlaidīgi saistīja mani ar nelaimi, par kuru es nekādā ziņā nebiju atbildīgs, un ar cilvēka nāvi, kuru es, ris�kēdams ar savu dzīvību, biju mēģinājis novērst, modināja manī tādu riebumu, ka es jau gribēju saplēst vēstuli sīkos gabaliņos, bet tad da�i apsvērumi atturēja mani un es nolēmu to vēl kādu laiku saglabāt.

�ie apsvērumi nekādā ziņā nebija saistīti ar seru Per- sivalu. Ziņas, kuras biju ieguvis no misis Keterikas, tikai apstiprināja manus iepriek�ējos minējumus.

Viņ� bija izdarījis savu noziegumu taisni tā, kā es to biju iedomājies, un, tā kā reģistrācijas grāmatas dubli�kāts, kas atradās Noulsberijā, misis Keterikas stāstījumā nemaz nebija pieminēts, līdz ar to nostiprinājās mana ag�rākā pārliecība, ka sers Persivals acīmredzot neko nav zinājis nedz par tā eksistenci, nedz arī par to, ka ar tā palī�dzību varētu atklāt noziegumu, ja vien salīdzinātu oriģi�nālu ar dublikātu. Ta�u �is noziedzīgais viltojums mani vairs neinteresēja; es biju nolēmis saglabāt vēstuli vie�nīgi tāpēc, ka tā man varēja noderēt nākotnē, lai atklātu pēdējo noslēpumu, kuru es vēl nebiju atminējis, proti, Annas Keterikas izcel�anos no tēva puses. Viņas mātes vēstulē bija sastopami viens vai divi teikumi, pie kuriem kādā brīvākā brīdī, kad nebū�u tik ļoti aizņemts ar pa�u

galveno, man vēl būtu vērts atgriezties, lai sameklētu iztrūksto�o pierādījumu. Es nebiju zaudējis cerības to at�rast, tāpat kā nebija mazinājusies mana interese par �o jautājumu, un es biju pārliecināts, ka noskaidro�u, kur� beigu beigās bijis tēvs nelaimīgajai būtnei, kas tagad mierīgi atdusējās kapā līdzās misis Fērlijai.

Es vēstuli aizlīmēju un rūpīgi noglabāju savā kabatas grāmatiņā, lai vajadzības brīdī to atkal varētu izlasīt.

Biju nodomājis uzturēties Hemp�īrā tikai vēl vienu dienu. Kad bū�u apmeklējis Noulsberijas miertiesnesi un piedalījies Velmingemas tiesas sēdē, kas bija atlikta uz vienu dienu, nekas vairs nekavēs mani ar pēcpusdienas vai vakara vilcienu atgriezties Londonā.

Nākamajā rītā es vispirms, kā vienmēr, devos uz pastu. Marionas vēstule mani tur jau gaidīja, bet, kad es biju paņēmis to rokā, man tā likās neparasti viegla. Es ba�īgi atvēru aploksni. Tajā atradās vienīgi pavisam'neliela uz pusēm pārlocīta papīra strēmelīte. Uz tās bija uz�ņāptas da�as steigā rakstītas un ar tintes traipiem izraibinātas rindas:

�Atgriezieties, cik drīz vien iespējams. Biju spiesta pār�celties uz citu vietu. Brauciet tie�i uz Gouersvoku Fu- lemā (mājas numurs pieci).. Lai Jūs varētu mūs atrast, es sagaidī�u Jūs pie durvīm. Neuztraucieties par mums, mēs abas esam sveikas un veselas. Ta�u, lūdzu, atgriezieties drīzāk! Mariona.�

�īs skopās rindiņas, �ī negaidītā vēsts, kas man tūdaļ lika domāt, ka grāfs Fosko vēlreiz mēģinājis nodarīt mums Jaunu. Joti uztrauca mani. Sa�ņaudzis rokā mazo papīriņu, es stāvēju kā sastindzis. Kas bija noticis? Mani mocīja neziņa, kādu smalku nelietību grāfs Fosko būtu spējis izgudrot un pastrādāt manas prombūtnes laikā. Bija pagājusi vesela nakts, kop� Mariona nosūtīja �o vēs�tuli, un aizritēs vēl vairākas stundas, pirms es varē�u pie viņām atgriezties. Pa �o laiku jau varbūt notikusi atkal kāda jauna, man vēl nezināma nelaime. Un tomēr man vēl jāpaliek �eit, tik daudz jūd�u attālumā no viņām � �eit, kur esmu saistīts ar divkār�ām likuma va�ām!

Nezinu, cik tālu mani būtu novedu�as ba�as un satrau�kums � varbūt es pat būtu aizmirsis savus pienāku�mus �, ja mani nebūtu nomierinājusi apziņa, ka uz Ma�rionu varu pajauties. �ī apziņa palīdzēja man visu labi apsvērt, deva iespēju atgūt savaldību un apbruņoties ar pacietību. Tiesas sēde bija galvenais �ķērslis, kas nedeva man rīcības brīvību. Norādītajā laikā es ierados tiesā; mana klātbūtne bija lormāli nepiecie�ama, ta�u mani ne�maz neuzaicināja atkārtot iepriek� sniegto liecību. Es ļoti pārdzīvoju �o nevajadzīgo aizkavē�anos, kaut arī centos, cik varēju, apvaldīt savu nepacietību un iespē�jami uzmanīgi sekoju sēdes gaitai.

Starp klāteso�ajiem bija arī nelaiķa advokāts misters Merimens. Ta�u viņ� nevienā jautājumā nevarēja palī�dzēt tiesas izmeklē�anai. Viņ� tikai pateica, ka ir ārkār�tīgi satriekts un izbrīnījies par notiku�o un ka viņa rīcībā nav nekādu faktu, kas spētu izskaidrot �o mīklaino noti�kumu. Starpbrī�os, kas sekoja atsevi�ķu liecinieku no�pratinā�anai, viņ� uzdeva galvenajam izmeklētājam da��us jautājumus, kuri pēc tam savukārt tika uzdoti lieci�niekiem, tomēr tam nebija nekādu rezultātu. Pēc rūpīgas un pacietīgas pratinā�anas, kas turpinājās trīs stundas un kuras laikā tika sīki aplūkoti visda�ādākie fakti, zvēri�nāto tiesa pasludināja pavisam parastu, spriedumu � nāve iestājusies nejau�i, un tās cēlonis bijis nelaimes ga�dījums. �im formālajam spriedumam tika pievienots pa�ziņojums, kurā bija norādīts, ka izmeklē�anā nav no�skaidrots, kā un kāpēc nozagtas atslēgas, kā izcēlies ugunsgrēks un ko bojā gāju�ais meklējis sakristejā. Līdz ar to tiesas izmeklē�ana bija pabeigta. Miru�ā oficiāla�jam pilnvarotajam tika uzdots parūpēties par apbedī�anu, un liecinieki varēja būt brīvi.

Nolēmis nezaudēt ne minūti dārgā laika, es samaksāju viesnīcā rēķinu un noīrēju ekipā�u braucienam uz Nouls- beriju. Kāds d�entlmenis, kas dzirdēja, ka ēstgribu braukt uz Noulsberiju viens, pajautāja man, vai es ne�būtu ar mieru paņemt viņu līdzi, jo viņ� dzīvojot �īs pilsētiņas apkaimē. Man, protams, nekādu iebildumu nebija.

Ceļā mēs, glu�i dabiski, sarunājāmies par to pa�u, kas tai laikā ļoti interesēja visus vietējos iedzīvotājus.

Mans ceļabiedrs labi pazina miru�ā sera Persivala advo�kātu; viņ� bija pārrunājis ar misteru Merimenu nelaiķa baroneta finansiālo stāvokli, kā arī jautājumu par viņa manto�anas tiesībām. Grāfistē ikvienam bija zināmas sera Persivala materiālās grūtības, tāpēc advokātam neatlika nekas cits kā atzīt �o faktu. Sers Persivals bija nemiris, neatstājis testamentu, un, ja ari viņ� to būtu atstājis, tam nebūtu bijis nekādas vērtības, jo visu bagātību, kuru viņ� bija mantojis no savas sievas, jau bija apriju�i kre�ditori. Mui�as mantinieks (jo seram Persivalam nebija pēcte�u) bija sera Fēliksa Glaida vecākā brālēna dēls � kāda Austrumindijas tirdzniecības sabiedrības kuģa kap�teinis. īpa�ums, kuru viņ� tagad negaidīti mantoja, bija apkrauts parādiem, ta�u mui�a pēc kāda laika varēs dot viņam atkal ienākumus un, ja vien kapteinis pratīs saim�niekot, viņ� vēl savā mū�ā varēs kļūt par bagātu cil�vēku.

Lai arī mani visvairāk nodarbināja doma, kā drīzāk nokļūt Londonā, �ie fakti (kas vēlāk pilnīgi apstiprinā�jās) bija tik interesanti, ka tūdaļ piesaistīja manu uzma�nību. Es tagad pārliecinājos, ka biju rīkojies glu�i pareizi, nevienam neatklādams sera Persivala ļaundarību. Tas pats cilvēks, kura tiesības viņ� bija piesavinājies, tagad mantos mui�u. Ienākumi no �īs mui�as, kurus viņam fak�tiski būtu vajadzējis saņemt visus �os divdesmit trīs ga�dus un kurus nelaiķis bija iz�ķērdējis līdz pēdējam fār- tingam, nebija vairs atgūstami. Ja es savu atklājumu būtu darījis zināmu, nevienam nekāds labums no tā ne�būtu ticis. Bet, noklusēdams to, es patiesībā biju slēpis tā cilvēka īsto būtību, kur�, apņemdams Loru par sievu, bija viņu pievīlis. Es biju centies klusēt Loras labad, un vēl tagad, stāstot par �iem notikumiem, es viņas labad nevienu nesaucu īstā vārdā.

Kad sasniedzām Noulsberiju, es �ķīros no sava nejau�ā paziņas un devos taisnā ceļā uz miertiesu. Kā jau no�jautu, neviens nebija ieradies, lai izvirzītu pret mani ap�sūdzību, tādēļ tika nokārtotas vajadzīgās formalitātes un mani atbrīvoja. Kad es jau gāju ārā no tiesas nama, man pasniedza mistera Dousona vēstuli. Ārsts rakstīja man, ka esot bijis ļoti aizņemts savā darbā un tāpēc neesot varē�jis pats ierasties tiesā, ta�u vēlreiz apstiprināja savu ga�tavību sniegt man jebkāda veida palīdzību un atbalstu, ja tas man būtu nepiecie�ams. Es tūdaļ uzrakstīju atbildes vēstuli, kurā sirsnīgi pateicos viņam par dziļo iejūtību pret mani un atvainojos, ka nevaru �obrīd pateikties vi�ņam personiski, jo svarīgas darī�anas liek man nekavējo�ties atgriezties mājās.

Pēc pusstundas es jau sēdēju ekspresī, kas joņoja uz Londonu.

Starp deviņiem un desmitiem es sasniedzu Fulemu un pajautājis ceļu, devos uz Gouersvoku.

Durvis man atvēra Lora un Mariona. Man liekas, ka līdz �īm vakaram, kad visi trīs � es un abas man dārgās sie�vietes � atkal bijām kopā, mēs vēl nebijām īsti aptvē�ru�i, cik cie�as saites mūs vieno. Mums �ķita, ka esam bi�ju�i �ķirti daudzus mēne�us, nevis tikai da�as dienas. Ma- rionas izskats liecināja, ka viņa ir ļoti nomākta un par kaut ko noba�ījusies. Tiklīdz es palūkojos uz viņu, tūdaļ noģidu, kurai no abām sievietēm manas prombūtnes laikā nācies pārdzīvot visas briesmas un tikt galā ar visām grūtībām. Lora izskatījās daudz labāk un bija daudz mo��āka, un tas skaidri parādīja, cik rūpīgi Mariona slēpusi no Loras ziņu par sera Persivala drausmīgo nāvi Velmin- gemā un īsto iemeslu, kāpēc mums bijis jāpārceļas uz jaunu mājokli.

Acīmredzot dzīves vietas maiņa Loru ļoti iepriecinā�jusi un ieinteresējusi. Lora man paskaidroja, ka Mario- nai ienākusi prātā lieliska doma sagādāt man pārstei�gumu, kad es atgriezī�os, un tāpēc viņas pārcēlu�ās no ļau�u pārblīvētā trok�ņainā pilsētas rajona uz �o jauko nomali, kur visapkārt ple�as lauki, aug koki un netālu no mājas tek upe. Viņa man stāstīja arī par savām dau�dzajām nākotnes iecerēm � runāja par zīmējumiem, kas jāpabeidz, pieminēja pircējus, kurus es biju sameklejis uz laukiem un kuriem varētu piedāvāt viņas darbus, le�pojās ar �iliņiem un se�u pensu gabaliem, kurus bija sa�krājusi, un teica, ka drīz viņas naudas maks bū�ot pa�visam smags un viņa man to lepni pasnieg�ot, lai es pa�svārstītu savā plaukstā. Es biju priecīgi pārsteigts, redzot, ka Lora ir kļuvusi daudz atraisītāka, un par �o lielo pār�vērtību man bija jāpateicas Marionas drosmei un pa�aiz�liedzībai.

Kad Lora nebija kopā ar mums un mēs varējām netrau�cēti aprunāties divatā, es sirsnīgos vārdos mēģināju iz�teikt Marionai savu atzinību un apbrīnu par viņas rīcību. Ta�u �ī augstsirdīgā būtne negribēja mani uzklausīt. Viņa piederēja pie tām cēlajām sievietēm, kas vienmēr gatavas uzupurēties citu labā, kas vienmēr tik daudz at�dod citiem un neprasa sev gandrīz neko, un arī patlaban Mariona vairāk domāja par mani nekā par sevi.

����� Ja pirms vēstules nosūtī�anas būtu bijis mazliet vairāk laika, � viņa sacīja, � es būtu jums paskaidro�jusi visu daudz sīkāk. Jūs izskatāties tik noguris un no�mocījies, Volter. Mana vēstule dro�i vien ir jūs ļoti satraukusi.

������ Jā, izlasījis vēstuli, es patie�ām biju noba�ījies, � es atbildēju, � bet drīz vien nomierinājos, jo zināju, ka varu uz jums pilnīgi pajauties. Vai esmu spriedis pareizi, ka negaidītā dzīves vietas maiņa izskaidrojama ar kaut kādiem jauniem grāfa Fosko draudiem?

����� Jā, jums taisnība, � viņa atbildēja. � Vakar es viņu redzēju un, kas ir vēl ļaunāk, ari runāju ar viņu.

������ Runājāt ar viņu? Vai viņ� bija uzzinājis, kur mēs dzīvojam? Vai viņ� bija ieradies mūsu mājā?

������� Jā. Viņ� bija ieradies mūsu mājā, lai arī pie mums aug�ā neuzkāpa. Lora nav viņu redzējusi, viņa neko ne�nojau�. Es jums pastāstī�u, kā tas notika. Ticu un ceru, ka nekādas briesmas mums vairs nedraud. Tas bija va�kar; es atrados mūsu agrākā dzīvokļa viesistabā. Lora sēdēja pie galda un zīmēja, bet es staigāju pa istabu un centos to sakārtot. Tai brīdī, kad gāju garām logam, pa�skatījos uz ielu. Otrā pusē, pretī mūsu mājai, es ierau�dzīju grāfu Fosko, kas sarunājās ar kādu cilvēku �

������ Vai viņ� pamanīja jūs logā?

������ Nē, es vismaz domāju, ka nepamanīja. Es gan tik ļoti pārbijos, ka neesmu par to pilnīgi pārliecināta.

������ Un ar ko viņ� sarunājās? Vai tas bija kāds sve�i�nieks?

������ Nē, Volter, tas nebija sve�inieks. Tiklīdz biju maz�liet atguvusies, es tūdaļ viņu pazinu. Tas bija trako mā�jas īpa�nieks.

������ Vai grāfs norādīja viņam uz mūsu māju?

������ Nē, viņi sarunājās tā, it kā būtu nejau�i sastapu�ies uz ielas. Es paliku pie loga un nolūkojos uz viņiem, pa�slēpusies aiz aizkariem. Ja es tai brīdī būtu pagriezusies un Lora būtu redzējusi manu seju � ta�u, paldies die�vam, viņa bija pārāk aizņemta ar savu zīmējumu! Drīz vien viņi iz�ķīrās. Pansionāta īpa�nieks aizgāja uz vienu pusi un grāfs Fosko � uz otru pusi. Es jau sāku cerēt, ka viņi tie�ām satiku�ies uz ielas nejau�i, bet tad redzēju, ka grāfs nāk atpakaļ, nostājas pretī mūsu mājai, izņem no kabatas vizītkar�u mapīti un zīmuli, raksta kaut ko un tad pāriet pāri ielai uz veikaliņu, kas atradās apak�-

stāvā. Es ātri paskrēju garām Lorai, lai viņa nepagūtu ieskatīties man sejā, un sacīju, ka esmu kaut ko aizmir�susi aug�ējās istabās. Tiklīdz izgāju ārā no mūsu dzīvojamās istabas, es devos lejā uz pirmo stāvu, nostājos kāpņu laukumiņā un sāku gaidīt � biju cie�i nolēmusi aizturēt viņu, ja viņ� gribētu nākt aug�ā. Ta�u viņam ne�bija �āda nodoma. Jaunā pārdevēja iznāca pa veikala durvīm kāpņu telpā, turēdama rokā grāfa lielo, zeltīto vizītkarti, uz kuras bija viņa vārds un ģerbonis aug�ējā malā, kā arī da�as ar zīmuli uzrakstītas rindas apak�ā. Kad jaunā sieviete pasniedza man vizītkarti, es izlasīju: �Dārgā lēdija (jā, �is briesmonis vēl joprojām mani tā uzrunā) � dārgā lēdija, es Jūs lūdzu uz vienu vārdiņu svarīgā lietā, kas attiecas uz mums abiem.� Ja ārkārtē�jos gadījumos cilvēks ir spējīgs apsvērt savu rīcību, tad viņ� to dara ātri. Es tūdaļ sapratu, ka atstāt neziņā sevi un jūs par tāda nelie�a nodomiem, kāds ir grāfs, būtu lik�tenīga kļūda. Sapratu, ka desmitreiz labāk būtu izpildīt viņa lūgumu un mēģināt noskaidrot, ko viņ� nodomājis darīt jūsu prombūtnes laikā, nekā atraidīt to. �Pasakiet d�entlmenim, lai viņ� kādu brīdi uzkavējas veikalā,� es pateicu pārdevējai. �Es pēc brī�a ieie�u pie viņa.� Es uzskrēju aug�ā pēc savas cepures, jo biju cie�i apņēmu��ie nerunāt ar viņu kāpņu telpā. Zināju, cik viņam zema un skanīga balss, un baidījos, ka Lora sadzirdēs to pat tad, ja mēs ar viņu tiksimies veikalā. Pēc nepilnas minū�tes es jau biju atkal lejā un atvēru durvis uz ielu. Grāfs iznāca no veikala un tuvojās man. Viņ� bija viscaur ģēr�bies sēru drānās; li�ķēdams man, viņ� zemu paklanījās un savilka seju indīgā smīnā, un da�as dīkdienīgas sie�vietes un zēni, ieraudzīju�i viņu, apbrīnas pilnām acīm nolūkojās uz viņa milzīgo augumu, smalko, melno uz�valku un lielo spieķi ar zeltīto rokturi. Tiklīdz es uz viņu paskatījos, man atmiņā atausa �ausmīgie notikumi, kurus biju pieredzējusi Blekvoterparkā. Grāfs likās esam tikpat pretīgs kā agrāk, un man aiz riebuma tirpas pārskrēja pār kauliem, kad viņ� sasveicinādamies ar pla�u �estu noņēma cepuri un uzrunāja mani tā, it kā mēs vēl vakar būtu �ķīru�ies kā vislielākie draugi.

������ Vai jūs atceraties, ko viņ� jums sacīja?

������ Es nespēju to atkārtot, Volter. Es jums tūdaļ pastās�tī�u, ko viņ� sacīja par jums, bet es nespēju atkārtot to, ko viņ� teica par mani. Viņa izteikumi bija daudz bries�mīgāki nekā viņa izsmalcināti nekaunīgā vēstule. Man jau sāka trīcēt rokas aiz vēlē�anās cirst pļauku, un, ja es būtu vīrietis, es arī būtu viņam iegāzusi. Ta�u to es

nevarēju atļauties un tāpēc, lai savaldītu rokas, saplēsu zem �alles sīkos gabaliņos viņa vizītkarti. Neatbildējusi viņam ne vārda, es gāju prom no mūsu mājas (jo baidī�jos, ka Lora var mūs ieraudzīt), un viņ� man sekoja, visu laiku kaut ko klusi purpinādams. Iegriezusies tuvākajā �ķērsieliņā, pajautāju, ko viņ� īsti no manis grib. Viņam esot divas vēlē�anās. Pirmkārt, ja man nebūtu iebildumu, viņ� gribot apliecināt man savas simpātijas. Ta�u es ne�vēlējos viņu uzklausīt. Otrkārt, viņ� gribot atkārtot viņa vēstulē izteikto brīdinājumu. Es pavaicāju, ar ko izskaid�rojama vajadzība �o brīdinājumu atkārtot. Viņ� atkal pa�klanījās, pasmaidīja un sacīja, ka paskaidro�ot visu sīkāk. Viņa paskaidrojums pilnīgi apstiprināja manas ba�as, par kurām jau ieminējos jums pirms jūsu aizbrauk�anas. Ja atceraties, es jums toreiz sacīju, ka sers Persivals ir pā-< rāk stūrgalvīgs, lai uzklausītu sava drauga padomu attie�cībā uz jums, un ka grāfs mums kļūs bīstams tikai tad, ja būs apdraudētas viņa pa�a intereses un viņ� būs spiests rīkoties, lai aizstāvētu sevi.

����� Es atceros, Mariona.

������ Nu, tad klausieties � tas patie�ām tā bijis. Grāfs devis padomu, bet padoms nav pieņemts. Sers Persivals paļāvies vienīgi pats uz saviem spēkiem, savu neatlaidību un naidu pret jums. Tad grāfs ļāvis viņam rīkoties, kā pa�am patīk, ta�u paturējis vērā apstākli, ka nākotnē var tikt apdraudētas arī viņa personīgās intereses, un tāpēc vispirms centies izspiegot, kur mēs dzīvojam. Kad jūs, Volter, atgriezāties pie mums no sava pirmā brauciena uz Hemp�īru, detektīvi, kas jau toreiz bija uzmanīju�i jūs pie advokātu kantora durvīm, kā arī pats grāfc c osko, bija sekoju�i jums no dzelzceļa stacijas līdz mājas dur�vīm. Kā viņam izdevies panākt, lai jūs viņu nepamanītu, to viņ� man nestāstīja, ta�u tai reizē un tādā veidā viņ� bija atradis mūsu apme�anās vietu. �o savu atklājumu viņ� neizmantoja līdz tam brīdim, kad saņēma ziņu par sera Persivala nāvi, ta�u pēc tam, kā jau sacīju, viņ� sāka rīkoties, jo bija pārliecināts, ka jūs gribēsiet iesūdzēt viņu tiesā kā nelaiķa sazvērestības līdzzinātāju. Grāfs ne�kavējoties norunāja Londonā tik�anos ar pansionāta īpa��nieku un nolēma atvest viņu uz māju, kurā bija paslēpta viņa izbēgusi paciente; viņ� ticēja, ka rezultātā, lai kā tas viss beigtos, radīsies da�ādi nebeidzami juridiski �ķēr�ļi un grūtības, kas saistīs jums rokas, un ka tāpēc jūsu uz�brukumam nebūs panākumu. Tādi bija viņa nodomi, kā viņ� man pats atzinās. Vienīgais iemesls, kāpēc viņ� pē�dējā brīdi bija sācis svārstīties�

������ Un tas bija?

������ Man grūti par to runāt, Volter, tomēr man tas jā�dara. �is vienīgais iemesls biju es. Trūkst vārdu, lai iz�teiktu, cik pazemota es jūtos pati savās acīs, kad to iedo�mājos; redziet, �ī cilvēka dzelzs raksturā ir kāda vāja vieta � tās ir pretīgās simpātijas, kuras viņ� jūt pret mani. Lai nezaudētu savu pa�cieņu, esmu pietiekami ilgi centusies tam neticēt, bet viņa skatieni, viņa rīcība liek man tomēr, aiz kauna sarkstot, domāt, ka tā ir patiesība. Jā, Volter, �ī samaitātā izdzimteņa acis kļuva valgas, sa�runājoties ar mani! Viņ� man atzinās, ka tai brīdī, kad jau gribējis pansionāta ārstam parādīt, kurā mājā mēs dzīvojam, viņ� iedomājies cie�anas, kas man būs jāpār�dzīvo, ja mani atkal �ķirs no Loras, un iedomājies, ka mani var saukt pie atbildības par to, ka esmu palīdzējusi Lorai izbēgt, � un viņ� jau otrreiz riskējis manis dēļ, kaut arī skaidri zinājis, cik lielas nepatik�anas jūs varat viņam sagādāt. Viņ� tikai lūdza mani, lai es atcerētos �o viņa upuri un apvaldītu jūsu dusmas pati savās intere�sēs, par kurām viņam varbūt nekad vairs nebūs izdevība ar mani sarunāties. Es neielaidos �ai darījumā; es drīzāk būtu nomirusi, nekā izpildījusi viņa gribu. Varat viņam ticēt vai neticēt, un viņa apgalvojums, ka viņ� atradis kaut kādu ieganstu un aizsūtījis pansionāta īpa�nieku prom, var būt patiesība vai meli, ta�u par vienu gan jūs varat ne�aubīties: es pati redzēju, kā �is cilvēks aiziet, pat nepaskatījies uz mūsu logu, pat nepalūkojies uz ielas otru pusi, kur atradās mūsu māja.

������ Es ticu, ka viņ� runājis patiesību, Mariona. Ja jau pat viscēlākie cilvēki, veicot savus labos darbus, mēdz reizēm būt nekonsekventi, kāpēc tad vislielākie ļaundari nevarētu būt nekonsekventi savās noziedzībās? Ta�u vienlaikus es domāju, ka �is nelietis tikai mēģinājis jūs iebiedēt, draudēdams ar to, ko viņ� patiesībā nevar iz�darīt. �aubos, vai tagad, kad sers Persivals ir miris un misis Keterikas rīcību neviens vairs nekontrolē, grāfs spēj sagādāt mums nepatik�anas, izmantojot pansionāta īpa�nieka palīdzību. Bet es gribētu dzirdēt, kas notika tālāk. Ko grāfs sacīja par mani?

������ Par jums viņ� ierunājās pa�ās beigās. Grāfa acis

Jauni iegailējas, un viņa izturē�anās tagad atgādināja man tās manieres, kādas biju novērojusi jau agrāk, kad mēs vēl dzīvojām Blekvoterparkā, � tās pauda viņa ap�ņēmību netaupīt nevienu, kas nostājas viņa cejā, un viņ� atklāti ņirgājās par citiem, tā ka nekad īsti neva�rēja zināt, kas viņam tai brīdī ir aiz ādas. �Brīdiniet mis�teru Hārtraitu!� grāfs sacīja Joti augstprātīgā tonī. �Kad viņ� mērosies spēkiem ar mani, tad lai atceras, ka viņam būs darī�ana ar domājo�u cilvēku, ar cilvēku, kas no�spļaujas par likumiem un sabiedrības para�ām. Ja mans nabaga miru�ais draugs būtu klausījis manam padomam, tad tiesai tagad būtu jānodarbojas ar mistera Hārtraita līķa identificē�anu. Bet mans dārgais miru�ais draugs bija loti ietiepīgs. Paskatieties uz mani! Es skumstu par viņu � �īs sēras iek�ēji ir slēptas manā sirdī, ārēji tās redzamas uz manas cepures. �is vienkār�ais kreps pau� manas jūtas, un es prasu, lai misters Hārtraits tās respek�tētu. Ja viņ� tomēr uzdro�ināsies ar tām nerēķināties, tad Joti iespējams, ka �īs jūtas var pārvērsties neizmērojamā naidā. Lai viņ� samierinās ar to, ko ir ieguvis, lai samie�rinās ar to, ko es, jūs �ēlodams, neaizskaru un atstāju viņam un jums. Brīdiniet viņu (reizē nododot arī svei�cienus no manis) un pasakiet: ja viņ� kaut pirkstu pakus�tinās, viņam būs darī�ana ar Fosko. Pavisam parastā angļu valodā es gribu informēt viņu, ka Fosko nekas ne�spēj apturēt! Arlaburītu, dārgā lēdija!� Viņa tēraudpelē- kās acis urbās manā sejā; viņ� svinīgi pacēla cepuri, ar atsegtu galvu paklanījās man un devās prom.

������ Un vairs neatgriezās? Un neko vairāk nepateica?

������ Uz ielas stūra viņ� pagriezās atpakaļ, pamāja ar roku un ar teatrālu �estu piesita sev pie krūtim. Pēc tam viņ� izzuda manam skatienam. Viņ� arvien vairāk attā�linājās no mūsu mājas. Es steidzos mājup, lai drīzāk no�kļūtu pie Loras, bet viņ� aizgāja pretējā virzienā. Jau pa cejam es nolēmu, ka mums jāpārceļas uz citu dzīvokli. Kop� grāfs bija atklājis, kur mēs dzīvojam, �ī māja (it īpa�i tāpēc, ka jūs bijāt aizbraucis) vairs nebija nekāds dro�ais patvērums, tagad tai uzglūnēja briesmas. Ja es būtu bijusi pilnīgi pārliecināta par jūsu atgrie�anos, es būtu riskējusi un gaidījusi līdz tai dienai, kad jūs atkal būsiet kopā ar mums. Bet man nebija noteiktas pārliecī�bas, un es pavisam impulsīvi nospriedu, ka nekavējoties kaut kas jādara. Pirms jūs aizbraucāt 110 mums, jūs

reiz ierunājāties, ka Loras veselības labad vajadzētu pārcelties uz kādu klusāku rajonu, kur būtu tīrāks gaiss. Lai Lora domātu par dzīves vietas maiņu tikpat dedzīgi kā es, man vajadzēja vienīgi atgādināt jūsu teiktos vārdus un iestāstīt viņai, ka tam jānotiek jūsu prombūtnes laikā, lai jūs pārsteigtu un pasargātu no rūpēm, kas saistītas ar pārcel�anos. Viņa palīdzēja man iesaiņot jūsu mantas, un tās visas tagad ir novietotas jūsu jaunajā darbistabā.

������ Kāpēc jūs pārcēlāties tie�i uz �ejieni?

������ Es citas vietas Londonas apkārtnē nepazīstu. Man �ķita, ka mums jāizvēlas vieta, kas atrodas krietni tālu no agrākā dzīvokļa, un es mazliet pazinu Fulemu, jo kādu laiku te biju mācījusies skolā. Cerēdama, ka skola vēl darbojas, es ar ziņnesi aizsūtīju uz turieni zīmīti. Skola patie�ām vēl darbojās; tagad te saimniekoja manas kād�reizējās skolotājas meitas, un viņas pēc mana lūguma no�īrēja �o dzīvokli. Kad ziņnesis atgriezās ar jaunā dzīvokļa adresi, bija jau vakars. Mēs devāmies uz �ejieni tumsā, un likās, ka neviens mūs tai laikā nenovēroja. Vai esmu rikojusies pareizi, Volter? Vai esmu attaisnojusi jūsu uzticību?

Es atbildēju apstiprino�i un pateicos viņai no visas sirds, jo viņa patiesi bija pelnījusi vislielāko uzslavu. Kamēr es runāju, viņas acīs joprojām bija redzamas bai�les, un pirmie vārdi, kurus viņa pateica, kad biju beidzis, atkal bija par grāfu Fosko.

Es manīju, ka viņas attieksme pret grāfu tagad ir mai�nījusies. Tagad viņa vairs neiedegās pēk�ņās dusmās, kad pieminēja grāfu, un arī nesteidzināja mani ātrāk izrēķi�nāties ar viņu. Lai cik pretīgas viņai �ķita grāfa jūtas pret viņu, Mariona tomēr ne�aubījās, ka tās ir patiesas, un tāpēc acīmredzot viņas glu�i organiskās bailes no �ī vīrie�a bija simtkārt palielināju�ās, jo viņa ta�u zināja, ka grāfs ir veikls, viltīgs, ārkārtīgi enerģisks un spēj iz�darīt jebkuru nelietību. Viņas balss bija kļuvusi pavisam klusa un acis aiz �ausmām plati iepletu�ās, kad vina ne�dro�i vaicāja man, ko es domājot par viņa draudiem un ko tagad esot izlēmis darīt.

������ Kop� manas sarunas ar misteru Kirlu nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, Mariona, � es atbildēju. � Kad mēs abi �ķīrāmies, lūk, ko es viņam sacīju par Loru: �Viņas tēvo�a mājas durvis tiks atvērtas viņai visu to cilvēku klātbūtnē, kuri piedalījās viltus bērēs; melīgais uzraksts, kas it kā liecina par viņas nāvi, pēc ģimenes galvas rīko�juma tiks publiski izkasīts no kapa pieminekļa, un tie divi, kas nodarīju�i viņai ļaunu, atbildēs par savu nozie�dzīgo rīcību man, ja likums nebūs spējīgs viņus sodīt.� Viens no �iem abiem vairs nav dzīvs, tāpēc viņu nevar saukt pie atbildības. Bet otrs vēl ir dzīvs, un ari mans lē�mums vēl ir spēkā.

Marionas acis iemirdzējās, vaigi piesārta. Viņa neko neteica, ta�u viņas sejas izteiksme liecināja, ka viņa pil�nīgi atbalsta manu nodomu.

������ Es nemaz neslēpju no jums, tāpat kā neslēpju pats sev, � es turpināju, � ka mūsu izredzes gūt panākumus ir visai niecīgas. Tas, ko mēs esam darīju�i līdz �im, lai�kam ir tīrais nieks salīdzinājumā ar risku, ko uzņemsi�mies turpmāk, ta�u, par spīti visam, mums, Mariona, to�mēr jārīkojas enerģiski. Es neesmu tik stiprs, lai spēkotos ar tādu cilvēku, kāds ir grāfs Fosko, tāpēc man iepriek� labi jāsagatavojas. Esmu mācījies būt pacietīgs, gan pra�tī�u sagaidīt īsto brīdi. Lai viņ� notic, ka viņa vārdi ii sasniegu�i vajadzīgo rezultātu; lai nekādas ziņas par mums turpmāk nenonāk līdz viņa ausīm; lai viņ� domā, ka neviens vairs viņu netraucē un neapdraud � ja vien esmu pareizi izpratis grāfa nolūkus, tad viņ� ar savu plā�tī�anos drīz vien pats sevi iegāzīs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums nepiecie�ams nogaidīt; ta�u ir vēl kāds cits, daudz svarīgāks iemesls. Pirms pēdējoreiz mēģinā�u atmaskot grāfu, manām attiecībām gan ar jums, Mariona, gan ar Loru jākļūst daudz noteiktākām.

Viņa pavirzījās man tuvāk un izbrīnījusies palūkojās manī.

������ Kā to saprast � jākļūst noteiktākām? � viņa vai�cāja.

������ To es jums paskaidro�u, � es atbildēju, � kad būs īstais laiks. Tagad tas vēl nav pienācis un varbūt nekad arī nepienāks. Iespējams, ka es nekad neko neteik�u Lorai � patlaban neko nedrīkstu teikt pat jums �, līdz nebū�u pārliecinājies, ka varu runāt par to bez jebkādām ba�ām, pilnīgi godīgi un atklāti. Bet lai tas pagaidām pa�liek. Daudz svarīgāka nozīme mūsu attiecībās ir kādam citam jautājumam. Loru �ēlodama, jūs esat slēpusi no viņas ziņu par vīra nāvi�

������ Ak, Volter, man �ķiet, ka mēs vēl ilgi nevarēsim to viņai pavēstit, � vai nav tiesa?

������ Nē, Mariona. Daudz labāk būs, ja jūs viņai pastāstīsiet to tagad, nekā piejausiet, ka tas nāk gaismā pavisam nejau�i, jo panākt, lai tas nenotiktu, ta�u nav mūsu spēkos. Neiedziļinieties sīkumos, stāstiet ļoti sau�dzīgi, tomēr dariet viņai zināmu, ka viņ� ir miris.

����� Vai bez tā iemesla, Volter, kuru jūs nupat minējāt, ir vēl kāds cits iemesls, kāpēc jūs vēlaties, lai viņa uzzi�nātu par sava vīra nāvi?

������ Jā.

������ Vai �is iemesls ir saistīts ar jautājumu, par kuru jūs pagaidām nedrīkstat runāt ar mani un, iespējams, ne�kad nedrīkstēsiet runāt ar Loru?

Viņa īpa�i uzsvēra pēdējos vārdus. Atbildēdams viņai apstiprino�i, ari es tos uzsvēru.

Mariona nobālēja. Kādu brīdi viņa skumji raudzījās manī, itin kā īsti nezinātu, ko iesākt tālāk. Bet, kad Ma�rionas skatiens apstājās pie tuk�ā krēsla, kurā parasti sēdēja mūsu dārgā draudzene, visu mūsu prieku un bēdu līdzjutēja, neparasts maigums atplaiksnījās viņas tum�a�jās acīs un viņas vaibsti zaudēja savu raksturīgo skarbo izteiksmi.

������ Man �ķiet, ka esmu visu sapratusi, � viņa sacīja. � Man �ķiet, Volter, ka man jāpastāsta Lorai par vīra nāvi viņas pa�as un jūsu labad.

Viņa nopūtās, saņēma manu roku savā, tad pēk�ņi pa�laida to vaļā un izgāja no istabas. Nākamajā dienā Lora uzzināja, ka vīra nāve ir atdevusi viņai brīvību un ka kopā ar vīru tagad ir apbedīts arī viņas dzīves posts un nelaime.

Viņa vārdu mēs nekad vairs nepieminējām. No �ī brī�a mēs centāmies neuzsākt sarunas par jautājumiem, kas attiecās uz �ī cilvēka nāvi, un ar tikpat lielu piesar�dzību mēs abi, tas ir, Mariona un es, izvairījāmies skart kādu citu jautājumu, kuru, pēc mūsu savstarpējās noru�nas, vēl nedrīkstējām iztirzāt. Tomēr mūsu domas kavē�jās pie �ī jautājuma, un tas notika jo bie�i tāpēc, ka mēs bijām iegro�oju�i sevi ar pa�u izdomātiem ierobe�oju�miem. Mēs abi uzraudzījām Loru vēl rūpīgāk nekā agrāk, un mēs gaidījām un cerējām, gaidījām un ba�ījāmies, ti�cēdami, ka reiz tomēr pienāks tā diena.

Pamazām mēs atsākām savu ierasto dzīvi. Es turpināju

savu ikdienas darbu, kuru biju uz laiku pārtraucis, ka�mēr atrados Hemp�īrā. Par jauno dzīvokli mums bija jā�maksā lielāka īre nekā par mazajām un neērtajām ista�bām, kurās bijām dzīvoju�i iepriek�; �is apstāklis un it īpa�i ba�as par nezināmo nākotni lika man strādāt daudz intensīvāk nekā agrāk. Turklāt varēja gadīties arī pavi�sam neparedzēti notikumi, kuru dēj tiktu galīgi iztērēta mūsu jau tā nelielā naudas summa, kas bija noguldīta bankā; beigu beigās, manas rokas un mans darbs bija vienīgais, uz ko varējām paļauties. Tagad bija izveidoju�sies situācija, kas spieda mani censties, cik spēju, lai man turpmāk nekad netrūktu pasūtījumu un tie tiktu ap�maksāti labāk nekā līdz �im.

Ta�u lai neviens neiedomājas, ka �ai laika posmā, kad es, ieslēdzies savās mājas, cītīgi strādāju, ka �ai laika posmā, par kuru jums patlaban stāstu, es nemaz vairs nebūtu pūlējies sasniegt to savas dzīves galveno mērķi, par kuru jūs esat jau lasīju�i un ar kuru saistījās visas manas domas un centieni. �is mērķis mēne�iem ilgi stā�vēja manu acu priek�ā un nekad nedeva man miera. No�tikumi brieda lēnām, un man vēl bija laiks veikt nepie�cie�amos piesardzības pasākumus, izpildīt savu pienā�kumu un pateikties cilvēkam, kas man bija palīdzējis, kā arī atrisināt kādu neskaidru jautājumu.

Piesardzības pasākumi bija jāveic, protams, lai nodro��inātos pret grāfu Fosko. Ārkārtīgi svarīgi bija, ja vien tas būtu iespējams, noskaidrot, vai viņ� nodomājis palikt Anglijā, citiem vārdiem sakot, vai viņ� arī turpmāk būs man sasniedzams. Man izdevās to izpētīt ļoti vienkār�i. Tā kā viņa mājas adrese Sentd�onsvudā man bija zināma, tad es ievācu ziņas �ai priek�pilsētā; sameklējis aģentu, kura pārziņā bija grāfa noīrētais mājoklis, es apjautājos, vai māja Foristroudā pieci netiks drīzumā no jauna izno�māta. Atbilde bija negatīva. Man paskaidroja, ka ārzem�nieks, kas patlaban dzīvojot �ai mājā, esot atjaunojis no�mas līgumu un pagarinājis to uz se�iem mēne�iem, tātad uzturē�oties tur līdz nākamā gada jūnija beigām. Bet ta�gad bija tikai decembra sākums. Es �ķīros no aģenta ar atvieglotu sirdi, jo man vairs nebija jābaidās, ka grāfs varētu izslīdēt no manām rokām.

Kāds pienākums, kas man noteikti bija jāizpilda, aiz�veda mani atkal pie misis Klementsas. Es biju solījies apciemot viņu vēlreiz, lai pastāstītu visu, ko zinu par

Annas Keterikas nāvi un apbedī�anu un ko es nebiju varējis pavēstīt, mums tiekoties pirmoreiz. Tā kā situā�cija tagad bija mainījusies, tad nekas vairs nekavēja mani uzticēties �ai krietnajai sievietei un atklāt viņai par sa�zvērestību tik daudz, cik bija vajadzīgs. Manas simpāti�jas un draudzīgā" attieksme pret viņu steidzināja mani ātrāk izpildīt solījumu, un es to izdarīju, cik rūpīgi un apzinīgi vien iespējams. Nav nekādas nepiecie�amības apgrūtināt jūs, sīki atstāstot mūsu sarunu. Es tikai gri�bētu pateikt, ka �ī saruna man atkal lika domāt par kādu jautājumu, kas vēl joprojām nebija noskaidrots, � tas bija jautājums par Annas Keterikas tēvu.

Daudzie nenozīmīgie apsvērumi, kas saistījās ar �o pro�blēmu un kas pa�i par sevi �ķita pavisam mazsvarīgi, kļuva pārsteidzo�i nozīmīgi, kad tos apkopoja vienā ve�selā, un beigu beigās tie uzvedināja mani uz domām izda�rīt secinājumu, kuru gan vēl vajadzēja pārbaudīt. Es dabūju no Marionas atļauju aizrakstīt majoram Dontor- nam Vārnekholā (kur misis Keterika bija kalpojusi da�us gadus pirms apprecē�anās), lai uzdotu viņam da�us jau�tājumus. Es rakstīju Marionas vārdā, atvainojos, ka esmu bijis spiests majoru traucēt, un paskaidroju, ka �ie jau�tājumi attiecas uz Marionas ģimenes vēsturi, par kuru viņa interesējas. Kad rakstīju �o vēstuli, man nebija no�teiktu ziņu, ka majors Dontorns vēl būtu dzīvs; es nosū�tīju to, cerēdams tomēr, ka viņ� nav miris un spēs man atbildēt.

