Stigs Lārsons

MEITENE, KAS IZPOSTĪJA SIRSEŅU PŪZNI

Amerikas pilsoņu karā piedalījās aptuveni se�simt sievie�u. Viņas iestājās armijā, pārģērbu�ās par vīrie�iem. Holivuda ir palaidusi garām gabaliņu kultūrvēstures - vai varbūt �is stāsts ir ideoloģiski pārāk sare��ģīts? Vēsturniekiem vienmēr ir bijis problemātiski attēlot sievietes, kas nerespektē dzimumu robe�as, bet nekur �ī robe�a nav tik asa kā jautā�jumos par karu un iero�iem.

Tomēr no senatnes līdz pat mūsdienām vēsturē ir daudz stāstu par karotājām - amazonēm. Vispazīstamākās no tām iekļūst vēstures grā�matās, jo viņas ir "karalienes" - valdo�ās �ķiras pārstāves. Lai cik nelāgi tas izklausītos, troņa manto�anas politiskā kārtība regulāri iesēdina tronī kādu sievieti. Kari neņem vērā valdnieka dzimumu un aizsākas arī tad, ja valsts vadītāja ir sieviete, tāpēc vēstures grāmatām savās lappusēs jāatvēl vieta karalienēm karotājām, savukārt viņas ir spiestas uzvesties glu�i kā �ēr�ils, Staļins vai Rūzvelts. Nīnives Semiramīda, kas izveidoja Asīrijas valsti, un Budika, kas vadīja vienu no angļu asiņainajiem dump�jiem pret Romas impēriju, ir tikai da�i piemēri. Budikas piemineklis atro�das pie Temzas tilta iepretim Big Ben tornim. Apciemo viņu, ja gadīsies tuvumā.

Toties vēstures grāmatas parasti klusē par sievietēm ierindniecēm, kas ķēru�ās pie iero�iem, dienēju�as pulkā un piedalīju�ās kaujās pret ienaidnieka armiju ar tādiem pa�iem noteikumiem kā vīrie�i. Tomēr tādu nekad nav trūcis; nav bijis neviena kara, kurā nepiedalītos sievietes.

Ārstu andersu jūnasonu pamodināja māsiņa Hanna Nikandere. Bija gandriz pusdivi naktī.

�Kas noticis?� Jūnasons apjucis jautāja.

�Tuvojas helikopters. Divi pacienti. Vecāks vīrietis un jauna sieviete. Viņa ir sa�auta.�

�Skaidrs,� Anderss Jūnasons gurdi noteica.

Viņ� jutās pavisam samiegojies, lai gan bija snaudis tikai aptuveni pusstundu. Jūnasonam bija naktsde�ūra Gēteborgas Sāl�grēna slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Bija aizvadīts ļoti smags vakars. Kop� viņa de�ūras sākuma pulksten 18:00 slimnīca bija uzņēmusi �etrus cilvēkus, kas cietu�i frontālā sadursmē pie Lindomes. Viens no viņiem bija kritiskā stāvoklī, bet otram īsi pēc atve�anas konstatēja nāves iestā�anos. Jūnasons bija snie�dzis palīdzību viesmīlei, kura applaucējusi kāju kāda Avēnijas restorāna virtuvē, un izglābis dzīvību �etrgadīgam zēnam, kur� gandrīz nosmaka, aizrijies ar rotaļu ma�īnas ritenīti. Vēl viņ� bija paspējis salāpīt pusauga meiteni, kas ar riteni iebraukusi bedrē. Komunālais dienests bija nolēmis izrakt �o bedri pie pa�as velosipēdistu celiņa nobrauktuves, turklāt no�ogojumu kāds bija iegāzis bedrē. Meitene tika pie �etrpadsmit �uvēm, un viņai būs vajadzīgi divi jauni priek�zobi. Jūnasons bija arī pie�uvis gabalu īk�ķa kādam aizrautīgam amatiergaldniekam, kur� pamanījies ie�ņāpt sev ar ēveli.

Ap pulksten vienpadsmitiem akūto pacientu skaits saruka. Jūnasons devās apgaitā pārbaudīt slimnīcā uzņemto pacientu stāvokli un tad aizgāja uz atpūtas telpu, lai brītiņu nosnaustos. De�ūra ilga līdz 06:00, un dakteris parasti negulēja, pat ja nebija akūtu gadījumu, ta�u �ajā naktī viņ� aizmiga gandrīz uzreiz.

Māsiņa Hanna iedeva viņam krūzi tējas. Viņa vēl nebija uzzi�nājusi par gaidāmajiem pacientiem neko sīkāk.

Paskatījies ārā pa logu, Anderss Jūnasons ieraudzīja, ka jūras pusē stipri zibeņo. Helikopters patie�ām bija paspējis pēdējā mi�nūtē. Piepe�i sāka gāzt stiprs lietus. Gēteborgā bija sācies ne�gaiss.

Stāvēdams pie loga, ārsts izdzirda motora rūkoņu un nolūko�jās, kā helikopters vēja brāzmās tuvojas nosē�anās laukumam. Viņ� aizturēja elpu, kad helikoptera pilots ar grūtībām saglabāja kontroli pār lidaparātu. Tad helikopters pazuda no redzesloka un viņ� dzirdēja, kā motors samazina apgriezienus. Iedzēris malku tējas, Jūnasons nolika krūzi.

Anderss jūnasons sagaidīja nestuves pie nodaļas ieejas. De�u�rējo�ā kolēģe Katarīna Holma ņēma savā pārziņā pirmo ievesto pacientu - vecu vīru ar pamatīgi savainotu seju. Dakterim Jūnaso- nam palika otra paciente, sa�autā sieviete. Viņ� ātri veica vizuālo apskati un konstatēja, ka cietusī acīmredzot ir pusaudze, pamatīgi nosmērējusies un asiņaina, ar nopietniem ievainojumiem. Pacēlis segu, ko glāb�anas dienesta darbinieki bija aptinu�i ap meitenes augumu, Jūnasons pamanīja, ka viens no viņiem ir aizlīmējis brū�ces gū�ā un plecā ar platu izolācijas lenti; tas viņam �ķita nepa�rasti atjautīgs risinājums. Lente neļāva brūcē iekļūt baktērijām un no tās iztecēt asinīm. Viena lode bija iegājusi gū�ā no sāniem un izurbusies cauri muskuļaudiem. Pēc tam ārsts pacēla meite�nes plecu un lokalizēja ieejas caurumu mugurā. Izejas cauruma nebija, tātad lode bija palikusi kaut kur plecā. Anderss Jūnasons cerēja, kā tā nav skārusi plau�u, un, nemanījis meitenei mutē asinis, secināja, ka plau�a ir vesela.

�Rentgenu,� viņ� sacīja asistējo�ai māsiņai. Turpmāki paskaid�rojumi bija lieki.

Beigās Jūnasons pārgrieza saiti, ko glāb�anas dienesta dar�binieki bija aptinu�i ap meitenes galvu. Ar pirkstiem sataustījis lodes ieejas caurumu un sapratis, ka meitenei ie�auts galvā, dak�teris sastinga. Ari te nebija izejas cauruma.

Anderss Jūnasons mirkli apstājās, lūkodamies uz meiteni. Pie�pe�i viņu pārņēma izmisums. Viņ� bie�i bija salīdzinājis savu darbu ar vārtsarga uzdevumu. Ārsta darbavietā ik dienas ieradās cilvēki da�ādā stāvoklī, bet ar vienu vienīgu mērķi - saņemt pa�līdzību. Viņu vidū gadījās septiņdesmit �etrus gadus veca tan- tīte, kas ar infarktu nokritusi Nordstans iepirk�anās centrā, �etr�padsmitgadīgs zēns, kam kreiso plau�u pārdūris skrūvgriezis, vai se�padsmitgadīga meitene, kas sarijusies ecstasy tabletes un dejojusi astoņpadsmit stundas, lai pēc tam saļimtu ar zilu seju. Tur bija darba traumu un kautiņu upuri. Tur bija mazi bērni, kam Vāsas laukumā uzbrucis cīņas suns, un vīrie�i ar zelta rokām, kas gribēju�i sazāģēt da�us dēļus un ie�ņāpu�i sev līdz pat kaula smadzenēm.

Anderss Jūnasons bija vārtsargs starp pacientu un apbedī�anas biroju. Viņa uzdevums bija pieņemt lēmumus. Ja viņ� pieņēma nepareizu lēmumu, pacients nomira vai kļuva par invalīdu uz visu atliku�o dzīvi. Visbie�āk Jūnasons pieņēma pareizo lēmumu, jo lielākajai daļai ievainoto bija skaidri saskatāma galvenā pro�blēma. Na�a dūriens plau�ā vai lūzums pēc autoavārijas bija pazīstamas un atrisināmas vainas. No ievainojuma smaguma un ārsta prasmes bija atkarīgs, vai pacients izdzīvos.

Jūnasons necieta divu veidu ievainojumus. Vieni bija nopietni apdegumi, kas gandrīz neatkarīgi no ārstē�anas garantēja cie�a�nas mū�a garumā. Otrie bija ievainojumi galvā.

Meitene, kas gulēja viņa priek�ā, varēja dzīvot ar lodi gū�ā un lodi plecā. Ta�u lode kaut kur smadzenēs bija glu�i citas kate�gorijas problēma. Piepe�i Jūnasons dzirdēja, ka māsiņa Hanna viņam kaut ko saka.

�Ko, lūdzu?�

�Tā ir viņa.�

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Līsbeta Salandere. Meitene, kuru vairākas nedēļas meklēja par triju slepkavību izdarī�anu Stokholmā.�

Anderss Jūnasons paskatījās uz pacientes seju. Māsiņai Han- nai bija taisnība. Visi zviedri jau kop� Lieldienām bija skatīju�i meitenes fotogrāfiju uz reklāmas slietņiem pie katra kioska. Un tagad slepkava pati bija sa�auta, kas laikam bija glu�i vai poē�tiski taisnīgi.

Ta�u tā nebija viņa darī�ana. Ārsta darbs bija glābt pacienta dzīvību, vienalga, vai tas būtu trīskār�s slepkava vai Nobela prē�mijas laureāts. Vai pat abi reizē.

Pēc tam sākās efektīvais haoss, kāds raksturīgs visām neatlieka�mās palīdzības nodaļām. Jūnasona maiņas personāls ierasti ķērās pie darba. Viņi pārgrieza Līsbetas Salanderes drēbes. Māsiņa izmē�rīja asinsspiedienu: 100/70, bet pats Jūnasons pielika pacientei pie krūtīm stetoskopu un klausījās diezgan vienmērīgos sirdspukstos un visai saraustītā elpā.

Dakteris Jūnasons ne�aubīdamies tūlīt novērtēja Līsbetas Sa�landeres stāvokli kā kritisku. Ievainojumi plecā un gū�ā varēja pagaidīt, tur pietika ar pāris kompresēm vai pat izolācijas lenti, ko uzlīmējusi kāda apķērīga dvēsele. Svarīgākais bija galva. Dak�teris nozīmēja datortomogrāfiju ar jauno aparātu, kurā slimnīca bija ieguldījusi nodokļu maksātāju naudu.

Anderss Jūnasons bija gai�matis ar zilām acīm, dzimis Ūmeo. Viņ� divdesmit gadus bija strādājis Sālgrēna un Austrumu slim�nīcā gan par pētnieku, gan patologu, gan neatliekamās palīdzības ārstu. Viņam piemita kāda rakstura īpatnība, kas izbrīnīja kolēģus un ļāva personālam lepoties ar darbu viņa vadībā: Jūnasons bija apņēmies neļaut nevienam pacientam nomirt viņa maiņā, un kaut kādā neparastā kārtā viņam bija izdevies �o nulli noturēt. Da�i viņa pacienti gan nomira, ta�u tas notika turpmākās ārstē�anas laikā vai citu iemeslu dēļ, kas nebija saistīti ar viņa darbību.

Jūnasonam bija arī visai neortodoksāls viedoklis par medicīnu. Viņ� uzskatīja, ka da�kārt ārsti, izdarīju�i nepamatotus secinā�jumus, pārāk ātri padodas vai arī iznieko daudz laika, cen�oties noteikt precīzu diagnozi, lai izvēlētos pareizu ārstē�anu. Protams, tā māca grāmatās, bet nelaime tā, ka pacients var nomirt, kamēr ārsti joprojām domā. Ļaunākajā gadījumā ārsts nonāca pie slē�dziena, ka gadījums ir bezcerīgs, un pārtrauca ārstē�anu.

Tomēr Andersam Jūnasonam vēl nekad nebija gadījies pacients ar lodi galvā. Acīmredzot būs vajadzīgs neiroķirurgs. Jūnasons nejutās pietiekami kompetents �ajā jomā, bet piepe�i aptvēra, ka viņam, iespējams, ir paveicies vairāk, nekā viņ� būtu pelnījis. Pirms doties mazgāties un pārģērbties operācijai, viņ� pasauca Hannu Nikanderi.

��obrīd Gēteborgā ir iebraucis amerikāņu profesors Frenks Eliss, kur� strādā Karolinskas slimnīcā Stokholmā. Viņ� ir slavens smadzeņu pētnieks, turklāt man labs draugs. Eliss ir apmeties viesnīcā Radisson Avēnijā. Lūdzu, sameklē viņa telefona numuru!�

Kamēr dakteris Jūnasons gaidīja rentgenogrammas, māsiņa Hanna atgriezās ar Radisson administrācijas telefona numuru. Jūnasons ieskatījās pulkstenī - bija 01:42 - un pacēla klausuli. Radisson nakts portjē ne par ko negribēja viņu savienot �ajā diennakts stundā, un dakterim Jūnasonam nācās pāris asos vār�dos aprakstīt ārkārtas situāciju, pirms viņ� tika pie savienojuma.

�Labrīt, Frenk!� Anderss Jūnasons sacīja, kad otrā galā beidzot tika pacelta klausule. �Te Anderss. Dzirdēju, ka esi Gēteborgā. Varbūt tu varētu atbraukt uz Sālgrēna slimnīcu un asistēt sma�dzeņu operācijā?�

�Are you bullshitting me?� otrā galā atskanēja �aubu pilna balss. Kaut ari Frenks Eliss bija nodzīvojis Zviedrijā daudzus ga�dus un teko�i runāja zviedriski - gan ar amerikāņu akcentu viņa pamatvaloda tik un tā bija angļu. Anderss Jūnasons runāja zviedriski, bet Eliss atbildēja angliski.

�Frenk, man �ēl, ka palaidu garām tavu lekciju, bet es iedomā�jos, ka tu varētu sniegt privātstundas. Man ir jauna sieviete ar ievainojumu galvā. Lodes ieejas caurums tie�i virs kreisās auss. Es tev nezvanītu, ja man nevajadzētu second opinion. Un grūti iedomāties piemērotāku cilvēku, kam pajautāt.�

�Vai tas ir nopietni?� Frenks Eliss jautāja.

�Aptuveni divdesmit piecus gadus veca meitene.�

��āviens galvā?�

�Ir ieejas caurums, bet izejas cauruma nav.�

�Ta�u viņa ir dzīva?�

�Vāj�, bet vienmērīgs pulss, ne tik vienmērīga elpo�ana, asins�spiediens 100/70. Turklāt viņai ir lode plecā un �āviena trauma gū�ā. Ar �īm abām problēmām es varu tikt galā.�

�Izklausās daudzsolo�i,� sacīja profesors Eliss.

�Daudzsolo�i?�

�Ja cilvēkam ir lodes caurums galvā, bet viņ� vēl ir dzīvs, tad situācija jāuzskata par cerīgu.�

�Vai vari man asistēt?�

�Man jāatzīstas, ka es pavadīju vakaru labu draugu kompā�nijā. Devos gulēt vienos, un man asinīs dro�i vien ir iespaidīgs alkohola saturs��

�Es pats pieņem�u lēmumus un veik�u operāciju. Bet man vajag kādu, kas asistē un aizrāda, ja darī�u kaut ko muļķīgu. Un, godīgi sakot, ja runa ir par smadzeņu bojājumu izvērtē�anu, pat piedzēries profesors Eliss, visticamāk, ir krietni pārāks par mani.�

�Labi. Es aizbrauk�u. Bet tu būsi mans parādnieks.�

�Pie viesnīcas gaida taksometrs.�

Profesors frenks eliss atbīdīja brilles uz pieres un pakasīja pakausi. Viņ� pievērsa skatienu datora monitoram, kas rādīja katru stūrīti un kaktiņu Līsbetas Salanderes smadzenēs. Piec�desmit trīs gadus vecs, ar sirmuma skartiem kraukļa melniem matiem un tum�iem bārdas rugājiem, Eliss izskatījās glu�i kā otrā plāna aktieris no Ātrās palīdzības. Viņa miesas būve rādīja, ka profesors katru nedēļu vairākas stundas pavada sporta zālē.

Frenkam Elisam Zviedrijā patika. Viņ� te bija ieradies kā jauno zinātnieku apmaiņas programmas dalībnieks septiņdesmito gadu nogalē un palicis divus gadus. Pēc tam Eliss atgriezās vēl vairā�kas reizes, līdz viņam piedāvāja profesūru Karolinskas slimnīcā. Tobrīd viņ� jau bija iekarojis starptautisku reputāciju.

Anderss Jūnasons pazina Frenku Elisu �etrpadsmit gadus. Pirmoreiz viņi satikās kādā seminārā Stokholmā un atklāja, ka abi ir aizrautīgi mak�ķernieki, tāpēc Anderss uzaicināja Elisu uz mak�ķerē�anu Norvēģijā. Viņi bija uzturēju�i kontaktus visus �os gadus un vairākkārt kopā devu�ies mak�ķerēt. Ta�u strādāju�i kopā nebija ne reizi.

�Smadzenes ir noslēpumainas,� profesors Eliss sacīja. �Es tās pētu jau divdesmit gadus. Patiesībā vēl ilgāk.�

�Zinu. Piedod, ka tevi iztraucēju, bet��

�Nieki!� Frenks Eliss noraido�i pamāja ar roku. �Tas tev maksās vienu Cragganmore pudeli, kad nākamreiz brauksim mak�ķerēt.� �Okei. Tas nav dārgi.�

�Pirms vairākiem gadiem Bostonā man bija kāda paciente - es �o gadījumu aprakstīju New England Journal ofMedicine. Meitene apmēram vienos gados ar tavu pacienti. Viņa bija ceļā uz universi�tāti, kad viņai kāds ie�āva ar arbaletu. Bulta ieurbās kreisās uzacs galā, caururba galvu un izgāja ārā gandrīz pakau�a vidū.�

�Un viņa izdzīvoja?� Jūnasons pārsteigts jautāja.

�Kad viņu ieveda slimnīcā, skats bija briesmīgs. Mēs apgrie�zām bultai galus un veicām galvas datortomogrāfiju. Bulta bija

izdūrusies taisni cauri smadzenēm. Pēc visas loģikas, ar tik masīvu traumu viņai vajadzēja būt miru�ai vai vismaz gulēt komā.� �Un kāds bija viņas stāvoklis?�

�Viņa visu laiku bija pie apziņas. Pat vēl vairāk - pie pilna saprāta, lai gan, protams, �ausmīgi pārbijusies. Vienīgā nelaime tā, ka galvā bija bulta.�

�Ko tu darīji?�

�Nu - es paņēmu stangas, izvilku bultu un uzlipināju brūcei plāksteri. Apmēram tā.�

�Vai viņa izdzīvoja?�

�Līdz izrakstī�anai stāvoklis, protams, bija uzskatāms par kri�tisku, bet, godīgi sakot, - mēs būtu varēju�i sūtīt meiteni mājās tajā pa�ā dienā, kad viņa ieradās slimnīcā. Man nekad nav bijis veselāka pacienta.�

Anderss Jūnasons prātoja, vai profesors Eliss nenes viņu cauri.

�Bet var gadīties arī citādi,� Eliss turpināja. �Pirms da�iem gadiem Stokholmā man bija �etrdesmit divus gadus vecs pacients, kur� bija sasitis galvu pret palodzi. Viņam drīz kļuva tik slikti, ka viņu atveda ar ātrajiem. Kad es cietu�o ieraudzīju, viņ� gulēja bezsamaņā. Viņam bija mazs puns un pavisam neliels asinsizplū�dums. Tomēr pēc deviņām dienām reanimācijā vīrietis nomira, tā arī nenācis pie samaņas. Vēl �odien es nezinu, kāpēc viņ� neizdzīvoja. Sekcijas protokolā mēs ierakstījām: asinsizplūdums pēc nelaimes gadījuma, bet nevienu no mums �ī diagnoze neap�mierināja. Asiņo�ana bija tik nenozīmīga un tādā vietā, kur tai nevajadzētu neko ietekmēt. Tomēr aknas, nieres, sirds un plau�as pamazām pārstāja darboties. Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk �ādus notikumus uzskatu par tādu kā ruleti. Man �ķiet, ka mēs nekad neizdibināsim, kā īsti darbojas smadzenes. Ko tu domā darīt?� Eliss piesita pie monitora ar pildspalvu.

�Es cerēju, ka tu man to pateiksi.�

�Paklausīsimies tavu spriedumu.�

�Nu, pirmām kārtām izskatās, ka lode ir maza kalibra. Tā ir trā�pījusi deniņos un iegājusi apmēram �etrus centimetrus dziļi sma�dzenēs. Lode ir apstājusies pie laterālā ventrikula, kur redzams asinsizplūdums.�

�Kas būtu jādara?�

�Izmantojot tavu terminoloģiju - jāpaņem stangas un jāizvelk lode pa to pa�u ceļu, pa kuru tā iegājusi.�

�Lieliska ideja, bet es laikam izmantotu vissmalkāko pinceti, kāda tev ir.�

�Tik vienkār�i?�

�Ko citu mēs �ajā gadījumā varam iesākt? Varam atstāt lodi tur, kur tā ir, un varbūt meitene nodzīvos līdz simt gadiem, bet tā ir laimes spēle. Viņai var sākties epilepsija, migrēna vai jeb�kura cita slimība. Turklāt nevajadzēs urbt galvaskausu un operēt viņu pēc gada, kad brūce būs sadzijusi. Lode atrodas nostāk no lielajiem asinsvadiem. �ajā gadijumā es ieteiktu to izvilkt, bet�� �Bet kas?�

�Lode mani īpa�i nesatrauc. Tas ir visfascinējo�ākais smadzeņu traumās: ja meitene ir izdzīvojusi ar lodi galvā, tas nozīmē, ka viņa izdzīvos arī pēc tās izvilk�anas. Problēma drīzāk ir �eit.� Eliss norādīja uz monitoru. �Ap ieejas caurumu ir daudz kaula �ķembu. Es redzu vismaz duci vairākus milimetrus garu fragmentu. Da�i no tiem ir iedūru�ies smadzeņu audos. Tie�i kaula �ķembas viņu nogalinās, ja nebūsi piesardzīgs.�

��I smadzeņu daļa ir saistīta ar runas un matemātiskajām spējām.�

Eliss paraustīja plecus.

�Visviens. Man nav ne jausmas, kam domātas tie�i �īs pelēkās �ūniņas. Vienkār�i dari, ko spēj. Tu operēsi. Es lūrē�u tev pār plecu. Vai varu aizņemties kādas drēbes un nomazgāties?�

Mīkaels blumkvists ieskatījās pulkstenī un konstatēja, ka ir pāri trijiem naktī. Viņam bija uzlikti roku dzel�i. Mīkaels uz mirkli aizvēra acis. Viņ� bija noguris līdz nāvei, un viņu uzturēja tikai adrenalīns. Atvēris acis, Mīkaels nikni paskatījās uz komisāru Tūmasu Polsonu, kas �okēti lūkojās pretī. Viņi sēdēja pie vir�tuves galda baltā lauku mājā Goseberjā netālu no Nosebrū. �o vārdu Mīkaels pirmo reizi bija dzirdējis tikai pirms divpadsmit stundām.

Katastrofa bija acīm redzams fakts.

�Idiots,� Mīkaels sacīja.

�Paklausieties��

�Idiots,� Mīkaels atkārtoja. �Velns un elle, es ta�u teicu, ka viņ� ir ārkārtīgi bīstams! Es teicu, ka ar viņu jāapietas kā ar gra�nātu bez dro�inātāja. Viņ� ir noslepkavojis vismaz trīs cilvēkus, ir stiprs kā tanks un spēj nogalināt kailām rokām. Bet jūs nosūtāt viņam pakaļ divus lauku inspektorus, it kā viņ� būtu kaut kāds svētdienas dzērājs.�

Mīkaels atkal aizvēra acis, minēdams, diezin kas �ajā naktī vēl noies greizi.

Smagi ievainoto Līsbetu Salanderi viņ� bija atradis tūlīt pēc pusnakts. Mīkaels piezvanīja policijai, un viņam izdevās pierunāt glāb�anas dienestu atsūtīt helikopteru, lai aizvestu Līsbetu uz Sālgrēna slimnīcu. Mīkaels sīki aprakstīja meitenes ievainojumus un lodes caurumu galvā, un kāds apķērīgs cilvēks centrālē bija sapratis, ka viņai nepiecie�ama neatliekamā palīdzība.

Tomēr helikopteram bija jālido ilgāk nekā pusstundu. Mīkaels aizgāja uz kūti, kas reizē bija ari garā�a, izdzina no tās divas ma�īnas un iededza lukturus, lai apgaismotu pļavu pie mājas, iezīmējot nolai�anās laukumu.

Helikoptera apkalpe un divi paramediķi rīkojās ierasti un pro�fesionāli. Viens mediķis sniedza pirmo palīdzību Līsbetai Salande- rei, bet otrs rūpējās par Aleksandru Zala�enko, kas bija pazīstams arī kā Kāris Aksels Budīns. Zala�enko bija Līsbetas Salanderes tēvs un ļaunākais ienaidnieks. Viņ� bija neveiksmīgi mēģinājis nogalināt meitu. Smagi ievainoto Zala�enko Mīkaels bija atradis nomaļās saimniecības malkas �ķūnītī, viņam bija cirstas brūces sejā un kājā.

Gaidīdams helikopteru, mīkaels palīdzēja Līsbetai, kā vien spēja. Viņ� atnesa no skapja tīru palagu, sagrieza to un uzlika pirmos apsējus. Secinājis, ka asinis lodes ieejas caurumā galvā ir sare�cēju�as, izveidojot korķi, Mīkaels īsti nesaprata, vai vajadzētu uzlikt apsēju. Beidzot viņ� ļoti vaļīgi aptina palagu meitenei ap galvu - lielākoties tādēļ, lai brūcē tik viegli neiekļūtu baktērijas un netīrumi. Toties asiņo�anu no ievainojumiem gū�ā un plecā Mīkaels bija apturējis visvienkār�ākajā veidā. Skapī atradis pla�tas sudrabotas izolācijas lentes rulli, viņ� glu�i vienkār�i brūces aizlīmēja. Tad notīrīja Līsbetas seju ar mitru dvieli, cenzdamies noberzt lielākos netīrumus.

Mīkaels negāja atpakaļ uz malkas �ķūnīti un nesniedza nekādu palīdzību Zala�enko. Viņ� klusībā nosprieda, ka �is vīrietis viņam patiesībā nemaz nerūp.

Gaidīdams glāb�anas dienestu, Mīkaels piezvanīja Ērikai Ber- gerei un izskaidroja situāciju.

�Vai tu neesi ievainots?� Ērika jautāja.

�Ar mani viss kārtībā,� Mīkaels atbildēja. �Līsbeta ir ievai�nota.�

�Nabaga meitene,� Ērika sacīja. �Es �ovakar izlasīju Bjerka ziņojumu Dro�ības policijai. Ko tu ar to iesāksi?�

�Es �obrīd nespēju par to domāt,� Mīkaels atteica.

Runādams ar Ēriku, viņ� sēdēja uz grīdas blakus dīvānam un uzmanīja Līsbetu. Viņ� bija novilcis meitenei kurpes un bikses, lai varētu apsaitēt ievainojumu gū�ā, un tagad nejau�i uzlika roku biksēm, ko bija nosviedis uz grīdas. Sataustījis kabatā kādu priek�metu, viņ� izvilka Palm Tungsten T3.

Saraucis uzacis, Mīkaels domīgi vēroja datoru. Kad atskanēja helikoptera rūkoņa, viņ� iebāza datoru jakas iek�kabatā. Kamēr neviens vēl nebija ieradies, viņ� noliecās un pārmeklēja Līsbetai visas kabatas. Mīkaels atrada vēl vienu Mūsebakes dzīvokļa atslēgu sai�ķi un pasi uz Irēnes Neseres vārda. Abus atradumus viņ� ātri iebāza savas datorsomas kabatā.

Pirmā policijas automa�īna ar Frēdriku Tor�tensonu un Gun- naru Ander�onu no Trolhetanas iecirkņa ieradās da�as minūtes pēc glāb�anas dienesta helikoptera. Viņiem sekoja patruļdienesta komisārs Tūmass Polsons, kur� tūlīt uzņēmās vadību. Mīkaels piegāja viņam klāt un sāka stāstīt par notiku�o, bet drīz saprata, ka komisārs ir pa�apmierināts un aprobe�ots tips. Tie�i līdz ar Polsona iera�anos viss sāka iet �ķērsām.

�ķita, ka Polsons nesaprot itin neko no Mīkaela stāstītā. Viņ� likās savādi nervozs un uztvēra tikai faktu, ka smagi ievainotā meitene uz grīdas virtuvē ir meklētā trīskārtējā slepkava Līsbeta Salandere, tātad - īpa�i liels ķēriens. Polsons bija trīs reizes pār�jautājis ļoti aizņemtajam glāb�anas dienesta mediķim, vai mei�teni varētu arestēt uz vietas. Beidzot mediķis piecēlās un uzbļāva Polsonam, lai tas turas no viņa pa gabalu.

Pēc tam Polsons pievērsās ievainotajam Aleksandram Zala��enko malkas �ķūnītī, un Mīkaels dzirdēja, kā komisārs rācijā ziņo, ka Salandere acīmredzot ir mēģinājusi nogalināt vēl vienu cilvēku.

Briesmīgi pārskaities uz Polsonu, kas acīmredzot nebija ņēmis vērā ne vārda no dzirdētā, Mīkaels pacēla balsi un pieprasīja, lai komisārs tūlīt piezvana uz Stokholmu kriminālinspektoram Janam Bublanskim. Viņ� paņēma savu telefonu un piedāvājās sastādīt Bublanska numuru. Polsons to ignorēja.

Pēc tam Mīkaels izdarīja divas kļūdas.

Viņ� sāka apņēmīgi skaidrot, ka īstais trīskārtējais slepkava ir kāds vīrietis, vārdā Ronalds Nīdermanis, ka viņ� ir neticami spēcīgas miesas būves, cie� no iedzimtas analgēzijas un �obrīd sē� sasiets grāvī pie Nosebrū ceļa. Mīkaels izstāstīja, kur Nīder- mani atrast, un ieteica viņa arestam izsaukt bruņotu specvienību.

Polsons pajautāja, kā Nīdermanis ir nonācis grāvi, un Mīkaels atklāti atzinās, ka pievārējis viņu, piedraudot ar ieroci.

�Ar ieroci?� komisārs Polsons jautāja.

Tobrīd Mīkaelam jau būtu vajadzējis saprast, ka Polsons ir stulbs kā zābaks, pa�am piezvanīt Janam Bublanskim un lūgt viņu iejaukties, lai izgaiņātu miglu, kas �ķita apņemam Polsonu. Ta�u Mīkaels izdarīja otro kļūdu: viņ� piedāvājās atdot ieroci, kas atradās viņa jakas kabatā - pistoli Colt 1911 Government, ko viņ� rīta pusē bija atradis Līsbetas Salanderes dzīvoklī Stokholmā. Ar tās palīdzību viņ� bija uzveicis Ronaldu Nīdermani.

Polsons uz karstām pēdām apcietināja Mīkaelu Blumkvistu par nelikumīgu iero�a glabā�anu. Pēc tam viņ� pavēlēja policis�tiem Tor�tensonam un Ander�onam doties uz norādīto vietu pie Nosebrū ceļa ar uzdevumu noskaidrot, vai MIkaela stāstā par cilvēku, kas piesiets pie brīdinājuma zīmes grāvī, ir kāds graudiņ� patiesības. Tādā gadījumā policistiem jāuzliek �im cilvēkam roku dzel�i un jāatved viņ� uz Goseberju.

Mīkaels tūlīt protestēja, skaidrodams, ka Ronalds Nīdermanis nav cilvēks, kuru tā vienkār�i var ņemt un ieslēgt roku dzel�os, - viņ� ir bīstams slepkava. Kad Polsons izvēlējās ignorēt MIkaela protestus, nogurums prasīja savu. Mīkaels nosauca komisāru par nekompetentu kretīnu un nobļāvās, lai Tor�tensons un Ander�ons pat nedomā par Nīdermaņa arestē�anu, līdz ieradīsies papild�spēki.

�ī dusmu uzliesmojuma rezultātā Mīkaels pats tika saslēgts roku dzel�os un iesēdināts Polsona ma�īnas aizmugurējā sēdekli, kur viņ� lādēdamies nolūkojās, kā aizbrauc Tor�tensons un Ander��ons. Vienīgais gai�ais mirklis �ajā tumsā bija tas, ka Līsbeta Salandere bija iecelta helikopterā un nozudusi pār koku galotnēm Sālgrēna slimnīcas virzienā. Mīkaels jutās pavisam bezpalīdzīgs, viņ� nezināja, kas notiek, un varēja tikai cerēt, ka Līsbeta nonāks profesionāļu rokās.

Anderss jūnasons veica divus dziļus iegriezumus līdz pat galvas�kausam un atvilka ādu ap lodes ieejas caurumu. Atveres fiksē�a�nai viņ� izmantoja spailes. Operāciju māsa piesardzīgi ievadīja tur sūkni, lai atsūktu asinis. Pēc tam nāca nepatīkamais brīdis, kad Jūnasons izmantoja urbi, lai papla�inātu caurumu galvaskausā. Procedūra bija kaitino�i lēna.

Beidzot viņam bija pietiekami liels caurums, lai varētu piekļūt Līsbetas Salanderes smadzenēm. Viņ� uzmanīgi ievadīja orgānā zondi un papla�ināja ievainojuma kanālu par da�iem milimet�riem. Pēc tam ievadīja vēl tievāku zondi un lokalizēja lodi. Rent�gena attēlā bija redzams, ka lode ir pagriezusies un guļ �etrdesmit piecu grādu leņķī pret kanālu. Jūnasons ar zondi piesardzīgi baks�tīja lodes malu, un pēc neveiksmīgu mēģinājumu sērijas viņam tomēr izdevās to izkustināt tā, lai varētu pagriezt pareizi.

Visbeidzot ārsts ievadīja kanālā pinceti ar rievotiem galiņiem. Viņ� cie�i satvēra lodes pamatni un vilka pinceti taisni uz aug�u. Lode iznāca ārā gandrīz bez pretestības. Jūnasons to mirkli pacēla pret gaismu, secināja, ka tā izskatās neskarta, un ielika trauciņā.

�Tamponu,� viņ� sacīja un tūlīt saņēma prasīto.

Jūnasons uzmeta aci EKG aparātam, kas rādīja, ka pacientes sirdsdarbība joprojām ir vienmērīga.

�Pinceti.�

Viņ� no statīva pavilka lejup spēcīgu palielināmo stiklu un pievērsās atklātajam smadzeņu sektoram.

�Uzmanīgi!� brīdināja profesors Frenks Eliss.

Turpmāko �etrdesmit piecu minū�u laikā Anderss Jūnasons ap lodes ieejas caurumu izvilka ne mazāk kā trīsdesmit divas mazas kaula �ķēpelītes. Vissīkāko no tām tik tikko varēja saskatīt ar neapbruņotu aci.

Kamēr mīkaels blumkvists aizkaitināts centās izvilkt savu mobilo telefonu no �aketes krū�u kabatas - ar saslēgtām rokām tas izrādījās neiespējami -, Goseberjā ieradās vairākas ma�īnas ar policistiem un tehnisko personālu. Komisārs Polsons viņiem uzdeva savākt lietiskos pierādījumus malkas �ķūnītī un kārtīgi pārmeklēt dzīvojamo māju, kur bija atrasti vairāki iero�i. Mīkaels rezignēti vēroja viņu darbo�anos no sava novēro�anas punkta Polsona ma�īnas aizmugurējā sēdeklī.

Laikam tikai aptuveni pēc stundas Polsons aptvēra, ka Tor��tensons un Ander�ons vēl nav atgriezu�ies no uzdevuma - atvest Nīdermani. Komisārs piepe�i sāka nervozēt un ieveda Mīkaelu virtuvē, lūgdams vēlreiz pastāstīt ceļu.

Mīkaels aizvēra acis.

Viņ� joprojām sēdēja virtuvē kopā ar Polsonu, kad no notikuma vietas ziņoja operatīvā grupa, kas bija nosūtīta palīgā abiem in�spektoriem. Gunnars Ander�ons bija atrasts miris ar lauztu sprandu. Viņa kolēģis Frēdriks Tor�tensons vēl bija dzīvs, ta�u smagi cietis. Abus atrada pie brīdinājuma zīmes grāvī. Viņu die�nesta iero�i un patruļma�īna bija pazudu�i.

Ieradies notikuma vietā, komisārs Polsons bija redzējis diezgan vienkār�u situāciju, bet tagad viņam bija policista slepkavība un bruņots bēgo�s desperado.

�Idiots!� Mīkaels Blumkvists atkārtoja.

�Apvainojumi neko nelīdzēs.�

��ajā punktā esam vienisprātis. Bet es jūs ietupinā�u par die�nesta pienākumu nepildī�anu, tā ka noskanēs vien. Vēl pirms bū�u ticis ar jums galā, jūs būsiet pasludināts par Zviedrijas stulbāko policistu katras avīzes pirmajā lappusē.�

Draudi kļūt par publisku apsmieklu acīmredzot bija vienīgais, kas iedarbojās uz Tūmasu Polsonu. Viņ� bija manāmi nervozs.

�Ko jūs ierosināt?�

�Es pieprasu, lai jūs piezvanāt uz Stokholmu kriminālinspek- toram Janam Bublanskim. Tūlīt!�

Kriminālinspektore sonja mudīga spēji pamodās, kad iezvanījās viņas mobilais telefons, pieslēgts pie lādētāja guļamistabas otrā galā. Sonja paskatījās pulkstenī uz naktsgaldiņa un izmisusi kon�statēja, ka ir mazliet pāri �etriem naktī. Tad viņa palūkojās uz vīru, kas mierīgi turpināja krākt. Viņu nepamodinātu pat artilē�rijas zalve. Sonja izlīda no gultas un sataustīja telefonā atbildes pogu.

Jans Bublanskis, viņa nodomāja, kur� gan vēl!

�Trolhetanā ir baigās ziepes,� �efs iesāka bez ievadfrāzēm. �Ātrvilciens uz Gēteborgu atiet pulksten piecos un desmit minū�tēs.�

�Kas noticis?�

�Blumkvists ir atradis Salanderi, Nīdermani un Zala�enko. Viņ� pats ir apcietināts par policista apvaino�anu, preto�anos un nelikumīgu iero�u glabā�anu. Salandere ir aizvesta uz Sāl�grēna slimnīcu ar lodi galvā. Zala�enko arī ir slimnīcā ar cirvi galvā. Nīdermanis ir uz brīvām kājām. Viņ� naktī nogalināja vienu policistu.�

Sonja Mūdiga divreiz samirk�ķināja acis, sajutusi milzīgu gur�dumu. Visvairāk viņai gribējās ielīst atpakaļ gultā un paņemt mēnesi atvaļinājuma.

�Vilciens piecos desmit. Labi. Kas man jādara?�

�Paņem taksi un brauc uz Centrālo staciju. Tev līdzi dosies Jerkers Holmbergs. Jums jāsazinās ar komisāru Tūmasu Polsonu no Trolhetanas policijas, viņ� laikam ir atbildīgs par daļu no �īs nakts tra�a un, citējot Blumkvistu, ir stulbs kā zābaks.�

�Tu runāji ar Blumkvistu?�

�Viņ� acīmredzot ir aizturēts un saslēgts roku dzel�os. Man izdevās pierunāt Polsonu uz īsu mirkli iedot viņam klausuli. Es tagad esmu ceļā uz Kungsholmenu un centī�os noskaidrot, kas notiek. Sazināsimies pa mobilo.�

Sonja Mūdiga vēlreiz palūkojās pulkstenī. Tad izsauca takso�metru un uz minūti ielīda du�ā. Viņa iztīrīja zobus, izvilka caur matiem ķemmi, uzģērba melnas bikses, melnu T kreklu un pelēku �aketi. Iebāza plecu somā dienesta ieroci un paņēma tum�sarkanu ādas jaku. Pēc tam Sonja uzpurināja no miega viru, lai pateiktu, ka aizbrauc un viņam no rīta jāparūpējas par bērniem. Viņa izgāja pa durvīm mirklī, kad uz ielas apstājās taksometrs.

Sonjai Mūdigai nebija jādodas meklēt savu kolēģi Jerkeru Holm- bergu. Viņa nosprieda, ka Jerkers būs atrodams restorānvagonā, un tā tie�ām arī bija. Jerkers jau bija nopircis viņai sviestmaizi un kafiju. Abi klusēdami piecas minūtes ēda brokastis. Beidzot Holmbergs pastūma kafijas tasīti sāņus.

�Varbūt vajadzētu mainīt profesiju,� viņ� sacīja.

Pulksten �etros no rīta Goseberjā beidzot bija ieradies krimināl- inspektors Markuss Ērlanders no Gēteborgas policijas Vardarbīgo noziegumu nodaļas un pārņēmis vadību no pārslogotā Tūmasa Polsona. Ērlanders bija drukns, sirms, aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis. Vispirms viņ� atbrīvoja Mīkaelu Blumkvistu no roku dzel�iem un piedāvāja viņam maizītes un kafiju no termosa. Abi apsēdās dzīvojamā istabā uz sarunu zem �etrām acīm.

�Es runāju ar Bublanski no Stokholmas,� Ērlanders sacīja. �Mēs esam pazīstami jau daudzus gadus. Mēs abi atvainojamies par Polsona uzvedību.�

�Viņam �onakt izdevās nogalināt vienu policistu,� Mīkaels sacīja.

Ērlanders pamāja ar galvu. �Es personiski pazinu Gunnaru Ander�onu. Viņ� strādāja Gēteborgā, pirms pārcēlās uz Trolhe- tanu. Gunnaram ir trīsgadīga meitiņa.�

�Man �ēl. Es centos brīdināt��

�Es tā arī sapratu. Jūs laikam lietojāt stiprus izteicienus un tāpēc dabūjāt roku dzel�us. Tas ta�u bijāt jūs, kas atmaskoja Vennerstremu, vai ne? Bublanskis apgalvo, ka jūs esot nekau�nīgs �urnālists un jucis privātdetektīvs, bet acīmredzot zināt, ko runājat. Vai varat man to visu saprotami izskaidrot?�

��īs nakts drāma ir kulminācija notikumiem, kas aizsākās ar manu draugu Dāga Svensona un Mias Bergmanes slepkavību

En�ēdē. Nogalināja vēl kādu cilvēku, kur� nav mans draugs� advokātu Nilsu Bjūrmanu, Līsbetas Salanderes aizbildni.� Ērlanders pamāja ar galvu.

�Kā jūs jau zināt, policija meklēja Salanderi kop� Lieldienām. Viņu tur aizdomās par triju slepkavību izdarī�anu. Iesākumam jums jāsaprot - Līsbeta Salandere nav vainīga. Viņa drīzāk ir upuris.�

�Man nav bijis nekādas saistības ar Salanderes lietu, bet pēc visa, ko rakstīja presē, �ķiet mazliet grūti noticēt, ka viņa ir pilnīgi nevainīga.�

�Tomēr tā ir. Viņa ir nevainīga. Punkts. īstais slepkava ir Ronalds Nīdermanis, kas �onakt nogalināja jūsu kolēģi Gunnaru Ander�onu. Viņ� strādā Karlam Akselam Budīnam.�

�Tam Budīnam, kur� �obrīd guļ slimnīcā ar cirvi paurī?�

�Tīri tehniski ņemot, viņam vairs nav cirvja paurī. Es pieņemu, ka viņu ievainoja Līsbeta. Budīna īstais vārds ir Aleksandrs Zala��enko. Viņ� ir Līsbetas tēvs un biju�ais profesionālais slepkava no krievu militārā izlūko�anas dienesta. Viņ� pārbēga uz Zvied�riju septiņdesmitajos gados un pēc tam līdz Padomju Savienības sabrukumam strādāja Dro�ības policijas labā. Kop� tā laika viņ� ir darbojies kriminālajās aprindās.�

Ērlanders domīgi vēroja cilvēku uz dīvāna. Mīkaels Blumkvists bija nosvīdis un izskatījās reizē nosalis un pārguris līdz nāvei. Līdz �im viņ� bija runājis racionāli un sakarīgi, bet komisārs Pol�sons - kura vārdiem Ērlanders īpa�i neuzticējās - bija brīdinājis, ka Blumkvists murgo par krievu aģentiem un vācu algotņiem, kas diezin vai piederēja pie zviedru kriminālistu darba ikdienas. Blumkvists dro�i vien bija nonācis līdz tai stāsta daļai, kuru Pol�sons ignorējis. Ta�u grāvī pie Nosebrū ceļa gulēja viens miris un viens smagi ievainots policists, un Ērlanders bija noskaņots klausīties. Tomēr viņa balsī iezagās neticība.

�Skaidrs. Krievu aģents.�

Blumkvists gurdi pasmaidīja, acīmredzot apzinādamies, cik neprātīgs izklausās viņa stāsts.

�Biju�ais krievu aģents. Es varu pierādīt visus savus apgal�vojumus.�

�Turpiniet.�

�Zala�enko septiņdesmitajos bija elitārs spiegs. Viņ� pārbēga uz Zviedriju un nokļuva Dro�ības policijas paspārnē. Cik saprotu, pirms Padomju Savienības sabrukuma tā varēja gadīties.�

�Jā.�

�Es nezinu, kas �onakt te notika, bet Līsbeta bija sadzinusi pēdas savam tēvam, ko nebija satikusi piecpadsmit gadus. Zala��enko reiz piekāva Līsbetas māti tik smagi, ka viņa vēlāk ilgi slimoja un nomira. Viņ� mēģināja nogalināt Līsbetu un Ronalda Nīdermaņa personā stāv arī aiz Dāga Svensona un Mias Bergma- nes slepkavības. Turklāt viņ� bija atbildīgs par Līsbetas draudze�nes Mirjamas Vu nolaupī�anu - atcerieties slaveno Paolo Roberto ma�u Nīkvarnā.�

�Ja Salandere ir iegāzusi savam tēvam pa galvu ar cirvi, tad viņa nav glu�i nevainīga.�

�Līsbetai pa�ai ir trīs �autas brūces. �ķiet, ka to savā ziņā varētu definēt kā pa�aizsardzību. Es domāju��

�jā?�

�Līsbeta bija tā nosmērējusies ar zemi un māliem, ka viņas mati bija sakaltu�i dubļu pikā. Drēbes bija pilnas ar smiltīm. Izskatās, ka viņa ir bijusi aprakta. Nīdermanim acīmredzot ir ieradums aprakt cilvēkus. Sēderteljes policija atrada divus kapus tajā Nīkvarnas noliktavā, kas pieder Svāvel�es motoklubam.� �Patiesībā trīs. Vakar vēlu vakarā atrada vēl vienu. Bet, ja Sa�landere bija sa�auta un aprakta, - ko viņa te darīja ar cirvi rokā?�

�Es nezinu, kas notika, bet Līsbeta ir neparasti stiprs cilvēks. Es mēģināju pierunāt Polsonu izsaukt kinologus��

�Viņi ir ceļā.�

�Labi.�

�Polsons jūs aizturēja par policista apvaino�anu.�

�Iebilstu. Es sacīju, ka viņ� ir idiots, nekompetents idiots un stulbs kā zābaks. �ajā situācijā neviens no �iem epitetiem nav uzskatāms par apvainojumu.�

�Hmm. Bet jūs arestēja arī par nelikumīgu iero�u glabā�anu.� �Es izdarīju kļūdu, cen�oties atdot ieroci Polsonam. Starp citu, par �o lietu es neizteik�os, iekams nebū�u apspriedies ar savu advokātu.�

�Labi. Pagaidām atliksim to malā. Mums ir nopietnāki jautā�jumi, ko apspriest. Ko jūs zināt par to Nīdermani?�

�Viņ� ir slepkava. Viņ� nav īsti normāls: vairāk nekā divus metrus gar� un ar tādu miesas būvi kā bruņu caursitējam robo�tam. Pajautājiet Paolo Roberto, viņi abi boksējās. Nīdermanis cie� no iedzimtas analgēzijas. �ī slimība nozīmē to, ka nervu sinap�u mediatori nefunkcionē, kā nākas, un viņ� nejūt sāpes. Viņ� ir vācietis, dzimis Hamburgā, pusaud�a gados bijis skinheds. Nīder�manis ir ļoti bīstams, un tagad viņ� uz brīvām kājām.�

�Vai jums ir kāda nojausma, kurp viņ� varētu bēgt?�

�Nē. Zinu tikai to, ka atstāju viņu gatavu arestam, iekams vadību pārņēma tas zābaks no Trolhetanas.�

īsi pirms pieciem rītā dakteris Anderss Jūnasons novilka netīros lateksa cimdus un iemeta atkritumu kastē. Operāciju māsa uzlika pārsēju brūcei Līsbetas Salanderes gū�ā. Operācija bija ilgusi trīs stundas. Jūnasons skatījās uz meitenes noskūto un smagi cietu�o galvu, kas jau bija ievīstīta apsējos.

Viņu pārņēma piepe�s maigums, kādu viņ� bie�i izjuta pret operētiem pacientiem. Pēc avī�u ziņām, Līsbeta Salandere bija psihopātiska masu slepkava, bet Jūnasonam meitene izskatījās drīzāk pēc sa�auta zvirbulēna. Viņ� pa�ūpoja galvu un paskatījās uz Frenku Elisu, kas uzjautrināts viņu vēroja.

�Tu esi lielisks ķirurgs,� Eliss sacīja.

�Vai varu piedāvāt brokastis?�

�Vai te kaut kur varētu dabūt pankūkas ar ievārījumu?�

�Vafeles,� Anderss Jūnasons atbildēja. �Pie manis mājās. Pie�zvanī�u un pabrīdinā�u sievu, un tad paņemsim taksi.� Viņ� apstājās un ieskatījās pulkstenī. �Bet, ja tā labi padomā, varbūt arī nevajadzētu zvanīt.�

Advokāte annika d�annīni pēk�ņi pamodās. Viņa pagrieza galvu pa labi un konstatēja, ka ir bez divām minūtēm se�i. Jau pulksten astoņos viņu gaidīja pirmā tik�anās ar klientu. Annika pagrieza galvu pa kreisi un paskatījās uz vīru Enriko, kas mierīgi gulēja un labākajā gadījumā pamodīsies ap astoņiem. Annika vairā�kas reizes samiedza acis, tad izlīda no gultas, ieslēdza kafijas automātu un iegāja du�ā. Pavadījusi vannasistabā krietnu laiku, viņa uzvilka melnas bikses, baltu polo svīteri un sarkanu �aketi. Annika apgrauzdēja divas maizes rikas, uzlika tām sieru, apel�sīnu d�emu un avokado �ķēlītes un ienesa brokastis dzīvojamā istabā uz TV ziņu izlaidumu pusseptiņos. Viņa iedzēra malciņu kafijas un bija jau pavērusi muti, lai nokostu maizes kumosu, kad izdzirda ziņu pieteikumu.

Viens policists nogalināts un viens smagi ievainots. Nakts dramatiskie notikumi, apcietinot trīskārtējo slepkavu Līsbetu Salanderi.

Annikai bija grūti aptvert dzirdēto, jo sākumā radās iespaids, ka policistu nogalinājusi Salandere. Ziņu sniegtā informācija bija trūcīga, bet pamazām Annika izlobīja, ka par policista slepka�vību aizdomās tiek turēts vīrietis. Meklē�anā bija izsludināts trīsdesmit septiņus gadus vecs vīrietis, pagaidām vēl neminēja viņa vārdu. Smagi ievainota, Līsbeta Salandere gulēja Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā.

Annika pārslēdza otru kanālu, bet gudrāka nekļuva. Viņa sameklēja mobilo telefonu un piezvanīja brālim Mīkaelam Blumkvistam, bet saņēma ziņu, ka abonents nav sasniedzams. Pēk�ņi sirdī iedūra bailes. Mīkaels bija piezvanījis viņai iepriek�ējā vakarā ceļā uz Gēteborgu. Viņ� dzina pēdas Līsbetai Salanderei. Un slepkavam, vārdā Ronalds Nīdermanis.

Kad sāka aust gaisma, kāds acīgs policists uz lauka aiz malkas �ķūnī�a ievēroja asins pēdas. Policijas suns sekoja pēdām līdz bedrei me�a laucītē aptuveni �etrsimt metrus uz ziemeļaustru�miem no Goseberjas mājām.

Mīkaels devās līdzi kriminālinspektoram Ērlanderam. Visi do�mīgi pētīja notikuma vietu. Nebija grūti pamanīt, ka bedrē un ap to izliets liels daudzums asiņu.

Viņi atrada arī stipri bojātu cigare�u etviju, kas acīmredzot bija izmantota par lāpstiņu. Ērlanders ievietoja etviju pierādījumu maisiņā un apzīmēja atradumu. Viņ� savāca arī asiņainu zemes piku�u paraugus. Kāds policists norādīja uz cigaretes galu da�us metrus no bedres, tā bija Pali Mali marka bez filtra. Arī to ievie�toja maisiņā, pievienojot etiķeti. Mīkaels atcerējās, ka redzējis Pali Mali paciņu uz izlietnes malas Zala�enko mājā.

Ērlanders palūkojās uz smagajiem lietusmākoņiem debesīs. Vētra, kas naktī bija trakojusi Gēteborgā, acīmredzot aizgāja garām uz dienvidiem no Nosebrū, ta�u bija skaidrs, ka drīz sāks līt. Ērlanders pagriezās pret kādu policistu un lūdza sagādāt bre�zentu, ar ko pārklāt bedri.

�Domāju, ka jums taisnība,� viņ� beidzot sacīja Mīkaelam. �Asiņu analīze noteikti atklās, ka te gulējusi Līsbeta Salandere, un uz etvijas, visticamāk, mēs atradīsim viņas pirkstu nospiedu�mus. Viņu sa�āva un apraka, bet viņai kaut kādā veidā ir izdevies izdzīvot, izrakties ārā un��

��aiziet atpakaļ uz māju un ietriekt cirvi Zala�enko paurī,� Mīkaels pabeidza. �Viņa ir visai spītīgs skuķis.�

�Bet kā, ellē, viņa tika galā ar Nīdermani?�

Mīkaels paraustīja plecus. Tā viņam bija tikpat liela mīkla.

Sonja mūdiga un Jerkers Holmbergs ieradās Gēteborgas centrā�lajā stacijā tūlīt pēc astoņiem no rīta. Bublanskis bija piezvanījis un devis jaunus norādījumus nebraukt uz Goseberju, bet paņemt taksometru un doties uz policijas ēku Ernsta Fontella laukumā blakus Ullevi stadionam, kur atradās Vesterjētlandes kriminālpo�licijas pārvalde. Viņi gaidīja gandrīz stundu, līdz no Goseberjas atbrauca kriminālinspektors Ērlanders kopā ar Mīkaelu Blumk�vistu. Mīkaels sasveicinājās ar Mūdigu, ko reiz jau bija saticis, un paspieda roku Holmbergam. Pēc tam viņiem pievienojās kāds Ērlandera kolēģis ar jaunāko informāciju par Ronalda Nīdermaņa meklē�anu. Ziņojums bija īss.

�Mēs izveidojām operatīvo grupu apgabala kriminālpolicijas pakļautībā. Meklē�ana, protams, ir izsludināta valsts mērogā. Pat�ruļma�īnu mēs atradām Alingsosā pulksten se�os no rīta. Tur pēdas �obrīd izbeidzas. Mums ir aizdomas, ka viņ� ir mainījis transporta līdzekli, bet vēl neesam saņēmu�i nevienu iesniegumu par nozagtu auto.�

�Un pla�saziņas līdzekļi?� jautāja Mūdiga un kā atvainodamās paskatījās uz Mīkaelu.

�Runa ir par policista slepkavību, tāpēc iesaistīti ir visi resursi. Pulksten desmitos mums būs preses konference.�

�Vai kādam ir ziņas par Līsbetas Salanderes stāvokli?� jautāja Mīkaels. Viņ� juta savādu vienaldzību pret visu, kas saistīts ar Nīdermaņa meklē�anu.

�Salanderi �onakt operēja. Viņai no galvas izņēma lodi. Viņa vēl nav pamodusies.�

�Kādas prognozes?�

�Cik saprotu, mēs neko nezināsim, iekams viņa nebūs pamo�dusies. Bet operēju�ais ārsts apgalvo - viņam esot pamatotas cerības, ka meitene izdzīvos, ja neradīsies komplikācijas.�

�Un Zala�enko?� Mīkaels vaicāja.

�Kas?� jautāja Ērlandera kolēģis, kuram vēl nebija izskaidrotas stāsta sare�ģītās detaļas.

�Kāris Aksels Budīns.�

�Ā, viņu arī naktī operēja. Viņam bija pamatīga sejas trauma un ievainojums zem ceļgala. Viņ� ir smagi cietis, bet ievainojumi nav dzīvībai bīstami.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Jūs izskatāties noguris,� Sonja Mūdiga sacīja.

�Kā nu ne! Es jau tre�o diennakti tikpat kā neesmu gulējis.�

�Viņ� pat aizmiga ma�īnā, braucot no Nosebrū,� Ērlanders sacīja.

�Vai spēsiet izstāstīt visu no sākuma?� Holmbergs jautāja. ��ķiet, ka privātdetektīvi uzvar policiju ar rezultātu 3:0.�

Mīkaels vāri pasmaidīja.

��ādu repliku es būtu gribējis dzirdēt no Bublanska,� viņ� sacīja.

Viņi devās uz policijas pārvaldes kafetēriju, lai paēstu brokas�tis. Mīkaels pusstundu soli pa solim skaidroja, kā pa gabaliņiem savācis kopā stāstu par Zala�enko. Kad viņ� bija beidzis, policisti iegrima klusās pārdomās.

�Jūsu stāstā ir da�i baltie plankumi,� Jerkers Holmbergs pēdīgi sacīja.

�Iespējams,� Mīkaels atteica.

�Jūs nepaskaidrojāt, kā ieguvāt slepeno Dro�ības policijas ziņo�jumu par Zala�enko.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Es to vakar atradu mājās pie Līsbetas Salanderes, kad beidzot biju noskaidrojis, kur viņa slēpjas. Viņa to savukārt laikam atrada advokāta Bjūrmana vasarnīcā.�

�Tātad jūs esat atradis Salanderes slēptuvi,� Sonja Mūdiga sacīja.

Mīkaels piekrīto�i pamāja.

�Un?�

�Tā adrese jums jāizdibina pa�iem. Līsbeta ir pielikusi daudz pūļu, lai sagādātu sev slepenu mājvietu, un es negrasos izpļā�pāties.�

Mūdiga un Holmbergs mazliet sadrūma.

�Mīkael� �ī patiesībā ir slepkavības izmeklē�ana,� Sonja Mū�diga teica.

�Bet jūs vēl neesat īsti sapratusi, ka Līsbeta Salandere nav vainīga un policija ir pilnīgi neiedomājamā veidā pārkāpusi viņas tiesības. Lesbie�u sātanistu banda - no kurienes jūs to visu rau�jat? Ja viņa gribēs pastāstīt, kur apmetusies, esmu pārliecināts, ka viņa to izdarīs.�

�Bet ir vēl kāda lieta, ko es īsti nesaprotu,� Holmbergs uzstāja. �Kā �ajā stāstā vispār parādās Bjūrmans? Jūs apgalvojat, ka tie�i viņ� to visu aizsāka, sazinādamies ar Zala�enko un lūgdams noga�lināt Salanderi� bet kāpēc lai viņ� to darītu?�

Mīkaels ilgi vilcinājās.

�Es pieņemu, ka viņ� nolīga Zala�enko, lai novāktu Līsbetu no ceļa. Bija domāts, ka viņai jānonāk tajā Nīkvarnas noliktavā.� �Bjūrmans bija viņas aizbildnis. Kāds viņam būtu motīvs novākt Salanderi?�

�Tas ir sare�ģīti.�

�Paskaidrojiet.�

�Viņam bija elligi labs motīvs. Viņ� bija kaut ko izdarījis, un Līsbeta to zināja. Viņa apdraudēja Bjūrmana nākotni un labklā�jību.�

�Ko viņ� bija izdarījis?�

�Domāju - būs labāk, ja Līsbeta pati to paskaidros.� Mīkaels paskatījās Holmbergam acīs.

�Ļaujiet minēt,� Sonja Mūdiga sacīja. �Bjūrmans bija kaut ko nodarījis savai aizbilstamajai.�

Mīkaels piekrīto�i pamāja ar galvu.

�Un ja es teik�u, ka tas bija seksuāls uzbrukums?�

Mīkaels paraustīja plecus un atturējās no komentāriem.

�Vai jūs zināt par tetovējumu uz Bjūrmana vēdera?� �Tetovējumu?�

�Amatiera tetovējums ar uzrakstu pār visu vēderu� Es esmu sadistisks lops, riebeklis un izvarotājs. Mēs ilgi domājām, ko tas viss nozīmē.�

Mīkaels piepe�i skaļi iesmējās.

�Kas tur smieklīgs?�

�Es lauzīju galvu, ko gan Līsbeta izdarīja, lai atriebtos. Bet paklau� es neapspriedī�u to ar jums jau minēto iemeslu dēļ. Runa ir par Līsbetas privāto dzīvi. Pret viņu tika izdarīts nozie�gums. Viņa ir upuris. Līsbetai pa�ai jāizlemj, vai viņa grib jums to stāstīt. Sorry.�

Mīkaels noplātīja rokas kā atvainodamies.

�Par izvaro�anu ir jāziņo policijai,� Sonja Mūdiga sacīja. �Piekrītu. Ta�u �ī izvaro�ana notika pirms diviem gadiem, un Līsbeta ^ēl nav ziņojusi policijai. Tas norāda, ka viņa negrasās to darīt. Es varbūt neesmu ar viņu vienisprātis �ajā jautājumā, bet izlemj viņa. Turklāt��

�jā?�

�Viņai nav īpa�a iemesla uzticēties policijai. Pēdējo reizi, kad viņa gribēja pastāstīt, kāds cūka ir tas Zala�enko, viņu ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā.�

Prokuroram rikardam ēkstremam pakrūtē kņudēja, kad viņ� neilgi pirms deviņiem piektdienas rītā lūdza izmeklē�anas grupas vadītāju Janu Bublanski apsēsties otrpus rakstāmgaldam. Eks�trēms sakārtoja brilles un noglaudīja labi kopto bārdiņu. Situācija �ķita haotiska un draudīga. Viņ� jau mēnesi vadīja izmeklē�anu, kas dzina pēdas Līsbetai Salanderei. Viņ� bija gari un pla�i izru�nājies, ka meitene ir jukusi un sabiedrībai bīstama psihopāte. Viņ� bija noplūdinājis informāciju, kas varētu noderēt gaidāmajā tiesā. �ķita, ka viss notiek, kā plānots.

Ēkstremam nebija ne mazāko �aubu, ka Salandere patiesi ir vainīga trīs slepkavībās un tiesa būs viegla uzvara, tīrā propa�gandas izrāde ar pa�u prokuroru galvenajā lomā. Ta�u viss bija aizgājis greizi, un piepe�i viņam bija pavisam cits slepkava un �ķietami nebeidzams haoss. Nolādētā Salandere!

�Jā, mēs esam ielipu�i pamatīgā putrā,� viņ� sacīja. �Ko tev �orīt izdevās uzzināt?�

�Ronalds Nīdermanis ir izsludināts meklē�anā, bet joprojām nav notverts. �obrīd viņu meklē tikai par policista Gunnara Ander�ona slepkavību, bet es pieņemu, ka mums vajadzētu viņu apsūdzēt arī par tām trim slepkavībām Stokholmā. Varbūt tu vari sasaukt preses konferenci?�

Priek�likumu par preses konferenci Bublanskis izteica tikai ķircinā�anas pēc. Ēkstrems necieta preses konferences.

�Domāju, ka ar preses konferenci mums �obrīd jānogaida,� prokurors ātri atteica.

Bublanskis noturējās nepasmaidījis.

�Tā jau pirmām kārtām ir Gēteborgas lieta,� Ēkstrems paskaid�roja.

�Nūjā, mūsu Mūdiga un Holmbergs ir ieradu�ies Gēteborgā un sāku�i sadarbību��

�Mēs nogaidīsim ar preses konferenci, līdz zināsim ko vairāk,� Ēkstrems asi izlēma. �Es gribu zināt, cik dro�s tu esi par to, ka Nīdermanis patie�ām ir iejaukts Stokholmas slepkavībās.�

�Mana policista intuīcija teic, ka tā ir. Toties ar pierādīju�miem nav tik spo�i: slepkavībām nav liecinieku un trūkst lietisko pierādījumu. Mage Lundīns un Sonijs Nieminens no Svāvel�es motokluba atsakās runāt un izliekas, ka nekad nav dzirdēju�i par Nīdermani. Bet viņu noteikti iesēdinās par policista Ander�ona slepkavību.�

�Tie�i tā,� Ēkstrems sacīja. ��obrīd galvenā ir policista slep�kavība. Bet saki man� vai kaut kas norāda, ka Salandere vismaz kaut kādā veidā ir iejaukta slepkavībās? Vai viņa varētu būt tās izdarījusi kopā ar Nīdermani?�

��aubos. Un �o teoriju es neizpaustu publiski.�

�Bet kāda tad viņai ar tām saistība?�

�Tas ir ļoti sare�ģīts stāsts. Kā jau no sākuma apgalvoja Mīka�els Blumkvists, runa ir par to Zaļu� Aleksandru Zala�enko.� Izdzirdot vārdu Mīkaels Blumkvists, prokurors Ēkstrems manā�mi noskurinājās.

�Zaļa ir krievu algotnis - acīmredzot bez kripatas sirdsapzi�ņas -, pārbēdzis vēl aukstā kara laikos,� Bublanskis turpināja. �Viņ� �eit ieradās septiņdesmitajos gados un kļuva par Līsbetas Salanderes tēvu. Viņu savā paspārnē turēja kaut kāda Dro�ības policijas nodaļa, kas piesedza viņa noziegumus. Kāds Dro�ības policijas darbinieks arī parūpējās, lai Salanderi iesloga bērnu psi�hiatriskajā klīnikā, kad viņa trīspadsmit gadu vecumā draudēja izpaust Zala�enko noslēpumu.�

�Zini, to nav tik viegli sagremot. Diezin vai mēs varam nodot atklātībā �ādu stāstu. Ja saprotu pareizi, tad visas ziņas par Zala��enko ir kvalificētas kā slepena informācija.�

�Tomēr tā ir patiesība. Man ir pierādījumi.�

�Vai varu tos apskatīt?�

Bublanskis pastūma pār galdu mapi ar 1991. gada izmeklē�anas materiāliem. Ēkstrems domīgi aplūkoja zīmogu, kas liecināja par to, ka �ie dokumenti ir slepena informācija, un reģistra numuru, kurā viņ� tūlīt pazina norādi uz Dro�ības policiju. Ēkstrems ātri iz�ķirstīja gandrīz simt lappu�u biezo papīru kaudzi, �ur tur pala�sīdams. Beidzot viņ� nolika ziņojumu sāņus.

�Mums mazliet jāpieklusina �ie fakti, lai situācija pilnībā neiz- slīdētu mums no rokām. Tātad Salanderi iespundēja trako namā tāpēc, ka viņa mēģināja nogalināt savu tēvu� to Zala�enko. Un tagad viņa tēvam ir iegāzusi pa galvu ar cirvi. To visādā ziņā var definēt kā slepkavības mēģinājumu. Turklāt viņa jāapcietina par Lundīna sa�au�anu Stallarholmenā.�

�Vari apcietināt, ko gribi, bet es tavā vietā rīkotos piesar�dzīgi.�

�Ja nāks gaismā �ī Dro�ības policijas lieta, sāksies milzu skan�dāls.�

Bublanskis paraustīja plecus. Viņa darba uzdevums bija izmek�lēt noziegumus, nevis raizēties par skandāliem.

�Tas maitasgabals no Dro�ības policijas - Gunnars Bjerks. Ko mēs zinām par viņa lomu?�

�Viņ� ir viens no galvenajiem. �obrīd slimības atvaļinājumā ar diska trūci un dzīvo Smodālarē.�

�Labi� pagaidām klusēsim par Dro�ības policiju. Tagad runa ir par policista slepkavību un neko citu. Mūsu uzdevumos neie�tilpst radīt jukas.�

�To būs grūti noklusēt.�

�Kā tu to domā?�

�Es aizsūtīju Kurtu Svensonu atvest Bjerku uz nopratinā�anu.� Bublanskis ieskatījās pulkstenī. ��obrīd viņam vajadzētu būt galā.�

�Ko?�

�Patiesībā es pats biju ieplānojis sev to prieku aizbraukt uz Smodālari, bet �ī slepkavība visu izjauca.�

�Es neesmu devis atļauju arestēt Bjerku.�

�Pareizi. Bet tas nav arests. Es viņu atvedī�u uz nopratinā��anu.�

�Tas man nepatīk.�

Bublanskis paliecās uz priek�u ar gandrīz sazvērniecisku izteiksmi sejā.

�Rikard� lieta tāda. Līsbeta Salandere jau kop� pa�as bērnības ir bijusi pretlikumīgu darbību upuris. Es nedomāju �o jautājumu aizmirst. Tu vari atsaukt mani no izmeklē�anas, bet tādā gadī�jumā es bū�u spiests uzrakstīt asu ziņojumu.�

Rikards Ēkstrems izskatījās tā, it kā būtu apēdis kaut ko skābu.

Slimais Dro�ības policijas ārvalstnieku nodaļas vadītāja viet�nieks Gunnars Bjerks Smodālarē atvēra vasarnīcas durvis un uzlū�koja plecīgu, gai�matainu vīrieti melnā ādas jakā.

�Es meklēju Gunnaru Bjerku.�

�Es esmu Bjerks.�

�Kurts Svensons, apgabala kriminālpolicija.�

Vīrietis parādīja savu apliecību.

�Jā?�

�Lūg�u jūs doties man līdzi uz Kungsholmenu, lai palīdzētu policijai Līsbetas Salanderes lietas izmeklē�anā.�

�Ē� te būs kāds pārpratums.�

�Nav nekāda pārpratuma,� sacīja Svensons.

�Jūs nesaprotat. Es arī esmu policists. Domāju, ka jums vaja�dzētu pārrunāt �o lietu ar savu priek�nieku.�

�Tie�i mans priek�nieks vēlas ar jums runāt.�

�Man jāpiezvana un��

�Jūs varēsiet piezvanīt no Kungsholmenas.�

Piepe�i Gunnars Bjerks juta, ka viņam vairs nav spēka.

Tas ir noticis. Mani tur iepīs. Nolādētais Blumkvists. Nolādētā Salandere.

�Vai esmu arestēts?� viņ� jautāja.

�Ne �obrīd. Bet mēs varam to nokārtot, ja vēlaties.�

�Nē� nē, es, protams, brauk�u jums līdzi. Skaidrs, ka es palī�dzē�u saviem policijas kolēģiem.�

�Tad jau labi,� Kurts Svensons atteica un iegāja viņam līdzi vasarnīcā. Viņ� uzmanīja Gunnaru Bjerku, kamēr tas sameklēja virsdrēbes un izslēdza kafijas automātu.

Pulksten vienpadsmitos priek�pusdienā Mīkaels Blumkvists atcerējās, ka viņa noīrētā ma�īna joprojām stāv aiz �ķūņa pie Goseberjas iebraucamā ceļa, ta�u bija tā pārguris, ka nejaudāja braukt tai pakaļ un - vēl mazāk - mērot �ajā auto lielu attālumu, neapdraudot satiksmes dro�ību. Viņ� lūdza padomu Markusam Ērlanderam, un kriminālinspektors laipni parūpējās, lai viens no krimināltehniķiem mājupceļā aizved ma�īnu uz Gēteborgu.

�Uzskatiet, ka tā ir kompensācija par �īsnakts pārestībām.�

Mīkaels pamāja ar galvu, paņēma taksometru un aizbrauca uz City Hotel Lorensbergsgātanā blakus Avēnijai. Viņ� uz vienu nakti paņēma numuru par astoņsimt kronām, tūlīt devās aug�ā un noģērbās. Kails apsēdies uz gultas pārklāja, Mīkaels no �aketes kabatas izņēma Līsbetas Salanderes Palm Tungsten T3 un pasvār�stīja to plaukstā. Viņ� joprojām brīnījās, ka Polsons nebija datoru atņēmis, ta�u komisārs laikam bija nospriedis, ka tas ir Mīkaela dators. Galu galā Mīkaels nebija formāli arestēts un pārmeklēts. Viņ� brīdi domāja un pēc tam ielika datoru somas nodalījumā, kur glabāja Līsbetas kompaktdisku ar uzrakstu Bjūrmans; arī to Polsons bija palaidis garām. Mīkaels apzinājās, ka pēc likuma slēpj lietiskos pierādījumus, tomēr Līsbeta dro�i vien nevēlētos, ka �ie priek�meti nonāk neīstajās rokās.

Mīkaels ieslēdza mobilo telefonu, secināja, ka akumulators tūlīt būs tuk�s, un iesprauda lādētāju kontaktligzdā. Viņ� pie�zvanīja savai māsai advokātei Annikai D�annīni.

�Sveika, māsiņ!�

�Kāda tev ir saistība ar policista slepkavību �onakt?� Annika tūlīt jautāja.

Mīkaels da�os vārdos pastāstīja, kas noticis.

�Skaidrs. Tātad Salandere guļ reanimācijā.�

�Tā ir. Par viņas stāvokļa nopietnību mēs varēsim spriest tikai tad, kad viņa pamodīsies, ta�u viņai būs nepiecie�ams advo�kāts.�

Annika D�annīni brīdi domāja.

�Vai tu domā, ka viņa mani gribēs?�

�Visticamāk, viņa vispār negribēs advokātu. Viņa nav no tiem, kas lūdz palīdzību.�

�Izklausās, ka viņai būs vajadzīgs krimināllietu advokāts. Parādi man tos dokumentus.�

�Parunā ar Ēriku Bergeri un palūdz viņai kopiju.�

Kad Mīkaels bija pabeidzis sarunu ar Anniku, viņ� piezva�nīja Ērikai Bergerei. Viņa neatbildēja, tāpēc Mīkaels piezvanīja uz Ērikas numuru Millennium redakcijā. Klausuli pacēla Henrijs Kortess.

�Ērika ir kaut kur izgājusi,� Henrijs sacīja.

Mīkaels īsi izstāstīja, kas noticis, un lūdza Henriju nodot �o informāciju Millennium galvenajai redaktorei.

�Labi. Kas mums jādara?� Henrijs jautāja.

��odien nekas,� Mīkaels atteica. �Man jāizguļas. Es atgriezī�os Stokholmā rīt, ja negadīsies nekas neparedzēts. Millennium pub�licēs savu versiju nākamajā numurā, un līdz tam vēl ir gandrīz mēnesis laika.�

Viņ� pārtrauca sarunu, ielīda gultā un iemiga pusminūtes laikā.

Policijas pārvaldes priek�nieka vietniece Monika Spongberga ar pildspalvu piesita pie savas minerālūdens glāzes malas un lūdza klusumu. Pie apsprie�u galda viņas kabinetā sēdēja desmit cilvēki - trīs sievietes un septiņi vīrie�i. Tie bija vardarbīgo nozie�gumu nodaļas vadītājs, viņa vietnieks, trīs kriminālinspektori, ieskaitot Markusu Ērlanderu, kā arī Gēteborgas policijas pārval�des preses sekretārs. Uz sanāksmi bija uzaicināta ari iepriek�ējās izmeklē�anas vadītāja Agnēta Jervasa no prokuratūras un Sonja Mūdiga un Jerkers Holmbergs no Stokholmas policijas. Mūdigu un Holmbergu uzaicināja, lai izrādītu labo gribu sadarboties ar galvaspilsētas kolēģiem un, iespējams, lai parādītu, kā jāvada kārtīga policijas izmeklē�ana.

Spongberga - bie�i vienīgā sieviete vīrie�u sabiedrībā - bija slavena ar to, ka netērēja laiku formalitātēm un laipnības frāzēm. Viņa paziņoja, ka priek�nieks atrodas komandējumā, EuroPol kon�ferencē Madridē, viņ� ir pārtraucis komandējumu, tiklīdz saņēmis ziņu par policista slepkavību, bet pārradīsies tikai vēlu vakarā. Pēc tam Spongberga vērsās pie Vardarbīgo noziegumu nodaļas vadītāja Andersa Pēr�ona un lūdza viņu apkopot situāciju.

�Ir pagāju�as aptuveni desmit stundas, kop� mūsu kolēģi Gun- naru Ander�onu noslepkavoja uz Nosebrū ceļa. Mēs zinām slep�kavas vārdu, tas ir Ronalds Nīdermanis, tomēr pagaidām mums vēl nav �ī cilvēka fotogrāfijas.�

�Mums Stokholmā ir aptuveni divdesmit gadus veca Nīder- maņa fotogrāfija. Mēs to dabūjām no Paolo Roberto, ta�u no tās nav lielas jēgas,� sacīja Jerkers Holmbergs.

�Skaidrs. Nīdermaņa nozagto patruļma�īnu, kā zināms, �orīt atrada Alingsosā. Tā stāvēja �ķērsielā aptuveni trīssimt piecdes�mit metru no dzelzceļa stacijas. �ajā rītā mēs neesam saņēmu�i nevienu ziņojumu par �ajā apkaimē nozagtu auto.�

�Kāds ir meklē�anas stāvoklis?�

�Mēs pārbaudām vilcienus, kas dodas uz Stokholmu un Malmi. Esam izsludināju�i valsts mēroga meklē�anu un informēju�i Nor�vēģijas un Dānijas policiju. �obrīd tie�i ar meklē�anu nodarbojas aptuveni trīsdesmit policistu, bet, protams, acis tur vaļā visi.� �Nekādu pēdu?�

�Nē. Pagaidām nekādu. Bet cilvēku ar tik savdabīgu izskatu, visticamāk, ir grūti nepamanīt.�

�Vai kāds zina kaut ko par Frēdrika Tor�tensona stāvokli?� jautāja viens no kriminālinspektoriem.

�Viņ� guļ Sālgrēna slimnīcā. Traumas ir smagas, glu�i kā pēc autoavārijas. Grūti noticēt, ka tā var ievainot kailām rokām.

Tor�tensonam ir ne tikai lauzti kauli un ribas, bet ir savainots ari viens kakla skriemelis, un pastāv risks, ka viņ� būs daļēji paralizēts.�

Visi da�as sekundes aizdomājās par kolēģa stāvokli, līdz Spong�berga atkal ierunājās, vērsdamās pie Ērlandera.

�Kas īsti notika Goseberjā?�

�Goseberjā notika Tūmass Polsons.�

Telpā atskanēja piekrīto�a dūkoņa.

�Vai neviens nevar aizsūtīt viņu pensijā? Viņ� ta�u ir vienkār�i staigājo�a katastrofa!�

�Es ļoti labi pazīstu Polsonu,� Monika Spongberga asi sacīja. �Bet neesmu saņēmusi par viņu nekādas sūdzības pēdējos� jā, divus gadus.�

�Trolhetanas policijas priek�nieks ta�u ir sens Polsona paziņa un dro�i vien ir centies viņu piesegt un pasargāt. Protams, labu gribēdams, un es viņu nekritizēju. Ta�u �onakt Polsons uzvedās tik dīvaini, ka par to ziņoja vairāki kolēģi.�

�Kā tā?�

Ērlanders pa�ķielēja uz Sonju Mūdigu un Jerkeru Holmbergu. Viņ� acīm redzami jutās neveikli par to, ka ir spiests atklāt orga�nizācijas trūkumus Stokholmas kolēģu priek�ā.

�Visdīvainākais laikam ir tas, ka viņ� lika vienam kolēģim no tehniskās nodaļas veikt inventarizāciju malkas �ķūnītī, kur mēs atradām to Zala�enko.�

�Inventarizāciju malkas �ķūnītī?� Spongberga pārjautāja. �Jā� nu� viņ� gribēja zināt, tie�i cik daudz malkas pagaļu tur ir. Lai ziņojums būtu precīzs.�

Ap galdu iestājās izteiksmīgs klusums, un tad Ērlanders steg- �us turpināja:

��orīt ir atklājies, ka Polsons lieto vismaz divus psihofarma- koloģiskos preparātus - ksanoru un efeksoru. Viņam patiesībā vajadzētu būt slimības atvaļinājumā, bet viņ� ir slēpis savu stā�vokli no kolēģiem.�

�Kādu stāvokli?� Spongberga asi jautāja.

�Es, protams, nezinu, ar ko tie�i viņ� slimo - ārsti neizpau� tādas ziņas -, ta�u viņa lietotās zāles ir reizē spēcīgi trankvili- zatori un stimulatori. Viņ� �onakt glu�i vienkār�i bija pamatīgi apdullis.�

�Ak kungs!� Spongberga izteiksmīgi iesaucās. Viņa izskatījās glu�i kā tas negaisa mākonis, kas rīta stundās bija pārskrējis pār Gēteborgu. �Lai Polsonu atved pie manis uz sarunu. Tūlīt!�

�Tas nebūs tik vienkār�i. Viņ� �orīt sabruka un ir ievietots slimnīcā, diagnoze: pārpūle. Mums glu�i vienkār�i briesmīgi ne�paveicās, ka �ī bija viņa de�ūra.�

�Vai drīkstu jautāt?� ierunājās Vardarbīgo noziegumu noda�ļas priek�nieks. �Tātad Polsons �onakt aizturēja Mīkaelu Blum�kvistu?�

�Viņ� ir iesniedzis ziņojumu un apsūdz Blumkvistu par poli�cista apvaino�anu, niknu preto�anos policijas darbiniekam un nelikumīgu iero�u glabā�anu.�

�Ko saka Blumkvists?�

�Viņ� atzīst apvaino�anu, ta�u apgalvo, ka tā esot bijusi pa��aizsardzība. Toties preto�anās bijusi tikai mēģinājums verbāli aizkavēt Tor�tensonu un Ander�onu, lai viņi nebrauktu pakaļ Nīdermanim un nemēģinātu arestēt viņu uz savu roku, bez pa�stiprinājuma.�

�Liecinieki?�

�Tor�tensons un Ander�ons. Ļaujiet man piebilst, ka es neticu Polsona apgalvojumam par niknu preto�anos. Tas ir tipisks gā�jiens, lai nodro�inātos pret iespējamu Blumkvista sūdzību.�

�Bet kā Blumkvists tika galā ar Nīdermani viens pats?� jautāja prokurore Agnēta Jervasa.

�Piedraudot ar ieroci.�

�Tātad Blumkvistam bija ierocis. Tad jau viņa aizturē�anai ir vismaz kaut kāds pamats. Kur viņ� ņēma ieroci?�

�Par to Blumkvists negribēja izteikties, iekams nebūs runājis ar advokātu. Ta�u Polsons viņu apcietināja brīdi, kad Blumkvists mēģināja atdot ieroci policijai.�

�Vai drīkstu izteikt neformālu priek�likumu?� Sonja Mūdiga piesardzīgi ierunājās.

Visi palūkojās uz viņu.

�Izmeklē�anas laikā vairākas reizes esmu tikusies ar Blumk�vistu un domāju, ka viņ� ir ļoti saprātīgs cilvēks, lai arī �urnālists. Dro�i vien par apsūdzības ierosinā�anu lemsiet jūs�� Mūdiga paskatījās uz Jervasu, un prokurore pamāja ar galvu. �Tādā gadī�jumā es pieņemu, ka jūs automātiski atmetīsiet to apvaino�anu un preto�anos, jo tās ta�u ir pilnīgas muļķības.�

�Iespējams. Bet nelikumīga iero�a glabā�ana ir mazliet nopiet�nāks jautājums.�

�Es ierosinātu nogaidīt. Blumkvists ir salicis kopā �o stāstu uz savu roku un krietni apsteidz policiju. Mums būtu daudz node�rīgāk uzturēt ar viņu labas attiecības un sadarboties, nevis ļaut, lai viņ� noslaktē visu policiju presē.�

Mūdiga apklusa. Pēc da�ām sekundēm nokrem�ļojās Markuss Ērlanders. Ja jau Sonja Mūdiga nebaidījās tā uzstāties, tad viņ� negribēja atpalikt.

�Es piekrītu. Man arī Blumkvists likās saprātīgs cilvēks. Es pat lūdzu piedo�anu viņam par to, kā ar viņu �onakt apgājās. �ķiet, viņ� ir gatavs pievērt uz to acis. Turklāt viņ� ir godprātīgs. Viņ� ir atradis Līsbetas Salanderes dzīvesvietu, bet atsakās stāstīt, kur tā atrodas. Viņ� nebaidās no publiskas saķer�anās ar policiju� un, ņemot vērā Blumkvista ietekmi, viņa balsij pla�saziņas līdzekļos būs ne mazāks svars kā jebkuram Polsona ziņojumam.�

�Bet viņ� atsakās sniegt policijai informāciju par Salanderi?� �Viņ� saka, lai mēs to jautājam Līsbetai pa�ai.�

�Kas tas ir par ieroci?� Jervasa vaicāja.

�Colt 1911 Government. Sērijas numurs nav zināms. Es nosū�tīju ieroci uz laboratoriju, un mēs vēl nezinām, vai tas Zvied�rijā izmantots kādā noziegumā. Tādā gadījumā lieta mainīsies.�

Monika Spongberga pacēla pildspalvu.

�Agnēta, jūs pati izlemsiet, vai uzsākt izmeklē�anu attiecibā uz Blumkvistu. Es ierosinu pagaidīt krimināltehniskās laboratorijas ziņojumu. Turpinām. Tas Zala�enko� ko jūs, stokholmie�i, varat par viņu pastāstīt?�

�Lieta tā, ka vēl vakar pēcpusdienā mēs nebijām dzirdēju�i ne par Zala�enko, ne Nīdermani,� Sonja Mūdiga atbildēja.

�Es domāju, ka jūs Stokholmā vajājat lesbie�u sātanistu ban�du,� ieteicās kāds no Gēteborgas policistiem. Da�i citi savilka lūpas. Jerkers Holmbergs pētīja savus nagus, un atbildēt nācās Sonjai Mūdigai.

�Starp mums runājot, es varu sacīt, ka ari mums nodaļā ir savs Tūmass Polsons un tā lesbie�u sātanistu banda drīzāk ir maldīgas pēdas, kas radu�ās tie�i viņa galvā.�

Pēc tam Mūdiga un Holmbergs aptuveni pusstundu stāstīja, kas atklājies izmeklē�anā.

Kad viņi bija beigu�i, ap galdu iestājās ilgs klusums.

�Ja tas par Gunnaru Bjerku ir taisnība, tad Dro�ības policijai būs pamatīgas nepatik�anas,� beidzot noteica Vardarbīgo nozie�gumu nodaļas vadītāja vietnieks.

Visi māja ar galvu. Agnēta Jervasa pacēla roku.

�Ja saprotu pareizi, jūsu aizdomas lielākoties balstās uz pieņē�mumiem un netie�iem pierādījumiem. Mani kā prokurori mazliet uztrauc situācija ar lietiskajiem pierādījumiem.�

�Mēs to apzināmies,� Jerkers Holmbergs sacīja. �Lielos vilcie�nos zinām, kas notika, bet vēl paliek daudz jautājuma zīmju.�

�Es saprotu, ka jūs esat aizņemti ar izrakumiem Nīkvarnā pie Sēderteljes,� teica Spongberga. �Cik slepkavību tad īsti ir �ajā lietā?�

Holmbergs gurdi samirk�ķināja acis.

�Mēs sākām ar trim slepkavībām Stokholmā; aizdomās par tām meklē�anā bija izsludināta Salandere. Tātad - advokāts Bjūr�mans, �urnālists Dāgs Svensons un doktorande Mia Bergmane.

Pie noliktavas Nīkvarnā līdz �im esam atradu�i trīs kapus. Vienā gabalos sadalīts gulēja pazīstams dīleris un zaglēns. Otrā atra�dām vēl neidentificētu sievieti. Tre�o kapu neesam paspēju�i atrakt. �ķiet, ka tas ir vecāks. Turklāt Blumkvists ir norādījis uz �o noziegumu iespējamu saistību ar kādas prostitūtas slepkavību Sēderteljē pirms da�iem mēne�iem.�

�Utad, pieskaitot policistu Ander�onu Goseberjā, ir runa par vismaz astoņām slepkavībām� tā ta�u ir �ausmīga statistika. Vai mēs visās slepkavībās turam aizdomās to Nīdermani? Viņam jābūt pilnīgi juku�am masu slepkavam.�

Mūdiga un Holmbergs saskatījās. Tagad bija jāizlemj, cik lielā mērā viņi ir gatavi izteikt �ādu apgalvojumu. Beidzot Mūdiga ierunājās:

�Lai arī mums trūkst faktisko pierādījumu, es un mans priek��nieks, kriminālinspektors Jans Bublanskis, tomēr sliecamies domāt, ka Blumkvistam ir pilnīga taisnība, apgalvojot, ka pirmās trīs slepkavības izdarījis Nīdermanis. Tas nozīmētu, ka Salandere nav vainīga. Kas attiecas uz kapiem Nīkvarnā - Nīdermani ar �o vietu saista Salanderes draudzenes Mirjamas Vu nolaupī�ana. Nav nekādu �aubu, ka meiteni gaidīja ceturtais kaps. Ta�u noliktavas ēka pieder Svāvel�es motokluba vadoņa radiniecei, un mēs nogai�dīsim ar secinājumiem, līdz būsim identificēju�i līķus.�

�Tas sīkais zaglis, kuru jūs minējāt��

�Kenets Gustafsons, �etrdesmit �etrus gadus vecs, pazīstams dīleris un likumpārkāpējs kop� pusaud�a gadiem. īpa�i neiedziļi�noties, man �ķiet, ka tā ir kaut kāda iek�ēja rēķinu kārto�ana. Svā�vel�es motoklubs ir iejaukts da�ādu veidu noziegumos, tostarp metamfetamīna izplatī�anā. Tātad Nīkvama varētu būt arī me�a kapsēta tiem, kas stāju�ies ceļā Svāvel�es motoklubam. Bet�� �Jā?�

�Tā prostitūta, kuru noslepkavoja Sēderteljē� divdesmit divus gadus vecā Irina Petrova.�

�Kas par lietu?�

�Sekcija parādīja, ka viņa ir ārkārtīgi smagi piekauta, �ādas traumas praktiski vērojamas tiem, kas nosisti ar beisbola nūjām vai līdzīgiem priek�metiem. Ta�u ievainojumu neskaidrais rak�sturs neļāva patologam precīzi noteikt izmantoto priek�metu. Blumkvists patiesībā izteica visai atjautīgu novērojumu. Irinas Petrovas traumas viegli varētu radīt kailām rokām�� �Nīdermanis?�

�Loģisks pieņēmums. Pierādījumu vēl trūkst.�

�Ko mēs iesāksim turpmāk?� Spongberga jautāja.

�Man jāapsprie�as ar Bublanski, bet glu�i dabisks nākamais solis būtu nopratināt Zala�enko. Mēs no savas puses gribam dzir�dēt, ko viņ� zina par slepkavībām Stokholmā, bet jums ir svarīgi notvert Nīdermani.�

Viens no Gēteborgas inspektoriem pacēla roku.

�Vai drīkstu jautāt� ko esam atradu�i Goseberjas mājās?� �Visai maz. Atradām �etrus �aujamiero�us. Vienu Sig Sauer, kas bija izjaukts ieeļļo�anai uz virtuves galda. Poļu P-83 Wanad uz grīdas blakus dīvānam. Colt 1911 Government - pistoli, kuru Blumkvists centās nodot Polsonam. Un visbeidzot divdesmit otrā kalibra Browning, kas �ajā kolekcijā gandrīz izskatās pēc rotaļu pistolītes. Mums ir aizdomas, ka tie�i ar �o ieroci tika sa�auta Salandere, jo viņa vēl joprojām ir dzīva ar lodi smadzenēs.�

�Vēl kas?�

�Mēs izņēmām somu ar aptuveni divsimt tūksto�iem kronu. Soma bija aug�stāva istabā, kuru izmantoja Nīdermanis.�

�Jūs esat pārliecināti, ka tā ir viņa istaba?�

�Jā, viņa apģērba izmērs ir XXL. Zala�enko varētu valkāt M.� �Vai ir kādi pierādījumi Zala�enko saistībai ar noziedzīgu dar�bību?� jautāja Jerkers Holmbergs.

Ērlanders papurināja galvu.

�Tas, protams, atkarīgs no tā, kā mēs interpretējam konfis�cētos iero�us. Ta�u, ja neskaita iero�us un faktu, ka Zala�enko bija ierīkojis ļoti sare�ģītu novēro�anas sistēmu, mēs neesam atradu�i neko tādu, kas at�ķirtu Goseberju no citām zemnieku saimniecībām. Māja ir ļoti spartiski iekārtota.�

īsi pirms divpadsmitiem pie durvīm pieklauvēja policists formas tērpā un iedeva Monikai Spongbergai papīra lapu. Viņa pacēla roku.

�Mums ir ziņojums par cilvēka pazu�anu Alingsosā. Divdesmit septiņus gadus vecā zobu higiēniste Anita Kasper�one izgāja no mājām pulksten 07:30 no rīta. Viņa aizveda bērnu uz bērnudārzu, un līdz astoņiem viņai vajadzēja ierasties darbā. Kasper�one strādā zobārsta privātpraksē aptuveni simt piecdesmit metru no vietas, kur atrada nozagto patruļma�īnu.�

Ērlanders un Sonja Mūdiga reizē ieskatījās savos rokaspulk- steņos.

�Tad viņam ir �etru stundu handikaps. Kas tā ir par ma��īnu?�

�Tum�zils 1991. gada reno. Te būs numurs.�

�Tūlīt izsludiniet ma�īnu meklē�anā. �obrīd tā var būt jebkur starp Oslo, Malmi un Stokholmu.�

Vēl kādu brīdi runāju�i, visi pārtrauca apspriedi, nolemjot, ka Sonja Mūdiga un Markuss Ērlanders kopā dosies nopratināt Zala�enko.

Kad Ērika bergere izgāja no sava kabineta un nozuda redakcijas virtuvītē, Henrijs Kortess sarauca uzacis un sekoja viņai ar ska�tienu. Da�as sekundes vēlāk Ērika iznāca no virtuves ar kafijas krūzi rokā un atgriezās kabinetā. Viņa aizvēra durvis.

Henrijs īsti nesaprata, kas nav kārtībā. Millennium piederēja pie nelielajiem uzņēmumiem, kuros darbinieki ļoti satuvinās. Viņ� pusslodzē bija nostrādājis �urnālā �etrus gadus un �ajā laikā pie�dzīvojis da�as fenomenālas vētras, tostarp periodu, kad Mīkaels Blumkvists trīs mēne�us nosēdēja cietumā par neslavas cel�anu un �urnāls gandrīz bankrotēja. Un tad notika Dāga Svensona un viņa draudzenes Mias Bergmanes slepkavība.

Visās �ajās vētrās Ērika Bergere bija kā klints, kuru �ķietami nekas nespēja izsist no līdzsvara. Henrijs nemaz nebrīnījās, kad Ērika agri no rīta piezvanīja un viņu pamodināja, bet pēc tam abus ar Lotu Kārimu lika pie darba. Salanderes lieta bija iekustējusies, un Mīkaels tagad bija iejaukts policista slepkavībā Gēteborgā. Tiktāl viss bija skaidrs. Lota Kārima bija noenkuroju�sies policijas pārvaldē un centās kaut ko izdibināt. Henrijs pats visu rītu bija zvanījis un mēģinājis noskaidrot, kas notika naktī. Blumkvists necēla telefonu, bet, izmantojot vairāku avotu sniegto informāciju, Henrijam radās diezgan labs priek�stats par �īsnakts notikumiem.

Toties Ērikas domas visu priek�pusdienu bija kavēju�ās kaut kur citur. Viņa ārkārtīgi reti aizvēra sava kabineta durvis, parasti tikai tad, kad pieņēma apmeklētājus vai intensīvi strādāja pie kāda raksta. �ajā rītā Ērikai nebija apmeklētāju un viņa nestrā�dāja. Pāris rei�u pieklauvējis pie durvīm, lai ziņotu par jaunu�miem, Henrijs atrada Ēriku krēslā pie loga, kur viņa sēdēja, iegri�musi domās, un �ķietami vienaldzīgi lūkojās uz ļau�u straumi lejā, Jētgātanā. Viņa izklaidīgi noklausījās Henrija ziņojumus.

Kaut kas nebija kārtībā.

Henrija prātojumus pārtrauca durvju zvans. Aizgājis atvērt, viņ� ieraudzīja Anniku D�annīni. Henrijs vairākkārt bija saticis MIkaela Blumkvista māsu, ta�u tuvāk viņu nepazina.

�Labdien, Annika,� viņ� sacīja. �MIkaela �odien nav.�

�Zinu. Man jāsatiek Ērika.�

Kad Henrijs ieveda Anniku kabinetā, Ērika pacēla acis un ātri saņēmās.

�Sveika,� viņa sacīja. �MIkaela �odien nav.�

Annika pasmaidīja.

�Es zinu. Atnācu pakaļ Bjerka ziņojumam. Miks man lūdza to izskatīt, lai es varētu pārstāvēt Salanderi.�

Ērika pamāja ar galvu. Viņa piecēlās un paņēma mapi no raks�tāmgalda.

Jau grasīdamās atstāt kabinetu, Annika saminstinājās. Tad viņa pārdomāja un apsēdās pretī Ērikai.

�Labi! Stāsti, kas par vainu.�

�Es pametī�u Millennium. Un neesmu spējusi to pateikt Mīka- elam. Viņ� ir tā sapinies ar to Salanderes lietu, ka man nebija pie�mērotas izdevības, un es nevaru paziņot citiem, iekams nebū�u pastāstījusi viņam; tagad es jūtos baigi sūdīgi.�

Annika D�annīni iekoda apak�lūpā.

�Un tagad tu stāsti man. Kāpēc tu aizej?�

�Es bū�u Svenska Morgon-Posten galvenā redaktore.�

�Oho! Tādā gadījumā īsti vietā būtu apsveikumi, nevis kauk��ana un lūpas trīcē�ana.�

�Bet ne jau tā es biju iedomājusies atstāt Millennium. Tādā drausmīgā haosā. Tas nāca kā zibens no skaidrām debesīm, un es nespēju atteikties. Es domāju: tāda izdevība rodas tikai reizi. Es saņēmu �o piedāvājumu, tie�i pirms no�āva Dāgu un Miu, un te sākās tāds juceklis, ka es noklusēju. Un tagad mani drausmīgi moka sirdsapziņa.�

�Saprotu. Un tu baidies stāstīt Mikam.�

�Es vēl neesmu stāstījusi nevienam. Biju domājusi, ka man būs jāsāk strādāt SMP tikai rudenī un tad jau vēl būs laiks pastāstīt. Bet tagad viņi grib, lai es sāku, cik drīz vien iespējams.�

Ērika apklusa un lūkojās uz Anniku, būdama gandrīz tuvu asarām.

��ī praktiski būs mana pēdējā nedēļa Millennium. Nākamnedēļ es aizbraucu, un tad� man vajag kādu nedēļu brīvu, lai atgūtu spēkus. Bet pirmajā maijā es sāku strādāt SMP."

�Un kas notiktu, ja tu pakļūtu zem ma�īnas? Arī tad viņi pēk�ņi paliktu bez galvenā redaktora.�

Ērika palūkojās aug�up.

�Bet es neesmu pakļuvusi zem ma�īnas. Es apzināti esmu to noklusējusi vairākas nedēļas.�

�Es saprotu, ka situācija ir smaga, bet man �ķiet, ka Miks, Kristers un pārējie tiks galā. Tomēr es domāju, ka tev jāpastāsta viņiem tūlīt.�

�Jā, bet tavs sasodītais brālis �odien ir Gēteborgā. Viņ� guļ un neceļ telefonu.�

�Zinu. Ir maz cilvēku, kam tik labi izdodas izvairīties no tele�fona zvaniem kā Mīkaelam. Bet runa nav par tevi un Miku. Es zinu, ka jūs esat nostrādāju�i kopā gadus divdesmit un mīlēju��ies un ķīvēju�ies, bet tev jāpadomā par Kristeru un pārējiem redakcijas darbiniekiem.�

�Bet Mīkaels��

�Miks spers zemes gaisā. Kā nu ne! Bet, ja viņ� nespēs pārdzī�vot situāciju, ka tu pēc divdesmit gadiem esi mazliet pār�āvusi pār strīpu, tad viņ� nav tā laika vērts, ko tu viņam veltīji.�

Ērika nopūtās.

�Saņemies. Pasauc Kristeru un visus pārējos. Tūlīt!�

Kad Ērika bergere bija sasaukusi darbiniekus Millennium mazajā apsprie�u telpā, Kristers Malms brīdi sēdēja apstulbis. Viņ� bija saņēmis uzaicinājumu tie�i mirklī, kad grasījās, kā jau piektdienā, agrāk doties projām. Kristers palūkojās uz Henriju Kortesu un Lotu Kārimu, kas bija tikpat pārsteigti kā viņ�. Redakcijas atbil�dīgā sekretāre Mālina Ēriksone arī nebija neko zinājusi, tāpat kā reportiere Monika Nilsone un mārketinga mened�eris Sonijs Magnusons. �eit trūka vienīgi Mīkaela Blumkvista, kur� atradās Gēteborgā.

Ak kungs! Mīkaels neko nezina, Kristers Malms nodomāja. Die�zin, kā viņ� reaģēs?

Tad Kristers aptvēra, ka Ērika ir beigusi runāt un apsprie�u telpā iestājies pilnīgs klusums. Viņ� papurināja galvu, piecēlās, apskāva Ēriku un noskūpstīja viņu uz vaiga.

�Apsveicu, Rikij,� viņ� sacīja. �SMP galvenā redaktore. Tas tie��ām nav slikts pakāpiens pēc �īs lapeles.�

Henrijs Kortess atjēdzās un sāka spontāni aplaudēt. Ērika pacēla rokas.

�Stop,� viņa teica. �Es �odien neesmu pelnījusi aplausus.� Viņa ieturēja īsu pauzi, ar skatienu aptverdama mazās redakci�jas darbiniekus. �Ziniet� man ir ārkārtīgi �ēl, ka sanācis tie�i tā. Es gribēju to pastāstīt jau pirms vairākām nedēļām, bet tad sākās haoss pēc slepkavībām. Mīkaels un Mālina strādāja kā apsēsti, un vienkār�i neradās piemērota izdevība. Tāpēc ir iznācis tā, kā ir.� Mālina Ēriksone piepe�i �ausmino�i skaidri aptvēra, cik maz cilvēku patiesībā ir redakcijā un cik briesmīgi tuk�a tā būs bez Ērikas. Lai kas notiktu, lai kādas jukas izceltos, viņa bija vētrās nesatricināma klints, pret kuru Mālina vienmēr varēja atbalstī�ties. Mjā� nebija nekāds brīnums, ka Lielais Pūķis viņu pārvi�lināja. Bet kas tagad notiks? Ērika alla� bija bijusi Millennium atslēgas figūra.

�Mums jānoskaidro da�i jautājumi. Es saprotu, ka redakcijā radī�sies sare�ģīta situācija. Negribot tā ir noticis. Pirmkārt, es pilnībā nepametī�u Millennium. Joprojām bū�u līdzīpa�niece un piedalī�os valdes sēdēs. Bet man, protams, nebūs nekādas ietekmes uz redak�cijas darbu, pretējā gadījumā rastos intere�u konflikts.�

Kristers domīgi pamāja ar galvu.

�Otrkārt, formāli es beidzu darbu trīsdesmitajā aprīlī, ta�u praktiski �ī ir mana pēdējā darba diena. Nākamnedēļ, kā jūs zināt, es bū�u prom, �is brauciens bija ieplānots jau sen. Un esmu nolēmusi neatgriezties, lai aizlāpītu robus, pakomandējot vēl da�as dienas.�

Ērika uz mirkli apklusa.

�Nākamais numurs datorā ir gatavs. Paliek tikai da�i sīkumi. Tas būs mans pēdējais numurs. Pēc tam jānāk citam galvenajam redaktoram. Es �ovakar izvāk�u savu rakstāmgaldu.�

Telpā valdīja dziļ� klusums.

�Valdei būs jāapsprie�as un jāizlemj, kas būs jaunais galvenais redaktors. Bet tas jums jāpārrunā ari redakcijā.�

�Mīkaels,� Kristers Malms ierunājās.

�Nē. Tikai ne Mīkaels. Sliktāku galveno redaktoru jūs nevarētu atrast. Viņ� ir nevainojams atbildīgais izdevējs un izcili prot veikt pētījumus un savākt kopā pilnīgi neiespējamus tekstus. Bet viņ� neder �im amatam. Galvenajam redaktoram ir jādarbojas ofen�sīvi. Turklāt Mīkaelam ir tendence ierakties pa�am savos tekstos un nozust nedēļām ilgi. Viņ� ir vislabākais, ja kaut kas deg, bet absolūti nederīgs rutīnas darbam. Jūs visi to zināt.�

Kristers pamāja ar galvu.

�Millennium turējās tikai tāpēc, ka jūs ar Mīkaelu viens otru līdzsvarojāt.�

�Ne tikai tāpēc. Jūs noteikti atceraties, ka Mīkaels iespītējās un gandrīz veselu gadu notupēja Hēdestadē. Tobrīd Millennium strādāja bez viņa, glu�i tāpat kā tagad tam vajadzēs strādāt bez manis.�

�Labi. Kāds ir tavs plāns?�

�Man gribētos, lai tu ieņem galvenā redaktora vietu, Kris- ter��

�Nekad mū�ā!� Kristers Malms atvairījās abām rokām.

��bet, tā kā es zināju, ka tu atteiksies, man ir cits risinā�jums. Mālina, no �ī brī�a tu būsi galvenā redaktora vietas izpil�dītāja.�

�Es?!� Mālina iesaucās.

�Tie�i tu. Tur biji ļoti laba atbildīgā sekretāre.�

�Bet es��

�Pamēģini. Es �ovakar atbrīvo�u savu rakstāmgaldu. Tu vari ievākties kabinetā pirmdien no rīta. Maija numurs ir gandrīz gatavs - pie tā mēs jau esam pastrādāju�i. Jūnijā iznāks dubult- numurs, un tad jums būs mēnesis brīvs. Ja tev neveiksies, tad augustā valdei jāatrod kāds cits. Henrij, tu pāriesi pilnā slodzē un aizvietosi Mālinu sekretāra amatā. Pēc tam jums būs jāpieņem kāds jauns darbinieks. Bet tā būs jūsu un valdes izvēle.�

Ērika uz mirkli apklusa, domīgi vērodama klāteso�os.

�Vēl viena lieta. Es sāk�u strādāt citā avīzē. SMP un Millen�nium gan nav īsti konkurenti, tomēr tas nozīmē, ka par nākamā numura saturu es vairs neko negribu zināt. Kop� �ī brī�a jums viss jāpārrunā ar Mālinu.�

�Ko mēs iesāksim ar to Salanderes stāstu?� jautāja Henrijs Kortess.

�Apspriediet to ar Mīkaelu. Es �o to zinu par Salanderi, bet ielik�u �o stāstu seifā. Tas nenonāks SMP.�

Piepe�i Ērika izjuta milzīgu atvieglojumu.

�Tas ir viss,� viņa teica, noslēgdama sapulci, tad piecēlās un devās atpakaļ uz savu kabinetu bez turpmākiem komentāriem.

Millennium redakcijas darbinieki palika sēdēt klusēdami. Tikai aptuveni pēc stundas Mālina pieklauvēja pie Ērikas durvīm.

�Paklau.�

�Jā?�

�Darbinieki grib kaut ko sacīt.�

�Ko?�

�Iznāc ārā.�

Ērika piecēlās un piegāja pie durvīm. Viņi bija uzklāju�i galdu ar torti un kafiju.

�Es domāju, ka mums vajadzētu uzrīkot īstu ballīti, lai nosvi�nētu tavu aizie�anu,� sacīja Kristers Malms. �Bet pagaidām jāiz�tiek ar kafiju un kūku.�

Ērika Bergere pirmoreiz �ajā dienā pasmaidīja.

Aleksandrs zala�enko bija pie samaņas jau astoņas stundas, kad ap septiņiem vakarā pie viņa ieradās Sonja Mūdiga un Markuss Ērlanders. Viņ� bija pārcietis diezgan apjomigu operāciju, kurā viņam salika kopā vaigu kaulu, fiksējot to ar titāna skrūvēm. Galva bija tā apsaitēta, ka bija redzama tikai kreisā acs. Ārsts bija paskaidrojis, ka cirtiens ir sa�ķaidījis vaigu kaulu, savainojis pieres kaulu, at�ķēlis lielu gabalu audu sejas labajā pusē un skāris acs dobumu. Ievainojumi radīja stipras sāpes. Lai gan Zala�enko bija saņēmis lielas pretsāpju līdzekļu devas, viņ� tomēr bija diez�gan skaidrā prātā un varēja runāt. Ta�u policisti saņēma norādi viņu nenogurdināt.

�Labvakar, Zala�enko kungs,� Sonja Mūdiga sveicināja. Viņa nosauca savu vārdu un iepazīstināja ar kolēģi Ērlanderu.

�Mani sauc Kāris Aksels Budīns,� Zala�enko ar pūlēm izrunāja caur sakostiem zobiem. Viņa balss bija mierīga.

�Es labi zinu, kas jūs esat. Esmu lasījusi jūsu Dro�ības poli�cijas lietu.�

Tā nebija glu�i taisnība, jo Dro�ības policija vēl nebija izdevusi nevienu papīru par Zala�enko.

�Tas bija sen,� Zala�enko sacīja. �Tagad esmu Kāris Aksels Budīns.�

�Kā jūs jūtaties?� Mūdiga turpināja. �Vai varat sarunāties?� �Es gribu ziņot par noziegumu. Mana meita mēģināja mani nogalināt.�

�Mēs to zinām. �ī lieta ar laiku tiks izmeklēta,� atteica Ērlan�ders. �Ta�u �obrīd mums ir pārrunājami svarīgāki jautājumi.� �Kas var būt svarīgāks par slepkavības mēģinājumu?�

�Mēs vēlamies jūs nopratināt par trim slepkavībām Stokholmā, par vismaz trim slepkavībām Nīkvarnā un vienu nolaupī�anu.� �Es par to neko nezinu. Kas tur ir nogalināts?�

�Budīna kungs, mums ir pamats domāt, ka �ajos noziegumos ir vainojams jūsu kompanjons, trīsdesmit trīs gadus vecais Ron�alds Nīdermanis,� Ērlanders paziņoja. �Turklāt �onakt Nīdermanis Trolhetanā nogalināja policistu.�

Sonja Mūdiga mazliet izbrīnījās, kad Ērlanders padevās Za�la�enko vēlmei saukt viņu par Budīnu. Zala�enko nedaudz pa�grieza galvu, lai varētu saskatīt Ērlanderu. Viņa balss drusciņ atmaiga.

�Tās ir� bēdīgas ziņas. Es nezinu, ar ko Nīdermanis nodarbo�jas. Es neesmu nogalinājis nevienu policistu. Mani pa�u �onakt mēģināja nogalināt.�

��obrīd Ronalds Nīdermanis tiek meklēts. Vai jums ir zināms, kur viņ� varētu slēpties?�

�Es nezinu, kādās aprindās viņ� apgrozās. Es�� Zala�enko brīdi vilcinājās. Viņa balss pieklusa. �Man jāatzīst� zem �etrām acīm� Nīdermanis mani reizēm uztrauc.�

Ērlanders paliecās uz priek�u.

�Kā jūs to domājat?�

�Esmu ievērojis, ka viņ� ir agresīvs. Patiesībā es no viņa bai�dos.�

�Jūs gribat teikt, ka Nīdermanis jūs apdraudēja?� Ērlanders jautāja.

�Tie�i tā. Esmu vecs vīrs. Es nevaru aizstāvēties.�

�Vai varat izskaidrot savas attiecības ar Nīdermani?�

�Esmu invalīds.� Zala�enko norādīja uz savu kāju. �Tā ir jau otrā reize, kad meita mēģina mani nogalināt. Es pirms daudziem j-.adiem pieņēmu Nīdermani par palīgu. Domāju, ka viņ� mani aizsargās� bet patiesībā viņ� ir kļuvis par noteicēju. Viņ� nāk un iet, kad vēlas, es neko nevaru iebilst.�

�Un kā viņ� jums palīdz?� Sonja Mūdiga iejaucās. �Izdarīt to, ko jūs pats nespējat?�

Zala�enko ilgi lūkojās uz Mūdigu ar savu vienīgo redzamo aci.

�Es saprotu, ka Salandere pirms vairāk nekā desmit gadiem iemeta jūsu ma�īnā degbumbu,� Sonja sacīja. �Vai varat paskaid�rot, kas viņai lika tā rīkoties?�

�Par to jautājiet manai meitai. Viņa ir psihiski slima.� Zala�enko balss atkal skanēja naidīgi.

�Jūs gribat teikt, ka nevarat iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc Līsbeta Salandere 1991. gādājums uzbruka?�

�Mana meita ir psihiski slima. Tas ir apstiprināts dokumentos.� Sonja Mūdiga pie�ķieba galvu. Viņa ievēroja, ka uz viņas jau�tājumiem Zala�enko atbild krietni agresīvāk un naidīgāk. Sonja aptvēra, ka Ērlanders ir ievērojis to pa�u. Okei� labais kruķis, sliktais kruķis. Viņa pacēla balsi.

�Vai, pēc jūsu domām, Līsbetas rīcībai varētu būt kāda saistība ar to, ka jūs smagi piekāvāt viņas māti un viņa guva neatgrieze�niskus smadzeņu bojājumus?�

Zala�enko vēroja Mūdigu ar mierīgu sejas izteiksmi.

�Tās ir tikai tuk�as runas. Viņas māte bija palaistuve. Dro�i vien viņu piedauzīja kāds no viņas klientiem. Man vienkār�i gadī�jās braukt garām.�

Sonja Mūdiga izbrīnā pacēla uzacis.

�Tātad jūs neesat vainīgs?�

�Protams, ne.�

�Zala�enko� sakiet, vai esmu sapratusi pareizi. Tātad jūs no�liedzat, ka piekāvāt savu toreizējo draudzeni Agnētu Sofiju

Salanderi, Līsbetas Salanderes māti, lai gan par �o gadījumu tika veikta detalizēta un slepena izmeklē�ana, ko aprakstījis jūsu toreizējais priek�nieks Dro�ības policijā Gunnars Bjerks.�

�Es nekad neesmu tiesāts. Neesmu bijis pat apsūdzēts. Nevaru atbildēt par to, ko savos ziņojumos izfantazē kāds idiots no Dro�ības policijas. Ja es būtu turēts aizdomās, tad mani vismaz nopratinātu.�

Sonja Mūdiga sēdēja bez valodas. Patiesībā tagad izskatījās, ka Zala�enko aiz apsēja smaida.

�Es gribu uzrakstīt iesniegumu par savu meitu. Viņa mēģināja mani nogalināt.�

Sonja Mūdiga nopūtās.

�Es pēk�ņi sāku saprast, kāpēc Līsbeta Salandere jūt vajadzību gāzt jums pa galvu ar cirvi.�

Ērlanders nokrem�ļojās.

�Atvainojiet, Budīna kungs� varbūt mums vajadzētu atgriez�ties pie tā, ko jūs zināt par Ronalda Nīdermaņa gaitām.�

Sonja mūdiga piezvanīja kriminālinspektoram Janam Bublanskim no gaiteņa; viņa bija pie Zala�enko palātas.

�Nekā,� viņa sacīja.

�Nekā?� Bublanskis pārjautāja.

�Viņ� grib iesniegt policijai ziņojumu, apvainojot Salanderi smagu miesas bojājumu nodarī�anā un slepkavības mēģinājumā. Viņ� apgalvo, ka viņam neesot nekādas saistības ar Stokholmas slepkavībām.�

�Un kā viņ� izskaidro to, ka Salandere bija aprakta viņa mājās Goseberjā?�

�Viņ� stāsta, ka bijis saaukstējies un lielāko dienas daļu nogu�lējis. Ja Salandere Goseberjā sa�auta, to dro�i vien izdarījis Nīder�manis.�

�Skaidrs. Kas mums ir?�

�Viņu sa�āva ar divdesmit otrā kalibra Brovvning. Tāpēc viņa ir dzīva. Mēs atradām ieroci. Zala�enko atzīst, ka tas pieder viņam.� �Ak tā. Citiem vārdiem sakot, viņ� zina, ka mēs uz tā atradīsim viņa pirkstu nospiedumus.�

�Tie�i tā. Bet viņ� apgalvo, ka pēdējo reizi redzējis ieroci, kad tas gulējis viņa rakstāmgalda atvilktnē.�

�Tātad lieliskais Ronalds Nīdermanis dro�i vien ir paņēmis ieroci, kamēr Zala�enko gulēja, un sa�āvis Salanderi. Vai mēs varam pierādīt pretējo?�

Pirms atbildēja, Sonja Mūdiga da�as sekundes domāja.

�Viņ� labi pārzina Zviedrijas likumus un policijas darba meto�des. Viņ� neko neatzīs un visu novels uz Nīdermani. Es patie�sībā nezinu, ko mēs varam pierādīt. Es lūdzu Ērlanderu nosūtīt Zala�enko drēbes uz laboratoriju, lai pārbaudītu, vai uz tām ir pulvera pēdas, bet viņ�, visticamāk, apgalvos, ka pirms divām dienām trenējies �au�anā.�

Līsbeta salandere sajuta mandeļu un spirta smar�u. Radās sajūta, ka spirts ir viņai mutē, un viņa mēģināja to norīt, bet mēle likās atmirusi un paralizēta. Līsbeta centās atvērt acis, bet nespēja. Tālumā viņa dzirdēja balsi, kas �ķita viņu uzrunājam, ta�u viņa nespēja uztvert vārdus. Tad Līsbeta izdzirdēja balsi, skaļi un skaidri.

�Izskatās, ka viņa mostas.�

Līsbeta juta, ka viņas pierei kāds pieskaras, un mēģināja atvai�rīt uzmācīgo roku. Tajā pa�ā mirklī kreisajā plecā iedzēla asas sāpes. Līsbeta atslāba.

�Vai tu mani dzirdi?�

Ej prom.

�Vai vari atvērt acis?�

Ko tas idiots tur murk�ķ?

Beidzot Līsbeta atvēra acis. Vispirms viņa ieraudzīja tikai savā�dus gaismas punktus, bet tad redzes laukā ienāca kāds stāvs.

Līsbeta centās fokusēt skatienu, ta�u stāvs visu laiku aizslīdēja. Bija tāda sajūta, it kā viņai būtu paģiras un gulta visu laiku gāztos atpakaļ.

�Prtsp,� viņa sacīja.

�Ko tu teici?�

�Diots,� Līsbeta atteica.

�Ļoti labi. Vai vari vēlreiz atvērt acis?�

Līsbeta atvēra acis divās �aurās spraudziņās. Viņa ieraudzīja sve�u seju un iegaumēja katru detaļu. Gai�matains vīrietis ar ko�i zilām acīm un greiziem, stūrainiem vaibstiem pārdesmit centimetru no viņas sejas.

�Sveika! Mani sauc Anderss Jūnasons. Esmu ārsts. Tu atrodies slimnīcā. Tu esi ievainota un tagad mosties pēc operācijas. Vai tu zini, kā tevi sauc?�

�P�alandr,� Līsbeta sacīja.

�Skaidrs. Vai vari izdarīt man pakalpojumu? Aizskaiti līdz desmit.�

�Viens, divi, �etri� nē� trīs, �etri, pieci, se�i��

Tad viņa atkal iemiga.

Dakteris Anderss Jūnasons tomēr bija apmierināts ar saņemto atbildi. Meitene bija pateikusi savu vārdu un sākusi skaitīt. Tas norādīja, ka viņas sprie�anas spējas nav dziļi skartas un viņa nepamodīsies kā dārzenis. Jūnasons pierakstīja pamo�anās laiku: 21:06, aptuveni se�padsmit stundas pēc operācijas. Viņ� bija nogulējis lielāko dienas daļu un atbraucis uz slimnīcu ap septi�ņiem vakarā. Jūnasonam patiesībā bija brīvdiena, ta�u bija sakrā�jies daudz papīru darbu.

Un viņ� nespēja paiet garām reanimācijas nodaļai, neielūkojies pie pacientes, kuras smadzenēs �orīt bija rakņājies.

�Ļaujiet viņai vēl pagulēt, bet stingri uzmaniet encefalo- grammu. Es baidos, ka smadzenēs var sākties tūska vai asiņo��ana. Izskatījās, ka, mēģinot pakustināt roku, viņa sajūt stipras sāpes plecā. Ja viņa pamodīsies, dodiet viņai divus miligramus morfina stundā.�

Iziedams pa Sālgrēna slimnīcas galveno ieeju, Jūnasons jutās neparasti pacilāts.

Kad līsbeta salandere atkal pamodās, bija gandrīz divi naktī. Viņa lēnām atvēra acis un ieraudzīja griestos gaismas konusu. Pēc vairākām minūtēm viņa pagrieza galvu un aptvēra, ka ap kaklu ir aplikta ortoze. Galva truli sāpēja, un, mēģinot pakustēties, meitene sajuta asas sāpes plecā. Viņa aizvēra acis.

Slimnīca, viņa nodomāja. Ko es te daru?

Viņa jutās ārkārtīgi gurda.

Sākumā bija grūti sakopot domas. Tad atgriezās atsevi�ķas atmiņu ainas.

Uzplūstot atmiņu fragmentiem par izrak�anos no kapa, Līs�betu uz da�ām sekundēm pārņēma panika. Tad viņa cie�i sakoda zobus un koncentrējās uz elpo�anu.

Viņa secināja, ka ir dzīva. Viņa gan īsti nebija dro�a, vai tas ir labi vai slikti.

Līsbeta īsti neatcerējās, kas noticis, atmiņā atausa tikai atse�vi�ķas miglainas ainas: malkas �ķūnītis un tas, kā viņa milzīgās dusmās bija atvēzējusi cirvi un gāzusi tēvam pa seju. Zala�enko. Līsbeta nezināja, vai viņ� ir dzīvs vai miris.

Viņa nespēja atcerēties, kas īsti notika ar Nīdermani. Kā caur miglu nāca prātā, ka viņu izbrīnīja Nīdermaņa paniskā bēg�ana, un viņa nesaprata, kāpēc viņ� bēg.

Piepe�i Līsbeta atcerējās, ka redzējusi Stulbo Kaili Blumkvistu. Viņa nebija dro�a, vai nav to visu nosapņojusi, ta�u atcerējās virtuvi - tā dro�i vien bija Goseberjas virtuve -, un meitenei �ķita, ka viņa ir redzējusi, kā tuvojas Blumkvists. Man laikam bija halucinācijas.

Notikumi Goseberjā �ķita jau ļoti tāli vai vispār kā murgains sapnis. Līsbeta koncentrējās uz tagadni.

Viņa bija ievainota. Tas bija skaidrs bez teik�anas. Viņa pacēla labo roku un aptaustīja galvu. Tā bija stipri apsaitēta. Tad mei�tene pēk�ņi atcerējās. Nīdermanis. Zala�enko. Vecajam mērglim ari bija pistole. Divdesmit otrā kalibra Browning. Salīdzinājumā ar citiem iero�iem to varēja uzskatīt par diezgan nekaitīgu. Tie�i tāpēc viņa vēl bija dzīva.

Man ie�āva galvā. Es varēju iebāzt pirkstu caurumā un pieskarties savām smadzenēm.

Līsbeta brīnījās par to, ka ir dzīva. Viņa secināja, ka jūtas savādi vienaldzīga. Ja nāve bija melnais tuk�ums, no kura viņa tikko pamodusies, tad no tās nevajadzēja baidīties. Viņa nesa�justu at�ķirību.

Pie �īs ezoteriskās domas meitene aizvēra acis un atkal iemiga.

Snaudusi tikai da�as minūtes, Līsbeta izdzirda kustību un pavēra plakstiņus �aurā spraudziņā. Viņa ieraudzīja pār sevi noliecamies māsiņu baltā virsvalkā. Līsbeta aizvēra acis un izlikās, ka guļ.

�Man �ķiet, ka tu esi nomodā,� māsiņa sacīja.

�Mm,� Līsbeta atbildēja.

�Sveika, mani sauc Marianne. Vai tu saproti, ko es saku?�

Līsbeta mēģināja pamāt ar galvu, bet aptvēra, ka viņas galva ir fiksēta ar ortozi.

�Nē, nemēģini kustēties. Nebaidies. Tevi ievainoja, un tev bija operācija.�

�Vai varu palūgt ūdeni?�

Marianne iedeva meitenei padzerties ūdeni ar salmiņu. Dzer�dama Līsbeta konstatēja, ka kreisajā pusē uzradies vēl viens stāvs.

�Sveika, Līsbeta! Vai tu mani dzirdi?�

�Mm,� Līsbeta atbildēja.

�Es esmu daktere Helēna Endrīna. Vai tu zini, kur atrodies?�

�Slimnīcā.�

�Tu atrodies Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā. Tevi operēja, un �obrīd tu guli reanimācijas nodaļā.�

�Mm.�

�Tev nav jāuztraucas.�

�Man ie�āva galvā.�

Daktere Endrīna mirkli vilcinājās.

�Tā ir taisnība. Vai tu atceries, kas notika?�

�Vecajam mērglim bija pistole.�

�Ēe� jā, tie�i tā.�

�Divdesmit otrais kalibrs.�

�Ak tā? To es nezināju.�

�Cik smagi esmu cietusi?�

�Tev ir labas prognozes. Tu biji smagā stāvoklī, bet mēs domā�jam, ka tev ir labas izredzes pilnībā atveseļoties.�

Līsbeta apsvēra �o informāciju. Tad pievērsa cie�u skatienu dakterei Endrīnai. Viņa pamanīja, ka redz neskaidri.

�Kas notika ar Zala�enko?�

�Ar ko?�

�Veco mērgli. Vai viņ� ir dzīvs?�

�Tu domā Kārlu Akselu Budīnu?�

�Nē. Es domāju Aleksandru Zala�enko. Tas ir viņa īstais vārds.� �Par to man nekas nav zināms. Tas vecais virs, kuru ieveda kopā ar tevi, ir smagā stāvoklī, bet viņa dzīvībai nedraud bries�mas.�

Līsbetas sirds nodrebēja. Viņa apdomāja ārstes vārdus.

�Kur viņ� ir?�

�Blakuspalātā. Bet tagad tev nav jādomā par viņu. Tev jākon�centrējas tikai uz savu atveseļo�anos.�

Līsbeta aizvēra acis. Mirkli meitene apsvēra, vai viņai pietiktu spēka piecelties no gultas, sameklēt piemērotu ieroci un pabeigt iesākto. Tad viņa atvairīja �o domu. Viņa tik tikko jaudāja notu�rēt acis vaļā. Citiem vārdiem sakot, nodoms nogalināt Zala�enko nebija izdevies. Viņ� atkal izspruks.

�Es tevi ātri izmeklē�u. Tad tu varēsi atkal gulēt,� sacīja dak�tere Endrīna.

Mīkaels blumkvists pamodās pēk�ņi un bez iemesla. Da�as sekundes viņ� nesaprata, kur atrodas, līdz atcerējās, ka bija paņē�mis istabu City Hotel. Apkārt valdīja piķa melna tumsa. Mīkaels iededza naktslampiņu un ieskatījās pulkstenī. Pustrīs naktī. Viņ� bija nogulējis piecpadsmit stundas no vietas.

Mīkaels piecēlās un aizgāja uz tualeti. Tad īsu brīdi aizdomājās. Zinādams, ka nespēs aizmigt otrreiz, viņ� devās uz du�u. Pēc tam uzvilka d�insus un vīnsarkanu sporta kreklu, kam būtu nepiecie��ama viena tūre veļas mazgājamā ma�īnā. Viņ� jutās ļoti izsalcis, tāpēc piezvanīja lejā uz recepciju un apjautājās, vai varētu pasūtīt kafiju un sviestmaizi tādā nakts stundā. To varēja.

Uzvilcis kurpes un �aketi, Mīkaels nokāpa uz reģistratūru, nopirka kafiju un plastikātā iesaiņotu rudzu plāceni ar sieru un aknu pastēti un aiznesa visu līdzi uz istabu. Ēzdams viņ� ieslēdza savu iBook un iesprauda platjoslas kabeli. Mīkaels atvēra avīzes Aftonbladet interneta lapu. Kā jau gaidīts, Līsbetas Salanderes notver�ana bija lielākais jaunums. Ziņu reportā�ās joprojām val�dīja manāms apjukums, ta�u tās vismaz bija uz pareizām pēdām. Trīsdesmit septiņus gadus vecais Ronalds Nīdermanis bija izsludi�nāts meklē�anā par policista slepkavību, un policija gribēja viņu nopratināt arī par slepkavībām Stokholmā. Par Salanderes stā�vokli policija vēl nebija neko ziņojusi, un Zala�enko vispār nebija nosaukts vārdā. Viņu pieminēja tikai kā se�desmit se�us gadus veco Goseberjas saimniecības īpa�nieku, un bija skaidrs, ka pla�- saziņas līdzekļi viņu joprojām uzskata par iespējamu upuri.

Pabeidzis lasīt, Mīkaels ieslēdza mobilo telefonu un ieraudzīja, ka viņam ir divdesmit jaunas ziņas. Trīs no tām bija lūgumi piezvanīt Ērikai Bergerei. Divas bija no Annikas D�annīni. �etr�padsmit ziņas no da�ādu laikrakstu korespondentiem. Viena no Kristera Malma, kur� kodolīgi rakstīja: Vislabāk būtu, ja tu atgriez�tos mājās ar pirmo vilcienu.

Mīkaels sarauca uzacis. Tā bija neparasta vēsts no Kristera. īsziņa bija nosūtīta pulksten septiņos iepriek�ējā vakarā. Mīka�els apspieda impulsu piezvanīt un pamodināt kādu trijos naktī. Toties viņ� internetā sameklēja dzelzceļa kustības sarakstu un secināja, ka pirmais vilciens uz Stokholmu atiet 05.20.

Mīkaels atvēra jaunu Word failu, aizsmēķēja cigareti un nekus�tīgi sēdēja trīs minūtes, raudzīdamies uz tuk�o ekrānu. Beidzot viņ� pacēla rokas un sāka rakstīt.

Viņas vārds ir Līsbeta Salandere, un Zviedrija viņu ir iepazinusi no policijas preses konferencēm un avī�u virsrakstiem. Viņa ir divdesmit septiņus gadus veca un metru piecdesmit centimetrus gara. Līsbeta Salandere ir dēvēta par psihopāti, slepkavu un les- bieti sātanisti. Par viņu izplatītajām fantāzijām laikam nav nekādu robe�u. �ajā numurā Millennium pastāstīs par to, kā valsts darbi�nieki sazvērējās pret Līsbetu Salanderi, lai aizsargātu patoloģiski slimu slepkavu�

Mīkaels rakstīja lēni, pirmajā uzmetumā gandrīz neko nevaja�dzēja labot. Viņ� koncentrējies strādāja piecdesmit minūtes, �ajā laikā aizpildīdams divas A4 lapas. Viņ� galvenokārt stāstīja par nakti, kad atrada Dāgu Svensonu un Miu Bergmani, un paskaid�roja, kāpēc policija par iespējamo slepkavu uzskatīja Līsbetu Salanderi. Mīkaels citēja vakara avī�u virsrakstus par lesbietēm sātanistēm un mājienus, ka slepkavības ir saistītas ar kutelīgu sadomazohistisku seksu.

Beidzot, uzmetis skatienu pulkstenim, viņ� steidzīgi aizvēra iBook. Tad sakravāja somu, nokāpa lejā uz reģistratūru un palūdza rēķinu. Mīkaels samaksāja ar kredītkarti un, iekāpis taksometrā, aizbrauca uz Gēteborgas centrālo staciju.

Mīkaels Blumkvists devās tie�i uz restorānvagonu un pasūtīja kafiju un sviestmaizi. Pēc tam viņ� atkal atvēra iBook un pārla�sīja tekstu, ko bija paspējis uzrakstīt nakts stundās. Mīkaels bija tik ļoti iedziļinājies Zala�enko stāsta formulējumos, ka nepama�nīja kriminālinspektori Sonju Mūdigu, līdz viņa nokrem�ļojās un apjautājās, vai drīkst viņam pievienoties. Mīkaels pacēla acis un aizvēra datoru.

�Uz mājām?� Mūdiga jautāja.

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Jūs laikam arī.�

Sonja pamāja. �Mans kolēģis paliks vēl vienu dienu.�

�Vai esat dzirdējusi kaut ko par Līsbetas Salanderes stāvokli? Esmu nogulējis visu laiku, kop� �ķīrāmies.�

�Viņa pamodās tikai vakar vakarā, bet ārsti domā, ka viņa izdzīvos un atveseļosies. Viņai ir neaptverami paveicies.� Mīkaels piekrīto�i pamāja. Viņ� piepe�i aptvēra, ka nav baidī�jies par Līsbetu. Viņ� bija pieņēmis, ka meitene izdzīvos. Citādi nemaz nevarēja būt.

�Vai ir noticis vēl kaut kas interesants?� viņ� jautāja.

Sonja Mūdiga �aubīgi palūkojās uz Mīkaelu. Viņa apsvēra, cik daudz drīkst uzticēt �urnālistam, kur� patiesībā par �o stāstu zina vairāk nekā viņa. Bet galu galā viņa pati bija apsēdusies pie Blumkvista galdiņa un kāds simts korespondentu dro�i vien jau bija izdibināju�i, kas notiek policijas pārvaldē.

�Es negribētu, ka mani citē,� Mūdiga sacīja.

�Es jautāju tikai aiz personiskas intereses.�

Sonja Mūdiga pastāstīja, ka policija pastiprināti meklē Nīder�mani visā valstī un jo īpa�i Malmes apkaimē.

�Un Zala�enko? Vai jūs viņu nopratinājāt?�

�Jā, mēs viņu nopratinājām.�

�Un?�

�Es nedrīkstu par to stāstīt.�

�Beidziet, Sonja! Apmēram stundu pēc tam, kad bū�u nokļuvis redakcijā Stokholmā, es uzzinā�u visu, par ko jūs runājāt. Turklāt es nevienam neatklā�u ne vārda no jūsu stāstītā.�

Sonja ilgi vilcinājās, bet tad ielūkojās Mīkaelam acīs.

�Viņ� ir ziņojis, ka Salandere mēģinājusi viņu nogalināt. Iespē�jams, meiteni apsūdzēs smagu miesas bojājumu nodarī�anā vai slepkavības mēģinājumā.�

�Viņa, visticamāk, atsauksies uz pa�aizsardzību.�

�Es tā ceru,� Sonja Mūdiga sacīja.

Mīkaels vērīgi palūkojās uz viņu.

�Neizklausās glu�i pēc policistes,� viņ� nogaido�i piebilda. �Budīns� Zala�enko ir glums kā zutis, un viņam ir atbildes uz visiem jautājumiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viss ir apmē�ram tā, kā jūs mums vakar stāstījāt. Tas nozīmē, ka Salandere kop� divpadsmit gadu vecuma nepārtraukti ir bijusi pretlikumīgu darbību upuris.�

Mīkaels apstiprino�i pamāja.

��o stāstu es publicē�u,� viņ� sacīja.

��is stāsts nepatiks noteiktām aprindām.�

Sonja Mūdiga vēl mirkli vilcinājās. Mīkaels nogaidīja.

�Es pirms pusstundas runāju ar Bublanski. Viņ� neko daudz neteica, bet �ķiet, ka pirmstiesas izmeklē�ana pret Salanderi jūsu draugu slepkavības lietā ir izbeigta. Tagad visa uzmanība pievēr�sta Nīdermanim.�

�Tas nozīmē, ka�� Mīkaels nepabeidza, un jautājums tā arī palika neizteikts. Sonja paraustīja plecus.

�Kas izmeklēs Salanderes lietu?�

�Nezinu. Goseberjas lieta laikam ir Gēteborgas kompetencē. Bet man �ķiet, ka pirms apsūdzības izvirzī�anas kādam Stok�holmā tiks uzdots apkopot visus materiālus.�

�Skaidrs. Vai saderēsim, ka �o izmeklē�anu nodos Dro�ības policijai?�

Sonja papurināja galvu.

Neilgi pirms Alingsosas Mīkaels paliecās uz priek�u.

�Sonja� domāju, ka jūs saprotat, uz kuru pusi tas velk. Ja Zala��enko stāsts nāks gaismā, sāksies liela mēroga skandāls. Dro�ības policijas aktīvisti ir sadarboju�ies ar kādu psihiatru, lai ieslodzītu

Salanderi trako namā. Viņiem atliek tikai nelokāmi apgalvot, ka Līsbeta Salandere patie�ām ir psihiski slima un piespiedu ārstē��ana 1991. gadā bijusi pamatota.�

Sonja Mūdiga pamāja ar galvu.

�Es darī�u visu, lai aiz�ķērsotu ceļu �ādiem plāniem,� Mīkaels turpināja. �Ar to es gribu teikt, ka Līsbeta Salandere ir tikpat gudra kā jūs un es. Jā - dīvaina, ta�u viņas prāta spējas nav ap�aubāmas.�

Sonja Mūdiga vēlreiz pamāja. Mīkaels ieturēja pauzi, ļaudams viņai aptvert dzirdēto.

�Man iek�pusē vajadzēs kādu, uz kuru var paļauties,� viņ� sacīja.

Sonja ielūkojās viņam acīs.

�Es neesmu kompetenta iz�ķirt, vai Līsbeta Salandere ir psi�hiski slima,� viņa atteica.

�Nē, toties jūs esat kompetenta novērtēt, vai viņa ir bijusi pretlikumīgu darbību upuris.�

�Ko jūs ierosināt?�

�Es nelūdzu, lai jūs ziņotu par saviem kolēģiem, bet es gribētu, lai sagādājat man informāciju, ja atklāsiet, ka Līsbetu grasās pakļaut jaunām pretlikumīgām darbībām.�

Sonja Mūdiga klusēja.

�Es neprasu, lai jūs atklātu tehniskas izmeklē�anas detaļas vai kaut ko tamlīdzīgu. Izvērtējiet pati. Bet man jāzina, kas notiks ar Līsbetas Salanderes lietu.�

�Izklausās pēc dro�a līdzekļa, kā zaudēt darbu.�

�Jūs esat avots. Es nekad jūs nenodo�u un neatstā�u ķezā.� Mīkaels izņēma piezīmju bloknotu un uzrakstīja e-pasta adresi. �Tā ir anonīma hotmail adrese. Varat to izmanot, ja vēlaties kaut ko pastāstīt. Tikai nerakstiet no savas parastās oficiālās adreses. Izveidojiet sev pagaidu kontu hotmail.�

Sonja Mūdiga paņēma adresi un ielika to �aketes iek�kabatā. Viņa neko nesolīja.

Pulksten septiņos sestdienas rītā kriminālinspektoru Markusu Krlanderu pamodināja telefona zvans. Viņ� dzirdēja televīzijas balsis un sajuta kafijas smar�u no virtuves, kur viņa sieva jau bija sākusi rīta darbus. Ērlanders bija atgriezies dzīvoklī Melndālē vienos naktī un pagulējis tikai piecas stundas. Pirms tam viņ� bija strādājis tie�i divdesmit divas stundas, tāpēc, pasniegdamies pēc klausules, ne tuvu nejutās izgulējies.

�Mortensons, kriminālmeklē�ana, naktsde�ūra. Vai paspēji pa�mosties?�

�Nē,� Ērlanders atbildēja. �Tikko paguvu aizmigt. Kas noticis?� �Jaunumi. Atrasta Anita Kasper�one.�

�Kur?�

�Pie Sēgloras, uz dienvidiem no Burosas.�

Ērlanders domās vizualizēja karti.

�Uz dienvidiem,� viņ� sacīja. �Nīdermanis izvēlas mazos ce�ļus. Viņ� dro�i vien brauca pa simt astoņdesmito maģistrāli cauri Buro�ai un nogriezās uz dienvidiem. Vai esam brīdināju�i Malmi?� �Un Helsingborgu, Lanskrūnu un Trelleborju. Un Karlskrūnu. Es iedomājos par prāmi uz austrumiem.�

Ērlanders piecēlās un parīvēja skaustu.

�Tagad viņam ir gandrīz diennakti liels pārsvars. Viņ� jau varētu būt atstājis valsti. Kur atrada Kasper�oni?�

�Viņa sāka dauzīt pie kādas privātmājas durvīm netālu no Sēgloras ceļa.�

�Ko?�

�Viņa sāka dauzīt��

�Es dzirdēju. Tu gribi teikt, ka viņa ir dzīva?

�Piedod. Esmu noguris un neizsakos visai skaidri. Anita Kas�per�one iekliboja Sēglorā pulksten 03:10 naktī un iespēra pa kādas privātmājas durvīm, izbiedējot aizmigu�u ģimeni. Viņa bija basām kājām, ļoti nosalusi un uz muguras sasietām rokām. �obrīd Kasper�one ir Burosas slimnīcā, pie viņas jau ir aizbraucis vīrs.�

�Velns un elle! Man �ķiet, mēs visi pieņēmām, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem.�

�Da�kārt nākas piedzīvot pārsteigumu.�

�Pozitīvu pārsteigumu.�

�Tad jau laiks sliktajai ziņai. Spongberga ir �eit kop� pieciem rītā. Viņa uzdeva tev steidzīgi pamosties, aizbraukt uz Buro�u un nopratināt Kasper�oni.�

TA kā bija sestdienas rīts, Mīkaels nosprieda, ka Millennium re�dakcijā neviena nebūs. Kad vilciens pārbrauca pār O�tas tiltu, viņ� piezvanīja Kristeram Malmam un apjautājās, kāpēc viņ� nosūtījis tādu īsziņu.

�Vai esi paēdis brokastis?� Kristers jautāja.

�Vilcienā.�

�Skaidrs. Atbrauc pie manis, es uzcienā�u ar kaut ko pama�tīgāku.�

�Kas noticis?�

�Pastāstī�u, kad atbrauksi.�

Mīkaels ar metro aizbrauca līdz Pilsoņu laukumam un devās uz Allhelgonagātanu. Durvis atvēra Kristera draugs Arnolds Magnu- sons. Lai kā Mīkaels censtos, viņ� nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka raugās uz kādu reklāmas plakātu. Arnolds Magnusons spē�lēja Drāmas teātrī un bija viens no Zviedrijas pieprasītākajiem aktieriem. Satikt viņu reālajā dzīvē ikreiz bija vienādi mulsino�i. Mīkaelu parasti neiespaidoja slavenības, ta�u Arnolds Magnusons izskatījās tik īpa�i un bija tik ļoti saaudzis ar savām filmu un seriālu lomām - sevi�ķi ar holeriskā, bet taisnīgā kriminālkomi- sāra Gunnara Friska tēlu neizsakāmi populārā TV seriālā -, ka Mīkaels aizvien gaidīja no viņa kādu Gunnara Friska gājienu.

��au, Mik,� Arnolds sacīja.

�Sveiks,� atbildēja Mīkaels.

�Ej uz virtuvi,� Arnolds norādīja.

Kristers Malms pasniedza tikko ceptas vafeles ar lāceņu ievā�rījumu un svaigi vārītu kafiju. Mīkaels vēl nebija apsēdies, kad viņam mutē saskrēja siekalas un viņ� kāri metās virsū vafelēm. Kristers gribēja zināt, kas noticis Goseberjā. Mīkaels īsi atstāstīja detaļas. Tikai ēzdams tre�o vafeli, viņ� iedomājās pajautāt, kas atgadījies.

�Kamēr tu biji Gēteborgā, mums Millennium radās neliela pro�blēma,� Kristers sacīja.

Mīkaels sarauca uzacis.

�Kāda?�

�Nekas nopietns. Ērika ir kļuvusi par Svenska Morgon-Posten galveno redaktori. Vakar viņa aizvadīja savu pēdējo darba dienu Millennium.�

Mīkaels palika sē�am ar vafeli pusceļā uz muti. Pagāja vairākas sekundes, līdz viņ� pilnībā aptvēra �īs vēsts nozīmi.

�Kāpēc viņa neko neteica agrāk?� viņ� beidzot jautāja.

�Tāpēc, ka gribēja pastāstīt tev pirmajam, bet tu vairākas ne�dēļas skraidīji apkārt un nebiji sastopams. Dro�i vien viņa uzska�tīja, ka tev ir pietiekami daudz problēmu ar Salanderes lietu. Gribēdama paziņot tev pirmajam, Ērika neko nestāstīja mums, bet laiks gāja� Nūjā. Tikmēr viņu sāka mocīt briesmīgi sirdsap�ziņas pārmetumi, un viņa sajutās baigi draņķīgi. Bet mēs neko nemanījām.�

Mīkaels aizvēra acis.

�Nolādēts!� viņ� sacīja.

�Jā. Tagad iznāca otrādi: tu to uzzini pēdējais. Es gribēju tev pastāstīt, lai tu saprastu, kas noticis, un nedomātu, ka tev kāds rīkojies aiz muguras.�

�Es tā nedomāju. Bet jēziņ! Tas ir baigi for�i, ka Ērika ir dabū�jusi to darbu, ja jau viņa grib strādāt SMP� bet ko, ellē, mēs iesāksim redakcijā?�

�Mēs iecelsim Mālinu par galvenā redaktora vietas izpildītāju, sākot ar nākamo numuru.�

�Mālinu?�

�Ja vien tu pats negribi��

�Nē, diespas!�

�Tā jau es domāju. Tātad galvenā redaktore būs Mālina.�

�Un kur� būs atbildīgais sekretārs?�

�Henrijs. Viņ� strādā pie mums �etrus gadus an vairs nav glu�i zaļ� praktikants.�

Mīkaels apsvēra �os priek�likumus.

�Vai man �ajā jautājumā ir kāda teik�ana?� viņ� jautāja. �Nē,� Kristers atteica.

Mīkaels sausi iesmējās.

�Okei. Būs tā, kā jūs izlēmāt. Mālina ir sparīga, bet nedro�a. Henrijs pārāk bie�i pārsteidzas. Mums būs jāpatur viņi acīs.� �Būs gan.�

Mīkaels sēdēja klusēdams. Viņ� domāja par to, cik tuk�a būs redakcija bez Ērikas, un baiļojās par �urnāla nākotni.

�Man jāpiezvana Ērikai un��

�Nē, to gan nevajag.�

�Kā tā?�

�Viņa guļ redakcijā. Vari aiziet un viņu pamodināt.�

Mīkaels atrada Ēriku Bergeri redakcijā, cie�i aizmigu�u uz dīvāna viņas kabinetā. Viņa naktī bija izvākusi no grāmatu plauktiem un rakstāmgalda savas lietas un dokumentus, ko vēlējās paturēt. Tur bija piecas pilnas kartona kastes. Mīkaels ilgi vēroja Ēriku no durvju ailas, pirms iegāja kabinetā, apsēdās uz dīvāna malas un viņu pamodināja.

�Ap�ēliņ, kāpēc tu neej gulēt uz manu kabinetu, ja reiz tev jāguļ darbā?� viņ� sacīja.

�Sveiks, Mīkael,� Ērika atteica.

�Kristers pastāstīja.�

Ērika grasījās kaut ko sacīt, bet Mīkaels pieliecās un noskūpstīja viņu uz vaiga.

�Vai tu dusmojies?�

�Briesmīgi,� viņ� sausi atteica.

�Man �ēl. Es vienkār�i nespēju noraidīt �o piedāvājumu. Bet tagad tas �ķiet galīgi aplam, un man ir tāda sajūta, ka es atstāju jūs ķezā ļoti sare�ģītā situācijā.�

�Es laikam neesmu īstais cilvēks, kur� drīkstētu tevi kritizēt par kuģa pame�anu. Pirms diviem gadiem es aizgāju no �ejienes un atstāju tevi ķezā daudz sare�ģītākā situācijā.�

�Nekā tamlīdzīga. Tu paņēmi pārtraukumu. Es aizeju pavisam, turklāt esmu to noklusējusi. Man ļoti �ēl.�

Mīkaels brīdi klusēja. Tad vāri pasmaidīja.

�Ja jau laiks pienācis, tad pienācis. A vvoman�s gotta do what a woman�s gotta do and ali that crap."

Ērika pasmaidīja. Tie�i �os vārdus viņa bija teikusi Mīkaelam, kad viņ� aizbēga uz Hēdebi. Mīkaels pastiepa roku un draudzīgi pabu�ināja viņai matus.

�Es saprotu, ka tu gribi pamest �o trako māju, bet, kāpēc vēlies kļūt par Zviedrijas visiesīkstēju�ākās ve�u avīzes redaktori, es tik drīz nespē�u aptvert.�

�Tur strādā diezgan daudz sievie�u.�

�Ha! Apskati ievadrakstu lappusi. Tur ta�u ir tikai anno dazu- mal[1]. tu laikam esi pilnīga mazohiste. Vai iesim iedzert kafiju?"

Ērika piecēlās sēdus.

"Man jāzina, kas �onakt notika Gēteborgā."

"Es jau gatavoju rakstu," Mīkaels sacīja. "Bet, kad mēs to pub�licēsim, sāksies īsts kar�."

"Mēs ne. Jūs publicēsiet."

"Zinu. Mēs to publicēsim, kad sāksies tiesas process. Es pie�ņemu, ka tu negrasies �o stāstu ņemt līdzi uz SMP. Patiesībā es gribētu, lai tu kaut ko uzraksti par Zala�enko lietu, pirms pamet Millennium.�

�Mik, es��

�Pēdējo redaktora sleju. Tu vari to uzrakstīt, kad uznāks vēlē�a�nās. To dro�i vien nepublicēs pirms tiesas, lai kad nu tā būtu.� �Diezin vai tā ir laba ideja. Par ko man jāraksta?�

�Par morāli,� Mīkaels atbildēja. �Un par to, kā vienu no mūsu darbiniekiem nogalināja tāpēc, ka valsts pirms piecpadsmit gadiem nebija izdarījusi savu darbu.�

Vairāk paskaidrojumu nevajadzēja. Ērika Bergere saprata, kādu rakstu Mīkaels vēlas. Viņa brīdi domāja. Patiesībā viņa ta�u bija kuģa kapteine brīdī, kad Dāgu noslepkavoja. Pēk�ņi Ērika sajutās daudz labāk.

�Labi,� viņa sacīja. �Pēdējo sleju.�

Pulksten vienos sestdienas pēcpusdienā prokurore Martina Fran- sone no Sēderteljes bija visu pārdomājusi. Nīkvarnas me�a kap�sēta bija briesmīga putra, un kop� tre�dienas, kad Paolo Roberto bija boksējies ar Ronaldu Nīdermani me�a noliktavā, kriminālno�ziegumu nodaļa bija strādājusi nedzirdētu daudzumu virsstundu. Runa bija par vismaz trim slepkavībām, kuru upuri aprakti turpat tuvumā, par nolaupī�anu un smagu miesas bojājumu nodarī�anu Līsbetas Salanderes draudzenei Mirjamai Vu un visbeidzot par ļaunprātīgu dedzinā�anu. Ar Nīkvarnu bija saistīts arī incidents Stallarholmenā, kur� gan patiesībā bija Sēdermanlandes apgabala Strengnēsas policijas kompetencē, ta�u tā atslēgas figūra bija Kāris Magnuss Lundīns no Svāvel�es motokluba. �obrīd Lundīns gulēja Sēderteljes slimnīcā ar ieģipsētu kāju un tērauda skavu �oklī. Jebkurā gadījumā visi �ie noziegumi tika izmeklēti apga�bala policijas uzraudzībā, un tas nozīmēja, ka pēdējo vārdu teiks Stokholma.

Piektdien tiesnesis bija izskatījis prasību par apcietinā�anu. Lundīns pilnīgi noteikti bija saistīts ar Nīkvarnu. Beidzot bija noskaidrots, ka noliktava pieder uzņēmumam Medimport, kas savukārt piederēja piecdesmit divus gadus vecajai Lundīna māsī�cai Anneli Kārlsonei, kura dzīvoja Puertobanusā Spānijā. Viņa nebija sodīta un acīmredzot kalpoja tikai kā aizsegs.

Martina Fransone aizvēra mapi ar izmeklē�anas materiāliem. Tā joprojām bija sākuma stadijā, un līdz tiesai to papildinās vēl vairāki simti lappu�u. Ta�u Fransonei jau tagad bija jāpieņem vairāki lēmumi. Viņa paskatījās uz kolēģiem no policijas.

�Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, lai celtu apsūdzību pret Lundīnu par līdzdalību Mirjamas Vu nolaupī�anā. Paolo Roberto ir viņu identificējis: Lundīns bija vīrietis, kur� vadīja furgonu. Es viņu apsūdzē�u ari par iespējamu līdzdalību dedzinā��anā. Ar apsūdzībām par triju izrakto personu slepkavībām mēs nogaidīsim vismaz tik ilgi, līdz viņi visi būs identificēti.� Policisti māja ar galvu. Tie�i to viņi bija gaidīju�i.

�Ko iesāksim ar Soniju Nieminenu?�

Fransone �ķirstīja Nieminena lietu uz rakstāmgalda.

��im kungam ir ievērojama kriminālā pagātne. Laupī�ana, nelikumīga iero�u glabā�ana, miesas bojājumu nodarī�ana, slep�kavība un narkotiku noziegumi. Viņu kopā ar Lundīnu aizturēja Stallarholmenā. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņ� ir iejaukts, - citādi nemaz nevar būt. Bet nelaime ir tā, ka mēs neko nevaram pierādīt.�

�Viņ� apgalvo, ka nekad neesot bijis Nīkvarnas noliktavā un vienkār�i pavadījis Lundīnu uz motocikla,� sacīja kriminālin- spektors, kur� Stallarholmenā pārstāvēja Sēdertelji. �Nieminens uzstāj, ka viņam neesot bijis ne jausmas, kas Lundlnam darāms Stallarholmenā.�

Martina Fransone aizdomājās, vai viņa kaut kā nevarētu pār�spēlēt �o lietu prokuroram Ēkstremam Stokholmā.

�Nieminens atsakās izteikties par notiku�o, bet stingri noliedz jebkādu saistību ar noziegumu,� inspektors turpināja.

�Jā, gandrīz vai izskatās, ka viņ� un Lundīns Stallarholmenā pa�i bija nozieguma upuri,� Fransone sacīja, aizkaitināti bungo�dama ar pirkstgaliem pa galdu.

�Līsbeta Salandere,� viņa piebilda ar manāmām �aubām balsī. �Mēs runājam par metru piecdesmit garu meiteni, kura izskatās kā tikko sasniegusi pubertāti un kurai diezin vai piemīt tāds fizisks spēks, kāds nepiecie�ams, lai uzveiktu Nieminenu un Lun�dīnu.�

�Ja viņa nav bruņota. Ar pistoli viņa varēja daļēji kompensēt fiziskā spēka trūkumu.�

�Bet tas īsti neatbilst notikumu ainai.�

�Nē. Viņa izmantoja asaru gāzi un iespēra Lundīnam pa kāj�starpi un seju ar tādu niknumu, ka sa�ķaidīja viņam sēklinieku, bet pēc tam �okli. �āviens kājā dro�i vien tika izdarīts pēc tam. Bet man grūti noticēt, ka ierocis piederēja viņai.�

�Krimināltehniskā laboratorija ir identificējusi ieroci, ar kuru sa�āva Lundīnu. Tas ir poļu P-83 Wanad ar Makarova tipa munī�ciju. To atrada Goseberjā pie Gēteborgas, un uz tā ir Salanderes pirkstu nospiedumi. Mēs varam pieņemt, ka viņa paņēma pistoli līdzi uz Goseberju.�

�Jā. Ta�u sērijas numurs norāda, ka �o pistoli pirms �etriem gadiem nozaga iero�u veikala aplaupī�anā Erebrū. Zagļi pēc kāda laika iekrita, ta�u jau bija paspēju�i atbrīvoties no iero�iem. Viņu vidū bija kāds vietējais narkodarbonis, kur� grozījās Svāvel�es motoklubam tuvās aprindās. Es drīzāk �o pistoli gribētu saistīt ar Lundīnu vai Nieminenu.�

�Varbūt Lundīnam bija pistole, Salandere centās viņu atbru�ņot, bet pistole nejau�i iz�āva un trāpīja viņam kājā. Es gribu teikt, ka Salandere noteikti negrasījās Lundīnu nogalināt, jo viņ� joprojām ir dzīvs.�

�Varbūt viņa �āva aiz tīrā sadisma? Kas to lai zina. Bet kā viņa tika galā ar Nieminenu? Viņam nav redzamu ievainojumu.� �Patiesībā viens ir gan. Divi mazi apdegumi uz krū�kurvja.� �Un?�

�Iespējams, elektro�oks.�

�Tātad Salandere bija bruņota ar elektro�oku, asaru gāzi un pistoli? Cik daudz tas viss dotu� Nē, esmu diezgan pārliecināta, ka ierocis bija Lundīnam vai Nieminenam, bet Salandere to viņiem atņēma. Mēs nevaram noskaidrot, tie�i kā Lundīnu sa�āva, kamēr neesam runāju�i ar kādu no iesaistītajiem.�

�Skaidrs.�

��obrīd Lundīns tiks apcietināts visu manis nosaukto iemeslu dēļ. Toties mums nav itin nekā par Nieminenu. Tāpēc esmu nolē�musi �opēcpusdien palaist viņu brīvībā.�

Sonijs Nieminens no Sēderteljes policijas izolatora izgāja bries�mīgā garastāvoklī. Turklāt viņ� bija tā izslāpis, ka vispirms iegrie�zās tabakas veikaliņā, kur nopirka pudeli Pepsi un izdzēra to uz līdzenas vietas. Viņ� nopirka arī paciņu Lucky Strike un kārbiņu Rapē ko�ļājamās tabakas. Nieminens paņēma mobilo telefonu, pārbaudīja, vai tas ir uzlādēts, un tad nospieda Hansa Okes Val- tari numuru; trīsdesmit trīs gadus vecais Valtari bija Svāvel�es motokluba Sergeant at Arms, tātad tre�ais numurs iek�ējā hie�rarhijā. Nieminens noklausījās �etrus signālus, iekams Valtari atbildēja.

�Nieminens. Esmu laukā.�

�Apsveicu.�

�Kur tu esi?�

�Nī�ēpingā.�

�Un ko, ellē, tu dari Nī�ēpingā?�

�Kad tevi un Magi arestēja, mēs nolēmām noiet no skatuves līdz brīdim, kad zināsim, kāda ir situācija.�

�Tagad tu zini, kāda ir situācija. Kur pārējie?�

Valtari paskaidroja, kur atrodas pārējie pieci Svāvel�es mo�tokluba locekļi. Skaidrojums Nieminenu nekādi nenomierināja.

�Un kur�, velns parāvis, rūpējas par veikalu, kamēr jūs slēp�jaties kā bābas?�

�Tas nav taisnīgi. Jūs ar Magi aizbraucat uz kaut kādu sūda darbu, par ko mums nav ne jausmas, un pēk�ņi iepinaties ap�audē ar to nolāpīto policijas meklēto kuci. Magi sa�auj, bet tevi arestē. Pēc tam kruķi atrok līķus mūsu noliktavā Nīkvarnā.�

�Un?�

�Mēs sākām domāt, vai jūs ar Magi neesat no mums kaut ko slēpu�i.�

�Un kas, ellē, tas būtu? Tie�i mēs ta�u gādājam firmai darbu.� �Bet es nebiju dzirdējis ne vārda par to, ka noliktava būtu arī me�a kapsēta! Kas tie par līķiem?�

Sonijam Nieminenam uz mēles bija asa replika, ta�u viņ� saval�dījās. Valtari gan bija stulbs maita, ta�u �ī nebija piemērota situā�cija strīda uzsāk�anai. Tagad vajadzēja ātri konsolidēt spēkus. Pēc tam kad Nieminens piecās pratinā�anās bija visu noliedzis, nebija īpa�i gudri izbazūnēt savas zinā�anas mobilajā telefonā divsimt metru no policijas iecirkņa.

��trunts par līķiem,� viņ� sacīja. �Man par tiem nekas nav zināms. Bet Mage ir sūdos. Viņ� kādu laiku sēdēs aiz restēm, un viņa prombūtnē komandē�u es.�

�Labi. Ko iesāksim?� Valtari jautāja.

�Kur� pieskata īpa�umu, kamēr jūs visi esat nogāju�i pa�grīdē?�

�Benijs Kārlsons palika turēt pozīcijas klubā. Policija to pār�meklēja tajā pa�ā dienā, kad jūs arestēja. Viņi neko neatrada.� �Benijs K.!� Nieminens izsaucās. �Benijs K. ir puņķutapa, kam vēl slapj� aiz ausīm.�

�Nomierinies. Viņam kompānijā ir tas blondais velis, ar kuru tu un Mage mēdzat satikties.�

Piepe�i Sonijs Nieminens sastinga. Viņ� steidzīgi paskatījās apkārt un aizgāja da�us metrus tālāk no kioska durvīm.

�Ko tu teici?� viņ� jautāja klusā balsī.

�Uzradās tas blondais sātans, ar kuru tu un Mage saejaties, un gribēja, lai palīdzam viņam ar paslēptuvi.�

�Velns un elle, Valtari, viņ� tak par policista slepkavību ir izsludināts meklē�anā visā sasodītajā Zviedrijā!�

�Jā� tāpēc jau viņam vajadzēja slēptuvi. Ko mums vajadzēja iesākt? Viņ� tak ir tavs un Mages draugs.�

Sonijs Nieminens uz desmit sekundēm aizvēra acis. Ronalds Nīdermanis vairākus gadus bija gādājis motoklubam darbu, kas nesa labu peļņu. Bet viņ� nebija nekāds draugs. Viņ� bija bīs�tams nelietis un psihopāts, turklāt tāds psihopāts, kuru policija meklēja ar suņiem. Nieminens ne mazākajā mērā neuzticējās Nīdermanim. Vislabāk būtu, ja viņu atrastu ar lodi paurī. Tad vismaz policijas uzraudzība uz brīdi atslābtu.

�Un ko jūs ar viņu izdarījāt?�

�Benijs par viņu parūpējās. Aizveda pie Viktora.�

Viktors Jēransons bija kluba kasieris un finan�u eksperts, viņ� dzīvoja netālu no Jernas. Jēransons bija mācījies ekonomiku un savas karjeras sākumā bijis kāda dienvidslāvu krogu īpa��nieka finan�u padomnieks - pirms banda nokļuva aiz restēm par smagiem finan�u noziegumiem. Mage Lundīns bija saticis Jēransonu Kumlā deviņdesmito gadu sākumā. Jēransons Svāvel�es motoklubā vienīgais ģērbās �aketē un sēja kaklasaiti.

�Valtari, sēdies ma�īnā un brauc man pakaļ uz Sēdertelji. Pēc �etrdesmit piecām minūtēm sagaidi mani pie dzelzceļa staci�jas.�

�Labi. Kāpēc tāda steiga?�

�Tāpēc, ka mums jāpārņem kontrole, cik ātri vien iespē�jams.�

Ceļā uz svāvel�i Hanss Oke Valtari slepus �ķielēja uz Soniju Nie�minenu, kur� sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmis. At�ķirībā no Mages Lundīna ar Nieminenu nekad nebija īpa�i viegli. Izskatīgais Nie�minens parasti �ķita ļoti rāms, ta�u patiesībā viegli aizsvilās un kļuva bīstams, it īpa�i, kad bija iedzēris. �obrīd viņ� bija skaidrā, ta�u Valtari uztrauca izredzes darboties viņa vadībā. Magem vien�mēr kaut kā bija izdevies Nieminenu savaldīt. Valtari ba�ījās par nākotni, ja Nieminens kļūs par kluba prezidenta aizvietotāju.

Beniju K. kluba ēkā nemanīja. Nieminens divas reizes mēģināja piezvanīt viņam uz mobilo, ta�u Benijs neatbildēja.

Viņi aizbrauca pie Nieminena uz mājām, aptuveni kilometru no kluba. Policija bija māju pārmeklējusi, ta�u nebija atradusi neko noderīgu saistībā ar izmeklē�anu Nīkvarnā. Policisti vispār nebija atradu�i nekādus kriminālas darbības pierādījumus, tāpēc Nieminens tagad bija uz brīvām kājām.

Viņ� nomazgājās du�ā un pārģērbās, kamēr Valtari pacietīgi gaidīja virtuvē. Pēc tam abi iegāja simt piecdesmit metru attālajā me�ā aiz mājas un atraka plānu zemes kārtiņu, zem kuras bija paslēpta kaste ar se�iem iero�iem, to skaitā vienu AK 5, lielu dau�dzumu munīcijas un aptuveni diviem kilogramiem sprāgstvielu. Tā bija Nieminena mazā iero�u noliktava. Divi iero�i kastē bija poļu P-83 Wanad - no tās pa�as partijas, no kuras vienu Salandere bija atņēmusi viņam Stallarholmenā.

Nieminens atvairīja domu par Salanderi. Tas nebija patīkams temats. Savā kamerā Sēderteljes policijas iecirknī viņ� atkal un atkal galvā bija izspēlējis ainu, kā viņi abi ar Magi Lundīnu iera�dās Nilsa Bjūrmana vasarnīcā un pagalmā atrada Salanderi.

Notikumi izvērsās pilnīgi neparedzami. Viņ� kopā ar Magi bija aizbraucis nodedzināt to sasodīto vasarnīcu. Turp viņus bija nosū�tījis nolādētais blondais briesmonis. Un viņi uzdūrās tai kucei Salanderei - vienai pa�ai, metru piecdesmit garai un kārnai kā sērkociņ�. Nieminens prātoja, diezin cik viņa īsti sver. Tad viss aizgāja �ķērsām un sākās tāda vardarbības orģija, kādu ne viens, ne otrs nebija gaidījis.

Tīri tehniski viņ� spēja izskaidrot �os notikumus. Salanderei bija asaru gāze, ko viņa ie�ļāca Magem Lundīnam sejā. Magem būtu vajadzējis to paredzēt. Salandere viņam divreiz iespēra, un nevajag ta�u īpa�i daudz spēka, lai salauztu �okli. Viņa pārsteidza Lundīnu nesagatavotu. To varēja izskaidrot.

Ta�u tad Salandere metās virsū viņam - Sonijam Nieminenam, vīram, no kura raustījās pat spēcīgi un labi trenēti �aļi. Salandere kustējās ātri. Viņ� centās izvilkt savu ieroci. Ta�u Salandere bija viņu atslēgusi tik pazemojo�i viegli, it kā atvairītu odu. Viņai bija elektro�oks. Viņa�

Atjēdzies viņ� gandrīz neko neatcerējās, Mage Lundīns bija sa�auts kājā, un ieradās policija. Pēc zināmas stīvē�anās starp Strengnēsas un Sēderteljes policiju viņ� nonāca aiz restēm Sēder�teljē. Un Salandere bija nozagusi Mages Harley Davidson. Viņa bija izgriezusi no Nieminena ādas jakas Svāvel�es motokluba logo - simbolu, kas lika pa�ķirties rindai krogā un pie�ķīra viņam parasta zviedra prātam neaptveramu statusu. Salandere bija viņu paze�mojusi.

Piepe�i Soniju Nieminenu pārņēma dusmas. Pratinā�anā viņ� bija klusējis. Viņ� nekad nespētu izstāstīt, kas notika Stallar�holmenā. Līdz tam mirklim Salandere viņu nemaz neinteresēja. Skuķe bija sīks papildu darbiņ�, ar kuru nodarbojās Mage Lun�dīns - atkal jau tā nolādētā Nīdermaņa uzdevumā. Tagad viņ� ienīda Salanderi ar tādu kaisli, kas izbrīnīja viņu pa�u. Parasti viņ� saglabāja vēsu prātu un spēju analizēt, ta�u tagad zināja, ka reiz nākotnē radīs iespēju atspēlēties un nomazgāt kauna traipu. Bet vispirms jāat�ķetina haoss, kurā Salandere un Nīdermanis kopīgiem spēkiem ievilku�i Svāvel�es motoklubu.

Nieminens paņēma abas atliku�ās poļu pistoles, uzlādēja tās un vienu iedeva Valtari.

�Vai mums ir plāns?�

�Aizbrauksim parunāt ar Nīdermani. Viņ� nav no mūsējiem, un policija viņu ne reizi nav aizturējusi. Es nezinu, kā viņ� reaģēs aresta gadījumā, bet, ja sāks runāt, tad var iegāzt mūs visus. Tad mēs ielidosim tā, ka nosvilpsies vien.�

�Tu domā, ka mums��

Nieminens jau bija izlēmis, ka Nīdermanim jāpazūd, bet saprata, ka nevajadzētu izbiedēt Valtari, iekams viņi nokļūs galā.

�Es nezinu. Bet mums viņ� jāiztausta. Ja viņam ir plāns un viņ� var zibenīgi nozust ārzemēs, tad mēs viņam palīdzēsim. Bet, kamēr pastāv risks, ka Nīdermani notvers policija, viņ� mūs apdraud.�

Kad nieminens un Valtari mijkrēslī iebrauca Viktora Jēransona mājās pie Jernas, pagalmā bija tum�s. Jau tas vien nevēstīja neko labu. Viņi kādu bridi palika sē�am ma�īnā un nogaidīja.

�Varbūt viņi ir izgāju�i,� Valtari ierunājās.

�Dro�i vien uz krogu kopā ar Nīdermani,� sacīja Nieminens, atvērdams ma�īnas durvis.

Ārdurvis nebija aizslēgtas. Nieminens ieslēdza griestu lampu. Viņi gāja no istabas istabā. Visur bija tīrs un kārtīgs; tas dro�i vien bija viņas nopelns, kā nu viņu tur sauca - to sievieti, ar kuru Jēransons dzīvoja kopā?

Viņi atrada Viktoru Jēransonu un viņa draudzeni pagrabā, ievilktus mazgājamā telpā.

Nieminens noliecās un aplūkoja līķus. Viņ� pastiepa pirkstu un pieskārās sievietei, kuras vārdu neatcerējās. Viņa bija ledus- auksta un sastingusi. Tātad abi bija miru�i jau aptuveni divdesmit �etras stundas.

Nieminenam nevajadzēja patologa atzinumu, lai noteiktu nāves cēloni. Sievietes sprands bija pārlauzts, pagrie�ot galvu par simt astoņdesmit grādiem. Viņa bija pilnībā apģērbta - T kreklā un d�insos, un Nieminens viņai neredzēja citus ievainojumus.

Toties Jēransons gulēja tikai apak�biksēs. Viņ� bija briesmīgi piekauts, visa miesa vienos zilumos un nobrāzumos. Abas rokas bija izplestas kā salauzti egļu zari. Jēransons bija dauzīts ilgi, to pat varētu uzskatīt par spīdzinā�anu. Vispēdīgi viņ� bija noga�lināts, cik Nieminens varēja spriest, ar spēcīgu sitienu pa rīkli. Ādamābols bija dziļi iedzīts kaklā.

Sonijs Nieminens piecēlās, uzkāpa aug�ā un izgāja pa durvīm. Valtari sekoja. Nieminens �ķērsoja pagalmu līdz �ķūnim piecdes�mit metru attālumā. Viņ� pacēla krampi un atvēra durvis.

Tur stāvēja tum�zils 1991. gada reno.

�Kāda Jēransonam ir ma�īna?� Nieminens jautāja.

�Viņ� brauc ar Saab.�

Nieminens pamāja ar galvu. Viņ� izvilka no jakas kabatas atslē�gas un atslēdza kādas durvis pa�ā �ķūņa dziļumā.

Pietika ar ātru acu uzmetienu, lai saprastu, ka viņ� ir noka�vējis. Masīvs iero�u skapis stāvēja pla�i atvērts.

Nieminens saviebās.

�Apmēram astoņsimt tūksto�i kronu,� viņ� sacīja.

�Kas?� Valtari jautāja.

�Svāvel�es klubam tajā skapī glabājās apmēram astoņsimt tūksto�i kronu. Mūsu nauda.�

Tikai trīs cilvēki zināja, kur motoklubs glabā skaidru naudu, gaidot iespēju to ieguldīt vai atmazgāt. Viktors Jēransons, Mage Lundīns un Sonijs Nieminens. Nīdermanis bēguļoja. Viņam vaja�dzēja skaidru naudu. Viņ� zināja, ka par naudu atbild Jēransons.

Nieminens aizvēra durvis un lēnām izgāja no �ķūņa. Viņ� saspringti domāja, cenzdamies aptvert katastrofas apmērus. Daļa kluba ienākumu bija ieguldīta vērtspapīros, kuriem varēja piekļūt viņ� pats, un vēl daļu varētu sameklēt ar Mages Lundīna palīdzību. Ta�u liela daļa kapitāla izvietojuma bija tikai Jēransona galvā, ja vien viņ� nebija devis skaidrus norādījumus Lundīnam. Par to Nieminens �aubījās: Magem nebija īpa�as sajēgas par finan�u darījumiem. Nieminens tā aptuveni galvā aprēķināja, ka Svāvel�es motoklubs līdz ar Jēransona nāvi ir zaudējis līdz pat se�desmit procentiem naudas. Tas bija iznīcino�s trieciens. Skaidra nauda galvenokārt bija vajadzīga ikdienas izdevumiem.

�Ko mēs tagad iesāksim?� Valtari jautāja.

�Tagad dosim policijai ziņu par to, kas �eit noticis.�

�Policijai?�

�Jā, velns parāvis! Mājā ir mani pirkstu nospiedumi. Es gribu, lai Jēransonu un viņa kuci atrod pēc iespējas ātrāk un tiesu mediķi nosaka, ka viņi nomira, kamēr es sēdēju izolatorā.�

�Skaidrs.�

�Labi. Sameklē Beniju. Es gribu runāt ar viņu. Tas ir, ja viņ� vēl ir dzīvs. Un pēc tam mēs meklēsim Nīdermani. Lai visi mūsu cilvēki skandināvu klubos tur acis vaļā. Es gribu tā sātana galvu! Viņ� dro�i vien brauc ar Jēransona Saab. Atrodi reģistrācijas numuru.�

I.isbeta salandere pamodās pulksten divos sestdienas pēcpus�dienā, kad viņu iztaustīja kāds ārsts.

�Labrīt!� viņ� sacīja. �Mani sauc Benijs Svantesons, es esmu ārsts. Vai jums sāp?�

�Jā,� Līsbeta atbildēja.

�Jūs tūlīt saņemsiet pretsāpju zāles. Bet vispirms es jūs izmek�lē�u.�

Ārsts spaidīja, bakstīja un taustīja viņas savainoto ķermeni. Līsbeta paspēja pamatīgi noskaisties, pirms viņ� bija beidzis, ta�u nolēma, ka jūtas pārāk gurdena un labāk būtu paklusēt, nevis ārstē�anos Sālgrēna slimnīcā iesākt ar strīdu.

�Kā ar mani ir?� viņa jautāja.

�Viss būs labi,� ārsts atteica un, kaut ko pierakstījis, piecēlās.

Tā nebija diez ko izsmeļo�a informācija.

Kad ārsts bija prom, atnāca māsiņa, kas palīdzēja Līsbetai ar padubi. Pēc tam viņa atkal varēja gulēt.

Aleksandrs Zala�enko alias Kāris Aksels Budīns ēda pusdienas, kas sastāvēja no �ķidras barības. Pat niecīgas sejas muskuļu kustī�bas izraisīja stipras sāpes �oklī un vaigu kaulā, un par ko�ļā�anu nebija ko domāt. Nakts operācijā viņa �oklī bija ieskrūvētas divas titāna skrūves.

Tomēr ar sāpēm viņ� varēja tikt galā. Zala�enko bija pieradis pie sāpēm. Nekas nevarēja līdzināties tām sāpēm, ko viņ� bija cie�tis nedēļām un mēne�iem ilgi pirms piecpadsmit gadiem, toreiz, kad bija dedzis kā lāpa ma�īnā Lundagātanā. Rehabilitācija bija viens vienīgs moku maratons.

Tagad ārsti bija nospriedu�i, ka viņam vairs nedraud briesmas, bet viņ� ir nopietni ievainots un, ņemot vērā vīrie�a vecumu, viņam vēl pāris dienu jāpavada intensīvās terapijas palātā.

Sestdien Zala�enko bija �etri apciemojumi.

Ap desmitiem atnāca kriminālinspektors Ērlanders. �oreiz Ērlanders bija atstājis to kuci Mūdigu mājās, viņu pavadīja daudz simpātiskākais kriminālinspektors Jerkers Holmbergs. Viņi uzdeva apmēram tādus pa�us jautājumus par Ronaldu Nīdermani kā iepriek�ējā vakarā. Zala�enko bija sagatavojis savu stāstu un ne�pieļāva kļūdas. Kad policisti sāka uzmākties ar jautājumiem par viņa iespējamo saistību ar sievie�u tirdzniecību un citu nozie�dzīgu darbību, Zala�enko visu noliedza. Viņ� esot slims pensio�nārs un nesaprotot, par ko viņi runā. Zala�enko novēla visu uz Nīdermani un piedāvāja jebkādu palīdzību, lai atrastu bēgo�o policista slepkavu.

Diem�ēl praktiski viņ�, protams, nevarot neko daudz līdzēt. Viņam neesot ne jausmas, kādās aprindās Nīdermanis apgrozās un pie kā viņ� varētu meklēt patvērumu.

Ap vienpadsmitiem pie Zala�enko uz brīdi iegriezās prokura�tūras pārstāvis, kur� formāli paziņoja, ka Zala�enko tiek turēts aizdomās par līdzdalību smagu miesas bojājumu nodarī�anā un Līsbetas Salanderes slepkavības mēģinājumā. Zala�enko pacietīgi skaidroja, ka viņ� pats ir nozieguma upuris un patiesībā Salandere ir mēģinājusi nogalināt viņu. Prokuratūras pārstāvis piedāvāja Zala�enko tiesisko palīdzību valsts apmaksāta advokāta personā. Zala�enko apsolīja apdomāt �o piedāvājumu.

Viņam gan ne prātā nenāca to darīt. Zala�enko jau bija savs advokāts, un viņ� no pa�a rīta bija piezvanījis un lūdzis aizstāvi steig�us ierasties. Tātad Martins Tūmasons bija tās dienas tre�ais slimnieka viesis. Viņ� iesoļoja palātā ar bezrūpīgu sejas izteiksmi, izbrauca ar pirkstiem caur gai�o matu ērkuli, sakārtoja brilles un paspieda roku savam klientam. Tūmasons bija apaļīgs, bet ļoti �armants. Advokātu gan turēja aizdomās par to, ka viņ� strādā dienvidslāvu mafijai, un �īs lietas izmeklē�ana vēl nebija beigu�sies, ta�u viņ� bija slavens ar to, ka uzvar savas prāvas.

Zala�enko bija uzzinājis par Tūmasonu no kāda sava biznesa partnera, kad pirms pieciem gadiem radās vajadzība pārstruk�turēt da�us fondus saistībā ar nelielu viņam piedero�u finan�u kompāniju Lihten�teinā. Runa nebija par milzīgām summām, ta�u Tūmasons strādāja izcili meistarīgi, un Zala�enko bija izvairījies no nodokļiem. Pēc tam Zala�enko bija nolīdzis advokātu vēl pāris rei�u. Tūmasons saprata, ka naudai ir noziedzīgi avoti, bet tas viņu nesatrauca. Beigās Zala�enko bija nolēmis, ka visa darbība japārstrukturē jaunā uzņēmumā, kas piederēs viņam pa�am un Nīdermanim. Viņ� bija piedāvājis Tūmasonam iesaistīties kā tre��ajam, pasīvajam dalībniekam, kur� rūpējas par finansiālo pusi. Advokāts tūlīt bija pieņēmis piedāvājumu.

�Budīna kungs, jūs neizskatāties īpa�i labi.�

�Esmu pārcietis briesmīgu uzbrukumu un slepkavības mēģi�nājumu,� Zala�enko sacīja.

�Es redzu. Kāda Līsbeta Salandere, ja saprotu pareizi.� Zala�enko pieklusināja balsi:

�Kā jūs jau zināt, mūsu partneris Nīdermanis ir savārījis zie�pes.�

�Es zinu.�

�Policijai ir aizdomas, ka esmu iejaukts �ajā lietā��

�Bet jūs, protams, neesat. Jūs esat upuris, un ir svarīgi �o priek�statu tūlīt nostiprināt masu medijos. Salanderes jaunkun�dze jau ir saņēmusi daudz negatīvas publicitātes� Es par to parūpē�os.�

�Paldies.�

�Tomēr man uzreiz jāsaka: es neesmu krimināllietu advokāts. Jums vajadzēs speciālista palīdzību. Es sagādā�u advokātu, uz kuru varēsiet paļauties.�

Dienas ceturtais apmeklētājs ieradās pulksten vienpadsmitos sestdienas vakarā, un �im cilvēkam izdevās tikt garām māsi�ņām, uzrādot apliecību un paziņojot, ka viņam ir steidzamas darī�anas. Viņu aizveda uz Zala�enko palātu. Pacients joprojām gulēja nomodā un domāja.

�Mani sauc Jūnass Sandbergs,� apmeklētājs sacīja, sniegdams roku, ko Zala�enko ignorēja.

Vīrietis bija aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs. Viņam bija gai�i mati un brīva stila apģērbs: d�insi, rūtains krekls un ādas jaka. Zala�enko piecpadsmit sekundes klusēdams viņu vēroja.

�Es jau domāju, nez kad gan kāds no jums parādīsies.�

�Es strādāju VPP/DN,� Jūnass Sandbergs sacīja, parādīdams apliecību.

�Diezin vai,� Zala�enko atteica.

�Piedodiet?�

�Jūs varbūt tur skaitāties darbā, bet ne jau viņiem jūs strā�dājat.�

Sandbergs mirkli klusēja un lūkojās apkārt. Tad pavilka uz priek�u apmeklētāju krēslu.

�Es nāku tik vēlu vakarā, lai nepievērstu uzmanību. Mēs esam apspriedu�ies, kā varētu jums palīdzēt, un mums jātiek pie kādas skaidrības par nākotni. Esmu atnācis, lai uzklausītu jūsu versiju un nodomus un mēs izstrādātu kopīgu stratēģiju.�

�Un kā jūs �o stratēģiju esat iedomājies?�

Jūnass Sandbergs domīgi vēroja vīrieti slimnīcas gultā. Beidzot viņ� noplātīja rokas.

�Zala�enko kungs� baidos, ka ir sācies process, kura nodarīto kaitējumu ir grūti aptvert. Mēs esam apspriedu�i situāciju. Ir grūti kaut kā attaisnot kapu Goseberjā un faktu, ka uz Salanderi �āva trīs reizes. Bet visas cerības vēl nav zudu�as. To, kāpēc jūs ķērāties pie tik izmisīgiem līdzekļiem, var izskaidrot ar jūsu abu konfliktu un bailēm no meitas. Bet es baidos, ka jums nāksies pavadīt kādu laiku cietumā.�

Zala�enko piepe�i pārņēma jautrība, un viņ� būtu izplūdis smieklos, ja pa�reizējā stāvoklī tas nebūtu pilnīgi neiespējami. Viņ� viegli savilka lūpas. Viss cits izsauca pārāk stipras sāpes.

�Tātad tā ir mūsu kopīgā stratēģija?�

�Zala�enko kungs, jūs ta�u zināt jēdzienu �kaitējuma ierobe��o�ana�. Mums nepiecie�ams par kaut ko vienoties. Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu ar advokātu un tamlīdzīgi, bet būs vajadzīga jūsu sadarbība un noteiktas garantijas.�

�Jūs saņemsiet no manis garantijas. Jums jāparūpējas, lai tas viss noklust.� Zala�enko pavēcināja roku. �Nīdermanis ir grēkāzis, un es garantēju, ka viņu neatradīs.�

�Ir lietiskie pierādījumi��

��trunts par lietiskajiem pierādījumiem. Jautājums ir, kā veic izmeklē�anu un kā pasniedz faktus. Manas garantijas ir �ādas: ja jūs visu nenokārtosiet, es saaicinā�u �urnālistus uz preses konferenci. Es zinu vārdus, datumus, notikumus. Man ta�u nebūs jums jāatgādina, kas es esmu.�

�Jūs nesaprotat��

�Es ļoti labi saprotu. Tu esi izsūtāmais zēns. Pastāsti savam �efam, ko es teicu. Viņ� sapratīs. Pasaki, ka man ir kopijas� visam. Es varu jūs nogremdēt.�

�Mums vajadzētu vienoties.�

�Saruna ir beigusies. Lasies prom. Un pasaki, lai nākamreiz atsūta kādu pieaugu�o, ar kuru es varu parunāt.�

Zala�enko pagrieza galvu, lai apmeklētājs nevarētu ielūkoties viņam acīs. Jūnass Sandbergs mirkli viņu vēroja. Tad paraustīja plecus un piecēlās. Viņ� bija gandrīz pie durvīm, kad atkal izdzir�dēja Zala�enko balsi.

�Vēl viena lieta.�

Sandbergs pagriezās.

�Salandere.�

�Kas ar viņu?�

�Viņai jāpazūd.�

�Kā jūs to domājat?�

Sandbergs mirkli izskatījās tik nervozs, ka Zala�enko nespēja noturēties nepasmaidījis, lai gan �oklī iedūra sāpes.

�Es saprotu, ka jūs, pienapuikas, esat pārāk jūtelīgi, lai viņu nogalinātu, un jums tam nav arī resursu. Kur� tad to paveiktu� vai tu? Bet viņai jāpazūd. Viņas liecībai jābūt nederīgai. Viņa jāiespundē trako namā uz mū�u.�

Līsbeta Salandere dzirdēja soļus gaitenī pie savas palātas. Viņa nespēja uztvert Jūnasa Sandberga vārdu un nebija dzirdējusi �os soļus iepriek�. j

Ta�u viņas durvis bija stāvēju�as vaļā visu vakaru, jo māsi�ņas viņu apraudzīja ik pēc desmit minūtēm. Līsbeta dzirdēja, kā tepat aiz viņas durvīm kāds vīrietis paskaidro māsiņai, ka viņam steidzami jāsatiek Kāris Aksels Budīns. Līsbeta noprata, ka viņ� parāda kādu apliecību, bet netika bilsts neviens vārds, kas ļautu nojaust, kā vīrieti sauc vai kādi dokumenti uzrādīti.

Māsiņa lūdza viņu uzgaidīt un pati aizgāja pārbaudīt, vai Budīns ir nomodā. Līsbeta secināja, ka apliecība noteikti ir pār�liecino�a.

Viņa konstatēja, ka māsiņa devās pa gaiteni uz kreiso pusi un spēra septiņpadsmit soļus, lai nokļūtu pie mērķa, bet sve�ais vīrietis īsi pēc tam �o pa�u gabalu mēroja ar �etrpadsmit soļiem. Tātad vidējā vērtība bija 15,5 soļi. Soļu garumu Līsbeta aprēķināja uz 60 centimetriem, un, reizinot ar 15,5, iznāca, ka Zala�enko guļ palātā, kas atrodas 930 centimetrus pa kreisi gaitenī. Nu, teiksim, aptuveni desmit metru. Līsbeta lēsa, ka viņas palātas platums ir aptuveni pieci metri, tātad Zala�enko guļ divas durvis no viņas.

Sprie�ot pēc zaļajiem cipariņiem digitālajā pulkstenī uz naktsskapī�a, apmeklējums ilga precīzi deviņas minūtes.

Pēc jūnasa sandberga aizie�anas Zala�enko ilgi gulēja nomodā. ; Viņ� pieņēma, ka apmeklētājs nav nosaucis īsto vārdu, jo pēc viņa pieredzes zviedru amatierspiegiem piemita īpa�a tieksme izman�tot segvārdus pat tad, kad tas itin nemaz nebija nepiecie�ams.

|i�bkurā gadījumā Jūnass (vai kā nu viņu tur sauca) bija pirmā norāde, ka Sekcija ir pamanījusi viņa nepatīkamo situāciju. Ņemot verā traci presē, no tā būtu grūti izvairīties. Apciemojums arī apstiprināja, ka situācija ir iemesls ba�ām. Un tā tam vajadzētu būt.

Zala�enko apsvēra plusus un mīnusus, savirknēja iespējas un noraidīja alternatīvas. Viņ� pilnībā apzinājās, ka viss ir aizgājis �ķērsām. Ideālā situācijā viņ� �obrīd atrastos mājās, Goseberjā, Ronalds Nīdermanis - dro�ībā ārzemēs, bet Līsbeta Salandere gulētu aprakta zemē. Lai gan Zala�enko racionāli saprata, kas noticis, viņ� nekādi nespēja aptvert, kā meitai izdevies izrakties no kapa, atnākt uz mājām un ar diviem cirtieniem izpostīt visu. Viņa bija neaptverami dzīvelīga.

Toties Zala�enko ļoti labi saprata, kas noticis ar Nīdermani un kāpēc viņ� bija aizmucis, ko kājas nes, nevis piebeidzis Līsbetu. Zala�enko zināja, ka ar dēla galvu kaut kas nav lāgā un viņ� redz vīzijas - vai pat spokus. Viņam ne vienu reizi vien bija nācies iejaukties, kad Nīdermanis rīkojās iracionāli vai gulēja, sarāvies �okurā aiz bailēm.

Tas bija iemesls satraukumam. Tā kā Nīdermanis vēl nebija noķerts, tad pēc aizbēg�anas no Goseberjas viņ� acīmredzot bija rīkojies racionāli. Visticamāk, viņ� dosies uz Tallinu, kur varētu meklēt patvērumu pie viņu noziedzīgās impērijas cilvēkiem. Diem�ēl nebija iespējams paredzēt brīdi, kad Nīdermani para�lizēs. Ja tas notiks bēg�anas laikā, tad viņ� pieļaus kļūdas, un, ja viņ� pieļaus kļūdas, tad tiks aiz restēm. Nīdermanis nepado�sies brīvprātīgi, tātad ies bojā policisti un, visticamāk, arī viņ� pats.

�ī doma Zala�enko nomāca. Viņ� negribēja, lai Nīdermanis mirst. Tas bija viņa dēls. Diem�ēl nebija �aubu, ka Nīdermani nedrīkst notvert dzīvu. Viņ� vēl nekad nebija sēdējis izolatorā, un Zala�enko nevarēja paredzēt, kā viņ� uzvedīsies nopratinā�anas laikā. Viņam bija aizdomas, ka Nīdermanis nespēs klusēt. Tātad labāk, lai policija viņu nogalina. Zala�enko, protams, sērotu par dēlu, ta�u alternatīva bija ļaunāka. Tā nozīmēja, ka atliku�o mū�u viņ� pavadīs cietumā.

