Stīgs Lārsons

Meitene, kas spēlējās ar uguni

Viņa gulēja, ar ādas siksnām piesprādzēta pie �auras ku�etes ar rūdītā tērauda rāmi. Siksnas �ņaudza krū�kurvi. Viņa gulēja uz muguras. Rokas bija piesprādzētas blakus gurniem pie gultas malām.

Viņa jau sen vairs necentās atbrīvoties. Viņa bija nomodā, ta�u gulēja aizvērtām acīm. Ja atvērtu acis, viņa atrastos tumsā un vienīgais gaismas avots būtu vāja strēle, kas vīdēja virs durvīm. Mutē bija nepatīkama gar�a, un gribējās iztīrīt zobus.

Daļa viņas apziņas ieklausījās, cen�oties sadzirdēt soļus, kas nozīmētu, ka viņ� nāk. Viņai nebija ne jausmas, cik vēls vakars jau ir, tikai radās sajūta, ka viņa apciemojumam jau ir par vēlu. Piepe�a vibrācija gultā lika viņai atvērt acis. �ķita, ka ēkā kaut kur iedarbināta kāda ma�īna. Pēc da�ām sekundēm viņa vairs nebija pārliecināta, vai to iztēlojas vai ari skaņa ir īsta.

Viņa atzīmēja prātā vēl vienu dienu.

Tā bija gūsta �etrdesmit tre�ā diena.

Deguns niezēja, un viņa pagrieza galvu, lai varētu paberzēt degunu pret spilvenu. Viņa svīda. Telpā bija karsti un smacīgi. Viņa bija ģērbusies vienkār�ā naktskreklā, kas savilcies uz aug�u. Pakustinot gū�u, viņai izdevās aizķert naktskreklu ar rādītāj�pirkstu un vidējo pirkstu un pavilkt to uz leju vienā pusē pa centimetram reizē. Viņa atkārtoja procedūru ar otru roku. Tomēr naktskrekls joprojām bija ielocījies zem krustiem. Matracis bija nelīdzens un neērts. Pilnīgā izolācija stipri saasināja visas sīkā�kās sajūtas, kam viņa citādi nepievērstu uzmanību. Siksna bija pietiekami vaļīga, lai viņa varētu mainīt pozu un apgulties uz sāniem, ta�u tas bija neērti, jo vienu roku vajadzēja turēt aiz muguras, tādēļ tā visu laiku tirpa.

Viņai nebija bail. Toties niknums auga aizvien lielāks.

Viņu mocīja arī domas, kas aizvien pārauga nepatīkamās fan�tāzijās par to, kas ar viņu notiks. Viņa ienīda �o uzspiesto bez�palīdzību. Lai kā viņa censtos pievērst uzmanību kam citam, īsi�nāt laiku un nedomāt par savu stāvokli, �ausmas tomēr izlauzās cauri. Tās slīga ap viņu kā gāzu mākonis un draudēja iesūkties porās un saindēt dzīvi. Viņa bija atklājusi, ka vislabāk �ausmas var turēt pa gabalu, iztēlojoties kaut ko tādu, kas rada viņā spēka sajūtu. Viņa aizvēra acis un iedomājās benzīna dvaku.

Viņ� sēdēja ma�īnā ar nolaistu logu. Viņa pieskrēja klāt, caur logu ielēja benzīnu un uz�ķīla sērkociņu. Tas notika zibenīgi. Tūlīt uz�āvās liesmas. Viņ� locījās sāpēs, un viņa dzirdēja �ausmu un sāpju kliedzienus. Viņa sajuta degu�as miesas smārdu un citu, asāku dvaku, kad sēdeklī pārogļojās plastmasa un polste�rējums.

Viņa acīmredzot bija iesnaudusies, jo nebija dzirdējusi soļus, bet acumirklī pamodās, kad durvis atvērās. Gaisma durvju ailā viņu ap�ilbināja.

Viņ� tomēr bija atnācis.

Viņ� bija gar�. Viņa nezināja, cik viņam gadu, ta�u viņ� bija pieaudzis. Rūsgani brūni, izspūru�i mati, brilles melnā ietvarā un reta bārdiņa. Viņ� oda pēc skū�anās losjona.

Viņa ienīda �o smar�u.

Viņ� klusēdams stāvēja ku�etes kājgalī un ilgi vēroja viņu.

Vīna ienīda �o klusē�anu.

Viņa seja atradās ēnā pret durvju ailas gaismu, un viņa redzēja tikai siluetu. Piepe�i viņ� ierunājās. Viņam bija zema, skaidra balss, kas pedantiski uzsvēra katru vārdu.

Viņa ienīda �o balsi.

Viņ� pastāstīja, ka �odien ir viņas dzim�anas diena un viņ� nāk ar apsveikumu. Balss nebija nelaipna vai ironiska. Tā bija neitrāla. Viņa nojauta, ka viņ� smaida.

Viņa ienīda viņu.

Viņ� pienāca tuvāk un gar ku�eti aizgāja līdz galvgalim. Viņ� uzlika viņai uz pieres miklu plaukstas virspusi un novilka pirkstus gar matiem �estā, kas laikam bija jāuztver draudzīgi. Tā bija viņa dzim�anas dienas dāvana.

Viņa ienīda �o pieskārienu.

Viņ� uzrunāja viņu. Viņa redzēja, kā mute kustas, ta�u izslē�dza balss skaņu. Viņa negribēja klausīties. Negribēja atbildēt. Viņa dzirdēja, kā viņ� paaugstina balsi. Tajā ieskanējās viegls aizvainojums par atbildes trūkumu. Viņ� runāja par abpusēju uzticē�anos. Pēc vairākām minūtēm viņ� apklusa. Viņa ignorēja �o skatienu. Tad viņ� paraustīja plecus un sāka regulēt siksnas. Mazliet pievilka siksnu uz krūtīm un noliecās pār viņu.

Viņa piepe�i parāvās pa kreisi, projām no viņa, cik asi vien spēja un cik tālu siksna ļāva. Pievilka ceļus pie zoda un stipri spēra viņam pa galvu. Viņa mērķēja uz ādamābolu un ar pirkstgalu trāpīja kaut kur zem zoda, ta�u viņ� bija tam gatavs, izvairījās un saņēma tikai vieglu, tikko manāmu triecienu. Viņa mēģināja spert vēlreiz, ta�u viņ� vairs nebija sasniedzamā attālumā.

Viņa nolaida kājas uz ku�etes.

Palags pār gultas malu bija noslīdējis līdz grīdai. Naktskrekls uzrāvies augstu virs gurniem.

Viņ� ilgi stāvēja nekustīgi un neteica ne vārda. Tad apgāja ap ku�eti un uzlika kāju siksnas. Viņa mēģināja pieraut kājas sev klāt, ta�u viņ� satvēra vienu potīti, ar otru roku piespieda ceļgalu un piesprādzēja kāju ar ādas siksnu. Tad apgāja ap ku�eti un piesprādzēja otru kāju.

Tagad viņa bija pilnīgi bezspēcīga.

Viņ� pacēla palagu no grīdas un apsedza viņu. Klusēdams vē�roja viņu divas minūtes. Tumsā bija sajūtams viņa uzbudinājums, lai gan viņ� nelikās to manām un neizrādīja. Viņam noteikti bija erekcija. Viņa zināja, ka viņ� vēlas pastiept roku un pieskarties viņai.

Tad viņ� pagriezās, izgāja ārā un aizvēra durvis. Viņa dzirdēja, ka tās tiek aizslēgtas, kas bija pavisam nevajadzīgi, jo viņai ta�u nebija iespēju izkļūt no gultas.

Viņa vairākas minūtes gulēja, lūkodamās uz �auro gaismas strēli virs durvīm. Tad pakustējās un mēģināja sajust, cik stipri savilktas siksnas. Viņa varēja mazliet saliekt ceļgalu, ta�u siksnas tūlīt nostiepās. Viņa atslāba. Gulēja pavisam mierīgi un raudzījās tuk�umā.

Viņa gaidīja. Fantazēja par benzīna kannu un sērkociņu.

Viņa redzēja, ka viņ� ir izmircis benzīnā. Fiziski sajuta sērkociņu kārbiņu sev plaukstā. Viņa to pakratīja. Tā grabēja. Viņa atvēra kār�biņu un izvēlējās sērkociņu. Dzirdēja, kā viņ� kaut ko saka, ta�u aizspieda ausis un neklausījās vārdos. Redzēja viņa sejas izteiksmi, kad pietuvināja sērkociņu kārbiņas malai. Dzirdēja sēra �virkstu. Tas izklausījās pēc ilga pērkona dārda. Redzēja, kā iedegas liesma.

Viņa skarbi pasmaidīja un nocietinājās.

Tajā naktī viņai apritēja trīspadsmit gadu.

Vienādojumā nosaukumu nosaka tajā ietilpsto�o nezināmo lielumu augstākā pakāpe (eksponenta vērtiba). la tā ir viens, tad tas ir pirmās pakāpes vienādojums; ja pakāpe ir divi, - tas ir otrās pakāpes vienādojums utt. Vienādojumos, kuru pakāpe ir augstāka par pirmo, nezināmajiem lielumiem ir vairākas vērtības. �is vērtības sauc par saknēm.

Pirmās pakāpes vienādojums (lineārais vienādojums):

3x-9=0 (sakne: x=3)

Līsbeta Salandere novilka saulesbrilles lidz degungalam un palūrēja gar cepures malu. Viņa redzēja, kā pa viesnīcas sān- durvīm iznāk sieviete no 32. istabas un dodas pie viena no zaļi balti svītrainajiem guļamkrēsliem pie baseina. Sieviete nepacēla skatienu no zemes, un viņas kājas �ķita grīļīgas.

Līsbeta Salandere iepriek� bija redzējusi sievieti tikai pa ga�balu. Viņa nosprieda, ka sieviete ir aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca, ta�u pēc izskata viņai varētu dot jebkādu gadu skaitu no divdesmit pieciem līdz piecdesmit. Sievietei bija brūni mati garumā līdz pleciem, iegarena seja un nobriedis augums, glu�i kā izgriezts no dāmu apak�veļas pasta kataloga. Kājās viņai bija sandales, mugurā - melns bikini, bet uz deguna - violeti tonētas saulesbrilles. Sieviete bija amerikāniete un runāja ar dienvid�nieku akcentu. Dzelteno saules cepuri viņa nometa zemē pie krēsla, pirms deva zīmi bārmenim Ellas Kārmaiklas bārā.

Līsbeta Salandere nolika grāmatu uz ceļgaliem un no glāzes iedzēra malciņu kafijas, tad pasniedzās pēc cigare�u paciņas. Nepagrie�ot galvu, viņa pievērsa skatienu apvārsnim. No savas vietas uz terases pie baseina viņa varēja saskatīt gabaliņu Kārību jūras starp palmām un rododendriem pie vārtiem viesnīcas mūrī.

Kādu gabalu tālāk jūrā vīdēja jahta, kas devās ziemeļu virzienā, uz Sentlūsiju vai Dominiku. Vēl tālāk Līsbeta pamanīja pelēka kravas kuģa kontūras, tas devās dienvidu virzienā uz Gajānu vai kādu no kaimiņvalstīm. Viegla brīze mazināja priek�pusdienas tveici, tomēr viņa juta, kā līdz uzacij lēnām norit sviedru lāse. Līsbetai Salanderei nepatika cepināties saulē. Viņa bija aizvadījusi dienas, pēc iespējas vairāk turoties ēnā, un joprojām sēdēja zem saulessarga. Tomēr bija brūna kā rieksts. Viņai kājās bija haki krāsas �orti un mugurā - melns krekliņ�.

Līsbeta ieklausījās dīvainajās tērauda bungu skaņās, kas plūda no pastiprinātāja pie bāra. Viņa nekad nebija interesējusies par mūziku un nespēja at�ķirt grupu Sven Ingvars no Nika Keiva, ta�u �īs bungas viņu fascinēja. �ķita pilnīgi neticami, ka cilvēks varētu spēlēt uz degvielas mucas, un vēl neticamāk, ka tā varētu izdot kontrolējamas skaņas, kas nelīdzinās nekam citam. �īs skaņas �ķita maģiskas.

Piepe�i Līsbetu pārņēma aizkaitinājums, un viņa atkal paska�tījās uz sievieti, kas tikko bija dabūjusi glāzi ar apelsīnu krāsas dzērienu.

Tā nebija Līsbetas Salanderes problēma. Viņa tikai nespēja sa�prast, kāpēc sieviete te paliek. Visas �etras naktis kop� pāra iera��anās Līsbeta bija klausījusies klusinātajā terorā, kas norisinājās kaimiņu istabā. Viņa bija dzirdējusi raudā�anu, klusas, uzbudi�nātas balsis un da�kārt arī pļauku skaņas. Vīrietim, kur� sita, - Līsbeta pieņēma, ka tas ir sievietes vīrs, - bija ap �etrdesmit. Viņam bija tum�i, taisni mati, vecmodīgi saķemmēti ar celiņu galvvidū, un �ķita, ka viņ� Grenādā ieradies darī�anās. Līsbetai nebija ne jausmas, kas tas ir par biznesu, ta�u katru ritu vīrietis, uzcirties uzvalkā un kaklasaitē, padzēra kafiju viesnīcas bārā, tad paņēma savu portfeli un devās uz taksometru.

Viesnīcā viņ� atgriezās vēlā pēcpusdienā, pēc tam devās pel�dēties un kopā ar sievu sēdēja pie baseina. Viņi parasti ēda pus�dienas kopā, �ķietami ļoti klusā un mīlīgā divvientulībā. Sieviete varbūt izdzēra glāzi vai divas par daudz, ta�u viņas reibums nedz kādu traucēja, nedz piesaistīja uzmanību.

Strīds kaimiņu istabā parasti sākās starp desmitiem un vien�padsmitiem vakarā, aptuveni laikā, kad Līsbeta ielīda gultā, paņē�musi grāmatu par matemātikas noslēpumiem. Tā nebija izteikta vardarbība. Cik Līsbeta varēja spriest caur sienu, istabā norisi�nājās ieildzis, vienmuļ� strīds. Iepriek�ējā naktī viņa, nespējot pretoties ziņkārībai, bija izgājusi uz balkona, lai pa laulātā pāra atvērtajām balkona durvīm dzirdētu, par ko īsti ir runa. Vairāk nekā stundu vīrietis staigāja �urpu turpu pa istabu un stāstīja, ka ir no�ēlojams cilvēks, kur� nav pelnījis tādu sievu. Viņ� atkal un atkal atkārtoja: viņa noteikti domājot, ka vīrs ir liekulis. Katru reizi sieviete atbildēja, ka tā nedomā, un centās vīru nomierināt. Viņ� kļuva aizvien uzstājīgāks, līdz sāka sievu purināt. Beidzot viņa atbildēja tā, kā vīrs to gribēja� jā, tu esi liekulis. Izspiesto atzī�anos viņ� tūlīt izmantoja par ieganstu uzbrukumam sievas raksturam un dzīvesveidam. Nosauca sievu par padauzu, un �is vārds Līsbetai Salanderei ne�aubīgi liktu spert zināmus soļus, ja apsūdzība tiktu vērsta pret viņu. Ta�u tā nebija, līdz ar to būtībā tā nebija viņas problēma, un viņai bija grūti izlemt, vai te vajadzētu kaut ko pasākt.

Līsbeta apmulsusi klausījās vīrie�a mal�anā, kas piepe�i bei�dzās ar kaut ko līdzīgu pļaukai. Līsbeta jau bija izlēmusi iziet gaitenī un izspert kaimiņu durvis, kad istabā iestājās klusums.

Tagad, nopētīdama sievieti pie baseina, viņa pamanīja vieglu zilumu uz pleca un nobrāzumu uz gū�as, ta�u nekādu ievērojamu savainojumu nebija.

Pirms deviņiem mēne�iem Līsbeta bija izlasījusi kādu rakstu �ur�nālā Popular Science, kas aizmirsts gulēja uz krēsla Leonardo da Vin�i lidostā Romā, un piepe�i sajutusi nenoteiktu interesi par tik mīklainu jautājumu kā sfēriskā astronomija. Pavisam impulsīvi viņa Romā iegāja akadēmiskajā grāmatnīcā un nopirka da�as no svarīgākajām grāmatām par �o tematu. Tomēr, lai izprastu sfērisko astronomiju, Līsbeta bija spiesta iepazīties ar matemā�tikas sare�ģītākajiem noslēpumiem. Ceļojumu laikā aizvadītajos mēne�os viņa bie�i bija apmeklējusi akadēmiskās grāmatnīcas, lai sameklētu vēl citas grāmatas par �o tematu.

Grāmatas lielākoties gulēja sakravātas somā, studijas bija nesistemātiskas un bez īstena mērķa, līdz brīdim, kad Līsbeta iegriezās akadēmiskajā grāmatnīcā Maiami un iznāca no tās, nopirkusi dr. L. K. Parno sarakstīto grāmatu Dimensions in Mathe- matics (Harvvard University, 1999). Viņa bija atradusi �o grāmatu, kad ieradās Floridā un sāka ceļot pa Kārību salām.

Līsbeta bija apskatījusi Gvadelupu (divas diennaktis baisā cau�rumā), Dominiku (patīkami un relaksēti, piecas dienas), Barbadosu (viena diena amerikāņu viesnīcā, kur viņa jutās ļoti nevēlama) un Sentlūsiju (deviņas dienas). Sentlūsijā viņa būtu gribējusi palikt ilgāk, ja nebūtu saķērusies ar kādu neaptēstu vietējo huligānu, kas bija apsēdis viņas lētās viesnīcas bāru. Pēdīgi Līsbeta zau�dēja pacietību un gāza viņam pa galvu ar ķieģeli, izrakstījās no viesnīcas un nopirka biļeti uz prāmi, kas devās uz Grenādas galvaspilsētu Sentd�ord�esu. Par �o valsti viņa vispār neko nebija dzirdējusi, pirms uzkāpa uz klāja.

Ap desmitiem kādā novembra rītā nokāpusi Grenādas krastā, Līsbeta nokļuva tropiskā lietusgāzē. No ceļve�a The Carribean Tra- veller viņa bija uzzinājusi, ka Grenāda ir pazīstama kā Spice Island, gar�vielu sala, un ir viena no pasaulē lielākajiem muskatriekstu ra�otājiem. Salā bija simt divdesmit tūksto�i iedzīvotāju, bet vēl aptuveni divsimt tūksto�i grenādie�u mitinājās ASV, Kanādā vai Anglijā, un �is fakts raksturoja darba tirgu valstī. Kalnainās aina�vas viducī slēpās apdzisu�ais Grand Etang vulkāns.

Vēsturiski Grenāda bija viena no daudzām neievērojamām biju��ajām Lielbritānijas kolonijām. 1795. gadā Grenāda bija pievēr�susi sev uzmanību politiskā ziņā, jo kāds brīvlaists vergs, vārdā

D�ūlians Fedons, iespaidojies no Fran�u revolūcijas, bija sācis sacel�anos; Anglijas kronis tūlīt nosūtīja uz Grenādu karaspēku, kas nodūra, no�āva, pakāra un sakropļoja lielu daudzumu dum�pinieku. Ta�u visvairāk koloniālo re�īmu satrieca tas, ka Fedona nemieriem bija pievienojies arī liels skaits nabadzīgu balto, kam daudz nerūpēja etiķete un rasu at�ķirības. Dumpi sakāva, ta�u Fedonu tā arī neapcietināja, viņ� pazuda Grand Etang kalnu masīvā un kļuva par vietējo glu�i robinhudiska mēroga leģendu.

Vēl pēc kādiem divsimt gadiem, 1979. gadā, advokāts Moriss Bi�ops bija aizsācis jaunu revolūciju; ceļvedis stāstīja, ka to iedvesmoju�as the communist dictatorships in Cuba and Nicaragua, ta�u Līsbetai Salanderei par to radās pavisam cits priek�stats, kad viņa sastapa Filipu Kempbelu - skolotāju, bibliotekāru un baptistu sludinātāju -, kura viesu mājā viņa apmetās pirmajās dienās. Patiesībā Bi�ops bija ļoti populārs tautas vadonis, kas gāza juku�u diktatoru, kur� bija aizrāvies ar NLO un izmantoja daļu liesā valsts bud�eta, lai medītu lidojo�os �ķīvī�us. Bi�ops aiz�stāvēja ekonomikas demokrātiju un ieviesa valstī pirmo dzimumu līdztiesības likumu, iekams viņu nogalināja 1983. gadā.

Pēc slepkavības sākās slaktiņ�, kurā nogalināja aptuveni simt divdesmit cilvēku, ieskaitot ārlietu ministru, sievie�u lietu minis�tri un da�us ietekmīgus arodbiedrību vadītājus. ASV iebruka val�stī un ieviesa demokrātiju. Grenādai tas nozīmēja to, ka bezdarbs pieauga no se�iem līdz gandrīz piecdesmit procentiem un par nozīmīgāko ienākumu avotu atkal kļuva kokaīna tirdzniecība. Filips Kempbels bija grozījis galvu par aprakstu Līsbetas ceļvedī un devis vērtīgus padomus par to, no kādiem cilvēkiem un kvar�tāliem jāizvairās pēc tumsas iestā�anās.

Līsbetas Salanderes gadījumā �ādi padomi bija diezgan bezjē�dzīgi. Tomēr viņa bija izvairījusies no iepazī�anās ar Grenādas kri�minālo vidi, jo iemīlējās Grand Anse pludmalē uz dienvidiem no Sentd�ord�esas. Tas bija kilometriem gar� un visai tuk�s smil�u liedags, kur viņa varēja klīst stundām ilgi, nebūdama spiesta sarunāties vai pat nesatikdama nevienu cilvēku. Līsbeta bija pār�cēlusies uz Keys, vienu no nedaudzajām amerikāņu viesnīcām pie Grand Anse, un nodzīvojusi tur septiņas nedēļas, nedarīdama neko citu kā vien staigādama pa pludmali un ēzdama vietējos augļus, sauktus par chin-ups, kas pēc gar�as atgādināja sīvas zviedru ērk�ķogas un viņai bija ļoti iegar�oju�ies.

�ī nebija tūrisma sezona, un tikai nepilna tre�ā daļa no Keys Hotel istabiņām bija apdzīvotas. Vienīgā nelaime tā, ka viņas mieru un izklaidīgās matemātikas studijas piepe�i iztraucēja klu�sinātais terors blakusistabā.

MIkaels Blumkvists uzlika rādītājpirkstu uz Līsbetas Salande�res durvju zvana pogas Lundagātanā. Viņ� necerēja, ka meitene atvērs, ta�u bija iesācis pāris rei�u mēnesī nobraukt gar viņas dzīvokli, lai pārbaudītu, vai ir kas mainījies. Pacēlis vēstuļsprau- gas aizvaru, viņ� varēja saskatīt reklāmlapu kaudzi. Bija pāri

desmitiem vakarā un pārāk tum�s, lai viņ� varētu noteikt, cik stipri �ī kaudze pieaugusi kop� iepriek�ējās reizes.

īsu mirkli viņ� neizlēmīgi stāvēja kāpņu telpā, iekams neap�mierināts apgriezās un pameta �o namu. Viņ� lēnā solī devās uz savu dzīvokli Bellmansgātanā, ieslēdza kafijas automātu un atvēra vakara avīzes pirms Rapport vēlā ziņu izlaiduma. Mīkaels sadrūmis prātoja, diezin kur Līsbeta Salandere �obrīd atrodas. Viņ� juta vieglu nemieru un tūksto�o reizi lauzīja galvu par to, kas gan īsti noticis.

Pirms gada Ziemassvētku brīvdienās viņ� bija uzaicinājis Līs- betu uz savu vasarnīcu Sandhamnā. Abi devās garās pastaigās un apsprieda atskaņas no dramatiskajiem notikumiem, kuros pa�i bija iejaukti aizvadītajā gadā, kad Mīkaela dzīve sagriezās īstā virpulī, ko viņ� vēlāk sāka uzskatīt par personības krīzi. Mīkaelu� ' bija notiesāju�i par apmelo�anu, un viņ� pāris mēne�us pava- ' dīja cietumā, �urnālista karjera bija pilnīgā tintē, un viņ� ar asti kājstarpē bija aizbēdzis no atbildīgā izdevēja posteņa �urnālā Millennium. Ta�u piepe�i viss mainījās. Uzdevums sarakstīt rūp�nieka Henrika Vangera biogrāfiju, ko viņ� uztvēra kā neprātīgi labi apmaksātu terapiju, piepe�i pārvērtās izmisīgās viltīga un nezināma sērijslepkavas medībās.

�o medību laikā viņ� bija sastapis Līsbetu Salanderi. Mīkaels izklaidīgi aptaustīja vieglo rētu, ko cilpa bija atstājusi zem viņa kreisās auss. Līsbeta ne tikai palīdzēja medīt slepkavu - viņa burtiski izglāba Mīkaela dzīvību.

Līsbeta atkal un atkal bija pārsteigusi viņu ar savām dīvai�najām spējām - fotogrāfisko atmiņu un fenomenālajām dator- prasmēm. Mīkaels Blumkvists uzskatīja, ka viņ� pats pārzina datoru vidējā līmenī, ta�u Līsbeta rīkojās ar datoriem tā, it kā būtu noslēgusi līgumu ar pa�u nelabo. Mīkaels lēnām aptvēra, ka meitene ir pasaules līmeņa hakere un īsta leģenda ekskluzīvajā starptautiskajā klubā, kas nodarbojās ar datu uzlau�anu aug�stākajā līmenī, lai gan pazīstama tur tikai ar pseidonīmu Wasp.

Tie�i Līsbetas spēja netraucēti iekļūt citu cilvēku datoros sa�gādāja MIkaelam nepiecie�amos materiālus, lai savu sakāvi Ven- nerstrema afērā viņ� pārvērstu sensācijā, ko vēl pēc gada izmek�lēja starptautiskas policijas institūcijas cīņai ar ekonomisko no�ziedzību un kas deva viņam iespēju regulāri apmeklēt TV studijas.

Pirms gada viņ� bija uztvēris �o sensāciju ar milzīgu apmie�rinājumu - kā atriebību un aug�āmcel�anos no �urnālistikas rensteles. Ta�u apmierinājums drīz izgaisa. Da�u nedēļu laikā viņam jau bija apnicis atbildēt uz vieniem un tiem pa�iem �ur�nālistu un izmeklētāju jautājumiem. Man �ēl, bet es nevaru atklāt savus avotus. Kad angļu valodā raksto�ās avīzes Azerbajdzjan Times �urnālists bija uzņēmies pūles doties uz Stokholmu tikai tādēļ, lai uzdotu tos pa�us vientiesīgos jautājumus, Mīkaela mērs bija pilns. Viņ� samazināja interviju skaitu līdz minimumam un pēdējos mēne�os būtībā bija piekritis uzstāties tikai tad, kad viņam piezvanīja senā draudzene no TV4 un pierunāja viņu, un tas notika vien tajos gadījumos, kad izmeklē�anā bija sācies kāds jauns posms.

Turklāt Mīkaela sadarbībai ar draudzeni no TV4 bija vēl kāds aspekts. Viņa bija pirmā �urnāliste, kas uzķēra Mīkaela atradumu, un bez viņas si�eta tovakar, kad Millennium tikko bija publicējis savu sensāciju, �is stāsts diezin vai iegūtu tādu efektu. Tikai vēlāk Mīkaels uzzināja, ka viņa ar zobiem un nagiem cīnījusies, lai pārliecinātu redakciju atrast si�etam vietu. Daudzi nevēlējās popularizēt Millennium bezgodi, un līdz pat mirklim, kad �urnā�liste izgāja ēterā, viņai nebija pārliecības, ka televīzijas advokātu bars laidīs �o stāstu cauri. Vairāki no viņas vecākajiem kolēģiem bija rādīju�i noraido�us signālus un pareģoju�i - ja viņa kļūdī�sies, tad ar viņas karjeru būs cauri. �urnāliste palika pie sava un ieguva savā kontā gada labāko si�etu.

Mīkaela draudzene ziņoja par Vennerstrema afēru pirmajā nedēļā - viņa ta�u bija vienīgā �urnāliste, kas patiesi iedziļinājusies �ajā tematā, - bet neilgi pirms Ziemassvētkiem Mīkaels pamanīja, ka visi komentāri un jaunie pavērsieni bija nodoti viņas kolēģiem vīrie�iem. Ap Jauno gadu Mīkaels netie�ā ceļā uzzināja, ka viņa glu�i vienkār�i atstumta no �īs lietas ar pamatojumu, ka tik svarīgs temats jārisina nopietniem ekonomikas apskatniekiem, nevis tādai meitenītei no provinces, laukiem vai velns viņu zina kāda nostūra. Nākamajā reizē, kad Mīkaelam piezvanīja un lūdza sniegt komen�tāru TV4, viņ� pavisam atklāti paskaidroja, ka runās ar TV4 tikai tad, ja jautājumus uzdos viņa draudzene. Pagāja vairākas īgnas klusē�anas pilnas dienas, iekams TV4 vecie zēni padevās.

Mīkaela zudusī interese par Vennerstrema lietu sakrita ar Līs�betas Salanderes pazu�anu no viņa dzīves. Viņ� joprojām nespēja aptvert, kas noticis.

Abi bija �ķīru�ies Otrajos Ziemassvētkos, un starpsvētku die�nās viņ� nebija Līsbetu saticis. Vēlu 30. decembra vakarā viņ� piezvanīja Līsbetai, ta�u viņa neatbildēja.

Vecgada vakarā Mīkaels aizstaigāja līdz Līsbetas dzīvoklim divas reizes. Pirmajā reizē, kad viņ� zvanīja pie durvīm, meite�nes dzīvoklī dega gaisma, ta�u viņa neatvēra. Otrajā reizē tur bija tum�s. Pirmajā janvārī Mīkaels vēlreiz veltīgi mēģināja viņai piezvanīt. Pēc tam viņ� dzirēja tikai atbildi, ka abonents nav sasniedzams.

Turpmākajās dienās Mīkaels redzēja Līsbetu divas reizes. Ne�spēdams meiteni sazvanīt, viņ� devās pie Līsbetas janvāra sākumā un apsēdās gaidīt uz kāpnēm pie viņas dzīvokļa durvīm. Mīka�els bija paņēmis līdzi grāmatu un spītīgi gaidīja �etras stundas, līdz viņa ienāca pa ārdurvīm īsi pirms vienpadsmitiem vakarā. Līsbeta nesa brūnu kartona kasti un spēji apstājās, pamanījusi Mīkaelu.

�Sveika, Līsbet!� viņ� sveicināja un aizvēra grāmatu.

Līsbeta nopētīja viņu bez kādas izteiksmes sejā, skatienā nebija ne siltuma, ne draudzības. Tad viņa pagāja garām un iebāza atslēgu savās durvīs.

�Vai piedāvāsi tasīti kafijas?� Mīkaels jautāja.

Līsbeta pagriezās pret viņu un klusā balsī sacīja:

�Ej prom! Es negribu tevi vairs redzēt.�

Tad viņa aizcirta durvis ļoti apstulbu�ā Mīkaela Blumkvista deguna priek�ā, un viņ� dzirdēja, kā meitene ieslēdzas.

Otro reizi Mīkaels redzēja Līsbetu pēc trim dienām. Viņ� ar metro brauca no Slusenas uz Centrālo staciju, un, kad vilciens apstājās Vecpilsētā, viņ� palūkojās pa logu un ieraudzīja Līsbetu uz perona mazāk nekā divu metru attālumā. Mīkaels pamanīja meiteni mirklī, kad durvis aizvērās. Piecas sekundes viņa blenza Mīkaelam cauri, itin kā viņ� būtu tuk�s gaiss, tad pagriezās un izgāja no viņa redzesloka brīdī, kad vilciens sāka kustēties.

�o ziņu nevarēja pārprast. Līsbeta Salandere nevēlējās ielais�ties nekādās darī�anās ar Mīkaelu Blumkvistu. Viņa bija izmetusi Mīkaelu no savas dzīves tikpat efektīvi, kā izdzēsa kādu failu no sava datora, bez paskaidrojumiem. Līsbeta bija nomainījusi mobilā telefona numuru un neatbildēja uz e-pasta vēstulēm.

Mīkaels nopūtās, izslēdza televizoru, piegāja pie loga un vēroja Rātsnamu.

Viņ� prātoja, vai dara aplam, ar spītīgu regularitāti apciemo�dams viņas dzīvokli. Ja kāda sieviete deva tik skaidru signālu, ka nevēlas Mīkaelu redzēt, viņ� parasti atkāpās. Nerespektēt �ādu ziņu, viņaprāt, nozīmēja nerespektēt sievieti pa�u.

Mīkaels un Līsbeta bija pārgulēju�i, ta�u tas notika pēc Līsbetas iniciatīvas, un �īs attiecības ilga pusgadu. Ja viņa bija nolēmusi tās pārtraukt tikpat pārsteidzo�ā veidā, kā uzsāka, tad Mīkaelam tur nebija ko iebilst. Tas bija viņas lēmums. Mīkaelam nebija nekādu problēmu pieņemt biju�ā drauga lomu - ja nu viņ� tāds bija ta�u Līsbetas pilnīgā norobe�o�anās viņu pārsteidza.

Mīkaels nebija iemīlējies - viņi bija tik at�ķirīgi, cik vien divi cilvēki vispār var būt, - ta�u Mīkaelam meitene patika, viņam ļoti pietrūka �ī dullā, sare�ģītā skuķa. Viņ� bija domājis, ka draudzība ir abpusēja. īsi sakot, viņ� jutās kā idiots.

Mīkaels ilgi stāvēja pie loga.

Beidzot viņ� pieņēma galīgo lēmumu.

Ja viņ� Līsbetai nepatika tik ļoti, ka viņa pat nespēja sasveici�nāties, ieraugot Mīkaelu metro, tad �ī draudzība acīmredzot bija galā un kaitējums nelabojams. Turpmāk viņ� vairs necentīsies ar meiteni sazināties.

Līsbeta Salandere paskatījās savā rokaspulkstenī un konstatēja, ka ir nosvīdusi cauri slapja, lai gan sē� ēnā. Bija pusvienpadsmit priek�pusdienā. Viņa iegaumēja trīs rindiņas garu matemātisku formulu un aizvēra grāmatu Dimensions in Mathematics. Pēc tam paņēma no galdiņa savas istabas atslēgu un cigare�u paciņu.

Līsbetas istaba atradās otrajā stāvā, kas bija arī viesnīcas aug��ējais stāvs. Viņa izģērbās un iegāja du�ā.

Sastingusi pie sienas netālu no griestiem, uz viņu blenza aptu�veni divdesmit centimetru gara, zaļa ķirzaka. Līsbeta blenza tai pretī, ta�u nemēģināja ķirzaku aizdzīt. Ķirzakas salā bija visur, tās ielīda istabā caur �alūzijām pa atvērto logu, pa durvju apak�u vai vannas istabas ventilācijas lūku. Līsbetai patika sabiedrība, kas viņu netraucēja. Ūdens bija vēss, bet ne ledaini auksts, un viņa piecas minūtes stāvēja zem du�as, lai atvēsinātos.

Atkal iznākusi istabā, Līsbeta kaila apstājās pie spoguļa un izbrīnā nopētīja savu augumu. Viņa joprojām svēra tikai aptuveni �etrdesmit kilogramu un bija metru piecdesmit centimetrus gara. Tur neko daudz nevarēja līdzēt. Viņai bija smalki lelles locekļi, mazas plaukstas un neizteikti gurni.

Ta�u tagad viņai bija krūtis.

Visu dzīvi Līsbeta bija bijusi plakana kā dēlis, itin kā vēl nebūtu sasniegusi pubertāti. Tas glu�i vienkār�i izskatījās smieklīgi, un viņai vienmēr bija neērti rādīties kādam kailai.

Piepe�i viņa bija ieguvusi krūtis. Runa nebija par lielām bum�bām (ko viņa nemaz negribētu un kas izskatītos vēl smieklīgāk pie viņas trauslā auguma), tomēr tās bija divas stingras, apaļas vidēja lieluma krūtis. Pārmaiņas bija piesardzīgas, un proporcijas - atbilsto�as. Tomēr at�ķirība bija dramatiska gan izskata, gan per�soniskās labsajūtas ziņā.

Līsbeta bija pavadījusi piecas nedēļas kādā klīnikā D�enovas pievārtē un sagādājusi sev implantus, kas tagad veidoja viņas jaunās krūtis. Viņa bija izvēlējusies klīniku un ārstus, kam Eiropā bija vislabākā un nopietnākā slava. Ārste, �armanta un skarba sieviete, vārdā Alesandra Perrīni, konstatēja, ka Līsbetas krūtis ir fiziski neattīstītas, tāpēc krū�u palielinā�anu var veikt medi�cīnisku iemeslu dēļ.

Operācija nebija glu�i nesāpīga, ta�u krūtis izskatījās un �ķita pilnīgi dabiskas un rētas nu jau gandrīz vairs nebija redzamas. Līsbeta ne mirkli nebija no�ēlojusi savu lēmumu. Viņa jutās apmie�rināta. Arī tagad, vēl pēc pusgada, viņa nevarēja puskaila mie�rīgi paiet garām nevienam spogulim, ik reizi viņa izbrīnījās un ar prieku konstatēja, ka ir paaugstinājusi savu dzīves kvalitāti.

D�enovas klīnikā viņa bija arī likvidējusi vienu no saviem deviņiem tetovējumiem - divus centimetrus garu lapseni - uz kakla labajā pusē. Līsbetai patika savi tetovējumi, visvairāk - lielais pūķis no lāpstiņas līdz gumam, tomēr viņa bija nolēmusi atbrīvoties tikai no lapsenes. Tā bija tik redzamā vietā un tik uzkrīto�a, ka ļāva viņu viegli iegaumēt un identificēt. Līsbeta Salan�dere negribēja, lai viņu iegaumē un identificē. Tetovējumu noņēma ar lāzeru, un, ar rādītājpirkstu novilkdama pār kaklu, viņa juta vieglu sarētojumu. Tuvāka apskate atklāja, ka viņas iedegusī āda ir mazliet gai�āka vietā, kur atradies tetovējums, ta�u, tikai uzmetot skatienu, nebija redzams nekas. Kopumā uzturē�anās D�enovas klīnikā viņai izmaksāja simt deviņdesmit tūksto�us kronu.

Viņa to varēja atļauties.

Līsbeta beidza sapņot spoguļa priek�ā un uzvilka biksītes un krū�turi. Divas dienas pēc tam, kad bija atstājusi D�enovas klī�niku, viņa pirmo reizi savā divdesmit piecus gadus garajā mū�ā apmeklēja dāmu apak�veļas veikalu un iegādājās apģērba gabalu, pēc kura viņai agrāk nebija vajadzības. Kop� tā laika bija pagājusi viņas divdesmit sestā dzim�anas diena, un tagad viņa nēsāja krū�turi ar zināmu apmierinājuma izjūtu.

Līsbeta uzvilka d�insus un melnu T kreklu ar uzrakstu Consider this afair vvarning. Viņa sameklēja sandales un saules cepuri un uzkāra plecā melnu neilona somu.

Ceļā uz izeju viņa saklausīja murdoņu, ko radīja mazs viesu pulciņ� pie reģistratūras. Viņa palēnināja soli un sasprindzināja dzirdi.

�Cik bīstama tā ir?� skaļā balsī ar eiropeisku akcentu jautāja melnādaina sieviete. Līsbeta atcerējās, ka �ī sieviete pirms desmit dienām bija ieradusies ar �ārterreisu no Londonas.

Iesirmais viesnīcas darbinieks Fredijs Makbeins, kas vienmēr sveicināja Līsbetu ar draudzīgu smaidu, izskatījās noraizējies. Viņ� paskaidroja, ka visi viesnīcas iemītnieki saņems norādīju�mus un nav nekāda pamata satraukumam, ja viesi punktuāli tos izpildīs. Pēc viņa atbildes sākās jautājumu plūdi.

Līsbeta Salandere sarauca uzacis un piegāja pie bāra, kur aiz letes stāvēja Ella Ķārmaikla.

�Kas notiek?� Līsbeta jautāja un ar īk�ķi norādīja uz reģis�tratūru.

�Mūs draud apciemot Matilda.�

�Matilda?�

�Matilda ir orkāns, kas pirms pāris nedēļām izveidojās pie Brazīlijas un �orīt �ķērsoja Surinamas galvaspilsētu Paramaribo. Nav zināms, kādā virzienā viņa dosies tālāk, - iespējams, ziemeļu virzienā uz ASV. Ta�u, ja viņa turpinās pārvietoties gar krastu uz rietumiem, tad Trinidāda un Grenāda atradīsies tie�i pa ceļam. Var sanākt pūtiens.�

�Es domāju, ka orkānu sezona ir cauri.�

�Ir jau arī. Brīdinājumi par orkāniem mums pienāk septembrī un oktobrī. Ta�u �obrīd ir iestājies tāds sajukums ar klimatu, sil- tumnlcefektu un visu pārējo, ka neko vairs nevar dro�i zināt.�

�Skaidrs. Un kad Matilda ir gaidāma?�

�Drīz.�

�Vai man vajadzētu kaut ko pasākt?�

�Līsbet, ar orkāniem nejoko. Septiņdesmitajos gados kāds orkāns te, Grenādā, izraisīja milzīgus postījumus. Man bija vien�padsmit gadu, es tolaik dzīvoju aug�ā Grand Etang, vienā ciematā pa ceļam uz Grenvilu, un nekad neaizmirsī�u to nakti.�

�Hm.�

�Bet tev nav jāuztraucas. Sestdien turies viesnīcas tuvumā. Sakravā somā visu, ko tu negribētu zaudēt, - piemēram, to datoru, ar ko tu tur spēlējies, - un esi gatava ņemt to līdzi, kad atskanēs rīkojums doties lejā uz pagrabu. Tas ir viss.�

�Labi.�

�Vai gribi ko iedzert?�

�Nē.�

Līsbeta Salandere devās prom neatvadījusies. Ella Kārmaikla bezcerīgi pasmaidīja viņai nopakaļ. Bija pagāju�as pāris nedēļas, iekams viņa pierada pie dīvainās meitenes manierēm un saprata, ka Līsbeta Salandere nav iedomīga - viņa vienkār�i ir ļoti neparasta. Ta�u viņa bez ierunām maksāja par saviem dzērieniem, nemēdza piedzerties, turējās pati par sevi un nekad necēla traci.

Grenādas vietējā satiksme sastāvēja lielākoties no bagātīgi izro�tātiem minibusiem, kas kursēja, īpa�i neņemot vērā sarakstus un citas formalitātes. Diennakts gai�ajās stundās tie nepārtraukti braukāja �urpu turpu. Toties pēc tumsas iestā�anās pārvietoties bez sava auto būtībā bija neiespējami.

Līsbetai pie Sentd�ord�esas ceļa vajadzēja pagaidīt tikai da��as minūtes, līdz blakus nobremzēja kāds autobuss. �oferis bija rastafarietis, un autobusa magnetola uz visskaļāko atskaņoja No Woman No Cry. Līsbeta aizbāza ausis, samaksāja dolāru un iespraucās starp korpulentu sirmu kundzi un diviem pui�eļiem skolēnu formastērpos.

Sentd�ord�esa bija izvietojusies gar U veida līci, kur atradās The Carenage, iek�ējā osta. Ap ostu slējās stāvi kalni ar dzīvoja�mām mājām, vecām koloniālā stila celtnēm, bet pa�ā galā, uz kraujas klints zemesragā - cietoksnis Fort Rupert.

Sentd�ord�esa bija ļoti kompakta un sablīvēta pilsētiņa ar �au�rām ieliņām un daudzām �ķērsielām. Mājas kāpa aug�up pakal�nos, un vienīgā horizontālā virsma te laikam bija tikai apvieno�tais kriketa laukums un skrejceliņ� pilsētas ziemeļu nomalē.

Līsbeta izkāpa no autobusa ostas vidū un devās uz Maclntyre�s Electronics veikalu īsas, stāvas nogāzes galā. Visas preces, ko pār�deva Grenādā, lielākoties bija importētas no ASV vai Anglijas un tātad maksāja divkārt vairāk nekā citur, toties veikalā bija gaisa kondicionētājs.

Beidzot bija atvestas rezerves baterijas, ko viņa pasūtījusi sa�vam Apple PowerBook (G4 Titanium un 17 collu ekrāns). Maiami Līsbeta bija nopirkusi Palm plaukstdatoru ar nolokāmu tastatūru, tajā viņa varēja izlasīt savu e-pastu un viegli paķert to līdzi nei�lona somā, lai nebūtu jāstaipa apkārt PovverBook, ta�u tas bija no�ēlojams 17 collu ekrāna aizstājējs. Tomēr oriģinālās baterijas bija nosēdu�ās un izvilka tikai kādu pusstundu, līdz tās vaja�dzēja uzlādēt, kas bija tīrā sodība, - viņa vēlējās sēdēt uz tera�ses pie baseina, un strāvas padeve Grenādā bija problemātiska. �eit pavadītajās nedēļās Līsbeta bija piedzīvojusi divus ilgākus strāvas padeves pārrāvumus. Viņa samaksāja ar Wasp Enterpri�ses piedero�u kredītkarti, iebāza baterijas somā un atkal izgāja pusdienas karstumā.

Līsbeta iegriezās Barclays bankā un izņēma trīssimt dolāru skaidrā naudā, bet pēc tam devās uz tirgu un nopirka sai�ķi burkānu, se�us mango un pusotra litra minerālūdens pudeli. Nei�lona soma kļuva ievērojami smagāka, un, kad Līsbeta atkal no�nāca ostā, viņa jutās gan izsalkusi, gan izslāpusi. Vispirms viņa iedomājās par restorānu The Nutmeg, ta�u izskatījās, ka tā ieeju pilnībā aizsprostoju�i apmeklētāji. Viņa devās uz klusāko restorānu The Turtleback ostas galā, apsēdās verandā un pasūtīja kalmārus ar ceptiem kartupeļiem un pudeli vietējā alus Carib. Līsbeta paņēma kādu pamestu vietējās avīzes Grenadian Voice eksemplāru un divās minūtēs to pārskatīja. Vienīgais interesan�tais raksts bija dramatiskais brīdinājums par iespējamo Matildas. iera�anos. Tekstu ilustrēja attēls, kurā redzama nopostīta māja un atgādinājums par postījumiem pēc pēdējā lielā orkāna, kas piemeklēja valsti.

Līsbeta salocīja avīzi, iedzēra malku alus tie�i no pudeles un atslīga krēslā, kad piepe�i ieraudzīja verandā iznākam vīrieti no 32. istabas. Vienā rokā viņ� nesa savu brūno portfeli, bet otrā - lielu glāzi kokakolas. Vīrie�a skatiens pārslīdēja Līsbetai, viņu nepazīstot, tad viņ� apsēdās verandas pretējā pusē un pievērsa skatienu ūdenim aiz sienas.

Līsbeta Salandere nopētīja vīrieti, kas sēdēja, pagriezies pro�filā. Viņ� �ķita iegrimis domās un nekustējās septiņas minūtes, tad piepe�i pacēla glāzi un iedzēra trīs lielus malkus. Vīrietis nolika glāzi un atkal raudzījās uz jūru. Pēc brī�a Līsbeta atvēra somu un izņēma Dimensions in Mathematics.

Visu dzīvi Līsbetai bija patiku�i āķīgi uzdevumi un mīklas. De�viņu gadu vecumā viņa no mātes saņēma Rubika kubu. Tā salik��ana pārbaudīja viņas loģisko domā�anu gandrīz �etrdesmit ner�vozas minūtes, iekams viņa beidzot saprata, kā tas darbojas. Pēc tam vairs nebija nekādu grūtību sagrozīt kubiku pareizi. Līsbeta nekad nebija ne reizi kļūdījusies avī�u atjautības uzdevumos - piecas dīvaina izskata figūras un jautājums: kā jāizskatās sestajai. Atbilde vienmēr bija acīm redzama.

Pirmajās klasēs viņa bija apguvusi plusus un mīnusus. Reizinā��ana, dalī�ana un ģeometrija bija dabisks turpinājums. Viņa prata saskaitīt summu restorānā, sastādīt rēķinu un aplēst artilērijas granātas trajektoriju, ja to iz�auj noteiktā ātrumā un noteiktā leņķī. Tas bija pa�saprotami. Pirms Līsbeta izlasīja rakstu �urnālā

Popular Science, viņu ne mirkli nebija aizrāvusi matemātika, viņa pat neiedomājās, ka reizinā�anas tabula vispār ir matemātika. Reizinā�anas tabulu Līsbeta skolā iegaumēja vienā pēcpusdienā un nespēja saprast, kāpēc skolotājs turpina par to vāvuļot veselu gadu.

Tagad viņa piepe�i bija apjautusi nesatricināmo loģiku, kas acīmredzot slēpās aiz spriedumiem un formulām, un tā aizveda viņu uz akadēmisko grāmatnīcu. Tomēr, tikai atverot Dimensions in Mathematics, Līsbetai pavērās vesela jauna pasaule. Matemā�tika patiesībā bija loģisks uzdevums ar neskaitāmām variācijām - atrisināmām mīklām. Galvenais nebija izrēķināt uzdevumu. Piec�reiz pieci vienmēr būs divdesmit pieci. Galvenais bija saprast sakarību starp da�ādajiem likumiem, kas palīdzēja atrisināt jeb�kuru matemātisku problēmu.

Dimensions in Mathematics nebija strikta matemātikas mācību grāmata, bet gan tūksto� divsimt lappu�u biezs ķieģelis par mate�mātikas vēsturi no senajiem grieķiem līdz mūsdienu centieniem izprast sfērisko astronomiju. Grāmata bija glu�i vai Bībeles sta�tusā, tā nozīmēja to pa�u, ko nopietniem matemātiķiem reiz (un joprojām) nozīmēja Diofanta Aritmētika. Pirmo reizi atvērusi Dimensions viesnīcas terasē pie Grand Anse pludmales, Līsbeta piepe�i nonāca apburtā ciparu pasaulē, grāmatā, kuras autors gan izglītoja, gan spēja uzjautrināt lasītāju ar anekdotēm un pārsteidzo�ām problēmām. Līsbeta varēja izsekot matemātikas attīstībai no Arhimēda līdz mūslaiku Reaktīvās kustības labora�torijai Kalifornijā. Viņa izprata problēmu risinā�anas metodes.

Pitagora teorēma (x2 +y2 =z2 ), formulēta ap 500. gadu pirms Kristus, viņai kļuva par īstu atklāsmi. Līsbeta piepe�i izprata jēgu tam, ko bija iegaumējusi jau nedaudzajās apmeklētajās stun�dās pamatskolā. Taisnleņķa trijstūrī hipotenūzas kvadrāts ir vie�nāds ar kate�u kvadrātu summu. Viņu fascinēja Eiklīda atklājums 300. gadā pirms Kristus: pilnīgs skaitlis vienmēr ir divu skaitļu reizinājums, kurā viens no skaitļiem ir 2 kādā pakāpē, bet otro skaitli veido starpība starp 2 nākamajā pakāpē un 1. Tas bija Pitagora teorēmas uzlabojums, un Līsbeta ieraudzīja nebeidza�mas kombinācijas.

Viņa varētu turpināt bezgalīgi ilgi, neatrodot nevienu skaitli, kas pārkāpj likumu. �ī loģika valdzināja Līsbetas absolūtā izjūtu. Viņa ar prieku izstudēja Arhimēda, Ņūtona, Martina Gārdnera un daudzu citu klasisko matemātiķu darbus.

Pēc tam viņa nonāca līdz nodaļai par Pjēru Fermā, kura mate�mātiskā mīkla Fermā teorēma bija likusi viņai lauzīt galvu sep�tiņas nedēļas. Būtībā tas bija glu�i necils laika periods, ņemot vērā to, ka Fermā bija tracinājis matemātiķus gandrīz �etrsimt gadu, līdz anglim Endrū Vailsam tikai 1993. gadā izdevās viņa mīklu atminēt.

Fermā teorēma bija �ķietami vienkār�s uzdevums.

Pjērs Fermā piedzima 1601. gadā Bomonādelomaņā Francijas dienvidrietumos. Patiesībā Fermā pat nebija matemātiķis, viņ� bija valsts ierēdnis un matemātika bija viņa dīvainais vaļasprieks brīvajā laikā. Tomēr viņu uzskata par vienu no apdāvinātākajiem matemātiķiem autodidaktiem, kāds jebkad dzīvojis. Tāpat kā Līs- betai, ari Fermā patika risināt āķīgus uzdevumus un mīklas. �ķita, ka jo īpa�i viņam patīk ķircināt citus matemātiķus, izgudrojot problēmu, bet neietverot tajā risinājumu. Filozofs Renē Dekarts apveltīja Fermā ar vairākiem nicīgiem epitetiem, bet angļu kolē�ģis D�ons Voliss viņu dēvēja par �to nolādēto francūzi�.

15. gadsimta trīsdesmitajos gados klajā nāca Diofanta Aritmē�tikas tulkojums fran�u valodā, tajā bija pilnībā apkopotas Pita�gora, Eiklīda un pārējo senatnes matemātiķu formulētās skaitļu

teorijas. Tie�i studējot Pitagora teorēmu, Fermā pilnīgas ģenia�litātes uzplūdā radīja savu nemirstīgo problēmu. Viņ� formulēja Pitagora teorēmas variantu. Kvadrāta (x2 +y2 =z2 ) vietā Fermā izmantoja kubu (x3 +y3 =z3 ).

Nelaime tā, ka jaunajam vienādojumam �ķietami nebija atrisi�nājuma veselos skaitļos. Tādējādi ar nelielu akadēmisku izmaiņu palīdzību Fermā �o formulu, kam bija bezgalīgs skaits ideālu risinājumu, pārveidoja strupceļā, kuram vispār nav atrisinājuma. Viņa teorēma bija tie�i �āda: Fermā apgalvoja, ka nekur skaitļu nebeidzamajā rindā nav neviena vesela skaitļa, kura kubs būtu divu kubu summa, un tas attiecas uz visiem skaitļiem, kuru pa�kāpe ir augstāka par 2, tātad Pitagora teorēma.

Citi matemātiķi drīz bija vienisprātis, ka tie�i tā arī ir. Ar mē�ģinājumu un kļūdu metodes palīdzību viņi konstatēja, ka nevar atrast nevienu skaitli, kas apgāztu Fermā apgalvojumu. Nelaime tā, ka viņi, pat ja rēķinātu līdz pasaules galam, nespētu izmēģināt visus eksistējo�os skaitļus - to ta�u ir nebeidzami daudz -, tātad matemātiķi nevarēja būt pilnīgi dro�i, ka nākamais skaitlis neap�gāztu Fermā teorēmu. Matemātikā kādu apgalvojumu vajadzēja pierādīt matemātiski un izteikt universālā un zinātniski korektā formulā. Matemātiķim jāspēj kāpt tribīnē un izrunāt vārdus: �Tas ir tāpēc, ka��

Fermā, uzticīgs savam paradumam, paķircināja kolēģus. Sava Aritmētikas eksemplāra lappuses malā ģēnijs uzskrīpāja problēmas izvirzījumu un beidza to ar pāris rindiņām. Cuius rei demonstra- tionem mirabilem sane detexi hanc marginis exiquitas non caperet. �īs rindas matemātikas vēsturē kļuva nemirstīgas: Esmu atradis �im apgalvojumam patiesi brīni�ķīgu pierādījumu, ta�u lapas malā tam ir par maz vietas.

Ja Fermā nolūks bija pamatīgi saniknot kolēģus, tad viņam tas izdevās. Kop� 1637. gada būtībā ikviens ar pa�cieņu apvel�tīts matemātiķis ir pavadījis daudz laika, da�kārt pat ievērojami daudz laika, lai mēģinātu atrast Fermā pierādījumu. Veselas domātāju paaudzes cieta neveiksmi, līdz Endrū Vailss 1993. gadā atrada galīgo atrisinājumu. Viņ� bija lauzījis galvu par �o pro�blēmu divdesmit piecus gadus, pēdējos desmit no tiem gandrīz nepārtraukti.

Līsbeta Salandere bija pamatīgi apjukusi.

Patiesībā viņu neinteresēja atbilde. Svarīgākais bija problēmas risinā�ana. Ja kāds nolika viņai priek�ā mīklu, viņa to atminēja. Iekams Līsbeta aptvēra sprie�anas principus, skaitļu mīklu risinā��ana prasīja ilgu laiku, tomēr viņa vienmēr nonāca pie pareizās atbildes, pirms ielūkojās atrisinājumā.

Izlasījusi Fermā teorēmu, viņa paņēma papīra lapu un sāka kricelēt skaitļus. Ta�u atrast mīklas pierādījumu neizdevās.

Līsbeta negribēja skatīties atbildi, tāpēc pār�ķīra nodaļu, kurā tika aplūkots Endrū Vailsa risinājums. Viņa pabeidza lasīt Dimen�sions un konstatēja, ka neviena no pārējām grāmatā formulē�tajām problēmām nesagādā viņai lielas grūtības. Pēc tam viņa dienu no dienas aizvien pieaugo�ā aizkaitinājumā atgriezās pie Fermā mīklas un prātoja, kādu �brīni�ķīgu pierādījumu� Fermā būtu varējis atrast. Viņa klīda no strupceļa strupceļā.

Līsbeta pacēla acis, kad vīrietis no 32. istabas piepe�i piecēlās un devās uz izeju. Viņa pa�ķielēja rokaspulkstenī un konstatēja, ka vīrietis ir nekustīgi sēdējis divas stundas un desmit minū�tes.

Ella KArmaikla nolika glāzi uz bāra letes priek�ā Līsbetai Salanderei un secināja, ka �ī meitene neniekojas ar rozā krāsas dzērieniem un muļķīgiem lietussardziņiem. Salandere vienmēr pasūtīja vienu un to pa�u - rumu ar kolu. Atskaitot vienu vienīgu vakaru, kad Līsbeta bija dīvainā garastāvoklī un tā pietempās, ka Ella bija spiesta lūgt kādu palīgu uznest meiteni aug�ā uz istabu; viņa parasti dzēra tikai caffe latte, pa vienam stiprajam dzērienam vai vietējo Carib alu. Viņa, kā alla�, apmetās nomaļus pa�ā bāra letes galā labajā pusē un atvēra grāmatu ar dīvainām matemātikas formulām, kas Ellas Kārmaiklas acis bija neparasta literatūras izvēle meitenei viņas vecumā.

Viņa ari konstatēja, ka Līsbeta Salandere neizrāda ne mazāko vēlmi, lai viņu kāds aplido. Tos nedaudzos vientuļos vīrie�us, kuri viņai tuvojās, meitene laipni, ta�u noteikti atraidīja, un vienā gadījumā tas pat nenotika īpa�i laipni. Bet skarbi at�ūtais Kriss Makallens jau ari bija vietējais dīkdienis un pelnījis dabūt pa degunu. Tāpēc Ella nebija sevi�ķi sa�utusi, kad viņ� kaut kādā dīvainā veidā paklupa un iegāzās baseinā, visu vakaru ecējies ar Līsbetu Salanderi. Makallenam par labu jāatzīst, ka viņ� nebija ļaunatminīgs. Nākamajā vakarā viņ� atgriezās skaidrā prātā un uzsauca Salanderei alu, ko viņa pēc īsas �aubī�anās pieņēma. Pēc tam viņi vienmēr pieklājīgi sasveicinājās, nejau�i saskrēju�ies bārā.

�Viss kārtībā?� Ella pajautāja.

Līsbeta pamāja ar galvu un paņēma glāzi.

�Kādi jaunumi par Matildu?� viņa gribēja zināt.

�Joprojām virzās uz mūsu pusi. Var iznākt pagalam briesmīga nedēļas nogale.�

�Kad mēs to zināsim?�

�Patiesībā tikai tad, kad viņa būs garām. Viņa var doties taisni uz Grenādu un tad pēk�ņi nolemt pagriezties uz ziemeļiem.�

�Vai pie jums bie�i plosās orkāni?�

�Tie nāk un iet. Bie�āk paiet mums garām - citādi salas vairs nemaz nebūtu. Bet tev nav jāuztraucas.�

�Es neuztraucos.�

Pēk�ņi viņas izdzirdēja mazliet pārāk skaļus smieklus un pa�grieza galvu pret dāmu no 32. istabas, kas �ķita uzjautrināmies par vīra stāstu.

�Kas tie tādi?�

�Dr. Forbss ar sievu? Viņi ir amerikāņi no Ostinas Teksasā.�

Ella Kārmaikla vārdu �amerikāņi� izrunāja ar zināmu nepa�tiku.

�Zinu, ka viņi ir amerikāņi. Ko viņi te dara? Viņ� ir ārsts?� �Nē, ne jau tāds doktors. Viņ� ir atbraucis uz Santa Maria fondu.�

�Kas tas tāds?�

�Viņi apmaksā apdāvinātu bērnu izglīto�anos. Viņ� ir cienī�jams vīrs. Risina sarunas ar izglītības ministriju par jaunas vidus�skolas celtniecību Sentd�ord�esā.�

�Cienījams vīrs, kur� sit savu sievu,� Līsbeta Salandere no�teica.

Ella Kārmaikla apklusa un uzmeta Līsbetai asu skatienu, pirms devās uz otru bāra galu, lai pasniegtu Carib da�iem vietējiem klientiem.

Līsbeta vēl desmit minūtes sēdēja bārā, iebāzusi degunu Dimensions. Jau pirms pubertātes viņa bija aptvērusi, ka viņai ir fotogrāfiskā atmiņa un līdz ar to viņa stipri at�ķiras no saviem klasesbiedriem. �o īpa�ību Līsbeta nebija atklājusi nevienam - tikai vājuma brīdī Mīkaelam Blumkvistam. Viņa jau zināja Dimensions tekstu no galvas un lielākoties staipīja grāmatu līdzi tāpēc, ka tā bija vizuāla saikne ar Fermā, itin kā grāmata būtu talismans.

Ta�u �ajā vakarā viņai neizdevās koncentrēties ne uz Fermā, ne viņa teorēmu. Toties acu priek�ā kavējās aina, kā Dr. Forbss nekustīgi sē�, pievērsis skatienu kādam punktam ostas ūdeņos.

Līsbeta nespēja izskaidrot, kāpēc viņai piepe�i �ķita, ka te kaut kas nav lāgā.

Pēdīgi viņa aizvēra grāmatu un devās atpakaļ uz savu istabu, kur ieslēdza PowerBook. Sērfo�ana internetā te nebija iedomā�jama. Viesnīcai nebija platjoslas pieslēguma, ta�u viņas datorā bija modems, ko varēja savienot ar Panasonic mobilo telefonu un tādējādi nosūtīt un saņemt e-pastus. Viņa ātri sacerēja vēstuli PZague_xyz_666@hotmail.com

Man nav platjoslas. Vajag informāciju par Dr. Forbsu no Santa Maria fonda un par viņa sievu. Abi dzīvo Ostinā Teksasā. Maksā�u 500 dolāru tam, kur� to izpētīs. Wasp.

Viņa pievienoja savu publisko PGP atslēgu, aiz�ifrēja vēstuli ar Plague PGP atslēgu un nosūtīja. Pēc tam paskatījās pulkstenī un konstatēja, ka ir pāri pusastoņiem vakarā.

Līsbeta izslēdza datoru, aizslēdza istabas durvis un aizsoļoja �etrsimt metru pa liedagu, tad �ķērsoja Sentd�ord�esas ceļu un pieklauvēja pie kādas būdiņas aiz bāra The Coconut. D�ord�s Blends bija se�padsmit gadus vecs un mācījās vidusskolā. Viņ� vēlējās kļūt par ārstu vai advokātu, vai varbūt astronautu, bija aptuveni tikpat kaulains kā Līsbeta un gandrīz tikpat maza auguma.

Līsbeta bija satikusi D�ord�u pludmalē savā pirmajā nedēļā Grenādā, dienu pēc pārvāk�anās uz Grand Anse. Viņa pastaigājās pa liedagu, apmetās ēnā zem palmām un nolūkojās uz bērniem, kas spēlēja futbolu ūdensmalā. Viņa atvēra Dimensions un sēdēja iegrimusi grāmatā, kad D�ord�s atnāca un apsēdās tikai da�us metrus viņai priek�ā, �ķietami nemanīdams viņas klātbūtni. Līs�beta vēroja viņu klusēdama. Tieviņ� melns zēns sandalēs, melnās biksēs un baltā kreklā.

Tāpat kā viņa, arī zēns bija atvēris grāmatu un iedziļinājies tajā. Tāpat kā viņa, zēns studēja matemātikas grāmatu - Basics 4. Viņ� uzmanīgi lasīja un sāka rakstīt burtnīcā. Tikai tad, kad Līs�beta pēc piecām minūtēm nokrem�ļojās, zēns pamanīja viņas klātbūtni un panikā pielēca kājās. Viņ� atvainojās par traucē�jumu un jau grasījās iet, kad Līsbeta apjautājās, vai viņam tur ir sare�ģīti skaitļi.

Algebra. Pēc divām minūtēm viņa parādīja fundamentālu kļūdu zēna aprēķinos. Pēc pusstundas abi bija atrisināju�i viņa mājas uzdevumus. Pēc stundas - izgāju�i cauri nākamajai noda�ļai matemātikas grāmatā, un Līsbeta pedagoģiski izskaidroja rēķinā�anas paņēmienus. Zēns viņu vēroja ar godbijīgu cieņu. Pēc divām stundām D�ord�s bija pastāstījis, ka viņa māte dzīvo Toronto Kanādā, tēvs - Grenvilā salas otrā pusē, bet viņ� pats - būdiņā tālāk pludmalē. Viņ� bija jaunākais bērnu bariņā, un viņam bija trīs vecākas māsas.

Līsbetai Salanderei zēna sabiedrība �ķita savādi relaksējo�a. Situācija bija neparasta. Viņa tikpat kā nemēdza uzsākt sarunu ar citiem cilvēkiem tikai runā�anas pēc. Tas nebija kautrības dēļ. Līsbeta sarunās redzēja praktisku funkciju: kā atrast aptieku vai cik maksā viesnīcas istaba. Sarunām piemita arī profesionāla funkcija. Strādājot pie Dragana Armanska firmā Milton Security, viņai nebija problēmu risināt garas sarunas, lai izzinātu faktus.

Toties Līsbetai riebās personiskas sarunas, kas, viņasprāt, vien�mēr noveda līdz deguna bā�anai privātās lietās. Cik tev gadu - uzmini. Vai tev patīk Britnija Spīrsa - kas tā tāda? Vai tev patīk Kārla Lār�ona gleznas - nekad neesmu par to domājusi. Vai tu esi lesbiete - tā nav tava darī�ana.

D�ord�s Blends bija neveikls un kautrīgs, ta�u pieklājīgs un centās risināt pieklājīgu sarunu, nesacen�oties ar Līsbetu un neurķējoties viņas privātajā dzīvē. Arī viņ� �ķita vientuļ�. Dīvainā kārtā viņ� laikam pieņēma, ka Grand Anse pludmalē ir nokāpusi matemātikas dieviete, un likās priecīgs, ka Līsbeta sē� viņa kom�pānijā. Pavadīju�i vairākas stundas pludmalē, viņi devās projām, kad saule tuvojās apvārsnim. Viņi kopā aizgāja līdz Līsbetas vies�nīcai. D�ord�s parādīja būdiņu, kas bija viņa miteklis, un kautrīgi apjautājās, vai drīkst piedāvāt Līsbetai tēju. Viņa piedāvājumu pieņēma, un zēns izskatījās pārsteigts.

D�ord�a miteklis bija ļoti vienkār�s: būdiņā bija nobru�āts galds, divi krēsli, gulta un skapis drēbēm un gultasveļai. Vienīgais apgaismojums bija neliela galda lampa ar kabeli, kas sniedzās līdz bāram The Coconut. Plīts vietā bija tūristu plītiņa. D�ord�s uzcienāja ar pusdienām - rīsiem un dārzeņiem, ko viņ� pasnie�dza uz plastmasas �ķīvjiem. Viņ� pat pārdro�i piedāvāja Līsbetai uzsmēķēt vietējo aizliegto vielu, un viņa pieņēma arī �o piedā�vājumu.

Līsbetai nebija grūti aptvert, ka zēnu mulsina viņas klātbūtne un viņ� īsti nezina, kā uzvesties. Viņa bija impulsīvi izlēmusi ļaut, lai D�ord�s viņu pavedina. Tas izvērtās par moko�i garu procedūru, kad viņ� ne�aubīgi uztvēra Līsbetas signālus, ta�u nesaprata, kā ķerties pie lietas. Puisis staigāja kā kaķis ap krē- jumpodu, līdz Līsbeta zaudēja pacietību, apņēmīgi ievilka viņu gultā un nometa drēbes.

Tā bija pirmā reize, kad viņa pēc operācijas D�enovā kādam parādījās kaila. Līsbeta bija pametusi klīniku, sajūtot vieglu paniku. Tikai labu laiku vēlāk viņa apjauta, ka neviens uz viņu neblen�. Līsbetai Salanderei parasti nerūpēja, ko citi par viņu domā, un viņa prātoja, kāpēc piepe�i jūtas tik nedro�a.

D�ord�s Blends bija ideāla debija viņas jaunajam �es�. Kad zēnam (pēc zināmas uzmundrinā�anas) beidzot izdevās atāķēt viņas krū�turi, viņ� tūlīt nodzēsa lampu pie gultas, pirms pats sāka izģērbties. Līsbeta saprata, ka viņ� kautrējas, un ieslēdza lampu. Viņa uzmanīgi vēroja D�ord�a reakciju, kad zēns viņai mulsi pieskārās. Tikai daudz vēlāk vakarā viņa atslāba un seci�nāja, ka D�ord�s viņas krūtis uzskata par pilnīgi dabiskām. Ta�u �ķita, ka viņam arī nav daudz ar ko salīdzināt.

Līsbeta nebija plānojusi Grenādā sagādāt sev padsmitgadīgu mīļāko. Tas bija piepe�s impulss, un, pametusi D�ord�u vēlu naktī, viņa nedomāja atgriezties. Ta�u jau nākamajā dienā atkal satika D�ord�u pludmalē un patiesībā juta, ka biklais zēns ir patīkama sabiedrība. Septiņās Grenādā pavadītajās nedēļās D�ord�s Blends bija kļuvis par stabilu punktu Līsbetas dzīvē. Dienā viņi netikās, ta�u pēcpusdienas pirms saulrieta viņ� pavadīja pludmalē un vakarus - viens savā būdiņā.

Līsbeta nosprieda, ka savās pastaigās abi izskatās pēc pa�dsmitniekiem. Sweet sixteen.

D�ord�s laikam uzskatīja, ka dzīve ir kļuvusi interesantāka. Viņ� bija saticis sievieti, kas izglītoja viņu matemātikā un ero�tikā.

Viņ� atvēra durvis un priecīgi uzsmaidīja Līsbetai.

�Vai gribi kompāniju?� viņa jautāja.

Līsbeta Salandere pameta D�ord�u Blendu tūlīt pēc diviem naktī. Visā augumā virmoja silta sajūta, un viņa devās pastaigā pa liedagu, nevis taisnā ceļā uz Keys Hotel. Viņa gāja viena tumsā, zinādama, ka D�ord�s seko viņai kādus simt metrus nopakaļ.

Viņ� to darīja vienmēr. Līsbeta nekad nebija palikusi pie viņa pa nakti, bet D�ord�s kaismīgi iebilda pret to, ka viņa pavisam viena naktī dodas uz savu viesnīcu, un uzstāja, ka viņa pienā�kums ir Līsbetu pavadīt. īpa�i - ja bija ļoti vēls. Līsbeta parasti uzklausīja viņa iebildumus un tad pārtrauca diskusiju ar vien�kār�u �nē�. Es eju, kur gribu un kad gribu. End of discussion. Nē, mani nevajag pavadīt. Pirmajā reizē sapratusi, ka zēns viņai seko, Līsbeta pamatīgi pārskaitās. Ta�u tagad viņai �ķita, ka �is aizstāvja instinkts ir visai apburo�s, un viņa izlikās, ka nemana sekotāju un to, ka viņ� pagriezīsies mājup tikai brīdī, kad viņa ieies pa viesnīcas durvīm.

Līsbeta prātoja, ko D�ord�s darītu, ja viņai piepe�i kāds uz�bruktu.

Viņa pati grasījās likt lietā āmuru, ko bija nopirkusi Maclntyres dzelzslietu veikalā un glabāja somas ārējā nodalījumā. Līsbeta uzskatīja, ka ir maz fizisku draudu, ar ko nevarētu tikt galā, izmantojot kārtīgu āmuru.

Debesīs mirdzēja zvaigznes un spīdēja pilnmēness. Līsbeta pacēla skatienu un sameklēja pie apvār�ņa Regulu Lauvas zvaig�znājā. Viņa bija nonākusi gandrīz līdz viesnīcai, kad piepe�i strauji apstājās. Tālāk liedagā, ūdensmalā netālu no viesnīcas, viņa pamanīja cilvēka apveidu. Tā bija pirmā reize, kad viņa pēc tumsas iestā�anās redzēja pludmalē kādu dzīvu dvēseli. Lai gan attālums bija gandrīz simt metru, Līsbetai nebija grūti mēnes- gaismā pazīt �o vīrieti.

Tas bija cienījamais Dr. Forbss no 32. istabas.

Līsbeta paspēra da�us ātrus soļus sāņus un nekustīgi stāvēja zem kokiem. Pagriezusi galvu, viņa nemanīja ari D�ord�u Blendu. Stāvs ūdens malā lēni staigāja �urpu turpu. Viņ� smēķēja cigareti.

Vīrietis regulāri apstājās un noliecās, it kā pētītu smiltis. Pan�tomīma turpinājās divdesmit minūtes, līdz viņ� pēk�ņi mainīja virzienu, ātriem soļiem devās uz viesnīcas ieeju liedaga pusē un nozuda.

Līsbeta pagaidīja da�as minūtes, iekams devās uz vietu, kur bija staigājis Dr. Forbss. Viņa lēnām apmeta pusloku, pētīdama zemi. Redzēja tikai smiltis, da�us akmentiņus un glieme�vākus. Pēc divām minūtēm viņa mitējās pētīt liedagu un devās aug�ā uz viesnīcu.

Līsbeta izgāja uz sava balkona, pārliecās pār margām un pa�ķielēja uz kaimiņu balkonu. Tur bija klusi un mierīgi. Vakara strīds acīmredzot bija galā. Pēc brī�a Līsbeta paņēma plecu somu, izņēma papīru un uztina kāsīti no krājumiem, ar ko viņu bija apgādājis D�ord�s Blends. Viņa apsēdās krēslā uz balkona un lūko�jās uz tum�o Kārību jūras ūdeni smēķēdama un domādama.

Līsbeta jutās kā radars trauksmes stāvoklī.

Piecdesmit piecus gadus vecais advokāts Nilss Ēriks Bjūrmans nolika kafijas tasīti un vēroja cilvēku straumi aiz Cafe Hedon loga Lielajā laukumā. Viņ� redzēja visus, kas aizplūda garām �ajā straumē, bet neievēroja nevienu.

Viņ� domāja par Līsbetu Salanderi. Viņ� bie�i domāja par Līs�betu Salanderi.

�īs domas lika viņam vārīties aiz dusmām.

Līsbeta Salandere bija viņu sagrāvusi. �o mirkli viņ� neaiz�mirsa nekad. Viņa bija pārņēmusi kontroli un viņu pazemojusi. Uzbrukusi viņam, atstādama, burtiski runājot, neizdzē�amas pēdas viņam uz miesas. Precīzāk sakot, uz vairāk nekā divus kvad- rātdecimetrus liela laukuma uz vēdera tie�i virs dzimumlocekļa. Salandere bija pieķēdējusi viņu pa�a gultā, izrēķinājusies ar viņu un ietetovējusi vēstījumu, ko nevarēja pārprast un tik vienkār�i izdzēst: ES ESMU SADISTISKS LOPS, RIEBEKLIS UN IZVAROTĀJS.

Līsbetu Salanderi Stokholmas pilsētas tiesa bija pasludinājusi par juridiski rīcībnespējīgu. Bjūrmanam bija uzdots kļūt par viņas aizbildni, kas meiteni visaugstākajā mērā nostādīja tie�as pa�kļautības stāvoklī. Jau pirmajā reizē, saticis Salanderi, advokāts bija sācis par viņu fantazēt. Bjūrmans nespēja to izskaidrot, ta�u meitene viņu pievilka.

No tīri intelektuāla viedokļa advokāts Nilss Bjūrmans zināja, ka izdarījis kaut ko sabiedriski neatļautu un nepieņemamu. Viņ� zināja, ka rīkojies aplam. Viņ� arī zināja, ka rīkojies neattaisno�jami juridiskā ziņā.

No emocionālā viedokļa �īs intelektuālās zinā�anas nespēlēja nekādu lomu. Kop� brī�a, kad pirms diviem gadiem decembrī sastapa Līsbetu Salanderi, viņ� nespēja turēties pretī vilināju�mam. Likumiem, noteikumiem, morālei un atbildībai nebija nekā�das nozīmes.

Salandere bija dīvaina meitene - pilnīgi pieaugusi, ta�u izskata ziņā līdzīga mazgadīgam bērnam. Bjūrmans kontrolēja viņas dzīvi - meitene bija viņa rīcībā. �ādam kārdinājumam nevarēja pretoties.

Līsbetai Salanderei bija atņemta rīcībspēja un tāda biogrāfija, ka neviens viņai neticētu, ja viņa iedomātos protestēt. Tā arī nebija nekāda nevainīga bērna izvaro�ana - viņas lietā bija teikts, ka Salanderei ir pietiekami daudz seksuālās pieredzes un viņu pat varētu dēvēt par izlaidīgu. Kāds sociālais darbinieks savā ziņo�jumā norādīja uz iespēju, ka septiņpadsmit gadu vecumā Līsbeta Salandere ir piedāvājusi seksuālus pakalpojumus par naudu. �ā ziņojuma iemesls bija fakts, ka policijas patruļa uz parka soliņa Tantolundenā bija ievērojusi kādu iereibu�u veci jaunas meite�nes sabiedrībā. Policisti apturēja ma�īnu un piegāja abiem klāt; meitene bija atteikusies atbildēt uz viņu jautājumiem, bet pie�dzēru�ais vecis bija pārāk apreibis, lai ko apjēgtu.

Advokāta Bjūrmana acīs secinājums bija pa�saprotams: Līsbeta Salandere ir mauka no sociālo kāpņu zemākā pakāpiena. Viņa varā. Nekāda riska. Pat ja viņa vērstos bāriņtiesā, viņ�, izmantojot savu reputāciju un nopelnus, varētu atspēkot meitenes vārdus, saucot tos par meliem.

Viņa bija ideāla rotaļlieta - pieaugusi, izlaidīga, sociāli apro�be�ota un nodota viņa varā.

la bija pirmā reize, kad Bjūrmans izmantoja kādu savu klientu. Agrāk viņ� nebija uzdro�inājies pat tuvoties kādam, ar ko viņu saistīja profesionālas attiecības. Lai apmierinātu savas īpa�ās vēlmes attiecībā uz seksuālajām spēlēm, viņ� vērsās pie prosti�tūtām. Bjūrmans bija diskrēts, piesardzīgs un labi maksāja; tikai nelaime tā, ka ar prostitūtām tas nebija pa īstam, tā bija tikai izlik�anās. Tas bija pakalpojums, ko viņ� pirka no sievietes, kura stenēja, vaidēja un spēlēja savu lomu, ta�u bija tikpat fal�s kā diletanta glezna.

Bjūrmans bija centies izspēlēt dominē�anas fantāzijas ar savu sievu, kamēr abi vēl bija precēju�ies, ta�u viņa to darīja labprā�tīgi, un arī tā bija tikai spēle.

Līsbeta Salandere bija ideāla. Viņa nevarēja aizstāvēties. Viņai nebija radu un draugu. Viņa bija īsts upuris, pilnīgi bezpalīdzīga. Izdevība rada zagli.

Un piepe�i Salandere bija viņu uzvarējusi.

Viņa bija atspēlējusies ar tādu spēku un apņēmību, par ko viņam nebija bijis ne jausmas. Meitene bija viņu pazemojusi. Mocījusi. Gandrīz iznīcinājusi.

�ajos divos gados Nilsa Bjūrmana dzīve bija dramatiski mai�nījusies. Pirmajā laikā pēc Salanderes naksnīgā apciemojuma viņa dzīvoklī Bjūrmans jutās gandrīz kā paralizēts - nespējīgs domāt un rīkoties. Viņ� ieslēdzās savās mājās, neatbildēja uz telefona zvaniem un nespēja uzturēt sakarus ar saviem parasta�jiem klientiem. Tikai pēc divām nedēļām viņ� paņēma slimības lapu. Viņa sekretārei bija uzdots parūpēties par aktuālo korespon�denci birojā, atsaukt tik�anās un censties atbildēt uz aizkaitināto klientu jautājumiem.

Katru dienu Bjūrmans bija spiests aplūkot savu ķermeni spo�gulī pie vannas istabas durvīm. Beidzot viņ� spoguli noņēma.

Tikai vasaras sākumā Bjūrmans atgriezās birojā. Viņ� iz�ķiroja savus klientus un lielāko daļu atdeva kolēģiem. Paturēja tikai da�us uzņēmumus, kuros rūpējās par biznesa juridisko saraksti, bet nebija spiests aktīvi iesaistīties to darbā. Viņa vienīgais atli�ku�ais aktīvais klients bija Līsbeta Salandere - katru mēnesi viņ� sagatavoja bāriņtiesai atskaiti un ziņojumu. Viņ� darīja tie�i to, ko meitene likusi, - ziņojumi bija fantāzijas augļi, kas apstipri�nāja, ka viņai nemaz nav vajadzīgs aizbildnis.

Katrs ziņojums svilināja un atgādināja par Salanderes eksis�tenci, ta�u Bjūrmanam nebija izvēles.

Visu vasaru un rudeni Bjūrmans bija aizvadījis pārdomās, ne�spējīgs rīkoties. Decembrī viņ� beidzot saņēmās un rezervēja bi�ļetes uz Franciju. Viņ� bija pieteicis vizīti kādā kosmētiskās ķirur�ģijas klīnikā Marseļas apkaimē, kur konsultējās ar ārstu par to, kā labāk atbrīvoties no tetovējuma.

Ārsts bija izbrīnīti aplūkojis viņa sakropļoto vēderu. Beidzot viņ� piedāvāja ārstē�anas plānu. Vienkār�ākais paņēmiens būtu vairākkārtēja apstrāde ar lāzeru, ta�u tetovējums bija tik liels un adata durta tik dziļi, ka, pēc ārsta domām, vienīgais reālais variants bija vairākas ādas pārstādī�anas. Tas būs dārgi un prasīs laiku.

Aizvadītajos divos gados Bjūrmans bija saticis Līsbetu Salan�deri vienu vienīgu reizi.

Naktī, kad meitene viņam uzbruka un pārņēma kontroli pār viņa dzīvi, viņa bija arī savākusi biroja un dzīvokļa rezerves atslē�gas. Viņa apgalvoja, ka vēros advokātu un ieradīsies ciemos, kad viņ� to vismazāk gaidīs. Aizvadītajos desmit mēne�os Bjūrmans gandrīz bija sācis domāt, ka tie ir tuk�i draudi, tomēr neuzdro��inājās nomainīt atslēgu. Draudus nevarēja pārprast - ja viņa kādreiz atradīs advokātu gultā ar sievieti, tad nodos atklātībai deviņdesmit minūtes garo filmu, kas dokumentēja izvaro�anu.

Kādu nakti janvāra vidū gandrīz pirms gada Bjūrmans piepe�i pamodās pulksten trijos no rīta, īsti nezinādams, kāpēc. Viņ� iededza naktslampiņu uz skapī�a un gandrīz iebrēcās aiz �aus�mām, ieraudzījis Salanderi gultas kājgalī. Viņa bija kā spoks, kas

piepe�i materializējies advokāta guļamistabā. Meitenes seja bija bāla un bez izteiksmes. Rokās viņa turēja nolādēto elektro�oku.

�Labrīt, advokāt Bjūrman!� viņa pēdīgi sacīja. �Piedod, ka �o�reiz tevi pamodināju.�

Ak Dievs, vai viņa te ir bijusi jau iepriek�? Kamēr es gulēju? Advokāts nespēja iz�ķirt, vai meitene blefo. Nilss Bjūrmans no�krem�ļojās un atvēra muti. Salandere ar �estu viņu pārtrauca.

�Es pamodināju tevi tikai viena iemesla dēļ. Es drīz uz ilgāku laiku aizbrauk�u. Tu katru mēnesi turpināsi rakstīt ziņojumus par manu uzvedību, ta�u kopiju sūtīsi nevis man uz mājām, bet uz hotmail adresi.�

No jakas kabatas meitene izņēma salocītu papīra lapu un no�lika to uz gultas malas.

�Ja ar mani vēlēsies tikties Bāriņtiesa vai atgadīsies kas cits un būs nepiecie�ama man klātbūtne, tu uzrakstīsi man uz �o adresi. Vai saprati?�

Viņ� pamāja ar galvu.

�Es sap��

�Klusē! Es negribu dzirdēt tavu balsi.�

Advokāts sakoda zobus. Viņ� nebija uzdro�inājies uzmeklēt Salanderi, jo viņa bija draudējusi nosūtīt ierakstu varas iestā�dēm. Toties viņ� vairākus mēne�us bija domājis, ko viņai sacīt, kad meitene to uzmeklēs. Bjūrmans saprata, ka patiesībā viņam nav ko teikt savai aizstāvībai. Viņ� varēja tikai apelēt pie Salan�deres �ēlsirdības. Ja vien meitene dotu viņam iespēju runāt, viņ� censtos viņu pārliecināt, ka rīkojies nejau�ā prāta aptumsumā - ka viņ� no�ēlo un vēlas labot izdarīto. Bjūrmans bija gatavs zemoties, lai viņu aizkustinātu un tādējādi mazinātu draudus, ko Salandere iemiesoja.

�Man jārunā,� viņ� teica no�ēlojamā balsī. �Es gribu lūgt pie�do�anu��

Līsbeta nogaido�i klausījās viņa pārsteidzo�ajā lūgumā. Pēdīgi viņa atspiedās pret gultas galvgali un uzmeta viņam ļaunu ska�tienu.

�Paklausies - tu esi lops! Es tev nekad nepiedo�u. Bet, ja tu uzvedīsies labi, es palaidī�u tevi vaļā tajā dienā, kad man būs atdota rīcībspēja.�

Viņa pagaidīja, līdz advokāts nodūra acis. Viņa piespie� mani pazemoties.

�Tas, ko es teicu pirms gada, ir spēkā joprojām. Ja tev neiz�dosies, es publisko�u to ierakstu. Ja uzmeklēsi mani pats, nevis gaidīsi manu lēmumu, es publisko�u ierakstu. Ja es ie�u bojā nelaimes gadījumā, ieraksts tiks publiskots. Ja tu man vēl reizi pieskarsies, es tevi nogalinā�u.�

Bjūrmans viņai ticēja. Te nebija vietas �aubām vai diedelē�anai. �Vēl kas. Dienā, kad es palaidī�u tevi brīvībā, tu varēsi darīt, ko vēlies. Bet līdz tam laikam vairs nespersi kāju tajā Marseļas klīnikā. Ja tu tur aizbrauksi un uzsāksi ārstē�anos, es tevi atkal notetovē�u. Bet nākamreiz tetovē�u uz pieres.�

Velns un elle! Kā viņa to uzzinājusi�

Nākamajā mirklī viņa bija prom. Advokāts dzirdēja vieglu klik��ķi ārdurvīs, kad Salandere pagrieza atslēgu. Itin kā viņu būtu apciemojis spoks.

�ajā brīdī Bjūrmans bija sācis ienīst Līsbetu Salanderi ar tādu spēku, kas kvēloja viņa smadzenēs kā nokaitēta dzelzs un pār�vērta viņa dzīvi apsēstā vēlmē meiteni iznīcināt. Viņ� fantazēja par Salanderes nāvi. Viņ� fantazēja, ka piespiedīs meiteni krist ceļos un lūgties �ēlastību. Viņ� būs ne�ēlīgs. Viņ� sapņoja, ka apliks rokas viņai ap kaklu un �ņaugs, līdz viņai sāks trūkt gaisa. Viņ� gribēja izraut viņai acis no dobumiem un sirdi no krūtīm. Gribēja iznīdēt viņu no zemes virsas.

Paradoksālā kārtā tie�i �ajā mirklī Bjūrmans juta, ka atkal sāk funkcionēt un atrod savādu dvēseles līdzsvaru. Viņ� joprojām bija apsēsts ar Līsbetu Salanderi un katru nomoda minūti apzinājās viņas eksistenci. Ta�u Bjūrmans ievēroja, ka atkal spēj domāt racionāli. Lai viņam izdotos Salanderi iznīcināt, vajadzēja atgūt kontroli pār prātu. Viņa dzīve ieguva jaunu mērķi.

Tie�i �ajā dienā viņ� pārstāja fantazēt par Līsbetas navi un sāka to plānot.

Mīkaels Blumkvists, cen�oties noturēt divas dedzino�i karstas caffe latte glāzes rokā, ceļā uz galvenās redaktores Ērikas Bergeres galdiņu CafeHedon pagāja garām advokātam Nilsam Bjūrmanam, mazāk nekā divus metrus viņam aiz muguras. Ne viņ�, ne Ērika nekad nebija dzirdēju�i par advokātu Nilsu Bjūrmanu un nepie�vērsa viņam nekādu uzmanību.

Ērika sarauca degunu un pastūma sāņus pelnutrauku, lai atbrīvotu vietu glāzēm. Mīkaels pakāra jaku uz krēsla atzveltnes, pavilka pelnutrauku savā galda pusē un aizsmēķēja cigareti. Ērika necieta tabakas dūmus un uzlūkoja viņu ar pārmeto�u skatienu. Mīkaels kā atvainodamies pūta dūmus prom no Ērikas.

�Es domāju, ka tu esi atmetis.�

�Uz laiku atsāku.�

�Es vairs negulē�u ar vīrie�iem, kas smird pēc dūmiem,� Ērika sacīja, ķircino�i smaidīdama.

�No problem. Citas meitenes nav tik izvēlīgas,� Mīkaels atteica un pasmaidīja pretī.

Ērika novaibstījās.

�Kas par lietu? Man pēc divdesmit minūtēm jāsatiekas ar �ār- liju. Mēs iesim uz teātri.�

�ārlija bija �arlota Rūsenberga, Ērikas bērnības draudzene. �Mūsu praktikante krīt man uz nerviem. Viņa ir kaut kādas tavas draudzenes meita. Strādā pie mums divas nedēļas un paliks vēl astoņas. Es drīz vairs nespē�u viņu izturēt.�

�Esmu manījusi, ka viņa uzlūko tevi ar kāru skatienu. Es, pro�tams, pieņemu, ka tu uzvedies kā d�entlmenis.�

�Ērika, tai mei�ai ir septiņpadsmit gadu, bet garīgais briedums kavējas desmit gadu vecumā, un tas vēl ir augstsirdīgi teikts!� �Viņa vienkār�i jūtas apmulsusi, tevi ieraugot. Iespējams, ka tu esi viņas elks.�

�Vakar pusvienpadsmitos vakarā viņa piezvanīja lejā pie dur�vīm un gribēja uzkāpt pie manis ar vīna pudeli.�

�Oho!� Ērika Bergere iesaucās.

�Tāds oho!� Mīkaels atcirta. �Ja es būt divdesmit gadu jaunāks, tad dro�i vien nevilcinātos ne mirkli. Bet paklausies - viņai ir septiņpadsmit! Man drīz būs �etrdesmit pieci.�

�Neatgādini man to. Mēs esam vienos gados.�

Mīkaels Blumkvists atgāzās krēslā un notrausa cigaretei pel�nus.

Mīkaelam Blumkvistam nebija paslīdējis garām nepamanīts, ka Vennerstrema lieta viņam ir sagādājusi dīvainu zvaigznes sta�tusu. Aizvadītajā gadā viņ� bija saņēmis ielūgumus uz ballītēm un pasākumiem no visneiedomājamākiem cilvēkiem.

Nebija nekādu �aubu, ka Mīkaelu ielūdza vien tāpēc, ka lab�prāt vēlējās redzēt viņu savā paziņu lokā; apsveikuma bu�a uz vaiga no cilvēkiem, ar kuriem viņ� iepriek� diezin vai vispār bija sasveicinājies, bet kuri labprāt vēlējās izskatīties pēc viņa tuviem draugiem un uzticības personām. Tie lielākoties nebija kolēģi no pla�saziņas līdzekļiem - tos viņ� jau pazina un ar tiem bija izveidoju�ās labas vai sliktas attiecības -, bet tā sauktās kultūras personības, aktieri, viduvēji sabiedriskie darbinieki un pussla- venības. Tas glu�i vienkār�i bija statuss, ja tavā prezentācijas ballītē vai privātās vakariņās ieradās Mīkaels Blumkvists. Aizva�dītā gada laikā pār viņu bija noliju�i ielūgumi un uzaicinājumi uz da�neda�ādiem pasākumiem. Viņam jau kļuva par ieradumu atbildēt uz �iem ielūgumiem ar frāzi �būtu ļoti jauki, diem�ēl esmu jau aizņemts� utt.

Pie popularitātes ēnas pusēm piederēja arī aizvien pieaugo�s tenku apjoms. Kāds paziņa satraukts apvaicājās par Mīkaela veselību, padzirdējis, ka viņ� meklējis palīdzību narkoloģiskajā klīnikā. Patiesībā Mīkaela kopējais narkotiku patēriņ� kop� pus�aud�a gadiem bija da�as marihuānas cigaretes un vienā vienīgā gadījumā kokaīns, ko viņ� pirms piecpadsmit gadiem nomēģināja kopā ar kādu holandie�u meiteni, rokgrupas dziedātāju. Alkohola patēriņ� bija lielāks, ta�u joprojām aprobe�ojās ar atsevi�ķiem acīmredzama skurbuļa gadījumiem kādās vakariņās vai ballītē. Krogos viņ� reti izdzēra vairāk par vienu lielu glāzi un parasti iztika ar vidēji stipru alu. Viņa mājas bāriņā glabājās degvīns un da�as dāvinātas laba viskija pudeles, kas tika atvērtas smieklīgi reti.

Gan viņa paziņu lokā, gan ārpus tā bija labi zināms, ka Mīka�els nav precējies un viņam ir daudz gadījuma sakaru un mīlas dēku, kas radīja jaunas baumas. Viņa attiecības ar Ēriku Bergeri daudzu gadu garumā vienmēr bija da�ādu tenku objekts. Pēdējos gados tās papildināja apgalvojumi, ka viņ� ceļojot no gultas uz gultu, piecērtot visām sievietēm un izmantojot savu populari�tāti, lai pārgulētu ar visām Stokholmas krodziņu apmeklētājām. Kāds pavir�i pazīstams �urnālists reiz pat bija apjautājies, vai Mīkaelam nevajadzētu ārstēt atkarību no seksa. Par �ā komen�tāra iemeslu kalpoja ziņa, ka slavens amerikāņu aktieris iestājies klīnikā, lai ārstētu �ādu kaiti.

Mīkaelam, protams, bija daudz īslaicīgu sakaru, un gadījās, ka tie norisinājās vienlaikus. Viņ� pats īsti nevarēja saprast, kāpēc tā. Mīkaels zināja, ka izskatās diezgan labi, ta�u nekad nebija uzskatījis sevi par īpa�i pievilcīgu. Toties bie�i dabūja dzirdēt, ka viņā ir kas tāds, kas pievelk sievietes. Ērika Bergere bija skaid�rojusi, ka viņ� reizē izstarojot pa�pārliecinātību un dro�ību un viņam piemītot spēja likt sievietēm justies atbrīvoti un nepie�spiesti. Likties gultā ar viņu neesot ne grūti, ne bīstami, ne sare��ģīti - toties nepretenciozi un erotiski baudāmi. Kas (pēc Mīkaela domām) bija tie�i tā, kā tam jābūt.

Lai gan lielākā daļa viņa paziņu domāja citādi, Mīkaels nekad nebija veltījis laiku aplido�anai. Labākajā gadījumā viņ� lika manīt, ka ir gatavs, ta�u iniciatīvu vienmēr atstāja sievietes ziņā. Sekss bie�i bija dabisks turpinājums. Sievietes, kas nokļuva viņa gultā, reti bija anonīmi one night stands - protams, bija arī tādas, bet rezultāts visbie�āk iznāca neapmierino�s. Vislabākās attiecības Mīkaelam bija ar sievietēm, ko viņ� bija iepazinis un kas viņam ļoti simpatizēja. Tāpēc tā nebija nejau�ība, ka pirms divdesmit gadiem viņ� uzsāka dēku ar Ēriku Bergeri - abi bija draugi un juta savstarpēju pievilk�anos.

Tomēr pēdējā laika slava neizprotamā un dīvainā veidā bija vairojusi Mīkaela popularitāti sievie�u vidū. Vispārsteidzo�ākais bija tas, ka jaunās sievietes impulsīvi tuvojās visnegaidītākajos brī�os.

Ta�u Mīkaelu valdzināja pavisam cita tipa sievietes, ne jau kaismīgas padsmitgadnieces ļoti īsos minisvārkos un labi veido�tiem augumiem. Kad Mīkaels bija jaunāks, viņa sievietes bie�i bija vecākas un da�os gadījumos pat krietni vecākas un piere- dzēju�ākas par viņu pa�u. Kad viņ� pats kļuva vecāks, �ī star�pība izlīdzinājās. Divdesmit piecus gadus vecā Līsbeta Salandere noteikti bija liels solis lejup vecuma skalā.

Kas arī bija iemesls steidzīgajam randiņam ar Ēriku.

Millennium, pakalpojot kādai no Ērikas paziņām, bija pieņēmis praktikanti no ģimnāzijas ar mediju novirzienu. Tas nebija nekas neparasts, viņiem katru gadu bija vairāki praktikanti. Mīkaels pieklājīgi sasveicinājās ar septiņpadsmit gadus veco meiteni un pavisam ātri secināja, ka viņai ir visai vāja interese par �urnā�listiku, ja neskaita to, ka viņa grib �parādīties televīzijā�, un (Mīkaelam radās aizdomas) darbs Millennium �obrīd ir savā ziņā statusa simbols.

Viņ� drīz saprata, ka meitene nelaidīs garām izdevību nodi�bināt tuvāku kontaktu. Mīkaels izlikās, ka neuztver viņas visai skaidros mēģinājumus, ta�u meitene tikai divkār�oja pūles. Tas glu�i vienkār�i kļuva apgrūtino�i.

Ērika Bergere piepe�i iesmējās.

�Ak debess, tu ciet no seksuālas uzmāk�anās darbavietā!�

�Rikij, tas ir apgrūtino�i. Es nekādā gadījumā negribu viņu aizvainot vai samulsināt. Ta�u viņa ir aptuveni tikpat delikāta kā ķēve meklē�anās laikā. Mani sāk mākt bailes par to, ko viņa var nostrādāt.�

�Mīkael, viņa ir tevi iemīlējusies un vienkār�i ir par jaunu, lai saprastu, kā to izpaust.�

�Piedod, te nu tu kļūdies. Viņa ļoti labi zina, kā to izpaust. Viņas uzvedība ir dīvaina, un viņa sāk dusmoties par to, ka es neuzķeros uz āķa. Un man nu nemaz nevajag jaunas tenkas, kas attēlotu mani kā neķītru Miku D�egeru, kur� medī svaigu miesu.�

�Labi. Es sapratu problēmu. Tātad vakar vakarā viņa zvanīja pie tavām durvīm.�

�Ar pudeli vīna. Viņa teica, ka bijusi ballītē pie kāda �pazi�ņas� manā kvartālā, un mēģināja panākt, lai tas izskatās pēc nejau�ības.�

�Ko tu viņai teici?�

�Es viņu nelaidu iek�ā. Es sameloju, ka viņa nāk nelaikā, jo pie manis ciemos ir kāda dāma.�

�Kā viņa to uztvēra?�

�Viņa ļoti noskaitās, tomēr aizgāja.�

�Ko tu gribi, lai es daru?�

�Get her off my back. Pirmdien es domāju ar viņu nopietni parunāt. Vai nu viņa liksies mierā, vai es izmetī�u viņu no redak�cijas.�

Ērika Bergere brīdi domāja.

�Nē,� viņa teica. �Nesaki neko. Es ar viņu parunā�u.�

�Man nav izvēles.�

�Viņa meklē draugu, nevis mīļāko.�

�Es nezinu, ko viņa meklē, bet��

�Mīkael, esmu bijusi tādā situācijā. Es parunā�u ar viņu.�

Tāpat kā visi citi, kas skatās televīziju vai lasa avīzes, Nilss Bjūrmans pēdējā gada laikā bija dzirdējis par Mīkaelu Blumk- vistu, ta�u nepazina viņu un, pat ja būtu pazinis, tad nereaģētu.

Viņ� nezināja, ka Millennium redakcijai ir kāda saistība ar Līsbetu Salanderi.

Turklāt viņ� bija pārāk iegrimis domās, lai pievērstu uzmanību apkārtnei.

Kop� advokāta intelektuālā paralīze beidzot bija atkāpusies, viņ� lēnām bija sācis analizēt savu stāvokli un prātoja, kā rīkoties, lai iznīcinātu Līsbetu Salanderi.

Problēma riņķoja ap vienu un to pa�u klup�anas akmeni.

Līsbetas Salanderes rīcībā bija vairāk nekā deviņdesmit minū�u gar� ieraksts, ko viņa uzņēmusi ar slēpto kameru un kas detali�zēti parādīja, kā viņ� meiteni izvaro. Viņ� bija redzējis ierakstu. Tur nevarēja būt nekādu citu interpretāciju. Ja tas jebkad nonāks prokuratūras rīcībā vai - vēl ļaunāk - ja tas nonāks pla�sazi- ņas līdzekļu nagos, tad viņa dzīvei, karjerai un brīvībai būs bei�gas. Zinot soda mērus par izvaro�anu, atkarīgā stāvoklī eso�as personas izmanto�anu, vardarbību un smagu miesas bojājumu nodarī�anu, viņ� rēķināja, ka varētu saņemt kādu se�u gadu cie�tumsodu. Centīgs prokurors pat varētu izmantot vienu filmas fragmentu, lai izvirzītu apsūdzību slepkavības mēģinājumā.

Izvarodams Līsbetu, Bjūrmans bija meiteni gandrīz nosmacē�jis, kad iekarsis spieda spilvenu viņai uz sejas. Viņ� vēlējās, kaut būtu to izdarījis.

Viņi nesaprastu, ka Salandere visu laiku spēlēja kaut kādu spēli. Viņa provocēja, tēloja ar savām mīlīgajām bērna acīm un pavedināja ar augumu, kas varēja piederēt divpadsmitgadīgai meitenei. Viņa (āva sevi izvarot. Tā bija viņas vaina. Viņi nekad nesaprastu, ka patiesībā viņa iestudējusi izrādi. Viņa bija izplānojusi�

Lai kā viņ� rīkotos, galvenais bija iegūt ierakstu savā rīcībā un pārliecināties, ka tam nav kopiju. Tas bija problēmas atrisi�nājums.

Nebija nekādu �aubu, ka tāda ragana kā Līsbeta Salandere gadu gaitā ir iemantojusi daudz ienaidnieku. Ta�u advokātam Bjūrmanam bija liela priek�rocība. At�ķirībā no visiem pārējiem, kas kaut kāda iemesla dēļ dusmojās uz meiteni, viņam bija neie�robe�ota pieeja viņas slimības vēsturei, sociālā dienesta ziņoju�miem un psihiatru atzinumiem. Viņ� bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem Zviedrijā, kas zināja Salanderes dziļākos noslēpumus.

Personas lieta, ko bāriņtiesa viņam nodeva dienā, kad viņ� apņēmās kļūt par meitenes aizbildni, bija īsa un pārskatāma - kādas piecpadsmit lappuses, kas galvenokārt aplūkoja viņas dzīvi pieaugu�ā vecumā, apkopoja psihiatriskās ekspertīzes slēdzienus, tiesas lēmumu iecelt viņai aizbildni un iepriek�ējo gadu finan�u pārskatus.

Bjūrmans bija pārlasījis �o lietu atkal un atkal. Pēc tam viņ� sistemātiski sāka vākt informāciju par Līsbetas Salanderes pa�gātni.

Būdams advokāts, viņ� ļoti labi zināja, kā iegūt informāciju no publiskiem valsts reģistriem. Kā Salanderes aizbildnim viņam nebija problēmu apiet ārsta noslēpumu, kas attiecās uz viņas slimības vēsturi. Bjūrmans bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas varēja iegūt jebkuru dokumentu, ja tas bija saistīts ar Līsbetu Salanderi.

Tomēr pagāja vairāki mēne�i, iekams viņ� apkopoja meitenes dzīvi detaļu pēc detaļas, no visagrākajām piezīmēm sākumskolā līdz sociālā dienesta ziņojumiem, policijas protokoliem un tie�sas spriedumam. Lai apspriestu Salanderes stāvokli, viņ� bija personiski apciemojis Dr. Jesperu H. Lēdermanu, psihiatru, kur� saistībā ar pilngadības sasnieg�anu bija rekomendējis ievietot Līsbetu psihiatriskajā klīnikā. Psihiatrs detalizēti izklāstīja savus argumentus. Visi palīdzēja Bjūrmanam. Kāda sieviete no sociālā dienesta pat uzslavēja advokātu par to, ka viņ� izrāda lielāku ieinteresētību nekā parasti, cen�oties izprast visus Līsbetas Salan�deres dzīves aspektus.

Tomēr īsto informācijas zelta bedri viņ� atrada divās iesietās piezīmju grāmatiņās kartona kastē, kas krāja putekļus pie kāda bāriņtiesas atbildīgā ierēdņa. �īs grāmatiņas bija pierakstījis

Bjūrmana priek�tecis, advokāts Holgers Palmgrēns, kas acīmre�dzot bija iepazinis Līsbetu labāk par visiem pārējiem. Palmgrēns katru gadu bija apzinīgi iesniedzis ziņojumu bāriņtiesai, ta�u Bjūrmans pieņēma, ka, Līsbetai Salanderei nezinot, Palmgrēns ir arī cītīgi pierakstījis savus vērojumus dienasgrāmatas formā. Tas acīmredzot bija aizbildņa darba materiāls, un, kad viņu pirms diviem gadiem piemeklēja insults, tas nonāca bāriņtiesā, kur neviens to neatvēra un neizlasīja.

Tas bija oriģināls. Bez kopijām.

Lieliski.

Palmgrēns par Līsbetu Salanderi sniedza pavisam citu ainu, at�ķirīgu no tās, ko varēja lasīt sociālā dienesta ziņojumos. Viņ� bija sekojis Līsbetas grūtajam ceļam no neregulējamas pusaudzes līdz jaunai sievietei, kas strādāja dro�ības pakalpojumu firmā Mil- ton Security - �o darbu viņa bija ieguvusi ar Palmgrēna palīdzību. Aizvien pieaugo�ā izbrīnā Bjūrmans aptvēra, ka Līsbeta Salandere nepavisam nav garīgi atpalikusi izpalīdze, kas apkalpo kopējamo ma�īnu un gatavo kafiju, bet - glu�i pretēji - viņai bija kvalifi�cēts darbs, kas nozīmēja, ka viņa veic informācijas izpēti Milton direktora Dragana Armanska uzdevumā. Tāpat kļuva skaidrs, ka Armanskis un Palmgrēns ir pazīstami un palaikam apmainās ar informāciju par savu aizbilstamo.

Nilss Bjūrmans iegaumēja Dragana Armanska vārdu. No visiem cilvēkiem, kas figurēju�i Līsbetas Salanderes dzīvē, tikai divi kaut kādā mērā �ķita esam viņas draugi, un abi acīmredzot uzskatīja meiteni par savu aizbilstamo. Palmgrēns bija svītrots no saraksta. Armanskis bija vienīgais atliku�ais, kas varēja kļūt par poten�ciālu draudu. Bjūrmans nolēma turēties tālāk no Armanska un neuzmeklēt viņu.

Mapes bija daudz ko izskaidroju�as. Bjūrmans piepe�i saprata, kā Līsbeta Salandere varēja tik daudz zināt par viņu. Advokāts gan joprojām neaptvēra, kā meitene uzzinājusi, ka viņ� ļoti diskrēti apmeklējis plastiskās ķirurģijas klīniku Francijā, ta�u liela daļa mistikas pazuda. Viņas darbs bija urķēties citu cilvēku privātajā dzīvē. Bjūrmans tūlīt sāka ievērot piesardzību savā izmeklē�anā un nolēma: tā kā Salanderei ir pieeja viņa dzīvoklim, tad nebūtu prātīgi tur glabāt dokumentus par viņu. Advokāts savāca visus papīrus un aizveda kasti uz vasarnīcu pie Stallarholmenas, kur pavadīja aizvien vairāk laika, ieslīdzis vientuļos prātojumos.

Jo vairāk viņ� lasīja par Līsbetu Salanderi, jo vairāk pārlieci�nājās, ka viņa ir patoloģiski slims cilvēks. Bjūrmans nodrebēja, iedomājies, ka Salandere bija ar roku dzel�iem pieķēdējusi viņu pa�a gultā. Viņ� toreiz bija pilnībā meitenes varā un tagad ne�au�bījās, ka Līsbeta izpildītu savus draudus viņu nogalināt, ja viņ� kaut kādā veidā to izprovocētu.

Viņai trūka sociālu barjeru. Viņa bija slima un bīstama trakā. Rokas granāta bez dro�inājuma. Mauka.

Holgera Palmgrēna pieraksti bija sagādāju�i arī pēdējo atslēgu. Palmgrēns vairākas reizes bija veicis ļoti personiskus ierakstus par sarunām ar Līsbetu Salanderi. Prātu izkūkojis vecis. Divos no tiem viņ� bija pieminējis frāzi �kad notika Viss Ļaunais�. Palmgrēns acīmredzot bija tie�i aizguvis Salanderes izteicienu, ta�u nebija saprotams, uz ko tas mērķē.

Bjūrmans pārsteigts atzīmēja vārdus �Viss Ļaunais�. Gadi aud�uģimenē? Kāds īpa�s incidents? Visam vajadzētu būt minē�tam apjomīgajos materiālos, kas jau bija viņa rīcībā.

Viņ� atvēra psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu, kas bija izdots, kad meitene sasniedza pilngadību, un uzmanīgi pārlasīja to piekto vai sesto reizi. �ajā mirklī advokāts saprata, ka viņa zinā�anās par Salanderi ir kāds baltais plankums.

Viņa rīcībā bija izraksti no skolas �urnāla, slēdziens, kas apliecināja, ka Līsbetas Salanderes māte nespēj meitu aprūpēt, ziņojumi no da�ādām aud�uģimenēm pusaudzes gados un psi�hiatriskā ekspertīze astoņpadsmit gadu vecumā.

Kaut kas bija izraisījis vājprātu, kad meitene bija divpadsmit gadus veca.

Viņas biogrāfijā bija arī citi baltie plankumi.

Vispirms Bjūrmans ar lielu pārsteigumu atklāja, ka Līsbetai Salanderei ir dvīņumāsa, kas nebija pieminēta materiālos, kuri pirms tam nonāku�i viņa rīcībā. Ak Dievs, viņas ir divas! Ta�u viņam neizdevās atrast nekādas ziņas par to, kas noticis ar māsu.

Tēvs nebija zināms, un lietā nebija arī paskaidrojuma, kāpēc māte vairs nevar meitu aprūpēt. Bjūrmans agrāk bija pieņēmis, ka māte ir saslimusi un tie�i tāpēc meitene nonākusi bērnu psi�hiatriskajā klīnikā. Tagad viņ� bija pārliecināts, ka ar Līsbetu Salanderi divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā kaut kas noticis. Viss Ļaunais. Kaut kāda trauma. Ta�u nekur nebija minēts, kas ir Viss Ļaunais.

Psihiatriskajā ekspertīzē viņ� beidzot atrada norādi uz iztrūks�to�u pielikumu - reģistrācijas numuru izmeklē�anai, kas datēta ar 1991. gada 3. decembri. Numurs ar roku bija pierakstīts uz kopijas, ko viņ� dabūja no sociālā dienesta krājumiem. Ta�u mēģi�nājumi materiālus pasūtīt sadūrās ar �ķēr�ļiem. �ie izmeklē�anas dokumenti bija klasificēti kā slepeni. Lēmumu varēja pārsūdzēt valdībā.

Nilss Bjūrmans apjuka. Tas, ka izmeklē�anas materiāli saistībā ar divpadsmitgadīgu meiteni ir slepeni, nebūtu pārsteidzo�i - tas parasti notika diskrēcijas dēļ. Ta�u viņ� bija Līsbetas Salanderes aizbildnis un viņam bija tiesības pieprasīt par viņu jebkuru doku�mentu. Advokāts nespēja aptvert, kāpēc izmeklē�anas materiāli jāslepeno tādā mērā, ka viņam jāraksta iesniegums valdībai, lai tiem piekļūtu.

Bjūrmans automātiski uzrakstīja iesniegumu. To apstrādāja divus mēne�us. Sev par lielu izbrīnu, viņ� saņēma atteikumu. Bjūr�mans nespēja saprast, kas tik dramatisks varētu slēpties piecpa�dsmit gadus senos izmeklē�anas materiālos par divpadsmitga�dīgu meiteni, lai tiem pie�ķirtu tādu konfidencialitātes pakāpi, it kā tie būtu premjerministra rezidences atslēga.

Bjūrmans atgriezās pie Holgera Palmgrēna dienasgrāmatas, vēlreiz uzmanīgi to izlasīja un centās saprast, kas domāts ar Visu Ļauno. Ta�u teksts nedeva norādes. Acīmredzot Palmgrēns un Salandere bija apspriedu�i �o jautājumu, bet viņ� to nebija pierakstījis. Piezīmes par Visu Ļauno parādījās arī dienasgrāma�tas noslēgumā. Iespējams, ka Palmgrēns vienkār�i nebija paspējis visu kārtīgi uzrakstīt, pirms viņu piemeklēja insults.

Tas aizveda advokāta Bjūrmana domas jaunos ceļos. Holgers Palmgrēns bija Līsbetas Salanderes aizgādnis kop� brī�a, kad viņai apritēja trīspadsmit, un viņas aizbildnis pēc pilngadības sasnieg�anas. Citiem vārdiem sakot, Palmgrēns ienāca meitenes dzīvē īsi pēc tam, kad notika Viss Ļaunais un Salanderi ievietoja psihiatriskajā klīnikā. Tātad pastāvēja liela varbūtība, ka viņ� zināja, kas noticis.