Pēc divām dienām es saņēmu vēstuli � apstiprinājumu, ka viņ� ir dzīvs un gatavs mums palīdzēt.

Jūs varēsiet pavisam viegli secināt, kāda doma man bija ienākusi prātā, kad viņam rakstīju, un kādus jautā�jumus es viņam uzdevu, ja iepazīsieties ar viņa vēstuli. Atbildēdams uz maniem jautājumiem, viņ� darīja man zi�nāmus vairākus svarīgus faktus.

Pirmkārt, �nelaiķis �ers Persivals no Blekvoterparkas� nekad nav spēris savu kāju Vārnekholā. Ne majors Don�torns, ne arī viņa ģimenes locekļi nekad nav �o d�entl�meni pazinu�i.

Otrkārt, �nelaiķis misters Filips Fērlijs no Limrid�as mui�as� jaunībā ir bijis majora Dontorna tuvs draugs un bie�i viesojies viņa mājā. Ar vēstuļu un citu dokumentu palīdzību atsaukdams savā atmiņā �īs sen pagāju�ās die�nas, majors spēja dro�i apgalvot, ka misters Filips Fēr- lijs ieradies ciemos Vārnekholā tūksto� astoņi simti div�desmit sestajā gadā un uzturējies tur visu septembri un da�as oktobra nedēļas, jo gribējis piedalīties medībās. Pēc tam viņ� aizbraucis, ja atmiņa majoru neviļot, uz Skotiju un ieradies atkal Vārnekholā tikai pēc ilgāka laika, jau kā tikko apprecējies vīrs.

Pa�am par sevi �im faktam varbūt nebija lielas vērtī�bas, bet, pievienojot to citiem, mums ar Marionu labi zināmiem faktiem, mēs tagad varējām izdarīt kādu pavi�sam vienkār�u secinājumu, kuru, mūsuprāt, neviens ne�varētu apstrīdēt.

Tagad mēs bijām uzzināju�i, ka misters Filips Fērlijs ir uzturējies Vārnekholā tūksto� astoņi simti divdesmit sestā gada rudenī un ka misis Keterika tai pa�ā laikā kal�pojusi �ai mui�ā, turklāt iepriek� mums bija zināmi vēl �ādi fakti: pirmkārt, Anna bija dzimusi tūksto� astoņi simti divdesmit septītā gada jūnijā; otrkārt, viņa vienmēr bijusi pārsteidzo�i līdzīga Lorai; tre�kārt, Lora bijusi kā izlieta pēc sava tēva. Misters Filips Fērlijs ir bijis pla�i pazīstams kā viens no tā laika skaistākajiem vīrie�iem. Nedz pēc izskata, nedz arī pēc rakstura viņ� nemaz nav atgādinājis savu brāli Frederiku un bijis izslavēts sabied�rības, it īpa�i sievie�u mīlulis � vieglprātīgs, nemākslots, impulsīvs, vienmēr labsirdīgs, ārkārtīgi iz�ķērdīgs jau�neklis, kas nekad nav ievērojis kādus īpa�us principus un nav arī daudz rūpējies par tikumības saglabā�anu at�tiecībās ar sievietēm. Tādi bija fakti, kurus mēs zinājām, tāds bija �ī cilvēka raksturs. Vai vēl ir vajadzība izskaid�rot to, kas jau pats par sevi saprotams?

Tagad, kad es to visu skatīju pilnīgi jaunā gaismā, pat misis Keterikas vēstule, viņai pa�ai negribot, daļēji ap�stiprināja manus secinājumus. Viņa bija nosaukusi misis Fērliju (vēstulē, kuru biju no viņas saņēmis) par �ļoti neglītu sievieti�, kas �ievilinājusi savos slazdos un ap�precējusi visskaistāko vīrieti Anglijā�. Abi �ie apgalvo�jumi ir pilnīgi nepamatoti un kļūdaini. Greizsirdība un nenovīdība (kas tādā sievietē kā misis Keterika spēja iz�pausties tik zemiskā un ļaunprātīgā veidā) �ķita man vie�nīgais iemesls, kas pamudinājis viņu tik nekaunīgi izteik�ties par misis Fērliju, kaut arī vēstulē �im apvainojumam patiesībā nebija nekādas nozīmes.

Bet, tā kā esam pieminēju�i misis Fērlijas vārdu, tad, glu�i dabiski, rodas vēl viens jautājums. Vai viņai kādreiz

ir ienācis prāta, kur� varētu būt �īs mazās, uz Limrid�u atvestās meitenes tēvs?

Pēc Marionas domām, viņai tas nav ienācis prātā. Mi�sis Fērlijas vēstule, kuru man kādreiz lasīja priek�ā un kurā viņa stāsta par Annas un Loras ārkārtīgi lielo līdzību un apliecina savu sirsnīgo pieķer�anos sve�ajai meitenei, neap�aubāmi bija uzrakstīta bez jebkādas lie�kulības un pierādīja, ka viņa neko nezina, Nebija gan�drīz nekādu �aubu, ka arī pats misters Filips Fērlijs nav bijis informēts vairāk nekā viņa sieva. Apkaunojo�ie ap�stākļi, kas spiedu�i misis Keteriku steidzīgi apprecēties, acīmredzot biju�i par iemeslu tam, ka viņa aiz piesardzī�bas vai arī aiz lepnuma klusējusi, kaut arī būtu varējusi sazināties ar sava gaidāmā bērna tēvu.

Kad man iekrita prātā �is pieņēmums, es tūdaļ atcerē�jos tos vārdus no svētajiem rakstiem, par kuriem mēs visi savā laikā esam domāju�i ar apbrīnu un bijību: �Un tēvu grēki piemeklēs viņu bērnus.� Ja �ī viena tēva divas meitas nebūtu biju�as tik fatāli līdzīgas, nekad nebūtu sadomāta �ī sazvērestība, kurā Anna izmantota kā nevai�nīgs līdzeklis un kurā Lora kļuvusi par nevainīgu upuri. Cik nekļūdīgi, cik drausmīgi precīzi garā notikumu virkne saistīja tēva neapdomīgo pārkāpumu ar ne�ēlīgo pārestību, kas bija nodarita viņa bērniem!

Mani nodarbināja gan �īs, gan arī vēl citas domas, kas lika man atcerēties mazo Kamberlendas kapsētu, kur ta�gad dusēja Anna Keterika. Es domāju par pagāju�ajām dienām, kad biju sastapis viņu pie misis Fērlijas kapa, sa�stapis pēdējo reizi. Es gara acīm skatīju, kā viņas nabaga nevarīgās rokas noslīd uz kapa pieminekļa, un dzirdēju, kā viņa vārgā, noguru�ā balsī �ukst savai miru�ajai aiz- gādniecei un draudzenei: �Ak, ja es varētu nomirt, aiz�bēgt no visa un atdusēties jums līdzās!� Bija pagājis maz�liet vairāk nekā gads kop� tā brī�a, kad viņa bija iztei�kusi �o vēlē�anos, � un cik neizprotamā kārtā, cik draus�mīgi tā bija piepildījusies! Vārdi, kurus viņa bija sacījusi Lorai ezermalā, �ie patiesās ilgās teiktie vārdi nu bija kļuvu�i par īstenību. �Ak, kaut mani apglabātu blakus jūsu māmiņai! Kaut es varētu atmosties viņai līdzās tai dienā, kad skanēs eņģeļu bazūnes, kapi atvērsies un mi�ru�ie celsies aug�ā!� Kāds briesmīgs noziegums bija jā�pieredz un kādas �ausmas jāpārdzīvo �ai nabaga būtnei, pa kādiem tum�iem līklo�u ceļiem dieva roka to bija vadījusi lejup nebūtībā, līdz tā nonākusi savās mū�a mā�jās, kuras, dzīva būdama, nekad nebija cerējusi sasniegt! Lai viņa tur dus dieva mierā, lai netraucēta paliek bla�kus tai, kuru viņa mīlēja!

Un tā �ī miklainā parādība, kas ienākusi �ais lappusēs tāpat, kā ienāca manā dzīvē, tagad ir nokāpusi mū�īgās tumsas valstībā. Viņa pirmoreiz atnāca pie manis nakts klusumā glu�i kā spokaina ēna. Un glu�i kā ēna viņa ir aizlīdējusi garām un pazudusi nāves klusumā.

Pagāja �etri mēne�i. Pienāca aprīlis � pavasara un pārmaiņu mēnesis.

Ziema mūsu jaunajās mājās bija pagājusi mierīgi un laimīgi. Es biju labi izmantojis savu ieilgu�o atelpas laiku � biju krietni papla�inājis savus ienākumu avotus un radījis stingrāku pamatu mūsu eksistencei. Atbrīvota no mū�īgās neziņas un bailēm, kas viņu tik ilgi bija mo�cīju�as, Mariona garīgi atspirga, un pamazām atkal lielā mērā, ja ne pilnīgi, atgriezās viņai agrāk tik raksturīgā dzirksto�ā enerģija.

Tā kā Loru da�ādas pārmaiņas ietekmēja daudz krasāk nekā viņas masu, tad viņā jauno dzīves apstākju veselīgā iedarbība izpaudās vēl jo spilgtāk. Gurdenais un vienal�dzīgais skatiens, kas viņas seju priek�laicīgi bija padarījis vecāku, gandrīz nemaz vairs nebija manāms, un dzīvā izteiksme, kas pagāju�ajās dienās viņas seju bija vērtusi īpa�i pievilcīgu, tagad, kad atkal sāka atplaukt viņas skaistums, atjaunojās pati pirmā. Ta�u, rūpīgi viņu vēro�dams, es atklāju, ka sazvērestība, kas reiz bija satricinā�jusi viņas prātu un dzīvi, vienā ziņā tomēr atstājusi bēdī�gas sekas. No viņas atmiņas uz visiem laikiem bija izgai�su�i notikumi, kas bija risināju�ies no tā brī�a, kad viņa atstāja Blekvoterparku, līdz tai dienai, kad mēs sastapā�mies Limrid�as kapsētā. Tiklīdz kaut ar vismazāko mā�jienu Lorai tika atgādināts �is laikposms, viņa pēk�ņi pārvērtās un nodrebēja, sāka runāt nesakarīgi, un viņas atmiņa taustījās pa pagātni tikpat nevarīgi kā agrāk. �ai un vienīgi �ai ziņā pagātnes pēdas bija iespiedu�ās viņā dziļi � pārāk dziļi, lai būtu izdzē�amas.

Citādi viņa bija tiktāl atlabusi, ka tais dienās, kad bija sevi�ķi mo�a un labā garastāvoklī, viņa brī�iem jau iz�skatījās un runāja glu�i kā seno dienu Lora. Sī ieprieci�no�ā pārmaiņa, glu�i dabiski, ietekmēja mūs abus. Gan viņā, gan arī manī glu�i kā no dziļa miega tagad modās negaisto�as atmiņas par Kamberlendā aizvadīto laiku, un mums abiem tās bija vienādas, jo tās bija atmiņas par mūsu mīlestību.

Mūsu savstarpējās attiecības no dienas dienā pamazām un gandrīz nemanāmi kļuva nebrīvākas. Maigos vārdus, kurus es tik dabiski biju teicis viņai senāk, kad viņu māca bēdas un cie�anas, tagad dīvainā kārtā vaiis neva�rēju dabūt pār lūpām. Tais dienās, kad es dzīvoju nemi�tīgās bailēs pazaudēt Loru, es viņu biju skūpstījis katru vakaru, kad viņa pirms gulētie�anas teica labunakti, un katru rītu, kad mēs atkal satikāmies. Tagad �is paradums bija atmests � �is skūpsts bija izgaisis no mūsu ikdienas dzīves. Mūsu rokas atkal sāka drebēt, kad tās saskārās. Kad Marionas nebija klāt, mēs vairījāmies ilgāk paskatī�ties viens uz otru. Būdami divatā, mēs bie�i vien nezinā�jām, ko runāt. Kad es nejau�i pieskāros Lorai, mana sirds sāka strauji pukstēt, glu�i tāpat kā Limrid�ā, un es re�dzēju, ka mīlestībā pret mani iekvēlojas viņas vaigi; likās, itin kā mēs būta atgriezu�ies Kamberlendas pakal�nos un es atkal būtu skolotājs un viņa mana skolniece. Da�dien viņa stundām ilgi bija klusa un domīga, bet, kad Mariona vaicāja, par ko viņa domā, tad izvairījās atbil�dēt. Kādu dienu es, pats sev par pārsteigumu, konstatēju, ka esmu pārtraucis darbu un sapņaini veros mazajā, akvareļkrāsām gleznotajā Loras portretā, kuru biju glez�nojis pie mazās lapenes, kurā pirmoreiz tikāmies, � glu�i tāpat kā aizgāju�ajās dienās da�kārt mēdzu pamest novārtā mistera Fērlija kolekcijas zīmējumus, lai pasap�ņotu par �o pa�u portretu, kad tas nesen kā bija pabeigts. Kaut arī mūsu apstākļi tagad bija pavisam citādi, likās tomēr, ka mūsu attiecības atkal kļuvu�as tādas pa�as kā tais brīni�ķīgajās dienās, kad mūsu draudzība sākās, un ka mūsu mīlestība atkal ir atdzimusi. Itin kā laiks būtu aiznesis mūs atpakaļ pie mūsu agro cerību drupām vecā, sen pazīstamā krastā!

Jebkurai citai sievietei es būtu varējis pasacīt tos iz��ķirīgos vārdus, kurus tomēr vilcinājos teikt viņai. Vi�ņas pilnīgā nevarība, viņas vientulība un atkarība vienīgi

no tā atturīgā maiguma, kuru viņai spēju sniegt es, ma�nas bailes pārsteidzīgi aizskart kādu slepenu, sevi�ķi jū�tīgu stīgu viņas būtībā, kurai es, būdams vīrietis, ar savu instinktu varbūt nespētu likt īsti ieskanēties, � �ādi un vēl citādi līdzīgi apsvērumi lika man mocīties �aubās un klusēt. Un tomēr es zināju, ka �ai abpusējai atturībai jā�dara gals, ka mūsu attiecībām turpmāk noteikti jākļūst citādām un ka pirmām kārtām mans pienākums ir gādāt par to, lai �ī pārmaiņa notiktu.

Jo vairāk es domāju par mūsu attiecībām, jo mazāk spēju saņemties un darīt kaut ko, lai tās mainītos, un tā mūsu mājas apstākļi, kādos visi trīs dzīvojām kop� zie�mas sākuma, palika tādi pa�i kā iepriek�. Nevaru pateikt, vai �ī sajūta radās no kādas untumainas iedomas, ta�u man arvien vairāk sāka likties, ka varbūt vajadzīga vie�tas un apstākļu maiņa, kāds pēk�ņs pavērsiens mūsu vienmuļajā dzīvē, kas padarītu citādu mūsu ikdienu, kurā esam pieradu�i redzēt viens otru jau zināmās situāci�jās, � tas man varbūt palīdzētu sākt sarunu un Lorai un Marionai savukārt atvieglotu pienākumu mani uzklausīt un mazinātu viņu nevērtības sajūtu.

�ādā nolūkā es kādu rītu sacīju viņām, ka, manuprāt, mēs visi esam pelnīju�i īsas brīvdienas un nelielu dzives pārmaiņu. Pēc neilgas apsprie�anās tika nolemts divas nedēļas pavadit jūrmalā.

Nākamajā dienā mēs no Fulemas aizbraucām uz kādu klusu pilsētiņu dienvidu piekrastē. Tā kā sezona vēl ne�bija sākusies, tad mēs tur bijām vienīgie viesi. Klintis, liedags un pastaigas pa laukiem bija viss mūsu vientuļo dienu saturs, un tas darīja mūs laimīgus. Gaiss bija silts un rāms; skatu uz pakalniem, me�u un kāpām jauki at�dzīvināja mainīgās aprīļa gaismas un ēnas, un nemierīgā jūra viļņojās zem mūsu logiem, itin kā tā glu�i tāpat kā zeme izjustu pavasara siltumu un spirgtumu.

Pienākums prasīja, lai es vispirms apspriestos ar Ma�rionu un ievērotu viņas padomus, iekams uzsāku sarunu ar Loru.

Tre�ajā dienā pēc mūsu iera�anās mazajā pilsētiņā man radās laba izdevība parunāt ar viņu vienatnē. Tai mirklī, kad mēs viens uz otru paskatījāmies, viņa instinktīvi uz�tvēra manu domu, pirms es paguvu izteikt to vārdos. Kā parasti būdama enerģiska un tie�a, viņa tūdaļ ierunā�jās pirmā.

������ Jūs tagad domājat par to pa�u, par ko mēs jau ru�nājām tai vakarā, kad jūs atgriezāties no Hemp�īras, � viņa sacīja. � Es labu laiku gaidīju, kad jūs atkal pievēr- slsieties �im jautājumam. Mūsu mazajā ģimenē jānotiek pārmaiņai, Volter, ilgāk mēs vairs tā nevaram dzīvot. Es to redzu tikpat skaidri kā jūs un tikpat skaidri kā Lora, kaut ari viņa neko nesaka. Cik dīvainā kārtā, �ķiet, ir atgriezu�ies senie, Kamberlendā pavadītie laiki! Mēs abi atkal esam kopā, un mūsu abu intereses no jauna ir sais�tītas vienīgi ar Loru. Es iztēlojos, ka �ī istaba ir Limri- d�as lapene un ka jūra, kas viļņo tur aizmugurē, traucas pret mūsu liedagu.

������ Tais aizgāju�ajās dienās es rīkojos tā, kā jūs ietei�cāt, � es sacīju, � un tagad, Mariona, es atkal gribu klausīt jūsu padomam un paļauties uz to desmitkārt vai�rāk.

Par atbildi viņa paspieda man roku. Redzēju, ka viņu dziļi aizkustināja tas, ka es pieminēju pagātni. Mēs sēdē�jām pie loga un, kamēr es runāju un viņa kiausījās, abi lūkojāmies uz vareno jūras klaidu, kas mirgoja saules staros.

������ Lai kas nāks pēc �īs mūsu atklātās sarunas, � es sacīju, � vai tā atnesīs man laimi vai arī bēdas, Loras intere�u aizsargā�ana paliks manas dzīves galvenais mēr�ķis. Kad mēs no �ejienes aizbrauksim, vienalga, pēc cik ilga laika tas notiks, es aizvedī�u sev līdzi uz Londonu apņem�anos izvilināt no grāfa Fosko atzī�anos, kuru ne�varēju panākt no viņa līdzdalībnieka, .un �ī apņēmība pavadīs mani tikpat ne�aubīgi, cik ne�aubīgi do�os ceļā es pats. Neviens no mums nevar pateikt, kā �is vīrs iztu�rēsies pret mani, kad iedzī�u viņu lamatās; pēc viņa vār�diem un rīcības mēs varam tikai spriest, ka viņ�, ne mirkli nevilcinādamies un bez jebkādiem sirdsapziņas pār�metumiem, ir spējīgs dot man triecienu, izmantojot �im nolūkam Loru. Pa�reizējā situācijā man nav sabiedrības atzītu un likuma apstiprinātu tiesību, kas man dotu spēku cīnīties pret grāfu un aizstāvēt Loru. Mans stāvoklis ir ļoti neizdevīgs. Ja man jādodas divcīņā ar grāfu, tad man tas jādara, apzinoties, ka Lora ir dro�ībā, un man viņa jāaizstāv kā mana sieva. Vai tiktāl jūs esat ar mani vienis prātis, Mariona?

������ Pievienojos ikvienam jūsu teiktajam vārdam, � viņa atbildēja.

������ Negribu runāt par to, ko jūt mana sirds, � es tur�pināju, � negribu atsaukties uz savu mīlestību, kas pār�baudīta visās pārmaiņās un likteņa triecienos; savu vie�nīgo attaisnojumu tam, ka domāju un runāju par Loru kā par savu sievu, es gribu balstīt tikai uz to, ko nupat teicu. Ja iespēja izdabūt no grāfa atzī�anos reizē ir arī, kā man �ķiet, pēdējā iespēja publiski pierādīt faktu, ka Lora ir dzīva, tad �o visnesavtīgāko iemeslu, kādēļ es gribētu Loru apprecēt, mēs varam atzīt par pareizu abi. Ta�u es varu arī maldīties; varbūt mums ir iespēja sa�sniegt mūsu mērķi ar kādu mazāk riskantu un mazāk bīstamu līdzekli. Savā prātā esmu apsvēris visādi un, cik vien spēdams, esmu centies atrast �ādu līdzekli, bet man tas nav izdevies. Varbūt jūs tādu zināt?

������ Nē. Es arī esmu par to domājusi, ta�u veltīgi.

������ Dro�i vien, � es turpināju, � jums �ai grūti atri�sināmajā lietā ir radu�ies tādi pa�i jautājumi kā man. Varbūt tagad, kad viņa ir gandrīz atguvusi savu agrāko izskatu, vajadzētu atgriezties ar Loru Limrid�ā, cerot, ka ciema ļaudis vai arī skolas bērni viņu pazīs? Varbūt va�jadzētu ar ekspertīzes palīdzību pierādīt viņas rokraksta atbilstību? Pieņemsim, ka mēs to izdarītu. Pieņemsim, ka ļaudis viņu pazītu un rokraksta atbilstība tiktu pierādīta. Vai panākumi abos �ais gadījumos dotu vairāk kā vien dibinātu pamatu sūdzēt tiesā? Vai tas vien, ka viņa tiktu pazīta un būtu pierādīta rokraksta atbilstība, pārliecinātu misteru Fērliju un dotu viņai iespēju atgriezties Limrid�ā, ja pret viņu vēl joprojām liecinātu viņas tēvamāsas ap�galvojumi, medicīniskā izziņa par nāves iestā�anos, fakts, ka notikusi apbedī�ana, un arī kapakmenī iekaltais uz�raksts? Nē! Mēs varētu vienīgi cerēt, ka spēsim radīt ļaudīs nopietnas �aubas par to, vai viņa tie�ām mirusi, � �aubas, kuras nespētu izkliedēt nekas cits kā tikai tiesas izmeklē�ana. Pieņemsim, ka mums pietiek naudas (kaut arī patiesībā mums tās nav), lai ievadītu �o izmeklē�anu un turpinātu to visās instancēs. Pieņemsim, mums izdo�sies pārliecināt misteru Fērliju, ka viņa aizspriedumi bi�ju�i nedibināti, un atspēkot grāfa un viņa sievas, kā arī visu pārējo nepatiesās liecības; cerēsim, ka neviens ne�sāks runāt, itin kā ļaudis, kas pazinu�i Loru, sajauku�i viņu ar Annu Keteriku, un ka mūsu ienaidnieki nepaslu�dinās viņas rokraksta atbilstības pierādījumu par veikli izdomātu krāp�anu, � tie visi ir tikai pieņēmumi, kuros lielākā vai mazākā mērā nav ievērotas pavisam reālas iespējamības, � un tad mums jājautā sev, kādas sekas būtu pa�iem pirmajiem jautājumiem, kurus varētu uzdot Lorai attiecībā uz sazvērestību pret viņu. Mēs pārāk labi zinām, kādas varētu būt sekas, jo mēs zinām, ka viņa ne�atceras, kas ai viņu noticis Londonā. Vienalga, vai viņu iztaujātu divatā vai publiski, viņa tik un tā ir pilnīgi ne�spējīga kaut kādi palīdzēt viņas tiesību aizstāvē�anā. Ja jums, Mariona, tas vēl nav tik skaidrs, cik skaidrs tas ir man, tad mēs jau rit brauksim uz Limrid�u un mēģināsim izdarīt minēto eksperimentu.

������ Es visu saprotu, Volter. Pat ja mums pietiktu lī�dzekļu, lai samaksātu visus tiesas izdevumus, ja mēs beigu beigās pat uzvarētu, � tas tomēr vilktos bezgala ilgi; mū�īgā neziņa pēc visa tā, ko mēs jau esam pārcie�tu�i, būtu nepanesama. Jums ir taisnība, ka braukt uz Limrid�u nav nekādas nozīmes. Es vēlētos, kaut varētu būt pārliecināta arī par to, ka pareizs ir jūsu lēmums iz�lietot vēl pēdējo iespēju un mēģināt, vai neizdosies pa�nākt grāfa atzī�anos? Bet vai to vispār var atzīt par iespēju?

������ Bez �aubām, jā. Tā ir iespēja uzzināt vēl neizdibi�nāto datumu, kurā Lora aizbraukusi uz Londonu. Neat�kārto�u apsvērumus, kurus esmu izteicis jau agrāk, ta�u gribu jums sacit, ka es joprojām esmu cie�i pārliecināts, ka pastāv neatbilstība starp datumu, kad noticis �is brau- �iens, un starp datumu, kad izrakstīta ārsta izziņa par nāves iestā�anos. Tie�i �eit ir visas sazvērestības vājā vieta, un, ja mēs uzbruksim �ai virzienā, tad mūsu ienaid�nieku plāni sagrūs pī�ļos; ta�u uzbrukumam vajadzīgie iero�i atrodas grāfa rokās. Ja man izdosies tos viņam at�ņemt, tad jūsu un arī manas dzīves mērķis būs sasniegts. Ja man neveiksies, tad Lorai nodarītā pārestībā �ai saulē nekad vairs netiks izlīdzināta.

������ Vai jūs pats baidāties no neveiksmes, Volter?

������ Neesmu pārliecināts, ka gū�u panākumus, un tie�i tāpēc runāju ar jums tik skaidri un atklāti. Varu teikt pēc savas izjūtas un pārliecības, ka Loras nākotnes cerības ir visai niecīgas. Zinu, ka savu īpa�umu viņa ir zaudējusi, tāpat zinu to, ka pēdējā iespēja atdot viņai viņas vietu sabiedrībā ir atkarīga no viņas ļaunākā ienaidnieka �ē�lastības, no tāda cilvēka �ēlastības, kura vainu absolūti nav iespējams pierādīt patlaban un varbūt nebūs iespē�jams pierādīt nekad. Un tagad, kad viņa ir zaudējusi savu augsto stāvokli sabiedrībā, kad visas cerības atgūt viņas titulu un īpa�umus ir vairāk nekā ap�aubāmas, kad viņai nav paredzama gai�āka nākotne par to, kādu var sagādāt viņas vīrs, � tagad nabaga zīmē�anas skolotājs var beidzot uzdro�ināties atklāt viņai savu sirdi. Toreiz,- kad viņa dzīvoja labklājībā, es, Mariona, biju tikai sko�lotājs, kas trenēja viņas roku, tagad, kad viņa ir nelaimē, es lūdzu �o roku, lai viņa kjūtu mana sieva.

Mariona sirsnīgi paskatījās uz mani, un es vairs ne�varēju izteikt ne vārda. Mana sirds plūda pāri, lūpas man drebēja. Man gandrīz jau paspruka lūgums, lai viņa mani pa�ēlo, kaut arī pats to negribēju. Es piecēlos, lai izietu no istabas. Tai pa�ā brīdī piecēlās arī viņa, maigi uzlika roku man uz pleca un apturēja mani.

������ Volter! � viņa iesaucās. � Reiz es jūs abus iz�ķīru jūsu pa�u labā. Pagaidi �eit, manu brālīt, pagaidi, mans mījais, labais draugs, līdz atnāks Lora un pastāstīs, ko es tagad esmu izdarījusi!

Pirmoreiz kop� tā rīta, kad mēs Limrid�ā atvadījāmies, viņa tagad ar lūpām pieskārās manai pierei. Kad viņa mani skūpstīja, uz manas sejas noritēja asara. Mariona ātri pagriezās, norādīja, lai es atkal apsē�os krēslā, un izgāja no istabas.

Es apsēdos viens pats pie loga, lai nogaidītu, kā pa�ies �is mana mū�a iz�ķiro�ais brīdis. Sais sasprindzinā�juma pilnajās minūtēs es nebiju spējīgs ne par ko domāt. Es neko vairs nejutu, tikai ārkārtīgi saasināti uztvēru ap�kārtnes iespaidus. Saule spīdēja �ilbino�i spilgti; man �ķita, ka baltās kaijas, kas tālumā dzenāja cita citu, lidi�nās tepat, glu�i vai ar roku sasniedzamas; maigās viļņu �alkas liedagā manās ausīs skanēja kā pērkona grāvieni.

Durvis atvērās, un ienāca Lora viena pati. Tāpat viņa bija ienākusi Limrid�as mājas ēdamistabā tai rītā, kad mēs �ķīrāmies. Toreiz viņa man tuvojās lēnām un ne�dro�i, nobēdājusies un vilcinādamās. Tagad viņa iestei�dzās �igliem soļiem, laimes spārnota, un viņas seja staroja aiz prieka. Viņa pati mani cie�i apkampa savām mīļajām rokām, viņas saldās lūpas pa�as tuvojās, lai saskartos ar manējām,

������ Mīļais, � viņa �ukstēja, � tagad ta�u mēs varam atzīties, ka mīlam viens otru, vai ne?

Apmierināta viņa maigi piespieda galvu man pie krū�tīm.

� Ak, � viņa nevainīgā atklātībā izsaucās, � beidzot es esmu tik laimīga!

Pēc desmit dienām mēs kļuvām vēl laimīgāki. Mēs apprecējāmies.

Pastāvīgi tecēdams uz priek�u, �ī stāstījuma pavediens aizved mani arvien tālāk no mūsu laulības dzīves rītaus�mas un tuvojas beigām.

Pēc divām nedēļām mēs visi trīs atgriezāmies Londonā, un mūsu dienas apēnoja gaidāmās cīņas nojausma.

Mēs ar Marionu rūpīgi slēpām no Loras patieso iemeslu, kas mums licis steigties atpakaļ uz Londonu,� nepiecie�amību tikt skaidrībā par grāfa nodomiem. Bija maija sākums, un īres līgumam, kas bija noslēgts par māju Foristroudā, temiņ� izbeidzās jūnijā. Ja viņ� to at�jaunotu (un man, īsi izsakoties, bija pamats domāt, ka viņ� to darīs), es varētu būt dro�s, ka viņ� man neizbēgs. Bet, ja nu gadītos, ka viņ� pieviltu manas cerības un ga�tavotos aizceļot uz ārzemēm, tad man vajadzēja pasteig�ties un bruņoties paredzamajai sadursmei, cik labi vien iespējams.

Gremdēdamies jauniegūtās laimes pārpilnībā, es rei�zēm sāku svārstīties savā apņēmībā: brī�iem man �ķita, ka tagad, kad manas dzīves karstākā vēlē�anās ir piepil�dījusies un es esmu ieguvis Loru, es varu būt pilnīgi ap�mierināts. Pirmoreiz es sāku mazdū�īgi prātot par to, ka risks ir ļoti liels, ka sekas var būt gau�ām nelabvēlīgas, ka mūsu jaunā dzīve sola ļoti daudz un ka es varētu iegrūst lielās briesmās mūsu laimi, kas iegūta ar tādām grūtībām. Jā, ļaujiet man godīgi atzīties. Mīlas lieglaimes vadīts, es uz neilgu laiku biju aizgājis tālu prom no mērķa, kuram biju bijis uzticīgs bargākos apstākļos un drūmākās dienās. Pati to neapjauzdama, Lora mani bija aizvilinājusi prom no stingri nospraustā ceja, un viņai bija lemts, pa�ai nezinot, atkal mani uz tā uzvest.

Laiku pa laikam viņu miegā mocīja sapņi, kuru cēlo�nis bija drausmīgie pagātnes notikumi, kas tagad nesaka�rīgi atbalsojās viņas zemapziņā un no kuriem nomodā

viņas atmiņā nekas nebija saglabājies. Kādu nakti (tikai divas nedēļas pēc mūsu kāzām), kad Lora bija aizmigusi un es lūkojos uz viņu, es redzēju, ka asaras lēnām sprau�cas cauri viņas aizvērtajiem plakstiem, un dzirdēju, ka viņa neapzinīgi kaut ko klusām nomurmina; es sapratu, ka garā viņa atkal ir atgriezusies pie liktenīgā ceļojuma no Blekvoterparkas uz Londonu. �is neapzinātais lūgums pēc palīdzības, kas tik aizkustino�i un vienlaikus tik drausmīgi izlauzās pār lūpām viņai, nevainīgā miegā aiz- migu�ai, ieurbās manā sirdī kā �autra. Nākamajā dienā mēs ieradāmies Londonā; �ai dienā mana apņēmība bija atgriezusies un kļuvusi desmitkārt stingrāka.

Pirmām kārtām vajadzēja uzzināt kaut ko tuvāk par grāfu. Pagaidām vēl viņa patiesais dzīves stāsts man bija neizprotama mikla.

Es sāku pētīt tos trūcīgos informācijas avotus, kas bija manā rīcībā. Izrādījās, ka mistera Frederika Fērlija nozī�mīgā liecība (ko Mariona bija saņēmusi, ievērojot norā�dījumus, kurus es viņai biju devis ziemā) nevar noderēt īpa�ajam nolūkam, kādā es to patlaban izskatīju. To lasī�dams, es vēlreiz pārdomāju, ko man bija stāstījusi misis Klementsa par daudzajām blēdībām, ar kurām Anna Ke�terika aizvilināta uz Londonu un izmantota par lidzekli sazvērestībā. Arī �eit grāfs nebija sevi atklāti sakompro�mitējis, un man atkal nebija iespējams pierādīt viņam nekādu vainu.

Pēc tam es vēlreiz ķēros pie Marionas dienasgrāma�tas, kas bija rakstīta Blekvoterparkā. Pēc mana lūguma viņa man atkal nolasīja priek�ā kādu fragmentu, kurā viņa aiz savas agrākās intereses par grafa personu bija par �o cilvēku pastāstījusi �o to sīkāk.

Dienasgrāmatas fragmentā, kuru es patlaban pieminu, bija sniegtas ziņas par viņa raksturu un ārējo izskatu. Ma�riona rakstīja, ka grāfs �jau daudzus gadus nav �ķērso�jis savas dzimtenes robe�u�, ka viņ� �ļoti cen�as izdi�bināt, vai pilsētā, kas atrodas vistuvāk Blekvoterparkai, nav apmeties kāds itālie�u d�entlmenis�, un ka viņ� �sa�ņem vēstules ar da�ādām dīvainām pastmarkām, bet uz vienas vēstules bija pat liels oficiālas iestādes zīmogs�. Viņa esot nākusi uz domām, ka grāfa ilgā at�ķirtība no savas dzimtās zemes izskaidrojama ar to, ka viņ� varētu būt politisks trimdinieks. Ta�u, no otras puses, neesot saprotams, kā viņ� tādā gadījumā varējis saņemt no ārzemēm vēstuli ar �lielo oficiālas iestādes zīmogu�: poli�tiskajiem trimdiniekiem adresētas vēstules, kas pienāk no kontinenta, parasti gan nemēdzot noformēt �ādā veidā, jo tas tikai pievērstu tām ārzemju pasta iestā�u uzma�nību.

Saistot dienasgrāmatā izteiktos apsvērumus ar diezgan noteiktiem minējumiem, kas man jau bija radu�ies, izda�rīju secinājumu, kas man pa�am lika brīnīties, kāpēc ne�esmu iedomājies to agrāk. Es tagad sev sacīju to pa�u, ko Lora reiz jau bija teikusi Marionai Blekvoterparkā un ko grāfiene pie durvīm slepus bija noklausījusies: grāfs ir spiegs!

Lorai �is vārds bija pasprucis nejau�i, jo viņa, glu�i dabiski, bija pārskaitusies uz grāfu par to, ka viņ� iejau�cas viņas darī�anās. Es nosaucu viņu �ai vārdā apzināti, pārliecināts, ka spiego�ana ir viņa pamatnodarbo�anās. Ja tas būtu taisnība, tad, manuprāt, nebija grūti izskaid�rot, kāpēc viņ� uzturas Anglijā vēl tik ilgi pēc tam, kad viņa sazvērestības mērķi jau sasniegti.

Tai gadā, kad risinājās �eit aprakstītie notikumi, Haid- parka Kristāla pilī bija atvērta slavenā izstāde. Anglijā bija jau iebrauku�i un vēl turpināja ierasties neparasti daudz ārzemnieku. Mūsu vidū tagad bija arī simtiem cil�vēku, kuriem viņu valdības, turēdamas viņus pastāvīgās aizdomās, bija sūtīju�as nopakaļ slepenus aģentus arī uz mūsu salu. Es nevienu brīdi ne�aubījos par to, ka cilvēks ar tādām spējām un sociālo stāvokli, kāds bija grāfs, ne�var būt parasts no ārzemēm iesūtīts ierindas spiegs. Man bija aizdomas, ka viņ� ieņem kādu augstāku amatu un ka valdība, kuras dienestā viņ� slepeni atrodas, uzticē�jusi viņam organizēt un vadīt spiegus � gan vīrie�us, gan sievietes �, kas mūsu zemē darbojās īpa�ā uzde�vumā, un man likās ļoti iespējami, ka arī misis Rūbella, kurai grāfs bija atradis piemērotu vietu, ieteikdams viņu par slimnieku kopēju Blekvoterparkā, pieder pie �iem spiegiem.

Ja �is mans pieņēmums izrādīsies pareizs, tad dro�i vien kļūs skaidrs arī tas, ka grāfa stāvoklis ir daudz bēdīgāks, nekā es līdz �im biju uzdro�inājies cerēt. Bet pie kā man griezties, lai uzzinātu kaut ko vairāk par �ī cilvēka pagātni un par viņu pa�u?

Es tūdaļ iedomājos, ka te man katrā ziņā visnoderīgā�kais palīgs varētu būt viņa tautietis, ta�u, protams, tikai

tāds, kuram es spētu uzticēties. Pirmais cilvēks, kas man �ai sakarā ie�āvās prātā, vienīgais itālietis, kuru es labi pazinu, bija mazais, dīvainais cilvēciņ� � mans draugs profesors Peska.

Profesoru es tik sen neesmu pieminējis savā stāstā, ka lasītāji dro�i vien jau uzskata viņu par aizmirstu.

Ta�u tādiem stāstiem kā manējais piemīt tā īpatnība, ka darbojo�ās personas tajā parādās tikai tad, kad tiek iejauktas aprakstītajos notikumos, � tās parādās un no�zūd nevis pēc manas personīgās gribas, bet gan sakarā ar notikumu attīstību, kas liek pakavēties pie tām tuvāk. �ī iemesla dēl ne tikai Peska, bet arī mana māte un māsa kādu laiku nemaz nav pieminētas. Mana ciemo�anās Hempstedas koted�ā, manas mātes ticība tam, ka sazvē�restībai par upuri kritusi īstā Lora, manas veltīgās pūles pārliecināt māti un māsu, kad viņas savā greizsirdīgajā mīlestībā pret mani spītīgi turējās pie saviem uzskatiem, nepiecie�amība, lai cik sāpīga tā būtu, slēpt no viņām savu apprecē�anos līdz tam brīdim, kad viņas būs ar mieru atzīt Loru par manu likumīgo sievu, � tie visi man �ķita tikai ģimenes sīkumi, kurus nebija vērts �eit pieminēt un kuri tikai būtu novērsu�i uzmanību no pa�a galvenā �ai stāstā. Kaut arī �ie ģimenes sīkumi tikai pa�stiprināja manas ba�as un palielināja manu vil�anās sa�jūtu � svarīgi notikumi, kurus neviens nespēj apturēt, ir nepielūdzami pagāju�i tiem garām.

Tā pa�a iemesla dēļ es �eit neesmu pastāstījis, cik lielu prieku man sagādāja Peskas draudzīgais atbalsts toreiz, kad es pēk�ņi biju pārtraucis savu darbu Limri�d�as mui�ā un atkal satiku viņu. Neesmu rakstījis arī par to, cik uzticīgi mans mazais, sirsnīgais draugs pavadīja mani līdz kuģu piestātnei, kad es braucu prom uz Cen�trālo Ameriku, un par skaļajiem sajūsmas saucieniem, ar kuriem viņ� mani apsveica, kad nākamreiz tikāmies Londonā. Ja es būtu bijis ar mieru izmantot viņa piedā�vātos pakalpojumus, viņ� drīz vien atkal būtu ieradies pie manis. Lai arī zināju, ka varu dro�i paļauties uz viņa godīgumu un drosmi, es tomēr nebiju pārliecināts, ka viņ� spēs būt tik piesardzīgs, lai varētu viņam pilnīgi uz�ticēties, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc es viens pats sāku ievākt ziņas, kas mani interesēja. Man �ķiet, visiem

tagad būs pietiekami skaidrs, ka Peska bija diezgan labi informēts par mani un maniem nolūkiem, kaut arī viņ� līdz �im brīdim nebija zinājis, kā pēdējā laikā risināju��ies notikumi. Viņ� joprojām bija man tikpat uzticams un labs draugs, kāds vienmēr savā dzīvē bija bijis.

Iekams nolēmu aicināt Pesku palīgā, vispirms man va�jadzēja pa�am savām acīm pārliecināties, kāds īsti izska�tās �is cilvēks, ar kuru man būs jācīnās. Līdz �im es grāfu Fosko nekad nebiju redzējis.

Trīs dienas pēc tam, kad mēs ar Loru un Marionu bi�jām atgriezu�ies Londonā, es apmēram starp desmitiem un vienpadsmitiem no rīta viens pats devos uz Forist- roudu Sentd�onsvudā. Bija ļoti jauka diena, un, tā kā man bija da�as stundas brīva laika, es nospriedu, ka va�jadzētu kādu brīdi pagaidīt, jo viņ� ta�u dro�i vien ne�spēs atturēties no vilinājuma iznākt tik labā laikā ārā pastaigāties. Man nebija īpa�i jābīstas, ka grāfs dienas gaismā varētu mani pazīt, jo viņ� mani bija redzējis vie�nīgi tad, kad bija sekojis man līdz pat manai mājai, bet toreiz ta�u bija bijusi tum�a nakts.

Logos, kas atradās ielas pusē, es nevienu nemanīju. Kad biju pagājis garām grāfa miteklim, nogriezos ap stūri un palūkojos pāri zemajam dārza �ogam. Viens no pirmā stāva logiem mājas aizmugurē bija līdz galam vajā, ta�u tam bija aizvilkts priek�ā tikla aizkars. Es ne�vienu neredzēju; līdz manām ausīm atplūda vienīgi spal�gas skaņas � tur istabā svilpoja un dziedāja putni, un tad es izdzirdēju zemo un skaļo balsi, kuru pazinu pēc Marionas nostāstiem.

����� Lidojiet ārā uz mana mazā pirkstiņa, mani mī-mī- mlļu-miņi! � viņ� kliedza. � Lidojiet ārā no saviem bū�rī�iem un � hop! � uz aug�u! Viens, divi, trīs �aug�ā! Viens, divi, trīs � lejā! Viens, divi, trīs � �iv, �iv, �iv!

Grāfs patlaban dresēja savus kanārijputniņus, tāpat kā bija darījis tai laikā, kad Mariona dzīvoja Blekvoter�parkā.

Es kādu bridi pagaidīju, līdz putnu balsis pieklusa.

����� Nāciet �urp un noskūpstiet mani, mīļumiņi! � zemā balss sacīja.