Ta�u tagad kop� Nīdermaņa bēg�anas bija pagāju�as jau �etr�desmit astoņas stundas un viņ� vēl nebija notverts. Tas bija labi. Tas norādīja, ka Nīdermanis funkcionē, bet funkcionējo�s Nīder�manis bija neuzvarams.

Tālumā vīdēja vēl citas briesmas. Zala�enko prātoja, kā dēls tiks galā uz savu roku, ja tēvs nedos viņam norādījumus. Gadu gaitā Zala�enko bija ievērojis: ja viņ� pārstāja dot instrukcijas vai palaida gro�us pārāk vaļīgi, Nīdermanis mēdza ieslīgt apātiski pasīvā neizlēmībā.

Jau kuro reizi Zala�enko no�ēloja, ka dēlam piemīt �ādas īpa��ības. Ronalds Nīdermanis, neap�aubāmi, bija ļoti apdāvināts cil�vēks, kura fiziskās īpa�ības padarīja viņu neparastu un bīstamu. Turklāt viņ� bija lielisks un aukstasinīgs organizators. Nelaime tā, ka Nīdermanim pilnībā trūka līdera instinkta. Viņam aizvien bija vajadzīgs kāds, kur� norādīja, ko organizēt.

Ta�u �obrīd tas viss bija ārpus Zala�enko kontroles. Tagad runa bija par viņu pa�u. Viņa stāvoklis bija sare�ģīts, varbūt sare�ģītāks nekā jebkad agrāk.

Advokāta apciemojums no rīta nebija īpa�i nomierino�s. Tūma�sons bija un palika biznesa jurists, un, lai cik efektīvs viņ� būtu savā nozarē, �ajā situācijā uz viņu nevarēja īpa�i paļauties.

Pēc tam Jūnasa Sandberga vizīte. Sandbergs bija krietni stip�rāka glāb�anas virve. Ta�u tā varēja izrādīties arī cilpa. Viņam jāizspēlē kārtis pareizi un jāpārņem situācija savā kontrolē. Kon�trole nozīmēja visu.

Galu galā viņ� varēja paļauties pats uz saviem spēkiem. �obrīd viņam bija nepiecie�ama medicīniskā palīdzība. Ta�u pēc pāris dienām, varbūt pēc nedēļas, viņ� būs atguvies. Galējā situācijā viņ� varbūt varēs paļauties tikai uz sevi. Tas nozīmēja, ka viņam jāpazūd policistiem no degungala. Vajadzēs paslēptuvi, pasi un skaidru naudu. To visu varēja sagādāt Tūmasons. Bet vispirms viņam jāatlabst, lai pietiktu spēka bēg�anai.

Pulksten vienos Zala�enko palātā ielūkojās de�urējo�ā māsiņa. Viņ� izlikās aizmidzis. Kad māsiņa aizvēra durvis, viņ� ar pūlēm piecēlās gultā sēdus un nolaida kāju pār gultas malu. Zala�enko ilgi sēdēja nekustīgi, pārbaudīdams līdzsvara sajūtu. Tad piesar�dzīgi nolika kreiso pēdu uz grīdas. Par laimi, cirvis bija trāpījis jau kroplajā labajā kājā. Zala�enko pasniedzās pēc protēzes, kas stāvēja skapītī pie gultas, un piestiprināja to kājas stumbenim. Pēc tam viņ� piecēlās. Atbalstījies uz kreisās veselās kājas, Zala- �enko mēģināja nolaist labo. Kad viņ� pārnesa svaru uz labo pusi, kājā iedūra griezīga sāpe.

Zala�enko sakoda zobus un paspēra soli. Viņam nebija kruķu, bet viņ� bija pārliecināts, ka slimnīca drīz tos piedāvās. Atbalstī�damies pret sienu, Zala�enko aizkliboja līdz durvīm. Tam vaja�dzēja vairākas minūtes, un pēc katra sola viņ� bija spiests apstā�ties un gaidīt, lai pāriet sāpes.

Atbalstījies uz vienas kājas, Zala�enko mazliet pavēra durvis un palūkojās gaitenī. Viņ� nevienu neredzēja un pabāza galvu vēl tālāk. Pa kreisi izdzirdis klusas balsis, viņ� pagrieza galvu. Māsu istaba atradās aptuveni divdesmit metru tālāk gaiteņa otrā pusē.

Zala�enko pagrieza galvu pa labi un ieraudzīja izeju gaiteņa galā.

Dienā viņ� bija apjautājies par Līsbetas Salanderes stāvokli. Viņ� galu galā bija meitenes tēvs. Māsiņām acīmredzot bija aiz�liegts apspriest pacientus. Viena no viņām bija neitrāli paskaid�rojusi, ka Līsbetas stāvoklis ir stabils. Viņa neapzināti bija palū�kojusies gaitenī uz kreiso pusi.

Kādā no palātām starp viņa pa�a palātu un māsu istabu gulēja Līsbeta Salandere.

Zala�enko piesardzīgi aizvēra durvis, aizkliboja atpakaļ uz gultu un noņēma protēzi. Viņ� bija nosvīdis cauri slapj�, kad beidzot bija palīdis zem segas.

Kriminālinspektors jerkers holmbergs atgriezās Stokholmā svētdien ap pusdienlaiku. Viņ� bija noguris, izsalcis un jutās pārpūlējies. Holmbergs ar metro aizbrauca līdz rātsnamam, tad devās uz policijas ēku Bergsgātanā un tālāk uz kriminālinspek- tora Jana Bublanska kabinetu. Sonja Mūdiga un Kurts Svensons jau bija ieradu�ies. Bublanskis bija sasaucis sapulci svētdienā, jo zināja, ka prokurors Rikards Ēkstrems ir aizņemts citur.

�Paldies, ka atnācāt,� Bublanskis sacīja. �Domāju, ir laiks mie�rīgi aprunāties un mēģināt izprast visu �o jezgu. Jerker, vai tev ir kādi jaunumi?�

�Nekā tāda, ko es jau nebūtu stāstījis pa telefonu. Zala�enko nepadodas ne par milimetru. Viņ� esot pilnīgi nevainīgs un nespējot nekādi palīdzēt. Tikai��

�Jā?�

�Sonja, tev bija taisnība. Viņ� ir viens no nepatīkamākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu sastapis. Tas izklausās muļķīgi, jo policistiem nav jāizsaka tāds vērtējums, ta�u aiz viņa aprēķinā�tāja ārienes slēpjas kaut kas biedējo�s.�

�Labi.� Bublanskis nokrem�ļojās. �Ko mēs zinām? Sonja?� Mūdiga viegli pasmaidīja.

�Privātdetektīvi �ajā raundā ir uzvarēju�i. Es nevaru atrast Zala�enko nevienā publiskajā reģistrā, bet Kāris Aksels Budīns ir dzimis 1942. gadā Udevallā. Viņa vecāki bija Marianne un Georgs Budīni. Viņi gāja bojā nelaimes gadījumā 1946. gadā. Kāris Aksels uzauga pie mātesbrāļa Norvēģijā. Tātad par viņu nav nekādu ziņu līdz brīdim, kad viņ� septiņdesmitajos gados atgriezās Zviedrijā. Blumkvista stāstu par to, ka viņ� ir pārbēdzis GRU aģents no Krievijas, acīmredzot nevar pārbaudīt, bet es sliecos domāt, ka Blumkvistam ir taisnība.�

�Un ko tas nozīmē?�

�Ir pilnīgi skaidrs, ka Zala�enko ir sagādāta viltus identitāte. Tas nevarēja notikt bez varas iestā�u piekri�anas.�

�Tātad Dro�ības policija.�

�Blumkvists tā apgalvo. Bet es nezinu, tie�i kā tas izdarīts. Vajadzēja viltot dzim�anas apliecību un virkni citu dokumentu un ievietot tos Zviedrijas publiskajos reģistros. Es neuzdro�inos �.priest par �ādu darbību likumību. Viss acīmredzot atkarīgs no 1,1, kur� pieņem lēmumu. Bet, lai padarītu to likumīgu, lēmums jāpieņem gandrīz valdības līmenī.�

Bublanska kabinetā iestājās klusums, �etriem kriminālinspek- toriem apsverot �īs informācijas nozīmi.

�Labi,� Bublanskis sacīja. �Mēs esam �etri muļķa kruķi. Ja iejaukta valdība, es negrasos izsaukt to uz nopratinā�anu.� �Hmm,� Kurts Svensons norūca. �Tas varētu izraisīt konsti�tucionālu krīzi. ASV ir iespējams izsaukt valdības locekļus uz nopratinā�anu parastā tiesā. Zviedrijā �is process notiek caur Konstitūcijas komiteju.�

�Toties mēs varētu izjautāt �efu,� sacīja Jerkers Holmbergs. �Izjautāt �efu?� Bublanskis brīnījās.

�Tūrbjērnu Feldīnu. Viņ� tolaik bija premjerministrs.�

�Kā tad! Mēs aizbrauksim pie viņa uz mājām, lai kur viņ� tagad dzīvotu, un pajautāsim biju�ajam premjerministram, vai viņ� vil�tojis dokumentus pārbēgu�am krievu spiegam. Nedomāju gan.� �Feldīns dzīvo Osā, Hernesandas komūnā. Esmu uzaudzis pāris kilometru no turienes. Mans tēvs darbojās Centra partijā un labi pazīst Feldīnu. Esmu viņu vairākkārt saticis gan bērnībā, gan vēlāk. Viņ� ir pretimnāko�s cilvēks.�

Trīs kriminālinspektori pārsteigti lūkojās uz Jerkeru Holm- bergu.

�Tu pazīsti Feldīnu?� Bublanskis �aubu mākts jautāja. Holmbergs pamāja ar galvu. Bublanskis savilka lūpas. �Godīgi sakot�� Holmbergs piebilda. �Ja mums izdotos kaut ko uzzināt no biju�ā premjerministra, tas atrisinātu virkni problēmu un mēs zinātu, kur atrodamies. Es varu aizbraukt un parunāt ar viņu. Ja viņ� neko neteiks, tad neteiks. Bet, ja runās, tad mēs varbūt varam ietaupīt daudz laika.�

Bublanskis apsvēra �o ierosinājumu. Tad papurināja galvu. Ar acu kaktiņu viņ� redzēja, ka gan Sonja Mūdiga, gan Kurts Sven�sons domīgi pamāj.

�Holmberg� paldies par piedāvājumu, bet es domāju, ka ar �o ideju mēs pagaidām nogaidīsim. Atpakaļ pie lietas. Sonja?� �Blumkvists stāsta, ka Zala�enko te ieradies 1976. gadā. Cik saprotu, �o informāciju viņ� varētu būt ieguvis tikai no viena cilvēka.�

�No Gunnara Bjerka,� Kurts Svensons noteica.

�Ko Bjerks mums pastāstīja?� Jerkers Holmbergs jautāja. �Neko daudz. Viņ� atsaucas uz slepenību un apgalvo, ka neva�rot neko apspriest bez priek�niecības atļaujas.�

�Un kas ir viņa priek�niecība?�

�To viņ� atsakās izpaust.�

�Kas ar viņu notiks?�

�Es viņu aizturēju par seksa pakalpojumu pirk�anu. Dāgs Svensons ir sagādājis nevainojamus pierādījumus. Ēkstrems bija pārskaities, bet, tā kā es jau uzrakstīju ziņojumu, tad viņ� riskē iekulties problēmās, ja izbeigs izmeklē�anu,� Kurts Svensons sacīja.

�Ak tā. Seksa pakalpojumu pirk�ana. Pieņemu, ka par to var piespriest tikai naudas sodu.�

�Iespējams. Bet viņ� tagad ir sistēmā, un mēs viņu vēlreiz varam izsaukt uz nopratinā�anu.�

�Tagad gan mēs taustāmies pa Dro�ības policijas teritoriju. Tas var radīt zināmu turbulenci.�

�Nelaime tā, ka tas viss ir bijis iespējams tikai ar Dro�ības policijas iesaitī�anos. Var jau būt, ka Zala�enko bija īsts krievu spiegs, kur� pārbēga uz Zviedriju un ieguva politisko patvērumu. Iespējams arī, ka viņ� strādāja Dro�ības policijas labā kā infor�mators vai avots, vai kā nu viņus tur sauc, un bija pamatots iemesls pie�ķirt viņam viltotu identitāti un anonimitāti. Bet ir trīs problēmas. Pirmā ir 1991. gadā veiktā izmeklē�ana, kuras dēļ l īsbetu Salanderi nelikumīgi ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā. Otrā - Zala�enko darbībai kop� tā laika nav itin nekāda sakara ar valsts dro�ību. Viņ� ir pavisam parasts noziedznieks, kur�, iespē�jams, bijis līdzdalīgs vairākās slepkavībās un citos noziegumos. Un tre�ā - nav nekādu �aubu, ka Salanderi sa�āva un apraka viņa saimniecībā Goseberjā. Turklāt es ļoti labprāt izlasītu to bēdīgi slaveno ziņojumu.�

Bublanskis sadrūma.

�Piektdien to paņēma Ēkstrems, un, kad es prasīju ziņojumu atpakaļ, viņ� apsolīja uztaisīt kopiju, bet to neizdarīja. Toties vēlāk piezvanīja un pateica, ka esot runājis ar Valsts prokuroru un esot radusies kāda problēma. Prokurors domājot, ka slepenī�bas zīmogs neļauj �os materiālus izplatīt un kopēt. Prokurors ir pieprasījis visas kopijas, līdz lieta būs noskaidrota. Tas nozīmē, ka Sonjai bija jāatdod viņas kopija.�

�Tātad mums vairs nav ziņojuma?�

�Nē.�

�Nolādēts!� sacīja Holmbergs. �Tas nav labi.�

�Jā,� Bublanskis atteica. �Bet galvenokārt tas nozīmē, ka te kāds darbojas pret mums, turklāt rīkojas ļoti ātri un efektīvi. Tie�i �ie materiāli ta�u beidzot uzveda mūs uz pareizajām pēdām.� �Tātad mums jānoskaidro, kas darbojas pret mums,� Holm�bergs sacīja.

�Mirklīti,� Sonja Mūdiga ierunājās. �Mums ir arī psihiatrs Tele- būrians. Viņ� mūsu pa�u izmeklē�anai palīdzēja ar ziņām par Līsbetu Salanderi.�

�Tie�i tā,� Bublanskis noteica drūmākā balsī. �Un ko viņ� sacīja?� �Viņ� ļoti ba�ījās par Salanderes dro�ību un vēlēja viņai labu. Bet, kad saruna bija galā, viņ� paziņoja, ka Salandere ir ļoti bīs�tama un var izrādīt preto�anos. Mēs zināmā mērā balstījāmies uz viņa teikto.�

�Un viņ� arī uzkurināja Hansu Fasti,� Holmbergs sacīja. �Starp citu, vai Faste ir devis kādu ziņu?�

�Viņ� paņēma atvaļinājumu,� Bublanskis īsi atteica. �Jautā�jums ir: ko mēs iesāksim turpmāk?�

Nākamās divas stundas visi apsprieda da�ādas iespējas. Tika pieņemts tikai viens praktisks lēmums - Sonja Mūdiga nākamajā dienā atgriezīsies Gēteborgā, lai uzzinātu, vai Līsbeta Salandere var kaut ko pastāstīt. Kad sapulce beidzot bija galā, Mūdiga un Svensons reizē devās lejā uz garā�u.

�Es tikai iedomājos, ka�� Svensons apklusa.

�Ko?� Mūdiga vaicāja.

�Nu, toreiz, kad mēs runājām ar Telebūrianu, tu grupā biji vienīgā, kura uzdeva jautājumus un cēla iebildumus.�

�Ak tā.�

�Jā� nu� tev ir laba intuīcija,� Svensons noteica.

Kurts Svensons nemēdza bārstīties ar uzslavām, un �ī pavisam noteikti bija pirmā reize, kad viņ� pateica kaut ko pozitīvu vai uzmundrino�u Sonjai Mūdigai. Viņ� atstāja Sonju apmulsu�u pie viņas ma�īnas.

Nakti uz svētdienu Mīkaels Blumkvists bija pavadījis gultā ar Ēriku Bergeri. Viņi nenodevās seksam, tikai gulēja un sarunājās. Lielu daļu sarunas aizņēma Zala�enko stāsta detaļas. Mīkaels pilnībā uzticējās Ērikai, un viņu ne mirkli nemulsināja fakts, ka Ērika tūlīt sāks strādāt konkurējo�ā avīzē. Savukārt Ērikai nebija ne mazākā nodoma pārķert �o stāstu. Tā bija Millennium sensā�cija, un viņa jutās tikai mazliet sarūgtināta par to, ka nebūs �ī numura redaktore. Tas būtu patīkams veids, kā noslēgt Millen�nium pavadītos gadus.

Viņi apsprieda arī jauno situāciju. Ērika bija cie�i nolēmusi palikt Millennium līdzīpa�niece un saglabāt vietu valdē. Toties viņa, protams, neko nedrīkstēs zināt par redakcijas ikdienas darbu.

�Atvēli man da�us gadus lielajā pūķī� Kas zina, varbūt uz pensijas pusi es atgriezī�os Millennium,� Ērika sacīja.

Tad viņi pievērsās savām sare�ģītajām attiecībām. Abi no�sprieda, ka praktiski jau nekas nemainīsies, tikai nākotnē dro�i vien nevarēs tikties tik bie�i. Tas būs glu�i kā astoņdesmitajos gados, kad vēl nebija nodibināts Millennium un viņi strādāja da�ā�dās darbavietās.

�Glu�i vienkār�i vajadzēs rezervēt laiku,� Ērika secināja ar vieglu smaidu.

Svētdienas rītā abi steidzīgi atvadījās, pirms Ērika devās mājā pie sava vīra Grēgera Bekmana.

�Nemaz nezinu, kā to pateikt,� Ērika ierunājās. �Bet es atkal redzu visas pazīmes, ka tu esi līdz ausīm iek�ā stāstā un viss cits paliek otrajā plānā. Vai tu zini, ka strādājot uzvedies kā īsts psihopāts?�

Mīkaels pasmaidīja un apskāva viņu.

Kad Ērika bija aizgājusi, viņ� pavadīja rītu, zvanot uz Sāl�grēna slimnīcu un cen�oties izdibināt, kāds ir Līsbetas Salanderes stāvoklis. Neviens negribēja viņam neko stāstīt, tādēļ Mīkaels beigās piezvanīja kriminālinspektoram Markusam Ērlanderam, kur� ap�ēlojās un pastāstīja, ka, ņemot vērā apstākļus, Līsbe�tas stāvoklis ir labs un ārsti pau� piesardzīgu optimismu. Mīka�els jautāja, vai drīkst meiteni apciemot. Ērlanders atbildēja, ka Salandere pēc prokurora lēmuma ir apcietināta un nedrīkst pie�ņemt apmeklētājus, ta�u �is aizliegums joprojām ir teorētisks, jo meitenes stāvoklis pagaidām neļauj viņu nopratināt. Mīkaels no Ērlandera izspieda solījumu, ka kriminālinspektors piezvanīs un paziņos, ja Līsbetas stāvoklis pasliktināsies.

Pārbaudīdams savu mobilo, Mīkaels konstatēja, ka viņam ir �etrdesmit divi neatbildēti zvani un īsziņas no da�ādiem �ur�nālistiem, kas izmisīgi centu�ies dabūt viņu rokā. Ziņa, ka tie�i Blumkvists ir atradis Salanderi un izsaucis glāb�anas dienestu un tādējādi ir cie�i saistīts ar visiem notikumiem, pēdējās diennakts laikā bija vētraini apspriesta pla�saziņas līdzekļos.

Mīkaels izdzēsa visas �urnālistu ziņas. Tad piezvanīja savai māsai Annikai D�annīni un norunāja tikties svētdienas pusdie�nās.

Pēc tam Mīkaels piezvanīja Draganam Armanskim, dro�ības pakalpojumu firmas Milton Security izpilddirektoram un operatī�vajam vadītājam. Armanski viņ� atrada Līdingē.

�Jūs nu gan protat sacelt troksni presē,� Armanskis sausi sacīja.

�Piedodiet, ka �onedēļ jums nepiezvanīju. Es saņēmu ziņu, ka |us mani meklējāt, bet man īsti nebija laika��

�Mēs Milton veicam pa�i savu izmeklē�anu. No Holgera Palm- y,rena es sapratu, ka jums ir informācija. Bet �ķiet, ka jūs mums esat krietni priek�ā.�

Mīkaels brīdi vilcinājās, nezinādams, kā labāk formulēt domu. �Vai varu jums uzticēties?� viņ� jautāja.

Armanskis �ķita pārsteigts par �ādu jautājumu.

�Kā jūs to domājat?�

�Vai jūs stāvat Salanderes pusē vai ne? Vai es varu būt dro�s, ka jūs vēlat viņai labu?�

�Es esmu viņas draugs. Kā jūs jau zināt, tas uzreiz nenozīmē, ka arī viņa ir mans draugs.�

�Zinu. Bet es jautāju: vai jūs esat gatavs nostāties Līsbetas ringa stūrī un izcīnīt ne�ēlīgu ma�u ar viņas ienaidniekiem? �ajā cīņā būs vairāki raundi.�

Armanskis pārdomāja Mīkaela teikto.

�Es esmu viņas pusē,� viņ� sacīja.

�Vai es varu atklāt jums informāciju un apspriest to, nebai�doties, ka tā nokļūs policijā vai kur citur?�

�Es nedrīkstu iesaistīties nekādās kriminālās darbībās,� Ar�manskis atteica.

�Ne jau to es jautāju.�

�Jūs varat pilnībā paļauties uz mani, kamēr neatklājat man, ka veicat noziedzīgas darbības vai kaut ko tamlīdzīgu.�

�Labi. Mums jāsatiekas.�

�Es �ovakar bū�u pilsētā. Vakariņas?�

�Nē, man nav laika. Bet es būtu pateicīgs, ja mēs varētu tikties rītvakar. Mums abiem un varbūt vēl kādam vajadzētu apsēsties un parunāt.�

�Jūs varat nākt uz Milton. Teiksim, se�os vakarā?�

�Vēl viena lieta� pēc divām stundām es tik�os ar savu māsu Anniku D�annīni. Viņa pārdomā iespēju kļūt par Līsbetas advokāti, bet, protams, nevar strādāt par velti. Es varu samaksāt daļu viņas honorāra no savas kabatas. Vai Milton Security ari var piedalīties?�

�Līsbetai vajadzēs ārkārtīgi labu krimināllietu advokātu. Atvai�nojiet, bet jūsu māsa nav piemērota izvēle. Es jau runāju ar Milton galveno juristu, un viņ� sameklēs piemērotu kandidātu. Es domāju Pēteru Altīnu vai kādu viņam līdzvērtīgu.�

�Tas ir aplam! Līsbetai ir vajadzīgs pavisam cita profila advo�kāts. Kad būsim aprunāju�ies, jūs sapratīsiet, ko es domāju. Bet vai jūs varat atvēlēt naudu viņas aizstāvībai, ja tas būs nepie�cie�ams?�

�Es jau biju nolēmis, ka Milton nolīgs advokātu��

�Tas nozīmē jā vai nē? Es zinu, kas notika ar Līsbetu. Es aptu�veni zinu, kas aiz tā stāv. Es zinu, kāpēc. Un man ir uzbrukuma plāns.�

Armanskis iesmējās.

�Labi. Es noklausī�os jūs priek�likumu. Ja man nepatiks, es izstā�os.�

�Vai esi apdomājusi manu priek�likumu pārstāvēt Līsbetu Salan�deri?� Mīkaels jautāja, kad bija noskūpstījis māsu uz vaiga un viņi bija saņēmu�i savas sviestmaizes un kafiju.

�Jā. Un esmu spiesta atteikties. Tu zini, ka es neesmu krimināl�lietu advokāte. Pat ja Salanderi tagad atbrīvos no apsūdzības slep�kavībās, viņai tomēr paliks virkne citu apsūdzības punktu. Viņai vajadzēs kādu ar pavisam citu svaru un pieredzi nekā man.�

�Tu maldies. Tu esi ļoti zino�a sievie�u tiesību jautājumos. Es apgalvoju, ka tu esi tie�i tāda advokāte, kāda Līsbetai vaja�dzīga.�

�Mīkael� man �ķiet, tu īsti nesaproti, ko tas nozīmē. Tā ir sare�ģīta krimināllieta, nevis vienkār�s vardarbības vai seksuālas uzmāk�anās gadījums. Ja es uzņem�os viņu aizstāvēt, tas var beigties ar katastrofu.�

Mīkaels pasmaidīja.

�Izskatās, ka tu esi palaidusi garām galveno. Ja Līsbetu apsū�dzētu Dāga un Mias slepkavībā, tad es nolīgtu kādu Silberska 1 ipa vai citu ietekmīgu krimināllietu advokātu. Ta�u �ī prāva būs pavisam par ko citu. Un tu esi ideālākā kandidāte, kādu es varu iedomāties.�

Annika D�annīni nopūtās.

�Būs labāk, ja tu paskaidrosi.�

Viņi runāja gandrīz divas stundas. Kad Mīkaels bija beidzis stāstu, Annika padevās. Mīkaels paņēma savu mobilo telefonu un vēlreiz piezvanīja Markusam Ērlanderam uz Gēteborgu.

�Sveiki. Te atkal Blumkvists.�

�Man nav nekādu jaunumu par Salanderi,� Ērlanders aizkai�tināts atbildēja.

�Es pieņemu, ka �ajā situācijā tā ir laba ziņa. Toties man ir jaunumi.�

�Ak tā?�

�Jā. Viņai ir advokāte, kuru sauc Annika D�annīni. Viņa sē� man pretī, un es iedo�u viņai klausuli.�

Mīkaels pasniedza mobilo telefonu pār galdu.

�Labdien! Es esmu Annika D�annīni, un mani lūdza pārstā�vēt Līsbetu Salanderi. Tātad man jāsazinās ar savu klienti, lai saņemtu viņas piekri�anu. Un man vajadzēs prokurora telefona numuru.�

�Skaidrs,� Ērlanders sacīja. �Cik man zināms, jau ir nozīmēts kāds valsts apmaksāts advokāts.�

�Jauki. Vai kāds ir pajautājis Salanderes viedokli?�

Ērlanders vilcinājās.

�Godīgi sakot, mums vēl nav bijis iespējas pārmīt ar viņu ne vārda. Ceram, ka rīt varēsim ar viņu parunāt, ja viņas stāvoklis to atļaus.�

�Lieliski. Tad es paziņoju, ka līdz brīdim, kad Salanderes jaun�kundze būs teikusi ko citu, jūs varat uzskatīt mani par viņas advokāti. Jūs nedrīkstat viņu nopratināt bez manas klātbūtnes. Varat viņu apciemot un pajautāt, vai viņa mani pieņems par savu advokāti vai ne. Skaidrs?�

�Jā,� Ērlanders nopūzdamies atteica. Viņ� nebija īsti dro�s, vai tas ir juridiski pareizi, un brīdi apdomājās. �Mēs pirmām kārtām gribam Salanderei pajautāt, vai viņai ir informācija par to, kur atrodas policista slepkava Ronalds Nīdermanis. Vai varam to pajautāt arī bez jūsu klātbūtnes?�

Annika D�annīni brīdi �aubījās.

�Labi� varat apjautāties, vai viņai ir informācija, kas var palī�dzēt Nīdermaņa meklē�anā. Bet jūs nedrīkstat uzdot jautājumus saistībā ar iespējamo apsūdzību. Vai esam vienoju�ies?� �Domāju, ka jā.�

Markuss ērlanders piecēlās no sava rakstāmgalda un taisnā ceļā devās aug�ā uz prokurores Agnētas Jervasas kabinetu. Viņ� atstāstīja savu sarunu ar Anniku D�annīni.

�Es nezināju, ka Salanderei ir advokāte.�

�Es arī ne. D�annīni ir nolīdzis Mīkaels Blumkvists. Nav teikts, ka Salandere par to zina.�

�Bet D�annīni nav krimināllietu advokāte. Viņa nodarbojas ar sievie�u tiesībām. Es reiz klausījos viņas lekciju, viņa ir gudra, bet �ai lietai pilnīgi nepiemērota.�

�Tas katrā ziņā jāizlemj Salanderei.�

�Iespējams, ka tādā gadījumā es tiesā to apstrīdē�u. Salanderes pa�as labā viņai ir vajadzīgs kārtīgs aizstāvis, nevis kāda slave�nība, kas dzenas pēc avī�u virsrakstiem. Hmm. Turklāt Salanderei ta�u ir atņemta rīcībspēja. Es nezinu, kā būtu pareizāk.�

�Ko iesāksim?�

Agnēta Jervasa brīdi domāja.

�Pilnīga putra. Es pat īsti nezinu, kur� galu galā virzīs �o lietu, varbūt to atdos Ēkstremam Stokholmā. Bet Salanderei vajag advokātu. Labi� pajautā, vai viņa ņems D�annīni.�

PĀRNĀCIS mājās ap pieciem pēcpusdienā, Mīkaels atvēra savu iBook un ķērās pie teksta, ko bija sācis sacerēt viesnīcā Gēteborgā. Viņ� strādāja septiņas stundas, līdz bija atklājis stāstā lielākos baltos plankumus. Joprojām bija nepiecie�ams daudz ko izpētīt. Vadoties no pieejamajiem dokumentiem, viņ� nespēja atbildēt uz jautājumu, tie�i kur� Dro�ības policijā vēl bez Gunnara Bjerka piedalījās sazvērestībā ar mērķi ieslodzīt Līsbetu Salanderi trako namā. Viņ� nebija arī noskaidrojis jautājumu, kādas ir Bjerka un psihiatra Pētera Telebūriana attiecības.

Ap pusnakti Mīkaels izslēdza datoru un ielīda gultā. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā viņ� juta, ka var atslābt un gulēt mie�rīgi. Viņ� visu kontrolēja. Lai cik daudz vēl būtu jautājuma zīmju, viņam jau pietika materiālu, lai izraisītu skandālu.

Mīkaelam sagribējās piezvanīt Ērikai Bergerei un pastāstīt viņai jaunumus. Tad viņ� aptvēra, ka Ērika ir aizgājusi no Mil�lennium. Piepe�i miegs vairs nenāca.

Vīrietis ar brūno portfeli uzmanīgi izkāpa no Gēteborgas vil�ciena, kas pulksten 19:30 pienāca Stokholmas Centrālajā stacijā, un īsu mirkli nekustīgi stāvēja ļau�u jūrā, skatīdamies apkārt. Viņ� bija izbraucis no Laholmas neilgi pēc astoņiem rītā un pa ceļam iegriezies Gēteborgā, lai paēstu pusdienas kopā ar senu draugu, iekams turpināja ceļu uz Stokholmu. Viņ� nebija apmek�lējis Stokholmu divus gadus un patiesībā nebija plānojis kādreiz vēl atgriezties galvaspilsētā. Lai gan bija pavadījis tur lielāko daļu sava darba mū�a, viņ� Stokholmā vienmēr jutās kā sve�inieks, un pēc aizie�anas pensijā �ī izjūta ar katru apciemojumu tikai pieņēmās spēkā.

Vīrietis lēnām izgāja cauri stacijai, Pressbyrān kioskā nopirka vakara avīzes un divus banānus un domīgi nolūkojās, kā garām aizsteidzas divas aizplīvurotas musulmaņu sievietes. Viņam nebija iebildumu pret aizplīvurotām sievietēm. Ja kāds gribēja

ģērbties maskarādes kostīmā, tā nebija viņa darī�ana. Ta�u viņu traucēja tas, ka �īm sievietēm tā jāģērbjas Stokholmas centrā.

Vīrietis aizgāja trīssimt metru līdz Freys HoteI blakus vecajai Būberga pasta ēkai Vāsagātanā. Savās retajās Stokholmas apmek�lējuma reizēs viņ� vienmēr apmetās tie�i �ajā viesnīcā. Tā atra�dās centrā un bija pieklājīga. Turklāt lēta - svarīgs noteikums, ja braucienu apmaksāja viņ� pats. Viņ� bija rezervējis numuru iepriek�ējā dienā uz Ēverta Gulberga vārda.

Uzkāpis savā numurā, vīrietis devās uz vannasistabu. Viņ� jau bija sasniedzis vecumu, kas lika bie�i apmeklēt tualeti. Jau vairākus gadus viņam nebija izdevies nogulēt nevienu nakti, nepamostoties �īs vajadzības dēļ.

Pēc tam vīrietis noņēma cepuri - tum�zaļu angļu filca cepuri ar �aurām malām - un palaida vaļīgāk kaklasaites mezglu. Viņ� bija metru astoņdesmit �etrus centimetrus gar� un svēra se�desmit astoņus kilogramus, tātad bija kārns un stiegrains. Vīrietis bija ģērbies sīkrūtotā �aketē un tum�pelēkās biksēs. Atvēris brūno portfeli, viņ� izņēma divus kreklus, rezerves kaklasaiti un apak��veļu, ko novietoja kumodē. Pēc tam pakāra mēteli un �aketi skapī aiz istabas durvīm.

Bija par agru iet gulēt. Par vēlu, lai dotos vakara pastaigā, kura turklāt diezin vai sagādātu viņam prieku. Vīrietis apsēdās viesnīcas istabas neiztrūksto�ajā krēslā un paskatījās apkārt. Viņ� ieslēdza televizoru, ta�u noņēma skaļumu, lai nebūtu jāklausās. Viņ� apsvēra, vai nepiezvanīt uz recepciju un nepasūtīt kafiju, ta�u nolēma, ka ir pārāk vēls. Toties viņ� atvēra minibāru un izlēja glāzē miniatūrās Johnny Walker pudelītes saturu, pievienojis pavisam nedaudz ūdens. Vīrietis atvēra vakara avīzes un uzma�nīgi izlasīja visu, kas �odien publicēts par Ronalda Nīdermaņa meklē�anu un Līsbetas Salanderes lietu. Pēc brī�a viņ� izņēma bloknotu ādas vāciņos un ierakstīja tur da�as piezīmes.

Biju�ais Dro�ības policijas nodaļas vadītājs Ēverts Gulbergs bija septiņdesmit astoņus gadus vecs un oficiāli pensijā jau

�etrpadsmit gadus. Bet ar veciem spiegiem tā ir. Viņi nekad nemirst, tikai aizslīd ēnās.

Tūlīt pēc kara beigām Gulbergs deviņpadsmit gadu vecumā bija uzsācis kaijeru flotē. Viņ� dienēja kadetos un pēc tam tika uzņemts virsnieku skolā. Gulbergs bija gaidījis tradicionālo norī�kojumu uz jūras spēkiem, ta�u viņu nosūtīja uz Karlskrūnu flo�tes izlūkdienestā par sakaru izlūku. Gulbergs bez pūlēm izprata sakaru signālu pārtver�anas nozīmi - uzdevumu izdibināt, kas notiek viņpus Baltijas jūrai, ta�u darbs viņam �ķita garlaicīgs un neinteresants. Tomēr armijas tulku skolā viņ� iemācījās krievu un poļu valodu, un �īs valodu zinā�anas bija viens no iemes�liem, kāpēc viņu 1950. gadā pieņēma darbā Dro�ības policijā. Tas notika laikā, kad Valsts policijas tre�o nodaļu vadīja nevainojami korektais Georgs Tulīns. Kad Ēverts Gulbergs sāka tur strādāt, slepenpolicijas kopējais bud�ets nepārsniedza 2,7 miljonus kronu un kopējais darbinieku skaits, precīzi rēķinot, bija deviņdesmit se�i cilvēki.

Kad Gulbergs 1992. gadā formāli devās pensijā, Dro�ības poli�cijas bud�ets nedaudz pārsniedza 350 miljonus kronu, un viņ� nemaz nezināja, cik daudz darbinieku firmai īsti ir.

Savu mū�u Gulbergs bija aizvadījis Viņa Majestātes vai var�būt drīzāk - sociāldemokrātiskās labklājības valsts slepenajā die�nestā. Tā bija likteņa ironija, jo vēlē�anās viņ� alla� bija uzticami balsojis par moderātiem, ja neskaita 1991. gadu, kad apzināti nobalsoja pret tiem, jo uzskatīja Kārlu Biltu par reālpolitisku katastrofu. Togad viņ� izmisumā nobalsoja par Ingvaru Kārlsonu. Gadi ar Zviedrijas labāko valdību bija arī apstiprināju�i viņa lie�lākās ba�as. Moderātu valdība nāca pie varas laikā, kad sabruka Padomju Savienība, un, pēc Gulberga domām, diezin vai kāds re�īms bija sliktāk sagatavots spiego�anas mākslā, lai izmantotu jaunās politiskās iespējas, kas tagad pavērās Austrumos. Glu�i pretēji - Bilta valdība finansiālu iemeslu dēļ bija samazinājusi Padomju Savienības biroju un pievērsusies starptautiskajām muļķībām Bosnijā un Serbijā - itin kā Serbija jebkad varētu apdraudēt Zviedriju. Tā rezultātā lieliskā iespēja tālredzīgi iefiltrēt Maskavā savus informatorus bija palaista vējā, un dienā, kad attiecības atkal atsaltu - kas, pēc Gulberga domām, bija neiz�bēgami -, Dro�ības policijai un militārajam izlūkdienestam no jauna tiktu izvirzītas nesamērīgas politiskas prasības, it kā viņi varētu pēc vajadzības izvilkt aģentus no burvju cepures.

Uzsācis savu karjeru Valsts policijas tre�ās nodaļas krievu birojā, Gulbergs pēc diviem aiz rakstāmgalda pavadītiem gadiem 1952. un 1953. gadā veica savus pirmos nedro�os praktiskos uzdevumus kā gaisa spēku ata�ejs ar kapteiņa pakāpi Zviedrijas vēstniecībā Maskavā. Dīvainā kārtā viņ� sekoja cita pazīstama spiega pēdās. Pirms da�iem gadiem �o amatu bija ieņēmis bēdīgi slavenais gaisa spēku pulkvedis Stīgs Vennerstrems.

Atgriezies Zviedrijā, Gulbergs strādāja pretizlūko�anā un pēc desmit gadiem bija viens no jaunajiem Dro�ības policijas darbi�niekiem, kas operatīvā �efa Oto Dānielsona vadībā apcietināja Vennerstremu un sagādāja viņam mū�a ieslodzījumu cietumā Longholmenā.

Kad 1964. gadā Pēra Gunnara Vinges vadībā slepenpoliciju reorganizēja un tā kļuva par Valsts policijas pārvaldes Dro�ības nodaļu (VPP/DN), sākās darbinieku skaita palielinā�ana. Tobrīd Gulbergs bija nostrādājis Dro�ības policijā jau �etrpadsmit gadus un kļuvis par vienu no uzticamākajiem veterāniem.

Gulbergs nekad nebija lietojis apzīmējumu Dro�ības policija jeb Sāpo. Formāliem mērķiem viņ� izmantoja oficiālo nosaukumu VPP/DN, bet neformālās sarunās sacīja vienkār�i DN. Kolēģu vidū viņ� to dēvēja par uzņēmumu, firmu vai vienkār�i par nodaļu, bet nekad - par Dro�ības policiju. Iemesls bija vienkār�s. Daudzu gadu gaitā firmas nozīmīgākais uzdevums bija tā sauktā per�sonu kontrole, tātad - uzdevums pārbaudīt un reģistrēt Zviedrijas pilsoņus, kuriem varētu inkriminēt slieksmi uz komunistiskiem uzskatiem vai valsts nodevību. Jēdzieni komunists un valsts node�vējs firmā bija sinonīmi. Vēlāk izplatīto apzīmējumu Dro�ības policija patiesībā bija izdomājis potenciāli nodevīgais komunistu �urnāls Clartē kā palamu policistiem - komunistu vajātājiem. Tāpēc ne Gulbergs, ne kāds cits veterāns nelietoja �o apzīmē�jumu. Un viņ� nekādi nespēja saprast, kāpēc viņa biju�ais �efs P. G. Vinge bija devis saviem memuāriem nosaukumu Dro�ības policijas priek�nieks 1962-1970.

Tie�i 1964. gada reorganizācija noteica Gulberga turpmāko karjeru.

VPP/DN izveide norādīja, ka valsts slepenpolicija ir pārvērsta par �modernu policijas organizāciju� - kā tas tika aprakstīts Tieslietu ministrijas memorandā. Tas nozīmēja jaunu darbinieku pieņem�anu un nebeidzamas adaptē�anās problēmas, kas pavēra ienaidniekam krietni labākas iespējas iesūtīt aizvien augo�ā orga�nizācijā savus aģentus. Tas savukārt nozīmēja, ka jāpastiprina iek�ējā dro�ības kontrole - slepenpolicija vairs nevarēja būt biju�o virsnieku klubs, kur visi pazīst cits citu un galvenā kvalifikācija, pieņemot kādu darbā, ir fakts, ka viņa tēvs bijis virsnieks.

1963.�� gadā Gulbergs no pretizlūko�anas bija pārcelts uz per�sonāla kontroli, kas ieguva pastiprinātu nozīmi pēc Stīga Venner- strema atmasko�anas. Tolaik tika likti pamati politisko uzskatu reģistram, kas se�desmito gadu beigās aptvēra aptuveni trīssimt tūksto�us Zviedrijas pilsoņu ar nevēlamām politiskām simpāti�jām. Ta�u Zviedrijas pilsoņu kontrole bija viens jautājums, bet kaut kas glu�i cits - kā īsti veikt dro�ības kontroli pa�ā VPP/DN.

Vennerstrema lieta bija izraisījusi valsts slepenpolicijā veselu dilemmu lavīnu. Ja jau krieviem strādāja Aizsardzības �tāba pulk�vedis - turklāt būdams valdības padomnieks kodoliero�u un dro��ības politikas jautājumos -, vai tad varēja būt dro�s, ka viņiem nav tikpat nozīmīga aģenta arī Dro�ības policijā? Kur� varētu garantēt, ka firmas augstākā un vidējā līmeņa vadītāji patiesībā nestrādā krievu labā? īsi sakot - kur� izspiegos spiegus?

1964.�� gada augustā Gulbergs tika uzaicināts uz pēcpusdienas sanāksmi pie VPP/DN vadītāja vietnieka Hansa Vilhelma Frankes. Sapulcē piedalījās arī divi cilvēki no firmas vadības: kancelejas vadītāja vietnieks un finan�u direktors. Pirms diena bija galā, Gulberga dzīve bija ieguvusi jaunu jēgu. Viņ� tagad bija izredzēts. Gulbergs bija saņēmis jaunu amatu - kļuvis par vadītāju jauniz�veidotai vienībai ar darba nosaukumu Speciālā sekcija, saīsinā�jumā SS. Gulberga pirmais darbs bija pārdēvēt to par Speciālo Analīzi. �is nosaukums noturējās tikai da�as minūtes, līdz finan�u direktors norādīja, ka SA neskan diez ko labāk par SS. Par vienī�bas galīgo nosaukumu kļuva Speciālās analīzes sekcija, ikdienas sarunās Sekcija, at�ķirībā no nodaļas vai firmas, kas norādīja uz visu Dro�ības policiju.

Sekcija bija frankes ideja. Viņ� to sauca par pēdējo aizsardzības līniju. Sevi�ķi slepena grupa, kas firmā izvietojusies stratēģis�kās vietās, bet palika neredzama un neparādījās memorandos vai finan�u dokumentos, tātad nevarēja arī tajā iefiltrēties. Viņu uzdevums bija sargāt nācijas dro�ību. Frankem pietika varas īstenot �o ideju. Lai radītu slepeno struktūru, viņam bija nepie�cie�ams finan�u direktors un kancelejas vadītājs, bet viņi visi bija vecās skolas karavīri un draugi no daudzām sadursmēm ar ienaidnieku.

Pirmo gadu visa organizācija sastāvēja no Gulberga un trim rūpīgi izvēlētiem darbiniekiem. Turpmākajos desmit gados Sek�cija izauga līdz vienpadsmit cilvēkiem, no kuriem divi bija vecās skolas administratīvie sekretāri, bet pārējie - profesionāli spiegu ķērāji. Organizācijas struktūra nebija hierarhiska. Vadītājs bija Gulbergs, bet visi pārējie - līdzstrādnieki, kas satika �efu gan�drīz katru dienu. Efektivitāti te vērtēja augstāk par presti�u un birokrātiskām formalitātēm.

Formāli Gulbergs bija pakļauts garai virknei personu hierarhijā zem Dro�ības policijas kancelejas vadītāja, kuram viņ� iesniedza ikmēne�a atskaites, ta�u praksē viņ� ieņēma īpa�u pozīciju ar ārkārtējām pilnvarām. Viņ� un tikai viņ� varēja nolemt palikt zem lupas visaugstāko Dro�ības policijas vadību. Ja viņam tā labpa�tiktu, viņ� varētu sīki izpurināt pa�a Pēra Gunnara Vinges dzīvi. (Viņ� to arī darīja.) Gulbergs varēja uzsākt savas izmeklē�anas un veikt telefona sarunu noklausī�anos, neatskaitoties un neziņojot par tām augstākstāvo�iem. Viņa paraugs bija amerikāņu spiegu leģenda D�eimss D�īzass Engltons, kur� ieņēma līdzīgu amatu CIP un ar kuru viņam izdevās iepazīties personiski.

Sekcija kļuva par nodaļas mikroorganizāciju - ārpus, virs un blakus visai pārējai Dro�ības policijai. Tas izpaudās arī ģeogrā�fiski. Sekcijas birojs atradās Kungsholmenā, bet dro�ibas apsvē�rumu dēļ praktiski visa Sekcija tika pārvietota ārpus pārvaldes ēkas uz privātu vienpadsmit istabu dzīvokli Estermalmē. Dzīvokli diskrēti pārbūvēja par nocietinātu biroju, kas ne mirkli nepalika bez uzraudzības, jo divās no dzīvokļa istabām pie pa�as ieejas uz pastāvīgu dzīvi apmetās uzticamā darbiniece, sekretāre Ele- anora Bādenbrinka. Bādenbrinka bija nenovērtējama kolēģe, kam Gulbergs pilnībā uzticējās.

Organizatoriskā ziņā Gulbergs un viņa līdzstrādnieki pilnībā pazuda no sabiedrības acīm - viņus finansēja no �īpa�ā fonda�, bet viņi nebija atrodami formālajā Dro�ības policijas struktūrā, kas atskaitījās Valsts policijas vadībai vai Tieslietu ministrijai. Pat VPP/DN vadītājs nepazina slepenākos no slepenajiem, kam bija uzdots tikt galā ar delikātāko no delikātā.

Tātad aptuveni �etrdesmit gadu vecumā Gulbergs bija nonācis amatā, kur viņam nebija jāatskaitās nevienai dzīvai dvēselei un viņ� varēja uzsākt jebkuru izmeklē�anu.

Gulbergam jau no pa�a sākuma bija skaidrs, ka Speciālās ana�līzes sekcija riskē kļūt par politiski jūtīgu jautājumu. Tās darba uzdevums, maigi izsakoties, bija neskaidrs, bet dokumenti - ārkārtīgi skopi. 1964. gada septembrī premjerministrs Tāge Ērlan�ders parakstīja direktīvu, kas iedalīja līdzekļus Speciālās analīzes sekcijai, kuras uzdevums bija veikt sevi�ķi delikātas, valsts dro�ī�bai svarīgu lietu izmeklē�anas. �is jautājums bija viens no divpa�dsmit līdzīgiem punktiem, par kuriem VPP/DN vadītāja vietnieks Hanss Vilhelms Franke ziņoja kādā pēcpusdienas sapulcē. �o rīko�jumu tūlīt klasificēja kā slepenu un iegrāmatoja tikpat slepenajā VPP/DN īpa�ajā reģistrā.

Tomēr premjerministra paraksts nozīmēja, ka Sekcija ir juri�diski atzīta struktūra. Tās pirmā gada bud�ets bija piecdesmit divi tūksto�i kronu. Tik mazu bud�etu Gulbergs pats uzskatīja par ģeniālu ideju. Tādējādi Sekcijas izveide izskatījās pavisam nenozīmīga.

Pla�ākā nozīmē premjerministra paraksts norādīja, ka viņ� ir atzinis nepiecie�amību izveidot grupu, kas atbild par �iek�ējo personāla kontroli�. Tomēr �o pa�u parakstu varēja iztulkot arī kā zīmi, ka premjerministrs ir akceptējis grupu, kura drīkst kontrolēt �īpa�i svarīgas personas� ārpus VPP/DN, to skaitā pa�u premjer�ministru. Tie�i pēdējais fakts potenciāli varēja radīt nopietnas politiskas problēmas.

Ēverts gulbergs konstatēja, ka viņa glāzē beidzies Johnny Wal- ker. Viņ� īpa�i neaizrāvās ar alkoholu, ta�u aiz muguras bija gara diena un gar� ceļ�, tāpēc Gulbergs uzskatīja, ka �ajā dzīves posmā vairs nav nozīmes viskija daudzumam un viņ� drīkst piepildīt glāzi, ja to grib. Gulbergs izlēja glāzē miniatūro Glendfiddich pudelīti.

Viskutelīgākā, protams, bija Ūlofa Palmes lieta.

1976. gada vēlē�anu dienu Gulbergs atcerējās visos sīkumos. Pirmo reizi Zviedrijas mūsdienu vēsturē valstī pie varas nāca labējā valdība. Diem�ēl par premjerministru kļuva Tūrbjērns Fel- dīns, nevis Jēsta Būmans, kas bija vecā kaluma vīrs un nesalī�dzināmi piemērotāks �im amatam. Ta�u galvenais, ka Palme bija sakauts un Ēverts Gulbergs varēja uzelpot.

Palmes piemērotība premjerministra amatam bija vairāku pusdienu sarunu temats VPP/DN visslepenākajos gaiteņos. Pērs Gunnars Vinge 1969. gadā bija atlaists no darba, jo iedro�inā�jās skaļi paust uzskatu, kuram nodaļā piekrita daudzi, - proti, aizdomas, ka Palme varētu būt VDK aģents. Firmas iek�ējā kli�matā Vinges domas nebija kontroversiālas. Diem�ēl, apmeklējot Norbotenu, viņ� bija tās atklāti apspriedis ar lēnes gubernatoru Ragnaru Lasinanti. Lasinanti divreiz sarauca uzacis, bet pēc tam informēja Valsts kanceleju, un Vinge tika lūgts ierasties uz atse�vi�ķu sarunu.

Ēvertam Gulbergam bija �ēl, ka jautājums par Palmes iespē�jamiem kontaktiem ar krieviem tā ari palika bez atbildes. Par spīti cītīgām pūlēm noskaidrot patiesību un sameklēt iz�ķiro��os pierādījumus - the smoking guri -, Sekcija nespēja atrast ne mazākās liecības. Gulberga acīs tas nenozīmēja, ka Palme ir nevainīgs, viņ� drīzāk bija īpa�i viltīgs un gudrs spiegs, kur� nekrita kārdinājumā izdarīt kļūdas, ko pieļāvu�i citi krievu spiegi. Palme turpināja muļķot viņus gadu pēc gada. 1982. gadā Palmes jautājums atkal aktualizējās, kad viņ� atgriezās premjerministra krēslā. Tad atskanēja �āviens uz Svēavēgena un jautājums uz visiem laikiem kļuva teorētisks.

1976. GADS sekcijai bija sare�ģīts. VPP/DN rindās - starp nedau�dzajiem cilvēkiem, kas vispār zināja par Sekcijas pastāvē�anu, - atskanēja kritiskas balsis. Aizvadītajos desmit gados iespējamas politiskas neuzticamības dēļ no darba bija atlaisti pavisam se��desmit pieci Dro�ības policijas darbinieki. Lielākajā daļā gadī�jumu neko neizdevās dokumentāli pierādīt, tāpēc da�i augstā�kie vadītāji sāka spriest, ka Sekciju vada paranojāli sazvērestību teorētiķi.

Gulbergu joprojām pārņēma niknums, atceroties vienu no Sek�cijas izskatītajām lietām. Runa bija par cilvēku, kuru 1968. gadā pieņēma darbā VPP/DN. Gulbergs personiski uzskatīja viņu par īpa�i nepiemērotu �im darbam. �is cilvēks bija kriminālinspektors Stīgs Berglings, zviedru armijas leitnants, kur� vēlāk izrādījās padomju militārā izlūkdienesta GRU pulkvedis. Gulbergs �etras reizes bija mēģinājis panākt, lai Berglingu atlai�, bet viņa prasī�bas katru reizi ignorēja. Situācija mainījās tikai 1977. gadā, kad Berglingu sāka turēt aizdomās arī citi ārpus Sekcijas. Tad jau bija par vēlu. Berglinga lieta kļuva par lielāko skandālu Zviedrijas Dro�ības policijas vēsturē.

Septiņdesmito gadu pirmajā pusē kritika pret Sekciju pieņē�mās spēkā, un desmitgades vidū Gulbergs bija dzirdējis vairākus priek�likumus samazināt tās bud�etu vai pat izbeigt darbību.

�ī kritika apdraudēja Sekcijas nākotni. Tolaik VPP/DN priori�tārais virziens bija terorisma draudi, no spiegu viedokļa visādā ziņā garlaicīgs stāsts, jo runa parasti bija par apjuku�iem jau�nie�iem, kuri sadarbojās ar arābu vai palestīnie�u elementiem. Lielais jautājums Dro�ības policijā bija, vai personu kontroles nodaļai jāpie�ķir īpa�as pilnvaras kontrolēt citvalstu pilsoņus, kas dzīvo Zviedrijā, vai arī tas joprojām paliks ārvalstnieku nodaļas kompetencē.

�ajā diezgan ezoteriskajā birokrātu diskusijā Sekcijai radās nepiecie�amība piesaistīt uzticamu darbinieku, kas varētu veikt pa�as ārvalstnieku nodaļas personāla kontroli jeb patiesībā iz- spiego�anu.

Izvēle krita uz jaunu darbinieku, kur� strādāja VPP/DN kop� 1970. gada un kura biogrāfija un politiskā uzticamība ļāva domāt, ka viņam var ierādīt vietu Sekcijas darbinieku rindās. Brīvajā laikā viņ� darbojās organizācijā Demokrātiskā alianse, ko sociāl�demokrātiskie pla�saziņas līdzekļi uzskatīja par labēji ekstrēmis- tisku. Sekcija to neuzskatīja par trūkumu. Trīs citi tās darbinieki patiesībā arī bija Demokrātiskās alianses biedri, un pati Sekcija bija lielā mērā veicinājusi Demokrātiskās alianses dibinā�anu un pie�ķīrusi tai nelielu daļu finansējuma. Tie�i �ajā organizācijā jaunais darbinieks izpelnījās ievērību, un viņu pieņēma darba Sekcijā. Viņa vārds bija Gunnars Bjerks.

Iīvertam gulbergam TĀ �ķita neticami laimīga nejau�ība, ka 1976. gada vēlē�anu dienā, kad Aleksandrs Zala�enko nolēma palikt Zviedrijā un iegāja Normalmes policijas iecirknī pieprasīt politisko patvērumu, ārvalstnieku nodaļā viņu kā atbildīgais dar�binieks pieņēma tie�i juniors Gunnars Bjerks. Aģents, kur� jau bija saistījies ar visslepenākajiem no slepenajiem.

Bjerks bija modrs. Viņ� tūlīt aptvēra Zala�enko nozīmīgumu, pārtrauca nopratinā�anu un noslēpa pārbēdzēju viesnīcas Conti�nental numurā. Turklāt, ceļot trauksmi, Bjerks piezvanīja Ēvertam Gulbergam, nevis savam formālajam priek�niekam ārvalstnieku nodaļā. Telefona zvans atskanēja brīdī, kad vēlē�anu iecirkņi bija slēgti un visas prognozes rādīja, ka Palme zaudēs. Gulbergs tikko bija pārnācis mājās un ieslēdzis televizoru, lai sekotu vēlē�anu rezultātiem. Sākumā viņ� satrauktā juniora ziņu uztvēra skep�tiski. Pēc tam aizbrauca uz Continental, kas atrodas mazāk nekā divsimt piecdesmit metrus no viesnīcas numura, kurā viņ� bija tajā brīdī, un pārņēma Zala�enko lietu savā kontrolē.

Tajā mirklī gulberga dzīve kardināli mainījās. Slepenības jē�dziens ieguva glu�i citu nozīmi un svaru. Viņ� saprata, ka ap pārbēdzēju jāizveido pavisam jauna struktūra.

Gulbergs automātiski Zala�enko grupā iekļāva Gunnaru Bjerku. Tas bija gudrs un saprātīgs lēmums, jo Bjerks jau zināja par Zala��enko eksistenci. Labāk, ja viņ� palika iek�pusē, nevis apdraudēja dro�ību no ārpuses. Tāpēc Bjerku no viņa oficiālās darbavietas ārvalstnieku nodaļā pārcēla pie rakstāmgalda Estermalmes dzī�voklī.

Par dramatisko situāciju Gulbergs sākumā bija nolēmis infor�mēt tikai vienu personu VPP/DN, proti, kancelejas vadītāju, kur� pārzināja Sekcijas darbu. Apdomājis jaunumus vairākas dienas, kancelejas vadītājs paskaidroja Gulbei^am, ka pārbēdzējs ir pārāk nozīmīgs jautājums un par to jāinformē VPP/DN vaditājs un arī valdība.

Jaunais VPP/DN vadītājs tolaik jau zināja par Speciālās ana�līzes sekcijas eksistenci, ta�u viņam bija tikai vāra nojausma par to, ar ko tā patiesībā nodarbojas. Viņ� bija iecelts amatā, lai tiktu galā ar Informācijas biroja skandālu, un jau bija ceļā uz augstāku posteni policijas hierarhijā. VPP/DN �efs sarunā zem �etrām acīm ar kancelejas vadītāju bija uzzinājis, ka Sekcija ir ar valdības rīkojumu izveidota slepena grupa. Tās darbība notiek ārpus pārējās policijas lauciņa, un par to nevajag uzdot jautā�jumus. Tā kā Dro�ības policijas vadītājs tolaik pavisam noteikti neuzdeva jautājumus, kas varētu provocēt nepatīkamas atbildes, viņ� saproto�i pamāja ar galvu un pieņēma, ka pastāv struktūra ar nosaukumu Speciālās analīzes sekcija un viņam ar to nav nekā�das saistības.

Gulbergu nesajūsmināja doma informēt �efu par Zala�enko, ta�u viņam nebija izvēles. Uzsvēris nepiecie�amību ievērot pil�nīgu slepenību, viņ� izdeva instrukcijas, ka pat VPP/DN priek��nieks nedrīkst apspriest �o tematu savā kabinetā, neveicot īpa�us dro�ības pasākumus. Tika nolemts, ka ar Zala�enko nodarbosies Speciālās analīzes sekcija.

Amatu atstāju�ā premjerministra informē�ana bija pilnīgi izslēgta. Saistībā ar haosu, ko izraisīja valdības maiņa, jaunais premjerministrs bija pilnībā aizņemts ar ministru izraudzī�anos un sarunām ar pārējām labējām partijām. Tikai mēnesi pēc jaunās valdības izveido�anas VPP/DN vadītājs kopā ar Gulbergu devās uz premjerministra rezidenci Rūsenbādē, lai informētu jauno prem�jerministru. Gulbergs līdz pēdējam brīdim bija protestējis, ta�u VPP/DN vadītājs uzstāja - Konstitūcija nepieļāva premjerminis�tra neinformē�anu. Tik�anās laikā Gulbergs bija izmantojis visas savas daiļrunības spējas, lai pārliecinātu premjerministru par nepiecie�amību neizlaist informāciju par Zala�enko ārpus viņa kabineta - nedrīkstēja informēt ne ārlietu ministru, ne aizsar�dzības ministru, ne arī kādu citu valdības locekli.

Feldīnu satrieca ziņa, ka Zviedrijā patvērumu meklējis krievu augstākā līmeņa aģents. Viņ� uzstāja, ka tikai taisnīguma pēc vien patiesībā �o lietu vajadzētu apspriest vismaz ar abu pārējo koalīcijas partiju vadītājiem. Gulbergs bija gatavs �im iebildumam un izspēlēja savu nozīmīgāko kārti. Viņ� klusā balsī paskaidroja: ja tā notiks, viņ� būs spiests tūlīt iesniegt atlūgumu. �ie draudi Feldīnu iespaidoja. Tie, vārdos neizteikti, vēstīja, ka premjermi�nistrs būs personiski atbildīgs, ja informācija noplūdīs un krievi atsūtīs nāves brigādi likvidēt Zala�enko. Turklāt, ja cilvēks, kas bija atbildīgs par Zala�enko dro�ību, jutās spiests atstāt amatu, �āds atklājums premjerministram būtu politiska katastrofa.

Vēl nepieredzējis un nedro�s savā premjerministra lomā, Fel- dīns padevās. Viņ� apstiprināja tūlīt slepenajā reģistrā iegrā�matoto direktīvu, kas noteica, ka par Zala�enko dro�ību atbil�dēs Sekcija un informācijai jāpaliek premjerministra kabinetā. Līdz ar to Feldīns praktiski bija apliecinājis, ka ir informēts, bet nedrīkst apspriest �o lietu. īsi sakot, viņam bija jāaizmirst par Zala�enko.

Tomēr Feldīns bija uzstājis, ka viņa kancelejā būs vēl viens informēts cilvēks - īpa�i izraudzīts valsts sekretārs, kur� darbo�sies kā kontaktpersona visos jautājumos, kas saistīti ar pārbē�dzēju. Ar to Gulbergs samierinājās. Viņam nebija grūti tikt galā ar valsts sekretāru.

VPP/DN vadītājs jutās apmierināts. Zala�enko lieta tagad bija konstitucionāli nodro�ināta, bet tas �ajā gadījumā nozīmēja, ka viņ� ir brīvs no jebkādas atbildības. Arī Gulbergs jutās apmieri�nāts. Viņam bija izdevies radīt karantīnu, kas nozīmēja, ka viņ� kontrolē informācijas plūsmu. Zala�enko kontrolēja viņ� viens pats.

Atgriezies savā kabinetā Estermalmē, Gulbergs apsēdās pie rakstāmgalda un izveidoja to personu sarakstu, kuras zināja par Zala�enko. Sarakstā bija viņ� pats, Gunnars Bjerks, Sekcijas operatīvā darba vadītājs Hanss fon Rotingers, vadītāja vietnieks Frēdriks Klintons, Sekcijas sekretāre Eleanora Bādenbrinka, kā arī divi darbinieki, kuru uzdevums bija apkopot un pastāvīgi analizēt no Zala�enko iegūto izlūko�anas informāciju. Turpmākajos gados �ie septiņi cilvēki veidoja īpa�u sekciju Sekcijā. Gulbergs viņus sauca par Iek�ējo grupu.

Ārpus Sekcijas par �o lietu zināja VPP/DN vadītājs, viņa viet�nieks un kancelejas vadītājs. Vēl bija jāpieskaita premjerministrs un valsts sekretārs. Kopā divpadsmit cilvēku. Nekad agrāk �ādas nozīmes noslēpumu nebija pārvaldījis tik rūpīgi izvēlēts pulciņ�.

Pēc tam Gulbergs sadrūma. Noslēpumu zināja arī trīspadsmi�tais cilvēks. Bjerku toreiz bija pavadījis jurists Nilss Bjūrmans. Nevarēja būt ne runas par to, ka Bjūrmans varētu kļūt par Sek�cijas darbinieku. Bjūrmans nebija īsts policists - pareizāk sakot, viņ� VPP/DN nebija nekas vairāk kā praktikants, un viņam trūka vajadzīgo zinā�anu un kompetences. Gulbergs apsvēra da�ādus variantus, bet pēc tam izvēlējās piesardzīgi izvadīt Bjūrmanu no �īs lietas. Viņ� piedraudēja ar mū�a ieslodzījumu par valsts nodevību, ja nu jaunais jurists izpaustu kaut pu�plēstu vārdu par Zala�enko, un reizē piekukuļoja viņu ar turpmāka darba apso�lījumiem un vispēdīgi ar glaimiem, kas cēla Bjūrmana nozīmī�gumu pa�a acīs. Gulbergs parūpējās, lai Bjūrmans dabūtu vietu presti�ā advokātu birojā, un pēc tam apbēra viņu ar darbiem. Par nelaimi, Bjūrmans izrādījās tāda viduvējība, ka pat neprata izmantot savas iespējas. Pēc desmit gadiem viņ� pameta advo�kātu biroju un atvēra savu praksi - biroju ar vienu darbinieku Odina laukumā.

Turpmākajos gados Gulbergs Bjūrmanu diskrēti un pastāvīgi novēroja. Novēro�ana atslāba tikai astoņdesmitajos gados, kad Padomju Savienība tuvojās sabrukumam un Zala�enko vairs nebija prioritāte.

Sākotnēji sekcija ar Zala�enko palīdzību cerēja atrisināt Pal�mes mīklu - lietu, kas aizvien nodarbināja Gulberga prātu. Tāpēc Palme bija viens no pirmajiem tematiem, kam Gulbergs pieskārās ilgsto�ajā spiega iztaujā�anā.

Cerības drīz vien sagruva, jo Zala�enko nekad nebija darbojies Zviedrijā un neko daudz nezināja par �o valsti. Toties viņ� bija dzirdējis baumas par �Sarkano skrējēju� - augsta ranga zviedru vai varbūt citas Skandināvu valsts politiķi, kas strādājot VDK labā.

Gulbergs izveidoja to personu sarakstu, kuras bija saistītas ar Palmi. Tajā bija Kāris Lidbūms, Pjērs �ori, Stēns Ander�ons, Mārita Ulvskūga un vēl vairāki citi. Visu atliku�o mū�u Gulbergs laiku pa laikam atgriezās pie �ī saraksta, bet tā arī neatrada atbildi.

Piepe�i viņ� bija nokļuvis vienā līgā ar �īs pasaules varena�jiem. Viņu ar cieņu sveicināja ekskluzīvajā izredzēto karotāju klubā, kur visi pazina cits citu un kontaktus veidoja, balstoties uz personisku draudzību un uzticē�anos, nevis oficiāliem kanāliem un birokrātiskiem noteikumiem. Gulbergs satika pa�u D�eimsu Engltonu un kādā diskrētā Londonas klubā iedzēra viskiju ar MI-6 �efu. Viņ� bija kļuvis par vienu no lielajiem.

Profesijas ēnas puse bija tā, ka Gulbergs nevarēja palielīties ar saviem panākumiem - pat pēcnāves memuāros ne. Un mū�īgās bailes, ka ienaidnieks ievēros viņa braucienus un pievērsīs viņam uzmanību - un viņ� nevil�us aizvedīs krievus pie Zala�enko.

�ajā ziņā Zala�enko pats sev bija visļaunākais ienaidnieks.

Pirmajā gadā aģentu iemitināja anonīmā, Sekcijai pieredo�ā dzīvoklī. Zala�enko nebija nevienā reģistrā vai oficiālos dokumen�tos, un Sekcijas darbinieki domāja, ka vēl diezgan ilgi nevajadzēs plānot krieva nākotni. Tikai 1978. gadā viņ� saņēma pasi uz Kārla Aksela Budīna vārda un rūpīgi izveidotu leģendu - fiktīvu, ta�u pārbaudāmu biogrāfiju Zviedrijas reģistros.

Bet tobrīd jau bija par vēlu. Zala�enko jau bija saticis un izdrāzis to sasodīto padauzu Agnētu Sofiju Salanderi, dzimu�u �ēlanderi, un bezrūpīgi pateicis viņai savu īsto vārdu. Gulbergs uzskatīja, ka Zala�enko nav īsti labi ar galvu. Viņam bija aizdo�mas, ka krievs grib, lai viņu atmasko. �ķita, ka Zala�enko nespēj dzīvot bez publikas uzmanības. Citādi bija grūti izskaidrot �o drausmīgi stulbo gājienu.

Viņa dzīvi piepildīja palaistuves, ilgsto�i plosta periodi, asi incidenti, kautiņi ar krogu apsargiem un apmeklētājiem. Policija trīs reizes aizturēja Zala�enko par atra�anos reibumā un divas reizes - par kautiņiem krogā. Un katru reizi Sekcijai vajadzēja diskrēti iejaukties, izpestīt viņu un parūpēties, lai pazūd doku�menti un mainās reģistru ieraksti. Gulbergs viņam piestiprināja Gunnaru Bjerku. Bjerka uzdevums bija ganīt �o pārbēdzēju gan�drīz augu diennakti. Tas bija grūti, ta�u citas iespējas nebija.

Viss varēja beigties labi. Astoņdesmito gadu sākumā Zala�enko nomierinājās un sāka pielāgoties. Ta�u viņ� nepameta to padauzu Salanderi un - vēl ļaunāk - kļuva par Kamillas un Līsbetas Salan- deru tēvu.

Līsbeta Salandere.

Gulbergs izrunāja �o vārdu ar nepatiku.

Jau laikā, kad meitenes bija deviņus desmit gadus vecas, Gul�bergam radās nelāgas priek�nojautas. Nebija jābūt psihiatram, lai saprastu, ka Līsbeta nav normāla. Bjerks bija ziņojis, ka mei�tene pret tēvu izturas spītīgi un agresīvi, turklāt �ķietami nemaz nebaidās no viņa. Līsbeta reti runāja, bet savu nepatiku izrādīja tūksto� citos veidos. No viņas varēja gaidīt problēmas, bet to, cik milzīgas �īs problēmas izrādīsies, Gulbergs nespēja iztēloties savās neprātīgākajās fantāzijās. Visvairāk viņ� baidījās, ka situā�cija Salanderu ģimenē beigsies ar sociālā dienesta pārbaudi, kas pievērsīs uzmanību Zala�enko. Atkal un atkal viņ� lūdza Zala��enko pamest �o ģimeni un turēties no tās tālāk. Krievs apsolīja, bet vienmēr pārkāpa solījumu. Viņam bija citas maukas. Viņam pietika mauku. Bet pēc da�iem mēne�iem viņ� atkal atgriezās pie Agnētas Sofijas Salanderes.

Nolādētais Zala�enko! Spiegs, kur� ļāva savam daiktam valdīt pār emocijām, protams, nebija nekāds labais spiegs. Bet �ķita, ka Zala�enko stāv pāri jebkādām normām, vismaz viņ� pats tā uzskatīja. Ja viņ� vienkār�i drātētu to palaistuvi, katru reizi viņu ari nepiekaudams, tā būtu cita lieta, bet tagad Zala�enko savai draudzenei atkārtoti nodarīja smagus miesas bojājumus. Da�kārt pat �ķita, ka viņ� uzjautrinās par saviem uzraugiem un piekauj Agnētu vienkār�i tāpēc, lai paņirgātos un sagādātu viņiem nepa�tik�anas.

Gulbergam nebija �aubu, ka Zala�enko ir slims kretīns, ta�u nevarēja izvēlēties kādu citu pārbēgu�u GRU aģentu. Tāds viņam bija tikai viens, turklāt tas pats apzinājās savu nozīmīgumu Gul�berga acīs.

Gulbergs nopūtās. Zala�enko grupa bija ieguvusi mēslu satī- rītāju lomu. To nevarēja noliegt. Zala�enko zināja, ka var atļau�ties visu un viņi nokārtos problēmas. Attiecībā uz Agnētu Sofiju Salanderi viņ� �īs iespējas izmantoja tālu pāri mēram.

Brīdinājumu netrūka. Kad Līsbeta Salandere tikko bija kļuvusi divpadsmit gadus veca, viņa sadūra Zala�enko ar nazi. Ievaino�jumi nebija nopietni, bet aģentu aizveda uz Sv. Jura slimnīcu, tāpēc Zala�enko grupa bija spiesta veikt apjomīgu pēdu slēp�anu. Toreiz Gulbergam ar krievu bija Ļoti Nopietna Saruna. Viņ� izsme�ļo�i paskaidroja, ka Zala�enko nekad vairs nedrīkst sazināties ar Salanderu ģimeni, un aģents to apsolīja. Viņ� turēja vārdu ilgāk nekā pusgadu, līdz aizbrauca pie Agnētas Sofijas Salanderes un piekāva viņu tik smagi, ka sieviete atliku�o mū�a daļu pavadīja slimnīcā.

Tomēr Gulbergs nekad nebūtu spējis iedomāties, ka Līsbeta Salandere ir slepkavnieciska psihopāte, kura spēj pagatavot deg�bumbu. Tā diena izvērtās par īstu haosu. Sākās izmeklē�ana, un visa operācija Zala�enko - pat visa Sekcija - karājās mata galā.

Ja Līsbeta ierunātos, pastāvēja risks, ka Zala�enko atmaskos. Ja Zala�enko atmaskotu, varētu izgāzties vairākas Eiropā aizvadī�tajos piecpadsmit gados veiktas operācijas un Sekcijai draudētu publiska pārbaude. To vajadzēja novērst par katru cenu.

Gulbergs nervozēja. Publiska pārbaude liktu Informācijas biroja afērai izskatīties pēc bērnu spēlītēm. Atverot Sekcijas arhīvu, atklātos virkne apstākļu, kas īsti nebija savienojami ar Konsti�tūciju, nemaz nerunājot par ilggadējo Palmes un citu sociāldemo�krātu novēro�anu. Tas bija kutelīgs temats pat da�us gadus pēc Palmes nāves. Sāktos kriminālvajā�ana pret Gulbergu un vairā�kiem Sekcijas darbiniekiem. Vēl ļaunāk - nekaunīgi �urnālisti bez mazākajām �aubām izplatītu teoriju, ka aiz Palmes slepkavības stāv Sekcija, un tas savukārt aizsāktu vēl vienu atmaskojumu un apsūdzību lavīnu. Bet - pats ļaunākais - Dro�ības policijas vadība �ajā laikā bija tik ļoti mainījusies, ka pat VPP/DN �efs nezināja par Sekcijas eksistenci. Visi kontakti ar VPP/DN tolaik palika uz jaunā kancelejas vadītāja vietnieka galda, bet viņ� jau desmit gadus bija Sekcijas biedrs.

Zala�enko grupas darbiniekus pārņēma panika. Risinājumu - psihiatru Pēteru Telebūrianu - patiesībā ieteica Gunnars Bjerks.

Telebūrians bija piesaistīts VPP/DN pretizlūko�anas nodaļai pavisam citā lietā - kā konsultants saistībā ar kādu aizdomās turētu rūpniecisko spiegu. Izmeklē�ana bija iegājusi kritiskā fāzē, un viņiem vajadzēja noskaidrot, kā �is cilvēks rīkotos stresa situ�ācijā. Telebūrians bija jauns, daudzsolo�s psihiatrs, kur� nerunāja frāzēs, bet izteica konkrētus un lieti�ķus padomus. Izmantojot �os padomus, VPP/DN spēja novērst spiega pa�nāvību un padarīja viņu par dubultaģentu, kas sūtīja savai vadībai dezinformāciju.

Pēc Salanderes uzbrukuma Zala�enko Bjerks bija uzmanīgi pie�saistījis Telebūrianu Sekcijai kā konsultantu ārkārtējos gadījumos. Un tagad viņ� bija vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.

Problēmas risinājums izrādījās ļoti vienkār�s. Kāris Aksels Budīns nozuda rehabilitācijā. Agnēta Sofija Salandere ar nedzie�dināmu smadzeņu traumu nozuda pansionātā. Visus policijas dokumentus savāca VPP/DN un caur kancelejas vadītāja vietnieku nosūtīja uz Sekciju.

Pēters Telebūrians nesen bija iecelts par Sv. Stefana bērnu psihiatriskās klīnikas galvenā ārsta vietnieku Upsālā. Vajadzēja tikai tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu, ko Bjerks un Tele�būrians sacerēja kopīgiem spēkiem, un pēc tam kodolīgu un ne īpa�i kontroversiālu tiesas spriedumu. Jautājums bija tikai, kā to pasniegt. Konstitūcijai nebija nekādas saistības ar �o lietu. Runa tomēr bija par valsts dro�ību. Tautai tas jāsaprot.

Un bija ta�u acīm redzams, ka Līsbeta Salandere ir psihiski slima. Da�i gadi slēgtajā iestādē nāktu viņai tikai par labu. Gul�bergs pamāja ar galvu un deva operācijai zaļo gaismu.

Visi pu�ļa gabaliņi sakrita savās vietās, un tas notika laikā, kad Zala�enko grupa tāpat sāka izirt. Padomju Savienība vairs nepastāvēja, un Zala�enko ziedu laiki pilnīgi noteikti piederēja pagātnei. Viņa derīguma termiņ� jau sen bija beidzies.

Zala�enko grupa bija sagādājusi aģentam dāsnu kompensāciju no kāda Dro�ības policijas fonda. Viņi nodro�ināja Zala�enko vis�labāko iespējamo rehabilitāciju un pēc pusgada ar atvieglojuma nopūtu pavadīja Kārlu Akselu Budīnu līdz Arlandai un iedeva viņam vienvirziena biļeti uz Spāniju. Viņi skaidri lika saprast, ka no �ī brī�a Zala�enko un Sekcijas ceļi ir �ķirti. Tas bija viens no Gulberga pēdējiem darbiem. Nedēļu vēlāk viņ� aizgāja pen�sijā un atstāja savu vietu troņmantniekam Frēdrikam Klintonam. Pēc tam Gulbergu pieaicināja tikai kā konsultantu un padom�devēju īpa�os jautājumos. Viņ� palika Stokholmā vēl trīs gadus un gandrīz ik dienu devās uz Sekcijas biroju, ta�u uzdevumu kļuva aizvien mazāk, un viņ� lēnām samazināja savu darbību, atgriezās Laholmā un �o to padarīja no attāluma. Pirmajos gados viņ� regulāri brauca uz Stokholmu, bet arī �ie braucieni kļuva aizvien retāki.

Gulbergs bija pārstājis domāt par Zala�enko. Līdz rītam, kad pamodās un ieraudzīja Zala�enko meitu visu avī�u pirmajās lapās, turētu aizdomās par trīskārtēju slepkavību.

Gulbergs apjucis sekoja ziņu izlaidumiem. Viņ� ļoti labi saprata, ka Bjūrmans nevarēja kļūt par Salanderes aizbildni sagadī�anās dēļ, ta�u nemanīja briesmas, ka varētu uzpeldēt vecā Zala�enko lieta. Salandere bija jukusi. Gulbergs nebrīnījās, ka viņa uzrīko�jusi asinspirti, ta�u viņam nenāca ne prātā, ka Zala�enko varētu būt kāda saistība ar �o spēli, līdz viņ� rīta ziņās uzzināja par notikumiem Goseberjā. Tobrīd Gulbergs pacēla telefona klausuli un pēdīgi nopirka vilciena biļeti uz Stokholmu.

Sekcijai bija pienākusi lielākā krīze kop� dienas, kad viņ� nodi�bināja �o organizāciju. Viss draudēja sabrukt.

Zala�enko aizvilkās uz tualeti. Kop� Sālgrēna slimnīca bija pie��ķīrusi viņam kruķus, viņ� varēja pārvietoties. Visu svētdienu un pirmdienu Zala�enko veica īsas treniņu pastaigas. Viņam joprojām stipri sāpēja �oklis, tāpēc viņ� varēja ēst tikai �ķidru barību, ta�u tagad vīrs spēja piecelties un noiet īsus gabaliņus.

Nodzīvojis ar protēzi gandrīz piecpadsmit gadu, Zala�enko bija pieradis pie kruķiem. Viņ� staigāja �urpu turpu pa istabu, trenēdamies pārvietoties bez trok�ņa.

Zala�enko sakoda zobus, iedomājies, ka Līsbeta atrodas palātā kaut kur tuvumā. Viņam bija nepiecie�ama vesela diena, lai izdi�binātu, ka meita guļ divas durvis pa labi no viņa palātas.

Ap diviem naktī, desmit minūtes pēc nakts māsiņas pēdējā apciemojuma, viss bija klusi un mierīgi. Zala�enko ar pūlēm pie�cēlās un sataustīja kruķus. Viņ� aizgāja līdz durvīm un ieklau�sījās, bet neko nedzirdēja. Tad pavēra durvis un izgāja gaitenī. No māsiņu istabas skanēja klusa mūzika. Zala�enko aizgāja līdz pat gaiteņa galam, atvēra durvis un apskatīja kāpņu telpu. Tur bija lifti. Dodoties pa gaiteni atpakaļ, viņ� apstājās pie Līsbetas palātas un pusminūti atpūtās, atbalstījies uz kruķiem.

Māsiņas tajā naktī bija aizvēru�as palātas durvis. Līsbeta Salan�dere atvēra acis, izdzirdusi gaitenī vieglu skrapstoņu. Viņa nespēja identificēt �o skaņu. Izklausījās, it kā pa gaiteni kāds piesardzīgi kaut ko vilktu. Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums un viņa prātoja, vai nebija to iztēlojusies. Pēc pusotras minūtes skaņa atkārtojās. Tā attālinājās. Nepatīkamā izjūta pieņēmās spēkā.

Kaut kur ārā bija Zala�enko.

Līsbeta jutās kā piesieta pie gultas. Zem ortozes niezēja. Viņai ļoti gribējās piecelties. Pamazām Līsbetai izdevās pieslieties sēdus. Tas bija viss, ko viņa jaudāja. Meitene atslīga atpakaļ un nolika galvu uz spilvena.

Aptaustot apkakli, Līsbeta atrada podziņas, kas saturēja to kopā. Viņa atpogāja ortozi un nometa to uz grīdas. Tūlīt kļuva vieglāk elpot.

Līsbeta vēlējās, kaut viņai būtu pieejams kāds ierocis vai arī pietiktu spēka piecelties un piebeigt Zala�enko uz visiem lai�kiem.

Beidzot meitene paslējās uz elkoņa. Viņa ieslēdza naktslam- piņu un paskatījās apkārt palātā. Nekur neredzēja neko tādu, ko varētu izmantot par ieroci. Tad viņas skatiens atdūrās pret galdiņu pie sienas, trīs metrus no gultas. Uz galdiņa kāds bija atstājis zīmuli.

Līsbeta pagaidīja, kamēr māsiņa bija beigusi apgaitu, kas, kā likās, �onakt bija paredzēta reizi pusstundā. Samazinātais apgaitu bie�ums laikam nozīmēja, ka, pēc ārstu domām, viņas stāvok�lis ir uzlabojies, jo nedēļas nogalē māsiņa viņu apciemoja reizi piecpadsmit minūtēs vai vēl bie�āk. Pati Līsbeta nejuta nekādu manāmu at�ķirību.

Palikusi viena, viņa saņēma spēkus, piecēlās sēdus un nolaida kājas pār gultas malu. Viņai bija piestiprināti elektrodi, kas reģistrēja pulsu un elpo�anu, ta�u vadi stiepās uz to pa�u pusi, kur gulēja zīmulis. Līsbeta piesardzīgi nostājās uz kājām un pie�pe�i salīgojās, zaudējusi līdzsvaru. Mirkli �ķita, ka viņa noģībs, ta�u viņa atspiedās pret gultu un koncentrēja skatienu uz gal�diņu sev priek�ā. Tad paspēra trīs grīļīgus soļus, pastiepa roku un satvēra zīmuli.

Līsbeta atmuguriski atkāpās uz gultu. Viņa jutās pilnīgi pār�gurusi.

Tikai pēc brī�a meitene spēja uzvilkt sev virsū segu. Viņa pacēla zīmuli un aptaustīja tā galiņu. Tas bija pavisam parasts koka zīmulis. Nesen noasināts un ass kā īlens. Tas derēja dur�a�nai sejā vai acī.

Līsbeta nolika zīmuli viegli pieejamā vietā pie gū�as un iemiga.

Pirmdienas rītā mīkaels Blumkvists piecēlās pēc deviņiem un piezvanīja Mālinai Ēriksonei, kas tikko bija ieradusies Millennium redakcijā.

�Labrīt, galvenā redaktore!� viņ� sacīja.

�Es joprojām nespēju aptvert, ka Ērika ir prom un jūs gribat mani par jauno redaktori.�

�Kā tā?�

�Viņa ir prom. Viņas rakstāmgalds ir tuk�s.�

�Tad tev laikam vajadzētu pavadīt �o dienu, ievācoties viņas kabinetā.�

�Es nezinu, kā uzvesties. Jūtos �ausmīgi neveikli.�

�Izbeidz! Visi ir vienisprātis, ka tu esi labākā izvēle �ajā situ�ācijā. Un tu vienmēr vari vērsties pie manis un Kristera.�

�Paldies par uzticē�anos!�

�Nieki,� Mīkaels sacīja. �Strādā kā parasti. Tuvākajā laikā mēs risināsim problēmas pa vienai.�

�Labi. Ko tu gribēji?�

Mīkaels pastāstīja, ka ir nolēmis palikt mājās un visu dienu rakstīt. Mālina piepe�i aptvēra, ka Mīkaels viņai ziņo glu�i tāpat, kā - laikam jau - par savām gaitām bija informējis Ēriku Bergeri. No viņas gaidīja komentāru. Vai tā?

�Vai tu gribi dot mums kādus norādījumus?�

�Nē. Glu�i pretēji - ja tev būs norādījumi man, tad piezvani. Es tāpat kā līdz �im nodarbo�os ar Salanderes lietu un lem�u, ko ar to iesākt, bet visā, kas attiecas uz �urnālu, noteicēja esi tu. Pieņem lēmumus. Es tevi atbalstī�u.�

�Un ja nu es pieņemu nepareizu lēmumu?�

�Ja kaut ko tādu manī�u, es ar tevi aprunā�os. Bet tad tam jābūt kaut kam īpa�am. Parasti jau neviens lēmums nav simt�procentīgi pareizs vai aplams. Tu pieņemsi savus lēmumus, kas varbūt nebūs glu�i tādi kā tie, ko būtu pieņēmusi Ērika. Ja to darītu es, tad iznāktu vēl tre�ais variants. Bet tagad noteico�ie būs tavi lēmumi.�

�Skaidrs.�

�Ja gribi būt laba vadītāja, tev jāapsprie�as ar pārējiem. Pir�mām kārtām ar Henriju un Kristeru, pēc tam ar mani, un sare��ģītus jautājumus mēs risināsim redakcijas sapulcē.�

�Centī�os no sirds.�

�Labi.�

Mīkaels ar savu iBook klēpī apsēdās uz dīvāna dzīvojamā istabā un bez pārtraukuma strādāja visu pirmdienu. Dienas beigās viņam bija gatavs pirmais divu tekstu uzmetums, kas aizņēma divdes�mit vienu lappusi. �ajā reportā�as daļā viņ� pievērsās �urnālista Dāga Svensona un viņa draudzenes Mias Bergmanes slepkavībai - stāstīja, ar ko viņi nodarbojās, kāpēc viņus no�āva un kas ir slepkava. Mīkaels lēsa, ka viņam vajadzēs sacerēt vēl aptuveni �etrdesmit lappuses teksta vasaras tematiskajam numuram. Un viņam jāizlemj, kā aprakstīt Līsbetu Salanderi, nepieviļot viņas uzticē�anos. Viņ� par Līsbetu zināja daudz faktu, ko viņa nekādā ziņā nevēlētos publiskot.

Pirmdienas rītā ēverts Gulbergs Freys kafejnīcā paēda brokastis, kas sastāvēja no vienas vienīgas maizes �ķēles un tasītes mel�nas kafijas. Pēc tam viņ� ar taksometru devās uz Artillerigātanu

Estermalmē. Pulksten 09:15 viņ� piezvanīja pa namruni un tūlīt tika ielaists. Gulbergs uzbrauca līdz septītajam stāvam, kur pie lifta viņu sagaidīja piecdesmit �etrus gadus vecais Birgers Vāden�e. Jaunais Sekcijas vadītājs.

Toreiz, kad Gulbergs devās pensijā, Vāden�e bija viens no jaunākajiem Sekcijas rekrū�iem. Viņ� jauno vadītāju lāgā nepa�zina.

Gulbergs vēlējās, kaut �eit joprojām būtu apņēmīgais Frēdriks Klintons. Klintons savulaik bija ieņēmis Gulberga vietu un vadījis Sekciju līdz 2002. gadam, kad diabēts un asinsvadu slimības pie�spieda viņu aiziet pensijā. Gulbergs īsti nezināja, no kāda koka ir tēsts Vāden�e.

�Labdien, Ēvert!� Vāden�e sacīja un paspieda roku biju�ajam �efam. �Jauki, ka atradāt laiku atbraukt.�

�Laiks jau ir gandrīz vienīgais, kas man vairs atlicis,� Gulbergs atteica.

�Jūs jau zināt, kā tas ir. Mums nav īsti izdevies uzturēt kon�taktus ar vecajiem, uzticamajiem kolēģiem.�

Ēverts Gulbergs ignorēja �o norādi. Viņ� pagriezās pa kreisi, iegāja savā vecajā kabinetā un apsēdās pie apaļā apsprie�u galda, kas bija novietots pie loga. Vāden�e (tā viņ� pieņēma) pie sienām bija pakāris �agāla un Mondriana reprodukcijas. Gulberga laikā pie sienas karājās vēsturisko kuģu Vasa un Kronan skices. Viņ� alla� bija sapņojis par jūru un patiesībā bija flotes virsnieks, lai gan uz jūras bija pavadījis ne vairāk kā da�us mēne�us militār- dienesta laikā. Te bija parādīju�ies arī datori, bet citādi kabi�nets izskatījās gandrīz tāpat kā dienā, kad viņ� aizgāja pensijā. Vāden�e pasniedza kafiju.

�Pārējie tūlīt nāks,� viņ� sacīja. �Es iedomājos, ka mēs vispirms varētu pārmīt pāris vārdu.�

�Cik daudz cilvēku no mana laika vēl strādā Sekcijā?�

�Ja neskaita mani, - te birojā tikai Oto Halbergs un Georgs Nīstrems. Halbergs �ogad ies pensijā, bet Nīstremam apritēs se�desmit. Pārējie lielākoties ir jaunie. Jūs noteikti kādu no viņiem jau esat saticis.�

�Cik Sekcijā �obrīd ir darbinieku?�

�Mēs esam veiku�i nelielu reorganizāciju.�

�Ak tā?�

�Tagad Sekcijā ir septiņi pilna laika darbinieki. Mēs esam sama�zināju�i �tatus. Bet vispār Sekcijā VPP/DN rindās ir trīsdesmit viens darbinieks. Lielākā daļa no viņiem nenāk �urp, viņi pilda savus parastos pienākumus un vakaros diskrēti paveic kādu dar�biņu mums.�

�Trīsdesmit viens darbinieks.�

�Plus septiņi. Patiesībā jau tie�i jūs radījāt �o sistēmu. Mēs to tikai noslīpējām, un �odien mums ir iek�ējā un ārējā organizācija. Kad mēs pieņemam jaunus darbiniekus, viņi uz laiku paņem atva�ļinājumu un iziet pie mums apmācību. Ar to nodarbojas Halbergs. Pamatapmācība ilgst se�as nedēļas. Tā notiek Jūrskolā. Pēc tam viņi atgrie�as savos amatos VPP/DN, ta�u tagad strādā mums.� �Skaidrs.�

�Tā patiesībā ir lieliska sistēma. Lielākajai daļai līdzstrādnieku nav ne jausmas par pārējo eksistenci. Un mēs �eit, Sekcijā, lie�lākoties pieņemam ziņojumus. Tie pa�i noteikumi, kas bija jūsu laikā. Mūsu organizācija nav hierarhiska.�

�Operatīvā vienība?�

Vāden�e sarauca uzacis. Gulberga laikā Sekcijai bija neliela operatīvā vienība, kas sastāvēja no �etriem cilvēkiem pieredzē�ju�ā Hansa fon Rotingera vadībā.

�Nu, ne glu�i. Rotingers ta�u pirms pieciem gadiem nomira. Mums ir viens jaunais talants, kur� paveic daļu praktiskā darba, bet parasti mēs vajadzības gadījumā izmantojam kādu no ārējās organizācijas. Turklāt tagad ir tehniski daudz sare�ģītāk noorga�nizēt, piemēram, telefona sarunu noklausī�anos vai iekļū�anu dzīvoklī. Visur ir signalizācijas un da�ādas citādas ierīces.� Gulbergs pamāja ar galvu.

�Bud�ets?� viņ� jautāja.

�Kopā aptuveni vienpadsmit miljoni gadā. Tre�daļa aiziet algām, tre�daļa - uzturē�anas izdevumiem un tre�daļa - dar�bībai.�

�Tātad bud�ets ir sarucis?�

�Mazliet. Bet mums ir samazināju�ies �tati, un tas nozīmē, ka bud�ets darbībai patiesībā ir pieaudzis.�

�Skaidrs. Kā izskatās mūsu attiecības ar VPP/DN?�

Vāden�e pa�ūpoja galvu.

�Kancelejas vadītājs un finan�u direktors ir mūsējie. Formāli laikam kancelejas vadītājs vienīgais ir lietas kursā par mūsu dar�bību. Mēs esam tik slepeni, ka mūsu nemaz nav. Bet patiesībā par mūsu eksistenci zina da�i vadītāju vietnieki. Viņi gan dara, ko spēj, lai izliktos mūs neredzam.�

�Skaidrs. Tas nozīmē: ja radīsies problēmas, tad �ībrī�a VPP/DN vadība būs nepatīkami pārsteigta. Kā ar armiju un valdību?� �Armijas vadību mēs atslēdzām aptuveni pirms desmit gadiem. Bet valdības nāk un iet.�

�Tātad, ja sāksies vētra, mēs būsim pavisam vieni?�

Vāden�e pamāja ar galvu.

�Tas ir �ādas organizācijas trūkums. Tomēr priek�rocības ir acīm redzamas. Un mainījies ir ari mūsu darba uzdevums. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Eiropā ir izveidojusies jauna re- ālpolitiskā situācija. Mums patiesībā aizvien mazāk jānodarbojas ar spiegu meklē�anu. Tagad runa ir par terorismu, bet lielākoties ir jānovērtē cilvēku politiskā piemērotība svarīgiem amatiem.� �Nu tā jau ir bijis vienmēr.�

Pie durvīm pieklauvēja. Gulbergs ieraudzīja glīti ģērbu�os aptuveni se�desmit gadus vecu vīrieti un jaunāku kolēģi d�in�sos un �aketē.

�Sveiki, pui�i! Tas ir Jūnass Sandbergs. Viņ� �eit strādā �etrus gadus un atbild par operatīvo darbu. Es par viņu stāstīju. Un tas ir Georgs Nīstrems. Jūs jau esat pazīstami.�

�Sveiks, Georg,� Gulbergs sacīja.

Viņi sarokojās. Pēc tam Gulbergs vērsās pie Jūnasa Sandberga. �Un no kurienes esat jūs?�

�Tie�i no Gēteborgas,� Sandbergs pajokoja. �Es viņu apcie�moju.�

�Zala�enko�� Gulbergs noteica.

Sandbergs pamāja ar galvu.

�Apsēdieties, kungi,� Vāden�e uzaicināja.

�Bjerks,� gulbergs sacīja, saraukdams uzacis, kad Vāden�e aizsmēķēja cigarillu. Viņ� bija novilcis �aketi un ērti iekārtojies krēslā pie apsprie�u galda. Vāden�e uzmeta Gulbergam skatienu un pārsteigts ievēroja, cik ļoti ve�uks novājējis.

�Viņu piektdien apcietināja par prostitūtu pirk�anu,� Georgs Nīstrems sacīja. �Apsūdzība vēl nav izvirzīta, ta�u viņ� principā ir atzinies un aizlīdis mājās ar asti kājstarpē. Viņam ir slimības atvaļinājums, un viņ� uzturas Smodālarē. Prese to vēl nav pama�nījusi.�

�Bjerks reiz bija viens no labākajiem Sekcijā,� Gulbergs sacīja. �Viņam bija galvenā loma Zala�enko lietā. Kas ar viņu noticis, kop� es aizgāju pensijā?�

�Bjerks laikam ir viens no ļoti nedaudzajiem iek�ējiem dar�biniekiem, kas no Sekcijas atgriezu�ies publiskajā sektorā. Viņ� ta�u ari jūsu laikā reizēm saplivināja spārnus.�

�Jā, viņam bija vajadzīga neliela atpūta un gribējās papla�ināt apvārsni. Viņ� divus gadus bija prom no Sekcijas, kad astoņ�desmitajos strādāja par izlūko�anas ata�eju. Līdz tam viņ� kop� 1976. gada bija melnās miesās rāvies ar Zala�enko gandrīz augām diennaktīm, un es nospriedu, ka viņam tie�ām vajadzīga pauze. Viņ� bija prom no 1985. līdz 1987. gadam, bet tad atgriezās �eit.� �Laikam var teikt, ka Sekcijā Bjerks nostrādāja līdz 1994. gadam, kad pārgāja uz ārējo organizāciju. 1996. gadā viņ� kļuva par ārvalstnieku nodaļas vadītāja vietnieku un nonāca sare�ģītā situācijā, jo viņam bija ļoti daudz darba ar tie�ajiem pienāku�miem. Protams, Bjerks visu laiku uzturēja kontaktus ar Sekciju, un būtībā līdz pat nesenajiem notikumiem mēs regulāri tikāmies apmēram reizi mēnesī.�

�Tātad viņ� ir slims.�

�Nav nekā nopietna, bet ļoti sāpīgi gan. Viņam ir diska trūce. Pēdējos gados �ī kaite viņu bie�i moka. Pirms diviem gadiem Bjerkam �etrus mēne�us bija slimības lapa. Un tad atkal saslima pagāju�ā gada augustā. Viņam vajadzēja atsākt darbu pirmajā janvārī, bet slimības lapa ir pagarināta, un tagad viņ� vienkār�i gaida operāciju.�

�Un slimības atvaļinājumu viņ� ir pavadījis, skraidot pie pros�titūtām,� Gulbergs sacīja.

�Bjerks ta�u nav precējies, un, ja pareizi saprotu, prostitūtas viņ� regulāri apmeklē jau daudzus gadus,� ierunājās Jūnass Sand�bergs, kas līdz �im gandrīz pusstundu bija sēdējis klusēdams. �Esmu lasījis Dāga Svensona manuskriptu.�

�Ak tā. Bet vai kāds man var paskaidrot, kas īsti ir noticis?� �Cik mēs saprotam, visu �o karuseli ir iegriezis tie�i Bjerks. Citādi nav iespējams izskaidrot, kā 1991. gada izmeklē�anas materiāli varēja nonākt advokāta Bjūrmana rokās.�

�Kur� arī pavada laiku, skraidīdams pie prostitūtām?� Gul�bergs jautāja.

�Cik mums zināms, ne. Katrā ziņā viņ� neparādās Svensona materiālos. Ta�u viņ� bija Salanderes aizbildis.�

Vāden�e nopūtās.

�Laikam jāteic, ka tā ir mana kļūda. Jūs ar Bjerku 1991. gadā apklusinājāt Salanderi, aizsūtīdami viņu uz psihiatrisko slimnīcu. Mēs domājām, ka viņa būs prom krietni ilgāk, bet viņai pie�ķīra aizgādni, advokātu Holgeru Palmgrēnu, kuram izdevās dabūt viņu ārā. Salanderi ievietoja aud�uģimenē. Tobrīd jūs jau bijāt pensijā.�

�Kas notika pēc tam?�

�Mēs viņu uzmanījām. Viņas māsa Kamilla Salandere tikmēr bija nonākusi citā aud�uģimenē Upsālā. Kad meitenēm bija sep�tiņpadsmit gadu, Līsbeta piepe�i sāka rakņāties savā pagātnē. Viņa meklēja Zala�enko un izpētīja visus pieejamos publiskos reģistrus. Kaut kādā veidā - mēs īsti nezinām, kā - viņa ieguva informāciju, ka viņas māsa zina Zala�enko atra�anās vietu.� �Vai tas tiesa?�

Vāden�e paraustīja plecus.

�Man patiesībā nav ne jausmas. Māsas nebija tiku�ās vairākus gadus, kad Līsbeta sameklēja Kamillu un centās izdibināt, ko viņa zina. Viss beidzās ar vētrainu strīdu un māsu kautiņu.�

�Redz, kā?�

�Tajos mēne�os mēs Līsbetu kārtīgi uzmanījām. Bijām arī informēju�i Kamillu Salanderi par to, ka viņas māsa ir agresīva un psihiski slima. Kamilla mūs uzmeklēja pēc negaidītā Līsbetas apciemojuma, tāpēc mēs pastiprinājām novēro�anu.�

�Tātad māsa bija jūsu informatore?�

�Kamilla briesmīgi baidījās no māsas. Jebkurā gadījumā Līs�beta pievērsa sev uzmanību arī citādi. Viņa vairākkārt saplēsās ar sociālā dienesta darbiniekiem, un mēs nospriedām, ka viņa joprojām apdraud Zala�enko anonimitāti. Pēc tam notika tas inci�dents metro.�

�Viņa uzbruka pedofilam��

�Tie�i tā. Viņai acīm redzami bija slieksme uz agresiju un psihiski traucējumi. Mēs uzskatījām, ka visiem būs mierīgāk, ja Salandere atkal nozudīs kādā slimnīcā, un, tā sakot, izmantojām izdevību. Ar to nodarbojās Klintons un fon Rotingers. Viņi vēl�reiz nolīga psihiatru Telebūrianu un iesniedza tiesā prasību, lai atkal dabūtu meiteni slimnīcā. Salanderes pārstāvis bija Holgers Palmgrēns, un pretēji gaidītajam tiesa izvēlējās nostāties viņa pusē - ar noteikumu, ja meiteni nodos aizbildniecībā.�

�Bet kā tur tika iejaukts Bjūrmans?�

�2002. gada rudenī Palmgrēnam bija insults. Tolaik mēs jo�projām uzraudzījām, vai Salandere kaut kur neparādās, un es parūpējos, lai par viņas jauno aizbildni kļūtu Bjūrmans. Iegau�mējiet - viņam nebija ne jausmas, ka Salandere ir Zala�enko meita. Mēs vienkār�i domājām: ja viņa sāks pļāpāt par Zala�enko, Bjūrmans reaģēs un cels trauksmi.�

�Bjūrmans bija idiots. Viņu vispār nevajadzēja laist tuvu Zala��enko un - vēl jo mazāk - viņa meitai.� Gulbergs paskatījās uz Vāden�i. �Tā ir nopietna kļūda.�

�Es zinu,� Vāden�e atteica. �Bet tobrīd tas �ķita pareizi, un man ta�u ne sapņos nerādījās, ka��

�Kur tagad ir māsa? Kamilla Salandere?�

�Mēs nezinām. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa sakravāja somu un pameta aud�uģimeni. Kop� tā laika mēs neesam saņē�mu�i no viņas nekādu ziņu. Viņa ir pazudusi.�

�Labi, turpiniet��

�Mans avots policijā ir runājis ar prokuroru Rikardu Eks�trēmu,� Sandbergs sacīja. �Kriminālinspektors Bublanskis, kur� vada izmeklē�anu, domā, ka Bjūrmans Salanderi izvaroja.� Gulbergs palūkojās uz Sandbergu neviltotā izbrīnā. Tad domīgi noglaudīja zodu.

�Izvaroja?� viņ� sacīja.

�Bjūrmanam uz vēdera bija tetovējums ar tekstu �Es esmu sadistisks lops, riebeklis un izvarotājs�.�

Sandbergs nolika uz galda krāsainu sekcijas fotogrāfiju. Gul�bergs ieplestām acīm aplūkoja Bjūrmana vēderu.

�Un to viņam ir sagādājusi Zala�enko meita?�

�Citādi �o situāciju grūti izskaidrot. Bet viņa acīm redzami ir bīstama. Viņa pamatīgi apstrādāja tos abus huligānus no Svā�vel�es motokluba.�

�Zala�enko meita,� Gulbergs atkārtoja. Tad pagriezās pret Vāden�i. �Zini ko, man �ķiet, ka tev vajadzētu pieņemt viņu darbā.�

Vāden�e izskatījās manāmi apstulbis, un Gulbergs bija spiests paskaidrot, ka pajokojis.

�Labi. Tātad mums būs hipotēze, ka Bjūrmans Salanderi izva�roja un viņa atriebās. Vēl kas?�

�Vienīgais, kur� varētu precīzi pastāstīt, kas notika, protams, ir pats Bjūrmans, bet tas ir visnotaļ sare�ģīti, jo viņ� ir miris. Viņam nebūtu bijis jāzina, ka Salandere ir Zala�enko meita, jo �is fakts ta�u nav atrodams nevienā reģistrā. Tomēr kādā brīdī Bjūrmans atklāja saistību.�

�Velns un elle, Vāden�e! Salandere ta�u zināja, kas ir viņas tēvs, un varēja jebkurā brīdī pateikt to Bjūrmanam!�

�Es zinu. Mēs� es glu�i vienkār�i par to nepadomāju.�

�Tas ir nepiedodami nekompetenti,� Gulbers noteica.

�Zinu. Pats esmu kodis sev pirkstos simtiem rei�u. Bet Bjūr�mans bija viens no nedaudzajiem, kas zināja par Zala�enko eksistenci, un es iedomājos: būs labāk, ja viņu radniecību atklās Bjūrmans, nevis kāds pavisam sve�s aizbildnis. Viņa ta�u varēja to pastāstīt praktiski jebkuram.�

Gulbergs paraustīja auss ļipiņu.

�Nūjā� turpiniet.�

�Tās ir tikai hipotēzes,� Georgs Nīstrems rāmi sacīja. �Bet mēs domājam, ka Bjūrmans uzbruka Salanderei, viņa deva pretī un sagādāja �o�� Viņ� norādīja uz tetovējumu fotogrāfijā.

�Tēva meita,� Gulbergs noteica. Viņa balsī ieskanējās apbrīna. �Tāpēc Bjūrmans sazinājās ar Zala�enko, lai tiktu galā ar viņa meitu. Kā zināms, Zala�enko ir pamatots iemesls ienīst Līsbetu Salanderi. Un viņ� savukārt nodeva �o darbiņu tālāk Svāvel�es motoklubam un tam Nīdermanim, ar kuru biedrojas.�

�Bet kā Bjūrmans dabūja kontaktus�� Gulbergs apklusa. Atbilde bija acīm redzama.

�Bjerks,� Vāden�e atbildēja. �Vienīgais izskaidrojums tam, kā Bjūrmans atrada Zala�enko, ir Bjerks.�

�Velns un elle!� Gulbergs noteica.

Līsbeta salandere jutās īgna un stipri aizkaitināta. No rīta divas māsiņas bija atnāku�as saklāt viņai gultu. Viņas tūlīt atrada zīmuli.

�Vai dieniņ! Kā tas te nokļuvis?� iesaucās viena no māsiņām un iebāza zīmuli kabatā, kamēr Līsbeta vēroja viņu ar slepkav�niecisku skatienu.

Viņa atkal bija palikusi bez iero�a, turklāt jutās tik bezspēcīga, ka nejaudāja protestēt.

Visu nedēļas nogali Līsbeta bija jutusies slikti. Viņai briesmīgi sāpēja galva, tāpēc viņa saņēma stipras pretsāpju zāles. Plecā īdēja trulas sāpes, kas piepe�i varēja iegriezt kā nazis, ja viņa neuzmanīgi pakustējās vai pārvietoja ķermeņa svaru. Līsbeta gulēja uz muguras ar ortozi ap kaklu. �ī apkakle bija jāvalkā vēl da�as dienas, līdz brūce galvā sāks sadzīt. Svētdien temperatūra uzkāpa līdz 38,7 grādiem. Daktere Helēna Endrina secināja, ka meitenei ir infekcija. Citiem vārdiem sakot, viņa nebija vesela. Līsbetai nevajadzēja termometru, lai to saprastu.

Viņa konstatēja, ka atkal ir kā piesieta valsts gultā, tikai �oreiz viņu netur siksnas. Tās arī nebūtu vajadzīgas. Līsbeta nejaudāja pat pieslieties sēdus, kur nu vēl bēgt.

Pirmdien ap pusdienlaiku viņu apciemoja dakteris Anderss Jūnasons. Viņa seja izskatījās pazīstama.

�Sveika! Tu mani atceries?�

Līsbeta papurināja galvu.

�Tu biji diezgan apdullusi, kad es tevi pamodināju pēc ope�rācijas. Es tevi operēju. Gribēju tikai pārbaudīt, kā tu jūties un vai viss ir labi.�

Līsbeta Salandere neizpratnē uzlūkoja dakteri. Vajadzētu ta�u būt acīm redzamam, ka viss nav labi.

�Dzirdēju, ka tu �onakt esot noņēmusi apkakli.�

Līsbeta pamāja.

�Mēs to neuzlikām joka pēc, bet lai tu turētu galvu mierīgi, kamēr sākas dzī�anas process.�

Anderss Jūnasons vēroja klusējo�o meiteni.

�Labi,� viņ� beidzot noteica. �Es tikai gribēju tevi aprau�dzīt.�

Dakteris bija jau pie durvīm, kad izdzirda Līsbetas balsi.

�Jūnasons, vai ne?�

Viņ� pagriezās un apmulsis uzsmaidīja meitenei.

�Pareizi. Ja tu atceries manu vārdu, tad esi bijusi mo�āka, nekā es domāju.�

�Un jūs man izoperējāt lodi?�

�Tā bija.�

�Vai varat pastāstīt, kā ar mani ir? Es ne no viena nesaņemu sakarīgu atbildi.�

Jūnasons atgriezās pie Līsbetas gultas un ieskatījās viņai acīs.

�Tev paveicās. Tev ie�āva galvā, bet �ķiet, ka nav skarts neviens vitāli svarīgs sektors. �obrīd pastāv risks, ka smadzenēs var sāk�ties asiņo�ana. Tāpēc mēs gribam, lai tu guli mierīgi. Tev ir infek�cija. �ajā gadījumā �ķiet, ka tās iemesls ir ievainojums plecā. Ja mums neizdosies likvidēt infekciju ar antibiotikām, iespējams, vajadzēs operēt vēlreiz. Dzī�anas process būs sāpīgs. Bet, ņemot vērā �ībrī�a stāvokli, man ir pamats cerēt, ka tu pilnībā atvese�ļosies.�

�Vai man var rasties smadzeņu darbības traucējumi?�

Jūnasons brīdi vilcinājās, bet tad piekrīto�i pamāja ar galvu.

�Jā, tāds risks pastāv. Bet viss norāda uz to, ka tu esi labi tikusi galā. Vēl pastāv iespēja, ka smadzenēs izveidosies rētojums, kas var radīt problēmas, piemēram, epilepsiju vai citu slimību. Bet, godīgi sakot, tie visi ir minējumi. �obrīd izskatās labi. Tu atvese�ļojies. Un, ja �ajā procesā radīsies problēmas, mēs tās risināsim. Vai tā ir pietiekami skaidra atbilde?�

Līsbeta pamāja.

�Cik ilgi man būs �eit jāguļ?�

�Tu domā - slimnīcā? Paies vēl da�as nedēļas, pirms mēs tevi izlaidīsim.�

�Nē, es domāju - kad es varē�u celties un sākt staigāt?�

�Es nezinu. Tas atkarīgs no dzī�anas procesa. Bet rēķinies vis�maz ar divām nedēļām, līdz varēsim sākt kaut kāda veida fizio�terapiju.��

Līsbeta ilgi vēroja Jūnasonu ar nopietnu skatienu.

�Jums nebūtu cigarete?� viņa pajautāja.

Anderss Jūnasons iesmējās un papurināja galvu.

�Diem�ēl ne. Te ir aizliegts smēķēt. Bet es varu parūpēties, lai tev iedod nikotīna plāksteri vai ko�ļājamo gumiju.�

Līsbeta brīdi padomāja un tad pamāja ar galvu. Pēc tam viņa atkal paskatījās uz Jūnasonu.

�Kā ir vecajam mērglim?�

�Kam? Tu domā��

�Tam, kuru ieveda reizē ar mani.�

�Jūs laikam neesat draugi. Nu nekas. Viņ� izdzīvos un patie�sībā jau staigā ar kruķiem. Fiziski viņ� ir cietis smagāk par tevi, un viņam ir ļoti sāpīgs ievainojums sejā. Ja pareizi sapratu, tu viņam iegāzi pa galvu ar cirvi.�

�Viņ� mēģināja mani nogalināt,� Līsbeta atteica klusā balsī. �Tas neizklausās lāgā. Man tagad jāiet. Vai tu gribi, lai tevi atkal apciemoju?�

Līsbeta Salandere brīdi domāja. Tad īsi pamāja ar galvu. Kad ārsts aizvēra durvis, viņa domīgi lūkojās griestos. Zala�enko ir dabūjis kruķus. Tad es zinu, kas tā bija par skaņu naktī.

Jūnasu sandbergu KĀ pa�u jaunāko �ajā kompānijā aizsūtīja pēc pusdienām. Viņ� atnesa su�i un vieglo alu un izdalīja to visiem pie apsprie�u galda. Ēvertu Gulbergu pārņēma nostalģija. Viss notika kā viņa laikā, kad operācija iegāja kritiskajā fāzē un darbs norisinājās visu diennakti.

At�ķirība laikam bija tā, ka toreiz nevienam neienāktu prātā absurdā ideja pusdienās pasūtīt jēlas zivis. Gulbergam gribējās, kaut Sandbergs būtu atnesis frikadeles ar kartupeļu biezeni un brūklenēm. Tomēr viņ� nejutās izsalcis, tāpēc bez sirdsapziņas pārmetumiem pastūma su�i sāņus, apēda gabaliņu maizes un iedzēra minerālūdeni.

Apspriede turpinājās ari maltītes laikā. Viņi bija nonāku�i līdz punktam, kad vajadzēja apkopot situāciju un lemt par turpmā�kajiem pasākumiem. Lēmums nevarēja gaidīt.

�Es nepazinu Zala�enko,� Vāden�e sacīja. �Kāds viņ� bija?�

�Pieņemu, ka tie�i tāds kā �odien,� Gulbergs atteica. �Satrie�co�i gudrs, ar gandrīz fotogrāfisku atmiņu attiecībā uz detaļām. Bet, pēc manām domām, īsts cūka. Un �ķiet, ka mazliet jucis.�

�Jūnas, tu vakar tikies ar viņu. Ko tu vari sacīt?� Vāden�e jautāja.

Jūnass Sandbergs nolika irbulī�us.

�Zala�enko visu kontrolē. Es jau stāstīju par viņa ultimātu. Vai nu mēs visu apklusinām, vai arī viņ� iznīcinās Sekciju.�

�Un kā gan, pēc viņa domām, mēs varētu apklusināt to, kas jau izvazāts pa pla�saziņas līdzekļiem?� Georgs Nīstrems jautāja.

�Runa nav par to, ko mēs varam vai nevaram. Viņam vienkār�i vajag mūs kontrolēt,� Gulbergs atteica.

�Kā jūs vērtējat situāciju? Vai viņ� to darīs? Runās ar �urnā�listiem?� Vāden�e jautāja.

Gulbergs vilcinājās ar atbildi.

�To ir gandrīz neiespējami paredzēt. Zala�enko nemētājas ar tuk�iem draudiem, viņ� rīkosies tā, kā būs labāk viņam pa�am. �ajā ziņā viņ� ir paredzams. Ja viņam būs izdevīgi runāt ar �ur�nālistiem� ja viņ� varēs dabūt amnestiju vai mazāku sodu, tad runās. Vai arī ja jutīsies nodots un gribēs atriebties.�

�Par spīti sekām?�

�Jo īpa�i - par spīti sekām. Viņam ir svarīgi parādīt, ka viņ� ir stiprāks par mums visiem.�

�Bet, ja Zala�enko runās, nav teikts, ka viņam ticēs. Lai kaut ko pierādītu, viņiem ir jātiek klāt mūsu arhīvam. Zala�enko nezina par �o adresi.�

�Vai jūs gribat riskēt? Pieņemsim, Zala�enko sāk runāt. Kur� runās pēc tam? Ko mēs iesāksim, ja Bjerks apstiprinās viņa stāstu? Un Klintons, kur� sē� pie dialīzes aparāta� kas notiks, ja viņ� kļūs reliģiozs vai izjutis sarūgtinājumu? Ja nu viņ� sagrib izsūdzēt grēkus? Ticiet man: ja kāds sāks runāt, Sekcijai būs beigas.� �Tad� ko mēs iesāksim?�

Ap galdu iestājās klusums. Sarunu atsāka Gulbergs. �Problēmai ir vairākas daļas. Pirmām kārtām, mums visiem ir skaidrs, kas notiks, ja Zala�enko runās. Visa tā sasodītā konstitu�cionālā Zviedrija sabruks mums uz galvas. Mēs būsim iznīcināti. Dro�i vien vairāki Sekcijas darbinieki nonāks cietumā.�

�Mūsu darbība ir juridiski legāla, mēs patiesībā strādājam valdības uzdevumā.�

�Nerunājiet muļķības,� Gulbergs attrauca. �Jūs tikpat labi kā es zināt, ka viens neskaidri formulēts dokuments, ko parakstīja se�desmito gadu vidū, �odien nav ne gra�a vērts. Es domāju, ka neviens no mums nevēlas noskaidrot, kas tie�i notiktu, ja Zala��enko sāktu runāt,� viņ� piebilda.

Atkal iestājās klusums.

�Tātad svarīgākais ir piespiest Zala�enko klusēt,� beidzot ieru�nājās Georgs Nīstrems.

Gulbergs pamāja ar galvu.

�Bet, lai piespiestu viņu klusēt, mums jāpiedāvā kaut kas nozī�mīgs. Nelaime tā, ka Zala�enko ir neaprēķināms. Viņ� tikpat labi varētu mūs uzmest aiz tīrās ļaunprātības. Mums jāpadomā, kā mēs varētu viņu iegro�ot.�

�Un viņa prasības�� Jūnass Sandbergs piebilda. �Lai mēs visu apklusinām un Salandere nonāk psihenē.�

�Ar Salanderi mēs varam tikt galā. Problēma ir Zala�enko. Ta�u tā mūs aizved pie otrās daļas - kaitējuma ierobe�o�anas. Ir noplūdu�i 1991. gada izmeklē�anas materiāli, un tie potenciāli ir tikpat nopietns drauds kā Zala�enko.�

Georgs Nīstrems nokrem�ļojās.

�Tiklīdz mēs sapratām, ka materiāli ir nonāku�i policijā, es spēru zināmus soļus. Liku mūsu juristam Forēliusam no VPP/ DN sazināties ar Valsts prokuroru. Prokurors ir pavēlējis savākt materiālus no policijas - tos nedrīkst izplatīt vai kopēt.�

�Cik daudz prokurors zina?� Gulbergs jautāja.

�Itin neko. Viņ� darbojas pēc VPP/DN oficiāla pieprasījuma par slepeniem materiāliem, un viņam nav izvēles.�

�Labi. Kur� policijā tos ir lasījis?�

�Viņiem bija divas kopijas, ko izlasīja Bublanskis, viņa kolēģe Sonja Mūdiga un prokurors Rikards Ēkstrems. Mēs laikam varam pieņemt, ka vēl divi policisti�� Nīstrems pa�ķirstīja savas piezī�mes, �Kurts Svensons un Jerkers Holmbergs vismaz ir iepazinu��ies ar tā saturu.�

�Tātad �etri policisti un viens prokurors. Ko mēs par viņiem zinām?�

�Prokurors Ēkstrems, �etrdesmit divus gadus vecs. Tiek uzska�tīts par uzleco�o zvaigzni. Viņ� strādāja Tieslietu ministrijā un guva labus panākumus vairākās lietās. Domā par PR. Karje�rists.�

�Sociķis?� Gulbergs jautāja.

�Dro�i vien. Bet nav aktīvs.�

�Tātad izmeklē�anas darbu vada Bublanskis. Es redzēju viņu preses konferencē televīzijā. �ķita, ka viņam nepatīk uzstāties kameru priek�ā.�

�Viņ� ir piecdesmit divus gadus vecs, ar nevainojamu reputā�ciju, ta�u, kā runā, visai stūrgalvīgs. Viņ� ir diezgan ortodoksāls ebrejs.�

�Un tā sieviete� kas ir viņa?�

�Sonja Mūdiga. Precējusies, trīsdesmit deviņus gadus veca, divu bērnu māte. Diezgan ātri taisījusi karjeru. Es runāju ar Tele�būrianu, viņ� stāstīja, ka Mūdiga esot emocionāla. Visu laiku uzdevusi jautājumus.�

�Tālāk.�

�Kurts Svensons ir cietais rieksts. Trīsdesmit astoņi gadi. Nāk no Organizētās noziedzības apkaro�anas vienības; izcēlies ar to, ka pirms pāris gadiem no�āva kādu huligānu. Izmeklē�anā attais�nots visos punktos. Starp citu, tie�i viņu Bublanskis nosūtīja pakaļ Bjerkam.�

�Skaidrs. Paturiet to �au�anu prātā. Ja radīsies nepiecie�amība ap�aubīt Bublanska grupas darbu, mēs vienmēr varam norādīt, ka Svensons nav piemērots policista darbam. Pieņemu, ka mums vēl ir saglabāju�ies kontakti presē� Un pēdējais?�

�Jerkers Holmbergs. Piecdesmit pieci gadi. Cēlies no Norlandes un patiesībā ir nozieguma vietu speciālists. Pirms pāris gadiem viņam piedāvāja izmācīties par komisāru, bet viņ� attiecās. �ķiet, viņam patīk pa�reizējais darbs.�

�Vai kāds no �iem ir politiski aktīvs?�

�Nē. Holmberga tēvs septiņdesmitajos gados bija pa�valdības padomnieks no Centra partijas.�

�Hmm. Izskatās pēc nelielas grupas. Laikam jāpieņem, ka viņi ir diezgan saliedēti. Vai mēs varam viņus kaut kā izolēt?�

�Ir iejaukts vēl piektais,� Nīstrems sacīja. �Hanss Faste, �etr�desmit septiņi gadi. Man izdevās uzzināt, ka Fastem ar Bublanski ir biju�as pamatīgas domstarpības. Tik nopietnas, ka Faste ir paņēmis slimības lapu.�

�Ko mēs par viņu zinām?"

�Vācot informāciju, es saņēmu ļoti da�ādu reakciju. Fastem ir gar� nopelnu saraksts un nav nekādu nopietnu pārkāpumu. Pro- fiņ�. Bet ar viņu ir grūti strādāt. Un �ķiet, ka strīds ar Bublanski bija par Salanderi.�

�Kā tā?�

�Faste, �ķiet, ir uzsēdies tai lesbie�u sātanistu bandas versijai, par kuru rakstīja avīzes. Viņ� patie�ām necie� Salanderi un viņas eksistenci uztver kā personisku aizvainojumu. Izskatās, ka pusi no tām baumām ir izplatījis Faste. Viens biju�ais kolēģis man stāstīja, ka Fastem vispār esot grūti strādāt ar sievietēm.�

�Interesanti,� Gulbergs noteica. Viņ� brīdi domāja. �Tā kā avī�zes jau ir rakstīju�as par lesbie�u bandu, varētu �o līniju turpināt. Tā nevairos ticību Salanderei.�

�Tātad problēma ir policisti, kas izlasīju�i Bjerka ziņojumu. Vai mēs varam viņus kaut kā izolēt?� Sandbergs jautāja.

Vāden�e aizsmēķēja jaunu cigarillu.

�Izmeklē�anas vadītājs ir Ēkstrems��

�Bet patiesībā visu vada Bublanskis,� Nīstrems piebilda.

�Jā, bet viņ� nevar pretoties administratīviem lēmumiem.� Vāden�e izskatījās domīgs. Viņ� palūkojās uz Gulbergu. �Jums ir lielāka pieredze nekā man, ta�u �ajā stāstā ir tik daudz da�ādu pavedienu un sakarību� Manuprāt, būtu gudri dabūt Bublanski un Mūdigu prom no Salanderes.�

�Lieliski, Vāden�e,� Gulbergs sacīja. �Un tie�i to mēs darīsim. Bublanskis vada izziņas darbu Bjūrmana un tā En�ēdes pāra slep�kavības izmeklē�anā. Salandere �ajā saistībā vairs nav aktuāla. Tagad runa ir par to vācieti Nīdermani. Tātad Bublanskim un viņa komandai jāpievēr�as Nīdermaņa meklē�anai.�

�Labi.�

�Salandere vairs nav viņu darī�ana. Vēl mums ir izmeklē�ana Nīkvarnā� tur ir trīs senākas slepkavības. Un saistība ar Nīder�mani. Ar to tagad nodarbojas Sēdertelje, bet visas lietas vajadzētu apvienot vienā. Tad Bublanskim uzreiz būtu darba pilnas rokas. Kas zina� varbūt viņam izdodas noķert Nīdermani.�

�Hmm.�

�Tas Faste� vai viņu var atsaukt darbā? Izklausās, ka viņ� būtu piemērots kandidāts, lai izmeklētu apsūdzības pret Salanderi.� �Es saprotu jūsu domu gājienu,� Vāden�e sacīja. �Tātad jāpie�runā Ēkstrems atdalīt �īs divas lietas. Bet tad mums nepiecie�ama iespēja kontrolēt Ēkstremu.�

�Tai nevajadzētu būt lielai problēmai,� Gulbergs sacīja, paska�tīdamies uz Nīstremu.

�Ēkstremu es ņemu uz sevi,� Nīstrems atteica, pamājis ar galvu. �Viņ� �obrīd dro�i vien vēlas, kaut nekad nebūtu dzirdē�jis par Zala�enko. Viņ� atdeva Bjerka ziņojumu, līdzko VPP/DN to pieprasīja, un jau ir apsolījis ņemt vērā visus aspektus, kas attiecas uz valsts dro�ību.�

�Ko tu domā darīt?� Vāden�e aizdomīgi jautāja.

�Ļaujiet man izstrādāt scenāriju,� Nīstrems atbildēja. �Pie�ņemu, ka mēs glu�i vienkār�i smalki paskaidrosim, kas viņam jādara, ja viņ� negrib piedzīvot straujas karjeras beigas.�

�Visnopietnākā problēma ir tre�ā daļa,� Gulbergs sacīja. �Poli�cija neatrada Bjerka materiālus pati� viņi tos saņēma no �urnā�lista. Un, kā jūs visi zināt, pla�saziņas līdzekļi �ajā gadījumā ir problēma. Millennium.��

Nīstrems atvēra savu piezīmju bloknotu.

�Mīkaels Blumkvists,� viņ� sacīja.

Visi pie galda bija dzirdēju�i par Vennerstrema lietu un zināja Mīkaela Blumkvista vārdu.

�Nogalinātais �urnālists Dāgs Svensons strādāja Millennium. Viņ� tobrīd rakstīja par cilvēktirdzniecību un tie�i tā uzgāja Zala��enko. Svensona līķi atrada Blumkvists. Turklāt viņ� pazīst Salan�deri un visu laiku ir ticējis viņas nevainībai.�

�Kā, ellē, viņ� var pazīt Zala�enko meitu� tā �ķiet pārāk liela sakritība.�

�Mēs nedomājam, ka tā ir sakritība,� Vāden�e sacīja. �Mēs domājam, ka Salandere kaut kādā veidā saista viņus visus kopā. īsti nespējam pateikt, kā, ta�u tas ir vienīgais jēdzīgais izskaid�rojums.�

Gulbergs klusēdams zīmēja savā bloknotā koncentriskus apļus. Beidzot viņ� palūkojās aug�up.

�Man par to jāpadomā. Es izie�u pastaigā. Tiksimies pēc stundas.�

Gulberga pastaiga ilga gandrīz �etras stundas, nevis vienu, kā viņ� bija solījis. Pastaigājies aptuveni desmit minūtes, viņ� atrada kafejnīcu, kurā piedāvāja daudz da�ādu dīvainu kafijas �ķirņu. Gulbergs pasūtīja parastu melnu kafiju un apsēdās pie stūra galdiņa netālu no ieejas. Viņ� intensīvi domāja, cenzdamies aptvert problēmas da�ādos aspektus un palaikam pierakstīdams bloknotā kādu piezīmi.

Pēc pusotras stundas plāns ieguva apveidus.

Tas nebija ideāls, ta�u, sīki aplūkojis visas iespējas, Gulbergs saprata, ka �ī problēma prasa radikālu rīcību.

Par laimi, vajadzīgie cilvēkresursi bija pieejami. To varēja pa�veikt.

Gulbergs piecēlās, sameklēja telefona būdiņu un piezvanīja Vāden�em.

�Sapulce jāatliek vēl uz kādu brīdi,� viņ� sacīja. �Man kaut kas jāizdara. Vai varam satikties �etrpadsmitos nulle nulle?�

Pēc tam Gulbergs devās uz Stūreplanu un pamāja taksomet�ram. Patiesībā no savas liesās valsts ierēdņa pensijas viņ� neva�rēja atļauties tādu greznību, bet galu galā viņa vecumā vairs nebija iemesla taupīt uz ērtībām. Gulbergs nosauca kādu adresi Brommā.

Izlaists norādītajā adresē, Gulbergs aizsoļoja vienu kvartālu uz dienvidiem un piezvanīja pie nelielas mājiņas durvīm. Atvēra aptuveni �etrdesmit gadus veca sieviete.

�Labdien! Es meklēju Frēdriku Klintonu.�

�Kas viņu meklē?�

�Sens kolēģis.�

Sieviete pamāja ar galvu un ieveda Gulbergu dzīvojamā istabā, kur no dīvāna lēnām piecēlās Frēdriks Klintons. Viņ� bija tikai se��desmit astoņus gadus vecs, bet izskatījās krietni vecāks. Diabēts un sirds asinsvadu problēmas bija atstāju�as redzamas pēdas.

�Gulberg?� Klintons apmulsis sacīja.

Abi vecie spiegi apskāvās, pirms tam labu brīdi vēroju�i viens otru.

�Necerēju vēl kādreiz tevi redzēt,� Klintons sacīja. �Pieņemu, ka tevi �urp atvedis �is.�

Viņ� norādīja uz vakara avīzes pirmo lapu, kur bija redzama Ronalda Nīdermaņa fotogrāfija un virsraksts �Policista slepkavu meklē Dānijā�.

�Kā tev klājas?� Gulbergs jautāja.

�Es slimoju,� Klintons atteica.

�Redzu.�

�Ja nedabū�u jaunu nieri, es drīz mir�u. Un iespēja, ka dabū�u, ir diezgan maza.�

Gulbergs pamāja ar galvu.

Sieviete pienāca pie istabas durvīm un pajautāja, vai Gulbergs kaut ko vēlas.

�Man, lūdzu, kafiju,� viņ� atteica. Kad sieviete nozuda, viņ� pagriezās pret Klintonu. �Kas viņa ir?�

�Mana meita.�

Gulbergs atkal pamāja. Par spīti cie�ajai sadarbībai Sekcijā tik daudzu gadu garumā, tās darbinieki gandrīz nemaz nebija tiku�ies brīvajā laikā. Gulbergs zināja katra kolēģa sīkāko rak�stura iezīmi, stiprās un vājās puses, ta�u viņam bija tikai vāra nojausma par viņu ģimenes apstākļiem. Klintons divdesmit gadus bija Gulberga tuvākais līdzstrādnieks. Gulbergs zināja, ka Klin�tons ir bijis precējies un viņam ir bērni, ta�u nezināja ne meitas vārdu, ne biju�ās sievas vārdu, ne to, kur kolēģis mēdz pavadīt atvaļinājumu. It kā viss ārpus Sekcijas būtu svēts un to nedrīk�stētu apspriest.

�Ko tu gribi?� Klintons jautāja.

�Gribu zināt, ko tu domā par Vāden�i?�

Klintons papurināja galvu.

�Es tur neiejaucos.�

�Ne jau to es jautāju. Tu viņu pazīsti. Tu ta�u nostrādāji kopā ar viņu desmit gadus.�

Klintons atkal papurināja galvu.

�Tagad Sekciju vada viņ�. Nav svarīgi, ko es domāju.�

�Vai viņ� tiek galā?�

�Viņ� nav muļķis.�

�Bet��

�Analītiķis. Viņam ļoti labi padodas mīklas. Piemīt intuīcija. Spo�s administrators, kur� spēj savilkt galus bud�etā, turklāt tā, kā mēs to nebūtu spēju�i iedomāties.�

Gulbergs pamāja ar galvu. Pa�u nozīmīgāko īpa�ību Klintons nepieminēja.

�Vai tu esi gatavs atgriezties dienestā?�

Klintons palūkojās uz Gulbergu. Viņ� ilgi vilcinājās.

�Ēvert� es katru otro dienu deviņas stundas pavadu slimnīcā pie dialīzes aparāta. Nevaru uzkāpt pa kāpnēm bez aizdusas. Man nav spēka. Itin nemaz.�

�Man tevi vajag. Pēdējo operāciju.�

�Es nevaru.�

�Tu vari. Un tev joprojām varēs katru otro dienu deviņas stun�das veikt dialīzi. Tu vari braukt ar liftu, nevis kāpt pa kāpnēm. Ja vajadzēs, es nokārto�u, lai kāds tevi nes turp un atpakaļ. Man vajag tavas smadzenes.�

Klintons nopūtās.

�Stāsti,� viņ� sacīja.

��obrīd mums ir ārkārtīgi sare�ģīta situācija, kur nepiecie�ama operatīva iejauk�anās. Visa Vāden�es operatīvā nodaļa ir viens vienīgs jauns kucēns, Jūnass Sandbergs, turklāt man ne�ķiet, ka Vāden�em ir aknas izdarīt to, kas nepiecie�ams. Varbūt viņ� ir bud�eta ģēnijs, ta�u viņ� baidās pieņemt operatīvos lēmumus un baidās iejaukt Sekciju nepiecie�amajā praktiskajā darbā.� Klintons pamāja ar galvu un vāri pasmaidīja.

�Operācijai jānotiek divās da�ādās frontēs. Viena daļa ir sais�tīta ar Zala�enko. Man jāved viņ� pie prāta, un �ķiet, es zinu, kā to izdarīt. Ar otro daļu jānodarbojas �eit Stokholmā. Nelaime tā, ka Sekcijā neviens to nespēj. Man vajag, lai tu pārņem vadību.

Pēdējo reizi. Man ir plāns. Sandbergs un Nīstrems veiks melno darbu. Tu vadīsi operāciju.�

�Tu nesaproti, ko prasi.�

�Nē� es saprotu, ko prasu. Un tev pa�am jāizlemj, piedalīsies vai ne. Vai nu mēs, ve�i, iesaistīsimies un padarīsim savu, vai arī Sekcijas pēc pāris nedēļām vairs nebūs.�

Klintons uzlika elkoni uz dīvāna atzveltnes un atbalstīja pieri plaukstā. Viņ� domāja divas minūtes.

�Izstāsti savu plānu,� viņ� beidzot sacīja.

Ēverts Gulbergs un Frēdriks Klintons runāja divas stundas.

Vāden�e iepleta acis, kad Gulbergs bez trim minūtēm divos atgriezās, vezdams līdzi Frēdriku Klintonu. Klintons izskatījās pēc skeleta. Viņ� ar roku bija atbalstījies Gulbergam uz pleca, un �ķita, ka viņam ir grūti elpot.

�Kas te�� Vāden�e iesāka.

�Turpināsim sapulci,� Gulbergs īsi atteica.

Viņi atkal sapulcējās pie galda Vāden�es kabinetā. Klintons klusēdams saļima uz piedāvātā krēsla.

�Jūs visi pazīstat Frēdriku Klintonu,� Gulbergs sacīja.

�Jā,� Vāden�e atbildēja. �Jautājums ir: ko viņ� �eit dara?� �Klintons ir nolēmis atgriezties aktīvā dienestā. Viņ� vadīs Sekcijas operatīvo nodaļu līdz �īs krīzes beigām.�

Gulbergs pacēla roku, pārtraukdams Vāden�es iebildumus, iekams viņ� bija paspējis tos noformulēt.

�Klintonam ir grūti. Viņam būs vajadzīga palīdzība. Viņam regulāri jābrauc uz dialīzi slimnīcā. Vāden�e, jūs pieņemsiet divus personiskos asistentus, kas sniegs Klintonam jebkādu praktisku palīdzību. Bet viens lai ir pilnīgi skaidrs: attiecībā uz �o lietu visus operatīvos lēmumus pieņems Klintons.�

Viņ� apklusa un gaidīja. Neatskanēja neviens iebildums. �Man ir plāns. Domāju, ka mēs to varam īstenot, ta�u jārīkojas ātri, lai nepalai�am garām izdevības,� viņ� sacīja. �Tas atkarīgs no jūsu izlēmības.�

Vāden�e uztvēra izaicinājumu Gulberga vārdos.

�Stāstiet.�

�Pirmais: policiju mēs jau esam apspriedu�i. Darīsim tā, kā runājām. Centīsimies turpmāk viņus izolēt, novirzot sāņus uz Nīdermaņa meklē�anu. Tas būs Nīstrema uzdevums. Lai kas notiktu, Nīdermanis mums nav nozīmīgs. Parūpēsimies, lai Salan�deres izmeklē�anu uztic Fastem.�

�Tas dro�i vien nebūs īpa�i grūti,� Nīstrems sacīja. �Es diskrēti parunā�u ar prokuroru Ēkstremu.�

�Ja viņ� pretosies��

�Nedomāju, ka viņ� to darīs. Viņ� ir karjerists un dara to, kas viņam izdevīgi. Bet, ja radīsies grūtības, es noteikti varu atrast kādu sviru. Viņ� negribēs būt iejaukts skandālā.�

�Labi. Otrais solis ir Millennium un Mīkaels Blumkvists. �ī iemesla dēļ dienestā ir atgriezies Klintons. Te nepiecie�ami ārkār�tēji pasākumi.�

�Tas man dro�i vien nepatiks,� sacīja Vāden�e.

�Dro�i vien, ta�u ar Millennium manipulēt nav tik vienkār�i. Toties �is apdraudējums balstās uz vienu vienīgu lietu, proti, Bjerka 1991. gada ziņojumu. �obrīd es pieņemu, ka materiāli atrodas divās, iespējams, trīs vietās. Ziņojumu atrada Salandere, bet Blumkvists kaut kādā veidā dabūja to rokā. Tas nozīmē, ka Blumkvists ir sazinājies ar Salanderi, kamēr viņa bēguļoja.� Klintons pacēla pirkstu un izrunāja pirmos vārdus kop� iera��anās:

�Tas �o to pavēsta par mūsu pretinieka raksturu. Blumkvists nebaidās riskēt. Atcerieties Vennerstrema lietu.�

Gulbergs pamāja ar galvu.

�Blumkvists iedeva materiālus Millenium galvenajai redakto�rei Ērikai Bergerei, kura savukārt tos nosūtīja Bublanskim. Tas nozīmē, ka arī viņa ir tos lasījusi. Viņi noteikti ir uztaisīju�i dro��ības kopiju. Visticamāk, Blumkvistam ir viena kopija, bet otra atrodas redakcijā.�

�Izklausās saprātīgi,� Vāden�e sacīja.

�Millennium ir mēne�a �urnāls; tas nozīmē, ka publikācija neparādīsies rīt. Tātad mums ir laiks. Ta�u mums jādabū rokā abas kopijas. Un te mēs nevaram izmantot Valsts prokuroru.�

�Saprotu.�

�Tātad nepiecie�ams uzsākt operatīvo darbību un ielauzties gan pie Blumkvista, gan Millennium redakcijā. Vai tu varēsi to noorganizēt, Jūnas?�

Jūnass Sandbergs pa�ķielēja uz Vāden�i.

�Ēvert, jums būtu jāsaprot, ka� mēs vairs nenodarbojamies ar tādām lietām,� Vāden�e sacīja. �Ir citi laiki, tagad runa vai�rāk ir par ielau�anos datorsistēmās, novēro�anu ar kamerām un tamlīdzīgi. Mums nav resursu operatīvai darbībai.�

Gulbergs paliecās uz priek�u.

�Vāden�e, tev pēc iespējas ātrāk jāiegūst resursi operatīvai dar�bībai! Nolīgsti cilvēkus no ārpuses. Nolīgsti dienvidslāvu mafijas rīkļurāvēju bandu, lai sadod Blumkvistam pa galvu, ja nepiecie��ams. Bet tās abas kopijas jāsavāc. Ja nebūs kopiju, viņiem nebūs dokumentu un viņi itin neko nevarēs pierādīt. Ja netiksi ar to galā, tu varēsi te sēdēt pilnām biksēm, līdz pie durvīm klauvēs Konstitūcijas komiteja.�

Gulbergs un Vāden�e ilgi raudzījās viens otram acīs.

�Es varu to uzņemties,� Jūnass Sandbergs piepe�i sacīja.

Gulbergs palūkojās uz junioru.

�Vai esi dro�s, ka spēsi to noorganizēt?�

Sandbergs pamāja ar galvu.

�Labi. Kop� �ī brī�a tavs �efs būs Klintons. Tu saņemsi pavēles no viņa.�

Sandbergs atkal pamāja.

�Būs nepiecie�ama intensīva novēro�ana. Jāpastiprina ope�ratīvā nodaļa,� Nīstrems sacīja. �Man ir da�i kandidāti. Arējā organizācijā ir kāds puisis - Mortensons. Viņ� strādā VPP/DN personiskās apsardzes nodaļā. Bezbailīgs un daudzsolo�s. Es jau sen gribēju viņu pārvest uz iek�ējo organizāciju. Esmu pat domā�jis, ka viņ� reiz varētu kļūt par manu pēcteci.�

�Izklausās labi,� Gulbergs sacīja. �Lēmumu pieņems Klintons.� �Man ir vēl viens jaunums,� Nīstrems turpināja. �Baidos, ka varētu būt tre�ā kopija.�

�Kur?�

�Pēcpusdienā es uzzināju, ka Salandere ir dabūjusi advokātu. Advokātes vārds ir Annika D�annīni. Viņa ir Blumkvista māsa.� Gulbergs pamāja ar galvu.

�Tev taisnība. Blumkvists noteikti ir iedevis kopiju māsai. Citādi nemaz nevar būt. Citiem vārdiem sakot, mums kādu laiku jānovēro visi trīs - Bergere, Blumkvists un D�annīni.�

�Domāju, ka par Bergeri mums nevajadzēs raizēties. �odien tika izplatīta preses rellze, ka viņa kļūs par Svenska Morgon-Posten galveno redaktori. Viņai vairs nav saistības ar Millennium.� �Labi. Tomēr pārbaudiet viņu jebkurā gadījumā. Attiecībā uz Millennium mums vajadzēs organizēt telefonsarunu noklausī�a�nos gan viņu dzīvokļos, gan, protams, redakcijā. Mums jākontrolē viņu e-pasts. Jāzina, ar ko viņi tiekas un runā. Un vajadzētu noskaidrot, cik daudz viņi ir atklāju�i. Bet - pats galvenais - jāsadabū ziņojuma kopijas. Citiem vārdiem sakot, daudz darāmā.� �Ēvert, jūs liekat mums veikt operatīvo darbību pret �urnāla redakciju. Tas ir pats bīstamākais, ko varētu darīt.� Vāden�e izpauda savas �aubas skaļi.

�Tev nav izvēles. Vai nu tu uzlocīsi piedurknes, vai laiks kādam citam pārņemt vadību.�

Izaicinājums samilza virs galda kā mākonis.

�Domāju, ka tik�u galā ar Millennium,� pēdīgi sacīja Jūnass Sandbergs. �Bet tas neatrisinās pamatproblēmu. Ko mēs iesāksim ar to jūsu Zala�enko? Ja viņ� sāks runāt, tad visas citas pūles būs veltīgas.�

�Zinu. Tā būs mana dala operācijā. Domāju, ka man ir argu�ments, kas pārliecinās Zala�enko klusēt. Bet tas prasīs zināmu sagatavo�anos. Es jau �opēcpusdien brauk�u uz Gēteborgu.�

Gulbergs apklusa un paskatījās apkārt. Tad pievērsa skatienu Vāden�em.

�Manā prombūtnē operatīvos lēmumus pieņems Klintons,� viņ� paziņoja.

Pēc brī�a Vāden�e pamāja ar galvu.

Tikai pirmdienas vakarā daktere Helēna Endrīna, apspriedusies ar kolēģi Andersu Jūnasonu, nolēma, ka Līsbetas Salanderes stā�voklis ir pietiekami stabils, lai viņa varētu pieņemt apmeklētājus. Viņas pirmie ciemiņi bija divi kriminālinspektori, kam bija atvēlē�tas piecpadsmit minūtes jautājumiem. Līsbeta klusēdama vēroja abus policistus, kad tie ienāca viņas palātā un apsēdās.

�Labdien! Es esmu kriminālinspektors Markuss Ērlanders. Es strādāju Vardarbīgo noziegumu nodaļā �eit, Gēteborgā. Tā ir mana kolēģe Sonja Mūdiga no Stokholmas policijas.�

Līsbeta Salandere neatņēma sveicienu. Viņa nepakustināja ne vaibstu. Mūdigu viņa pazina - viena no kruķiem Bublanska grupā. Ērlanders viņai vēsi uzsmaidīja.

�Es saprotu, ka jūs nemēdzat daudz runāt ar varas pārstāv�jiem. Gribu jūs informēt, ka jums itin nekas nav jāsaka. Bet es būtu pateicīgs, ja jūs varētu mūs uzklausīt. Mums ir vairākas lietas, bet �odien nav laika visu gari apspriest. Gan jau vēl būs citas izdevības.�

Līsbeta joprojām neko neteica.

�Vispirms es gribētu pastāstīt, ka jūsu draugs Mīkaels Blumk�vists mums paziņoja, ka advokāte Annika D�annīni ir gatava jūs pārstāvēt un ir iepazinusies ar lietu. Blumkvists apgalvo, ka reiz jau esot minējis jums advokātes vārdu. Man nepiecie�ams jūsu apstiprinājums, un es gribētu zināt, vai jūs vēlaties, lai advokāte D�annīni ierodas Gēteborgā jums palīdzēt.�

Līsbeta Salandere neko neteica.

Annika D�annīni. Mīkaela Blumkvista māsa. Viņ� bija pieminē�jis māsu kādā vēstulē. Līsbeta pat nebija iedomājusies, ka viņai vajag advokātu.

�Diem�ēl man ir jālūdz jūs atbildēt uz �o jautājumu. Pietiks ar jā vai nē. Ja teiksiet jā, tad Gēteborgas prokurore sazināsies ar advokāti D�annīni. Ja sacīsiet nē, tad tiesa izraudzīsies jums valsts apmaksātu advokātu. Ko jūs labāk gribētu?�

Līsbeta apdomāja priek�likumu. Viņa saprata, ka viņai patie��ām vajadzēs advokātu, bet dabūt par advokāti Stulbā Kalles Blumkvista māsu būtu drusku par traku. Viņ� nu gan priecātos. Tomēr nezināms valsts advokāts nebūtu diez ko labāk. Beidzot Līsbeta pavēra muti un izspieda vienu vienīgu vārdu. �D�annīni.�

�Labi, paldies! Tad man būtu jums viens jautājums. Jums ir tiesības neteikt ne vārda, līdz būs ieradusies advokāte, ta�u, cik saprotu, �is jautājums nekādi neskar jūsu situāciju. Policija �obrīd meklē trīsdesmit septiņus gadus veco Vācijas pilsoni Ronaldu Nīdermani, kur� ir izsludināts meklē�anā par policista slepkavību.� Līsbeta sarauca uzacis. Tas viņai bija jaunums. Viņai nebija ne jausmas par to, kas noticis, kop� viņa ar cirvi iegāza Zala�enko pa galvu.

�Gēteborgas policija grib viņu notvert pēc iespējas ātrāk. Tur�klāt mana kolēģe no Stokholmas grib nopratināt viņu saistībā ar trim slepkavībām, par kurām agrāk turēja aizdomās jūs. Tātad mēs lūdzam palīdzību. Jautājums: vai jums ir kāda nojausma� vai jūs mums varat sniegt jebkādu palīdzību viņa meklē�anā?� Līsbeta aizdomīgi pārvietoja skatienu no Ērlandera uz Mūdigu un atpakaļ.

Viņi nezina, ka Nīdermanis ir mans brālis.

Līsbeta aizdomājās, vai gribētu redzēt Nīdermani aiz restēm. Vislabprātāk viņa aizvestu Nīdermani pie bedres Goseberjā un apraktu. Beidzot viņa paraustīja plecus. To gan nevajadzēja darīt, jo caur kreiso plecu tūlīt iz�āvās asas sāpes.

�Kas �odien par dienu?� viņa pajautāja.

�Pirmdiena.�

Līsbeta apdomājās.

�Ronalda Nīdermaņa vārdu es pirmo reizi dzirdēju pagāju�ajā ceturtdienā. Es sadzinu viņam pēdas Goseberjā. Man nav ne jaus�mas, kur viņ� atrodas vai kurp varētu bēgt. Es minētu, ka viņ� drīz centīsies nokļūt dro�ībā ārzemēs.�

�Kāpēc jūs domājat, ka viņ� bēgs uz ārzemēm?�

Līsbeta brīdi klusēja.

�Kamēr Nīdermanis bija aizgājis rakt man kapu, Zala�enko pateica, ka esot sacēlies pārāk liels tracis un viņi jau esot ieplā�noju�i uz laiku nosūtīt Nīdermani uz ārzemēm.�

Tik daudz vārdu Līsbeta Salandere ar policistiem nebija pār�mijusi kop� divpadsmit gadu vecuma.

�Zala�enko� viņ� ta�u ir jūsu tēvs?�

To viņi katrā ziņā ir izdibināju�i. Dro�i vien Stulbais Kalle Blum�kvists.

�Man jūs jāinformē, ka jūsu tēvs ir apsūdzējis jūs slepkavības mēģinājumā. �obrīd lieta atrodas pie prokurores, kura pieņems lēmumu par iespējamo apsūdzības ierosinā�anu. Tomēr jau �obrīd ir skaidrs, ka jūs esat arestēta par smagu miesas bojājumu noda�rī�anu. Jūs iesitāt Zala�enko pa galvu ar cirvi.�

Līsbeta neko neteica. Iestājās ilgs klusums. Tad Sonja Mūdiga paliecās uz priek�u un klusā balsī ierunājās:

�Es tikai gribu pateikt, ka mēs policijā īpa�i neticam Zala�enko versijai. Nopietni parunājiet ar savu advokāti, lai mēs varam atgriezties pie tā vēlāk.�

Ērlanders pamāja ar galvu. Policisti piecēlās.

�Paldies par palīdzību Nīdermaņa meklē�anā,� Ērlanders sacīja. Līsbetu pārsteidza policistu korektā un gandrīz draudzīgā uzvedība. Viņa prātoja par Sonjas Mūdigas repliku. Tur noteikti kaut kas slēpjas, viņa secināja.

Bez piecpadsmit minūtēm se�os pirmdienas vakarā Mīkaels Blum�kvists aizvēra sava iBook vāku un piecēlās no virtuves galda Bell- mansgātanas dzīvoklī. Viņ� uzvilka �aketi un kājām aizsoļoja līdz Milton Security birojam pie Slusenas. Mīkaels ar liftu uzbrauca līdz sekretariātam tre�ajā stāvā, un viņu tūlīt ieveda apsprie�u telpā. Viņ� ieradās precīzi pulksten se�os un bija pēdējais.

�Labdien, Dragan,� viņ� sacīja, paspiezdams Armanskim roku. �Paldies, ka piekritāt sarīkot pie sevis �o neformālo sapulci.�

Mīkaels paskatījās apkārt. Bez viņa un Dragana Armanska tur sēdēja Annika D�annīni, Holgers Palmgrēns un Mālina Ēriksone. No Milton puses piedalījās arī biju�ais kriminālinspektors Sonijs Būmans, kas Armanska uzdevumā kop� pirmās dienas bija sekojis līdzi Salanderes lietas izmeklē�anai.

Holgers Palmgrēns bija atstājis slimnīcu pirmo reizi vairāk nekā divu gadu laikā. Viņa ārsts Dr. Sivarnandans nemaz nebija sajūsmā par ideju izlaist viņu no E�tas rehabilitācijas centra, ta�u Palmgrēns uzstāja. Viņu atveda un pavadīja personiskā asis�tente, trīsdesmit deviņus gadus vecā Juhanna Karolīna Oskar�one, kurai algu maksāja kāds noslēpumains fonds, nodibināts ar mērķi sniegt Palmgrēnam labāko iespējamo aprūpi. Oskar�one gaidīja pie kafijas galdiņa blakustelpā. Viņa bija paņēmusi līdzi grāmatu. Mīkaels aizvēra durvis.

�Tiem, kas viņu nepazīst, - �ī ir Mālina Ēriksone, Millennium jaunā galvenā redaktore. Es lūdzu viņu piedalīties �ajā sapulcē, jo tas, ko mēs apspriedīsim, ietekmēs ari viņas darbu.�

�Labi,� Armanskis sacīja. �Visi ir klāt. Es uzmanīgi klausos.� Mīkaels nostājās pie Armanska baltās tāfeles un paņēma flo- māsteru. Viņ� paskatījās apkārt.

��ī laikam ir trakākā lieta, kādā jebkad esmu bijis iesaistīts,� viņ� sacīja. �Kad viss būs galā, es nodibinā�u biedrību ar nosau�kumu Stulbā galda bruņinieki, un tās nolūks būs organizēt gads�kārtējas pusdienas, kurās mēs aprunāsim Līsbetu Salanderi. Jūs visi būsiet biedri.�

Viņ� ieturēja pauzi.

�Tātad realitāte ir �āda,� viņ� sacīja un sāka rakstīt svarīgus punktus uz Armanska tāfeles. Mīkaels runāja apmēram pus�stundu. Diskusija turpinājās gandrīz trīs stundas.

Kad sanāksme formāli bija beigusies, Ēverts Gulbergs apsēdās blakus Frēdrikam Klintonam. Viņi da�as minūtes klusi sarunājās, tad Gulbergs piecēlās. Senie iero�u biedri paspieda viens otram roku.

Gulbergs ar taksometru aizbrauca atpakaļ uz viesnīcu, sakra�vāja savas drēbes, samaksāja rēķinu un ar pēcpusdienas vilcienu devās atpakaļ uz Gēteborgu. Viņ� izvēlējās pirmo klasi un rezer�vēja sev atsevi�ķu kupeju. Aiz O�tas tilta Gulbergs izņēma pild�spalvu un vēstuļpapīra bloknotu. Viņ� kādu brīdi domāja un tad sāka rakstīt. Pierakstījis ar tekstu apmēram puslapu, Gulbergs apstājās un izplēsa lapu no bloknota.

Viltoti dokumenti nebija viņa lauciņ�, tur viņam trūka eksperta prasmes, ta�u �ajā gadījumā uzdevumu atviegloja tas, ka vēstule būs rakstīta viņa pa�a vārdā. Nelaime tā, ka it neviens vārds tajā nebija patiess.

Braucot garām Nī�ēpingai, Gulbergs jau bija izbrāķējis krietnu skaitu uzmetumu, tomēr sāka aptvert, kā vēstuli vajadzētu for�mulēt. Ierodoties Gēteborgā, Gulbergam bija divpadsmit vēstules, ar kurām viņ� jutās pilnībā apmierināts. Viņ� rūpīgi uzmanīja, lai uz vēstuļpapīra paliktu skaidri pirkstu nospiedumi.

Gēteborgas Centrālajā stacijā viņam izdevās atrast kopējamo aparātu un nokopēt vēstules. Pēc tam viņ� nopirka aploksnes un markas un iemeta vēstules pastkastītē, kuru paredzēts iztuk�ot pulksten 21.00.

Gulbergs ar taksometru aizbrauca uz City Hotel Lorensbergs- gātanā, kur Klintons jau bija rezervējis viņam istabu. �ajā pa�ā viesnīcā pirms da�ām dienām bija nak�ņojis Mīkaels Blumkvists. Gulbergs tūlīt devās uz savu istabu un apsēdās gultā. Viņ� bija neizsakāmi noguris un aptvēra, ka �odien ir apēdis tikai divas �ķē�lītes maizes. Tomēr viņ� nejutās izsalcis, tāpēc noģērbās, izstiepās gultā un gandrīz tūlīt aizmiga.

Līsbeta salandere spēji pamodās, izdzirdusi atveramies durvis. Viņa tūlīt saprata, ka tur nenāk neviena no māsiņām. Līsbeta pavēra acis �aurā spraudziņā un ieraudzīja durvju ailā siluetu ar kruķiem. Zala�enko nekustīgi stāvēja un vēroja viņu gaismas strēlē, kas ieplūda no gaiteņa.

Līsbeta nepakustēdamās pievērsa acis digitālajam pulkstenim un ieraudzīja, ka tas rāda 03:10.

Viņa pārvietoja skatienu par da�iem milimetriem un pamanīja ūdens glāzi uz naktsgaldiņa malas. Līsbeta aprēķināja attālumu. Viņa to varētu aizsniegt, nepārvietojot ķermeni.

Vajadzētu tikai sekundi, lai pastieptu roku un ar apņēmīgu kustību atsistu glāzei aug�pusi pret galdiņa cieto malu. Vajadzētu pussekundi, lai iecirstu aso malu Zala�enko rīklē, ja viņ� noliektos pār viņu. Līsbeta izsvēra citas iespējas, ta�u secināja, ka tas ir vienīgais pieejamais ierocis.

Viņa atslāba un gaidīja.

Zala�enko nekustēdamies nostāvēja durvju ailā vēl divas minū�tes.

Tad viņ� piesardzīgi aizvēra durvis. Līsbeta dzirdēja viegli skrā�pējo�o kruķu skaņu, kad Zala�enko klusi attālinājās no viņas palātas.

Pēc piecām minūtēm Līsbeta pacēlās uz elkoņa, pasniedzās pēc glāzes un iedzēra lielu malku. Nolaidusi kājas pār gultas malu, viņa norāva elektrodus no rokas un krū�kurvja. Tad nedro�i nostājās uz kājām un sagrīļojās. Pagāja aptuveni minūte, iekams viņa atguva kontroli pār savu ķermeni. Līsbeta aizkliboja līdz durvīm, atspiedās pret sienu un tvēra pēc elpas. Viņai plūda auksti sviedri. Tad viņu pārņēma ledains niknums.

Fuck you, Zala�enko. Laiks pielikt tam punktu.

Viņai vajadzēja ieroci.

Nākamajā mirklī Līsbeta gaitenī izdzirda veiklus papē�u klik��ķus.

Velns! Elektrodi.

�Ak dievs, kāpēc tu esi piecēlusies?" izsaucās nakts māsiņa.

�Man vajadzēja� uz tualeti,� Līsbeta aizelsusies sacīja.

�Tūlīt apgulies!�

Māsiņa satvēra Līsbetas roku un aizveda viņu atpakaļ uz gultu. Pēc tam paņēma padubi.

�Ja tev vajag uz tualeti, piezvani mums. Tam domāta �ī po�dziņa,� māsiņa sacīja.

Līsbeta neko neteica. Viņa koncentrējās, lai izspiestu no sevis da�as pilītes.

Mīkaels blumkvists pamodās otrdien pusvienpadsmitos, nomaz�gājās du�ā, uzlika vārīties kafiju un tad apsēdās pie iBook. Pēc tik�anās Milton Security iepriek�ējā vakarā viņ� bija devies mājās un strādājis līdz pieciem rītā. Viņ� beidzot juta, ka stāsts iegūst formu. Zala�enko biogrāfija joprojām bija izplūdusi - Mīkaels varēja balstīties tikai uz informāciju, ko bija izspiedis no Bjerka, un detaļām, ko varēja papildināt Holgers Palmgrēns. Stāsts par Līsbetu Salanderi bija gandrīz gatavs. Mīkaels soli pa solim izskaidroja, kā meitenei uzbrukusi aukstā kara kurinātāju grupa no VPP/DN un ieslodzījusi viņu bērnu psihiatriskajā klīnikā, lai pasargātu Zala�enko noslēpumu.

Mīkaels jutās apmierināts ar tekstu. Viņam bija lielisks stāsts, kas gāzīs apkārt kioskus, turklāt radīs problēmas valsts birokrā�tijas augstākajos gaiteņos.

Domās iegrimis, Mīkaels aizsmēķēja cigareti.

Viņ� redzēja divus lielus caurumus, ko vēl vajadzētu aizpildīt. Ar vienu nebūtu grūti tikt galā. Jāķeras klāt Telebūrianam, un �o uzdevumu Mīkaels gaidīja ar patiku. Kad viņ� būs ticis galā, pazīstamais bērnu psihiatrs būs viens no Zviedrijas nicinātāka�jiem vīriem. Tas bija viens.

Otrā problēma bija krietni sare�ģītāka.

Sazvērestība pret Līsbetu Salanderi - Mīkaels to dēvēja par Zala�enko klubu - bija organizēta Dro�ības policijā. Mīkaels zināja tikai Gunnara Bjerka vārdu, ta�u Bjerks nekādi nevarēja būt vie�nīgais atbildīgais. Jābūt grupai, kaut kādai nodaļai. Jābūt priek��niekiem, atbildīgajiem un bud�etam. Nelaime tā, ka Mīkaelam nebija ne jausmas, kas jādara, lai identificētu �os cilvēkus. Viņ� nezināja, kur sākt. Viņam bija tikai vāja izpratne par to, kā izska�tās Dro�ības policijas struktūra.

Piektdien viņ� bija sācis vākt materiālus, nosūtīdams Henriju Kortesu uz Sēdermalmes antikvariātiem ar uzdevumu nopirkt ikvienu grāmatu, kurai ir kāda saistība ar Dro�ības policiju. Kor- tess ieradās pie Mīkaela ap �etriem pirmdienas pēcpusdienā, nes�dams se�as grāmatas. Mīkaels aplūkoja kaudzīti uz galda.

Mīkaela Roskvista Spiego�ana Zviedrijā (Tempus, 1988); Pēra Gunnara Vinges Dro�ības policijas priek�nieks 1962-1970 (W&W, 1988); Jana Otosona un Lārsa Magnusona Slepeni spēki (Tiden, 1991), Ērika Magnusona Varas cīņa par DP (Corona, 1989); Kārla Lidbūma Uzdevums (W&W, 1990), kā arī - mazliet pārsteidzo�i -

Tomasa Vaitsaida An Aģent in Place (Ballantine, 1966), kas stāstīja par Vennerstrema lietu. Par spiegu se�desmitajos gados, nevis pa�a MIkaela Vennerstrema lietu jau �ajā gadsimtā.

Nakti uz tre�dienu Mīkaels lielākoties bija pavadījis, lasīdams vai vismaz pār�ķirstīdams grāmatas, ko atnesa Henrijs. Pabeidzis lasīt, viņ� izdarīja da�us secinājumus. Pirmkārt, �ķita, ka lielākā daļa grāmatu par Dro�ības policiju ir iznāku�as astoņdesmito gadu nogalē. Meklē�ana internetā parādīja, ka aktuālas literatū�ras par �o tematu nav.

Otrkārt, radās iespaids, ka nav atrodams neviens jēdzīgs pār�skats par Zviedrijas slepenpolicijas darbu visā tās darbības laikā. To varētu saprast, ja ņēma vērā, ka daudzas lietas bija slepenas un tāpēc grūti par tām rakstīt, ta�u izskatījās, ka nav nevienas vienīgas institūcijas, pētnieka vai pla�saziņas līdzekļa, kas kritiski pētītu Dro�ības policiju.

Mīkaels pamanīja ari kaut ko savādu: nevienā no Henrija atras�tajām grāmatām nebija literatūras saraksta. Zemsvītras piezīmes veidoja atsauces uz rakstiem vakara presē vai privātām intervi�jām ar kādu pensionētu Dro�ības policijas darbinieku.

Grāmata Slepeni spēki bija aizraujo�a, ta�u lielākoties aplūkoja periodu pirms Otrā pasaules kara un tā laikā. P. G. Vinges memu�ārus Mīkaels uzskatīja par propagandas grāmatu, ko aizstāvoties sarakstījis smagi kritizēts un atlaists DP priek�nieks. Grāmatā An Aģent in Place jau pirmajā nodaļā bija lasāms tik daudz muļķību par Zviedriju, ka Mīkaels to vienkār�i iemeta papīrgrozā. Vienīgās grāmatas, kurās redzama patiesa apņem�anās attēlot Dro�ības policijas darbu, bija Varas cīņa parDP un Spiego�ana Zviedrijā. Tur bija dati, vārdi un organizācijas struktūra. īpa�i uzmanības vērta Mīkaelam �ķita Ērika Magnusona grāmata. Lai gan tā nepiedāvāja atbildes uz viņa jautājumiem, grāmata radīja labu izpratni par to, kāda �ī organizācija bijusi un ar ko tā nodarbojusies aizvadī�tajās desmitgadēs.

Ta�u lielākais pārsteigums bija Kārla Lidbūma Uzdevums, kas aprakstīja problēmas, ar kurām biju�ais vēstnieks saskāries Parīzē, kad valdības uzdevumā pārbaudījis Dro�ības policijas darbu pēc Palmes slepkavības un Ebes Kārlsona lietas. Mīkaels nebija lasījis nevienu Lidbūma darbu, un viņu pārsteidza ironiskā valoda apvie�nojumā ar asiem un precīziem novērojumiem. Tomēr arī Lidbūma grāmata nepietuvināja Mīkaelu atbildēm uz jautājumiem, lai gan viņam sāka rasties nojausma, ar ko viņam jācīnās.

Kādu brīdi domājis, Mīkaels atvēra mobilo telefonu un pie�zvanīja Henrijam Kortesam.

�Sveiks, Henrij! Paldies par vakardienas darbu!�

�Hmm. Ko tu gribi?�

�Lai tu vēl drusciņ paskraidi.�

�Mik, man ir jāstrādā. Esmu kļuvis par atbildīgo sekretāru.� �Lielisks karjeras pakāpiens.�

�Ko tu gribi?�

�Gadu gaitā ir veiktas vairākas oficiālas Dro�ības policijas darba pārbaudes. Kāris Lidbūms veica vienu no tām. Ir jābūt vēl citām.�

�Ak tā.�

�Savāc visu, ko vari atrast riksdagā, - bud�etus, oficiālo izmek�lē�anu atskaites, deputātu pieprasījumus un tamlīdzīgi. Un pasūti Dro�ības policijas gada atskaites par tik daudziem gadiem, cik vien vari.�

�Yes, massa.�

�Labi. Un, Henrij��

�jā?�

��man tās vajadzēs tikai rīt.�

Līsbeta salandere pavadīja dienu pārdomās par Zala�enko. Viņa zināja, ka Zala�enko atrodas divu durvju attālumā, viņ� pa nak�tīm staigā apkārt un bija atnācis uz viņas palātu pulksten 03:10 naktī.

Līsbeta bija sameklējusi tēvu Goseberjā ar nodomu viņu noga�lināt, bet tas nebija izdevies. Zala�enko bija dzīvs un atradās mazāk nekā desmit metru attālumā. Un viņa bija sūdos līdz ausīm. Līsbeta īsti nezināja, cik smaga ir situācija, ta�u pieņēma, ka viņai vajadzēs bēgt un diskrēti pazust ārzemēs, ja viņa nevē�lēsies atkal nokļūt ieslodzījumā kādā trako mājā ar Telebūrianu par durvju sargu.

Nelaime tā, ka viņa tik tikko jaudāja piecelties gultā sēdus. Tomēr bija labāk. Galva joprojām sāpēja, ta�u sāpes uzbruka viļņ�veidīgi, nevis pastāvīgi. Sāpes plecā bija pierimu�as un atsākās tikai brī�os, kad viņa mēģināja pakustēties.

Līsbeta izdzirdēja soļus un redzēja, ka māsiņa paver durvis un ielai� sievieti melnās biksēs, baltā blūzē un tum�ā �aketē. Tā bija glīta, slaika sieviete ar tum�u zēngalviņu. Viņa izstaroja prieka pilnu pa�apziņu. Sievietei rokā bija melns portfelis. Līsbeta tūlīt pamanīja, ka viņai ir Mīkaela Blumkvista acis.

�Labdien, Līsbeta! Mani sauc Annika D�annīni,� sieviete sacīja. �Vai drīkstu ienākt?�

Līsbeta vienaldzīgi vēroja sievieti. Piepe�i viņai nebija ne mazākās vēlē�anās satikt Blumkvista māsu un viņa no�ēloja, ka pieņēmusi D�annīni piedāvājumu kļūt par viņas advokāti.

Annika D�annīni ienāca, aizvēra durvis un pavilka uz priek�u krēslu. Viņa da�as sekundes klusi sēdēja, aplūkodama savu klienti.

Meitene izskatījās vienkār�i briesmīgi. Viņas galva bija apsai�tēta. Ap asinīm pieplūdu�ajām acīm vīdēja milzīgi purpurkrāsas zilumi.

�Pirms sākam kaut ko apspriest, man jāzina, vai jūs patie�ām gribat mani par savu advokāti. Es parasti strādāju tikai ar civil�lietām, kurās pārstāvu izvaro�anas vai vardarbības upurus. Es neesmu krimināllietu advokāte. Ta�u esmu iepazinusies ar jūsu lietas detaļām un ļoti gribētu jūs pārstāvēt, ja atļausiet. Man arī jāpastāsta, ka Mīkaels Blumkvists ir mans brālis - domāju, ka jūs to jau zināt, - un viņi abi ar Draganu Armanski apmaksās manu honorāru.�

Annika D�annīni brīdi gaidīja, bet, nesaņēmusi nekādu klien�tes reakciju, turpināja:

�Ja jūs ņemsiet mani par savu advokāti, es strādā�u tikai jums. Nevis savam brālim vai Armanskim. Krimināllietas daļā man palī�dzēs arī jūsu biju�ais aizbildnis Holgers Palmgrēns. Viņ� ir īsts cīnītājs un ir piecēlies no slimības gultas, lai jums palīdzētu.� �Palmgrēns?� Līsbeta pārjautāja.

�Jā.�

�Vai esat viņu satikusi?�

�Jā. Viņ� būs mans padomdevējs.�

�Kā viņ� jūtas?�

�Viņ� ir pārskaities, ta�u dīvainā kārtā neuztraucas par jums.�

Līsbeta Salandere pasmaidīja greizu smaidu. Tas bija pirmais kop� iera�anās slimnīcā.

�Kā jūs jūtaties?� Annika D�annīni jautāja.

�Sūdīgi,� Līsbeta atteica.

�Skaidrs. Vai jūs gribat mani par advokāti? Armanskis un Mīka�els apmaksās manu honorāru un��

�Nē.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Es pati maksā�u. Negribu nevienu ēru no Armanska un Kalles Blumkvista. Ta�u nevarē�u jums samaksāt, kamēr man nebūs pieejams intemets.�

�Saprotu. Mēs �o jautājumu atrisināsim vēlāk, un jebkurā gadī�jumā lielāko daļu manas algas tik un tā maksās valsts. Tātad jūs gribat, lai es jūs pārstāvu?�

Līsbeta Salandere īsi pamāja.

�Labi. Tad iesākumam man jānodod ziņa no Mīkaela. Viņ� izsakās mīklaini, bet apgalvo, ka jūs domu sapratī�ot.�

�Ak tā?�

�Viņ� esot pastāstījis man praktiski visu, ja neskaita da�as detaļas. Pirmā attiecoties uz jūsu prasmēm, ko viņ� atklājis Hēde- stadē.�

Mīkaels zina, ka man ir fotogrāfiskā atmiņa� un ka esmu hakere. Viņ� to ir noklusējis.

�Labi.�

�Otrā esot kompaktdisks. Es nezinu, uz ko Mīkaels mērķē, bet viņ� apgalvo, ka jums pa�ai jāizlemj - stāstīt man vai ne. Vai jūs saprotat, ko viņ� ar to domā?�

Kompaktdisks ar filmu, kurā redzams, kā Bjūrmans mani izvaro.

�Jā.�

�Labi��

Piepe�i Annika sasvārstījās.

�Esmu mazliet noskaitusies uz brāli. Lai gan pats mani nolīga, viņ� man stāsta tikai to, ko grib. Vai jūs arī grasāties kaut ko noklusēt?�

Līsbeta apdomājās.

�Es nezinu.�

�Mums abām vajadzēs daudz ko pārrunāt. �obrīd es nevaru palikt, jo pēc �etrdesmit piecām minūtēm man jātiekas ar pro�kurori Agnētu Jervasu. Man vienkār�i vajadzēja jūsu apstiprinā�jumu, ka patie�ām mani ņemsiet. Es arī do�u norādījumus��

�Ak tā.�

�Tie būs �ādi. Manā prombūtnē nesakiet policistiem nevienu vārdu, lai ko viņi jautātu. Pat ja viņi jūs provocēs un apsūdzēs. Vai varat to apsolīt?�

�Nekādu problēmu,� Līsbeta Salandere atteica.

Ēverts gulbergs bija tā pārguris pēc pirmdienas pūlēm, ka pamodās tikai pulksten deviņos no rīta - gandrīz �etras stundas vēlāk nekā parasti. Viņ� aizgāja uz vannasistabu, nomazgājās un iztīrīja zobus. Gulbergs ilgi stāvēja, vērodams spogulī savu seju, līdz nodzēsa lampu un devās apģērbties. Viņ� no portfeļa izņēma vienīgo atliku�o tīro kreklu un uzlika brūno, rakstaino kaklasaiti.

Nokāpis uz viesnīcas brokastu zāli, Gulbergs izdzēra tasi mel�nas kafijas un apēda riku grauzdētas baltmaizes ar siera �ķēlīti un nedaudz apelsīnu d�ema. Viņ� izdzēra lielu glāzi minerālūdens.

Pēc tam Gulbergs aizgāja uz viesnīcas vestibilu un no telefona automāta piezvanīja uz Frēdrika Klintona mobilo.

�Te es. Kāda ir situācija?�

�Diezgan satrauco�a.�

�Frēdrik, vai tu spēsi?�

�Jā, te viss ir tāpat kā agrāk. �ēl tikai, ka Hanss fon Rotingers ir miris. Viņam operāciju plāno�ana padevās labāk nekā man.� �Jūs bijāt līdzvērtīgi. Jūs varējāt aizstāt viens otru jebkurā brīdī. Patiesībā jūs to bie�i arī darījāt.�

�Runa ir par intuīciju. Viņ� vienmēr bija par mata tiesu la�bāks.�

�Kā jums tur iet?�

�Sandbergs ir prātīgāks, nekā mēs domājām. Mēs pieslēdzām palīgu no ārpuses - Mortensonu. Viņ� ir izsūtāmais zēns, bet glu�i lietojams. Noklausāmies Blumkvista mājas telefonu un mobilo. �īs dienas laikā mēs parūpēsimies par D�annīni un Mil�lennium telefoniem. �obrīd pētām biroja un dzīvokļu plānus. Drīz iesim iek�ā.�

�Tev jānoskaidro visu kopiju atra�anās vieta��

�Es to jau esmu izdarījis. Mums baigi paveicās. D�annīni �orīt desmitos piezvanīja Blumkvistam. Viņa tie�i pajautāja, cik kopiju vispār ir, un no sarunas varēja saprast, ka Blumkvistam ir tikai viena. Bergere ziņojumu nokopēja, bet kopiju aizsūtīja Bublans�kim.�

�Labi. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.�

�Zinu. Bet tam jānotiek vienā paņēmienā. Ja mēs nesavāk�sim visas ziņojuma kopijas vienlaikus, tad mums nekas neizdo�sies.�

�Protams.�

�Tas nav tik vienkār�i, jo D�annīni no rīta aizbrauca uz Gēte- borgu. Es aizsūtīju pie viņas ārējo darbinieku grupu. Viņi �obrīd nolai�as.�

�Lieliski.�

Gulbergs nezināja, ko vēl sacīt. Viņ� labu brīdi klusēja.

�Paldies, Frēdrik!� viņ� pēdīgi teica.

�Paldies tev! Tā ir jautrāk nekā sēdēt un veltīgi gaidīt nieri.�

Abi atvadījās. Gulbergs samaksāja viesnīcas rēķinu un izgāja uz ielas. Lavīna bija sākusi velties. Tagad tikai jāievēro precīza horeogrāfija.

Vispirms Gulbergs aizgāja uz Park Avenue viesnīcu, kur palū�dza atļauju izmantot faksu. Viņ� nevēlējās to darīt viesnīcā, kur nak�ņojis. Gulbergs nosūtīja iepriek�ējā dienā sacerētās vēstules. Pēc tam izgāja Avēnijā un sāka meklēt taksometru. Viņ� apstājās pie atkritumu urnas un saplēsa gabaliņos vēstuļu fotokopijas.

Annika d�annīni piecpadsmit minūtes runāja ar prokurori Ag�nētu Jervasu. Viņa gribēja zināt, kādas apsūdzības prokurore iz�virzīs Līsbetai Salanderei, ta�u drīz saprata, ka Jervasa īsti nezina, kas turpmāk notiks.

��obrīd es tikai aizturē�u viņu par smagu miesas bojājumu nodarī�anu vai slepkavības mēģinājumu. Es runāju par uzbru�kumu tēvam. Jūs dro�i vien atsauksieties uz pa�aizsardzību.�

�Varbūt.�

�Bet, godīgi sakot, mana prioritāte �obrīd ir Nīdermanis.�

�Saprotu.�

�Esmu sazinājusies ar Valsts prokuroru. �obrīd tiek apspriests jautājums, vai visas apsūdzības pret jūsu klienti nenodot vienam prokuroram Stokholmā.�

�Es pieņemu, ka lietu pārsūtīs uz Stokholmu.�

�Labi. Jebkurā gadījumā man nepiecie�ama iespēja Salanderi nopratināt. Kad tas varētu notikt?�

�Man ir viņas ārsta Andersa Jūnasona slēdziens. Viņ� apgalvo, ka Salandere vēl vairākas dienas nevarēs piedalīties nopratinā��anā. Ja neskaita fiziskos ievainojumus, viņa ir stipru pretsāpju līdzekļu ietekmē.�

�Es arī saņēmu līdzīgu informāciju. Jūs dro�i vien sapratīsiet, ka tas mani satrauc. Es atkārtoju, ka mana prioritāte �obrīd ir Ronalds Nīdermanis. Jūsu kliente saka, viņa nezinot, kur Nīder�manis slēpjas.�

�Tas atbilst patiesībai. Viņa nepazīst Nīdermani. Līsbetai tikai izdevās viņu identificēt un sameklēt.�

�Skaidrs,� noteica Agnēta Jervasa.

Ēvertam gulbergam rokā bija puķu pu�ķis, kad viņ� izkāpa no Sālgrēna slimnīcas lifta reizē ar sievieti tum�ā �aketē. Gulbergs pieklājīgi pieturēja lifta durvis un ļāva sievietei pirmajai doties uz nodaļas de�ūrposteni.

�Mani sauc Annika D�annīni. Esmu advokāte, un man vēlreiz jāsatiek mana kliente Līsbeta Salandere.�

Ēverts Gulbergs pagrieza galvu un apmulsis palūkojās uz sie�vieti, ko bija izlaidis no lifta. Kamēr māsiņa pārbaudīja D�annīni dokumentus un paskatījās sarakstā, viņ� pievērsa skatienu sie�vietes portfelim.

�Divpadsmitā palāta,� māsiņa sacīja.

�Paldies. Esmu tur jau bijusi, atradī�u ceļu.�

Sieviete paņēma savu portfeli un pazuda no Gulberga redzes�loka.

�Kā varu palīdzēt?� māsiņa jautāja.

�Es gribēju nodot �os ziedus Kāriam Akselam Budīnam.� �Viņ� nedrīkst pieņemt apmeklētājus.�

�Es zinu, gribēju tikai atstāt ziedus.�

�To mēs varam nokārtot.�

Gulbergs bija paņēmis ziedus galvenokārt kā aizbildinājumu. Viņ� gribēja gūt priek�statu par to, kā izskatās nodaļa. Gulbergs pateicās māsiņai un devās uz izeju. Pa ceļam viņ� pagāja garām Zala�enko durvīm; pēc Jūnasa Sandberga vārdiem, tā bija �etr�padsmitā palāta.

Gulbergs apstājās kāpņu telpā. Caur durvju stikla rūti viņ� redzēja, kā māsiņa nāk ar puķu pu�ķi rokā un nozūd Zala�enko istabā. Kad māsiņa atgriezās savā vietā, Gulbergs atvēra durvis, ātri devās uz �etrpadsmito palātu un iegāja iek�ā.

�Sveiks, Aleksandr,� viņ� sacīja.

Zala�enko apstulbis lūkojās uz negaidīto viesi.

�Es domāju, ka tu jau esi miris,� viņ� sacīja.

�Vēl ne,� Gulbergs atteica.

�Ko tu gribi?� Zala�enko jautāja.

�Un kā tev �ķiet?�

Gulbergs pavilka uz priek�u krēslu un apsēdās.

�Visticamāk - redzēt mani miru�u.�

�Jā, tas būtu vēlams. Kā tu varēji būt tik sasodīti stulbs? Mēs tev sagādājam glu�i vai jaunu dzīvi, bet tu nonāc �eit!�

Ja Zala�enko varētu pasmaidīt, viņ� to būtu izdarījis. Pēc viņa domām, zviedru Dro�ības policija sastāvēja no amatieriem. Pie tiem viņ� pieskaitīja arī Ēvertu Gulbergu un Svenu Jānsonu alias Gunnaru Bjerku. Nemaz nerunājot par absolūto idiotu Nilsu Bjūr�manu.

�Un nu mums atkal jāvelk tevi laukā no uguns.�

�is izteiciens reiz stipri apdegu�ajam Zala�enko lāgā nepa�tika.

�Nelasi man morāli! Izdabū mani no �ejienes.�

�Tie�i to es gribēju ar tevi apspriest.�

Gulbergs nolika uz ceļiem portfeli, izņēma tuk�u piezīmju bloknotu un at�ķīra baltu lapu. Tad pēto�i palūkojās uz Zala��enko.

�Mani interesē viens jautājums: vai tu tie�ām grasījies mūs uzmest pēc visa tā, ko esam darīju�i tavā labā?�

�Un kā tu domā?�

�Atkarībā no tā, cik jucis esi.�

�Nesauc mani par juku�u. Es esmu izdzīvotājs. Es daru visu, kas jādara, lai izdzīvotu.�

Gulbergs papurināja galvu.

�Nē, Aleksandr, tu to dari tāpēc, ka esi ļauns un samaitāts. Tu gribēji dzirdēt ziņu no Sekcijas. Esmu to atnesis. Mēs �oreiz nepakustināsim ne pirkstu, lai tev palīdzētu.�

Zala�enko sejā pirmo reizi iezagās nedro�ība.

�Tev nav izvēles,� viņ� sacīja.

�Izvēle ir vienmēr,� Gulbergs atteica.

�Es��

�Tu neko nedarīsi.�

Dziļi ievilcis elpu, Gulbergs iebāza roku brūnā portfeļa ārka- batā un izvilka Smith & Wesson 9 milimetru revolveri ar apzeltītu spalu. �o ieroci viņ� bija saņēmis dāvanā no britu izlūkdienesta pirms divdesmit pieciem gadiem - kā pateicību par nenovērtē�jamo informāciju, ko viņ� bija ieguvis no Zala�enko un pārvēr�tis cietajā valūtā. �ī informācija bija kāda angļu Ml-5 stenogrāfa vārds, kur� īstenā Filbija garā strādāja krievu labā.

Zala�enko brīdi izskatījās apjucis. Tad viņ� iesmējās.

�Un ko tu ar to darīsi? No�ausi mani? Savas no�ēlojamās dzī�ves atlikumu tu pavadīsi cietumā.�

�Nedomāju vis,� Gulbergs atteica.

Piepe�i Zala�enko vairs nesaprata - Gulbergs blefo vai ne.

�Tas būs milzīga mēroga skandāls.�

�Diezin vai. Būs da�i skaļi virsraksti. Ta�u pēc nedēļas neviens vairs pat neatcerēsies Zala�enko vārdu.�

Zala�enko acis samiedzās.

�Riebīgais lops!� Gulbergs sacīja tik saltā balsī, ka Zala�enko sastinga.

Mirklī, kad aģents sāka nolaist protēzi pār gultas malu, Gul�bergs nospieda mēlīti, ietriekdams lodi viņam pierē. Zala�enko atkrita pret spilvenu. Viņ� pāris rei�u krampjaini noraustījās un aprima. Gulbergs redzēja, ka uz sienas aiz gultas galvgaļa izvei�dojies sarkanu �ļakatu zieds. Pēc �āviena viņam ausīs zvanīja, un viņ� automātiski paberzēja ausi ar brīvo rādītājpirkstu.

Pēc tam Gulbergs piecēlās, piegāja pie Zala�enko, pielika stobru viņam pie deniņiem un nospieda mēlīti vēl divas reizes. Viņ� gribēja būt dro�s, ka tas nolādētais nelietis patie�ām ir beigts.

Izdzirdusi pirmo �āvienu, Līsbeta Salandere ar rāvienu uztrūkās sēdus. Plecā tūlīt iedūrās stipras sāpes. Kad atskanēja nākamie divi �āvieni, viņa mēģināja dabūt kājas pār gultas malu.

Annika D�annīni tobrīd bija paspējusi parunāt ar Līsbetu tikai da�as minūtes. Sākumā Annika sēdēja kā paralizēta un centās aptvert, no kurienes nāk asie blīk�ķi. Salanderes reakcija lika viņai aptvert, ka te kaut kas notiek.

�Guli mierīgi!� Annika iekliedzās, automātiski uzlika plaukstu Līsbetai uz krū�kurvja un strupi atspieda savu klienti gultā ar tādu spēku, ka meitenei aizrāvās elpa.

Pēc tam Annika ātri �ķērsoja palātu un atvēra durvis. Viņa ieraudzīja divas māsiņas, kas skrēja uz palātu divas durvis tālāk gaitenī. Pirmā māsiņa spēji apstājās uz sliek�ņa. Annika dzirdēja, kā viņa iekliedzas: �Nē, nevajag!�, bet pēc tam pasper soli atpakaļ un saduras ar otru māsiņu.

�Viņ� ir bruņots. Bēdz!�

Annika redzēja, kā abas māsiņas patveras istabā blakus Līs�betas palātai.

Nākamajā mirklī viņa ieraudzīja, kā gaitenī iznāk sirmais, kār�nais vīrs rūtainajā �aketē. Viņam rokā bija pistole. Annika pazina vīrieti, ar kuru kopā pirms da�ām minūtēm bija braukusi liftā.

Pēc tam abu skatieni sastapās. Vīrietis izskatījās apjucis. An�nika redzēja, ka viņ� pavēr� ieroci viņas virzienā un pasper soli uz priek�u. Annika ievilka galvu plecos, aizcirta durvis un izmisīgi skatījās apkārt. Viņai blakus stāvēja augsts manipulāciju galds, un viņa ar vienu kustību aizvilka to līdz durvīm un ar galda virsmu bloķēja rokturi.

Izdzirdusi kustību, Annika pagrieza galvu un ieraudzīja, ka Līsbeta Salandere atkal grasās rāpties laukā no gultas. Annika paspēra da�us ātrus soļus, apķēra savu klienti un pacēla viņu. Norāvusi elektrodus un infūziju, viņa aiznesa Līsbetu uz tualeti un nosēdināja uz poda vāka. Tad pagriezās un aizslēdza tualetes durvis. Pēc tam izvilka no �aketes kabatas mobilo telefonu un piezvanīja uz 112.

Ēverts gulbergs aizgāja līdz Līsbetas Salanderes palātai un mēģi�nāja nospiest rokturi. Tas neizdevās. Viņ� nevarēja pakustināt rokturi ne par milimetru.

īsu mirkli Gulbergs neizlēmīgi stāvēja pie durvīm. Viņ� zināja, ka Annika D�annīni ir palātā, un prātoja, vai viņai somā ir Bjerka ziņojuma kopija. Viņ� nevarēja iekļūt telpā, un viņam nebija spēka izsist durvis.

Bet tas neietilpa plānā. Par D�annīni parūpēsies Klintons. Viņa darbs bija tikai Zala�enko.

Gulbergs paskatījās apkārt gaitenī un ieraudzīja, ka pa durvju spraugām viņu vēro ap divi du�i māsiņu, pacientu un apmeklē�tāju. Gulbergs pacēla pistoli un iz�āva uz gleznu, kas karājās pie sienas gaiteņa galā. Publika pazuda kā pēc burvja mājiena.

Gulbergs uzmeta pēdējo skatienu Salanderes durvīm un tad apņēmīgi atgriezās Zala�enko palātā un aizvēra durvis. Viņ� apsēdās apmeklētāju krēslā un vēroja krievu pārbēdzēju, kas tik daudzus gadus bijis tik intīma daļa no viņa dzīves.

Gulbergs sēdēja nekustīgi gandrīz desmit minūtes, līdz izdzir�dēja gaitenī kustību un saprata, ka ieradusies policija. Viņ� nedo�māja neko īpa�u.

Tad viņ� pacēla pistoli pēdējo reizi, pavērsa to pret deniņiem un nospieda mēlīti.

Turpmākajā notikumu gaitā atklājās, cik riskanti ir izdarīt pa��nāvību Sālgrēna slimnīcā. Ēvertu Gulbergu zibenīgi aizveda uz slimnīcas traumu nodaļu, kur viņu uzņēma Anderss Jūnasons, tūlīt uzsākot virkni dzīvības funkciju uzturo�u pasākumu.

Jau otro reizi nepilnas nedēļas laikā Jūnasons veica akūtu operāciju, kurā no cilvēka smadzeņu audiem izvilka pilnapvalka lodi. Pēc piecu stundu operācijas Gulberga stāvoklis bija kritisks. Tomēr viņ� joprojām bija dzīvs.

Gulberga ievainojumi gan bija daudz nopietnāki par tiem, kas nodarīti Līsbetai Salanderei. Viņ� vairākas diennaktis svārstījās starp dzīvību un nāvi.

Kad radio ziņās pavēstīja, ka Sālgrēna slimnīcā Gēteborgā ir no��auts pagaidām vārdā nenosauktais se�desmit se�us gadus vecais vīrietis, kuru tur aizdomās par Līsbetas Salanderes slepkavības mēģinājumu, Mīkaels Blumkvists sēdēja Kafijas bārā Hornsgā- tanā. Viņ� nolika kafijas tasi, paķēra savu datorsomu un skrie�us metās uz redakciju Jētgātanā. Kad Mīkaels �ķērsoja Mariatorjeru un iegriezās Sv. Pāvila ielā, iepīkstējās viņa telefons. Viņ� atbildēja neapstādamies.

�Blumkvists.�

�Sveiks, te Mālina.�

�Es dzirdēju ziņas. Vai mēs zinām, kur� �āva?�

�Vēl ne. Henrijs mēģina noskaidrot.�

�Esmu ceļā. Bū�u pēc piecām minūtēm.�

Millennium redakcijas durvīs Mīkaels sadūrās ar Henriju Kor- tesu.

�Ēkstrems sasauks preses konferenci pulksten 15:00,� Henrijs sacīja. �Es braucu uz Kungsholmenu.�

�Ko mēs zinām?� Mīkaels sauca viņam nopakaļ.

�Prasi Mālinai,� Henrijs attrauca un nozuda.

Mīkaels ieskrēja Ērikas Bergeres� nē, Mālinas Ēriksones kabi�netā. Viņa runāja pa telefonu, drud�aini kaut ko pierakstīdama uz dzeltenas līmlapiņas. Mālina atraido�i pamāja ar roku. Mīkaels aizgāja uz virtuvīti un ielēja kafiju ar pienu divās krūzītēs, uz kurām bija kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu logo. Kad viņ� atgriezās Mālinas kabinetā, viņa beidza sarunu. Mīkaels iedeva viņai sociāldemokrātu krūzīti.

�Nu tad tā,� Mālina sacīja. ��odien pulksten 13:15 ir no�auts Zala�enko.�

Viņa paskatījās uz Mīkaelu.