Bjūrmans atgriezās bāriņtiesas arhīvā. �oreiz viņ� nevis lūdza materiālus par Līsbetu Salanderi, bet pieprasīja Palmgrēna uzde�vuma aprakstu - sociālā dienesta lēmumu. Viņ� saņēma doku�mentus un pirmajā mirklī jutās vīlies. Divas lappuses ar īsu infor�māciju. Līsbetas Salanderes māte vairs nespēja parūpēties par meitām. īpa�u apstākļu dēļ meitenes vajadzēja iz�ķirt. Kamillu Salanderi nodeva aud�uģimenē. Līsbetu Salanderi ievietoja Sv. Stefana bērnu psihiatriskajā klīnikā. Nekāda alternatīva netika apspriesta.

Kāpēc? Tikai mīklains formulējums: 1991. gada 3. decembra notikumu dēļ Sociālais dienests nolemj� Pēc tam atkal atsauce uz noslēpumainās un slepenās izmeklē�anas dokumentu reģistrā�cijas numuru. Ta�u �oreiz vēl kāda detaļa - izmeklētāja vārds. Advokāts Nilss Bjūrmans apstulbis blenza uz �o vārdu. Viņ� to pazina. Ļoti labi pazina.

Tas visu parādīja glu�i jaunā gaismā.

Bjūrmanam pagāja vēl divi mēne�i, iekams viņ� pa citiem ceļiem ieguva izmeklē�anas materiālus - īsu un saturīgu doku�mentāciju, kuru veidoja �etrdesmit septiņas lapas A4 formāta mapē un papildinājumi piezīmju veidā uz aptuveni se�desmit lappusēm, kas pievienotas se�u gadu ilgā periodā.

Sākumā Bjūrmans neuztvēra saistību.

Pēc tam sameklēja tiesu medicīniskās ekspertīzes fotogrāfijas un pārbaudīja �o vārdu vēlreiz.

Ak Dievs, tas nav iespējams!

Viņ� piepe�i saprata, kāpēc �ī lieta ir slepena. Advokāts Nilss Bjūrmans bija laimējis d�ekpotu.

Vēlāk, uzmanīgi pārlasīdams dokumentus, viņ� saprata, ka pasaulē ir vēl kāds cilvēks, kuram ir iemesls ienīst Līsbetu Salan�deri tikpat stipri kā viņam.

Bjūrmans nebija vientuļ�.

Viņam bija sabiedrotais. Visneiedomājamākais sabiedrotais, kādu varētu iztēloties.

Advokāts lēnām sāka sacerēt plānu.

Nilss Bjūrmans atmodās no saviem prātojumiem, kad pār Cafē Hedon galdiņu nogūla ēna. Viņ� palūkojās aug�up un ieraudzīja blondu� milzis. Tas bija vārds, pie kura viņ� beigās apstājās. Sekun�des desmitdaļu advokāts parāvās atpakaļ, līdz atguva savaldī�anos.

Uz viņu nolūkojās vairāk nekā divus metrus gar� spēcīgas miesasbūves vīrietis. Ļoti spēcīgas miesasbūves. Pavisam noteikti kultūrists. Bjūrmans nemanīja ne mazāko tauku vai ļenganuma ēnu. Visā visumā vīrietis atstāja biedējo�i spēcīgu iespaidu.

Milzim bija gai�i, uz pieres īsi apcirpti mati un izdzīti deniņi. Ovāla, savādi maiga, gandrīz bērni�ķīga seja. Toties ledaini zilās acis nebija maigas. Viņ� bija ģērbies īsā, melnā ādas jakā, zilā kreklā ar melnu kaklasaiti un melnās biksēs. Pēdējās advokāts Bjūrmans ievēroja mil�a rokas. Vīrietis pats jau bija liela auguma, bet viņa plaukstas bija neparasti lielas.

�Advokāts Bjūrmans?�

Vīrietis runāja ar izteiktu akcentu, ta�u balss bija tik pār�steidzo�i dzidra, ka Bjūrmanam uz mirkli gandrīz pavērās mute. Viņ� pamāja ar galvu.

�Mēs saņēmām jūsu vēstuli.�

�Kas jūs esat? Es gribēju satikt��

Vīrietis ar milzīgajām plaukstām ignorēja jautājumu, apsēdās iepretim Bjūrmanam un pārtrauca viņu.

�Jūs tiksieties ar mani. Pastāstiet, ko jūs vēlaties.�

Advokāts Nilss Ēriks Bjūrmans mirkli vilcinājās. Viņam riebās doma, ka tagad jāatklājas pilnīgam sve�iniekam. Ta�u tas bija nepiecie�ams. Viņ� atgādināja sev, ka nav vienīgais, kur� ienīst Līsbetu Salanderi. Vajadzēja atrast sabiedroto. Viņ� klusā balsī sāka stāstīt.

Līsbeta Salandere pamodās septiņos no rīta, nomazgājās du�ā, nokāpa lejā pie Fredija Makbeina reģistratūrā un apjautājās, vai nebūtu kāds brīvs bagijs, ko viņa varētu �odien iznomāt. Pēc des�mit minūtēm viņa bija iemaksājusi depozītu, noregulējusi sēdekli un atpakaļskata spoguli, izmēģinājusi iedarbināt motoru un pār�baudījusi, vai bākā ir benzīns. Tad Līsbeta iegāja bārā, brokastīs pasūtīja caffe latte un sviestmaizi ar sieru un nopirka pudeli mine�rālūdens līdzņem�anai. Ēzdama brokastis, viņa uz salvetes krice�lēja ciparus un lauzīja galvu par Fermā teorēmu (x3+y3=z3).

Tūlīt pēc astoņiem bārā ienāca Dr. Forbss. Viņ� bija svaigi skuvies un ģērbies tum�ā uzvalkā, baltā kreklā ar zilu kaklasaiti. Forbss pasūtīja olu, grauzdētu maizi, apelsīnu sulu un melnu kafiju. Pusdeviņos viņ� piecēlās un devās uz taksometru, kas viņu jau gaidīja.

Līsbeta sekoja pa gabaliņu. Dr. Forbss izkāpa no taksometra zem skatu laukuma ostas sākumā un soļoja gar ūdens malu. Līs�beta pabrauca viņam garām, novietoja bagiju ostas promenādes malā un pacietīgi gaidīja, kad Forbss paies viņai garām, lai tad sekotu viņam.

Pulksten vienos Līsbeta bija izmirkusi sviedros un viņas kājas - uztūku�as. �etras stundas viņa bija staigājusi �urpu turpu pa Sentd�ord�esas ielām. Pastaigas temps bija lēns, ta�u bez pauzēm, un daudzie stāvie pakalni sāka nogurdināt muskuļus. Dzerdama pēdējās minerālūdens lāses, meitene brīnījās par Forbsa enerģiju. Viņa tikko bija sākusi apsvērt iespēju izbeigt �o projektu, kad Forbss piepe�i sāka soļot The Turtleback virzienā. Līsbeta deva viņam desmit minūtes laika, tad iegāja restorānā un apsēdās verandā. Viņi sēdēja tie�i tajās pa�ās vietās kā iepriek�ējā dienā, un Forbss tie�i tāpat dzēra kolu un blenza uz ūdeni ostā.

Forbss bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem Grenādā, kas staigāja ģērbu�ies uzvalkā un kaklasaitē. Līsbeta pamanīja, ka viņu �ķietami neietekmē karstums.

Pulksten trijos Forbss iztraucēja Līsbetu no domām, samaksā�dams un atstādams restorānu. Viņ� soļoja gar ostmalu un ielēca vienā no minibusiņiem, kas devās uz Grand Anse. Līsbeta pie�brauca pie Keys Hotel, un pēc piecām minūtēm autobuss izlaida Forbsu. Meitene uzkāpa savā istabā, atgrieza aukstā ūdens krānu un izstiepās vannā. Viņai smeldza pēdas. Pierē ievilkās dziļas rievas.

�īs dienas vingrinājumi runāja skaidru valodu. Dr. Forbss katru rītu, svaigi skuvies un pieklājīgi ģērbies, ar portfeli rokā atstāja viesnīcu. Viņ� bija pavadījis �o dienu, glu�i vienkār�i nosizdams laiku. Lai ko viņ� darītu Grenādā, tā nebija jaunas skolas plāno��ana, ta�u kaut kāda iemesla dēļ vīrietis gribēja izlikties, ka uz salu viņu atvedu�as darī�anas.

Kāpēc �is teātris?

Vienīgais cilvēks, no kura Dr. Forbss varētu vēlēties kaut ko noslēpt, bija viņa sieva - viņai būtu jādomā, ka vīrs pa dienu ir ļoti aizņemts. Bet kāpēc? Vai darījumi bija izgāzu�ies un viņ� bija par lepnu, lai to atzītu? Vai Grenādas apmeklējumam bija pavisam cits mērķis? Vai viņ� kaut ko vai kādu gaidīja?

Pārbaudot savu hotmail pastkastīti, Līsbeta Salandere atrada �etras vēstules. Pirmā bija no Plague un nosūtīta aptuveni stundu pēc tam, kad meitene viņam aizrakstīja. Ziņa bija �ifrēta, un trīs vārdi lakoniski uzdeva jautājumu: �Tu esi dzīva?� Plague nekad nemēdza rakstīt garas, emocionālas vēstules. Līsbeta arī ne.

Divas nākamās vēstules bija nosūtītas ap diviem naktī. Vienā Plague sūtīja �ifrētu informāciju par kādu tikla paziņu ar segvārdu Bilbo, kur� dzīvojot Teksasā un izpildī�ot viņas lūgumu. Plague pievienoja Bilbo adresi un PGP atslēgu. Da�as minūtes vēlāk Bilbo bija atrakstījis Līsbetai no kādas hotmail adreses. Ziņa bija īsa: tikai informācija, ka Bilbo nosūtīs datus par Dr. Forbsu tuvākās diennakts laikā.

Arī ceturtā vēstule bija no Bilbo, nosūtīta vēlu pēcpusdienā. Tajā bija �ifrēts bankas konta numurs un FTP adrese. Līsbeta atvēra �o adresi un atrada 390 kB zip failu, ko viņa noglabāja un atvēra savā datorā. Mapē bija �etri zemas iz�ķirtspējas attēli jpg formātā un pieci Word faili.

Divas fotogrāfijas bija Dr. Forbsa portreti, tre�ais foto bija uzņemts kādā pirmizrādē, un tajā Forbss bija redzams kopā ar sievu. Ceturtajā fotogrāfijā Forbss stāvēja kancelē baznīcā.

Pirmajā failā bija vienpadsmit lappuses teksta, tas bija Bilbo ziņojums. Otrajā failā astoņdesmit �etras lappuses bija lejupielā�dētas no intemeta. Divi nākamie faili bija ieskenēti izgriezumi no vietējās avīzes Austiņ American-Statesman, bet pēdējais - pārskats par Dr. Forbsa draudzi, Dienvidostinas Prezbiterie�u baznīcu.

Lai gon Līsbeta Salandere zināja no galvas Tre�o Mozus grā�matu - iepriek�ējā gadā viņai bija radies iemesls izstudēt bib- liskos soda likumus -, viņas zinā�anas reliģijas vēsturē bija pie�ticīgas. Līsbetai bija vāja izpratne par to, kāda ir at�ķirība starp jūdaisko, prezbiterie�u un katoļu baznīcu, viņa zināja tikai to, ka jūdu baznīcu sauc par sinagogu. īsu mirkli viņa izbijās, ka būs spiesta iedziļināties teoloģiskās detaļās. Tad saprata, ka viņai nospļauties par to, kādai draudzei pieder Dr. Forbss.

Dr. Ri�ards Forbss, da�kārt pieminēts kā Reverends Ri�ards Forbss, bija �etrdesmit divus gadus vecs. Dienvidostinas draudzes mājas lapa internētā ziņoja, ka baznīcā ir septiņi darbinieki. Saraksta aug�galā atradās Reverends Dankans Klegs, kas norā�dīja, ka viņ� ir baznīcas teoloģiskā priek�plāna figūra. Kādā foto�grāfijā bija redzams spēcīgs vīrs ar kupliem sirmiem matiem un labi koptu sirmu bārdu.

Ri�ards Forbss bija tre�ais sarakstā un atbildēja par izglītības jautājumiem. Blakus viņa vārdam iekavās bija rakstīts arī Svētā ūdens fonds.

Līsbeta izlasīja baznīcas vēsts ievadu.

Ar lūg�anām un pateicībām mēs kalposim Dienvidostinas ļaudīm, dāvājot viņiem stabilitāti, teoloģiju un cerību pilno ideoloģiju, ko sargā Amerikas prezbiterie�u baznīca. Kā Kristus kalpi mēs piedāvā�jam patvērumu grūtībās nonāku�ajiem un apsolījumu par izlīgumu caur lūg�anām un baptisko svētību. Priecāsimies par Dieva mīlestību! Mūsu pienākums ir nojaukt mūrus starp cilvēkiem un likvidēt �ķēr��ļus Dieva mīlestības vēsts izpratnei.

Tūlīt pēc ievada sekoja baznīcas bankas konta numurs un mudinājums mīlestību uz Dievu pārvērst rīcībā.

Bilbo bija apkopojis lielisku, īsu Ri�arda Forbsa biogrāfiju. Tajā Līsbeta varēja izlasīt, ka Forbss ir dzimis Sīdarblafā Nevadā un strādājis par laukstrādnieku, pārdevēju, skolas saimniecības pār�zini, kādas Ņūmeksikas avīzes vietējo korespondentu un kristīgas rokgrupas mened�eri, līdz trīsdesmit viena gada vecumā pievie�nojās Dienvidostinas draudzei. Forbsam bija revidenta izglītība, un viņ� bija studējis arī arheoloģiju. Ta�u Bilbo nebija atradis oficiālu doktora grādu.

Draudzē Forbss bija saticis D�eraldīni Naitu, ran�o īpa�nieka Viljama F. Naita vienīgo meitu. Arī Naits bija ietekmīgs draudzes loceklis. Ri�ards un D�eraldīne apprecējās 1997. gadā, un pēc tam Ri�arda Forbsa karjera baznīcā uzņēma apgriezienus. Viņ� kļuva par Santa Maria fonda vadītāju, kura uzdevums bija �ieguldīt Dieva naudu izglītības projektos trūkumcietējiem�.

Forbss bija divas reizes arestēts. 1987. gadā divdesmit piecu gadu vecumā viņu apsūdzēja par smagu miesas bojājumu nodarī�anu saistībā ar autokatastrofu. Tiesa viņu attaisnoja. Cik Līsbeta varēja spriest no avī�u izgriezumiem, viņ� tie�ām nebija vainīgs. 1995. gadā Forbsu apsūdzēja par to, ka viņ� piesavinājies kristīgās rokgrupas naudu, būdams tās mened�eris. Arī �ajā reizē viņu attaisnoja.

Ostinā viņ� bija kļuvis pla�i pazīstams, turklāt bija pilsētas izglī�tības komitejas loceklis. Viņ� bija arī Demokrātu partijas biedrs, cītīgi piedalījās labdarības pasākumos un vāca naudu, lai apmak�sātu mazturīgo ģimeņu atva�u skolas gaitas. Dienvidostinas baznīca lielu daļu sava misijas darba veltīja spāniski runājo�ām ģimenēm.

2001. gadā Forbsu apsūdzēja finansiālos pārkāpumos saistībā ar Santa Maria fondu. Sprie�ot pēc avīzes raksta, Forbsu turēja aizdomās par to, ka viņ� ieguldījis obligāciju fondos vairāk nau�das, nekā to pieļauj statūti. Baznīca atspēkoja �īs apsūdzības, un mācītājs Klegs skaidri nostājās Forbsa pusē. Lieta netika ierosi�nāta, un revīzija neko neuzrādīja.

Līsbeta domīgi izpētīja ziņojumu par Forbsa privātajām finan�sēm. Viņam bija ikgadēji ienākumi se�desmit tūksto�u dolāru apmērā, ko varēja uzskatīt par pieklājīgu algu, ta�u nebija per�sonisko uzkrājumu. Finansiālo stabilitāti ģimenē uzturēja viņa sieva D�eraldīne Forbsa. 2002. gadā bija nomiris viņas tēvs. Meita bija vienīgā mantiniece aptuveni �etrdesmit miljonu dolāru lielai bagātībai. Pārim nebija bērnu.

Tātad Ri�ards Forbss bija atkarīgs no savas dzīvesbiedres. Līs�beta sarauca uzacis. Tas nebija labs izejas punkts vardarbībai pret sievu.

Līsbeta pieslēdzās internetam, nosūtīja Bilbo īsu �ifrētu ziņu un pateicās par darbu. Viņa pārskaitīja uz Bilbo kontu piecsimt dolārus.

Tad Līsbeta izgāja uz balkona un atspiedās pret margām. Rietēja saule. Palmu lapotnes pie mūra pludmales pusē purināja aizvien spēcīgāks vēj�. Grenāda atradās Matildas nomalē. Līsbeta sekoja

Ellas Kārmaiklas padomam, sakravāja somā datoru, Dimensions in Mathematics, da�as personiskās mantas un rezerves drēbju kārtu un nolika to uz grīdas pie gultas. Pēc tam nokāpa lejā uz bāru un pusdienās pasūtīja zivi un pudeli Carib.

Vienīgais interesantais notikums bija tas, ka Dr. Forbss, pār�ģērbies krosenēs, gai�ā tenisa kreklā un �ortos, pie bāra letes uzdeva Ellai Kārmaiklai ziņkārīgus jautājumus par Matildas gai- tām. Ne�ķita, ka viņ� būtu satraukts. Viņ� bija aplicis ap kaklu krustiņu zelta ķēdītē un izskatījās mundrs un pievilcīgs.

Līsbeta Salandere bija pārgurusi pēc dienas bezcerīgajiem kle�jojumiem Sentd�ord�esā. Pēc pusdienām viņa izgāja īsā pastaigā, ta�u pūta stiprs vēj� un temperatūra bija ievērojami kritusies. Tāpēc viņa devās atpakaļ uz savu istabu un jau deviņos ielīda gultā. Aiz loga grabinājās vēj�. Viņa bija nodomājusi brīdi palasīt, bet gandrīz tūlīt iemiga.

Līsbeta piepe�i pamodās no pamatīga trok�ņa. Viņa uzmeta skatienu rokaspulkstenim. Ceturksnis pāri vienpadsmitiem va�karā. Viņa izrausās no gultas un atvēra balkona durvis. Sejā si�tās vēja brāzmas, kas lika soli atkāpties. Līsbeta atbalstījās pret durvju aplodu, piesardzīgi izgāja uz balkona un palūkojās apkārt.

Virs baseina piekārtās lampas �ūpojās �urpu turpu un pagalmā radīja dramatisku ēnu spēli. Līsbeta redzēja, ka vairāki viesnīcas iemītnieki ir pamodu�ies, stāv pie vārtiem mūrī un vēro liedagu. Citi turējās bāra tuvumā. Paskatoties ziemeļu virzienā, Līsbeta redzēja Sentd�ord�esas ugunis. Debesis klāja mākoņi, ta�u lietus nelija. Viņa nevarēja tumsā saskatīt jūru, ta�u viļņu �alkas bija krietni skaļākas nekā parasti. Temperatūra bija nokritusies vēl zemāk. Pirmo reizi kop� iera�anās Kārību salās Līsbeta piepe�i juta, ka nodreb.

Viņai stāvot uz balkona, pie durvīm skaļi pieklauvēja. Līsbeta ietinās palagā un atvēra. Fredijs Makbeins izskatījās nopietns.

�Piedod, ka iztraucēju, bet �ķiet, ka būs vētra.�

�Matilda?�

�Matilda,� Makbeins apstiprināja. ��ovakar tā plosījās pie Tobāgo, un mēs esam saņēmu�i ziņas par lieliem postījumiem.� Līsbeta pārlūkoja savas zinā�anas ģeogrāfijā un meteoroloģijā. Trinidāda un Tobāgo atradās aptuveni divsimt kilometru uz dien�vidaustrumiem no Grenādas. Tropu vētra varēja pavisam vien�kār�i izplesties simt kilometru rādiusā un pārvietot savu centru ar trīsdesmit �etrdesmit kilometru ātrumu stundā. Tas nozīmēja, ka pavisam drīz Matilda var klauvēt pie Grenādas durvīm. Visu noteiks virziens, kādā tā dosies.

��obrīd briesmas nedraud,� Makbeins turpināja, �bet mēs nodro�ināmies. Es ieteiktu tev sakravāt vērtīgākās mantas somā un nākt lejā uz reģistratūru. Viesnīca piedāvā kafiju un sviestmaizes.� Līsbeta sekoja viņa padomam. Viņa noskaloja seju, lai pilnīgi pamostos. Uzvilka d�insus, zābakus un flaneļa kreklu un uzkāra plecā somu. Pirms atstāt istabu, viņa pagriezās atpakaļ, atvēra vannas istabas durvis un ieslēdza gaismu. Zaļā ķirzaka nebija redzama, dro�i vien ielīdusi kādā caurumā. Gudra meitene.

Bārā Līsbeta devās uz savu parasto vietu un vēroja, kā Ella Kārmaikla norīko savu personālu piepildīt termosus ar karstu dzērienu. Pēc brī�a viņa atnāca uz Līsbetas stūri.

�Sveika! Tu izskaties tikko pamodusies.�

�Biju aizmigusi. Kas tagad notiks?�

�Mēs nogaidām. Jūrā ir liela vētra, un no Trinidādas esam saņēmu�i brīdinājumu par orkānu. Ja situācija pasliktināsies un Matilda nāks uz �o pusi, mēs dosimies lejā uz pagrabu. Vai vari palīdzēt?�

�Kas man jādara?�

�Reģistratūrā mums ir simt se�desmit segas, kas jānones pa�grabā. Un ir daudz mantu, kas jānobēdzina.�

Turpmāko stundu Līsbeta palīdzēja nest uz pagrabu segas un novākt puķu podus, galdiņus, sauļo�anās krēslus un citas mantas ap baseinu. Kad Ella bija apmierināta un palaida viņu, Līsbeta devās pie vārtiem mūri un spēra da�us soļus tumsā. Jūra draudīgi dunēja, un vēja brāzmas raustīja meiteni tik spēcīgi, ka viņa bija spiesta stingri atsperties, lai nostāvētu. Palmas pie mūra stipri locījās.

Līsbeta devās atpakaļ uz bāru, pasūtīja cajfe latte un apsē�dās pie letes. Bija pāri pusnaktij. Viesu un personāla vidū jautās izteikti nervoza gaisotne. Ap galdiņiem risinājās klusas sarunas, un cilvēki ik pa brīdim pacēla skatienu uz debesim. Viesnīcā �obrīd bija trīsdesmit divi viesi un aptuveni desmit darbinieki. Līsbeta piepe�i pamanīja D�eraldlni Forbsu pie kāda galdiņa netālu no reģistratūras. Viņai bija saspringta sejas izteiksme un rokā dzēriena glāze. Viņas viru nekur nemanīja.

Līsbeta dzēra kafiju un atkal bija sākusi meditēt par Fermā teo�rēmu, kad no kabineta iznāca Fredijs Makbeins un nostājās ves�tibila vidū.

�Lūdzu uzmanību! Es tikko saņēmu ziņu, ka Mazo Martiniku skārusi vētra ar orkāna spēku. Es lūdzu visus nekavējoties doties uz pagrabu!�

Fredijs Makbeins apņēmīgi pārtrauca visus mēģinājumus uz�dot jautājumus un vadīja savus viesus uz pagraba kāpnēm aiz reģistratūras. Mazā Martinika bija neliela sala, kas piederēja Gre- nādai, da�as jūras jūdzes uz ziemeļiem no galvenās salas. Līsbeta pa�ķielēja uz Ellu Kārmaiklu un sasprindzināja dzirdi, kad Ella piegāja pie Fredija Makbeina.

�Cik ļauni ir?� Ella jautāja.

�Nezinu. Telefona sakari pārtrūka,� Makbeins atbildēja klusā balsī.

Līsbeta nokāpa pagrabā un novietoja savu somu uz segas stūrī. Viņa brīdi domāja, tad pret cilvēku straumi devās atpakaļ uz reģistratūru. Līsbeta notvēra Ellu Kārmaiklu un jautāja, vai var vēl kā palīdzēt. Ella nopietni papurināja galvu.

�Redzēsim, kas notiks. Matilda ir bīstama.�

Līsbeta pamanīja, ka pa ieejas durvīm ienāk bariņ� ļau�u - pieci pieaugu�ie un kādi desmit bērni. Fredijs Makbeins viņus sagaidīja un norādīja uz pagraba kāpnēm.

Piepe�i Līsbetai prātā ie�āvās satrauco�a doma.

�Es pieņemu, ka �obrīd visi cilvēki lien pagrabos?� viņa jautāja klusā balsī.

Ella Kārmaikla nolūkojās uz ģimeni pie pagraba kāpnēm.

�Diem�ēl �is ir viens no nedaudzajiem pagrabiem Grand Anse. Te patvērumu noteikti meklēs vēl daudzi citi.�

Līsbeta asi paskatījās uz Ellu.

�Ko darīs pārējie?�

�Tie, kam nav pagrabu?� Ella rūgti iesmējās. �Viņi salīdīs mā�jās vai meklēs pajumti kādā �ķūnītī. Viņiem jāpaļaujas uz Dievu.�

Līsbeta apgriezās un cauri reģistratūrai skrie�us devās uz dur�vīm.

D�ord�s Blends.

Līsbeta dzirdēja, kā Ella sauc viņai nopakaļ, ta�u neapstājās, lai paskaidrotu.

Viņ� dzīvo no�ēlojamā būdiņā, kas sabruks pie pirmā pūtiena.

Nokļuvusi uz Sentd�ord�esas ceļa, Līsbeta �ūpojās vēja brāz�mās, kas raustīja viņas augumu. Viņa spītīgi sāka skriet. Spēcīgais pretvēj� ar brāzmām gāza no kājām. Pagāja gandrīz desmit minū�tes, iekams viņa pieveica aptuveni �etrsimt metru līdz D�ord�a Blenda mājai. Pa ceļam viņa nemanīja nevienu dzīvu dvēseli.

Lietus Sāka gāzties kā ledusauksta du�a mirklī, kad Līsbeta pa�griezās uz D�ord�a Blenda būdiņu un pa loga spraugu pamanīja viņa lampas atspīdumu. Viņa izmirka cauri slapja pāris sekun�u laikā, un redzamība samazinājās līdz da�iem metriem. Līsbeta piedauzīja pie durvīm. D�ord�s atvēra, izbrīnā iepletis acis.

�Ko tu te dari?� viņ� sauca, lai pārkliegtu vēju.

�Nāc! Tev jānāk uz viesnīcu. Tur ir pagrabs.�

D�ord�s Blends izskatījās apstulbis. Piepe�i vēj� aizcirta dur�vis, un pagāja vairākas sekundes, iekams D�ord�am izdevās tās atkal atvērt. Līsbeta satvēra viņu aiz T krekla un izvilka ārā. Viņa noslaucīja ūdeni no sejas, sagrāba zēna roku un sāka skriet. Viņ� sekoja.

Viņi izvēlējās ceļu gar liedagu, par kādiem simt metriem īsāku nekā iela, kas meta lielu līkumu uz salas centru. Kad viņi bija pus�ceļā, Līsbeta aptvēra, ka tā laikam bijusi kļūda. Pludmalē nebija nekāda aizsega. Vēj� un lietus �austīja viņus tik stipri, ka abi bija spiesti vairākas reizes apstāties. Pa gaisu lidoja smiltis un zari. Briesmīgi auroja jūra. Pēc mirkļa, kas �ķita vesela mū�ība, Līsbeta beidzot ieraudzīja, kā priek�ā materializējas viesnīcas mūris, un pasteidzināja soļus. Brīdī, kad viņi beidzot bija nonāku�i pie vār�tiem un dro�ībā, meitene pār plecu pameta skatienu uz pludmali. Viņa apstājās kā iemieta.

Kādus piecdesmit metrus tālāk pludmalē Līsbeta caur lietus�gāzi piepe�i ieraudzīja divus gai�us stāvus. D�ord�s Blends raus�tīja viņu aiz rokas, lai ievilktu pa vārtiem. Līsbeta atlaida zēna plaukstu un atbalstījās pret mūri, cenzdamās fokusēt skatienu. Uz da�ām sekundēm viņa lietū pazaudēja abus stāvus no redzes�loka, bet tad debesis apgaismoja zibens.

Līsbeta uzreiz pazina, ka tie ir Ri�ards un D�eraldīne Forbsi. Abi atradās aptuveni tajā pa�ā vietā, kur viņa iepriek�ējā vakarā bija redzējusi �urpu turpu staigājam Ri�ardu Forbsu.

Kad uzliesmoja nākamais zibsnis, Līsbetai izskatījās, ka Ri�ards Forbss velk savu sievu, kas turas viņam pretī.

Piepe�i pu�ļa gabaliņi sakrita savās vietās. Finansiālā atka�rība. Apsūdzības par finansiālajiem pārkāpumiem Ostinā. Forbsa nemierīgā klaiņo�ana un nekustīgās pārdomas restorānā The Turt- leback.

Viņ� ir nolēmis sievu nogalināt. �etrdesmit miljoni kabatā. Vētra noslēps pēdas. Tā ir viņa izdevība.

Līsbeta Salandere iegrūda D�ord�u Blendu pa vārtiem, paskatī�jās apkārt un ieraudzīja ļodzīgo pīto krēslu, uz kura mēdza sēdēt naktssargs un kur� nebija novākts pirms vētras. Viņa satvēra krēslu, ar visu spēku trieca to pret mūri un apbruņojās ar krēsla kāju. D�ord�s apstulbis kliedza viņai nopakaļ, kad viņa izskrēja pludmalē.

Vēja brāzmas gandrīz nogāza Līsbetu no kājām, ta�u viņa saņēmās un soli pa solim cīnījās uz priek�u. Viņa bija gandrīz nonākusi līdz Forbsu pārim, kad nākamais zibsnis apgaismoja pludmali un viņa ieraudzīja D�eraldīni Forbsu uz ceļiem ūdens- malā. Ri�ards Forbss stāvēja, noliecies pār sievu un pacēlis sitie�nam roku. Izskatījās, ka viņ� satvēris dzelzs cauruli. Līsbeta redzēja, kā viņa roka krīt pār sievas galvu. D�eraldīne pārstāja pretoties.

Ri�ards Forbss nepaspēja ieraudzīt Līsbetu Salanderi.

Viņa trieca krēsla kāju Forbsam pret pakausi, un viņ� saļima uz priek�u.

Līsbeta noliecās un satvēra D�eraldīni Forbsu. Lietusgāzes pātagota, viņa apgrieza ķermeni otrādi. Viņas rokas piepe�i bija asiņainas. D�eraldīnei galvvidū bija pamatīga brūce. Viņa bija smaga kā svins, un Līsbeta izmisīgi skatījās apkārt, domādama, kā lai dabū �o augumu līdz viesnīcas mūrim. Nākamajā mirklī viņai blakus parādījās D�ord�s Blends. Viņ� kaut ko kliedza, ta�u Līsbeta vētrā to nespēja uztvert.

Līsbeta palūkojās uz Ri�ardu Forbsu. Viņ� ar muguru pret Līs�betu bija pieslējies �etrrāpus. Līsbeta satvēra D�eraldīnes kreiso roku un aplika sev ap kaklu, tad deva D�ord�am zīmi paņemt D�eraldīnes labo roku. Viņi ar pūlēm sāka vilkt ķermeni pa lie�dagu.

Pusceļā līdz mūrim Līsbetu pārņēma gurdums, itin kā visi spēki būtu viņu atstāju�i. Sirds apmeta kūleni, kad viņa piepe�i sajuta kādu roku sev uz pleca. Viņa palaida vaļā D�eraldīni, apgriezās un iespēra Ri�ardam Forbsam pa kājstarpi. Viņ� nokrita ceļos.

Meitene atspērās un iespēra viņam pa seju. Pēc tam ieraudzīja D�ord�a �ausmu pārņemto skatienu. Līsbeta veltīja viņam pusse- kundi uzmanības, iekams atkal satvēra D�eraldīni un sāka viņu vilkt.

Da�as sekundes vēlāk viņa vēlreiz pagrieza galvu. Ri�ards Forbss streipuļoja desmit soļu aiz viņiem, ta�u �ūpojās vēja brāz�mās kā piedzēries.

Debesis pār�ķēla jauns zibsnis, un Līsbeta iepleta acis.

Pirmo reizi viņa sajuta paralizējo�as �ausmas.

Aiz Ri�arda Forbsa simt metru tālāk ūdenī viņa ieraudzīja Dieva pirkstu.

Sastindzis mirkļa uzņēmums zibens gaismā, ogļu melns stabs, kas izslējās un pazuda no viņas redzesloka kosmosā.

Matilda.

Tas nav iespējams.

Orkāns - jā.

Tornado - neiespējami.

Grenāda nav tornado zonā.

Stipra vētra teritorijā, kur nemaz nevar rasties tornado.

Tornado nevar veidoties virs ūdens.

Tā ir zinātniska kļūda.

Tas ir kaut kas unikāls.

Tas ir atnācis man pakaļ.

Arī D�ord�s Blends bija pamanījis tornado. Viņi abi reizē ieklie�dzās, nespēdami saklausīt, ko otrs saka.

Vēl divdesmit metru līdz mūrim. Desmit. Līsbeta paklupa un nokrita uz ceļiem. Pieci. Pie vārtiem viņa pameta pēdējo skatienu pār plecu. Ieraudzīja Ri�ardu Forbsu mirklī, kad viņ�, glu�i kā neredzamas rokas rauts, pazuda ūdenī. Meitene kopā ar D�or�d�u ievilka savu nastu pa vārtiem. Viņi streipuļoja pār pagalmu, un caur vētru Līsbeta dzirdēja plīsto�u rū�u �ķindu un griezīgu skārda skaņu. Kāds dēlis aizlidoja pa gaisu tie�i viņai deguna priek�ā. Nākamajā mirklī viņa sajuta sāpes, kad kaut kas trāpīja viņai pa muguru. Vēja spiediens mazinājās, kad viņi sasniedza reģistratūru.

Līsbeta apturēja D�ord�u un satvēra viņu aiz apkakles. Viņa pievilka zēna galvu sev pie mutes un iekliedza viņam ausi:

�Mēs viņu atradām pludmalē. Mēs neesam redzēju�i viņas viru. Skaidrs?�

D�ord�s pamāja ar galvu.

Viņi novilka D�eraldīni Forbsu lejā pa kāpnēm, un Līsbeta iespēra pa pagraba durvīm. Fredijs Makbeins tās atvēra un blenza uz viņiem. Tad satvēra viņu nastu un ierāva visus iek�ā, pirms aizcirta durvis.

Vētras troksnis sekundes laikā no neizturamiem dārdiem pār�vērtās par �īkstoņu un rūkoņu fonā. Līsbeta dziļi ievilka elpu.

Ella Kārmaikla ielēja krūzītē karstu kafiju un pasniedza Līs�betai. Līsbeta bija tā pārgurusi, ka tik tikko jaudāja pacelt roku. Viņa pasīvi sēdēja uz grīdas, atspiedusies pret sienu. Kāds bija viņu un D�ord�u ietinis segās. Līsbeta bija cauri slapja, un viņai stipri asiņoja brūce zem ceļgala. D�insos bija desmit centimetru gar� plīsums, bet viņa nespēja atcerēties, kā tas radies. Līsbeta bez intereses vēroja, kā Fredijs Makbeins un da�i viesi darbo�jas ap D�eraldīni Forbsu un apsaitē viņai galvu. Līsbeta uztvēra atsevi�ķus vārdus un saprata, ka �ajā kompānijā ir kāds ārsts. Viņa pamanīja, ka pagrabs ir pilns un viesnīcas iemītniekiem piepulcēju�ies citi patvēruma meklētāji.

Beidzot Fredijs Makbeins pienāca pie Līsbetas un notupās viņai priek�ā.

�Viņa ir dzīva.�

Līsbeta neatbildēja.

�Kas notika?�

�Mēs viņu atradām pludmalē aiz mūra.�

�Skaitot pagrabā viesus, man pietrūka triju cilvēku. Tevis un Forbsu pāra. Ella teica, ka, vētrai sākoties, tu esot aizlikusies prom kā dulla.�

�Es skrēju pakaļ savam draugam D�ord�am.� Līsbeta pamāja uz sava biedra pusi. �Viņ� te netālu dzīvo būdiņā, kuru dro�i vien jau noslaucījusi vētra.�

�Tas bija muļķīgi, bet ļoti drosmīgi,� Fredijs Makbeins sacīja un paskatījās uz D�ord�u Blendu. �Vai redzējāt viņas vīru Ri�ardu Forbsu?�

�Nē,� Līsbeta atbildēja ar neitrālu skatienu. D�ord�s pa�ķielēja uz Līsbetu un papurināja galvu.

Ella Kārmaikla pie�ķieba galvu un uzmeta Līsbetai asu ska�tienu. Līsbeta uz to atbildēja bez kādas izteiksmes sejā.

D�eraldīne Forbsa atguvās ap trijiem no rīta. Līsbeta tobrīd bija iemigusi, atspiedusi galvu pret D�ord�a plecu.

Kaut kādā brīnumainā veidā Grenāda bija pārdzīvojusi �o nakti. Kad atausa rīts, vētra bija norimusi un sākusies briesmīgākā lietusgāze, kādu Līsbeta jebkad piedzīvojusi. Fredijs Makbeins izlaida viesus no pagraba.

Keys Hotel tagad bija nepiecie�ama pamatīga renovācija. Pos�tījumi viesnīcā, tāpat kā visā piekrastē, bija pamatīgi. Ellas Kār- maiklas bārs pie baseina bija pazudis, bet terase pilnībā nopos�tīta. Logu slēģi norauti gar visu fasādi, un viesnīcas izvirzītās daļas jumts noplēsts. Reģistratūra bija pilna ar visādu drazu.

Līsbeta paņēma D�ord�u līdzi un aizstreipuļoja uz savu istabu. Viņa piekāra pie tuk�ās loga ailas segu, lai istabā nelītu lietus. D�ord�s palūkojās uz viņu.

�Būs mazāk jāskaidrojas, ja teiksim, ka neesam redzēju�i viņas vīru,� Līsbeta sacīja, pirms zēns paguva uzdot jautājumus.

Viņ� pamāja ar galvu. Līsbeta novilka drēbes, nometa tās kau�dzē uz grīdas un paplik�ķināja pa gultas malu. D�ord�s atkal pamāja, izģērbās un ielīda viņai blakus. Viņi gandrīz tūlīt aiz�miga.

Kad Līsbeta pamodās dienas vidū, pa mākoņu spraugām spī�dēja saule. Viņai smeldza visi muskuļi un celis bija piepampis tik ļoti, ka bija grūti saliekt kāju. Līsbeta izlīda no gultas, iegāja du�ā un skatījās uz zaļo ķirzaku, kas bija atgriezusies savā vietā uz sienas. Viņa uzvilka �ortus un krekliņu un izkliboja no istabas, nemodinājusi D�ord�u.

Ella Kārmaikla joprojām bija kājās. Viņa izskatījās nogurusi, ta�u bija atvērusi bāru reģistratūrā. Līsbeta apsēdās pie kāda galdiņa netālu no bāra, pasūtīja kafiju un palūdza sviestmaizi. Viņa paskatījās ārā pa izsistajiem logiem un ieraudzīja policijas auto. Līsbeta tikko bija paspējusi izdzert kafiju, kad no kabineta blakus reģistratūras letei iznāca Fredijs Makbeins kopā ar kādu policistu formastērpā. Makbeins pamanīja Līsbetu un kaut ko sacīja policistam, pirms abi pienāca pie viņas galdiņa.

�Tas ir konstebls Fērgusons. Viņ� vēlas uzdot da�us jautāju�mus.�

Līsbeta pieklājīgi pamāja ar galvu. Konstebls Fērgusons izska�tījās noguris. Viņ� izņēma bloknotu un pildspalvu un pierakstīja Līsbetas vārdu.

�Mis Salandere, es saprotu, ka jūs kopā ar draugu vakarnakt orkāna laikā atradāt Ri�arda Forbsa kundzi.�

Līsbeta pamāja ar galvu.

�Kur jūs viņu atradāt?�

�Pludmalē tūlīt aiz vārtiem,� Līsbeta atbildēja. �Mēs burtiski paklupām pār viņu.�

Fērgusons pierakstīja.

�Vai viņa kaut ko teica?�

Līsbeta papurināja galvu.

�Vai viņa bija bez samaņas?�

Līsbeta saprātīgi pamāja.

�Viņai galvā bija vaļēja brūce.�

Līsbeta atkal pamāja.

�Jūs nezināt, kā viņa to ieguva?�

Līsbeta papurināja galvu. Fērgusons izskatījās mazliet nokai�tināts par atbil�u trūkumu.

�Tobrīd gaisā lidoja diezgan daudz atlūzu,� Līsbeta izpalīdzīgi sacīja. �Man pa�ai dēlis gandrīz trāpīja pa galvu.�

Fērgusons nopietni pamāja.

�Jums savainota kāja?� Fērgusons norādīja uz Līsbetas apsēju. �Kas notika?�

�Nezinu. Es to pamanīju tikai tad, kad nonācu pagrabā.�

�Jūs bijāt kopā ar jaunu vīrieti.�

�Ar D�ord�u Blendu.�

�Kur viņ� dzīvo?�

�Būdiņā aiz bāra The Coconut, gabaliņu uz lidlauka pusi. Tas ir - ja tā būdiņa joprojām stāv.�

Līsbeta atturējās pastāstīt, ka �obrīd D�ord�s Blends guļ viņas gultā vienu stāvu augstāk.

�Vai jūs redzējāt viņas vīru Ri�ardu Forbsu?�

Līsbeta papurināja galvu.

Konstebls Fēigusons acīmredzot nespēja izdomāt vairs nevienu jautājumu un aizvēra bloknotu.

�Paldies, mis Salandere. Man jāraksta ziņojums par �o nāves gadījumu.�

�Vai viņa ir mirusi?�

�Misis Forbsa�? Nē, viņa ir Sentd�ord�esas slimnīcā. Par to, ka palikusi dzīva, viņa laikam var pateikties jums un jūsu drau�gam. Bet viņas vīrs ir miris. Viņu pirms divām stundām atrada lidostas stāvvietā.�

Kādus se�simt metrus tālāk uz dienvidiem.

�Viņ� bija smagi cietis,� Fērgusons paskaidroja.

�Bēdīgi,� Līsbeta noteica, neizrādīdama citas �oka pazīmes. Kad Makbeins un konstebls Fērgusons bija aizgāju�i, Ella Kār�maikla pienāca un apsēdās pie Līsbetas galdiņa. Viņa nolika sev priek�ā divas glāzītes ar rumu. Līsbeta jautājo�i palūkojās uz Ellu.

�Pēc tādas nakts vajag iestiprināties. Es uzsaucu. Uzsaucu visas brokastis.�

Abas sievietes saskatījās. Tad pacēla glāzes un saskandināja.

Matilda uz ilgu laiku kļuva par zinātnisku pētījumu un strīdu objektu meteoroloģijas institūtos Kārību salās un ASV. Matildas apmēru tornado �ajā reģionā praktiski nebija sastopami. To vei�do�anos virs ūdens uzskatīja par teorētiski neiespējamu. Tāpēc pamazām eksperti vienojās, ka īpa�i neparasta atmosfēras fron�u konstelācija ir izraisījusi �pseidotornado� - parādību, kas patie�sībā nav īsts tornado, bet izskatās pēc tāda. Disidenti izvirzīja teorijas par siltumnīcefektu un izjauktu ekoloģisko līdzsvaru.

Līsbetai Salanderei nerūpēja teorētiskās diskusijas. Viņa zināja, ko ir redzējusi, un nolēma turpmāk izvairīties nokļūt ceļā kādam no Matildas radiniekiem.

Naktī bija cietu�i vairāki cilvēki. Brīnumainā kārtā bojā gājis tikai viens.

Neviens nesaprata, kas licis Ri�ardam Forbsam doties ārā orkāna laikā, ja nu vienīgi tā vieglprātība, kas alla� raksturīga amerikāņu tūristiem. D�eraldīne Forbsa nespēja neko paskaidrot. Viņai bija smags smadzeņu satricinājums un nesakarīgas atmiņu ainas par nakts notikumiem.

Toties viņa cieta neremdināmas bēdas par to, ka kļuvusi atraitne.

Parasti vienādojumā ir viens vai vairāki t.s. nezināmie, bie�i apzīmēti ar x, y, z utt. Nezināmo vērtibas, kas padara abas vienādojuma puses patie�ām vienādas, apmierina vienādojumu jeb veido tā atrisinājumu.

Piemērs: 3x+4=8x-2 (x=2)

Līsbeta Salandere nolaidās Arlandā pusseptiņos no rīta. Viņa bija pavadījusi ceļā divdesmit se�as stundas, no kurām veselas deviņas - Grantly Ādams lidostā Barbadosā. British Airways attei�cās pacelties gaisā, pirms nebūs novērsti iespējamie terora draudi un nopratināts kāds pasa�ieris, kur� izskatījās pēc arāba. Kad Līsbeta nolaidās Getvikas lidostā Londonā, viņa bija nokavējusi pēdējo reisu uz Zviedriju un bija spiesta gaidīt stundām ilgi, līdz viņai mainīja rezervāciju uz nākamo rītu.

Līsbeta jutās kā banānu ķekars, kas pārāk ilgi gulējis saulē. Viņai bija tikai rokas bagā�a ar PowerBook, Dimensions un pamatīgi samīcītu rezerves drēbju kārtu. Viņa bez problēmām izgāja caur zaļo muitas koridoru. Kad Līsbeta iznāca ārā pie lidostas autobu�siem, viņu sagaidīja slapjdraņķis un temperatūra ap nulli.

īsu mirkli Līsbeta vilcinājās. Visu savu dzīvi viņa bija bijusi spiesta izvēlēties lētāko alternatīvu, un joprojām bija grūti aprast ar domu, ka viņai pieder aptuveni trīs miljardi kronu, ko meitene bija pa�rocīgi nozagusi, apvienojot kiberuzbrukumu ar veco labo krāp�anu. Pēc pāris minūtēm Līsbeta nospļāvās par noteikumiem un pamāja taksometram. Viņa nosauca Lundagātanas adresi un gandrīz tūlīt iemiga aizmugures sēdeklī.

Tikai tad, kad taksometrs apstājās Lundagātanā un �oferis pabikstīja Līsbetu, viņa saprata, ka nosaukusi nepareizu adresi. Viņa izlaboja kļūdu un lūdza �oferi braukt uz Jētgātanu, iedeva karalisku dzeramnaudu ASV dolāros un nolamājās, iekāpusi ūdens peļķē ielas malā. Meitene bija ģērbusies d�insos, T kreklā un plānā auduma jakā. Kājās sandales un plānas īsās zeķītes. Līsbeta aizvil�kās uz 7-Eleven kiosku un iegādājās �ampūnu, zobu pastu, ziepes, jogurtu, pienu, sieru, olas, maizi, saldētas kanēļmaizītes, kafiju, Lipton tēju, marinētus gurķus, ābolus, lielu iepakojumu Billy�s Pan Pizza un visu bloku Marlboro Light. Viņa samaksāja ar Visa karti.

Iznākusi uz ielas, Līsbeta prātoja, pa kuru ceļu iet. Viņa varēja doties pa Svartensgātanu vai pa Hēkensgātanu gabaliņu uz Slusenas pusi. Virzoties pa Hēkensgātanu, viņai vajadzētu iet garām Millennium redakcijas durvīm, tādējādi riskējot saskrieties ar Mīkaelu Blumkvistu. Beidzot Līsbeta nolēma, ka neies apkārtce�ļus, lai izvairītos no viņa. Tāpēc devās uz Slusenas pusi, lai gan �is ceļ� bija mazliet garāks un nogriezās pa labi caur Hēkensgātanu uz Mūsebakes laukumu. Viņa aizsoļoja garām Māsu skulptūrai pie Sēderas teātra un pa kāpnēm uzkāpa līdz Fiskargātanai. Līsbeta apstājās un domīgi vēroja ēku. Nebija sajūtas, ka viņa atgrieztos �mājās�.

Līsbeta palūkojās apkārt. Tas bija izolēts stūrītis Sēdermal- mes viducī. Te nebija caurbrauco�as satiksmes plūsmas, un �ī vieta ideāli atbilda viņas nolūkiem. Bija viegli novērot, kas notiek apkārtnē. Iespējams, vasarā �is bija populārs pastaigu rajons, ta�u ziemā pa kvartālu staigāja tikai ļaudis, kam te bija darī�a�nas. Nebija redzams neviens cilvēks, galvenokārt jau - neviens, kuru Līsbeta pazītu un kur� tātad pazītu viņu. Līsbeta nolika kasti sniegā, lai sameklētu atslēgu. Viņa ar liftu uzbrauca līdz aug�stāvam un atslēdza durvis, kuru plāksnīte vēstīja: V. Kulla.

Kad Līsbeta piepe�i tika pie lielas naudas un līdz ar to kļuva finansiāli neatkarīga uz visu atliku�o mū�u (vai cik nu ilgi varētu pietikt ar teju trim miljardiem kronu), viņas pirmais darbs bija sagādāt jaunu dzīvesvietu. Darījumi ar dzīvokļiem bija jauna pie�redze. Līsbeta nekad agrāk nebija ieguldījusi naudu lielākās lie�tās kā vien atsevi�ķos patēriņa priek�metos, par kuriem varēja maksāt skaidrā naudā vai ar saprātīgu nomaksas grafiku. Lielākie izdevumi viņas grāmatvedībā agrāk bija da�ādu veidu datori un vieglais Kavvasaki. Pēdējo viņa bija nopirkusi par septiņiem tūk�sto�iem kronu - tīro lū�ņu cenā. Par aptuveni tikpat lielu summu Līsbeta bija iegādājusies rezerves daļas un vairākus mēne�us pavadījusi, izjaucot un labojot motociklu. Viņa būtu vēlējusies ma�īnu, ta�u vilcinājās to pirkt, jo īsti nezināja, kā tiks galā ar finansēm.

Līsbeta saprata, ka dzīvoklis ir mazliet augstākas klases darī�jums. Viņa bija sākusi ar sludinājumu lasī�anu avīzes Dagens Nyheter interneta lapā un drīz atklājusi, ka tā ir vesela zinātne.

2 ist. + ēdamist., brīni�ķīga vieta pie Dienv. stac. C: 2,7 milj. kr. Maks. 5510 mēn.

3 ist., skats uz parku, Hēgalida. 2,9 milj. kr.

2,5 ist., 47 km2 , renovēta vannas istaba, caurules mainītas 1998. Gotlandsg. 1,8 milj. kr. Mēnesī: 2200.

Līsbeta kasīja pakausi un mēģināja uz labu laimi piezvanīt un painteresēties par da�iem sludinājumiem, ta�u nezināja, ko vajadzētu jautāt. Drīz vien viņa jutās tik muļķīgi, ka pārtrauca �o nodarbi. Toties pirmajā janvāra svētdienā devās aplūkot divus dzīvokļus. Viens no tiem atradās Vindragarvēgenā, Reimers- holmā, bet otrs - Helēneborgsgātanā netālu no Hornstullas. Rei- mersholmā bija gai�s �etristabu dzīvoklis augstceltnē ar skatu uz Longhomenu un Esingeni. Tur viņai patiktu. Helēneborgsgātanas dzīvoklis bija īsts ūķis ar skatu uz kaimiņmāju.

Nelaime tā, ka Līsbeta patiesībā nezināja, kur viņa vēlas dzī�vot, kā mājoklim jāizskatās un kādas prasības viņai kā pircējai vajadzētu izvirzīt. Līsbeta vēl nekad nebija apsvērusi alternatīvu �etrdesmit septiņiem kvadrātmetriem Lundagātanā - dzīvoklim, kur bija aizvadījusi bērnību un kura īpa�umtiesības ar sava torei�zējā aizbildņa Holgera Palmgrēna gādību ieguvusi pēc pilngadī�bas sasnieg�anas. Līsbeta apsēdās uz nopluku�ā dīvāna savā ar darbistabu apvienotajā dzīvojamā istabā un iegrima domās.

Lundagātanas dzīvoklis atradās sētas pusē, tas bija �aurs un neomulīgs. No guļamistabas pavērās skats uz brandmūri mājas galā. No virtuves bija redzama galvenās ēkas sētaspuse un ieeja pagrabā. No dzīvojamās istabas varēja saskatīt laternu un da�us bērzu zarus.

Tātad pirmā prasība bija: viņas jaunajam mājoklim nepiecie��ams skats.

Līsbetai nebija balkona, un viņa vienmēr bija apskaudusi turī�gākos aug�stāvu kaimiņus, kas pavadīja karstās vasaras dienas, sūkdami aukstu aliņu zem balkona markīzes. Tātad otrā prasība jaunajam miteklim bija balkons.

Kā dzīvoklim jāizskatās? Līsbeta iedomājās par Mīkaela Blum- kvista dzīvokli - se�desmit pieci kvadrātmetri, kopumā viena vienīga liela telpa pārbūvētajā Bellmansgātanas jumta stāvā ar skatu uz Rātsnamu un Slusenu. Viņai tur patika. Līsbeta vēlējās omulīgu un viegli kopjamu dzīvokli ar vieglām mēbelēm. Tas bija tre�ais punkts prasību sarakstā.

Daudzus gadus Līsbeta bija nodzīvojusi �aurībā. Viņas virtuve bija aptuveni desmit kvadrātmetrus liela, un vietas tur pietika mazam galdiņam un diviem krēsliem. Dzīvojamā istabā bija div�desmit kvadrātmetru. Guļamistabā - divpadsmit. Ceturtā prasība bija, lai jaunajā mājoklī būtu pietiekami daudz vietas un vairāki skapji. Viņa vēlējās īstu darbistabu un lielu guļamistabu, kur izvērsties.

Līsbetas vannas istaba bija mazs būcenītis bez logiem, ar �etr�stūrainām pelēka cementa plāksnēm uz grīdas, nejēdzīgu sē�am- vannu un plastikāta tapetēm, kas nekad nekļuva glu�i tīras, lai cik stipri viņa tās berztu. Viņa vēlējās flīzes un lielu vannu. Lai veļas mazgājamā ma�īna atrastos dzīvoklī, nevis appelēju�ā pagrabā. Viņa gribēja, lai vannas istaba smar�o svaigi un to ir iespējams izvēdināt.

Pēc tam Līsbeta pieslēdzās intemetam un izpētīja mākleru pie�dāvājumu. Nākamajā rītā viņa piecēlās agri un devās uz Nobela mākleriem, firmu, kurai Stokholmā bija vislabākā reputācija. Līs�beta bija ģērbusies izdilu�os melnos d�insos, zābakos un melnajā ādas jakā. Viņa nostājās pie kāda galdiņa un izklaidīgi vēroja gai�matainu, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecu sievieti, kas tobrīd ielogojās Nobela mākleru mājas lapā internetā un sāka tur ievietot dzīvokļu attēlus. Beidzot pie Līsbetas pienāca mazs un tukls, apmēram �etrdesmit gadus vecs vīrietis ar plāniem, rudiem matiem. Līsbeta apjautājās, kādi dzīvokļi viņam ir piedāvājumā. Vīrietis izbrīnā mirkli skatījās uz meiteni un pēc tam pieņēma uzjautrināti aizbildniecisku toni.

�Klau, jaunā dāma, vai vecāki zina, ka tu grasies doties prom no mājām?�

Līsbeta Salandere klusēdama vēroja vīrieti ar saltu skatienu, līdz viņ� beidza ķiķināt.

�Man nepiecie�ams dzīvoklis,� viņa paskaidroja.

Vīrietis nokrem�ļojās un pa�ķielēja uz kolēģi.

�Skaidrs. Un ko tu vēlētos?�

�Es vēlos dzīvokli Sēderā. Tam jābūt ar balkonu un skatu uz ūdeni, vismaz �etrām istabām, vannas istabu ar logu un vietu veļas mazgājamai ma�īnai. Un man nepiecie�ama aizslēdzama palīgtelpa, kur varu glabāt motociklu.�

Sieviete pie datora bija pārtraukusi savu darbo�anos un, ziņ�kārīgi pagriezusi galvu, blenza uz Līsbetu.

�Motociklu?� plānmatainais vīrietis pārjautāja.

Līsbeta pamāja ar galvu.

�Vai drīkstu jautāt� ēē, kā tevi sauc?�

Līsbeta nosauca savu vārdu. Viņa pajautāja, kā sauc mākleri, un vīrietis atbildēja, ka viņa vārds esot Jūakims Pēr�ons.

�Redzi, dzīvokļa īpa�umtiesības Stokholmā maksā naudu��

Līsbeta viņam neatbildēja. Viņa bija apjautājusies par dzīvokļu piedāvājumu, tāpēc paskaidrojums, ka tie maksā naudu, bija lieks un bezjēdzīgs.

�Kur tu strādā?�

Līsbeta brīdi domāja. Formāli viņa bija pa�nodarbinātā. Prak�tiski viņa strādāja tikai Draganam Armanskim un Milton Security, ta�u visu aizvadīto gadu tas notika ļoti neregulāri, un viņa nebija strādājusi pēdējos trīs mēne�us.

��obrīd neko īpa�u nedaru,� viņa patiesīgi atbildēja.

�Nūja� pieņemu, ka tu ej skolā.�

�Nē, es neeju skolā.�

Jūakims Pēr�ons apgāja ap galdu, draudzīgi aplika Līsbetai roku ap pleciem un saudzīgi pavadīja viņu uz ārdurvīm.

�Vai zini ko, jaunā dāma? Tu būsi laipni gaidīta �eit pēc da�iem gadiem, bet tad tev vajadzēs paņemt līdzi mazliet vairāk naudas par to, kas ietilpst krājkasītē. Redzi, ar kabatas naudu te īsti nepietiek.� Viņ� labsirdīgi ieknieba Līsbetai vaigā. �Kad atgriezī�sies, mēs noteikti sameklēsim mazu midzinu arī tev.�

Līsbeta Salandere vairākas minūtes palika stāvam uz ielas pie Nobela mākleriem. Viņa domīgi prātoja, ko Jūakims Pēr�ons teiktu, ja skatlogā ielidotu Molotova kokteilis. Tad viņa devās mājās un ieslēdza PowerBook.

Līsbetai vajadzēja desmit minūtes, lai uzlauztu Nobela māk�leru iek�ējo tīklu, izmantojot paroles, ko viņa bija izklaidīgi iegaumējusi, kad sieviete aiz letes sāka ievietot mājas lapā foto�grāfijas. Vajadzēja tikai trīs minūtes, lai saprastu, ka dators, pie kura sieviete strādāja, patiesībā bija arī firmas serveris - cik stulbi gan cilvēki var būt! - un vēl trīs minūtes, lai iegūtu pieeju visiem �etrpadsmit tīkla datoriem. Pēc divām stundām Līsbeta bija izskatījusi Jūakima Pēr�ona grāmatvedību un konstatējusi, ka pēdējos divos gados viņ� no ieņēmumu dienesta noslēpis gan�drīz septiņsimt piecdesmit tūksto�us kronu nedeklarētas naudas.

Līsbeta lejupielādēja visus nepiecie�amos failus un nosūtīja tos ieņēmumu dienestam no anonīmas e-pasta adreses kādā ASV serverī. Pēc tam viņa izmeta Jūakimu Pēr�onu no galvas.

Atliku�ajā dienas daļā Līsbeta pārskatīja Nobela mākleru vēr�tīgāko objektu piedāvājumu. Visdārgākais no tiem bija neliela pils pie Mariefredas, kur Līsbetai nebija lielas vēlē�anās dzīvot. Aiz tīrās ietiepības viņa izvēlējās otro dārgāko objektu firmas piedāvājumā, lielisku dzīvokli pie Mūsebakes laukuma.

Viņa ilgi pētīja bildes un aplūkoja plānu. Pēdīgi konstatēja, ka dzīvoklis Mūsebakes laukumā piedāvā vairāk par visām tām prasībām, kas iekļautas viņas sarakstā. Iepriek� dzīvoklis bija piederējis kādam ABB direktoram, kur� pazuda no skatuves pēc tam, kad bija sagādājis sev iespaidīgu un skarbi kritizētu �zelta izpletni� pāris miljardu apmērā.

Vakarā Līsbeta pacēla telefona klausuli un piezvanīja D�ere- mijam Makmilanam, advokātu biroja MacMillan & Marks līdzīpa��niekam Gibraltārā. Līsbeta jau iepriek� bija veikusi darījumus ar Makmilanu. Pret dāsnu atlīdzību viņ� bija nodibinājis vairākas pastkastītes firmas, kas kļuva par kontu īpa�niecēm; tajos gla�bājās nauda, ko Līsbeta pirms gada bija nozagusi finansistam Hansam Ērikam Vennerstremam.

Viņa vēlreiz izmantoja Makmilana pakalpojumus. �oreiz deva advokātam norādījumus uz viņas firmas Wasp Enterprises rēķina uzsākt sarunas ar Nobela mākleriem un iegādāties pievilcīgo dzīvokli Fiskargātanā pie Mūsebakes laukuma. Sarunas ilga �et�ras dienas, un galīgā summa rēķinā lika Līsbetai saraukt uzacis. Plus piecu procentu honorārs Makmilanam. Līdz nedēļas beigām Līsbeta bija pārvietojusi uz jauno dzīvokli matraci, gultasveļu, divas kartona kastes ar drēbēm un nedaudz virtuves piederumu. Viņa bija gulējusi uz matra�a trīs nedēļas, kamēr meklēja plas�tiskās ķirurģijas klīnikas, pabeidza vairākas birokrātiskas lietas (tostarp naksnīgo sarunu ar advokātu Nilsu Bjūrmanu), kā arī samaksāja priek�apmaksu par īri, elektrību un citiem teko�ajiem izdevumiem.

PĒC tam Līsbeta rezervēja biļeti uz klīniku Itālijā. Kad ārstē��ana bija galā, Līsbeta, izrakstījusies no klīnikas, sēdēja viesnīcas istabā Romā un prātoja, ko tagad iesākt. Viņai vajadzētu atgriez�ties Zviedrijā un nokārtot savu dzīvi, ta�u vairāku iemeslu dēļ viņai negribējās pat domāt par Stokholmu.

Līsbetai nebija īstas profesijas. Viņa neredzēja sev nākotni Milton Security. Tā nebija Dragana Armanska vaina. Viņ� labprāt gribētu, lai Līsbeta kļūst par pastāvīgu darbinieci un efektīvu firmas skrūvīti, ta�u divdesmit piecu gadu vecumā viņai trūka izglītības un nebija arī vēlē�anās kādu dienu pēk�ņi atklāt, ka drīz apritēs piecdesmit, bet viņa joprojām veic informācijas izpēti par biznesa elites blē�iem. Tas bija uzjautrino�s hobijs - tomēr ne dzīves uzdevums.

Otrs iemesls, kāpēc Līsbeta izvairījās atgriezties Stokholmā, bija Mīkaels Blumkvists. Stokholmā viņa pavisam noteikti riskētu saskrieties ar Stulbo Kaili Blumkvistu, un �obrīd tas bija pats pēdē�jais, ko viņa vēlētos. Mīkaels bija viņu ievainojis. Patiesības labad Līsbeta atzina, ka viņ� to nedarīja tī�ām. Mīkaels bija for�s. Tā bija viņas pa�as vaina, ka viņa iemīlējās Mīkaelā. Jau �is vārds vien bija pretruna attiecībā uz Stulbo Zosi Līsbetu Salanderi.

Mīkaels Blumkvists bija pazīstams brun�u mednieks. Līsbeta labākajā gadījumā bija patīkama izklaide, par kuru Mīkaels ap�ē�lojās brīdī, kad viņam Līsbetu vajadzēja un pie rokas nebija nekā labāka, ta�u drīz viņ� atkal meklēja patīkamāku sabiedrību. Līs�beta pati sevi izlamāja par to, ka zaudējusi modrību un pielaidusi Mīkaelu sev tik tuvu.

Atkal atjēgusies, Līsbeta bija pārtraukusi visus kontaktus ar Mīkaelu. Tas nebija glu�i vienkār�i, ta�u viņa nocietinājās. Pēdējo reizi viņa Mīkaelu redzēja toreiz, kad stāvēja uz metrostacijas perona Vecpilsētā, bet Mīkaels sēdēja vagonā ceļā uz centru.

Līsbeta veselu minūti viņu vēroja un nolēma, ka vairs nav palicis nekādu jūtu, jo tas nozīmētu noasiņot. Fuck you. Mīkaels pama�nīja meiteni tie�i brīdī, kad durvis aizvērās, un pēto�i skatījās uz viņu, līdz viņa apgriezās un devās prom, kad vilciens sāka kustēties.

Līsbeta nesaprata, kāpēc Mīkaels bija tik spītīgi turpinājis meklēt kontaktu ar viņu, itin kā viņa būtu kaut kāds stulbs sociā�lais projekts. Līsbetu kaitināja viņa neapķērība; katru reizi, kad Mīkaels atsūtīja e-pasta vēstuli, viņai bija jāsaņemas, lai izdzēstu to neizlasītu.

Stokholma nemaz ne�ķita pievilcīga. Ārpus ār�tata darba Mil�ton Security, kā arī neskaitot da�us pamestos gultas biedrus un meitenes no biju�ās rokgrupas Evil Fingers Līsbeta savā dzimtajā pilsētā nepazina tikpat kā nevienu cilvēku.

Vienīgais, pret kuru viņa juta zināmu cieņu, bija Dragans Ar�manskis. Līsbetai bija grūti definēt savas jūtas pret viņu. Meitene vienmēr bija mazliet brīnījusies par to, ka Armanskis viņai �ķiet glu�i pievilcīgs. Ja viņ� nebūtu tik ļoti precējies, tik ļoti vecs un tik ļoti konservatīvs savā pasaules uzskatā, tad viņa varbūt pat mēģinātu tuvoties.

Visbeidzot Līsbeta paņēma savu kalendāru un atvēra tajā karti. Viņa nekad nebija bijusi Austrālijā vai Āfrikā. Viņa bija lasījusi par piramīdām un Ankorvatu, bet nebija to redzējusi. Viņa nebija braukusi ar StarFerry starp Koulunu un Viktoriju Hon- kongā, nebija snorkelējusi Kārību jūrā vai sēdējusi pludmalē Tai�zemē. Ja neskaitīja da�us īsus braucienus uz darbavietas rēķina, kad viņa pāris rei�u bija Baltijas valstīs un ziemeļu kaimiņzemēs, un, protams, Cīrihi un Londonu, Līsbeta gandrīz nebija atstājusi Zviedriju. Patiesībā viņa reti izbrauca pat ārpus Stokholmas.

Viņa nebija varējusi to atļauties.

Līsbeta nostājās pie loga viesnīcas istabā un nolūkojās uz Garibaldi ielu Romā. �ī pilsēta izskatījās pēc drupu kaudzes. Tad viņa pieņēma lēmumu, uzvilka jaku, nokāpa lejā uz reģistratūru un apjautājās, vai tuvumā atrodas kāds ceļojumu birojs. Līsbeta rezervēja biļeti uz Telavivu vienā virzienā un pavadīja vairākas dienas, pastaigādamās pa Jeruzalemes vecpilsētu un apskatīdama al-Aksa mo�eju un Raudu mūri. Viņa aizdomīgi vēroja bruņotos karavīrus uz ielu stūriem, bet pēc tam aizlidoja uz Bangkoku un turpināja ceļojumu visu atliku�o gadu.

Vajadzēja izdarīt tikai vienu lietu. Viņa divas reizes ieradās Gibraltārā. Pirmo reizi, lai padziļināti izpētītu vīru, kuru bija izraudzījusies savas naudas pārvaldī�anai. Otro reizi, lai pārbau�dītu, vai viņ� labi uzvedas.

�ķita tik sve�ādi pēc tik ilga laika pagriezt atslēgu sava dzīvokļa durvīs Fiskargātanā.

Līsbeta nolika pārtikas kasti un somu priek�namā un nospieda �etru ciparu kodu, kas atvienoja signalizāciju. Pēc tam viņa novilka slapjās drēbes un nometa tās uz priek�nama grīdas. Līsbeta kaila iegāja virtuvē, ieslēdza ledusskapi un salika tur pārtiku, pirms devās taisnā ceļā uz vannas istabu un turpmākās desmit minūtes pavadīja du�ā. Pēc tam viņa ieturējās ar �ķēlītēs sagrieztu ābolu un Būly�s Pan picu, ko uzsildīja mikroviļņu krāsnī. Līsbeta atvēra kādu kartona kasti un sameklēja spilvenu, palagu un segu, gul�tasveļa mazliet aizdomīgi oda, veselu gadu nogulējusi kastē. Viņa uzklāja sev guļvietu uz matra�a istabā blakus virtuvei.

Līsbeta iemiga desmit sekundes pēc tam, kad bija nolikusi galvu uz spilvena, un nogulēja gandrīz divpadsmit stundas līdz pusnaktij. Viņa piecēlās, ieslēdza kafijas automātu, ietinās segā un, paņēmusi spilvenu un cigareti, apsēdās uz palodzes un nolū�kojās uz Djūrgordenu un Salt�enu. Gaismas viņu apbūra. Tumsā viņa klusi pārdomāja savu dzīvi.

Nākamā diena pēc atgrie�anās Līsbetai bija pilnībā aizņemta. Viņa aizslēdza dzīvokļa durvis septiņos no rīta. Pirms atstāt savu stāvu, viņa kāpņu telpā atvēra logu un piesēja rezerves atslēgu tievā vara stieplītē, ko piestiprināja aiz notekas. Agrākā pieredze viņai bija iemācījusi, cik noderīgi ir glabāt rezerves atslēgu ērti pieejamā vietā.

Gaiss bija ledaini auksts. Līsbeta bija ģērbusies vecos, izdilu�os d�insos, kam zem vienas aizmugures kabatas bija izplīsis caurums, tā ka cauri spīdēja zilas apak�bikses. Viņa bija uzvilkusi T kreklu un siltu polo svīteri, kam pie apkakles atirusi �uve, un sameklējusi veco, novalkāto ādas jaku ar kniedēm uz pleciem. Līsbeta konsta�tēja, ka vajadzētu to aiznest pie �uvēja, lai salāpītu saplīsu�o un gandrīz neeksistējo�o oderi kabatās. Kājās viņai bija biezas zeķes un zābaki. Visā visumā meitenei bija pietiekami silti.

Līsbeta pa Sv. Pāvila ielu aizgāja līdz Sinkensdammai un tad devās tālāk uz savu veco dzīvokli Lundagātanā, kur vispirms pārbaudīja, vai viņas Kavvasaki vēl stāv pagrabā. Viņa papliķēja pa sēdekli, pirms devās aug�ā uz savu biju�o mitekli un pārkāpa pāri milzīgai reklāmlapu kaudzei.

Līsbeta nebija spējusi izlemt, ko iesākt ar dzīvokli, tāpēc, iekams viņa pirms gada atstāja Zviedriju, visvienkār�ākais risi�nājums �ķita nokārtot aktuālo rēķinu automātiskos maksājumus. Līsbetai joprojām bija mēbeles, kas savāktas no atkritumu kon�teineriem, apdauzītas tējas krūzītes, divi veci datori un daudz papīru. Ta�u nekā vērtīga.

Līsbeta no virtuves paņēma melnu atkritumu maisu un piecas minūtes �ķiroja reklāmlapas un pastu. Lielākā daļa papīru nonāca taisnā ceļā atkritumu maisā. Viņa bija saņēmusi pavisam nedaudz personisku vēstuļu, kas izrādījās bankas konta izraksti, ziņojumi par samaksāto algu no Milton Security vai kaut kāda slēptā rek�lāma. Situācijai, kad atņemta rīcībspēja, bija viena priek�rocība - Līsbetai nevajadzēja raizēties par nodokļu lietām, jo �ādu vēstuļu vienkār�i nebija. Kopumā vesela gada laikā viņa bija saņēmusi tikai trīs personiskus sūtījumus.

Pirmo vēstuli bija rakstījusi advokāte Grēta Mulandere, kas bija Līsbetas mātes aizgādne. Vēstulē viņa īsi informēja, ka inventarizēts mātes īpa�ums un Līsbeta Salandere un viņas māsa Kamilla Salandere saņēmu�as 9312 kronu lielu mantojumu katra. �āda summa pārskaitīta uz Salanderes jaunkundzes bankas kontu; lūgums apstiprināt saņem�anu! Līsbeta iebāza vēstuli ādas jakas iek�kabatā.

Otro vēstuli bija atsūtījusi Epelvīkenas slimnīcas direktore Mīkaelsone, kas laipni atgādināja Līsbetai, ka slimnīca vēl glabā kasti ar viņas mātes atstātajām mantām - vai viņa būtu tik laipna un dotu slimnīcai norādījumus, ko darīt ar �o mantojumu. Nobei�gumā direktore paziņoja: ja līdz gada beigām nebūs saņēmusi no Līsbetas vai viņas māsas (kuras adresi slimnīcas administrā�cija nezināja) nekādu ziņu, tad viņi �īs mantas likvidēs. Līsbeta paskatījās uz vēstuli, kas bija nosūtīta jūnijā, un paņēma mobilo telefonu. Pēc divām minūtēm viņa noskaidroja, ka mātes kaste vēl nav izmesta. Līsbeta atvainojās par to, ka tik ilgi nav devusi nekādu ziņu, un apsolīja savākt lietas jau nākamajā dienā.

Pēdējā personiskā vēstule bija no Mīkaela Blumkvista. Līsbeta brīdi domāja, ta�u nolēma vēstuli neatvērt un iemeta to atkri�tumu maisā.

Viņa sakravāja kartona kastē da�us priek�metus un nieciņus, ko vēlējās paturēt, un ar taksometru devās atpakaļ uz Mūsebaki. Tur viņa uzkrāsojās, uzlika brilles, blondu parūku ar pusgariem matiem un iebāza kabatā Norvēģijas pasi uz Irēnes Neseres vārda. Viņa nopētīja sevi spogulī un konstatēja, ka Irēne Nesere izskatās ļoti līdzīga Līsbetai Salanderei, tomēr ir pavisam cits cilvēks.

Ieturējusi steidzīgas pusdienas, kas sastāvēja no brī bagetes un caffe latte Jētgātanas kafejnīcā Eden, Līsbeta devās uz auto�nomu Ringvēgenā, kur Irēne Nesere iznomāja Nissan Miera. Viņa aizbrauca uz Ikea veikalu un pavadīja trīs stundas, pētot veikala sortimentu un pierakstot nepiecie�amo pre�u numurus. Viņa pie�ņēma daudz ātru lēmumu.

Līsbeta izvēlējās divus Karlanda modeļa dīvānus ar smil�krāsas pārvalku, piecus mīkstus Poāng atzveltnes krēslus, divus apaļus kafijas galdiņus no lakota bērzkoka, Svansbo �urnālu galdiņu un da�us jocīgus Lack galdiņus. Grāmatplauktu nodaļā viņa pasū�tīja divus Ivar plauktu sērijas komplektus un divus grāmatplauk�tus Bonde, televizora galdiņu un Magiker plauktu ar durtiņām. Pirkumu noslēdza Pax Nexus trīsdurvju skapis un divas nelielas Malm modeļa kumodes.

Ilgu laiku Līsbeta pavadīja, izvēlēdamās gultu, līdz beidzot apstājās pie Hemnes gultas rāmja ar matraci un piederumiem. Dro�ības dēļ viņa iegādājās arī Lillehammer gultu, ko novietot viesu istabā, kaut gan nedomāja, ka viņai nāks viesi, bet, ja reiz tāda viesu istaba vispār bija, to vajadzēja apmēbelēt.

Viņas jaunā dzīvokļa vannas istaba jau bija pilnībā aprīkota ar skapīti, dvieļu plauktiem un atstāto veļas mazgājamo ma�īnu. Līsbeta nopirka tikai lētu veļas grozu.

Toties viņai vajadzēja virtuves mēbeles. Pēc zināmas �aubī�a�nās meitene izvēlējās Rosfors virtuves galdu no masīva di�skā�bar�a ar stikla virsmu, kā arī �etrus krāsainus virtuves krēslus.

Līsbetai vajadzēja arī mēbeles darbistabai, un viņa izbrīnā aplūkoja ērmīgus �darba stūrī�us� ar asprātīgiem skapī�iem datora un klaviatūras glabā�anai. Pēdīgi viņa papurināja galvu un pasūtīja pavisam parastu Galant modeļa rakstāmgaldu no di�skābar�a finiera ar slīpu virsmu un noapaļotiem stūriem, kā arī lielu skapi. Viņa ilgi izvēlējās krēslu - uz kura noteikti pava�dīs daudzas stundas - un nolēma pasūtīt vienu no dārgākajiem, Verksam modeli.

Visbeidzot Līsbeta izmeta vēl vienu apli un iegādājās labi daudz palagu, spilvendrānas, dvieļus, pārvalkus, segas, spilve�nus, galda piederumu komplektu, virtuves traukus un pannas, dēlī�us, trīs lielus paklājus, vairākas galda lampas un lielu dau�dzumu kancelejas pre�u: mapes, papīrgrozu, kastes priek�metu uzglabā�anai un citas mantas.

Kad apgaita bija galā, Līsbeta ar sarakstu devās pie kases. Viņa samaksāja ar kredītkarti, kas piederēja firmai Wasp Enterprises, un uzrādīja Irēnes Neseres dokumentus. Viņa samaksāja arī par piegādi un mēbeļu salik�anu. Rēķins pārsniedza deviņdesmit tūk�sto�us kronu.

Sēderā Līsbeta pārradās ap pieciem pēcpusdienā un paspēja vēl ātri iegriezties Akselsona Mājas elektronikas veikalā, kur nopirka astoņpadsmit collu televizoru un radio. īsi pirms slēg��anas viņa ieskrēja sadzīves pre�u veikalā Hornsgātanā un iegā�dājās putekļsūcēju. Mariahallē nopirka grīdas birsti, spaini, maz�gājamos līdzekļus, ziepes, zobu sukas un lielo tualetes papīra iepakojumu.

Pēc iepirk�anās trakuma Līsbeta jutās nogurusi, ta�u apmie�rināta. Viņa sabāza visus pirkumus iznomātajā Nissan Miera un sabruka kafejnīcas Java aug�stāvā Hornsgātanā. No blakusgaldiņa viņa aizņēmās vakara avīzi un konstatēja, ka pie varas joprojām ir sociāldemokrāti un viņas prombūtnē laikam nav noticis nekas svarīgs.

Ap astoņiem vakarā Līsbeta atgriezās mājās. Tumsas aizsegā viņa izkrāva ma�īnu un uzveda mantas līdz V. Kullas dzīvok�lim. Tur viņa visu atstāja lielā kaudzē priek�namā un pusstundu pavadīja, ar auto meklējot stāvvietu kādā sānielā. Pēc tam viņa ielaida ūdeni d�akuzi, kur varētu pavisam viegli ietilpināt vismaz trīs cilvēkus. Kādu brīdi Līsbeta domāja par Mīkaelu Blumkvistu. Pirms no rīta ieraudzīja vēstuli, viņa nebija domājusi par Mīkaelu vairākus mēne�us. Viņa prātoja, vai Mīkaels ir mājās un vai pie viņa ir Ērika Bergere.

Pēc brī�a Līsbeta dziļi ievilka elpu, pagriezās ar seju uz leju un iegrima zem ūdens. Viņa uzlika plaukstas uz krūtīm, stingri ieknieba krū�u galos un aizturēja elpu uz trim minūtēm, līdz sāka sāpēt plau�as.

Redaktore Ērika Bergere palūkojās pulkstenī, kad Mīkaels Blumkvists ar gandrīz piecpadsmit minū�u novēlo�anos iera�dās uz svēto plāno�anas sapulci, kas notika pulksten desmitos katra mēne�a otrajā otrdienā. �ajās sapulcēs viņi plānoja nākamo numuru un pieņēma tālejo�us lēmumus par �urnāla Millennium saturu vairākus mēne�us uz priek�u.

Mīkaels Blumkvists atvainojās par kavē�anos un nomurmināja paskaidrojumu, ko neviens nedzirdēja vai vismaz neiegaumēja. Bez Ērikas sapulcē piedalījās arī redakcijas atbildīgā sekretāre Mālina Ēriksone, līdzīpa�nieks un mākslinieciskais redaktors Kris- ters Malms, korespondente Monika Nilsone, kā arī Lota Kārima un Henrijs Kortess, kas strādāja nepilnā slodzē. Mīkaels tūlīt konsta�tēja, ka te nav septiņpadsmitgadīgās praktikantes, ta�u pulciņam pie mazā sapul�u galda Ērikas Bergeres kabinetā pievienojusies pavisam sve�a seja. Tas bija ļoti neparasti, ka Ērika Millennium plāno�anā ielaida kādu nepiedero�o.

�Tas ir Dāgs Svensons,� Ērika sacīja. �Brīvā līguma �urnālists. Mēs pirksim no viņa vienu rakstu.�

Mīkaels pamāja ar galvu un sarokojās ar sve�o vīrieti. Dāgs Svensons bija zilacains vīrietis ar īsi apgrieztiem gai�iem matiem un triju dienu bārdas rugājiem. Viņ� bija apmēram trīsdesmit gadus vecs un nekaunīgi labā fiziskajā formā.

�Katru gadu mums parasti ir viens vai divi tematiskie numuri,� Ērika turpināja. ��o stāstu es gribu publicēt maija numurā. Tipo�grāfija ir rezervēta uz divdesmit septīto aprīli. Tātad mums ir kādi trīs mēne�i laika, lai sagatavotu tekstu.�

�Kāds temats?� Mīkaels jautāja, ieliedams kafiju no termosa. �Dāgs pagāju�ajā nedēļā atnāca pie manis ar uzmetumu. Es uzaicināju viņu piedalīties �ajā sapulcē. Vai vari īsi pastāstīt?� Ērika uzrunāja Svensonu.

�TraJJicking,� Dāgs Svensons sacīja. �Tātad sievie�u tirdznie�cība. �ajā gadījumā galvenokārt no Baltijas valstīm un Austrum�eiropas. Ja man jāsāk no sākuma - es �obrīd rakstu grāmatu par �o tematu un tāpēc sazinājos ar Ēriku -, jums ta�u tagad ir arī maza izdevniecība.�

Visi izskatījās uzjautrināti. Millennium apgādā līdz �im bija iznākusi tikai viena vienīga grāmata: Mīkaela Blumkvista gadu vecais ķieģelis par miljardiera Vennerstrema finan�u impēriju. Grāmatai Zviedrijā bija laists klajā jau sestais metiens, un tā bija izdota arī norvēģu, vācu un angļu valodā, �obrīd tika tul�kota fran�u valodā. Pārdo�anas panākumi bija neizprotami, jo �is stāsts ta�u jau bija zināms un publicēts neskaitāmos preses izdevumos.

�Mūsu darbība grāmatizdo�anā laikam nav ārkārtīgi pla�a,� Mīkaels piesardzīgi bilda. Arī Dāgs Svensons pavīpsnāja.

�Es saprotu. Bet jums ir apgāds.�

�Ir arī lielāki apgādi,� Mīkaels iebilda.

�Protams,� Ērika sacīja. �Ta�u mēs veselu gadu esam disku�tēju�i, vai blakus parastajai darbībai neuzsākt arī grāmatu izdo��anu. Mēs to apspriedām divās valdes sēdēs, un visi izteicās pozitīvi. Plānojam pavisam nelielu klāstu - trīs �etras grāma�tas gadā -, lielākoties tikai reportā�as par da�ādiem tematiem. Citiem vārdiem sakot, tipiskus �urnālistikas produktus. �ī būtu laba grāmata sākumam.�

�Trafficking,� Mīkaels noteica. �Stāstiet!�

�Es pētu cilvēktirdzniecību jau �etrus gadus. �im tematam mani pievērsa mana draudzene Mia Bergmane, viņa ir krimino- loģe un dzimumu studiju pētniece. Agrāk viņa darbojās Noziedzī�bas novēr�anas padomē un veica pētījumus par seksuālo pakal�pojumu pirk�anas likumu Zviedrijā.�

�Esmu viņu satikusi!� spontāni izsaucās Mālina Ēriksone. �Es viņu intervēju pirms diviem gadiem, kad viņa publiskoja ziņojumu, kurā salīdzināja, kā tiesas izturas pret vīrie�iem un sievietēm.�

Dāgs Svensons pamāja ar galvu un pasmaidīja.

�Tas sacēla zināmu troksni,� viņ� teica. �Ta�u Mia ir pētījusi cilvēktirdzniecību piecus se�us gadus. Tā mēs satikāmies. Es raks�tīju par seksa pakalpojumu pārdo�anu internetā, un man ieteica Miu kā labāko speciālisti. Un viņa tie�ām tāda bija. Tātad īsumā: mēs sākām strādāt kopā - es kā �urnālists un viņa kā pētniece, un

mums izveidojās attiecības, bet pirms gada sākām dzīvot kopā. Mia studē doktorantūrā un pavasarī aizstāvēs disertāciju.� �Tātad viņa raksta disertāciju, bet jūs�?�

�Es rakstu disertācijas populāro versiju, pievienojot savus pētī�jumus. Un īso versiju - reportā�u, ko saņēma Ērika.�

�Labi, jūs esat komanda. Par ko ir stāsts?�

�Mūsu valdība ir ieviesusi stingru likumu, kas aizliedz pirkt seksuālos pakalpojumus. Policijai ir jāraugās, lai �is likums tiktu ievērots, un tiesām ir jāsoda tā pārkāpēji. Prostitūtu klientus mēs saucam par noziedzniekiem, jo seksuālo pakalpojumu pirk�ana tagad ir kriminālnoziegums - masu saziņas līdzekļi sacer morāla sa�utuma pilnus rakstus par �o tematu un tā tālāk. Vienlaikus Zviedrija ir viena no valstīm, kur uz vienu iedzīvotāju ieved vis�vairāk prostitūtu no Krievijas un Baltijas.�

�Un jūs varat to pierādīt?�

�Tas nav nekāds noslēpums. Tas pat nav ziņu temats. Jaunums ir tas, ka esam tiku�ies un runāju�i ar daudzām Lilja 4-ever mei�tenēm. Lielākoties viņas ir vecumā no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem un nāk no ļoti trūcīgiem Austrumbloka valstu slāņiem; uz Zviedriju viņas ir atvilinātas, piesolot kādu darbu, ta�u �eit viņas nonāk ārkārtīgi ne�ēlīgas seksa mafijas nagos. Salīdzinā�jumā ar �o meiteņu piedzīvoto Lilja 4-ever izskatās gandrīz vai pēc ģimenes filmas. Es domāju: tās meitenes ir piedzīvoju�as daudz ko tādu, ko nemaz nevar atveidot filmā.�

�Skaidrs.�

�Tas ir Mias disertācijas temats. Bet grāmata nav par to.� Visi aizrāvu�ies klausījās.

�Mia intervēja meitenes, bet es izpētīju piegādātājus un klientu loku.�

Mīkaels pasmaidīja. Viņ� vēl nekad nebija saticis Dāgu Sven- sonu, ta�u piepe�i juta, ka �is �urnālists viņam patīk, jo pievēr�as pa�am būtiskākajam stāstā. Mīkaela �urnālistikas zelta likums vēstīja: vienmēr ir atbildīgie. Sliktie pui�i.

�Un jūs esat atradis interesantus faktus?�

�Es, piemēram, varu pierādīt, ka viens no Tieslietu ministri�jas ierēdņiem, kur� piedalījies seksuālo pakalpojumu pirk�anas likuma izstrādē, ir izmantojis vismaz divas meitenes, kuras te nokļuvu�as ar seksa mafijas gādību. Viena no viņām bija piec�padsmit gadus veca.�

�Oho!�

�Esmu strādājis pie �ī stāsta trīs gadus. Grāmatā aprakstī�u prostitūtu klientūru. Tur ir trīs policisti, viens strādā Dro�ības policijā, bet vēl kāds - Tikumības policijā. Ir pieci advokāti, viens prokurors un viens tiesnesis. Arī trīs �urnālisti, viens no viņiem ir publicējis vairākus rakstus par seksa tirdzniecību. Privātajā dzīvē viņ� īsteno izvaro�anas fantāzijas ar padsmitgadīgu prostitūtu no Tallinas� un �ajā gadījumā nu nemaz nevar runāt par abpusēji brīvprātīgām rotaļām. Es grasos nosaukt vārdus. Man ir pilnīgi dro�i pierādījumi.�

Mīkaels Blumkvists iesvilpās. Tad pārstāja smaidīt.

�Tā kā es atkal esmu kļuvis par atbildīgo izdevēju, noteikti izpētī�u �os pierādījumus ar lupu,� viņ� sacīja. �Iepriek�ējo reizi, kad pietiekami nepārbaudīju savus avotus, dabūju trīs mēne�us cietumā.�

�Ja publicēsiet �o rakstu, jūs saņemsiet visus pierādījumus, kādus vien vēlaties. Bet man ir viens noteikums, pirms pārdodu stāstu Millennium.�

�Tu gribi, lai mēs izdodam arī grāmatu,� sacīja Ērika Ber�gere.

�Tie�i tā. Es gribu, lai tā sprāgst kā bumba, un tie�i �obrīd Millennium ir visuzticamākais un nekaunīgākais �urnāls valstī. Man ir grūti noticēt, ka daudzas citas izdevniecības vēlētos izdot �ādu grāmatu.�

�Tātad bez grāmatas nebūs raksta,� Mīkaels rezumēja. �Manuprāt, izklausās ļoti labi,� sacīja Mālina Ēriksone. Viņai paklusām piebalsoja Henrijs Kortess.

�Raksts un grāmata ir divas atsevi�ķas lietas,� sacīja Ērika. �Pirmajā gadījumā atbildīgais izdevējs ir Mīkaels. Attiecībā uz grāmatu atbildīgais izdevējs ir autors.�

�Es zinu,� Dāgs atteica. �Tas mani neuztrauc. Līdzko grāmata nāks klajā, Mia ziņos policijai par visiem manis pieminētajiem cilvēkiem.�

�Tad nu gan ies elle vaļā!� Henrijs Kortess noteica.

�Tā ir tikai puse stāsta,� Dāgs Svensons sacīja. �Esmu izpētī�jis da�us tiklus, kas pelna ar seksa tirdzniecību. Runa ir arī par organizēto noziedzību.�

�Un ko jūs tur atrodat?�

�Tie�i tas jau ir tas traģiskākais. Seksa mafija ir netīru niecību varza. Es īsti nezinu, ko gaidīju, kad sāku savus pētījumus, ta�u kaut kādā ziņā mums - vismaz man - bija radies iespaids, ka �mafija� ir spilgta banda sabiedrības elitē, kura braukā apkārt greznās luksusa ma�īnās. Pieņemu, ka �o priek�statu ir radīju�as amerikāņu filmas. Jūsu stāsts par Vennerstremu,� Dāgs palūkojās uz Mīkaelu, �ta�u parādīja, ka tā var būt. Bet Vennerstrems kaut kādā ziņā piederēja pie izņēmumiem. Es atradu brutālus un sadis�tiskus cietpaurus, kuri tik tikko prot lasīt un rakstīt un ir pilnīgi idioti organizācijas un stratēģiskās domā�anas ziņā. Viņiem ir zināma saistība ar rokeriem un mazliet organizētākām aprindām, ta�u visā visumā seksa tirdzniecību vada ēzeļu bars.�

�Tas ļoti skaidri ir norādīts tavā rakstā,� Ērika Bergere sacīja. �Lai tiktu galā ar seksa tirdzniecību, mums ir likumi, policija un tiesas, ko ik gadu finansējam ar miljoniem kronu nodokļu mak�sātāju naudas� bet viņi nespēj notvert pilnīgu idiotu bariņu.� �Tas ir viens vienīgs cilvēktiesību pārkāpums, bet �īs meitenes atrodas tik zemu sociālajā hierarhijā, ka ir juridiski neinteresan�tas. Viņas nebalso vēlē�anās. Viņas nespēj sarunāties zviedru valodā, atskaitot to vārdu krājumu, kāds nepiecie�ams, lai vie�notos ar klientu. Deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit deviņi procenti noziegumu seksa tirdzniecībā nekad nenonāk policijas redzeslokā, un vēl retāk par tiem ceļ apsūdzību. Tas varētu būt pats lielākais aisbergs Zviedrijas noziedzības pasaulē. Ir neie�domājami, ka tikpat nevērīgi kāds varētu izturēties pret banku aplaupī�anu. Diem�ēl man jāsecina, ka �āda situācija neturpinā�tos nevienu vienīgu dienu, ja nebūtu tā, ka tiesu sistēma glu�i vienkār�i nevēlas ķerties tai klāt. Vardarbība pret padsmitgadī- gām meitenēm no Tallinas un Rīgas nav prioritāte. Mauka ir mauka. Tas ietilpst sistēmā.�

�Un to zina ikviens izdzimtenis,� Monika Nilsone noteica.

�Nu, ko jūs sakāt?� Ērika jautāja.

�Man patīk �ī ideja,� Mīkaels atbildēja. �Ar �o reportā�u mēs iziesim ugunslīnijā, un tie�i tāds bija mūsu nodoms, dibinot Mil�lennium.�

�Tie�i tāpēc es joprojām strādāju �ajā �urnālā. Atbildīgajam izdevējam �ad un tad jāpieņem kāds pārdro�s lēmums,� sacīja Monika Nilsone.

Visi, atskaitot Mīkaelu, iesmējās.

�Viņ� bija vienīgais, kur� bija pietiekami traks, lai kļūtu par atbildīgo izdevēju,� Ērika Bergere sacīja. �Mēs to drukāsim maijā. Un vienlaikus iznāks tava grāmata.�

�Vai grāmata ir gatava?� Mīkaels jautāja.

�Nē. Man ir kopsavilkums, ta�u uzrakstīta tikai puse. Ja jūs piekristu izdot grāmatu un pie�ķirtu avansu, es varētu strādāt pie tās pilnā slodzē. Gandrīz visi pētījumi ir pabeigti. Paliek tikai nedaudz papildinājumu perifērijā - patiesībā, tikai lai apstipri�nātu to, ko es jau zinu, - un konfrontācijas ar prostitūtu pircē�jiem, kurus es atmasko�u.�

�Mēs darīsim tie�i tāpat kā ar Vennerstrema grāmatu. Nedēļa aizies maketē�anai.� Kristers Malms pamāja ar galvu. �Divas nedēļas drukā�anai. Konfrontācijas mēs veiksim martā un aprīlī un apkoposim secinājumus piecpadsmit lappu�u garā tekstā, kas būs pats pēdējais. Tātad manuskriptam jābūt gatavam piecpa�dsmitajā aprīlī, lai mēs paspētu izskatīt visus avotus.�

�Kā ar līgumu un visu pārējo?�

�Es nekad iepriek� neesmu slēgusi grāmatu autorlīgumus, man laikam jāparunā ar mūsu advokātu.� Ērika sarauca uzacis. �Bet ierosinu pieņemt tevi projektdarbā uz �etriem mēne�iem no februāra līdz maijam. Mēs nemaksājam pārlieku lielas algas.� �Esmu ar mieru. Man vajag pamatalgu, lai pilnībā varētu pie�vērsties tekstam.�

�Parasti princips ir fifty-fifty no grāmatas ienākumiem, kad apmaksāti visi izdevumi. Kā tas izklausās?�

�Ļoti labi,� Dāgs Svensons sacīja.

�Darba uzdevumi,� Ērika turpināja. �Mālina, tev būs jākļūst par tematiskā numura plāno�anas redaktori. Tas būs tavs galve�nais uzdevums, sākot no nākamā mēne�a; tu strādāsi kopā ar Dāgu un rediģēsi manuskriptu. Lotij, tas nozīmē, ka tev jākļūst par pagaidu atbildīgo sekretāri no marta līdz maijam. Tu strādāsi pilnu slodzi, un Mālina vai Mīkaels nāks tev palīgā, cik nu laiks atļaus.�

Mālina Ēriksone pamāja ar galvu.

�Mīkael, es gribu, lai tu būtu grāmatas redaktors!� Ērika paska�tījās uz Dāgu Svensonu. �Mīkaels to neatzīst, bet patiesībā viņ� ir ļoti labs redaktors, turklāt labi pārzina pētniecisko darbu. Viņ� ar mikroskopu izpētīs ik zilbi tavā grāmatā. Kā vanags metīsies virsū katrai detaļai. Es jūtos glaimota, ka tu vēlies izdot grāmatu pie mums, ta�u Millennium ir īpa�as problēmas. Mums ir daudz ienaidnieku, kuri to vien vēlas, lai izgā�amies. Ja mēs izejam ugunslīnijā un kaut ko publicējam, visam jābūt simtprocentīgi patiesam. Mēs nevaram atļauties neko citu.�

�Un es nemaz negribētu, lai ir citādi.�

�Labi. Bet vai tu varēsi izturēt, ka tev kāds lūr pār plecu un kritizē tevi visu pavasari?�

Dāgs Svensons iesmējās un paskatījās uz Mīkaelu.

�Uz priek�u!�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Ja tas būs tematiskais numurs, mums vajag vairākus rakstus. Mīkael, tev vajadzēs uzrakstīt par seksa tirdzniecības finansēm. Cik lielas naudas summas apgrozās gadā? Kas no �īs tirdznie�cības pelna, un kur nonāk nauda? Vai var atrast pierādījumus tam, ka daļa naudas nonāk valsts kasē? Monika - tev būs vis�pārīgi jāapskata seksuālā vardarbība. Parunā ar sievie�u krīzes centriem, pētniekiem, ārstiem un varas iestādēm. Jūs abi un Dāgs uzrakstīsiet galvenos tekstus. Henrij, man vajadzēs interviju ar Dāga draudzeni Miu Bergmani, un Dāgs to nevar rakstīt. Portrets: kas viņa ir, ko viņa pēta un kādi ir viņas secinājumi. Pēc tam tev vajadzēs veikt gadījumu aprakstus no policijas izmeklē�anas materiāliem. Krister, bildes! Nezinu, kā lai to ilustrē. Padomā par to.�

�Iespējams, ka �is ir pats vienkār�ākais temats ilustrē�anai. Diletantisks. Nekādu problēmu.�

�Ļaujiet man papildināt,� Dāgs Svensons sacīja. �Ir da�i poli�cisti, kas ļoti labi strādā. Varētu intervēt kādu no viņiem.�

�Vai jums ir vārdi?� Henrijs Kortess jautāja.

Dāgs pamāja ar galvu. �Un telefona numuri.�

�Labi!� sacīja Ērika. �Maija numura temats būs seksa tirgus. Mums skaidri jānorāda, ka sievie�u tirdzniecība ir cilvēktiesību pārkāpums un �ie noziedznieki ir jāatmasko un jātiesā tāpat kā visi kara noziedznieki, nāves brigādes vai spīdzinātāji. Ķeramies pie darba!�

Epelvīkena �ķita sve�a un nepazīstama vieta, kad Līsbeta ar iznomāto Nissan Miera pirmo reizi astoņpadsmit mēne�u laikā iegriezās sānceļā. Pēc tam kad bija noticis Viss Ļaunais, viņa kop� piecpadsmit gadu vecuma regulāri pāris rei�u gadā bija apciemo�jusi slimnīcu, kur ievietoja viņas māti. Par spīti retajiem apmek�lējumiem, Epelvīkena bija pastāvīgs un stabils punkts Līsbetas dzīvē. Tā bija vieta, kur viņas māte bija aizvadījusi desmit pēdē�jos mū�a gadus un beidzot nomirusi tikai �etrdesmit trīs gadu vecumā pēc pēdējā - nāvējo�ā asinsizplūduma smadzenēs.

Mātes vārds bija Agnēta Sofija Salandere. Pēdējos �etrpadsmit mū�a gados viņa bija piedzīvojusi vairākus nelielus asinsizplū- dumus, kas padarīja viņu nespējīgu parūpēties pa�ai par sevi. Palaikam ar māti nebija iespējams pat sarunāties un viņa nepa�zina Līsbetu.

Domas par māti Līsbetai vienmēr uzdzina bezpalīdzības un piķa melnas tumsas izjūtu. Pusaudzes gados viņa ilgi bija fan�tazējusi par to, ka māte izveseļosies un viņām abām izveidosies kādas attiecības. Tomēr ar prātu meitene saprata, ka tas nekad nenotiks.

Viņas māte bija sīka un tieviņa, ta�u ne tuvu ne tik anorek- tiska kā Līsbeta. Glu�i pretēji - māte patiesībā bija skaista, ar labi veidotu augumu. Tie�i tāpat kā Līsbetas māsa.

Kamilla.

Līsbeta nelabprāt domāja par māsu.

Tā bija likteņa ironija, ka viņas ar māsu bija radikāli at�ķirīgas. Abas bija dvīnes, dzimu�as ar divdesmit minū�u starplaiku.

Līsbeta bija pirmā. Kamilla bija skaista.

Viņas bija tik at�ķirīgas, ka �ķita neticami - abas ir iznēsātas vienā un tajā pa�ā dzemdē. Ja Līsbetas ģenētiskajā kodā kaut kas nebūtu aplam, tad viņa būtu tikpat satrieco�i skaista kā māsa.

Un, iespējams, tikpat stulba.

Jau kop� agras bērnības Kamilla bija ekstraverta, populāra un guva panākumus skolā. Līsbeta bija klusa, noslēgta un reti atbildēja uz skolotāju jautājumiem, un tas atspoguļojās radikāli at�ķirīgā sekmju līmenī. Jau pamatskolā Kamilla norobe�ojās no Līsbetas tiktāl, ka viņas pat negāja uz skolu pa vienu ceļu. Skolotāji un skolasbiedri pamanīja, ka abas māsas nekad nesa�runājas un nesē� viena otrai blakus. No tre�ās klases viņas gāja paralēlklasēs. Kop� māsām apritēja divpadsmit un bija noticis Viss Ļaunais, viņas uzauga da�ādās aud�uģimenēs. Māsas nebija tiku�ās kop� septiņpadsmit gadu vecuma, un toreiz Līsbetai tik�a�nās beidzās ar zilu aci, bet Kamillai - ar pār�ķeltu lūpu. Līsbeta nezināja, kur Kamilla �obrīd atrodas, un nemaz nebija centusies to noskaidrot.

Māsu Salanderu vidū nebija mīlestības.

Līsbetas acīs Kamilla bija mākslota, samaitāta un manipulatīva. Tomēr tie�i Līsbetu tiesas spriedums atzina par atpaliku�u.

Līsbeta novietoja auto apmeklētāju stāvvietā un aizpogāja apdilu�o ādas jaku, pirms lietū devās uz galveno ieeju. Viņa apstā�jās pie kāda soliņa parkā un palūkojās apkārt. Tie�i �ajā vietā, tie�i pie �ī soliņa pirms astoņpadsmit mēne�iem viņa bija redzē�jusi māti pēdējo reizi. Līsbeta bija spontāni apciemojusi Epelvīke- nas slimnīcu pa ceļam uz ziemeļiem, dodamās palīgā Mīkaelam Blumkvistam medīt organizētu, bet juku�u sērijslepkavu. Viņas māte bija nemierīga, un �ķita, ka viņa Līsbetu nepazīst, tomēr nevēlas laist prom. Māte turēja meitas roku un lūkojās uz viņu mulsām acīm. Līsbeta steidzās. Viņa atraisījās no mātes tvēriena, apskāva viņu un aiztraucās uz sava motocikla.

Epelvīkenas direktore Agnese Mīkaelsone nopriecājās, ieraugot Līsbetu. Viņa laipni sveicināja Līsbetu un pavadīja viņu uz nolik�tavu, kur rādīja kartona kasti. Līsbeta to pacēla. Kaste svēra pāris kilogramu, un tajā nebija daudz kādas dzīves mantojuma.

�Es nezināju, ko iesākt ar tavas mātes mantām,� Mīkaelsone sacīja. �Bet man vienmēr �ķita, ka tu kādu dienu atgriezīsies.�

�Es biju aizbraukusi,� Līsbeta atteica.

Viņa pateicās par saglabāto kasti, aiznesa to uz ma�īnu un pameta Epelvīkenu pēdējo reizi.

Līsbeta atgriezās Mūsebakē tūlīt pēc divpadsmitiem un uznesa mātes kasti aug�ā uz dzīvokli. Viņa to neatvērtu nolika priek��nama skapī un devās projām.

Kad viņa atvēra ārdurvis, garām lēni aizbrauca policijas auto. Līsbeta apstājās un uzmanīgi vēroja varas klātbūtni pie savas mājas, bet, tā kā ne�ķita, ka policisti plānotu uzbrukumu, Līsbeta ļāva viņiem aizbraukt.

Pēcpusdienā viņa devās uz H&M un Kapp Ahl, lai nopirktu jau�nas drēbes. Viņa sagādāja sev lielu komplektu pamatapģērba: bik�ses, d�insus, svīterus un zeķes. Līsbetu neinteresēja dārgi dizai�neru ra�ojumi, tomēr viņa sajuta zināmu baudījumu no atziņas, ka var, aci nepamirk�ķinādama, nopirkt pusduci d�insu. Viseks�travagantāko pirkumu viņa izdarīja Tvvilfit - iegādājās pamatīgu skaitu veļas komplektu. Tās atkal bija garderobes pamatlietas, tomēr pēc pusstundu ilgas un mulsas meklē�anas viņa paķēra ari vienu komplektu, kas pa�ai �ķita seksīgs vai varbūt maucīgs, - agrāk viņa pat nebūtu iedomājusies tādu sev sagādāt. Vakarā uzlaikojusi �os veļas gabalus, Līsbeta jutās bezgala muļķīgi. Viņa spogulī ieraudzīja kārnu, tetovētu meiteni groteskā ietērpā. Līs�beta novilka apak�veļu un iemeta to atkritumu kastē.

Veikalā Din Sko viņa iegādājās kārtīgus ziemas apavus un divus pārus vieglāku kurpju. Tad impulsīvi nopirka garus, melnus augstpapē�u zābakus, kas pagarināja viņas augumu par da�iem centimetriem. Pēc tam sameklēja biezu ziemas jaku no brūnas zam�ādas.

Līsbeta aizgādāja savus iepirkumus mājās, uzvārīja kafiju un uzsmērēja sviestmaizes, pirms devās uz Ringvēgenu atdot noīrēto auto. Viņa kājām aizsoļoja mājās un pārējo vakara daļu pavadīja, sē�ot uz palodzes tumsā un raugoties uz Salt�ena ūdeņiem.

Kriminoloģijas doktorante Mia Bergmane sagrieza siera kūku un izdekorēja to ar aveņu saldējumu. Viņa pasniedza to vispirms Ērikai Bergerei un Mīkaelam Blumkvistam, tad uzlika deserta trau�ciņus ari Dāgam Svensonam un sev. Mālina Ēriksone bija apņē�mīgi atteikusies no saldā ēdiena un iztika ar melnu kafiju dīvainā, vecmodīgi puķainā porcelāna tasītē.

�Tā bija manas vecmāmiņas servīze,� sacīja Mia Bergmane, ievērojusi, ka Mālina pēta tasīti.

�Viņa nāvīgi baidās sadauzīt kādu tasīti,� Dāgs Svensons pie�bilda. �Tās parādās uz galda tikai tad, kad mums ir īpa�i svarīgi viesi.�

Mia pasmaidīja. �Es bērnībā vairākus gadus nodzīvoju pie vecmāmiņas, un servīze būtībā ir vienīgais, kas man no viņas palicis.�

�Tā ir traki skaista,� Mālina sacīja. �Man pa�ai virtuvē ir simt�procentīga Ikea.�

Mīkaelu Blumkvistu neinteresēja puķainas tasītes, tāpēc viņ� kritiskām acīm nopētīja siera kūku. Viņ� prātoja, vai nepalaist vaļīgāk siksnu. Ērikai Bergerei acīmredzot bija līdzīgas izjūtas.

�Ak kungs, man arī būtu vajadzējis atturēties no deserta,� viņa sacīja un kā atvainodamās pa�ķielēja uz Mālinu, pirms apņēmīgi satvēra karotīti.

Patiesībā bija domāts, ka tās būs vienkār�as darba vakariņas, lai apstiprinātu vieno�anos par sadarbību un turpinātu apspriest

Millennium tematisko numuru. Dāgs Svensons bija ierosinājis, ka varētu tikties pie viņa mājās uz vakariņām, un Mia bija pasnie�gusi visgardāko vistu saldskābā mērcē, kādu Mīkaels jebkad bau�dījis. Pusdienās viņi bija izdzēru�i divas pudeles robusta spāņu sarkanvīna, un deserta laikā Dāgs apjautājās, vai kāds negribētu glāzi Tullamore Dew. Tikai Ērika Bergere bija tik dumja, lai atteik�tos, un Svensons sameklēja glāzes.

Dāgs Svensons un Mia Bergmane mitinājās divistabu dzīvoklī En�ēdē. Viņi bija pāris jau vairākus gadus, ta�u iz�ķirīgo soli spēra un sāka dzīvot kopā tikai pirms gada.

Visi satikās ap se�iem vakarā, un, kad pusdeviņos pasnie�dza desertu, vēl nebija izrunāts neviens vārds par vakariņu īsto iemeslu. Toties Mīkaels bija atklājis, ka viņam patīk Dāgs Sven�sons, Mia Bergmane un viņu sabiedrība.

Beidzot Ērika Bergere aizvadīja sarunu līdz tematam, kuru apspriest viņi bija sapulcēju�ies. Mia atnesa izdrukātu disertā�cijas kopiju un nolika to uz galda Ērikai priek�ā. Tai bija pār�steidzo�i ironisks nosaukums - From Russia with Love kas, protams, norādīja uz Jana Fleminga �007� klasiku. Disertācijas apak�virsraksts bija Cilvēktirdzniecība, organizētā noziedzība un sabiedrības pretpasākumi.

�Jums jāsaprot, ka starp manu disertāciju un grāmatu, ko raksta Dāgs, pastāv zināma at�ķirība,� Mia sacīja. �Dāga grāmata ir aģi�tatora versija, kas uzbrūk tiem, kuri iedzīvojas no sievie�u tirdz�niecības. Mana disertācija ir statistika, lauka pētījumi, likumu teksti un analīze par to, kā sabiedrība un tiesas izturas pret upuriem.�

�Tātad pret meitenēm.�

�Tās ir jaunas meitenes, parasti piecpadsmit līdz divdesmit gadu vecas, no strādnieku �ķiras, ar sliktu izglītību. �īm meite�nēm bie�i ir visai sare�ģīti ģimenes apstākļi, un nereti viņas ir pārcietu�as vardarbību jau bērnībā - uz Zviedriju viņas, protams, ir atvilinātas tāpēc, ka viņas kāds pamatīgi apmuļķojis.�

�Suteneri.�

��ajā ziņā disertācijā ir vērojama liela dzimuma perspektīva. Pētnieks reti var tik skaidri iezīmēt lomu sadali dzimumu robe��ās. Meitenes - upuri, vīrie�i - noziedznieki. Atskaitot pavisam nedaudzas sievietes, kas pa�as gūst pelņu no seksa tirdzniecības, nav neviena cita noziedzības veida, kur dzimumu lomas būtu nozieguma premisa. Nav arī neviena cita noziedzības veida, kuru tik lielā mērā akceptētu sabiedrība, darot tik maz, lai �os nozie�gumus ierobe�otu.�

�Ja saprotu pareizi, Zviedrijā tomēr ir diezgan stingri likumi pret cilvēku un seksuālo pakalpojumu tirdzniecību,� Ērika iebilda.

�Nesmīdiniet mani! Aptuveni simt meiteņu - precīzas statisti�kas nav - katru gadu tiek atvestas uz Zviedriju, lai strādātu par prostitūtām, kas �ajā gadījumā jātulko: lai atdotu savu ķermeni sis�temātiskai izvaro�anai. Kop� ieviests likums par cilvēktirdzniecību, tiesā tas izmantots tikai da�as reizes. Pirmā reize bija 2003. ga�da aprīlī lietā pret trako bordeļa saimnieci, kas veica dzimuma maiņas operāciju. Viņu, protams, attaisnoja.�

�Pagaidi - es domāju, ka viņu notiesāja!�

�Jā, par bordeļa uzturē�anu. Ta�u atbrīvoja no apsūdzībām cilvēktirdzniecībā. Redziet, meitenes jeb upuri bija arī liecinie�ces, un viņas devās atpakaļ uz Baltiju un nozuda. Varas iestādes centās aicināt viņas uz tiesu un meklēja pat ar Interpola starp�niecību. Pēc mēne�iem ilgas meklē�anas tika konstatēts, ka �īs meitenes nav atrodamas.�

�Kas ar viņām notika?�

�Nekas. TV programma Insider aizbrauca uz Tallinu, lai sagata�votu raidījumu. �urnālistiem bija vajadzīga nepilna pēcpusdiena, lai sameklētu divas meitenes, kas dzīvoja mājās pie saviem vecā�kiem. Tre�ā bija pārcēlusies uz Itāliju.�

�Citiem vārdiem sakot, Tallinas policija nestrādāja īpa�i efek�tīvi.�

�Kop� tā laika mums gan ir biju�i da�i notiesājo�i spriedumi, ta�u tie galvenokārt attieku�ies uz cilvēkiem, kas vai nu apsūdzēti citos noziegumos, vai biju�i tik neticami stulbi, ka nav pratu�i izvairīties no pieķer�anas. Likums ir kosmētisks. To nelieto.� �Skaidrs.�

�Nelaime tā, ka �ajā gadījumā noziegums ir smaga izvaro�ana, bie�i saistībā ar miesas bojājumiem, smagiem miesas bojājumiem un nāves draudiem, da�os gadījumos - kopā ar nelikumīgu brī�vības atņem�anu,� Dāgs Svensons iejaucās.