Putni atbildēja viņam �ivinādami un �iepstēdami; tad man ausīs iegriezās nepatīkami, li�ķīgi smiekli, kādu minūti atkal bija klusums, un pēc tam. es dzirdēju, ka atveras mājas durvis. Es apcirtos un devos atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru biju nācis. Basā dziedāta, priek�pilsē�tas klusumā vareni ieskanējās brīni�ķīgā Rosini operas �Mozus� ārija. Dārza vārtiņi atvērās un aizkrita ciet. Grāfs bija iznācis ārā.

Viņ� pargāja pāri ielai un devās uz Rīd�entparka rie�tumu da(u. Es paliku ielas pretējā pusē un, turēdamies nelielā attālumā no viņa, gāju tai pa�ā virzienā.

Mariona bija stāstījusi man par grāfa lielo augumu, briesmīgo resnumu un greznajām sēru drānām, kuras viņ� valkājot, bet nebija minējusi ne vārda par to, ka �is vīrietis vēl ir tik ļoti spēcīgs, mundrs un vitāls. Se��desmit gadu vecumā viņ� izskatījās tā, itin kā viņam ne�būtu pat �etrdesmit. No�ķiebis cepuri mazliet uz vienas auss, viņ� gāja nesteidzīgā, līganā solī, vicinādams savu lielo spieķi un pie sevis dungodams; laiku pa laikam viņ� ar apburo�u aizbildniecisku smaidu palūkojās uz mājām un dārziem abpus ielai. Ja kādam sve�iniekam, kas ne�pazīst grāfu, iestāstītu, ka viss kvartāls pieder viņam, �is sve�ais cilvēks nemaz nebrīnītos, to dzirdot. Grāfs ne reizi neparaudzījās atpakaļ un nepievērsa nekādu īpa�u uzma�nību ne man, ne arī kādam citam, kas pasoļoja garām pa to pa�u ielas pusi, pa kuru gāja viņ�; būdams labā omā, viņ� vienīgi �ad tad tēvi�ķīgi uzsmaidīja un bezrū�pīgi pamirk�ķināja ar aci bērniem un viņu auklēm, ko sastapa savā ceļa. Tā mēs abi devāmies arvien tālāk, līdz sasniedzām veikalu rajonu, kas piekļāvās parka rietumu terasei.

Viņ� apstājās pie konditorejas, iegāja tajā (acīmredzot, lai kaut ko pasūtītu) un tūdaļ atkal iznāca ārā ar augļu kūku rokā. Kāds itālietis veikala priek�ā spēlēja leijer�kasti, uz kuras tupēja mazs, no�ēlojams, �okurā sarāvies pērtiķēns. Grāfs apstājās, nokoda gabaliņu no kūkas un ar nopietnu izteiksmi sejā pasniedza atlikumu pērtiķē- nam.

� Manu nabaga cilvēciņ, � viņ� sacīja maigi, ta�u ar ironisku pieskaņu, � tu izskaties tik izsalcis. Svētās cil�vēkmīlestības vārdā es piedāvāju tev brokastis!

Leijerkastnieks lūdzo�i izstiepa roku, cerēdams saņemt 110 devīgā sve�inieka kādu peniju. Grāfs nicīgi paraustīja plecus un devās tālāk.

Mēs nonācām līdz kvartālam, kas atradās starp Ņūr- oudu un Oksfordstrītu un kurā bija daudz lielāki un grez�nāki veikali. Grāfs atkal apstājās un iegāja nelielā opti�

kas veikalā, kura skatlogā bija izlikts paziņojums, ka �eit labo brilles un citus optikas izstrādājumus un visus pa�sūtījumus izpilda ļoti akurāti. Kad grāfs atkal iznāca ārā, viņam iokā bija teātra binoklis; pagājis da�us soļus tā�lāk, viņ� sāka pētīt afi�u, kas bija izlikta mūzikas instru�mentu veikala logā. Viņ� to rūpīgi izlasīja, brīdi pado�māja un tad, ieraudzījis kādu garāmbrauco�u ormani, uzsauca tam.

��� Uz operas kasi! � viņ� pateica ormanim un aiz�brauca.

Es pārgāju pāri ielai un arī sāku lasīt afi�u. Tas bija paziņojums par �Lukrēcijas Bord�ijas� izrādi, kurai va�jadzēja notikt tai pa�ā vakarā. Tā kā es biju pamanījis grāfam rokā teātra binokli, redzējis, cik uzmanīgi viņ� lasa afi�u, kā arī dzirdējis, kurp viņ� liek braukt orma�nim, tad man vairs nebija gandrīz nekādu �aubu, ka grāfs gatavojas apmeklēt �o izrādi. Man bija iespēja kopā ar draugu iekļūt partera pēdējās rindās, ja vien es lūgtu kādu skatuves gleznotāju, kuru labi pazinu no ag�rākiem laikiem. Tad man un tam cilvēkam, kur� būs kopā ar mani, rastos izdevība labi apskatīt grāfu, kas at�radīsies starp skatītājiem, un tas nozīmēja, ka es jau �o�vakar varē�u noskaidrot, vai Peska pazīst �o savu tautieti vai ne.

Kad es to iedomājos, man tūdaļ kļuva skaidrs, kas man �ai vakarā jādara. Dabūjis biļetes, es pa ceļam atstāju zīmīti profesora dzīvoklī. Ceturksni pirms astoņiem iegriezos pie viņa, lai uzaicinātu nākt man līdzi uz teātri. Mans mazais draugs sagaidīja mani lieliskā noskaņojumā; viņ� bija svinīgi iespraudis pogcaurumā puķi un iemie- dzis padusē tik lielu binokli, kādu es vēl nekad nebiju redzējis.

��� Vai jūs esat gatavs? � es vaicāju.

���� Nu pavisam gatavs, � Peska atbildēja.

Mēs devāmies uz teātri.

Kad iegājām teātra zālē, operas uvertīra bija tikko iz�skanējusi un visi krēsli partera pēdējās rindās aizņemti.

Tomēr pa eju, kas atradās partera aizmugurē, varēja brīvi pārvietoties � un tie�i tas vislabāk atbilda manam

nolūkam, kura dēj biju ieradies uz �o izrādi. Es vispirms piegāju pie barjeras, kas atdalīja mūs no partera priek��ējām rindām, un sāku vērīgi skatīties, vai tur kādā no krēsliem neieraudzī�u grāfu. Nē, viņ� tur nesēdēja. Es devos tālāk pa eju uz zāles kreiso pusi un, vēlreiz uz�manīgi pārlaidis acis skatitājiem, ieraudzīju viņu sē�am parterā. Viņam bija lieliska vieta vienā no trim pirmajām otrā partera rindām, divpadsmitais vai �etrpadsmitais krēsls, skaitot no malējā sola. Es nostājos �īs rindas galā, un Peska novietojās turpat man līdzās. Profesors vēl ne�zināja, kādā nolūkā esmu atvedis viņu uz teātri, un bija visai izbrīnījies, ka mēs neejam tuvāk skatuvei.

Pacēlās priek�kars, un sākās izrāde.

Visu pirmo cēlienu mēs abi ar Pesku palikām tai pa�ā vietā. Grāfs ne mirkli nenovērsa skatienu no orķestra un skatuves un pat nejau�i neparaudzījās uz mūsu pusi. Viņ� klausījās tik uzmanīgi, ka nepalaida garām nevienu brīni�ķīgās Doniceti operas noti. Tur nu �is cilvēks sē�dēja, smaidīdams un brīdi pa brīdim tīksmi �ūpodams līdzi mūzikai savu lielo galvu, un viņa garais augums spilgti izdalījās pārējo skatītāju vidū. Kad blakussēdētāji pēc kādas ārijas sāka aplaudēt (kā Anglijā operas ap�meklētāji to parasti dara), nemaz nenogaidot, kad izska�nēs orķestra pavadījuma mūzika, grāfs palūkojās uz vi�ņiem ar no�ēlu un sa�utumu un pacēla vienu roku, pie�klājīgi lūgdams viņus apklust. Saklausījis kādu ļoti skaistu dziedājuma pasā�u vai īpa�i izsmalcinātu muzi�kālu frāzi, kurām citi neaplaudēja, grāfs viegli sasita sa�vas tuklās smalkos, melnos glāzē cimdos ietērptās rokas, lai itin kā parādītu citiem, cik lieliski viņ� pazīst un sa�prot mūziku. �ais reizēs viņa klusi nomurminātie saucieni �Bravo! Bra-a-a-a!� izskanēja klusajā zālē kā liela kaķa murrā�ana. Grāfa apkārtējie kaimiņi � vienkār�i, nepie�redzēju�i ļautiņi saulē nobrūninātiem vaigiem, provinci�āļi, kas vienmēr ar apbrīna un sajūsmas pilnām acīm noraudzījās uz Londonas eleganto publiku, redzēdami un dzirdēdami, ko dara grāfs, tagad sekoja viņa piemēram. Daudz skaļu aplausu �ai vakarā atskanēja no partera pē�dējām rindām, un tos ar savu plauk�ķinā�anu vienmēr ievadīja melnos cimdos tērptās rokas. �is neizmēiojami uzpūtīgais cilvēks ar vislielāko baudu kāri uztvēra viņa pārākumam un viņa muzikālajām zinā�anām veltītos uz�slavas un cieņas apliecinājumus. Tīksms smaids visu laiku te parādījās, te atkal nozuda viņa tuklajā sejā. Kad orķestris uz brīdi apklusa un grāfs palūkojās uz blakus�sēdētājiem, viņa skatiens liecināja, cik viņ� apmierināts ar sevi un saviem kaimiņiem. �Nu, redziet, �ie neaptēstie angļi tomēr ir kaut ko iemācīju�ies no manis. Gan �eit, gan citur � itin visās vietās ir jūtama mana � grāfa Fosko � ietekme, tātad esmu cilvēks, kas var noraudzī�ties uz citiem no aug�as!� Ja var sacīt, ka seja runā, tad viņam bija tāda seja, kas pauda visas �ī cilvēka sajūtas un tieksmes.

Pirmais cēliens bija beidzies, priek�kars aizvērās, un skatītāji piecēlās no savām vietām. Bija pienācis brīdis, kuru es visu laiku biju gaidījis, � tagad varēju mēģi�nāt noskaidrot, vai Peska viņu pazīst.

Grāfs piecēlās reizē ar pārējiem un, di�manīgi pielicis pie acīm binokli, nolūkojās uz lo�ās sēdo�ajiem skatītā�jiem. Sākumā viņ� stāvēja ar muguru pret mums, bet pēc tam pagriezās arī uz mūsu pusi un raudzījās uz io�ām, kas atradās virs mums; pāris minūtes viņa seju aizsedza binoklis, tad viņ� to nolaida, ta�u joprojām skatījās uz aug�u. Tie�i �o brīdi, kad viņa tuklo seju nekas neaiz- klāja, es izmantoju, lai parādītu viņu Peskarn,

������ Vai jūs pazīstat �o cilvēku? � es vaicāju.

������ Kuru cilvēku, mans draugs?

������ To garo, korpulento vīrieti, kas stāv ar seju pret mums.

Peska pacēlās uz pirkstgaliem un palūkojās uz viņu.

������ Nē, � profesors sacīja. � To garo, korpulento vī�rieti es nepazīstu. Vai viņ� ir kāda slavenība? Kāpēc jūs man viņu rādāt?

������ Tāpēc, ka īpa�i nolūki liek man uzzināt par viņu kaut ko vairāk. Viņ� ir jūsu tautietis, un viņa vārds ir grāfs Fosko. Vai jūs neesat dzirdējis �o vārdu?

������ Nē, Volter. Es nepazīstu ne �o cilvēku, ne arī viņa vārdu.

������ Vai varat dro�i apgalvot, ka nepazīstat viņu? Palū�kojieties vēlreiz, palūkojieties uzmanīgāk! Kad mēs bū�sim izgāju�i ārā no teātra, es jums pastāstī�u, kāpēc tas mani tik ļoti interesē. Pagaidiet, es jums palīdzē�u uz�kāpt �eit, no turienes jūs varēsiet viņu labāk saredzēt.

Es palīdzēju mazajam vīrelim uzrausties uz paaugsti�nājuma, uz kura atradās partera pēdējās rindas. Tagad profesora sīkais augums vairs nebija par traucēkli, un viņ� varēja nolūkoties pāri pat visattālākās rindas galā sēdo�o lēdiju galvām.

Kāds vāj� gai�matis, kas stāvēja mums līdzās un ku�ram es jau iepriek� biju pievērsis uzmanību tāpēc, ka viņa kreiso vaigu izkropļoja rēta, uzmanīgi noraudzījās uz Pesku, kad es palīdzēju viņam uzkāpt uz paaugstinājuma, un, sekodams Peskas acu skatienam, vēl uzmanīgāk palū�kojās uz grāfu. �is vīrietis dro�i vien bija noklausījies mūsu sarunu, un tā acīmredzot bija pamodinājusi viņa ziņkāri.

Peska pa to laiku neatlaidīgi vērās mazliet uz aug�u

pavērstajā, ta�u tie�i iepretī viņam eso�ajā platajā, tuk�lajā, smaido�ajā grāfa sejā.

� Nē, � viņ� atkārtoja, � �o resno vīru es savā mū�ā nekad neesmu redzējis.

Tai brīdi, kad viņ� to sacīja, grāfs mazliet pielieca galvu, lai ielūkotos lo�ās, kas atradās aiz mums, tepat parterā.

Abu itālie�u skatieni sastapās.

Pirms tam es biju pilnīgi noticējis Peskas vairākkārtē�jiem apgalvojumiem, ka viņ� grāfu nepazīst. Tagad es biju ne mazāk pārliecināts, ka grāfs pazīst Pesku!

Grāfs pazina viņu, un vispārsteidzo�ākais bija tas, ka grāfs turklāt baidījās no viņa! Tur vairs nebija nekādu �aubu � to skaidri apliecināja �ī ļaundara pārvērstā seja. Vienā mirklī tās dzeltenā nokrāsa bija izzudusi un seja k]uvusi svina pelēka, tās vaibsti pilnīgi sastingu�i un aukstais, cietsirdīgais acu skatiens kļuvis glūnīgs un caururbjo�s; arī grāfa stāvs bija pārakmeņojies no galvas līdz kājām � tas viss skaidri un gai�i parādīja, ko viņ� �ai brīdī pārdzīvo. Nāves bailes bija sagrābu�as viņa sirdi un dvēseli � un tikai tāpēc, ka viņ� bija pazinis Pesku!

Tievais vīrietis ar rētu uz vaiga joprojām stāvēja mums līdzās. Acīmredzot arī viņ� bija pamanījis, kā grāfs pārvēr�as, ieraudzījis Pesku. Sve�ais bija nosvērts, ko�rekts cilvēks; viņ� izskatījās pēc ārzemnieka, un likās, ka viņ� gan interesējas par notieko�o, ta�u necentīsies iejaukties.

Es savukārt biju tik pārsteigts par grāfa sejā vērojamo pārmaiņu, tik izbrīnījies par notikumu negaidīto pavēr�sienu, ka pirmajā brīdī neattapu, ko sacīt vai darīt. Peska izkustināja mani no sastinguma, nolēk�dams no paaugstinājuma atkal līdzās man un pirmais ierunādamies.

� Paskaties, kā tas resnais blen� uz mani! � viņ� iesaucās. � Bet varbūt viņ� nemaz neskatās uz mani? Vai tad es esmu ar kaut ko ievērojams? Kā viņ� var pazīt mani, ja es nepazīstu viņu?

Es nenolaidu acu no grāfa. Pamanīju, ka viņ� mazliet pakāpjas sāņus, kad Peska atstāja savu iepriek�ējo vietu, ta�u pūlējās paturēt viņu acīs ari vēl tad, kad viņ� man līdzās bija kļuvis at�kal par pavisam maza auguma vīreli. Es ļoti vēlējos redzēt, kas notiks, ja Peska �ais apstākļos novērsīs acis no viņa, tāpēc apjautājos profesoram, vai viņ� starp lo�ās sēdo�ajiem skatītājiem nav ieraudzījis kādu no savām audzēk�nēm. Peska tūdaļ pielika pie acīm savu milzīgo binokli, sāka lēnām grozīt uz visām pusēm galvu un ar vislielāko rupību pētīja aug�ējās lo�as, mēģinādams starp skatītā�jiem atrast savas skolnieces.

Pamanījis, ka Peska novērsis no viņa savu skatienu, grāfs tūda] spēji pagriezās, iejuka cilvēkos, kuri bija sē�dēju�i visattālāk no mums, un pazuda vidējā ejā, kas veda ārā no partera centra. Es satvēru Pesku aiz rokas un, viņam par lielu izbrīnu, vilku viņu sev līdzi uz partera aizmuguri, lai aiz�ķērsotu grāfam ceļu, pirms viņ� būs nonācis pie zāles durvīm. Biju ļoti pārsteigts, redzot, ka slaidais sve�inieks aizsteidzas mums garām, veikli sprauk�damies cauri drūzmai, kas bija kavējusi mūs tikt uz priek�u un kuru bija izveidoju�i cilvēki, nākot no tās par�tera puses, kurā ari mēs bijām atradu�ies. Kad sasnie�dzām vestibilu, grāfs vairs nebija redzams, un ārzemnieks ar rētu uz vaiga bija pazudis reizē ar viņu.

������ Iesim mājās, � es sacīju. � Iesim uz jūsu dzīvokli, Peska. Man jāapsprie�as ar jums zem �etrām acīm un �ai pa�ā brīdī.

������ Ak tu tētīt �ēlīgais! � profesors iesaucās, pavisam apmulsis. � Kas tad beigu beigās tik briesmīgs ir noticis?

Es soļoju ātri, neatbildēdams viņam. Tas, kā grāfs bija aizmeties prom no teātra, uzvedināja mani uz domām, ka viņa ārkārtīgi lielās bailes no tik�anās ar Pesku acīmre�dzot nav pēdējais pārsteigums, kuru man nāksies piere�dzēt, viņu vajājot. Varēja gadīties, ka viņ� izslīd man no rokām, aizbraucot no Londonas. Es nevarēju būt dro�s par to, kas notiks tālāk, ja atstā�u viņu mierā kaut vai tikai vienu dienu un ļau�u viņam rīkoties, kā pa�am tīk. Mani satrauca arī doma par sve�o ārzemnieku, kas bija aizsteidzies mums priek�ā un kuru es turēju aizdomās, ka viņ� ar īpa�u nolūkū izseko grāfu.

Par visu to noba�ījies, es nolēmu tūdaļ atklāt Peskam, ko no viņa gribu. Tiklīdz mēs bijām viņa istabā divi vien, es izstāstīju par saviem nodomiem tikpat atklāti un skaidri, kā to esmu darījis �eit, ta�u tik un tā viņa samul�sums un izbrīns pieauga vēl simtkārt.

������ Mans draugs, ko gan es varu jums līdzēt? � profe�sors vaimanāja, �ēli izstiepdams man pretī savas mazās roķeles. � Velns lai viņu parauj! Kā gan es varu jums palīdzēt, Volter, ja nemaz nepazīstu �o cilvēku?

������ Toties viņ� pazīst jūs un baidās no jums; viņ� aiz�bēga no teātra, lai izvairītos no tik�anās ar jums, Peska, tur jābūt kādam iemeslam! Mēģiniet atcerēties to savu dzīves posmu, kad jūs vēl nebijāt ieradies Anglijā. Jūs pamētāt Itāliju, kā pats man stāstījāt, politisku iemeslu dēj. Jūs nekad neesat ar mani par to runājis, un es ari tagad jums neko nejautāju. Lūdzu jūs vienīgi pārcilāt savas atmiņas un pateikt man, vai savā pagātnē jūs ne�varat atrast kaut kādu izskaidrojumu tām �ausmam, ku�ras jūs izraisījāt �ai cilvēkā, tiklīdz viņ� jūs ieraudzīja.

Man par lielu izbrīnu, �ie vārdi, kas man �ķita pavisam nevainīgi, atstāja uz Pesku tikpat satrieco�u iespaidu, kādu Peska bija atstājis uz grāfu. Viss sārtums pēk�ņi nozuda no mana mazā drauga vaigiem, un viņ� lēnām kāpās atpakaļ, trīcēdams pie visām miesām.

������ Volter! � viņ� sacīja. � Jūs nemaz nezināt, ko jūs prasāt no manis.

Viņ� runāja �ukstus un palūkojās uz mani tā, itin kā es pēk�ņi būtu pastāstījis viņam par kaut kādām mums abiem draudo�ām briesmām. Sis mazais, dīvainais cilvē�ciņ�, kas vienmēr, lai cik tālu sniedzas mana atmiņa, bija bijis mundrs un dzīvespriecīgs, vienā mirklī bija tā pār�vērties, ka, sastopot viņu �ādā izskatā uz ielas, es dro�i vien viņu vairs nepazītu.

������ Piedodiet man, ja esmu jūs netī�ām sāpinājis un satraucis, � es teicu. � Ta�u atcerieties, cik �ausmīgi manai sievai jācie� grāfa Fosko dēļ. Iegaumējiet, ka �o viņai nodarīto ļaunumu ir iespējams vērst par labu vie�nīgi tad, ja manās rokās būs līdzekļi, ar kuru palīdzību es varē�u piespiest grāfu atdot Lorai viņas tiesības. Es runāju, Peska, viņas interesēs un vēlreiz lūdzu piedot man, jo vairāk man nav, ko sacīt.

Es piecēlos, lai dotos prom. Viņ� piesteidzās man klāt, pirms bija paspējis aiziet līdz durvīm.

������ Pagaidiet, lūdzu, � viņ� sacīja. � Jūs mani satri�cinājāt līdz pa�iem sirds dziļumiem. Jūs nezināt, kā es pametu savu dzimteni un kāpēc to darīju. Atļaujiet man nomierināties, atļaujiet man padomāt, ja es drīkstu.

Es atkal apsēdos krēslā, kurā jau biju sēdējis. Viņ� staigāja �urp un turp pa istabu un sarunājās pats ar sevi savā man nesaprotamajā valodā. Kad Peska kādu laiku bija tā staigājis no vienas istabas sienas līdz otrai, viņ� pēk�ņi pienāca man klāt un divaini svinīgi un maigi pie�grūda savas mazās roķeles man pie krūtīm.

������ Vai jūs varat apzvērēt, Volter, � viņ� sacīja, � ka jums patie�ām vairs nav nekādu citu iespēju un ka jūs varat piespiest �o cilvēku pie sienas vienīgi ar manu pa�līdzību?

������ Man tie�ām vairs nav nekādu citu iespēju, � es atbildēju.

Viņ� atkal atkāpās no manis; atvēris istabas durvis, viņ� vērīgi palūkojās gaitenī, pēc tam aizvēra durvis un nāca atpakaļ.

������ Tai dienā, kad jūs izglābāt man dzīvību, Volter, � Peska teica, � jūs ieguvāt arī tiesības būt noteicējam pār mani. Esmu bijis jūsu rīcībā ik reizes, kad vien jums bijusi kāda vajadzība. Izmantojiet savas tiesības ari �o�reiz. Jā. Es apzinos, ko saku. Ja es jums tagad visu iz�stāstī�u, tad mana dzīvība turpmāk atradīsies jūsu rokās � tas ir tikpat kā dievs debesīs.

Aizkustino�ā nopietnība, kādā viņ� runāja �os neizpro�tamos vārdus, pārliecināja mani, ka viņ� sacījis patiesību.

������ Tikai iegaumējiet, lūdzu, � viņ� turpināja, lielā uztraukumā vicinādams rokas manā priek�ā, � ka es ne�spēju saskatīt pavedienu, kas varētu saistīt �o Fosko ar manu pagātni, kuru tagad atsaucu atmiņā jūsu labad. Un es lūdzu jūs, no visas sirds lūdzu, ja jūs atrodat �ādu pa�vedienu, tad paturiet �o atklājumu pie sevis un man neko nesakiet, lai es netiktu nekur iejaukts, lai man nekas nekļūtu zināms, ļaujiet man vienīgi tāpat kā līdz �im akli ticēt nākotnei!

Viņ� vēl ātri pateica da�us nesakarīgus teikumus un tad apklusa.

Es redzēju, ka tik nopietnā brīdī, kad viņ� neuzdro�i�nājās lietot savus tik ierastos dīvainos izteicienus un jo�cīgos vārdiņus, angļu valoda sagādāja viņam ļoti lielu piepūli, un sapratu, ka tas tikai pastiprināja viņa nepa�tiku vispār runāt ai mani. Toreiz, kad mēs bijām tikko kā sadraudzēju�ies, es iemācījos saprast viņa dzimto va�lodu un lasīt tajā (kaut arī nebiju mācījies �ai valodā runāt), tāpēc tagad teicu, lai stāsta itāliski, � ja man būs kas neskaidrs, es uzdo�u jutājumus angliski. Peska pie�ņēma manu priek�likumu. Viņ� runāja savā melodiski plūsto�ajā valoda, runāja Joti lielā uztraukumā, tāpēc visu laiku vaibstījās un ņēma palīgā arī savus neparastos straujos itālie�u �estus, ta�u viņ� nevienu bridi nepacēla balsi, un tā nu es tagad uzzināju visu, kas man bija ne�piecie�ams, lai apbruņotos pēdējai cīņai, un kas ari jums tiks pastāstīts. [5]

������ Jums nav zināms, kāpēc es aizbraucu no Itālijas,� viņ� iesāka, � izņemot vienīgi to, ka tas notika politisku iemeslu dēj. Ja es būtu bijis spiests pamest savu dzimteni tādēļ, ka mani vajājusi valdība, tad es �o iemeslu nebūtu slēpis ne no jums, ne arī no kāda cita. Ta�u es klusēju, tāpēc ka nekādi valdības orgāni nav liku�i man emigrēt. Vai jūs esat dzirdējis, Volter, par slepenām politiskām biedrībām, kas atrodas katrā lielākā Eiropas kontinenta pilsētā? Vienā no �ādām biedrībām es darbojos Itālijā un esmu tās biedrs ari vēl tagad, kad dzīvoju Anglijā. Es ierados �ai zemē pēc sava �efa norādījumiem. Jaunībā biju pārāk karstgalvīgs un viegli varēju sakompromitēt sevi un savus biedrus. �ī iemesla dēļ man pavēlēja emi�grēt uz Angliju un gaidīt. Es emigrēju, gaidīju, kā man bija likts, un gaidu vēl tagad. Jau rīt mani var atsaukt atpakaļ, bet tas var notikt arī pēc desmit gadiem. Es ne�maz par to neuztraucos � es dzīvoju �eit, nopelnu sev iz�tiku, pasniegdams stundas, un gaidu. Es nebū�u lauzis zvērestu (jūs tūdaļ dzirdēsiet, kāpēc), ja, uzticot jums visus savus noslēpumus, nosauk�u jums arī biedrību, kurā darbojos. Ta�u līdz ar to mana dzīvība atradīsies jūsu rokās. Ja vēl kāds cits uzzinās tot ko es tagad jums stāstu, es tik�u nogalināts, � un tas ir tikpat patiesi, kā mēs abi te sē�am.

Pēc tam viņ� man ie�ukstēja ausī da�us vārdus. Es svēti glabāju noslēpumu, kuru viņ� man uzticēja. Un, ja man da�kārt būs vajadzība pieminēt savā stāstā biedrību, pie kuras viņ� piederēja, pilnīgi pietiks, ja es tādā gadījumā apzīmē�u to ar vārdu �Brālība�.

������ �īs Brālības mērķi, � Peska turpināja, � īsi sakot, ir tādi pa�i kā citām tamlīdzīgām politiskām biedrībām � gāzt tirānus un aizstāvēt tautas tiesības. Brālībai ir divi

principi. Kamēr cilvēks ir no�derīgs citiem vai ari neno�dara neko ļaunu pārējiem, viņ� var dzīvot, kā viņam tīk. Turpretī, ja cilvēks ap�draud citu pilsoņu labklā�jību, viņ� līdz ar to zaudē �īs tiesības, un tas ne tikai nav noziegums, bet gan tiek uzskatīts pat par nopelnu, ja tādā gadījumā viņam tiek at�ņemta dzīvība. Man jums nav jāstāsta, cik �ausmīgos vardarbības un apspiestības apstākļos �ī biedrība ir di�bināta. Man nav jāstāsta jums kā vienam no angļiem, kuri jau pirms tik daudziem gadiem izcīnīju�i sev brīvību un pilnīgi aizmirsu�i, cik asiņu izliets un cik ārkārtīgi lielas grūtības bijis jāpār�var, lai to izkarotu; man nav jāstāsta jums, cik ārkārtē�jus līdzekļus da�kārt savā izmisumā ir spiesti lietot cil�vēki, kas pieder pie apspiestām nācijām. Va�as, kurās mēs esam iekalti, tik dziļi iegrauzu�ās mūsu miesās, ka jūs tās nespējat saskatīt. Esmu ta�u emigrants! Jūs varat smieties par viņu, ja vēlaties, jūs varat neuzticēties vi�ņam, jūs varat plati ieplestām acīm brīnīties par viņa no�slēpumiem, kurus viņ�- noglabājis savā sirdī zem ārējas pavisam parasta cienīguma un nosvērtības maskas, kā to esmu darījis es, vai arī spiests tāpēc reizēm kvernēt ne�tīros graustos un nīkuļot lielā nabadzībā un trūkumā, ja viņam nav veicies tā kā man un viņ� nav bijis tik iz�manīgs un pratis iekārtoties tā kā es, � ta�u nenosodiet mūs. Iespējams, ka tais laikos, kad valdīja jūsu Kārlis Pirmais, jūs būtu sapratu�i mūs, bet tagad, kad jūs jau tik ilgi esat baudīju�i savas brīvības augļus, jūs neesat spējīgi izturēties pret mums taisnīgi.

Pirmoreiz kop� mūsu draudzības sākuma viņ� man at�klāja savu sirdi, un viņa jūtas, kuras viņ� tagad izteica vārdos, nāca no pa�iem dvēseles dziļumiem, ta�u viņ� joprojām ne brīdi nepaaugstināja balsi, jo viņu vēl vien�mēr māca ba�as par to, ka viņ� ir pārāk atklāts pret mani.

� Tātad patlaban, � viņ� atsāka, � jūs dro�i vien domājat, ka mūsu Brālība ne ar ko neat�ķiras no citām biedrībām. Jūsuprāt (jo jūs sprie�at kā visi angli), tas mērķis ir anarhija un revolūcija. Tā pavēl pie pirmās izdevības nogalināt sliktu karali vai ļaunu ministru, ja viens vai otrs no viņiem ir kļuvis par briesmīgu, me�o�nīgu zvēru. Pieņemsim, ka ir tā, kā jūs domājat. Mūsu Brālības likumi tomēr at�ķiras no visu pārējo zemeslodes politisko biedrību likumiem. Brālības locekli nepazīst cits citu. Mums ir savs prezidents Itālijā un savi prezidenti ārzemēs. Katram no viņiem ir sekretārs. Prezidenti un sekretāri pazīst Brālības biedrus, bet visi biedri ir savā starpā sve�i, un viņi iepazīst cits citu vienīgi tad, ja viņu vadītāji uzskata, ka sava laika politisko apsvērumu dēļ vai arī pa�as biedrības intere�u labad nepiecie�ams, lai tas notiktu. Iestājoties mūsu Brālībā, mums �īs piesardzī�bas dēļ nav vajadzīgs dot zvērestu. Mēs līdz savas dzīves pēdējai stundai nēsājam uz miesas slepenu zīmi, kas ap�liecina mūsu piederību pie �īs biedrības. Mums ir ieteikts strādāt katram savā darbā, bet mums �etras reizes gadā jāziņo par sevi prezidentam vai sekretāram, lai nepiecie��amības gadījumā Brālība varētu mūs izmantot. Mēs esam brīdināti, ka tad, ja nodosim savu Brālību vai no�darīsim tai ļaunumu, kalpojot kaut kādiem sve�iem mēr�ķiem, mēs tiksim nogalināti pēc Brālības likumiem � mūs nonāvēs vai nu kāds sve�inieks, kas ar �ādu uzdevumu var tikt sūtīts pat no pasaules otras malas, vai ari vistu�vākais draugs, kur� tāpat ir �īs Brālības biedrs, tikai mums par to nekad nekas nebūs zināms. Da�kārt nāves sods tiek atlikts, bet citkārt tas seko tūdaļ pēc tam, kad notikusi nodevība. Mūsu pirmais pienākums ir prast gai�dīt, otrs pienākums � prast paklausīt, kad saņemta pa�vēle. Gadās, ka viens otrs ne reizi savā mū�ā nav bijis Brālībai vajadzīgs. Gadās ari, ka vienam otram tūlīt, tik�līdz viņ� ir iestājies Brālībā, liek darboties vai sagatavo�ties kāda uzdevuma izpildei. Bet es pats, tāds sīka au�guma, mundrs, dzīvespriecīgs cilvēkbērns, kadu jūs mani pazīstat un kas tikko spēj pavēcināt mutautiņu, lai no�dzītu mu�u no deguna, savā jaunībā iestājos Brālībā sa�karā ar kādu �ausmīgu provokāciju, par kuru man ne�gribas jums pat stāstīt, un tas notika izmisuma brīdī, kādā parasti izdara pa�nāvību. Mans pienākums ir būt tās bied�ram līdz pat savai nāves stundai, lai ko es arī par to domātu tagad, kad jau spēju visu prātīgi apsvērt un ne�esmu vairs zaļ� jauneklis. Kad es dzīvoju Itālijā, mani ievēlēja par sekretāru un visi Brālības biedri, kas tika personīgi iepazīstināti ar prezidentu, tika personīgi iepazīstināti arī ar mani.

Tagad es sāku saprast, kāpēc Peska man visu to stāsta, es jau paredzēju, ar ko beigsies viņa neparastā atzī�anās. Viņ� uz brīdi apklusa, vērīgi skatījās manī, līdz acīmre�dzot bija uzminējis manas domas, un tad turpināja.

������ Jūs jau esat izdarījis attiecīgus secinājumus, � viņ� sacīja. � To es redzu no jūsu acīm. Nesakiet man neko, neatklājiet man savas apslēptās domas. Ļaujiet man nest vēl kādu upuri jūsu labad, un tad mēs beigsim �o sarunu, lai nekad vairs pie tās neatgrieztos.

Viņ� pamāja man, lai es klusēju, piecēlās no krēsla, novilka svārkus un uzrotīja krekla kreiso piedurkni.

������ Es apsolīju jums, ka bū�u pret jums tik atklāts, cik vien iespējams, � viņ� �ukstēja, runādams klusu pie manas auss un ba�īgi lūkodamies uz durvju pusi. � Lai kas notiktu nākotnē, jūs nevarēsiet man pārmest, ka esmu slēpis no jums to, ko jums bija nepiecie�ams zināt. Es jau sacīju, ka visi Brālības biedri līdz pat sava mū�a pēdējai stundai nēsā uz savas miesas noteiktu zīmi. Pa�skatieties �urp, un jūs pats savām acīm redzēsiet to.

Viņ� pacēla savu atsegto roku un parādīja man tum�i sarkanu zīmi, kas bija iededzināta aug�delma iek�pusē, virs elkoņa. Es negribu sīkāk aprakstīt, kas bija attēlots uz �īs emblēmas. Pateik�u vienīgi to, ka tā bija apaļa un pavisam neliela un to varētu pilnīgi aizklāt ar monētu viena �iliņa vērtībā.

������ Cilvēks, kuram �ai vietā iededzināta tāda zīme, � viņ� sacīja, atkal norotldams piedurkni, � ir Brālības biedrs. Ja kāds kļuvis Brālībai neuzticīgs, agrāk vai vē�lāk tas kļūst zināms vadītājiem, kas viņu pazīst, � prezi�dentiem vai sekretāriem, kā nu kuro reizi. Un cilvēks, kuru vadība atmaskojusi, ir pagalam. Nekādi cilvēku likumi vairs nespēj viņu aizsargāt. Paturiet prātā to, ko redzējāt un dzirdējāt, izdariet tādus secinājumus, kādus vēlaties, un rīkojieties, kā atzīstat par labāku. Ta�u, dieva dēļ, nestāstiet man neko par to, ko jūs atklāsiet vai darīsiet! Atbrīvojiet mani no atbildības, kas man iedve� �ausmas, kad par to iedomājos, � par to, ko es zinu ta�gad, mana sirdsapziņa neliek uzņemties atbildību. Un,

beidzot, es saku, dodams savu d�entlmeņa goda vārdu un kristīga cilvēka zvērestu: ja cilvēks, kuru jūs man parā�dījāt teātrī, pazīst mani, tad viņ� ir vai nu tā pārmainī�jies, vai arī tā nomaskējies, ka es nepazīstu viņu. Es ne�zinu, ko viņ� dara Anglijā un kāpēc �eit ieradies, � līdz �im vakaram es viņu nekad neesmu redzējis, nekad ne�esmu dzirdējis-viņa vārdu. Vairāk es neko neteik�u. At�stājiet mani uz brīdi vienu, Volter: pēc visa notiku�ā esmu glu�i satriekts, un man pa�am iedve� �ausmas tas, ko es jums pastāstīju. Ļaujiet man atgūties līdz tam lai�kam, kad atkal satiksimies.

Viņ� atkrita krēslā, aizgriezās prom un paslēpa seju rokās. Es uzmanīgi atvēru durvis, lai netraucētu viņu, un klusām nomurmināju pāris atvadu vārdus, nezinādams, vai viņ� tos dzird vai ne.

������ Atmiņas par �o vakaru es noglabā�u dziji, dziļi savā sirdī, � es sacīju. � Jums nekad nenāksies no�ēlot, ka esat man uzticējies. Vai varu atnākt pie jums rīt? Vai drīkstu ierasties jau deviņos?

������ Jā, Volter, � viņ� atbildēja, laipni paskatīdamies uz mani un atkal sākdams runāt angliski, jo acīmredzot vēlējās iespējami drīzāk atjaunot mūsu agrākās attiecī�bas. � Atnāciet, iekodīsim kopā brokastis, pirms es do�dos pie saviem skolniekiem, kurus es mācu.

������ Ar labu nakti, Peska!

������ Ar labu nakti, draugs!

Tiklīdz biju izgājis no profesora mājas, man radās cie�a pārliecība, ka cits nekas neatliek kā tūdaļ rīkoties, iz�mantojot tikko iegūto informāciju; ja es ar grāfu neno�skaidroju visu vēl �ovakar, tad, atliekot mūsu sarunu līdz rītam, es riskēju zaudēt pēdējo iespēju kaut ko da�rīt Loras labad. Es paskatījos pulkstenī � tas rādīja desmit.

Man nebija ne mazāko �aubu par to, kādēļ grāfs aiz�gāja no teātra. Bija skaidrs, ka viņ� �ovakar aizbēga no mums tikai tādēļ, lai sagatavotos bēg�anai no Londonas. Uz viņa rokas bija Brālības zīme � es par to biju tik pārliecināts, itin kā viņ� pats man �o tetovējumu būtu parādījis, � un uz viņa sirdsapziņas bija Brālības

nodevība � to es nopratu, kad viņ� ieraudzīja un pa�zina Pesku.

Nebija grūti saprast, kāpēc viņi abi nepazina viens otru. Cilvēks ar tādu raksturu kā grāfam nekad neriskēs kļūt par spiegu, vispirms nenodro�inājis sevi un neapsvē�ris varbūtējās sekas ar tādu pa�u rūpību, ar kādu viņ� gādāja par savu atalgojumu. Grāfs, kura gludi skūtajai sejai es operā pievērsu Peskas uzmanību, savā laikā var�būt bija audzējis bārdu; viņa tum�brūnie mati varēja būt parūka; viņa vārds acīmredzot bija neīsts. Tikpat labi vi�ņam varēja būt palīdzējis arī laiks � viņa briesmīgais resnums dro�i vien radies vēlākos gados. Lūk, kāpēc Peska viņu nebija pazinis; grāfs savukārt bija pazinis Pesku tādēļ, ka profesora īpatnējais ārējais izskats dūrās visiem acīs, lai kur viņ� gāja.

Es jau teicu, ka biju pārliecināts par to, ko grāfs bija nodomājis darīt, kad aizbēga no teātra. Kā gan es par to varēju �aubīties, ja pats savām acīm redzēju, kā grāfs, domādams, ka Peska viņu pazinis, kaut arī viņ� izskatā bija stipri pārvērties, izbijās un nosprieda, ka viņa dzī�vība briesmās? Ja es vēl �ovakar pagūtu ar viņu parunāt, ja varētu parādīt, ka arī man ir zināms, ka viņam draud nāves briesmas, � ko es ar to panāktu? Viss bija skaidrs. Vienam no mums jākļūst par stāvokļa noteicēju, bet vie�nam neizbēgami nāksies lūgt no otra �ēlastību.

Pirms es tikos ar viņu, bija jāapsver, kas man varētu draudēt. Loras dēļ vajadzēja darīt visu, kas manos spē�kos, lai risks nebūtu pārāk liels.

Briesmas nebija mazināju�ās: tagad tās koncentrējās ap vienu galveno jautājumu. Ja grāfs, tiekoties ar mani, sapratīs, ka viņ� var sevi glābt, vienīgi novācot mani no ceļa, nekas viņu neaizkavēs to darīt, un, kad es bū�u no�kļuvis viens viņa nagos, viņ� arī centīsies atbrīvoties no manis. Pēc maza brītiņa, kad es biju visu rūpīgi pārdo�mājis, man kļuva pilnīgi skaidrs, kā jārīkojas, lai risks būtu iespējami mazāks. Pirms es paziņoju grāfam, ka zinu viņa noslēpumu, man bija jādarbojas tā, lai es viņu pār�steigtu pēk�ņi un nedotu viņam iespēju noslēpt patiesību. Es, piemēram, varētu nolikt zem viņa kājām mīnu, pirms tuvojos viņam, un nodot kādai tre�ai personai rīkojumu to uzspridzināt, ja pēc noteikta laika no manis nebūtu sa�ņemts rakstisks vai mutisks norādījums, kas atceltu iepriek�ējo rīkojumu: tādā gadījumā grāfa liktenis atras�tos pilnīgi manās rokās un es būtu ieguvis dro�as un iz�devīgas pozīcijas pat viņa mājā.

�I doma man ienāca prātā, kad es tuvojos jaunajam dzīvoklim, kuru mēs bijām noīrēju�i pēc atgrie�anās no jūrmalas. Lai nevienu netraucētu, es atslēdzu durvis ar savu atslēgu. Priek�namā dega svece; paņēmis to rokā, es klusām iezagos savā darbistabā, lai veiktu visus priek�darbus, pilnīgi sagatavotos sarunai ar grāfu un nedotu Lorai un Marionai iespēju kaut vai nojaust, ko esmu nolēmis darīt.

Peskam adresēta vēstule man likās vispiemērotākais līdzeklis, ko �obrīd varēju izdomāt. Lūk, ko es viņam rakstīju:

�Cilvēks, kuru es Jums parādīju teātrī, ir Brālības biedrs, kas nav attaisnojis �is organizācijas uzticību. Tū�daļ pārbaudiet abus �os faktus. Jūs zināt, ar kādu vārdu viņ� dzīvo Anglijā. Viņa adrese ir �āda: Sentd�onsvudā, Foristrouda pieci. To draudzības jūtu vārdā, kuras Jūs man kādreiz apliecinājāt, izmantojiet Jums uzticēto varu un sodiet �o cilvēku tūdaļ un bez �ēlastības. Esmu riskē�jis ar visu, kas man bija, un arī visu zaudējis, un par �o kļūdu man tagad jāsamaksā ar savu dzīvību.�

Uzrakstījis datumu un parakstījis �īs rindas, es ieliku vēstuli aploksnē un aizzīmogoju to. Uz aploksnes uzrak�stīju: �Nedrīkst atvērt līdz pulksten deviņiem rītā. Ja Jūs pirms tam neko neesat dzirdējis par mani vai arī ne�esat mani redzējis, tad atlauziet zīmogu, kad pulkstenis sitīs deviņas reizes, un izlasiet vēstuli.� Es parakstīju apak�ā savus iniciāļus, ieliku pirmo aizzīmogoto aploksni otrā aploksnē, kuru tāpat aizzīmogoju, un uzrakstīju uz tās Peskas dzīvokļa adresi.