�Es tikko runāju ar kādu māsiņu. Viņa stāsta, ka slepkava esot vecs vīrs, tā ap septiņdesmit, kur� da�as minūtes pirms slepka�vības atnesis Zala�enko ziedus. Slepkava vairākas reizes ie�āvis krievam galvā un tad sa�āvies pats. Zala�enko ir miris. Slepkava vēl ir dzīvs, un viņu operē.�

Mīkaels uzelpoja. Kop� mirkļa, kad Kafijas bārā noklausījās ziņas, viņ� bija cīnījies ar paniskām bailēm, ka �āvusi Līsbeta. Tas patie�ām sare�ģītu viņa plānu.

�Vai mums ir �āvēja vārds?� viņ� jautāja.

Mālina papurināja galvu brīdī, kad telefons iezvanījās atkal. Viņa atbildēja, un pēc runātā Mīkaels saprata, ka no Gēteborgas zvana kāds ār�tata �urnālists, kuru Mālina aizsūtījusi uz slimnīcu. Mīkaels aizgāja uz savu kabinetu un apsēdās.

Bija tāda sajūta, ka �ī ir pirmā reize vairāku nedēļu laikā, kad viņ� vispār ieradies darbavietā. Mīkaelu gaidīja kaudze neatvērtu pasta sūtījumu, ko viņ� apņēmīgi pastūma sāņus. Viņ� piezvanīja māsai.

�D�annīni.�

�Sveika. Te Mīkaels. Vai tu dzirdēji, kas notika slimnīcā?�

�Tā varētu teikt.�

�Kur tu esi?�

�Slimnīcā. Tas nelietis mērķēja arī uz mani.�

Mīkaels vairākas sekundes sēdēja bez valodas, iekams apjēdza, ko māsa teikusi.

�Velns� vai tu tur biji?�

�Jā. Tas bija briesmīgākais, ko savā dzīvē esmu piedzīvojusi.� �Vai tu esi ievainota?�

�Nē. Bet viņ� mēģināja tikt iek�ā Līsbetas palātā. Es nobloķēju durvis un ieslēdzu mūs mazmājiņā.�

Mīkaels piepe�i sajuta, kā pasaule sa�ūpojas. Viņa māsu gan�drīz�

�Kā Līsbetai?� viņ� jautāja.

�Viņa nav ievainota. Nu, es domāju - viņa netika ievainota �īsdienas drāmā.�

Mīkaels mazliet uzelpoja.

�Annika, vai tu kaut ko zini par slepkavu?�

�Itin neko. Tas bija vecs vīrs, pieklājīgi ģērbies. Man �ķita, ka viņ� izskatās apjucis. Es viņu nekad agrāk neesmu redzējusi, bet da�as minūtes pirms slepkavības braucu ar viņu kopā liftā.�

�Un Zala�enko pilnīgi dro�i ir miris?�

�Jā. Es dzirdēju trīs �āvienus, un pēc tā, ko man izdevās no�skaidrot, visas trīs reizes viņam ie�āva galvā. Bet te valda īsts haoss, tūksto�iem policistu un evakuācija no smago slimnieku nodaļas, kurus nevar pārvietot. Kad ieradās policija, kāds gribēja nopratināt Salanderi, neaptverot, kādā stāvoklī viņa ir. Man nācās viņiem uzbļaut.�

Kriminālinspektors markuss ērlanders ieraudzīja Anniku D�an�nīni pa Līsbetas Salanderes palātas durvju spraugu. Advokāte bija piespiedusi pie auss mobilo telefonu, un policists gaidīja, kad viņa beigs sarunu.

Vēl divas stundas pēc slepkavības gaitenī valdīja organizēts haoss. Zala�enko palāta bija norobe�ota. Tūlīt pēc �āvieniem ārsti bija mēģināju�i sniegt viņam pirmo palīdzību, ta�u drīz atme�tu�i pūles. Zala�enko vairs nevarēja glābt. Viņa mirstīgās atliekas nosūtīja patologam, un sākās nozieguma vietas apskate.

Iezvanījās Ērlandera mobilais telefons. Tas bija Frēdriks Malm- bergs no izmeklē�anas grupas.

�Mēs esam noskaidroju�i slepkavas personību,� Malmbergs sacīja. �Ēverts Gulbergs, septiņdesmit astoņus gadus vecs.� Septiņdesmit astoņi gadi. Vecs slepkava.

�Un kas, ellē, ir Ēverts Gulbergs?�

�Pensionārs. Dzīvo Laholmā. Viņam ir biznesa jurista kvalifi�kācija. Man piezvanīja no Dro�ības policijas un pastāstīja, ka par viņu tikko uzsākta izmeklē�ana.�

�Kad un kāpēc?�

�Es nezinu, kad. Iemesls ir tas, ka viņam bijis nelāgs ieradums sūtīt murgainas draudu vēstules publiskām personām.� �Piemēram?�

�Tieslietu ministram.�

Markuss Ērlanders nopūtās. Tātad trakais. Fanātiķis.

��orīt uz Dro�ības policiju piezvanīja no vairākām avīzēm, kas saņēmu�as Gulberga vēstules. Arī Tieslietu ministrija deva ziņu, jo tas Gulbergs izteicis nāves draudus Kārlam Akselam Budīnam.� �Man vajag vēstuļu kopijas.�

�No Dro�ības policijas?�

�Jā, velns parāvis! Aizbrauc uz Stokholmu un paņem pats, ja vajadzēs. Es gribu, lai vēstules ir uz mana rakstāmgalda, kad atgriezī�os pārvaldē. Tas būs aptuveni pēc stundas.�

Ērlanders brīdi domāja un tad uzdeva vēl vienu jautājumu: �Vai tev zvanīja Dro�ības policija?�

�Es ta�u teicu.�

�Es domāju - viņi zvanīja tev, nevis otrādi?�

�Jā. Tie�i tā.�

�Labi,� Ērlanders noteica un pārtrauca sarunu.

Viņ� prātoja, kas gan Dro�ības policijai uznācis, ja pēk�ņi viņi pa�i sazinās ar parasto policiju. Citos gadījumos no viņiem bija gandrīz neiespējami izdabūt kaut zilbi.

Vāden�e strupi atrāva durvis istabā, kuru Frēdriks Klintons Sekcijā izmantoja par atpūtas telpu. Klintons uzmanīgi piecēlās sēdus.

�Kas, ellē, te notiek?� Vāden�e iesaucās. �Gulbergs ir nogali�nājis Zala�enko un pēc tam ie�āvis sev galvā!�

�Zinu,� Klintons atteica.

�Jūs zināt?� Vāden�e izsaucās.

Vāden�es seja bija tik ko�i piesarkusi, ka izskatījās - viņu tūlīt ķers trieka.

�Viņ� ta�u ir sa�āvies, nolādēts! Mēģinājis izdarīt pa�nāvību. Vai viņ� ir jucis?�

�Tātad viņ� ir dzīvs?�

��obrīd jā, bet viņam ir smagas smadzeņu traumas.�

Klintons nopūtās.

�Cik �ēl,� viņ� sacīja skumjā balsī.

��ēl?!� Vāden�e iesaucās. �Gulbergs ta�u ir jucis. Vai jūs nesa�protat, ko��

Klintons viņu pārtrauca.

�Gulbergam ir vēzis ar metastāzēm kuņģī, resnajā zarnā un urīnpūslī. Viņ� jau vairākus mēne�us ir tuvu nāvei, un labākajā gadījumā viņam bija atliku�i pāris mēne�i.�

�Vēzis?�

�Viņ� pēdējo pusgadu nēsāja ieroci līdzi, cie�i nolēmis to izmantot, kad sāpes kļūs neizturamas, jo negribēja kļūt par paze�motu un aprūpējamu dārzeni. Tagad viņam radās izdevība izdarīt pēdējo darbu Sekcijas labā. Aizgāja ar godu.�

Vāden�e palika gandrīz bez valodas.

�Jūs zinājāt, ka viņ� grasās nogalināt Zala�enko?�

�Protams. Gulberga uzdevums bija parūpēties, lai Zala�enko nekad vairs nerunātu. Kā zināms, viņam draudēt ir bezjēdzīgi un viņu nevar vest pie prāta.�

�Bet vai jūs nesaprotat, kāds skandāls var izcelties? Vai esat tikpat traks kā Gulbergs?�

Klintons ar pūlēm piecēlās kājās. Lūkodamies Vāden�em tie�i acīs, vecais vīrs iedeva viņam kaudzīti faksa kopiju.

�Tas bija operatīvais lēmums. Es skumstu par savu draugu, bet, visticamāk, ļoti drīz viņam seko�u. Ta�u par skandālu� Kāds biju�ais nodokļu jurists ir sūtījis paranojālas vēstules avīzēm, policijai un Tieslietu ministrijai. Te būs piemēri. Gulbergs apsūdz Zala�enko it visā, sākot no Palmes slepkavības un beidzot ar to, ka viņ� mēģinājis noindēt Zviedrijas iedzīvotājus ar hloru. Vēstules acīm redzami ir trakā roku darbs, tās sarakstītas vietām nesala�sāmā rokrakstā, ar lielajiem burtiem, pasvītrojumiem un izsau�kuma zīmēm. Man patīk viņa ideja rakstīt uz lapas malas.� Vāden�e lasīja vēstules pieaugo�ā izbrīnā. Viņ� saķēra galvu. Klintons viņu vēroja.

�Lai kas arī notiktu, Zala�enko nāvei nebūs nekādas saistības ar Sekciju. Viņu ir no�āvis jucis, vecuma plānprāta mocīts pen�sionārs.�

Viņ� ieturēja pauzi.

�Kop� �ī brī�a svarīgi ir tas, lai jūs iekļautos ierindā. Don't rock the boat.�

Klintons cie�i raudzījās uz Vāden�i. Piepe�i slimā vīra acīs iezibējās tērauds.

�Jums jāsaprot, ka Sekcija ir Zviedrijas aizsardzības triecien- grupa. Mēs esam pēdējā aizsardzības līnija. Mūsu darbs ir sargāt valsts dro�ību. Nekam citam nav nozīmes.�

Vāden�e skatījās uz Klintonu �aubu pilnām acīm.

�Mūsu nemaz nav. Mums neviens neteiks paldies. Mums jāpie�ņem lēmumi, kurus nav dū�as pieņemt nevienam citam� visma�zāk jau politiķiem.�

Izrunājot pēdējo vārdu, Klintona balsī skanēja nicinājums. �Dariet, kā lieku, tad Sekcija varbūt izdzīvos. Bet mums jābūt apņēmīgiem un stingriem.�

Vāden�e juta, ka viņu pārņem panika.

Henrijs kortess drud�aini pierakstīja visu, kas skanēja no paaug�stinājuma preses konferencē Kungsholmenas policijas pārvaldē.

Konferenci atklāja prokurors Rikards Ēkstrems. Viņ� pastāstīja par �īrita lēmumu - izmeklē�ana attiecībā uz policista slepkavību Goseberjā, par kuru meklē�anā izsludināts Ronalds Nīdermanis, būs Gēteborgas prokurora kompetencē, bet pārējo izmeklē�anu attiecībā uz Nīdermani vadīs Ēkstrems pats. Tātad Nīdermanis tiek turēts aizdomās par Dāga Svensona un Mias Bergmanes noslepkavo�anu. Advokāts Bjūrmans netika pieminēts. Ēkstrems vadīs izmeklē�anu un izvirzīs apsūdzību Līsbetai Salanderei par vairākiem noziegumiem.

Prokurors paskaidroja, ka nolēmis publiskot informāciju par �īsdienas notikumiem Gēteborgā, kur no�auts Salanderes tēvs Kāris Aksels Budīns. Tie�ais preses konferences iemesls esot viņa vēlme izklīdināt baumas, kas jau izskanēju�as pla�saziņas līdzek�ļos. Viņ� saistībā ar tām saņēmis daudz telefona zvanu.

�Vadoties no �obrīd pieejamās informācijas, es varu pateikt, ka Budīna meitai, kas aizturēta par tēva slepkavības mēģinājumu, nav nekāda sakara ar �īrīta notikumiem.�

�Kas tad bija slepkava?� iesaucās Dagens Eko korespondents. �Ir noskaidrota tā vīrie�a personība, kur� pulksten 13:15 rai�dīja uz Budīnu nāvējo�os �āvienus un pēc tam mēģināja izdarīt pa�nāvību. Tas ir septiņdesmit astoņus gadus vecs pensionārs, kur� ilgāku laiku ārstējies no nedziedināmas slimības un ar to saistītām psihiskām problēmām.�

�Vai viņam ir kāda saistība ar Līsbetu Salanderi?�

�Nē. To mēs varam teikt pavisam dro�i. Viņi nekad nav tiku��ies un nepazīst viens otru. Vecais vīrs ir traģiska figūra, viņ� ir darbojies viens un viņu vadīju�as paranojālas fantāzijas. Dro�ī�bas policija tikko bija uzsākusi izmeklē�anu, jo viņ� ir nosūtījis daudz murgainu vēstuļu pazīstamiem politiķiem un pla�saziņas līdzekļiem. �ajā rītā avīzes un varas iestādes ir saņēmu�as vecā vīra vēstules, kurās viņ� draud Budīnam.�

�Kāpēc policija nesargāja Budīnu?�

�Draudu vēstules tika nosūtītas vakar vakarā un ir saņemtas faktiski slepkavības brīdi. Nebija laika reaģēt.�

�Kā sauc veco vīru?�

�Mēs nevaram to atklāt, pirms nav informēti viņa piederī�gie.�

�Kas viņ� tāds ir?�

�Cik man �obrīd zināms, viņ� agrāk ir strādājis par revidentu un juristu nodokļu jautājumos. Viņ� jau piecpadsmit gadus ir pensijā. Izmeklē�ana joprojām turpinās, bet, kā jūs saprotat no viņa nosūtītajām vēstulēm, �o traģēdiju varēja novērst, ja sabied�rība būtu iejūtīgāka.�

�Vai viņ� ir draudējis citiem cilvēkiem?�

�Jā, esmu saņēmis tādu informāciju, bet nezinu sīkākas deta�ļas.�

�Ko tas nozīmē Līsbetas Salanderes lietai?�

��obrīd neko. Mums ir Budīna liecība, ko viņ� sniedza policis�tiem, un nopietni lietiskie pierādījumi pret Salanderi.�

�Kā ar informāciju, ka Budīns mēģinājis nogalināt savu meitu?� �Par to notiek izmeklē�ana, ta�u ir pamats domāt, ka tā arī bija. Cik mēs �obrīd varam spriest, runa ir par dziļām pretrunām traģiski disfunkcionālā ģimenē.�

Henrijs Kortess domīgi pakasīja aiz auss. Viņ� ievēroja, ka pārējie kolēģi pieraksta teikto tikpat drud�aini kā viņ�.

Kad gunnars bjerks noklausījās ziņas par �au�anu Sālgrēna slimnīcā, viņu pārņēma gandrīz nevaldāma panika. Briesmīgi iesāpējās mugura.

Vispirms viņ� kādu laiku neizlēmīgi sēdēja. Tad pacēla klau�suli un mēģināja piezvanīt savam vecajam priek�niekam Ēvertam Gulbergam uz Laholmu. Neviens neatbildēja.

Bjerks noklausījās ziņas un policijas preses konferences apko�pojumu. Zala�enko slepkava ir septiņdesmit astoņus gadus vecs fanātiķis.

Ak kungs! Septiņdesmit astoņi gadi.

Bjerks no jauna veltīgi centās sazvanīt Gulbergu.

Beidzot panika un nemiers ņēma virsroku. Bjerks vairs nevarēja palikt aizlienētajā vasarnīcā Smodālarē. Viņ� jutās ievainojams un neaizsargāts. Viņam vajadzēja laiku, lai apdomātos. Bjerks sakravāja somā drēbes, pretsāpju medikamentus un tualetes pie�derumus. Viņ� negribēja izmantot savu telefonu, tāpēc aizkliboja līdz telefona būdiņai pie vietējā pārtikas veikala, piezvanīja uz Landsurtu un rezervēja istabu vecajā lo�u mājā. Landsurta atra�dās pasaules malā, un tikai nedaudzi varētu viņu tur meklēt. Viņ� rezervēja divas nedēļas.

Bjerks ieskatījās rokaspulkstenī. Bija jāpasteidzas, lai paspētu uz pēdējo prāmi, un viņ� atgriezās mājās tik ātri, cik sāpo�ā mugura atļāva. Viņ� devās tie�i uz virtuvi un pārbaudīja, vai kafijas auto�māts ir izslēgts. Pēc tam iegāja priek�namā, lai paņemtu somu. Bjerks uzmeta acis dzīvojamai istabai un apstulbis apstājās.

Sākumā viņ� nesaprata, ko redz.

Griestu lampa kaut kādā mistiskā kārtā bija noņemta no gries�tiem un nolikta uz �urnālu galdiņa. Tās vietā pie āķa karājās virve ar cilpu - tie�i virs ķeblī�a, kas parasti stāvēja virtuvē.

Bjerks neizpratnē skatījās uz cilpu.

Tad viņ� izdzirda aiz sevis kustību un juta, ka ceļgali saļogās.

Viņ� lēnām pagriezās.

Tur stāvēja divi aptuveni trīsdesmit piecus gadus veci vīrie�i. Bjerks pamanīja, ka viņi izskatās pēc dienvideiropie�iem. Viņ� nepaspēja reaģēt, kad vīrie�i mierīgi sagrāba viņu aiz padusēm, pacēla un atmuguriski aizvilka līdz ķeblītim. Kad Bjerks mēģināja pretoties, mugurā kā nazis iedūra sāpes. Viņ� gandrīz paralizēts juta, ka viņu uzceļ uz ķeblī�a.

Jūnasu sandbergu pavadīja �etrdesmit deviņus gadus vecs vīrie�tis ar iesauku Fāluns, kur� jaunībā bijis profesionāls zaglis, bet vēlāk pārkvalificējies par atslēgu meistaru. 1986. gadā Hanss fon

Rotingers no Sekcijas bija iesaistījis Fālunu operācijā, kur bija nepiecie�ams uzlauzt kādas anarhistu biedrības līdera durvis. Pēc tam Fāluns regulāri saņēma uzdevumus līdz deviņdesmito gadu vidum, kad �ādu operāciju skaits samazinājās. Frēdriks Klintons agri no rīta bija atjaunojis sakarus un sarunājis Fālunu kādam uzdevumam. Par aptuveni desmit minū�u darbu Fāluns nopelnīja desmit tūksto�us kronu bez nodokļiem. Par to viņ� bija apņē�mies neko nezagt dzīvoklī, kur notika operācija; Sekcija galu galā nebija nekāda kriminālā organizācija.

Fāluns īsti nezināja, ko Klintons pārstāv, bet pieņēma, ka tam ir kāda saistība ar militāristiem. Viņ� bija lasījis Gijū spiegu romā�nus un neuzdeva jautājumus. Bija patīkami pēc tik daudzu gadu klusē�anas no darba devēja puses atkal ķerties pie darba.

Fāluna uzdevums bija atvērt durvis. Viņ� bija ielau�anās eksperts un lietoja mūķīzeri. Tomēr pagāja piecas minūtes, līdz viņ� dabūja vaļā Mīkaela Blumkvista durvju slēdzeni. Pēc tam Fāluns palika gaidīt kāpņu telpā, kamēr Jūnass Sandbergs pār�kāpa pār slieksni.

�Esmu iek�ā,� Sandbergs sacīja mikrofonā.

�Labi,� viņam austiņā atbildēja Klintons. �Darbojies mierīgi un uzmanīgi. Apraksti, ko tu redzi.�

�Es atrodos priek�namā: skapis un cepuru plaukts pa labi un vannasistaba pa kreisi. Dzīvoklī ir tikai viena vienīga istaba, aptu�veni piecdesmit kvadrātmetru. Pa labi maza bārveida virtuve.� �Vai tur ir kāds rakstāmgalds vai��

�Izskatās, ka viņ� strādā pie virtuves galda vai uz dzīvojamās istabas dīvāna� pagaidiet.�

Klintons gaidīja.

�Jā. Uz virtuves galda ir mape ar Bjerka ziņojumu. Izskatās pēc oriģināla.�

�Labi. Vai uz galda ir vēl kaut kas interesants?�

�Grāmatas. Vinges memuāri. Ērika Magnusona Varas cīņa par Dro�ības policiju. Piecas vai se�as tādas grāmatas.�

�Dators?�

�Nav.�

�Seifs?�

�Nē� neredzu."

�Labi. Nesteidzies. Izskati dzīvokli pamatīgi. Mortensons ziņo, ka Blumkvists vēl ir redakcijā. Tev ta�u ir cimdi?�

�Protams.�

Markusam ērianderam izdevās parunāt ar Anniku D�annīni, kad abi bija beigu�i sarunas pa mobilo telefonu. Ērlanders iegāja Līsbetas Salanderes palātā, sniedza advokātei roku un nosauca savu vārdu. Pēc tam viņ� sasveicinājās ar Līsbetu un apjautājās, kā meitene jūtas. Līsbeta neko neatbildēja. Ērlanders vērsās pie D�annīni.

�Man būtu jāuzdod da�i jautājumi.�

�Jā.�

�Vai varat pastāstīt, kas notika?�

Annika D�annīni aprakstīja, ko piedzīvojusi un kā rīkojusies līdz mirklim, kad kopā ar Līsbetu iebarikādējās tualetē. Ērlanders izskatījās domīgs. Viņ� palūkojās uz Salanderi un tad atkal uz advokāti.

�Tātad jūs domājat, ka viņ� nāca uz �o palātu?�

�Es dzirdēju, ka viņ� cen�as nospiest durvju rokturi.�

�Vai esat dro�a par to? Pārbīlī vai uztraukumā cilvēks var viegli visu ko iztēloties.�

�Es viņu dzirdēju. Viņ� mani redzēja un pavērsa pret mani ieroci.�

�Vai jūs domājat, ka viņ� gribēja no�aut ari jūs?�

�Nezinu. Es ierāvu galvu plecos un nobloķēju durvis.�

�Tas bija prātīgi. Un vēl prātīgāk, ka jūs ienesāt savu klienti tualetē. �īs durvis ir tik plānas, ka lode, visticamāk, izietu tām cauri, ja viņ� būtu �āvis. Es cen�os saprast, vai viņ� uzbruka jums personiski vai arī vienkār�i reaģēja uz to, ka skatījāties uz viņu. Jūs bijāt viņam vistuvāk.�

�Tas tiesa.�

�Vai jums �ķita, ka vīrietis jūs pazīst vai varbūt pēk�ņi atce�ras?�

�Nē, diezin vai.�

�Vai viņ� varētu pazīt jūs no avīzēm? Jūs ta�u esat pieminēta vairākās skaļās lietās.�

�Iespējams. Uz to es nevaru atbildēt.�

�Un jūs viņu nekad nebijāt redzējusi?�

�Es redzēju viņu liftā, kad braucu aug�ā.�

�Re, kā! Vai jūs sarunājāties?�

�Nē. Es viņam uzmetu skatienu tikai īsu mirkli. Viņam vienā rokā bija puķu pu�ķis, bet otrā - portfelis.�

�Vai jums bija acu kontakts?�

�Nē. Viņ� skatījās taisni uz priek�u.�

�Vai viņ� iekāpa pirmais vai pēc jums?�

Annika aizdomājās.

�Mēs laikam iekāpām vairāk vai mazāk vienlaikus.�

�Vai viņ� izskatījās apjucis vai��

�Nē. Viņ� mierīgi stāvēja ar savām puķēm.�

�Kas notika pēc tam?�

�Es izkāpu no lifta. Viņ� izkāpa reizē ar mani, un es devos apmeklēt savu klienti.�

�Vai jūs nācāt taisnā ceļā �urp?�

�Jā� nē. Tas ir, vispirms es aizgāju uz de�ūrposteni un uzrādīju dokumentus. Prokurore ta�u manai klientei ir noliegusi tikties ar apmeklētājiem.�

�Kur tobrīd atradās vīrietis?�

Annika D�annīni vilcinājās.

�Neesmu īsti dro�a. Pieņemu, ka viņ� nāca man nopakaļ. Nē, pagaidiet� Viņ� izgāja no lifta pirmais, bet apstājās un pieturēja man durvis. Es nevaru apzvērēt, bet �ķiet, ka ari viņ� gāja uz de�ūrposteni. Es vienkār�i biju ātrāka par viņu.�

Pieklājīgs pensionēts slepkava, Ērlanders nodomāja.

�Jā, viņ� aizgāja uz de�ūrposteni,� kriminālinspektors atzina. �Viņ� runāja ar māsiņu un atdeva puķu pu�ķi. Bet to jūs nere�dzējāt?�

�Nē. To es neatceros.�

Markuss Ērlanders bridi domāja, bet vairāk neviens jautājums nenāca prātā. Viņam nedeva mieru kāda kaitino�a sajūta. To viņ� bija piedzīvojis jau agrāk un iemācījies tulkot kā intuīcijas brī�dinājumu.

Slepkavas personība bija noskaidrota: septiņdesmit astoņus gadus vecais Ēverts Gulbergs, biju�ais revidents, ari uzņēmumu konsultants nodokļu jautājumos. Vīrs lielā vecumā. Vīrs, pret kuru Dro�ības policija tikko bija uzsākusi izmeklē�anu, jo viņ� izrādījās trakais, kur� rakstīja draudu vēstules slavenībām.

Ērlandera policista pieredze vēstīja, ka pasaulē netrūkst trako - slimīgi apsēstu cilvēku, kuri vajā slavenības un meklē mīlestību, slēpjoties me�iņā pie viņu villām. Palikusi bez atbildes, �ī mīles�tība ātri var pārvērsties nesamierināmā naidā. Da�i stalkeri pat atceļoja no Vācijas un Itālijas, lai izrādītu uzmanību divdesmit vienu gadu vecai pazīstamas rokgrupas dziedātājai, un pēc tam noskaitās, kad meitene nevēlējās uzsākt ar viņiem attiecības. Bija fanātiķi, kas nemitīgi pārgremoja īstus vai iedomātus pāri- darijumus un varēja uzvesties ļoti agresīvi. Bija īsti psihopāti un apmāti sazvērestību teorētiķi, kas uztvēra normālajai pasaulei slēptus vēstījumus.

Pietika arī piemēru, kas rādīja, ka �ie neprā�i no fantāzijas var pievērsties rīcībai. Vai Annas Lindas slepkavība nebija tāda juku�a cilvēka roku darbs? Varbūt. Bet varbūt arī ne.

Tomēr kriminālinspektoram Ērianderam nemaz nepatika doma, ka psihiski slims biju�ais jurists - vai kas nu viņ� tāds bija, - var ienākt slimnīcā ar puķu pu�ķi vienā rokā un pistoli otrā un nogalināt cilvēku, kur� �obrīd bija izvērstas izmeklē�anas - viņa izmeklē�anas - objekts. Nogalināt cilvēku, kur� publiskajos reģistros bija fiksēts kā Kāris Aksels Budīns, bet, pēc Mīkaela Blumkvista ziņām, viņ� bija Zala�enko - pārbēdzis krievu aģents un slepkava.

Labākajā gadījumā Zala�enko bija liecinieks, bet ļaunākajā - iejaukts veselā slepkavību sērijā. Ērianderam bija izdevība div�kārt īsi nopratināt Zala�enko, un viņ� ne sekundi nebija noticējis Zala�enko nevainības apliecinājumiem.

Un viņa slepkava bija izrādījis interesi par Līsbetu Salanderi vai vismaz - par viņas advokāti. Viņ� bija centies iekļūt Salan�deres palātā.

Bet pēc tam mēģinājis izdarīt pa�nāvību, ie�aujot sev galvā. Kā apgalvoja ārsti, stāvoklis bija tik smags, ka �is nodoms lai�kam būs izdevies, lai gan ķermenis vēl nebija sapratis, ka laiks padoties. Bija iemesls domāt, ka Ēverts Gulbergs nekad nestāsies tiesas priek�ā.

Ērianderam �ī situācija nepatika. Nepavisam nepatika. Ta�u viņam nebija nekādu pierādījumu, ka Gulberga �āvieni nozīmē kaut ko citu. Tomēr Ērlanders nolēma nodro�ināties. Viņ� paska�tījās uz Anniku D�annīni.

�Esmu nolēmis, ka Līsbeta Salandere jāpārvieto uz citu palātu. Gaitenī pa labi no de�ūrposteņa ir kāda palāta, kas no dro�ības viedokļa ir daudz labāka par �o. To visu dienu var novērot no de�ūrposteņa un māsu istabas. Aizliegti jebkādi apmeklētāji, ja neskaita jūs. Pie Salanderes bez atļaujas nedrīkst ieiet neviens, atskaitot slimnīcas ārstus vai māsiņas. Un es parūpē�os, lai palāta visu diennakti tiktu apsargāta.�

�Vai jūs domājat, ka Salanderi kaut kas apdraud?�

�Man nav tādu ziņu. Bet �ajā gadījumā es negribu riskēt.�

Līsbeta Salandere uzmanīgi klausījās savas advokātes un sava policijas pretinieka sarunā. Viņa izjuta apbrīnu: Annika D�an�nīni atbildēja precīzi, skaidri un detalizēti. Bet vēl vairāk Līsbetu iespaidoja advokātes spēja aukstasinīgi rīkoties stresa apstāk�ļos.

Ta�u citādi kop� brī�a, kad Annika bija izcēlusi viņu no gul�tas un aiznesusi uz tualeti, viņai briesmīgi sāpēja galva. Līsbeta instinktīvi vēlējās pēc iespējas mazāk sazināties ar slimnīcas per�sonālu. Viņai nepatika lūgt palīdzību vai izrādīt vājumu. Ta�u galvassāpes bija tik me�onīgas, ka neļāva skaidri domāt. Līsbeta pastiepa roku un piezvanīja māsiņai.

Annika d�annīni bija plānojusi Gēteborgas apciemojumu kā pro�logu ilgsto�am darbam. Viņa bija iecerējusi iepazīties ar Līsbetu Salanderi, noskaidrot meitenes patieso stāvokli un uzmest pirmo skici stratēģijai, kuru kopā ar Mīkaelu sacerējusi gaidāmajam juridiskajam procesam. Sākumā Annika bija domājusi atgriez�ties Stokholmā jau vakarā, ta�u dramatiskie notikumi Sālgrēna slimnīcā nebija viņai ļāvu�i parunāt ar Salanderi. Lai gan ārsti skaidroja, ka Līsbetas stāvoklis ir stabils, viņas kliente bija krietni sliktākā stāvoklī, nekā Annika domājusi. Meiteni mocīja stipras galvassāpes un drudzis, tāpēc daktere Helēna Endrīna bija paraks�tījusi viņai spēcīgus pretsāpju līdzekļus, antibiotikas un atpūtu. Tiklīdz Annikas kliente bija pārvesta uz jaunu palātu un postenī novietots policists, advokāti palūdza atstāt telpu.

Saīgusi viņa ieskatījās pulkstenī, kas jau rādīja puspieci. Annika vilcinājās. Viņa varēja braukt mājās uz Stokholmu, zinot, ka varbūt vajadzēs atgriezties nākamajā dienā. Viņa varēja palikt pa nakti, riskējot, ka viņas kliente arī nākamajā dienā būs pārāk slima, lai spētu runāt. Annika nebija rezervējusi viesnīcas numuru. Būdama zema bud�eta advokāte, kas pārstāvēja nelaimē nonāku�as sievie�tes bez lieliem finan�u resursiem, viņa centās nepieblīvēt rēķinus ar dārgām viesnīcu izmaksām. Vispirms Annika piezvanīja uz mājām, bet pēc tam kolēģei advokātei Lilianai Jūsefsonei, Sievie�u tīkla loceklei un senai studiju biedrei. Abas nebija tiku�ās divus gadus un īsu brīdi patērzēja, pirms Annika ķērās pie lietas.

�Esmu Gēteborgā,� viņa sacīja. �Biju domājusi �ovakar braukt mājās, bet da�ādi notikumi liek man palikt pa nakti. Vai tev nebūtu iebildumu, ja es uzprasītos pie tevis ciemos?�

�Cik jauki! Lūdzu, uzprasies ciemos. Mēs ta�u neesam redzē�ju�ās veselu mū�ību.�

�Es netraucē�u?�

�Protams, ne. Esmu pārcēlusies. Tagad dzīvoju �ķērsielā pie Linnēgātanas. Man ir viesu istaba. Un �ovakar mēs varam aiziet uz krogu papļāpāt.�

�Ja man pietiks spēka,� Annika sacīja. �Kādā laikā varu ieras�ties?�

Viņas vienojās, ka Annika ieradīsies ap se�iem.

Annika ar autobusu aizbrauca uz Linnēgātanu un turpmāko stundu pavadīja grieķu restorānā. Viņa bija izsalkusi un pasūtīja grila iesmiņu ar salātiem. Viņa ilgi sēdēja, domādama par dienas notikumiem. Kop� bija norimis adrenalīns, Annika mazliet trīcēja, tomēr jutās apmierināta ar sevi. Briesmu brīdī viņa bija rīkojusies izlēmīgi, efektīvi un nosvērti. Viņa neminstinoties bija veikusi pareizo izvēli. Bija patīkami sevi iepazīt no �ādas puses.

Pēc brī�a Annika izņēma no portfeļa savu Filofax bloknotu un atvēra piezīmju sadaļu. Viņa koncentrējusies lasīja. Viņu bija pārņēmu�as �aubas par brāļa plānu. Tas bija �ķitis loģisks, ta�u patiesībā plānā bija lieli caurumi. Tomēr Annika nedomāja atkāp�ties.

Pulksten se�os viņa samaksāja par maltīti, devās uz Lilianas Jūsefsones māju un nospieda draudzenes iedoto durvju kodu. Iegājusi kāpņu telpā, viņa sāka meklēt liftu, kad pēk�ņi kā zibens no skaidrām debesīm nāca uzbrukums. Anniku brutāli un ar lielu spēku trieca taisni ķieģeļu sienā pie durvīm. Viņa sasita pieri un sajuta stipras sāpes.

Nākamajā mirklī Annika dzirdēja, kā aiz viņas ātri attālinās soļi, tad atveras un aizveras nama durvis. Viņa pieslējās kājās, pielika roku pie pieres un ieraudzīja saujā asinis. Kas, ellē�?

Annika apjukusi palūkojās apkārt un izgāja uz ielas. Viņa ierau�dzīja kādu muguru nozibam uz Svēaplana stūra. Annika da�as minūtes stāvēja apstulbusi.

Tad viņa aptvēra, ka pazudis portfelis - viņa ir aplaupīta. Pagāja da�as sekundes, līdz apziņu sasniedza �ausmas. Nē! Zala��enko mape! Annika juta, kā no saules pinuma izplūst �oka vilnis, un paspēra da�us neizlēmīgus soļus nopakaļ bēgo�ajam vīrietim. Viņa gandrīz tūlīt apstājās. Tas bija bezjēdzīgi. Vīrietis jau bija prom.

Annika lēnām apsēdās uz trotuāra malas.

Tad viņa pielēca kājās un iebāza roku �aketes kabatā. Filofax. Paldies Dievam! Atstājot restorānu, viņa bija iebāzusi to kabatā, nevis somā. Tajā viņa punktu pēc punkta bija uzmetusi stratēģiju Salanderes lietā.

Annika aizskrēja atpakaļ pie namdurvīm, nospieda kodu, iekļuva iek�ā, pa kāpnēm uzskrēja uz ceturto stāvu un sāka dauzīt pie Lilianas Jūsefsones durvīm.

Bija jau gandrīz pusseptiņi, kad Annika bija tiktāl atguvusies, lai varētu piezvanīt Mīkaelam. Viņai bija zila acs un asiņoja pārsistā uzacs. Liliana bija to iztīrījusi ar spirtu un uzlīmējusi plāksteri. Nē, Annika negribēja braukt uz slimnīcu. Jā, viņa gribēja tasi tējas. Tikai pēc tam viņa atkal sāka racionāli domāt. Vispirms vajadzēja piezvanīt brālim.

Mīkaels joprojām atradās Millennium redakcijā, kur kopā ar Henriju un Mālinu meklēja informāciju par Zala�enko slepkavu. Klausoties Annikas stāstu par notiku�o, viņu pārņēma aizvien lielākas �ausmas.

�Vai ar tevi viss kārtībā?� viņ� jautāja.

�Zilums. Būs kārtībā, kad bū�u nomierinājusies.�

�Laupī�ana?�

�Viņi paņēma manu portfeli ar Zala�enko mapi, ko tu man iedevi. Tā ir prom.�

�Nekas, es uztaisī�u kopiju.�

Mīkaels piepe�i aprāvās, sajuzdams, kā saceļas matiņi uz skausta. Vispirms Zala�enko. Tagad Annika.

�Annika� es atzvanī�u.�

Mīkaels aizvēra iBook, iebāza to plecu somā un zibenīgi pa�meta redakciju, neteikdams ne vārda. Viņ� aizskrēja mājās uz Bellmansgātanu un uzjoņoja pa kāpnēm.

Durvis bija aizslēgtas.

Iegājis dzīvoklī, Mīkaels tūlīt pamanīja, ka tur nav zilās mapes, ko viņ� bija atstājis uz virtuves galda. Viņ� nepūlējās meklēt. Mīkaels precīzi zināja, kur tā atradās, kad viņ� izgāja no dzī�vokļa. Viņ� lēnām noslīga uz krēsla pie virtuves galda, kamēr galvā joņoja domas.

Kāds bija iekļuvis viņa dzīvokli. Kāds satīrīja pēdas aiz Zala��enko.

Bija paņemta viņa un Annikas kopija.

Ziņojums vēl bija pie Bublanska.

Vai varbūt ne?

Mīkaels piecēlās un piegāja pie telefona, bet apstājās, uzlicis plaukstu klausulei. Kāds bija iekļuvis viņa dzīvoklī. Piepe�i viņ� uzlūkoja telefonu ar lielām aizdomām, taustīdamies kabatā pēc mobilā, ta�u palika stāvam ar mobilo telefonu rokā.

Cik vienkār�i ir noklausīties mobilā telefona sarunu?

Mīkaels lēnām nolika mobilo blakus mājas telefonam un pa�skatījās apkārt.

Man ir darī�ana ar profiņiem. Cik sare�ģīti ir ielikt dzīvoklī no�klausī�anās ierīces?

Mīkaels atkal apsēdās pie virtuves galda.

Viņ� skatījās uz datorsomu.

Cik grūti ir uzlauzt e-pastu? Līsbeta Salandere to paveic piecās minūtēs.

Mīkaels ilgi domāja, iekams devās atpakaļ pie telefona un pie�zvanīja māsai uz Gēteborgu. Viņ� ļoti uzmanīgi meklēja vārdus.

�Sveika� kā jūties?�

�Man viss labi, Mik.�

�Pastāsti, kas notika kop� brī�a, kad tu nonāci Sālgrēna slim�nīcā, līdz uzbrukumam.�

Annika desmit minūtes atskaitījās par �o dienu. Mīkaels neap�sprieda detaJas, tikai iemeta pa jautājumam, līdz jutās apmie�rināts. Viņ� izklausījās pēc satraukta brāļa, bet vienlaikus viņa smadzenes tik�ķēja pavisam citā līmenī, rekonstruējot galvenos punktus.

Puspiecos vakarā Annika bija nolēmusi palikt Gēteborgā un pa mobilo telefonu piezvanījusi draudzenei, kas nosauca adresi un durvju kodu. Laupītājs gaidīja kāpņu telpā tie�i pulksten se�os.

Annikas mobilo noklausījās. Tas bija vienīgais saprātīgais izskaidrojums.

Tas varēja nozīmēt tikai to, ka noklausās arī Mīkaelu pa�u.

Viss cits būtu absurdi.

�Bet viņi paņēma Zala�enko mapi,� Annika atkārtoja.

Mīkaels mirkli vilcinājās. Tas, kur� nozaga mapi, jau zināja, ka tā ir nozagta. Bija dabiski to pateikt māsai pa telefonu.

�Manu arī,� Mīkaels sacīja.

�Ko?�

Viņ� pastāstīja, kā aizskrējis mājās un nav atradis zilo mapi uz virtuves galda.

�Okei,� Mīkaels noteica drūmā balsī. �Tā ir katastrofa. Zala��enko mape ir pazudusi. Tā bija pats svarīgākais pierādījums.�

�Mik� man �ēl.�

�Man arī,� Mīkaels sacīja. �Nolādēts! Bet tā nav tava vaina. Man vajadzēja ziņojumu publiskot tajā pa�ā dienā, kad to atradu.�

�Ko mēs tagad iesāksim?�

�Nezinu. Tas ir ļaunākais, kas varēja notikt. Mūsu plāns sabrūk. Mums nav itin nekādu pierādījumu pret Bjerku un Tele�būrianu.�

Viņi runāja vēl divas minūtes, līdz Mīkaels beidza sarunu.

�Es gribu, lai tu rit atgriezies Stokholmā,� viņ� sacīja.

�Piedod. Man jāsatiek Salandere.�

�Aizej pie viņas priek�pusdienā un brauc atpakaļ pēcpusdienā. Mums jāapsē�as un jāpadomā, ko tagad darīsim.�

Pabeidzis sarunu, mīkaels nekustīgi sēdēja uz dīvāna un raudzī�jās tālumā. Tad viņa sejai pārslīdēja smaids. Tas, kur� noklausījās sarunu, tagad zināja, ka Millennium ir zaudējis Gunnara Bjerka 1991. gada ziņojumu un saraksti ar psihiatru Telebūrianu. Viņi zināja, ka Mīkaels un Annika ir izmisumā.

No savām aizvadītās nakts studijām par Dro�ības policijas vēsturi Mīkaels bija uzzinājis, ka visas spiegu darbības pamats ir dezinformācija. Un viņ� tikko bija izplatījis dezinformāciju, kas ilgtermiņā varēja izrādīties nenovērtējama.

Mīkaels atvēra datorsomu un izņēma kopiju, ko bija sagatavo�jis Draganam Armanskim, bet vēl nebija paspējis atdot. Tas bija vienīgais atliku�ais eksemplārs. To viņ� nedomāja palaist vējā. Glu�i pretēji - viņ� bija izlēmis tūlīt to nokopēt vismaz piecos eksemplāros un noglabāt piemērotās vietās.

Tad Mīkaels uzmeta skatienu rokaspulkstenim un piezvanīja uz Millennium redakciju. Mālina Ēriksone vēl bija tur, bet grasījās doties mājās.

�Kāpēc tu tik pēk�ņi nozudi?�

�Vai tu, lūdzu, varētu vēl bridi pagaidīt? Es tūlīt atgriezī�os, un mums kaut kas jāpārrunā, pirms tu aizej.�

Mīkaels jau vairākas nedēļas nebija mazgājis veļu. Visi krekli gulēja netīrās veļas grozā. Viņ� sakravāja somā skuvekli un Varas cīņu par Dro�ības policiju kopā ar atliku�o Bjerka ziņojuma kopiju. Tad aizgāja uz Dressmann un nopirka �etrus kreklus, divus pārus bik�u, desmit pārus apak�bik�u un aiznesa visu līdzi uz redakciju. Mālina Ēriksone gaidīja, kamēr viņ� ātri nomazgājās du�ā. Viņa prātoja, kas īsti notiek.

�Kāds ir ielauzies manā dzīvoklī un nozadzis Zala�enko ziņo�jumu. Kāds uzbruka Annikai Gēteborgā un nozaga viņas eksem�plāru. Man ir pierādījumi, ka viņas telefonu noklausās, tātad, visticamāk, noklausās arī manu, varbūt tavu un visus Millennium redakcijas telefonus. Un man ir aizdomas: ja kāds ir uzņēmies pūles ielauzties manā dzīvoklī, tad viņ� būtu stulbs, ja tur neno�vietotu arī noklausī�anās aparatūru.�

�Lūk, kā,� Mālina gurdi noteica. Viņa paskatījās uz savu mobilo, kas gulēja uz galda.

�Strādā, kā parasti. Izmanto mobilo, bet neatklāj nekādu infor�māciju. Rīt mēs informēsim Henriju Kortesu.�

�Labi. Viņ� aizgāja pirms stundas. Atstāja uz tava galda kaudzi ar oficiālajiem ziņojumiem. Bet ko tu te dari��

�Esmu nolēmis �onakt nak�ņot redakcijā. Ja viņi no�āva Zala��enko, nozaga ziņojumus un �odien ierīkoja noklausī�anos manā dzīvoklī, tad pastāv liela iespēja, ka viņi ir tikai nupat sāku�i un nav paspēju�i apstrādāt redakciju. Te visu dienu bija cilvēki. Es negribu naktī atstāt redakciju.�

�Tu domā, ka Zala�enko slepkavība� Bet slepkava bija septiņ�desmit astoņus gadus vecs psihopāts.�

�Es ne mirkli neticu tādai sakritībai. Kāds novāc Zala�enko pēdas. Man ir pilnīgi nospļauties uz to, kas ir tas ve�uks un cik daudz stulbu vēstuļu viņ� nosūtījis ministriem. Viņ� ir kaut kāds algots slepkava. Viņ� tur ieradās ar mērķi novākt Zala�enko� un varbūt Līsbetu Salanderi.�

�Bet viņ� ta�u izdarīja pa�nāvību vai vismaz centās to izdarīt. Kur� algotnis tā rīkojas?�

Mīkaels bridi domāja. Viņ� ielūkojās galvenajai redaktorei acīs.

�Kāds, kuram ir septiņdesmit astoņi gadi un varbūt nav ko zaudēt. Vecis ir tur iejaukts, un, kad būsim beigu�i pētīt, mēs to varēsim pierādīt.�

Mālina Ēriksone uzmanīgi vēroja Mīkaela seju. Viņa nekad nebija redzējusi Mīkaelu tik nesatricināmu. Piepe�i viņa nodre�bēja. Mīkaels pamanīja viņas reakciju.

�Vēl viena lieta. Tagad mēs vairs neesam iesaistīti ma�ā ar noziedznieku bandu, bet gan ar valsts iestādi. Būs skarbi.� Mālina pamāja ar galvu.

�Es nebiju rēķinājies, ka aizies tik tālu. Mālina, ja gribi izstā�ties, tu tikai pasaki.�

Mālina brīdi vilcinājās. Viņa domāja: ko atbildētu Ērika Ber- gere? Tad viņa spītīgi papurināja galvu.

Kāds īru 697. gada likums aizliedz sievietēm kļūt par karotājām, tātad pirms tam sievietes ir piedalīju�ās kaujās. Tautu vidū, kurās da�ādos vēs�tures posmos karos piedalīju�ās sievietes, ir arābi, berberi, kurdi, rad�- puti, ķīnie�i, filipīnie�i, maori, papuasi, Austrālijas aborigēni, mikronēzie�i un Amerikas indiāņi.

Pastāv daudz leģendu par bijātām karotājām no Senās Grieķijas. �īs sievietes kop� bērnības esot trenēju�ās karamākslā, iero�u lieto�anā un fiziskā izturībā. Viņas dzīvoju�as no�ķirti no vīrie�iem un devu�ās karā ar saviem pulkiem. Nereti �ajos stāstos da�as epizodes ļauj nojaust, ka kaujas laukā viņas uzvarēja vīrie�us. Amazones tēls sastopams arī grieķu literatūrā, piemēram, Homēra eposā lliāda, kas uzrakstīts aptuveni sep�tiņsimt gadus pirms Kristus.

Tie�i grieķi radīja vārdu "amazone", kura burtiskā nozīme ir "bez krūts". Stāsta, ka amazonēm esot nogriezta labā krūts, lai viņas vieglāk varētu uzvilkt loku. Lai gan slavenākie grieķu ārsti Hipokrats un Galēns esot biju�i vienisprātis, ka �ī operācija uzlabo spēju lietot ieroci, ir ap�aubāms, vai tādas patie�ām tika veiktas. Te slēpjas arī kāda valodas mīkla - nav īsti skaidrs, vai priedēklis "a" vārdā "amazone" patie�ām nozīmē "bez". Pastāv minējums, ka patiesībā tas nozīmēja tie�i pretējo - amazone ir sieviete ar īpa�i lielām krūtīm. Nevienā muzejā nav arī nevienas gleznas, amuleta vai statujas, kas attēlotu sievieti bez labās krūts, ta�u, ja nostāsti par krū�u nogrie�anu būtu patiesi, �ādam motīvam vajadzētu būt bie�i sastopamam.

Dziļi ievilkusi elpu, Ērika Bergere atvēra lifta durvis un iegāja Svenska Morgon-Posten redakcijā. Bija ceturksnis pāri desmitiem no rīta. Viņa bija solīdi ģērbusies melnās biksēs, sarkanā svīterī un tum�ā �aketē. Bija brīni�ķīga Pirmā maija diena, un ceļā caur pilsētu Ērika bija pamanījusi, ka strādnieku kustība jau pulcējas gājienam. Viņa pati nebija piedalījusies demonstrācijā aptuveni divdesmit gadus.

īsu brīdi Ērika stāvēja pie lifta durvīm pavisam viena un nema�nīta. Pirmā diena jaunajā darbā. No ieejas pavērās skats uz lielu daļu redakcijas ar jaunāko ziņu galdu centrā. Pacēlusi skatienu, Ērika ieraudzīja stikla durvis, kas veda uz galvenā redaktora kabi�netu - viņas darba vietu turpmākajos gados.

Ērika nebija glu�i pārliecināta, ka ir īstais cilvēks, lai vadītu izplūdu�o Svenska Morgon-Posten organizāciju. Tas bija milzīgs lēciens no Millennium ar pieciem darbiniekiem uz dienas avīzi, kur strādāja aptuveni astoņdesmit �urnālisti un vēl aptuveni deviņdesmit citu darbinieku: administrācija, tehniskais personāls, maketētāji, fotogrāfi, reklāmas aģenti, izplatītāji un visi citi, kas pieder pie avīzes ma�inērijas. Tam klāt vēl bija jāpieskaita izdev�niecība, ra�o�anas uzņēmums un pārvaldības sabiedrība. Kopā aptuveni divsimt trīsdesmit cilvēku.

īsu bridi Ērika prātoja, vai viņa nav izdarījusi milzīgu kļūdu.

Tad vecākā no abām sekretārēm pamanīja, kas ienācis redak�cijā; viņa iznāca no savas vietas un sniedza roku.

�Bergeres kundze, esiet sveicināta Svenska Morgon-Posten!��

�Labdien! Sauciet mani par Ēriku.�

�Beatrise. Laipni lūdzam! Vai man aizvest jūs pie galvenā redak�tora Mūrandera� tas ir, laikam jāsaka, aizejo�ā redaktora?�

�Paldies, bet viņ� ta�u sē� tajā stikla būrī,� Ērika pasmaidot atteica. �Domāju, ka atradī�u ceļu. Ta�u paldies par piedāvā�jumu.�

Ērika ātri izgāja caur redakciju un pamanīja, ka balsu murdoņa mazliet pieklust un visu acis pievēr�as viņai. Viņa apstājās pie pustuk�ā jaunāko ziņu galda un draudzīgi pamāja ar galvu.

�Pēc kāda brī�a mums būs laiks kārtīgi sasveicināties,� viņa sacīja, devās tālāk un pieklauvēja pie stikla durvju aplodas.

Piecdesmit deviņus gadus vecais Hokans Mūranders bija pava�dījis SMP redakcijas stikla būrī divpadsmit gadus. Tie�i tāpat kā Ēriku Bergeri, ari viņu reiz uzaicināja no ārpuses - tātad arī viņ� reiz bija devies pirmajā pastaigā caur redakciju. Mūranders apjucis palūkojās aug�up, uzmeta skatienu rokaspulkstenim un piecēlās.

�Labdien, Ērika!� viņ� sveicināja. �Biju domājis, ka jūs sāksiet ar pirmdienu.�

�Nespēju nosēdēt mājās vēl vienu dienu. Te nu es esmu.�

Mūranders sniedza roku.

�Laipni lūgta! Es ļoti priecājos, ka jūs pārņemsiet manu darbu.�

�Kā jūs jūtaties?� Ērika apjautājās.

Redaktors paraustīja plecus mirklī, kad Beatrise ienesa kafiju un pienu.

�Man �ķiet, ka es jau darbojos uz pusi lēnāk. Patiesībā man negribas par to runāt. Tu visu dzīvi jūties kā nemirstīgs pusau�dzis, bet piepe�i ir atlicis tik maz laika. Ta�u viens ir dro�i - es nedomāju iz�ķiest savu atliku�o laiku �ajā stikla būrī.�

Mūranders neapzināti paberzēja krūtis. Viņam bija sirds un asinsvadu problēmas, kuru dēļ viņ� piepe�i iesniedza atlūgumu, tāpēc Ērika bija spiesta sākt darbu vairākus mēne�us pirms sākot�nēji noliktā laika.

Ērika pagriezās un palūkojās uz redakcijas zāli. Tur bija pus�tuk�s. Kāds korespondents un fotogrāfs bija ceļā uz liftu, lai dotos vērot Pirmā maija notikumus.

�Ja es traucēju un jūs �odien esat aizņemts, es varu no�zust.�

�Man ir jāuzraksta �etrtūksto� piecsimt zīmju ievadraksts par Pirmā maija demonstrācijām. Esmu uzrakstījis tik daudz ievad�rakstu, ka varu to darīt kaut miegā. Ja sociķi grib pieteikt karu Dānijai, man jāpaskaidro, kāpēc viņiem nav taisnība. Ja sociķi grib izvairīties no kara ar Dāniju, arī tad man jāpaskaidro, kāpēc viņiem nav taisnība.�

�Pieteikt karu Dānijai?� Ērika izbrīnījās.

�Nūjā, Pirmajā maijā noteikti jāskar konflikts integrācijas jau�tājumos. Un sociķiem, protams, nav taisnība, lai ko viņi sacītu.�

Galvenais redaktors piepe�i iesmējās.

�Izklausās ciniski,� Ērika sacīja.

�Laipni lūgta SMP.�

Ērikai nebija īpa�a viedokļa par Hokanu Mūranderu. Viņ� bija anonīms varas pārstāvis galveno redaktoru elitē. Lasīdama viņa slejas, Ērika iedomājās, ka Mūranders ir garlaicīgs un konserva�tīvs tips, eksperts burk�ķē�anā par nodokļiem un tipisks liberāls vārda brīvības aizstāvis, bet viņa nekad nebija satikusi redaktoru personiski.

�Pastāstiet man par darbu,� viņa lūdza.

�Es aizeju jūnija beigās. Mēs divus mēne�us strādāsim kopā. Jūs atklāsiet gan pozitīvo, gan negatīvo. Es esmu ciniķis, tāpēc laikam vairāk redzu negatīvo.�

Redaktors piecēlās un nostājās blakus Ērikai pie stikla sie�nas.

�Jūs atklāsiet, ka tur ārā jums ir daudz pretinieku - dienas maiņu redaktori un veterāni, kas radīju�i pa�i savas mazās impē�rijas; viņiem ir savs klubiņ�, kurā jūs nevarat iekļūt. Viņi mēģinās pārkāpt robe�as un dabūt cauri pa�i savus tematus un skatījumu, un jums vajadzēs diezgan stingri turēt gro�us, lai spētu stāties viņiem pretī.�

Ērika pamāja ar galvu.

�Naktsde�ūru vadītāji Bilingers un Kārlsons� viņi ir atsevi�ķs stāsts. Tie abi necie� viens otru un, paldies Dievam, nestrādā vienā maiņā, ta�u uzvedas tā, itin kā būtu atbildīgie izdevēji un galvenie redaktori. Ziņu redaktors ir Anderss Holms, ar viņu jums būs daudz jāstrādā kopā. Jums noteikti būs da�a laba sadursme. Patiesībā tie�i Holms katru dienu taisa SMP. Vēl te ir da�i �ur�nālisti, kas tēlo dīvas, un citi, kam patiesībā vajadzētu iet pen�sijā.�

�Vai tad labu darbinieku nemaz nav?�

Mūranders piepe�i iesmējās.

�Ir. Bet jums pa�ai jāizlemj, ar ko varat sastrādāties. Mums ir da�i izcili �urnālisti.�

�Vadība?�

�Magnuss Borg�ē ir valdes priek�sēdētājs. Tie�i viņ� jūs pie�ņēma darbā. Viņ� ir �armants - mazliet no vecās skolas un mazliet modemizētājs, bet pirmām kārtām tas, kur� pieņem lēmumus. Ir vairāki valdes locekļi, ieskaitot īpa�nieku ģimenes pārstāvjus, kuri lielākoties vienkār�i atsē� laiku, bet citi profesionāli klīst pa da�ādām valdēm.�

�Izklausās, ka jūs neesat apmierināts ar valdi.�

�Pastāv darba dalī�ana. Jūs izdodat avīzi. Viņi rūpējas par finansēm. Viņiem nav jājaucas avīzes saturā, bet vienmēr rodas da�ādas situācijas. Godīgi sakot, Ērika, tas būs skarbi.�

�Kāpēc?�

�Metiens kop� avīzes ziedu laikiem se�desmitajos gados ir nokrities par gandrīz simt piecdesmit tūksto�iem, un SMP tuvojas robe�ai, kad tā kļūs nerentabla. Mēs esam veiku�i reorganizāciju un kop� 1980. gada samazināju�i vairāk nekā simt astoņdesmit �tata vietu. Esam pārgāju�i uz tablolda formātu, ko vajadzēja izdarīt jau pirms divdesmit gadiem. SMP joprojām pieder pie lielajām avīzēm, ta�u nevajag daudz, lai mūs sāktu uzskatīt par otrās �ķiras lapeli. Ja tas jau nav noticis.�

�Kāpēc tad viņi izvēlējās mani?� Ērika jautāja.

�Tāpēc, ka SMP lasītāju vidējais vecums ir virs piecdesmit ga�diem, bet divdesmitgadnieku grupā pieaugums ir gandrīz nulle. Avīzi vajag atjaunot. Un valde nolēma piesaistīt visneiedomāja�māko kandidātu uz galvenā redaktora posteni, kādu vien varētu iztēloties.�

�Sievieti?�

�Ne tikai sievieti. Sievieti, kura sagrāva Vennerstrema impē�riju un tiek uzskatīta par pētnieciskās �urnālistikas karalieni, slavenu ar savu rakstura stingrību. Padomājiet pati. Neatvairāmi. Ja jūs nespēsiet atjaunot avīzi, to nespēs neviens cits. SMP pie�ņem darbā ne tikai Ēriku Bergen, bet galvenokārt Ērikas Bergeres slavu.�

Kad mīkaels blumkvists atstāja kafejnīcu Copacabana blakus Kvarters kinoteātrim Homstullā, bija nedaudz pāri diviem pēc�pusdienā. Viņ� uzlika saulesbrilles, ceļā uz metro pagriezās uz Bergsunda krastmalu un gandrīz tūlīt ieraudzīja pelēko volvo, kas stāvēja novietots aiz stūra. Mīkaels pagāja tam garām, nepalē�ninot soli, un konstatēja, ka ma�īna ir tuk�a un tai ir labi pazīs�tamais numurs.

Ta bija septītā reize, kad viņ� ieraudzīja �o ma�īnu pēdējo �etru dienu laikā. Mīkaels nezināja, cik ilgi tā tur bijusi, viņ� to bija pamanījis tikai sagadī�anās pēc. Pirmo reizi viņ� ma�īnu ierau�dzīja netālu no savas mājas durvīm Bellmansgātanā tre�dienas rītā, kad devās uz Millennium redakciju. Nejau�i pievērsis skatienu numura zīmei, kas sākās ar burtiem KAB, Mīkaels satrūkās, jo tie�i tā saīsināja arī Aleksandra Zala�enko firmas nosaukumu Kāris Aksels Budīns SIA. Viņ� dro�i vien nebūtu tam pievērsis īpa�u uzmanību, ja �o pa�u ma�īnu un numura zīmi nebūtu ieraudzī�jis da�as stundas vēlāk, kad kopā ar Henriju Kortesu un Mālinu Ēriksoni ēda pusdienas Pilsoņu laukumā. Tobrīd volvo stāvēja �ķērsielā pie Millennium redakcijas.

Mīkaels aizdomājās, vai viņu nesāk piemeklēt paranoja, ta�u, kad viņ� pēcpusdienā apciemoja Holgeru Palmgrēnu rehabilitācijas centrā E�tā, pelēkais volvo bija novietots apmeklētāju stāvvietā. Tā nevarēja būt sakritība. Mīkaels Blumkvists sāka novērot apkārtni. Viņ� nejutās pārsteigts, ieraudzījis ma�īnu arī nākamajā dienā.

Vadītāju viņ� nebija redzējis ne reizi, ta�u telefona sarunā ar automa�īnu reģistru noskaidrojās, ka �ī ma�īna pieder �etrdesmit gadus vecajam Jēranam Mortensonam, kas dzīvo Vitangigātanā Vellingbī. Veicis nelielu pētījumu, Mīkaels ieguva ziņas, ka Jēra�nam Mortensonam ir biznesa konsultanta kvalifikācija un pieder privāta firma ar pastkastītes adresi Flemingagātanā Kungshol- menā. Mortensonam bija interesanta biogrāfija. Astoņpadsmit gadu vecumā, 1983. gadā, viņ� bija dienējis krasta apsardzē un pēc tam sācis strādāt Bruņotajos spēkos. Viņ� uzdienējās līdz leit�nanta pakāpei, bet 1989. gadā atvaļinājās, pārkvalificējās un sāka studēt Policijas augstskolā Solnā. No 1991. gada līdz 1996. ga�dam Mortensons strādāja Stokholmas policijā. 1997. gadā viņ� pazuda no dienesta un 1999. gadā reģistrēja savu privātfirmu.

Tātad Dro�ības policija.

Mīkaels iekoda apak�lūpā. Darbīgam pētnieciskajam �urnā�listam paranoju varēja izraisīt vēl niecīgākas pazīmes. Mīkaels secināja, ka viņu diskrēti novēro, ta�u tas tiek darīts tik neveikli, ka viņ� to ir pamanījis.

Vai tie�ām neveikli? Vienīgais iemesls, kāpēc viņ� pamanīja ma�īnu, bija dīvainā numura zīme, kas sagadī�anās pēc izraisīja viņā noteiktas asociācijas. Ja ne KAB, viņ� nebūtu veltījis ma�īnai pat skatienu.

Piektdien KAB bija pazudusi. Mīkaels nebija glu�i pārliecināts, ta�u viņam �ķita, ka todien viņu pavada sarkans audi, lai gan numura zīmi neizdevās saskatīt. Sestdien volvo atgriezās.

Tie�i divdesmit sekundes pēc tam, kad Mīkaels Blumkvists bija atstājis kafejnīcu Copacabana, otrpus ielai kafejnīcas Rosso noēno�tajā terasē sēdo�ais Kristers Malms pacēla savu digitālo Nikon un uzņēma divpadsmit attēlu sēriju. Viņ� nofotografēja divus vīrie�us, kas iznāca no kafejnīcas tūlīt pēc Mīkaela un sekoja viņam gar kinoteātri.

Viens no vīrie�iem bija pajauns gai�matis. Otrais �ķita nedaudz vecāks, plāniem, rūsgani blondiem matiem un tum�ās saulesbril�lēs. Abi bija ģērbu�ies d�insos un tum�ās ādas jakās.

Viņi �ķīrās pie pelēkā volvo. Vecākais no vīrie�iem atvēra auto durvis, bet jaunākais kājām sekoja Mīkaelam Blumkvistam uz metro.

Kristers Malms nolaida fotoaparātu un nopūtās. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc Mīkaels bija pavedis viņu sāņus un uzstājīgi lūdzis svētdienas pēcpusdienā pastaigāt pa Copacabana apkaimi, lai pārbaudītu, vai neieraudzīs tur pelēku volvo ar īpa�o numur- zīmi. Kristers saņēma norādījumus nostāties tā, lai varētu nofoto�grafēt cilvēku, kur�, pēc Mīkaela domām, tūlīt pēc trijiem atvērs ma�īnas durvis. Vienlaikus viņam vajadzēja arī uzmanīt, vai Mīka�elam kāds neseko.

Tas izklausījās pēc tipiskas blumkvistiānas prelūdijas. Kristers īsti nesaprata, vai Mīkaels ir paranojāls no dabas vai arī viņam piemīt paranormālas spējas. Kop� notikumiem Goseberjā Mīkaels bija kļuvis ārkārtīgi noslēgts un ar viņu bija grūti sarunāties. Tas gan nebija nekas neparasts brī�os, kad Mīkaels strādāja pie sare�ģīta materiāla - Kristers bija piedzīvojis tie�i tādu pa�u noslēgtu apsēstību un slepenību saistībā ar Vennerstrema lietu -, ta�u �oreiz tas bija izteiktāk nekā jebkad agrāk.

Toties Kristers bez grūtībām pamanīja, ka Mīkaelu patie�ām izseko. Viņ� nosprieda, ka te atkal briest kāda drāma, kas turklāt dro�i vien prasīs Millennium laiku, spēkus un resursus. Brīdis, kad �urnāla galvenā redaktore ir dezertējusi uz Lielo Pūķi un Millennium ar pūlēm atjaunotā stabilitāte piepe�i ir apdraudēta, nepavisam nebija piemērots trakai dēkai.

Bet, tā kā Kristers vismaz desmit gadus nebija piedalījies nevienā demonstrācijā, ja neskaita praida parādes, un �ajā Pirmā maija svētdienā viņam nebija nekā labāka, ko darīt, viņ� nolēma izpildīt Mīkaela lūgumu. Kristers piecēlās un devās nopakaļ vīrie�tim, kur� izsekoja Mīkaelu, ta�u pazaudēja to no acīm jau Long- holmsgātanā.

Tiklīdz mīkaels blumkvists bija aptvēris, ka viņa telefonu noklau�sās, viņ� tūlīt aizsūtīja Henriju Kortesu nopirkt lietotus mobilos telefonus. Kortess par lētu naudu bija atradis neizpārdotu Eric�sson T10 partiju. Mīkaels atvēra anonīmus Comviq priek�apmak�sas kontus. Rezerves telefonus viņ� izdalīja Mālinai Ēriksonei, Henrijam Kortesam, Annikai D�annīni, Kristeram Malmam un Draganam Armanskim, bet vienu paturēja sev. Telefonus izman�toja tikai sarunām, kuras noteikti nedrīkstēja ļaut noklausīties. Parastā saziņa notika pa publiskajiem numuriem. Tas nozīmēja, ka visiem bija jānēsā līdzi divi telefoni.

No Copacabana Mīkaels aizbrauca uz Millennium redakciju, kur de�urēja Henrijs Kortess. Kop� Zala�enko slepkavības Mīkaels bija ieviesis de�ūru grafiku, lai redakcija ne brīdi nepaliktu tuk�a un tajā kāds gulētu katru nakti. Sarakstā bija viņ� pats, Henrijs Kortess, Mālina Ēriksone un Kristers Malms. Ne Lota Kārima, ne Monika Nilsone, ne mārketinga mened�eris Sonijs Magnu�sons nebija iekļauti. Viņiem pat nebija piedāvāts iesaistīties. Visi zināja, ka Lota baidās no tumsas un ne par kādu naudu nepie�kristu viena nak�ņot redakcijā. Monika nebaidījās no tumsas, bet viņa cītīgi strādāja pie saviem rakstiem un piederēja pe tādiem cilvēkiem, kas pēc darba dienas beigām tūlīt dodas mājās. Savu�kārt se�desmit vienu gadu vecais Sonijs Magnusons nebija saistīts ar redakcionālo darbu un drīz grasījās iet atvaļinājumā.

�Kādi jaunumi?� Mīkaels jautāja.

�Nekā īpa�a,� Henrijs Kortess atteica. �Ziņas �odien, protams, stāsta par Pirmo maiju.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Es te pasēdē�u pāris stundu. Vari būt brīvs un atgriezties ap deviņiem vakarā.�

Kad Henrijs bija nozudis, Mīkaels piegāja pie sava rakstām�galda un paņēma anonīmo telefonu. Viņ� piezvanīja brīvā līguma �urnālistam Dānielam Ulofsonam uz Gēteborgu. Millennium gadu gaitā bija publicējis vairākus Ulofsona tekstus, un Mīkaels paļāvās uz viņa spējām sameklēt svarīgus materiālus.

�Sveiks, Dāniel! Te Mīkaels Blumkvists. Vai esi brīvs?�

�Jā.�

�Man vajag izdarīt kādu pētniecisko darbiņu. Tu vari izrakstīt rēķinu par piecām dienām, bet raksts nebūs nepiecie�ams. Vai, pareizāk sakot, tu vari uzrakstīt par �o tematu, un mēs rakstu publicēsim, ta�u mūs interesē tikai informācija.�

�Sper vaļā.�

�Tas ir mazliet delikāti. Tu nedrīksti to ne ar vienu apspriest, un tev jāsazinās ar mani tikai caur hotmail. Es pat negribu, lai tu stāsti, ka veic �o pētījumu Millennium uzdevumā.�

�Izklausās for�i. Kas tev vajadzīgs?�

�Lai tu sagatavo reportā�u par darbu Sālgrēna slimnīcā. No�sauksim to par Ātro palīdzību, un tā atspoguļos at�ķirības starp realitāti un TV seriālu. Es gribu, lai tu apciemo neatliekamās palīdzības un intensīvās terapijas nodaļu un pāris dienu novēro viņu darbu. Parunā ar ārstiem, māsiņām, sanitāriem - visiem, kas tur strādā. Kādi ir darba apstākļi? Ko viņi dara? Tamlīdzīgu informāciju un, protams, fotogrāfijas.�

�Intensīvās terapijas nodaļā?� Ulofsons brīnījās.

�Tie�i tā. Pievērsies smagi cietu�u pacientu aprūpei gaitenī 11C. Es gribu zināt, kāds ir tā plānojums, kas tur strādā, kā izskatās darbinieki un kādas ir viņu biogrāfijas.�

�Hmm,� Ulofsons norūca. �Ja nekļūdos, 11C gaitenī guļ kāda Līsbeta Salandere.�

Viņ� nebija vakarējais.

�Ko tu saki?� Mīkaels atteica. �Interesanti. Noskaidro, kurā palātā viņa guļ, kas atrodas apkārtējās telpās un kāda tur ir die�nas kārtība.�

�Nojau�u, ka �ī reportā�a būs pavisam par kaut ko citu,� Ulof�sons sacīja.

�Kā jau teicu� Man vienkār�i vajag tavu pētījumu.�

Viņi apmainījās ar hotmail adresēm.

Pavērusi palātas durvis, māsiņa Marianne ieraudzīja Līsbetu Salanderi guļam uz grīdas.

�Hmm,� māsiņa novilka, tādējādi pauzdama savas raizes par gulē�anu uz grīdas intensīvās terapijas nodaļā. Tomēr viņa sa�prata, ka pacientei tā ir vienīgā vieta vingro�anai.

Līsbeta Salandere bija nosvīdusi slapja, viņa bija pavadījusi pusstundu, cilājot rokas, staipoties un izpildot vēdera preses vin�grinājumus saskaņā ar fizioterapeites norādījumiem. Pēc ope�rācijas bija pagāju�as trīs nedēļas, un plānā bija gara virkne kustību, kas katru dienu jāizpilda, lai stiprinātu plecu un gurnu muskulatūru. Līsbeta smagi elpoja, juzdama, ka pilnībā zaudējusi formu. Viņa ātri nogura, bet plecā vilka un sāpēja pie mazākās piepūles. Tomēr atlab�ana ne�aubīgi bija sākusies. Galvassāpes, kas viņu mocīja pirmajā laikā pēc operācijas, bija norimu�as un parādījās tikai sporādiski.

Līsbeta pati uzskatīja, ka ir pietiekami vesela, lai spētu atstāt slimnīcu vai vismaz izklibotu ārā, ta�u tas nebija iespējams. Gan tāpēc, ka ārsti vēl nebija pasludināju�i viņu par veselu, gan tāpēc, ka palātas durvis joprojām bija slēgtas un tās apsargāja kaut kāds stulbs Securitas izsitējs, kas sēdēja uz krēsla gaitenī.

Līsbeta bija pietiekami atlabusi, lai viņu pārvietotu uz parastu rehabilitācijas nodaļu. Tomēr pēc zināmām diskusijām policija un slimnīcas vadība vienojās, ka viņa pagaidām paliks 18. palātā. Tas tāpēc, ka �o palātu bija viegli apsargāt, tuvumā pastāvīgi uzturējās personāls un palāta atradās nomaļus L veida gaiteņa galā. Tātad pa�laik bija vienkār�āk paturēt Līsbetu 11C gaitenī, kur personāls pēc Zala�enko slepkavības rūpējās par dro�ību un jau pazina ar meiteni saistītās problēmas, nekā pārvietot viņu uz jaunu nodaļu un mainīt ierasto kārtību.

Jebkurā gadījumā Līsbetas uzturē�anās slimnīcā bija vēl da�u nedēļu jautājums. Tiklīdz ārsti meiteni izrakstītu, viņu līdz tiesai pārvietotu uz iepriek�ējās izmeklē�anas izolatoru Stokholmā. �is lēmums bija jāpieņem dakterim Andersam Jūnasonam.

Pēc �āvieniem Goseberjā pagāja desmit dienas, līdz dakteris Jūnasons atļāva policistiem veikt pirmo kārtīgo nopratinā�anu, un tas Annikas D�annīni acīs bija lieliski. Diem�ēl Jūnasons apgrūtināja arī Annikas pa�as iespēju nokļūt pie klientes. Un tas bija kaitino�i.

Pēc tra�a saistībā ar Zala�enko slepkavību ārsts bija pamatīgi izvērtējis Līsbetas Salanderes stāvokli un ņēmis vērā faktu, ka, turēta aizdomās par trīskārtēju slepkavību, meitene dro�i vien ir pakļauta lielam stresam. Andersam Jūnasonam nebija ne jaus�mas, vai meitene ir vainīga vai ne, un kā ārstu viņu atbilde uz �o jautājumu nemaz neinteresēja. Jūnasons nosprieda, ka Līsbeta cie� no stresa. Uz meiteni bija �auts trīs reizes, un viena lode bija trāpījusi smadzenēs un viņu gandrīz nogalinājusi. Tagad Līsbetai nekritās temperatūra un uznāca stipras galvassāpes.

Jūnasons bija nolēmis neriskēt. Slepkava vai ne - Līsbeta bija viņa paciente, un ārsta uzdevums bija gādāt par viņas drīzu atlab�anu. Tāpēc Jūnasons noteica apciemojumu aizliegumu, kam nebija nekādas saistības ar prokurores juridiski motivēto aizlie�gumu. Viņ� parakstīja medikamentus un pilnīgu mieru.

Tā kā pilnīgu izolāciju Jūnasons uzskatīja par nehumānu soda veidu, kas patiesībā robe�ojas ar spīdzinā�anu, jo neviens nevar justies labi, pilnībā no�ķirts no saviem draugiem, viņ� nolēma, ka Līsbetas advokāte Annika D�annīni kalpos par drauga aizstā�jēju. Jūnasons nopietni parunāja ar advokāti, paskaidrodams, ka viņa varēs apciemot Salanderi vienu stundu katru dienu. �ajā laikā Annika drīkstēja sarunāties ar meiteni vai vienkār�i klu�sītēm pasēdēt kopā ar viņu. Sarunās gan, cik vien iespējams, bija jāvairās skart Līsbetas Salanderes pasaulīgās problēmas un gaidāmās juridiskās batālijas.

�Salanderi sa�āva galvā, un viņa ir nopietni ievainota,� Jūna�sons skaidroja. �Domāju, ka briesmas vairs nedraud, ta�u vienmēr pastāv risks, ka sāksies asiņo�ana vai radīsies komplikācijas. Viņai vajag atpūsties, un atlab�ana prasa laiku. Tikai pēc tam viņa varēs sākt kārtot savas juridiskās problēmas.�

Annika D�annīni saprata Jūnasona spriedumu loģiku. Viņa runājās ar Līsbetu par vispārīgiem tematiem un tikai viegli ieski�cēja kopā ar Mīkaelu izplānoto stratēģiju, jo sākumā to nemaz nebija iespējams sīkāk apspriest. Līsbeta Salandere glu�i vienkār�i bija tā sazāļota un pārgurusi, ka sarunu laikā bie�i iemiga.

Dragans armanskis nopētīja Kristera Malma uzņemto foto sē�riju, kurā bija redzami abi vīrie�i, kas aiz Mīkaela Blumkvista izgāja no kafejnīcas Copacabana. Attēli bija ļoti asi.

�Nē,� viņ� sacīja. �Nekad neesmu viņus redzējis.�

Mīkaels Blumkvists pamāja ar galvu. Viņi tikās Armanska kabi�netā Milton Security telpās pirmdienas rītā. Mīkaels bija iegājis ēkā caur garā�u.

�Tātad vecākais ir Jērans Mortensons, kam pieder volvo. Viņ� vismaz nedēļu sekoja man kā slikta sirdsapziņa, bet, protams, tas varētu būt noticis arī ilgāk.�

�Un jūs apgalvojat, ka viņ� ir no Dro�ības policijas?�

Mīkaels norādīja uz savākto informāciju par Mortensona kar�jeru. Tā runāja pati par sevi. Armanskis vilcinājās. Viņam bija divējāds spriedums par Blumkvista atklājumu.

Bija skaidrs, ka valsts slepenpolicisti mū�īgi krita kaunā. Tas bija kā likums ne tikai Dro�ības policijā, bet dro�i vien visas pasaules izlūko�anas dienestos. Ap�ēliņ, Francijas slepenpolicija ta�u bija nosūtījusi nirēju komandu uz Jaunzēlandi uzspridzi�nāt Greenpeace kuģi Rainbow Warrior! To vajadzētu uzskatīt par pasaules vēsturē stulbāko pretizlūko�anas operāciju, varbūt ja neskaita prezidenta Niksona ielau�anos Votergeitā. Ja ņem vērā, ka vadība ir tik nejēdzīga, nav nekāds brīnums, ka izceļas skan�dāli. Par panākumiem jau nekad neziņo. Toties �urnālisti metas virsū Dro�ības policijai ik reizi, kad atgadās kaut kas nepieļau�jams, muļķīgs vai neveiksmīgs, un pēc notiku�ā jau visi ir gudri.

Armanskis nekad nebija izpratis zviedru preses attiecības ar Dro�ības policiju.

No vienas puses, prese uzskatīja Dro�ības policiju par lielisku avotu, un gandrīz jebkura nepārdomāta politiska muļķība sagā�dāja efektīgus virsrakstus. Dro�ības policijai ir aizdomas, ka� Dro��ības policijas izteikums bija nozīmīgs avots.

No otras puses, prese un jebkuras nokrāsas politiķi ar īpa�u cītību metās virsū slepenpolicistiem, ja tos pieķēra zviedru pilsoņu izspiego�anā. Tajā visā bija kaut kas tik pretrunīgs, ka Armanskis da�kārt ap�aubīja gan politiķu, gan �urnālistu spriestspēju.

Armanskim nebija iebildumu pret Dro�ības policijas eksistenci. Kādam jābūt atbildīgam un jāuzrauga, lai trakie nacionālboļ�eviki, kas salasīju�ies Bakuņinu - vai ko nu tādi neonacisti tur lasa -, neuztaisa bumbu no minerālmēsliem un naftas un nenovieto to furgonā pie premjerministra rezidences. Tātad Dro�ības policija bija vajadzīga, un Armanskis uzskatīja, ka drusciņ spiego�anas ne vienmēr nāk par ļaunu, ja vien tās nolūks ir sargāt pilsoņu dro�ību.

Protams, problēma tā, ka organizācijai, kuras uzdevums ir izspiegot pilsoņus, jābūt pakļautai visstingrākajai sabiedriskajai kontrolei un ārkārtīgi augsta līmeņa konstitucionālajai uzraudzī�bai. Diem�ēl politiķiem un deputātiem bija gandrīz neiespējami gūt ieskatu Dro�ības policijas darbā, pat ja premjerministrs norī�koja īpa�u pilnvaroto, kam uz papīra bija ļauta pieeja it visam. Armanskis bija aizņēmies Kārla Lidbūma grāmatu Uzdevums un lasījis to aizvien pieaugo�ā izbrīnā. Ja tā notiktu ASV, kāds des�mits vado�o slepenpolicistu tūlīt tiktu apsūdzēti par preto�anos likuma varai un būtu spiesti ierasties uz publisku iztaujā�anu Kongresa priek�ā. Zviedrijā viņi �ķita neaizsniedzami.

Līsbetas Salanderes gadījums rādīja, ka �ajā organizācijā kaut kas nav kārtībā, tomēr, kad ieradās Mīkaels Blumkvists un iedeva Armanskim dro�u mobilo telefonu, viņ� sākumā nodomāja, ka Blumkvistam ir paranoja. Tikai iepazinies ar detaļām un izpētī�jis Kristera Malma fotogrāfijas, Armanskis negribīgi secināja, ka Blumkvista aizdomām ir pamats. Tas nesolīja neko labu un ļāva noprast, ka sazvērestība, kas pirms piecpadsmit gadiem apklu�sināja Līsbetu Salanderi, nav nejau�ība.

Te glu�i vienkār�i bija pārāk daudz sakritību, lai tā būtu nejau��ība. Iespējams, ka Zala�enko varēja nogalināt jucis taisnības cīnītājs. Bet ne jau tajā pa�ā mirklī, kad Mīkaelam Blumkvistam un Annikai D�annīni nozaga dokumentus, kas bija pats pierā�dījumu pamats. Tā bija pamatīga neveiksme. Turklāt galvenais liecinieks Gunnars Bjerks ņēma un pakārās.

�Labi,� Armanskis sacīja, savācis kopā Mīkaela pierādījumus. �Vai jums nebūs iebildumu, ja es �o visu nogādā�u tālāk savai kontaktpersonai?�

�Jūs apgalvojat, ka uzticaties �im cilvēkam?�

�Es zinu, ka tas ir cilvēks ar augstu morāli un lielu cieņu pret demokrātiju.�

�Dro�ības policijā?� Mīkaels jautāja ar neslēptām �aubām balsī.

�Mums būtu jāvienojas. Mēs ar Holgeru Palmgrēnu esam akcep�tēju�i jūsu plānu un sadarbojamies ar jums, bet es apgalvoju, ka vieni pa�i mēs netiksim galā. Lai viss nebeigtos ar katastrofu, mums jāmeklē sabiedrotie birokrātijā.�

�Labi.� Mīkaels negribīgi pamāja ar galvu. �Esmu pieradis beigt savu darbu brīdī, kad Millennium tiek nodots drukā�anā. Vēl nekad neesmu izpaudis informāciju par kādu materiālu, pirms tas ir publicēts.�

�Bet �ajā gadījumā jūs to jau esat izdarījis. Jūs jau esat to pastāstījis man, savai māsai un Palmgrēnam.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Un tā darījāt tāpēc, ka arī jūs saprotat - �ī lieta stāv tālu pāri rakstam jūsu �urnālā. �ajā gadījumā jūs vairs neesat objektīvs reportieris, bet notikumu dalībnieks.�

Mīkaels atkal pamāja.

�Un kā dalībniekam jums nepiecie�ama palīdzība jūsu mērķu sasnieg�anā.�

Mīkaels vēlreiz pamāja. Lai nu kā, viņ� nebija izstāstījis visu patiesību nedz Armanskim, nedz Annikai D�annīni. Viņ� jo�projām glabāja daudzus Līsbetas Salanderes noslēpumus. Mīkaels paspieda Armanskim roku.

Trīs dienas pēc tam, kad Ērika Bergere bija kļuvusi par Svenska Morgon-Posten praktizējo�o galveno redaktori, ap pusdienlaiku nomira Hokans Mūranders. Viņ� visu ritu bija nosēdējis stikla būri, kamēr Ērika un atbildīgais sekretārs Pēters Frēdriksons tikās ar sporta nodaļu, lai Ērika varētu iepazīties ar tās darbiniekiem un viņu uzdevumiem. �etrdesmit piecus gadus vecais Frēdriksons, tāpat kā Ērika Bergere, bija salīdzino�i jauns SMP darbinieks. Viņ� bija nostrādājis avīzē �etrus gadus. Frēdriksons �ķita kluss, kompetents un patīkams, un Ērika jau bija izlēmusi lielā mērā paļauties uz viņa spriedumiem, kad būs pārņēmusi stūri savās rokās. Viņa ilgi domāja, kuram te varētu uzticēties un kuru tūlīt piesaistīt savam jaunajam re�īmam. Frēdriksons noteikti bija viens no kandidātiem.

Atgriezu�ies pie centrālās letes, viņi redzēja, kā Hokans Mūran�ders pieceļas un pienāk pie stikla būra durvīm.

Viņ� izskatījās apjucis.

Tad viņ� strauji noliecās uz priek�u un pieķērās biroja krēsla atzveltnei, bet pēc da�ām sekundēm nokrita uz grīdas.

Galvenais redaktors nomira, pirms ieradās ātrā palīdzība.

Pēcpusdienā redakcijā valdīja apjukums. Ap diviem ieradās valdes priek�sēdētājs Borg�ē un sapulcināja darbiniekus uz īsu

piemiņas brīdi. Viņ� runāja par to, ka Mūranders veltījis avīzei mū�a pēdējos piecpadsmit gadus, un par cenu, kādu reizēm prasa �urnālistika. Tad viņ� noturēja klusuma brīdi. Kad tas bija galā, Borg�ē nedro�i paskatījās apkārt, it kā īsti nezinātu, ko darīt tālāk.

Nāve darbavietā ir neparasta - turklāt reta. Darbiniekiem vaja�dzētu būt tik laipniem un nomirt klusībā. Viņiem jānozūd pen�sijā vai slimnīcā, lai pēk�ņi kādu dienu kļūtu par sarunu tematu atpūtas telpā. Starp citu, vai tu dzirdēji, ka piektdien nomira vecais Kārlsons? Jā, sirds. Arodbiedrība sūtīs uz bērēm vainagu. Nomirt darbavietā un savu līdzstrādnieku acu priek�ā bija ļoti uzbāzīgi. Ērika pamanīja, cik �okēti jūtas darbinieki. SMP bija palikusi bez stūres. Ērika piepe�i aptvēra, ka vairāki darbinieki skatās uz viņu. Tum�o zirdziņu.

Nelūgta un īsti nezinādama, ko sacīt, viņa nokrem�ļojās, pa�spēra pussoli uz priek�u un ierunājās skaļā un stingrā balsī:

�Es pazinu Hokanu Mūranderu tikai trīs dienas. Tas ir īss laika sprīdis, ta�u no tā mazumiņa, ko paspēju ievērot, es varu godīgi sacīt, ka ļoti labprāt būtu vēlējusies iepazīt viņu tuvāk.�

Ērika ieturēja pauzi, ar acu kaktiņu pamanījusi, ka Borg�ē skatās uz viņu. Viņ� �ķita izbrīnīts, ka Ērika vispār sākusi runāt. Viņa paspēra vēl soli uz priek�u. Nesmaidi. Tu nedrīksti smaidīt. Tad tu izskatīsies nedro�a. Viņa mazliet paaugstināja balsi: �Mūrandera pēk�ņā aizie�ana redakcijā radīs problēmas. Man vajadzēja stāties viņa vietā tikai pēc diviem mēne�iem, un es paļāvos uz to, ka man pietiks laika, lai apgūtu viņa pieredzi.� Ērika manīja, ka Boig�ē atver muti, lai kaut ko sacītu.

�Tagad tā nenotiks un mēs piedzīvosim pārmaiņu laiku. Ta�u Mūranders bija dienas avīzes galvenais redaktors un �ai avīzei ir jāiznāk arī rīt. Ir paliku�as deviņas stundas līdz pēdējai dru�kā�anai un �etras stundas līdz ievadrakstu lapas nodo�anai. Vai drīkstu jautāt� kur� no darbiniekiem bija redaktora labākais draugs un uzticības persona?�

Iestājās īss klusums, kad darbinieki skatījās cits uz citu. Bei�dzot Ērika pa kreisi izdzirdēja kādu balsi.

�Laikam es."

Gunnars Magnusons, se�desmit vienu gadu vecais ievadrak�stu lapas redaktors un SMP darbinieks trīsdesmit piecu gadu garumā.

�Kādam jāuzraksta nekrologs. Es to nevaru darīt� tas būtu pretenciozi. Vai jūs spēsiet uzrakstīt �o tekstu?�

Gunnars Magnusons brīdi vilcinājās, tad pamāja ar galvu.

�Es to izdarī�u,� viņ� sacīja.

�Mēs izmantosim visu otro lappusi un atliksim visus pārējos materiālus.�

Magnusons atkal pamāja.

�Mums vajadzēs fotogrāfijas�� Ērika paskatījās pa labi un pamanīja fotoredaktoru Lennartu Torkelsonu. Viņ� pamāja.

�Mums jāķeras pie darba. Iespējams, ka tuvākajā laikā viss neies tik gludi. Kad man vajadzēs palīdzību lēmumu pieņem��anā, es apspriedī�os ar jums un paļau�os uz jūsu kompetenci un pieredzi. Jūs zināt, kā taisa �o avīzi, bet man vēl kāds brīdis jāpamācās.�

Ērika vērsās pie atbildīgā sekretāra Pētera Frēdriksona.

�Pēter, no Mūrandera es sapratu, ka jūs esat cilvēks, kam viņ� ļoti uzticas. Jūs tuvākajā laikā būsiet mans mentors un vilksiet mazliet smagāku vezumu nekā parasti. Es lūg�u jūs kļūt par manu padomdevēju. Vai piekrītat?�

Frēdriksons pamāja ar galvu. Ko citu viņ� varēja darīt?

Ērika atkal atgriezās pie ievadrakstu daļas.

�Vēl viena lieta� Mūranders priek�pusdienā rakstīja savu sleju. Gunnar, vai jūs varat viņa datorā paskatīties, vai tā ir gatava? Pat ja tā nav īsti pabeigta, mēs to katrā ziņā publicēsim. Tā bija viņa pēdējā redaktora sleja, un būtu �ēl to nepublicēt. Avīze, ko mēs taisām �odien, joprojām ir Hokana Mūrandera avīze.�

Klusums.

�Ja kādam no jums ir nepiecie�ams bridis, lai pabūtu vienatnē un padomātu, izmantojiet to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jūs visi zināt, kādi ir mūsu termiņi."

Klusums. Ērika pamanīja, ka da�i atzinīgi pamāj ar galvu.

�Go to work boys and girls,� viņa klusi noteica.

Jerkers holmbergs noplātīja rokas bezpalīdzīgā �estā. Jana Bublanska un Sonjas Mūdigas sejās bija lasāmas �aubas. Kurta Svensona izteiksme �ķita neitrāla. Visi trīs pētīja izmeklē�anas rezultātus, ko Holmbergs bija apkopojis no rīta.

�Nekā?� vaicāja Sonja Mūdiga. Viņa izklausījās izbrīnīta.

�Nekā,� Holmbergs atteica, papurinādams galvu. �Patologa galīgo ziņojumu atsūtīja �orīt no rīta. Nav nekādu pierādījumu, ka tā nebūtu pa�nāvība pakaroties.�

Visi pievērsa skatienu fotogrāfijām, kas bija uzņemtas vasarnī�cas dzīvojamā istabā Smodālarē. Viss norādīja uz to, ka Dro�ības policijas ārvalstnieku nodaļas vadītāja vietnieks Gunnars Bjerks pats ir uzkāpis uz ķeblī�a, piestiprinājis cilpu pie lampas āķa, aplicis to sev ap kaklu un ar lielu apņēmību aizspēris ķeblīti pāris metru prom no sevis. Patologs �aubījās par precīzu nāves iestā�anās brīdi, ta�u beigās bija noteicis, ka tā ir 12. aprīļa pēc�pusdiena. Bjerku 17. aprīlī atrada neviens cits kā Kurts Svensons. Tas notika pēc tam, kad Bublanskis vairākas reizes bija centies sazināties ar Bjerku un beidzot aizkaitināts nosūtījis Svensonu vēlreiz atvest viņu uz pārvaldi.

Kaut kad �o dienu laikā lampas āķis nebija izturējis smagumu, un Bjerka ķermenis bija nokritis uz grīdas. Svensons bija pama�nījis līķi pa logu un sacēlis trauksmi. Bublanskis un pārējie pēc iera�anās sākotnēji to uztvēra kā nozieguma vietu un sprieda, ka Bjerku kāds no�ņaudzis. Tikai tehniskā grupa vēlāk atrada lampas āķi. Jerkers Holmbergs bija saņēmis uzdevumu noskaidrot Bjerka nāves apstākļus.

�Nav nekā, kas norādītu uz noziegumu vai to, ka Bjerks nebija viens,� Holmbergs sacīja.

�Lampa��

�Uz griestu lampas ir mājas īpa�nieka pirkstu nospiedumi - viņ� to piekāra pirms diviem gadiem - un pa�a Bjerka nospie�dumi. Tas norāda, ka viņ� ir noņēmis lampu.�

�No kurienes ņemta virve?�

�No karoga masta dārzā. Kāds ir nogriezis apmēram divus metrus virves. Uz palodzes pie verandas durvīm gulēja nazis. Mājas īpa�nieks teica, ka tas piederot viņam. Parasti tas glabājas darbarīku kastē zem izlietnes. Bjerka pirkstu nospiedumi ir gan uz spala, gan uz asmens, gan uz darbarīku kastes.�

�Hmm,� Sonja Mūdiga novilka.

�Kādi mezgli?� Kurts Svensons jautāja.

�Parasti cūkas mezgli. Galā ir vienkār�a cilpa. Varbūt tas ir vienīgais ievērības cienīgais fakts. Bjerks bija burātājs un prata siet īstus mezglus. Bet diezin vai cilvēks, kur� nolēmis izdarīt pa�nāvību, raizējas par mezglu formu.�

�Narkotikas?�

�Toksikologu ziņojumā teikts, ka Bjerka asinīs bija stipru pret�sāpju līdzekļu pēdas. Tie ir viņam izrakstītie recep�u medika�menti. Asinīs bija arī alkohola pēdas, bet nekādu ievērojamu promiļu. Citiem vārdiem sakot, viņ� bija vairāk vai mazāk skaidrā.�

�Patologs raksta, ka viņam bija nobrāzumi.�

�Trīs centimetrus gar� nobrāzums pie kreisā ceļgala. Skramba. Esmu par to domājis, bet saskrambāties viņ� varēja jebkādā veidā� piemēram, atsitoties pret krēsla malu vai tamlīdzīgi.�

Sonja Mūdiga pacēla fotogrāfiju, kurā bija redzama Bjerka sa�ķobītā seja. Cilpa bija iegriezusies tik dziļi, ka zem ādas kro�kas nevarēja saskatīt virvi. Seja bija groteski uzblīdusi.

�Mēs varam pieņemt, ka viņ� dro�i vien ir karājies vairākas stundas, visticamāk, gandrīz diennakti, iekams āķis padevās.

Visas asinis daļēji ir saplūdu�as galvā, jo cilpa neļāva tām atplūst uz ķermeni, un daļēji apak�ējās ekstremitātēs. Kad āķis nolūza, viņ� ar krū�kurvi atsitās pret dzīvojamās istabas galdu. Tur ir radusies dziļa skramba. Ta�u �is ievainojums radās ilgi pēc nāves iestā�anās.�

�Briesmīga nāve,� Kurts Svensons noteica.

�Nezinu. Cilpa bija tik tieva, ka iegriezās ļoti dziļi un apturēja asiņu pieplūdi. Viņ� dro�i vien zaudēja samaņu da�ās sekundēs un bija miris pēc minūtes vai divām.�

Bublanskis ar netīksmi savāca izmeklē�anas materiālus. Viņam itin nemaz nepatika, ka Zala�enko un Bjerks bija miru�i vienā dienā. Vienu no�āvis jucis fanātiķis, bet otrs miris no pa�a rokas. Tomēr itin nekādi pārspriedumi nevarēja mainīt faktus: nozie�guma vietas apskate ne mazākajā mērā neapstiprināja aizdomas, ka Bjerkam kāds būtu palīdzējis.

�Viņ� cieta no liela stresa,� Bublanskis sacīja. �Bjerks zināja, ka Zala�enko lieta nāks gaismā un viņ� pats riskē nonākt aiz restēm un piedzīvot vazā�anu pa avīzēm par prostitūtu pirk�anu. Diezin, no kā viņ� baidījās vairāk? Viņ� bija slims un ilgi cieta hroniskas sāpes� Nezinu. Man patiktu, ja viņ� būtu atstājis vēstuli vai ko tamlīdzīgu.�

�Daudzi pa�nāvnieki neraksta atvadu vēstules.�

�Es zinu. Labi, mums nav izvēles. Aizmirsīsim par Bjerku.�

Ērika Bergere nespēja tūlīt apsēsties pie Mūrandera galda stikla būrī un pastumt viņa personiskās mantas sāņus. Viņa kopā ar Gunnaru Magnusonu izlēma sazināties ar Mūrandera ģimeni, lai viņa atraitne sev piemērotā laikā atnāktu un paņemtu redakto�ram piederēju�ās lietas.

Tāpēc Ērika lūdza atbrīvot viņai vietu pie centrālā galda redakcijas zālē, nolika tur savu klēpjdatoru un pārņēma vadību. Viss notika haotiski, ta�u trīs stundas pēc tam, kad viņa lielā steigā bija stājusies pie Svenska Morgon-Posten stūres, ievadrakstu lappuse aizgāja uz drukā�anu. Gunnars Magnusons bija �etrās slejās apkopojis Hokona Mūrandera dzīvi. Lappuse bija veidota ar viņa portretu centrā, nepabeigto redaktora sleju pa kreisi un fotogrāfiju virkni apak�ā. Tas bija mazliet neveikls makets, ta�u emocionālais lādiņ� padarīja �os trūkumus pieņemamus.

Ap se�iem vakarā, kad Ērika izskatīja pirmās lappuses rakstus un apsprieda tekstus ar redaktoru, pie galda pienāca Borg�ē un pieskārās viņas plecam. Ērika pacēla skatienu.

�Vai varam pārmīt da�us vārdus?�

Viņi aizgāja līdz kafijas automātam virtuvē.

�Es tikai gribēju pateikt, ka esmu ļoti apmierināts ar to, kā tu �odien pārņēmi vadību. Domāju, ka tu pārsteidzi mūs visus.� �Man nebija īpa�as izvēles. Bet ne viss būs gludi, kamēr es iestrādā�os.�

�To mēs saprotam.�

�Mēs?�

�Es domāju - gan darbinieki, gan valde. It īpa�i valde. Bet pēc tā, kas notika �odien, es vairāk nekā jebkad esmu pārliecināts, ka tu esi pareizā izvēle. Tu ieradies pēdējā brīdī un esi spiesta pārņemt vadību ļoti sare�ģītā situācijā.�

Ērika gandrīz nosarka. Tā nebija noticis kop� �etrpadsmit gadu vecuma.

�Vai varu dot labu padomu��

�Protams.�

�Es dzirdēju, ka tev ar ziņu �efu Andersu Holmu bijusi domu apmaiņa par virsrakstiem.�

�Mēs nebijām vienisprātis par to, kā pasniegt rakstu par val�dības ierosinātajām nodokļu izmaiņām. Viņ� ielika viedokli ziņas virsrakstā. Bet tur mums informācija jāsniedz neitrāli. Viedoklim jābūt otrajā lappusē. Un, ja jau par to runājam, - es �ad un tad uzrakstī�u pa redaktora slejai, bet, kā jau teicu, es neesmu poli�tiski aktīva, un mums būs jāizlemj, kur� atbildēs par ievadrakstu lappusi.�

�Pagaidām lai to pārņem Magnusons,� Borg�ē sacīja.

Ērika Bergere paraustīja plecus.

�Man vienalga, kuru jūs izraugāties. Bet tam jābūt cilvēkam, kur� skaidri iestājas par avīzes viedokli.�

�Saprotu. Es gribēju teikt, lai tu dod Holmam mazliet brīvī�bas. Viņ� jau ilgi strādā SMP un vada ziņu redakciju piecpadsmit gadus. Viņ� zina, ko dara. Holms var būt stūrgalvīgs, bet ir prak�tiski neaizstājams.�

�Es zinu. Mūranders pastāstīja. Bet attiecībā uz ziņu politiku viņam būs jāpieskaņojas. Galu galā jūs mani pieņēmāt tādēļ, lai es atjaunotu �o avīzi.�

Borg�ē domīgi pamāja ar galvu.

�Labi. Risināsim problēmas, kad tās radīsies.�

Tre�dienas vakarā Gēteborgas Centrālajā stacijā iekāpusi X2000 ātrvilcienā, lai atgrieztos Stokholmā, Annika D�annīni jutās gan nogurusi, gan nokaitināta. Viņai �ķita, ka visu aizvadīto mēnesi viņa ir pavadījusi vilcienā. Viņa tikpat kā nebija redzējusi savu ģimeni. Annika restorānvagonā paņēma kafiju, aizgāja uz savu vietu un atvēra mapi ar piezīmēm no pēdējās sarunas ar Līsbetu Salanderi. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc viņa jutās nogu�rusi un nokaitināta.

Viņa noklusē, Annika domāja. Tā mazā idiote nestāsta man patie�sību. Un Miks arī man kaut ko noklusē. Dievs vien zina, ar ko viņi nodarbojas.

Tā kā viņas brālis un kliente nevarēja sazināties, tad sazvēres�tība -ja tāda vispār pastāvēja - bija vārdos neizteikta vieno�anās, kas radusies glu�i dabiski. Annika nesaprata, par ko ir runa, bet pieņēma, ka Mīkaelam �ķiet svarīgi kaut ko noslēpt.

Viņa baidījās, ka tas ir morāles jautājums, jo tā bija Mīkaela vājā vieta. Viņ� bija Līsbetas Salanderes draugs. Annika pazina brāli un zināja, ka viņ� ir līdz ietiepībai uzticīgs cilvēkam, ko reiz pieskaitījis draugiem, pat ja draugs uzvestos necie�ami vai viņam nebūtu taisnība. Viņa ari zināja, ka Mīkaels spēj pieņemt daudz muļķību, ta�u pastāv kāda vārdā nenosaukta robe�a, kuru nedrīkst pārkāpt. Robe�as precīzā atra�anās vieta da�ādiem cilvē�kiem at�ķīrās, ta�u Annika atcerējās, ka da�os gadījumos Mīkaels bija pilnībā sarāvis saites ar biju�ajiem draugiem, ja viņi izdarīja kaut ko tādu, kas viņam �ķita amorāls vai nepieņemams. Tādos gadījumos viņ� bija nelokāms. Saites tika sarautas pilnībā, uz mū�u, un tas nebija apsprie�ams. Mīkaels pat necēla telefonu, ja �is cilvēks piezvanīja, lai pazemīgi lūgtu piedo�anu.

Annika D�annīni saprata Mīkaela Blumkvista domu gājienu. Toties viņai nebija ne jausmas, kas notiek Līsbetas Salanderes galvā. Lāgiem viņai �ķita, ka tur ir pilnīgs pamirums.

No Mīkaela Annika bija nopratusi, ka Līsbeta var būt iecirtīga un ir ārkārtīgi atturīga. Līdz brīdim, kad pati viņu satika, Annika bija domājusi, ka tas būs pārejo�i un viņa iekaros meitenes uzti�cību. Ta�u pēc mēnesi ilgām sarunām - pirmās divas nedēļas gan bija palaistas vējā, jo Līsbeta lāgā nespēja parunāt, - Annika konstatēja, ka sarunas lielā mērā biju�as absolūti vienpusējas.

Palaikam ari �ķita, ka Līsbeta iegrimst dziļā depresijā, viņa neiz�rādīja ne mazāko interesi par savu situāciju un nākotni. Likās - meitene glu�i vienkār�i neaptver vai neraizējas par faktu, ka advokāte spēs sagādāt viņai pilnvērtīgu aizstāvību vienīgi tad, ja gūs pieeju visai informācijai. Annika nevarēja strādāt tumsā.

Līsbeta Salandere bija īgna un mazrunīga. Viņa ieturēja garas pauzes, ta�u runājot formulēja domu precīzi. Bie�i viņa vispār neatbildēja, bet reizēm piepe�i atbildēja uz jautājumu, ko Annika bija uzdevusi pirms vairākām dienām. Policijas nopratinā�anās Līsbeta klusēdama sēdēja gultā un raudzījās tālumā. Ja neskaita vienu izņēmumu, viņa nebija pārmijusi ar policistiem ne vārda. Izņēmums bija reize, kad kriminālinspektors Markuss Ērlanders uzdeva jautājumus par Ronaldu Nīdermani; toreiz Līsbeta paska�tījās uz inspektoru un lieti�ķi atbildēja uz visiem jautājumiem.

Tiklīdz viņ� mainīja tematu, Līsbeta zaudēja interesi un atkal raudzījās tālumā.

Annika bija gatava tam, ka Līsbeta neko neteiks policistiem. Meitene principiāli nerunāja ar varas pārstāvjiem, un �ajā gadī�jumā tas bija labi. Lai gan Annika formāli ik pa laikam mudināja savu klienti atbildēt uz policistu jautājumiem, viņa klusībā bija ļoti apmierināta ar Salanderes pilnīgo klusē�anu. Iemesls bija vienkār�s. Tas bija konsekvents klusums. Tajā nebija melu, kuros meiteni varētu pieķert, un nebija pretrunīgu spriedumu, kas slikti izskatītos tiesā.

Tomēr, pat būdama gatava �ai klusē�anai, Annika bija pār�steigta par meitenes nelokāmību. Kad viņas palika divatā, Annika pajautāja, kāpēc Līsbeta tik demonstratīvi atsakās runāt ar poli�ciju.

�Viņi sagrozīs manis teikto un izmantos to pret mani.�

�Bet, ja tu neko nepastāstīsi, tevi notiesās.�

�Tad lai tā būtu. Es neievārīju �o putru. Un, ja viņi grib mani par to notiesāt, tā nav mana problēma.�

Annikai Līsbeta lēnām bija izstāstījusi gandrīz visu, kas notika Stallarholmenā, kaut gan visbie�āk to vajadzēja vilk�us izvilkt. Visu, atskaitot vienu. Līsbeta nepaskaidroja, kā Mages Lundīna kājā gadījusies lode. Lai kā Annika jautātu un tirpinātu, Līsbeta Salandere tikai nekaunīgi lūkojās uz viņu un smaidīja savu greizo smaidu.

Meitene bija pastāstījusi arī to, kas notika Goseberjā. Ta�u nebija atklājusi, kāpēc uzmeklēja savu tēvu. Vai viņa bija devusies turp tēvu nogalināt - kā apgalvoja prokurore - vai vest viņu pie prāta? Juridiskā ziņā at�ķirība bija milzīga.

Kad Annika pieminēja meitenes biju�o aizbildni Nilsu Bjūr�manu, Līsbeta kļuva vēl nerunīgāka. Viņa parasti atbildēja, ka nav no�āvusi Bjūrmanu un netiek par to apsūdzēta.

Bet, kad Annika nonāca pie visu notikumu pamata - psihi�atra Pētera Telebūriana lomas 1991. gadā, Līsbeta pilnīgi iegrima klusē�anā.

Tas nekur neder, Annika sprieda. Ja Līsbeta man neuzticēsies, mēs zaudēsim prāvu. Man jārunā ar Mīkaelu.

Līsbeta salandere sēdēja uz gultas malas un skatījās ārā pa logu. Viņa varēja saskatīt fasādi otrpus autostāvvietai. 11 viņa netrau�cēti un nekustīgi bija nosēdējusi vairāk nekā stundu, kop� Annika D�annīni piecēlās un dusmās aizcirta aiz sevis durvis. Atkal bija uznāku�as galvassāpes, ta�u tagad tās �ķita mērenas un it kā attālas. Toties Līsbeta bija sliktā garastāvoklī. Viņa dusmojās uz Anniku D�annīni. Loģiski domājot, bija skaidrs, kāpēc advokāte pastāvīgi taujā par detaļām no viņas pagātnes. Tīri loģiski mei�tene saprata, kāpēc Annikai vajag visus faktus, ta�u viņai nebija ne mazākās vēlē�anās runāt par savām jūtām vai rīcību. Līsbeta uzskatīja, ka viņas dzīve ir privāta lieta. Tā nebija viņas vaina, ka tēvs izrādījās patoloģisks sadists un slepkava. Nebija viņas vaina, ka brālis bija masu slepkava. Un, paldies Dievam, neviens nezināja, ka Nīdermanis ir viņas brālis, citādi tas noteikti tiktu izmantots pret viņu psihiatriskajā ekspertīzē, kas agri vai vēlu tiks veikta. Ne jau viņa bija nogalinājusi Dāgu Svensonu un Miu Bergmani. Ne jau viņa bija izraudzījusies aizbildni, kur� izrādījās lops un izvarotājs.

Tomēr tie�i viņas dzīvi tagad vētīs un viņai nāksies skaidrot notiku�o un atvainoties par to, ka viņa aizstāvējusies.

Līsbeta gribēja tikai mieru. Galu galā viņai bija jāsadzīvo ar sevi pa�u. Viņa negaidīja, lai kāds būtu viņas draugs. Sasodītā Annika D�annīni dro�i vien bija viņas pusē, ta�u tā bija profesio�nāla draudzība, jo Annika bija viņas advokāte. Kaut kur ārā bija Stulbais Kalle Blumkvists - Annika daudz nestāstīja par brāli, un Līsbeta nekad par viņu nejautāja. Meitene negaidīja, ka Mīkaels īpa�i nopūlēsies, ja jau Dāga Svensona slepkavības lieta beidzot bija atrisināta un viņ� bija dabūjis savu materiālu.

Līsbeta prātoja, diezin ko par viņu pēc visa notiku�ā domā Dragans Armanskis.

Interesanti, kā �o situāciju uztver Holgers Palmgrēns.

Annika D�annīni apgalvoja, ka abi nostāju�ies viņas pusē, ta�u tie bija tikai vārdi. Viņi nespēja neko darīt, lai atrisinātu Līsbetas privātās problēmas.

Viņa aizdomājās par to, kādas jūtas pret viņu ir Mirjamai Vu.

Beigu beigās viņa sāka apsvērt, ko domā pati par sevi, un nāca pie slēdziena, ka lielākoties pa�as dzīve viņai ir vienaldzīga.

Piepe�i Līsbeta satrūkās, kad Securitas apsargs ielika durvīs atslēgu un ielaida dakteri Andersu Jūnasonu.

�Labvakar, Salanderes jaunkundzi Kā tu �odien jūties?�

�Ir okei,� Līsbeta atbildēja.

Jūnasons pārbaudīja viņas temperatūras lapu un secināja, ka temperatūra nav paaugstināta. Līsbeta bija pieradusi pie viņa apciemojumiem, kas notika pāris rei�u nedēļā. No visiem cilvē�kiem, kas viņu taustīja un bakstīja, Jūnasons bija vienīgais, kuram Līsbeta kaut kādā mērā uzticējās. Viņa ne reizi nebija piedzīvo�jusi, ka ārsts savādi skatītos uz viņu. Jūnasons ienāca palātā, brīdi parunājās un aplūkoja, kā dzīst viņas ievainojumi. Viņ� neuzdeva jautājumus par Ronaldu Nīdermani un Aleksandru Zala��enko, nejautāja, vai viņa ir traka un kāpēc policija tur viņu aiz atslēgas. �ķita, ka Jūnasonu interesē tikai tas, kā darbojas viņas muskuļi, kā dzīst viņas smadzenes un kā viņa vispār jūtas.

Turklāt dakteris bija burtiski rakņājies viņas smadzenēs. Līs�beta uzskatīja, ka pret cilvēku, kur� rakņājies tavās smadzenēs, jāizturas ar cieņu. Pārsteidzo�ā kārtā Jūnasona apciemojumi viņai �ķita patīkami, lai gan dakteris viņu iztaustīja un analizēja viņas temperatūras līknes.

�Vai tev nebūtu iebildumu, ja es tevi izmeklē�u?�

Viņ� veica parasto izmeklē�anu: ieskatījās Līsbetas acu zīlītēs, paklausījās elpu, saskaitīja pulsu un pārbaudīja eritrocītu grim��anas rādītājus.

�Kā man ir?� Līsbeta pajautāja.

�Tu pilnīgi noteikti atveseļojies. Bet tev cītīgāk jāvingro. Un tu kasi rētas kreveli galvā. Nedari tā!�

Jūnasons ieturēja pauzi.

�Vai drīkstu uzdot personisku jautājumu?�

Līsbeta paskatījās uz viņu. Jūnasons gaidīja, līdz meitene pamāja.

�Tas pūķis� es neesmu redzējis visu tetovējumu, bet sapratu, ka tas ir ļoti liels, gandrīz pa visu muguru. Kāpēc tu to uztai�sīji?�

�Vai jūs neesat to redzējis?�

Jūnasons piepe�i pasmaidīja.

�Nu - es uzmetu tam aci, ta�u toreiz, kad tu manā sabiedrībā biji pavisam kaila, man bija gana darba: jāaptur asiņo�ana, jāiz�velk no tevis lodes un tamlīdzīgi.�

�Kāpēc jūs jautājat?�

�Aiz tīrās ziņkārības.�

Līsbeta Salandere ilgi domāja. Beidzot viņa paskatījās uz Jūna�sonu.

�Es to uztaisīju privātu iemeslu dēļ, par kuriem negribu stās�tīt.�

Apdomājis atbildi, Anderss Jūnasons pamāja ar galvu.

�Labi. Piedod, ka jautāju.�

�Vai gribat paskatīties?�

Jūnasons izbrīnījās.

�Jā, kāpēc gan ne.�

Līsbeta pagrieza viņam muguru un pārvilka kreklu pār galvu, novietodamās tā, lai gaisma no loga kristu viņai uz muguras. Jūnasons redzēja, ka pūķis sedz lielu daļu muguras labajā pusē. Tas sākās aug�ā pie pleca un beidzās ar asti uz gurna. Pūķis bija skaists un profesionāli uztetovēts. Tas izskatījās pēc īsta mākslas darba.

Pēc brī�a Līsbeta pagrieza galvu.

�Apmierināts?�

�Skaists. Bet laikam ellīgi sāpēja.�

�Jā,� Līsbeta atzinās. �Sāpēja gan.�

Anderss jūnasons atstāja Līsbetas Salanderes palātu diezgan apjucis. Viņ� bija apmierināts ar to, kā notika fiziskā atlab�ana, ta�u nespēja savādo meiteni izprast. Nebija jābūt psiholoģijas maģistram, lai izdarītu secinājumu, ka emocionāli viņa nejūtas īpa�i labi. Līsbetas tonis bija pieklājīgs, ta�u aizdomu pilns. Jūna�sons arī bija sapratis, ka meitene ir pieklājīga pret pārējo per�sonālu, ta�u neizdve� ne skaņas, kad ierodas policija. Viņa bija ievilkusies �aulā un visu laiku ieturēja distanci.

Policija turēja viņu aiz atslēgas, bet prokurore grasījās izvirzīt apsūdzību par slepkavības mēģinājumu un smagu miesas bojā�jumu nodarī�anu. Jūnasons bija pārsteigts, ka tik mazai un traus�lai meitenītei pieticis fiziskā spēka, kāds nepiecie�ams tādam smagam noziegumam, it sevi�ķi, ja tas vērsts pret pieaugu�iem vīrie�iem.

Jūnasons bija apjautājies par Līsbetas pūķi galvenokārt tāpēc, lai atrastu kādu personisku sarunas tematu. Viņu patiesībā nein�teresēja, kāpēc meitene tik pārspīlētā veidā sevi izkrā�ņojusi, bet viņ� sprieda: ja Līsbeta izvēlējusies savu ķermeni iezīmēt ar tik lielu tetovējumu, tam viņas acīs ir īpa�a nozīme. Tāpēc tas bija labs temats, lai iesāktu sarunu.

Andersam Jūnasonam bija izveidojies ieradums apciemot Līs�betu pāris rei�u nedēļā. �ie apmeklējumi patiesībā neiekļāvās viņa grafikā, jo meitenes ārste bija Helēna Endrīna. Ta�u Jūnasons bija traumu nodaļas vadītājs, un viņ� jutās ārkārtīgi apmierināts ar savu darbu tajā naktī, kad Līsbetu Salanderi ieveda reanimācijā. Viņ� bija pieņēmis pareizo lēmumu, nolemjot lodi izvilkt, un, cik noprotams, meitenei nebija nekādu sare�ģījumu - ne atmiņas zudumu, ne ķermeņa funkciju pavājinā�anās, ne citu traucējumu. Ja atveseļo�anās tāpat turpināsies, viņa atstās slimnīcu ar rētu galvā, bet bez komplikācijām. Par rētām meitenes dvēselē Jūna�sons nevarēja spriest.

Tuvodamies savam kabinetam, viņ� ieraudzīja, ka pie durvīm, atspiedies pret sienu, stāv vīrietis tum�ā �aketē. Viņam bija izspū�ru�i mati un labi kopta bārda.

�Dakteris Jūnasons?�

�Jā.�

�Labdien. Mani sauc Pēters Telebūrians. Esmu Sv. Stefana psi�hiatriskās klīnikas galvenais ārsts no Upsālas.�

�Jā, es jūs pazīstu.�

�Labi. Ja jums ir laiks, es vēlētos parunāt privāti.�

Anderss Jūnasons atslēdza sava kabineta durvis.

�Kā es varu palīdzēt?� viņ� jautāja.

�Runa ir par vienu no jūsu pacientiem. Līsbetu Salanderi. Man nepiecie�ams viņu apmeklēt.�

�Hmm. Tādā gadījumā jums jālūdz atļauja prokurorei. Salan�dere ir apcietināta, un pie viņas ir aizliegts ielaist apmeklētā�jus. Tādi apmeklējumi arī iepriek� jāpiesaka Salanderes advokā�tei��

�Jā, jā, es zinu. Es iedomājos, ka �ajā gadījumā mēs varētu izvairīties no visas tās birokrātijas. Es esmu ārsts, un jūs varat dot man atļauju tīri medicīnisku iemeslu dēļ.�

�Jā, tāds pamatojums būtu iespējams. Bet es īsti nesaprotu, kas par lietu.�

�Es vairākus gadus biju Līsbetas Salanderes psihiatrs, kad viņa atradās Sv. Stefana klīnikā. Es ārstēju viņu līdz astoņpadsmit gadu vecumam, kad tiesa izlaida viņu sabiedrībā - gan aizbildņa uzraudzībā. Varbūt man vajadzētu piebilst, ka es, protams, biju pret �ādu lēmumu. Kop� tā laika viņa ir bijusi atstāta likteņa varā, un rezultātu mēs redzam �odien.�

�Skaidrs,� Anders Jūnasons sacīja.

�Es joprojām jūtos atbildīgs par viņu un tāpēc gribētu lūgt iespēju izvērtēt, cik ļoti viņas stāvoklis ir pasliktinājies aizvadīto desmit gadu laikā.�

�Pasliktinājies?�

�Salīdzinājumā ar pusaudzes gadiem, kad viņa saņēma kva�lificētu palīdzību. Es domāju, ka mēs kā ārsti varētu atrast pie�mērotu risinājumu.�

�Kamēr tas man vēl svaigā atmiņā� Jūs varbūt varētu man tā - kolēģu vidū - izskaidrot kādu jautājumu, ko es īsti neizprotu. Kad Salanderi ieveda slimnīcā, es veicu pilnīgu viņas stāvokļa izvērtē��anu. Mans kolēģis pieprasīja Salanderes psihiatrisko ekspertīzi. To bija parakstījis kāds Dr. Jespers H. Lēdermans.�

�Jā. Es biju Jespera doktora darba vadītājs.�

�Skaidrs. Bet esmu ievērojis, ka �ī ekspertīze ir ļoti neskaidra.� �Tie�ām?�

�Tajā nav īstas diagnozes, un tā lielākoties atgādina klusējo�as pacientes akadēmisku aprakstu.�

Pēters Telebūrians iesmējās.

�Jā, ar Salanderi nav viegli tikt galā. Kā tas izriet no ekspertīzes, viņa konsekventi atteicās runāt ar Lēdermanu. Tāpēc viņ� apstākļu spiests izteicās neskaidri. Tas bija pilnīgi korekti no viņa puses.� �Saprotu. Tomēr jebkurā gadījumā bija ieteikts meiteni ievietot slimnīcā.�

�Tas ir balstīts uz iepriek�ējo pieredzi. Mums ta�u ir ilggadēja pieredze ar viņas slimības ainu.�

�Un tie�i to es īsti nesaprotu. Kad Salanderi ieveda slimnīcā, mēs mēģinājām pasūtīt viņas slimības vēsturi no Sv. Stefana klī�nikas, bet vēl neesam to saņēmu�i.�

�Man �ēl, bet tā ar tiesas lēmumu ir klasificēta kā slepena.� �Skaidrs. Un kā lai mēs slimnīcā nodro�inām Salanderei pie�nācīgu ārstē�anu, ja mums nav pieejama viņas slimības vēsture? Mēs ta�u �obrīd esam medicīniski atbildīgi par viņu.�

�Esmu ārstējis Salanderi, kop� viņai apritēja divpadsmit gadu, un nedomāju, ka Zviedrijā ir cits ārsts, kur� tik labi izprot viņas slimības ainu.�

�Un tā ir��

�Līsbetai Salanderei ir nopietni psihiski traucējumi. Kā jūs zināt, psihiatrija nav nekāda precīzā zinātne. Es nelabprāt sais�tītu sev rokas ar konkrētu diagnozi, ta�u viņai ir acīm redzamas uzmācīgas idejas ar skaidrām paranojālās �izofrēnijas iezīmēm. �ajā ainā ir arī maniakālās depresijas periodi, turklāt viņai trūkst empātijas.�

Anderss Jūnasons desmit sekundes cie�i vēroja Telebūrianu un tad noplātīja rokas.

�Es nestrīdē�os ar dakteri Telebūrianu, bet vai jūs nekad neesat apsvēris krietni vienkār�āku diagnozi?�

�Kādu?�

�Piemēram, Aspergera sindromu. Es gan neesmu veicis psihiat�risku ekspertīzi, bet, ja man spontāni vajadzētu izteikt minējumu, es teiktu, ka tas ļoti līdzinās kādai autisma formai. Tas izskaidrotu viņas nespēju piemēroties sociālām normām.�

�Man �ēl, bet pacienti ar Aspergera sindromu nemēdz aizde�dzināt savus vecākus. Ticiet man, es nekad agrāk neesmu redzējis tik izteiktu sociopātu.�

�Man viņa �ķiet noslēgta, bet ne paranojāla sociopāte.� �Salandere ir ārkārtīgi manipulatīva,� Pēters Telebūrians sacīja. �Viņa rāda to, ko jūs, viņasprāt, vēlaties redzēt.�

Anderss Jūnasons nemanāmi sarauca uzacis. Telebūriana vārdi bija krasā pretrunā viņa pa�a spriedumiem par Līsbetu Salanderi. Lai nu kāda �ī meitene būtu, viņa nebija manipulatīva. Glu�i pre�tēji - viņa bija cilvēks, kur� nesatricināmi ietur distanci no apkār�tējiem un neizrāda nekādas emocijas. Jūnasons centās savienot psihiatra uzzīmēto ainu ar savu pa�a vērtējumu.

�Turklāt jūs esat vērojis viņu īsu laiku, kad viņa savu ievai�nojumu dēļ ir spiesta izturēties pasīvi. Es esmu redzējis viņas agresīvās lēkmes un nesaprātīgo naidu. Esmu daudzus gadus centies palīdzēt Līsbetai Salanderei. Tāpēc es atrodos �eit. Es iero�sinu sadarbību starp Sālgrēna un Sv. Stefana slimnīcām.�

�Par kādu sadarbību jūs runājat?�

�Jūs rūpējaties par viņas fiziskajām problēmām, un esmu pār�liecināts, ka labāku aprūpi viņa nemaz nevar saņemt. Bet man ir lielas ba�as par viņas psihisko stāvokli, un es ļoti gribētu iejaukties jau agrīnā stadijā. Esmu gatavs piedāvāt jebkādu palīdzību.� �Skaidrs.�

�Man nepiecie�ams Salanderi apmeklēt, lai novērtētu viņas stāvokli.�

�Saprotu. Diem�ēl nevaru jums palīdzēt.�

�Piedodiet?�

�Kā jau teicu, viņa ir apcietināta. Ja vēlaties uzsākt psihiatrisko ārstē�anu, jums jāvēr�as pie prokurores Jervasas, kura pieņem lēmumus �ādos jautājumos. Turklāt plāni jāsaskaņo ar advokāti Anniku D�annīni. Ja runa ir par tiesu psihiatrisko ekspertīzi, jums jāsaņem �āds uzdevums no tiesas.�

�Es tie�i gribēju izvairīties no �iem birokrātijas gaiteņiem.� �Jā gan, bet es esmu atbildīgs par Salanderi, un, ja viņa tuvā�kajā nākotnē stāsies tiesas priek�ā, mums jāsagatavo skaidra dokumentācija par visu, ko esam darīju�i. Tātad jāiet pa biro�krātijas gaiteņiem.�

�Labi. Tādā gadījumā varu atklāt, ka prokurors Rikards Ēks�trems man jau ir nosūtījis lūgumu veikt psihiatrisko ekspertīzi. Tā būs nepiecie�ama saistībā ar tiesu.�

�Lieliski. Tad jūs saņemsiet apmeklējuma atļauju un mums nevajadzēs pārkāpt reglamentu.�

�Bet, kamēr mēs nododamies birokrātijai, pastāv risks, ka Salanderes stāvoklis aizvien pasliktināsies. Mani interesē tikai viņas veselība.�

�Mani arī,� Anderss Jūnasons sacīja. �Un, starp mums runā�jot, es viņā nesaskatu nekādas psihiskas saslim�anas pazīmes.

Meitene ir smagi cietusi un atrodas stresa situācijā. Bet es abso�lūti neredzu, ka viņai būtu �izofrēnija vai uzmācīgas iedomas.�

Dakteris telebūrians vēl labu brīdi centās pierunāt Andersu Jūnasonu mainīt lēmumu. Beidzot sapratis, ka tas ir neauglīgi, viņ� strauji piecēlās un atvadījās.

Anderss Jūnasons ilgi sēdēja, domīgi vērodams krēslu, uz kura bija sēdējis Telebūrians. Nebija nekas neparasts, ka citi ārsti vērsās pie viņa ar padomiem. Ta�u gandrīz vienmēr runa bija par pacientiem, kurus kolēģis ārstēja. Jūnasons nekad iepriek� nebija piedzīvojis, ka glu�i kā lidojo�ais �ķīvītis pēk�ņi uzrodas viens psihiatrs un gandrīz pieprasa, lai viņu, apejot visu parasto birokrātiju, pielaistu pacientei, kuru viņ� acīmredzot nav ārstējis daudzus gadus.

Pēc brī�a Anderss Jūnasons ieskatījās rokaspulkstenī un kon�statēja, ka ir gandrīz septiņi vakarā. Viņ� pacēla klausuli un pie�zvanīja Martinai Kārlgrēnai, psiholoģei un de�urējo�ai tuvinieku aizstājējai, ko Sālgrēna slimnīca piedāvāja traumu pacientiem. �Sveika! Tu laikam vairs neesi darbā. Vai es iztraucēju?� �Nekas. Esmu mājās un neko īpa�u nedaru.�

�Es te drusciņ aizdomājos. Tu esi runājusi ar mūsu pacienti Līsbetu Salanderi. Vai vari pastāstīt, kāds iespaids par viņu tev radies?�

�Es viņu apciemoju trīs reizes un piedāvāju parunāties. Viņa laipni, bet noteikti atteicās.�

�Kāds ir tavs iespaids par viņu?�

�Ko tie�i tu domā?�

�Martina, es zinu, ka tu neesi psihiatre, bet tu esi gudrs un saprātīgs cilvēks. Kāds iespaids tev radies par viņu?�

Martina Kārlgrēna mirkli vilcinājās.

�Neesmu dro�a, kā atbildēt uz �o jautājumu. Es satiku Salan�deri divas reizes, kad viņa bija tikko ievesta un jutās tik slikti,

ka mums īsti neiznāca nekāds kontakts. Un vēl es pēc Helēnas Endrīnas lūguma apciemoju viņu aptuveni pirms nedēļas.� �Kāpēc Helēna tev lūdza viņu apmeklēt?�

�Līsbeta Salandere sāk atveseļoties, bet lielākoties guļ un skatās griestos. Daktere Endrīna gribēja, lai es pie viņas iegrie�os.� �Un kas notika?�

�Es pastāstīju, kas tāda esmu. Mēs da�as minūtes parunājām. Es apjautājos, kā viņa jūtas un vai viņa gribētu ar kādu parunāt. Viņa atteica, ka negribot. Es pajautāju, vai varu kā palīdzēt. Viņa lūdza mani slepus ienest paciņu cigare�u.�

�Vai Salandere bija aizkaitināta vai naidīga?�

Martina Kārlgrēna brīdi domāja.

�Nē, tā es neteiktu. Viņa bija mierīga, bet atturīga. Lūgumu ienest cigaretes es drīzāk uztvēru kā joku. Es pajautāju, vai viņa negrib kaut ko palasīt, vai varu atnest kādu grāmatu. Sākumā Salandere atteicās, bet tad apjautājās, vai man ir kādi zinātniski �urnāli par ģenētiku un smadzeņu izpēti.�

�Par ko?�

�Par ģenētiku.�

�Ģenētiku?�

�Jā. Es sacīju, ka mūsu bibliotēkā ir da�as populārzinātniskas grāmatas par �o tematu. Tās viņu neinteresēja. Viņa sacīja, ka jau esot lasījusi tādas grāmatas un minēja da�us standarta dar�bus, par kuriem es nebiju dzirdējusi. Viņu vairāk interesēja tīrie pētījumi �ajā jomā.�

�Ak tā?� Anderss Jūnasons apjucis noteica.

�Es teicu, ka pacientu bibliotēkā mums nav tik specifisku grā�matu - mums ta�u tur ir vairāk Filipa Mārlova nekā zinātniskas literatūras -, bet es paskatī�os, vai varu ko sameklēt.�

�Un tu sameklēji?�

�Es aizgāju un paņēmu da�us Nature un The New England Journal ofMedicine numurus. Salandere bija apmierināta un patei�cās man par pūlēm.�

�Bet tie ta�u ir diezgan specifiski �urnāli, lielākoties tīrā zinātne.�

�Viņa tos lasa ar lielu interesi.�

Anderss Jūnasons īsu brīdi sēdēja bez valodas.

�Kā tu vērtē viņas psihisko stāvokli?�

�Noslēgta. Viņa ar mani nav apspriedusi neko privātu.�

�Vai, tavuprāt, viņai varētu būt psihiska saslim�ana, maniakāla depresija vai paranoja?�

�Nē, nekādā ziņā. Tādā gadījumā es celtu trauksmi. Salandere, bez �aubām, ir savdabīga, viņai ir lielas problēmas un �oka stā�voklis. Ta�u viņa izturas mierīgi un lieti�ķi un acīmredzot spēj tikt galā ar savu situāciju.�

�Labi.�

�Kāpēc tu jautā? Vai kaut kas noticis?�

�Nē, nekas nav noticis. Es vienkār�i nespēju viņu izprast.�

Mīkaels Blumkvists nolika mapi ar izpētes materiāliem, ko bija saņēmis no Gēteborgas ār�tata �urnālista Dāniela Ulofsona. Viņ� domīgi lūkojās pa logu un vēroja cilvēku straumi Jētgātanā. Tā bija viena no lietām, kas viņam savā kabinetā patika visvairāk. Jētgātanā visu diennakti kūsāja dzīvība, un, sēdēdams pie loga, viņ� nekad nejutās īsti izolēts vai vientuļ�.

Mīkaelu mocīja stress, lai gan viņam nebija neviena steidzama uzdevuma. Viņ� bija neatlaidīgi turpinājis darbu pie tekstiem Millennium vasaras numuram, ta�u beidzot bija sapratis, ka materiāls ir pārāk pla�s un tam nepietiks vietas pat tematiskajā numurā. Situācija līdzinājās Vennerstrema lietai, un viņ� bija nolēmis publicēt tekstus grāmatā. Materiāla jau pietika vismaz simt piecdesmit lappusēm, un visā grāmatā varētu būt trīssimt līdz trīssimt piecdesmit lappu�u.

Vienkār�ākā daļa bija gatava. Mīkaels bija aprakstījis Dāga Svensona un Mias Bergmanes slepkavību un pastāstījis, kā tas gadījās, ka tie�i viņ� atrada līķus. Viņ� bija izskaidrojis, kāpēc aizdomas krita uz Līsbetu Salanderi. Veselā nodaļā trīsdesmit septiņu lappu�u garumā Mīkaels izrēķinājās gan ar preses sacerē�jumiem, gan prokuroru Ēkstremu, gan - netie�i - ar visu policijas izmeklē�anu. Pēc ilgām pārdomām viņ� mīkstināja kritiku pret

Bublanski un viņa kolēģiem. To viņ� izdarīja, noskatījies Ekstrēma preses konferences video, kurā bija skaidri redzams, ka Bublanskis jūtas ļoti neērti un ir acīm redzami neapmierināts ar Ekstrēma ātrajiem secinājumiem.

Pēc dramatiskā ievada Mīkaels atgriezās pagātnē un aprakstīja Zala�enko iera�anos Zviedrijā, Līsbetas Salanderes bērnību un notikumus, kuru rezultātā meiteni ieslodzīja Sv. Stefana klīnikā Upsālā. Viņ� krietni papūlējās, lai pilnībā iznīcinātu ārstu Pēteru Telebūrianu un nelaiķi Gunnaru Bjerku. Mīkaels iepazīstināja ar 1991. gada psihiatrisko ekspertīzi un paskaidroja, kāpēc Līsbeta Salandere kļuva par draudu anonīmiem valsts darboņiem, kuri par savu uzdevumu uzskatīja krievu pārbēdzēja sargā�anu. Viņ� pārstāstīja lielu daļu Telebūriana un Bjerka sarakstes.

Tālāk viņ� aprakstīja Zala�enko jauno identitāti un kriminālo darbību. Pieminēja viņa palīgu Ronaldu Nīdermani, Mirjamas Vu nolaupī�anu un Paolo Roberto iejauk�anos. Vispēdīgi viņ� apko�poja drāmas atrisinājumu Goseberjā, kas noveda līdz Līsbetas Salanderes sa�au�anai un aprak�anai, un izskaidroja, kā tas gadī�jās, ka brīdī, kad Nīdermanis jau bija notverts, pavisam nejēdzīgi gāja bojā policists.

Pēc tam darbs sāka veikties gausāk. Problēma bija tā, ka stāstā joprojām vīdēja nozīmīgi baltie plankumi. Gunnars Bjerks nebija darbojies viens. Aiz visiem notikumiem noteikti stāvēja lielāka grupa ar resursiem un ietekmi. Citādi nemaz nevarētu būt. Tomēr beigās Mīkaels secināja, ka nelikumīgo izrēķinā�anos ar Līsbetu Salanderi nevarēja būt sankcionējusi valdība vai Dro�ības polici�jas vadība. Aiz �ī secinājuma slēpās nevis pārspīlēta ticība valsts varai, bet gan zinā�anas par cilvēka dabu. �āda veida operāciju nekad nevarētu paturēt slepenībā, ja tai būtu politisks atbalsts. Kādam būtu kārtojami savi rēķini, un kāds izpļāpātos, tāpēc prese būtu uzodusi Salanderes lietu daudz agrāk.

Mīkaels iztēlojās Zala�enko klubu kā nelielu anonīmu aktīvistu grupu. Nelaime tā, ka viņ� nespēja identificēt nevienu no viņiem, ja neskaita �etrdesmit gadus veco Jēranu Mortensonu - policistu, kur� slepenā uzdevumā izsekoja pa�u Mīkaelu.

Bija iecerēts, ka grāmata nāks klajā dienā, kad sāksies tiesas prāva pret Līsbetu Salanderi. Mīkaels kopā ar Kristeru plānoja kaba�tas formāta izdevumu, ko varēs iesaiņot plastikātā un izplatīt kopā ar Millennium vasaras numuru par lielāku cenu. Henrijam Kortesam un Mālinai Ēriksonei viņ� bija uzdevis sarakstīt tekstus par Dro�ī�bas policijas vēsturi, Informācijas biroja lietu un tamlīdzīgi.

Tagad bija skaidrs, ka Līsbetas Salanderes tiesa notiks.

Prokurors Rikards Ēkstrems bija ierosinājis lietu par smagu miesas bojājumu nodarī�anu Magem Lundīnam un smagiem mie�sas bojājumiem vai slepkavības mēģinājumu Kārla Aksela Budīna alias Zala�enko lietā.

Tiesas datums vēl nebija noteikts, ta�u no kolēģiem �urnālis�tiem Mīkaels bija uzķēris informāciju, ka Ēkstrems plāno tiesu jūlijā un tās norises laiks atkarīgs no Līsbetas Salanderes vese�lības stāvokļa. Mīkaels saprata viņa nolūku. Tiesa vasaras vidū vienmēr pievēr� mazāk uzmanības nekā tiesa, kas notiek citos gadalaikos.

Viņ� sarauca pieri un lūkojās ārā pa sava kabineta logu.

Nekas nav beidzies. Sazvērestība pret Līsbetu turpinās. Tas ir vienīgais pamatojums, kā izskaidrot telefona sarunu noklausī�a�nos, uzbrukumu Annikai un 1991. gada ziņojuma nolaupī�anu. Un varbūt Zala�enko slepkavību.

Ta�u viņam trūka pierādījumu.

Kopā ar Mālinu un Kristeru Mīkaels bija pieņēmis lēmumu, ka pirms tiesas Millennium apgāds izdos arī Dāga Svensona grā�matu par cilvēktirdzniecību. Labāk bija publiskot visu komplektu reizē, un nebija iemesla izdo�anu atlikt. Citā laikā grāmata nekādi nespētu izraisīt līdzīgu interesi. Mālina bija galvenā atbildīgā Dāga grāmatas redaktore, bet Henrijs Kortess palīdzēja Mīka- elam rakstīt grāmatu par Salanderes lietu. Līdz ar to Lota Kārima un Kristers Malms (pret savu gribu) bija kļuvu�i par Millennium pagaidu vadītājiem, bet Monika Nilsone bija vienīgā pieejamā �urnāliste. Palielinātās darba slodzes dēļ Millennium redakcija bija nonākusi smagā situācijā, un Mālina Ēriksone nolīga vairākus ār�tata �urnālistus. Tas bija dārgi, ta�u viņiem nebija izvēles.

Mīkaels uz dzeltenas llmlapiņas pierakstīja, ka viņam jāiz�runājas ar Dāga Svensona ģimeni par grāmatas autortiesībām. Viņ� bija noskaidrojis, ka Dāga vecāki dzīvo Erebrū un ir vienī�gie mantinieki. Praktiski viņam nevajadzēja nekādu atļauju, lai izdotu grāmatu Dāga Svensona vārdā, tomēr viņ� bija iecerējis aizbraukt uz Erebrū, lai saņemtu viņu piekri�anu. Lielās aizņem�tības dēļ Mīkaels �o ieceri visu laiku bija atlicis, ta�u tagad bija pēdējais laiks to nokārtot.

PĒC tam atlika vēl simtiem citu detaļu. Piemēram, kā tekstos aprakstīt Līsbetu Salanderi. Lai pieņemtu galīgo lēmumu, Mīka- elam bija nepiecie�ams personiski izrunāties ar meiteni un saņemt atļauju pastāstīt patiesību vai vismaz daļu patiesības. Bet personiska saruna nebija iespējama, jo Līsbeta bija apcieti�nāta un nedrīkstēja pieņemt apmeklētājus.

�ajā ziņā Annika D�annīni nebija nekāds palīgs. Viņa apzi�nīgi ievēroja visus noteikumus un negrasījās kļūt par Mīkaela izsūtāmo ar slepenām ziņām. Annika arī nestāstīja, ko viņa ar savu klienti pārrunā, ja neskaita fragmentus par sazvērestību, kuros viņai bija nepiecie�ama palīdzība. Tas bija kaitino�i, ta�u pareizi. Tāpēc Mīkaelam nebija ne jausmas, vai Līsbeta atklājusi Annikai, ka biju�ais aizbildnis viņu izvarojis un viņa atriebusies, uztetovējot viņam uz vēdera �okējo�u vēsti. Kamēr Annika nesāka runāt par �o tematu, to nevarēja darīt arī Mīkaels.

Tomēr Līsbetas izolācija radīja vēl kādu nopietnu problēmu. Mīkaels at�ķirībā no Annikas zināja, ka meitene ir datoru eksperte un hakere. Viņ� bija apsolījis Līsbetai neatklāt �o noslēpumu un bija turējis solījumu. Nelaime tā, ka tagad viņam pa�am bija ļoti nepiecie�amas Līsbetas prasmes.

Tātad viņam kaut kādā veidā jāsazinās ar Līsbetu.

Mīkaels nopūtās, atkal atvēra Dāniela Ulofsona mapi un izņēma divas papīra lapas. Viena bija izraksts no pasu reģistra par kādu Idrisu Gidi, dzimu�u 1950. gadā. Tas bija ūsains virs ar dzeltenīgu ādas krāsu, melniem matiem un sirmumu deniņos.

Uz otras lapas Ulofsons bija apkopojis Idrisa Gidi biogrāfiju.

Gidi bija kurdu bēglis no Irākas. Ulofsons par Idrisu Gidi bija izracis krietni vairāk informācijas nekā par citiem darbiniekiem. �ādas neatbilstības iemesls bija tas, ka Gidi kādu laiku bija pie�vērsis sev preses uzmanību un Mediju arhīvā bija pieminēts vai�rākos tekstos.

Dzimis 1950. gadā Mosulas pilsētā Irākā, Idriss Gidi bija izmā�cījies par in�enieri un septiņdesmitajos gados piedalījies lielajā ekonomikas izrāvienā. 1984. gadā viņ� sāka strādāt par skolo�tāju Mosulas būvtehniskajā koled�ā. Gidi nebija politiski aktīvs, diem�ēl viņ� bija kurds, tātad Sadāma Huseina Irākā - poten�ciāls noziedznieks. 1987. gada oktobrī Idrisa tēvu apcietināja uz aizdomu pamata par piedalī�anos kurdu politiskajās aktivitātēs. Viņa noziegums netika norādīts sīkāk. Tēvu sodīja ar nāvi par valsts nodevību, visticamāk, 1988. gada janvārī. Pēc diviem mēne��iem Irākas slepenpolicija apcietināja arī Idrisu Gidi brīdi, kad viņ� tikko bija iesācis lekciju par tiltu konstrukciju materiālu pretestību. Idrisu aizveda uz cietumu ārpus Mosulas, kur viņu vienpadsmit mēne�us nemitīgi spīdzināja, lai piespiestu atzīties. Idriss Gidi tā arī nesaprata, kādu atzī�anos no viņa gaida, tāpēc spīdzinā�ana turpinājās.

1989. gada martā Idrisa tēvabrālis samaksāja vietējam Baath partijas līderim naudas summu, kas atbilda piecdesmit tūksto�iem Zviedrijas kronu un tika uzskatīta par pietiekami lielu kompen�sāciju par ļaunumu, ko Idriss nodarījis Irākas valstij. Pēc divām dienām viņu atbrīvoja un nodeva tēvabrāļa gādībā. Atbrīvo�anas brīdī Idriss svēra trīsdesmit deviņus kilogramus un nebija spējīgs paiet. Pirms atbrīvo�anas viņam ar āmuru bija sa�ķaidīts kreisais gū�as kauls, lai viņ� nākotnē nevarētu skraidīt apkārt un izdomāt citas negantības.

Idrisa Gidi dzīvība divas nedēļas karājās mata galā. Kad viņ� lēnām atlaba, tēvabrālis aizveda viņu uz kādu saimniecību se�des�mit kilometru attālumā no Mosulas. Vasarā Idriss atguva spēkus un iemācījās staigāt ar kruķiem. Viņ� saprata, ka nekad neatlabs pilnībā. Jautājums tikai, ko darīt turpmāk. Augustā Idriss piepe�i saņēma ziņu, ka abus viņa brāļus apcietinājusi slepenpolicija. Brā�ļus viņ� nekad vairs neredzēja. Idriss pieņēma, ka viņi ir aprakti kādā smil�u kaudzē pie Mosulas. Septembrī tēvabrālis uzzināja, ka Idrisu meklē Sadāma Huseina policija. Viņ� nolēma vērsties pie kāda anonīma darboņa, kur� par atlīdzību aptuveni trīsdesmit tūksto�u kronu vērtībā aizveda Idrisu pāri robe�ai uz Turciju un ar viltotu pasi nogādāja Eiropā.

1989. gada 19. oktobrī Idriss Gidi nolaidās Arlandā Zviedrijā. Viņ� neprata ne vārda zviedriski, ta�u bija saņēmis norādījumu doties uz pasu policiju un tūlīt pieprasīt politisko patvērumu, ko viņ� arī izdarīja kroplā angļu valodā. Viņu aizveda uz bēgļu nometni Uplandes Vēsbi, kur viņ� pavadīja turpmākos divus gadus, līdz Imigrācijas pārvalde nolēma, ka Idrisam Gidi nav pietiekami pamatota iemesla saņemt uzturē�anās atļauju Zvied�rijā.

Tobrīd Idriss bija apguvis zviedru valodu un saņēmis medicī�nisko palīdzību savai sadragātajai gū�ai. Viņ� bija divas reizes operēts un varēja staigāt bez kruķiem. Pa �o laiku Zviedrijā bija notiku�as pla�as debates par bēgļu jautājumu, piedzīvots uzbru�kums bēgļu nometnei un Bērts Kārlsons bija nodibinājis partiju Jaunā demokrātija.

Idriss Gidi pēdējā brīdī dabūja jaunu advokātu, kur� vērsās pie preses, un �ī iemesla dēļ Idriss tagad bija atrodams Mediju arhīvā. Par viņa lietu sāka interesēties citi Zviedrijas kurdi, tostarp ari kareivīgās Baksi ģimenes locekļi. Tika sasaukti protesta mītiņi un formulētas petīcijas imigrācijas lietu ministrei Birgitai Frigebū.

Pla�saziņas līdzekļu uzmanība bija tik liela, ka Imigrācijas pār�valde mainīja savu lēmumu un Idriss saņēma uzturē�anās un darba atļauju Zviedrijas Karalistē. 1992. gada janvāri viņ� atstāja bēgļu nometni Uplandes Vēsbi kā brīvs vīrs.

Pēc atbrīvo�anas no bēgļu nometnes Idrisam sākās jaunas grūtības. Viņam vajadzēja atrast darbu un reizē turpināt sakrop�ļotās gū�as ārstē�anu. Idriss drīz atklāja, ka viņa būvin�eniera izglītība, ilggadējā pieredze un labais akadēmiskais novērtējums nenozīmē pilnīgi neko. Turpmākajos gados viņ� strādāja par avī�u iznēsātāju, trauku mazgātāju, apkopēju un taksometra �oferi. Avī�u iznēsātāja darbu viņ� bija spiests pamest, jo glu�i vienkār�i nespēja izkāpaļāt pa kāpnēm vajadzīgajā ātrumā. Taksometra �ofera darbs viņam patika, ja neskaita divas problēmas. Viņ� nepārzināja ceļu tīklu Stokholmas apkaimē un nevarēja mierīgi nosēdēt vairāk kā stundu no vietas, jo sāpes gū�ā kļuva neiz�turamas.

1998. gada maijā Idriss Gidi pārcēlās uz Gēteborgu. Kāds attāls radinieks ap�ēlojās par viņu un piedāvāja viņam pastāvīgu darbu uzkop�anas firmā. Idriss nespēja strādāt pilnu slodzi, tāpēc pus�slodzē kļuva par apkopēju grupas vadītāju Sālgrēna slimnīcā, ar kuru firmai bija noslēgts līgums. Viņam bija noteikts grafiks un viegls darbs - Idriss se�as dienas nedēļā mazgāja grīdu vairākos slimnīcas gaiteņos, to skaitā ari 11C.

Mīkaels Blumkvists izlasīja Dāniela Ulofsona apkopojumu un nopētīja Idrisa Gidi pases fotogrāfiju. Pēc tam viņ� ielogojās Mediju arhīvā un sameklēja vairākus rakstus, uz kuriem balstījās Ulofsona pētījums. Tos uzmanīgi izlasījis, Mīkaels iegrima pār�domās. Viņ� aizsmēķēja cigareti. Pēc Ērikas Bergeres aizie�anas smēķē�anas aizliegums redakcijā ātri pagaisa. Henrijs Kortess pat glu�i atklāti bija atstājis pelnutrauku uz sava rakstāmgalda.

Beidzot Mīkaels paņēma A4 mapi, kur Dāniels Ulofsons bija apkopojis materiālus par dakteri Andersu Jūnasonu. Viņ� lasīja tekstu, savilcis pieri dziļās grumbās.

Mīkaels blumkvists nemanīja ma�īnu ar KAB numurzīmi, un viņam nebija sajūtas, ka viņu novēro, tomēr dro�ības labad viņ� pirmdien no Akadēmiskās grāmatnīcas devās uz Nordiska Kompa- niet sānu ieeju un pēc tam izgāja ārā pa galveno ieeju. Bija jābūt pārcilvēkam, lai paturētu kādu acīs NK universālveikalā. Mīkaels izslēdza abus mobilos telefonus un caur galeriju devās uz Gustava Ādolfa laukumu, pagāja garām parlamenta ēkai un iegāja Vecpil�sētā. Cik varēja redzēt, neviens viņam nesekoja, tomēr Mīkaels izmeta apkārtceļu pa mazām ieliņām, līdz nonāca īstajā adresē un pieklauvēja pie apgāda Svartvitt durvīm.

Bija pustrīs pēcpusdienā. Mīkaels nāca nepieteicies, ta�u re�daktors Kurdo Baksi bija darbā un atplauka, viņu ieraudzījis.

�Sveiks!� Kurdo Baksi sirsnīgi sacīja. �Kāpēc tu nekad neienāc ciemos?�

�Tagad ta�u ienācu,� Mīkaels atteica.

�Jā, bet nu jau pagāju�i vismaz trīs gadi.�

Viņi paspieda viens otram roku.

Mīkaels pazina Kurdo Baksi kop� astoņdesmitajiem gadiem, jo bija viens no tiem, kas sniedza Kurdo praktisku palīdzību laikā, kad viņ� uzsāka izdot �urnālu Svartvitt, naktī pirātiski kopējot metienu Arodbiedrību savienības telpās. �ajā nodarbē Kurdo bija pieķēris topo�ais Glābiet bērnus pedofilu mednieks Pērs Ēriks Ostrems, kur� astoņdesmitajos gados bija Arodbiedrību savienī�bas sekretārs. Reiz vēlā nakti iegājis kopē�anas telpā, Ostrems tur atrada Svartvitt pirmā numura lappu�u kaudzes kopā ar manāmi nomāktu Kurdo Baksi. Ostrems paskatījās uz slikti samaketēto pirmo lapu un sacīja, ka tā ta�u nevar izskatīties �urnāls. Pēc tam viņ� uzzīmēja logo, kas piecpadsmit gadus rotāja Svartvitt vāku, līdz �urnāls beidza pastāvēt un tika pārveidots par grāmatu apgādu. Tobrīd Mīkaels pārdzīvoja briesmīgu periodu Arodbied�rību savienības preses sekretāra amatā - savu vienīgo ielēcienu sabiedrisko attiecību lauciņā. Pērs Ēriks Ostrems bija pierunājis viņu izlasīt korektūru un palīdzēt Svartvitt ar rediģē�anu. Kop� tā laika Kurdo Baksi un Mīkaels Blumkvists bija draugi.

Mīkaels apsēdās uz dīvāna, bet Kurdo Baksi atnesa kafiju no automāta gaitenī. Abi kādu brīdi pļāpāja niekus, kā to dara cil�vēki, kas ilgāku laiku nav tiku�ies, ta�u ik pa laikam viņus pār�trauca Kurdo mobilais telefons un īsas sarunas kurdu vai varbūt turku vai arābu, vai kādā citā Mīkaelam nesaprotamā valodā. Tā tas alla� notika visu Svartvitt apciemojumu laikā. Cilvēki no visām pasaules malām zvanīja, lai parunātu ar Kurdo.

�Mīļo Mīkael, tu izskaties noraizējies. Kas tev uz sirds?� Kurdo Baksi beidzot pajautāja.

�Vai tu varētu uz piecām minūtēm izslēgt mobilo, lai varam netraucēti parunāt?�

Kurdo izslēdza telefonu.

�Labi� man ir vajadzīgs pakalpojums. Ļoti svarīgs un stei�dzams pakalpojums, un to nedrīkst apspriest ārpus �īm sienām.� �Stāsti.�

�1989. gadā no Irākas Zviedrijā ieradās kurdu bēglis, vārdā Idriss Gidi. Kad Gidi draudēja izraidī�ana, viņam palīdzēja tava ģimene, un viņ� galu galā saņēma uzturē�anās atļauju. Es nezinu, vai viņam palīdzēja tavs tēvs vai kāds cits no jūsu ģimenes.� �Viņam palīdzēja mans tēvabrālis Mahmuts Baksi. Es pazīstu Idrisu. Kas noticis?�

�Viņ� �obrīd strādā Gēteborgā. Man vajag viņa palīdzību vien�kār�am darbiņam. Es viņam samaksā�u.�

�Kas tas ir par darbu?�

�Vai tu man uzticies, Kurdo?�

�Protams. Mēs vienmēr esam biju�i draugi.�

�Gribu uzdot viņam dīvainu darbu. Ļoti dīvainu. Es nestāstī�u, kas tas ir, bet varu apgalvot, ka tas nekādā ziņā nav nelikumīgs un neradīs problēmas ne tev, ne Idrisam.�

Kurdo Baksi uzmanīgi vēroja Mīkaelu Blumkvistu.

�Skaidrs. Un tu negribi stāstīt, kas tas ir?�

�Jo mazāk cilvēku par to zina, jo labāk. Man vajag tavu palī�dzību, lai iepazītos ar Idrisu un viņ� piekristu uzklausīt manu lūgumu.�

Kurdo mirkli domāja, tad piegāja pie rakstāmgalda un atvēra plānotāju. Minūti meklējis, viņ� atrada Idrisa Gidi telefona numuru. Tad viņ� pacēla klausuli. Saruna noritēja kurdu valodā. No Kurdo sejas izteiksmes Mīkaels noprata, ka to ievada paras�tās sasveicinā�anās frāzes un patērzē�ana. Pēc tam Kurdo kļuva nopietns un pastāstīja savu vajadzību. Pēc brī�a viņ� pagriezās pret Mīkaelu.

�Kad tu gribi viņu satikt?�

�Piektdienas pēcpusdienā, ja tas der. Pajautā, vai varu apcie�mot viņu mājās.�

Vēl brīdi runājis, Kurdo nolika klausuli.

�Idriss Gidi dzīvo Angerēdā,� Kurdo sacīja. �Vai tev ir adrese?� Mīkaels pamāja ar galvu.

�Piektdienas pēcpusdienā viņ� būs mājās ap pieciem. Tu vari viņu apciemot.�

�Paldies, Kurdo,� Mīkaels sacīja.

�Viņ� strādā Sālgrēna slimnīcā par apkopēju,� Kurdo Baksi piebilda.

�Es zinu,� Mīkaels atteica.

�Es ta�u avīzēs esmu lasījis, ka tu esi iejaukts tajā Salanderes lietā.�

�Tas tiesa.�

�Viņu sa�āva.�

�Tie�i tā.�

�Es iedomājos, ka viņa guļ Sālgrēna slimnīcā.�

�Arī tas ir tiesa.�

Kurdo Baksi arī nebija vakarējais. Viņ� saprata, ka Blumkvists grasās kaut ko izstrādāt - draugs ta�u bija ar to slavens. Viņi nebija tuvi draugi, ta�u ari nestrīdējās, un Mīkaels vienmēr bija palīdzējis, ja Kurdo lūdza kādu pakalpojumu. Gadu gaitā viņi bija izdzēru�i pa glāzītei, satiekoties kādā ballītē vai krogā.

�Vai es tik�u iejaukts kādā lietā, par ko man vajadzētu zināt?� Kurdo jautāja.

�Tu netiksi iejaukts. Tava loma bija tikai iepazīstināt mani ar vienu no saviem paziņām. Un es atkārtoju� es nelūg�u Idrisam Gidi neko nelegālu.�

Kurdo pamāja ar galvu. Ar �o apgalvojumu pietika.

Mīkaels piecēlās.

�Esmu tev pakalpojumu parādā.�

�Mēs vienmēr esam viens otram pakalpojumu parādā,� Kurdo Baksi atteica.

Henrijs kortess nolika telefona klausuli un tik skaļi pabungoja ar pirkstiem pa rakstāmgalda malu, ka Monika Nilsone pablenza uz viņu, aizkaitināti uzrāvusi uzaci. Viņa manīja, ka Kortess sē�, iegrimis domās. Juzdamās saērcināta uz visu pasauli, Monika nolēma neizgāzt dusmas tie�i uz Henriju.

Monika Nilsone zināja, ka Blumkvists ar Henriju Kortesu un Mālinu Ēriksoni sa�ukstas par Salanderes lietu, bet no viņas pa�as un Lotas Kārimas gaida, lai viņas padara melno darbu, gatavojot nākamo numuru �urnālam, kuram kop� Ērikas Bergeres aizie�a�nas vairs nebija īstas vadības. Mālina bija laba, ta�u nepieredzē�jusi, un viņai trūka Ērikas svara. Bet Kortess bija tīrais pui�elis.

Monika Nilsone nedusmojās tāpēc, ka justos apieta vai gribētu viņu amatus - tas bija pēdējais, ko viņa vēlētos. Viņas darbs bija Millennium uzdevumā vērot valdību, riksdagu un valsts iestā�des. �is darbs sievietei patika, un viņa to labi pārzināja. Turklāt Monikai pietika citu uzdevumu; viņa katru nedēļu rakstīja sleju arodbiedrību avīzei, veica da�ādus brīvprātīgo darbus Amnesty International un tamlīdzīgi. Viņai nebija vēlmes kļūt par Millen�nium galveno redaktori un strādāt vismaz divpadsmit stundu dienā, ziedojot darbam nedēļas nogales un atvaļinājumus.

Tomēr Monika juta, ka Millennium kaut kas ir mainījies. Redak�cija piepe�i �ķita sve�a. Un viņa nespēja noteikt, kas ir aplam.

Mīkaels Blumkvists kā alla� uzvedās bezatbildīgi, pazuda savos noslēpumainajos braucienos un nāca un gāja, kad gribēja. Viņ�, protams, bija Millennium līdzīpa�nieks un varēja pats izlemt, ko darīt, tomēr mazliet sasodītas atbildības no viņa varētu prasīt.

Kristers Malms bija otrs atliku�ais līdzīpa�nieks, bet no viņa nebija lielas jēgas. Viņ�, bez �aubām, bija talantīgs un varēja pārņemt redakcijas vadību, kad Ērika bija atvaļinājumā vai aiz�ņemta, ta�u galvenokārt īstenoja to, ko izlēmu�i citi. Kristers bija izcils attiecībā uz grafisko veidolu un prezentē�anu, bet pilnīgi bezpalīdzīgs �urnāla plāno�anā.

Monika Nilsone saviebās.

Nē, viņa bija netaisna. Viņu patiesībā kaitināja tas, ka redak�cijā kaut kas bija noticis. Mīkaels strādāja kopā ar Mālinu un Henriju, bet visi pārējie it kā palika ārpusē. Viņi bija izveidoju�i iek�ējo loku, ieslēdzās Ērikas kabinetā� tas ir, Mālinas kabinetā, un iznāca klusēdami. Ērikas laikā redakcija vienmēr bija kolektīvs. Monika nesaprata, kas noticis, ta�u juta, ka viņu atstāj ārpusē.

Mīkaels strādāja pie Salanderes stāsta un neizpauda par to ne zilbes. Tas gan nebija nekas neparasts. Viņ� nebija stāstījis arī par Vennerstremu - pat Ērika neko nezināja ta�u �oreiz Henrijs un Mālina bija Mīkaela uzticības personas.

īsi sakot, Monika jutās aizkaitināta. Viņai bija nepiecie�ams atvaļinājums. Vajadzēja uz kādu brīdi tikt projām. Viņa redzēja, ka Henrijs uzvelk velveta �aketi.

�Es izmetī�u vienu līkumu,� viņ� sacīja. �Lūdzu, pasaki Māli- nai, ka bū�u prom divas stundas.�

�Kas notiek?�

�Man �ķiet, ka esmu uzodis kādu materiālu. Patie�ām labu materiālu. Par tualetes podiem. Man kaut kas jāpārbauda, un, ja tas izdosies, mums jūnija numuram būs labs raksts.�

�Par tualetes podiem?� Monika Nilsone pārjautāja, noskatīda�mās viņam nopakaļ.

Erjka bergere sakoda zobus un lēnām nolika rakstu par gaidāmo tiesas prāvu pret Līsbetu Salanderi. Tas bija īss teksts divās sle�jās, paredzēts piektajai lappusei ar ziņām par jaunumiem valstī. Viņa minūti vēroja to, savilkusi lūpas. Bija pus�etri ceturtdienas pēcpusdienā. Ērika bija nostrādājusi SMP divpadsmit dienas. Viņa pacēla telefona klausuli un piezvanīja ziņu redaktoram Andersam Holmam.

�Sveiki, te Bergere. Lūdzu, sameklējiet korespondentu Juhan- nesu Frisku un tūlīt atnāciet ar viņu uz manu kabinetu.�

Viņa nolika klausuli un pacietīgi gaidīja, līdz Holms ienāca stikla būrī ar Juhannesu Frisku nopakaļ. Ērika ieskatījās rokas- pulkstenī.

�Divdesmit divas,� viņa sacīja.

�Kas?� jautāja Holms.

�Divdesmit divas minūtes. Jums vajadzēja divdesmit divas minūtes, lai pieceltos no galda, aizietu piecpadsmit metru līdz Juhannesa Friska galdam un atvilktos �urp.�

�Jūs neteicāt, ka tas ir steidzami. Esmu ļoti aizņemts.�

�Es neteicu, ka tas nav steidzami. Es teicu, lai jūs sameklējat Frisku un atnākat uz manu kabinetu. Es teicu tūlīt, un tas nozī�mēja tūlīt, nevis �ovakar vai nākamnedēļ, vai kad jums labpatiks pacelt pēcpusi no krēsla.�

�Klau, es domāju, ka��

�Aizveriet durvis.�

Ērika pagaidīja, līdz Anderss Holms bija aiztaisījis durvis. Viņa nopētīja Holmu klusēdama. Viņ� ne�aubīgi bija lietpratīgs ziņu redaktors, un viņa uzdevums bija gādāt, lai SMP lappuses katru dienu tiktu piepildītas ar pareizu tekstu, kas ir saprotami salikts kopā un izkārtots tādā veidā un kārtībā, kā nolemts rīta sapulcē. Tātad Anderss Holms katru dienu �onglēja ar milzīgu daudzumu darba uzdevumu. Un to viņ� darīja, nenometot zemē nevienu bumbiņu.

Nelaime tā, ka Holms konsekventi ignorēja Ērikas pieņemtos lēmumus. Divas nedēļas viņa bija mēģinājusi atrast sadarbības formulu. Viņa bija draudzīgi apspriedusies, izmēģinājusi tie�as pavēles, mudinājusi Holmu padomāt pa�am un visā visumā darī�jusi visu, lai Holms saprastu, kā viņa vēlas veidot avīzi.

Nekas nebija līdzējis.

Teksts, kuru Ērika noraidīja pēcpusdienā, vienalga nonāca avīzē vakarā, kad viņa bija aizgājusi mājās. Viens raksts atkrita, un mums radās tuk�a vieta, kuru vajadzēja ar kaut ko aizpildīt.

Ērikas izdomāto raksta nosaukumu piepe�i izsvītroja un aiz�stāja ar pavisam ko citu. Tas ne vienmēr bija aplam, ta�u to da�rīja, nekonsultējoties ar viņu. Tas notika demonstratīvi un izai�cino�i.

Tie vienmēr bija sīkumi. Redakcijas sapulci pulksten 14:00 pie�pe�i pārcēla uz 13:30, neinformējot par to Ēriku, un, kad viņa beidzot ieradās, lielākā daļa lēmumu jau bija pieņemta. Piedo�diet� es steigā aizmirsu jums pateikt.

Ērika Bergere nekādi nespēja aptvert, kāpēc Holms pret viņu tā izturas, ta�u secināja, ka rāmas diskusijas un draudzīgi aiz�rādījumi neiedarbojas. Līdz �im viņa nebija uzsākusi strīdu citu redakcijas darbinieku klātbūtnē, bet centusies ierobe�ot savu aiz�kaitinājumu līdz sarunām divatā. Rezultātu nebija, tāpēc tagad bija pienācis laiks izteikties skaidrāk, �oreiz Juhannesa Friska klātbūtnē, kas garantēja, ka sarunas saturs tūlīt taps zināms redakcijā.

�Kad sāku �eit strādāt, es uzreiz pateicu, ka man ir īpa�a inte�rese par visu, kas saistīts ar Līsbetu Salanderi. Es paskaidroju, ka gribu saņemt informāciju par visiem ieplānotajiem rakstiem jau iepriek� un gribu pārskatīt un apstiprināt visu, kas tiks publicēts. Esmu to atgādinājusi vismaz desmit rei�u, pēdējoreiz sapulcē piektdien. Kuru instrukcijas daļu jūs nesaprotat?�

�Visi teksti, kas ir ieplānoti vai atrodas ra�o�anā, ir lasāmi die�nesta ziņojumā iek�ējā tīklā. Tos vienmēr nosūta uz jūsu datoru. Jūs visu laiku esat informēta.�

�Muļķības. Kad �orīt saņēmu SMP savā pastkastītē, tur vislabā�kajā ziņu vietā bija triju sleju raksts par Salanderi un notikumu attīstību Stallarholmenā.�

�Tas bija Margarētas Orringas raksts. Viņa ir ār�tatniece un nodeva to tikai ap septiņiem vakar vakarā.�

�Margarēta Orringa piezvanīja, lai izklāstītu raksta ideju jau pulksten vienpadsmitos priek�pusdienā. Jūs to apstiprinājāt un devāt viņai uzdevumu pusdivpadsmitos. Sapulcē divos jūs par to neteicāt ne vārda.�

�Tas ir atrodams ziņojumā.�

�Lūk, kas rakstīts ziņojumā: �Margarēta Orringa, intervija ar prokurori Martinu Fransoni. Re: narkotiku konfiskācija Sēder�teljē.�

�Raksta galvenais temats bija intervija ar Martinu Fransoni par anabolisko steroīdu izņem�anu, saistībā ar kuru aizturēts viens no Svāvel�es motokluba locekļiem.�

�Tie�i tā. Un ziņojumā ne vārda par Svāvel�es motoklubu vai to, ka intervija pievērsīsies Magem Lundīnam, Stallarholmenai un līdz ar to Līsbetas Salanderes lietas izmeklē�anai.�

�Es pieņemu, ka tas uzpeldēja intervijā��

�Anders, es nesaprotu, kāpēc, ta�u jūs man melojat, acīs ska�tīdamies. Es runāju ar teksta autori. Viņa jums skaidri izklāstīja, kam pievērsīsies intervijā.�

�Man �ēl, ta�u es laikam nesapratu, ka fokusā būs Salandere. Es saņēmu tekstu vēlu vakarā. Ko man vajadzēja iesākt - visu apturēt? Orringa nodeva labu rakstu.�

�Par to mēs esam vienisprātis. Tas ir lielisks raksts. Līdz ar to tie ir jūsu tre�ie meli tie�i trīs minū�u laikā. Orringa to iesniedza 15:20, tātad ilgi pirms tam, kad es ap se�iem devos mājās.� �Man nepatīk jūsu tonis.�

�Lieliski. Tad es varu pateikt, ka ari man nepatīk ne jūsu tonis, ne izvairī�anās, ne meli.�

�Izklausās, ka, jūsuprāt, es te perinu pret jums kaut kādu sazvērestību.�

�Jūs joprojām neesat atbildējis uz jautājumu. Un jautājums numur divi: �odien uz mana galda parādās �is Juhannesa Friska teksts. Es nespēju atcerēties, ka mēs par to būtu runāju�i sapulcē divos. Kā tas nākas, ka viens no mūsu korespondentiem ir veltījis Salanderei visu dienu, bet es par to neko nezinu?�

Juhanness Frisks sabozās. Viņ� apdomīgi cieta klusu.

�Nu� mēs taisām avīzi, un te ir simtiem rakstu, par kuriem jūs neko nezināt. SMP ir izstrādāta sava kārtība, kurai mums visiem jāpielāgojas. Man nav ne laika, ne iespēju īpa�i nodarboties ar da�iem tekstiem.�

�Es neesmu jums lūgusi īpa�i nodarboties ar da�iem tekstiem. Es pieprasīju, lai, pirmkārt, mani informē par visu, kas saistīts ar Salanderes lietu, un, otrkārt, bez manas atļaujas neko nepublicē par �o tematu. Tātad vēlreiz: kuru instrukcijas daļu jūs neesat sapratis?�

Anderss Holms nopūtās un savilka seju izmocītā grimasē. �Labi,� Ērika Bergere noteica. �Tad es izteik�os vēl skaidrāk. Es negrasos ar jums par to strīdēties. Mēģiniet saprast, ko es sacī�u. Ja tas atkārtosies vēl vienu reizi, es atcel�u jūs no ziņu redaktora amata. Tas būs varens blīk�ķis, un te ies karsti, ta�u jūs sēdēsiet un rediģēsiet ģimenes lappusi, komiksu lapu vai kaut ko tamlīdzīgu. Es nevaru paturēt ziņu redaktoru, kuram nevaru uzticēties, ar kuru nevaru sadarboties un kur� cen�as sabotēt manus lēmumus. Vai sapratāt?�

Anderss Holms noplātīja rokas �estā, kas norādīja, ka viņ� uzskata Ērikas Bergeres apsūdzības par absurdām.

�Sapratāt? Jā vai nē?�

�Es dzirdēju, ko jūs sakāt.�

�Es jautāju: vai sapratāt? Jā vai nē?�

�Vai jūs tie�ām domājat, ka tas ies cauri? �ī avīze iznāk tāpēc, ka es un pārējie ma�inērijas zobratiņi pūlamies vaiga sviedros. Valde��

�Valde darīs tā, kā es teik�u. Esmu �eit, lai atjaunotu �o avīzi. Sarunās ar valdi man ir dots precīzi formulēts uzdevums, un tas nozīmē, ka man ir tiesības veikt tālejo�as redakcionālas izmaiņas nodaļu vadītāju līmenī. Es varu atbrīvoties no lieka balasta un piesaistīt jaunas asinis no ārpuses, ja vēlos. Un ziniet, Holm: jūs aizvien vairāk izskatāties pēc balasta.�

Ērika apklusa. Anderss Holms ielūkojās viņai acīs. Viņ� bija pārskaities.

�Tas ir viss,� Ērika Bergere sacīja. �Es jums lieku priek�ā pār�domāt visu, par ko �odien runājām.�

�Es negrasos��

�Tas paliek jūsu ziņā. Viss. Varat iet.�

Holms apgriezās un izgāja no stikla būra. Ērika redzēja, kā viņ� pa pla�o redakciju attālinās atpūtas telpas virzienā. Juhanness Frisks piecēlās un grasījās sekot Holmam.

�Jūs ne, Juhannes. Palieciet un apsēdieties.�

Ērika paņēma viņa rakstu un vēlreiz to pārskatīja.

�Es tā saprotu, ka jūs aizvietojat kādu darbinieku.�

�Jā. Es te esmu piecus mēne�us, un �ī ir pēdējā nedēļa.�

�Cik jums gadu?�

�Divdesmit septiņi.�

�Man �ēl, ka jūs nonācāt krustugunīs starp mani un Holmu. Pastāstiet par �o rakstu.�

�Es �orīt no rīta saņēmu kādu ziņu un aizgāju pie Holma. Viņ� teica, lai es to izpētu.�

�Skaidrs. Raksts ir par to, ka policija pārbauda, vai Līsbeta Salandere nav iesaistīta anabolisko steroīdu tirdzniecībā. Vai tam ir kāds sakars ar vakardienas rakstu par Sēdertelji, kurā ari minēti steroīdi?�

�Nezinu, iespējams. Aizdomas par Salanderes saistību ar ste�roīdu tirdzniecību radu�ās tāpēc, ka viņai ir sakari ar bokseriem. Ar Paolo Roberto un viņa paziņām.�

�Vai Paolo Roberto lieto steroīdus?�

�Ko? Nē, protams, ne. Runa vairāk ir par bokseru vidi. Salan�dere mēdz trenēties kopā ar vairākiem aizdomīgiem tipiem kaut kādā klubā Sēderā. Bet tas ir policijas viedoklis, nevis mans. Un kaut kur ir parādījusies ideja, ka Salandere varētu būt iesaistīta steroīdu tirgo�anā.�

�Tātad �ajā stāstā nav nekā cita kā tikai baumas?�

�Tās nav baumas, policija izskata �ādu iespēju. Es nezinu, vai viņiem ir taisnība vai ne.�

�Labi, Juhannes. Tad es gribu, lai jūs zinātu, ka tam, ko es �obrīd apsprie�u ar jums, nav nekādas saistības ar Andersu Holmu. Es domāju, ka jūs esat labs �urnālists. Jūs labi rakstāt un esat ļoti vērīgs. īsi sakot, teksts ir labs. Vienīgā nelaime tā, ka es neticu raksta saturam.�

�Es varu apgalvot, ka tas ir pilnīgi korekts.�

�Un es jums paskaidro�u, kāpēc tajā ir fundamentāla kļūda. No kurienes jūs saņēmāt ziņu?�

�No avota policijā.�

�No kā?�

Juhanness Frisks vilcinājās. Tā bija automātiska reakcija. Tie�i tāpat kā citi �urnālisti visā pasaulē, arī viņ� nevēlējās nosaukt avotu vārdā. Tomēr Ērika Bergere bija galvenā redaktore un viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri varēja pieprasīt �o informā�ciju.

�Kāds policists no Vardarbīgo noziegumu nodaļas, Hanss Faste.�

�Viņ� piezvanīja jums vai jūs zvanījāt viņam?�

�Viņ� piezvanīja man.�

Ērika Bergere pamāja ar galvu.

�Kā jums �ķiet, kāpēc viņ� jums zvanīja?�

�Es viņu pāris rei�u esmu intervējis Salanderes meklē�anas laikā. Viņ� zina, kas es esmu.�

�Un viņ� zina, ka jūs esat divdesmit septiņus gadus vecs pagaidu darbinieks un izmantojams brī�os, kad viņam kaut kur jāpublicē informācija, ko prokurors grib noplūdināt.�

�Jā, es to visu saprotu. Bet es saņēmu signālu no izmeklē�anas, aizbraucu, iedzēru kafiju ar Fasti, un viņ� pastāstīja �o. Viņ� ir korekti citēts. Ko man darīt?�

�Esmu pārliecināta, ka jūs citējat korekti. Vajadzēja notikt tā: jūs aiznestu informāciju Andersam Holmam, viņ� ierastos pie manis, izskaidrotu situāciju, un tad mēs kopīgi izlemtu, kā rīkoties.�

�Saprotu. Bet es��

�Jūs nodevāt materiālu redaktoram Holmam. Jūs rīkojāties pareizi. Ķibele notika pie Holma. Bet izanalizēsim jūsu tekstu. Piemēram, kāpēc Faste grib noplūdināt informāciju?�

Juhanness Frisks paraustīja plecus.

�Tas nozīmē, ka jūs nezināt vai jūs tas neinteresē?�

�Es nezinu.�

�Labi. Ko jūs teiksiet, ja es apgalvo�u, ka �is stāsts ir meli un Salanderei nav nekādas saistības ar anaboliskajiem stero- īdiem?�

�Es nevaru pierādīt pretējo.�

�Tie�i tā. Tātad jūs domājat, ka mums jāpublicē raksts, kas varbūt sniedz nepatiesu informāciju, tikai tāpēc, ka nevaram pierādīt pretējo?�

�Nē, mums ir �urnālistu atbildība. Bet tā ir staigā�ana pa virvi. Mēs nevaram atteikties publicēt, ja mums ir avots, kur� uzstājīgi kaut ko apgalvo.�

�Tā ir filosofē�ana. Mēs varam uzdot jautājumu, kāpēc avots grib noplūdināt �o informāciju. Ļaujiet man paskaidrot, kāpēc esmu devusi pavēli, lai viss, kas saistīts ar Salanderi, nonāktu uz mana rakstāmgalda. Man ir īpa�a informācija par �o tematu, kādas nav nevienam citam SMP. Juridiskā nodaļa zina, ka man ir �ī informācija un es nevaru to apspriest. Millennium publicēs kādu reportā�u, un līgums man neļauj to atklāt SMP, lai gan es �eit strādāju. Es �o informāciju saņēmu kā Millennium galvenā redaktore, un �obrīd es sē�u uz diviem krēsliem. Vai saprotat, ko es domāju?�

�Jā.�

�Un manas Millennium iegūtās ziņas ļauj man ne�aubīgi apgal�vot, ka �is materiāls ir melīgs un tā mērķis ir kaitēt Līsbetai Salanderei gaidāmajā tiesas prāvā.�

�Ir grūti kaitēt Līsbetai Salanderei, ja atceramies visus atklā�jumus, kas par viņu jau publicēti��

�Atklājumi, kas lielākoties ir melīgi un izkropļoti. Hanss Faste ir viens no centrālajiem visu apgalvojumu avotiem, kuri vēsta, ka Salandere ir paranojāla un agresīva lesbiete, kas nododas sātanis- mam un sadomazohistiskam seksam. Un prese ir uzķērusies uz Fastes kampaņu glu�i vienkār�i tāpēc, ka viņ� ir �ķietami nopietns avots un rakstīt par seksu ta�u ir for�i. Tagad viņ� turpina ar jaunu ziņu, kas apmelo Salanderi sabiedrības acīs, un grib, lai SMP to palīdz izplatīt. Piedodiet, bet ne manā vadībā.�

�Es saprotu.�

�Tie�ām? Labi. Tad varu apkopot visu savu sakāmo vienā tei�kumā. Jūsu �urnālista pienākums ir uzdot jautājumus un kritiski pētīt - nevis nekritiski atkārtot kāda apgalvojumus, lai no cik augsta valsts iestādes avota tie nāktu. Nekad to neaizmirstiet. Jūs esat lielisks rakstītājs, ta�u �is talants kļūst pilnīgi bezvērtīgs, ja aizmirstat darba uzdevumu.�

�Jā.�

�Esmu nolēmusi �o rakstu apturēt.�

�Skaidrs.�

�Tas vienkār�i neder. Es neticu tā saturam.�

�Es saprotu.�

�Tas nenozīmē, ka es neuzticos jums.�

�Paldies.�

�Tāpēc esmu nodomājusi sūtīt jūs atpakaļ pie rakstāmgalda ar priek�likumu jaunam rakstam.�

�Jā?�

�Visu ierobe�o mana vieno�anās ar Millennium. Tātad - es nedrīkstu atklāt, ko zinu par Salanderes lietu. Tomēr esmu ari galvenā redaktore avīzē, kura riskē pamatīgi iebuksēt, jo redak�cijai nav pieejama manā rīcībā eso�ā informācija.�

�Hmm.�

�Tā ta�u nevar. �ī ir unikāla situācija, un notieko�ais attiecas tikai uz Salanderi. Tāpēc esmu nolēmusi izvēlēties vienu �urnā�listu, kuru virzī�u uz pareizo pusi, lai mēs nenonākam muļķa lomā, kad Millennium publicēs savu reportā�u.�

�Un jūs domājat, ka Millennium par Salanderi publicēs kaut ko ievērības cienīgu?�

�Es nedomāju. Es zinu. Millennium rīcībā ir sensācija, kas apgriezīs Salanderes lietu kājām gaisā, un tas, ka es to nevaru atklāt, mani padara vai traku. Bet tur neko nevar darīt.�

�Ta�u jūs apgalvojat, ka izbrāķējāt manu tekstu tāpēc, ka tas neatbilst patiesībai� Tādējādi jūs jau tagad esat pateikusi, ka visi �urnālisti �ajā stāstā ir kaut ko palaidu�i garām.�

�Tie�i tā.�

�Piedodiet, bet ir grūti noticēt, ka visi Zviedrijas pla�saziņas līdzekļi būtu tā apmuļķoti.�

�Līsbeta Salandere ir bijusi preses kampaņas objekts. Tādos gadījumos parastie noteikumi vairs nav spēkā un pirmajās lapās var publicēt jebkādas muļķības.�

�Jūs apgalvojat, ka patiesība par Salanderi ir pavisam ci�tāda?�

�Mēģiniet iztēloties, ka viņa nav vainīga apsūdzībās; avīzēs radītais tēls ir muļķības. Te ir iesaistīti pavisam citi spēki, par kuriem neviens nespēj pat iedomāties.�

�Vai tā ir taisnība?�

Ērika Bergere pamāja ar galvu.

�Tātad tas, ko es tikko centos publicēt, ir daļa no kampaņas pret viņu?�

�Tie�i tā.�

�Bet jūs nevarat atklāt, par ko ir runa?�

�Nē.�

Juhanness Frisks bridi kasīja pakausi. Ērika gaidīja, līdz viņ� būs izdomājis.

�Labi� ko jūs gribat, lai es daru?�

�Ejiet atpakaļ pie rakstāmgalda un sāciet domāt par citu ver�siju. Jums nav jāsteidzas, bet neilgi pirms prāvas sākuma es gribu publicēt apjomīgu rakstu, varbūt veselu atvērumu, kas analizēs, cik patiesi ir visi apgalvojumi par Līsbetu Salanderi. Sāciet lasīt preses izgriezumus, izveidojiet sarakstu ar visu, kas par viņu sacīts, un pārbaudiet katru izteikumu.�

�Labi��

�Domājiet kā �urnālists. Izpētiet, kas un kāpēc izplata baumas un kura interesēm tas nāk par labu.�

�Bet, kad sāksies tiesa, manis laikam vairs nebūs SMP. Kā jau teicu, �ī ir mana pēdējā nedēļa.�

Ērika izņēma no atvilktnes plastikāta vāciņus un nolika Juhan- nesam priek�ā kādu dokumentu.

�Esmu jau pagarinājusi jūsu līgumu par trim mēne�iem. Jūs pabeigsiet �o nedēļu savā parastajā darbā, bet pirmdien ieradī�sieties �eit.�

�Jā��

�Tas ir - ja gribat turpināt darbu SMP?�

�Protams.�

�Jūs esat pieņemts darbā, lai veiktu pētījumu ārpus paras�tajiem redakcionālajiem uzdevumiem. Jūs strādāsiet tie�i manā pakļautībā. Novērosiet Salanderes procesu SMP uzdevumā.� �Ziņu �efam būs iebildumi.�

�Neuztraucieties par Holmu. Es runāju ar juridiskās nodaļas vadītāju un nokārtoju, lai tur nebūtu nekādas aizķer�anās. Bet jūs pētīsiet informāciju, nevis rakstīsiet ziņu reportā�as. Vai būs labi?�

�Super!�

�Tad esam beigu�i. Tiksimies pirmdien.�

Ērika ar mājienu izvadīja Juhannesu no stikla būra. Pacēlusi skatienu, viņa ieraudzīja, ka Anderss Holms viņu vēro, sē�ot otr�pus centrālā galda. Viņ� nodūra acis un izlikās, ka nav Ēriku redzējis.

Mīkales blumkvists uzmanījās, lai neviens nesekotu, kad viņ� agri piektdienas rītā no Millenium redakcijas devās uz Līsbetas Salanderes veco dzīvesvietu Lundagātanā. Mīkaelam bija jāno�kļūst Gēteborgā, lai satiktu Idrisu Gidi. Bija nepiecie�ams dro�s pārvieto�anās veids, kas ļautu izvairīties no sekotājiem un neat�stātu pēdas. Pēc ilgām pārdomām viņ� bija nolēmis nebraukt ar vilcienu, jo negribēja izmantot kredītkarti. Parasti Mīkaels mēdza aizņemties Ērikas Bergeres ma�īnu, ta�u tagad tas vairs nebija iespējams. Viņ� bija apsvēris, vai nepalūgt Henriju Kortesu vai kādu citu noīrēt viņam ma�īnu, bet visu laiku atdūrās pret faktu, ka radīsies dokumentāli pierādījumi.

Beidzot Mīkaels atrada lielisku risinājumu. Izņēmis palielu naudas summu no kāda bankomāta Jētgātanā, viņ� atvēra Līsbe�tas vīnsarkanās hondas durvis, izmantojot viņas atslēgas. Ma�īna jau kop� marta stāvēja pamesta pie viņas vecā dzīvokļa. Mīkaels noregulēja sēdekli un pārliecinājās, ka benzīna bāka ir līdz pusei pilna. Beidzot viņ� izgriezās uz ielas un pār Liljeholmas tiltu stūrēja uz E4.

Pulksten 14:50 Mīkaels Gēteborgā novietoja ma�īnu kādā Avē�nijas sānieliņā. Viņ� paēda vēlas pusdienas pirmajā kafejnīcā, kas gadījās ceļā. Pulksten 16:10 viņ� iesēdās tramvajā uz Angerēdu un aizbrauca līdz tās centram. Pagāja divdesmit minūtes, kamēr viņ� sameklēja Idrisa Gidi dzīvesvietu. Uz norunāto tik�anos Mīkaels ieradās ar desmit minū�u novēlo�anos.

Idriss Gidi kliboja. Viņ� atvēra durvis, paspieda Mīkaelam roku, ieveda viņu spartiski mēbelētā dzīvojamā istabā un lūdza apsēs�ties pie galda. Blakus uz kumodes stāvēja kāds ducis ierāmētu fotogrāfiju, ko Mīkaels uzmanīgi nopētīja.

�Mana ģimene,� Idriss Gidi sacīja.

Viņ� runāja ar spēcīgu akcentu. Mīkaelam bija aizdomas, ka Idriss nenokārtotu Tautas partijas valodas testu.

�Vai tie ir jūsu brāļi?�

�Abus manus brāļus - viņi stāv tur pa kreisi - astoņdesmi�tajos gados nogalināja Sadāms, tāpat arī manu tēvu, kur� stāv vidū. Divus tēvabrāļus noslepkavoja deviņdesmitajos. Mana māte nomira 2000. gadā. Trīs māsas ir dzīvas. Viņas dzīvo ārzemēs. Divas - Sīrijā, bet jaunākā māsa - Madridē.�

Mīkaels pamāja ar galvu. Idriss Gidi ielēja turku kafiju. �Kurdo Baksi sūta sveicienus.�

Idriss pamāja.

�Vai viņ� pastāstīja, ko es no jums vēlos?�

�Kurdo teica, ka jūs gribat nolīgt mani kādam darbam, bet neteica, par ko ir runa. Ta�u vispirms es gribu brīdināt, ka neņem�u to darbu, ja tas būs kaut kas nelikumīgs. Es nevaru atļauties, ka mani iejauc tādās lietās.�

�Manā lūgumā nav nekā nelikumīga, ta�u tas ir neparasts. Pats darbs ilgs apmēram pāris nedēļu, un uzdevums būs jāiz�pilda katru dienu. Tam būs vajadzīga tikai minūte dienā. Esmu gatavs jums maksāt tūksto� kronu nedēļā. Naudu jūs saņemsiet skaidrā no manas kabatas, un es par to neziņo�u ieņēmumu dienestam.�

�Skaidrs. Kas man jādara?�

�Jūs strādājat par apkopēju Sālgrēna slimnīcā?�

Idriss Gidi pamāja ar galvu.

�Viens no jūsu uzdevumiem ir katru dienu - vai, ja pareizi saprotu, se�as dienas nedēļā - uzkopt telpas 11C gaitenī, kur atrodas intensīvās terapijas nodaļa.�

Idriss atkal pamāja.

�Tad es gribētu, lai jūs izdarāt tā.�

Mīkaels Blumkvists paliecās uz priek�u un izstāstīja savu vaja�dzību.

Prokurors rikards ēkstrems domīgi vēroja savu viesi. Tā bija tre�ā reize, kad viņ� satika komisāru Georgu Nīstremu. Viņ� re�dzēja grumbainu seju, ko ieskāva īsi, sirmi mati. Nīstrems pirmo�reiz bija viņu apciemojis pēc Zala�enko slepkavības. Viņ� parādīja apliecību, kas apstiprināja, ka viņ� strādā VPP/DN. Viņiem bija ilga un klusināta saruna.

�Ir svarīgi, lai jūs saprastu, ka es nekādā gadījumā necen�os ietekmēt to, kā jūs pieņemat lēmumus vai darāt savu darbu,� Nīstrems sacīja.

Ēkstrems pamāja ar galvu.

�Es arī uzsveru, ka jūs nekādā gadījumā nedrīkstat publiskot informāciju, ko es jums sniedzu.�

�Es saprotu,� Ēkstrems sacīja.

Patiesību sakot, Ēkstremam bija jāatzīst, ka īsti nesaprot vis, ta�u viņ� negribēja izskatīties pēc muļķa, uzdodot pārāk daudz jautājumu. Viņ� bija aptvēris, ka pret Zala�enko lietu jāaizturas ar vislielāko iespējamo piesardzību. Viņ� arī noprata, ka Nīstrema apciemojumi ir pilnīgi neformāli, lai gan tos akceptē augsta Dro��ības policijas priek�niecība.

�Runa ir par cilvēku dzīvību,� Nīstrems bija paskaidrojis jau pirmajā tik�anās reizē. �Viss, kas saistīts ar Zala�enko lietu, Dro��ības policijā ir klasificēts kā slepens. Es varu apstiprināt, ka viņ� ir pārbēdzis biju�ais militārās izlūko�anas aģents un viena no galvenajām personām krievu ofensīvā pret Rietumeiropu sep�tiņdesmitajos gados.�

�Ak tā� tie�i to stingri apgalvo Mīkaels Blumkvists.�

�Un �ajā gadījumā Blumkvistam ir pilnīga taisnība. Blumkvists ir �urnālists, kur� nejau�i uzgājis vienu no Zviedrijas aizsardzības sistēmas slepenākajām lietām.�

�Viņ� to publicēs.�

�Protams. Viņ� pārstāv presi ar visām tās priek�rocībām un trūkumiem. Mēs dzīvojam demokrātijā un, protams, nevaram ietekmēt to, ko raksta prese. Trūkums �ajā lietā ir tas, ka Blum�kvists zina tikai nelielu daļu patiesības par Zala�enko un daļa no viņa iegūtās informācijas ir aplama.�

�Skaidrs.�

�Ta�u Blumkvists nesaprot vienu: ja patiesība par Zala�enko nāks gaismā, krievi varēs identificēt mūsu informatorus un avo�tus Krievijā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuri riskē ar dzīvību demo�krātijas dēļ, draud nāves briesmas.�

�Bet vai tad Krievija tagad nav demokrātija? Es domāju: ja tas būtu komunistu laikā��

�Tā ir ilūzija. Runa ir par cilvēkiem, kuri vainojami spiego�anā pret Krieviju, un nav neviena re�īma pasaulē, kas to akceptētu, pat ja tas ir noticis pirms daudziem gadiem. Turklāt vairāki no �iem avotiem joprojām ir aktīvi��

�ādu aģentu nebija, ta�u prokurors Ēkstrems to nevarēja zināt. Viņ� bija spiests ticēt Nīstremam uz vārda. Turklāt Ēkstrems patie�sībā jutās glaimots, ka neformāli var gūt pieeju informācijai par vienu no slepenākajām lietām Zviedrijā. Viņ� gan mazliet pabrī�nījās, ka Zviedrijas slepenpolicija - kā Nīstrems lika to manīt - ir spējusi iefiltrēties krievu militārajā sistēmā, bet saprata, ka �o informāciju, protams, nekādā gadījumā nedrīkst izplatīt.