�Tā ir ikdiena daudzām meitenēm, kuras, ieģērbtas mini- svārciņos un kārtīgi nosmiņķētas, aizved uz kādu priek�pilsētas savrupmāju. Lieta tāda, ka meitenēm nav izvēles. Vai nu viņas brauc un kniebjas ar pretīgiem ve�iem, vai riskē, ka viņas piekaus un mocīs suteners. Viņas nevar aizbēgt - neprot valodu, nezina likumus, un viņām nav ne jausmas, kur vērsties. �īs meitenes nevar aizbraukt mājās. Pa�ā sākumā viņām vienmēr atņem pasi, un gadījumā ar bordeļa saimnieci viņas bija ieslēgtas dzīvoklī.� �Izklausās pēc vergu nometnes. Vai meitenes vispār kaut ko nopelna?�

�Kā nu ne,� Mia Bergmane atbildēja. �Kā plāksteri uz brūces viņas saņem gabaliņu no kūkas. Vidēji nostrādā da�us mēne�us, pirms atkal dodas mājās. Dabū līdzi kārtīgu �ūksni - divdesmit vai pat trīsdesmit tūksto�us kronu, kas krievu valūtā ir tīri laba summa. Diem�ēl viņas bie�i ir ieguvu�as arī diezgan smagu alko�hola vai narkotiku atkarību un dzīvesveidu, kas visai ātri atbrīvo viņas no naudas. Līdz ar to sistēma apgādā pati sevi - pēc kāda laika meitenes atkal ierodas strādāt un, tā sakot, brīvprātīgi atgrie�as pie saviem mocītājiem.�

�Cik daudz naudas �is rūpals apgroza gadā?� Mīkaels jautāja. Mia palūkojās uz Dāgu un brīdi domāja, pirms atbildēja.

�Ir grūti sniegt pareizu atbildi uz �o jautājumu. Mēs esam rēķināju�i �ā un tā, ta�u lielākā daļa skaitļu beigu beigās ir tikai aplēses.�

�Nu aptuveni.�

�Labi - mēs zinām, ka, piemēram, bordeļa saimniece, kuru notie�sāja par sutenerismu, bet attaisnoja cilvēktirdzniecībā, divu gadu laikā no austrumiem atveda trīsdesmit piecas sievietes. Viņas �eit pavadīja da�ādu laika periodu, no da�ām nedēļām līdz vairākiem mēne�iem. Tiesā noskaidrojās, ka �o divu gadu laikā viņas ienesa kādus divus miljonus kronu. Esmu aprēķinājusi, ka viena meitene ienes aptuveni se�desmit tūksto�us mēnesī. No tiem apmēram piecpadsmit tūksto�i jāatrēķina izdevumiem - ceļ�, drēbes, miteklis utt. Tā nav nekāda greznā dzīve, bie�i viņām ierāda gultasvietu kādā dzīvoklī, kas pieder bandai. No atliku�ajiem �etrdesmit pie�ciem tūksto�iem banda paņem divdesmit līdz trīsdesmit tūksto�us. Bandas vadonis pusi iebā� savā kabatā, teiksim, piecpadsmit tūk�sto�us, bet pārējo sadala padotajiem - �oferiem, rokaspui�iem un citiem. Meitenes saņem desmit līdz divpadsmit tūksto�us.�

�Un mēnesī��

�Pieņemsim, ka bandai vergo divas vai trīs meitenes. Tas nozīmē, ka mēnesī viņi ieņem gandrīz divsimt tūksto�us. Katrā bandā ir divi trīs cilvēki, kas grib savu daļu. Aptuveni tā izskatās izvaro�anas anatomija.�

�Un par cik daudziem ir runa� es domāju - noapaļojot uz aug�u.�

�Vari rēķināties ar to, ka visu laiku aktīvi strādā aptuveni simt meitenes, kas zināmā mērā ir cilvēktirdzniecības upuri. Tas nozīmē, ka kopējais apgrozījums visā Zviedrijā katru mēnesi ir apmēram se�i miljoni kronu un gadā tātad aptuveni septiņdesmit miljoni. Te runa ir tikai par meitenēm, kas nonāku�as cilvēktirdz�niecības tīklā.�

�Izklausās pēc sīknaudas.�

�Tā arī ir sīknauda. Un par �īm diezgan pieticīgajām summām jāizvaro simt meitenes. Tas mani sanikno līdz baltkvēlei.�

�Tu neizklausies pēc objektīvas zinātnieces. Bet, ja uz vienu meiteni ir trīs vīrie�i, tas nozīmē, ka �ādā veidā iztiku pelna apmēram pieci vai se�i simti.�

�Patiesībā krietni mazāk. Es minētu, ka viņu ir aptuveni trīs�simt.�

�Neizklausās pēc neuzveicamas problēmas,� Ērika sacīja. �Mēs izdodam likumus un sa�utu�i diskutējam pla�saziņas līdzekļos, bet reti kur� ir parunājis ar kādu prostitūtu no Aus�trumu bloka, un nevienam nav sajēgas par viņu dzīvi.�

�Kā tas notiek? Es domāju - praksē. Vajadzētu būt diezgan sare�ģīti tā neuzkrīto�i atvest no Tallinas se�padsmitgadīgu mei�teni. Kā viņas te nokļūst?� Mīkaels jautāja.

�Kad sāku savu pētījumu, es domāju, ka runa ir par ārkārtīgi labi organizētu profesionālas mafijas darbību, kas eleganti vai ne tik eleganti dabū meitenes pāri robe�ai.�

�Bet tā nav?� Mālina Ēriksone jautāja.

�Darbība ir organizēta, bet tikai vēlāk es sapratu, ka patie�sībā tās ir daudzas nelielas un diezgan vāji organizētas grupas. Aizmirstiet Armani uzvalkus un sporta auto - vidusmēra bandā ir divi trīs locekļi, puse krievu vai baltie�u un puse zviedru. Iztēlojieties viņu līderi: �etrdesmit gadus vecs, apak�kreklā sē�, sūc aliņu un kasa nabu. Viņ� ir bez izglītības un zināmā mērā uzskatāms par sociāli atpaliku�u, un viņam visu dzīvi ir biju�as problēmas.�

�Romantiski.�

�Viņa uzskati par sievietēm nāk no akmens laikmeta. Viņ� ir izteikti agresīvs, bie�i iereibis un pamatīgi pārmāca tos, kas spītējas. Bandā valda skaidra hierarhija, un padotie bie�i baidās no viņa.�

Līsbetas pasūtītās Ikea mēbeles tika atvestas pēc trim dienām ap pusdesmitiem no rīta. Divi spēcīgi pui�i paspieda roku blondajai Irēnei Neserei, kas mo�i �ivināja ar norvēģu akcentu. Pēc tam viņi labu brīdi braukāja �urpu turpu ar maziņo liftu un pavadīja dienu, montējot galdus, skapjus un gultas. Pui�i darbojās satrie�co�i efektīvi, un �ķita, ka viņi ir darīju�i to jau iepriek�. Irēne

Nesere devās uz Sēderas tirdzniecības centru, nopirka grieķu takeaway un uzsauca viņiem pusdienas.

Ikea pui�i beidza darbu piecos pēcpusdienā. Kad viņi bija prom, Līsbeta Salandere noņēma parūku, viena apstaigāja dzīvokli un prātoja, kā viņai patiks jaunajās mājās. Virtuves galds bija pārāk elegants, lai būtu viņas gaumē. Telpā blakus virtuvei, ar ieeju no tās un no priek�nama, viņa bija iekārtojusi jauno dzīvojamo istabu ar moderniem dīvāniem un grupu atzveltnes krēslu ap kafijas galdiņu pie loga. Viņa jutās apmierināta ar guļamistabu, uzmanīgi apsēdās uz Hemnes gultas un pataustīja matraci.

Līsbeta ielūkojās darbistabā ar skatu uz Salt�enu. Yes, tas der! Te es varē�u strādāt.

Tie�i ko viņa strādās, Līsbeta tomēr nezināja un kritiski novēr�tēja mēbeles.

Labi, redzēsim, kas no tā visa sanāks.

Atliku�o vakara daļu Līsbeta pavadīja, izkravājot un �ķirojot savas mantas. Viņa uzklāja gultu un salika skapī dvieļus, pala�gus un spilvendrānas. Izņēma no maisiņiem nopirktās drēbes un sakāra tās skapjos. Par spīti lielajam pirkumam, viņa tur aizpil�dīja tikai nelielu daļu. Līsbeta salika vietās lampas un sa�ķiroja virtuves skapī pannas, traukus un galda piederumus.

Viņa kritiski nopētīja tuk�ās sienas un saprata, ka būtu vaja�dzējis nopirkt plakātus, gleznas vai kaut ko tamlīdzīgu. To, ko normāli cilvēki kar pie sienām. Nekaitētu arī kāda puķu vāze.

Pēc tam Līsbeta atvēra Lundagātanas kartona kastes un salika plauktos grāmatas, avīzes, izgriezumus un vecus pētījumus, ko dro�i vien vajadzētu izmest. Viņa ar pla�u �estu izmeta miskastē vecus, novalkātus T kreklus un cauras zeķes. Piepe�i viņa uzgāja vibratoru, joprojām oriģinālajā iesaiņojumā. Līsbeta savilka lūpas greizā smaidā. Tā bija dulla dzim�anas dienas dāvana no Mimī, un viņa bija pilnīgi aizmirsusi par tās eksistenci, patiesībā nekad nebija dāvanu izmēģinājusi. Viņa nolēma to mainīt un nolika vibratoru stāvus uz kumodes pie gultas.

Tad Līsbeta kļuva nopietna. Mimī. Viņa sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Viņa regulāri bija satikusies ar Mimī veselu gadu un pēc tam pametusi viņu Mīkaela Blumkvista dēļ, neko nepa�skaidrojot. Līsbeta nebija ne atvadījusies, ne paziņojusi, ka gra�sās pamest Zviedriju. Viņa nebija arī nedz atvadījusies, nedz atstājusi kādu ziņu Draganam Armanskim vai meitenēm no Evil Fingers. Viņas dro�i vien domāja, ka Līsbeta ir mirusi, vai varbūt bija viņu aizmirsu�as - viņa nekad nebija piederējusi pie grupas līderēm. Bija glu�i tā, it kā viņa būtu uzgriezusi muguru visam un visiem. Piepe�i Līsbeta aptvēra, ka nav atvadījusies arī no D�ord�a Blenda Grenādā, un prātoja, vai zēns staigā pa pludmali, viņu meklēdams. Viņa atcerējās, ko bija teicis Mīkaels Blumkvists: draudzības pamats ir cieņa un uzticē�anās. Es nenovērtēju savus draugus. Līsbeta prātoja, vai Mimī vēl kaut kur ir atrodama un vai viņai vajadzētu doties ciemos.

Gandrīz visu vakaru un krietnu daļu nakts Līsbeta darbistabā �ķiroja papīrus, instalēja datorus un sērfoja internetā. Viņa pār�baudīja, kā klājas viņas ieguldījumiem, un atklāja, ka ir bagātāka nekā pirms gada.

Līsbeta rutinēti pārbaudīja Nilsa Bjūrmana datoru, bet neat�rada advokāta sarakstē neko interesantu, un secināja, ka viņ� ievēro noteikumus.

Līsbeta nemanīja nekādus norādījumus, ka viņ� turpinātu uz�turēt kontaktus ar Marseļas klīniku. �ķita, ka Bjūrmans ir sa�au�rinājis profesionālo un privāto darbo�anos līdz veģetējo�am nul�les līmenim. Viņ� reti rakstīja e-pastu un, sērfodams internetā, galvenokārt apmeklēja pornolapas.

Tikai ap diviem naktī Līsbeta izslēdza datoru. Viņa iegāja guļamistabā, noģērbās un uzmeta drēbes uz krēsla. Tad devās uz vannas istabu nomazgāties. Stūrī pie ieejas durvīm bija pie�stiprināti spoguļi augstumā no grīdas līdz griestiem. Līsbeta ilgi sevi vēroja. Viņa nopētīja savu stūraino, �ķībo seju, jaunās krūtis un lielo tetovējumu uz muguras. Tas bija skaists - gar�, izvijies pūķis sarkanā, zaļā un melnā krāsā, tas sākās uz pleca, bet �aurā aste turpinājās pār labo gurnu un beidzās uz ciskas. Ceļojumu laikā viņa bija ataudzējusi matus līdz pleciem, bet pēdējā nedēļā Grenādā kādu dienu paņēmusi �ķēres un nogriezusi tos īsus. Mati joprojām spurojās uz visām pusēm.

Līsbeta piepe�i juta, ka viņas dzīvē ir notiku�as vai joprojām notiek pamatīgas pārmaiņas. Varbūt tāpēc, ka viņa tagad pārval�dīja miljardus un varēja nedomāt par sīknaudu. Varbūt viņu bei�dzot bija sasniegusi pieaugu�o pasaule. Varbūt tā bija apjausma, ka mātes nāve pielikusi noteiktu punktu viņas bērnībai.

Aizvadītā gada ceļojumos Līsbeta bija atbrīvojusies no vai�rākiem pīrsingiem. D�enovas klīnikā saistībā ar operāciju viņai tīri medicīnisku iemeslu dēļ izņēma riņķīti no krūtsgala. Pēc tam viņa izņēma riņķīti no apak�lūpas, bet Grenādā aizvāca riņķi no kreisās kaunuma lūpas - tas skrāpēja un meitene īsti nezināja, kāpēc to vispār tur ielikusi.

Līsbeta no�āvājās un atskrūvēja adatu, kas bijusi viņai mēlē septiņus gadus. Viņa ielika to trauciņā uz plaukta blakus izlietnei. Piepe�i mute likās tuk�a. Bez da�iem riņķī�iem auss ļipiņā viņai tagad bija paliku�i tikai divi pīrsingi - viens riņķītis kreisajā uzacī un rotaslieta nabā.

Beidzot Līsbeta iegāja guļamistabā un palīda zem jaunās segas. Viņa atklāja, ka nopirktā gulta ir milzīga un viņa aizņem tikai nelielu tās daļu, tāpēc jutās tā, it kā gulētu futbola laukuma malā. Meitene savilka segu ap sevi un iegrima ilgās pārdomās.

Līsbeta Salandere ar liftu uzbrauca no garā�as uz piekto stāvu, pa�u aug�ējo biroju ēkā pie Slusenas, kur atradās Milton Security. Viņa atvēra lifta durvis ar galvenās atslēgas nelegālu kopiju, ko bija sev sagādājusi pirms vairākiem gadiem. Iziedama tum�ajā gaiteni, Līsbeta automātiski paskatījās rokaspulkstenī. 03.10 svēt�dienas ritā. Naktssargs sēdēja pie signalizācijas pults tre�ajā stāvā, un Līsbeta zināja, ka, visticamāk, �ajā stāvā būs pilnīgi viena.

Viņa, kā alla�, nobrīnījās, ka tik profesionāla dro�ības pakal�pojumu firma pieļauj tik acīmredzamus trūkumus savas dro�ības uzturē�anā.

Piektā stāva gaitenī aizvadītā gada laikā nebija noticis daudz pārmaiņu. Vispirms Līsbeta apciemoja savu veco kabinetu, nelielu kubu aiz stikla sienas gaitenī, kur viņu bija novietojis Dragans Armanskis. Durvis nebija aizslēgtas. Līsbetai nevajadzēja daudz laika, lai konstatētu, ka viņas kabinetā itin nekas nav mainī�jies, tikai kāds tur nolicis kartona kasti ar makulatūru. Telpā bija galds, biroja krēsls, papīrgrozs un tuk�s grāmatu plaukts. Biroja tehnika bija pavisam vienkār�s Toshiba 1997. gada dators ar smieklīgi mazu cieto disku.

Līsbeta neatrada nekādas norādes, ka Dragans būtu nodevis �o telpu citam darbiniekam. Viņa to uztvēra kā labu zīmi, tomēr vienlaikus apzinājās, ka tas nenozīmē īpa�i daudz. �ī telpa bija nepilnus �etrus kvadrātmetrus liela, tuk�a platība, ko nevarēja izmantot lietderīgi.

Līsbeta aizvēra durvis, klusi izgāja caur gaiteni un pārbaudīja, vai kaut kur nestrādā kāds naktsputns. Meitene bija viena. Viņa apstājās pie kafijas automāta un paņēma plastmasas glāzīti ar kapu�īno, pirms turpināja ceļu uz Dragana Armanska kabinetu un atvēra durvis ar pirātisko atslēgu.

Armanska kabinets, kā alla�, bija kaitino�i kārtīgs. Līsbeta apmeta īsu loku pa telpu un ielūkojās grāmatplauktā, iekams apsēdās pie Armanska rakstāmgalda un ieslēdza datoru.

No jaunās zam�ādas jakas iek�kabatas viņa izņēma kompakt�disku un ielika to datorā. Viņa iedarbināja programmu ar nosau�kumu Asphyxia 1.3. Līsbeta pati bija izveidojusi �o programmu, kuras vienīgais uzdevums bija atjaunināt Internet Explorer pār�lūku Armanska cietajā diskā. Procedūra aizņēma aptuveni piecas minūtes.

Kad Līsbeta bija to pabeigusi, viņa izņēma kompaktdisku, pārstartēja datoru un atvēra jauno Internet Explorer versiju. Pro�gramma izskatījās un darbojās tie�i tāpat kā sākotnējā, ta�u bija mazliet lielāka un par mikrosekundi lēnāka. Visi iestatījumi bija identiski ar oriģinālu, ieskaitot instalē�anas datumu. Jaunais fails neatstāja nekādas pēdas.

Līsbeta ierakstīja kāda Holandes servera FTP adresi, un uz ekrāna atvērās komandlodziņ�. Viņa ieklik�ķināja kvadrātiņā ar uzrakstu copy, uzrakstīja nosaukumu Armanskis/MiltSec un no�spieda OK. Dators tūlīt sāka kopēt Dragana Armanska cieto disku uz serveri Holandē. Pulkstenis rādīja, ka �is process prasīs trīs�desmit �etras minūtes.

Kamēr notika datu pārsūtī�ana, Līsbeta sameklēja Armanska rakstāmgalda rezerves atslēgu, ko viņ� glabāja dekoratīvā vāzē grāmatplauktā. Turpmāko pusstundu Līsbeta apskatīja mapes, ko Armanskis turēja rakstāmgalda aug�ējā labajā atvilktnē, kur viņam vienmēr stāvēja aktuālie un steidzamie uzdevumi. Kad dators iepīkstējās par zīmi, ka datu pārraide pabeigta, Līsbeta nolika mapes atpakaļ tie�i tādā kārtībā, kādā bija izņēmusi.

Pēc tam viņa izslēdza datoru, nodzēsa rakstāmgalda apgais�mojumu un paņēma tuk�o kapu�īno glāzi. Līsbeta atstāja Milton Security pa to pa�u ceļu, pa kuru bija ieradusies. Kad viņa iekāpa liftā, pulkstenis rādīja 04.12.

Līsbeta devās mājās uz Mūsebaki, apsēdās pie sava PovverBook un pieslēdzās serverim Holandē, kur atvēra Asphyxia 1.3 kopiju. Kad programma sāka darboties, atvērās lodziņ�, kas prasīja cieto disku. Līsbetai bija kādas �etrdesmit izvēles iespējas, un viņa riti�nāja kursoru uz leju pa ekrānu. Viņa pavirzīja to garām cietajam diskam ar nosaukumu NilssĒBjūrmans, kuru pārskatīja aptuveni reizi divos mēne�os. Uz mirkli apstājās pie MikBlum/laptop un MikBlum/ofpce. Līsbeta nebija uzklik�ķinājusi uz �īm ikonām vai�rāk nekā gadu un apsvēra, vai tās neizdzēst pavisam. Principiālu iemeslu dēļ viņa tomēr nolēma tās paturēt - ja reiz bija datorus uzlauzusi, būtu muļķīgi izdzēst informāciju un, vajadzības spies�tai, �o procedūru kādu dienu varbūt atkārtot. Tas pats attiecās uz ikonu ar nosaukumu Vennerstrems, kas nebija atvērta jau sen. īpa�nieks bija miris. Ikona Armanskis/MiltSec bija pēdējais ra�o�jums un atradās pa�ā saraksta apak�ā.

Līsbeta būtu varējusi klonēt Armanska cieto disku jau agrāk, ta�u nebija papūlējusies to izdarīt, jo strādāja Milton un varēja piekļūt informācijai, ko Armanskis vēlējās noslēpt no ārpasaules. Ielau�anās viņa datorā nebija ļauni domāta. Līsbeta vienkār�i vēlējās zināt, ar ko firma nodarbojas un kāda ir situācija. Viņa uzklik�ķināja, un tūlīt atvērās mape, kurā glabājās jauna ikona ar nosaukumu Armanskis HD. Līsbeta pārliecinājās, ka var atvērt cieto disku, un konstatēja, ka visi faili ir savās vietās.

Viņa sēdēja pie datora, līdz septiņiem rītā lasīdama Armanska ziņojumus, finan�u atskaites un e-pasta vēstules. Beidzot viņa domīgi pamāja ar galvu un izslēdza datoru. Līsbeta iegāja vannas istabā, iztīrīja zobus, pēc tam devās uz guļamistabu, noģērbās un sameta drēbes kaudzē uz grīdas. Viņa ielīda gultā un nogulēja līdz pusvieniem dienā.

Pēdējā janvāra piektdienā Millennium valdei bija gadskārtējā sapulce. Tajā piedalījās uzņēmuma grāmatvedis, neatkarīgs revi�dents, �etri līdzīpa�nieki: Ērika Bergere (trīsdesmit procentu), Mīkaels Blumkvists (divdesmit procentu), Kristers Malms (div�desmit procentu) un Harrieta Vangere (trīsdesmit procentu). Uz sapulci bija uzaicināta arī redakcijas atbildīgā sekretāre Mālina Ēriksone kā darbinieku pārstāve un �urnāla vietējās arodbiedrī�bas priek�sēdētāja. Arodbiedrības locekļi bija pati Mālina, Lota Kārima, Henrijs Kortess, Monika Nilsone un mārketinga mene�d�eris Sonijs Magnusons. Tā bija Mālinas pirmā valdes sēde uzņē�muma vadībā.

Sēde sākās pulksten 16.00 un apmēram pēc stundas beidzās. Lielāko daļu laika aizņēma ziņojums par finansēm un revīzijas ziņojums. Sēdes locekļi konstatēja, ka Millennium ir stabila finan�siālā situācija salīdzinājumā ar krīzi, kas uzņēmumu piemeklēja pirms diviem gadiem. Revidents ziņoja, ka uzņēmums patiesībā ir guvis 2,1 miljonu kronu lielu peļņu, no kuras vienu miljonu veidoja ienākumi par Mīkaela Blumkvista Vennerstrema lietas grāmatu.

Pēc Ērikas Bergeres priek�likuma tika nolemts, ka vienu mil�jonu �urnāls ieguldīs vērtspapīros kā dro�ības spilvenu nākotnes krīzēm, bet divsimt piecdesmit tūksto�us izmantos nepiecie�ama�jiem izdevumiem redakcijas telpu remontam, kā arī jaunu datoru un citas tehnikas iegādei, bet trīssimt tūksto�us paredzēs vispā�rējam algu paaugstinājumam un iespējai piedāvāt līdzstrādnie�kam Henrijam Kortesam pilnu slodzi. No atliku�ās summas tika ierosināts izmaksāt dividendes: piecdesmit tūksto�us kronu kat�ram līdzīpa�niekam, bet simt tūksto�us līdzvērtīgi sadalīt algas bonusos �etriem pastāvīgajiem darbiniekiem neatkarīgi no viņu slodzes. Mārketinga mened�eris Sonijs Magnusons nesaņēma bonusu. Līgums paredzēja, ka viņ� pelna procentus no pārdota�jām reklāmām, tāpēc viņ� periodiski saņēma visaugstāko atalgo�jumu. Priek�likumu pieņēma vienbalsīgi.

Mīkaela Blumkvista priek�likums samazināt ār�tatnieku bu�d�etu par labu vēl kādam nepilnas slodzes darbiniekam aizsāka īsu diskusiju. Mīkaels bija domājis, ka Dāgs Svensons tādējādi varētu izmantot Millennium par bāzi savai ār�tata darbībai un vēlāk varbūt pāriet pilnā slodzē. Pret �o priek�likumu iebilda Ērika Bergere, kas uzskatīja, ka �urnāls netiks galā bez samērā liela skaita ār�tata autoru rakstu. Ēriku atbalstīja Harrieta Van�gere, bet Kristers Malms atturējās. Tika nolemts neaiztikt ār�tat�nieku bud�etu, bet izpētīt, vai iespējams pārskatīt citus izmaksu posteņus. Visi vēlējās, lai Dāgs Svensons kļūtu par �urnāla līdz�strādnieku vismaz nepilnā slodzē.

Pēc īsas diskusijas par turpmākajiem darbības virzieniem un attīstības plāniem Ēriku Bergeri atkal ievēlēja par valdes priek��sēdētāju uz nākamo darba gadu. Tad sēde bija galā.

Mālina Ēriksone valdes sēdē nebija teikusi ne vārda. Viņa galvā veica aprēķinu un secināja, ka darbinieki saņems bonusā div�desmit piecus tūksto�us kronu, tātad tas būs lielāks par papildu mēne�algu. Mālina neredzēja iemeslu apstrīdēt �ādu lēmumu.

Tūlīt pēc sapulces beigām Ērika Bergere sasauca īpa�nieku ārkārtas sapulci. Tas nozīmēja, ka Ērika, Mīkaels, Kristers un Har�rieta palika apsprie�u telpā, bet pārējie devās projām. Tiklīdz durvis aizvērās, Ērika pasludināja sapulci par atklātu.

�Dienas kārtībā ir tikai viens punkts. Harrieta! Saskaņā ar vieno�anos, ko noslēdzām ar Henriku Vangeru, bija paredzēta divus gadus ilga viņa līdzdalība uzņēmumā. Tagad ir pienācis brīdis, kad līgums beidzas. Tātad mums jāizlemj, kas notiks ar tavu jeb - pareizāk sakot - Henrika daļu.�

Harrieta pamāja ar galvu.

�Mēs visi zinām, ka Henriks par līdzīpa�nieku kļuva impulsīvi un ļoti īpa�as situācijas dēļ,� Harrieta sacīja. �Situācija ir mainī�jusies. Ko jūs ierosināt?�

Kristers Malms neapmierināti sagrozījās. Viņ� �ajā telpā bija vienīgais, kur� nezināja, kas tā īsti bijusi par īpa�u situāciju. Viņ� saprata, ka Mīkaels un Ērika kaut ko no viņa noklusē, bet Ērika bija paskaidrojusi, ka tas ir kaut kas ļoti personisks attie�cībā uz Mīkaelu un viņ� nekādā gadījumā nevēlas to apspriest. Kristers nebija tik dumj�, lai nenojaustu, ka Mīkaela klusē�anai ir kāda saistība ar Hēdestadi un Harrietu Vangeri. Kristers gan arī saprata, ka viņam nav nepiecie�ams to zināt, lai pieņemtu lēmumus principiālos jautājumos, un viņ� juta pietiekami lielu cieņu pret Mīkaelu, lai netaisītu no �ī jautājuma lielu traci.

�Mēs trīs esam apspriedu�i �o lietu un nonāku�i pie kopīga viedokļa,� Ērika sacīja. Viņa ieturēja pauzi un ielūkojās Harrietai acīs. �Pirms to atklāsim, mēs gribam zināt, ko tu domā.�

Tagad Harrieta Vangere pēc kārtas uzlūkoja Ēriku, Mīkaelu un Kristeru. Viņas skatiens brīdi pakavējās pie Mīkaela, ta�u Harrieta nespēja neko nolasīt no viņu sejām.

�Ja jūs gribat izpirkt manu daļu, tas maksās trīs miljonus kronu plus procentus - summu, ko Vangeru ģimene ir ieguldījusi Millennium. Vai jūs varat to atļauties?� Harrieta rāmi vaicāja. �Varam gan,� Mīkaels atteica un pasmaidīja.

Viņ� bija saņēmis piecus miljonus kronu no Henrika Vangera par darbu, ko veicis pēc vecā rūpnieka pasūtījuma. Ironiskā kārtā tas bija uzdevums sameklēt Harrietu Vangeri.

�Tādā gadījumā lēmums ir jūsu rokās,� Harrieta sacīja. �Līgums paredz, ka jūs varat atbrīvoties no Vangeru līdzīpa�niekiem, sākot no �īs dienas. Es pati nekad nebūtu parakstījusi tik pavir�u līgumu kā Henriks.�

�Mēs varam izpirkt tavu daļu, ja vajadzīgs,� Ērika sacīja. �Jau�tājums ir - ko tu vēlies? Tu vadi rūpniecības koncernu - patiesībā divus koncernus. Viss mūsu gada bud�ets atbilst summai, ko jūs apgrozāt vienā kafijas pauzē. Kāda tev ir interese iz�ķiest laiku tik marginālā parādībā kā Millennium? Mēs sasaucam valdes sēdi reizi ceturksnī, un tu esi atvēlējusi laiku un punktuāli ieradusies uz katru �ādu sēdi, kop� kļuvi par Henrika aizvietotāju.�

Harrieta Vangere vēroja valdes priek�sēdētāju ar rāmu ska�tienu. Viņa ilgi klusēja. Tad paskatījās uz Mīkaelu un atbildēja: �Esmu bijusi kaut kā īpa�niece kop� dienas, kad piedzimu. Un aizvadu savas dienas, pārvaldot koncernu, kurā ir vairāk intrigu nekā �etrsimt lappu�u biezā mīlas romānā. Kad sāku piedalīties jūsu valdes sēdēs, es to darīju, izpildot pienākumu, no kura neva�rēju atteikties. Bet zināt - aizvadītajos astoņpadsmit mēne�os esmu atklājusi, ka man daudz labāk patīk piedalīties �ajā valdē nekā visās pārējās, kopā ņemot.�

Mīkaels domīgi pamāja ar galvu. Harrieta pievērsa skatienu Kristeram.

�Millennium valde ir glu�i kā spēle. Problēmas �eit ir niecīgas, saprotamas un pārskatāmas. Uzņēmums, protams, grib būt plu�sos un pelnīt naudu - tas ir priek�noteikums. Ta�u jūsu darbībai ir pavisam cits mērķis - jūs gribat kaut ko paveikt.�

Harrieta iedzēra malku minerālūdens un pievērsa skatienu Ērikai.

�Nav īsti skaidrs - ko tie�i nozīmē �is kaut kas. Mērķis glu�i vienkār�i ir miglains. Jūs neesat politiska partija vai intere�u organizācija. Jums nav jāizrāda kādam lielāka uzticība. Ta�u jūs norādāt uz sabiedrības trūkumiem un labprāt metaties cīņā ar publiskām personām, kas jums nepatīk. Jūs bie�i gribat kaut ko mainīt un ietekmēt. Pat ja izliekaties par ciniķiem un nihilistiem, �urnālu vada sava morāle, un es vairākos gadījumos esmu pie�dzīvojusi, ka tā ir pavisam īpa�a morāle. Nezinu, kā to nosaukt, ta�u �urnālam Millennium ir dvēsele. �ī ir vienīgā valde, ar darbu kurā es patiesībā lepojos.�

Harrieta apklusa un klusēja tik ilgi, ka Ērika iesmējās.

�Izklausās labi. Bet tu joprojām neesi atbildējusi uz jautā�jumu.�

�Man patīk jūsu sabiedrība, un man ļoti patika darboties �ajā valdē. Tā ir viena no dullākajām un absurdākajām valdēm, kādās esmu piedalījusies. Ja gribat mani paturēt, es labprāt palik�u.�

�Labi,� Kristers sacīja. �Mēs to esam gari un pla�i apspriedu�i un nonāku�i pie vienprātības. Lauzīsim līgumu un izpirksim tavu daļu.�

Harrietas acis mazliet iepletās.

�Jūs gribat atbrīvoties no manis?�

�Kad parakstījām �o līgumu, mēs bijām ar galvu uz bluķa un gaidījām bendes cirvi. Mums nebija izvēles. Jau toreiz sākām skai�tīt dienas, kas paliku�as līdz brīdim, kad varēsim izpirkt Henrika Vangera daļu.�

Ērika atvēra mapi, nolika uz galda kādu papīru un piebīdīja to Harrietai kopā ar �eku par Harrietas nosaukto summu. Harrieta pārlaida acis līgumam. Neteikdama ne vārda, viņa paņēma no galda pildspalvu un parakstījās.

�Nu re,� Ērika sacīja. �Tas nebija sāpīgi. Gribu pateikties Hen- rikam Vangeram par �o laiku un par viņa pūlēm Millennium labā. Ceru, ka tu viņam to nodosi.�

�Noteikti,� Harrieta Vangere neitrāli atbildēja. Viņa ne ar vaib�stu neizrādīja savas emocijas, ta�u jutās reizē aizvainota un dziļi vīlusies, jo pārējie bija ļāvu�i viņai pateikt, cik ļoti tā vēlas palikt valdē, bet pēc tam vienkār�i izmetu�i viņu ārā. Tas bija tik neva�jadzīgi.

�Un vienlaikus es gribētu tevi iekārdināt ar pavisam citu līgumu,� Ērika sacīja.

Viņa paņēma jaunu papīru kaudzīti un pastūma to pār galdu.

�Mēs gribētu zināt, vai tu personiski nevēlies kļūt par Millen�nium līdzīpa�nieci. Cena ir tie�i tā summa, ko tu tikko saņēmi. Līgums at�ķiras ar to, ka tajā nav nekāda laika ierobe�ojuma vai

īpa�u noteikumu. Tu kļūsti par pilntiesīgu uzņēmuma līdzīpa��nieci ar tādu pa�u atbildību un pienākumiem kā mēs pārējie.�

Harrieta izbrīnā pacēla uzacis.

�Kāpēc �is sare�ģītais process?�

�Tāpēc, ka agri vai vēlu tas bija jāizdara,� Kristers Malms sacīja. �Mēs varējām pagarināt veco līgumu uz gadu līdz nāka�majai sapulcei vai līdz brīdim, kad valdē izceļas lielas domstar�pības un mēs izmetam tevi ārā. Ta�u �āds līgums kaut kad ir jāizpērk.�

Harrieta atspiedās pret krēsla atzveltni un uzmanīgi raudzījās uz Kristeru. Tad pievērsa skatienu Mīkaelam un pēc tam Ērikai.

�Lieta tāda, ka līgumu ar Henriku mēs parakstījām finansiālu apsvērumu dēļ,� Ērika sacīja. �Līgumu ar tevi mēs parakstīsim tāpēc, ka tā vēlamies. Un at�ķirībā no vecā līguma turpmāk tevi nevarēs tik viegli izmest.�

�Mums tā ir liela at�ķirība,� Mīkaels klusi piebilda.

Tas bija viņa vienīgais devums �ajā sarunā.

�Mēs glu�i vienkār�i domājam, ka tu �urnālam dod daudz vairāk par finansiālajām garantijām, ko nes Vangeru vārds,� Ērika sacīja. �Tu esi gudra un saprātīga un iesaki konstruktīvus risinā�jumus. Līdz �im esi izturējusies ļoti neitrāli, glu�i kā ciemiņ�. Ta�u tu �ai valdei pie�ķir stingrību un mugurkaulu, kāda tai nekad nav bijis. Tu izproti biznesu. Reiz tu vaicāji, vai vari man uzticēties, un es to pa�u jautājumu uzdevu tev. �obrīd mēs abas zinām atbildi. Tu man patīc, un es tev uzticos - mēs visi uzticamies. Negribam, lai tu būtu izņēmuma stāvoklī kaut kādas muļķīgas konstrukcijas dēļ. Mēs gribam tevi par partneri un pilnvērtīgu Millennium līdzīpa�nieci.�

Harrieta pievilka līgumu sev klāt un piecas minūtes uzmanīgi pārlasīja. Beidzot viņa pacēla acis.

�Vai jūs visi trīs tam piekrītat?� viņa jautāja.

Trīs galvas pamāja. Harrieta paņēma pildspalvu un parakstījās. Viņa pastūma atpakaļ �eku. Mīkaels to saplēsa gabaliņos.

Millennium īpa�nieki ēda vakariņas Samirs gryta Tāvastagātanā. Tas bija mierīgs vakars ar labu vīnu, kuskusu un jēra gaļu, lai nosvinētu jaunās līdzīpa�nieces pievieno�anos. Saruna ritēja mie�rīgi, un Harrieta Vangere bija manāmi apjukusi. Sajūta bija glu�i kā neveiklā pirmajā randiņā, kad abas puses saprot, ka kaut kas notiks, bet īsti nezina, kas.

Jau ap pusastoņiem Harrieta Vangere devās projām. Viņa aiz�bildinājās, ka gribot atgriezties savā viesnīcā un likties gulēt. Ēriku Bergeri mājās gaidīja vīrs, un kādu gabaliņu abas gāja kopā. Viņas �ķīrās pie Slusenas. Mīkaels un Kristers palika sē�am un vēl kādu brīdi kvernēja, līdz Kristers paziņoja, ka arī viņam laiks doties mājās.

Harrieta ar taksometru aizbrauca līdz viesnīcai Sheraton un uzbrauca uz savu numuru septītajā stāvā. Viņa noģērbās, nomaz�gājās un uzvilka viesnīcas peldmēteli. Tad apsēdās pie loga un nolūkojās uz Ridarholmenu. Harrieta atvēra Dunhill paciņu un aizsmēķēja cigareti. Viņa izsmēķēja kādas trīs vai �etras cigaretes dienā; tas bija tik maz, ka viņa jutās gandrīz kā nesmēķētāja un spēja izbaudīt nerātnu dūmu bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Pulksten deviņos pie durvīm pieklauvēja. Viņa atvēra un ielaida Mīkaelu Blumkvistu.

�Maitasgabals!� Harrieta sacīja.

Mīkaels pasmaidīja un noskūpstīja viņu uz vaiga.

�Es uz mirkli noticēju, ka jūs patie�ām esat nolēmu�i mani izmest.�

�Mēs to nekad nedarītu tādā veidā. Vai tu saproti, kāpēc mēs gribējām pārveidot līgumu?�

�Jā. Tas ir pieņemami.�

Mīkaels pavēra Harrietas peldmēteli, uzlika plaukstu viņai uz krūts un piesardzīgi saspieda.

�Maitasgabals,� viņa vēlreiz noteica.

Līsbeta Salandere apstājās pie durvīm, kuru plāksnīte vēstīja: �Vu�. No ielas viņa bija redzējusi gaismu logā un tagad dzirdēja mūziku otrpus durvīm. Vārds bija pareizs. Līsbeta Salandere secināja, ka Mirjama Vu vēl joprojām dzīvo vienistabas dzīvoklī Tomtebūtgātanā pie Sv. Ērika laukuma. Bija piektdienas vakars, un Līsbeta daļēji bija cerējusi, ka Mimī būs izgājusi kaut kur izklaidēties un dzīvoklis būs tum�s un tuk�s. Tagad atlika tikai uzzināt atbildes, vai Mimī joprojām grib viņu pazīt un vai viņa ir viena un pieejama.

Līsbeta nospieda zvana pogu.

Mimī atvēra durvis un pārsteigumā iepleta acis. Tad atspiedās pret durvju stenderi un uzlika roku uz gū�as.

�Salandere! Es nodomāju, ka tu esi beigta vai kā.�

�Vai kā,� Līsbeta atteica.

�Ko tu gribi?�

�Uz �o jautājumu ir daudz atbil�u.�

Mirjama Vu palūkojās apkārt kāpņu telpā, pirms atkal pievērsa skatienu Līsbetai.

�Pamēģini kādu.�

�Nu, vai tu joprojām esi viena un �onakt vēlies kompāniju?�

Mimī da�as sekundes izskatījās apstulbusi, bet tad sāka skaļi smieties.

�Es pazīstu tikai vienu cilvēku, kur� varētu iedomāties pie�zvanīt pie manām durvīm pēc pusotru gadu ilgas klusē�anas un apjautāties, vai gribu nokniebties.�

�Vai man iet projām?�

Mimī mitējās smieties. Viņa da�as sekundes klusēja.

�Līsbet� ak kungs, tu to domā nopietni!�

Līsbeta nogaidīja.

Beidzot Mimī nopūtās un atvēra durvis.

�Nāc iek�ā! Varu piedāvāt vismaz kafiju.�

Līsbeta sekoja Mimī un apsēdās uz viena no abiem ķeblī�iem pie ēdamgalda, ko Mimī bija novietojusi priek�namā, tūlīt aiz ārdurvīm. Dzīvokļa platība bija divdesmit �etri kvadrātmetri, un tas sastāvēja no �auras istabiņas un visnotaļ apmēbelēta priek�nama. Virtuvīte patiesībā bija tikai pavarda un izlietnes ni�a priek�nama stūrī, kur Mimī ar cauruli bija aizvilkusi ūdeni no tualetes.

Kamēr Mimī ielēja ūdeni kafijai, Līsbeta viņu neuzkrīto�i vē�roja. Mirjamas Vu māte nāca no Honkongas, bet tēvs - no Būde- nas. Līsbeta zināja, ka Mimī vecāki vēl joprojām ir precēju�ies un dzīvo Parīzē. Mimī Stokholmā studēja socioloģiju. Viņai bija vecākā māsa, kas studēja antropoloģiju ASV. Mātes gēni atspogu�ļojās kraukļa melnajos, taisnajos, īsi apgrieztajos matos un viegli austrumnieciskajos vaibstos. Tēvs bija dāvājis dzidri zilas acis, kas pie�ķīra meitenei neparastu izskatu. Viņai bija plata mute un smieklu bedrītes, kādu nebija ne mātei, ne tēvam.

Mimī bija trīsdesmit vienu gadu veca. Viņai patika uzcirs�ties lakādas drēbēs un apmeklēt klubus, kur rādīja performan�u �ovus - da�kārt arī viņa pati uzstājās �ādos �ovos. Līsbeta nebija apmeklējusi nevienu klubu kop� se�padsmit gadu vecuma.

Paralēli studijām Mimī vienu dienu nedēļā piepelnījās, strādā�jot par pārdevēju Domino Fashion kādā �ķērsieliņā pie Svēavēgena. Klienti, kas gribēja iegādāties māsiņu formastērpus no lateksa vai bargās kundzes aprīkojumu no melnas ādas, apmeklēja Domino, kur �ādus tērpus gan modelēja, gan ra�oja. Mimī kopā ar da�ām draudzenēm bija līdzīpa�niece veikaliņam, kas ienesa pieticīgu papildinājumu studiju kredītam - da�us tūksto�us kronu mēnesī. Līsbeta pirms da�iem gadiem bija redzējusi, kā Mimī uzstājas ērmīgā �ovā praida laikā un pēc tam naktī satikusi viņu alus teltī. Mimī bija ģērbusies dīvainā, citrondzeltenā plastikāta kleitiņā, kas vairāk parādīja nekā apslēpa. Līsbetai bija grūti saskatīt �ajā ģērbā jelkādas erotiskas nianses, ta�u viņa bija pietiekami ierei�busi, lai piepe�i sajustu vēlmi piecirst meitenei, kas pārģērbusies par citrusaugli. Līsbetai par lielu izbrīnu, citrusauglis uzmeta viņai skatienu, skaļi iesmējās, nekautrīgi noskūpstīja viņu un sacīja: Es tevi gribu. Viņas devās mājās pie Līsbetas un nodevās seksam visu nakti.

�Esmu tāda, kāda esmu,� Līsbeta sacīja. �Es aizbraucu, lai tiktu projām no visa. Man būtu vajadzējis atvadīties.�

�Es nospriedu, ka tev kaut kas noticis. Bet mēs pēdējā laikā īpa�i neuzturējām kontaktus.�

�Es biju aizņemta.�

�Tu esi tik noslēpumaina. Tu nekad nestāsti par sevi, un es nezinu, kur tu strādā vai kam man būtu vajadzējis piezvanīt, kad tu neatbildēji.�

��obrīd es nekur īsti nestrādāju, turklāt tu esi tie�i tāda pati kā es. Tu gribēji seksu, bet tevi īpa�i neinteresēja attiecības. Vai ne?�

Mimī lūkojās uz Līsbetu.

�Tas tiesa,� viņa beidzot atbildēja.

�Un ar mani ir tāpat. Es tev nekad neko neesmu solījusi.� �Tu esi mainījusies,� Mimī sacīja.

�Ne īpa�i.�

�Tu izskaties vecāka. Vairāk nobriedusi. Tev ir citas drēbes. Un tu ar kaut ko esi piebāzusi krū�turi.�

Līsbeta neko neteica. Viņa sabozās. Mimī tikko bija pieskā�rusies sāpīgajam jautājumam, un Līsbeta nespēja izlemt, kā lai paskaidro. Mimī bija redzējusi viņu kailu un nevarētu nepamanīt, ka notiku�as pārmaiņas. Beidzot Līsbeta nodūra acis un nomur�mināja:

�Es uztaisīju krūtis.�

�Ko tu teici?�

Līsbeta palūkojās aug�up un pacēla balsi, neapzinādamās, ka tajā ieskanas spītīgs tonis.

�Es aizbraucu uz klīniku Itālijā un operācijā uztaisīju īstas krūtis. Tāpēc es pazudu. Pēc tam vienkār�i turpināju ceļot. Tagad esmu atgriezusies.�

�Tu joko?�

Līsbeta lūkojās uz Mimī neizteiksmīgām acīm.

�Kāda muļķe es esmu! Tu nekad nejoko, Dr. Spok."

�Es nedomāju lūgt piedo�anu. Esmu pret tevi godīga. Ja gribi, lai eju prom, tikai pasaki.�

�Tu tie�ām dabūji jaunas krūtis?�

Līsbeta pamāja ar galvu. Piepe�i Mirjama Vu skaļi iesmējās. Līsbeta sadrūma.

�Es noteikti negribu, lai tu aizej, pirms esmu redzējusi, kā tās izskatās. Lūdzu! Please!�

�Mimī, mums vienmēr ir bijis labs sekss. Tev nebija svarīgi, ar ko es nodarbojos, un, ja es biju aizņemta, tu sameklēji kādu citu. Un tev ir nospļauties, ko citi par tevi domā.�

Mimī pamāja ar galvu. Jau vidusskolā viņa bija sapratusi, ka ir lesbiete, un pēc zināmiem moko�iem, nepārliecinātiem mēģināju�miem septiņpadsmit gadu vecumā beidzot tika iesvētīta erotikas noslēpumos, kad nejau�i devās līdzi kādai paziņai uz svētkiem, ko organizēja Gēteborgas Seksuālās līdztiesības apvienība. Pēc tam viņa nekad vairs nedomāja par citu dzīvesveidu. Vienu vie�nīgu reizi divdesmit trīs gadu vecumā Mimī mēģināja pārgulēt ar vīrieti. Viņa pārcieta dzimumaktu un mehāniski darīja visu, ko no viņas gaidīja. Tas nebija baudāmi. Viņa piederēja tai minoritātes minoritātei, kuru nemaz neinteresēja laulība, uzticība un omulīgi vakari ģimenes lokā.

�Es jau pirms da�ām nedēļām atgriezos Zviedrijā. Gribēju zi�nāt, vai man jāiet meklēt kādu citu vai arī tu joprojām esi iein�teresēta.�

Mimī piecēlās un piegāja pie Līsbetas. Viņa noliecās un viegli noskūpstīja Līsbetu uz lūpām.

��ovakar biju nodomājusi mācīties.�

Viņa atpogāja Līsbetas blūzes aug�ējo podziņu.

�Bet pie velna��

Viņa atkal noskūpstīja Līsbetu un atpogāja vēl vienu podziņu. �Man tās vienkār�i jāredz.�

Viņa noskūpstīja Līsbetu vēlreiz.

�Sveika mājās!�

Harrieta Vangere aizmiga aptuveni divos naktī, bet Mīkaels Blumkvists gulēja nomodā un klausījās viņas elpā. Pēdīgi viņ� pie�cēlās un aizņēmās vienu cigareti no paciņas Harrietas somā. Viņ� kails apsēdās uz krēsla blakus gultai un skatījās uz Harrietu.

Mīkaels nebija plānojis kļūt par Harrietas Vangeres mīļāko. Glu�i pretēji - pēc Hēdestadē pavadītā laika viņ� drīzāk juta vajadzību turēties pa gabalu no Vangeru ģimenes. Viņ� bija sati�cis Harrietu da�ās valdes sēdēs iepriek�ējā pavasarī un ieturējis pieklājīgu distanci; viņi zināja viens otra noslēpumus un turēja viens otru uz āķa, ta�u, atskaitot Harrietas pienākumus Millen- nium valdē, abu rēķini bija nokārtoti.

Pirms gada Vasarsvētkos Mīkaels pirmo reizi vairāku mēne�u laikā bija devies uz savu vasarnīcu Sandhamnā, vienkār�i lai bau�dītu mieru, pasēdētu uz lieveņa un palasītu detektīvromānus. Piektdienas pēcpusdienā, da�as stundas pēc iera�anās, viņ� aiz�gāja uz kiosku nopirkt cigaretes un pēk�ņi saskrējās ar Harrietu. Viņa bija sajutusi vajadzību tikt prom no Hēdestades un rezer�vējusi nedēļas nogali viesnīcā Sandhamnā, ko nebija apciemojusi kop� bērnības. Viņa bija se�padsmit gadus veca, kad aizbēga no Zviedrijas, un piecdesmit trīs gadus veca, kad atgriezās. Mīkaels bija sadzinis viņai pēdas.

Pēc da�ām sasveicinā�anās frāzēm Harrieta mulsi apklusa. Mīkaels zināja viņas stāstu. Un Harrieta zināja, ka viņ� pārkā�pis savus principus, lai noklusētu Vangeru ģimenes briesmīgos noslēpumus. Viņ� bija to darījis arī viņas dēļ.

Pēc brī�a Mīkaels uzaicināja Harrietu apskatīt viņa namiņu. Viņ� uzvārīja kafiju, un abi sēdēja ārā uz lieveņa un vairākas stundas pļāpāja. Tā bija pirmā reize kop� Harrietas atgrie�anās Zviedrijā, kad viņi nopietni sarunājās. Mīkaels jutās spiests pajautāt:

�Ko jūs izdarījāt ar visu to, kas atradās Martina Vangera pa�grabā?�

�Vai tu patie�ām gribi zināt?�

Viņ� pamāja ar galvu.

�Es pati to aizvācu. Sadedzināju visu, ko iespējams sadedzināt. Liku nojaukt māju. Es nevarēju tur dzīvot un nevarēju to pārdot un ļaut, lai kāds cits tur dzīvo. Manās acis tā bija saistīta tikai ar ļaunumu. Esmu nolēmusi tur uzbūvēt jaunu māju, nelielu namiņu.�

�Vai neviens nebrīnījās, ka liki nojaukt māju? Tā ta�u bija skaista un pavisam moderna villa.�

Harrieta pasmaidīja.

�Dirks Frūde palaida baumas, ka mājai ir nopietni, pelējuma sēnī�u izraisīti bojājumi un tās atjauno�ana izmaksātu dārgāk.� Dirks Frūde bija Vangeru ģimenes advokāts.

�Kā klājas Frūdem?�

�Viņam drīz būs septiņdesmit. Es gādāju viņam darbu.�

Abi paēda pusdienas, un Mīkaels piepe�i aptvēra, ka Harrieta stāsta visintīmākās un privātākās detaļas no savas dzīves. Kad viņ� Harrietu pārtrauca, lai pajautātu - kāpēc, viņa bridi domāja un atbildēja, ka pasaulē laikam nav neviena cita, no kura viņai nekas nebūtu jāslēpj. Turklāt esot grūti atkratīties no mazā knē�veļa, ko viņa pirms �etrdesmit gadiem auklējusi.

Harrieta visā savā dzīvē bija piedzīvojusi seksu ar trim vīrie��iem. Vispirms ar tēvu un tad ar brāli. Viņa bija nogalinājusi tēvu un aizbēgusi no brāļa. Kaut kādā veidā viņa bija izdzīvojusi, satikusi kādu vīrieti un sākusi jaunu dzīvi.

�Viņ� bija maigs un mīlo�s. Uzticams un godīgs. Es biju lai�mīga ar viņu. Mēs kopā nodzīvojām divdesmit gadus, līdz viņ� saslima.�

�Tu neapprecējies otrreiz. Kāpēc?�

Harrieta paraustīja plecus.

�Es biju divu bērnu māte un lielas saimniecības īpa�niece Austrālijā. Es nevarēju izbrīvēt laiku kādai romantiskai nedēļas nogalei. Un nekad neesmu īpa�i ilgojusies pēc seksa.�

Abi brīdi klusēja.

�Ir vēls. Man vajadzētu doties uz viesnīcu.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Vai tu gribi mani pavedināt?�

�Jā,� viņ� atbildēja.

Mīkaels piecēlās, satvēra Harrietu aiz rokas, iegāja namiņā un aizveda viņu uz bēniņiem. Harrieta piepe�i viņu apturēja.

�Es īsti nezinu, kā uzvesties,� viņa sacīja. �Es to nedaru katru dienu.�

Viņi pavadīja kopā visu nedēļas nogali un pēc tam tikās uz vienu nakti reizi trīs mēne�os saistībā ar Millennium valdes sēdēm. Tās nebija praktiskas vai stabilas attiecības. Harrieta Vangere strādāja visu diennakti un bie�i devās komandējumos. Katru otro mēnesi viņa pavadīja Austrālijā. Tomēr viņai acīm redzami bija iepatiku�ās neregulārās un īsās tik�anās ar Mīkaelu.

Divas stundas vēlāk Mimī uzvārīja kafiju, bet Līsbeta kaila un nosvīdusi gulēja uz palaga. Viņa smēķēja cigareti un vēroja Mimī pa durvju spraugu. Līsbeta apskauda Mimī auguma dēļ. Viņai bija iespaidīgi muskuļi. Mimī trenējās sporta zālē trīs vakarus nedēļā, vienu no tiem - Tai boksā vai tamlīdzīgā karatē sūdā, kas viņai nodro�ināja satrieco�i labi trenētu augumu.

Mimī glu�i vienkār�i bija smukiņa. Tas nebija modeles skais�tums, ta�u viņa bija patiesi pievilcīga. Mimī patika provocēt un izaicināt. Saposusies ballītei, viņa varēja ieinteresēt jebkuru. Līsbeta nespēja saprast, kāpēc Mimī satiekas ar tādu ērmu kā viņa.

Tomēr viņa priecājās, ka Mimī to dara. Sekss ar Mimī bija tik satrieco�i atbrīvojo�s, ka Līsbeta vienkār�i atslābinājās un bau�dīja, ņēma un dāvāja pretī.

Mimī atgriezās gultā ar divām krūzītēm, ko novietoja blakus uz taburetes. Viņa atkal ierāpās gultā, noliecās un ieknieba Līs�betai krūtsgalā.

�Okei, ir labas diezgan,� viņa sacīja.

Līsbeta neko neteica. Viņa lūkojās uz Mimī krūtīm tie�i sev priek�ā. Mimī ari bija diezgan mazas krūtis, ta�u viņas augumam tās �ķita ļoti atbilsto�as.

�Godīgi sakot, LIsbet, tu izskaties ellīgi labi.�

�Tas ir muļķīgi. Krūtis tak neko nemaina, bet nu man vismaz tādas ir.�

�Tu esi pārāk apsēsta ar savu ķermeni.�

�Un to saki tu, kas trenējas kā traka!�

�Es trenējos kā traka, jo man patīk trenēties. Tas ir kaifs, gan�drīz tikpat liels kā sekss. Tev vajadzētu pamēģināt.�

�Es boksējos,� Līsbeta atteica.

�Blēņas - tu mēdzi boksēties, bie�ākais, reizi divos mēne�os un tikai tāpēc, ka tev trakoti patika sadauzīt tos puņķutapas lupatās. Tas nav tas pats, kas trenēties, lai labi justos.�

Līsbeta paraustīja plecus. Mimī �ķērseniski uzsēdās viņai virsū. �LIsbet, tu esi tik bezgalīgi egocentriska un apmāta ar savu ķermeni. Nu apjēdz ta�u, ka man patika gulēt ar tevi nevis izskata, bet personības dēļ. Manās acīs tu esi ellīgi seksīga.�

�Tu arī. Tāpēc es atgriezos.�

�Nevis mīlestības dēļ?� Mimī jautāja tēloti aizvainotā balsī. Līsbeta papurināja galvu.

�Vai tu �obrīd ar kādu satiecies?�

Mimī brīdi vilcinājās, pirms atbildēja.

�Varbūt. Savā ziņā. Iespējams. Tas ir mazliet sare�ģīti.�

�Es neuzbā�os.�

�Zinu. Bet man nav iebildumu pastāstīt. Tā ir kāda sieviete no universitātes, mazliet vecāka par mani. Viņa jau divdesmit gadus ir precējusies, un mēs tā kā tiekamies viņas vīram aiz muguras. Priek�pilsēta, savrupmāja un tā tālāk. Viņa ir slepenā lesbiete.� Līsbeta pamāja ar galvu.

�Viņas vīrs daudz braukā apkārt, un mēs �ad un tad tieka�mies. Tas ilgst kop� rudens un sāk mani mazliet garlaikot. Bet viņa patiesi ir pievilcīga. Un vēl es, protams, tiekos ar parasto bandu.�

�Es patiesībā domāju - vai varu atnākt pie tevis atkal?� Mimī pamāja ar galvu.

�Es ļoti gribētu, lai tu atnāc.�

�Pat tad, ja es atkal pazudī�u uz pusgadu?�

�Nu tad dod par sevi kādu ziņu. Es ta�u gribu zināt, vai esi dzīva vai ne. Un es katrā ziņā atceros tavu dzim�anas dienu.� �Nekādu prasību?�

Mimī nopūtās un pasmaidīja.

�Zini, ar tādu lesbieti kā tu es varētu dzīvot kopā. Tu liktu mani mierā, kad man tas būtu vajadzīgs.�

Līsbeta klusēja.

�Ja neskaita to, ka patiesībā tu neesi lesbiete. Ne glu�i. Var�būt biseksuāla. Laikam jau tu esi vienkār�i seksuāla - tev patīk sekss, un tev nospļauties uz dzimumu. Tu esi entropisks haosa faktors.�

�Es nezinu, kas es esmu,� Līsbeta atteica. �Bet esmu atgrie�zusies Stokholmā, un man lāgā nepadodas attiecības. Patiesību sakot, es te nepazīstu nevienu cilvēku. Tu esi pirmā, ar ko es runāju kop� atgrie�anās.�

Mimī nopētīja viņu nopietnām acīm.

�Vai tu patie�ām gribi kādu pazīt? Tu esi visanonīmākais un nepieejamākais cilvēks, kādu esmu sastapusi.�

Abas brīdi klusēja.

�Bet tavas jaunās krūtis tie�ām ir for�as.�

Mimī ar pirkstiem satvēra krūtsgalu un pastiepa ādu.

�Tev piestāv. Ne par mazu, ne par lielu.�

Līsbeta atviegloti nopūtās par to, ka vismaz atsauksmes ir apmierino�as.

�Un pēc taustes tās ir krūtis.�

Mimī saspieda krūti tik stipri, ka Līsbeta ievilka elpu un pavēra muti. Viņas saskatījās. Tad Mimī noliecās un noskūpstīja Līsbetu. Līsbeta atbildēja uz skūpstu un apskāva Mimī. Kafija atdzisa neiz�dzerta.

Ap vienpadsmitiem sestdienas priek�pusdienā Svāvel�es ciemā starp Jernu un Vagnheradi iegriezās blonds milzis. Miestiņā bija aptuveni piecpadsmit mājas. Viņ� apstājās pie pēdējās ēkas aptu�veni simt piecdesmit metrus ārpus pa�a ciema. Tā bija noplukusi industriāla būve, kas reiz bijusi tipogrāfija, bet tagad lepojās ar izkārtni, kura vēstīja, ka ēkā ierīkots motoklubs Svāvel�es MC. Lai gan te nebija nekādas satiksmes, milzis uzmanīgi paraudzījās apkārt, pirms atvēra ma�īnas durvis un izkāpa ārā. Bija auksts. Milzis uzvilka brūnus ādas cimdus un no bagā�nieka izņēma melnu sporta somu.

Viņ� īpa�i neuztraucās par to, ka viņu varētu novērot. Vecā tipo�grāfija atradās tādā vietā, ka būtu gandrīz neiespējami tuvumā novietot ma�īnu, paliekot nepamanītam. Ja varas pārstāvji gri�bētu ēku novērot, viņi būtu spiesti ietērpt savus darbiniekus militāros maskē�anās tērpos un ar tālskatiem rokā izvietot viņus grāvī kaut kur otrā lauka malā. Pavisam drīz to pamanītu ciema ļaudis un sāktu tenkot, un, tā kā trīs no ciema mājām piederēja Svāvel�es motokluba biedriem, par to drīz uzzinātu ari klubā.

Ta�u milzis negribēja iet iek�ā. Policija vairākkārt bija pārmek�lējusi kluba ēku, un neviens nevarēja būt dro�s, ka tur nav novie�tota diskrēta noklausī�anās aparatūra. Tāpēc dieni�ķās sarunas klubā galvenokārt risinājās par motoriem, mei�ām un miestiņu un da�kārt par to, kādās akcijās būtu vērts ieguldīt naudu, bet nekad ne par svarīgiem noslēpumiem.

Tā nu blondais milzis pacietīgi gaidīja, līdz Kāris Magnuss Lun- dīns iznāca pagalmā. Trīsdesmit se�us gadus vecais Mage Lundīns bija kluba prezidents. Viņam patiesībā bija diezgan smalki kauli, ta�u vairāku gadu laikā viņ� bija uzaudzējis tik daudz kilogramu, ka tagad lepojās ar labi manāmu alusvēderu. Gai�os matus viņ� nēsāja sasietus zirgastē un bija ģērbies melnos d�insos un biezā ziemas jakā, kājās bija zābaki. Lundīna biogrāfijā bija pieci notie�sājo�i spriedumi. Divi no tiem - par sīkiem narkotiku noziegu�miem, viens - par zagtu mantu uzpirk�anu, un vēl cits - par auto�ma�īnas zādzību un brauk�anu reibumā. Piektais, visnopietnākais spriedums bija sagādājis viņam vienu gadu cietumā par smagu miesas bojājumu nodarī�anu, kad viņ� pirms vairākiem gadiem dzērumā bija sarīkojis grautiņu kādā Stokholmas krogā.

Mage Lundīns un milzis sarokojās un lēnām soļoja gar �ogu apkārt pagalmam.

�Neesi rādījies pāris mēne�u,� Mage sacīja.

Blondais milzis pamāja ar galvu.

�Ir darbiņ�. Trīs kilogrami se�desmit grami metamfeta- mīna.�

�Tāpat kā pagāju�o reizi?�

�Fifty-fifiy

Mage Lundīns no krū�u kabatas izvilka cigare�u paciņu. Viņ� pamāja ar galvu. Viņam patika sadarboties ar blondo milzi. Metamfetamīna cena uz ielas bija no simt se�desmit līdz div�simt trīsdesmit kronām par gramu atkarībā no pieejamības. 3060 gramu vidējā vērtība bija aptuveni se�simt tūksto�i kronu. Svāvel�es motoklubam bija jāsadala �ie trīs kilogrami aptuveni divsimt piecdesmit gramu porcijās un jānogādā pastāvīgajiem dīleriem. �ajā posmā cena noslīdēja līdz simt divdesmit, simt trīsdesmit kronām par gramu, samazinot kopējos ieņēmumus.

Svāvel�es motoklubam tas bija ārkārtīgi izdevīgs darījums. At�ķirībā no visiem pārējiem piegādātājiem te nekad nebija nekādu stulbību ar priek�apmaksu vai fiksētām cenām. Blondais milzis atveda preci un prasīja piecdesmit procentus, ļoti pieņe�mamu ienākumu daļu. Viņi aptuveni zināja, cik naudas ienesīs kilograms metamfetamīna; precīzais darījums bija atkarīgs no tā, kādus dīlerus Mage Lundīns varēja sadabūt. Tie varēja būt da�i tūksto�i uz vienu vai otru pusi no gaidāmās cenas, ta�u, kad darbs būs paveikts, blondais milzis atgriezīsies iekasēt aptuveni simt deviņdesmit tūksto�us kronu, bet Svāvel�es motoklubs varēs paturēt tikpat lielu summu.

Gadu gaitā viņi bija sadarboju�ies daudz rei�u, vienmēr pēc vienas un tās pa�as sistēmas. Mage Lundīns zināja, ka blondais milzis varētu dubultot savus ienākumus, pats parūpējoties par izplatī�anu. Viņ� ari zināja, kāpēc milzis izvēlējies tik neuzkrīto�u piegājienu; viņ� varēja palikt ēnā, bet Svāvel�es klubs uzņēmās visus riskus. Blondais milzis guva mazākus, ta�u visai dro�us ienākumus. Un at�ķirībā no visiem pārējiem piegādātājiem, ar ko Lundīnam jebkad bijusi darī�ana, �īs attiecības balstījās uz darījumu principiem, kredītu un labvēlību. Nekādu asu vārdu, tuk�u pļāpu un draudu.

Turklāt blondais milzis reiz bija norijis zaudējumus gandrīz simttūksto� kronu apmērā saistībā ar kādu iero�u piegādi, kas aizgāja galīgi �ķērsām. Mage Lundīns �ajā jomā nepazina nevienu citu, kas akceptētu tādus zaudējumus. Viņ� pats bija pārbijies līdz nāvei, kad atskaitījās milzim par notiku�o. Viņ� sīki paskaidroja, kāpēc darījums izgāzies un kā tas varēja notikt, ka viens Nozie�dzības novēr�anas centra policists spējis noorganizēt tik lielu operāciju pie kāda Ārie�u brālības biedra Vermlandē. Ta�u milzis nepakustināja ne uzaci. Viņ� gandrīz vai juta līdzi. Tā mēdzot gadīties. Mage Lundīns nebija guvis peļņu, un piecdesmit pro�centu no nekā bija nulle. To varēja norakstīt.

Mage Lundīns nebija nekāds muļķis. Viņ� saprata, ka mazāka, bet no riska diezgan brīva peļņa glu�i vienkār�i ir labs bizness.

Viņam ne reizi nebija ienācis prātā piekāst blondo milzi. Tas būtu slikts stils. Blondais milzis un viņa kompanjoni izturējās neuzkrīto�i, kamēr norēķinā�anās bija godīga. Ja Lundīns viņu uzmestu, milzis viņu apciemotu, un Lundīns bija pārliecināts, ka �o apciemojumu viņ� nepārdzīvotu. Tātad par to nevarēja būt ne runas.

�Kad tu vari piegādāt?�

Blondais milzis nolika zemē sporta somu.

�Ir jau piegādāts.�

Mage Lundīns nepūlējās attaisīt somu un pārbaudīt tās saturu. Viņ� sniedza milzim roku par zīmi, ka abi ir noslēgu�i vieno�anos, ko viņ� grasās izpildīt bez kādas tirgo�anās.

�Vēl viena lieta,� milzis sacīja.

�Kāda?�

�Mēs gribam nolīgt tevi īpa�am darbam.�

�Stāsti.�

Blondais milzis no jakas iek�kabatas izņēma aploksni. Mage Lundīns to atvēra un izņēma pases fotogrāfiju un lapu ar perso�nas datiem. Viņ� jautājo�i pacēla uzacis.

�Viņas vārds ir Līsbeta Salandere, un viņa dzīvo Lundagātanā, Sēdermalmē, Stokholmā.�

�Jā.�

��obrīd viņa laikam ir ārzemēs, bet agri vai vēlu uzradī�sies.�

�Skaidrs.�

�Mans pasūtītājs grib noorganizēt ar viņu atsevi�ķu, netrau�cētu sarunu. Viņa jāpiegādā dzīva. Iespējams, uz to noliktavu pie Ingernas. Pēc tam mums vajadzēs kādu, kas tur satīrīs. Viņai jāpazūd bez pēdām.�

�To mēs varētu nokārtot. Kā mēs zināsim, ka viņa ir atgrie�zusies?�

�Es tev paziņo�u, kad tas kļūs aktuāli.�

�Maksa?"

�Ko tu saki par desmit tauk�ķiem? Tas ir visai vienkār�s darbs. Aizbrauc uz Stokholmu, savāc viņu un atved man.�

Viņi atkal paspieda viens otram roku.

Otro reizi apciemojot Lundagātanu, Līsbeta apsēdās uz noplu�ku�ā dīvāna un iegrima domās. Viņai bija jāpieņem daudz stra�tēģisku lēmumu, un viens no tiem nozīmēja izlemt - paturēt dzīvokli vai ne.

Viņa aizsmēķēja cigareti, izpūta dūmus pret griestiem un nopurināja pelnus tuk�ā kokakolas skārdenē.

Līsbetai nebija nekādu iemeslu mīlēt �o dzīvokli. Viņa te bija ievākusies kopā ar māti un māsu �etru gadu vecumā. Māte bija apmetusies dzīvojamā istabā, bet Līsbeta un Kamilla dalīja mazo guļamistabu. Kad viņa bija divpadsmit gadu veca un notika Viss Ļaunais, viņu vispirms pārveda uz bērnu klīniku un pēc tam, piecpadsmit gadu vecumā, uz da�ādām aud�uģimenēm. Līsbetas aizgādnis Holgers Palmgrēns dzīvokli izīrēja un arī parūpējās, lai meitene to dabūtu atpakaļ, kad sasniedza pilngadību un viņai vajadzēja jumtu virs galvas.

Dzīvoklis daudzus gadus bija stabils punkts Līsbetas dzīvē. Lai gan viņai �o mājokli vairs nevajadzēja, negribējās to arī tā vienkār�i pamest. Tas nozīmētu, ka sve�i cilvēki slās pa viņas istabām.

Pastāvēja loģistikas problēma - visi Līsbetas sūtījumi, cik nu viņai vispār kāds rakstīja, nāca uz Lundagātanas adresi. Ja viņa no dzīvokļa atteiktos, tad vajadzētu deklarēt jaunu adresi. Līsbeta Salandere nevēlējās būt publisks cilvēks, ko iegrāmato da�ādos reģistros. Viņai bija paranoiķes emociju reģistrs, un viņa nejuta nekādu pamatu uzticēties varas iestādēm vai kādam citam. Līs�beta paraudzījās ārā pa logu un ieraudzīja sētā brandmūri, ko bija skatījusi visu savu dzīvi. Piepe�i viņa jutās atvieglota par to, ka pieņēmusi lēmumu pamest �o dzīvokli. Viņa te nekad nebija jutusies dro�i. Katru reizi, kad iegriezās Lundagātanā un tuvojās durvīm - skaidrā vai iereibusi Līsbeta uzmanīgi vēroja apkārtni, ielas malā novietotās ma�īnas un garāmgājējus. Pama�totu iemeslu dēļ viņa bija pārliecināta, ka kaut kur ir cilvēki, kas vēl viņai ļaunu, un, visticamāk, �ie cilvēki viņai uzbruks, kad viņa ies iek�ā vai ārā pa durvīm.

Tomēr uzbrukumu nebija. Tas gan nenozīmēja, ka Līsbeta zau�dētu modrību. Lundagātanas adrese bija pieejama jebkurā pub�liskajā reģistrā, un visu �o gadu laikā viņai nekad nebija pieticis resursu, lai dro�ības līmeni paaugstinātu uz ko vairāk par pastā�vīgu modrību. Tagad situācija bija mainījusies. Līsbeta nekādā gadījumā nevēlējās pieļaut, lai kāds uzzinātu viņas jauno adresi Mūsebakē. Intuīcija brīdināja palikt pēc iespējas nemanāmai.

Ta�u tas neatrisināja problēmu, ko iesākt ar dzīvokli. Līsbeta kādu brīdi prātoja, tad paņēma mobilo telefonu un piezvanīja Mimī.

��au, te es.�

��au, Līsbet! Tu gribi teikt, ka �oreiz dod par sevi ziņu jau pēc nedēļas?�

�Esmu Lundagātanā.�

�Ak tā.�

�Es domāju, vai tu gribētu �ito dzīvokli?�

�Gribētu?�

�Tu dzīvo kurpju kastē.�

�Man �eit patīk. Vai tu pārcelies?�

�Esmu jau pārcēlusies. Dzīvoklis ir tuk�s.�

Mimī otrā galā vilcinājās.

�Un tu prāto, vai es to gribētu? Līsbet, es nevaru to atļau�ties.�

�Tas ir pilnībā izmaksāts dzīvoklis. īre kooperatīvam ir tūksto� �etrsimt astoņdesmit kronu mēnesī, kas dro�i vien ir mazāk par to, ko tu maksā par kurpju kasti. Turklāt tā ir samaksāta gadu uz priek�u.�

�Bet vai tu nedomā to pārdot? Nu, dzīvoklis ta�u varētu būt vairāk nekā miljonu vērts.�

�Aptuveni pusotru miljonu, ja var ticēt sludinājumiem.�

�Es nevaru to atļauties.�

�Es nedomāju dzīvokli pārdot. Tu vari te ievākties �ovakar, vari dzīvot, cik ilgi gribi, un tev nav jāmaksā īre veselu gadu. Es nedrīkstu ņemt apak�īrniekus, bet varu tevi pierakstīt kā savu partneri, un tad tev nebūs nekādu sare�ģījumu ar koope�ratīvu.�

�Līsbeta - vai tu mani bildini?� Mimī iesmējās.

Līsbeta bija nāvīgi nopietna.

�Man �o dzīvokli nevajag, bet es negribu to pārdot.�

�Tu gribi teikt, ka es tur varu dzīvot par brīvu? Nopietni?� �Jā.�

�Cik ilgi?�

�Cik ilgi gribi. Vai tevi tas interesē?�

�Protams. Es katru dienu nesaņemu piedāvājumus par brīvu dabūt dzīvokli Sēderā.�

�Ir kāds āķis.�

�Tā jau es domāju!�

�Tu vari dzīvot, cik ilgi gribi, bet es joprojām bū�u te pierak�stīta un saņem�u vēstules. Tev tikai jāparūpējas par manu pastu un jāpaziņo, ja pienāk kaut kas interesants.�

�Līsbet, tu esi jokainākā mei�a, kādu es pazīstu. Ar ko tu īsti nodarbojies? Kur tu dzīvosi?�

�Parunāsim par to citreiz,� Līsbeta izvairīgi attrauca.

Meitenes vienojās satikties pēcpusdienā, lai Mimī varētu kārtīgi apskatīt dzīvokli. Pabeigusi sarunu, Līsbeta tūlīt sajutās daudz labāk. Viņa palūkojās rokaspulkstenī un konstatēja, ka līdz Mimī atnāk�anai vēl ir daudz laika. Līsbeta izgāja ārā un devās uz Handelsbanken filiāli Hornsgātanā, kur paņēma numuriņu un pacietīgi gaidīja savu kārtu.

Viņa uzrādīja dokumentus, paskaidroja, ka bijusi ārzemēs un vēlas pārbaudīt sava konta atlikumu. Līsbetas publiski deklarētais uzkrājums bija astoņdesmit divi tūksto�i se�simt septiņdesmit kronu. Konts bija stāvējis neskarts vairāk nekā gadu, izņemot vienu iemaksu rudenī deviņu tūksto�u trīssimt divpadsmit kronu apmērā. Tas bija mātes mantojums.

Līsbeta izņēma mantojuma summu skaidrā naudā. Meitene brīdi domāja. Ar �o naudu viņa vēlējās izdarīt kaut ko tādu, kas būtu iepriecinājis māti. Kaut ko piemērotu. Viņa devās uz pasta nodaļu Rūsenlundsgātanā un anonīmi iemaksāja �o summu Stok�holmas sievie�u krīzes centra kontā. Viņa īsti nezināja, kāpēc tā izdarījusi.

Bija astoņi piektdienas vakarā, kad Ērika Bergere izslēdza datoru un izstaipījās. Pēdējās deviņas stundas viņa bija aizvadījusi, pabeidzot Millennium marta numuru, jo Mālina Ēriksone pilnā slodzē nodarbojās ar Dāga Svensona tematisko numuru, tāpēc Ērikai pa�ai bija jāizrediģē lielākā daļa. Viņai piepalīdzēja Henrijs Kortess un Lota Kārima, ta�u tie abi bija galvenokārt �urnālisti un pētnieki, bet ne īpa�i prasmīgi redaktori.

Ērika jutās nogurusi, un viņai sāpēja mugura, ta�u visā visumā viņa lielos vilcienos bija apmierināta ar �o dienu un dzīvi. �ur�nāla finansiālā situācija bija stabila, līknes rādīja pareizā virzienā, raksti iekļāvās termiņos vai vismaz nebija dramatiski novēloti, darbinieki bija apmierināti un joprojām, vairāk nekā pēc gada, izjuta to adrenalīnu, ko bija radījusi Vennerstrema lieta.

Kādu brīdi mēģinājusi masēt sev sprandu, Ērika nosprieda, ka viņai nepiecie�ams nomazgāties, un iedomājās par mazo du�as telpu biroja virtuvītē. Tomēr viņa jutās pārāk gurda un uzcēla kājas uz rakstāmgalda. Pēc trim mēne�iem viņai apritēs �etrdes�mit pieci, un alla� piesauktā nākotne aizvien lielākā mērā jau atradās aiz muguras. Ap acīm un muti bija iezīmējies smalks krunciņu tīkls, bet Ērika zināja, ka joprojām izskatās labi. Viņa katru nedēļu sporta zālē aizvadīja divus kārtīgus treniņus, ta�u bija pamanījusi, ka kļūst aizvien grūtāk uzrāpties mastā, kopā ar vīru dodoties garajos burājumos. Tie�i viņai vajadzības gadījumā bija jākāpj mastā - Grēgeram briesmīgi reiba galva.

Ērika ari konstatēja, ka viņas pirmie �etrdesmit pieci gadi, par spīti zināmam skaitam ups and downs, visā visumā ir biju�i veiksmīgi. Viņai bija nauda, sociālais statuss, lielisks mājoklis un patīkams darbs. Maigas dabas vīrs, kur� mīlēja viņu un kuru viņa pati joprojām mīlēja pēc piecpadsmit laulības gadiem. Un piedevām vēl patīkams un �ķietami nenogurdināms mīļākais, kur� neapmierināja viņas dvēseli, toties miesu - pēc vajadzības - gan.

Ērika pasmaidīja, iedomājusies par Mīkaelu Blumkvistu. Viņa prātoja, kad gan viņ� saņemsies un izstāstīs noslēpumu par savu sakaru ar Harrietu Vangeri. Ne Mīkaels, ne Harrieta nebija bildu�i ne vārda par savām attiecībām, bet Ērika jau nebija vakarējā. To, ka starp tiem abiem kaut kas ir, viņa bija pamanījusi kādā valdes sēdē augustā, kad Mīkaels un Harrieta pārmija skatienus. Tajā pa�ā vakarā viņa tī�ām bija mēģinājusi piezvanīt uz Harrietas un uz Mīkaela mobilajiem telefoniem un nejutās īpa�i pārsteigta, ka tie abi bija izslēgti. Tas, protams, nebija galīgais pierādījums, ta�u arī nākamajā valdes sēdē Ērika ievēroja, ka Mīkaels vakarā nav atrodams. Bija gandrīz uzjautrino�i noskatīties, cik ātri Harrieta pameta vakariņas pēc gada sapulces ar ap�aubāmu aizbildinā�jumu, ka vēlas atgriezties viesnīcā un doties pie miera. Ērika neok�ķerēja un nebija greizsirdīga. Ta�u domāja kādā piemērotā brīdī tos abus paķircināt.

Ērika nejaucās Mīkaela dēkās, bet cerēja, ka viņa sakars ar Harrietu nākotnē neradīs problēmas valdē. Tomēr viņa nejutās sevi�ķi noba�ījusies. Mīkaelam pagātnē bija daudz pārtrauktu attiecību, viņ� lielākoties joprojām bija draugos ar visām �īm sievietēm, un tikai īpa�os gadījumos bija radu�ās apgrūtino�as situācijas.

Pati Ērika ļoti priecājās par to, ka var būt Mīkaela draugs un uzticības persona. Viņ� bija savā ziņā padumj� un citā ziņā tik apķērīgs, ka likās teju vai orākuls. Ta�u Mīkaels nekad nebija sapratis Ērikas mīlestību pret vīru. Viņ� glu�i vienkār�i nevarēja aptvert, kāpēc Grēgers viņai �ķiet tik apburo�s - sirsnīgs, inte�resants, devīgs un - pats galvenais - bez daudziem netikumiem, ko Ērika patiesi necieta citos vīrie�os. Viņa vēlējās novecot kopā ar Grēgeru. Viņa bija gribējusi kopīgus bērnus, ta�u tas nebija iespējams, un tagad jau bija par vēlu. Tomēr dzīvesdrauga izvēlē Ērika nespēja iedomāties labāku un stabilāku variantu - Grēgers bija cilvēks, uz kuru varēja pilnībā paļauties un kur� vienmēr bija blakus, kad viņai to vajadzēja.

Mīkaels bija citāds. Viņa rakstura iezīmes bija tik mainīgas, ka brī�iem �ķita - viņam ir vairākas personības. Profesionālajā ziņā Mīkaels bija stūrgalvīgi un gandrīz patoloģiski nodevies savam darbam. Viņ� uzķēra kādu stāstu un strādāja līdz brīdim, kad tas tuvojās pilnībai un bija sasieti kopā visi atsevi�ķie pavedieni. Savā labākajā formā Mīkaels bija izcils, bet sliktākajos brī�os - noteikti krietni labāks par vidusmēru. �ķita, ka viņam piemīt gandrīz intuitīvs talants noteikt, kurā stāstā slēpjas kaut kas svarīgs, bet kur� būtu neinteresanta lētā prece. Ērika Bergere nekad nebija no�ēlojusi sadarbību ar Mīkaelu.

Viņa arī nekad nebija no�ēlojusi, ka kļuva par Mīkaela mī�ļāko.

Vienīgais, kur� saprata Ērikas kaisli uz seksu ar Mīkaelu, bija Grēgers, un viņ� to saprata tāpēc, ka Ērika uzdro�inājās apspriest ar viņu savas vajadzības. Runa bija nevis par neuzticību, bet par iekāri. Sekss ar Mīkaelu Blumkvistu viņai sagādāja tādu adre�nalīna devu, kādu nespēja dot neviens cits vīrietis, arī Grēgers ne.

Sekss Ērikai bija ļoti svarīgs. Viņa bija zaudējusi nevainību �etrpadsmit gadu vecumā un lielāko daļu pusaudzes gadu frus- trēti meklējusi apmierinājumu. Tīņa gados viņa bija izmēģinā�jusi visu, no mīcī�anās ar klasesbiedriem un komplicēta sakara ar kādu pavecu skolotāju līdz telefonseksam ar kādu neirotiķi.

Ērika bija izbaudījusi lielāko daļu no tā, kas viņu erotikā inte�resēja. Viņa bija rotaļājusies ar bondā�u un iesaistījusies Club Xtreme, kur tika organizētas ne glu�i sociāli pieņemamas ballī�tes. Pāris rei�u viņa bija izmēģinājusi seksu ar citām sievietēm un ar vil�anos secinājusi, ka tas nav viņas lauciņ� un sievietes nespēj viņai sniegt ne niecīgu daļu no tā uzbudinājuma, ko spēj sagādāt vīrietis. Vai divi. Kopā ar Grēgeru Ērika bija izmēģinā�jusi seksu ar diviem vīrie�iem - viens no viņiem bija pazīstams galerists - un atklājusi, ka viņas vīram ir spēcīgas biseksuālas noslieces, bet viņu pa�u gandrīz paralizē bauda, jūtot, ka viņu reizē glāsta un apmierina divi vīrie�i. Glu�i tāpat Ērika juta grūti izprotamu baudu, vērojot, kā viņas vīram pieskaras kāds cits. �o piedzīvojumu viņa un Grēgers ar tādiem pa�iem panākumiem bija atkārtoju�i ar pāris regulāriem partneriem.

Tātad Ērikas seksuālā dzīve ar Grēgeru nebija garlaicīga un neapmierino�a. Ta�u Mīkaels Blumkvists sniedza viņai glu�i citas izjūtas.

Viņam bija talants. Tas glu�i vienkār�i bija ELS. Ellīgi labs sekss.

Tik labs, ka Ērikai bija sajūta - viņa ir sasniegusi optimālo līdzsvaru ar Grēgeru kā vīru un Mīkaelu kā mīļāko pēc vajadzī�bas. Ērika nespēja dzīvot bez kāda no abiem un nedomāja starp viņiem izvēlēties.

Un viņas vīrs bija sapratis, ka sievai nepiecie�ams kas vairāk par to, ko spēj piedāvāt viņ� pats ne īpa�i veiklos akrobātiskos vingrojumos burbuļvannā.

Attiecībās ar Mīkaelu Ērikai visvairāk patika tas, ka viņ� nejuta nekādu vajadzību viņu kontrolēt. Mīkaels ne mazākajā mērā nebija greizsirdīgs, un, lai gan Ērika pati viņu sakara sākumā pirms divdesmit gadiem piedzīvoja vairākus greizsirdības uzlies�mojumus, viņa atklāja, ka Mīkaela gadījumā �ai greizsirdībai nav jēgas. Viņu attiecību stūrakmens bija draudzība, un Mīkaels bija bezgalīgi uzticams draudzības jautājumos. �īs attiecības varēja pārdzīvot vissmagākos pārbaudījumus.

Ērika Bergere apzinājās, ka viņa pieder tādu cilvēku lokam, kuru dzīvesveida izvēli, visticamāk, neatzīs kristīgu mājsaim�nie�u biedrības. Tas viņai nerūpēja. Jau pusaudzes gados Ērika bija izlēmusi, ka tas, ko viņa dara gultā, un tas, kā viņa izvēlas dzīvot, nav citu darī�ana. Tomēr viņa jutās aizkaitināta par to, ka tik daudzi paziņas sa�ukstējās par viņas attiecībām ar Mīkaelu Blumkvistu, turklāt alla� viņai aiz muguras.

Mīkaels bija vīrietis. Viņ� varēja staigāt no gultas uz gultu, un neviens nerauca degunu. Ērika bija sieviete, un fakts, ka viņai bija viens vienīgs mīļākais, piedevām vēl ar vīra ziņu, un ka viņa �im mīļākajam ir bijusi uzticīga divdesmit gadus, deva ierosmi ārkārtīgi interesantām sarunām pie vakariņu galda.

Fuck you ali Ērika brīdi domāja, tad pacēla klausuli, lai pie�zvanītu vīram.

�Sveiks, mīļais! Ko tu dari?�

�Rakstu.�

Grēgers Bekmans bija ne tikai mākslinieks, bet arī mākslas vēstures pasniedzējs un vairāku grāmatu autors. Viņ� bie�i pie�dalījās sabiedriskajās diskusijās, un viņu nolīga lielas arhitektūras firmas. Pēdējo gadu viņ� strādāja pie grāmatas par ēku māksli�nieciskā izdaiļojuma nozīmi un to, kāpēc cilvēki da�ās ēkās jūtas labi, bet citās - ne. Grāmata bija sākusi pārvērsties par naidīgu uzbrukumu funkcionālismam, kas (pēc Ērikas domām) dro�i vien radīs zināmu nemieru uz estētikas diskusiju skatuves.

�Kā veicas?�

�Labi. Iet glu�i raiti. Un tev?�

�Es tikko pabeidzu nākamo numuru. Ceturtdien jānodod tipo�grāfijā.�

�Apsveicu.�

�Jūtos pilnīgi iztuk�ota.�

�Izklausās, ka tev kaut kas ir padomā.�

�Vai tev �ovakar bija kādi plāni, un vai tu būtu briesmīgi neapmierināts, ja es �onakt nebūtu mājās?�

�Pasaki Blumkvistam, ka viņ� izaicina likteni,� Grēgers sacīja. �Nedomāju, ka viņu tas satrauc.�

�Labi. Pasaki viņam, ka tu esi ragana, kuru nav iespējams apmierināt, un ka viņ� priek�laicīgi novecos.�

�Viņ� to jau zina.�

�Tādā gadījumā man atliek tikai padarīt sev galu. Es rakstī�u, līdz aizmig�u. Izpriecājies.�

Viņi atvadījās, un Ērika piezvanīja Mīkaelam. Viņ� ciemojās pie Dāga Svensona un Mias Bergmanes En�ēdē un �obrīd noslē�dza sarunu par da�ām sare�ģītām detaļām Dāga grāmatā. Ērika apjautājās, vai Mīkaels �onakt būs aizņemts un vai viņ� nevēlētos pamasēt sāpo�u muguru.

�Tev ir atslēgas,� Mīkaels sacīja. �Jūties kā mājās.�

�Tā arī darī�u,� Ērika atteica. �Tiksimies pēc pāris stundām.� Ērikai vajadzēja desmit minūtes, lai aizietu līdz Bellmansgā- tanai. Viņa noģērbās, iegāja du�ā un pagatavoja espreso Mīkaela automātā. Tad ierāpās gultā un gaidīja, kaila un satraukta.

Optimālo apmierinājumu viņai dro�i vien sniegtu trīsstūris ar viņas vīru un Mīkaelu Blumkvistu, ko ar gandrīz simtpro�centīgu pārliecību nekad nevarētu īstenot. Jo Mīkaels bija tik straight, ka Ērika ķircinot apsūdzēja viņu homofobijā. Mīkaelu vīrie�i neinteresēja pilnīgi nemaz. Acīmredzot visu �ajā pasaulē nevarēja iegūt.

Blondais milzis aizkaitināti sarauca uzacis, ar aptuveni piec�padsmit kilometru ātrumu vadīdams ma�īnu pa sliktu me�a ceļu, un uz īsu brīdi nosprieda, ka pārpratis ceļa norādes. Tikko bija sācis krēslot, kad ceļ� piepe�i papla�inājās un viņ� beidzot ieraudzīja namiņu. Milzis novietoja ma�īnu ceļa malā, izslēdza motoru un paskatījās apkārt. Viņam priek�ā vēl bija kādi piec�desmit metri.

Viņ� atradās Stallarholmenas apkaimē, pavisam netālu no Mariefredas. Tā bija vienkār�a, piecdesmitajos gados celta mājiņa me�a vidū. Starp kokiem milzis varēja saskatīt gai�āku Mēlarena ezera ledus svītru.

Viņ� nekādi nespēja aptvert, kāpēc lai kāds vēlētos pavadīt savu brīvo laiku izolētā me�a pudurī. Aizvērdams auto durvis aiz sevis, viņ� piepe�i sajutās neomulīgi. Me�s likās draudīgs un uzmā�cīgs. Milzim �ķita, ka viņu novēro. Viņ� sāka soļot uz pagalma pusi, bet piepe�i izdzirda brīk�ķi, kas lika viņam spēji apstāties.

Milzis vēroja me�u. Bija kluss bezvēja vakars. Viņ� divas minūtes palika stāvam saspringtiem nerviem, līdz ar acs kaktiņu samanīja stāvu, kas piesardzīgi pārvietojās starp kokiem. Kad viņ� pievērsa skatienu �ai radībai, tā stāvēja nekustīgi aptuveni trīsdesmit metru tālāk me�ā un blenza uz viņu.

Blondais milzis sajuta vieglu paniku. Viņ� centās iz�ķirt deta�ļas. Redzēja tum�u, kaulainu seju. �ī būtne izskatījās pēc pun�dura, aptuveni metru gara un ģērbusies maskē�anās tērpā, kas atgādināja egļu zaru un sūnu ģērbu. Bavārie�u me�a rūķis? īru lepre�ons? Cik bīstami tie bija?

Blondais milzis aizturēja elpu. Viņ� juta, kā pakausī saslejas matiņi.

Tad viņ� samiedza acis un papurināja galvu. Kad viņ� atkal paskatījās turp, būtne bija pārvietojusies kādus desmit metrus pa labi. Tur nekā nebija. Milzis zināja, ka viņ� iztēlojas. Tomēr spēja skaidri iz�ķirt būtni starp kokiem. Tā piepe�i sakustējās un nāca tuvāk. �ķita, ka būtne ātri un drud�aini kustas pusaplī, lai nokļūtu uzbrukuma pozīcijā.

Blondais milzis ātri mēroja pēdējo ceļa gabalu līdz mājiņai. Viņ� pieklauvēja pie durvīm mazliet par skaļu un nervozu. Tiklīdz mājiņā atskanēja cilvēka soļi, panika izgaisa. Milzis pa�ķielēja pār plecu. Tur nekā nebija.

Tomēr viņ� uzelpoja tikai tad, kad durvis atvērās. Advokāts Nilss Bjūrmans pieklājīgi sveicināja un lūdza viņu ienākt.

Mirjama Vu uzelpoja, kad atgriezās dzīvoklī, nonesusi pēdējo atkritumu maisu ar Līsbetas Salanderes atliku�ajām mantām uz lielo konteineru pagrabā. Dzīvoklis bija klīniski tīrs un smar�oja pēc ziepēm, krāsas un tikko vārītas kafijas. Par pēdējo parūpējās Līsbeta. Viņa sēdēja uz ķeblī�a un domīgi vēroja kailo dzīvokli, no kura maģiskā veidā bija pazudu�i aizkari, paklāji, atlai�u kuponi uz ledusskapja un ierastie atkritumi priek�namā. Līsbeta brīnījās par to, cik dzīvoklis tagad �ķita liels.

Mirjamai Vu un Līsbetai Salanderei nesakrita gaume ne attie�cībā uz apģērbu, ne mājokļa iekārtojumu vai intelektuāliem sti�muliem. Labojums: Mirjamai Vu bija gaume un noteikti priek��stati par to, kā jāizskatās viņas miteklim, kādas mēbeles viņa vēlas un kādas drēbes ir valkājamas. Pēc Mimī domām, Līsbetai vispār nebija gaumes.

Kad Mimī bija ieradusies Lundagātanā un apskatījusi Līsbetas dzīvokli ar spekulanta acīm, abas apspriedās, un Mimī konstatēja, ka lielākā daļa mantu jāaizvāc. It īpa�i tas no�ēlojamais, netīri brūnais dīvāns dzīvojamā istabā. Vai Līsbeta vēlētos kaut ko patu�rēt? Nē. Pēc tam Mimī divu nedēļu laikā vairākas dienas un vēl da�as stundas katru vakaru pavadīja, izmetot vecās, konteineros salasītās mēbeles, tīrot skapjus, ber�ot vannu, pārkrāsojot sie�nas virtuvē, priek�namā un dzīvojamā istabā, un pēdējā no tām lakojot grīdu.

Līsbetu �ādi vingrojumi neinteresēja, ta�u reiz viņa te iegrie�zās un fascinēta vēroja Mimī. Kad viss bija pabeigts, dzīvoklī bija palicis tik vien kā mazs, plankumots masīvkoka virtuves galdiņ�, ko Mimī grasījās noslīpēt un nolakot, divi stabili ķebļi, ko Līsbeta bija pievākusi, kad mājā tīrīja bēniņus, un robusts plaukts dzīvo�jamā istabā, jo Mimī domāja, ka no tā kaut ko varētu uztaisīt.

�Es ievāk�os nedēļas nogalē. Vai tu esi dro�a, ka neno�ēlo?�

�Man �o dzīvokli nevajag.�

�Bet tas ta�u ir superīgs dzīvoklis! Es domāju - ir lielāki un labāki, bet �is ir tie�i Sēderā, un īre ir smieklīga. Līsbet, tu zaudēsi veselu bagātību, ja nepārdosi.�

�Man ir nauda, es iztieku.�

Mimī apklusa, īsti nezinādama, kā iztulkot Līsbetas skopos komentārus.

�Kur tu dzīvosi?�

Līsbeta neatbildēja.

�Vai varu tevi apciemot?�

�Ne �obrīd.�

Līsbeta atvēra savu plecu somu, izņēma kādu papīru un pa�stūma to Mimī.

�Esmu nokārtojusi līgumu ar kooperatīvu. Visvienkār�ākais ir norādīt tevi kā manu partneri un pārdot tev pusi dzīvokļa. Cena ir viena krona. Tev jāparaksta līgums.�

Mimī paņēma pildspalvu un ierakstīja līgumā savu vārdu un dzim�anas datus.

�Vai tas ir viss?�

�Tas ir viss.�

�Līsbet, es patiesībā vienmēr esmu uzskatījusi, ka tu esi drusku jukusi, bet tagad redzu, ka tikko esi uzdāvinājusi man pusi dzīvokļa! Es labprāt gribētu �o dzīvokli, bet negribu nonākt situācijā, kad tu piepe�i no�ēlo un mēs saplē�amies.�

�Mēs nesaplēsīsimies. Es gribu, lai tu te dzīvo. Man tā patiks.� �Bet par velti? Bez atlīdzības? Tu neesi īsti gudra.�

�Tu parūpēsies par manu pastu. Tas ir nosacījums.�

�Tas man dro�i vien prasīs �etras sekundes nedēļā. Vai tu domā kādreiz ierasties uz seksu?�

Līsbeta pievērsa Mimī cie�u skatienu. Viņa brīdi klusēja.

�Es to labprāt gribētu, ta�u tas neietilpst līgumā. Vari atteik�ties, kad vien vēlies."

Mimī nopūtās.

�Un es jau gandrīz nopriecājos, ka varē�u justies kā kurtizāne. Nu, tu saproti: kāds sagādā man dzīvokli, apmaksā rēķinus un laiku pa laikam slepus ierodas, lai pavāļātos gultā.�

Abas kādu brīdi klusēja. Tad Mimī apņēmīgi piecēlās, iegāja dzīvojamā istabā un izslēdza kailo griestu lampu.

�Nāc �urp!�

Līsbeta viņai sekoja.

�Man nekad nav bijis seksa uz grīdas tikko krāsotā dzīvokli, kur nav nevienas mēbeles. Reiz es redzēju kaut kādu filmu ar Marlonu Brando par vienu pāri, kas tā darīja Parīzē.�

Līsbeta pa�ķielēja uz grīdu.

�Es gribu paspēlēties. Tev ir iekāriens?�

�Man gandrīz vienmēr ir iekāriens.�

��ovakar es bū�u bargā kundze. Es pavēlē�u. Izģērbies!� Līsbeta greizi pasmaidīja. Viņa izģērbās. Tas prasīja vismaz desmit sekundes.

�Apgulies uz grīdas. Uz vēdera.�

Līsbeta darīja, kā Mimī likusi. Parkets bija vēss, un viņai tūdaļ uzmetās zosāda. Mimī izmantoja Līsbetas T kreklu ar uzrakstu You have the right to remain silent, lai sasietu viņai rokas uz mugu�ras.

Līsbeta iedomājās, ka ļoti līdzīgā veidā Draņķa Pimpis Nilss Bjūrmans bija sagūstījis viņu pirms diviem gadiem.

Bet ar to ari līdzība beidzās.

Kopā ar Mimī Līsbeta sajuta tikai iekāres pilnas gaidas. Viņa labprāt paklausīja, kad Mimī apvēla viņu uz muguras un pavēra viņas kājas. Līsbeta vēroja Mimī tumsā, kad draudzene novilka T kreklu, un apbrīnoja viņas maigās krūtis. Tad Mimī ar savu T kreklu aizsēja Līsbetai acis. Līsbeta dzirdēja drēbju �vīkstoņu. Pēc da�ām sekundēm sajuta Mimī mēli sev uz vēdera un viņas pirkstus starp ciskām. Viņa sen nebija tā uzbudinājusies. Viņa aizmiedza acis zem apsēja un ļāva Mimī noteikt ritmu.

Dragans Armanskis palūkojās aug�up, izdzirdis vieglo klau�vējienu pie durvju stenderes, un ieraudzīja durvju ailā Līsbetu Salanderi. Viņa turēja divas kafijas glāzītes, ko bija atnesusi no automāta. Armanskis lēnām nolika pildspalvu un pastūma ziņo�jumu sāņus.

�Sveiks!� Līsbeta sacīja.

�Sveika!� Armanskis atņēma.

��ī ir draudzības vizīte,� Līsbeta teica. �Vai drīkstu ienākt?�

Dragans Armanskis uz mirkli aizvēra acis. Tad norādīja uz apmeklētāju krēslu. Viņ� ieskatījās pulkstenī. Bija pusseptiņi vakarā. Līsbeta Salandere iedeva viņam vienu glāzi un apsēdās. Abi kādu brīdi vēroja viens otru.

�Vairāk nekā gads,� Armanskis sacīja.

Līsbeta pamāja ar galvu.

�Vai tu dusmojies?�

�Vai man vajadzētu dusmoties?�

�Par to, ka es neatvadījos.�

Dragans sabozās. Viņ� jutās �okēts, bet vienlaikus atvieglots par to, ka Līsbeta vismaz ir dzīva. Piepe�i viņu pārņēma arī stiprs aizkaitinājums un gurdums.

�Es nezinu, ko sacīt,� viņ� atbildēja. �Tev nav pienākums ziņot man, ar ko tu nodarbojies. Ko tu gribi?�

Armanska balss skanēja vēsāk, nekā viņ� pats to vēlējās.

�īsti nezinu. Laikam vienkār�i gribēju apsveicināties.�

�Vai tev vajag darbu? Es vairs nedomāju tevi nolīgt.�

Līsbeta papurināja galvu.

�Vai tu strādā kaut kur citur?�

Viņa atkal papurināja galvu. �ķita, ka viņa cen�as atrast vār�dus. Dragans gaidīja.

�Es ceļoju,� Līsbeta pēdīgi ierunājās. �Tikai nesen atgriezos Zviedrijā.�

Armanskis domīgi pamāja ar galvu un nopētīja meiteni. Līs�beta Salandere bija mainījusies. Viņas apģērba izvēlē un uzve�dībā bija jau�ams kaut kāds� briedums. Un viņa bija ar kaut ko piebāzusi krū�turi.

�Tu esi mainījusies. Kur tu biji?�

��ur un tur�� Līsbeta izvairīgi attrauca, ta�u turpināja, pama�nījusi Armanska aizkaitināto skatienu.

�Es aizbraucu uz Itāliju un tad devos tālāk uz Vidējiem Austru�miem, caur Bangkoku uz Honkongu. Kādu bridi biju Austrālijā un Jaunzēlandē un tad ceļoju pa Klusā okeāna salām. Mēnesi nodzī�voju Taiti. Tad izbraucu cauri ASV un pēdējos mēne�us pavadīju Kārību salās.�

Armanskis pamāja ar galvu.

�Nezinu, kāpēc neatvadījos.�

�Tāpēc, ka tev, godīgi sakot, nospļauties par citiem cilvēkiem,� Dragans Armanskis lieti�ķi sacīja.

Līsbeta Salandere iekoda apak�lūpā. Viņa bridi domāja. Iespē�jams, ka bija tā, kā teica Dragans, tomēr apvainojums �ķita netaisns.

�Parasti ir tā, ka citiem cilvēkiem ir nospļauties par mani.�

�Blēņas,� Armanskis attrauca. �Tev ir problēmas ar attieksmi, un tu riebīgi izturies pret cilvēkiem, kas cen�as būt tavi draugi. Tik vienkār�i.�

Klusums.

�Vai tu gribi, lai eju prom?�

�Dari, kā vēlies. Tu vienmēr esi tā darījusi. Bet, ja tagad aiziesi, es tevi nekad vairs negribu redzēt.�

Līsbeta Salandere piepe�i izbijās. Viņu grasījās atraidīt cilvēks, kuru viņa cienīja. Viņa nezināja, ko sacīt.

�Ir pagāju�i divi gadi, kop� Holgers Palmgrēns pārcieta insultu. Tu neesi viņu apciemojusi ne reizi,� Armanskis nepielūdzami tur�pināja.

Līsbeta satriekta skatījās uz Armanski.

�Palmgrēns ir dzīvs?�

�Tātad tu pat nezini, vai viņ� ir dzīvs vai miris.�

�Ārsti sacīja, ka viņ���

�Ārsti daudz ko sacīja,� Armanskis viņu pārtrauca. �Viņ� bija ļoti smagā stāvoklī un nespēja sazināties ar apkārtējiem. Pēdējā gada laikā Palmgrēna stāvoklis ir krietni uzlabojies. Viņam ir grūti runāt, un ir uzmanīgi jāieklausās, lai saprastu, ko viņ� saka. Viņam daudzējādā ziņā ir nepiecie�ama palīdzība, ta�u tagad viņ� spēj pat aiziet uz tualeti pats. Tie, kam Palmgrēns rūp, viņu apciemo.�

Līsbeta sēdēja kā sastingusi. Tie�i viņa bija atradusi Palmgrēnu, kad aizbildni pirms diviem gadiem piemeklēja insults. Viņa izsauca ātro palīdzību, bet ārsti �ūpoja galvu un sprieda, ka pro�gnoze nav iepriecino�a. Līsbeta pirmo nedēļu nodzīvoja slimnīcā, līdz kāds ārsts pateica, ka Palmgrēns guļ komā un, visticamāk, vairs nekad nepamodīsies. �ajā mirklī Līsbeta pārtrauca raizēties un izsvītroja Palmgrēnu no savas dzīves. Viņa piecēlās un pameta slimnīcu, neskatīdamās atpakaļ. Un acīm redzami nepārbaudījusi faktus.

Līsbeta sarauca uzacis. Tikmēr viņa bija dabūjusi uz kakla advokātu Nilsu Bjūrmanu, un viņ� prasīja lielu daļu uzmanī�bas. Ta�u neviens, pat ne Armanskis, nebija viņai pastāstījis, ka Palmgrēns ir dzīvs, un vēl jo mazāk, ka viņ� varbūt atveseļojas. Viņa pati nekad nebija iedomājusies par �ādu iespēju.

Piepe�i Līsbetai acīs saskrēja asaras. Nekad iepriek� savā mū�ā viņa nebija jutusies kā no�ēlojama, egoistiska maita. Un vēl nekad nebija saņēmusi tik briesmīgi klusu bārienu. Viņa nodūra galvu.

Abi bridi sēdēja klusēdami. Klusumu pārtrauca Armanskis. �Kā tev klājas?�

Līsbeta paraustīja plecus.

�Kā tu iztiec? Vai tev ir darbs?�

�Nē, man nav darba, un es nezinu, ko gribētu darīt. Bet man ir nauda, tā ka es iztieku.�

Armanskis uzmanīgi nopētīja meiteni.

�Es tikai ienācu apsveicināties� es nemeklēju darbu. Nezinu� varbūt es gribētu strādāt pie tevis, katrā ziņā, ja tev kādreiz mani vajadzētu, bet tad tam jābūt kaut kam interesantam.�

�Es pieņemu, ka tu negribēsi stāstīt par to, kas pagāju�ajā gadā notika Hēdestadē.�

Līsbeta klusēja.

�Kaut kas notika. Martins Vangers nositās pēc tam, kad tu biji te iegriezusies, lai aizņemtos novēro�anas ierīces, un kāds apdraudēja jūsu dzīvību. Un viņa māsa aug�āmcēlās no miru�a�jiem. Tā bija, maigi izsakoties, sensācija.�

�Esmu apsolījusi nestāstīt.�

Armanskis pamāja ar galvu.

�Es pieņemu, ka tu ari negribēsi stāstīt, kādu lomu spēlēji Vennerstrema lietā.�

�Es palīdzēju Kāliem Blumkvistam to izpētīt.� Līsbetas balss piepe�i bija kļuvusi vēsāka. �Tas ir viss. Es nevēlējos tikt tur iejaukta.�

�Mīkaels Blumkvists tevi meklē kā traks. Viņ� zvana apmēram reizi mēnesī un apjautājas, vai esmu saņēmis no tevis kādu ziņu. Arī viņ� uztraucas.�

Līsbeta turpināja klusēt, bet Armanskis pamanīja, ka viņas mute pārvēr�as par �auru svītriņu.

�Es nezinu, vai viņ� man patīk,� Armanskis turpināja. �Bet viņ� patiesībā uztraucas par tevi. Es viņu satiku kaut kad rudenī. Arī viņ� negribēja runāt par Hēdestadi.�

Līsbeta Salandere nevēlējās apspriest Mīkaelu Blumkvistu.

�Es tikai iegriezos apsveicināties un pastāstīt, ka esmu atgrie�zusies. Es nezinu, vai te palik�u. Te būs mans mobilā telefona numurs un jaunā e-pasta adrese, ja tev mani ievajagas.�

Līsbeta iedeva Armanskim lapiņu un piecēlās. Viņ� to paņēma. Līsbeta jau bija pie durvīm, kad viņ� sauca meitenei nopakaļ: �Pagaidi mirklīti! Ko tu darīsi?�

�Do�os apciemot Holgeru Palmgrēnu.�

�Labi. Bet es domāju� kur tu strādāsi?�

Līsbeta domīgi vēroja Armanski.

�Nezinu.�

�Tev ta�u jāpelna iztika.�

�Es jau sacīju, ka tieku galā.�

Armanskis atzvēlās krēslā un domāja. Attiecībā uz Līsbetu Salanderi viņ� nekad nebija īsti dro�s, kā iztulkot viņas vārdus.

�Es biju tik dusmīgs par tavu pazu�anu, ka gandrīz nolēmu nekad vairs nedot tev darbu.� Viņ� saviebās. �Tu esi tik neuzti�cama. Ta�u sasodīti laba pētniece. Varbūt man ir kāds darbiņ�, kas tev varētu derēt.�

Līsbeta papurināja galvu. Tomēr atgriezās pie rakstāmgalda. �Man nevajag darbu. Tas ir - man nevajag naudu. Nopietni. Esmu finansiāli neatkarīga.�

Dragans Armanskis sarauca uzacis ar izmisīgu izteiksmi sejā. Pēdīgi viņ� pamāja ar galvu.

�Labi, tu esi finansiāli neatkarīga, lai ko tas nozīmētu. Ticē�u uz vārda. Bet ja tev vajag darbu��

�Dragan, tu esi otrais cilvēks, kuru es apciemoju kop� atgrie��anās mājās. Man nevajag tavu naudu. Bet tu vairākus gadus esi bijis viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuru es cienu.�

�Skaidrs. Bet visiem ta�u no kaut kā jādzīvo.�

�Man �ēl, ta�u mani vairs neinteresē tavi informācijas izpētes uzdevumi. Dod ziņu, ja tev patie�ām būs kāda problēma.�

�Kāda veida problēma?�

�Tāda, ar kuru tu netiec galā. Ja tu iestrēgsti un nezini, ko darīt. Lai es pie tevis strādātu, tev jāpiedāvā kaut kas interesants. Varbūt no operatīvās puses.�

�Operatīvās puses? Tev? Kas pazūdi bez pēdām, kad iepatī�kas?�

�Muļķības! Es nekad neesmu izgāzusi darbu, kuru esmu uzņē�musies.�

Dragans Armanskis bezpalīdzīgi vēroja meiteni. Jēdziens �ope�ratīvā vienība� bija �argons, ta�u nozīmēja praktisko darbu. Tas varēja būt jebkas, sākot no miesassargiem un beidzot ar īpa�iem apsardzes uzdevumiem mākslas izstādēs. Viņa operatīvais per�sonāls bija uzticami un stabili veterāni, bie�i vien ar pieredzi policijā. Turklāt deviņdesmit procenti vīrie�u. Līsbeta Salandere bija diametrāls pretstats visiem kritērijiem, ko viņ� bija izvirzījis operatīvo vienību personālam Milton Security.

�Mjā�� viņ� �aubīgi novilka.

�Nepūlies. Es ņemu tikai darbus, kas mani interesē, tā ka pastāv liela iespēja, ka teik�u - nē. Dod ziņu, ja tev būs īsti sa�re�ģīta problēma. Man labi padodas mīklas.�

Līsbeta pagriezās un izgāja pa durvīm. Dragans Armanskis pa�ūpoja galvu. Viņa ir jukusi. Viņa patie�ām ir jukusi.

Nākamajā mirklī Līsbeta atkal parādījās durvīs.

�Starp citu� Tev divi �aļi jau mēnesi sargā to aktrisi Kristīni Ruterfordu no kāda muļķa, kas raksta anonīmas vēstules. Jūs domājat, ka to dara kāds no savējiem, jo vēstules rakstītājs zina daudz detaļu par viņas dzīvi.�

Dragans Armanskis blenza uz Līsbetu. Viņ� juta teju vai strā�vas triecienu. Viņa to izdarīja atkal. Līsbeta izmeta repliku par lietu, par kuru nevarēja zināt nenieka. Viņa nevarēja zināt.

�Jā�?�

�Aizmirsti to. Tas ir viltojums. Tās vēstules raksta viņa pati kopā ar draugu, lai pievērstu sev uzmanību. Tuvākajās dienās viņa saņems jaunu vēstuli, un nākamajā nedēļā viņi to noplū- dinās pla�saziņas līdzekļiem. Pastāv liels risks, ka �ajā noplūdē Ruterforda vainos Milton. Izsvītro viņu no klientu saraksta.� Pirms Armanskis bija paspējis kaut ko bilst, Līsbeta bija pazu�dusi. Viņ� blenza uz tuk�o durvju aiļu. Viņa nekādi nevarēja neko zināt par �o lietu. Viņai firmā noteikti bija informācijas avots, kas noplūdināja informāciju un pastāstīja jaunumus. Ta�u par �o lietu Milton zināja tikai �etri pieci cilvēki - Armanskis pats, operatīvā darba vadītājs un tie da�i, kas izmeklēja draudus� Visi bija atzīti un uzticami profesionāļi. Armanskis paberzēja zodu.

Viņ� palūkojās uz rakstāmgaldu. Mape ar Ruterfordas lietu bija ieslēgta rakstāmgalda atvilktnē. Kabinetam bija pieslēgta signalizācija. Viņ� atkal ieskatījās pulkstenī un secināja, ka teh�niskās nodaļas vadītājs Harijs Fransons noteikti jau devies mājās. Armanskis atvēra e-pasta programmu un nosūtīja Fransonam vēs�tuli, kurā lūdza viņu nākamajā dienā uzstādīt Armanska kabinetā slepenu novēro�anas kameru.

Līsbeta Salandere taisnā ceļā devās mājās uz Mūsebaki. Viņa pielika soli, juzdama, ka jāsteidzas.

Līsbeta piezvanīja uz Sēderas slimnīcu, un pēc kāda brī�a, kad viņa bija pārslēgta no viena telefona uz citu, viņai izdevās atrast Holgeru Palmgrēnu. Jau �etrpadsmit mēne�us viņ� atradās E�ta- vīkenas rehabilitācijas klīnikā Eltā. Līsbeta piepe�i iedomājās par Epelvīkenu. Piezvanījusi uz klīniku, viņa saņēma ziņu, ka �obrīd Palmgrēns guļ, ta�u viņu varēs apciemot nākamajā dienā.

Visu vakaru Līsbeta staigāja �urpu turpu pa dzīvokli. Meitene jutās ļoti nelāgi. Viņa agri devās gulēt un gandrīz tūlīt aizmiga. Līsbeta pamodās pulksten septiņos, iegāja du�ā un paēda bro�kastis 7-Eleven kioskā. Ap astoņiem viņa devās uz autonomu pie Ringvēgena. Man jāsagādā pa�ai savs vāģis. Līsbeta noīrēja to pa�u Nissan Miera, ar kuru pirms da�ām nedēļām bija devusies uz Epelvīkenu.

Novietodama auto pie klīnikas, viņa piepe�i sajutās nervoza, tomēr saņēmās, iegāja reģistratūrā un sacīja, ka vēlas sastapt Holgeru Palmgrēnu.