Tagad atlika izdomāt, kādā veidā nekavējoties nosū�tīt vēstuli adresātam. Tad es būtu izdarījis visu, kas bija manos spēkos. Ja grāfa mājā ar mani kaut kas atgadītos, es jau iepriek� biju parūpējies, lai viņ� samaksā par to ar savu dzīvību. Ne brīdi ne�aubījos, ka Peska spēs jeb- j kuros apstākļos, ja vien viņ� to vēlēsies, aizkavēt grāfa bēg�anu. Peskas ārkārtīgi lielā nevēlē�anās pateikt, ka viņ� kaut ko zina par grāfu, vai arī, citiem vārdiem sa�kot, nevēlē�anās uzzināt kaut ko vairāk par grāfu, lai tā-, dējādi nomierinātu savu sirdsapziņu ar to, ka viņ� neie�jaucas �ajā lietā, � tas viss ļoti skaidri parādīja, ka Peskas rokās ir līdzekļi, ar kuriem varētu izpildīt briesmīgo

Brālības spriedumu, kaut arī viņ� kā jebkur� mirstīgs cilvēks vairījās man to atklāti atzīt. Nebija nekādu �aubu, ka ārzemju politiskās biedrības ar briesmīgu no�teiktību atriebjas nodevējiem un spēj sameklēt viņus, lai kur tie būtu noslēpu�ies; pat es biju par to bie�i dzirdē�jis, kaut arī nevarēju sacīt, ka es būtu sevi�ķi kompetents �ais jautājumos. Tā kā biju lasījis �ādus faktus avīzēs, tad atcerējos vairākas informācijas, kurās bija pastāstīts, ka gan Londonā, gan Parīzē atrasti uz ielas nodurti ārzem�nieki, turklāt slepkavas vienmēr pazudu�i bez pēdām, tāpat informācijas par līķiem un gabalos sacirstiem cil�vēku ķermeņiem, kas iemesti Temzā vai Sēnā, un par �o ļaundarību vaininiekiem, kurus neviens nav varējis at�rast; biju lasījis arī par gadījumiem, kad upuri nonāvēti slepeni, � un visu noziegumu pēdas vienmēr veda vienā un tai pa�ā virzienā. Tāpēc es �ai stāstā negribu jums noklusēt arī savu pārliecību, ka esmu uzrakstījis pavēli izpildīt nāves spriedumu un ka tas arī tiks izpildīts, ja liktenis būs lēmis visļaunāko un Peska atvērs aploksni.

Es devos leja uz pirmo stāvu, lai apvaicātos mājas īpa�niekam, kur es varētu sameklēt kādu kurjeru. Saim�nieks tai pa�ā laikā kāpa aug�ā, un mēs satikāmies kāpņu telpā. Kad pastāstīju viņam, ko vēlos, viņ� ieteica izman�tot par ziņnesi savu dēlu, kas esot izveicīgs puisis. Zēns uznāca pie mums, un es viņam devu nepiecie�amos no�rādījumus. Es palūdzu paņemt ormani, aizvest vēstuli profesoram Peskam un nodot to viņam personīgi, bet pēc tam atvest man �ī d�entlmeņa zīmīti, kas apliecinātu, ka vēstule ir saņemta; mājupceļā zēnam vajadzēja sarunāt ar ormani, lai tas neaizbrauc un gaida mani pie mājas durvīm. Pulkstenis bija apmēram pusvienpadsmit. Es ap�rēķināju, ka zēns būs atpakaļ pēc divdesmit minūtēm un vēl divdesmit minūtes man būs vajadzīgas, lai nokļūtu līdz Sentd�onsvudai.

Kad zēns bija aizbraucis izpildīt uzdevumu, es atgrie�zos savā istabā un izmantoju īso brīdi, sakārtodams da�us dokumentus tā, lai tos varētu viegli atrast, ja notiktu vis�ļaunākais. Vecmodīgā rakstāmgalda atslēgu, ar kuru va�rēja atvērt atvilktni, kurā glabājās dokumenti, es ieliku aploksnē; aizzīmogoju aploksni un atstāju uz galda, ie�priek� uzrakstījis uz tās Marionas vārdu. Izdarījis visu ne�piecie�amo, es devos lejā uz dzīvojamo istabu, jo domāju, ka Lora un Mariona tur gaida mani atgrie�amies no te�ātra. Kad pieskāros durvju atslēgai, es pirmoreiz jutu ka man trīc roka.

Istabā bija vienīgi Mariona. Viņa tai brīdī lasīja un, ieraudzījusi mani, izbrīnījusies paskatījās uz pulksteni.

������ Cik agri jūs esat atgriezies! � viņa sacīja. � Acīm�redzot jūs esat aizgājis pirms izrādes beigām.

������ Jā, � es atbildēju, � mēs abi ar Pesku nepalikām līdz beigām. Kur ir Lora?

������ Viņai �ovakar stipri sāpēja galva, un, kad mēs bi�jām padzēru�as tēju, es viņai ieteicu tūdaļ iet gulēt.

Ieminējies, ka gribu paskatīties, vai Lora ir aizmigusi, es tūdaļ atkal izgāju no istabas. Kad es sarunājos ar Ma�rionu, viņas vērīgās acis sāka pētījo�i raudzīties man sejā, � viņas asais prāts laikam bija sācis noģist, ka man ir kaut kas padomā.

Iegājis guļamistabā un pielavījies pie Loras gultas, es naktslampiņas nespodrajā gaismā redzēju, ka mana sieva guļ cie�ā miegā.

Vēl nebija pagājis mēnesis, kop� mēs bijām apprecē�ju�ies. Ja man tagad bija smagi ap sirdi, ja mana cie�ā apņēmība sāka svārstīties �ai brīdī, kad es ielūkojos vi�ņas sejā, kas miegā bija uzticīgi pavērsusies uz mana spilvena pusi, un ja es redzēju viņas roku, kas mierīgi atdusējās uz segas, it kā gaidīdama manas rokas pie�skārienu, � vai tas nebija pietiekams attaisnojums ma�nam mirkļa vājumam? Es atļāvos tikai da�as minūtes pa�kavēties pie Loras gultas, lai, nometies ceļos, tuvumā paskatītos uz viņu � es atrados tik tuvu, ka viņas elpa, krūtīm cilājoties, skāra manu seju. Atvadoties es maigi piespiedu lūpas viņas vaigam un rokai. Viņa miegā sa�kustējās un klusi nomurmināja manu vārdu, ta�u nepa�modās. Kad biju jau pie durvīm, es brītiņu pakavējos, lai vēlreiz paraudzītos uz viņu.

������ Lai dievs tevi svētī un sargā, mana dārgā, � es no��ukstēju un izgāju ārā no guļamistabas.

Mariona kāpņu telpā gaidīja mani. Viņai rokā bija salocīta zīmīte.

������ To jums atvedis saimnieka dēls, � viņa sacīja. � Viņ� atbraucis ar ormani, kas tagad stāv pie durvīm, un saka, ka jūs esot licis ormanim gaidīt, jo tas jums bū�ot vajadzīgs.

������ Pilnīgi pareizi, Mariona. Ormanis man ir vajadzīgs, jo tūdaļ atkal do�os prom.

Runādams es nokāpu lejā un iegāju dzīvojamā istabā, lai uz galda noliktās sveces gaismā izlasītu saņemto zī�mīti. Peska tajā bija uzrakstījis divus teikumus:

�Jūsu vēstuli saņēmu. Ja man līdz norādītajam laikam nebūs no Jums nekādu ziņu, es atlauzī�u zīmogu, kad at�tiecīgā stunda būs situsi.�

Es ieliku zīmīti savā kabatas grāmatiņā un devos uz durvīm. Mariona mani sagaidīja pie sliek�ņa un iestūma atpakaļ istabā, kur man sejā krita sveces gaisma.. Viņa satvēra abas manas rokas un ar pētījo�u skatienu vērās man sejā.

������ Es saprotu, � viņa steig�us �ukstēja, � �onakt jūs izmēģināsiet pēdējo izdevību.

����� Jā, pēdējo un vislabāko izdevību, � es tāpat �uk�stus atbildēju.

����� Tikai neejiet viens! Dieva dēļ, Volter, nedariet to viens pats! Es ie�u jums līdzi. Neatraidiet mani tāpēc, ka esmu tikai sieviete! Man jāiet! Es gribu to darīt! Es gaidī�u uz ielas pajūgā.

Tagad bija mana kārta atturēt viņu. Viņa centās izrau�ties no manām rokām un pirmā piesteigties pie durvīm.

������ Ja jūs gribat man palīdzēt, � es sacīju, � tad pa�lieciet �eit un �onakt pārguliet manas sievas guļamistabā. Gādājiet tikai, lai man aizbraucot būtu mierīgs prāts par Loru, tad es galvoju, ka viss pārējais veiksies labi. Nā�ciet, Mariona, noskūpstiet mani un parādiet, ka jums ir pietiekami daudz vīri�ķības, lai gaidītu, līdz es atgriezī��os.

Es baidījos ļaut viņai vēl kaut ko sacīt. Viņa atkal cen�tās mani aizturēt. Ta�u es atbrīvojos no viņas rokām un vienā mirkli izsteidzos laukā no istabas. Zēns mani gai- dija lejā uz kāpnēm un atvēra man durvis. Es ielēcu ratos, pirms vēl ormanis paguva uzkāpt uz bukas.

����� Foristrouda Sentd�onsvudā,. � es uzsaucu viņam pa priek�ējo lodziņu. � Samaksā�u divkārt, ja jūs tik�siet līdz turienei stundas ceturk�ņa laikā.

������ To es varu, ser.

Es paskatījos pulkstenī. Bija vienpadsmit, nedrīkstēja zaudēt ne minūti.

Zirgu ātrais skrējiens, apziņa, ka es ar katru mirkli arvien vairāk tuvojos grāfa miteklim, pārliecība, ka bei�dzot nekas mani vairs nekavē ķerties pie �ī riskantā pa�sākuma, � tas viss manī radīja tik drud�ainu satraukumu, ka es nemitīgi mudināju vedēju braukt ātrāk. Kad Londonas ielas izbeidzās un mēs �ķērsojām Sentd�onsvu- das ceļu, mana nepacietība kļuva tik nepārvarama, ka es piecēlos ratos stāvus un izliecos pa logu, lai saskatītu mūsu ceļa mērķi, pirms vēl bijām to sasniegu�i. Tiklīdz kaut kur tālumā baznīcas pulkstenis nosita ceturksni pāri vienpadsmitiem, mēs iegriezāmies Foristroudā. Es aptu�rēju ormani mazu gabaliņu no grāfa mājas, samaksāju viņam un atlaidu viņu, un tad devos uz mājas durvīm.

Kad tuvojos dārza vārtiņiem, es redzēju, ka no pretē�jās puses tai pa�ā virzienā nāk kāds vīrietis. Mēs sasta�pāmies uz ceļa zem gāzes laternas un paskatījāmies viens uz otru. Es tūdaļ pazinu gai�mataino ārzemnieku ar rētu uz vaiga, un man �ķita, ka viņ� pazīst arī mani. Viņ� neko neteica un arī neapstājās pie mājas reizē ar mani, bet lēnām gāja tālāk. Vai viņ� atradās Foristroudā ne�jau�i? Vai arī viņ� no operas bija sekojis grāfam uz �e�jieni?

Es nemēģināju izdibināt �os jautājumus. Mazliet nogai�dījis, līdz sve�inieks palēnām izzuda skatienam, es pazva�nīju pie vārtiņiem. Pa�reiz bija divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem pietiekami vēls, lai grāfs itin viegli varētu aizbildināties, ka ir jau aizgājis gulēt, un tādējādi tiktu no manis vaļā.

Vienīgā iespēja nodro�ināties pret �ādu varbūtību bija iesūtīt manu vizītkarti, iepriek� nekādus jautājumus ne�uzdodot, un vienlaikus likt viņam saprast, ka man ir sva�rīgs iemesls satikt viņu �ai vēlajā stundā. Tāpēc, gaidī�dams, kad kāds atsauksies uz zvanu, es izvilku vizītkarti un zem sava uzvārda parakstīju: �Svarīgā jautājumā.� Kalpone atvēra durvis, kad es ar zīmuli rakstīju pēdējo vārdu, un ar neuzticību jautāja, ko man �labpatīk vēlē�ties�.

� Esiet tik laipna un nododiet to savam kungam, � es atbildēju, pasniegdams viņai vizītkarti.

Es manīju, ka mei�a vilcinās, un man kļuva skaidrs: ja es vispirms būtu sacījis, ka vēlos satikt grāfu, viņa, izpildīdama dotos norādījumus, būtu pateikusi man, ka viņ� nav mājā. Ta�u mana pa�apzinīgā izturē�anās, pa�sniedzot vizītkarti, radīja viņā �aubas. Kādu brīdi lielā apjukumā vērojusi mani, viņa paņēma vizītkarti, aizvē�rusi durvis, iegāja atpakaļ mājā un atstāja mani gaidot dārzā.

Pēc kādas minūtes viņa atgriezās. Kungs liekot sveici�nāt mani un lūdzot pavaicāt, vai es nebūtu tik laipns un nepateiktu, kādas darī�anas mani �eit atvedu�as.

���� Nododiet ari viņam manus sveicienus, � es atbil�dēju, � un pasakiet, ka to drīkst uzzināt tikai viņ� pats.

Kalpone atkal pameta mani un pēc tam atkal atgriezās; �oreiz viņa aicināja mani iek�ā.

Es tūdaļ sekoju viņai. Jau pēc brī�a atrados grāfa mājā.

Vestibilā lampa nedega; blāvajā gaismā, kas atspīdēja no virtuves sveces, kuru kalpone bija nonesusi līdzi pa kāpnēm, es ieraudzīju kādu pavecu lēdiju glu�i bez trok��ņa ieslīdam vestibilā no kādas blakus istabas. Kad es iegāju iek�ā, viņa pameta uz mani �iglu �ūskas skatienu, bet neko neteica un lēnām kāpa aug�up, nepievērsdama uzmanību tam, ka es paklanījos pret viņu. Tā kā biju iepazinies ar Marionas dienasgrāmatu, tad biju diezgan dro�i pārliecināts, ka pavecā lēdija ir grāfiene Fosko.

Kalpone veda mani uz istabu, no kuras grāfiene tikko kā bija iznākusi. Es iegāju tajā un atrados aci pret aci ar grāfu.

Viņ� vēl joprojām bija ģērbies vakara uzvalkā, vienīgi svārki bija novilkti un uzmesti uz krēsla. Viņa krekla piedurknes bija atlocītas līdz plaukstas locītavām, ta�u ne augstāk. Viņam vienā pusē atradās ceļasoma, otrā pusē � kaste. Istabā bija izsvaidītas grāmatas, papīri un apģērba gabali. Pie durvīm uz galda bija novietots man pēc nostāstiem tik labi pazīstamais krātiņ� ar baltajām pelītēm. Kanārijputniņi un kakadu dro�i vien bija kādā citā istabā. Kad es iegāju, grāfs bija nosēdies pie kastes un kravāja tajā mantas; tad viņ� piecēlās, turēdams rokā kaut kādus papīrus, un sasveicinājās ar mani. Viņa se�jas izteiksme liecināja, ka viņ� vēl nav īsti atguvies no operā saņemtā trieciena. Viņa tuklie vaigi ļengani noka�rājās, viņa aukstās, pelēkās acis raudzījās ar slēptu neuz�ticību; kad viņ� paspēra soli man pretī un pieklājīgi, bet diezgan atturīgi piedāvāja man krēslu, viņa balss, ska�tiens un visa izturē�anās liecināja par saasinātu aizdomī�gumu.

���� Vai jūs esat atnācis kādās darī�anās, ser? � viņ� jautāja. � Man nav ne mazākas jausmas, kas tās varētu būt par darī�anām.

Neslēptā ziņkārība, ar kādu viņ� runādams cie�i rau�dzījās man sejā, pārliecināja mani, ka operā viņ� mani nav pamanījis. Vispirms viņ� bija ieraudzījis Pesku, un kop� tā mirkļa līdz pat savai aizie�anai no teātra viņ� acīmredzot nevienam citam nebija pievērsis uzmanību. Mans uzvārds jau noteikti bija viņu brīdinājis, ka es varu būt ieradies �ai mājā tikai naidīgos nolūkos, � ta�u likās, ka viņ� patie�ām nenojau�, kas man varētu būt pa�domā.

������ Esmu ļoti priecīgs, ka sastapu jūs �ovakar �eit, � es sacīju. � Jūs, kā redzams, gatavojaties aizceļot?

� Vai jūsu nācienam ir kāds sakars ar manu aizceļo��anu?

������ Savā ziņā jā.

����� Kādā ziņā? Vai jūs arī zināt, uz kurieni es gatavojos braukt?

������ Nē. Zinu tikai to, kāpēc jūs aizbraucat no Londo�nas.

Viņ� zibenīgi aizslīdēja man garām, aizslēdza istabas durvis un iebāza atslēgu kabatā.

������ Mēs abi, mister Hārtrait, ļoti labi pazīstam viens otru pēc citu cilvēku nostāstiem, � viņ� sacīja. � Kad jūs nācāt �urp, vai jūs neiedomājāties, ka es neesmu tas virs, ar kuru var dzīt jokus?

������ Iedomājos gan, � es atbildēju. � Un es nebūt ne�esmu nācis dzīt jokus ar jums. Esmu ieradies jautājumā, kas man svarīgāks par dzīvību, � un, ja �īs durvis, kuras jūs aizslēdzāt, tagad būtu vaļā, tad nekas mani nepie�spiestu pa tām iziet, vienalga, lai ko jūs teiktu vai darītu.

Es pagājos vairāk uz istabas vidu un nostājos viņam preti uz paklāja, kas atradās pie kamīna. Viņ� piebīdīja krēslu pie durvīm un apsēdās tajā, bet kreiso roku jo�projām atstāja atspiestu pret galdu. Krātiņ� ar baltajām pelītēm atradās cie�i blakus viņam, un, kad viņ� ar savu smago roku kustināja galdu, mazie dzīvnieciņi izskrēja no sava midzeņa un nenovērsdamies skatījās viņā pa sava skaisti izkrāsotā krātiņa re�ģa spraugām.

������ Svarīgāks par dzīvību?� viņ� pie sevis atkārtoja. � Iespējams, ka �ie vārdi ir daudz nopietnāki, nekā jums �ķiet. Ko jūs ar to domājat?

����� To, ko es teicu.

Uz viņa platās pieres izspiedās sīkas sviedru lāsītes. Viņa kreisā roka aizvirzījās līdz galda malai. Zem tās at�radās atvilktne ar atslēgu, un atslēgā atradās slēdzene. Viņ� ar pirkstiem saņēma slēdzeni, bet nepagrieza to.

� Tātad jūs zināt, kāpēc es braucu prom no Londo�nas? � viņ� turpināja. � Esiet tik laipns un pasakiet man to! � Viņ� pagrieza slēdzeni un runadams atslēdza atvilktni.

������ Es izdarī�u vēl labāk, � es atbildēju. � Ja jūs vē�laties, es varu jums to parādīt.

����� Kā tad jūs to varat parādīt?

����� Jūs esat novilcis svārkus, � es sacīju. � Uzrotiet kreisās rokas piedurkni, un jūs to ieraudzīsiet.

Viņa sejā ielija tāds pats svina pelēkums, kādu es biju ievērojis jau teātrī. Viņ� skatījās man tie�i acīs, un viņa skatienā kvēloja neizmērojams naids. Grāfs neko neat�bildēja. Ta�u viņa kreisā roka lēnām atvēra galda atvilk�tni un klusu ieslīdēja tajā. Pēk�ņi griezīgi no�irkstēja kāds man neredzams smags priek�mets, kuru viņ� pabī�dīja, pēc tam atkal nekas vairs nebija dzirdams. Klusums, kas tagad iestājās, bija tik dziļ�, ka es skaidri saklausīju, kā baltās pelītes skrubinās gar re�ģa stieplēm.

Mana dzīvība karājās mata galā, un es to zināju. �ai iz�ķirīgajā mirklī es centos domāt to, ko domāja viņ�, un sataustīt to pa�u, ko bija satvēru�i viņa pirksti, � un es tik dro�i zināju, kādu priek�metu �is cilvēks, paslēptu no manis, tur atvilktnē, itin kā es pats to būtu redzējis.

������ Pagaidiet mazliet! � es iesaucos. � Durvis jūs esat aizslēdzis, kā redzat, es stāvu glu�i nekustīgi, un rokas man ir tuk�as. Pagaidiet, mazliet! Man vēl ir kaut kas sakāms.

������ Jūs esat pateicis jau pietiekami daudz, � viņ� at�bildēja tik nedabiskā un draudīgā mierā, ka tas maniem nerviem bija daudz smagāks pārbaudījums nekā jebkur� spēj� dusmu uzliesmojums. � Es tikai gribēju vēl brīdi apdomāties, ja jums nav iebildumu. Vai jūs nojau�at, ko es patlaban domāju?

������ Iespējams, ka jā.

����� Es domāju, � viņ� lēnām sacīja, � ka nekārtība �ai istabā nekļūs daudz lielāka, ja es iz�ķaidī�u jūsu smadze�nes �eit pie kamīna.

Pēc viņa sejas izteiksmes es sapratu, ka viņ� to lie�ām būtu izdarījis, ja es būtu �ai mirklī pakustējies.

������ Pirms jūs galīgi izlemjat �o jautājumu, � es iebildu, � iesaku jums izlasīt zīmīti, kuru esmu atnesis.

Likās, ka �is ierosinājums pamodina viņa ziņkārību. Viņ� pamāja ar galvu. Es izņēmu no savas kabatas grā�matiņas Peskas apliecinājumu, ka viņ� saņēmis manu vēstuli, pasniedzu to grāfam ar izstieptu roku un atgrie�zos agrākajā vietā pie kamina.

Viņ� skaļi izlasīja zīmīti: �Jūsu vēstuli saņēmu. Ja man līdz norādītajam laikam nebūs 110 Jums nekādu ziņu, es atlauzī�u zīmogu, kad attiecīgā stunda būs situsi.�

Cits cilvēks �ādā situācijā būtu prasījis, lai viņam pa�skaidro, ko �ie vārdi nozīmē, ta�u grāfs �ādu nepiecie��amību neizjūta. Izlasījis zirnīti, viņ� tūdaļ tik labi sa�prata, kādus piesardzības pasākumus esmu veicis, itin kā pats būtu bijis tur klāt. Viņa sejas izteiksme pēk�ņi pār�mainījās, un viņ� izņēma roku no atvilktnes tuk�u.

������ Es neaizslēg�u savu atvilktni, mister Hārtrait, � viņ� sacīja, � un neteik�u, ka nevaru iz�ķaidīt jūsu sma�dzenes �eit pie kamīna, bet es izturos taisnīgi pat pret saviem ienaidniekiem un esmu gatavs jau iepriek� atzīt, ka �īs smadzenes ir gudrākas, nekā es biju domājis. Ķer�simies pie lietas, ser! Vai jūs no manis kaut ko vēlaties?

������ Jā, un es domāju, ka to dabū�u.

������ Ar kādiem noteikumiem?

������ Bez jebkādiem noteikumiem.

Viņa roka atkal ieslīdēja atvilktnē.

������ Ek, mēs atkal esam nonāku�i turpat, kur bijām, � viņ� teica, � un jūsu gudrās smadzenes atkal ir briesmās. Jūs izsakāties nepieļaujami pārsteidzīgi, ser, tāpēc neka�vējoties pieklusiniet savu toni! Es mazāk riskēju, no�au�dams jūs tai pa�ā vietā, kur jūs stāvat, nekā ļaudams jums iziet no �īs mājas, ja netiks pieņemti noteikumi, kurus es diktē�u un atzī�u par pietiekamiem. Te jums nav darī�ana ar manu nabaga miru�o draugu, nē, jūs esat aci pret aci ar Fosko! Ja ceļ�, pa kuru es varu nokļūt dro�ībā, būtu noklāts ar divdesmit Hārtraitu līķiem, tad es visiem tiem pārietu pāri, savas neizmērojamās vienaldzības stiprināts un nesatricināms savā neizdibināmajā mierā. Respektē�jiet manu viedokli, ja jums dārga dzīvība! Vēlos, lai jūs atbildētu uz trim jautājumiem, pirms sākat runāt tālāk. Uzklausiet tos � tie �ai sarunā ir nepiecie�ami. Un atbil�diet uz tiem � tas nepiecie�ams man.

Viņ� pacēla vienu labās rokas pirkstu.

������ Pirmais jautājums! � viņ� sacīja. � Jūs �eit iera- dāties, ieguvis kādas ziņas, kas var būt patiesas, bet var arī būt nepatiesas. Kur jūs tās ņēmāt?

������ To es jums neteik�u.

������������ Vienalga, gan jau es uzzinā�u. Ja �īs ziņas ir patie�sas � ievērojiet, cik ļoti es uzsveru �o �ja� �, tad jūs ar tām �eit varat tirgoties tādēļ, ka vai nu pats esat no�devējs, vai ari izmantojat kāda cita nodevību. �o ap�stākli es paturē�u prātā un vēlāk izmanto�u, jo es nekad neko neaizmirstu.

Tad viņ� pacēla otru pirkstu.

����� Otrs jautājums! Tā zīmīte, kuru jūs man iedevāt iz�lasīt, ir bez paraksta. Kas to rakstījis?

����� Kāds cilvēks, uz kuru es katrā ziņā varu paļauties un no kura jums katrā ziņā būtu jābaidās.

Mana atbilde sasniedza mērķi. Grāfa kreisā roka, kuru viņ� turēja atvilktnē, manāmi iedrebējās.

������ Cik laika jūs man dodat, � viņ� vaicāja, savu tre�o jautājumu izsacīdams jau daudz mierīgāk, � līdz attie�cīgā stunda būs situsi un zīmogs tiks atlauzts?

����� Jums pietiks laika izpildīt manus noteikumus.

������ Atbildiet noteiktāk, mister Hārtrait. Tie�i cikos �i stunda būs pienākusi?

����� Rīt deviņos no rīta.

������ Rīt deviņos no rīta? Jā, jā, slazds, kuru jūs esat man sagatavojis, aizcirtīsies, pirms es paspē�u savest kār�tībā savu pasi un aizbraukt no Londonas. Ceru, ka tas ne�notiks vēl agrāk? Nu, gan jau redzēsim, bet pagaidām es varu jūs �eit paturēt ķīlā un norunāt ar jums, ka jūs aizsūtīsiet kādu pakaļ savai vēstulei, pirms es jūs atbrī�voju. Bet pa to laiku esiet tik laipns un dariet man zinā�mus savus noteikumus.

������ Tos jūs dzirdēsiet. Tie ir vienkār�i, un tos var pa�sacīt pāris vārdos. Vai jūs zināt, kā interesēs esmu �eit ieradies?

Viņ� nesatricināmā mierā pasmaidīja un nevērīgi at�meta ar roku.

������ Esmu ar mieru minēt, � viņ� izsmējīgi sacīja. � Bez �aubām, kādas lēdijas interesēs.

����� Savas sievas interesēs.

Pirmoreiz pa visu laiku, kop� es �eit atrados, viņa se�jas izteiksme patiesi pauda to, ko viņ� juta, � un tas bija neviltots izbrīns. Es redzēju, ka no �ī mirkļa es viņa acīs vairs neesmu bīstams cilvēks. Viņ� pēk�ņi aizgrūda atvilktni ciet, sakrustoja rokas uz krūtīm un, zobgalīgi smīnēdams, uzmanīgi klausījās manī.

������ Jūs esat ļoti labi informēts, � es turpināju, � par to, kādas ziņas es vācu jau daudzus mēne�us, tāpēc sapratīsiet, ka jebkuram mēģinājumam noliegt skaidri zi�nāmus faktus manā klātbūtnē nav nekādas nozīmes. Jūs esat piedalījies nekrietnā sazvērestībā. Un jūs to darījāt tādēj, lai iegūtu desmit tūksto�us mārciņu sterliņu.

Viņ� neko neatbildēja. Ta�u viņa seja pēk�ņi samā�cās un tajā pavīdēja ba�as.

������ Paturiet savu ieguvumu, � es sacīju. (Viņa seja acumirklī atplauka, un viņa acis raudzījās manī, izbrīnā ieplezdamās arvien platākas.) � Es neesmu �eit ieradies tādēļ, lai apkaunotu sevi, kaulējoties par naudu, kas gā�jusi caur jūsu rokām un ir atalgojums par neģēlīgu no�ziegumu �

������ Uzmanīgāk, mister Hārtrait! Ar saviem morāles sprediķiem jūs varat gūt lieliskus panākumus Anglijā � pataupiet tos pats sev un saviem tautie�iem, ja jums tā tīk. �ie desmit tūksto�i mārciņu sterliņu bija likumīgs mantojums, kuru manai lieliskajai sievai atstājis nelaiķis misters Fērlijs. Aplūkojiet �o jautājumu no �ī viedokļa, un tad, ja vēlaties, es ielaidī�os ar jums sarunā par to. Ta�u tik smalkjūtīgam cilvēkam kā es saruna par �ādu tematu tik un tā liksies necie�ami zemiska. Man labāk patiktos nepieskarties �im jautājumam. Lūdzu jūs izbeigt �o sarunu un darit man zināmus jūsu noteikumus. Ko jūs vēlaties?

������ Pirmkārt, es prasu, lai jūs pilnīgi atzistat savu vainu un izstāstāt visu par notiku�o sazvērestību; tas jums jā�izdara rakstiski manā klātbūtnē un jāapliecina ar savu parakstu.

Grāfs atkal pacēla pirkstu.

������ Viens! � viņ� sacīja, sākdams skaitīt manas prasī�bas ar nedalītu lieti�ķa cilvēka uzmanību.

������ Otrkārt, es prasu man pateikt ne tikai ar jūsu svi�nīgajiem apgalvojumiem, bet ar skaidriem pierādījumiem apliecinātu datumu, kad mana sieva atstājusi Blekvoter- parku un devusies ceļā uz Londonu.

����� Tā, tā! Kā redzu, jūs esat uztaustījis mūsu vājo vietu, � viņ� mierīgi noteica. � Un kas vēl?

������ Pagaidām nekas.

������ Labi, jūs izklāstījāt savus noteikumus, tagad paklau�sieties manējos. Par to, ka esmu piedalījies �sazvēres�tībā�, kā jums labpatīk izteikties, mana atbildība gan lai�kam visumā būs mazāka nekā par to, ja es jūs bez dzī�vības noguldī�u �eit kamīna priek�ā uz paklāja. Teiksim, ka es pieņemu jūsu priek�likumu � tikai ar maniem no�teikumiem. Jūsu pieprasītais paskaidrojums tiks uzrak�stīts, un arī neap�aubāmi pierādījumi tiks sagādāti. Ceru, ka jūs atzīsiet par pierādījumu mana nabaga miru�ā drauga rakstītu vēstuli, kuru viņ� pats parakstījis un ap�zīmējis ar datumu un kurā viņ� man paziņo dienu un stundu, kad viņa sieva ieradīsies Londonā. To es jums varu iedot. Varu jūs arī aizsūtīt pie tā vīra, no kura es noīrēju pajūgu, lai aizvestu savu viesi no stacijas tai dienā, kad viņa atbrauca, � viņa pasūtījumu grāmata palīdzēs jums atrast �o datumu pat tādā gadījumā, ja iz�rādīsies, ka ku�ieris, kas mani veda, nebūs spējīgs neko apliecināt. Es to varu izdarīt un arī labprāt darī�u, tikai ar zināmiem noteikumiem. Tos es jums tūdaļ pateik�u. Pirmais noteikums! Mēs ar grāfieni Fosko atstāsim �o māju, kad un kā mēs to vēlēsimies, bez jebkādas iejauk��anās no jūsu puses. Otrs noteikums. Jūs kopā ar mani pagaidīsiet �eit līdz septiņiem no rīta, kad ieradīsies aģents, kas kārto manus darījumus. Jūs manam aģentam iedosiet zīmīti, ar kuru viņ� aizies pie tā cilvēka, pie kura atrodas jūsu vēstule, un saņems �o vēstuli. Jūs gai�dīsiet �eit, līdz mans aģents �o vēstuli neatplēstu atdos man; tad jūs man dosiet pusstundu laika, lai es varētu aizbraukt no �īs mājas, � pēc tam jūs būsiet pilnīgi brīvs un varēsiet iet, kurp vien vēlaties. Tre�ais noteikums! Par iejauk�anos manās personīgajās darī�anās un par iztei�cieniem, kurus jūs atļāvāties �īs sarunas laikā, jums jā�dod d�entlmeņa goda vārds, ka pieņemat izaicinājumu uz divkauju. Divkauja notiks ārzemēs, un tās vietu un laiku es jums paziņo�u vēstulē, kuru atsūtī�u, kad bū�u sasniedzis kontinentu un nokļuvis dro�ībā; vēstulē būs ielikta papīra strēmele, kas precīzi parādīs mana zobena garumu. Tādi ir mani noteikumi. Sakiet, � vai jūs tos pieņemat vai ne?

Neparastais stingras apņēmības, tālredzīgas viltības un ākstīgas bravūras sajaukums, kas izpaudās viņa runā, mani uz mirkli samulsināja, ta�u tikai uz mirkli. Man bija jāizlemj jautājums, vai tādēļ, lai iegūtu pierādīju�mus Loras personības apliecinā�anai, man ir tiesības at�jaut nesodītam aizbēgt �im nelietim, kas viņai visu no�laupījis. Es zināju, ka mani centieni panākt, lai manas sievas personība tiktu atzīta viņas dzimtajā vieta, no kuras viņa bija padzīta un kur bija apvainota sve�a vārda valkā�anā, kā ari to, lai publiski tiktu izdzēsti meli, kas vēl joprojām apgānīja viņas mātes kapakmeni, ka �ie centieni būtu patie�ām skaidri un tīri, ja tie būtu brīvi no grēcīgas atriebības kāres, kas bija saistīta ar maniem nodomiem jau no pa�a sākuma. Un tagad es nevaru ar skaidru sirdi teikt, ka mana pa�a morālā pārliecība ir pie�tiekami stingra, lai tā pilnīgi patstāvīgi varētu iz�ķirt cīņu, kas notiek manā dvēselē. To izdarīt tai palīdzēja tas, ka es atcerējos sera Persivala nāvi. Cik briesmīgi tur pa�ā pēdējā brīdī liktenis izrāva no manām vājajām ro�kām atmaksas iespēju! Kādas tiesības man, nabaga mir�stīgajam, kas nevarēja paredzēt nākotni, bija domāt, ka �is vīrs izbēgs nesodīts, tāpēc ka tas ir izbēdzis man? Es domāju par to � varbūt ar māņticību, kas piemita ma�nam raksturam, varbūt ar prātu, kas manī pārāks par māņticību. Tagad, kad viņ� beidzot bija manā varā, man nebija viegli atkal labprātīgi atteikties no �īs varas, to�mēr es piespiedu sevi nest �o upuri. Skaidrāk izsakoties, es nolēmu, ka man jākalpo vienīgi augstākajam mērķim, kas man bija nosprausts, � un tā bija darbo�anās Loras un Taisnības labā.

������ Es pieņemu jūsu noteikumus, � es sacīju. � To�mēr man ir viens iebildums.

������ Kāds iebildums?

������ Tas attiecas uz aizzīmogoto vēstuli, kuru esmu nosū�tījis, � es atbildēju. � Es prasu, lai jūs to manā klāt�būtnē neatplēstu iznīcinātu, tiklīdz tā nonāks jūsu rokās.

Mēģinot panākt �ādu vieno�anos, mans nolūks bija ti�kai nodro�ināties pret to, lai viņ� nevarētu iegūt rakstisku pierādījumu tam, kāds raksturs ir manai sarakstei ar Pesku. Pa�u faktu, ka esmu sarakstījies ar profesoru, viņ� neizbēgami uzzinātu no rīta, kad man vajadzēja uzdot adresi viņa aģentam. Ta�u to viņ� nevarētu izmantot sa�vai savtīgajai liecībai � ja viņ� patie�ām uzdro�inātos spert �ādu riskantu soli, � �ai ziņā es par Peskas dro�ību varēju neraizēties.

������ Es ņem�u vērā jūsu iebildumu, � viņ� sacīja, rū�pīgi apsvēris manu prasību. � Par to nav nekādas vaja�dzības strīdēties � vēstule tiks iznīcināta tai brīdī, kad tā nonāks manās rokās.

Runādams viņ� piecēlās no krēsla, kurā līdz tam bija sēdējis man iepretī. Likās, ka �ādā veidā viņ� grib atbrī�voties no visa tā smaguma, kas nospieda viņa sirdi mūsu sarunas laikā.

������ Ek, � viņ� iesaucās, tīksmi izstaipīdamies, � �is cīniņ� bija visai sīvs. Apsēdieties, mister Hārtrait. Nā�kotnē mēs tiksimies kā nāvīgi ienaidnieki, � kāpēc gan mēs nevaram patlaban būt laipni un pieklājīgi viens pret otru, kā tas pienākas īstiem d�entlmeņiem? Atjaujiet man aicināt �urp manu sievu.

Viņ� atslēdza un atvēra durvis.

������ Eleonora! � viņ� sauca savā zemajā balsī.

Istabā ienāca lēdija ar �ūskas skatienu.

������ Fosko kundze un misters Hārtraits, � grāfs stādīja mūs priek�ā vienu otram ar dabisku cieņu. � Manu eņ- ģelīt, � viņ� turpināja, pievērsdamies sievai, � vai jūs nevarat uz brīdi pārtraukt mantu saiņo�anu un uzvārīt mums labi stipru kafiju? Mums ar misteru Hārtraitu jā�nokārto da�i rakstiski darījumi, un man būs jāliek lietā visas savas gara spējas, lai izdarītu to manai personībai atbilsto�ā līmenī.

Grāfiene Fosko divas reizes palocīja galvu � pirmo�reiz, bargi palūkodamās uz mani, otrreiz, padevīgi pa�klausīdama savam vīram, � un izslīdēja no istabas.

Grāfs piegāja pie rakstāmgalda, kas atradās netālu no loga, atvēra atvilktni un izņēma no tās vairākas papīra loksnes un veselu sai�ķi zoss spalvu. Viņ� izbārstīja spal�vas pa visu galdu, lai tās būtu pie iokas, ja radīsies va�jadzība, pēc tam sagrieza papīru mazāka izmēra lapās, kā to dara profesionāli rakstnieki vai �urnālisti, ja materiāls jānodod iespie�anai.

������ Es uzrakstī�u lielisku dokumentu, � grāfs sacīja, paskatīdamies uz mani pār plecu. � Literāri sacerējumi man vienmēr labi padodas. Viena no visretāk sastopama�jām cilvēka garīgajām īpa�ībām ir brīni�ķīgā spēja sa�kopot savas domas. Tā ir milzīga priek�rocība! Man tā piemīt. Un jums?

Kamēr vēl kafija nebija uzvārīta, grāfs staigāja �urp un turp pa istabu, dungodams pie sevis un brī�iem pie�sizdams ar roku pie pieres, itin kā atzīmēdams ikvienu �ķērsli, kas kavē viņu realizēt savus nodomus. Visvairāk mani pārsteidza viņa neizmērojamā nekaunība; viņ� iz�mantoja situāciju, kurā bija nonācis manis dēj, lai radītu pjedestālu savai iedomībai, kas galvenokārt izpaudās sevis izcel�anā. Ta�u, neraugoties uz to, ka es patiesi nicināju �o cilvēku, viņa apbrīnojamā rakstura stingrība, kas parādījās pat nenozīmīgos sīkumos, par spīti visam, loti ietekmēja mani.

Grāfiene Fosko ienesa kafiju. Grāfs, atzinīgi novērtē�dams sievas pūles, noskūpstīja viņai roku un pavadīja viņu līdz durvīm; atgriezies viņ� ielēja kafiju savā tasītē un nolika to uz rakstāmgalda.

������ Vai drīkstu arī jums piedāvāt tasi kafijas, mister Hārtrait? � viņ� vaicāja, vēl kājās stāvēdams.

Es atteicos.

������ Lūk, kā! Vai jūs domājat, ka es jūs noindē�u? � viņ� līksmi iesaucās. � Angjiem visā visumā ir veselīgi uzskati, � viņ� turpināja, sēzdamies pie galda, � ta�u viņiem ir arī viens nopietns trūkums � viņi ir vienmēr piesardzīgi tur, kur tas nemaz nav nepiecie�ams.

Viņ� iemērca spalvu tintē, nolika sev priek�ā vienu no papīra lapām, uzsita ar dūri pa galdu, nokrek�ķinājās un sāka rakstīt. Viņ� rakstīja ātri, visu laiku �irkstinādams spalvu, lieliem un vienādiem burtiem un atstāja staip rin�dām tik lielas atstarpes, ka nepilnās divās minūtēs, lapa bija pierakstīta. Katru pabeigtu lapu viņ� numurēja un, lai tā viņu netraucētu, nosvieda sev pār plecu uz grīdas. Kad pirmā spalva bija nodilusi, grāfs arī to pārsvieda pār plecu un strauji pagrāba otru � vienu no tām spalvām, kas bija izmētātas pa visu galdu. Lapa pēc lapas � des�mit, piecdesmit, simts lapu, vairāki simti lapu lidoja uz visām pusēm pāri viņa plecam, un pamazām ap viņa krēslu izauga veseli papīra kalni. Aizritēja stunda pēc stundas, un es vēl vienmēr sēdēju savā krēslā un vēroju viņu, un viņ� vēl vienmēr sēdēja savā krēslā un rakstīja. Viņ� ne mirkli nepārtrauca �o nodarbību, tikai brī�iem iedzēra malku kafijas un, kad tase bija tuk�a, laiku pa laikam piesita sev pie pieres. Pagāja pirmā, otrā, tre�ā, ceturtā stunda pēc pusnakts, bet papīra lapas joprojām lidoja uz grīdas un spalva, joprojām �irkstēdama viņa pirkstos, nenogurdama pierakstīja lapas no aug�as līdz apak�ai, un baltie izsvaidītā papīra kalni apkārt viņa krēslam joprojām auga arvien lielāki. Pulksten �etros spalva ieskrapstējās pavisam stipri, un es sapratu, ka viņ� ar pla�u �estu paraksta savu vārdu.

������ Bravo! � grāfs iekliedzās, glu�i kā jauneklis strauji pielēca kājās un cie�i palūkojās uz mani ar triumfējo�u uzvarētāja smaidu.