�Kad es saņēmu uzdevumu ar jums sazināties, mēs jūs pama�tīgi izvērtējām,� Nīstrems sacīja.

Kārdināt vienmēr nozīmē atrast cilvēku vājības. Prokurora Ēkstrema vājība bija viņa pārliecība par pa�a nozīmīgumu, un, glu�i tāpat kā visi cilvēki, viņ� novērtēja glaimus. Vajadzēja tikai likt viņam justies izredzētam.

�Mēs secinājām, ka jūs esat cilvēks, kur� bauda lielu uzticību policijā� un ari valdības aprindās,� Nīstrems piebilda.

Ēkstrems izskatījās apmierināts. Informācija, ka vārdā neno�saukti cilvēki valdības aprindās viņam uzticas, bez vārdiem pauda, ka viņ� var rēķināties ar pateicību, ja izspēlēs savas kārtis pareizi. Laba zīme viņa turpmākajai karjerai.

�Es saprotu� un ko jūs īsti gribat?�

�Vienkār�i izsakoties, mans uzdevums ir, cik vien iespējams diskrēti, palīdzēt jums ar informāciju. Jūs, protams, saprotat, cik ļoti �ī lieta ir sare�ģījusies. No vienas puses, likuma noteiktajā kārtībā notiek pirmstiesas izmeklē�ana, kurā jūs esat galvenais atbildīgais. Neviens - ne valdība, ne Dro�ības policija, ne kāds cits nedrīkst iejaukties jūsu izmeklē�anas darbā. Jūsu uzdevums ir atklāt patiesību un apsūdzēt vainīgos. Tā ir viena no svarīgā�kajām funkcijām tiesiskā valstī.�

Ēkstrems pamāja ar galvu.

�No otras puses, ja visa patiesība par Zala�enko taptu pub�liskota, tā būtu gandrīz neaptverama mēroga nacionāla kata�strofa.�

�Tad kāds ir jūsu apciemojuma mērķis?�

�Pirmām kārtām mans uzdevums ir pievērst jūsu uzmanību delikātajai situācijai. Es domāju, ka Zviedrija nav atradusies tik bīstamā situācijā kop� Otrā pasaules kara. Varētu teikt, ka Zvied�rijas liktenis zināmā mērā ir jūsu rokās.�

�Kas ir jūsu vadība?�

�Man �ēl, bet es nevaru atklāt to cilvēku vārdus, kuri strādā ar �o lietu. Es tikai apgalvo�u, ka norādījumi nāk no visaugstākā iedomājamā līmeņa.�

Nīstrems redzēja, ka prokurors uzķeras uz āķa.

�Toties es varu jums palīdzēt ar informāciju. Man ir ļoti pla�as pilnvaras pēc saviem ieskatiem iepazīstināt jūs ar materiāliem, kas ir vieni no slepenākajiem �ajā valstī.�

�Ak tā?�

�Tas nozīmē, ka ar jebkuriem jautājumiem jums jāvēr�as pie manis. Jūs nedrīkstat runāt ar citiem Dro�ības policijā, tikai ar mani. Man ir uzdots būt par jūsu pavadoni �ajā labirintā, un, ja draudēs kādas intere�u sadursmes, mēs palīdzēsim rast risi�nājumu.�

�Es saprotu. Tādā gadījumā man laikam jāpateicas par to, ka jūs un jūsu kolēģi esat ar mieru tādā veidā atvieglot manu darbu.�

�Mēs gribam, lai tiesas process iet savu gaitu par spīti tam, ka situācija ir sare�ģīta.�

�Labi. Es apsolu, ka bū�u ārkārtīgi diskrēts. �ī jau nav pirmā reize, kad es saskaros ar slepenu informāciju��

�Jā, mēs to ļoti labi zinām.�

Ēkstremam bija kāds ducis jautājumu, kurus Nīstrems rūpīgi pierakstīja, lai pēc tam iespējami izsmeļo�i varētu uz tiem atbil�dēt. Tre�ajā apciemojumā Ēkstrems saņēma atbildes uz vairākiem uzdotajiem jautājumiem. Svarīgākais no tiem bija patiesība par Bjerka 1991. gada ziņojumu.

�Tas ir ļoti sare�ģīti,� Nīstrems sacīja.

Viņ� izskatījās norūpējies.

�Varbūt man vajadzētu sākt ar paskaidrojumu. Kop� �is ziņo�jums nāca atklātībā, mūsu analīzes grupa ir gandrīz vai augām dienām strādājusi, lai noskaidrotu, kas patiesībā notika. Tagad mēs esam tuvu tam, lai varētu izdarīt secinājumus. Un tie ir ļoti nepatīkami.�

�To es saprotu. �is ziņojums ta�u apgalvo, ka Dro�ības poli�cija un psihiatrs Pēters Telebūrians sazvērējās, lai ieliktu Līsbetu Salanderi psihiatriskajā slimnīcā.�

�Ja viss būtu tik vienkār�i,� Nīstrems, viegli pasmaidījis, atteica.

�Vienkār�i?�

�Jā. Ja tā būtu, tad lieta būtu vienkār�a. Tad būtu izdarīts noziegums, par kuru varētu celt apsūdzību. Nelaime tā, ka �is ziņojums nesakrīt ar dokumentiem mūsu arhīvā.�

�Kā jūs to domājat?�

Nīstrems izņēma zilu mapi un atvēra to.

�Man �eit ir īstais ziņojums, ko Gunnars Bjerks uzrakstīja 1991. gadā. Te ir arī viņu sarakstes oriģināli, kas glabājas mūsu arhīvā. Nelaime tā, ka �īs versijas nesakrīt.�

�Lūdzu, paskaidrojiet.�

�Bjerks diem�ēl ir pakāries. Mēs pieņemam, ka to veicināja atklājumi par viņa seksuālajiem piedzīvojumiem. Millennium gra�sījās viņu atmaskot. Tas viņu iedzina tik dziļā izmisumā, ka viņ� nolēma atņemt sev dzīvību.�

�Jā��

�Oriģinālais ziņojums ir izmeklē�ana par Līsbetas Salanderes mēģinājumu nogalināt savu tēvu Aleksandru Zala�enko ar deg�bumbu. Blumkvista atrastajā ziņojumā pirmās trīsdesmit lappu�ses saskan ar oriģinālu. Tajās nav nekā neparasta. Neatbilstības sākas tikai trīsdesmit tre�ajā lappusē, kur Bjerks izdara secinā�jumus un sniedz ieteikumus.�

�Kā tad tā?�

�Oriģinālajā versijā Bjerks sniedz piecus skaidrus ieteikumus. Nav noslēpums, ka Zala�enko lietu vajadzēja noklusēt presē un tā tālāk. Bjerks ierosina, lai Zala�enko rehabilitācija - viņ� ta�u bija smagi apdedzis - notiktu ārzemēs. Un tā joprojām. Viņ� ierosina arī sniegt Līsbetai Salanderei vislabāko iespējamo psi�hiatrisko ārstē�anu.�

�Ak tā��

�Problēma tā, ka vairāki teikumi ir ļoti smalki izmainīti. Trīs�desmit ceturtajā lappusē ir rindkopa, kurā Bjerks ierosina atzīt Salanderi par psihiski slimu, lai viņa nebūtu ticama lieciniece, ja kāds sāktu uzdot jautājumus par Zala�enko.�

�Un oriģinālajā ziņojumā �āda apgalvojuma nav?�

�Tie�i tā. Gunnars Bjerks neko tādu neieteica. Turklāt tas būtu pretlikumīgi. Viņ� ierosināja nosūtīt meiteni uz ārstē�anu, kāda viņai patiesībā bija nepiecie�ama. Blumkvista kopijā tas ir pār�vērties par sazvērestību.�

�Vai es varu izlasīt oriģinālu?�

�Lūdzu. Bet man jāņem tas līdzi, kad ie�u projām. Un, pirms jūs to lasāt, ļaujiet pievērst jūsu uzmanību pielikumam ar Bjerka un Telebūriana saraksti. Tā gandrīz pilnībā ir viltojums. Te runa ir nevis par sīkām izmaiņām, bet rupju viltojumu.� �Viltojumu?�

�Es domāju, ka �ajā gadījumā tas ir vienīgais piemērotais apzīmējums. Oriģināls rāda, ka tiesa uzdeva Telebūrianam veikt Līsbetas Salanderes psihiatrisko ekspertīzi. Tas nav nekas nepa�rasts. Salandere divpadsmit gadu vecumā bija mēģinājusi noga�lināt savu tēvu ar degbumbu; būtu dīvaini, ja �āda ekspertīze netiktu veikta.�

�Tas tiesa.�

�Ja jūs toreiz būtu prokurora vietā, es domāju, ka arī jūs pie�prasītu gan sociālā dienesta, gan psihiatra ekspertīzi.� �Protams.�

�Telebūrians ta�u jau toreiz bija pazīstams un cienīts bērnu psihiatrs, turklāt strādājis arī tiesu medicīnā. Saņēmis �o uzde�vumu, viņ� veica pilnīgi normālu ekspertīzi, secinot, ka Līsbeta Salandere ir psihiski slima� man nav jāiedziļinās profesionālajos terminos.�

�Protams��

�To viņ� izklāstīja ziņojumā, kuru nosūtīja Bjerkam un kur� pēc tam tika nodots tālāk tiesai, bet tiesa izlēma, ka Salandere jāievieto Sv. Stefana klīnikā.�

�Es saprotu.�

�Blumkvista versijā pilnībā trūkst Telebūriana ekspertīzes. Toties ir Bjerka un Telebūriana sarakste, kas norāda, ka Bjerks viņam liek viltot ekspertīzes slēdzienu.�

�Un jūs domājat, ka tas ir viltojums?�

�Ne�aubīgi.�

�Bet kur� varētu būt ieinteresēts veikt �ādu viltojumu?� Nīstrems nolika ziņojumu un sarauca uzacis.

�Tagad jūs nonākat pie pa�a galvenā jautājuma.�

�Un atbilde ir�?�

�Mēs nezinām. Mūsu analīzes grupa smagi strādā, lai rastu atbildi.�

�Vai to varētu būt izfantazējis Blumkvists?�

Nīstrems iesmējās.

�Jā, mēs arī sākumā tā iedomājāmies. Bet tā tas nav. Mēs uzskatām, ka viltojumu sagatavoja jau sen, visticamāk, reizē ar oriģinālo ziņojumu.�

�Ak tā?�

�Un tas liek izdarīt nepatīkamus secinājumus. Viltojuma autors ļoti labi pazīst �o lietu. Turklāt viņam ir bijusi pieejama tā pati rakstāmma�īna, kuru izmantoja Gunnars Bjerks.�

�Jūs gribat teikt��

�Mēs nezinām, kur Bjerks rakstīja ziņojumu. Varbūt uz raks�tāmma�īnas mājās, darbavietā vai kaut kur citur. Varam iedomā�ties divas iespējas. Varbūt viltojumu izgatavoja kāds no psihiatri�jas vai tiesu medicīnas jomas, kaut kāda iemesla dēļ vēlēdamies apkaunot Telebūrianu. Vai pavisam cita iemesla dēļ to izdarīja kāds Dro�ības policijā.�

�Kāpēc?�

�Tas notika 1991. gadā. Varbūt kāds krievu aģents Dro�ības policijā uzgāja Zala�enko pēdas. Tas varētu nozīmēt, ka mums �obrīd jāizpēta liels skaits personu lietu.�

�Bet, ja VDK to atklāja� tad jau tam vajadzēja nākt gaismā pirms vairākiem gadiem.�

�Pareiza doma. Bet neaizmirstiet, ka tie�i tajā laikā sabruka Padomju Savienība un izjuka VDK. Mēs nezinām, kas nogāja greizi. Varbūt bija ieplānota kāda operācija, kuru atcēla. VDK bija īsti meistari dokumentu vilto�anā un dezinformācijas izplatī�anā.� �Bet kāpēc lai VDK veiktu �ādu viltojumu?�

�Arī to mēs nezinām. Viņu mērķis, protams, varēja būt vēlme ievilkt skandālā Zviedrijas valdību.�

Ēkstrems iekoda apak�lūpā.

�Tātad jūs sakāt, ka Salanderes medicīniskais vērtējums ir pa�reizs?�

�0 jā! Ne�aubīgi. Vienkār�i izsakoties, Salandere ir pilnīgi traka. Par to jums nav jā�aubās. Lēmums ievietot viņu slēgtā iestādē bija ļoti pareizs.�

�Tualetes podi,� �aubu pilnā balsī noteica galvenā redaktora vietas izpildītāja Mālina Ēriksone. Viņai laikam �ķita, ka Henrijs Kortess viņu izjoko.

�Tualetes podi,� Kortess atkārtoja un pamāja ar galvu.

�Tu gribi publicēt rakstu par tualetes podiem? Millennium?�

Monika Nilsone piepe�i un nevietā skaļi iesmējās. Viņa bija manījusi Henrija slikti slēpto entuziasmu, kad viņ� ieradās piekt�dienas sapulcē. Tā izskatās �urnālists, kuram padomā ir labs stāsts.

�Labi, paskaidro.�

�Tas ir ļoti vienkār�i,� Henrijs Kortess sacīja. �Zviedrijas lielākā industrija ir celtniecības nozare. �o industriju praktiski nevar pār�celt uz ārzemēm, lai gan Skanska izliekas, ka tai ir birojs Londonā un tamlīdzīgi. Mājas katrā ziņā ir jāceļ Zviedrijā.�

�Jā, bet tas nav nekāds jaunums.�

�Nē. Ta�u daļējs jaunums ir tas, ka attiecībā uz konkurenci un efektivitāti celtniecība ir pāris gaismas gadu atpalikusi aiz visām citām nozarēm Zviedrijā. Ja Volvo ra�otu ma�īnas pēc tāda pa�a principa, tad pēdējie modeļi maksātu vienu vai divus miljonus kronu gabalā. Jebkurai normālai nozarei ir svarīgi spiest cenas uz leju. Celtniecībā ir otrādi. Viņi nedomā samazināt izmaksas, un tas nozīmē, ka cena par kvadrātmetru aug, bet valsts to sub�sidē ar nodokļu maksātāju naudu, lai cenas nekļūtu pavisam absurdas.�

�Vai tur ir kāds stāsts?�

�Pagaidiet. Tas ir sare�ģīti. Teiksim, ja hamburgeru cenas kop� septiņdesmitajiem gadiem palielinātos līdzīgi, tad BigMac �odien maksātu kādas simt piecdesmit kronas vai vairāk. Cik maksātu frī kartupeļi un kola, es pat negribu domāt, bet ar manu algu Millennium dro�i vien nekam daudz nepietiktu. Cik daudzi pie �ī galda ietu uz makdonaldu un pirktu burgeru par simtnieku?�

Visi klusēja.

�Saprotams. Bet, kad Nordic Construction Company Goshāgā, Līdingē, uzcep da�us skārda konteinerus, viņi par trīsistabnieku mēnesī prasa desmit vai divpadsmit tūksto�us. Cik daudzi no jums to maksā?�

�Es to nevaru atļauties,� Monika Nilsone sacīja.

�Nē. Bet tu jau dzīvo divistabu dzīvoklī Danvikstullā, kuru tavs papucis tev nopirka pirms divdesmit gadiem, un, to pārdodot, tu dabūtu, teiksim, pusotru miljonu. Bet ko darīt divdesmitgad- niekiem, kuri grib atstāt vecāku mājas? Viņi to nevar atļauties. Tātad viņi kļūst par apak�īrniekiem vai dzīvo mājās pie māmuļas līdz pensijai.�

�Un kāda tam saistība ar tualetes podiem?� jautāja Kristers Malms.

�Es pie tā nonāk�u. Jautājums ir �āds: kāpēc dzīvokļi ir tik sasodīti dārgi? Tāpēc, ka pasūtītāji ir nejēgas. Vienkār�i izsako�ties, kāds komunālais uzņēmums piezvana būvfirmai, piemēram, Skanska, un paziņo, ka vēlas pasūtīt simt dzīvokļus, un jautā, cik tas maksās. Skanska aprēķina, piezvana un paskaidro, ka tas maksās, piemēram, piecsimt miljonus kronu. Tas nozīmē, ka kvad�rātmetra cena būs X kronu, bet, ja tu vēlēsies tur ievākties, tev tas maksās desmit tauk�ķus mēnesī. Tu vari neiet uz makdonaldu, bet tev kaut kur ir jādzīvo. Tātad tev jāmaksā tik, cik prasa.�

�Mīļo Henrij� pie lietas.�

�Jā, bet tur jau ir tā lieta. Kāpēc jāmaksā desmit tauk�ķi, lai ievāktos tajos drausmīgajos monstros Hammarbīhamnenā?

Tāpēc, ka celtniecības firmas nespie� cenas uz leju. Klientam �ā vai tā ir jāmaksā. Lielu daļu izmaksu veido celtniecības materiāli. To tirdzniecība notiek caur vairumtirgotājiem, kas nosaka savas cenas. Tā kā �ajā jomā nav īstas konkurences, tad vanna Zviedrijā maksā piecus tūksto�us. Tā pa�a ra�otāja vanna Vācijā maksā divus tūksto�us kronu. Nav nekādu papildu izmaksu, kas varētu izskaidrot �īs cenu at�ķirības.�

�Jā.�

�Daļu no �īs informācijas var atrast ziņojumā, kuru sagata�voja valdības komisija, kas aktīvi pētīja celtniecības izmaksas deviņdesmito gadu beigās. Kop� tā laika nekas daudz nav mai�nījies. Neviens nerunā ar celtniecības firmām par nesaprātīgo cenu līmeni. Pasūtītāji glīti samaksā, cik viņiem prasa, un beigās cenu sedz īrnieki vai nodokļu maksātāji.�

�Henrij, tualetes podi!�

�Niecīgie uzlabojumi kop� valdības komisijas darba ir vērojami vietējā līmenī, galvenokārt ārpus Stokholmas. Da�iem pasūtītā�jiem ir apniku�as augstās celtniecības izmaksas. Tipisks piemērs ir Karlskrūnas mājas, kas būvē lētāk par visiem citiem, jo glu�i vienkār�i pērk materiālus pa�i. Un �ajā nozarē ir iesaistījusies ari kompānija Svensk Handel. Viņi uzskata, ka celtniecības mate�riālu cenas ir pilnīgi absurdas, tāpēc cen�as atvieglot pasūtītājiem lētāku līdzvērtīgu produktu iegādi. Tas pirms gada noveda pie nelielas sadursmes būvniecības izstādē Elv�ē. Svensk Handel bija atvedusi no Taizemes kādu puisi, kur� tirgoja tualetes podus par aptuveni piecsimt kronām gabalā.�

�Un kas notika?�

�Tuvākais konkurents izrādījās kāds zviedru vairumtirdznie�cības uzņēmums ar nosaukumu AS Vitavara, kur� tirgo īstus zviedru podus par tūksto� septiņsimt kronām. Un prātīgi pasū�tītāji komūnās sāka kasīt pakausi un brīnīties, kāpēc viņi piķo tūksto� septiņsimt kronu, ja līdzvērtīgu podu no Taizemes var dabūt par pieciem simtiem.�

�Varbūt labāka kvalitāte?� jautāja Lota Kārima.

�Nekā nebija! Lidzvērtīgs produkts.�

�Taizeme,� ierunājās Kristers Malms. �O� pēc bērnu darba un tamlīdzīgi. Tas var izskaidrot zemo cenu.�

�Nē,� atteica Henrijs Kortess. �Bērnu darbs Taizemē ir sasto�pams galvenokārt tekstilindustrijā un suvenīru ra�o�anā. Un, pro�tams, pedofilijas tīklā. �ī ir īsta rūpniecības nozare. ANO uzrauga bērnu darba izmanto�anu, un es pārbaudīju to uzņēmumu. Viņi negrēko. Tas ir liels, moderns un cienījams rūpniecības uzņē�mums sadzīves tehnikas nozarē.�

�Labi� tātad mēs runājam par zemo algu valstīm, un tas no�zīmē, ka tu riskē sacerēt rakstu, kas pierādīs, ka zviedru rūpnie�cību izkonkurē taizemie�u uzņēmums. Atlaidiet zviedru strād�niekus, likvidējiet uzņēmumu �eit un importējiet no Taizemes. Arodbiedrības tevi glu�i neslavēs.�

Henrija sejā iepletās smaids. Viņ� atgāzās atpakaļ krēslā un izskatījās nekaunīgi pa�apmierināts.

�Nekā tamlīdzīga,� viņ� sacīja. �Uzminiet, kur Vitavara ra�o savus podus par tūksto� septiņsimt kronām gabalā?�

Redakcijā iestājās klusums.

�Vjetnamā,� Henrijs sacīja.

�Tas nevar būt,� iebilda Mālina.

�Yep,� Henrijs atteica. �Viņi ar apak�līgumu ir ra�oju�i tur podus vismaz desmit gadus. Zviedru strādniekus atlaida jau deviņdesmitajos.�

�Velns parāvis!�

�Bet tagad pats galvenais. Ja mēs importētu tie�i no fabrikas Vjetnamā, poda cena būtu aptuveni trīssimt deviņdesmit kro�nas. Uzminiet, kā var izskaidrot cenu at�ķirību starp Taizemi un Vjetnamu.�

�Tikai nesaki, ka��

Henrijs Kortess pamāja ar galvu. Viņa smaids bija platāks par seju.

�Vitavara nodod darbu apak�uzņēmējam - kādai firmai ar nosaukumu Fong Soo Industries. Tā ir atrodama ANO sarakstā, kur reģistrēti uzņēmumi, kas izmanto bērnu darbaspēku, un tas ir pierādīts vismaz vienā pārbaudē 2001. gadā. Ta�u lielākā daļa strādnieku ir cietumnieki.�

Mālina Ēriksone piepe�i pasmaidīja.

�Tas ir lieliski,� viņa sacīja. �Tas tie�ām ir lieliski. Kad izaugsi, tu nudien būsi �urnālists. Cik ātri tu vari to uzrakstīt?�

�Divās nedēļās. Man jāpārbauda diezgan daudz faktu par starptautisko tirdzniecību. Un vēl mums rakstam vajag kādu slikto puisi, tāpēc es noskaidro�u, kam pieder AS Vitavara."

�Tad mēs to varēsim drukāt jūnija numurā?� Mālina cerīgi jautāja.

�No problem.�

Kriminālinspektors jans bublanskis ar stingu seju vēroja pro�kuroru Rikardu Ēkstremu. Saruna ilga jau �etrdesmit minūtes, un Bublanskim bija milzīga vēlē�anās pasniegties uz priek�u, paķert Zviedrijas Karalistes likumu eksemplāru, kas gulēja uz raks�tāmgalda malas, un gāzt ar to prokuroram pa galvu. Bublanskis klusībā prātoja, kas notiktu, ja viņ� tā izdarītu. Tas ne�aubīgi saceltu traci vakara avīzēs un dro�i vien novestu līdz apsūdzībai par miesas bojājumu nodarī�anu. Viņ� atmeta �o domu. Civilizēta cilvēka galvenā īpa�ība ir spēja nepadoties tādiem impulsiem, lai cik izaicino�i izturētos pretējā puse. Un kriminālinspektoru Bub�lanski ta�u parasti izsauca tie�i gadījumos, ja kāds bija padevies �ādiem impulsiem.

�Nu tad tā,� sacīja Ēkstrems. �Es pieņemu, ka esam vienoju��ies.�

�Nē, neesam vienoju�ies,� Bublanskis atteica un piecēlās. �Bet izmeklē�anu vadi tu.�

Rūkdams kaut ko zem deguna, viņ� gaitenī pagriezās uz savu kabinetu un paaicināja pie sevis kriminālinspektorus Kurtu

Svensonu un Sonju Mūdigu, kas �ajā pēcpusdienā bija viņa vienī�gie resursi. Jerkers Holmbergs glu�i nelaikā bija izlēmis paņemt divu nedēļu atvaļinājumu.

�Manā kabinetā,� Bublanskis sacīja. �Paņemiet līdzi kafiju.� Kad viņi bija apsēdu�ies, Bublanskis atvēra savu bloknotu ar piezīmēm no apspriedes pie Ekstrēma.

�Situācija �obrīd ir tāda: izmeklē�anas vadītājs ir atteicies no visām apsūdzībām pret Līsbetu Salanderi saistībā ar slepkavī�bām, par kuru izdarī�anu viņu meklēja. Tātad viņa vairs neietilpst izmeklē�anā, ar kuru nodarbojamies mēs.�

�Par spīti visam, �ķiet, ka tas ir solis uz priek�u,� sacīja Sonja Mūdiga.

Kurts Svensons, kā parasti, neteica neko.

�Neesmu tik dro�s,� Bublanskis atteica. �Salandere joprojām tiek turēta aizdomās par smagu noziegumu izdarī�anu Stallarhol�menā un Goseberjā. Ta�u tas vairs neietilpst mūsu izmeklē�anā. Mums jākoncentrējas uz to, lai atrastu Nīdermani un tiktu galā ar me�a kapsētu Nīkvarnā.�

�Skaidrs.�

�Ta�u tagad ir izlemts, ka Salanderi apsūdzēs Ēkstrems. Lieta ir pārcelta uz Stokholmu, un uzsākta pilnīgi atsevi�ķa izmeklē��ana.�

�Ak tā?�

�Un uzminiet, kur� nodarbosies ar Salanderi?�

�Es baidos no ļaunākā.�

�Hanss Faste ir atgriezies darbā. Viņ� palīdzēs Ēkstremam Salanderes lietā.�

�Tas ir neprāts! Faste ir pilnīgi nepiemērots, lai izmeklētu jebko, kas saistīts ar Salanderi.�

�Es zinu. Bet Ēkstremam ir labs arguments. Faste ir bijis sli�mības atvaļinājumā kop�� hmm� kop� nervu sabrukuma aprīlī, un �ī viņam būs laba un vienkār�a lieta.�

Klusums.

�Tātad mums pēcpusdienā jānodod viņam visi materiāli par Salanderi.�

�Un tā lieta par Gunnaru Bjerku, Dro�ibas policiju un 1991. gada ziņojumu��

�Ar to nodarbosies Faste un Ēkstrems.�

�Man tas nepatīk,� Sonja Mūdiga sacīja.

�Man ari ne. Bet Ēkstrems ir �efs, un viņam ir atbalsts aug�stākajā vadībā. Citiem vārdiem sakot, mūsu darbs joprojām ir atrast slepkavu. Kurt, kāda ir mūsu situācija?�

Kurts Svensons papurināja galvu.

�Nīdermanis joprojām ir kā zemē iegrimis. Man jāatzīst, ka visu policijā nostrādāto gadu laikā es neesmu sastapies ar līdzīgu gadījumu. Neesam atradu�i nevienu, kas par viņu kaut ko zinātu vai kam būtu nojausma, kur viņ� atrodas.�

�Aizdomīgi,� Sonja Mūdiga noteica. �Ta�u Nīdermanis ir izslu�dināts meklē�anā par policista slepkavību Goseberjā, par smagu miesas bojājumu nodarī�anu otram policistam, par Līsbetas Salanderes slepkavības mēģinājumu, kā ari par zobu higiēnistes Anitas Kasper�ones nolaupī�anu un piekau�anu. Un par Dāga Svensona un Mias Bergmanes slepkavību. Visos �ajos gadījumos ir pietiekami daudz lietisko pierādījumu.�

�Tas jau ir kaut kas. Kā veicas izmeklē�ana par Svāvel�es motokluba kasieri?�

�Viktors Jēransons un viņa draudzene Lēna Nīgrēna. Mums ir lietiskie pierādījumi, ka Nīdermanis tur bijis. Pirkstu nospiedumi un DNS no Jēransona līķa. Nīdermanis bija pamatīgi saskrambājis pirkstu kauliņus.�

�Labi. Kas jauns par Svāvel�es klubu?�

�Kamēr Mage Lundīns sē� apcietinājumā un gaida tiesu par Mirjamas Vu nolaupī�anu, par motokluba priek�nieku ir kļuvis Sonijs Nieminens. Klīst baumas, ka Nieminens esot izsludinājis lielu atlīdzību tam, kur� norādīs Nīdermaņa atra�anās vietu.�

�Tāpēc vēl jo dīvaināk, ka viņu nevar atrast. Kā ar Jēransona ma�īnu?�

�Tā kā Anitas Kasper�ones ma�īnu atrada Jēransona pagalmā, mēs domājam, ka Nīdermanis nomainīja braucamo. Mums nav nekādu ma�īnas pēdu.�

�Tātad rodas jautājums: vai Nīdermanis joprojām slēpjas kaut kur Zviedrijā? Un, ja tā, tad kur un pie kā? Bet varbūt viņ� jau ir paspējis nokļūt dro�ībā ārzemēs? Kā jūs domājat?�

�Nekas neliecina, ka viņ� būtu nozudis ārzemēs, bet tas ir vienīgais loģiskais izskaidrojums.�

�Kur tad viņ� būtu pametis ma�īnu?�

Gan Mūdiga, gan Svensons papurināja galvu. Ja runa bija par noteikta meklē�anā izsludināta cilvēka atra�anu, policijas darbs deviņos gadījumos no desmit bija diezgan vienkār�s. Vajadzēja radīt loģisku ķēdi un sākt to at�ķetināt. Kas ir viņa draugi? Ar ko viņ� kopā sēdējis cietumā? Kur dzīvo viņa draudzene? Ar ko viņ� mēdz kopā iedzert? Kur pēdējoreiz izmantots viņa mobi�lais telefons? Kur ir viņa ma�īna? �īs ķēdes beigās bija jāatrod meklētais.

Nelaime tā, ka Ronaldam Nīdermanim nebija draugu, nebija draudzenes, viņ� nekad nebija sēdējis cietumā un neviens nezi�nāja viņa telefona numuru.

Tāpēc izmeklē�ana pievērsās Jēransona ma�īnai, ko Nīderma�nis dro�i vien izmantoja. Tā varētu norādīt virzienu, kurā turpi�nāt meklē�anu. Sākumā viņi bija gaidīju�i, ka ma�īna uzradīsies pāris dienu laikā, visticamāk, kādā stāvvietā Stokholmā. Tomēr, par spīti meklē�anai valsts mērogā, Jēransona ma�īna nebija manīta.

�Ja viņ� ir ārzemēs� kur tad viņ� atrodas?�

�Nīdermanis ir Vācijas pilsonis, tāpēc viņam būtu dabiski mek�lēt patvērumu Vācijā.�

�Viņ� Vācijā ir izsludināts meklē�anā. �ķiet, ka viņam nav bijis nekādu kontaktu ar vecajiem draugiem Hamburgā.�

Kurts Svensons pavicināja roku.

�Ja Nidermanim bija plāns doties uz Vāciju, kāpēc lai viņ� tādā gadījumā brauktu uz Stokholmu? Vai tad viņam nevajadzētu doties uz Malmi un Ēresunda tiltu vai kādu no prāmjiem?� �Protams. Markuss Ērlanders no Gēteborgas jau pirmajās die�nās pievērsās �im virzienam. Dānijas policija ir informēta par Jēransona ma�īnu, un mēs pilnīgi dro�i varam teikt, ka Nīder�manis nav braucis ar prāmi.�

�Bet viņ� aizbrauca uz Stokholmu, iegriezās Svāvel�es mo- toklubā, nogalināja viņu kasieri un, visticamāk, pazuda ar neno�skaidrotu naudas summu. Kāds būtu nākamais solis?�

�Viņam jātiek prom no Zviedrijas,� Bublanskis sacīja. �Dabiski būtu izvēlēties kādu prāmi uz Baltiju. Bet Jēransonu un viņa draudzeni nogalināja vēlu 9. aprīļa vakarā. Tas nozīmē, ka Nīder�manis varētu būt braucis ar prāmi nākamajā rītā. Mēs saņēmām ziņojumu aptuveni se�padsmit stundas pēc to abu nāves un tikai tad sākām meklēt ma�īnu.�

�Ja viņ� brauca ar rīta prāmi, Jēransona ma�īnai vajadzētu stāvēt pie kādas no ostām,� Sonja Mūdiga secināja.

Kurts Svensons pamāja.

�Bet varbūt mēs neatrodam Jēransona ma�īnu vienkār�i tā�pēc, ka Nīdermanis ir pametis valsti ziemeļos caur Haparandu? Apkārtceļ� ap Botnijas līci ir gar�, ta�u se�padsmit stundās viņam vajadzētu paspēt �ķērsot Somijas robe�u.�

�Jā, bet tad viņam vajadzēja pamest ma�īnu kaut kur Somijā un �obrīd to jau būtu atradu�i mūsu somu kolēģi.�

Viņi ilgi sēdēja klusēdami. Beidzot Bublanskis piecēlās un nostājās pie loga.

�Pretēji loģikai un visiem apstākļiem Jēransona ma�īna jo�projām ir pazudusi. Vai Nīdermanis varētu būt atradis paslēptuvi, kur vienkār�i nolīst, kādu vasarnīcu vai��

�Diezin vai vasarnīcu. �ajā gadalaikā ikviens vasarnīcas īpa��nieks aprauga savu namiņu.�

�Un diezin vai Nīdermanis ir noslēpies vietā, kas saistīta ar Svāvel�es motoklubu. Ar tiem nu viņ� negribētu saskrieties.� �Līdz ar to izslēgta ir visa noziedzīgā pasaule� Kāda drau�dzene, par kuru mēs nezinām?�

Viņiem bija daudz minējumu, ta�u trūka jebkādu faktu.

Kad kurts svensons bija devies mājās, Sonja Mūdiga atgrie�zās pie Bublanska un pieklauvēja pie durvju stenderes. Viņ� ar mājienu aicināja Sonju iek�ā.

�Vai tev ir divas minūtes laika?�

�Kas par lietu?�

�Salandere.�

�Labi.�

�Man nepatīk tā lieta ar Ēkstremu, Fasti un jaunu tiesas pro�cesu. Tu esi lasījis Bjerka ziņojumu. Es arī esmu to lasījusi. Salan�deri 1991. gadā novāca no ceļa, un Ēkstrems to zina. Kas, velns ar ārā, te notiek?�

Bublanskis noņēma lasāmbrilles un iebāza tās krū�u kabatā. �Es nezinu.�

�Vai tev ir kāda nojausma?�

�Ēkstrems apgalvo, ka Bjerka izmeklē�anas materiāli un sa�rakste ar Telebūrianu esot viltojums.�

�Muļķības. Ja tas būtu viltojums, Bjerks būtu to pateicis, kad viņu aizturējām.�

�Ēkstrems apgalvo, ka Bjerks atteicās runāt par lietu tāpēc, ka tā ir slepena. Es dabūju pa kaklu par to, ka aizsteidzos noti�kumiem priek�ā un viņu aizturēju.�

�Es par Ēkstremu esmu aizvien sliktākās domās.�

�Viņu spie� no visām pusēm.�

�Tas nav nekāds attaisnojums.�

�Mums nepieder monopols uz patiesību. Ēkstrems apgalvo: viņ� esot saņēmis pierādījumus, ka ziņojums ir viltots - īstu izmeklē�anas materiālu ar �o reģistra numuru nemaz nav. Viņ� ari stāsta, ka viltojums esot prasmīgs un tā saturs esot patiesības un fantāzijas sajaukums.�

�Kura daļa bija patiesība un kura - fantāzija?�

�Stāsts galvenajos vilcienos ir daudzmaz pareizs. Zala�enko ir Līsbetas Salanderes tēvs un nelietis, kur� sita viņas māti. Parastā problēma - māte negribēja ziņot policijai, tāpēc tas turpinājās vairākus gadus. Bjerka uzdevums bija noskaidrot, kas notika, kad Līsbeta mēģināja nogalināt tēvu ar degbumbu. Viņ� sarakstījās ar Telebūrianu, ta�u visa korespondence, kādu to redzējām, ir vil�tojums. Telebūrians Salanderei veica parastu psihiatrisku izmek�lē�anu un konstatēja, ka viņa ir jukusi, bet prokurors nolēma neturpināt meitenes kriminālvajā�anu. Viņai bija nepiecie�ama ārstē�ana, un to viņa saņēma Sv. Stefana klīnikā.�

�Ja tas tie�ām ir viltojums� Kur� to būtu veicis un kādā nolūkā?�

Bublanskis noplātīja rokas.

�Tu joko?�

�Cik saprotu, Ēkstrems pieprasīs, lai Salanderei atkal veic pamatīgu psihiatrisko izmeklē�anu.�

�Es tam nepiekrītu.�

�Tā vairs nav mūsu darī�ana. Mēs esam atstādināti no Salan�deres lietas.�

�Bet Hanss Faste ir piesaistīts� Jan, ja tie nelie�i vēlreiz ķersies klāt Salanderei, es vērsī�os pie �urnālistiem��

�Nē, Sonja, nedari to. Pirmām kārtām mums vairs nav pieejas ziņojumam, tāpēc taviem apgalvojumiem nav pierādījumu. Tu izskatīsies pēc paranoiķes, un līdz ar to tava karjera būs galā.� �Man joprojām ir tas ziņojums,� Sonja Mūdiga klusi sacīja. �Es uztaisīju kopiju Kurtam Svensonam, bet nepaspēju viņam to atdot, kad Valsts prokurors savāca pārējās.�

�Ja tu publiskosi to ziņojumu, tad tevi ne tikai atlaidīs, bet arī apsūdzēs smagā amata pārkāpumā un slepenas informācijas publisko�anā.�

Sonja mirkli sēdēja klusēdama un vēroja savu priek�nieku.

�Sonja, tu neko nedarīsi. Apsoli man to!�

Sonja vilcinājās.

�Nē, Jan, to es nevaru apsolīt. Visā �ajā lietā ir kaut kas netīrs.�

Bublanskis pamāja ar galvu.

�Jā. Te ir kaut kas netīrs. Bet mēs nezinām, kas �obrīd ir mūsu ienaidnieki.�

Sonja Mūdiga pie�ķieba galvu.

�Bet vai tu domā kaut ko darīt?�

�To es ar tevi neapspriedī�u. Paļaujies uz mani. Ir piektdienas vakars. Ej mājās un atpūties. �ī saruna nekad nav notikusi.�

Bija pusdivi sestdienas pēcpusdienā, kad Securitas apsargs Nik- lass Adamsons pacēla skatienu no grāmatas par ekonomikas teo�riju. Viņam pēc trim nedēļām bija jākārto eksāmens. Izdzirdis mazgājamās ma�īnas rotējo�o suku kluso dūkoņu, viņ� secināja, ka tur nāk melnais klibiķis. Apkopējs vienmēr pieklājīgi svei�cināja, ta�u bija ļoti nerunīgs un parasti nesmējās pat tad, ja Adamsons mēģināja pajokot. Apsargs redzēja, ka melnais paņem Ajax pudeli, divas reizes uzpū� de�ūrposteņa galdiņam un notīra to ar lupatu. Pēc tam viņ� paņēma birsti un izmazgāja stūrus, kur nebija tiku�as klāt ma�īnas sukas. Niklass Adamsons atkal iebāza degunu grāmatā un turpināja lasīt.

Pagāja desmit minūtes, iekams melnais bija ticis līdz Adam- sona vietai gaiteņa galā. Viņi pamāja viens otram ar galvu. Adam�sons piecēlās un ļāva apkopējam izmazgāt grīdu pie Līsbetas Salanderes palātas. Viņ� bija redzējis apkopēju katru reizi, kad viņam bija de�ūra pie Salanderes durvīm, bet neparko nespēja atcerēties viņa vārdu. Katrā ziņā tas bija kaut kāds melno vārds. Toties Adamsons nejuta nekādu vajadzību pārbaudīt viņa identifi�kācijas karti. Gan tāpēc, ka melnais netīrīja apcietinātās palātu - to priek�pusdienā uzkopa divas sievietes gan tāpēc, ka viņ� neizskatījās pēc apdraudējuma.

Pabeidzis tirit gaiteni, apkopējs atslēdza durvis blakus Līsbe�tas Salanderes palātai. Adamsons paskatījās uz viņu, bet ari tas neat�ķīrās no ikdienas ierastā ritma. Gaiteņa galā atradās inven�tāra noliktava. Turpmākajās desmit minūtēs apkopējs iztuk�oja spaini, iztīrīja sukas un piekrāva ratiņus ar atkritumu maisiņiem. Beidzot viņ� ievilka ratiņus noliktavā.

Idriss gidi apzinājās, ka gaitenī sē� Securitas apsargs. Aptuveni divdesmit piecus gadus vecais gai�matis parasti sēdēja tur divas trīs reizes nedēļā un lasīja ekonomikas grāmatas. Idriss secināja, ka puisis ir students, kas strādā apsardzē nepilnā slodzē, turklāt pret apkārt notieko�o ir tikpat vērīgs kā ķieģelis.

Idriss prātoja, ko Adamsons darītu, ja kāds patie�ām censtos iekļūt Līsbetas Salanderes palātā.

Viņ� ari lauzīja galvu par to, kas gan īsti padomā Mīkaelam Blumkvistam. Tas bija savādi. Idriss, protams, bija lasījis par �o �urnālistu avīzēs; saistījis viņu ar Līsbetu Salanderi 11C gaiteņa palātā, apkopējs gaidīja, ka viņu lūgs slepus kaut ko meitenei ienest. Tādā gadījumā viņ� būtu spiests atteikties, jo viņam nebija pieejas Salanderes palātai un viņ� nekad nebija meiteni redzējis. Bet, lai ko vīrs būtu gaidījis, piedāvājums bija pavisam citāds.

Idriss Gidi nesaskatīja uzdevumā neko nelikumīgu. Palūrējis pa durvju spraugu, viņ� redzēja, ka Adamsons atkal ir apsēdies uz krēsla pie durvīm un lasa savu grāmatu. Idriss apmierināts pamanīja, ka tuvumā nav neviena cita - tā gan bija gandrīz vien�mēr, jo saimniecības telpa atradās strupceļā pa�ā gaiteņa galā. Viņ� iebāza roku uzsvār�a kabatā un izņēma jaunu Sony Ericsson Z600 mobilo telefonu. Idriss bija sameklējis �o aparātu reklāmā un uzzinājis, ka tas maksā trīstūksto� piecsimt kronu un tam ir visi jaunākie smalkumi.

Uzmetis skatienu displejam, Idriss Gidi redzēja, ka telefons ir ieslēgts, ta�u tam izslēgta skaņa - gan zvana signāls, gan vib- rozvans. Tad viņ� pastiepās uz pirkstgaliem un atskrūvēja baltu, apaļu vāciņu, kas sedza ventilācijas lūku uz Līsbetas Salanderes palātu. Idriss nolika mobilo telefonu lūkā ārpus redzamības zonas - tie�i tā, kā bija lūdzis Mīkaels Blumkvists.

Visa procedūra ilga aptuveni trīsdesmit sekundes. Nākamajā dienā vajadzēs vēl aptuveni desmit sekundes. Tad viņam būs jāpaņem telefons, jāapmaina akumulators un jānoliek tas atpakaļ lūkā. Vecais akumulators jānes mājās un naktī jāuzlādē.

Tas bija viss, kas Idrisam Gidi jādara.

Ta�u Salanderei tas nelīdzētu. Viņas pusē lūkai bija pieskrūvē�tas restes. Viņa nemū�am nepiekļūtu telefonam, ja vien nedabūtu skrūvgriezi un kāpnītes.

�Es zinu,� bija teicis Blumkvists. �Bet viņa tam telefonam nepieskarsies.�

Uzdevums Idrisam tagad bija jāizpilda katru dienu, līdz Blum�kvists paziņos, ka tas vairs nav nepiecie�ams.

Un par �o darbu viņ� saņems tūksto� kronu nedēļā skaidrā naudā. Turklāt, kad darbs būs galā, viņ� telefonu varēs paturēt.

Idriss papurināja galvu. Viņ�, protams, nojauta, ka Blumkvis�tam prātā ir kaut kas aizdomīgs, ta�u nekādi nevarēja saprast, kas. Nolikt aizslēgtas saimniecības telpas ventilācijas lūkā mobilo telefonu - ieslēgtu, bet nepievienotu tīklam - bija tāda līmeņa afēra, kuras jēgu Idriss īsti nespēja aptvert. Ja Blumkvists gri�bētu sazināties ar Līsbetu Salanderi, tad daudz saprātīgāk būtu piekukuļot kādu no māsiņām un iesūtīt viņai telefonu. Bet �ajā rīcībā nebija nekādas loģikas.

Idriss papurināja galvu. Viņam galu galā nebija nekas pretī izdarīt Blumkvistam �o pakalpojumu, kamēr vien viņ� saņēma tūksto� kronu nedēļā. Un viņ� negrasījās uzdot jautājumus.

Dakteris anderss jūnasons pagausināja soli, blakus savas mājas durvīm Hāgagātanā ieraudzījis pret restotajiem vārtiņiem atspie�du�os aptuveni �etrdesmit gadus vecu vīrieti. Vīrietis izskatījās pazīstams un pamāja viņam ar galvu.

�Dakteris Jūnasons?�

�Jā.�

�Atvainojiet, ka es tā uzmācos uz ielas. Bet es negribēju jūs apciemot darbā un man nepiecie�ams ar jums parunāt.�

�Kas par lietu, un kas jūs esat?�

�Mani sauc Mīkaels Blumkvists. Esmu �urnālists un strādāju �urnālā Millennium. Tas attiecas uz Līsbetu Salanderi.�

�A, tagad es jūs pazīstu. Jūs viņu atradāt un izsaucāt glāb�a�nas dienestu� Vai jūs aizlīmējāt viņas ievainojumus ar izolācijas lenti?�

�Jā, es.�

�Tas bija ļoti saprātīgi. Bet man jāatvainojas - es nevaru ap�spriest savus pacientus ar �urnālistiem. Jums, tāpat kā visiem citiem, jāvēr�as pie Sālgrēna slimnīcas preses dienesta.�

�Jūs mani pārprotat. Man nevajag nekādas ziņas, un es �eit esmu pavisam privātā lietā. Jūs varat neteikt man ne vārda, un jums nav jāatklāj nekāda informācija. Ir glu�i pretēji - es gribu atklāt informāciju jums.�

Anderss Jūnasons sarauca uzacis.

�Lūdzu, uzklausiet mani,� Mīkaels Blumkvists lūdzās. �Man nav paraduma piesieties ķirurgiem uz ielas, bet ļoti vajag ar jums aprunāties. Te aiz stūra ir kafejnīca. Vai varu uzcienāt ar kafiju?�

�Par ko jūs gribat runāt?�

�Par Līsbetas Salanderes nākotni un labklājību. Es esmu viņas draugs.�

Anderss Jūnasons ilgi �aubījās. Viņ� zināja: ja tas būtu kāds cits, nevis Mīkaels Blumkvists - ja viņam pienāktu klāt sve�inieks - , viņ� atteiktos. Bet, tā kā Blumkvists bija sabiedrībā pazīstams cilvēks, Jūnasons jutās puslīdz dro�s, ka tas nav nekāds joks.

�Es nekādā gadījumā nevēlos sniegt interviju un neapsprie�dī�u savu pacienti.�

�Viss kārtībā,� Mīkaels atteica.

Beidzot Jūnasons īsi pamāja un devās Blumkvistam līdzi uz kafejnīcu.

�Par ko ir runa?� viņ� neitrāli pajautāja, kad abi bija saņēmu�i savas kafijas tasītes. �Es klausos, bet nedomāju neko komen�tēt.�

�Jūs baidāties, ka es jūs citē�u vai pieminē�u presē. Apsolu, ka tā nebūs. Kas attiecas uz mani, �ī saruna vispār nav notikusi.� �Labi.�

�Es gribu lūgt jums pakalpojumu. Bet, pirms to darī�u, man jāpaskaidro, kāpēc, lai jūs varētu izlemt, vai �is pakalpojums jums ir morāli pieņemams.�

�Man lāgā nepatīk �ī saruna.�

�Jums tikai jānoklausās. Kā Līsbetas Salanderes ārstam jūsu uzdevums ir gādāt par viņas fizisko un garīgo veselību. Kā Līs�betas Salanderes draugam mans uzdevums ir darit to pa�u. Es neesmu ārsts, tāpēc nevaru rakņāties viņas galvā, vilkt laukā lodes un tamlīdzīgi, ta�u mana kompetence viņas labklājībai ir tikpat svarīga.�

�Kā tā?�

�Es esmu �urnālists un esmu atklājis patiesību par to, kas ar Līsbetu noticis.�

�Skaidrs.�

�Es varu vispārējos vilcienos pastāstīt, par ko ir runa, lai jūs pats izdarītu secinājumus.�

�Labi.�

�Varbūt man jāsāk ar to, ka Līsbetas advokāte ir Annika D�an�nīni. Jūs esat viņu saticis.�

Anderss Jūnasons pamāja ar galvu.

�Annika ir mana māsa, un es viņu noalgoju aizstāvēt Līs�betu.�

�Re, kā?�

�To, ka viņa ir mana māsa, jūs varat pārbaudīt iedzīvotāju reģistrā. Annikai �o pakalpojumu es nevaru lūgt. Viņa ar mani

Līsbetu neapsprie�. Annikai ir pienākums klusēt, un viņa pakļau�jas pavisam citiem noteikumiem.�

�Hmm.�

�Es pieņemu, ka jūs esat lasījis par Līsbetu avīzēs.�

Jūnasons pamāja ar galvu.

�Viņa ir dēvēta par psihopātisku un juku�u lesbieti, masu slep�kavu. Tas viss ir muļķības. Līsbeta Salandere nav psihopāte un nebūt nav dumjāka par mums abiem. Bet par viņas seksuālo gaumi nevienam nav nekādas daļas.�

�Ja saprotu pareizi, tad ir notikusi zināma situācijas pārvērtē��ana. �obrīd saistībā ar slepkavībām piemin to vācieti.�

�Tas ir pilnīgi pareizi. Ronalds Nīdermanis ir vainīgs, viņ� ir slepkava glu�i bez sirdsapziņas. Ta�u Līsbetai ir ienaidnieki. Patie��ām ne�ēlīgi ienaidnieki. Da�i no viņiem strādā Dro�ības policijā.� Anderss Jūnasons izbrīnā pacēla uzacis.

�Kad Līsbetai bija divpadsmit gadu, viņu ieslodzīja bērnu psi�hiatriskajā klīnikā, jo viņa bija nejau�i atklājusi noslēpumu, kuru Dro�ības policija par katru cenu vēlējās noslēpt. Viņas tēvs, Alek�sandrs Zala�enko, kuru nogalināja Sālgrēna slimnīcā, ir pārbēdzis krievu spiegs, relikts no aukstā kara laikiem. Viņ� bija arī varmāka un gadiem ilgi sita Līsbetas māti. Kad Līsbetai apritēja divpa�dsmit, viņa deva prettriecienu un mēģināja ar benzīna bumbu nogalināt Zala�enko. Tāpēc viņu ieslodzīja klīnikā.�

�Es nesaprotu. Ja viņa mēģināja nogalināt tēvu, tad varbūt bija iemesls sniegt viņai psihiatrisku palīdzību.�

�Mans stāsts - kuru es publicē�u - ir par to, ka Dro�ības poli�cija zināja, kas noticis, bet izvēlējās pasargāt Zala�enko, jo viņ� bija svarīgs informācijas avots. Tāpēc viņi izgudroja nepatiesu diagnozi un parūpējās, lai Līsbeta tiktu ieslodzīta.�

Andersa Jūnasona sejā bija lasāma tāda neticība, ka Mīkaels pasmaidīja.

�Es varu pierādīt visu, ko stāstu. Un uz Līsbetas tiesas laiku es publicē�u izsmeļo�u reportā�u. Ticiet man - tas būs varens skandāls.�

�Labi.�

�Es atklā�u un apsūdzē�u divus ārstus, kas darboju�ies Dro�ī�bas policijas uzdevumā un palīdzēju�i aprakt Līsbetu trako namā. Es viņus bez �ēlastības atmasko�u. Viens no �iem ārstiem ir ļoti slavens un cienījams. Bet, kā jau teicu, man ir visi nepiecie�amie pierādījumi.�

�Es saprotu. Ja kāds ārsts ir bijis iejaukts tādā lietā, tas ir apkaunojums visiem ārstiem.�

�Nē, es neticu kolektīvai vainai. Tas ir apkaunojums iesaistī�tajiem. Tas pats attiecas uz Dro�ības policiju. Tur noteikti strādā arī labi cilvēki. Runa ir par sazvērnieku grupu. Kad Līsbeta kļuva astoņpadsmit gadus veca, viņi atkal centās ieslodzīt meiteni slim�nīcā. Toreiz viņiem neizdevās, ta�u Līsbetu nodeva aizbildnībā. Tiesā viņi atkal centīsies apmētāt Līsbetu ar dubļiem. Man - vai, pareizāk sakot, manai māsai - vajadzēs cīnīties, lai Līsbeta tiktu attaisnota un viņai atdotu rīcībspēju.�

�Skaidrs.�

�Bet viņai vajag iero�us. Tādi ir �īs spēles noteikumi. Man varbūt vajadzētu pieminēt, ka �ajā kaujā da�i policisti stāv Līsbetas pusē. Tas gan nav izmeklē�anas vadītājs, kur� ir ierosinājis lietu.�

�Ak tā?�

�Līsbetai pirms tiesas būs vajadzīga palīdzība.�

�Jā. Bet es neesmu advokāts.�

�Nē. Ta�u jūs esat ārsts un varat piekļūt Līsbetai.�

Andersa Jūnasona acis samiedzās.

�Tas, ko es jums lūg�u, ir neētiski un varbūt pat uzskatāms par likuma pārkāpumu.�

�jā?�

�Bet tas ir pareizi no morāles viedokļa. Cilvēki, kuriem vaja�dzētu Līsbetu sargāt, apzināti pārkāpj viņas tiesības.�

�Kādā veidā?�

�Es varu minēt piemēru. Kā jūs zināt, Līsbetai ir liegti apmek�lējumi, viņa nevar lasīt avīzes vai sazināties ar ārpasauli. Turklāt prokurors ir panācis, ka ari viņas advokāte nedrīkst runāt ar presi. Annika ir apņēmīgi ievērojusi noteikumus. Toties prokurors pats ir galvenais noplūdināto ziņu avots, un �urnālisti turpina rakstīt par Līsbetu riebeklības.�

�Tie�ām?�

�Piemēram, �is raksts.� Mīkaels pacēla nedēļu vecu avīzi. �Kāds avots izmeklē�anā apgalvo, ka Līsbeta ir nepieskaitāma, tāpēc avīze nododas spriedelējumiem par viņas garīgo stāvokli.�

�Es izlasīju to rakstu. Tās ir muļķības.�

�Tātad jūs uzskatāt, ka Salandere nav traka?�

�Par to es nevaru izteikties. Ta�u es zinu, ka nav notikusi nekāda psihiatriskā izmeklē�ana. Līdz ar to tas raksts ir muļķī�bas.�

�Labi. Bet es varu pierādīt, ka �īs ziņas ir noplūdinājis policists Hanss Faste, kas strādā pie prokurora Ekstrēma.�

�Redz, kā.�

�Ēkstrems pieprasīs, lai tiesa notiek aiz slēgtām durvīm, un tas nozīmē, ka neviens nepiedero�ais nevarēs izpētīt un izvērtēt pierādījumus pret Līsbetu. Bet visļaunākais� Tā kā prokurors Līsbetu ir izolējis, viņa nevarēs savākt materiālus, kas nepiecie��ami aizstāvībai.�

�Ja saprotu pareizi, tad par to rūpēsies viņas advokāte.�

�Kā jūs noteikti esat ievērojis, Līsbeta ir ļoti īpa�s cilvēks. Es zinu viņas noslēpumus, bet nevaru tos atklāt savai māsai. Ta�u Līsbeta varēs izvēlēties, vai tos izmantot savai aizstāvībai tiesā.�

�Jā?�

�Ta�u Līsbetai ir nepiecie�ams �is.�

Mīkaels uz nolika galdiņa Palm Tungsten T3 plaukstdatoru un akumulatora lādētāju.

�Tas ir svarīgākais ierocis Līsbetas arsenālā. Tas viņai ir nepie�cie�ams.�

Anderss Jūnasons aizdomīgi paskatījās uz datoru.

�Kāpēc neiedot to viņas advokātei?�

�Tāpēc, ka tikai Līsbeta zina, kā piekļūt pierādījumu mate�riāliem.�

Anderss Jūnasons ilgi sēdēja klusēdams un nepieskārās dato�ram.

�Ļaujiet man pastāstīt par dakteri Pēteru Telebūrianu,� Mī�kaels sacīja un izņēma mapi, kurā bija apkopojis visus svarīgos materiālus.

Viņi, klusi sarunādamies, nosēdēja kafejnīcā vēl divas stun�das.

Pēc astoņiem sestdienas vakarā Dragans Armanskis pameta Milton Security biroju un aizgāja līdz Sēderas draudzes sinago�gai. Viņ� pieklauvēja, nosauca savu vārdu, un viņu ielaida pats rabīns.

�Esmu norunājis �eit tik�anos ar kādu pazīstamu cilvēku,� Armanskis sacīja.

�Stāvu augstāk. Es parādī�u ceļu.�

Rabīns piedāvāja kipu, ko Armanskis �aubīdamies uzlika galvā. Viņ� bija uzaudzis musulmaņu ģimenē, kur kipas valkā�ana un ebreju sinagogas apmeklē�ana neietilpa dieni�ķajos rituālos. Ar kipu galvā Armanskis jutās neveikli.

Janam Bublanskim arī bija kipa.

�Labdien, Dragan! Paldies, ka atnāci. Rabīns man atvēlēja telpu, kur varēsim netraucēti parunāt.�

Armanskis apsēdās pretim Bublanskim.

�Es pieņemu, ka �ādai slepenībai ir pamatots iemesls.�

�Es nevilk�u garumā. Zinu, ka tu esi Līsbetas Salanderes draugs.�

Armanskis pamāja ar galvu.

�Es gribu zināt, ko jūs ar Blumkvistu esat izgudroju�i, lai palī�dzētu Salanderei.�

�Kāpēc tu domā, ka mēs esam kaut ko izgudroju�i?�

�Tāpēc, ka prokurors Rikards Ēkstrems man ir desmitiem rei�u jautājis, cik lielu ieskatu izmeklē�anā Milton Security īsti guva. Viņ� nejautā tāpat vien, viņ� nervozē, ka jūs nostrādāsiet kaut ko tādu, kas var izraisīt atbalsi presē.�

�Hmm.�

�Un, ja Ēkstrems nervozē, tātad viņ� zina vai baidās, ka kaut kas briest. Vai varbūt ir runājis ar kādu, kur� baidās.�

�Ar kādu?�

�Dragan, nespēlēsim paslēpes. Tu zini, ka Salandere 1991. gadā kļuva par upuri pretlikumīgām darbībām, un es baidos, ka, sāko�ties tiesai, tas notiks atkal.�

�Tu esi policists demokrātiskā valstī. Ja tavā rīcībā ir informā�cija, tad tev jārīkojas.�

Bublanskis pamāja ar galvu.

�Es jau domāju rīkoties. Jautājums ir: kā?�

�Pasaki, ko tu gribi.�

�Es gribu zināt, ko jūs ar Blumkvistu esat iecerēju�i. Pieņemu, ka nesē�at, rokas klēpī saliku�i.�

�Tas ir sare�ģīti. Kā lai es zinu, ka varu tev uzticēties?� �Mīkaels Blumkvists atrada kādu 1991. gada ziņojumu��

�To es zinu.�

�Man �is ziņojums vairs nav pieejams.�

�Man arī ne. Abi eksemplāri, kas bija Blumkvistam un viņa māsai, ir pazudu�i.�

�Pazudu�i?� Bublanskis jautāja.

�Blumkvista eksemplāru nozaga, ielau�oties viņa dzīvoklī, bet Annikas D�annīni kopiju paķēra laupī�anas uzbrukumā Gēte�borgā. Viss notika tajā dienā, kad nogalināja Zala�enko.� Bublanskis ilgi sēdēja klusēdams.

�Kāpēc mēs par to neesam dzirdēju�i?�

�Kā izteicās Mikaels Blumkvists, publicē�anai ir tikai viens piemērots brīdis un neskaitāmi daudz nepiemērotu.�

�Bet jūs� esat nodomāju�i to publicēt?�

Armanskis īsi pamāja.

�Uzbrukums Gēteborgā un ielau�anās Stokholmā. Vienā dienā. Tas nozīmē, ka mūsu pretinieki ir labi organizēti,� Bublanskis sacīja.

�Turklāt man laikam vajadzētu piebilst - mums ir pierādījumi, ka D�annīni telefonu noklausās.�

�Kāds te veic lielu skaitu likumpārkāpumu.�

�Tātad jautājums: kas ir mūsu pretinieki?� noteica Dragans Armanskis.

�Es arī par to domāju. Virspusēji raugoties, noklusēt Bjerka ziņojumu ir Dro�ības policijas interesēs. Bet, Dragan� Mēs runā�jam par Zviedrijas Dro�ības policiju. Tā ir valsts iestāde. Es ne�spēju noticēt, ka to varētu sankcionēt Dro�ības policija. Domāju, ka pat tai nav tādas kompetences.�

�Zinu. Man arī ir grūti to sagremot. Nemaz nerunājot par faktu, ka kāds ieiet Sālgrēna slimnīcā un iz�ķaida Zala�enko pauri.� Bublanskis klusēja. Armanskis iedzina pēdējo naglu.

�Un vienlaikus Gunnars Bjerks ņem un pakaras.�

�Tātad tu domā, ka runa ir par organizētām slepkavībām? Es pazīstu Markusu Ērlanderu, kas veica izmeklē�anu Gēteborgā. Viņ� nav atradis neko, kas liecinātu, ka �ī slepkavība nebija slima cilvēka impulsīva rīcība. Un mēs esam sīki izpētīju�i Bjerka nāvi. Viss norāda, ka tā bija pa�nāvība.�

Armanskis pamāja.

�Ēverts Gulbergs, septiņdesmit astoņus gadus vecs, nedziedi�nāms vē�a slimnieks, da�us mēne�us pirms slepkavības ārstējies no klīniskās depresijas. Es liku Frēklundam izrakt visu, kas par Gulbergu atrodams publiskos dokumentos.�

�Un?�

�Viņ� �etrdesmitajos gados dienēja Karlskrūnā, tad studēja jurisprudenci un vēlāk kļuva par nodokļu konsultantu privātiem uzņēmumiem. Viņam gadus trīsdesmit bija birojs Stokholmā, klusa darbo�anās, privāti klienti - lai kas viņi būtu. 1991. gadā viņ� aizgāja pensijā. 1994. gadā pārcēlās uz dzimto Laholmu. Nekā ievērības cienīga.�

�Bet?�

�Ja neskaita da�as pārsteidzo�as detaļas. Frēklundam itin nekur neizdevās atrast nevienu vienīgu atsauci uz Gulbergu. Viņ� nekad nav pieminēts nevienā avīzē, un neviens nezina, kas bija viņa klienti. Itin kā profesionālajā sfērā viņa nemaz nebūtu bijis.� �Ko tu ar to gribi teikt?�

�Acīm redzamā iespēja ir Dro�ības policija. Zala�enko bija krievu pārbēdzējs, un kur� gan cits varētu par viņu parūpēties, ja ne DP. Tālāk mēs runājam par iespēju noorganizēt, lai Līs�beta Salandere 1991. gadā tiktu ieslodzīta psihiatriskajā klīnikā. Nemaz nerunājot par ielau�anos, uzbrukumu uz ielas un tele�fonsarunu noklausī�anos pēc piecpadsmit gadiem� Bet arī es nedomāju, ka aiz tā stāv Dro�ības policija. Mīkaels Blumkvists viņus sauc par Zala�enko klubu - mazu sazvērnieku grupiņu, ko veido pārziemoju�i aukstā kara dalībnieki, kas slēpjas kādā tum�ā DP gaitenī.�

Bublanskis pamāja ar galvu.

�Tad ko mēs iesāksim?�

Valsts policijas pārvaldes Konstitūcijas aizsardzības nodaļas vadītājs komisārs Torstens Ēdklints plūkāja auss ļipiņu, domīgi vērodams respektablās privātās dro�ības pakalpojumu firmas Mil�ton Security izpilddirektoru, kur� ne no �ā, ne no tā pēk�ņi bija piezvanījis un uzstājīgi ielūdzis Ēdklintu uz svētdienas pusdie�nām viņa mājās Līdingē. Armanska sieva Ritva bija pasniegusi brīni�ķīgu sacepumu. Viņi ēda un pieklājīgi sarunājās. Ēdklints prātoja, diezin kas gan Armanskim īsti padomā. Pēc vakariņām Ritva devās uz dīvānu pie televizora un atstāja viņus vienus pie ēdamgalda. Armanskis nesteidzīgi sāka stāstīt par Līsbetu Salanderi.

Ēdklints lēnām grozīja sarkanvīna glāzi.

Dragans Armanskis nebija nekāds muļķis. To Ēdklints zināja.

Viņi abi bija pazīstami jau divpadsmit gadus, kop� kāda riks- daga deputāte no kreiso partijas bija saņēmusi anonīmus nāves draudus. Politiķe par tiem ziņoja savas frakcijas vadītājam, un pēc tam tika informēta parlamenta dro�ības nodaļa. Draudi bija rakst�veida un vulgāri, un to saturs ļāva nojaust, ka anonīmais vēstuļu autors pazīst deputāti personiski. Līdz ar to �ī lieta nonāca Valsts policijas pārvaldes Dro�ības nodaļas uzmanības lokā. Kamēr notika izmeklē�ana, deputātei nodro�ināja apsardzi.

Personiskās apsardzes vienība tobrīd bud�eta ziņā Dro�ības policijā bija vismazākā. Tās resursi bija ierobe�oti. Vienība atbild par karaliskās ģimenes un premjerministra apsardzi, turklāt pēc vajadzības nodro�ina miesassargus atsevi�ķiem ministriem vai partiju vadītājiem. Vajadzības bie�i pārsniedz resursus, un patiesībā lielākajai daļai zviedru politiķu trūkst nopietnas aiz�sardzības. Apdraudētajai deputātei nodro�ināja apsardzi publis�kās uzstā�anās reizēs, bet pēc darba dienas beigām viņa palika viena - tātad tie�i brīdī, kad pieauga varbūtība, ka neprātis var uzbrukt. Deputātes �aubas par Dro�ības policijas spēju viņu aiz�sargāt strauji pieauga.

Politiķe dzīvoja savrupmājā Nakā. Kādu vakaru vēlu pārradu�sies mājās pēc debatēm finan�u komisijā, viņa atklāja, ka kāds ir iekļuvis mājā caur balkona durvīm, aprakstījis dzīvojamās istabas sienas ar neķītriem apvainojumiem un onanējis viņas guļamis�tabā. Deputāte pacēla klausuli un savai apsardzei nolīga Milton Security. Par �o lēmumu viņa neinformēja Dro�ības policiju, tāpēc, kad viņai nākamajā rītā bija jāuzstājas kādā skolā Tēbi, tur notika frontāla sadursme starp valsts un privātajiem apsargiem.

Tolaik Torstens Ēdklints izpildīja personiskās apsardzes vienī�bas vadītāja vietnieka pienākumus. Viņam lāgā nepatika situācija, ka privātie apsargi izpildīs uzdevumu, kas uzticēts valsts apsar�giem. Tomēr viņ� arī saprata, ka deputātes sūdzībām ir pamats - ja ne citādi, tad vismaz viņas notraipītā gulta bija pierādī�jums valsts struktūru neefektivitātei. Tāpēc Ēdklints nevis sāka mēroties spēkiem, bet savaldījās un uzaicināja Milton Security �efu Draganu Armanski pusdienās. Abi nosprieda, ka situācija, iespējams, ir nopietnāka, nekā Dro�ības policija uzskatījusi, un ir pamats pastiprināt politiķes apsardzi. Ēdklints bija arī pietie�kami saprātīgs, lai aptvertu, ka Armanska darbiniekiem ir ne tikai nepiecie�amā kompetence, bet arī vismaz tikpat laba izglītība un dro�i vien labāks tehniskais aprīkojums nekā valsts apsargiem. Viņi atrisināja problēmu tādējādi, ka Armanska cilvēki uzņēmās atbildību par tie�o apsardzi, bet Dro�ības policija atbildēja par nozieguma izmeklē�anu un apmaksāja rēķinu.

Abi vīrie�i sadraudzējās un vēlāk gadu gaitā bez lielām pro�blēmām sadarbojās vēl vairākas reizes. Ēdklints ļoti cienīja Dra- gana Armanska profesionālo kompetenci, un, kad Armanskis uzaicināja viņu uz pusdienām un lūdza privātu un konfidenciālu sarunu, viņ� labprāt bija gatavs draugu uzklausīt.

Tomēr Ēdklints nebija gaidījis, ka Armanskis viņam klēpī ieme�tīs bumbu ar aizdedzinātu degli.

�Ja saprotu pareizi, tu apgalvo, ka Dro�ības policija veic kri�minālu darbību?�

�Nē,� Armanskis atteica. �Tu mani pārproti. Es apgalvoju, ka da�i cilvēki Dro�ības policijā veic �ādu darbību. Es ne mirkli nedomāju, ka to ir sankcionējusi policijas vadība vai tam ir kaut kāds valsts akcepts.�

Ēdklints aplūkoja Kristera Malma fotogrāfijas - kāds vīrietis iekāpa automa�īnā, kuras numura zīme sākās ar burtiem KAB. �Dragan� tas ta�u nav nekāds joks?�

�Es vēlētos, kaut tas būtu joks.�

Ēdklints brīdi domāja.

�Un ko, velns parāvis, tu gribi, lai es �ajā lietā daru?�

Nākamajā rītā torstens Ēdklints sēdēja savā kabinetā policijas pārvaldē Kungsholmenā un, domās iegrimis, rūpīgi spodrināja brilles. Viņ� bija sirms vīrs ar lielām ausīm un enerģisku seju. �obrīd gan sejas izteiksme bija drīzāk apmulsusi nekā enerģiska. Ēdklints lielu daļu nakts bija pavadījis, lauzīdams galvu par to, kas būtu jādara ar Dragana Armanska atklāto informāciju.

Tās nebija nekādas patīkamās pārdomas. Dro�ības policija Zvied�rijā bija institūcija, par kuru visas (nu, gandrīz visas) partijas apgal�voja, ka tā ir neaizstājama, bet reizē visas ari turēja to aizdomās un sacerēja fantāzijas bagātas sazvērestību teorijas. Nenoliedzami, skandālu bija daudz, it īpa�i kreisi radikālajos septiņdesmitajos, kad bija veiktas daudzas� konstitucionāli kļūdainas darbības. Ta�u pēc piecām stipri kritizētām valsts līmeņa izmeklē�anām, kas vētīja Dro�ības policijas darbu, bija izaugusi jauna ierēdņu paaudze. Tā bija jauna aktīvistu skola, piesaistīta no parastās policijas finan�u, iero�u un krāp�anas nodaļām, - �ie policisti bija radu�i izmeklēt īstus noziegumus, nevis politiskas fantāzijas.

Dro�ības policija bija modernizēta, un Konstitūcijas aizsardzī�bas nodaļai tajā iedalīja jaunu, nozīmīgu lomu. Tās uzdevums, kā formulēts valdības norādījumos, bija atklāt un novērst draudus valsts iek�ējai dro�ībai. Pēc definīcijas tie bija nelikumīga darbība, kuras nolūks ir ar vardarbības, draudu vai spaidu palīdzību mainīt valsts iekārtu, piespiest politiskus orgānus vai varas iestādes pieņemt noteikta virziena lēmumus vai neļaut atsevi�ķiem pilsoņiem īstenot viņu konstitūcijā nostiprinātās brīvības un tiesības.

Konstitūcijas aizsardzības nodaļas uzdevums bija sargāt Zvied�rijas demokrātiju no īstiem vai iespējamiem antidemokrātiskiem grupējumiem. Pie tiem galvenokārt pieskaitīja anarhistus un nacistus. Anarhistus tāpēc, ka viņi spītīgi izrādīja pilsonisko nepa�kļau�anos, dedzinot ka�okādu veikalus. Nacistus tāpēc, ka viņi bija nacisti un tātad pēc definīcijas demokrātijas pretinieki.

Ieguvis jurista izglītību, Torstens Ēdklints sākumā strādāja par prokuroru, bet pēc tam divdesmit vienu gadu pavadīja Dro��ības policijā. Sākumā viņ� veica praktisko darbu Personiskās apsardzes vienības administratora amatā, bet pēc tam pārgāja uz Konstitūcijas aizsardzības nodaļu, kur viņa uzdevumi snie�dzās no analīzes līdz administratīvajai vadībai, un visbeidzot viņ� kļuva par nodaļas vadītāju. Citiem vārdiem sakot, Ēdklints vadīja to policijas daļu, kas sargāja Zviedrijas demokrātiju. Komisārs Ēdklints uzskatīja sevi par demokrātu. �ajā ziņā definīcija bija vienkār�a. Konstitūciju pieņēma riksdags, un viņa uzdevums bija raudzīties, lai tā paliktu neskarta.

Zviedrijas demokrātija būtībā balstās uz vienu vienīgu likumu - Runas brīvības aktu. �is likums garantē neatņemamas tiesības runāt un domāt jebko. �ādas tiesības ir ikvienam Zviedrijas pil�sonim no juku�a nacista līdz agresīvam anarhistam un visiem citiem pa vidu.

Pārējie pamatlikumi, piemēram, Konstitūcijas akts, ir tikai Runas brīvības akta praktiskie izskaistinājumi. Tātad Runas brī�vības akts ir tas, uz kura dibināta valsts demokrātija. Ēdklints uzskatīja, ka viņa galvenais uzdevums ir aizstāvēt Zviedrijas pil�soņu likumīgās tiesības domāt un runāt, ko viņi vēlas, pat ja viņ� nebija vienisprātis ar �o domu un runas saturu.

�ī brīvība tomēr nenozīmēja, ka atļauts viss, kā to kultūrpolitis- kajās debatēs cen�as apgalvot da�i fundamentālisti, galvenokārt pedofili un rasistiskie grupējumi. Visām demokrātijām ir savas robe�as, un Runas brīvības likuma ierobe�ojumus nosaka Preses brīvības akts. Tas definē �etrus demokrātijas ierobe�ojumus. Ir aizliegts publicēt bērnu pornogrāfiju un noteiktas seksuālas var�darbības ainas, arī ja to radītājs tās uzskata par mākslinieciskām. Ir aizliegts kūdīt un mudināt uz noziegumu. Ir aizliegts aizskart cita cilvēka cieņu un viņu apmelot. Un ir aizliegts vajāt kādu cilvēku grupu.

Arī Preses brīvības aktu ir pieņēmis riksdags, un tas nosaka sociāli un demokrātiski pieņemamus demokrātijas ierobe�oju�mus, tātad sociālo līgumu, kas ir pamatā civilizētai sabiedrībai. �is likums būtībā nozīmē to, ka nevienam cilvēkam nav tiesību vajāt vai pazemot citu cilvēku.

Tā kā Runas un Preses brīvību nosaka likumi, ir nepiecie�ama institūcija, kas garantētu to ievēro�anu. Zviedrijā �īs funkcijas ir sadalītas starp divām institūcijām. Vienai no tām - Tieslietu kancleram - ir pienākums ierosināt apsūdzības par Preses brīvī�bas akta pārkāp�anu.

�ajā ziņā Torstens Ēdklints ne tuvu nebija apmierināts. Viņ� uzskatīja, ka Tieslietu kanclers izrāda pārāk lielu iecietību pret darbībām, kas ir tie�i Zviedrijas Konstitūcijas pārkāpumi. Kanclers parasti mēdza atbildēt: demokrātijas princips ir tik svarīgs, ka viņam jāiejaucas un jāierosina lieta tikai ārkārtējos gadījumos. Pēdējos gados gan �āda attieksme tika arvien vairāk ap�aubīta, un Zviedrijas Helsinku komitejas ģenerālsekretārs Roberts Hords bija iesniedzis ziņojumu, kas pētīja Tieslietu kanclera bezdarbību vairāku gadu laikā. Ziņojumā tika secināts, ka ir gandrīz neie�spējami kādu apsūdzēt un notiesāt par cilvēku grupas vajā�anu.

Otrā institūcija bija Dro�ības policijas Konstitūcijas aizsardzī�bas nodaļa, un komisārs Torstens Ēdklints uztvēra savu uzdevumu ar vislielāko nopietnību. Viņ� pats uzskatīja, ka tas ir nozīmīgā�kais postenis, kādu zviedru policists vispār var ieņemt, un savu amatu viņ� nekad nemainītu pret kādu citu Zviedrijas juridis�kajās vai policijas struktūrās. Viņ� glu�i vienkār�i Zviedrijā bija vienīgais policists, kuram sabiedrība devusi uzdevumu būt par politisku policistu. Tas bija delikāts uzdevums, kas prasīja lielu gudrību un stingru taisnīgumu, jo pārāk daudzu valstu pieredze rādīja, ka politisks policists viegli var pārvērsties par demokrā�tijas lielāko apdraudējumu.

Prese un sabiedrība parasti domāja, ka Konstitūcijas aizsar�dzības nodaļas uzdevums galvenokārt ir uzraudzīt nacistus un kareivīgus vegānus. Nodaļa, protams, nodarbojās ar �āda veida grupām, ta�u bija vēl daudz citu institūciju un nori�u, kas tāpat iekļāvās nodaļas darbības laukā. Ja, teiksim, karalis vai armi�jas virspavēlnieks iedomātos, ka parlamentārisms savu lomu ir nospēlējis un riksdagu vajadzētu aizstāt ar militāru diktatūru vai kaut ko tamlīdzīgu, tad viņ� ātri nokļūtu Konstitūcijas aizsardzī�bas nodaļas intere�u lokā. Un, ja grupa policistu iedomātos pabī�dīt likumu robe�as tādā veidā, ka tiek ierobe�otas kāda indivīda Konstitūcijā noteiktās tiesības, arī tad nodaļas uzdevums būtu reaģēt. Turklāt �ādos nopietnos gadījumos izmeklē�ana notiktu Valsts prokurora uzraudzībā.

Nelaime tā, ka Konstitūcijas aizsardzības nodaļa nodarbojās gandrīz tikai ar analīzi un kontroli, nevis ar operatīvo darbību. Tāpēc gadījumos, kad vajadzēja aizturēt nacistus, iesaistījās galvenokārt vai nu parastā policija, vai citas Dro�ības policijas nodaļas.

�is apstāklis Ēdklinta acīs bija dziļi neapmierino�s. Gandrīz visās normālās valstīs ir kāda neatkarīga konstitucionālā tiesa, kuras uzdevums ir raudzīties, lai varas iestādes neuzbrūk demo�krātijai. Zviedrijā �o uzdevumu pilda Tieslietu kanclers vai par�lamentārais ombuds, kur� galvenokārt pakļaujas citu cilvēku lēmumiem. Ja Zviedrijā būtu konstitucionālā tiesa, tad Līsbetas Salanderes advokāts tūlīt varētu apsūdzēt valsti viņas konsti�tucionālo tiesību pārkāp�anā. Līdz ar to tiesa varētu pieprasīt visus dokumentus un izsaukt uz nopratinā�anu jebkuru, ieskaitot premjerministru, līdz jautājums būtu atrisināts. �obrīd advokāts varēja tikai uzrakstīt iesniegumu parlamentārajam ombudam, ta�u ombudam nebija pilnvaru doties uz Dro�ības policiju un pieprasīt dokumentus.

Torstens Ēdklints daudzus gadus bija enerģiski iestājies par konstitucionālās tiesas izveido�anu. Tad viņ� zinātu, ko iesākt ar informāciju, kas saņemta no Dragana Armanska; viņ� uzrakstītu iesniegumu un nodotu dokumentus tiesai. Sāktos nepielūdzams process.

Ta�u �obrīd Ēdklintam trūka juridisku pilnvaru, lai sāktu izmeklē�anu.

Viņ� nopūtās un ielika mutē ko�ļājamās tabakas gabaliņu.

Ja Dragana Armanska informācija atbilda patiesībai, tad vai�rāki augstos amatos eso�i Dro�ības policijas darbinieki bija rau�dzīju�ies caur pirkstiem uz virkni smagu noziegumu pret kādu zviedru sievieti, pēc tam uz melīga pamata ieslodzīju�i viņas meitu psihiatriskajā klīnikā un visbeidzot atļāvu�i biju�ajam krievu elites spiegam brīvi nodarboties ar iero�u, narkotiku un cilvēku tirdzniecību. Ēdklints saviebās. Viņam negribējās pat uzskaitīt, cik daudz atsevi�ķu likumpārkāpumu pa �o laiku noti�cis. Nemaz nerunājot par ielau�anos Mīkaela Blumkvista dzīvoklī, uzbrukumu Līsbetas Salanderes advokātei un, iespējams, - kam

Ēdklints atsacījās ticēt - dalību Aleksandra Zala�enko slepka�vībā.

Ēdklintam nebija ne mazākās vēlē�anās tikt iejauktam �ādā putrā. Diem�ēl tas jau bija noticis mirklī, kad Daragans Armanskis ielūdza viņu pusdienās.

Tagad viņam atlika atbildēt uz jautājumu: kā tikt galā ar �o situāciju? Formāli atbilde bija vienkār�a. Ja Armanska stāsts bija patiess, tad vismaz Līsbetai Salanderei bija visaugstākajā mērā atņemta iespēja īstenot savu Konstitūcijā nostiprināto brīvību un tiesības. No konstitucionāla skatpunkta pavērās arī vesels mud�eklis aizdomu, ka vado�i politiski orgāni vai varas iestādes ir pieņēmu�as tendenciozus lēmumus, un tas skāra pa�u Konsti�tūcijas aizsardzības nodaļas uzdevuma būtību. Torstens Ēdklints zināja par izdarītu noziegumu, tāpēc viņa policista pienākums bija vērsties pie prokurora ar iesniegumu. Ta�u patiesībā atbilde nebija tik vienkār�a. Atklāti sakot, tā bija sare�ģīta.

Par spīti savam sve�ādajam uzvārdam, kriminālinspektore Mo�nika Figerola bija dzimusi Dālarnā un nāca no dzimtas, kas mita Zviedrijā vismaz kop� Gustava Vāsas laikiem. Viņa piederēja pie sievietēm, kas piesaista apkārtējo uzmanību. Tam bija vairāki iemesli. Monika bija trīsdesmit se�us gadus veca, zilacaina un metru astoņdesmit �etrus centimetrus gara. Viņai bija īsi, gai�- blondi, cirtaini mati. Monika bija glīta un apzināti ģērbās tā, lai izskatītos pievilcīga.

Turklāt viņa bija izcili labā formā.

Pusaudzes gados Monika Figerola bija elites līmeņa vieglat�lēte un septiņpadsmit gadu vecumā gandrīz kvalificējās startam Zviedrijas olimpiskajā valsts vienībā. Kop� tā laika viņa bija pārtraukusi nodarboties ar vieglatlētiku, ta�u fanātiski trenējās sporta zālē piecus vakarus nedēļā. Monika sportoja tik bie�i, ka endorfīni darbojās glu�i kā narkotika, kas sagādāja viņai absti�nences simptomus, ja treniņiem nepietika laika. Viņa skrēja, cilāja svarus, spēlēja tenisu, trenējās karatē, turklāt aptuveni desmit gadus bija nodarbojusies ar kultūrismu. �o ekstrēmo ķermeņa kulta variantu viņa pēdējā laikā bija krietni ierobe�ojusi, lai gan pirms diviem gadiem ik dienas divas stundas veltīja svaru cilā��anai. Tagad Monika to darīja tikai īsu brīdi katru dienu, tomēr vispārēju treniņu rezultātā viņas ķermenis bija tik muskuļots, ka ļaunprātīgākie kolēģi mēdza dēvēt viņu par Figerolas kungu. Kad Monika uzvilka bezpiedurkņu krekliņu vai vasaras kleitu, neviens nevarēja nepamanīt viņas bicepsus un plecus.

Daudzus viņas kolēģus vīrie�us kaitināja ne tikai Monikas miesas būve, bet arī fakts, ka viņa bija kas vairāk nekā tikai pretty face. Sieviete bija beigusi ģimnāziju ar teicamām atzīmēm, divdesmit gadu vecumā kļuvusi par policisti un pēc tam deviņus gadus strādājusi policijā Upsālā, brīvajā laikā studēdama juris�prudenci. Joka pēc viņa bija apguvusi arī politoloģiju. Monikai nebija nekādu grūtību iegaumēt un analizēt informāciju. Viņa reti lasīja detektīvromānus vai citu izklaides literatūru, toties ar lielu interesi iedziļinājās visda�ādākajos tematos no starptautiskajām tiesībām līdz antīkajai vēsturei.

Policijā Monika Figerola no patruļdienesta bija uzdienējusies par kriminālinspektori - vispirms Vardarbīgo noziegumu nodaļā, pēc tam Ekonomiskās noziedzības nodaļā -, lai gan tas bija zau�dējums dro�ībai Upsālas ielās. 2000. gadā viņa pieteicās darbam Dro�ības policijā Upsālā, bet 2001. gadā pārcēlās uz Stokholmu. Sākumā Figerola strādāja pretizlūko�anā, ta�u Torstens Ēdklints gandrīz uzreiz viņu uzaicināja uz Konstitūcijas aizsardzības nodaļu. Viņ� pazina Monikas tēvu un bija sekojis viņas karjerai gadu gaitā.

Beidzot izlēmis, ka viņam kaut kas jādara ar Dragana Armanska informāciju, Ēdklints brīdi domāja, tad pacēla klausuli un izsauca uz savu kabinetu Moniku Figerolu. Viņa bija nodaļas darbiniece mazāk nekā trīs gadus, un tas nozīmēja, ka viņa joprojām vairāk ir īsta policiste nekā rakstāmgalda karotāja.

�ajā dienā Monika bija ģērbusies piegulo�os zilos d�insos, tir- kīzkrāsas sandalēs uz neliela papē�a un jūraszilā �aketē.

�Ar ko tu �obrīd nodarbojies?� Ēdklints pajautāja, aicinādams Moniku apsēsties.

�Mēs pētām pārtikas veikaliņa aplaupī�anu Sunnē, kas notika pirms divām nedēļām.�

Dro�ības policija, protams, nenodarbojās ar pārtikas veikalu laupī�anām. �is pamatdarbs pilnībā bija parastās policijas ziņā. Monika Figerola nodaļā vadīja piecu darbinieku grupu, kas ana�lizēja politisko noziedzību. Tās svarīgākie darbarīki bija vairāki datori, kas savienoti ar policijas iek�ējo ziņojumu tīklu. Būtībā ikviens iesniegums kādā Zviedrijas policijas rajonā izgāja caur datoriem, kas bija Monikas Figerolas pārziņā. Datoru program�matūra automātiski skenēja ikvienu policijas ziņojumu, un tās uzdevums bija reaģēt uz trīssimt desmit specifiskiem vārdiem, piemēram: melnais, skinheds, kā�krusts, imigrants, anarhists, Hit�lera sveiciens, nacists, nacionāldemokrāts, valsts nodevējs, �īdu mauka vai nēģeru mīļotājs. Ja ziņojumā bija kāds no �iem vārdiem, dators cēla trauksmi un kāds darbinieks tūlīt sameklēja un kārtīgi apskatīja attiecīgo ziņojumu. Atkarībā no situācijas pēc tam bija iespējams pasūtīt izmeklē�anas materiālus un izpētīt tos sīkāk.

Konstitūcijas aizsardzības nodaļas uzdevums bija arī katru gadu publicēt ziņojumu Draudi valsts dro�ībai, kas ir vienīgā uzticamā statistika par politisko noziedzību. Statistika balstī�jās tikai uz iesniegumiem vietējām policijas iestādēm. Veikala aplaupī�anas gadījumā Sunnē dators bija reaģējis uz trim atslē�gas vārdiem - imigrants, uzple�i un melnais. Divi jauni vīrie�i maskās, piedraudot ar pistoli, bija aplaupīju�i pārtikas veikaliņu, kas piederēja kādam imigrantam. Viņi bija ieguvu�i divtūksto� septiņsimt astoņdesmit kronas un cigare�u bloku. Vienam no laupītājiem bija īsa jaka ar Zviedrijas karogu uz uzple�iem. Otrais laupītājs vairākas reizes bija nosaucis veikala īpa�nieku par melno un piespiedis viņu nogulties uz grīdas.

Ar to pietika, lai Figerolas darbinieki pieprasītu izmeklē�anas materiālus un censtos izpētīt, vai laupītājiem ir kāda saistība ar Vermlandes vietējo nacistu bandu un vai �o laupī�anu varētu definēt kā rasistisku noziegumu, jo viens no laupītājiem bija pau�dis rasistiskus uzskatus. �ādā gadījumā laupī�ana varēja iekļūt nākamā gada statistikā, ko pēc tam analizētu un iekļautu Eiropas statistikā, kuru ik gadu apkopoja ES birojā Vīnē. Varēja arī izrā�dīties, ka laupītāji vienkār�i ir nopirku�i jaku ar zviedru karogu un tā ir tikai sagadī�anās, ka veikaliņa īpa�nieks ir imigrants un lietā figurē vārds �melnais�. �ādā gadījumā Figerolas vienība svītrotu laupī�anu no statistikas.

�Esmu tev sagatavojis sare�ģītu uzdevumu,� Torstens Ēdklints sacīja.

�Klausos,� atteica Monika Figerola.

��is darbs var beigties ar to, ka tu krīti pamatīgā ne�ēlastībā un tava karjera ir galā.�

�Skaidrs.�

�Ta�u, ja viss izdosies labi, veiksmīgas apstākļu sakritības gadī�jumā tas var atnest lielu karjeras lēcienu. Esmu iecerējis pārcelt tevi uz nodaļas operatīvo vienību.�

�Atvaino, ka aizrādu, ta�u mums nav operatīvās vienības.� �Ir gan,� Ēdklints sacīja. �Tagad �āda vienība ir. Es to no rīta nodibināju. �obrīd tā sastāv no viena cilvēka. Un tā esi tu.� Monika Figerola lūkojās uz viņu ar �aubu pilnu izteiksmi sejā. �Konstitūcijas aizsardzības nodaļas uzdevums ir sargāt Kon�stitūciju no iek�ējiem draudiem, kas parasti nozīmē nacistus vai anarhistus. Bet ko lai iesākam, ja draudus Konstitūcijai rada mūsu pa�u organizācija?�

Turpmāko pusstundu Ēdklints pārstāstīja visu, ko Dragans Armanskis bija atklājis viņam iepriek�ējā vakarā.

�Kas ir �o apgalvojumu avots?� Monika Figerola jautāja.

�Tas �obrīd nav svarīgi. Pievērsies informācijai, ko viņ� ir sagādājis.�

�Es domāju: vai tu uzskati �o avotu par uzticamu?�

�Es pazistu savu avotu daudzus gadus un uzskatu viņu par ļoti uzticamu.�

�Tas patiesībā izklausās pilnīgi� Es nezinu. Neticami vēl ir maigi teikts.�

Ēdklints pamāja ar galvu.

�Kā spiegu romānā,� viņ� sacīja.

�Kas man jādara?"

�Kop� �ī brī�a tu esi atbrīvota no visiem citiem pienākumiem. Tev ir tikai viens uzdevums - izpētīt, cik �ajā stāstā ir patiesības. Tev �ie apgalvojumi vai nu jāpierāda, vai jāapgā�. Tu ziņosi tie�i man un nevienam citam.�

�Ak kungs!� Monika Figerola noteica. �Tagad es saprotu, ko tu domāji, teikdams, ka es varu krist ne�ēlastībā.�

�Jā. Bet, ja �is stāsts ir patiess� Ja kaut niecīga daļa no �iem apgalvojumiem ir patiesa, tad mūs gaida konstitucionāla krīze.� �Ar ko man sākt? Kā man rīkoties?�

�Sāc ar vienkār�āko. Izlasi ziņojumu, ko Gunnars Bjerks uzraks�tīja 1991. gadā. Pēc tam identificē personas, kas it kā novērojot Mīkaelu Blumkvistu. Pēc mana avota ziņām, ma�īna pieder kādam Jēranam Mortensonam, �etrdesmit gadus vecam policistam, kur� dzīvo Vitangigātanā Vellingbī. Tad identificē otro cilvēku, kur� redzams Blumkvista fotogrāfa bildēs. To blondo jauno vīrieti.� �Labi.�

�Tālāk tev jāizpēta Ēverta Gulberga biogrāfija. Es nekad neesmu par viņu dzirdējis, ta�u mans avots domā, ka viņ� ir saistīts ar Dro�ības policiju.�

�Tātad kāds �eit Dro�ības policijā septiņdesmit astoņus ga�dus vecam ve�ukam būtu pasūtījis spiega slepkavību? Es tam neticu.�

�Tomēr tev jāpārbauda. Un izmeklē�anai jānotiek slepeni. Es gribu, lai tu mani informē, pirms sper kādus soļus. Lai nepaliek riņķi uz ūdens virsas.�

�Tā ir milzīga izmeklē�ana. Kā lai es tieku galā viena pati?�

�Tev tas nav jādara. Tev tikai jāveic pirmā pārbaude. Ja tu atgriezīsies un teiksi, ka esi pārbaudījusi, bet neko neatrodi, tad viss būs kārtībā. Ja atradīsi kaut ko aizdomīgu, mēs lemsim, ko darīt turpmāk.�

Pusdienas pārtraukumu monika Figerola pavadīja, cilājot sva�rus policijas pārvaldes sporta zālē. Pa�as pusdienas sastāvēja no kafijas un sviestmaizes ar frikadelītēm un bie�u salātiem, ko viņa paņēma līdzi uz savu kabinetu. Viņa aizvēra durvis, sakār�toja rakstāmgaldu un, ēzdama sviestmaizi, sāka lasīt Gunnara Bjerka ziņojumu.

Monika izlasīja arī pielikumu ar Bjerka un psihiatra Pētera Telebūriana saraksti. Viņa izrakstīja no ziņojuma katru vārdu un notikumu, ko varētu pārbaudīt. Pēc divām stundām viņa piecēlās un aizgāja uz kafijas automātu pēc kafijas. Iziedama no kabineta, Monika aizslēdza durvis. Dro�ības policijā tā bija norma.

Monika Figerola vispirms pārbaudīja ziņojuma reģistra numuru. Viņa piezvanīja reģistratoram un saņēma atbildi, ka ziņojums ar tādu numuru neeksistē. Pēc tam viņa ielūkojās Mediju arhīvā. �eit rezultāti bija labāki. Abas vakara avīzes un viena rīta avīze bija ziņoju�as par personu, kas nopietni cietusi dego�ā automa�īnā Lundagātanā attiecīgajā 1991. gada datumā. Negadījuma upuris bija vārdā nenosaukts pusmū�a vīrietis. Vienā no vakara avīzēm bija minēts, ka, pēc liecinieku vārdiem, ugunsnelaimi tī�ām izrai�sījusi jauna meitene. Tātad tā būtu bēdīgi slavenā ugunsbumba, ar kuru Līsbeta Salandere meta krievu aģentam Zala�enko. �is incidents bija noticis.

Ziņojuma autors Gunnars Bjerks bija reāls cilvēks. Viņ� bija augsta ārzemnieku nodaļas amatpersona, aizgājis slimības atva�ļinājumā diska trūces dēļ un diem�ēl miris pa�nāvībā.

Personāldaļa tomēr nevarēja atklāt, ar ko Gunnars Bjerks nodarbojies 1991. gadā. �īs ziņas bija slepenas pat citiem Dro�ī�bas policijas darbiniekiem. Nekā neparasta.

To, ka Līsbeta Salandere 1991. gadā bija dzīvojusi Lundagātanā un nākamos divus gadus pavadījusi Sv. Stefana bērnu psihiat�riskajā klīnikā, bija vienkār�i pārbaudīt. Vismaz �ajā ziņā doku�menta saturs nerunāja pretī īstenībai.

Pēters Telebūrians bija pazīstams psihiatrs, bie�i redzēts tele�vīzijā. Viņ� 1991. gadā strādāja Sv. Stefana klīnikā un �obrīd bija tās galvenais ārsts.

Monika Figerola ilgi pārdomāja �ī ziņojuma nozīmi. Pēc tam viņa piezvanīja personāldaļas vadītāja vietniekam.

�Man ir sare�ģīts jautājums,� viņa sacīja.

�Kāds?�

�Mēs Konstitūcijas aizsardzības nodaļā �obrīd veicam vienu analīzi, kurā nepiecie�ams izvērtēt kāda cilvēka uzticamību un vispārējo psihisko veselību. Man vajadzētu konsultēties ar psi�hiatru vai kādu citu ekspertu, kuram ir piekļuve slepenai infor�mācijai. Man minēja psihiatru Pēteru Telebūrianu, un es gribu zināt, vai varu vērsties pie viņa.�

Pagāja kāds brīdis, iekams Monika saņēma atbildi.

�Telebūrians pāris rei�u ir bijis Dro�ības policijas konsultants. Viņam ir piekļuve, un jūs varat vispārīgos vilcienos pārrunāt ar viņu klasificētu informāciju. Bet, pirms vēr�aties pie viņa, jums jāveic birokrātiskā procedūra: jāsaņem jūsu priek�nieka piekri��ana un jāiesniedz formāls lūgums atļaujai konsultēties ar Tele�būrianu.�

Monikas Figerolas sirds mazliet nodrebēja. Viņa bija guvusi apstiprinājumu tam, ko varēja zināt tikai ļoti ierobe�ots loks. Pēteram Telebūrianam ir bijusi saistība ar Dro�ības policiju. Lidz ar to ziņojuma ticamība pieauga.

Monika nolika ziņojumu un pievērsās pārējai informācijai, ko viņai bija sagādājis Torstens Ēdklints. Viņa izpētīja Kristera Malma uzņemtās fotogrāfijas, kurās redzami abi cilvēki, kas Pir�majā maijā it kā esot sekoju�i Mīkaelam Blumkvistam no kafej�nīcas Copacabana.

Pārbaudījusi automa�īnu reģistru, Monika Figerola konstatēja, ka Jērans Mortensons ir reāla persona, kam pieder pelēks volvo ar attiecīgo reģistrācijas numuru. Pēc tam viņa no Dro�ības polici�jas personāldaļas saņēma apstiprinājumu, ka Mortensons strādā Dro�ības policijā. �ī bija visvienkār�āk veicamā pārbaude, un arī �ī informācija �ķita pareiza. Monikas sirds nodrebēja vēlreiz.

Jērans Mortensons strādāja Personiskās apsardzes vienībā. Viņ� bija miesassargs un ietilpa darbinieku grupā, kas vairākas reizes bija gādājusi par premjerministra dro�ību. Tomēr pirms pāris nedējām viņ� bija aizdots pretizlūko�anai. Atvaļinā�ana bija sākusies ar 10. aprīli, da�as dienas pēc tam, kad Aleksandru Zala��enko un Līsbetu Salanderi aizveda uz Sālgrēna slimnīcu, ta�u tāda darbinieku pagaidu pārvieto�ana nebija nekas neparasts, ja kāda uzdevuma izpildei trūka cilvēku.

Pēc tam Monika Figerola piezvanīja pretizlūko�anas nodaļas vadītāja vietniekam, kuru pazina personiski un pie kura bija strādājusi tajā īsajā laikā, ko pavadīja �ajā nodaļā. Viņa pajau�tāja, vai Jērans Mortensons nodarbojas ar kaut ko svarīgu un vai viņu varētu aizdot vienai izmeklē�anai Konstitūcijas aizsardzības nodaļā.

Pretizlūko�anas nodaļas vadītāja vietnieks bija pārsteigts. Monika bū�ot nepareizi informēta. Jērans Mortensons no apsar�dzes nebija aizdots pretizlūko�anai. Piedodiet.

Monika Figerola divas minūtes blenza uz klausuli. Apsardzē domāja, ka Mortensons ir aizdots pretizlūko�anai. Pretizlūko�ana viņu nemaz nebija prasījusi. �ādas pārcel�anas izskatīja un apstip�rināja kancelejas vadītājs. Monika pasniedzās pēc klausules, lai piezvanītu kancelejas vadītājam, bet aprāvās. Ja apsardze bija aizdevusi Mortensonu, tad kancelejas vadītājs bija apstiprinājis �o lēmumu. Ta�u Mortensona pretizlūko�anā nebija. Un kance�lejas vadītājs to noteikti zināja. Ja Mortensons bija pārcelts uz kādu nodaļu, kas izsekoja Mīkaelu Blumkvistu, tad kancelejas vadītājs zināja arī to.

Torstens Ēdklints bija viņai norādījis neatstāt riņķus uz ūdens virsas. Pajautāt kancelejas vadītājam nozīmētu to pa�u, ko iemest milzīgu akmeni mazā piļu dīķi.

Neilgi pēc pusvienpadsmitiem pirmdienas rītā apsēdusies pie sava rakstāmgalda stikla būri, Ērika Bergere uzelpoja. Viņai ļoti kārojās kafijas, ko viņa tikko bija atnesusi no virtuves. Pirmās darba stundas Ērika bija pavadījusi divās sapulcēs. Pirmā bija piecpadsmit minūtes ilga rīta apspriede, kurā atbildīgais sekre�tārs Pēters Frēdriksons iezīmēja vadlīnijas �īsdienas darbam. Tā kā Ērika neuzticējās Andersam Holmam, viņa bija spiesta aizvien vairāk paļauties uz Frēdriksona spriedumiem.

Otrā sapulce bija stundu ilga tik�anās ar valdes priek�sēdē- tāj\i Magnusu Borg�ē, SMP finan�u direktoru Kristeru Selbergu un bud�eta nodaļas vadītāju Ulfu Flodinu. Sapulcē viņi apskatīja sarūko�o reklāmas tirgu un sliktos pārdo�anas rezultātus brīvajā tirdzniecībā. Selbergs un Flodlns bija vienisprātis, ka jārīkojas, lai mazinātu avīzes zaudējumus.

�Pirmajā ceturksni mēs tikām galā tāpēc, ka reklāmas tirgū bija vērojama neliela aug�upeja, un ari tāpēc, ka divi darbinieki no Jaunā gada aizgāja pensijā. Viņu vietā neviens nav pieņemts,� sacīja Ulfs Flodīns. �Ari �o kvartālu mēs dro�i vien beigsim ar nelie�liem zaudējumiem. Nav nekādu �aubu par to, ka bezmaksas avīzes Metro un Stockholm City turpina aprīt reklāmas tirgu Stokholmā. Mūsu vienīgā prognoze tre�ajam kvartālam ir izteikts deficīts.� �Un kā mēs ar to tiksim galā?� Borg�ē jautāja.

�Vienīgā saprātīgā iespēja ir �tatu samazinā�ana. Mēs to neesam darīju�i kop� 2002. gada, bet es lē�u, ka līdz gada bei�gām mums jālikvidē vismaz desmit �tata vietas.�

�Kuras �tata vietas?� Ērika Bergere jautāja.

�Mums jādarbojas pēc izlases principa, ņemot pa vienai no da�ādām redakcijām. Sporta redakcijā �obrīd ir se�as ar pusi �tata vietas. Tur mums jāsamazina līdz piecām pilnām slodzēm.�

�Ja saprotu pareizi, tad sporta redakcija jau �obrīd ir smagā situācijā. Tas nozīmē, ka sporta apskati mums jānogrie� pil�nībā.�

Flodīns paraustīja plecus.

�Es labprāt uzklausī�u labākus priek�likumus.�

�Man nav labāku priek�likumu, bet princips ir �āds: ja sama�zinām personālu, mums jāveido plānāka avīze, bet, ja veidosim plānāku avīzi, samazināsies lasītāju un līdz ar to arī reklāmde�vēju skaits.�

�Mū�īgais apburtais loks,� noteica Selbergs.

�Esmu pieņemta darbā, lai �o līkni mainītu. Tas nozīmē, ka man jādara viss, lai pārveidotu avīzi un padarītu to pievilcīgāku lasītājiem. Bet es to nevaru izdarīt, ja man jānodarbojas ar per�sonāla atlai�anu.�

Ērika pagriezās pret Borg�ē.

�Cik ilgi avīze var asiņot? Cik lielus zaudējumus mēs varam izturēt, pirms notiek lūzums?�

Borg�ē savilka lūpas.

�Kop� deviņdesmito gadu sākuma SMP ir noēdusi lielu daļu no vecā fondu kapitāla. Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem mūsu akciju portfeļa vērtība ir samazinājusies aptuveni par trīsdesmit procentiem. Liela daļa �o fondu ir izlietota iegul�dījumiem datortehnikā. Mums ir biju�i milzīgi izdevumi.� �Esmu pamanījusi, ka SMP ir radījusi savu tekstu rediģē�anas sistēmu ar nosaukumu AXT. Cik tā izmaksāja?�

�Aptuveni piecus miljonus kronu.�

�Es īsti nesaprotu loģiku. Tirgū jau ir gatavas lētas komerci�ālas programmas. Kāpēc SMP vajadzēja radīt savu programma�tūru?�

�Zini, Ērika� man atbildes nav. Mūsu iepriek�ējais tehniskais direktors pierunāja. Viņ� uzskatīja, ka ilgtermiņā tā būs lētāk, turklāt SMP varēs pārdot licences citām avīzēm.�

�Un kāds ir nopircis programmu?�

�Jā, kāda vietējā avīze Norvēģijā.�

�Lieliski,� Ērika Bergere noteica sausā balsi. �Nākamais jautā�jums: mums ir piecus se�us gadus veci datori��

�Tuvākā gada laikā jebkādi ieguldījumi jaunos datoros ir iz�slēgti,� sacīja Flodlns.

Diskusija turpinājās. Ērika sāka skaidri aptvert, ka Flodlns un Selbergs viņas iebildumus ignorē. Viņiem bija svarīga tikai līdzekļu apcirp�ana, kas bija saprotami no bud�eta nodaļas vadītāja un finan�u direktora viedokļa, bet nepieņemami no jaunas galvenās redaktores skatpunkta. Tomēr visvairāk Ēriku kaitināja tas, ka viņi visu laiku noraidīja argumentus ar laipnu smaidu, kas lika viņai justies kā skolniecei, kura stundā izsaukta atbildēt. Netika izteikts neviens vienīgs nepieļaujams vārds, tomēr viņu attieksme pret Ēriku bija tik klasiska, ka tas gandrīz �ķita uzjautrino�i. Nemoki savas smadzenes ar tik sare�ģītām lietām, meitenīt.

Borg�ē nebija nekāds palīgs. Viņ� izturējās nogaido�i un lāva pārējiem sapulces dalībniekiem pabeigt sarunu, tomēr no viņa Ērika nesajuta noniecino�u attieksmi.

Viņa nopūtās, ieslēdza savu klēpjdatoru un atvēra e-pastu. Bija pienāku�as deviņpadsmit vēstules. �etras no tām bija vēs�tules, kas piedāvāja viņai a) nopirkt Viagru, b) par �etriem ASV dolāriem minūtē izmēģināt kiberseksu ar The sexiest Lolitas on the net, c) nobaudīt mazliet skarbāku variantu Animal Sex, the Juciest Horse Fuck in the Universe, kā arī d) abonēt jaunumu - biļetenu mode.nu, ko izplatīja kāda firma, kura apbēra tirgu ar reklāmas piedāvājumiem un nepārstāja sūtīt savus mēslus, lai cik rei�u Ērika no tiem atteiktos. Vēl septiņas bija tā sauktās Nigērijas vēstules no Abū Dabī biju�ā valsts bankas direktora atraitnes, kura piedāvāja fantastiskas summas, ja vien Ērika ieguldīs nelielu uzticības kapitālu, un tamlīdzīgas muļķības.

Atliku�ās vēstules bija rīta ziņojums, pusdienu ziņojums, trīs vēstules no Pētera Frēdriksona ar jaunāko informāciju par dienas galveno materiālu, vēstule no Ērikas personiskā finan�u konsultanta, kas vēlējās norunāt tik�anos, lai precizētu algas iz�maiņas pēc Ērikas pārie�anas no Millennium uz SMP, kā ari vēstule no zobu higiēnista ar atgādinājumu, ka pienācis laiks kārtējai vizītei. Ērika pierakstīja laiku savā elektroniskajā kalendārā un tūlīt saprata, ka būs spiesta vizīti atcelt, jo tajā dienā viņai bija ieplānota liela redakcijas apspriede.

Visbeidzot Ērika atvēra pēdējo vēstuli, kas bija nosūtīta no adreses < centralred@smpost.se > ar nosaukumu [Galvenās re�daktores zinā�anai]. Viņa lēnām nolika kafijas tasīti.

MAUKA! TU DOMĀ, KA TU KAUT KAS ESI, TU, NOLĀDĒTĀ PE�A! NEIEDOMĀJIES, KA TU TE VARI IERASTIES UN SLIET DEGUNU GAISĀ. TEVI JĀIZDRĀ� AR SKRŪVGRIEZI PAKAĻĀ, MAUKA! JO ĀTRĀK TU PAZUDĪSI, JO LABĀK.

Ērika Bergere automātiski pacēla skatienu un meklēja ziņu redaktoru Andersu Holmu. Viņ� neatradās savā vietā, un Ērika neredzēja viņu redakcijā. Viņa pārbaudīja nosūtītāju, tad pacēla klausuli un piezvanīja SMP IT nodaļas vadītājam Pēteram Fle- mingam.

�Labdien! Kur� izmanto adresi < centralred@smpost.se >?� �Neviens. SMP nav tādas adreses.�

�Es tikko saņēmu vēstuli no �ādas adreses.�

�Tā ir viltota. Vai vēstulē ir vīruss?�

�Nē. Vismaz antivīrusu programma nav reaģējusi.�

�Skaidrs. Tādas adreses nav. Patiesībā ir ļoti vienkār�i imitēt �ķietami īstu adresi. Internetā ir vietnes, no kurām tādas var nosūtīt.�

�Vai �ai vēstulei var sadzīt pēdas?�

�Tas ir gandrīz neiespējami, pat ja cilvēks būtu tik stulbs, lai sūtītu to no sava mājas datora. Varbūt var uzzināt servera IP adresi, bet, ja viņ� izmanto, piemēram, hotmail kontu, tad pēdas izbeidzas.�

Ērika pateicās par informāciju. Viņa brīdi domāja. Tā nebija pirmā reize, kad viņa saņēma draudus vai vēstules no kāda trakā. �ī vēstule nepārprotami mērķēja uz viņas jauno darbu SMP gal�venās redaktores amatā. Ērika prātoja, vai kāds juku�ais būtu lasījis par viņu saistībā ar Mūrandera nāvi vai varbūt nosūtītājs atrodas �ajā ēkā.

Monika figerola ilgi lauzīja galvu par to, ko iesākt ar Ēvertu Gulbergu. Darbam Konstitūcijas aizsardzības nodaļā bija tā priek�rocība, ka viņai bija pla�as pilnvaras saņemt gandrīz jeb�kurus izmeklē�anas materiālus, kam varētu būt kāda saistība ar rasistiskiem vai politiskiem noziegumiem. Aleksandrs Zala�enko bija imigrants, un viņas darba pienākumos ietilpa izmeklēt var�darbību pret ārvalstīs dzimu�iem cilvēkiem, lai noteiktu, vai tai ir rasistiska motivācija. Tātad viņai bija likumīgas tiesības pieda�līties Zala�enko slepkavības izmeklē�anā, lai noteiktu, vai Ēverts Gulbergs ir saistīts ar kādu rasistisku organizāciju vai arī ir pau�dis rasistiskus uzskatus saistībā ar slepkavību. Monika pasūtīja materiālus un rūpīgi tos izlasīja. Tajos viņa atrada vēstules, kas sūtītas tieslietu ministram, un konstatēja, ka bez virknes absurdu un nicino�u personisku uzbrukumu tajās ir arī vārdi �nēģeru mīļotājs� un �valsts nodevējs�.

Tobrīd pulkstenis jau rādīja pieci. Monika Figerola ieslēdza visus materiālus seifā savā kabinetā, izmazgāja kafijas krūzīti, izslēdza datoru un atzīmēja, ka pamet darba vietu. Viņa veiklā solī devās uz sporta zāli Sv. Ērika laukumā un turpmāko stundu veltīja vieglam spēka treniņam.

Pabeigusi treniņu, Monika devās mājās uz savu divistabu dzīvokli Pontonjergātanā, nomazgājās du�ā un paēda vēlas, bet no uzturzinātnes viedokļa pareizas vakariņas. Kādu brīdi viņa domāja, vai nepiezvanīt Dānielam Mūgrēnam, kas dzīvoja trīs kvartālus tālāk �ajā pa�ā ielā. Dāniels bija galdnieks un kultūrists un trīs gadus �ad tad bijis Monikas treniņu biedrs. Pēdējos mēne��os abi arī satikās, lai nodotos draudzīgam seksam.

Sekss katrā ziņā sagādāja gandrīz tikpat lielu apmierinājumu kā smags treniņ� sporta zālē, ta�u savos vēlajos trīsdesmit, gan�drīz jau nepilnos �etrdesmit gados Monika Figerola bija sākusi aizdomāties, vai viņai galu galā nevajadzētu sākt interesēties par pastāvīgu partneri un stabilāku dzīvesveidu. Varbūt par bērniem. Bet ne no Dāniela Mūgrēna.

Pēc pārdomu brī�a Monika nolēma, ka viņai tomēr negribas nevienu satikt. Tāpēc viņa ielīda gultā ar seno laiku vēstures grāmatu rokās un aizmiga tūlīt pēc pusnakts.

Otrdienas rītā monika Figerola pamodās desmit minūtes pāri se�iem, izskrēja garu apli gar Mēlarena ziemeļu krastu, nomaz�gājās du�ā un desmit pāri astoņiem jau atzīmēja iera�anos poli�cijas pārvaldē. Rīta stundu viņa pavadīja, rakstot ziņojumu par iepriek�ējā dienā izdarītajiem secinājumiem.

Pulksten deviņos ieradās Torstens Ēdklints. Monika deva viņam divdesmit minūtes laika, lai priek�nieks apskatītu iespējamo rīta pastu, bet pēc tam pieklauvēja pie viņa durvīm. Viņa gaidīja des�mit minūtes, kamēr �efs izlasīja viņas ziņojumu. Ēdklints divas reizes izlasīja visas �etras A4 lapas no sākuma līdz beigām un pēdīgi paskatījās uz Moniku.

�Kancelejas vadītājs,� viņ� domīgi noteica.

Monika pamāja ar galvu.

�Viņam vajadzēja apstiprināt Mortensona pārcel�anu. Tātad viņam jāzina, ka Mortensons neatrodas pretizlūko�anā, kā domā apsardzes vienība.�

Torstens Ēdklints noņēma brilles, sameklēja papīra salveti un rūpīgi tās notīrīja. Viņ� iegrima pārdomās. Ēdklints neskaitāmas reizes bija saticis kancelejas vadītāju Albertu �enki sapulcēs un iek�ējās apspriedēs, bet nevarēja apgalvot, ka pazīst viņu īpa�i labi. �enke bija diezgan maza auguma, ar plāniem, rūsgani blondiem matiem un gadu gaitā piebriedu�u vidukļa apkārtmēru. Ēdklints zināja, ka �enke ir aptuveni piecdesmit piecus gadus vecs un nostrādājis VPP/DN vismaz divdesmit piecus gadus vai varbūt vēl ilgāk. Pēdējos desmit gadus viņ� bija vadījis kanceleju, pirms tam bijis kancelejas vadītāja vietnieks un ieņēmis citus posteņus administrācijā. �enke �ķita nerunīgs vīrs, kur� vaja�dzības gadījumā spēja rīkoties asi. Ēdklintam nebija ne jausmas, ar ko �enke nodarbojas brīvajā laikā, bet viņ� atcerējās, ka reiz redzējis kancelejas vadītāju policijas ēkas garā�ā sporta apģērbā ar golfa nūjām pār plecu. Pirms vairākiem gadiem viņ� reiz bija uzskrējis �enkem Operā.

�Man kaut kas �ķita savādi,� Monika Figerola sacīja.

�Kas?�

�Ēverts Gulbergs. Viņ� �etrdesmitajos gados dienēja armijā, tad kļuva par nodokļu konsultantu un piecdesmitajos nozuda miglā.�

�jā?�

�Mēs te apspriedām iespēju, ka viņ� ir algots slepkava.�

�Es zinu, ka tas izklausās par tālu ķerts, bet��

�Man �ķita dīvaini, ka par viņu ir tik maz informācijas un tā liekas gandrīz vai viltota. Gan Informācijas birojs, gan VPP/DN piecdesmitajos un se�desmitajos dibināja firmas ārpusē.� Ēdklints pamāja ar galvu.

�Es jau gaidīju, kad tu iedomāsies par �o iespēju.�

�Man vajadzēs atļauju ieskatīties piecdesmito gadu personas lietās,� Monika sacīja.

�Nē,� Ēdklints atteica, papurinādams galvu. �Mēs nevaram ieiet arhīvā bez kancelejas vadītāja atļaujas un nedrīkstam pie�vērst uzmanību, kamēr nebūsim atradu�i kaut ko vairāk.�

�Tad kas būtu jādara turpmāk?�

�Mortensons,� Ēdklints sacīja. �Noskaidro, ar ko viņ� nodar�bojas.�

Līsbeta salandere pētīja savas slēgtās palātas vēdlodziņu, kad durvis noskrapstēja atslēga un palātā ienāca dakteris Anderss Jūnasons. Bija pāri desmitiem otrdienas vakarā. Jūnasons iztrau�cēja Līsbetu brīdī, kad viņa kala plānus, kā aizbēgt no Sālgrēna slimnīcas.

Viņa bija izmērījusi vēdlodziņu un secinājusi, ka galva tam izlīdīs cauri un dro�i vien nebūs īpa�u problēmu izspraukties arī pavisam. Līdz zemei bija trīs stāvi, ta�u saplēsta palaga un trīs metrus gara stāvlampas pagarinātāja kombinācija atrisinātu �o problēmu.

Līsbeta domās bija izplānojusi bēg�anu soli pa solim. Pro�blēma bija drēbes. Viņai bija apak�bikses, slimnīcas naktskrekls un palienētas plastikāta sandales. Bija arī divsimt kronu skaidrā naudā, ko viņa bija saņēmusi no Annikas D�annīni, lai varētu pasūtīt saldumus no slimnīcas kioska. Ar to vajadzētu pietikt lētiem d�insiem un T kreklam no lietoto apģērbu veikala, ja vien viņai Gēteborgā tādu izdotos atrast. Pārējā nauda bija paredzēta telefona sarunai ar Plague. Pēc tam viss atrisinātos. Da�u dienu laikā pēc bēg�anas Līsbeta plānoja nolaisties Gibraltārā un pēc tam izveidot sev jaunu identitāti kaut kur pasaulē.

Anderss Jūnasons pamāja ar galvu un apsēdās apmeklētāju krēslā. Līsbeta piemetās uz gultas malas.

�Sveika, Līsbet! Piedod, ka pēdējās dienās neesmu pie tevis iegriezies, bet man reanimācijā bija darba pāri galvai, turklāt esmu kļuvis par darbaudzinātāju pāris jaunajiem ārstiem.�

Līsbeta pamāja. Viņa nemaz nebija gaidījusi, ka dakteris Jūna�sons viņu bie�i apciemos.

Jūnasons paņēma viņas temperatūras lapu un uzmanīgi izpē�tīja temperatūras līkni un parakstītās zāles. Viņ� ievēroja, ka Līsbetas temperatūra stabili turas starp 37 un 37,2 grādiem un aizvadītajā nedēļā viņa nav saņēmusi nekādas galvassāpju tab�letes.

�Tevi ārstē daktere Endrīna. Kā tu ar viņu satiec?�

�Viņa ir okei,� Līsbeta atbildēja bez liela entuziasma.

�Vai neiebilsti, ja es tevi izmeklē�u?�

Līsbeta pamāja ar galvu. Jūnasons izņēma no kabatas luktu�rīti, noliecās uz priek�u un iespīdināja gaismu Līsbetai acīs, lai redzētu, kā saraujas un izple�as zīlītes. Viņ� lūdza meiteni atvērt muti un apskatīja kaklu. Pēc tam piesardzīgi aplika rokas Līsbetai ap kaklu un da�as reizes pagrieza viņas galvu uz sāniem.

�Kaklā nav nekāda stīvuma?� viņ� jautāja.

Līsbeta papurināja galvu.

�Kā ar galvassāpēm?�

�Reizēm sajūtu, bet tās pāriet.�

�Dzī�anas process vēl turpinās. Galvassāpes uznāks aizvien retāk.�

Līsbetas mati joprojām bija tik īsi, ka Jūnasonam vajadzēja atglaust tikai nelielu �ķipsnu, lai aptaustītu rētu virs auss. Tā dzija bez sare�ģījumiem, ta�u bija palikusi neliela krevele.

�Tu atkal esi kasījusi rētu. Nedari tā!�

Līsbeta pamāja ar galvu. Jūnasons satvēra viņas kreiso elkoni un pacēla roku.

�Vai vari pacelt roku pati?�

Līsbeta izstiepa roku.

�Vai tu jūti sāpes vai kaut ko nepatīkamu plecā?�

Līsbeta papurināja galvu.

�Vai jūti saspringumu?�

�Mazliet.�

�Domāju, ka tev vairāk jāvingrina pleca muskuļi.�

�To ir grūti izdarīt, ja esi ieslēgts.�

Jūnasons viņai uzsmaidīja.

�Tas nebūs mū�īgi. Vai tu pildi pārējos vingrinājumus, kā norāda fizioterapeite?�

Līsbeta pamāja ar galvu.

Jūnasons izņēma stetoskopu un piespieda to sev pie plaukstas locītavas, lai sasildītu. Tad viņ� apsēdās uz gultas malas, atpogāja

Līsbetai naktskreklu, izklausīja viņai sirdi un saskaitīja pulsu. Viņ� lūdza Līsbetu paliekties uz priek�u un pielika stetoskopu viņai pie muguras, lai izklausītu plau�as.

�Paklepo!�

Līsbeta ieklepojās.

�Labi. Vari aizpogāt. Medicīniskā ziņā tu esi vairāk vai mazāk atlabusi.�

Līsbeta pamāja. Viņa gaidīja, ka dakteris tagad piecelsies un apsolīs iegriezties pēc pāris dienām, ta�u viņ� palika sē�am. Jūna�sons ilgi sēdēja klusēdams un �ķita kaut ko pārdomājam. Līsbeta pacietīgi gaidīja.

�Vai zini, kāpēc es kļuvu par ārstu?� Jūnasons piepe�i pajau�tāja. Līsbeta papurināja galvu.

�Es nāku no strādnieku ģimenes. Vienmēr esmu gribējis kļūt par ārstu. Patiesībā pusaud�a gados biju iecerējis kļūt par psihi�atru. Es biju �ausmīgi intelektuāls.�

Tiklīdz Jūnasons pieminēja vārdu psihiatrs, Līsbeta kļuva ļoti modra.

�Bet es nebiju pārliecināts, ka tik�u galā ar studijām. Tāpēc, pabeidzis ģimnāziju, es izmācījos par metinātāju un nostrādāju da�us gadus.�

Viņ� pamāja ar galvu par zīmi, ka runā patiesību.

�Man tā �ķita laba ideja: būs, pie kā atgriezties, ja medicīnas studijas neizdosies. Un metinātāja darbs jau nemaz tik ļoti neat��ķiras no ārsta darba. Vienmēr kaut kas jālabo. Tagad es strādāju Sālgrēna slimnīcā un laboju tādus kā tu.�

Līsbeta sarauca uzacis un aizdomīgi prātoja, vai Jūnasons viņu neizjoko. Bet viņ� izskatījās pavisam nopietns.

�Līsbet� es domāju��

Jūnasons klusēja tik ilgi, ka Līsbeta gandrīz pajautāja, ko viņ� grib. Tomēr viņa savaldījās un gaidīja.

�Vai tu sadusmotos uz mani, ja es lūgtu atļauju uzdot tev vienu privātu un personisku jautājumu? Es tev jautā�u kā privātpersona, nevis ārsts. Es nepierakstī�u tavas atbildes un neapspriedī�u tās ne ar vienu. Tev nav jāatbild, ja negribi.�

�Par ko?�

�Tas ir netaktisks un personisks jautājums.�

Līsbeta ieskatījās viņam acīs.

�Kop� tevi divpadsmit gadu vecumā ievietoja Sv. Stefana klī�nikā, tu esi atteikusies atbildēt uz psihiatru uzdotajiem jautāju�miem. Kāpēc tā?�

Līsbetas Salanderes acis mazliet satumsa. Viņa klusēdama divas minūtes vēroja Andersu Jūnasonu ar pavisam bezkaislīgu skatienu.

�Kāpēc jūs jautājat?� viņa beidzot pavaicāja.

�Godīgi sakot, neesmu īsti dro�s. Es laikam cen�os kaut ko saprast.�

Līsbetas mute mazliet savilkās.

�Es nerunāju ar psihdakteriem, jo viņi nekad neklausās, ko es saku.�

Anderss Jūnasons pamāja ar galvu un piepe�i iesmējās.

�Labi. Saki man� ko tu domā par Pēteru Telebūrianu?�

Jūnasons bija izmetis �o vārdu tik negaidīti, ka Līsbeta gandrīz sarāvās. Viņas acis samiedzās.

�Kāda velna pēc jūs uzdodat tik daudz jautājumu? Ko jūs īsti gribat?�

Viņas balss piepe�i skanēja kā smil�papīrs. Anderss Jūnasons paliecās uz priek�u tik tālu, ka gandrīz ielauzās viņas personis�kajā teritorijā.

�Tāpēc, ka viens� kā tu tur teici� psihdakteris, vārdā Pēters Telebūrians, kur� mūsu profesijā ir visai slavens, pēdējās dienās ir divreiz man uzklupis un centies izlūgties iespēju tevi izmek�lēt.�

Līsbeta piepe�i juta pār muguru noskrienam aukstas tirpas.

�Tiesa viņam uzdos veikt tev psihiatrisko ekspertīzi.�

�Un?�

�Man nepatīk Telebūrians. Es viņam neļāvu nākt �urp. Pēdējā reizē viņ� nepieteicies ieradās nodaļā un centās iekļūt pie tevis ar kādas māsiņas palīdzību.�

Līsbeta saknieba lūpas.

�Viņa uzvedība bija mazliet dīvaina un nedaudz par uzstā�jīgu, lai liktos pieņemama. Tāpēc es gribu zināt, ko tu par viņu domā.�

�oreiz bija Andersa Jūnasona kārta pacietīgi gaidīt Līsbetas Salanderes atbildi.

�Telebūrians ir maita,� viņa beidzot atbildēja.

�Vai starp jums ir kaut kas personisks?�

�Tā varētu teikt.�

�Man ir bijusi arī saruna ar kādu varas pārstāvi, kur�, tā sakot, grib, lai ielai�u Telebūrianu pie tevis.�

�Un?�

�Es pajautāju, vai viņam ir ārsta izglītība, lai vērtētu tavu stāvokli, un pasūtīju viņu tālāk. Tiesa gan - diplomātiskos iztei�cienos.�

�Skaidrs.�

�Pēdējais jautājums. Kāpēc tu runā ar mani?�

�Jūs ta�u jautājāt.�

�Jā. Bet es esmu ārsts un esmu studējis psihiatriju. Tad kāpēc tu ar mani runā? Vai tas nozīmē, ka tu man zināmā mērā uzti�cies?�

Līsbeta neatbildēja.

�Tad es izvēlos to tā saprast. Es gribu, lai tu zini, ka esi mana paciente. Tas nozīmē, ka es strādāju tev un nevienam citam.� Līsbeta uzmeta Jūnasonam aizdomu pilnu skatienu. Viņ� kādu brīdi sēdēja klusēdams un vēroja meiteni. Tad ierunājās nepie�spiestā tonī:

�Tīri medicīniski tu esi vairāk vai mazāk vesela. Tev vēl vaja�dzēs da�u nedēļu rehabilitāciju. Diem�ēl tu esi ļoti vesela.� �Diem�ēl?�

�Jā.� Jūnasons viņai viegli uzsmaidija. �Tev klājas pārāk labi.� �Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Tas nozīmē, ka man vairs nav likumīga iemesla tevi �eit patu�rēt, tāpēc prokurors drīz varēs pārcelt tevi uz izolatoru Stok�holmā, lai gaidītu tiesu pēc se�ām nedēļām. Es pieņemu, ka �āds pieprasījums tiks izteikts jau nākamnedēļ. Un tas nozīmē, ka Telebūrianam būs iespēja tevi izmeklēt.�

Līsbeta sēdēja gultā pavisam nekustīga. Anderss Jūnasons izklaidīgi paliecās uz priek�u un sakārtoja viņas spilvenu. Viņ� it kā skaļi domāja.

�Tev nav ne galvassāpju, ne paaugstinātas temperatūras, tāpēc daktere Endrīna, visticamāk, tevi izrakstīs.�

Piepe�i Jūnasons piecēlās.

�Paldies, ka parunāji ar mani. Es ienāk�u tevi apciemot pirms pārvieto�anas.�

Viņ� jau bija pie durvīm, kad Līsbeta ierunājās:

�Dakteri Jūnason?�

Ārsts pagriezās pret viņu.

�Paldies!�

Jūnasons vēlreiz īsi pamāja ar galvu, tad izgāja ārā un aiz�slēdza durvis.

LIsbeta salandere ilgi sēdēja un raudzījās uz slēgtajām durvīm. Beidzot viņa atlaidās un pievērsa skatienu griestiem.

Tikai tobrīd viņa sajuta, ka aiz pakau�a ir kaut kas ciets. Pacē�lusi spilvenu, viņa pārsteigta pamanīja mazu auduma maisiņu, kura iepriek� tur noteikti nebija. Līsbeta atvēra maisiņu un neiz�pratnē blenza uz Palm Tungsten T3 plaukstdatoru un lādētāju. Aplūkojusi datoru tuvāk, viņa pamanīja mazu skrambu aug�malā. Viņas sirds salēcās. Tas ir mans Palm. Bet kā� Viņa apstulbusi atkal pievērsa skatienu aizslēgtajām durvīm. Anderss Jūnasons bija pārsteigumu pilns. Piepe�i Līsbeta sāka nervozēt. Viņa ieslēdza datoru un tūlīt pamanīja, ka tam uzlikta parole.

Viņa aizkaitināti blenza uz ekrānu, kas mudino�i mirk�ķināja. Un kā, ellē, lai es� Tad viņa ielūkojās maisiņā un pamanīja dziļumā salocītu papīra strēmelīti. Līsbeta izkratīja papīriņu, atlocīja to un izlasīja glītā rokrakstā uzrakstītu rindiņu.

/

L ~\lo fuik&be'. / -f(jjme* te?.

Līsbeta pirmo reizi vairāku nedēļu laikā iesmējās. Dabūji! Viņa da�as sekundes domāja, tad paņēma irbuli un uzrakstīja ciparu kombināciju 9277, kas uz tastatūras atbilda burtiem WASP. �o kodu Stulbais Kalle Blumkvists bija spiests atminēt, kad nelūgts ielauzās Līsbetas dzīvoklī Fiskargātanā Mūsebakē un iedarbināja signalizāciju.

Tas nederēja.

Līsbeta izmēģināja 52553, kas atbilda burtiem KALLE.

Arī tas nederēja. Tā kā Stulbais Kalle Blumkvists dro�i vien bija paredzējis, ka Līsbetai dators jālieto, tad viņ� noteikti bija izvē�lējies kādu vienkār�u paroli. Viņ� bija izmantojis iesauku Kalle, ko parasti necieta. Līsbeta meklēja asociācijas. Viņa brīdi domāja. Tam jābūt kaut kam aizvainojo�am. Tad viņa uzrakstīja 63663, kas atbilda burtiem PIPPI - Pepija.

Dators paklausīgi sāka darboties.

Uz ekrāna Līsbeta ieraudzīja smaido�u sejiņu ar teksta bur�buli:

Redzi nu - nebija nemaz tik grūti. Es ierosinu uzklik�ķināt uz sa�glabātā faila.

Pa�ā aug�ā Līsbeta tūlīt atrada failu [Sveika Sallij], Viņa noklik��ķināja un lasīja.

Vispirms - �is ir zem �etrām acīm. Tavai advokātei, manai māsai Annikai, nav ne jausmas, ka Tev ir pieejams dators. Tā tam arī jāpaliek.

Es nezinu, cik daudz Tu saproti no tā, kas notiek ārpus Tavas slēgtās palātas, bet dīvainā kārtā (par spīti Tavam raksturam) vai�rāki uzticami stulbeņi strādā Tavā labā. Kad viss būs beidzies, es formāli nodibinā�u nevalstisku biedrību, kurai esmu nolēmis dot nosaukumu "Stulbā galda bruņinieki". Biedrības vienīgais uzde�vums būs pulcēties ikgadējās vakariņās, kurās mēs izklaidēsimies, runājot par Tevi nejaucības. (Nē - Tu nebūsi ielūgta.)

Nu labi. Pie lietas. Annika �obrīd gatavojas tiesai. Problēma, protams, ir tā, ka viņa strādā Tev un turas pie tām sasodītajām konfidencialitātes muļķībām. Tas nozīmē, ka viņa pat man nestāsta, ko jūs apsprie�at, un �ajā situācijā tas ir neliels trūkums. Par laimi, Annika, protams, uzklausa informāciju.

Mums abiem jāparunā.

Neraksti uz manu e-pastu.

Varbūt man ir paranoja, bet pamatotu iemeslu dēļ ir radu�ās aizdomas, ka es neesmu vienīgais, kur� to lasa. Ja Tu gribi kaut ko atsūtīt, tad ej uz Yahoo grupu [Stulbais Galds]. ID Pippi un parole p9i2p7p7i./Mīkaels

Līsbeta izlasīja Mīkaela vēstuli divas reizes un apmulsusi skatījās uz datoru. Pēc pilnīga datu celibāta perioda viņai bija necie�ama kiberabstinence. Viņa prātoja, ar kuru vietu Stulbais Kalle Blumkvists ir domājis, slepus iesūtīdams viņai datoru, bet aizmirsdams, ka viņai nepiecie�ams mobilais telefons, lai pie�vienotos tīklam.

Līsbeta gulēja, iegrimusi pārdomās, kad piepe�i gaitenī atska�nēja soļi. Viņa tūlīt izslēdza datoru un pabāza to zem spilvena. Izdzirdusi durvīs pagrie�amies atslēgu, Līsbeta aptvēra, ka uz naktsgaldiņa joprojām stāv maisiņ� un lādētājs. Viņa pastiepa roku, parāva maisiņu zem segas un iespieda vadu mud�ekli kāj�starpē. Kad ienāca nakts de�ūrmāsiņa, meitene pasīvi gulēja un raudzījās griestos. Māsiņa viņu laipni sveicināja un apjautājās, kā Līsbeta jūtas un vai viņai kaut ko nevajag.

Līsbeta atteica, ka jūtas labi, bet vēlētos cigare�u paciņu. �o lūgumu māsiņa laipni, ta�u noteikti noraidīja. Līsbeta dabūja paciņu nikotīna ko�ļājamās gumijas. Kad māsiņa vēra ciet durvis, Līsbeta paguva ievērot Securitas apsargu, kur� sēdēja uz krēsla gaitenī. Pagaidījusi, līdz māsiņas soļi attālinās, Līsbeta atkal izvilka datoru.

Viņa to ieslēdza un meklēja savienojumu ar tīklu.

Sajūta bija gandrīz �okējo�a, kad dators piepe�i paziņoja, ka atradis savienojumu. Kontakts ar tīklu. Neiespējami.

Līsbeta izlēca no gultas tik ātri, ka sajuta sāpes ievainotajā gū�ā. Viņa apstulbusi skatījās apkārt istabā. Kā? Meitene lēnām apstaigāja palātu, izpētīdama katru kaktiņu un stūrīti� Nē, istabā nav mobilā. Tomēr viņai bija savienojums ar tīklu. Tad Līsbetas sejā iepletās greizs smaids. Tas bija radiovadāms savienojums desmit līdz divpadsmit metru darbības rādiusā, kuru ar Bluetooth palīdzību uzturēja mobilais telefons. Līsbetas skatiens pievērsās ventilācijas lūkai pie griestiem.

Stulbais Kalle Blumkvists bija novietojis telefonu blakus viņas palātai. Tas bija vienīgais izskaidrojums.

Bet kāpēc neiesūtīt arī telefonu� Protams. Akumulators.

Viņas Palm vajadzēja uzlādēt tikai katru tre�o dienu. Tīklam pieslēgts mobilais, ar kuru viņa bie�i sērfotu, akumulatoru ātri iztuk�otu. Blumkvistam - vai drīzāk kādam, kuru viņ� tur ārā nolīdzis, - vajadzētu to regulāri nomainīt.

Toties viņ� bija atsūtījis plaukstdatora lādētāju. Tas viņai bija nepiecie�ams. Un vienu priek�metu bija vieglāk paslēpt nekā divus. Viņ� galu galā nemaz nebija tik dumj�.

Vispirms Līsbeta pārdomāja, kur glabās datoru. Viņai jāatrod slēptuve. Viena elektrības rozete atradās pie durvīm, bet otra - sienas panelī aiz gultas. Tā apgādāja ar strāvu Līsbetas nakts- lampiņu un elektronisko pulksteni. Panelī bija arī tuk�a vieta, kas palikusi pēc izņemtā radio. Līsbeta pasmaidīja. Pietika vietas gan lādētājam, gan datoram. Viņa varēja izmantot rozeti nakts�galdiņā, ļaujot datoram uzlādēties tur pa dienu.

LiSBETA salandere jutās laimīga. Viņas sirds stipri dauzījās, kad viņa pirmo reizi divu mēne�u laikā ieslēdza datoru un iegāja internetā.

Sērfot uz Palm plaukstdatora ar niecīgu ekrānu un irbuli nebija glu�i tas pats, kas sērfot uz PowerBook ar 17 collu displeju. Tomēr viņa bija savienota. No savas gultas Sālgrēna slimnīcā viņa varēja aizsniegt visu pasauli.

Vispirms Līsbeta iegāja kādā privātā mājas lapā, kur bija izlik�tas visai neinteresantas bildes, ko uzņēmis ne pārāk prasmīgs fotoamatieris, vārdā Gils Beitss, no D�obsvilas Pensilvānijā. Līs�beta reiz bija to pārbaudījusi un noskaidrojusi, ka tādas D�obs�vilas nemaz nav. Tomēr Beitss �ajā miestiņā bija uzņēmis vairāk nekā divsimt fotogrāfiju un izkārtojis tās galerijā ar mazām iko- niņām. Līsbeta aizritināja līdz simt se�desmit septītajai bildei un uzklik�ķināja palielinājumu. Fotogrāfijā bija redzama D�obsvilas baznīca. Līsbeta novietoja kursoru uz baznīcas torņa smailes un noklik�ķināja. Tūlīt izlēca lodziņ�, kas pieprasīja ID un paroli. Līsbeta paņēma irbuli un ID lodziņā ierakstīja Remarkable, bet paroles lodziņā - A(89)Cx#magnolia.

Parādījās lodziņ� ar tekstu [ERROR - You have the wrong password] un pogu [OK- Try again], Līsbeta zināja: ja viņa noklik��ķinās uz [OK - Try again] un izmēģinās jaunu paroli, viņa atkal ieraudzīs tādu pa�u lodziņu - gadu pēc gada, lai cik ilgi turpinātu. Ta�u viņa noklik�ķināja uz burta 0 vārdā ERROR.

Ekrāns satumsa. Tad atvērās animācijas durvis un pa tām iznāca kāda Larai Kroftai līdzīga būtne. Uznira teksta burbulis [WHO GOES THERE?].

Līsbeta noklik�ķināja uz burbuļa un uzrakstīja vārdu Wasp. Viņa tūlīt saņēma atbildi [PROVE IT-OR ELSE�], bet animētā Lara Krofta nospieda pistoles dro�inātāju. Līsbeta zināja, ka draudi nav glu�i tuk�i. Ja viņa uzrakstītu nepareizu paroli trīs reizes pēc kārtas, tad lappuse nodzistu un vārds Wasp tiktu dzēsts no biedru saraksta. Viņa uzmanīgi uzrakstīja paroli MonkeyBusiness.

Ekrāns atkal mainīja formu, un paradījās zils fons ar tekstu.

[VVelcome to Hacker Republic, Citizen Wasp. It is 56 days since your last visit. There are lOcitizens online. Do you want to (a) Browse the Forum (b) Send a Message (c) Search the Archive (d) Talk (e) Get laid?]'

Līsbeta ieklik�ķināja lodziņā (d) Talk, pēc tam aizgāja uz izvēl�nes rindu [VWio�s online?] un ieraudzīja vārdu sarakstu Andy, Bambi, Dakota, Jabba, BuckRogers, Mandrake, Pred, Slip, Sisterjen, SixOfDne un Trinity.

<Hi gang,> Wasp uzrakstīja.

<Wasp. That really U?> tūlīt atsaucās SixOfOne. <Look who�s home.>

<Kur tu biji? > jautāja Trinity.

<Plague teica, ka tev esot problēmas,> rakstīja Dakota.

Līsbeta nebija pārliecināta, ta�u viņai bija aizdomas, ka Dakota ir sieviete. Pārējie republikas pilsoņi, ieskaitot to, kas dēvēja sevi par Sisterjen, bija pui�i. Hakeru republikā pavisam (pēdējo reizi, kad Līsbeta bija tai pieslēgusies) bija se�desmit divi pilsoņi, no kuriem �etras bija meitenes.

<Sveiks, Trinity,> Līsbeta rakstīja. <Sveiki visi.>

<� Kāpēc tu sveicini Trinity? Vai te kaut kas notiek un citi tev nepatīk?> jautāja Dakota.

<Mums ir bijis randiņ�,> atbildēja Trinity. <Wasp saietas tikai ar inteliģentiem cilvēkiem. >

Viņu tūlīt nolamāja no piecām pusēm.

No se�desmit diviem republikas pilsoņiem Wasp klātienē bija satikusi divus. Plague, kur� neparastā kārtā �obrīd nebija onlainā, bija viens no viņiem. Trinity bija otrs. Viņ� bija anglis un dzīvoja

* (Laipni lūgta Hakeru republikā, pilsone Wasp. Kop� tava pēdējā apcie�mojuma pagāju�as 56 dienas. Tie�saistē ir 10 pilsoņi. Vai tu gribi a) pārlūkot forumu, b) nosūtīt ziņu, c) meklēt arhīvā, d) parunāties, e) nodrāzties?) (Angļu vai.) (Tulk. piez.)

Londonā. Pirms diviem gadiem Līsbeta bija tikusies ar viņu uz pāris stundām, kad Trinity palīdzēja viņai un Mīkaelam Blumk�vistam medīt Harrietu Vangeri, nelikumīgi noklausoties mājas telefonu glītajā Sentolbanas priek�pilsētā. Līsbeta darbojās ar neveiklo irbuli un vēlējās, kaut viņai būtu tastatūra.

<Vai tu vēl tur esi?> jautāja Mandrake.

Līsbeta burtoja.

<Sorry. Man ir tikai Palm. Tas iet lēni.>

<Kas noticis ar tavu datoru?> brīnījās Pred.

<Ar manu datoru viss ir okei. Problēmas ir man.>

< Pastāsti lielajam brālim, > rakstīja Slip.

< Valsts mani ir arestējusi. >

<Ko? Kāpēc? > tūlīt rakstīja trīs �atotāji.

Līsbeta apkopoja savu situāciju piecās rindiņās, kas tika uzņemtas ar rai�pilnu murminā�anu.

<Kā tu jūties?> jautāja Trinity.

<Man ir caurums paurī. >

< Nemanu nekādas at�ķirības, > kontatēja Bambi.

<Wasp vienmēr ir bijis vēj� paurī, > sacīja Sisterjen, un tūdaļ sekoja virkne nicino�u piezīmju par Wasp prāta spējām. Līsbeta pasmaidīja. Sarunu atsāka Dakota.

<� Pagaidiet. �is ir uzbrukums Hakeru republikas pilsonim. Kā mēs uz to atbildēsim? >

<Kodoluzbrukums Stokholmai?> ierosināja SixOfDne.

<Nē, tas būtu pārspīlēti,> iebilda Wasp.

< Mazītiņu bumbu? >

< Nomierinies, SixOO.>

<Mēs varam izslēgt Stokholmu,> ierosināja Mandrake.

< Vīruss, kas izslēdz valdību? >

Hakeru republikas pilsoņi parasti neizplatīja vīrusus. Glu�i pre�tēji - viņi bija hakeri un līdz ar to nesamierināmi ienaidnieki idio�tiem, kas izsūta vīrusus ar vienu vienīgu mērķi sabotēt tīklu un sabojāt datorus. Hakeri bija informācijas narkomāni, un viņiem vajadzēja funkcionējo�u tīklu, ko uzlauzt.

Tomēr priek�likums izslēgt Zviedrijas valdību nebija tuk�s drauds. Hakeru republika bija ļoti ekskluzīvs klubs, ko veidoja labākie no labākajiem, elites spēks, par kura izmanto�anu kiber- militāriem mērķiem ikviena armija maksātu milzu summas, ja vien �īs republikas pilsoņi spētu izrādīt tāda veida lojalitāti pret kādu valsti. Tas nebija īpa�i ticami.

Tomēr viņi visi bija Computer Wizards un ļoti prasmīgi pār�valdīja datorvīrusu radī�anas mākslu. Viņus arī nevajadzēja ilgi lūgties veikt īpa�as kampaņas, ja bija nepiecie�ams. Pirms da�iem gadiem Hakeru republikas pilsonim, kas civilajā dzīvē bija programmētājs Kalifornijā, kāda plauksto�a dotcom firma izkrāpa patentu, turklāt tai pietika nekaunības apsūdzēt pilsoni tiesā. Tāpēc visi Hakeru republikas aktīvisti veselu pusgadu ar apbrīnojamu enerģiju uzlauza un sabojāja ikvienu datoru, kas piederēja attiecīgajai firmai. Ikvienu biznesa noslēpumu un vēs�tuli - kopā ar da�iem viltotiem dokumentiem, kas lika domāt, ka firmas direktors krāpjas ar nodokļiem, - viņi ar sajūsmu izlika internetā kopā ar informāciju par direktora slepeno mīļāko un fotogrāfijām no kādas Holivudas ballītes, kurā direktors bija �ņau�cis kokaīnu. Firma pēc pusgada bankrotēja, bet vēl pēc vairākiem gadiem da�i ļaunatminīgi Hakeru republikas partizāni regulāri apciemoja biju�o direktoru.

Ja piecdesmit pasaules labākie hakeri nolemtu doties kopīgā uzbrukumā kādai valstij, tā varbūt izdzīvotu, ta�u ne bez jūta�mām problēmām. Ja vien Līsbeta dotu piekri�anu, zaudējumi, visticamāk, būtu mērāmi miljardos.

<Ne �obrīd. Bet, ja viss nenotiks, kā es gribu, tad es varbūt lūg�u palīdzību. >

<Tu tikai pasaki,> rakstīja Dakota.

<Mēs sen neesam cīnīju�ies pret kādu valdību, > piebilda Mandrake.

<Man ir viena programma, kas nodokļu maksājumu sistēmu pagrie� pretējā virzienā. Tā ir kā radīta tādai mazai valstij kā Norvēģija,> rakstīja Bambi.

<For�i, bet Stokholma atrodas Zviedrijā,> iebilda Trinity.

<Vai nav vienalga. Jādara tā�>

Atspiedusies pret spilvenu, Līsbeta Salandere sekoja sarunai ar greizu smaidu, prātodama, kāpēc gan viņa, kam tik grūti stāstīt par sevi cilvēkiem, kas satikti aci pret aci, glu�i bezrūpīgi spēj atklāt savus intīmākos noslēpumus pavisam nepazīstamu dīvaiņu bariņam internetā. Tomēr viens bija skaidrs: ja Līsbetai Salande�rei vispār bija kāda ģimene vai piederība, tad tā bija tie�i �eit kopā ar �iem savādniekiem. Neviens no tiem īsti nespēja palīdzēt Līsbetai viņas problēmās ar Zviedrijas valsti, bet viņa zināja: ja būs nepiecie�ams, viņi veltīs daudz laika un enerģijas efektīvai spēka demonstrācijai. Tīklā Līsbeta varēja ari sameklēt sev slēp�tuvi ārzemēs. Tie�i ar Plague kontaktiem viņa bija sagādājusi sev Norvēģijas pasi uz Irēnes Neseres vārda.

Līsbetai nebija ne jausmas par to, kā Hakeru republikas pilsoņi izskatās, un viņai bija tikai vārs priek�stats par to, ko viņi dara ārpus tīkla, - pilsoņi mēdza slēpt savas identitātes. Tā, piemē�ram, SixOfQne apgalvoja, ka viņ� ir melns katoļu izcelsmes ASV pilsonis, kur� dzīvo Toronto Kanādā. Tikpat labi viņ� varēja būt baltā sieviete, luterāne no �evdes Zviedrijā.

Vislabāk Līsbeta pazina Plague - tie�i viņ� reiz bija ievedis Līsbetu �ajā ģimenē, jo neviens nevarēja kļūt par ekskluzīvās sabiedrības locekli bez ļoti iespaidīgām rekomendācijām. Turklāt topo�ajam pilsonim vajadzēja personiski pazīt kādu citu pilsoni, un Līsbetas gadījumā tas bija Plague.

Tīklā Plague uzskatīja par gudru un sociāli veiksmīgu cilvēku. Realitātē viņ� bija stipri aptaukojies trīsdesmitgadnieks, kur� cieta no saskarsmes traucējumiem, saņēma invaliditātes pensiju un dzīvoja Sundbībergā. Viņ� mazgājās ārkārtīgi reti, un viņa dzīvoklī oda kā pērtiķa būri. Līsbeta nemēdza viņu bie�i apciemot. Pilnīgi pietika ar saziņu tīklā.

Kamēr pilsoņi turpināja �atot, Wasp lejupielādēja vēstuli, kas bija pienākusi viņas privātajā Hakeru republikas pastkastītē. Tā bija vēstule no pilsoņa Poison un saturēja uzlabotu Līsbetas pro�grammas Asphyxia 1.3 versiju, kas arhīvā bija pieejama visiem republikas pilsoņiem. Ar Asphyxia palīdzību viņa varēja kontrolēt citu cilvēku datorus internetā. Poison pastāstīja, ka viņ� veiksmīgi izmantojis �o programmu un atjauninātais variants darbojas jau�nākajās Unix, Apple un Windows versijās. Līsbeta aizsūtīja īsu atbildi, pateikdamās par atjauninājumiem.

Turpmākās stundas laikā, kamēr ASV tuvojās vakars, tie�saistē bija parādījies vēl aptuveni pusducis pilsoņu, kas apsveica Wasp ar atgrie�anos un iesaistījās debatēs. Brīdī, kad Līsbeta beidzot izlogojās, visi sprieda, vai Zviedrijas premjerministra datoru varētu piespiest sūtīt pieklājīgas, ta�u pilnīgi idiotiskas vēstules citiem valdību vadītājiem pasaulē. Lai noskaidrotu �o jautājumu, tika izveidota darba grupa. Līsbeta beigās uzrakstīja īsu vēsti.

< Turpiniet runāt, bet neko nedariet, līdz do�u ziņu. Es atgrie�zī�os, kad varē�u pieslēgties. >

Visi sūtīja atvadu bu�as un mudināja viņu saudzēt caurumu galvā.

Pametusi hakeru republiku, Līsbeta iegāja www.yahoo.com un ielogojās privātajā intere�kopā [Stulbais_Galds]. Tajā bija divi dalībnieki: viņa pati un Mīkaels Blumkvists. Pastkastītē bija viena vienīga vēstule, kas nosūtīta pirms divām dienām. Tās nosaukums bija [Izlasi vispirms].

Sveika, Sallij! �obrīd situācija ir �āda:

������� Policija vēl nav atradusi Tavu dzīvokli, un tai nav pieejams DVD disks ar izvaro�anas ierakstu. Disks ir ļoti svarīgs pierādī�jums, bet es to nedo�u Annikai bez Tavas atļaujas. Man ir arī Tava dzīvokļa atslēgas un pase uz Irēnes Neseres vārda.

������ Ta�u policijai ir mugursoma, kas Tev bija līdzi Goseberjā. Es nezinu, vai tajā ir kaut kas nepiemērots.

Līsbeta brīdi domāja. Njā. Pustuk�s kafijas termoss, da�i āboli un rezerves drēbju kārta. Mierīgi.

Tevi apsūdzēs par smagu miesas bojājumu nodarī�anu vai par Zala�enko slepkavības mēģinājumu, kā arī smagu miesas bojā�jumu nodarī�anu Kārlam Magnusam Lundīnam Stallarholmenā - t.i.. Tu ie�āvi viņam kājā un iespēri pa �okli. Uzticams avots poli�cijā tomēr stāsta, ka pierādījumi abos gadījumos esot mazliet neskaidri. Turpmākais ir svarīgi.

1)������ Pirms Zala�enko no�āva, viņ� visu noliedza, apgalvodams, ka Tevi dro�i vien sa�āvis un apracis Nīdermanis. Viņ� uzrakstīja iesniegumu, ka Tu esi mēģinājusi viņu nogalināt. Prokurors spiedīs uz to, ka �ī ir otrā reize, kad Tu centies nogalināt Zala�enko.

2)����� Ne Mage Lundīns, ne Sonijs Nieminens nav teiku�i ne vārda par to, kas notika Stallarholmenā. Lundīns ir apcietināts par Mirja- mas Vu nolaupī�anu. Nieminens ir palaists brīvībā.

Līsbeta apdomāja Mīkaela vārdus un paraustīja plecus. To visu viņa jau bija apspriedusi ar Anniku D�annīni. Situācija bija nelāga, ta�u tur nebija nekā jauna. Līsbeta bija atklāti pastāstī�jusi visu, kas notika Goseberjā, bet atturējusies stāstīt detaļas par Bjūrmanu.

Piecpadsmit gadus ilgi viņi sargāja Zala�enko, lai ko viņ� darītu. Uz Zala�enko daudzi būvēja karjeru. Daudzos gadījumos viņi palīdzēja Zaļam, novācot pēdas aiz viņa pārkāpumiem. 7a visa ir noziedzīga darbība. Tātad Zviedrijas varas iestādes palīdzēja slēpt noziegumus pret saviem iedzīvotājiem.

Ja tas nāks gaismā, sāksies politisks skandāls, kas skars gan labējās, gan sociāldemokrātu valdības. Pirmām kārtām tas nozīmē, ka daudzi Dro�ības policijas varasvīri tiks atmaskoti kā noziedzīgas un amorālas rīcības atbalstītāji. Pat ja atsevi�ķajiem noziegumiem ir iestājies noilgums, tas tik un tā būs skandāls. Runa ir par smagsvariem, kas �obrīd ir pensijā vai tuvu tai.

Viņi darīs visu, lai mazinātu kaitējumu, un Tu piepe�i atkal būsi bandinieks viņu spēlē. �oreiz runa nebūs par bandinieka upurē�anu, - tagad viņi aktīvi centīsies mazināt kaitējumu, kas draudēs viņiem pa�iem. Tātad Tevi nāksies ieslodzīt.

Līsbeta domīgi iekoda apak�lūpā.

Ir tā: viņi zina, ka ilgi vairs nespēs saglabāt Zala�enko noslē�pumu. Es �o stāstu esmu uzzinājis, un es esmu �urnālists. Viņi apzinās, ka agri vai vēlu es to publicē�u. Tagad tam vairs nav tik lielas nozīmes, jo Zala�enko ir miris. Pa�laik viņi cīnās pa�i par savu izdzīvo�anu. Svarīgākie punkti viņu dienas kārtībā ir �ādi.

1)����� Viņiem jāpārliecina tiesa (tātad sabiedrība), ka lēmums 1991. gadā ieslodzīt Tevi Sv. Stefana klīnikā bija likumīgs, - Tu patie�ām biji psihiski slima.

2)������ Viņiem jāno�ķir "Līsbetas Salanderes lieta" no "Zala�enko lietas". Viņi cen�as radīt tādu situāciju, lai varētu teikt: "Jā, Zala��enko bija nelietis, bet tam nav nekādas saistības ar lēmumu ieslodzīt viņa meitu. Meiteni izolēja tāpēc, ka viņa ir jukusi, - visi citi apgalvojumi ir saniknotu �urnālistu fantāzijas. Nē, mēs neesam palīdzēju�i Zala�enko noziegumos - tās ir muļķības un juku�as pusaudzes iedomas.

3)������ Problēma ir �āda: ja gaidāmā tiesa Tevi attaisnos - tātad neatzīs Tevi par traku tas būs pierādījums, ka ar 1991. gada spriedumu kaut kas nebija kārtībā. Tāpēc viņiem par katru cenu ir jāpiesprie� Tev ārstē�ana slēgtā psihiatrijas klīnikā. Ja tiesa nolems, ka Tu esi psihiski slima, tad �urnālistu interese rakņāties Salanderes lietā noplaks. Tā nu prese ir iekārtota.

Saproti?

Līsbeta pamāja pie sevis. Viņa to visu jau bija izsecinājusi. Nelaime tā, ka viņa īsti nezināja, ko iesākt.

Līsbet, - nopietni - �is ma�s tiks iz�ķirts presē un televīzijā, nevis tiesas zālē. Diem�ēl tiesa "konfidencialitātes dēļ" notiks aiz slēgtām durvīm.

Dienā, kad nogalināja Zala�enko, kāds ielauzās manā dzīvoklī.

Uz durvīm nav ielau�anās pēdu un nekas nav aiztikts - atskaitot vienu lietu. Pazuda mape no Bjūrmana vasarnīcas ar Gunnara Bjerka 1991. gada ziņojumu. Tajā pa�ā dienā uzbruka arī manai māsai un nolaupīja viņas kopiju. �ī mape ir Tavs svarīgākais pie�rādījums.

Es izlikos, ka mēs esam zaudēju�i Zala�enko papīrus. Patiesībā man bija tre�ā kopija, ko grasījos iedot Armanskim. Es to nokopēju vairākos eksemplāros un kopijas �ur tur noglabāju.

Pretinieka puse, ko pārstāvēja da�i varasvīri un psihiatri, kopā ar prokuroru Rikardu Ēkstremu cen�as sagatavoties tiesai. Kāds avots man sniedz mazliet informācijas par notieko�o, bet man ir aizdomas, ka Tev ir labākas iespējas atrast attiecīgo informāciju� Tādā gadījumā tas ir steidzami.

Prokurors centīsies panākt, lai Tev piesprie� ārstē�anu slēgtā klīnikā. Viņam palīdzēs Tavs vecais paziņa Pēters Telebūrians.

Annika nevarēs veikt tādu pa�u preses kampaņu kā proku�rors, kur� noplūdinās viņam izdevīgo informāciju. Viņas rokas ir sasietas.

Toties mani nesaista tādi ierobe�ojumi. Es varu rakstīt, ko vēlos, - turklāt manā rīcībā ir vesels �urnāls.

Trūkst divu svarīgu detaļu.

1.����� Pirmkārt, man vajag kaut ko tādu, kas pierāda, ka prokurors Ēkstrems �obrīd nepieļaujamā veidā sadarbojas ar Telebūrianu un viņu mērķis ir vēlreiz ieslodzīt Tevi trako namā. Man vajag apsēsties uz dīvāna TV studijā un nolikt priek�ā dokumentus, kas iznīcina prokurora argumentus.

2.����� Otrkārt, lai spētu īstenot mediju karu ar Dro�ības policiju, man nepiecie�ama iespēja atklāti apspriest to, ko Tu, iespējams, uzskati par savu personisko lietu. Vēlme palikt anonīmai �ajā gadījumā ir visai pārspīlēta, ņemot vērā visu to, kas par Tevi sarakstīts kop� Lieldienām. Man vajadzīga iespēja radīt par Tevi glu�i jaunu tēlu - lai arī, Tavuprāt, tas pārkāptu Tavas privātās dzīves robe�as, - un vislabāk jau ar Tavu atļauju. Vai Tu saproti, ko es domāju?

Līsbeta atvēra [Stulbā_Galda] arhīvu. Tajā bija divdesmit se�i da�āda lieluma faili.

Tre�dienas rītā monika Figerola piecēlās pulksten piecos un devās neparasti īsā skrējienā, tad nomazgājās du�ā un uzvilka melnus d�insus, baltu krekliņu un plānu, pelēku �aketi. Viņa uzvārīja kafiju, ielēja to termosā un pagatavoja sviestmaizes. Pēc tam aplika iero�a maksti un no seifa izņēma Sig Sauer. Tūlīt pēc se�iem Monika iedarbināja savu balto Saab 9-5 un aizbrauca uz Vitangigātanu Vellingbī rajonā.

Jērans Mortensons dzīvoja priek�pilsētā, trīsstāvu nama aug��ējā stāvā. Otrdien Monika Figerola bija sameklējusi visas ziņas, kas par Mortensonu atrodamas publiskos arhīvos. Viņ� nebija precējies, bet tas gan nenozīmēja, ka viņ� nevarētu dzīvot ar kādu kopā. Mortensonam nebija nekādu saistību ar tiesu izpildītāju, nekādu lielāku īpa�umu, un �ķita, ka viņ� nav uzdzīvotājs. Arī slimības atvaļinājumi viņam bija reti.

Vienīgais ievērības cienīgais fakts bija veselu se�padsmit �au�jamiero�u licences. Trīs no tiem bija medību iero�i, bet pārējie bija da�ādu veidu �aujamiero�i. Tas, protams, nebija nekāds noziegums, kamēr vien Mortensonam bija licence, ta�u Monika juta pamatotu skepsi pret cilvēkiem, kuriem ir pla�a iero�u kolekcija.

Volvo ar KAB numurzīmi atradās stāvvietā aptuveni �etrdes�mit metrus no vietas, kur Monika novietoja savu auto. Viņa līdz pusei piepildīja papīra glāzīti ar melnu kafiju un apēda bageti ar salātiem un sieru. Pēc tam nomizoja apelsīnu un ilgi sūkāja to pa daiviņai.

Rīta apgaitas laikā Līsbeta Salandere izskatījās savārgusi, un viņai stipri sāpēja galva. Viņa palūdza paracetamola tableti, ko tūlīt arī dabūja.

Pēc stundas galvassāpes bija pastiprināju�ās. Līsbeta piezva�nīja māsiņai un palūdza vēl vienu tableti. Arī �ī nelīdzēja. Ap pusdienlaiku viņai galva sāpēja tik stipri, ka māsiņa pasauca dakteri Endrīnu, kas pēc īsas apskates nozīmēja spēcīgu pretsāpju medikamentu.

Līsbeta novietoja tabletes zem mēles un izspļāva tās, līdzko bija palikusi viena.

Ap diviem pēcpusdienā viņa sāka vemt. Ap trijiem tas atkār�tojās.

Ap pulksten �etriem, neilgi pirms daktere Endrīna devās mājās, nodaļā ieradās Anderss Jūnasons. Viņi īsu brīdi apspriedās.

�Salanderei ir nelabi un stipri sāp galva. Es iedevu viņai dekso- fenu. Vienkār�i nesaprotu, kas ar viņu notiek� Pēdējā laikā ta�u viņai bija tik labi. Tā varētu būt kaut kāda gripa��

�Vai viņai ir drudzis?� jautāja Jūnasons.

�Nē, tikai 37,2 pirms stundas. Grim�ana neko nerāda.�

�Labi. Es naktī paturē�u viņu acīs.�

�Es tagad eju atvaļinājumā uz trim nedēļām,� sacīja Endrīna. �Par viņu vajadzēs parūpēties vai nu tev, vai Svantesonam. Bet Svantesons neko daudz par viņu nezina��

�Labi. Kamēr tu būsi prom, Salanderi ārstē�u es.�

�Jauki. Ja būs kāda krīze vai tev vajadzēs palīdzību, tad zvani.� Viņi uz brīdi iegriezās pie Līsbetas. Meitene gulēja gultā, uzvil�kusi segu līdz degungalam, un izskatījās no�ēlojami. Anderss Jūnasons uzlika roku viņai uz pieres un konstatēja, ka tā ir mikla.

�Domāju, ka mums vajadzētu veikt nelielu izmeklē�anu.�

Jūnasons pateicās dakterei Endrlnai un atvadījās.

Ap pieciem Jūnasons atklāja, ka Līsbetas temperatūra ir uzkā�pusi līdz 37,8 grādiem, un ierakstīja to meitenes temperatūras lapā. Vakarā dakteris apciemoja Līsbetu vēl trīs reizes un ierak�stīja papīros, ka viņas temperatūra turas ap 38 grādiem - pārāk augsta, lai būtu normāla, un pārāk zema, lai radītu īstas pro�blēmas. Ap astoņiem viņ� nozīmēja galvas rentgenu.

Saņēmis rentgena attēlus, Jūnasons tos tūlīt izpētīja. Viņ� nemanīja neko satrauco�u, tomēr konstatēja tik tikko samanāmu tum�āku laukumu tie�i blakus lodes caurumam. Viņ� ierakstīja Līsbetas slimības vēsturē rūpīgi pārdomātu un pienākumus neuz�lieko�u piezīmi:

�Rentgena izmeklējums nerada pamatu noteiktiem secināju�miem, ta�u pacientes stāvoklis �īs dienas laikā ir strauji paslik�tinājies. Nevar izslēgt, ka sākusies neliela asiņo�ana, kas nav redzama rentgena attēlā. Tuvākajā laikā pacientei jāievēro mie�rīgs re�īms un viņa uzmanīgi jānovēro.�

Kad Ērika bergere tre�dienas rītā pusseptiņos ieradās SMP, viņai bija pienāku�as divdesmit trīs vēstules.

Viena bija nosūtīta no adreses <redakcija-sr@sverigesradio. com>. Teksts bija īss. Tas sastāvēja no viena vienīga vārda.

MAUKA

Ērika nopūtās un pacēla rādītājpirkstu, lai izdzēstu vēstuli, ta�u pēdējā brīdī pārdomāja. Viņa paritināja atpakaļ ienāku�o pastu un atvēra vēstuli, kas bija atsūtīta pirms divām dienām. Tās nosūtītājs bija < centralred@smspost.se >. Hmm. Divas vēstules ar vārdu �mauka� un viltoti nosūtītāji no mediju pasaules. Ērika uztai�sīja jaunu mapi, deva tai nosaukumu [MedijuMuļķi] un noglabāja tur abas vēstules. Pēc tam viņa ķērās pie �īrīta ziņojuma.

Jērans mortensons izgāja no mājas pulksten 07:40 no rīta. Viņ� iesēdās savā volvo un brauca centra virzienā, ta�u tad pār Lielo Esingeni un Grendāli nogriezās uz Sēdermalmi. Mortensons brauca pa Homsgātanu un tad pa Brenn�irkagātanu devās uz Bell- mansgātanu. Pie krodziņa Bishop�s Arms viņ� pa kreisi iegriezās Tāvastgātanā un novietoja ma�īnu uz stūra.

Monikai Figerolai uzsmaidīja cūkas laime. Brīdi, kad viņa nonāca pie krodziņa, kāds furgons izgriezās no stāvvietas Bell- mansgātanas trotuāra malā. Monikas ma�īnas purngals atradās tie�i uz Bellmansgātanas un Tāvastgātanas stūra. No �īs vietas viņai pavērās lielisks skats. Monika varēja saskatīt Mortensona volvo aizmugures logu Tāvastgātanā. Tie�i,viņai priek�ā, ļoti stā�vajā nogāzē uz Prisgrendas �ķērsieliņu, atradās Bellmansgātanas pirmais numurs. Monika redzēja ēkas fasādi no sāniem, tāpēc nevarēja saskatīt ieejas durvis, ta�u varēja novērot visus, kas iznāca uz ielas. Monikai nebija �aubu par Mortensona apciemo�juma iemeslu. Tās bija Mīkaela Blumkvista mājas durvis.

Monika Figerola konstatēja, ka Bellmansgātanas apkaime novēro�anai ir īsts murgs. Nama durvis varēja novērot tikai tie�i no promenādes un gājēju tiltiņa Bellmansgātanā pie Marijas lifta un Laurina mājas. Tur nebija vietas, kur novietot ma�īnu, un novērotājs atklāti stāvētu uz tiltiņa kā bezdelīga uz veca telefona vada. Vieta Bellmansgātanas un Tāvastgātanas krustojumā, kur stāvēja Monikas ma�īna, principā bija vienīgā, no kurienes viņa, sē�ot ma�īnā, varēja novērot visu apkaimi. Tomēr tā reizē bija arī slikta vieta, jo uzmanīgs cilvēks viegli varētu viņu pamanīt.

Monika Figerola pagrieza galvu. Viņa negribēja pamest ma�īnu un sākt staigāt apkārt, jo apzinājās, ka viegli pievēr� uzmanību. Darbā izskats viņu iegāza.

Mīkaels Blumkvists iznāca pa durvīm pulksten 09:10. Monika pierakstīja laiku. Viņa redzēja, ka Blumkvista skatiens pārslīd gājēju tiltiņam. Viņ� sāka soļot aug�up pa nogāzi tie�i Monikai pretī.

Monika atvēra cimdu nodalījumu un uz pasa�ieru sēdekļa atlocīja Stokholmas karti. Pēc tam viņa atvēra piezīmju blok�notu, izņēma no �aketes kabatas pildspalvu, paņēma savu mobilo telefonu un izlikās runājam. Viņa turēja galvu noliektu, lai roka ar telefonu daļēji aizklātu seju.

Monika redzēja, ka Blumkvists uzmet īsu skatienu Tāvastgā- tanai. Viņ� zināja, ka viņu izseko, un dro�i vien bija ieraudzījis Mortensona volvo, ta�u devās tālāk, neizrādīdams par to interesi. Rīkojas vēsi un mierīgi. Citi būtu atrāvu�i durvis un sadevu�i viņam pa purnu.

Nākamajā mirklī Blumkvists pagāja garām Monikas ma�īnai. Monika cītīgi meklēja kādu adresi Stokholmas kartē, vienlaikus runādama pa mobilo, ta�u juta, ka, iedams garām, Blumkvists paskatās uz viņu. Aizdomīgi vēro apkārtni. Monika redzēja viņa muguru pasa�iera puses atpakaļskata spogulī, kad viņ� turpi�nāja ceļu uz Hornsgātanas pusi. Monika bija pāris rei�u redzē�jusi Blumkvistu televīzijā, ta�u tagad pirmo reizi ieraudzīja viņu dzīvē. Viņ� bija ģērbies zilos d�insos, T kreklā un pelēkā �aketē un gāja gariem, atsperīgiem soļiem, uzkāris plecā somu. Diezgan glīts vīrietis.

Pie Bishop�s Arms stūra parādījās Jērans Mortensons un sekoja Blumkvistam ar skatienu. Viņam plecā bija paliela sporta soma, un viņ� beidza sarunu pa mobilo telefonu. Monika Figerola gai�dīja, ka Mortensons sekos Blumkvistam, ta�u, viņai par pārstei�gumu, Mortensons �ķērsoja ielu tie�i viņas ma�īnas priek�ā un nogriezās lejā uz Blumkvista namdurvīm. Nākamajā mirklī Moni�kas ma�īnai garām pagāja kāds vīrietis darba kombinezonā un pievienojās Mortensonam. Hei! Kur tu te uzradies?

Abi apstājās pie Blumkvista mājas durvīm. Mortensons nospieda kodu, un viņi pazuda kāpņu telpā. Viņi grib pārbaudīt dzīvokli. Amatieru izrāde. Ar ko, ellē, viņ� nodarbojas?

Pēc tam Monika Figerola pacēla skatienu uz atpakaļskata spo�guli un satrūkās, piepe�i atkal ieraudzījusi Mīkaelu Blumkvistu.

Viņ� bija atgriezies un stāvēja aptuveni desmit metrus aiz viņas, tie�i tik tuvu, lai no pakalna varētu ar acīm sekot Mortensonam un viņa biedram līdz Bellmansgātanas pirmajam namam. Monika vēroja Blumkvista seju. Viņ� neskatījās uz Moniku, toties bija redzējis, kā Mortensons ieiet pa durvīm. Pēc brī�a Blumkvists pagriezās un turpināja ceļu uz Hornsgātanu.

Monika Figerola pusminūti sēdēja nekustīgi. Viņ� zina, ka viņu izseko. Viņ� patur acīs apkārtni. Bet kāpēc viņ� nerīkojas? Normāli cilvēki apgrieztu visu kājām gaisā� Viņ� kaut ko plāno.

Mīkaels blumkvists nolika telefonu un domīgi vēroja piezīmju bloknotu uz rakstāmgalda. Automa�īnu reģistrs tikko bija viņu informējis, ka ma�īna ar blondo sievieti, ko viņ� bija pamanījis Bellmansgātanā, pieder kādai Monikai Figerolai, kura dzimusi 1969. gadā un dzīvo Pontonjergātanā Kungsholmenā. Tā kā ma�īnā sēdēja sieviete, Mīkaels pieņēma, ka tā ir pati Figerola.

Viņa bija runājusi pa mobilo telefonu un skatījusies kartē, kas atlocīta gulēja uz pasa�ieru sēdekļa. Mīkaelam nebija nekāda pamata domāt, ka sievietei ir kāda saistība ar Zala�enko klubu, ta�u viņ� reģistrēja katru novirzi no ierastā savā apkārtnē un it īpa�i sava dzīvokļa tuvumā.

Mīkaels pasauca Lotu Kārimu.

�Kas ir �ī sieviete? Atrodi pases fotogrāfiju, noskaidro, kur viņa strādā, kā ari visu, ko vari uzzināt par viņu.�

�Labi,� noteica Lota un devās atpakaļ pie sava rakstām�galda.

Smp finan�u direktors Kristers Selbergs izskatījās apjucis. Viņ� atstūma A4 lapu ar deviņiem īsiem punktiem, ko Ērika Bergere bija sagatavojusi uz bud�eta komitejas iknedēļas sanāksmi. Bud�eta nodaļas vadītājs Ulfs Flodīns izskatījās noraizējies, bet valdes priek�sēdētājs Borg�ē - kā alla� - neitrāls.

�Tas nav iespējams,� Selbergs paziņoja ar pieklājīgu smaidu.

�Kāpēc?� Ērika Bergere jautāja.

�Valde tam nekad nepiekritīs. Tas ta�u ir bezjēdzīgi.�

�Tad sāksim no sākuma,� Ērika ierosināja. �Esmu pieņemta darbā, lai SMP atkal padarītu ienesīgu. Lai to izdarītu, man vaja�dzīgi darbinieki. Vai ne?�

�Jā, bet��

�Es nevaru uzburt dienas avīzes saturu no zila gaisa, sē�ot stikla būrī un izsakot vēlē�anās.�

�Jūs neizprotat finansiālo situāciju.�

�Iespējams. Bet es izprotu avī�u veido�anu. Un realitāte ir tāda, ka pēdējos piecpadsmit gados SMP kopējais darbinieku skaits ir samazinājies par simt astoņpadsmit cilvēkiem. Pieņem�sim, ka puse no viņiem ir tehniskie darbinieki, ko aizstājusi jauna tehnika un tā tālāk, ta�u raksto�o �urnālistu skaits �ajā laikā ir samazinājies par veseliem �etrdesmit astoņiem cilvēkiem.� �Samazinājumi bija nepiecie�ami. Ja tie nenotiktu, avīze jau sen būtu slēgta.�

�Pagaidām neizteiksim spriedumus par to, kas ir un kas nav nepiecie�ams. Pēdējos trīs gados ir likvidētas astoņpadsmit korespondentu vietas. Turklāt �obrīd situācija ir tāda, ka SMP ir vakantas deviņas �tata vietas un zināmā mērā tās sedz pagaidu darbinieki. Sporta nodaļā katastrofāli trūkst cilvēku. Tur jābūt deviņiem darbiniekiem, bet jau ilgāk nekā gadu divu cilvēku trūkst.�

�Jātaupa nauda. Tik vienkār�i."

�Kultūras nodaļā ir neaizpildītas trīs vietas. Ekonomikas nodaļā trūkst viena darbinieka. Juridiskās nodaļas būtībā nemaz nav� tur mums ir redaktors, kur� katram uzdevumam paaicina kores�pondentus no ziņu nodaļas. Un tā tālāk. SMP vismaz astoņus gadus nav nopietni pētījusi valsts iestā�u un institūciju darbu. Tāpēc mēs esam pilnībā atkarīgi no ār�tatniekiem un materiā�liem, ko piedāvā IT aģentūra� Un, kā jūs zināt, TT likvidēja savu valsts iestā�u nodaļu pirms daudziem gadiem. Citiem vārdiem sakot, Zviedrijā nav nevienas redakcijas, kas analizētu valsts die�nestus.�

�Avī�niecībā �obrīd ir ļoti smaga situācija��

�Patiesībā ir tā, ka vai nu SMP jālikvidē nekavējoties, vai arī valdei jāpieņem lēmums sākt apņēmīgu cīņu. �odien mums ir mazāk darbinieku, kuriem katru dienu jārada aizvien vairāk tek�sta. Raksti ir briesmīgi, virspusēji, un tiem trūkst ticamības. Tātad cilvēki pārstāj lasīt SMP.�

�Jūs nesaprotat situāciju��

�Man apnicis klausīties, ka es nesaprotu situāciju. Es neesmu nekāda praktikante, kas te ieradusies izklaidēties.�

�Bet jūsu priek�likums ir neprātīgs.�

�Kāpēc?�

�Jūs ierosināt, ka avīzei nav jānes peļņa.�

�Paklau, Selberg, �ogad jūs lielu naudas summu izdalīsiet dividendēs avīzes divdesmit trim akcionāriem. Tiem jāpieskaita pilnīgi absurdi bonusi deviņiem SMP valdes locekļiem, SMP tie izmaksās gandrīz desmit miljonus kronu. Jūs pats sev esat pie��ķīris �etrsimt tūksto�us kronu kā atalgojumu par to, ka adminis�trējat SMP izmaksu samazinā�anu. Tas katrā ziņā nestāv ne tuvu milzīgajiem bonusiem, ko sagrābu�ies da�ādi Skandia direktori, ta�u manās acīs jūs neesat ne gra�a vērts. Kad būsiet izdarījis kaut ko SMP stiprinā�anai, tad varēsiet izmaksāt bonusu. Patiesībā �ie samazinājumi ir vājināju�i SMP un padziļināju�i krīzi.�

�Tas ir ļoti netaisni. Valde ir apstiprinājusi ikvienu manu soli.� �Valde ir apstiprinājusi jūsu soļus tāpēc, ka jūs garantējat dividen�u izmaksu katru gadu. Tie�i tam �obrīd ir jāpieliek punkts.�

�Tātad jūs pilnā nopietnībā ierosināt, lai valde pieņem lēmumu atcelt dividen�u izmaksas un bonusus? Kā jums �ķiet, vai akcio�nāri tam piekritīs?�

�Es ierosinu nulles dividendes �ogad. Tas nozīmētu gandrīz divdesmit viena miljona kronu ietaupījumu un iespēju nostiprināt

SMP personālu un finansiālo situāciju. Es ierosinu ari algas sama�zinājumu vadītājiem. Mana mēne�alga ir astoņdesmit astoņi tūksto�i kronu, pilnīgs vājprāts avīzei, kura pat nespēj aizpildīt vakances sporta nodaļā.�

�Tātad jūs gribat pazemināt savu algu? Jūs te sludināt kaut kādu algu komunismu?�

�Nerunājiet muļķības. Jūsu alga ir simt divpadsmit tūksto�i kronu mēnesī, ja ieskaita ikgadējo bonusu. Tas ir neprāts. Ja avīze būtu stabila un nestu lielu peļņu, jūs varētu dalīt bonusos, cik vien gribat. Bet �obrīd situācija jums neatļauj paaugstināt savu bonusu �ajā gadā. Es ierosinu uz pusi samazināt visu vadītāju algas.�

�Jūs nesaprotat to, ka mūsu akcionāri ir nopirku�i akcijas tāpēc, ka grib nopelnīt naudu. To sauc par kapitālismu. Ja jūs ierosināsiet, lai viņi zaudē naudu, viņi vairs nevēlēsies būt akcio�nāri.�

�Es neierosinu, lai viņi zaudē naudu, bet var nonākt arī līdz �ādai situācijai. īpa�umam līdzi nāk atbildība. Jūs pats norādāt, ka tas ir kapitālisms. SMP īpa�nieki grib peļņu. Ta�u spēles noteikumi ir tādi, ka tirgus izlems, vai mums būs peļņa vai zaudējumi. Jūs gribat, lai kapitālisma likumi attiektos tikai uz SMP darbiniekiem, bet akcionāri un jūs pats būtu izņēmums.�

Selbergs nopūtās un pacēla acis uz debesīm. Viņ� ar skatienu bezpalīdzīgi meklēja Borg�ē, ta�u valdes priek�sēdētājs domīgi pētīja Ērikas Bergeres deviņu punktu programmu.

Monika figerola gaidīja �etrdesmit deviņas minūtes, līdz Jērans Mortensons un nezināmais vīrietis iznāca no Bellmansgātanas pirmā numura durvīm. Kad viņi sāka soļot aug�up pa nogāzi Monikai pretī, viņa pacēla savu Nikon ar 300 milimetru teleobjek�tīvu un uzņēma divas fotogrāfijas. Fotoaparātu viņa ielika cimdu nodalījumā un atkal pievērsās kartei, bet, nevil�us pametusi ska�tienu Marijas lifta virzienā, iepleta acis. Aug�as Bellmansgātanas malā, tie�i blakus lifta ēkas ieejai, stāvēja tum�mataina sieviete ar digitālo kameru un filmēja Mortensonu un viņa biedru. Kas, pie velna� vai Bellmansgātanā notiek kaut kāds vispārējais spiegu kongress?

Mortensons un nepazīstamais vīrietis, neteikdami ne vārda, �ķīrās pakalna galā. Mortensons devās pie savas ma�īnas Tāvast�gātanā, iedarbināja motoru, izgriezās uz ielas un pazuda no Monikas Figerolas redzesloka.

Monika pievērsa skatienu atpakaļskata spogulim, kur ierau�dzīja zilajā kombinezonā tērptā vīra muguru. Viņa pacēla acis un redzēja, ka sieviete ar kameru ir pārstājusi filmēt un gar Laurīna māju nāk uz viņas pusi.

Cipars vai ģerbonis? Monika Figerola jau zināja, kas ir Jērans Mortensons un ar ko viņ� nodarbojas. Gan vīrietis kombinezonā, gan sieviete ar kameru bija nezināmas kārtis. Monika vēl nekāpa ārā no ma�īnas, jo riskēja, ka sieviete viņu pamanīs.

Viņa sēdēja nekustīgi. Atpakaļskata spogulī viņa redzēja, ka vīrietis kombinezonā pagrie�as pa kreisi uz Brenn�irkagātanu. Monika nogaidīja, līdz sieviete ar kameru iznāk krustojumā viņai priek�ā, ta�u sieviete nevis sekoja vīrietim kombinezonā, bet pagriezās par simt astoņdesmit grādiem un devās lejup pa nogāzi uz Bellmansgātanu 1. Monika Figerola redzēja, ka sieviete ir aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca. Viņai bija tum�i, īsi mati, tum�i d�insi un melna jaka. Tiklīdz sieviete bija pagājusi gabaliņu lejup pa nogāzi, Monika atrāva ma�īnas durvis un skrēja uz Brenn�irkagātanu. Vīrieti nekur neredzēja. Nākamajā mirklī no trotuāra malas izgriezās Toyota furgons. Monika ieraudzīja vīrieti pusprofilā un iegaumēja ma�īnas numuru. Ta�u, pat ja būtu to palaidusi garām, viņa tik un tā varētu sadzīt pēdas. Uz ma�īnas sāniem bija Lārsa Faulsona atslēgu servisa reklāma ar telefona numuru.

Monika neskrēja atpakaļ uz savu ma�īnu, lai sekotu furgo�nam. Viņa soļoja mierīgi un nonāca pakalna galā tie�i laikā, lai ieraudzītu, ka sieviete ar kameru pazūd Mīkaela Blumkvista nam�durvīs.

Monika iesēdās savā ma�īnā un pierakstīja Lārsa Faulsona atslēgu servisa ma�īnas un telefona numuru. Pēc tam viņa paka�sīja pakausi. Ap Blumkvista dzīvesvietu notika briesmīgi mistiska rosība. Monika pacēla galvu un paskatījās uz Bellmansgātanas pirmā nama jumtu. Viņa zināja, ka Blumkvista dzīvoklis atrodas bēniņu stāvā, ta�u, būvvaldē pētot nama plānojumu, viņa bija uzzinājusi, ka tas atrodas otrpus mājai ar logiem uz Ridarfjerdenu un Vecpilsētu. Ekskluzīva adrese kultūras tradīcijām bagātā kvar�tālā. Monika prātoja, vai Blumkvists varētu būt lielīgs iznirelis.

Viņa pagaidīja deviņas minūtes, līdz sieviete ar kameru iznāca pa durvīm. Ta�u sieviete nevis devās atpakaļ uz Tāvastgātanu, bet turpināja ceļu lejup un pagriezās pa labi uz Prisgrendu. Hmm. Ja viņai tur bija ma�īna, tad Monika bija bezcerīgā situācijā. Ta�u, ja sieviete gāja kājām, tad no ieliņas viņai bija tikai viena izeja - uz Brenn�irkagātanu pie Pustegrendas tuvāk Slusenai.

Monika izkāpa no ma�īnas un pa Brenn�irkagātanu pagriezās uz Slusenu. Viņa bija gandrīz nonākusi pie Pustegrendas, kad sieviete ar kameru iznāca no tās viņai priek�ā. Bingo. Monika sekoja sievietei garām Hilton viesnīcai uz Sēdermalmes laukumu pie Pilsētas muzeja. Sieviete soļoja ātri un mērķtiecīgi, neskatīda�mās apkārt. Monika turējās aptuveni trīsdesmit metrus iepakaļ. Sieviete nozuda Slusenas metro ieejā, un Monika pielika soli, ta�u apstājās, ieraudzījusi, ka sieviete dodas uz Pressbyrān kiosku, nevis nozūd starp peroniem.

Monika vēroja sievieti kioska rindā. Viņa bija aptuveni metru septiņdesmit gara un izskatījās diezgan labi trenēta. Kājās viņai bija krosenes. Vērojot sievieti stāvam pie kioska letes stingri uz abām kājām, Monikai piepe�i �ķita, ka viņa ir policiste. Sieviete nopirka vienu Catch Dry tabakas kārbiņu, atgriezās Sēdermalmes laukumā un pagriezās pa labi pāri Katarinavēgenam.

Monika Figerola sekoja. Viņa bija diezgan pārliecināta, ka sieviete nav viņu pamanījusi. Sieviete nozuda ap stūri iepretim makdonaldam, un Monika steig�us sekoja kādu �etrdesmit metru attālumā no viņas.

Kad viņa pagriezās ap stūri, sieviete bija bezcerīgi pazudusi. Monika apjukusi apstājās. Nolādēts! Viņa lēnām sojoja gar ēku ieejām. Bet tad viņas skatiens pievērsās kādai izkārtnei. Milton Security.

Monika Figerola pamāja ar galvu un devās atpakaļ uz Bell- mansgātanu.

Viņa aizbrauca līdz Jētgātanai, kur atradās Millennium redak�cija, un turpmāko pusstundu staigāja pa ieliņām ap redakciju. Mortensona ma�īnu neredzēja. Ap pusdienlaiku Monika atgriezās policijas pārvaldē Kungsholmenā un turpmāko stundu pavadīja, cilādama svaru bumbas sporta zālē.

�Mums ir problēma,� sacīja Henrijs Kortess.

Mālina Ēriksone un Mīkaels Blumkvists pacēla acis no Zala��enko grāmatas manuskripta. Bija pusdivi pēcpusdienā.

�Apsēdies,� Mālina sacīja.

�Tas attiecas uz AS Vitavara, firmu, kura Vjetnamā ra�o tuale�tes podus, ko pārdod par tūksto� septiņsimt kronām gabalā.�

�Labi. Un kur ir problēma?� Mīkaels jautāja.

�Vitavara ir simtprocentīgs AS SveaBygg meitas uzņēmums.�

�Nūja. Tā ir diezgan liela firma.�

�Jā. Valdes priek�sēdētājs ir Magnuss Borg�ē, kas darbojas vai�rākās valdēs. Viņ� ir ari Svenska Morgon-Posten valdes priek�sēdē�tājs, un viņam pieder aptuveni desmit procenti SMP akciju.�

Mīkaels asi paskatījās uz Henriju Kortesu.

�Vai tu esi dro�s?�

�Jā. Ērikas Bergeres �efs ir īsts maita, kur� Vjetnamā izmanto bērnu darbu.�

�Oho!� noteica Mālina Ēriksone.

Ap diviem pēcpusdienā pieklauvējis pie Ērikas Bergeres stikla būra durvīm, atbildīgais sekretārs Pēters Frēdriksons �ķita nelāgā noskaņojumā.

�Kas ir?�

�Ēe, tas ir diezgan nepatīkami. Kāds cilvēks redakcijā ir saņē�mis no jums vēstules.�

�No manis?�

�Jā. Diem�ēl.�

�Kas tur rakstīts?�

Frēdriksons iedeva Ērikai da�as A4 lapas ar izdrukātām vēstu�lēm, kuras bija adresētas Ēvai Kārlsonei, divdesmit se�us gadus vecajai kultūras nodaļas praktikantei. Vēstules nosūtītājs bija

<�� erika.bergere@smpost.se >.

Mīļā Ēva! Es gribu Tevi glāstīt un skūpstīt Tavas krūtis. Es degu no uzbudinājuma un nespēju valdīties. Lūdzu, atbildi uz manām jūtām! Vai varam satikties? / Ērika

Ēva Kārlsone nebija atbildējusi uz �o priek�likumu, tāpēc turp�mākajās dienās bija saņēmusi vēl divas vēstules.

Mīļotā Ēva! Lūdzu, neatgrūd mani. Es jūku prātā aiz iekāres. Gribu redzēt Tevi kailu. Man Tevi vajag. Es sagādā�u Tev baudu.

Tu to neno�ēlosi. Es skūpstī�u katru Tavas kailās ādas centimetru. Tavas skaistās krūtis un brīni�ķīgo aliņu. / Ērika

Ēva! Kāpēc Tu neatbildi? Nebaidies no manis. Neatgrūd mani.

Tu neesi nekāda nevainība. Tu zini, ko tas nozīmē. Es gribu seksu ar Tevi un Tevi kārtīgi atalgo�u. Ja Tu būsi jauka pret mani, es bū�u jauka pret Tevi. Tu jautāji par sava līguma pagarinā�anu. Pagarinā�ana ir manā ziņā, es pat varu Tev piedāvāt pastāvīgu darbu. Satiksimies �ovakar pulksten 21.00 pie manas ma�īnas garā�ā. Tava Ērika

�Redz, kā,� Ērika Bergere sacīja. �Un tagad viņa brīnās, vai es patie�ām te sē�u un sūtu viņai neķītrus priek�likumus?�

�Ne glu�i� es domāju� ē��

�Pēter, runājiet skaidri.�

�Varbūt viņa mazliet noticēja pirmajai vēstulei vai vismaz ļoti apjuka. Bet tad saprata, ka tās ta�u ir pilnīgas muļķības un ne glu�i jūsu stilā, un��

�Un?�

�Nūjā, viņa jūtas neveikli un īsti nezina, ko iesākt. Turklāt Ēva jūs apbrīno, un jūs viņai patīkat� kā priek�niece. Tāpēc viņa atnāca pie manis un lūdza padomu.�

�Saprotu. Un ko jūs viņai sacījāt?�

�Es teicu, ka te kāds būs viltojis jūsu adresi un vajā viņu. Vai varbūt jūs abas. Un tad es apsolīju parunāt ar jums par �o lietu.�

�Paldies! Esiet tik laipns un atsūtiet Ēvu pie manis pēc desmit minūtēm.�

Pa �o laiku Ērika sacerēja pati savu vēstuli.