Sieviete, uz kuras kartītes bija rakstīts �Margita�, reģistratūrā palūkojās savos papīros un paskaidroja, ka Palmgrēnam �obrīd ir ārstnieciskās vingro�anas nodarbība un viņu varēs satikt tikai pēc vienpadsmitiem. Vie�ņa varot pasēdēt uzgaidāmajā telpā vai atnākt vēlāk. Līsbeta devās atpakaļ uz stāvvietu, iesēdās ma�īnā un gaidīdama izsmēķēja trīs cigaretes. Pulksten vienpadsmitos viņa atkal devās uz reģistratūru. Viņai parādīja ceļu uz ēdamzāli: caur gaiteni pa labi un pēc tam - pa kreisi.

Viņa apstājās durvju ailā un ieraudzīja Holgeru Palmgrēnu pus�tuk�ā ēdamzālē. Viņ� sēdēja ar seju pret Līsbetu, pievērsis visu uzmanību �ķīvim. Palmgrēns neveikli turēja dak�iņu, satvēris to ar visu dūri, un koncentrējies virzīja ēdienu uz muti. Aptuveni katru tre�o reizi viņam tas neizdevās un dak�iņas saturs nokrita.

Palmgrēns bija sa�ļucis un izskatījās teju vai simtgadīgs. Viņa seja bija savādi stinga. Viņ� sēdēja ratiņkrēslā. Tikai �ajā mir�klī Līsbeta Salandere saprata, ka Palmgrēns tie�ām ir dzīvs un Armanskis nav viņai melojis.

Holgers Palmgrēns klusi nolamājās, tre�o reizi cenzdamies dabūt uz dak�iņas porciju makaronu pudiņa. Viņ� pieņēma to, ka nevar lāgā paiet un nespēj darīt daudz ko citu. Ta�u viņam riebās, ka viņ� nevar kārtīgi paēst un da�kārt siekalojas kā zīdainis.

Ar prātu viņ� saprata, kā tas darāms. Jānoliek dak�iņa pareizā leņķī, jāstumj uz priek�u, jāpaceļ un jāvirza uz muti. Ta�u pro�blēmas sagādāja koordinācija. �ķita, ka roka dzīvo pati savu dzīvi. Kad viņ� tai pavēlēja celties, roka lēnām virzījās sāņus. Kad viņ� to cēla pie mutes, tā pēdējā brīdī mainīja virzienu un devās uz vaigu vai zodu.

Tomēr Palmgrēns ari zināja, ka rehabilitācijai ir rezultāti. Vēl pirms se�iem mēne�iem roka bija drebējusi tik stipri, ka viņ� nespēja dabūt mutē ne kumosa. Tagad maltītes gāja lēni, ta�u viņ� ēda pats. Palmgrēns nedomāja padoties, līdz atgūs pilnu kontroli pār saviem locekļiem.

Viņ� nolaida dak�iņu, lai paņemtu jaunu kumosu, kad no aiz�mugures pēk�ņi parādījās kāda roka un maigi atņēma viņam dak�iņu. Viņ� redzēja, ka roka paņem porciju makaronu pudiņa un paceļ to. Viņ� tūlīt pazina mazo, lelles rociņai līdzīgo dūri un pagrieza galvu, sastapdams Līsbetas Salanderes acis mazāk nekā desmit centimetru no savas sejas. Meitenes skatiens bija nogaido�s. Viņa �ķita satraukta.

Palmgrēns ilgi sēdēja nekustīgs un blenza uz meitenes seju. Viņa sirds piepe�i bija sākusi stipri dauzīties. Tad viņ� pavēra muti un pieņēma kumosu.

Līsbeta baroja viņu kumosu pēc kumosa. Parasti Palmgrēns necieta, ka viņam palīdz pie ēdamgalda, ta�u viņ� saprata Llsbe- tas vajadzību. Te nebija runa par to, ka viņ� ir bezpalīdzīgs dār�zenis. Līsbeta baroja Palmgrēnu ar pazemības �estu - viņas gadī�jumā tā bija neparasta kaite. Meitene izveidoja pietiekami lielas kumosa porcijas un pagaidīja, līdz viņ� sako�ļā. Kad Palmgrēns norādīja uz piena glāzi ar salmiņu, Līsbeta to mierīgi pacēla, lai viņ� varētu padzerties.

Visu maltītes laiku abi nepārmija ne vārda. Kad Palmgrēns bija norijis pēdējo kumosu, Līsbeta nolika dak�iņu un jautājo�i paskatījās uz viņu. Palmgrēns papurināja galvu. Nē, es negribu papildporciju.

Holgers Palmgrēns atzvēlās ratiņkrēslā un dziļi ievilka elpu. Līsbeta pacēla salveti un noslaucīja viņam muti. Viņ� piepe�i sajutās kā mafijas boss amerikāņu filmā, kur capo di tutti capi saņem cieņas apliecinājumus. Viņ� iztēlojās, kā Līsbeta varētu noskūpstīt viņam roku, un pasmaidīja par neprātīgo fantāziju.

�Diezin vai te varētu dabūt tasīti kafijas?� Līsbeta jautāja.

Palmgrēns kaut ko nomurmināja. Viņa lūpas un mēle negribēja pareizi veidot skaņas.

�Bufts galc ais stūra.� Bufetes galdiņ� aiz stūra.

�Ko tu gribēsi? Ar pienu bez cukura kā agrāk?�

Palmgrēns pamāja ar galvu. Līsbeta novāca paplāti un pēc da�ām minūtēm atgriezās ar divām kafijas tasītēm. Palmgrēns pamanīja, ka viņa dzer melnu kafiju, kas bija neparasti. Viņ� pasmaidīja, ieraudzījis, ka Līsbeta ir pataupījusi piena glāzes sal�miņu viņa kafijai. Viņi sēdēja klusēdami. Holgers Palmgrēns gri�bēja sacīt tūksto� lietu, ta�u nespēja formulēt ne zilbes. Toties viņu acis atkal un atkal sastapās. Līsbeta Salandere izskatījās briesmīgas vainas mākta. Beidzot viņa pārtrauca klusumu.

�Es domāju, ka tu esi miris,� viņa sacīja. �Es nezināju, ka esi dzīvs. Ja būtu zinājusi, es nekad� es jau sen būtu tevi apciemo�jusi.�

Palmgrēns pamāja ar galvu.

�Piedod man!�

Viņ� atkal pamāja ar galvu. Pasmaidīja. Viņa smaids bija greizs, lūpas savilku�ās murskulī.

�Tu gulēji komā, un ārsti teica, ka tu mirsi. Viņi domāja, ka tu nomirsi da�u dienu laikā, un es vienkār�i aizgāju. Man �ēl. Piedod!�

Palmgrēns pacēla plaukstu un uzlika to uz viņas mazās dūrī- tes. Līsbeta cie�i satvēra viņa plaukstu un uzelpoja.

�Tu bi pasdus.� Tu biji pazudusi.

�Tu runāji ar Draganu Armanski?�

Palmgrēns pamāja.

�Es ceļoju. Man vajadzēja aizbraukt. Es ne no viena neatva�dījos, vienkār�i aizbraucu. Vai tu uztraucies?�

Viņ� papurināja galvu.

�Tev nav jāuztraucas par mani.�

�Es nekat neustraus. Tu vimr� tic gala. Bet Rmnsk bi ustrauss.� Es nekad neuztraucos par tevi. Tu vienmēr tiec galā. Bet Armanskis bija uztraucies.

Līsbeta pirmo reizi pasmaidīja, un Holgers Palmgrēns atslāba. Tas bija viņas ierastais, greizais smaids. Viņ� nopētīja Līsbetu, salīdzināja atmiņā paliku�o tēlu ar meiteni sev acu priek�ā. Viņa bija mainījusies. Glīti un labi ģērbusies. Izņēmusi riņķīti no lūpas un� hmm� arī lapsenes tetovējums uz kakla bija pazudis. Līs�beta izskatījās pieaugusi. Palmgrēns iesmējās pirmo reizi daudzu nedēļu laikā. Tas izklausījās pēc klepus lēkmes.

Līsbeta pasmaidīja vēl greizāk un piepe�i sajuta, ka viņas sirdi piepilda sen nejusts siltums.

�Tu es lab tiks gala.� Tu esi labi tikusi galā. Palmgrēns norādīja uz viņas drēbēm. Līsbeta pamāja ar galvu.

�Man klājas lieliski.�

�Ka jauns aisbildn?� Kāds ir jaunais aizbildnis?

Holgers Palmgrēns redzēja, ka Līsbetas seja satumst. Viņas lūpas piepe�i mazliet sakniebās. Viņa palūkojās uz Palmgrēnu naivām acīm.

�Ir okei� es tieku ar viņu galā.�

Palmgrēna uzacis savilkās jautājumā. Līsbeta palūkojās apkārt ēdamzālē un mainīja tematu.

�Cik ilgi tu jau te esi?�

Palmgrēns nebija nekāds vakarējais. Viņu bija piemeklējis insults, un viņam bija grūti runāt un koordinēt kustības, ta�u viņa prāta spējas bija neskartas un radars tūlīt uztvēra neīstu toni Līsbetas Salanderes balsī. Pa visiem �iem gadiem, kop� Palmgrēns meiteni pazina, viņ� bija nonācis pie slēdziena, ka viņa nekad tie�i nemelo, bet ne vienmēr ir vaļsirdīga. Viņas melu paņēmiens bija uzmanības novēr�ana. Ar jauno aizbildni acīmredzot bija problēmas. Tas Holgeru Palmgrēnu nepārsteidza.

Piepe�i viņ� sajuta dziļu no�ēlu. Cik rei�u viņ� bija vēlējies sazi�nāties ar kolēģi Nilsu Bjūrmanu, lai pārbaudītu, kā klājas Līsbetai Salanderei, bet vienmēr atturējies! Un kāpēc viņ� nebija atdevis meitenei rīcībspēju, kamēr viņam vēl bija tāda vara? Palmgrēns zināja, kāpēc - egoistiskā kārtā viņ� bija vēlējies saglabāt saikni.

Viņ� mīlēja �o sasodīto, apgrūtino�o skuķi, it kā tā būtu viņa pa�a meita, un vēlējās ieganstu, lai saglabātu �īs attiecības. Turklāt tādam dārzenim aprūpes namā bija par grūtu un smagu sākt strādāt, ja neveicās pat attaisīt rāvējslēdzēju, kad viņ� aizste�berēja uz tualeti. Palmgrēns jutās tā, it kā patiesībā tie�i viņ� būtu pievīlis Līsbetu Salanderi. Bet viņa vienmēr izdzīvo� Viņa ir visapķērīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu sastapis.

�Tes.�

�Nesapratu.�

�Ties.�

�Tiesa? Ko tu ar to domā?�

�Vajdz ko tavs ri�i�cibspej��

Holgera Palmgrēna seja piesarka un sa�ķobījās, kad viņam neizdevās formulēt vārdus. Līsbeta uzlika plaukstu viņam uz delma un saudzīgi paspieda.

�Holger� neuztraucies par mani. Es plānoju tikt vaļā no rīcīb- nespējas tuvākajā laikā. Tev vairs nav jāuztraucas, bet man varētu būt nepiecie�ama tava palīdzība. Vai piekrīti? Vai būsi mans advo�kāts, ja man tevi vajadzēs?�

Palmgrēns papurināja galvu.

�Pa vec.� Viņ� ar pirksta kauliņu pieklauvēja pie galda. �Dums� vecs.�

�Jā, tu esi dumj� vecis, ja tev ir tāda attieksme. Man vajag advokātu. Es gribu tevi. Tu varbūt nevari sacīt galavārdu tiesā, bet vari dot man padomu, kad pienāks laiks. Labi?�

Palmgrēns atkal papurināja galvu. Tad pamāja.

�Strad?�

�Nesaprotu.�

�Ku tu strad? Ne pi Rmansk.� Kur tu strādā? Ne pie Armanska.

Līsbeta kādu minūti vilcinājās, prātodama, kā izklāstīt savu dzīves situāciju. Tas kļuva sare�ģīti.

�Holger, es vairs nestrādāju pie Armanska. Man vairs nav jāstrādā pie viņa, lai nopelnītu iztiku. Man ir nauda un klājas labi.�

Palmgrēna uzacis atkal savilkās.

�Tagad es tevi apciemo�u bie�i. Es tev pastāstī�u� bet nesa�steigsim. �obrīd es gribu darīt ko citu.�

Viņa noliecās, uzcēla uz galda somu un izņēma �aha dēlīti.

�Neesmu sasitusi tevi lupatās divus gadus.�

Palmgrēns padevās. Līsbeta bija sastrādājusi kaut kādas palaid�nības, par ko nevēlējās stāstīt. Viņ� bija pārliecināts, ka viņam būtu iebildumi, tomēr pietiekami paļāvās uz Līsbetu, lai zinātu, ka tas, ar ko viņa nodarbojas, varbūt ir Juridiski Ap�aubāmi, bet nav Dieva Likumu pārkāpums. At�ķirībā no vairākuma citu Hol�gers Palmgrēns bija pārliecināts, ka Līsbeta Salandere ir patiesi augstas morāles cilvēks. Nelaime tā, ka viņas morāle ne vienmēr sakrita ar likumos atzīto.

Meitene novietoja �aha figūriņas Palmgrēnam priek�ā, un viņ� satriekts aptvēra, ka tas ir viņa pa�a dēlītis. Viņa būs to no�iepusi no dzīvokļa, kad viņ� saslima. Par piemiņu? Līsbeta pie�ķīra viņam baltos. Piepe�i Palmgrēns jutās laimīgs kā bērns.

Līsbeta Salandere palika pie Holgera Palmgrēna divas stundas. Viņa bija sakāvusi Palmgrēnu trīs reizes, kad māsiņa pārtrauca abu �īkstinu pie �aha dēlī�a, paziņodama, ka pienācis laiks pēc�pusdienas vingro�anai. Līsbeta novāca figūras un salocīja gal�diņu.

�Vai jūs varētu pastāstīt, kā notiek ārstnieciskā vingro�ana?� viņa jautāja māsiņai.

�Tie ir spēka un koordinācijas treniņi. Un mēs progresējam, vai ne?�

Pēdējais jautājums bija domāts Holgeram Palmgrēnam. Viņ� pamāja ar galvu.

�Jūs tagad varat noiet jau vairākus metrus. Vasarā pats varē�siet pastaigāties parkā. Vai tā ir jūsu meita?�

Līsbeta un Palmgrēns saskatījās.

�Pameit.� Aud�umeita.

�Cik jauki, ka atbraucāt ciemos.� Tulkojums: kur, ellē, tu visu �o laiku biji? Līsbeta ignorēja vāji slēpto kritiku. Viņa pieliecās un noskūpstīja Palmgrēnu uz vaiga.

�Es atbrauk�u piektdien.�

Holgers Palmgrēns ar pūlēm piecēlās no ratiņkrēsla. Līsbeta kopā ar viņu aizgāja līdz liftam, kur abu ceļi �ķīrās. Līdzko lifta durvis bija aizvēru�ās, viņa devās uz reģistratūru un apvaicā�jās, vai varētu parunāt ar kādu atbildīgo. Viņu nosūtīja pie kāda Dr. A. Sivarnandana, ko viņa atrada kabinetā gaiteņa galā. Līs�beta nosauca savu vārdu un paskaidroja, ka ir Holgera Palmgrēna aud�umeita.

�Es gribētu zināt, kā viņam klājas un kas ar viņu notiks.�

Dr. A. Sivamandans atvēra Holgera Palmgrēna slimības vēsturi un izlasīja pirmās lappuses. Viņam bija bakurētaina seja ar plānām Ūsiņām, kas Līsbetai �ķita kaitino�as. Beidzot ārsts pacēla acis. Līsbetai par lielu izbrīnu, viņ� runāja ar izteiktu somu akcentu.

�Man �eit nav atzīmēts, ka Palmgrēna kungam būtu kāda meita vai aud�umeita. Patiesībā �ķiet, ka viņa tuvākā radiniece ir astoņdesmit se�us gadus veca māsīca Jemtlandē.�

�Viņ� rūpējās par mani no trīspadsmit gadu vecuma līdz brī�dim, kad piedzīvoja insultu. Tobrīd man bija divdesmit �etri.� Līsbeta parakājās jakas iek�kabatā un nometa dr. A. Sivarnan- danam priek�ā uz rakstāmgalda pildspalvu.

�Mans vārds ir Līsbeta Salandere. Ierakstiet manu vārdu viņa slimības vēsturē. Esmu viņam tuvākais cilvēks �ajā pasaulē.� �Iespējams,� Sivamandans nepielūdzami atbildēja. �Bet, ja jūs esat viņa tuvākais cilvēks, jūs tie�ām esat vilcinājusies ar apmek�lējumu. Cik es zinu, viņu tikai da�as reizes ir apciemojis kāds, kur� nav viņa radinieks, bet kuram mums jāpaziņo, ja Palmgrēna stāvoklis pasliktinātos vai viņ� nomirtu.�

�Dro�i vien Dragans Armanskis.�

Dr. A. Sivamandans izbrīnā pacēla uzacis un domīgi pamāja ar galvu.

�Tas tiesa. Jūs viņu pazīstat?�

�Varat viņam piezvanīt un pārliecināties par to, kas es esmu.� �Tas nav nepiecie�ams. Es jums ticu. Man ziņoja, ka jūs divas stundas spēlējāt �ahu ar Palmgrēnu. Tomēr es nevaru apspriest viņa veselības stāvokli ar jums bez viņa piekri�anas.�

�Un tādu piekri�anu jūs no tā spītīgā velna nekad neiegūsiet. Jo viņ� cie� no aplama priek�stata, ka nedrīkst apgrūtināt mani ar savām problēmām un ka tie�i viņ� joprojām ir atbildīgs par mani, nevis otrādi. Redziet, ir tā - es divus gadus domāju, ka Palmgrēns ir miris. Vakar man teica, ka viņ� ir dzīvs. Ja es būtu zinājusi� to ir grūti paskaidrot, bet es gribētu uzzināt, kādas ir prognozes un vai viņ� atlabs.�

Dr. Sivamandans paņēma pildspalvu un glīti ierakstīja Līsbe�tas Salanderes vārdu Holgera Palmgrēna slimības vēsturē. Viņ� palūdza Līsbetai personas kodu un telefona numuru.

�Labi, tagad jūs formāli esat viņa aud�umeita. Tas varbūt nav glu�i pēc noteikumiem, bet, tā kā esat pirmais ciemiņ� kop� Zie�massvētkiem, kad te iegriezās Armanska kungs� Jūs viņu �odien satikāt un pati redzējāt, ka viņam ir koordinācijas problēmas un grūti runāt. Viņam bija insults.�

�Zinu. Es viņu atradu un izsaucu ātro palīdzību.�

�Ak tā. Tad jums jāzina, ka Palmgrēns trīs mēne�us gulēja intensīvajā terapijā. Viņ� ilgi bija bez samaņas. Pacienti bie�i nepamostas no �ādas komas, ta�u da�kārt tā notiek. Viņ� acīm�redzot nebija gatavs mirt. Sākumā viņu pārveda uz demences nodaļu ilgsto�i slimajiem, kas nespēj parūpēties pa�i par sevi. Pretēji gaidītajam viņ� izrādīja uzlabo�anās pazīmes un pirms deviņiem mēne�iem tika atvests �urp uz rehabilitāciju.�

�Kas viņu gaida nākotnē?�

Dr. Sivamandans noplātīja rokas.

�Vai jums ir labāka kristāla lode par manējo? Patiesībā - man nav ne jausmas. Viņ� var nomirt no asinsizplūduma jau �onakt. Vai dzīvot samērā normālu dzīvi vēl divdesmit gadus. Es nezinu. Laikam jāsaka: to izlemj Dievs.�

�Un ja viņ� dzīvos vēl divdesmit gadus?�

�Palmgrēnam ir bijusi nopietna rehabilitācija, un tikai pēdējos mēne�os mēs redzam skaidrus uzlabojumus. Pirms se�iem mēne��iem viņ� vēl nevarēja bez palīdzības paēst. Vēl pirms mēne�a viņ� tik tikko spēja piecelties no krēsla, ari tāpēc, ka gulē�anas dēļ muskuļi ir atrofēju�ies. Tagad viņ� var noiet īsus gabaliņus.� �Vai viņam kļūs labāk?�

�Jā. Turklāt ievērojami labāk. Pirmais slieksnis bija grūts, ta�u tagad mēs katru dienu redzam progresu. Palmgrēns ir zaudējis gandrīz divus gadus savas dzīves. Es ceru, ka pēc da�iem mēne��iem, vasarā, viņ� varēs pastaigāties parkā.�

�Un runāt?�

�Nelaime tā, ka cieta gan runas centrs, gan kustībspēja. Viņ� patie�ām ilgu laiku bija �dārzenis�. Pēc tam Palmgrēns bija spiests no jauna iemācīties kontrolēt savu ķermeni un runāt. Viņam ir grūti atcerēties, kuru vārdu lietot, un vajadzēja iemācīties vārdus no jauna. Bet tas nav tā, kā mācīt bērnu, - viņ� saprot vārda nozīmi, bet nespēj to formulēt. Dodiet pāris mēne�us, un jūs jutī�siet, ka Palmgrēna runasspējas ir uzlaboju�ās. Tas pats attiecas uz orientē�anās spēju. Pirms deviņiem mēne�iem viņam bija grūti at�ķirt labo pusi no kreisās vai liftā - aug�as un lejas pogu.� Līsbeta Salandere domīgi pamāja ar galvu. Meitene divas minūtes prātoja. Viņai patiesībā patika �is Dr. A. Sivamandans ar indie�a ārieni un somu akcentu.

�Ko nozīmē A?� viņa piepe�i pajautāja.

Ārsts uzjautrināts paskatījās uz viņu.

�Anderss.�

�Anderss?�

�Esmu dzimis �rilankā, bet da�u mēne�u vecumā mani adop�tēja uz Obu.�

�Labi. Anders, kā es varu palīdzēt?�

�Apciemojiet viņu. Sagādājiet intelektuālu stimulu.�

�Es varu nākt katru dienu.�

�Nē, es negribu, lai jūs nākat katru dienu. Ja jūs viņam patī�kat, tad es gribētu, lai viņ� gaida jūsu apciemojumus un viņam tie neapnīk.�

�Vai kāda īpa�a aprūpe varētu uzlabot viņa izredzes? Es par to samaksā�u.�

Ārsts piepe�i uzsmaidīja Līsbetai, bet tūdaļ atguva nopiet�nību.

�Baidos, ka mēs jau esam īpa�ā aprūpe. Es, protams, gribētu, lai mums būtu labāki resursi un nebūtu jācie� no līdzekļu apcirp�anas, bet varu apgalvot, ka viņ� saņem ļoti kompetentu aprūpi.�

�Un, ja jums nebūtu jāraizējas par apcirp�anu, ko tad jūs varētu viņam piedāvāt?�

�Tādam pacientam kā Holgeram Palmgrēnam ideāli, protams, būtu piedāvāt pilna laika personisko treneri. Bet mums Zviedrijā jau sen vairs nav tādu resursu.�

�Pieņemiet tādu.�

�Piedodiet?�

�Pieņemiet personisko treneri Holgeram Palmgrēnam. Samek�lējiet labāko, kādu varat atrast. Dariet to jau rīt. Un parūpējieties, lai būtu pieejams viss tehniskais aprīkojums, kāds vien vajadzīgs. Es gādā�u, lai jau �īs nedēļas beigās tiktu pārskaitīta nauda, kas nepiecie�ama algai un aprīkojumam.�

�Jūs jokojat?�

Līsbeta pievērsa Dr. Andersam Sivarnandanam asu un tie�u skatienu.

Mia Bergmane nobremzēja un piebrauca savu fiatu ietves malā pie Vecpilsētas metrostacijas. Dāgs Svensons atvēra durtiņas un, ma�īnai braucot, ieslīdēja pasa�iera sēdeklī. Viņ� paliecās uz priek�u un noskūpstīja Miu uz vaiga, bet viņa iekārtojās aiz�mugurē autobusam.

�Sveiks!� viņa sacīja, nenovērsdama skatienu no ielas. �Tu izskatījies nopietns, vai kaut kas atgadījies?�

Dāgs Svensons nopūtās un piesprādzējās.

�Nē, nekas nopietns. Tikai drusku sare�ģījumi ar tekstu.� �Kādi?�

�Mēnesis līdz nodo�anas termiņam. Esmu veicis deviņas no divdesmit divām plānotajām konfrontācijām. Man ir problēmas ar Bjerku no Dro�ības policijas. Tam maitam ir slimības lapa, un mājās viņ� neceļ telefonu.�

�Vai viņ� ir slimnīcā?�

�Nezinu. Vai tu kādreiz esi mēģinājusi iegūt informāciju no Dro�ības policijas? Viņi pat neatzīst, ka viņ� tur strādā.�

�Vai mēģināji caur vecākiem?�

�Abi miru�i. Bjerks nav precējies. Viņam ir brālis, kur� dzīvo Spānijā. Es vienkār�i nezinu, kā viņu dabūt rokā.�

Mia Bergmane pa�ķielēja uz draugu, caur Slusenu stūrēdama Nīnesvēgena tuneļa virzienā.

�Ļaunākajā gadījumā mums būs jāizņem nodaļa par Bjerku. Blumkvists pieprasa, lai visi, kurus apsūdzam, gūtu iespēju sniegt komentārus, pirms mēs viņus nododam atklātībai.�

�Un būtu �ēl pazaudēt slepenpolicijas pārstāvi, kas izmanto prostitūtas. Ko tu iesāksi?�

�Protams, meklē�u viņu. Kā tev pa�ai? Nenervozē?�

Viņ� uzmanīgi iebikstīja Miai sānos.

�Patiesībā ne. Nākammēnes man būs disertācijas aizstāvē�ana, bet jūtos mierīga kā klints.�

�Tu pārzini savu tematu. Kāpēc nervozēt?�

�Paskaties aizmugurē.�

Dāgs pagriezās un ieraudzīja saini.

�Mia - tā ir nodrukāta!� viņ� izsaucās.

Viņ� pacēla nodrukāto disertāciju.

From Russia with Love.

Cilvēktirdzniecība, organizētā noziedzība un sabiedrības pret- pasākumi

Mia Bergmane

�Es domāju, ka to drukās tikai nākamnedēļ. Velns� kad tiksim mājās, jāatver pudele vīna. Apsveicu, doktore!�

Dāgs pieliecās un atkal noskūpstīja Miu uz vaiga.

�Mierīgāk, es kļū�u par doktori tikai pēc trim nedēļām. Un savaldi rokas, kamēr es stūrēju.�

Dāgs iesmējās. Tad atkal kļuva nopietns.

�Starp citu, darvas karote medus mucā� pirms da�iem gadiem tu intervēji kādu meiteni, Irinu P.�

�Trina P� divdesmit divus gadus veca, no Sanktpēterburgas. Viņa pirmo reizi ieradās Zviedrijā 1999. gadā un ir vairākkārt atgriezusies. Kas par lietu?�

��odien satiku Gulbrandsenu. Policistu, kur� izmeklēja bordeļa lietu Sēderteljē. Vai tu pagāju�ajā nedēļā lasīji, ka Sēderteljes kanālā atrada meiteni? To ziņoja vakara avīzēs. Tā bija Irina P.� �Cik briesmīgi!�

Viņi klusēdami pabrauca garām Skanstullai.

�Viņa arī ir pieminēta disertācijā,� Mia beidzot ierunājās. �Ar pseidonīmu Tamāra.�

Dāgs Svensons disertācijā at�ķīra interviju nodaļu un samek�lēja Tamāru. Viņ� uzmanīgi lasīja, kamēr Mia pabrauca garām Globen arēnai.

�Viņu �urp atveda kāds, kuru tu dēvē par Antonu.�

�Es nevaru izmantot īstos vārdus. Mani brīdināja, ka aizstāvē��anā par to varu saņemt kritiku, tomēr nedrīkstu minēt meiteņu vārdus. Viņas riskē ar dzīvību. Un es nevaru saukt vārdā arī viņu klientus, jo tie varētu izskaitļot, ar kurām meitenēm esmu runā�jusi. Tāpēc visos gadījumu aprakstos man ir tikai pseidonīmi un personas bez identitātes, lai nebūtu specifisku detaļu.�

�Kas ir Antons?�

�Viņa vārds laikam ir Zaļa. Man tā arī nav izdevies �o vīrieti identificēt, bet �ķiet, ka viņ� ir polis vai dienvidslāvs, un patiesībā viņam ir cits vārds. Es runāju ar Irinu P. �etras piecas reizes, un tikai pēdējoreiz meitene viņu pieminēja. Viņa vēlējās sakārtot savu dzīvi un bija nolēmusi izstāties, bet �ausmīgi baidījās no viņa.�

�Hmm�� Dāgs Svensons novilka.

�Kas ir?�

�Es tikai domāju� Pirms da�ām nedēļām pamanīju vārdu Zaļa.�

�Kur?�

�Es konfrontēju Sandstremu - to maitu �urnālistu, meiteņu klientu. Velns parāvis! Viņ� ir īsts sūdabrālis.�

�Kā tā?�

�Patiesībā viņ� nav nekāds �urnālists. Viņ� veido firmām re�klāmas avīzes. Ta�u viņam ir drausmīgi perversas fantāzijas par izvaro�anu, ko viņ� īsteno ar to meiteni��

�Zinu. Es ta�u viņu intervēju.�

�Bet vai tu esi pamanījusi, ka viņ� Tautas veselības institū�tam ir veidojis informatīvo bukletu par seksuāli transmisīvajām slimībām?�

�To es nezināju.�

�Es konfrontēju Sandstremu pagāju�ajā nedēļā. Viņ�, protams, pilnīgi salūza, kad noliku priek�ā pierādījumus un pajautāju, kāpēc viņ� apmeklē pusaudzes prostitūtas no Austrumu bloka, lai īstenotu fantāzijas par izvaro�anu. Pamazām es no viņa izspiedu kaut kādu paskaidrojumu.�

�Jā?�

�Sandstrems bija nonācis tādā situācijā, ka bija ne tikai klients, bet arī izdarīja pakalpojumus seksa mafijai. Viņ� nosauca man vārdus, arī vārdu Zaļa. Neko īpa�u par viņu nestāstīja, ta�u tas ir visai neparasts vārds.�

Mia Bergmane paskatījās uz draugu.

�Tu nezini, kas viņ� ir?� Dāgs jautāja.

�Nē. Man nav izdevies viņu identificēt. Bet �is vārds laiku pa laikam parādās. �ķiet, ka meitenes no viņa briesmīgi baidās, un neviena nevēlas stāstīt neko vairāk.�

Iedams uz ēdamzāli, Dr. A. Sivamandans palēnināja soli, jo bija pamanījis Holgeru Palmgrēnu un Līsbetu Salanderi. Abi sēdēja, nolieku�ies pār �aha dēlīti. Salandere bija pasākusi ierasties reizi nedēļā, visbie�āk svētdienās. Viņa vienmēr atbrauca ap trijiem un pāris stundu spēlēja �ahu ar Palmgrēnu. Meitene atstāja veco vīru ap astoņiem vakarā, kad viņam bija laiks doties gulēt. Ārsts bija ievērojis, ka Salandere it nemaz neizturas pret Palmgrēnu sau�dzīgi vai kā pret slimnieku, bet glu�i pretēji - �ķita, ka abi nemi�tīgi ķīvējas; meitene arī ļāva, lai Palmgrēns viņai nes kafiju.

Dr. Sivamandans sarauca uzacis. Viņ� nespēja izprast �o dīvaino meiteni, kas sevi uzskatīja par Holgera Palmgrēna aud�umeitu. Viņai bija neparasta āriene, un visus apkārtējos viņa uzlūkoja ar lielām aizdomām. Pajokot ar viņu bija pilnīgi neiespējami.

�ķita, ka arī patērzēt ar viņu ir neiespējami. Kad ārsts reiz pajautāja, kur Salandere strādā, viņa izvairījās no atbildes.

Da�as dienas pēc pirmā apciemojuma viņa bija atgriezusies ar kaudzīti dokumentu, kas apliecināja, ka nodibināts bezpeļņas fonds ar mērķi palīdzēt slimnīcai Holgera Palmgrēna rehabilitā�cijā. Fonda priek�sēdētājs bija kāds advokāts ar adresi Gibraltārā. Valdē bija viens loceklis, arī viņ� bija advokāts ar adresi Gib�raltārā, kā arī revidents Hugo Svensons no Stokholmas. Fondā bija ieguditi divarpus miljoni kronu, ko Dr. A. Sivamandans varēja izmantot pēc savas sapra�anas, bet ar mērķi, lai sniegtu Holgeram Palmgrēnam visu iespējamo aprūpi. Lai varētu fondu izmantot, Sivarnandanam bija jāpieprasa nauda revidentam, kas parūpēsies par izmaksām.

Tas bija neparasts, lai neteiktu - unikāls gadījums.

Sivamandans pāris dienu prātoja, vai �ajā gadījumā nav saska�tāms kaut kas neētisks. Viņ� nespēja rast tūlītējus iebildumus, tāpēc nolēma nolīgt trīsdesmit deviņus gadus veco Juhannu Karolīnu Oskar�oni par Holgera Palmgrēna personisko asistenti un treneri. Viņa bija sertificēta fizioterapeite ar papildspeciali- tāti psiholoģijā un lielu pieredzi rehabilitācijā. Formāli Oskar�oni bija pieņēmis darbā fonds, un, Sivarnandanam par lielu izbrīnu, pirmo mēne�algu viņai samaksāja avansā, tiklīdz bija parakstīts līgums. Līdz �im brīdim ārstu bija vajāju�as �aubas, vai tas nav kaut kāds neprātīgs blefs.

�ķita, ka darbam ir rezultāti. Aizvadītā mēne�a laikā Holgera Palmgrēna koordinācija un vispārējais stāvoklis bija ievērojami uzlaboju�ies, to varēja spriest pēc testiem, ko viņ� izpildīja katru nedēļu. Sivamandans prātoja, cik daudz no �iem uzlabojumiem ir devu�i treniņi un cik - Līsbeta Salandere. Nebija nekādu �aubu, ka Palmgrēns pūlējās, cik vien viņa spēkos, un gaidīja meitenes apciemojumus kā sajūsmināts bērns. �ķita, ka viņu uzjautrina regulārās sakāves �ahā.

Reiz Sivamandans viņiem piebiedrojās. Tā bija dīvaina partija. Palmgrēns spēlēja ar baltajiem, sāka ar Sicīlie�u atklātni un darīja visu pareizi.

Viņ� ilgi un pamatīgi apdomāja katru gājienu. Lai kādus fizis�kus traucējumus insults būtu izraisījis, viņa intelektuālajām spē�jām nekas nekaitēja.

Līsbeta Salandere sēdēja un lasīja grāmatu par tik dīvainu tematu kā radioteleskopa frekven�u kalibrācija bezsvara stāvoklī. Viņa sēdēja uz spilvena, lai labāk varētu pārredzēt galdiņu. Kad

Palmgrēns izdarīja gājienu, viņa pacēla acis un, �ķietami pat neap�domājusies, pārbīdīja kādu figūru, bet pēc tam atgriezās pie grāma�tas. Palmgrēns kapitulēja pēc divdesmit septītā gājiena. Salandere palūkojās aug�up un sarauktu pieri pāris sekun�u vēroja dēlīti.

�Nē,� viņa sacīja. �Tev ir iespēja panākt neiz�ķirtu.�

Palmgrēns nopūtās un piecas minūtes pētīja dēlīti. Beidzot viņ� pievērsa skatienu Līsbetai.

�Pierādi.�

Viņa apgrieza galdiņu un pārņēma Palmgrēna figūras. Trīsdes�mit devītajā gājienā viņa panāca neiz�ķirtu.

�Ak kungs!� Sivamandans noteica.

�Tāda viņa ir. Nekad nespēlējiet ar viņu uz naudu,� Palmgrēns sacīja.

Sivamandans pats bija spēlējis �ahu kop� bērnības un pusau�d�a gados piedalījies skolēnu meistarsacīkstēs Obu, kur ieguvis otro vietu. Viņ� uzskatīja sevi par kompetentu amatieri. Sivar- nandans saprata, ka Līsbeta Salandere spēlē briesmīgi. Viņa acīmredzot nekad nebija spēlējusi nevienā klubā, un, kad ārsts pieminēja, ka �ī partija atgādina kādu Laskera klasiskās partijas variantu, meitene bija neizpratnē. �ķita, ka viņa nekad nav dzir�dējusi par Emanuēlu Laskeru. Sivamandans nespēja atturēties no pārdomām, vai viņas talants ir iedzimts un vai viņai tādā gadījumā ir citi talanti, kas varētu interesēt psihologus.

Tomēr viņ� neko nejautāja. Viņ� konstatēja, ka Holgers Palm�grēns acīm redzami jūtas labāk nekā jebkad, kop� ieradies E�ta- vīkenā.

Advokāts Nilss Bjūrmans atgriezās mājās vēlu vakarā. Viņ� bija pavadījis �etras nedēļas vasarnīcā pie Stallarholmenas. Bjūrmans jutās nomākts. Patiesībā nebija noticis nekas tāds, kas būtiski uzlabotu viņa dzīves situāciju. Blondais milzis tikai bija paziņo�jis, ka viņus interesē advokāta piedāvājums - tas viņam maksās simttūksto� kronu.

Uz grīdas zem vēstuļspraugas bija sakrājusies sūtījumu kau�dze. Bjūrmans tos pacēla un nolika uz virtuves galda. Viņu vairs neinteresēja nekas, kam bija saistība ar darbu un ārpasauli, un tikai vēlu vakarā viņa acis pievērsās vēstuļu kaudzītei. Bjūrmans to izklaidīgi pārskatīja.

Viena vēstule bija no Handelsbanken. Advokāts atplēsa aploksni un gandrīz salēcās, ieraudzījis, ka tā ir kopija 9312 kronu izmak�sai no Līsbetas Salanderes konta.

Viņa ir atgriezusies.

Bjūrmans iegāja darbistabā un nolika dokumentu uz rakstām�galda. Viņ� vairāk nekā minūti vēroja to naidpilnām acīm, iekams sakopoja domas. Viņ� bija spiests sameklēt telefona numuru. Tad pacēla klausuli un piezvanīja uz kādu mobilo ar priek�apmaksas karti. Blondais milzis atbildēja ar vieglu akcentu.

�Jā?�

�Te Nilss Bjūrmans.�

�Ko jūs gribat?�

�Viņa ir atgriezusies Zviedrijā.�

Otrā galā iestājās klusums.

�Labi. Vairāk nezvaniet uz �o numuru.�

�Bet��

�Jūs drīz saņemsiet ziņu.�

Bjūrmanam par lielu aizkaitinājumu, saruna pārtrūka. Viņ� klusībā nolamājās. Tad aizgāja pie bāriņa un ielēja sev pusglāzi Kentucky burbona. Viņ� iztuk�oja to divos malkos. Man jāpie�bremzē ar alkoholu, advokāts nodomāja. Pēc tam ielēja vēl mazliet un aiznesa glāzi uz rakstāmgaldu, kur vēlreiz aplūkoja Handels�banken vēstuli.

Mirjama Vu masēja Līsbetai Salanderei muguru un skaustu. Viņa intensīvi to mīcīja divdesmit minūtes, bet Līsbeta izbaudīja masā�u, palaikam apmierināti nopūzdamās. Mimī masā�as bija debe�ķīgi jaukas, un viņa jutās kā kaķēns, kas gribētu murrāt un mīcīties ar ķepiņām.

Līsbeta apspieda vil�anās nopūtu, kad Mimī uz�āva viņai pa dibenu un sacīja, ka nu jau pietiks. Bridi viņa gulēja, veltīgi cerē�dama, ka Mimī turpinās, bet, izdzirdusi, ka draudzene pasniedzas pēc vīna glāzes, apvēlās uz muguras.

�Paldies!� viņa sacīja.

�Tu dro�i vien sēdi pie datora visu dienu. Tāpēc tev sāp mu�gura.�

�Esmu tikai sastiepusi muskuli.�

Abas gulēja kailas Mimī gultā Lundagātanā. Viņas dzēra sar�kanvīnu un bija visai jautrā noskaņojumā. Kop� Līsbeta bija atjau�nojusi saites ar Mimī, �ķita, ka viņai nav vien gana. Tas bija kļuvis par nelāgu ieradumu - zvanīt viņai gandrīz katru dienu - krietni par bie�u. Līsbeta vēroja Mimī un atgādināja sev, ka nedrīkst ļaut sev atkal kādam pieķerties. Beigās kāds varētu būt sāpināts.

Piepe�i Mirjama Vu atmuguriski noliecās pār gultas malu un atvēra naktsgaldiņa atvilktni. Viņa izņēma mazu, plakanu paciņu, ietītu puķainā dāvanu papīrā ar zeltītu pu�ķi, un iemeta to Līs�betai klēpī.

�Kas tas ir?�

�Tava dzim�anas dienas dāvana.�

�Mana dzim�anas diena būs tikai pēc mēne�a.�

�Tā ir pagāju�ā gada dāvana. Toreiz tevi nevarēju dabūt rokā. Es atradu dāvanu, kad kravāju mantas.�

Līsbeta mirkli sēdēja klusēdama.

�Vai man atvērt?�

�Atver, ja gribi.�

Līsbeta nolika vīna glāzi, pakratīja paciņu un piesardzīgi to atvēra. Viņa izņēma skaistu cigare�u etviju, vāciņ� bija no melnas un zilas emaljas ar sīku ķīnie�u hieroglifu rotājumu.

�Tev vajadzētu atmest smēķē�anu,� Mirjama sacīja. �Bet, ja tu to nedarīsi, tad vismaz varēsi glabāt cigaretes estētiskā iesai�ņojumā.�

�Paldies!� Līsbeta sacīja. �Tu esi vienīgā, kas man jelkad uzdā�vinājusi dzim�anas dienas dāvanu. Ko nozīmē �ie hieroglifi?�

�Kā lai es to zinu? Es neprotu ķinie�u valodu. Tas ir tikai mazs nieciņ�, ko atradu krāmu tirdziņā.�

�Skaista etvija.�

�Tāds lēts �trunts. Bet izskatījās kā radīts tev. Mums beidzies vīns. Vai iziesim iedzert alu?�

�Vai tas nozīmē, ka mums jākāpj ārā no gultas un jāapģērb�jas?�

�Baidos, ka jā. Bet kāda jēga dzīvot Sēderā, ja �ad un tad nevar aiziet uz krogu?�

Līsbeta nopūtās.

�Ejam!� Mirjama Vu sacīja un paknibināja riņķīti Līsbetai nabā. �Pēc tam varam nākt atpakaļ.�

Līsbeta atkal nopūtās, nolika vienu kāju uz grīdas un pasnie�dzās pēc biksītēm.

Dāgs Svensons sēdēja pie sava palienētā rakstāmgalda Millen- nium redakcijas kaktā, kad piepe�i izdzirda nograbam atslēgu ārdurvīs. Viņ� paskatījās pulkstenī un aptvēra, ka ir jau deviņi vakarā. Arī Mīkaels Blumkvists �ķita pārsteigts, atklājot, ka redak�cijā kāds ir.

�Pārcentība un tā tālāk. Sveiks, Mik! Es ņēmos ar grāmatu un aizsēdējos. Ko tu te dari?�

�Gribēju paņemt vienu aizmirstu grāmatu. Vai viss ir labi?� �Jā, nē, nav gan� Es jau trīs nedēļas cen�os dabūt rokā to draņķa Bjerku no Dro�ības policijas. Gandrīz vai �ķiet, ka viņu ir nolaupījis kāds ārvalstu izlūkdienests. Viņ� ir kā zemē iegri�mis.�

Dāgs pastāstīja par savām problēmām. Mīkaels paņēma krēslu, apsēdās un brīdi domāja.

�Vai esi izmēģinājis triku ar loteriju?�

�Ko?�

�Izgudro vārdu un uzraksti vēstuli, kurā paziņo, ka viņ� ir lai�mējis mobilo telefonu ar GPS navigatoru vai kaut ko tamlīdzīgu.

Izdrukā, lai tā izskatās glīti un kārtīgi, un nosūti uz viņa adresi - �ajā gadījumā uz to abonēto pastkastīti. Tātad viņ� ir laimējis mobilo telefonu. Turklāt ir viens no divdesmit laimīgajiem, kas piedalās turpmākajā laimestu izspēlē un var laimēt simttūksto� kronu. Viņam tikai jāpiedalās tirgus pētījumā par da�ādām pre�cēm. Aptauja aizņems vienu stundu, un to veiks profesionāls intervētājs. Un tad� jā.�

Dāgs Svensons blenza uz Mīkaelu pavērtu muti.

�Tu to domā nopietni?�

�Kāpēc ne? Tu esi izmēģinājis visu citu, un pat biju�ajam dro��ībniekam vajadzētu prast izrēķināt, ka ir visai lielas izredzes laimēt simttūksto� kronu, ja esi viens no divdesmit izredzēta�jiem.�

Dāgs Svensons sāka skaļi smieties.

�Tu esi traks! Vai tas ir likumīgi?�

�Nedomāju, ka būtu nelikumīgi uzdāvināt mobilo telefonu.�

�Tu nudien esi traks.�

Dāgs turpināja smieties. Mīkaels mirkli vilcinājās. Viņ� patie�sībā grasījās doties mājās un reti gāja uz krogu, ta�u viņam patika Dāga sabiedrība.

�Vai gribi iedzert alu?� viņ� spontāni pajautāja.

Dāgs paskatījās pulkstenī.

�Jā,� viņ� sacīja. �Labprāt. Vienu ātru aliņu. Es tikai pie�zvanī�u Miai. Viņa tusē kopā ar meitenēm un mājupceļā mani paņems.�

Viņi devās uz Dzirnavām, galvenokārt tāpēc, ka tas bija ērti un tuvu. Dāgs Svensons ķiķināja, klusībā sacerēdams vēstuli Bjerkam no Dro�ības policijas. Mīkaels mazliet �aubīgi �ķielēja uz savu uzjautrināto līdzstrādnieku. Viņiem paveicās dabūt galdiņu pie ieejas, un abi pasūtīja pa lielam kausam alus. Saliku�i galvas kopā, viņi sāka apspriest tematu, kas �obrīd aizņēma visu Dāga laiku.

Mīkaels nepamanīja, ka pie bāra stāv Līsbeta Salandere kopā ar Mirjamu Vu. Līsbeta paspēra soli atpakaļ, lai Mimī atrastos starp viņu un Blumkvistu. Viņa vēroja Mīkaelu pār Mimī plecu.

�ī bija pirmā reize, kad Līsbeta pēc atgrie�anās devās uz krogu un, protams, uzskrēja viņam virsū. Stulbais Kalle Blumkvists.

Viņa nebija redzējusi Mīkaelu vairāk kā gadu.

�Kas noticis?� Mimī jautāja.

�Nekas,� Līsbeta attrauca.

Viņas turpināja pļāpāt. Vai, pareizāk sakot, Mimī turpināja stāstīt par kādu mei�u, ko satikusi Londonā pirms pāris gadiem. Stāsts bija par mākslas izstādes apmeklējumu un situāciju, kas kļuva aizvien smieklīgāka, kad Mimī mēģināja mei�ai piecirst. Līsbeta laiku pa laikam pamāja ar galvu un stāstā palaida garām visu jautrāko.

Viņa konstatēja, ka Mīkaels Blumkvists nav neko daudz mainī�jies. Viņ� izskatījās satrieco�i labi, izturējās brīvi un nepiespiesti, ta�u sejas izteiksme bija nopietna. Viņ� klausījās sava galda- biedra stāstā un ik pa laikam pamāja ar galvu. �ķita, ka saruna ir nopietna.

Līsbeta pievērsa skatienu Mīkaela biedram. Puisis gai�iem, īsiem matiem, da�us gadus jaunāks par Mīkaelu; viņ� runāja ar apņēmīgu sejas izteiksmi un �ķita kaut ko skaidrojam. Līsbeta nekad agrāk nebija viņu redzējusi, un viņai nebija ne jausmas, kas ir �is vīrietis.

Piepe�i pie Mīkaela galdiņa pienāca vesels bariņ� cilvēku un sarokojās ar viņu. Kāda sieviete papliķēja Mīkaelam pa plecu un pateica kaut ko jocīgu, kas lika pulciņam skaļi iesmieties. Mīkaels izskatījās apmulsis, tomēr arī viņ� smējās.

Līsbeta Salandere sarauca uzacis.

�Tu neklausies, ko es stāstu,� Mimī sacīja.

�Klausos gan.�

�Tu krogā esi nelietojama kompānija. Es padodos. Vai iesim mājās nokniebties?�

�Pagaidi brītiņu,� Līsbeta atteica.

Viņa nostājās mazliet tuvāk Mimī un uzlika roku viņai uz gurna. Mimī palūkojās uz savu draudzeni.

�Man gribētos noskūpstīt tevi uz lūpām.�

�Nedari to.�

�Vai tu baidies, ka cilvēki nodomās, ka esi lesbiete?�

�Es negribu �obrīd pievērst uzmanību.�

�Tad iesim mājās.�

�Ne tagad. Pagaidi mazliet.�

Viņām nebija jāgaida ilgi. Jau divdesmit minūtes pēc iera�anās Mīkaela biedram kāds piezvanīja uz mobilo telefonu. Viņi iztuk��oja alus kausus un reizē piecēlās.

�Paskat!� Mimī sacīja. �Tas ir Mīkaels Blumkvists. Pēc Venner- strema lietas viņ� kļuva slavenāks par rokzvaigzni.�

�Ak tā,� Līsbeta noteica.

�Vai tu to palaidi garām? Tas bija ap to laiku, kad tu devies uz ārzemēm.�

�Esmu par to dzirdējusi.�

Līsbeta pagaidīja vēl piecas minūtes, tad paskatījās uz Mimī. �Tu gribēji noskūpstīt mani uz lūpām.�

Mimī pārsteigta raudzījās uz viņu.

�Es tikai pajokoju.�

Līsbeta pacēlās uz pirkstgaliem, novilka Mimī seju zemāk un sniedza viņai ilgu skūpstu ar mēli. Kad viņas atrāvās viena no otras, atskanēja aplausi.

�Tu tie�ām esi jocīga!� Mimī sacīja.

Līsbeta Salandere atgriezās mājās tikai ap septiņiem rītā. Mei�tene pavilka uz leju krekla apkaklīti un paostīja to. Viņa brīdi domāja, vai iet du�ā, ta�u nolēma to nedarīt, atstāja drēbes kau�dzītē uz grīdas un likās gulēt. Viņa gulēja līdz �etriem pēcpus�dienā, tad piecēlās un devās uz Sēderhalli paēst pusdienas.

Līsbeta domāja par Mīkaelu Blumkvistu un savu reakciju, pie�pe�i atrodoties ar viņu vienā telpā. Viņu bija aizkaitinājusi Mīka�ela klātbūtne, ta�u meitene arī secināja, ka vairs nav sāpīgi viņu ieraudzīt. Viņ� bija pārvērties par mazu punktiņu pie apvār�ņa, nenozīmīgu traucēkli dzīvē.

Tajā bija krietni lielāki traucēkļi.

Tomēr Līsbetai piepe�i gribējās, kaut viņai būtu pieticis dros�mes pieiet Mīkaelam klāt un sasveicināties.

Vai varbūt salauzt viņam kādu kaulu - viņa nebija īsti dro�a par izvēli.

Lai nu būtu kā būdams, pēk�ņi Līsbetu pārņēma ziņkāre no�skaidrot, ar ko viņ� nodarbojas. Pēcpusdienā viņa izgāja ārā, ap septiņiem pārnāca mājās, ieslēdza PowerBook un atvēra pro�grammu Asphyxia 1.3. Ikona MikBlum/laptop joprojām glabājās Holandes serverī. Līsbeta divreiz noklik�ķināja uz tās un atvēra Mīkaela Blumkvista cietā diska identisko kopiju. Tas bija viņa datora pirmais apciemojums, kop� viņa pirms vairāk nekā gada pameta Zviedriju. Līsbeta apmierināta pamanīja, ka Mīkaels vēl nav dabūjis jaunāko MacOS, kas nozīmētu, ka Asphyxia ir atslēgta un datu pārtver�ana pārtraukta. Viņa arī konstatēja, ka pro�gramma jāpārraksta, lai atjauninājumi tai netraucētu.

Kop� viņas iepriek�ējā apciemojuma cietā diska apjoms bija pieaudzis par kādiem 6,9 gigabaitiem. Daļu papildinājumu veidoja PDF faili un Quark dokumenti. Dokumenti neaizņēma daudz vietas; toties lielas bija attēlu mapes, lai gan attēli bija samazināti. Kop� Mīkaels atkal bija kļuvis par �urnāla atbildīgo izdevēju, viņ� acīm�redzot bija sācis arhivēt visas Millennium numuru kopijas.

Līsbeta sakārtoja cieto disku hronoloģiskā secībā ar vecāka�jiem dokumentiem aug�daļā un pamanīja, ka pēdējos mēne�os Mīkaels lielākoties veltījis laiku mapei ar nosaukumu <Dāgs Svensons>, kas acīmredzot bija kāds grāmatas projekts. Pēc tam viņa atvēra Mīkaela e-pastu un uzmanīgi pārskatīja viņa kores�pondences adre�u sarakstu.

Viena adrese Līsbetai lika salēkties. 26. janvāri Mīkaels bija saņēmis vēstuli no Stulbās Harrietas Vangeres. Līsbeta to atvēra un izlasīja da�as īsas rindiņas par gaidāmo Millennium gada sa�pulci. Vēstuli noslēdza ziņa, ka Harrieta rezervējusi to pa�u vies�nīcas numuru, ko pagāju�ajā reizē.

Līsbeta brīdi apdomāja �o informāciju. Tad paraustīja plecus un lejupielādēja Mīkaela Blumkvista saraksti, Dāga Svensona grā�matas manuskriptu ar darba nosaukumu Dēles un apak�virsrakstu Prostitūcijas industrijas balsti. Līsbeta atrada arī kādu disertāciju ar nosaukumu From Russia with Love, ko sarakstījusi sieviete, vārdā Mia Bergmane.

Līsbeta atvienojās no internetā, izgāja virtuvē un ieslēdza ka�fijas automātu. Pēc tam ar datoru apsēdās uz jaunā dīvāna dzīvo�jamā istabā. Viņa atvēra Mimī dāvāto cigare�u etviju un aizsmē�ķēja Marlboro Light. Atliku�o vakara daļu viņa pavadīja lasot.

Ap deviņiem Līsbeta bija pabeigusi Mias Bergmanes disertā�ciju. Viņa domīgi iekoda apak�lūpā.

Ap pusvienpadsmitiem viņa bija tikusi galā ar Dāga Svensona grāmatu. Viņa saprata, ka Millennium drīz atkal nonāks avī�u pirmajās lapās.

Ap pusdivpadsmitiem Līsbeta bija gandrīz pārskatījusi Mīkaela Blumkvista e-pastu, kad piepe�i salēcās un iepleta acis.

Viņa juta, ka pār muguru pārskrien aukstas tirpas.

Tā bija Dāga Svensona vēstule Mīkaelam Blumkvistam.

Svensons garāmejot pieminēja, ka esot domājis par kādu aus- trumeiropie�u bandītu, vārdā Zaļa, kuram varētu veltīt atsevi�ķu nodaļu, bet konstatēja, ka nepietiks laika līdz nodo�anas termi�ņam. Mīkaels uz vēstuli nebija atbildējis.

Zaļa.

Līsbeta Salandere nekustīgi sēdēja un domāja, līdz ieslēdzās ekrānsaudzētājs.

Dāgs Svensons nolika savu piezīmju bloknotu un pakasīja pa�kausi. Viņ� domīgi vēroja vienīgo vārdu, kas bija uzrakstīts pa�ā atvērtās lappuses aug�daļā. �etri burti.

Zaļa.

Viņ� apjucis trīs minūtes zīmēja ap �o vārdu labirintveida apļus. Tad piecēlās un no virtuvītes atnesa tasi kafijas. Dāgs ieska�tījās pulkstenī un konstatēja, ka vajadzētu iet mājās un likties gulēt, ta�u bija atklājis, ka viņam patīk sēdēt Millennium redakcijā un strādāt vēlu naktīs, kad tur ir klusi un mierīgi. Nodo�anas termiņ� nepielūdzami tuvojās. Viņ� labi pārvaldīja savu manu�skriptu, tomēr pirmo reizi kop� projekta sākuma sajuta vieg�las �aubas. Viņ� prātoja, vai nav palaidis garām kādu nozīmīgu detaļu.

Zaļa.

Līdz �im brīdim Dāgam bija gribējies pēc iespējas ātrāk pabeigt manuskriptu un publicēt grāmatu. Tagad viņ� piepe�i vēlējās, kaut būtu vairāk laika.

Dāgs domāja par sekcijas protokolu, ko viņam bija iedevis izla�sīt policijas inspektors Gulbrandsens. Irinu P. atrada Sēderteljes kanālā. Viņa bija smagi piekauta: ievainojumi sejā un krū�kurvī. Nāves iemesls bija lauzts sprands, ta�u vismaz vēl divi no viņas ievainojumiem bija atzīti par nāvējo�iem. Se�as ribas bija lauz�tas, un kreisā plau�a - pārdurta. Smagas piekau�anas rezultātā plīsusi liesa. Ievainojumus bija grūti izprast. Patologs bija izteicis pieņēmumu, ka varētu būt izmantota audumā ietīta koka nūja. Nebija gan skaidrs, kāpēc slepkavam vajadzētu ietīt slepkavības ieroci, ta�u ievainojumiem nebija parastajiem iero�iem rakstu�rīgu iezīmju.

Slepkavība joprojām nebija atklāta, un Gulbrandsens sprieda, ka izredzes to atrisināt nav īpa�i lielas.

Vārds Zaļa bija parādījies saistībā ar �etrām epizodēm mate�riālos, ko Mia Bergmane savākusi pēdējo gadu laikā, - ta�u vienmēr perifērijā, vienmēr gandrīz spocīgi izvairīgs. Neviens nezināja, kas viņ� ir un vai vispār eksistē. Da�as meitenes bija pieminēju�as Zaļu kā neidentificētus draudus, kas rada briesmas nepaklausīgajām. Dāgs bija veselu nedēļu centies izdibināt ko vairāk par �o Zaļu, uzdevis jautājumus policistiem, �urnālistiem un vairākiem ar seksa tirdzniecību saistītajiem avotiem.

Viņ� vēlreiz bija sazinājies ar �urnālistu Pēru Oki Sandstremu, kuru bija iecerējis bez �ēlastības atmaskot grāmatā. Sandstrems tobrīd sāka aptvert situācijas nopietnību. Viņ� lūdzās un diede�lēja, lai Dāgs Svensons ap�ēlojas. Viņ� piedāvāja naudu. Dāgs negrasījās atteikties no atmasko�anas. Toties pielika visus spēkus, lai izspiestu no Sandstrema informāciju par Zaļu.

Rezultāti bija nomāco�i. Sandstrems bija korumpēts maita, kas veicis darbiņus seksa mafijas uzdevumā. Viņ� nakad nebija saticis Zaļu, bet bija runājis ar viņu pa telefonu un zināja, ka tāds eksistē. Varbūt. Nē, viņam nebija telefona numura. Nē, viņ� nevarot stāstīt, kas nodibinājis sakarus.

Dāgs Svensons piepe�i aptvēra, ka Pērs Oke Sandstrems bai�dās. �īs bailes pārmāca atmasko�anas draudus. Viņ� bija pārbijies līdz nāvei. Kāpēc?

Braucieni uz Holgera Palmgrēna rehabilitācijas centru E�ta- vīkenā ar sabiedrisko transportu bija gara procedūra, un gandrīz tikpat apgrūtino�i bija iznomāt ma�īnu katram apciemojumam. Marta vidū Līsbeta Salandere nolēma iegādāties auto un sāka ar stāvvietas sagādā�anu. Tā bija daudz lielāka problēma nekā pati ma�īna.

Līsbetai bija stāvvieta garā�ā zem mājas Mūsebakē, ta�u viņa nevēlējās, lai ma�īnu saistītu ar īpa�umu Fiskargātanā. Toties viņa pirms vairākiem gadiem bija iestājusies rindā uz vietu garā�ā savā vecajā kooperatīvā Lundagātanā. Līsbeta piezvanīja, lai apjautātos, cik tālu ir pavirzījusies, un saņēma ziņu, ka patiesībā atrodas pa�ā aug�ā. Turklāt no nākamā mēne�a atbrīvosies viena vieta. Veiksme. Līsbeta piezvanīja Mimī un lūdza viņu tūlīt parakstīt līgumu ar kooperatīvu. Nākamajā dienā viņa sāka meklēt ma�īnu.

Līsbetai pietika naudas, lai nopirktu jebkuru ekskluzīvo manda�rīnu krāsas Rolls-Royce vai Ferrari, ta�u viņa nevēlējās pievērst sev uzmanību. Tāpēc meitene apciemoja divus autotirgotājus Nakā un izvēlējās �etrus gadus vecu vīna sarkanu hondu ar automātisko ātrumkārbu. Pārdevējam par lielu izmisumu, viņa veselu stundu spītīgi pētīja katru detaļu motorā. Principa pēc viņa nokaulēja cenu par da�iem tūksto�iem un samaksāja skaidrā naudā.

Pēc tam Līsbeta aizbrauca hondu uz Lundagātanu, pieklau�vēja pie Mimī durvīm un atstāja viņai rezerves atslēgu. Jā, Mimī drīkst izmantot ma�īnu, ja iepriek� pajautā. Tā kā garā�as vieta atbrīvosies tikai no nākamā mēne�a, viņas pagaidām novietoja auto uz ielas.

Mimī bija ceļā uz randiņu un filmu ar draudzeni, kuru Līsbeta nekad nebija satikusi. Tā kā Mimī bija pārspīlēti uzkrāsojusies un ģērbusies atbaido�ās drēbēs ar kaut ko līdzīgu suņa siksnai ap kaklu, Līsbeta nosprieda, ka �ī draudzene būs kāda no Mimī kaislībām, un, kad Mimī piedāvājās ņemt viņu līdzi, viņa attei�cās. Līsbetai nebija ne mazākās vēlē�anās nonākt mīlas trīsstūrī ar kādu no Mimī garkājainajām draudzenēm, kas noteikti bija bezgala seksīga, ta�u liktu viņai justies kā idiotei. Bet, tā kā Līs�betai bija darī�anas pilsētā, viņas kopā ar metro aizbrauca līdz Hētorjetam, kur abas �ķīrās.

Līsbeta devās uz OnOff veikalu Svēavēgenā un paspēja ieiet pa durvīm divas minūtes pirms slēg�anas. Viņa nopirka tonera kasetni savam lāzerprinterim un lūdza izņemt to no kastītes, lai tai pietiktu vietas mugursomā.

Iznākusi no veikala, Līsbeta jutās izsalkusi un izslāpusi. Viņa devās uz Lielo laukumu un sagadī�anās pēc nolēma iegriezties kafejnīcā Hedon, kuru nekad agrāk nebija apmeklējusi un par kuru vispār nebija dzirdējusi. Meitene tūlīt no mugurpuses pazina advokātu Nilsu Bjūrmanu un apgriezās durvīs. Viņa nostājās pie skatloga uz trotuāra un pastiepa kaklu, lai varētu novērot savu aizbildni letes aizsegā.

Ieraugot Bjūrmanu, Līsbeta Salandere nejuta spēcīgus emo�ciju uzplūdus - ne dusmas, ne naidu, ne bailes. Līsbetai pasaule ne�aubīgi liktos labāka vieta bez Bjūrmana, ta�u viņ� bija dzīvs, jo viņa bija nolēmusi, ka tādējādi advokāts būs noderīgāks. Viņa pievērsa skatienu vīrietim, kur� sēdēja iepretim Bjūrmanam, un iepleta acis, kad viņ� piecēlās. Klik�.

Tas bija īpa�i liela auguma vīrs, vismaz divus metrus gar� un plecīgs. Turklāt ārkārtīgi labi veidots. Viņam bija maiga seja ar īsiem, gai�i blondiem, ezītī apcirptiem matiem, ta�u visā visumā viņ� atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.

Līsbeta redzēja, kā blondais milzis noliecas un klusi saka da�us vārdus Bjūrmanam, kur� pamāja ar galvu. Viņi sarokojās, un Līs�beta redzēja, ka Bjūrmans ātri atrauj roku.

Kas tu tāds esi, un kas tev kopējs ar Bjūrmanu?

Līsbeta ātri aizsoļoja gabaliņu tālāk pa ielu un nostājās pie tabakas veikala ieejas. Viņa pētīja reklāmas plakātu, kad blondais iznāca no Hedon un, apkārt neskatīdamies, pagriezās pa kreisi. Viņ� pagāja garām mazāk nekā trīsdesmit centimetrus no Līs�betas mugurkaula. Meitene atstāja milzim piecpadsmit metru handikapu un tad sekoja viņam.

Tā nebija gara pastaiga. Blondais milzis taisnā ceļā devās uz metro pie Birgera Jarla ielas un pie barjeras nopirka biļeti. Viņ� nostājās uz dienvidu virziena perona - uz to pusi bija jādodas arī Līsbetai -, un iekāpa vilcienā uz Nū�borgu. Viņ� izkāpa pie Slusenas un pārsēdās uz zaļo līniju Fā�tas virzienā, ta�u izkāpa jau Skanstullā un devās uz Blumberga kafejnīcu Jētgātanā.

Līsbeta Salandere apstājās ārpusē. Viņa domīgi nopētīja vīrieti, kuram blakus apsēdās blondais milzis. Klik�. Līsbeta ātri konsta�tēja, ka te briest kaut kas aizdomīgs. Vīrietim bija liekais svars, kārna seja un pamatīgs alusvēders. Mati bija sasieti zirgastē, un virslūpu sedza blondas Ūsiņas. Vīrietis bija ģērbies melnos d�insos, d�insu jakā un zābakos ar pusaugstu papēdi. Labā delma aug�pusē viņam bija tetovējums, kura zīmējumu Līsbeta nespēja saskatīt. Ap delmu bija aplikta zelta ķēdīte, un viņ� smēķēja Lucky Strike. Skatiens stiklains kā cilvēkam, kas bie�i lieto narkotikas. Līsbeta arī ievēroja, ka zem d�insu jakas viņam ir veste. Meitene nevarēja saskatīt visu vesti, bet saprata, ka viņ� ir baikeris.

Blondais milzis neko nepasūtīja. �ķita, ka viņ� kaut ko skaidro. Vīrietis d�insu jakā laiku pa laikam pamāja ar galvu, bet neko neteica. Līsbeta sev atgādināja, ka viņai kādu dienu būtu jāsa�ņemas un jāiegādājas distances mikrofons.

Jau pēc piecām minūtēm blondais milzis piecēlās un pameta Blumberga kafejnīcu. Līsbeta da�us soļus atkāpās, bet milzis pat nepaskatījās uz viņas pusi. Viņ� aizsoļoja �etrdesmit metrus, uzkāpa pa kāpnēm uz Allhelgonagātanu, kur piegāja pie balta volvo un atvēra durtiņas. Viņ� ieslēdza motoru un piesardzīgi izgriezās uz ielas. Līsbeta paspēja iegaumēt numuru, iekams viņ� nozuda ap stūri nākamajā krustojumā.

Līsbeta pagriezās un steidzās atpakaļ uz Blumberga kafejnīcu. Viņa bija bijusi prom mazāk nekā trīs minūtes, bet galdiņ� jau bija tuk�s. Līsbeta apgriezās uz ietves un paskatījās uz vienu un otru pusi, bet nekur neredzēja vīrieti ar zirgasti. Tad pameta skatienu pāri ielai un pamanīja vīrieti mirklī, kad viņ� atvēra Makdonalda durvis.

Viņa bija spiesta ieiet restorānā, lai vīrieti atkal ieraudzītu. Viņ� sēdēja pa�ā telpas dziļumā kopā ar citu līdzīgi ģērbu�os vīrieti. Otrais vesti bija uzvilcis virs d�insa jakas. Līsbeta izlasīja uzrakstu. SVĀVEL�ES MC. Ornaments bija stilizēts motocikla rite�nis, kas izskatījās pēc ķeltu krusta ar cirvi.

Līsbeta pameta restorānu un minūti neizlēmīgi palika stāvam uz Jētgātanas, pirms sāka soļot ziemeļu virzienā. Meitenei bija sajūta, ka viņas iek�ējā brīdinājuma sistēma piepe�i ir ieslēgusies augstākajā trauksmes gatavībā.

Līsbeta apstājās pie 7-Eleven kioska un nopirka lielo paku Billy�s Pan Pizza, trīs saldētus zivju sacepumus, trīs bekona pīrāgus, kilogramu ābolu, divus baltmaizes klaipus, puskilogramu siera, pienu, kafiju, vienu iepakojumu Marlboro Light un vakara avīzes. Viņa pa Svartensgātanu devās uz Mūsebaki un uzmanīgi palū�kojās apkārt, pirms ievadīja Fiskargātanas nama durvju kodu. Vienu bekona pīrāgu viņa ielika mikroviļņu krāsnī un iedzēra pienu tie�i no pakas. Tad ieslēdza kafijas automātu, apsēdās pie datora, atvēra Asphyxia 1.3 un ielogojās advokāta Bjūrmana cietā diska spoguļkopijā. Turpmāko pusstundu viņa pavadīja, rūpīgi pārskatot advokāta datora saturu.

Līsbeta neuzgāja itin neko interesantu. �ķita, ka Bjūrmans reti izmanto e-pastu, un viņa atrada tikai kādu duci īsu personisku vēstulī�u sarakstē ar paziņām. Nevienai vēstulei nebija nekādas saistības ar Līsbetu Salanderi.

Viņa atrada jaunu mapi ar smagās pornogrāfijas attēliem, kuri norādīja, ka Bjūrmanu joprojām interesē sievietes, kas pazemotas sadistiskās attiecībās. Tehniskā ziņā noteikumi, ka viņ� nedrīkst saistīties ar sievietēm, nebija pārkāpti.

Līsbeta atvēra mapi ar dokumentiem par Bjūrmana darbu Līsbetas Salanderes aizbildņa statusā un uzmanīgi izlasīja visus ikmēne�a ziņojumus. Tie pilnībā atbilda kopijām, ko advokāts saskaņā ar instrukciju regulāri nosūtīja uz vienu no viņas dau�dzajām hotmail adresēm.

Viss pilnīgi normāli.

Varbūt tikai neliela atkāpe� Pārbaudot ikmēne�a Word doku�mentu rekvizītus, Līsbeta konstatēja, ka Bjūrmans mēdza sacerēt �os dokumentus katra mēne�a sākumā, ik ziņojuma rediģē�anai veltīja vidēji �etras stundas un akurāti nosūtīja tos bāriņtiesai katra mēne�a 20. datumā. Tagad bija marta vidus, ta�u viņ� vēl nebija sācis darbu pie kārtējā ziņojuma. Nolaidība? Aizkavē�anās? Aizņemts ar kaut ko citu? Iecerējis kaut ko nelāgu? Līsbetas Salan�deres pierē ievilkās rieva.

Viņa izslēdza datoru, apsēdās uz palodzes un atvēra Mimī dāvāto cigare�u etviju. Aizsmēķēja cigareti un skatījās tumsā. Viņa bija nohaltūrējusi ar Bjūrmana uzmanī�anu. Viņ� ir glums kā zutis.

Līsbetu pārņēma liels nemiers. Vispirms Stulbais Kalle Blumk�vists, tad vārds Zaļa un tagad Draņķa Pimpis Nilss Bjūrmans kopā ar steroīdiem piepumpētu alfa tēviņu, kuram ir sakari ar rokeru klubu. Da�u diennak�u laikā sakārtotajā dzīvē, kādu Līsbeta cen�tās izveidot ap sevi, bija radu�ies vairāki traucēkļi.

Pulksten pustrijos tajā pa�ā naktī Līsbeta Salandere iebāza atslēgu ārdurvju slēdzenē Uplandsgātanas namā pie Odina laukuma, kur dzīvoja advokāts Nilss Bjūrmans. Līsbeta apstājās pie viņa durvīm, uzmanīgi pacēla vēstuļspraugas aizvirtni un iebāza pa to ļoti jutīgu mikrofonu, ko bija iegādājusies Counter- spy Shop Meifērā Londonā. Viņa nekad nebija dzirdējusi par Ebi Kārlsonu, ta�u viņ� tie�i tajā pa�ā veikalā bija nopircis bēdīgi slaveno noklausī�anās ierīci, un �is notikums astoņdesmito gadu beigās lika steidzīgi atkāpties Zviedrijas tieslietu ministram. Līs�beta ielika ausī austiņu un noregulēja skaļumu.

Viņa dzirdēja ledusskapja dobjo dūkoņu un vismaz divu pulk�steņu asos tik�ķus; viens no tiem bija sienas pulkstenis dzīvo�jamā istabā pa kreisi no ārdurvīm. Līsbeta pieregulēja skaļumu un klausījās, aizturējusi elpu. Bija dzirdami visi iespējamie ēkas knak�ķi un �ņākoņa, ta�u neviena skaņa, ko radītu cilvēki. Vaja�dzēja kādu minūti, lai uztvertu un no pārējām at�ķirtu smagas, ritmiskas elpas vāro skaņu.

Nilss Bjūrmans gulēja.

Līsbeta izvilka mikrofonu un iebāza to ādas jakas iek�kabatā. Viņa bija uzvilkusi tum�us d�insus un vingro�anas �ības ar jēl- gumijas zoli. Meitene bez skaņas ielika atslēgu slēdzenē un maz�liet pavēra durvis. Pirms tās pilnībā atvērt, viņa no iek�kabatas izņēma elektro�oku. Citu ieroci viņa nebija paņēmusi līdzi, jo nedomāja, ka būtu vajadzīgs lielāks bruņojums, lai tiktu galā ar Bjūrmanu.

Līsbeta iegāja priek�namā, aizvēra ārdurvis un bez skaņas aiz�lavījās uz iek�ējo gaiteni pie advokāta guļamistabas. Viņa strauji apstājās, ieraudzījusi lampas gaismu, ta�u tobrīd jau izdzirdēja advokāta krāk�anu. Meitene tūlīt ielavījās guļamistabā. Viņ� bija iededzis lampu uz palodzes. Kas par vainu, Bjūrman? Baidies no tumsas?

Līsbeta nostājās pie advokāta gultas un vairākas minūtes vēroja viņu. Viņ� bija novecojis un �ķita nekopts. Dvaka istabā vēstīja, ka viņ� nerūpējas par savu higiēnu.

Līsbeta nejuta ne grama līdzjūtības. Mirkli viņas acīs uzzibs�nīja ne�ēlīgs naids. Uz naktsgaldiņa viņa pamanīja glāzi, paliecās uz priek�u un paostīja to. Alkohols.

Beidzot Līsbeta pameta guļamistabu. Viņa izmeta īsu riņķi pa virtuvi, neatrada neko ievērības cienīgu, turpināja ceļu caur dzīvojamo istabu un apstājās pie darbistabas durvīm, tad iebāza roku jakas kabatā un izvilka �ķipsniņu sausmaizī�u drupa�u, ko piesardzīgi nobēra tumsā uz parketa. Ja kāds lavītos caur dzīvo�jamo istabu, knak�ķi viņu brīdinātu.

Līsbeta apsēdās pie advokāta Nilsa Bjūrmana rakstāmgalda un novietoja elektro�oku sev priek�ā ērti pieejamā vietā. Viņa sāka metodiski pārmeklēt atvilktnes un pārskatīja korespondenci ar Bjūrmana privātajiem banku izrakstiem un finan�u darījumiem. Meitene pamanīja, ka Bjūrmans pavir�āk un neregulārāk atjauno informāciju, ta�u neatrada neko interesantu.

Apak�ējā atvilktne bija aizslēgta. Līsbeta Salandere sarauca uzacis. Kad viņa bija �eit pirms gada, nebija aizslēgta neviena atvilktne. Meitenes skatiens kļuva izklaidīgs, kamēr viņa domās vizualizēja atvilktnes saturu. Toreiz tur bija fotoaparāts, teleob�jektīvs, mazs Olympus diktofons, fotoalbums ādas vākos un neliela kārbiņa ar kaklarotu, rotaslietām un zelta gredzenu, kurā iegravēts uzraksts Tilda un Jākobs Bjūrmani * 1951. gada 23. aprīlis. Līsbeta zināja, ka tie ir advokāta vecāki un abi ir miru�i. Viņa nosprieda, ka tas ir par piemiņu glabāts laulību gredzens.

Tātad Bjūrmans ieslēdz to, ko uzskata par vērtīgu.

Viņa sāka pētīt skapi aiz rakstāmgalda un izņēma divus aktu vākus, kuros advokāts glabāja aizbildnības dokumentus. Līsbeta piecpadsmit minūtes rūpīgi �ķirstīja visus papīrus. Ziņojumi bija nevainojami un norādīja, ka Līsbeta Salandere ir laba un apzi�nīga meitene. Pirms �etriem mēne�iem advokāts bija pievienojis piebildi, ka, viņaprāt, meitene ir tik racionāla un saprātīga, ka ir pamats nākamā gada pārbaudē apspriest, vai aizbildnībai ir pie�tiekams iemesls. �is eleganti noformulētais teikums bija pirmais solis rīcībnespējas statusa atcel�anā.

Vākos bija ari ar roku rakstītas piezīmes, kas vēstīja, ka pie Bjūrmana vērsusies bāriņtiesas pārstāve Ulrika fon Līben�tāla uz vispārēju sarunu par Līsbetas stāvokli. Vārdi �nepiecie�ams psihiatra novērtējums� bija pasvītroti.

Līsbeta savilka lūpas, nolika vākus atpakaļ un palūkojās ap�kārt.

Virspusēji raugoties, viņa neatrada neko īpa�u. �ķita, ka Bjūr�mans uzvedas saskaņā ar viņas norādījumiem. Meitene iekoda apak�lūpā. Tomēr bija sajūta, ka te kaut kas briest.

Līsbeta bija piecēlusies no krēsla un jau grasījās izslēgt galda lampu, kad piepe�i apstājās. Vēlreiz paņēma un pār�ķirstīja mapes. Viņa bija apjukusi.

Mapēs vajadzēja glabāties daudz vairāk dokumentiem. Pirms gada tur bija bāriņtiesas savāktais informācijas apkopojums par viņas gaitām kop� pa�as bērnības. Tā trūka. Kāpēc lai Bjūrmans izņemtu papīrus no aktīvas dokumentācijas? Līsbeta atkal sarauca uzacis. Viņa nespēja iedomāties nevienu jēdzīgu iemeslu. Ja vien viņ� nekrāja citus dokumentus pavisam citā vietā. Viņa pārlaida skatienu plauktam un apak�ējai atvilktnei.

Līsbetai nebija līdzi mūķīzera, tāpēc viņa aizlavījās atpakaļ uz Bjūrmana guļamistabu un izvilka viņa atslēgu sai�ķi no �aketes, kas karājās uz koka pakaramā. Atvilktnē bija tie pa�i priek�meti, kas pirms gada. Ta�u kolekciju bija papildinājusi plakana kartona kārba, uz kuras vāka attēlots Colt 45 Magnum.

Līsbeta pārdomāja informāciju, ko bija ievākusi par Bjūrmanu gandrīz pirms diviem gadiem. Viņ� nodarbojās ar �au�anu un bija �āvēju kluba biedrs. Saskaņā ar publisko iero�u reģistru viņam bija licence uz Colt 45 Magnum.

Līsbeta negribīgi secināja, ka nav neparasti turēt �o atvilktni aizslēgtu.

Meitenei tas nepatika, ta�u viņa nevarēja izdomāt nekādu acīm redzamu ieganstu, lai pamodinātu Bjūrmanu un izsistu viņam no galvas visas muļķības.

Mia Bergmane pamodās pusseptiņos. Viņa dzirdēja, ka dzīvo�jamā istabā klusītēm skan televīzijas rīta pārraide, un sajuta svaigu kafijas smar�u. Tad saklausīja arī Dāga iBook taustiņu klaboņu. Viņa pasmaidīja.

Mia nekad agrāk nebija redzējusi Dāgu tik cītīgi strādājam pie kāda materiāla. Millennium bija labs gājiens. Dāgs reizēm mēdza sliet degunu gaisā, un �ķita, ka sadarbība ar Blumkvistu, Ber�gen un pārējiem viņu labi ietekmē. Viņ� aizvien bie�āk pārradās mājās nomākts, kad Blumkvists bija norādījis uz trūkumiem vai izgāzis kādu argumentu. Pēc tam Dāgs strādāja divkārt cītīgi.

Mia prātoja, vai �is būtu īstais brīdis, lai iztraucētu viņa kon�centrē�anos. Viņas mēne�reizes kavējās jau trīs nedēļas. Viņa nejutās pārliecināta un vēl nebija veikusi grūtniecības testu.

Mia apsvēra, vai būtu pienācis laiks to izdarīt.

Drīz viņai apritēs trīsdesmit. Mazāk nekā pēc mēne�a būs disertācijas aizstāvē�ana. Doktore Bergmane. Mia atkal pasmai�dīja un nolēma neko neteikt Dāgam, iekams pati nebūs dro�a, un varbūt pagaidīt, līdz viņ� būs pabeidzis grāmatu un viņa svinēs aizstāvē�anu.

Mia nogaidīja vēl desmit minūtes, tad piecēlās un, ietinusies palagā, izgāja dzīvojamā istabā. Dāgs pacēla acis.

�Vēl nav septiņi,� Mia sacīja.

�Blumkvists atkal piesienas,� Dāgs atbildēja.

�Viņ� bija riebīgs? Tā tev arī vajag! Tev viņ� patīk, vai ne?�

Dāgs atgāzās dīvānā un ielūkojās Miai acīs. Pēc brī�a viņ� pamāja ar galvu.

�Millennium ir laba darbavieta. Es parunājos ar Mīkaelu Dzir�navās, pirms tu vakar mani savāci. Viņ� jautāja, ko es darī�ot, kad projekts būs pabeigts.�

�Ak tā. Un ko tu atbildēji?�

�Ka nezinu. Es tik daudzus gadus esmu mētājies apkārt uz līgumiem. Gribētu kaut ko pastāvīgāku.�

�Millennium?�

Dāgs pamāja ar galvu.

�Miks ir izzondējis situāciju un apjautājās, vai mani intere�sētu pusslodze. Tāds pats līgums kā Henrijam Kortesam un Lotai Kārimai. Man būtu rakstāmgalds un pamatalga Millennium, un pārējo es varētu nopelnīt pats.�

�Vai tu to gribētu?�

�Ja viņi izteiks konkrētu piedāvājumu, es piekritī�u.�

�Labi, bet pulkstenis vēl nav septiņi un �odien ir sestdiena.�

�Ē� Es tikai gribēju drusciņ pastrādāt pie teksta.�

�Man patiktu, ja tu nāktu atpakaļ gultā un pastrādātu pie kaut kā cita.�

Mia viņam uzsmaidīja un pavilka uz aug�u palaga stūri. Dāgs atstāja datoru standby re�īmā.

Turpmākajās dienās Līsbeta Salandere krietnu laiku pavadīja pie sava PowerBook, vācot informāciju. Viņas izpēte pletās dau�dzos un da�ādos virzienos, un viņa ne vienmēr skaidri zināja, ko meklē.

Daļa faktu bija vienkār�i atrodama. No Mediju arhīva ziņām Līsbeta apkopoja Svāvel�es motokluba vēsturi. Klubs ar nosau�kumu Tālje Hog Riders pirmo reizi avī�u slejās parādījās 1991. ga�dā, kad policija bija ieņēmusi kluba telpas, kas toreiz atradās biju�ajā skolas ēkā ārpus Sēderteljes. Policijas akcija notika pēc tam, kad ba�īgi kaimiņi ziņoja par �āvieniem pie vecās skolas; policija ieradās ar lielu īpa�o uzdevumu vienību un pārtrauca dzerstiņu, kas bija pārvērties par �au�anas sacensībām ar AK4, kur�, kā vēlāk atklājās, astoņdesmito gadu sākumā nozagts lik�vidētajā 120 pulkā Vesterbotenā.

Kādā avī�rakstā bija minēts, ka Svāvel�es motoklubā ir se�i vai septiņi biedri un kāds ducis līdzskrējēju. Visi pilntiesīgie biedri vismaz reizi bija tiesāti par kādu, lielākoties diezgan amatierisku, bet da�kārt vardarbīgu noziegumu. Divi kluba locekļi izcēlās. Svā�vel�es motokluba līderis bija Kāris Magnuss �Mage� Lundīns, kura biogrāfija bija izklāstīta avīzes Aftonbladet internetā versijā sais�tībā ar kādu notikumu, kad policija 2001. gadā pārmeklēja kluba telpas. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Lundīns bija tiesāts piecas reizes. Trīs prāvas bija par zag�anu, zagtu mantu un narkotiku tirgo�anu. Viens spriedums bija par smagākiem noziegumiem, tostarp smagiem miesas bojājumiem, par ko viņam pie�ķīra astoņpadsmit mēne�us cietumā. Lundīnu atbrīvoja 1995. gadā, un īsi pēc tam viņ� kļuva par prezidentu klubā Tālje Hog Riders, ko tagad sauca par Svāvel�es MC.

Kluba otrā persona, pēc policijas ziņām, bija trīsdesmit sep�tiņus gadus vecais Sonijs Nieminens, kas atrodams ne mazāk kā divdesmit trīs sodu reģistra ierakstos. Viņ� bija uzsācis savu karjeru se�padsmit gadu vecumā, kad par miesas bojājumu no�darī�anu un zādzību viņam saskaņā ar sociālās aizsardzības likumu piesprieda nosacītu sodu un policijas uzraudzību. Turp�mākajos desmit gados Sonijs Nieminens bija piecas reizes tiesāts par zādzību, vienu reizi - par zādzību vainu pastiprino�os ap�stākļos, divas reizes - par draudu izteik�anu, divas reizes - par narkotiku tirdzniecību, izspie�anu, nepakļau�anos policistiem, divas reizes - par nelikumīgu iero�u glabā�anu, vienu reizi - par nelikumīgu iero�u glabā�anu vainu pastiprino�os apstākļos un brauk�anu reibumā un ne mazāk kā se�as reizes - par miesas bojājumu nodarī�anu. Nieminenam bija piespriesti, pēc Līsbetas domām, neaptverami sodi: nosacīti sodi, naudas sodi un vairāk�kārtēji vienu vai divus mēne�us ilgi cietumsodi, līdz 1989. gadā viņam piepe�i piesprieda desmit mēne�us cietumā par smagiem miesas bojājumiem un laupī�anu. Nieminens iznāca no cietuma pēc da�iem mēne�iem un labi uzvedās līdz 1990. gada oktobrim, kad krodziņā Sēderteljē uzsāka kautiņu, kas beidzās ar slepkavību un se�us gadus ilgu cietumsodu. Nieminens iznāca no cietuma

1995.�� gadā, kļuvis par Mages Lundīna tuvāko draugu.

1996. gadā viņu arestēja par piedalī�anos bruņotā inkasāci�jas ma�īnas aplaupī�anā. Viņ� pats nebija piedalījies noziegumā, bet apgādājis trīs jaunus vīrie�us ar nepiecie�amajiem iero�iem. Tas bija otrs lielais sods. Nieminenam piesprieda �etrus gadus cietumā, no kura viņ� iznāca 1999. gadā. Pēc tam Nieminens brīnumainā kārtā bija izvairījies iekrist par citiem noziegumiem. Kādā 2001. gada avī�rakstā Nieminens nebija nosaukts vārdā, ta�u viņa biogrāfija tika attēlota tik detalizēti, ka nebija īpa�i grūti nojaust, uz ko tiek mērķēts, - viņ� tika turēts aizdomās par piedalī�anos vismaz vienā konkurējo�a rokeru kluba locekļa slepkavībā.

Līsbeta pasūtīja Nieminena un Lundīna pases fotogrāfijas. Nie�minenam bija ļoti glīta seja, tum�i, cirtaini mati un bīstams ska�tiens. Mage Lundīns izskatījās pēc pilnīga idiota. Līsbetai nebija grūti abus at�ķirt - Lundīns bija vīrietis, kur� �odien tikās ar blondo milzi Blumberga konditorejā, bet Nieminens gaidīja viņu Makdonaldā.

Ar automa�īnu reģistra palīdzību Līsbeta uzzināja, kam pieder baltais volvo, kurā bija aizbraucis blondais milzis. Izrādījās, ka tā ir Auto-Expert noma Eskilstūnā. Līsbeta pacēla klausuli, un firmā viņai atbildēja kāds Refiks Alba.

�Mani sauc Gunilla Hansone. Vakar kāds cilvēks sabrauca manu suni un aizbēga. Tas nelietis brauca ar ma�īnu, kuras reģistrācijas numurs rāda, ka tā pieder jums. Tas bija balts volvo.�

Līsbeta nosauca numuru.

�Man ļoti �ēl.�

�Es gribu ko vairāk par �ēl. Man vajag tā maitasgabala vārdu, lai varu pieprasīt viņam kompensāciju.�

�Vai esat uzrakstījusi iesniegumu policijai?�

�Nē, es gribu to atrisināt ar izlīgumu.�

�Man �ēl, bet es nevaru atklāt mūsu klientu vārdus, ja nav iesnieguma policijai.�

Līsbetas Salanderes balss satumsa. Viņa izteica izbrīnu, vai tā ir laba prakse - piespiest viņu ziņot policijai par firmas klientiem, ja visu var nokārtot vieno�anās ceļā. Refiks Alba atkal atvainojās un sacīja, ka diem�ēl neko tur nevarot darīt. Līsbeta strīdējās vēl pāris minūtes, bet neizspieda blondā mil�a vārdu.

Vārds �Zala� bija vēl viens strupceļ�. Divreiz uztaisot pārtrau�kumu ar Billy�s Pan Pizza, Līsbeta Salandere lielāko diennakts daļu pavadīja pie datora. Viņas vienīgā sabiedrība bija pusotrlitrīgā kokakolas pudele.

Viņa atrada simtiem cilvēku, vārdā Zala, - no itālie�u elites sportista līdz argentīnie�u komponistam. Ta�u neatrada mek�lēto.

Viņa izmēģināja vārdu Zala�enko, bet neatrada neko ievērības cienīgu.

Aizkaitināta Līsbeta beidzot atgriezās guļamistabā un nogu�lēja divpadsmit stundas no vietas. Kad viņa pamodās, pulkste�nis rādīja vienpadsmit priek�pusdienā. Meitene ieslēdza kafijas automātu un ielaida ūdeni d�akuzi. Viņa ielēja tur putas, atnesa kafiju un sviestmaizes un paēda brokastis vannā. Piepe�i viņai gribējās, kaut līdzās būtu Mimī. Bet viņa vēl pat nebija atklājusi draudzenei, kur dzīvo.

Ap divpadsmitiem Līsbeta izkāpa no vannas, noslaucījās un uzvilka peldmēteli. Viņa atkal ieslēdza datoru.

Vārdi �Dāgs Svensons� un �Mia Bergmane� deva labākus rezul�tātus. Ar Google palīdzību Līsbeta ātri izveidoja īsu apkopojumu par to, ko viņi darīju�i iepriek�ējos gados. Viņa ielādēja da�u Dāga rakstu kopijas un atrada vienu sleju ar fotogrāfiju. Bez liela pārsteiguma viņa secināja, ka tie�i �o vīrieti redzējusi Mīkaela Blumkvista sabiedrībā Dzirnavās pirms da�ām dienām. Vārds bija ieguvis seju un otrādi.

Līsbeta atrada vairākus Mias Bergmanes sacerētos tekstus un da�us - par viņu pa�u. Pirms da�iem gadiem Bergmane bija guvusi ievērību ar savu ziņojumu par tiesu at�ķirīgo attieksmi pret vīrie�iem un sievietēm. Tam sekoja gan daudzas redaktoru slejas, gan raksti sievie�u organizāciju diskusiju lapās; Mia Berg�mane pati bija sacerējusi vairākus no tiem. Līsbeta uzmanīgi lasīja. Da�as feministes uzskatīja, ka Bergmanes secinājumi ir ļoti nozīmīgi, bet citas kritizēja viņu par �labējo maldu izplatī�anu�. Tomēr nekļuva skaidrs, kas īsti ir �ie labējie maldi.

Ap diviem pēcpusdienā Līsbeta atvēra Asphyxia 1.3, ta�u izvēlē�jās nevis MikBlum/laptop, bet gan MikBlum/office, Mīkaela Blumk�vista galda datoru Millennium redakcijā. Viņa no pieredzes zināja, ka Mīkaela biroja datorā diezin vai ir kaut kas vērtīgs. Atskaitot to, ka da�kārt Mīkaels izmantoja galda datoru sērfo�anai inter�netā, viņ� strādāja gandrīz tikai ar iBook. Toties viņ� bija visas Millennium redakcijas administrators. Līsbeta ātri atrada nepie�cie�amo informāciju un paroles redakcijas iek�ējam tīklam.

Lai varētu iekļūt pārējos Millennium datoros, nepietika ar spo- guļdisku Holandes serverī; arī MikBlum/office oriģinālam vaja�dzēja būt ieslēgtam un pievienotam iek�ējam tīklam. Līsbetai veicās. Mīkaels Blumkvists acīmredzot atradās savā darba vietā un bija ieslēdzis galda datoru. Līsbeta pagaidīja desmit minūtes, bet nemanīja nekādu aktivitāti; viņa nosprieda, ka Mīkaels ir ieslēdzis datoru brīdī, kad ienāca birojā, un varbūt izmantojis to sērfo�anai internetā, bet pēc tam atstājis ieslēgtu, kamēr darīja ko citu vai strādāja ar klēpjdatoru.

Tas bija jādara uzmanīgi. Turpmākajās stundās Līsbeta Salan�dere piesardzīgi ielauzās no datora datorā un lejupielādēja Ērikas Bergeres, Kristera Malma un viņai nezināmas darbinieces Māli- nas Ēriksones elektronisko saraksti. Beidzot viņa atrada Dāga Svensona galda datoru, kas saskaņā ar sistēmas informāciju bija pavecs Macintosh PowerPC ar 750 megabaitu cieto disku, dro�i vien lieka kaste, kuru kā rakstāmma�īnu izmantoja pagaidu dar�binieki. Tas bija pieslēgts tīklam, tātad Dāgs Svensons �ajā brīdī sēdēja redakcijā. Līsbeta saglabāja viņa e-pastus un pārmeklēja cieto disku. Viņa atrada mapi, kuras nosaukums skaidri un gai�i vēstīja: <Zala>.

Blondais milzis bija neapmierināts un jutās nelāgi. Viņ� tikko bija iekasējis divsimttris tūksto�us kronu skaidrā naudā, kas bija negaidīti daudz par trim kilogramiem metamfetamīna, ko viņ� piegādāja Magem Lundīnam janvāra beigās. Tā bija laba peļņa par da�ām stundām praktiska darba - saņemt amfetamīnu no kurjera, kādu brīdi to uzglabāt, nogādāt Magem Lundīnam un pēc tam iekasēt piecdesmit procentus ienākumu. Nebija nekādu �aubu, ka Svāvel�es motoklubs spētu apgrozīt �ādu summu katru mēnesi, un Mages Lundīna banda bija tikai viena no trim, kas piedalījās līdzīgās operācijās, - pārējās divas bija Gēteborgas un Malmes rajonā. Kopā viņi varēja gūt pusmiljonu kronu tīrās peļ�ņas katru mēnesi.

Tomēr milzis jutās tik nelāgi, ka nobrauca ceļa malā un izslē�dza motoru. Viņ� nebija gulējis gandrīz trīsdesmit stundas un jutās apdullis. Milzis atvēra durtiņas, izstaipīja kājas un nolaida ūdeni ceļa malā. Bija vēss, un debesīs spīdēja zvaigznes. Viņ� stāvēja pie kāda lauka netālu no Jernas.

Konflikts bija gandrīz ideoloģiskas dabas. �etrsimt kilometru no Stokholmas metamfetamīna piedāvājums bija daudzkārt ma�zāks. Pieprasījums Zviedrijas tirgū, neap�aubāmi, bija liels. Pārē�jais bija loģistikas jautājums - kā pārvietot pieprasīto preci no punkta A līdz punktam B vai, precīzāk izsakoties, no kāda pa�graba Tallinā uz Stokholmas brīvostu?

�ī mū�īgā problēma: kā nodro�ināt regulāru transportu no Igaunijas uz Zviedriju? Tas bija galvenais punkts un īsteni vājais posms, jo pēc vairāku gadu pūliņiem viņi joprojām tikai impro�vizēja un īstenoja pagaidu risinājumus.

Nelaime tā, ka pēdējā laikā pārāk bie�i radās sare�ģījumi. Blon�dais milzis lepojās ar savām organizatora spējām. Da�u gadu laikā viņ� bija radījis labi ieeļļotu kontaktu ma�inēriju, ko audzi�nājis ar izsvērtām burkāna un pātagas porcijām. Tie�i viņ� veica melno darbu, identificēja partnerus, veda sarunas un uzmanīja, lai piegādes partijas nonāk tām paredzētajās vietās.

Burkāns bija stimuli, ko piedāvāja tādiem apak�izplatītā- jiem kā Mage Lundīns, - laba un visai dro�a peļņa. Sistēma bija nevainojama. Magem Lundīnam nebija jāpakustina ne pirksts, lai sagādātu preci, - nekādu sare�ģītu uzpirk�anas braucienu vai neizbēgamu sarunu ar cilvēkiem, kas varēja izrādīties gan narkotiku apkaro�anas policija, gan krievu mafija un tikpat labi varēja viņu uzmest. Lundīns zināja, ka blondais milzis piegādās un pēc tam iekasēs savus piecdesmit procentus.

Pātaga bija vajadzīga tāpēc, ka pēdējā laikā aizvien bie�āk radās sare�ģījumi. Pļāpīgs ielu dīleris, kur� pārāk daudz bija uzzi�nājis par piegādes ķēdi, gandrīz iegāza Svāvel�es motoklubu. Blondais bija spiests iejaukties un sodīt.

Blondajam milzim labi padevās sodī�ana.

Viņ� nopūtās.

Milzis juta, ka bizness kļūst pārāk grūti uzraugāms. Tas glu�i vienkār�i bija pārāk daudzpusīgs.

Viņ� aizsmēķēja cigareti un izstiepa kājas ceļa malā.

Metamfetamīns bija nevainojams, diskrēts un viegls ienākumu avots - liela peļņa pret mazu risku. Iero�u darījumi bija zināmā mērā attaisnojami, ja vien izdevās identificēt un atmest neap�domīgas novirzes. Ņemot vērā risku, glu�i vienkār�i nebija eko�nomiski saprātīgi par da�iem tūksto�iem piegādāt divus iero�us pāris stulbiem zaļknābjiem, kas plānoja aplaupīt kiosku blakus- mājā.

Zināmā mērā atmaksājās arī atsevi�ķi rūpnieciskās spiego�a�nas gadījumi vai elektronikas sastāvdaļu kontrabanda uz austru- miem - lai gan tirgus pēdējos gados bija dramatiski sarucis.

Toties prostitūtas no Baltijas pilnīgi neatmaksājās no finan�siālā viedokļa. Viņas bija sīknauda un patiesībā tikai apgrūtinā�jums, kas jebkurā brīdī varēja dot iemeslu liekulīgiem rakstiem masu saziņas līdzekļos un debatēm dīvainajā politiskajā vienībā, kuru sauca par Zviedrijas riksdagu un kura spēles noteikumi blondā mil�a acīs labākajā gadījumā bija neskaidri. Prostitūtu biznesa priek�rocība bija tā, ka tas juridiski bija gandrīz bez riska. Visiem patīk maukas - prokuroriem, tiesne�iem, kruķiem un pat da�am parlamenta loceklim. Neviens neraktu pārāk dziļi, lai apturētu �o biznesu.

Pat mirusi prostitūta ne vienmēr izraisītu politiskus sare�ģī�jumus. Ja policija da�u stundu laikā notvertu acīm redzamu aiz�domās turamo un viņam uz drēbēm joprojām būtu asiņu traipi, tas, protams, beigtos ar notiesājo�u spriedumu un pāris gadiem cietumā vai ārstē�anos kaut kādā ap�aubāmā klīnikā. Bet, ja aiz�domās turamo neatrada �etrdesmit astoņu stundu laikā, blondais no pieredzes zināja, ka policijai drīz radās svarīgākas lietas, ko risināt.

Tomēr blondajam milzim nepatika prostitūtu bizness. Viņam nepatika pa�as maukas ar savām no�paktelētajām sejām un spal�gajiem reibuma smiekliem. Viņas bija netīras. Viņas bija tāda veida cilvēkkapitāls, kas izmaksāja tikpat, cik ienesa. Un, tā kā runa bija par cilvēkkapitālu, vienmēr pastāvēja risks, ka da�ai maukai var ienākt prātā izstāties vai sākt pļāpāt ar policistiem, �urnālistiem vai citiem nepiedero�ajiem. Tad viņ� bija spiests iejaukties un sodīt. Un, ja atmaskojumi bija pietiekami skaidri, tad prokuroru un policijas ķēde bija spiesta reaģēt, - citādi sāk�tos nepatik�anas tajā sasodītajā riksdagā. Prostitūtu bizness bija apgrūtino�s.

Brāļi Ato un Harijs Rantas bija tipisks apgrūtinājuma piemērs. Tie bija divi nelietderīgi parazīti, kas pārāk daudz uzzināju�i par �o biznesu. Visvairāk viņ� vēlētos ietīt abus kabeļos un iemest ostā. Tomēr blondais bija aizvedis viņus uz Igaunijas prāmi un pacietīgi gaidījis, līdz �ie uzkāpj uz klāja. �īs brīvdienas tika noor�ganizētas, kad viens draņķa �urnālists sāka bāzt degunu viņu darī�anās un tika nolemts, ka brāļiem jāpazūd no skatuves, līdz negaiss būs pāri.

Milzis atkal nopūtās.

Visvairāk blondajam milzim nepatika tādas novirzes kā Līs�beta Salandere. Viņa bija pavisam neinteresanta. Nenesa nekādu peļņu.

Milzim nepatika advokāts Nilss Bjūrmans, un viņ� nesaprata, kāpēc ir izlemts �im cilvēkam palīdzēt. Ta�u tagad lavīna bija sākusi velties. Pavēles bija izskanēju�as, uzdevums deleģēts Svā�vel�es motoklubam.

Tomēr milzim �ī lieta nepatika. Viņam bija nelāga priek�no�jauta.

Viņ� pacēla skatienu, palūkojās uz tum�o lauku un iemeta cigaretes galu grāvī. Piepe�i, ar acs kaktiņu samanījis kustību, viņ� sastinga. Koncentrēja skatienu. Te nebija nekāda apgaismo�juma, atskaitot vāru mēnesgaismu, tomēr milzis varēja skaidri at�ķirt melna veidola aprises; būtne līda uz viņa pusi apmēram trīsdesmit metrus no ceļa. Tā kustējās lēnām un ar īsām pau�zēm.

Blondajam milzim uz pieres izsprāga auksti sviedri.

Viņ� ienīda būtni uz lauka.

Ilgāk nekā minūti viņ� stāvēja gandrīz paralizēts un kā apburts raudzījās uz �īs radības lēno, bet mērķtiecīgo tuvo�anos. Kad būtne bija tik tuvu, ka milzis varēja saskatīt tās acis spīdam tumsā, viņ� strauji apgriezās un skrēja atpakaļ uz ma�īnu. Viņ� atrāva durtiņas un taustījās ap atslēgām. Juta paniku augam, līdz viņam beidzot izdevās iedarbināt motoru un iedegt tālās gaismas. Būtne bija iznākusi uz ceļa, un blondais milzis lukturu gaismā beidzot varēja iz�ķirt detaļas. Tā izskatījās pēc milzīgas dzeloņrajas. Dzelonis bija kā skorpionam.

Viens bija pilnīgi skaidrs. Būtne nebija no �īs pasaules. Tas bija no pazemes izlīdis briesmonis.

Milzim izdevās ieslēgt pārnesumā un uzgāzēt. Kad ma�īna brauca būtnei garām, milzis redzēja, ka tā lēca uz priek�u, bet nesasniedza ma�īnu. Tikai pēc vairākiem kilometriem viņ� mitē�jās drebēt.

Līsbeta visu nakti lasīja Dāga Svensona un MiUennium pētījumu par cilvēktirdzniecību. Tāpēc pamazām viņai par to radās diezgan labs priek�stats, lai gan tas balstījās uz mīklainiem fragmentiem, ko viņa salika kopā no e-pasta vēstuļu satura.

Ērika Bergere nosūtīja Mīkaelam Blumkvistam jautājumu: kā veicas konfrontācijas? Viņ� īsi atbildēja, ka ir problēmas atrast vīrieti no �ekas. Līsbeta nosprieda, ka viens no cilvēkiem, ko atmaskos reportā�a, acīmredzot strādā Dro�ības policijā. Mālina Ēriksone nosūtīja kāda papildu pētījuma apkopojumu Dāgam Svensonam un tā kopijas Mīkaelam Blumkvistam un Ērikai Ber�gerei. Gan Svensons, gan Blumkvists atbildēja ar komentāriem un ierosināja papildinājumus. Mīkaels un Dāgs katru dienu apmai�nījās vairākām vēstulēm. Dāgs atskaitījās par konfrontāciju ar �urnālistu Pēru Oki Sandstremu.

No Dāga Svensona e-pasta Līsbeta arī konstatēja, ka viņ� sarakstās ar kādu Gulbrandsenu, kam ir yahoo adrese. Pagāja kāds brīdis, iekams viņa saprata, ka �is Gulbrandsens dro�i vien ir policists un viedokļu apmaiņa notiek off the record caur viņa privāto, nevis policijas adresi. Tātad Gulbrandsens bija avots.

Mape ar nosaukumu <Zala> bija kaitino�i skopa, tajā bija tikai trīs Word dokumenti. Apjomīgākajam no tiem, 128 kB, bija nosau�kums [Irina P.ļ, un tas fragmentāri atainoja kādas prostitūtas dzīvi. Varēja saprast, ka sieviete ir mirusi. Līsbeta uzmanīgi izlasīja Dāga Svensona pierakstīto sekcijas protokola rezumējumu.

Cik Līsbeta varēja spriest, Irinai P. bija nodarīti ārkārtīgi smagi miesas bojājumi un trīs no gūtajiem ievainojumiem bija nāvē�jo�i.

Līsbeta tekstā pazina kādu formulējumu, kas bija precīzs Mias Bergmanes disertācijas citāts. Disertācijā �o sievieti sauca par Tamāru. Līsbeta secināja, ka Irina P. un Tamāra ir viens un tas pats cilvēks, un uzmanīgi izlasīja disertācijas interviju nodaļu.

Otrs fails ar nosaukumu [Sandstrems] bija krietni īsāks. Tajā bija atrodams tas pats kopsavilkums, ko Svensons bija nosūtījis

Blumkvistam. �is fakts liecināja, ka �urnālists, vārdā Pērs Oke Sandstrems, ir izmantojis kādu meiteni no Baltijas, kā arī izpil�dījis mafijas uzdevumus un saņēmis par to atlīdzību narkotiku vai seksa veidā. Līsbeta aizrāvusies lasīja, kā Sandstrems blakus saviem ra�ojumiem korporatīvajām avīzēm bija sacerējis arī vai�rākus ār�tata rakstus kādā dienas laikrakstā, kuros nikni noso�dījis seksa tirdzniecību un atklājis, ka vārdā nenosaukts zviedru biznesmenis ir apmeklējis bordeli Tallinā.

Nevienā no abiem failiem nebija pieminēts vārds Zala, ta�u Līs�beta secināja: tā kā tie abi atrodas mapē ar nosaukumu <Zala>, te jābūt kādai saistībai. Tre�ajam un pēdējam failam mapē gan bija dots nosaukuma [Zalaļ. Tas bija īss un izkārtots punktu formā.

Pēc Dāga Svensona ziņām, vārds Zala kop� deviņdesmito gadu vidus parādījās deviņās epizodēs saistībā ar narkotikām, iero�iem vai prostitūciju. �ķita, ka neviens nezina, kas ir Zala, ta�u vairāki avoti minēja, ka viņ� varētu būt dienvidslāvs, polis vai varbūt �ehs. Tie visi bija otrās pakāpes avoti, neviens no Svensona satik�tajiem nekad nebija pats ticies ar Zaļu.

Svensons bija sīki apspriedis Zaļu ar avotu G (Gulbrandsens?) un izvirzījis teoriju, ka Zala varētu būt atbildīgs par Irinas P. slepkavību. Nebija skaidrs, ko avots G domā par �o teoriju, ta�u pirms gada Zala bija kļuvis par diskusiju objektu kādā �organi�zētās noziedzības īpa�ās izmeklē�anas grupas� sanāksmē. Vārds bija uzpeldējis tik daudz rei�u, ka policija sāka uzdot jautājumus un centās izspriest, vai �is Zala vispār eksistē.

Cik Dāgs Svensons bija spējis izdibināt, vārds Zala pirmo reizi parādījās saistībā ar inkasācijas ma�īnas aplaupī�anu Erkeljungā

1996.�� gadā. Laupītāji bija ieguvu�i 3,3 miljonus kronu, bet izgā�zu�ies tik dramatiski, ka policija vienas dienas laikā bandu atrada un apcietināja. Diennakti vēlāk apcietināja vēl vienu cilvēku. Tas bija recidīvists Sonijs Nieminens, Svāvel�es motokluba loceklis, kur� bija piegādājis laupī�anā izmantotos iero�us un par to saņēma �etrus gadus ilgu cietumsodu.

Nedēļas laikā pēc uzbrukuma inkasācijas ma�īnai 1996. gadā par piedalī�anos laupī�anā tika aizturēti vēl trīs cilvēki. Līdz ar to lieta aptvēra astoņus cilvēkus, septiņi no kuriem spītīgi at�teicās runāt. Astotais, deviņpadsmit gadus vecs puisis, vārdā Bir- gers Nūrdmans, nopratinā�anā salūza un izpļāpājās. Tiesas prāva izvērtās par vieglu uzvaru prokuroram, bet tās rezultātā (kā sprieda Dāga Svensona avots policijā) Birgeru Nūrdmanu, kad viņ� neatgriezās no atvaļinājuma, pēc diviem gadiem atrada apraktu smil�u karjerā Vermlandē.

Pēc avota G sniegtajām ziņām, policijai bija aizdomas, ka Sonijs Nieminens bandā ir bijis galvenais. Pastāvēja arī aizdo�mas, ka Nūrdmans nogalināts Sonija Nieminena uzdevumā, ta�u tam nebija pierādījumu. Tomēr Nieminenu uzskatīja par sevi�ķi bīstamu un ne�ēlīgu. Cietumā viņ� bija sapinies ar Ārie�u brā�lību - nacistisku cietuma organizāciju, kam savukārt bija saistība ar Wolfpack brālību un tālāk ar outlaw klubiem baikeru pasaulē un da�ādām vardarbīgām nacistisku cietpauru organizācijām - tādām kā Zviedrijas Pretestības kustība un līdzīgām.

Ta�u Līsbetu Salanderi interesēja kas pavisam cits. Nelaiķis laupītājs Birgers Nūrdmans nopratinā�anas laikā bija apgalvojis, ka laupī�anā izmantotie iero�i nāku�i no Nieminena, kas savukārt tos dabūjis no kāda Nūrdmanam nezināma dienvidslāva, vārdā �Sala�.

Dāgs Svensons bija izdarījis secinājumu, ka runa ir par kādu nezināmu personu kriminālajā vidē. Tā kā iedzīvotāju reģistrā nebija neviena piemērota cilvēka ar vārdu Zala, Dāgs minēja, ka tā ir iesauka, bet varētu būt runa arī par īpa�i viltīgu noziedz�nieku, kas apzināti izmanto neīstu vārdu.

Pēdējais punkts īsumā apkopoja �urnālista Sandstrema infor�māciju par Zaļu. Tas nebija īpa�i daudz. Pēc Dāga Svensona ziņām, Sandstrems reiz bija runājis pa telefonu ar cilvēku, kam bija �āds vārds. Piezīmēs nebija minēts, par ko bijusi �ī saruna.

Ap �etriem no rīta Līsbeta izslēdza datoru, apsēdās uz palo�dzes un nolūkojās uz Salt�enu. Viņa klusi sēdēja divas stundas, domīgi smēķēdama cigareti pēc cigaretes. Viņa bija spiesta pie�ņemt daudz stratēģisku lēmumu un veikt seku analīzi.

Līsbeta saprata, ka viņai jāatrod Zala un reizi par visām reizēm jānoslēdz ar viņu rēķini.

Sestdienas vakarā, nedēļu pirms Lieldienām, Mīkaels Blumk�vists apciemoja senu draudzeni Slipgātanā, Hornstullā. Viņ� neie�rastā kārtā bija pieņēmis ielūgumu uz ballīti. Draudzene tagad bija precējusies un viņu neinteresēja sānsoļi, ta�u viņa strādāja pla�saziņas līdzekļos, un saskrēju�ies abi mēdza sasveicināties. Viņa tikko bija pabeigusi grāmatu, kas bija tapusi vismaz desmit gadus un aplūkoja tik dīvainu tematu kā pla�saziņas līdzekļos kultivētie priek�stati par sievietēm. Mīkaels reiz bija piepalīdzējis ar grāmatas materiāliem, tāpēc tagad saņēma ielūgumu.

Viņ� toreiz izpētīja kādu ļoti vienkār�u jautājumu. Sameklēja līdztiesības plānus, ar kuriem tā lielījās TT, Dagens Nyheter, Rap- port un vairāki citi pla�saziņas līdzekļi, un pēc tam atzīmēja, cik daudz vīrie�u un sievie�u atrodams uzņēmumu vadībā virs atbildīgo redakcijas sekretāru līmeņa. Rezultāti bija nepatīkami. Ģenerāldirektors - vīrietis. Valdes priek�sēdētājs - vīrietis. Gal�venais redaktors - vīrietis. Ārlietu nodaļas redaktors - vīrietis. Redakcijas vadītājs - vīrietis� Un tā tālāk, līdz parādījās pirmā sieviete, visbie�āk izņēmums, kāda Kristīna Juterstrema vai Amē- lija Adāmo.

Svinības bija privātas, un viesu pulkā bija galvenokārt cilvēki, kas tā vai citādi palīdzēju�i autorei grāmatas tap�anas darbā.

Tas bija patīkams vakars ar labu ēdienu un viegliem sarunu tematiem. Mīkaels bija nolēmis doties mājās agri, ta�u lielākā daļa viesu bija veci paziņas, kurus viņ� reti satika. Turklāt viņu vidū nebija neviena, kur� sāktu tērgāt par Vennerstrema lietu. Ballīte ieilga, un viesu kodols izklīda tikai ap diviem svētdienas naktī. Viņi kopā devās līdz Longholmsgātanai un tad pa�ķīrās.