������ Gatavs, mister Hārtrait! � viņ� paziņoja un, itin ka pats sevi uzmundrinādams, uzsita ar dūri pa savam platajām krūtīm. � Man par vislielāko apmierinājumu, tas ir padarīts, un jūs ļoti brīnīsieties, kad lasīsiet, ko esmu te uzrakstījis. Temats ir izsmelts, bet pa�a cilvēka � Fosko � spēki vēl nav izsmelti. Man tikai vēl jāsakārto �is kalns, jāizlabo kļūdas un jāpārlasa lapas, kas adresē�tas jums, es uzsveru, vienīgi jums personīgi. Pulkstenis nupat nosita �etri. Labi! Ar lapu sakārto�anu, kļūdu la�bo�anu un pārlasī�anu es nodarbo�os no �etriem līdz pie�ciem. Neliels snaudiens, lai es varētu pilnīgi atjaunot sa�vus spēkus, man prasīs laiku no pieciem līdz se�iem. Sa�gatavoties aizbrauk�anai jābeidz no se�iem līdz septi�ņiem. Pārrunas ar aģentu un viņa gājiens pēc aizzīmogo�tās vēstules � no septiņiem līdz astoņiem. Pulksten asto�ņos en route. Tāds ir mans rīcības plāns!

Grāfs apsēdās ar sakrustotām kājām uz grīdas savu papīru kalnu vidū, sasēja lapas kopā, ar īlenu izverot tām cauri auklu, pēc tam izlaboja kļūdas, uzrakstīja pir�mās lapas aug�ējā malā visus savus titulus un viņam pie��ķirtos goda nosaukumus un tad ar skaļu, teatrālu patosu un teatrāli �estikulējot sāka man lasīt priek�ā manu�skriptu. Lasītājiem drīz vien būs iespēja pa�iem izdarīt savus secinājumus par �o dokumentu. Es tikai gribu �eit piebilst, ka tas pilnīgi atbilda maniem nolūkiem.

Pēc tam grāfs uzrakstīja man tā cilvēka vārdu, no kura viņ� bija īrējis ekipā�u, un iedeva arī sera Persivala vēs�tuli. Tā bija izsūtīta no Hemp�īras 25. jūlijā un pavēstīja, ka �lēdija Glaida� do�oties uz Londonu 26. jūlijā. Tātad �ai dienā (25. jūlijā), kad ārsts bija izrakstījis mir�anas apliecību, kurā bija teikts, ka viņa mirusi Sentd�onsvudā, viņa, kā norādīja sera Persivala vēstule, sveika un ve�sela dzīvoja Blekvoterparkā un gatavojās nākamajā dienā doties ceļā! Tātad, ja man izdosies iegūt arī ekipā�as ku��iera liecību, kas apstiprinās to, ka viņa tie�ām tai dienā iebraukusi Londonā, manās rokās būs visi nepiecie�amie pierādījumi.

������ Ceturksnis pāri pieciem, � grāfs sacīja, paskatīda�mies pulkstenī. � Man laiks nosnausties, lai atjaunotos spēki. Kā jau jūs dro�i vien esat pamanījis, esmu līdzīgs Napoleonam Lielajam, mister Hārtrait; es līdzinos �im nemirstīgajam cilvēkam arī tādā ziņā, ka spēju iemigt, kur un kad vien to vēlos. Atvainojiet mani uz vienu brīdi. Es ataicina�u �urp Fosko kundzi, lai jus negarlai�kotos.

Zinādams tikpat labi kā grāfs, ka grāfiene Fosko tiek aicināta tāpēc, lai aizturētu mani �ai mājā, kamēr viņ� gulēs, es neko neatbildēju un sāku iesaiņot manuskriptu, kuru viņ� man bija atdevis.

Lēdija ienāca istabā tikpat bāla, dzedra un indīga kā vienmēr.

������ Izklaidējiet misteru Hārtraitu, manu eņgelīt, � grāfs sacīja.

Viņ� pasniedza sievai krēslu, jau otrreiz manā klāt�būtnē noskūpstīja viņai roku, pēc tam aizgāja līdz dīvā�nam, nolikās uz tā, un nebija pagāju�as ne trīs minūtes, kad viņ� jau gulēja svētlaimīgā miegā glu�i kā visnevai�nīgākais cilvēks pasaulē.

Grāfiene Fosko paņēma no. galda grāmatu, apsēdās pa�sniegtajā krēslā un nolūkojās manī ar pētījo�u, atriebīgu un ļaunu skatienu, kā sieviete, kas nekad neko neaizmirst un nevienam neko nepiedod.

������ Es noklausījos jūsu sarunu ar manu vīru, � viņa teica. � Ja es būtu bijusi viņa vietā, jūs jau gulētu beigts uz paklāja kamīna priek�ā.

To pateikusi, viņa atvēra grāmatu un visu laiku, ka�mēr viņas vīrs gulēja, nepacēla vairs acu un ne reizes neuzrunāja mani.

Tie�i tai brīdī, kad bija pagājusi viena stunda, kop� grāfs bija aizmidzis, viņ� atvēra acis un piecēlās no dīvāna.

������ Es jūtos pilnīgi kā no jauna piedzimis, � grāfs teica. � Eleonora, mana labā sieva, vai jums tur aug�ā viss jau sakārtots? Tas ir lieliski. Man te vēl �is tas jāie�saiņo, bet es ar to tik�u galā desmit minūtēs. Lai apģērbtu savu ceļojuma uzvalku, man arī būs vajadzīgas desmit minūtes. Kas vēl būtu darāms pirms aģenta iera�anās?

Viņ� pārlaida skatienu istabai un pamanīja krātiņu ar baltajām pelītēm.

������ Ehē! � grāls �ēlsirdīgi iesaucās. � Vēl viens trie�ciens manām cēlajām jūtām. Mani nevainīgie bērniņi! Mani mīļie lolojumi! Ko lai es iesāku ar jums? Pagaidām mums nav zināms, kur mēs apmetīsimies; mēs visu laiku būsim ceļā, tāpēc, jo mazāk saiņu, jo labāk. Mani kakadu, mani kanārijputniņi, manas mazās pelītes � kas gan rū�pēsies par jums, kad jūsu labais tētiņ� būs aizbraucis?

Grāfs soļoja pa istabu, dziļi domās nogrimis. Viņ� ne�bija pārāk norūpējies, kad rakstīja savu grēksūdzi, toties tagad bija pavisam apjucis, jo viņu daudz vairāk satrauca jautājums, kam uzticēt savus mīluļus. Pēc ilgā�kām pārdomām viņ� pēk�ņi atkal apsēdās pie rakstāmgalda.

������ Kā man tas agrāk nebija ienācis prātā? � viņ� iesaucās. � Es dāvā�u savus kanārijputniņus �ai lielajai metropolei � mans aģents tos manā vārdā nodos Lon�donas zooloģiskajam dārzam. Es tūdaļ, �ai pa�ā brīdī, uz�rakstī�u pavadvēstuli.

Viņ� ķērās pie spalvas un skaļi atkārtoja katru uzrak�stīto vārdu.

�Pirmkārt, kakadu ar neparasti skaistu apspalvojumu: tie sagādās lielu prieku ikvienam, kas kaut ko saprot no putniem. Otrkārt, apbrīnojami gudri un �irgti kanārijput�niņi: tie lieliski noderētu Ēdenes dārzam, ta�u tikpat lie�liski noderēs arī Rīd�entparka zooloģiskajam dārzam. Sie putniņi būs īsts britu zooloģijas lepnums.

Dāvinājis Fosko.�

Spalva atkal skrapstēja; viņ� ar sare�ģītiem vilcieniem izrotāja savu parakstu.

������ Grāf, jūs esat aizmirsis pieminēt pelītes, � sacīja grāfiene Fosko.

Viņ� piecēlās no galda, saņēma viņas roku un pielika to sev pie sirds.

������ Ikviens cilvēks drīkst solīt, Eleonora, tikai to, �. grāfs svinīgi deklarēja, � ko viņ� var izpildīt. Arī es esmu ierakstījis �ajā dokumentā tikai to, ko varu izpildīt. Es nespēju �ķirties no savām baltajām pelītēm. Lūdzu, samierinieties ar to, manu eņģelīt, uznesiet tās aug�ā un ievietojiet ceļojumu krātiņā.

������ Kāds apbrīnojams maigums! � grāfiene Fosko sa�cīja, apjūsmodama vīru un pēdējoreiz uzmezdama man savu �ūskas skatienu. Viņa uzmanīgi paņēma krātiņu un izgāja ārā no istabas.

Grāfs paskatījās pulkstenī. Lai arī viņ� bija cie�i ap�ņēmies saglabāt ārēju mieru, varēja manīt, ka viņ� ar lielu nepacietību gaida aģenta iera�anos. Sveces jau sen bija izdegu�as, un istabā lija rīta saules gaisma. Vēl ne�bija piecas minūtes pāri septiņiem, kad pie dārza vārti�ņiem ieskanējās zvans un parādījās aģents. Tas bija ārzemnieks ar melnu bārdu.

������ Misters Hārtraits, mesjē Rūbells, � grāfs stādīja mūs priek�ā vienu otram.

Viņ� ieveda aģentu (tas bija ārzemju spiegs, kā bija noprotams pēc viņa sejas izteiksmes, ja vispār var teikt, ka �ī vīra sejai vēl piemita kāda izteiksme) istabas kaktā, ie�ukstēja viņam ausī kaut kādus norādījumus un pēc tam atstāja mūs divatā. Kad mēs bijām paliku�i istabā vieni, mesjē Rūbells ļoti pieklājīgi atgādināja man, ka es viņu pagodinā�ot ar saviem rīkojumiem. Es uzrakstīju da�as rindiņas Peskam, pilnvarodams viņu nodot aizzī�mogoto vēstuli �kurjeram�, pēc tam parakstīju zīmīti un iedevu to mesjē Rūbellam.

Aģents neatstājās no manis līdz tam brīdim, kad atgrie�zās viņa saimnieks, kas jau bija pārģērbies ceļojuma uz�valkā. Pirms atlaida ziņnesi, grāfs izlasīja manas vēstules adresi.

������ Es jau tā domāju, � viņ� sacīja, drūmi palūkoda�mies uz mani un zināmā mērā mainīdams savu izturē�a�nos.

Grāfs pabeidza kravāt savas mantas; pēc tam viņ� ap�sēdās, sāka pētīt ģeogrāfisko karti, kaut ko atzīmēdams savā piezīmju grāmatiņā, un �ad un tad nepacietīgi pa�skatījās pulkstenī. Ar mani viņ� vairs sarunā neielaidās. Tuvojās stunda, kad viņam bija jādodas ceļā, un, tā kā viņ� pats savām acīm bija pārliecinājies, ka esmu stājies sakaros ar Pesku, viņ� tagad visu savu uzmanību veltīja tam, kā nodro�ināt sekmīgu bēg�anu.

Da�as minūtes pirms astoņiem mesjē Rūbells atgriezās ar manu aizzīmogoto vēstuli. Grāfs Joti rūpīgi apska�tīja zīmogu, izlasīja to, kas bija rakstīts uz aploksnes, aizdedzināja sveci un vēstuli sadedzināja.

������ Esmu izpildījis savu solījumu, � viņ� sacīja, � bet starp mums, mister Hārtrait, vēl viss nav nokārtots.

Pie durvīm joprojām stāvēja ormanis, ar kuru aģents bija atgriezies. Viņ� un kalpone tagad sāka nest ārā man�tas. Grāfiene Fosko nāca lejā pa kāpnēm, cie�i ietinusies plīvurā, un nesa ceļam sagatavoto krātiņu ar baltajām pelītēm. Viņa man neteica ne vārda, pat nepalūkojās uz manu pusi. Grāfs pavadīja sievu līdz pajūgam.

������ Lūdzu, sekojiet man un pagaidiet mani gaitenī, � viņ� �ukstēja man pie auss. � Es gribu pēdējā brīdī jums vēl kaut ko pateikt.

Es aizgāju līdz ārdurvīm; aģents stāvēja uz kāpnītēm

mājās priek�ā. Grāfs atgriezās viens pats un iestūma mani atpakaļ gaitenī.

���� Iegaumējiet tre�o noteikumu! � viņ� �ukstēja. � Jūs vēl dzirdēsiet par mani, mister Hārtrait. Iespējams, ka es prasī�u no jums gandarījumu ātrāk, nekā jūs iedo�mājaties.

Grāfs satvēra manu roku, pirms es paguvu attapties, un cie�i paspieda to, pēc tam devās uz durvju pusi, ap�stājās, tad pagriezās atpakaļ un atkal pienāca klāt.

���� Man jums vēl kaut kas jāsaka, � viņ� noslēpumaini �ukstēja. � Kad es pēdējoreiz redzēju mis Helkūmu, viņa izskatījās ļoti bāla un novājējusi. Esmu ļoti noba�ī�jies par �o brīni�ķīgo sievieti. Sargājiet viņu, ser! Lieku roku uz sirds un pavisam nopietni lūdzu jūs � sargājiet mis Helkūmu!

Tie bija pēdējie vārdi, kurus grāfs man sacīja, pēc tam viņa milzīgais slāvs iespraucās ormaņa ratos un ekipā�a aizripoja.

Mēs abi ar aģentu kādu brīdi pastāvējām pie durvīm, nolūkodamies, kā viņ� aizbrauc.

Kamēr mēs tur stāvējām, uz galvenā ceļa netālu no mums izbrauca vēl vieni ormaņa rati. Tie devās uz to pa�u pusi, kur grāfa ekipā�a. Tā kā dārza vārtiņi bija at�stāti vaļā, tad tai mirklī, kad pajūgs brauca garām mājai, mēs pa atvērtajiem dārza vārtiņiem redzējām, ka, izlie�cies ārā pa lodziņu, uz mums noraugās kāds cilvēks. Tas bija tas pats sve�inieks, kuru biju sastapis operā, � ār�zemnieks ar rētu uz kreisā vaiga.

���� Jums būs jāpaliek �eit kopā ar mani vēl kādu pus�stundu, ser! � mesjē Rūbells sacija.

��� Labi, es darī�u, kā jūs vēlaties.

Mēs atgriezāmies dzīvojamā istabā. Man nebija nekā�das patikas sarunāties ar aģentu vai uzklausīt viņu. Es paņēmu manuskriptu un izlasīju grāfa �ausmīgo stāstu par sazvērestību, kuru viņ� pats bija iecerējis un reali�zējis.

svētās Romas impērijas grāfs, Bronzas vainaga ordeņa lieikrusta kavalieris, Mezopotāmijas brīvmūrnieku lo�as pastāvīgais lielmeistars, vairāku Eiropas mūziķu biedrību, mediķu biedrību, ttlozoīu biedrību un citu, galvenokārt labdarības biedrību goda biedrs

1850. gadā es ierados Anglijā no ārzemēm lai izpildītu kādu visai delikātu politisku uzdevumu. Es biju pusoficiāli saistīts ar vairākiem slepenajiem aģentiem, kuru darbību man bija uzdots vadīt, un �o aģentu vidū bija ari mesjē Rūbells un Rū�bella kundze. Pirms es sāku izpildīt savus pienākumus un iekārtojos kādā no Londo�nas priek�pilsētām, manā rīcībā bija da�as nedējas brīva laika. Ziņkārīgākie cilvēki, izlasīju�i �o vietu manā stāstā, dro�i vien vēlētos, lai viņiem paskaidro, kādi tad īsti bija mani pienākumi. Es jūtu viņiem līdzi un saprotu, ka �āds jautājums var rasties. Ta�u esmu spiests viņiem pateikt, ka diplomātiska atturība liedz man apmierināt �ādus lūgumus.

Es norunāju, ka pavadī�u �o pagaidu atpūtas periodu, par kuru jau minēju iepriek�, sava miru�ā, gau�i aprau�dātā drauga Persivala Glaida greznajā mui�ā. Viņ� bija atbraucis no kontinenta kopā ar savu sievu. Arī es biju atbraucis no kontinenta kopā ar savu sievu. Anglija ir valsts, kurā dievina ģimenes laimi, tāpēc mūsu iera�anās �ādā veidā pilnīgi atbilda �īs zemes para�ām!

Draudzības saites, kas vienoja mani ar Persivalu, to�reiz bija sevi�ķi cie�as, jo mums abiem bija līdzīgi mate�riālie apstākļi, Mums abiem bija vajadzīga nauda. Ļot grūti apmierināma nepiecie�amība! Ta�u pēc naudas kār<j ikviens! Vai ir kāds cilvēks uz �īs zemeslodes, kas ne< justu mums līdzi? Cik tam gan tad vajadzētu būt vienal�dzīgam! Vai arī � cik bagātam!

Iztirzājot �o tematu, es negribu runāt par zemiskiem sīkumiem. Mana sirds aiz riebuma novēr�as no tiem. Es drosmīgi un nekautrēdamies, glu�i kā senie romie�i, pa�rādu savu tuk�o naudas maku un sera Persivala tuk�o naudas maku kaunīgajai sabiedrībai, kas neko negrib re�dzēt. Pieņemsim, ka �is fakts �ādā veidā reizi par visām reizēm ir noskaidrots, un dosimies tālāk.

Mui�ā mūs sagaidīja kāda brīni�ķīga būtne � manā sirdī viņa ierakstīta kā Mariona, bet augstākās sabiedrī�bas aukstajā atmosfērā viņa pazīstama kā mis Helkūma.

Ak dievs, cik neticami īsā laikā es iemīlēju �o sievieti un sāku viņu dievināt! Se�desmit gadu vecumā es pie�lūdzu viņu ar astoņpadsmitgadīga jaunekļa vulkānisko kvēli. Visas manas vērtības un viss, ar ko es lepojos, tika bezcerīgi nolikts pie viņas kājām. Mana sieva � na�baga eņģelītis! � kas tik ļoti mani mīl, saņēma vienīgi no�ēlojamus �iliņus un penijus. Tāda ir pasaule, tāds ir cilvēks, tāda ir mīlestība.

Ar ko citu mūs var salīdzināt (es jautāju), ja ne ar leļļu teātra marionetēm? Ak visuvarenais likteni, rausti mūsu auklas maigāk! Dancini mūs saudzīgāk uz mazās, no�ē�lojamās skatuves!

Iepriek�minētais, ja jūs to pareizi saprotat, pau� veselu filozofisku sistēmu. Tā ir mana filozofiskā sistēma.

Tagad es turpinā�u.

Kāda situācija bija izveidojusies Blekvoterparkā mūsu uzturē�anās sākumā, to jau apbrīnojami precīzi un ar dziļu izpratni attēlojusi Mariona. (Es izlūdzos piedo�anu, ka apskurbumā esmu atļāvies tādu vaļību un nosaucis �o cēlo būtni viņas kristītajā vārdā.) Tā kā esmu labi iepazinies ar viņas dienasgrāmatu, kurai man izdevās piekļūt slep�us � �o savu rīcību es atceros ar svētu bi�jā�anu �, tad tagad varu atturēt savu nenogursto�o spalvu, lai tā nepieskartos �im tematam, kuru jau aprak�stījusi mū�am darbīgās sievietes spalva.

Stāstot par vajadzībām, milzīgi lielajām vajadzībām,

kurām bija pievērsta visa mūsu uzmanība un ar kurām arī man bija vistie�ākais sakars, man jāiesāk ar sevi�ķi bēdīgu notikumu � Marionas slimību.

Sajā laikā mūsu stāvoklis bija ārkārtīgi nopietns. Se�ram Persivalam līdz noteiktai dienai bija jāsagādā liela naudas summa (es �eit vispār nepieminu to mazumiņu, kas bija nepiecie�ams man), un vienīgais avots, no kura mēs būtu varēju�i pasmelt to, kas mums bija vajadzīgs, bija viņa sievas mantojums, ta�u no tā viņ� nedrīkstēja aizskart ne fārtinga līdz pat viņas nāvei. Patie�ām �aus�mīgi, bet, runājot visiem pazīstamā �ekspīra vārdiem, visļaunākais vēl nāks. Manam gau�i apraudātajam drau�gam, ar kuru mani saistīja nesavtīga draudzība, bija sa�vas īpa�as nepatik�anas, par kurām es aiz smalkjūtības neinteresējos. Zināju vienīgi, ka kaut kur mūsu ap�kārtnē uzturas kāda sieviete, kuru sauc Anna Keterika un kas sazinās ar lēdiju Glaidu, un ka �ajā sakarā var tikt atklāts noslēpums, kas savukārt būtu pazudinājis Persivalu. Viņ� pats man bija stāstījis, ka viņ� būs paga�lam, ja vina sieva neklusēs un ja viņam neizdosies atrast Annu Keteriku. Ja viņ� tiks pazudināts, � vai tādā ga�dījumā neizgaisīs arī mūsu cerības iegūt naudu? Esmu drosmīgs cilvēks, ta�u �oreiz aiz �ausmām nodrebēju, jau iedomājoties vien par to.

Visas manas gara spējas tagad tika ziedotas tam, lai atrastu Annu Keteriku. Lai cik lielas bija mūsu naudas grūtības, mēs vēl varējām kādu laiku paciesties, ta�u ne�piecie�amība atrast �o sievieti neļāva mums ne brīdi ka�vēties. Es zināju vienīgi to, ka viņa ir neparasti līdzīga lēdijai Glaidai. Kad �im dīvainajam faktam, par kuru man pastāstīja tikai tāpēc, lai es varētu identificēt personu, kuru mēs meklējām, nāca klāt papildu informācija par viņas bēg�anu no trako mājas, man radās ģeniāla doma, kuru vēlāk realizēja un kas deva pārsteidzo�us rezultā�tus. Mana iecere bija �āda: vajadzētu panākt, lai divas da�ādas personas kļūtu pilnigi identiskas. Lēdijai Glai�dai un Annai Keterikai tādā gadījumā jāapmainās ar vār�diem, dzīves vietām un likteņiem, un �ai pārvērtībai būtu brīnumainas sekas � tā dotu trīsdesmit tūksto�u mārciņu sterliņu lielu peļņu, un sera Persivala noslēpums tiktu saglabāts uz mū�u mū�iem.

Kad biju labi apsvēris visas varbūtības, mans instinkts (kas nekad nemaldās) pateica man priek�ā, ka mūsu pa�zudusī Anna dro�i vien agri vai vēlu atkal iegriezīsies lapenē pie Blekvoteras ezera. Es devos uz turieni un no�stājos sardzē, iepriek� pateicis mūsu saimniecības pārzi�nei, ka mani varēs atrast, ja es bū�u kādam vajadzīgs, �a jā vientuļajā vietā, kur uzturē�os, lai iedziļinātos zinātnis�kās grāmatās. Es pastāvīgi ievēroju principu neizgudrot nevajadzīgus noslēpumus un neradīt ļaudīs par mani aiz�domas, ka esmu meklējis kaut kādu piemērotu ieganstu. Misis Mi�elsone bija ticējusi man visur un visās lietās.; Tas bija patie�ām aizkustino�i, kā �ī krietnā sieviete nr lēdijas manierēm (viņa bija protestantu mācītāja sieva) paļāvās uz mani. Juzdamies pagodināts, ka sieviete �ādā cienījamā vecumā veltī man tik pārmērīgi lielu un nevil�totu uzticību, es atvēru savas sirds dzīles un uzsūcu sevī viņas labvēlību.

Mana pa�aizliedzīgā stāvē�ana sardzē pie ezera vaina�gojās ar panākumiem � kaut arī ieradās nevis Anna Ke�terika, bet gan viņas aizgādne. Arī �ī persona izturējās pret mani ar naivu paļāvību, kuru es uzsūcu sevī tāpat kā tajā gadījumā, par kuru esmu �eit jau pastāstījis. Es atstāju viņai iespēju pa�ai aprakstīt apstākļus (ja vien viņa nav to jau izdarījusi), kādos viņa iepazīstināja mani ar savu mātes rūpju objektu. Kad es pirmoreiz ieraudzīju Annu Keteriku, viņa gulēja. Sīs nelaimīgās sievietes lī�dzība ar lēdiju Glaidu ļoti saviļņoja mani. Kad biju pa�lūkojies uz aizmigu�o Annu Keteriku, visas grandiozā plāna detaļas, kas līdz tam bija eksistēju�as tikai vispā�rīgos vilcienos, tagad manās smadzenēs sāka veidot meis�tarīgas kombinācijas. Ta�u vienlaikus mana sirds plūda pāri, kad es redzēju �īs sievietes cie�anas. Es tūdaļ no�lēmu tās atvieglināt. Citiem vārdiem sakot, es sagādāju stimulējo�as zāles, lai spēcinātu Annu Keteriku un viņa varētu izturēt ceļojumu uz Londonu.

�eit esmu spiests izteikt protestu un novērst kādu no��ēlojamu pārpratumu.

Savas dzīves labākos gadus esmu pavadījis, aizrautīgi studējot medicīnas un ķīmijas zinātnes. Sevi�ķi ķīmija vienmēr neatvairāmi saistījusi mani, jo tā dod milzīgu, neierobe�otu varu tiem, kas apguvu�i tās noslēpumus. Ķīmiķi, es uzdro�inos apgalvot, var ietekmēt cilvēku lik�teņus, ja vien viņi to vēlas. Atļaujiet man tuvāk paskaid�rot �o domu, pirms es turpinu savu stāstu.

Mēdz sacīt, ka prāts valdot pār pasauli. Bet kas valda pai prātu? Cilvēka ķermenis. Cilvēka ķermeņa likteni (sekojiet, lūdzu, uzmanīgi manai domu gaitai) nosaka ķī�miķis � visvarenākais no visiem mirstīgajiem valdnie�kiem. Dodiet man, Fosko, ķīmiju, un, kad �ekspīrs būs izdomājis Hamletu un apsēdies pie galda, lai uzticētu savu ieceri papīram, es iedarbo�os ar da�iem viņa ikdie�ni�ķajai maltītei piebērtiem pulvera graudiņiem uz viņa ķermeni un novedī�u viņa gara spējas līdz tādam stāvok�lim, ka viņa spalva sāks gvelzt visbezjēdzīgākās muļķī�bas, kādas vien papīrs jebkad ir pacietis. Atdzīviniet sla�veno Ņūtonu un radiet man tādus pa�us priek�nosacīju�mus. Es galvoju, ka tad, kad Ņūtons redzēs ābolu krītam, viņ� to apēdīs un nemaz necentīsies atklāt gravitācijas likumu. Nerons vēl nebūs paguvis sagremot viņam pa�sniegtās pusdienas, kad tās jau būs pārvērtu�as viņu par vienu no rāmākajiem cilvēkiem pasaulē; viens dzēriena malks, kuru Aleksandts Lielais būs iedzēris no rīta, liks viņam tajā pa�ā pēcpusdienā jozt prom ko kājas nes, tik�līdz viņ� ieraudzīs sava priek�ā ienaidnieku. Jūs varat ti�cēt manam goda vārdam, ka cilvēce patie�ām var būt mie�rīga, jo aiz neizprotami laimīgas sagadī�anās mūsdienu ķīmiķi ii visnekaitīgākās būtnes pasaulē. Lielais vairums no viņiem ii godājami ģimenes tēvi, kuriem pieder ap�tiekas pre�u veikali. Tikai da�i no viņiem ir lilozofi, kas galīgi izdzīvoju�i prātu, lasīdami lekcijas un ar apbrīnu klausīdamies pa�i savās balsīs, da�i � sapņotāji, kas iz��ķie� savu dzīvi, nododamies fantastiskām un murgainām idejām, un da�i � pū�ļotāji, kuru zinā�anas aprobe�ojas ar var�a�u ārstē�anu. Tātad cilvēce nav apdraudēta un ķīmijas neierobe�otā vara verdziski kalpo tikai pavisam primitīviem un nesvarīgiem mērķiem.

Kāpēc �ie vārdu plūdi? Kāpēc �ī nogurdino�ā daiļru�nība?

Tāpēc ka mana rīcība ir aplūkota nelabvēlīgā gaismā, tāpēc ka mani nolūki nav saprasti pareizi. Mani turēja aizdomās, it kā es savas pla�ās zinā�anas ķīmijā esot iz�mantojis pret Annu Keteriku un esot bijis gatavs izman�tot tās, ja vien varētu, pat pret brīni�ķīgo Marionu. Pre�tīgas tenkas! Visi mani centieni bija veltīti tam (kā jūs tūdaļ redzēsiet), lai glābtu Annas Keterikas dzīvību. Vi�sas manas pūles bija veltītas tam, lai izrautu Marionu no ķetnām �im licencētajam idiotam, kas ārstēja viņu, un ikviens varēja pārliecināties, ka visi mani padomi, no

pirmā līdz pēdējam, biju�i pareizi, kā to vēlāk apstipri- naja arī Londonas ārsts. Tikai divas reizes esmu ņēmis palīgā savas zinā�anas ķīmijā un nevienā no abiem ga�dījumiem neesmu nodarījis neko ļaunu cilvēkiem, kuru dēj biju spiests �īs zinā�anas pielietot. Pirmajā gadījumā tas notika pēc tam, kad biju sekojis Marionai līdz vies-l nīcai, kura atradās Blekvoteras tuvumā (atrazdamies ērtā furgonā, kas paslēpa mani no viņas, es toreiz priecājos par Marionas kustību skaistumu, kas izpaudās viņas vijī�gajā gaitā): es izmantoju savas lieliskās sievas pakal�pojumus, lai nokopētu vienu un pārķertu otro no tam divām vēstulēm, kuras mans cienījamais ienaidnieks bija uzticējis no darba atlaistai istabenei. Abas vēstules, kuras mei�a glabāja azotē, grāfiene Fosko spēja atvērt, izlasīt un, izpildot manus norādījumus, pēc tam aizzīmogot un nolikt atpakaļ vienīgi ar zinātnes palīdzību, ķeroties pie nelielas pusunces tilpuma pudelītes, ko es viņai �im no�lūkam biju iedevis. Otro reizi es tādus pa�us līdzekļus izmantoju tad (par �o gadījumu es drīz vien pastāstī�u), kad lēdija Glaida ieradās Londonā. Nekad., nevienā citā gadījumā neesmu paļāvies uz �o zinātni, bet gan vienīgi pats uz sevi. Citreiz, kad ari bija izveidojies kritisks stā�voklis vai radusies neparedzēti sare�ģījumi, es pratu likt lietā savas dabiskās spējas un devos cīņā ar grūtībām viens pats, turklāt ne bez panākumiem. Jūs varat man ticēt, ka �ādām dabiskām spējām ir milzīga nozīme. Lai cik augstu būtu vērtējams ķīmiķis, es tomēr dodu priek��roku Cilvēkam.

Novērtējiet pareizi �os manus vārdu plūdus � tos iz�raisīja patiess sa�utums. Tie ir neizsakāmi atviegloju�i manu sirdi. En roule! Varam turpināt.

Es iestāstīju misis Klemensai (vai arī Klementsai � ne�zinu īsti, kā ir pareizi), ka vislabākais, ko varētu darīt Annas labā, lai izrautu viņu no Persivala nagiem, būtu aizvest viņu uz Londonu, un, kad biju pārliecinājies, ka mans padoms ir pieņemts bez jebkādiem iebildumiem, un biju vienojies par aizbrauk�anas dienu, kurā es varētu satikties ar abām sievietēm stacijā un pats ar savām acīm pārbaudīt, ka viņas tie�ām dodas prom, mani nekas vairs nekavēja atgriezties Blekvoterparkā un stāties cīņā ar grūtībām, kuras vēl vajadzēja uzveikt. Vispirms es lūdzu

palīdzību savai lieliskajai sievai, kuras padevība ir pel�nījusi vislielāko atzinibu. Es biju norunājis ar misis Kle�mentsu, ka Annas labad viņa paziņos Annas adresi lēdi�jai Glaidai. Bet ar to vēl nebija gana. Varēja atgadīties, ka ļaunprātīgas personas izmanto manu prombūtni, sa�tricina vientiesīgās misis Klementsas ticību man un beigu beigās viņa nemaz neuzraksta adresi. Kur lai sameklēju vispiemērotāko cilvēku, kas brauktu uz Londonu tajā pa�ā vilcienā, ar kuru brauks misis Klementsa, un slepus pavadītu abas sievietes līdz viņu mājām? Es uzdevu sev �o jautājumu. Un tūdaļ manī ierunājās manas laulāta drauga jūtas un pateica man priek�ā: tā var būt vienīgi grāfiene Fosko.

Ticis skaidrībā par savas sievas braucienu uz Londonu, es nospriedu, ka �is ceļojums varētu kalpot diviem mēķiem. Pa�reizējos apstākļos slimajai Marionai bija ne�piecie�ama kopēja, kas būtu tikpat uzticama kā viņai, tā arī man. Par laimi, manā rīcībā bija viena no visuztica�mākajām un visapdāvinātākajām sievietēm pasaulē. Es �eit domāju ļoti cienījamo misis Rūbellu, kurai tad arī uzrakstīju vēstuli, palūdzot savu sievu, lai viņa, kad būs ieradusies Londonā, nodod to misis Rūbellai personīgi.

Norunātajā dienā es satiku misis Klementsu un Annu Keteriku stacijā. Es laipni aizvadīju viņas abas līdz vil�cienam. Es laipni aizvadīju līdz tam pa�am vilcienam arī grāfieni Fosko. Vēlu vakarā mana sieva atgriezās Blek�voterā, nevainojami akurāti izpildījusi visus manus norā�dījumus. Ar viņu reizē atbrauca misis Rūbella, un viņa bija atvedusi man ari misis Klementsas Londonas adresi. Turpmākie notikumi parādīja, ka �ī piesardzība ir bijusi lieka. Misis Klementsa precīzi informēja lēdiju Glaidu par savu uzturē�anās vietu. Es rūpīgi noglabāju �o vēs�tuli, lai tā būtu man pie rokas, ja turpmāk ievajadzētos.

Tajā pa�ā dienā man bija īsa saruna ar ārstu, kurā es svētās cilvēkmīlestības vārdā protestēju pret metodēm, ar kādām viņ� ārstēja Marionu. Viņ� atbildēja ļoti nekau�nīgi, kā visi mazizglītoti cilvēki. Es izlikos, ka neesmu aizvainots, un neielaidos strīdā ar viņu, atlikdams to uz vēlāku laiku, kad tas būs nepiecie�ams sakarā ar maniem nodomiem.

Pēc tam es pats aizbraucu no Blekvoteras. Lai sagata�votos tālākajiem notikumiem, man bija jānoīrē māja Lon�donā. Turpmāk man bija jānokārto ar misteru Frederiku

Fērliju da�i jautājumi, kas attiecās uz mūsu ģimenes lie�tām. Es noīrēju tādu māju, kāda man bija vajadzīga, Sentd�onsvudā. Un satikos ar misteru Fērliju Limrid�as mui�ā, Kamberlendā.

Tā kā es slepus pārbaudīju Marionas korespondenci, tad es uzzināju, ka viņa nosūtījusi misteram Fērlijam vēstuli, kurā uzaicinājusi viņu ielūgt viņa brāļameitu pie sevis Kamberlendā, lai tādējādi palīdzētu atrisināt da�us lēdijas Glaidas laulības dzīves sare�ģījumus. Es biju at�ļāvis �ai vēstulei sasniegt adresātu, jo toreiz domāju, ka tā nevar nodarīt nekādu ļaunumu, bet gan, glu�i otrādi � var būt ļoti noderīga. Tāpēc es ierados pie mistera Fēr- lija, lai atbalstītu Marionas priek�likumu, ierosinot tomēr da�us labojumus, kas bija nepiecie�ami sakarā ar Mari�onas slimību un kas aiz laimīgas sagadī�anās varēja tikai sekmēt manu nodomu piepildī�anos. Vajadzēja panākt, lai lēdija Glaida, saņēmusi tēvo�a ielūgumu, aizbrauktu no Blekvoteras viena un, paklausot viņa īpa�am pado�mam, nakti pavadītu Londonā, atpū�oties savas krustmā�tes mājā (tajā mājā, kuru es biju noīrējis Sentd�ons�vudā). Tātad mana apciemojuma iemesls bija realizēt sa�vus iepriek�minētos nodomus un pierunāt misteru Fērliju uzrakstīt lēdijai Glaidai ielūgumu, kuru es pats varētu viņai nodot. Ja es vēl piebilstu, ka �is d�entlmenis bija tikpat vāj� kā garā, tā miesās un ka man vajadzēja likt lietā visas savas spējas un gudrību, tad bū�u izteicies pie�tiekami skaidri. Es atnācu, ieraudzīju un uzvarēju Fēr�liju.

Kad biju atgriezies Blekvoterparkā (un atvedis sev līdzi ielūgumu), es redzēju, ka idiotiskajām metodēm, kuras ārsts bija lietojis, ārstējot Marionas slimību, ir pa�visam bēdīgi rezultāti. Tas vairs nebija nekāds drudzis, bet gan tīfs. Tajā pa�ā dienā lēdija Glaida mēģināja ar varu iekļūt slimnieces istabā, lai pati uzņemtos māsas kop��anu. Mēs nejūtām nekādas īpa�as simpātijas viens pret otru � viņa bija nepiedodami rupji aizvainojusi mani,: nosaukdama mani par spiegu, viņa bija īsts piedauzības akmens manā un Persivala ceļā �, ta�u, neraugoties uz visu to, mana augstsirdība liedza man tī�ām ļaut viņai inficēties ar tīfu. Ja viņa būtu panākusi savu, varbūt lik�teņa roka būtu pārcirtusi to sare�ģīto mezglu, kuru es tik rūpīgi un pacietīgi biju pūlējies sasiet. Ta�u tas neno�tika, iejaucās ārsts, un viņa tā ari neiekļuva �ajā istabā.

Es jau iepriek� biju ieteicis uzaicināt kādu ārstu no Londonas. Tagad mans padoms tika pieņemts. Tiklīdz �is ārsts bija ieradies, viņ� apstiprināja manu diagnozi. Ma�rionas stāvoklis bija kritisks. Ta�u piektajā dienā pēc tam, kad bija noteikta diagnoze, mums jau pamodās ce�rība, ka mūsu apburo�ā slimniece izveseļosies. �ajā laikā es tikai vienu reizi biju aizbraucis no Blekvoteras � tad, kad es ar rīta vilcienu devos uz Londonu, lai vienotos par visu, kas vēl bija nepiecie�ams sakarā ar manu māju Sentd�onsvudā, lai, slepeni ievācot ziņas, pārliecinātos, ka misis Klementsa vēl joprojām dzīvo tajā pa�ā vietā, un lai nokārtotu ar misis Rūbellas vīru da�us tobrīd visai nesvarīgus jautājumus, kuriem tomēr varēja būt liela no�zīme tālākajos notikumos. Es atgriezos vēlu vakarā. Pēc piecām dienām Londonas ārsts paziņoja, ka mūsu dārga�jai Marionai nekādas briesmas vairs nedraudot un tagad viņai esot nepiecie�ama vienīgi rūpīga kop�ana. Bija pie�nācis ilgi gaidītais brīdis. Tā kā slimniecei medicīniskā palīdzība vairs nebija vajadzīga, es izdarīju pirmo gā�jienu savā spēlē, sākdams uzbrukumu ārstam. Viņ� bija viens no tiem daudzajiem lieciniekiem, kurus vajadzēja novākt no ceļa. Es izraisīju mūsu starpā niknu strīdu (kurā Persivals, kuru iepriek� biju samācījis, neiejaucās) un panācu, ko gribēju. Es uzgāzu �im no�ēlojamam cil�vēkam veselu neatspēkojamu apvainojumu lavīnu un pa�rādīju viņam durvis.

Pēc tam bija jātiek vaļā no kalpotājiem, jo arī viņi bija kavēklis mūsu ceļā. Es atkal devu attiecīgus norādī�jumus Persivalam (kas vienmēr bija morāliski jāuzmun�drina, lai nezustu viņa drosme), un kādu dienu misis Mi��elsone bija ārkārtīgi pārsteigta, uzzinot no sava saim�nieka, ka tik daudz cilvēku jāatlai�. Mēs iztīrījām māju no visiem kalpotājiem un atstājām tikai vienu istabeni, kas bija pārāk lempīga un stulba, lai izdarītu kādus mums nevēlamus atklājumus. Kad viņi visi bija prom, atlika vēl atbrīvoties no misis Mi�elsones, un to mēs pa�nācām pavisam viegli, aizsūtot �o patīkamo sievieti noīrēt viņas saimniecei dzīvokli jūrmalā.

Nu viss bija glu�i tā, kā vajadzēja būt. Lēdija Glaida bija saistīta pie gultas sakarā ar nervu slimību, un vien�tiesīgā istabene (es neatceros viņas vārdu) bija ieslēgta pa nakti lēdijas Glaidas istabā, lai uzraudzītu savu saim�nieci. Arī Mariona, lai gan tagad jau bija sākusi atvese�ļoties, tomēr vēl joprojām atradās gultā, pie kuras sēdēja viņas kopēja misis Rūbella. Mūsu mājā neatradās vairs neviena cita dzīva būtne, izņemot manu sievu, mani pa�u un Persivalu. Izmantojot �os mums labvēlīgos apstākļus, es spēru nākamo soli � izdarīju otro gājienu �ajā spēlē.

Nākamais gājiens mūsu spēlē bija piespiest lēdiju Glaidu vienu pa�u, bez savas māsas, aizbraukt no Blekvo- teras. Ja mums neizdotos iestāstīt viņai, ka Mariona jau pirms tam devusies uz Kamberlendu, tad mūsu pūlēm panākt, lai viņa brauc prom labprātīgi, nebūtu nekādu panākumu. Tāpēc vienīgā iespēja, kā ietekmēt viņas do�mas mums vēlamajā virzienā, bija noslēpt mūsu burvīgo slimnieci vienā no tuk�ajām Blekvoterparkas guļamista�bām. Visdziļākajā nakts klusumā grāfiene Fosko, misis Rūbella un es (Persiva)s nebija pietiekami nosvērts, lai uz viņu varētu pajauties) veicām �o operāciju. Aina bija augstākā mērā iespaidīga, noslēpumaina un dramatiska. Pēc maniem norādījumiem jau rīta pusē viņai gujvieta tika sagatavota uz pārvietojama koka rāmja. Mums atlika vienīgi uzmanīgi pacelt �o rāmi aiz galvgaļa un kājgaļa un aiznest turp, kur mums vajadzēja, slimnieci netraucē�jot un neliekot viņai izkāpt no gultas. �ajā gadījumā pat nebija nepiecie�ams lietot kaut kādus ķīmiskus līdzekļus, un tie arī netika lietoti. Mūsu dārgā Mariona bija jau diezgan spirgta un gulēja cie�ā, veselīgā miegā. Vispirms mēs aizdedzinājām sveces un atvērām visas durvis, pa kurām mums bija jāiet. Es kā visspēcīgākais satvēru rāmi aiz galvgaļa, bet mana sieva un misis Rūbella aiz kājgaļa. Es maigi paņēmu �o nenovērtējami dārgo nastu savās stiprajās vīrie�a rokās un nesu tik saudzīgi, it kā es būtu viņas tēvs. Ja varētu atrast kādu mūsdienu Rem�brantu, kas prastu pienācīgi atveidot �o pusnakts proce�siju! Vai dieniņ, cik tā būtu brīni�ķīga glezna! Vai die�niņ, kā �is si�ets prasīt prasījās tikt attēlots uz audekla! Ta�u nav mūsdienās vairs neviena Rembranta.