Zināmu iemeslu dēļ esmu spiesta informēt, ka viens no SMP darbiniekiem e-pastā ir saņēmis vairākas vēstules, ko it kā esmu sūtījusi es. Vēstules satur rupjus seksuālus mājienus. Es pati esmu saņēmusi vulgāra satura vēstules no kāda nosūtītāja ar "central- red" adresi SMP. Kā zināms, �ādas adreses SMP nemaz nav.

Esmu apspriedusies ar IT daļas vadītāju, un viņ� apgalvo, ka nosūtītāja adresi ir ļoti viegli viltot. Es īsti nezinu, kā tas notiek, ta�u internetā acīmredzot ir vietnes, kur to var izdarīt. Diem�ēl man jāsecina, ka ar to nodarbojas kāds slims cilvēks.

Es vēlētos zināt, vai vēl kāds no darbiniekiem ir saņēmis dīvainu e-pastu. Tādā gadījumā tūlīt ziņojiet atbildīgajam sekretāram Pēte- ram Frēdriksonam. Ja �ie jociņi turpināsies, būs jāapsver, vai ziņot policijai.

Ērika Bergere, galvenā redaktore

Ērika izdrukāja vēstules kopiju un pēc tam nosūtīja vēstuli visiem SMP darbiniekiem. �ajā mirklī pie durvīm pieklauvēja Ēva Kārlsone.

�Labdien! Lūdzu, apsēdieties,� Ērika sacīja. �Dzirdēju, ka jūs esot saņēmusi no manis e-pastu.�

�Nē, es nedomāju, ka tas bija no jums.�

�Katrā ziņā pirms pusminūtes jūs no manis saņēmāt vēstuli. To es esmu uzrakstījusi pati un nosūtījusi visiem darbiniekiem.� Ērika iedeva Ēvai Kārlsonei izdrukāto kopiju.

�Skaidrs. Es sapratu,� Ēva sacīja.

�Man �ēl, ka jūs kāds ir izraudzījies par �īs nepatīkamās kam�paņas mērķi.�

�Jums nav jāatvainojas par kāda trakā izdarībām.�

�Es tikai gribēju pārliecināties, ka jums nepaliek nekādas �au�bas par manu saistību ar �īm vēstulēm.�

�Es jau nemaz nedomāju, ka tās sūtījāt jūs.�

�Paldies,� Ērika pasmaidot noteica.

Pēcpusdienu monika figerola veltīja informācijas vāk�anai. Vis�pirms viņa pasūtīja Lārsa Faulsona pases fotogrāfiju, lai pārbau�dītu, vai tie�i �o cilvēku redzējusi Jērana Mortensona sabiedrībā. Pēc tam ielūkojās sodāmību reģistrā un tūlīt guva rezultātus.

Lārss Faulsons, �etrdesmit septiņus gadus vecs, ar iesauku Fāluns, septiņpadsmit gadu vecumā uzsācis savu karjeru ar auto- zādzību. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņu divas reizes aizturēja un tiesāja par ielau�anos, zādzību vainu pastipri�no�os apstākļos un zagtu mantu pārdo�anu. Pirmajā reizē viņam piesprieda vieglu sodu, bet otrajā - trīs gadus cietumā. Tobrīd Faulsonu noziedzīgajās aprindās uzskatīja par jaunu un daudz�solo�u, un kā aizdomās turētais viņ� tika nopratināts vēl vismaz trīs ielau�anās epizodēs, no kurām viena bija diezgan sare�ģīta un skaļa seifa aplaupī�ana Vesterosas universālveikalā. Pēc soda izcie�anas 1984. gadā Faulsons uzsāka godīgu dzīvi - vai vismaz neizdarīja nevienu zādzību, kuras rezultātā viņu aizturētu un notiesātu. Toties viņ� bija pārkvalificējies par atslēgu meistaru (savdabīga izvēle) un 1987. gadā nodibinājis savu firmu Lārsa Faulsona atslēgu serviss, kas reģistrēta Nortullā.

Identificēt nepazīstamo sievieti, kas bija filmējusi Mortensonu un Faulsonu, izrādījās vienkār�āk, nekā Monika bija iedomāju�sies. Viņa glu�i vienkār�i piezvanīja uz Milton Security sekretari�ātu un paskaidroja, ka meklē kādu darbinieci, kuru reiz satikusi, bet kuras vārdu aizmirsusi. Viņa sīki aprakstīja �o sievieti. Sek�retāre atbildēja, ka tas izklausoties pēc Susannes Linderes, un savienoja Moniku ar viņu. Kad Susanne Lindere pacēla klausuli, Monika atvainojās un sacīja, ka laikam piezvanījusi uz nepareizu numuru.

Tad viņa atvēra iedzīvotāju reģistru un konstatēja, ka Stokhol�mas lēnē dzīvo astoņpadsmit Susannes Linderes. Trīs no viņām bija aptuveni trīsdesmit piecu gadu vecumā. Viena dzīvoja Nor- teljē, viena Stokholmā un viena Nakā. Monika pasūtīja visu �o personu pases fotogrāfijas un tūlīt saprata, ka sieviete, ko viņa novērojusi Bellmansgātanā, ir Susanne Lindere no Nakas.

Visus �īs dienas darba rezultātus Monika apkopoja ziņojumā un devās pie Torstena Ēdklinta.

Ap pulksten pieciem Mīkaels Blumkvists aizvēra Henrija Kortesa pētījuma mapi un ar riebumu atstūma to tālāk. Kristers Malms nolika Henrija izdrukāto tekstu, ko bija pārlasījis �etras reizes. Henrijs sēdēja uz dīvāna Mālinas Ēriksones kabinetā un izskatījās vainas mākts.

�Kafiju?� Mālina ierosināja un piecēlās. Viņa atgriezās ar �et�rām krūzītēm un kafijkannu.

Mīkaels nopūtās.

�Tas ir ļoti labs raksts,� viņ� sacīja. �Pirmklasīgs pētījums. Viss pamatots ar pierādījumiem. Nevainojama dramaturģija ar slikto zēnu, kur� ar sistēmas palīdzību pilnīgi likumīgi apkrāpj zviedru īrniekus, bet ir tik sasodīti alkatīgs un stulbs, ka izmanto bērnu darbu Vjetnamā.�

�Turklāt labi uzrakstīts,� Kristers Malms piebilda. �Dienu pēc tam, kad būsim to publicēju�i, Borg�ē būs persona non grata Zviedrijas biznesā. Televīzijas uzķers �o si�etu. Viņ� atradīsies blakus Skandia direktoriem un citiem afēristiem. īsta sensācija Millennium. Labi pastrādāts, Henrij!�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Ta�u Ērika ir darvas piliens medus mucā,� viņ� sacīja. Kristers pamāja.

�Bet kāpēc lai tā būtu problēma?� vaicāja Mālina. �Ne jau Ērika ir tas nelietis. Mēs ta�u drīkstam pētīt jebkuru valdes priek�sē�dētāju, pat ja tas izrādās viņas �efs.�

�Tā ir liela problēma,� Mīkaels atbildēja.

�Ērika ta�u nav pilnībā aizgājusi no Millennium,� piebilda Kris�ters. �Viņai pieder trīsdesmit procenti Millennium akciju, un viņa ir valdē. Turklāt viņa ir valdes priek�sēdētāja, līdz mēs nākamajā sēdē, kura notiks tikai augustā, varēsim ievēlēt Harrietu Vangeri. Ērika strādā SMP, kur arī viņa pati ir valdē, ta�u mēs atmaskosim �īs valdes priek�sēdētāju.�

Drūms klusums.

�Tad ko, velns ar ārā, mēs darīsim?� Henrijs Kortess jautāja. �Vai atteiksimies no raksta?�

Mīkaels paskatījās Henrijam acīs.

�Nē, Henrij. Mēs neatteiksimies no raksta. Millennium tā ne�dara. Ta�u būs nepiecie�ams sagatavot situāciju. Mēs nevaram pieļaut, lai Ērika to uzzina no virsrakstiem.�

Kristers Malms pamāja ar galvu un pacēla pirkstu.

�Mēs nostādīsim Ēriku smagā situācijā. Viņai būs jāizvēlas, vai nu pārdot savu daļu un tūlīt atstāt Millennium valdi, vai arī ļaunākajā gadījumā izlidot no SMP. Jebkurā gadījumā viņa nonāks briesmīgā intere�u konfliktā. Godīgi sakot, Henrij� Es piekrītu Mīkaelam, mums jāpublicē �is raksts, bet to vajadzētu pabīdīt mēnesi uz priek�u.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Tas tāpēc, ka mums ir arī lojalitātes konflikts,� viņ� sacīja. �Vai man piezvanīt Ērikai?� jautāja Kristers.

�Nē,� Mīkaels atteica. �Es viņai piezvanī�u un norunā�u tik��anos. Varbūt jau �ovakar.�

Torstens ēdklints uzmanīgi klausījās Monikas Figerolas stāstā, kamēr viņa aprakstīja cirku ap Mīkaela Blumkvista māju Bell- mansgātanā. Ēdklints juta, ka zeme salīgojas zem kājām.

�Tātad VPP/DN darbinieks ieiet pa Blumkvista mājas durvīm kopā ar biju�o seifu uzlauzēju, kur� pārkvalificējies par atslēgu meistaru?�

�Tie�i tā.�

�Kā tev �ķiet, ko viņi darīja kāpņu telpā?�

�Es nezinu. Bet viņi tur bija �etrdesmit deviņas minūtes. Es, protams, varu izteikt minējumu, ka Faulsons atvēra durvis, bet Mortensons uzturējās Blumkvista dzīvoklī.�

�Un ko viņi tur darīja?�

�Diezin vai viņi uzstādīja noklausī�anās aparatūru, jo tam vajadzīga tikai minūte. Tātad Mortensons būs rakņājies pa Blum�kvista papīriem vai kas nu viņam ir mājās.�

�Bet Blumkvists to zina� viņi ta�u nozaga Bjerka ziņojumu no viņa dzīvokļa.�

�Tie�i tā. Viņ� zina, ka viņu izseko, un viņ� novēro tos, kas novēro viņu. Blumkvists ir aukstasinīgs.�

�Ko tas nozīmē?�

�Viņam ir plāns. Viņ� ievāc informāciju un grasās atmaskot Jēranu Mortensonu. Tas ir vienīgais saprātīgais izskaidrojums.� �Un tad parādījās tā sieviete Lindere.�

�Susanne Lindere, trīsdesmit �etrus gadus veca, dzīvo Nakā. Viņa ir bijusī policiste.�

�Policiste?�

�Viņa pabeidza policijas skolu un se�us gadus strādāja Sēder�malmes policijas vienībā. Pēk�ņi uzteica darbu. Viņas dokumentos nav paskaidrojuma, kāpēc. Da�us mēne�us Lindere bija bez darba, bet tad viņu pieņēma Milton Security.�

�Dragans Armanskis,� Ēdklints domīgi noteica. �Cik ilgi viņa bija ēkā?�

�Deviņas minūtes.�

�Un ko viņa tur darīja?�

�Tā kā Lindere uz ielas filmēja Mortensonu un Faulsonu, tad viņa, visticamāk, dokumentē to abu aktivitātes. Tas nozīmē, ka Milton Security strādā kopā ar Blumkvistu un ir novietojis novē�ro�anas kameras viņa dzīvoklī vai kāpņu telpā. Lindere dro�i vien devās paņemt kameru ierakstus.�

Ēdklints nopūtās. Zala�enko lieta sāka kļūt necie�ami sare��ģīta.

�Labi, paldies! Ej mājās. Man jāpadomā.�

Monika Figerola devās trenēties uz sporta zāli Sv. Ērika lau�kumā.

Mīkaels blumkvists izmantoja savu zilo Ericsson T10 rezerves telefonu, lai piezvanītu Ērikai Bergerei uz SMP. Viņa zvans pār�trauca Ērikas diskusiju ar redaktoriem par to, kādu skatījumu pie�ķirt rakstam par starptautisko terorismu.

�Sveiks� pagaidi mirklīti.�

Ērika ar plaukstu aizklāja klausuli un paskatījās apkārt.

�Domāju, ka esam beigu�i,� viņa sacīja, dodama pēdējos norā�dījumus. Palikusi stikla būrī viena, viņa atkal pacēla klausuli.

�Sveiks, Mīkael. Piedod, ka nezvanīju. Es vienkār�i esmu pil�nībā apkrauta ar darbiem, un man te ir jāapgūst tūksto�iem lietu.�

�Es arī glu�i neesmu sēdējis bezdarbībā,� Mīkaels atteica.

�Kā iet ar Salanderes lietu?�

�Labi. Bet ne tāpēc es zvanu. Man tevi jāsatiek. �ovakar.�

�Kaut es to varētu, bet man te jāpaliek līdz astoņiem. Un esmu nogurusi līdz nāvei. Es strādāju jau no se�iem rītā.�

�Rikij� es nerunāju par tavu seksuālo dzīvi. Man ar tevi jārunā. Tas ir svarīgi.�

Ērika uz mirkli apklusa.

�Kas noticis?�

�Apspriedīsim, kad tiksimies. Bet tas nav nekas patīkams.� �Labi. Ap pusdeviņiem es bū�u pie tevis mājās.�

�Nē, mājās ne. Tas ir gar� stāsts, ta�u mans dzīvoklis uz kādu laiku nebūs piemērots. Nāc uz Samirs gryta, iedzersim pa alus kausam.�

�Esmu pie stūres.�

�Labi. Tad dzersim bezalkoholisko.�

Ap pusdeviņiem Ērika bergere ieradās restorānā viegli saīgusi. Viņa jutās vainīga par to, ka nav piezvanījusi Mīkaelam kop� dienas, kad sāka darbu SMP. Bet viņai vēl nekad nebija bijis tik daudz darāmā.

Mīkaels Blumkvists pacēla roku pie galdiņa stūrī blakus logam. Ērika durvīs mirkli saminstinājās. Uz sekundi Mīkaels �ķita pavi�sam sve�s cilvēks, un viņa sajuta, ka vēro Mīkaelu citām acīm. Kas viņ� ir? Ak kungs, kā es esmu nogurusi. Tad Mīkaels piecēlās un noskūpstīja viņu uz vaiga, bet Ērika ar �ausmām aptvēra, ka vairākas nedēļas nav pat iedomājusies par viņu un ka viņai Mīkaela neprātīgi trūkst. �ķita, ka SMP pavadītais laiks ir tikai sapnis un viņa piepe�i pamodīsies uz Millennium dīvāna. Tas likās nereāli.

�Sveiks, Mīkael.�

�Sveika, galvenā redaktore. Vai esi ēdusi?�

�Ir pusdeviņi vakarā. Man nav tik briesmīgu ē�anas paradumu kā tev.�

Tad Ērika aptvēra, ka tomēr ir nāvīgi izsalkusi. Samīrs atnesa ēdienkarti, un viņa pasūtīja bezalkoholisko alu un nedaudz kal- māra ar kartupeļu �ķēlītēm. Mīkaels pasūtīja kuskusu un bezal�koholisko alu.

�Kā tev klājas?� Ērika jautāja.

�Mēs dzīvojam interesantā laikā. Darba pilnas rokas.�

�Kā iet ar Salanderi?�

�Viņa ir daļa no tā interesantā.�

�Mik, es negrasos nospert tavu stāstu.�

�Piedod� Es neizvairos no atbildes. �obrīd viss notiek diezgan mulsino�i. Es labprāt pastāstītu, bet tas prasīs pusi nakts. Kā klājas SMP �efa lomā?�

�Tas nav glu�i kā Millennium.�

Ērika brīdi klusēja.

�Pārnākusi mājās, es aizmiegu kā nopūsta svece un pamodu�sies redzu acu priek�ā bud�eta aprēķinus. Man tevis pietrūkst. Varbūt iesim pie tevis un liksimies gulēt? Man nav spēka seksam, bet es labprāt saritinātos un aizmigtu tev blakus.�

�Piedod, Rikij. Mans dzīvoklis �obrīd nav tā labākā vieta.� �Kāpēc ne? Vai kaut kas ir noticis?�

�Nūjā� viena banda tur ir uzstādījusi noklausī�anās ierīces un dzird katru manis izteikto vārdu. Es pats esmu uzstādījis novēro�anas kameru, kurā redzams, kas notiek, kad manis nav mājās. Domāju, ka nākamajām paaudzēm nebūtu jāredz tavs plikais dibens.�

�Tu joko?�

Mīkaels papurināja galvu.

�Nē. Bet ne jau tāpēc man tik ļoti vajadzēja tevi satikt.�

�Kas noticis? Tu izskaties tik savādi.�

�Redzi� tu esi aizgājusi uz SMP. Bet mēs Millennium esam uzdūru�ies stāstam, kas nogremdēs tavu valdes priek�sēdētāju. Runa ir par bērnu un politieslodzīto darba izmanto�anu Vjet�namā. Man �ķiet, ka mēs esam nonāku�i intere�u konfliktā.� Ērika nolika dak�iņu un paraudzījās uz Mīkaelu. Viņa tūlīt saprata, ka Mīkaels nejoko.

�Ir tā,� viņ� sacīja. �Borg�ē ir valdes priek�sēdētājs un lielākais akcionārs uzņēmumā ar nosaukumu SveaBygg, kam savukārt ir meitas uzņēmums AS Vitavara. Viņi ra�o tualetes podus kādā Vjetnamas firmā, ko ANO iekļāvusi bērnu darba izmantotāju sarakstā.�

�Atkārto vēlreiz.�

Mīkaels detalizēti pārstāstīja Henrija Kortesa apkopoto infor�māciju. Viņ� atvēra savu plecu somu un izņēma dokumentu kopijas. Ērika lēnām izlasīja Kortesa rakstu. Beidzot viņa pacēla skatienu un ielūkojās Mīkaelam acīs. Viņa juta neizskaidrojamu paniku, kas jaucās ar aizdomām.

�Velns ar ārā! Kā tas gadījās, ka pirmais, ko Millennium dara pēc manas aizie�anas, ir SMP valdes sīka izpēte?�

�Tas nav tā, Rikij.�

Mīkaels paskaidroja, kā sācies �is stāsts.

�Un cik ilgi tu to jau zini?�

�Kop� pēcpusdienas. Man ļoti nepatīk �ī notikumu attīs�tība.�

�Ko jūs darīsiet?�

�Es nezinu. Mums jāpublicē. Tas nevar būt izņēmums tikai tāpēc, ka runa ir par tavu �efu. Bet neviens no mums nevēlas tev kaitēt.� Mīkaels noplātīja rokas. �Mēs jūtamies diezgan nelaimīgi. It īpa�i Henrijs.�

�Es joprojām esmu Millennium valdē. Esmu līdzīpa�niece� tas izskatīsies kā��

�Es ļoti labi zinu, kā tas izskatīsies. Tu SMP nonāksi pamatīgās ziepēs.�

Ērika juta, kā viņu pārņem gurdums. Viņa sakoda zobus un apspieda vēlmi lūgt Mīkaelu noklusēt �o stāstu.

�Ak kungs, nolādēts!� viņa sacīja. �Vai nav nekādu �aubu par stāsta patiesumu?�

Mīkaels papurināja galvu.

�Es visu vakaru pārskatīju Henrija pierādījumus. Borg�ē ir gatavs kau�anai.�

�Ko jūs darīsiet?�

�Ko tu darītu, ja mēs būtu atradu�i �o materiālu pirms diviem mēne�iem?�

Ērika uzmanīgi vēroja savu draugu un mīļāko, ar kuru viņu saistīja vairāk nekā divdesmit gadu ilgas attiecības. Tad viņa nodūra acis.

�Tu zini, ko es darītu.�

�Tā ir katastrofāla sakritība. Tas nav vērsts pret tevi. Man ļoti �ēl. Tāpēc es uzstāju, ka mums jāsatiekas tūlīt. Mums jāizlemj, kā rīkosimies.�

�Mums?�

�Redzi� �is raksts bija paredzēts jūnija numuram. Es to jau esmu apturējis. To nepublicēs agrāk par augustu, un, ja tev nepie�cie�ams vairāk laika, to var pabīdīt vēl tālāk.�

�Saprotu.� Ērikas balsī ieskanējās rūgtums.

�Es ierosinu �ovakar neko neizlemt. Tu paņemsi �os doku�mentus uz mājām un apdomāsies. Nedari neko, kamēr nebūsim izstrādāju�i kopīgu stratēģiju. Mums ir laiks.�

�Kopīgu stratēģiju?�

�Tev vai nu jāaiziet no Millennium valdes labu laiku pirms raksta publicē�anas, vai arī jāiet prom no SMP. Tu nevari sēdēt uz abiem krēsliem.�

Ērika pamāja ar galvu.

�Esmu pārāk cie�i saistīta ar Millennium, un neviens neticēs, ka neesmu iesaistīta �ajā spēlē, lai cik lielā mērā es sarautu sai�tes.�

�Ir kāda alternatīva. Tu vari aiznest rakstu uz SMP, konfrontēt Borg�ē un pieprasīt viņa atkāp�anos. Esmu pārliecināts, ka Hen�rijs piekristu. Bet nedari neko, kamēr neesam vienoju�ies.�

�Es sāk�u ar to, ka izmetī�u no valdes cilvēku, kur� mani pieņēma darbā?�

�Piedod.�

�Viņ� nav slikts cilvēks.�

Mīkaels pamāja.

�Es ticu. Bet viņ� ir alkatīgs.�

Ērika pamāja ar galvu un piecēlās.

�Es braucu mājās.�

�Rikij, es��

Ērika viņu pārrauca.

�Esmu nogurusi līdz nāvei. Paldies, ka brīdināji mani. Man jāpārdomā, ko tas nozīmē.�

Mīkaels pamāja.

Ērika aizgāja, nenoskūpstījusi viņu uz vaiga un atstājusi viņam rēķinu.

Ērikas bergeres ma�īna stāvēja divsimt metru attālumā no kro�dziņa, un viņa bija nonākusi pusceļā, kad sajuta tik spēcīgas sirdsklauves, ka bija spiesta apstāties un atbalstīties pret kādām durvīm. Viņa jutās slikti.

Ērika ilgi stāvēja, elpodama vēso maija gaisu. Piepe�i viņa saprata, ka kop� Pirmā maija ir strādājusi vidēji piecpadsmit stundu dienā. Gandrīz trīs nedēļas ilgi. Kā viņa jutīsies pēc trim gadiem? Kā Mūranders bija juties, kad nokrita miris redakcijā?

Pēc desmit minūtēm Ērika atgriezās Samirs gryta un saskrējās ar Mīkaelu mirklī, kad viņ� nāca ārā pa durvīm. Mīkaels apjucis apstājās.

�Ērika��

�Nesaki neko, Mīkael. Mēs esam biju�i draugi tik ilgi, ka to nekas nevar izpostīt. Tu esi mans labākais draugs, un �obrīd ir tie�i tā, kā bija pirms diviem gadiem, kad tu nozudi Hēdestadē, tikai pretēji. Tagad es jūtos nervoza un nelaimīga.�

Mīkaels pamāja ar galvu un apskāva Ēriku. Viņa piepe�i juta, ka acīs saskrien asaras.

�Trīs nedēļas SMP jau ir mani salauzu�as,� viņa iesmējusies sacīja.

�Nu, nu! Lai salauztu Ēriku Bergeri, vajag ko vairāk.�

�Tavs dzīvoklis neder. Esmu pārāk nogurusi, lai brauktu mājās. Aizmig�u pie stūres un nositī�os. Man tikko kaut kas ienāca prātā. Esmu nolēmusi doties uz Scandic Crown un paņemt istabu. Nāc līdzi.�

�Tagad to sauc par Hilton.�

�Vai nav vienalga?�

Viņi aizsoļoja īso gabaliņu klusēdami. Mīkaels bija apskāvis Ērikas plecus. Palūkojusies uz viņu, Ērika saprata, ka Mīkaels ir noguris ne mazāk par viņu.

Abi devās tie�i uz recepciju, paņēma divvietīgu numuru un samaksāja ar Ērikas kredītkarti. Nokļuvu�i istabā, viņi noģērbās, nomazgājās du�ā un ielīda gultā. Ērikai tā sāpēja muskuļi, it kā viņa būtu noskrējusi Stokholmas maratonu. Viņi uz mirkli apskā�vās un tad aizmiga da�u sekun�u laikā.

Neviens no viņiem nemanīja, ka viesnīcas durvis viņus novēro kāds vīrietis.

Lielu daļu nakts uz ceturtdienu Līsbeta Salandere pavadīja, lasot Mīkaela Blumkvista rakstus un vairāk vai mazāk pabeig�tās viņa grāmatas nodaļas. Tā kā prokurors Ēkstrems tiesu bija ieplānojis jūlijā, Mīkaels grāmatas nodo�anas termiņu bija nolicis 20. jūnijā. Tas nozīmēja, ka Stulbajam Kāliem Blumkvistam ir atlicis aptuveni mēnesis laika, lai pabeigtu rakstī�anu un aizbāztu tekstā visus caurumus.

Līsbeta nesaprata, kā viņ� to paspēs, ta�u tā bija Mīkaela pro�blēma. Viņas problēma bija izlemt, kā izturēties pret Mīkaela uzdotajiem jautājumiem.

Līsbeta paņēma savu Palm Tungsten T3, aizgāja uz Yahoo grupu [Stulbais_Galds] un pārbaudīja, vai Mīkaels aizvadītajā diennaktī ir uzrakstījis ko jaunu. Izskatījās, ka nav vis. Tad viņa atvēra failu, kuram Mīkaels bija devis nosaukumu [Galvenie jautājumi]. Līsbeta jau zināja tekstu no galvas, tomēr izlasīja to vēlreiz.

Mīkaels ieskicēja stratēģiju, ko Annika D�annīni jau bija viņai izstāstījusi. Kad runāja Annika, Līsbeta klausījās izklaidīgi un atturīgi, itin kā tas neattiektos uz viņu. Ta�u Mīkaels par viņu zināja noslēpumus, kas Annikai nebija pieejami, tāpēc viņ� varēja iezīmēt �o stratēģiju skarbāk. Līsbeta pievērsās ceturtajai rind�kopai.

Tava nākotne ir tikai un vienīgi Tavās rokās. Nav nekādas nozī�mes tam, cik ļoti Tavā labā nopūlas Annika, vai tam, kā mēs ar Palmgrēnu un Armanski Tevi atbalstām. Es negrasos Tevi uz kaut ko pierunāt. Tev pa�ai jāizlemj, ko darīsi. Tu vari pavērst tiesu sev par labu vai ļaut, lai viņi Tevi notiesā. Bet, ja gribi uzvarēt, Tev ir jācīnās.

Līsbeta izslēdza datoru un pievērsa skatienu griestiem. Mlka- els lūdza viņai atļauju grāmatā pastāstīt patiesību. Viņ� grasījās noklusēt to, ka Bjūrmans viņu izvaroja. Viņ� jau bija uzrakstījis �o daļu un aizpildījis robu, apgalvodams, ka Bjūrmans bija noslēdzis vieno�anos ar Zala�enko, kas izjuka, kad Bjūrmans zaudēja saval�dī�anos un Nīdermanim nācās viņu nogalināt. Advokāta motīvus Mīkaels sīkāk neizklāstīja.

Stulbais Kalle Blumkvists sare�ģīja viņai dzīvi.

Līsbeta ilgi domāja.

Pulksten divos naktī viņa paņēma datoru un atvēra teksta redaktora programmu. Viņa izveidoja jaunu dokumentu, paņēma irbuli un sāka klik�ķināt burtus uz digitālās tastatūras.

Mani sauc Līsbeta Salandere. Esmu dzimusi 1978. gada 30. aprīlī. Mana māte bija Agnēta Sofija Salandere. Kad es pie�dzimu, viņai bija 17 gadu. Mans tēvs bija psihopāts, slepkava un varmāka Aleksandrs Zala�enko. Agrāk viņ� bija strādājis par padomju militārā izlūkdienesta GRU aģentu Rietumeiropā.

Rakstī�ana vedās lēni, jo Līsbetai vajadzēja meklēt burtu pēc burta. Pirms pierakstī�anas viņa katru teikumu formulēja galvā. Uzrakstītajā tekstā viņa neveica nevienu labojumu. Līsbeta strā�dāja līdz pulksten �etriem rītā, tad izslēdza plaukstdatoru un novietoja to lādēties tuk�ajā ni�ā sava naktsskapī�a aizmugurē. Tobrīd viņa bija uzrakstījusi aptuveni divas A4 lapas ar vienu rindstarpi.

Ērika bergere pamodās septiņos no rīta. Viņa ne tuvu nejutās atpūtusies, lai gan bija gulējusi astoņas stundas no vietas. Viņa uzmeta skatienu Mīkaelam - viņ� joprojām gulēja, cie�i aizmi�dzis.

Vispirms Ērika ieslēdza mobilo telefonu un pārbaudīja, vai nav pienākusi kāda ziņa. Displejs rādīja, ka viņas vīrs Grēgers Bek- mans ir zvanījis vienpadsmit rei�u. Sasodīts! Es aizmirsu piezvanīt. Ērika nospieda numuru un pastāstīja, kur atrodas un kāpēc nav pārnākusi mājās iepriek�ējā vakarā. Vīrs bija dusmīgs.

�Ērika, nekad vairs tā nedari! Tam nav nekāda sakara ar Mī�kaelu, bet es �onakt biju uz nervu sabrukuma robe�as. �ausmīgi baidījos, ka ar tevi kaut kas noticis. Tev jāpiezvana un jāpasaka, ja tu nebūsi mājās. Tu nedrīksti to aizmirst.�

Grēgers Bekmans zināja, ka Mīkaels Blumkvists ir viņa sie�vas mīļākais. Viņu romāns norisinājās ar Grēgera piekri�anu un atļauju. Ta�u katru reizi, kad Ērika nolēma nak�ņot pie Mīkaela, viņa vispirms piezvanīja un pateica to vīram. �oreiz viņa bija devusies uz Hilton ar vienu vienīgu domu: izgulēties.

�Piedod,� Ērika sacīja. �Es vakar glu�i vienkār�i atslēdzos.�

Viņas vīrs ieņurdējās.

�Nedusmojies, Grēger. Man �obrīd nav tam spēka. Varēsi izla�māt mani vakarā.�

Grēgers ieņurdējās mazliet rāmāk un apsolīja Ēriku izlamāt, kad dabūs viņu rokā.

�Labi. Kā iet Blumkvistam?�

�Viņ� guļ.� Ērika piepe�i iesmējās. �Tici vai ne, bet mēs aiz- migām tūlīt pēc tam, kad bijām apgūlu�ies. Tā nekad vēl nebija gadījies.�

�Ērika, tas ir nopietni. Varbūt tev vajadzētu aiziet pie ārsta?�

Pabeigusi sarunu ar viru, Ērika piezvanīja uz SMP sekretariātu un atstāja ziņu Pēteram Frēdriksonam. Viņa paskaidroja, ka aiz�kavēsies un ieradīsies mazliet vēlāk nekā parasti. Ērika lūdza, lai

Frēdriksons atceļ iepriek� ieplānoto tik�anos ar kultūras nodaļas darbiniekiem.

Tad viņa sameklēja savu plecu somu, izņēma zobu suku un devās uz vannasistabu. Pēc tam atgriezās gultā un pamodināja Mīkaelu.

�Labrīt,� viņ� nomurmināja.

�Labrīt,� Ērika sacīja. �A�i uz vannasistabu, nomazgājies un iztīri zobus.�

�Kas� ko?�

Mīkaels piecēlās sēdus un apmulsis skatījās apkārt; Ērikai vajadzēja viņam atgādināt, ka viņ� atrodas Hilton viesnīcā pie Slusenas. Mīkaels pamāja ar galvu.

�Labi. Ej uz vannasistabu.�

�Kāpēc?�

�Līdzko tu atgriezīsies, es gribē�u mīlēties.�

Ērika ieskatījās rokaspulkstenī.

�Un pasteidzies. Pulksten vienpadsmitos man ir tik�anās, un man vajadzēs vismaz pusstundu, lai uzkrāsotos. Vēl man pa ceļam uz darbu jānopērk tīrs krekls. Mums ir tikai divas stundas, lai atgūtu milzum daudz iekavētā.�

Mīkaels devās uz vannasistabu.

Jerkers holmbergs novietoja sava tēva fordu pagalmā pie biju�ā premjerministra Tūrbjērna Feldīna mājas Osā tūlīt aiz Ramvīkas Hernesandas komūnā. Holmbergs izkāpa no ma�īnas un paska�tījās apkārt. Bija ceturtdienas priek�pusdiena. Smidzināja lietus, un lauki jau bija ko�i zaļi. Septiņdesmit deviņu gadu vecumā Feldīns vairs nevarēja būt aktīvs lauksaimnieks, un Holmbergs prātoja, diezin kur� gan te sēj un pļauj. Viņ� zināja, ka viņu vēro no virtuves loga. Laukos tā bija ierasts. Viņ� pats bija uzaudzis Helledālē aiz Ramvīkas, rokas stiepiena attālumā no Sandē tilta - Jerkera Holmberga skatījumā tā bija viena no pasaulē skaistā�kajām vietām.

Viņ� uzkāpa pa lieveņa kāpnītēm un pieklauvēja.

Biju�ais centristu līderis izskatījās novecojis, tomēr joprojām �ķita vitāls un spēcīgs.

�Labdien, Tūrbjērn. Mani sauc Jerkers Holmbergs. Mēs esam kādreiz tiku�ies, lai gan nu jau pagājis labs laiks. Esmu Gustava Holmberga dēls, viņ� septiņdesmitajos un astoņdesmitajos bija Centra partijas deputāts.�

�Labdien! Es tevi pazīstu, Jerker. Ja nekļūdos, tu laikam strādā policijā Stokholmā. Neesam redzēju�ies desmit vai piecpadsmit gadus.�

�Man �ķiet, ka pat ilgāk. Vai drīkstu ienākt?�

Holmbergs apsēdās pie virtuves galda, kamēr Tūrbjērns Feldīns ielēja kafiju.

�Ceru, ka tavam tēvam klājas labi. Tu ta�u neesi ieradies tāpēc?� �Nē. Tēvam iet labi. Viņ� naglo vasarnīcai jumtu.�

�Cik viņam tagad ir gadu?�

�Pirms diviem mēne�iem apritēja septiņdesmit viens.�

�Re, kā,� Feldīns noteica un apsēdās. �Tad kāds ir tava apcie�mojuma iemesls?�

Jerkers Holmbergs paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka pie viņa ma�īnas nolai�as �agata un sāk meklēt kaut ko zemē. Tad viņ� pagriezās pret Feldīnu.

�Es nāku neaicināts un ar lielu problēmu. Kad �ī saruna būs galā, mani varbūt izmetīs no darba. Es �eit esmu darba darī��anās, ta�u mans priek�nieks kriminālinspektors Jans Bublans�kis no Vardarbīgo noziegumu nodaļas Stokholmā nezina par �o apciemojumu.�

�Izklausās nopietni.�

�Es �obrīd ļoti riskēju ar to, ka mana priek�niecība uzzinās par �o apciemojumu.�

�Es saprotu.�

�Bet, ja es nerīko�os, pastāv risks, ka notiks briesmīgs likum�pārkāpums, turklāt jau otro reizi.�

�Laikam labāk būtu, ja tu paskaidrotu.�

�Tas attiecas uz kādu vīrieti, vārdā Aleksandrs Zala�enko. Viņ� bija krievu GRU spiegs, kur� pārbēga uz Zviedriju 1976. gada vēlē�anu dienā. Viņ� dabūja patvērumu un sāka strādāt Dro�ības policijai. Man ir pamats domāt, ka jūs zināt �o stāstu.� Tūrbjērns Feldīns uzmanīgi vēroja Jerkeru Holmbergu.

�Tas ir gar� stāsts,� Holmbergs sacīja un sāka stāstīt par izmek�lē�anu, kurā bijis iesaistīts pēdējo mēne�u laikā.

Ērika bergere pagriezās uz vēdera un atspieda galvu pret pirkstu kauliņiem. Viņa piepe�i pasmaidīja.

�Mīkael, vai tu nekad neesi aizdomājies, ka mēs abi esam pilnīgi juku�i?�

�Kāpēc?�

�Vismaz es. Es tevi tik briesmīgi iekāroju. Jūtos kā traka pus�audze.�

�Ak tā.�

�Bet pēc tam gribu braukt mājās un gulēt ar savu vīru.� Mīkaels iesmējās.

�Es pazīstu labu terapeitu,� viņ� sacīja.

Ērika iebakstīja viņam vēderā ar pirkstu.

�Mīkael, man rodas sajūta, ka SMP ir viena vienīga liela kļūda.� �Muļķības. Tev tā ir milzīga iespēja. Ja kāds spēj iedvest dzī�vību �ajā mironī, tad tā esi tu.�

�Jā, varbūt. Bet tie�i tur tā problēma. SMP �ķiet īsts mironis. Un tu vakar vakarā atklāji sensāciju par Magnusu Borg�ē. Es nesaprotu, ko tur daru.�

�Ļauj, lai viss nokārtojas.�

�Jā. Bet Borg�ē lieta nav patīkama. Man nav ne mazākās nojausmas, kā tikt ar to galā.�

�Es arī nezinu. Bet mēs kaut ko izdomāsim.�

Ērika brīdi gulēja klusēdama.

�Man tevis pietrūkst.�

Mīkaels pamāja ar galvu un paskatījās uz viņu.

�Man arī tevis pietrūkst,� viņ� sacīja.

�Kam būtu jānotiek, lai tu pārnāktu uz SMP un kļūtu par ziņu nodaļas redaktoru?�

�Nekad mū�ā. Vai tad tas - kā viņu tur - Holms nav ziņu redaktors?�

�Ir. Bet viņ� ir idiots.�

�Tur tev taisnība.�

�Tu viņu pazīsti?�

�Jā. Astoņdesmito gadu vidū es trīs mēne�us nostrādāju viņa pakļautībā. Viņ� ir draņķis, kur� mēdz sarīdīt cilvēkus. Tur�klāt��

�Turklāt kas?�

�Eh, nekas. Negribu tenkot.�

�Pasaki!�

�Viena meitene, kaut kāda Ulla, kura ari strādāja ar pagaidu līgumu, apgalvoja, ka Holms esot viņai seksuāli uzmācies. Es nezinu, cik tur bija taisnības, cik ne, ta�u arodbiedrība neko neda�rīja, bet meitenei nepagarināja līgumu.�

Ērika Bergere ieskatījās pulkstenī, nopūtās, nolaida kājas pār gultas malu un devās uz du�u. Kamēr viņa iznāca ārā, noslaucījās un apģērbās, Mīkaels nebija izkustējies no vietas.

�Es vēl bridi pagulē�u,� viņ� sacīja.

Ērika noskūpstīja viņu uz vaiga, pamāja ar roku un nozuda.

Monika figerola novietoja ma�īnu divdesmit metrus no Jērana Mortensona auto Luntmakargātanā blakus Ūlova Palmes ielai. Viņa redzēja, ka Mortensons aiziet se�desmit metrus līdz auto�mātam un samaksā par stāvvietu. Tad viņ� devās uz Svēavēgenu.

Monika nolēma nemaksāt. Skrienot uz automātu, viņa pazau�dētu Mortensonu. Monika sekoja Mortensonam līdz Kungsgāta- nai, kur viņ� nogriezās pa kreisi un nozuda Kungstornet kafejnīcā. Monika saīga, ta�u viņai nebija izvēles, tāpēc viņa pagaidīja trīs minūtes un sekoja Mortensonam kafejnīcā. Viņ� sēdēja pirmajā stāvā un sarunājās ar kādu aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecu vīrieti. Vīrietis bija gai�matains un izskatījās ļoti labi trenēts. Policists, Monika Figerola nodomāja.

Viņa saprata, ka tas ir tas pats vīrietis, kuru Kristers Malms Pirmajā maijā bija nofotografējis pie kafejnīcas Copacabana.

Monika nopirka kafiju, apsēdās otrā kafejnīcas pusē un atvēra avīzi Dagens Nyheter. Mortensons un viņa kompanjons klusi saru�nājās. Monika nevarēja saklausīt ne vārda. Viņa paņēma savu mobilo telefonu un izlikās, ka runā - kas gan bija lieki, jo neviens no vīrie�iem uz viņu neskatījās. Monika uzņēma fotogrāfiju, zinā�dama, ka tā būs 72 dpi iz�ķirtspējā, tātad pārāk sliktas kvalitātes, lai būtu publicējama. Toties to varēja izmantot kā pierādījumu, ka �āda tik�anās vispār ir notikusi.

Aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm gai�matainais vīrietis pie�cēlās un pameta kafejnīcu. Monika Figerola klusībā nolamājās. Kāpēc viņa nebija palikusi ārpusē! Viņa būtu vīrieti pazinusi, kad viņ� izgāja no kafejnīcas. Viņai gribējās piecelties un tūlīt atsākt medības, ta�u Mortensons mierīgi palika sē�am un pabei�dza dzert kafiju. Monika negribēja pievērst uzmanību, pieceļoties un sekojot viņa nezināmajam kompanjonam.

Pēc sekundēm �etrdesmit Mortensons piecēlās un devās uz tualeti. Tiklīdz viņ� bija aizvēris durvis, Monika pielēca kājās un izgāja uz Kungsgātanas. Viņa skatījās �urpu turpu, ta�u gai�ma�tainais vīrietis bija paspējis nozust.

Monika uz labu laimi aizskrēja līdz krustojumam ar Svēavē- genu. Viņa vīrieti nekur neredzēja un noskrēja lejā uz metro. Tas bija bezcerīgi.

Monika devās atpakaļ uz kafejnīcu, bet arī Mortensons bija nozudis.

Ērika bergere nesavaldīgi nolamājās, atgriezusies pie Samirs gryta, kur iepriek�ējā vakarā bija atstājusi savu BMW.

Ma�īna joprojām stāvēja savā vietā, ta�u naktī kāds bija pārdū�ris visas �etras riepas. Nolādētie smerdeļi, Ērika klusībā nolamājās, vārīdamās dusmās.

Lielas izvēles nebija. Viņa piezvanīja Autopalīdzības dienes�tam un izskaidroja situāciju. Ērikai nebija laika gaidīt, tāpēc viņa ielika ma�īnas atslēgas izpūtēja caurulē, lai dienesta darbinieki varētu iekļūt ma�īnā. Pēc tam viņa devās uz Marijas laukumu un paņēma taksometru.

Līsbeta salandere iegāja Hakeru republikas lapā un konstatēja, ka Plague ir tie�saistē. Viņa uzklik�ķināja.

<�au, Wasp. Kā iet slimnīcā? >

<Te ir mierīgi. Man vajag tavu palīdzību.>

<������������ Protams. >

<Es nebiju domājusi, ka to lūg�u. >

<Tam jābūt nopietni. >

cjērans Mortensons, dzīvo Vellingbī. Man vajag pieeju viņa datoram. >

<Okei.>

<Visi materiāli jāpārsūta Mīkaelam Blumkvistam no Millen�nium. >

<Okei. Nokārto�u. >

<� Lielais brālis noklausās Kalles Blumkvista telefonu un, iespē�jams, �eko e-pastu. Tev jāsūta materiāli uz hotmail adresi.>

<Labi.>

<Ja es nebū�u pieejama, Blumkvistam vajadzēs tavu palī�dzību. Viņam vajag iespēju ar tevi sazināties. >

<Hmm.>

<Viņ� ir mazliet neattapīgs, bet tu vari viņam uzticēties. > <Hmm.>

<Cik tu gribi? >

Plague da�as sekundes klusēja.

<Vai tam ir sakars ar tavu situāciju? >

<Jā->

<Vai tas var tev palīdzēt? >

<Jā.>

<Tad necik. >

< Paldies. Bet es nekad nepalieku parādā. Man vajadzēs tavu palīdzību līdz tiesai. Es maksā�u 30 000. >

<Vai tu vari to atļauties? >

<Jā.>

<Okei.>

<Domāju, ka mums vajadzēs Trinity. Vai tu varētu viņu atvi�lināt uz Zviedriju? >

<Kas viņam būtu jādara?>

<Tas, kas viņam vislabāk padodas. Es maksā�u standarta honorāru + izmaksas. >

<Labi. Kas par lietu? >

Līsbeta pastāstīja, ko vēlas.

Piektdienas rītā anderss Jūnasons ar rai�pilnu sejas izteiksmi uzlūkoja manāmi aizkaitināto kriminālinspektoru Hansu Fasti otrpus rakstāmgaldam.

�Man �ēl,� Jūnasons sacīja.

�Es neko nesaprotu. Biju domājis, ka Salandere ir atlabusi. Es ierados Gēteborgā, lai viņu nopratinātu un sagatavotos viņas pārvieto�anai uz kameru Stokholmā, kur viņai ir īstā vieta.� �Man �ēl,� Jūnasons atkārtoja. �Es ļoti labprāt no viņas atbrī�votos, jo mums patie�ām nav vietu pārpilnības. Bet�� �Nevarētu ta�u būt tā, ka viņa simulē?�

Anderss Jūnasons iesmējās.

�Nedomāju vis. Redziet, Līsbetai Salanderei ie�āva galvā. Ope�rācijas laikā es no viņas smadzenēm izvilku lodi, un �ajā gadī�jumā tā bija gandrīz loterija - viņa izdzīvos vai ne. Salandere izdzīvoja, un viņas prognozes bija neparasti labas� tik labas, ka mēs ar kolēģiem gatavojāmies viņu izrakstīt. Ta�u vakar viņas veselības stāvoklis ievērojami pasliktinājās. Salandere sūdzējās par stiprām galvassāpēm, un piepe�i viņai ir sākusi lēkāt tem�peratūra. Vakar vakarā bija trīsdesmit astoņi grādi un viņa divas reizes vēma. Naktī drudzis nokritās, temperatūra bija gandrīz normāla, un es nodomāju, ka tas ir kaut kas pārejo�s. Ta�u, kad izmeklēju viņu no rīta, temperatūra bija uzkāpusi gandrīz līdz trīsdesmit deviņiem grādiem, un tas ir nopietni. Tagad, dienā, drudzis atkal ir pierimis.�

�Tad kas par vainu?�

�Es nezinu, ta�u fakts, ka temperatūra tā svārstās, norāda, ka tā nav gripa vai kaut kas tamlīdzīgs. īsti nevaru noteikt iemeslu; iespējams, viņai vienkār�i ir alerģija pret kādu medikamentu vai kaut ko citu, ar ko viņa saskārusies.�

Jūnasons atvēra datorā kādu attēlu un parādīja monitoru Han�sam Fastem.

�Es nozīmēju galvas rentgenu. Kā redzat, tie�i blakus ievai�nojumam ir tum�āks laukums. Es nevaru noteikt, kas tas ir. Tas varētu būt dzī�anas procesā radies sarētojums, ta�u var arī gadī�ties, ka notikusi neliela asiņo�ana. Kamēr nebūsim noskaidroju�i, kas meitenei par vainu, es viņu neizrakstī�u, lai cik steidzami tas būtu.�

Hanss Faste padevies pamāja ar galvu. Viņ� zināja, ka ar ārs�tiem nevajag strīdēties, jo viņi valda pār dzīvību un nāvi un ir vistuvākie Dieva vietnieki zemes virsū. Iespējams, ja neskaita policiju. Jebkurā gadījumā Fastem nepietika ne kompetences, ne zinā�anu, lai noteiktu, cik smagi cietusi ir Līsbeta Salandere.

�Un kas tagad būs?�

�Esmu noteicis pilnīgu mieru un pārtraucis fizioterapiju - pacientei nepiecie�ama ārstnieciskā vingro�ana pēc ievainoju�miem plecā un gū�ā.�

�Labi� Man jāsazinās ar prokuroru Ēkstremu Stokholmā. Tas ir zināms pārsteigums. Ko lai viņam saku?�

�Pirms divām dienām es biju gatavs apstiprināt, ka Salan�deres pārvieto�ana varētu notikt �īs nedēļas beigās. Ta�u �ajā situācijā būs jāpagaida ilgāk. Sagatavojiet prokuroru tam, ka es, visdrīzāk, nepieņem�u nekādu lēmumu nākamās nedēļas laikā un varbūt paies vēl divas nedēļas, iekams jūs varēsiet pārvest Salanderi uz apcietinājuma vietu Stokholmā. Viss atkarīgs no viņas stāvokļa.

�Tiesas datums ir nolikts uz jūliju��

�Ja nenotiks nekas neparedzēts, tad viņa būs uz kājām laikā.�

Kriminālinspektors jans bublanskis aizdomīgi vēroja musku�ļoto sievieti otrpus kafejnīcas galdiņam. Viņi sēdēja ielas kafej�nīcā Mēlarena ziemeļu krastā un dzēra kafiju. Bija piektdiena, 20. maijs, un silts kā vasarā. Sieviete bija noķērusi Bublanski pulksten piecos, kad viņ� grasījās doties mājās. Uzrādījusi aplie�cību, ka viņa ir Monika Figerola no VPP/DN, sieviete ierosināja parunāties pie kafijas tases.

Sākumā Bublanskis bija naidīgs un īgns. Pēc brī�a Figerola, ielūkojusies viņam acīs, paziņoja, ka viņai nav dots oficiāls uzde�vums Bublanski nopratināt un viņam, protams, nekas nav jāsaka, ja viņ� to nevēlas. Bublanskis apjautājās, ko viņa īsti grib, un Figerola atklāti paskaidroja, ka no sava priek�nieka saņēmusi uzdevumu neoficiāli noskaidrot, kas ir patiesība un kas - meli tā sauktajā Zala�enko lietā, kuru da�kārt dēvē par Salanderes lietu. Viņa arī piebilda, ka nemaz nav dro�a, vai viņai ir tiesības uzdot Bublanskim jautājumus, un viņ� pats varot izlemt, kā rīkoties.

�Ko jūs gribat zināt?� Bublanskis beidzot vaicāja.

�Pastāstiet man par Līsbetu Salanderi, Mīkaelu Blumkvistu, Gunnaru Bjerku un Aleksandru Zala�enko. Kā �ie fragmenti sais�tās kopā.�

Viņi runāja vairāk nekā divas stundas.

Torstens ēdklints ilgi domāja, kā rīkoties turpmāk. Pēc piecu dienu pētījumiem Monika Figerola bija sniegusi viņam virkni skaidru pierādījumu, ka VPP/DN notiek kaut kas pavisam neticams. Ēdklints saprata, ka ir jārīkojas piesardzīgi, kamēr viņiem nebūs pie�tiekami daudz pierādījumu. �ajā situācijā viņ� pats atradās zināmā konstitucionālā strupceļā, jo viņam nebija pilnvaru veikt slepenu operatīvo izmeklē�anu, it īpa�i pret saviem līdzstrādniekiem.

Tātad viņam jāatrod formulējums, kas padarītu viņa pasāku�mus leģitīmus. Krīzes situācijā viņ� varētu norādīt, ka policista pienākums vienmēr ir izmeklēt noziegumu, ta�u �is noziegums no Konstitūcijas skatpunkta bija tik ārkārtīgi kutelīgas dabas, ka viņu dro�i vien izmestu no darba, ja viņ� spertu kādu aplamu soli. Visu piektdienu Ēdklints pavadīja vientuļās pārdomās savā kabinetā.

Viņ� bija secinājis, ka Draganam Armanskim ir taisnība, lai cik neticami tas izklausītos. VPP/DN pastāvēja kāda sazvērestība, un vairāki cilvēki rīkojās ārpus parasto uzdevumu ietvariem vai para�lēli tiem. Tā kā �ī darbība bija norisinājusies jau daudzus gadus - vismaz kop� 1976. gada, kad Zviedrijā ieradās Zala�enko, - tai vajadzēja būt labi organizētai un sankcionētai no aug�as. Ēdklintam nebija ne jausmas, cik augstu �ī konspirācija ved.

Bloknotā uz rakstāmgalda viņ� ierakstīja trīs vārdus.

Jērans Mortensons, apsardzes vienība. Kriminālinspektors.

Gunnars Bjerks, ārvalstnieku nodaļas vadītāja vietn. Miris. (Pa�nā�vība?)

Alberts �enke, kancelejas vadītājs, VPP/DN.

Monika Figerola uzskatīja, ka vismaz kancelejas vadītājs ir bijis lietas kursā par to, ka Mortensonu no apsardzes �ķietami pārvietoja uz pretizlūko�anu. Patiesībā Mortensons izsekoja �ur�nālistu Mīkaelu Blumkvistu, un tam nebija nekādas saistības ar pretizlūko�anu.

Sarakstam bija jāpievieno vēl da�i vārdi ārpus VPP/DN.

Pēters Telebūrians, psihiatrs.

Lārss Faulsons, atslēgu meistars.

Telebūrianu VPP/DN bija piesaistījusi par psihiatrijas konsul�tantu da�ās lietās astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā. Precīzi skaitot, tas bija noticis trijos gadījumos, un Ēd�klints bija izpētījis �os ziņojumus arhīvā. Pirmais gadījums bija neparasts: pretizlūko�ana bija identificējusi krievu informatoru Zviedrijas telekomunikāciju nozarē, un spiega biogrāfija radīja ba�as, ka atmasko�anas gadījumā viņ� varētu izdarīt pa�nāvību. Telebūrians bija veicis izcilu analīzi, kas liecināja, ka informatoru varētu pārvērst par dubultaģentu. Pārējos divos gadījumos psi�hiatrs bija piesaistīts krietni sīkākās epizodēs - saistībā ar kāda VPP/DN darbinieka alkoholisma problēmu un kādas Āfrikas valsts diplomāta neparastu seksuālo uzvedību.

Ne Telebūrians, ne Faulsons - it īpa�i Faulsons - nestrādāja VPP/DN. Tomēr viņu darbība bija saistīta ar� ar ko?

Sazvērestība bija cie�i saistīta ar miru�o Aleksandru Zala�enko, pārbēgu�o krievu spiegu, kur� esot ieradies Zviedrijā 1976. gada vēlē�anu dienā. Cilvēku, par kuru neviens nebija dzirdējis. Kā tas iespējams?

Ēdklints centās iedomāties, kā notikumi risinātos, ja viņ� pats būtu sēdējis VPP/DN vadītāja krēslā 1976. gadā, kad te ieradās Zala�enko. Kā viņ� būtu rīkojies? Pilnīga slepenība. Tā būtu obli�gāta prasība. Par pārbēdzēju drīkstētu zināt tikai neliels eksklu�zīvs pulciņ�, lai nebūtu riska, ka informācija var nonākt atpakaļ pie krieviem un� Cik mazs pulciņ�?

Operatīvā nodaļa?

Nezināma operatīvā nodaļa?

Ja viss notiktu saskaņā ar noteikumiem, Zala�enko būtu nonā�cis pretizlūko�anā. Vislabāk militārajā izlūkdienestā, ta�u viņiem nebija ne resursu, ne kompetences tādai darbībai. Tātad VPP/ DN.

Bet Zala�enko nebija nonācis pretizlūko�anā. Atslēgas figūra bija Bjerks; viņ� acīmredzot bija viens to tiem, kas strādāja ar Zala�enko. Ta�u Bjerkam nebija nekādas saistības ar pretizlūko��anu. Bjerks bija mīkla. Formāli viņam kop� septiņdesmitajiem gadiem bija amats ārvalstnieku nodaļā, bet patiesībā viņ� tur tikpat kā nebija redzēts līdz deviņdesmitajiem, kad piepe�i kļuva par vadītāja vietnieku.

Tomēr Bjerks bija galvenais Blumkvista informācijas avots. Kā Blumkvists bija piespiedis Bjerku atklāt tik bīstamu noslēpumu? Turklāt �urnālistam?

Prostitūtas. Bjerks apmeklēja padsmitgadīgas prostitūtas, un Millennium grasījās viņu atmaskot. Blumkvists dro�i vien �anta��ēja Bjerku.

Tad bildē ienāca Līsbeta Salandere.

Nelaiķis advokāts Nilss Bjūrmans bija strādājis ārvalstnieku nodaļā vienā laikā ar nelaiķi Bjerku. Viņi parūpējās par Zala�enko. Bet ko viņi darīja?

Kāds noteikti pieņēma lēmumu. Saistībā ar �āda mēroga pār�bēdzēju pavēlei vajadzēja nākt no pa�as aug�as.

No valdības. Tam noteikti bija atbalsts. Citādi tas nebūtu iedo�mājams.

Vai ne?

Ēdklints netīksmē noskurinājās. Formāli viss bija izprotams. Ar Zala�enko līmeņa pārbēdzēju vajadzēja ievērot vislielāko iespē�jamo slepenību. Viņ� pats tā būtu lēmis. Tā noteikti bija lēmusi arī valdība Feldīna personā. Tas bija loģiski.

Ta�u 1991. gada notikumos nebija loģikas. Bjerks bija nolīdzis Telebūrianu, lai viņ� ieslodzītu Līsbetu Salanderi bērnu psihiat�riskajā slimnīcā ar aizbildinājumu, ka meitene ir psihiski slima. Tas bija noziegums. Tik smags noziegums, ka Ēdklints no jauna netīksmē noskurinājās.

Kāds bija pieņēmis lēmumus. �ajā gadījumā tā glu�i vienkār�i nevarēja būt valdība� Premjerministrs bija Ingvars Kārlsons, viņam sekoja Kāris Bilts. Bet neviens politiķis neuzdro�inātos pat iedomāties par tādu lēmumu, kas pārkāpa jebkuru likuma varu un beigtos ar skandālu, ja kādreiz nāktu atklātībā.

Ja te bija iejaukta valdība, tad Zviedrija nebija ne par mata tiesu labāka par jebkuru diktatūru pasaulē.

Tas nebija iespējams.

Un pēc tam notikumi Sālgrēna slimnīcā 12. aprīlī. Kāds psi�hiski slims taisnības cīnītājs noslepkavo Zala�enko ļoti piemērotā brīdī, kad pie Mīkaela Blumkvista notiek ielau�anās, bet Annikai D�annīni uzbrūk uz ielas. Abos gadījumos nozog Bjerka dīvaino 1991. gada ziņojumu. �o informāciju Dragans Armanskis bija pastāstījis pilnīgi off the record. Iesniegumu policijā nebija.

Un �ajā brīdī ņem un pakaras Gunnars Bjerks. Cilvēks, ar kuru Ēdklints būtu ļoti vēlējies nopietni parunāt.

Torstens Ēdklints neticēja tik gigantisku mērogu sakritībām. Kriminālinspektors Jans Bublanskis neticēja tādām sakritībām. Tām neticēja ari Mīkaels Blumkvists. Ēdklints vēlreiz paņēma pildspalvu.

Ēverts Gulbergs, 78 gadi. Nodokļu konsultants. ???

Kas, pie velna, bija Ēverts Gulbergs?

Ēdklints prātoja, vai nepiezvanīt VPP/DN priek�niekam, ta�u atturējās tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka nezināja, cik augstu orga�nizācijā sazvērestība sniedzas. īsi sakot, viņ� nezināja, kam var uzticēties.

Noraidījis iespēju vērsties pie kāda no VPP/DN, Ēdklints brīdi apsvēra iespēju griezties pie parastās policijas. Jans Bublanskis vadīja izmeklē�anu Ronalda Nīdermaņa lietā un, protams, būtu ieinteresēts visā kaujas informācijā. Ta�u tīri politiski tas nebija iespējams.

Ēdklintam bija uzgūlusi smaga nasta.

Beidzot palika tikai viena iespēja, kas bija konstitucionāli pareiza un varētu viņu pasargāt, ja viņ� kristu politiskā ne�ēlas�tībā. Viņam jāvēr�as pie �efa un jāgūst politisks atbalsts savai darbībai.

Ēdklints ieskatījās pulkstenī - mazliet pirms �etriem piekt�dienas pēcpusdienā. Viņ� pacēla telefona klausuli un piezvanīja tieslietu ministram, ko pazina jau vairākus gadus un bija saticis da�ādās sanāksmēs ministrijā. Viņ� dabūja ministru rokā piecu minū�u laikā.

�Labdien, Torsten,� tieslietu ministrs sacīja. �Sen neesam tiku��ies. Kas par lietu?�

�Godīgi sakot, es laikam zvanu, lai pārbaudītu, cik lielā mērā jūs man uzticaties.�

�Uzticos? Tas ir savāds jautājums. Kas attiecas uz mani, es jums ļoti uzticos. Kāpēc jūs jautājat?�

�Tam par iemeslu ir dramatisks un ārkārtējs lūgums� Man nepiecie�ams tikties ar jums un premjerministru, un tas ir stei�dzami.�

�Oho!�

�Ja atļausiet, es labprāt pagaidītu ar paskaidrojumiem, līdz varēsim apsēsties un aprunāties aci pret aci. Man uz galda ir tik svarīga lieta, ka es uzskatu par nepiecie�amu informēt gan jūs, gan premjerministru.�

�Tas izklausās nopietni.�

�Tas ir nopietni.�

�Vai tam ir kāds sakars ar teroristiem un draudiem�?�

�Nē. Vēl nopietnāk. Zvanot jums, lai izteiktu �o lūgumu, es lieku uz spēles visu savu reputāciju un karjeru. Es neuzsāktu �o sarunu, ja neuzskatītu, ka to prasa situācijas nopietnība.� �Skaidrs. Tāpēc jūsu jautājums par uzticē�anos� Cik drīz jums jāsatiek premjerministrs?�

�Jau �ovakar, ja iespējams.�

�Tagad es sāku uztraukties.�

�Diem�ēl tam ir pamats.�

�Cik ilga būs �ī tik�anās?�

Ēdklints brīdi domāja.

�Laikam būs vajadzīga aptuveni stunda, lai apkopotu visas detaļas.�

�Es jums pēc brī�a piezvanī�u.�

Tieslietu ministrs piezvanīja pēc piecpadsmit minūtēm, lai pateiktu, ka premjerministrs varēs pieņemt Torstenu Ēdklintu savās mājās pulksten 21:30 �ajā pa�ā vakarā. Kad Ēdklints nolika klausuli, viņa plauksta bija nosvīdusi. Labi� jau rit mana karjera var būt galā.

Viņ� vēlreiz pacēla klausuli un piezvanīja Monikai Figerolai.

�Sveiki, Monika. �ovakar pulksten 21:00 tev jāierodas darbā. Apģērbies glīti.�

�Es vienmēr esmu glīti ģērbusies,� atteica Monika.

Premjerministrs vēroja konstitūcijas aizsardzības nodaļas vadī�tāju ar piesardzīgu skatienu. Ēdklintam radās sajūta, ka aiz prem�jerministra brillēm lielā ātrumā grie�as zobratiņi.

Premjerministrs pievērsa acis Monikai Figerolai, kas stundu garās apspriedes laikā nebija teikusi ne vārda. Viņ� redzēja nepa�rasti garu un muskuļotu sievieti, kas atbildēja viņam ar pieklājīgi gaidpilnu skatienu. Pēc tam viņ� pagriezās pret tieslietu ministru, kas apspriedes laikā bija mazliet nobālējis.

Beidzot premjerministrs dziļi nopūtās, noņēma brilles un labu brīdi raudzījās tālumā.

��ķiet, ka mums noderētu vēl drusciņ kafijas,� viņ� pēdīgi sacīja.

�Jā, paldies,� Monika Figerola atteica.

Ēdklints pamāja ar galvu, un tieslietu ministrs ielēja no ter- mokrūzes.

�Ļaujiet man visu apkopot, lai es būtu pilnīgi dro�s, ka esmu sapratis jūs pareizi,� premjerministrs sacīja. �Jums ir aizdomas, ka Dro�ības policijā pastāv sazvērestība, kas darbojas ārpus tās konstitucionālajiem uzdevumiem, un �ī sazvērnieku grupa gadu gaitā ir veikusi noziedzīgu darbību.�

Ēdklints pamāja.

�Un jūs nākat pie manis tāpēc, ka neuzticaties Dro�ības poli�cijas vadībai?�

�Nūjā,� Ēdklints atbildēja. �Es nolēmu vērsties tie�i pie jums, jo �āda veida darbība pārkāpj Konstitūciju, bet es nezinu sazvēr�nieku nolūkus un nezinu, vai kaut ko nepārprotu. Varbūt �ī dar�bība patiesībā ir likumīga un valdības sankcionēta. Tādā gadījumā pastāv risks, ka es rīkojos, balstoties uz kļūdainu vai pārprastu informāciju, un līdz ar to izgā�u slepenu operāciju.�

Premjerministrs paskatījās uz tieslietu ministru. Abi saprata, ka Ēdklints nodro�ina savas pozīcijas.

�Nekad neesmu dzirdējis par kaut ko tādu. Vai jūs par to kaut ko zināt?�

�Itin neko,� tieslietu ministrs atbildēja. �Nevienā man zinā�majā Dro�ības policijas ziņojumā neko tādu neesmu redzējis.� �Mīkaels Blumkvists domā, ka tā ir kāda iek�ēja Dro�ības poli�cijas frakcija. Viņ� to sauc par Zala�enko klubu.�

�Es pat neesmu dzirdējis, ka Zviedrija būtu uzņēmusi un uztu�rējusi �āda līmeņa krievu pārbēdzēju� Tātad viņ� ieradās Feldīna valdības laikā��

�Man grūti noticēt, ka Feldīns būtu noklusējis �ādu lietu,� tieslietu ministrs sacīja. ��āds pārbēdzējs ir ārkārtīgi augstas prioritātes lieta, ko nodot nākamajai valdībai.�

Ēdklints nokrem�ļojās.

�Labējā valdība nodeva gro�us Ūlovam Palmem. Nav nekāds noslēpums, ka maniem priek�te�iem VPP/DN bija īpatnējs vie�doklis par Palmi�.�

�Jūs gribat teikt - kāds aizmirsa informēt sociāldemokrātu valdību��

Ēdklints pamāja ar galvu.

�Es gribu atgādināt, ka Feldīns nostrādāja divus mandāta periodus. Abas reizes valdība izjuka. Vispirms viņ� nodeva varu Ūlas Ulstēna mazākuma valdībai 1979. gadā. Tad valdība sa�ķēlās vēl vienu reizi, kad no tās aizgāja moderāti, un Feldīns valdīja kopā ar Tautas partiju. Dro�i vien varas nodo�anas laikā valdības kancelejā bija zināms haoss. Ir pat iespējams, ka Zala�enko lietu turēja ļoti cie�ā savējo lokā un premjerministrs Feldīns to lāgā nepārzināja, līdz ar to viņam nebija, ko nodot Palmem.�

�Kur� tādā gadījumā ir atbildīgais?� premjerministrs jautāja. Visi, atskaitot Moniku Figerolu, papurināja galvu.

�Pieņemu, ka tas neglābjami nonāks presē,� premjerministrs sacīja.

�Mīkaels Blumkvists un Millennium to publicēs. Citiem vārdiem sakot, mēs esam smagā situācijā.�

Ēdklints ar nolūku pievienoja vārdu mēs. Premjerministrs pamāja ar galvu. Viņ� izprata situācijas nopietnību.

�Tad man jāsāk ar pateicību par to, ka jūs �ajā lietā tik ātri vērsāties pie manis. Es parasti nemēdzu pieņemt tādus ārkārtas apmeklējumus, ta�u tieslietu ministrs sacīja, ka jūs esat saprātīgs cilvēks un laikam noticis kaut kas ārkārtējs, ja lūdzat tik�anos, apejot visus parastos ceļus.�

Ēdklints mazliet uzelpoja. Lai arī kas notiktu, viņu neskars premjerministra dusmas.

�Tagad mums jāizlemj, kā rīkosimies. Vai jums ir kāds priek��likums?�

�Varbūt,� Ēdklints vilcinādamies atbildēja.

Viņ� klusēja tik ilgi, ka Monika Figerola nokrem�ļojās.

�Vai drīkstu kaut ko sacīt?�

�Lūdzu,� premjerministrs atbildēja.

�Ja valdība nezina par �o operāciju, tad tā ir nelikumīga. �ādā gadījumā tas darbinieks vai vairāki darbinieki, kuri pārkāpu�i savas pilnvaras, ir likumpārkāpēji. Ja mēs gūsim pierādījumus visiem Mīkaela Blumkvista apgalvojumiem, tas nozīmēs, ka grupa Dro�ības policijas darbinieku ir veikusi noziedzīgu darbību. Pēc tam problēma sadalās divās daļās."

�Kā jūs to domājat?�

�Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kā tas ir bijis iespējams? Kur� ir atbildīgs? Kā �āda sazvērestība varēja rasties cienījamas policijas organizācijas ietvaros? Es gribu atgādināt, ka es pati strādāju VPP/DN un lepojos ar to. Kā tas varēja notikt tik ilgi? Kā �o darbību varēja noslēpt un finansēt?�

Premjerministrs pamāja ar galvu.

�Par to vēlāk rakstīs grāmatās,� Monika turpināja. �Bet viens ir skaidrs - ir jābūt kādam finansējumam, un runa ir vismaz par vairākiem miljoniem kronu gadā. Esmu apskatījusi Dro�ības policijas bud�etu un neatrodu neko tādu, kas varētu būt attieci�nāms uz Zala�enko klubu. Bet, kā jūs zināt, ir vairāki slēpti fondi, kurus pārzina kancelejas vadītājs un finan�u direktors, un tiem es nevaru piekļūt.�

Premjerministrs drūmi pamāja. Kāpēc Dro�ības policijas admi�nistrē�anai vienmēr vajadzēja izvērsties par tādu murgu?

�Otrais jautājums: kas ir iesaistītie? Vai precīzāk: kurus cilvē�kus vajadzētu arestēt?�

Premjerministrs savilka lūpas.

�Manuprāt, visi �ie jautājumi ir atkarīgi no lēmuma, ko jūs personiski pieņemsiet tuvāko minū�u laikā,� Monika piebilda.

Torstens Ēdklints aizturēja elpu. Ja viņ� tagad varētu iespert Monikai Figerolai pa potīti, viņ� to izdarītu. Piepe�i viņa bija atmetusi visu retoriku un uzstājusi, ka premjerministrs ir per�soniski atbildīgs. Ēdklints pats bija grasījies nonākt pie �āda slē�dziena, ta�u tikai pēc ilgākas diplomātiskas laipo�anas.

�Un kāds lēmums, jūsuprāt, man jāpieņem?� premjerministrs jautāja.

�Domāju, ka mums ir kopīgas intereses. Esmu nostrādājusi Konstitūcijas aizsardzības nodaļā trīs gadus un uzskatu, ka �is uzdevums ir ļoti nozīmīgs Zviedrijas demokrātijai. Pēdējos gados Dro�ības policija konstitucionālos jautājumos ir rīkojusies pareizi. Es, protams, negribu, lai VPP/DN piedzīvo skandālu. Mums ir svarīgi uzsvērt, ka runa ir par noziedzīgu darbību, ko veiku�as atsevi�ķas personas.�

��āda darbība pavisam noteikti nav valdības sankcionēta,� sacīja tieslietu ministrs.

Monika Figerola pamāja ar galvu un da�as sekundes apdo�mājās.

�Es pieņemu, ka no jūsu puses būtu svarīgi, lai skandāls neskar valdību - bet tā notiktu, ja valdība censtos �o lietu noklusēt,� viņa sacīja.

�Valdība nemēdz noklusēt noziedzīgu darbību,� atteica ties�lietu ministrs.

�Nē, bet hipotētiski pieņemsim, ka valdība to vēlētos. Tādā gadījumā izceltos milzīga mēroga skandāls.�

�Turpiniet,� sacīja premjerministrs.

�Situāciju �obrīd sare�ģī tas, ka mēs Konstitūcijas aizsardzības nodaļā praktiski esam spiesti strādāt pret noteikumiem, lai vis�pār varētu �o lietu izmeklēt. Mēs tātad vēlamies, lai tas notiktu juridiski un konstitucionāli pareizi.�

�To vēlamies mēs visi,� premjerministrs piebilda.

�Tādā gadījumā es ierosinu, lai jūs - ar savām premjerministra pilnvarām - uzdotu Konstitūcijas aizsardzības nodaļai at�ķetināt �o lietu, cik ātri vien iespējams. Dodiet mums rakstisku pavēli un pie�ķiriet nepiecie�amās pilnvaras.�

�Es neesmu dro�s, ka jūsu ierosinājums ir likumīgs,� sacīja tieslietu ministrs.

�Ir gan likumīgs. Valdībai ir pilnvaras veikt tālejo�us pasāku�mus gadījumā, ja Konstitūcijai draud nelikumīgi veiktas izmai�ņas. Ja grupa militāristu vai policistu sāk nodarboties ar savu ārpolitiku, tad de facto valstī ir noticis apvērsums.�

�Ārlietu politiku?� tieslietu ministrs jautāja.

Piepe�i premjerministrs pamāja ar galvu.

�Zala�enko bija pārbēdzējs no sve�as varas,� sacīja Monika Figerola. �Mīkaels Blumkvists stāsta, ka Zala�enko atklātā infor�mācija esot nodota ārvalstu izlūkdienestiem. Ja valdība nebija informēta, tad ir noticis valsts apvērsums.�

�Es saprotu jūsu domu,� premjerministrs sacīja. �Ļaujiet man tagad izklāstīt savējo.�

Viņ� piecēlās un apgāja vienu riņķi ap galdiņu, iekams apstājās Ēdklinta priek�ā.

�Jums ir talantīga darbiniece. Turklāt viņa ķeras tie�i vērsim pie ragiem.�

Ēdklints norija siekalas un pamāja ar galvu. Premjerministrs pagriezās pret tieslietu ministru.

�Piezvaniet savam valsts sekretāram un Juridiskās daļas vadī�tājam. Rīt no rīta man vajadzēs dokumentu, kas pie�ķir Kon�stitūcijas aizsardzības nodaļai ārkārtējas pilnvaras rīkoties �ajā lietā. Viņu uzdevums būs noskaidrot patiesību par mūsu apspries�tajiem jautājumiem, savākt pierādījumus par lietas mērogu un noskaidrot personas, kas par to atbildīgas vai tajā iejauktas.�

Ēdklints pamāja.

�Dokumentā nebūs teikts, ka jūs veicat pirmstiesas izmeklē��anu, - es varu kļūdīties, bet man �ķiet, ka �ajā situācijā iepriek��ējās izmeklē�anas vadītāju var iecelt tikai valsts prokurors. Toties es varu dot jums uzdevumu veikt viena cilvēka izmeklē�anu, lai noskaidrotu patiesību. Tātad jūs gatavojat oficiālu ziņojumu. Vai sapratāt?�

�Jā. Bet es gribētu arī norādīt, ka patiesībā es pats reiz esmu bijis prokurors.�

�Mēs lūgsim Juridiskās daļas vadītāju to papētīt un izlemt, kas būtu formāli pareizi. Jebkurā gadījumā jūs esat vienīgais atbildī�gais par �o izmeklē�anu. Jūs pats izraudzīsieties nepiecie�amos darbiniekus. Ja atradīsiet pierādījumus noziedzīgai darbībai, tad nodosiet �o informāciju Valsts prokuroram, kur� lems par apsū�dzības ierosinā�anu.�

�Man jāpārbauda, kā tie�i te būtu jārīkojas, bet domāju, ka jums jāinformē riksdaga priek�sēdētājs un Konstitūcijas komi�teja� tas drīz nāks atklātībā,� sacīja tieslietu ministrs.

�Citiem vārdiem sakot, mums jārīkojas ātri,� piebilda prem�jerministrs.

�Hmm,� novilka Monika Figerola.

�Kas par lietu?� jautāja premjerministrs.

�Atliek divas problēmas� Pirmkārt, Millennium publikācija var parādīties vienlaikus ar mūsu izmeklē�anu, un, otrkārt, pēc pāris nedēļām sāksies Līsbetas Salanderes tiesas prāva.�

�Vai mēs varam noskaidrot, kad Millennium grasās to publi�cēt?�

�Mēs varētu apjautāties,� Ēdklints sacīja. �Pats pēdējais, ko mēs gribētu darīt, būtu iejaukties preses darbā.�

�Attiecībā uz to meiteni Salanderi�� iesāka tieslietu ministrs. Viņ� bridi domāja. �Tas būtu briesmīgi, ja viņa tie�ām ir cietusi no visām �īs grupas nelikumīgajām darbībām, kā apgalvo Millen�nium� Vai tas patie�ām varētu būt iespējams?�

�Baidos, ka jā,� Ēdklints atteica.

�Tādā gadījumā mums jāparūpējas, lai viņa tiek reabilitēta un galvenais, lai viņa necie� vēlreiz,� premjerministrs sacīja.

�Kādā veidā?� tieslietu ministrs jautāja. �Valdība nekādā gadī�jumā nevar iejaukties lietas iztiesā�anā. Tas būtu likumpārkā�pums.�

�Varbūt varam parunāt ar prokuroru��

�Nē,� Ēdklints iebilda. �Kā premjerministrs jūs nedrīkstat nekādi ietekmēt tiesas procesu.�

�Citiem vārdiem sakot, Salanderei jāizspēlē savs ma�s tiesā,� sacīja tieslietu ministrs. �Tikai tad, ja viņa zaudēs un spriedumu pārsūdzēs, valdība var iejaukties, lai viņu ap�ēlotu vai uzdotu Valsts prokuroram pārbaudīt, vai nav pamata jaunam tiesas pro�cesam.�

Tad viņ� piebilda:

�Bet tas tikai gadījumā, ja meitenei piesprie� cietumsodu. Ja viņai noteiks psihiatrisko ārstē�anu slēgtā iestādē, valdība neva�rēs darīt neko. Tad tas būs medicīnisks jautājums, un nav prem�jerministra kompetencē noteikt, vai meitene ir vesela.�

Pulksten desmitos piektdienas vakarā Līsbeta Salandere dzirdēja durvīs pagrie�amies atslēgu. Viņa tūlīt izslēdza plaukstdatoru un pabāza to zem spilvena. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja Andersu Jūnasonu aizveram durvis.

�Labvakar, Salanderes jaunkundzi� viņ� sveicināja. �Kā tu �ovakar jūties?�

�Man briesmīgi sāp galva un �ķiet, ka ir temperatūra,� Līsbeta atbildēja.

�Tas neizklausās labi.�

Ne�ķita, ka Līsbetu Salanderi īpa�i mocītu drudzis vai galvas�sāpes. Dakteris Anderss Jūnasons desmit minūtes viņu izmeklēja. Viņ� konstatēja, ka vakarā temperatūra atkal ir stipri paaugsti�nājusies.

��ēl, ka tā iznāca, tu pēdējās nedēļās tik labi atveseļojies. Tagad es diem�ēl nevarē�u tevi izrakstīt vēl vismaz divas nedē�ļas.�

�Ar divām nedēļām vajadzētu pietikt.�

Jūnasons veltīja Līsbetai ilgu skatienu.

Sauszemes attālums starp londonu un Stokholmu, rupji rēķinot, ir tūksto� astoņsimt kilometru, ko teorētiski var nobraukt aptu�veni divdesmit stundās. Patiesībā vajadzēja gandrīz divdesmit stundas, lai sasniegtu Vācijas un Dānijas robe�u. Debesis bija klātas svina smagiem negaisa mākoņiem. Kad vīrietis ar segvārdu Trinity pirmdien nokļuva Ēresunda tilta vidū, sāka gāzt kā no spaiņa. Viņ� samazināja ātrumu un ieslēdza logu tīrītājus.

Trinity uzskatīja, ka braukt ar auto pa Eiropu ir īsta elle, jo viss kontinents spītīgi brauca pa aplamo ceļa pusi. Viņ� bija sakra�vājis savu furgonu sestdienas rītā, ar prāmi pārcēlies no Duvras uz Kalē un pēc tam caur Lje�u �ķērsojis Beļģiju. Pie Ahenes viņ� �ķērsoja Vācijas robe�u un pēc tam pa autobāni devās ziemeļu virzienā uz Hamburgu un tālāk uz Dāniju.

Viņa kompanjons Bob the Dog snauda aizmugurējā sēdeklī. Viņi bija sēdēju�i pie stūres uz maiņām un, ja neskaita da�as stundu ilgas pauzes kafejnīcās ceļa malā, bija uzturēju�i aptuveni deviņ�desmit kilometru ātrumu stundā. Furgoniņ� bija astoņpadsmit gadus vecs un nespēja sasniegt ievērojami lielāku ātrumu.

Bija arī vienkār�āki veidi, kā no Londonas nokļūt Stokholmā, bet diem�ēl parastā lidma�īnas reisā nebija iespējams ievest Zviedrijā aptuveni trīsdesmit kilogramus smagu elektronisku aprīkojumu. Lai gan savā ceļā viņi bija �ķērsoju�i se�u valstu robe�as, viņus ne reizi neapturēja neviena muitas vai pasu kontrole. Trinity bija kvēls Eiropas Savienības piekritējs, jo tās noteikumi atviegloja viņa ciemo�anos kontinentā.

Trinity bija trīsdesmit divus gadus vecs, dzimis Bredfordā, ta�u kop� bērna kājas dzīvojis Londonas ziemeļos. Viņam bija niecīga oficiālā izglītība. Arodskolā viņ� saņēma telekomunikāciju tehniķa apliecību un, sasniedzis deviņpadsmit gadu vecumu, trīs gadus bija strādājis British Telecom.

Patiesībā viņam bija tik labas teorētiskās zinā�anas par elek�troniku un datortehniku, ka viņ� bez problēmām varēja diskusi�jās pārspēt jebkuru snobisku �īs nozares profesoru. Trinity bija darbojies ar datoriem kop� desmit gadu vecuma un ielauzies pirmajā datorā, kad bija trīspadsmit gadus vecs. �ī nodarbe aizrāva, un se�padsmit gadu vecumā viņ� bija sasniedzis tādu meistarību, ka sacentās ar labākajiem hakeriem pasaulē. Trinity dzīvē bija periods, kad viņ� pie monitora pavadīja katru nomoda minūti, rakstīja savas programmas un izvietoja tīklā tī�us slaz�dus. Viņ� iefiltrējās BBC, Lielbritānijas Aizsardzības ministrijā un Skotlendjardā. Viņam pat uz laiku izdevās pārņemt savā kontrolē britu atomzemūdeni, kas patrulēja Ziemeļjūrā. Par laimi, Trinity drīzāk bija ziņkārīgais, nevis ļaunprātīgais datormarodieris. Viņa aizrautība apsīka mirklī, kad viņ� bija uzlauzis datoru, ieguvis tam pieeju un piesavinājies ierīces noslēpumus. Lielākais, viņ� atļāvās �ādus tādus jociņus, piemēram, uzdeva atomzemūdenes datoram norādīt, lai kapteinis noslauka dibenu, kad viņ� vēlējās noteikt zemūdenes atra�anās vietu. Pēdējā incidenta dēļ Aizsar�dzības ministrijā notika vairākas krīzes apspriedes, un Trinity pamazām sāka aptvert, ka varbūt nav pārāk laba doma lielīties ar savām zinā�anām, ja valsts pavisam nopietni draud piespriest hakeriem ilgus cietumsodus.

Par telekomunikāciju tehniķi Trinity izmācījās tāpēc, ka zināja, kā darbojas telefonu tīkls, bet tad viņ� konstatēja, ka tas ir bezce�rīgi arhaisks, un pārkvalificējās par privātu dro�ības konsultantu, kas instalēja signalizācijas sistēmas un aizsardzību pret ielau�a�nos. īpa�i izraudzītiem klientiem viņ� varēja piedāvāt ari tādus smalkumus kā novēro�ana un telefona sarunu noklausī�anās.

Trinity bija viens no Hakeru republikas dibinātājiem. Un Wasp bija viena no tās pilsoņiem.

Pusastoņos svētdienas vakarā Trinity un Bob the Dog tuvojās Stokholmai. Kad viņi bija pabrauku�i garām IKEA veikalam �ēr- holmenā, Trinity paņēma savu mobilo telefonu un nospieda kādu iegaumētu numuru.

�Plague,� Trinity sacīja.

�Kur jūs esat?�

�Tu teici, lai piezvanu, kad pabrauksim garām IKEA.�

Plague aprakstīja ceļu līdz hostelim Longholmenā, kur bija rezervējis istabu kolēģiem no Anglijas. Tā kā Plague gandrīz nekad neizgāja no sava dzīvokļa, abi norunāja tikties pie viņa mājās pulksten desmitos nākamajā rītā.

Mazliet padomājis, Plague nolēma milzīgi papūlēties - pirms viesu iera�anās nomazgāt traukus, mazliet uzkopt un izvēdināt dzīvokli.

3. DALA

r

DISC CRASH

27. maijs-6. jūnijs

Vēsturnieks Diodors no Sicīlijas (citi vēsturnieki viņu neuzskata par uzticamu avotu) 2. gadsimtā pirms Kristus apraksta Lībijas amazones (ar vārdu Lībija tajos laikos apzīmēja visu Ziemeļāfriku uz rietumiem no Ēģiptes). �ajā amazoņu valstī ieņemt sabiedriskus, to skaitā militārus amatus drīkstēja tikai sievietes. Kā vēsta leģenda, valsti vadīja valdniece Mirina, kas ar savām trīsdesmittūksto� karotājām un trīstūksto� kavalē- ristēm izbrāzās cauri Ēģiptei un Sīrijai un nokļuva līdz pat Egejas jūrai, pa ceļam sakaujot virkni vīri�ķīgu armiju. Kad valdniece Mirina beidzot krita kaujā, viņas armija izjuka.

Tomēr Mirinas armija �ajā reģionā atstāja savas pēdas. Anatolijas sie�vietes ķērās pie iero�iem, lai sakautu iebrucējus no Kaukāza, kad viņu vīrie�i bija iznīcināti pla�ā genocīdā. �īs sievietes iemācījās izmantot da�ādu veidu iero�us, tostarp lokus, �ķēpus, kara cirvjus un pīķus. Savus bronzas bruņutērpus viņas darināja pēc grieķu parauga.

�īs sievietes noraidīja laulību kā pakļau�anos. Lai radītu bērnus, viņām tika pie�ķirts atvaļinājums, kura laikā viņas stājās dzimumsaka�ros ar nejau�i izvēlētiem anonīmiem vīrie�iem no tuvākajiem ciemiem. Tikai sieviete, kura nogalinājusi vīrieti kaujā, drīkstēja atteikties no savas nevainības.

Mīkaels Blumkvists atstāja Millennium redakciju pusvienpa�dsmitos piektdienas vakarā. Viņ� nokāpa līdz pirmajam stāvam, ta�u nedevās ārā uz ielas, bet caur pagrabstāvu izgāja iek�pagalmā un tad pa kaimiņu nama durvīm nokļuva Hēkensgātā. Viņ� satika bariņu jaunie�u, kas nāca no Mūsebakes, ta�u neviens nepievērsa viņam uzmanību. Novērotājs domātu, ka viņ�, kā parasti, nak�ņo Millennium redakcijā. �o kārtību Mīkaels bija iedibinājis jau aprīlī. Patiesībā �ajā naktī redakcijā de�urēja Kristers Malms.

Mīkaels piecpadsmit minūtes staigāja pa mazajām ieliņām un promenādēm ap Mūsebaki, iekams devās uz Fiskargātanas devīto namu. Viņ� atvēra durvis, nospiezdams kodu, un pa kāp�nēm devās uz aug�ējo stāvu, kur ar Līsbetas Salanderes atslēgām iekļuva viņas dzīvoklī. Viņ� izslēdza signalizāciju. Ieejot Līsbetas dzīvoklī, kur pavisam bija divdesmit viena istaba, bet tikai trīs no tām mēbelētas, Mīkaels alla� jutās apjucis.

Vispirms viņ� piepildīja kafijas kannu un pagatavoja sviest�maizes, tad aizgāja uz Līsbetas darbistabu un ieslēdza viņas PowerBook.

Kop� aprīļa vidus, kad viņiem nozaga Bjerka ziņojumus un Mīkaels aptvēra, ka tiek novērots, viņ� bija ierīkojis savu pri�vāto �tābu Līsbetas dzīvoklī. Visus svarīgos dokumentus viņ� bija pārvietojis uz Līsbetas rakstāmgaldu. Dzīvoklī viņ� pavadīja vairākas naktis nedēļā, gulēja Līsbetas gultā un strādāja pie viņas datora. Pirms Līsbeta devās uz Goseberju, lai nokārtotu rēķinus ar Zala�enko, viņa bija izdzēsusi no datora visu informāciju. Mīkaels domāja, ka meitene nebija plānojusi atgriezties. Viņ� izmantoja Līsbetas sistēmas diskus, lai atjaunotu datoru darba kārtībā.

Kop� aprīļa viņ� ne reizi nebija iespraudis platjoslas kabeli savā datorā. Pieslēdzies internetam ar Līsbetas kabeli, viņ� atvēra ICQ un noklik�ķināja uz adreses, ko meitene bija viņam izveidojusi un paziņojusi caur Yahoo grupu [Stulbais_Galds].

<� Sveika, Sallij! >

<� Stāsti. >

<Esmu pārstrādājis abas nodaļas, ko mēs �onedēļ apspriedām. Jaunā versija ir atrodama Yahoo. Kā tev iet?>

<Gatavas septiņpadsmit lappuses. Tūlīt ielik�u Stulbajā Galdā. 5*

Pling.

<Okei. Dabūju. Es izlasī�u, tad parunāsim. >

<Man ir vēl kaut kas.>

<Kas?>

<Es uztaisīju vēl vienu Yahoo grupu ar nosaukumu [Bruņi�nieki]^

Mīkaels pasmaidīja.

<Labi. Stulbā galda bruņinieki. >

<Parole yacaracal2.>

<Okei.>

<�etri biedri. Tu, es, Plague un Trinity.>

<Tavi noslēpumainie tīkla biedri. >

<� Nodro�inos. >

<Labi.>

<Plague ir nokopējis informāciju no prokurora Ekstrēma datora. Mēs to uzlauzām aprīlī. >

< Skaidrs. >

<Ja es zaudē�u Palm, viņ� tevi informēs. >

<Lieliski. Paldies! >

Mīkaels aizvēra ICQ un iegāja jaunizveidotajā Yahoo grupā [Bruņinieki]. Tur viņ� atrada tikai Plague ievietoto saiti uz ano�nīmu http adresi, kas sastāvēja no cipariem vien. Mīkaels iekopēja �o adresi Explorer, nospieda enter taustiņu un tūlīt nonāca kādā mājas lapā kaut kur internetā, kurā bija atrodami se�padsmit gigabaiti prokurora Ekstrēma cietā diska.

Plague acīmredzot bija gājis vienkār�āko ceļu, pilnībā nokopē�jot Ekstrēma disku. Mīkaels vairāk nekā stundu �ķiroja tā saturu. Viņ� atmeta sistēmas failus, programmas un nebeidzamu dau�dzumu izmeklē�anas materiālu, kas �ķita iesniedzamies vairāku gadu ilgā pagātnē. Beidzot viņ� lejupielādēja �etras mapes. Trim no tām bija nosaukumi [Iepr.izm/Salandere], [Sīkumi/Salandere] un [Iepr.izm/Nīdermanis]. Ceturtā mape bija prokurora Ekstrēma pastkastītes kopija līdz pulksten 14:00 iepriek�ējā dienā.

�Paldies, Plague,� Mīkaels pie sevis noteica.

Viņ� trīs stundas lasīja Ekstrēma izmeklē�anas materiālus un stratēģiju prāvai pret Līsbetu Salanderi. Kā jau gaidīts, daudz uzmanības tika pievērsts viņas garīgajam stāvoklim. Ēkstrems pieprasīja psihiatrisko ekspertīzi un bija izsūtījis pamatīgu skaitu vēstuļu, cen�oties panākt, lai Salanderi pēc iespējas ātrāk pār�vieto uz cietumu.

Mīkaels konstatēja, ka Nīdermaņa meklē�anai nav rezultātu. Izmeklē�anu vadīja Bublanskis. Viņam bija izdevies iegūt pierādī�jumus pret Nīdermani Svensona un Bergmanes, kā arī advokāta Bjūrmana slepkavības lietā. Mīkaels pats bija sagādājis lielu daļu �o pierādījumu triju ilgsto�u nopratinā�anu laikā aprīlī, un, ja Nīdermani kaut kad notvertu, viņ� būtu spiests liecināt. Un bei�dzot arī DNS no da�ām sviedru lāsītēm un diviem matiņiem Bjūr�mana dzīvoklī bija izdevies sasaistīt kopā ar DNS no Nīdermaņa istabas Goseberjā. Tā pati DNS lielos daudzumos bija atrasta uz Svāvel�es motokluba finan�u eksperta Viktora Jēransona līķa.

Toties Ēkstremam bija neparasti maz informācijas par Zala��enko.

Mīkaels aizsmēķēja cigareti, nostājās pie loga un lūkojās uz Djūrgordenu.

Ēkstrems �obrīd vadīja divas izmeklē�anas, kas bija no�ķirtas viena no otras. Kriminālinspektors Hanss Faste veica operatīvo darbu visos jautājumos, kas attiecās uz Līsbetu Salanderi. Bub�lanskis nodarbojās tikai ar Nīdermani.

Sastopoties ar Zala�enko vārdu, loģisks gājiens no Ēkstrema puses būtu sazināties ar Dro�ības policijas vadību un noskaid�rot, kas īsti ir Zala�enko. �ādus kontaktus Mīkaels neatrada ne Ēkstrema sarakstē, ne dokumentu reģistrā, ne piezīmēs. Ta�u bija acīm redzams, ka prokuroram ir kaut kāda informācija par Zala�enko. Piezīmēs Mīkaels atrada vairākus mīklainus formu�lējumus.

Salanderes ziņojums ir viltots. Bjerka oriģināls nesakrīt ar Blum�kvista versiju. Slepens.

Hmm. Pēc tam virkne piezīmju, kas apgalvoja, ka Līsbeta Salandere ir paranojāla �izofrēniķe.

Pareizs lēmums ieslodzīt Salanderi 1991.

Saistību starp abām izmeklē�anām Mīkaels atrada mapē ar Līsbetas Salanderes sīkumiem, proti, papildu informāciju, ko pro�kurors bija atzinis par nesvarīgu un kas nebija izklāstāma tiesā vai iekļaujama pierādījumos. Tur lielākoties visam bija kāda sais�tība ar Zala�enko pagātni.

Izmeklē�anas kvalitāte bija zem katras kritikas.

Mīkaels aizdomājās par to, cik daudz te ir sagadī�anos un cik lielā mērā viss ir noorganizēts. Kur novelkama robe�a? Un vai Ēkstrems apzinājās, ka �āda robe�a pastāv?

Vai varbūt kāds apzināti piegādāja Ēkstremam ticamu, bet maldino�u informāciju?

Beidzot Mīkaels atvēra hotmail un turpmākās desmit minūtes pārbaudīja pusduci anonīmu e-pasta kontu, ko pats bija izveido�jis. Viņ� katru dienu cītīgi ielūkojās adresē, ko bija iedevis kri- minālinspektorei Sonjai Mūdigai. Mīkaels īpa�i necerēja, ka viņa atrakstīs, tāpēc mazliet izbrīnījās, kad, atvēris pastkastīti, atrada tajā vēstuli no < celabiedrs9aprilis@hotmail.com >. Vēstulē bija tikai viena rindiņa.

Kafejnīca Madeleine, aug�stāvā, sestdien pīkst. 11.00.

Mīkaels Blumkvists domīgi pamāja ar galvu.

Ap pusnakti līsbetu Salanderi ICQ izsauca Plague, teikuma vidū pārtraukdams viņas pūliņus aprakstīt savu dzīvi Holgera Palm- grēna aizbildnībā. Līsbeta aizkaitināta paskatījās uz displeju.

<Ko tu gribi? >

<�au, Wasp, man arī patīkami ar tevi parunāt! >

<Jā, jā. Kas ir?>

< Telebūrians. >

Līsbeta piecēlās gultā sēdus un cie�i raudzījās uz plaukstda�tora ekrānu.

< Stāsti. >

<Trinity to nokārtoja rekordīsā laikā. >

<Kā?>

<Psihdakteris nesē� uz vietas. Viņ� visu laiku braukā starp Upsālu un Stokholmu, un mēs nevaram veikt hostile takover.>

<Zinu. Kā?>

<Viņ� divreiz nedēļā spēlē tenisu. Aptuveni divas stundas. Atstāja datoru ma�īnā autostāvvietā. >

<Ahā.>

<Trinity bez problēmām atslēdza ma�īnas signalizāciju un izņēma datoru. Viņam vajadzēja tikai pusstundu, lai nokopētu visu caur Firevvire un instalētu Asphyxia. >

<Kur?>

Plague norādīja http adresi serverim, kurā viņ� glabāja psihi�atra cieto disku.

cCitējot Trinity� This is some nasty shit.>

<?>

<Paskaties viņa cietajā diskā.>

Līsbeta salandere pameta Plague, iegāja internetā un sameklēja norādīto serveri. Turpmākās trīs stundas viņa izpētīja mapi pēc mapes Telebūriana datorā.

Līsbeta atrada psihiatra saraksti ar kādu cilvēku, kur� sūtīja �ifrētas ziņas no hotmail adreses. Tā kā Līsbetai bija pieejama Telebūriana PGP atslēga, viņai nebija nekādu problēmu izlasīt �o saraksti skaidrā tekstā. �ī cilvēka vārds bija Jūnass, uzvārda nebija. Jūnasam un Telebūrianam bija neveselīga interese par Līsbetas Salanderes kaitēm.

Jā� mēs varam pierādīt, ka pastāv sazvērestība.

Ta�u visvairāk Līsbetu ieinteresēja �etrdesmit septiņas mapes, kurās bija ievietoti astoņtūksto� septiņsimt piecdesmit se�i attēli ar bērnu pornogrāfiju. Vērdama vaļā bildi pēc bildes, viņa tur ieraudzīja aptuveni piecpadsmit gadus vecus vai jaunākus bēr�nus. Vairākās fotogrāfijās bērni bija pavisam mazi. Lielākā daļa no tiem meitenes. Daudzi attēli bija sadistiski.

Līsbeta atrada saites, kas norādīja vismaz duci personu no da�ādām valstīm, kuri apmainījās ar bērnu pornogrāfijas attē�liem.

Meitene iekoda apak�lūpā. Citādi viņas seja palika bez izteiks�mes.

Viņa atcerējās naktis, kad divpadsmit gadu vecumā Sv. Stefana psihiatriskajā klīnikā bija gulējusi piesieta palātā bez stimuliem. Telebūrians atkal un atkal bija tumsā nācis uz �o istabu, lai vērotu viņu naktslampiņas gaismā.

Viņa zināja. Telebūrians nekad nebija viņai pieskāries, tomēr viņa zināja.

Līsbeta izlamāja sevi. Viņai vajadzēja pieķerties psihiatram jau pirms vairākiem gadiem, ta�u viņa bija apspiedusi atmiņas un ignorējusi viņa eksistenci.

Viņa bija likusi Telebūrianu mierā.

Pēc tam Līsbeta ICQ uzmeklēja Mīkaelu Blumkvistu.

Mīkaels blumkvists pavadīja nakti Līsbetas Salanderes dzīvoklī Fiskargātanā. Viņ� izslēdza datoru tikai pusseptiņos no rīta un aizmiga ar bērnu pornogrāfijas attēliem prātā. Pamodies ceturksni pāri desmitiem, Mīkaels izlēca no gultas, nomazgājās du�ā un izsauca taksometru, kurā iekāpa pie Dienvidu teātra. Bez piecām minūtēm vienpadsmitos viņ� izkāpa Birgera Jarla ielā un aizgāja uz kafejnīcu Madeleine.

Sonja Mūdiga gaidīja viņu pie melnas kafijas tases. �Labdien,� Mīkaels sacīja.

�Es ļoti riskēju,� Sonja iesāka nesasveicinājusies. �Ja kāds uzzi�nās, ka esmu ar jums tikusies, mani izmetīs no darba un varbūt pat ierosinās lietu.�

�No manis neviens to neuzzinās.�

Sonja nervozēja.

�Kāds mans kolēģis nesen apciemoja biju�o premjerministru Tūrbjērnu Feldīnu. Viņ� devās turp privāti, un arī viņa karjera ir apdraudēta.�

�Es saprotu.�

�Es pieprasu anonimitātes garantiju mums abiem.�

�Es pat nezinu, par kuru kolēģi jūs runājat.�

�Es pastāstī�u. Gribu, lai jūs viņam apsolāt avota aizsar�dzību.�

�Dodu savu vārdu.�

Sonja Mūdiga ieskatījās pulkstenī.

�Vai jūs steidzaties?�

�Jā. Pēc desmit minūtēm mani tirdzniecības centrā gaida vīrs un bērni. Vīrs domā, ka esmu darbā.�

�Un Bublanskis par to nezina?�

�Nē.�

�Labi. Jūs un jūsu kolēģis esat avoti, un jums būs garantēta pilnīga anonimitāte. Abiem. Līdz kapa malai.�

�Mans kolēģis ir Jerkers Holmbergs, kuru jūs satikāt Gēte�borgā. Viņa tēvs ir Centra partijas biedrs, un Jerkers pazīst Fel�dīnu kop� bērna kājas. Holmbergs aizbrauca privātā vizītē un pajautāja par Zala�enko.�

�Redz, kā.�

Mīkaela sirds pēk�ņi sāka stipri dauzīties.

�Feldīns �ķiet kārtīgs cilvēks. Holmbergs pastāstīja viņam par Zala�enko un lūdza atklāt, ko Feldīns zina par �o pārbēdzēju. Fel�dīns neko neteica. Tad Holmbergs pieminēja mūsu aizdomas, ka Zala�enko piesedzēji ieslodzīja Salanderi psihiatriskajā slimnīcā. Feldīns ļoti satraucās.�

�Skaidrs.�

�Feldīns atklāja, ka neilgi pēc tam, kad viņ� kļuva par premjer�ministru, viņu apmeklēja toreizējais Dro�ības policijas priek�nieks un kāds viņa kolēģis. Viņi pastāstīju�i fantastisku spiegu stāstu par krievu pārbēdzēju, kur� ieradies Zviedrijā. Feldīns uzzinājis, ka tas esot Zviedrijas lielākais militārais noslēpums� un visā Zviedrijas aizsardzības sistēmā neesot nekā cita tik nozīmīga.� �Jā.�

�Feldīns apgalvo, ka viņ� nesapratis, ko iesākt ar �o lietu. Viņ� tikko kā bija kļuvis par premjerministru, un viņam nebija nekādas pieredzes. Ilgāk nekā �etrdesmit gadus ta�u bija val�dīju�i sociāldemokrāti. Feldīnam paskaidroja, ka lēmumi viņam būs jāpieņem vienam pa�am, un, ja viņ� konsultēsies ar valdības kolēģiem, tad Dro�ības policija neuzņemas nekādu atbildību. Fel�dīnam �ī situācija �ķita ļoti nepatīkama, un viņ� glu�i vienkār�i nezināja, ko darīt.�

�Saprotu.�

�Beidzot viņ� jutās spiests rīkoties tā, kā ierosināja �ie kungi no Dro�ības policijas. Viņ� izdeva direktīvu, kas pie�ķīra Dro�ības policijai pilnvaras parūpēties par Zala�enko. Viņ� apņēmās ne ar vienu neapspriest �o lietu un pat neuzzināja pārbēdzēja vārdu.�

�Skaidrs.�

�Pēc tam abos savas valdī�anas periodos Feldīns būtībā tik�pat kā neko nedzirdēja par �o lietu. Tomēr viņ� izdarīja kaut ko neparasti viltīgu. Viņ� uzstāja, ka ar �o noslēpumu ir jāiepazīs�tina valsts sekretārs, kur� kalpos kā go between starp valdības kanceleju un tiem, kuri sargā Zala�enko.�

�Ak tā?�

��o valsts sekretāru sauc Bertils K. Janerīds, viņ� ir se�desmit trīs gadus vecs un �obrīd ir Zviedrijas ģenerālkonsuls Amster�damā.�

�Velns!�

�Sapratis mūsu izmeklē�anas nopietnību, Feldīns apsēdās un uzrakstīja Janerīdam vēstuli.�

Sonja Mūdiga pastūma pār galdu aploksni.

Labdien, Bertil!

Noslēpums, kuru mēs abi sargājām mana valdības perioda laikā, �obrīd tiek ļoti nopietni izmeklēts. Cilvēks, par kuru bija runa, jau ir miris, un viņam vairs nevar kaitēt. Toties var ciest citi cilvēki.

Ir ļoti svarīgi saņemt atbildes uz zināmiem jautājumiem.

Cilvēks, kur� nogādās �o vēstuli, strādā neoficiāli, un es viņam uzticos. Es lūdzu Tevi uzklausīt viņa stāstu un atbildēt uz viņa uzdotajiem jautājumiem.

Liec lietā savu lielisko spriestspēju.

TF

�Tātad �ī vēstule norāda uz Jerkeru Holmbergu.�

�Nē. Holmbergs lūdza Feldīnu nerakstīt vārdu. Viņ� uzsvēra, ka nezina, kur� brauks uz Amsterdamu.�

�Jūs domājat��

�Mēs arjerkeru apspriedāmies. Mēs jau �obrīd staigājam pa tik plānu ledu, ka mums drīzāk vajag airus, nevis ledus dzelk�ņus. Mums nav absolūti nekāda pilnvarojuma braukt uz Amsterdamu un nopratināt ģenerālkonsulu. Toties jūs to varat.�

Mīkaels salocīja vēstuli un grasījās bāzt to �aketes kabatā, kad Sonja Mūdiga satvēra viņa roku. Viņas tvēriens bija cie�s.

�Informāciju pret informāciju,� viņa sacīja. �Mēs gribam zināt, ko jums pastāstīs Janerīds.�

Mīkaels pamāja ar galvu. Sonja Mūdiga piecēlās.

�Pagaidiet. Jūs teicāt, ka Feldīnu apciemoja divi cilvēki no Dro��ības policijas. Viens bija vadītājs. Kas bija viņa kolēģis?� �Feldīns viņu satika tikai vienu reizi un nespēja atcerēties viņa vārdu. Tik�anās laikā netika rakstītas piezīmes. Feldīns atceras, ka tas bija kalsns vīrietis ar mazām Ūsiņām. Viņ� stādījies priek�ā kā Speciālās analīzes sekcijas vadītājs vai kaut kas tamlīdzīgs. Fel�dīns vēlāk apskatīja Dro�ības policijas organizācijas diagrammu, bet neatrada tādu nodaļu.�

Zala�enko klubs, nodomāja Mīkaels.

Sonja Mūdiga atkal apsēdās. �ķita, ka viņa rūpīgi apsver vār�dus.

�Labi,� viņa beidzot noteica. �Riskēju, ka mani no�aus. Bija kāds ieraksts, par kuru neiedomājās ne Feldīns, ne viņa apmek�lētāji.�

�Kāds?�

�Feldīna apmeklētāju �urnāls Rūsenbādes rezidencē.�

�Un?�

�Jerkers pieprasīja �o �urnālu. Tas ir publisks dokuments.� �Un?�

Sonja Mūdiga atkal vilcinājās.

��urnāls atklāj tikai to, ka premjerministrs tikās ar Dro�ības policijas priek�nieku un kādu viņa kolēģi, lai apspriestu vispā�rējus jautājumus.�

�Vai tur bija vārds?�

�Jā. Ē. Gulbergs.�

Mīkaels juta, ka galvā uzbango asinis.

�Ēverts Gulbergs,� viņ� noteica.

Sonja Mūdiga ar apņēmīgu sejas izteiksmi pamāja ar galvu, piecēlās un devās projām.

Joprojām sēdēdams kafejnīcā Madeleine, Mīkaels Blumkvists paņēma savu anonīmo mobilo telefonu un rezervēja lidma�īnas biļeti uz Amsterdamu. Lidma�īna izlidoja no Ārlandas lidostas pulksten 14:50. Viņ� aizgāja līdz Dressmann veikalam Kungsgā- tanā un nopirka tīru kreklu un apak�veļu, tad devās uz aptieku, kur iegādājās zobu suku un tualetes piederumus. Skriedams uz Ārlandas ekspresi, Mīkaels vēroja, vai viņam neviens neseko. Viņ� paspēja uz lidma�īnu ar desmit minū�u rezervi.

18:30 viņ� jau reģistrējās nopluku�ā viesnīcā sarkano lukturu rajonā aptuveni desmit minū�u gājiena attālumā no Amsterda�mas Centrālās stacijas.

Mīkaels pavadīja divas stundas, meklējot Zviedrijas konsulu Amsterdamā, un ap deviņiem viņam izdevās to sazvanīt. Izman�todams savas pierunā�anas spējas, viņ� uzsvēra, ka ir ieradies ārkārtīgi svarīgā uzdevumā, kuru nepiecie�ams apspriest bez kavē�anās. Pēdīgi konsuls padevās un piekrita tikties ar Mīkaelu pulksten desmitos svētdienas rītā.

Pēc tam Mīkaels devās paēst vieglas vakariņas restorānā bla�kus viesnīcai. Viņ� aizmiga jau ap vienpadsmitiem vakarā.

Ģenerālkonsuls bertils k. Janerīds nebija īpa�i runīgs, kad pie�dāvāja Mīkaelam kafiju savā privātajā dzīvoklī.

�Nu� Kas tad tik steidzams?�

�Aleksandrs Zala�enko. Krievu pārbēdzējs, kur� 1976. gadā ieradās Zviedrijā,� Mīkaels sacīja, pasniegdams konsulam Feldīna vēstuli.

Janerīds izskatījās apmulsis. Viņ� izlasīja vēstuli un uzmanīgi nolika to malā.

Turpmākajā pusstundā Mīkaels izskaidroja problēmas būtību un pastāstīja, kāpēc Feldīns rakstījis vēstuli.

�Es� es nedrīkstu apspriest �o lietu,� Janerīds beidzot sacīja. �Drīkstat gan.�

�Nē, es to varu apspriest tikai Konstitūcijas komitejā.� �Pastāv liela varbūtība, ka jums to vajadzēs darīt. Ta�u vēstulē ir rakstīts, lai jūs liekat lietā savu spriestspēju.�

�Feldīns ir godavīrs.�

�Man par to nav ne mazāko �aubu. Turklāt es negrasos apsū�dzēt ne jūs, ne Feldīnu. Jums nav jāstāsta itin nekādi militārie noslēpumi, ko Zala�enko, iespējams, atklāja.�

�Es nezinu nekādus noslēpumus. Es pat nezināju, ka viņa vārds ir Zala�enko� Es pazinu viņu tikai ar segvārdu.�

�Kādu?�

�Viņu sauca par Rūbenu.�

�Skaidrs.�

�Es nevaru to apspriest.�

�Varat gan,� Mīkaels atkārtoja un iekārtojās ērtāk. �Pēc neilga laika �is stāsts tiks publiskots. Un, kad tas notiks, prese jūs vai nu nolin�os, vai attēlos kā godīgu valsts ierēdni, kas smagā situācijā darīja, ko spēja. Tie�i jums Feldīns bija uzdevis kļūt par starpnieku starp viņu un tiem, kas sargāja Zala�enko. Es to jau zinu.� Janerīds pamāja ar galvu.

�Stāstiet.�

Janerīds klusēja gandrīz minūti.

�Es nesaņēmu nekādu informāciju. Es biju jauns� Nezināju, ko iesākt. Tajā laikā satiku viņus pāris rei�u gadā. Man paziņoja, ka Rūbens� Zala�enko ir sveiks un vesels, ka viņ� sadarbojas un sniedz nenovērtējamu informāciju. Man nekad nestāstīja detaļas. Man nebija nepiecie�amības zināt.�

Mīkaels gaidīja.

�Pārbēdzējs bija strādājis citās valstīs un neko nezināja par Zviedriju, tāpēc viņ� neradīja nekādus draudus mūsu dro�ības politikai. Es paris rei�u informēju premjerministru, bet visbie�āk nemaz nebija, ko stāstīt.�

�Jā.�

�Viņi vienmēr teica, ka aģents esot pakļauts parastajai pro�cedūrai un viņa sniegto informāciju apstrādājot mūsu parastie kanāli. Ko es būtu varējis sacīt? Ja es jautāju, ko tas nozīmē, viņi pasmējās un atbildēja, ka tas pārsniedzot manu dro�ības pielaides pakāpi. Es jutos kā idiots.�

�Jūs nekad neiedomājāties, ka te kaut kas nav kārtībā?�

�Nē. Viss bija kārtībā. Es ta�u pieņēmu, ka Dro�ības policija zina, ko dara; tai ir nepiecie�amās iestrādes un pieredze. Bet es nevaru apspriest �o lietu.�

Tobrīd Janerīds to bija apspriedis jau vairākas minūtes.

�Tas nav būtiski. Tagad svarīgs ir tikai viens jautājums.� �Kāds?�

�To cilvēku vārdi, ar kuriem jūs tikāties.�

Janerīds jautājo�i paskatījās uz Mīkaelu.

�Cilvēki, kas nodarbojās ar Zala�enko, ir stipri pārsniegu�i visas iedomājamās pilnvaras. Viņi ir izdarīju�i smagus krimināl- pārkāpumus, un viņu rīcība ir jāizmeklē tiesībsargājo�ām iestā�dēm. Tāpēc Feldīns mani atsūtīja. Viņ� nezina vārdus. Ar viņiem tikāties jūs.�

Janerīds samirk�ķināja acis un saknieba lūpas.

�Jūs tikāties ar Ēvertu Gulbergu� Viņ� bija galvenais.� Janerīds pamāja ar galvu.

�Cik rei�u jūs tikāties ar viņu?�

�Viņ� ieradās vienmēr, izņemot vienu reizi. Laikā, kamēr Feldīns bija premjerministrs, mums bija aptuveni desmit tik�anās.�

�Kur jūs tikāties?�

�Kādas viesnīcas vestibilā. Visbie�āk Sheraton. Vienu reizi Ama- ranten Kungsholmenā un da�as reizes Continental krodziņā.� �Un kas tur piedalījās?�

Janerīds rezignēti samirk�ķināja acis.

�Tas bija tik sen� Es neatceros.�

�Pacentieties.�

�Bija kāds� Klintons. Kā Amerikas prezidents.�

�Vārds?�

�Frēdriks Klintons. Viņu es satiku �etras piecas reizes.� �Labi� Vēl?�

�Hanss fon Rotingers. Viņu pazina mana māte.�

�Jūsu māte?�

�Jā, mana māte pazina fon Rotingeru ģimeni. Hanss fon Rotin�gers bija patīkams cilvēks. Līdz brīdim, kad viņ� piepe�i ieradās uz kādu tik�anos kopā ar Gulbergu, man nebija ne jausmas, ka viņ� strādā Dro�ības policijā.�

�Rotingers tur nestrādāja,� Mīkaels sacīja.

Janerīds nobālēja.

�Viņ� strādāja kādā organizācijā ar nosaukumu Speciālās ana�līzes sekcija,� Mīkaels sacīja. �Ko jūs zināt par �o grupu?� �Neko� Es domāju - viņi ta�u nodarbojās ar to pārbē�dzēju.�

�Jā. Bet tas tomēr ir dīvaini, ka viņi nav atrodami Dro�ības policijas diagrammā.�

�Tas ta�u ir absurds��

�Vai ne? Kā jūs norunājāt tik�anās? Viņi zvanīja jums vai jūs viņiem?�

�Nē� Katras nākamās tik�anās laiku un vietu norunāja iepriek��ējā reizē.�

�Kā jūs ar viņiem sazinājāties, ja bija nepiecie�ams? Piemēram, lai mainītu tik�anās laiku vai tamlīdzīgi?�

�Man bija telefona numurs, uz kuru zvanīt.�

�Kāds numurs?�

�Godīgi sakot, neatceros.�

�Kam piederēja �is numurs?�

�Nezinu. Es to ne reizi neizmantoju.�

�Labi. Nākamais jautājums� Kam jūs lietu nodevāt?�

�Kā jūs to domājat?�

�Kas ieņēma jūsu vietu, kad Feldīns atstāja amatu?�

�Es nezinu.�

�Vai jūs uzrakstījāt kādu ziņojumu?�

�Nē, viss ta�u bija slepeni. Es pat nedrīkstēju rakstīt piezī�mes.�

�Un jūs neinformējāt savu pēcteci?�

�Nē.�

�Kas notika tālāk?�

�Nu� Feldīna vietā nāca Ūla Ulstēns. Mani informēja, ka mums jānogaida līdz nākamajām vēlē�anām. Tad Feldīnu ievēlēja atkār�toti un mūsu tik�anās atsākās. Pēc tam 1982. gada vēlē�anās uzvarēja sociāldemokrāti. Un es pieņemu, ka Palme kādu izrau�dzījās par manu pēcteci. Es pats sāku strādāt Ārlietu ministrijā un kļuvu par diplomātu. Mani nosūtīja uz Ēģipti un pēc tam uz Indiju.�

Mīkaels turpināja uzdot jautājumus vēl da�as minūtes, ta�u bija pārliecināts, ka jau dzirdējis visu, kas Janerīdam stāstāms. Trīs vārdi.

Frēdriks Klintons.

Hanss fon Rotingers.

Un Ēverts Gulbergs - vīrs, kur� no�āva Zala�enko.

Zala�enko klubs.

Mīkaels pateicās Janerīdam par informāciju un ar taksometru aizbrauca atpakaļ uz Centrālo staciju. Tikai sēdēdams taksometrā, viņ� pavēra �aketes kabatu un izslēdza diktofonu. Pusastoņos svētdienas vakarā viņ� nolaidās Ārlandā.

Ērika bergere domīgi vēroja attēlu uz ekrāna. Viņa pacēla acis un nopētīja pustuk�o redakciju aiz stikla sienas. Andersam Hol�mam bija brīvdiena. Ērika neredzēja nevienu, kas izrādītu par viņu interesi, nedz atklātu, nedz slēptu. Viņai arī nebija pamata aizdomām, ka redakcijā kāds viņai vēlētu ļaunu.

Vēstule bija pienākusi pirms minūtes. Nosūtītājs <red@ aftonbladet.com>. Kāpēc tie�i Aftonbladet? Adrese bija viltota.

�īsdienas vēstulē nebija teksta. Tikai jpg formāta attēls, ko Ērika atvēra Photoshop programmā.

Bilde bija pornogrāfiska un attēloja kailu sievieti ar ārkārtīgi lielām krūtīm un suņa siksnu ap kaklu. Viņa stāvēja uz visām �etrām, un viņu drātēja no aizmugures.

Sievietes seja bija nomainīta. Kolā�a nebija īpa�i prasmīga, bet tāds laikam arī nebija autora nolūks. īstās sejas vietā bija ielī�mēta Ērikas Bergeres seja. Fotogrāfija bija ņemta no viņas vecās redaktora slejas Millennium, un to varēja lejupielādēt internetā.

Attēla apak�pusē ar Photoshop grafisko rīku bija uzrakstīts kāds vārds.

Mauka.

�ī bija astotā anonīmā vēstule ar vārdu �mauka�, un nosū�tītājs alla� �ķietami nāca no kāda liela un pazīstama Zviedrijas pla�saziņas līdzekļu uzņēmuma adreses. Acīmredzot viņai bija uzradies kiberstalkers.

Telefonsarunu noklausī�anās bija diezgan sare�ģīts pasākums. Trinity nebija nekādu grūtību lokalizēt prokurora Ēkstrema mājas telefona kabeli; nelaime tā, ka Ēkstrems to tikpat kā neizman�toja darba sarunām. Trinity pat nepūlējās piekļūt Ēkstrema darba telefonam policijas pārvaldē Kungsholmenā. Tas prasītu pieeju Zviedrijas kabeļu tīklam tādā apjomā, kas viņam nebija iespē�jams.

Toties lielāko nedēļas daļu Trinity un Bob the Dog veltīja tam, lai identificētu un at�ķirtu Ēkstrema mobilo telefonu aptuveni divsimt tūksto�u citu telefonu vidū kilometra rādiusā ap poli�cijas ēku.

Viņi izmantoja tehnoloģiju, ko dēvē par Random Frequency Tracking System, RFTS. Tā nebija nekas neparasts. �o tehnoloģiju bija izstrādājusi amerikāņu Nacionālās dro�ības aģentūra, un tā bija iebūvēta nezināmā skaitā satelītu, kas veica novēro�anu īpa�i interesantos krīzes perēkļos un galvaspilsētās visā pasaulē.

NDA bija pieejami milzīgi resursi, un tā izmantoja pla�u tīklu, lai vienlaikus uztvertu lielu skaitu mobilo sarunu noteiktā re�ģionā. Katru atsevi�ķo sarunu no�ķīra un digitāli apstrādāja da�toros, kas bija ieprogrammēti reaģēt uz noteiktiem vārdiem, pie�mēram, �terorists� vai �kala�ņikovs�. Ja parādījās �āds vārds, dators automātiski cēla trauksmi, un tas nozīmēja, ka operators noklausījās sarunu, lai izlemtu, vai tā ir interesanta.

Sare�ģītāk bija identificēt kādu noteiktu mobilo telefonu. Kat�ram telefonam ir savs unikālais paraksts - pirkstu nospiedums -, un tas ir telefona numurs. Ar ārkārtīgi jutīgas aparatūras palī�dzību NDA varēja pievērsties specifiskai teritorijai un noklau�sīties mobilo telefonu sarunas. Tehnika bija vienkār�a, bet ne simtprocentīgi dro�a. īpa�i grūti bija identificēt izejo�ās sarunas, toties vienkār�āk bija ar ienāko�ajām, jo tās aizsāka tie�i taus�tiņa nospie�ana, kas lika attiecīgajam telefonam uztvert signālu.

At�ķirība starp Trinity un NDA pieeju bija finansiāla. NDA rīcībā bija vairāku miljardu ASV dolāru gada bud�ets, aptuveni divpadsmit tūksto�i pilnas slodzes aģentu un pieeja pa�ai jaunā�kajai IT un telefonsakaru tehnoloģijai. Trinity piederēja furgons ar aptuveni trīsdesmit kilogramiem elektroniskā aprīkojuma, no kura lielu daļu Bob the Dog bija uzmeistarojis mājās. NDA ar globālās satelītnovēro�anas palīdzību varēja pavērst ārkārtīgi jutīgas antenas pret kādu konkrētu ēku jebkur pasaulē. Trinity rīcībā bija Bob the Dog konstruētā antena ar aptuveni piecsimt metru darbības rādiusu.

Furgons ar �ādu tehniku viņam bija jānovieto Bergsgātanā vai kādā citā no tuvākajām ielām un ar lielām pūlēm jākalibrē aprīkojums, līdz tas būs identificējis prokurora Ēkstrema mobilā telefona �pirkstu nospiedumus�. Tā kā Trinity neprata zviedru valodu, viņam caur citu mobilo telefonu bija jānoraida saruna uz Plague dzīvokli, kur Plague to noklausījās.

Pārguru�ais Plague bija piecas diennaktis līdz nelabumam klau�sījies milzīgu ienāko�o un izejo�o sarunu skaitu policijas pārvaldē un apkārtējās ēkās. Viņ� bija dzirdējis par aktuālām izmeklē��anām, atklājis ieplānotas mīlnieku tik�anās un ierakstījis lielu skaitu sarunu, kurās bija neinteresanti nieki. Vēlu piektās dienas vakarā Trinity nosūtīja signālu, kuru digitālais displejs tūlīt iden�tificēja kā prokurora Ēkstrema numuru. Plague nostādīja parabo�lisko antenu uz pareizo frekvenci.

RFTS tehnika lielākoties bija pielietojama Ēkstrema ienāko�a�jām sarunām. Trinity paraboliskā antena glu�i vienkār�i uztvēra visus Ēkstrema numura izsaukumus, kas tika noraidīti Zviedrijas ēterā.

Sākot ierakstīt Ēkstrema sarunas, Trinity ieguva arī prokurora balss paraugu, ko Plague varēja apstrādāt.

Ēkstrema digitalizēto balsi Plague izlaida caur programmu VPRS, kas nozīmē Voiceprint Recognition System. Viņ� norādīja aptu�veni duci bie�i lietotu vārdu, piemēram, �labi� vai �Salandere�. Ieguvis piecus atsevi�ķus viena vārda paraugus, viņ� uzzīmēja diagrammu, ņemot vērā izrunā�anai nepiecie�amo laiku, balss tembru un frekvenci, uzsvaru un daudzus citus marķierus. Rezul�tātā viņ� ieguva grafisku līkni, un līdz ar to radās iespēja noklau�sīties arī prokurora izejo�ās sarunas. Paraboliskā antena pastāvīgi meklēja sarunas, kurās visbie�āk izmantotie vārdi veidotu tie�i Ēkstrema grafisko līkni. �ī tehnika nebija ideāla, tomēr viņi varēja noklausīties un ierakstīt aptuveni piecdesmit procentu no visām Ēkstrema mobilā telefona sarunām kaut kur policijas pārvaldes tuvākajā apkārtnē.

Diem�ēl �ai tehnikai bija arī kāds skaidri redzams trūkums. Tiklīdz Ēkstrems atstāja policijas ēku, zuda arī iespēja viņu noklausīties, ja vien Trinity nezināja, kur viņ� atrodas, un neva�rēja novietot furgonu telefona tuvumā.

Saņēmis pilnvarojumu no pa�as augstākās instances, Torstens Ēdklints beidzot varēja izveidot nelielu, bet likumīgu operatīvo vienību. Viņ� tajā iesaistīja �etrus darbiniekus, apzināti izvēlē�damies jaunos talantus ar pieredzi parastajā policijā, kuri bija pievienoju�ies VPP/DN salīdzino�i nesen. Divi bija strādāju�i Krāp�anu nodaļā, viens Finan�u policijā, bet vēl viens nāca no Vardarbīgo noziegumu nodaļas. Viņi visi tika uzaicināti uz Ēd- klinta kabinetu, kur Ēdklints viņiem izskaidroja uzdevuma būtību un nepiecie�amību ievērot pilnīgu slepenību. Viņ� uzsvēra, ka izmeklē�ana notiek pēc premjerministra pieprasījuma. Par vienī�bas vadītāju ieceltā Monika Figerola vadīja izmeklē�anu ar tādu tvērienu, kas atbilda viņas ārienei.

Tomēr darbs virzījās uz priek�u lēnām, lielākoties tāpēc, ka neviens nebija īsti dro�s par aizdomās turamo personībām. Ēd�klints un Figerola vairākas reizes apsvēra, vai nevajadzētu aiztu�rēt un nopratināt Mortensonu, tomēr katru reizi nolēma nogaidīt. Aizturē�anas gadījumā izmeklē�ana nāktu atklātībā.

Visbeidzot otrdien, vienpadsmit dienas pēc tik�anās ar prem�jerministru, Monika Figerola pieklauvēja pie Ēdklinta kabineta durvīm.

�Man �ķiet, ka mums kaut kas ir.�

�Apsēdies.�

�Ēverts Gulbergs.�

�Jā?�

�Viens no mūsu darbiniekiem runāja ar Markusu Ērlanderu, kas vada Zala�enko slepkavības izmeklē�anu. Ērlanders stāsta, ka VPP/ DN sazinājās ar Gēteborgas policiju jau divas stundas pēc slep�kavības un sniedza informāciju par Gulberga draudu vēstulēm.� �Tas nu gan ir ātri.�

�Jā. Mazliet par ātru. VPP/DN pa faksu nosūtīja Gēteborgas policijai deviņas vēstules, ko esot sacerējis Gulbergs. Bet ir kāda problēma.�

�Kāda?�

�Divas no vēstulēm bija adresētas Tieslietu ministrijai - ties�lietu ministram un demokrātijas lietu ministram.�

�Tas man ir zināms.�

�Jā, bet vēstuli demokrātijas ministram reģistrēja tikai nāka�majā dienā. Tā pienāca vēlāk.�

Ēdklints cie�i raudzījās uz Moniku Figerolu. Viņ� pirmo reizi patiesi izbijās, ka visas aizdomas izrādīsies pamatotas. Monika nepielūdzami turpināja.

�Citiem vārdiem sakot, VPP/DN nosūtīja faksa kopiju vēstulei, kas vēl nebija nonākusi pie adresāta.�

�Ak kungs!� Ēdklints izsaucās.

�Faksu nosūtīja kāds Personiskās apsardzes nodaļas darbi�nieks.�

�Kur�?�

�Nedomāju, ka viņam būtu kāds sakars ar �o lietu. Viņ� no rīta atrada vēstules uz sava galda un neilgi pēc slepkavības saņēma uzdevumu sazināties ar Gēteborgas policiju.�

�Kur� viņam deva �o uzdevumu?�

�Kancelejas vadītāja sekretāre.�

�Ak kungs, Monika� Vai tu saproti, ko tas nozīmē?�

�Jā.�

�Tas nozīmē, ka VPP/DN ir iejaukta Zala�enko slepkavībā.� �Ne glu�i. Bet tas nozīmē, ka da�i cilvēki no VPP/DN zināja par slepkavību, pirms tā tika izdarīta. Jautājums tikai: kuri?� �Kancelejas vadītājs��

�Jā. Bet man sāk rasties aizdomas, ka �is Zala�enko klubs atro�das ārpus mūsu mājas.�

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Mortensons. Viņ� tika pārcelts no apsardzes un strādā uz savu roku. Aizvadītajā nedēļā mēs viņu visu laiku novērojām. Cik mums zināms, viņ� nav kontaktējies ne ar vienu no pārvaldes. Viņ� runā pa mobilo telefonu, ko mēs nevaram noklausīties. Mēs nezinām numuru, ta�u tas nav viņa pa�a telefons. Mortensons ir ticies ar to gai�mataino vīrieti, kura personību mēs vēl neesam noskaidroju�i.�

Ēdklintam pierē ievilkās dziļas rievas. �ajā mirklī pie durvīm pieklauvēja Anderss Berglunds. Viņ� bija jaunās operatīvās vie�nības darbinieks, kur� pirms tam strādājis Finan�u policijā. �Domāju, ka esmu atradis Ēvertu Gulbergu,� Berglunds sacīja. �Nāc iek�ā,� teica Ēdklints.

Berglunds nolika uz rakstāmgalda fotogrāfiju ar apdriskātām malām. Ēdklints un Figerola aplūkoja attēlu. Tajā bija redzams vīrietis, kuru viņi tūlīt pazina. Vīrieti pa kādām durvīm ieveda divi plecīgi civilā ģērbti policisti. Leģendārais spiegs, pulkvedis Stīgs Vennerstrems.

��ī fotogrāfija ir no Āhlen &Ākerlund izdevniecības, 1964. gada pavasari to publicēja �urnālā Se. Tā tika uzņemta tiesas prāvā, kur Vennerstremam piesprieda mū�a ieslodzījumu.�

�Un?�

�Fonā jūs redzat trīs cilvēkus. Pa labi - kriminālkomisārs Oto Dānielsons, viņ� aizturēja Vennerstremu.�

�Jā��

�Paskatieties uz vīrieti ieslīpi pa kreisi aiz Dānielsona.� Ēdklints un Figerola redzēja gara auguma vīrieti ar mazām Ūsiņām un cepuri galvā. Viņ� mazliet līdzinājās rakstniekam De�ilam Hemetam.

�Salīdziniet seju ar Gulberga pases fotogrāfiju. To uzņēma, kad viņam bija se�desmit se�i gadi.�

Ēdklints sarauca uzacis.

�Es gan nevarētu apzvērēt, ka tas ir tas pats cilvēks.�

�Bet es varu,� Berglunds atteica. �Apgrieziet fotogrāfiju.� Fotogrāfijai otrā pusē bija uzspiests zīmogs, kas liecināja, ka tā pieder Āhlen &Ākerlund izdevniecībai un to uzņēmis fotogrāfs Jūliuss Estholms. Teksts bija rakstīts ar zīmuli. Stīgs Vennerstrems kopā ar diviem policistiem ceļā uz Stokholmas tiesu. Aizmugurē 0. Dānielsons, Ē. Gulbergs un H. V. Franke.

�Ēverts Gulbergs,� Monika Figerola sacīja. �Viņ� bija no VPP/ DN.�

�Ne,� Berglunds atteica. �Tīri tehniski nebija vis. Vismaz ne brīdī, kad uzņēma �o fotogrāfiju.�

�Kā tā?�

�VPP/DN nodibināja �etrus mēne�us vēlāk. �ajā fotogrāfijā viņ� joprojām pieder pie Valsts slepenpolicijas.�

�Kas ir H. V. Franke?� jautāja Monika Figerola.

�Hanss Vilhelms Franke,� Ēdklints atbildēja. �Viņ� nomira deviņ�desmito gadu sākumā, bet piecdesmito gadu beigās un se�desmito sākumā viņ� bija Slepenpolicijas vadītāja vietnieks. īsta leģenda, tāpat kā Oto Dānielsons. Esmu viņu pāris rei�u saticis.�

�Redz, kā,� Monika noteica.

�Viņ� atstāja VPP/DN se�desmito gadu beigās. Franke un Vinge nesapratās, un Franki laikam izmeta no darba, kad viņ� bija aptu�veni piecdesmit vai piecdesmit piecus gadus vecs. Viņ� nodibināja savu firmu.�

�Savu firmu?�

�Jā, kļuva par privātuzņēmumu konsultantu dro�ības jautā�jumos. Viņam bija birojs Stūreplanā, bet viņ� �ad un tad lasīja lekcijas VPP/DN kursos. Tur es viņu sastapu.�

�Skaidrs. Par ko Vingem un Frankem bija domstarpības?� �Viņi abi nesatika. Franke bija drusciņ tāds kā kovbojs, kur� visur saskatīja VDK aģentus, bet Vinge bija vecās skolas biro�krāts. Neilgi pēc tam izmeta arī Vingi, likteņa ironija - par to, ka, viņaprāt, Palme strādāja VDK labā.�

�Hmm,� novilka Monika, vērodama fotogrāfiju, kurā Gulbergs un Franke stāvēja plecu pie pleca.

��ķiet, pienācis laiks jaunai sarunai ar tieslietu ministru,� Ēdklints viņai sacīja.

��odien iznāca Millennium," teica Monika.

Ēdklints uzmeta viņai vērīgu skatienu.

�Ne vārda par Zala�enko,� viņa piebilda.

�Tas nozīmē, ka mums ir mēnesis laika līdz nākamajam numu�ram. Skaisti. Bet mums jāķeras klāt Blumkvistam. Viņ� �ajā juceklī ir kā rokas granāta bez dro�inātāja.�

Pagriezdamies pēdējā kāpņu laukumiņā pirms sava jumta stāva dzīvokļa Bellmansgātanā 1, Mīkaels Blumkvists nenojauta, ka kāpņu telpā kāds ir. Bija septiņi vakarā. Ieraudzījis uz aug�ējā pakāpiena sē�am blondu sievieti ar īsiem, cirtainiem matiem, Mīkaels strauji apstājās. Viņ� tūlīt pazina sievieti no Lotas Kāri- mas sagādātās fotogrāfijas. Tā bija Monika Figerola, VPP/DN.

�Labdien, Blumkvist,� sieviete jautri sveicināja un aizvēra grā�matu, ko gaidot bija lasījusi.

Palūkojies uz grāmatu, Mīkaels ievēroja, ka tā ir angļu valodā un stāsta par Dieva izpratni antīkajā laikmetā. Viņ� pacēla acis un nopētīja nelūgto vie�ņu. Sieviete piecēlās. Viņa bija ģērbusies baltā vasaras kleitiņā ar īsām piedurknēm, un uz kāpņu margām bija uzmesta ķieģeļsarkana ādas jaka.

�Mēs vēlētos ar jums parunāt,� viņa sacīja.

Mīkaels Blumkvists viņu aplūkoja. Sieviete bija gara, garāka par viņu, un �o iespaidu vēl pastiprināja tas, ka viņa stāvēja divus pakāpienus augstāk. Mīkaels aplūkoja viņas rokas, nolaida skatienu līdz kājām un saprata, ka sievietei ir krietni vairāk mus�kuļu nekā viņam.

�Jūs pavadāt sporta zālē pāris stundu nedēļā,� viņ� sacīja.

Sieviete pasmaidīja un izņēma apliecību.

�Mani sauc��

�Jūs sauc Monika Figerola, jūs esat dzimusi 1969. gadā un dzī�vojat Pontonjergātanā Kungsholmenā. Jūs nākat no Burlenges, bet esat strādājusi Upsālas policijā. Nu jau trīs gadus strādājat VPP/ DN Konstitūcijas aizsardzības nodajā. Jūs fanātiski uzturat fizisko formu, kādreiz bijāt elites līmeņa sportiste un gandrīz iekļuvāt Zviedrijas olimpiskajā izlasē. Ko jums vajag no manis?�

Sieviete izskatījās pārsteigta, ta�u ātri atguvās un pamāja ar galvu.

�Tad jau labi,� viņa atteica klusā balsī. �Jūs zināt, kas es esmu, un jums nav jābaidās no manis.�

�Tie�ām?�

�Kāds grib ar jums mierīgi aprunāties. Tā kā jūsu dzīvokli un mobilo telefonu noklausoties un mums ir pamats ievērot diskrē- tību, tad mani atsūtīja jūs uzaicināt.�

�Un kāpēc lai es kaut kur dotos ar cilvēku, kas strādā Dro�ības policijā?�

Monika Figerola brīdi domāja.

�Nu� jūs varat nākt man līdzi pēc draudzīga personiska uzai�cinājuma, bet, ja tā jutīsieties labāk, es varu arī uzlikt jums roku dzel�us un aizvest sev līdzi.�

Viņa mīlīgi pasmaidīja. Mīkaels Blumkvists pasmaidīja pretī. �Paklau, Blumkvist� es saprotu, ka jums nav īpa�i daudz iemeslu uzticēties kādam no VPP/DN. Bet ne jau visi, kas tur strādā, ir jūsu ienaidnieki, un maniem darba devējiem ir pamatots iemesls ar jums parunāties.�

Mīkaels nogaidīja.

�Tad kā jūs to gribētu? Roku dzel�os vai labprātīgi?�

�Policija mani �ogad jau saslēdza roku dzel�os. Norma ir izpil�dīta. Kurp mums jādodas?�

Monikai Figerolai bija jauns Saab 9-5, ko viņa bija atstājusi aiz stūra Prisgrendas �ķērsieliņā. Kad abi iekāpa ma�īnā, viņa paņēma savu mobilo telefonu un nospieda kādu ātrās izsauk�a�nas numuru.

�Mēs būsim pēc piecpadsmit minūtēm,� viņa sacīja.

Monika Figerola parūpējās, lai Mīkaels piesprādzējas, un tad pār Slusenu aizbrauca līdz Estermalmei un apstājās �ķērsielā pie Artillerigātanas. Viņa mirkli sēdēja klusēdama un vēroja Mīkaelu.

�Blumkvist� �is ir draudzīgs uzaicinājums. Jūs ne ar ko neris�kējat.�

Mīkaels Blumkvists neko neteica. Viņ� nogaidīja ar savu vērtē�jumu, līdz zinās, par ko ir runa. Figerola nospieda durvju kodu. Viņi ar liftu uzbrauca līdz ceturtajam stāvam, kur uz dzīvokļa durvju plāksnītes bija rakstīts �Martinsons�.

�Mēs aizņēmāmies �o dzīvokli �īvakara apspriedei,� Monika Figerola sacīja, atvērdama durvis. �Pa labi, dzīvojamā istabā.�

Pa�u pirmo Mīkaels ieraudzīja Torstenu Ēdklintu, un tas viņu nepārsteidza, jo Dro�ības policija vislielākajā mērā bija iejaukta �ajos notikumos un Ēdklints bija Figerolas priek�nieks. Ja jau viņu bija papūlējies izsaukt Konstitūcijas aizsardzības nodaļas vadītājs, tad tas nozīmēja, ka te kāds nervozē.

Pēc tam Mīkaels pie loga pamanīja kādu stāvu, kas pagriezās pret viņu. Tieslietu ministrs. Tas nu gan bija pārsteigums.

Izdzirdīs skaņu pa labi, Mīkaels paskatījās un ieraudzīja, ka no dīvāna pieceļas visiem ārkārtīgi labi pazīstams cilvēks. Viņ� nebija gaidījis, ka Monika Figerola vedīs viņu uz konspiratīvu vakara tik�anos ar premjerministru.

�Labvakar, Blumkvista kungs,� premjerministrs sveicināja. �Atvainojiet, ka mēs jūs uzaicinājām uz �o tik�anos, iepriek� nebrīdinot, bet esam apspriedu�i situāciju un vienoju�ies, ka vajadzētu ar jums parunāt. Vai varu piedāvāt kafiju vai ko citu?�

Mīkaels paskatījās apkārt. Viņ� redzēja tum�a koka ēdamista�bas galdu, uz kura bija sakrautas glāzes, tuk�as kafijas tases un sviestmai�u atliekas. Viņi bija sēdēju�i te jau pāris stundu.

�Minerālūdeni,� viņ� sacīja.

Monika Figerola to atnesa. Viņi apsēdās uz mīkstajām mēbe�lēm, bet Figerola turējās nostāk.

�Viņ� mani pazina, zināja, kā mani sauc, kur es dzīvoju, kur strādāju un arī to, ka aizraujos ar sportu,� Monika sacīja.

Premjerministrs ātri paskatījās uz Torstenu Ēdklintu un pēc tam uz Mīkaelu Blumkvistu. Mīkaels piepe�i saprata, ka viņa pozīcijas ir spēcīgas. Premjerministram no viņa kaut ko vajadzēja, un viņam dro�i vien nebija ne jausmas, ko Mīkaels zina vai nezina.

�Es cen�os noskaidrot iesaistītās personas,� Mīkaels vieglā tonī atteica.

Pablefosim premjerministram!

�Un kā jūs zinājāt Monikas Figerolas vārdu?� Ēdklints jau�tāja.

Mīkaels paraudzījās uz Konstitūcijas aizsardzības nodaļas vadī�tāju. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc premjerministrs izsaucis viņu uz slepenu tik�anos sve�ā dzīvoklī Estermalmē, ta�u �ī situā�cija Mīkaelu iedvesmoja. Variantu nebija daudz. �o lavīnu bija iekustinājis Dragans Armanskis, nododot informāciju uzticamam cilvēkam. Tātad tam jābūt Ēdklintam vai kādam citam no poli�cijas. Mīkaels riskēja.

�Runāju ar kopīgu paziņu,� viņ� sacīja Ēdklintam. �Jūs uzdevāt Figerolai noskaidrot, kas notiek, un viņa atklāja, ka da�i Dro�ī�bas policijas aktīvisti veic nelikumīgu noklausī�anos, lien manā dzīvoklī un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka jūs esat pārliecinājies par Zala�enko kluba eksistenci. Jūs tik ļoti satraucāties, ka jutāt nepie�cie�amību virzīt lietu tālāk, tomēr kādu brīdi sēdējāt kabinetā, īsti nezinādams, pie kā vērsties. Tad jūs vērsāties pie tieslietu ministra, bet viņ� devās pie premjerministra. Un nu mēs esam �eit. Ko jūs gribat?�

Mīkaels runāja tādā zinātāja tonī, kas lika nojaust, ka viņam ir kāds ļoti uzticams avots un viņ� ir sekojis katram Ēdklinta solim. Kad Ēdklints iepleta acis, Mīkaels saprata, ka komisārs ir noticējis. Viņ� turpināja:

�Zala�enko klubs izspiego mani, es izspiegoju viņus, un jūs izspiegojat Zala�enko klubu, bet premjerministrs �ajā situācijā jūtas gan nikns, gan noraizējies. Viņ� zina, ka pēc �is sarunas viņu gaida skandāls, kuru valdība var nepārdzīvot.�

Monika Figerola piepe�i pasmaidīja, ta�u apslēpa smaidu, paceļot minerālūdens glāzi. Viņa saprata gan to, ka Blumkvists blefo, gan to, kādā veidā viņ� ir spējis izdibināt viņas vārdu un kurpju izmēru.

Viņ� redzēja mani ma�īnā Bellmansgātanā. Viņ� ir ļoti modrs. Pierakstīja ma�īnas numuru un uzzināja, kas esmu. Bet pārējais ir minējumi.

Viņa neko neteica.

Premjerministrs izskatījās noraizējies.

�Vai tas mūs sagaida?� viņ� jautāja. �Skandāls, kas gāzīs val�dību?�

�Valdība nav mana problēma,� Mīkaels atteica. �Mans darba uzdevums ir atmaskot Zala�enko klubu.�

Premjerministrs pamāja ar galvu.

�Un mans darbs ir vadīt valsti saskaņā ar Konstitūciju.�

�Tas nozīmē, ka mana problēma visaugstākajā mērā ir valdības problēma. Nevis otrādi.�

�Vai mēs varētu izbeigt riņķot pa apli? Kā jums �ķiet, kāpēc es noorganizēju �o tik�anos?�

�Lai izdibinātu, ko es zinu un ko esmu nodomājis darīt.� �Daļēji taisnība. Bet precīzāk - mēs esam nonāku�i konstitu�cionālā krīzē. Vispirms es gribu paskaidrot, ka valdībai nav itin nekāda sakara ar �o lietu. Mēs esam pārsteigti negaidīti. Es nekad nebiju dzirdējis par to� to, ko jūs saucat par Zala�enko klubu. Tieslietu ministrs neko par to nezināja. Par to nebija dzirdējis arī Torstens Ēdklints, kur� ieņem augstu amatu VPP/DN un strādā Dro�ības policijā jau daudzus gadus.�

�Tā joprojām nav mana problēma.�

�Es saprotu. Mēs vēlētos zināt, kad jūs domājat publicēt savu rakstu, un labprāt uzzinātu, ko tie�i drukāsiet. Es vien�kār�i uzdodu jautājumu. Tam nav nekādas saistības ar kaitējuma novēr�anu.�

�Tie�ām?�

�Blumkvist, vissliktākais, ko es �ajā situācijā varētu izdarīt, būtu censties ietekmēt jūsu raksta saturu. Tāpēc esmu nolēmis ierosināt sadarbību.�

�Paskaidrojiet tuvāk.�

�Tā kā �obrīd ir apstiprinājies, ka eksistē sazvērestība ļoti deli�kātā valsts pārvaldes daļā, esmu pavēlējis veikt izmeklē�anu.� Premjerministrs vērsās pie tieslietu ministra. �Vai varat pastāstīt, tie�i ko valdība noteikusi?�

�Tas ir ļoti vienkār�i. Komisārs Ēdklints ir saņēmis uzdevumu nekavējoties noskaidrot, vai pastāv kādi pierādījumi. Viņam ir jāsavāc informācija, ko varētu nodot Valsts prokuroram, kur� savukārt izlems, vai ierosināt lietu. Tie ir ļoti skaidri norādī�jumi.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Ēdklints �ovakar ziņoja par to, kā norisinās izmeklē�ana. Mums bija gara saruna par konstitucionāliem jautājumiem; mēs, protams, vēlamies, lai viss notiktu pareizi.�

�Protams,� Mīkaels atteica tonī, kas lika saprast, ka viņ� diez ko netic premjerministra apgalvojumiem.

��obrīd izmeklē�ana atrodas delikātā fāzē. Mēs vēl neesam izdibināju�i, tie�i kur� ir iejaukts. Tam nepiecie�ams laiks. Tāpēc mēs aizsūtījām Moniku Figerolu, lai viņa jūs uzaicina uz �o tik��anos.�

�Viņa to izdarīja pārliecino�i. Man nebija izvēles.�

Premjerministrs sarauca uzacis un paskatījās uz Figerolu.

�Aizmirstiet to,� Mīkaels sacīja. �Viņa uzvedās nevainojami. Ko jūs gribat?�

�Mēs gribam zināt, kad jūs esat nolēmis publicēt rakstu. �obrīd izmeklē�ana notiek lielā slepenībā, un, ja rīkosieties, pirms Ēd�klints būs pabeidzis darbu, jūs varat to izjaukt.�

�Hmm. Un kad jūs vēlaties, lai es rakstu publicēju? Pēc nāka�majām vēlē�anām?�

�Jūs pats to izlemsiet. Es to nevaru ietekmēt. Es tikai lūdzu, lai jūs pastāstāt, kad domājat to darīt, lai mēs zinātu, kāds ir izmeklē�anas galīgais termiņ�.�

�Skaidrs. Jūs runājāt par sadarbību��

Premjerministrs pamāja ar galvu.

�Vispirms es sacī�u, ka normālā situācijā man ne prātā nenāktu uzaicināt �urnālistu uz �ādu tik�anos.�

�Normālā situācijā jūs dro�i, vien darītu visu, lai turētu �ur�nālistus no tādas pa gabalu.�

�Jā. Bet es saprotu, ka jūs vada vairāki faktori. Jūs esat pazīs�tams kā �urnālists, kur� ne�ēlīgi apkaro korupciju. �ajā ziņā starp mums nav pretrunu.�

�Tie�ām?�

�Nē. Nekādu. Vai, pareizāk sakot� varbūt ir juridiska rakstura pretrunas, bet nav pretrunu attiecībā uz mērķi. Ja �is Zala�enko klubs eksistē, tad tā ir ne tikai krimināla banda, bet arī drauds valsts dro�ībai. Viņi jāaptur un vadoņi jāsauc pie atbildības. Par to mums vajadzētu būt vienisprātis."

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Es saprotu, ka jūs zināt vairāk nekā jebkur� cits. Mēs ierosi�nām, lai jūs dalāties savās zinā�anās. Ja �ī būtu parasta policijas izmeklē�ana par parastu noziegumu, tad izmeklē�anas vadība varētu izsaukt jūs uz nopratinā�anu. Bet �ī, kā jūs saprotat, ir ārkārtas situācija.�

Mīkaels īsu brīdi klusēja, apdomādams situāciju.

�Un ko es saņem�u par sadarbību?�

�Neko. Es ar jums netirgo�os. Ja gribat rakstu publicēt jau rīt no rīta, tad dariet to. Es nevēlos būt iejaukts kādā konstitucionāli ap�aubāmā darījumā. Es lūdzu jūs sadarboties valsts labā.� ��ajā gadījumā �neko� var nozīmēt diezgan daudz,� Mīkaels sacīja. �Ļaujiet man paskaidrot vienu� Esmu briesmīgi nikns. Pār�skaities uz valsti, valdību, Dro�ības policiju un tiem sasodītajiem neģēļiem, kas pilnīgi bez iemesla ieslodzīja divpadsmitgadīgu meiteni psihiatriskajā slimnīcā un pēc tam parūpējās atņemt viņai rīcībspēju.�

�Līsbetas Salanderes lieta ir nonākusi valdības uzmanības lokā,� premjerministrs pasmaidot teica. �Mīkael, es pats esmu ļoti sa�utis par to, kas ar viņu noticis. Un, ticiet man, es parūpē��os, lai atbildīgie saņemtu pēc nopelniem. Bet pirms tam mums ir jāuzzina, kas �ie atbildīgie ir.�

�Jums ir savas problēmas. Mana problēma ir tā, ka es gribu, lai Salanderi attaisno un viņai atdod rīcībspēju.�

�Tur es nevaru jums palīdzēt. Es nestāvu pāri likumam un nevaru noteikt, kā lemt prokuroram un tiesai. Viņa jāattaisno tiesā.�

�Labi,� Mīkaels sacīja. �Jūs gribat sadarboties. Ļaujiet man iepazīties ar Ēdklinta izmeklē�anu, tad es pastāstī�u, kad un ko domāju publicēt.�

�To es jums nevaru atļaut. Tad mums izveidotos tāda pati situācija kā tieslietu ministra priek�gājējai ar Ebi Kārlsonu.�

�Es neesmu Ebe Kārlsons,� Mīkaels mierīgi sacīja.

�Tā es sapratu. Bet Ēdklints, protams, pats var izlemt, ko viņ� varētu jums atklāt sava uzdevuma ietvaros.�

�Hmm,� Mīkaels norūca. �Es gribu zināt, kas bija Ēverts Gul�bergs.�

Uz dīvāniem sēdo�ie apklusa.

�Ēverts Gulbergs laikam ilgus gadus vadīja VPP/DN nodaļu, ko jūs dēvējat par Zala�enko grupu,� Ēdklints atbildēja. Premjerministrs asi paskatījās uz komisāru.

�Domāju, ka viņ� to jau zina,� Ēdklints kā atvainodamies no�teica.

�Tas tiesa,� Mīkaels sacīja. �Viņ� sāka strādāt Dro�ības policijā piecdesmitajos gados, bet se�desmitajos kļuva par vadītāju kādai grupai, ko sauca par Speciālās analīzes sekciju. Viņ� vadīja visu Zala�enko lietu.�

Premjerministrs pa�ūpoja galvu.

�Jūs zināt vairāk, nekā vajadzētu. Es labprāt gribētu noskaid�rot, kā jūs to esat izdibinājis. Bet negrasos to jautāt.�

�Manā stāstā ir baltie plankumi,� Mīkaels atteica. �Es tos gribu aizpildīt. Sniedziet man informāciju, un es jums nelik�u kāju priek�ā.�

�Kā premjerministrs es nevaru jums atklāt tādu informāciju. Un Torstens Ēdklints ļoti riskēs, ja to darīs.�

�Nerunājiet muļķības. Es zinu, ko jūs gribat. Jūs zināt, ko es gribu. Ja jūs sniegsiet man informāciju, es pret jums izturē�os kā pret avotiem, ievērojot visu nepiecie�amo anonimitāti. Nepār�protiet mani - es savā rakstā pastāstī�u patiesību, kā pats to redzu. Ja jūs būsiet iejaukts, es jūs atmasko�u un parūpē�os, lai jūs nepārvēl. Ta�u �obrīd man nav pamata domāt, ka tas tā ir.� Premjerministrs paskatījās uz Ēdklintu un pēc brī�a pamāja ar galvu. Mīkaels to uztvēra kā zīmi, ka premjerministrs tikko ir izdarījis likumpārkāpumu - lai arī visai teorētisku - un devis klusējo�u piekri�anu tam, ka Mīkaels varēs saņemt daļu slepenas informācijas.

�To var atrisināt ļoti vienkār�i,� Ēdklints sacīja. �Es esmu vien�personiskais izmeklētājs un pats izlemju, kādus palīgus piesais�tīt. Es jūs nevaru pieņemt darbā izmeklē�anā, jo tad jums būtu jāparaksta konfidencialitātes solījums. Bet es jūs varu piesaistīt kā ārējo konsultantu.�

Kop� brI�a, kad Ērika Bergere bija spiesta stāties miru�ā galvenā redaktora Hokana Mūrandera vietā, viņas dzīvi aizpildīja nebei�dzamas sapulces un darbs augu diennakti. Viņa nemitīgi jutās nesagatavojusies, nepietiekami zino�a un nekompetenta.

Tikai tre�dienas vakarā, gandrīz divas nedēļas pēc tam, kad Mīkaels Blumkvists bija iedevis viņai Henrija Kortesa pētījumu mapi par valdes priek�sēdētāju Magnusu Borg�ē, Ērikai radās laiks ķerties klāt �ai problēmai. Atvērusi mapi, viņa saprata: kavējusies arī tāpēc, ka nebija vēlējusies problēmu risināt. Bija skaidrs - lai kā viņa rīkotos, katastrofa ir neizbēgama.

Ērika atgriezās mājās Salt�ēbādenā neierasti agri, ap septi�ņiem vakarā, izslēdza signalizāciju priek�namā un pārsteigta kon�statēja, ka vīra Grēgera nav mājās. Pagāja kāds brīdis, iekams viņa atcerējās, ka �orīt bija vīru īpa�i stipri sabu�ojusi, jo viņ� gatavojās doties uz Parīzi nolasīt da�as lekcijas un atgriezīsies tikai nedēļas nogalē. Ērika aptvēra, ka viņai nav ne jausmas, kam Grēgers �īs lekcijas lasīs, par ko tās būs un kad ir pieņemts lēmums braukt uz Parīzi.

Piedodiet, bet es esmu atstājusi novārtā savu vīru. Viņa sajutās kā Dr. Ri�arda �varca grāmatas varone un iedomājās, vai neva�jadzētu meklēt psihoterapeita palīdzību.

Ērika uzkāpa aug�stāvā, ielaida vannā ūdeni un izģērbās. Viņa paņēma līdzi mapi un turpmāko pusstundu pavadīja, lasīdama �o pētījumu. Pabeigusi Ērika nespēja nepasmaidīt. Henrijs Kor�tess būs izcili urķīgs �urnālists. Viņ� bija divdesmit se�us gadus vecs un pēc �urnālistikas studijām strādājis Millennium �etrus gadus. Ērika juta zināmu lepnumu. Stāstā par tualetes podiem un Borg�ē bija jūtams Millennium rokraksts, un katra rindiņa bija dokumentāri pierādīta.

Tomēr Ērika uzreiz sadrūma. Magnuss Borg�ē bija labs cilvēks un patiesībā viņai patika. Viņ� bija kluss, uzmanīgs, �armants un �ķietami bez lielām ambīcijām. Turklāt viņas priek�nieks un darba devējs. Sasodītais Borg�ē. Nu kā var būt tik stulbs!

Ērika brīdi prātoja, vai nevarētu rast kādu citu izskaidrojumu vai mīkstino�us apstākļus, ta�u zināja, ka Borg�ē nevarēs attais�not.

Viņa nolika mapi uz palodzes, izstiepās vannā un sāka domāt.

Tas, ka Millennium rakstu publicēs, bija neizbēgami. Ja viņa pati joprojām būtu �urnāla galvenā redaktore, tad ne�aubītos ne mirkli, un fakts, ka biju�ie kolēģi viņai bija parādīju�i materiālus iepriek�, bija tikai draudzīgs �ests, kas nozīmēja: Millennium vēlas pēc iespējas mazināt kaitējumu viņai personiski. Ja situācija būtu pretēja - ja SMP rīcībā būtu atbilsto�i atmaskojumi par Millennium valdes priek�sēdētāju (kas galu galā bija Ērika Bergere) ari tad viņa ne�aubītos, publicēt materiālu vai ne.

Publikācija pamatīgi satrieks Magnusu Borg�ē. Vissvarīgākais patiesībā nebija tas, ka viņa firma AS Vitavara pasūtīja tualetes podus no Vjetnamas uzņēmuma, kas atradās ANO bērnu darba izmantotāju melnajā sarakstā - turklāt �ajā gadījumā tika izman�tots arī ieslodzīto piespiedu darbs un da�us no �iem cietumnie�kiem noteikti varētu uzskatīt par politieslodzītajiem. Vissvarī�gākais bija tas, ka Magnuss Borg�ē zināja par �iem apstākļiem, tomēr izvēlējās pasūtīt tualetes podus firmā Fong Soo Industries. �āda alkatība zviedru tautai nepatika, kā to labi varēja manīt pēc citu noziedzīgu kapitālistu, tostarp Skandia biju�ā direktora, lietām.

Magnuss Borg�ē dro�i vien apgalvotu, ka neko nezina par apstākļiem Fong Soo, ta�u Henrijam Kortesam �ajā gadījumā bija pamatīgi pierādījumi; mirklī, kad Borg�ē sacerētu stāstu par savu nevainīgumu, atklātos viņa meli. 1997. gada jūnijā Magnuss Borg�ē bija devies uz Vjetnamu, lai parakstītu pirmo līgumu. Toreiz viņ� bija pavadījis Vjetnamā desmit dienas un apmeklējis uzņēmuma fabrikas. Ja Borg�ē mēģinātu noliegt, ka redzējis fabrikā divpadsmit trīspadsmit gadus vecus bērnus, viņ� izskatītos pēc idiota.

�aubas par Borg�ē neziņu pilnībā izkliedēja Kortesa atrastā informācija, ka ANO komisija 1999. gadā bija iekļāvusi Fong Soo Industries to uzņēmumu sarakstā, kuri izmanto bērnu darba�spēku. Par to vēlāk rakstīja avīzēs, un divas neatkarīgas sabied�riskās organizācijas, kas iestājās pret bērnu darba izmanto�anu, tostarp starptautiski pazīstamā International Joint Ejfort Against Child Labour Londonā, bija nosūtīju�as vairākas vēstules firmām, kas veica pasūtījumus Fong Soo. Arī Vitavara bija saņēmusi ne mazāk kā septiņas vēstules. Divas no tām bija adresētas Mag�nusam Borg�ē personiski. Londonas organizācija bija ar prieku nodevusi dokumentus Henrijam Kortesam, vienlaikus norādot, ka Vitavara ne reizi nav atbildējusi uz vēstulēm.

Turklāt Borg�ē bija devies uz Vjetnamu vēl divas reizes, 2001. un 2004. gadā, lai atjaunotu līgumu. Tas bija nāvējo�ais trieciens. Līdz ar to viņam zuda visas iespējas atsaukties uz nezinā�anu.

Preses uzmanība, kas sekotu atklājumam, izraisītu tikai vienu. Ja Borg�ē būs pietiekami gudrs, viņ� no�ēlos grēkus un atkāpsies no amatiem valdēs. Ja viņ� sāks aizstāvēties, tad process viņu iznīcinās.

Ērikai Bergerei nerūpēja, vai Borg�ē ir AS Vitavara valdes priek��sēdētājs vai nav. Viņas skatījumā visnopietnāk bija tas, ka Borg�ē vadīja SMP valdi. Publikācijas dēļ viņ� būs spiests atkāpties. Laikā, kad avīze balansēja uz iznīcības robe�as un bija uzsākta tās atjau�no�ana, SMP nevarēja atļauties valdes priek�sēdētāju ar ap�aubāmu reputāciju. No tā ciestu avīze. Tātad Borg�ē jāpazūd no SMP.

Līdz ar to Ērikai bija divas rīcības iespējas.

Viņa varēja doties pie Magnusa, likt kārtis galdā, parādīt doku�mentus un pierunāt viņu atkāpties pirms raksta publicē�anas.

Vai, ja viņ� iespītētos, zibenīgi sasaukt valdes sēdi, informēt par situāciju un piespiest valdi atlaist Borg�ē. Ja valde tam nepie�kristu, tad viņa pati tūlīt būtu spiesta atstāt galvenās redaktores amatu.

Kamēr Ērika par to visu domāja, ūdens vannā jau bija atdzi�sis. Viņa noskalojās du�ā, noslaucījās, aizgāja uz guļamistabu un uzvilka peldmēteli. Tad paņēma mobilo telefonu un piezvanīja Mīkaelam Blumkvistam. Viņ� neatbildēja. Ērika nokāpa lejā, lai uzliktu vārīties kafiju un, pirmo reizi kop� sākusi strādāt SMP, paskatītos, vai televīzijā nerāda kādu izklaidējo�u filmu.

Iedama garām dzīvojamās istabas durvīm, Ērika sajuta pēdā asas sāpes, paskatījās lejup un ieraudzīja, ka papēdis stipri asiņo. Viņa paspēra vēl vienu soli, un sāpes izskrēja pa visu kāju. Ērika uz vienas kājas aizlēca pie antīkā stila krēsla un apsēdās. Pacēlusi pēdu, viņa ar �ausmām atklāja, ka papēdī iedūrusies stikla lauska. Viņai kļuva slikti. Tad viņa saņēmās, satvēra lausku un izvilka to. Sāpes bija briesmīgas, un no brūces �ļācās asinis.

Ērika priek�namā atrāva kumodes atvilktni, kur glabājās �alles, cimdi un cepures. Viņa sameklēja kādu �alli, ātri aptina to ap pēdu un cie�i sasēja. Ar to nepietika, un Ērika uzlika vēl vienu improvizētu apsēju. Asiņo�ana nedaudz mitējās.

Viņa apmulsusi skatījās uz asiņaino lausku. Kā tā te nokļuvusi? Tad viņa priek�namā uz grīdas ieraudzīja vēl citas lauskas. Kas te� Ērika piecēlās, ielūkojās dzīvojamā istabā un ieraudzīja, ka lielais panorāmas logs ar skatu uz Salt�enu ir sa�ķīdis un visa grīda ir stikla lausku pilna.

Ērika atkāpās līdz ārdurvīm un uzvilka kurpes, ko bija tur nometusi, kad pārnāca mājās. Tas ir, viņa uzvilka vienu kurpi un iebāza savainotās pēdas pirkstgalus otrā, uz vienas kājas aizlēca uz dzīvojamo istabu un aplūkoja postījumu.

Viņa pamanīja ķieģeli uz dzīvojamās istabas grīdas.

Ērika aizkliboja līdz balkona durvīm un izgāja pagalmā aiz mājas.

Uz sienas kāds metru augstiem burtiem bija ar flakoniņu uzpūtis vārdu

MAUKA

Bija mazliet pāri deviņiem vakarā, kad Monika Figerola atvēra ma�īnas durvis Mīkaelam Blumkvistam, bet pati apgāja ap ma�īnu un apsēdās pie stūres.

�Man aizvest jūs uz mājām, vai gribat, lai izlai�u kaut kur citur?�

Blumkvists tuk�i blenza tālumā.

�Godīgi sakot� es īsti nespēju attapties. Nekad iepriek� neesmu �anta�ējis premjerministru.�

Monika Figerola iesmējās.

�Jūs labi izspēlējāt savas kārtis,� viņa sacīja. �Man nebija ne jausmas, ka jums ir tāds talants blefa pokerā.�

�Es katru vārdu domāju nopietni.�

�Jā, bet ar to es gribēju teikt - jūs izlikāties, ka zināt daudz vairāk nekā patiesībā. To es sapratu, kad aptvēru, kā jūs uzzinā�jāt, kas es esmu.�

Mīkaels pagrieza galvu un palūkojās uz viņas profilu.

�Jūs pierakstījāt manas ma�īnas numuru, kad sēdēju pie jūsu mājas.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Jūs runājāt tā, it kā zinātu, kas apspriests premjerministra kancelejā.�

�Kāpēc jūs neko neteicāt?�

Monika uzmeta viņam ātru skatienu un izgriezās uz Grevtū- regātanas.

�Spēles noteikumi. Man nevajadzēja tur apstāties. Bet nebija citas vietas, kurā nolikt ma�īnu. Jūs dzel�aini kontrolējat apkārt notieko�o, vai ne?�

�Jūs sēdējāt ar karti uz priek�ējā sēdekļa un runājāt pa telefonu. Es aiz ieraduma pierakstīju ma�īnas numuru un to pārbaudīju. Es pārbaudu visas ma�īnas, ko ievēroju. Parasti tās ir tuk�as lozes. �ajā gadījumā es atklāju, ka jūs strādājat Dro�ības policijā.�

�Es izsekoju Mortensonu. Tad atklāju, ka jūs pats viņu izse�kojat, ņemot talkā Linderi no Milton Security.�

�Armanskis viņai uzdeva dokumentēt visu, kas notiek ap manu dzīvokli.�

�Tā kā viņa iegāja pa namdurvīm, es pieņemu, ka Armanskis jūsu dzīvoklī ir ierīkojis slēpto novēro�anu.�

�Tas tiesa. Mums ir lielisks videoieraksts, kā viņi iekļūst dzī�voklī un pārskata manus papīrus. Mortensonam līdzi bija por�tatīvs kopējamais aparāts. Vai esat noskaidroju�i, kas ir viņa kompanjons?�

�Viņ� nav nozīmīgs. Atslēdznieks ar kriminālu pagātni, kuram acīmredzot maksā par jūsu durvju atvēr�anu.�

�Vārds?�

�Avota aizsardzība?�

�Protams.�

�Lārss Faulsons. �etrdesmit septiņi gadi. Tiesāts par seifa aplaupī�anu astoņdesmitajos un par citiem sīkumiem. Viņam ir uzņēmums Nortullā.�

�Paldies.�

�Bet pataupīsim noslēpumus rītdienas sanāksmei.�

Tik�anās bija noslēgusies ar vieno�anos, ka Mīkaels Blumkvists nākamajā dienā ieradīsies Konstitūcijas aizsardzības nodaļā, lai uzsāktu informācijas apmaiņu. Mīkaels domāja. Viņi pabrauca garām Sergela laukumam.

�Zināt ko? Esmu briesmīgi izsalcis. Ap diviem pēcpusdienā es paēdu vēlas pusdienas un biju nolēmis pēc atgrie�anās mājās uzvārīt pastu, bet jūs mani savācāt. Vai esat ēdusi?�

�Pirms kāda laiciņa.�

�Aizvediet mūs uz kādu krogu, kur var dabūt kārtīgu ēdienu.� �Viss ēdiens ir kārtīgs.�

Mīkaels paskatījās uz Moniku.

�Es domāju, ka jūs esat veselīga uztura fanātiķe.�

�Nē, es esmu treniņu fanātiķe. Ja trenējas, tad var ēst visu, ko grib. Protams, saprāta robe�ās.�

Monika Figerola nobremzēja uz Klārabergas viadukta un apsvēra iespējas. Viņa nenogriezās uz Sēdermalmi, bet turpināja braukt taisni uz Kungsholmenu.

�Es nepazīstu Sēderas krogus, bet zinu vienu lielisku bosnie�u restorāniņu pie Frīdhemsplana. Viņu bureki ir fantastiski.� �Izklausās labi,� atteica Mīkaels Blumkvists.

Līsbeta salandere klik�ķināja burtu pēc burta savā stāstā. Viņa bija strādājusi apmēram piecas stundas katru dienu. Līsbeta iztei�cās precīzi un pacentās noklusēt visas detaļas, ko varētu izmantot pret viņu.

Fakts, ka viņa bija ieslēgta palātā, izrādījās īsta svētība. Viņa varēja strādāt, kad palika viena, un par nepiecie�amību aizvākt datoru vienmēr brīdināja atslēgu sai�ķa �ķinda vai skrapstoņa durvīs.

Kad es grasījos aizslēgt Bjūrmana vasarnīcu pie Stallarholme- nas, ar motocikliem atbrauca Kāris Magnuss Lundīns un Sonijs Nieminens. Tā kā viņi veltīgi bija meklēju�i mani Zala�enko un Nīdermaņa uzdevumā, tad ļoti izbrīnījās, ieraugot mani tur. Mage Lundīns nokāpa no motocikla un paziņoja: "Tai lesbietei vajadzētu iespraust." Gan viņ�, gan Nieminens uzvedās tik draudīgi, ka es biju spiesta izmantot pa�aizsardzību. Es aizbraucu ar Lundīna motociklu, ko pēc tam atstāju pie izstā�u halles Elv�ē.

Līsbeta pārlasīja uzrakstīto un apmierināta pamāja ar galvu. Nebija nekāda iemesla stāstīt, ka Mage Lundīns nosauca viņu par draņķa kuci, bet viņa pieliecās, pacēla Nieminena P-83 Wanad un par sodu ie�āva Lundīnam kājā. Policija dro�i vien varēja to izsecināt, ta�u pierādījumi bija viņu problēma. Līsbeta negrasījās atvieglot viņiem darbu, atzīstot kaut ko tādu, kas varētu sagādāt viņai cietumsodu par smagu miesas bojājumu nodarī�anu.

Teksta apjoms nu jau bija trīsdesmit trīs lappuses, un Līs�beta tuvojās noslēgumam. Da�ās vietās viņa ļoti skopi pieminēja detaļas un parūpējās, lai nesagādātu pierādījumus, kas varētu apstiprināt kādu no viņas daudzajiem apgalvojumiem. Viņa pat noklusēja da�us acīm redzamus pierādījumus un vienkār�i pie�vienoja tekstam nākamo notikumu ķēdes posmu.

Brīdi domājusi, Līsbeta atritināja tekstu atpakaļ un izlasīja rindkopu, kurā aprakstīja to, kā advokāts Nilss Bjūrmans viņu ne�ēlīgi un sadistiski izvaroja. �ai rindkopai viņa bija veltījusi visvairāk laika, un tā bija viena no nedaudzajām vietām, ko viņa pārrakstīja vairākkārt, līdz bija apmierināta ar gala rezultātu. �is teksts aizņēma deviņpadsmit rindiņas. Līsbeta lieti�ķi izklāstīja, kā advokāts viņai iesitis, nogāzis viņu gultā uz vēdera, aizlīmējis viņai muti un saslēdzis rokas. Pēc tam viņa apliecināja, ka Bjūr�mans veicis atkārtotus seksuālas vardarbības aktus, kas nakts gaitā ietvēra gan anālu, gan orālu penetrāciju. Tālāk viņa pastās�tīja, kā advokāts kādā bridi aptinis viņai ap kaklu apģērba gabalu - viņas pa�as T kreklu - un �ņaudzis tik ilgi, kamēr viņa uz bridi zaudējusi samaņu. Pēc tam sekoja vēl da�as rindiņas teksta, kurās Līsbeta identificēja izvaro�anā izmantotos priek�metus, tostarp īsu pletni, anālo stimulatoru, lielu mākslīgo dzimumlocekli un knaģus, ko Bjūrmans piestiprinājis viņas krūtsgaliem.

Līsbeta sarauktu pieri izpētīja tekstu. Beidzot viņa paņēma irbuli un uzklik�ķināja vēl da�as rindiņas.

Brīdī, kad mana mute atkal bija aizlīmēta, Bjūrmans komentēja faktu, ka man ir vairāki tetovējumi un pīrsingi, ieskaitot riņķīti kreisajā krūtsgalā. Viņ� pajautāja, vai man patīk pīrsings, un uz īsu mirkli pameta istabu. Atgriezies ar kniepadatu, viņ� to iedūra man labajā krūtsgalā.

Pārlasījusi jauno tekstu, Līsbeta apmierināti pamāja ar galvu. Birokrātiskais stils pie�ķīra tekstam tik sirreālu nokrāsu, ka tas izskatījās pēc absurdas fantāzijas.

Stāsts glu�i vienkār�i neizklausījās ticams.

Tie�i tāds arī bija Līsbetas Salanderes nolūks.

�ajā mirklī viņa izdzirdēja nograbam Securitas apsarga atslēgas. Viņa tūlīt aizvēra plaukstdatoru un nolika to ni�ā aiz naktsska- pī�a. Tur nāca Annika D�annīni. Līsbeta sarauca uzacis. Bija deviņi vakarā, un D�annīni nemēdza ierasties tik vēlu.

�Sveika, Līsbet!�

�Sveiki.�

�Kā tu jūties?�

�Es vēl neesmu gatava.�

Annika D�annīni nopūtās.

�Līsbet� tiesas sēdes datums ir nolikts 13. jūlijā.�

�Tas labi.�

�Nē, tas nav labi. Laiks skrien, bet tu man neuzticies. Es sāku baidīties, ka izdarīju milzīgu kļūdu, uzņemoties tavu aizstāvību.

Lai mums būtu kaut mazākā iespēja, tev man jāuzticas. Mums jāsadarbojas.�

Līsbeta ilgi lūkojās uz Anniku D�annīni. Beidzot viņa atgāza galvu un paskatījās griestos.

�Es zinu, ko mēs tagad darīsim,� viņa sacīja. �Esmu sapratusi Mīkaela plānu, un viņam ir taisnība.�

�Es par to neesmu tik dro�a,� Annika atteica.

�Bet es esmu.�

�Policija atkal grib tevi nopratināt. Kaut kāds Hanss Faste no Stokholmas.�

�Lai viņ� mani nopratina. Es neteik�u ne vārda.�

�Tev jāsniedz kāds paskaidrojums.�

Līsbeta asi paskatījās uz Anniku D�annīni.

�Atkārtoju: mēs neteiksim policijai ne vārda. Kad nonāksim tiesas zālē, prokuroram nebūs ne vārda no kādas nopratinā�anas, uz kā varētu balstīties. Viņiem būs tikai vēstījums, ko es �obrīd saceru un kas lielākoties �ķitīs absurds. Un to viņi dabūs da�as dienas pirms tiesas.�

�Un kad tu ķersies pie pildspalvas un to uzrakstīsi?�

�Tu dabūsi to pēc da�ām dienām. Bet prokurors to drīkst saņemt tikai neilgi pirms tiesas.�

Annika izskatījās �aubu mākta. Piepe�i Līsbeta uzsmaidīja viņai piesardzīgu un greizu smaidu.

�Tu runā par uzticē�anos. Bet vai es varu uzticēties tev?� �Protams.�

�Labi. Vai tu vari man slepus ienest plaukstdatoru, lai es inter- netā varētu sazināties ar cilvēkiem?�

�Nē. Protams, ne. Ja tas atklātos, pret mani ierosinātu lietu un es zaudētu advokāta licenci.�

�Bet, ja kāds cits ienestu man tādu datoru, vai tu ziņotu poli�cijai?�

Annika sarauca uzacis.

�Ja es to nezinātu��

�Bet ja tu zinātu? Ko tu darītu?�

Annika ilgi domāja.

�Es pievērtu acis. Ko tas nozīmē?�

��is hipotētiskais dators drīz tev nosūtīs hipotētisku vēstuli. Kad būsi to izlasījusi, atnāc atkal.�

�Līsbet��

�Pagaidi. Ir tā. Prokurors spēlē ar iezīmētām kārtīm. Es jebkurā gadījumā atrodos sliktākā pozīcijā, un tiesas nolūks ir ieslodzīt mani slēgtā psihiatriskā iestādē.�

�Es zinu.�

�Lai izdzīvotu, arī man ir jācīnās ar nelikumīgām metodēm.� Pēdīgi Annika D�annīni pamāja ar galvu.

�Ierodoties pie manis pirmajā reizē, tu nesi ziņu no Mīkaela. Viņ� sacīja, ka esot pastāstījis tev visu ar da�iem izņēmumiem. Viens izņēmums bija manas prasmes, ko viņ� atklāja Hēdestadē.� �Jā.�

�Viņ� mērķēja uz to, ka es izcili labi pārzinu datorus. Tik labi, ka varu izlasīt un nokopēt to, kas rakstīts prokurora Ēkstrema datorā.�

Annika D�annīni nobālēja.

�Tu nedrīksti būt tur iejaukta. Tu nevarēsi izmantot �os mate�riālus tiesā,� Līsbeta sacīja.

�Nē, laikam ne.�

�Tātad tu par to neko nezini.�

�Labi.�

�Toties kāds cits, teiksim, tavs brālis, var publicēt zināmas materiāla dajas. Tas tev jāņem vērā, plānojot stratēģiju tiesai.� �Saprotu.�

�Annika, �ī tiesas prāva būs sacensība par to, kura metodes būs stiprākas.�

�Es zinu.�

�Esmu apmierināta ar tevi. Es tev uzticos, un man vajag tavu palīdzību.�

�Hmm.�

�Bet, ja tu iebildīsi pret to, ka arī es izmantoju neētiskas meto�des, mēs tiesu zaudēsim.�

�Jā.�

�Tādā gadījumā es to gribu zināt tagad. Tad man tevi jāatlai� un jāņem cits advokāts.�

�Līsbet, es nevaru pārkāpt likumu.�

�Tev nav jāpārkāpj likums. Bet tev jāpiever acis uz to, ka likumu pārkāp�u es. Vai tu spēsi?�

Līsbeta Salandere gandrīz minūti pacietīgi gaidīja, līdz Annika D�annīni pamāja ar galvu.

�Labi. Tad es galvenajos vilcienos pastāstī�u, kas būs rakstīts manā vēstījumā.�

Viņas runāja divas stundas.

Monikai figerolai izrādījās taisnība - bosnie�u restorāna bureks bija fantastisks. Mīkaels Blumkvists piesardzīgi pa�ķielēja uz Moniku, kad viņa atgriezās no tualetes. Viņa kustējās graciozi kā baletdejotāja, bet augums� Mīkaels nevil�us bija aizrāvies. Viņ� apspieda vēlmi pastiept roku un pataustīt Monikas kāju muskuļus. �Cik sen jūs jau trenējaties?� viņ� jautāja.

�Kop� pusaud�a gadiem.�

�Un cik stundu nedēļā?�

�Divas stundas dienā. Da�reiz trīs.�

�Kāpēc? Nu, es saprotu, kāpēc cilvēki trenējas, bet��

�Jums �ķiet, ka tas ir pārspīlēti?�

�Es īsti nezinu, ko gribēju teikt.�

Monika pasmaidīja; acīmredzot �ie jautājumi nebija viņu sa�dusmoju�i.

�Varbūt jūs vienkār�i kaitina muskuļotas sievietes, jums tas �ķiet nepievilcīgi un nesievi�ķīgi?�

�Nē. Nepavisam. Tas jums savā ziņā piestāv. Jūs esat ļoti sek�sīga.�

Monika atkal iesmējās.

�Es �obrīd samazinu slodzi. Pirms desmit gadiem es nodarbo�jos ar īstu kultūrismu. Tas bija for�i. Ta�u tagad man jāuzmanās, lai visi muskuļi nepārvēr�as taukos un es nekļūstu apaļīga. Tāpēc es cilāju svarus tikai reizi nedēļā, bet pārējā laikā skrienu, spē�lēju badmintonu, peldu un tamlīdzīgi. Tā drīzāk ir izkustē�anās, nevis īsts treniņ�.�

�Skaidrs.�

�Es trenējos tāpēc, ka man patīk. Tā ir parasta parādība eks�trēmo fanātiķu vidū. Ķermenis izstrādā īpa�as vielas, no kurām tu kļūsti atkarīgs. Ja katru dienu neskrien, parādās abstinences simptomi. Atdot visus spēkus sagādā ārkārtīgu baudu. Tas ir gan�drīz kā labs sekss.�

Mīkaels iesmējās.

�Jums pa�am vajadzētu sākt sportot,� Monika sacīja. �Jums aug vēderiņ�.�

�Zinu,� Mīkaels atteica. �Mani visu laiku moka sirdsapziņa. Es reizēm saņemos, sāku skriet un nometu pāris kilogramu, bet tad ar kaut ko aizraujos un neko nedaru mēnesi vai divus.� �Pēdējos mēne�os jūs esat bijis ļoti aizņemts.�

Piepe�i Mīkaels kļuva nopietns un pamāja ar galvu. �Aizvadītajās divās nedēļās es par jums esmu daudz lasījusi. Jūs krietni apsteidzāt policiju, atrazdams Zala�enko un identifi�cēdams Nīdermani.�

�Līsbeta Salandere bija vēl ātrāka.�

�Kā jūs atradāt Goseberju?�

Mīkaels paraustīja plecus.

�Parasts pētījums. Nīdermani atradu nevis es, bet mūsu atbil�dīgā sekretāre, tagad galvenā redaktore Mālina Ēriksone; viņai izdevās uziet Nīdermani uzņēmumu reģistrā. Viņ� bija Zala�enko firmas KAB valdē.�

�Skaidrs.�

�Kāpēc jūs sākāt strādāt Dro�ības policijā?� Mīkaels jautāja.

�Ticiet vai ne, bet es patiesībā esmu tik vecmodīga, lai būtu demokrātijas piekritēja. Es domāju, ka policija ir vajadzīga un demokrātijai ir nepiecie�ama politiska aizsardzība. Tāpēc es ļoti lepojos ar darbu Konstitūcijas aizsardzības nodaļā.�

�Hmm,� Mīkaels norūca.

�Jums nepatīk Dro�ības policija?�

�Man nepatīk institūcijas, kas nav pakļautas normālai parla�mentārai kontrolei. Tas ir aicinājums uz varas ļaunprātīgu izman�to�anu, lai cik labi būtu �o institūciju nolūki. Kāpēc jūs interesē antīkās reliģijas?�

Monika sarauca uzacis.

�Jūs manā kāpņu telpā lasījāt grāmatu ar tādu nosaukumu.� �A, jā. �is temats mani aizrauj.�

�Ak tā.�

�Man ir daudz intere�u. Kamēr strādāju policijā, es studēju jurisprudenci un politoloģiju. Bet pirms tam - ideju vēsturi un filozofiju.�

�Vai jums nav nevienas vājās vietas?�

�Es nelasu daiļliteratūru, neeju uz kino un televīzijā skatos tikai ziņas. Un jūs? Kāpēc jūs kļuvāt par �urnālistu?�

�Tāpēc, ka pastāv tādas institūcijas kā Dro�ības policija, kas nav pakļautas parlamentārai kontrolei un laiku pa laikam prasās pēc atmasko�anas.� Mīkaels pasmaidīja. �Godīgi sakot, es nezinu. Bet dro�i vien atbilde ir līdzīga jūsējai. Es ticu konstitucionālai demokrātijai, un reizēm tā ir jāaizstāv.�

�Kā finansista Vennerstrema lietā?�

�Kaut kas uz to pusi.�

�Jūs neesat precējies. Vai esat kopā ar Ēriku Bergeri?�

�Ērika Bergere ir precējusies.�

�Skaidrs. Tad jau visas runas par jums abiem ir muļķības. Vai jums ir draudzene?�

�Pastāvīgas nav.�

�Tātad tās baumas ir patiesas.�

Mīkaels paraustīja plecus un atkal pasmaidīja.

Galvenā redaktore mālina Ēriksone visu vakaru pavadīja pie virtuves galda savās mājās O�tā. Viņa sēdēja noliekusies pār Mil�lennium bud�eta izdrukām un bija tik aizņemta, ka viņas draugs Antons pamazām atmeta mēģinājumus risināt normālu sarunu. Viņ� nomazgāja traukus, uzsmērēja vēlo sviestmaizi un uzvārīja kafiju. Tad lika Mālinu mierā un apsēdās pie televizora skatīties CSI sērijas atkārtojumu.

Mālina Ēriksone nekad iepriek� mū�ā nebija pievērsusies nekam sare�ģītākam par mājsaimniecības bud�etu, ta�u viņa bija palīdzējusi Ērikai Bergerei ar mēne�a bilanci un saprata grāmatve�dības pamatprincipus. Tagad viņa piepe�i bija kļuvusi par galveno redaktori, un amatam līdzi nāca atbildība par bud�etu. Kaut kad pēc pusnakts Mālina nosprieda, ka viņai jebkurā gadījumā būs vajadzīgs palīgs, ar ko apspriesties. Ingela Oskar�one, kas reizi nedēļā nodarbojās ar �urnāla grāmatvedību, nebija atbildīga par bud�etu un nevarēja sniegt nekādu palīdzību jautājumos par to, cik maksāt ār�tata �urnālistam un vai redakcija var atļauties nopirkt jaunu lāzerprinteri ārpus summas, kas atvēlēta tehniska�jiem uzlabojumiem. Praksē tā bija absurda situācija - Millennium strādāja ar peļņu, bet tikai tāpēc, ka Ērika Bergere vienmēr bija līdzsvarojusi bud�etu pa nullēm. Tika nopirkts nevis jauns lāzer�printeris par �etrdesmit pieciem tūksto�iem kronu, bet melnbalts printeris, kas maksāja astoņus tūksto�us kronu.

īsu mirkli Mālinu pārņēma skaudība. Ērikai SMP bija bud�ets, kur �ādi izdevumi liktos tīrā sīknauda.

Millennium finansiālā situācija pēdējā gadā bija laba, ta�u bud�eta pārpalikums nāca galvenokārt no Mīkaela Blumkvista grāmatas par Vennerstrema lietu. Ieguldījumiem paredzētā peļ�ņas daļa saruka satrauco�i ātri. To veicināja izdevumi, ko Mīka�els bija iztērējis saistībā ar Salanderes lietu. Millennium nebija resursu, kas ļautu uzturēt darbinieku ar neierobe�otu bud�etu da�ādiem izdevumiem: īrētiem auto, viesnīcām, taksometriem, pētījumu materiāliem, mobilajiem telefoniem un tamlīdzīgi.

Mālina parakstīja rēķinu, ko bija atsūtījis ār�tata �urnālists Dāniels Ulofsons no Gēteborgas. Viņa nopūtās. Mīkaels Blumk�vists bija apstiprinājis �etrpadsmit tūksto�us kronu par nedēļu ilgiem pētījumiem rakstam, kuru nemaz nepublicēs. Atlīdzība Idrisam Gidi no Gēteborgas bud�etā bija apzīmēta kā honorārs anonīmiem avotiem, kurus nedrīkstēja saukt vārdā, bet tas nozī�mēja, ka revidents norādīs uz kvī�u neesamību un �o lietu vaja�dzēs apstiprināt ar valdes lēmumu. Turklāt Millennium maksāja honorāru Annikai D�annīni; advokāte, protams, saņems valsts atlīdzību, ta�u viņai vajadzēja skaidru naudu vilciena biļetēm un tamlīdzīgām lietām.

Mālina nolika pildspalvu un aplūkoja visas gala summas. Mī�kaels Blumkvists Salanderes stāstam bija bezrūpīgi iztērējis simt piecdesmit tūksto�us kronu ārpus bud�eta. Tā tas nevarēja tur�pināties.

Mālina saprata, ka būs spiesta ar viņu parunāt.

Vakaru Ērika bergere pavadīja Nakas slimnīcas traumpunktā, nevis dīvānā pie televizora. Stikla lauska bija iedūrusies tik dziļi, ka asiņo�ana nemitējās, un izmeklējumi parādīja, ka no viņas papē�a vajadzēs izņemt nolūzu�u lauskas galiņu. Ērika saņēma vietējo anestēziju, un pēc tam viņas brūcei uzlika trīs �uves.

Uzturēdamās slimnīcā, Ērika visu laiku klusībā lamājās, regu�lāri mēģinādama sazvanīt te Grēgeru Bekmanu, te Mīkaelu Blum�kvistu. Ne viņas vīrs, ne mīļākais tomēr nepapūlējās atbildēt. Ap desmitiem vakarā Ērikas kāja bija pamatīgi apsaitēta. Viņa aizņēmās kruķus un ar taksometru devās mājās.

Kādu laiku Ērika klibodama slaucīja dzīvojamās istabas grīdu. Tad viņa piezvanīja uz de�urējo�o stiklinieku darbnīcu un pasūtīja jaunu loga rūti. Viņai paveicās. �ovakar pilsētā bija bijis mierīgs vakars, un meistars ieradās divdesmit minū�u laikā. Bet tad vairs neveicās. Logs bija tik liels, ka noliktavā nebija tāda izmēra stikla. Meistars piedāvājās pagaidām aizsist logu ar finieri, un Ērika ar pateicību priek�likumu pieņēma.

Kamēr meistars ievietoja finieri, Ērika piezvanīja uz privātās apsardzes firmas Nacka Integrated Protection de�ūrdaļu un apjau�tājās, kāda velna pēc nav iedarbojusies signalizācija, kad viņas divsimt piecdesmit kvadrātmetru lielās villas logā kāds ielidināja ķieģeli.

NIP atsūtīja de�ūrma�īnu notikuma vietas apskatei, un darbi�nieki konstatēja, ka tehniķis, pirms vairākiem gadiem uzstādot signalizāciju, acīmredzot ir aizmirsis tai pievienot vadus no dzī�vojamās istabas loga.

Ērika Bergere palika bez valodas.

NIP piedāvājās visu izlabot jau nākamajā rītā. Ērika atbildēja, ka viņi var nepūlēties. Viņa piezvanīja Milton Security nakts de�ūr�daļai, izskaidroja situāciju un paziņoja, ka vēlas pilnīgu signali�zācijas paketi, cik drīz vien iespējams. Jā, es zinu, ka jāparaksta līgums, bet pasakiet Draganam Armanskim, ka zvanīja Ērika Bergere, un parūpējieties, lai signalizāciju uzstāda no rīta.