Nakts autobuss pabrauca garām, pirms Mīkaels sasniedza pie�turu. Ta�u nakts bija silta, un viņ� nolēma doties mājup kājām, nevis gaidīt nākamo autobusu. Pa Hēgalidsgātanu viņ� aizgāja līdz baznīcai un nogriezās uz Lundagātanu, kas tūlīt raisīja atmi�ņas.

Mīkaels bija izpildījis savu decembra apņem�anos vairs neap�ciemot Lundagātanu, veltīgi cerot, ka pie apvār�ņa atkal parādīsies Līsbeta Salandere. �onakt viņ� apstājās otrpus ielai pie viņas mājas. Mīkaelam piepe�i sagribējās �ķērsot ielu un piezvanīt pie viņas durvīm, ta�u viņ� saprata, cik neiespējama ir cerība, ka Līsbeta piepe�i parādīsies, un vēl neiespējamāk, ka gribēs ar viņu runāt.

Tāpēc Mīkaels paraustīja plecus un turpināja ceļu Sinkens- damma stacijas virzienā. Viņ� bija nosoļojis vēl gandrīz se�desmit metrus, kad izdzirda kādu skaņu. Viņ� pagrieza galvu, un sirds apmeta kūleni. �o trauslo augumu nevarēja sajaukt ar kādu citu. Līsbeta Salandere tikko bija iznākusi uz ielas un devās pretējā virzienā. Viņa apstājās pie kādas ma�īnas ielas malā.

Mīkaels pavēra muti, lai uzsauktu Līsbetai, bet balss iesprūda kaklā. Piepe�i viņ� ieraudzīja, ka no ma�īnām, kas novietotas gar trotuāru, atraujas kāds stāvs. Līsbetai Salanderei aiz muguras pieslīdēja vīrietis. Mīkaels pamanīja, ka viņ� ir gar� un ar lielu vēderu. Mati sasieti zirgastē.

Līsbeta Salandere izdzirdēja kādu skaņu un ar acs kaktiņu pa�manīja kustību mirklī, kad grasījās ielikt atslēgu vīnsarkanās hon- das durtiņās. Viņ� nāca virsū slīpi no aizmugures, un Līsbeta apgriezās riņķī mirkli, pirms viņ� bija klāt. Viņa tūlīt identificēja Kārlu Magnusu �Magi� Lundlnu, trīsdesmit se�us gadus veco Svā�vel�es motokluba biedru, kur� pirms da�ām dienām bija ticies ar blondo milzi Blumberga kafejnīcā.

Viņa ievēroja, ka Mage Lundīns sver ap simt divdesmit kilo�gramiem un ir agresīvs. Līsbeta izmantoja atslēgas par kasteti un ne sekundes tūksto�daļu nevilcinājās zibenīgā kustībā uzplēst dziļu brūci viņa vaigā no deguna līdz ausij. Lundīns tvēra pēc elpas, bet Līsbeta tikmēr pazuda kā zemē iegrimusi.

Mīkaels Blumkvists redzēja, kā Līsbeta Salandere sit ar dūri. Līdzko meitene bija trāpījusi savam uzbrucējam, viņa nometās zemē un aizripoja starp automa�īnas riteņiem.

Pēc da�ām sekundēm Līsbeta bija piecēlusies kājās otrpus ma�ī�nai, gatava cīnīties vai bēgt. Viņa sastapa ienaidnieka skatienu pār motora pārsegu un tūlīt izlēma par labu pēdējai alterna�tīvai. Viņam asiņoja vaigs. Pirms vīrietis paspēja fokusēt ska�tienu, Līsbeta jau bija ceļā pār Lundagātanu Hēgalidas baznīcas virzienā.

Mīkaels ieplestu muti stāvēja kā sastindzis, kad uzbrucējs pie�pe�i uzņēma ātrumu un metās pakaļ Līsbetai. Viņ� izskatījās pēc tanka, kas medī rotaļu ma�īniņu.

Līsbeta skrēja aug�up pa kāpnēm, kas veda uz aug�ējo Lunda�gātanu, pārlēkdama diviem pakāpieniem uzreiz. Kāpņu aug�galā viņa palūrēja pār plecu un redzēja, ka vajātājs liek kāju uz pirmā pakāpiena. Viņ� ir ātrs. Līsbeta gandrīz paklupa, bet pēdējā mir�klī pamanīja trijstūru un smil�u kaudzī�u mud�ekli vietā, kur komunālais dienests bija uzracis ielu.

Mage Lundīns bija gandrīz nokļuvis aug�ā, kad Līsbeta Salan�dere atkal parādījās viņa redzeslokā. Viņ� paspēja pamanīt, ka viņa ar kaut ko met, ta�u nepaguva reaģēt, pirms �etrkantīgais bruģakmens skāra viņa pieri. Tas nebija labs trāpījums, ta�u akmens ar ievērojamu spēku uzplēsa otru brūci viņam sejā. Lun�dīns juta, ka zaudē pamatu zem kājām un pasaule apmet kūleni, kad viņ� atmuguriski gāzās lejup pa kāpnēm. Uzbrucējam izde�vās apturēt kritienu, satverot kāpņu margas, ta�u viņ� zaudēja vairākas sekundes.

Mīkaela sastingums atslāba, kad vīrietis pazuda pie kāpnēm. Viņ� nokliedzās pakaļ, ka tas dabūs trūkties.

Līsbeta bija pusceļā pār pagalmu, kad izdzirdēja Mīkaela Blum�kvista balsi. Kas, ellē�? Meitene mainīja virzienu un pie terases

*

palūrēja pār margām. Viņa ieraudzīja Mīkaelu Blumkvistu trīs metrus zemāk uz ielas. Līsbeta sekundes desmitdaļu vilcinājās, pirms atkal uzņēma ātrumu.

SAcis skriet kāpņu virzienā, Mīkaels ievēroja, ka pie Līsbetas nama durvīm blakus ma�īnai, ko viņa bija centusies atslēgt, sa�kustas kāds Dodge Van. Furgons pagriezās prom no trotuāra un pabrauca garām Mīkaelam Sinkensdamma virzienā. Viņ� redzēja logā pazibam kādu seju. Numura zīme nakts apgaismojumā nebija saskatāma.

Mīkaels neizlēmīgi pa�ķielēja uz furgonu, bet turpināja skriet pakaļ Līsbetas vajātājam. Viņ� to panāca kāpņu aug�galā. Vīrie�tis bija apstājies ar muguru pret Mīkaelu, nekustīgi stāvēja un skatījās apkārt.

Mirklī, kad Mīkaels bija pieskrējis viņam klāt, vīrietis pagrie�zās un no kreisās puses spēcīgi belza Mīkaelam pa seju. Mīkaels bija pilnīgi nesagatavots un nobrauca lejā pa kāpnēm ar galvu pa priek�u.

Līsbeta dzirdēja Mīkaela apslāpēto kliedzienu un gandrīz apstā�jās. Kas, ellē, te notiek? Tad viņa pameta skatienu pār plecu un ieraudzīja, ka Mage Lundīns apmēram �etrdesmit metru attālumā uzņem ātrumu. Viņ� ir ātrāks. Viņ� mani panāks.

Līsbeta atmeta �aubas, pagriezās pa kreisi un, cik ātri spē�dama, pa kāpnēm uzskrēja līdz pagalma terasei starp namiem. Viņa nonāca pagalmā, kur nebija itin nekādu slēptuvju, un pie�veica attālumu līdz nākamajam stūrim laikā, kas iespaidotu pat Karolīnu Kliftu. Līsbeta pagriezās pa labi un saprata, ka nonāks strupceļā, tāpēc apgriezās par simt astoņdesmit grādiem. Sasnie�gusi tuvākās mājas galu, viņa pamanīja Magi Lundīnu kāpņu aug�galā. Līsbeta noskrēja vēl da�us metrus un tad uz galvas ienira rododendru krūmos, kas auga dobēs visgarām mājas galam.

Viņa dzirdēja Mages Lundīna smagos soļus, bet nevarēja viņu saskatīt. Viņa gulēja krūmos pavisam nekustīgi un spiedās pie sienas.

Lundīns pagāja garām slēptuvei un apstājās mazāk nekā piecu metru attālumā. Viņ� vilcinājās desmit sekundes, iekams turpi�nāja skrējienu. Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās. Apstājās tur�pat, kur iepriek�. �oreiz viņ� stāvēja nekustīgi trīsdesmit sekun�des. Līsbeta sasprindzināja muskuļus, gatava tūlīt bēgt, ja viņu atradīs. Tad Lundīns atkal sakustējās. Viņ� pagāja garām mazāk nekā divu metru attālumā. Līsbeta dzirdēja viņa soļus pazūdam pār pagalmu.

Mīkaelam sāpēja skausts un �oklis, kad viņ� ar pūlēm un apdul�lis atkal pierausās kājās. Pārsistā lūpa gar�oja pēc asinīm. Viņ� centās paspert da�us soļus, bet paklupa.

Mīkaels atkal uzkāpa pa kāpnēm un palūkojās apkārt. Viņ� redzēja uzbrucēju skrienam simt metru tālāk pa ielu. Vīrietis ar zirgasti apstājās, skatījās starp mājām un tad turpināja skriet. Mīkaels piegāja pie kāpņu malas un nolūkojās viņam pakaļ. Uzbrucējs �ķērsoja Lundagātanu un iekāpa Dodge Van furgonā, kas bija stāvējis pie Līsbetas nama durvīm. Ma�īna tūlīt pazuda ap stūri Sinkensdamma virzienā.

Mīkaels lēnām gāja pa aug�ējo Lundagātanu un lūkojās pēc Līsbetas Salanderes. Viņ� meiteni nekur neredzēja. Mīkaels vispār neredzēja nevienu dzīvu dvēseli un izbrīnījās, cik tuk�a var būt Stokholma marta svētdienā trijos naktī. Pēc brī�a viņ� devās atpa�kaļ uz Līsbetas nama durvīm lejas Lundagātanā. Iedams garām ma�īnai, pie kuras notika uzbrukums, viņ� kaut kam uzkāpa un ieraudzīja Līsbetas atslēgu sai�ķi. Noliecies, lai to paņemu, Mī�kaels zem ma�īnas pamanīja viņas plecu somu.

Viņ� ilgi stāvēja un gaidīja, nesaprazdams, ko tagad darīt. Beidzot piegāja pie ārdurvīm un izmēģināja atslēgas. Tās nede�rēja.

Līsbeta Salandere palika krūmos piecpadsmit minūtes, sakus�tēdamās tikai tādēļ, lai ielūkotos pulksteni. Tūlīt pēc trijiem viņa izdzirda atveramies un aizveramies kādas ārdurvis un soļus velo�sipēdu statīva virzienā.

Kad skaņa noklusa, viņa lēnām piecēlās ceļos un izbāza galvu no krūmiem. Nopētīja pagalmā katru kaktiņu, bet Magi Lundīnu nekur neredzēja. Cik klusu vien spēdama, Līsbeta devās atpakaļ uz ielu, visu laiku gatava apgriezties un bēgt. Viņa apstājās pie mūra malas un lūkojās uz Lundagātanu, kad ieraudzīja Mīkaelu Blumkvistu pie savām ārdurvīm. Viņ� turēja rokā viņas somu.

Līsbeta sastinga, paslēpusies aiz laternas staba, kad Mīkaela skatiens pārslīdēja mūrim. Viņ� meiteni nepamanīja.

Mīkaels stāvēja pie viņas durvīm gandrīz pusstundu. Līsbeta pacietīgi un nekustīgi viņu vēroja, līdz viņ� padevās un sāka iet Sinkensdamma virzienā. Kad Mīkaels bija pazudis no viņas redzesloka, Līsbeta nogaidīja vēl brīdī, iekams sāka prātot par notiku�o.

Mīkaels Blumkvists.

Līsbeta nekādi nespēja saprast, kā viņ� varēja te uzrasties no zila gaisa. Citādi uzbrukums neatstāja daudz vietas interpretā�cijām.

Draņķa Kāris Magnuss Lundīns.

Mage Lundīns bija ticies ar blondo milzi, kuru viņa bija manī�jusi advokāta Nilsa Bjūrmana sabiedrībā.

Draņķa Pimpis Nilss Bjūrmans.

Tas nolādētais mēsls ir nolīdzis kaut kādu draņķa alfa tēviņu, lai nodarītu man pāri. Lai gan es viņam sasodīti labi izskaidroju, kādas tam var būt sekas.

Līsbetai Salanderei viss iek�ā sāka vārīties. Viņa bija tā pār�skaitusies, ka sajuta mutē asiņu gar�u. Tagad viņa būs spiesta Bjūrmanu sodīt.

Bezjēdzīgos vienādojumus, kas nav pareizi ne ar kādu vērtību,

sauc par absurdiem.

(a+b)(a-b)=a*-b*+1

Mīkaels Blumkvists pielika sarkano pildspalvu Dāga Svensona manuskripta lapas malai, uz�ņāpa izsaukuma zīmi, apvilka tai riņķi un pierakstīja vārdu �atsauce�. Viņ� vēlējās, lai �im apgal�vojumam tiktu norādīts avots.

Bija tre�diena, vakars pirms Zaļās ceturtdienas, un Millennium redakcijā �onedēļ bija Lieldienu brīvdienas. Monika Nilsone atra�dās ārzemēs. Lota Kārima kopā ar vīru bija aizbraukusi uz kal�niem. Henrijs Kortess bija atnācis uz darbu un vairākas stundas nosēdēja pie telefona, bet Mīkaels aizsūtīja viņu mājās, jo neviens nezvanīja un viņ� pats ta�u palika redakcijā. Henrijs pazuda ar laimīgu smaidu uz lūpām - viņ� devās pie savas jaunās drau�dzenes.

Dāgs Svensons nebija redzēts. Mīkaels sēdēja viens pats un cīnījās ar viņa manuskriptu. Viņi beidzot bija vienoju�ies, ka grāmatai būs divpadsmit nodaļas divsimt deviņdesmit lappusēs. Dāgs Svensons bija iesniedzis deviņu nodaļu galīgo versiju, un Mīkaels Blumkvists bija izpētījis katru vārdu un atdevis tekstus atpakaļ, pieprasot izvērstākus skaidrojumus vai izsakot priek�li�kumus par pārveidojumiem.

Pēc Mīkaela domām, Dāgs Svensons tomēr rakstīja ļoti labi, un rediģē�ana aprobe�ojās galvenokārt ar sīkām marginālām piezīmēm. Mīkaelam bija jāpiepūlas, lai atrastu kaut ko tādu, kam patie�ām varētu piekasīties. �o nedēļu laikā, kad uz Mīkaela rakstāmgalda izauga manuskripta kaudzīte, viņiem bija domstar�pības tikai par vienu fragmentu, kur� aizņēma aptuveni lappusi un kuru Mīkaels gribēja svītrot, bet Dāgs nelokāmi vēlējās patu�rēt. Ta�u tie bija sīkumi.

īsi sakot, Millennium apgādam bija izcila grāmata, kas drīz būs ceļā uz tipogrāfiju. Mīkaelam nebija �aubu, ka avīzes tai veltīs dramatiskus virsrakstus. Dāgs Svensons bez �ēlastības atmaskoja prostitūtu pircējus un veidoja stāstu tā, lai nevienam nebūtu grūtību aptvert, ka pa�ā sistēmā ir kaut kas aplams. Tā bija īsta publicistika. Otra puse bija Dāga atklātie fakti, kas veidoja grāma�tas pamatu. Tā bija izcila pētnieciskā �urnālistika, ko vajadzētu aizsargāt ar likumu.

Aizvadītajos mēne�os Mīkaels bija atklājis trīs Dāga īpa�ības. Dāgs bija akurāts �urnālists, kur� neatstāja daudz nesasietu pave�dienu. Viņ� nelietoja smago retoriku, kas raksturīga tik daudzām citām sociālām reportā�ām un kas pārvērta tās par pretencioziem murgiem. �ī grāmata bija vairāk nekā reportā�a - tas bija kara pieteikums. Mīkaels mierīgi pasmaidīja. Dāgs bija aptuveni piec�padsmit gadus jaunāks par viņu, ta�u Mīkaels pazina kaislību, kas reiz bija piemitusi pa�am, kad viņ� devās kaujā pret sliktiem ekonomikas apskatniekiem un sacerēja skandalozo grāmatu, par kuru da�as redakcijas viņam nebija piedevu�as vēl �odien.

Problēma bija tā, ka Dāga Svensona grāmatā visam bija jābūt pilnībā pamatotam. �urnālistam, kur� met �āda mēroga izaicinā�jumu, ir vai nu jābūt simtprocentīgi pārliecinātam par faktiem, vai jāatsakās no darba publicē�anas. Dāgs bija pārliecināts par deviņdesmit astoņiem procentiem. Bija vājie punkti, kas jāiz�pēta vēl rūpīgāk, un apgalvojumi, ar kuru pierādījumiem Mīkaels nebija apmierināts.

Ap pusse�iem viņ� atvēra rakstāmgalda atvilktni un paņēma cigareti. Ērika Bergere redakcijā bija ieviesusi kategorisku smēķē�anas aizliegumu, ta�u Mīkaels bija viens, un visu nedē�ļas nogali te neviena nebūs. Viņ� turpināja darbu vēl �etrdesmit minūtes, tad savāca lapas kopā un nolika visu nodaļu uz Ērikas galda, lai viņa varētu to pārlasīt. Dāgs Svensons bija apsolījis nākamajā rītā pa e-pastu atsūtīt atliku�o triju nodaļu galīgo ver�siju, dodot Mīkaelam iespēju izskatīt materiālu nedēļas nogalē. Otrdien pēc Lieldienām bija ieplānota sapulce, kurā Dāgs, Ērika, Mīkaels un atbildīgā sekretāre Mālina Ēriksone apstiprinās grā�matas un Millennium rakstu galīgo versiju. Pēc tam atlika tikai maketē�ana - Kristera Malma galvassāpes, un nosūtī�ana uz tipo�grāfiju. Mīkaels pat nebija izskatījis tipogrāfiju piedāvājumus - viņ� bija nolēmis vēlreiz izmantot Hallvigs Reklam Morgongovā, �ī tipogrāfija bija nodrukājusi grāmatu par Vennerstremu, un citas tipogrāfijas nespēja konkurēt ar cenām un servisu.

Mīkaels paskatījās pulkstenī un atļāva sev slepus izsmēķēt vēl vienu cigareti. Viņ� apsēdās pie loga un lūkojās lejā uz Jētgātanu. Ar mēli domīgi pataustīja brūci lūpas iek�pusē. Tā bija sākusi dzīt. Viņ� tūksto�o reizi brīnījās, kas gan īsti bija noticis pie Līsbetas Salanderes mājas Lundagātanā.

Dro�i viņ� zināja tikai to, ka Līsbeta ir dzīva un ir atgriezusies pilsētā.

Aizvadītajās dienās Mīkaels ik dienu bija mēģinājis ar viņu sazināties. Viņ� bija sūtījis e-pasta vēstules uz adresi, kuru Līs�beta izmantoja vairāk nekā pirms gada, bet nebija saņēmis atbildi. Mīkaels bija devies uz Lundagātanu. Viņu sāka pārņemt izmisums.

Plāksnīte uz durvīm tagad vēstīja: Salandere-Vu. Iedzīvotāju reģistrā bija divsimt trīsdesmit cilvēku ar uzvārdu Vu, no kuriem aptuveni simt �etrdesmit dzīvoja Stokholmas lēnē. Ta�u neviens - Lundagātanā. Mīkaelam nebija ne jausmas, kur� no �iem Vu ievā�cies pie Salanderes, vai viņa sagādājusi sev draugu vai varbūt izīrējusī kādam dzīvokli. Kad viņ� klauvēja pie durvīm, neviens neatvēra.

Vispēdīgi Mīkaels apsēdās un uzrakstīja Līsbetai parastu, vec�modīgu vēstuli.

Sveika, �allij!

Es nezinu, kas notika pirms gada, ta�u �obrīd, pat būdams tāds neapķērīgs aunapiere, esmu sapratis, ka Tu esi pārtraukusi ar mani jebkādus kontaktus. Tās ir Tavas tiesības un Tava privilē�ģija - noteikt, ar ko Tu vēlies tikties, un es nedomāju uzbāzties.

Es tikai norādu, ka joprojām uzskatu Tevi par savu draugu, man trūkst Tavas sabiedrības un es labprāt iedzertu ar Tevi kafiju, ja Tev ir vēlē�anās.

Es nezinu, kur Tu esi iepinusies, bet tas tracis Lundagātanā bija satrauco�s. Ja Tev vajadzīga palīdzība, vari zvanīt jebkurā laikā.

Kā zināms, esmu Tavs parādnieks.

Turklāt pie manis ir Tava soma. Ja gribi to atpakaļ, vienkār�i dod ziņu. Ja nevēlies mani satikt, pasaki adresi, uz kuru somu nosūtīt. Es Tevi neuzmeklē�u, ja Tu tik skaidri būsi likusi saprast, ka nevēlies ielaisties ar mani nekādās darī�anās.

Mīkaels

Viņ�, protams, kā atbildi nebija saņēmis ne zilbi.

No rīta atgriezies mājās pēc uzbrukuma Lundagātanā, Mīkaels atvēra Līsbetas somu un izlika tās saturu uz virtuves galda. Tur bija maciņ� ar personas apliecību, aptuveni se�simt Zviedrijas kronu un divsimt Amerikas dolāru skaidrā naudā un mēne�biļete. Atvērta Marlboro Light paciņa, trīs Bic �ķiltavas, kakla table�u kārbiņa, atvērta kabatlakatiņu paciņa, zobu suka, zobu pasta un trīs tamponi sānu kabatiņā, neatvērta prezervatīvu paciņa ar plastikāta etiķeti, kas rādīja, ka tā iegādāta Getvikas lidostā Londonā, A-5 formāta piezīmju bloknots cietos, melnos vākos, piecas pildspalvas, viena asaru gāzes patrona, mazs maciņ� ar lūpu krāsu un kosmētiku, FM radio ar austiņām, bet bez baterijām un iepriek�ējās dienas Aftonbladet.

Ta�u visneparastākais priek�mets somā bija āmurs, kas atra�dās viegli pieejamā ārējā nodalījumā. Uzbrukums gan bija nācis tik pēk�ņi, ka Līsbeta nepaspēja likt lietā ne āmuru, ne asaru gāzes patronu. Viņa acīmredzot bija izmantojusi atslēgas kā kas- teti - uz tām bija asiņu un ādas paliekas.

Atslēgu sai�ķī bija se�as atslēgas. Trīs no tām bija tipiskas dzīvokļu atslēgas - mājas ārdurvīm, dzīvoklim un dro�ības slē�dzenei. Tomēr tās nederēja ārdurvīm Lundagātanā.

Mīkaels bija iz�ķirstījis piezīmju bloknotu lappusi pēc lap�puses. Viņ� pazina Līsbetas glīto, smalko rokrakstu un gandrīz uzreiz konstatēja, ka tā glu�i nav meitenes slepenā dienasgrā�mata. Aptuveni trīs ceturtdaļas bija aizpildītas ar kaut ko tādu, kas izskatījās pēc matemātiskiem ķeburiem. Pirmajā lappusē pa�ā aug�ā bija vienādojums, kuru pazina pat Mīkaels.

(x3 +y3 =z3 )

Mīkaelam Blumkvistam rēķinā�ana nekad nebija sagādājusi grūtības. Viņ� bija pabeidzis ģimnāziju ar augstāko atzīmi mate�mātikā, kas gan nenozīmēja, ka viņ� ir labs matemātiķis, bet tikai to, ka viņ� spējis apgūt skolas mācību vielu. Ta�u Līsbetas Salanderes piezīmju bloknota lappusēs bija tādi ķeburi, kurus Mīkaels nedz saprata, nedz mēģināja saprast. Kāds vienādojums pletās pāri veselam atvērumam un beidzās ar svītrojumiem un labojumiem. Mīkaels nespēja noteikt, vai tās ir nopietnas mate�mātiskas formulas un aprēķini, bet, pazīdams Līsbetas īpatnības, viņ� pieņēma, ka vienādojumi ir pareizi un tiem noteikti ir kāda ezoteriska nozīme.

Mīkaels ilgi �ķirstīja bloknotu �urpu turpu. Vienādojumi viņam �ķita īsta ķīnie�u ābece. Tomēr viņ� saprata, ko Līsbeta centās izdarīt. (x3 +y3 =z3 ). Viņa bija aizrāvusies ar Fermā mīklu - kla�siku, par kuru bija dzirdējis pat Mīkaels Blumkvists. Viņ� smagi nopūtās.

Pa�ā pēdējā bloknota lappusē bija da�as ārkārtīgi skopas un mīklainas piezīmes, kam nebija nekāda sakara ar matemātiku, bet kas tomēr izskatījās pēc formulas.

Tās bija pasvītrotas, apvilktas un neizskaidroja itin neko. Pa�ā lappuses apak�ā bija Auto-Expert nomas telefons Eskilstūnā.

Mīkaels necentās iztulkot piezīmes. Viņ� secināja, ka Līsbeta tās uzkricelējusi, kaut ko pārdomājot.

Mīkaels Blumkvists nodzēsa cigareti, uzvilka �aketi, ieslēdza redakcijā signalizāciju un devās uz Slusenas staciju, kur iekāpa autobusā uz japiju rezervātu pie Stēketas Lenne�tā. Viņ� bija ielūgts vakariņās pie savas māsas Annikas Blumkvistas, vīra uzvārdā D�annīni, uz viņas �etrdesmit otro dzim�anas dienu.

Ērika Bergere uzsāka nedēļas nogali ar trīs kilometrus garu, nervozu un niknu skrējienu, kas beidzās pie tvaikoņu piestātnes Salt�ēbādenā. Aizvadītajos mēne�os viņa bija pametusi sporta nodarbības novārtā, tāpēc jutās stīva un netrenēta. Viņa soļoja atpakaļ. Vīrs lasīja lekciju kādā izstādē Modernās mākslas muzejā, viņ� pārradīsies ne agrāk par astoņiem vakarā; Ērika bija nolē�musi atvērt pudeli laba vīna, iekurināt pirti un viņu pavedināt. Tas katrā ziņā novirzītu domas no aktuālās problēmas, par ko viņa �obrīd prātoja.

Pirms �etrām dienām Ērika bija pusdienojusi ar valdes priek��sēdētāju vienam no Zviedrijas lielākajiem pla�saziņas līdzekļu koncerniem. Ēdot salātus, viņ� nopietnā balsī bija atklājis savu nodomu savervēt Ēriku par galveno redaktori uzņēmuma lielā�kajai dienas avīzei. Valde ir apspriedusi vairākus vārdus, un mēs esam vienisprātis, ka tu avīzei būtu liels ieguvums. Mēs gribam tie�i tevi. Darba piedāvājumu papildināja alga, kas viņas ienākumiem Millennium lika izskatīties pēc anekdotes.

Piedāvājums nāca kā zibens no skaidrām debesīm, un Ērika palika bez valodas. Kāpēc tie�i es?

Valdes priek�sēdētājs bija diezgan izvairīgs, tomēr vēlāk paskaidroja, ka Ērika ir labi pazīstama un cienīta vadītāja, kas

pierādījusi savu talantīgumu. Viņas spējas izvilkt Millennium no purva, kur �urnāls bija nonācis pirms diviem gadiem, varēja tikai apbrīnot. Arī Lielajam Pūķim ir nepiecie�amas jaunas vēsmas. Avīze ir pārklājusies ar tādu veci�ķumu un patinu, ka tai aizvien samazinās gados jaunu abonentu skaits. Ērikai ir nekaunīgas �ur�nālistes slava. Viņai ir asi nagi. Iecelt sievieti, turklāt feministi, par Vīri�ķās Zviedrijas viskonservatīvākās avīzes vadītāju būtu izaicino�i un pārdro�i. Visi bija vienisprātis. Nūjā, gandrīz visi. Vienisprātis bija tie, kuru viedoklim piemita svars.

�Bet es nepiekrītu avīzes politiskajam virzienam.�

�Kuru tas interesē! Tu neesi arī izteikta pretiniece. Tu būsi vadītāja - nevis poļitruks -, un ievadsleja tiks galā pati.�

Viņ� to nebija pieminējis, ta�u tas bija arī �ķiras piederības jautājums. Ērika nāca no pareizajām aprindām un vides.

Ērika atbildēja, ka spontāni viņai �is piedāvājums �ķiet inte�resants, ta�u viņa nevar sniegt atbildi tūlīt. Viņai vajadzēja visu rūpīgāk apdomāt, un abi vienojās, ka Ērika dos ziņu tuvākajā laikā. Valdes priek�sēdētājs piebilda: ja vilcinā�anās iemesls ir alga, tad Ērikas statuss dro�i vien ļaus viņai par �o skaitli patir�goties. Turklāt piedāvājumam nāk līdzi sevi�ķi izcili bonusi. Tev būtu laiks sākt rūpēties par pensiju.

Drīz �etrdesmit pieci. Smagos sākuma gadus Ērika bija aizva�dījusi iesācējas un aizvietotājas statusā. Viņa bija nodibinājusi Millennium un kļuvusi par galveno redaktori pati savu nopelnu dēļ. Nepielūdzami tuvojās mirklis, kad viņa būs spiesta pacelt klausuli un sacīt �jā� vai �nē�, un viņa nezināja, ko atbildēt. Aiz�vadītās nedēļas laikā Ērika atkal un atkal bija gribējusi apspriest �o priek�likumu ar Mīkaelu Blumkvistu, bet nespēja saņemties. Viņa jutās tā, it kā būtu Mīkaelam to noklusējusi, un mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem.

Piedāvājumam bija acīm redzami trūkumi. �Jā� nozīmētu pār�traukt partnerību ar Mīkaelu. Viņ� nekad nedotos līdzi Ērikai uz Lielo Pūķi, lai cik kārdino�s būtu piedāvājums. Mīkaelam nevajadzēja naudu, un viņam ļoti patika rāmā garā darboties ar saviem tekstiem.

Ērikai patika Millennium galvenās redaktores loma. Tā bija atne�susi, viņasprāt, gandrīz nepelnītu statusu. Ērika bija redaktore, bet neradīja ziņas. Tas nebija viņas lauciņ� - viņa sevi uzskatīja par viduvēju raksto�o �urnālisti. Toties Ērika labi prata uzstāties radio vai televīzijā, bet galvenokārt bija spo�a redaktore. Tur�klāt viņai patika praktiskais rediģē�anas darbs, ko prasīja amats Millennium.

Tomēr Ērika Bergere jutās iekārdināta. Viņu vilināja ne tik daudz alga, cik fakts, ka �ajā darbā viņa pavisam noteikti kļūs par vienu no smagsvara spēlētājiem pla�saziņas līdzekļu nozarē. Tas ir piedāvājums, kādu saņem tikai reizi mū�ā, bija sacījis valdes priek�sēdētājs.

Kaut kur pie Grand Hotel Salt�ēbādenā Ērika ar izmisumu apjauta, ka nespēs atteikties. Un viņa baidījās no mirkļa, kad būs spiesta pastāstīt jaunumus Mīkaelam Blumkvistam.

Vakariņas D�annīni ģimenē, kā alla�, norisinājās vieglā haosā. Annikai bija divas meitas - trīspadsmit gadus vecā Monika un desmit gadus vecā Jennija. Viņas vīram, starptautiska biotehni- kas uzņēmuma Skandināvijas nodaļas vadītājam Enriko D�annīni, bija se�padsmit gadus vecs dēls Antonio no pirmās laulības. Pārē�jie viesi bija Enriko māte Antonija un brālis Pjetro, brāļasieva Eva Lota un bērni Pēters un Nikola. Tajā pa�ā kvartālā dzīvoja arī Enriko māsa Mar�ella ar �etriem bērniem. Turklāt vakariņās bija ielūgta arī Enriko tēvamāsa And�elīna, ko dzimta uzskatīja par pilnīgi juku�u vai vismaz neizmērojami ekscentrisku, un viņas jaunais draugs.

Līdz ar to pie bagātīgi klātā ēdamistabas galda valdīja visai augsts haosa faktors. Sarunas noritēja trakā zviedru un itālie�u valodas mikslī, da�kārt abās vienlaikus, un situāciju neuzlaboja tas, ka And�elīna visu vakaru apsprieda, kāpēc Mīkaels joprojām ir vecpuisis, un ierosināja vairākas piemērotas kandidatūras - viņas paziņu loka meitas. Beidzot Mīkaels paskaidroja, ka labprāt precētos, ta�u viņa mīļākā diem�ēl jau ir precējusies. And�elīna uz īsu mirkli apklusa.

Pusastoņos vakarā iezvanījās Mīkaela mobilais telefons. Viņ� bija domājis, ka ir to izslēdzis, un gandrīz palaida zvanu garām, iekams paspēja izrakt telefonu no �aketes iek�kabatas, jo to kāds bija uzlicis priek�namā uz cepuru plaukta. Zvanīja Dāgs Sven�sons.

�Vai iztraucēju?�

�Ne īpa�i. Es ēdu vakariņas pie māsas ar viņas vīra radu divī�ziju. Kas noticis?�

�Divas lietas. Es mēģināju dabūt rokā Kristeru Malmu, bet viņ� neceļ klausuli.�

�Viņ� ar draugu �ovakar ir teātrī.�

�Velns! Es biju apsolījis rīt priek�pusdienā satikties ar viņu redakcijā un aiznest fotogrāfijas un ilustrācijas, ko gribam likt grāmatā. Kristers Lieldienās tās apskatītu. Bet tagad Mia pēk��ņi ir izdomājusi, ka Lieldienās grib doties pie saviem vecākiem Dālamā, lai parādītu savu disertāciju. Tādā gadījumā mēs izbrau�cam rīt agri no rīta.�

�Jā.�

�Tās ir papīra bildes, tāpēc es nevaru nosūtīt pa e-pastu. Vai es varētu tās nogādāt tev jau �ovakar?�

�Jā� bet, zini, es tagad esmu Lenne�tā. Palik�u te vēl kādu brīdi un tad brauk�u uz pilsētu. En�ēde būs tikai mazs līkums. Es varētu pa ceļam iebraukt pie tevis un paņemt tās bildes. Vai tas nekas, ja ieradī�os ap vienpadsmitiem?�

Dāgam nebija iebildumu.

�Otra lieta� domāju, ka tā tev nepatiks.�

�Klāj vaļā.�

�Esmu uzdūries vienai epizodei, ko gribētu paspēt pārbaudīt, pirms grāmata iet uz drukā�anu.�

�Skaidrs - par ko tā ir?�

�Zala, raksta ar Z.�

�Kas ir Zala?�

�Viens bandits, visticamāk, no Austrumeiropas, iespējams, no Polijas. Es pirms da�ām nedēļām pieminēju viņu meilā.� �Piedod, neatceros.�

�Viņ� �ur tur parādās materiālos. �ķiet, ka cilvēki no viņa baidās, un neviens negrib par viņu runāt.�

�Ak tā.�

�Pirms da�ām dienām es viņu nejau�i atkal ieraudzīju. Man �ķiet, viņ� uzturas Zviedrijā, un viņam vajadzētu būt suteneru sarakstā septītajā nodaļā.�

�Dāg, tu nevari sākt celt gaismā jaunus materiālus trīs nedēļas pirms grāmatas sūtī�anas uz tipogrāfiju.�

�Zinu. Bet te ir kaut kas neparasts. Es runāju ar vienu poli�cistu, kur� arī ir dzirdējis par Zaļu un� manuprāt, nākamnedēļ būtu noderīgi veltīt viņam da�as dienas.�

�Kāpēc? Tev tekstā jau pietiek bandītu.�

��ķiet, ka �is ir īpa�s bandīts. Neviens īsti nezina, kas viņ� ir. Mana intuīcija teic, ka atmaksātos vēl parakties.�

�Intuīciju nevajag ignorēt,� Mīkaels sacīja. �Bet, godīgi sakot� �ajā gadījumā mēs nevaram atlikt termiņu. Tipogrāfija ir rezer�vēta, un grāmatai jāiznāk vienlaikus ar �urnāla numuru.� �Zinu,� Dāgs Svensons nomākts atbildēja.

Mia Bergmane tikko bija uzvārījusi kafiju un salējusi to termosā, kad pie durvīm piezvanīja. Vēl nebija deviņi. Dāgs Svensons atra�dās tuvāk durvīm, un, nospriedis, ka Mīkaels Blumkvists ieradies pirms norunātā laika, atvēra tās, nepaskatījies actiņā. Mīkaela Blumkvista vietā viņ� ieraudzīja mazu, lellei līdzīgu meiteni, kas izskatījās pēc pusaudzes.

�Es meklēju Dāgu Svensonu un Miu Bergmani,� meitene sacīja. �Es esmu Dāgs Svensons,� Dāgs atbildēja.

�Es gribētu ar jums aprunāties.�

Dāgs automātiski paskatījās pulkstenī. Mia Bergmane iznāca priek�namā un ziņkārīgi nostājās aiz sava drauga.

�Vai nav drusciņ par vēlu apciemojumam?� Dāgs jautāja.

Meitene vēroja viņu, pacietīgi klusēdama.

�Par ko tu gribi aprunāties?� Dāgs jautāja.

�Par grāmatu, kuru jūs gribat publicēt MiUennium."

Dāgs un Mia saskatījās.

�Un kas tu esi?�

�Mani �is temats interesē. Es drīkstu ienākt, vai arī mēs to apspriedīsim kāpnēs?�

Dāgs Svensons mirkli vilcinājās. Meitene patiesībā bija pilnīgi sve�s cilvēks, un apciemojuma laiks bija dīvains, ta�u viņa �ķita pietiekami nekaitīga, lai atvērtu durvis. Viņ� ieveda meiteni pie ēdamgalda dzīvojamā istabā.

�Vai vēlies kafiju?� Mia pajautāja.

Dāgs aizkaitināti pa�ķielēja uz draudzeni.

�Kā būtu, ja tu atbildētu uz jautājumu, kas tu tāda esi?� viņ� sacīja.

�Jā, paldies. Kafiju. Mani sauc Līsbeta Salandere.�

Mia paraustīja plecus un atskrūvēja termosu. Viņa jau bija uzlikusi tasītes, gaidot Mīkaelu Blumkvistu.

�Un kas tev liek domāt, ka es gribu publicēt grāmatu Millen�nium?�� Dāgs Svensons jautāja.

Viņu piepe�i pārņēma pamatīgas aizdomas, bet meitene viņu ignorēja un skatījās uz Miu Bergmani. Viņa savilka seju grimasē, ko varēja uzskatīt par greizu smaidu.

�Interesanta disertācija,� viņa sacīja.

Mia Bergmane izskatījās apstulbusi.

�Kā tu vari zināt par manu disertāciju?�

�Manās rokās nonāca viena kopija,� meitene mīklaini atbil�dēja.

Dāga aizkaitinājums pieauga.

�Tagad tev jāpaskaidro, ko tu gribi!� viņ� uzstāja.

Meitene paskatījās viņam acīs. Dāgs piepe�i pamanīja, ka viņas varavīksnene ir tik tum�i brūna, ka gaismā acis izskatās kraukļa melnas. Viņ� aptvēra, ka ir nepareizi novērtējis viņas vecumu - meitene bija vecāka, nekā viņ� sākumā bija nospriedis.

�Es gribu zināt, kāpēc jūs staigājat apkārt, pra�ņādams par Zaļu, Aleksandru Zaļu,� Līsbeta Salandere sacīja. �Un visvairāk es gribētu noskaidrot, ko tie�i jūs par viņu zināt.�

Aleksandrs Zala, Dāgs Svensons satriekts nodomāja. Viņ� nekad iepriek� nebija dzirdējis Zaļas vārdu.

Dāgs nopētīja meiteni. Viņa pacēla kafijas tasīti un iedzēra malciņu, nenolaizdama no viņa skatienu. Viņas acīs trūka jebkāda siltuma. Dāgs piepe�i sajuta vieglu nemieru.

At�ķirībā no Mīkaela un pārējiem pieaugu�ajiem kompānijā (un par spīti tam, ka viņa bija jubilāre) Annika D�annīni bija dzē�rusi tikai vieglo alu un atteikusies no vīna un degvīna. Tāpēc ap pusvienpadsmitiem vakarā viņa bija skaidrā un, zināmās jomās uzskatīdama savu lielo brāli par pilnīgu idiotu, par kuru �ad un tad jāparūpējas, augstsirdīgi piedāvājās aizvest viņu mājās caur En�ēdi. Viņa tik un tā bija ieplānojusi aizvest Mīkaelu līdz auto�busu pieturai uz Vermdes ceļa, un līdz pilsētai jau nebija tālu.

�Kāpēc tu neiegādājies savu ma�īnu?� Annika tomēr pa�ēlojās, kad Mīkaels aizsprādzēja dro�ības jostu.

�Tāpēc, ka at�ķirībā no tevis es dzīvoju gājiena attālumā no darba un ma�īnu man vajag apmēram reizi gadā. Turklāt es neva�rētu braukt, jo tavs d�eks piedāvāja Skones �ņabi.�

�Viņ� sāk zviedriskoties. Pirms desmit gadiem viņ� piedāvātu kaut ko itālisku.�

Braucienu viņi izmantoja �brāļa un māsas� pļāpām. Ja neskaita uzbāzīgu tēvamāsu, divas mazāk uzbāzīgas mātesmāsas un da�u labu attālu brālēnu vai māsīcu, Mīkaels un Annika ģimenē bija vieni. Trīs gadu vecuma starpība nozīmēja to, ka viņiem nebija daudz kopēja pusaud�a gados, toties jo labāk viņi sapratās pie�augu�o vecumā.

Annika bija studējusi jurisprudenci, un Mikaels uzskatīja, ka viņa ir apdāvinātākā no abiem. Viņa bija lieliski tikusi galā ar studijām, da�us gadus nostrādājusi pilsētas tiesā un pēc tam kļuvusi par palīgu vienam no Zviedrijas slavenākajiem advokā�tiem, tad uzteica �o darbu un atvēra pati savu praksi. Annika bija specializējusies ģimenes tiesībās, kas pamazām pārvērtās par līdztiesības projektu. Viņa bija no vardarbības cietu�u sievie�u advokāte, bija uzrakstījusi grāmatu par �o tematu un kļuvusi par cienījamu eksperti. Kā kronis visam - Annika bija iesaistījusies politikā, pieslējusies sociāldemokrātiem, tāpēc Mīkaels ķircinot viņu saukāja par poļitruku. Mīkaels pats jau agri bija izlēmis, ka nevar apvienot partijas piederību ar �urnālista neatkarību. Viņ� pat izvairījās balsot vēlē�anās, un reizēs, kad tomēr to darīja, savu izvēli neatklāja pat Ērikai Bergerei.

�Kā tev klājas?� Annika jautāja, kad viņi brauca pār Skūrubro.

�Nekas, labi.�

�Tad kas par problēmu?�

�Problēmu?�

�Es tevi pazīstu, Mik. Tu visu vakaru biji domīgs.�

Mīkaels brīdi klusēja.

�Tas ir sare�ģīts stāsts. Man �obrīd ir divas problēmas. Viena ir meitene, ar kuru es iepazinos pirms diviem gadiem; viņa man palīdzēja Vennerstrema lietā un pēc tam bez paskaidrojumiem vienkār�i pazuda no manas dzīves. Es viņu nebiju redzējis līdz pagāju�ajai nedēļai.�

Mīkaels pastāstīja par uzbrukumu Lundagātanā.

�Vai ziņoji policijai?� Annika tūlīt pajautāja.

�Nē.�

�Kāpēc ne?�

�Tā meitene ir ļoti noslēgta. Uzbruka ta�u viņai. Viņai par to jāziņo.�

Un Mīkaelam bija aizdomas, ka ziņo�ana dro�i vien neatrodas īpa�i augstu Līsbetas Salanderes darba kārtībā.

�Aunapiere,� Annika sacīja un papliķēja Mīkaelam pa vaigu. �Vienmēr ar visu jātiek galā pa�am. Kas ir otra problēma?� �Mēs �urnālā gatavojam reportā�u, kas izraisīs vētrainu reak�ciju. Visu vakaru sēdēju un gudroju, vai man vajadzētu ar tevi konsultēties. Es domāju - kā ar advokāti.�

Annika pārsteigta paskatījās uz brāli.

�Konsultēties ar mani!� viņa izsaucās. �Tas ir kaut kas jauns!� ��is stāsts ir par cilvēktirdzniecību un vardarbību pret sie�vietēm. Tu strādā ar vardarbības lietām un esi advokāte. Tu gan nenodarbojies ar cilvēktirdzniecības gadījumiem, bet es ļoti gri�bētu, lai tu pārlasi tekstu, pirms mēs to nodrukājam. Mums būs gan �urnāla raksti, gan grāmata, tā ka lasāmā ir ļoti daudz.� Annika klusēja, iegriezdamās Hammarbi fabrikas ceļā un pa�braukdama garām Siklas slū�ām. Viņa līkumoja pa mazajām ieli�ņām paralēli Nīnesas ceļam, līdz varēja uzgriezties uz En�ēdes ceļa.

�Zini, Mīkael, es esmu bijusi uz tevi patiesi dusmīga vienu vienīgu reizi mū�ā.�

�Ak tā?� Mīkaels pārsteigts atteica.

�Toreiz, kad tevi apsūdzēja Vennerstrema lietā un piesprieda trīs mēne�u cietumsodu par neslavas cel�anu. Es biju tā pārskai�tusies, ka vai plīsu aiz dusmām.�

�Kāpēc? Es vienkār�i izgāzos.�

�Tu esi izgāzies jau vairākkārt iepriek�. Ta�u toreiz tev vaja�dzēja advokātu, un vienīgā, pie kuras tu nevērsies, biju es. Toties pieņēmi visus tos dubļus gan no pla�saziņas līdzekļiem, gan tiesā. Tu pat neaizstāvējies. Es gandrīz vai galu dabūju!�

�Tie bija īpa�i apstākļi. Tu nebūtu varējusi neko iesākt.�

�Jā, bet to es sapratu tikai pēc gada, kad Millennium izrāpās atpakaļ uz ceļa un izrēķinājās ar Vennerstremu. Līdz tam brīdim es jutos dziļi vīlusies.�

�Tu nebūtu varējusi neko darīt, lai uzvarētu prāvā.�

�Tu neaptver, ko es gribu pateikt, lielais brāli. Es arī saprotu, ka tas bija bezcerīgs gadījums. Esmu lasījusi spriedumu. Bet lieta tā, ka tu nenāci pie manis un nelūdzi palīdzību. Nu kaut kā tā: �au, mā�el, man vajag advokātu. Tāpēc es arī negāju uz tiesu.� Mīkaels apdomāja viņas vārdus.

�Piedod. Man laikam būtu vajadzējis to darīt.�

�Būtu gan.�

�Es togad vispār nejaudāju neko darīt. Nespēju ne ar vienu runāt. Gribēju tikai apgulties un nomirt.�

�Bet tu to neizdarīji.�

�Piedod man!�

Annika D�annīni piepe�i pasmaidīja.

�Skaisti! Atvaino�anās pēc diviem gadiem. Labi. Es izlasī�u tekstu. Vai tas ir steidzami?�

�Jā. Mēs drīz drukāsim. Pagriezies te pa kreisi.�

Annika D�annīni novietoja automa�īnu otrā ielas malā, iepre�tim namam Bjerneborgsvēgenā, kur dzīvoja Dāgs Svensons un Mia Bergmane. �Tikai da�as minūtes,� Mīkaels sacīja, aizskrēja pāri ielai un uzspieda durvju kodu. Iegājis pa namdurvīm, viņ� tūlīt saprata, ka te kaut kas noticis. Viņ� dzirdēja kāpņu telpā atskanam satrauktas balsis un uzkāpa līdz tre�ajam stāvam, kur dzīvoja Dāgs un Mia. Tikai nokļuvis aug�ā, Mīkaels saprata, ka kņada ir izcēlusies pie viņu dzīvokļa. Kāpņu telpā stāvēja pieci kaimiņi. Dāga un Mias durvis bija pavērtas.

�Kas noticis?� Mīkaels jautāja vairāk aiz ziņkārības nekā ba�ām. Balsis pieklusa. Viņu vēroja pieci acu pāri. Trīs sievietes un divi vīrie�i, visi pensijas vecumā. Viena no sievietēm bija nakts�kreklā.

�Izklausījās pēc �āviena.� Viņam atbildēja aptuveni septiņdes�mit gadus vecs vīrietis, ģērbies brūnos rītasvārkos.

��āviena?� Mīkaels pārjautāja ar muļķīgu sejas izteiksmi.

�Tas bija tik tikko. Pirms kādas minūtes dzīvokli �āva. Durvis bija vaļā.�

Mīkaels izspraucās uz priek�u un piezvanīja pie durvīm, pats jau iedams iek�ā.

�Dāg? Mia?� Viņ� sauca.

Atbildes nebija.

Piepe�i pār skaustu pārskrēja aukstas tirpas. Viņ� sajuta sēra smar�u. Tad piegāja pie dzīvojamās istabas durvīm. Pa�u pirmo viņ� ieraudzīja - ap�ēliņ - Dāgu Svensonu, saļimu�u milzīgā, metru platā asiņu peļķē pie ēdamgalda, kur Mīkaels un Ērika pirms da�iem mēne�iem bija ēdu�i vakariņas.

Mīkaels piesteidzās pie Dāga, vienlaikus izraudams no kabatas telefonu un sastādīdams numuru 112. Viņam atbildēja tūlīt.

�Mani sauc Mīkaels Blumkvists. Man vajag ātro palīdzību un policiju.�

Viņ� nosauca adresi.

�Kas noticis?�

�Vīrietis. Izskatās, ka sa�auts galvā un miris.�

Mīkaels noliecās un mēģināja sataustīt pulsu uz kakla. Tad ieraudzīja milzīgo robu Dāga pakausī un saprata, ka peļķe, kurā viņ� stāv, acīmredzot ir liela daļa Dāga smadzeņu. Viņ� lēnām atvilka roku.

Neviena ātrā palīdzība pasaulē nespētu glābt Dāgu Svensonu.

Piepe�i Mīkaels pamanīja, ka uz grīdas sa�ķīdusi viena no kafijas tasītēm, ko Mia bija mantojusi no savas vecāsmātes un ļoti sargāja. Viņ� ātri piecēlās un paskatījās apkārt.

�Mia!� viņ� iekliedzās.

Kaimiņ� brūnajos rītasvārkos bija ienācis priek�namā aiz viņa. Mīkaels pagriezās dzīvojamās istabas durvīs un norādīja uz kai�miņu.

�Palieciet tur!� viņ� kliedza. �Ejiet atpakaļ kāpnēs!�

Sākumā izskatījās, ka kaimiņ� grib protestēt, tomēr viņ� paklau�sīja pavēlei. Mīkaels nekustīgi stāvēja piecpadsmit sekundes. Tad piesardzīgi apgāja apkārt asiņu peļķei un garām Dāgam aizgāja līdz guļamistabas durvīm.

Mia Bergmane gulēja uz muguras zemē pie gultas kājgaļa. NēnēnētikaineMiaDievadēļ! Viņai bija ie�auts sejā. Lode bija iegā�jusi zoda apak�pusē zem kreisās auss. Caurums deniņos bija apel�sīna lielumā, un labās acs dobums tuk�i blenza. Asiņu straume varbūt bija pat lielāka nekā no viņas drauga. Lode bija triekusies ar tādu spēku, ka siena pie gultas galvgaļa, vairākus metrus no Mias, bija noklāta ar asins traipiem.

Mīkaels aptvēra, ka visu �o laiku ir turējis telefonu krampjainā tvērienā un saruna ar glāb�anas dienestu vēl nav pārtrūkusi, bet viņ� pats - aizturējis elpu. Viņ� ievilka plau�ās gaisu un pacēla telefonu.

�Mums vajag policiju. No�auti divi cilvēki. Domāju, ka abi ir miru�i. Pasteidzieties!�

Mīkaels dzirdēja balsi centrālē, ta�u nespēja uztvert vārdus. Viņam piepe�i likās, ka viņ� ir zaudējis dzirdi. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Mīkaels nedzirdēja pat savas balss skaņu, kad centās kaut ko pateikt. Viņ� nolaida telefonu un atmuguriski izgāja no dzīvokļa. Iznācis kāpņutelpā, Mīkaels aptvēra, ka dreb pie visām miesām un sirds nenormāli dauzās. Neteikdams ne vārda, viņ� izspraucās cauri pārakmeņoju�os kaimiņu bariņam un apsēdās uz kāpnēm. Viņ� kaut kur tālumā dzirdēja, kā kaimiņi uzdod jautājumus. Kas noticis? Vai viņi sev ko padarīju�i? Vai kaut kas noticis? Balsu skaņa nāca kā caur tuneli.

Mīkaels sēdēja kā apdullināts. Viņ� saprata, ka ir �oka stāvoklī. Viņ� nolieca galvu starp ceļiem. Tad sāka domāt. Ak kungs - viņi ir nogalināti. No�auti pavisam nesen. Slepkava vēl var būt dzīvoklī� nē, es būtu viņu redzējis. Tur ir tikai piecdesmit pieci kvadrātmetri. Viņ� joprojām drebēja. Dāgs bija gulējis uz mutes, un viņ� nebija redzējis seju, bet ainu ar Mias sadragāto seju nevarēja izdzēst no tīklenes.

Piepe�i dzirde atgriezās, itin kā tai kāds būtu uzgriezis skaņu. Mikaels steidzīgi piecēlās un paskatījās uz kaimiņu brūnajos rītasvārkos.

�Klau,� viņ� ierunājās. �Stāviet �eit un uzmaniet, lai neviens neiet dzīvoklī. Policija un ātrie ir ceļā. Es ie�u lejā viņus ielaist.�

Mīkaels noskrēja lejā, lēkdams pāri trim pakāpieniem uzreiz. Apak�stāvā viņ� uzmeta skatienu pagraba kāpnēm un sastinga. Viņ� paspēra soli uz pagraba pusi. Pusceļā kāpnēs ļoti labi sare�dzamā vietā gulēja revolveris. Mīkaels konstatēja, ka tas varētu būt Colt 45 Magnum - Palmes slepkavas ierocis.

Viņ� apspieda impulsu pacelt ieroci un atstāja to guļam. At�vēra namdurvis un tad nekustīgi stāvēja, ieelpodams nakts gaisu. Tikai izdzirdīs īso auto taures signālu, Mīkaels atcerējās, ka viņu gaida māsa. Viņ� �ķērsoja ielu.

Annika D�annīni atvēra muti, lai pateiktu kaut ko ironisku par brāļa kavē�anos. Tad ieraudzīja viņa sejas izteiksmi.

�Vai tu gaidīdama kādu redzēji?� Mīkaels jautāja.

Viņa balss bija piesmakusi un nedabiska.

�Nē. Ko lai es redzētu? Kas noticis?�

Mīkaels da�as sekundes klusēja, nopētīdams apkārtni. Uz.ielas bija klusi un mierīgi. Viņ� parakājās �aketes kabatā un atrada saņurcītu paciņu, kurā bija palikusi viena cigarete. To aizsmēķējis, viņ� attālēm izdzirda tuvojo�os sirēnu skaņas. Viņ� paskatījās pulkstenī. Tas rādija 23.17.

�Annika - �ī būs gara nakts,� Mīkaels sacīja, neskatīdamies uz māsu, kad ielā iegriezās policijas auto.

Pirmie nozieguma vietā ieradās policisti Magnusons un Ulsons. Viņi bija brauku�i pa Nīnesas ceļu, atgriezdamies no izsaukuma, kas izrādījās viltus trauksme. Magnusonam un Ulsonam sekoja vadības ma�īna ar patruļdienesta komisāru Osvaldu Mortensonu, kas atradās Skanstullā, kad vadības centrāle izsauca ma�īnas. Viņi ieradās gandrīz vienlaikus katrs no savas puses un uz ielas ieraudzīja d�insos un tum�ā �aketē ģērbu�os vīrieti, kur� pacēla roku, dodams zīmi apstāties. Da�us metrus tālāk no automa�īnas ielas malā izkāpa sieviete.

Visi trīs policisti da�as sekundes nogaidīja. Centrāle bija ziņo�jusi, ka no�auti divi cilvēki, un vīrietis kreisajā rokā turēja tum�u priek�metu. Pagāja mirklis, iekams viņi pārliecinājās, ka tas ir mobilais telefons. Policisti izkāpa no ma�īnām reizē, sakārtoja siksnas un kārtīgāk apskatīja abus stāvus. Mortensons tūlīt uzņē�mās vadību.

�Vai jūs ziņojāt par �au�anu?�

Vīrietis pamāja ar galvu. Viņ� �ķita smagi satriekts. Viņ� smē�ķēja cigareti un cēla to pie lūpām ar trīco�u roku.

�Kā jūs sauc?�

�Mīkaels Blumkvists. Pirms neilga brī�a �ajā mājā no�āva divus cilvēkus. Dāgu Svensonu un Miu Bergmani. Viņi ir tre�ajā stāvā. Tur pie durvīm stāv kaimiņi.�

�Ak kungs!� sieviete sacīja.

�Kas jūs esat?� Mortensons jautāja.

�Annika D�annīni.�

�Vai jūs te dzīvojat?�

�Nē,� Mīkaels Blumkvists atbildēja. �Man bija jāapciemo no��autais pāris. Mana māsa atveda mani no svinībām.�

�Jūs apgalvojat, ka no�auti divi cilvēki. Vai jūs redzējāt, kas notika?�

�Nē. Es viņus atradu.�

�Jāiet aug�ā paskatīties,� Mortensons sacīja.

�Pagaidiet,� Mīkaels teica. �Kā stāsta kaimiņi, �āviens atska�nējis tikai īsu mirkli pirms manas iera�anās. Es sacēlu trauksmi minūti pēc tam. Kop� tā brī�a ir pagāju�as mazāk nekā piecas minūtes. Tas nozīmē, ka slepkava vēl ir kaut kur tuvumā.�

�Bet jums nav pazīmju?�

�Mēs nevienu neredzējām. Varbūt kāds no kaimiņiem ir kaut ko manījis.�

Mortensons deva zīmi Magnusonam, kur� pacēla savu rāciju un klusītēm sāka ziņot vadības centrālei. Mortensons pagriezās pret Mīkaelu.

�Rādiet ceļu,� viņ� sacīja.

Kad viņi iegāja pa durvīm, Mīkaels apstājās un klusēdams norādīja uz pagraba kāpnēm. Mortensons noliecās un nopētīja ieroci. Viņ� nokāpa pa kāpnēm un paraustīja pagraba durvis. Tās bija aizslēgtas.

�Ulson, paliec te un uzmani,� Mortensons sacīja.

Kaimiņu bariņ� pie Dāga un Mias durvīm bija sarucis. Divi bija devu�ies uz saviem dzīvokļiem, bet vīrietis brūnajos rītasvārkos joprojām stāvēja postenī. �ķita, ka viņ� jūtas atvieglots, ieraugot formastērpus.

�Es nevienu nelaidu iek�ā,� viņ� sacīja.

�Labi,� reizē atbildēja Mīkaels un Mortensons.

�Izskatās, ka uz kāpnēm ir asinis,� sacīja policists Magnu�sons.

Visi aplūkoja pēdas. Mīkaels paskatījās uz savām itāļu kurpēm.

�Tās dro�i vien ir no manis,� viņ� sacīja. �Es biju dzīvoklī. Tur ir �ausmīgi daudz asiņu.�

Mortensons vērīgi paraudzījās uz Mīkaelu. Viņ� ar pildspalvu pagrūda vaļā dzīvokļa durvis un ieraudzīja asiņainas pēdas priek��namā.

�Pa labi. Dāgs Svensons ir dzīvojamā istabā, bet Mia Bergmane guļamistabā.�

Mortensons ātri apskatīja dzīvokli un iznāca jau pēc īsa mir�kļa. Viņ� kaut ko sacīja rācijā un pieprasīja pastiprinājumu no de�ūrdaļas. Kamēr viņ� runāja, ieradās neatliekamā palīdzība. Mortensons viņus apturēja, pabeigdams sarunu.

�Divi cilvēki. Cik redzu, viņiem vairs nevar palīdzēt. Vai viens no jums var apskatīties, neizbradājot nozieguma vietu?�

Nevajadzēja ilgu laiku, lai konstatētu, ka neatliekamās palī�dzības personāls ir lieks. De�urējo�ais ārsts nolēma, ka nav nepiecie�ams sūtīt �os cilvēkus uz slimnīcu, lai mēģinātu viņus reanimēt. Cerību vairs nebija. Mīkaelu piepe�i pārņēma stiprs nelabums, un viņ� vērsās pie Mortensona:

�Es ie�u ārā. Man vajag svaigu gaisu.�

�Diem�ēl es jūs nevaru atlaist.�

�Neuztraucieties,� Mīkaels sacīja. �Es sēdē�u ārā uz lieveņa.� �Vai varu apskatīt jūsu dokumentus?�

Mīkaels izvilka kabatas portfeli un ielika to Mortensonam rokā. Tad, neteikdams ne vārda, pagriezās, nokāpa lejā un apsēdās uz lieveņa pie mājas, kur joprojām gaidīja Annika kopā ar policistu Ulsonu. Annika apsēdās brālim blakus.

�Mik, kas noticis?� Annika jautāja.

�Ir nogalināti divi cilvēki, kas man bija ļoti mīļi. Dāgs Svensons un Mia Bergmane. Es gribēju, lai tu izlasi Dāga manuskriptu.� Annika D�annīni saprata, ka būtu nevietā apbērt Mīkaelu ar jautājumiem. Viņa apskāva brāli ap pleciem un turēja, kamēr ieradās vēl citas policijas ma�īnas. Uz trotuāra otrpus ielai jau bija salasījies ziņkārīgu naktsputnu bariņ�. Mīkaels viņus mēmi vēroja, kamēr policija sāka uzstādīt no�ogojuma barjeras. Sākās slepkavības izmeklē�ana.

Bija nedaudz pāri trijiem naktī, kad Mīkaels un Annika beidzot varēja atstāt kriminālizmeklē�anas de�ūrdaļu. Viņi bija pava�dīju�i vienu stundu Annikas ma�īnā pie nama En�ēdē, gaidot, kad ieradīsies de�urējo�ais prokurors, lai noformētu iepriek�ējās izmeklē�anas uzsāk�anu. Pēc tam - tā kā Mīkaels bija abu upuru labs draugs, kas viņus atradis un izsaucis policiju, - viņus lūdza doties līdzi uz Kungsholmenu, lai, kā to mēdz teikt, palīdzētu izmeklē�anai.

Tur viņiem vajadzēja gaidīt krietnu laiku, līdz viņus nopra�tināja de�ūrdaļas kriminālinspektore Anita Nīberga. Viņa bija gai�mate un izskatījās pēc pusaudzes.

Es sāku novecot, Mīkaels nodomāja.

Ap pustrijiem naktī viņ� bija izdzēris tik daudz tasī�u plie�kanas automātu kafijas, ka bija jau skaidrā un jutās ļoti nelāgi. Viņ� bija spiests pārtraukt nopratinā�anu un doties uz tualeti, kur briesmīgi vēma. Acu priek�ā visu laiku kavējās aina ar Mias Bergmanes sadragāto seju. Mīkaels izdzēra vairākas glāzes ūdens un noskaloja seju, pirms atgriezās uz nopratinā�anu. Viņ� mēģi�nāja sakopot domas un atbildēt uz Anitas Nībergas jautājumiem, cik izsmeļo�i vien iespējams.

Vai Dāgam Svensonam un Miai Bergmanei bija ienaidnieki?

Nē, cik man zināms, ne.

Vai viņi bija saņēmu�i draudus?

Par to es neko nezinu.

Kādas bija viņu attiecības?

�ķita, ka viņi mīl viens otru. Dāgs reiz stāstīja, ka viņi grib bērnu, kad Mia būs kļuvusi par doktori.

Vai viņi lietoja narkotikas?

Man nav ne jausmas. Diezin vai, bet, ja lietoja, tad dro�i vien ne vairāk par kādu kāsīti svētku reizēs.

Kāpēc jūs devāties pie viņiem tik vēlu vakarā?

Mīkaels izskaidroja notiku�o.

Vai nebija neparasti doties pie viņiem tik vēlu?

Jā. Dro�i vien. Tā gadījās pirmo reizi.

Kā jūs viņus pazināt?

Saistībā ar darbu. Mīkaels stāstīja nebeidzami gari.

Atkal un atkal jautājumi, kas noskaidroja tik neparasto gra�fiku.

�āvieni bija sadzirdēti visā mājā. Tie bija atskanēju�i ar mazāk nekā piecu sekun�u starplaiku. Septiņdesmitgadīgais vīrietis brūnajos rītasvārkos bija tuvākais kaimiņ� un pensionēts krasta artilērijas majors. Pēc otrā �āviena viņ� bija piecēlies no dīvāna pie televizora un tūlīt izsteidzies kāpņu telpā. Ņemot vērā to, ka viņam bija gū�u locītavu problēmas un grūti piecelties, viņ� pats rēķināja, ka pagāju�as varbūt trīsdesmit sekundes, iekams viņ� atvēris dzīvokļa durvis. Ne viņ�, ne kāds cits no kaimiņiem nebija redzēju�i noziedznieku.

Pēc kaimiņu teiktā, Mīkaels bija ieradies pie dzīvokļa durvīm mazāk nekā divas minūtes pēc �āvieniem.

Ierēķinot to, ka viņ� un Annika pārredzēja ielu apmēram trīs�desmit sekundes, kamēr Annika piebrauca pie īstajām durvīm, novietoja auto ielas malā un pārmija da�us vārdus ar Mīkaelu, pirms viņ� �ķērsoja ielu un uzkāpa pa kāpnēm, tad laika logs bija aptuveni trīsdesmit līdz �etrdesmit sekundes. �ajā brīdī dubultslepkava bija paspējis atstāt dzīvokli, nokāpt pa kāpnēm, nomest ieroci pirmajā stāvā, atstāt ēku un pazust no redzesloka, pirms tur piebremzēja Annika. Un neviens vienīgs cilvēks nebija redzējis pat viņa ēnu.

Visi secināja, ka Mīkaels un Annika ar da�u sekun�u nokavē��anos palaidu�i garām slepkavu.

īsu mirkli Mīkaels aptvēra: kriminālinspektore Anita Nīberga apsver domu, ka slepkava varētu būt Mīkaels, ka viņ� vienkār�i nokāpis stāvu zemāk un izlicies ierodamies brīdī, kad sapulcēju��ies kaimiņi. Ta�u Mīkaela alibi bija māsa un laika grafiks. Viņa gaitas, ieskaitot telefona sarunu ar Dāgu Svensonu, varēja apstip�rināt liels skaits D�annīni ģimenes locekļu.

Beidzot Annika pacēla balsi. Mīkaels esot sniedzis visu iespē�jamo palīdzību. Viņ� acīm redzami esot noguris un jūtoties slikti. Laiks beigt nopratinā�anu un laist viņu mājās. Annika atgādināja, ka ir brāļa advokāte un viņam ir savas Dieva vai vismaz riksdaga noteiktas tiesības.

Iznāku�i uz ielas, abi klusēdami ilgi stāvēja pie Annikas ma�ī�nas.

�Ej mājās un izgulies,� Annika sacīja.

Mīkaels papurināja galvu.

�Man jāaizbrauc pie Ērikas,� viņ� teica. �Ērika ari viņus pazina. Es nevaru vienkār�i piezvanīt, un es negribu, lai viņa no rīta pamostas un dzird par to ziņās.�

Annika bridi vilcinājās, bet tad saprata, ka brālim ir tais�nība.

�Tātad Salt�ēbādena,� viņa noteica.

�Vai tu spēsi?�

�Kam tad domātas mazās māsas?�

�Ja tu mani aizvestu līdz Nakas centram, es tur varētu paņemt taksometru vai pagaidīt kādu autobusu.�

�Nemuldi. Kāp iek�ā, es tevi aizvedī�u.�

Arī Annika D�annīni acīm redzami bija nogurusi, un Mīkae�lam izdevās pierunāt māsu nedoties stundu garajā apkārtceļā ap Lenne�tas līci, bet izlaist viņu Nakas centrā. Viņ� noskūpstīja māsu uz vaiga, pateicās par palīdzību �ajā naktī un pagaidīja, līdz Annika bija apgriezusi ma�īnu un pazudusi, iekams pats izsauca taksometru.

Pēdējo reizi Mīkaels bija iegriezies Salt�ēbādenā pirms vairāk nekā diviem gadiem. Viņ� tikai da�as reizes bija ciemojies pie Ērikas un viņas vīra. Viņ� pieņēma, ka tā ir brieduma trūkuma pazīme.

Mīkaelam nebija ne jausmas, kā tie�i funkcionē Ērikas un Grē- gera laulība. Viņ� pazina Ēriku jau kop� astoņdesmito gadu sākuma un bija nolēmis turpināt �īs attiecības, līdz būs tik vecs, ka nejau�dās piecelties no ratiņkrēsla. Attiecības bija pārtrūku�as tikai uz īsu laika periodu astoņdesmito gadu beigās, kad viņ� un Ērika bija apprecēju�ies katrs ar savu partneri. Pārtraukums ilga vairāk nekā gadu, līdz abi kļuva neuzticīgi saviem dzīvesbiedriem.

Mīkaelam tas beidzās ar �ķir�anos. Ērikas gadījumā Grēgers Bekmans nosprieda: tik ilggadēja seksuāla kaislība dro�i vien ir tik stipra, ka būtu nesaprātīgi gaidīt, lai tos abus no kopīgas gultas attur para�as vai sabiedrības pieņemtā morāle. Viņ� arī paskaidroja, ka nevēlētos riskēt pazaudēt Ēriku, tāpat kā Mīkaels bija zaudējis savu sievu.

Kad Ērika bija atzinusies neuzticībā, Grēgers Bekmans apcie�moja Mīkaelu Blumkvistu. Mīkaels bija gaidījis �o apciemojumu un baidījies no tā - viņ� jutās kā pēdējais nelietis. Ta�u Grēgers nevis sadeva Mīkaelam pa muti, bet uzaicināja viņu uz krogu. Viņi bija izstaigāju�i trīs krogus Sēdermalmē, pirms bija pietie�kami iereibu�i nopietnai sarunai, kas ap saullēktu notika uz parka soliņa pie Mariatorjeta.

Mīkaelam bija grūti noticēt, kad Grēgers Bekmans atklāti pateica: ja Mīkaels mēģinās izjaukt viņa laulību ar Ēriku, tad viņ� atgriezīsies skaidrā prātā un ar rungu, bet, ja runa ir tikai par miesaskāri un dvēseles nespēju ievērot mērenību un savaldību, tad viņam nav iebildumu.

Mīkaels un Ērika turpināja savu sakaru ar Grēgera piekri�anu un necen�oties to slēpt no viņa. Cik Mīkaels zināja, Grēgers un Ērika joprojām jutās laimīgi savā laulībā. Viņ� saprata, ka Grē�gers pieņem viņu attiecības bez protestiem un pat tādā mērā, ka Ērikai vajadzēja tikai pacelt klausuli, piezvanīt un paskaidrot, ka viņa ir nodomājusi pavadīt nakti pie Mīkaela, - un tā notika visai regulāri.

Grēgers Bekmans nekad nebija ne ar vārdu kritizējis Mīkaelu. Glu�i pretēji - �ķita, ka viņ� uzskata Ērikas un Mīkaela attiecības par glu�i noderīgām un ka viņa pa�a mīlestība uz Ēriku padzi�ļinās, jo viņ� nekad nevar uzskatīt sievas klātbūtni par pa�sa�protamu.

Toties Mīkaels nekad nejutās ērti Grēgera sabiedrībā, kas bija drūms atgādinājums, ka pat tik brīvām attiecībām ir sava cena. Tāpēc viņ� bija apciemojis Salt�ēbādenu tikai da�as reizes, kad Ērika rīkoja lielākas viesības un viņa neiera�anos varētu uzskatīt par demonstratīvu.

Tagad Mīkaels apstājās pie divsimt piecdesmit kvadrātmetru lielās villas. Par spīti nepatikai nest sliktas ziņas, viņ� apņēmīgi uzlika pirkstu uz durvju zvana pogas un turēja to kādas �etrdes�mit sekundes, līdz izdzirdēja soļus. Durvis atvēra Grēgers Bek�mans, aptinis ap vidu dvieli; miegainu dusmu izteiksme viņa sejā pārvērtās snaudulīgā izbrīnā, kad viņ� uz kāpnēm ieraudzīja sievas mīļāko.

�Sveiks, Grēger,� Mīkaels sacīja.

�Labrīt, Blumkvist. Sasodīts, cik pulkstenis?�

Grēgers Bekmans bija blonds un tievs. Viņam bija visai spal�vainas krūtis un uz galvas tikpat kā nemaz nebija matu. Nedēļu veci bārdas rugāji un skaidri manāma rēta virs labās uzacs, kas radusies nopietnā jahtas avārijā pirms da�iem gadiem.

�Mazliet pāri pieciem,� Mīkaels sacīja. �Vai vari pamodināt Ēriku? Man ar viņu jārunā.�

Grēgers Bekmans pieņēma: ja Mīkaels Blumkvists ir pārvarējis savu nepatiku pret Salt�ēbādenas apciemo�anu un tik�anos ar viņu, tad noticis kaut kas ārkārtējs. Turklāt izskatījās, ka Mīka�elam �obrīd ļoti noderētu glāze viskija vai vismaz gulta. Tāpēc viņ� atvēra durvis un ielaida Mīkaelu.

�Kas noticis?� viņ� jautāja.

Pirms Mīkaels paguva atbildēt, aug�stāva kāpnēs parādījās Ērika Bergere, aizsiedama baltas frotē rītakleitas jostu. Viņa apstājās pusceļā, ieraudzījusi priek�namā Mīkaelu.

�Kas?�

�Dāgs Svensons un Mia Bergmane,� Mīkaels sacīja.

Viņa seja tūlīt atklāja, kādu vēsti viņ� nes.

�Nē!� Ērika ar plaukstu aizklāja muti.

�Es nāku no policijas. Dāgu un Miu �onakt nogalināja.�

�Nogalināja!� vienā mutē izsaucās Ērika un Grēgers.

Ērika lūkojās uz Mīkaelu ar izmisu�u skatienu.

�Nopietni?�

Mīkaels drūmi pamāja ar galvu.

�Kāds iegāja viņu dzīvoklī En�ēdē un viņus no�āva. Es viņus atradu.�

Ērika apsēdās uz kāpnēm.

�Es negribēju, ka tu to uzzini no rīta ziņām,� Mīkaels sacīja.

Bija bez vienas minūtes septiņi Zaļās ceturtdienas rītā, kad Mīka�els un Ērika iegāja Millennium redakcijā. Ērika bija piezvanījusi Kristeram Malmam un atbildīgajai sekretārei Mālinai Ēriksonei, pamodinādama viņus ar ziņu, ka Dāgs un Mia �onakt nogalināti. Viņi dzīvoja krietni tuvāk un jau bija ieradu�ies uz sanāksmi un ieslēgu�i kafijas automātu virtuvītē.

�Kas, ellē, notiek?� Kristers Malms jautāja.

Mālina Ēriksone viņu apklusināja un pagrieza skaļāk rīta ziņas septiņos.

Vakar vēlu vakarā kādā dzīvoklī En�ēdē no�auti divi cilvēki, vīrietis un sieviete. Policija ziņo, ka notikusi dubultslepkavība. Neviens no miru�ajiem agrāk nav nonācis policijas uzmanības lokā. Slepkavības iemesls nav zināms. Notikuma vietā atrodas mūsu korespondente Hanna Ūlofsone.

"īsi pirms pusnakts policija saņēma ziņojumu par �āvieniem ēkā uz Bjernebergsvēgena En�ēdē. Viens no kaimiņiem stāsta, ka dzīvoklī biju�i dzirdami vairāki �āvieni. Slepkavības motīvs nav zināms, un līdz �im neviens nav aizturēts. Policija ir norobe�ojusi dzīvokli, un notiek krimināltehniskā apskate."

�Tas bija īsi,� sacīja Mālina un pagrieza klusāk. Tad viņa sāka raudāt. Ērika piegāja Mālinai klāt un apskāva viņas plecus.

�Nolādēts!� sacīja Kristers Malms, nevērsdamies ne pie viena atsevi�ķi.

�Apsēdieties,� Ērika sacīja apņēmīgā balsī. �Mīkael��

Mīkaels vēlreiz izstāstīja, kas noticis �ajā naktī. Viņ� runāja monotonā balsī un izmantoja lieti�ķas �urnālistu frāzes, aprak�stīdams, kā atradis Dāgu un Miu.

�Nolādēts!� Kristers atkārtoja. �Tas tak ir neprāts.�

Mālinu atkal pārņēma emocijas. Viņa atsāka raudāt un pat necentās slēpt asaras.

�Piedodiet,� viņa sacīja.

�Es jūtos tie�i tāpat,� Kristers piebilda.

Mīkaels brīnījās, kāpēc viņ� nespēj raudāt. Viņ� juta tikai lielu tuk�umu, gandrīz kā narkozē.

��obrīd, no rīta, mēs nezinām īpa�i daudz,� sacīja Ērika Ber�gere. �Mums jāapsprie� divi jautājumi. Pirmkārt, pēc trim nedē�ļām mums jānodod tipogrāfijā Dāga Svensona reportā�a. Vai mēs joprojām to publicēsim? Vai varam to publicēt? Tas ir viens. Otru jautājumu mēs ar Mīkaelu apspriedām ceļā uz pilsētu.�

�Mēs nezinām, kāpēc tika izdarīta �ī slepkavība,� Mīkaels sacīja. �Iemesls var būt kaut kas privāts Dāga un Mias dzīvē, un tas arī var būt tīri vājprāta noziegums. Bet mēs nevaram izslēgt, ka tam ir kāda saistība ar viņu darbu.�

Pie galda iestājās klusums. Beidzot Mīkaels nokrem�ļojās.

�Kā zināms, mēs grasāmies publicēt būtībā ļoti asu reportā�u, kurā nosaucam vārdā cilvēkus, kas mazāk par visu vēlētos pievērst sev uzmanību saistībā ar kaut ko tādu. Pirms divām nedēļām Dāgs uzsāka konfrontācijas. Es iedomājos, ka viens no viņiem�� �Pagaidi,� ierunājās Mālina Ēriksone. �Mēs atmaskojam trīs policistus, no kuriem viens strādā Dro�ības policijā un viens - Tikumības policijā, vairākus advokātus, vienu prokuroru, vienu tiesnesi un pāris neķītru �urnālistu. Vai kāds no viņiem būtu izdarījis slepkavību, lai nepieļautu publikāciju?�

�Njā, es nezinu,� Mīkaels domīgi noteica. ��iem cilvēkiem ir daudz ko zaudēt, tomēr man �ķiet, ka viņiem jābūt galīgi stul�biem, ja viņi domā, ka tādu stāstu var apklusināt, nogalinot �urnālistu. Ta�u mēs atmaskojam arī daudz suteneru, un, pat ja neizmantojam īstos vārdus, nav grūti izskaitļot, kas viņi ir. Da�i no viņiem ir iepriek� tiesāti par vardarbīgiem noziegumiem.� �Labi,� Kristers sacīja. �Bet tu �īs slepkavības attēlo kā īstu soda izpildi. Ja esmu uztvēris pareizi Dāga stāstu, tad runa nav par īpa�i gudriem cilvēkiem. Vai viņi spēj izdarīt dubultslepka- vību un izsprukt sveikā?�

�Cik gudram jābūt, lai divreiz iz�autu?� jautāja Mālina. ��obrīd mēs te spriedelējam par to, ko īsti nezinām,� iejaucās Ērika Bergere. �Bet mums ir jāuzdod �is jautājums. Ja Dāga raksti - vai varbūt Mias disertācija - bija slepkavību iemesls, tad mums jāpastiprina dro�ības pasākumi redakcijā.�

�Un tre�ais jautājums,� Mālina piebilda. �Vai mēs nosauksim policijai vārdus? Ko tu �onakt viņiem sacīji?�

�Es atbildēju uz visiem jautājumiem, ko viņi uzdeva. Pastās�tīju, ar kādu rakstu Dāgs strādāja, bet man nejautāja par detaļām, un es nenosaucu nevienu vārdu.�

�Varbūt mums vajadzētu to darīt,� Ērika sacīja.

�Tas nav tik vienkār�i,� Mīkaels atbildēja. �Mēs, iespējams, varam iedot viņiem vārdu sarakstu, bet ko iesāksim, ja policisti sāks uzdot jautājumus, kā pie tiem tikām? Mēs nevaram nodot avotus, kas grib palikt anonīmi. Tas attiecas uz vairākām meite�nēm, ar kurām runāja Mia.�

�Kas par draņķīgu bū�anu,� Ērika sacīja. �Mēs atgrie�amies pie pirmā jautājuma - vai publicēsim?�

Mīkaels pacēla roku.

�Pagaidiet. Mēs varam to likt uz balso�anu, bet es patiesībā esmu atbildīgais izdevējs un pirmo reizi esmu nolēmis pieņemt lēmumu uz savu roku. Atbilde ir: nē. Mēs nevaram to publicēt nākamajā numurā. Būtu pavisam nesaprātīgi rīkoties saskaņā ar iepriek�ējo plānu.�

Pie galda atkal iestājās klusums.

�Es ļoti labprāt publicētu materiālu, bet acīmredzot tur daudz kas ir jāpārveido. Dāgam un Miai bija visi pierādījumi, un stāsts balstījās arī uz to, ka Mia bija nolēmusi ziņot policijai par cilvē�kiem, kurus mēs grasījāmies nosaukt vārdā. Viņa bija eksperte. Vai mums ir �īs zinā�anas?"

Noklaudzēja ārdurvis, un piepe�i durvju ailā nostājās Henrijs Kortess.

�Vai tie ir Dāgs un Mia?� viņ� aizelsies jautāja.

Visi pamāja ar galvu.

�Velns! Tas ir briesmīgi.�

�Kā tu uzzināji?� Mīkaels brīnījās.

�Es biju izklaidēties ar savu meiteni, un mājupceļā mēs par to dzirdējām taksometra rācijā. Policija meklēja informāciju par braucieniem uz �o ielu. Es pazinu adresi. Man vajadzēja atnākt.� Henrijs Kortess izskatījās tik satriekts, ka Ērika piecēlās un apskāva puisi, pirms lūdza viņu apsēsties. Tad viņa atsāka ap�spriedi.

�Domāju, ka Dāgs būtu gribējis, lai publicējam viņa rakstu.� �Un es domāju, ka mēs to darīsim. Un noteikti - grāmatu. Ta�u situācija ir tāda, ka �obrīd mums publicē�ana jāatliek.�

�Tad ko mēs tagad iesāksim?� Mālina jautāja. �To rakstu nevar tā vienkār�i nomainīt - tas ir tematiskais numurs, jāpārtaisa viss �urnāls.�

Ērika brīdi klusēja. Tad viņa pasmaidīja �īs dienas pirmo gurdo smaidu.

�Vai tu Lieldienās biji ieplānojusi brīvdienas, Mālin?� viņa jau�tāja. �Aizmirsti par tām. Darīsim tā� Mālin - tu, es un Kristers apsēdīsimies un izplānosim pilnīgi jaunu numuru bez Dāga Sven�sona. Palūkosim, vai nevaram paņemt da�us tekstus, ko bijām ieplānoju�i jūnijam. Mīkael, cik daudz no Dāga materiāliem tu biji paspējis izskatīt?�

�Man ir pēdējā versija deviņām no divpadsmit nodaļām. Un priek�pēdējā desmitās un vienpadsmitās nodaļas versija. Dāgam vajadzēja atsūtīt galīgo versiju - man jāpārbauda pasts -, bet man ir tikai neliela daļa no pēdējās, divpadsmitās nodaļas. Tajā viņ� visu apkopo un izdara secinājumus.�

�Bet jūs ar Dāgu to nodaļu pārrunājāt?�

�Es zinu, par ko viņ� bija nolēmis rakstīt, ja tu to domā.� �Labi, tad ķeries pie tekstiem - gan grāmatas, gan raksta. Es gribu zināt, cik daudz pietrūkst un vai mēs varam rekonstruēt to, ko Dāgs nepaspēja atstāt. Vai tu �odien vari veikt objektīvu aplēsi?�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Es arī gribētu, lai tu apdomā, ko teiksim policijai. Kas nav bīstami, un kur mēs riskējam pārkāpt avotu aizsardzību. Neviens no redakcijas nedrīkst neko stāstīt bez tavas atļaujas.� �Izklausās labi,� Mīkaels sacīja.

�Vai tu nopietni domā, ka slepkavības motīvs ir Dāga repor�tā�a?�

�Vai Mias disertācija� es nezinu. Bet mēs nevaram izslēgt �ādu iespējamību.�

Ērika Bergere brīdi domāja.

�Nē, nevaram gan. Tev vajadzēs turpināt.�

�Ko turpināt?�

�Izmeklē�anu.�

�Kādu izmeklē�anu?�

�Mūsu izmeklē�anu, velns ar ārā!� Ērika piepe�i pacēla balsi. �Dāgs bija �urnālists un strādāja Millennium. Ja viņu nogalināja darba dēļ, man tas jāzina. Tātad mēs izpētīsim, kas notika. Tu to darīsi. Sāc pārskatīt visus materiālus, ko Dāgs mums iedeva, un izdomā, vai tas var būt slepkavības motīvs.�

Ērika palūkojās uz Mālinu Ēriksoni.

�Mālina, ja tu man �odien palīdzēsi ieskicēt jaunu numuru, tad mēs ar Kristeru paveiksim melno darbu. Bet tu esi daudz strādājusi ar Dāgu un pārējiem tekstiem tematiskajā numurā. Tev kopā ar Mīkaelu jāvēro, kā attīstās slepkavības izmeklē�ana.� Mālina pamāja ar galvu.

�Henrij� vai tu �odien vari strādāt?�

�Protams.�

�Apzvani visus pārējos redakcijas darbiniekus un pastāsti to viņiem. Pēc tam tev būs jāpiezvana uz policiju un jānoskaidro, kas notiek. Izdibini, vai tiks rīkota kāda preses konference. Mums jābūt lietas kursā.�

�Labi. Es vispirms piezvanī�u darbiniekiem, tad aizskrie�u mājās nomazgāties un paēst brokastis. Atgriezī�os pēc �etrdesmit

piecām minūtēm, ja nebū�u devies taisnā ceļā uz Kungshol- menu.�

�Mēs sazināsimies dienas gaitā.�

Pie galda iestājās īss klusuma brīdis.

�Labi,� Mīkaels beidzot ierunājās. �Vai esam beigu�i?� �Domāju, ka jā,� Ērika atteica. �Vai tu steidzies?�

�Jā. Man kādam jāpiezvana.�

Kad iezvanIjās telefons, Harrieta Vangere ēda brokastis - kafiju, grauzdētu maizi ar sieru un apelsīnu d�emu - Henrika Vangera Hēdebi mājas stikla verandā. Viņa atbildēja, nepalūkojusies dis�plejā.

�Labrīt, Harrieta!� sacīja Mīkaels Blumkvists.

�Jāievelk krusts skurstenī. Man �ķita, ka tu esi no tiem, kas nekad neceļas pirms astoņiem.�

�Es to ari nedaru, ja esmu paspējis aiziet gulēt. Bet �onakt nepaspēju.�

�Vai kaut kas noticis?�

�Vai neklausījies ziņas?�

Mīkaels īsi pastāstīja par nakts notikumiem.

�Cik briesmīgi!� Harrieta sacīja. �Kā tu jūties?�

�Paldies, ka apjautājies. Nu jau labāk. Bet es zvanu tāpēc, ka tu esi Millennium valdē un tev vajadzētu būt informētai. Dro�i vien drīz kāds �urnālists atklās, ka Dāgu un Miu atradu es, un sāksies visādi minējumi, bet, kad noplūdīs informācija, ka Dāgs mums gatavoja milzīgu sensāciju, tad atskanēs jautājumi.�

�Un tu domā, ka man jābūt gatavai. Labi. Ko lai es saku?� �Saki, kā ir. Tu esi informēta par to, kas noticis. Protams, tevi satrieku�as ne�ēlīgās slepkavības, bet tu neesi saistīta ar redak�cijas darbu un nevari komentēt nekādas baumas. Izmeklēt slep�kavību ir policijas, nevis Millennium uzdevums.�

�Paldies par brīdinājumu. Vai es kaut ko varu darīt?�

�Ne �obrīd. Bet, ja kaut kas būs, es do�u ziņu.�

�Labi. Un, Mīkael� lūdzu, turi mani lietas kursā.�

Jau pulksten septiņos Zaļās ceturtdienas rītā formālā atbildība par En�ēdes dubultslepkavības izmeklē�anu bija nonākusi uz pro�kurora Rikarda Ekstrēma galda. Nakts de�urējo�ais prokurors, visai jauns un nepieredzējis jurists, bija sapratis, ka En�ēdes slepkavībai piemīt liels potenciāls. Viņ� piezvanīja un pamodi�nāja lēnes prokurora vietnieku, kur� savukārt pamodināja lēnes policijas priek�nieka vietnieku. Viņi kopā izlēma pārspēlēt �o darbu uzcītīgam un pieredzēju�am prokuroram. Izvēle krita uz �etrdesmit divus gadus veco Rikardu Ekstrēmu.

Ekstrēms bija sīks un enerģisks vīrs, tikai metru se�desmit septiņus centimetrus gar�, plāniem gai�iem matiem un bārdu. Viņ� vienmēr bija nevainojami ģērbies un sava mazā auguma dēļ valkāja kurpes ar paaugstinātiem papē�iem. Karjeru Ekstrēms sāka kā prokurora vietnieks Upsālā, no kurienes viņu uzaicināja strādāt Tieslietu ministrijā, kur viņ� saskaņoja Zviedrijas un ES likumus un darīja to tik labi, ka uz laiku kļuva par nodaļas vadītāju. Ekstrēms bija izraisījis ievērību, veicot izmeklē�anu par likuma varas organizatoriskajiem trūkumiem, viņ� iestājās par to, ka jāpaaugstina efektivitāte, nevis jāpie�ķir lielāki resursi, ko prasīja da�as policijas struktūrvienības. Pēc �etriem gadiem Tieslietu ministrijā viņ� pārgāja uz Stokholmas prokuratūru, kur vadīja vairākas lietas saistībā ar skaļām laupī�anām vai vardar�bīgiem noziegumiem.

Valsts pārvaldē viņu uzskatīja par sociāldemokrātu, bet patie�sībā partiju politika Ekstrēmu nemaz neinteresēja. Viņ� sāka izjust zināmu uzmanību no pla�saziņas līdzekļu puses, un aug�stākstāvo�ie varas gaiteņos paturēja viņu acīs. Ekstrēms noteikti bija potenciāls kandidāts augstiem amatiem, un, pateicoties �ķie�tamajām ideoloģiskajām simpātijām, viņam bija pla�s kontaktu loks gan politiķu, gan policijas aprindās. Policistu domas par Ekstrēma spējām dalījās. Viņa pētījums Tieslietu ministrijā nebija nācis par labu tām policijas vienībām, kuras apgalvoja, ka visla�bāk likuma varu var nodro�ināt, pieņemot darbā vairāk policistu. Ta�u Ekstrēms bija izcēlies arī ar to, ka ieturēja stingru līniju, novezdams savas lietas līdz iztiesā�anai.

Noklausījies īsu de�ūrdaļas ziņojumu par nakts notikumiem En�ēdē, Ekstrēms ātri konstatēja, ka �im uzdevumam piemīt liels kinētiskās enerģijas potenciāls, kas ne�aubīgi radīs turbulenci masu saziņas līdzekļos. Tā nebija nekāda parastā slepkavība. Mi�ru�ie bija kriminoloģijas doktorande un �urnālists - pēdējo vārdu viņ� ienīda vai mīlēja atkarībā no situācijas.

Tūlīt pēc septiņiem Ekstrēms pa telefonu īsi apspriedās ar lēnes kriminālpolicijas priek�nieku. Ceturksni pāri septiņiem Eks�trēms pacēla klausuli un pamodināja kriminālinspektoru Janu Bublanski, kolēģu vidū vairāk pazīstamu ar iesauku inspektors Burbulis. Patiesībā Bublanskim Lieldienu nedēļa bija brīva, lai kompensētu virsstundu kalnu, kas sakrājies aizvadītajā gadā, ta�u tagad viņu lūdza pārtraukt atvaļinājumu un tūlīt ierasties poli�cijas iecirknī, lai vadītu izziņas darbu En�ēdes slepkavību izmek�lē�anā.

Bublanskis bija piecdesmit divus gadus vecs un kop� divdes�mit triju gadu vecuma vairāk nekā pusi mū�a nostrādājis par policistu. Se�us gadus viņ� bija pavadījis patruļma�īnā un strā�dājis gan iero�u nodaļā, gan zādzību nodaļā, iekams pabeidza kvalifikācijas cel�anas kursus un tika pārcelts augstākā amatā uz lēnes vardarbīgo noziegumu izmeklē�anas nodaļu. Precīzi rēķinot, pēdējo desmit gadu laikā Bublanskis bija piedalījies trīsdesmit triju slepkavību izmeklē�anās. Septiņpadsmit no tām viņ� bija vadījis, �etrpadsmit bija atklātas, un divas uzskatīja par atrisinā�tām no policijas viedokļa, kas nozīmēja, ka policija ir noskaidro�jusi noziedznieku, ta�u nav bijis pietiekami daudz pierādījumu, lai izvirzītu �im cilvēkam apsūdzību. Vienā vienīgā atliku�ajā gadījumā, nu jau pirms se�iem gadiem, Bublanskim un viņa dar�biniekiem nepaveicās. Kāds pazīstams dzērājs un kauslis bija sadurts līdz nāvei savā miteklī Bergshamrā. Nozieguma vieta bija īsts murgs, tur atrada vairāku du�u cilvēku, kas gadu gaitā bija �ūpoju�i vai kāvu�ies �ajā dzīvoklī, pirkstu nospiedumus un DNS pēdas. Bublanskis un viņa kolēģi bija pārliecināti, ka slepkava jāmeklē vīrie�a pla�ajā paziņu lokā, kas sastāvēja no alkoholi�ķiem un narkomāniem, ta�u, par spīti intensīvam izmeklē�anas darbam, slepkava turpināja nerrot policiju. Izmeklē�ana praktiski bija apturēta.

Visā visumā Bublanskim bija laba noziegumu atklā�anas sta�tistika, un kolēģi viņu uzskatīja par īpa�i augsti kvalificētu poli�cistu.

Tomēr, pēc kolēģu domām, Bublanskis bija arī mazliet dīvains; viņ� bija ebrejs un da�os svētkos bija manīts policijas gaiteņos ar kipu galvā. Vienā gadījumā to bija komentējis nu jau pensionētais policijas priek�nieks, kur� uzskatīja, ka nav piedienīgi valkāt kipu policijas ēkā, tāpat kā nav piedienīgi policistam skraidīt apkārt ar turbānu galvā. Nekādas turpmākas debates gan nesekoja. �o komentāru izdzirdēja kāds �urnālists un sāka uzdot jautājumus, bet policijas priek�nieks veikli pazuda savā kabinetā.

Bublanskis piederēja pie Sēderas draudzes un mēdza pasūtīt veģetāru ēdienu, ja nebija pieejams ko�ers. Tomēr viņ� nebija tik ortodoksāls, lai nestrādātu sabatā. Arī Bublanskis ātri aptvēra, ka �ī En�ēdes dubultslepkavība nebūs rutīnas lieta. Rikards Ekstrēms bija pavedis viņu sāņus, tiklidz Bublanskis tūlīt pēc astoņiem ienāca pa durvīm.

�Izskatās, ka �ī būs draņķīga lieta,� Ekstrēms sacīja. �No�au�tais pāris ir �urnālists un kriminoloģe. Un ar to vēl nav gana. Viņus atrada cits �urnālists.�

Bublanskis pamāja ar galvu. Tā bija gandrīz garantija, ka �o gadījumu cie�i uzraudzīs un pētīs masu saziņas līdzekļi.

�Un, lai vēl iekaisītu sāli brūcē, - �urnālists, kur� pāri atrada, ir Mīkaels Blumkvists no �urnāla MiUennium."

�Ui!� Bublanskis izsaucās.

�Pazīstams no tā cirka ap Vennerstrema lietu.�

�Vai mēs zinām kaut ko par motīvu?�

��obrīd pilnīgi neko. Neviens no no�autajiem mums nav pazīs�tams. Izskatās pēc kārtīgiem cilvēkiem. Meitenei pēc da�ām ne�dēļām vajadzēja aizstāvēt doktora disertāciju. �ai lietai būs vis�augstākā prioritāte.�

Bublanskis pamāja ar galvu. Viņa acīs slepkavībām vienmēr bija augsta prioritāte.

�Mēs izveidosim grupu. Būs jāstrādā, cik ātri vien iespējams, un es parūpē�os, lai tev būtu visi resursi. Tev palīdzēs Hanss Faste un Kurts Svensons. Tu dabūsi arī Jerkeru Holmbergu. Viņ� strādā ar Rinkebī slepkavības lietu, bet izskatās, ka noziedznieks ir aizbēdzis uz ārzemēm. Holmbergs spīdo�i apstrādā nozieguma vietas. Tu pēc vajadzības vari izmantot arī izmeklētājus no Valsts kriminālpolicijas.�

�Es gribu Sonju Mūdigu.�

�Vai viņa nav drusku par jaunu?�

Bublanskis sarauca uzacis un izbrīnījies paraudzījās uz Eks�trēmu.

�Viņai ir trīsdesmit deviņi, tikai da�us gadus jaunāka par tevi. Turklāt viņa ir ļoti gudra.�

�Labi, tu pats izlem, ko ņemsi grupā, lai tikai ātri iet uz priek�u. Vadība mums jau sadeva.�

Bublanskis �os vārdus uztvēra kā nedaudz pārspīlētus. Vadība �ajā agrajā rīta stundā tik tikko bija paspējusi atstāt brokastu galdu.

izmeklē�ana TĀ PA īstam sākās ar sapulci īsi pirms deviņiem, kad inspektors Bublanskis savāca savu komandu lēnes krimināl�policijas konferen�u telpā. Bublanskis nopētīja sanāku�os. Viņ� nebija īsti apmierināts ar grupas sastāvu.

Sonja Mūdiga �ajā telpā bija cilvēks, kuram viņ� uzticējās visvairāk. Viņa bija nostrādājusi policijā divpadsmit gadus, no kuriem �etrus - vardarbīgo noziegumu nodaļā, un piedalījusies vairākās Bublanska vadītajās izmeklē�anās. Mūdiga bija precīza un metodiska, bet Bublanskis agri bija pamanījis, ka viņai piemīt arī tādas īpa�ības, kuras viņ� personiski uzskatīja par visvērtīgā�kajām, veicot sare�ģītas izmeklē�anas. Pla�a fantāzija un spēja veidot asociācijas. Vismaz divās sare�ģītās izmeklē�anās Sonja Mūdiga bija atradusi savādas far-fetched sakarības, ko citi bija palaidu�i garām un kas izraisīja pavērsienu izmeklē�anā. Turklāt Bublanskis augstu vērtēja Sonjas vēso, intelektuālo humoru.

Bublanskis bija apmierināts arī ar Jerkeru Holmbergu. Holm- bergs bija piecdesmit piecus gadus vecs, viņ� nāca no Onger- manlandes. Viņ� bija pareizs un garlaicīgs cilvēks bez fantāzijas; un Sonju Mūdigu tas padarīja nenovērtējamu. Toties, pēc Bub�lanska domām, Holmbergs bija, iespējams, pats labākais nozie�guma vietu izpētes tehniķis Zviedrijas policijā. Gadu gaitā viņi bija sadarboju�ies vairākās izmeklē�anās, un Bublanskis bija cie�i pārliecināts: ja nozieguma vietā kaut kas ir atrodams, tad Holm�bergs to atradīs. Tātad viņa primārais uzdevums bija ņemt savā pārziņā darbu En�ēdes dzīvoklī.

Kolēģis Kurts Svensons Bublanskim bija diezgan sve�s. Viņ� bija kluss, spēcīgas miesasbūves vīrs ar tik īsi apcirptu gai�u ezīti, ka pa gabalu izskatījās plikpaurains. Svensons bija trīsdes�mit astoņus gadus vecs un tikko ieradies nodaļā no Hudinges policijas, kur daudzus gadus izmeklēja bandu noziegumus. Klīda runas, ka viņam esot iekarsīga daba un smagas dūres, kas patie�sībā nozīmēja, ka viņ� pret saviem klientiem izmanto metodes, kas nav īsti savienojamas ar policijas reglamentu. Reiz pirms desmit gadiem Kurtu Svensonu apsūdzēja miesas bojājumu noda�rī�anā, tomēr izmeklē�ana viņu atbrīvoja no visiem apsūdzības punktiem.

Ta�u Svensona slava balstījās uz pavisam citu gadījumu. 1999. gada oktobrī viņ� kopā ar kādu kolēģi bija devies uz Albī, lai atvestu uz nopratinā�anu vietējo huligānu. Huligāns policistiem bija labi pazīstams. Viņ� vairākus gadus bija terorizējis savus kaimiņus, kuri sūdzējās, ka viņ� pastāvīgi draudot apkārtējiem. Tagad policija pēc kāda mājiena turēja viņu aizdomās par video�nomas aplaupī�anu Nū�borjā. Tā bija rutīnas operācija, kas aiz�gāja galīgi �ķērsām, kad huligāns atteicās mierīgi doties līdzi un izvilka nazi. Svensona kolēģis, atvairīdamies no na�a, guva vairākus ievainojumus plaukstās un zaudēja kreiso īk�ķi, līdz uzbrucējs pievērsa uzmanību Svensonam, kur� pirmo reizi kar�jeras laikā bija spiests iz�aut no dienesta iero�a. Kurts Svensons iz�āva trīs reizes. Pirmais bija brīdinājuma �āviens. Otrais jau bija īsts �āviens, lai gan huligānam tas netrāpīja, kas pats par sevi bija īsts sasniegums, jo attālums bija mazāks nekā trīs metri. Tre�ais �āviens nelaimīgā kārtā trāpīja kaut kur vidukļa apvidū un pārrāva lielo aortu, tāpēc uzbrucējs da�u minū�u laikā noasi�ņoja. Vēlākā izmeklē�ana tomēr pilnībā atbrīvoja Kurtu Svensonu no atbildības, tādējādi sagādājot tematu debatēm pla�saziņas līdzekļos, kuri pētīja valsts monopolu uz vardarbību un Kurta Svenona vārdu minēja blakus abiem iecirkņa policistiem, kas bija nogalināju�i Osmo Vallo.

Sākumā Bublanskis uzlūkoja Kurtu Svensonu ar zināmām �au�bām, tomēr pēc pusgada nebija atklājis neko, kas dotu iemeslu kritikai vai dusmām. Glu�i pretēji - Bublanskis pamazām bija sācis cienīt Svensona nerunīgumu un kompetenci.

Pēdējais Bublanska komandas loceklis bija Hanss Faste, �etr�desmit septiņus gadus vecs veterāns, kas �ajā nodaļā bija aiz�vadījis piecpadsmit gadus. Faste bija tie�ais iemesls, kāpēc Bub�lanskis nebija īsti apmierināts ar grupas sastāvu. Fastem bija savi plusi un mīnusi. Pluss bija viņa pla�ā pieredze un lielā prakse sare�ģītās izmeklē�anās. Mīnusu kontā Bublanskis ierakstīja savu viedokli, ka Faste ir egoists, kur� mīl rupjus jokus, un tie varēja krist uz nerviem jebkuram normāli domājo�am cilvēkam un vis�augstākajā mērā krita uz nerviem Bublanskim. Vairākas kolēģa personiskās īpa�ības Bublanskim glu�i vienkār�i nepatika. Tomēr, ja viņu turēja stingros gro�os, Faste bija kompetents izmeklētājs. Turklāt viņ� bija kļuvis par tādu kā mentoru Kurtam Svenso�nam, kam acīmredzot nebija nekādu problēmu ar rupjiem jokiem. Izmeklē�anās viņi bie�i strādāja pārī.

Uz sapulci no de�ūrdaļas bija uzaicināta arī kriminālinspektore Anita Nīberga, lai informētu par Mīkaela Blumkvista nopratinā��anu naktī, un komisārs Osvalds Mortensons, lai atskaitītos par visu, kas noticis nozieguma vietā saistībā ar izsaukumu. Abi bija pārguru�i un vēlējās pēc iespējas ātrāk doties mājās un izgulēties, tomēr Anita Nīberga jau bija paspējusi dabūt nozieguma vietas fotogrāfijas, ko grupa tagad apskatīja.

Pēc trīsdesmit minū�u sarunas viņi bija noskaidroju�i noti�kumu gaitu. Bublanskis visu apkopoja.

�Ņemot vērā to, ka vēl turpinās nozieguma vietas tehniskā ekspertīze, viss izskatās �ādi� Nezināma persona, ko nav pama�nīju�i ne kaimiņi, ne citi liecinieki, ir iegājusi dzīvoklī En�ēdē un nogalinājusi Svensonu un Bergmani.�

�Mēs vēl nezinām, vai atrastais ierocis ir identisks ar slepka�vības ieroci, bet tas jau ir aizsūtīts uz Valsts krimināltehnisko laboratoriju,� Anita Nīberga piebilda. �Tam ir visaugstākā prio�ritāte. Guļamistabas sienā diezgan neskartu esam atradu�i arī fragmentu no lodes, kas trāpīja Dāgam Svensonam. Toties lode, kas trāpīja Miai Bergmanei, ir tā sa�ķīdusi, ka, visticamāk, nebūs lietojama.�

�Paldies. Colt Magnum ir īsta kovboju pistole, ko vajadzētu pilnībā aizliegt. Vai jums ir sērijas numurs?�

�Vēl ne,� Osvalds Mortensons atbildēja. �Es aizsūtīju ieroci un lodes fragmentu uz laboratoriju tie�i no nozieguma vietas. Man �ķita, ka būs labāk, ja viņi par to parūpēsies, nevis es ķer�os tai klāt.�

�Labi. Es vēl neesmu paspējis aizbraukt un apskatīt nozieguma vietu, bet jūs abi tur esat biju�i. Kādi ir jūsu secinājumi?�

Anita Nīberga un Osvalds Mortensons pārmija skatienus. Nī�berga atļāva vecākajam kolēģim runāt abu vietā.

�Pirmkārt, mēs domājam, ka slepkava bija viens. Tā bija īsta izrēķinā�anās. Man ir radusies sajūta, ka �im cilvēkam ir bijis ļoti svarīgs iemesls nogalināt Svensonu un Bergmani un viņ� to ir izdarījis ļoti apņēmīgi.�

�Un kāds �ai jūsu sajūtai ir iemesls?� Hanss Faste jautāja. �Dzīvoklis ir labā kārtībā. Nav runas par laupī�anu, vardarbību vai kaut ko tamlīdzīgu. Otrkārt, ir veikti tikai divi �āvieni. Abi ar lielu precizitāti trāpīja iecerētajam mērķim galvā. Tātad �āva kāds, kur� prot apieties ar iero�iem.�

�Skaidrs.�

�Ja aplūkojam skices� saskaņā ar mūsu rekonstrukciju vīrieti, Dāgu Svensonu, no�āva no ļoti neliela attāluma - visticamāk, no tik tuva, ka revolvera stobrs bija piespiests viņam pie galvas. Ap ieejas caurumu ir redzamas apdeguma pēdas. Jāpieņem, ka viņu no�āva pirmo. Svensons krita uz ēdamistabas mēbelēm. Slepkava dro�i vien stāvēja uz priek�nama sliek�ņa vai pat bija ienācis dzīvojamā istabā.�

�Jā.�

�Pēc liecinieku teiktā, �āvieni atskanēja ar da�u sekun�u atstarpi. Miu Bergmani no�āva no priek�nama. Iespējams, viņa stāvēja guļamistabas durvīs un centās izvairīties. Lode trāpīja viņai zem kreisās auss un iznāca ārā virs labās acs. �āviena spēks iemeta Miu guļamistabā, kur viņu arī atrada. Viņa atsitās pret gultas kājgali un noslīdēja uz grīdas.�

��āvējs, kas radis apieties ar iero�iem,� Faste iejaucās.

�Vēl vairāk. Nav nekādu pēdu, kas liecinātu, ka slepkava būtu iegājis guļamistabā, lai pārbaudītu, vai Bergmani nogalinājis. Viņ� zināja, ka ir trāpījis, pagriezās un atstāja dzīvokli. Tātad: divi �āvieni, divi miru�i, un prom. Turklāt��

�jā?�

�Negribu apsteigt tehnisko ekspertīzi, bet man ir aizdomas, ka slepkava izmantoja medību munīciju. Nāve dro�i vien iestājās acumirklī. Abiem upuriem ir briesmīgi ievainojumi.�

Ap galdu iestājās īss klusuma brīdis. Nevienam no klāteso�a�jiem negribējās atcerēties �o strīdu. Ir divi munīcijas veidi: cie�tas pilnapvalka lodes, kas iziet caur ķermeni un rada salīdzino�i vieglus ievainojumus, un mīkstā munīcija, kas ķermenī sadalās un izraisa apjomīgus bojājumus. Ir ļoti liela at�ķirība, vai cilvē�kam trāpa lode ar deviņu milimetru diametru vai tāda, kas izple��oties iegūst divu vai pat triju centimetru diametru. Pēdējo sauc par medību munīciju, un tās mērķis ir izraisīt lielu asiņo�anu, ko uzskata par humānu aļņu medībās, jo tās mērķis ir ātri un pēc iespējas nesāpīgi nogalināt medījumu. Toties saskaņā ar starptau�tiskajiem likumiem medību munīcija ir aizliegta karā, jo upuris, kuram trāpa ekspansīvā lode, gandrīz vienmēr mirst, lai kurā ķermeņa daļā būtu trāpīts.

Tomēr Zviedrijas policija, to visu apzinoties, pirms diviem ga�diem bija ieviesusi medību munīciju savā arsenālā. Nebija īsti skaidrs, tie�i kādā nolūkā tas darīts, ta�u nebija arī nekādu �aubu: ja visā valstī slavenajam demonstrantam Hannesam Vestbergam Gēteborgas nemieru laikā 2001. gadā būtu ie�auts ar medību munīciju, viņ� nebūtu izdzīvojis.

�Tātad, citiem vārdiem sakot, mērķis bija nogalināt,� sacīja Kurts Svensons.

Viņ� ar to domāja En�ēdi, bet vienlaikus darīja zināmu savu viedokli mēmajās debatēs, kas norisinājās pie �ī galda.

Gan Anita Nīberga, gan Osvalds Mortensons pamāja ar galvu.

�Un vēl mums ir tas nereālais grafiks,� Bublanskis piebilda.

�Tie�i tā. Pēc �āvieniem slepkava tūlīt pameta dzīvokli, nokāpa pa kāpnēm, nometa ieroci un pazuda naktī. īsi pēc tam - runa varēja būt par sekundēm - automa�īnā piebrauca Blumkvists ar savu māsu.�

�Hmm,� Bublanskis norūca.

�Pastāv iespēja, ka slepkava izgāja caur pagrabu. Viņ� varēja izmantot sānu izeju: ārā sētaspuses pagalmā un pāri zālienam uz paralēlo ielu. Bet tādā gadījumā viņam vajadzēja pagraba durvju atslēgu.�

�Vai kaut kas liecina, ka slepkava aizgāja pa �o ceļu?�

�Nē.�

�Tātad mums nav nekāda apraksta,� sacīja Sonja Mūdiga. �Bet kāpēc viņ� nometa ieroci? Ja viņ� būtu paņēmis to līdzi vai nome�tis tālāk no ēkas, paietu kāds laiciņ�, iekams mēs to atrastu.�

Visi raustīja plecus. Uz �o jautājumu nespēja atbildēt neviens.

�Ko lai domājam par Blumkvistu?� jautāja Hanss Faste.

�Viņ� bija acīm redzami satriekts,� Mortensons atbildēja. �Ta�u rīkojās korekti un ar skaidru galvu un atstāja uzticamu iespaidu. Viņa māsa apstiprināja telefona sarunu un braucienu. Nedomāju, ka Blumkvists ir iejaukts.�

�Viņ� ir slavens �urnālists,� Sonja Mūdiga piebilda.

�Te būs mediju cirks,� Bublanskis piebalsoja. �Vēl lielāks iemesls atrisināt lietu, cik ātri vien iespējams. Labi� Jerker, tu, protams, ņem savā pārziņā nozieguma vietu un kaimiņus. Faste, tu un Kurts strādāsiet ar upuriem. Kas viņi ir, ar ko nodarbojās, kāds ir viņu paziņu loks, kuram varēja būt motīvs viņus nogali�nāt? Sonja, mēs ar tevi pārskatīsim �īs nakts liecinieku stāstīto. Pēc tam tu apkoposi grafiku: ko Dāgs Svensons un Mia Bergmane darīja pēdējās diennakts laikā, pirms viņus nogalināja. Nākamā sapulce mums būs 14.30.�

Mīkaels Blumkvists sāka darbu, apsē�oties pie rakstāmgalda, kas pavasari bija nodots Dāga Svensona rīcībā. Vispirms viņ� ilgi sēdēja pavisam nekustīgi, it kā īsti nejaudātu ķerties pie sava uzdevuma. Tad ieslēdza datoru.

Dāgam Svensonam bija savs klēpjdators, un lielākoties viņ� strādāja mājās, ta�u pāris dienu nedēļā sēdēja arī redakcijā, pēdējā laikā - krietni bie�āk. Millennium redakcijā viņam bija pieejams vecs PowerMac G3, kas stāvēja uz rakstāmgalda un ko mēdza izmantot pagaidu darbinieki. Mīkaels ieslēdza veco datoru. Tajā bija daudz Dāga graba�u. Viņ� datoru galvenokārt izmantoja meklē�anai internetā, bet tur bija ari atsevi�ķas mapes, ko viņ� bija pārkopējis no sava datora. Ta�u Dāgam bija pilnīga dro�ības kopija divos zip diskos, ko viņ� glabāja, ieslēdzis rakstāmgaldā. Dāgs katru dienu nokopēja jauno un atjaunināto materiālu. Tā kā aizvadītajās dienās viņ� te nebija iegriezies, pēdējā dro�ības kopija bija no svētdienas vakara. Trūka trīs dienu.