Nākamajā rītā mēs abi ar sievu aizbraucām uz Londonu un atstājām Marionu no�ķirtu no ārpasaules neapdzīvo�tajā mājas vidusdaļā, iepriek� vienoju�ies ar misis Rū- bellu, ka viņa aprūpēs Marionu; tā nu misis Rūbella bija labprātīgi atļāvusi ieslodzīt sevi kopā ar pacienti uz divām vai trijām dienām. Pirms mūsu aizbrauk�anas es iedevu Persivalam misteia Fērlija vēstuli, kurā viņ� bija ielūdzis savu brāļameitu pie sevis ciemos (ieteikdams viņai ceļā uz Kamberlendu pārlaist nakti savas krustmātes mājā), un liku viņam parādīt to lēdijai Glaidai, kad es do�u viņam attiecīgu rīkojumu. Es paņēmu no viņa arī tā garā vājo pansionāta adresi, kurā Anna Keterika bijusi ieslodzīta, un palūdzu viņu uzrakstīt pansionāta īpa�nie�kam vēstuli un paziņot �im d�entlmenim, ka izbēgusi slimniece atgriezusies un atkal tiks nodota viņa medicī�niskajā uzraudzībā.

Kad iepriek�ējo reizi biju ieradies galvaspilsētā, es biju norunājis, ka mūsu pieticīgi iekārtotā īrētā māja būs pil�nīgi sagatavota mūsu uzņem�anai, kad mēs ar rīta vil�cienu iebrauksim Londonā. Tā kā viss bija labi pārdomāts un mēs bijām rīkoju�ies ar vislielāko piesardzību, jau tajā pa�ā dienā varējām izdarīt tre�o gājienu �ajā spēlē � dabūt savās rokās Annu Keteriku.

Datumiem �eit ir ārkārtīgi svarīga nozīme. Manī ir iemiesoti vienlaikus divi pilnīgi pretēja rakstura cil�vēki � sentimentālu jūtu cilvēks un lieti�ķa aprēķina cilvēks. Visus datumus es zinu no galvas.

Tre�dien, 1850. gada 24. jūlijā, es aizsūtīju savu sievu ormaņa pajūgā pie misis Klementsas, lai vispirms no�vāktu no ceļa viņu. Es cerēju gūt vislabākos panākumus, paziņojot misis Klementsai, ka lēdija Glaida atrodas Lon�donā. Misis Klementsa aizbrauca ormaņa ratos un palika tajos mierīgi sē�am, kad mana sieva (aizbildinoties ar to, ka viņai veikalā kaut kas jānopērk) aiz�mauca no viņas un atgriezās mūsu mājā Sentd�onsvudā, lai uzņemtu gai�dāmo ciemiņu. Diezin vai ir vajadzība piebilst, ka kalpo�tāji tika brīdināti par �lēdijas Glaidas� iera�anos.

Es pa to laiku aizbraucu pie mis Keterikas un aizvedu viņai zīmīti, kurā bija teikts, ka lēdija Glaida nodomājusi paturēt misis Klementsu pie sevis uz veselu dienu un Anna tiekot uzaicināta ierasties pie viņām tā krietnā d�entlmeņa pavadībā, kur� jau reiz Hemp�īrā izpestījis viņu no sera Persivala nagiem un kuram viņa varot pa�teikties par to, ka neesot tikusi atklāta; tagad �is d�entl�menis gaidot viņu ārā uz ielas. �Krietnais d�entlmenis� iesūtīja �o zīmīti ar kāda ielas puikas starpniecību un pats palika gaidām pāris mājas tālāk. Tajā pa�ā brīdī, kad Anna parādījās uz sliek�ņa un aizvēra mājas durvis, �is brīni�ķīgais cilvēks bija jau pla�i atvēris viņai ekipā��as durvis; viņ� ierāva Annu �ajā satiksmes līdzeklī un aizveda.

(Atļaujiet man �eit garāmejot pateikt vēl da�us vār�dus, kas apliecinātu manu lielo sajūsmu. Cik tas viss ir interesanti!)

Kamēr mēs braucām uz V-'uristroudu, likās, ka mana ceļabiedre nemaz nav nobijusies. Ja vien es vēlos�daudzi to nemaz nevēlas �, es protu būt gādīgs kā labs tēvs, un �ajā reizē es biju sevi�ķi gādīgs. Cik daudz visādu faktu bija manā rīcībā, lai iemantotu viņas uzticību! Es ta�u biju pagatavojis zāles, kas bija atviegloju�as viņas cie��anas, es biju brīdinājis viņu, lai sargās no sera Persivala. Iespējams, ka biju pārāk stipri paļāvies uz �o faktu iedarbību, iespējams, ka nebiju pietiekami novērtējis to aso uztveri un dabisko nojautu, kas parasti piemīt garā vājiem cilvēkiem, � ta�u bija pilnīgi skaidrs, ka esmu palaidis garām izdevību sagatavot viņu tā, lai jau pirmie brī�i manā mājā nesagādātu vie�ņai tik lielu vil�anos. Kad es ievedu viņu viesistabā un kad viņa tur sastapa vienīgi grāfieni Fosko, kuru nekad nebija pazinusi, va�rēja manīt, ka viņa ir ārkārtīgi uzbudināta; ja viņa būtu nojautusi briesmas, tāpat kā suns jau pa gabalu sao� sve�u cilvēku, viņas izbīlis nebūtu bijis tik pēk�ņs un nepamatots. Maniem mēģinājumiem viņu nomierināt ne�bija panākumu. Varbūt es būtu spējis mazināt viņas bai�les, ta�u nopietnā sirds slimība, kas jau sen mocīja �o jauno sievieti, nebija ārstējama ar morālu atbalstu. Vai jūs spējat iedomāties, cik neaprakstāmas �ausmas es pār�dzīvoju, kad viņu sagrāba krampji, � tāds �oks viņas vājajam organismam varēja būt pietiekams, lai viņa kuru katru mirkli bez dzīvības nokristu pie mūsu kājām.

Es aizsūtīju pēc tuvākā ārsta, kuram tika pateikts, ka viņa tūlītējā palīdzība vajadzīga �lēdijai Glaidai�. Es biju bezgala iepriecināts, redzot, ka ārsts ir labs sava aroda pratējs. Iestāstīju ārstam, ka mana vie�ņa ir psihiski slima un viņu moka da�ādas mānijas, un apsolīju, ka pie viņas gultas sēdēs un viņu uzraudzīs vienīgi mana sieva. Ta�u nelaimīgā sieviete bija pārāk slima, lai būtu jābai�dās, ka viņa varētu kaut ko izpļāpāt. Mani tagad visvai�rāk māca ba�as par to, ka neīstā lēdija Glaida var no�mirt, pirms īstā lēdija Glaida ierodas Londonā.

No rīta es uzrakstīju zīmīti misis Rūbellai un uzaicināju viņu tikties ar mani piektdien, 26. jūlija vakarā, viņas vīra mājā; otru zīmīti nosūtīju Persivalam un uzdevu vi�ņam parādīt savai sievai viņas tēvo�a ielūgumu, iegalvot viņai, ka Mariona jau aizbraukusi pirms viņas, un sūtīt lēdiju Glaidu uz pilsētu ar pusdienas vilcienu arī 2o. jū�lijā. Visu pārdomājis, es Izjutu nepiecie�amību pastei�dzināt notikumus un parūpēties, lai lēdija Glaida nonāktu manā rīcībā ātrāk, nekā sākuma bija iecerēts, � to pra�sīja Annas Keterikas veselības stāvoklis. Kādus jaunus pasākumus es �ajā drausmīgi nenoteiktajā situācijā vēl varēju izgudrot? Man neatlika nekas cits kā paļauties uz laimīgu gadījumu un ārstu. Savas izjūtas es izpaudu pa�tētiskos izsaucienos, turklāt biju pietiekami savaldīgs, lai citu klātbūtnē spētu pievienot tiem lēdijas Glaidas vārdu. Visādā citādā ziņā Fosko tajā neaizmirstamajā dienā bija pilnīgi zaudējis savu spo�umu.

Slimniece pavadīja ļoti grūtu nakti un pamodās, galīgi izvārgu�i, ta�u vēlāk dienā viņa glu�i pārsteidzo�i at�irga. Mans elastīgais gars atdzīvojās reizē ar viņu. Atbildi no sera Persivala un misis Rūbellas es varēju saņemt tikai nākamajā rītā � divdesmit sestajā datumā. Paredzēdams, ka mani norādījumi tiks izpildīti, ja vien negadīsies kāds traucēklis, es devos pasūtīt ekipā�u, lai varētu aizbraukt uz staciju pretī lēdijai Glaidai; es noteicu, ka pajūgam jābūt pie manas mājas divdesmit sestajā datumā pulksten divos. Kad redzēju, ka pasūtījums tiek ierakstīts grā�matā, es devos tālāk, lai visu precīzi norunātu ar mesjē Rūbellu. Es sadabūju arī divus d�entlmeņus, kas man va�rēja izlīdzēt un izsniegt nepiecie�amās medicīniskās iz�ziņas par to, ka attiecīgā persona ir vājprātīga. Vienu no �iem d�entlmeņiem es pazinu personiski, bet otrs bija kāds mesjē Rūbella paziņa. Tie abi bija vīrie�i, kuru veselais saprāts pacēlās tālu pāri muļķīgiem aizspriedu�miem; abi uz laiku bija nonāku�i materiālās grūtībās, un viņi abi uzticējās man.

Pulkstenis jau bija pāri pieciem pēcpusdienā, kad biju paveicis visu nepiecie�amo un varēju doties mājup. Kad atgriezos, Anna Keterika bija mirusi. Viņa bija nomirusi divdesmit piektajā datumā, un lēdija Glaida nevarēja ierasties Londonā agrāk par divdesmit sesto!

Es biju apstulbis. Padomājiet tikai! Fosko apstulbis!

Atkāpties bija par vēlu. Pirms manas pārnāk�anas ārsts bija uzņēmies atbrīvot mani no visām rūpēm un pa�ro�cīgi reģistrējis nāves gadījumu ar to datumu, kad tas bija noticis. Manā lieliskajā plānā, kas līdz tam bija bijis ne�vainojams, tagad bija radusies vāja vieta � laikāescen-

stos, liktenīgais divdesmit piektā datuma notikums vairs nebija grozāms. Es tomēr vīri�ķīgi raudzījos nākotnē. Tā ka uz speles bija liktas gan Persivala, gan arī manas in�tereses, neko nevarēja darīt, vajadzēja �o spēli turpināt līdz galam. Es atguvu savu nesatricināmo mieru � un nospēlēju to.

26. jūlija rītā es saņēmu Persivala vēstuli, kurā viņ� zi�ņoja, ka viņa sieva ieradīsies ar pusdienas vilcienu. Rū- bella kundze arī rakstīja, ka atbrauks vakarā. Atstājis � neīsto lēdiju Glaidu miru�u mājās, es ekipā�ā steidzos � sagaidīt īsto lēdiju Glaidu, kurai vajadzēja ierasties ar vilcienu pulksten trijos. Paslēpis zem karietes sēdekļa, es vedu līdzi drānas, kas Annai Keterikai bija biju�as mugurā, kad viņa ieradās manā mājā, � tām bija lemts piedalīties miru�ās sievietes pārvēr�anā par dzīvu! Cik neparasta situācija! Es to piedāvāju plauksto�ā angļu pie�dzīvojumu romāna rakstniekiem. Es to kā pilnīgi jaunu labprāt atdodu fran�u dramaturgiem, kas jau visas savas ( iespējas izsmēlu�i.

Lēdija Glaida bija atbraukusi. Stacijā bija liela burzma | un spie�anās, un viņas bagā�as saņem�anai vajadzēja ! daudz vairāk laika, nekā es gribēju tam atlicināt (varēja ta�u gadīties, ka sastopam kādu no viņas draugiem). Kad iesēdāmies karietē, viņa vispirms apvaicājās, kā klijas ] māsai. Es sagudroju ļoti nomierino�as ziņas un iegalvoju ļ lēdijai, ka viņa patlaban brauc uz manu māju, kui sa- ļ stapsies ar māsu. Māja, kas bija izraudzīta tikai �im ga- ! dījumam, atradās netālu no Lesterskvēra, tajā dzīvoja ļ mesjē Rūbells, un viņ� pats mūs arī sagaidīja vestibilā. |

Uzvedu savu vie�ņu aug�ā pa kāpnēm un ievedu kādā i istabā, kas atrodas mājas pagalma pusē; divi mediķi jau | gaidīja apak�stāvā, lai varētu apskatīt pacienti un izrak- ! stīt apliecību par viņas slimību. Nomierinājis lēdiju Glaidu ar kaut kādām �ai vajadzībai sadomātām ziņām par viņas māsu, es stādīju viņai priek�ā savus draugus, ta�u darīju to tā, lai viņi neatrastos istabā abi reizē. Viņi , nokārtoja �ai gadījumā nepiecie�amās formalitātes ātri, attapīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Es atkal iegāju is�tabā, tiklīdz viņi no tās bija iznāku�i, un tūdaļ paātrināju notikumu gaitu, visai satrauco�ā veidā pastāstīdams vie��ņai par �mis Helkūmas� slikto veselības stāvokli.

Rezultāti bija tādi, kādus jau paredzēju. Lēdija Glaida izbijās un paģība. Tad es otro un pēdējo reizi ņēmu palīgā

zinātni. Glāze ar sazāļotu ūdeni un pudelīte ar saza�ļotu o�amo sāli pasargāja viņu no visām turpmākajām raizēm un uztraukumiem. Papildu deva, kuru viņa sa�ņēma vakarā, sagādāja viņai brīni�ķīgo svētlaimi, ko sniedz mierīgs, dziļ� miegs. Rūbella kundze ieradās īstaja laikā, lai parūpētos par lēdijas vakara tualeti. Nakti lēdi�jas drēbes tika aiznestas prom, un no rīta krietnas Rubel- las gādīgās rokas uzģērba viņai Annas Keterikas tērpu, stingri ievērojot visas attiecīgās pieklājības normas. Visu dienu es uzturēju mūsu pacientē daļēju apziņas zudumu, līdz ar savu izveicīgo draugu mediķu palīdzību sadabūju nepiecie�amo norīkojumu viņas ievieto�anai ārstniecības iestādē � pat ātrāk, nekā biju uzdro�inājies cerēt. Taja vakarā (27. jūlija vakarā) mēs ar Rūbellas kundzi nogā�dājām savu aug�āmcēlu�os Annu Keteriku garā vājo pansionātā. Viņu tur uzņēma ar lielu pārsteigumu, ta�u bez jebkādām aizdomām, jo mums bija līdzi norīkojums, ārstu izziņas un Persivala vēstule, turklāt jauna paciente bija ļoti līdzīga biju�ajai, viņai bija mugura Annas Ke�terikas drānas un viņa arī tobrīd atradās visai nelīdzsva�rotā psihiskā stāvoklī. Es tūdaļ atgriezos pie Fosko kun�dzes, lai palīdzētu viņai sagatavoties neīstas �lēdijas Glai�das� apbedī�anai, jo tagad manā rīcībā bija īstas lēdijas Glaidas drānas un pārējās mantas. Pec tam tās ar beru ceremonijai noīrētajiem pajūgiem nogādāju uz Kamber lendu. Es piedalījos bērēs ar pienācīgo cieņu un biju ģērbies viscaur melnā.

�eit beidzas mans stāstījums par �iem ievērības cienī�gajiem notikumiem, un es tos esmu aprakstījis tikpat ievērības cienīgos apstākļos. Ir jau zināmi nelielie piesar dzības pasākumi, kas tika veikti attiecībā uz Limrid�as mui�u, tāpat arī mana pasākuma grandiozie panākumi un visai solīdā naudas summa, kas tādējādi tika iegūta. Es ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka vienīga vājā vieta manā plānā nekad netiktu atklāta, ja vispirms nebūtu atklāta vienīgā vājā vieta mana sirdī. Tikai mana likte�nīgā apbrīna pret Marionu kavēja mani iejaukties un gā dāt par manu dro�ību, kad viņa organizēja māsas bēg �anu. Es riskēju un paļāvos uz t'o, ka ir laupīta jebkura iespēja noteikt lēdijas Glaidas personību. Ja Mariona vai misters Hārtraits mēģinātu apgalvot, ka �ī sieviete ir lē-

dija Glaida, viņi publiski tiktu apvainoti nelietīgā krāp��anā, uz viņiem līdz ar to skatītos ar �aubām un neuzli �ību, un tāpēc viņiem nebūtu nekādas iespējas apdraudēl manas intereses vai arī Persivala noslēpumu. Es toraēl pieļāvu vienu kļūdu, neapdomīgi paļaudamies uz saviem apsvērumiem. Otru kļūdu es pieļāvu, kad Persivals biji dārgi samaksājis par savu stūrgalvību un vardarbīgo rī �ību un es devu lēdijai Glaidai iespēju otru reizi izvairīj ties no trako nama un misteram Hārtraitam � otru rei^ izbēgt no maniem slazdiem. Vāidu sakot, �ajā kritiskaj situācijā Fosko bija kļuvis neuzticīgs pats sev. No�ēlo jama un man tik neraksturīga kļūda! Un, lūk, kur ir tā'� cēlonis, � tas ir manā sirdī, kur ieslēgts Marionas lielai kūmas tēls � pirmā un pēdējā vājība Fosko mū�ā!

Brieduma gados, se�desmit gadu vecumā, jūs no manis dzirdat �ādu nepieredzētu atzī�anos. Jaunekļi! Es lūdzu jūs saprast mani. Jaunavas! Es gaidu jūsu līdzjūtības asaras.

Vēl da�i vārdi, un lasītājs varēs atslābināt savu uzmal nibu (kas visu laiku bijusi pievērsta man).

Mans asais prāts nojau�, ka cilvēki, kas spēj dziļi ieska-ļ tīties lietu būtībā, neizbēgami uzdos man trīs jautājumus. Jautājiet, un es atbildē�u.

Pirmais jautājums. Kāda iemesla dēļ grāfiene Fosko pa�aizliedzīgi izpilda manas vispārdro�ākās vēlē�anās, atbalsta vispla�ākās ieceres? Uz to es varu atbildēt, glu�i vienkār�i atsaucoties uz savu raksturu, un savukārt uzdot jautājumu: �Vai gan pasaules vēsturē jebkad ir bijis kāds man līdzīgs vīrietis, aiz kura muguras nebūtu stāvēļ jusi sieviete, kas pa�aizliedzīgi ziedojusi sevi uz viņa dzīves altāra?� Es paturu prātā, ka patlaban atrodos un rakstu Anglijā, ka esmu apprecējies Anglijā, � un tad es jautāju, vai precētas sievietes pienākumos �ajā valstī ir paredzēts, ka viņai var būt pa�ai savi ieskati par vīra principiem? Nē! No sievietes tiek vienīgi prasīts, lai viņa mīlētu un cienītu savu vīru un bez iebildumiem pakļautos! viņam. Un tie�i to mana sieva ir darījusi. Es �eit runāju no augstas morāles pozīcijām un svinīgi paziņoju, ka viņa apzinīgi ir pildījusi savus laulātās draudzenes pie-^ nākumus. Apklustiet, neslavas cēlāji! Precētās angļu sievietes, cildiniet grāfieni Fosko!

Otrais jautājums. Ko es būtu darījis, ja Anna Keterika toreiz nebūtu nomirusi? Tādā gadījumā es būtu palīdzējis bezspēcīgajai Dabai dot viņai mū�īgo mieru. Es būtu at�vēris �ās sievietes Dzīves Cietuma durvis un devis gūs�teknei (kas bija neārstējama gan garīgi, gan miesīgi)

iespēju baudīt atbrīvo�anās laimi.

Tre�ais jautājums. Ja mierīgi apsveram visus apstāk�ļus, � vai tad var sacīt, ka mana rīcība pelna nopietnu nosodījumu? Nekādā ziņā! Vai es neesmu rūpīgi centies izvairīties no tā, lai mani neapvainotu nevajadzīgā no�ziegumā? Vai es ar savām milzīgajām zinā�anām ķīmijā nebūtu varējis atņemt lēdijai Glaidai dzīvību? Kaut gan man nācās nest milzīgus upurus, es tomēr gāju to ceļu, kuru man lika iet mana izdomas bagātība, mana cilvēcība, man piemīto�ā piesardzība, un atņēmu viņai tikai vārdu. Tiesājiet mani, ievērojot to, ko es būtu varējis izdarīt. Cik nevainīgs, gandrīz vai �ķīsts es patiesībā liekos salī�dzinājumā ar to!

Pa�ā sākumā es jau pieminēju, ka �is stāsts būs ievē�rības cienīgs dokuments. �īs cerības tas ir pilnīgi attais�nojis. Saņemiet �īs kvēlās rindas � manu pēdējo veltī�jumu valstij, kuru es atstāju uz visiem laikiem. Tās pelna atzinību � to apliecina �īs dienas notikumi, un to aplie�cina

FOSKO

ad es pār�ķīru grāfa manuskripta pēdējo lappusi, bija pagājusi pusstunda, kuru biju apsolījis palikt Foristroudā. Mesjē Rūbells paraudzījās savā pulksteni un pa�māja ar galvu. Es cūdaj piecēlos un at�stāju aģentu vienu tuk�ajā mājā. Pēc tam es viņu nekad vairs neesmu sastapis un neesmu arī neko dzirdējis nedz par viņu pa�u, nedz par viņa sievu. Nākdami pa tum�ajiem viltus un nozieguma ceļiem, �ie cilvēki bija �ķērsoju�i mūsu ceļu un pēc tam atkal slepus aizlavīju�ies atpakaļ pa tiem pa�iem ceļiem un nozudu�i.

Es parrados mājās stundas ceturksni pēc aizie�anas no Foristroudas.

Pāris vārdos es pastāstīju Lorai un -Marionai, kā bija beidzies mans pārdro�ais pasākums, un pārrunāju ar vi�ņām, kas darāms tuvākajā nākotnē. Visu sīkumu pārstā- stī�anu es atliku uz vēlāku laiku un steidzos atpakaļ uz Sentd�onsvudu, lai satiktos ar cilvēku, no kura grāfs Fosko bija noīrējis ekipā�u, kad brauca uz staciju pretī Lorai.

Pēc saņemtās adreses es nonācu pie kāda �iznomā�anas staļļa� apmēram ceturtdaļjūdzi no Foristroudas. Staļļa īpa�nieks likās pieklājīgs un cienījams ciilvēks. Kad es paskaidroju, ka svarīgi ģimenes apstākļi spie� mani lūgt, lai viņ� ļauj man ieskatīties viņa grāmatās, tāpēc ka pa�sūtījumu ieraksti var palīdzēt man precizēt kādu datumu,

viņ� neko neiebilda un labprāt izpildīja �o lūgumu. Grā�matu man parādija, un tur ar 1850. gada 26. jūlija datumu bija ierakstīts �āds pasūtījums:

�Divvietīgu karieti grāfam Fosko, Foristroudā 5. Pulksten divos (D�ons Ouens).�

Es noskaidroju, ka ierakstā minētais �D�ons Ouens� ir tā vedēja vārds, kur� tai dienā brauca ar �o karieti. �is vīrs patlaban strādāja staļļa pagalmā, un pēc mana lū�guma viņ� tika pasaukts, lai es varētu ar viņu parunāt.

������ Vai jūs atceraties, ka pagāju�ā gada jūlijā vedāt kādu d�entlmeni no Foristroudas pieci uz Vaterlo tilta staciju? � es jautāju.

������ Nē, ser, � vīrietis atbildēja. � īsti skaidri neatce ros vis.

������ Varbūt jūs atceraties �o d�entlmeni pa�u? Vai jums nenāk prātā, ka pagāju�ajā vasarā vedāt kādu ārzem�nieku � gara auguma un krietni korpulentu d�entlmeni?

Vedēja seja atplauka.

������ Es viņu atceros, ser! Tas bija visresnākais vīrietis, kādu jebkad esmu redzējis, un vissmagākais pasa�ieris, kādu vispār esmu vedis. Jā, jā, tagad man tas nāk atmiņā, ser. Mēs patie�ām braucām uz staciju, un viņ� bija no Foristroudas. Viņa mājas logā klaigāja papagailis vai kāds cits līdzīgs putns. D�entlmenis trakā steigā gribēja saņemt lēdijas bagā�u, un viņ� man iedeva krietnu dze�ramnaudu par to, ka biju izveicīgs un ātri dabūju viņas �emodānus.

Dabūjis viņas �emodānus! Es tūdaļ atcerējos Loras pa��as stāstījumu par viņas iera�anos Londonā un viņas vār�dus, ka bagā�u izņēmis kāds cilvēks, kuru grāfs Fosko bijis atvedis sev līdzi uz staciju. Tātad �is bija tas pats cilvēks.

������ Vai jūs lēdiju redzējāt? � es jautāju. � Kāda viņa izskatījās? Vai viņa bija jauna vai veca?

������ Nē, ser, mēs tā steidzāmies un stacijā bija tāda drūzma, ka es nevaru noteikti pasacīt, kāda �ī lēdija iz�skatījās. Man nav palicis prātā nekas cits kā tikai �īs sie�vietes vārds.

������ Jūs atceraties viņas vārdu?

������ Jā, ser. Viņu sauca par lēdiju Glaidu.

������ Bet kā jūs to varat atcerēties, ja esat aizmirsis, kāda viņa izskatījās?

Vedējs pasmaidīja un apjukumā saminstinājās.

� Patiesību sakot, ser, � viņ� atbildēja, � es neilgi pirms tam biju apprecējies, un manu sievu pirms kāzām sauca tāpat kā �o lēdiju � Glaida, ser. Lēdija pati man nosauca savu vārdu. �Vai uz jūsu mantām ir uzrakstīts jūsu vārds, kundze?� es jautāju. �Jā,� viņa atbildēja, �uz bagā�as ir mans vārds � lēdija Glaida.� � �Nu, redzi nu!� es sacīju pats sev. �Aristokrātu vārdi man parasti neturas galvā, bet �is man �ķiet kā vecs paziņa.� Es ne�varu pateikt, kad tas notika, ser � vai pirms gada vai arī citā laikā. Ta�u varu apzvērēt, ka esmu vedis resno d�entlmeni un ka lēdijas vārds ir pareizs.

Nemaz nebija nepiecie�ams, lai viņ� atcerētos �ī noti�kuma laiku,�datums jau bija precīzi konstatēts pēc viņa saimnieka pasūtījumu reģistrācijas grāmatas. Es tobrīd apzinājos, ka �is noskaidrotais fakts tagad manās rokās ir kļuvis par spēcīgu ieroci, ar kuru varu satriekt pī�ļos sazvērestību. Es nekavējoties pavedu staļļa īpa�nieku sā�ņus un pastāstīju viņam, cik svarīga nozīme ir viņa reģistrā�cijas grāmatai un vedēja lie�cībai. Mēs ātri vienojāmies par summu, ar kādu es atlīdzinā�u saimniekam zaudējumus, ja ve�dējam nāksies kavēt darbu, lai nodotu savu liecību; tad es sa�gatavoju grāmatas ieraksta ko�piju, un saimnieks ar savu pa�rakstu to apstiprināja. Es aiz�gāju no iznomā�anas staļļa, norunājis, ka D�ons Ouens būs manā rīcībā turpmākās trīs die�nas vai arī ilgāku laiku, ja tas būs nepiecie�ams.

Tagad biju ieguvis visus va�jadzīgos dokumentus; manā kabatas grāmatiņā bija dro�i noglabāta pilsētiņas dzimtsa�rakstu birojā apstiprināta mir��anas apliecības kopija un vēs�tule, kuru sers Persivals rakstī�jis grāfam.

Ar �iem rakstiskajiem pierā�dījumiem un labi ielāgotajām vedēja atbildēm es tagad devos uz mistera Kirla kan�tori, kur nebiju iegriezies kop� tā laika, kad biju sā�cis vākt visas �īs ziņas. Dodoties vizītē pie viņa otrreiz, es biju nolēmis, pirmkārt, informēt viņu par to, ko esmu paveicis. Otrkārt, es gribēju viņu brīdināt, ka esmu ap�ņēmies nākamajā dienā no pa�a rīta braukt ar sievu uz Limrid�u un panākt, lai viņa visu iedzīvotāju klātbūtnē tiktu uzņemta sava tēvo�a mājās un lai tiktu atzīta viņas personība. Ņemot vērā mistera Gilmora prombūtni un pārējos apstākļus, es gribēju atļaut misteram Kirlam pa�am izlemt, vai viņam kā ģimenes juriskonsultam ir vai nav pienākums būt klāt �ai notikumā, lai aizstāvētu ģimenes intereses.

Es �eit neko nestāstī�u nedz par mistera Kirla pārstei�gumu, nedz par to, kādiem vārdiem viņ� izteica savas do�mas par manu rīcību visā izmeklē�anas gaitā. Jāpiebilst vienīgi, ka viņ� tūdaļ bija ar mieru braukt mums līdzi uz Kamberlendu.

Mēs izbraucām nākamajā rītā ar agro vilcienu. Lora, Mariona, misters Kirls un es braucām vienā kupejā, bet D�ons Ouens un kāds mistera Kirla kantora ierēdnis ieņēma vietas citā kupejā. Nonāku�i Limrid�as stacijā, mēs vispirms devāmies uz Toda fermu. Es biju stingri no�lēmis, ka Lora ieies sava tēvo�a mājā tikai pēc tam, kad misters Fērlijs ciema iedzīvotāju klātbūtnē būs atzinis viņu par savu brāļameitu. Es vienojos ar Marionu, ka viņa nokārtos jautājumu par iespējām mūsu sievietēm pārnak�ņot �ai fermā, tiklīdz krietnā misis Toda būs at�guvusies no milzīgā pārsteiguma, kuru viņai sagādāja mūsu iera�anās iemesls; es pats sarunāju ar viņas vīru, ka D�onu Ouenu pie sevis uzņems fermas kalpotāji. Sa�gādāju�i naktsmājas, mēs ar misteru Kirlu devāmies U2 Limrid�as mui�u.

Man negribas sīki aprakstīt mūsu sarunu ar misteru Fērliju, jo es nespēju domāt par to bez dusmām un nici�nā�anas, tā ka, pat atmiņās atgrie�oties pie tā, �is noti�kums vie� manī nepārvaramu riebumu. Labāk uzrakstī�u tikai to, ka es panācu savu. Misters Fērlijs centās runāt ar mums savā parastajā manierē. Mēs nepievērsām uz�manību pieklājīgajai nekaunībai, ar kādu viņ� izturējās sarunas sākumā. Vēlāk mēs bez jebkādas līdzjūtības uz klausījām viņa apgalvojumus, ar kuriem vecais kungs centās mūs pārliecināt, ka sazvērestības atklā�ana satri cinājusi viņu līdz sirds dziļumiem. Beigās viņ� pink�ķēja un gaudās glu�i kā kaprīzs bērns. Kā gan viņ� varējis zināt, ka viņa brāļameita ir dzīva, ja viņam stāstīts, ka viņa mirusi? Viņ� ar prieku uzņem�ot dārgo Loru pie se�vis, ja tikai mēs do�ot viņam laiku atgūties. Varbūt viņ� izskatoties tā, itin kā gribētu ātrāk nonākt kapā? Nē? Kā�pēc tad mēs tā steidzinot viņu? Viņ� �os iebildumus at�kārtoja katrā izdevīgā brīdī, līdz es viņu reizi par visām reizēm apturēju un nostādīju divu neizbēgamu alterna�tīvu priek�ā. Es lāvu viņam izvēlēties: vai nu atzīt Loru par savu brāļameitu tagad, kad to prasu es, vai arī rēķi�nāties ar to, ka viņam nāksies publiski atzīt viņas iden�titāti tiesas sēdē. Misters Kirls, kuram vecais d�entlme�nis lūdza palīdzību, pateica skaidri un gai�i, ka �is jautā�jums jāizlemj uz vietas. Kā jau bija sagaidāms, viņ� izvēlējās to iespēju, kas deva cerības iespējami drīzāk tikt vaļā no visām rūpēm, un pēk�ņā enerģijas uzplūdā pavēstīja, ka viņ� vairs nespējot paciest �o tirdī�anu, tāpēc lai mēs darot, kā vēloties.

Mēs ar misteru Kirlu tūdaļ devāmies pa kāpnēm lejā un norunājām, ka ciema iedzīvotājiem, kas piedalīju�ies viltus bērēs, jānosūta mistera Fērlija vārdā vēstule un viņi jāuzaicina nākamajā dienā ierasties Limrid�as mui�ā. Tika ari uzrakstīts pasūtījums Kārlailas akmeņka�lim, lai viņ� nākamajā dienā nosūta vienu cilvēku uz Limrid�as kapsētu, kur vajadzēs izdzēst uzrakstu uz kap�akmens; tā kā misters Kirls bija norunājis, ka pārnak�ņos turpat, tad viņ� uzņēmās nolasīt priek�ā misteram Fērli�jam �īs vēstules un dabūt viņa parakstu.

Atliku�o dienas daļu es pavadīju fermā un sīki aprak�stīju, kā bija notikusi sazvērestība; �im izklāstam es vēl pievienoju informāciju par atklātajām pretrunām un fak�tiem, kas palīdzēja atmaskot apgalvojumu, ka Lora mi�rusi. Pirms es �o savu liecību nākamajā dienā nolasīju sapulcinātajiem ciema iedzīvotājiem, es to iedevu izska�tīt misteram Kirlam. Mēs arī kopīgi izdomājām, kādā veidā pēc liecības nolasī�anas darīt klāteso�ajiem zinā�mus mūsu savāktos pierādījumus. Kad to visu bijām pa�veiku�i, misters Kirls sāka runāt par Loras mantas stā�vokli. Tā kā es par �o jautājumu neko nezināju un arī nevēlējos zināt un turklāt �aubījos, vai misters Kirls kā cilvēks, kur� paradis kārtot veikalnieciskus darījumus, atzīs par pareizu manu vienaldzīgo attieksmi pret manas

sievas mantojumu, kas tagad likumīgi atradās grāfienes Fosko rokās, es tikai lūdzu viņu atvainot mani, ka nevē�los ielaisties nekādās sarunās par �o jautājumu. Es va�rēju pilnīgi atklāti pateikt viņam, ka mēs savā starpā nekad pai to neiunājam un glu�i instinktīvi izvairāmies ari pieminēt to sarunās ar citiem, jo tas viss saistīts ar pārak bēdīgiem pagātnes notikumiem.

Pievakarē es paveicu pēdējo darbu, kas man bija at�licis, � pierakstīju viltoto kapakmens uzrakstu, pirms tas vēl nebija iznīcināts, lai tādējādi saglabātu �o liecību.

Beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā diena � diena, kad Lora atkal iegāja savas dzimtās mājas � Limrid�as mui��as ēdamistaba. Visi, kas tur bija sapulcēju�ies, piecēlās, kad mēs abi ar Marionu viņu ievedām. Ļaudis ziņkāri no�lūkojās uz Loru; viņi bija ārkārtīgi pārsteigti un klusinā�tās balsīs izteica savu sajūsmu. Arī misters Fērlijs bija klāt (es to biju kategoriski pieprasījis), un viņam līdzās stāvēja misters Kirls. Misteram Fērlijam aiz muguras bija novietojies viņa sulainis, kas turēja pudelīti ar o�amo sāli vienā un odekolonā samitrinātu mutautiņu otrā rokā.

Vispirms es palūdzu misteru Fērliju apliecināt, ka es rīkojos viņa vārdā un pēc viņa īpa�iem norādījumiem. Viņ� izstiepa abas rokas � vienu uz mistera Kirla pusi un otiu uz sava sulaiņa pusi un, kad abi bija palīdzēju�i viņam piecelties kājās, uzrunāja klāteso�os �ādiem vār�diem:

� Atļaujiet man stādīt jums priek�ā misteru Hārtraitu. Es jūtos tik vārgs kā vēl nekad, un viņ� ir tik laipns, ka runās manā vietā. Tas viss mani ārkārtīgi nogurdina. Lūdzu, uzklausiet viņu un netrok�ņojiet!

To pateicis, viņ� atkal lēnām ieslīga krēslā un paslēpa savu seju zem odekolonā samitrināta mutautiņa.

Pēc da�iem ievadvārdiem es īsi un visiem saprotamā valodā pastāstīju par sazvērestību un tās atmasko�anu. Es biju �eit ieradies (kā es informēju klāteso�os), pirm�kārt, lai paziņotu, ka mana sieva, kas sē� man līdzās, ir nelaiķa mistera Filipa Fērlija meita, otrkārt, lai ar neap�strīdamiem faktiem pierādītu, ka Limrid�as kapsētā, vi�siem �eit klāteso�ajiem piedaloties, apbedīta pavisam cita sieviete, un, tre�kārt, lai paskaidrotu viņiem, kā tas viss noticis. Bez jebkādas tālākas vilcinā�anās es tūdaļ nolasījū savu liecību, galvenajos vilcienos atklāti pastāstī�dams, ko es zinu par �o sazvērestību, mazliet ilgāk paka�vēdamies vienīgi pie nozieguma materiālajiem motīviem un cenzdamies nesare�ģīt stāstījumu ar nevajadzīgiem faktiem par sera Persivala noslēpumu. Pēc tam es pie�vērsu auditorijas uzmanību datumam (tas bija 25. jūlijs), kas iegravēts kapsētā uzceltajā piemineklī, un parādīju, ka tāds pats datums ir arī mir�anas apliecībā. Tad es no�lasīju 25. jūlijā rakstīto sera Persivala vēstuli, kurā viņ� pavēstīja par savas sievas gaidāmo braucienu no Hemp��īras uz Londonu 26. jūlijā. Es pierādīju, ka viņa devusies �ai ceļojumā, stādīdams priek�ā karietes ku�ieri, kas ap�stiprināja manus vārdus, kā arī to, ka viņa norādītajā dienā tie�ām ieradusies Londonā, ko apliecināja iznomā��anas staļļa pasūtījumu grāmata. Pēc tam Mariona pa�stāstīja par savu tik�anos ar Loru trako mājā un savas māsas bēg�anu. Nobeigumā es vēl informēju klāteso�os par sera Persivala nāvi un savu salaulā�anos.

Kad biju apsēdies atkal savā vieta, piecēlās misters Kirls un paziņoja, ka viņ� kā mistera Fērlija ģimenes juriskonsults varot apliecināt, ka es esot visu pierādījis ar tik neapstrīdamām liecībām, ar kādām viņam savā mū�ā vēl nekad neesot nācies sastapties. Tiklīdz viņ� bija to pateicis, es palīdzēju Lorai piecelties kājās, lai viņu varētu labi saredzēt ikviens, kas atradās �ai istabā.

������ Vai ari jūs visi tāpat domājat? � es vaicāju, pa�sperdams uz priek�u da�us soļus un norādīdams uz savu sievu.

Mans jautājums nāca kā zibens spēriens. Istabas vistā�lākajā nostūrī piecēlās viens no Limrid�as vecākajiem iedzīvotājiem, kas līdz tam bija sēdējis citiem aiz mugu�ras, un bīdīja uz priek�u pārējos. Es vēl tagad atceros, kā �is labsirdīgais cilvēks ar saulē nobrūnēju�iem vai�giem un pelnu pelēkiem matiem uzrausās uz palodzes, vicinādams virs galvas savu lielo jājampātagu', un diri�ģēja pārējos.

������ Redz, kur �ī ir sveika un vesela! Lai dievs viņu svētī! Bļauj nu, puikas, ko var! Bļauj nu!

Kliedzieni, kas sekoja viņa pamudinājumam, ilgi neri�mās un �ķita man visskaistākā mūzika, ko jebkad biju dzirdējis. Zemnieki un skolēni, kas bija sapulcēju�ies mājas pagalmā, izdzirdēju�i �os sajūsmas saucienus, tūdaļ pievienojās tiem, un lidz mums atplūda arī viņu balsis.

Fermeru sievas drūzmējās ap Loru un grūstījās, katra cenzdamās pirmā tikt viņai klāt, paspiest rcku un lūgt, lai viņa turas bra�i un �ai brīdi neraud, kaut arī pa�ām asaras straumēm plūda pār vaigiem. Loia no lielā saviļ�ņojuma bija kļuvusi tik bezspēcīga, ka man vajadzēja izvest viņu ārā no istabas. Pie durvīm stāvēja Mariona � �ī pa�aizliedzīgā sieviete, kas vienmēr bija bijusi kopā ar mums un arī tagad prata savaldīties, lai spētu palīdzēt mums, un tādēļ es nodevu Loru Marionas rokās. Palicis viens, es lūdzu visus (iepriek� pateicies viņiem savā un Loras vārdā) sekot man uz kapsētu un pa�iem savām acīm apskatīt viltoto uzrakstu, kas iecirsts kapakmenī.

Viņi visi devās man līdzi un pievienojās ciema iedzī�votāju pūlim, kas bija sastājies ap kapu, kur mūs gaidīja akmeņkalis. Dziļā klusumā noskanēja pirmais asais kalta cirtiens marmorā. Neviens neizdvesa ne zilbes, neviens pat nepakustējās, līdz vārdi �Lora, lēdija Glaida� bija izdzēsti. Tad ļaudis atviegloti uzelpoja, itin kā sajustu, ka tagad ir iznīcināta pēdējā sazvērestības palieka un Lora kļuvusi pilnīgi brīva; pēc tam klāteso�ie sāka pama�zām izklīst. Visu uzrakstu pabeidza izdzēst tikai vēlu pēcpusdienā. Tai vietā pie tam iegravēja vienu pa�u rindu: �Anna Keterika, mirusi 1850. gada 25. jūlijā.�

Vakarā es atgriezos Limrid�as mui�ā pietiekami agri, lai pagūtu atsveicināties no mistera Kirla. Viņ� kopā ar savu sekretāru un karietes ku�ieri brauca atpakaļ uz Londonu ar nakts vilcienu. Tiklīdz viņi bija prom, es sa�ņēmu nekaunīgu zīmīti no mistera Fērlija, kas pilnīgi satriekts tika izvests no istabas, kad ciema iedzīvotāji ar pirmo skaļo gaviļu saucienu atbildēja uz manu jautā�jumu. Zīmītē mums bija sūtīts �kvēls apsveikums no mistera Fērlija� un lūgts paziņot, �vai mēs esam nolē�mu�i palikt fajās mājās�. Es viņam nosūtīju atbildi, ka vienīgais nolūks, kurā mēs esam pārkāpu�i pār viņa slieksni, tagad ir īstenots, ka esmu nolēmis palikt vienīgi savās un neviena cita mājās un ka misters Fērlijs var dzīvot bez ba�ām, jo viņam nekad vairs nenāksies ne mūs redzēt, ne ari kaut ko dzirdēt par muiņs. Mēs atgriezā�mies fermā pie saviem draugiem un pārnak�ņojām tur, bet nākamajā rītā devāmies atpakaļ uz Londonu, turklāt ceļā uz staciju mūs ar milzīgu sajūsmu un labiem novēlē�jumiem pavadīja visi ciema ļaudis un tuvākās apkārtnes zemnieki.

Kad Kamberlendas pakalni izgaisa tālumā un vairs ne�bija saredzami, es domāju par to, cik ārkārtīgi grūtos ap�stākļos mums nācās izcīnīt �o ilgo cīņu, kas tagad bija beigusies un piederēja pagātnei. Mani pārņēma dīvaina sajūta, kad paraudzījos atpakaļ un sapratu, ka mūsu na�badzība, kas mums bija laupījusi jebkādas cerības uz pa�līdzību, patiesībā ir bijusi visīstākā panākumu ķīla, jo tā mani piespieda rīkoties vienam pa�am. Ko mēs būtu pa�nāku�i, ja būtu biju�i tik bagāti, lai nodro�inātu sev oli- ciālu atbalstu? Izredzes uz uzvaru (kā izteicās misters Kirls) būtu vairāk nekā ap�aubāmas, turpretī zaudējums diezgan dro�s, jo tiesu spriestu, tikai balstoties uz oficiāli pārbaudītu notikumu gaitu. Tiesas process man nekad nebūtu varējis sagādāt iespēju sarunāties ar misis Kete- riku. Tiesas process nekad nebūtu spējis pārvērst Pesku par ieroci, ar kura palīdzību piespiest grāfu atzīties.