Beidzot viņa piezvanīja arī policijai. Tur Ērikai pateica, ka �obrīd viņi nevar pieņemt iesniegumu, jo nav nevienas brīvas ma�īnas, lai aizbrauktu uz notikuma vietu. Viņa saņēma padomu nākamajā dienā vērsties tuvākajā policijas iecirknī. Paldies. Fuck

off-

Pēc tam Ērika ilgi sēdēja viena pati un vārījās aiz dusmām, līdz adrenalīna līmenis sāka kristies un viņa aptvēra, ka vajadzēs gulēt vienai neapsargātā mājā, kamēr apkārt klīst kāds, kur� sauc viņu par mauku un �ķiet ļoti agresīvs.

Kādu brīdi viņa apsvēra, vai nevajadzētu doties uz pilsētu un pavadīt nakti viesnīcā, tomēr Ērika Bergere galu galā bija cilvēks, kuram nepatika draudi un vēl jo vairāk nepatika pakļauties drau�diem. Velns un elle, es neļau�u kaut kādam kretīnam padzīt mani no mājām!

Tomēr viņa veica da�us vienkār�us piesardzības pasākumus.

Mīkaels Blumkvists bija viņai pastāstījis, kā Līsbeta Salandere ar golfa nūju apstrādāja sērijslepkavu Martinu Vangeru. Tāpēc

Ērika aizgāja uz garā�u un desmit minūtes meklēja savu golfa somu, ko nebija redzējusi piecpadsmit gadus. Viņa izvēlējās vis�smagāko nūju un nolika to guļamistabā ērti sasniedzamā attā�lumā pie gultas. Tad viņa no pagraba darbarīku kastes atnesa āmuru un novietoja to vannasistabā blakus guļamistabai.

Izņēmusi no plecu somas asaru gāzes baloniņu, Ērika to nolika uz naktsskapī�a. Visbeidzot viņa sameklēja gumijas ķīli un noblo�ķēja guļamistabas durvis. Pēc tam viņa gandrīz vai cerēja, ka tas nolādētais idiots, kur� nosauca viņu par mauku un izsita viņas logu, būs pietiekami dumj�, lai naktī atgrieztos.

Kad Ērika jutās pietiekami nodro�inājusies, jau bija viens naktī. Pulksten astoņos viņai vajadzēja ierasties SMP. Ērika ieskatījās kalendārā un konstatēja, ka ieplānotas �etras sapulces, pirmā no tām - pulksten desmitos. Kāja stipri sāpēja, un viņa kliboja, atspiezdamās uz pirkstgala. Viņa izģērbās un ielīda gultā. Iera�dusi gulēt bez naktskrekla, Ērika iedomājās, vai �onakt nevaja�dzētu uzvilkt T kreklu, bet, tā kā viņa bija gulējusi kaila jau kop� pusaudzes gadiem, tad nolēma, ka ķieģelis logā nemainīs viņas privātos paradumus.

Pēc tam viņa gulēja kaila un domāja.

Mauka.

Viņa bija saņēmusi deviņas e-pasta vēstules, kas saturēja vārdu �mauka� un �ķita izsūtītas no da�ādām adresēm pla�sazi�ņas līdzekļu pasaulē. Pirmā bija sūtīta no viņas pa�as redakcijas, ta�u adrese bija viltota.

Ērika izkāpa no gultas un paņēma jauno Dell klēpjdatoru, ko bija ieguvusi līdz ar amatu SMP.

Pirmā vēstule - kas bija arī visvulgārākā un draudīgākā un ierosināja, ka viņu vajadzētu izdrāzt ar skrūvgriezi pakaļā, - bija pienākusi 16. maijā, pirms desmit dienām.

Otrā bija pienākusi divas dienas vēlāk, 18. maijā.

Pēc tam nedēļas pārtraukums, iekams vēstules sāka pienākt no jauna, tagad regulāri katru dienu. Pēc tam uzbrukums viņas mājai. Mauka.

Pa to laiku Ēva Kārlsone no kultūras nodaļas bija saņēmusi idiotiskas vēstules it kā viņas vārdā. Un, ja tādu vēstuli saņēma Ēva, tad ļoti iespējams, ka autors bija padarbojies pla�āk - arī citi cilvēki no Ērikas varbūt bija saņēmu�i vēstules, par kurām viņa neko nezināja.

Tā bija nepatīkama doma.

Tomēr vissatrauco�ākais bija uzbrukums mājai.

Tas nozīmēja, ka uzbrucējs ir papūlējies atbraukt �urp, samek�lēt viņas māju un iemest ķieģeli logā. Uzbrucējs bija iepriek� sagatavojies - viņ� līdzi bija paņēmis krāsas baloniņu. Nākamajā mirklī Ērika sastinga, aptvērusi, ka sarakstā varbūt vajadzētu iekļaut vēl vienu uzbrukumu. Toreiz, kad viņa kopā ar Mīkaelu pārnak�ņoja Hilton viesnīcā Slusenā, viņas ma�īnai bija pārdurtas visas riepas.

Secinājums bija reizē nepatīkams un acīm redzams. Viņu vajāja stalkers.

Kaut kur ārā bija cilvēks, kur� nezināma iemesla dēļ bija sācis vajāt Ēriku Bergeri.

Tas, ka uzbrukumu piedzīvoja viņas māja, bija saprotams, - tā atradās tur, kur atradās, namu bija grūti noslēpt vai pārvietot. Ta�u, ja uzbruka viņas ma�īnai, kas bija atstāta nejau�i izvēlētā ielā Sēdermalmē, tas nozīmēja, ka vajātājs alla� atrodas viņas tuvumā.

Ērika bergere pamodās piecas minūtes pāri deviņiem, kad iezva�nījās mobilais telefons.

�Labrīt, Bergeres kundze. Te Dragans Armanskis. Es tā saprotu, ka �onakt kaut kas ir atgadījies.�

Ērika pastāstīja, kas noticis, un jautāja, vai Mūton Security varētu nomainīt Nacka Integrated Protection.

�Mēs katrā ziņā varam uzstādīt signalizāciju, kas darbosies,� Armanskis sarkastiski sacīja. �Nelaime tā, ka nakts laikā tuvākā ma�īna mums ir Nakas centrā. Uz izsaukumu tā ierodas aptuveni trīsdesmit minūtēs. Ja mēs uzņemsimies �o darbu, man vajadzēs nodot jūsu māju apak�uzņēmējam. Mums ir sadarbības līgums ar vietējo apsardzes firmu Ādama Dro�ība no Fisksetras. Ja nav sare�ģījumu, viņi uz izsaukumu ierodas desmit minū�u laikā.� �Tas ir labāk nekā NIP, kas neatbrauc vispār.�

�Gribu jūs informēt, ka tas ir ģimenes uzņēmums, kurā strādā tēvs, divi dēli un vēl pāris brālēnu. Grieķi, labi cilvēki, es pazīstu tēvu jau daudzus gadus. Viņi ir pieejami apmēram trīssimt div�desmit dienas gadā. Pārējā laikā, kad nestrādā atvaļinājumu vai citu iemeslu dēļ, viņi to iepriek� paziņo, un tad jāpaļaujas uz mūsu Nakas ma�īnu.�

�Tas man der.�

�Es tagad aizsūtī�u pie jums cilvēku. Viņu sauc Dāvids Rusins, un viņ� jau ir ceļā pie jums. Dāvids veiks dro�ības analīzi. Viņam vajadzēs jūsu atslēgas, ja nebūsiet mājās, un atļauju izskatīt māju no pagraba līdz bēniņiem. Viņ� nofotografēs māju, gruntsgabalu un tuvāko apkaimi.�

�Saprotu.�

�Rusins ir ļoti pieredzējis, un mēs iesniegsim jums priek��likumu par dro�ības pasākumiem. Pēc pāris dienām plāns būs gatavs. Tur ietilps signalizācija, dūmu detektori, evakuācija un aizsardzība pret uzbrukumu.�

�Labi.�

�Ja kaut kas notiks, mēs gribam, lai jūs zinātu, kas jādara tajās desmit minūtēs, kamēr ma�īna no Fisksetras nokļūst līdz jums.�

�Jā.�

�Signalizāciju mēs uzstādīsim jau �opēcpusdien. Pēc tam būs jāparaksta līgums.�

Tūlīt pēc sarunas ar Draganu Armanski Ērika saprata, ka ir aizgulēju�ies. Viņa paņēma mobilo telefonu, piezvanīja Pēteram Frēdriksonam, paskaidroja, ka ir savainojusies, un palūdza viņu atcelt tik�anos pulksten desmitos.�

�Vai jūs nejūtaties labi?� Frēdriksons jautāja.

�Es sagriezu kāju,� Ērika atteica. �Aizklibo�u uz darbu, tiklīdz varē�u.�

Vispirms viņa devās uz tualeti, kas atradās blakus guļamista�bai. Tad uzvilka melnas bikses un no vīra aizņēmās melnu kurpi, ko varēja uzmaukt savainotajā kājā. Ērika izvēlējās melnu blūzi un paņēma �aketi. Pirms izvilkt gumijas ķīli no durvjapak�as, viņa apbruņojās ar asaru gāzes baloniņu.

Ērika uzmanīgi izgāja caur māju un ieslēdza kafijas automātu. Viņa ēda brokastis pie virtuves galda, visu laiku modri ieklausīda�mās apkārtējās skaņās. Viņa tikko bija ielējusi otro kafijas tasīti, kad pie durvīm pieklauvēja Dāvids Rusīns no Milton Security.

Monika figerola aizgāja līdz Bergsgātanai un sasauca savus �etrus darbiniekus uz agru rīta apspriedi.

�Tagad mums ir parādījies termiņ�,� Monika sacīja. �Darbam jābūt pabeigtam līdz 13. jūlijam, kad sāksies Salanderes tiesas prāva. Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni mēnesis laika. Saska�ņosim informāciju un izlemsim, kas �obrīd ir svarīgākais. Kur� sāks?�

Berglunds nokrem�ļojās.

�Blondais vīrietis, kur� tiekas ar Mortensonu. Kas viņ� ir?� Visi piekrīto�i pamāja. Saruna iesila.

�Mums ir viņa fotogrāfijas, bet nav ne jausmas, kā viņu atrast. Mēs nevaram izsludināt meklē�anu.�

�Nu tad Gulbergs? Ir jābūt kaut kādam izsekojamam stāstam. Viņ� mums ir Valsts slepenpolicijā no piecdesmito gadu sākuma līdz 1964. gadam, kad nodibināja VPP/DN. Pēc tam viņ� pazūd.� Figerola pamāja ar galvu.

�Vai mums jāsecina, ka Zala�enko klubu patiesībā nodibināja jau 1964. gadā? Tātad ilgi pirms tam, kad te bija ieradies Zala��enko?�

�Nolūks tam dro�i vien bija cits� slepena organizācija orga�nizācijā.�

�Tas bija pēc Vennerstrema. Tolaik visiem bija paranoja.� �Kaut kāda slepena spiegu policija?�

�Ārzemēs ir atrodamas paralēles. ASV se�desmitajos gados tika nodibināta īpa�a spiegu mednieku grupa CIP iek�ienē. To vadīja D�eimss Engltons, un tā gandrīz sagrāva visu CIP. Engltona banda bija īsti fanātiķi un paranoiķi - viņiem bija aizdomas, ka ikviens CIP darbinieks ir krievu aģents. Tā rezultātā tika paralizēta liela daļa CIP darba.�

�Bet tie ir tikai pieņēmumi��

�Kur glabājas vecās personu lietas?�

�Gulberga tur nav. Es jau pārbaudīju."

�Bet bud�ets? Tāda operācija ir kaut kā jāfinansē.�

Diskusija turpinājās līdz pusdienām, kad Monika Figerola atvainojās un devās uz sporta zāli, lai mierīgi padomātu.

Ērika bergere iekliboja SMP redakcijā tikai ap pusdienlaiku. Kāja tik ļoti sāpēja, ka viņa vispār nespēja atspiesties uz pēdas. Ērika aizlēca līdz stikla būrim un atvieglota noslīga savā biroja krēslā. Pēters Frēdriksons palūkojās uz viņu no savas vietas pie centrālā galda. Ērika ar mājienu paaicināja viņu pie sevis.

�Kas noticis?� Frēdriksons jautāja.

�Es uzkāpu uz stikla lauskas, tā nolūza un palika papēdī.� �Nelāgi.�

�Jā, nelāgi. Pēter, vai vēl kāds ir saņēmis dīvainas vēstules?� �Neesmu neko dzirdējis.�

�Labi. Turiet ausis vaļā. Es gribu zināt, ja SMP notiek kaut kas dīvains.�

�Kā jūs to domājat?�

�Baidos - kāds idiots izplata riebīgas vēstules un ir izraudzī�jies mani par savu upuri. Es gribu zināt, vai jūs kaut ko esat manījis.�

�Tādas vēstules, kādu saņēma Ēva Kārlsone?�

�Jebko, kas ir neparasts. Es pati esmu saņēmusi krietni daudz stulbu vēstuļu, kas mani apsūdz da�ādos grēkos un ierosina per�versas lietas, ko ar mani vajadzētu izdarīt.�

Pēters Frēdriksons sadrūma.

�Cik ilgi tas jau turpinās?�

�Pāris nedēļu. Stāstiet nu. Kas rīt būs avīzē?�

�Hmm.�

�Ko nozīmē hmm?�

�Holms un juridiskās nodaļas �efs ir uz kara takas.�

�Ak tā? Kāpēc?�

�Juhannesa Friska dēļ. Jūs pagarinājāt viņa līgumu un uzdevāt sagatavot reportā�u, bet viņ� nestāsta, par ko tā būs.�

�Viņ� nedrīkst to stāstīt. Tā ir mana pavēle.�

�Tā viņ� saka. Tas nozīmē, ka Holms un juridiskā nodaļa ir pārskaitu�ies.�

�Saprotu. Nozīmējiet tik�anos ar juridisko nodaļu trijos pēc�pusdienā, tad es viņiem izskaidro�u situāciju.�

�Holms ir briesmīgi nikns��

�Es arī esmu briesmīgi nikna uz Holmu, tā ka mēs esam kviti.� �Viņ� ir tik dusmīgs, ka sūdzējās valdē.�

Ērika pacēla acis. Velns! Man jātiek galā ar Borg�ē.

�Borg�ē pēcpusdienā ieradīsies un grib ar jums tikties. Baidos, ka tas ir Holma pirksts.�

�Labi. Cikos?�

�Divos.�

Frēdriksons sāka apspriest pusdienu ziņojumu.

Pusdienlaikā līsbetu salanderi apciemoja dakteris Anderss Jūnasons. Viņa atstūma �ķīvi ar dārzeņu sautējumu. Jūnasons, kā alla�, viņu ātri izmeklēja, ta�u Līsbeta pamanīja, ka viņ� to vairs nedara īpa�i uzcītīgi.

�Tu esi vesela,� viņ� secināja.

�Hmm. Jums te būtu kaut kas jādara ar ēdienu.�

�Ēdienu?�

�Vai jūs nevarat noorganizēt picu vai ko tamlīdzīgu?� �Diem�ēl ne. Bud�ets neatļauj.�

�Tā jau man likās.�

�Līsbet, rīt mums būs apspriede par tavu veselības stā�vokli��

�Saprotu. Bet es esmu vesela.�

�Tu esi pietiekami vesela, lai tevi varētu pārvietot uz cietumu Stokholmā.�

Līsbeta pamāja ar galvu.

�Es varbūt varētu novilcināt pārve�anu vēl kādu nedēļu, bet mani kolēģi sāks brīnīties.�

�Nevajag.�

�Dro�i?�

Līsbeta pamāja.

�Esmu gatava. Un tam tik un tā agri vai vēlu jānotiek.� Jūnasons pamāja ar galvu.

�Nu labi,� viņ� sacīja. �Rīt es do�u pārvieto�anai zaļo gaismu. Tas nozīmē, ka tevi, visticamāk, aizvedīs visai drīz.�

Līsbeta pamāja.

�Varbūt tas notiks jau nedēļas nogalē. Slimnīcas vadība negrib tevi paturēt.�

�To es saprotu.�

�Ēe� . tā tava mantiņa��

�Tā būs ni�ā aiz naktsskapī�a.�

Līsbeta parādīja.

�Labi.�

Viņi brīdi sēdēja klusēdami, līdz Anderss Jūnasons piecēlās. �Man jāaprauga citi pacienti, kam mana palīdzība vairāk nepiecie�ama.�

�Paldies par visu. Es bū�u pakalpojumu parādā.�

�Es tikai darīju savu darbu.�

�Nē. Jūs izdarījāt daudz vairāk. Es to neaizmirsī�u.�

Mīkaels blumkvists iegāja policijas pārvaldes ēkā Kungsholmenā no Polhemsgātanas puses. Monika Figerola viņu sagaidīja un aiz�veda aug�ā uz Konstitūcijas aizsardzības nodaļas telpām. Viņi klusējot skatījās viens uz otru liftā.

�Vai tas ir prātīgi, ka es rādos policijā?� Mīkaels jautāja. �Kāds var mani ieraudzīt un sākt brīnīties.�

Monika Figerola pamāja ar galvu.

�Tā būs vienīgā tik�anās �eit. Turpmāk mēs tiksimies mazā birojā, kas noīrēts Frīdhemsplanā. To mēs dabūsim rīt. Bet tas nekas. Konstitūcijas aizsardzības nodaļa ir maza un gandrīz neat�karīga vienība, par kuru VPP/DN neviens neinteresējas. Turklāt mēs atrodamies pavisam citā stāvā nekā pārējā DP.�

Mīkaels pamāja ar galvu Torstenam Ēdklintam, nesniedzis viņam roku, un sasveicinājās ar diviem darbiniekiem, kas acīmre�dzot piedalījās Ēdklinta vadītajā izmeklē�anā. Viņi nosauca savus vārdus: Stefans un Anderss. Mīkaels pamanīja, ka viņi nemin uzvārdus.

�Ar ko mēs sāksim?� Mīkaels jautāja.

�Kā būtu sākt ar kafiju� Monika?�

�Jā, paldies,� Monika Figerola atteica.

Mīkaels ievēroja, ka nodaļas vadītājs sekundi vilcinājās, pirms aizgāja pakaļ kafijkannai un atnesa to uz apsprie�u galdu, kur jau bija saliktas tasītes. Ēdklints dro�i vien bija domājis, ka Monika pasniegs kafiju. Mīkaels arī pamanīja, ka Ēdklints viegli pasmaida, un iztulkoja to kā labu zīmi. Tad nodaļas vadītājs kļuva nopietns.

�Godīgi sakot, es nezinu, kā rīkoties �ādā situācijā. �ī laikam ir pirmā reize, kad Dro�ības policijas darba apspriedē piedalās �urnālists. Tas, ko mēs �obrīd pārrunājam, ir daudzējādā ziņā slepena informācija.�

�Mani neinteresē militāri noslēpumi. Mani interesē tikai Zala��enko klubs.�

�Bet mums jāatrod kaut kāds līdzsvars. Pirmkārt, rakstā ne�drīkst pieminēt mūsu darbiniekus.�

�Labi.�

Ēdklints pārsteigts paskatījās uz Mīkaelu Blumkvistu.

�Otrkārt, jūs nedrīkstat runāt ar citiem darbiniekiem, tikai ar mani un Moniku. Mēs izlemsim, ko jums stāstīt.�

�Ja jums ir gar� prasību saraksts, to vajadzēja pieminēt vakar.�

�Vakar es nebiju paspējis apdomāties.�

�Tad es jums kaut ko pateik�u. �ī acīmredzot ir pirmā un vie�nīgā reize manā profesionālajā karjerā, kad es policijai atklā�u nepublicēta raksta saturu. Citējot jūs� godīgi sakot, es nezinu, kā rīkoties �ādā situācijā.�

Pie galda iestājas īss klusuma bridis.

�Mēs varbūt��

�Kā būtu��

Ēdklints un Monika Figerola ierunājās reizē un tad apklusa. �Es meklēju Zala�enko klubu. Jūs gribat apsūdzēt Zala�enko klubu. Paliksim pie tā,� Mīkaels sacīja.

Ēdklints pamāja ar galvu.

�Kas jums ir?�

Komisārs pastāstīja, ko atradusi Monika Figerola ar savu grupu. Viņ� parādīja fotogrāfiju, kurā Ēverts Gulbergs redzams kopā ar spiegu, pulkvedi Stīgu Vennerstremu.

�Labi. Es gribu �īs fotogrāfijas kopiju.�

�Tā ir atrodama Āhlen&Ākerlund izdevniecības arhīvā,� Monika Figerola sacīja.

�Tā atrodas uz galda man priek�ā. Ar tekstu otrā pusē,� Mī�kaels atteica.

�Labi. Iedod viņam kopiju,� Ēdklints norādīja.

�Tas nozīmē, ka Zala�enko nogalināja Sekcija.�

�Slepkavību un pa�nāvību izdarīja vīrietis, kur� pats mirst no vē�a. Gulbergs vēl ir dzīvs, ta�u ārsti saka - viņ� nedzīvos ilgāk par pāris nedēļām. Pēc pa�nāvības mēģinājuma viņam ir tādi smadzeņu bojājumi, ka viņ� principā jau ir dārzenis.�

�Un viņ� bija galvenais atbildīgais par Zala�enko.�

�Kā jūs to zināt?�

�Gulbergs tikās ar premjerministru Tūrbjērnu Feldīnu se�as nedēļas pēc Zala�enko iera�anās.�

�Vai jūs to varat pierādīt?�

�Jā. Valdības kancelejas apmeklētāju �urnāls. Gulbergs ieradās kopā ar toreizējo VPP/DN vadītāju.�

�Kur� tagad ir miris.�

�Bet Feldīns ir dzīvs un gatavs par to pastāstīt.�

�Vai jūs��

�Nē, es neesmu runājis ar Feldīnu. Bet to ir darījis kāds cits. Es nevaru nosaukt vārdu. Avota aizsardzība.�

Mīkaels pastāstīja, kā Tūrbjērns Feldīns reaģējis uz informāciju par Zala�enko un kā viņ� pats aizbraucis uz Holandi intervēt Janerīdu.

�Tā ka Zala�enko klubs atrodas kaut kur �ajā mājā,� Mīkaels sacīja, norādīdams uz fotogrāfiju.

�Daļēji. Mēs domājam, ka tā ir organizācija organizācijā. Zala��enko klubs nevar pastāvēt bez ietekmīgu cilvēku atbalsta. Bet mēs uzskatām, ka tā sauktā Speciālās analīzes sekcija atrodas kaut kur ārpus �īs ēkas.�

�Tātad iznāk, ka cilvēks var būt pieņemts darbā Dro�ības poli�cijā, kā tās darbinieks saņemt algu, bet patiesībā būt pakļauts citam darba devējam?�

�Apmēram tā.�

�Tad kur� �ajā mājā palīdz Zala�enko klubam?�

�To mēs vēl nezinām. Bet mums ir da�i aizdomās turamie.�

�Mortensons,� Mīkaels ierosināja.

Ēdklints pamāja ar galvu.

�Mortensons strādā Dro�ības policijā, bet, kad viņ� ir nepie�cie�ams Zala�enko klubam, viņu atbrīvo no parastajiem pienā�kumiem,� sacīja Monika Figerola.

�Kā tas notiek tīri praktiski?�

�Ļoti labs jautājums,� Ēdklints atteica, viegli pasmaidot. �Vai jūs negribētu strādāt pie mums?�

�Nekad mū�ā,� Mīkaels atbildēja.

�Es tikai jokoju. Bet tas ir saprotams jautājums. Mums ir aiz�domās turamais, bet vēl nav faktu, lai viņu apsūdzētu.�

�Ļaujiet padomāt� tam jābūt kādam ar administratīvām piln�varām.�

�Mēs turam aizdomās kancelejas vadītāju Albertu �enki,� Monika Figerola sacīja.

�Un nu mēs nonākam pie pirmā klup�anas akmens,� Ēdklints piebilda. �Esam nosauku�i jums vārdu, bet informācija nav pie�rādīta. Kā jūs domājat to izmantot?�

�Es nevaru publicēt vārdu bez pierādījumiem. Ja �enke nav vainīgs, viņ� iesūdzēs Millennium par apmelo�anu.�

�Labi. Tad mēs esam vienisprātis. �ai sadarbībai nepiecie�ama savstarpēja uzticē�anās. Jūsu kārta. Kas jums ir?�

�Trīs vārdi,� Mīkaels sacīja. �Divi pirmie bija Zala�enko kluba biedri astoņdesmitajos gados.�

Ēdklints un Figerola tūlīt saausījās.

�Hanss fon Rotingers un Frēdriks Klintons. Rotingers ir miris. Klintons ir pensijā. Bet abi ietilpa Zala�enko tuvākajā lokā.�

�Un tre�ais vārds,� Ēdklints lūdza.

�Telebūrians ir saistīts ar kādu cilvēku, vārdā Jūnass. Mēs nezinām uzvārdu, ta�u zinām, ka viņ� piedalās Zala�enko klubā 2005� Patiesībā mēs sprie�am, ka tie�i viņ� varētu būt redzams fotogrāfijās kopā ar Mortensonu pie kafejnīcas Copacabana.� �Un kādā saistībā parādās �is Jūnass?�

Līsbeta Salandere ir uzlauzusi Pētera Telebūriana datoru, un mēs varam sekot sarakstei, kas rāda, ka Telebūrians sadarbojas arJūnasu tāpat, kā 1991. gadā sadarbojās ar Bjerku.

�Jūnass dod dakterim norādījumus. Un nu mēs nonākam pie otrā klup�anas akmens,� Mīkaels sacīja, uzsmaidījis Ēdklintam. �Es varu pierādīt savus apgalvojumus, bet nevaru nodot jums �os pierādījumus, neatklājot avotu. Jums būs jātic man uz vārda.� Ēdklints izskatījās domīgs.

�Varbūt kāds daktera kolēģis no Upsālas,� viņ� sprieda. �Labi. Mēs sāksim ar Klintonu un fon Rotingeru. Pastāstiet, ko jūs zināt.�

Valdes priek�sēdētājs magnuss Borg�ē pieņēma Ēriku Bergeri savā kabinetā blakus valdes sapul�u telpai. Viņ� izskatījās norai�zējies.

�Es dzirdēju, ka tu esi savainojusies,� viņ� sacīja, norādīdams uz Ērikas kāju.

�Pāries,� Ērika atteica un atslēja kruķus pret Borg�ē rakstām�galdu, iekārtodamās viņa apmeklētāju krēslā.

�Nu tad labi. Ērika, tu �eit strādā jau mēnesi, un es gribēju aprunāties. Ko tu saki?�

Man jārunā ar viņu par Vitavara. Bet kā? Kad?

�Sāku aptvert situāciju. Problēmai ir divas puses. Pirmkārt, SMP finansiālās problēmas un bud�ets �ņaudz avīzi nost. Otrkārt, SMP redakcijā ir ārkārtīgi daudz balasta.�

�Vai nav nekā pozitīva?�

�Ir. Daudz pieredzēju�u profesionāļu, kas zina, kā �is darbs jādara. Nelaime tā, ka mums ir arī citi, kas viņiem neļauj strā�dāt.�

�Ar mani runāja Holms��

�Zinu.�

Borg�ē sarauca uzacis.

�Viņam ir daudz sakāmā par tevi. Vairumā - negatīva.�

�Tas nekas. Man arī ir daudz sakāmā par viņu.�

�Negatīva? Nav labi, ja jūs nespējat sastrādāties��

�Man nav problēmu sastrādāties ar viņu. Toties viņam ir pro�blēmas ar mani.� Ērika nopūtās. �Viņ� padara mani traku. Holms ir pieredzējis un neap�aubāmi viens no kompetentākajiem ziņu redaktoriem, kādu esmu sastapusi. Bet vienlaikus īsts maitasga- bals. Viņ� pin intrigas un sakūda darbiniekus citu pret citu. Esmu nostrādājusi pla�saziņas līdzekļos divdesmit piecus gadus, bet nekad neesmu redzējusi tādu cilvēku vadītāja postenī.�

�Lai tiktu galā ar �o darbu, viņam vajag stingru tvērienu. Uz viņu spie� no visām pusēm.�

�Stingru tvērienu - jā, bet tas nenozīmē, ka jāuzvedas kā idiotam. Holms diem�ēl ir katastrofa un viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc ir gandrīz neiespējami organizēt komandas darbu. Viņ� domā, ka viņa darba uzdevums ir skaldīt un val�dīt.�

�Skarbi vārdi.�

�Es dodu Holmam mēnesi laika mainīt viedokli. Tad atcel�u viņu no ziņu redaktora amata.�

�To tu nevari darīt. Tavs uzdevums nav sagraut darba orga�nizāciju.�

Ērika apklusa un vērīgi palūkojās uz valdes priek�sēdētāju.

�Atvaino, ka to norādu, ta�u tie�i �āda iemesla dēļ tu mani pieņēmi darbā. Mums pat ir līgums, kas dod man brīvas rokas veikt visas redakcionālās pārmaiņas, kādas uzskatu par nepiecie��amām. Mans darba uzdevums ir atjaunot avīzi, un to es varu izdarīt, tikai mainot organizāciju un darba stilu.�

�Holms ir veltījis SMP visu mū�u.�

�Jā. Un viņ� ir piecdesmit astoņus gadus vecs un pēc septi�ņiem gadiem ies pensijā, bet es nevaru atļauties visu �o laiku turēt viņu kā balastu. Nepārproti mani, Magnus. Kop� brī�a, kad es apsēdos tajā stikla būrī, mans dzīves uzdevums ir pacelt SMP kvalitāti un metienu. Holms var izvēlēties strādāt manā stilā vai darīt kaut ko citu. Es aizvāk�u jebkuru, kas stāsies �im mērķim ceļā vai kā citādi kaitēs SMP."

Velns� man jāparunā par Vitavara. Borg�ē ta�u izmetīs no valdes.

Borg�ē piepe�i pasmaidīja.

�Zini, tev arī ir stingrs tvēriens.�

�Jā, ir gan, un �ajā gadījumā tas nav labi, jo patiesībā tā neva�jadzētu būt. Mans uzdevums ir uztaisīt labu avīzi, bet to es varu izdarīt tikai tad, ja vadība strādā un darbinieki jūtas labi.�

Pēc tik�anās ar Borg�ē Ērika aizkliboja atpakaļ uz stikla būri. Viņa jutās nelāgi. Viņa bija runājusi ar Borg�ē �etrdesmit piecas minūtes, ne ar vienu vārdu nepieminot Vitavara. Citiem vārdiem sakot, viņa nebija pret Borg�ē īpa�i atklāta un godīga.

Ieslēgusi datoru, Ērika ieraudzīja vēstuli no adreses <Mik. Blum@millennium.nu >. Tā kā viņa labi zināja, ka Millennium nav �ādas adreses, nebija grūti saprast, ka par sevi atgādina viņas kiberstalkers. Ērika atvēra vēstuli.

VAI TU DOMĀ, KA BORG�Ē TEVI IZGLĀBS, MAZĀ MAUĶELE?

KĀ JŪTAS TAVA KĀJA?

Ērika pacēla acis un palūkojās uz redakciju. Viņas skatiens pievērsās Holmam. Holms paskatījās uz viņu, pamāja ar galvu un pasmaidīja.

�īs vēstules raksta kāds no SMP, Ērika nodomāja.

Tik�anās konstitūcijas aizsardzības nodaļā beidzās tikai pulk�sten piecos. Visi vienojās atkal satikties nākamajā nedēļā, bet, ja Blumkvistam �ajā laikā būs nepiecie�ams sazināties ar VPP/DN, viņam jāvēr�as pie Monikas Figerolas. Mīkaels paņēma datorsomu un piecēlās.

�Kā lai es tieku ārā no �ejienes?� viņ� jautāja.

�Jūs nedrīkstat skraidīt te apkārt uz savu roku,� atteica Ēd�klints.

�Es viņu pavadī�u,� sacīja Monika Figerola. �Pagaidiet da�as minūtes, es savāk�u mantas savā kabinetā.�

Viņi kopā soļoja caur parku uz Frldhemsplana pusi.

�Kas tagad notiks?� Mīkaels jautāja.

�Uzturēsim sakarus,� Monika atteica.

�Man sāk patikt sakari ar Dro�ības policiju,� Mīkaels sacīja, uzsmaidīdams viņai.

�Vai gribat �ovakar pavakariņot?�

�Atkal bosnie�u restorānā?�

�Nē, es nevaru atļauties katru vakaru ēst restorānā. Es drīzāk domāju kaut ko vienkār�u pie manis mājās.�

Monika apstājās un uzsmaidīja Mīkaelam.

�Zini, ko man �obrīd gribētos?� viņa jautāja.

�Nē.�

�Man gribētos aizvest tevi mājās un izģērbt.�

�Tas varētu radīt problēmas.�

�Zinu. Bet es nedomāju par to stāstīt �efam.�

�Mēs nezinām, kā notikumi attīstīsies. Mēs varam nokļūt bari�kā�u pretējās pusēs.�

�Es riskē�u. Tu nāksi labprātīgi, vai man vajadzēs uzlikt tev roku dzel�us?�

Mīkaels pamāja ar galvu. Monika paņēma viņu zem rokas un veda uz Pontojergātanu. Viņi bija kaili jau pusminūti pēc tam, kad bija aizvēru�i dzīvokļa durvis.

Kad Ērika bergere ap septiņiem vakarā atgriezās mājās, viņu gaidīja Milton Security dro�ības konsultants Dāvids Rusīns. Kāja stipri sāpēja, tāpēc Ērika iekliboja virtuvē un saļima uz tuvākā krēsla. Dāvids bija uzvārījis kafiju un pasniedza viņai tasīti. �Paldies! Vai kafija ietilpst Milton pakalpojuma līgumā?� Dāvids Rusīns pieklājīgi pasmaidīja. Viņ� bija apaļīgs, aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis ar rudu bārdiņu.

�Paldies, ka atļāvāt �odien izmantot virtuvi.�

�Tas bija mazākais, ko varēju piedāvāt. Kāda ir situācija?� ��odien te bija mūsu tehniķi un uzstādīja īstu signalizāciju. Es tūlīt parādī�u, kā tā darbojas. Es arī izstaigāju jūsu māju no pagraba līdz bēniņiem un apskatīju apkārtni. Tagad es apsprie�dī�u situāciju ar kolēģiem no Milton, un pēc da�ām dienām būs gatavs izvērtējums, kuru mēs pārrunāsim ar jums. Bet pirms tam mums ir jāapsprie� vairākas detaļas.�

�Labi.�

�Pirmām kārtām, jāparaksta da�i dokumenti. Galīgo līgumu mēs sastādīsim vēlāk - atkarībā no tā, par kādiem pakalpojumiem vienosimies, - bet �eit būs dokuments par to, ka jūs pasūtāt Milton Security signalizāciju, kuru mēs �odien uzstādījām. Tas ir divpusējs standarta līgums, saskaņā ar kuru mēs uzstādām jums noteiktas prasības un uzņemamies vairākus pienākumus, tostarp ievērot konfidencialitāti un tamlīdzīgi.�

�Jūs man uzstādāt prasības?�

�Jā. Signalizācija ir tikai signalizācija, un no tās nav nekāda labuma, ja jūsu istabā ienāk juku�ais ar automātu rokās. Lai sig�nalizācijai būtu jēga, jums un jūsu vīram jāsaprot da�i apsvērumi un jāveic vairāki piesardzības pasākumi. Es jums tos izskaid�ro�u.�

�Labi.�

�Neapsteig�u galīgo izvērtējumu, bet manas domas par situā�ciju ir �ādas: jūs ar vīru dzīvojat savrupmājā. Aiz mājas ir plud�male, un tuvumā atrodas da�as lielas ēkas. Cik varu spriest, jūsu kaimiņi neko daudz neredz, tātad māja ir diezgan izolēta.� �Pareizi.�

�Tas nozīmē, ka iebrucējs var diezgan netraucēti tuvoties jūsu dzīvesvietai.�

�Kaimiņi pa labi lielāko gada daļu ir prom, bet pa kreisi dzīvo pavecs pāris, viņi agri iet gulēt.�

�Tie�i tā. Turklāt mājas ir pavērstas cita pret citu ar gala sie�nām. Tur ir maz logu un tā tālāk. Ja iebrucējs ieiet jūsu grunts�gabalā - vajag tikai piecas sekundes, lai nogrieztos no ceļa un nokļūtu sētas pagalmā, - tad viņ� vairs nav redzams. Pagalmu ierobe�o liels dzīv�ogs, garā�a un tā atsevi�ķā ēka.�

�Tā ir mana vīra darbnīca.�

�Cik saprotu, viņ� ir mākslinieks?�

�Tie�i tā. Un tālāk?�

�Iebrucējs, kur� sadauzīja logu un aprakstīja sienu, varēja dar�boties pilnīgi netraucēti. Varbūt pastāvēja risks, ka kāds sadzirdēs plīsto�a stikla skaņu un reaģēs, ta�u mājas ir novietotas leņķī un skaņu apslāpē fasāde.�

�Saprotu.�

�Jūsu māja ir liela - aptuveni divsimt piecdesmit kvadrātmetru plus bēniņi un pagrabs. Kopā vienpadsmit telpu divos stāvos.� ��ī māja ir īsts briesmonis. Grēgers to mantoja no vecākiem.� �Mājā var iekļūt da�ādos veidos. Pa parādes durvīm, caur terasi sētas pusē, caur balkonu aug�stāvā un caur garā�u. Turklāt da�i logi pirmajā stāvā un se�i logi pagrabā nebija pieslēgti signali�zācijai. Visbeidzot, ielauzties var, arī izmantojot ugunsdro�ības kāpnes pagalma pusē un ielienot pa jumta lūku, kas ir noslēgta tikai ar krampīti.�

�Izklausās, ka māja ir glu�i vai caurstaigājama. Ko iesāksim?� ��odien mēs uzstādījām pagaidu signalizāciju. Mēs atgriezī�simies nākamnedēļ un ierīkosim kārtīgu signalizāciju pie visiem logiem pirmajā stāvā un pagrabā. Tā būs aizsardzībai gadījumos, kad jūs ar viru būsiet izbrauku�i.�

�Skaidrs.�

�Ta�u �obrīd jūs tie�ā veidā apdraud kāds konkrēts indivīds. Tas ir daudz nopietnāk. Mēs nezinām, kas �is cilvēks ir, kādi ir viņa motīvi un cik tālu viņ� ir gatavs iet, tomēr varam izdarīt da�us secinājumus. Ja runa būtu tikai par anonīmām naidīgām vēstulēm, mēs apdraudējumu uzskatītu par mazāku, ta�u �ajā gadījumā mums ir darī�ana ar cilvēku, kas patiesībā ir uzņēmies pūles atbraukt uz jūsu māju - bet līdz Salt�ēbādenai ir diezgan tāls ceļ� - un veikt uzbrukumu. Tā nepavisam nav laba zīme.� �Piekrītu.�

�Es �odien runāju ar Draganu Armanski, un mēs vienojāmies, ka apdraudējums ir reāls.�

�Jā.�

�Mums jānodro�inās, līdz zināsim par �o cilvēku kaut ko vai�rāk.�

�Tas nozīmē��

�Pirmkārt, �odien uzstādītajai signalizācijai ir divas daļas. Tā ir gan parastā ielau�anās signalizācija brī�iem, kad jūs neesat mājās, gan kustību detektors pirmajam stāvam, kas jums jāie�slēdz, kamēr pa nakti atrodaties aug�stāvā.�

�Skaidrs.�

�Tas radīs zināmas grūtības, jo jums būs jāizslēdz signalizācija katru reizi, kad kāpsiet lejā.�

�Saprotu.�

�Otrkārt, mēs �odien nomainījām guļamistabas durvis.� �Nomainījāt durvis?�

�Jā. Uzstādījām dzelzs durvis. Nebaidieties, tās ir baltas un izskatās glu�i parastas. At�ķirība ir tā, ka durvis automātiski aizslēdzas, tiklīdz jūs tās aizverat. Lai atvērtu tās no iek�puses, jums vienkār�i jānospie� rokturis. Bet, lai atvērtu tās no ārpu�ses, jānospie� trīsciparu kods uz plāksnītes, kas atrodas tie�i uz roktura.�

�Skaidrs.�

�Tātad, ja kāds iebrūk mājā, jums ir dro�a telpa, kur ieslēgties. Sienas ir stipras, un būs vajadzīgs ilgs laiks, lai uzlauztu dur�vis ar kādu instrumentu. Tre�kārt, mēs uzstādīsim novēro�anas kameras, lai jūs redzētu, kas notiek pagalmā aiz mājas un pir�majā stāvā, kamēr pati atrodaties guļamistabā. To mēs izdarīsim �onedēļ, kad uzstādīsim kustību detektorus ārpus mājas.�

�Ak vai! Laikam nākotnē guļamistaba vairs nebūs īpa�i roman�tiska vieta.�

�Monitors ir pavisam mazs. Mēs varam to ievietot kādā skapī, lai tas nekristu acīs.�

�Labi.�

��onedēļ es nomainī�u arī kabineta un vienas pirmā stāva istabas durvis. Ja kaut kas notiks, jūs varēsiet ātri patverties aiz slēgtām durvīm, gaidot palīdzību.�

�Jā.�

�Ja iedarbināsiet signalizāciju kļūdas dēļ, tūlīt piezvaniet uz Milton centrāli un atceliet izsaukumu. Lai to atceltu, jums būs jānosauc piereģistrēta parole. Ja aizmirsīsiet paroli, tad ma�īna atbrauks un jums būs jāsamaksā zināma summa.�

�Es saprotu.�

�Ceturtkārt, �etrās vietās mājā tagad ir uzstādīta signalizācija uzbrukuma gadījumam. �eit virtuvē, priek�namā, jūsu kabinetā aug�stāvā un guļamistabā. Tās ir divas podziņas, kas jānospie� reizē un jāpatur trīs sekundes. To var izdarīt ar vienu roku, bet nevar nospiest kļūdas dēļ.�

�Jā.�

�Ja iedarbojas uzbrukuma signalizācija, sākas trīs procesi. Pirmkārt, Milton nosūta �urp ma�īnu. Tuvākā ma�īna atrodas

Ādama Dro�ībā Fisksetrā. Desmit divpadsmit minū�u laikā te iera�dīsies divi spēcīgi pui�i. Otrkārt, no Nakas atbrauc Milton ma�īna. Tā ierodas labākajā gadījumā divdesmit minū�u laikā, bet parasti paiet divdesmit piecas minūtes. Tre�kārt, signālu automātiski saņem policija. Citiem vārdiem sakot, ar da�u minū�u starpību �eit ieradīsies vairākas ma�īnas.�

�Skaidrs.�

�Uzbrukuma signalizācijas izsaukumu nevar atcelt tāpat kā parasto izsaukumu. Jūs nevarat piezvanīt un pateikt, ka tā bija kļūda. Pat ja jūs sagaidīsiet mūs pie iebraucamā ceļa un apgalvo�siet, ka tā bija kļūda, policisti ieies mājā. Mēs gribam būt dro�i, ka neviens netur pistoli jūsu vīram pie galvas vai tamlīdzīgi. �o signalizāciju izmantojiet tikai tad, ja draud īstas briesmas.� �Es saprotu.�

�Tam nav jābūt fiziskam uzbrukumam. Pietiek ar to, ja kāds cen�as ielauzties mājā, parādās pagalmā vai tamlīdzīgi. Ja jūtat kaut mazāko apdraudējumu, nospiediet pogas, ta�u dariet to saprātīgi.�

�Apsolu.�

�Es pamanīju, ka jūs �ur tur esat nolikusi golfa nūjas.�

�Jā. Es �onakt gulēju viena.�

�Es pats būtu devies uz viesnīcu. Man nav iebildumu, ka jūs veicat savus piesardzības pasākumus, bet es ceru: jūs saprotat, ka ar golfa nūju iebrucēju var arī nosist?�

�Hmm.�

�Ja tā notiks, jūs, visticamāk, apsūdzēs slepkavībā. Ja jūs atzī�siet, ka esat izvietojusi golfa nūjas ar nolūku apbruņoties, tad to var klasificēt arī kā tī�u slepkavību.�

�Tātad man��

�Nesakiet neko. Es zinu, ko jūs gribat teikt.�

�Ja kāds man uzbruks, esmu nolēmusi viņam ielauzt galvas�kausu.�

�Es jūs saprotu. Bet Milton Security pakalpojumus jūs pasūtāt tādēļ, lai jums būtu alternatīva. Jūs varēsiet izsaukt palīdzību un turpmāk nenonākt situācijā, kad vajadzētu kādam ielauzt galvaskausu.�

�Jauki.�

�Un, starp citu, ko jūs iesāktu ar golfa nūju, ja viņ� ierastos ar �aujamieroci? Dro�ība nozīmē būt soli priek�ā tam, kur� vēl jums ļaunu.�

�Ko tad lai es iesāku, ja mani vajā trakais?�

�Parūpējieties, lai viņam nerodas izdevība jums piekļūt. �obrīd situācija ir tāda, ka visas sistēmas būs uzstādītas tikai pēc pāris dienām, un pēc tam mums jāparunā arī ar jūsu vīru. Viņam jāpārzina dro�ības sistēma tāpat kā jums.�

�Protams.�

�Līdz tam es patiesībā negribētu, ka jūs �eit paliekat.�

�Es nevaru pārcelties citur. Mans vīrs atgriezīsies pēc pāris dienām. Bet mēs abi bie�i ceļojam un regulāri paliekam �eit vieni.�

�Saprotu. Bet runa ir tikai par da�ām dienām, līdz mēs būsim visu uzstādīju�i. Vai jūs nevarat palikt pie kāda drauga?�

Ērika mirkli iedomājās par Mīkaela Blumkvista dzīvokli, bet tad atcerējās, ka tā nav laba doma.

�Paldies� bet es gribu palikt mājās.�

�No tā jau es baidījos. Tādā gadījumā es gribētu, lai �onedēļ jums būtu kompānija.�

�Hmm.�

�Vai ir kāds, kas varētu padzīvot pie jums?�

�Dro�i vien. Bet ne pusastoņos vakarā, ja pa pagalmu staigā traks slepkavnieks.�

Dāvids Rusīns brīdi domāja.

�Labi. Vai jūs neiebilstu, ja te paliktu kāds Milton darbinieks? Es varētu piezvanīt Susannei Linderei un pajautāt, vai viņa �ova�kar ir brīva. Viņai noteikti nebūtu nekas pretī nopelnīt liekas pārsimt kronas.�

�Cik tas maksās?�

�Par samaksu jums jānorunā pa�ām, jo tas būs ārpus līguma. Bet es tie�ām negribētu, lai jūs paliekat viena.�

�Man nav bail no tumsas.�

�Es tā nemaz nedomāju. Tad jau jūs �onakt nebūtu palikusi �eit. Bet Lindere ir bijusī policiste. Un tas ir tikai uz neilgu laiku. Ja mēs organizēsim miesassargus, tad tā būtu pavisam cita lieta - un maksātu diezgan dārgi.�

Dāvida Rusīna nopietnais tonis atstāja iespaidu. Ērika aptvēra, ka viņ� patiesībā lieti�ķi apsprie� draudus viņas dzīvībai. Vai tas bija pārspīlēti? Vai viņai neņemt vērā Rusīna profesionālo satraukumu? Galu galā - kāpēc tad viņa bija zvanījusi uz Milton un lūgusi uzstādīt signalizāciju.

�Labi, piezvaniet viņai. Es uzklā�u gultu viesu istabā.�

Tikai ap desmitiem vakarā Monika Figerola un Mīkaels Blum�kvists, ietinu�ies palagos, aizgāja uz virtuvi un no atlikumiem Monikas ledusskapī uzmeistaroja aukstus pastas salātus ar tunci un �ķiņķi. Klāt viņi piedzēra ūdeni. Monika piepe�i ieķiķinājās.

�Kas?�

�Baidos, ka Ēdklints justos �okēts, ja �obrīd mūs ieraudzītu. Diezin vai viņ� domāja seksu, sacīdams, lai es tevi cie�i paturu acīs.�

�To uzsāki tu. Man bija izvēle: nākt labprātīgi vai roku dzel��os.�

�Zinu. Bet tevi nebija grūti pierunāt.�

�Varbūt tu to neapzinies - lai gan es par to �aubos -, bet patiesībā tu esi īsts seksīguma iemiesojums. Kur� �alis spētu tev pretoties?�

�Paldies, bet tik seksīga es nemaz neesmu. Un man nemaz tik bie�i nav seksa.�

�Tie�ām?�

�Tā ir taisnība. Manā gultā nenonāk daudz vīrie�u. Pavasarī biju ar kādu kopā, bet nu tas ir beidzies.�

�Kāpēc?�

�Viņ� bija jauks, bet galu galā tas izvērtās par tādu apnicīgu spēko�anos. Es biju stiprāka par viņu, un to viņ� nespēja paciest.� �Skaidrs.�

�Vai tu arī esi no tiem, kas gribētu ar mani spēkoties?�

�Tu domā: vai man ir problēmas ar to, ka tu esi labāk trenēta un fiziski stiprāka? Nē.�

�Godīgi sakot, esmu manījusi, ka interesēju diezgan daudzus, bet tad viņi sāk mani izaicināt un cen�as atrast veidu, kā gūt virsroku. It īpa�i, kad atklāj, ka esmu policiste.�

�Es negrasos ar tevi sacensties. Esmu labāks par tevi savā darbā. Un tu esi labāka par mani savējā.�

�Jauki. Tādu attieksmi es varu paciest.�

�Kāpēc tu man piecirti?�

�Es parasti ļaujos impulsam. Un tu biji tāds impulss.�

�Okei. Bet tu galu galā esi Dro�ības policijas darbiniece un piedalies izmeklē�anā, kur esmu iesaistīts arī es��

�Tu domā, ka tas bija neprofesionāli no manas puses? Tev taisnība. Man nevajadzēja tā darīt. Un man būs lielas problēmas, ja tas atklāsies. Ēdklints pārskaitīsies.�

�Es nepļāpā�u.�

�Paldies.�

Viņi brīdi klusēja.

�Nezinu, kas no tā iznāks. Cik saprotu, tu esi �alis, kur� rada problēmas. Vai tas ir pareizs raksturojums?�

�Diem�ēl jā. Un es laikam nemeklēju pastāvīgu draudzeni.� �Skaidrs, esmu brīdināta. Es arī laikam nemeklēju pastāvīgu draugu. Vai varam to paturēt tādā draudzības līmenī?�

�Tā būtu vislabāk. Monika, es nevienam nestāstī�u, ka bijām kopā. Bet, ja kaut kas atgadās, man var rasties baigais konflikts ar taviem kolēģiem.�

�Nedomāju vis. Ēdklints ir taisnīgs. Un mēs patie�ām gribam piebeigt to Zala�enko klubu. Tas ir pilnīgs vājprāts, ja tava teorija ir patiesa.�

�Tad jau redzēsim.�

�Tu esi bijis kopā ari ar Līsbetu Salanderi.�

Mīkaels palūkojās uz Moniku.

�Klau� es neesmu atvērta grāmata. Manas attiecības ar Līs�betu nav citu darī�ana.�

�Viņa ir Zala�enko meita.�

�Jā. Un ar to viņai ir jāsadzīvo. Bet viņa nav Zala�enko. Tur ir milzīga at�ķirība.�

�Es tā negribēju teikt. Es vienkār�i domāju par tavu iesaistī��anos �ajā stāstā.�

�Līsbeta ir mans draugs. Tas ir pietiekams izskaidrojums.�

Susanne lindere no Milton Security bija ģērbusies d�insos, melnā ādas jakā un krosenēs. Viņa ieradās Salt�ēbādenā ap deviņiem vakarā, noklausījās Dāvida Rusīna instrukcijas un izstaigāja māju kopā ar viņu. Viņai līdzi bija klēpjdators, teleskopiskais steks, asaru gāzes baloniņ�, roku dzel�i un zobu suka zajā militārajā somā, ko viņa izkravāja Ērikas Bergeres viesu istabā. Pēc tam Ērika piedāvāja viņai kafiju.

�Paldies. Jums laikam �ķiet, ka es esmu ciemiņ�, kas visādi jāizklaidē. Patiesībā es neesmu ciemiņ�, bet gan nepiecie�ams ļaunums, kas piepe�i parādījies jūsu dzīvē, lai ari tikai uz da�ām dienām. Es se�us gadus nostrādāju policijā un tagad �etrus gadus esmu Milton Security. Esmu izgājusi miesassargu apmācību.�

�Ak tā?�

�Jūs esat apdraudēta, bet es esmu sargs, kam jānodro�ina, lai jūs varētu mierīgi gulēt, strādāt, lasīt grāmatu vai darīt visu, ko nu jūs vēlaties. Ja gribat parunāties, es labprāt uzklausī�u. Bet citādi man ir līdzi grāmata, kas mani izklaidēs.�

�Labi.�

�Ar to es gribu teikt, lai jūs turpināt savu dzīvi un nepūlaties mani izklaidēt. Tad es bū�u tikai neliels traucēklis jūsu ikdienā. Vislabāk būtu, ja jūs mani uzskatītu par pagaidu kolēģi.�

�Man jāteic, ka �āda situācija man ir neierasta. Esmu piere�dzējusi draudus jau agrāk, kad strādāju Millennium par galveno redaktori, ta�u tas bija profesionālā līmenī. Tagad viens briesmīgs cilvēks��

�Ir uzklupis tie�i jums.�

�Kaut kas uz to pusi.�

�Ja mēs noorganizētu miesassargu apsardzi, tas būtu ļoti dārgi un par to jums būtu jāvienojas ar Draganu Armanski. Lai tas atmaksātos, jābūt ļoti skaidriem un specifiskiem draudiem. �is man ir tikai papildu darbiņ�. Es ņem�u piecsimt kronu par nakti un līdz nedēļas beigām nak�ņo�u �eit, nevis savās mājās. Tas būs lētāk un daudz mazāk par summu, ko es pieprasītu, ja saņemtu �o darbu Milton uzdevumā. Vai tas der?�

�Protams.�

�Ja kaut kas notiks, ieslēdzieties guļamistabā un ļaujiet man tikt galā. Jūsu uzdevums būs nospiest uzbrukuma signalizā�ciju.�

�Es sapratu.�

�Es to domāju nopietni. Negribu, lai jūs maisītos pa kājām, ja te iznāks saķer�anās.�

Ērika bergere devās pie miera ap vienpadsmitiem vakarā. Aiz�vērdama guļamistabas durvis, viņa dzirdēja atslēgas klik�ķi. Domās iegrimusi, Ērika noģērbās un ielīda gultā.

Lai gan Susanne Lindere bija apgalvojusi, ka viņu nevajag izklaidēt, Ērika tomēr bija pavadījusi divas stundas pie virtuves galda sarunās ar vie�ņu. Viņa pamanīja, ka abām labi saskan un saruna risinās nepiespiesti. Viņas apsprieda psiholoģiskās pro�blēmas, kas da�iem vīrie�iem liek vajāt sievietes. Lindere pazi�ņoja, ka viņai nospļauties uz visādām psiholoģiskām muļķībām. Viņa uzskatot, ka vissvarīgākais ir apturēt �os idiotus, un tāpēc viņai ļoti patīkot darbs Milton Security, jo tur viņas uzdevums galvenokārt ir aizkavēt �ādus trakos.

�Kāpēc jūs aizgājāt no policijas?� Ērika Bergere jautāja. �Labāk pajautājiet, kāpēc es kļuvu par policisti.�

�Nu tad: kāpēc jūs kļuvāt par policisti?�

�Kad man bija septiņpadsmit gadu, manu draudzeni ma�īnā aplaupīja un izvaroja trīs nelie�i. Kļūt par policisti mani pamu�dināja romantisks priek�stats, ka policija ir domāta tie�i tam, lai novērstu �ādus noziegumus.�

�Un��

�Es nevarēju novērst ne sūda. Kā policiste es vienmēr ierados notikuma vietā pēc nozieguma. Es nespēju izturēt patruļdienesta augstprātīgo �argonu un ātri sapratu, ka da�i noziegumi netiek izmeklēti. Jūs esat tipisks piemērs. Vai mēģinājāt par notiku�o ziņot policijai?�

�Jā.�

�Un policija ieradās?�

�Ne glu�i. Mani mudināja uzrakstīt iesniegumu vietējā iecir�knī.�

�Skaidrs. Nu redzat. Tagad es strādāju Armanskim un tādējādi iejaucos, pirms noziegums ir noticis.�

�Apdraudētas sievietes?�

�Es strādāju ar da�ādiem uzdevumiem. Dro�ības analīze, apsar�dze, novēro�ana un tamlīdzīgi. Bet runa bie�i ir par apdraudētiem cilvēkiem, un te man patīk daudz labāk nekā policijā.�

�Es saprotu.�

�Protams, ir ari kāds trūkums.�

�Kāds?�

�Mēs palīdzam tikai maksātspējīgiem klientiem.�

Aizgājusi gulēt, Ērika ilgi domāja par Linderes vārdiem. Ne visi cilvēki varēja atļauties dro�ību. Pati viņa, ne aci nepamirk�ķi�nājusi, bija pieņēmusi Dāvida Rusīna priek�likumus, kas ietvēra durvju nomaiņu, strādniekus, dubultu signalizāciju un daudz ko citu. Visu �o pasākumu kopējās izmaksas sasniedza gandrīz piec�desmit tūksto�us kronu. Viņa to varēja atļauties.

Ērika bridi pakavējās pie savām aizdomām, ka apdraudējumam ir kāda saistība ar SMP. �is cilvēks zināja, ka viņa ir savainojusi kāju. Ērika iedomājās par Andersu Holmu. Viņai Holms nepatika, un tas tikai vairoja aizdomas, ta�u ziņa par viņas ievainojumu bija ātri izplatījusies jau mirklī, kad viņa iekliboja redakcijā uz kruķiem.

Un vēl jātiek galā ar Borg�ē problēmu.

Piepe�i Ērika piecēlās gultā sēdus, sarauca uzacis un paskatī�jās apkārt guļamistabā. Kur gan viņa nolikusi Kortesa mapi par Borg�ē un AS Vitavara?

Ērika piecēlās, uzvilka rītakleitu un atbalstījās pret kruķi. Tad viņa atvēra guļamistabas durvis, aizgāja uz savu kabinetu un ieslēdza griestu lampu. Nē, viņa nebija te ielūkojusies kop�� iepriek�ējā vakarā bija izlasījusi mapi vannā. Viņa bija to atstā�jusi uz palodzes.

Ērika aizgāja uz vannasistabu. Mapes uz palodzes nebija.

Viņa ilgi stāvēja un domāja.

Es izkāpu no vannas, aizgāju uzlikt kafiju, uzkāpu uz stikla laus�kas, un man radās citas problēmas.

Ērika nespēja atcerēties, ka būtu redzējusi mapi no rīta. Viņa to nebija pārvietojusi nekur citur.

Piepe�i Ērika sastinga. Turpmākās piecas minūtes viņa siste�mātiski pārmeklēja vannasistabu, apgrieza kājām gaisā papīru un avī�u kaudzes virtuvē un guļamistabā. Beidzot nācās secināt, ka mape ir pazudusi.

No brī�a, kad viņa uzkāpa uz lauskas, līdz brīdim, kad no rīta ieradās Dāvids Rusīns, kāds bija iegājis vannasistabā un paņēmis Millennium materiālus par Vitavara.

Tad Ērika apķērās, ka viņai mājās ir arī citi noslēpumi. Viņa ātri aizkliboja atpakaļ uz guļamistabu un atvēra apak�ējo kumo�des atvilktni pie gultas. Viņas sirds sastinga. Visiem cilvēkiem ir noslēpumi. Viņa savus glabāja kumodē guļamistabā. Ērika nerakstīja dienasgrāmatu regulāri, ta�u bija periodi, kad viņa to darīja. Tajā bija saglabātas arī vecas mīlestības vēstules no pusaudzes gadiem.

Atvilktnē bija aploksne ar fotogrāfijām, kas likās amizantas uzņem�anas brīdī, bet nebija piemērotas publicē�anai. Divdes�mit piecu gadu vecumā Ērika bija iesaistījusies Club Extreme, kas organizēja privātas ballītes cilvēkiem, kuri mīlēja tērpties ādā un lakādā. Tur bija bildes no ballītēm, par kurām viņa skaidrā prātā secināja, ka toreiz nav izskatījusies īpa�i gudra.

Bet viskatastrofālākais - tur bija kāds video, kas uzņemts atva�ļinājuma laikā deviņdesmito gadu sākumā, kad Ērika kopā ar vīru viesojās pie stikla mākslinieka Torkela Bolingera viņa vasar�nīcā Kosta del Solā. �o brīvdienu laikā Ērika atklāja, ka vīram ir izteiktas biseksuālas noslieces, un viņi abi nokļuva Torkela gultā. Tas bija brīni�ķīgs atvaļinājums. Videokameras tolaik vēl bija samērā jauna parādība, un filma, ko viņi pa jokam uzņēma, noteikti nebūtu rādāma bērniem.

Kumodes atvilktne bija tuk�a.

Nolādēts, kā es varēju būt tik stulba!

Atvilktnes dibenā kāds ar baloniņu bija uzpūtis piecus labi pazīstamos burtus.

Ap �etriem piektdienas rītā Līsbeta Salandere pabeidza savu biogrāfiju un nosūtīja kopiju Mīkaelam Blumkvistam uz Yahoo grupu [Stulbais Galds]. Pēc tam viņa mierīgi gulēja gultā un blenza griestos.

Līsbeta aptvēra, ka Valpurģu naktī ir kļuvusi divdesmit septi�ņus gadus veca, ta�u nav pat iedomājusies par savu dzim�anas dienu. Viņa atradās ieslodzījumā. To pa�u viņa bija piedzīvojusi Sv. Stefana klīnikā, un, ja viss nebeigsies labi, pastāvēja risks, ka turpmāk viņa daudzas dzim�anas dienas aizvadīs kādā trako namā.

To Līsbeta negrasījās pieļaut.

Pagāju�ajā ieslodzījuma reizē viņa tik tikko bija sasniegusi pusaudzes vecumu. Tagad viņa bija pieaugusi un viņai bija citas zinā�anas un prasmes. Līsbeta apsvēra, cik ilgu laiku viņai vaja�dzētu, lai izbēgtu, nokļūtu dro�ībā kaut kur ārzemēs un sagādātu sev jaunu identitāti un jaunu dzīvi.

Meitene piecēlās no gultas, aizgāja uz tualeti un ielūkojās spo�gulī. Viņa vairs nekliboja. Viņa pataustīja gū�u, kur �āviena brūce bija pārvērtusies par rētu. Tad pakustināja rokas un plecus uz priek�u un atpakaļ. Plecā mazliet vilka, ta�u praktiski viņa bija atveseļojusies. Ar pirkstu paklauvējusi pa galvu, Līsbeta nosprieda, ka smadzenes nav īpa�i cietu�as no pilnapvalka lodes.

Tā bija izcila veiksme.

Līdz brīdim, kad dabūja plaukstdatoru, Līsbeta bija kalusi plā�nus, kā izbēgt no aizslēgtās palātas Sālgrēna slimnīcā.

Pēc tam dakteris Jūnasons un Mīkaels Blumkvists bija izjau�ku�i viņas plānus, slepus ienesot datoru. Līsbeta lasīja Mīkaela tekstus un domāja. Viņa bija veikusi seku analīzi, apsvērusi viņa plānu un izvērtējusi savas iespējas. Un reizi par visām reizēm nolēmusi sekot viņa ierosinājumam. Jāpārbauda sistēma. Mīkaels bija pārliecinājis Līsbetu, ka viņai patiesībā nav ko zaudēt, un piedāvāja iespēju izbēgt pavisam citā veidā. Ja plāni izgāztos, viņa glu�i vienkār�i būtu spiesta noorganizēt bēg�anu no Sv. Stefana klīnikas vai cita trako nama.

Ta�u patiesībā viņa izlēma spēlēt Mīkaela spēli aiz vēlmes atriebties.

Viņa nemēdza piedot.

Zala�enko, Bjerks un Bjūrmans bija miru�i.

Bet Telebūrians dzīvoja.

Dzīvs bija arī viņas brālis Ronalds Nīdermanis, lai gan principā tā nebija viņas problēma. Brālis gan bija mēģinājis viņu noslepka�vot un aprakt, tomēr �ķita nenozīmīgs. Ja es kādreiz viņu satik�u, tad redzēsim, bet pagaidām viņ� ir policijas problēma.

Ta�u Mīkaelam bija taisnība - aiz sazvērestības noteikti slēpās citas nezināmas sejas, kas veidoju�as viņas dzīvi. Viņai jāuzzina �o anonīmo seju vārdi un personas kodi.

Tātad Līsbeta bija nolēmusi rīkoties pēc Mīkaela plāna un uzrakstījusi kailu un neizskaistinātu patiesību par savu dzīvi - sausu biogrāfiju �etrdesmit lappu�u apjomā. Viņa ļoti rūpīgi izvē�lējās formulējumus. Katra teikuma saturs bija patiess. Līsbeta izprata Mīkaela domu gājienu: Zviedrijas preses izdevumi jau bija apkrāvu�i viņu ar tik groteskām apsūdzībām, ka porcija patiesa neprāta viņas reputācijai nevar kaitēt.

Tomēr biogrāfija bija viltojums tajā ziņā, ka meitene nestāstīja visu patiesību par sevi un savu dzīvi. Nebija nekāda iemesla to darīt.

Līsbeta atgriezās gultā un palīda zem segas. Viņa juta nenosa�kāmu aizkaitinājumu. Meitene pasniedzās pēc Annikas D�annīni atnestā piezīmju bloknota, ko vēl nebija lāgā izmantojusi, un atvēra pirmo lappusi, kur bija pierakstījusi vienu vienīgu rin�diņu.

(x3 +y3 =z3 )

Aizvadītajā ziemā Līsbeta bija pavadījusi vairākas nedēļas Kārību salās, lauzīdama galvu par Fermā teorēmu. Atgriezusies Zviedrijā, viņa bija turpinājusi rotaļāties ar vienādojumiem, līdz iesaistījās Zala�enko medībās. Diem�ēl Līsbetu mocīja kaitino�a pārliecība, ka viņa zina risinājumu� viņa ir atradusi risinājumu.

Ta�u neatcerējās to.

Kaut ko neatcerēties - tas Līsbetai Salanderei bija neparasti. Viņa bija pārbaudījusi sevi, internetā izvēloties da�us nejau�us HTML kodus, kurus ātri izlasīja, iegaumēja un pēc tam precīzi atkārtoja.

Viņa nebija zaudējusi savu fotogrāfisko atmiņu, ko uztvēra kā lāstu. Galvā viss bija kā parasti.

Izņemot vienu. Līsbetai �ķita, ka viņa ir redzējusi Fermā teo�rēmas risinājumu, bet nespēja atcerēties, kur un kā.

Ļaunākais bija tas, ka mīkla viņu nemaz neinteresēja. Fermā teorēma vairs ne�ķita aizraujo�a. Tā bija slikta zīme. Tie�i tā Līsbeta bija iekārtota. Viņa aizrāvās ar kādu mīklu, bet, to atri�sinājusi, zaudēja interesi.

Un tagad �ādas jūtas viņai bija pret Fermā. Viņ� vairs nebija velniņ� uz pleca, kur� pieprasīja uzmanību un ķircināja prātu. Tā bija banāla formula, da�i ķeburi uz papīra, un viņai nebija ne mazākās vēlē�anās ķerties tai klāt.

Tas bija satrauco�i. Līsbeta nolika piezīmju bloknotu. Vajadzētu pagulēt.

Tomēr viņa atkal paņēma datoru un iegāja tīklā. Brīdi domājusi, meitene ielīda Dragana Armanska cietajā diskā, ko nebija darījusi, kop� dabūja savu datoru. Armanskis sadarbojās ar Blumkvistu, bet viņai nebija īpa�as vajadzības lasīt, ar ko viņ� nodarbojas. Līsbeta izklaidīgi izlasīja viņa e-pastu.

Tad viņa atrada Dāvida Rusīna dro�ības pasākumu analīzi Ēri�kas Bergeres mājā. Līsbeta jutās pārsteigta.

Ērikai Bergerei uzradies stalkers.

Līsbeta atrada Milton darbinieces Susannes Linderes ziņojumu. Lindere acīmredzot iepriek�ējo nakti bija pavadījusi pie Bergeres un iesūtījusi ziņojumu vēlu naktī. Līsbeta palūkojās uz saņem��anas laiku. Vēstule bija nosūtīta neilgi pirms trijiem un ziņoja, ka Bergerei no kumodes guļamistabā nozagtas personiskas die�nasgrāmatas, vēstules, fotogrāfijas un ļoti privāta rakstura video.

Apsprie�oties ar Bergeres kundzi, mēs konstatējām, ka zādzība, visticamāk, notikusi laikā, kad viņa ar traumu atradās Nakas slim�nīcā. Tātad māja aptuveni 2,5 stundas bija tuk�a un NIP signali�zācija nebija pieslēgta. Visā pārējā laikā līdz zādzības atklā�anai mājā atradās vai nu Bergere, vai Dāvids Rusīns.

Tātad jāsecina, ka vajātājs uzturas Bergeres kundzes tuvumā, jo varēja novērot to, ka viņa aizbrauc ar taksometru, un varbūt arī to, ka viņa ir savainojusi kāju. Tobrīd viņ� iegāja mājā.

Līsbeta aizvēra Armanska cieto disku un domīgi izslēdza plaukstdatoru. Viņu plosīja pretrunīgas jūtas.

Viņai nebija nekāda iemesla mīlēt Ēriku Bergeri. Līsbeta jo�projām atcerējās pazemojumu, ko bija piedzīvojusi pirms pusotra gada, ieraugot, kā Jaunā gada priek�vakarā Ērika kopā ar Mīkaelu aiziet pa Hornsgātanu.

Tik stulbi Līsbeta nebija jutusies vēl nekad dzīvē un nolēma vairs nepieļaut tādas emocijas. Viņa atcerējās neprātīgo naidu un vēlmi panākt tos abus un iesist Ērikai.

Nepatīkami.

Viņa bija izdziedināta.

Ta�u, kā jau teikts, viņai nebija nekāda iemesla mīlēt Ēriku Bergeri.

Pēc brī�a Līsbeta sāka prātot par to, kas varētu būtu vērojams Bergeres ļoti privāta rakstura video. Meitenei pa�ai bija ļoti pri�vāta rakstura filma, kurā redzams, kā viņai uzbruka Nilss Draņķa Pimpis Bjūrmans. Un tagad �is ieraksts atradās Blumkvista rokās. Līsbeta domāja, kā viņa būtu reaģējusi, ja kāds ielauztos pie viņas un nozagtu filmu. Patiesībā jau Mīkaels pēc definīcijas bija to izdarījis, lai gan viņa nolūks nebija kaitēt Līsbetai.

Hmm.

Sare�ģīti.

Naktī uz piektdienu Ērika Bergere nespēja gulēt. Viņa bez mitas kliboja �urpu turpu pa māju, tikmēr Susanne Lindere modri patu�rēja viņu acīs. Ērikas bailes gūla pār māju kā smaga dūmaka.

Ap pustrijiem naktī Linderei izdevās pierunāt Ēriku ja ne pagu�lēt, tad vismaz atlaisties gultā un atpūsties. Viņa atviegloti uzel�poja, kad Bergere aizvēra savas guļamistabas durvis. Tad Susanne atvēra savu klēpjdatoru un apkopoja notiku�o vēstulē Draganam Armanskim. Tik tikko paspējusi nosūtīt vēstuli, viņa izdzirdēja, ka Ērika jau atkal ir aug�ā.

Ap septiņiem no rīta viņai izdevās panākt, lai Ērika piezvana uz SMP un paziņo, ka ir slima. Ērika negribīgi piekrita, ka darbā no viņas nebūs lielas jēgas, ja acis lips ciet. Pēc tam viņa iemiga uz dīvāna dzīvojamā istabā blakus logam, kas bija aizsists ar finieri. Susanne atnesa segu un apsedza Ēriku, bet pēc tam uzvārīja sev kafiju, piezvanīja Armanskim, izskaidroja savu atra�anos Bergeres mājā un pastāstīja, ka viņu uzaicinājis Dāvids Rusīns.

�Es arī neesmu ne acu aizvērusi,� Susanne sacīja.

�Labi. Paliec pie Bergeres. Ej un paguli pāris stundu,� Armans�kis norīkoja.

�Es nezinu, kā mēs norēķināsimies��

�To mēs atrisināsim vēlāk.�

Ērika Bergere nogulēja līdz pustrijiem pēcpusdienā. Viņa pamodās un atrada Susanni aizmigu�u krēslā istabas otrā galā.

Piektdienas rītā monika Figerola aizgulējās, un viņai nebija laika pirms darba doties rīta skrējienā. �ajā apstāklī viņa vainoja Mīkaelu Blumkvistu, tāpēc nomazgājās du�ā un uzcēla Mīkaelu no gultas.

Blumkvists aizbrauca uz Millennium redakciju, kur visi biji pārsteigti, ieraugot viņu tik agri. Mīkaels kaut ko nomurmināja, paņēma kafiju un ieaicināja Mālinu Ēriksoni un Henriju Kortesu savā kabinetā. Viņi trīs stundas pārskatīja tematiskā numura tekstus un apsprieda situāciju ar grāmatām.

�Dāga Svensona grāmata vakar nonāca tipogrāfijā,� Mālina sacīja. �Mēs to izdosim kabatas formātā.�

�Labi.�

��urnāla numurs būs The Lisbeth Salander Story," sacīja Hen�rijs Kortess. �Viņi visu laiku maina datumus, ta�u pa�laik tiesas sākums ir nolikts tre�dien, 13. jūlijā. �urnāls līdz tam būs jau nodrukāts, bet vēl nebūs atdots izplatī�anai. Tev jāizlemj, kad to izlaist.�

�Lieliski. Tad paliek tikai grāmata par Zala�enko, kas �obrīd ir īsts murgs. Nosaukums būs Sekcija. Pirmajā daļā praktiski būs tas pats, kas �urnālā. Izejas punkts ir Svensona un Bergmanes slepkavība, tad seko Salanderes, Zala�enko un Nīdermaņa medī�bas. Otrā daļa būs par to, ko mēs zinām par Sekciju.�

�Mīkael, pat ja tipogrāfija būs pilnīgi mūsu rīcībā, vēlākais trīsdesmitajā jūnijā mums jānodod iespie�anai gatavs manu�skripts,� Mālina sacīja. �Kristeram vajadzēs vismaz pāris dienu maketam. Mums ir aptuveni divas nedēļas laika. Es nesaprotu, kā mēs paspēsim.�

�Mēs nepaspēsim atrakt visu pilnībā,� Mīkaels piekrita. �Domāju, ka mums tas neizdotos pat gada laikā. �ajā grāmatā mums jāizstāsta, kas noticis. Ja trūks kādu avotu, es to norādī�u. Ja tur būs mūsu minējumi, arī tas tiks skaidri pateikts. Tātad mēs uzrakstīsim par to, kas noticis un ko varam pierādīt, un tad pastāstīsim, kā viss bijis pēc mūsu domām.�

�Diezgan ap�aubāmi,� sacīja Henrijs Kortess.

Mīkaels papurināja galvu.

�Ja es apgalvoju, ka Dro�ības policijas aktīvists ielau�as manā dzīvoklī, un varu pierādīt to ar video, tad tas ir pierādīts. Ja es saku, ka viņ� to dara Sekcijas uzdevumā, tas ir pieņēmums, ta�u visu atklājumu gaismā diezgan ticams pieņēmums. Vai saproti?�

�Jā.�

�Es nepaspē�u uzrakstīt visus tekstus pats. Henrij, man ir saraksts, kādi teksti jāuzraksta tev. Tās būs aptuveni piecdesmit grāmatas lappuses. Mālina, tu būsi Henrija backup, glu�i tāpat kā toreiz, kad rediģēji Dāga grāmatu. Uz vāka būs visu triju autoru vārdi. Vai piekrītat?�

�Jā,� Mālina atteica. �Bet mums ir vēl citas problēmas.�

�Kādas?�

�Kamēr tu nodarbojies ar Zala�enko, mums te ir darbu sastrē�gums��

�Tu gribi teikt, ka es neesmu pieejams?�

Mālina pamāja ar galvu.

�Tev taisnība. Man ļoti �ēl.�

�Nevajag. Mēs visi zinām: kad tu aizraujies ar kādu materiālu, tev nekas cits vairs neeksistē. Bet mēs, pārējie, netiekam galā. Man neveicas. Es biju Ērikas atbalsts. Man ir Henrijs, un viņ� ir lielisks, ta�u viņ� strādā pie tava stāsta tikpat daudz, cik tu. Pat ja ierēķinām tevi, mums redakcijā glu�i vienkār�i trūkst divu cilvēku.�

�Skaidrs.�

�Un es neesmu Ērika Bergere. Man trūkst viņas pieredzes. Es tikai mācos. Monika ir apkrauta ar darbiem. Lotija arī. Un nevie�nam nav laika apstāties un padomāt.�

�Tas ir tikai pagaidām. Tiklīdz sāksies tiesa��

�Nē, Mīkael, tas nav pagaidām. Līdz ar tiesu sāksies īsta elle. Atceries, kā bija Vennerstrema lietas laikā. Tas nozīmē, ka mēs tevi neredzēsim apmēram trīs mēne�us, kamēr tu skraidīsi apkārt pa TV studijām.�

Mīkaels nopūtās un lēnām pamāja ar galvu.

�Ko tu ierosini?�

�Lai rudenī tiktu galā ar �urnālu, mums jāpieņem jauni dar�binieki. Vismaz divi, varbūt vairāk. Mums nepietiek jaudas tam, ko gribam izdarīt, un��

�Un?�

�Un es neesmu dro�a, ka to gribu.�

�Saprotu.�

�Es to domāju nopietni. Esmu laba atbildīgā sekretāre, un Ērikas vadībā tas bija a piece of cake. Mēs runājām, ka vasarā izmēģināsim� Nu ko, esam izmēģināju�i. Es neesmu laba gal�venā redaktore.�

�Muļķības,� sacīja Henrijs Kortess.

Mālina papurināja galvu.

�Labi,� Mīkaels noteica. �Es saprotu, ko tu gribi teikt. Bet ņem vērā, ka tā ir ekstrēma situācija.�

Mālina viņam uzsmaidīja.

�Vari to uzskatīt par personāla sūdzību,� viņa piebilda.

Konstitūcijas aizsardzības nodaļas operatīvā vienība visu piektdienu centās apstrādāt informāciju, kas bija saņemta no Mīkaela Blumkvista. Divi darbinieki bija pārcēlu�ies uz pagaidu biroju Frīdhemsplanā, kur tika apkopoti visi dokumenti. Tas bija neērti, jo iek�ējā datu sistēma atradās policijas pārvaldē, tāpēc darbiniekiem katru dienu vairākas reizes vajadzēja staigāt �urpu turpu. Lai arī ceļ� prasīja tikai desmit minūtes, tas tik un tā bija kaitino�i. Jau ap pusdienlaiku viņiem bija apjomīga dokumentā�cija par to, ka gan Frēdriks Klintons, gan Hanss fon Rotingers ir biju�i saistīti ar Dro�ības policiju se�desmitajos gados un sep�tiņdesmito gadu sākumā.

Fon Rotingers sākotnēji strādāja militārajā izlūkdienestā un pāris gadu pavadīja birojā, kas koordinēja armijas un Dro�ības policijas sadarbību. Frēdrikam Klintonam bija pieredze gaisa spē�kos, un 1967. gadā viņ� sāka strādāt Dro�ības policijas personu kontrolē.

Ta�u abi bija atstāju�i VPP/DN septiņdesmito gadu sākumā: Klintons - 1971. gadā, bet fon Rotingers - 1973. gadā. Klin�tons bija kļuvis par konsultantu privātbiznesā, bet fon Rotingers civilā kārtā strādāja Starptautiskajā atomenerģijas aģentūrā. Viņ� apmetās Londonā.

Tikai vēlu pēcpusdienā Monika Figerola varēja pieklauvēt pie Ēdklinta durvīm un pastāstīt, ka Klintona un fon Rotingera kar�jeras pēc aizie�anas no VPP/DN, visticamāk, ir viltotas. Klintona karjerai bija grūti sadzīt pēdas. Konsultanta amats privātbiznesā var nozīmēt būtībā jebko, un nevienam nav pienākuma par savu praktisko darbību atskaitīties valstij. No ienākumu deklarācijām izrietēja, ka viņ� pelnījis daudz naudas; diem�ēl viņa klienti gal�venokārt bija anonīmi �veicē vai līdzīgās zemēs izvietoti uzņē�mumi. Tātad īsti nevarēja pierādīt, ka tas ir blefs.

Toties fon Rotingers nekad nebija spēris kāju birojā, kurā viņam būtu jāstrādā Londonā. 1973. gadā �ī biroju ēka patiesībā bija nojaukta, jo tās vietā uzcēla Kingskrosas stacijas piebūvi. Acīmredzot leģendas autors bija kļūdījies. Pa dienu Figerolas komanda bija sazinājusies ar vairākiem Starptautiskās atomener�ģijas aģentūras pensionētajiem darbiniekiem. Neviens no viņiem nekad nebija dzirdējis par Hansu fon Rotingeru.

�Nu tad skaidrs,� Ēdklints sacīja. �Tagad mums vienkār�i jāiz�dibina, ko viņi darīja patiesībā.�

Monika Figerola pamāja ar galvu.

�Ko iesāksim ar Blumkvistu?�

�Kā tu to domā?�

�Mēs apsolījām viņam pastāstīt, ko atradīsim par Klintonu un Rotingeru.�

Ēdklints brīdi domāja.

�Viņ� dro�i vien pats to uzraks, ja turpinās meklēt. Vajadzētu ar viņu pa labam. Vari viņam pastāstīt, bet esi prātīga.�

Monika Figerola apsolīja. Abi da�as minūtes apsprieda nedē�ļas nogali. Divi no Monikas darbiniekiem turpinās strādāt. Viņai pa�ai būs brīvdienas.

Pēc tam viņa izgāja no pārvaldes, devās uz sporta zāli Sv. Ērika laukumā un pavadīja tur divas stundas, nikni atgūstot iekavēto. Monika atgriezās mājās ap septiņiem vakarā, nomazgājās du�ā, pagatavoja vienkār�as vakariņas un ieslēdza televizoru, lai noska�tītos ziņas. Jau ap pusastoņiem viņa sāka justies nemierīga un uzvilka sporta tērpu. Apstājusies pie ārdurvīm, Monika iegrima domās. Sasodītais Blumkvists. Viņa paņēma savu mobilo un pie�zvanīja uz Mīkaela T10.

�Mums ir mazliet informācijas par Rotingeru un Klintonu.� �Pastāsti,� Mīkaels lūdza.

�Ja atnāksi ciemos, varu pastāstīt.�

�Hmm,� Mīkaels norūca.

�Es tikko uzvilku sporta tērpu, lai mazliet izlādētu uzkrāto enerģiju,� Monika sacīja. �Man doties skriet vai gaidīt tevi?� �Vai tas nekas, ja ieradī�os pēc deviņiem?�

�Nekādas vainas.�

Ap astoņiem piektdienas vakarā Līsbetu Salanderi apciemoja dak�teris Anderss Jūnasons. Viņ� ērti iekārtojās apmeklētāju krēslā. �Vai jūs mani izmeklēsiet?� Līsbeta jautāja.

�Nē, �ovakar ne.�

�Labi.�

��odien mēs izvērtējām tavu stāvokli un paziņojām prokuro�ram, ka esam gatavi tevi izrakstīt.�

�Saprotu.�

�Viņi gribēja aizvest tevi uz Gēteborgas izolatoru jau �ova�kar.�

�Tik ātri?�

Jūnasons pamāja ar galvu.

�Acīmredzot Stokholma izdara spiedienu. Es sacīju, ka rīt man jāizdara tev vairākas noslēguma pārbaudes un es tevi izrakstī�u tikai svētdien.�

�Kāpēc?�

�Nezinu. Mani nokaitināja viņu uzstājība.�

Līsbeta Salandere pasmaidīja. Ja viņai būtu pāris gadu laika, viņa noteikti varētu pārvērst Jūnasonu par lielisku anarhistu. Katrā ziņā viņam bija nosliece uz pilsonisko nepakļau�anos pri�vātā plānā.

�Frēdriks klintons,� mīkaels Blumkvists sacīja, lūkodamies griestos virs Monikas Figerolas gultas.

�Ja tu aizsmēķēsi cigareti, es to nodzēsī�u tev nabā,� Monika piedraudēja.

Mīkaels pārsteigts paskatījās uz cigareti, ko bija automātiski izņēmis no �aketes kabatas.

�Piedod,� viņ� teica. �Vai varu smēķēt uz balkona?�

�Ja pēc tam iztīrīsi zobus.�

Mīkaels pamāja ar galvu un ietinās palagā. Monika sekoja viņam uz virtuvi un ielēja lielu glāzi auksta ūdens. Viņa atspiedās pret balkona durvju stenderi.

�Frēdriks Klintons?�

�Viņ� vēl ir dzīvs. Viņ� ir saite ar pagātni.�

�Klintons mirst. Viņam vajag jaunu nieri, un lielāko daļu laika viņ� pavada, veicot dialīzi vai citas procedūras.�

�Bet viņ� vēl ir dzīvs. Mums vajadzētu sazināties ar Klintonu un uzdot jautājumus. Varbūt viņ� runās.�

�Nē,� Monika iebilda. �Pirmkārt, �ī ir izmeklē�ana un to veic policija. Tādā ziņā �ajā stāstā nav nekādu �mēs�. Otrkārt, tu saņem informāciju saskaņā ar vieno�anos ar Ēdklintu, ta�u esi apņēmies nekādi netraucēt izmeklē�anu.�

Mīkaels paskatījās uz viņu, pasmaidīja un nospieda cigaretes galu.

�Ui!� viņ� noteica. �Dro�ības policija pievelk gro�us.�

Monika piepe�i kļuva domīga.

�Mīkael, tas nav nekāds joks.�

Sestdienas rītā Ērika Bergere aizbrauca uz Svenska Morgon-Pos- ten ar �ķebino�u sajūtu pakrūtē. Viņa juta, ka ir sākusi pārņemt avīzes izveidi savā kontrolē un patiesībā bija ieplānojusi sev brīvu nedēļas nogali - pirmo, kop� sāka strādāt SMP, - ta�u atklājums, ka kopā ar Borg�ē ziņojumu pazudu�as viņas vispersoniskākās un intīmākās atmiņas, neļāva viņai atpūsties.

Bezmiega naktī, kas lielākoties bija pavadīta virtuvē kopā ar Susanni Linderi, Ērika gaidīja, ka Indes spalva ķersies pie lietas un izplatīs ļoti neglaimojo�ās fotogrāfijas. Internets bija lielisks rīks nelie�iem. Ak kungs, stulbs video, kurā es kniebjos ar savu vīru un vēl vienu vīrieti - es nonāk�u ikvienā dzeltenajā avīzē visā pasaulē. Tik privātas lietas!

Visu nakti Ēriku mocīja panika un bailes.

Beidzot Susanne piespieda viņu apgulties.

Pulksten astoņos no rīta Ērika piecēlās un aizbrauca uz SMP. Viņa nespēja palikt mājās. Ja tuvojās vētra, viņa gribēja to satikt pirmā.

Ta�u sestdien pustuk�ajā redakcijā viss bija kā parasti. Darbi�nieki laipni sveicināja, kad viņa gāja garām centrālajam galdam. Holmam bija brīvdiena. Par ziņām atbildēja Pēters Frēdriksons.

�Labrīt! Es domāju, ka jums �odien brīvs,� viņ� sacīja.

�Es arī. Bet vakar es biju slima, un man �is tas jāpadara. Vai kaut kas notiek?�

�Nē, �orīt nekādu ziņu. Viskarstākais ir tas, ka Dālarnas kok�rūpniecība uzrāda aug�upeju un Nor�ēpingā notikusi laupī�ana, viens ievainotais.�

�Labi. Es drusciņ pastrādā�u kabinetā.�

Ērika apsēdās, atslēja kruķus pret grāmatplauktu un iegāja internetā. Vispirms viņa pārbaudīja pastu. Bija pienāku�as vairā�kas vēstules, bet nevienas no Indes spalvas. Ērika sarauca uzacis. Kop� ielau�anās bija pagāju�as divas dienas, bet viņ� vēl nebija izmantojis tādu dārgumu lādi. Kāpēc ne? Vai viņ� grasās mainīt taktiku? �antā�a? Vai vienkār�i grib turēt mani uz grauda?

Ērikai nebija nekā īpa�a, ko darīt, tāpēc viņa atvēra doku�mentu, kurā bija sākusi formulēt SMP stratēģiju. Viņa piecpadsmit minūtes skatījās uz ekrānu, neredzēdama burtus.

Ērika bez panākumiem bija mēģinājusi sazvanīt Grēgeru. Viņa pat nezināja, vai vīra mobilais ārzemēs darbojas. Protams, ja papūlētos, viņa varētu Grēgeru sameklēt, ta�u viņa jutās pilnīgi apātiska. Nē - izmisusi un paralizēta.

Ērika mēģināja piezvanīt Mīkaelam Blumkvistam, lai pateiktu, ka nozagta Borg�ē mape. Viņ� neatbildēja.

Pulksten desmitos Ērika vēl nebija izdarījusi neko prātīgu un nolēma braukt mājās. Viņa jau pastiepa roku, lai izslēgtu datoru, kad piepe�i pamanīja ICQ signālu. Ērika apstulbusi skatījās uz izvēlnes joslu. Viņa zināja, kas ir JCQ, ta�u reti �atoja un nebija izmantojusi �o programmu, kop� sāka strādāt SMP.

Viņa �aubīdamās noklik�ķināja uz Atbildēt.

<Sveika, Ērika! >

< Sveiki. Kas tur ir? >

< Privāti. Vai esi viena? >

Kāds triks? Indes spalva?

<Jā. Kas tu esi?>

<Mēs tikāmies Kalles Blumkvista dzīvoklī, kad viņ� atgriezās no Sandhamnas.>

Ērika Bergere blenza uz ekrānu un tikai pēc pāris sekundēm aptvēra saistību. Līsbeta Salandere. Neiespējami.

<Vai tu vēl tur esi?>

<Jā.>

< Nekādus vārdus. Tu zini, kas es esmu?>

<Kā lai es zinu, ka tas nav blefs? >

<Man ir zināms, kā Mīkaels dabūja rētu uz kakla.>

Ērika norija siekalas. Tikai �etri cilvēki visā pasaulē zināja, kā tas noticis. Līsbeta Salandere bija viena no viņiem.

<Okei. Bet kā tu vari ar mani �atot?>

<Man labi padodas datori. >

Līsbeta Salandere ir datorģēnijs. Bet kā viņa var rakstīt no Sāl�grēna slimnīcas, kur guļ izolēta kop� aprīļa?

< Skaidrs. >

<Vai varu tev uzticēties? >

<Kā tu to domā?>

<Par �o sarunu neviens nedrīkst zināt. >

Vīna negrib, lai policija uzzina, ka viņai ir pieeja internetam. Protams. Tāpēc viņa �ato ar galveno redaktori vienā no Zviedrijas lielākajām avīzēm.

< Nekādu problēmu. Ko tu gribi? >

< Samaksāt. >

<Ko tu ar to gribi teikt? >

<Millennium mani atbalstīja.>

<Mēs darījām savu darbu.>

< Citas avīzes ne.>

<Tu neesi vainīga �ajās apsūdzībās. >

<Tevi vajā stalkers.>

Piepe�i Ērikai Bergerei uznāca sirdsklauves. Viņa brīdi vilci�nājās.

<Ko tu par to zini?>

< Nozagts video. Ielau�anās. >

<Jā. Vai tu vari palīdzēt? >

Ērika nespēja noticēt, ka ir uzrakstījusi �o jautājumu. Tas bija pilnīgs neprāts. Līsbeta Salandere ārstējās Sālgrēna slimnīcā, un viņai pa�ai bija kaudze problēmu. Viņa bija visneiespējamākā kandidatūra, pie kā Ērika varētu vērsties, cerot uz palīdzību.

< Nezinu. Pamēģina�u.>

<Kā?>

<Tas ir jautājums. Tu domā, ka tas draņķis ir no SMP?>

<Es nevaru to pierādīt. >

< Kāpēc tu tā domā?>

Ērika ilgi domāja, pirms atbildēja.

<Tāda sajūta. Tas sākās, kad es atnācu uz SMP. Citi SMP dar�binieki ir saņēmu�i no Indes spalvas riebīgas vēstules it kā manā vārdā. >

<No Indes spalvas? >

<Tā es to riebekli saucu. >

<Okei. Kāpēc viņ� ir izvēlējies tie�i tevi?>

< Nezinu. >

<Vai kaut kas norāda, ka tas ir personiski? >

<Ko tu ar to gribi teikt? >

<Cik cilvēku strādā SMP?>

< Apmēram 230, ieskaitot izdevniecību. >

<Cik daudzus tu pazīsti personiski? >

<īsti nezinu. Gadu gaitā da�ādos apstākļos esmu satikusi vai�rākus �urnālistus un citus darbiniekus. >

<Vai esi ar kādu agrāk saķērusies? >

<Nē. Ne glu�i.>

<Vai kāds varētu gribēt tev atriebties? >

< Atriebties? Par ko?>

< Atriebība ir spēcīgs dzinulis.>

Ērika skatījās uz ekrānu, cenzdamās izprast, uz ko Līsbeta Salandere mērķē.

<Vai tu tur esi?>

<Jā. Kāpēc tu jautā par atriebību?>

<Es izlasīju Rusīna sarakstu ar visiem incidentiem, ko tu saisti ar Indes spalvu. >

Kāpēc tas mani nepārsteidz?

<Un???>

< Neizskatās pēc stalkera.>

<Ko tu ar to gribi teikt? >

<Stalkers ir cilvēks, kuru dzen seksuāla apmātība. Izskatās, ka �eit kāds atdarina stalkeru. Skrūvgriezis pakaļā� Nu sveiki, tā tak ir tīrā parodija! >

< Tie�ām? >

<Esmu redzējusi īstus stalkerus. Viņi ir daudz perversāki, vulgārāki un pretīgāki. Viņi pau� mīlestību un naidu reizē. �is ne�ķiet pa īstam.>

<Tu domā, ka tas nav pietiekami vulgāri? >

<Nē. Vēstule Ēvai Kārlsonei ir pilnīgi garām. Kāds grib nokār�tot rēķinus. >

<Saprotu. Nebiju to iedomājusies. >

<Tas nav stalkers. Kaut kas personisks pret tevi.>

<Labi. Ko tu ierosini? >

<Tu man uzticies? >

<Varbūt.>

<Man vajag pieeju SMP datortīklam.>

< Lēnām pār tiltu. >

<Tūlīt. Mani drīz pārvedīs, un es zaudē�u internetu.>

Ērika vilcinājās desmit sekundes. Atvērt pieeju SMP tīklam� kam? Juku�ajai? Varbūt Līsbeta nebija slepkava, ta�u viņa pavi�sam noteikti nebija normāls cilvēks.

Bet ko gan viņa varēja zaudēt?

<Kā?>

<Man jāinstalē tavā datorā viena programma.>

<Mums ir ugunsmūri.>

<Tev jāpalīdz. Atver internetu.>

<Jau atvērts >

<Explorer?>

<Jā.>

<Es uzrakstī�u vienu adresi. Iekopē to Explorer.>

< Darīts. >

<Tagad tu sarakstā redzi vairākas programmas. Noklik�ķini uz Asphyxia Server un ielādē.>

Ērika sekoja norādījumiem.

< Gatavs. >

< Ieslēdz Asphyxia. Noklik�ķini uz Instalēt un izvēlies Explo- rer. >

Tikai trīs minūtes.

< Gatavs. Labi. Tagad tev jāpārstartē dators. Mēs uz brīdi zau�dēsim kontaktu. >

< Skaidrs. >

<Kad mēs atkal savienosimies, es tavu cieto disku pārvieto�u uz serveri tīklā. >

< Okei. >

< Pārstartē. Tiksimies pēc brī�a. >

Ērika Bergere fascinēti lūkojās uz monitoru, kamēr viņas dators lēnām pārstartējās. Viņa domāja, vai ir pie pilna prāta. Tad atkal parādījās ICQ signāls.

< Sveika vēlreiz! >

< Sveika !>

<Ies ātrāk, ja to darīsi tu. Atver intemetu un iekopē adresi, ko es uzrakstī�u. >

< Gatavs. >

<Tagad tev atvērsies jautājums. Noklik�ķini uz Start.>

<Jā.>

<Tev būs kaut kā jānosauc cietais disks. Sauc to par SMP-2.>

<Labi.>

<Aizej pēc kafijas. Tas nebūs tik ātri.>

Sestdienas rītā monika Figerola pamodās ap astoņiem, pāris stundu vēlāk par parasto laiku. Viņa piecēlās gultā sēdus un vēroja Mīkaelu Blumkvistu. Viņ� krāca. Well. Nobody is perfect.

Monika iedomājās, kā varētu beigties sakars ar Mīkaelu. Viņ� nebija no uzticīgajiem, ar ko varētu ieplānot tālejo�ākas attiecības - tik daudz viņa bija sapratusi no Mīkaela biogrāfijas. Ta�u Monika nemaz nebija dro�a, ka arī pati meklē stabilas attie�cības, grib māju un bērnu. Pēc du�a neveiksmīgu mēģinājumu kop� pusaudzes gadiem viņa aizvien vairāk sāka ticēt teorijai, ka stabilas attiecības ir pārvērtētas. Viņas visilgākās attiecības bija divu gadu kopdzīve ar kādu kolēģi Upsālā.

Tomēr Monika nebija sieviete, kas uzsāka vienas nakts saka�rus, lai gan viņa uzskatīja, ka sekss ir nenovērtēts terapeitiskais līdzeklis teju vai pret visām kaitēm. Un sekss ar Blumkvistu bija glu�i labs. Patiesībā vairāk nekā labs. Viņ� bija jauks cilvēks. Un viņai gribējās ko vairāk.

Vasaras romāniņ�? Iemīlē�anās? Vai viņa bija iemīlējusies?

Monika aizgāja uz vannasistabu, noskaloja seju, iztīrīja zobus, tad uzvilka �ortus un plānu jaku un klusītēm izlavījās no dzī�vokļa. Viņa izpildīja stiep�anās vingrinājumus un �etrdesmit piecās minūtēs apskrēja apli gar Rolambshovas slimnīcu apkārt Frēdhellai un atpakaļ caur Smēdsudenu. Atgriezusies pulksten deviņos, Monika konstatēja, ka Blumkvists vēl guļ. Viņa noliecās un iekoda viņam ausī, Mīkaels apjucis atvēra acis.

�Labrīt, mīļais. Man vajadzētu kādu, kas nober� muguru.�

Mīkaels paskatījās uz Moniku un kaut ko norūca.

�Ko tu teici?�

�Tev nevajag du�u. Tu jau esi cauri slapja.�

�Es apskrēju vienu apli. Tev ari vajadzētu man pievienoties.�

�Ja es uzturētu tavu tempu, tad baidos, ka tev nāktos izsaukt glāb�anas dienestu. Infarkts Mēlarena krastmalā.�

�Muļķības. Nāc nu. Laiks mosties.�

Mīkaels noberza Monikai muguru un saziepēja plecus. Un gurnus. Un vēderu. Un krūtis. Un pēc brī�a Monika bija pilnībā zaudējusi interesi par du�u un aizvilka Mīkaelu atpakaļ gultā.

Viņi dzēra kafiju ielas kafejnīcā krastmalā tikai ap vienpa�dsmitiem.

�Tu varētu kļūt par nelāgu paradumu,� Monika sacīja. �Mēs esam pazīstami tikai da�as dienas.�

�Tu man ļoti patīc. Bet to tu laikam jau zini.�

Monika pamāja ar galvu.

�Kāpēc?�

�Sorry. Nespēju atbildēt uz �o jautājumu. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc mani pēk�ņi piesaista viena sieviete, bet nemaz neinteresē cita.�

Monika domīgi pasmaidīja.

�Man �odien ir brīvdiena,� viņa sacīja.

�Man gan ne. Man ir vesels kalns darbu līdz tiesas sākumam, un pēdējās trīs naktis esmu pavadījis pie tevis, nevis strādājis.� ��ēl.�

Mīkaels piecēlās un noskūpstīja Moniku uz vaiga. Viņa satvēra Mīkaela kreklu.

�Blumkvist, es labprāt turpinātu ar tevi tikties.�

�Es tāpat,� Mīkaels atteica. �Bet, kamēr mēs netiksim galā ar �o stāstu, ies visādi.�

Viņ� pazuda Hantverkargātanas virzienā.

Ērika Bergere bija atnesusi kafiju un vēroja ekrānu. Piecdesmit trīs minūtes nekas nenotika, tikai laiku pa laikam iedarbojās ekrānsaudzētājs. Tad atkal uznira ICQ signāls.

<Gatavs. Tavā cietajā diskā ir daudz visādu mēslu, arī divi vīrusi. >

<Sorry. Kāds ir nākamais solis?>

<Kas ir SMP tīkla administrators? >

<Nezinu. Laikam IT nodaļas vadītājs Pēters Flemings.> <Okei.>

<Kas man jādara? >

<Nekas. Ej mājās.>

< Nekas vairāk? >

<Es do�u ziņu.>

<Vai atstāt datoru ieslēgtu? >

Bet Līsbeta Salandere jau bija pazudusi no ICQ. Ērika Bergere apjukusi blenza uz ekrānu. Beidzot viņa izslēdza datoru un devās sameklēt kādu kafejnīcu, kur varētu apsēsties un mierīgi padomāt.

Mīkaels blumkvists izkāpa no autobusa pie Slusenas, ar Katari- nas liftu uzbrauca uz Mūsebaki un aizsoļoja līdz Fiskargātanai 9. Pārtikas veikaliņā pie Landstinga ēkas viņ� bija nopircis maizi, pienu un sieru. Vispirms viņ� salika ēdienu ledusskapī un pēc tam ieslēdza Līsbetas Salanderes datoru.

Pēc pārdomu brī�a viņ� ieslēdza arī Ericsson T10. Savu parasto telefonu viņ� atstāja neieslēgtu, jo nevēlējās runāt ne ar vienu, kam nav saistības ar Zala�enko lietu. Mīkaels redzēja, ka aizva�dītajā diennaktī ir saņēmis se�us zvanus; trīs bija no Henrija Kortesa, divi no Mālinas Ēriksones un viens no Ērikas Bergeres.

Vispirms Mīkaels piezvanīja Henrijam, kas sēdēja kafejnīcā Vāsastanā un gribēja apspriest vairākus sīkumus, bet neko stei�dzamu.

Mālina bija piezvanījusi tikai tāpat vien.

Pēc tam viņ� piezvanīja Ērikai, bet viņas telefons bija aizņemts.

Mīkaels atvēra Yahoo grupu [Stulbais_Galds] un atrada tur Līsbetas biogrāfijas galīgo versiju. Viņ� pasmaidīja, izdrukāja dokumentu un tūlīt sāka lasīt.

Līsbeta salandere darbojās ar savu Palm Tungsten T3. Viņa bija aizvadījusi pusstundu SMP tīklā, izpētot to ar Ērikas Bergeres konta palīdzību. Pētera Flemīnga kontu viņa neaiztika, jo pilnī�gas administratora tiesības nemaz nebija nepiecie�amas. Līsbetu interesēja pieeja SMP administrācijai ar personu lietām. Un tur Bergerei jau bija pilnvaras.

Līsbetai briesmīgi gribējās, kaut plaukstdatora vietā Mīkaels būtu varējis slepus iesūtīt viņai PowerBook ar īstu tastatūru un 17 collu ekrānu. Viņa lejupielādēja visu SMP darbinieku sarakstu un sāka to pārbaudīt. Tur bija divsimt divdesmit trīs cilvēki, no tiem astoņdesmit divas sievietes.

Vispirms Līsbeta izsvītroja visas sievietes. Viņa pieļāva, ka arī sievietes varētu būt trakas, ta�u statistika apgalvoja, ka absolū�tajā vairumā gadījumu sievietes vajā vīrie�i. Tātad atlika simt �etrdesmit viens cilvēks.

Statistika arī liecināja, ka lielākā daļa Indes spalvu ir vai nu padsmitnieki, vai pusmū�a vīrie�i. Tā kā starp SMP darbiniekiem nebija pusaud�u, Līsbeta izveidoja vecuma diagrammu un izsvīt�roja visus, kas vecāki par piecdesmit pieciem un jaunāki par divdesmit pieciem gadiem. Atlika simt trīs.

Līsbeta bridi domāja. Laika bija maz. Varbūt mazāk par div�desmit �etrām stundām. Ātri pieņēmusi lēmumu, viņa apņēmīgi izmeta visus, kas strādāja avīzes izplatī�anā, reklāmā, fotore- dakcijā, saimniecības un IT nodaļā. Viņa pievērsās �urnālistu un redakcijas personāla grupai un ieguva sarakstu ar �etrdesmit astoņiem vīrie�iem vecumā no divdesmit se�iem līdz piecdesmit �etriem gadiem.

Tad no�vadzēja atslēgu sai�ķis. Līsbeta tūlīt aizvēra datoru un novietoja to zem segas starp ciskām. Bija atnestas viņas pēdē�jās pusdienas Sālgrēna slimnīcā. Līsbeta skumīgi paskatījās uz kāpostu sautējumu. Viņa zināja, ka pēc pusdienām kādu bridi nevarēs netraucēti strādāt, tāpēc nolika datoru aiz naktsskapī�a un gaidīja, kamēr divas sievietes no Eritrejas izsūc putekļus un uzmazgā grīdu.

Vienu no meitenēm sauca Sāra, un viņa �ī mēne�a laikā regu�lāri bija slepus ienesusi Līsbetai da�as Marlboro Light cigaretes.

Līsbeta bija dabūjusi ari �ķiltavas, ko glabāja aiz naktsskapī�a. Viņa ar pateicību pieņēma divas cigaretes, ko grasījās izpīpēt naktī pie vēdlodziņa.

Tikai ap diviem viss atkal bija mierīgi. Līsbeta paņēma datoru un pievienojās tīklam. Viņa bija domājusi iet taisnā ceļā atpakaļ uz SMP administrāciju, bet saprata, ka vajadzētu pievērsties ari savām problēmām. Sākot dieni�ķo apgaitu, viņa vispirms ielūko�jās Yahoo grupā [Stulbais_Galds]. Meitene konstatēja, ka Mīkaels Blumkvists jau trīs dienas tur nav ielicis neko jaunu, un prātoja, diezin ar ko viņ� nodarbojas. Tas draņķis noteikti kniebjas ar kādu lielpupainu beibi.

Tālāk viņa devās uz Yahoo grupu [Bruņinieki] un pārbaudīja, vai Plague nav tur neko atstājis. Nekā nebija.

Pēc tam Līsbeta pārbaudīja prokurora Ēkstrema (neinteresanta sarakste par gaidāmo tiesu) un psihiatra Telebūriana cietos dis�kus.

Katru reizi, ieejot Telebūriana cietajā diskā, Līsbetai �ķita, ka viņas temperatūra pazeminās par pāris grādiem.

Viņa atrada psihiatrisko ekspertīzi, ko ārsts jau bija sacerējis, bet vēl nevarēja oficiāli iesniegt, jo nebija guvis iespēju meiteni izmeklēt. Tajā bija veikti da�i uzlabojumi, bet visumā nekā jauna. Līsbeta lejupielādēja ziņojumu un aizsūtīja to uz [Stulbais Galdsļ. Viņa pārbaudīja psihiatra e-pastu par pēdējo diennakti, klik�ķinā�dama no vēstules uz vēstuli. īsās ziņas saturs gandrīz paslīdēja viņai garām.

Sestdien, 15:00 pie Apļa centrālajā./Jūnass

Velns! Jūnass. Viņ� ir pieminēts daudzās vēstulēs. Raksta no hot�mail konta. Personība nav noskaidrota.

Līsbeta Salandere pievērsa skatienu digitālajam pulkstenim uz naktsgaldiņa. 14:28. Viņa tūlīt signalizēja Mīkaelam Blumkvistam uz ICQ. Atbildes nebija.

Mīkaels bija izdrukājis divsimt divdesmit gatavās manuskripta lappuses. Tad viņ� izslēdza datoru un apsēdās pie Līsbetas vir�tuves galda ar korektūras zīmuli rokā.

Mīkaels bija apmierināts ar tekstu, ta�u joprojām bija palicis pats lielākais baltais laukums. Kā lai atrod pārējos no Sekcijas? Mālinai bija taisnība. Tas ir neiespējami. Viņam vairs nebija laika.

Līsbeta salandere aizkaitinājumā nolamājās un centās izsaukt Plague. Viņ� neatbildēja. Viņa ieskatījās pulkstenī. 14.30.

Meitene apsēdās uz gultas malas un atsauca atmiņā citus ICQ kontus. Vispirms viņa izmēģināja Henriju Kortesu un pēc tam Mālinu Ēriksoni. Neviens neatbildēja. Sestdiena. Visiem brīvdiena. Viņa ieskatījās pulkstenī. 14:32.

Tad viņa mēģināja dabūt rokā Ēriku Bergeri. Bez panākumiem. Es viņai liku iet mājās. Velns! 14:33.

Varētu aizsūtīt īsziņu uz Mīkaela mobilo� Bet to noklausījās. Līsbeta iekoda apak�lūpā.

Beidzot viņa izmisumā pagriezās pret naktsskapīti un izsauca māsiņu. Bija 14.35, kad durvīs pagriezās atslēga un pie viņas ienāca māsiņa Agnēta.

�Sveika. Vai tev ir kāda problēma?�

�Vai dakteris Jūnasons ir nodaļā?�

�Vai tu nejūties labi?�

�Es jūtos labi, bet man vajadzētu parunāt ar viņu. Ja tas ir iespējams.�

�Es viņu redzēju pirms neilga brī�a. Kas par vainu?�

�Man jārunā ar viņu.�

Māsiņa Agnēta sarauca uzacis. Paciente Līsbeta Salandere izsauca māsiņas tikai gadījumos, ja viņai bija stipras galvassāpes vai kāda cita akūta problēma. Viņa nekad nebija apgrūtinājusi personālu vai gribējusi runāt ar kādu konkrētu ārstu. Māsiņa Agnēta gan bija ievērojusi, ka Jūnasons ilgāk uzkavējas pie apcie�tinātās pacientes, kas parasti ir pilnīgi noslēgta pret ārpasauli. Varbūt viņam bija izdevies nodibināt ar meiteni kontaktu.

�Labi. Es pajautā�u, vai viņam ir laiks,� māsiņa Agnēta laipni atteica un aizvēra durvis. Un aizslēdza tās. Pulkstenis rādīja 14:36 un tūlīt pārlēca uz 14:37.

Līsbeta piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Viņa ik pa brī�dim ieskatījās pulkstenī. 14:39. 14:40.

Pulksten 14:44 viņa izdzirdēja gaitenī soļus un apsarga atslēgu �ķindu. Anderss Jūnasons uzmeta Līsbetai jautājo�u skatienu un apstājās, ieraudzījis viņas acīs izmisumu.

�Vai kaut kas noticis?�

�Kaut kas notiek tie�i �obrīd. Vai jums ir līdzi mobilais tele�fons?�

�Kas?�

�Mobilais. Man jāpiezvana.�

Anderss Jūnasons �aubīdamies pa�ķielēja uz durvīm.

�Anders� man vajag mobilo. Tūlīt!�

Sadzirdējis izmisumu meitenes balsī, dakteris iebāza roku ka�batā un iedeva viņai savu Motorola. Līsbeta to gandrīz izrāva viņam no rokām. Viņa nevarēja zvanīt Blumkvistam, jo viņu acīm�redzot noklausījās ienaidnieks. Nelaime tā, ka Mīkaels nebija viņai iedevis sava anonīmā telefona numuru. Tas arī nebija aktuāli, jo viņ� nedomāja, ka Līsbeta varēs piezvanīt viņam no sava ieslo�dzījuma. Sekundes desmitdaļu vilcinājusies, viņa nospieda Ērikas Bergeres numuru. Atskanēja trīs signāli, iekams Ērika atbildēja.

Ērika bergere atradās savā BMW kādu kilometru no mājām Salt�ēbādenā, kad saņēma negaidītu zvanu. Bet Līsbeta Salandere bija viņu pārsteigusi jau no rīta.

�Bergere.�

�Salandere. Nav laika skaidrot. Vai tev ir Mīkaela anonīmā telefona numurs? Tā, kuru nenoklausās.�

�Jā.�

�Piezvani viņam. Tūlīt! Telebūrians tiekas ar Jūnasu pie Apļa Centrālajā stacijā pulksten 15:00.�

�Ko tas��

�Pasteidzies! Telebūrians. Jūnass. Aplis Centrālajā stacijā. 15:00. Viņam ir piecpadsmit minūtes laika.�

Līsbeta pārtrauca sarunu, lai Ērikai nerastos kārdinājums iz�ķiest laiku nevajadzīgiem jautājumiem. Viņa ieskatījās pulk�stenī, kur cipari displejā �ajā mirklī pārlēca uz 14:46.

Ērika Bergere nobremzēja ceļa malā. Viņa pasniedzās pēc tele�fonu grāmatiņas somā un at�ķīra numuru, ko Mīkaels bija iedevis viņai tovakar, kad abi tikās Samīra restorāniņā.

Mīkaels blumkvists izdzirdēja mobilā telefona pīkstoņu. Viņ� piecēlās no virtuves galda, aizgāja atpakaļ uz Līsbetas kabinetu un paņēma telefonu no rakstāmgalda.

�Jā?�

�Te Ērika.�

�Sveika.�

�Telebūrians tiekas ar Jūnasu pie Apļa Centrālajā stacijā pulk�sten 15:00. Tev ir da�as minūtes laika.�

�Ko? Kas?�

�Telebūrians��

�Es dzirdēju. Kā tu to zini?�

�Beidz runāt un skrien!�

Mīkaels ieskatījās pulkstenī. 14:47.

�Paldies. Atā.�

Viņ� paķēra savu datorsomu un metās lejā pa kāpnēm, negai�dīdams liftu. Skriedams viņ� nospieda Henrija zilā T10 numuru. �Kortess.�

�Kur tu esi?�

�Akadēmiskajā grāmatnīcā.�

�Telebūrians tiekas ar Jūnasu pie Apļa Centrālajā stacijā pulk�sten 15:00. Es esmu ceļā, bet tu atrodies tuvāk.�

�Oi, velns! Es skrienu.�

Mīkaels aizskrēja līdz Jētgātanai un uzņēma ātrumu uz Slu- senas pusi. Sasniedzis laukumu, viņ� aizelsies ieskatījās pulkstenī.

Varbūt Monikai Figerolai bija taisnība un viņam vajadzētu sākt trenēties. 14:56. Viņ� nepaspēs. Mīkaels sāka lūkoties pēc tak�sometra.

Līsbeta salandere atdeva telefonu Andersam Jūnasonam.

�Paldies,� viņa sacīja.

�Telebūrians?� Jūnasons vaicāja. �is vārds viņam nebija paslī�dējis garām.

Līsbeta pamāja ar galvu un paskatījās dakterim acīs.

�Viņ� ir vienkār�i drausmīgs nelietis. Jūs pat nenojau�at.�

�Nē. Bet es nojau�u, ka �obrīd notiek kaut kas tāds, kā dēļ tu tagad esi satraukusies vairāk nekā visā �ajā laikā, kop� atrodies manā gādībā. Ceru, ka tu zini, ko dari.�

Līsbeta uzsmaidīja viņam greizu smaidu.

�Atbildi jūs uzzināsiet visdrīzākajā laikā,� viņa noteica.

Henrijs kortess kā jucis izskrēja no Akadēmiskās grāmatnīcas. Viņ� �ķērsoja Svēavēgenu pa Mestersāmuelsgātanas viaduktu un turpināja ceļu lejup līdz Klāra Norra, tur nogriezās uz Klārabergas viaduktu un �ķērsoja Vāsagātanu. Klārabergsgātanu viņ� �ķēr�soja starp autobusu un divām ma�īnām, kas viņam drud�aini signalizēja, un tad ieslīdēja pa Centrālās stacijas durvīm tie�i pulksten 15:00.

Lēkdams pāri trim pakāpieniem reizē, Henrijs ar eskalatoru nobrauca līdz galvenajai zālei, paskrēja garām Pocketshop veika�liņam un tikai tad samazināja ātrumu, lai nepievērstu sev uzma�nību. Viņ� uzmanīgi aplūkoja cilvēkus Apļa tuvumā.

Neredzēja ne Telebūrianu, ne vīrieti, kuru Kristers Malms bija nofotografējis pie Copacabana un kuru viņi uzskatīja par Jūnasu. Henrijs ieskatījās pulkstenī. 15:01. Viņ� elpoja tā, it kā būtu noskrējis Stokholmas maratonu.

Tad Henrijs uz labu laimi izskrēja cauri zālei un izgāja pa durvīm, kas veda uz Vāsagātanu. Viņ� apstājās, paskatījās apkārt un aplūkoja cilvēku pēc cilvēka, cik tālu vien varēja saskatīt. Ne Telebūriana, ne Jūnasa.

Viņ� apgriezās un atkal ieskrēja stacijā. 15:03. Pie Apļa bija tuk�s.

Tad Henrijs pacēla skatienu, un uz sekundi viņa acu priek�ā pavīdēja Telebūriana izspūru�ais profils un bārdiņa, kad psihiatrs iznāca no kioska zāles otrā galā. Nākamajā mirklī viņam blakus materializējās vīrietis no Kristera fotogrāfijām. Jūnass. Viņi �ķēr�soja centrālo zāli un pa ziemeļu izeju nozuda Vāsagātanā.

Henrijs Kortess uzelpoja. Viņ� ar plaukstu noslaucīja sviedrus no pieres un sāka sekot abiem vīrie�iem.

Mīkaels blumkvists ieradās Stokholmas Centrālajā stacijā ar taksometru pulksten 15:07. Viņ� ieskrēja galvenajā zālē, bet nere�dzēja ne Telebūrianu, ne Jūnasu. Ne arī Kortesu.

Mīkaels paņēma savu T10 un jau grasījās zvanīt Kortesam, kad telefons viņa plaukstā iepīkstējās.

�Es viņus redzu. Viņi sē� krogā Trīs kausi Vāsagātanā pie kāp�nēm uz Alkallas vilcienu līniju.�

�Paldies, Henrij. Kur tu esi?�

�Es stāvu pie bāra un dzeru alu. Esmu to nopelnījis.�

�Okei. Viņi mani pazīst, tāpēc es palik�u ārā. Tu dro�i vien nevari saklausīt, ko viņi runā.�

�Nav ne mazākās iespējas. Es redzu Jūnasa muguru, un tas nolādētais dakteris tikai murmina, tā ka es nevaru neko nolasīt viņam no lūpām.�

�Skaidrs.�

�Bet mums varētu rasties problēma.�

�Kāda?�

�Jūnass ir uzlicis uz galda savu maku un mobilo. Bet uz maka ma�īnas atslēgas.�

�Labi. Es to atrisinā�u.�

Monikas figerolas mobilais telefons iezvanījās ar polifonisku signālu - motīvu no filmas Reiz Rietumos. Viņa nolika grāmatu par Dieva izpratni antīkajā laikmetā, kuru viņai nekādi neizdevās pabeigt.

�Sveika. Te Mīkaels. Ko tu dari?�

�Sē�u mājās un �ķiroju vecu mīļāko bildes. Mani �odien ne�krietni pameta.�

�Piedod. Vai tev ir tuvumā ma�īna?�

�Pēdējoreiz, kad pārbaudīju, tā bija stāvvietā pie mājas.� �Labi. Vai gribi izmest likumu pa pilsētu?�

�Ne īpa�i. Kas notiek?�

�Pēters Telebūrians dzer alu ar Jūnasu Vāsagātanā. Un, tā kā es sadarbojos ar Stāsi birokrātiem Dro�ības policijā, man �ķita, ka tev varbūt patiktu pievienoties.�

Monika jau bija piecēlusies no dīvāna un sniedzās pēc ma�īnas atslēgām.

�Tu nejoko?�

�Nemaz. Un Jūnasam priek�ā uz galdiņa ir ma�īnas atslē�gas.�

�Es braucu.�

Mālina ēriksone necēla telefonu, bet Mīkaelam paveicās dabūt rokā Lotu Kārimu, kas tobrīd Āhlēns veikalā meklēja dzim�anas dienas dāvanu vīram. Mīkaels paziņoja, ka būs jāpastrādā virs�stundas, un lūdza viņu steig�us doties uz krogu palīgā Henrijam Kortesam. Pēc tam viņ� piezvanīja Kortesam.

�Plāns ir �āds. Pēc piecām minūtēm es piebrauk�u ma�īnā. Mēs apstāsimies Jernvergsgātanā turpat netālu.�

�Okei.�

�Pēc da�ām minūtēm tev palīgos ieradīsies Lotija.�

�Labi.�

�Kad viņi dosies prom, tu ej pakaļ Jūnasam. Seko viņam kājām un pa telefonu ziņo, kur atrodaties. Tiklīdz tu ieraudzīsi, ka viņ� tuvojas ma�īnai, mums tas jāzina. Lotija ies nopakaļ Telebūria- nam. Ja mēs nepaspēsim ierasties, pieraksti ma�īnas numuru.�

�Okei.�

Monika Figerola apturēja ma�īnu pie Nordic Light viesnīcas blakus Ārlandas ekspresim. Jau pēc minūtes Mīkaels Blumkvists atvēra durvis vadītāja pusē.

�Kurā krogā viņi sē�?�

Mīkaels pastāstīja.

�Man jāizsauc papildspēki.�

�Neuztraucies. Mēs viņus novērojam. Daudzi pavāri var sabo�jāt zupu.�

Monika Figerola palūkojās uz viņu ar aizdomām.

�Un kā tu uzzināji par �o tik�anos?�

�Piedod. Avotu aizsardzība.�

�Vai jums Mūlennim ir pa�iem savs sasodītais izlūkdienests?� Monika izsaucās.

Mīkaels izskatījās apmierināts. Vienmēr bija patīkami apdzīt Dro�ības policiju viņu pa�u lauciņā.

Patiesībā viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā tas gadījās, ka Ērika viņam piezvanīja kā zibens no skaidrām debesīm un paziņoja, ka Telebūrians un Jūnass satiksies. Viņa neko nezināja par Millennium redakcijas darbu kop� 10. aprīļa. Par psihiatru viņa, protams, zināja, bet Jūnass �ajos notikumos uzradās tikai maijā, un, cik Mīkaelam zināms, Ērika pat nenojauta par viņa eksistenci un vēl jo mazāk zināja, ka viņ� ir da�ādu minējumu objekts gan Millennium, gan Dro�ības policijā.

Viņam vajadzēs kārtīgi aprunāties ar Ēriku Bergen vistuvākajā nākotnē.

Līsbeta salandere savilka lūpas un vēroja plaukstdatora ekrānu. Pēc sarunas ar Andersu Jūnasonu viņa bija atstūmusi domas par Sekciju un pievērsusies Ērikas Bergeres problēmai. Pēc krietnām pārdomām Līsbeta no atlasītās vecuma grupas bija izsvītrojusi visus precētos vīrie�us. Viņa zināja, ka tas ir ļoti riskanti un diezin vai �o lēmumu pamato racionāli statistiski vai zinātniski spriedumi. Indes spalva glu�i mierīgi varēja būt precēts vīrs ar pieciem bērniem un suni. Tas varēja būt arī kāds no saimniecības daļas. Tā varēja būt arī sieviete, lai gan Līsbeta tam neticēja.

Viņa glu�i vienkār�i gribēja samazināt vārdu skaitu sarakstā, un līdz ar pēdējo lēmumu grupa bija samazinājusies no �etrdes�mit astoņiem līdz astoņpadsmit indivīdiem. Līsbeta konstatēja, ka �ajā izlasē galvenokārt ietilpst slaveni �urnālisti, priek�nieki un vidējā līmeņa vadītāji, vecāki par trīsdesmit pieciem gadiem. Ja viņa neatrastu neko interesantu, tad meklējumu tīklu varētu atkal papla�ināt.

Pulksten �etros pēcpusdienā Līsbeta iegāja Hakeru republikas lapā un nosūtīja �o sarakstu Plague. Viņ� uzradās pēc da�ām minūtēm.

<18 vārdu. Kas tas ir?>

<Mazs blakusprojekts. Uzskati to par vingrinājumu.> <Okei.>

<Viens no viņiem ir nelietis. Atrodi viņu.>

<Kādi kritēriji? >

cjāstrādā ātri. Rīt viņi man izraus �tepseli. Līdz tam mums viņ� jāatrod. >

Līsbeta pastāstīja par Ērikas Bergeres vajātāju.

<Okei. Vai te gaidāma kāda peļņa? >

Līsbeta brīdi domāja.

<Jā. Es neieradī�os Purvā un neaizdedzinā�u tavu migu.> <Vai tu gribēji to darīt? >

<Es tev maksāju katru reizi, kad lūdzu kaut ko izdarīt. �is darbiņ� nav man. Uzskati to par nodokļu nomaksu. >

<Tu sāc izrādīt sociālās kompetences pazīmes. >

<Nu?>

<Okei.>

Līsbeta nosūtīja SMP redakcijas piekļuves kodus un aizvēra 7CQ.

Pulkstenis bija jau 16:20, kad Mīkaelam beidzot piezvanīja Hen�rijs Kortess.

�Izskatās, ka viņi sāks kustēties.�

�Labi. Mēs esam gatavi.�

Klusums.

�Viņi �ķiras pie kroga. Jūnass dodas uz ziemeļiem. Lotija iet pakaļ Telebūrianam uz dienvidiem.�

Mīkaels pacēla pirkstu un norādīja, kad uz Vāsagātanas garām pazibēja Jūnass. Monika Figerola pamāja ar galvu. Pēc da�ām sekundēm Mīkaels pamanīja arī Henriju Kortesu. Monika iedar�bināja motoru.

�Viņ� �ķērso Vāsagātanu un iet uz Kungsgātanu,� Henrijs zi�ņoja telefonā.

�Paliec iepakaļ, lai viņ� tevi nepamana.�

�Te ir diezgan daudz cilvēku.�

Klusums.

�Viņ� iet uz ziemeļiem pa Kungsgātanu.�

�Uz ziemeļiem pa Kungsgātanu,� Mīkaels atkārtoja.

Monika ieslēdza pārnesumu un izgriezās uz Vāsagātanas. Viņi uz brīdi palika pie sarkanās gaismas.

�Kur jūs tagad esat?� Mīkaels jautāja, kad viņi iegriezās Kungs- gātanā.

�Pie PUB veikala. Viņ� iet ātrā tempā. Hallo, viņ� pagrie�as pa Drotninggātanu ziemeļu virzienā.�

�Drotninggātana ziemeļu virzienā,� Mīkaels atkārtoja.

�Labi,� atteica Monika, veikdama neatļautu pagriezienu uz Klara Norra, un aizbrauca līdz Ūlova Palmes ielai. Viņa pagriezās un nobremzēja pie SIF ēkas. Jūnass �ķērsoja Palmes ielu un devās uz Svēavēgenu. Henrijs viņam sekoja pa ielas otru pusi.

�Viņ� pagriezās uz austrumiem��

�Viss kārtībā. Mēs redzam jūs abus.�

�Viņ� iegrie�as Holendergātanā� Hallo� Ma�īna. Sarkans audi.�

�Ma�īna,� sacīja Mīkaels, pierakstīdams Kortesa steidzīgi nola�sīto numuru.

�Kurā pusē viņ� ir noparkojies?� jautāja Monika.

�Priek�ā uz dienvidiem,� Kortess ziņoja. �Viņ� izgriezīsies uz Palmes ielas jums priek�ā� tūlīt.�

Monika Figerola jau bija sākusi kustību un brauca pāri Drot- ninggātanai. Viņa uzpīpināja un iztramdīja pāris gājēju, kas cen�tās pār�maukt pāri ielai pie sarkanās gaismas.

�Paldies, Henrij. Tālāk mēs viņu pārņemsim.�

Sarkanais audi brauca pa Svēavēgenu dienvidu virzienā. Monika tam sekoja, reizē ar kreiso roku spie�ot kādu numuru savā mobilajā telefonā.

�Man vajag ziņas par kādu ma�īnu, sarkans audi,� viņa sacīja un nobēra klausulē Kortesa nosaukto numuru.

�Jūnass Sandbergs, dzimis 1971. gadā. Kā jūs teicāt� Helsin- gērsgātana, �ista. Paldies.�

Mīkaels pierakstīja Monikas iegūtās ziņas.

Viņi sekoja sarkanajam audi pa Hamngātanu līdz Strandvē- genam un tālāk uz Artillerigātanu. Jūnass Sandbergs novietoja ma�īnu vienu kvartālu no Armijas muzeja. Viņ� �ķērsoja ielu un nozuda kādā gadsimtu mijā celtā ēkā.

�Hmm,� novilka Monika, palūkodamās uz Mīkaelu.

Viņ� pamāja ar galvu. Jūnass Sandbergs bija atbraucis uz kādu ēku, kas atradās tikai vienu kvartālu no mājas, kur premjermi�nistrs bija palienējis dzīvokli privātai tik�anās vietai.

�Glīti nostrādāts,� Monika sacīja.

�ajā pa�ā mirklī piezvanīja Lota Kārima un pastāstīja, ka Pēters Telebūrians, pa Centrālās stacijas eskalatoru uzbraucis līdz Klā- rabergsgātanai, devās uz policijas pārvaldi Kungsholmenā.

�Policijas pārvalde. Pulksten piecos sestdienas vakarā?� Mī�kaels nobrīnījās.

Monika un Mīkaels, �aubu pārņemti, saskatījās. Monika da�as sekundes spraigi domāja, tad paņēma mobilo telefonu un pie�zvanīja kriminālinspektoram Janam Bublanskim.

�Labdien. Te Monika no VPP/DN. Mēs pirms kāda laika tikāmies Mēlarstrandā.�

�Ko jūs vēlaties?� Bublanskis jautāja.

�Vai jums kāds brīvdienās de�urē?�

�Sonja Mūdiga,� Bublanskis atbildēja.

�Man vajadzētu vienu pakalpojumu. Vai viņa atrodas pārvaldē?� ��aubos. Ir tik jauks laiks un sestdienas vakars.�

�Skaidrs. Vai jūs varētu palūgt, lai viņa vai kāds cits no izmek�lē�anas grupas aiziet uz gaiteni pie Ēkstrema kabineta? Es gribētu zināt, vai �obrīd pie viņa notiek kāda apspriede.�

�Apspriede?�

�Man nav laika skaidrot. Man vajadzētu zināt, vai viņ� �obrīd ar kādu tiekas. Un, ja tiekas, tad - ar ko.�

�Jūs gribat, lai es izspiegoju prokuroru, kur� ir mans priek��nieks?�

Monika Figerola sarauca uzacis, bet pēc tam paraustīja ple�cus.

�Jā,� viņa atbildēja.

�Labi,� Bublanskis atteica un nolika klausuli.

Patiesībā sonja mūdiga atradās tuvāk policijas pārvaldei, nekā Bublanskis domājis. Viņa kopā ar vīru dzēra kafiju uz balkona pie draudzenes Vāsastanā. Viņiem bija brīvdiena, jo Sonjas vecāki uz nedēļu bija paņēmu�i bērnus pie sevis, un viņi plānoja darīt kaut ko tik vecmodīgu kā paēst un aiziet uz kino.

Bublanskis pastāstīja savu vajadzību.

�Un kāds man būs aizbildinājums ielauzties pie Ēkstrema?� �Es vakar apsolīju aizsūtīt viņam jaunāko informāciju par Nīdermani, bet aizmirsu to atdot. Papīri stāv uz mana rakstām�galda.�

�Labi,� Sonja atteica.

Viņa paskatījās uz vīru un draudzeni.

�Man jāaizbrauc uz pārvaldi. Es paņem�u ma�īnu un, ja paveik�sies, bū�u atpakaļ aptuveni pēc stundas.�

Vīrs nopūtās. Ari draudzene nopūtās.

�Man patiesībā ir de�ūra,� Sonja atgādināja.

Viņa atstāja ma�īnu Bergsgātanā, ar liftu uzbrauca līdz Bub- lanska kabinetam un paņēma trīs A4 mapes, kurās bija apkopoti trūcīgie policista slepkavas Ronalda Nīdermaņa meklē�anas rezul�tāti. Nav daudz, viņa nodomāja.

Tad Sonja uzkāpa vienu stāvu augstāk. Viņa apstājās pie gai�teņa durvīm. �ajā vasaras vakarā policijas pārvalde bija gandrīz tuk�a. Sonja nelavījās pa gaiteni, viņa vienkār�i gāja ļoti klusiem soļiem. Viņa apstājās pie Ēkstrema aizvērtajām durvīm un iekoda apak�lūpā, izdzirdusi iek�ā balsis.

Piepe�i drosme pazuda un Sonja sajutās muļķīgi. Parastā situācijā viņa pieklauvētu pie durvīm, atvērtu tās, izsaukdamās: Sveiki, jūs vēl te? - un iegāztos iek�ā. Tagad tas �ķita aplam.

Sonja paskatījās apkārt.

Kāpēc Bublanskis bija viņai zvanījis? Kas tā par apspriedi?

Sonja palūkojās pāri gaitenim. Iepretim Ēkstrema kabinetam atradās neliela konferen�u zāle desmit personām. Tur viņa pati bija sēdējusi daudzās lekcijās.

Sonja iegāja zālē un klusi aizvēra durvis. �alūzijas bija nolais�tas, un stikla sienu uz gaiteni klāja aizkari. Telpā valdīja krēsla. Sonja paņēma krēslu, apsēdās un pavilka aizkarus tā, lai pavērtos �aura sprauga uz gaiteni.

Viņa jutās nelāgi. Ja kāds atvērtu durvis, būtu ļoti grūti izskaid�rot, ko viņa te dara. Sonja paņēma telefonu un palūkojās uz pulk�steni displejā. Gandrīz se�i. Viņa izslēdza zvana signālu, atspie�dās pret atzveltni un vēroja Ēkstrema kabineta aizvērtās durvis.

Pulksten septiņos vakarā Plague izsauca Līsbetu Salanderi.

<Okei. Tagad es esmu SMP admins.>

<Kur?>

Plague uzrakstīja kādu http adresi.

<Mēs nepaspēsim 24 stundu laikā. Lai ari mums ir visu 18 e-pasti, paies vairākas dienas, kamēr uzlauzīsim viņu mājas dato�rus. Lielākā daļa sestdienas vakarā dro�i vien nav tiklā. >

<Plague, tu koncentrējies uz viņu mājas datoriem, es pārbau�dī�u SMP datorus. >

<Ta jau es domāju. Tava mazā kastīte ir mazliet ierobe�ota. Vai gribi, lai kādam pievēr�u īpa�u uzmanību? >

<Nē. Tas var būt jebkur�. >

<Okei.>

<Plague?>

<Jā.>

<Ja mēs neko neatradīsim līdz rītdienai, es gribu, lai tu tur�pini^

<Okei.>

<Tad es tev samaksā�u. >

<Nu ko tu. Tas ta�u ir for�i! >

Līsbeta aizvēra ICQ un aizgāja uz http adresi, kur Plague bija lejupielādējis visas SMP administratoru pilnvaras. Vispirms viņa pārbaudīja, vai Pēters Flemings ir tie�saistē un atrodas SMP. Viņa tur nebija. Pēc tam Līsbeta aizņēmās viņa pilnvaras un iegāja SMP e-pasta serverī. Līdz ar to viņa varēja izlasīt visas vēstules, kas jebkad nonāku�as serverī, arī tās, kas jau sen izdzēstas no atsevi�ķiem kontiem.

Viņa sāka ar �etrdesmit trīs gadus veco Emstu Teodoru Bilingu, vienu no SMP naktsmaiņu vadītājiem. Viņa atvēra Bilinga e-pastu un sāka pārlūkot arvien vecākas vēstules. Katrai no tām Līsbeta veltīja divas sekundes - pietiekami, lai aptvertu, kas vēstuli sūtījis un kas tajā rakstīts. Pēc da�ām minūtēm viņa bija uzzinājusi, kas ir rutīnas vēstules - ikdienas ziņojumi, grafiki un citi neintere�santi jautājumi. Viņa tās vairs nelasīja.

Līsbeta pārskatīja trīs mēne�us vecas vēstules. Pēc tam pārlēca no mēne�a uz mēnesi, izlasīja vēstuļu tematus un atvēra tikai tās vēstules, kas viņu ieinteresēja. Viņa uzzināja, ka Emsts Bilings satiekas ar kādu sievieti, vārdā Sofija, un uzrunā viņu riebīgā tonī. Meitene konstatēja, ka tas nav nekas neparasts, jo Bilings riebīgā tonī uzrunāja visus, kam rakstīja kaut ko personisku, - korespondentus, maketētājus un citus. Tomēr zināmā mērā tas bija savādi, ka vīrietis tā vienkār�i nosauc savu draudzeni par resnuli, stulbeni vai kuci.

Izpētījusi gadu senas vēstules, Līsbeta meta mieru. Viņa iegāja Bilinga Explorer un sāka pētīt, kā viņ� sērfo tīklā. Atklājās, ka, līdzīgi vairumam vīrie�u viņa vecuma grupā, ari Bilings regu�lāri ielūkojas pornolapās, tomēr lielākā daļa viņa meklējumu bija saistīti ar darbu. Līsbeta secināja, ka Bilings interesējas par ma�īnām un bie�i apmeklē lapas, kur var apskatīt jaunākos auto- modeļus.

Pēc apmēram stundu ilgas rakņā�anās Līsbeta izsvītroja Bilin- gu no saraksta. Pēc tam viņa pievērsās piecdesmit vienu gadu vecajam tieslietu nodaļas veterānam Lārsam Ērjanam Volbergam.

Torstens Ēdklints ieradās policijas pārvaldē Kungsholmenā ap pusastoņiem vakarā. Viņu gaidīja Monika Figerola un Mīkaels Blumkvists. Visi apsēdās pie tā pa�a galda, kur Blumkvists bija sēdējis iepriek�ējā dienā.

Ēdklints secināja, ka viņ� ļoti riskē un ir pārkāpis vairākus iek�ējās kārtības noteikumus, atļaujot Blumkvistam ienākt �ajā gaitenī. Monikai noteikti nebija tiesību pēc savas iniciatīvas aici�nāt viņu �urp. Parasti pat sievas vai vīri nedrīkstēja ienākt VPP/ DN slepenajos gaiteņos - viņiem bija jāgaida dzīvesbiedrs kāpņu telpā. Turklāt Blumkvists galu galā bija �urnālists. Turpmāk viņ� drīkstēs ierasties tikai pagaidu birojā Frīdhemsplanā.

Tomēr pēc īpa�a ielūguma �ajos gaiteņos drīkstēja atrasties arī nepiedero�ie. Ārvalstu viesi, zinātnieki, akadēmiķi, pagaidu konsultanti� Ēdklints ievietoja Blumkvistu pagaidu konsultantu kategorijā. Visas �īs muļķības par slepenību patiesībā bija tikai tuk�i vārdi. Kāds cilvēks nolēma, ka citam būs noteikts pielaides līmenis. Ēdklints bija nolēmis pārmetumu gadījumā apgalvot, ka pats pie�ķīris Blumkvistam pielaidi.

Tas ir - ja viņiem neradīsies kādas nesaskaņas. Ēdklints apsē�dās un paskatījās uz Figerolu.

�Kā tu uzzināji par tik�anos?�

�Man ap �etriem piezvanīja Blumkvists,� viņa smaidot atbil�dēja.

�Un kā jūs to uzzinājāt?�

�Avots pateica,� paziņoja Mīkaels.

�Vai man būtu jāsecina, ka jūs novērojat Telebūrianu?� Monika papurināja galvu.

�Tā bija arī mana pirmā doma,� viņa noteica priecīgā balsī, it kā Mīkaela nemaz nebūtu klāt. �Bet tas nevar būt. Pat ja kāds izseko Telebūrianu Blumkvista uzdevumā, �ī persona nevarētu iepriek� izskaitļot, ka viņ� tiksies tie�i ar Jūnasu Sandbergu.� Ēdklints lēnām pamāja ar galvu.

�Tātad� kas atliek? Nelikumīga noklausī�anās vai kas cits?� �Es varu jums apgalvot, ka neveicu nelikumīgu noklausī�anos un neesmu dzirdējis, ka kaut kas tāds vispār notiktu,� Mīkaels sacīja, lai atgādinātu par savu klātbūtni. �Esiet reāli. Ar neliku�mīgu noklausī�anos nodarbojas varas iestādes.�

Ēdklints savilka lūpas.

�Tātad jūs nestāstīsiet, kā ieguvāt informāciju par tik�anos?� �Nē. Es jau pastāstīju. Kāds avots pateica. Avotam ir nodro��ināta anonimitāte. Kā būtu, ja mēs pievērstos ziņas saturam?� �Man nepatīk nepabeigtas lietas,� Ēdklints sacīja. �Nu labi. Kas mums ir?�

�Viņu sauc Jūnass Sandbergs,� Monika informēja. �Pēc izglī�tības jūras spēku ūdenslīdējs, deviņdesmito gadu sākumā mācī�jās policijas skolā. Strādāja vispirms Upsālā un pēc tam Sēder�teljē."

�Tu esi no Upsālas.�

�Jā, bet mēs tur nebijām vienā laikā. Es sāku tur strādāt, kad viņ� aizbrauca uz Sēdertelji.�

�Skaidrs.�

�VPP/DN viņu pieņēma darbā pretizlūko�anā 1998. gadā. 2000. gadā viņ� devās slepenā uzdevumā uz ārzemēm. Saskaņā ar mūsu papīriem oficiāli viņ� patiesībā atrodas vēstniecībā Madridē. Es painteresējos vēstniecībā. Viņiem nav ne jausmas, kas ir Jūnass Sandbergs.�

�Tāpat kā Mortensons. Oficiāli pārvietots uz nodaļu, kurā viņa nav.�

�Tikai kancelejas vadītājam ir iespēja darīt kaut ko tādu sis�temātiski.�

�Un parastos gadījumos visu norakstītu uz nekārtībām papī�ros. Mēs to pamanām tāpēc, ka īpa�i meklējam. Un, ja kāds sāk uzdot jautājumus, tad viņi vienkār�i pasaka slepeni vai ka tam ir kāda saistība ar terorismu.�

�Vēl jāpārbauda bud�ets.�

�Finan�u direktors?�

�Varbūt.�

�Labi. Vēl?�

�Jūnass Sandbergs dzīvo Sollentūnā. Viņ� nav precējies, bet viņam un kādai skolotājai no Sēderteljes ir kopīgs bērns. Nekādu pārkāpumu. Licence diviem �aujamiero�iem. Bez kaitīgiem iera�dumiem un pilnīgs atturībnieks. Neparastais ir tikai tas, ka viņ� laikam ir ticīgs un deviņdesmitajos gados bija iesaistījies Dzīvības vārdā.�

�Kur tu to ņēmi?�

�Es parunāju ar savu veco priek�nieku no Upsālas. Viņ� Sand�bergu labi atceras.�

�Skaidrs. Kristīgs armijas ūdenslīdējs ar diviem iero�iem un bērnu Sēderteljē. Vēl kas?�

�Mēs noskaidrojām viņa personību tikai pirms trim stundām. Tas jebkurā gadījumā ir ātri.�

�Piedod. Ko mēs zinām par māju Artillerigātanā?�

�Vēl neko daudz. Stefans sameklēja kādu no būvvaldes. Mums ir ēkas plāns. Kooperatīva māja no iepriek�ējās gadsimtu mijas. Se�i stāvi ar divdesmit diviem dzīvokļiem un vēl astoņi dzīvokļi nelielā sētas mājā. Es pārbaudīju īrniekus, bet neatradu neko ievērības cienīgu. Divi no īrniekiem ir tiesāti.�

�Kas viņi ir?�

�Kāds Lindstrems pirmajā stāvā. Se�desmit trīs gadus vecs. Tiesāts par krāp�anos ar apdro�inā�anu septiņdesmitajos gados. Un Vitfelts no tre�ā stāva, �etrdesmit septiņus gadus vecs. Divreiz tiesāts par vardarbību pret biju�o sievu.�

�Hmm.�

�Tur dzīvo da�ādi vidus�ķiras pārstāvji. Tikai viens dzīvoklis �ķiet neparasts.�

�Kur�?�

�Dzīvoklis aug�stāvā. Vienpadsmit istabas, tāds kā reprezen�tācijas dzīvoklis. Pieder firmai ar nosaukumu AS Bellona."

�Un ar ko viņi nodarbojas?�

�Dievs vien zina. Viņi veic tirgus izpēti, un gadā viņiem ir aptuveni trīsdesmit miljonu kronu apgrozījums. Visi Bellona īpa��nieki dzīvo ārzemēs.�

�Ahā.�

�Ko nozīmē ahā?�

�Vienkār�i ahā. Izpētiet to firmu kārtīgi.�

�ajā mirklī pa durvīm ienāca darbinieks, kuru Mīkaels pazina tikai pēc vārda Stefans.

�Labdien, �ef,� viņ� sveicināja Torstenu Ēdklintu. �Te ir kas interesants. Es pārbaudīju Bellona dzīvokļa vēsturi.�

�Un?� jautāja Monika Figerola.

�Bellona tika nodibināta septiņdesmitajos un nopirka dzīvokli pēc tā iepriek�ējās īpa�nieces nāves. Tā bija kāda sieviete, vārdā Kristīna Sēderholma, dzimusi 1917. gadā.�

�Lūk, kā?�

�Viņa bija precējusies ar Hansu Vilhelmu Franki, kovboju, kur� saķērās ar P. G. Vingi, kad nodibināja VPP/DN.�

�Labi,� sacīja Ēdklints. �Ļoti labi. Monika, �ī ēka ir jānovēro visu diennakti. Noskaidro, kādi tur ir telefoni. Es gribu zināt, kas dzīvokli apmeklē, kādas ma�īnas tur piebrauc. Visu kā parasti.�

Ēdklints pa�ķielēja uz Blumkvistu. Izskatījās, ka viņ� grasās kaut ko sacīt, bet apraujas. Mīkaels sarauca uzacis.

�Vai esat apmierināts ar informācijas plūsmu?� Ēdklints bei�dzot vaicāja.

�Pilnībā. Vai esat apmierināts ar Millennium pienesumu?�

Ēdklints lēnām pamāja ar galvu.

�Jūs apzināties, ka par to es varu dabūt pa galvu?� viņ� jau�tāja.

�Ne jau manis dēļ. �eit saņemto informāciju es pakļauju avotu aizsardzības principam. Es atstāstī�u faktus, bet neminē�u, kā esmu tos ieguvis. Pirms publicē�anas es jūs formāli intervē�u. Ja nevēlēsieties atbildēt, varat vienkār�i sacīt �Bez komentāriem�. Vai arī varat izklāstīt, ko domājat par Speciālās analīzes sekciju. Jūs pats izlemsiet.�

Ēdklints pamāja.

Mīkaels jutās apmierināts. Da�u stundu laikā Sekcija piepe�i bija ieguvusi fizisku veidolu. Tas bija īsts apvērsums.

Sonjai mudīgai par sarūgtinājumu sapulce prokurora Ēkstrema kabinetā ieilga. Uz galda kāds bija aizmirsis minerālūdens pudeli. Sonja bija divas reizes piezvanījusi vīram, lai pateiktu, ka aizka�vēsies, un apsolītu kompensēt viņam to ar jauku vakaru, tiklīdz atgriezīsies mājās. Viņa sāka nervozēt un justies kā iebrucēja.

Sapulce beidzās tikai ap pusastoņiem. Sonjai pilnīgi negai�dot, durvis atvērās, un gaitenī iznāca Hanss Faste. Viņam sekoja dakteris Telebūrians. Aiz viņiem nāca kāds pavecs sirms vīrietis, kuru Sonja agrāk nebija redzējusi. Visbeidzot parādījās proku�rors Ēkstrems un, vilkdams mugurā �aketi, izslēdza gaismu un aizslēdza durvis.

Sonja Mūdiga pacēla savu mobilo telefonu pie aizkaru spraugas un uzņēma divus zemas iz�ķirtspējas attēlus, nofotografēdama kompāniju pie Ēkstrema durvīm. Pakavēju�ies da�as sekundes, viņi devās prom pa gaiteni.

Kad viņi gāja garām konferen�u zālei, Sonja aizturēja elpu. Beidzot izdzirdusi aizveramies kāpņu telpas durvis, viņa aptvēra, ka ir nosvīdusi aukstiem sviedriem, un piecēlās drebo�iem ceļ�galiem.

Bublanskis piezvanīja monikai Figerolai tūlīt pēc astoņiem vakarā.

�Jūs gribējāt zināt, vai Ēkstremam ir apspriede.�

�Jā,� Monika atbildēja.

�Tā beidzās pavisam nesen. Ēkstrems tikās ar dakteri Telebū�rianu un manu biju�o kolēģi kriminālinspektoru Hansu Fasti, kā arī vienu vecāku kungu, ko mēs nepazīstam.�

�Mirklīti,� Monika Figerola sacīja, uzlika klausulei plaukstu un pagriezās pret pārējiem. �Mūsu ideja izrādījās auglīga. Telebūri�ans devās taisnā ceļā pie Ēkstrema.�

�Vai jūs tur vēl esat?�

�Atvainojiet. Vai mums ir nepazīstamā vīrie�a pazīmes?�

�Vēl labāk. Es aizsūtī�u viņa fotogrāfiju.�

�Fotogrāfiju? Skaisti, es bū�u jums pakalpojumu parādā.�

�Es justos atvieglots, ja zinātu, kas notiek.�

�Es pēc brī�a piezvanī�u.�

Visi pie galda kādu brīdi sēdēja klusēdami.

�Labi,� Ēdklints beidzot noteica. �Telebūrians tiekas ar Sekciju un pēc tam taisnā ceļā dodas pie prokurora Ēkstrema. Es daudz atdotu, lai uzzinātu, ko viņi apsprieda.�

�Jūs ta�u varat pajautāt man,� ierosināja Mīkaels Blumkvists. Ēdklints un Figerola paskatījās uz viņu.

�Viņi tikās, lai noslīpētu detaļas savai stratēģijai, kā iegāzt Līsbetu Salanderi pēc mēne�a gaidāmajā tiesā.�

Monika uzmanīgi paraudzījās uz Mīkaelu, tad lēnām pamāja ar galvu.

�Tas ir pieņēmums,� Ēdklints sacīja. �Ja vien jums nav para- normālas spējas.�

�Tas nav pieņēmums,� Mīkaels iebilda. �Viņi tikās, lai apspriestu detaļas Salanderes psihiatriskajai ekspertīzei. Telebūrians to tikko ir pabeidzis.�

�Muļķības. Salandere vēl nemaz nav izmeklēta.�

Mīkaels paraustīja plecus un atvēra savu datorsomu.

�Agrāk tas dakterim netraucēja. Te ir pēdējā ekspertīzes slē�dziena versija. Kā redzat, tā ir datēta ar nedēļu, kad jāsākas tiesai.� Ēdklints un Figerola izpētīja papīrus sev priek�ā. Beidzot viņi lēnām saskatījās un pēc tam palūkojās uz Blumkvistu.

�Un kā jūs to dabūjāt?� Ēdklints jautāja.

�Sorry. Avotu aizsardzība,� Mīkaels atteica.

�Blumkvist� mums nepiecie�ama savstarpēja uzticē�anās. Jūs neatklājat informāciju. Vai jums ir vēl līdzīgi pārsteigumi?�

�Jā. Protams, man ir noslēpumi. Turklāt esmu pārliecināts, ka jūs neesat devis man iespēju piekļūt visam, kas jums ir Dro�ības policijā. Vai ne?�

�Tas nav viens un tas pats.�

�Ir gan. Mūsu vieno�anās nozīmē sadarbību. Kā jau jūs teicāt - mums nepiecie�ama savstarpēja uzticē�anās. Es neslēpju neko, kas varētu palīdzēt jūsu izmeklē�anai atklāt Sekciju vai noskaid�rot izdarītos noziegumus. Es jau esmu iedevis jums materiālus, kas rāda, kā Telebūrians 1991. gadā izdarīja noziegumu kopā ar Bjerku, un esmu pastāstījis, ka �obrīd viņ� grasās darīt to pa�u. Un �is dokuments apliecina, ka tā ir taisnība.�

�Bet jums ir noslēpumi.�

�Protams. Jūs varat pārtraukt sadarbību vai sadzīvot ar to.� Monika Figerola diplomātiski pacēla roku.

�Piedod, bet vai tas nozīmē, ka prokurors Ēkstrems strādā Sekcijai?�

Mīkaels sarauca uzacis.

�Es nezinu. Man �ķiet, ka viņ� drīzāk ir noderīgs idiots, kuru Sekcija vienkār�i izmanto. Ēkstrems ir karjerists, ta�u man viņ� �ķiet godīgs un mazliet pastulbs. Turklāt viens avots pastāstīja, ka Ēkstrems noticējis visam, ko Telebūrians konsultācijā stāstīja par Līsbetu Salanderi, kamēr meitene bija izsludināta meklē�anā.� �Jūs domājat, ka ar viņu nav grūti manipulēt?�

�Tie�i tā. Un Hanss Faste ir idiots, kur� uzskata, ka Salandere ir lesbiete sātaniste.�

Ērika Bergere viena pati sēdēja savās mājās Salt�ēbādenā. Viņa jutās paralizēta un nespēja koncentrēties jēdzīgam darbam. Viņa visu laiku gaidīja telefona zvanu, kas paziņos, ka viņas fotogrā�fijas ir izliktas kaut kur internetā.

Ērika atkal un atkal pieķēra sevi domājam par Līsbetu Salanderi un saprata, ka lolojusi veltas cerības. Salandere gulēja ieslēgta Sālgrēna slimnīcā. Pie viņas neielaida apmeklētājus, un viņa pat nevarēja lasīt avīzes. Tomēr viņa bija neparasti stipra meitene. Par spīti izolācijai, Salandere bija sazinājusies ar Ēriku ICQ un pēc tam piezvanījusi pa telefonu. Un pirms diviem gadiem viņa viena pati bija iznīcinājusi Vennerstrema impēriju un izglābusi Millennium.

Pulksten astoņos vakarā pie durvīm pieklauvēja Susanne Lin�dere. Ērika sarāvās, it kā istabā kāds būtu iz�āvis ar pistoli. �Labvakar! Tu sēdi tumsā ar drūmu seju.�

Ērika pamāja un ieslēdza gaismu.

�Sveika. Es uzlik�u kafiju��

�Nē. Ļauj man. Vai ir kādi jaunumi?�

Kā nu ne. Parādījās Līsbeta Salandere un okupēja manu datoru. Un piezvanīja, lai pateiktu, ka Telebūrians un kaut kāds Jūnass pēc�pusdienā tiksies Centrālajā stacijā.

�Nē, nekā jauna,� viņa atteica. �Bet es gribētu kaut ko pār�baudīt uz tevi.�

�Pārbaudi.�

�Ko tu domā par iespēju, ka tas nav stalkers, bet kāds no mana paziņu loka, kur� vēlas atriebties?�

�Kāda ir at�ķirība?�

�Stalkers ir kāds sve�ais, kur� ir apsēsts ar mani. Otrais vari�ants ir cilvēks, kur� vēlas man atriebties vai sabojāt man dzīvi personisku iemeslu dēļ.�

�Interesanta doma. Kā tā radusies?�

�Es� �odien apspriedu situāciju ar kādu cilvēku. Nevaru saukt viņu vārdā, bet viņa izteicās, ka īsta stalkera draudi izskatītos citādi. Pirmām kārtām tāds nekad nerakstītu vēstuli Ēvai Kārlso- nei no kultūras nodaļas. Tā ir pavisam netipiska rīcība.� Susanne Lindere lēnām pamāja ar galvu.

�Tur kaut kas ir. Zini, es patiesībā neesmu lasījusi tās vēstules. Vai varu apskatīties?�

Ērika atnesa savu klēpjdatoru un uzlika uz virtuves galda.

Monika figerola izvadīja Mīkaelu Blumkvistu no policijas pār�valdes ap desmitiem vakarā. Viņi apstājās tajā pa�ā vietā parkā, kur iepriek�ējā dienā.

�Te nu mēs atkal esam. Vai tu gribi nozust un strādāt vai arī nāksi pie manis un mēs mīlēsimies?�

�Nu��

�Mīkael, es tevi nespie�u. Ja tev jāstrādā, tu pasaki.�

�Zini, Figerola, tu izraisi baigo atkarību.�

�Un tu negribi būt ne no viena atkarīgs. Vai tā tu to domā?� �Nē, ne tā. Bet man �onakt jāparunā ar kādu cilvēku, un tas prasīs laiku. Kamēr es tik�u galā, tu jau gulēsi.�

Monika pamāja.

�Tad pagaidām atā.�

Mīkaels noskūpstīja viņu uz vaiga un devās uz autobusu pie�turu pie Frīdhemsplana.

�Blumkvist!� Monika iesaucās.

�Jā?�

�Es bū�u brīva arī rit no rīta. Atnāc uz brokastīm, ja paspēsi.�

Sākot pārbaudīt ziņu redaktoru Andersu Holmu, Līsbetai uzmā�cās nelāgas nojautas. Holms bija piecdesmit astoņus gadus vecs un patiesībā neietilpa prognozētajā vecuma grupā, tomēr Līsbeta katram gadījumam bija viņu tur iekļāvusi, jo viņ� naidojās ar Ēriku Bergeri. Holms pina intrigas un izsūtīja e-pastus, stāstī�dams, kā da�s labs ir slikti padarījis savu darbu.

Līsbeta redzēja, ka Holmam Ērika nepatīk un viņ� atvēl daudz laika piezīmēm, ka tas sievi�ķis pateicis to vai izdarījis �ito. Inter�netā viņ� apmeklēja tikai ar darbu saistītas vietnes. Ja viņam bija citas intereses, ar tām viņ� nodarbojās brīvajā laikā un uz kāda cita datora.

Līsbeta paturēja Holmu kā Indes spalvas kandidātu, ta�u viņ� neizskatījās visai ticams. Brīdi prātojusi, kāpēc īsti netic viņa kandidatūrai, Līsbeta nosprieda, ka Holms ir pārāk iedomīgs, lai ietu apkārtceļu ar anonīmām vēstulēm. Ja viņ� gribētu nosaukt Ēriku Bergeri par mauku, viņ� to izdarītu atklāti. Turklāt viņ� neizskatījās pēc tipa, kas uzņemtos pūles ielavīties Ērikas mājā nakts vidū.

Ap desmitiem Līsbeta paņēma pauzi, iegāja [Stulbā_Galda] grupā un secināja, ka Mīkaels vēl nav atgriezies. Viņa viegli saērcināta domāja, diezin ar ko viņ� nodarbojas un vai viņ� ir paspējis uz Telebūriana tik�anos.

Tad viņa atgriezās SMP serveri.

Nākamais vārds sarakstā bija divdesmit deviņus gadus vecais sporta nodaļas sekretārs Klāss Lundīns. Līsbeta jau bija atvērusi Lundīna e-pastu, kad apstājās un iekoda apak�lūpā. Viņa aizvēra Lundīna kontu un atgriezās pie Ērikas Bergeres.

Līsbeta ritināja atpakaļ pagātnē. Sūtījumu nebija īpa�i daudz, jo Ērikas konts bija atvērts tikai otrajā maijā. Pati pirmā vēs�tule bija rīta ziņojums, ko nosūtījis atbildīgais sekretārs Pēters Frēdriksons. Pirmajā dienā vairāki cilvēki bija apsveiku�i Ēriku ar iera�anos SMP.

Līsbeta uzmanīgi izlasīja visas vēstules Ērikas pastkastītē. Sa�rakstē ar ziņu redaktoru Holmu jau no pirmās dienas bija manāms naidīgs tonis. �ķita, ka viņi nespēj vienoties nevienā jautājumā, un Līsbeta redzēja, ka Holms apgrūtina Ērikas darbu, sūtīdams divas trīs vēstules arī par da�ādiem sīkumiem.

Viņa pārlēca pāri reklāmai, "mēstulēm" un dienesta ziņoju�miem. Toties pievērsās visai personiskajai sarakstei. Līsbeta izla�sīja bud�eta aprēķinus, reklāmu un tirgus rezultātus un nedēļas garumā ieilgu�o saraksti ar finan�u direktoru Kristeru Selbergu; tā izskatījās pēc liela strīda par �tatu samazinā�anu. No juridis�kās nodaļas Ērika saņēma niknas vēstules par kādu praktikantu Juhannesu Frisku, kuru viņa acīmredzot bija norīkojusi strādāt pie kāda neapstiprināta materiāla. Ja neskaita pirmās apsveikuma vēstules, �ķita, ka neviens vadības līmeņa darbinieks neredz neko pozitīvu Ērikas argumentos vai ierosinājumos.

Pēc kāda laika Līsbeta aizritināja atpakaļ uz sākumu un galvā veica statistisku aprēķinu. Viņa secināja, ka no visiem SMP vado��ajiem darbiniekiem tikai �etri cilvēki necentās graut Ērikas pozī�cijas. Tie bija valdes priek�sēdētājs Borg�ē, atbildīgais sekretārs Frēdriksons, ievadrakstu lappuses redaktors Gunnars Magnusons un kultūras nodaļas redaktors Sebastians Strandlunds.

Vai viņi SMP vispār nav dzirdēju�i par sievietēm? Visi vadītāji tikai vīrie�i.

Ar kultūras nodaļas redaktoru Ērikai Bergerei bija vismazāk darī�anu. Visā �ajā laikā viņa bija apmainījusies ar Strandlundu tikai divām vēstulēm. Visdraudzīgākās un acīmredzami simpātiju pilnās vēstules pienāca no ievadrakstu redaktora Magnusona. Borg�ē bija lakonisks un sauss. Visi pārējie vadītāji nodevās neat�ļautiem paņēmieniem.

Kāda velna pēc �ī ve�u banda vispār ir pieņēmusi Ēriku Bergeri darbā, ja viņu vienīgā vēlme ir Ēriku saplosīt?

Izskatījās, ka visvairāk darī�anu Ērikai ir ar Pēteru Frēdriksonu. Viņ� kā ēna piedalījās visās sapulcēs. Viņ� gatavoja ziņojumus, informēja Ēriku par da�ādiem rakstiem un problēmām un orga�nizēja darbu.

Frēdriksons katru dienu rakstīja Ērikai desmitiem rei�u.

Līsbeta savāca visas viņa vēstules vienkopus un izlasīja tās citu pēc citas. Vairākos gadījumos viņam bija iebildumi pret Ērikas lēmumiem. Viņ� pamatoja �os iebildumus. �ķita, ka Ērika Frēd- riksonam uzticas, jo viņa bie�i mainīja lēmumu vai pieņēma sek�retāra argumentus. Viņ� nekad neuzvedās naidīgi. Toties nebija arī ne mazākā mājiena uz kaut kādu personisku attieksmi.

Līsbeta aizvēra Ērikas pastkasti un brīdi domāja.

Viņa atvēra Frēdriksona kontu.

PLAGUE BEZ lieliem panākumiem bija visu vakaru noņēmies ar da�ādu SMP darbinieku mājas datoriem. Viņam bija izdevies iekļūt pie ziņu redaktora Andersa Holma, jo Holmam bija atvērta līnija uz rakstāmgaldu darbā, lai viņ� jebkurā diennakts laikā varētu piekļūt darba materiāliem. Holma privātais dators bija viens no garlaicīgākajiem, kādu Plague jebkad uzlauzis. Ar pārējiem astoņ�padsmit vārdiem Līsbetas sarakstā viņam nebija veicies. Neviens no viņiem sestdienas vakarā nebija tie�saistē. Viņam jau sāka apnikt �is neiespējamais uzdevums, kad Līsbeta izsauca viņu pusvienpadsmitos vakarā.

<Kas ir? >

< Pēters Frēdriksons. >

<Okei.>

<Met mieru citiem. Pievērsies viņam. >

<Kāpēc?>

< Intuīcija. >

<Tam vajadzēs laiku. >

<Ir īsāks ceļ�. Frēdriksons ir atbildīgais sekretārs un strādā ar programmu Integrator, lai no mājām varētu pārbaudīt, kas notiek viņa datorā SMP >

<Es neko nezinu par Integrator.>

<Maza programmiņa, kas parādījās pirms pāris gadiem. Tagad pilnīgi novecojusi. Integrator ir viena kļūda. Atrodama Hacker Rep. arhīvā. Teorētiski tu vari programmu apgriezt otrādi un no darba ieiet viņa mājas datorā. >

Plague nopūtās. Līsbeta, kas reiz bija viņa skolniece, tagad pārspēja viņu.

<Okei. Pamēģinā�u. >

<Ja kaut ko atradīsi - nodod to Kāliem Blumkvistam, ja es vairs nebū�u onlainā.>

Mīkaels blumkvists atgriezās Līsbetas Salanderes dzīvoklī Mūse- bakē neilgi pirms divpadsmitiem. Viņ� bija noguris, tāpēc sāka ar du�u un kafijas automāta ieslēg�anu. Tad viņ� atvēra Līsbetas datoru un izsauca viņu ICQ.

<Bija jau laiks.>

<Sorry.>

<Kur tu biji pazudis pēdējās dienās?>

<Gulēju ar slepeno aģenti un medīju Jūnasu. >

<Vai paspēji uz tik�anos? >

<Jā. Tu pateici Ērikai??? >

<Vienīgais veids, kā dabūt tevi rokā.>

< Smalki. >

< Rīt mani pārvedīs uz izolatoru. >

<Es zinu.>

< Plague palīdzēs ar tīklu. >

< Lieliski. >

< Atliek tikai fināls. >

Mīkaels pamāja pie sevis.

<Sallij� mēs izdarīsim to, kas jādara.>

<Zinu. Tu esi tik paredzams. >

<Tu, kā alla�, esi apburo�a.>

<Vai man vēl kaut kas būtu jāzina?>

<Nē.>

<Tādā gadījumā man vēl jāpadara pēdējie darbi tīklā.> <Okei. Lai tev labi klājas!>

Susanne lindere pamodās, kad viņai austiņā kaut kas iepīkstē�jās. Signalizēja kustību detektors, kas bija novietots priek�namā Ērikas Bergeres mājas pirmajā stāvā. Paslējusies uz elkoņa, viņa ieraudzīja, ka ir 05:23 svētdienas rītā. Susanne klusi izslīdēja no gultas un uzvilka d�insus, T kreklu un krosenes. Viņa iebāza kabatā asaru gāzes baloniņu un paņēma līdzi steku.

Susanne bez skaņas pagāja garām Ērikas guļamistabas durvīm un redzēja, ka tās ir aizvērtas - tātad slēgtas.

Pēc tam viņa apstājās pie kāpnēm un ieklausījās. Pirmajā stāvā bija dzirdami klusi klik�ķi; tur kāds bija. Viņa lēnām nokāpa pa kāpnēm, atkal apstājās priek�namā un ieklausījās.

Virtuvē kāds pavilka krēslu. Stingri turēdama steku, Susanne klusi piegāja pie virtuves durvīm un ieraudzīja, ka pie galda ar apelsīnu sulas glāzi rokā sē� plikpaurains, neskuvies vīrietis un lasa SMP. Viņ� sajuta Susannes klātbūtni un pacēla acis.

�Kas jūs tāda?� viņ� jautāja.

Susanne atslāba un atbalstījās pret stenderi.

�Jūs laikam esat Grēgers Bekmans? Sveiki. Mani sauc Susanne Lindere.�

�Ak tā? Vai jūs ar to steku zvelsiet man pa galvu vai varbūt gribat glāzi sulas?�

�Labprāt,� atteica Susanne, nolikdama steku. �Sulu.�

Grēgers Bekmans pasniedzās pēc glāzes trauku statīvā un ielēja sulu no tetrapakas.

�Es strādāju Milton Security," Susanne sacīja. �Domāju, būs labāk, ja sieva jums izskaidros manu klātbūtni.�

Grēgers piecēlās.

�Vai ar Ēriku kaut kas noticis?�

�Ar jūsu sievu viss kārtībā. Bet bija nelielas nepatik�anas. Mēs jūs meklējām Parīzē.�

�Parīzē? Velns parāvis, es biju Helsinkos!�

�Tie�ām? Piedodiet, jūsu sieva domāja, ka Parīzē.�

�Tas būs nākammēnes.�

Grēgers devās uz durvīm.

�Guļamistabas durvis ir aizslēgtas. Lai tās atvērtu, jums vaja�dzēs kodu,� Susanne sacīja.

�Kodu?�

Viņa nosauca Grēgeram trīs ciparus, kas jānospie�, lai atvērtu guļamistabas durvis. Grēgers metās aug�ā pa kāpnēm. Susanne pasniedzās pār galdu un paņēma viņa atstāto SMP.

Pulksten desmitos svētdienas ritā pie Līsbetas Salanderes ienāca dakteris Anderss Jūnasons.

�Sveika, Līsbet.�

�Sveiki.�

�Gribēju tikai brīdināt, ka policija būs klāt ap pusdienlaiku.� �Skaidrs.�

�Neizskatās, ka tu īpa�i uztrauktos.�

�Nē.�

�Man tev ir dāvana.�

�Dāvana? Kāpēc?�

�Tu esi viena no maniem interesantākajiem pacientiem kop� ilgiem laikiem.�

�Ak tā,� Līsbeta aizdomu pilna novilka.

�Es sapratu, ka tu aizraujies ar DNS un ģenētiku.�

�Kur� tad ir izpļāpājies� Laikam tā psiholoģiene.�

Anderss Jūnasons pamāja ar galvu.

�Ja tev izolatorā būs garlaicīgi� te ir pats jaunākais DNS pēt�niecībā.�

Viņ� pasniedza Līsbetai "ķieģeli" ar nosaukumu Spirals - Myste- ries ofDNA, ko sarakstījis profesors Jo�ito Takamura no Tokijas Uni�versitātes. Līsbeta Salandere atvēra grāmatu un izpētīja saturu.

�Skaisti,� viņa noteica.

�Būtu interesanti kādreiz dzirdēt, kā tas nākas, ka tu lasi tādus darbus, ko pat es nesaprotu.�

Tiklīdz Jūnasons bija atstājis palātu, Līsbeta izņēma datoru. Pēdējais piegājiens. No SMP personāla daļas Līsbeta bija izdibinā�jusi, ka Pēters Frēdriksons se�us gadus ir bijis avīzes darbinieks. Pa �o laiku viņam ir biju�i divi garāki slimības atvaļinājumi. Divi mēne�i 2003. gadā un trīs mēne�i 2004. gadā. No personas lie�tas Līsbeta secināja, ka abos gadījumos iemesls bijusi pārpūle. Bergeres priek�tecis Hokans Mūranders vienā reizē bija pacēlis jautājumu par Frēdriksona palik�anu atbildīgā sekretāra amatā.

Runas. Runas. Runas. Nekā konkrēta.

Bez piecpadsmit divpadsmitos viņu izsauca Plague.

<Kas ir?>

<Vai tu vēl slimnīcā? >

<Un kā tu domā?>

<Tas ir viņ�.>

<Esi dro�s? >

<Viņ� pirms pusstundas no mājām iegāja savā darba datorā. Es ielīdu viņa mājas kompī. Viņam uz cietā diska ir ieskenētas Bergeres fotogrāfijas.>

< Paldies !>

<Viņa ir ļoti smukiņa. >

< Plague. >

<Es zinu. Kas man jādara? >

<Vai viņ� ir izlicis bildes tīklā? >

<Cik saprotu, nē.>

<Vai vari mīnēt viņa datoru? >

<Jau izdarīts. Ja viņ� mēģinās bildes nosūtīt pa pastu vai ielādēt tīklā kaut ko lielāku par divdesmit kilobaitiem, tad viņa disks avarēs. >

< For�i. >

<Tagad gribu pagulēt. Tu tiksi galā pati?>

<Kā vienmēr. >

Līsbeta aizvēra ICQ. Uzmetusi skatienu pulkstenim, viņa ierau�dzīja, ka tūlīt būs pusdienas. Viņa ātri uzrakstīja ziņu, ko adresēja Yahoo grupai [Stulbais_Galds],

Mīkael! Svarīgi. Tūlīt piezvani Ērikai Bergerei un pasaki, ka Indes spalva ir Pēters Frēdriksons.

Mirklī, kad Līsbeta nosūtīja �o ziņu, gaitenī bija dzirdama kus�tība. Viņa pacēla savu Palm Tungsten T3 un noskūpstīja tā ekrānu. Tad izslēdza datoru un novietoja to tuk�ajā ni�ā aiz naktsskapī�a.

�Labdien, Līsbeta,� durvīs sacīja viņas advokāte Annika D�an�nīni.

�Labdien.�

�Policija pēc brī�a ieradīsies tev pakaļ. Es atnesu tev drēbes. Ceru, ka izmērs derēs.�

Līsbeta ar aizdomām aplūkoja glītu tum�u bik�u un gai�u blū�zī�u kaudzi.

Līsbetai salanderei pakaļ atnāca divas policistes no Gēteborgas policijas. Uz apcietinājumu viņu pavadīja advokāte.

Kad viņas visas no palātas devās cauri gaitenim, Līsbeta pa�manīja, ka vairāki slimnīcas darbinieki ziņkārīgi viņu vēro. Līs�beta laipni pamāja personālam, un da�i pamāja viņai pretī. Pie de�ūrposteņa it kā glu�i nejau�i bija nostājies Anderss Jūnasons. Viņi saskatījās un pamāja ar galvu. Pirms viņas bija paguvu�as nogriezties ap stūri, Līsbeta ievēroja, ka Jūnasons ir uzņēmis kursu uz viņas plātu.

Visā pārve�anas laikā Līsbeta nebilda policistēm ne vārda.

Mīkaels blumkvists aizvēra iBook un beidza darbu pulksten septiņos svētdienas rītā. Viņ� brīdi sēdēja pie Līsbetas rakstām�galda un tuk�i blenza tālumā.

Tad viņ� aizgāja uz meitenes guļamistabu un palūkojās uz mil�zīgo divguļamo gultu. Pēc brī�a viņ� atgriezās kabinetā, paņēma telefonu un piezvanīja Monikai Figerolai.

�Sveika. Te Mīkaels.�

�Sveiks. Tu jau aug�ā?�

�Es tikko beidzu darbu un taisos iet gulēt. Gribēju tikai apsvei�cināties.�

�Vīrie�iem, kas piezvana, lai apsveicinātos, ir apslēpti no�domi.�

Mīkaels iesmējās.

�Blumkvist, ja gribi, vari nākt gulēt te.�

�Es bū�u garlaicīga sabiedrība.�

�Es to pārdzīvo�u.�

Mīkaels ar taksometru aizbrauca uz Pontonjergātanu.

Ērika bergere svētdienu pavadīja gultā ar Grēgeru. Viņi gulēja un pļāpāja vai snauduļoja. Pēcpusdienā abi apģērbās un izgāja garā pastaigā līdz piestātnei.

�SMP bija kļūda,� Ērika sacīja, kad viņi bija atgriezu�ies mājās. �Tā nesaki. �obrīd ir smagi, bet tu to zināji. Kad iestrādāsies, viss nokārtosies.�

�Ne jau darbs. Ar to es tieku galā. Tā ir attieksme.�

�Hmm.�

�Es nejūtos labi. Bet nevaru aiziet pēc pāris nedēļām.�

Ērika drūmi apsedas pie virtuves galda un apātiski raudzījas tālumā. Grēgers vēl nekad nebija redzējis sievu tik nomāktu.

Kriminālinspektors hanss faste pirmo reizi satika Līsbetu Sa�landeri svētdien ap pusvieniem, kad Gēteborgas policiste ieveda viņu Markusa Ērlandera kabinetā.

�Tevi gan bija ellīgi grūti noķert,� Faste sacīja.

Līsbeta Salandere nopētīja viņu ar caururbjo�u skatienu un nosprieda, ka Faste ir idiots un viņa negrasās �ķiest laiku, satrau�coties par viņa eksistenci.

�Inspektore Gunilla Vēringa pavadīs jūs uz Stokholmu,� Ērlan�ders sacīja.

�Labi,� Faste noteica. �Tad brauksim tūlīt. Daudzi cilvēki grib ar tevi nopietni parunāt, Salandere.�

Ērlanders atvadījās no Līsbetas. Viņa inspektoru ignorēja.

Vienkār�ības labad viņi bija nolēmu�i pārvest apcietināto uz Stokholmu ar dienesta ma�īnu. Pie stūres sēdēja Gunilla Vēringa. Sākumā Hanss Faste sēdēja viņai blakus, pagriezis galvu atpakaļ, un centās uzsākt sarunu ar Līsbetu. Ap Alingsosu viņam sāka sāpēt sprands, un viņ� padevās.

Līsbeta vēroja ainavu aiz sānu loga. �ķita, ka Faste viņas pasaulē vispār neeksistē.

Telebūrianam ir taisnība. Viņa tie�ām ir atpalikusi, Faste nodo�māja. Gan jau Stokholmā mēs tiksim ar to galā.

Viņ� palaikam pa�ķielēja uz Līsbetu, cenzdamies izveidot priek�statu par sievieti, kurai tik ilgi dzinis pēdas. Pat viņam radās zināmas �aubas, ieraugot trauslo meitenīti. Faste prātoja, diezin cik gan viņa sver, un atgādināja sev, ka viņa ir lesbiete, tātad nav īsta sieviete.

Bet tas sātanisms varbūt tomēr bija pārspīlējums. Viņa neiz�skatījās īpa�i sātaniska.

Ironiskā kārtā Faste saprata, ka daudz labprātāk būtu arestējis Salanderi par trim sākotnējām slepkavībām, ta�u izmeklē�ana bija saskārusies ar realitāti. Ar pistoli var �aut ari trausla mei�tene, bet tagad viņa bija aizturēta par smagu miesas bojājumu nodarī�anu Svāvel�es motokluba dū�iem. Salandere ne�aubīgi bija vainīga, un viņiem bija lietiskie pierādījumi, ja viņa iedo�mātos to noliegt.

Monika figerola pamodināja Mīkaelu Blumkvistu ap vieniem pēcpusdienā. Sē�ot uz balkona, viņa bija pabeigusi lasīt grāmatu par Dieva izpratni antīkajā laikmetā, klausīdamās Mīkaela krāk��anā no guļamistabas. Tā bija tik mierpilna aina. Iegājusi istabā un paskatījusies uz viņu, Monika aptvēra, ka Mīkaels viņu pievelk vairāk nekā jebkur� cits vīrietis pēdējo gadu laikā.

Tā bija patīkama un reizē satrauco�a sajūta. Ne�ķita, ka Blum�kvists varētu kļūt par stabilu elementu viņas dzīvē.

Kad Mīkaels pamodās, abi devās uz krastmalu padzert kafiju. Pēc tam Monika aizveda Mīkaelu mājās un mīlējās ar viņu visu pēcpusdienu. Mīkaels pameta viņu ap septiņiem vakarā. Monika sāka ilgoties pēc viņa jau tajā pa�ā brīdī, kad Mīkaels noskūpstīja viņu uz vaiga un aizvēra ārdurvis.

Ap astoņiem svētdienas vakarā pie Ērikas Bergeres durvīm pie�klauvēja Susanne Lindere. Kop� Grēgera atgrie�anās viņai vairs nebija jānak�ņo pie Bergeres, tā ka apciemojums nebija saistīts ar darbu. Ta�u pāris dienās, kamēr viņa nak�ņoja pie Ērikas, abas bija satuvināju�ās garajās sarunās virtuvē. Susanne juta simpātijas pret Ēriku un redzēja izmisu�u sievieti, kas maskējās un spītīgi brauca uz darbu, lai gan patiesībā bija staigājo�s baiļu kamols.

Susannei bija aizdomas, ka �o baiļu avots nav tikai Indes spalva. Ta�u viņa nebija sociālā darbiniece, un Ērikas Bergeres dzīve un problēmas nebija viņas darī�ana. Susanne bija aizbraukusi turp tikai tāpēc, lai apsveicinātos un pajautātu, vai viss ir kārtībā. Viņa atrada Ēriku un Grēgeru klusus un nomāktus virtuvē. �ķita, ka viņi pavadīju�i svētdienu nopietnās sarunās.

Grēgers uzlika vārīties kafiju. Susanne bija nosēdējusi tur tikai da�as minūtes, kad iezvanījās Ērikas mobilais telefons.

Katru reizi, kad iezvanījās telefons, Ēriku Bergeri pārņēma neat�vairāmas bojāejas sajūta.

�Bergere.�

�Sveika, Rikij.�

Mīkaels. Velns! Es neesmu pastāstījusi, ka pazudusi Borg�ē mape. �Sveiks, Mik.�

�Salanderi �ovakar aizveda uz izolatoru Gēteborgā, gaidīt pār�ve�anu uz Stokholmu.�

�Skaidrs.�

�Viņa tev� sūta ziņu.�

�Jā?�

�Tā ir ļoti noslēpumaina.�

�Kāda?�

�Viņa saka: Indes spalva ir Pēters Frēdriksons.�

Ērika Bergere sēdēja klusēdama desmit sekundes, kamēr do�mas joņoja pa galvu. Neiespējami. Pēters nav tāds. Salandere noteikti kļūdās.

�Vēl kas?�

�Nē. Tas ir viss. Vai tu saproti, par ko ir runa?�

�Jā.�

�Rikij, ko jūs ar Līsbetu tur darāt? Viņa tev piezvanīja, lai paziņotu man par Telebūrianu un��

�Paldies, Mik. Parunāsim citreiz.�

Ērika aizvēra mobilo telefonu un palūkojās uz Susanni Linderi pavisam neprātīgu skatienu.

�Stāsti,� Susanne sacīja.

Susannei linderei radās pretrunīgas izjūtas. Ērika Bergere pie�pe�i bija saņēmusi ziņu, ka Indes spalva ir viņas atbildīgais sek�retārs. �ie vārdi gandrīz izsprāga viņai no mutes. Tad Susanne pajautāja, kā viņa zina, ka vajātājs ir Frēdriksons.

Ērika tūlīt apklusa. Susanne pamanīja, ka viņas acīs un at�tieksmē kaut kas mainās. Ērika pēk�ņi izskatījās pilnīgi apjukusi. �Es nevaru stāstīt��

�Kāpēc?�

�Susanne, es zinu, ka tas ir Frēdriksons. Bet es nevaru stāstīt, kā ieguvu �o informāciju. Ko lai es iesāku?�

�Tev jāpastāsta man, lai es varētu tev palīdzēt.�

�Es� es nedrīkstu. Tu nesaproti.�

Ērika piecēlās un nostājās pie virtuves loga ar muguru pret Susanni. Beidzot viņa pagriezās.

�Es aizbrauk�u pie tā nelie�a.�

�Nekā tamlīdzīga! Tu nekur nebrauksi, vismazāk jau pie cil�vēka, kur� tevi briesmīgi ienīst.�

Ērika mocījās �aubās.

�Apsēdies. Pastāsti, kas noticis. Vai zvanīja Blumkvists?� Ērika pamāja ar galvu.

�Es� �odien palūdzu kādam hakerim pārbaudīt darbinieku mājas datorus.�

�Ahā. Tātad tu acīmredzot esi vainojama datu aizsardzības likuma pārkāp�anā. Un tu nestāstīsi, kas ir hakeris.�

�Esmu apsolījusi to nestāstīt� Tur ir iejaukti citi cilvēki. Pie tā strādā Mīkaels.�

�Vai Blumkvists pazīst Indes spalvu?�

�Nē, viņ� tikai nodeva ziņu.�

Susanne Lindere pie�ķieba galvu un nopētīja Ēriku. Piepe�i viņai galvā izveidojās asociāciju ķēdīte.

Ērika Bergere. Mīkaels Blumkvists. Millennium. Nelietīgi policisti, kas ielau�as Blumkvista dzīvokli un to noklausās. Lindere izseko izsekotājus. Blumkvists kā apsēsts strādā pie reportā�as par Līsbetu Salanderi.

Milton Security visi zināja, ka Salandere ir datorģēnijs. Neviens nesaprata, kur viņa ieguvusi �īs zinā�anas, bet Susanne nekad nebija dzirdējusi baumas, ka Salandere būtu hakere. Ta�u Dragans

Armanskis reiz bija izteicies, ka, pētot personu informāciju, Salan�dere nodod pārsteidzo�us ziņojumus. Hakere�

Bet Salandere ta�u ir izolēta Gēteborgā.

Tas bija absurds.

�Vai mēs runājam par Salanderi?� Susanne pajautāja.

Ērika Bergere izskatījās tā, it kā viņai būtu iespēris zibens.

�Es nevaru apspriest informācijas avotu. Nedrīkstu teikt ne vārda.�

Susanne piepe�i iespurdzās.

Tā ir Salandere. Bergere nevarētu to apstiprināt skaidrāk. Viņa ir pilnīgi satriekta.

Bet tas ta�u nav iespējams.

Kas, ellē, te īsti notiek?

Tātad Salandere apcietinājuma laikā būtu apņēmusies noskaid�rot, kas ir Indes spalva? Pilnīgs vājprāts.

Susanne Lindere spraigi domāja.

Viņai nebija ne jausmas, kas ir kas stāstā par Līsbetu Salanderi. Abas bija tiku�ās varbūt kādas piecas reizes visu �o gadu laikā, kamēr meitene strādāja Milton Security, un nekad nebija runāju�as neko personisku. Salandere viņai �ķita drūms un noraido�s cilvēks ar tik cietu �aulu, ka to nespētu pārsist pat triecienurbis. Viņa arī manīja, ka Dragans Armanskis ir ņēmis meiteni savā paspārnē. Tā kā Susanne cienīja Armanski, viņa pieņēma, ka priek�niekam ir pamatots iemesls tā izturēties pret spītīgo skuķi.

Indes spalva ir Pēters Frēdriksons.

Vai viņai varēja būt taisnība? Vai tam ir kādi pierādījumi?

Pēc tam Susanne divas stundas izklau�ināja Ēriku par visu, ko viņa zināja par Frēdriksonu, kāda ir viņa loma SMP un kādas biju�as abu attiecības �ajā laikā. Tomēr viņa neuzzināja neko, kas palīdzētu.

Ērika Bergere �ķita kaitino�i neizlēmīga. Viņa svārstījās starp vēlmi aizbraukt pie Frēdriksona un noskaidrot patiesību un �au�bām, vai tas varētu būt taisnība. Beidzot Susanne pārliecināja

Ēriku, ka viņa nevar ielauzties pie Frēdriksona ar apvainojumiem, - ja viņ� nebūs vainīgs, tad viņa izskatīsies pēc pilnīgas idiotes.

Galu galā Susanne apsolīja pati papētīt �o lietu. �o solījumu viņa no�ēloja jau mirklī, kad bija to izteikusi, jo viņai nebija ne jausmas, kā to izpildīt.

Ta�u tagad viņa novietoja savu paveco Fiat Strada pēc iespējas tuvu Pētera Frēdriksona īrētajam dzīvoklim Fisksetrā. Viņa aizslē�dza durvis un paskatījās apkārt. Susanne īsti nesaprata, ko dara, ta�u pieņēma, ka būs spiesta pieklauvēt pie Frēdriksona durvīm un kaut kā piespiest viņu atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Viņa labi apzinājās, ka tas neietilpst viņas darba pienākumos Milton Security un Dragans Armanskis pārskaistos, ja to uzzinātu.

Tas nebija labs plāns. Turklāt izjuka, pirms viņa bija paspējusi to īstenot.

Mirklī, kad viņa bija iegājusi pagalmā un tuvojās Frēdriksona mājas durvīm, tās atvērās. Susanne Lindere tūlīt pazina Frēd- riksonu no mazās fotogrāfijas, ko bija redzējusi viņa personas lietā Bergeres datorā. Viņa turpināja soļot uz priek�u, un abi pagāja viens otram garām. Frēdriksons nozuda autostāvvietas virzienā. Susanne �aubīdamās apstājās un nolūkojās viņam pakaļ. Tad ieskatījās pulkstenī un konstatēja, ka tūlīt būs vienpadsmit vakarā un Frēdriksons ir kaut kur saposies. Nezinādama, kas notiek, Susanne aizskrēja atpakaļ uz savu ma�īnu.

Kad Ērika bergere bija pārtraukusi sarunu, Mīkaels Blumkvists ilgi sēdēja un skatījās uz savu mobilo telefonu. Viņ� nesaprata, kas notiek. Mīkaels aizkaitināti palūkojās uz Līsbetas datoru, ta�u �obrīd viņa jau bija aizvesta uz izolatoru un viņam nebija iespējas meitenei neko pajautāt.

Tad viņ� atvēra savu zilo T10 un piezvanīja Idrisam Gidi uz Angerēdu.

�Labdien. Te Mīkaels Blumkvists.�

�Labdien,� Idriss Gidi atbildēja.

�Es tikai gribēju pateikt, ka jūs varat pārtraukt mana uzde�vuma izpildi.�

Idriss klusēdams pamāja. Viņ� jau bija gaidījis, ka Blumkvists piezvanīs, jo Salandere bija aizvesta no slimnīcas.

�Es saprotu,� viņ� sacīja.

�Jūs varat paturēt telefonu, kā mēs vienojāmies. Es �onedēļ nosūtī�u pēdējo daļu no samaksas.�

�Paldies.�

�Tie�i man jums jāpateicas par palīdzību.�

Mīkaels atvēra iBook un ķērās pie darba. Pēdējo dienu noti�kumu dēļ bija jāpārstrādā krietna daļa manuskripta un jāpievieno tam pavisam jauns materiāls.

Mīkaels nopūtās.

Ceturksni pāri vienpadsmitiem Pēters Frēdriksons novietoja ma��īnu trīs kvartālus no Ērikas Bergeres mājas. Susanne Lindere jau zināja, kurp viņ� dodas, un bija palikusi iepakaļ, lai nepie�vērstu uzmanību. Viņa pabrauca garām Frēdriksona ma�īnai vai�rāk nekā divas minūtes pēc tam, kad viņ� bija apstājies. Susanne redzēja, ka ma�īna ir tuk�a. Viņa pabrauca garām Ērikas Bergeres mājai un novietoja ma�īnu gabaliņu tālāk. Viņai bija nosvīdu�as plaukstas.

Susanne atvēra kārbiņu Catch Dry un paņēma ko�ļājamās taba�kas paciņu.

Tad viņa atvēra ma�īnas durvis un paskatījās apkārt. Aptvē�rusi, ka Frēdriksons dodas uz Salt�ēbādenu, viņa saprata, ka Salanderes informācija ir pareiza. Susanne nezināja, kā Salan�dere to dabūjusi gatavu, ta�u vairs ne�aubījās, ka Frēdriksons ir Indes spalva. Viņa pieņēma, ka Frēdriksons nav atbraucis �urp joka pēc, te kaut kas brieda.

Tas bija lieliski, jo tagad viņu varēs pieķert nozieguma vietā.

No kabatas ma�īnas durvīs Susanne izņēma teleskopisko steku un mirkli pasvārstīja rokā. Viņa nospieda pogu rokturī, iz�āva smago tērauda atsperi un sakoda zobus.

Tie�i tāpēc viņa bija pametusi darbu Sēdermalmes policijas vienībā.