Mīkaels nokopēja zip disku un ieslēdza to seifā savā kabinetā. Pēc tam �etrdesmit piecās minūtēs ātri pārskatīja oriģinālā diska saturu. Diskā bija aptuveni trīsdesmit mapes ar neskaitāmām sadaļām. Tur bija apkopoti Dāga Svensona �etrus gadus ilgie pētī�jumi par cilvēktirdzniecības tematu. Mīkaels lasīja dokumentu nosaukumus un meklēja kaut ko tādu, kas varētu saturēt kvalifi�cētu, slepenu materiālu - Dāga sargāto avotu vārdus. Viņ� ievē�roja, ka Dāgs ļoti rūpīgi izturējies pret saviem avotiem - visi �ie materiāli atradās mapē ar nosaukumu <Avoti/slepeni>. Mapē bija simt trīsdesmit �etri da�ādu izmēru faili, vairākums no tiem - visai mazi. Mīkaels tos visus iezīmēja un izdzēsa. Viņ� nevis izmeta dokumentus atkritnē, bet uzvilka uz Burn programmas ikonas, jo tā failus izdzēsa bitu pēc bita.

Pēc tam viņ� ķērās klāt Dāga e-pastam. Dāgs Millennium.se vietnē bija dabūjis savu adresi, kuru izmantoja gan redakcijā, gan savā klēpjdatorā. Viņam bija arī sava privāta parole, kas gan nesa�gādāja nekādas grūtības, jo Mīkaelam bija administratora tiesības un viņ� ātri varēja piekļūt e-pastu serverim. Viņ� lejupielādēja Dāga Svensona e-pastu kopijas un ierakstīja tās kompaktdiskā.

Visbeidzot Mīkaels ķērās pie papīru kalna, ko veidoja atsau�u materiāli, piezīmes, izgriezumi, spriedumi un korespondence, ko Dāgs bija sakrājis laika gaitā. Mīkaels dro�ības pēc devās pie kopētāja un nokopēja visu, kas �ķita svarīgs. Tur bija gandrīz divi tūksto�i lappu�u, un �ī procedūra prasīja trīs stundas.

Mīkaels atlasīja visus materiālus, kam varēja būt kāda saistība ar slepeniem avotiem. Kaudzītē bija apmēram �etrdesmit lap�pu�u, galvenokārt - piezīmes no diviem A4 formāta bloknotiem, ko Dāgs glabāja ieslēgtus rakstāmgaldā. �os materiālus Mīkaels ielika aploksnē un ienesa savā kabinetā. Pēc tam visu pārējo materiālu, kas piederēja Dāga Svensona projektam, nolika vietā uz viņa rakstāmgalda.

Tikai tad viņ� uzelpoja un nokāpa lejā uz 7-Eleven kiosku iedzert kafiju un apēst picas �ķēli. Mīkaels kļūdaini pieņēma, ka policija kuru katru mirkli var ierasties, lai pārmeklētu Dāga Svensona rakstāmgaldu.

Bublanska vadītajā izmeklē�anā jau tūlīt pēc desmitiem no rīta iestājās negaidīts pavērsiens - viņam piezvanīja docents Len- narts Grānlunds no Valsts krimināltehniskās laboratorijas Lin- �ēpingā.

�Tas attiecas uz dubultslepkavību En�ēdē.�

�Jau?�

�Mēs saņēmām ieroci agri no rīta, un es vēl neesmu īsti pabei�dzis analīzes, bet man ir informācija, kas varētu jūs interesēt.� �Labi. Stāstiet, ko esat atklāju�i,� inspektors Burbulis pacietīgi mudināja.

�Ierocis ir Colt Magnum 45, ra�ots ASV 1981. gadā.�

�Ak tā.�

�Mēs esam pārbaudīju�i pirkstu nospiedumus un iespējamo DNS - ta�u �īs analīzes prasīs laiku. Mēs aplūkojām arī lodes, ar ko pāris no�auts. Kā jau gaidījām, lodes bija no �ā iero�a. Tā mēdz gadīties, kad ieroci atrod kāpnēs pie slepkavības vietas. Lodes ir visai fragmentētas, bet mums ir gabaliņ� salīdzinā�anai. Visticamāk, tas ir slepkavības ierocis.�

�Pieņemu, ka nelegāls. Vai jums ir sērijas numurs?�

�Ierocis ir pilnīgi legāls. Tas pieder advokātam Nilsam Ērikam Bjūrmanam un ir iegādāts 1983. gadā. Viņ� ir Policijas �āvēju kluba biedrs. Dzīvo Uplandsgātanā pie Odina laukuma.�

�Ko jūs sakāt?�

�Uz iero�a mēs esam atradu�i arī vairākus pirkstu nospiedu�mus. Tie pieder vismaz diviem cilvēkiem.�

�Ak tā.�

�Mēs pieņemam, ka vieni no tiem pieder Bjūrmanam, ja vien ierocis nav nozagts vai pārdots, - bet par to man nav informā�cijas.�

�Ahā! Policijas valodā runājot, mums ir pavediens.�

�Otra persona ir mūsu reģistrā. Labā īk�ķa un rādītājpirksta nospiedums.�

�Kas?�

�Sieviete, dzimusi 1978. gada 30. aprīlī. Viņu 1995. gadā Vec�pilsētā aizturēja par huligānismu, un toreiz paņēma nospiedu�mus.�

�Vai jums ir vārds?�

�Jā. Viņu sauc Līsbeta Salandere.�

Inspektors Burbulis sarauca uzacis un pierakstīja vārdu un personas kodu bloknotā uz rakstāmgalda.

pēc vēlajām brokastīm atgriezies redakcijā, Mīkaels Blumkvists taisnā ceļā devās uz savu kabinetu un aizvēra durvis; tā bija zīme, ka viņ� nevēlas, lai viņu traucē. Viņam vēl nebija pieticis laika apskatīt visu papildinformāciju, kas atrodama Dāga Sven�sona e-pastā un piezīmēs. Viņ� būs spiests apsēsties un pārskatīt grāmatu un rakstus glu�i jaunām acīm, nu jau ņemot vērā, ka autors ir miris un līdz ar to vairs nevar atbildēt uz sare�ģītiem jautājumiem.

Mīkaelam bija jāizlemj, vai grāmatu vispār varēs izdot. Viņam bija arī jāizlemj, vai materiālos ir kaut kas tāds, kas varētu būt slepkavības motīvs. Viņ� ieslēdza datoru un sāka strādāt.

Jans Bublanskis devās pie iepriek�ējās izmeklē�anas vadītāja Rikarda Ekstrēma, lai īsi pastāstītu, kas noskaidrots kriminālteh- niskajā laboratorijā. Viņi nolēma, ka Bublanskis kopā ar kolēģi Sonju Mūdigu aizies aprunāties ar advokātu Bjūrmanu - saruna varēja pārvērsties par nopratinā�anu vai pat aizturē�anu, ja tam būs pamats, - bet Hanss Faste un Kurts Svensons pievērsīsies Līsbetai Salanderei, lai lūgtu paskaidrojumus par to, kā viņas pirkstu nospiedumi varēja nonākt uz slepkavības iero�a.

Advokāta Bjūrmana meklē�ana sākumā neradīja nekādas no�pietnas problēmas. Viņa adrese bija Ieņēmumu dienesta datu bāzē, iero�u reģistrā un automa�īnu reģistrā, turklāt pavisam publiski arī tālruņu katalogā. Bublanskis un Mūdiga aizbrauca uz Odina laukumu, un viņiem izdevās iekļūt pa ēkas ārdurvīm

Uplandsgātanā, kad tie�i tajā mirklī pa tām iznāca jauns vīrie�tis.

Pēc tam kļuva sare�ģītāk. Kad viņi piezvanīja pie dzīvokļa durvīm, neviens neatvēra. Viņi devās tālāk uz Bjūrmana biroju Sv. Ērika laukumā un atkārtoja procedūru ar tādiem pa�iem bēdī�giem panākumiem.

�Varbūt viņ� ir tiesā,� ieminējās kriminālinspektore Sonja Mūdiga.

�Varbūt viņ� pēc dubultslepkavības ir aizbēdzis uz Brazīliju,� atteica Bublanskis.

Sonja Mūdiga pamāja ar galvu un pa�ķielēja uz kolēģi. Viņai patika Bublanska sabiedrība. Viņai nebūtu iebildumu paflirtēt, ja vien viņa nebūtu divu bērnu māte un viņi abi nedzīvotu katrs savā laimīgajā laulībā. Sonja Mūdiga palūkojās uz misiņa plāksnī�tēm pie pārējām durvīm pirmajā stāvā un konstatēja, ka tuvākie kaimiņi ir kāds zobārsts Nūrmans, firma ar nosaukumu N-Con- sulting un advokāts Rūne Hokansons.

Viņi pieklauvēja pie Hokansona durvīm.

�Labdien, mani sauc Mūdiga, un tas ir kriminālinspektors Bub�lanskis. Mēs esam no policijas, un mums ir darī�anas pie jūsu kolēģa advokāta Bjūrmana blakusdurvīs. Vai jūs nezināt, kur viņu atrast?�

Hokansons papurināja galvu.

�Es tagad viņu reti redzu. Pirms diviem gadiem viņ� nopietni saslima un ir gandrīz izbeidzis savu darbību. Plāksnīte gan vēl ir pie durvīm, ta�u viņ� te iegrie�as tikai pāris rei�u mēnesī.�

�Nopietni slims?� Bublanskis jautāja.

�Es īsti nezinu. Viņ� vienmēr bija ļoti darbīgs, bet tad pēk�ņi saslima. Pieņemu, ka ar vēzi vai kaut ko tamlīdzīgu. Es viņu īpa�i labi nepazīstu.�

�Jūs domājat vai zināt, ka viņam ir vēzis?� Sonja Mūdiga vai�cāja.

�Nu� es nezinu. Viņam bija sekretāre, Brita Kārl�one vai Nil�sone vai tamlīdzīgi. Paveca sieviete. Viņa tika atlaista un pastāstīja, ka advokāts esot saslimis, bet es nezinu, ar ko. Tas notika 2003. gada pavasarī. Es Bjūrmanu satiku tikai gada beigās, un tad viņ� izskatījās par desmit gadiem novecojis, izkāmējis un piepe�i sirms� es izdarīju secinājumus. Kas noticis? Vai viņ� kaut ko izdarījis?�

�Mums nav tādu ziņu,� Bublanskis atbildēja. �Tomēr meklējam viņu ļoti steidzamā lietā.�

Viņi atgriezās dzīvoklī Odina laukumā un atkal klauvēja pie Bjūrmana dzīvokļa durvīm. Joprojām nekādas atbildes. Beidzot Bublanskis izņēma mobilo telefonu un sastādīja Bjūrmana numuru. Viņ� noklausījās ziņu: abonements, kuru meklējat, �obrīd nav sasniedzams, lūdzu, mēģiniet vēlāk.

Viņ� mēģināja piezvanīt uz dzīvokļa mājas telefonu. Viņi kāpņu telpā dzirdēja vārus zvana signālus otrpus durvīm, iekams ieslē�dzās automātiskais atbildētājs un lūdza zvanītāju atstāt ziņu. Abi saskatījās un paraustīja plecus.

Bija viens pēcpusdienā.

�Kafiju?�

�Labāk hamburgeru.�

Viņi devās uz BurgerKing Odina laukumā. Sonja Mūdiga apēda vienu Whopper, bet Bublanskis notiesāja veģetāro burgeru, pirms abi atgriezās policijas pārvaldē.

Prokurors Ekstrēms sasauca sapulci pie apsprie�u galda savā kabinetā pulksten divos pēcpusdienā. Bublanskis un Mūdiga apsē�dās pie sienas loga pusē. Kurts Svensons ieradās divas minūtes vēlāk un apmetās viņiem iepretī. Jerkers Holmbergs ienāca ar paplāti, uz kuras bija kafija kartona glāzītēs. Viņ� jau bija aiz�braucis uz En�ēdi un plānoja vēlāk pēcpusdienā tur atgriezties, kad tehniķi būs beigu�i darbu.

�Kur Faste?� Ekstrēms jautāja.

�Viņ� ir pie sociālajiem, pirms piecām minūtēm piezvanīja un teica, ka mazliet nokavēs,� Kurts Svensons paskaidroja.

�Labi. Tad sāksim. Kas mums ir?� Ekstrēms bez ceremonijām iesāka. Vispirms viņ� norādīja uz Bublanski.

�Mēs meklējām advokātu Nilsu Bjūrmanu. Viņa nav ne mājās, ne birojā. Kāds kolēģis pastāstīja, ka pirms diviem gadiem viņ� saslimis un būtībā pārtraucis praksi.�

Sonja Mūdiga turpināja:

�Bjūrmans, piecdesmit se�us gadus vecs, nav sodāmību reģis�trā. Viņ� galvenokārt ir biznesa jomas jurists. Neesmu paguvusi vairāk uzzināt par viņa biogrāfiju.�

�Bet viņam pieder ierocis, ko atrada En�ēdē."

�Pilnīgi pareizi. Viņam ir iero�a nēsā�anas atļauja, un viņ� ir Policijas �āvēju kluba biedrs,� Bublanskis sacīja. �Es runāju ar Gunnar�onu no iero�u nodaļas - viņ� ir kluba priek�sēdētājs un ļoti labi pazīst Bjūrmanu. Advokāts iestājās klubā 1978. gadā un no 1984. līdz 1992. gadam bija valdes kasieris. Gunnar�ons stāsta, ka Bjūrmans esot lielisks �āvējs, mierīgs, saprātīgs un bez kādām dīvainībām.�

�Interesējas par iero�iem?�

�Gunnar�ons domā, ka Bjūrmanu vairāk interesējusi biedrī�bas dzīve, nevis pati �au�ana. Viņam paticis sacensties, bet viņ� nav bijis nekāds iero�u feti�ists. 1983. gadā Bjūrmans piedalījies valsts �empionātā un ieguvis trīspadsmito vietu. Pēdējos desmit gadus viņ� pametis �au�anu novārtā un ieradies tikai uz gada sapulcēm un tamlīdzīgām padarī�anām.�

�Vai viņam ir vairāki iero�i?�

�Kop� viņ� iestājās �āvēju klubā, viņam ir biju�as veselu �etru iero�u licences. Bez kolta vēl arī Beretta, Smits f> Wesson un Rapid markas sacensību pistole. Visus trīs pirms desmit gadiem pārdeva klubā, un licences pārgāja pie citiem kluba biedriem. Nekādu dīvainību.�

�Mēs nezinām, kur viņ� atrodas.�

�Tas tiesa. Bet mēs meklējam Bjūrmanu tikai kop� desmitiem no rīta, un varbūt viņ� pastaigājas Djūrgordenā vai guļ slimnīcā, un tā tālāk.�

�ajā brīdī pa durvīm ienāca Hanss Faste. �ķita, ka viņ� ir aiz�elsies.

�Piedodiet, ka nokavēju. Vai drīkstu?�

Ekstrēms aicino�i pamāja ar roku.

�Līsbeta Salandere ir patiesi interesants vārds. Es pavadīju dienu sociālajā nodaļā un bāriņtiesā.� Faste novilka ādas jaku un pakāra to uz krēsla atzveltnes, pirms apsēdās un atvēra piezīmju bloknotu.

�Bāriņtiesā?� Ekstrēms jautāja, saraucis uzacis.

�Tas ir galīgi jucis skuķis,� Hanss Faste sacīja. �Viņai ir atņemta rīcībspēja un iecelts aizbildnis. Uzminiet, kur�!� Viņ� ieturēja mākslīgu pauzi. �Advokāts Nilss Bjūrmans, kam pieder En�ēdē izmantotais ierocis.�

Visi telpā iepleta acis.

Hansam Fastem vajadzēja piecpadsmit minūtes, lai pārstāstītu visu informāciju, ko viņ� ieguvis par Līsbetu Salanderi.

�Tātad īsumā,� Ekstrēms sacīja, kad Faste bija beidzis. �Uz slepkavības iero�a mums ir pirkstu nospiedumi, ko atstājusi sie�viete, kura pusaudzes gados dzīvoja pa psihiatriskajām klīnikām, iespējams, pelna iztiku kā prostitūta, ar tiesas lēmumu ir zau�dējusi rīcībspēju un, sprie�ot pēc dokumentiem, ir ar agresīvām nosliecēm. Ko viņa vispār dara uz ielas?�

�Tendence uz vardarbību viņai ir kop� pamatskolas,� Faste sacīja. �Izskatās, ka viņa ir īsta psihopāte.�

�Tomēr mums nav nekā, kas tie�ā veidā saistītu viņu ar En�ē�des pāri.� Ekstrēms pabungoja ar pirkstgaliem pa galdu. �Labi, varbūt tā dubultslepkavība nemaz nebūs tik grūti atrisināma. Vai mums ir Salanderes adrese?�

�Viņa ir pierakstīta Lundagātanā Sēdermalmē. Ieņēmumu die�nests informē, ka viņa periodiski ir saņēmusi algu dro�ības pakal�pojumu firmā Milton Security."

�Un ko tad viņa tur ir darījusi?�

�Nezinu. Bet tie ir visai pieticīgi ienākumi da�u gadu garumā. Varbūt viņa strādāja par apkopēju vai tamlīdzīgi.�

�Hmm,� Ekstrēms norūca. �Tas jānoskaidro. Bet �obrīd man rodas sajūta, ka tā Salandere steidzami jāatrod.�

�Es piekritu,� Bublanskis sacīja. �Par detaļām parūpēsimies pēc tam. Tagad mēs esam tiku�i tik tālu, ka mums ir aizdomās turamais. Faste, jūs abi ar Kurtu aizbrauksiet uz Lundagātanu un mēģināsiet aizturēt Salanderi. Esiet piesardzīgi - mēs ta�u nezinām, vai viņai ir vēl citi iero�i un cik traka viņa ir.�

�Labi.�

�Burbuli,� Ekstrēms iejaucās. �Milton Security priek�nieks ir Dragans Armanskis. Es pirms da�iem gadiem iepazinos ar viņu saistībā ar kādu izmeklē�anu. Viņ� ir uzticams. Aizbrauc pie viņa un personiski parunā par Salanderi. Tev vajadzētu paspēt, pirms viņ� �odien beidz darbu.�

Bublanskis izskatījās aizkaitināts gan tāpēc, ka Ekstrēms bija izmantojis viņa iesauku, gan tāpēc, ka priek�likumu viņ� nofor�mulēja kā pavēli. Tad Bublanskis īsi pamāja un pievērsa skatienu Sonjai Mūdigai.

�Mūdiga, tu turpināsi meklēt advokātu Bjūrmanu. Apstaigā viņa kaimiņus. Man �ķiet, ka ari viņu steidzami vajadzētu atrast.� �Labi.�

�Mums jāatrod saistība starp Salanderi un En�ēdes pāri. Un jāievieto Salandere En�ēdē ap slepkavības laiku. Jerker, paņem fotogrāfijas un iztaujā kaimiņus. Vakarā apstaigā dzīvokļus. Paņem palīgā kādus kārtībniekus.�

Bublanskis ieturēja pauzi un pakasīja pakausi.

�Velns! Ja paveiksies, mēs būsim atrisināju�i �o draņķību jau �ovakar! Man �ķita, ka tā būs ilgsto�a lieta.�

�Vēl kas,� Ekstrēms ierunājās. �Mums uzmācas pla�saziņas līdzekļi. Esmu apsolījis preses konferenci pulksten trijos. Es varu ņemt to uz sevi, ja blakus sēdēs kāds no preses dienesta. Pie�ņemu, ka daļa �urnālistu zvanīs arī �urp. Par Salanderi un Bjūr�manu klusēsim, cik ilgi vien iespējams.�

Visi pamāja ar galvu.

Dragans Armanskis plānoja beigt darbu agrāk. Bija Zaļā ceturt�diena, un viņ� kopā ar sievu bija iecerējis Lieldienās doties uz vasarnīcu Blīdē. Viņ� tikko bija aiztaisījis portfeli un uzvilcis mēteli, kad piezvanīja sekretāre un paziņoja, ka viņu meklējot kriminālin- spektors Jans Bublanskis. Armanskis inspektoru nepazina, ta�u ar faktu, ka viņu meklē policists, pietika, lai viņ� nopūstos un pakārtu mēteli atpakaļ uz pakaramā pie cepuru plauktiņa. Viņam nebija vēlē�anās pieņemt �o vizīti, bet Milton Security nevarēja atļauties ignorēt policiju. Viņ� sagaidīja Bublanski pie lifta gaitenī.

�Paldies, ka atvēlējāt man laiku,� Bublanskis sacīja. �Man jāno�dod sveicieni no mana �efa, advokāta Rikarda Ekstrēma.�

Viņi sarokojās.

�Ekstrēms - man ar viņu pāris rei�u ir bijusi darī�ana. Pagāju�i jau vairāki gadi. Vai varu piedāvāt kafiju?�

Armanskis apstājās pie kafijas automāta un piepildīja divas glāzītes, pirms atvēra sava kabineta durvis un piedāvāja Bublans�kim vietu ērtajā apmeklētāju krēslā pie galdiņa blakus logam.

�Armanskis� krievu uzvārds?� Bublanskis ziņkārīgi vaicāja. �Manējais arī beidzas ar -skis.�

�Mana dzimta ir cēlusies no Armēnijas. Un jūs?�

�No Polijas.�

�Kā varu palīdzēt?�

Bublanskis izņēma piezīmju bloknotu un atvēra to.

�Es izmeklēju slepkavību En�ēdē. Pieņemu, ka �odien esat dzirdējis ziņas.�

Armanskis īsi pamāja.

�Ekstrēms teica, ka jūs neesot pļāpīgs.�

�Manā pozīcijā neatmaksājas naidoties ar policiju. Es protu ciest klusu, ja jūs to domājat.�

�Labi. �obrīd mēs meklējam personu, kas ir strādājusi pie jums. Viņu sauc Līsbeta Salandere. Vai jūs viņu pazīstat?� Armanskis juta, ka viņam vēderā izveidojas cementa klucis. Viņ� nepakustināja ne vaibstu.

�Kāpēc jūs meklējat Salanderes jaunkundzi?�

�Teiksim, ka mums ir pamats uzskatīt viņu par interesantu mūsu izmeklē�anai.�

Cementa klucis Armanska vēderā izpletās. Sāpes bija gandrīz fiziskas. Kop� dienas, kad viņ� pirmo reizi sastapa Līsbetu Salan�deri, viņu vajāja spēcīga sajūta, ka meitenes dzīve ir ceļ� pretim katastrofai. Tomēr viņ� alla� iztēlojās Līsbetu kā upuri, nevis noziedznieci. Armanskis joprojām nepakustināja ne vaibstu.

�Tātad jūs turat Līsbetu Salanderi aizdomās par dubultslep- kavību En�ēdē. Vai esmu uztvēris pareizi?�

Bublanskis īsu mirkli �aubījās, pirms pamāja ar galvu.

�Ko jūs varat pastāstīt par Salanderi?�

�Ko jūs gribat zināt?�

�Vispirms� kā dabūt viņu rokā?�

�Viņa dzīvo Lundagātanā. Jāpameklē precīza adrese. Man ir viņas mobilā telefona numurs.�

�Adrese mums ir. Telefona numurs būtu interesants.� Armanskis piegāja pie rakstāmgalda un sameklēja numuru. Viņ� lasīja skaļi, bet Bublanskis pierakstīja.

�Viņa strādā pie jums?�

�Viņa ir pa�nodarbināta. Es viņai �ad un tad piedāvāju darbu, no 1998. gada līdz brīdim aptuveni pirms pusotra gada.�

�Kādu darbu viņa pie jums veica?�

�Izpētes darbu.�

Bublanskis pacēla skatienu no piezīmju bloknota un izbrīnā iepleta acis.

�Izpētes darbu?� viņ� atkārtoja.

�Precīzāk izsakoties, personiskās informācijas izpēti.� �Mirklīti� vai mēs runājam par vienu un to pa�u meiteni?� Bublanskis brīnījās. �Līsbetai Salanderei, kuru mēs meklējam, nav pamatskolas atestāta un ir atņemta rīcībspēja.�

�To vairs nesauc par rīcībspējas atņem�anu,� Armanskis rāmi aizrādīja.

�Vai nav vienalga, kā to sauc. Meitenei, kuru meklējam, saskaņā ar dokumentiem ir izteikti garīgi traucējumi un nosliece uz agre�siju. Turklāt sociālā dienesta ziņojumā ir mājieni, ka deviņdes�mito gadu beigās viņa bijusi prostitūta. Salanderes papīros nekas nenorāda, ka viņa spētu veikt kvalificētu darbu.�

�Papīri ir viena lieta. Cilvēki - pavisam cita.�

�Jūs apgalvojat, ka viņa ir pietiekami kvalificēta, lai veiktu personiskās informācijas izpēti Milton Security uzdevumā?�

�Ne tikai. Viņa pavisam noteikti ir labākā pētniece, kādu jeb�kad esmu sastapis.�

Bublanskis lēnām nolaida pildspalvu un sarauca pieri. �Izklausās, ka jūs� viņu cienāt.�

Armanskis lūkojās uz savām plaukstām. Jautājums iezīmēja krustceles. Viņ� vienmēr bija zinājis, ka Līsbeta Salandere agri vai vēlu nonāks kārtīgā ķezā. Armanskis neparko nespēja aptvert, kas varēja meiteni iejaukt En�ēdes dubultslepkavībā - kā noziedz�niecei vai citādi -, bet viņ� arī pieņēma, ka īpa�i daudz nezina par Līsbetas privāto dzīvi. Kur viņa ir iepinusies? Armanskis atcerējās Līsbetas piepe�o apciemojumu viņa kabinetā, kad meitene mīk�laini paskaidroja, ka viņai pietiek naudas un nav vajadzīgs darbs.

�ajā brīdī gudri un saprātīgi gan pa�a, gan galvenokārt jau Milton Security labā būtu distancēties no Līsbetas Salanderes. Armanskis iedomājās, ka Līsbeta laikam ir vientuļākais cilvēks, ko viņ� pazīst.

�Es cienu viņas kompetenci. Jūs to neatradīsiet viņas atestātos un biogrāfijā.�

�Tātad jūs zināt par viņas pagātni.�

�To, ka viņai ir aizbildnis un bijusi sare�ģīta bērnība? Jā.� �Tomēr jūs viņu pieņēmāt darbā.�

�Tie�i tāpēc es viņu pieņēmu darbā.�

�Paskaidrojiet.�

�Viņas biju�ais aizbildnis Holgers Palmgrēns bija J. F. Miltona vecais advokāts. Viņ� rūpējās par Līsbetu Salanderi pusaudzes gados un pierunāja mani dot viņai darbu. Sākumā es liku viņai �ķirot pastu, apkalpot kopētāju un tamlīdzigi. Tad izrādījās, ka viņai piemīt neapjausti talanti. Un to sociālā dienesta ziņojumu, ka viņa esot bijusi prostitūta, varat aizmirst. Tās ir muļķības. Līsbetai Salanderei bija grūti tīņu gadi, un viņa pavisam noteikti bija diezgan me�onīga - ko gan nevar uztvert par likuma pārkā�pumu. Bet prostitūcija ir pēdējais, kam viņa pievērstos.�

�Viņas jaunais aizbildnis ir Nilss Bjūrmans.�

�Es viņu nekad neesmu saticis. Palmgrēnam pirms pāris ga�diem bija insults. īsi pēc tam Līsbeta Salandere samazināja darba apjomu pie manis. Pēdējo darbu viņa man veica oktobrī pirms pusotra gada.�

�Kāpēc jūs viņu vairs nenodarbinājāt?�

�Tā nebija mana izvēle. Viņa pārtrauca sakarus un aizbrauca uz ārzemēm, neko nepaskaidrojusi.�

�Aizbrauca uz ārzemēm?�

�Bija projām apmēram gadu.�

�Tas nevar būt. Advokāts Bjūrmans katru mēnesi ir rakstījis par viņu ziņojumus visu aizvadīto gadu. Mums Kungsholmenā ir kopijas.�

Armanskis paraustīja plecus un rāmi pasmaidīja.

�Kad jūs pēdējo reizi tikāties ar viņu?�

�Aptuveni pirms diviem mēne�iem, februāra sākumā. Viņa uzradās no zila gaisa, pieklājības vizītē. Tobrīd es nebiju saņē�mis no viņas nekādu ziņu vairāk kā gadu. Viņa visu pērno gadu pavadīja ārzemēs un apceļoja Āziju un Kārību salas.�

�Piedodiet, es jūtos mazliet apmulsis. �urp nākot, man bija radies iespaids, ka Līsbeta Salandere ir psihiski slima meitene, kas nav pabeigusi pamatskolu un ir nodota aizbildnībā. Pēc tam jūs stāstāt, ka pieņēmāt viņu darbā kā augsti kvalificētu pētnieci, ka viņai ir savs bizness un viņa pelnīja pietiekami, lai varētu paņemt brīvu gadu un apceļot pasauli, bet viņas aizbildnis necēla trauksmi. Te kaut kas nesakrīt.�

�Kad runa ir par Līsbetu Salanderi, ļoti daudz kas nesakrīt.� �Vai drīkstu vaicāt� kā jūs viņu vērtējat?�

Armanskis brīdi domāja.

�Viņa laikam ir viens no stūrgalvīgākajiem cilvēkiem, ko savā mū�ā esmu sastapis,� viņ� beidzot sacīja. �Visstūrgalvīgākajiem?�

�Līsbeta nedara itin neko tādu, ko nevēlas darīt. Viņai nenieka nerūp, ko citi par viņu domā. Viņa ir satrieco�i gudra. Un nemaz nav tāda kā citi.�

�Traka?�

�Kā jūs definējat trakumu?�

�Vai viņa spēj aukstasinīgi nogalināt divus cilvēkus?� Armanskis ilgi klusēja.

�Man �ēl,� viņ� beidzot sacīja. �Nevaru atbildēt uz �o jautā�jumu. Es esmu ciniķis. Es domāju, ka visiem cilvēkiem piemīt spēja nogalināt citus. Izmisumā, aiz naida vai vismaz aizstāvoties.� �Tas nozīmē, ka jūs to visādā ziņā neizslēdzat.�

�Līsbeta Salandere neko nedara bez iemesla. Ja viņa kādu ir nogalinājusi, tad ir uzskatījusi, ka tam ir dibināts iemesls. Vai drīkstu jautāt� uz kāda pamata jums radu�ās aizdomas, ka viņa ir iejaukta En�ēdes slepkavībā?�

Bublanskis brīdi vilcinājās. Viņ� ielūkojās Armanskim acīs. �Pavisam konfidenciāli?�

�Protams.�

�Slepkavības ierocis pieder viņas aizbildnim. Uz tā bija viņas pirkstu nospiedumi.�

Armanskis sakoda zobus. Tas bija vainu pastiprino�s apstāk�lis.

�Esmu dzirdējis par slepkavību tikai no Eko. Ar ko tā saistīta? Narkotikām?�

�Vai Salanderei ir saistība ar narkotikām?�

�Man nav tādu ziņu. Bet, kā jau teicu, Līsbetai bija sare�ģīti pusaudzes gadi, un pāris rei�u viņu aizturēja dzērumā. Pieņemu,

ka viņas personas lieta var sniegt atbildi, vai viņai ir saistība ar narkotikām.�

�Nelaime tā, ka mēs nezinām slepkavības motīvu. Tas bija kārtīgs pāris. Sieviete bija kriminoloģe un grasījās aizstāvēt diser�tāciju. Vīrietis bija �urnālists. Dāgs Svensons un Mia Bergmane. Vai tas kaut ko izsaka?�

Armanskis papurināja galvu.

�Nekad neesmu par viņiem dzirdējis.�

Bublanskis piecēlās. �Paldies, ka atvēlējāt man laiku. Iā bija aizraujo�a saruna. Nezinu, vai kļuvu daudz gudrāks, tomēr ceru, ka tas paliks starp mums.�

�Nekādu problēmu.�

�Es atgriezī�os, ja būs vajadzība. Un, protams, ja Līsbeta Salan�dere dod par sevi ziņu��

�Protams,� Dragans Armanskis atbildēja.

Viņi sarokojās. Bublanskis jau bija pie durvīm, kad piepe�i apstājās un atkal pagriezās pret Armanski.

�Vai jūs zināt, ar kādiem cilvēkiem Līsbeta Salandere satiekas? Draugi, paziņas��

Armanskis papurināja galvu.

�Itin neko nezinu par viņas privāto dzīvi. Viens no nedaudza�jiem, kas viņas dzīvē kaut ko nozīmē, ir Holgers Palmgrēns. Viņa dro�i vien ir Palmgrēnu apmeklējusi. Viņ� uzturas rehabilitācijas klīnikā E�tā.�

�Kad Salandere te strādāja, viņu neviens neapciemoja?�

�Nē. Viņa strādāja mājās un galvenokārt ieradās tikai nodot ziņojumus. Klientus viņa satika tikai retos izņēmuma gadījumos. Iespējams�"

Armanskim ienāca prātā kāda doma.

�Kas?�

�Varbūt ir vēl kāds cilvēks, ko viņa, iespējams, ir apciemojusi. �urnālists, ar kuru viņa tikās pirms diviem gadiem un kur� viņu meklēja, kad viņa bija ārzemēs.�

��urnālists?�

�Viņu sauc Mīkaels Blumkvists. Vai atceraties Vennerstrema lietu?�

Bublanskis palaida vaļā durvju rokturi un lēnām atgriezās pie Dragana Armanska.

�Mīkaels Blumkvists atrada En�ēdes pāri. Jūs tikko nodibinājāt saistību starp Salanderi un upuriem.�

Armanskis vēderā sajuta cementa klu�a smagumu.

Sonja Mūdiga mēģināja piezvanīt advokātam Nilsam Bjūrmanam trīs reizes pusstundas laikā. Katru reizi viņa noklausījās ziņu, ka abonents nav sasniedzams.

Ap pus�etriem viņa iesēdās ma�īnā, aizbrauca uz Odina lau�kumu un piezvanīja pie advokāta durvīm. Rezultāts bija tikpat nomāco�s kā rīta pusē. Turpmākās divdesmit minūtes Mūdiga klauvēja pie pārējo dzīvokļu durvīm, lai noskaidrotu, vai kāds no kaimiņiem nezina, kur Bjūrmans atrodas.

No deviņpadsmit dzīvokļiem vienpadsmit bija klusi. Mūdiga paskatījās pulkstenī. Tas, protams, bija pavisam aplams laiks, kad apstaigāt dzīvokļus. Un Lieldienās noteikti nekļūs vieglāk. Asto�ņos dzīvokļos, kur viņai atvēra, ļaudis bija izpalīdzīgi. Pieci no viņiem zināja, kas ir Bjūrmans - pieklājīgs un labi audzināts kungs no ceturtā stāva. Neviens nezināja, kur viņ� atrodas. Pamazām Mūdigai izdevās izdibināt, ka Bjūrmans, iespējams, privāti saietas ar vienu no tuvākajiem kaimiņiem, biznesmeni �ēmanu. Mūdiga piezvanīja pie �ēmana durvīm, bet neviens nevēra vaļā.

Sonja Mūdiga aizkaitināta paņēma telefonu un vēl reizi pie�zvanīja Bjūrmana automātiskajam atbildētājam. Viņa stādījās priek�ā, nosauca savu mobilā telefona numuru un lūdza Bjūr�manu nekavējoties sazināties ar viņu.

Mūdiga devās atpakaļ pie advokāta durvīm, atvēra savu pie�zīmju bloknotu un uz lapiņas uzrakstīja lūgumu, lai Bjūrmans viņai piezvana. Viņa pievienoja lapiņai savu vizītkarti un iemeta to pa vēstuļspraugu. Mirklī, kad grasījās to aizvērt, viņa izdzir�dēja, ka dzīvoklī iezvanās telefons. Mūdiga noliecās un uzmanīgi klausījās, līdz atskanēja �etri signāli. Viņa dzirdēja, ka ieslēdzas automātiskais atbildētājs, bet nesaklausīja nekādu ziņu.

Sonja Mūdiga aizvēra vēstuļspraugu un raudzījās uz durvīm. Viņa nezināja, kāds impulss lika viņai pastiept roku un paraustīt rokturi, ta�u, sev par lielu izbrīnu, viņa atklāja, ka durvis nav aizslēgtas. Viņa atvēra durvis un ielūkojās priek�namā.

�Hallo!� viņa piesardzīgi iesaucās un klausījās. Nebija dzir�dama ne skaņa.

Sonja Mūdiga spēra soli priek�namā un �aubīdamās apstājās. To varēja uztvert kā privātuma pārkāp�anu. Viņai nebija pilnvaru veikt kratī�anu un nekādu tiesību atrasties advokāta Bjūrmana dzīvoklī, pat ja durvis nebija aizslēgtas. Pa�ķielējusi pa kreisi, Mūdiga redzēja daļu dzīvojamās istabas, bet, tikko viņa bija iz�lēmusi doties projām, skatiens pievērsās priek�nama kumodei. Viņa ieraudzīja Colt Magnum revolvera kārbu.

Piepe�i Sonju Mūdigu pārņēma ļoti nelāga nojauta. Viņa atvēra jaku un izvilka dienesta ieroci, ko nekad vēl nebija darījusi.

Viņa nospieda dro�inātāju un, turēdama stobru pret grīdu, devās uz dzīvojamo istabu un ielūkojās tur. Viņa neredzēja neko ievērības cienīgu, ta�u nelāgā sajūta pieņēmās spēkā. Mūdiga atmuguriski kāpās atpakaļ un ieskatījās virtuvē. Tuk�a. Viņa iegāja iek�ējā gaitenī un pavēra guļamistabas durvis.

Advokāts Nilss Bjūrmans uz mutes gulēja gultā. Ceļgali atra�dās uz grīdas. Izskatījās, ka advokāts būtu nometies ceļos, lai noskaitītu vakara lūg�anu. Viņ� bija kails.

Sonja Mūdiga redzēja viņu no sāniem. Jau no savas vietas pie durvīm viņa saskatīja, ka Bjūrmans ir miris. Pusi pieres bija iz�ķaidījis �āviens pakausī.

Sonja Mūdiga atmuguriski izgāja no dzīvokļa. Joprojām tu�rēdama rokā dienesta ieroci, viņa kāpņu telpā atvāza mobilo tele�fonu un piezvanīja kriminālinspektoram Bublanskim. Viņ� neat�bildēja. Tad Sonja piezvanīja prokuroram Ekstrēmam. Viņa paska�tījās pulkstenī. Bija astoņpadsmit minūtes pāri �etriem.

Hanss Faste vēroja ārdurvis Lundagātanas namā, kur bija pie�rakstīta un tātad acīmredzot dzīvoja Līsbeta Salandere. Viņ� palū�kojās uz Kurtu Svensonu un pēc tam uzmeta skatienu pulkstenim. Desmit pāri �etriem.

Uzzināju�i no namsaimnieka durvju kodu, viņi jau bija iegāju�i namā un klausīju�ies pie durvīm ar plāksnīti Salandere-Vu. Dzī�voklī nebija dzirdamas nekādas skaņas, un neviens nevēra durvis, kad viņi piezvanīja. Abi policisti atgriezās pie automa�īnas un nostājās tā, lai varētu vērot nama ieeju.

Ma�īnā viņi bija pa telefonu uzzināju�i, ka persona, kas Stok�holmā nesen iekļauta kooperatīvā dzīvokļa līgumā Lundagā�tanā, ir kāda Mirjama Vu, dzimusi 1974. gadā, iepriek� dzīvojusi Sv. Ērika laukumā.

Virs radio viņiem bija ar līmlenti pielīmēta Līsbetas Salanderes pases fotogrāfija. Faste skaļi sprieda, ka meitene izskatās pēc īsta krokodila.

�Tās maukas izskatās aizvien briesmīgāk! Jābūt visai lielā badā, lai �itādu savāktu.�

Kurts Svensons neko neatbildēja.

Divdesmit minūtes pāri �etriem viņiem piezvanīja Bublanskis un paziņoja, ka ir ceļā no Armanska uz Millennium redakciju. Viņ� lika Fastem un Svensonam novērot Lundagātanu. Līsbeta Salan�dere jāatved uz nopratinā�anu, tomēr prokurors vēl neuzskatot, ka viņu var saistīt ar slepkavību En�ēdē.

�Ak tā,� Faste noteica. �Burbulis sacīja, ka prokurors vispirms grib atzī�anos, pirms kādu aizturēs.�

Kurts Svensons neko neteica. Abi laiski vēroja cilvēkus, kas gāja garām.

Bez divdesmit minūtēm piecos prokurors Ekstrēms piezvanīja uz Hansa Fastes mobilo telefonu.

�Jauns pavērsiens. Mēs atradām advokātu Bjūrmanu no�autu savā dzīvokli. Viņ� ir miris vismaz diennakti.�

Hanss Faste saslējās sēdekli.

�Skaidrs. Ko lai mēs darām?�

�Esmu nolēmis, ka Līsbeta Salandere ir izsludināma meklē�anā. Viņa tiks aizturēta kā aizdomās turamā trīs slepkavībās. Izsludi�nāsim meklē�anu apgabala mērogā. Viņa jāapcietina. Uzskatīsim, ka viņa ir bīstama un, iespējams, bruņota.�

�Skaidrs.�

�Es nosūtī�u uz Lundagātanu īpa�o uzdevumu vienību. Viņiem jāiekļūst dzīvokli.�

�Sapratu.�

�Vai sazinājāties ar Bublanski?�

�Viņ� ir Millennium."

�Un acīmredzot izslēdzis mobilo. Mēģiniet piezvanīt un infor�mēt viņu.�

Faste un Svensons saskatījās.

�Jautājums ir: ko mēs darīsim, ja viņa uzradīsies?� Kurts Sven�sons sacīja.

�Ja viņa būs viena un viss izskatīsies vienkār�i, mēs viņu aiz�turēsim. Ja viņa paspēs iekļūt dzīvokli, tad jāiesaista īpa�o uzde�vumu vienība. Tā mei�a ir pilnīgi traka un acīm redzami noska�ņota uz slepkavo�anu. Dzīvoklī varētu būt vēl citi iero�i.�

Mīkaels Blumkvists jutās noguris līdz nāvei, kad nometa manu�skripta kaudzi uz Ērikas Bergeres rakstāmgalda un smagi apsēdās viņas apmeklētāju krēslā pie loga ar skatu uz Jētgātanu. Viņ� bija aizvadījis pēcpusdienu, cen�oties izdibināt, kas notiks ar Dāga Svensona nepabeigto grāmatu.

Temats bija kutelīgs. Dāgs Svensons bija miris tikai da�as stundas, bet viņa darba devēji jau sēdēja un prātoja, ko iesākt ar �urnālista mantojumu. Mīkaels apzinājās, ka nepiedero�am cil�vēkam tas liktos ciniski un skarbi. Viņ� pats to tā neuztvēra. Viņ� jutās gandrīz kā bezsvara stāvoklī. Tas bija īpa�s sindroms, ko pazīst ikviens ziņu korespondents un kas iestājas krīzes brī�os.

Kad citiem ir bēdas, ziņu korespondents kļūst efektīvs. Un, par spīti apdullino�ajam �okam, kas Zaļās ceturtdienas rītā bija pārņēmis klāteso�os Millennium redakcijas darbiniekus, profesio�nalitāte guva virsroku un izpaudās smagā darbā.

Mīkaelam tas likās pats par sevi saprotams. Dāgs Svensons bija no tā pa�a kaula un darītu tie�i to pa�u, ja lomas būtu mai�nītas. Viņ� būtu jautājis sev, ko varētu darīt Mīkaela labā. Dāgs bija atstājis mantojumu - grāmatas manuskriptu ar sensacionālu saturu. Dāgs vairākus gadus bija strādājis, vācot materiālus un �ķirojot faktus, �ajā darbā viņ� bija ielicis visu sirdi un dvēseli un tagad nevarēs to pabeigt.

Pirmām kārtām viņ� bija strādājis Millennium.

Dāga Svensona un Mias Bergmanes slepkavība nebija nacio�nāla trauma kā Ūlova Palmes nāve, un tai nesekos valsts sēras. Ta�u Millennium darbiniekiem �oks bija krietni lielāks - viņus tas skāra personiski -, un Dāgam Svensonam bija pla�s sakaru tīkls �urnālistu aprindās, kas prasīs atbildes uz jautājumiem.

Mīkaela un Ērikas uzdevums bija pabeigt Dāga darbu pie grā�matas un atbildēt uz jautājumiem: kur� un kāpēc?

�Es varu rekonstruēt tekstu,� Mīkaels sacīja. �Mums ar Mālinu jāiziet cauri grāmatai rindiņu pēc rindiņas un jāpapildina pētī�jumi, lai mēs varam atbildēt uz jautājumiem. Lielākoties mums vienkār�i jāseko pa�a Dāga piezīmēm, ta�u problēmas ir ceturtajā un piektajā nodaļā, jo tās galvenokārt balstās uz Mias intervijām, un mēs nezinām, kas ir avoti, tomēr es uzskatu, ka ar da�iem izņēmumiem varam kā primāro avotu izmantot atsauces viņas disertācijā.�

�Mums trūkst pēdējās nodaļas.�

�Tas tiesa. Ta�u man ir Dāga uzmetums, un mēs to pārrunā�jām tik daudz rei�u, ka es precīzi zinu, ko viņ� gribēja pateikt.

Ierosinu vienkār�i veikt apkopojumu un likt to kā pēcvārdu, kurā es paskaidro�u ari Dāga domu gaitu.�

�Labi. Es to gribē�u redzēt, pirms apstiprinu. Mēs nevaram likt vārdus viņam mutē.�

�Neuztraucies. Es uzrakstī�u �o nodaļu kā personisku vēro�jumu ar savu vārdu. Būs skaidrs kā diena, ka to rakstu es, nevis viņ�. Pastāstī�u, kā Dāgs sāka strādāt pie grāmatas un kāds cil�vēks viņ� bija. Un beig�u ar to, ko viņ� pēdējos mēne�os ir sacījis desmitiem rei�u. Es varu citēt daudzus viņa uzmetumus. Domāju, ka tas būs cieņpilni.�

�Nolādēts� gribu publicēt to grāmatu vairāk nekā jebkad agrāk!� Ērika sacīja.

Mīkaels pamāja ar galvu. Viņ� saprata, ko Ērika ar to domā. �Vai esi dzirdējusi kādus jaunumus?� viņ� jautāja.

Ērika Bergere nolika savas lasāmbrilles uz rakstāmgalda un papurināja galvu. Viņa piecēlās, ielēja no termosa divas tasītes kafijas un apsēdās iepretim Mīkaelam.

�Mēs ar Kristeru esam uzmetu�i nākamo numuru. Ņemsim

*

divus rakstus, kas bija domāti vēlākajam numuram, un esam pasūtīju�i rakstus ār�tatniekiem. Bet tas būs haotisks numurs bez īsta kodola.�

Viņi bridi sēdēja klusēdami.

�Vai esi klausījies ziņas?� Ērika jautāja.

Mīkaels papurināja galvu.

�Nē. Es zinu, ko tur sacīs.�

�Slepkavība visur ir pirmā ziņa. Otrais jaunums ir kāds cen- tristu gājiens.�

�Tas nozīmē, ka valstī nav noticis nekas cits.�

�Policija vēl nav nosaukusi Dāga un Mias vārdus. Viņus dēvē par �kārtīgu pāri�. Vēl nav pieminēts, ka viņus atradi tie�i tu.� �Es varu derēt, ka policija darīs visu, lai to noslēptu. Vismaz tā ir mūsu priek�rocība.�

�Kāpēc lai policija to slēptu?�

�Tāpēc, ka viņiem principiālu iemeslu dēļ nepatīk mediju cirks. Man ir zināma vērtība ziņās, tāpēc policija domā, ka vislabāk būtu, ja neviens nezinātu, ka viņus atradu es. Pieņemu, �is fakts noplūdīs kaut kad �onakt vai rīt agri no rīta.�

�Tik jauns un tik cinisks.�

�Mēs vairs neesam jauni, Rikij. Es par to iedomājos, kad mani �onakt pratināja tā policiste. Viņa izskatījās pēc vidusskolnie�ces.�

Ērika klusi iesmējās. Lai gan bija paspējusi �onakt da�as stundas pagulēt, ari viņa tagad sāka just nogurumu. Drīz viņa pārsteidzo�ā kārtā kļūs par galveno redaktori vienā no valsts lielākajām avīzēm. Nē - �ī nebija piemērota situācija, lai paziņotu jaunumus Mīkaelam.

�Pirms kāda brī�a zvanīja Henrijs Kortess. Iepriek�ējās izmek�lē�anas vadītājs, vārdā Ēkstrems, ap trijiem rīkojis kaut kādu preses konferenci,� viņa sacīja.

�Rikards Ēkstrems?�

�Jā. Tu viņu pazīsti?�

�Politiska figūra. Garantēts mediju cirks. Noslepkavotie nav kaut kādi bodnieki no Rinkebī. �ī lieta iegūs lielu publicitāti.� �Viņ� katrā gadījumā apgalvo, ka policija esot kādam uz pēdām, un izsaka cerību, ka lieta drīz tiks atrisināta. Bet visā visumā viņ� neko nepateica. Toties preses konferencē bija pilns ar �urnālistiem.�

Mīkaels paraustīja plecus. Viņ� saberzēja plakstiņus.

�Es nespēju atbrīvoties no tās ainas ar Mias līķi. Nolādēts, es biju viņus tikko iepazinis!�

Ērika drūmi pamāja ar galvu.

�Dzīvosim - redzēsim. Kāds trakais��

�Es nezinu. Esmu domājis par to visu dienu.�

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Miu no�āva no sāniem. Es redzēju lodes ieejas caurumu kaklā un izejas caurumu pierē. Dāgs bija sa�auts pierē ar izejas caurumu pakausi. Cik varēju spriest, bija izdarīti tikai divi �āvieni. Tas neizskatās pēc neprāta.�

Ērika domīgi vēroja savu partneri.

�Ko tu centies pateikt?�

�Ja tas nav neprāta darbs, tad jābūt kādam motīvam. Un, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk �ķiet, ka �is manuskripts ir ellīgi labs motīvs.�

Mīkaels norādīja uz papīru kaudzi uz Ērikas rakstāmgalda. Ērika sekoja viņa skatienam. Tad viņi saskatījās.

�Tam nav jābūt saistītam ar pa�u grāmatu. Viņi varbūt par daudz ok�ķerēja, un viņiem izdevās� es nezinu. Kāds jutās ap�draudēts.�

�Un nolīga killeru. Mik, tā notiek amerikāņu filmās. �I grāmata ir par prostitūtu pircējiem. Tā nosauc vārdā policistus, politiķus, �urnālistus� Tātad kāds no viņiem nogalinājis Dāgu un Miu?� �Es nezinu, Rikij. Bet pēc trim nedēļām mums bija paredzēts publicēt smagāko triecienu sievie�u tirdzniecībai, kāds jebkad nodrukāts Zviedrijā.�

�ajā mirkli durvīs pabāza galvu Mālina Ēriksone un ziņoja, ka ar Mīkaelu Blumkvistu gribot runāt kriminālinspektors Jans Bublanskis.

Bublanskis paspieda roku Ērikai Bergerei un Mīkaelam Blum�kvistam un apsēdās tre�ajā krēslā pie mazā galdiņa. Nopētījis Mīkaelu, viņ� redzēja cilvēku ar iekritu�ām acīm un dienu veciem bārdas rugājiem.

�Vai ir kādi jaunumi?� Mīkaels jautāja.

�Iespējams. Es saprotu, ka jūs vakarnakt atradāt En�ēdes pāri un ziņojāt policijai.�

Mīkaels gurdi pamāja ar galvu.

�Zinu, ka jūs visu pastāstījāt �onakt de�ūrdaļai, bet es gribētu, lai jūs man paskaidrojat da�as detaļas.�

�Ko jūs gribat zināt?�

�Kā tas gadījās, ka jūs braucāt uz mājām pie Svensona un Bergmanes tik vēlu vakarā?�

�Tās nav nekādas detaļas, bet vesels romāns,� Mīkaels gurdi pasmaidīja. �Es biju vakariņās pie savas māsas - viņa dzīvo tajā jauno māju geto Stēketā. Dāgs Svensons piezvanīja man uz mobilo telefonu un paskaidroja, ka Zaļajā ceturtdienā - tātad �odien - nepaspēs iegriezties redakcijā, kā iepriek� bijām vieno�ju�ies. Viņam bija jānodod fotogrāfijas Kristeram Malmam. Tas tāpēc, ka viņi ar Miu bija nolēmu�i Lieldienās aizbraukt pie Mias vecākiem un gribēja doties ceļā agri no rīta. Dāgs pajautāja, vai man nebūs iebildumu, ja viņ� no rīta ieskries pie manis. Es atbil�dēju, ka tikpat labi es varētu izmest likumu un paņemt bildes pa ceļam uz mājām no māsas.�

�Tātad jūs braucāt uz En�ēdi paņemt fotogrāfijas.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Vai jūs varat iedomāties kādu motīvu, kāpēc nogalināt Sven�sonu un Bergeri?�

Mīkaels un Ērika saskatījās. Abi sēdēja klusi.

�Kas par lietu?� Bublanskis jautāja.

�Mēs �odien esam to apspriedu�i un īsti nevaram vienoties. Vai drīzāk - nevis nevaram vienoties, bet �aubāmies. Mēs negribam nodarboties ar minējumiem.�

�Stāstiet.�

Mīkaels pastāstīja, par ko būs Dāga Svensona topo�ā grā�mata, un atklāja viņu �aubas, vai tai nevarētu būt kāda saistība ar slepkavību. Bublanskis brīdi sēdēja klusēdams un apdomāja informāciju.

�Tātad Dāgs Svensons grasījās atmaskot policistus.� Bublanskim itin nemaz nepatika �is sarunas pavērsiens, un viņ� iztēlojās, kā �policijas pēdas� tuvākajā nākotnē uzpeldēs pla�saziņas līdzekļos da�ādu sazvērestību sakarā.

�Nē,� Mīkaels atteica. �Dāgs Svensons grasījās atmaskot no�ziedzniekus, no kuriem da�i bija policisti. Tur ir arī vairāki manas profesijas pārstāvji, proti, �urnālisti.�

�Un �o informāciju jūs tagad esat nodomāju�i publicēt?� Mīkaels palūkojās uz Ēriku.

�Nē,� Ērika Bergere atbildēja. �Mēs visu dienu nodarbojāmies ar �ā numura apturē�anu. Mēs dro�i vien nodrukāsim Dāga Sven�sona grāmatu, bet tikai tad, kad uzzināsim, kas noticis, un �obrīd grāmata ir mazliet jāpārstrādā. Mēs negribam sabotēt policijas izmeklē�anu mūsu draugu slepkavībā, ja par to jūs ba�ījaties.� �Man vajadzēs apskatīt Dāga Svensona rakstāmgaldu, un, tā kā �ī ir �urnāla redakcija, kratī�ana būtu kutelīga lieta.�

�Jūs atradīsiet visus materiālus Dāga Svensona klēpjdatorā,� Ērika sacīja.

�Ak tā,� Bublanskis noteica.

�Es pārskatīju Dāga rakstāmgaldu,� Mīkaels sacīja. �Paņēmu da�as piezīmes, kas tie�ā veidā identificē avotus, kuri vēlas palikt anonīmi. Viss pārējais ir jūs rīcībā, un uz galda es atstāju zīmīti, lai neviens neko neaiztiek un nepārvieto. Nelaime tikai tā, ka Dāga Svensona grāmatas saturs ir slepens līdz publicē�anas brī�dim. Mēs ļoti nevēlētos, lai manuskripts nonāk policijā, it sevi�ķi tāpēc, ka atmaskojam da�us policistus.�

Velns, Bublanskis nodomāja. Kāpēc es nevienu neatsūtīju �urp no rīta! Tad viņ� pamāja ar galvu un pievērsās citam tematam.

�Labi. Mums ir kāds cilvēks, kuru gribam nopratināt saistībā ar slepkavību. Man ir pamats domāt, ka jūs �o cilvēku pazīstat. Pastāstiet, ko jūs zināt par sievieti, vārdā Līsbeta Salandere.� Mīkaels Blumkvists mirkli izskatījās pēc milzīgas jautājuma zīmes. Bublanskis pamanīja, ka Ērika Bergere uzmet Mīkaelam asu skatienu.

�Tagad es nesaprotu.�

�Jūs pazīstat Līsbetu Salanderi?�

�Jā, es pazīstu Līsbetu Salanderi.�

�Kā jūs viņu pazīstat?�

�Kāpēc jūs jautājat?�

Bublanskis aizkaitināti pavēcināja roku.

�Kā jau teicu, mēs gribam viņu iztaujāt saistībā ar slepkavību. Kā jūs viņu pazīstat?�

�Bet� tas nav loģiski. Līsbetai Salanderei nav nekāda sakara ar Dāgu Svensonu vai Miu Bergmani.�

�To mēs pavisam mierīgi noskaidrosim,� Bublanskis pacietīgi atbildēja. �Bet mans jautājums paliek. Kā jūs pazīstat Līsbetu Salanderi?�

Mīkaels pārbrauca ar plaukstu pār bārdas rugājiem un saber�zēja plakstiņus, kamēr domas joņoja viņam pa galvu. Beidzot viņ� paskatījās Bublanskim acīs.

�Pirms diviem gadiem es nolīgu Līsbetu Salanderi, lai viņa man veiktu izpētes darbu pavisam citā sakarā.�

�Par ko bija runa?�

�Man �ēl, bet �obrīd mēs aizskaram jautājumu par konstitū�ciju, avotu aizsardzību un tamlīdzīgi. Jums jātic man uz vārda, ka tam nebija nekāda sakara ar Dāgu Svensonu un Miu Bergmani. Tas bija pavisam cits uzdevums, kas �obrīd ir pabeigts.�

Bublanskis pārdomāja Blumkvista vārdus. Viņam nepatika, ja kāds apgalvoja, ka ir noslēpumi, ko nedrīkst stāstīt pat slepkavī�bas izmeklē�anā, tomēr viņ� izvēlējās pagaidām likties mierā. �Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Līsbetu Salanderi?�

Mīkaels apsvēra atbildi.

�Ir tā: pirms diviem gadiem rudenī es satikos ar Līsbetu. Viss beidzās tā gada Ziemassvētkos. Pēc tam viņa pazuda no pilsētas. Nebiju viņu redzējis vairāk kā gadu līdz pagāju�ajai nedēļai.� Ērika Bergere pacēla uzacis. Bublanskis saprata, ka viņai tas ir jaunums.

�Pastāstiet par �o tik�anos.�

Mīkaels dziļi ievilka elpu un tad īsi aprakstīja notikumus pie Līsbetas mājas Lundagātanā. Bublanskis klausījās aizvien pieau�go�ā izbrīnā. Viņ� centās noteikt, vai Blumkvists to sadzejo vai stāsta taisnību.

�Tātad jūs ar viņu nerunājāt?�

�Nē, viņa pazuda starp mājām aug�as Lundagātanā. Es gaidīju ilgi, bet Līsbeta tā arī neparādījās. Es uzrakstīju viņai vēstuli un lūdzu, lai viņa dod kādu ziņu.�

�Un jūs nezināt nekādu saistību starp viņu un En�ēdes pāri.� �Nē.�

�Labi� vai varat aprakstīt cilvēku, kur�, pēc jūsu domām, Salanderei uzbruka?�

�Tās nav manas domas. Viņ� uzbruka, bet Līsbeta aizstāvējās un bēga. Es to vīrieti redzēju no �etrdesmit, �etrdesmit piecu metru attāluma. Bija nakts vidus un tumsa.�

�Vai bijāt iereibis?�

�Mazliet iedzēris, bet nebiju piedzēries. Viņam bija gai�i, zirgastē sasieti mati. Ģērbies tum�ā, īsā jakā. Pamatīgs alusvē- ders. Kāpdams pa Lundagātanas kāpnēm, es redzēju viņu tikai no mugurpuses, bet viņ� pagriezās un man iesita. Man radās iespaids, ka viņam ir kalsna seja un gai�as, tuvu novietotas acis.�

�Kāpēc tu par to neesi stāstījis?� Ērika Bergere iejaucās. Mīkaels Blumkvists paraustīja plecus.

�Pa vidu bija nedēļas nogale, un tu aizbrauci uz Gēteborgu, lai piedalītos tajā stulbajā deba�u programmā. Tu biji prom pirmdien, bet otrdien mēs tikāmies tikai uz īsu brīdi. Man piemirsās.� �Bet, domājot par to, kas notika En�ēdē� jūs neesat par to stāstījis policijai,� Bublanskis konstatēja.

�Kāpēc lai es par to stāstītu policijai? Es tikpat labi varētu stāstīt, ka pirms mēne�a centrālajā stacijā noķēru kabatzagli, kas metro mēģināja mani aptīrīt. Starp Lundagātanu un to, kas notika En�ēdē, nav itin nekādas saistības.�

�Bet jūs neziņojāt policijai par uzbrukumu?�

�Nē.� Mīkaels īsu brīdi vilcinājās. �Līsbeta Salandere ir ļoti privātas dabas cilvēks. Es gribēju iet uz policiju, bet nolēmu, ka �āds ziņojums ir viņas pa�as darī�ana. Katrā ziņā es gribēju vispirms parunāt ar Līsbetu.�

�Ko jūs neizdarījāt.�

�Es neesmu runājis ar Līsbetu Salanderi kop� aizpērnā gada Ziemassvētkiem.�

�Kāpēc jūsu� ja attiecības ir pareizs vārds, - kāpēc tās bei�dzās?�

Mīkaela skatiens satumsa. Viņ� kādu brīdi apdomāja savus vārdus, iekams pēdīgi atbildēja:

�Es nezinu. Viņa piepe�i pārtrauca sakarus.�

�Vai kaut kas notika?�

�Nē. Ja jūs domājat kādu strīdu vai kaut ko tamlīdzīgu. Vienu dienu mēs bijām labi draugi. Nākamajā dienā Līsbeta necēla klau�suli. Tad viņa pazuda no manas dzīves.�

Bublanskis pārdomāja Mīkaela paskaidrojumu. Tas izklausījās patiess, un Dragans Armanskis bija aprakstījis Salanderes pazu��anu no Milton Security līdzīgiem vārdiem. Pirms gada ziemā ar Līsbetu Salanderi acīm redzami kaut kas bija noticis. Bublanskis vērsās pie Ērikas Bergeres.

�Vai jūs arī pazīstat Līsbetu Salanderi?�

�Esmu satikusi viņu tikai vienu reizi. Vai jūs varat paskaid�rot, kāpēc uzdodat jautājumus par Salanderi saistībā ar En�ēdi?� Ērika jautāja.

Bublanskis papurināja galvu.

�Viņa ir saistīta ar nozieguma vietu. Tas ir viss, ko drīkstu atklāt. Toties man jāatzīstas: jo vairāk dzirdu par Līsbetu Salan�deri, jo pārsteigtāks jūtos. Kāda viņa ir kā cilvēks?�

�Kādā ziņā?� Mīkaels vaicāja.

�Kā jūs viņu aprakstītu?�

�Profesionāli - viena no labākajām pētniecēm, kādu jebkad esmu saticis.�

Ērika Bergere palūkojās uz Mīkaelu Blumkvistu un iekoda apak�lūpā. Bublanskis guva pārliecību, ka te trūkst kāda pu�ļa gabaliņa un �ie abi zina kaut ko tādu, ko nevēlas stāstīt.

�Un kā cilvēks?�

Mīkaels ilgi klusēja.

�Viņa bija ļoti vientuļ� un savāds cilvēks. Sociāli noslēgta. Nelabprāt runāja par sevi. Bet reizē viņa ir cilvēks ar stipru gribu. Viņai ir morāle.�

�Morāle?�

�Jā. Sava morāle. Jūs nevarat piespiest Līsbetu darīt kaut ko pret viņas gribu. Tā sakot, viņas pasaulē viss ir vai nu �pareizi�, vai �nepareizi�.

Bublanskis pārdomāja faktu, ka Mīkaels Blumkvists atkal ap�rakstīja Salanderi tie�i tāpat kā Dragans Armanskis. Divi vīrie�i, kas meiteni pazina, vērtēja viņu pilnīgi vienādi.

�Vai jūs pazīstat Draganu Armanski?� Bublanskis jautāja.

�Esam pāris rei�u tiku�ies. Pagāju�ajā gadā aizgāju iedzert ar viņu kausu alus, kad mēģināju izdibināt, kāpēc Līsbeta ir pazu�dusi.�

�Un jūs apgalvojat, ka viņa bija prasmīga pētniece,� Bublans�kis atkārtoja.

�Labākā, kādu esmu sastapis,� atkārtoja arī Mīkaels.

Bublanskis mirkli bungoja ar pirkstu galiem pa galdu un lūko�jās uz cilvēku straumi lejā Jētgātanā. Viņ� jutās savādi sa�ķelts. Psihiatriskās ekspertīzes dokumenti, ko Hanss Faste bija atnesis no bāriņtiesas, apgalvoja, ka Līsbeta Salandere ir psihiski slima, agresīva un gandrīz vai garīgi atpalikusi. Atbildes, ko viņam sniedza Armanskis un Blumkvists, ļoti at�ķīrās no ainas, kādu vairāku gadu pētījumā bija iezīmējusi psihiatriskā ekspertīze. �ie abi dēvēja meiteni par savādu cilvēku, bet abu balsī skanēja ari apbrīna.

Turklāt Blumkvists bija izteicies, ka viņ� kādu laiku ar mei�teni �saticies�, - kas nozīmēja kaut kādas seksuālas attiecības. Bublanskis mēģināja atcerēties, kādi likumi attiecas uz cilvēkiem bez rīcībspējas. Vai Blumkvists būtu vainojams likumpārkāpumā, izmantojot personu atkarīgā stāvoklī?

�Un kā jūs uztvērāt viņas sociālo handikapu?� viņ� jautāja.

�Handikapu?� Mīkaels pārjautāja.

�Aizbildnību un psihiskās problēmas?�

�Aizbildnību?� Mīkaels atbalsoja.

�Psihiskās problēmas?� jautāja Ērika Bergere.

Bublanskis apjucis uzlūkoja Blumkvistu, tad Bergeri un atkal Blumkvistu. Viņi nezina. Viņi patie�ām nezina. Piepe�i viņ� jutās pārskaities uz Armanski un Blumkvistu, bet galvenokārt jau uz Ēriku Bergeri, kas, tik eleganti ģērbusies, sēdēja stilīgā birojā ar skatu uz Jētgātanu. Viņa te sē� un iestāsta citiem cilvēkiem, kā viņiem jādomā. Tomēr viņ� ļāva aizkaitinājumam izlīt pār Mīk�aelu.

�Es nesaprotu, kas jums un Armanskim par vainu!� viņ� sacīja.

�Piedodiet?�

�Līsbeta Salandere kop� pusaudzes vecuma ir dzīvojusi pa psi�hiatriskajām slimnīcām,� Bublanskis sacīja. �Psihiatriskā eksper�tīze un tiesas spriedums ir noteiku�i, ka viņa pati nespēj par sevi parūpēties. Viņai ir atņemta rīcībspēja. Dokumenti pierāda, ka viņai ir nosliece uz agresiju un visu dzīvi biju�as problēmas ar varas iestādēm. Un tagad viņa visaugstākajā mērā tiek turēta aizdomās par� saistību ar dubultslepkavību. Bet jūs un Armans�kis iztēlojat viņu par nezin kādu princesi.�

Mīkaels Blumkvists sēdēja pavisam kluss un blenza uz Bub- lanski.

�Tad es teik�u tā,� Bublanskis turpināja. �Mēs meklējām sais�tību starp Līsbetu Salanderi un En�ēdes pāri. Izrādījās, ka �ī saistība esat jūs, kas atradāt upurus. Vai jūs to kaut kā komen�tēsiet?�

Mīkaels atgāzās krēslā. Viņ� aizvēra acis un mēģināja aptvert situāciju. Līsbeta Salandere tiek turēta aizdomās par Dāga un Mias slepkavību. Tas nevar būt. Tas nav loģiski. Vai viņa būtu spē�jīga nogalināt? Mīkaels piepe�i atcerējās Līsbetas sejas izteiksmi, kad viņa pirms diviem gadiem metās virsū Martinam Vangeram ar golfa nūju. Viņa ne�aubīgi būtu Martinu nogalinājusi. Viņa to neizdarīja, jo bija spiesta glābt man dzīvību. Viņ� automātiski tvēra pie kakla, kur bija �ņaugusi Martina Vangera cilpa. Bet Dāgs un Mia� tas nav loģiski.

Mīkaels apzinājās, ka Bublanskis viņu modri vēro. Tāpat kā Dragans Armanskis, ari viņ� bija spiests izdarīt izvēli. Agri vai vēlu viņam vajadzēs iz�ķirties, kurā ringa stūri nostāties, ja Līs�betu Salanderi apsūdzēs slepkavībā. Vainīga vai nevainīga?

Pirms Mīkaels paspēja kaut ko teikt, iezvanījās telefons uz Ērikas rakstāmgalda. Viņa atbildēja un tad pasniedza klausuli Bublanskim.

�Ar jums grib runāt kāds Hanss Faste.�

Bublanskis pacēla klausuli un uzmanīgi klausījās. Mīkaels un Ērika redzēja, ka viņa sejas izteiksme mainās.

�Kad viņi ies iek�ā?�

Klusums.

�Kāda bija adrese�? Lundagātana� labi, es esmu tuvumā un dodos turp.�

Bublanskis steidzīgi piecēlās.

�Atvainojiet, man jāpārtrauc saruna. Tikko ir atrasts no�auts Salanderes pa�reizējais aizbildnis, un tagad viņa ir izsludināta meklē�anā par trim slepkavībām.�

Ērika Bergere iepleta muti. Mīkaels Blumkvists izskatījās tā, it kā viņam būtu iespēris zibens.

Dzīvokļa ieņem�ana Lundagātanā bija taktiskā ziņā diezgan vienkār�a procedūra. Hanss Faste un Kurts Svensons atspiedās pret automa�īnas motora pārsegu un vēroja, kā īpa�o uzdevumu vienības vīri bruņoju�ies okupē kāpņu telpu un ieņem sētas māju.

Pēc divām minūtēm vienība bija konstatējusi to, ko Faste un Svensons jau zināja. Piezvanot pie durvīm, neviens nevēra vaļā.

Hanss Faste nolūkojās uz Lundagātanu, kas bija nosprostota no Sinkensdammas līdz Hēgalidas baznīcai par lielu aizkaitinājumu 66. autobusa pasa�ieriem. Kāds autobuss bija nokļuvis tie�i starp norobe�ojumiem un netika ne uz priek�u, ne atpakaļ. Beidzot Faste devās turp un pavēlēja kādam policistam paiet sāņus un palaist autobusu garām. Liels skaits ziņkārīgu skatītāju vēroja traci no aug�ējās Lundagātanas.

�Jābūt kaut kādai vienkār�ākai metodei,� Faste sacīja.

�Vienkār�ākai par ko?� Svensons brīnījās.

�Vienkār�ākai, nekā izsaukt omegu katru reizi, kad jāaiztur kāds huligāns.�

Kurts Svensons atturējās no komentāriem.

�Runa ta�u ir par metru piecdesmit garu skuķi, kas sver aptu�veni �etrdesmit kilogramus,� Faste noteica.

Bija nolemts, ka nav nepiecie�ams atlauzt durvis ar spēku. Bublanskis pievienojās pulciņam, kamēr viņi gaidīja, kad atslēdz�nieks izurbs atslēgu un paies sāņus, lai vienība var ieņemt dzī�vokli. Vajadzēja aptuveni astoņas sekundes, lai vizuāli pārbau�dītu �etrdesmit piecus kvadrātmetrus un konstatētu, ka Līsbeta Salandere neslēpjas ne zem gultas, ne vannas istabā, ne kādā skapī. Tad Bublanskis saņēma zīmi iet iek�ā.

Visi trīs policisti ziņkārīgi skatījās apkārt nevainojami kārtī�gajā un gaumīgi mēbelētajā dzīvoklī. Mēbeles bija vienkār�as. Virtuves krēsli nokrāsoti da�ādās gai�ās pasteļkrāsās. Pie sienas istabā ierāmētas mākslinieciskas melnbaltas fotogrāfijas. Priek��namā plaukts ar kompaktdisku atskaņotāju un liela pla�u kolek�cija. Bublanskis ievēroja, ka te ir viss no smagā roka līdz operai. Viss izskatījās māksliniecisks. Dekoratīvs. Gaumīgs.

Kurts Svensons pārbaudīja virtuvi un neatrada neko ievērības cienīgu. Viņ� pār�ķirstīja avī�u kaudzi un pārbaudīja izlietni, vir�tuves skapi un ledusskapja saldētavu.

Faste atvēra skapjus un kumodes atvilktnes guļamistabā. Viņ� iesvilpās, atradis roku dzel�us un vairākas seksa rotaļlietas. Kādā skapī viņ� uzgāja lateksa drēbju komplektu, uz kuru viņa māte kautrētos pat paskatīties.

�Te ir bijusi ballīte,� viņ� skaļi sacīja, pacēlis lakādas kleitu, kas saskaņā ar etiķeti bija radīta Domino Fashion - lai kas nu tas būtu.

Bublanskis aplūkoja skapīti priek�namā, uz kura atrada mazu kaudzīti neatplēstu vēstuļu, adresētu Līsbetai Salanderei. Viņ� pār��ķirstīja kaudzīti un konstatēja, ka tie ir rēķini un bankas izraksti, kā arī viena personiska vēstule. To bija sūtījis Mīkaels Blumkvists. Tātad tiktāl viņa stāsts atbilda patiesībai. Pēc tam Bublanskis pieliecās un pacēla zem vēstuļspraugas sagūlu�o pastu, uz kura savus pēdu nospiedumus bija atstājusi īpa�o uzdevumu vienība. Tur bija avīze Thai Pro Boxing, bezmaksas avīze Sēdermalmes Ziņas un trīs aploksnes, visas adresētas Mirjamai Vu.

Bublanski pārņēma nelāgas aizdomas. Viņ� iegāja vannas istabā un atvēra skapīti. Tur viņ� atrada paracetamola kastīti un pustuk�u citodona tūbiņu. Citodons bija recep�u medikaments. Zāles bija izrakstītas Mirjamai Vu. Skapītī bija viena zobu suka.

�Faste, kāpēc uz durvīm rakstīts Salandere-Vu?� viņ� jautāja.

�Nav ne jausmas,� Faste atbildēja.

�Labi, tad es jautā�u tā - kāpēc priek�namā uz grīdas ir pasta sūtījumi, adresēti kādai Mirjamai Vu, un kāpēc vannas istabas skapītī ir recep�u medikaments citodons, izrakstīts Mirjamai Vu? Kāpēc te ir tikai viena zobu suka? Un kāpēc - ņemot vērā, ka Līsbeta Salandere pēc pieejamās informācijas ir maza auguma, - tās ādas bikses, kas tev rokā, �ķiet, derētu vismaz metru septiņ�desmit pieci garam cilvēkam?�

Dzīvoklī iestājās īss, mulsuma pilns klusums. To pārtrauca Kurts Svensons.

�Velns parāvis!� viņ� sacīja.

Kristers Malms jutās noguris un nelaimīgs, kad beidzot pār�radās mājās no neplānotās darba dienas. Viņ� saoda virtuvē asu gar�vielu aromātu, iegāja tur un apskāva savu draugu.

�Kā tu jūties?� jautāja Arnolds Magnusons.

�Kā nelaimes �upiņa,� Kristers atteica.

�Dzirdēju to ziņās visu dienu. Viņi nav atklāju�i vārdus. Bet izklausās �ausmīgi.�

�Tas ir �ausmīgi. Dāgs pie mums strādāja. Viņ� bija labs draugs un man ļoti patika. Es nepazinu viņa draudzeni Miu, bet Mīkaels un Ērika pazina.�

Kristers palūkojās apkārt virtuvē. Viņi bija nopirku�i dzīvokli Allhelgongātanā un ievāku�ies tur tikai pirms trim mēne�iem. Piepe�i tā �ķita sve�a pasaule.

Iezvanījās telefons. Kristers un Arnolds saskatījās un nolēma zvanu ignorēt. Tad ieslēdzās automātiskais atbildētājs un viņi izdzirda labi pazīstamu balsi.

�Krister, tu tur esi? Pacel klausuli.�

Tā bija Ērika Bergere; viņa zvanīja, lai pastāstītu, ka policija tagad meklē Mīkaela Blumkvista biju�o palīdzi, apsūdzētu Dāga un Mias slepkavībā.

Kristers �o ziņu noklausījās ar nerealitātes izjūtu.

Henrijs Kortess bija pilnībā palaidis garām traci Lundagātanā tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka visu laiku atradās pie policijas preses centra Kungsholmenā un līdz ar to praktiski informācijas vaku�umā. Kop� steidzīgās preses konferences agrā pēcpusdienā nebija paziņots nekas jauns. Henrijs jutās noguris, izsalcis un nokaiti�nāts, jo viņu visu laiku atraidīja cilvēki, ar kuriem viņ� centās sazināties. Tikai ap se�iem, kad reids Līsbetas Salanderes dzīvoklī jau bija galā, viņ� uzķēra baumas, ka policijai esot aizdomās turamais. Apbēdino�ā kārtā �ī informācija nāca no kāda dienas preses kolēģa, kuram bija cie�āki kontakti ar savu redakciju. īsi pēc tam Henrijam beidzot izdevās iegūt prokurora Rikarda Eks�trēma privāto mobilā telefona numuru. Henrijs nosauca savu vārdu un uzdeva jautājumus: kur�, kā un kāpēc.

�Kā jūs teicāt, no kāda �urnāla esat?� Rikards Ēkstrems pār�jautāja.

�No �urnāla Millennium. Es pazinu vienu no upuriem. Kāds avots stāsta, ka policija meklējot konkrētu personu. Kas notiek?� ��obrīd es neko nevaru stāstīt.�

�Kad jūs to varēsiet?�

�Iespējams, ka vēlāk vakarā mēs rīkosim vēl vienu preses kon�ferenci.�

Prokurors Rikards Ēkstrems izklausījās izvairīgs. Henrijs Kor�tess paraustīja zelta riņķīti auss ļipiņā.

�Preses konferences ir domātas ziņu �urnālistiem, kuru infor�mācija tūlīt tiek nodrukāta. Es strādāju mēne�a �urnālā, un mums ir personiska interese uzzināt, kas notiek.�

�Nevaru jums palīdzēt. Jums jāpacie�as tāpat kā pārējiem.� �Mani avoti stāsta, ka tiekot meklēta sieviete. Kas viņa ir?� ��obrīd nevaru par to izteikties.�

�Vai jūs gribat noliegt, ka tiek meklēta sieviete?�

�Nē, es gribu teikt, ka nevaru izteikties��

Kriminālinspektors Jerkers Holmbergs stāvēja uz guļamista�bas sliek�ņa un domīgi vēroja milzīgo asins peļķi uz grīdas, kur bija atrasta Mia Bergmane. Pagrie�ot galvu, viņ� no durvju ailas varēja saskatīt otru asins peļķi, kurā bija gulējis Dāgs Svensons. Holmbergs domāja par lielo asins zudumu. Te bija krietni vairāk asiņu nekā parasti �aujamiero�u radītos ievainojumos, un tas norādīja, ka izmantotā munīcija radījusi briesmīgas traumas, tā�tad komisāram Mortensonam bijusi taisnība pieņēmumā, ka slep�kava izmantojis medību munīciju. Asinis bija sarecēju�as melnā un rūsgani brūnā masā, kas klāja tik lielu daļu grīdas, ka neat�liekamās palīdzības personāls un tehniskās nodaļas darbinieki neglābjami bija spiesti tajā iekāpt un līdz ar to iznēsāt pēdas pa dzīvokli. Holmbergam kājās bija sporta apavi ar zilām bahilām virsū.

Tie�i �ajā brīdī, pēc viņa domām, sākās īstā nozieguma vietas apskate. Abu upuru mirstīgās atliekas bija iznestas no dzīvokļa. Jerkers Holmbergs bija palicis viens, jo divi pārējie tehniķi bija atvadīju�ies un devu�ies mājās. Viņi bija nofotografēju�i upurus, izmērīju�i asins �ļakatas uz sienām un apspriedu�i splatter dis- tribution areas un droplet velocity. Holmbergs zināja, ko �ie vārdi nozīmē, ta�u tehniskajai izmeklē�anai pievērsa tikai izklaidīgu interesi. Krimināltehniķu darbam bija jānoslēdzas ar apjomīgu ziņojumu, kas detaļās atklātu, kā slepkava stāvējis attiecībā pret saviem upuriem, cik tālu viņ� atradies, kādā secībā �auts un kuri pirkstu nospiedumi varētu būt interesanti. Ta�u Jerkeru Holm- bergu tas neinteresēja. Tehniskajā ziņojumā nebūs nevienas vie�nīgas zilbes par to, kas ir slepkava vai kāds motīvs viņam vai viņai (�obrīd ta�u galvenā aizdomās turamā bija sieviete) bijis, izdarot slepkavību. Holmberga uzdevums bija mēģināt rast atbil�des uz �iem jautājumiem.

Jerkers Holmbergs iegāja guļamistabā. Viņ� nolika uz galda apbru�ātu portfeli un izņēma no tā diktofonu, digitālo fotoapa�rātu un piezīmju bloknotu.

Vispirms viņ� atvēra kumodes atvilktnes aiz guļamistabas durvīm. Divās aug�ējās atvilktnēs bija apak�veļa, svīteri un rotu lādīte, kas acīmredzot piederējusi Miai Bergmanei. Holmbergs izkārtoja visus priek�metus uz gultas un rūpīgi apskatīja kastīti, ta�u konstatēja, ka tajā nav nekā īpa�i vērtīga. Apak�ējā atvilktnē viņ� atrada divus fotoalbumus un divas mapes ar saimniecības rēķiniem. Holmbergs ieslēdza diktofonu.

�Apskates un izņem�anas protokols Bjerneborgsvēgenā 8B. Guļam�istaba, kumodes apak�ējā atvilktne. Divi iesieti A4 formāta fotoal- bumi. Mape ar melnu muguriņu un atzīmi �saimniecība" un mape ar zilu muguriņu un atzīmi �pirkumi", tajā dokumenti par dzīvokļa kredītu un kārtējiem maksājumiem. Maza kartona kastīte, kurā ar roku rakstītas vēstules, pastkartes un personiskās mantas."

Holmbergs iznesa �īs mantas priek�namā un ielika somā. Viņ� turpināja ar naktsgaldiņu atvilktnēm abās pusēs divguļamajai gultai, bet neatrada neko interesantu. Viņ� atvēra skapi, pārska�tīja apģērbus un pārbaudīja visas kabatas un kurpes, vai tajās nav kāds aizmirsts vai paslēpts priek�mets, bet pēc tam pievērsās plauktiem skapja aug�daļā. Viņ� atvēra kartona kastes un nelielas mantu kārbas. Ik pa laikam atrada papīrus vai priek�metus, ko da�ādu iemeslu dēļ iekļāva izņem�anas protokolā.

Guļamistabas stūrī bija iespiests rakstāmgalds. Tā bija ļoti maza darba vieta ar Compaq galddatoru un vecu monitoru. Zem galda stāvēja biroja skapītis uz riteņiem, un blakus - zems plauktiņ�. Jerkers Holmbergs zināja, ka tie�i darba vietā, vistica�māk, iegūs nozīmīgākos atradumus - cik nu tādi vispār būs tāpēc atstāja rakstāmgaldu uz pa�ām beigām. Tagad viņ� iegāja dzīvojamā istabā un turpināja nozieguma vietas apskati. Viņ� atvēra stikloto bufeti un rūpīgi izskatīja katru trauku, atvilktni un plauktiņu. Pēc tam pievērsa skatienu lielajam grāmatu plauk�tam, kas leņķa veidā stāvēja stūrī gar ārsienu un vannas ista�bas sienu. Holmbergs paņēma krēslu un pārbaudīja, vai kaut kas nav paslēpts uz grāmatplaukta. Pēc tam pārskatīja plauktu pēc plaukta, ātri izņemdams grāmatu kaudzītes, pār�ķirstīdams tās un pēc tam pārbaudīdams, vai kaut kas nav paslēpts aiz grāmatām. Pēc �etrdesmit piecām minūtēm viņ� ielika plauktā pēdējo grāmatu. Uz galda palika neliela kaudzīte ar grāmatām, kas kaut kāda iemesla dēļ bija piesaistīju�as viņa uzmanību. Holmbergs ieslēdza diktofonu un runāja:

�No dzīvojamās istabas plaukta. Mīkaela Blumkvista grāmata �Mafijas baņķieris�. Grāmata vācu valodā ar nosaukumu �Der Staat und die Autonomen�. Grāmata zviedru valodā ar nosaukumu �Revo�lucionārais terorisms� un angļu grāmata �Islamic Jihad�.�

Mīkaela Blumkvista grāmatu viņ� automātiski iekļāva sarakstā tāpēc, ka tās autors bija parādījies izmeklē�anas materiālos. Trīs pēdējie darbi �ķita �aubīgāki. Jerkeram Holmbergam nebija ne jausmas, vai slepkavība kaut kādā mērā ir saistīta ar politisku aktivitāti - viņam nebija ziņu par to, ka Dāgs Svensons vai Mia Bergmane vispār būtu iesaistīju�ies politikā, - vai varbūt grā�matas pauda tikai vispārēju interesi par politiku vai pat bija nonāku�as plauktā kā �urnālista darbības blakusprodukts. Toties viņ� nosprieda: ja divus miru�us cilvēkus atrod dzīvoklī kopā ar literatūru par politisko terorismu, ir iemesls to vismaz atzīmēt. Tāpēc grāmatas tika ieliktas somā kopā ar pārējiem izņemtajiem priek�metiem.

Pēc tam Holmbergs vairākas minūtes aplūkoja atvilktnes ļoti apbru�ātā antīkā kumodē. Uz kumodes stāvēja kompaktdisku atskaņotājs, bet atvilktnēs glabājās liela disku kolekcija. Jerkers Holmbergs trīsdesmit minūtes atvēra katru kompaktdisku iesai�ņojumu, lai pārliecinātos, vai saturs atbilst vāciņam. Viņ� atrada apmēram desmit diskus, kam trūka uzrakstu, tātad tie bija mājas ieraksti vai varbūt pirātiskās kopijas; viņ� pēc kārtas salika �os diskus atskaņotājā un konstatēja, ka visos skan tikai mūzika. Krietnu laika sprīdi Holmbergs veltīja televizora plauktam pie guļamistabas durvīm, tur glabājās liela videokase�u kolekcija. Viņ� izmēģināja vairākas kasetes un secināja, ka tur atrodams it viss no spriedzes filmām līdz mikslim ar ierakstītiem ziņu izlaidumiem un da�ādām raidījumu Salti fakti, Insider un Misija izmeklē�ana reportā�ām. Trīsdesmit se�as kasetes Holmbergs reģistrēja izņem�anas protokolā. Pēc tam viņ� izgāja virtuvē, atskrūvēja kafijas termosu un ieturēja īsu pārtraukumu, pirms turpināja apskati.

No kāda plauktiņa virtuves skapī Holmbergs savāca vairākas burciņas un pudelītes, kas acīmredzot bija �ā dzīvokļa aptieciņa. Tās visas viņ� salika plastikāta maisiņā un ielika izņemto mantu maisā. No pieliekamā un ledusskapja viņ� izcēla ēdienus un atvēra katru burku, kafijas paciņu un aizkorķētu pudeli. Kādā krūzē uz virtuves loga glabājās tūksto� divsimt divdesmit kronas un �eki. Holmbergs nosprieda, ka tā ir krājkasīte pārtikas un saimnie�cības pre�u pirkumiem. Neatradās nekas īpa�i interesants. No vannas istabas Holmbergs neizņēma neko. Toties konstatēja, ka veļas grozs ir pilns līdz malām, un pārskatīja visas drēbes. No priek�nama skapja viņ� izcēla virsdrēbes un pārmeklēja visas kabatas.

Kādas �aketes iek�kabatā viņ� atrada Dāga Svensona maku un ierakstīja to izņem�anas protokolā. Svensonam bija Friskis & Svettis gada abonementa karte, konta karte Handelsbanken un nepilnas �etrsimt kronas skaidrā naudā. Holmbergs atrada Mias Bergmanes somu un vairākas minūtes pārskatīja tās saturu. Arī viņai bija Friskis & Svettis gada karte, debetkarte, Konsum klienta karte un kāda nepazīstama kluba - ar nosaukumu Club Horisont un zemeslodes logo - klienta karte. Vēl Bergmanei bija kādi divar�pus tūksto�i kronu skaidrā naudā, ko varēja uzskatīt par diezgan lielu, bet ne neparastu summu, ja viņi grasījās doties brīvdienās. Fakts, ka nauda atradās maciņos, tomēr mazināja iespējamību, ka �ī būtu slepkavība laupī�anas nolūkā.

�No Mias Bergmanes rokassomas, kas atradās uz plaukta priek��namā. Plānotājs ProPlan, atsevi�ķa adre�u grāmatiņa un iesiets melns piezīmju bloknots."

Holmbergs ieturēja vēl vienu kafijas pauzi un secināja, ka nepa�rastā kārtā (pagaidām) Svensona un Bergmanes mājās nav atradis neko kutelīgu vai personiski intīmu. Nebija nekādu noslēptu seksa rotaļlietu, nekādas izaicino�as apak�veļas vai kumodes atvilktņu ar pornofilmām. Viņ� neuzgāja paslēptas marihuānas cigaretes vai kādas noziedzīgas darbības pazīmes. �ķita, ka tas ir pavisam parasts priek�pilsētas pāris, iespējams (no policijas viedokļa), garlaicīgāks, nekā liktos normāli.

Beidzot Holmbergs atgriezās guļamistabā un apsēdās pie raks�tāmgalda. Viņ� atvēra aug�ējo atvilktni. Turpmākās stundas viņ� �ķiroja papīrus. Holmbergs drīz konstatēja, ka rakstāmgaldā un plauktā glabājas apjomīgi avotu un atsau�u materiāli Mias Berg�manes doktora disertācijai From Russia with Love. Materiāli bija rūpīgi sakārtoti glu�i kā labā policijas izmeklē�anā, un Holmbergs uz brīdi iegrima da�os teksta fragmentos. Mia Bergmane būtu iederējusies mūsu nodaļā, viņ� nodomāja. Viena grāmatu plaukta daļa bija pustuk�a, tajā acīmredzot glabājās materiāli, kas pie�derēja Dāgam Svensonam. Tie galvenokārt bija viņa pa�a rakstu izgriezumi un raksti par viņu interesējo�iem jautājumiem.

Holmbergs veltīja kādu brīdi datoram un konstatēja, ka tajā ir aptuveni pieci gigabaiti, sākot no programmām un beidzot ar vēstulēm, rakstiem un PDF failiem. Citiem vārdiem sakot, nekā tāda, ko viņ� grasītos lasīt �ovakar. Viņ� iekļāva izņem�anas pro�tokolā visu datoru un ap to izmētātos kompaktdiskus un zip-drive ar aptuveni trīsdesmit zip diskiem.

Pēc tam Holmbergs kādu laiku nodevās neiepriecino�ām pār�domām. Cik varēja spriest, datorā bija tikai Mias Bergmanes ma�teriāli. Dāgs Svensons bija �urnālists, tātad viņa svarīgākais dar�barīks būtu dators, ta�u galda datorā nebija pat viņa e-pastu. Tātad Svensonam kaut kur bija viņa pa�a dators. Jerkers Holm�bergs piecēlās un domīgi apstaigāja dzīvokli. Priek�namā bija melna mugursoma ar tuk�u datora nodalījumu un da�iem Dāga Svensona piezīmju bloknotiem. Holmbergs nekur dzīvoklī nema�nīja klēpjdatoru. Viņ� paņēma atslēgas, nokāpa pagalmā un pār�baudīja Mias Bergmanes ma�īnu un pēc tam pagrabu. Arī tur nebija datora.

Dīvainākais bija tas, ka suns nerēja, dārgo Vatson.

Holmbergs secināja, ka pagaidām izņem�anas protokolā trūkst datora.

Bublanskis un Faste tikās ar prokuroru Ekstrēmu viņa kabinetā ap pusseptiņiem, tūlīt pēc tam, kad abi bija atgriezu�ies no Lun- dagātanas. Kurts Svensons pēc telefona sarunas bija aizsūtīts uz Stokholmas Universitāti, lai nopratinātu Mias Bergmanes doktora darba vadītāju, Jerkers Holmbergs vēl sēdēja En�ēdē, bet Sonja Mūdiga bija atbildīga par nozieguma vietas apskati Odina lau�kumā. Bija pagāju�as apmēram desmit stundas kop� brī�a, kad Bublanski iecēla par izziņas darba vadītāju, un septiņas stundas, kop� viņi bija sāku�i meklēt Līsbetu Salanderi. Bublanskis apko�poja notikumus Lundagātanā.

�Un kas ir Mirjama Vu?" Ēkstrems jautāja.

�Mēs vēl neko daudz par viņu nezinām. Viņas nav sodāmību reģistrā. Hansam Fastem rīt no rīta būs uzdevums viņu samek�lēt.�

�Bet Salanderes nav Lundagātanā?�

�Cik varam spriest, nekas nenorāda, ka viņa tur dzīvotu. Ja ne citādi, tad neviens apģērbs skapī neder viņai pēc izmēra.�

�Un kāds vēl apģērbs!� Hanss Faste piebilda.

�Ko tu ar to domā?� Ēkstrems izbrīnījās.

�Tādu tu nedāvinātu Mātes dienā.�

�Mēs �obrīd neko nezinām par Mirjamu Vu,� Bublanskis sacīja.

�Nolāpīts, cik daudz tad mums vēl būtu jāzina? Viņai ir pilns skapis ar mauku formām.�

�Mauku formām?� Ēkstrems pārjautāja.

�Nu - ādas, lakāda, korsetes, feti�a mantas un seksa rotaļlietas kumodes atvilktnē. Neizskatās arī pēc lētām precēm.�

�Tu domā, ka Mirjama Vu ir prostitūta?�

�Mēs �obrīd neko nezinām par Mirjamu Vu,� Bublanskis atkār�toja mazliet uzsvērtāk.

�Sociālā dienesta ziņojumā pirms da�iem gadiem bija norā�dīts, ka Līsbeta Salandere nāk no prostitūtu rindām,� Ekstrēms sacīja.

�Sociālais dienests zina, ko runā,� Faste piebilda.

�Sociālā dienesta ziņojums nebalstās uz arestu vai izmeklē��anu,� Bublanskis atteica. �Salanderi pārmeklēja Tantolundenā, kad viņa se�padsmit septiņpadsmit gadu vecumā tur tika manīta krietni vecāka vīrie�a sabiedrībā. Tajā pa�ā gadā viņu aizturēja dzērumā. Arī toreiz krietni vecāka vīrie�a kompānijā.�

�Tu domā, ka mums nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus seci�nājumus,� Ēkstrems sacīja. �Labi. Bet man uzkrīto�i �ķiet tas, ka Mias Bergmanes disertācija bija par sievie�u tirdzniecību un prostitūciju. Tātad pastāv iespēja, ka viņa darba gaitā ir kontak�tējusies ar Salanderi un �o Mirjamu Vu un viņas kaut kā izpro�vocējusi, un tas varētu būt slepkavības motīvs.�

�Varbūt Bergmane sazinājās ar viņas aizbildni un iekustināja lavīnu,� Faste sacīja.

�Iespējams,� Bublanskis atteica. �Bet tas jānoskaidro izmek�lē�anā. Tagad svarīgākais ir atrast Līsbetu Salanderi. Viņa acīm�redzot nedzīvo Lundagātanā. Tas nozīmē, ka mums jāatrod arī Mirjama Vu un jānoskaidro, kā viņa nokļuva �ajā dzīvoklī un kādas ir viņas attiecības ar Salanderi.�

�Un kā mēs atradīsim Salanderi?�

�Viņai kaut kur jābūt. Nelaime tā, ka vienīgā adrese, kur viņa jebkad dzīvojusi, ir Lundagātana. Nav reģistrēta nekāda adreses maiņa.�

�Tu aizmirsti, ka viņa bija arī Sv. Stefana klīnikā un dzīvoja pie da�ādām aud�uģimenēm.�

�Es neaizmirstu.� Bublanskis pārskatīja savus papīrus. �Piec�padsmit gadu vecumā viņai bija trīs da�ādas aud�uģimenes. Negāja diez ko labi. No se�padsmit gadu vecuma līdz astoņpadsmit gadu vecumam viņa dzīvoja pie kāda pāra Hege�tenā. Frēdriks un

Monika Gullbergi. Kurts Svensons viņus �ovakar apciemos, kad būs ticis galā ar doktora darba vadītāju universitātē.�

�Ko mēs darīsim ar preses konferenci?� Faste jautāja.

Pulksten septiņos vakarā Ērikas Bergeres kabinetā valdīja drū�ma gaisotne. Kop� viņus pameta kriminālinspektors Bublanskis, Mīkaels Blumkvists bija sēdējis pavisam kluss un gandrīz nekus�tīgs. Mālina Ēriksone ar velosipēdu aizbrauca uz Lundagātanu un vēroja īpa�o uzdevumu vienības operāciju. Viņa atgriezās un ziņoja, ka it kā neviens nav arestēts un satiksme atkal ir atjau�nota. Henrijs Kortess piezvanīja un brīdināja: viņam izdevies uzzināt, ka policija tagad meklē vārdā nenosauktu sievieti. Ērika viņam pastāstīja, par kādu sievieti ir runa.

Ērika un Mālina bija mēģināju�as apsbriest darāmo, bet neno�nāca ne pie kā jēdzīga. Situāciju sare�ģīja tas, ka Mīkaels un Ērika zināja, kādu lomu Līsbeta Salandere spēlējusi Vennerstrema lietā - būdama elites līmeņa hakere, viņa bija Mīkaela slepenais avots. Mālina Ēriksone par to neko nezināja un pat nebija iepriek� dzirdējusi Līsbetas Salanderes vārdu. Tāpēc sarunā lāgiem iestājās mīklaini klusuma brī�i.

�Es eju mājās,� Mīkaels piepe�i sacīja un piecēlās. �Esmu tā pārguris, ka vairs nespēju domāt. Man jāizguļas.�

Viņ� paskatījās uz Mālinu.

�Mums būs daudz ko darīt. Rīt ir Lielā piektdiena, un tad esmu ieplānojis tikai gulēt un kārtot papīrus. Mālin, vai varēsi strādāt Lieldienās?�

�Vai man ir izvēle?�

�Nē. Mēs sāksim sestdien pulksten divpadsmitos. Kā būtu, ja mēs sēdētu pie manis mājās, nevis redakcijā?�

�Labi.�

�Esmu nolēmis mainīt darba uzdevumu, par ko vienojāmies �orīt. Tagad mums ne tikai jāmēģina izdibināt, vai Dāga Svensona atklājumiem bija kāda saistība ar slepkavību, bet ari jānoskaidro, kur� noslepkavoja Dāgu un Miu.�

Mālina bija neizpratnē, kā viņi kaut ko tādu spēs paveikt, ta�u skaļi neko neteica. Mīkaels pamāja Mālinai un Ērikai un nozuda bez turpmākiem komentāriem.

Ceturksni pāri septiņiem izziņas darba vadītājs Bublanskis negri�bīgi sekoja iepriek�ējās izmeklē�anas vadītājam Ekstrēmam uz paaugstinājumu policijas preses centrā. Preses konference bija izsludināta uz septiņiem, ta�u aizkavējās gandrīz par piecpadsmit minūtēm. At�ķirībā no Ekstrēma Bublanskim nepatika atrasties pro�ektoru gaismā, kur viņu ielenca aptuveni ducis TV kameru. Viņu gandrīz pārņēma panika, nokļūstot tādā uzmanības centrā, viņ� nespēja pie tā pierast, un viņam nepatika skatīties uz sevi televīzijā.

Toties Ēkstrems jutās kā zivs ūdenī, viņ� sakārtoja brilles un pieņēma pienācīgi nopietnu sejas izteiksmi. Viņ� ļāva preses foto�grāfiem bridi zibināt, iekams pacēla plaukstas un lūdza klusumu zālē. Prokurors runāja glu�i kā no manuskripta.

�Esat sveicināti mūsu steidzīgajā preses konferencē saistībā ar En�ēdes slepkavību, kas notika vakar vēlu vakarā; �obrīd mēs varam sniegt jums papildu informāciju. Es esmu prokurors Rikards Ēkstrems, un tas ir kriminālinspektors Jans Bublanskis no apgabala kriminālpolicijas pārvaldes vardarbīgo noziegumu izmeklē�anas nodaļas, viņ� vada izziņas darbu. Es nolasī�u pazi�ņojumu, un pēc tam jums būs iespēja uzdot jautājumus.�

Ēkstrems apklusa un vēroja preses pārstāvjus, kas bija ieradu��ies mazāk nekā pusstundas laikā. En�ēdes slepkavības bija liela ziņa un kļuva aizvien lielāka. Prokurors apmierināts konstatēja, ka ieradu�ies gan Aktuellt, gan Rapport, gan TV4 pārstāvji, viņ� pazina ari IT ziņu aģentūras un avī�u korespondentus. Turklāt ieraudzīja arī daudz nepazīstamu reportieru. Kopumā zālē bija vismaz divdesmit pieci �urnālisti.

�Kā jūs jau zināt, vakar īsi pirms pusnakts En�ēdē atrada ne�ē�līgi nogalinātus divus cilvēkus. Apskatot nozieguma vietu, tika atrasts ierocis Colt 45 Magnum. Valsts krimināltehniskā laborato�rija �odien noteica, ka tas ir slepkavības ierocis. Iero�a īpa�nieks ir zināms, un �odien viņu sameklēja.�

Ēkstrems tī�i ieturēja pauzi.

�Ap pulksten septiņpadsmitiem iero�a īpa�nieks tika atrasts miris savā dzīvoklī netālu no Odina laukuma. Viņ� ir no�auts un, visticamāk, bija miris jau pirms dubultslepkavības En�ēdē. Poli�cija�� Ēkstrems norādīja uz Bublanska pusi ��pamatoti uzskata, ka noziegumu paveikusi viena persona, kas �obrīd tiek meklēta par triju slepkavību izdarī�anu.�

Klāteso�o korespondentu pūlī izcēlās murdoņa, kad vairāki klusītēm sāka runāt pa saviem mobilajiem telefoniem. Ēkstrems mazliet pacēla balsi.

�Vai ir kāds aizdomās turamais?� izsaucās radio korespon�dents.

�Ja jūs nepārtrauksiet manu ziņojumu, tad mēs līdz tam no�nāksim. Ir kāda konkrēta persona, ko policija �obrīd gribētu nopratināt saistībā ar �īm trim slepkavībām.�

�Kas viņ� ir?�

�Nevis viņ�, bet viņa. Policija meklē divdesmit se�us gadus vecu sievieti, kurai ir saistība ar iero�a īpa�nieku un kura, kā mums zināms, ir atradusies slepkavības vietā En�ēdē.�

Bublanskis sarauca uzacis un izskatījās sadrūmis. Tagad viņi bija nonāku�i pie tā dienaskārtības punkta, par kuru viņ� un Ēkstrems nebija vienisprātis, proti, vai izmeklē�anas vadītājam vajadzētu nosaukt vārdā personu, ko turēja aizdomās par triju slepkavību izdarī�anu. Bublanskis gribēja nogaidīt. Ēkstrems uzskatīja, ka gaidīt nedrīkst.

Ekstrēma argumenti bija neapstrīdami. Policija meklēja psi�hiski slimu sievieti, kas pamatoti tika turēta aizdomās par triju slepkavību izdarī�anu. �odien bija izsludināta viņas meklē�ana gan apgabalā, gan pēc tam - visā valstī. Ēkstrems apgalvoja, ka Līsbeta Salandere uzskatāma par bīstamu un tādēļ pēc iespējas ātrāka viņas aizturē�ana ir sabiedrības interesēs.

Bublanska argumenti bija vājāki. Viņ� domāja, ka ir pamats sagaidīt vismaz tehniskās izmeklē�anas rezultātus advokāta Bjūr�mana dzīvoklī, pirms izmeklē�anas vadība viennozīmīgi iz�ķirsies par kādu iespēju.

Ēkstrems uzstāja, ka Līsbeta Salandere saskaņā ar visiem pie�ejamajiem dokumentiem ir psihiski slima sieviete ar agresīvām slieksmēm un kaut kas viņā acīmredzot ir izraisījis slepkavnie�ciskas dusmas. Nebija nekādu garantiju, ka �ie uzbrukumi beig�sies.

�Ko mēs darīsim, ja viņa nākamās diennakts laikā ieies kādā dzīvoklī un no�aus vēl pāris cilvēku?� Ēkstrems retoriski jau�tāja.

Bublanskim nebija īsti ko atbildēt, un Ēkstrems secināja, ka precedentu ir pietiekami daudz. Kad trīskārtējo slepkavu Juhu Valjakalu no Omseles meklēja pa visu valsti, policija publiskoja viņa fotogrāfiju un vārdu tie�i tā iemesla dēļ, ka viņu uzskatīja par bīstamu sabiedrībai. �ādu pa�u argumentu varēja izman�tot Līsbetas Salanderes gadījumā, tāpēc Ēkstrems bija nolēmis nosaukt viņas vārdu.

Ēkstrems pacēla roku, lai pārtrauktu murdoņu klāteso�o kores�pondentu barā. Atklājums, ka par triju slepkavību izdarī�anu tiek meklēta sieviete, bija nācis kā bumbas sprādziens. Prokurors deva zīmi, lai Bublanskis sāk runāt. Bublanskis divas reizes nokrem��ļojās, sakārtoja brilles un nikni blenza uz papīru, kur bija pie�rakstītas frāzes, kas jānolasa.

�Policija meklē divdesmit se�us gadus vecu sievieti Līsbetu Salanderi. Tiks publiskota viņas fotogrāfija no pasu reģistra. �obrīd mēs nezinām, kur viņa atrodas, ta�u domājam, ka viņa varētu uzturēties Stokholmas apkaimē. Policija lūdz sabiedrības palīdzību, lai pēc iespējas ātrāk atrastu �o sievieti. Līsbeta Salandere ir metru piecdesmit centimetrus gara, ar trauslu miesasbūvi.�

Bublanskis dziļi un nervozi ievilka elpu. Viņ� svīda un juta, ka padusēs izple�as slapji plankumi.

�Līsbeta Salandere agrāk ir ārstējusies psihiatriskajā klīnikā, un mēs uzskatām, ka viņa var apdraudēt gan sevi, gan sabied�rību. Mēs vēlamies uzsvērt: �obrīd nevar viennozīmīgi apgalvot, ka viņa ir slepkava, ta�u noteiktu apstākļu dēļ vēlamies viņu nekavējoties nopratināt par to, kas viņai zināms par slepkavībām En�ēdē un Odina laukumā.�

�Tā jūs nevarat teikt!� iesaucās kādas vakara avīzes kores�pondents. �Vai nu viņa tiek turēta aizdomās par slepkavībām, vai ne!�

Bublanskis bezpalīdzīgi paskatījās uz prokuroru Ekstrēmu. �Policija veic pla�u izmeklē�anu, un mēs, protams, aplūko�jam da�ādas versijas. Ta�u �obrīd pret minēto sievieti ir vērstas zināmas aizdomas, un policija uzskata, ka būtu ļoti svarīgi viņu aizturēt. �īs aizdomas balstās uz tehniskiem pierādījumiem, kas iegūti nozieguma vietas apskatē.�

�Kādiem pierādījumiem?� tūlīt atskanēja zālē.

��obrīd mēs nevaram minēt tehniskos pierādījumus.�

Vairāki �urnālisti runāja cits caur citu. Ēkstrems pacēla roku un tad norādīja uz Dagens Eko korespondentu, kuru pazina un uzskatīja par līdzsvarotu cilvēku.

�Kriminālinspektors Bublanskis sacīja, ka viņa ārstējusies psi�hiatriskajā klīnikā. Kāpēc?�

��ai sievietei ir bijusi� sare�ģīta bērnība un zināmas pro�blēmas gadu gaitā. Viņa ir nodota aizbildnībā, un ierocis piede�rēja viņas aizbildnim.�

�Kas viņ� ir?�

�Cilvēks, kur� no�auts savā dzīvoklī pie Odina laukuma. �obrīd mēs nevaram atklāt viņa vārdu, jo vēl nav informēti viņa tuvi�nieki.�

�Kāds ir slepkavību motīvs?�

Bublanskis paņēma mikrofonu.

��obrīd mēs nevaram atklāt motīvu.�

�Vai viņa ir atrodama policijas reģistros?�

�Jā.�

Pēc tam jautājumu uzdeva kāds korespondents, ierunādamies dziļā, noteiktā balsī, kas aizskanēja pāri pūlim.

�Vai viņa ir bīstama sabiedrībai?�

Ēkstrems mirkli vilcinājās. Tād pamāja ar galvu.

�Mums ir informācija, ka saspringtā situācijā viņa var kļūt agresīva. �o meklē�anu mēs izsludinām tāpēc, ka vēlamies pēc iespējas ātrāk ar viņu sazināties.�

Bublanskis iekoda apak�lūpā.

Krjminālinspektore Sonja Mūdiga pulksten deviņos vakarā jo�projām atradās advokāta Bjūrmana dzīvoklī. Viņa bija piezvanī�jusi uz mājām un izskaidrojusi situāciju savam vīram. Pēc vien�padsmit laulības gadiem vīrs bija pieņēmis, ka viņas darbs nekad nebūs rutīna no deviņiem līdz pieciem. Sonja Mūdiga sēdēja pie Bjūrmana rakstāmgalda viņa darbistabā un �ķiroja papīrus, ko bija atradusi rakstāmgalda atvilktnēs, kad izdzirda klauvējienus pie durvju stenderes un ieraudzīja inspektoru Burbuli, kur� turēja rokā divas kafijas krūzītes un zilu maisiņu ar kanēļmaizītēm no Pressbyran kioska. Sonja viņam gurdi pamāja.

�Ko es nedrīkstu aiztikt?� Bublanskis automātiski pajautāja. �Tehniķi te ir beigu�i. Viņi vēl strādā guļamistabā un virtuvē. Līķis, protams, vēl ir tepat.�

Bublanskis pavilka uz priek�u krēslu un apsēdās iepretim kolē�ģei. Mūdiga atvēra maisiņu un paņēma vienu kanēļmaizīti. �Paldies. Man tā gribējās kafiju, ka vai miru nost.�

Viņi klusēdami ko�ļāja maizītes.

"Dzirdēju, ka Lundagātanā negāja diezko labi,� Mūdiga sacīja, norijusi pēdējo kumosu un aplaizījusi pirkstus.

�Neviena nebija mājās. Tur stāv neatvērtas vēstules Salan�derei, bet dzīvo kaut kāda Mirjama Vu. Mēs vēl neesam viņu atradu�i.�

�Kas viņa ir?�

�īsti nezinu. Faste strādā pie viņas biogrāfijas. Viņa tika iekļauta līgumā aptuveni pirms mēne�a, bet �ķiet, ka dzīvo tur viena. Domāju, ka Salandere ir izvākusies, nepaziņojot par adre�ses maiņu.�

�Varbūt viņa to ir plānojusi?�

�Ko? Trīskār�u slepkavību?� Bublanskis rezignēti papurināja galvu. ��itas viss sāk kļūt par vienu sasodītu ķīseli. Ēkstrems uzstāja uz preses konferenci, un tuvākajā laikā pla�saziņas līdzekļi mums sarīkos īstu elli. Vai esi kaut ko atradusi?�

�Atskaitot Bjūrmanu guļamistabā� Mēs atradām tuk�u Mag�num kasti. Uz tās ir pirkstu nospiedumi. Bjūrmanam ir mape ar kopijām ikmēne�a ziņojumiem, ko viņ� sūtīja bāriņtiesai par Salanderi. Ja ticam ziņojumiem, Salandere ir īstens eņģelis.�

�Arī viņ�!� Bublanskis izsaucās.

�Ko - arī viņ�?�

�Vēl viens Līsbetas Salanderes apbrīnotājs.�

Bublanskis īsi pastāstīja, ko uzzinājis no Dragana Armanska un Mīkaela Blumkvista. Sonja Mūdiga klausījās, nepārtraukdama viņu. Kad Bublanskis apklusa, viņa izvilka pirkstus caur matiem un paberzēja plakstiņus.

�Izklausās pilnīgi traki,� viņa sacīja.

Bublanskis domīgi pamāja un iekoda apak�lūpā. Sonja Mūdiga pa�ķielēja uz viņu un apspieda smaidu. Bublanskim bija raupji vaibsti, kas �ķita gandrīz brutāli. Ta�u apjukumā vai �aubās sejas izteiksme kļuva nīgra. Tie�i �ādos mirkļos Sonja viņu domās dē�vēja par inspektoru Burbuli. Viņa nekad nebija uzrunājusi kolēģi ar �o iesauku un īsti nezināja, kā tā radusies. Bet tā viņam ļoti piestāvēja.

�Labi,� viņa sacīja. �Cik pārliecināti mēs esam?�

�Prokurors �ķiet pārliecināts. �ovakar Salanderi izsludināja meklē�anā visā valstī,� Bublanskis sacīja. �Aizvadīto gadu viņa ir pavadījusi ārzemēs, un pastāv iespēja, ka viņa centīsies izkļūt no valsts.�

�Cik pārliecināti mēs esam?�

Bublanskis paraustīja plecus.

�Mēs esam arestēju�i cilvēkus, pamatojoties uz daudz niecī�gākiem pierādījumiem,� viņ� atbildēja.

�Viņas pirkstu nospiedumi bija uz slepkavības iero�a En�ēdē. Arī Salanderes aizbildnis ir nogalināts. Nesteidzoties notikumiem pa priek�u, es minētu, ka arī �eit ir izmantots tas pats ierocis. To mēs uzzināsim rīt - tehniķi gultā atrada diezgan labi sagla�bāju�os lodes fragmentu.�

�Lieliski.�

�Rakstāmgalda apak�ējā atvilktnē ir da�as revolvera patronas. Lodes ar urāna serdi un zelta galiņu.�

"Jā.�

�Mums ir diezgan apjomīga dokumentācija, kas liecina, ka Salandere ir jukusi. Bjūrmans bija viņas aizbildnis un iero�a īpa��nieks.�

�Mhm�� inspektors Burbulis nīgri norūca.

�Mīkaela Blumkvista personā mums ir saikne starp Salanderi un En�ēdes pāri.�

�Mhm�� viņ� atkārtoja.