Lai aprakstīto notikumu virkne būtu pilnīga no sākuma līdz beigām, man vēl jāpastāsta par diviem atgadījumiem.

Mēs vēl nebijām lāgā paspēju�i pierast pie domas, ka patie�ām esam atbrīvoju�ies no drūmās pagātnes, kas mūs tik ilgi nomāca, kad mani uzaicināja pie sevis kāds mans draugs, no kura es biju saņēmis pasūtījumu savam pirmajam kofcdzelumam; tagad viņ� vēlreiz apliecināja, ka viņam patie�ām rūp mana labklājība. Viņa darba de�vēji bija sūtīju�i vinu uz Parīzi iepazīties ar kādu jaunu fran�u atklājumu kokdzeluma tehnikā, jo ļoti gribēja pārliecināties par jaunās metodes noderīgumu. Tā kā mans draugs bija aizņemts un pats nevarēja �o uzdevumu izpildīt, tad viņ� bija bijis tik laipns un ieteicis mani savā vietā. Es tūdaļ ar pateicību pieņēmu �o piedāvājumu, jo tādā gadījumā, ja es ar �o uzdevumu tiktu galā tik labi, kā pats cerēju, es varētu dabūt pastāvīgu darbu ilustrētajā laikrakstā, kas pagaidām deva pasūtījumus visai neregulāri.

Nākamajā dienā es saņēmu vajadzīgos norādījumus un posos ceļā. Vēlreiz atstādams Loru viņas māsas aizgā�dībā (cik ļoti izmainīju�ies tagad bija mūsu apstākļi!), es ļoti nopietni sāku pārdomāt kādu jautājumu, kas jau ne vienu reizi vien bija ienācis prātā manai sievai un arī

man pa�am, � tas bija jautājums par Marionas nākotni. Vai mums bija tiesības izturēties tik savtīgi un pieļaut, ka �ī sieviete nesavtīgi ziedo mums visu savu dzīvi? Vai mēs savu pateicību nevarētu vislabāk izteikt tādējādi, ka aizmirstu pa�i sevi un domātu tikai par viņu? Kad mēs pirms aizbrauk�anas palikām brīdi divatā, es mēģināju par to ierunāties. Viņa saņēma manu roku un, tiklīdz biju izteicis pirmos vārdus, neļāva man runāt tālāk.

� Pēc visa tā, ko mēs trīs kopīgi esam pārdzīvoju�i, � viņa sacīja, � mūs nekas nespēs �ķirt līdz pat tam brī�dim. kad būs jā�ķiras no dzīves. Mana sirds pieder Loiai un jums, Volter, un ar jums kopā es jūtos laimīga. Pagai�diet mazliet, līdz jūsu istabās atskanēs bērnu balsis. Es viņus mācī�u runāt, un viņi pa�i saviem vārdiem runās manā vietā, un pirmaja stundā iegūtā atziņa, kuru viņi atkārtos tēvam un mātei, būs tāda: �Mēs nevaram iztikt bez mūsu krustmāmiņas!�

Uz Parizi es neaizbraucu viens pats. Pēdējā brīdī Peska izlēma, ka viņ� mani pavadīs. Kop� tā vakara, kad bijām operā, viņ� bija zaudējis savu parasto jautrību, tāpēc nosprieda pamēģināt, vai viena brīva nedēļa neuzlabos viņa omu.

Ceturtajā dienā pēc mūsu iera�anās Parīzē es biju pa�veicis savu uzdevumu un uzrakstījis vajadzīgo atskaites

ziņojumu. Piektajā dienā es biju nolēmis Peskas sabied�rībā apskatīt pilsētu un izklaidēties.

Mūsu viesnīca bija pārpildīta, tāpēc mūs nevarēja no�vietot abus vienā stāvā. Mana istaba atradās tre�ajā stāvā, bet Peskas istaba ceturtajā stāvā, virs manējās. Piektās dienas rītā devos aug�ā, lai uzzinātu, vai profe�sors ir sagatavojies pastaigai. Pirms biju sasniedzis kāpņu laukumu, es ieraudzīju, ka viņa durvis kāds atver no iek�puses; slaida, smalka, nervoza roka (tā nekādā ziņā nebija mana drauga roka) tās turēja pusvirus. Tai pa�ā brīdī es izdzirdēju Pesku klusām un satraukti sakām savā dzimtajā valodā: �Es atceros vārdu, bet pa�u �o cilvēku nepazīstu. Jūs pats redzējāt operā, ka viņ� bija ļoti pār�vērties, un tāpēc es viņu nepazinu. Es nosūtī�u jūsu ziņo�jumu un, ja būs vajadzīgs, varu izdarīt arī kaut ko vai�rāk.� � �Vairāk nekas nav vajadzīgs,� atbildēja otrs. Durvis pla�i atvērās, un pa tām iznāca gai�matains vīrie�tis ar rētu uz vaiga � tas pats cilvēks, kuru es biju re�dzējis pirms nedēļas, kad viņ� sekoja grāfa Fosko noīrē�tajai ekipā�ai. Kad es pakāpos sāņus, lai palaistu sve�o garām, viņ� man palocījās, un viņa seja bija balta kā audekls, turklāt, ejot lejup pa kāpnēm, viņ� cie�i turējās pie margām.

Es pagrūdu durvis un iegāju Peskas istabā. Viņ� sēdēja, savādi ierāvies dīvāna stūri. Kad es tuvojos, man likās, ka viņ� atraujas tālāk no manis.

������ Vai es jūs traucēju? � es jautāju. � Nezināju, ka pie jums ciemojas draugs, bet tad es ieraudzīju iznākam viņu no jūsu istabās

����� Tas nav mans draugs, � Peska strauji iesaucās. � �odien es viņu redzēju pirmo un pēdējo reizi.

������ Baidos, ka viņ� jums ir atnesis sliktas ziņas.

������ Drausmīgas ziņas, Volter! Brauksim atpakaļ uz Lon�donu, es vairs negribu palikt �eit un no�ēloju, ka vispār atbraucu �urp. Manas jaunības dienu likstas mani vēl joprojām smagi piemeklē, � viņ� sacīja, pavērsdams seju pret sienu, � ļoti smagi piemeklē, it īpa�i pēdējā laikā. Es cen�os tās aizmirst, bet tās negrib aizmirst mani!

������ Baidos, ka varēsim doties atpakaļ tikai pēcpus�dienā, � es atbildēju. � Vai jūs līdz tam laikam nevē�lētos iziet kopā ar mani pastaigāties?

� Nē, mans mīļais draugs, es nekur neie�u un sagai�dī�u jūs tepat. Bet brauksim gan �odien prom, es jūs ļoti lūdzu, brauksim �odien prom.

Apsolījis viņam, ka viņ� noteikti jau tās pa�as dienas pēcpusdienā varēs aizbraukt no Parīzes, es izgāju no viesnīcas. Iepriek�ējā vakarā mēs bijām norunāju�i, ka uzkāpsim Parīzes Dievmātes katedrāles torni, izmantojot par savu gidu slaveno Viktora Igo romānu. Francijas galvaspilsētā nebija nekā cita, ko es vēl vairāk būtu vē�lējies redzēt, un tā nu es viens pats devos uz �o baz�nīcu.

Tuvojoties Dievmātes katedrālei no upes puses, man bija jāiet garām morgam � �ausmīgajam Parīzes miru�o namam. Pie tā ieejas drūzmējās un klaigāja liels ļau�u pūlis. Acīmredzot tur iek�ā atradās kaut kas tāds, kas ļoti satrauca cilvēku prātus un sevi�ķi apmierināja tos ziņkā�rīgos dīkdieņus, kuriem patika noraudzīties da�ādos �ausmu skatos.

Es dro�i vien būtu turpinājis ceļu uz katedrāli, ja manu uzmanību nebūtu piesaistīju�i divi vīrie�i un kāda sie�viete, kuri stāvēja nomaļāk. Viņi bija tikko kā iznāku�i no morga un skaļi pārrunāja nupat redzēto; viņi stāstīja pārējiem, ka mironis esot vīrietis � milzīga auguma cil�vēks ar savādu zīmi uz kreisās rokas.

Tiklīdz �ie vārdi sasniedza manas ausis, es tūdaļ apstā�jos un iejuku ļau�u barā, kas �ai brīdī mēģināja iekļūt morgā. Kad viesnīcā pa atvērtajām durvīm izdzirdēju Peskas balsi un pēc tam ieraudzīju sve�inieku, kas pagāja man garām kāpņu laukumā, jau tad manās smadzenēs dzima miglaina priek�nojauta. Bet tagad es biju sastapies ar pa�u īstenību, un tas bija noticis tikai tādēļ, ka ne�jau�i ieklausījos ļau�u runās. Vēl kāds atriebējs bija sekojis �im iznīcībai nolemtajam cilvēkam no operas līdz pat viņa mājas durvīm un no viņa mājas līdz viņa patvērumam Parīzē. Vēl kāds cits atriebējs bija prasījis, lai viņ� atbild par saviem darbiem, kad pienākusi atmak�sas stunda, un sodījis viņu ar nāvi. Tai brīdī, kad es teātri mums blakus stāvo�ā sve�inieka klātbūtnē parā�dīju grāfu Peskam, � tai pa�ā brīdī viņa liktenis bija izlemts. Es atcerējos, kā mēs abi stāvējām ,aci pret aci un nolūkojāmies viens otrā, kāda iek�ēja cīņa man to�brīd bija jāizcīna pa�am ar sevi un cik daudz spēka man vajadzēja, lai ļautu viņam aizbēgt, un nodrebēju, to visu atcerēdamies.

Lēnām, soli pa solim, es virzījos uz priek�u kopā ar ļau�u bars un tovojos milzīgajai stikla sienai, kas morgā atdala miru�os no dzīvajiem, � arvien tuvāk un tuvāk, līdz biju nokļuvis skatītāju pirmajās rindās un varēju ielūkoties morga zālē.

Te nu viņ� gulēja nezināms un neviena nepazīts, izstā�dīts pļāpīgo un ziņkārīgo francū�u apskatei! �is cilvēks bija nodzīvojis ilgu mū�u, bezmērķīgi iz�ķiedis savu ta�lantu un pastrādājis neģēlīgus noziegumus � un te nu bija redzams viņa drausmīgais gals. Mums pretī raudzījās viņa nāves miegā sastingusi masīvā, platā, stingrā seja, kas �ķita tik iespaidīga, ka �alojo�ās francūzietes, kas stā�vēja man visapkārt, aiz sajūsmas sasita plaukstas un vienā balsī iesaucās: �Ak, cik skaists vīrietis!� Bija skaidri saskatāms, ka viņ� nogalināts ar na�a vai dun�a dūrienu tie�i sirdi. Nekur citur uz viņa ķermeņa nekādas vardarbības pēdas nebija manāmas, izņemot vienīgi to, ka uz kreisās rokas, tai pa�ā vietā, kurā es biju redzējis iededzināto zīmi uz Peskas aug�delma, viņam bija dziļi iegrieztas divas perpendikulāras līnijas, kas atgādināja burtu T un bija pilnīgi iznīcināju�as Brālības zīmi. Viņ� bija ģērbies vienkār�ās fran�u amatnieka drēbēs, un tas apliecināja, ka viņ� zinājis, kādas briesmas viņam draud. Tikai mazu brītiņu un ne vairāk man izdevās piespiest sevi paskatīties caur stikla sienu uz līķi. Es par viņu ne�varu pastāstīt neko vairāk, jo neko vairāk arī nere�dzēju.

Vēlāk noskaidroju par viņa nāvi �o to sīkāk (gan iz�taujājot Pesku, gan arī no citiem avotiem) un, pirms beig�u runāt par grāfu, es darī�u zināmus �os faktus arī jums.

Kad �o cilvēku izvilka no Sēnas, viņam bija mugurā tas pats maskē�anās tērps, kuru jau esmu �eit pieminējis, un viņam nebija klāt nekā tāda, kas būtu palīdzējis no�skaidrot viņa vārdu, sabiedrisko stāvokli un dzīves vietu. Neviens nekad nav varējis uzzināt, kam piederējis dun�cis vai nazis, ar kuru viņ� nodurts, tāpat kā nekad nav atklāts, kādos apstākļos notikusi slepkavība. Es dodu iespēju katram pa�am izdarīt savus secinājumus par �o noslēpumaino slepkavību, tāpat kā es jau esmu tos izda�rījis. Varu vēl tikai piebilst, ka ārzemnieks ar rētu uz

vaiga bija Brālības biedrs (iestājies �ai biedrībā Itālijā pēc tam, kad Peska jau bija aizbraucis no savas dzimte�nes) un ka divas nelaiķa kreisajā rokā iegrieztās līnijas, kas atgādināja burtu T. apzīmēja itālie�u vārdu �Tradi- tore�, kas liecināja, ka Brālība sodījusi nodevēju; tas arī ir viss, ko es zinu par grāfa Fosko noslēpumaino nāvi.

Dienu pēc tam, kad biju redzējis līķi, to identificēja

grāfa Fosko sieva, kurai kāds bija piesūtījis anonīmu vēs�tuli un paziņojis par notiku�o. Grāfiene apbedīja savu vīru Pērla�ēzas kapsētā. Vēl tagad grāfiene bie�i apmeklē vīra kapu un liek arvien jaunus ziediem greznotus vai�nagus uz. dekoratīvā bronzas no�ogojuma margām. Viņa dzīvo Versalā lielā no�ķirtībā no sabiedrības. Nesen viņa publicējusi sava miru�ā vīra biogrāfiju. Sai sa�cerējumā nekas nav stāstīts par viņa vārdu un tituliem, kas viņam tie�ām piederēju�i, kā arī par viņa dzīves no�slēpumiem; visvairāk viņ� cildināts kā gādīgs un rūpīgs vīrs, slavētas viņa daudzās labās īpa�ības un uzskaitīti goda nosaukumi, kas viņam pie�ķirti. Apstākli, kādos viņ� miris, pieminēti tikai garāmejot, un pēdējās lap�puses beigās ir �āds rezumējums: �Visu savu dzīvi viņ� veltīja cīņai par Aristokrātijas tiesībām un principiem un, upurēdams sevi �ai svētajai lietai, gāja bojā Mocekļa nāvē.�

Kop� manas atgrie�anās no Parīzes bija jau aizritējis ilgs laiks � pagājusi vasara un rudens � un nebija no�tiku�as nekādas pārmaiņas, par kurām te vajadzētu iemi-

nēties. Mēs dzīvojām klusi un noslēgti, tā ka ar to naudu, kuru es tagad regulāri nopelnīju, varēja pilnīgi apmie�rināt visas mūsu vajadzības.

Pienāca jauns gads, un februārī piedzima mūsu pir�mais bērns, � tas bija zēns. Mana māte un māsa, kā arī misis Vēzija bija ielūgtas nelielajās svinībās,. kuras mēs sarīkojām par godu mūsu bērna kristībām; arī misis Kle�mentsa bija ieradusies, lai palīdzētu manai sievai. Ma�riona bija mūsu zēna krustmāte, Peska un misters Gil- mors (kuri tai laikā atradās Londonā) � viņa krusttēvi. Man �eit jāpiebilst, ka tad, kad misters Gilmors pēc gada atgriezās, viņ� pēc mana lūguma piedalījās �ī stāsta sace�rē�anā, uzrakstīdams savu liecību, kurai vieta ierādīta sākuma daļā, tātad pilnīgi atbilsto�i notikumu secībai, lai arī es to saņēmu pa�u pēdējo.

Nobeigumā vēl gribu pastāstīt par kādu notikumu, kas norisinājās, kad mūsu mazais Volters jau bija se�us mē�ne�us vecs.

No laikraksta, kurā toreiz strādāju, es biju saņēmis uzdevumu uzzīmēt vairākas skices, kas noderētu ilustrā�ciju pagatavo�anai, un �ai nolūkā mani aizsūtīja uz Īriju. Biju prom apmēram divas nedēļas, un �ai laikā es regulāri sarakstījos ar savu sievu un Marionu, izņemot vienīgi pēdējās trīs dienas, kad tik bie�i pārvietojos no vienas vietas uz otru, ka man nebija nekādu iespēju sa�ņemt vēstules. Braucot mājup, es ceļa pēdējo posmu veicu nakti, un, kad no rīta atgriezos savā dzīvoklī, man par lielu izbrīnu, mani neviens tur nesagaidīja. Lora, Mariona un mazais Volters bija devu�ies prom dienu pirms manas atgrie�anās.

Mans pārsteigums pieauga vēl vairāk, kad istabene iedeva man sievas rakstītu vēstulīti, kurā es tiku infor�mēts, ka viņi visi aizbrauku�i uz Limrid�as mui�u. Ma�riona esot aizliegusi viņai paskaidrot kaut ko tuvāk; manī aicināja nekavējoties sekot viņām uz turieni, tiklīdz es pārbrauk�ot, un man viss kļū�ot pilnīgi skaidrs, kad es ieradī�oties Kamberlendā, bet tagad man ne par ko ne�esot jāuztraucas. Ar �iem vārdiem vēstulīte beidzās.

Vēl bija pietiekami daudz laika, lai es tiktu uz rīta vilcienu. Es nokļuvu Limrid�as mui�ā tās pa�as dienas pēcpusdienā.

Mana sieva un Mariona atradās otrajā stāvā, Viņas bija apmetu�ās (kas mani pārsteidza vēl vairāk) mazajā istabiņā, kui bija iekārtota mana darbistabā, kad es strā�dāju pie mistera Fērlija un kārtoju viņa kolekciju. Ma�riona bija apsēdusies uz tā krēsla, kuru es strādājot pa�rasti mēdzu lietot, un turēja klēpī bērnu, kas cītīgi sūkāja grabuli ai ko�ļājamo koralli galā, bet Lora stāvēja pie labi pazīstama zīmē�anas galdiņa, kas man bie�i bija kal�pojis, un �ķirstīja viņai veltīto mazo albumu ar maniem seno dienu zīmējumiem.

������ Pie visiem svētajiem, kāpēc jūs braucāt �uip? � es izsaucos. � Vai misters Fērlijs zina . ..

Mariona pāitrauca mani un pavēstīja, ka misters Fēr�lijs ir miris. Pec paralīzes, kas bija iestājusies sakarā ar pārdzīvoto triecienu, viņ� vairs nebija atlabis. Misters Kirls bija paziņojis par viņa nāvi un ieteicis viņām ne�kavējoties doties uz Limrid�u.

Man jau radās neskaidia nojauta, ka mūsu dzīve tagad notiks lielas pārmaiņas. Pirms vēl biju paguvis visu sa�prast, ierunājās Lora. Viņa pienāca man cie�i klāt un pasmaidīja, redzēdama, cik es esmu izbrīnījies.

������ Mīļais Volter, � viņa teica, � vai mums tie�ām jāpaskaidro, kāpēc esam iedro�ināju�ās braukt �urp? Baidos, dārgais, ka spē�u to izdarīt tikai tad, ja pārkāp�u mūsu norunu un pievēisī�os pagātnei.

������ Nav ne mazākās nepiecie�amības to darīt, � Ma�riona iejaucās. � Mēs varēsim izteikties tikpat skaidri un turklāt būs vēl daudz interesantāk, ja pievērsīsimies nākotnei. � Viņa piecēlās un pacēla savās rokās bērnu, kas ķepurojās un spiedza. � Vai jūs zināt, kas viņ� ir, Volter? � viņa jautāja, un viņas spo�ajās acīs sariesās laimes asaras.

������ Arī mani var samulsināt tikai līdz zināmai robe��ai, � es atbildēju. � Man �ķiet, es varu dro�i atbildēt, ka tas ir mans pa�a bērns.

������ Bērns! � viņa izsaucās tik nebēdnīgi jautri kā se�najās dienās. � Jūs tik nevērīgi izsakāties par cilvēku, kas piedei pie angļu mui�niekiem? Vai jūs maz zināt, kas pēc būtības ir �is ievērojamais mazulis, kuru jūs te re�dzat? Dro�i vien ne. Tad atļaujiet iepazīstināt divas izci�las personas vienu ar otru: misters Volters Hārtraits � un Limrid�as mui�as ipc�nieks.

Tā viņa pateica. Līdz ar to ari esmu uzrakstījis visu. Spalva nodreb manā rokā: ir pabeigts liels un labs darbs, kas prasijis daudzus mēne�us. Mariona bija mūsu labais eņģelis � lai tad arī �is stāsts beidzas ar viņas teiktajiem vārdiem!

Kādā 1889. gada septembra dienā Londonas laikraksti ziņoja, ka miris Vilkijs Kolinss. No laikrakstos ievietotajiem portretiem lasītā�jiem pretī raudzījās plecīgs vīrietis ar lielu, kuplu, pie deniņiem maz�liet apcirptu bārdu un mazām, ovālām acenēm �auros sudraba ietva�ros, � �im cilvēkam bija ļoti mierīgs, koncentrēts, uzmanīgs skatiens. �āds cilvēks varēja būt zinātnieks, mākslinieks vai rakstnieks. Viņ� bija rakstnieks � ievērojams meistars, kura spalva radīja romānus ar spraigu si�etu (citiem vārdiem sakot, romānus, kuros autora uz�manība galvenam kārtām tiek pievērsta nevis raksturu attīstībai, bet gan si�eta veido�anai), vai arī, kā viņu mēdza saukt laikabiedri, �sen�sāciju meistars�.

Bija pagāju�i jau savi divdesmit gadi kop� tā laika, kad klajā nāca labākie Kolinsa romāni, ta�u par viņu nevarēja teikt, ka viņa slava jau zudusi. Viņa darbus vēl vienmēr lasīja, � tiesa gan, vecos romānus vairāk nekā jaunos, � un joprojām runāja, ka viņ� esot ār�kārtīgi interesants cilvēks. Pēdējos gados viņ� daudz slimoja un reti gāja sabiedrībā, ta�u ļaudis ilgi atcerējās katru tik�anos ar lakstnieku, stāstīja draugiem viņa jokus un atmiņas par cilvēkiem, kurus viņ� labi pazinis, kā aiī par ceļojumiem un tik�anos ar da�ādiem ļaudīm.

Kolinsa dzīve nebija notikumiem bagāta. Viņam nebija vajadzē�jis nedz kauties ar trūkumu, nedz arī ilgi cīnīties par panākumiem, kā to nācās darīt viņa vecākajiem kolēģiem � Dikensam un Tekeri- jam. Viņam nebija tik romantisks liktenis kā D�ekam Londonam, kas pirms pievēr�anās rakstnieka darbam bija mainījis desmitiem profe�siju.

Kolinss bija dzimis ļoti pārtiku�ā ģimenē � viņa tēvs bija Kara�liskās mākslas akadēmijas loceklis un slavens peizā�ists Jau gandrīz kop� savas dzim�anas rakstniekam bija pazīstamas tādas aprindas, ku�rās citiem izdodas iekļūt tikai pēc pirmajiem lielajiem panākumiem. Kolinsu mājās viesojās ievērojamie dzejnieki romantiķi Vodsvorts,

Kolrid�s, Sautijs, Anglijas XIX gadsimta lielākais aktieris reālists Mak- redijs, Vallers Skots un vēlāk arī �ārlzs Dikenss.

Vecāki ņēma zēnu līdzi ārzemju ceļojumos, kas da�kārt bija visai ilgi, un viņ� jau bērnībā prata fran�u un-itālie�u valodu. Mācīties gan zēns mācījās slikti. Kad pansionātā, kur viņ� b1 ja ievietots, gribēja norāt kādu audzēkni, tad parasti teica. �Tu uzvedies kā Kolinss.� Ta�u viņ� jau bija smēlies labat zinā�anas sarunās ar vecākiem cilvēkiem, labi zimēja, prata lieliski stāstīt; viņam piemita aktiera talants, un viņ� par savu nākotni daudz galvu nelauzīja. Viņ� zināja tikai to, ka nekad nekļūs par garīdznieku, kā vēlējās vecāki.

Kad pienāca laiks izraudzīties profesiju, viņ� kategoriski atteicās ievērot vecāku cilvēku padomus un, par pārsteigumu visiem, pavēs�tīja, ka vēlas kļūt par tirgotāju un tirgoties ar aizjūras zemēm. Māte un tēvs apspriedās, padomāja, kam no paziņām ir sakari komer�santu aprindās, un diezgan diīz iekārtoja dēlu slavenā tējas tirdznie�cības firmā, kurai bija veikalnieciski darījumi ar Indiju un Ķīnu. Vi�ņiem tika apsolīts, ka drīz vien dēls gūs iespēju izvirzīties, ja tikai jaunais cilvēks parādīs pieliekamu degsmi. Ta�u jaunajam cilvēka'n trūka ne tikai vajadzīgās degsmes, bet pat parastas uzcītības. Darbā viņ� ieradās precīzi, apkrāvās ar atskaitēm par stāvokli Ķīnas tirgū un da�ādiem grāmatvedības papīriem, bet pēc tam ņēmās rakstīt tra�ģēdiju, kurai vajadzēja padarīt viņa vārdu nemirstīgu. No traģēdijas nekas labs neiznāca, ta�u jaunais Kolinss par to daudz nebēdāja. Viņ� ķēiās pie komēdijas. Visi Londonas teātri noraidīja �o darbu Saņēmis pēdējo atteikumu, Kolinss saprata, ka viņa talants vairāk piemērots citam �anram un pievērsās episkai poēmai. Ta�u ari �o sacerējumu neviens neņēma pretī!

Drīz vien viņ� pārstāja iet uz darbu. Tagad viņ� veselām dienām skiaidija pa redakcijām, cerēdams, ka tomēr izdosies kaut ko publicēt un ieraudzīt savu vārdu iespiestu �urnāla slejās.

�ādus tādus darbus viņam uzticēja, ta�u jaunā cilvēka sapnis, kas tagad jau bija kļuvis visai pieticīgs, negribēja un negribēja piepildī�ties. Viņam pasūtīja tikai nelielus rakstiņus, kurus �urnālos ievietoja bez paraksta. Un tomēr kādā jaukā dienā Kolinss ar lepnumu laboja korektūru aprakstam, zem kuia bija lasāms viņa vārds. Deviņpadsmit gadus vecais autors �ai rakstā skuma par vecajiem laikiem, kad ļau�dis brauca nevis ar vilcienu, bet gan dili�ansos, sūrojās, ka lauku viesnīcas ar omulīgajiem, labsirdīgajiem un viesmiligajiem saimniekiem tagad jau pieder pagātnei, un beigās pavēstīja, ka viņ� redzējis pa�rādību � pa mākoņiem braucis dili�anss, un pie katra riteņa tam bijis piesiets pa vienam dzelzceļa stacijas, priek�niekam, bet katrs zirgs tu�rējis zobos sakamptu ma�īnistu.

Panākumu spārnots, jaunais tējas tirgotāja māceklis saiakstīja romānu par Polinēzijas salu me�oņiem, kas nepazīst civilizāciju un tādē| ir cēlsirdīgi un godigi. Visas Londonas izdevniecības romānu no�raidīja, un autors par to bija dziļi sa�utis; liesa, viņ� savā mū�ā gan vēl nevienu me�oni nebija redzējis, bet redaktori jau ail nebija tos redzēju�i � kā tad viņi varēja spriest par romāna vērtibul

Nākamā romāna rakstī�anu nācās atlikt, jo nomira tēvs. Pēdējos gados Kolinss seniors uzmanigi bija vērojis dēla literāro darbibu un pirms nāves uzticējis viņam savas biogrāfijas uzrakstī�anu. Sī biogrā�fija tika izdota 1848. gadā, un vairākos laikrakstos pai to bija ievie�totas atzinīgas recenzijas Tagad Viljamam Vilkijam bija vieglāk saprasties ar izdevējiem.

1850 gadā nāca klajā viņa vēsturiskais romāns �Antonija�, un tagad viņ� jau varēja pieskaitīt sevi pie rakstnieku saimes. Gadiem ritot, Kolinsa pa�apziņa mazinājās, kaut gan par viņa pirmo romānu kritiķi izteicās labvēlīgi, un viņ� nolēma pabeigt savu izglītību. Jau 1848 gadā viņ� bija iestājies kādā no Londonas juridiskajām korporā�cijām, un pēc trim gadiem viņ� ieguva tiesības uzstāties tiesā. �īs tie�sības Kolinss nekad neizmantoja, ta�u tieslietu zinā�anas viņam stipri palīdzēja darbā pie nākamajiem romāniem, jo gandrīz katrā no tiem aprakstīts kāds sare�ģīts un juridiski grūti atrisināms gadījums.

Kolinsa jaunības gadi tikai pēc pirmā acu uzmetiena var likties da�ādām peripetijām bagāti. Viņa darbus gan diezgan ilgi nepublicēja, ta�u tikai tāpēc, ka viņ� vēl nebija apguvis rakstnieka māku; pats pirmais Kolinsa romāns, kas bija uzrakstīts pietiekami augstā māksli�nieciskā līmeni, jau tika iespiests Kolinsa turpmākā dzīve ir vēl na�bagāka notikumiem. Viņ� sarakstīja divdesmit �etrus romānus, daudz stāstu un lugu, kuras galvenokārt bija viņa romānu dramatizējumi. Daļu viņa darbu lasītāji un kritiķi uzņēma atsaucīgi, par citiem kri�tiķu un lasītāju domas dalījās, bet bija ari tādi, kas neieguva rie lasītāju, ne preses atzinību. Kop� �ā laika Kolinsa, tāpat kā daudzu citu rakstnieku, biogrāfiju veido viņa sarakstītie darbi. Ja kada viņa grāmata guva panākumus, tad tie bija arī viņa panākumi dzivē, bet neveiksmes literatūrā reizē bija arī neveiksmes dzīvē.

Un tomēr savā sirdi �is cilvēks vienmēr palika īsts piedzīvojumu meklētājs, no jaunības dienām, kad viņ� sapņoja, ka tirdzniecības firma viņu sūtīs uz aizjūras zemēm, kur viņ� pieredzēs ne mazāk kā Robinsons Krūzo, līdz pat sirmam vecumam. Viņ� devās da�ādās dē�kās kopā ar saviem varoņiem, kopā ar viņiem mēģināja izkļūt no sa�re�ģītām situācijām un priecājās par viņu veiksmēm. Bet to, ko nepa�guva uzrakstīt, viņ� stāstīja saviem draugiem, glu�i tāpat kā zēna ga�dos bija stāstījis skolas biedriem, kas caurām naktīm varēja nosēdēt pansionāta internātā pie viņa gultas Kolinss bija asprātīgs, jautrs, sabiedrisks, Jaudis ilgojās būt kopā ar viņu, un, tiklidz takstnieks atli�cināja sev brīvu laiku, viņa māja uzreiz bija draugu pilna.

Visizcilākais no Kolinsa draugiem bija lielais angļu romānists �ārlzs Dikenss, kas ļoti augstu vērtēja Kolinsu kā cilvēku un nemitē�jās slavēt viņa talantu. Viņus abus tuvināja arī mīlestība uz teātri. Viņi bija lieliski pa�darbības aktieri, un, kad Dikenss noorganizēja savu trupu, kas ar izrādēm viesojās da�ādās pilsētās, Kolinss tajā kļuva pai vienu no vado�ajiem aktieriem.

Viņi kopā ceļoja, vienmēr kopā bija redzami Londonas ielās, bet. ja viņiem ilgāku laiku nebija iespējas satikties, tad sarakstījās.

Kad reiz Dikenss un Kolinss atgriezās no. kopīga ceļojuma, viņi nolēma redzēto attēlot stāsta, kuram deva nosaukumu �Divu meistara zeļļu dīkdienīgs ceļojums� Dikenss un Kolinss kopīgi uzrakstīja vēl da�us nelielus darbus (�Bezizeja�, �Doktors Dulkamera, parlamenta loceklis� u. c.). Da�us gadus Kolinss strādāja par redaktoru Dikensa izdotā �urnālā.

Dikenss arvien augstu vērtēja sava jaunā drauga padomus, kal bija runa par kāda iecerēta darba si�eta izveidi, un mū�a novakarē pat sāka rakstīt romānu viņa manierē � tas bija romāns �Edvīna Druda noslēpums� (1870).

Kolinss nomira deviņpadsmit gadu vēlāk par Dikensu, un Ievē�rojamā �sensāciju meistara� nāves dienā par viņu rakstīja, ka viņ� ir viens no pēdējiem, kaut ari ne izcilākajiem tā angļu literatūras pe�rioda pārstāvjiem, kuri: ar pilnām tiesībām var saukt par klasisko, � Sajā periodā savus romānu?, rakstīja Dikenss, Tekerijs un vēl vairāki rakstnieki, kuru vāidi saglabāju�ies literatūras vēsturē, bet darbi kļā�vu�i pai lasītāju ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Pats Kolinss nekad neuzskatīja sevi par līdzvērtīgu tādiem rakst�niekiem kā Dikenss Tomēr no divdesmit �etriem viņa romāniem divi savu vērtību nav zaudēju�i vēl mūsdienās � tie ir �Sieviete baltā� (1860) un �Mēness akmens� (1868). Pirmais no tiem atnesa Kolinsam slavu, otrais to nostiprināja. Ta�u Kolinsam pa�am pirmais romāns bija mīļāks par visu, ko viņ� sarakstījis. Tajā viņ� bija parādījis visu savu meistarību un izmantojis visu, ko bija smēlies dzīves īstenība �Antoniju� un pārējos �etrus lomānus, kas bija sarakstīti pirms ro�māna �Sieviete ballā�, viņ� nemaz neskaitīja līdzi. So darbu pārspēt neizdevās arī tā jaunākajiem brāļiem.

Romāns �Sieviete baltā� savā laikā guva neparasti '.ielus panāku�mus �urnālu, kurā to iespieda, sāka izdot līdz tam vēl nepieredzēti lielā tirā�a � trīsdesmit piecos tūksto�os eksemplāru. Tajās dienās, kad iznāca �urnāla kārtējie numuri, pie kioskiem stāvēja rindas. Tika slēgtas derības par to, kā tālāk risināsies notikumi un kas notiks ar varoņiem. Autoru apbēra ai sajūsmas vēstulēm. Romānu slavēja pat visizsmalcinātākie lasītāji. Viljams Tekerijs nakti negulēja, lai tikai varētu izlasīt grāmatu līdz galam. Dikenss atsūtija Kolinsam cildino�u vēstuli. Pazīstamais angļu literāts Edvards Ficd�eralds nosauca savu jahtu tādā vārdā, kāds bija vienai no romāna varonēm, � �Mariona Helkūma�.

Tikko bija izpārdots �urnāla numurs ar romāna pēdējo turpinā�jumu, �Sieviete baltā� iznāca atsevi�ķos izdevumos Anglijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Vācijā un Krievijā. Pēc tam kad bija nācis klajā romāns �Sieviete baltā�, krieviski tika pārtulkoti arī visi pārējie Kolinsa romāni, to vidū da�i sākuma posma daibi.

Līdzīgus panākumos da�kārt guva arī vājāki darbi, jo tie kaut kādā ziņā bija aktuāli, ta�u romāna �Sieviete balt't� panākumi bija pelnīti. Kolinss darīja pilnīgi pareizi, vērtēdams �o darbu augstāk par visu pārējo, ko viņ� sarakstījis.

Kolinsa nāves dienā tika atvērts un nepiecie�amā liecinieku skaita klātbūtnē nolasīts viņa testaments. Pēdējais punkts tajā bija �āds: �Kapa piemineklī iecirst vārdus: �Viljams Vilkijs Kolinss, romāna �Sieviete baltā� un citu darbu autors.� So uzrakstu vēl tagad var izla- sil uz viņa kapa:

Viljams Vilkijs Kolinss, romāna �Sieviete baltā� un citu darbu autors 1824�1889

*� *

Sā romāna vēsture sākusies jau sen pirms pa�a autora dzim�anas.

Reiz � tas notika XV gadsimtā � Londonā ieradās zemnieku zēns Diks Vitingtons. Viņam bija stāstīts, ka Londonā ielas bruģētas ar zeltu, un tā nu viņ� bija nogājis garu ceļu, lai varētu nolauzt no bruģa gabaliņu zelta un nopirkt par to tik daudz ēdiena, ka beidzot liktu pilns vēders. Ta�u izrādījās, ka Londonas ielas ir pavisam pa�rastas, bruģētas ar akmeņiem, un vietām nav pat �o akmeņu. Caurām dienām Diks basām kājām skraidīja pa Londonas dubļiem, ta�u zelta bruģa nekur neatrada, bet, kad viņ� garāmgājējiem lūdza atmest kādu grasi iztikai, viņam uzkliedza: �Vācies prom, klaidoni!�

Un tomēr Dikam laimējās. Viņ� salīga par kalpu pie kāda lādzīga tirgotāja, bet pēc tam pats kļuva bagāts, apprecējās ar sava saimnieka meitu un tika pal ievēlēts par lordu un Londonas mēru, turklāt ne tikai vienu reizi, bet veselas trīs reizesl

Ta�u Diks neaizmirsa savu pagātni un uzcēla Londonā klaidoņiem un zagļiem jaunu cietumu Tā stāsta sena leģenda.

Gadu simtiem ilgi pie Londonas Jaunajiem vārtiem stāvēja Ņū- geitas cietums, un virs tā vārtu arkas atradās bareljefs ar cietuma dibinātāja Dika Vitingtona attēlu. Tuk�s tas nemēdza būt. Kabatas zagli, kramplau�i, lielceļa laupītāji un vienkār�i bezpajumtnieki, kas tika turēti aizdomās par zag�anu vai malu medniecību, nebeidzamā straumē plūda tam cauri. Apstākļi ieslodzītajiem bija drausmīgi, toties �ajā cietumā vismaz neviens ilgi nesēdēja. Pagāju�i pāris mēne�i, � un skaties, arestantus jau ved uz tiesu Oldbeilijā, bet pēc tam gara ratu rinda aizstiepjas līdz pat Tiburna laukumam, un katros ratos ir pa vienam zārkam, va�ās kaltam noziedzniekam un garīdzniekam, kas brauc līdzi grēciniekam pēdējā ceļā; Tiburna laukumā uzceltas karā�tavas, un tur sapulcēju�ies milzīgi ļau�u bari, kas gaida aizraujo�u Izrādi.

Tiesne�i brīnījās. Tūksto�i jau pakārti, desmitiem tūksto�u aizsūtīti uz Amerikas plantācijām, bet noziegumu skaits nemazinās. Glu�i otrādi, noziedznieki kļūst par dienas varoņiem, par viņiem dzied dziesmas, sacer balādes, tiek izdots �Ņūgeitas kalendārs�, kurā ievietoti slavenu laupītāju tiesā�anas apraksti.

Ta�u izskaidrojums tam bija ļoti vienkār�s. Ļaudis uz lielceļiem izdzina bads un nabadzība, viņiem nebija iespējas godīgi nopelnīt sev maizi; da�kārt viņi vēlējās nodoties tādām pa�ām dārgām izpriecām kā viņu kungi.

Un katru reizi, kad sociālu satricinājumu dēļ simtiem tūksto�u cilvēku palika bez maizes kumosa, Anglijai pāri aizvēlās jauns nozie�dzību vilnis.

XVIII gadsimtā Anglijā parādījās vesels literatūras �anrs, kuru nosauca par �Ņūgeitas romānu�, citiem vārdiem sakot, romāns par no�ziegumiem. Materiālus �ādu romānu autoriem sagādāja slavenais �Ņū- ge>ias kalendārs�, drausmīga cietsirdības, zemiskuma un neuzticības hronika, ta�u �o autoru attieksme pret savu darbu bija da�āda. Vieni gribēja tikai pakutināt publikas nervus un gūl vieglus panākumus, citi centās nopietni izanalizēt cēloņus, kas noved ļaudis uz nozieguma ceļa Atklājās, ka cēloņi vienmēr ir vieni un tie pa�i, � sabiedriskās iekārtas nepilnvērtība. To XVIII un XIX gadsimta rakstnieku daiļrade, kuri dzīvi attēloja vispatiesāk, kriminālromāni pārvērtās par sociāliem romāniem.

Kriminālromāns atklāj pa�as tum�ākās dzives lappuses. Tas dod autoram iespēju ieskatīties tajos nostūros, kur visvairāk sakrājies dubļu un netikumu, un parādīt to visu cilvēkiem, lai viņi neticētu, ka pasaulē viss ir kārtībā. Apgaismotāji un kritizētāji reālisti turklāt uz�svēra, ka vainojama ir sabiedrība, bet ne atsevi�ķi cilvēki. Krim,nāl- romāns viņiem palīdzēja arī saasināt sociālo kritiku un apliecināt sa�vus humānistiskos ideālus. Izcilākie rakstnieki tādos darbos prata dziļi izanalizēt cilvēka rīcības motīvus, radīt mākslinieciski pilnvērtīgus tēlus. Bez tā pat visprasmīgāk izveidotais si�ets nespētu padarīt ro�mānu par augstvērtīgu literāru darbu, kura mērķis ir atklāt dzīves patiesību, nevis tikai izklaidēt lasītāju.

Pirmo nopietno romānu par noziedzniekiem uzrakstīja Daniels Defo. 1722. gadā, trīs gadus pēc �Robinsona Krūzo� iznāk�anas, viņ� publicēja romānu, kas tagad pazīstams ar nosaukumu �Molla Flen- dersa�. Rakstnieks tam bija devis krietni pla�āku nosaukumu: �Prieki un bēdas slavenās Molias Flendersas dzīvē, kura bija dzimusi Ņūgei- tas cietumā un savas daudzveidīgās dzīves se�os gadu desmitos (ne�skaitot bērnību) divpadsmit gadus bijusi mīļākā, piecas reizes bijusi precējusies (vienu reizi ar savu brāli), divpadsmit gadus nodarboju�sies ar zag�anu, astoņus gadus aizvadījusi trimdā Vird�īnijā, bet bei�gās kļuvusi bagāta, sākusi dzīvot godīgi un mirstot no�ēlojusi grēkus. Uzrakstīts pēc viņas pa�as piezīmēm�.

Nav vajadzības stāstīt �ā romāna saturu � autors to saviem lasī�tājiem jau ir pavēstījis Pietiek tikai pateikt, ka, aprakstot Molias no�ziegumus, neslēpjot ne viņas cinismu, ne ari cietsirdību, vārdu sakot, nemaz neidealizēdams savu varoni. Defo, kā izteicies Gorkijs, �ne mirkli neaizmirst, ka viņa priek�ā n kroplīgas sociālās iekārtas upuris; viņ� tiesā Mollu par to, ka viņa nav tai pietiekami sīvi pretojusies, ta�u vēl asāk viņ� nosoda sabiedrību par uzvaru, kuru tā guvusi pār �o sievieti�.

Defo labi izmantoja iespējas, kuras kriminālromāns deva sociāla�jai kritikai. Ta�u ne jau visi rakstnieki vēlējās izmantot �īs iespējas.