Vienu vienīgu reizi Susannei bija uznākusi briesmīga niknuma lēkme, kad vienība jau tre�o reizi triju dienu laikā devās uz kādu adresi Hege�tenā - sieviete bija piezvanījusi policijai un lūgusi palīdzību, jo vīrs viņu piekāvis. Un tagad, tie�i tāpat kā divās iepriek�ējās reizēs, situācija bija atrisinājusies, pirms policisti paspēja ierasties.

Viņi, kā parasti, izveda vīrieti ārpusē, kamēr nopratināja sie�vieti. Nē, viņa negrib rakstīt iesniegumu. Nē, tā bija kļūda. Nē, viņ� ir jauks� patiesībā tā ir viņas kļūda. Viņa izprovocēja�

Un tas nelietis visu laiku stāvēja un ņirdza Susannei tie�i acīs.

Susanne nespēja izskaidrot savu rīcību. Ta�u piepe�i kaut kas viņā pārtrūka, viņa pacēla steku un iesita vīrietim pa muti. Pir�mais sitiens nebija stiprs. Lūpa uztūka, un vīrietis noslīga zemē. Turpmākajās desmit sekundēs - līdz kolēģi Susanni satvēra un ar spēku izvilka no kāpņu telpas - viņa ar steku nozibināja sitienu krusu pār vīrie�a muguru, nierēm, gurniem un pleciem.

Susannei neizvirzīja apsūdzību. Viņa uzrakstīja atlūgumu jau tajā pa�ā vakarā, aizbrauca mājās un veselu nedēļu raudāja. Tad saņēmās un aizgāja pie Dragana Armanska. Viņa pastāstīja Armanskim, ko izdarījusi un kāpēc pametusi policiju. Viņai vaja�dzēja darbu. Armanskis, �aubu mākts, paziņoja, ka padomā�ot. Susanne jau bija atmetusi cerības, kad pēc se�ām nedēļām viņ� piezvanīja un pateica, ka ir gatavs viņu pārbaudīt.

Susanne Lindere savilka seju rūgtā grimasē un pabāza steku mugurpusē zem jostas. Viņa pārbaudīja, vai jakas labajā kabatā ir asaru gāze un kroseņu saites kārtīgi sasietas. Tad aizgāja uz Ērikas Bergeres māju un ieslīdēja pagalmā.

Viņa zināja, ka pagalmā vēl nav uzstādīts kustību detektors, un klusītēm gāja pa zālienu gar �ogu. Frēdriksonu nekur neredzēja. Susanne apgāja ap māju un apstājās. Piepe�i viņa ieraudzīja Frēd�riksonu kā ēnu tumsā pie Grēgera darbnīcas.

Viņ� nesaprot, cik stulbi ir �eit atgriezties. Viņ� nespēj atturēties.

Frēdriksons pietupēs un pa aizkaru spraugu centās ielūkoties viesistabā blakus dzīvojamai istabai. Pēc tam aizgāja uz terasi un lūrēja pa nolaisto �alūziju spraugām blakus lielajam logam, ko joprojām sedza finieris.

Susanne Lindere piepe�i pasmaidīja.

Kamēr Frēdriksons bija uzgriezis muguru, viņa pār pagalmu aizlavījās līdz mājas stūrim, paslēpās aiz da�iem jāņogu krū�miem mājas galā un gaidīja. Viņa varēja saskatīt Frēdriksonu caur zariem. No savas vietas viņ� dro�i vien varēja novērot priek��namu un daļu no virtuves. Frēdriksons bija ieraudzījis kaut ko interesantu, un tikai pēc desmit minūtēm viņ� atkal sakustējās. Viņ� tuvojās Susannei.

Kad viņ� pagriezās ap stūri un gāja viņai garām, Susanne Lin�dere piecēlās un klusā balsī ierunājās:

�Sveicināti, Frēdrikson.�

Frēdriksons spēji apstājās un pagriezās pret viņu.

Susanne ieraudzīja viņa acis pazibam tumsā. Viņa nevarēja saskatīt vīrie�a sejas izteiksmi, ta�u dzirdēja, ka viņ� pārbīlī aiz�tur elpu.

�Mēs to varam darīt vienkār�i vai sare�ģīti,� viņa sacīja. �Mēs aiziesim uz jūsu ma�īnu un��

Frēdriksons pagriezās un sāka skriet.

Susanne Lindere pacēla steku un ļoti sāpīgi iesita viņam pa kreiso ceļgalu.

Vīrietis saļima ar apslāpētu vaidu.

Susanne pacēla steku vēl vienam sitienam, ta�u apstājās. Viņa juta pakausī Dragana Armanska acis.

Viņa pieliecās, apvēla Frēdriksonu uz vēdera un iespieda ceļgalu viņam krustos. Tad satvēra viņa labo roku, atlauza to uz muguras un uzlika roku dzel�us. Frēdriksons nemaz nepretojās.

Ērika bergere nodzēsa lampu dzīvojamā istabā un uzkliboja aug�ā. Viņai vairs nevajadzēja kruķus, ta�u papēdis joprojām sāpēja, kad viņa nostājās uz pilnas pēdas. Grēgers nodzēsa gaismu virtuvē un sekoja sievai. Viņ� nekad agrāk nebija redzē�jis Ēriku tik nelaimīgu. �ķita, ka nekas nespēj viņu mierināt vai mazināt viņas bailes.

Ērika izģērbās un ielīda gultā, uzgriezusi vīram muguru.

�Tā nav tava vaina, Grēger,� viņa sacīja, izdzirdējusi, ka viņ� iekāpj gultā.

�Tu nejūties labi,� Grēgers sacīja. �Es gribētu, lai tu pāris dienu paliec mājās.�

Viņ� apskāva Ērikas plecus. Viņa necentās vīru atgrūst, ta�u gulēja pavisam nekustīga. Grēgers paliecās uz priek�u, piesardzīgi noskūpstīja viņu uz kakla un cie�i apskāva.

�Tu nekādi nevari atvieglot �o situāciju. Es zinu, ka man vajag pauzi. Jūtos tā, it kā būtu iekāpusi ātrvilcienā un atklājusi, ka sajaucu platformas.�

�Mēs varam da�as dienas pavadīt uz jahtas. Aizbraukt prom no visa.�

�Nē. Es nevaru aizbraukt.�

Ērika pagriezās pret vīru.

��obrīd visļaunākais būtu aizbēgt. Man jāatrisina problēma. Tad varēsim braukt.�

�Labi,� Grēgers atteica. �No manis laikam nav lielas jēgas.� Ērika viegli pasmaidīja.

�Nē. Nav gan. Bet paldies par to, ka tu te esi. Tu zini, ka es tevi neprātīgi mīlu.�

Grēgers pamāja ar galvu.

�Nespēju noticēt, ka tas ir Frēdriksons,� Ērika sacīja. �Es nekad neesmu sajutusi no viņa puses nekādu naidīgumu.�

Susanne lindere apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt pie Ērikas durvīm, bet ieraudzīja, ka aug�stāvā nodziest gaisma. Viņa palū�kojās lejup uz Frēdriksonu. Viņ� nebija teicis ne vārda un gulēja pavisam mierīgi. Susanne ilgi domāja, līdz izlēma.

Viņa noliecās, satvēra roku dzel�us, uzvilka vīrieti kājās un atstutēja pret mājas galu.

�Vai vari nostāvēt?� viņa jautāja.

Frēdriksons neatbildēja.

�Labi, tad rīkosimies vienkār�i. Ja tu pretosies, tādu pa�u si�tienu dabūsi pa labo kāju. Ja pretosies vēl, es tev salauzī�u rokas. Vai tu saproti, ko es saku?�

Viņa dzirdēja, ka Frēdriksons smagi elpo. Nobijies?

Susanne pastūma viņu uz priek�u un pa ielu aizveda līdz ma�īnai trīs kvartālus tālāk. Frēdriksons kliboja. Susanne viņu atbalstīja. Nonāku�i pie ma�īnas, viņi sastapa vīrieti, kas bija izve�dis pastaigā suni. Viņ� apstājās un vēroja roku dzel�os saslēgto Frēdriksonu.

�Policijas operācija,� Susanne Lindere sacīja noteiktā balsī. �Ejiet mājās.�

Viņa iestūma Frēdriksonu aizmugurējā sēdeklī un aizveda uz Fisksetru. Bija pusviens naktī, un ceļā līdz mājas durvīm viņi nesatika nevienu cilvēku. Susanne izvilka Frēdriksonam no kaba�tas atslēgas un uzveda viņu aug�ā līdz dzīvoklim tre�ajā stāvā.

�Jūs nevarat iet iek�ā manā dzīvoklī,� Pēters Frēdriksons sacīja.

Tie bija pirmie vārdi, ko viņ� izrunāja.

Susanne atvēra dzīvokļa durvis un iestūma viņu iek�ā.

�Jums nav tiesību. Jums jāuzrāda kratī�anas orderis��

�Es neesmu policiste,� Susanne atteica klusā balsī.

Frēdriksons neticīgi blenza uz viņu.

Susanne satvēra viņu aiz krekla, sev pa priek�u iestūma dzī�vojamā istabā un nogrūda uz dīvāna. Tas bija glīti iekārtots trīs- istabu dzīvoklis. Guļamistaba pa kreisi no dzīvojamās istabas, virtuve otrpus priek�namam un maza darbistaba blakus dzīvo�jamai istabai.

Ielūkojusies darbistabā, Susanne atviegloti nopūtās. The smo- king gun. Viņa tūlīt ieraudzīja bildes no Ērikas Bergeres fotoal�buma, izkaisītas pa galdu blakus datoram. Aptuveni trīsdesmit fotogrāfijas viņ� bija piespraudis pie sienas. Susanne izbrīnā vēroja �o izstādi. Bergere bija sasodīti skaista sieviete. Un viņai bija krietni jautrāka seksuālā dzīve nekā Susannei.

Viņa dzirdēja Frēdriksonu sakustamies, aizgāja uz dzīvojamo istabu un uzvilka viņu kājās. Tad iedunkāja, aizvilka uz darbistabu un nosēdināja uz grīdas.

�Sēdi mierīgi!� viņa sacīja.

Susanne aizgāja uz virtuvi un atrada tur Konsum veikala papes kasti. Viņa citu pēc citas noņēma fotogrāfijas no sienas, bet pēc tam sameklēja sapluinīto fotoalbumu un Ērikas dienasgrāmatas.

�Kur video?� viņa jautāja.

Pēters Frēdriksons neatbildēja. Susanne iegāja dzīvojamā istabā un ieslēdza televizoru. Videomagnetofonā bija kasete, ta�u pagāja kāds brīdis, kamēr viņa sameklēja videokanālu uz pults.

Susanne izņēma filmu un ilgi pārbaudīja, vai Frēdriksons nav uztaisījis kopijas.

Viņa atrada Bergeres mīlestības vēstules un materiālus par Borg�ē. Pēc tam pievērsās Frēdriksona datoram. Viņam bija Micro�tek skeneris un IBM dators. Pacēlusi skenera vāku, Susanne tur atrada aizmirstu fotogrāfiju ar Ēriku Bergeri kādā ballītē Club Xtreme - plakāts pie sienas novēlēja laimīgu 1986. gadu.

Susanne ieslēdza datoru un atklāja, ka tas ir aizsargāts ar paroli.

�Kāda ir parole?� viņa jautāja.

Pēters Frēdriksons sēdēja uz grīdas, spītīgi klusēdams, un atteicās atbildēt.

Piepe�i Susanne Lindere sajutās pavisam mierīga. Viņa apzi�nājās, ka no juridiskā viedokļa �ovakar ir izdarījusi noziegumu pēc nozieguma, ieskaitot nelikumīgu piespie�anu un pat cilvēka nolaupī�anu. Tas viņu neuztrauca. Glu�i pretēji - viņa jutās gan�drīz pacilāta.

Paraustījusi plecus, Susanne parakājās kabatā un izņēma �vei�ces armijas nazi. Tad izrāva no datora visus kabeļus, pagrieza to ar aizmuguri pret sevi un atskrūvēja ar na�a skrūvgriezi. Pagāja piecpadsmit minūtes, kamēr viņa izjauca datoru un izņēma cieto disku.

Susanne paskatījās apkārt. Viņa bija savākusi visu, ta�u dro��ības dēļ pamatīgi pārbaudīja rakstāmgalda atvilktnes, papīru kaudzes un plauktus. Piepe�i viņas skatiens pievērsās vecam sko�las albumam, kas gulēja uz palodzes. Viņa pamanīja, ka tas ir Jū�holmas ģimnāzijas 1978. gada albums. Vai Ērika Bergere nenāk no Jū�holmas augstākajām aprindām� Susanne atvēra albumu un sāka pārskatīt izlaiduma klases.

Viņa atrada astoņpadsmitgadīgu Ēriku Bergeri ar absolventa cepurīti galvā, saulainu smaidu un smieklu bedrītēm. Viņa bija ģērbusies plānā, baltā kokvilnas kleitā un rokā turēja puķu pu�ķi. Ērika izskatījās kā pats nevainīgas teicamnieces iemiesojums.

Susanne gandrīz palaida garām saistību, kas bija atrodama nākamajā lappusē. Fotogrāfijā viņu nevarēja pazīt, ta�u teksts neatstāja �aubu. Pēters Frēdriksons. Viņ� bija mācījies paralēl- klasē. Susanne redzēja iedegu�u zēnu ar nopietnu seju, viņ� lūko�jās objektīvā no cepurītes naga apak�as.

Viņa ieskatījās Frēdriksonam acīs.

�Viņa jau tolaik bija mauka.�

�Aizraujo�i,� Susanne Lindere atteica.

�Viņa drāzās ar visiem �aļiem skolā.�

�Par to nu gan es �aubos.�

�Viņa bija��

�Neturpini. Kas notika? Vai tev neizdevās ielīst viņai biksītēs?� �Viņa izturējās pret mani kā pret tuk�u gaisu. Smējās par mani. Bet, atnākusi uz SMP, viņa mani pat nepazina.�

�Jā, jā,� Susanne garlaikoti atteica. �Tev noteikti bija grūta bērnība. Vai tagad parunāsim nopietni?�

�Ko jūs gribat?�

�Es neesmu policiste,� Susanne Lindere sacīja. �Esmu no ļau�dīm, kas nodarbojas ar tādiem kā tu.�

Viņa nogaidīja, kamēr iedarbojas Frēdriksona fantāzija.

�Es gribu zināt, vai tu esi izlicis viņas fotogrāfijas kaut kur intemetā.�

Frēdriksons papurināja galvu.

�Pavisam dro�i?�

Viņ� pamāja.

�Ērika Bergere pati varēs izlemt, vai rakstīt iesniegumu poli�cijai par vajā�anu, draudiem un mājokļa neaizskaramības pār�kāp�anu vai arī piekrist mierizlīgumam.�

Frēdriksons neko neteica.

�Ja viņa nolems nospļauties uz tevi - un man �ķiet, ka tu nemaz vairāk neesi vērts, - tad es tevi paturē�u acīs.�

Viņa pacēla steku.

�Ja tu vēl reizi tuvosies Ērikas Bergeres mājai, sūtīsi viņai vēstules vai citādi neliksi mierā, es pie tevis atgriezī�os. Es tevi sadauzī�u tā, ka pat miesīgā māte nepazīs. Vai skaidrs?� Frēdriksons klusēja.

�Tātad tev ir iespēja ietekmēt �ī stāsta noslēgumu. Vai tas tevi interesē?�

Viņ� lēnām pamāja.

�Tādā gadījumā es ieteik�u Bergerei laist tevi vaļā. Turpmāk vari neierasties darbā. Tu esi atlaists uz vietas.�

Frēdriksons pamāja.

�Tu pazudīsi no viņas dzīves un no Stokholmas. Man vien�alga, ko tu dari un kurp tu dodies. Meklē darbu Gēteborgā vai Malmē. Paņem atkal slimības lapu. Dari, ko gribi. Bet liec mierā Ēriku Bergeri.�

Viņ� pamāja.

�Vai esam vienoju�ies?�

Piepe�i Pēters Frēdriksons sāka raudāt.

�Es negribēju neko ļaunu,� viņ� sacīja. �Es tikai��

�Tu tikai gribēji pārvērst viņas dzīvi par elli, un tas tev izdevās. Vai tu dod savu godavārdu?�

Frēdriksons pamāja.

Susanne paliecās uz priek�u, pagrieza viņu uz vēdera un atslē�dza roku dzel�us. Viņa paņēma kartona kasti ar Ērikas Bergeres dzīvi un atstāja Frēdriksonu uz grīdas.

Bija pustrīs pirmdienas naktī, kad Susanne Lindere izgāja pa Frēdriksona mājas durvīm. Viņa apsvēra, vai nepagaidīt līdz pirmdienas rītam, ta�u saprata - ja runa būtu par viņu pa�u, viņa vēlētos visu uzzināt jau tūlīt. Turklāt viņas ma�īna joprojām stāvēja Salt�ēbādenā. Susanne izsauca taksometru.

Grēgers Bekmans atvēra durvis, pirms viņa bija paspējusi nospiest zvana pogu. Viņ� bija uzvilcis d�insus un neizskatījās samiegojies.

�Vai Ērika ir nomodā?� Susanne jautāja.

Grēgers pamāja.

�Vai kaut kas noticis?� viņ� vaicāja.

Susanne pamāja ar galvu un pasmaidīja.

�Nāc iek�ā. Mēs sē�am virtuvē un pļāpājam.�

Viņi iegāja mājā.

�Sveika, Bergere,� Susanne Lindere sacīja. �Tev vajadzētu iemā�cīties �ad tad pagulēt.�

�Kas noticis?�

Susanne pastiepa uz priek�u kasti.

�Pēters Frēdriksons ir apsolījis turpmāk likt tevi mierā. Dievs vien zina, vai uz to var paļauties, ta�u, ja viņ� turēs vārdu, tas būs nesāpīgāk nekā noņemties ar policiju un tiesu. Tev pa�ai jāizlemj.�

�Tas ir viņ�?�

Susanne Lindere pamāja ar galvu. Grēgers piedāvāja kafiju, bet Susanne atteicās, jo pēdējās dienās bija izdzērusi pārāk daudz kafijas. Viņa apsēdās un pastāstīja, kas �onakt noticis pie mājas.

Ērika ilgi klusēja. Tad piecēlās, uzkāpa aug�stāvā un atgriezās ar savu skolas albumu. Viņa ilgi pētīja Pētera Frēdriksona seju.

�Es viņu atceros,� viņa pēdīgi sacīja. �Bet man nebija ne jaus�mas, ka viņ� ir tas pats Pēters Frēdriksons, kur� strādā SMP. Es pat neatcerējos viņa vārdu.�

�Kas notika?� Susanne Lindere jautāja.

�Nekas. Pilnīgi nekas. Viņ� bija kluss un pavisam neinteresants puisis no paralēlklases. Man �ķiet, ka viens priek�mets mums bija kopīgs. Ja pareizi atceros, fran�u valoda.�

�Viņ� sacīja, ka tu pret viņu izturējies kā pret tuk�u gaisu.� Ērika pamāja.

�Dro�i vien. Es viņu nepazinu, un viņ� nebija mūsu barā.� �Jūs viņu ķircinājāt vai kaut kā tamlīdzīgi?�

�Nē, Dievs pasarg! Man nekad nav patikusi ķircinā�ana. Mums ģimnāzijā bija kampaņas pret mobingu, un es vadīju skolēnu padomi. Es pat neatceros, ka viņ� jebkad būtu mani uzrunājis vai es būtu pārmijusi ar viņu kādu vārdu.�

�Skaidrs,� Susanne Lindere sacīja. �Jebkurā gadījumā viņam acīmredzot bija zobs uz tevi. Viņ� divas reizes ir bijis slimības atvaļinājumā stresa un pārpūles dēļ. Varbūt slimības lapām ir vēl citi iemesli, kurus mēs nezinām.�

Viņa piecēlās un uzvilka ādas jaku.

�Es paturē�u viņa cieto disku pie sevis. Tehniski raugoties, tā ir zagta manta un tai nevajadzētu atrasties pie tevis. Tev nav jāuztraucas, es to iznīcinā�u, tiklīdz pārradī�os mājās.�

�Pagaidi, Susanne� Kā lai es tev pateicos?�

�Nu - tu varētu mani atbalstīt, kad Armanska dusmas nāks pār mani kā negaiss.�

Ērika viņu nopietni uzlūkoja.

�Vai tev par to būs nepatik�anas?�

�Nezinu� patiesībā es nezinu.�

�Vai mēs varam tev samaksāt��

�Nē. Bet Armanskis varētu izrakstīt rēķinu par �o nakti. Es ceru, ka viņ� to darīs, jo tas nozīmētu, ka viņ� apstiprina manu rīcību un līdz ar to nevar mani atlaist.�

�Es parūpē�os, lai viņ� izraksta rēķinu.�

Ērika Bergere piecēlās un apskāva Susanni.

�Paldies! Ja tev jebkad būs nepiecie�ama palīdzība, vari uz mani paļauties. Lai kas tev būtu vajadzīgs.�

�Paldies. Nemētā �īs bildes apkārt. Starp citu, Milton Security var uzstādīt ļoti dro�u seifu.�

Ērika Bergere pasmaidīja.

Pirmdienas rītā Ērika Bergere pamodās pulksten se�os. Lai gan nebija gulējusi ilgāk par stundu, viņa jutās savādi mo�a. Ērika pieņēma, ka tā ir kāda organisma reakcija. Pirmo reizi vairāku mēne�u laikā viņa uzvilka sporta tērpu un niknā tempā izskrēja apli līdz tvaikoņu piestātnei. Temps gan bija nikns tikai aptuveni simt metrus, tad sāka sāpēt savainotais papēdis un viņa samazi�nāja ātrumu. Katrs solis viņai radīja sāpes papēdī.

Ērika jutās kā no jauna piedzimusi. Itin kā nāve būtu pienākusi pie viņas durvīm, bet pēdējā brīdī pārdomājusi un devusies uz kaimiņu māju. Ērika nespēja aptvert savu veiksmi: viņas fotogrā�fijas vairākas dienas bija Frēdriksona rīcībā, bet viņ� neko nebija darījis. Ieskenētie attēli norādīja, ka viņ� kaut ko bija ieplānojis, bet nepaspēja savu ieceri īstenot.

Lai nu kā, viņa �ogad uzdāvinās Susannei Linderei dārgu un pārsteidzo�u Ziemassvētku dāvanu. Izdomās kaut ko īpa�u.

Pusastoņos Ērika atstāja Grēgeru guļam, iesēdās savā BMW un aizbrauca uz SMP redakciju Nortullā. Viņa atstāja ma�īnu garā�ā, ar liftu uzbrauca uz redakciju un apsēdās stikla būri. Vispirms viņa piezvanīja saimniecības pārzinim.

�Pēters Frēdriksons ar �odienu ir aizgājis no darba SMP,� viņa sacīja. �Paņemiet kartona kasti, izvāciet no viņa rakstāmgalda personiskās mantas un ar kurjeru aizsūtiet tās viņam uz mājām jau līdz pusdienlaikam.�

Ērika vēroja ziņu galdu. Anderss Holms tikko bija ienācis. Viņ� sastapa Ērikas skatienu un pamāja viņai ar galvu.

Viņa pamāja pretī.

Holms bija maitasgabals, ta�u pēc abu saķer�anās pirms da�ām nedēļām viņ� bija pārstājis spītēties. Ja viņ� turpinās ar tikpat pozitīvu attieksmi, tad varbūt varēs palikt ziņu redaktora amatā. Varbūt.

Ērika juta, ka viņa varētu mainīt kuģa kursu.

Pulksten 08:45 viņa pamanīja Borg�ē, kad valdes priek�sēdē�tājs iznāca no lifta un nozuda iek�ējās kāpnēs uz savu kabinetu stāvu augstāk. Man jāparunā ar viņu jau �odien.

Ērika atnesa kafiju un kādu brīdi veltīja rīta ziņojumam. �orīt bija maz jaunumu. Viņas interesi piesaistīja tikai neliela ziņa, kas lieti�ķi pavēstīja, ka Līsbeta Salandere svētdien pārvesta uz cietumu. Ērika apstiprināja tekstu un nosūtīja to Andersam Hol�mam.

Pulksten 08:59 piezvanīja Borg�ē.

�Bergere. Tūlīt ierodies manā kabinetā!�

Viņ� nolika klausuli.

Kad Ērika atvēra kabineta durvis, Magnusa Borg�ē seja bija pilnīgi balta. Viņ� piecēlās, pagriezās pret Ēriku un nometa uz rakstāmgalda papīru kaudzi.

�Velns parāvis, kas tas ir?� viņ� ieaurojās.

Ērikas sirds sastinga. Pietika uzmest skatienu vāciņam, lai saprastu, ko Borg�ē ir atradis rīta pastā.

Frēdriksons nebija paspējis neko izdarīt ar fotogrāfijām, ta�u bija nosūtījis Borg�ē Henrija Kortesa rakstu.

Ērika mierīgi apsēdās viņam iepretim.

�Tas ir �urnālista Henrija Kortesa raksts, kuru �urnāls Millen- nium bija ieplānojis publicēt iepriek�ējā numurā.�

Borg�ē seja bija izmisuma pilna.

�Velns un elle, kā tu uzdro�inies? Es tevi atvedu uz SMP, bet tu tūlīt sāc intrigot! Tu esi kaut kāda mediju mauka?�

Ērikas Bergeres acis samiedzās, un viņa kļuva salta kā ledus. Vārds �mauka� viņai bija jau apriebies.

�Vai tu patie�ām domā, ka tas kādu interesēs? Tu domā, ka vari mani iegāzt ar tādu drazu? Un kāda velna pēc sūtīt to man anonīmi?�

�Tas nemaz nav tā, Magnus.�

�Tad pastāsti, kā tas ir.�

��o rakstu anonīmi nosūtīja Pēters Frēdriksons. Viņ� vakar tika atlaists no SMP.�

�Ko tu tur runā?�

�Gar� stāsts. �is raksts ir pie manis jau divas nedēļas, un es centos izdomāt, kā ar tevi to izrunāt.�

�Tu esi aiz tā raksta?�

�Nē. Henrijs Kortess savāca materiālus un uzrakstīja tekstu. Man par to nebija ne jausmas.�

�Un tu gribi, lai es tam ticu?�

�Līdzko mani kolēģi no Millennium ieraudzīja, ka tekstā parā�dies tu, Mīkaels Blumkvists apturēja publicē�anu. Viņ� piezva�nīja un iedeva man kopiju, rūpējoties par mani. Materiālus man nozaga, un tagad tie ir nonāku�i �eit. Millennium gribēja dot man izdevību parunāt ar tevi, pirms viņi rakstu publicē. To viņi grasās darīt augusta numurā.�

�Nekad vēl neesmu saticis tik bezkaunīgu �urnālisti. Tu saņem galveno balvu.�

�Labi. Tagad tu esi izlasījis reportā�u, varbūt pārskatījis arī izpētes materiālus. Kortesa stāsts ir pilnībā pamatots. Tu to zini.�

�Ko tas nozīmē?�

�Ja brīdī, kad Millennium to publicēs, tu joprojām būsi valdes priek�sēdētājs, tas kaitēs SMP. Es ilgi lauzīju galvu un mēģināju atrast izeju, bet man tas neizdevās.�

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Tev jāatkāpjas.�

�Tu joko? Es neesmu izdarījis neko pretlikumīgu.�

�Magnus, vai tu tie�ām neaptver �ī atklājuma mērogu? Neliec man sasaukt valdi. Tas būs nepatīkami.�

�Tu neko nesasauksi. Tu pazudīsi no SMP."

�Piedod, bet mani var atlaist tikai valde. Tu vari sasaukt viņus uz ārkārtas sēdi. Es ierosinātu jau �o pēcpusdienu.�

Borg�ē apgāja ap rakstāmgaldu un nostājās tik tuvu Ērikai, ka viņa sajuta Borg�ē elpu.

�Bergere� tev ir viena iespēja izdzīvot. Tu dosies pie saviem sasodītajiem drauģeļiem uz Millennium un parūpēsies, lai �is raksts netiktu publicēts. Ja tu visu smuki nokārtosi, es aizmir�sī�u, ko tu esi izdarījusi.�

Ērika Bergere nopūtās.

�Magnus, tu vienkār�i nesaproti lietas nopietnību. Man nav nekādas ietekmes uz Millennium lēmumiem. �is stāsts nāks gaismā, lai ko es sacītu. Man rūp tikai sekas, ko tas radīs SMP. Tāpēc tev jāatkāpjas.�

Borg�ē nolika plaukstas uz krēsla atzveltnes un noliecās pār viņu.

�Varbūt tavi drauģeļi no Millennium apdomāsies, ja zinās, ka tu izlidosi no �ejienes mirklī, kad viņi publiskos tās tenkas.� Borg�ē izslējās.

�Es �odien dodos uz tik�anos Nor�ēpingā.� Viņ� ieskatījās pulk�stenī un ar uzsvaru piebilda: �Ar SveaBygg.�

�Ak tā.�

�Kad es rīt atgriezī�os, tu ziņosi man, ka lieta ir nokārtota. Vai saprati?�

Borg�ē uzvilka �aketi. Ērika vēroja viņu piemiegtām acīm.

�Ja visu nokārtosi, tu varbūt paliksi SMP. Tagad pazūdi no mana kabineta.�

Ērika piecēlās, aizgāja atpakaļ uz stikla būri un divdesmit minūtes pavisam nekustīgi sēdēja savā krēslā. Tad viņa pacēla klausuli un palūdza Andersu Holmu atnākt uz viņas kabinetu. Viņ� bija mācījies no savām kļūdām un ieradās minūtes laikā.

�Apsēdieties.�

Holms izbrīnā savilka uzaci un apsēdās.

�Ko tad es atkal esmu izdarījis aplam?� viņ� jautāja.

�Anders, �ī ir mana pēdējā darba diena SMP. Es tūlīt iesnieg�u atlūgumu. Pusdienlaikā aicinā�u priek�sēdētāja vietnieku un pārējo valdi uz sapulci.�

Holms blenza uz viņu neslēptā izbrīnā.

�Es ieteik�u jūs par galvenā redaktora vietas izpildītāju.�

�Ko?�

�Vai jūs piekrītat?�

Anderss Holms atgāzās krēslā un vēroja Ēriku Bergeri.

�Es nekad neesmu gribējis kļūt par galveno redaktoru,� viņ� sacīja.

�Zinu. Bet jums ir pietiekami stingrs tvēriens. Un jūs ejat pāri līķiem, lai publicētu labu materiālu. Man tikai gribētos, lai jums būtu vairāk saprāta.�

�Kas īsti noticis?�

�Man ir cits stils. Mēs alla� esam strīdēju�ies par to, kā pasniegt materiālu, un nekad nebūsim vienisprātis.�

�Nē,� Holms atteica. �Nebūsim vis. Bet, iespējams, mans stils ir vecmodīgs.�

�Es nezinu, vai vecmodīgs ir īstais vārds. Jūs esat izcili labs ziņu speciālists, bet uzvedaties kā maitasgabals. Tas ir pilnīgi lieki. Ta�u visvairāk mēs strīdējāmies par jūsu ieskatu, ka jūs kā ziņu redaktors nevarat ļaut personiskam viedoklim ietekmēt ziņu vērtējumu.�

Piepe�i Ērika Bergere indīgi pasmīnēja. Viņa atvēra somu un izņēma no tās Borg�ē materiālu oriģinālu.

�Pārbaudīsim jūsu viedokli par ziņu vērtējumu. Man ir viens stāsts, ko esam dabūju�i no Millennium �urnālista Henrija Kortesa.

Esmu izlēmusi tā: mēs �o tekstu publicēsim kā dienas galveno rakstu.�

Viņa iemeta mapi Holmam klēpī.

�Jūs esat ziņu redaktors. Būs interesanti dzirdēt, vai jūs pie�krītat manam vērtējumam.�

Anderss Holms atvēra mapi un sāka lasīt. Jau ievadā viņa acis iepletās. Viņ� izslējās krēslā taisni un paskatījās uz Ēriku Bergeri. Tad nolaida skatienu un izlasīja tekstu no sākuma līdz beigām. Viņ� atvēra arī pielikumu ar pierādījumiem un rūpīgi to izlasīja. Pagāja desmit minūtes. Pēc tam viņ� lēnām nolika mapi.

�Tas nu gan būs skandāls.�

�Zinu. Tāpēc �ī ir mana pēdējā darba diena. Millennium gri�bēja nodrukāt rakstu jūnija numurā, bet Mīkaels Blumkvists to apturēja. Viņ� iedeva tekstu man, lai es varētu parunāt ar Borg�ē, pirms viņi to publicē.�

�Un?�

�Borg�ē man pavēlēja to noklusēt.�

�Skaidrs. Un jūs par spīti gribat to nodrukāt SMP?�

�Nē, ne jau par spīti. Nav citas izejas. Ja to nodrukās SMP, mums vēl būs iespēja iziet no situācijas ar godu. Borg�ē ir jā�aiziet. Bet tas nozīmē, ka arī es vairs nevaru te palikt.�

Holms klusēja divas minūtes.

�Sasodīts, Bergere� Es nedomāju, ka jūs esat tik stipra. Nemū��am nebūtu ticējis, ka tā sacī�u, bet, ja jums ir tādas aknas, tad man patie�ām �ēl, ka jūs aizejat.�

�Jūs varētu apturēt publicē�anu, bet, ja mēs abi to apstipri�nām� Jūs atļausiet?�

�Protams, mēs drukāsim. Tas nāks gaismā jebkurā gadī�jumā.�

�Tie�i tā.�

Anderss Holms piecēlās un vilcinādamies apstājās pie viņas rakstāmgalda.

�Pie darba,� Ērika Bergere sacīja.

Kad holms bija atstājis kabinetu, Ērika pagaidīja piecas minū�tes, iekams pacēla klausuli un piezvanīja Mālinai Ēriksonei uz Millennium.

�Sveika, Mālina! Vai Henrijs ir tuvumā?�

�Jā. Sē� pie sava galda.�

�Vai vari uzaicināt viņu uz savu kabinetu un ieslēgt skaļruni? Mums jāapsprie�as.�

Henrijs Kortess ieradās pēc piecpadsmit sekundēm.

�Kas notiek?�

�Henrij, �odien es esmu izdarījusi kaut ko amorālu.�

�Ko tad?�

�Esmu iedevusi tavu materiālu par Vitavara mūsu ziņu redak�toram Andersam Holmam.�

�Ā��

�Es uzdevu viņam publicēt materiālu rītdienas SMP. Ar tavu vārdu. Un tu, protams, saņemsi honorāru. Vari noteikt savu cenu.� �Ērika� kas, pie joda, te notiek?�

Viņa da�os teikumos apkopoja aizvadīto nedēļu notikumus un pastāstīja, kā Pēters Frēdriksons viņu gandrīz iznicinājis.

�Ak kungs!� Henrijs Kortess noteica.

�Es zinu, ka tas ir tavs raksts, Henrij. Man vienkār�i nav izvē�les. Vai tu piekriti?�

Henrijs da�as sekundes klusēja.

�Paldies, ka piezvanīji, Ērika. Piekritu, ja rakstu publicē ar manu vārdu. Tas ir, ja Mālina piekrīt.�

�Es piekrītu,� Mālina noteica.

�Labi,� sacīja Ērika. �Pastāstiet Mīkaelam, viņ� dro�i vien vēl nav darbā.�

�Es parunā�u ar Mīkaelu,� Mālina sacīja. �Bet, Ērika, vai tas nozīmē, ka tu no �īs dienas esi bezdarbniece?�

Ērika iesmējās.

�Esmu nolēmusi paņemt atvaļinājumu līdz gada beigām. Tici man, ar da�ām nedēļām SMP pilnīgi pietika.�

�Man �ķiet, ka tev nevajadzētu sākt plānot atvaļinājumu,� Mālina iebilda.

�Kāpēc ne?�

�Vai vari pēcpusdienā atnākt uz Millennium?�

�Kāpēc?�

�Man vajadzīga palīdzība. Ja tu gribi atgriezties galvenās redaktores amatā, vari sākt darbu rit no rīta.�

�Mālina, tu esi Millennium galvenā redaktore. Nevar būt ne runas par kaut ko citu.�

�Labi. Tad vari strādāt par atbildīgo sekretāri.� Mālina iesmē�jās.

�Tu to domā nopietni?�

�Velns parāvis, Ērika, man tevis tā pietrūkst, ka es beidzos nost! Es atnācu uz Millennium ari tāpēc, lai man būtu iespēja strādāt kopā ar tevi. Un piepe�i tu esi nepareizā avīzē.�

Ērika Bergere minūti klusēja. Viņa pat nebija paguvusi apdo�māt iespēju atgriezties Millennium.

�Vai jūs mani pieņemtu atpakaļ?� viņa lēnām jautāja.

�Un kā tu domā? Man ir aizdomas, ka mēs sāktu ar kārtīgu ballīti un to organizētu es pati. Tu atgriezīsies tie�i brīdī, kad mēs publicēsim - tu jau zini, ko.�

Ērika ieskatījās pulkstenī uz rakstāmgalda. Bez piecām minū�tēm desmit. Stundas laikā visa viņas pasaule bija apgriezusies kājām gaisā. Piepe�i viņa sajuta, cik ļoti ilgojas atkal uzkāpt pa Millennium kāpnēm.

�Man tuvākajās stundās vēl �is tas jānokārto SMP. Vai būs labi, ja iegriezī�os ap �etriem?�

Atstāstīdama nakts notikumus, Susanne Lindere lūkojās Draga- nam Armanskim tie�i acīs. Viņa nepieminēja tikai savu piepe�o pārliecību, ka Frēdriksona datora uzlau�anai ir saistība ar Līsbetu Salanderi. To viņa darīja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas izklausījās pārāk neticami. Otrkārt, viņa zināja, ka Armanskis ir dziļi iesais�tījies Salanderes lietā kopā ar Mīkaelu Blumkvistu.

Armanskis uzmanīgi klausījās. Pabeigusi stāstu, Susanne sēdēja klusi un gaidīja viņa reakciju.

�Pirms stundas zvanīja Grēgers Bekmans,� Armanskis sacīja. �Ak tā?�

�Viņ� un Ērika Bergere �onedēļ ieradīsies parakstīt līgumu. Viņi vēlas pateikties par Milton Security un it īpa�i par tavām pūlēm.�

�Jā. Patīkami, ja klienti ir apmierināti.�

�Viņ� vēlas arī pasūtīt seifu. Mēs uzstādīsim seifu un pabeig�sim visu signalizācijas komplektu līdz nedēļas beigām.� �Lieliski.�

�Viņ� grib, lai mēs izrakstām rēķinu par tavu darbu nedēļas nogalē.�

�Hmm.�

�Citiem vārdiem sakot, mēs viņiem nosūtīsim pamatīgu rēķinu.�

�Jā.�

Armanskis nopūtās.

�Susanne, vai tu saproti, ka Frēdriksons var doties uz policiju un apsūdzēt tevi par daudziem pārkāpumiem?�

Viņa pamāja ar galvu.

�Viņ� gan pats tad iesēdīsies aiz restēm, bet varbūt tas viņam liksies tā vērts.�

�Nedomāju, ka viņam pietiek dū�as, lai ietu uz policiju.�

�Lai tā būtu, bet tu esi darbojusies pretrunā ar visiem maniem norādījumiem.�

�Es zinu,� Susanne atteica.

�Un kā lai es, tavuprāt, reaģēju?�

�Tas jāizlemj tev.�

�Bet kā man vajadzētu reaģēt?�

�Manas domas nav svarīgas. Tu ta�u vienmēr vari mani atlaist.�

�Diezin vai. Es nevaru atļauties zaudēt tāda līmeņa darbinieku.�

�Paldies.�

�Bet, ja kaut kas tāds atkārtosies, es kļū�u ļoti dusmīgs.�

Susanne Lindere pamāja.

�Ko tu izdarīji ar cieto disku?�

�Tas ir iznīcināts. Es �orīt to ieliku skrūvspīlēs un saspiedu gabalos.�

�Labi. Aizmirsīsim to.�

Priek�pusdienu Ērika bergere pavadīja, zvanot SMP valdes locek�ļiem. Priek�sēdētāja vietnieku viņa atrada vasarnīcā Vaksholmā un pierunāja tūlīt sēsties ma�īnā un ātri ierasties redakcijā. Pēc pusdienām valde sanāca kopā stipri samazinātā sastāvā. Ērika stundu stāstīja, kur radusies Kortesa mape un kādas sekas tā izraisījusi.

Kad viņa bija beigusi runāt, atskanēja gaidītie priek�likumi par to, ka varbūt varētu atrast alternatīvu risinājumu. Ērika paskaid�roja, ka SMP nodrukās rakstu nākamajā numurā. Viņa arī paziņoja, ka �ī ir viņas pēdējā darba diena un lēmums ir negrozāms.

Ērika panāca, ka valde pieņem un ieprotokolē divus lēmu�mus. Magnusu Borg�ē lūgs nekavējoties atstāt amatu, un Anderss Holms tiks izraudzīts par galvenā redaktora vietas izpildītāju. Pēc tam viņa atvainojās un atstāja valdi, lai tā apspriestu situāciju slēgtā lokā.

Pulksten divos Ērika nokāpa uz personāldaļu, lai sagatavotu kādu līgumu. Tad devās uz kultūras nodaļu un paaicināja uz sarunu kultūras redaktoru Sebastianu Strandlundu un �urnālisti Ēvu Kārlsoni.

�Cik saprotu, kultūras nodaļa uzskata Ēvu par talantīgu �ur�nālisti.�

�Tas tiesa,� atbildēja redaktors Strandlunds.

�Un jūs pēdējos divus gadus esat lūgu�i iespēju papildināt nodaļu ar vismaz diviem cilvēkiem.�

�Jā.�

�Ēva, ja atceramies tās vēstules, ko jūs saņēmāt, var gadīties, ka radīsies nepatīkamas baumas, ja es pie�ķir�u jums pastāvīgu darbu. Vai tas jūs joprojām interesē?�

�Protams.�

�Tādā gadījumā mans pēdējais lēmums SMP būs parakstīt �o līgumu.�

�Pēdējais?�

�Gar� stāsts. Es �odien aizeju. Lūdzu, esiet tik mīļi un paturiet to slepenībā vēl aptuveni stundu.�

�Kas��

�Pēc brī�a tiks izsūtīts dienesta ziņojums.�

Ērika parakstīja līgumu un pastūma to pār galdu Ēvai Kārl- sonei.

�Lai veicas!� viņa smaidot noteica.

�Vecais vīrs, kur� sestdien piedalījās Ēkstrema apspriedē, ir komisārs Georgs Nīstrems,� sacīja Monika Figerola, nolikdama fotogrāfijas Torstenam Ēdklintam priek�ā uz galda.

�Komisārs,� Ēdklints nomurmināja.

�Stefans viņu identificēja vakar vakarā. Viņ� apmeklēja Artil- lerigātanas dzīvokli un brauca ar ma�īnu.�

�Ko mēs par viņu zinām?�

�Nīstrems nāk no policijas un strādā VPP/DN kop� 1983. gada. Kop� 1996. gada viņ� ir izmeklētājs ar personisko atbildību - veic iek�ējās kontroles un pārbauda DN pabeigtās lietas.�

�Skaidrs.�

�Kop� sestdienas pa �īm durvīm ir iegāju�i se�i interesanti cilvēki. Bez Jūnasa Sandberga un Georga Nīstrema ēkā atrodas arī Frēdriks Klintons. Viņ� �orīt ar slimnīcas transportu devās uz dialīzi.�

�Kas ir pārējie trīs?�

�Kāds kungs, vārdā Oto Halbergs. Viņ� strādāja VPP/DN astoņ�desmitajos gados, bet patiesībā ir saistīts ar Aizsardzības �tābu. Viņ� pieder pie flotes un militārā izlūkdienesta.

�Ahā! Kāpēc es nejūtos pārsteigts?�

Monika Figerola nolika uz galda citu fotogrāfiju.

��o puisi mēs neesam at�ifrēju�i. Viņ� devās pusdienās kopā ar Halbergu. Redzēsim, vai mums izdosies noskaidrot viņa per�sonību, kad viņ� vakarā dosies mājās.�

�Labi.�

�Tomēr visinteresantākais ir �is.�

Monika nolika uz rakstāmgalda vēl vienu fotogrāfiju.

�Viņu es pazīstu,� Ēdklints sacīja.

�Viņu sauc Vāden�e.�

�Tie�i tā. Pirms piecpadsmit gadiem viņ� strādāja terorisma nodaļā. Kantora �urka. Vāden�e bija viens no kandidātiem uz firmas lielā priek�nieka amatu. Es nezinu, kas ar viņu pēc tam notika.�

�Viņ� 1991. gadā aizgāja no darba. Uzminiet, ar ko kopā viņ� pirms stundas pusdienoja?�

Monika nolika uz galda pēdējo fotogrāfiju.

�Ar kancelejas vadītāju Albertu �enki un finan�u direktoru Gustavu Aterbomu. Es gribu �os cilvēkus novērot visu diennakti. Gribu zināt, ar ko viņi tiekas.�

�Tas nav iespējams. Manā rīcībā ir tikai �etri cilvēki. Un da�iem ir jāstrādā ar papīriem.�

Ēdklints domīgi iekoda apak�lūpā. Pēc brī�a viņ� palūkojās uz Moniku.

�Mums vajag vairāk cilvēku,� viņ� sacīja. �Tu varētu diskrēti sazināties ar kriminālinspektoru Janu Bublanski un pajautāt, vai viņ� �ovakar pēc darba negrib kopā ar mani pavakariņot? Teik�sim, ap septiņiem.�

Ēdklints pasniedzās pēc telefona klausules un sastādīja numuru, ko zināja no galvas.

�Sveiks, Armanski. Te Ēdklints. Es gribētu tev atlīdzināt par jaukajām vakariņām� nē, es uzstāju. Teiksim, ap septiņiem?�

Līsbeta salandere bija pavadījusi nakti cietumā, aptuveni divus reiz �etrus metrus lielā kamerā. Par mēbelēm te īpa�i nebija ko runāt. Viņa bija aizmigusi piecu minū�u laikā pēc ieslēg�anas kamerā, pamodusies agri pirmdienas rītā un apzinīgi izpildījusi stiep�anās vingrinājumus, ko viņai nozīmēja Sālgrēna slimnīcas fizioterapeite. Pēc tam viņa paēda brokastis un vēlāk mierīgi sēdēja uz lāviņas un raudzījās tālumā.

Pusdesmitos Līsbetu aizveda uz nopratinā�anas telpu gaiteņa otrā galā. Sargs bija maza auguma plikpaurains ve�uks ar apaļu seju un raga brillēm. Viņ� pret meiteni izturējās korekti un lab�vēlīgi.

Annika D�annīni draudzīgi sasveicinājās. Hansu Fasti Līsbeta ignorēja. Tad viņa pirmo reizi sastapa prokuroru Rikardu Ēks�tremu un turpmāko pusstundu pavadīja, sē�ot uz krēsla un blen��ot kādā punktā uz sienas Ēkstremam mazliet virs galvas. Viņa neteica ne vārda un nepakustināja ne vaibstu.

Pulksten desmitos Ēkstrems pārtrauca neizdevu�os noprati�nā�anu. Viņ� jutās saērcināts par to, ka nav spējis izvilināt no Līsbetas ne mazāko reakciju. Vērojot tieviņo, lellei līdzīgo meiteni, viņu pirmo reizi pārņēma �aubas. Kā tas bija iespējams, ka viņai izdevās pamatīgi apstrādāt Magi Lundīnu un Soniju Nieminenu Stallarholmenā? Vai tiesa tam ticēs, pat ja viņam būs pārliecino�i pierādījumi?

Pulksten divpadsmitos Līsbetai atnesa vienkār�as pusdienas, un turpmāko stundu viņa galvā risināja vienādojumus. Viņa pie�vērsās kādai nodaļai no grāmatas par sfērisko astronomiju, ko bija lasījusi pirms diviem gadiem.

Pulksten 14:30 viņu aizveda atpakaļ uz nopratinā�anas telpu. �oreiz viņu pavadīja jauna sieviete. Telpa bija tuk�a. Līsbeta apsē�dās uz krēsla un turpināja meditēt par kādu īpa�i sare�ģītu vie�nādojumu.

Pēc desmit minūtēm atvērās durvis.

�Labdien, Līsbeta,� laipni sveicināja Pēters Telebūrians.

Viņ� smaidīja. Līsbeta Salandere sastinga. Vienādojuma sastāv�daļas, ko viņa bija konstruējusi gaisā sev priek�ā, sabira uz grīdas. Viņa dzirdēja, kā cipari un zīmes saduras un grab, it kā tiem būtu fizisks veidols.

Pēters Telebūrians da�as minūtes mierīgi stāvēja un vēroja meiteni, iekams apsēdās viņai iepretim. Līsbeta turpināja blenzt sienā.

Pēc brī�a viņa pārvietoja skatienu un ielūkojās psihiatram acīs.

�Man �ēl, ka tu esi nonākusi �ādā situācijā,� Telebūrians sacīja. �Es centī�os tev visādi palīdzēt. Ceru, ka mēs varēsim uzticēties viens otram.�

Līsbeta nopētīja viņu centimetru pēc centimetra. Cirtainie mati. Bārda. Mazā spraudziņa starp priek�zobiem. Plānās lūpas. Brūnā �akete. Atpogāta krekla apkaklīte. Viņa dzirdēja psihiatra maigo un nodevīgi laipno balsi.

�Es arī ceru, ka varē�u palīdzēt tev labāk nekā iepriek�ējā reizē.�

Telebūrians nolika uz galda sev priek�ā mazu piezīmju blok�notu un pildspalvu. Līsbeta nolaida acis un aplūkoja pildspalvu. Tā bija asa sudraba krāsas caurulīte.

Seku analīze.

Līsbeta apspieda impulsu pastiept roku un pagrābt pild�spalvu.

Viņas acis uzmeklēja psihiatra kreisās rokas mazo pirkstiņu. Tur vīdēja maza, balta svītriņa vietā, kur viņa pirms piecpa�dsmit gadiem bija iecirtu�i zobus, sako�ot �okļus tik cie�i, ka gandrīz nokoda viņam pirkstu. Trīs sanitāri viņu turēja un ar spēku atlauza �okļus.

Toreiz es biju maza, nobijusies meitenīte, tik tikko pusaudze. Tagad esmu pieaugusi. Es varu tevi nogalināt, ja vēlos.

Līsbeta atkal pievērsa skatienu punktam sienā aiz Telebūriana muguras, pacēla uz grīdas nokritu�os ciparus un matemātiskās zīmes un no jauna sāka risināt vienādojumu.

Pēters Telebūrians vēroja Līsbetu ar neitrālu sejas izteiksmi. Ne jau velti viņ� bija kļuvis par starptautiski atzītu psihiatru. Viņ� labi prata noteikt jūtas un dvēseles stāvokļus. Tagad �ķita, ka caur telpu izslīd vēsa ēna, ta�u ārsts �o sajūtu skaidroja kā pacientes bailes un kaunu, ko slēpa nesatricināmā āriene. Tas, ka Līsbeta tomēr reaģē uz viņa klātbūtni, �ķita pozitīva zīme. Labi bija arī tas, ka meitene nebija mainījusi uzvedību. Viņa pati sev parakstīs spriedumu.

Pirms aizie�anas no SMP Ērikai Bergerei vajadzēja paveikt pēdējo darbu - apsēsties stikla būrī un uzrakstīt vēstuli avīzes darbi�niekiem. Viņa to iesāka diezgan aizkaitināta un galu galā pie�rakstīja divas pilnas A4 lapas, skaidrodama, kāpēc pamet SMP, un izteikdama savas domas par vairākiem cilvēkiem. Tad viņa izdzēsa tekstu un sāka no jauna lieti�ķākā tonī.

Ērika nepieminēja Pēteru Frēdriksonu. Ja viņa to izdarītu, visa publikas interese pievērstos Frēdriksonam un īstie iemesli noslīktu ziņās par seksuālu vajā�anu.

Ērika minēja divus iemeslus. Svarīgākais bija tas, ka viņa sastapusies ar stipru vadības pretestību ierosinājumam samazi�nāt algas un bonusus vadībai un īpa�niekiem. Tā vietā viņa bijusi spiesta uzsākt darbu SMP, pamatīgi samazinot �tatus; �āda rīcība ne tikai pārkāpa iepriek�ējos solījumus, ar kādiem viņa pieņēma darba piedāvājumu, bet arī padarīja neiespējamus visus centienus veikt tālejo�as izmaiņas un stiprināt avīzi.

Otrais iemesls bija atklājumi par Borg�ē. Ērika paskaidroja, ka viņai pavēlēts �o materiālu noklusēt, ta�u to viņa kā �urnāliste nevar darīt. Tātad viņai nav citas izvēles kā vien pamest redakciju.

Vēstuli Ērika noslēdza ar secinājumu, ka SMP problēma ir nevis darbinieki, bet vadība.

Viņa vēlreiz izlasīja vēstuli, izlaboja drukas kļūdas un nosū�tīja to visiem koncerna darbiniekiem. Kopiju viņa nosūtīja arī Preses �urnālam un arodbiedrības izdevumam �urnālists. Tad viņa paņēma klēpjdatoru un aizgāja pie Andersa Holma.

�Nu tad sveiki,� viņa sacīja.

�Visu labu, Bergere. Strādāt ar jums kopā bija briesmīgi.�

Viņi uzsmaidīja viens otram.

�Man ir vēl pēdējā lieta,� Ērika sacīja.

�Kas?�

�Juhanness Frisks pēc mana rīkojuma strādā pie kāda mate�riāla.�

�Un neviens velns nezina, ar ko viņ� nodarbojas.�

�Atbalstiet viņu. Viņ� jau ir tālu ticis, un es uzturē�u ar viņu kontaktus. Ļaujiet viņam pabeigt darbu. Es apsolu, ka jūs no tā tikai iegūsiet.�

Holms izskatījās domīgs. Tad viņ� pamāja ar galvu.

Viņi nepaspieda viens otram roku. Ērika atstāja redakcijas caurlaidi uz Holma rakstāmgalda, ar liftu nobrauca uz garā�u un paņēma savu BMW. Neilgi pēc �etriem viņa novietoja ma�īnu netālu no Millennium redakcijas.

4. DALA

W

REB00T1NG SYSTEM

I. julijs-7. oktobris

Par spīti bagātīgajam amazoņu leģendu klāstam no Senās Grieķijas, Dienvidamerikas, Āfrikas un citām vietām, ir tikai viens vēsturiski doku�mentēts piemērs, kas pierāda sievie�u karotāju eksistenci. Tā ir sievie�u armija, kas pastāvēja Dahomejas fonu tautā Rietumāfrikā, mūsdienu Beninā.

�īs sievietes netiek pieminētas oficiālajā militārajā vēsturē, par viņām neuzņem romantiskas filmas, un �odien viņas lielākoties pavīd tikai vēs�tures zemsvītras piezīmēs. Par �īm sievietēm ir uzrakstīts tikai viens zināt�nisks darbs - vēsturnieka Stenlija B. Alperna grāmata Amazons of Black Sparta (Hurst & Co Ltd, Londona, 1998). Ta�u �ī armija bija līdzvērtīga jebkuram tālaika okupācijas varas elites karaspēkam.

Nav skaidrs, kad tie�i tika izveidota �ī sievie�u armija, ta�u vairāki avoti norāda uz 17. gadsimtu. Sākotnēji tā bija karaļa gvarde, bet vēlāk pārvērtās par militāru korpusu, kas sastāvēja no se�tūksto� karotājām ar gandrīz dievi�ķu statusu. Viņas nebija tikai dekorācija. Aptuveni div�simt gadu �īs karotājas bija fonu tautas galvenais spēks cīņā pret eiro�pie�u kolonizatoriem. No viņām baidījās vairākās kaujās sagrautie fran�u militāristi. Sievie�u armiju izdevās sakaut tikai 1892. gadā, kad Francija nogādāja turp modernu armiju ar artilēriju, ārvalstu leģionāriem, jūras kājnieku pulku un kavalēriju.

Nav zināms, cik daudz karotāju krita. Izdzīvoju�ās vairākus gadus turpināja partizānu karu, un armijas veterānes tika intervētas un foto�grafētas vēl 20. gadsimta �etrdesmitajos gados.

Divas nedēļas pirms Līsbetas Salanderes tiesas prāvas Kristers Malms pabeidza maketēt trīssimt se�desmit �etras lappuses biezo grāmatu ar kodolīgo nosaukumu Sekcija. Vāks bija zilā krāsā, teksts uz tā - dzeltenā. Pa�ā apak�ā Kristers bija novietojis septiņus meln�baltus Zviedrijas premjerministru portretus pastmarkas lielumā. Virs viņiem bija liels Zala�enko attēls. Kristers ilustrācijai bija izmantojis Zala�enko pases fotogrāfiju, saasinot kontrastu, lai tum��ākās portreta daļas kā ēnas vīdētu pa visu vāku. Tas nebija nekāds izsmalcinātais dizains, ta�u izskatījās efektīgi. Grāmatas autori bija Mīkaels Blumkvists, Henrijs Kortess un Mālina Ēriksone.

Pulkstenis rādīja pusse�i no rīta, un Kristers bija strādājis visu nakti. Viņ� juta vieglu nelabumu un briesmīgi vēlējās doties mājās un izgulēties. Mālina bija nosēdējusi kopā ar viņu visu nakti, veik�dama pēdējo korektūru lappusi pēc lappuses, ko Kristers apstip�rināja un izdrukāja. Viņa jau bija aizmigusi uz dīvāna redakcijā.

Tekstu kopā ar attēliem un �rifta paraugiem Kristers apkopoja vienā mapē. Viņ� atvēra programmu Toast un ierakstīja visu divos kompaktdiskos. Vienu no tiem viņ� ielika redakcijas seifā. Otru tūlīt pēc septiņiem savāca samiegojies Mīkaels Blumkvists.

�Ej mājās un izgulies,� viņ� sacīja.

�Es jau eju,� Kristers atteica.

Viņi atstāja Mālinu guļam un aizejot ieslēdza signalizāciju. Henrijs Kortess pulksten astoņos ieradīsies uz nākamo maiņu. Abi sasita plaukstas uzvaras �estā un �ķīrās pie ārdurvīm.

Mīkaels blumkvists devās uz Lundagātanu, kur atkal bez atļau�jas aizņēmās Līsbetas Salanderes pamesto hondu. Viņ� pats per�soniski aizveda kompaktdisku Hallviga reklāmu tipogrāfijas direk�toram Janam �ēbinam. Tipogrāfija atradās necilā ķieģeļu ēkā blakus dzelzceļam Morgongovā netālu no Sāļas. �o piegādi viņ� negribēja uzticēt pastam.

Mīkaels brauca lēnām un mierīgi. Viņ� kādu brīdi uzkavējās tipogrāfijā, kamēr tur pārbaudīja, vai ar kompaktdisku viss kārtībā. Viņ� gribēja būt dro�s, ka grāmata patie�ām būs gatava dienā, kad sāksies tiesa. Problēmas sagādāja nevis drukā�ana, bet gan iesie�ana, kas varēja ieilgt. Ta�u Jans �ēbins apsolīja, ka noteik�tajā datumā tiks piegādāti vismaz piecsimt eksemplāri no desmit tūksto�u metiena. Grāmatu bija paredzēts izdot mīkstajos vākos.

Mīkaels arī pārliecinājās, vai visi apzinās nepiecie�amību ievē�rot vislielāko slepenību. Atgādinājumi dro�i vien bija lieki. �ī tipogrāfija pirms diviem gadiem līdzīgos apstākļos bija nodrukā�jusi Mīkaela grāmatu par finansistu Hansu Ēriku Vennerstremu. Darbinieki zināja, ka mazā Millennium apgāda grāmatas ir kaut kas īpa�s.

Pēc tam Mīkaels nesteidzīgi atgriezās Stokholmā. Atstājis ma�īnu pie savas mājas Bellmansgātanā, viņ� uz brīdi uzkāpa aug�ā, lai paņemtu somu, kurā ielika rezerves drēbju kārtu, sku�vekli un zobu suku. Tad viņ� aizbrauca līdz Stavsnesas piestātnei Vermdē, kur atstāja ma�īnu un ar prāmi devās uz Sandhamnu.

Vasarnīcu Mīkaels apciemoja pirmo reizi kop� Ziemassvētkiem. Viņ� atvēra slēģus, ielaida svaigu gaisu un izdzēra pudeli minerāl�ūdens. Viņ� jutās iztuk�ots kā vienmēr, kad darbs bija pabeigts, teksts aizvests uz tipogrāfiju un neko vairs nevarēja mainīt.

Pēc tam Mīkaels stundu uzkopa vasarnīcu, slaucīja putekļus, izberza du�u, ieslēdza ledusskapi, pārbaudīja ūdens padevi un nomainīja gultas veļu bēniņos. Viņ� aizgāja uz veikalu un nopirka visu, kas nepiecie�ams nedēļas nogalei. Pēc tam ieslēdza kafijas automātu, apsēdās uz lieveņa un izsmēķēja cigareti, nedomādams neko īpa�u.

Neilgi pirms pieciem viņ� devās uz tvaikoņu piestātni sagaidīt Moniku Figerolu.

�Es jau domāju, ka tu nedabūsi brīvdienu,� Mīkaels sacīja, noskūpstīdams Moniku uz vaiga.

�Es arī. Bet es pateicu Ēdklintam visu, kā ir. Pēdējās nedēļās esmu strādājusi gandrīz visu diennakti un sāku zaudēt efektivi�tāti. Man nepiecie�amas divas brīvdienas, lai uzlādētos.� �Sandhamnā?�

�Es nepateicu, kurp grasos doties,� Monika smaidot sacīja. Viņa kādu brīdi apskatīja Mīkaela divdesmit piecus kvadrāt�metrus lielo namiņu. Kritiski nopētīja virtuves stūrīti, du�as telpu un guļamistabu bēniņos un tad atzinīgi pamāja ar galvu. Kamēr Mīkaels izcepa jēra karbonādes sarkanvīna mērcē un uzklāja galdu uz lieveņa, Monika nomazgājās un uzvilka plānu vasaras kleitu. Abi ēda klusēdami un vēroja daudzās jahtas, kas braukāja �urpu turpu pa Sandhamnas ostu. Viņi izdzēra pudeli vīna.

�Brīni�ķīga vasarnīca. Vai tu ved �urp visas savas draudzenes?� Monika Figerola piepe�i ievaicājās.

�Visas ne. Tikai svarīgākās.�

�Vai Ērika Bergere te ir bijusi?�

�Vairākas reizes.�

�Un Līsbeta Salandere?�

�Viņa te nodzīvoja da�as nedēļas, kamēr es rakstīju grāmatu par Vennerstremu. Un pirms diviem gadiem mēs te pavadījām Ziemassvētkus.�

�Tātad Bergere un Salandere ir svarīgas tavā dzīvē?"

�Ērika ir mans labākais draugs. Mēs draudzējamies jau vismaz divdesmit piecus gadus. Līsbeta ir pavisam cits stāsts. Viņa ir ļoti neparasta un visnesabiedriskākais cilvēks, kādu jebkad esmu sastapis. Var teikt, ka jau pirmajā tik�anās reizē viņa atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Man viņa patīk. Viņa ir draugs.�

�Tev viņas ir �ēl?�

�Nē. Viņa pati ir vainojama lielā daļā savu problēmu. Bet es jūtu pret viņu lielas simpātijas un dvēseļu radniecību.�

�Bet tu neesi iemīlējies ne viņā, ne Bergerē?�

Mīkaels paraustīja plecus. Monika vēroja aizkavēju�os Amigo 23, kas ar spo�ām gaitas ugunīm aizducināja garām ceļā uz ostu.

�Ja mīlestība nozīmē, ka man kāds ļoti patīk, tad es dro�i vien mīlu vairākus cilvēkus,� Mīkaels sacīja.

�Un tagad mani?�

Mīkaels pamāja ar galvu. Monika uzlūkoja viņu sarauktām uzacīm.

�Vai tas tevi satrauc?� Mīkaels jautāja.

�Ka tev te ir biju�as citas sievietes? Nē. Bet mani satrauc tas, ka es īsti nesaprotu, kas starp mums notiek. Un es nedomāju, ka man var būt attiecības ar vīrieti, kur� kniebjas, ar ko vien sadomā�� �Es nedomāju atvainoties par to, kā dzīvoju.�

�Un es pieņemu, ka tu mani saisti tie�i tāpēc, ka esi tāds, kāds esi. Ar tevi ir tik vienkār�i mīlēties, jo nav jādomā ne par kādām muļķībām, un es ar tevi jūtos dro�i. Ta�u viss sākās tāpēc, ka es padevos neprātīgam impulsam. Tā nenotiek īpa�i bie�i, un es to nebiju ieplānojusi. Un nu mēs esam nonāku�i līdz stadijai, kad esmu viena no meitenēm, kas uzaicināta �urp.�

Mīkaels brīdi klusēja.

�Tu varēji nebraukt.�

�Nevarēju vis. Eh, Mīkael��

�Es zinu.�

�Es jūtos nelaimīga. Negribu tevī iemīlēties. Būs pārāk sāpīgi, kad tas beigsies.�

�Es dabūju �o vasarnīcu, kad mans paps nomira, bet mamma pārcēlās atpakaļ uz Norlandi. Mēs sadalījām mantu tā, ka māsai tika mūsu dzīvoklis, bet man namiņ�. Tas man pieder gandrīz divdesmit piecus gadus.�

�Ak tā?�

�Ja neskaita da�as pavir�as paziņas astoņdesmito gadu sā�kumā, �eit pirms tevis ir biju�as tie�i piecas sievietes: Ērika, Līs�beta un mana bijusī sieva, ar kuru es biju kopā astoņdesmita�jos. Kāda meitene, ar kuru man bija ļoti nopietnas attiecības deviņdesmito gadu beigās, un kāda sieviete, mazliet vecāka par mani, ar kuru es iepazinos pirms diviem gadiem un kuru �ad tad satieku. Tie ir tādi īpa�i apstākļi��

�Protams.�

��o vasarnīcu esmu paturējis tāpēc, lai man būtu vieta, kur aizbēgt no pilsētas un atslābināties. Es gandrīz vienmēr esmu �eit viens. Es lasu grāmatas, rakstu, atpū�os, sē�u piestātnē un skatos uz laivām. Tā nav vecpui�a slepenā mīlas ligzdiņa.� Mīkaels piecēlās un paņēma vīna pudeli, ko bija nolicis ēnā uz lieveņa aiz namiņa durvīm.

�Es negrasos neko solīt,� viņ� sacīja. �Man laulība izjuka tāpēc, ka mēs ar Ēriku nespējām atturēties viens no otra. Been there, done that, got the t-shirt.�

Viņ� piepildīja vīna glāzes.

�Ta�u tu esi interesantākais cilvēks, kādu kop� laba laika esmu saticis. Itin kā mūsu attiecības būtu uzņēmu�as apgriezienus jau kop� pirmās dienas. Tu laikam man iepatikies jau tad, kad sagai�dīji mani kāpņu telpā. Kop� tā laika retajās naktīs, ko pavadu mājās, es pamostos nakts vidū un gribu tevi. Es nezinu, vai vēlos pastāvīgas attiecības, bet es ļoti baidos tevi zaudēt.�

Mīkaels paskatījās uz Moniku.

�Un kā tev �ķiet, ko mēs iesāksim?�

�Apdomāsim to,� Monika atteica. �Tu man arī liecies sasodīti pievilcīgs.�

�Tas sāk kļūt nopietni,� Mīkaels sacīja.

Monika pamāja ar galvu, piepe�i izjuzdama lielas skumjas. Pēc tam abi ilgi klusēja. Kad satumsa, viņi novāca galdu, iegāja iek�ā un aizvēra durvis.

Piektdienā nedēļu pirms tiesas Mīkaels Blumkvists apstājās pie kioska Slusenā un aplūkoja rīta avī�u virsrakstus. Svenska Mor�gon-Posten valdes priek�sēdētājs Magnuss Borg�ē bija kapitulē�jis un paziņoja par savu atkāp�anos. Mīkaels nopirka avīzes un devās uz kafejnīcu Java Hornsgātanā paēst vēlas brokastis. Par savas piepe�ās atkāp�anās iemeslu Borg�ē minēja ģimenes ap�stākļus. Viņ� nevēlējās komentēt apgalvojumu, ka Ērika Bergere ir pametusi SMP, jo viņ� pavēlējis noklusēt stāstu par viņa saistību ar vairumtirdzniecības uzņēmumu Vitavara. Kādā nelielā ziņā gan bija lasāms, ka Darba devēju savienības Svenskt Nāringsliv priek�sēdētājs ir nolēmis izveidot ētikas komisiju, kas pārbaudītu zviedru uzņēmumu saistību ar Dienvidaustrumu Āzijas firmām, kurās izmanto bērnu darbu.

Mīkaels Blumkvists pēk�ņi iesmējās.

Pēc tam viņ� salocīja avīzes, paņēma savu Ericcson T10, pie�zvanīja draudzenei no TV4 un pārsteidza viņu, ēdot pusdienu sviestmaizi.

�Sveika, mīļā,� Mīkaels sacīja. �Tu dro�i vien joprojām negri�bēsi kādu vakaru atnākt uz randiņu.�

�Sveiks, Mīkael!� iesmējās meitene no TV4. �Sorry, bet tu nepa�visam neesi mans tips. Tomēr visādā ziņā diezgan jauks.�

�Vai tu vismaz nevēlētos paēst kopā ar mani vakariņas, lai �ovakar parunātu par darbu?�

�Kas tev padomā?�

�Ērika Bergere pirms diviem gadiem noslēdza ar tevi vieno��anos par Vennerstrema lietu. Rezultāts bija labs. Es arī gribētu noslēgt līdzīgu vieno�anos.�

�Stāsti.�

�Tikai tad, kad abi būsim piekritu�i nosacījumiem. Tie�i tāpat kā Vennerstrema gadījumā mēs publicēsim kādu grāmatu kopā ar �urnāla tematisko numuru. �im materiālam būs liela rezo�nanse. Es tev piedāvāju ekskluzīvu iespēju iepazīties ar mate�riālu iepriek�, ja apsolīsi neizpaust informāciju, pirms mēs to publicējam. �ajā gadījumā tas ir sevi�ķi sare�ģīti, jo tam jānotiek īpa�ā dienā.�

�Cik skaļ� ir tas stāsts?�

�Skaļāks par Vennerstremu,� Mīkaels sacīja. �Vai tas tevi inte�resē?�

�Tu joko? Kur tiksimies?�

�Ko tu teiktu par Samīra restorāniņu? Ērika arī piedalīsies.� �Kas ir ar Bergeri? Vai viņa ir atgriezusies Millennium, kop� tika izmesta no SMP?�

�Viņu neizmeta. Viņa aizgāja uzreiz pēc strīda ar Borg�ē.� ��ķiet, ka viņ� ir pilnīgs idiots.�

�Ir gan,� Mīkaels Blumkvists atteica.

Frēdriks klintons austiņās klausījās Verdi. Mūzika būtībā bija vienīgais, kas vēl spēja novērst viņa domas no dialīzes aparāta un arvien spēcīgākām sāpēm krustos. Klintons nedungoja. Viņ� aizvēra acis un sekoja notīm ar labo roku, kas lidoja gaisā un �ķita dzīvojam pati savu dzīvi blakus viņa sabrūko�ajai miesai.

Tā tas ir. Mēs piedzimstam. Dzīvojam. Novecojam. Mirstam. Viņ� bija savu padarījis. Atlika tikai sabrukums.

Klintons jutās savādi apmierināts ar dzīvi.

Viņ� spēlēja savam draugam Ēvertam Gulbergam.

Bija sestdiena, 9. jūlijs. Mazāk nekā nedēļa, līdz sāksies tiesa un Sekcija varēs nolikt �o nelāgo stāstu arhīvā. Ziņu Klintons bija saņēmis no rīta. Gulbergs izrādījās neparasti sīksts. Pirms ie�auj sev deniņos deviņu milimetru pilnapvalka lodi, cilvēks domā, ka mirs. Tomēr tikai pēc trim mēne�iem Gulberga ķermenis padevās; to gan varbūt vairāk noteica nejau�ība, nevis spītība, ar kādu dakteris Anderss Jūnasons bija atteicies atzīt kauju par zaudētu. Iznākumu galu galā noteica vēzis, nevis lode.

Tomēr nāve bija saistīta ar sāpēm, un tas Klintonu ļoti skum�dināja. Gulbergs nespēja sazināties ar ārpasauli, ta�u lāgiem nāca pie apziņas. Viņ� spēja uztvert apkārt notieko�o. Slimnīcas darbi�nieki pamanīja, ka viņ� pasmaida, ja kāds noglāsta viņam vaigu, vai ierūcas, ja sajūt kaut ko nepatīkamu. Da�kārt viņ� mēģināja sazināties ar mediķiem, cenzdamies izrunāt vārdus, ko neviens īsti nesaprata.

Gulbergam nebija tuvinieku, un neviens no draugiem neap�ciemoja viņu slimnīcā. Viņa pēdējā saikne ar dzīvi bija nakts de�ūrmāsiņa Sāra Kitama no Eritrejas, kas sēdēja pie viņa gultas un turēja viņa roku, kad Gulbergs aizmiga uz mū�u.

Frēdriks Klintons saprata, ka drīz sekos savam vecajam iero�u biedram. Par to nebija nekādu �aubu. Iespēja, ka viņ� pārcietīs nieres transplantāciju, ko tik izmisīgi gaidīja, ar katru dienu mazi�nājās, un viņa miesa arvien vairāk sabruka. Izmeklējumi rādīja, ka aknu un zarnu funkcijas pasliktinās.

Klintons cerēja, ka sagaidīs Ziemassvētkus.

Tomēr viņ� jutās apmierināts. Tas bija gandrīz transcendentāli uzbudino�s apmierinājums, ka pēdējās dzīves dienās viņam tik pārsteidzo�i izdevies atgriezties dienestā.

�ādu privilēģiju Klintons nebija gaidījis.

Verdi pēdējās notis atskanēja tie�i mirklī, kad Birgers Vāden�e atvēra durvis uz Klintona mazo atpūtas telpu Sekcijas �tābā Artil- lerigātanā.

Klintons atvēra acis.

Viņ� bija sapratis, ka Vāden�e ir apgrūtinājums. Vāden�e bija absolūti nepiemērots Zviedrijas aizsardzības avangarda vadītāja amatam. Klintons nespēja aptvert, kā gan viņ� pats un fon Rotin�gers reiz bija varēju�i tik pamatīgi kļūdīties un uzskatīt Vāden�i par piemērotu pēcteci.

Vāden�e bija karotājs, kam vajadzīgs ceļavēj�. Krīzes brīdī viņ� kļuva vāj� un nespēja pieņemt lēmumus. Bailīgs apgrūtinājums, kam trūka mugurkaula. Ja viņam būtu jāpieņem lēmumi, viņ� sēdētu kā sālsstabs un ļautu Sekcijai nogrimt.

Tik vienkār�i.

Da�i to spēja. Citi vienmēr pievīla atbildīgākajā mirklī.

�Jūs gribējāt runāt ar mani?� Vāden�e jautāja.

�Apsēdies,� teica Klintons.

Vāden�e apsēdās.

�Es jau esmu tādā vecumā, kad vairs nav laika ilgi minsti�nāties. Ķer�os tie�i pie lietas. Kad viss būs galā, es gribu, lai tu pamet Sekcijas vadību.�

�Tie�ām?�

Klintons mīkstināja toni.

�Tu esi labs cilvēks, Vāden�e. Diem�ēl pilnīgi nepiemērots, lai aizvietotu Gulbergu. Mums nevajadzēja tev uzkraut �o atbildību. Tā bija mana un Rotingera kļūda, ka mēs kārtīgi neizrunājām troņa manto�anu toreiz, kad es saslimu.�

�Es jums nekad neesmu paticis.�

�Tu kļūdies. Tu biji ļoti labs administrators, kad Sekciju vadī�jām mēs ar Rotingeru. Bez tevis mēs netiktu galā, un es pilnībā ticu tavam patriotismam. Ta�u ap�aubu tavu spēju pieņemt lēmu�mus.�

Vāden�e piepe�i rūgti pasmaidīja.

�Pēc visa dzirdētā es nemaz nezinu, vai gribu palikt Sekcijā.�

�Tagad, kad Gulbergs un Rotingers ir miru�i, man jāpieņem iz�ķirīgie lēmumi vienam. Tu esi konsekventi licis �ķēr�ļus katram lēmumam, ko esmu pieņēmis aizvadīto mēne�u laikā.�

�Un es atkārtoju, ka jūsu lēmumi ir neprātīgi. Tas beigsies ar katastrofu.�

�Iespējams. Ta�u tavs izlēmības trūkums garantēja bojāeju. Tagad mums vismaz ir iespēja, un izskatās, ka viss izdosies. Mil�lennium ir paralizēts. Varbūt viņiem ir aizdomas, ka mēs kaut kur esam, ta�u trūkst pierādījumu, un viņi nespēj atrast ne pie�rādījumus, ne mūs. Mēs viņus pilnīgi kontrolējam.�

Vāden�e palūkojās ārā pa logu. Viņ� redzēja kaimiņmāju jumta kores.

�Paliek tikai Zala�enko meita. Ja kāds sāks rakņāties viņas pagātnē un ieklausīties viņas sacītajā, var notikt jebkas. Ta�u tiesa sāksies pēc da�ām dienām, un tad viss būs galā. �oreiz mums Salandere jāaprok tik dziļi, lai viņa nekad vairs neatgrie��as spokoties.�

Vāden�e pa�ūpoja galvu.

�Es nesaprotu tavu attieksmi,� Klintons sacīja.

�Jā. Es redzu, ka nesaprotat. Jums tikko apritēja se�desmit astoņi. Jūs mirstat. Jūsu lēmumi nav racionāli, tomēr �ķiet, ka jums ir izdevies apvārdot Nlstremu un Sandbergu. Viņi jums klausa kā Dievam.�

�Es esmu Dievs visā, kas saistīts ar Sekciju. Mēs strādājam saskaņā ar plānu. Mūsu izlēmība ir sagādājusi Sekcijai iespēju. Un es ar lielu apņēmību apgalvoju, ka Sekcija nekad vairs nenonāks tik smagā situācijā. Kad viss beigsies, mēs pilnībā pārskatīsim savu darbību.�

�Skaidrs.�

�Jaunais vadītājs būs Georgs Nīstrems. Patiesībā viņ� ir par vecu, ta�u ir vienīgais kandidāts un ir apsolījis strādāt vēl vis�maz se�us gadus. Sandbergs ir par jaunu un tava vadības stila dēļ pārāk nepieredzējis. �obrīd viņam vajadzēja būt jau pilnībā apmācītam.�

�Klinton, vai jūs nesaprotat, ko esat izdarījis? Jūs esat noslep�kavojis cilvēku. Bjerks bija strādājis Sekcijā trīsdesmit piecus gadus, bet jūs likāt viņu nogalināt. Vai jūs nesaprotat��

�Tu ļoti labi zini, ka tas bija nepiecie�ams. Viņ� mūs nodeva un nemū�am neizturētu spiedienu, kad policija savilktu cilpu.� Vāden�e piecēlās.

�Es vēl neesmu beidzis.�

�Tad parunāsim vēlāk. Man ir jāstrādā, kamēr jūs te guļat un fantazējat par savu visvarenību.�

Vāden�e devās uz durvīm.

�Ja esi tik morāli sa�utis, kāpēc neej pie Bublanska un neat�zīsties savos noziegumos?�

Vāden�e pagriezās pret slimo ve�uku.

�Tas man ir ienācis prātā. Bet, lai ko jūs domātu, es aizstāvu Sekciju, cik vien ir manos spēkos.�

Atvērdams durvis, Vāden�e sadūrās ar Georgu Nīstremu un Jūnasu Sandbergu.

�Sveiks, Klinton,� Nīstrems sacīja. �Mums jāparunā.�

�Nāc iek�ā. Vāden�e jau grasījās iet.�

Nīstrems pagaidīja, līdz durvis aizvērās.

�Frēdrik, es ļoti uztraucos,� Nīstrems sacīja.

�Kāpēc?"

�Mēs ar Sandbergu te tā padomājām. Notiek kaut kas neiz�protams. �orīt Salanderes advokāte nodeva prokuroram viņas autobiogrāfiju.�

�Ko?"

Kriminālinspektors hanss faste vēroja Anniku D�annīni, kamēr prokurors Rikards Ēkstrems ielēja kafiju no termokrūzes. Ēkstremu bija apmulsinājis dokuments, ko viņ� saņēma, ieradies darbā no rīta. Viņi abi ar Fasti izlasīja Līsbetas Salanderes �etrdesmit lap�pu�u garo stāstu un pēc tam ilgi apsprieda savādo dokumentu. Beidzot Ēkstrems jutās spiests lūgt, lai Annika D�annīni ierodas uz neformālu sarunu.

Viņi apsēdās pie neliela apsprie�u galda prokurora kabinetā. �Paldies, ka atnācāt,� Ēkstrems iesāka. �Es izlasīju �o� hmm� paskaidrojumu, ko jūs �orīt iesniedzāt, un man ir nepiecie�amas atbildes uz da�iem jautājumiem��

�Jā?� Annika D�annīni izpalīdzīgi atsaucās.

�Es patiesībā nezinu, ar ko sākt. Varbūt vispirms vajadzētu paskaidrot, ka mēs abi ar inspektoru Fasti esam ļoti apmulsu�i.� �Tie�ām?�

�Es cen�os izprast jūsu nolūkus.�

�Kā jūs to domājat?�

��ī autobiogrāfija - vai kā to nosaukt� kāds ir tās nolūks?� �Tam vajadzētu būt pilnīgi skaidram. Mana kliente vēlas izstās�tīt savu versiju par notiku�o.�

Ēkstrems labdabīgi iesmējās un noglauda bārdiņu ar labi pazīs�tamo �estu, kas Anniku kaut kāda iemesla dēļ jau sāka kaiti�nāt.

�Jā, bet jūsu klientei ir biju�i vairāki mēne�i laika, lai visu pastāstītu. Viņa nav teikusi ne vārda nopratinā�anās, ko centās veikt Faste.�

�Cik man zināms, nav tāda likuma, kas varētu piespiest viņu runāt, kad tas labpatīk inspektoram Fastem.�

�Nē, bet es domāju� pēc divām dienām sāksies Salanderes prāva, ta�u viņa pēdējā brīdī atsūta �o. Es savā ziņā jūtos atbil�dīgs ārpus saviem prokurora uzdevuma ietvariem.�

�Tie�ām?�

�Es nekādā gadījumā nevēlos izteikties aizvainojo�i. Tāds nav mans nolūks. Bet mums �ajā valstī ir procesuālās normas. Jūs, D�annīni kundze, esat sievie�u tiesību advokāte un nekad neesat pārstāvējusi kādu klientu krimināllietā. Esmu izvirzījis apsūdzību Līsbetai Salanderei nevis tāpēc, ka viņa ir sieviete, bet gan tāpēc, ka viņa ir izdarījusi smagus likumpārkāpumus. Es domāju, ka arī jūs esat sapratusi, ka viņa ir nopietni psihiski slima un viņai nepiecie�ama ārstē�ana un sabiedrības palīdzība.�

�Ļaujiet man nākt jums talkā,� Annika D�annīni laipni sacīja. �Jūs baidāties, ka es nespē�u sniegt Līsbetai Salanderei pilnvēr�tīgu aizstāvību.�

�Tur nav nekā noniecino�a,� Ēkstrems sacīja. �Es neap�aubu jūsu kompetenci. Es tikai norādu, ka jūs esat nepieredzējusi.�

�Es saprotu. Tad ļaujiet sacīt, ka es jums pilnībā piekrītu. Esmu nepieredzējusi krimināllietās.�

�Un tomēr jūs esat konsekventi atteikusies no palīdzības, ko piedāvāju�i daudz pieredzēju�āki advokāti��

�Tā ir manas klientes vēlē�anās. Līsbeta Salandere vēlas, lai es būtu viņas advokāte, un pēc divām dienām es viņu pārstāvē�u tiesā.�

Annika D�annīni pieklājīgi pasmaidīja.

�Labi. Bet es gribētu zināt, vai jūs visā nopietnībā grasāties atklāt �ī sacerējuma saturu tiesā?�

�Protams. Tas ir Līsbetas Salanderes stāsts.�

Ēkstrems un Faste saskatījās. Faste pacēla uzacis. Viņ� nesa�prata, pret ko Ēkstrems īsti iebilst. Ja D�annīni neapjēdza, ka pilnībā nogremdēs savu klienti, tad tā, velns ar ārā, nebija pro�kurora darī�ana. To vajadzēja ar pateicību pieņemt un pielikt �ai lietai punktu.

Viņam nebija nekādu �aubu, ka Salandere ir pilnīgi jukusi. Izmantojot visas savas prasmes, viņ� bija centies piespiest mei�teni vismaz pateikt, kur viņa dzīvo. Ta�u tā nolādētā skuķe pra�tinā�anā pēc pratinā�anas bija sēdējusi klusa kā kaps un vērojusi sienu viņam aiz muguras. Viņa nepadevās ne par milimetru. Pat atteicās pieņemt piedāvātās cigaretes, kafiju vai dzērienus. Salan�dere neizrādīja nekādu reakciju ne uz viņa lūgumiem, ne uz lielās dusmās paceltu balsi.

Tās laikam bija viskaitino�ākās nopratinā�anas, kādas krimi�nālinspektors Hanss Faste savā mū�ā bija pieredzējis.

Viņ� nopūtās.

�D�annīni kundze,� Ēkstrems beidzot sacīja. �Es uzskatu, ka jūsu klientei vajadzētu aiztaupīt �o tiesu. Viņa ir slima. Es balstos uz ļoti kvalificētas psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu. Salanderei vajadzētu saņemt psihiatrisko ārstē�anu, kas viņai bijusi nepie�cie�ama jau daudzus gadus.�

�Tādā gadījumā es pieņemu, ka jūs to izklāstīsiet tiesā.�

�Es to darī�u. Man nav jums jāmāca, kā veidot viņas aizstā�vību. Bet, ja jūs visā nopietnībā pieturēsieties pie �īs līnijas, tad situācija kļūs pavisam absurda. �ajā biogrāfijā ta�u ir pilnīgi nejēdzīgi un nepamatoti apvainoti daudzi cilvēki� it īpa�i viņas biju�ais aizbildnis advokāts Bjūrmans un psihiatrs Pēters Tele�būrians. Es ceru, jūs nedomājat nopietni, ka tiesa pieņems argu�mentus, kas bez jebkādiem pierādījumiem apvaino Telebūrianu. �is dokuments ta�u būs - atvainojiet par salīdzinājumu - pēdējā nagla jūsu klientes zārkā.�

�Es saprotu.�

�Jūs tiesā varat noliegt, ka viņa ir slima, un pieprasīt papildu psihiatrisko izmeklē�anu, un lietu var nodot Tiesu medicīnas pārvaldes izvērtē�anai. Bet, godīgi sakot, pēc �ī Salanderes sace�rējuma vairs nav nekādu �aubu, ka visi pārējie tiesu psihiatri nonāks pie tāda pa�a slēdziena kā Telebūrians. Viņas stāstījums ta�u apstiprina visus pierādījumus, ka viņai ir paranojāla �izo�frēnija.�

Annika D�annīni pieklājīgi pasmaidīja.

�Pastāv arī alternatīva,� viņa sacīja.

�Kāda?� Ēkstrems jautāja.

�Ka viņas skaidrojums ir pilnīgi patiess un tiesa izvēlēsies tam ticēt.�

Prokurors Ēkstrems izskatījās apmulsis. Tad viņ� pieklājīgi pa�smaidīja un noglauda bārdiņu.

Apsēdies pie mazā galdiņa blakus logam, Frēdriks Klintons uzma�nīgi uzklausīja Georgu Nīstremu un Jūnasu Sandbergu. Viņa seja bija grumbu izvagota, ta�u piparu graudiņiem līdzīgās acis - modras un apņēmīgas.

�Mēs kop� aprīļa kontrolējam Millennium galveno darbinieku telefonsarunas un e-pastu,� Klintons sacīja. �Konstatējām, ka Blumkvists, Ēriksone un tas Kortess ir tuvu izmisumam. Mēs esam izlasīju�i Millennium nākamā numura maketa versiju. �ķiet,

Blumkvists pats ir aptvēris, ka Salandere tomēr ir jukusi. �urnālā ir lasāma Līsbetas Salanderes aizstāvība ar sociālu pamatojumu - viņ� uzstāj, ka Salandere nav saņēmusi nepiecie�amo sabiedrī�bas atbalstu un tāpēc nav vainojama mēģinājumā nogalināt savu tēvu� Bet �ādam viedoklim nav nekāda svara. Tur nav ne vārda par ielau�anos viņa dzīvoklī vai uzbrukumu viņa māsai Gēteborgā un pazudu�ajiem ziņojumiem. Viņ� zina, ka neko nevar pierādīt.� �Tie�i tur jau tā problēma,� Jūnass Sandbergs sacīja. �Blumk�vists noteikti zina, ka te kaut kas nav lāgā, ta�u pilnībā ignorē �ādus jautājumus. Piedodiet, bet tas nepavisam nav Millennium stilā. Turklāt redakcijā ir atgriezusies Ērika Bergere. �is Millen- nium numurs ir tik tuk�s un bezsaturīgs, ka gandrīz izskatās pēc izsmiekla.�

�Tātad tu domā� ka tas ir viltojums?�

Sandbergs pamāja ar galvu.

�Millennium vasaras numuram patiesībā vajadzēja iznākt jau jūnija pēdējā nedēļā. Cik varam spriest no Ēriksones e-pasta Blumkvistam, �is numurs tiks drukāts kādā firmā Sēderteljē. Ta�u, kad es �odien ar firmu sazinājos, atklājās, ka viņi nav saņēmu�i pat oriģinālu drukā�anai. Viņiem ir tikai pirms mēne�a piesūtītā cenu aptauja.�

�Hm,� Frēdriks Klintons norūca.

�Kur viņi ir drukāju�i agrāk?�

�Kaut kādā firmā ar nosaukumu Hallviga reklāmu tipogrāfija Morgongovā. Es piezvanīju, izlikos par Millennium darbinieku un apjautājos, cik tālu viņi tiku�i ar drukā�anu. Viņu �efs negribēja teikt ne vārda. �ovakar esmu nolēmis aizbraukt turp un paska�tīties.�

�Skaidrs. Georg?�

�Es pārskatīju visus iespējamos telefona zvanus pēdējā nedēļā,� sacīja Georgs Nīstrems. �Tas ir dīvaini, bet neviens no Millennium darbiniekiem neapsprie� itin neko saistībā ar tiesu vai Zala�enko.�

�Neko?�

�Nē. �os jautājumus piemin tikai sarunās ar kādu ārpus Mil�lennium. Paklausieties, piemēram, �o. Blumkvistam piezvana kāds Aftonbladet korespondents un lūdz komentārus par gaidāmo tiesu.�

Nīstrems ieslēdza magnetofonu.

�Piedodiet, bet man nav komentāru."

�Jūs ta�u esat bijis iesaistīts �ajā lietā jau no pa�a sākuma. Jūs atradāt Salanderi Goseberjā. Un vēl neesat publicējis ne vārda. Kad jūs grasāties to darīt?�

�Kad būs piemērots brīdis. Ja man būs kaut kas, ko teikt."

�Vai jums būs?�

�Nu - nopirksiet Millennium un uzzināsiet."

Nīstrems izslēdza magnetofonu.

�Mēs par to nebijām iedomāju�ies, bet es patinu atpakaļ un �ur tur paklausījos. Un tā visu laiku. Blumkvists apsprie� Zala�enko lietu tikai ļoti vispārīgi. Viņ� par to nerunā pat ar savu māsu, kas ir Salanderes advokāte.�

�Varbūt viņam nav nekā, ko teikt.�

�Viņ� konsekventi atsakās izteikt minējumus. �ķiet, ka viņ� gandrīz vai dzīvo redakcijā un tikpat kā nemaz neiegrie�as mājās Bellmansgātanā. Ja jau Blumkvists strādā augu diennakti, tad viņam vajadzēja radīt kaut ko labāku par to, kas lasāms nākamajā Millennium numurā.�

�Un mums joprojām nav iespējas noklausīties redakciju?�

�Nē,� iejaucās Jūnass Sandbergs. �Redakcijā visu laiku kāds ir. Arī tas ir zīmīgi.�

�Hmm?�

�Kop� mēs iekļuvām Blumkvista dzīvoklī, redakcijā visu laiku kāds uzturas. Blumkvists nozūd redakcijā, un viņa kabinetā nepārtraukti deg gaisma. Ja tur nav viņa, tad ierodas Kortess vai Ēriksone, vai tas pediņ�� ē� Kristers Malms.�

Klintons nobraucīja zodu. Viņ� brīdi domāja.

�Labi. Secinājumi?�

Georgs Nīstrems mirkli vilcinājās.

�Nu� ja es nebūtu tik dro�s, es teiktu, ka viņi mums spēlē teātri.�

Klintons sajuta aukstu dvesmu pakausī.

�Kāpēc mēs neesam to pamanīju�i agrāk?�

�Mēs klausījāmies, ko viņi runā, nevis to, ko nerunā. Mēs jutā�mies apmierināti, kad saklausījām viņu apjukumu telefonsarunās vai nopratām to, pārbaudot viņu e-pastu. Blumkvists zina, ka viņam un viņa māsai kāds nozaga 1991. gada ziņojumu. Bet ko viņ� iesāk?�

�Viņi par uzbrukumu nav ziņoju�i policijai?�

Nīstrems papurināja galvu.

�D�annīni sē� Salanderes nopratinā�anās. Viņa ir pieklājīga, bet nesaka neko svarīgu. Un Salandere vispār neko nesaka.� �Bet tas jau nāk mums par labu. Jo vairāk viņa tur muti, jo labāk. Ko Ēkstrems?�

�Es tikos ar viņu pirms divām stundām. Viņ� tobrīd bija saņē�mis to Salanderes sacerējumu.�

Nīstrems norādīja uz kopiju, kas gulēja Klintonam klēpī. �Ēkstrems ir apjucis. Par laimi, Salandere nespēj izteikties rakstiski. Neiesaistītam cilvēkam �is sacerējums liksies pilnīgi vājprātīga sazvērestības teorija ar pornogrāfiskiem elementiem. Tomēr viņa �auj ļoti tuvu mērķim. Precīzi pastāsta, kā tas gadījās, ka viņu ievietoja klīnikā, apgalvo, ka Zala�enko strādāja Dro�ī�bas policijai un tamlīdzīgi. Viņa uzskata, ka runa ir par mazu sektu Dro�ības policijas ietvaros, un tas nozīmē, ka viņai ir aiz�domas par Sekcijai līdzīgas grupas eksistenci. Visā visumā tas ir diezgan precīzs apraksts. Bet, kā jau teicu, tas ne�ķiet ticami. Ēkstrems ir apjucis, jo �ķiet, ka �ī būs D�annīni aizstāvības stra�tēģija tiesā.�

�Velns!� Klintons izsaucās.

Viņ� nolieca galvu un da�as minūtes spraigi domāja. Pēdīgi viņ� pacēla acis.

�Jūnas, �ovakar aizbrauc uz Morgongovu un pārbaudi, vai tur kaut kas perinās. Ja viņi drukā Millennium, es gribu kopiju.�

�Es paņem�u līdzi Fālunu.�

�Lieliski. Georg, pēcpusdienā aizej pie Ēkstrema un pārbaudi viņu. Līdz �im viss ir ritējis kā pa diedziņu, bet es nevaru neņemt vērā jūsu stāstīto.�

�Labi.�

Klintons vēl brīdi sēdēja klusēdams.

�Vislabāk būtu, ja tiesa nemaz nenotiktu�� viņ� beidzot sacīja.

Viņ� pacēla skatienu un ielūkojās Nīstremam acis. Nīstrems pamāja ar galvu. Ari Sandbergs pamāja. Viņu vidū valdīja klusa vienprātība.

�Nīstrem, pārbaudi, kādas ir iespējas.�

Jūnass sandbergs un atslēgu meistars Lārss Faulsons, pla�āk pazīstams kā Fāluns, atstāja ma�īnu netālu no dzelzceļa un izgāja cauri Morgongovai. Bija pusdeviņi vakarā. Pārāk gai�s un pārāk agrs, lai kaut ko uzsāktu, ta�u viņi gribēja izlūkot apkārtni un izveidot priek�statu par situāciju.

�Ja tur ir signalizācija, es nepiedalos,� Fāluns sacīja.

Sandbergs pamāja ar galvu.

�Labāk paskatīsimies pa logu. Ja tur kaut kas būs, tu iemet ar akmeni pa stiklu, paķer to, kas tev vajadzīgs, un skrien, ko kājas nes.�

�Tas der,� Sandbergs atteica.

�Ja tev vajag tikai �urnāla eksemplāru, mēs varam pārbaudīt, vai sētas pusē nav atkritumu konteineru. Jābūt ta�u brāķiem, testa drukai vai kaut kam tamlīdzīgam.�

Hallviga tipogrāfija atradās zemā ķieģeļu ēkā. Viņi pa ielas pretējo pusi tuvojās tai no dienvidiem. Sandbergs jau grasījās �ķērsot ielu, kad Fāluns saķēra viņu aiz elkoņa.

�Ej uz priek�u,� viņ� sacīja.

�Ko?�

�Turpini iet, it kā mēs dotos vakara pastaigā.�

Viņi pagāja garām tipogrāfijai un apmeta loku pa kvartālu.

�Kas par lietu?� Sandbergs brīnījās.

�Vai tev nav acu pierē! Tur ir ne tikai signalizācija. Pie ēkas stāvēja ma�īna.�

�Tu domā, ka tur kāds ir?�

�Tā bija Milton Security ma�īna. Tipogrāfija ir stingri apsar�gāta.�

�Milton security!� izsaucās Frēdriks Klintons. Viņ� juta kamolu pakrūtē.

�Ja nebūtu Fāluna, es būtu ieskrējis viņiem taisni nagos,� sacīja Jūnass Sandbergs.

�Tur briest kaut kas nelāgs,� piebilda Georgs Nīstrems. �Nav nekāda saprātīga iemesla, kāpēc lai maza lauku tipogrāfija pastā�vīgai apsardzei nolīgtu Milton Security."

Klintons pamāja ar galvu. Viņa lūpas sakniebās �aurā svītrā. Bija jau vienpadsmit vakarā, un viņam ļoti vajadzēja atpūsties.

�Tas nozīmē, ka Millennium kaut ko perina,� Sandbergs sacīja.

�Esmu to aptvēris,� Klintons atteica. �Labi. Analizēsim situā�ciju. Kāds ir ļaunākais iespējamais scenārijs? Ko viņi var zināt?�

Viņ� pamudino�i palūkojās uz Nīstremu.

�Tas noteikti ir 1991. gada ziņojums,� Nīstrems sacīja. �Viņi pastiprināja dro�ību, kad mēs nozagām kopijas. Viņi noteikti uzminēja, ka viņus novēro. Ļaunākajā gadījumā viņiem ir vēl kāda ziņojuma kopija.�

�Bet Blumkvists ta�u krita izmisumā, kad viņi zaudēja ziņo�jumu.�

�Es zinu. Bet varbūt mēs noticējām blefam? Nevaram izslēgt �ādu iespēju.�

Klintons pamāja ar galvu.

�Vadīsimies no tā. Sandberg?�

�Mēs zinām, kāda būs Salanderes aizstāvība. Viņa stāstīs patie�sību, kādu to redz. Es vēlreiz izlasīju tā saukto autobiogrāfiju. �is vēstījums būtībā spēlē mums par labu. Tur ir tik smagi apvaino�jumi par izvaro�anu un viņas tiesību pārkāp�anu, ka tas glu�i vienkār�i izskatās pēc mītomānes fantāzijām.�

Nīstrems pamāja.

�Turklāt viņa nekādi nevar pierādīt savus apgalvojumus. Ēks�trems to izmantos pret viņu. Viņ� iznicinās Salanderi.�

�Labi. Telebūriana jaunais slēdziens ir lielisks. Vēl, protams, pastāv iespēja, ka D�annīni sameklēs savu ekspertu, kur� apgal�vos, ka Salandere nav traka, un lieta nonāks Tiesu medicīnas pār�valdē. Bet, ja Salandere joprojām nemainīs taktiku un atteiksies runāt arī tur, viņi nospriedīs, ka Telebūrianam ir taisnība un viņa ir jukusi. Salanderes ļaunākais ienaidnieks ir viņa pati.�

�Tomēr būtu mierīgāk, ja tiesas nemaz nebūtu,� Klintons sacīja.

Nīstrems pa�ūpoja galvu.

�Tas ir gandrīz neiespējami. Salandere sē� izolatorā, un viņai nav kontaktu ar citiem ieslodzītajiem. Viņai katru dienu ir stundu ilga pastaiga uz jumta, bet mēs netiekam viņai klāt. Un mums nav savējo cietumsargu vidū.�

�Skaidrs.�

�Ja mēs gribējām tikt no viņas vaļā, to vajadzēja darīt Sālgrēna slimnīcā. Tagad jādarbojas atklāti. Iespēja, ka slepkava nonāks aiz restēm, ir gandrīz simtprocentīga. Un kur mēs atradīsim �āvēju, kas tam piekritīs? Turklāt tik ātri nevar noorganizēt ari pa�nāvību vai nelaimes gadījumu.�

�Tā jau man �ķita. Un negaidīta nāve rada jautājumus. Labi, redzēsim, kā ies tiesā. Būtībā jau nekas nav mainījies. Mēs visu laiku gaidījām viņu atbildes gājienu, un acīmredzot tā ir tā sauktā autobiogrāfija.�

�Problēma ir Millennium,� sacīja Jūnass Sandbergs.

Visi piekrīto�i pamāja.

�Millennium un Milton Security,� Klintons domīgi piebilda �Salandere strādāja pie Armanska, un Blumkvistam ar viņu bija tuvas attiecības. Vai izdarīsim secinājumu, ka viņi ir apvienoju��ies?�

�Tas nav neiespējami, ja jau Milton Security apsargā tipogrāfiju, kurā drukā Millennium. Tā nevar būt sagadī�anās.�

�Labi. Kad viņi domā materiālu publicēt? Sandberg, tu teici, ka termiņ� ir nokavēts gandrīz par divām nedēļām. Un mēs pie�ņemam, ka Milton Security sargā tipogrāfiju, lai neviens pirms laika netiktu klāt �urnālam. Tātad tas nozīmē gan to, ka viņi grasās publicēt kaut ko tādu, ko nevēlas atklāt iepriek�, gan to, ka �urnāls varbūt jau ir nodrukāts.�

�Uz tiesas sākumu,� sacīja Sandbergs. �Vienīgais loģiskais iz�skaidrojums.�

Klintons pamāja.

�Kas būs �urnālā? Kāds ir ļaunākais scenārijs?�

Visi trīs ilgi domāja. Klusumu pārtrauca Nīstrems.

�Kā jau teicu, ļaunākajā gadījumā viņiem ir vēl viena 1991. ga�da ziņojuma kopija.�

Klintons un Sandbergs pamāja. Viņi bija nonāku�i pie tāda pa�a secinājuma.

�Jautājums, cik daudz viņi ar to var izdarīt,� piebilda Sand�bergs. �Ziņojums izgaismo Bjerku un Telebūrianu. Bjerks ir miris. Telebūrianam ies smagi, bet viņ� var apgalvot, ka vienkār�i veica parastu psihiatrisko izmeklē�anu. Vārdi pret vārdiem, un viņ�, protams, nesapratīs, par ko viņu apsūdz.�

�Kā mēs rīkosimies, ja viņi publicēs ziņojumu?� Nīstrems jau�tāja.

�Domāju, ka mums ir trumpis,� Klintons atbildēja. �Ja sāksies tracis ar ziņojumu, uzmanība tiks pievērsta Dro�ības policijai, nevis Sekcijai. Un, ja �urnālisti sāks uzdot jautājumus, Dro�ības policija izņems to no arhīva��

�Un tas, protams, ir cits ziņojums,� Sandbergs sacīja.

��enke ir ielicis arhīvā modificēto versiju, kuru izlasīja Ēks�trems. Tai tagad ir reģistra numurs. Mēs diezgan ātri varam izpla�tīt presē dezinformāciju� Mums ta�u ir oriģināls, kuru dabūja Bjūrmans, bet Millennium ir tikai kopija. Mēs pat varam izplatīt informāciju, ka Blumkvists pats ir viltojis oriģinālo ziņojumu.�

�Labi. Ko vēl Millennium var zināt?�

�Viņi nevar zināt neko par Sekciju. Tas ir neiespējami. Tātad viņi pievērsīsies Dro�ības policijai, un tas nozīmē, ka Blumkvists izskatīsies pēc sazvērestību teorētiķa, bet Dro�ības policija apgal�vos, ka viņ� ir jucis.�

�Viņ� ir diezgan slavens,� Klintons lēnām iebilda. �Pēc Ven�nerstrema lietas viņam ļoti uzticas.�

Nīstrems pamāja ar galvu.

�Vai �o uzticību var kaut kā sagraut?� jautāja Sandbergs.

Nīstrems un Klintons saskatījās, un abi pamāja. Klintons palū�kojās uz Nīstremu.

�Kā tu domā, vai tu varētu sadabūt� teiksim, piecdesmit gra�mus kokaina?�

�Varbūt no dienvidslāviem.�

�Labi. Pamēģini. Bet tas ir steidzami. Tiesa sāksies pēc divām dienām.�

�Es nesaprotu�� sacīja Sandbergs.

��is triks ir tikpat vecs kā mūsu profesija. Bet joprojām ļoti efektīvs.�

�Morgongova?� saraucis uzacis, pārjautāja Torstens Ēdklints. Viņ� rītasvārkos sēdēja mājās uz dīvāna un tre�o reizi pārlasīja Salanderes autobiogrāfiju, kad viņam piezvanīja Monika Figerola. Tā kā tas notika labu bridi pēc pusnakts, Ēdklints saprata, ka notiek kaut kas nelāgs.

�Morgongova,� atkārtoja Monika. �Sandbergs un Lārss Faulsons devās turp �ovakar ap septiņiem. Kurts Svensons no Bublanska komandas sekoja viņiem visu ceļu; uzdevumu atviegloja tas, ka mums ir raidītājs Sandberga ma�īnā. Viņi atstāja ma�īnu vecās dzelzceļa stacijas tuvumā un pēc tam kājām aizgāja da�us kvar�tālus, tad atnāca atpakaļ pie ma�īnas un atgriezās Stokholmā.� �Skaidrs. Vai viņi ar kādu satikās vai��

�Nē. Tie�i tas jau ir tik dīvaini. Viņi izkāpa no ma�īnas, apgāja riņķi, tad atgriezās un aizbrauca uz Stokholmu.�

�Ak tā? Un tu man zvani pusvienos naktī, lai to pastāstītu?� �Mēs jau arī uzreiz nesapratām. Viņi pagāja garām ēkai, kur atrodas Hallviga tipogrāfija. Es runāju ar Blumkvistu. Tur drukā Millennium."

�Velns ar ārā!� Ēdklints noteica.

Viņ� tūlīt saprata saistību.

�Tā kā Fāluns bija līdzi, es pieņemu, ka viņi vēlējās apciemot tipogrāfiju, bet pārtrauca savu ekspedīciju,� Monika sacīja. �Kāpēc?�

�Tāpēc, ka Blumkvists ir lūdzis Draganu Armanski apsargāt tipogrāfiju līdz �urnāla izplatī�anai. Viņi dro�i vien ieraudzīja Milton Security ma�īnu. Es nolēmu, ka tu vēlēsies nekavējoties uzzināt �os jaunumus.�

�Tev taisnība. Tas nozīmē, ka viņi sāk nojaust kaut ko nelabu�� �Ja ne citādi, tad viņi kaut ko noprata, ieraudzīju�i Milton ma�īnu. Sandbergs izlaida Faulsonu pilsētā un pēc tam atgriezās Artillerigātanā. Mēs zinām, ka tur ir Frēdriks Klintons. Aptuveni tajā laikā tur ieradās arī Georgs Nīstrems. Jautājums: ko viņi iesāks?�

�Tiesa sākas tre�dien� Piezvani Blumkvistam un lūdz pastip�rināt Millennium dro�ības pasākumus. Katram gadījumam.� �Viņiem jau ir diezgan laba apsardze. Un tas, kā viņi ir jauku�i pēdas ar saviem telefoniem, vispār ir profesionāli. Blumkvists ir īsts paranoiķis, viņ� izstrādā tādas maldino�u manevru metodes, kas noderētu arī mums.�

�Labi. Bet tik un tā piezvani viņam.�

Monika figerola izslēdza savu mobilo telefonu un nolika to uz naktsskapī�a. Viņa pacēla acis un uzlūkoja Mīkaelu Blumkvistu, kur� kails gulēja, atspiedies pret gultas kājgali.

�Man jāpiezvana tev un jāliek priek�ā, lai tu pastiprini Millen�nium dro�ības pasākumus,� Monika sacīja.

�Paldies par padomu,� Mīkaels sausi atteica.

�Es to domāju nopietni. Ja viņi sāks nojaust ko nelabu, pastāv risks, ka viņi rīkosies nepārdomāti. Un tad var notikt ielau�a�nās.�

��onakt tur guļ Henrijs Kortess. Un mums ir signalizācija ar tie�o vadu uz Milton Security, kas atrodas trīs minū�u brauciena attālumā.�

Mīkaels brīdi klusēja.

�Paranoiķis,� viņ� nomurmināja.

Bija se�i pirmdienas rītā, kad uz Mīkaela Blumkvista zilo TIO piezvanīja Susanne Lindere no Milton Security.

�Vai tu nekad neguli?� Mīkaels samiegojies jautāja.

Viņ� pa�ķielēja uz Moniku Figerolu, kas jau bija piecēlusies un uzvilkusi sporta �ortus, bet vēl nebija paspējusi uzvilkt T kreklu.

�Guļu. Bet mani pamodināja nakts de�uranti. Klusā signali�zācija, ko uzstādījām tavā dzīvoklī, nostrādāja �onakt pulksten trijos.�

�Tie�ām?�

�Tāpēc es aizbraucu paskatīties, kas noticis. Tas ir neparasti. Vai vari no rīta ienākt Milton Security? Ļoti steidzami.�

�Tas jau ir nopietni,� sacīja Dragans Armanskis.

Bija mazliet pāri astoņiem, kad viņi satikās pie monitora Milton Security apsprie�u telpā. Tur bija Armanskis, Mīkaels Blumkvists un Susanne Lindere. Armanskis bija uzaicinājis arī se�desmit divus gadus veco Juhanu Frēklundu, biju�o Solnas policijas kri- minālinspektoru, kas tagad vadīja Milton operatīvo vienību, un �etrdesmit astoņus gadus veco biju�o kriminālinspektoru Soniju Būmanu, kas bija sekojis Salanderes lietai no pa�a sākuma. Visi pārdomāja novēro�anas kameru ierakstu, ko Susanne tikko bija viņiem parādījusi.

�Mēs redzam, ka Jūnass Sandbergs pulksten 03:17 naktī atver Blumkvista dzīvokļa durvis. Viņam ir savas atslēgas� Jūs atce�raties, ka pirms pāris nedēļām Faulsons noņēma nospiedumu no Blumkvista rezerves atslēgām, kad viņi abi ar Mortensonu iekļuva dzīvoklī.�

Armanskis drūmi pamāja.

�Sandbergs uzturas dzīvoklī aptuveni astoņas minūtes. �ajā laikā viņ� veic vairākas darbības. Vispirms no virtuves atnes mazu plastmasas maisiņu un piepilda to. Tad atskrūvē aizmugures plāk�sni skandai, kas stāv dzīvojamā istabā. Tur viņ� ievieto maisiņu.� �Hm,� Mīkaels norūca.

�Zīmīgi, ka viņ� paņem maisiņu no virtuves.�

�Tas ir Konsum maisiņ�, kur man bija mazās bagetes,� Mīkaels sacīja. �Es krāju tos maisiņus, lai glabātu tur sieru vai kaut ko citu.�

�Es mājās daru tāpat. Un zīmīgi, protams, ir tas, ka uz mai�siņa ir tavi pirkstu nospiedumi. Tad viņ� paņem vecu SMP no atkritumu kastes priek�namā. Vienā avīzes lapā viņ� ietin kādu priek�metu un novieto to skapī pa�ā aug�ā.�

�Hm,� Mīkaels atkal norūca.

�Tie�i tas pats. Uz avīzes ir tavi pirkstu nospiedumi.�

�Es saprotu,� Mīkaels sacīja.

�Es aizbraucu uz dzīvokli ap pieciem. Atradu �o: skandā tagad stāv aptuveni simt astoņdesmit gramu kokaīna. Es paņēmu gramu paraugam, tas ir �eit.�

Susanne nolika uz galda nelielu pierādījumu maisiņu.

�Kas ir skapī?� Mīkaels jautāja.

�Aptuveni simt divdesmit tūksto�i kronu skaidrā naudā.� Armanskis deva Linderei zīmi izslēgt televizoru. Viņ� paska�tījās uz Frēklundu.

�Tātad Mīkaels Blumkvists ir iesaistīts kokaīna tirdzniecībā,� Frēklunds rāmi sacīja. �Acīmredzot viņi sāk uztraukties par Blum�kvista darbo�anos.�

�Tas ir atbildes gājiens,� noteica Mīkaels.

�Atbildes gājiens?�

�Vakar vakarā viņi pamanīja Milton apsardzi Morgongovā.� Mīkaels pastāstīja, ko no Monikas Figerolas uzzinājis par Sand�berga izbraukumu uz Morgongovu.

�Uzcītīgs nelietis,� Sonijs Būmans sacīja.

�Bet kāpēc tie�i tagad?�

�Viņi acīmredzot baidās no tā, ko Millennium izstrādās, kad sāksies tiesa,� Frēklunds sacīja. �Ja Blumkvistu aizturēs par koka�īna tirdzniecību, viņa reputācija smagi cietīs.�

Susanne Lindere pamāja. Mīkaela sejā vīdēja �aubas.

�Tad ko mēs tagad iesāksim?� Armanskis jautāja.

��obrīd nedarīsim neko,� ierosināja Frēklunds. �Mums rokā ir trumpis. Mums ir izcili pierādījumi tam, kā Sandbergs novieto narkotikas jūsu dzīvoklī, Mīkael. Lai slazds aizcērtas. Mēs varēsim nekavējoties pierādīt jūsu nevainību, un tas būs vēl viens pierā�dījums Sekcijas noziedzīgajai darbībai. Es labprāt būtu prokurors, kad �ie ziķeri stāsies tiesas priek�ā.�

�Es nezinu,� Mīkaels lēni sacīja. �Tiesa sāksies parīt. Millen�nium iznāks piektdien, tiesas tre�ajā dienā. Ja viņi grib iesēdināt mani par kokaīna tirdzniecību, tam jānotiek pirms tiesas� un līdz �urnāla iznāk�anai es nespē�u to izskaidrot. Tas nozīmē, ka es riskēju nokļūt apcietinājumā un palaist garām tiesas sākumu.� �Citiem vārdiem sakot, tev �onedēļ vajadzētu nozust,� Armans�kis ierosināja.

�Njā� Man jāstrādā ar TV4 un jāveic citi sagatavo�anās darbi. Tas būtu pavisam nelaikā��

�Kāpēc tie�i tagad?� piepe�i jautāja Susanne Lindere.

�Ko tu gribi teikt?� vaicāja Armanskis.

�Viņiem bija trīs mēne�i laika, lai apmelotu Blumkvistu. Kāpēc viņi rīkojas tie�i tagad? Lai ko viņi darītu, tas neizkavēs �urnāla iznāk�anu.�

Visi pie galda uz brīdi apklusa.

�Varbūt viņi nav sapratu�i, ko tu publicēsi, Mīkael,� Armanskis lēnām sacīja. �Viņi zina, ka tu kaut ko gatavo� bet varbūt domā, ka tev ir tikai Bjerka ziņojums.�

Mīkaels �aubīdamies pamāja ar galvu.

�Viņi nezina, ka tu grasies nodot atklātībai visu Sekciju. Ja runa ir tikai par Bjerka ziņojumu, tad pietiek aptraipīt tavu reputā�ciju. Iespējamie atklājumi paliks neievēroti, kad tevi aizturēs un apsūdzēs. Liels skandāls. Slavenais �urnālists Mīkaels Blumkvists aizturēts par smagiem narkotiku noziegumiem. Se�u līdz astoņu gadu cietumsods.�

�Vai varu dabūt divas kameru ierakstu kopijas?� Mīkaels palū�dza.

�Ko tu ar tām iesāksi?�

�Vienu kopiju Ēdklintam. Un pēc trim stundām es tik�os ar TV4. Domāju, būs labāk laikus sagatavot to demonstrē�anai tele�vīzijā, kad viss ies vaļā.�

Monika figerola izslēdza DVD atskaņotāju un nolika pulti uz galda. Viņi tikās pagaidu birojā Frīdhemsplanā.

�Kokaīns,� Ēdklints sacīja. �Viņi spēlē netīru spēli.�

Monika domīgi paskatījās uz Mīkaelu.

�Man �ķita, ka labāk jūs informēt,� viņ� atteica, paraustījis plecus.

�Tas man nepatīk,� Monika sacīja. �Tas norāda uz izmisīgu un īsti nepārdomātu rīcību. Viņi ta�u saprot: ja tevi arestēs par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, tu nepieļausi, ka tevi tā vienkār�i iesloga cietumā.�

�Protams,� Mīkaels atteica.

�Pat ja tevi notiesātu, pastāv risks, ka cilvēki noticēs tavam stāstam. Un tavi kolēģi Millennium neklusēs.�

�Turklāt tas dārgi maksā,� piebilda Ēdklints. �Tātad viņu bu�d�ets ļauj, aci nepamirk�ķinot, nolikt simt divdesmit tūksto�us kronu un vēl to, cik vērts ir kokaīns.�

�Es zinu,� Mīkaels sacīja. �Bet patiesībā plāns ir ļoti labs. Viņi rēķinās ar to, ka Līsbeta Salandere nonāks psihiatriskajā slim�nīcā, bet es pazudī�u aizdomu ēnā. Turklāt viņi uzskata, ka visa uzmanība tiks pievērsta Dro�ības policijai, nevis Sekcijai. Viņiem ir ļoti laba izejas pozīcija.�

�Bet kā viņi pierunās narkotiku apkaro�anas nodaļu veikt kratī�anu jūsu mājās? Es domāju: lai policija uzlauztu slavena �urnālista dzīvokļa durvis, nepietiek ar anonīmu ziņojumu. Un, lai tas izdotos, aizdomām jākrīt uz jums jau tuvāko dienu laikā.� �Nu - mēs jau neko nezinām par viņu ieplānoto grafiku,� Mīkaels sacīja.

Viņ� jutās pārguris un vēlējās, kaut viss ātrāk būtu garām. Tad viņ� piecēlās.

�Kur tu iesi?� Monika vaicāja. �Es gribētu zināt, kur tu atra�dīsies tuvākajā laikā.�

�Pusdienlaikā tik�os ar TV4. Pēc tam mēs ar Ēriku Bergeri se�os ēdīsim jēra sautējumu Samīra restorānā. Mums jāpabeidz paziņo�jums presei. Pārējo vakara daļu laikam pavadī�u redakcijā.�

Kad Mīkaels pieminēja Ēriku Bergeri, Monikas acis mazliet samiedzās.

�Es gribu, lai tu visu dienu sazinies ar mani. Vislabāk būtu, ja mēs uzturētu sakarus līdz tiesas sākumam.�

�Labi. Varbūt es uz pāris dienām varu pārcelties pie tevis,� Mīkaels ierosināja, pasmaidīdams, it kā būtu izteicis joku. Monika sadrūma un �igli pa�ķielēja uz Ēdklintu.

�Monikai taisnība,� Ēdklints sacīja. �Domāju, ka vislabāk būtu, ja jūs īpa�i nerēgotos, līdz viss būs galā. Ja jūs arestēs narkotiku apkaro�anas vienība, jums būs jāklusē līdz tiesas sākumam.�

�Neuztraucieties,� Mīkaels atteica. �Es nedomāju ļauties pani�kai un �ajā situācijā kaut ko izgāzt. Dariet savu darbu, un es darī�u savējo.�

Mīkaela draudzene no TV4 tik tikko spēja apslēpt savu sajūsmu par jauno videomateriālu. Mīkaels pasmaidīja par viņas aizrau�tību. Visu nedēļu viņi bija smagi strādāju�i, lai izveidotu viegli saprotamu materiālu par Sekciju televīzijas pārraidei. Gan pro�ducents, gan TV4 ziņu redaktors bija sapratu�i, kāda sensācija būs �is stāsts. To veidoja pilnīgā slepenībā, iesaistot tikai da�us cilvēkus. Mīkaels izvirzīja nosacījumu, ka reportā�u pirmo reizi drīkst pārraidīt tikai tiesas tre�ās dienas vakarā. Viņi nolēma izveidot stundu ilgu ziņu speciālizlaidumu.

Mīkaels bija iedevis savai draudzenei lielu skaitu fotogrāfiju, ta�u nekas nespēj līdzināties kustīgām ainām. Skaidrs video�ieraksts, kas parādīja, kā konkrēts policists noslēpj kokaīnu Mīk�aela Blumkvista dzīvoklī, noveda �urnālisti gandrīz līdz ekstāzei.

�Tas ir izcils materiāls,� viņa sacīja. �Dro�ības policija paslēpj kokaīnu �urnālista dzīvoklī.�

�Ne jau Dro�ības policija� Sekcija,� Mīkaels izlaboja. �Nejauc tās divas.�

�Sandbergs ta�u strādā Dro�ības policijā,� �urnāliste protes�tēja.

�Jā, ta�u praktiski viņu var uztvert kā iefiltrēju�os aģentu. Robe�a jānovelk skaidri.�

�Okei. Stāsts ir par Sekciju, nevis Dro�ības policiju. Mīkael, vai tu vari paskaidrot, kā tas gadās, ka tu alla� iepinies tādos skandālos? Tev ir taisnība. �ī lieta būs skaļāka par Vennerstrema afēru.� �Laikam jau man ir talants. Ironiskā kārtā arī �is stāsts sākās ar Vennerstrema lietu. Ar to spiegu se�desmitajos gados.� Pulksten �etros pēcpusdienā piezvanīja Ērika Bergere. Viņa bija devusies uz tik�anos Preses izdevēju savienībā, lai tur izteiktu savu viedokli par plānoto �tatu samazinā�anu SMP. Pēc viņas aizie�anas no darba nozarē bija sācies ass konflikts. Ērika pazi�ņoja, ka nokavēs norunātās vakariņas un ieradīsies ne ātrāk par pusseptiņiem.

Jūnass sandbergs palīdzēja Frēdrikam Klintonam pārvietoties no ratiņkrēsla uz ku�eti atpūtas telpā, kas bija viņa komandpunkts Sekcijas �tābā Artillerigātanā. Klintons nupat bija atgriezies no dialīzes, kas ilga visu priek�pusdienu. Viņ� jutās briesmīgi vecs un bezgala noguris. Pēdējās dienās viņ� gandrīz nebija gulējis un vēlējās, lai viss beidzot būtu galā. Klintons tikko bija paspējis ērti iekāroties gultā, kad viņiem pievienojās Georgs Nīstrems.

Klintons saņēma spēkus.

�Vai viss gatavs?� viņ� jautāja.

Nīstrems pamāja.

�Es nupat tikos ar brāļiem Nikoli�iem,� viņ� sacīja. �Tas maksās piecdesmit tūksto�us.�

�Mēs to varam atļauties,� Klintons atteica.

Ak kungs, kaut es atkal būtu jauns!

Viņ� pagrieza galvu un pēc kārtas nopētīja Nīstremu un Sand�bergu.

�Nekādu sirdsapziņas pārmetumu?� viņ� noprasīja.

Tie abi papurināja galvu.

�Kad?� Klintons jautāja.

�Divdesmit �etru stundu laikā,� Nīstrems sacīja. �Ir �ausmīgi grūti izo�ņāt, kur Blumkvists atrodas, bet ļaunākajā gadījumā viņi to izdarīs pie redakcijas.�

Klintons pamāja.

�Mums ir viena iespēja jau �ovakar, pēc divām stundām,� sacīja Jūnass Sandbergs.

�Jā?�

�Pirms brī�a viņam piezvanīja Ērika Bergere. Viņi �ovakar ēdīs vakariņas Samīra restorānā. Tas ir krodziņ� netālu no Bellmans�gātanas.�

�Bergere�� Klintons lēni novilka.

�Ak kungs, es ceru, ka viņa ne�� ieteicās Nīstrems.

�Tas nebūtu nemaz tik slikti,� viņu pārtrauca Jūnass Sandbergs.

Klintons un Nīstrems paskatījās uz Sandbergu.

�Mēs esam vienisprātis, ka Blumkvists mums ir lielākais drauds un, visticamāk, viņ� kaut ko publicēs nākamajā Millennium nu�murā. Publikāciju mēs nevaram aizkavēt. Tātad mums jāiznīcina viņa reputācija. Ja viņu nogalinās �ķietamā kriminālās pasaules rēķinu kārto�anā un policija pēc tam atradīs viņa dzīvoklī nar�kotikas un naudu, tad izmeklētāji izdarīs zināmus secinājumus. Katrā ziņā viņi pirmām kārtām nemeklēs sazvērestības saistībā ar Dro�ības policiju.�

Klintons pamāja.

�Ērika Bergere patiesībā ir Blumkvista mīļākā,� Sandbergs ar uzsvaru sacīja. �Viņa ir precējusies un pārkāpj laulību. Ja arī viņa piepe�i ies bojā, būs daudz citu baumu.�

Klintons un Nīstrems saskatījās. Sandbergs bija ļoti talantīgs da�ādu manevru gatavo�anā un ātri visu apguva. Tomēr gan Klintonam, gan Nīstremam mirkli uzmācās �aubas. Sandbergs bija pārāk bezrūpīgs, lemjot par dzīvību un nāvi. Tas nebija labi. Tik ekstrēms pasākums kā slepkavība nebija jāizmanto vienkār�i tāpēc, ka rodas izdevība. Tas nebija universāls risinājums, bet solis, kas jāsper tikai gadījumā, ja nav citas izvēles.

Klintons papurināja galvu.

Collateral damage [2] , viņ� nodomāja. Piepe�i viņ� izjuta nepatiku pret �o operāciju.

Pavadīju�i mū�u, kalpojot valstij, tagad mēs te sē�am kā vien�kār�i slepkavas. Zala�enko bija nepiecie�amība. Bjerks� �ēl, bet Gulbergam bija taisnība. Bjerks nebūtu izturējis. Blumkvists ir� laikam jau nepiecie�amība. Ta�u Ērika Bergere ir tikai nevainīga skatītāja.

Klintons paskatījās uz Sandbergu. Viņ� cerēja, ka jaunais vīrie�tis nepārvērtīsies par psihopātu.

�Cik daudz brāļi Nikoli�i zina?�

�Neko. Tas ir - par mums neko. Ar viņiem tiekos tikai es, esmu nosaucis citu vārdu, un viņi nevar man sadzīt pēdas. Nikoli�i domā, ka slepkavībai ir kāds sakars ar sievie�u tirdzniecību.� �Kas ar viņiem notiks pēc slepkavības?�

�Viņi tūlīt pametīs Zviedriju,� Nīstrems sacīja. �Tie�i tāpat kā pēc Bjerka. Ja policijas izmeklē�anai nebūs nekādu rezultātu, viņi pēc da�ām nedēļām varēs klusi atgriezties.�

�Un plāns?�

�Sicīlie�u stils. Viņi vienkār�i pieies pie Blumkvista, iztuk�os aptveri un nozudīs.�

�Ierocis?�

�Viņiem ir automāts. Nezinu, kāda veida.�

�Es ceru, ka viņi nedomā nopļaut visu restorānu�� �Nebaidies. Viņi ir aukstasinīgi un zina, kas jādara. Bet ja Bergere sēdēs pie viena galdiņa ar Blumkvistu��

Collateral damage.

�Paklausieties,� Klintons sacīja. �Ir svarīgi, lai Vāden�e neuz�zina, ka mums ar to ir kāda saistība. It īpa�i, ja par upuri kritīs Ērika Bergere. Viņ� jau tagad ir sasprindzis līdz pēdējam. Baidos, ka mums vajadzēs viņu atvaļināt, kad viss būs galā.�

Nīstrems pamāja.

�Tas nozīmē, ka, saņemot ziņu par Blumkvista nāvi, mums jāspēlē teātris. Mēs sasauksim krīzes sanāksmi un izliksimies ļoti pārsteigti par notikumu attīstību. Sāksim apspriest, kas varētu stāvēt aiz �īs slepkavības, bet neteiksim ne vārda par narkotikām, iekams policija nebūs atradusi pierādījumus.�

No TV4 �urnālistes Mīkaels Blumkvists �ķīrās neilgi pirms pie�ciem. Viņi visu pēcpusdienu bija pārskatīju�i neskaidros punktus materiālā, bet pēc tam Mīkaelu nogrimēja un viņ� sniedza pla�u interviju.

Viņam bija uzdots kāds jautājums, uz kuru bija grūti sniegt saprotamu atbildi, un repliku vajadzēja ierakstīt vairākas rei�zes.

Kā tas varēja notikt, ka Zviedrijas valsts pārvaldes darbinieki ir ķēru�ies pie slepkavo�anas?

Mīkaels bija domājis par �o jautājumu jau ilgi, pirms to uzdeva viņa draudzene no TV4. Sekcija dro�i vien uzskatīja Zala�enko par ārkārtēju apdraudējumu, ta�u tā nebija apmierino�a atbilde. Arī galīgā atbilde viņu neapmierināja.

�Vienīgais loģiskais izskaidrojums ir tāds, ka Sekcija gadu gaitā ir pārvērtusies par sektu �ī vārda burtiskajā nozīmē. Glu�i kā Knutbī sekta vai mācītāja D�ima D�onsa sekotāji. Viņi raksta pa�i savus likumus, kuros vairs nepastāv jēdzieni �pareizi� un �nepa�reizi�, un �ķiet, ka viņi ir pilnībā izolēti no normālās sabiedrības.� �Izklausās glu�i vai pēc psihiskas novirzes?�

�Tas nemaz nav tik aplams vērtējums.�

Mīkaels ar metro aizbrauca uz Slusenu un konstatēja, ka ir par agru doties uz restorānu. Viņ� īsu brīdi stāvēja Sēdermal�mes laukumā. Mīkaelu mocīja nemiers, tomēr piepe�i dzīve atkal �ķita pareiza. Tikai brīdī, kad Ērika bija atgriezusies Millennium, viņ� saprata, cik ļoti viņam draudzenes trūcis. Turklāt fakts, ka Ērika atkal pārņēma vadības stūri, neizraisīja nekādu konfliktu, kad Mālina Ēriksone atgriezās atbildīgās sekretāres amatā. Glu�i pretēji - Mālina bija bezgala priecīga par to, ka dzīvē (kā viņa pati izteicās) atkal ir kārtība.

Ērikas atgrie�anās arī palīdzēja visiem aptvert, cik smaga situācija redakcijā valdījusi aizvadītajos trijos mēne�os. Ērika steidzīgi ķērās pie saviem pienākumiem, un kopā ar Mālinu viņai bija izdevies tikt galā ar lielu daļu organizatorisko jautājumu. Viņi arī sasauca redakcijas sapulci, kurā nolēma, ka Millennium papla�ināsies un pieņems vismaz vienu vai varbūt divus jaunus darbiniekus. Viņiem gan nebija ne jausmas, kur ņemt nepiecie��amo finansējumu.

Beidzot Mīkaels aizgāja nopirkt vakara avīzes un iedzert ka�fiju kafejnīcā Java, lai kaut kā nosistu laiku līdz vakariņām kro�dziņā.

Prokurore ragnhilda gustafsone no ģenerālprokuratūras nolika savas lasāmbrilles uz galda un uzlūkoja sanāku�os. Gustafsone bija piecdesmit astoņus gadus veca, ar grumbainu seju, apaļiem vaigiem un īsiem, iesirmiem matiem. Pavadījusi prokurores amatā divdesmit piecus gadus, viņa kop� deviņdesmito gadu sākuma strādāja ģenerālprokuratūrā.

Bija pagāju�as tikai trīs nedēļas, kop� viņu piepe�i uzaicināja uz Valsts prokurora kabinetu tikties ar Torstenu Ēdklintu. Tajā dienā viņa bija grasījusies pabeigt da�us ikdieni�ķus darbus un doties se�u nedēļu atvaļinājumā uz vasarnīcu Hūsarē. Tā vietā Gustafsone bija saņēmusi uzdevumu vadīt izmeklē�anu pret valsts varas pārstāvjiem, kas darbojās grupā ar nosaukumu Sekcija. Atvaļinājuma plāni tika steidzami aizmirsti. Gustafsone uzzināja, ka tas būs viņas galvenais darba uzdevums tuvākajā nākotnē, un bija saņēmusi atļauju gandrīz pilnīgi brīvi organizēt savu darbu un pieņemt nepiecie�amos lēmumus.

��ī būs viena no ievērojamākajām izmeklē�anām Zviedrijas vēsturē,� bija teicis Valsts prokurors.

Ragnhilda Gustafsone sliecās viņam piekrist.

Viņa aizvien pieaugo�ā izbrīnā bija klausījusies, kā Torstens Ēdklints da�os teikumos apkopo lietas būtību un izmeklē�anu, ko veicis premjerministra uzdevumā. Izmeklē�ana nebija pabeigta, ta�u Ēdklints uzskatīja, ka ir ticis tik tālu, lai varētu lietu nodot prokuroram.

Vispirms Gustafsone bija iepazinusies ar Ēdklinta sagādātajiem materiāliem. Kad kļuva skaidri noziegumu mērogi, viņa saprata, ka viss, ko viņa darīs, un visi lēmumi, ko viņa pieņems, tiks sīki izvētīti vēstures grāmatās. Kop� tā brī�a katru nomoda minūti viņa bija pavadījusi, cen�oties apzināt gandrīz neaptveramo noziegumu sarakstu, ar kuru viņai bija jātiek galā. �is gadījums Zviedrijas tiesu vēsturē bija unikāls, un, tā kā bija jāizpēta nozie�gumi, kas notiku�i vismaz trīsdesmit gadu laikā, viņa saprata, ka būs nepiecie�ama īpa�a darba organizācija. Prokurore iedomājās par mafijas noziegumu izmeklētājiem Itālijā, kuri septiņdesmita�jos un astoņdesmitajos gados bija spiesti strādāt gandrīz pagrīdē, lai paliktu dzīvi. Viņa saprata, kāpēc Ēdklints bija darbojies sle�penībā. Viņ� nezināja, kam drīkst uzticēties.

Vispirms Ragnhilda Gustafsone uzaicināja pie sevis trīs proku�ratūras darbiniekus. Viņa izvēlējās cilvēkus, ko pazina jau dau�dzus gadus. Pēc tam viņa uzmeklēja pazīstamu vēsturnieku no Noziedzības novēr�anas padomes, lai viņ� palīdzētu ar informā�ciju par Dro�ības policijas darbību gadu gaitā. Visbeidzot viņa formāli iecēla Moniku Figerolu par izmeklē�anas vadītāju.

Līdz ar to Sekcijas darbības izmeklē�ana bija ieguvusi konsti�tucionālu formu. Tagad tā līdzinājās jebkurai citai izmeklē�anai, lai gan notika pilnīgā slepenībā.

Aizvadīto divu nedēļu laikā prokurore Gustafsone bija izsaukusi lielu skaitu cilvēku uz formālu, bet ļoti slepenu nopratinā�anu. Nopratināja ne tikai Ēdklintu un Figerolu, bet ari kriminālinspek- toru Bublanski, Sonju Mūdigu, Kurtu Svensonu un Jerkeru Holm- bergu. Pēc tam prokurore pie sevis uzaicināja Mīkaelu Blumkvistu, Mālinu Ēriksoni, Henriju Kortesu, Kristeru Malmu, Anniku D�an�nīni, Draganu Armanski, Susanni Linderi un Holgeru Palmgrēnu. Atskaitot Millennium pārstāvjus, kas principiāli neatbildēja uz jautājumiem par informācijas avotiem, visi citi labprāt sniedza prokurorei izsmeļo�as liecības un pierādījumus.

Ragnhilda Gustafsone nepavisam nebija sajūsmā par Millen�nium noteikto grafiku, kas nozīmēja, ka viņa būs spiesta vairākus cilvēkus apcietināt noteiktā datumā. Viņa domāja, ka līdz �ādai izmeklē�anas stadijai būtu vajadzīga vairākus mēne�us ilga saga�tavo�anās, ta�u �ajā gadījumā viņai nebija izvēles. Mīkaels Blum�kvists no �urnāla Millennium bija nepielūdzams. Viņ� nepakļāvās nekādiem valsts rīkojumiem vai reglamentiem un bija nolēmis publicēt savu reportā�u Līsbetas Salanderes tiesas prāvas tre�ajā dienā. Tāpēc Ragnhilda Gustafsone bija spiesta piemēroties un rīkoties reizē ar viņu, lai aizdomās turētie nepaspētu nozust ar iespējamiem pierādījumu materiāliem. Blumkvistu dīvainā kārtā atbalstīja arī Ēdklints un Figerola, un pamazām prokurore sāka saprast, ka Blumkvista modelim ir zināmas priek�rocības. Kā pro�kurore viņa iegūs labi re�isētu preses atbalstu, kas nepiecie�ams kriminālprocesa ierosinā�anai. Turklāt tas norisināsies tik ātri, ka informācija par sare�ģīto izmeklē�anu nepaspēs noplūst birokrā�tijas gaiteņos un nepastāvēs risks, ka tā nonāks Sekcijā.

�Blumkvists galvenokārt grib reabilitēt Līsbetu Salanderi. Sek�cijas iznīcinā�ana ir tikai sekas,� norādīja Monika Figerola.

Līsbetas Salanderes tiesai bija jāsākas tre�dien, pēc divām die�nām, un pirmdienas sapulcē visi pārskatīja pieejamos materiālus un sadalīja darba uzdevumus.

Apspriedē piedalījās trīspadsmit cilvēki. Ragnhilda Gustafsone bija paaicinājusi divus tuvākos līdzstrādniekus no prokuratū�ras. Konstitūcijas aizsardzības nodaļu pārstāvēja izmeklē�anas vadītāja Monika Figerola un viņas darbinieki Stefans Blads un Anderss Berglunds. Nodaļas vadītājs Torstens Ēdklints piedalījās kā novērotājs.

Tomēr prokurore bija nolēmusi, ka �āda mēroga lietu nevar ierobe�ot ar VPP/DN. Tāpēc viņa no policijas bija uzaicinājusi kri- minālinspektoru Janu Bublanski un viņa grupu - Sonju Mūdigu, Jerkeru Holmbergu un Kurtu Svensonu. Viņi ta�u bija strādāju�i pie Salanderes lietas kop� Lieldienām un labi pārzināja visas deta�ļas. No Gēteborgas bija ieradusies prokurore Agnēta Jervasa un kriminālinspektors Markuss Ērlanders. Sekcijas lietai bija tie�a saistība ar Aleksandra Zala�enko slepkavības izmeklē�anu.

Kad Monika Figerola pieminēja, ka liecinieka statusā vaja�dzētu nopratināt biju�o premjerministru Tūrbjērnu Feldīnu, Jer�kers Holmbergs un Sonja Mūdiga nemierīgi sagrozījās. Sanāku�ie piecas stundas sīki apsprieda visas personas, ko uzskatīja par Sekcijas darbiniekiem, konstatēja viņu noziegumus un lēma par apcietinā�anu. Ar Artillerigātanas dzīvokli bija saistīti septiņi cil�vēki. Bija noskaidroti vēl deviņi citi, kam bija saistība ar Sekciju, bet kas neapmeklēja tās biroju. Viņi galvenokārt strādāja VPP/DN Kungsholmenā, bet tikās ar Sekcijas darbiniekiem.

�Joprojām nav iespējams noteikt, cik pla�i ir �īs sazvērestī�bas mērogi. Mēs nezinām, kādos apstākļos �ie cilvēki tiekas ar Vāden�i vai kādu citu. Viņi varētu būt informatori vai domāt, ka strādā iek�ējai izmeklē�anai vai kaut kam tamlīdzīgam. Tātad nav pilnīgas pārliecības par viņu līdzdalību un mēs to varam noskaidrot, vienīgi nopratinot �īs personas. Turklāt tie ir tikai cilvēki, ko esam pamanīju�i izmeklē�anas nedēļu laikā; pieļauju, ka ir citi, par kuriem mēs pagaidām nezinām neko.�

�Bet kancelejas vadītājs un finan�u direktors��

�Mēs varam pavisam dro�i apgalvot, ka viņi strādā Sekcijai.� Pulksten se�os pirmdienas vakarā Ragnhilda Gustafsone paslu�dināja stundu ilgu pusdienu pārtraukumu, pēc kura sanāksme turpināsies.

Mirklī, kad visi piecēlās un sāka izklīst, ieradās Monikas Fige�rolas kolēģis Jespers Tūms no operatīvās vienības, lai ziņotu par pēdējās stundās iegūtajiem rezultātiem.

�Klintons lielāko dienas daļu pavadīja, veicot dialīzi, un ap tri�jiem atgriezās Artillerigātanā. Interesanti �odien uzvedās vienīgi Georgs Nīstrems, lai gan mēs īsti nezinām, ko viņ� darīja.� �Labi,� sacīja Monika Figerola.

�Pusdivos Nīstrems aizbrauca uz Centrālo staciju un satikās ar diviem cilvēkiem. Viņi devās uz viesnīcu Sheraton un dzēra kafiju bārā. Tik�anās ilga aptuveni divdesmit minūtes, pēc tam Nīstrems atgriezās Artillerigātanā.�

�Ar ko viņ� tikās?�

�Mēs nezinām. Tās ir jaunas sejas. Divi aptuveni trīsdesmit piecus gadus veci vīrie�i, pēc izskata austrumeiropie�i. Diem�ēl mūsu novērotāji pazaudēja viņus metro.�

�Skaidrs,� Monika gurdi noteica.

�Te būs foto,� sacīja Jespers Tūms un iedeva viņai vairākas fotogrāfijas.

Monika aplūkoja palielinātās sejas, ko nekad iepriek� nebija redzējusi.

�Labi, paldies,� viņa sacīja, nolika fotogrāfijas uz galda un piecēlās, lai ietu kaut ko apēst.

Kurts Svensons nostājās viņai blakus un aplūkoja fotogrāfi�jas.

�Oi, velns!� viņ� iesaucās. �Kas tad brāļiem Nikoli�iem te da�rāms?�

Monika Figerola apstājās.

�Kam?�

�Tie abi ir bīstami zeļļi,� Svensons sacīja. �Tomijs un Miro Nikoli�i.�

�Tu zini, kas viņi ir?�

�Jā. Divi brāļi no Hudinges. Serbi. Mēs viņus pāris rei�u novē�rojām, kad viņiem bija ap divdesmit un es strādāju Organizētās noziedzības nodaļā. Miro Nikoli�s ir bīstamākais. Viņ� vairākus gadus ir izsludināts meklē�anā par smagu miesas bojājumu noda�rī�anu. Es jau domāju, ka viņi būs aizlaidu�ies uz Serbiju un kļuvu�i par politiķiem vai kaut kā tamlīdzīgi.�

�Politiķiem?�

�Jā. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņi devās uz Dienvidslā�viju un palīdzēja veikt etniskās tīrī�anas. Viņi strādāja mafijas vadonim Arkanam, kuram bija kaut kāda privāta fa�istiska mili�cija. Klīda baumas, ka viņi esot shooters."

�Shooters?"

�Jā. Algotie slepkavas. Viņi bie�i lido starp Belgradu un Stok�holmu. Nikoli�u tēvabrālim pieder krogs Normalmē, kur viņi laiku pa laikam strādā oficiāli. Mums vairākkārt ir ziņots, ka viņi esot iesaistīti vismaz divās slepkavībās saistībā ar iek�ējo izrēķinā�a�nos tā sauktajā �cigare�u karā� dienvidslāvu aprindās, bet mums nekad nav izdevies viņus par kaut ko iesēdināt.�

Monika klusēdama vēroja fotogrāfijas. Piepe�i viņa kļuva bāla kā līķis un paraudzījās uz Ēdklintu.

�Blumkvists!� viņa panikā iesaucās. �Viņi negrib tikai radīt skandālu. Viņi grib Blumkvistu nogalināt, lai policija izmeklē�anā atrod kokainu un izdara savus secinājumus.�

Ēdklints apmulsis nenolaida no viņas skatienu.

�Viņam bija norunāts tikties ar Ēriku Bergeri Samlra resto�rānā,� Monika sacīja. Viņa satvēra Kurtu Svensonu aiz pleca. �Vai esi bruņots?�

�Jā��

�Seko man!�

Monika izskrēja no telpas. Viņas kabinets atradās trīs dur�vis tālāk �ajā pa�ā gaitenī. Viņa atslēdza durvis un paķēra no atvilktnes dienesta ieroci. Pretēji reglamentam atstājusi durvis pla�i vaļā, Monika metās uz liftu. Kurts Svensons da�as sekundes neizlēmīgi stāvēja.

�Ej!� Bublanskis uzsauca Svensonam. �Sonja� seko viņiem.�

Mīkaels blumkvists ieradās Samīra restorānā pulksten se�os div�desmit minūtēs. Ērika Bergere jau bija atnākusi un atradusi brīvu galdiņu blakus bāra letei netālu no ieejas. Mīkaels noskūpstīja viņu uz vaiga. Abi pasūtīja stipro alu un jēra sautējumu. Alus kausus viņiem atnesa tūlīt.

�Kā tava draudzene no TV4?� Ērika apjautājās.

�Tikpat vēsa kā vienmēr.�

Ērika iesmējās.

�Ja neuzmanīsies, viņa kļūs par apsēstību. Iedomājieties tik, ir kāda meitene, kura nepadodas Blumkvista �armam!�

�Patiesībā gadu gaitā ir biju�as vairākas tādas meitenes,� Mī�kaels atteica. �Kā pagāja tava diena?�

�Izniekota. Bet esmu piekritusi piedalīties debatēs par SMP Publicistu klubā. Tā būs mana pēdējā uzstā�anās par �o tematu.� �Skaisti.�

�Ir tik for�i būt atpakaļ Millennium," Ērika sacīja.

�Tev nav ne jausmas, kā es priecājos, ka tu esi atgriezusies. Vēl nespēju to aptvert.�

�Atkal ir jauki doties uz darbu.�

�Mhm.�

�Es jūtos laimīga.�

�Man vajag uz tualeti,� Mīkaels sacīja un piecēlās.

Viņ� paspēra da�us soļus un gandrīz saskrējās ar aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecu vīrieti, kur� tobrīd nāca iek�ā pa durvīm. Mīkaels ievēroja viņa austrumeiropeisko izskatu. Tad viņ� pamanīja automātu.

Kad viņi brauca garām Ridarholmenai, piezvanīja Torstens Ēd�klints un paziņoja, ka ne Blumkvists, ne Bergere neatbild uz tele�fona zvaniem. Dro�i vien viņi telefonus izslēgu�i.

Monika Figerola nolamājās un pabrauca garām Sēdermalmes laukumam ar gandrīz astoņdesmit kilometru ātrumu stundā. Uzspiedusi uz signāltaures, viņa asi iegriezās Hornsgātanā. Kur�tam Svensonam vajadzēja ar roku atspiesties pret durvīm. Viņ� bija izņēmis savu dienesta ieroci un pārbaudīja, vai tas ir pielā�dēts. Sonja Mūdiga to pa�u darīja aizmugurējā sēdeklī.

�Mums jāpieprasa pastiprinājums,� sacīja Svensons. �Ar brā�ļiem Nikoli�iem nevar jokot.�

Monika pamāja ar galvu.

�Darīsim tā,� viņa teica. �Mēs ar Sonju iesim iek�ā un cerēsim, ka viņi tur sē�. Tu, Kurt, pazīsti Nikoli�us, tāpēc paliksi ārā un novērosi.�

�Labi.�

�Ja viss būs mierīgi, mēs tūlīt savāksim Blumkvistu un Bergeri uz ma�īnu un aizvedīsim uz Kungsholmenu. Ja nojautīsim kaut ko nelāgu, paliksim restorānā un pieprasīsim pastiprinājumu.�

�Labi,� sacīja Sonja Mūdiga.

Monika Figerola joprojām atradās Hornsgātanā, kad zem in�strumentu paneļa ie�erkstējās policijas rācija.

Visām vienībām. Trauksme - ap�aude Tāvastgātanā, Sēdermalmē. Restorāns Samirs gryta.

Piepe�i Monikai sa�ņaudzās pakrūtē.

Ērika bergere redzēja, ka Mīkaels ceļā uz tualeti saskrienas ar kādu vīrieti. Viņa sarauca uzacis, īsti nezinādama, kāpēc. �ķita, ka sve�ais vīrietis paraugās uz Mīkaelu ar izbrīnītu sejas izteiksmi. Viņa nodomāja, ka tas varbūt ir kāds Mīkaela paziņa.

Tad Ērika pamanīja, ka vīrietis pasper soli atpakaļ un noliek zemē somu. Sākumā viņa neaptvēra, ko redz. Viņa sastingusi noskatījās, kā vīrietis paceļ ieroci pret Mīkaelu.

Mīkaels blumkvists reaģēja neapdomājoties. Viņ� pacēla kreiso roku, sagrāba stobru un pavērsa to pret griestiem. Sekundes simt�daļas laikā stobra caurums pa�āvās garām viņa sejai.

Mazajā zālē apdullino�i norībēja automāta �āviens. Pār Mīka�elu nobira apmetums un lampu lauskas, kad Miro Nikoli�s vien�padsmit reizes iz�āva. īsu brīdi Mīkaels raudzījās uzbrucējam tie�i acīs.

Tad Miro Nikoli�s paspēra soli atpakaļ un parāva ieroci pie sevis. Mīkaels tam nebija gatavs un palaida stobru vaļā. Viņ� tūlīt saprata, ka atrodas nāves briesmās. Nedomādams viņ� metās uzbrucējam virsū, nevis meklēja patvērumu. Vēlāk Mīkaels sapra�ta - ja būtu reaģējis citādi, ja būtu pietupies vai kāpies atpa�kaļ, tad viņu no�autu uz vietas. Viņ� no jauna satvēra automāta stobru un ar visu savu svaru spieda uzbrucēju pret sienu. Mīkaels dzirdēja vēl se�us vai septiņus �āvienus un izmisīgi cīnījās, lai pavērstu stobra caurumu pret grīdu.

Kad atskanēja otrā �āvienu sērija, Ērika Bergere instinktīvi pie- tupās. Viņa paklupa un sasita galvu pret krēslu. Sarāvusies �okurā uz grīdas, viņa pacēla acis un ieraudzīja trīs lo�u caurumus sienā tie�i vietā, kur tikko bija sēdējusi.

Viņa �okēta pagrieza galvu un ieraudzīja, ka Mīkaels cīnās ar vīrieti pie ieejas. Mīkaels bija noslīdējis uz ceļiem un abām rokām centās izraut automātu. Ērika redzēja, ka uzbrucējs mēģina atbrī�voties. Viņ� atkal un atkal trieca dūri Mīkaelam sejā.

Monika figerola strauji nobremzēja pie Samirs gryta, atrāva ma�īnas durvis un metās uz restorānu. Turēdama rokā ieroci, viņa nospieda dro�inātāju, pamanījusi kādu ma�īnu pie pa�as ieejas.

Pie stūres viņa ieraudzīja Tomiju Nikoli�u un caur logu pavērsa ieroci pret viņa seju.

�Policija. Rokas aug�ā!� viņa iesaucās.

Tomijs Nikoli�s pacēla rokas.

�Kāp ārā un gulies zemē!� Monika kliedza briesmīgās dusmās. Viņa pagrieza galvu un uzmeta ātru skatienu Kurtam Svensonam. �Restorāns,� viņa sacīja.

Kurts Svensons un Sonja Mūdiga metās pāri ielai.

Sonja iedomājās par saviem bērniem. Tas bija pret dienesta instrukcijām - mesties iek�ā kādā ēkā ar paceltu ieroci bez pastip�rinājuma, bez bruņuvestes un kārtīgi nepārzinot situāciju�

Tad viņa izdzirda, ka restorānā �auj.

Kad miro nikoli�s atkal sāka �aut, Mīkaels iebāza vidējo pirkstu aiz mēlītes sarga. Viņ� dzirdēja, ka aiz muguras �ķīst stikli. Pirksts briesmīgi sāpēja, kad uzbrucējs atkal un atkal centās nospiest mēlīti, bet, kamēr Mīkaela pirksts bija tur iesprūdis, viņ� nevarēja iz�aut. Pār Mīkaela galvu bira sitieni, un piepe�i viņ� aptvēra, ka ir �etrdesmit piecus gadus vecs un pārāk sliktā formā.

Vairs nevaru. Jātiek galā, viņ� nodomāja.

Tā bija viņa pirmā racionālā doma kop� brī�a, kad viņ� pama�nīja vīrieti ar automātu.

Mīkaels sakoda zobus un iebāza pirkstu vēl dziļāk aiz mēlītes sarga.

Tad viņ� atspērās, piespieda plecu uzbrucēja ķermenim un pie�slējās kājās. Viņ� atlaida vaļā labo roku un pacēla uz aug�u elkoni, aizsargādamies no sitieniem. Tagad Miro Nikoli�s sita viņam pa padusi un ribām. Mirkli viņi atkal stāvēja aci pret aci.

Nākamajā brīdī Mīkaels juta, kā uzbrucēju atrauj no viņa. Viņ� sajuta briesmīgas sāpes pirkstā un ieraudzīja Kurta Svensona milzīgo stāvu. Satvēris Nikoli�u aiz skausta, Svensons burtiski pacēla viņu aug�up un ar galvu trieca pret sienu blakus durvju stenderei. Miro Nikoli�s sabruka kā kār�u namiņ�.

�Guli!� Sonja Mūdiga iesaucās. �Policija! Nekusties!�

Mīkaels pagrieza galvu un ieraudzīja, ka Mūdiga stāv, satvē�rusi ieroci abām rokām, un cen�as aptvert situāciju. Beidzot viņa pavērsa ieroci pret griestiem un paskatījās uz Mīkaelu.

�Vai esat ievainots?� viņa jautāja.

Mīkaels apdullis lūkojās uz Sonju. Viņam asiņoja uzacs un deguns.

�Laikam salauzu pirkstu,� viņ� sacīja un apsēdās uz grīdas.

Sēdermalmes patruļvienība ieradās palīgā Monikai Figerolai nepilnu minūti pēc tam, kad viņa bija piespiedusi Tomiju Niko�li�u nogulties uz ietves. Viņa parādīja apliecību, atstāja serbu policistu ziņā un ieskrēja restorānā. Apstājusies durvīs, Monika centās saprast, kas tur notiek.

Mīkaels Blumkvists un Ērika Bergere sēdēja uz grīdas. Mīkaela seja bija asiņaina, un �ķita, ka viņ� atrodas �oka stāvoklī. Monika uzelpoja. Viņ� vismaz bija dzīvs. Pēc tam viņa sarauca uzacis, kad Bergere aplika roku Mīkaelam ap pleciem.

Sonja Mūdiga notupās un apskatīja Blumkvista roku. Kurts Svensons uzlika roku dzel�us Miro Nikoli�am, kur� izskatījās tā, it kā būtu saskrējies ar ekspresvilcienu. Uz grīdas Monika pamanīja Zviedrijas armijas ma�īnpistoli.

Viņa pacēla skatienu un ieraudzīja �okēto restorāna personālu un pārbiedētos viesus, visapkārt bija redzami �āvienu postījumi - sa�ķīdu�i trauki, apgāzti krēsli un galdi. Viņa sajuta pulvera dvaku, ta�u restorānā neredzēja nevienu miru�o vai ievainoto. Ar paceltiem iero�iem telpā ienāca patruļvienības policisti. Monika pastiepa roku un pieskārās Kurta Svensona plecam. Viņ� piecē�lās.

�Tu teici, ka Miro Nikoli�s bija izsludināts meklē�anā?�

�Tie�i tā. Smagu miesas bojājumu nodarī�ana pirms pāris gadiem. Kautiņ� Hallundā.�

�Labi, darīsim tā. Es veikli nozudī�u ar Blumkvistu un Bergeri. Tu paliec te. Tātad - jūs abi ar Sonju Mūdigu atnācāt paēst vaka�riņas un tu atpazini Nikoli�u. Kad tu centies viņu aizturēt, viņ� izvilka ieroci un sāka �aut. Tu viņu savaldīji.�

Kurts Svensons pārsteigts lūkojās uz viņu.

�Tas neies cauri� Ir liecinieki.�

�Liecinieki stāstīs, ka te kāds kāvās un �āva. Galvenais, lai to rīt publicē avīzes. Tātad brāļus Nikoli�us notvēra tikai sagadī�a�nās pēc, jo tu viņus pazini.�

Svensons palūkojās apkārt haosā un īsi pamāja ar galvu.

Caur policistu grupu izlauzusies līdz ielai, Monika Figerola iesē�dināja Mīkaelu Blumkvistu un Ēriku Bergeri savas ma�īnas aiz�mugurējā sēdeklī. Viņa pagriezās pret vienības vadītāju un klusā balsī viņam kaut ko pateica, ar galvu pamādama uz ma�īnu, kur sēdēja Mīkaels un Ērika. Vienības vadītājs izskatījās apjucis, bet visbeidzot pamāja. Monika aizbrauca uz Sinkensdammu, apturēja ma�īnu un pagriezās atpakaļ.

�Cik smagi tu esi cietis?�

�Dabūju pāris rei�u pa degunu. Visi zobi vietā. Man ir savai�nots pirksts.�

�Aizbrauksim uz Sv. Jura slimnīcas uzņem�anu.�

�Kas notika?� jautāja Ērika Bergere. �Un kas jūs esat?� �Piedod,� Mīkaels sacīja. �Ērika, tā ir Monika Figerola. Viņa strādā Dro�ības policijā. Monika, tā ir Ērika Bergere.�

�Es jau tā sapratu,� Monika sacīja neitrālā balsī. Viņa neska�tījās uz Ēriku.

�Mēs ar Moniku iepazināmies izmeklē�anas laikā. Viņa ir mana kontaktpersona Dro�ības nodaļā.�

�Skaidrs,� atteica Ērika un piepe�i sāka trīcēt - viņu beidzot pārņēma �oks.

Monika nenovērsdamās lūkojās uz Ēriku.

�Kas notika?� Mīkaels vaicāja.

�Mēs kļūdījāmies par kokaīnu,� Monika atbildēja. �Domājām, ka tas ir slazds, lai ievilktu tevi skandālā. Patiesībā viņi gribēja tevi nogalināt un ļaut, lai policija atrod narkotikas, pārmeklējot tavu dzīvokli.�

�Kādas narkotikas?� izbrīnījās Ērika.

Mīkaels uz mirkli aizvēra acis.

�Aizved mani uz slimnīcu,� viņ� teica.

�Aizturēti?� izsaucās frēdriks Klintons. Viņ� sajuta vieglu spie�dienu sirdī.

�Mēs domājam, ka nav iemesla uztraukumam,� atbildēja Georgs Nīstrems. �Izskatās, ka tā ir sagadī�anās.� �Sagadī�anās?�

�Miro Nikoli�s bija meklē�anā par vecu lietu. Kāds kruķis no Vardarbīgo noziegumu nodaļas viņu atpazina un aizturēja, kad Miro iegāja krogā. Nikoli�u pārņēma panika, un viņ� mēģināja at�audīties.�

�Blumkvists?�

�Viņ� tur nebija iejaukts. Mēs pat nezinām, vai viņ� atradās krogā, kad notika aizturē�ana.�

�Velns parāvis, tas ta�u nevar būt!� sacīja Klintons. �Ko Niko�li�i zina?�

�Par mums? Neko. Viņi domā, ka Bjerks un Blumkvists ir sais�tīti ar sievie�u tirdzniecību.�

�Bet viņi zina, ka Blumkvists bija mērķis.�

�Protams, bet diezin vai viņi pļāpās, ka saņēmu�i pasūtī�jumu slepkavībai. Viņi noteikti turēs muti līdz pat tiesai. Viņus ietupinās par nelikumīgu iero�u glabā�anu un, iespējams, par preto�anos policijai.�

�Stulbie lempji,� Klintons noteica.

�Jā, viņi izgāzās. �obrīd mēs liksim Blumkvistu mierā, bet nekāds ļaunums jau nav nodarīts.�

Pulksten vienpadsmitos vakarā Susanne Lindere un divi plecīgi Milton Security miesassargi atbrauca uz Kungsholmenu pakaļ Mī�kaelam Blumkvistam un Ērikai Bergerei.

�Nu gan tu dod!� Susanne sacīja Ērikai.

�Sorry," Ērika drūmi atteica.

Ceļā uz slimnīcu Ērikai ma�īnā bija sācies �oks. Viņa piepe�i aptvēra, ka viņu un Mīkaelu varēja nogalināt.

Mīkaels pavadīja vienu stundu neatliekamās palīdzības nodaļā, kur viņam apkopa skrambas sejā, uztaisīja rentgenu un ieģipsēja kreisās rokas vidējo pirkstu. Pirksta aug�ējā falanga bija stipri cietusi, un dro�i vien viņ� zaudēs nagu. Ironiskā kārtā visnopiet�nāko ievainojumu sagādāja tie�i Kurta Svensona iejauk�anās, kad viņ� atrāva Nikoli�u no Mīkaela. Tobrīd Mīkaela vidējais pirksts bija iesprūdis aiz ma�īnpistoles mēlītes, un Svensons netī�ām bija pirkstu salauzis. Sāpes bija briesmīgas, ta�u ievainojums nekādi neapdraudēja dzīvību.

Mīkaelu �oks pārņēma tikai pēc divām stundām, kad viņ� jau bija ieradies Konstitūcijas aizsardzības nodaļā un stāstīja par notiku�o kriminālinspektoram Bublanskim un prokurorei Gustaf- sonei. Viņu piepe�i pārņēma auksti drebuļi un briesmīgs nogu�rums, un starp jautājumiem viņ� gandrīz iemiga. Pēc tam sākās nevienprātība.

�Mēs nezinām, ko viņi plāno,� sacīja Monika Figerola. �Nezi�nām, vai Blumkvists bija vienīgais mērķis vai varbūt jāmirst bija arī Bergerei. Mēs nezinām, vai viņi to nedomā atkārtot un vai nav apdraudēts arī kāds cits no Millennium� Un kāpēc nenogalināt Salanderi, kas ir visnopietnākais Sekcijas apdraudējums?�

�Es jau apzvanīju un informēju redakcijas darbiniekus, kamēr Mīkaelam lika ģipsi,� sacīja Ērika Bergere. �Visi būs ļoti piesar�dzīgi, līdz iznāks �urnāls. Redakcijā neviena nebūs.�

Sākumā Torstens Ēdklints vēlējās tūlīt sagādāt Blumkvistam un Bergerei miesassargus. Pēc tam viņ� un Monika nosprieda, ka varbūt nav gudri piesaistīt uzmanību, vēr�oties pie Dro�ības policijas apsardzes vienības.

Ērika Bergere atrisināja problēmu, atteikdamās no policijas aizsardzības. Viņa piezvanīja Draganam Armanskim un paskaid�roja, kas noticis. Tāpēc Susanne Lindere vēlu vakarā tika steidzami izsaukta uz darbu.

Mīkaelu blumkvistu un Ēriku Bergeri izmitināja otrajā stāvā kādā safe house, kas atradās netālu aiz Drotningholmas ceļā uz Ēkeres centru. Tā bija liela trīsdesmito gadu savrupmāja ar skatu uz ezeru, iespaidīgu dārzu, saimniecības ēku un zemi. �is īpa�ums piederēja Milton Security, ta�u tajā dzīvoja se�desmit astoņus gadus vecā Martina �ēgrēna, ilggadējā Milton darbinieka Hansa �ēgrēna atraitne. Pats �ēgrēns bija gājis bojā pirms piecpadsmit gadiem, kad, izpildīdams kādu uzdevumu, izkrita caur sapuvu�u grīdu pamestā mājā aiz Sāļas. Pēc bērēm Dragans Armanskis bija uzrunājis Martīnu �ēgrēnu un pieņēmis viņu darbā par īpa�uma pārvaldnieci. Viņa bez maksas apdzīvoja piebūvi pirmajā stāvā un turēja otro stāvu gatavībā gadījumiem, kad pāris rei�u gadā Milton Security steidzami vajadzēja paslēpt kādu cilvēku, kas īstu vai iedomātu iemeslu dēļ baidījās par savu dro�ību.

Monika Figerola devās viņiem līdzi. Viņa noslīga uz krēsla virtuvē un ļāva, lai Martina �ēgrēna pasniedz viņai kafiju, kamēr Ērika Bergere un Mīkaels Blumkvists iekārtojas aug�stāvā, bet Susanne Lindere pārbauda signalizācijas un elektroniskās novē�ro�anas ierīces ap māju.

�Kumodē blakus vannasistabai ir zobu sukas un higiēnas pie�derumi,� Martina �ēgrēna uzsauca aug�up pa kāpnēm.

Susanne Lindere un abi Milton Security miesassargi iekārtojās pirmajā stāvā.

�Esmu uz kājām, kop� mani pamodināja pulksten �etros no rīta,� Susanne sacīja. �Jūs varat izveidot de�ūrgrafiku, bet, lūdzu, ļaujiet man gulēt vismaz līdz pieciem no rīta.�

�Tu vari gulēt visu nakti, mēs tiksim galā,� atteica viens no miesassargiem.

Susanne pateicās un aizgāja gulēt.

Monika Figerola izklaidīgi klausījās, kā abi miesassargi ieslēdz kustību sensoru dārzā un izlozē, kur� de�urēs pirmais. Zaudētājs pagatavoja sviestmaizi un apsēdās televizora istabā blakus vir�tuvei. Monika pētīja puķainās kafijas tasītes. Arī viņa bija kājās jau kop� agra rīta un jutās diezgan nogurusi. Viņa domāja par do�anos mājās, kad no aug�stāva nokāpa Ērika Bergere. Ielējusi sev kafiju, Ērika apsēdās otrpus galdam.

�Mīkaels aizmiga, līdzko bija ticis gultā.�

�Reakcija uz adrenalīnu,� Monika atteica.

�Kas tagad notiks?�

�Jums pāris dienu būs jāpadzīvo te. Nedēļas laikā viss būs galā, lai kādas būtu beigas. Kā jūs jūtaties?�

�Nekas. Joprojām mazliet drebu. Kaut ko tādu jau nepiedzīvo katru dienu. Es tikko piezvanīju vīram un paskaidroju, kāpēc �ovakar nebū�u mājās.�

�Hmm.�

�Esmu precējusies ar��

�Es zinu, ar ko.�

Klusums. Monika saberzēja acis un no�āvājās.

�Jābrauc mājās un jāliekas gulēt,� viņa sacīja.

�Dieva dēļ, beidz muļķoties un ej pie Mīkaela!� Ērika sacīja.

Monika paskatījās uz viņu.

�Vai tad tas ir tik skaidri redzams?� viņa jautāja.

Ērika pamāja.

�Vai Mīkaels ir kaut ko teicis��

�Ne vārda. Viņ� vienmēr ir ļoti diskrēts attiecībā uz savām sievietēm. Ta�u reizēm viņu var lasīt kā atvērtu grāmatu. Un tu skaties uz mani naidīgi. Jūs abi kaut ko slēpjat.�

�Mana priek�nieka dēļ,� Monika sacīja.

�Priek�nieka dēļ?�

�Jā, Ēdklints pārskaistos, ja uzzinātu, ka mēs ar Mīkaelu�� �Saprotu.�

Klusums.

�Es nezinu, kas notiek starp jums ar Mīkaelu, bet es neesmu tava sāncense,� Ērika sacīja.

�Tie�ām?�

�Mīkaels �ad un tad ir mans mīļākais. Bet viņ� nav mans vīrs.� �Es sapratu, ka jums ir īpa�as attiecības. Viņ� to pastāstīja, kad bijām Sandhamnā.�

�Vai esi bijusi pie viņa Sandhamnā? Tad tas ir nopietni.� �Nejoko.�

�Monika� es ceru, ka jūs ar Mīkaelu� Es centī�os nemaisīties pa kājām.�

�Un ja tu to nespēsi?�

Ērika Bergere paraustīja plecus.

�Viņa bijusī sieva uzsprāga aiz dusmām, kad Mīkaels kļuva neuzticīgs. Viņa izmeta Mīkaelu pa durvīm. Tā bija mana vaina. Kamēr Mīkaels ir brīvs un pieejams, man nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Bet esmu sev apsolījusi turēties tālāk, ja viņam būs nopietnas attiecības.�

�Es nezinu, vai uzdro�inā�os veidot attiecības.�

�Mīkaels ir īpa�s. Vai esi iemīlējusies?�

�Laikam gan.�

�Nu re. Nepārmet viņam pagātni. Tagad ej gulēt.�

Monika brīdi padomāja. Tad viņa uzkāpa aug�stāvā, noģērbās un ielīda gultā blakus Mīkaelam. Viņ� kaut ko nomurmināja un apskāva viņu ap vidukli.

Ērika Bergere palika virtuvē viena un ilgi domāja. Piepe�i viņa jutās briesmīgi nelaimīga.

Mīkaels blumkvists alla� bija brīnījies par to, kāpēc skaļruņi tiesās vienmēr skan tik klusi un diskrēti. Viņ� tik tikko saklausīja vārdus, kad atskanēja paziņojums, ka sēde Līsbetas Salanderes lietā sāksies piektajā zālē pulksten 10:00. Viņ� gan bija ieradies laicīgi un apsēdies pie tiesas zāles ieejas. Viņu ielaida vienu no pirmajiem. Mīkaels apsēdās publikai paredzētajā vietā zāles krei�sajā pusē, no kuras vislabāk varēja saskatīt atbildētāja galdu. Klausītāju vietas ātri tika aizņemtas. Preses interese pirms tiesas pamazām bija pieaugusi, un pēdējā nedēļā prokuroru Rikardu Ēkstremu intervēja katru dienu.

Ēkstrems bija uzcītīgs.

Līsbeta Salandere bija apsūdzēta par smagu miesas bojājumu nodarī�anu Kārlam Magnusam Lundīnam; par draudu izteik�anu, slepkavības mēģinājumu un smagu miesas bojājumu nodarī�anu miru�ā Kārla Aksela Budlna alias Aleksandra Zala�enko lietā; par divām ielau�anās epizodēm - gan miru�ā advokāta Nilsa Bjūrmana vasarnīcā, gan viņa dzīvesvietā Odina laukumā; par transporta līdzekļa zādzību - �ajā gadījumā tas bija Svāvel�es motokluba loceklim Sonijam Nieminenam piedero�ais Harley Davidson; par trim nelikumīgas iero�u glabā�anas gadījumiem - asaru gāze, elektro�oks un poļu pistole P-83 Wanad, ko atrada Goseberjā; par pierādījumu zādzību vai slēp�anu - formulējums bija neskaidrs, ta�u mērķēja uz dokumentiem, ko viņa atradusi Bjūrmana vasarnīcā; kā ari par vairākiem nenozīmīgākiem pārkā�pumiem. Kopumā pret Līsbetu Salanderi bija izvirzīti se�padsmit apsūdzības punkti.

Ēkstrems bija arī noplūdinājis informāciju, ka ar Līsbetas Salanderes psihisko stāvokli nav īsti labi. Viņ� piesauca gan Dr. Jespera H. Lēdermana psihiatrisko ekspertīzi, kas tika veikta sais�tībā ar Salanderes pilngadību, gan slēdzienu, ko pēc apgabaltiesas lēmuma bija uzrakstījis psihiatrs Pēters Telebūrians. Tā kā jukusī meitene, būdama principiāla, kategoriski atteicās runāt ar psi�hiatriem, analīze bija veikta, vadoties no �novērojumiem�, kas izdariti pēc viņas ievieto�anas izolatorā Stokholmā mēnesi pirms tiesas. Vadoties no savas ilggadējās pieredzes ar �o pacienti, Telebūrians apgalvoja, ka Līsbetai Salanderei ir nopietni psihiski traucējumi, un piesauca psihopātiju, patoloģisku narcismu un paranojālo �izofrēniju.

Prese bija arī ziņojusi, ka Salandere ir pratināta septiņas rei�zes. Visās reizēs apsūdzētā bija atteikusies pat sasveicināties ar pratinātājiem. Pirmās nopratinā�anas veica Gēteborgas policija, bet pārējās notika Stokholmas policijas pārvaldē. Pratinā�anas protokola skaņu ieraksti atklāja gan pierunā�anu, gan atkārtotus uzstājīgus jautājumus, bet tajos nebija nevienas vienīgas atbil�des.

Pat ne nokrem�ļo�anās.

Pāris rei�u lentē bija dzirdama Annikas D�annīni balss, kad advokāte konstatēja, ka viņas kliente negrasās atbildēt uz jautā�jumiem. Tātad apsūdzības pret Līsbetu Salanderi balstījās tikai uz tehniskiem pierādījumiem un faktiem, ko noskaidrojusi izmek�lē�ana.

Līsbetas klusē�ana palaikam bija nostādījusi viņas advokāti neērtā situācijā, jo D�annīni bija spiesta klusēt tāpat kā viņas aizstāvamā. Viss, ko D�annīni un Salandere apsprieda divatā, bija konfidenciāls.

Ēkstrems ari neslēpa, ka pirmām kārtām ir nodomājis pieprasīt Līsbetai Salanderei psihiatrisko ārstē�anu slēgtā iestādē un tikai otrām kārtām - nopietnu cietumsodu. Parasti kārtība bija pretēja, ta�u viņ� uzskatīja, ka Salanderes gadījumā ir tik izteikti psihiski traucējumi un tik skaidrs psihiatra eksperta slēdziens, ka viņam nav citas iespējas. Būtu ārkārtīgi neparasti, ja tiesa rīkotos pretēji psihiatra rekomendācijām.

Ēkstrems arī uzskatīja, ka Salanderei nevajag atdot rīcībspēju. Kādā intervijā viņ� ar rai�pilnu sejas izteiksmi bija norādījis, ka Zviedrijā ir daudz sociopātu ar tik smagiem psihiskiem traucēju�miem, ka viņi apdraud gan sevī, gan citus, un zinātnei nav citas alternatīvas kā vien turēt �os cilvēkus aiz atslēgas. Prokurors pieminēja Anetes gadījumu - �īs agresīvās meitenes lieta sep�tiņdesmitajos gados bija pla�i aprakstīta presē, un viņa vēl pēc trīsdesmit gadiem ārstējās slēgtā iestādē. Jebkur� mēģinājums mīkstināt ierobe�ojumus beidzās ar to, ka Anete neprātīgi un agresīvi uzbruka tuviniekiem un mediķiem vai mēģināja kaitēt pati sev. Ēkstrems uzskatīja, ka Līsbeta Salandere cie� no līdzī�giem psihopātiskiem traucējumiem.

�urnālistu interese bija palielinājusies arī tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka Līsbetas Salanderes advokāte Annika D�annīni nebija iztei�kusies presē. Viņa konsekventi atteicās no intervijām un iespējas izklāstīt pretējās puses viedokli. Tāpēc �urnālisti bija sare�ģītā situācijā, jo apsūdzības puse bārstījās ar informāciju, bet aizstā�vības puse neparastā kārtā nebija devusi ne mazāko mājienu par to, kā Salandere uztver apsūdzību un kādu stratēģiju aizstāvība izmantos.

Situāciju komentēja juridiskais eksperts, kuru viena no vakara avīzēm bija pieaicinājusi vērot �o prāvu. Eksperts savā slejā kon�statēja, ka Annika D�annīni ir cienīta sievie�u tiesību advokāte, ta�u viņai trūkst pieredzes kriminālnoziegumos ārpus �īs jomas;

viņ� secināja, ka D�annīni nav piemērota Salanderes aizstāvē�a�nai. Mīkaels Blumkvists no māsas bija uzzinājis, ka vairāki pa�zīstami advokāti sazināju�ies ar viņu un piedāvāju�i savus pakal�pojumus. Annika savas klientes uzdevumā bija pieklājīgi attei�kusies.

Gaidot sēdes sākumu, Mīkaels skatījās uz pārējiem klausītā�jiem. Viņ� piepe�i pamanīja Draganu Armanski sē�am pie pa�ām durvīm.

Abu skatieni uz mirkli sastapās.

Uz Ēkstrema galda bija pamatīga papīru kaudze. Viņ� pamāja ar galvu da�iem �urnālistiem.

Annika D�annīni sēdēja pie sava galda iepretim Ēkstremam. Viņa �ķiroja papīrus un neskatījās apkārt. Mīkaelam �ķita, ka māsa mazliet nervozē. Laikam lampu drudzis, viņ� nodomāja.

Pēc tam zālē ienāca tiesas priek�sēdētājs, viņa palīgs un pie�sēdētāji. Priek�sēdētājs bija tiesnesis Jergens īversens, piecdesmit septiņus gadus vecs vīrietis ar kalsnu seju un atsperīgu gaitu. Izpētot īversena biogrāfiju, Mīkaels bija konstatējis, ka viņ� ir ļoti pieredzējis un korekts tiesnesis, kas ir iztiesājis vairākas ievēro�jamas prāvas.

Visbeidzot tiesas zālē ieveda Līsbetu Salanderi.

Lai gan Mīkaels bija pieradis pie Līsbetas �okējo�ā ģērb�anās stila, viņu pārsteidza tas, ka Annika bija atļāvusi meitenei ierasties tiesā īsos, melnos ādas svārciņos ar skrandainu malu un melnā kreklā ar uzrakstu I am irritated, kas īpa�i neapslēpa viņas tetovēju�mus. Līsbetai bija zābaki, josta ar kniedēm un melni lillā svītrotas pusgarās zeķes. Apmēram desmit pīrsinga adatas ausīs un rīņķī�i lūpā un uzacī. Trīs mēne�us pēc operācijas ataugu�ie mati spurojās uz visām pusēm. Turklāt Līsbeta bija neparasti spilgti uzkrāsoju�sies. Pelēka lūpu krāsa, izzīmētas uzacis un melnākā skropstu tu�a, kādu Mīkaelam jebkad gadījies redzēt. Kamēr viņi abi strādāja kopā, Līsbeta tikpat kā nebija interesējusies par kosmētiku.

Diplomātiski izsakoties, meitene izskatījās mazliet vulgāra. Gandrīz gotiska. Viņa atgādināja vampīru no kādas māksliniecis�kas se�desmito gadu popārta filmas. Mīkaels manīja, ka da�i �ur�nālisti publikā pārsteigumā ievelk elpu un uzjautrināti pasmaida, kad Līsbeta ienāca zālē. Beidzot viņi ieraudzīja skandāliem apvīto meiteni, par kuru tik daudz rakstīju�i, un viņa pilnībā attaisnoja visu cerības.

Tad Mīkaels aptvēra, ka tas ir Līsbetas Salanderes skatuves tērps. Parasti viņa ģērbās pavir�i un diezgan bezgaumīgi. Mīkaels vienmēr bija pieņēmis, ka viņa neinteresējas par modi, bet cen�as uzsvērt savu individualitāti. Līsbeta iezīmēja savu privāto telpu kā naidīgu teritoriju. Mīkaels uzskatīja, ka kniedes viņas ādas jakā ir e�a adatām līdzīgs aizsargmehānisms. Tas bija signāls apkārtējiem. Nemēģiniet mani paglaudīt. Tas būs sāpīgi.

Tomēr, ienākot tiesas zālē, viņa bija akcentējusi savu ģērb�anās stilu gandrīz līdz parodiskam pārspīlējumam.

Mīkaels piepe�i saprata, ka tā nav nejau�ība, bet gan Annikas stratēģija.

Ja Līsbeta Salandere būtu ieradusies pieglaustiem matiem, blū�zītē ar sasienamu lenti un pieklājīgās kurpēs, viņa izskatītos pēc krāpnieces, kas cen�as iesmērēt tiesai savu versiju. Tas bija ticamī�bas jautājums. Tagad Līsbeta bija viņa pati. Skaidrības labā maz�liet pārspīlētā veidolā. Viņa neizlikās par to, kas nav. �is signāls tiesai lika saprast, ka viņai nav iemesla kaunēties vai izlikties. Ja tiesai nepatika viņas izskats, tā nebija viņas problēma. Sabiedrība bija viņu apsūdzējusi, un prokurors bija atvilcis viņu uz tiesu. Jau ar savu parādī�anos meitene demonstrēja, ka grasās noraidīt prokurora argumentus kā pilnīgas muļķības.

Līsbeta kustējās pa�pārliecināti un apsēdās norādītajā vietā blakus savai advokātei. Viņa pārlaida acis klāteso�ajiem. Ska�tienā nebija ziņkārības. Drīzāk izskatījās, ka viņa spītīgi meklē un iegaumē cilvēkus, kas jau notiesāju�i viņu preses ziņu lapās.

�ī bija pirmā reize, kad Mīkaels ieraudzīja Līsbetu, kop� bija atradis viņu guļam kā asiņainu lupatu lelli uz dīvāna Goseberjas virtuvē, un vairāk nekā pusotru gadu kop� brī�a, kad bija saticis meiteni normālos apstākļos. Ja vien frāzi �normālos apstākļos� vispār varēja lietot saistībā ar Līsbetu Salanderi. Abu skatieni uz mirkli sastapās. Līsbetas acis brīdi pakavējās pie Mīkaela, bet neli�kās viņu pazīstam. Toties viņa nopētīja zilumus viņam uz vaiga un deniņiem un plāksteri, kas sedza viņa labo uzaci. Mīkaelam �ķita, ka viņ� uz mirkli pamana meitenes acīs smaida atblāzmu, bet nebija dro�s, ka nav to iztēlojies. Tad tiesnesis īversens uzsita pa galdu un iesāka sēdi.

Klausītāji tiesas zālē nosēdēja kopumā trīsdesmit minūtes. Viņi noklausījās Ēkstrema ievadrunu, kurā prokurors uzskaitīja apsū�dzības punktus.

Visi �urnālisti, atskaitot Mīkaelu Blumkvistu, to cītīgi pierak�stīja, lai gan jau zināja, par ko Ēkstrems grasās meiteni apsūdzēt. Mīkaels jau bija uzrakstījis savu stāstu un atnācis uz tiesu tikai tādēļ, lai atgādinātu par sevi un ieskatītos Līsbetai Salanderei acīs.

Ēkstrema uzstā�anās aizņēma divdesmit divas minūtes. Pēc tam bija Annikas D�annīni kārta runāt. Viņas atbilde ilga pus�minūti. Advokātes balss skanēja stingri.

�Aizstāvības puse noraida visus apsūdzības punktus, atskaitot vienu. Mana aizstāvamā atzīst vainu par nelikumīgu iero�u glabā��anu asaru gāzes veidā. Visos pārējos punktos mana aizstāvamā neatzīst savu vainu vai noziedzīgu nodomu. Mēs pierādīsim, ka prokurora apgalvojumi nav pareizi un mana aizstāvamā ir cietusi no smagiem viņas tiesību pārkāpumiem. Es pieprasī�u, lai viņu attaisno, viņai atdod rīcībspēju un viņu nekavējoties atbrīvo.�

�urnālistu bloknoti �abēja. Beidzot tika atklāta advokātes D�annīni stratēģija. To viņi nebija gaidīju�i. Visi minēja, ka D�an�nīni piesauks savas klientes psihisko saslim�anu un izmantos to sev par labu. Mīkaels piepe�i pasmaidīja.

�Labi,� sacīja tiesnesis īversens, kaut ko pierakstīdams. Viņ� paskatījās uz Anniku D�annīni. �Vai pabeidzāt?�

�Tas ir mans izklāsts.�

�Vai prokurors vēlas kaut ko piebilst?� īversens jautāja.

�ajā bridi prokurors Ēkstrems pieprasīja, lai sēde notiktu aiz slēgtām durvīm. Viņ� paziņoja, ka runa ir par nelaimīga cilvēka psihisko stāvokli un labklājību, kā arī detaļām, kas var apdraudēt valsts dro�ību.

�Es pieņemu, ka jūs runājat par tā saukto Zala�enko lietu,� īversens sacīja.

�Jā. Aleksandrs Zala�enko ieradās Zviedrijā kā politiskais bēg�lis un meklēja patvērumu no briesmīgas diktatūras. Lai gan Zala�enko kungs ir miris, vairākas detaļas, vārdi un tamlīdzīga informācija vēl joprojām ir slepena. Tāpēc es pieprasu, lai sēde notiktu aiz slēgtām durvīm un uz īpa�i delikātām procesa epi�zodēm attiektos konfidencialitātes nosacījums.�

�Saprotu,� sacīja īversens, savilkdams pieri dziļās grumbās.

�Turklāt liela daļa iztiesā�anas skars apsūdzētās aizbildnību. �ie jautājumi visos parastos gadījumos gandrīz automātiski kļūst konfidenciāli, un aiz līdzjūtības pret apsūdzēto es pieprasu slēgtu sēdi.�

�Ko advokāte D�annīni domā par prokurora pieprasījumu?�

�No mūsu viedokļa tam nav nekādas nozīmes.�

Tiesnesis īversens bridi domāja. Viņ� apspriedās ar palīgu un pēc tam, klāteso�ajiem �urnālistiem par aizkaitinājumu, paziņoja, ka pieņem prokurora prasību. Tāpēc Mīkaels Blumkvists atstāja zāli.

Dragans armanskis gaidīja Mīkaelu pie tiesas kāpnēm. Valdīja necie�ams jūlija karstums, un Mīkaels sajuta, ka padusēs tūlīt sāk plesties sviedru plankumi. Kad viņ� iznāca no tiesas ēkas, viņam pievienojās divi miesassargi. Viņi pamāja Armanskim un sāka pētīt apkārtni.

�Ir tik jocīgi staigāt apkārt kopā ar miesassargiem,� Mīkaels sacīja. �Cik tas viss maksās?�

�Firma uzsauc,� Armanskis atbildēja. �Man ir personiska inte�rese uzturēt tevi pie dzīvības. Bet pēdējos mēne�os mēs pro bono esam izdevu�i divsimt piecdesmit tūksto�us kronu.�

Mīkaels pamāja.

�Kafiju?� viņ� jautāja, norādīdams uz itāļu kafejnīcu Bergs- gātanā.

Armanskis pamāja. Mīkaels pasūtīja caffe latte, bet Armanskis izvēlējās dubulto espreso ar tējkaroti piena. Viņi apsēdās ēnā āra kafejnīcā. Miesassargi apmetās pie blakusgaldiņa. Viņi dzēra kolu.

�Aiz slēgtām durvīm,� Armanskis noteica.

�Tas jau bija gaidāms. Un tas ir labi, jo mēs varēsim vadīt informācijas plūsmu.�

�Jā, tam nav nozīmes, tomēr prokurors Ēkstrems man patīk aizvien mazāk.�

Mīkaels piekrita. Viņi dzēra kafiju un skatījās uz tiesas namu, kur iz�ķīrās Līsbetas Salanderes nākotne.

�Custer's last stand [3] ,� mīkaels sacīja.

�Viņa ir labi sagatavojusies,� mierināja Armanskis. �Un man jāteic, ka tava māsa mani pārsteidz. Kad viņa sāka izklāstīt stra�tēģiju, man �ķita, ka viņa joko, bet, jo vairāk es par to domāju, jo saprātīgāk tas izskatās.�

��īs tiesas iznākums neiz�ķirsies tur iek�ā,� sacīja Mīkaels.

�os vārdus viņ� kā mantru bija atkārtojis vairākus mēne�us.

�Tevi izsauks kā liecinieku,� teica Armanskis.

�Zinu. Esmu gatavs. Bet tas notiks tikai parit. Vismaz mēs tā ceram.�

Prokurors rikards ēkstrems bija aizmirsis mājās savas bifo�kālās brilles un bija spiests atbīdīt parastās brilles uz pieres un samiegt acis, lai izlasītu sīkā drukā rakstītās piezīmes. Viņ� stei�dzīgi noglauda bārdiņu, tad uzlika brilles un paskatījās apkārt.

Līsbeta Salandere sēdēja taisnu muguru un vēroja prokuroru ar neizdibināmu skatienu. Viņas seja un acis bija nekustīgas. Ne�ķita, ka viņa iedziļinātos notieko�ajā. Prokuroram bija pie�nācis laiks uzsākt viņas nopratinā�anu.

�Es vēlos atgādināt Salanderes jaunkundzei, ka jūs runājat zem zvēresta,� Ēkstrems pēdīgi sacīja.

Līsbetai Salanderei nepakustējās ne vaibsts. �ķita, ka proku�rors gaida kaut kādu atbildi un da�as sekundes vilcinās. Viņ� sarauca uzacis.

�Jūs runājat zem zvēresta,� viņ� atkārtoja.

Līsbeta Salandere mazliet pie�ķieba galvu. Annika D�annīni lasīja kaut ko izmeklē�anas protokolā, un izskatījās, ka proku�rora teiktais viņu neinteresē. Ēkstrems savāca savus papīrus. Pēc neveikla klusuma brī�a viņ� nokrem�ļojās.

�Nu tad tā,� viņ� prātīgi sacīja. �Sāksim ar notikumiem nelaiķa advokāta Bjūrmana vasarnīcā pie Stallarholmenas �īgada 6. aprīli, kas bija izejas punkts manam lietas izklāstam �orīt. Mēs centī�simies noskaidrot, kā tas notika, ka jūs aizbraucāt uz Stallarhol- menu un sa�āvāt Kārlu Magnusu Lundīnu.�

Ēkstrems pamudino�i paskatījās uz Līsbetu Salanderi. Viņas sejā joprojām nepakustējās ne vaibsts. Piepe�i prokurors �ķita izmisis. Viņ� noplātīja rokas un pievērsa skatienu tiesas priek�sē�dētājam. Tiesnesis Jergens īversens izskatījās domīgs. Viņ� palū�kojās uz Anniku D�annīni, kas joprojām sēdēja, iegrimusi doku�mentos, un nepievērsa uzmanību tiesas zālē notieko�ajam.

Tiesnesis īversens nokrem�ļojās. Viņ� paskatījās uz Salan�deri.

�Vai jūsu klusē�ana jāuztver kā nevēlē�anās atbildēt uz jau�tājumu?� viņ� vaicāja.

Līsbeta pagrieza galvu un ielūkojās tiesnesim acīs.

�Es labprāt atbildē�u uz jautājumiem,� viņa sacīja.

Tiesnesis īversens pamāja ar galvu.

�Tad varbūt jūs varat atbildēt uz �o jautājumu,� iejaucās pro�kurors Ēkstrems.

Līsbeta atkal pievērsa skatienu Ēkstremam. Viņa klusēja. �Esiet tik laipna un atbildiet uz jautājumu,� sacīja tiesnesis. Līsbeta atkal pagrieza galvu pret tiesas priek�sēdētāju un pacēla uzacis. Viņas balss bija dzidra un skaidra.

�Kādu jautājumu? Līdz �im viņ� tur,� viņa pamāja ar galvu uz Ēkstrema pusi, �ir izteicis tikai virkni nepamatotu apgalvojumu. Es neesmu dzirdējusi nekādu jautājumu.�

Annika D�annīni pacēla acis. Viņa uzlika uz galda elkoni un atspieda seju plaukstā ar piepe�u interesi skatienā.