��ķiet, ka tu �aubies.�

�Man neiet kopā Salanderes tēls. Dokumenti saka vienu, bet Armanskis un Blumkvists - pavisam ko citu. Saskaņā ar dokumen�tiem viņa ir gandrīz vai psihopāte ar garīgās attīstības traucēju�miem. Pēc to abu izteikumiem Salandere ir prasmīga informācijas pētniece. �īs versijas galīgi nesakrīt. Mums nav motīva attiecībā uz Bjūrmanu un nav pat apstiprinājuma, ka viņa būtu pazinusi En�ēdes pāri.�

�Cik daudz motīvu nepiecie�ams psihopātiskai ķertajai?�

�Es vēl neesmu bijis guļamistabā. Kā tur izskatās?�

�Es atradu Bjūrmanu sakņupu�u uz gultas, ar ceļgaliem uz grīdas, it kā viņ� būtu grasījies skaitīt vakara lūg�anu. Viņ� ir kails. Ie�auts pakausī.�

�Viens �āviens? Tāpat kā En�ēdē.�

�Cik varēju redzēt, tikai viens �āviens. Bet �ķiet, ka Salandere, ja tā bijusi viņa, ir piespiedusi Bjūrmanu nomesties ceļos pie gultas, pirms iz�āvusi. Lode ir iegājusi slīpi no aug�as pakausī un izgājusi ārā caur seju.�

��āviens pakausī. Tātad glu�i kā soda izpilde.�

�Tie�i tā.�

�Es iedomājos� kādam vajadzēja dzirdēt �āvienu,�

�Guļamistaba ir pagalma pusē, un gan aug�stāva, gan apak��stāva kaimiņi pa Lieldienām ir izbrauku�i. Logs bija aizvērts. Turklāt par klusinātāju viņa izmantojusi spilvenu.�

�Diezgan viltīgi.�

�ajā brīdī pa durvīm galvu pabāza Gunnars Samuelsons no krimināltehniskās nodaļas.

�Sveiks, Burbuli!� viņ� sveicināja un tad pagriezās pret Sonju. �Mūdiga, mēs gribējām pārvietot līķi un apgriezām viņu. Tev kaut ko vajadzētu redzēt.�

Viņi devās uz guļamistabu. Nilsa Bjūrmana mirstīgās atliekas bija novietotas uz nestuvēm - pirmās pieturas ceļā pie patolog- anatoma. Neviens ne�aubījās par nāves cēloni. Bjūrmana pierē bija masīva, decimetru plata brūce, un liela daļa piereskaula karā�jās ādas strēmelītē. �ļakatas uz gultas un sienas runāja skaidru valodu.

Bublanskis savilka lūpas.

�Kas mums jāredz?� Mūdiga jautāja.

Gunnars Samuelsons pacēla pārklāju un atsedza Bjūrmana vē�deru. Bublanskis uzlika brilles, kad abi ar Mūdigu piegāja tuvāk un izlasīja uz advokāta vēdera ietetovēto tekstu. Burti bija neveikli un nevienādi - teksta autors acīm redzami nebija lietpratīgs teto- vētājs. Ta�u ziņa bija salasāma visā vēlamajā skaidrībā: ES ESMU SADISTISKS LOPS, RIEBEKLIS UN IZVAROTĀJS.

Mūdiga un Bublanskis pārsteigti saskatījās.

�Varbūt mēs redzam norādi uz motīvu?� Mūdiga beidzot ieru�nājās.

Mīkaels Blumkvists mājupceļā 7-Eleven veikaliņā nopirka �etr�simt gramus pastas un ielika kārbiņu mikroviļņu krāsnī, kamēr noģērbās un trīs minūtes stāvēja zem du�as. Viņ� paņēma dak��iņu un ēda stāvēdams, tie�i no kastītes. Mīkaels bija izsalcis, ta�u ēda bez kāres un gribēja vienkār�i aprīt maltīti, cik vien ātri iespējams. Pabeidzis viņ� atvēra Vestfyn alu un dzēra no pudeles.

Neieslēdzis gaismu, viņ� nostājās pie loga ar skatu uz Vec�pilsētu un nekustīgi stāvēja divdesmit minūtes, mēģinādams apklusināt domas.

Tie�i pirms vienas diennakts viņ� vēl ciemojās pie māsas, kad uz viņa mobilo telefonu piezvanīja Dāgs Svensons. Tobrīd Dāgs un Mia vēl bija dzīvi.

Mīkaels nebija gulējis trīsdesmit se�as stundas, un laiks, kad viņ� nesodīti varēja negulēt veselu diennakti, bija pagājis. Viņ� arī zināja, ka nespēs aizmigt, nedomājot par redzēto. �ķita, ka En�ēdes ainas būs uz mū�u iegravētas viņa tīklenē.

Beidzot Mīkaels izslēdza mobilo telefonu un palīda zem segas. Pulksten vienpadsmitos viņ� joprojām nebija aizmidzis. Viņ� pie�cēlās un uzvārīja kafiju. Ieslēdza atskaņotāju un klausījās, kā Debija Herija dzied par Mariju. Viņ� ietinās segā, apsēdās uz dīvāna dzīvojamā istabā un dzēra kafiju, domādams par Līsbetu Salanderi.

Kio īsti viņ� zināja par Līsbetu? Neko daudz.

Viņ� zināja, ka Līsbetai ir fotogrāfiskā atmiņa un viņa ir ellīgi laba hakere. Zināja, ka Līsbeta ir savāda un noslēgta sieviete, kas nemīl runāt par sevi un itin nemaz neuzticas varas iestādēm.

Viņ� zināja, ka Līsbeta var būt brutāli ne�ēlīga. Tie�i tāpēc viņ� joprojām bija dzīvs.

Ta�u Mīkaelam nebija bijis ne jausmas, ka Līsbetai ir atņemta rīcībspēja, viņa nodota aizbildnībā un daļu pusaudzes gadu pava�dījusi psihiatriskajā klīnikā.

Mīkaels bija spiests izvēlēties, kurā pusē nostāties.

Kādu bridi pēc pusnakts viņ� nolēma glu�i vienkār�i neticēt policijas pieņēmumam, ka Līsbeta nogalinājusi Dāgu un Miu. Vismaz viņam jādod Līsbetai iespēja visu paskaidrot, pirms viņ� izteiks spriedumu.

Mīkaelam nebija ne jausmas, cikos viņ� beidzot iekrita miegā, bet puspiecos no rīta viņ� pamodās uz dīvāna. Viņ� aizstreipuļoja līdz gultai un tūlīt aizmiga atkal.

Mālina Ēriksone atzvēlās Mīkaela Blumkvista dīvānā. Viņa neapdomīgi uzlika kājas uz �urnālu galdiņa - kā būtu darījusi mājās bet tūlīt tās nocēla. Mīkaels draudzīgi pasmaidīja.

�Tas nekas,� viņ� sacīja. �Nestreso un jūties kā mājās.� Mālina pasmaidīja pretī un uzcēla kājas atpakaļ uz galdiņa. Lielajā piektdienā Mīkaels bija pārvedis visas Dāga Svensona atstāto materiālu kopijas no Millennium redakcijas uz savu dzī�vokli. Viņ� bija sa�ķirojis papīrus uz grīdas dzīvojamā istabā. Klusajā sestdienā viņi abi ar Mālinu bija astoņas stundas uzma�nīgi pārlūkoju�i e-pasta saraksti, piezīmes, ķeburus bloknotā un galvenokārt jau topo�ās grāmatas tekstus.

No rīta Mīkaelu bija apciemojusi viņa māsa Annika D�annīni. Viņa bija atnesusi vakara avīzes, kuru pirmajās lapās bija nodru�kāti kliedzo�i virsraksti un Līsbetas Salanderes pases foto maksi�mālā formātā. Viena avīze turējās pie lietas būtības.

MEKLĒ PAR

TRĪSKĀR�U

SLEPKAVĪBU

Otra bija paspilgtinājusi virsrakstu

POLICIJA MEKLĒ

JUKU�U

MASU

SLEPKAVU

Abi runājās apmēram stundu, kamēr Mīkaels izskaidroja savas attiecības ar Līsbetu Salanderi un iemeslu, kāpēc ap�auba Līs- betas vainu. Visbeidzot viņ� pajautāja māsai, vai viņa varētu pārstāvēt Līsbetu tiesā, ja meiteni notvers.

�Esmu pārstāvējusi sievietes da�ādās izvaro�anas un vardar�bības lietās, ta�u neesmu specializējusies kā krimināllietu advo�kāte,� Annika atbildēja.

�Tu esi gudrākā advokāte, kādu pazīstu, un Līsbetai vajadzēs kādu, kam uzticēties. Domāju, ka viņa tevi pieņems.�

Annika D�annīni brīdi domāja, pirms �aubīdamās sacīja, ka varot parunāt ar Līsbetu, ja tas kļūs aktuāli.

Pulksten vienos Klusās sestdienas pēcpusdienā bija piezva�nījusi kriminālinspektore Sonja Mūdiga un lūgusi atļauju tūlīt ierasties un paņemt Līsbetas Salanderes mugursomu. Policija acīmredzot bija atvērusi un izlasījusi Mīkaela vēstuli, kas nosū�tīta uz Līsbetas adresi Lundagātanā.

Mūdiga ieradās jau pēc divdesmit minūtēm, un Mīkaels lūdza viņu apsēsties blakus Mālinai pie ēdamgalda dzīvojamā istabā. Viņ� iegāja virtuvē un paņēma Līsbetas somu, ko bija nolicis uz plaukta blakus mikroviļņu krāsnij. Mīkaels īsu bridi vilcinājās, tad atvēra somu un izņēma no tās āmuru un asaru gāzes patronu. Pierādījumu slēp�ana. Asaru gāzes patrona bija klasificējama kā nelegāls ierocis, un par to draudēja sods. Āmurs ne�aubīgi raisītu asociācijas ar Līsbetas agresīvajām slieksmēm. Mīkaels uzskatīja, ka tas būtu lieki.

Viņ� piedāvāja Sonjai Mūdigai kafiju.

�Vai drīkstu uzdot da�us jautājumus?� inspektore vaicāja. �Lūdzu.�

�Vēstulē Salanderei, ko atradām Lundagātanā, jūs rakstāt, ka esat viņai parādā. Ko tas nozīmē?�

�Ka Līsbeta Salandere ir izdarījusi man lielu pakalpojumu.� �Par ko ir runa?�

�Tas ir ļoti privāta rakstura pakalpojums, par ko es negrasos stāstīt.�

Sonja Mūdiga uzmanīgi vēroja Mīkaelu.

��ī patiesībā ir slepkavības izmeklē�ana.�

�Un es ceru, ka jūs pēc iespējas drīzāk notversiet to nelieti, kur� nogalināja Dāgu un Miu.�

�Jūs neticat, ka Salandere ir vainīga?�

�Nē.�

�Kā jūs domājat, kas tādā gadījumā no�āva jūsu draugus?� �Es nezinu. Ta�u Dāgs Svensons plānoja atmaskot lielu skaitu cilvēku, kam būtu ļoti daudz ko zaudēt. Kāds no viņiem varētu būt vainīgais.�

�Un kāpēc lai �āds cilvēks no�autu advokātu Nilsu Bjūrmanu?� �To es nezinu. Pagaidām.�

Viņa skatiens bija spītīgi tie�s. Sonja Mūdiga pasmaidīja. Viņa zināja, ka Mīkaela iesauka ir Kalle Blumkvists. Piepe�i viņa saprata, kāpēc.

�Bet jūs grasāties to noskaidrot?�

�Ja spē�u. Varat to pateikt Bublanskim.�

�Pateik�u. Ceru, ka paziņosiet mums, ja parādīsies Līsbeta Salandere.�

�Es nedomāju, ka viņa uzradīsies un atzīs, ka ir vainīga slepka�vībās, bet, ja parādīsies, es darī�u visu, lai pierunātu viņu pado�ties un iet uz policiju. Tādā gadījumā es arī visiem līdzekļiem Līsbetai palīdzē�u - viņai būs nepiecie�ams draugs.�

�Un ja viņa sacīs, ka nav vainīga?�

�Tad es ceru, ka viņa varēs izskaidrot notiku�o.�

�Blumkvista kungs, zem �etrām acīm un netaisot lielu brēku. Es ceru, jūs saprotat, ka Līsbeta Salandere ir jāapcietina, un neda�rīsiet muļķības, ja viņa dos par sevi ziņu. Ja jūs kļūdāties un viņa ir vainīga, tad varat nokļūt dzīvības briesmās, neuztverot situāciju nopietni.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Ceru, ka mums nevajadzēs jūs novērot. Vai jūs apzināties, ka ir nelikumīgi palīdzēt cilvēkam, kur� izsludināts meklē�anā? �ajā gadījumā jūs var sodīt par noziedznieka slēp�anu.�

�Un es ceru, ka jūs veltīsiet da�as minūtes tam, lai padomātu par alternatīvu slepkavu.�

�Noteikti. Nākamais jautājums. Vai jūs zināt, ar kādu datoru Dāgs Svensons strādāja?�

�Viņam bija lietots Mac iBook 500, balts, ar 14 collu ekrānu. Tāds pats kā mans, tikai ar lielāku ekrānu.�

Mīkaels norādīja uz savu kasti, kas stāvēja blakus uz galda. �Vai jums ir kāda nojausma, kur �is dators glabājas?�

�Dāgs mēdza nēsāt to melnā mugursomā. Pieņemu, ka tas ir viņa dzīvoklī.�

�Nav vis. Vai tas varētu būt darbā?�

�Nē. Es pārbaudīju Dāga rakstāmgaldu, un tur tā nav.�

Viņi bridi sēdēja klusēdami.

�Vai man jāsecina, ka Dāga dators ir pazudis?� Mīkaels pēdīgi jautāja.

Mīkaels un Mālina bija identificēju�i krietnu skaitu personu, kam teorētiski varētu būt motīvs nogalināt Dāgu Svensonu. Visi vārdi bija sarakstīti uz lielām lapām, ko Mīkaels ar sko�u pielī�mēja pie istabas sienas. Vārdu sarakstā bija galvenokārt vīrie�i, kas bija vai nu prostitūtu pircēji, vai suteneri un figurēja grāmatā. Pulksten astoņos vakarā viņiem bija saraksts ar trīsdesmit septi�ņiem vārdiem, no kuriem divdesmit vienu varēja identificēt, bet astoņi Dāga stāstā parādījās tikai ar pseidonīmiem. Divdesmit no identificētajiem vīrie�iem bija prostitūtu klienti, kas da�ādos gadījumos izmantoju�i kādu no meitenēm.

Viņi bija ari apspriedu�i, vai Dāga Svensona grāmatu vispār var publicēt. Praktiskā problēma bija tā, ka liela daļa apgalvo�jumu balstījās uz informāciju, ko zināja un spēja formulēt tikai Dāgs un Mia, savukārt mazāk informēts rakstītājs gribētu to pār�baudīt vai iedziļināties tajā vairāk.

Viņi secināja, ka aptuveni astoņdesmit procentus no eso�ā manuskripta varētu publicēt bez lielām problēmām, ta�u būtu nepiecie�ams veikt zināmu izpētes darbu, lai Millennium uzdro��inātos publicēt pārējos divdesmit. �im �aubām nebija nekāda sakara ar to, ka viņi apstrīdētu satura patiesumu, - viņi vienkār�i nepietiekami pārzināja tematu. Ja Dāgs Svensons būtu dzīvs, viņi varētu publicēt materiālu ne�aubīdamies - tad Dāgs un Mia komentētu un atspēkotu iespējamos iebildumus vai kritiku.

Mīkaels paraudzījās ārā pa logu. Bija satumsis, un lija lietus. Viņ� pajautāja, vai Mālina negribētu vēl kafiju. Viņa negribēja.

�Nu tad tā,� Mālina sacīja. �Manuskriptu mēs esam izskatīju�i. Bet neesam atradu�i nekādas Dāga un Mias slepkavas pēdas.�

�Tas varētu būt viens no vārdiem pie sienas,� Mīkaels atteica.

�Tas varētu būt kāds, kuram nav ne mazākās saistības ar grā�matu. Vai tava draudzene.�

�Līsbeta,� Mīkaels sacīja.

Mālina slepus pa�ķielēja uz viņu. Viņa bija nostrādājusi Millen�nium astoņpadsmit mēne�us un nonākusi tur Vennerstrema lietas trakākajā kulminācijas brīdī. Pēc vairākiem aizvietotājas statusā nostrādātiem gadiem un gadījuma darbiem vieta Millennium redakcijā bija pirmais pastāvīgais darbs Mālinas mū�ā. Viņai tur ļoti patika. Strādāt Millennium bija presti�i. Mālinai bija labas attiecības ar Ēriku Bergeri un pārējiem darbiniekiem, ta�u viņa alla� bija jutusies mazliet neveikli Mīkaela Blumkvista sabiedrībā. Tam nebija nekāda noteikta iemesla, ta�u no visiem darbiniekiem tie�i Mīkaels viņai �ķita visnoslēgtākais un nepieejamākais.

Aizvadītā gada laikā viņ� bija nācis uz darbu vēlu un daudz laika pavadījis savā kabinetā vai pie Ērikas Bergeres. Nereti viņ� vispār neieradās, un pirmos mēne�us Mālinai �ķita, ka viņa Mīka�elu bie�āk redz kādā TV studijā, nevis realitātē redakcijā. Viņ� bie�i devās komandējumos vai �ķietami bija aizņemts kaut kur citur. Mīkaels neraisīja vēlmi viņam tuvoties, un no komentāriem, ko Mālina uzķēra pārējo darbinieku sarunās, varēja spriest, ka Mīkaels ir mainījies. Kļuvis klusāks un neizprotamāks.

�Lai palīdzētu noskaidrot, kāpēc no�āva Dāgu un Miu, man jāzina vairāk par Salanderi. Es īsti nesaprotu, kā ķerties tam klāt, ja��

Mālina nepabeidza teikumu. Mīkaels paskatījās uz viņu. Bei�dzot viņ� apsēdās atzveltnes krēslā deviņdesmit grādu leņķī pret Mālinu un uzslēja kājas blakus viņējām.

�Vai tev patīk Millennium?�� viņ� negaidīti pajautāja. �Es do�māju - tu esi nostrādājusi pie mums pusotru gadu, bet es tik daudz esmu skraidījis apkārt, ka mēs tā īsti neesam paguvu�i iepazīties.�

�Ļoti patīk,� Mālina sacīja. �Vai jūs esat apmierināti ar mani?�

Mīkaels pasmaidīja.

�Mēs ar Ēriku vairākkārt esam spriedu�i, ka mums nekad nav bijis tik kompetentas atbildīgās sekretāres. Mēs domājam, ka tu esi īsts atradums. Un piedod, ka neesmu pateicis to agrāk.�

Mālina apmierināti pasmaidīja. Uzslava no lielā Mīkaela Blum�kvista bija ārkārtīgi patīkama.

�Bet ne jau to es īstenībā jautāju,� viņa sacīja.

�Tu prāto par Līsbetas Salanderes saistību ar Millennium.�

�Ne tu, ne Ērika Bergere sevi�ķi nesvaidāties ar informāciju.�

Mīkaels pamāja ar galvu un paskatījās viņai acīs. Viņi abi ar Ēriku pilnībā uzticējās Mālinai, ta�u bija jautājumi, kurus viņ� nevarēja apspriest.

�Es piekrītu,� viņ� sacīja. �Ja mums jāizpēta Dāga un Mias slepkavība, tev jāsaņem vairāk informācijas. Es esmu pirmās pakāpes avots, kā ari saikne starp Līsbetu un Dāgu un Miu. Uzdod jautājumus, un es atbildē�u, ciktāl spē�u. Un, ja nevarē�u atbil�dēt, es tev pateik�u.�

�Kāpēc tāda noslēpumainība? Kas ir Līsbeta Salandere, un kāds viņai sakars ar Millennium?�

�Ir tā. Pirms diviem gadiem es nolīgu Līsbetu Salanderi par pētnieci ļoti sare�ģītam darbam. Tur slēpjas tā problēma. Es nevaru stāstīt, kādu darbu Līsbeta man veica. Ērika zina, par ko ir runa, un ir apsolījusi klusēt.�

�Pirms diviem gadiem� pirms tu satrieci Vennerstremu. Vai man jāsecina, ka Salandere vāca informāciju saistībā ar �o lietu?�

�Nē, nav vis. Es nedz apstiprinā�u, nedz nolieg�u. Bet varu pateikt tik daudz, ka nolīgu Līsbetu pavisam citam uzdevumam un viņa neticami labi paveica darbu.�

�Labi, tobrīd tu biji apmeties Hēdestadē un, cik saprotu, dzīvoji kā vientuļnieks. Un Hēdestade tovasar nepalika nemanīta sazi�ņas līdzekļiem. Harrieta Vangere aug�āmcēlās no miru�ajiem - un tā tālāk. Dīvainā kārtā mēs �urnālā neesam rakstīju�i ne vārda par Harrietas aug�āmcel�anos.�

�Kā ju teicu� neteik�u ne bū, ne bē. Tu vari minēt mū�am, un iespēja, ka uzminēsi pareizi, manuprāt, ir gandrīz nereāla.� Mīka�els pasmaidīja. �Bet mēs neesam rakstīju�i par Harrietu tāpēc, ka viņa sē� �urnāla valdē. Mēs ļaujam citiem pla�saziņas līdzekļiem viņu pētīt. Un attiecībā uz Līsbetu - tici man uz vārda, kad es saku, ka darbam, ko viņa man veica, nav itin nekāda sakara ar to, kas notika En�ēdē. Pilnīgi nekādas saistības.�

�Labi.�

�Do�u tev padomu. Necenties minēt. Neizdari secinājumus. Vienkār�i konstatē, ka viņa paveica man kādu darbu un es nevaru to apspriest. Pateik�u ari, ka viņa manā labā izdarīja vēl kaut ko. Toreiz viņa izglāba man dzīvību. Burtiskā nozīmē. Esmu viņai lielu pateicību parādā.�

Mālina izbrīnā iepleta acis. Par to viņa redakcijā nebija dzir�dējusi ne vārda.

�Tātad, ja pareizi saprotu, tas nozīmē, ka tu viņu pazīsti ļoti labi.�

�Pieņemu, ka tik labi, cik nu vispār var pazīt Līsbetu Salan�deri,� Mīkaels atbildēja. �Viņa laikam ir visnoslēgtākais cilvēks, kādu jebkad esmu saticis.�

Piepe�i Mīkaels piecēlās un brīdi lūkojās tumsā aiz loga.

�Nezinu, vai tu arī gribēsi, bet es sev ielie�u vienu vodku ar laimu,� viņ� pēdīgi sacīja.

Mālina pasmaidīja.

�Gribu. Labāk to nekā vēl vienu kafiju.�

Dragans Armanskis pavadīja Lieldienu brīvdienas vasarnīcā Blīdē, domādams par Līsbetu Salanderi. Armanska bērni bija pie�augu�i un nesvinēja svētkus kopā ar vecākiem. Viņa sievai Ritvai, ar kuru viņ� bija precējies jau divdesmit piecus gadus, nebija grūti pamanīt, ka vīrs brī�iem domās atrodas pavisam tālu. Viņ� iegrima klusos prātojumos un atbildēja izklaidīgi. Katru dienu viņ� paņēma ma�īnu, aizbrauca uz veikalu un nopirka dienas avīzes. Tad apsēdās pie verandas loga un lasīja rakstus par Līs�betas Salanderes meklē�anu.

Dragans Armanskis jutās sevī vīlies. Vīlies par to, ka tik bries�mīgi aplam novērtējis Līsbetu. Viņ� daudzus gadus zināja, ka mei�tenei ir psihiskas problēmas. Viņam nebija glu�i sve�a doma, ka Līsbeta var kļūt agresīva un savainot kādu, kur� viņu apdraudēs. Tas, ka viņa uzbruktu savam aizbildnim - ko viņa, bez �aubām, dro�i vien uztvēra kā cilvēku, kur� jaucas viņas personiskajās darī�anās, - kaut kādā intelektuālā līmenī būtu saprotami. Līs�beta uztvēra mēģinājumus regulēt viņas dzīvi kā provocējo�us un, iespējams, naidīgus uzbrukumus.

Toties viņ� nu nekādi nespēja aptvert, kas varētu likt viņai doties uz En�ēdi un no�aut divus cilvēkus, kuri, pēc visa sprie�ot, viņai bija pilnīgi sve�i.

Dragans Armanskis visu laiku gaidīja, ka parādīsies kāda saikne starp Salanderi un En�ēdes pāri - ka vienam no viņiem bijis kāds sakars ar Līsbetu vai kāds viņu saniknojis. Ta�u avīzēs viņ� neredzēja �ādu saistību, tur sprieda, ka psihiski slimā Līsbeta Salandere piedzīvojusi kaut kādu sabrukumu.

Armanskis divas reizes piezvanīja kriminālinspektoram Bub�lanskim un apjautājās par lietas virzību, bet arī izmeklē�anas vadī�tājs nevarēja norādīt nekādu saistību starp Salanderi un En�ēdi - ja neņem vērā Mīkaelu Blumkvistu. Te nu izmeklē�ana nonāca strupceļā. Mīkaels Blumkvists pazina gan Salanderi, gan En�ēdes pāri, ta�u nebija nekādu pierādījumu, ka Līsbeta Salandere savu�kārt pazītu Dāgu Svensonu un Miu Bergmani vai vispār būtu dzirdējusi par viņiem. Tātad izmeklē�anai bija grūti noskaidrot notikumu gaitu. Ja uz slepkavības iero�a nebūtu Līsbetas pirkstu nospiedumu un nebūtu neap�aubāmās saistības ar pirmo upuri advokātu Bjūrmanu, tad policija joprojām taustītos tumsā.

Mālina Ēriksone aizgāja uz Mīkaela vannas istabu un tad atgriezās uz dīvāna.

�Nu tad apkoposim,� viņa sacīja. �Mūsu uzdevums ir noskaid�rot, vai Līsbeta Salandere nogalināja Dāgu un Miu, kā to apgalvo policija. Man nav ne jausmas, ar ko sākt.�

�Uztver to kā pētniecisku darbu. Mums nav jāveic policijas izmeklē�ana. Toties cie�i jāseko tai un jāizdibina, ko viņi zina. Tie�i tāpat kā jebkurā citā gadījumā, tikai ar to at�ķirību, ka mēs nepublicēsim visu, ko atklāsim.�

�Bet, ja Salandere ir slepkava, jābūt kādai saistībai starp viņu un Dāgu un Miu. Un �ī saistība esi tu.�

��ajā gadījumā es nemaz neesmu saistība. Es neesmu saticis Līsbetu vairāk kā gadu. Es pat nesaprotu, kā lai viņa vispār zinātu par to abu eksistenci.�

Mīkaels piepe�i apklusa. At�ķirībā no pārējiem viņ� zināja, ka Līsbeta Salandere ir pasaules līmeņa hakere. Mīkaels aptvēra, ka viņa iBook glabājas sarakste ar Dāgu Svensonu, da�ādas Dāga grāmatas versijas un pat Mias disertācijas elektroniskā kopija. Viņ� nezināja, vai Līsbeta ir pārbaudījusi viņa datoru, bet tādējādi viņa varēja izdibināt, ka Mīkaels pazīst Dāgu Svensonu.

Nelaime tā, ka Mīkaels nespēja iztēloties nevienu motīvu, kāpēc lai Līsbeta dotos uz En�ēdi un no�autu Dāgu un Miu. Glu�i pretēji - viņi strādāja pie reportā�as par vardarbību pret sievie�tēm, un Līsbetai tādu vajadzētu visādi atbalstīt. Ja Mīkaels viņu vispār pazina.

�Izskatās, ka tev kaut kas ienāca prāta,� Mālina sacīja. Mīkaels negrasījās stāstīt viņai par Līsbetas talantiem IT no�zarē.

�Nē, es vienkār�i esmu noguris, un man reibst galva,� viņ� atteica.

�Tagad ta�u Salanderi tur aizdomās ne tikai par Dāga un Mias, bet ari par viņas aizbildņa slepkavību, un tur nu saistība ir skaidra kā diena. Ko tu zini par Bjūrmanu?�

�Pilnīgi neko. Es nekad nebiju dzirdējis par advokātu Bjūr�manu un pat nezināju, ka Līsbetai ir aizbildnis.�

�Bet iespējamība, ka visus trīs varētu būt nogalinājis kāds cits, ir tikpat kā minimāla. Pat ja kāds nogalināja Dāgu un Miu viņu pētījuma dēļ, nav ne mazākā iemesla nogalināt Līsbetas Salanderes aizbildni.�

�Es zinu un esmu domājis par to līdz nelabumam. Tomēr es spēju iztēloties vismaz vienu scenāriju, kurā kāds sve�inieks varēja nogalināt gan Dāgu un Miu, gan Līsbetas aizbildni.� �Kādu?�

�Pieņemsim: Dāgu un Miu nogalināja tāpēc, ka viņi urķē- jās seksa tirdzniecības tīklos, un Līsbeta kaut kādā veidā bija iejaukta kā tre�ā puse. Ja Bjūrmans bija Līsbetas aizbildnis, tad ta�u pastāv iespēja, ka viņa glu�i vienkār�i advokātam kaut ko izstāstīja un viņ� līdz ar to kļuva par liecinieku vai uzzināja kaut ko tādu, kāpēc nogalināja ari viņu.�

Mālina bridi domāja.

�Saprotu, ko tu domā,� viņa �aubīdamās sacīja. �Bet tavai teo�rijai nav ne mazāko pierādījumu.�

�Nē. Pilnīgi nekādu.�

�Ko tu pats domā? Viņa ir vainīga vai nav?�

Mīkaels ilgi apsvēra atbildi.

�Ja man jāsaka, vai viņa ir spējīga nogalināt, tad atbilde ir: jā. Līsbetai ir agresīva daba. Esmu redzējis viņu darbībā, kad�� �Kad viņa izglāba tev dzīvību?�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Es nevaru stāstīt, kas notika. Ta�u kāds vīrietis gribēja mani nogalināt, un viņam tas gandrīz, gandrīz izdevās. Līsbeta iejaucās un pamatīgi apstrādāja viņu ar golfa nūju.�

�Un tu to neesi atklājis policijai?�

�Neesmu gan. Lai tas paliek starp mums.�

�Labi.�

Mīkaels asi paskatījās uz viņu.

�Mālina, man jābūt pārliecinātam, ka �ajā ziņā varu tev uzti�cēties.�

�Es nevienam nestāstī�u, ko mēs apsprie�am. Pat Antonam ne. Tu esi ne tikai mans �efs - tu man patīc, un es nedomāju tev kaitēt.�

Mīkaels pamāja.

�Piedod!� viņ� sacīja.

�Beidz atvainoties!�

Mīkaels iesmējās un tad atkal kļuva nopietns.

�Esmu pārliecināts - ja tas būtu bijis nepiecie�ams, Līsbeta viņu nogalinātu, lai mani aizstāvētu.�

�Skaidrs.�

�Bet vienlaikus viņa man �ķiet pilnīgi racionāla. Dīvaina, jā, ta�u pilnīgi racionāla, vadoties pēc viņas pa�as motīviem. Līsbeta izmantoja spēku tāpēc, ka tas bija nepiecie�ams, nevis tāpēc, ka viņai tā patiktu. Lai nogalinātu, Līsbetai vajadzīgs iemesls - viņai jābūt ļoti apdraudētai un izprovocētai.�

Mīkaels domāja vēl kādu bridi. Mālina pacietīgi vēroja viņu.

�Es nevaru neko pateikt par Līsbetas aizbildni. Es par viņu neko nezinu. Bet vienkār�i nespēju iztēloties, ka viņa no�auj Dāgu un Miu. Es tam neticu.�

Viņi ilgi sēdēja klusēdami. Mālina pa�ķielēja pulkstenī un kon�statēja, ka ir pusdesmit vakarā.

�Ir vēls. Man būtu jāiet mājās,� viņa sacīja.

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Mēs strādājām visu dienu. Varam turpināt rit. Nē, atstāj trau�kus, es nomazgā�u.�

Lieldienu naktī Armanskis gulēja nomodā un klausījās Ritvas �ņākuļo�anā. Viņ� nekādi nespēja izprast �o drāmu. Beidzot viņ� piecēlās, uzvilka �ības un peldmēteli un izgāja dzīvojamā istabā. Gaiss bija vēss, un viņ� ielika kamīnā da�as malkas �ķilas, atvēra alus pudeli, apsēdās un skatījās tumsā uz Furusundu.

Ko es zinu?

Dragans Armanskis pavisam dro�i varēja apstiprināt, ka Līs�beta Salandere ir dulla un neaprēķināma. Par to nebija nekādu �aubu.

Viņ� zināja, ka 2003. gada ziemā kaut kas bija noticis, jo Līs�beta pēk�ņi pameta darbu pie viņa un pazuda gadu ilgajā atva�ļinājumā ārzemēs. Viņ� bija pārliecināts, ka Mīkaels Blumkvists kaut kādā veidā ir saistīts ar meitenes prombūtni, ta�u arī Mīka�els nezināja, kas noticis.

Līsbeta bija atgriezusies un apciemojusi viņu. Viņa apgalvoja, ka ir �finansiāli neatkarīga�, ko Armanskis iztulkoja tā, ka viņai ir pietiekami daudz naudas, lai kādu laiku iztiktu.

Pavasarī Līsbeta bija apciemojusi Holgeru Palmgrēnu. Viņa nebija kontaktējusies ar Blumkvistu.

Viņa bija no�āvusi trīs cilvēkus, divi no kuriem �ķietami bija viņai pavisam sve�i.

Tur kaut kas nesaskan. Tas nav loģiski.

Armanskis iedzēra malku alus tie�i no pudeles un aizsmēķēja cigarillu. Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi, kas maitāja brīv�dienu noskaņojumu.

Kad pie viņa bija ieradies Bublanskis, Armanskis ne�aubīda�mies sniedza inspektoram visu iespējamo informāciju, lai Līsbetu Salanderi varētu aizturēt. Viņam nebija �aubu, ka meiteni vajag aizturēt - jo ātrāk, jo labāk. Tomēr viņa sirdsapziņu plosīja pār�metumi, ka viņ� par Līsbetu ir tik sliktās domās, lai bez kādiem jautājumiem pieņemtu ziņu par viņas vainu. Armanskis bija reā�lists. Ja ieradās policija un apgalvoja, ka cilvēks tiek turēts aiz�domās par slepkavību, tad pastāvēja liela iespējamība, ka tie�i tā ari ir. Tātad Līsbeta Salandere bija vainīga.

Tomēr policija neņēma vērā to, vai Līsbetai bija pamats tā rīkoties - vai varēja pastāvēt kādi mīkstino�i apstākļi vai vis�maz jēdzīgs izskaidrojums viņas neprātīgajai rīcībai. Policijas uz�devums bija Līsbetu aizturēt un pierādīt, ka viņa �āvusi, nevis rakņāties viņas psihē un paskaidrot, tie�i kāpēc. Policisti bija apmierināti, ja varēja atrast kādu puslīdz saprātīgu nozieguma motīvu, bet izskaidrojuma trūkuma gadījumā bija gatavi apgal�vot, ka tas ir neprāta darbs. Līsbeta Salandere spēlē masu slepkavu. Armanskis pa�ūpoja galvu.

Viņam nepatika �is izskaidrojums.

Līsbeta Salandere nekad nedarīja neko pret savu gribu un nepārdomājot sekas.

īpa�a - jā. Jukusi - nē.

Tātad jābūt kādam pamatojumam, lai cik �aubīgs un neizpro�tams tas varētu likties sve�iniekiem.

Ap diviem no rīta Armanskis pieņēma lēmumu.

Dragans Armanskis piecēlās agri svētdienas rītā, visu nakti nodevies nemierīgām pārdomām. Viņ� piesardzīgi nolavījās lejā, nepamodinājis sievu, uzvārīja kafiju un pagatavoja sviestmaizes. Pēc tam paņēma savu klēpj datoru un sāka rakstīt.

Viņ� izmantoja to pa�u ziņojuma anketu, ko Milton Security lie�toja, ievācot personu informāciju. Viņ� aizpildīja to ar iespējami daudz nozīmīgiem faktiem, cik vien spēja atcerēties par Līsbetas Salanderes personību.

Ap deviņiem lejā nokāpa Ritva un paņēma kafiju. Viņa pajau�tāja, ko vīrs dara. Armanskis atbildēja izvairīgi un turpināja neat�laidīgi rakstīt. Ritva pazina vīru pietiekami labi, lai saprastu, ka tajā dienā viņ� nebūs lietojams.

Mīkaels bija kļūdījies. Dro�i vien tāpēc, ka bija Lieldienas un policijas māja diezgan tuk�a. Tikai Pirmo Lieldienu rītā masu saziņas līdzekļi beidzot atklāja, ka tie�i viņ� atradis Dāgu un Miu. Pirmais bija kāds Aftonbladet korespondents, sens Mīkaela paziņa.

�Sveiks, Blumkvist! Te Niklasons.�

�Sveiks, Niklason!� Mīkaels atteica.

�Tu atradi En�ēdes pāri.�

Mīkaels to apstiprināja.

�Man viens avots apgalvo, ka viņi strādāju�i Millennium.� �Tavam avotam daļēji ir taisnība un daļēji ne. Dāgs Svensons Millennium rakstīja ār�tata reportā�u. Mia Bergmane ne.�

�Velns! Tas tak ir varens gabals.�

�Laikam gan,� Mīkaels gurdi atteica.

�Kāpēc jūs neko neesat paziņoju�i?�

�Dāgs Svensons bija labs draugs un darbabiedrs. Mēs domā�jām, ka būtu piedienīgi ļaut, lai vismaz viņa un Mias tuvinieki uzzina, kas noticis, pirms mēs sniegsim kādu paziņojumu.� Mīkaels zināja, ka �os vārdus necitēs.

�Skaidrs. Pie kā Dāgs strādāja?�

�Pie viena raksta uz Millennium rēķina.�

�Par ko tas bija?�

�Kādu sensāciju jūs rīt taisāties publicēt Aftonbladet?�

�Tātad tā bija sensācija?�

�Niklason, ej ellē!�

�Nu paklau, Blumik! Vai tu domā, ka slepkavībai ir kāds sakars ar reportā�u, ko Svensons rakstīja?�

�Ja tu vēlreiz nosauksi mani par Blumiku, es nolik�u klausuli un nerunā�u ar tevi veselu gadu.�

�Piedod! Vai tu domā, ka Dāgu Svensonu nogalināja tāpēc, ka viņ� nodarbojās ar pētniecisko �urnālistiku?�

�Man nav ne jausmas, kāpēc Dāgu nogalināja.�

�Vai viņa reportā�ai bija kāds sakars ar Līsbetu Salanderi?� �Nē. Itin nekāda.�

�Tu nezini, vai Dāgs pazina to trako Salanderi?�

�Nē.�

�Dāgs agrāk ir daudz rakstījis par kibernoziegumiem. Vai kaut ko tādu viņ� rakstīja Millennium?�

Tu nepadosies, Mīkaels nodomāja. Viņ� jau gandrīz gribēja pasūtīt Niklasonu dillēs, kad piepe�i aprāvās un uztrūkās gultā sēdus. Viņam vienlaikus ie�āvās prātā divas domas. Niklasons vēl kaut ko sacīja.

�Pagaidi mirklīti, Niklason! Nenoliec klausuli. Es tūlīt bū�u atpakaļ.�

Mīkaels piecēlās un ar roku aizsedza mikrofonu. Viņ� piepe�i atradās uz citas planētas.

Kop� slepkavības Mīkaels bija lauzījis galvu par to, kādā veidā varētu sazināties ar Līsbetu Salanderi. Pastāvēja liela iespēja, ka Līsbeta izlasīs, ko viņ� teicis, lai kur viņa atrastos. Ja viņ� noliegs, ka Līsbetu pazīst, viņa nodomās, ka Mīkaels viņu pametis vai nodevis. Ja viņ� Līsbetu aizstāvēs, citi nospriedis, ka Mīkaels par slepkavību zina vairāk nekā stāsta. Bet, ja viņ� izteiksies pareizi, Līsbetai varētu rasties vēlme sazināties ar viņu. Izdevība bija pārāk laba, lai to laistu garām. Viņam kaut kas jāsaka. Bet kas? �Piedod, esmu atpakaļ. Ko tu sacīji?�

�Es jautāju, vai Dāgs Svensons rakstīja par kibernoziegumiem?� �Ja gribi manu citātu, tu to dabūsi.�

�Sper vaļā.�

�Tev mani jācitē precīzi.�

�Kā gan citādi lai es tevi citētu?�

�Uz �o jautājumu es labāk nevēlētos atbildēt.�

�Ko tu gribi pateikt?�

�Pēc piecpadsmit minūtēm es nosūtī�u tev e-pastu.�

�Ko?�

�Pārbaudi pastu pēc piecpadsmit minūtēm,� Mīkaels sacīja un pārtrauca sarunu.

Viņ� piegāja pie rakstāmgalda, ieslēdza datoru un atvēra Word programmu. Tad saspringti domāja divas minūtes, iekams sāka rakstīt.

Millennium galvenā redaktore Ērika Bergere ir dziļi satriekta par ār�tata �urnālista un līdzstrādnieka Dāga Svensona slepka�vību. Viņa cer, ka slepkavība drīz tiks atklāta.

Tie�i Millennium atbildīgais izdevējs Mīkaels Blumkvists atrada savu kolēģi un viņa draudzeni noslepkavotus naktī uz Zaļo ceturt�dienu.

-������� Dāgs Svensons bija izcils �urnālists un ļoti patīkams cil�vēks.

-������ Viņam bija vairākas idejas. Viņ� strādāja arī pie lielas reportā��as par nesankcionētu ielau�anos datorsistēmās, - avīzei Aftonb- ladet stāsta Mīkaels Blumkvists.

Ne Mīkaels Blumkvists, ne Ērika Bergere nevēlas minēt, kur� un ar kādu motīvu varētu būt izdarījis slepkavību.

Pēc tam Mīkaels paņēma telefonu un piezvanīja Ērikai.

��au, Rikij, tevi tikko intervēja Aftonbladet.�

�Ak tā.�

Mīkaels ātri nolasīja īsos citātus.

�Kāpēc?� Ērika jautāja.

�Tāpēc, ka ik vārds tur ir patiess. Dāgs strādāja ār�tatā desmit gadus, un viena no viņa īpa�ajām tēmām bija datu dro�ība. Es �o tematu apspriedu ar viņu vairākas reizes, un mēs apsvērām arī �ādu rakstu, kad būsim tiku�i galā ar stāstu par sievie�u tirdzniecību.�

Mīkaels klusēja piecas sekundes.

�Vai tu pazīsti vēl kādu, kas interesētos par nesankcionētas ielau�anās jautājumiem?� viņ� vaicāja.

Ērika Bergere klusēja desmit sekundes. Tad aptvēra, ko Mīkaels cen�as panākt.

�Gudri, Mik. Varen gudri! Labi, sūti.�

Niklasons atzvanīja minūti pēc tam, kad bija saņēmis Mīkaela vēstuli.

�Tur nu gan nav daudz ko citēt.�

�Tas ir viss, ko tu dabūsi, un tas ir vairāk, nekā dabūs jebkura cita avīze. Vai nu tu nodrukā visu citātu, vai neko.�

Tiklīdz Mīkaels bija nosūtījis vēstuli Niklasonam, viņ� apsēdās pie rakstāmgalda, nolicis priek�ā datoru. Viņ� kādu brīdi domāja un tad uzrakstīja īsu vēstuli.

Mīļā Līsbeta!

Es rakstu �o vēstuli un atstāju to savā cietajā diskā pārliecībā, ka Tu agri vai vēlu to izlasīsi. Es atceros, kā Tu pirms diviem gadiem okupēji Vennerstrema cieto disku, un man ir aizdomas, ka Tu toreiz izmantoji izdevību uzlauzt arī manu datoru. �obrīd ir skaidrs, ka Tu nevēlies ielaisties ar mani nekādās darī�anās. Es vēl nezinu, kāpēc Tu pārtrauci ar mani sakarus, bet nedomāju izpra�ņāt, un Tev nekas nav jāpaskaidro.

Diem�ēl, vai nu Tu to gribi, vai ne, pēdējo dienu notikumi ir atkal savedu�i mūs kopā. Policija apgalvo, ka Tu aukstasinīgi noslepkavoji divus cilvēkus, kas man bija ļoti tuvi. Man nav jā�au�bās par to, ka slepkavības bija ne�ēlīgas, - tie�i es atradu Dāgu un Miu da�as minūtes pēc tam, kad viņus no�āva. Bet es neticu, ka to izdarīji Tu. Vismaz es ceru, ka ne. Ja Tu tie�ām, kā apgalvo policija, esi psihiski slima slepkava, tad es esmu vai nu galīgi aplam Tevi novērtējis, vai arī Tu aizvadītā gada laikā esi dramatiski mainījusies. Bet, ja Tu neesi slepkava, tad tas nozīmē, ka policija medī nepareizo cilvēku.

�obrīd man laikam vajadzētu mudināt Tevi padoties policijai. Man gan ir aizdomas, ka es runāju kurlām ausīm. Bet patiesībā Tava situācija ir nopietna, un agri vai vēlu Tevi notvers. Kad tas notiks, Tev būs nepiecie�ams draugs. Ja Tu nevēlies ielaisties ar mani, man ir māsa. Viņu sauc Annika D�annīni, un viņa ir advokāte. Esmu runājis ar Anniku, un viņa ir ar mieru Tevi pārstāvēt, ja Tu ar viņu sazināsies. Tu vari uz viņu paļauties.

No Millennium puses mēs esam uzsāku�i pa�i savu izmek�lē�anu par to, kāpēc nogalināja Dāgu un Miu. Tie�i �obrīd es veidoju cilvēku sarakstu, kuriem būtu iemesls apklusināt Dāgu Svensonu. Es nezinu, vai esmu uz pareizajām pēdām, ta�u izpē�tī�u �o sarakstu pa vienam cilvēkam vien.

Nelaime tā, ka es nesaprotu, kā tur iekļaujas advokāts Nilss Bjūrmans. Viņ� nav atrodams Dāga materiālos, un es neredzu nekādu saistību starp viņu un Dāgu un Miu.

Palīdzi man. Please! Kāda ir saistība?

Mīkaels

RS. Tev vajadzētu nomainīt pases fotogrāfiju. 7a Tev galīgi nav izdevusies.

Mīkaels mirkli domāja un tad pie�ķīra failam nosaukumu [Sal�lijai]. Pēc tam izveidoja mapi ar nosaukumu <LĪSBETA SALAN�DERE > un atstāja to redzamā vietā uz sava iBook darbvirsmas.

Otrdienas rītā Dragans Armanskis sasauca sapulci pie apaļā galda savā kabinetā Milton Security. Viņ� uzaicināja trīs cilvēkus.

Juhans Frēklunds, se�desmit divus gadus vecs biju�ais krimi- nālinspektors no Solnas, bija Milton operatīvās vienības vadītājs. Frēklunds bija galvenais atbildīgais par plāno�anu un analīzi. Armanskis pirms desmit gadiem bija pārvilinājis viņu no valsts dienesta un uzskatīja Frēklundu par vienu no firmas labākajiem atradumiem.

Armanskis uzaicināja pie sevis ari �etrdesmit astoņus gadus veco Soniju Būmanu un divdesmit deviņus gadus veco Niklasu Ēriksonu. Ari Būmans bija strādājis policijā. Viņ� astoņdesmitajos bija uzaudzis Normalmes īpa�o uzdevumu vienībā un tad aizmu�cis uz vardarbīgo noziegumu nodaļu, kur piedalījies daudzās dra�matiskās izmeklē�anās. Kad deviņdesmito gadu sākumā apkārt siroja Lāzervīrs, Būmans bija viens no galvenajiem spēlētājiem, un 1997. gadā viņ� pēc zināmas pierunā�anas un ievērojami lie�lākas algas solījumiem bija pārgājis uz Milton.

Niklasu Ēriksonu uzskatīja par jauniņo. Viņ� bija mācījies Po�licijas augstskolā, ta�u pēdējā brīdī pirms gala eksāmeniem uzzi�nājis, ka viņam ir iedzimta sirdskaite, kam ne tikai vajadzīga smaga operācija, bet kas arī pārvelk svītru viņa turpmākajai kar�jerai policijā.

Frēklunds - Ēriksona tēva biju�ais kolēģis - bija atnācis pie Armanska ar lūgumu dot Niklasam iespēju. Tā kā analīzes nodaļā bija brīva vieta, Armanskis piekrita pieņemt Ēriksonu darbā. Viņam nenācās to no�ēlot. Ēriksons bija nostrādājis Milton pie�cus gadus. At�ķirībā no vairākuma operatīvās nodaļas darbinieku Ēriksonam trūka praktisko iemaņu, toties viņ� bija spēcīgs inte�lektuālajā ziņā.

�Labrīt, apsēdieties, sāciet lasīt,� Armanskis sacīja.

Viņ� izdalīja trīs mapes, kurās bija ap piecdesmit lappu�u nokopētu preses materiālu par Līsbetas Salanderes meklē�anu, kā arī trīs lappu�u gar� informācijas apkopojums par viņas biogrā�fiju. Armanskis bija pavadījis Otrās Lieldienas, aizpildot personas lietu. Ēriksons pirmais pabeidza lasīt un nolika mapi. Armanskis pagaidīja, līdz to izlasīja ari Būmans un Frēklunds.

�Es pieņemu, ka neviens no kungiem nav palaidis garām avī�u virsrakstus aizvadītajās brīvdienās,� Dragans Armanskis ierunā�jās.

�Līsbeta Salandere,� Frēklunds noteica drūmā balsī.

Sonijs Būmans pa�ūpoja galvu.

Niklass Ēriksons skatījās griestos ar neizdibināmu izteiksmi un skumja smaida atblāzmu sejā.

Dragans Armanskis vēroja trijotni pētīgām acīm.

�Viena no mūsu darbiniekiem,� viņ� sacīja. �Cik labi jūs viņu iepazināt tajos gados, kamēr viņa te strādāja?�

�Es reiz centos ar viņu pajokot,� Niklass Ēriksons sacīja ar vieglu smaidu. �Tas diezko labi nebeidzās. Man �ķita, ka viņa man nokodīs galvu. Viņa bija briesmīga īgņa, ar kuru es kopumā esmu pārmijis ne vairāk kā desmit teikumus.�

�Viņa bija visai īpatnēja,� Frēklunds atzina.

Būmans paraustīja plecus. �Viņa bija pilnīgi jukusi un tīrā sodība. Es zināju, ka Salandere ir nenormāla, bet ne jau glu�i tik traka.�

Dragans Armanskis pamāja ar galvu.

�Salandere gāja savus ceļus,� viņ� sacīja. �Ar viņu nebija viegli tikt galā. Bet es Salanderi nolīgu tāpēc, ka viņa bija labākā pēt�niece, kādu esmu redzējis. Viņas rezultāti vienmēr pārsniedza parasto līmeni.�

�To es nekad nesapratu,� Frēklunds teica. �Nespēju aptvert, kā viņa varēja būt tik pretīgi zino�a un vienlaikus tik sociāli bezcerīga.�

Visi trīs pamāja.

�Izskaidrojums, protams, ir viņas psihiskais stāvoklis,� Ar�manskis sacīja un pieskārās vienai no mapēm. �Viņai bija atņemta rīcībspēja.�

�Man par to nebija ne jausmas,� Ēriksons piebilda. �Es domāju - viņai ta�u uz muguras nebija birkas, kur būtu rakstīts, ka viņai atņemta rīcībspēja. Tu neko neteici.�

�Nē,� Armanskis atzina. �Jo es uzskatīju, ka nevajadzētu Līs�betu apzīmogot vēl vairāk. Visiem cilvēkiem pienākas iespēja.�

�Eksperimenta rezultātu mēs redzējām En�ēdē,� Būmans sacīja.

�Varbūt,� Armanskis noteica.

Armanskis brīdi vilcinājās. Viņ� negribēja atklāt savu vājību pret Līsbetu Salanderi trim profesionāļiem, kas tagad vēroja viņu ar izbrīnītu skatienu. Sarunā viņi ieturēja visai neitrālu toni, bet Armanskis zināja, ka visi trīs, tāpat kā pārējie Milton Security darbinieki, necie� Līsbetu. Viņ� nedrīkstēja izskatīties vāj� vai apjucis. Vajadzēja izklāstīt lietu tā, lai rosinātu pietiekami lielu entuziasmu un profesionalitāti.

�Esmu nolēmis pirmo reizi izmantot daļu Milton resursu tīri iek�ējam uzdevumam,� viņ� sacīja. �Tas nebūs nesamērīgs iz�maksu postenis bud�etā, ta�u esmu nodomājis atbrīvot jūs abus, Būman un Ērikson, no parastajiem darbiem. Jūsu uzdevums, for�mulējot to mazliet miglaini, būs �noskaidrot patiesību� par Līs�betu Salanderi.�

Būmans un Ēriksons, �aubu pārņemti, lūkojās uz Armanski.

�Un tev, Frēklund, būs jāpiedalās un jāvada izmeklē�ana. Es gribu zināt, kas notika un kas lika Līsbetai Salanderei nogalināt savu aizbildni un En�ēdes pāri. Ir jābūt kādam jēdzīgam izskaid�rojumam.�

�Piedod, bet tas izklausās pēc īsta policijas uzdevuma,� Frēk�lunds iebilda.

�Bez �aubām,� Armanskis tūlīt attrauca. �Bet mums ir zinā�mas priek�rocības attiecībā pret policiju. Mēs pazinām Līsbetu Salanderi, un mēs zinām, kā viņa uzvedas.�

�Njā,� Būmans norūca �aubu pilnā balsī. �Nedomāju, ka �eit firmā kāds pazina Salanderi vai kādam ir nojausma, kas notika viņas mazajā galviņā.�

�Tam nav nekādas nozīmes,� Armanskis sacīja. �Salandere strādāja Milton Security. Es uzskatu, ka mums ir pienākums no�skaidrot patiesību.�

�Salandere pie mums nestrādā� cik, gandrīz jau divus gadus,� Frēklunds iebilda. �Nedomāju, ka mums būtu īpa�i jāatbild par to, kas viņai ienāk prātā. Un, manuprāt, policijai nepatiks, ja mēs jauksimies izmeklē�anā.�

�Glu�i pretēji,� Armanskis sacīja. Tas bija viņa trumpis, un to vajadzēja izspēlēt veikli.

�Kā tā?� Būmans brīnījās.

�Vakar man bija pāris garu sarunu ar iepriek�ējās izmeklē��anas vadītāju prokuroru Ekstrēmu un kriminālinspektoru Bub- lanski, kas piedalās izmeklē�anā. Ēkstrems ir spiedīgā situācijā. Tā nav nekāda parasta bandītu rēķinu kārto�ana, bet notikums ar lielu atbalsi pla�saziņas līdzekļos, jo nogalinātie ir advokāts, kriminoloģe un �urnālists. Es viņam paskaidroju - tā kā galvenā aizdomās turamā ir bijusī Milton Security darbiniece, tad esam nolēmu�i uzsākt �ā gadījuma izmeklē�anu.�

Armanskis ieturēja pauzi, iekams turpināja.

�Mēs ar Ekstrēmu esam vienisprātis, ka vissvarīgākais �obrīd ir aizturēt Līsbetu Salanderi, cik ātri vien iespējams, pirms viņa paspēj nodarīt vēl lielāku ļaunumu sev vai citiem,� viņ� sacīja. �Tā kā mēs viņu pazīstam labāk nekā policija, tad varam palī�dzēt izmeklē�anā. Mēs ar Ēkstremu vienojāmies, ka jūs abi,� viņ� norādīja uz Būmanu un Ēriksonu, �dosieties uz Kungsholmenu un pievienosieties Bublanska komandai.�

Visi trīs pārsteigti skatījās uz Armanski.

�Piedod par tik naivu jautājumu� bet mēs tagad esam civi�lie,� Būmans sacīja. �Vai tad policija mūs tā vienkār�i ielaidis slepkavības izmeklē�anā?�

�Jūs strādāsiet Bublanska pakļautībā, bet ziņosiet ari man. Jums būs pilnīgs ieskats izmeklē�anā. Visi materiāli, kas ir mūsu rīcībā un ko jūs atradīsiet, tiks nodoti Bublanskim. Policijai tas nozīmē tikai to, ka Bublanska komanda iegūs papildinājumu glu�i par brīvu. Un jūs jau nu īsti neesat civilie. Jūs abi, Frēklund un Būman, pirms atnācāt �urp, esat nostrādāju�i policijā daudzus gadus, un ari tu, Ērikson, esi gājis policijas skolā.�

�Bet tas ir pret principiem��

�Nepavisam. Policija da�ādās izmeklē�anās bie�i iesaista civilos konsultantus. Tie var būt psihologi seksuālos noziegumos vai tulki lietās, kur iejaukti ārzemnieki. Jūs vienkār�i būsiet civilie konsul�tanti ar īpa�ām zinā�anām par galveno aizdomās turamo.� Frēklunds lēnām pamāja ar galvu.

�Labi. Milton pievienosies policijas izmeklē�anai un centīsies palīdzēt notvert Salanderi? Vēl kas?�

�Viena lieta: no Milton puses uzdevums ir noskaidrot patie�sību. Neko vairāk. Es gribu zināt, vai Salandere ir no�āvusi �os trīs cilvēkus, un, ja ir, tad - kāpēc.�

�Vai tad ir kādas �aubas par viņas vainu?� Ēriksons izbrīnī�jās.

�Policijas savāktie pierādījumi pret viņu ir ļoti smagi. Bet es gribu zināt, vai �ajā stāstā ir vēl kāda līnija - vai ir kāds līdzzi�nātājs, kuru mēs nepazīstam un kur� varbūt nospieda gaili, vai kādi citi apstākļi.�

�Domāju, ka būs grūti atrast vainu mīkstino�us apstākļus trīskār�ā slepkavībā,� Frēklunds sacīja. �Tādā gadījumā mums jāpieļauj iespēja, ka viņa ir nevainīga. Un tam es neticu.�

�Es arī ne,� Armanskis atzinās. �Ta�u jūsu darbs būs visādā veidā palīdzēt policistiem, lai viņu pēc iespējas drīzāk aiztu�rētu.�

�Bud�ets?� Frēklunds jautāja.

"Teko�ais. Ziņojiet man, cik tas maksās, un, ja izmaksas būs par lielu, mēs metīsim mieru. Bet jūs varat rēķināties ar to, ka strādājat pie �īs lietas pilnā slodzē vismaz nedēļu, sākot no �ī brī�a.�

Armanskis vēl mirkli vilcinājās.

�Esmu tas, kur� pazīst Salanderi vislabāk. Tas nozīmē, ka jums jāuzskata mani par vienu no iesaistītajiem un man jābūt starp izvaicātajiem,� viņ� beigās piebilda.

Sonja Mūdiga steidzīgi soļoja pa gaiteni un paspēja nokļūt nopratinā�anu telpā tie�i mirklī, kad beidza �vīkstēt krēsli. Viņa apmetās blakus Bublanskim, kas tagad bija savācis kopā visu izmeklē�anas grupu, ieskaitot izmeklē�anas vadītāju. Hanss Faste uzmeta Mūdigai aizkaitinātu skatienu un pēc tam sāka ievad�runu; viņ� bija noorganizējis �o tik�anos.

Faste bija turpinājis rakties sociālo dienestu birokrātijas ilg�gadējās sadursmēs ar Līsbetu Salanderi jeb tā sauktajās �psi�hopātes pēdās�, kā viņ� pats to dēvēja, un nenoliedzami bija paspējis savākt apjomīgu materiālu daudzumu. Hanss Faste no�krem�ļojās.

�Dakteris Pēters Telebūrians ir Upsālas Sv. Stefana psihiatris�kās klīnikas galvenais ārsts. Viņ� bija tik laipns un ieradās Stok�holmā, lai palīdzētu izmeklē�anai ar savām zinā�anām par Līs�betu Salanderi.�

Sonja Mūdiga pievērsa skatienu Pēteram Telebūrianam. Viņ� bija neliela auguma vīrietis ar brūniem, cirtainiem matiem, bril�lēm tērauda ietvarā un mazu ķīļbārdiņu. Ārsts bija brīvi ģērbies bē�krāsas velveta �aketē, d�insos un gai�ā, svītrainā kreklā ar atpogātu apkaklīti. Viņa seja bija asa un izskats - puicisks. Sonja bija pāris rei�u redzējusi Pēteru Telebūrianu, bet nekad nebija ar viņu runājusi. Ārsts bija lasījis lekciju par psihiskiem traucēju�miem, kad viņa pēdējo semestri mācījās Policijas skolā, un kādā citā reizē tālākizglītības kursos runājis par psihopātiem un psi- hopātisku uzvedību jaunie�u vidū. Telebūrians bija arī piedalījies kāda sērijveida izvarotāja tiesas prāvā, kur viņu pieaicināja par ekspertu. Vairākus gadus iesaistījies publiskajās debatēs, Tele�būrians bija viens no valsts pazīstamākajiem psihiatriem. Viņ� bija izcēlies ar asu kritiku pret psihiskās aprūpes finansējuma samazinā�anu, kuras rezultātā bija slēgtas psihiatriskās slimnīcas un cilvēki ar acīmredzamiem psihiskiem traucējumiem atstāti lik�teņa varā uz ielas, nolemti kļūt par bezpajumtniekiem un sociālā dienesta klientiem. Pēc ārlietu ministres Annas Lindas slepka�vības Telebūrians bija piedalījies valsts komisijā, kas izmeklēja psihiatriskās aprūpes pagrimumu.

Pēters Telebūrians pamāja klāteso�ajiem ar galvu un ielēja plastmasas glāzītē minerālūdeni.

�Redzēsim, kā es varē�u palīdzēt,� viņ� piesardzīgi iesāka. �Necie�u, ka man izrādās taisnība �ādās lietās.�

�Izrādās taisnība?� Bublanskis jautāja.

�Jā. Tas ir domāts ironiski. Tajā vakarā, kad notika En�ēdes slepkavība, es piedalījos TV diskusijā par laika bumbu, kas tik�ķ mūsu sabiedrībā. Tas ir briesmīgi. Es gan tobrīd nedomāju tie�i Līs�betu Salanderi, bet minēju virkni piemēru - protams, anonīmu, - par pacientiem, kam glu�i vienkār�i vajadzētu atrasties aprūpes iestādēs, nevis brīvi skraidīt pa ielām. Es varu izteikt minējumu, ka jūs policijā �ogad vien būsiet spiesti izmeklēt vismaz pusduci tī�u vai netī�u slepkavību, kurās noziedznieks pieder tie�i �ai - skaitliski diezgan ierobe�otajai - pacientu grupai.�

�Un jūs uzskatāt, ka Līsbeta Salandere ir viena no �iem tra�kajiem?� Hanss Faste jautāja.

�Mums īsti nevajadzētu izmantot vārdu �traks�. Tomēr - jā, viņa ir viena no sabiedrības pamestajiem. Salandere, neap�au�bāmi, ir viena no izkropļotajiem indivīdiem, ko es nebūtu izlaidis sabiedrībā, ja tas būtu manā ziņā.�

�Jūs domājat, ka viņu vajadzēja ieslodzīt, pirms viņa izdara kādu noziegumu?� Sonja Mūdiga jautāja. �Tas īsti nav savieno�jams ar tiesiskas valsts principiem.�

Hanss Faste sarauca uzacis un uzmeta viņai aizkaitinātu ska�tienu. Sonja Mūdiga brīnījās, kāpēc nemitīgi �ķiet, ka Faste saceļ spuras pret viņu.

�Jums ir pilnīga taisnība,� Telebūrians atbildēja, netie�i nāk�dams viņai palīgā. �Tas nav savienojams ar tiesisku valsti, vis�maz tās �ābri�a formā ne. Ir jānotur līdzsvars starp cieņu pret indivīdu un cieņu pret potenciālajiem upuriem, ko aiz sevis var atstāt psihiski slims cilvēks. Neviens gadījums nelīdzinās citiem, un pret katru pacientu jāizturas at�ķirīgi. Protams, arī mēs psi�hiatriskajā aprūpē kļūdāmies un izlai�am ārā cilvēkus, kuriem nevajadzētu atrasties uz ielas.�

�Varbūt mums saistībā ar �o lietu nevajadzētu iedziļināties sociālajā politikā,� Bublanskis piesardzīgi ierunājās.

�Jums taisnība,� Telebūrians piekrita. �Runa ir par īpa�u gadī�jumu. Bet ļaujiet man pateikt, cik svarīgi ir, lai jūs saprastu, ka Līsbeta Salandere ir slims cilvēks, kuram nepiecie�ama ārstē�ana tie�i tāpat kā pacientam ar zobu sāpēm vai sirdskaiti. Salandere var atveseļoties, un viņa būtu atveseļojusies, ja būtu saņēmusi nepiecie�amo aprūpi, kad vēl bija ārstējama.�

�Tātad jūs bijāt viņas ārsts,� Hanss Faste sacīja.

�Esmu viens no daudzajiem, kam bijusi darī�ana ar Līsbetu Salanderi. Viņa bija mana paciente agrīnajā pusaudzes vecumā, un es biju viens no ārstiem, kas Salanderi novērtēja pirms lēmuma nodot viņu aizbildnībā, kad viņa kļuva pilngadīga.�

�Vai varat pastāstīt par viņu?� Bublanskis lūdza. �Kas varēja likt viņai doties uz En�ēdi un nogalināt divus sve�us cilvēkus, un kas varēja likt viņai nogalināt savu aizbildni?�

Pēters Telebūrians iesmējās.

�Nē, to es jums nevaru pastāstīt. Neesmu sekojis viņas gai- tām vairākus gadus un nezinu, kādā psihozes pakāpē viņa ir.

Toties uzreiz varu pateikt: es �aubos, ka En�ēdes pāris viņai bija sve�s.�

�Kas jums liek tā domāt?� Hanss Faste jautāja.

�Viena no Līsbetas Salanderes ārstē�anas vājajām vietām ir tā, ka viņai nav uzstādīta īsta diagnoze. Tas savukārt tāpēc, ka viņa nepieņēma ārstē�anu. Viņa visu laiku atteicās atbildēt uz jautājumiem vai piedalīties jebkādā terapeitiskā procesā.� �Tātad jūs īsti nezināt, vai viņa vispār ir slima vai ne?� Sonja Mūdiga brīnījās. �Es domāju - ja reiz nav diagnozes.�

�Redziet, ir tā,� Pēters Telebūrians sacīja. �Es saņēmu Līsbetu Salanderi tie�i pirms trīspadsmitās dzim�anas dienas. Viņa bija psihozes stāvoklī, cieta no uzmācīgām idejām un acīm redzamas vajā�anas mānijas. Viņa bija mana paciente divus gadus, kamēr bija piespiedu kārtā ievietota Sv. Stefana klīnikā. Tur Salanderi ievietoja tāpēc, ka visu bērnību viņa bija īpa�i agresīvi izturēju�sies pret skolasbiedriem, skolotājiem un paziņām. Vairākkārt bija ziņots, ka viņa nodarījusi miesas bojājumus. Bet vardarbība visos zināmajos gadījumos bija vērsta pret kādu cilvēku, kur� pateicis vai izdarījis kaut ko tādu, kas viņai licies aizskaro�s. Nav neviena tāda gadījuma, kad viņa būtu uzbrukusi pilnīgi sve�am cilvēkam. Tāpēc es domāju, ka viņai ir kāda saistība ar En�ēdes pāri.� �Atskaitot uzbrukumu metro, kad viņai bija septiņpadsmit gadu,� Hanss Faste piebilda.

�Tajā gadījumā laikam tika noskaidrots, ka viņai uzbruka un viņa aizstāvējās,� Telebūrians sacīja. ��is cilvēks bija pazīstams seksuāls noziedznieks. Bet tas arī ir labs Salanderes uzvedības modeļa piemērs. Viņa varēja iet prom vai meklēt palīdzību pie citiem pasa�ieriem vagonā. Ta�u izvēlējās nodarīt smagus miesas bojājumus. Sajūtot apdraudējumu, viņa reaģē ar uzbrukumu.� �Kas viņai īsti kai�?� Bublanskis jautāja.

�Kā jau teicu, mums nav īstas diagnozes. Es sacītu, ka viņa cie� no �izofrēnijas un visu laiku balansē uz psihozes robe�as. Salan�derei trūkst empātijas, un daudzējādā ziņā viņu varētu saukt par sociopāti. Jāteic gan: manuprāt, ir pārsteidzo�i, ka Līsbeta tik labi tikusi galā kop� astoņpadsmit gadu vecuma. Proti, viņa astoņus gadus ir dzīvojusi sabiedrībā, lai arī aizbildnībā, neizdarot neko tādu, lai par viņu ziņotu policijai vai viņu aizturētu. Ta�u Līsbetas prognozes��

�Prognozes?�

�Pa �o laiku viņa nav saņēmusi nekādu ārstē�anu. Es domāju, ka slimība, ko mēs, iespējams, būtu varēju�i izārstēt pirms desmit gadiem, tagad ir kļuvusi par neatņemamu viņas personības daļu. Es varu prognozēt, ka pēc aizturē�anas Salanderei nepiespriedīs cietumsodu. Viņai jāsaņem ārstē�ana.�

�Tad kā gan tiesa varēja nolemt, ka viņa jāizlai� sabiedrībā?� Hanss Faste norūca.

�Tā dro�i vien bija apstākļu sakritība, ka Salanderei bija advo�kāts, kas nav uz mutes kritis, un valstī turpinājās nemitīgā libe�ralizācija un finan�u apcirp�ana. Katrā ziņā es iebildu pret �o lēmumu, kad ar mani konsultējās tiesu medicīnas eksperti. Ta�u manu viedokli neņēma vērā.�

�Tomēr prognoze, par kuru jūs runājat, laikam ir minējums?� Sonja Mūdiga iejaucās. �Es domāju� jūs nezināt, kas īsti ar Salan�deri ir noticis kop� astoņpadsmit gadu vecuma.�

"Tas ir vairāk nekā minējums. Tā ir mana pieredze.�

�Vai viņa ir pa�destruktīva?� Sonja Mūdiga jautāja.

�Jūs domājat - vai viņa varētu izdarīt pa�nāvību? Nē, par to es �aubos. Drīzāk viņa ir egomāniska psihopāte. Svarīga ir tikai viņa. Visi apkārtējie ir nenozīmīgi.�

�Jūs teicāt, ka viņa var reaģēt ar uzbrukumu,� Hanss Faste sacīja. �Citiem vārdiem sakot, viņu var uzskatīt par bīstamu?� Pēters Telebūrians viņu ilgi vēroja. Tad nolieca galvu un paber�zēja pieri, pirms atbildēja.

�Jums nav ne jausmas, cik grūti ir precīzi pateikt, kā cilvēks reaģēs. Es negribu, lai Līsbetai Salanderei notiek kas ļauns, kad jūs viņu aizturēsiet� tomēr, jā, viņas gadījumā es raudzītos, lai aizturē�ana notiek ar visu iespējamo piesardzību. Ja viņa ir bru�ņota, pastāv liels risks, ka viņa ieroci izmantos.�

Trīs paralēlās En�ēdes slepkavību izmeklē�anas mala tālāk. Inspektora Burbuļa izmeklē�anai bija varas iestā�u priek�rocības. Virspusēji raugoties, atrisinājums bija rokas stiepiena attālumā: viņiem bija aizdomās turamā un ar viņu saistīts slepkavības iero�cis. Bija neapstrīdama saistība ar pirmo slepkavības upuri un Mīkaela Blumkvista personā iespējama saistība ar abiem pārē�jiem upuriem. Bublanskim tagad praktiski vajadzēja tikai atrast Līsbetu Salanderi un iesēdināt viņu vienā no Kronobergas izmek�lē�anas izolatora kamerām.

Dragana Armanska izmeklē�ana formāli bija pakļauta oficiāla�jai policijas izmeklē�anai, ta�u viņam bija arī pa�am savs mērķis. Viņa personiskais nolūks bija kaut kādā veidā aizstāvēt Līsbetas Salanderes intereses - noskaidrot patiesību un vislabāk jau patie�sību kādu mīkstino�u apstākļu formā.

Millennium izmeklē�ana bija vissare�ģītākā. �urnālam nebija resursu, kādi bija gan policijas, gan Armanska firmas rīcībā. Tomēr at�ķirībā no policijas Mīkaelu Blumkvistu īpa�i neinte�resēja noskaidrot jēdzīgu motīvu, kāpēc Līsbeta Salandere būtu aizbraukusi uz En�ēdi un nogalinājusi divus viņa draugus. Liel�dienās viņ� bija nolēmis, ka glu�i vienkār�i netic tādam stās�tam. Ja Līsbeta kaut kādā veidā bija iejaukta slepkavībās, jābūt pavisam citam iemeslam, at�ķirīgam no oficiālās izmeklē�anas norādītā, - kāds cits ir nospiedis gaili vai noticis kaut kas tāds, ko Līsbeta nespēja kontrolēt.

Niklass Ēriksons klusēja visu ceļu, kamēr taksometrs brauca no Slusenas līdz Kungsholmenai. Viņu bija apmulsinājusi iespēja beidzot un bez brīdinājuma nokļūt īstā policijas izmeklē�anā. Ēriksons pa�ķielēja uz Soniju Būmanu, kas atkal lasīja Armanska apkopoto informāciju. Tad piepe�i klusībā pasmaidīja.

�is uzdevums bija dāvājis viņam pavisam negaidītu iespēju piepildīt sapni, par kuru nenojauta ne Armanskis, ne Sonijs Būmans. Piepe�i Ēriksons bija nokļuvis pozīcijā, kas ļaus viņam sodīt Līsbetu Salanderi. Viņ� cerēja, ka spēs palīdzēt meiteni notvert. Viņ� cerēja, ka viņai piespriedīs mū�a ieslodzījumu.

Nebija nekāds noslēpums, ka Līsbeta Salandere Milton Secu- rity nav iemīļota. Lielākā daļa darbinieku, kam ar meiteni bijusi darī�ana, uzskatīja viņu par īstu sodību. Ta�u ne Būmanam, ne Armanskim nebija ne jausmas, cik ļoti Līsbetu ienīst Niklass Ērik�sons.

Dzīve pret Ēriksonu bija netaisna. Viņ� bija izskatīgs. Vīrietis labākajos gados. Turklāt intelektuāli apdāvināts. Tomēr viņam uz visiem laikiem bija liegta iespēja piepildīt savu mū�a sapni - kļūt par policistu. Viņa nelaime bija mikroskopisks caurums perikardā, kas radīja trok�ņus un nozīmēja to, ka viena kambara sieniņa ir plānāka, nekā vajadzētu būt. Ēriksonu operēja un izārstēja, ta�u sirdskaite nozīmēja, ka viņ� uz visiem laikiem ir apzīmogots un atzīts par zemākas �ķiras cilvēku.

Guvis iespēju strādāt Milton Security, viņ� darbu pieņēma. Tomēr darīja to bez mazākā entuziasma. Ēriksons uzskatīja Mil�ton par izgāztuvi biju�ajiem - tiem policistiem, kuri kļuvu�i par vecu un vairs nav līmenī. Viņ� bija viens no atraidītajiem - viņa gadījumā bez pa�a vainas.

Kad Ēriksons sāka darbu Milton Security, viens no viņa pir�majiem uzdevumiem bija palīdzēt operatīvajai vienībai izvērtēt apsardzes dro�ību starptautiski pazīstamai pavecai dziedātājai, kam bija draudējis pārāk aizrautīgs pielūdzējs, kur� turklāt izbē�dzis no psihiatriskās slimnīcas. �is darbs bija daļa no Ēriksona apmācības Milton Security. Dziedātāja viena pati dzīvoja savrup�mājā Sēderternā, un Milton bija tur uzstādījis novēro�anas kame�ras, signalizāciju un kādu laiku nodro�inājis arī miesassargu. Aiz�rautīgais pielūdzējs kādā vēlā vakarā mēģināja ielauzties mājā. Miesassargs ātri tika galā ar uzbrucēju, kuru pēc tam notiesāja par draudiem un ielau�anos un nosūtīja atpakaļ uz trakomāju.

Niklass Ēriksons divu nedēļu laikā bija atkārtoti apmeklējis Sēderternas savrupmāju kopā ar citiem Milton darbiniekiem. Dziedātāja viņam �ķita snobiska un atturīga veca grezele, kas izbrīnā nolūkojās uz jaunekli, kad viņ� mēģināja likt lietā savu �armu. Viņai ta�u vajadzētu priecāties, ka viņu kāds vispār vēl atceras.

Ēriksonam riebās tas, kā Milton personāls luncinājās ap dziedā�tāju. Ta�u viņ�, protams, neteica ne vārda par savām izjūtām.

Kādu pēcpusdienu tūlīt pēc uzbrucēja aizturē�anas dziedātāja un divi Milton darbinieki stāvēja pie maza baseina sētas pusē, bet Ēriksons mājā fotografēja logus un durvis, ko būtu nepiecie�ams nostiprināt. Viņ� gāja no istabas istabā, nokļuva guļamtelpā un piepe�i nespēja atturēties no kārdinājuma atvērt kumodi. Tur viņ� atrada kādu duci fotoalbumu no dziedātājas ziedu laikiem septiņ�desmitajos un astoņdesmitajos gados, kad viņas grupa turnejās braukāja pa visu pasauli. Ēriksons uzgāja arī kartona kārbu ar ļoti privātām fotogrāfijām. Tās bija visai nevainīgas, ta�u, liekot lietā nedaudz fantāzijas, tās varētu nodēvēt par �erotiskām studijām�. Ak Dievs, kāda stulba govs! Ēriksons nozaga piecas visatklātākās bildes, kas acīmredzot bija kāda mīļākā uzņemtas un noglabātas personisku iemeslu dēļ.

Ēriksons fotogrāfijas nokopēja un atlika oriģinālus vietā. Pēc tam viņ� nogaidīja vairākus mēne�us, pirms pārdeva tās kādam britu tabloīdam. Par fotogrāfijām viņ� saņēma deviņus tūksto�us mārciņu. Tās radīja sensacionālus virsrakstus.

Ēriksons nezināja, kā Līsbeta Salandere to bija paveikusi. īsi pēc fotogrāfiju publicē�anas meitene viņu apciemoja. Viņa zināja, ka tās pārdevis Ēriksons. Salandere piedraudēja nodot viņu Dra- ganam Armanskim, ja viņ� jebkad kaut ko tādu atkārtos. Viņa Ēriksonu nodotu, ja spētu pierādīt savus apgalvojumus - ko viņa acīmredzot nespēja. Ta�u kop� �īs dienas viņ� juta, ka Salandere viņu novēro. Vienmēr pakausī juta viņas cūkas a�eles.

Ēriksons jutās iespiests stūrī un nikns. Vienīgais veids, kā Salanderei atspēlēties, bija graut meitenes reputāciju, aprunājot viņu atpūtas telpā. Ta�u arī tam nebija īpa�u panākumu. Ērik�sons neuzdro�inājās izcelties, jo Salandere kaut kāda neizpro�tama iemesla dēļ bija Armanska paspārnē. Ēriksons netika gudrs, kādā tvērienā Salandere tur Milton direktoru, varbūt vecais ķēms slepenībā kniebjas ar viņu. Lai arī neviens no Milton darbinie�kiem nebija sajūsmā par Salanderi, viņi ļoti cienīja Armanski un pieņēma meitenes dīvaino klātbūtni. Ēriksons jutās neizsakāmi atvieglots, kad viņa aizvien vairāk nozuda perifērijā un beidzot pameta Milton pavisam.

Tagad pavērās iespēja atmaksāt viņai par veciem grēkiem. Bei�dzot tas vairs nebija riskanti. Lai kādas apsūdzības Salandere pret Ēriksonu celtu - neviens viņai neticētu. Pat Armanskis neticētu psihiski slimai slepkavai.

Kriminālinspektors Bublanskis redzēja, ka Hanss Faste izkāpj no lifta kopā ar Būmanu un Ēriksonu no Milton Security. Fastem bija uzdots atvest jaunos līdzstrādniekus no caurlaides. Bublans�kis nebija glu�i sajūsmā par domu ielaist slepkavības izmeklē�anā nepiedero�os, ta�u �is lēmums bija pieņemts, viņam nejautājot, un� eh, katrā ziņā Būmans bija īsts policists, kas �ajās gaitās apēdis daudz pudu sāls. Ēriksons bija gājis policijas skolā un neva�rēja būt pilnīgs idiots. Bublanskis norādīja uz apsprie�u telpu.

Līsbetu Salanderi meklēja jau septīto dienu, un bija pienācis laiks pla�ākam izvērtējumam. Prokurors Ēkstrems nepiedalījās sapulcē. Grupā bija kriminālinspektori Sonja Mūdiga, Hanss Faste, Kurts Svensons un Jerkers Holmbergs, viņiem palīdzēja �etri kolēģi no Valsts kriminālpolicijas izmeklē�anas nodaļas. Bublanskis sāka sanāksmi, iepazīstinādams ar jaunajiem līdzstrādniekiem no Mil�ton Security un apjautādamies, vai kāds no viņiem nevēlas kaut ko sacīt. Būmans nokrem�ļojās.

�Ir pagājis kāds laiciņ�, kop� es strādāju �ajā mājā, bet da�i no jums mani pazīst un zina, ka es daudzus gadus biju policists, pirms pārgāju uz privāto biznesu. Tātad mēs �eit atrodamies tāpēc, ka Salandere vairākus gadus strādāja pie mums un jūta�mies zināmā mērā atbildīgi. Mūsu darba uzdevums ir visādos vei�dos palīdzēt, lai Salanderi pēc iespējas ātrāk aizturētu. Mēs varam piedāvāt par viņu personisku informāciju. Katrā ziņā neesam �eit, lai jauktos izmeklē�anā vai liktu jums kāju priek�ā.�

�Kā bija ar viņu strādāt?� Faste jautāja.

�Viņa nebija glu�i tāds cilvēks, kas liktos simpātisks,� Niklass Ēriksons sacīja. Viņ� apklusa, kad Bublanskis pacēla roku.

�Mums būs iespēja apspriest detaļas sanāksmes gaitā. Bet tagad ņemsim visu pēc kārtas un noskaidrosim, kādā situācijā atrodamies. Pēc �īs tik�anās jums abiem jādodas pie prokurora Ēkstrema un jāparakstās par konfidencialitātes ievēro�anu. Bet sāksim ar Sonju.�

�Tas ir mulsino�i. Jau da�as stundas pēc slepkavības mums izdevās identificēt Salanderi. Mēs atradām viņas dzīvokli - vai vismaz domājām, ka tas ir viņas dzīvoklis. Pēc tam - nekādu pēdu. Mēs esam saņēmu�i aptuveni trīsdesmit ziņojumus, ka viņa kaut kur redzēta, bet līdz �im tie visi biju�i viltus trauksme. Salandere ir kā izkūpējusi gaisā.�

�Tas nav īsti izprotami,� Kurts Svensons sacīja. �Ar tik īpa�u izskatu un tetovējumiem ta�u nevajadzētu būt grūti viņu atrast.�

�Vakar Upsālas policija pēc kāda ziņojuma izbrauca ar bruņotu vienību. Viņi ielenca un �ausmīgi pārbiedēja �etrpadsmitgadīgu zēnu, kur� ļoti līdzinājās Salanderei. Vecāki bija ļoti sa�utu�i.�

�Dro�i vien mūsu nelaime ir tā, ka mēs meklējam meiteni, kura izkatās pēc �etrpadsmitgadīgas. Viņa var nemanīti iejukt jaunie�u bariņos.�

�Bet pēc tādas pla�saziņas līdzekļu uzmanības kādam ta�u vajadzēja kaut ko manīt,� Svensons iebilda. ��onedēļ viņu rādīs raidījumā Meklē�anā, tad redzēsim, vai būs kādi jaunumi.� �Grūti tam noticēt, zinot, ka viņa jau bijusi katras zviedru avīzes pirmajā lapā,� Hanss Faste sacīja.

�Tas nozīmē, ka mums jāapsver citas iespējas,� Bublanskis teica. �Varbūt viņai izdevies aizbēgt uz ārzemēm, bet, visdrīzāk, viņa kaut kur slēpjas.�

Būmans pacēla roku. Bublanskis pamāja ar galvu.

�Mēs neuzskatām, ka viņa būtu pa�destruktīva. Salandere ir stratēģe un plāno savus gājienus. Viņa neko nedara, neizanali- zējusi sekas. Katrā ziņā tā domā Dragans Armanskis.�

�Tādu vērtējumu deva arī viņas biju�ais psihiatrs. Bet ar rak�sturojumu mēs vēl pagaidīsim,� Bublanskis sacīja. �Agri vai vēlu viņai kaut kur jāparādās. Jerker, kādas ir viņas finanses?�

�Nu jums būs �is tas ko dzirdēt,� Jerkers Holmbergs atbildēja. �Viņai vairākus gadus ir konts Handelsbanken. To naudu viņa ir deklarējusi. Vai, pareizāk sakot, deklarējis advokāts Bjūrmans. Pirms gada kontā bija kādi simt tūksto�i kronu. 2003. gada rudenī viņa visu summu izņēma.�

�2003. gada rudenī viņai vajadzēja skaidru naudu. Tobrīd viņa, pēc Armanska teiktā, pameta darbu Milton Security,� Būmans sacīja.

�Iespējams. Konts bija tuk�s aptuveni pāris nedēļu. Bet pēc tam viņa visu summu ieskaitīja atpakaļ kontā.�

�Viņa domāja, ka viņai to naudu vajadzēs, bet summu neiz�mantoja un nolika atpakaļ bankā?�

�Tā varētu būt. 2003. gada decembrī Salandere no konta samak�sāja vairākus rēķinus, arī īri par gadu uz priek�u. Summa samazi�nājās līdz septiņdesmit tūksto�iem. Pēc tam konts netika aizskarts veselu gadu, atskaitot aptuveni deviņu tūksto�u iemaksu. Es pār�baudīju - tas ir viņas mātes atstātais mantojums.�

�Labi.�

��ā gada martā viņa mantojumu izņēma - precīzi 9312 kronas. Tā ir vienīgā reize, kad viņa aiztika to kontu.�

�Tad no kā gan viņa pārtiek?�

�Klausieties! �ā gada janvāri viņa atvēra jaunu kontu. Tagad SEB. Ieskaitīja tur divus miljonus kronu.�

�Ko?�

�No kurienes nāca nauda?� Mūdiga brīnījās.

�Naudu viņas kontā ieskaitīja no kādas bankas Anglijai piede�ro�ajās Normandijas salās.�

Apsprie�u telpā iestājās klusums.

�Es neko nesaprotu,� Sonja Mūdiga pēc brī�a sacīja.

�Tātad to naudu viņa nav deklarējusi?� Bublanskis jautāja. �Nē, bet tehniski tas viņai jādara tikai nākamgad. Ievērojiet, ka �ī summa nav minēta advokāta Bjūrmana finan�u atskaitē par viņas bilanci. Atskaite ir ikmēne�ā.�

�Tātad - vai nu viņ� to nezināja, vai ari viņi kopā veica kaut kādas afēras. Jerker, kas jauns tehniskajā jomā?�

�Es vakar atskaitījos iepriek�ējās izmeklē�anas vadītājam. Tātad mums zināmi �ādi fakti. Pirmkārt: mēs varam saistīt Salan�deri ar abām noziegumu vietām. Mēs atradām viņas pirkstu nospiedumus uz slepkavības iero�a un uz kafijas tasītes lauskām En�ēdē. Vēl gaidām DNS paraugu analīzes� bet nav �aubu, ka viņa ir bijusi dzīvoklī.�

�Labi.�

�Otrkārt: mums ir viņas pirkstu nospiedumi uz iero�a kastes advokāta Bjūrmana dzīvoklī.�

�Skaidrs.�

�Tre�kārt: mums beidzot ir liecinieks, kur� ievieto viņu slepka�vības vietā En�ēdē. Pieteicās viens tabakas tirgotājs un pastāstīja, ka Salandere slepkavības vakarā viņa veikaliņā nopirkusi paciņu Marlboro Light.�

�Un to viņ� izperina tikai vairākas dienas pēc tam, kad esam lūgu�i informāciju?�

�Viņ� pa svētkiem bija izbraucis tāpat kā visi citi. Katrā ziņā�� Jerkers Holmbergs norādīja uz karti, �tabakas veikaliņ� atrodas uz stūra, aptuveni simt deviņdesmit metru no nozieguma vietas. Salandere ienāca desmitos vakarā, brīdī, kad viņ� grasījās slēgt. Tirgotājs viņu varēja precīzi raksturot.�

�Tetovējums uz kakla?� Kurts Svensons jautāja.

�Par to viņ� nebija īsti dro�s. Viņ� domā, ka redzējis tetovē�jumu. Bet noteikti redzēja, ka viņai ir pīrsings uzacī.�

�Kas vēl?�

�Nav daudz tīri tehnisku pierādījumu. Bet ar to pietiek.� �Faste - dzīvoklis Lundagātanā?�

�Mums ir Salanderes pirkstu nospiedumi, bet es nedomāju, ka viņa tur dzīvo. Mēs visu apgriezām kājām gaisā, un �ķiet, ka tas pieder Mirjamai Vu. Viņa �ī gada februāri ir ierakstīta līgumā.� �Ko mēs par viņu zinām?�

�Mirjama Vu nav sodīta. Pazīstama lesbiete. Viņa mēdz uzstā�ties �ovos un tamlīdzīgās ambrā�ās praida festivālos. Izskatās, ka studē socioloģiju un ir līdzīpa�niece pomobodei Tēgnergātanā. Domino Fashion.�

�Pornobodei?� Sonja Mūdiga pārjautāja, saraukusi uzacis. Viņa reiz savam vīram par prieku bija nopirkusi seksīgu apak��veļu Domino Fashion. Bet nekādā gadījumā nedomāja to atklāt pui�iem �ajā telpā.

�Nūjā, viņi pārdod roku dzel�us, mauku drēbes un tamlīdzīgas mantas. Vai tev vajag pātadziņu?�

�Tā nav nekāda pornobode, bet modes veikaliņ� cilvēkiem, kuriem patīk pikanta apak�veļa,� Mūdiga sacīja.

�Vai nav vienalga.�

�Turpini,� Bublanskis aizkaitināts teica. �Mums nav nekādu Mirjamas Vu pēdu?�

�Pilnīgi nekādu.�

�Viņa pa svētkiem varēja kaut kur aizbraukt,� Sonja Mūdiga ieteicās.

�Salandere varēja pie�miegt arī viņu,� ierosināja Faste. �Varbūt viņa grib izrēķināties ar saviem paziņām.�

�Tātad Mirjama Vu ir lesbiete. Vai mums jāizdara secinājums, ka viņa un Salandere ir pāris?�

��ķiet, mēs visai dro�i varam secināt, ka pastāv seksuālas attiecības,� sacīja Kurts Svensons. ��im apgalvojumam man ir vairāki pamatojumi. Pirmām kārtām mēs atradām Salanderes pirkstu nospiedumus gultā un ap to. Atradām tos arī uz roku dzel�iem, kas acīmredzot izmantoti kā seksa rotaļlieta.�

�Tad viņa varbūt novērtēs tos dzel�us, ko esmu viņai sagata�vojis,� Hanss Faste sacīja.

Sonja Mūdiga iestenējās.

�Turpini,� Bublanskis teica.

�Mums ziņoja, ka Mirjama Vu Dzirnavās esot maigojusies ar meiteni, kas atbilst Salanderes pazīmēm. Tas bijis aptuveni pirms pāris nedēļām. Ziņotājs apgalvoja, ka zinot, kas ir Salandere, un esot saticis viņu Dzirnavās jau iepriek�, lai gan pēdējā gada laikā viņa tur nav redzēta. Es neesmu paspējis parunāt ar personālu. Izdarī�u to pēcpusdienā.�

�Salanderes personas lietā sociālajos nav minēts, ka viņa būtu lesbiete. Pusaudzes gados viņa bie�i aizlaidās no aud�u�vecākiem un copēja �aļus krogos. Viņu vairākas reizes pieķēra vecāku vīrie�u sabiedrībā.�

�Tas ne sūda nepierāda, ja viņa bija mauka,� Hanss Faste iebilda. �Ko mēs zinām par viņas paziņu loku? Kurt?�

�Gandrīz neko. Policija viņu nav aizturējusi kop� astoņpadsmit gadu vecuma. Cik mums zināms, viņa pazīst Draganu Armanski un Mīkaelu Blumkvistu. Protams, arī Mirjamu Vu. Tas pats avots, kur� ziņoja, ka viņas abas ar Vu redzētas Dzirnavās, stāsta, ka agrāk Salandere tur tu�ēju�i ar meiteņu bariņu. Kaut kāda mei�teņu grupa ar nosaukumu Evil Fingers.�

u Evil Fingers? Kas tas ir?� Bublanskis jautāja.

�Izklausās pēc kaut kā okulta. Viņas mēdza savākties kopā un taisīt troksni.�

�Nesaki, ka Salandere ir vēl ari sātaniste!� Bublanskis teica. �Saziņas līdzekļi paliks traki.�

�Grupa sātanisku lesbie�u,� Faste izpalīdzīgi ierosināja. �Hans, tavi uzskati par sievietēm nāk no viduslaikiem,� Sonja Mūdiga sacīja. �Pat es esmu dzirdējusi par Evil Fingers.�

�Esi dzirdējusi?� Bublanskis pārsteigts jautāja.

�Tā bija meiteņu rokgrupa deviņdesmito gadu beigās. Nekādas superzvaigznes, ta�u kādu brīdi visai pazīstamas.�

�Tātad lesbietes, rokeres un sātanistes,� Hanss Faste sacīja. �Labi, beidziet muļķoties,� Bublanskis teica. �Hans, jūs ar Kurtu noskaidrosiet, kas darbojās Evil Fingers, un parunāsiet ar viņām. Vai Salanderei ir citi paziņas?�

�Nav daudz, tikai viņas biju�ais aizbildnis Holgers Palmgrēns. Bet viņ� pēc insulta ir aprūpes namā un acīmredzot visai slims. Godīgi sakot, es neesmu uzgājis nekādu paziņu loku. Mēs gan neesam atradu�i Salanderes dzīvokli un adre�u grāmatiņu, bet neizskatās, ka viņai būtu tuvi paziņas.�

�Neviens cilvēks nevar staigāt kā spoks, neatstājot sabiedrībā pēdas. Ko mēs domājam par Mīkaelu Blumkvistu?�

�Mēs neesam viņu tie�i izsekoju�i, ta�u nedēļas nogalē ik pa brīdim uzmetām viņam aci,� Faste sacīja. �Ja nu gadījumā Salan�dere tomēr uzrastos. Viņ� pēc darba devās mājās un pa svētkiem laikam nav atstājis dzīvokli.�

�Man grūti noticēt, ka Blumkvistam varētu būt kāds sakars ar slepkavību,� Sonja Mūdiga sacīja. �Viņa alibi ir patiess, un viņ� var atskaitīties par visu, ko darīja tajā vakarā.�

�Bet viņ� pazīst Salanderi. Viņ� ir saikne starp Salanderi un En�ēdes pāri. Turklāt mums ir Blumkvista liecība, ka nedēļu pirms slepkavības Salanderei uzbruka divi vīrie�i. Ko lai mēs par to domājam?� Bublanskis jautāja.

�Atskaitot Blumkvistu, uzbrukumam nav neviena liecinieka� ja tas vispār notika,� sacīja Faste.

�Tu domā, ka Blumkvists fantazē vai melo?�

�Nezinu. Bet tas viss izklausās pēc pasaciņām. Vai tad ra�ens vecis netiktu galā ar mazu meiteni, kas sver aptuveni �etrdesmit kilogramus!�

�Kāpēc lai Blumkvists melotu?�

�Varbūt, lai novērstu uzmanību no Salanderes.�

�Bet tur nekas īsti nesakrīt. Blumkvists ta�u izteica teoriju, ka En�ēdes pāri nogalināja tās grāmatas dēļ, kuru rakstīja Dāgs Svensons.�

�Muļķības,� Faste iebilda. �Tā ir Salandere. Kāpēc kādam noga�lināt viņas aizbildni, lai apklusinātu Dāgu Svensonu? Un kam gan� policistam?�

�Ja Blumkvists publiskos savu teoriju, mums te sāksies īsta ellīte ar visādām policistu versijām,� Kurts Svensons sacīja.

Visi pamāja ar galvu.

�Labi,� noteica Sonja Mūdiga. �Kāpēc viņa no�āva Bjūrmanu?� �Un ko nozīmē tas tetovējums?� Bublanskis jautāja, norādī�dams uz Bjūrmana vēdera fotogrāfiju.

ES ESMU SADISTISKS LOPS, RIEBEKLIS UN IZVAROTĀJS.

Grupā iestājās īss klusuma bridis.

�Ko saka ārsti?� vaicāja Būmans.

�Tetovējuma vecums varētu būt viens līdz trīs gadi. Tam ir kaut kāda saistība ar ādas apasiņo�anu,� Sonja Mūdiga atbildēja.

�Laikam varam pieņemt, ka �o tetovējumu Bjūrmans nebūs sagādājis uz savu roku.�

�Nu, ir jau redzēti visādi trakie, bet �is diezin vai būs standarta motīvs tetovē�anas entuziastiem.�

Sonja Mūdiga pa�ūpoja rādītājpirkstu.

�Patologs apgalvo, ka tetovējums izskatoties �ausmīgi, ko spēju konstatēt pat es. Tātad to veicis pilnīgs amatieris. Adata ir durta nevienādā dziļumā, un tas ir ļoti liels tetovējums ļoti jutīgā ķermeņa daļā. Visā visumā tai jābūt ļoti sāpīgai procedūrai, ko varētu pielīdzināt smagiem miesas bojājumiem.�

�Ta�u Bjūrmans par to nav ziņojis policijai,� Faste sacīja.

�Arī es neziņotu policijai, ja kāds man uz vēdera ietetovētu tādu tekstu,� sacīja Kurts Svensons.

�Vēl viena lieta,� Sonja Mūdiga turpināja. �Kas būtībā varētu apstiprināt tetovējuma ziņu, ka Bjūrmans bija sadistisks lops.� Viņa atvēra mapi ar izdrukātiem attēliem un nosūtīja tos ap galdu.

�Esmu izdrukājusi tikai da�us paraugus. Bet to visu es atradu kādā mapē Bjūrmana cietajā diskā. Fotogrāfijas ielādētas no inter- neta. Datorā ir ap divtūksto� tāda veida bil�u.�

Faste iesvilpās un pacēla fotogrāfiju, kurā sieviete bija sasieta brutāli moko�ā pozā.

�Varbūt tas ir kaut kas Domino Fashion vai Evil Fingers gaumē,� viņ� noteica.

Bublanskis aizkaitināti pamāja, lai Faste tur muti.

�Kā mums to saprast?� Būmans jautāja.

�Tetovējums ir aptuveni divus gadus vecs,� Bublanskis sacīja. �Tolaik Bjūrmans pēk�ņi saslima. Ne patologs, ne Bjūrmana sli�mības vēsture nenorāda, ka viņam būtu biju�as nopietnākas sli�mības par paaugstinātu asinsspiedienu. Tātad varam pieņemt, ka tur ir kāda saistība.�

�Salandere tajā gadā pārvērtās,� Būmans piebilda. "Viņa pēk��ņi pameta darbu Milton Security un nozuda ārzemēs.�

�Vai pieņemsim, ka arī tur ir saistība? Ja tetovējuma ziņa ir pareiza, tad Bjūrmans ir kādu izvarojis. Salandere nenoliedzami būtu pa rokai. Tādā gadījumā tas varētu būt labs slepkavības motīvs.�

�Protams, to var iztulkot arī citādi,� Hanss Faste sacīja. �Es varu iedomāties scenāriju, ka Salandere un tā ķīniete vada kaut kādu eskorta servisu ar sadomazohisma elementiem. Bjūrmans varētu būt viens no tiem trakajiem, kurus uzbudina, ja viņus per mazas meitenes. Viņam ar Salanderi varēja būt kaut kādas atkaribas attiecības, un tad viss nogāja greizi.�

�Bet tas neizskaidro to, kāpēc viņa brauca uz En�ēdi.�

�Ja Dāgs Svensons un Mia Bergmane grasījās atmaskot seksa tirdzniecību, viņi varēja uzdurties Salanderei un Vu. Tas Salan�derei varēja būt motīvs nogalināt.�

�Joprojām tikai spekulācijas,� Sonja Mūdiga noteica.

Viņi turpināja apspriedi vēl stundu un pārrunāja arī faktu, ka pazudis Dāga Svensona klēpj dators. Dodoties pusdienu pārtrau�kumā, visi jutās apmulsu�i. Izmeklē�anā bija vairāk jautājumu nekā jebkad agrāk.

Ērika Bergere piezvanīja Svenska Morgon-Posten valdes priek�sē�dētājam Magnusam Borg�ē, tiklīdz otrdienas rītā bija ieradusies redakcijā.

�Mani �is piedāvājums interesē,� viņa sacīja.

�Tā jau es domāju.�

�Es biju nolēmusi to paziņot tūlīt pēc Lieldienu brīvdienām. Bet, kā tu labi saproti, mums redakcijā �obrīd valda haoss.�

�Dāga Svensona slepkavība. Izsaku līdzjūtību. Briesmīgs gadī�jums.�

�Tad tu arī saproti, ka �obrīd nav īstais brīdis paziņot, ka es grasos pamest kuģi.�

Borg�ē bridi klusēja.

�Mums ir problēma,� viņ� sacīja.

�Kāda?�

�Iepriek�ējā reizē mēs runājām, ka vieta atbrīvosies no pirmā augusta. Bet lieta tāda, ka galvenais redaktors Hokans Mūranders, kura pēctece tu būsi, ir ļoti slims. Viņam ir problēmas ar sirdi un jāsamazina slodze. Pirms da�ām dienām Mūranders runāja ar savu ārstu, un nedēļas nogalē es uzzināju, ka viņ� ir nolēmis aiziet ar pirmo jūliju. Bija paredzēts, ka viņ� paliks līdz rudenim un tu varēsi strādāt paralēli ar viņu augustā un septembri. Ta�u �obrīd ir krīzes situācija. Ērika - mums tevi vajadzēs, sākot ar pirmo maiju, vēlākais - ar piecpadsmito.�

�Ak kungs! Tad jau paliek tikai nedēļas.�

�Vai tu joprojām esi ieinteresēta?�

�Jā� bet tas nozīmē, ka man ir tikai mēnesis, lai nokārtotu lietas Millennium.�

�Zinu. Man �ēl, Ērika, ka biju spiests tevi nostādīt �ādā situ�ācijā. Bet ar mēnesi vajadzētu pietikt, lai nokārtotu lietas �urnālā, kam ir pusducis darbinieku.�

�Bet man jāpamet savējais haosā.�

�Tev tas jāpamet jebkurā gadījumā. Mēs ta�u tikai pārceļam termiņu par da�ām nedēļām.�

�Man ir da�i nosacījumi.�

�Kādi?�

�Es palik�u Millennium valdē.�

�Tas laikam nav īpa�i labi. Millennium gan ir krietni mazāks un turklāt mēne�a �urnāls, tomēr tehniski mēs esam konkurenti.� �Tur neko nevar darīt. Man nebūs nekādas saistības ar Mil�lennium redakcijas darbu, bet es nepārdo�u savu daļu. Tātad es palieku valdē.�

�Labi, mēs noteikti varam to atrisināt.�

Viņi vienojās tikties ar valdi aprīļa pirmajā nedēļā, lai ap�spriestu detaļas un parakstītu līgumu.

Mīkaelu Blumkvistu pārņēma dejā vu sajūta, kad viņ� izpētīja aizdomīgo personu sarakstu, ko abi ar Mālinu bija sastādīju�i brīvdienās. Sarakstā bija trīsdesmit septiņi cilvēki, kuriem Dāgs Svensons asi uzbruka savā grāmatā. No tiem viņ� bija identificējis divdesmit vienu prostitūtu klientu.

Mīkaels piepe�i atcerējās, kā pirms diviem gadiem bija sācis dzīt pēdas slepkavam Hēdestadē un atradis aizdomās turamo galeriju, kurā ietilpa aptuveni piecdesmit cilvēku. Bija bezcerīgi lauzīt galvu, kur� no viņiem galu galā varētu būt vainīgais.

Desmitos otrdienas rītā viņ� pamāja, lai Mālina Ēriksone ienāk viņa kabinetā. Viņ� aizvēra durvis un lūdza Mālinu apsēsties.

Viņi bridi sēdēja klusēdami un dzēra kafiju. Beidzot Mīkels piebīdīja Mālinai sarakstu ar trīsdesmit septiņiem vārdiem, ko abi bija apkopoju�i brīvdienās.

�Ko mēs iesāksim?�

�Vispirms mēs pēc desmit minūtēm apspriedīsim �o sarakstu ar Ēriku. Tad mēģināsim viņus citu pēc cita pārbaudīt. Iespējams, �ajā sarakstā ir kāds, kam ir sakars ar slepkavību.�

�Un kā mēs viņus pārbaudīsim?�

�Esmu nolēmis pievērsties divdesmit vienam grāmatā atmas�kotajam prostitūtu klientam. Viņiem ir vairāk ko zaudēt nekā pārējiem. Esmu nolēmis iet Dāga pēdās un viņus apciemot.� �Skaidrs.�

�Tev būs divi uzdevumi. Pirmkārt, septiņi vārdi tur nav iden�tificēti - divi klienti un pieci suteneri. Tavs uzdevums tuvākajās dienās būs censties viņus identificēt. Da�i no vārdiem parādās Mias disertācijā; varbūt tur ir kādas atsauces, kas palīdzētu mums izdibināt viņu īstos vārdus.�

�Labi.�

�Otrkārt, mēs ļoti maz zinām par Līsbetas aizbildni Nilsu Bjūr�manu. Avīzēs ir publicēta pārskatāma biogrāfija, bet es pieņemu, ka puse tur ir aplama.�

�Tātad man jāparokas viņa pagātnē.�

�Tie�i tā. Visu, ko vien iespējams atrast.�

Harrieta Vangere piezvanīja Mīkaelam Blumkvistam ap pieciem pēcpusdienā.

�Vai tu vari runāt?�

�Kādu bridi.�

�Tā meitene, kuru meklē� tā ir tā pati, kura palīdzēja mani atrast, vai ne?�

Harrieta Vangere un Līsbeta Salandere nekad nebija tiku�ās.

�Jā,� Mīkaels atbildēja. �Piedod, man nebija laika piezvanīt un pastāstīt pēdējos jaunumus. Bet tā ir viņa.�

�Ko tas nozīmē?�

�Tev� neko, es ceru.�

�Bet viņa zina visu par mani un to, kas notika pirms diviem gadiem."

�Jā, viņa zina visu, kas notika.�

Harrieta otrā līnijas galā klusēja.

�Harrieta� es neticu, ka viņa to izdarīja. Man jāpieņem, ka viņa nav vainīga. Es uzticos Līsbetai Salanderei.�

�Ja var ticēt tam, ko raksta avīzēs, tad��

�Nevajag ticēt tam, ko raksta avīzēs. Tik vienkār�i. Līsbeta deva vārdu, ka tevi nenodos. Es domāju, ka viņa to turēs visu mū�u. Man viņa �ķita ļoti principiāla.�

�Un ja nu viņa neturēs vārdu?�

�Es nezinu, Harrieta. Es darī�u visu, ko spēju, lai noskaidrotu, kas patiesībā notika.�

�Labi.�

�Nenervozē.�

�Es nenervozēju. Bet bū�u gatava ļaunākajam. Kā tev iet, Mī�kael?�

�Ne visai labi. Mēs strādājam visu laiku kop� slepkavības.� Harrieta Vangere bridi klusēja.

�Mīkael� es �obrīd esmu Stokholmā. Rīt lido�u uz Austrāliju un bū�u prom mēnesi.�

�Ak tā.�

�Es dzīvoju tajā pa�ā viesnīcā.�

�Es nezinu. Jūtos pilnīgi saplosīts. �onakt man jāstrādā un es nebū�u nekāda patīkamā sabiedrība.�

�Tev nav jābūt patīkamai sabiedrībai. Nāc un atslēdzies uz brītiņu.�

Mīkaels atgriezās mājās ap vieniem naktī. Viņ� bija noguris un jau gribēja mest visam mieru un likties gulēt, tomēr ieslēdza datoru un pārbaudīja e-pastu. Nebija pienācis nekas intere�sants.

Viņ� atvēra mapi <LĪSBETA SALANDERE> un pamanīja tajā pavisam jaunu dokumentu. Fails ar nosaukumu [MikBlum] bija novietots blakus failam ar nosaukumu [Sallijai].

Mīkaels jutās gandrīz �okēts, piepe�i ieraugot to savā datorā. Viņa ir te. Līsbeta ir bijusi manā datorā. Varbūt pat �obrīd ironlainā. Mīkaels divreiz noklik�ķināja.

Viņ� dro�i nezināja, ko bija gaidījis. Vēstuli. Atbildi. Nevainī�bas apliecinājumus. Izskaidrojumu. Līsbetas Salanderes atbilde Mīkaelam Blumkvistam bija kaitino�i īsa. Visa vēstule sastāvēja no viena vienīga vārda. �etri burti.

Zala.

Mīkaels blenza uz �o vārdu.

Dāgs Svensons bija pieminējis vārdu Zala pēdējā telefona sarunā divas stundas pirms nāves.

Ko viņa grib pateikt? Vai Zala būtu saistība starp Bjūrmanu un Dāgu un Miu? Kā? Kāpēc? Kas viņ� ir? Un kā Līsbeta to zina? Vai viņa ir iejaukta?

Mīkaels atvēra dokumenta rekvizītus un konstatēja, ka teksts ir uzrakstīts mazāk nekā pirms piecpadsmit minūtēm. Tad viņ� piepe�i pasmaidīja. Autora ailītē bija rakstīts Mīkaels Blumkvists. Līsbeta bija radījusi failu viņa datorā un ar viņa licencēto pro�grammu. Tas bija labāk par e-pastu un neatstāja izsekojamu IP numuru, lai gan Mīkaels bija visai pārliecināts, ka Līsbetu Salan�deri jebkurā gadījumā nevarētu izsekot tīklā. Un tas bez kādām �aubām pierādīja, ka Līsbeta Salandere - izmantojot viņas pa�as izteicienu - ir veikusi hostile takover jeb okupējusi viņa datoru.

Mīkaels nostājās pie loga un lūkojās uz Rātsnamu. Viņ� nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka Līsbeta �obrīd raugās uz viņu, itin kā meitene atrastos istabā un vērotu viņu caur datora ekrānu.

Patiesībā Līsbeta varēja atrasties jebkur pasaulē, tomēr Mīkaelam bija aizdomas, ka viņa ir krietni tuvāk. Kaut kur Sēdermalmē. Da�u kilometru rādiusā no vietas, kur viņ� stāv.

Mīkaels brīdi domāja, tad apsēdās un atvēra jaunu Word doku�mentu ar nosaukumu [Sallija-2] un novietoja to uz darbvirsmas. Viņ� uzrakstīja kodolīgu vēstuli.

Līsbet,

sare�ģītais cilvēk! Kas, pie velna, ir Zala? Vai viņ� ir saistība?

Vai tu zini, kur� nogalināja Dāgu & Miu? Tādā gadījumā pasaki, lai mēs varam atrisināt �o ķezu un iet mājās gulēt./Mīkaels

Viņa atradās Mīkaela datorā. Atbilde uzradās minūtes laikā. Mapē uz darbvirsmas parādījās jauns fails, �oreiz ar nosaukumu [KALLE BLUMKVISTS],

Tu esi �urnālists. Noskaidro.

Mīkaels sarauca uzacis. Līsbeta parādīja viņam vidējo pirkstu un izmantoja iesauku, zinādama, ka viņ� to necie�. Un nedeva ne mazāko pavedienu. Mīkaels atvēra failu [Sallija-3] un nolika to uz darbvirsmas.

Līsbet,

�urnālists noskaidro lietas, uzdodot jautājumus cilvēkiem, kuri tās pārzina. Es jautāju Tev. Vai Tu zini, kāpēc nogalināja Dāgu un Miu un kur� to izdarīja? Tādā gadījumā pasaki to man. Dod man kādu norādi./Mīkaels

Mīkaels vairākas stundas nomākts gaidīja vēl kādu atbildi. �etros naktī viņ� padevās un likās gulēt.

Tre�dien nenotika nekas īpa�i interesants. Mīkaels pavadīja dienu, Dāga Svensona materiālos meklējot visas atsauces uz vārdu Zala. Tie�i tāpat kā Līsbeta Salandere, arī viņ� Dāga datorā atklāja mapi ar nosaukumu <Zala> un izlasīja trīs failus [Irina P.], [Sandstrems] un [Zala], un, tāpat kā Līsbeta, viņ� aptvēra, ka Dāgam policijā bijis avots, vārdā Gulbrandsens. Mīkaelam izde�vās atrast viņu Sēderteljes kriminālpolicijā, ta�u piezvanījis viņ� saņēma atbildi, ka Gulbrandsens ir komandējumā un atgriezīsies tikai nākamajā pirmdienā.

Mīkaels konstatēja, ka Dāgs Svensons ir veltījis daudz laika Irinai P. Viņ� izlasīja sekcijas protokolu un secināja, ka sieviete nogalināta lēni un ne�ēlīgi. Slepkavība bija notikusi februāra beigās. Policijai nebija nekādu ziņu par vainīgo, bet, tā kā sie�viete bija prostitūta, viņi pieņēma, ka slepkava ir kāds no viņas klientiem.

Mīkaels lauzīja galvu, kāpēc Dāgs ielicis Irinas P. failu mapītē <Zala>. Tas norādīja, ka viņ� saista Zaļu ar Irinu P., ta�u tekstā nebija �ādu atsau�u. Citiem vārdiem sakot, �o saistību Dāgs bija izveidojis galvā.

Fails [Zala] bija tik īss, ka drīzāk izskatījās pēc nejau�ām darba piezīmēm. Mīkaels nosprieda, ka Zala (ja tāds vispār eksistē) ir teju vai spoks kriminālajā pasaulē. Tas ne�ķita īsti reāli, un tek�stam trūka norā�u uz avotiem.

Mīkaels aizvēra failu un pakasīja galvu. Izmeklēt Dāga un Mias slepkavību bija daudz sare�ģītāks uzdevums, nekā viņam licies. Turklāt nemitīgi uzmācās �aubas. Nelaime tā, ka patiesībā itin nekas viennozīmīgi nenorādīja, ka Līsbetai nav saistības ar slep�kavībām. Viņ� balstījās tikai uz savu sajūtu: iespēja, ka Līsbeta būtu aizbraukusi uz En�ēdi un nogalinājusi divus viņa draugus, ir absurda.