XVIII gadsimta pa�ās beigās angļu literatūrā rodas tā saucamā �gotiskā� jeb �melnā� romāna skola. Tādu apgaismības rakstnieku kā Defo daiļradē �Ņūgeitas romāns� dabiski pārauga sociālajā romānā, turpretī �gotiskās� skolas pārstāvju daiļradē tas kļuva par �ausmu ro�mānu. Viņiem nepietika ar visdrausmīgāko ļaundarību aprakstī�anu. Pa viņu romānu lappusēm klimst desmitiem baismu spoku; varonis, ieskatījies slepenā pils istabā, ierauga pussatrūdēju�us līķus. Romāna personā�iem ik uz soļa draud visda�ādākās briesmas. Romāna va�roni � jaunavu, kurai trūkst jebkādu kaut cik manāmi iezīmētu rak�stura īpa�ību, bet kura toties apveltīta ar visiem iespējamiem tiku�miem, vajā tikpat �ideāli� veidots ļaundaris � īsts ļaunuma iemieso�jums. Viņam ir draudīgs skatiens, draudīga gaita, draudīga sejas iz�teiksme, viņ� pat smaida tikai, jau iepriek� izbaudīdams paredzamās dedzinā�anas vai slepkavo�anas prieku.

Pēc savām cilvēciskajām īpa�ībām �o romānu varoņi bija ļoti ne�interesanti, tāpēc autori centās aizraut lasītājus ar sare�ģītiem un sa�mud�inātiem si�etiem. �ai ziņā viņu izdoma bija pat nepārspējama. Pārģērb�anās, pakaļdzī�anās, noklausīti noslēpumi � las viss atkārto�jās ne tikai vienu vai divas reizes, bet burtiski desmitiem rei�u. Kāds krievu kritiķis, kas bija nolēmis izpētīt �o literatūras nozari, rakstīja, ka pēc viena �gotiskā� romāna izlasī�anas cilvēkam jau liekas, it kā viņ� būtu izurbies cauri vismaz divpadsmit milzīgiem sējumiem. Si��etu, kas bija ietverti Iris vai �etros �melnajos� romānos, pietiktu veselai bibliotēkai.

Sā �anra pamatlicēja^ Annas Redklilas slavenajā romānā �Udolfo noslēpumi� (1794) attēlotajiem mīklainajiem notikumiem vēl varēja atrast loģisku izskaidrojumu. Spoks īstenībā bijis pārģērbts mūks un ieticis istabā nevis, izejot cauri sienai, bet gan pa slepenām durvīm; satrūdēju�ais līķis galu galā izrādās no vaska veidota imitācija. Ta�u viņas sekotāji vairs ne mazākā mērā ne�aubījās par spoku esamību, viņiem nelikās arī nepiecie�ams kaut vai romāna pēdējās lappusēs atbiīvot lasītāju no bailēm, pēc tam kad viņam iepriek� bija iedvestas pamatīgas �ausmas.

Tāda literatūra Anglijā tika izdota un atrada sev lasītājus dau�dzus gadus. Par to, cik ��ausmu romāns� bija izplatīts vēl XIX gad�simta vidū, liecina �āds fakts. XIX gadsimta 50. gadu sākumā kāds Londonas policijas aģents nolēma publicēt atmiņas par noziegumiem, kuru atklā�anā viņ� piedalījies. Grāmatiņai bija panākumi, ta�u diez�gan nelieli, jo pēc tām �ausmām, pie kurām lasītājus bija pieradinājis �melnais romāns�, viņiem nemaz vairs nelikās briesmīgi �ā cilvēka stāsti, kaut gan viņ�, veikdams dienesta pienākumus, gadiem ilgi bija atradies ļaundaru un noziedznieku vidū.

Tātad kriminālromāns var būt gan sociāli, gan arī izklaidējo�s romāns, ja pai izklaidējo�u vispār var saukt grāmatu, kuru aizvēris lasītājs visu nakti aiz bailēm nevar iemigt. Tai laikā, Kad literatūrā ienāca Kolinss, abiem �iem kriminālromāna veidiem jau bija radu�ies daudzi slaveni paraugi. Bija sarakstīts romāns �Molla Flendersa�, un bija arī �Udolfo noslēpumi�. Arī daudzu Dikensa romānu si�etiem par pamatu bija ņemta kāda nozieguma vēsture. Ta�u Dikenss tik pama�tīgi iedziļinājās savu varoņu domās un izjūtās, tik pla�i attēloja dzīves īstenību, ka viņa darbus nav iespējams ierindot rubrikā �romāni par noziegumiem�. Tie ir romāni par dzīvi. �ajā dzīvē atgadās arī nozie�gumi, ta�u tā ir daudzveidīgāka, nozīmīgāka, saturā bagātāka par kriminālhroniku. Un �eit liela nozīme bija ne tikai Dikensa talanta spēkam, bet ari tam virzienam, kuru viņ� apzināti izvēlējās.

Kādu ceļu izvēlēsies Vilkijs Kolinss?

1856. gada jaunais angļu rakstnieks Kolinss atpūtās Parīzē Savās ikdienas pastaigās viņ� arvien devās uz Senas krastmalu, kur pie saviem galdiņiem stāvēja bukinisti, un ilgi rakņājās pārdo�anai izlikta�jās grāmatās. Arī tai dienā kājas pa�as viņu nesa uz to pusi. Kolinss gāja, tērzēdams ar paziņu, un tikai ieraduma pēc nogriezās uz krast�malas pusi. Viņa skatiens slīdēja pāri bukinistu letēm, glu�i automā�tiski ievērodams, kādi jaunumi �eit parādīju�ies. Pēk�ņi Kolinss ap- kluta un apstājās kā zemē iemiets. Uz letes bija nolikta Me�āna grā�mata �Slaveni tiesas procesi�, kas jau sen bija kļuvu�i par bibliogrā�fisku retumu.

�ajā grāmatā Kolinss izlasīja tā notikuma aprakstu, kuru pēc da��iem gadiem ņēma par pamatu savam romānam �Sieviete baltā�.

� Kad nomira marķīzes Duo tēvs, viņas brālis nelikumīgi piesa�vinājās lielu mantojuma dalu, kas pēc būtības pienācās viņai un viņas mātei. Pēc trim gadiem, 1787. gadā, marķīze kļuva atraitne un vairs nespēja palīdzēt mātei, kura nonāca nabadzībā. Viņa nolēma doties uz Parīzi un atkarot savas mantojuma tiesības. Pa ceļam marķīze gri�bēja paciemoties pie sava krustdēla Orleānā, bet viņ� atrunājās ar to, ka viņa māja esot �aura un bez ērtībām, un ieteica viņai apmss- lies pie cita radinieka, kāda mesjē Ronsjēra. Tur marķīze nodzīvoja da�as dienas, gatavodamās tālākam nogurdino�am ceļojumam. Reiz pa�staigājoties Ronsjēra kundze piedāvāja viņai �ķipsniņu �ņaucamās tabakas. Kacf marķīze bija ie�ņaukusi tabaku, viņai pēk�ņi uznāca stin- ras galvas sāpes. Viņa tikko spēja aizkļūt līdz mājai un tad tūlīt iemiga dziļā miegā.

To, kas bija noticis tālāk, marķīze Duo tikpat kā vairs neatce�rējās. Viņa acīmredzot bija nogulējusi vairākas dienas. Atmodusies viņa saprata, ka atrodas Parīzē, vājprātīgo namā, kur viņa reģistrēta ar Blenvilas vārnu. Visi viņas mēģinājumi nodibināt sakarus ar drau�giem beidzās neveiksmīgi � vēstules aizturēja. Tajā pa�ā laikā tika paziņots ka marķīze Duo mitusi, un viņas īpa�umu mantoja brālis un krustdēls.

Tikai pēc se�ienu mēne�iem marķīzei izdevās nosūtīt zīmīti kādai draudzenei, kas palīdzēja viņai izkļūt no �īs ārstniecības iestādes, ta�u pēc likuma viņa bija mirusi. Markīze sūdzēja tiesā, lai atgūtu savu vārdu un īpa�umu, ta�u viņa tagad bija bez līdzekļiem, turpretī brālis bija kļuvis vēl bagātāks

Tiesas prāva turpinājās gadiem ilgi, sēdes tika izziņotas un neiz�protamā kārtā atkal atliktas, advokātiem bija vajadzīgi arvien jauni un jauni pierādījumi tam, ka prasītājas personība ir identiska ar miru��ās markīzes Duo personību �

Nelaimīgajai sievietei tā arī neizdevās pierādit, ka viņa ir viņa. Kad marķīze pieņēma kļūmīgo lēmumu doties uz Parīzi un meklēt tais�nību tiesā, viņai bija �etrdesmit se�i gadi. Viņa nomiia septiņdesmit se�u gadu vecumā, likuma priek�ā joprojām būdama Blenvila kundze, kas pretendē uz miru�ās marķīzes vārdu un īpa�umu.

Tads bija si�ets, kuru Vilkijs Kolinss izvēlējās un attīstija tālāk savā literārajā darbā.

Ta�u ne jau si�ets noteica Kolinsa uzrakstītā romāna raksturu. Glu�i otrādi � Kolinsa rakstības maniere un viņa dzīves uzskati no�teica, kāpēc viņ� no desmitiem notikumu, kādi bija atiodami Me�āna grāmatā, izvēlējās tie�i �o un kā viņ� to apstrādāja.

Marķīzes Duo dzīves stāsts bija reizē, tipisks un neparasts. Tipisks tāpēc, ka viņas ienaidnieki tik ārkārtīgi alkatīgi tiecas pēc bagātības, neatzīdami ne radniecības saites, ne arī morāliskos principus, un bur��uāziskās sabiedrības likumu �cilvēks cilvēkam vilks� padara par savu evaņģēliju. Neparasts tāpēc, ka �eit ir runa nevis par ang|u reālistu jau daudzkārt aprakstītajām bur�uju ķildām mantojuma dēļ, ne arī par ka/.uistisku tiesas prāvu, kuru uzsāku�i radinieki, nekādi nevarēdami sadalīt savā starpā mantu, � �ādu piemēru tā laika dzīvē netrūka, � bet gan par noziegumu, kuru �cienījami cilvēki� iecerēju�i un pa�strādā prasmīgi un veikli kā profesionāli bandīti. Tamlīdzīgi gadījumi sevi�ķi interesēja Kolinsu gan kā cilvēku, kas kritiski izturējās pret sava laika tikumiem, gan kā rakstnieku, kuram piemita īpa�as spējas izveidot ārkārtīgi sare�ģītu si�etu.

Tomēr īstajā marķīzes Duo dzīves stāstā Kolinss neatrada ne lai�mīgas beigas, ne arī laimīgu varoni, ar kura palīdzību viņ�, risinot romāna notikumus, varētu nonākt pie vēlamā fināla. Kolinsam vaja�dzēja pierādit ka bur�uāziskas sabiedrības morāle ir izkurtējusi, bet tikumiskie principi vēl joprojām ir dzīvi ļau�u apziņā, un ka sabied�rības pīlāru ļaunprātība, alkatība un mantrausība nav raksturīgas cil�vēka dabai. Kolinsa varonis svin uzvaru nevis tāpēc, ka sabiedrība būtu viņam palīdzējusi, bel gan pārvarēdams �ķēr�ļus, kurus tā likusi viņam ceļā. �āds romāna risinājums deva iespēju parādit ne tikai to, ka cilvēku attiecības tā laika dzīvē veidojas pretēji morāles likumiem, bet ari ka vispārcilvēciskiem principiem jāgūst virsroka cīņā ar bur��uāzijas principiem.

�o pēdējo atziņu Kolinsam bi'a daudz grūtāk pierādīt nekā pirmo, jo dzīves īstenība viņ� nevarēja atrast tamlīdzīgus piemērus. Rakst�nieks par katru cenu vēlējās dot gandarījumu savam varonim. Bet kā to izdarīt?

Dzīvē, protams, notiek v.sādi. Dzīvē ir ne mazums da�ādu nejau��ību. Var gadīties, ka bagāts tēvocis atstājis varonim mantojumu. Var gadīties, ka viņ� atrod uz ielas kabatas portfeli, kas piebāzts pilns ar simtmārciņu banknotēm. Viņ� var aiziet uz zirgu skrie�anās sacīkstēm, likt uz kādu zirgu savu pēdējo �iliņu un pēk�ņi laimēt veselu bagā�tību� �ādā veidā var dot gandarījumu savam tikumiskajam varo�nim, un neviens ne�aubīsies, ka tas nevarētu notikt, jo kas gsn dzīvē nenotiek!

Bet ko gan te līdz varoņa tikums? Vai tad ļaundarim arī nevar gadīties bagāts un slims tēvocis, vai arī viņ� nevar atrast kabatas portfeli vai laimēt zirgu skrie�anas sacīkstēs?

Aprakstot tāda varoņa likstas, kuram ierāvēju pasaulē nav vei�cies, autoram bija jārēķinās ar noteiktu likumsakarību. Ar tādu pa�u, kāda bija vērojama dzīvē. Stiprais apspie� vājo, bagātais � nabago; stingri uz kājām stāv vienīgi tas, kuram piemīt tādi pa�i netikumi kā visai sabiedrībai. Aprakstot sava varoņa uzvaru, autoram bija jārēķi�nās ar to, ka tā ir nejau�ība. Bet literārs darbs nav vienkār�i infor�mācija par kaut kādu-netikumu. Seit visam jānorisinās likumsakarīgi. Un tādēļ rakstniekam, ja viņ� grib, lai lasītājs viņam ticētu, pat ne�jau�ība jāpadara likumsakarīga. Kaut gan ļaundarim un pozitīvajam varonim ir vienādas tiesības uz tēvo�a mantojumu, tēvocis tomēr at�stāj to pozitīvajam varonim, jo ir pareizi novērtējis viņa tikumību. Un pilnajam kabatas portfelim jāatrodas tie�i uz tās ielas, pa kuru var iet tikai pozitīvais varonis, jo �ī iela ved nevis uz augslmaņu savrup�mājām, bet gan uz nabadzīgo ļau�u no�ēlojamiem mājokļiem . ..

Jo sare�ģītāks si�ets, jo vairāk rakstniekam iespējas nejau�o at�tēlot kā likumsakarīgu.

Jo grūtāks ceļ�, kas jānoiet pozitīvajam varonim un ļaundarim, jo vairāk pamata būs tēvocim iz�ķirties par to, kuram atstāt manto�jumu. Pozitīvais varonis nekad negūst laimi vieglā ceļā.

No teiktā kļūst skaidrs, kāpēc notikums, par kuru Kolinss izla�sīja Me�ār.a grāmatiņā un kas pats pai sevi ir diezgan sare�ģīts, auto�ram tomēr �ķita pārāk vienkār�s. Vajadzēja izdomāt vēl desmitiem si�eta pavērsienu, lai stāsts varētu beigties laimīgi. Vajadzēja likt tajā darboties varoņiem, kas saceltos pret ļaunumu un uzvarētu to. Lai nonāktu pie iecerētā atrisinājuma, Kolinsam da�kārt vajadzēja izman�tot �melnā romāna� paņēmienus, attēlot sentimentālus skatus, izdomāt varoņus, kuru reālajai eksistencei lasītājs nekad nespētu neticēt. Pa�saulē valdo�ā ļaunuma ainu Kolinss �ajā romānā ne vienu reizi vien cen�as attēlot mazāk drūmās krāsās. Tāpat arī �ajā darbā reālais bie�i vien gūst uzvaru pār mākslīgi sadomāto, kaut gan �eit ik uz soļa sa�stopams abu �o parādību cie�s savijums.

�Melno romānu� autori mēdza pārnest savu sacerējumu darbību uz sve�ām zemēm � tā bija vieglāk likt lasītājam noticēt nedzirdē�tajām ļaundarībām � un stāstīt par noslēpumainām pilīm un alām, kur laupītāji trin na�us. Kolinss rīkojās glu�i pretēji. Viņ� pārnesa darbību uz Angliju. Jau tas vien savā ziņā noteica romāna. raksturu. Lasītāja acu priek�ā vajadzēja atainoties pazīstamiem Londonas un tās priek�pilsētas skatiem, vecām mui�ām un provinces pilsētiņām. Lai cik drausmīga arī būtu drāma, kuru bija iecerēts attēlot, tai tomēr vajadzēja norisināties lasītājiem pazīstamos sadzīves apstākļos; tās varoņiem, vismaz vairumam varoņu, vajadzēja būt cilvēkiem, kādus lasītāji diendienā sastapa ielās, savu paziņu mājās, advokātu kantoros.

Blekvoterparka ir veca mui�a, kurā risinās liktenīgi notikumi. Jau tās nosaukums it kā vēsti ļaunu, jo �black vvater� tulkojumā nozīmē �melnais ūdens�. Un tomēr daudz kam Kolinsa grāmatā vajadzēja pār�steigt pie �melnā romāna� pieradu�o lasītāju. Ezers, kura vārdā no�saukta arī mui�a, kļuvis �melns� tikai tāpēc, ka sen nav tīrīts, � mui�as īpa�niekam tādam nolūkam nav naudas. Melnā ezera krastos nekādas ļaundarības nenotiek, � kaut vai tāpēc vien, ka ikviens no�ziedznieks vairīsies no vietas, kur viss it kā vēstī par noziegumu un kur, kā uzzinām no detalizētā tēlojuma, smiltīs paliks viņa pēdas. Nē, noziedzīgie plāni tiek izperināti labi apgaismotajās un pēc jaunākās modes iekārtotajās mui�as istabās.

Varone saslimusi. Cilvēks, par kuru �ā romāna lasītājs jau sen zina, ka viņ� spējīgs izdarīt jebkura noziegumu, nolemj ataicināt pie viņas savu ārstu. Ta�u nebaidieties � viņ� patie�ām ir noraizējies par �is sievietes veselibu, bet vecais ārsts īstenibā uzstādījis nepareizu diagnozi.

Smiekligs mazs zēns stāv klases stūrī uz taburetes. Asaras auma�ļām plūst viņam pār vaigiem, viņ� smagi pārdzīvo to, ka ticis sodīts, un tomēr joprojām spītīgi apgalvo, ka redzējis spoku. �is mazais skol�nieks, protams, nav melis, viņ� patiesi redzējis baltā tērpā ģērbtu sievieti vakarā stāvam pie kapa, bet spoki, kā zināms, tie�i tā mēdz darīt. Un tomēi tas nav bijis spoks.

Kolinss it kā neatsakās no �melnā romāna� paņēmieniem. Romānā �Sieviete baltā� ir gan noslēpumaina pils, gan briesmīgs indētājs, gan spoks. Ta�u nereti visi �ie �ausmu atribūti tiek lietoti tikai tāpēc, lai drīz vien pēc tam no tiem novērstos un virzītu darbību uz priek�u pa citu ceļu.

Mui�as īpa�niekam nav naudas � lūk, kas ir romāna darbības pamatā. Blekvoterparka nav �melnā romāna� noslēpumainā pils, tomēr (ā ar savām neapdzīvotajām senajām guļamistabām un netīrīto dīķi savā ziņā simbolizē turpmāko notikumu attīstību. Mui�as īpa�niekam seram Persivalam Glaidam nav naudas, un viņ� dara visu iespējamo, lai pie tās tiktu. Naudas dēļ viņ� gatavs uz visu: uz meliem, doku�mentu vilto�anu, varbūt pat uz slepkavību. Viņam nav naudas � bet kas gan viņ� ir bez naudas?

Tā cauri visiem sare�ģītajiem notikumu savijumiem, cauri visiem Ierastajiem kriminālromāna tēlo�anas paņēmieniem lau� sev. ceļu ro�māna �Sieviete baltā� galvenā tēma, kas stāsta par to, kā nauda no�ved cilvēkus uz nozieguma ceļa.

Kas ir noziegums � vai kroplīga, nejau�a novirze no dzīves nor�mas vai arī, glu�i otrādi, kaut arī kroplīga, tomēr tās pa�as dzīves nor�mas izpausme, kuru ievēro visa sabiedrība? Lūk, kāds ir pirmais jau- tajums, kas neizbēgami radās kriminālromāna autoram, un no viņa atbildes uz �o jautājumu bija atkarīgs tas, kādu romānu viņ� rak�stīja, � godīgu vai liekuļotu. Kolinss �o jautājumu neapgāja, viņ� centās godīgi uz to atbildēt.

Paklausīsimies, ko saka viens no romāna varoņiem.

�No visiem vecajiem d�entlmeņiem D�ons Buls ir pats naskākais uz pulgo�anu, tas pamanīs kaimiņa acī skabargu, toties pats savējā neieraudzīs ba|ķi. Bet vai viņ� pats ir daudz labāks par �iem nopel�tajiem? Angļu augstākā sabiedrība tikpat bie�i ir nozieguma līdzvai- niniece kā tā nosodītāja. Jā, jā!� Vai gan cietumā, kur savas kar�jeras norietā mitinās misters Nelietis, būs mazāk omulības nekā ne�spējnieku patversmē, kur savas karjeras norietā mitinās misters Sirds�ķīstais? Kad misters Filantrops nolēmis atvieglot posta nastu, viņ� dodas meklēt to cietumt.s, kur posts piemeklējis noziedznieku, nevis nojumēs un barakās, kur mitinās nelaimes piemeklēti godīgi ļaudis. Kā jums �ķiet, kura no divām bada cietējām �uvējām tiks dzīvē tālāk � tā, kas pretojas kārdinājumam un paliek godīga, vai tā, kas krīt kārdinājumā un zog? Kā būsiet dzirdēju�i, palaizdama nagus, viņa tika pie mantas � tas top izsludināts visā labdarīgajā, �ēlsirdī�gajā Anglijā �, un viņai kā bau�ļa pārkāpējai tiek atvieglotas cie�a�nas, citādi viņai agri vai vēlu jānomirst bada nāvē.�

Tajos laikos tie bija ļoti drosmīgi vārd; , bet Kolinss nebaidījās tos teikt. Un tomēr viņ� tos neizteica pats, bet ielika mutē regatīvam personā�am. Un tā tas ir visā romānā. Autors runā par daudz ko, ta�u daudz ko neizsaka līdz galam. Noziedznieki viņa romānā ir aris�tokrāti. Cilvēki, kas sevi dēvē par �sabiedrības pīlāriem�, vienlaikus ari iemieso sevī sabiedrības noziedzīgās tieksmes. �Nav no augstākās sabiedrības. Paldies dievam! Tātad varu uzticēties viņam,� noslēpu�mainā sve�iniece saka romāna varonim. Aizstāvot mīļotās sievietes tiesības, mākslinieks Hārtraits pats ir spiests tēlot gan detektīva, gan prokurora lomu, � valsts ir radījusi varenu aparātu noziegumu atklā��anai, ta�u cilvēkam, kuram nav naudas, nav ko cerēt uz �ā aparāta palīdzību. Bagātais tik un tā tiks atzīts par nevainīgu, bet nabagais � pai vainīgu.

Tāda ir patiesība, kuru atklāj Kolinss. Ta�u neuzmanīgs lasītājs, romāna interesantā si�eta aizrauts, viegli var arī palaist garām �o pa�tiesību. Autors nevēlas pievērst viņa* uzmanību visvairāk sasāpēju�iem sabiedriskās dzīves jautājumiem. Kolinss tikai ieminas par nabadzīgo ļau�u mājokļiem, bet lasītājus turp neved. Viņ� runā par aristokrātu noziegumiem un nabadzīgo ļau�u godīgumu ne tikai tāpēc, ka aizstāv nabagos Ievērojamie angļu rakstnieki Fildings un Dikenss, kas bija lielāki demokrāti nekā Kolinss, nebaidījās runāt par nabadzīgo ļau�u izdarītajiem noziegumiem, jo viņi nebaidījās runāt arī par drausmī�gajiem dzīves apstākļiem, kuri spie� ļaudis �os noziegumus pastrādāt. Kolinsa varonis neiesniedz sūdzību tiesā, jo zina, ka tur taisnību ne�panāks. Dikensa varonis iel uz tiesu, un lasitāja acu priek�ā uzskatāmi liek izvērsta visa drausmigā netaisnās tiesas aina.

Kolinss nenosauks būdiņu par lepnu pdi, ta�u arī nepārkāps pār tās slieksni Viņ� nenosauks Anglijas tiesu par taisnīguma iemieso�jumu, viņ� pai pateiks, ka �i tiesa ir netaisna. Pateiks, bet neparadis to. Viņ� neatvērs tiesas nama durvis, bet tikai paies gaiām, pametis uz to nosodo�u skatienu. Lasītājs var �o skatienu uztvert, bet var arī to nepamanīt.

Kolinss daudz kam paies garām arī tad, kad viņ� jums sāks stās�tīt par cilvēkiem.

Kas ir sers Persivals Glaids? Mēs ar viņu iepazīstamies, kad viņ� atbrauc uz Limrid�u lūgt Loras Fērlijas roku. Viņ� ir pievil�cīgs, jautrs cilvēks, kas pret visiem izturas uzmanīgi un acīmredzot patiesi mīl Loru. Otru reizi mēs ar viņu tiekamies viņa pa�a mājās pēc tam, kad jaunlaulātie atgriezu�ies no kāzu ceļojuma. Seit viņ� jau ir citāds � mājas tirāns, cilvēks, kas ne ar ko negrib, rēķināties. Per�sivalu nomāc apziņa, ka tuvojas vekseļu izpirk�anas termiņ�, un viņ� moko�i meklē izeju. Nav izdevies panākt, lai Lora labprātīgi atteik�tos no sava kapitāla, un sers Persivals nolemj izdarīt noziegumu: pēc grāfa Fosko padoma viņ� iesloga savu sievu vājprātīgo namā ar citas personas vārdu, izsludina viņu par miru�u un saņem viņas mantojumu. Tre�o reizi mēs tiekamies ar seru Persivalu viņa bojāejas priek�vakarā. Redzēdams, ka Hārtraits nācis uz pēdām dokumentu viltojumam, kuru viņ� izdarījis jaunībā, un drīz to atmaskos, sers Persivals ielavās sa�kristejā, kur glabājas grāmata ar viltoto viņa vecāku laulības ierak�stu, un iet tur bojā ugunsgrēkā, kas izceļas no viņa nomestā sērkociņa.

Tātad kas īsti ir sers Persivals Glaids � ļaundaris vai vajāts cil�vēks, kas izdarījis noziegumu, apstākļu spiests? Gan viens, gan otrs. Persivala Glaida tēvs nav varējis apprecēties ar sievieti, ar kuru kopā nodzīvojis visu mū�u, un viņu dēls likumīgā ce|ā nevar mantot mui�u, kura viņam pēc taisnības pienākas. Pirmo reizi sers Persivals Glaids noziedzas pret liKuma burtu, bet ne pret savu sirdsapziņu. Bet pirma�jai nelikumīgajai rīcībai seko citi tamlīdzīgi gadījumi. Ar laiku viņ� no sociālas netaisnības upura pārvēr�as par vienu no tiem, kas �īs netaisnības pastrādā.

Jautājumam par �nelikumigiem bērniem� Kolinss nekad nav va�rējis paiet garām vienaldzīgi. Viņ� pats bija spiests adoptēt divus sa�vus bērnus, jo nevarēja salaulāties ai savu sievu, tāpēc ka viņa pirms tam bija apprecējusies ar citu, bet Anglijā tajos laikos dabūt laulī�bas �ķir�anu bija gandrīz neiespējami. Kolinss daudzās savās grāma�tās asi vērsās pret toreizējiem Anglijas likumiem attiecībā uz laulību un ģimeni. Un tomēr lasītājs sera Persivala Glaida rīcībā saskatīs vie�nīgi ļaundarību. Tikai pa�ās beigās autors it kā garāmejot pastāsta, kādēļ sers Persivals izdarījis noziegumu. No divām tēmām, kuras au�tors varēja izstrādāt sakarā ar �ā rakstura attēlo�anu, vip� izmantojis nevis to, kas varētu dot iespēju izvērst nopietnu sociālu kritiku, bet gan to, kas viņam palīdzēja izveidot interesantu si�etu.

Kolinss paziņo lasītājiem, ka romānā �Sieviete baltā� parādīsies likai tās personas, kas ir tie�i saistītas ar notikumu gaitu, un tām tiks dols vārds tika: tajās lappusēs, kur tās var pavēstīt kaut ko svarīgu Tāds materiāla atlases princips palīdzēja Kolinsam uzrakstīt aizrau�jo�u romānu ai nevainojami izveidotu si�etu. Ta�u savā ziņā �is prin�cips autoru ir ari traucējis. Vai tad notikumu attīstībā svarīgi ir tikai tas, kā tas vai cits cilvēks izturējies apstākļos, kad tikusi ar varu aizvesta galvenā varone vai aiī kad tiek atmaskots noziedznieks? Da��ādi cilvēki ta�u vienādos apstākļos izturas da�ādi, katrs atbilsto�i sa�vam raksturam, bet cilvēka raksturs atklājas ne tikai iz�ķiro�os brī�os, bnl arī tūksto�iem ikdienas sīkumos. Pat tad, ja viņi ir ārkārtīgi inte�resantu notikumu dalībnieki, ļaudis nevar tikai kaldināt noziedznieka notver�anas plānus � viņi ari ēd, dzer, iet viesos. Viņu skatiens ievēro daudzus sīkumus, kuriem, kā varētu likties, nav ne mazākā sakara ar galvenajiem notikumiem, Ta�u būtībā ar tiem ir saistīts viss � gan varoņa uzvedība pie galda, uz ielas vai viesos, gan viņa dīvainības, gan da�ādi sīkumi, kurus viņ� pamanījis, jo tas viss atveido dzīvi, kurā norisinās attēlojamie notikumi.

Var uzrakstīt romānu par noziegumu, kas attiecīgajai sabiedrībai ir raksturīgs. Var uzrakstīt romānu par dzīvi, kurai raksturīgi tamlī�dzīgi noziegumi.

Kolinss romānā vairākas reizes atgādina, ka viņa nolūks ir rakstīt tikai notikumu atstāstījumu. Patiesībā tomēr viņ� bie�i atkāpjas no �ā principa, da�kārt pilnīgi apzināti.

Papla�ināt romāna ietvarus Kolinsam palīdz jau tas vien, ka viņ� visu laiku stāsta pirmajā personā. Stāstītāji mainās, un katrs no viņiem ienes romānā kaut ko sev raksturīgu. Svarīgs kļūst ne tikai tas, ko cilvēks stāsta, bet arī tas, kā viņ� stāsta. Pamazām atklājas viņa rak�sturs, viņa uzskati. Viņ� neaizmirst pastāstīt, kc domā pats par sevi, bet no nākamā stāstītāja mēs savukārt uzzinām, ko citi domā par viņu.. Romānā ienāk arvien vairāk personu, galvenos notikumus papildina blakus epizodes, un lasītājs tagad jau ne tikai ar vēsu prātu seko si��eta attīstībai, bet pats dzīvo tajā atmosfērā, kurā dzīvo romāna varoņi.

Kolinsam gan izdodas panākt to vienīgi tad, kad viņ� aizmirst savu solījumu stāstīt tikai par pa�u galveno.

Ta�u bie�i viņam arī neizdodas to panākt.

Mums daudz ko stāsta par seru Persivalu Glaidu, bet las viņu mūsu iztēlē vēl nepārvēr� par reālu cilvēku. Par mākslinieku Hārtraitu mēs uzzinām tikai labu (viņa uzvārds tulkojumā nozīmē �taisnīgā sirds�), bet, lai kā mēs gribētu, mums tomēr neizdodas noticēt, ka viņ� patie�ām ir dzīvojis pasaulē un nav autora izdomāts. Un Lora Fērlija. tik sievi�ķīga, skaista, cēla būtne! Hārtraits iemīlas viņā no pirmā acu uzmetiena! Ta�u pēc Hārtraita viņā neviens vairs nav iemīlējies, kaut gan viņai piemīt visi iespējamie tikumi. Manekenu nav iespējams iemīlēt pat tad, ja tas ir loti skaists. Un viņas tikumiem, ja ieskatīsimies uzmanīgāk, piemīt diezgan liels trūkums. Visā romāna darbības gaitā viņa ne reizi nerīkojas patstāvīgi. Par to arī nav ko brīnīties: viņai nav rakstura, kas spētu izpausties darbībā.

Jā, tādiem varoņiem, kas neko nedara vai arī nedara �nekā lieka�, ir grūti noticēt. Toties cik daudz �lieka� dara Frederiks Fēr�lijs, Limrid�as mui�as īpa�nieks! �ķiet, kāds gan sakars ar romāna si��etu ir tam, ka Marionas Helkūmas un Loras Fērlijas tēvocis kolek�cionē vecas monētas? Kāds sakars ar si�etu ir tam, ka Frederiks Fēr�lijs baidās no gaismas un svaiga gaisa un gadiem ilgi neiziet no savas istabas? Vai ari tam, kā viņ� izturas pret cilvēkiem, kas, pēc viņa uz�skata, pieder pie zemākas kārtas? Viņ� ir liberālis: viņ� nicīgi savieb�sies, padzirdējis vārdu �aristokrāts�, viņ� note'.kti atcerēsies, ka karalis Kārlis pasniedzis Ticiānam otas, ta�u viņ� arī �ausminādamies ierausies dziļāk savā krēslā, kad ieraudzīs savā priek�ā vienkār�u lau�u meiteni ar raupjām rokām, un prasīs no mākslinieka, kas ieradies pie viņa desmitiem vissīkāko pakalpojumu. Viņa jūtas ir tik izsmalcinātas, viņ� ir spējīgs izprast tādas skaistuma nianses, kuras citi nemaz nepamana, ta�u viņ� nespēj ticēt, ka arī citiem cilvēkiem ir savas jūtas Viņ� ir izmeklēti laipns, ta�u patiesībā ir ļoti rupj�. Kāds tam visam sakars ar si�etu?

Izrādās, ka vistie�ākais. Mūsu acu priek�ā nostājas īsts izsmalci�nāta egoisma iemiesojums, un Frederiks Fērlijs izturas atbilsto�i savam raksturam, kad notikumi prasa tūlītēju rīcību.

Tik pamatīgi un pārliecino�i romānā atveidots ne tikai Frederiks Fērlijs vien. Piemēram, sera Persivala Glaida mui�as saimniecības va�dītāja, anglikāņu baznīcas mācītāja atraitne Oliza Mi�elsone, �ķietami pavisam nenozīmīgs personā�s. Ta�u cik reljefi autors parāda �o tēlu! Cik ļoti �ī sieviete, kas �pazinusi labākas dienas�, rūpējas par to, lai saglabātu savu cieņu un tomēr nekļūtu augstprātīga; ar kādu iek�ēju bijību un goddevību viņa grūtā dzīves bridi sameklē un lasa sava ne�laiķa vīra sprediķus, lai smeltos tajos pamācības, kuru viņai acīmre�dzot nekad nav pietrūcis tajos senajos labajos laikos, kad viņ� vēl bijis dzīvs. Bet cik slikti viņa izprot notieko�o, cik aplam vērtē cilvēku rīcību, kaut ari galu galā viņa ir krietns cilvēks.

Vai ari misis Keterika, baltās drānās lēiptās noslēpumainās Annas māte, � sieviete, kas kādreiz bijusi ļoti vieglprātīga, ta�u tālāk vei�dojusi savu dzīvi tā, lai iegūtu apkārtējās sabiedrības cieņu, � ciet�sirdīga, Jauna mietpilsone, kādas ne mazums atve'doju�i Dikenss, Te- kerijs un citi XIX gadsimta reālisti. Tādas sievietes kā misis Keterika bija ļoti tipiskas tā laika Anglijai, un viņas tēls Kolinsam ir izdevies lieliski.

Ta�u Kolinsa laikabiedros vislielāko sajūsmu izraisīja Marionas Helkūmas un grāfa Fosko tēli, kas romānā patie�ām ir vislabāk izvei�doti.

Marionas Helkūmas tēls izrādījās tik patiess, ka Kolinsu burtiski apbēra ar vēstulēm, kurās bija izteikts lūgums paziņot �īs romāna va�rones adresi un īsto vārdu, � gandrīz neviens no lasītājiem ne�aubī�jās, ka viņas prolotips ir kāda reāli eksistējo�a sieviete. Marionu Hel�kūmu varēja uzskatīt ne tikai par Kolinsa, bet arī par visas angļu literatūras sasniegumu. Mis Helkūma krasi at�ķīrās no desmitiem un varbūt pat simtiem tādu eņģeļiem līdzīgu varoņu, kāda bija, piemē�ram, Lora Fērlija un no kādām mud�ēt mud�ēja visa tā laika litera�tūra Tiesa, angļu rakstnieki reizēm atveidoja ari aktīvas un drosmī�gas sievietes, ta�u tās parasti bija laupītājas un avantūristes. Pret�statā �ādām varonēm Mariona Helkūma bija patiesi godiga, pa�aizlie�dzīga un uzticīga

Grāfs Fosko ir Marionai Helkūrnai līdzvērtīgs pretinieks. Viņ� ir daudz mācījies aristokrāts un sibarīts ar gudru piātu un stipru griba, cilvēks, kas lieliski saprot sabiedrībā valdo�o likumu būtību. Var teikt pat, ka viņ� ir gudrāks un apveltīts ar daudz izcilāku prātu nekā visi pārējie romāna varoņi.

Kad grāfs Fosko runā savu slaveno monologu par nozieguma so�ciālajiem cēloņiem, pārējie varoņi saklausa viņa vārdos vienīgi �ne�kautrīga cinisma� izpausmi.

Ta�u Fosko ii centies izprast sabiedrība valdo�os likumus nevis tāpēc, lai cīnītos ar tiem, bet gan lai izmantotu tos savās interesēs.

Viņ� ne tikai izprot sabiedrību, bet ari atbalsta tās nodibināto kārtību. Un tāpēc Fosko kļūst par visu pasaules ļauno spēku iemieso�jumu.

Tātad grāfs Fosko labi izprot sabiedrības likumsakarības, un mis Helkūma ir apveltīta ar atsaucīgu sirdi. Bet kāpēc bija vajadzīga �o abu raksturu naidīga sadursme? Kāpēc krietnas un dedzīgas jūtas un dziļa dzīves izpratne nesaliedējas vienā varoņa tēlā? Laikam gan tā�pēc, ka tas tādā gadijumā būtu bijis varonis, kas kritizētu buF�uāzis-

Kās sabiedrības galvenos trūkumus, bet Kolinss uzrakstīja citāda veida daiļdarbu.

Runājot paticsibu par sabiedrību, viņ� nevēlas pateikt, cik �ī pa�tiesība rūgta.

Gan romāna uzbūvē, gan ari apstākli, kādām savu varoņu rak�stura īpa�ībām rakstnieks pievēr� vislielāko uzmanību, izpau�as tā pati jau iepriek� minētā Kolinsa nekonsekvence. Viņ� zina, ka sabied�rība ir netaisnīga, ta�u negiib par to daudz runāt. Citādi nāktos meklēt līdzekļus, kā novērst �o netaisnību. Kolinss aprobe�ojas ar to, ka dara savus varoņus laimīgus.

Turklāt, lai iealizētu �o visai pieticīgo uzdevumu, Kolinsam vaja�dzēja izmantot ne mazumu veiklu paņēmienu. Nīkulīgu eksistenci Lon�donas pa�obeļu �aurajās istabelēs, trūcīgu iztiku no Hārtraita no�ēlo�jamās algas � �ādu likteni dzīve gatavoja Kolinsa varoņiem.

Rakstnieks izrādījās labāks pai likteni. Viņ� iznīcināja visus, kas traucēja viņa varoņiem gū' laimi, un padalīja �os varoņus par tās pa��as mui�as pilntiesīgiem ipa�niekiem, kurā bija dzimusi Loras Fērli�jas un Voltera Hārtraita mīlestība. Tiesa, lai to sasniegtu, vajadzēja notikt daudzām neparedzētām nejau�ībām � tēvocis nomira tie�i tad, kad vairs nebija nekādu izred�u atgūt zaudēto mantu, un grāfs Fosko, baidīdamies savu kādreizējo biedru atriebības, atzina savu vainu un aizbēga no Londonas. Bet ko gan citu la', autors būtu darījis?

Varoņu rīcība �ajā romānā mūs lielākoties nepāiliecina, daudzi personā�i mūs neaizrauj; mss nevaram neatzīt, ka atsevi�ķas ainas tajā ir ļoti melodramatiskas.

Ta�u romānam ir arī ne mazums vērtību, kas tuvina to pagājusī gadsimta angļu literatūras labākajiem daiļdarbiem. Kolinss ir nekon- sekvents, bet godīgs. Viņ� nav pateicis visu patiesību, tomēr ir bijis patiess. Viņ� cīnījies par skaistām cilvēku jūtām, pret iedzīvo�anās kāri, kārtu aizspriedumiem, pret cilvēka cieņas pazemo�anu.

Tie�i tādē) arī Vilkija Kolinsa romāns pelnījis atzinību, un lasitājs turklāt vēl noteikti pratis novēltēt romāna �Sieviete baltā� meistariski izveidoto si�etu, smalko humoru un humānās tendences.

R. Pomeianceva un J. Kugarjickis

P I r 01 a I s posms

StāstuaizsākVoltersHāvtraits,zīmē�anasskolotājsnoKlefnentaPajumtes��

Stāstu turpina Vinsents Gilmors, pilnvarotais no �ānserileinas .

Stāstu turpina Mariona Helkū na (Izvilkumi no dienasgrāmatas)

Otrais posms

Stāstu turpina Mariona Helkūma��

Stāstu turpina eskvairs Fredeiiks Fērlijs, Limrid�as mui�as ipa�nieks����

Stāstu turpina Blekvoterparkas saimniecības vaditāja Fīliza Mi�elsone

Stāstu turpina vairākas personas ��..

Tre�ais posms

�Stāstu turpina Volters Hārtraits

Stāstu turpina misis Keterika

Stāstu turpina Volters Hārtraits

Stāstu turpina Aisedcrs Otavio Baldasars Fosko

Stāstu beidz Volters Hārtraits

R. Pomeranceva un J. Kagarlickis. Viljams Vilkijs Kolinss un viņa romāns �Sieviete baltā

Vilkijs Kolinss SIEVIETE BALTA

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors V. Zirdziņi. Tehn. redaktore M. Andersoņe. Korektore L. Brahmane. Nodota salik�anai 1973. g. 28. novembri. Parakstīta iespie�anai 1974. g. 29. martā. Tipogr. papīrs Nr. 3. formāts 84X1087�- 21,25 fiz. iespiedi.; 35,70 uzsk. Iespiedi.; 41.14 izdevu. I. Metiens 65 000 eks. Maksā 1 rbl. 2G kap. Izdevniecība �Zinātne� Rīgā. Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdev�niecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lielu komitejas tipogrāfijā �Cīya� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pa�ūt. Nr. 5090-L.

[1] �eit un tāpat tālāk mis Helkūmas dienasgrāmatā izlaistas tikai tās vielas, kur nav minēta ne mis Fērlija, ne arī kāda cita persona, ar kuru viņa tiekas �ais lappusēs.

[2] henrijs viii (1491�1547) � Anglijas karalis, ārkārtīgi cietsir�dīgs un miesās izplūdis virs.

" pāvests aleksands bord�a � katoļu baznīcas galva (XV gs. otrajā pusē), sevi�ķi izcēlās ar cietsirdību un nodevību.

[4] tara, kā īsti iegūta mistera Fērlija liecība un citas liecības, kas drīz tai sekos, ir nepiecie�ams īpa�s paskaidrojums, ar kuru lasītājs varēs iepazīties vēlāk.

[5] man vienīgi jāpiebilst, ka es atkārtoju Peskas stāstu, nedaudz to pārveidojot un piesardzīgi noklusējot da�us faktus; to prasa ma�nas pienākuma jūtas pret manu draugu, jo �ai stāstā skarti da�i loti nopietni jautājumi. Tā ir pirmā un pēdējā reize, kad esmu spiests kaut ko slēpt no saviem lasītājiem, bet tas tiek darīts tikai tāpēc, ka �ai gadījumā nepiecie�ams būt ļoti uzmanīgam.