Prokurors Ēkstrems uz mirkli zaudēja sarunas pavedienu. �Esiet tik laipns un atkārtojiet jautājumu,� sacīja tiesnesis īversens.

�Es jautāju, vai� jūs aizbraucāt uz advokāta Bjūrmana vasar�nīcu Stallarholmenā ar nolūku sa�aut Kārlu Magnusu Lundīnu?� �Nē, jūs sacījāt, ka gribat noskaidrot, kā tas notika, ka es aizbraucu uz Stallarholmenu un sa�āvu Kārlu Magnusu Lundīnu. Tas nebija jautājums. Tas bija vispārējs apgalvojums, kas aiz�steidzās priek�ā manai atbildei. Es neesmu atbildīga par jūsu apgalvojumiem.�

�Nepiesienieties vārdiem. Atbildiet uz jautājumu.�

�Nē.�

Klusums.

�Ko nozīmē nē?�

�Tā ir atbilde uz jautājumu.�

Prokurors Rikards Ēkstrems nopūtās. �ī būs gara diena. Līsbeta Salandere ziņkārīgi viņu vēroja.

�Varbūt labāk būs, ja sāksim no sākuma,� prokurors sacīja. �Vai jūs �īgada 6. aprīlī atradāties miru�ā advokāta Bjūrmana vasarnīcā Stallarholmenā?�

�Jā.�

�Kā jūs tur nokļuvāt?�

�Es ar vilcienu aizbraucu līdz Sēderteljei un iekāpu Strengnē- sas autobusā.�

�Kāpēc jūs braucāt uz Stallarholmenu? Vai jūs tur bijāt noru�nājusi tik�anos ar Kārlu Magnusu Lundīnu un viņa draugu Soniju Nieminenu?�

�Nē.�

�Kā tad viņi tur gadījās?�

�Par to jums jājautā viņiem pa�iem.�

�Tagad es jautāju jums.�

Līsbeta Salandere neatbildēja.

Tiesnesis īversens nokrem�ļojās.

�Es pieņemu, ka Salanderes jaunkundze neatbild tāpēc, ka jūs tīri semantiski atkal izteicāt apgalvojumu,� viņ� izpalīdzīgi sacīja.

Annika D�annīni piepe�i iespurdzās tik skaļi, ka visi to sadzir�dēja. Viņa tūlīt apklusa un atkal iedziļinājās papīros. Ēkstrems uzmeta viņai aizkaitinātu skatienu.

�Kā jums �ķiet, kāpēc Lundīns un Nieminens devās uz Bjūr�mana vasarnīcu?

�Es nezinu. Pieņemu, ka viņi devās turp, lai vasarnīcu node�dzinātu. Lundīna HarleyDavidson seglu somā bija litrs benzīna plastmasas pudelē.�

Ēkstrems savilka lūpas.

�Kāpēc jūs braucāt uz advokāta Bjūrmana vasarnīcu?�

�Es meklēju informāciju.�

�Kādu informāciju?�

�To, kuru Lundīns un Nieminens acīmredzot bija ieradu�ies iznīcināt un kura varēja palīdzēt noskaidrot, kas to nelieti noga�lināja.�

�Jūs uzskatāt, ka advokāts Bjūrmans bija nelietis? Vai es pareizi sapratu?�

�Jā.�

�Un kāpēc jūs tā uzskatāt?�

�Viņ� bija sadistisks lops, riebeklis un izvarotājs, tātad nelie�tis.�

Līsbeta citēja tekstu, ko bija uztetovējusi uz nelaiķa advokāta Bjūrmana vēdera, līdz ar to netie�i atzīdama, ka ir par to atbil�dīga. Ta�u �ī epizode neietilpa viņas apsūdzībā. Bjūrmans nebija vērsies policijā ar iesniegumu par miesas bojājumu nodarī�anu, un nebija iespējams noskaidrot, vai viņ� labprātīgi ļāvies teto�vē�anai vai piespiests ar varu.

�Citiem vārdiem sakot, jūs apgalvojat, ka jūs aizbildnis jums ir seksuāli uzbrucis? Vai varat pastāstīt, kad �ie uzbrukumi notika?�

�Tie notika otrdienā 2003. gada 18. februārī un vēlreiz piekt�dienā tā pa�a gada 7. martā.�

�Jūs esat atteikusies atbildēt uz visiem jautājumiem, ko jums uzdevu�i izmeklētāji. Kāpēc?�

�Man viņiem nebija ko teikt.�

�Esmu izlasījis tā saukto autobiogrāfiju, kuru jūsu advokāte piepe�i iesniedza man pirms da�ām dienām. Man jāsaka, tas ir dīvains dokuments, bet pie tā mēs atgriezīsimies. Ta�u jūs tajā apgalvojat, ka advokāts Bjūrmans pirmajā gadījumā ir piespie�dis jūs uz orālo seksu, bet otrajā gadījumā visu nakti pakļāvis izvaro�anai un smagai spīdzinā�anai.�

Līsbeta neatbildēja.

�Vai tas ir pareizi?�

�Jā.�

�Vai jūs par izvaro�anu ziņojāt policijai?�

�Nē.�

�Kāpēc ne?�

�Policisti agrāk nekad manī neklausījās, kad es centos viņiem kaut ko pastāstīt. Tātad nebija jēgas doties uz policiju.�

�Vai jūs apspriedāt uzbrukumus ar kādu paziņu? Kādu drau�dzeni?�

�Nē.�

�Kāpēc ne?�

�Tāpēc, ka tā nav citu darī�ana.�

�Labi. Vai jūs uzmeklējāt advokātu?�

�Nē.�

�Vai jūs vērsāties pie ārsta, lai saņemtu medicīnisko palīdzību ievainojumiem, ko viņ�, pēc jūsu vārdiem, bija jums sagādājis?� �Nē.�

�Un jūs nevērsāties sievie�u krīzes centrā.�

�Jūs atkal izvirzāt apgalvojumu.�

�Piedodiet. Vai jūs vērsāties sievie�u krīzes centrā?�

�Nē.�

Ēkstrems pagriezās pret tiesas priek�sēdētāju.

�Es vēlos pievērst tiesas uzmanību apsūdzētās paziņojumam, ka viņa ir cietusi divās seksuālās vardarbības epizodēs, no kurām vienu vajadzētu uzskatīt par ārkārtīgi smagu. Viņa apgalvo, ka vainīgais ir viņas aizbildnis, nelaiķis advokāts Nils Bjūrmans. Te vajadzētu ņemt vērā �ādus faktus��

Ēkstrems parakājās savos papīros.

�Vardarbīgo noziegumu nodaļa izmeklē�anā nav atklājusi advo�kāta Bjūrmana pagātnē nekādus faktus, kas apstiprinātu Līsbetas Salanderes stāsta ticamību. Bjūrmans nekad nav bijis tiesāts. Par viņu nekad nav bijis ziņots policijai un nav bijis nekādu izmek�lē�anu. Viņ� iepriek� ir bijis aizbildnis vai aizgādnis vairākiem citiem jaunie�iem, un neviens no viņiem neapgalvo, ka advokāts būtu pieļāvis kādu vardarbību. Glu�i pretēji - viņi stingri aplie�cina, ka Bjūrmans alla� izturējās korekti un draudzīgi.� Ēkstrems pagrieza papīra lapu.

�Man arī jāatgādina, ka Līsbetai Salanderei ir uzstādīta parano- jālās �izofrēnijas diagnoze. �ai jaunajai sievietei ir dokumentēta nosliece uz vardarbību, un viņai jau kop� agrīnajiem pusaud�a gadiem ir biju�as nopietnas problēmas saskarsmē ar sabiedrību. Viņa vairākus gadus ir pavadījusi bērnu psihiatriskajā klīnikā un kop� astoņpadsmit gadu vecuma atradusies aizbildnībā. Diem�ēl tam ir pamats. Līsbeta Salandere apdraud pati sevi un apkārtējos. Esmu pārliecināts, ka viņai nevajag piespriest cietumsodu. Viņai nepiecie�ama ārstē�ana.�

Ēkstrems ieturēja mākslīgu pauzi.

�Apspriest jauna cilvēka garīgo stāvokli ir nepatīkams uzde�vums. Ir ļoti viegli pārkāpt privātuma robe�as, un viņas psihiskais stāvoklis kļūst par interpretāciju objektu. �ajā gadījumā mums ir jānovērtē Līsbetas Salanderes kroplais pasaules skatījums. Tas ļoti skaidri atklājas tā sauktajā autobiogrāfijā. Nekur citur nav redzams tik pilnīgs realitātes izjūtas trūkums. �ajā gadījumā mums nevajag nekādus lieciniekus vai interpretācijas. Mums ir viņas pa�as vārdi. Mēs varam izvērtēt viņas apgalvojumu patie�sumu.�

Viņa skatiens pievērsās Līsbetai Salanderei. Abu acis satikās. Salandere piepe�i pasmaidīja. Viņa izskatījās ļauna. Ēkstrems sarauca pieri.

�Vai D�annīni kundze vēlas ko teikt?� jautāja tiesnesis īver�sens.

�Nē,� atbildēja Annika D�annīni. �Tikai to, ka prokurora Ēks�trema secinājumi ir muļķības.�

Pēcpusdiena iesākās ar bāriņtiesas pārstāves Ulrikas fon Līben- �tālas liecību. Ēkstrems bija viņu izsaucis, lai noskaidrotu, vai par advokātu Bjūrmanu ir saņemtas kādas sūdzības. Fon Līben�tāla to kategoriski noliedza. Viņa uzskatīja, ka �ādi apgalvojumi ir aizvainojo�i.

�Aizbildņu darbs tiek stingri kontrolēts. Advokāts Bjūrmans gandrīz divdesmit gadus izpildīja bāriņtiesas uzdevumus, līdz viņu tik nekrietni noslepkavoja.�

Fon Līben�tāla uzlūkoja Līsbetu Salanderi ar iznīcino�u ska�tienu, lai gan meitene nebija apsūdzēta slepkavībā un jau bija noskaidrots, ka Bjūrmanu ir nogalinājis Ronalds Nīdermanis.

�Visu �o gadu laikā nav bijis nevienas sūdzības par advokātu Bjūrmanu. Viņ� bija ļoti apzinīgs cilvēks, kur� ārkārtīgi rūpējās par saviem klientiem.�

�Tātad jūs neuzskatāt par ticamu, ka viņ� būtu pakļāvis Līsbetu Salanderi smagai seksuālai vardarbībai?�

�Es �o apgalvojumu uzskatu par absurdu. Mēs no advokāta Bjūrmana saņēmām ikmēne�a atskaites, un es vairākas reizes personiski tikos ar viņu, lai pārrunātu darba uzdevumu.�

�Advokāte D�annīni ir pieprasījusi, lai Līsbetai Salanderei tūlīt tiktu atcelta aizbildnība.�

�Neviens nepriecājas par aizbildnības atcel�anu vairāk kā mēs bāriņtiesā. Diem�ēl atbildība gulst uz mūsu pleciem, un tas liek ievērot spēkā eso�os likumus. Mēs no savas puses esam izvirzī�ju�i prasību, lai Līsbetu Salanderi psihiatriskā ekspertīze parastā kārtībā atzīst par veselu, iekams varēs runāt par aizbildnības statusa izmaiņām.�

�Es saprotu.�

�Tas nozīmē, ka viņai jāveic psihiatriskā izmeklē�ana. Bet viņa, kā zināms, atsakās to darīt.�

Ulrikas fon Līben�tālas nopratinā�ana ilga aptuveni �etrdesmit minūtes, kamēr tika izpētītas Bjūrmana ikmēne�a atskaites.

Annika D�annīni uzdeva vienu vienīgu jautājumu pirms pa�ām nopratinā�anas beigām.

�Vai jūs naktī no 2003. gada 7. uz 8. martu atradāties advokāta Bjūrmana guļamistabā?�

�Protams, ne.�

�Tātad, citiem vārdiem sakot, jums nav ne jausmas, ciktāl manas klientes apgalvojumi ir patiesi vai nepatiesi.� �Apsūdzības pret advokātu Bjūrmanu ir absurdas.�

�Tās ir jūsu domas. Vai varat sagādāt viņam alibi vai citā veidā pierādīt, ka viņ� nav uzbrucis manai klientei?�

�To es, protams, nevaru. Bet tāda iespējamība��

�Paldies. Tas ir viss,� sacīja Annika D�annīni.

Ap septiņiem vakarā Mīkaels Blumkvists satikās ar māsu Milton Security birojā pie Slusenas, lai apkopotu dienas notikumus.

�Viss notika apmēram tā, kā plānots,� Annika sacīja. �Ēkstrems ir uzķēries uz Salanderes biogrāfijas.�

�Lieliski. Kā viņa turas?�

Annika piepe�i iesmējās.

�Viņa turas lieliski un izskatās pēc pilnīgas psihopātes. Glu�i vienkār�i uzvedas dabiski.�

�Hmm.�

��odien runa galvenokārt bija par Stallarholmenu. Rīt būs Go- seberja, krimināltehniskās grupas nopratinā�ana un tamlīdzīgi. Ēkstrems centīsies pierādīt, ka Salandere turp devās ar nolūku nogalināt tēvu.�

�Skaidrs.�

�Bet mums ir kāda tehniska problēma. Pēcpusdienā Ēkstrems bija izsaucis kaut kādu Ulriku fon Līben�tālu no bāriņtiesas. Viņa sāka burk�ķēt, ka man neesot tiesību pārstāvēt Līsbetu.�

�Kā tā?�

�Viņa uzskata, ka Līsbeta ir aizbildnībā un nav tiesīga pati izvēlēties advokātu.�

�Tie�ām?�

�Tātad tīri tehniski es nevaru būt viņas advokāte, ja bāriņtiesa nav to apstiprinājusi.�

�Un?�

�Tiesnesis īversens pieņems lēmumu rit no rīta. Es ar viņu mazliet parunāju pēc sēdes beigām, bet domāju, ka viņ� atļaus man turpināt Līsbetas aizstāvību. Es sacīju, ka bāriņtiesai ir biju�i trīs mēne�i laika protestēt un ir diezgan nekaunīgi nākt klajā ar tādu paziņojumu, kad tiesa jau sākusies.�

�Piektdien liecinās Telebūrians. Tev noteikti jābūt tai, kas viņu nopratinās.�

Izpētījis kartes, fotogrāfijas un noklausījies izvērstus tehniskās eksepertīzes secinājumus par Goseberjas notikumiem, prokurors

Ēkstrems ceturtdien paziņoja: visi pierādījumi liecina par to, ka Līsbeta Salandere ir uzmeklējusi savu tēvu ar nodomu viņu noga�lināt. Stiprākais posms pierādījumu ķēdē bija fakts, ka viņa līdzi paņēmusi �aujamieroci - poļu pistoli P-83 Wanad.

Fakts, ka Aleksandrs Zala�enko (saskaņā ar Līsbetas Salan�deres stāstu) vai varbūt policista slepkava Ronalds Nīdermanis (saskaņā ar liecību, ko Zala�enko sniedza, pirms viņu noslepka�voja Sālgrēna slimnīcā) savukārt ir mēģinājis nogalināt Līsbetu Salanderi un aprakt viņu bedrē me�ā, nekādā ziņā nemīkstināja faktu, ka Salandere sameklējusi tēvu Goseberjā ar nodomu viņu nogalināt. Turklāt tas viņai bija gandrīz izdevies, kad viņa iegāza ar cirvi tēvam pa seju. Ēkstrems pieprasīja, lai Līsbetu tiesā par slepkavības mēģinājumu vai gatavo�anos slepkavībai un jebkurā gadījumā par smagu miesas bojājumu nodarī�anu.

Līsbeta Salandere pati stāstīja, ka devusies uz Goseberju, lai satiktu tēvu un piespiestu viņu atzīties Dāga Svensona un Mias Bergmanes slepkavībā. �is paziņojums bija ļoti nozīmīgs jautā�jumam par noziedzīgo nodomu.

Kad Ēkstrems bija beidzis nopratināt liecinieku Melkeru Han- sonu no Gēteborgas policijas krimināltehniskās nodaļas, advokāte Annika D�annīni uzdeva viņam da�us kodolīgus jautājumus.

�Hansona kungs, vai jūsu izmeklē�anā un visā tehniskajā dokumentācijā, ko esat apkopojis, ir kaut kas tāds, kas ļautu apgalvot, ka Līsbeta Salandere melo par savu Goseberjas apcie�mojuma nolūku? Vai varat pierādīt, ka viņa devās turp ar mērķi nogalināt tēvu?�

Melkers Hansons brīdi domāja.

�Nē,� viņ� pēdīgi atbildēja.

�Tātad jūs neko nevarat pateikt par viņas nolūku?�

�Nē.�

�Tātad prokurora Ēkstrema secinājums, lai arī daiļrunīgs un izvērsts, ir tikai pieņēmums?�

�Tā es domāju.�

�Vai ir kādi lietiskie pierādījumi, kas ir pretrunā ar Līsbetas Salanderes liecību, ka viņa �o poļu ieroci P-83 Wanad paņēma līdzi nejau�i, jo tas atradās viņas somā, kop� viņa to iepriek�ējā dienā bija atņēmusi Sonijam Nieminenam Stallarholmenā?�

�Nē.�

�Paldies,� sacīja Annika D�annīni un apsēdās. Tie bija viņas vienīgie vārdi Hansona nopratinā�anā, kas ilga tie�i stundu.

Ap se�iem ceturtdienas vakarā Birgers Vāden�e atstāja Sekcijas telpas Artillerigātanā ar sajūtu, ka viņu ieskauj draudīgi negaisa mākoņi un tuvojas bojāeja. Viņ� jau vairākas nedēļas saprata, ka viņa Speciālās analīzes sekcijas direktora tituls ir tuk�a skaņa. Viņa domas, protestus un lūgumus neviens neņēma vērā. Koman�dē�anu bija pārņēmis Frēdriks Klintons. Ja Sekcija būtu atklāta un publiska institūcija, tam nebūtu tik lielas nozīmes - Vāden�e vērstos pie tuvākās priek�niecības un iesniegtu savu protestu.

�ajā situācijā viņam nebija neviena, kam sūdzēties. Viņ� bija viens un atstāts tāda cilvēka varā, kuru pats uzskatīja par juku�u. Visļaunākais - Klintona autoritāte bija absolūta. Zaļknābis Jūnass Sandbergs, uzticamais darbinieks Georgs Nīstrems - visi �ķita nostājamies ierindā un paklausām slimā neprā�a mazākajam mājienam.

Vāden�e atzina, ka Klintons ir klusa autoritāte, kas nestrādā savam labumam. Viņ� pat varēja atzīt, ka Klintons darbojas Sek�cijas interesēs vai vismaz pats tā uzskata. �ķita, ka visa orga�nizācija atrodas brīvajā kritienā, kolektīvās suģestijas stāvoklī, kur pieredzēju�i darbinieki atteicās saprast, ka ar katru soli, ar katru pieņemto un izpildīto lēmumu viņi aizvien vairāk tuvojas bezdibenim.

Netālu no Linnēgātanas, kur �odien bija atradis stāvvietu, Vāden�e sajuta krūtīs spiedienu. Viņ� atslēdza signalizāciju, iz�ņēma atslēgas un jau grasījās atvērt ma�īnas durvis, kad izdzirda aiz muguras kustību. Viņ� pagriezās, samiedzis acis pret gaismu.

Pagāja da�as sekundes, iekams viņ� pazina stalto vīru uz iet�ves.

�Labvakar, Vāden�es kungs,� sacīja Konstitūcijas aizsardzības nodaļas vadītājs Torstens Ēdklints. �Es desmit gadus neesmu piedalījies operatīvajā darbā, bet �odien man �ķita, ka noderētu mana klātbūtne.�

Vāden�e apjucis lūkojās uz diviem civilā ģērbtiem policistiem, kas bija nostāju�ies abās pusēs Ēdklintam. Tie bija Jans Bublanskis un Markuss Ērlanders.

Piepe�i Vāden�e saprata, kas tagad notiks.

�Man ir tas skumjais pienākums paziņot, ka Valsts prokurors ir nolēmis jūs apcietināt par tik daudziem noziegumiem, kurus pilnībā pārskatīt dro�i vien varēs tikai pēc vairāku nedēļu ilga darba.�

�Ko tas nozīmē?� Vāden�e satraukts jautāja.

�Tas nozīmē, ka jūs �ajā mirklī tiekat apcietināts uz aizdomu pamata par līdzdalību slepkavībā. Jūs tiekat turēts aizdomās arī par �antā�u, kukuļdo�anu, nelikumīgu noklausī�anos, vairākiem dokumentu vilto�anas gadījumiem, ielau�anos, dienesta pilnvaru ļaunprātīgu izmanto�anu, spiego�anu un daudziem citiem noda�rījumiem. Tagad mēs abi dosimies uz Kungsholmenu un �ovakar mierīgos apstākļos ļoti nopietni parunāsim.�

�Es neesmu izdarījis nevienu slepkavību,� Vāden�e bez elpas izdvesa.

�To noskaidros izmeklē�ana.�

�Tas bija Klintons. Tikai Klintons!� Vāden�e izsaucās.

Torstens Ēdklints atvieglots pamāja ar galvu.

Ikviens policists labi zina, ka ir divas klasiskas metodes aizdo�mās turamā nopratinā�anai. Ļaunais policists un labais policists. Ļaunais policists draud, lamājas, triec dūri galdā un vispār izturas rupji, lai aizturētais nobītos, padotos un atzītos. Labais policists, visbie�āk mazliet iesirms tēvocis, piedāvā cigaretes un kafiju, iejūtīgi māj ar galvu un runā saprātīgi.

Lielākā daļa policistu - lai gan ne visi - arī zina, ka labā policista tehnika ir krietni pārāka rezultativitātes ziņā. Rūdītu recidīvistu ļaunais policists nekādi neiespaido. Bet nedro�ais ama�tieris, no kura ļaunais policists izspie� atzī�anos ar draudiem, visticamāk, atzītos jebkurā gadījumā neatkarīgi no pratinā�anas tehnikas.

Mīkaels Blumkvists klausījās Birgera Vāden�es pratinā�anā no blakustelpas. Viņa klātbūtne sākumā izraisīja strīdu, līdz Ēdklints nolēma, ka viņam varētu noderēt Blumkvista novērojumi.

Mīkaels ievēroja, ka Torstens Ēdklints izmanto tre�o pratinā��anas variantu - neieinteresētā policista lomu, kas �ajā gadījumā derēja vēl labāk. Ēdklints iegāja nopratinā�anas telpā, ielēja kafiju porcelāna krūzītēs, ieslēdza magnetofonu un atgāzās krēslā.

�Mums jau ir visi iespējamie lietiskie pierādījumi jūsu apsū�dzē�anai. Mūs vispār neinteresē jūsu versija, ja nu vienīgi kā apstiprinājums tam, ko mēs jau zinām. Bet ir jautājums, uz kuru mēs vēlētos saņemt atbildi, un tas ir: kāpēc? Kā jūs varējāt būt tik stulbi un pieņemt lēmumu likvidēt cilvēkus Zviedrijā glu�i kā �īlē Pino�eta diktatūras laikā? Magnetofons ir ieslēgts. Ja gribat kaut ko sacīt, ir īstais brīdis to darīt. Ja negribat runāt, es to izslēg�u un mēs atņemsim jums kaklasaiti un kurpju auklas un iesēdi�nāsim izolatorā, lai varat gaidīt advokātu, tiesu un spriedumu.�

Pēc tam Ēdklints iedzēra malku kafijas un sēdēja klusēdams. Kad divu minū�u laikā nebija izteikts neviens vārds, viņ� pastiepa roku un izslēdza magnetofonu. Tad viņ� piecēlās.

�Es lik�u, lai jums atnāk pakaļ pāris minū�u laikā. Arlabva- karu.�

�Es nevienu neesmu nogalinājis,� Vāden�e sacīja, kad Ēdklints jau bija atvēris durvis. Komisārs apstājās uz sliek�ņa.

�Mani neinteresē spriedelē�ana. Ja gribat paskaidrot, es apsē�dī�os un ieslēg�u magnetofonu. Visas Zviedrijas varas iestādes - it īpa�i premjerministrs - nepacietīgi grib dzirdēt, kas jums sakāms. Ja jūs to pastāstīsiet, es aizbrauk�u pie premjerministra jau �ovakar un darī�u viņam zināmu jūsu versiju par notiku�o. Ja nestāstīsiet, jūs jebkurā gadījumā apsūdzēs un tiesās.�

�Apsēdieties,� Vāden�e lūdza.

Visi saprata, ka viņ� jau ir padevies. Mīkaels uzelpoja. Viņam blakus sēdēja Monika Figerola, prokurore Ragnhilda Gustafsone, anonīmais Dro�ības policijas darbinieks Stefans un vēl divas pavisam anonīmas personas. Mīkaelam bija aizdomas, ka vis�maz viena no �īm nepazīstamajām personām pārstāv tieslietu ministru.

�Man nav nekāda sakara ar slepkavībām,� Vāden�e sacīja, kad Ēdklints atkal bija ieslēdzis magnetofonu.

�Slepkavībām,� Mīkaels norādīja Monikai.

�Ku�!� viņa atteica.

�Tie bija Klintons un Gulbergs. Man nebija ne jausmas, ko viņi grasās darīt. Es zvēru. Es biju pilnīgā �okā, kad uzzināju, ka Gulbergs no�āvis Zala�enko. Nespēju tam noticēt� nespēju. Un, kad uzzināju par Bjerku, man gandrīz uznāca sirdslēkme.�

�Pastāstiet par Bjerka slepkavību,� Ēdklints sacīja nemainīgā balss tonī. �Kā tas notika?�

�Klintons nolīga kaut kādus cilvēkus. Es nemaz nezinu, kā tas notika, bet tie bija divi dienvidslāvi. Serbi, ja nemaldos. Georgs Nīstrems deva viņiem norādījumus un samaksāja. To uzzinājis, es sapratu, ka viss beigsies ar katastrofu.�

�Vai sāksim no sākuma?� Ēdklints sacīja. �Kad jūs sākāt strā�dāt Sekcijā?�

Kad Vāden�e bija sācis stāstīt, viņu vairs nevarēja apturēt. Nopratinā�ana ilga gandrīz piecas stundas.

Psihiatrs pēters telebūrians piektdienas rītā liecinieka tribīnē uzstājās pārliecino�i. Prokurors Ēkstrems viņu pratināja aptuveni deviņdesmit minūtes, un ārsts ar rāmu autoritāti atbildēja uz visiem jautājumiem. Viņa sejas izteiksme brī�iem pauda raizes, brī�iem uzjautrinājumu.

�Apkoposim�� sacīja Ēkstrems, pārlapodams saVu manu�skriptu. �Jūs ar savu ilggadējo psihiatra pieredzi apgalvojat, ka Līsbeta Salandere cie� no paranojālās �izofrēnijas.�

�Es visu laiku esmu atkārtojis, ka ir ārkārtīgi grūti precīzi novērtēt viņas stāvokli. Paciente, kā zināms, ir gandrīz autiska attiecībās ar ārstiem un varas pārstāvjiem. Es uzskatu, ka viņa cie� no smagas psihiskas saslim�anas, ta�u �obrīd nevaru noteikt precīzu diagnozi. Bez pla�ākas izmeklē�anas es arī nevaru noteikt, kādā psihozes stadijā viņa atrodas.�

�Tomēr jūs jebkurā gadījumā uzskatāt, ka viņa nav psihiski vesela.�

�Visa viņas biogrāfija ir ļoti daiļrunīgs pierādījums.�

�Jums bija iespēja izlasīt tā saukto autobiogrāfiju, ko Līsbeta Salandere ir uzrakstījusi un iesniegusi tiesai kā paskaidrojumu. Kā jūs to komentētu?�

Pēters Telebūrians noplātīja rokas un paraustīja plecus.

�Bet kā jūs vērtējat �ī stāsta ticamību?�

�Tam nav nekādas ticamības. Tur ir virkne apgalvojumu par da�ādiem cilvēkiem, viens atgadījums fantastiskāks par otru. Visā visumā Līsbetas Salanderes rakstiskais paskaidrojums stiprina aizdomas, ka viņa cie� no paranojālās �izofrēnijas.�

�Vai varat minēt kādu piemēru?�

�Visizteiktākais ta�u ir tā sauktās izvaro�anas apraksts, kurā viņa apvaino savu aizbildni Bjūrmanu.�

�Vai varat paskaidrot sīkāk?�

�Viss stāsts ir neparasti detalizēts. Tā ir klasiska groteska fan�tāzija, kādu var sacerēt bērns. Ir pietiekami daudz līdzīgu gadī�jumu labi zināmās incesta prāvās, kad bērna paskaidrojumi ir tik neticami, ka viņ� iegā� pats sevi, un pilnībā trūkst lietisku pierādījumu. Tās ir erotiskas fantāzijas, kādas spēj iztēloties arī mazi bērni� Itin kā viņi skatītos �ausmu filmu televīzijā.�

�Bet Līsbeta Salandere vairs nav bērns, viņa ir pieaugusi sie�viete,� Ēkstrems sacīja.

�Jā, lai gan vēl atliek noteikt, kādu garīgās attīstības līmeni viņa ir sasniegusi. Bet �ajā ziņā jums ir taisnība. Viņa ir pieaugusi un dro�i vien tic savam sacerējumam.�

�Jūs uzskatāt, ka tie ir meli.�

�Nē, ja viņa tic saviem vārdiem, tad tie nav meli. �is stāsts parāda, ka viņa neat�ķir fantāziju no realitātes.�

�Tātad advokāts Bjūrmans nav viņu izvarojis?�

�Nē. Tas ir tikpat kā neiespējami. Viņai ir nepiecie�ama kva�lificēta ārstē�ana.�

�Jūs pats arī figurējat Līsbetas Salanderes stāstā��

�Jā, un tas ir diezgan pikanti. Ta�u tā atkal ir viņas fantāzijas izpausme. Ja mēs ticētu nabaga meitenei, tad es esmu gandrīz vai pedofils��

Psihiatrs pasmaidīja un turpināja:

�Ta�u tas atspoguļo tie�i to, uz ko es visu laiku norādu. Salan�deres biogrāfijā mēs uzzinām, ka lielāko daļu Sv. Stefana klīnikā pavadītā laika viņa ir bijusi piesprādzēta pie gultas un es esmu nācis uz viņas palātu naktīs. Tas ir gandrīz klasisks piemērs viņas nespējai izprast realitāti vai, pareizāk sakot, tam, kā viņa skaidro realitāti.�

�Paldies. Es dodu vārdu aizstāvībai, ja D�annīni kundzei ir kādi jautājumi.�

Tā kā Annika D�annīni divās pirmajās tiesas procesa dienās tikpat kā nebija uzdevusi jautājumus vai izteikusi iebildumus, visi gaidīja, ka viņa atkal uzdos da�us formālus jautājumus un pēc tam pārtrauks nopratinā�anu. Tā ta�u ir no�ēlojama aizstāvība, Ēkstrems nodomāja.

�Jā. Man ir jautājumi,� Annika D�annīni sacīja. �Man patiesībā ir diezgan daudz jautājumu, un tas varētu ieilgt. �obrīd ir pusdiv- padsmit. Ierosinu pasludināt pusdienu pārtraukumu, lai es varētu veikt nepārtrauktu liecinieka nopratinā�anu pēc pusdienām.� Tiesnesis īversens pasludināja pusdienu pārtraukumu.

Kurtu svensonu pavadīja divi policisti formas tērpā, kad viņ� tie�i pulksten divpadsmitos uzlika savu milzīgo plaukstu uz komi�sāra Georga Nīstrema pleca pie Māster Anders restorāna Hantver- kargātanā. Nīstrems apjucis palūkojās uz Svensonu, kur� pabāza viņam zem deguna savu apliecību.

�Labdien. Jūs tiekat apcietināts uz aizdomu pamata par līdzda�lību slepkavībās un slepkavības mēģinājumā. Apsūdzības punktus jums pēc tiesas lēmuma pēcpusdienā paziņos Valsts prokurors. Es ierosinu nākt līdzi labprātīgi,� Kurts Svensons sacīja.

Izskatījās, ka Georgs Nīstrems īsti nesaprot valodu, kādā Sven�sons runā. Tomēr viņ� secināja, ka Svensons ir cilvēks, kuram jādodas līdzi bez iebildumiem.

Kriminālinspektoru janu bublanski pavadīja Sonja Mūdiga un septiņi policisti formas tērpā, kad Konstitūcijas aizsardzības nodaļas darbinieks Stefans Blads tie�i pulksten divpadsmitos ielaida viņus slēgtajā nodaļā, kur Kungsholmenā bija izvietoju�ās Dro�ības policijas struktūras. Viņi soļoja pa gaiteņiem, līdz Ste�fans apstājās un norādīja uz kādām durvīm. Kancelejas vadītāja sekretāre izskatījās pavisam apmulsusi, kad Bublanskis parādīja viņai savu apliecību.

�Esiet tik laipna un sēdiet mierīgi. �ī ir policijas operācija.�

Viņ� aizgāja līdz kabineta durvīm un pārtrauca kancelejas vadītāju Albertu �enki telefona sarunas vidū.

�Kas te notiek?� jautāja �enke.

�Es esmu kriminālinspektors Jans Bublanskis. Jūs tiekat apcie�tināts par noziegumiem pret Zviedrijas Konstitūciju. Pēcpusdienā jums nolasīs atsevi�ķos apsūdzības punktus.�

�Tas ta�u ir kaut kas nedzirdēts!� �enke sacīja.

�Ir gan,� Bublanskis atteica.

Viņ� lika aizzīmogot �enkes kabinetu un nolika sardzē pie dur�vīm divus policistus ar norādījumu nelaist nevienu pār slieksni. Viņiem bija atļauts izmantot stekus un pat izvilkt dienesta iero��us, ja kāds centīsies ielauzties.

Viņi turpināja ceļu pa gaiteņiem, līdz Stefans norādīja uz vēl kādām durvīm, un �ī procedūra tika atkārtota finan�u direktora Gustava Aterboma kabinetā.

Jerkeru holmbergu pavadīja Sēdermalmes īpa�o uzdevumu vie�nība, kad viņ� tie�i pulksten divpadsmitos pieklauvēja pie pagaidu biroja durvīm tre�ajā stāvā pāri ielai pretī Millennium redakcijas telpām Jētgātanā.

Tā kā neviens nevēra vaļā durvis, Jerkers Holmbergs pavēlēja Sēdermalmes vienībai tās atlauzt, ta�u, pirms lauznis paspēja ķerties pie darba, durvīs pavērās sprauga.

�Policija,� Jerkers Holmbergs sacīja. �Nāciet ārā ar paceltām rokām.�

�Es pats esmu policists,� iebilda inspektors Jērans Morten�sons.

�Es zinu. Un jums ir licences veselai kaudzei iero�u.�

�Jā, bet es izpildu dienesta uzdevumu.�

�Tas mani neinteresē,� Holmbergs atteica.

Viņ� ar palīgiem nostādīja Mortensonu pie sienas un atņēma viņam dienesta ieroci.

�Jūs tiekat aizturēts par nelikumīgu noklausī�anos, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmanto�anu, atkārtotu �urnālista Mīkaela Blumkvista dzīvesvietas neaizskaramības pārkāp�anu Bellmans- gātanā un, iespējams, vēl citiem apsūdzības punktiem. Uzlieciet viņam roku dzel�us.�

Jerkers Holmbergs ātri apskatīja biroja telpas un secināja, ka tur ir pietiekami daudz elektroniskās aparatūras, lai iekārtotu skaņu studiju. Viņ� par sargu atstāja kādu policistu, devis norā�dījumus mierīgi sēdēt uz krēsla un neatstāt pirkstu nospiedu�mus.

Kad Mortensonu izveda pa mājas durvīm, Henrijs Kortess pacēla savu digitālo Nikon un uzņēma divdesmit divus kadrus. Viņ� gan nebija nekāds preses fotogrāfs, attēlu kvalitāte varēja būt labāka, ta�u kadrus viņ� nākamajā dienā pārdeva kādai vakara avīzei par, atklāti sakot, nekaunīgi lielu summu.

Monika figerola bija vienīgā, kas �īsdienas operācijā piedzīvoja neplānotu incidentu. Viņu pavadīja Normalmes īpa�o uzdevumu vienība un trīs kolēģi no VPP/DN, kad viņa tie�i pulksten divpadsmi�tos iegāja pa parādes durvīm Artillerigātanā un pa kāpnēm uzkāpa līdz aug�ējā stāva dzīvoklim, kas piederēja firmai Bellona.

Operācija bija izplānota īsā laikā. Tiklīdz vienība bija sapulcē�jusies pie dzīvokļa durvīm, Monika deva zīmi. Divi spēcīgi Nor�malmes vienības policisti pacēla �etrdesmit kilogramus smagu tērauda mūru dragājamo ierīci un uzlauza durvis ar diviem labi mērķētiem triecieniem. Vienības vīri, ģērbu�ies bruņuvestēs un bruņoju�ies ar papildu iero�iem, ieņēma dzīvokli aptuveni desmit sekun�u laikā pēc durvju uzlau�anas.

Kop� rītausmā uzsāktās novēro�anas pa ēkas durvīm bija iegā�ju�i pieci cilvēki, kas uzskatāmi par Sekcijas darbiniekiem. Visus piecus aizturēja pāris sekun�u laikā un saslēdza roku dzel�os.

Monika Figerola bija uzvilkusi bruņuvesti. Viņa gāja pa dzī�vokli, kas bija kalpojis par Sekcijas �tābu kop� se�desmitajiem gadiem, un vēra vaļā durvis citu pēc citas. Viņa sprieda, ka būs vajadzīga arheologa palīdzība, lai iz�ķirotu milzīgo papīru dau�dzumu, kas piepildīja �īs telpas.

Burtiski pāris sekun�u pēc tam, kad bija iegājusi pa ārdurvīm, Monika atvēra durvis uz nelielu palīgtelpu pa�ā dzīvokļa tālākajā galā un atklāja, ka tā ir guļamtelpa. Viņa piepe�i stāvēja aci pret aci ar Jūnasu Sandbergu. �īrīta uzdevumu sadalē Sandbergs bija jautājuma zīme. Iepriek�ējā vakarā novērotāji bija Sandbergu pazaudēju�i. Viņa ma�īna stāvēja Kungsholmenā, un nakti viņ� nepavadīja savā dzīvoklī. No rīta viņi nezināja, kā Sandbergu atrast un aizturēt.

Dro�ības apsvērumu dēļ viņi naktī neatstāj telpas tuk�as. Protams. Un Sandbergs guļ pēc naktsde�ūras.

Jūnass Sandbergs stāvēja tikai apak�biksēs un izskatījās sa�miegojies. Viņ� pasniedzās pēc dienesta iero�a uz naktsgaldiņa. Monika Figerola paliecās uz priek�u un nogrūda ieroci uz grīdas, prom no Sandberga.

�Jūnas Sandberg, jūs tiekat aizturēts uz aizdomu pamata par līdzdalību Gunnara Bjerka un Aleksandra Zala�enko slepkavībā, kā arī par līdzdalību Mīkaela Blumkvista un Ērikas Bergeres slep�kavības mēģinājumā. Uzvelciet bikses.�

Sandbergs sita Monikai ar dūri. Viņa gandrīz refleksīvi izvai�rījās.

�Tu joko?� viņa noteica, sagrāba Sandbergu aiz rokas un pa�grieza plaukstas locītavu tik stipri, ka viņ� atmuguriski noslīga uz grīdas. Monika apvēla viņu uz vēdera, novietoja ceļgalu viņam uz krustiem un uzlika roku dzel�us. �ī bija pirmā reize, kad visā

VPP/DN nostrādātajā laikā viņa izmantoja roku dzel�us, veicot dienesta pienākumus.

Atdevusi Sandbergu kādam policistam, Monika gāja tālāk. Beidzot viņa atvēra pēdējās durvis vistālāk gaitenī. Saskaņā ar būvvaldē iegūto plānu pagalma pusē atradās neliela istabiņa. Monika apstājās uz sliek�ņa un lūkojās uz viskārnāko putnubie- dēkli, kādu jebkad redzējusi. Ne mirkli neradās �aubas, ka viņas priek�ā patie�ām atrodas uz nāvi slims cilvēks.

�Frēdrik Klinton, jūs tiekat aizturēts par līdzdalību slepkavībās, slepkavības mēģinājumā un daudziem citiem noziegumiem,� viņa sacīja. �Guliet mierīgi. Mēs esam izsauku�i slimnīcas ma�īnu, lai nogādātu jūs uz Kungsholmenu.�

Kristers malms bija nostājies tie�i pie Artillerigātanas nama ieejas. At�ķirībā no Henrija Kortesa viņ� prata apieties ar savu digitālo Nikon. Viņ� izmantoja īsu teleobjektīvu, un fotogrāfijas bija profesionālas.

Tajās bija redzams, kā Sekcijas darbiniekus citu pēc cita izved pa durvīm un iesēdina policijas ma�īnās. Visbeidzot slimnīcas ma�īna atbrauca pakaļ Frēdrikam Klintonam. Viņa acis palūkojās uz kameras objektīvu tie�i mirklī, kad Kristers nospieda pogu. Klintons izskatījās nervozs un apjucis.

Vēlāk �ī fotogrāfija ieguva Gada balvu.

Pulksten 12:30 tiesnesis īversens uzsita ar āmuriņu pa galdu un paziņoja, ka tiesas sēde ir atsākta. Viņ� nevarēja nepamanīt, ka pie Annikas D�annīni galda piepe�i parādījies tre�ais cilvēks. Holgers Palmgrēns sēdēja ratiņkrēslā.

�Labdien, Holger,� īversens sacīja. �Sen neesat redzēts tiesas zālē.�

�Labdien, tiesnesi īversen. Da�as prāvas ir tik sare�ģītas, ka jaunatnei vajag drusku palīdzības.�

�Es domāju, ka esat beidzis aktīvu advokāta darbu.�

�Es biju slims. Bet advokāte D�annīni ir pieņēmusi mani par palīgu �ajā lietā.�

�Saprotu.�

Annika D�annīni nokrem�ļojās.

�Jāpiemin arī tas, ka Holgers Palmgrēns daudzus gadus pār�stāvēja Līsbetu Salanderi.�

�To es nedomāju apspriest,� tiesnesis īversens atteica.

Viņ� pamāja ar galvu Annikai D�annīni, dodams zīmi sākt. Advokāte piecēlās. Viņai nekad nebija paticis zviedru paradums risināt tiesas procesu neformālā manierē, sē�ot ap galdu, itin kā tās būtu kaut kādas saviesīgas vakariņas. Viņa jutās daudz labāk, ja varēja runāt, stāvot kājās.

�Domāju, ka laikam vajadzētu sākt ar rīta sēdes noslēdzo�a�jiem komentāriem. Telebūriana kungs, kāpēc jūs tik konsekventi noraidāt visus Līsbetas Salanderes izteikumus?�

�Tāpēc, ka tie acīm redzami nav patiesi,� Pēters Telebūrians atbildēja.

Viņ� izturējās mierīgi un relaksēti. Annika D�annīni pamāja ar galvu un vērsās pie tiesne�a īversena.

�Tiesne�a kungs, Pēters Telebūrians apgalvo, ka Līsbeta Salan�dere melo un fantazē. Tagad aizstāvība pierādīs, ka ikviens vārds Līsbetas Salanderes autobiogrāfijā ir patiess. Mēs sniegsim pie�rādījumus. Gan vizuālus, gan rakstiskus, gan ar liecinieku lie�cībām. �obrīd mēs tiesas procesā esam nonāku�i līdz brīdim, kad prokurors ir izklāstījis pamatpunktus savā runā. Mēs tos noklausījāmies un tagad precīzi zinām, kādas ir Līsbetai Salan�derei izvirzītās apsūdzības.�

Piepe�i Annika sajuta, ka viņai ir izkaltusi mute un trīc rokas. Viņa dziļi ievilka elpu un iedzēra malku minerālūdens. Pēc tam viņa stingri satvēra krēsla atzveltni, lai rokas nenodotu nervo�zitāti.

�No prokurora izklāsta mēs varam secināt, ka viņam ir daudz viedokļu, bet ārkārtīgi maz pierādījumu. Viņ� domā, ka Līsbeta Salandere sa�āva Kārlu Magnusu Lundīnu Stallarholmenā. Viņ� apgalvo, ka Salandere aizbrauca uz Goseberju, lai no�autu savu tēvu. Viņ� pieņem, ka mana kliente ir paranojāla �izofrēniķe un visādā ziņā garīgi slima. �o pieņēmumu viņ� balsta uz ziņām, ko ieguvis no viena vienīga avota, proti, ārsta Pētera Telebūriana.� Annika D�annīni ieturēja pauzi un atguva elpu. Viņa piespieda sevi runāt lēnām.

�Situācija ar pierādījumiem �obrīd ir tāda, ka prokurora pra�sība balstās tikai un vienīgi uz Pētera Telebūriana apgalvojumiem. Ja viņam ir taisnība, tad viss ir kārtībā un manai aizstāvamajai vislabāk noderētu kvalificēta psihiatriskā ārstē�ana, kādu pie�prasa gan ārsts, gan prokurors.�

Pauze.

�Bet, ja dakterim Telebūrianam nav taisnība, tad situācija ir pavisam citāda. Un, ja viņ� vēl ari apzināti melo, tad runa ir par to, ka manas klientes tiesības �obrīd tiek pārkāptas, turklāt �īs pretlikumīgās darbības ir ilgu�as daudzus gadus.�

Advokāte pagriezās pret Ēkstremu.

��ajā pēcpusdienā mēs parādīsim, ka jūsu liecinieks kļūdās un jūs kā prokurors esat maldināts ar �iem nepatiesajiem seci�nājumiem.�

Telebūrians uzjautrināts pasmaidīja, noplātīja rokas un aici�no�i pamāja ar galvu Annikai D�annīni. Advokāte atkal vērsās pie tiesne�a īversena.

�Tiesne�a kungs, es pierādī�u, ka Pētera Telebūriana tā sauktā psihiatriskā ekspertīze ir krāp�ana no sākuma līdz beigām. Es pierādī�u, ka viņ� apzināti apmelo Līsbetu Salanderi. Es pierā�dī�u, ka pret manu aizstāvamo ir izdarīti smagi likumpārkāpumi. Un es pierādī�u, ka viņa ir tikpat gudra un saprātīga kā visi citi �ajā zālē.�

�Piedodiet, bet�� Ēkstrems iesāka.

�Mirklīti!� Annika pacēla pirkstu. �Esmu ļāvusi jums netraucēti runāt divas dienas. Tagad ir mana kārta.�

Viņa atkal vērsās pie īversena.

�Es neizteiktu tik nopietnu apsūdzību tiesā, ja man nebūtu pārliecino�u pierādījumu.�

�Turpiniet,� īversens sacīja. �Bet es negribu uzklausīt nekā�das daiļrunīgas sazvērestību teorijas. Paturiet prātā, ka jūs var apsūdzēt par goda un cieņas aizskar�anu, kā ari arī par apgal�vojumiem, kas izteikti tiesā.�

�Paldies. Es paturē�u to prātā.�

Annika D�annīni vērsās pie Telebūriana. �ķita, ka psihiatru �ī situācija joprojām uzjautrina.

�Aizstāvība ir atkārtoti lūgusi iespēju iepazīties ar Līsbetas Salan�deres slimības vēsturi no laika, kad viņa pusaudzes gados ārstējās pie jums Sv. Stefana slimnīcā. Kāpēc mēs to neesam saņēmu�i?�

�Tāpēc, ka tā ar tiesas lēmumu ir klasificēta kā slepena. �is lēmums ir pieņemts rūpēs par Līsbetu Salanderi, bet, ja augstākās instances tiesa �o lēmumu atcels, es, protams, to iesnieg�u.� �Paldies. Cik daudzas naktis divu gadu laikā Sv. Stefana slim�nīcā Līsbeta Salandere pavadīja piesprādzēta pie gultas?�

�To nu es tā uzreiz nevaru pateikt.�

�Viņa pati apgalvo, ka runa ir par trīssimt astoņdesmit no kopumā septiņsimt astoņdesmit se�ām diennaktīm, ko viņa pava�dīja slimnīcā.�

�Es nevaru nosaukt precīzu dienu skaitu, bet tas ir fantastisks pārspīlējums. Kur jūs ņēmāt �o skaitli?�

�No viņas autobiogrāfijas.�

�Un jūs uzskatāt, ka viņa �odien varētu atcerēties katru nakti, ko pavadīja piesprādzēta? Tas ta�u nav reāli.�

�Tie�ām? Cik daudz nak�u jūs atceraties?�

�Līsbeta Salandere bija ļoti agresīva un uz vardarbību tendēta paciente. Viņu nenoliedzami vairākos gadījumos vajadzēja ievie�tot palātā, kas atbrīvota no stimuliem. Varbūt man vajadzētu paskaidrot, kāds ir �ādu telpu nolūks��

�Pateicos, bet tas nav nepiecie�ams. Saskaņā ar teoriju tā ir telpa, kurā pacients negūst nekādus fiziskus iespaidus, kas varētu viņu satraukt. Cik dienas trīspadsmit gadus vecā Līsbeta Salan�dere nogulēja piesprādzēta �ādā palātā?�

�Tie varētu būt� aptuveni trīsdesmit gadījumi visā tajā laikā, kamēr viņa atradās slimnīcā.�

�Trīsdesmit. Tā ir tikai niecīga daļa no trīssimt astoņdesmit gadījumiem, ko min viņa pati.�

�Neap�aubāmi.�

�Mazāk nekā desmit procenti no Līsbetas Salanderes minētā skaitļa.�

�Jā.�

�Vai viņas slimības vēsture varētu sniegt precīzāku informā�ciju?�

�Iespējams.�

�Lieliski!� sacīja Annika D�annīni un izņēma no sava portfeļa lielu papīru �ūksni. �Tad es lūg�u atļauju nodot tiesai Līsbetas Salanderes slimības vēstures kopiju no Sv. Stefana slimnīcas. Esmu saskaitījusi visas piezīmes par piesprādzē�anu, un man iznāk skaitlis trīssimt astoņdesmit viens, tātad pat vairāk, nekā apgalvo mana kliente.�

Pētera Telebūriana acis iepletās.

�Stop� tā ir slepena informācija. Kur jūs to dabūjāt?�

�Es to dabūju no kāda �urnālista, kur� strādā �urnālā Millen�nium. Tātad tā ir tik ļoti slepena, ka mētājas pa �urnālu redakci�jām. Varbūt man vajadzētu pieminēt, ka fragmenti no �ī doku�menta �odien ir publicēti jaunākajā �urnāla Millennium numurā. Tātad es domāju, ka arī tiesai jādod iespēja to apskatīt.�

�Tas ir nelikumīgi��

�Nē. Līsbeta Salandere ir devusi atļauju fragmentus publicēt. Manai klientei nekas nav slēpjams.�

�Jūsu klientei ir atņemta rīcībspēja, un viņai nav tiesību pa�ai pieņemt �ādus lēmumus.�

�Pie rīcībspējas mēs vēl atgriezīsimies. Bet vispirms izpētīsim, kas ar viņu notika Sv. Stefana slimnīcā.�

Tiesnesis īversens sarauca uzacis un paņēma slimības vēsturi, ko viņam sniedza Annika D�annīni.

�Es neizgatavoju kopiju prokuroram. Viņ� �o personiskās dzī�ves neaizskaramību pārkāpjo�o materiālu ieguva jau pirms mē�ne�a.�

�Kā tā?� īversens jautāja.

�Prokurors Ēkstrems saņēma �ī slepenā dokumenta kopiju no Telebūriana, tiekoties ar viņu savā kabinetā sestdienā, �ī gada 4. jūnijā, pulksten 17:00.�

�Vai tā ir taisnība?� īversens jautāja.

Vispirms Rikards Ēkstrems gribēja to noliegt, bet tad aptvēra, ka Annikai D�annīni varētu būt pierādījumi.

�Es lūdzu atļauju izlasīt daļu no slimības vēstures, apņemoties saglabāt dienesta noslēpumu,� Ēkstrems atzinās. �Biju spiests pārliecināties, vai Salanderes biogrāfija atbilst patiesībai.� �Paldies,� sacīja Annika D�annīni. �Tas nozīmē, ka mēs esam guvu�i apstiprinājumu tam, ka psihiatrs Telebūrians ne tikai runā nepatiesību, bet ir arī pārkāpis likumu, nododot kādam slimības vēsturi, par kuru pats apgalvo, ka tā esot slepena.�

�To mēs atzīmēsim,� īversens sacīja.

Tiesnesis īversens piepe�i kļuva modrs. Annika D�annīni nupat ļoti neparastā veidā bija asi uzbrukusi lieciniekam un jau sagrā�vusi svarīgu daļu viņa liecības. Un viņa apgalvo, ka varot pierādīt visu, ko saka. īversens sakārtoja brilles.

�Dakteri Telebūrian, vai jūs, vadoties no pa�a rakstītās slimības vēstures, tagad varat man pateikt, cik dienu Līsbeta Salandere pavadīja piesprādzēta?�

�Es neatceros, ka to būtu bijis tik daudz, bet, ja tur tā minēts, tad man jātic.�

�Trīssimt astoņdesmit viena diena. Vai tas nav neparasti daudz?�

�Jā, tas ir neparasti daudz.�

�Kā jūs to uztvertu, ja jūs būtu trīspadsmit gadus vecs un kāds jūs ilgāk nekā gadu turētu piesprādzētu pie gultas ar metāla rāmi? Kā spīdzinā�anu?�

�Jums jāsaprot, ka paciente apdraudēja sevi un citus��

�Labi. Apdraudēja sevi. Vai Līsbeta Salandere jebkad ir sevi savainojusi?�

�Pastāvēja tādas ba�as��

�Es atkārtoju jautājumu: vai Līsbeta Salandere jebkad ir sevi savainojusi? Jā vai nē?�

�Kā psihiatriem mums jāiemācās arī interpretēt kopējo ainu. Ja runa ir par Līsbetu Salanderi, jūs, piemēram, uz viņas ķermeņa redzat daudz tetovējumu un pīrsingu; tā arī ir pa�destruktīva uzvedība un veids, kā kaitēt savam ķermenim. Mēs varētu skaid�rot, ka �ādi viņa izpau� naidu pret sevi.�

Annika D�annīni vērsās pie Līsbetas Salanderes.

�Vai tetovējumi izpau� jūsu naidu pret sevi?� viņa jautāja. �Nē,� Līsbeta atbildēja.

Advokāte atkal vērsās pie Telebūriana.

�Tātad jūs uzskatāt, ka es apdraudu sevi, ja man ir auskari un patiesībā man ir arī tetovējums ļoti intīmā vietā?�

Holgers Palmgrēns iespurdzās, ta�u tad izlikās, ka klepo.

�Nē, ne jau tā� tetovējumi var būt arī daļa no sociāla rituāla.� �Tātad jūs domājat, ka Līsbeta Salandere neiekļaujas �ajā sociā�lajā rituālā?�

�Jūs pati redzat, ka viņas tetovējumi ir groteski un sedz lielu daļu viņas ķermeņa. Tas nav normāls skaistuma feti�isms vai ķermeņa rotājums.�

�Cik procentu?�

�Piedodiet?�

�Cik procentu ķermeņa virsmas jātetovē, lai tas būtu nevis skaistuma feti�isms, bet psihiska slimība?�

�Jūs izkropļojat manus apgalvojumus.�

�Tie�ām? Kā tas nākas, ka, pēc jūsu domām, tetovē�anās ir daļa no pilnīgi pieņemama sociālā rituāla, ja attiecas uz mani vai citiem jauniem cilvēkiem, bet nāk par ļaunu manai aizstāvamajai, izvērtējot viņas psihisko stāvokli?�

�Kā jau teicu, man kā psihiatram jālūkojas uz kopējo ainu. Tetovējumi ir tikai signāls, viens no daudziem signāliem, kas man jāņem vērā, izvērtējot Salanderes stāvokli.�

Annika D�annīni uz da�ām sekundēm apklusa un pievērsa psihiatram cie�u skatienu. Tad viņa lēnām ierunājās:

�Bet, Telebūriana kungs, jūs sākāt piesprādzēt manu klienti, kad viņa bija divpadsmit vai gandrīz trīspadsmit gadus veca. Tolaik viņai nebija neviena tetovējuma, vai ne?�

Pēters Telebūrians da�as sekundes vilcinājās. Annika turpināja:

�Es pieņemu: tam par iemeslu nebija paredzējums, ka viņa reiz nākotnē sāks tetovēties.�

�Nē, protams, ne. Salanderes tetovējumiem nav nekādas sais�tības ar viņas stāvokli 1991. gadā.�

�Līdz ar to mēs atgrie�amies pie mana sākotnējā jautājuma. Vai Līsbeta Salandere jebkad ir nodarījusi sev tādu kaitējumu, kas varētu jūs motivēt turēt viņu piesprādzētu pie gultas veselu gadu? Vai viņa, piemēram, ir sagraizījusi sevi ar nazi, �ileti vai kaut ko tamlīdzīgu?�

Telebūrians mirkli izskatījās apjucis.

�Nē, bet mums bija pamats domāt, ka viņa apdraud sevi.� �Pamats domāt. Tātad jūs gribat teikt, ka piesprādzējāt viņu savu minējumu dēļ��

�Mēs izvērtējām situāciju.�

�Es �obrīd uzdodu vienu un to pa�u jautājumu jau aptuveni piecas minūtes. Jūs apgalvojat, ka manas klientes pa�destruktīvā uzvedība bija iemesls, kāpēc jūs viņu turējāt piesprādzētu vairāk nekā gadu no kopumā diviem gadiem, ko viņa pavadīja jūsu aprūpē. Varbūt jūs būtu tik laipns un beidzot minētu man kādu piemēru, kas ilustrē viņas pa�destruktīvo uzvedību divpadsmit gadu vecumā?�

�Nu, piemēram, meitene bija ārkārtīgi vājina. Daļēji arī tāpēc, ka viņa atteicās no ēdiena. Mums bija aizdomas par anoreksiju. Mēs vairākas reizes bijām spiesti barot viņu ar varu.�

�Kāpēc?�

�Tāpēc, ka viņa atteicās ēst.�

Annika D�annīni vērsās pie savas klientes.

�Līsbeta, vai tā ir taisnība, ka jūs Sv. Stefana slimnīcā attei�cāties no ēdiena?�

�Jā.�

�Kāpēc?�

�Tāpēc, ka tas nelietis iejauca manā ēdienā psihotropos medi�kamentus.�

�Skaidrs. Tātad dakteris Telebūrians gribēja iedot jums zāles. Kāpēc jūs tās negribējāt lietot?�

�Man nepatika zāles, ko man deva. Es jutos trula. Es nespēju domāt un lielāko daļu dienas gulēju kā nemaņā. Tas bija nepatī�kami. Un tas nelietis atteicās man stāstīt, kas tās ir par zālēm.� �Tātad jūs atteicāties lietot zāles?�

�Jā. Tad viņ� sāka to draņķi bāzt manā ēdienā. Tāpēc es pār�stāju ēst. Pēc katras tādas reizes, kad manam ēdienam kaut kas bija pievienots, es atteicos ēst piecas dienas.�

�Tātad jūs bijāt izsalkusi?�

�Visu laiku ne. Da�i sanitāri slepus ienesa man sviestmaizes. Kāda sanitāre deva man ēst vēlu vakaros. Tas notika bie�i.� �Tātad jūs gribat teikt, ka slimnīcas personāls redzēja, ka esat izsalkusi, un nesa jums ēst, lai jums nebūtu jābadojas?�

�Tas notika tajā periodā, kad es cīnījos ar to nelieti sakarā ar psihotropajām zālēm.�

�Tātad pastāv pavisam racionāls pamatojums tam, kāpēc jūs atteicāties ēst?�

�Jā.�

�Tas nebija tāpēc, ka jūs negribētu ēst?�

�Nē. Es bie�i jutos izsalkusi.�

�Vai var apgalvot, ka starp jums un dakteri Telebūrianu izcēlās konflikts?�

�Tā var teikt.�

�Jūs nonācāt slimnīcā tāpēc, ka aplējāt savu tēvu ar benzīnu un aizdedzinājāt viņu.�

�Jā.�

�Kāpēc jūs tā darījāt?�

�Tāpēc, ka viņ� sita manu māti.�

�Vai jūs to kādam izstāstījāt?�

�Jā.�

�Kam?�

�Es pastāstīju to policistiem, kas mani nopratināja, sociāla�jiem darbiniekiem, bāriņtiesai, ārstiem, mācītājam un tam nelie�tim.�

�Ar to nelieti jūs domājat�?�

�To tur.�

Līsbeta norādīja uz Pēteru Telebūrianu.

�Kāpēc jūs saucat viņu par nelieti?�

�Kad nokļuvu slimnīcā, es sākumā centos viņam paskaidrot, kas noticis.�

�Un ko sacīja dakteris Telebūrians?�

�Viņ� negribēja mani uzklausīt. Viņ� uzstāja, ka es fantazēju. Un par sodu lika mani piesprādzēt, līdz es beig�u fantazēt. Un pēc tam viņ� centās man iebarot psihotropās zāles.�

�Tās ir muļķības,� sacīja Pēters Telebūrians.

�Vai tāpēc jūs nerunājat ar viņu?�

�Es neesmu viņam bildusi ne vārda kop� nakts, kad man apri�tēja trīspadsmit gadu. Arī tonakt es gulēju piesprādzēta. Tā bija mana dzim�anas dienas dāvana pa�ai sev.�

Annika D�annīni atkal vērsās pie psihiatra.

�Dakteri Telebūrian, izklausās, ka mana kliente atteicās no ēdiena tāpēc, ka nevēlējās, lai jūs dotu viņai psihotropos pre�parātus.�

�Iespējams, ka viņa to tā uztver.�

�Un kā to uztverat jūs?�

�Man bija ārkārtīgi sare�ģīta paciente. Es apgalvoju: viņas uzvedība liecināja, ka viņa sevi apdraud, ta�u iespējams, ka tas ir interpretācijas jautājums. Toties viņa bija agresīva un demon�strēja psihotisku uzvedību. Nav nekādu �aubu, ka viņa apdraudēja citus. Slimnīcā ta�u viņa nokļuva pēc tam, kad bija mēģinājusi nogalināt savu tēvu.�

�Mēs pie tā nonāksim. Jūs divus gadus atbildējāt par viņas ārstē�anu. No tiem trīssimt astoņdesmit vienu dienu turējāt viņu piesprādzētu. Vai ir iespējams, ka jūs izmantojāt piesprādzē�anu kā soda metodi, ja mana kliente nedarīja to, ko jūs likāt?�

�Tās ir muļķības.�

�Vai tie�ām? Esmu pamanījusi, ka saskaņā ar slimības vēsturi lielākā daļa piesprādzē�anas epizo�u notika pirmā gada laikā� trīssimt divdesmit no trīssimt astoņdesmit viena gadījuma. Kāpēc tā?�

�Paciente attīstījās un kļuva mierīgāka.�

�Vai nav tā, ka pārējais personāls uzskatīja jūsu metodes par pārlieku brutālām?�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Vai tā ir taisnība, ka personāls iesniedza sūdzības, piemēram, par Līsbetas Salanderes piespiedu ēdinā�anu?�

�Protams, vienmēr pastāv da�ādi vērtējumi. Tas nav nekas neparasts. Ta�u piespiedu ēdinā�ana bija apgrūtino�a, jo viņa ļoti agresīvi pretojās��

�Tāpēc, ka atteicās lietot psihotropos līdzekļus, kas padarīja viņu trulu un pasīvu. Viņai nebija nekādu ē�anas traucējumu, kad viņa nebija sazāļota. Vai tad nebūtu saprātīgāk nogaidīt ar piespiedu pasākumiem?�

�Ja drīkstu piezīmēt, D�annīni kundze, es tomēr esmu ārsts. Man ir aizdomas, ka mana medicīniskā kompetence ir mazliet lielāka par jūsējo. Tas ir mans uzdevums - izlemt, kādus medi�cīniskos līdzekļus izmantot.�

�Jums taisnība, Telebūriana kungs, es neesmu ārste. Ta�u kom�petences man glu�i netrūkst. Esmu ieguvusi ne tikai advokātes kvalifikāciju, bet arī psihologa izglītību Stokholmas Universitātē. Tās ir manā profesijā nepiecie�amas zinā�anas.�

Tiesas zālē iestājās pilnīgs klusums. Ēkstrems un Telebūrians pārsteigti raudzījās uz Anniku D�annīni. Viņa nepielūdzami tur�pināja:

�Vai tā ir taisnība, ka metodes, ar kādām jūs ārstējāt manu klienti, pamazām aizsāka lielas nesaskaņas starp jums un jūsu priek�nieku, toreizējo galveno ārstu Juhannesu Kaldinu?�

�Nē� tā nav taisnība.�

�Juhanness Kaldīns pirms vairākiem gadiem nomira un nevar liecināt. Ta�u tiesas zālē �odien ir cilvēks, kur� ir vairākkārt ticies ar Kaldinu. Tas ir mans palīgs Holgers Palmgrēns.�

Annika D�annīni vērsās pie Palmgrēna.

�Vai varat pastāstīt, kā tas notika?�

Holgers Palmgrēns nokrem�ļojās. Viņ� joprojām izjuta insulta sekas un bija spiests koncentrēties, lai runātu skaidri.

�Mani iecēla par Līsbetas aizgādni, kad meitenes tēvs bija tik smagi piekāvis māti, ka viņa vairs nevarēja parūpēties par meitu. Māte guva smadzeņu bojājumus, un viņai bija atkārtoti asinsizplūdumi smadzenēs.�

�Jūs runājat par Aleksandru Zala�enko?�

Prokurors Ēkstrems modri paliecās uz priek�u.

�Tie�i tā,� Palmgrēns atbildēja.

Ēkstrems nokrem�ļojās.

�Es lūdzu atcerēties, ka mēs �obrīd skaram ārkārtīgi slepenu lietu.�

�Tas nu diezin vai ir noslēpums, ka Aleksandrs Zala�enko dau�dzus gadus sita Līsbetas Salanderes māti,� sacīja Annika D�an�nīni.

Pēters Telebūrians pacēla roku.

�Lieta gan nav glu�i tik pa�saprotama, kā to attēlo D�annīni kundze.�

�Ko jūs ar to gribat teikt?�

�Nav �aubu, ka Līsbeta Salandere bija lieciniece ģimenes tra�ģēdijai, un 1991. gadā kaut kas izraisīja smagu vardarbību. Ta�u patiesībā nav nekādu pierādījumu, kas apliecinātu, ka �ī situācija ir turpinājusies daudzus gadus, kā apgalvo D�annīni kundze. Tas varēja būt viens atsevi�ķs gadījums vai strīds, kas pārkāpa visas robe�as. Patiesību sakot, nav pat pierādījumu, ka Salanderes māti būtu piekāvis Zala�enko kungs. Mums ir ziņas, ka viņa bija prostitūta, un varētu būt arī citi vainīgie.�

Annika d�annīni pārsteigta paskatījās uz Pēteru Telebūrianu un uz mirkli �ķita zaudējusi valodu. Tad viņas skatiens atkal kļuva apņēmīgs.

�Vai varat pastāstīt sīkāk?� viņa jautāja.

�Es gribu teikt, ka patiesībā mums ir tikai Līsbetas Salanderes apgalvojumi.�

�Un?�

�Pirmkārt, māsas bija divas. Līsbetas māsa Kamilla Salandere nekad nav izteikusi tādus apgalvojumus. Viņa noliedza, ka tā būtu noticis. Otrkārt, ja patie�ām ir notikusi tik smaga vardar�bība, kā stāsta jūsu kliente, to, protams, ievērotu sociālais die�nests un tamlīdzīgas iestādes.�

�Vai ir kāda Kamillas Salanderes nopratinā�ana, ar ko mēs varētu iepazīties?�

�Nopratinā�ana?�

�Vai jums ir dokumenti, kas pierāda, ka Kamillai Salanderei vispār ir jautāts, kas notika viņu mājās?�

Kad tika pieminēta viņas māsa, Līsbeta saausījās. Viņa pa�ķie�lēja uz Anniku D�annīni.

�Es pieņemu, ka sociālais dienests veica pārbaudi��

�Jūs tikko paziņojāt, ka Kamilla Salandere nekad nav apgal�vojusi, ka Aleksandrs Zala�enko būtu piekāvis viņu māti, glu�i pretēji - viņa ir to noliegusi. Tas bija kategorisks izteikums. Kur jūs ņēmāt �ādu informāciju?�

Pēters Telebūrians da�as sekundes klusēja. Annika D�annīni redzēja, ka psihiatra skatiens pārvēr�as, kad viņ� aptvēra, ka pieļāvis kļūdu. Telebūrians saprata, uz ko advokāte tēmē, ta�u nevarēja izvairīties no jautājuma.

�Es tā kā atminos, ka tas parādījās policijas izmeklē�anas materiālos,� viņ� pēdīgi sacīja.

�Jūs tā kā atminaties� Es pati esmu jo cītīgi meklējusi polici�jas izmeklē�anas materiālus par notikumiem Lundagātanā, kad

Aleksandrs Zala�enko guva stiprus apdegumus. Ir pieejami tikai skopie ziņojumi, ko policisti uzrakstīja notikuma vietā.� �Iespējams��

�Tad es gribētu zināt, kā tas gadījies, ka jūs esat lasījis policijas izmeklē�anas materiālus, kas nav pieejami aizstāvībai?�

�Uz �o jautājumu es nevaru atbildēt,� Telebūrians sacīja. �Es ar tiem iepazinos, kad 1991. gadā veicu Salanderei psihiatrisko eksper�tīzi pēc tam, kad viņa bija mēģinājusi noslepkavot savu tēvu.� �Vai prokurors Ēkstrems ir iepazinies ar �iem materiāliem?� Ēkstrems sagrozījās un noglauda bārdiņu. Viņ� jau bija aptvē�ris, ka ir par zemu novērtējis Anniku D�annīni. Toties viņam nebija nekāda iemesla melot.

�Jā, esmu.�

�Kāpēc �ie materiāli nav pieejami aizstāvībai?�

�Es neuzskatīju, ka tie būtu interesanti tiesvedībai.�

�Vai jūs varētu būt tik laipns un paskaidrotu, kā jūs tikāt pie �iem materiāliem? Kad es vērsos policijā, man atbildēja, ka tādu nemaz nav.�

�Izmeklē�anu veica Dro�ības policija. Tā ir slepena.�

�Tātad Dro�ības policija ir izmeklējusi smagu vardarbību pret sievieti un nolēmusi to noslepenot?�

�Tas ir saistīts ar vainīgo� Aleksandru Zala�enko. Viņ� bija politiskais bēglis.�

�Kas uzrakstīja �o ziņojumu?�

Klusums.

�Es nedzirdu atbildi. Kā vārds ir rakstīts titullapā?�

�To uzrakstīja Gunnars Bjerks no VPP/DN ārvalstnieku nodaļas.� �Paldies. Vai tas pats Gunnars Bjerks, par kuru mana kliente apgalvo, ka viņ� 1991. gadā ir sadarbojies ar Pēteru Telebūrianu, lai safabricētu psihiatrisko ekspertīzi?�

�Es tā pieņemu.�

Annika d�annīni atkal pievērsās psihiatram.

�1991. gadā tiesa nolēma ievietot Līsbetu Salanderi bērnu psi�hiatriskajā klīnikā. Kāpēc tiesa pieņēma tādu lēmumu?�

�Tiesa rūpīgi izvērtēja jūsu klientes nodarījumus un psihisko stāvokli - viņa galu galā bija mēģinājusi nogalināt savu tēvu ar degbumbu. Normāli pusaud�i ar to nenodarbojas, vienalga, tetovēti vai ne.�

Pēters Telebūrians laipni pasmaidīja.

�Un uz ko tiesa balstīja savu spriedumu? Ja saprotu pareizi, tad bija tikai viena tiesu medicīnas ekspertīze. To bijāt sarakstījis jūs un policists, vārdā Gunnars Bjerks.�

�Runa ir par Salanderes jaunkundzes sazvērestību teorijām, D�annīni kundze. Man jāteic��

�Atvainojiet, bet es vēl neesmu uzdevusi nevienu jautā�jumu,� sacīja Annika D�annīni un vēlreiz pagriezās pret Holgeru Palmgrēnu. �Holger, mēs runājām par to, ka jūs tikāties ar daktera Telebūriana priek�nieku, galveno ārstu Kaldīnu.�

�Jā. Es ta�u biju iecelts par Līsbetas Salanderes aizgādni. Toreiz es meiteni biju saticis tikai uz pavisam īsu brīdi. Man, tāpat kā visiem pārējiem, bija radies iespaids, ka viņa ir psihiski slima. Bet, tā kā biju kļuvis par viņas aizgādni, es ievācu ziņas par viņas vispārējo veselības stāvokli.�

�Un ko sacīja dakteris Kaldīns?�

�Salandere ta�u bija Telebūriana paciente, un Kaldīns nebija pievērsis viņai īpa�u uzmanību, ja neskaita vispārējo stāvokļa novērtējumu un tamlīdzīgi. Tikai vairāk nekā pēc gada es sāku apspriest jautājumu, kā Salanderi varētu rehabilitēt un izlaist atpakaļ sabiedrībā. Es ierosināju aud�uģimeni. Precīzi nezinu, kas notika slimnīcā, ta�u, kad Līsbeta bija tur atradusies aptuveni gadu, dakteris Kaldīns sāka par viņu interesēties.�

�Kā tas izpaudās?�

�Es redzēju, ka viņa vērtējums at�ķiras no Telebūriana vie�dokļa. Kaldīns man reiz pastāstīja, ka nolēmis mainīt meitenes ārstē�anas metodes. Tikai vēlāk es sapratu, ka runa bija par tā saukto piesprādzē�anu. Kaldīns glu�i vienkār�i bija nolēmis, ka viņu nedrīkst piesprādzēt. Viņ� uzskatīja, ka tam nav nekāda iemesla.�

�Tātad viņ� nostājās pret Telebūrianu?�

�Piedodiet, bet tās ir tikai baumas,� Ēkstrems protestēja. �Nav vis,� atteica Palmgrēns. �Ne tikai. Es pieprasīju priek�liku�mus par to, kā Līsbetu Salanderi varētu atkal iekļaut sabiedrībā. Dakteris Kaldīns uzrakstīja �os priek�likumus. Esmu tos sagla�bājis.�

Viņ� iedeva Annikai D�annīni kādu dokumentu.

�Vai varat pastāstīt, kas tur rakstīts?�

�Tā ir Kaldina vēstule man. Datēta ar 1992. gada oktobri, tātad laiku, kad Līsbeta bija pavadījusi slimnīcā divdesmit mēne�us. Kaldīns skaidri raksta: �Mans lēmums aizliegt pacienti piesprā�dzēt un ēdināt ar varu ir devis acīm redzamu efektu - viņa iztu�ras mierīgi. Nav nekādas nepiecie�amības pēc psihotropajiem preparātiem. Tomēr paciente ir ārkārtīgi noslēgta un introverta un viņai nepiecie�ams turpmāks atbalsts.��

�Tātad viņ� skaidri raksta, ka tas bija viņa lēmums?�

�Pareizi. Dakteris Kaldīns pats personiski ari pieņēma lēmumu, ka Līsbetu var iekļaut sabiedrībā ar aud�uģimenes palīdzību.� Līsbeta pamāja ar galvu. Viņa atcerējās Kaldīnu tikpat labi kā visas citas detaļas no Sv. Stefana slimnīcas. Līsbeta bija atteikusies runāt ar Kaldīnu, viņ� bija psihdakteris, vēl viens no baltajiem virsvalkiem, kas gribēja rakņāties viņas jūtās. Tomēr Kaldīns bija laipns un labsirdīgs. Līsbeta sēdēja viņa kabinetā un klausījās daktera stāstījumā par viņu.

Kaldīns �ķita apbēdināts par to, ka meitene nevēlas ar viņu runāt. Pēdīgi Līsbeta paskatījās viņam acīs un izskaidroja savu lēmumu. �Es nekad nerunā�u ne ar jums, ne kādu citu psihdak- teri. Jūs nekad neklausāties, ko es saku. Jūs varat turēt mani te ieslodzītu, līdz nomir�u. Tas neko nemainīs. Es nerunā�u ar jums." Kaldīns bija uzlūkojis viņu ar izbrīnu. Tad viņ� pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko sapratis.

�Telebūriana kungs� Es konstatēju, ka jūs ievietojāt Lisbetu Salanderi bērnu psihiatriskajā klīnikā. Jūs sagatavojāt tiesai ekspertīzes slēdzienu, kas kļuva par lēmuma vienīgo pamato�jumu. Vai pareizi?�

�Pareizi. Bet es domāju��

�Jums pietiks laika pastāstīt, ko jūsu domājat. Kad Līsbetai Salanderei apritēja astoņpadsmit gadu, jūs atkal iejaucāties viņas dzīvē un centāties no jauna ieslodzīt viņu klīnikā.�

�Toreiz psihiatrisko ekspertīzi neveicu es��

�Nē, to veica kāds ārsts Jespers H. Lēdermans, kur� sagadī��anās dēļ toreiz bija jūsu doktorants. Jūs bijāt viņa disertācijas vadītājs. Tātad no jūsu vērtējuma bija atkarīgs, vai viņa slēdzienu pieņems.�

��ajās ekspertīzēs nav nekā neētiska vai nepareiza. Tās ir veik�tas pēc visiem noteikumiem.�

�Tagad Līsbeta Salandere ir divdesmit septiņus gadus veca un mēs no jauna piedzīvojam situāciju, kad jūs cen�aties pārliecināt tiesu, ka viņa ir psihiski slima un ārstējama slēgtā psihiatriskajā klīnikā.�

Pēters telebūrians dziļi ievilka elpu. D�annīni bija labi sagata�vojusies. Advokātei bija izdevies viņu pārsteigt ar vairākiem viltī�giem jautājumiem un izkropļot viņa atbildes. D�annīni neuzķērās uz viņa �armu un pilnībā ignorēja viņa autoritāti. Telebūrians bija pieradis, ka visi piekrīto�i māj ar galvu, klausoties viņā.

Cik daudz viņa zina?

Ārsts paskatījās uz prokuroru Ēkstremu, bet secināja, ka no viņa nevar gaidīt palīdzību. Jātiek galā pa�am. Psihiatrs sev atgā�dināja, ka viņ� galu galā ir autoritāte.

Nav nozīmes tam, ko saka viņa. Svarīgs ir tikai mans vērtē�jums.

Annika D�annīni pacēla no galda viņa psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu.

�Aplūkosim tuvāk pēdējo ekspertīzi. Jūs veltāt daudz enerģijas Līsbetas Salanderes jūtu pasaules analīzei. Jūs interpretējat viņas personību, uzvedību un seksuālos paradumus.�

�Es �ajā ekspertīzē centos sniegt kopainu.�

�Labi. Un, vadoties no �īs kopainas, jūs nonākat pie secinā�juma, ka Līsbeta Salandere slimo ar paranojālo �izofrēniju.�

�Es nevēlētos saistīt sev rokas ar konkrētu diagnozi.�

�Bet pie �āda secinājuma jūs neesat nonācis sarunās ar Līsbetu Salanderi, vai ne?�

�Jūs ļoti labi zināt, ka jūsu kliente konsekventi atsakās atbildēt uz jautājumiem, ja ar viņu runāju es vai kāds varas pārstāvis. Jau �ī uzvedība vien ir ļoti zīmīga. To var iztulkot kā pacientes para�nojālo iezīmju spēcīgu izpausmi: viņa nespēj risināt pat vienkār�u sarunu ar varas pārstāvjiem. Viņa uzskata, ka visi vēlas viņai kaitēt, un jūt tik lielu apdraudējumu, ka noslēdzas necaursitamā �aulā un burtiski kļūst mēma.�

�Es ņemu vērā, ka jūs izsakāties ļoti piesardzīgi. Jūs sakāt, ka to var iztulkot kā��

�Jā, pareizi. Es izsakos piesardzīgi. Psihiatrija nav eksakta zinātne, un man jābūt piesardzīgam ar secinājumiem. Ta�u mēs, psihiatri, neizdarām nepamatotus pieņēmumus.�

�Jūs ļoti uzmanīgi nodro�ināties. Bet patiesībā jūs ar manu aiz�stāvamo neesat pārmijis ne vārda kop� nakts, kad viņai apritēja trīspadsmit gadu, jo viņa konsekventi atteicās ar jums runāt.� �Ne tikai ar mani. Viņa nespēj risināt sarunu ne ar vienu psihiatru.�

�Tātad - kā jūs te rakstāt - jūsu secinājumi balstās uz pieredzi un manas aizstāvamās novēro�anu.�

�Pareizi.�

�Ko var uzzināt, pētot meiteni, kas sakrustotām rokām sē� uz krēsla un atsakās runāt?�

Pēters Telebūrians nopūtās un ar savu sejas izteiksmi norādīja, cik apnicīgi ir skaidrot pa�saprotamo. Viņ� pasmaidīja.

�No pacientes, kas sē� klusēdama, var uzzināt tikai to, ka �ai pacientei labi padodas klusē�ana. Tā ir zīmīga uzvedība, ta�u ne jau uz to es balstu savus secinājumus.�

�Es �odien uzaicinā�u kādu citu psihiatru. Svante Brandēns ir Tiesu medicīnas pārvaldes galvenais ārsts un tiesu psihiatrijas speciālists. Vai jūs viņu pazīstat?�

Telebūrians atkal atguva pa�pārliecinātību un pasmaidīja. Viņ� jau bija gaidījis, ka D�annīni uzaicinās kādu citu psihiatru, lai mēģinātu ap�aubīt viņa secinājumus. Viņ� bija gatavs �ādai situācijai un bez problēmām varētu atspēkot katru iebildumu. Ar akadēmisku kolēģi zinātniskā strīdā būtu vieglāk tikt galā nekā ar advokāti, kam nav nekādu kompleksu un kas alla� gatava ironizēt par viņa vārdiem.

�Jā. Viņ� ir atzīts tiesu psihiatrijas eksperts. Bet, redziet, D�an�nīni kundze, �ādas ekspertīzes sagatavo�ana ir akadēmisks un zinātnisks process. Jūs varat nepiekrist maniem secinājumiem, un cits psihiatrs var izskaidrot kādu rīcību vai notikumu citādi nekā es. Tādā gadījumā runa ir par at�ķirīgām pieejām vai var�būt pat to, cik labi ārsts pazīst savu pacientu. Iespējams, viņa secinājumi par Līsbetu Salanderi būs pavisam citādi. Psihiatrijā tas nav nekas neparasts.�

�Ne jau tāpēc es viņu uzaicināju. Viņ� nav saticis un izmeklējis Līsbetu Salanderi un neizdarīs nekādus secinājumus par viņas psihisko stāvokli.�

�Ak tā��

�Esmu viņam lūgusi izlasīt jūsu ziņojumu un visus dokumen�tus, ko esat rakstījis par Salanderi, kā arī izpētīt viņas slimības vēsturi par gadiem, kad viņa atradās Sv. Stefana slimnīcā. Es lūdzu izvērtēt nevis manas klientes veselības stāvokli, bet to, vai no tīri zinātniska viedokļa �ajos materiālos ir rodams pietiekams pamats jūsu secinājumiem.�

Pēters Telebūrians paraustīja plecus.

�Visu cieņu� ta�u es domāju, ka par Līsbetu Salanderi zinu vai�rāk nekā jebkur� cits psihiatrs valstī. Esmu sekojis viņas attīstībai kop� divpadsmit gadu vecuma, un viņas uzvedība diem�ēl ir alla� apstiprinājusi manus secinājumus.�

�Labi,� noteica Annika D�annīni. �Tad apskatīsim jūsu secināju�mus. Savā ziņojumā jūs rakstāt, ka ārstē�ana tika pārtraukta, kad Salanderi piecpadsmit gadu vecumā nodeva aud�uģimenē.� �Pareizi. Tā bija nopietna kļūda. Ja mēs būtu pabeigu�i ārstē��anu, tad �odien varbūt te nesēdētu.�

�Jūs gribat teikt - ja jums būtu iespēja paturēt viņu piesprā�dzētu vēl kādu gadu, tad viņa taptu pakļāvīgāka?�

�Tas ir diezgan rupj� komentārs.�

�Piedodiet. Jūs izsmeļo�i citējat slēdzienu, ko sarakstīja jūsu doktorants Jespers Lēdermans, kad Līsbetai Salanderei apritēja astoņpadsmit gadu. Jūs rakstāt: �Viņas pa�destruktīvo un antiso�ciālo uzvedību apstiprina narkotiku lieto�ana un promiskuitāte, kas bijusi vērojama, kop� viņu izrakstīja no Sv. Stefana slimnīcas.� Ko jūs ar to domājat?�

Pēters Telebūrians da�as sekundes sēdēja klusēdams.

�Nu� man nedaudz jāatgrie�as pagātnē. Kad Līsbetu Salanderi izlaida no slimnīcas, viņai - kā es jau paredzēju - sākās pro�blēmas ar alkoholu un narkotikām. Salanderi atkārtoti aizturēja policija. Ari sociālā dienesta pārbaude apstiprināja, ka viņai ir nekontrolētas seksuālas attiecības ar vecākiem vīrie�iem un viņa, visticamāk, nodarbojas ar prostitūciju.�

�Papētīsim to sīkāk. Jūs apgalvojat, ka viņai bija problēmas ar alkoholu. Cik bie�i viņa piedzērās?�

�Piedodiet?�

�Vai viņa piedzērās katru dienu, kop� viņu izlaida no slimnī�cas līdz pat astoņpadsmitajai dzim�anas dienai? Vai varbūt reizi nedēļā?�

�Uz �o jautājumu es, protams, nevaru atbildēt.�

�Bet jūs ta�u apgalvojāt, ka viņai bija problēmas ar alkoholu.� �Līsbeta Salandere bija nepilngadīga, un policija viņu atkārtoti aizturēja par atra�anos reibumā.�

�Jūs jau otro reizi pieminat, ka viņu atkārtoti aizturēja. Cik bie�i tas notika? Vai tas bija reizi nedēļā vai reizi divās nedē�ļās�?�

�Nē, tik daudz atsevi�ķu gadījumu nebija��

�Līsbetu Salanderi par atra�anos reibuma stāvoklī aizturēja divas reizes - vienreiz se�padsmit un otrreiz septiņpadsmit gadu vecumā. Vienā no �iem gadījumiem viņa bija tā piedzērusies, ka viņu aizveda uz slimnīcu. Tātad tie ir tie atkārtotie gadījumi, kurus jūs pieminat. Vai viņa bija piedzērusies arī citos gadīju�mos?�

�Es nezinu, bet baidos, ka viņas uzvedība��

�Atvainojiet, vai es saklausīju pareizi? Tātad jūs nezināt, vai viņa pusaudzes gados bija piedzērusies vairāk nekā divas reizes, ta�u baidāties, ka tā notika. Tomēr jūs apgalvojat, ka Līsbetai Salanderei bija problēmas ar alkoholu un narkotikām?�

�Tās ir sociālā dienesta ziņas, nevis manas. Runa bija par Salan�deres dzīves situāciju kopumā. Kop� ārstē�anās tika pārtraukta, meitenes dzīves prognozes bija drūmas, sākās alkohola, arestu un nekontrolētas promiskuitātes apburtais loks.�

�Jūs sakāt: nekontrolēta promiskuitāte.�

�Jā� �is termins norāda, ka viņa nekontrolēja savu dzīvi. Viņai bija seksuālas attiecības ar vecākiem vīrie�iem.�

�Tas nav likumpārkāpums.�

�Nē, ta�u tā nav normālas se�padsmitgadīgas meitenes uzve�dība. Var uzdot jautājumu: vai viņa iesaistījās �ajās attiecībās aiz brīvas gribas vai arī piespiedu kārtā?�

�Jūs ta�u apgalvojāt, ka viņa bija prostitūta.�

�Tās varbūt bija dabiskas sekas faktam, ka Līsbeta bija pali�kusi bez izglītības, nespēja pabeigt skolu un turpināt mācības un tāpēc nevarēja dabūt darbu. Iespējams, viņa vecākos vīrie�os saskatīja tēva figūru un finansiālā atlīdzība par seksuāliem pakal�pojumiem bija tikai sekundāra. Jebkurā gadījumā es to uzskatu par neirotisku uzvedību.�

�Jūs uzskatāt, ka se�padsmitgadīga meitene, kurai ir sekss, būtu uzskatāma par neirotisku?�

�Jūs sagrozāt manus vārdus.�

�Bet jūs nezināt, vai viņa jebkad saņēma finansiālu atlīdzību par seksuāliem pakalpojumiem?�

�Viņa nekad nav aizturēta par prostitūciju.�

�Par to diezin vai vispār varētu aizturēt, jo tas nav likumpār�kāpums.�

�Nūjā, tas tiesa. Bet viņas gadījumā runa ir par uzmācīgu neirotisku uzvedību.�

�Un tik nepārbaudāmi apgalvojumi nekavēja jūs secināt, ka Līsbeta Salandere ir garīgi slima? Kad man bija se�padsmit gadu, es piedzēros līdz nemaņai, no�iepusi savam tēvam puspudeli vod- kas. Vai jūs uzskatāt, ka es tāpēc esmu psihiski slima?�

�Nē, protams, ne.�

�Vai tā ir taisnība, ka jūs pats septiņpadsmit gadu vecumā apmeklējāt kādu ballīti, kur tik briesmīgi piedzērāties, ka devā�ties uz pilsētu un dauzījāt logus ap laukumu Upsālā? Policija jūs arestēja un paturēja līdz atskurb�anai, bet pēc tam uzlika administratīvu naudas sodu.�

Pēters Telebūrians apstulba.

�Vai tā bija?�

�Jā� septiņpadsmit gadu vecumā pastrādā daudz muļķību. Bet��

�Bet tas neliek izdarīt secinājumu, ka jums būtu nopietna psihiska slimība.�

Pēters telebūrians noskaitās. Tā nolādētā� advokāte visu laiku sagrozīja viņa vārdus un piesējās atsevi�ķām detaļām. Viņa attei�cās saskatīt kopējo ainu. Piesauca ar lietu nesaistītus argumen�tus, ka viņ� pats ir bijis piedzēries� Pie velna, kā viņa ieguvusi �o informāciju?!

Psihiatrs nokrem�ļojās un pacēla balsi.

�Sociālā dienesta ziņojumi bija viennozīmīgi un visos galve�najos punktos apstiprināja, ka Līsbetas Salanderes dzīvesveids ir saistīts ar alkoholu, narkotikām un promiskuitāti. Sociālais dienests arī apgalvoja, ka Līsbeta Salandere ir prostitūta.�

�Nē. Sociālais dienests nekad nav apgalvojis, ka viņa ir pros�titūta.�

�Viņu aizturēja��

�Nē. Līsbetu Salanderi neaizturēja. Viņu septiņpadsmit gadu vecumā vienreiz pārmeklēja Tantolundenas parkā, kur viņa atra�dās krietni vecāka vīrie�a sabiedrībā. Tajā pa�ā gadā viņu aiztu�rēja par atra�anos reibumā. Arī vecāka vīrie�a sabiedrībā. Sociā�lais dienests ba�ījās, ka viņa varbūt nodarbojas ar prostitūciju. Ta�u �īs aizdomas nekad nav pierādītas.�

�Viņai bija ļoti izlaidīgas seksuālās attiecības ar lielu skaitu cilvēku - gan vīrie�iem, gan sievietēm.�

�Jūs savā ziņojumā - es citēju no ceturtās lappuses - apcerat Līsbetas Salanderes seksuālos paradumus. Jūs apgalvojat, ka viņas attiecības ar draudzeni Mirjamu Vu apstiprina ba�as par seksuālo psihopātiju. Kādā veidā?�

Psihiatrs klusēja.

�Es tie�ām ceru - jūs negribat apgalvot, ka homoseksualitāte ir psihiska saslim�ana. Tas ir krimināli sodāms apgalvojums.� �Nē, protams, ne. Es norādu uz seksuālā sadisma elementiem �ajās attiecībās.�

�Jūs domājat, ka viņa ir sadiste?�

�Es��

�Mums ir Mirjamas Vu liecība policijai. Viņu attiecībās nav vardarbības.�

�Viņas nodarbojās ar sadomazohistisku seksu un��

�Tagad es patie�ām domāju, ka jūs esat pārlasījies dzelteno presi. Līsbeta Salandere un Mirjama Vu da�kārt nodevās sek�suālām rotaļām, kuru laikā Mirjama Vu sasēja manu klienti un sniedza viņai seksuālu apmierinājumu. Tas nav nedz kaut kas neparasts, nedz aizliegts. Vai tāpēc jūs gribat manu klienti ieslo�dzīt?�

Pēters Telebūrians noraido�i pamāja ar roku.

�Ja drīkstu kļūt mazliet personiska - se�padsmit gadu vecumā es piedzēros līdz nemaņai. Ģimnāzijas laikā es piedzēros vēl vairākas reizes. Esmu izmēģinājusi narkotikas. Esmu smēķējusi marihuānu un pirms divdesmit gadiem vienu reizi pat nomēģi�nājusi kokaīnu. Mana seksuālā debija notika piecpadsmit gadu vecumā ar kādu klasesbiedru, un divdesmit gadu vecumā man bija attiecības ar puisi, kur� piesēja manas rokas pie gultas galv�gaļa. Divdesmit divu gadu vecumā man bija vairākus mēne�us ilgas attiecības ar �etrdesmit septiņus gadus vecu vīrieti. Tātad es esmu psihiski slima?�

�D�annīni kundze� jūs ironizējat, bet jūsu seksuālā pieredze �ajā gadījumā nav svarīga.�

�Kāpēc ne? Jūsu tā sauktajā Līsbetas Salanderes psihiatris�kajā izvērtējumā es atrodu daudzus punktus, kas, izraujot tos no konteksta, atbilst arī man. Kāpēc es esmu vesela, bet Līsbeta Salandere ir sabiedrībai bīstama sadiste?�

�Ne jau detaļas to nosaka. Jūs neesat divas reizes mēģinājusi nogalināt savu tēvu��

�Telebūriana kungs, patiesībā tā nav jūsu darī�ana, ar ko Līs�betai Salanderei ir sekss. Nedz viņas partneru dzimums, nedz seksuālo attiecību forma uz jums neattiecas. Tomēr jūs izraujat no viņas dzīves atsevi�ķas detaļas un izmantojat tās kā pierādī�jumu, ka viņa ir slima.�

�Visā Salanderes dzīvē kop� sākumskolas ir daudzi nemotivēti vardarbīgu dusmu uzliesmojumi pret skolotājiem un klasesbied�riem.�

�Mirklīti��

Annikas D�annīni balss piepe�i skanēja kā ledus skrāpis pret automa�īnas stiklu.

�Paskatieties uz manu aizstāvamo!�

Visi paskatījās uz Līsbetu.

�Mana aizstāvamā ir uzaugusi ļoti nelabvēlīgā ģimenē, kur tēvs vairākus gadus pakļāva smagai vardarbībai meitenes māti.�

�Tas ir��

�Ļaujiet man pabeigt. Līsbetas māte nāvīgi baidījās no Alek�sandra Zala�enko. Viņa neuzdro�inājās protestēt. Neuzdro�inājās iet pie ārsta. Neuzdro�inājās vērsties sievie�u krīzes centrā. Beigās viņu piekāva tik smagi, ka viņai bija neatgriezeniski smadzeņu bojājumi. Cilvēks, kur� centās uzņemties atbildību par ģimeni vēl pirms pusaud�a vecuma sasnieg�anas, bija Līsbeta Salandere. �ī atbildība viņai bija jāuzņemas vienai, jo spiegs Zala�enko bija svarīgāks par Līsbetas māti.�

�Es nevaru��

��ajā situācijā sabiedrība pievīla māti un bērnus. Jūs izbrīna tas, ka Līsbetai skolā bija problēmas? Paskatieties uz viņu. Viņa ir sīka un trausla. Viņa vienmēr ir bijusi mazākā klasē. Meitene bija noslēgta un savāda, un viņai nebija draugu. Vai jūs zināt, kā klasesbiedri izturas pret bērniem, kas ir at�ķirīgi?�

Pēters Telebūrians nopūtās.

�Es varu atgriezties pie skolas �urnāliem un izskatīt situā�ciju pēc situācijas, kad Līsbeta kļuva agresīva,� Annika D�an�nīni sacīja. �Pirms tām alla� bija provokācijas. Es skaidri redzu mobinga pazīmes. Vai ziniet, ko es teik�u?�

�Ko tad?�

�Es apbrīnoju Līsbetu Salanderi. Viņa ir stiprāka par mani. Ja es trīspadsmit gadu vecumā gadu būtu nogulējusi piesprādzēta, es noteikti būtu pilnīgi sabrukusi. Viņa atbildēja ar vienīgo ieroci, kas bija viņas rīcībā, - savu nicinājumu. Viņa atteicās ar jums runāt.�

Annika d�annīni pacēla balsi. Nervozitāte jau sen bija pagaisusi. Viņa juta, ka kontrolē situāciju.

�Savā liecībā jūs �odien daudz runājāt par fantāzijām, piemē�ram, apgalvojāt, ka �āda fantāzija ir Līsbetas stāsts par to, kā advokāts Bjūrmans viņu izvarojis.�

�Jā.�

�Uz ko jūs balstāt �ādu secinājumu?�

�Mana pieredze rāda, ka viņa mēdz fantazēt.�

�Jūsu pieredze rāda, ka viņa mēdz fantazēt� Kā jūs nosakāt, ka viņa fantazē? Kad viņa stāsta, ka gulējusi piesprādzēta trīs�simt astoņdesmit dienas, tad, jūsuprāt, tā ir fantāzija, lai gan jūsu pa�a rakstītā Līsbetas Salanderes slimības vēsture liecina, ka tā ir īstenība.�

�Tas ir pavisam kas cits. Nav itin ne mazāko lietisko pierā�dījumu tam, ka Bjūrmans būtu Salanderi izvarojis. Es domāju - adatas krūtsgalā un tik smagas vardarbības pēdu, ka meiteni pavisam noteikti ar neatliekamo palīdzību būtu jāved uz slim�nīcu� Tas vien jau pierāda, ka tā nevarēja notikt.�

Annika D�annīni pagriezās pret tiesnesi īversenu. �Es �odien lūdzu atnest projektoru kompaktdiska demonstrācijai��

�Te tas ir,� īversens sacīja.

�Lūdzu, aizvelciet aizkarus.�

Annika D�annīni atvēra savu PovverBook un iesprauda projek�tora vadu. Viņa pagriezās pret savu klienti.

�Līsbeta, mēs noskatīsimies vienu ierakstu. Vai esat tam ga�tava?�

�Es to jau esmu piedzīvojusi,� Līsbeta Salandere sausi atbildēja. �Un jūs atļaujat to rādīt?�

Līsbeta pamāja ar galvu. Viņas skatiens visu laiku bija pie�vērsts Pēteram Telebūrianam.

�Vai varat pastāstīt, kad tika veikts �is ieraksts?�

�2003. gada 7. martā.�

�Kur� to ierakstīja?�

�Es. Es izmantoju slēpto kameru, kas ir Milton Security stan�darta aprīkojumā.�

�Vienu mirklīti!� iesaucās prokurors Ēkstrems. �Tas jau sāk izskatīties pēc cirka!�

�Ko mēs skatīsimies?� tiesnesis īversens jautāja asā balsī. �Pēters Telebūrians apgalvo, ka Līsbetas Salanderes stāsts ir fantāzija. Es pierādī�u, ka tajā katrs vārds ir patiess. Ieraksts ir deviņdesmit minūtes gar�, es parādī�u vairākus fragmentus. Brīdinu, ka tur būs daudz nepatīkamu ainu.�

�Vai tas ir kaut kāds triks?� Ēkstrems jautāja.

�Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot,� Annika D�annīni atteica un ielika kompaktdisku datorā.

�Vai tu nepazīsti pulksteni?" advokāts Bjūrmans strupi nopra�sīja. Kamera ieveda viņa dzīvoklī.

Pēc deviņām minūtēm tiesnesis īversens uzsita ar āmuriņu pa galdu mirklī, kad advokāts Bjūrmans bija iemū�ināts iespie�am mākslīgo dzimumlocekli Līsbetas Salanderes anālajā atverē. Annika D�annīni bija uzgriezusi pamatīgu skaļumu. Līsbetas apslāpētais kliedziens caur līmlenti uz mutes bija dzirdams visā tiesas zālē. �Apturiet filmu!� īversens sacīja ļoti skaļā un noteiktā balsī. Annika D�annīni nospieda stop. Tika iedegts griestu apgaismo�jums. Tiesne�a īversena seja bija piesārtusi. Prokurors Ēkstrems sēdēja kā pārakmeņojies. Pēters Telebūrians bija līķa bālumā.

�Advokāte D�annīni, kā jūs teicāt - cik gar� ir �is ieraksts?� tiesnesis jautāja.

�Deviņdesmit minūtes. Pati izvaro�ana turpinājās aptuveni piecas se�as stundas, bet manai klientei ir tikai miglainas atmiņas par pēdējām vardarbības stundām.� Annika D�annīni pagriezās pret Telebūrianu. �Toties tur ir aina, kurā Bjūrmans iedur adatu manai klientei krūtsgalā, lai gan dakteris Telebūrians apgalvo, ka tā esot Līsbetas Salanderes nevaldāmās fantāzijas izpausme. Tas notiek septiņdesmit otrajā minūtē, un es piedāvāju parādīt �o epizodi tūlīt.�

�Paldies, tas nav nepiecie�ams,� īversens sacīja. �Salanderes jaunkundz��

Viņ� uz sekundi saminstinājās un nezināja, kā turpināt. �Salanderes jaunkundz, kāpēc jūs veicāt �o ierakstu?� �Bjūrmans jau reizi bija mani izvarojis un gribēja vēl. Pirmajā reizē man vajadzēja tam preteklim atsūkāt. Es domāju, ka tā notiks atkal un varē�u sagādāt labus pierādījumus, lai ar �antā�u varētu piespiest viņu turēties no manis pa gabalu. Es biju viņu nepareizi novērtējusi.�

�Bet kāpēc jūs neziņojāt policijai par smagu izvaro�anu ar tik� pārliecino�iem pierādījumiem?�

�Es nerunāju ar policistiem,� Līsbeta Salandere bezkaislīgi at�bildēja.

Piepe�i no ratiņkrēsla piecēlās Holgers Palmgrēns. Viņ� atbal�stījās pret galda malu. Palmgrēna balss skanēja ļoti skaidri.

�Mūsu aizstāvamā principā nerunā ar policistiem vai citām amatpersonām un vismazāk jau ar psihiatriem. Iemesls ir vien�kār�s. Kop� bērnības viņa atkal un atkal centās pastāstīt policis�tiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem varas pārstāvjiem, ka Aleksandrs Zala�enko sit viņas māti. Katru reizi viņa tika sodīta, jo valsts darbinieki bija izlēmu�i, ka Zala�enko ir svarīgāks par Salanderi.�

Palmgrēns nokrem�ļojās un turpināja:

�Beidzot sapratusi, ka neviens viņu neuzklausīs, meitene nolēma, ka vienīgā iespēja pasargāt māti ir uzbrukt Zala�enko. Un tad tas nelietis, kur� sauc sevi par ārstu,� Palmgrēns norādīja uz Telebūrianu, �safabricēja psihiatrisko ekspertīzi, kas pasludi�nāja meiteni par juku�u un ļāva viņu turēt piesprādzētu slimnīcā trīssimt astoņdesmit dienas. Lai velns viņu parauj!�

Palmgrēns apsēdās. īversens izskatījās pārsteigts par �o dusmu izvirdumu. Viņ� vērsās pie Līsbetas Salanderes.

�Varbūt jūs vēlētos pārtraukumu��

�Kāpēc gan?� Līsbeta izbrīnījās.

�A, nu tad turpināsim. Advokāte D�annīni, ieraksts tiks izpē�tīts, un es pieprasī�u tehnisku ekspertīzi tā autentiskumam. Bet tagad turpināsim lietas izskatī�anu.�

�Labprāt. Ari man tas �ķiet nepatīkami, ta�u fakts ir tāds, ka mana kliente ir cietusi no fiziskas un psihiskas vardarbības un prettiesiskas rīcības. Un visvairāk tajā var vainot Pēteru Telebū�rianu. Viņ� pārkāpa savu ārsta zvērestu un pievīla savu pacienti. Kopā ar Dro�ības policijas nelegālas grupas dalībnieku Gunnaru Bjerku viņ� sacerēja psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu ar nolūku ieslodzīt slimnīcā apgrūtino�u liecinieci. Es domāju, ka �āds gadī�jums Zviedrijas tiesu vēsturē ir unikāls.�

�Tie ir nedzirdēti apvainojumi,� sacīja Pēters Telebūrians. �Esmu centies pēc labākās sirdsapziņas palīdzēt Līsbetai Salande�rei. Viņa mēģināja nogalināt savu tēvu. Tas ta�u ir acīm redzams, ka ar meiteni kaut kas nebija kārtībā��

Annika D�annīni viņu pārtrauca:

�Es tagad vēlētos pievērst tiesas uzmanību Telebūriana otra�jam ekspertīzes slēdzienam. Slēdzienam, kur� tika apskatīts �īs�dienas sēdē. Es apgalvoju, ka tie ir meli glu�i tāpat kā 1991. gada safabricējums.�

�Bet tas ta�u ir��

�Tiesnesi īversen, vai jūs varētu palūgt liecinieku mani nepār�traukt?�

�Telebūriana kungs��

�Es klusē�u. Bet tie ir nedzirdēti apvainojumi. Nav nekāds brīnums, ka es satraucos��

�Telebūriana kungs, lūdzu, klusējiet, līdz jums uzdos jautā�jumu. Turpiniet, D�annīni kundze.�

��is ir tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdziens, ko Telebūrians iesniedzis tiesai. Tas balstās uz tā saukto �novēro�anu�, kas esot notikusi no 6. jūnija, kad manu aizstāvamo pārveda uz cietumu, līdz 5. jūlijam, kad beidzās izmeklē�ana.�

�Jā, tā es sapratu,� tiesnesis īversens sacīja.

�Telebūriana kungs, vai tā ir taisnība, ka jums nebija iespējas izmeklēt vai novērot manu aizstāvamo pirms 6. jūnija? Līdz tam viņa, kā zināms, gulēja izolācijā Sālgrēna slimnīcā.�

�Jā,� psihiatrs atbildēja.

�Jūs divas reizes mēģinājāt piekļūt manai klientei slimnīcā. Abas reizes jums to neatļāva. Vai pareizi?�

�Jā.�

Annika D�annīni atvēra savu portfeli un izņēma kādu doku�mentu. Viņa apgāja ap galdu un iedeva to tiesnesim īversenam.

�Ahā,� īversens sacīja. �Tā ir Telebūriana slēdziena kopija. Ko tā pierāda?�

�Es vēlos izsaukt divus lieciniekus, kas gaida aiz zāles dur�vīm.�

�Kas ir �ie liecinieki?�

�Mīkaels Blumkvists no �urnāla Millennium un komisārs Tor�stens Ēdklints, Dro�ības policijas Konstitūcijas aizsardzības noda�ļas vadītājs.�

�Viņi gaida ārpusē?�

�Jā.�

�Aiciniet viņus iek�ā,� tiesnesis īversens sacīja.

�Tas ir pret noteikumiem,� iebilda prokurors Ēkstrems, kas ilgi bija sēdējis pavisam klusu.

Ekstrēms satriekts saprata, ka Annika D�annīni saplosa viņa galveno liecinieku. Filma bija iznīcino�a. īversens ignorēja Ēks�tremu un pamāja, lai apsargs atver durvis. Ienāca Mīkaels Blum�kvists un Torstens Ēdklints.

�Vispirms es vēlētos uzaicināt Mīkaelu Blumkvistu.�

�Tad es lūg�u Pēteru Telebūrianu uz brīdi paiet malā.�

�Vai jūs esat beigusi mani iztaujāt?� psihiatrs jautāja.

�Nepavisam ne,� Annika D�annīni atbildēja.

Mīkaels ieņēma liecinieka vietu. Tiesnesis īversens ātri izska�tīja formalitātes, un Mīkaels apzvērēja runāt patiesību.

Annika D�annīni piegāja pie tiesne�a un palūdza psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu, ko tikko bija viņam iedevusi. Viņa pasnie�dza to Mīkaelam.

�Vai esat iepriek� redzējis �o dokumentu?�

�Jā, esmu. Manā rīcībā ir trīs tā versijas. Pirmo es ieguvu 12. maijā, otro - 19. maijā, bet tre�o, tie�i �o - 3. jūnijā.�

�Vai varat pastāstīt, kā jūs tikāt pie �īm kopijām?�

�Es tās saņēmu kā �urnālists no kāda avota, kuru nevaru nosaukt vārdā.�

Līsbeta Salandere pievērsa skatienu Pēteram Telebūrianam. Viņ� piepe�i nobālēja.

�Ko jūs darījāt ar �o dokumentu?�

�Es to nodevu Torstenam Ēdklintam no Konstitūcijas aizsar�dzības nodaļas.�

�Paldies, Mīkael. Tagad es gribētu uzaicināt Torstenu Ēdklintu,� Annika D�annīni sacīja, paņēmusi atpakaļ slēdzienu. Viņa iedeva dokumentu īversenam, un tiesnesis to domīgi paturēja rokā. Atkārtojās zvēresta procedūra.

�Komisār Ēdklint, vai tā ir taisnība, ka jūs no Mīkaela Blumk�vista saņēmāt Līsbetas Salanderes psihiatriskās ekspertīzes slē�dzienu?�

�Jā.�

�Kad jūs to saņēmāt?�

�Saņem�ana ir reģistrēta VPP/DN 4. jūnijā.�

�Un tas ir tas pats slēdziens, ko es tikko iedevu tiesnesim īversenam?�

�Ja slēdziena otrā pusē ir mans paraksts, tad tas ir tas pats.� īversens pagrieza dokumentu un secināja, ka tur ir Torstena Ēdklinta paraksts.

�Komisār Ēdklint, vai varat paskaidrot, kā jūsu rokās varēja nonākt psihiatriskā ekspertīze, kas veikta cilvēkam, kur� vēl guļ izolācijā Sālgrēna slimnīcā?�

�Varu gan.�

�Pastāstiet.�

�Pētera Telebūriana psihiatriskās ekspertīzes slēdziens ir safab- ricējums, ko viņ� sacerēja kopā ar kādu Jūnasu Sandbergu tie�i tāpat, kā 1991. gadā viņ� sacerēja līdzīgu ziņojumu ar Gunnaru Bjerku.�

�Tie ir meli,� psihiatrs vārgi protestēja.

�Vai tie�ām meli?� Annika D�annīni jautāja.

�Nē, tie nav meli. Man varbūt vajadzētu pieminēt, ka Jūnass Sandbergs ir viens no vairākiem cilvēkiem, kas �odien aizturēti ar Valsts prokurora izdotu orderi. Viņ� ir apcietināts par līdz�dalību Gunnara Bjerka slepkavībā. Viņ� ir iesaistījies nelegālā grupā, kas darbojās Dro�ības policijā un kop� septiņdesmitajiem gadiem piesedza Aleksandru Zala�enko. �ī pati grupa ir atbildīga par lēmumu 1991. gadā ievietot Līsbetu Salanderi psihiatriskajā klīnikā. Mums pietiek pierādījumu, un arī grupas vadītājs ir atzi�nies.�

Tiesas zālē iestājās kapa klusums.

�Vai Pēters Telebūrians vēlas komentēt teikto?� tiesnesis īver�sens jautāja.

Psihiatrs papurināja galvu.

�Tādā gadījumā es varu paziņot, ka jūs riskējat tikt apsūdzēts par nepatiesas liecības snieg�anu un varbūt arī citiem punktiem,� tiesnesis piebilda.

�Atvainojiet�� ierunājās Mīkaels Blumkvists.

�Jā?� īversens jautāja.

�Telebūrianam ir vēl lielākas problēmas. Aiz durvīm stāv divi policisti, kas vēlas aizvest viņu uz nopratinā�anu.�

�Jūs domājat, ka man vajadzētu viņus aicināt iek�ā?� īversens vaicāja.

�Jā gan.�

īversens pamāja apsargam, kas ielaida kriminālinspektori Sonju Mūdigu un kādu sievieti, kuru prokurors Ēkstrems tūlīt pazina. Tā bija Līsa Kol�ē, īpa�o uzdevumu nodaļas kriminālinspektore.

�īs vienības uzdevums Valsts policijā bija izmeklēt noziegumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu por�nogrāfiju.

�Kādā uzdevumā jūs nākat?� īversens jautāja.

�Mēs esam ieradu�ās aizturēt Pēteru Telebūrianu, līdzko tas vairs netraucēs lietas izskatī�anu.�

īversens paskatījās uz Anniku D�annīni.

�Es vēl neesmu īsti beigusi, bet lai viņ� iet.�

�Lūdzu,� tiesnesis sacīja.

Līsa Kol�ē piegāja pie Pētera Telebūriana.

�Jūs tiekat aizturēts par bērnu pornogrāfijas likuma pārkāp��anu.�

Psihiatrs sēdēja aizturētu elpu. Annika D�annīni pamanīja, ka viņa skatiens �ķiet apdzisis.

�Precīzāk - par aptuveni astoņiem tūksto�iem bērnu porno�grāfijas attēlu, kas glabājas jūsu datorā.�

Līsa Kol�ē noliecās un paņēma psihiatra datorsomu, ko viņ� bija atnesis sev līdzi.

�Tas tiek konfiscēts,� viņa paziņoja.

Kad Pēteru Telebūrianu veda ārā no tiesas zāles, Līsbetas Salan�deres skatiens svilināja viņa muguru kā liesma.

Tiesnesis jergens īversens padauzīja ar pildspalvu pa galda malu, lai apklusinātu murdoņu zālē, kas bija izcēlusies pēc Pētera Tele�būriana aizve�anas. Pēc tam viņ� ilgi sēdēja klusēdams, acīmre�dzot neziņā, kā turpināt procesu. Viņ� pagriezās pret prokuroru Ēkstremu.

�Vai jums ir kas sakāms par aizvadītajā stundā notiku�o?�

Rikardam Ēkstremam nebija ne jausmas, ko sacīt. Viņ� piecē�lās, paskatījās uz īversenu un pēc tam uz Torstenu Ēdklintu, tad pagrieza galvu un sastapa Līsbetas Salanderes nesaudzīgo ska�tienu. Viņ� saprata, ka �ī kauja jau ir zaudēta. Pievērsis skatienu Mīkaelam Blumkvistam, prokurors piepe�i ar �ausmām aptvēra, ka pats riskē nonākt �urnālā Millennium� Tā būtu iznīcino�a katastrofa.

Toties viņ� nesaprata, kas ir noticis. Viņ� bija uzsācis tiesve�dību, būdams pārliecināts, ka zina, kas �eit ir kas.

Pēc daudzajām vaļsirdīgajām sarunām ar komisāru Georgu Nīstremu viņ� bija sapratis, kādu delikātu pieeju prasa valsts dro�ība. Viņam ta�u apgalvoja, ka Bjerka 1991. gada ziņojums ir viltots. Viņ� bija saņēmis nepiecie�amo konfidenciālo informāciju. Viņ� bija uzdevis jautājumus - simtiem jautājumu - un saņēmis atbildes uz visiem. Un tagad, kā apgalvoja advokāte D�annīni,

Nīstrems bija apcietināts. Viņ� bija paļāvies uz psihiatru Telebūri�anu, kas �ķita tik� tik kompetents un zino�s. Tik pārliecino�s.

Ak kungs! Kādos mēslos es esmu iekūlies?

Un pēc tam.

Kā lai es no tiem izkuļos?

Ēkstrems noglauda bārdiņu. Viņ� nokrem�ļojās un lēnām no�ņēma brilles.

�Diem�ēl mani laikam ir maldināju�i vairākos svarīgos �īs izmeklē�anas punktos.�

Ēkstrems apsvēra, vai nenogrūst vainu uz policijas izmeklē�tājiem, bet piepe�i iedomājās par kriminālinspektoru Bublanski. Bublanskis nekad viņu neatbalstītu. Viens kļūmīgs solis, un Bub�lanskis sasauktu preses konferenci un viņu nogremdētu.

Ēkstrems sastapa Līsbetas Salanderes skatienu. Viņa sēdēja un pacietīgi nogaidīja, bet viņas acīs bija lasāma gan ziņkāre, gan alkas atriebties.

Nekādu kompromisu.

Viņ� joprojām varēja pieprasīt Salanderei sodu par smagu mie�sas bojājumu nodarī�anu Stallarholmenā. Dro�i vien arī par tēva slepkavības mēģinājumu Goseberjā. Tas nozīmē, ka viņam nekavē�joties jāmaina stratēģija un jāatsakās no visa, kas saistīts ar psihi�atru Telebūrianu. Tātad nebūs spēkā visi apgalvojumi, ka meitene ir psihopāte, un viņas stāsts apstiprināsies līdz pat 1991. gadam. Tad rīcībspējas atņem�ana būs juridiski nepamatota un�

Un viņai ir tā nolādētā filma, kas�

Pēc tam pār prokuroru nāca atklāsme.

Ak kungs! Viņa nav vainīga.

�Tiesne�a kungs� Es nezinu, kas ir noticis, bet saprotu, ka vairs nevaru paļauties uz dokumentiem, kas ir manā rīcībā.�

�Laikam gan,� sausi noteica īversens.

�Domāju, ka man jāpieprasa pārtraukums vai lietas izskatī�ana jāatliek, līdz spē�u noskaidrot, kas īsti noticis.�

�D�annīni kundze?� īversens jautāja.

�Es pieprasu, lai manu aizstāvamo attaisno visos apsūdzības punktos un nekavējoties atbrīvo. Es ari pieprasu, lai tiesa pie�ņem lēmumu jautājumā par Salanderes jaunkundzes rīcībspēju. Es uzskatu, ka viņai jāsaņem kompensācija par nodarītajiem kai�tējumiem.�

Līsbeta pievērsa skatienu tiesnesim īversenam.

Nekādu kompromisu.

īversens lūkojās uz Līsbetas autobiogrāfiju. Tad paskatījās uz prokuroru Ēkstremu.

�Man arī �ķiet, ka vajadzētu noskaidrot, kas tie�i noticis. Bet es baidos, ka jūs neesat īstais cilvēks �ī uzdevuma veik�anai.�

Tiesnesis brīdi domāja.

�Visu �o gadu laikā jurista un tiesne�a darbā es nekad neesmu piedalījies līdzīga mēroga tiesas prāvā. Man jāatzīst, ka jūtos apjucis. Nekad neesmu pieredzējis, ka prokurora galveno lieci�nieku apcietinātu tiesas priek�ā un �ķietami pārliecino�i pierā�dījumi izrādītos safabricējums. Godīgi sakot, es nezinu, kas �ajā situācijā vēl paliek pāri no prokurora prasībām.�

Holgers Palmgrēns nokrem�ļojās.

�Jā?� īversens sacīja.

�Kā aizstāvības pārstāvis es varu tikai piekrist jūsu izjūtām. Da�kārt ir jāpasper solis atpakaļ un jāļauj saprātam ņemt virs�roku pār formalitātēm. Es gribu uzsvērt, ka jūs kā tiesnesis esat redzējis tikai sākumu lietai, kas satricinās Zviedrijas varas iestādes. �odien ir arestēti vismaz desmit Dro�ības policijas dar�binieki. Viņus apsūdzēs slepkavībās un tik daudzos noziegumos, ka izmeklē�ana prasīs ievērojamu laiku.�

�Es pieņemu, ka man vajadzētu izsludināt tiesas sēdes pār�traukumu.�

�Piedodiet, bet es domāju, ka tas nebūtu veiksmīgs lēmums.�

�Es jūs klausos.�

Palmgrēnam acīmredzot bija grūti formulēt domas. Ta�u viņ� runāja lēnām un nestostījās.

�Līsbeta Salandere nav vainīga. Viņas fantāziju pilnā biogrāfija, kā prokurors Ekstrēms to nicīgi nodēvēja, ir patiesa. Un to var pierādīt. Viņa ir cietusi no skandaloziem tiesību pārkāpumiem. Kā tiesa mēs varam cie�i ievērot formalitātes un kādu laiku tur�pināt procesu līdz attaisno�anai. Ta�u pastāv arī acīm redzama alternatīva. Ļaut, lai pilnīgi jauna izmeklē�ana pārņem visu, kas saistīts ar Līsbetu Salanderi. �āda izmeklē�ana jau notiek, un ar to nodarbosies Valsts prokurors.�

�Es saprotu, ko jūs gribat teikt.�

�Kā tiesnesis jūs varat izdarīt izvēli. Gudri �ajā gadījumā būtu noraidīt prokurora veikto izmeklē�anu un uzdot viņam pārstrādāt mājasdarbu.�

Tiesnesis īversens domīgi vēroja Ekstrēmu.

�Ta�u taisnīgi būtu atbrīvot mūsu aizstāvamo jau tiesas zālē. Turklāt viņa ir pelnījusi atvaino�anos; ta�u kaitējuma atlīdzinā��ana prasīs laiku un būs atkarīga no pārējās izmeklē�anas.�

�Es izprotu jūsu argumentus, advokāt Palmgrēn. Bet, pirms varu pasludināt jūsu aizstāvamo par nevainīgu, man pa�am jāno�skaidro �ī situācija. Tas prasīs mazliet laika��

īversens vilcinādamies uzlūkoja Anniku D�annīni.

�Ja es pasludinā�u tiesas pārtraukumu līdz pirmdienai un ie�u jums pretī, pieņemdams lēmumu, ka nav pamata turēt jūsu aiz�stāvamo apcietinājumā, - un tas nozīmētu, ka viņai visādā ziņā nepiespriedīs cietumsodu, - vai jūs varat garantēt, ka viņa pēc uzaicinājuma ieradīsies uz turpmākajām sēdēm?�

�Protams,� Holgers Palmgrēns ātri atbildēja.

�Nē,� asā balsī sacīja Līsbeta Salandere.

Visu skatieni pievērsās drāmas galvenajai varonei.

�Ko jūs ar to gribat teikt?� vaicāja tiesnesis.

�Līdzko jūs palaidīsiet mani vaļā, es pametī�u valsti. Es nedo�māju veltīt �ai prāvai ne minūti sava laika.�

Tiesnesis īversens apmulsis skatījās uz Līsbetu.

�Jūs atsakāties ierasties?�

�Tie�i tā. Ja gribat, lai atbildu uz jautājumiem, jums jāpa�tur mani apcietinājumā. Mirkli, kad mani atbrīvosiet, �is stāsts man būs beidzies. Un tas nozīmē arī to, ka es nedomāju būt uz nenoteiktu laiku pieejama ne Ēkstremam, ne citiem policistiem.� Tiesnesis īversens nopūtās. Holgers Palmgrēns izskatījās apju�cis.

�Esmu vienisprātis ar savu aizstāvamo,� sacīja Annika D�an�nīni. �Valsts un varas iestādes ir noziegu�ās pret Līsbetu Salan�deri, nevis otrādi. Viņa ir pelnījusi iziet pa �īm durvīm attaisnota un atstāt �o stāstu pagātnē.�

Nekādu kompromisu.

Tiesnesis īversens ieskatījās rokaspulkstenī.

�Ir mazliet pāri trijiem. Tas nozīmē, ka jūs mani piespie�at paturēt jūsu aizstāvamo apcietinājumā.�

�Ja tāds ir jūsu lēmums, mēs to nepieņemam. Kā Līsbetas Salanderes pārstāve es pieprasu, lai viņa tiktu attaisnota noziegu�mos, kuros viņu apsūdz prokurors Ēkstrems. Es pieprasu, lai jūs atbrīvojat manu aizstāvamo bez nosacījumiem un nekavējoties. Un pieprasu, lai tiktu atcelts agrākais spriedums par rīcībspējas atņem�anu un viņa tūlīt atgūtu savas pilsoņa tiesības.�

�Jautājums par rīcībspēju ir ievērojami ilgsto�āks process. Man nepiecie�ams psihiatriskās ekspertīzes atzinums pēc viņas izmek�lē�anas. To es nevaru izlemt uz līdzenas vietas.�

�Nē,� Annika D�annīni iebilda. �Tas mums nav pieņemami.� �Kāpēc?�

�Līsbetai Salanderei ir tādas pa�as pilsoņa tiesības kā visiem pārējiem zviedriem. Pret viņu ir izdarīts noziegums. Viņai ir nepa�matoti atņemta rīcībspēja. �o falsifikāciju var pierādīt. Līdz ar to lēmumam nodot viņu aizbildnībā nav juridiska pamata un tas ir jāatceļ bez ierunām. Nevienam cilvēkam nav jāpierāda, ka viņ� nav jucis, ja pret viņu ir izdarīts noziegums.� īversens brīdi domāja.

�D�annīni kundze, es saprotu, ka �ī ir ārkārtas situācija,� viņ� sacīja. �Esmu nolēmis izsludināt piecpadsmit minū�u pārtraukumu, lai varam izlocīt kājas un mazliet savākties. Man nav vēlē�anās �onakt paturēt jūsu aizstāvamo apcietinājumā, ja viņa nav vainīga, bet tas nozīmē, ka sēde turpināsies, līdz būsim beigu�i.� �Lieliski,� atteica Annika D�annīni.

Mīkaels blumkvists PĀRTRAUKUMĀ noskūpstīja māsu uz vaiga. �Kā gāja?�

�Mīkael, es biju spo�a pret Telebūrianu. Es viņu pilnīgi iznī�cināju.�

�Es ta�u teicu, ka tu �ajā prāvā būsi neuzvarama. Galu galā �is stāsts pirmām kārtām ir nevis par spiegiem un valsts sek�tām, bet par parastu vardarbību pret sievietēm un par vīrie�iem, kas to pieļauj. No tā mazumiņa, ko redzēju, tu biji fantastiska. Līsbetu atbrīvos?�

�Jā. Par to vairs nav �aubu.�

Pēc pārtraukuma tiesnesis īversens uzsita pa galdu.

�Lūdzu, esiet tik laipna un izstāstiet visu no sākuma līdz bei�gām, lai es varu saprast, kas īsti ir noticis.�

�Labprāt,� Annika D�annīni sacīja. �Vai sāksim ar pārsteidzo�o stāstu par Dro�ības policijas darbinieku grupu, kas dēvē sevi par Sekciju un septiņdesmito gadu vidū ņēma savā gādībā pārbēgu�u padomju spiegu? �is stāsts ir publicēts �odien iznāku�ajā �urnāla Millennium numurā. Dro�i vien tas būs galvenais jaunums visās �īvakara ziņu pārraidēs.�

Ap se�iem vakarā tiesnesis īversens nolēma atbrīvot Līsbetu Salanderi un atdot viņai rīcībspēju.

Lēmums tika pieņemts ar vienu nosacījumu. Tiesnesis Jer- gens īversens pieprasīja, lai Līsbeta ierastos uz nopratinā�anu, kurā formāli sniegs liecību par Zala�enko lietu. Sākumā Līsbeta kategoriski atteicās. �ī atteik�anās izraisīja nelielu strīdu, līdz tiesnesis pacēla balsi. Viņ� paliecās uz priek�u un cie�i pievērsa skatienu Līsbetai.

�Salanderes jaunkundz, ja es atceļu jums aizbildnību, tas nozīmē, ka jums ir tādas pa�as tiesības kā pārējiem pilsoņiem. Bet tas nozīmē arī to, ka jums ir tādi pa�i pienākumi. Līdz ar to jums ir pienākums rūpēties par savām finansēm, maksāt nodok�ļus, pakļauties likumam un palīdzēt policijai smagu noziegumu izmeklē�anā. Tātad jūs tiksiet izsaukta uz nopratinā�anu tāpat kā jebkur� cits pilsonis, kam ir attiecīgā informācija.�

�ķita, ka �is arguments Līsbetu pārliecināja. Viņa ar neapmie�rinātu izteiksmi at�ieba apak�lūpu, tomēr mitējās strīdēties.

�Kad policija būs ieguvusi jūsu liecību, tad iepriek�ējās izmek�lē�anas vadītājs - �ajā gadījumā Valsts prokurors - izvērtēs, vai uzaicināt jūs par liecinieci iespējamā tiesas prāvā. Tāpat kā visi pārējie Zviedrijas pilsoņi, jūs varat nepakļauties �ādam uzaicinā�jumam. Tā nav mana darī�ana, kā jūs rīkosieties, ta�u jums nav nekādas brīvbiļetes. Ja jūs atteiksieties ierasties, tad jūs, tāpat kā visus citus rīcībspējīgus cilvēkus, var apsūdzēt par tiesvedības traucē�anu vai nepatiesas liecības snieg�anu. Izņēmumu nav.�

Līsbeta Salandere vēl vairāk sadrūma.

Pēc minūtes apdomā�anās viņa īsi pamāja ar galvu.

Nu labi. Mazu kompromisu.

Pēcpusdienā izklāstot Zala�enko lietu, Annika D�annīni asi uzbruka prokuroram Ekstrēmam. Pamazām Ekstrēms atzinās, ka viss ir noticis aptuveni tā, kā skaidro D�annīni. Viņ� bija izman�tojis komisāra Georga Nīstrema palīdzību un saņēmis informāciju no psihiatra Telebūriana. Ekstrēma gadījumā sazvērestības nebija. Kā izmeklē�anas vadītājs viņ� bija labticīgi strādājis Sekcijas uzdevumā. Visā nopietnībā aptvēris notiku�o, prokurors nolēma izbeigt Līsbetas Salanderes kriminālvajā�anu. �is lēmums nozī�mēja, ka iespējams neievērot lielu daļu birokrātisku formalitā�u, īversens izskatījās atvieglots.

Diena tiesā pēc vairāku gadu pārtraukuma bija nogurdinā�jusi Holgeru Palmgrēnu. Viņ� bija spiests atgriezties gultā E�tas rehabilitācijas centrā. Advokātu aizveda formā tērpts apsargs no Milton Security. Pirms aizie�anas Palmgrēns uzlika roku Līsbetai Salanderei uz pleca. Abi saskatījās. Pēc brī�a Līsbeta pamāja ar galvu un viegli pasmaidīja.

Pulksten septiņos vakarā Annika D�annīni steidzīgi piezvanīja Mīkaelam un paziņoja, ka Līsbeta Salandere attaisnota visos apsū�dzības punktos, bet vēl da�as stundas paliks policijas pārvaldē uz nopratinā�anu.

Ziņa pienāca mirklī, kad Millennium redakcijā atradās visi �ur�nāla darbinieki. Telefons bija zvanījis nepārtraukti, kop� kurjeri ap pusdienlaiku sāka nogādāt pirmos eksemplārus uz citu preses izdevumu redakcijām Stokholmā. Pēcpusdienā TV4 pārraidīja pir�mos ārkārtas izlaidumus par Zala�enko un Sekciju. �urnālistiem tas bija īsts pļaujas laiks.

Mīkaels nostājās istabas vidū, iebāza pirkstus mutē un īsi iesvilpās.

�Es tikko saņēmu ziņu, ka Līsbeta ir attaisnota visos apsūdzī�bas punktos.�

Atskanēja spontāni aplausi. Tad visi turpināja runāt pa saviem telefoniem, itin kā nekas nebūtu noticis.

Mīkaels pacēla skatienu un palūkojās uz ieslēgto televizoru. �obrīd sākās TV4 ziņas. Ziņu pieteikumā parādīja īsu fragmentu no ieraksta, kā Jūnass Sandbergs novieto kokaīnu viņa dzīvoklī Bellmansgātanā.

"Dro�ības policijas darbinieks noslēpj kokaīnu Millennium �ur�nālista Mīkaela Blumkvista dzīvoklī."

Tad ekrānā parādījās ziņu moderators.

�Vairāki Dro�ības policijas darbinieki �odien ir aizturēti par līdzdalību smagos noziegumos, to skaitā slepkavībās. Esiet svei�cināti ziņu speciālizlaidumā!�

Ieraudzījis ekrānā savu draudzeni no TV4 un pats sevi uz stu�dijas dīvāna, Mīkaels izslēdza skaņu. Viņ� zināja, ko ir teicis. Mī- kaels pievērsa skatienu galdam, pie kura reiz bija strādājis Dāgs Svensons. No tā bija pazudu�i viņa cilvēktirdzniecības pētījuma materiāli, un galds atkal pamazām kļuva par izgāztuvi avīzēm un nesa�ķirotām papīru kaudzēm, ko neviens neatzina par savām.

Pie �ī galda Mīkaelam bija sākusies Zala�enko lieta. Viņ� pie�pe�i vēlējās, kaut Dāgs būtu piedzīvojis tās noslēgumu. Da�i viņa jaunās grāmatas eksemplāri bija izstādīti redakcijā kopā ar grā�matu par Sekciju.

Tev tas būtu paticis.

Mīkaels dzirdēja, ka viņa kabinetā iezvanās telefons, ta�u nevē�lējās atbildēt. Viņ� aizvēra durvis, iegāja pie Ērikas Bergeres un nosliga ērtajā krēslā pie mazā galdiņa. Ērika runāja pa telefonu. Mikaels skatījās apkārt. Ērika bija atpakaļ jau mēnesi, bet vēl nebija paspējusi piepildīt telpu ar visām personiskajām mantām, ko bija izvākusi, aizejot no redakcijas aprīlī. Grāmatu plaukts jo�projām bija patuk�s, un viņa nebija piekārusi nevienu gleznu.

�Kāda ir sajūta?� Ērika jautāja, nolikusi klausuli.

�Domāju, ka esmu laimīgs,� Mīkaels atteica.

Ērika iesmējās.

�Sekcija kļūs par bestselleru. Visas redakcijas jau jūk prātā. Vai tu gribētu aizbraukt un parunāt ziņās pulksten deviņos?�

�Nē.�

�Tā jau man �ķita.�

�Mēs varēsim par to runāt vairākus mēne�us. Nav nekādas steigas.�

Ērika pamāja.

�Ko tu darīsi vakarā?�

�Es nezinu.�

Mīkaels iekoda apak�lūpā.

�Ērika� es��

�Figerola,� Ērika ar smaidu noteica.

Mīkaels pamāja.

�Vai tas ir nopietni?�

�Es nezinu.�

�Viņa ir samīlējusies tevī līdz ausīm.�

�Man �ķiet, ka arī es esmu iemīlējies,� Mīkaels atteica. �Turē�os pa gabalu, līdz tu zināsi skaidri.�

Mīkaels pamāja.

�Varbūt,� Ērika piebilda.

Pulksten astoņos pie redakcijas durvīm pieklauvēja Dragans Armanskis un Susanne Lindere. Viņi uzskatīja, ka par godu �im notikumam vajadzīgs �ampanietis, un bija atnesu�i veselu kasti. Ērika Bergere apskāva Susanni un izrādīja viņai redakciju, bet Armanskis apmetās Mīkaela kabinetā.

Viņi iedzēra. Neviens labu brīdi neko neteica. Beidzot klusumu pārtrauca Armanskis.

�Zini ko, Blumkvist? Kad mēs pirmo reizi tikāmies saistībā ar Hēdestades lietu, tu man ļoti nepatiki.�

�Ak tā?�

�Tu atnāci parakstīt līgumu par Līsbetas palīdzību izpētē.� �Es atceros.�

�Laikam biju uz tevi greizsirdīgs. Tu viņu pazini tikai pāris stundu, bet viņa jau smējās kopā ar tevi. Es vairākus gadus biju centies kļūt par Līsbetas draugu, ta�u viņa ne reizi nebija pat pasmaidījusi.�

�Nu� man jau arī nav īpa�i veicies.�

Viņi brīdi klusēja.

�Jauki, ka viss ir galā,� Armanskis sacīja.

�Āmen,� Mīkaels piebilda.

Līsbetu salanderi formāli nopratināja kriminālinspektori Jans Bublanskis un Sonja Mūdiga. Tikko paspēju�i pārrasties mājās pēc īpa�i garas darbadienas, viņi gandrīz nekavējoties bija spiesti atgriezties policijas pārvaldē.

Salanderi pavadīja Annika D�annīni, kurai gan nebija jāsniedz īpa�i daudz norādījumu. Līsbeta precīzos formulējumos atbildēja uz visiem Bublanska un Mūdigas jautājumiem.

Viņa konsekventi meloja divos galvenajos punktos. Runājot par notikumiem Stallarholmenā, viņa uzstājīgi apgalvoja, ka Sonijs Nieminens netī�ām ie�āvis kājā Kārlam Magnusam �Magem� Lundīnam brīdī, kad viņa Nieminenam devusi triecienu ar elek- tro�oku. Kur viņa to dabūjusi? Līsbeta paskaidroja, ka atņēmusi to Lundīnam.

Bublanska un Mūdigas sejās bija lasāmas �aubas, ta�u nebija ne pierādījumu, ne liecinieku, kas runātu pretī Salanderes skaid�rojumam. Varbūt Sonijs Nieminens varētu protestēt, ta�u viņ� atteicās runāt par �o incidentu. Patiesībā viņam nebija ne jausmas par to, kas notika mirklī, kad viņ� saļima no �oka.

Par braucienu uz Goseberju Līsbeta paskaidroja, ka devusies turp ar nolūku satikt tēvu un pierunāt viņu padoties policijai.

Neviens nevarēja noteikt, vai meitene runā patiesību. Annikai D�annīni nebija viedokļa par �o jautājumu.

Vienīgais, kur� pavisam dro�i zināja, ka Līsbeta ir devusies uz Goseberju nokārtot ar tēvu visus rēķinus, bija Mīkaels Blum�kvists. Ta�u viņ� bija izraidīts no tiesas zāles neilgi pēc sēdes atsāk�anās. Neviens nezināja, ka viņ� un Līsbeta bija risināju�i garas naksnīgas sarunas tīklā, kamēr viņa gulēja izolēta Sālgrēna slimnīcā.

Prese pilnībā palaida garām Līsbetas Salanderes atbrīvo�anu. Ja būtu zināms precīzs tās brīdis, tad policijas ēku okupētu liels �urnālistu bars. Ta�u visi korespondenti bija pārguru�i pēc haosa, kas aizsākās jau pēcpusdienā, kad iznāca Millennium un vairā�kus Dro�ības policijas darbiniekus aizturēja citi Dro�ības policijas darbinieki.

Mīkaela draudzene no TV4, kā parasti, bija vienīgā �urnāliste, kas zināja, par ko īsti ir �is stāsts. Viņas stundu ilgā reportā�a kļuva par klasiku, kas da�us mēne�us vēlāk ieguva Gada balvu kā labākā ziņu pārraide televīzijā.

No policijas pārvaldes Līsbetu Salanderi izveda Sonja Mūdiga. Viņa vienkār�i nobrauca ar Līsbetu un Anniku lejā uz garā�u un aizveda viņas uz advokātes biroju Kungsholmas Baznīcas lau�kumā. Tur viņas pārsēdās Annikas ma�īnā. Annika pagaidīja līdz brīdim, kad Sonja Mūdiga bija nozudusi, tad ieslēdza motoru un stūrēja uz Sēdermalmi. Viņa pārtrauca klusumu, kad abas bija pabrauku�as garām parlamenta ēkai.

�Kur?� viņa jautāja.

Līsbeta mirkli domāja.

�Vari izlaist mani kaut kur Lundagātanā.�

�Mirjamas tur nav.�

Līsbeta pa�ķielēja uz Anniku.

�Viņa devās uz Franciju neilgi pēc tam, kad bija iznākusi no slimnīcas. Mirjama dzīvo pie saviem vecākiem, ja tu gribi ar viņu sazināties.�

�Kāpēc tu nestāstīji?�

�Tu nejautāji.�

�Hmm.�

�Viņa gribēja tikt prom no �ejienes. Mīkaels man �orīt iedeva �īs, teikdams, ka tu dro�i vien gribē�ot tās atpakaļ.�

Annika iedeva meitenei atslēgu sai�ķi. Līsbeta klusējot to paņēma.

�Paldies. Tad izlaid mani kaut kur Folkungagātanā.�

�Tu pat man nestāstīsi, kur dzīvo?�

�Vēlāk. Tagad gribu tikai mieru.�

�Labi.�

Annika bija ieslēgusi savu mobilo telefonu, kad viņas pēc pra�tinā�anas atstāja policijas pārvaldi. Tas sāka pīkstēt, kad viņa brauca pār Slusenu. Annika paskatījās uz displeju.

�Mīkaels. Pēdējās stundās viņ� ir zvanījis ik pa desmit minū�tēm.�

�Es negribu ar viņu runāt.�

�Labi. Bet vai es drīkstu tev uzdot personisku jautājumu?�

�Jā?�

�Ko īsti Mīkaels tev ir nodarījis, ka tu viņu tik traki ienīsti? Es domāju - ja nebūtu viņa, tevi �ovakar dro�i vien iespundētu trako namā.�

�Es neienīstu Mīkaelu. Viņ� man neko nav nodarījis. Es vien�kār�i �obrīd negribu viņu satikt.�

Annika D�annīni paskatījās uz savu klienti.

�Es nedomāju jaukties jūsu attiecībās, bet vai tu viņā iemī�lējies?�

Līsbeta skatījās ārā pa logu un neatbildēja.

�Mans brālis attiecībās ir briesmīgi bezatbildīgs. Viņ� visu dzīvi kniebjas pa labi un pa kreisi, neaptverdams, cik ļoti tas var sāpināt sievietes, kuras viņā saskata ko vairāk par nejau�u sakaru.�

Līsbeta ieskatījās Annikai acīs.

�Es negribu ar tevi apspriest Mīkaelu.�

�Skaidrs,� Annika atteica. Viņa apstājās ietves malā pirms E�tagātanas. �Vai te būs labi?�

�Jā.�

Viņas bridi sēdēja klusēdamas. Līsbeta netaisīja vaļā durvis. Pēc brī�a Annika izslēdza motoru.

�Kas tagad notiks?� Līsbeta pēdīgi jautāja.

�Tagad notiks tas, ka, sākot no �īs dienas, tu vairs neesi nodota aizbildnībā. Tu vari darīt, ko vēlies. Lai gan mēs �odien tiesā panā�cām savu, patiesībā vēl paliek daudz formalitā�u. Tiks izvērtēta bāriņtiesas atbildība un kļūs aktuāls jautājums par kompensāciju. Turpināsies arī kriminālizmeklē�ana.�

�Man nevajag nekādu kompensāciju. Es gribu, lai mani liek mierā.�

�Es saprotu. Bet �ajā ziņā tavām vēlmēm nav nekādas nozī�mes. �is process ir ārpus tavas kompetences. Es tev ierosinātu sameklēt advokātu, kas var tevi pārstāvēt.�

�Vai tu vairs negribi būt mana advokāte?�

Annika saberzēja acis. Pēc smagās dienas viņa jutās pilnīgi iztuk�ota. Viņai gribējās braukt mājās, ieiet du�ā un ļaut, lai vīrs pamasē muguru.

�Es nezinu. Tu man neuzticies. Un es tev neuzticos. Man nav vēlē�anās tikt iesaistītai garā tiesvedībā, ja sastopu tikai kaiti�no�u klusē�anu, kad izsaku kādu priek�likumu vai gribu kaut ko apspriest.�

Līsbeta ilgi klusēja.

�Man� man lāgā nepadodas attiecības. Bet es patiesībā tev uzticos.�

Tas izklausījās gandrīz pēc atvaino�anās.

�Iespējams. Bet tā nav mana problēma, ka tev ir grūtības ar attiecībām. Tā kļūst par manu problēmu, ja man tevi jāpārstāv.� Klusums.

�Vai gribi, lai es arī turpmāk būtu tava advokāte?�

Līsbeta pamāja ar galvu. Annika nopūtās.

�Es dzīvoju Fiskargātanā 9. Pie Mūsebakes laukuma. Vai vari mani turp aizvest?�

Annika pa�ķielēja uz savu klienti. Beidzot viņa ieslēdza motoru un ļāva Līsbetai rādīt ceļu. Viņas apstājās gabaliņu no mājas.

�Labi,� Annika sacīja. �Pamēģināsim. Te būs mani nosacījumi. Es tevi pārstāvē�u. Es gribu, lai tu atsaucies, kad man vajadzēs tevi sameklēt. Es gribu skaidru atbildi, kad man vajadzēs zināt, kā lai es rīkojos. Ja es piezvanī�u un teik�u, ka tev jārunā ar kādu policistu, prokuroru vai citu izmeklē�anas pārstāvi, tas nozīmēs, ka, manuprāt, tas ir svarīgi. Es pieprasu, lai tu ierastos norunātajā vietā un laikā un nespītētos.�

�Okei.�

�Ja tu sāksi stīvēties, es vairs nebū�u tava advokāte. Vai tu saprati?�

Līsbeta pamāja.

�Vēl viena lieta. Es negribu nonākt nekādā drāmā starp tevi un savu brāli. Ja tev ar viņu ir problēmas, tad atrisini tās pati. Bet Mīkaels patiesībā nav tavs ienaidnieks.�

�Zinu. Es tik�u galā. Bet man vajag laiku.�

�Ko tu tagad domā darīt?�

�Nezinu. Tu vari sazināties ar mani pa e-pastu. Apsolu atbil�dēt, cik drīz vien varē�u, bet varbūt es to nepārbaudī�u katru dienu��

�Tu jau nekļūsti par dzimtcilvēku tikai tāpēc, ka esi sagādājusi sev advokātu. Pagaidām ar to pietiks. Tagad pazūdi no manas ma�īnas. Esmu nogurusi līdz nāvei un gribu braukt mājās izgu�lēties.�

Līsbeta atvēra durvis un izkāpa uz ietves. Grasīdamās durvis aizvērt, viņa uz brīdi apstājās. Izskatījās, ka viņa mēģina kaut ko pateikt, bet neatrod vārdus. Annikai mirkli �ķita, ka meitene izskatās ļoti neaizsargāta.

�Viss ir labi,� Annika sacīja. �Ej mājās un izgulies. Un tuvākajā laikā neko neievāri.�

Līsbeta palika stāvam ietves malā un noskatījās pakaļ Annikai D�annīni, līdz aizmugurējie lukturi nozuda ap stūri.

�Paldies,� viņa pēdīgi noteica.

Uz kumodes priek�namā Līsbeta atrada savu Palm Tungsten T3. Tur gulēja arī viņas ma�īnas atslēgas un plecu soma, ko viņa bija pazaudējusi, kad pie Lundagātanas nama durvīm viņai uzbruka Mage Lundīns. Tur stāvēja atvērtas un neatvērtas vēstules, kas izņemtas no pastkastītes Hornsgātanā. Mīkaels Blumkvists.

Līsbeta lēnām izstaigāja mēbelēto dzīvokļa daļu. Visur viņa atrada Mīkaela pēdas. Viņ� bija gulējis viņas gultā un strādājis pie viņas rakstāmgalda. Viņ� bija izmantojis viņas printeri, un papīrgrozā viņa atrada Sekcijas manuskripta melnrakstus, izmes�tas piezīmes un visādus ķeburus.

Viņ� ir nopircis litru piena, maizi, sieru, kaviāru un desmit pakas Billy�s Pan picas un visu salicis ledusskapī.

Uz virtuves galda Līsbeta ieraudzīja mazu, baltu aploksni ar savu vārdu. Tur bija lapiņa no Mīkaela. Ziņa bija īsa. Viņa mobilā telefona numurs. Nekā cita.

Līsbeta Salandere piepe�i aptvēra, ka bumbiņa ir viņas tīkla pusē. Mīkaels nedomāja ar viņu sazināties. Viņ� bija pabeidzis stāstu, atdevis viņai dzīvokļa atslēgas un negrasījās viņu uzmek�lēt. Ja Līsbeta vēlas, viņa var piezvanīt. Sasodītais spītnieks.

Līsbeta uzlika kafijkannu, pagatavoja �etras sviestmaizes, apsēdās uz palodzes un skatījās uz Djūrgordenu. Viņa aizsmē�ķēja cigareti un domāja.

Viss bija beidzies, tomēr viņas dzīve piepe�i �ķita vēl lielāks ieslodzījums nekā agrāk.

Mirjama Vu bija aizbraukusi uz Franciju. Tā bija mana vaina, ka tu gandrīz nomiri. Līsbeta baidījās no mirkļa, kad vajadzēs satikt Mirjamu, un bija nolēmusi, ka pēc atbrīvo�anas vispirms dosies pie viņas. Bet Mirjama bija aizbraukusi uz Franciju.

Piepe�i Līsbeta bija parādā tik daudziem.

Holgeram Palmgrēnam. Draganam Armanskim. Vajadzētu pie�zvanīt un pateikties. Paolo Roberto. Plague un Trinity. Pat tie nolā�pītie policisti Bublanskis un Mūdiga tīri objektīvi bija nostāju�ies viņas pusē. Līsbetai nepatika būt parādā. Viņa jutās kā kauliņ� spēlē, kuru nespēja kontrolēt.

Parādā Stulbajam Kāliem Blumkvistam. Un varbūt pat sasodī�tajai Ērikai Bergerei ar smieklu bedrītēm, skaistajām drēbēm un pa�pārliecināto uzvedību.

Viss ir beidzies, bija teikusi Annika D�annīni, kad viņas atstāja policijas pārvaldi. Jā. Tiesa bija beigusies. Tā bija beigusies Anni�kai. Un tā bija beigusies Mīkaelam Blumkvistam, kas bija publi�cējis savu tekstu un tagad nonāks televīzijā un dro�i vien dabūs arī kaut kādu stulbu balvu.

Ta�u tā nebija beigusies Līsbetai Salanderi. �ī bija tikai pirmā diena viņas atliku�ajā dzīvē.

Pulksten �etros no rīta Līsbeta mitējās domāt. Viņa nometa savu panka kostīmu uz grīdas guļamistabā, aizgāja uz vannasis- tabu un nomazgājās du�ā. Viņa notīrīja grimu, ko bija uzkrāsojusi tiesai, un uzvilka tum�as, brīvas lina bikses, baltu kreklu un plānu jaku. Pēc tam sakravāja somu ar rezerves drēbēm, apak�veļu un pāris krekliņiem un uzvilka vienkār�as kurpes.

Paņēmusi līdzi ari Palm, Līsbeta izsauca taksometru uz Mūse- bakes laukumu. Viņa aizbrauca uz Arlandu un nokļuva galā maz�liet pirms se�iem.

Izpētījusi izlido�anas sarakstu, viņa nopirka biļeti uz pirmo vietu, kas viņai iekrita acīs. Līsbeta izmantoja pati savu pasi. Viņa izbrīnījās, kad neviens aviokompānijas birojā vai reģistrācijā viņu nepazina un nereaģēja uz viņas vārdu.

Dabūjusi vietu rīta lidma�īnā uz Malagu, Līsbeta dienas vidū nolaidās cepino�ā svelmē. Viņa kādu brīdi nedro�i stāvēja termi�nālī, līdz beidzot piegāja pie kartes un domāja, ko varētu darīt Spānijā. Pēc da�ām minūtēm viņa izlēma. Viņai nebija spēka mek�lēt informāciju par autobusu līnijām vai tamlīdzīgiem transporta veidiem. Kādā lidostas veikalā nopirkusi saulesbrilles, viņa aiz�gāja uz taksometru stāvvietu un apsēdās pirmās brīvās ma�īnas aizmugurējā sēdeklī.

�Gibraltārs. Es maksā�u ar kredītkarti.�

Brauciens pa jauno autostrādi gar krastu ilga trīs stundas. Taksometrs izlaida viņu pie pasu kontroles uz britu teritorijas robe�as, un no turienes viņa kājām aizgāja līdz viesnīcai The Rock Hotel �etrsimt divdesmit piecus metrus augstās klints nogā�zes aug�ējā daļā. Viņa apjautājās par brīvu istabu. Varēja dabūt dubultnumuru. Līsbeta ar kredītkarti rezervēja divas nedēļas.

Nomazgājusies du�ā, viņa ietinās dvielī, apsēdās uz balkona un nolūkojās uz Gibraltāra �aurumu. Viņa redzēja kravas kuģus un da�as jahtas. Caur dūmaku otrā krastā varēja saskatīt neskaidras Marokas aprises. Bija tik mierīgi.

Pēc brī�a Līsbeta iegāja istabā, ielīda gultā un aizmiga.

Nākamajā rItā līsbeta Salandere pamodās pusse�os. Viņa pie�cēlās, nomazgājās un padzēra kafiju viesnīcas bārā pirmajā stāvā. Pulksten septiņos viņa pameta viesnīcu, nopirka mango un apelsīnus, ar taksometru aizbrauca līdz The Peak un devās pie pērtiķiem. Viņa bija ieradusies tik agri, ka tūristu vēl bija pavisam maz, un viņa pie dzīvniekiem bija gandrīz viena.

Līsbetai patika Gibraltārs. Tā bija tre�ā reize, kad viņa bija uz dīvainās Vidusjūras klints ar absurdi pārapdzīvoto angļu pilsētu. Gibraltārs nelīdzinājās nevienai citai vietai. Pilsēta gadu desmi�tiem ilgi atradās izolācijā, kolonija spītīgi atteicās pievienoties Spānijai. Spāņi, protams, protestēja pret okupāciju. (Līsbeta gan uzskatīja, ka spāņiem vajadzētu turēt muti, kamēr viņi pa�i ir okupēju�i Seutas anklāvu Marokas teritorijā Gibraltāra �auruma otrā krastā.) �ī bija no pārējās pasaules patīkami norobe�ota vieta: pilsēta uz ērmīgas klints aptuveni divu kvadrātkilometru platībā un lidlauks, kas sākās un beidzās jūrā. Kolonija bija tik maza, ka te izmantoja ik kvadrātcentimetru, un papla�inā�anās varēja notikt tikai uz jūras pusi. Lai iekļūtu pilsētā, ciemiņi bija spiesti �ķērsot lidostas skrejceļu.

Gibraltārs pie�ķīra jaunu saturu jēdzienam compact living.

Līsbeta redzēja, kā spēcīgs pērtiķu tēviņ� uzlien uz mūra pie promenādes un blen� uz viņu. Tas bija berberu makaks. Līsbeta zināja, ka �os dzīvniekus nedrīkst glaudīt.

�Sveiks, draugs,� viņa sacīja. �Esmu atgriezusies.�

Pirmo reizi ieradusies Gibraltārā, Līsbeta neko nezināja par �iem pērtiķiem. Viņa vienkār�i uzbrauca līdz virsotnei, lai paprie�cātos par skatu, un bija pamatīgi pārsteigta, kad, sekodama tūristu grupai, piepe�i nokļuva pērtiķu barā, kas rāpaļāja abās pusēs ceļam.

Tā bija īpa�a sajūta - iet pa taku un pēk�ņi atrasties pārdesmit pērtiķu ielenkumā. Līsbeta vēroja tos ar lielām aizdomām. Tie nebija bīstami vai agresīvi, tomēr varēja nelāgi iekost, ja jutās aizskarti vai apdraudēti.

Līsbeta sameklēja kādu no uzraugiem, parādīja savu maisiņu un pajautāja, vai drīkst iedot augļus pērtiķiem. Uzraugs atļāva.

Līsbeta paņēma mango un nolika to uz mūra gabaliņu no pērtiķa.

�Brokastis,� viņa sacīja, atspiedās pret mūri un iekodās ābolā.

Pērtiķis palūkojās uz viņu, parādīja zobus un apmierināts paķēra mango.

PĒC piecām dienām ap �etriem pēcpusdienā Līsbeta Salandere nokrita no krēsla Harija bārā kādā sānieliņā pie Meinstritas, divus kvartālus no savas viesnīcas. Kop� pametusi pērtiķu kalnu, viņa pavadīja laiku pastāvīgā reibumā un lielākoties dzēra pie Harija O�Konela. Bāra īpa�nieks runāja ar mākslotu Iru akcentu, lai gan nekad savā mū�ā nebija spēris kāju Īrijā. Viņ� noraizējies vēroja Līsbetu.

Kad viņa pirms �etrām dienām pēcpusdienā bija pasūtījusi pirmo dzērienu, Harijs pieprasīja meitenei dokumentus, jo viņa izskatījās krietni jaunāka par saviem gadiem. Viņ� zināja, ka mei�tenes vārds ir Līsbeta, un sauca viņu par Lizu. Meitene parasti ieradās pēc pusdienām, apsēdās uz augsta soliņa pa�ā bāra galā un atspiedās pret sienu. Pēc tam viņa patērēja milzīgu daudzumu alus vai viskija.

Alu Līsbeta dzēra, neinteresējoties par mārku vai �ķirni; viņa ņēma to, ko Harijs ielēja. Toties, pasūtot viskiju, viņa alla� izvē�lējās Tullamore Dew, izņemot vienu reizi, kad, nopētījusi pudeles aiz letes, pasūtīja Lagavulin. Paņēmusi glāzi, Līsbeta to paostīja. Viņa pacēla uzacis un iedzēra Ļoti Mazu Malciņu. Tad nolika glāzi un minūti blenza uz to ar tādu sejas izteiksmi, kas lika domāt, ka viņa uzskata glāzes saturu par draudīgu ienaidnieku.

Visbeidzot meitene atstūma glāzi un palūdza Hariju iedot viņai kaut ko, kas nav domāts laivu darvo�anai. Viņ� atkal ielēja Tulla�more Dew, un Līsbeta atsāka dzert. Aizvadītajās �etrās dienās viņa vienatnē bija iztuk�ojusi visu pudeli. Alu Harijs nemaz neuzskai�tīja. Viņ�, maigi izsakoties, jutās pārsteigts par to, ka meitene ar tik niecīgiem ķermeņa apmēriem spēj tik daudz izdzert, ta�u viņ� sprieda: ja viņa gribēs piedzerties, tad to arī darīs, vienalga, Harija bārā vai kaut kur citur.

Meitene dzēra lēnām, ne ar vienu nerunāja un neiesaistījās strīdos. Viņas vienīgā nodarbo�anās, ja neskaita alkohola patērē��anu, bija rotaļas ar plaukstdatoru, ko viņa �ad un tad pieslēdza mobilajam telefonam. Harijs pāris rei�u bija mēģinājis uzsākt sarunu, ta�u sastapa drūmu klusē�anu. �ķita, ka meitene izvai�rās no sabiedrības. Reizēm, kad bārā sanāca pārāk daudz ļau�u, viņa pārvietojās uz āra galdiņiem, bet citreiz devās uz kādu itāļu restorānu divas durvis tālāk un paēda pusdienas, bet pēc tam atgriezās pie Harija un atkal pasūtīja Tullamore Dew. Bāru viņa parasti atstāja ap desmitiem un aizlīgoja uz ziemeļpusi.

�ajā dienā viņa dzēra vairāk un ātrāk nekā citkārt, un Harijs bija sācis viņu uzmanīt. Kad meitene divu stundu laikā bija iztem- pusi septiņas glāzes Tullamore Dew, Harijs nolēma vairāk viņai neliet. Vēl nepaspējis īstenot savu lēmumu, viņ� izdzirda blīk�ķi, kad Līsbeta nogāzās no soliņa.

Harijs nolika glāzi, ko tobrīd slaucīja, apgāja ap leti un piecēla meiteni. Viņa izskatījās aizvainota.

�Man �ķiet, ka tev pietiek,� Harijs sacīja.

Līsbeta blenza uz viņu ar miglainu skatienu.

�Man �ķiet, ka tev taisnība,� viņa atteica pārsteidzo�i skaidrā balsī.

Ar vienu roku turēdamās pie bāra letes, viņa izvilka no krū�u kabatas naudaszīmes un aizstreipuļoja uz durvju pusi. Harijs maigi satvēra viņu aiz pleca.

�Pagaidi brītiņu. Kā būtu, ja tu ieietu tualetē, izvemtu to, ko tikko izdzēri, un vēl mazliet pasēdētu bārā? Es negribu tevi laist prom �ādā stāvoklī.�

Līsbeta neprotestēja, kad Harijs aizveda viņu uz tualeti. Viņa iebāza pirkstus rīklē un izdarīja, kā viņ� bija ieteicis. Kad meitene atkal parādījās bārā, Harijs ielēja viņai lielu glāzi zeltera. Līsbeta visu izdzēra un atraugājās. Harijs ielēja vēl vienu glāzi.

�Rīt tev būs baigi sūdīgi,� viņ� sacīja.

Meitene pamāja.

�Tā nav mana darī�ana, bet tavā vietā es pāris dienu padzī�votu skaidrā.�

Viņa atkal pamāja. Tad aizgāja uz tualeti un izvēmās. Meitene palika Harija bārā vēl aptuveni stundu, līdz bija pie�tiekami at�irgusi, lai Harijs uzdro�inātos viņu laist prom. Viņa atstāja bāru grīļīgiem soļiem, aizgāja līdz lidlaukam un pa liedagu devās uz jahtu ostu. Viņa pastaigājās, līdz pienāca pusdeviņi un zeme bija mitējusies �ūpoties zem kājām. Tikai tad viņa atgriezās viesnīcā. Uzkāpusi savā istabā, Līsbeta iztīrīja zobus, noskaloja seju, pārģērbās un nokāpa lejā uz viesnīcas bāru vestibilā, kur pasūtīja melnu kafiju un pudeli minerālūdens.

Viņa klusa un nemanīta sēdēja pie kādas kolonnas un pētīja cilvēkus bārā. Kāds trīsdesmitgadnieku pāris bija iegrimis klusā sarunā. Sieviete bija ģērbusies gai�ā vasaras kleitā. Vīrietis zem galda turēja viņas roku. Divus galdiņus tālāk sēdēja melnādaino ģimene - vīrietis ar iesirmiem deniņiem, sieviete skaistā, ko�ā kleitā, kurā savijās dzeltenā, melnā un sarkanā krāsa. Viņiem bija divi bērni, kas vēl nebija sasniegu�i pusaud�a vecumu. Līsbeta nopētīja bariņu biznesmeņu baltos kreklos un kaklasaitēs, �ake�tes viņi bija uzmetu�i uz krēslu atzveltnēm. Biznesmeņi dzēra alu. Viņa redzēja pensionāru pulciņu, kas pavisam noteikti bija amerikāņu tūristi. Vīrie�iem - beisbola cepurītes, tenisa krekli un brīvas bikses. Sievietēm - dizaineru d�insi, sarkani topiņi un ķēdītē iekārtas saulesbrilles. Līsbeta pamanīja vīrieti, kas, ģēr�bies gai�ā lina �aketē, pelēkā kreklā un tum�ā kaklasaitē, ienāca no ielas, recepcijā paņēma atslēgas un tad piegāja pie bāra un pasūtīja alu. Līsbeta sēdēja trīs metrus no viņa un pievērsa viņam ieinteresētu skatienu, kad vīrietis paņēma mobilo telefonu un sāka runāt vācu valodā.

�Sveika� vai viss kārtībā?� man viss ir labi, nākamā tik�anās rīt pēcpusdienā� nē, es domāju, ka viss nokārtosies� es vēl palik�u vismaz piecas vai se�as dienas, bet pēc tam brauk�u uz Madridi�

nē, bū�u mājās tikai nākamās nedēļas beigās� es arī� mīlu tevi� protams� piezvanī�u vēlāk� bu�a."

Vīrietis bija aptuveni metru astoņdesmit piecus centimetrus gar�, varbūt piecdesmit vai piecdesmit piecus gadus vecs, blon�diem, iesirmiem, pagariem matiem, neizteiksmīgu zodu un izplū�du�u vidukli. Tomēr visai labā formā. Viņ� lasīja Financial Times. Kad vīrietis, izdzēris savu alu, devās uz liftu, Līsbeta Salandere piecēlās un sekoja viņam.

Vīrietis nospieda sestā stāva pogu. Līsbeta nostājās viņam blakus un atspieda pakausi pret sienu.

�Esmu piedzērusies,� viņa sacīja.

Vīrietis paskatījās uz viņu.

�Tie�ām?�

�Redzi, tāda nedēļa. Ļauj minēt. Tu esi kaut kāds biznesmenis no Hannoveres vai kādas citas vietas Ziemeļvācijā. Tu esi precējies un mīli savu sievu. Un tev vēl da�as dienas jāpaliek Gibraltārā. Tik daudz es sapratu no tavas telefona sarunas bārā.�

Vīrietis apmulsis skatījās uz viņu.

�Es pati esmu no Zviedrijas. Un man ir nepārvarama vajadzība pēc seksa. Man nospļauties par to, ka tu esi precējies, un man nevajag tavu telefona numuru.�

Vīrietis sarauca uzacis.

�Es dzīvoju septiņsimt vienpadsmitajā istabā, vienu stāvu augstāk. Tagad es ie�u uz savu istabu, izģērb�os, nomazgā�os un līdī�u gultā. Ja gribi man piebiedroties, pieklauvē pēc pus�stundas. Citādi es aizmig�u.�

�Vai tas ir kāds joks?� vīrietis jautāja, kad lifts apstājās.

�Nē. Man nav vēlē�anās iet uz krogu kādu nocopēt. Vai nu tu piekāpsi, vai nekā.� Pēc divdesmit piecām minūtēm pie Līsbetas durvīm pieklauvēja. Viņa atvēra durvis, ietinusies dvielī.

�Nāc iek�ā,� viņa sacīja.

Vīrietis iegāja istabā un aizdomīgi palūkojās apkārt.

�Es esmu viena,� Līsbeta sacīja.

�Cik tev īsti gadu?�

Meitene pastiepa roku, paņēma no kumodes pasi un iedeva viņam.

�Tu izskaties jaunāka.�

�Zinu,� Līsbeta atteica, noņēma dvieli un nometa to uz krēsla. Viņa piegāja pie gultas un norāva pārklāju.

Vīrietis blenza uz viņas tetovējumiem. Līsbeta pa�ķielēja pār plecu.

�Tās nav nekādas lamatas. Esmu vientuļa meitene un pavadī�u te da�as dienas. Man vairākus mēne�us nav bijis seksa.�

�Kāpēc tu izvēlējies tie�i mani?�

�Tāpēc, ka tu vienīgais bārā biji bez kompānijas.�

�Es esmu precējies.�

�Un es negribu zināt, kas ir viņa vai kas esi tu pats. Es nedis�kutē�u par socioloģiju. Gribu nokniebties. Ģērbies nost vai ej atpakaļ uz savu istabu.�

�Tik vienkār�i?�

�Kāpēc ne? Tu esi pieaudzis un zini, kas jādara.�

Vīrietis pusminūti domāja. Izskatījās, ka viņ� grasās iet. Līs�beta apsēdās uz gultas malas un gaidīja. Vīrietis iekoda apak��lūpā. Tad viņ� novilka bikses un kreklu un neizlēmīgi palika stā�vam apak�biksēs.

�Visu,� Līsbeta Salandere sacīja. �Es netaisos kniebties ar kādu apak�biksēs. Un tev vajadzēs prezervatīvu. Es zinu, kur es esmu bijusi, bet nezinu, kur esi bijis tu.�

Vīrietis novilka apak�bikses, piegāja viņai klāt un uzlika roku uz pleca. Līsbeta aizvēra acis, kad viņ� pieliecās un viņu noskūpstīja. Viņ� gar�oja labi. Līsbeta ļāva, lai viņ� nogulda viņu gultā. Viņ� bija smags.

Atvēris sava biroja durvis Buchanan House Kvīnsvejā pretim jahtu ostai, D�eremijs Stjuarts Makmilans juta, ka viņam pakausī saslejas matiņi. Viņ� saoda tabakas dūmus un izdzirdēja krēsla �īkstoņu. Bija mazliet pirms septiņiem rītā, un viņ� sākumā nodo�māja, ka ir pārsteidzis zagli.

Tad viņ� sajuta kafijas smar�u no automāta virtuvītē. Pēc da�ām sekundēm viņ� vilcinādamies pārkāpa pār slieksni, izgāja caur priek�namu un ielūkojās savā pla�ajā un eleganti mēbelē�tajā kabinetā. Viņa krēslā, uzgriezusi muguru un saslējusi kājas uz palodzes, sēdēja Līsbeta Salandere. Dators bija ieslēgts, un paroles uzlau�ana viņai acīmredzot nebija sagādājusi nekādas problēmas. Tie�i tāpat problēmas nebija sagādājis arī seifs. Klēpī Līsbeta turēja advokāta privāto saraksti un grāmatvedību.

�Labrīt, Salanderes jaunkundz,� viņ� sacīja.

�Mmm,� Līsbeta atrūca. �Virtuvē ir svaiga kafija un kruasāni.�

Advokāts gan bija nopircis biroju par viņas naudu un pēc viņas pamudinājuma, tomēr negaidīja, ka viņa materializēsies bez iepriek�ēja brīdinājuma. Turklāt viņa bija atradusi un acīm�redzot arī apskatījusi geju porno�urnālu, ko viņ� bija noslēpis vienā rakstāmgalda atvilktnē.

Cik neveikli!

Bet varbūt arī ne?

Līsbeta Salandere bija visnosodo�ākais cilvēks, kādu viņ� jeb�kad bija sastapis, ja runa bija par cilvēkiem, kas meiteni kaitināja, toties viņa pat nesarauca uzacis par cilvēku vājībām. Salandere zināja, ka oficiāli viņ� ir heteroseksuāls, ta�u visā slepenībā aiz�raujas ar vīrie�iem un kop� �ķir�anās pirms piecpadsmit gadiem ir īstenojis savas visintīmākās fantāzijas.

Dīvaini. Es jūtos dro�i kopā ar viņu.

TA kā līsbeta galu galā atradās Gibraltārā, viņa bija nolēmusi apciemot advokātu D�eremiju Makmilanu, kas rūpējās par viņas finansēm. Līsbeta nebija sazinājusies ar viņu kop� gadumijas un gribēja zināt, vai advokāts prombūtnes laikā nav viņu izputinājis.

Ta�u tas nebija steidzami, un ne jau �ī iemesla dēļ viņa pēc atbrīvo�anas bija devusies uz Gibraltāru. Viņai ļoti gribējās aizmukt no visa, un tam Gibraltārs bija ļoti piemērots. Gandriz nedēļu Līsbeta bija aizvadījusi reibumā un pēc tam pāris dienu gulējusi ar vācu biznesmeni, kas beigās nosauca savu vārdu - Dīters. Līsbeta �aubījās, ka tas ir viņa īstais vārds, ta�u nepār�baudīja to. Dienas vācietis pavadīja savās sanāksmēs, bet vaka�ros ēda kopā ar viņu vakariņas, un vēlāk abi devās uz viņa vai Līsbetas istabu.

Līsbeta konstatēja, ka gultā viņ� nemaz nav tik slikts. Varbūt mazliet nepieredzējis un brī�iem nevajadzīgi skarbs.

Dīters �ķita patiesi izbrīnīts, ka viņa, tīrā impulsa vadīta, ir nocopējusi korpulentu vācu biznesmeni, kas pat nebija izgājis medībās. Viņ� tie�ām bija precējies un nemēdza spert sānsoļus vai darījumu braucienos meklēt sievie�u sabiedrību. Bet, ja jau liktenis uz paplātes pasniedza �ādu izdevību trauslas un tetovē�tas meitenes veidolā, viņ� nespēja pretoties kārdinājumam. Tā viņ� teica.

Līsbetu Salanderi īpa�i neinteresēja, ko viņ� saka. Viņa negai�dīja neko vairāk par izklaidējo�u seksu, tāpēc jutās pārsteigta, kad vācietis patiesībā pūlējās viņu apmierināt. Tikai ceturtajā - viņu pēdējā naktī Dīteru pārņēma panika, un viņ� sāka prātot, ko teiktu viņa sieva. Līsbeta uzskatīja, ka viņam vajadzētu turēt muti un sievai neko nestāstīt.

Ta�u viņa neteica to skaļi.

Dīters bija pieaudzis un varēja noraidīt viņas uzaicinājumu. Tā nebija Līsbetas problēma, ja viņu pārņēma vainas izjūta vai viņ� atzinās sievai. Viņa piecpadsmit minūtes gulēja, uzgriezusi muguru, un klausījās vācie�a runās, līdz aizkaitināta saviebās, pagriezās un jāteniski uzsēdās viņam virsū.

�Vai tu nevarētu paņemt pārtraukumu - beigt vaimanāt un apmierināt mani vēlreiz?� viņa pajautāja.

D�eremijs Makmilans bija pavisam cits stāsts. Viņ� Līsbetai nemaz ne�ķita erotiski pievilcīgs. Makmilans bija blēdis. Ironiskā kārtā pēc izskata diezgan līdzīgs Dīteram. Viņ� bija �etrdesmit astoņus gadus vecs, �armants, mazliet korpulents, ar iesirmiem, tum�i blondiem, cirtainiem matiem, kas atķemmēti atpakaļ pār augstu pakausi. Uz acīm smalkas brilles zeltītā ietvarā.

Pagātnē viņ� bija Oksbrid�ā izglītojies biznesa jurists un inves�tīciju mened�eris Londonā. Makmilanam pavērās daudzsolo�a nākotne, un viņ� bija kļuvis par partneri advokātu birojā, kas apkalpoja lielos uzņēmumus un bagātus japijus, kuri nodarbojās ar nekustamajiem īpa�umiem un nodokļu optimizāciju. Priecīgos astoņdesmitos Makmilans aizvadīja slavenību un jaunbagātnieku lokā. Viņ� iedzēra un �ņauca kokaīnu kopā ar cilvēkiem, kam nākamajā dienā nevēlējās atmosties blakus. Makmilans neno�nāca tiesas priek�ā, tomēr zaudēja sievu un divus bērnus un tika izmests no darba, kad pameta novārtā darījumus un uz kādām mierizlīguma sarunām ieradās piedzēries.

Viņ� bez lielām pārdomām atskurba un nokaunējies aizbēga no Londonas. Makmilans nezināja, kāpēc izvēlējies tie�i Gibral�tāru, ta�u 1991. gadā viņ� kopā ar kādu vietējo juristu klusā ieliņā atvēra pieticīgu biroju, kas oficiāli nodarbojās ar daudz necilāku īpa�umu aprakstī�anu un testamentiem. Neoficiāli Mak�milans & Marks dibināja ofsoru pastkastītes firmas un pārstāvēja da�ādus tum�us ļaudis Eiropā. Uzņēmums kaut kā kūlās līdz brī�dim, kad Līsbeta Salandere izvēlējās D�eremiju Makmilanu savu 2,4 miljardu dolāru pārvaldī�anai; tos viņa bija nozagusi finan�sista Hansa Ērika Vennerstrema sabruku�ajā impērijā.

Skaidrs, ka Makmilans bija blēdis. Ta�u Līsbeta uzskatīja viņu par savu blēdi, un advokāts bija viņu pārsteidzis ar nevainojami godīgu uzvedību. Sākumā Līsbeta viņu nolīga pavisam vienkār��am uzdevumam. Par pieticīgu summu viņ� nodibināja vairākas pastkastītes firmas, ko Līsbeta varēja izmantot miljons dolāru izvieto�anai. Viņa sazinājās ar advokātu pa telefonu un bija tikai balss tālumā. Viņ� nekad nejautāja, no kurienes nāk nauda. Viņ� izdarīja, ko Līsbeta lūdza, un par to ņēma piecus procentus no summas. Drīz pēc tam viņa bija pārskaitījusi lielāku summu, lai viņ� nodibinātu firmu Wasp Enterprises, kas nopirka dzīvokli Stokholmā. Līdz ar to līgums ar Līsbetu Salanderi kļuva ienesīgs, lai gan advokātam tā joprojām bija sīknauda.

Pēc diviem mēne�iem viņa piepe�i bija ieradusies Gibraltārā. Viņa piezvanīja Makmilanam un ierosināja privātu tik�anos viņas istabā viesnīcā The Rock, kas bija ja ne lielākā, tad slavenākā viesnīca Gibraltārā. Makmilans īsti nezināja, ko gaidījis, ta�u nedomāja, ka viņa kliente izrādīsies lellei līdzīga meitene, kas izskatījās pēc pusaudzes. Advokāts nosprieda, ka viņu kāds ļauni izjoko.

Viņ� drīz vien mainīja domas. Dīvainā meitene runāja ar viņu nevērīgi, ne reizi nepasmaidīdama un neizrādīdama nekādu per�sonisku siltumu. Vai vēsumu. Makmilans sēdēja kā sastindzis, kad meitene da�u minū�u laikā bija sagrāvusi viņa profesionāļa un cienījama cilvēka tēlu, ko viņ� tā centās uzturēt.

�Ko jūs gribat?� viņ� jautāja.

�Esmu nozagusi zināmu naudas summu,� meitene nopietni atbildēja. �Man vajag kādu blēdi, kur� to pārvaldītu.�

Makmilans nosprieda, ka viņa nav pie pilna prāta, ta�u pieklā�jīgi spēlēja līdzi. Meitene �ķita potenciāls upuris veiklai spēlei, kas varētu nest nelielu peļņu. Pēc tam viņ� sēdēja kā zibens ķerts, kad viņa paskaidroja, kam naudu nozagusi, kā tas noticis un cik liela ir summa. Vennerstrema lieta bija karstākais sarunu temats starptautiskajās finan�u aprindās.

�Skaidrs.�

Advokāta smadzenes apsvēra iespējas.

�Tu esi veikls biznesa jurists un investīciju mened�eris. Ja tu būtu idiots, tad nebūtu ticis pie uzdevumiem, ko saņēmi astoņ�desmitajos. Toties tu uzvedies kā idiots un zaudēji darbu.�

Advokāts izbrīnījās.

�Turpmāk es bū�u tava vienīgā kliente.�

Meitene uzlūkoja viņu ar visnevainīgāko skatienu, kādu viņ� jebkad bija redzējis.

�Man ir divas prasības. Pirmā, lai tu nedari neko noziedzīgu un neiesaisties dalījumos, kas varētu radīt mums problēmas un pie�vērst varas iestā�u uzmanību manām firmām un kontiem. Otrā, lai tu man nekad nemelotu. Itin nekad. Ne vienu vienīgu reizi. Un nekādos apstākļos. Ja tu melosi, mūsu bizness tūlīt beigsies, un, ja mani pietiekami nokaitināsi, es tevi iznīcinā�u.�

Viņa pacēla vīna glāzi.

�Tev nav iemesla man melot. Es jau zinu visu, ko vērts zināt par tavu dzīvi. Zinu, cik daudz tu nopelni veiksmīgā un cik - neveiksmīgā mēnesī. Zinu, cik daudz tu iztērē. Zinu, ka naudas nekad nepietiek. Zinu, ka esi aizņēmies simt divdesmit tūksto�us mārciņu gan uz garāku, gan īsāku termiņu, un tev pastāvīgi jāriskē un jāsamango nauda kārtējiem kredīta maksājumiem. Tu eleganti ģērbies un centies izskatīties cienījami, ta�u esi galīgi sausā un vairākus mēne�us nevari nopirkt jaunu �aketi. Turklāt pirms divām nedēļām aiznesi veco �aketi uz darbnīcu, lai salāpītu oderi. Tu agrāk kolekcionēji retas grāmatas, bet pamazām esi tās pārdevis. Pagāju�ajā mēnesī par septiņsimt se�desmit mārciņām pārdevi agrīnu Olivera Tvista izdevumu.�

Lisbeta apklusa un pievērsa advokātam cie�u skatienu. Viņ� norija siekalas.

�Pagāju�ajā nedēļā tu guvi peļņu. Diezgan veikli apkrāpi atraitni, kuru pār�āvi, - piesavinājies se�tūksto� mārciņu, kuru iztrūkumu viņa diezin vai pamanīs.�

�Velns parāvis, kā jūs to zināt?�

�Zinu, ka biji precējies un tev Anglijā ir divi bērni, kas negrib tevi satikt, bet kop� �ķir�anās esi spēris lielu soli, un tagad tev galvenokārt ir homoseksuālas attiecības. Tu laikam par to kau�nies, jo izvairies no geju klubiem un negribi, ka tevi pilsētā redz kopā ar vīrieti, tāpēc bie�i brauc pāri robe�ai uz Spāniju.� D�eremijs Makmilans sēdēja mēms no �oka. Viņ� bija sastin�dzis �ausmās. Advokātam nebija ne jausmas, kā meitene ieguvusi visu �o informāciju, ta�u ar to pietika, lai viņu iznicinātu.

�Es to sacī�u tikai vienu reizi. Man ir pilnīgi nospļauties, ar ko tev ir sekss. Tā nav mana darī�ana. Es vienkār�i gribu zināt, kas tu esi, bet neizmanto�u savas zinā�anas. Es nedraudē�u un ne�anta�ē�u.�

Makmilans nebija muļķis. Viņ�, protams, saprata, ka �āda infor�mācija ir potenciāls drauds. Meitene viņu kontrolēja. Uz mirkli viņam radās vēlme viņu sagrābt un pārmest pār balkona malu, ta�u viņ� savaldījās. Vēl nekad mū�ā viņ� nebija izjutis tādas bailes.

�Ko jūs gribat?� viņ� izstostīja.

�Gribu tevi par kompanjonu. Tu atteiksies no visām pārējām lietām un strādāsi tikai man. Nopelnīsi vairāk, nekā tev jebkad sapņos rādījies.�

Līsbeta paskaidroja, ko vēlas un kā visam jānotiek.

�Es gribu palikt neredzama,� viņa paskaidroja. �Tu rūpēsies par maniem darījumiem. Visam jānotiek likumīgi. Tas, ar ko nodarbojos es pati, nekad neskars tevi un nebūs saistīts ar mūsu biznesu.�

�Skaidrs.�

�Tātad es bū�u tava vienīgā kliente. Tev ir nedēļa laika atbrī�voties no visiem pārējiem klientiem un izbeigt visas sīkās mahi�nācijas.�

Makmilans saprata, ka saņēmis piedāvājumu, kas tiek izteikts tikai reizi mū�ā. Viņ� minūti domāja un to pieņēma. Bija tikai viens jautājums.

�Kā jūs zināt, ka es jūs neuzmetī�u?�

�Nemaz nemēģini. Tu to no�ēlosi visu atliku�o draņķa dzīvi.�

Blēdīties nebija iemesla. Līsbeta Salandere bija piedāvājusi viņam darbu, kas potenciāli bija tik liela zelta bedre, ka būtu absurdi ar to riskēt sīknaudas dēļ. Ja vien viņ� nepievērsa lieku uzmanību un nedarīja muļķības, viņa nākotne bija nodro�ināta.

Makmilans negrasījās Salanderi uzmest.

Tātad viņ� kļuva tik godīgs, cik nu godīgs var būt pārguris advokāts, kas pārvalda zagtu naudu astronomiskos apmēros.

Līsbetu finanses neinteresēja. Makmilana uzdevums bija ieguldīt viņas naudu un parūpēties, lai tiktu apmaksātas viņas izmantotās kredītkartes. Viņi runāja vairākas stundas. Līsbeta paskaidroja, kā viņas finansēm jādarbojas. Advokāta pienākums bija rūpēties, lai notiktu tā, kā viņa vēlas.

Vienu daļu nozagtās summas advokāts ieguldīja stabilos fon�dos, kas padarīja Līsbetu finansiāli neatkarīgu uz visu atliku�o mū�u, pat ja viņa dzīvotu ļoti vieglprātīgi un iz�ķērdīgi. No �iem fondiem uzpildīja viņas kredītkartes.

Ar pārējo naudu Makmilans varēja spēlēties un ieguldīt to pēc savas sapra�anas, ja vien tas neradīja nekādas problēmas ar policiju. Līsbeta aizliedza viņam nodarboties ar muļķīgām sīkām mahinācijām un krāp�anām, kas neveiksmes gadījumā varēja kļūt par izmeklē�anas objektu un pievērst viņai uzmanību.

Atlika norunāt, cik viņ� ar �o darījumu nopelnīs.

�Es maksā�u piecsimt tūksto�us mārciņu sākuma honorāru. Ar to tu vari samaksāt visus savus parādus, un vēl atliks smuka summiņa. Pēc tam tu pats pelnīsi sev naudu. Nodibināsi uzņē�mumu, kurā mēs abi būsim līdzīpa�nieki. Tu saņemsi divdesmit procentus uzņēmuma peļņas. Es gribu, lai tu būtu pietiekami bagāts un nekristu kārdinājumā ķerties pie blēdībām, bet ne tik bagāts, lai pārstātu pūlēties.�

Jauno darbu Makmilans uzsāka 1. februārī. Marta beigās viņ� bija samaksājis savus parādus un nostabilizējis privātās finanses. Līsbeta uzstāja, lai viņ� sākumā saved tās kārtībā un kļūst mak�sātspējīgs. Maijā viņ� izstājās no partnerības ar savu �ūpojo�o kolēģi D�ord�u Marksu, Makmilana &Marksa otru pusi. Advokāts jutās vainīgs, ta�u Marksu nevarēja iejaukt Līsbetas Salanderes darījumos.

Viņ� pārrunāja lietu ar Līsbetu, kad viņa negaidīti apciemoja Gibraltāru jūlija sākumā un atklāja, ka Makmilans strādā savā dzīvoklī, nevis birojā, kur bija darbojies iepriek�.

�Mans partneris ir alkoholiķis un netiks galā. Viņ� būtu mil�zīgs riska faktors. Ta�u pirms piecpadsmit gadiem viņ� man iz�glāba dzīvību, kad es ierados Gibraltārā, un pieņēma mani savā firmā.�

Līsbeta divas minūtes domāja, pētīdama Makmilana seju.

�Saprotu. Tu esi uzticams blēdis. Iespējams, ka tā ir slavējama īpa�ība. Es ierosinu uztaisīt nelielu kontu, ar kuru viņ� varētu nodarboties. Parūpējies, lai viņ� nopelna pāris tūksto�u mēnesi, tad viņ� izdzīvos.�

�Vai tu tam piekriti?�

Līsbeta pamāja ar galvu un apskatīja Makmilana vecpui�a mi�tekli. Viņ� dzīvoja vienistabas dzīvoklī ar virtuves stūrīti �ķērsielā pie slimnīcas. Patīkams te bija tikai skats. Ta�u Gibraltārā bija grūti izvairīties no patīkama skata.

�Tev vajag biroju un labāku dzīvokli,� Līsbeta sacīja.

�Man nebija laika,� Makmilans atbildēja.

�Skaidrs,� meitene atteica.

Pēc tam viņa aizgāja un nopirka advokātam biroju, izvēlējusies simt trīsdesmit kvadrātmetru lielu platību ar skatu uz jūru Buc- hanan House Kvīnsvejā, kas Gibraltārā noteikti bija dārgais gals. Biroja renovē�anai un iekārto�anai viņa nolīga dizaineru.

Makmilans atcerējās, ka laikā, kad viņ� bija aizņemts ar papī�riem, Līsbeta pati uzraudzīja to, kā tika uzstādīta signalizācija, datortehnika un seifs, kura saturu viņa pārsteidzo�ā kārtā pētīja, kad viņ� no rīta ieradās birojā.

�Vai esmu kritis ne�ēlastībā?� viņ� jautāja.

Līsbeta nolika mapi ar saraksti, kurā bija iedziļinājusies.

�Nē, D�eremij. Tu neesi kritis ne�ēlastībā.�

�Labi,� viņ� atteica un devās pēc kafijas. �Tev piemīt talants uzrasties, kad cilvēks vismazāk to gaida.�

�Es pēdējā laikā biju aizņemta. Gribēju tikai apskatīt, kas noti�cis.�

�Ja pareizi sapratu, tevi meklēja par trīskārtēju slepkavību, sa�āva galvā un apsūdzēja daudzos noziegumos. Es kādu brīdi patie�ām uztraucos. Domāju, ka tu joprojām sēdi cietumā. Vai tu izbēgi?�

�Nē. Mani attaisnoja visos punktos un atlaida. Cik daudz tu zini?�

Advokāts mirkli vilcinājās.

�Labi. Neslēp�u neko. Kad sapratu, ka tu esi sūdos līdz ausīm, es nolīgu vienu tulko�anas biroju, kas pārskatīja zviedru avīzes un pastāvīgi mani informēja. Es zinu diezgan daudz.�

�Ja tavas zinā�anas balstās uz to, kas rakstīts avīzēs, tad tu neko nezini. Bet es pieņemu, ka tu esi atklājis daļu manu noslē�pumu.�

Makmilans pamāja.

�Kas tagad notiks?�

Līsbeta izbrīnīta paskatījās uz viņu.

�Nekas. Mēs turpināsim kā iepriek�. Mūsu attiecības nekādi nav saistītas ar manām problēmām Zviedrijā. Pastāsti, kas notika, kamēr es biju prom. Vai tu uzvedies labi?�

�Es nedzeru,� advokāts atbildēja. �Ja to tu domā.�

�Nē. Tava privātā dzīve neattiecas uz mani, kamēr tā netraucē darījumiem. Es gribu zināt, vai esmu bagātāka vai nabadzīgāka nekā pirms gada?�

Makmilans paņēma apmeklētāju krēslu un apsēdās. Viņu nesa�trauca tas, ka Līsbeta bija aizņēmusi viņa vietu. Nebija iemesla cīnīties par presti�u.

�Tu man nodevi 2,4 miljardus dolāru. Mēs tev ieguldījām fon�dos divsimt miljonus. Ar pārējo tu man atļāvi spēlēties.�

�Jā.�

�Tavi personiskie fondi ir mainīju�ies tikai par procentu summu. Es varu palielināt peļņu, ja��

�Mani neinteresē peļņas palielinā�ana.�

�Labi. Tu esi notērējusi niecīgu summu. Vienīgie lielie izde�vumi bija dzīvoklis, ko es tev nopirku, un labdarības fonds, ko tu nodibināji tam advokātam Palmgrēnam. Citādi tev ir normāls patēriņ�, kas pat nav īpa�i iz�ķērdīgs. Procenti ir biju�i ienesīgi. Tu esi izgājusi aptuveni pa nullēm.�

�Labi.�

�Pārējo es esmu ieguldījis. Pagāju�ajā gadā mēs nenopelnījām lielas summas. Es biju sliktā formā un veltīju laiku tirgus apgū��anai. Mums bija izdevumi. Tikai �ogad esam sāku�i gūt peļņu. Kamēr tu sēdēji cietumā, mēs esam ieņēmu�i aptuveni septiņus miljonus. Dolāru.�

�Divdesmit procenti no tiem pienākas tev.�

�Divdesmit procenti no tiem pienākas man.�

�Vai esi apmierināts?�

�Esmu nopelnījis vairāk nekā miljonu dolāru pusgada laikā. Jā. Esmu apmierināts.�

�Zini� nekļūsti pārāk alkatīgs. Vari piebremzēt, kad jūti, ka ir gana. Bet �ad un tad kādu stundu padarbojies ar manām lie�tām.�

�Desmit miljoni dolāru,� advokāts sacīja.

�Kas tad?�

�Es metī�u mieru, kad bū�u nopelnījis desmit miljonus. Jauki, ka tu ieradies. Mums ir daudz, ko pārrunāt.�

�Stāsti.�

Advokāts noplātīja rokas.

�Naudas ir tik daudz, ka tas mani biedē. Es nezinu, kā tikt galā. Nezinu, kāds ir firmas mērķis, ja nu vien - nopelnīt vēl vairāk naudas. Kam �ī nauda tiks izmantota?�

�Es nezinu.�

�Es arī nezinu. Bet nauda var kļūt par pa�mērķi. Tas ir traki. Tāpēc esmu nolēmis mest mieru, kad bū�u nopelnījis desmit mil�jonus. Vairs negribu tādu atbildību.�

�Okei.�

�Pirms es atkāp�os, gribu, lai tu izlem, kā �o naudu pārvaldīt nākotnē. Ir jābūt kādam mērķim, vadlīnijām un organizācijai, kam to nodot.