Mīkaels zināja, ka viņai netrūkst naudas: meitene bija izman�tojusi savu hakeres talantu, lai nozagtu fantastisku summu vai�rāku miljardu kronu apmērā. Pat Līsbeta nezināja, ka viņ� zina. Ja neņem vērā to, ka Mīkaels (ar Līsbetas piekri�anu) bija spiests pastāstīt par viņas dotībām IT jomā Ērikai Bergerei, viņ� nekad nebija atklājis meitenes noslēpumu nevienam citam.

Mīkaels negribēja ticēt, ka Līsbeta ir vainojama slepkavībā. Viņ� bija meitenei parādā un nekad nespēs to atmaksāt. Līsbeta bija izglābusi ne tikai Mīkaela dzīvību, kad Martins Vangers gra�sījās viņu nogalināt, bet arī viņa profesionālo karjeru un, iespē�jams, �urnālu Millennium, pasniedzot finansista Hansa Venner�strema galvu uz paplātes.

Tas uzlika pienākumus. Mīkaels palika uzticams Līsbetai Salan�derei. Vienalga, vai meitene ir vainīga vai ne, viņ� bija nolēmis darīt visu, ko spēj, lai Līsbetai palīdzētu, kad viņu agri vai vēlu notvers.

Tomēr viņ� arī saprata, ka itin neko par meiteni nezina. Daiļru�nīgie psihiatru izteikumi, fakts, ka līsbeta piespiedu kārtā ārstēta vienā no valsts labākajām psihiatriskajām klīnikām un ka viņai turklāt atņemta rīcībspēja, bija ļoti nopietni norādījumi, ka ar viņu viss nav kārtībā. Sv. Stefana psihiatriskās klīnikas galve�nais ārsts Pēters Telebūrians tagad bie�i parādījās pla�saziņas līdzekļos. Konfidencialitātes dēļ viņ� par Līsbetu Salanderi stāstīja maz, toties apsprieda psihiatrijas pacientu aprūpes no�ēlojamo stāvokli. Viņ� bija ne tikai cienīta autoritāte Zviedrijā, bet arī starptautiski atzīts izcils psihiatrisko slimību eksperts. Telebū�rians likās ļoti pārliecino�s, un viņam izdevās paust simpātijas pret upuriem un viņu ģimenēm, vienlaikus izrādot rūpes par Līsbetas labklājību.

Mīkaels prātoja, vai viņam vajadzētu sazināties ar Pēteru Telebūrianu un vai �is ārsts spētu kaut kā palīdzēt. Tomēr viņ� atturējās. Viņ� pieņēma, ka Telebūrians paspēs palīdzēt Līsbetai, kad viņa būs aizturēta.

Pēdīgi Mīkaels devās uz redakcijas virtuvīti, ielēja kafiju krūzītē ar moderātu partijas logo un tad iegāja pie Ērikas Bergeres.

�Man ir gar� saraksts ar prostitūtu pircējiem un suteneriem, ko intervēt,� viņ� sacīja.

Ērika norūpējusies pamāja ar galvu.

�Dro�i vien vajadzēs divas vai trīs nedēļas, lai pārbaudītu visus sarakstā. Viņi ir izkaisīti no Strengnēsas līdz Nor�ēpingai. Man vajadzēs ma�īnu.�

Ērika atvēra somiņu un izņēma sava BMW atslēgas.

�Vai tev nav iebildumu?�

�Protams, ne. Es braucu uz darbu ar Salt�ē vilcienu. Un, ja vajadzība spiedīs, es varu paņemt Grēgera ma�īnu.�

�Paldies.�

�Ta�u ir viens noteikums.�

�Kāds?�

�Da�i no tiem tipiem ir īsti briesmoņi. Ja tu dodies apsūdzēt sutenerus Dāga un Mias slepkavībā, tad es gribētu, lai tu �ito paņem līdzi un vienmēr turi jakas kabatā.�

Viņa nolika uz rakstāmgalda asaru gāzes baloniņu.

�No kurienes tev tas?�

�Pagāju�ajā gadā nopirku ASV Es tak viena pati skraidu apkārt pa naktīm bez iero�a.�

�Tad nu gan būs jautri, ja es to izmanto�u un iesēdī�os par nelegālu iero�u glabā�anu.�

�Labāk tā nekā rakstīt tavu nekrologu. Mīkael� es nezinu, vai tu to apjēdz, bet reizēm es ļoti baiļojos par tevi.�

�Ak tā.�

�Tu riskē un esi tik ellīgi pa�pārliecināts, ka nekad nespēj atteikties no kādām muļķībām.�

Mīkaels pasmaidīja un nolika asaru gāzi atpakaļ uz Ērikas galda.

�Paldies par rūpēm. Bet man to nevajag.�

�Mik, es uzstāju!�

�Ir jau labi. Bet es esmu sagatavojies.�

Viņ� iebāza roku �aketes kabatā un izņēma kādu nieciņu. Tā bija asaru gāzes patrona, ko viņ� bija atradis Līsbetas somā un tagad nēsāja sev līdzi.

Bublanskis pieklauvēja pie Sonjas Mūdigas kabineta durvju sten�deres un apsēdās apmeklētāju krēslā pie viņas rakstāmgalda. �Dāga Svensona dators,� viņ� sacīja.

�Es ari esmu par to domājusi,� Mūdiga atteica. �Es saliku kopā Svensona un Bergmanes mū�a pēdējo dienu. Joprojām ir da�i baltie plankumi, ta�u todien Svensons neiegriezās Millennium redakcijā. Toties staigāja pa pilsētu un ap �etriem pēcpusdienā satika senu studiju biedru. Tā bija nejau�a saskrie�anās kādā kafejnīcā Drotninggātanā. Studiju biedrs stāsta, ka Dāgam Sven�sonam mugursomā noteikti bijis dators. Viņ� to redzējis un pat izteicis kādu piezīmi.�

�Bet ap vienpadsmitiem vakarā, kad Svensons bija no�auts, datora viņa dzīvoklī nebija.�

�Tie�i tā.�

�Kādu secinājumu mēs varam izdarīt?�

�Viņ� varēja vēl kaut kur iegriezties un kaut kāda iemesla dēļ atstāt vai aizmirst datoru tur.�

�Cik tas ir ticami?�

�Ne īpa�i. Bet viņ� varēja nodot to servisā vai remontā. Vēl pastāv iespēja, ka Svensonam ir kāda cita, mums nezināma vieta, kur viņ� strādā. Agrāk viņ� īrēja rakstāmgaldu kādā ār�tatnieku birojā Sv. Ērika laukumā.�

�Jā.�

�Vēl, protams, varētu būt, ka datoru paņēma slepkava.�

�Kā stāsta Armanskis, Salandere ļoti labi pārzina datorus.� �Jā.� Sonja Mūdiga pamāja.

�Hmm. No Blumkvista teorijas ta�u izriet, ka Svensonu un Bergmani nogalināja Svensona pētījuma dēļa. Un tam vajadzētu atrasties viņa datorā.�

�Mēs velkamies iepakaļ. Trīs slepkavību upuri rada tik daudz nesaistītu pēdu, ka mēs nepaspējam tām izsekot, bet patiesībā vēl neesam tā kārtīgi pārmeklēju�i Dāga Svensona darba vietu Millennium redakcijā.�

�Es �orīt runāju ar Ēriku Bergeri. Viņi brīnoties par to, ka mēs neesam aizgāju�i apskatīt Svensona mantas.�

�Mēs pārāk daudz spēka veltījām tam, lai pēc iespējas ātrāk atrastu Salanderi, bet joprojām pārāk maz zinām par motīvu. Vai tu varētu��

�Es vienojos ar Bergeri, ka apciemo�u Millennium redakciju rit.�

�Paldies.�

Ceturtdien Mīkaels sēdēja pie sava rakstāmgalda un runāja ar Mālinu Ēriksoni, kad izdzirda redakcijā iezvanāmies telefonu. Viņ� pa durvju spraugu pamanīja Henriju Kortesu un nelikās zinis par signālu. Tad kaut kur apziņas stūrītī aptvēra, ka zvana tele�fons uz Dāga Svensona rakstāmgalda. Mīkaels aprāvās teikuma vidū un pielēca kājās.

�Stop - neaiztiec telefonu!� viņ� iebļāvās.

Henrijs Kortess tikko bija uzlicis plaukstu uz klausules. Mīka�els skrēja caur redakciju. Velns, kā tur bija tas vārds�?

�Indigo tirgus pētījumi, Mīkaels klausās. Kā es varu palī�dzēt?�

�Ēe� sveiki, mani sauc Gunnars Bjerks. Es saņēmu vēstuli, ka esmu laimējis mobilo telefonu.�

�Apsveicu!� Mīkaels sacīja. �Tas ir jaunākā modeļa Sony Erics�son.�

�Un tas ir par velti?�

�Par velti. Bet, lai saņemtu dāvanu, jums jāpiedalās intervijā. Mēs veicam tirgus pētījumus un padziļinātu analīzi da�ādiem uzņēmumiem. Atbildes uz jautājumiem prasīs apmēram stundu. Ja piedalīsieties, jūs nokļūsiet nākamajā kārtā un iegūsiet iespēju laimēt simt tūksto�us kronu.�

�Skaidrs. Vai to var izdarīt pa telefonu?�

�Diem�ēl ne. Intervijā ir paredzēts apskatīt da�ādu uzņēmumu logo un tos atpazīt. Mēs ari jautāsim, kādas reklāmas jums �ķiet pievilcīgas, un parādīsim da�ādus paraugus. Mums jānosūta viens no mūsu darbiniekiem.�

�Ak tā� un kā mani izvēlējās?�

�Mēs veicam tādus pētījumus pāris rei�u gadā. �obrīd mēs pievēr�amies labi nodro�inātiem vīrie�iem jūsu vecuma grupā. Izvēlējāmies personas kodus pēc nejau�ības principa.�

Beidzot Gunnars Bjerks piekrita tikties ar Indigo tirgus pētī�jumu darbinieku. Viņ� paziņoja, ka esot slimības atvaļinājumā un atpū�oties vasarnīcā Smodālarē. Bjerks aprakstīja ceļu. Viņi vienojās tikties piektdienas rītā.

�YESl� Mīkaels iesaucās, nolicis klausuli. Viņ� pavicināja gaisā dūri. Mālina Ēriksone un Henrijs Kortess pārsteigti saskatījās.

Paolo Roberto nolaidās Ārlandā pusdivpadsmitos ceturtdie�nas priek�pusdienā. Viņ� bija nogulējis lielāko daļu lidojuma no Ņujorkas un �oreiz nejuta nekādu nogurumu.

Viņ� bija pavadījis ASV vienu mēnesi, diskutējot par boksu, skatoties prezentācijas ma�us un meklējot idejas projektam, ko bija iecerējis pārdot Strix Television. Roberto skumīgi secināja, ka ir pārtraucis savu profesionāļa karjeru gan pēc maigiem ģimenes mudinājumiem, gan vienkār�i tāpēc, ka sāka kļūt par vecu. Atlika tikai uzturēt formu, intensīvi trenējoties vismaz reizi nedēļā. Viņ� joprojām bija pla�i pazīstams bokseris un cerēja, ka tādā vai citādā veidā strādās sportā visu atliku�o mū�u.

Paolo Roberto paņēma savu somu pie bagā�as lentes. Muitā viņu apturēja un jau grasījās vest uz kontroli. Tomēr vienam no muitniekiem acis bija īstajā vietā, un viņ� pazina Roberto. �Labdien, Paolo! Pieņemu, ka jums somā ir tikai boksa cimdi.� Paolo Roberto apstiprināja, ka viņam nav nekādu kontraban�das pre�u, un tika ielaists valstī.

Viņ� izgāja ielido�anas zālē un devās uz Ārlandas ekspre�a izeju, kad piepe�i apstājās un blenza uz Līsbetas Salanderes seju vakara avī�u reklāmas plakātos. Sākumā viņ� nesaprata, ko redz. Viņ� nosprieda, ka varbūt tomēr ir pārguris. Tad vēlreiz izlasīja virsrakstu.

LĪSBETAS SALANDERES MEDĪBAS

Viņ� pievērsa skatienu citam plakātam.

EKSTRA

PAR TRĪSKĀR�U SLEPKAVĪBU MEKLE PSIHOPĀTI

Roberto lēnām iegāja Pressbyrān kioskā, nopirka abas vakara avīzes un rīta avīzes un tad aizgāja uz kafetēriju. Viņ� lasīja avīzes aizvien pieaugo�ā izbrīnā.

Ceturtdienas vakarā, ap vienpadsmitiem pārnācis mājās savā dzīvoklī Bellmansgātanā, Mīkaels Blumkvists jutās noguris un nomākts. Viņ� bija nolēmis doties pie miera agri un mēģināt mazliet atgūt nokavēto miegu, ta�u nespēja turēties pretī kārdi�nājumam pievienot iBook tīklam un pārbaudīt e-pastu.

Viņ� nebija saņēmis neko interesantu, tomēr dro�ības pēc atvēra mapi < LĪSBETA SALANDERE >. Mīkaela pulss tūlīt paāt�rinājās, līdzko viņ� pamanīja jaunu failu ar nosaukumu [MBJ. Viņ� divreiz noklik�ķināja uz tā.

Prokurors Ē. noplūdina informāciju pla�saziņas līdzekļiem. Pajautā viņam, kāpēc viņ� nav noplūdinājis vecos policijas izmek�lē�anas materiālus.

Mīkaels apmulsis pārdomāja mīklaino ziņu. Ko viņa ar to domāja? Kādus vecos izmeklē�anas materiālus? Viņ� nesaprata, uz ko Līsbeta mērķē. Sare�ģītais cilvēks. Kāpēc viņai katra ziņa jāpataisa par rēbusu? Pēc brī�a viņ� atvēra jaunu failu ar nosau�kumu [Mīklaini],

Sveika, Sallijl Esmu pārguris līdz nāvei, strādāju visu laiku kop� slepkavības. Man nav vēlē�anās spēlēt mīklu minē�anu. Iespē�jams, ka Tu neuztraucies vai neuztver situāciju nopietni, bet es gribu uzzināt, kur� nogalināja manus draugus./M

Viņ� gaidīja pie datora. Atbilde [Mīklaini 2] parādījās pēc minū�tes.

Ko Tu iesāksi, ja tā esmu es?

Mīkaels atbildēja ar [Mīklaini 3],

Līsbet, ja Tu tie�ām esi pilnīgi sajukusi, tad Tev laikam var palīdzēt tikai Pēters Telebūrians. Bet es nedomāju, ka Tu noga�lināji Dāgu un Miu. Es ceru un lūdzos, kaut mans pieņēmums būtu pareizs.

Dāgs un Mia grasījās atmaskot seksa tirdzniecību. Mana hipo�tēze: tas kaut kādā veidā radīja slepkavības motīvu. Bet man nav, pie kā pieķerties.

Es nezinu, kas starp mums notika, bet mēs abi reiz diskutējām par draudzību. Es sacīju, ka draudzība balstās uz divām lietām - cieņu un uzticē�anos. Pat ja es Tev nepatīku, Tu joprojām vari man uzticēties un paļauties uz mani. Es nekad neesmu atklājis Tavus noslēpumus. Pat to, kas notika ar Vennerstrema miljardiem. Uzticies man. Es neesmu Tavs ienaidnieks./M

Atbilde kavējās tik ilgi, ka Mīkaels jau bija zaudējis cerību. Bet tad pēc piecdesmit minūtēm tā piepe�i materializējās kā [Mīklaini 4].

Es to apdomā�u.

Mīkaels uzelpoja. Piepe�i viņ� sajuta mazu cerību stariņu. �ī atbilde nozīmēja tie�i to, kas tur rakstīts. Līsbeta to apdomās. Pirmo reizi, kop� piepe�i pazudusi no Mīkaela dzīves, Līsbeta ar viņu vispār sarunājās. Tas, ka viņa apdomāsies, nozīmēja, ka viņa visādā ziņā apsvērs, vai vispār vēlas runāt ar Mīkaelu. Viņ� uzrakstīja [Mīklaini 5].

Labi. Es gaidī�u. Bet nekavējies ilgi.

Kriminālinspektors Hanss Faste saņēma mobilā telefona zvanu brīdī, kad piektdienas rītā ceļā uz darbu atradās Longholmsgā- tanā pie Rietumu tilta. Policijai nepietika resursu, lai pastāvīgi novērotu dzīvokli Lundagātanā, tāpēc viņi bija lūgu�i kādu kai�miņu, pensionētu policistu, paturēt to acīs.

�Ķīniete tikko ienāca pa durvīm,� kaimiņ� sacīja.

Diezin vai Hanss Faste būtu varējis atrasties vēl izdevīgākā vietā. Viņ� izdarīja neatļautu pagriezienu, gar autobusu pieturu iegriezdamies Hēgalidsgātanā tie�i pirms tilta, un brauca uz

Lundagātanu. Faste apturēja ma�īnu mazāk nekā divas minūtes pēc sarunas, pārskrēja pāri ielai un caur vārtiem devās uz sētas māju.

Mirjama Vu joprojām stāvēja pie sava dzīvokļa durvīm un blenza uz izurbto atslēgu un aizzīmogotajām durvīm, kad iz�dzirda soļus kāpnēs. Viņa apgriezās un ieraudzīja labi trenētu liela auguma vīru ar cie�u skatienu. Mirjama Vu uztvēra viņu kā ienaidnieku, nometa somu uz grīdas un sagatavojās demonstrēt Tai boksa paņēmienus, ja radīsies tāda vajadzība.

�Mirjama Vu?� vīrietis jautāja.

Mirjamai par pārsteigumu, viņ� izņēma policista apliecību.

�Jā,� Mimī atbildēja. �Kas par lietu?�

�Kur jūs bijāt pagāju�ajā nedēļā?�

�Es biju izbraukusi. Kas noticis? Vai te bija ielau�anās?�

Faste lūkojās uz meiteni.

�Lūg�u jūs doties man līdzi uz Kungsholmenu,� viņ� sacīja un uzlika plaukstu Mirjamai Vu uz pleca.

Bublanskis un Mūdiga ieraudzīja visai aizkaitinātu Mirjamu Vu, kad Faste eskortēja viņu uz nopratinā�anas telpu.

�Apsēdieties, lūdzu. Es esmu kriminālinspektors Jans Bublans�kis, un �ī ir mana kolēģe Sonja Mūdiga. Man �ēl, ka bijām spiesti jūs atvest �ādā veidā, ta�u mums ir daudz jautājumu, uz kuriem gribam saņemt atbildes.�

�Ak tā. Kāpēc? Viņ� nav diezko runīgs.�

Mimī ar īk�ķi pamāja uz Fastes pusi.

�Mēs jūs meklējām vairāk nekā nedēļu. Vai varat paskaidrot, kur jūs bijāt?�

�Varu gan. Bet es to negribu, un, cik zinu, tā nav jūsu darī��ana.�

Bublanskis sarauca uzacis.

�Es atgrie�os mājās un atrodu savas durvis atlauztas un aizlī�mētas ar policijas līmlentēm, un viens steroīdus pārēdies tēviņ� atvelk mani �urp. Vai varu lūgt paskaidrojumu?�

�Vai tev nepatīk tēviņi?� Hanss Faste jautāja.

Mirjama Vu apstulbusi blenza uz viņu. Bublanskis un Mūdiga uzmeta Fastem asus skatienus.

�Vai tas jāsaprot tā, ka jūs aizvadītajā nedēļā neesat lasījusi avīzes? Vai bijāt ārzemēs?�

Mirjama Vu apmulsa un sāka justies nedro�i.

�Neesmu lasījusi avīzes. Es biju Parīzē un divas nedēļas cie�mojos pie vecākiem. Nāku taisnā ceļā no Centrālās stacijas.� �Jūs braucāt ar vilcienu?�

�Man nepatīk lidot.�

�Un �odien jūs neredzējāt Zviedrijas avī�u pirmās lapas?�

�Es tikko izkāpu no nakts vilciena un ar metro devos mājās.� Inspektors Burbulis apdomājās. �orīt pirmajās lapās nekas ne�bija rakstīts par Salanderi. Viņ� piecēlās, izgāja no istabas un pēc minūtes atgriezās ar Aftonbladet Lieldienu numuru, kura pirmo lappusi aizņēma Līsbetas Salanderes pases fotogrāfija.

Mirjama Vu gandrīz noģība.

Mīkaels Blumkvists sekoja ceļa norādījumiem, lai nokļūtu se��desmit divus gadus vecā Gunnara Bjerka vasarnīcā Smodālarē. Viņ� apturēja ma�īnu un konstatēja, ka �vasarnīca� ir modema savrupmāja pēc visiem dzīvojamo māju standartiem ar skatu uz Jungfrufjerdenu. Viņ� pa grants celiņu devās uz durvīm un piezvanīja. Gunnars Bjerks bija visai līdzīgs pases fotogrāfijai, ko bija sameklējis Dāgs Svensons.

�Labdien,� Mīkaels sacīja.

�Ā, jūs atradāt ceļu.�

�Nekādu problēmu.�

�Nāciet iek�ā. Mēs varam apsēsties virtuvē.�

�Labi.�

�ķita, ka Gunnars Bjerks ir vesels, tikai mazliet pieklibo. �Man ir slimības atvaļinājums,� viņ� sacīja.

�Ceru, nekas nopietns,� Mīkaels teica.

�Gaidu diska trūces operāciju. Vai vēlaties kafiju?�

�Nē, paldies,� Mīkaels atteica, apsēdās uz virtuves krēsla, at�vēra somu un izņēma mapi. Bjerks apsēdās viņam iepretī.

�Man �ķiet, ka jūs izskatāties kaut kur redzēts. Vai esam tiku��ies?�

�Nē,� Mīkaels atbildēja.

�Jūs izskatāties ļoti pazīstams.�

�Varbūt esat redzējis mani avīzēs.�

�Kā jūs teicāt - kā jūs sauc?�

�Mīkaels Blumkvists. Esmu �urnālists un strādāju �urnālā Mil�lennium.�

Gunnars Bjerks izskatījās apjucis. Tad viņam atausa gaisma. Kalle Blumkvists. Vennerstrema lieta. Tomēr Bjerks vēl nebija aptvē�ris, ko tas nozīmē.

�Millennium. Nezināju, ka jūs veicat tirgus pētījumus.�

�Tikai izņēmuma kārtā. Es gribētu, lai jūs apskatāt trīs foto�grāfijas un pasakāt, kur� modelis jums vislabāk patīk.�

Mīkaels nolika uz galda trīs izdrukātas meiteņu fotogrāfijas. Viena no tām bija ielādēta no kāda pornosaita internetā. Divas pārējās bija krāsainas pases fotogrāfijas.

Piepe�i Gunnars Bjerks kļuva bāls kā līķis.

�Es nesaprotu.�

�Tie�ām? �ī ir Lidija Komarova, se�padsmit gadus veca mei�tene no Minskas Baltkrievijā. Blakus Mjanga So �ina, pazīstama kā Jo-Jo no Taizemes. Viņai ir divdesmit pieci gadi. Un visbei�dzot jūs redzat deviņpadsmitgadīgo Jeļenu Barasovu no Tallinas. Jūs pirkāt seksuālus pakalpojumus no �īm trim sievietēm, un es gribētu zināt, kura jums patika vislabāk. Uzskatiet to par tirgus izpēti.�

�aubu mākts, BUBLANSKIS skatījās uz Mirjamu Vu, kura blenza viņam pretī.

�Tātad apkopojot: jūs apgalvojat, ka pazīstat Līsbetu Salanderi aptuveni trīs gadus. Viņa �opavasar bez atlīdzības pārrakstīja jums savu dzīvokli un pārcēlās citur. Kad viņa parādās, jums �ad un tad ir sekss, bet jūs nezināt, kur viņa dzīvo, ar ko nodarbojas vai kā pelna iztiku. Jūs gribat, lai es tam ticu?�

�Man nospļauties uz to, kam jūs ticat. Neesmu izdarījusi neko nelikumīgu, un tā nav ne jūsu, ne kāda cita darī�ana, kā es dzī�voju un ar ko es guļu.�

Bublanskis nopūtās. Ziņu, ka piepe�i parādījusies Mirjama Vu, viņ� �orīt bija uzņēmis ar atvieglojumu. Beidzot kāds pavērsiens. Tomēr no viņas saņemtā informācija itin neko nenoskaidroja. Patiesībā tā bija ārkārtīgi savāda. Nelaime tā, ka Bublanskis ticēja Mirjamai Vu. Viņa atbildēja skaidri un saprotami, bez vilcinā�a�nās. Viņa varēja aprakstīt vietas un laikus, kad tikusies ar Salan�deri, un ļoti detalizēti pastāstīja, kā tas gadījies, ka viņa pārvācās uz Lundagātanu, - tāpēc Bublanskis un Mūdiga secināja, ka tik ērmīgs stāsts var būt tikai un vienīgi patiess.

Hanss Faste klausījās Mirjamas Vu nopratinā�anu aizvien pieaugo�ā aizkaitinājumā, ta�u viņam izdevās turēt muti. Viņ� uzskatīja, ka Bublanskis ir pārāk maigs pret ķīnieti, kura acīm redzami bija augstprātīga un daudz pļāpāja, lai izvairītos atbildēt uz vienīgo svarīgo jautājumu. Kur, ellē, slēpjas tā nolādētā kuce Līsbeta Salandere?

Ta�u Mirjama Vu nezināja, kur atrodas Līsbeta Salandere. Viņa nezināja, kur Salandere strādā. Nekad nebija dzirdējusi par Mil�ton Security. Nekad nebija dzirdējusi par Dāgu Svensonu vai Miu Bergmani un tātad nevarēja atbildēt ne uz vienu nozīmīgu jautā�jumu. Viņai nebija ne jausmas, ka Salanderei atņemta rīcībspēja, ka viņa pusaudzes gados bijusi ievietota psihiatriskajā klīnikā un viņas personas lietā ir daiļrunīgi psihiatru izteikumi.

Toties Mirjama Vu varēja apstiprināt, ka viņas abas ar Līsbetu apmeklēju�as Dzirnavas, tur skūpstīju�ās, tad devu�ās mājās uz Lundagātanu un �ķīru�ās agri nākamajā rītā. Pēc da�ām dienām Mirjama devusies uz Parīzi un palaidusi garām visus virsrakstus zviedru avīzēs. Kop� tā vakara Dzirnavās viņa Līsbetu neesot redzējusi, atskaitot īsu bridi, kad Līsbeta ienākusi atdot auto�ma�īnas atslēgas.

�Ma�īnas atslēgas?� Bublanskis brīnījās. �Salanderei nav ma�ī�nas.�

Mirjama Vu paskaidroja, ka Līsbeta nopirkusi vīna sarkanu hondu, kas novietota pie viņu mājas. Bublanskis piecēlās un pa�skatījās uz Sonju Mūdigu.

�Lūdzu, turpini nopratinā�anu!� viņ� sacīja un izgāja no tel�pas.

Viņ� bija spiests uzmeklēt Jerkeru Holmbergu un lūgt viņu veikt tehnisko apskati vīna sarkanai hondai. Un vēl viņam vaja�dzēja palikt vienatnē un padomāt.

Slimais Dro�ības policijas ārzemnieku nodaļas vadītāja vietnieks Gunnars Bjerks kā pelnu pelēks spoks sēdēja virtuvē ar skaisto skatu uz Jungfrufjerdenu. Mīkaels vēroja viņu ar pacietīgu, neit�rālu skatienu. Tobrīd viņ� jau bija pārliecināts, ka Bjerkam nav itin nekādas saistības ar slepkavību En�ēdē. Tā kā Dāgs Svensons nebija paspējis viņu konfrontēt, Bjerkam nebija ne jausmas, ka viņu ar visu vārdu un fotogrāfiju tūlīt atmaskos skandalozā repor�tā�ā par prostitūtu pircējiem.

Bjerks bija sagādājis tikai vienu interesantu detaļu. Izrādījās, ka viņ� ir personiski pazīstams ar advokātu Nilsu Bjūrmanu. Viņi bija tiku�ies Policijas �āvēju klubā, kurā Bjerks aktīvi darbojās divdesmit astoņus gadus. Kādu laiku viņ� pat kopā ar Bjūrmanu bija ievēlēts valdē. Pazī�anās nebija tuva, ta�u viņi pāris rei�u bija satiku�ies brīvajā laikā un kopā pusdienoju�i.

Nē, viņ� neesot redzējis Bjūrmanu vairākus mēne�us. Cik viņ� atceroties, pēdējoreiz viņ� saticis Bjūrmanu pagāju�ās vasaras nogalē, kad abi iedzēru�i pa alus kausam kādā āra kafejnīcā. Viņam �ēl, ka tā psihopāte nogalinājusi Bjūrmanu, bet viņ� nedo�mājot iet uz bērēm.

Mīkaels brīdi domāja par �o sakritību, bet pamazām jautā�jumi izsīka. Bjūrmans savā sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē noteikti ir pazinis simtiem cilvēku. Tas, ka viņ� pazina kādu personu, kura figurēja Dāga Svensona materiālos, nebija nedz dīvaini, nedz statistiski neiespējami. Mīkaels bija atklājis, ka arī viņ� pats pavir�i pazīst kādu �urnālistu, kur� atrodams Dāga papīros.

Bija laiks beigt. Bjerks bija izdzīvojis visas paredzamās fāzes. Vispirms noliegumu, pēc tam - kad Mīkaels parādīja dokumen�tus - dusmas, draudus, kukuļo�anas mēģinājumu un visbeidzot lūg�anos. Mīkaels to visu ignorēja.

�Vai jūs saprotat, ka izpostīsiet manu dzīvi, ja to publicēsiet?� Bjerks beidzot jautāja.

�Jā,� Mīkaels atbildēja.

�Un tomēr jūs to darīsiet.�

�Noteikti.�

�Kāpēc? Vai tad jūs nevarat izrādīt iejūtību? Es esmu slims.�

�Interesanti, ka par argumentu jūs izmantojat iejūtību.�

�Būt cilvēcīgam neko nemaksā.�

�Tur jums taisnība. Kamēr te �ēlojaties, ka es grasos izpostīt jūsu dzīvi, jūs ar saviem noziegumiem esat izpostījis dzīvi vai�rākām jaunām meitenēm. Mēs varam dokumentēt trīs no �iem noziegumiem. Diezin cik daudz vēl tādu ir bijis. Kur tad bija jūsu cilvēcība?�

Mīkaels piecēlās, savāca savus papīrus un iebāza atpakaļ datorsomā.

�Es pats atradī�u ceļu.�

Viņ� devās uz durvīm, bet tad apstājās un atkal pagriezās pret Bjerku.

�Vai esat dzirdējis par cilvēku, vārdā Zala?� viņ� jautāja.

Bjerks blenza uz viņu. Viņ� joprojām bija tā apstulbis, ka tik tikko dzirdēja Mīkaela vārdus. Vārds Zala viņam neko nenozīmēja. Tad viņa acis iepletās.

Zala!

Tas nav iespējams.

Bjūrmans!

Vai tas var būt iespējams?

Mīkaels ievēroja pārmaiņu un paspēra soli atpakaļ pie virtu�ves galda.

�Kāpēc jūs jautājat par Zaļu?� Bjerks vaicāja. Viņ� izskatījās gandrīz �okēts.

�Tāpēc, ka viņ� mani interesē,� Mīkaels atteica.

Virtuvē iestājās saspringts klusums. Mīkaelam �ķita, ka viņ� gandrīz var saskatīt, kā Bjerka galvā grie�as zobratiņi. Beidzot Bjerks paņēma cigare�u paciņu no virtuves palodzes. Tā bija pirmā cigarete, ko viņ� aizsmēķēja kop� Mīkaela iera�anās.

�Vai es zinu kaut ko par Zaļu� cik tas jums ir vērts?�

�Atkarībā no tā, ko jūs zināt.�

Bjerks domāja. Viņa galvā mutuļoja domas un emocijas.

Pie joda, kā Mīkaels Blumkvists varēja zināt kaut ko par Zala- �enko?

�Sen neesmu dzirdējis �o vārdu,� Bjerks beidzot sacīja.

�Tātad jūs zināt, kas viņ� ir?� Mīkaels jautāja.

�To es neteicu. Ko jūs gribat?�

Mīkaels brīdi vilcinājās.

�Viņ� ir viens no vārdiem to personu sarakstā, ar kurām nodar�bojās Dāgs Svensons.�

�Ko tas ir vērts?�

�Kas tad?�

�Ja es aizvestu jūs pie Zaļas� Vai jūs varētu aizmirst mani reportā�ā?�

Mīkaels lēnām apsēdās. Pēc Hēdestades viņ� bija nolēmis vairs nekad netirgoties. Viņ� nedomāja tirgoties ar Bjerku un gribēja viņu atmaskot, lai notiktu kas notikdams. Toties bija sapratis, ka ir pietiekami nekaunīgs, lai spēlētu dubultspēli un vienotos ar Bjerku. Viņu nemocīja sirdsapziņa. Bjerks bija policists, kur� izdarījis noziegumu. Ja viņ� zināja iespējamā slepkavas vārdu, viņa pienākums bija iejaukties, nevis izmantot informāciju savam labumam. Tātad Bjerks drīkstēja cerēt, ka izkļūs sveikā, ja sagādās informāciju par citu noziedznieku. Mīkaels iebāza roku �aketes kabatā un ieslēdza diktofonu, ko bija izslēdzis, pieceļoties no galda.

�Stāstiet,� viņ� sacīja.

Sonja Mūdiga bija pārskaitusies uz Hansu Fasti, ta�u ne ar vaib�stu neizrādīja, ko par viņu domā. Mirjamas Vu pratinā�ana kop� Bublanska aizie�anas bija visāda, tikai ne lieti�ķa, un Faste pilnībā ignorēja Mūdigas niknos skatienus.

Mūdiga brīnījās. Hanss Faste ar savu ma�o stiliņu viņai nekad nebija paticis, tomēr viņa uzskatīja Fasti par kompetentu policistu. �odien no �īs kompetences nebija ne vēsts. Fasti acīm redzami provocēja skaista un inteliģenta lesbiete. Tikpat skaidrs bija ari tas, ka Mirjama Vu manīja Fastes aizkaitinājumu un nekaunīgi viņu kacināja.

�Tātad jūs atradāt manā kumodē vibratoru. Ko jūs fantazē�jāt?�

Mirjama Vu ziņkārīgi iespurcās. Faste izskatījās gatavs uz�sprāgt.

�Turi muti un atbildi uz jautājumiem!� viņ� sacīja.

�Jūs jautājāt, vai es ar to mēdzu izdrāzt Līsbetu Salanderi. Un es atbildu, ka jums gar to nav nekādas daļas.�

Sonja Mūdiga pacēla roku.

�Mirjamas Vu pratinā�ana tiek pārtraukta pulksten 11.12.�

Mūdiga izslēdza diktofonu.

�Mirjama, lūdzu, palieciet sē�am. Faste, vai varu ar tevi apru�nāties?�

Mirjama Vu mīlīgi pasmaidīja, kad Faste uzmeta viņai sirdīgu skatienu un aiz Mūdigas izlā�oja gaitenī. Sonja apgriezās uz papē�a un nostājās gandrīz divus centimetrus no Fastes deguna.

�Bublanskis man uzdeva turpināt nopratinā�anu. Tu ne mazā�kajā mērā tai nepalīdzi.�

�Ak tā gan! Tā draņķa mauka izlokās kā �ūska!�

�Vai �ajā salīdzinājumā slēptos kāds Freida simbols?�

�Ko?"

�Aizmirsti to. Ej, sameklē Kurtu Svensonu un uzspēlē ar viņu krustiņus un nullītes vai ej lejā un pa�audies, vai dari vienalga ko. Bet turies tālāk no �īs nopratinā�anas.�

�Nolāpīts, ko tas nozīmē, Mūdiga?�

�Tu man izgāz nopratinā�anu.�

�Vai viņa tevi tā uzbudina, ka tu gribi pratināt vienatnē?� Pirms Sonja Mūdiga paspēja apdomāties, viņas roka pa�āvās uz aug�u un iecirta Hansam Fastem pļauku. Viņa to no�ēloja tajā pa�ā mirklī, ta�u bija jau par vēlu. Sonja a�i pameta skatienu uz gaiteni un atvieglota konstatēja, ka notiku�ajam nav liecinieku.

Vispirms Hanss Faste izskatījās pārsteigts. Tad ņirdzīgi iesmē�jās, uzmeta jaku uz pleca un devās projām. Sonja Mūdiga jau gra�sījās uzsaukt viņam nopakaļ un atvainoties, ta�u nolēma klusēt. Viņa pagaidīja mirkli, līdz nomierināsies. Tad atnesa no automāta divas kafijas krūzītes un atgriezās pie Mirjamas Vu.

Abas brīdi sēdēja klusēdamas. Beidzot Mūdiga paskatījās uz Mirjamu.

�Atvainojiet. �ī laikam ir viena no nejēdzīgākajām nopratinā��anām policijas pārvaldes vēsturē.�

�Laikam ir jautri strādāt ar viņu kopā. Izteik�u minējumu, ka viņ� ir heteroseksuāls, �ķīries un kafijas pauzēs mētā jokus par pediņiem.�

�Viņ� ir� kaut kāds relikts. Tas ir viss, ko varu sacīt.�

�Un jūs ne?�

�Katrā ziņā neesmu homofoba.�

�Labi.�

�Mirjama, es� mēs visi jau desmit dienas strādājam gandrīz augu diennakti. Mēs esam noguru�i un nokaitināti. Mēs cen��amies atrisināt briesmīgu dubultslepkavību En�ēdē un tikpat briesmīgu slepkavību Odina laukumā. Jūsu draudzene ir saistīta ar abām nozieguma vietām. Mums ir tehniskie pierādījumi, un viņa ir izsludināta meklē�anā visā valstī. Saprotiet, mums par katru cenu jādabū Salandere rokā, pirms viņa nodara ko ļaunu kādam citam vai pati sev.�

�Es pazīstu Līsbetu Salanderi� Nespēju noticēt, ka viņa kādu nogalinājusi.�

�Nespējat vai negribat? Mirjama, mēs neizsludinām kādu meklē�anā bez pamatota iemesla. Bet varu pateikt tik daudz, ka mans priek�nieks kriminālinspektors Bublanskis ari nav pilnīgi pārliecināts par viņas vainu. Mēs apsprie�am iespēju, ka Salan�derei ir kāds līdzzinātājs vai arī ka viņa tur iesaistīta kaut kādā citā veidā. Bet mums jādabū viņa rokā. Jūs ticat, ka viņa nav vainīga, bet ja nu jūs kļūdāties, Mirjama? Jūs pati teicāt, ka par Līsbetu Salanderi īpa�i daudz nezināt.�

�Es nezinu, ko domāt.�

�Tad palīdziet mums noskaidrot patiesību.�

�Vai es esmu par kaut ko aizturēta?�

�Nē.�

�Vai varu doties prom no �ejienes, kad vēlos?�

�Teorētiski - jā.�

�Un neteorētiski?�

�Mēs jums pievilksim jautājuma zīmi.�

Mirjama Vu apsvēra �os vārdus. �Labi. Jautājiet. Ja jūsu jau�tājumi mani nokaitinās, es neatbildē�u.�

Sonja Mūdiga atkal ieslēdza diktofonu.

Mirjama Vu pavadīja stundu kopā ar Sonju Mūdigu. Nopratinā��anas beigās telpā ienāca Bublanskis, klusi apsēdās un klausījās, neteikdams ne vārda. Mirjama Vu viņu pieklājīgi sveicināja, tur�pinādama runāt ar Sonju.

Beidzot Mūdiga paskatījās uz Bublanski un pavaicāja, vai viņam ir vēl kādi jautājumi. Bublanskis papurināja galvu.

�Tad es pasludinu Mirjamas Vu nopratinā�anu par pabeigtu. Pulksten 13.09.�

Mūdiga izslēdza diktofonu.

�Es sapratu, ka ar inspektoru Fasti radās nelielas problēmas.� Bublanskis sacīja.

�Viņ� nespēja koncentrēties,� Sonja Mūdiga neitrāli atteica.

�Viņ� ir idiots,� Mirjama Vu paskaidroja.

�Inspektoram Fastem patiesībā ir daudz nopelnu, bet viņ� lai�kam nav piemērotākais cilvēks jaunas sievietes nopratinā�anai,� Bublanskis sacīja un palūkojās Mirjamai acīs. �Man nevajadzēja atstāt �o uzdevumu viņam. Es atvainojos.�

Mirjama Vu izskatījās pārsteigta.

�Atvaino�anās pieņemta. Es arī sākumā pret jums biju visai nejauka.�

Bublanskis noraido�i pamāja ar roku. Viņ� lūkojās uz Mir�jamu.

�Vai tagad drīkstu jums ko pajautāt? Bez diktofona.� �Lūdzu.�

�Jo vairāk es uzzinu par Līsbetu Salanderi, jo vairāk tas mani pārsteidz, lels, ko iegūstu no cilvēkiem, kas viņu pazīst, nav savienojams ar tēlu, kas izriet no sociālā dienesta papīriem un medicīniskās ekspertīzes dokumentiem.�

�Ak tā.�

�Vai varat atbildēt skaidri?�

�Labi.�

�Kad Līsbetai Salanderei apritēja astoņpadsmit, viņai veica psihiatrisku ekspertīzi, kas liek domāt, ka viņa ir garīgi atpa�likusi.�

�Muļķības. Līsbeta dro�i vien ir gudrāka gan par jums, gan par mani.�

�Viņa nav pabeigusi skolu, un viņai pat nav atestāta, kas lie�cinātu, ka viņa prot lasīt un rakstīt.�

�Līsbeta lasa un raksta krietni labāk par mani. Viņa reizēm mēdz kricelēt kaut kādas matemātikas formulas. Tīro algebru. Es no tādas matemātikas nesaprotu neko.�

�Matemātikas?�

�Tas viņai tāds hobijs.�

Bublanskis un Mūdiga klusēja.

�Hobijs?� Bublanskis pēc brī�a pārjautāja.

�Kaut kādi vienādojumi. Es pat nezinu, ko tās formulas no�zīmē.�

Bublanskis nopūtās.

�Sociālais dienests uzrakstīja ziņojumu, kad Salanderi sep�tiņpadsmit gadu vecumā Tantolundenā pieķēra vecāka vīrie�a sabiedrībā. Tur norādīts, ka viņa, iespējams, pelnījusi iztiku kā prostitūta.�

�Līsbeta kā prostitūta? Blēņas. Es nezinu, kur viņa strādā, ta�u mani itin nemaz neizbrīna fakts, ka viņai ir bijis darbs Milton Security.�

�Kā viņa pelna iztiku?�

�Es nezinu.�

�Vai viņa ir lesbiete?�

�Nē. Līsbeta guļ ar mani, bet tas nenozīmē, ka viņa būtu les�biete. Es nedomāju, ka viņa pati zina, kāda ir viņas seksuālā identitāte. Iespējams, viņa ir biseksuāla.�

�Jūs izmantojat roku dzel�us un� vai Līsbetai Salanderei ir sadistiskas noslieces? Kā jūs viņu raksturotu?�

�Domāju, ka jūs visu esat pārpratis. Mēs reizēm izmantojam roku dzel�us rotaļām, un tam nav nekāda sakara ar sadismu vai vardarbību. Tā ir tikai spēle.�

�Vai viņa jebkad ir bijusi pret jums agresīva?�

�Nē. Mūsu rotaļās dominējo�ā puse drīzāk esmu es." Mirjama Vu mīlīgi pasmaidīja.

Pēcpusdienas sapulce pulksten trijos beidzās ar pirmo nopietno strīdu izmeklē�anas laikā. Bublanskis apkopoja situāciju un pēc tam paskaidroja, ka redzot nepiecie�amību papla�ināt izziņas darbu.

�Kop� pirmās dienas mēs esam veltīju�i visus spēkus tam, lai atrastu Līsbetu Salanderi. Viņa visaugstākajā mērā ir aizdomās turamā - un pamatoti -, ta�u �o tēlu spītīgi atspēko visi, kas viņu pazīst. Ne Armanskis, ne Blumkvists, ne Mirjama Vu neuzskata viņu par psihopātisku slepkavu. Tāpēc es vēlētos, lai mēs mazliet papla�inām savu domu gājienu un sākam apsvērt gan alternatīvu noziedznieku, gan iespēju, ka Salanderei bijis līdzzinātājs vai viņa vienkār�i atradusies blakus, kad izdarīti �āvieni.�

Bublanska norādījumi izraisīja kaismīgas debates, kurās viņam stingri iebilda gan Hanss Faste, gan Sonijs Būmans no Milton Security. Abi apgalvoja, ka vienkār�ākais izskaidrojums visbie�āk ir pareizais un doma par citu noziedznieku �ķiet īstena sazvē�restības teorija.

�Iespējams, ka Salandere nebija viena, ta�u mums nav nekādu līdzzinātāja pēdu.�

�Mēs ta�u vienmēr varam izvilkt gaismā Blumkvista policistu versiju,� indīgi sacīja Hanss Faste.

�ajā strīdā Bublanski atbalstīja tikai Sonja Mūdiga. Kurts Sven�sons un Jerkers Holmbergs aprobe�ojās ar atsevi�ķiem komentā�riem. Nikass Ēriksons no Milton visu strīda laiku klusēja. Beidzot roku pacēla prokurors Ēkstrems.

"Bublanski - es saprotu, ka tu visādā ziņā negrasies izslēgt Salanderi no izmeklē�anas.�

�Nē, protams, ne. Mums ir viņas pirkstu nospiedumi. Bet līdz �im mēs esam nejēdzīgi daudz laika veltīju�i motīvam, ko nespējam atrast. Es gribu, lai mēs sākam domāt citā virzienā. Vai varētu būt iejaukti vairāki cilvēki? Vai tam tomēr ir kāds sakars ar to seksa tirdzniecības grāmatu, ko rakstīja Dāgs Svensons? Blumkvistam ir taisnība, vairākiem cilvēkiem no tās grāmatas ir motīvs nogalināt.�

�Ko tu iesāksi?� Ēkstrems jautāja.

�Es gribu, lai divi cilvēki apskata citus iespējamos slepkavas. To var darīt Sonja un Niklass.�

�Es?� apjucis pārjautāja Niklass Ēriksons.

Bublanskis bija viņu izvēlējies tāpēc, ka Ēriksons �ajā telpā bija jaunākais un, iespējams, piemērotākais neortodoksālam domu gājienam.

�Jūs strādāsiet kopā ar Mūdigu. Izskatiet visu, ko esam uzzinā�ju�i līdz �im, un mēģiniet atrast kaut ko tādu, ko esam palaidu�i garām. Faste - tu, Kurts Svensons un Būmans turpināsiet meklēt Salanderi. Tam ir visaugstākā prioritāte.�

�Kas man jādara?� jautāja Jerkers Holmbergs.

�Pievērsies advokātam Bjūrmanam. Vēlreiz apskati viņa dzīvokli. Pārbaudi, vai neesam kaut ko palaidu�i garām. Jautājumi?� Nevienam nebija jautājumu.

�Labi. Mēs neizpaudīsim, ka parādījusies Mirjama Vu. Viņa varētu pastāstīt kaut ko vairāk, un es negribu, lai pla�saziņas līdzekļi metas viņai virsū.�

Prokurors Ēkstrems nolēma, ka viņi strādās saskaņā ar Bub�lanska plānu.

�Nu tad tā,� sacīja Niklass Ēriksons un paskatījās uz Sonju Mū�digu. �Jūs esat policiste, jums jānosaka, ko mēs darīsim.�

Viņi stāvēja gaitenī pie apsprie�u telpas.

�Domāju, ka mums vajadzētu vēlreiz aprunāties ar Mīkaelu Blumkvistu,� Mūdiga atteica. �Bet vispirms man mazliet jāap�sprie�as ar Bublanski. Tagad ir piektdienas pēcpusdiena, bet sest�dien un svētdien man ir brīvs. Tas nozīmē, ka varam sākt tikai pirmdien. Nedēļas nogalē padomājiet par �iem materiāliem.� Viņi atvadījās. Sonja Mūdiga iegāja pie Bublanska tie�i mirklī, kad viņ� atvadījās no prokurora Ekstrēma.

�Vienu minūti.�

�Apsēdies.�

�Es tā pārskaitos uz Fasti, ka nespēju savaldīties.�

�Viņ� teica, ka tu esot metusies viņam virsū. Es sapratu, ka kaut kas notika. Tāpēc iegāju un atvainojos.�

�Viņ� apgalvoja, ka es gribot palikt viena ar Mirjamu Vu, jo viņa mani uzbudinot.�

�Nedomāju, ka būtu to dzirdējis. Bet to var kvalificēt kā sek�suālu uzmāk�anos. Vai gribi iesniegt sūdzību?�

�Es iegāzu viņam pa ģīmi. Ar to pietiek.�

�Labi, tad es pieņemu, ka viņ� tevi ļoti izprovocēja.�

�Tie�i tā.�

�Hansam Fastem ir problēmas ar stiprām sievietēm.�

�Esmu to pamanījusi.�

�Tu esi stipra sieviete un ļoti laba policiste."

�Paldies.�

�Bet es gribētu, lai tu nesit mūsu darbiniekus.�

�Tas neatkārtosies. Es �odien nepaspēju pārskatīt Dāga Sven�sona rakstāmgaldu Millennium.�

�Mēs jau esam mazliet nokavēju�i. Ej mājās un drusku atpū�ties, pirmdien ķersimies klāt ar jauniem spēkiem.�

Niklass Ēriksons apstājās pie Centrālās stacijas un iedzēra kafiju George bārā. Viņ� jutās nomākts. Visu nedēļu viņ� bija gaidījis, ka Līsbetu Salanderi kuru katru bridi notvers. Ja viņa aizturē�anā pretotos, veiksmes gadījumā kāds labsirdīgs policists varētu viņu no�aut.

Tā bija pievilcīga fantāzija.

Ta�u Salandere joprojām bija uz brīvām kājām. Un ar to vēl nebija gana, tagad Bublanskis sāka prātot par citiem noziedznie�kiem. Tā nebija pozitīva notikumu attīstība.

Būt pakļautam Sonijam Būmanam bija nelāgi diezgan - tas �alis ta�u bija viens no garlaicīgākajiem un ar iztēli apdalītā�kajiem, kādu Milton iespējams atrast, - bet tagad Niklass bija padots Sonjai Mūdigai.

Mūdiga bija tā, kura vairāk par visiem ap�aubīja Salanderes vainu un dro�i vien modināja �aubas Bublanskī. Ēriksons prātoja, vai inspektoram Burbulim varētu būt kaut kas ar to stulbo kuci. Nebūtu nekāds brīnums. Bublanskis pret viņu izturējās kā lupata. No visiem policistiem �ajā izmeklē�anā tikai Fastem bija aknas pateikt, ko viņ� patiesībā domā.

Niklass Ēriksons iegrima pārdomās.

No rīta viņam un Būmanam Milton Security bija īsa tik�anās ar Armanski un Frēklundu. Nedēļu ilgajai izmeklē�anai nebija rezul�tātu, un Armanskis jutās aizkaitināts par to, ka neviens acīm�redzot nav atradis slepkavībai nekādu izskaidrojumu. Frēklunds ierosināja Milton Security pārdomāt savu iesaistī�anos - Būma�nam un Ēriksonam bija pietiekami daudz citu darba uzdevumu, ne tikai bez maksas palīdzēt policijai.

Armanskis bridi domāja un tad nolēma, ka Būmans un Ērik�sons turpinās vēl nedēļu. Ja rezultātu nebūs, �is projekts tiks pārtraukts.

Citiem vārdiem sakot, Niklasam Ēriksonam bija nedēļa laika, līdz durvis uz izmeklē�anu atkal aizcirtīsies. Viņ� īsti nezināja, ko iesākt.

Pēc brī�a viņ� paņēma mobilo telefonu un piezvanīja savam paziņam �urnālistam Tonijam Skālam. Skāla bija brīvā līguma �urnālists, kas mēdza rakstīt visādus niekus kādam vīrie�u �ur�nālam. Ēriksons sasveicinājās un sacīja, ka viņam esot infor�mācija par En�ēdes slepkavības izmeklē�anu. Viņ� paskaidroja, kā tas gadījies, ka viņ� piepe�i nonācis karstākajā izmeklē�anā daudzu gadu laikā. Nebija nekāds brīnums, ka Skāla uzķērās, jo te viņam pavērās iespēja dabūt sensāciju lielākai avīzei. Abi vienojās pēc stundas tikties pie kafijas tases un izvēlējās Aveny Kungsgātanā.

Tonija Skālas visredzamākā personiskā īpa�ība bija resnums. Liels resnums.

�Ja tu gribi informāciju, tev jāapsola divas lietas.�

�Sper vaļā.�

�Pirmkārt, tekstā nedrīkst pieminēt Milton Security. Mums ir tikai konsultantu loma, un, ja tur būs minēts Milton, kādam var rasties aizdomas, ka informāciju noplūdinu es.�

�Tie gan varētu būt interesanti jaunumi, ka Salandere strādā�jusi Millennium.�

�Par apkopēju un tamlīdzīgi,� Ēriksons atvairījās. �Tie nav nekādi jaunumi.�

�Labi.�

�Otrkārt, tev tekstā jāliek manīt, ka informāciju noplūdinājusi sieviete.�

�Kāpēc?�

�Lai novērstu aizdomas no manis.�

�Skaidrs. Ko tu vari pastāstīt?�

�Ir parādījusies Salanderes draudzene lesbiete.�

�Oho! Tā meitene, kas bija pierakstīta Lundagātanā un pazu�dusi?�

�Mirjama Vu. Vai tas ir kaut ko vērts?�

�Kā nu ne! Kur viņa bijusi?�

�Ārzemēs. Viņa apgalvo, ka neesot dzirdējusi par slepkavībām.�

�Vai viņa tiek turēta par kaut ko aizdomās?�

�Nē, �obrīd ne. �odien viņu nopratināja un pirms trim stun�dām atlaida.�

�Ahā. Tu viņai tici?�

�Es domāju, ka viņa melo kā suns. Viņa kaut ko zina.�

�Labi.�

�Bet pārbaudi viņas biogrāfiju. �itā mei�a nododas sadoma- zohistiskam seksam ar Salanderi.�

�Kā tu to zini?�

�Viņa atzinās pratinā�anā. Kratī�anā mēs atradām roku dzel��us, ādas apģērbus, pātadziņas un citas mantas.�

Pātadziņas bija neliels pārspīlējums. Nu labi, tie bija salti meli, bet tā ķīnie�u kuce noteikti bija spēlējusies arī ar pātadziņām. �Nopietni?� jautāja Tonijs Skāla.

Paolo Roberto bija viens no pēdējiem apmeklētājiem, kad biblio�tēku slēdza. Viņ� bija pavadījis visu pēcpusdienu, lasīdams katru rindiņu, kas uzrakstīta par Līsbetas Salanderes meklē�anu.

Izgājis uz Sveavēgena, Roberto jutās nomākts un apjucis. Un izsalcis. Viņ� devās uz Makdonaldu, pasūtīja hamburgeru un apsēdās kādā kaktā.

Līsbeta Salandere - trīskārtēja slepkava. Viņ� nespēja tam noti�cēt. Ne jau tā trauslā, mazā, sare�ģītā meitenīte. Jautājums bija, vai viņam vajadzētu kaut ko darīt. Un tādā gadījumā - ko.

Mirjama Vu ar taksometru bija aizbraukusi atpakaļ uz Lundagā�tanu un tagad vēroja postījumus savā tikko remontētajā dzīvoklī. Skapji, plaukti, kastes un kumodes atvilktnes bija iztuk�otas un to saturs - sa�ķirots. Visā dzīvoklī bija pirkstu nospiedumu pul�vera traipi. Kaudzē uz gultas gulēja viņas ļoti privātās seksa rotaļlietas. Cik Mirjama redzēja, nekā netrūka.

Vispirms viņa piezvanīja uz Sēdermalmes atslēgu darbnīcu un pasūtīja jaunu ārdurvju atslēgu. Meistaram bija jāierodas stundas laikā.

Mirjama ieslēdza kafijas automātu un pa�ūpoja galvu. Līsbet, Līsbet, kur tu esi iekūlusies?

Viņa paņēma mobilo telefonu un piezvanīja uz Līsbetas nu�muru, bet saņēma ziņu, ka abonents nav sasniedzams. Mirjama ilgi sēdēja pie virtuves galda un mēģināja aptvert notiku�o. Līs�beta Salandere, kuru viņa pazina, nebija psihiski slima slepkava, tomēr Mirjama nepazina viņu īpa�i labi. Līsbeta gan bija kaislīga gultā, ta�u attiecīgā noskaņojumā varēja būt arī salta kā ledus.

Mirjama nolēma neiz�ķirties par kādu viedokli, pirms nebūs Līsbetu satikusi un saņēmusi paskaidrojumu. Piepe�i viņai gri�bējās raudāt, un tad viņa vairākas stundas nodevās dzīvokļa uzkop�anai.

Septiņos vakarā Mirjama bija dabūjusi jaunu atslēgu, un viņas mājoklis atkal bija vairāk vai mazāk apdzīvojams. Viņa nomaz�gājās du�ā, un, tikko bija apsēdusies virtuvē, ģērbusies melni zeltainā austrumu stila rītakleitā, pie durvīm piezvanīja. Atvērusi durvis, viņa ieraudzīja ļoti resnu un neskuvu�os vīrieti.

�Labdien, Mirjama, esmu �urnālists Tonijs Skāla. Vai jūs varētu atbildēt uz da�iem jautājumiem?�

Viņam līdzi bija fotogrāfs, kur� nozibināja zibspuldzi Mirjamai sejā.

Mirjama bridi apsvēra iespēju likt lietā spērienu palēcienā un elkoni pa degunu, tomēr viņai pietika aukstasinības, lai saprastu, ka tādā gadījumā bildes būs vēl pikantākas.

�Vai bijāt ārzemēs kopā ar Līsbetu Salanderi? Vai jūs zināt, kur viņa ir?�

Mirjama Vu aizcirta durvis un aizslēdza jauno atslēgu. Tonijs Skāla pacēla vēstuļspraugas aizvaru.

�Mirjama, jums agri vai vēlu būs jārunā ar pla�saziņas līdzek�ļiem. Es varu jums palīdzēt.�

Mirjama savilka roku dūrē un trieca pa vēstuļspraugu. Viņa dzirdēja sāpju kliedzienu, kad tur iesprūda Tonija Skālas pirksti. Tad viņa aizvēra iek�durvis, aizgāja uz gultu un aizvēra acis. Līsbet, kad tik�u tev klāt, es tevi no�ņaug�u.

Pēc brauciena uz Smodālari Mīkaels Blumkvists bija pavadījis pēcpusdienu, apciemojot vēl vienu no prostitūtu pircējiem, ko Dāgs Svensons bija plānojis atmaskot. Līdz ar to viņ� nedēļas laikā bija pārbaudījis se�us no trīsdesmit septiņiem vārdiem. Pēdējais bija pensionēts tiesnesis, kas dzīvoja Tumbā un vairākas reizes bija iztiesājis ar prostitūciju saistītas lietas. Patīkamā kārtā tiesnesis nebija nedz noliedzis savu vainu, nedz draudējis, nedz lūdzies �ēlastību. Glu�i pretēji - viņ� bez aplinkiem atzina, ka esot kniebies ar austrumu skuķiem. Nē, viņ� neko neno�ēlojot. Prostitūcija esot godājams arods, un viņ� uzskatījis, ka izdara meitenēm pakalpojumu, kļūdams par viņu klientu.

Mīkaels atradās pie Liljeholmenas, kad ap desmitiem vakarā piezvanīja Mālina Ēriksone.

�Sveiks,� Mālina sacīja. �Vai esi redzējis lielās avīzes internetā lapu?�

�Nē, kas ir?�

�Atgriezusies Līsbetas Salanderes draudzene.�

�Ko? Kas?�

�Lesbiete, vārdā Miijama Vu, kura mitinās viņas dzīvoklī Lun�dagātanā.�

Vu, Mīkaels nodomāja. Salandere-Vu uz durvju plāksnītes.

�Paldies. Es dodos.�

Mirjama Vu jau sen bija izrāvusi kabeli un izslēgusi mobilo telefonu. Pusastoņos vakarā ziņa bija ievietota vienas rīta avīzes internetā versijā. īsi pēc tam piezvanīja Aftonbladet un pēc trim minūtēm - Expressen, lūdzot komentāru. Aktuellt pārraidīja ziņu, neminot Mirjamas vārdu, ta�u pulksten deviņos viņas komentāru bija centu�ies iegūt ne mazāk kā se�padsmit reportieri no da�ā�diem pla�saziņas līdzekļiem.

Divas reizes bija zvanīts pie durvīm. Mirjama neatvēra un bija izslēgusi dzīvoklī visas lampas. Viņai gribējās salauzt degunu nākamajam �urnālistam, kur� mēģinās viņu tramdīt. Beidzot viņa ieslēdza mobilo telefonu, piezvanīja kādai draudzenei, kas dzī�voja netālu Hornstullā, un lūdza atļauju pārnak�ņot pie viņas.

Mirjama izlavījās pa Lundagātanas nama durvīm mazāk nekā piecas minūtes, pirms tur piebrauca Mīkaels Blumkvists un vel�tīgi zvanīja pie viņas durvīm.

Bublanskis piezvanīja Sonjai Mūdigai neilgi pēc desmitiem sest�dienas rītā. Viņa bija nogulējusi līdz desmitiem un pēc tam bridi padauzījusies ar bērniem, līdz vīrs aizveda tos pastaigā nopirkt sestdienas kārumus.

�Vai esi lasījusi �odienas avīzes?�

�Patiesībā ne. Es pamodos tikai pirms stundas un biju aiz�ņemta ar bērniem. Vai kas noticis?�

�Kāds no izmeklē�anas noplūdina informāciju presei.�

�Mēs jau to zinām. Pirms da�ām dienām kāds parādīja Salan�deres ekspertīzi.�

�Tas bija prokurors Ēkstrems.�

�Tie�ām?�

�Jā. Protams. Lai gan viņ� to nemū�am neatzīs. Viņ� cen�as uzkurināt interesi, jo tas nes viņam labumu. Bet ne �ajā gadī�jumā. Kāds �urnālists Tonijs Skāla ir runājis ar policistu, kur� viņam nodevis daudz informācijas par Mirjamu Vu. Arī detaļas no vakardienas nopratinā�anas. Mēs gribējām to paturēt slepenībā, un Ēkstrems ir pārskaities.�

�Velns!�

��urnālists nevienu nesauc vārdā. Avotam esot �svarīgs amats izmeklē�anā�.�

�Sasodīts!� Sonja Mūdiga sacīja.

�Vienā vietā rakstā �is avots ir apzīmēts ar vārdu �viņa��. Sonja Mūdiga divdesmit sekundes klusēja, aptverdama, ko tas nozīmē. Viņa bija vienīgā sieviete izmeklē�anā.

�Bublanski� es nevienam �urnālistam neesmu teikusi ne vārda. Neesmu apspriedusi izmeklē�anu ne ar vienu nepiedero�o. Pat ne ar savu vīru.�

�Es tev ticu. Un ne mirkli nedomāju, ka tu noplūdini infor�māciju. Diem�ēl prokurors Ēkstrems tā domā. Un Hanss Faste de�urē nedēļas nogalē un mētājas ar mājieniem.�

Piepe�i Sonja Mūdiga sajutās pavisam gurda.

�Kas tagad būs?�

�Ēkstrems pieprasa atstādināt tevi no izmeklē�anas, kamēr tiks pārbaudīta apsūdzība.�

�Tas ir negudri. Kā es spē�u pierādīt�?�

�Tev nekas nav jāpierāda. Tas ir jāpierāda izmeklētājam.�

�Es zinu, bet� velns parāvis! Cik ilgi vilksies tā pārbaude?� �Tā jau ir notikusi.�

�Ko?"

�Es pajautāju. Tu atbildēji, ka neesi noplūdinājusi informāciju. Tātad pārbaude ir pabeigta un man tikai jāuzraksta ziņojums. Tiksimies pirmdien deviņos Ēkstrema kabinetā un apspriedīsi�mies.�

�Paldies, Bublanski!�

�Nav par ko.�

�Bet mums ir problēma.�

�Zinu.�

�Ja informāciju nenoplūdināju es, to ir izdarījis kāds cits no mūsu grupas.�

�Vai tev ir priek�likumi?"

�Spontāni man rodas kārdinājums sacīt: Faste� bet tam es īsti neticu.�

�Man jāpiekrīt. Ta�u Faste var būt arī īsts maitasgabals, un vakar viņ� bija ļoti pārskaities.�

Bublanskis labprāt devās pastaigās, cik nu laiks atļāva. Tā bija viena no viņa fizisko nodarbību formām. Viņ� dzīvoja Katarīna Bāngātanā Sēdermalmē, ne pārāk tālu no Millennium redakci�jas, no Milton Security, kur Līsbeta Salandere bija strādājusi, un no Lundagātanas, kur viņa dzīvoja. Turklāt varēja aiziet arī līdz sinagogai Paulsgātanā. Sestdienas pēcpusdienā viņ� apstaigāja visas �īs vietas.

Pastaigas pirmajā daļā Bublanski pavadīja viņa sieva Agnese. Viņi bija precēju�ies jau divdesmit trīs gadus, un visu �o laiku Bublanskis bija viņai uzticīgs bez mazākā sānsoļa.

Viņi brīdi uzkavējās sinagogā un parunājās ar rabīnu. Bub�lanskis bija poļu izcelsmes ebrejs, bet Agneses ģimene - tie, kuri pārdzīvoju�i Au�vicu, - nāca no Ungārijas.

Pēc sinagogas viņi iz�ķīrās - Agnese devās iepirkties, bet vīrs turpināja pastaigu. Bublanskis juta vajadzību pabūt vienatnē un padomāt par sare�ģīto izmeklē�anu. Viņ� uzmanīgi pārskatīja visus soļus, ko spēris kop� brī�a, kad izmeklē�anas dokumenti Zaļās ceturtdienas rītā nogūla uz viņa galda, un nevarēja atrast īpa�i daudz pavir�ību.

Viena kļūda bija tā, ka viņ� nebija nevienu aizsūtījis tūlīt ap�skatīt Dāga Svensona rakstāmgaldu Millennium redakcijā. Kad viņ� beidzot iedomājās to izdarīt - un darīja to pats Mīkaels Blumkvists jau bija aizvācis Dievs vien zina ko.

Otrā kļūda bija tā, ka izmeklē�ana palaidusi garām Līsbetas Salanderes ma�īnu. Jerkers Holmbergs gan bija ziņojis, ka ma�īnā nav nekā interesanta. Atskaitot kļūmi ar ma�īnu, izmeklē�ana bija tik akurāta, cik nu vispār iespējams.

Bublanskis apstājās pie kāda kioska Sinkensdammā un domīgi vēroja reklāmu. Iisbetas Salanderes pases fotogrāfija bija saru�kusi līdz mazai, ta�u viegli atpazīstamai vinjetei aug�ējā stūri, bet uzmanība tagad bija pievērsta ejo�ākiem jaunumiem.

Policija pēta

LESBIE�U

SĀTANISTU BANDU

Bublanskis nopirka avīzi un at�ķīra atvērumu, kurā galveno vietu ieņēma piecas pusaud�a vecuma meitenes, ģērbu�ās melnās drēbēs, kniedētās ādas jakās, saplēstos d�insos un ļoti apspīlē�tos T krekliņos. Viena no meitenēm turēja karodziņu ar pen- tagrammu, bet kāda cita bija izslējusi rādītājpirkstu un mazo pirkstiņu. Bublanskis izlasīja parakstu. Līsbeta Salandere biedrojās ar death metal grupu, kas spēlēja nelielos klubos. 1996. gadā grupa pielūdza Church of Satan un guva panākumus ar dziesmu Etiquette of Evil.

Nosaukums Evil Fingers netika pieminēts, un sejas bija aiz�miglotas. Ta�u rokgrupas meiteņu draugi bez lielām grūtībām varētu viņas pazīt.

Nākamais atvērums pievērsās Mirjamai Vu un bija ilustrēts ar fotogrāfiju no kāda Bērns �ova, kur viņa piedalījusies. Mirjama Vu tur bija redzama puskaila, ar krievu virsnieka cepuri galvā. Foto�grāfija bija uzņemta no apak�as. Tāpat kā Evil Fingers meitenēm, arī Mirjamas acis bija aizmiglotas. Viņu dēvēja par �trīsdesmit vienu gadu veco sievieti�.

Salanderes draudzene sacer rakstus par lesbisku sadomazo- histu seksu.

31 gadu vecā sieviete ir pazīstama Stokholmas centra bāru apmeklētāja. Viņa neslēpa, ka guļ ar sievietēm un vēlas dominēt pār savu partneri.

�urnālists pat bija atradis meiteni, vārdā Sāra, kurai, pēc viņas pa�as vārdiem, trīsdesmit vienu gadu vecā mēģinājusi piecirst. Sāras draugs bijis �sa�utis� par �ādu izgājienu. Raksts apgalvoja, ka runa ir par �aubīgu un elitāru feministisku novirzienu homo�seksuālistu kustības perifērijā, kur� da�kārt mēdzot izpausties kā bondage workshop praida festivāla laikā. Pārējā raksta daļa bal�stījās uz se�us gadus vecu un, iespējams, provokatīvu Mirjamas Vu sacerētu tekstu kādā feministu kustības �urnālā. Bublanskis pārlaida acis tekstam un tad iesvieda avīzi atkritumu kastē.

Viņ� brīdi domāja par Hansu Fasti un Sonju Mūdigu. Divi zino�i izmeklētāji. Tomēr Faste radīja problēmas. Viņ� krita cilvēkiem uz nerviem. Bublanskis saprata, ka viņam jāparunā ar Fasti, tomēr viņam bija grūti noticēt, ka Faste varētu būt noplūdinājis infor�māciju.

Pacēlis acis, Bublanskis aptvēra, ka stāv Lundagātanā un vēro Līsbetas Salanderes māju. Lēmums atnākt �urp nebija apzināts. Viņ� glu�i vienkār�i nespēja Salanderi izprast.

Bublanskis pa kāpnēm uzkāpa līdz aug�as Lundagātanai, kur labu bridi palika stāvam un pārdomāja Mīkaela Blumkvista stāstu par uzbrukumu Salanderei. Arī tas nekur nenoveda. Nebija ne iesnieguma policijai, ne vārdu, ne kārtīgu uzbrucēja pazīmju. Blumkvists apgalvoja, ka neesot saskatījis numuru furgonam, kas aizbrauca no notikuma vietas.

Ja tas vispār bija noticis.

Citiem vārdiem sakot - vēl viens strupceļ�.

Bublanskis lūkojās lejup uz vīnsarkano hondu, kas visu laiku bija stāvējusi ielas malā. Piepe�i pie nama pienāca Mīkaels Blum�kvists.

Mirjama Vu pamodās vēlu un sapinusies palagā; viņa piecēlās sēdus un skatījās apkārt sve�ajā istabā.

Par aizbildinājumu, lai piezvanītu draudzenei un lūgtu nakts�mājas, viņa bija izmantojusi piepe�o pla�saziņas līdzekļu uzma�nību. Ta�u saprata, ka aizbēgusi arī tāpēc, ka baidījās - pie dur�vīm var pieklauvēt Līsbeta.

Pratinā�ana policijā un avī�raksti bija atstāju�i uz Mirjamu lielāku iespaidu, nekā viņa bija domājusi. Lai gan izlēmusi nogai�dīt ar secinājumiem, iekams Līsbetai radīsies izdevība paskaidrot notiku�o, viņa tomēr bija sākusi turēt draudzeni aizdomās.

Mirjama paskatījās uz trīsdesmit septiņus gadus veco Vik�toriju Viktor�oni, sauktu par Dubult-V un simtprocentīgu les- bieti. Viktorija gulēja uz vēdera un kaut ko murmināja miegā. Mirjama ielavījās vannas istabā un ielīda du�ā. Pēc tam izgāja nopirkt maizi brokastīm. Tikai pie kases vietējā veikaliņā blakus

Cinnamon kafejnīcai Verkstadsgātanā viņas skatiens pievērsās avīzēm. Miijama aizbēga atpakaļ uz Dubult-V dzīvokli.

Mīkaels Blumkvists garām vīnsarkanajai hondai devās uz Sa�landeres namdurvīm, uzspieda durvju kodu un nozuda. Viņ� bija prom divas minūtes, tad atkal iznāca uz ielas. Neviena nav mājās? Blumkvists skatījās uz ielu, �ķietami nespēdams izlemt. Bublanskis viņu domīgi vēroja.

Bublanskim raizes darīja doma: ja Blumkvists ir melojis par uzbrukumu Lundagātanā, tas nozīmē, ka viņ� spēlē kaut kādu spēli, kas ļaunākajā gadījumā var nozīmēt, ka viņ� kaut kādā veidā ir līdzdalīgs slepkavībās. Bet, ja viņ� runā patiesību - un pagaidām nebija iemesla domāt, ka tā nav, - tad �ajā drāmā ir kāds slēptais vienādojums. Tas nozīmē, ka bez redzamajiem ir vēl citi dalībnieki un slepkavība varētu būt krietni sare�ģītāka par patoloģiski juku�ai meitenei uznāku�u neprāta lēkmi.

Kad Blumkvists pagriezās uz Sinkensdamma stacijas pusi, Bub�lanskis viņam uzsauca. Blumkvists apstājās, pamanīja policistu un tad devās viņam pretī. Abi satikās lejā pie kāpnēm.

�Labdien, Blumkvist! Vai meklējat Līsbetu Salanderi?�

�Patiesībā ne. Es meklēju Mirjamu Vu.�

�Viņas nav mājās. Kāds noplūdināja presei ziņu, ka Vu ir at�griezusies.�

�Ko viņa pastāstīja?�

Bublanskis pētīgi paraudzījās uz Blumkvistu. Kalle Blumkvists.

�Nāciet man līdzi,� viņ� uzaicināja. �Man gribētos tasi kafi�jas.�

Viņi klusēdami pagāja garām Hēgalidas baznīcai. Bublanskis aizveda Blumkvistu uz kafejnīcu Lillasyster pie Liljeholmas tilta, kur inspektors pasūtīja dubulto espreso ar karoti auksta piena, bet Mīkaels - caffe latte. Abi apsēdās smēķētāju daļā.

�Man sen nav bijis tik mulsino�as lietas,� Bublanskis ierunājās. �Cik daudz es ar jums varu apspriest, lai man rīt to nevajadzētu lasīt Expressen?�

�Es nestrādāju Expressen."

�Jūs saprotat, ko es domāju.�

�Bublanski - es neticu, ka Līsbeta ir vainīga.�

�Un jūs veicat privāto izmeklē�anu uz savu roku? Vai tāpēc jūs dēvē par Kaili Blumkvistu?�

Mīkaels piepe�i pasmaidīja.

�Es saprotu, ka jūs sauc par inspektoru Burbuli.�

Bublanskis izspieda stīvu smaidu.

�Kāpēc jūs neticat, ka Salandere ir vainīga?�

�Es itin neko nezinu par viņas aizbildni, ta�u viņai glu�i vien�kār�i nebija iemesla nogalināt Dāgu un Miu. It īpa�i Miu. Līsbeta nicina vīrie�us, kuri ienīst sievietes, un Mia grasījās pie�miegt veselu virkni prostitūtu pircēju. Mias darbs pilnībā saskanēja ar to, ko būtu darījusi pati Līsbeta. Viņai ir morāle.�

�Es nespēju viņu izprast. Atpalikusi psihiatrijas paciente vai kompetenta pētniece.�

�Līsbeta ir citāda. Viņa ir diezgan asociāla, ta�u viņas prātam nekas nekait. Glu�i pretēji - viņa, visticamāk, ir talantīgāka par mums abiem.�

Bublanskis nopūtās. Mīkaela Blumkvista vērtējums saskanēja ar Mirjamas Vu vārdiem.

�Tāpēc viņa ir jāaiztur. Es nevaru atklāt detaļas, ta�u mums ir lietiskie pierādījumi, ka viņa atradās slepkavības vietā un ir personiski saistīta ar slepkavības ieroci.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

"Es pieņemu: tas nozīmē, ka jūs esat atradu�i uz tā Līsbetas pirkstu nospiedumus. Ta�u tas nenozīmē, ka viņa �āva.� Bublanskis pamāja ar galvu.

�Arī Dragans Armanskis �aubās. Viņ� ir pārāk piesardzīgs, lai pateiktu tie�i, ta�u arī viņ� meklē pierādījumus Salanderes nevainībai.�

�Un jūs? Ko jūs domājat?�

�Es esmu policists. Es cilvēkus aizturu un nopratinu. �obrīd Līsbetas Salanderes izredzes neizskatās spo�as. Mēs esam notie�sāju�i slepkavas ar daudz vājākiem pierādījumiem.�

�Jūs neatbildējāt uz jautājumu.�

�Es nezinu. Ja viņa būt nevainīga� kam, jūsuprāt, būtu vaja�dzīgs nogalināt viņas aizbildni un divus jūsu draugus?�

Mīkaels paņēma cigare�u paciņu un piedāvāja Bublanskim, bet inspektors papurināja galvu. Mīkaels negribēja melot poli�cistam un nosprieda, ka viņam vajadzētu pastāstīt kaut ko par saviem prātojumiem attiecībā uz vīru, vārdā Zala. Viņam vaja�dzētu pastāstīt arī par komisāru Gunnaru Bjerku no Dro�ības policijas.

Ta�u Bublanskim un viņa kolēģiem arī bija pieeja Dāga Sven�sona materiāliem, kuros bija tā pati mape ar nosaukumu <Zala>. Viņiem vajadzēja to tikai izlasīt. Tā vietā viņi brauca ar ceļa rulli un masu saziņas līdzekļos izklāstīja visas Līsbetas dzīves intīmās detaļas.

Mīkaelam bija kāda ideja, ta�u viņ� nezināja, kurp tā aizvedīs. Viņ� nevēlējās minēt Bjerka vārdu, pirms nebūs pārliecināts. Zala- �enko. Tur slēpās saistība starp Bjūrmanu, Dāgu un Miu. Nelaime tā, ka Bjerks nebija neko izstāstījis.

�Ļaujiet man vēl kādu brīdi rakt, tad es izteik�u alternatīvu teoriju.�

�Ceru, ka ne pēdas policijā.�

Mīkaels pasmaidīja.

�Nē. Vēl ne. Ko sacīja Mirjama Vu?�

�Apmēram to pa�u, ko jūs. Viņām bija attiecības.�

Bublanskis pa�ķielēja uz Mīkaelu.

�Tā nav mana darī�ana,� Mīkaels atteica.

�Mirjama Vu un Salandere tiekas trīs gadus. Viņa neko nezi�nāja par Salanderes pagātni un pat ne to, kur viņa strādāja. To ir grūti sagremot. Bet man �ķiet, ka viņa stāsta patiesību.� �Līsbeta ir visai privāta,� Mīkaels sacīja.

Viņi bridi klusēja.

�Vai jums ir Miijamas Vu telefona numurs?�

�Jā.�

�Vai es varu to palūgt?�

�Nē.�

�Kāpēc ne?�

�Mīkael, �ī ir policijas lieta. Mums nevajag privātdetektīvus ar neprātīgām teorijām.�

�Man vēl nav nekādas teorijas. Bet es domāju, ka mīklas atri�sinājums slēpjas Dāga Svensona materiālos.�

�Jūs noteikti viegli varat dabūt Mirjamu Vu rokā, ja vien papū�lēsieties.�

�Dro�i vien. Ta�u visvienkār�āk ir apjautāties kādam, kuram jau ir viņas numurs.�

Bublanskis nopūtās. Mīkaels piepe�i noskaitās.

�Vai policisti ir gudrāki par parastiem cilvēkiem, kurus jūs dēvējat par privātdetektīviem?� viņ� jautāja.

�Nē, nedomāju vis. Bet policisti ir izglītoti, un noziegumu iz�meklē�ana ir viņu darbs.�

�Arī privātpersonas ir izglītoti cilvēki,� Mīkaels lēni sacīja. �Un da�kārt izmeklē�ana viņiem padodas daudz labāk nekā īstiem policistiem.�

�Jūs tā domājat.�

�Es zinu. D�oja Rahmana lieta. Vesels bars policistu sēdēja uz pakaļas un blisināja acis piecus gadus, kamēr Rahmans bija nevainīgi notiesāts par vecas tantiņas slepkavību. Viņ� joprojām tupētu cietumā, ja kāda skolotāja vairākus gadus nebūtu nodar�bojusies ar nopietnu izmeklē�anu. Viņa to izdarīja un bez visiem resursiem, kas ir jūsu rīcībā. Viņa ne tikai pierādīja, ka Rahmans nav vainīgs, bet arī spēja atrast cilvēku, kur�, visticamāk, bija īstais slepkava.�

�Rahmana gadījums bija presti�a lieta. Prokurors atteicās uzklausīt faktus.�

Mīkaels Blumkvists vēroja Bublanski.

�Bublanski� es jums teik�u, lūk, ko: tie�i �ajā mirklī ari Salan�deres gadījums kļūst par presti�a lietu. Es apgalvoju, ka viņa nenogalināja Dāgu un Miu. Un es to pierādī�u. Es atradī�u jums citu slepkavu, un, kad tas notiks, es uzrakstī�u tādu rakstu, kuru gan jums, gan jūsu kolēģiem būs ellīgi smagi lasīt.�

Soļodams mājup uz Katarina Bāngātanu, Bublanskis sajuta vaja�dzību parunāties ar Dievu, ta�u devās nevis uz sinagogu, bet gan uz katoļu baznīcu Folkungagātanā. Viņ� apsēdās vienā no pēdējiem soliem un nekustējās vairāk kā stundu. Kā ebrejam viņam, tehniski raugoties, nekas nebija darāms katoļu baznīcā, ta�u tā bija mierpilna vieta, kuru viņ� regulāri apmeklēja, kad juta nepiecie�amību sakārtot domas. Jans Bublanskis uzskatīja, ka katoļu baznīca ir tikpat laba vieta domā�anai kā sinagoga, un bija pārliecināts, ka Dievam nebūs iebildumu. Turklāt starp katolicismu un jūdaismu pastāvēja liela at�ķirība. Uz sinagogu viņ� gāja, lai meklētu sabiedrību un kopību ar citiem cilvēkiem. Katoļi gāja uz baznīcu, lai pabūtu kopā ar Dievu. �ī baznīca aici�nāja uz klusē�anu un lika apmeklētājus mierā.

Bublanskis domāja par Līsbetu Salanderi un Mirjamu Vu. Un prātoja, ko Ērika Bergere un Mīkaels Blumkvists no viņa noslē�pu�i. Bublanskis bija pārliecināts, ka viņi zina par Salanderi kaut ko tādu, ko nav stāstīju�i. Viņ� prātoja, kādus �pētījumus� Salandere varētu būt veikusi Blumkvistam. Mirkli viņ� iedomājās, ka Salandere strādāja pie Blumkvista, īsi pirms viņ� atmaskoja Vennerstrema lietu, ta�u pēc īsām pārdomām atmeta �o iespēju. Salanderei vienkār�i nevarēja būt saistības ar tik dramatiskiem notikumiem, un nelikās loģiski, ka viņa būtu devusi kaut ko vēr�tīgu. Lai cik laba pētniece ari būtu.

Bublanskis jutās noraizējies.

Viņam nepatika Mīkaela Blumkvista nelokāmā pārliecība, ka Salandere nav vainīga. �ajā lietā viņu pa�u kā policistu māca �aubas - viņa darbs bija �aubīties. Pavisam cita lieta, ja izaici�nājumu meta Blumkvists kā privātdetektīvs.

Bublanskim nepatika privātdetektīvi, jo tie, neap�aubāmi, bija sinonīms sazvērestības teorijām, kas gan radīja sensacionālus virsrakstus avīzēs, bet visbie�āk sagādāja pilnīgi nevajadzīgu papildu darbu policistiem.

�ī bija kļuvusi par visneprātīgāko slepkavības izmeklē�anu, kādā Bublanskis jebkad bija piedalījies. Kaut kādā veidā viņ� bija pazaudējis fokusu. Izziņas darbam slepkavības izmeklē�anā jā�seko loģisku seku ķēdei.

Ja septiņpadsmitgadīgu puisi atrod nodurtu Marīatorjetā, tad nepiecie�ams noskaidrot, kura skinhedu vai cita jaunie�u banda pirms stundas klīdusi pie Sēderas stacijas. Ir draugi, paziņas, liecinieki un pavisam drīz - jau aizdomās turamie.

Ja �etrdesmit divus gadus vecu vīrieti ar trim �āvieniem noga�lina krogā �ērholmenā un izrādās, ka viņ� bijis dienvidslāvu mafi�jas loceklis, tad nepiecie�ams izdibināt, kur� grupējums cen�as pārņemt savā kontrolē cigare�u kontrabandu.

Ja dzīvoklī atrod no�ņaugtu divdesmit se�us gadus vecu sievieti ar tīru biogrāfiju un sakārtotu dzīvi, tad jānoskaidro, kas ir viņas draugs vai ar ko viņa runājusi krodziņā iepriek�ējā vakarā.

Bublanskis bija veicis tik daudz �āda veida izmeklē�anu, ka varētu darīt to miegā.

�ī izmeklē�ana bija sākusies tik labi. Viņi jau da�u stundu laikā atrada galveno aizdomās turamo. Līsbeta Salandere bija kā radīta �ai lomai - acīm redzama psihiatru paciente, kam visu dzīvi biju�as nekontrolējamas agresijas epizodes. Praktiski vaja�dzēja tikai meiteni aizturēt un izspiest atzī�anos vai - atkarībā no apstākļiem - nosūtīt uz psihiatrisko klīniku. Pēc tam viss bija aizgājis greizi.

Salandere nedzīvoja tur, kur dzīvoja. Viņas draugi bija Dragans Armanskis un Mīkaels Blumkvists. Viņai bija attiecības ar nepa�zīstamu lesbieti, kas piekopa seksu ar roku dzel�iem un sacēla mediju vētru jau tā sare�ģītā situācijā. Viņai bankā bija divarpus miljoni kronu un nebija zināmas darbavietas. Tad nāca Blumk�vists ar teorijām par sievie�u tirdzniecību un sazvērestībām, un viņam kā �urnālistikas slavenībai piemita politiska spēja ar vienu vienīgu veiksmīgu rakstu izraisīt izmeklē�anā haosu.

Un - galvenais - aizdomās turamo nevarēja atrast, lai gan viņa bija rokas stiepiena attālumā, ar īpa�ām pazīmēm un teto�vējumiem pa visu miesu. Kop� slepkavības bija pagāju�as gan�drīz divas nedēļas, bet nebija ne mazāko norā�u par Salanderes atra�anās vietu.

Diska plīsuma dēļ atvaļinātais Dro�ības policijas nodaļas vadī�tāja vietnieks Gunnars Bjerks bija piedzīvojis briesmīgu dien�nakti, kop� pār viņa slieksni pārkāpa Mīkaels Blumkvists. Mugurā visu laiku dūra trula sāpe. Bjerks staigāja �urpu turpu pa savu aizlienēto vasarnīcu, nespēdams nomierināties un kaut ko iesākt. Viņ� mēģināja domāt, bet pu�ļa gabaliņi neturējās kopā.

Viņ� nespēja aptvert notikumu saistību.

Pirmo reizi uzzinājis par Nilsa Bjūrmana slepkavību dienu pēc tam, kad advokātu atrada miru�u, Bjerks jutās �okēts. Ta�u nebrī�nījās, kad policija gandrīz tūlīt par galveno aizdomās turamo pasludināja Līsbetu Salanderi un sāka viņu meklēt. Viņ� uzmanīgi sekoja ik vārdam, ko stāstīja televīzijā, bija nopircis visas avīzes, ko vien varēja sadabūt, un uzmanīgi izlasījis visu tur rakstīto.

Bjerks ne mirkli ne�aubījās, ka Līsbeta Salandere ir psihiski slima un spējīga nogalināt. Viņam nebija nekāda iemesla ap�aubīt viņas vainu vai policijas izmeklētāju secinājumus, glu�i pretēji - visas viņa zinā�anas par Salanderi norādīja, ka viņa patie�ām ir traka. Bjerks jau grasījās piezvanīt un palīdzēt izmeklē�anai ar labiem padomiem vai vismaz kontrolēt, lai lieta tiktu virzīta pareizi, ta�u beigās nolēma, ka tas patiesībā vairs neattiecas uz viņu. Tā vairs nebija viņa atbildība, un pietika kompetentu cilvēku, kas tiks ar to galā. Turklāt viņa zvans varētu pievērst nevēlamu uzmanību, no kuras viņ� centās izvairīties. Tāpēc Bjerks nomierinājās un ar izklaidīgu interesi vienkār�i sekoja ziņu repor�tā�ām.

Mīkaela Blumkvista apciemojums bija uzspridzinājis �o mieru. Bjerkam nekad nebija ienācis prātā, ka Salanderes slepkavību orģijas varētu skart viņu personiski - viens no viņas upuriem bija mediju cūka, kas grasījies atmaskot Bjerku visas Zviedrijas priek�ā.

Vēl mazāk viņ� bija gaidījis, ka �ajā stāstā kā rokas granāta ar izrautu dro�inātāju parādīsies vārds Zala, un vismazāk jau, ka �o vārdu zinās Mīkaels Blumkvists. Tas bija tik neticami, ka �ķita pretēji veselajam saprātam.

Dienu pēc Blumkvista apciemojuma Bjerks pacēla klausuli un piezvanīja savam biju�ajam �efam. Septiņdesmit astoņus gadus vecais vīrs dzīvoja Laholmā. Bjerks bija spiests kaut kā izzondēt situāciju, nenododot, ka zvana citu iemeslu, nevis tīrās ziņkārības un profesionālu ba�u dēļ. Saruna bija diezgan īsa.

�Te Bjerks. Pieņemu, ka esi lasījis avīzes.�

�Esmu gan. Viņa atkal ir parādījusies.�

�Un nav īpa�i mainījusies.�

�Tā vairs nav mūsu darī�ana.�

�Tu nedomā, ka �?�

�Nē, nedomāju vis. Tas ir sen noklusis. Tur nav nekādas sais�tības.�

�Nu, bet Bjūrmans! Tā dro�i vien nebija nejau�ība, ka Bjūrmans kļuva par viņas aizbildni.�

Otrā galā da�as sekundes valdīja klusums.

�Nē, tā nebija nejau�ība. Pirms trim gadiem tā �ķita laba ideja. Kur� tad to būtu varējis iedomāties?�

�Cik daudz Bjūrmans zināja?�

Biju�ais �efs piepe�i ieķiķinājās klausulē.

�Tu ta�u labi zini, kāds bija Bjūrmans. Ne tas apķērīgākais cilvēks.�

�Es domāju� vai viņ� zināja par saistību? Vai viņa mantās varētu atrast ko tādu, kas vestu tālāk pie�?�

�Nē, protams, ne. Es saprotu tavu jautājumu, bet tev nav jā�uztraucas. Salandere �ajā lietā vienmēr ir bijusi neērta. Mēs nokārtojām tā, lai Bjūrmans saņemtu �o uzdevumu tikai tāpēc, lai par viņas aizbildni kļūtu kāds, kuru pazīstam. Labāk nekā pilnīgs sve�inieks. Ja viņa sāktu pļāpāt, tas nāktu mums ausīs. Tagad tas atrisinās vislabākajā veidā.�

�Kā tu to domā?�

�Nu, pēc visa �itā Salandere sēdēs psihenē ļoti ilgu laiku.�

�Jā.�

�Neuztraucies. Mierīgi atgriezies savā slimības atvaļinā�jumā.�

Bet tie�i to vadītāja vietnieks Gunnars Bjerks nespēja. Par to bija parūpējies Mīkaels Blumkvists. Bjerks apsēdās pie virtuves galda un raudzījās uz Jungfrufjerdenu, cenzdamies aptvert savu situāciju. Viņu apdraudēja no diviem flangiem.

Mīkaels Blumkvists grasījās atmaskot viņu kā prostitūtu klientu. Pastāvēja liels risks, ka viņ� beigs savu karjeru, notiesāts par seksa pirk�anas aizlieguma pārkāpumu.

Ta�u visnopietnākais bija tas, ka Blumkvists meklēja Zala- �enko. Zala kaut kādā veidā bija iejaukts �ajos notikumos. Tas vestu taisnā ceļā pie Gunnara Bjerka durvīm.

Viņa biju�ais �efs bija pārliecināts, ka Bjūrmana mantās nav nekā tāda, kas varētu radīt problēmas. Tomēr bija gan. 1991. ga�da izmeklē�anas materiāli. Un tos Bjūrmans bija dabūjis no Gun�nara Bjerka.

Bjerks centās vizualizēt tik�anos ar Bjūrmanu pirms vairāk nekā deviņiem mēne�iem. Abi bija satiku�ies Vecpilsētā. Bjūr�mans kādu pēcpusdienu piezvanīja viņam uz darbu un ierosināja iedzert pa alus kausam. Viņi pļāpāja par �au�anu un citām lietām, ta�u Bjūrmans bija viņu uzmeklējis kāda īpa�a iemesla dēļ. Viņam bija nepiecie�ams pakalpojums. Viņ� jautāja par Zala�enko�

Bjerks piecēlās un piegāja pie virtuves loga. Viņ� toreiz bija mazliet iereibis. Patiesībā visai krietni iereibis. Ko Bjūrmans jau�tāja?

�Starp citu� man ir kāda lieta, kurā parādās sens paziņa��

�Ak tā, kur� tad?�

�Aleksandrs Zala�enko. Vai tu viņu atceries?�

Protams. Tādu jau neaizmirst.�

�Kur viņ� pēc tam palika?"

Tehniski tas uz Bjūrmanu neattiecās. Bija pat dibināts iemesls pamatīgāk izpētīt Bjūrmanu tikai tāpēc, ka viņ� to jautāja� ja vien viņ� nebūtu Līsbetas Salanderes aizbildnis. Bjūrmans sacīja, ka viņam vajagot vecos izmeklē�anas materiālus. Un es viņam tos iedevu.

Bjerks bija izdarījis nopietnu kļūdu. Viņ� bija nospriedis, ka Bjūrmans jau ir informēts, - viss pārējais ta�u nelikās ticami. Un Bjūrmans bija izliecies, ka vienkār�i cen�as atrast īsāko ceļu caur kūtrajiem birokrātijas gaiteņiem, kur viss ir noslepenots un noklusināts un var ieilgt uz mēne�iem. It īpa�i lietā, kur iesaistīts Zala�enko.

Es viņam iedevu materiālus. Tie joprojām bija slepeni, bet man bija loģisks un saprotams iemesls, un Bjūrmans jau nebija nekāds pļāpa. Viņ� bija stulbs, ta�u nekad nepļāpāja. Kam gan tas varētu kaitēt� tas notika pirms tik daudziem gadiem.

Bjūrmans bija viņu piemuļķojis. Viņ� radīja iespaidu, ka runa ir par formalitātēm un birokrātiju. Jo vairāk Bjerks domāja, jo lielāka bija viņa pārliecība, ka Bjūrmans ļoti precīzi un rūpīgi izvēlējies vārdus.

Bet ko, pie velna, Bjūrmans gribēja? Un kāpēc Salandere viņu nogalināja?

Mīkaels Blumkvists sestdien vēl �etras reizes devās uz Lunda�gātanu, cerot satikt Mirjamu Vu, ta�u viņas tur nebija.

Lielu daļu dienas viņ� ar savu iBook pavadīja Kafijas bārā Hornsgātanā un vēlreiz pārlasīja e-pasta vēstules, ko Dāgs Sven�sons bija saņēmis uz savu Millennium.se adresi, un mapi ar nosau�kumu <Zala>. Pēdējās nedēļās pirms nāves Dāgs bija aizvien vairāk laika veltījis pētījumam par Zaļu.

Mīkaels vēlējās, kaut varētu piezvanīt Dāgam un pajautāt, kāpēc fails par Irinu P. atrodas Zaļas mapē. Vienīgais saprātīgais secinājums bija: Dāgs turējis Zaļu aizdomās par Irinas slepka�vību.

Ap pieciem pēcpusdienā piepe�i piezvanīja Bublanskis un iedeva Mīkaelam Mirjamas Vu telefona numuru. Mīkaels nesa�prata, kas licis policistam mainīt domas, ta�u, līdzko viņ� bija dabūjis numuru, zvanīja uz to aptuveni reizi pusstundā. Tikai ap vienpadsmitiem vakarā Mirjama ieslēdza telefonu un atbildēja. Saruna bija īsa.

�Labvakar, Mirjama. Te zvana Mīkaels Blumkvists.�

�Un kas, pie joda, jūs esat?�

�Esmu �urnālists un strādāju �urnālā Millennium.�

Mirjama Vu pauda savas emocijas ļoti kodolīgi.

�Ak tā. Tas Blumkvists. Ej ellē, pretekli!�

Pēc tam viņa pārtrauca sarunu, pirms Mīkaels paspēja paskaid�rot savu nolūku. Viņ� raidīja lāstu Tonija Skālas virzienā un mēģi�nāja zvanīt vēlreiz. Mirjama neatbildēja. Beidzot viņ� nosūtīja īsziņu.

Lūdzu, piezvaniet man! Tas ir svarīgi.

Mirjama nepiezvanīja.

Vēlu sestdienas naktī Mīkaels izslēdza datoru, noģērbās un ielīda gultā. Viņ� jutās izsists no sliedēm un vēlējās, kaut blakus būtu Ērika.

Vienādojuma sakne ii skaitlis, kui�, ievietots nezināmā lieluma vietā, padara vienādojumu par identitāti. Lai atrisinātu vienādojumu,

ir jāatrod visas saknes. Vienādojumu, kuru apmierina visas iespējamās nezināmo vērtības,

sauc par identitāti.

(a+b)*=a*+Zab+b*

Līsbeta Salandere pirmo policijas medību nedēļu pavadīja tālu no drāmas. Viņa mierīgi sēdēja savā dzīvoklī Fiskargātanā Mūse- bakē. Viņas mobilais telefons bija izslēgts un SIM karte izņemta. Līsbeta negrasījās vēl kādreiz lietot �o telefonu. Aizvien lielākā izbrīnā viņa sekoja virsrakstiem avī�u internetā lapās un ziņu reportā�ām televīzijā.

Līsbeta aizkaitināta vēroja savu pases fotogrāfiju, kas sākumā parādījās internetā, bet pēc tam visos ziņu pārrai�u reklāmkad- ros. Viņa tajā neizskatījās īsti gudra.

Par spīti saviem ilggadējiem centieniem saglabāt anonimitāti, Līsbeta Salandere bija pārvērtusies par vienu no bēdīgi slavenā�kajiem un aprakstītākajiem cilvēkiem valstī. Vieglā izbrīnā viņa sāka aptvert, ka viens no gada lielākajiem notikumiem - gandrīz vienā mērogā ar Knutbī sektu - ir meklē�anā izsludināta maza auguma meitene, kas tiek turēta aizdomās par triju cilvēku slep�kavību. Līsbeta domīgi sarauktām uzacīm sekoja komentāriem un skaidrojumiem pla�saziņas līdzekļos, viņu mulsināja fakts, ka slepeni dokumenti par viņas garīgajiem trūkumiem �ķiet pilnīgi pieejami jebkurā redakcijā. Kāds virsraksts modināja aizmirstas atmiņas.

Aizturēta par miesas bojājumu nodarī�anu Vecpilsētā

Kāds TT ziņu aģentūras korespondents bija pārspējis visus kon�kurentus, iegūdams tiesu medicīniskās ekspertīzes kopiju; �is ziņojums tika sagatavots, kad Līsbetu aizturēja par spērienu pa�sa�ierim Vecpilsētas metrostacijā.

Līsbeta ļoti labi atcerējās notikumu metro. Viņa no Odina lau�kuma brauca atpakaļ uz savām (pagaidu) mājām pie aud�uvecā�kiem Hege�tenā. Pie Rodmansgātanas vagonā iekāpa kāds nepa�zīstams vīrietis, �ķietami skaidrā, un tūlīt pievērsa viņai uzma�nību. Vēlāk Līsbeta uzzināja, ka tas bija Kāris Everts Blumgrēns, piecdesmit divus gadus vecs biju�ais lauka hokeja spēlētājs no Jevles. Lai gan vagons bija pustuk�s, vīrietis apsēdās meitenei blakus un sāka uzmākties. Viņ� uzlika roku Līsbetai uz ceļgala un mēģināja iesākt sarunu par tematu �dabūsi divsimt kronu, ja nāksi man līdzi uz mājām�. Kad Līsbeta viņu ignorēja, vīrietis kļuva agresīvs un nosauca viņu par stulbo kuci. Viņu neatturēja fakts, ka meitene neatbildēja un Centrālajā stacijā apsēdās citā vietā.

Kad metro tuvojās Vecpilsētai, vīrietis apkampa Līsbetu no mugurpuses un pabāza rokas viņai zem d�empera, �ukstēdams ausī, ka viņa esot maza mauķele. Līsbetai Salanderei nepatika, ka pilnīgi sve�i cilvēki metro viņu sauc par mauķeli. Viņa atbildēja, vispirms gā�ot ar elkoni vīrietim pa aci, bet pēc tam pieķērās stienim, palēcās un ar abiem papē�iem iespēra viņam pa degunu. Sekas bija asinsizlie�ana.

Līsbetai bija iespēja iz�maukt no vagona, kad tas apstājās pie perona, bet, tā kā viņa bija ģērbusies atbilsto�i panku modei un zili krāsotiem matiem, kāds kārtības mīļotājs metās meitenei virsū un turēja viņu piespiestu pie zemes, līdz ieradās policija.

Līsbeta nolādēja savu dzimumu un miesasbūvi. Ja viņa būtu �alis, neviens neuzdro�inātos mesties viņai virsū.

Līsbeta nemēģināja paskaidrot, kāpēc iespērusi Kārlam Ever- tam Blumgrēnam pa seju. Viņa uzskatīja, ka vispār nav vērts kaut ko paskaidrot formās tērptiem varas pārstāvjiem. Principa pēc Līsbeta pat atteicās atbildēt, kad psihologi mēģināja novērtēt viņas garīgo stāvokli. Par laimi, notikumus bija vēroju�i vairāki citi pasa�ieri, ari kāda uzstājīga sieviete no Hernesandas, kura izrādījās parlamenta deputāte no centristu frakcijas. Sieviete bija pastāstījusi policistiem, ka pirms uzbrukuma Blumgrēns uzmā�cies Salanderei. Kad vēlāk atklājās, ka Blumgrēns divas reizes ir tiesāts par seksuāliem noziegumiem, prokurors nolēma lietu izbeigt. Tas gan nenozīmēja, ka tiek pārtraukta sociālā dienesta izmeklē�ana. Tās rezultātā tiesa pēc neilga laika izlēma atņemt Līsbetai Salanderei rīcībspēju. Viņa nonāca vispirms Holgera Palmgrēna un pēc tam - Nilsa Bjūrmana aizbildnībā.

Tagad visas �īs intīmās un konfidenciālās detaļas bija publi�cētas internetā vispārējai aplūko�anai. Līsbetas biogrāfiju papil�dināja krā�ņi apraksti par to, kā viņa jau kop� pirmajām klasēm konfliktējusi ar apkārtējiem un agrīnos pusaudzes gadus pava�dījusi bērnu psihiatriskajā klīnikā.

Pla�saziņas līdzekļi- atkarībā no avīzes un tirā�as - uzstādīja Līsbetai Salanderei at�ķirīgas diagnozes. Da�kārt viņai piedēvēja psihozi, citkārt - �izofrēniju ar nopietnām vajā�anas mānijas iezīmēm. Visās avīzēs rakstīja, ka Salandere ir garīgi atpalikusi - viņa ta�u pat nebija pabeigusi pamatskolu, pametot devīto klasi bez atestāta. Sabiedrībai nebija jā�aubās, ka viņa ir nelīdzsvarota un agresīva.

Kad pla�saziņas līdzekļi atklāja, ka Līsbeta Salandere draudzē�jas ar pazīstamo lesbieti Mirjamu Vu, vairākās avīzēs sākās īsta feeding frenzy. Mirjama Vu praida laikā bija uzstājusies Benitas Kostas performan�u �ovā - provocējo�ā izrādē, kur bija nofoto�grafēta puskaila, ādas biksēs ar bik�turiem un lakādas augstpa�pē�u zābakos. Turklāt Mimī bija sacerējusi rakstus kādai geju avīzei, ko bie�i citēja pla�saziņas līdzekļos, un vairākas reizes bija intervēta saistībā ar uzstā�anos da�ādos �ovos. Lesbietes - masu slepkavas un pikanta sadomazohistiska seksa kombinācija nepār�spējami kāpināja tirā�as.

Tā kā Mirjama Vu pirmajā dramatiskajā nedēļā nebija atrodama, parādījās minējumi, ka ari Vu kļuvusi par Salanderes upuri vai varētu būt viņas līdzzinātāja. Tomēr �ie prātojumi galvenokārt uzpeldēja pastulbajā �ata vietnē Exilen un neparādījās lielāka�jos masu saziņas līdzekļos. Toties vairākas avīzes apsprieda citu iespēju: tā kā atklājies, ka Mias Bergmanes disertācijas temats bija seksa tirdzniecība, tas varētu būt Salanderes motīvs, jo - pēc sociālā dienesta ziņām - viņa bija prostitūta.

Nedēļas beigās pla�saziņas līdzekļi atklāja, ka Salanderei ir saistība arī ar jaunu sievie�u grupu, kas flirtē ar sātanismu. Gru�pas nosaukums bija Evil Fingers, un kāds pavecs kultūras jomas �urnālists sacerēja tekstu par jaunatnes zudu�ajām saknēm un briesmām, kas slēpjas jaunajās kustībās no skinhedu kultūras līdz hiphopam.

Tobrīd sabiedrība jau bija atēdusies informāciju par Līsbetu Salanderi. Saliekot kopā visus apgalvojumus da�ādos masu sazi�ņas līdzekļos, iznāca, ka policija meklē psihopātisku lesbieti, kas iesaistījusies sātanistu sektā, kura propagandē sadomazohistisku seksu, ienīst sabiedrību vispār un vīrie�us - jo īpa�i. Tā kā iepriek��ējo gadu Salandere bija pavadījusi ārzemēs, pastāvēja arī starp�tautisku sakaru iespējamība.

Tikai vienā gadījumā pla�saziņas līdzekļu burbuļo�ana izraisīja Līsbetā spēcīgākas emocijas. Viņas uzmanību saistīja kāds virs�raksts.

"MĒS BAIDĪJĀMIES NO VIŅAS",

- Viņa draudēja nogalināt, - stāsta skolotāja un klasesbiedri.

Rakstā izteicās bijusī skolotāja, tagad tekstilmāksliniece Bir- gita Miosa; viņa stāstīja, ka Līsbeta Salandere draudējusi saviem klasesbiedriem un no viņas baidīju�ies ari skolotāji.

Līsbeta tie�ām reiz bija iemaukusi Miosai. Tās gan nebija tīrs trāpījums.

Domīgi iekodusi apak�lūpā, meitene atcerējās, ka toreiz bija vienpadsmit gadus veca. Miosa bija palikusi atmiņā kā nejauka matemātikas skolotājas aizvietotāja, kas atkal un atkal centās piespiest meiteni atbildēt uz jautājumu, uz kuru Līsbeta jau bija atbildējusi pareizi, ta�u rezultāts mācību grāmatā apgalvoja, ka viņa kļūdās. Patiesībā kļūdījās grāmata, un to, pēc Līsbetas domām, vajadzētu saskatīt ikvienam. Ta�u Miosa kļuva aizvien uzstājīgāka, bet Līsbeta aizvien mazāk vēlējās apspriest �o jau�tājumu. Beidzot meitene sēdēja, sakniebusi lūpas taisnā svītrā un at�iebusi apak�lūpu, līdz Miosa aizkaitinājumā satvēra meiteni aiz pleca un sapurināja, lai pievērstu viņas uzmanību. Līsbeta iemeta Miosai pa galvu ar grāmatu, un izcēlās zināms tracis. Līsbeta spļāva, �ņāca un spēra, kad klasesbiedri centās viņu saturēt.

Raksts bija nodrukāts vakara avīzes atvērumā, blakus bija la�sāmi arī da�i citāti, bet viens no biju�ajiem klasesbiedriem pozēja pie viņu vecās skolas durvīm. �is klasesbiedrs bija Dāvids Gustaf- sons, kur� tagad dēvēja sevi par grāmatvedi. Viņ� apgalvoja, ka skolēni baidīju�ies no Līsbetas Salanderes, jo viņa reiz �piedrau�dējusi nogalināt�. Līsbetas atmiņās Dāvids Gustafsons bija viens no viņas lielākajiem mocītājiem skolā, liels kauslis ar cāļa IQ, kur� reti laida garām izdevību skolas gaiteņos izdāļāt apvainojumus un dunkas. Reiz Dāvids pusdienu starpbrīdī uzbruka Līsbetai aiz sporta zāles, un viņa, kā ierasts, deva pretī. Tīri fiziski Līsbetai nebija nekādu izred�u, ta�u viņa uzskatīja, ka nāve ir labāka par pado�anos. �is incidents kļuva nekontrolējams, kad apkārt sapulcējās liels bars klasesbiedru, lai vērotu, kā Dāvids Gustaf�sons atkal un atkal nogā� Salanderi zemē. Līdz zināmam brīdim tas bija uzjautrino�i, ta�u dumjā meitene nepratās un nepalika zemē, viņa nesāka pat raudāt vai lūgties.

Pēc kāda mirkļa arī klasesbiedriem tas kļuva par daudz. Dāvi�dam bija redzams pārspēks, bet Līsbeta bija tik neaizsargāta, ka

Dāvids sāka gūt mīnuspunktus. Viņ� bija iekustinājis kādu lavīnu, ko nespēja apturēt. Beidzot viņ� Līsbetai divreiz pamatīgi iezvēla ar dūri, pār�ķeļot viņai lūpu un aizsitot elpu. Klasesbiedri pameta meiteni no�ēlojamā �upiņā guļam aiz sporta zāles un smiedamies nozuda ap stūri.

Līsbeta Salandere devās mājās laizīt brūces. Pēc divām die�nām viņa atgriezās ar beisbola nūju. Skolas pagalmā viņa ie�ķēla Dāvidam pa ausi. Kad zēns �okēts gulēja zemē, Līsbeta piespieda beisbola nūju viņam pie rīkles, noliecās un ie�ukstēja zēnam ausī, ka nogalinās viņu, ja viņ� vēl kādreiz viņu aizskars. Kad notieko�o pamanīja skolotāji, Dāvidu aizsūtīja pie skolas māsiņas, bet Līs�betu pie direktora - sodī�anai, ierakstam �urnālā un turpmākai sociālā dienesta pārbaudei.

Līsbeta gandrīz piecpadsmit gadus nebija domājusi par Mio- sas vai Gustafsona eksistenci. Viņa prātā atzīmēja, ka vaļas brīdī vajadzēs pārbaudīt, ar ko tie abi �obrīd nodarbojas.

Visu �o rakstu kopējie pūliņi padarīja Līsbetu Salanderi pazīs�tamu un bēdīgi slavenu zviedru tautā. Viņas biogrāfiju apzelēja, izpētīja un publicēja vissīkākajās detaļās, no dusmu izvirdumiem sākumskolā līdz Sv. Stefana psihiatriskajai klīnikai Upsālā, kur viņa pavadīja vairāk nekā divus gadus.

Līsbeta saausījās, kad televīzijā intervēja galveno ārstu Pēteru Telebūrianu. Bija pagāju�i astoņi gadi, kop� Līsbeta viņu redzēja pēdējo reizi saistībā ar rīcībspējas atņem�anu tiesā. Ārsts bija ievilcis pierē dziļu rievu un kasīja plānu bārdiņu, nopietni skaid�rodams studijas �urnālistam, ka viņ� ir pakļauts profesionālajam noslēpumam un nevar apspriest atsevi�ķus pacientus. Viņ� varot pateikt tikai to, ka Līsbeta Salandere ir ļoti sare�ģīts gadījums, kam nepiecie�ama kvalificēta palīdzība, un tiesa pretēji viņa rekomendācijām nolēmusi nodot Salanderi aizbildnībā un izlaist sabiedrībā, nevis ievietot klīnikā. Telebūrians apgalvoja, ka tas esot skandāls. Viņ� izteica no�ēlu, ka �ī aplamā sprieduma dēļ dzīvību zaudēju�i trīs cilvēki, un izmantoja izdevību pāris rei�u uzbrukt psihiatrijas finan�u apcirp�anai, ko valdība veikusi pēdē�jās desmitgadēs.

Līsbeta ievēroja, ka neviena avīze neatklāj ierastāko ārstē��anas veidu Dr. Telebūriana vadītajā slēgtajā bērnu psihiatrijas nodaļā - �nemierīgu un nevaldāmu pacientu� ievieto�anu telpā �bez stimuliem�. Telpas aprīkojums bija ku�ete ar siksnām. Aka�dēmiskais pamatojums: nemierīgi bērni nedrīkst saņemt nevienu �stimulu�, kas varētu izsaukt lēkmi.

Pieaugot Līsbeta atklāja, ka tam ir arī cits termins. Sensory deprivation. Saskaņā ar �enēvas konvenciju ieslodzīto pakļau��ana sensojj deprivation bija nehumāna. Tā bija ierasta metode smadzeņu skalo�anas eksperimentos, ar ko nodarbojās da�ādas diktatūras, un dokumenti liecināja, ka politieslodzītie, kas trīs�desmitajos gados Maskavas prāvās atzinās visda�ādākajos neprā�tīgajos noziegumos, bija pakļauti tie�i �ādai apstrādei.

Vērojot televīzijā Pētera Telebūriana seju, Līsbetas sirds sa�stinga ledū. Viņa prātoja, vai Telebūrians joprojām lieto to pa�u pretīgo skū�anās losjonu. Viņ� toreiz, teorētiski runājot, bija atbildīgs par Līsbetas ārstē�anu. Līsbeta nekad nebija sapratusi, ko no viņas gaida, vien to, ka viņai kaut kādā veidā jāsaņem ārstē�ana un jāaptver savi nodarījumi. Meitene ātri noģida, ka �nemierīgs un nevaldāms pacients� ir tāds, kur� ap�auba Tele�būriana spriedumus un zinā�anas.

Pēc tam viņa atklāja, ka Sv. Stefana slimnīcā vēl uz 21. gad�simta sliek�ņa praktizē 16. gadsimtā visbie�āk izmantoto psihi�atriskās ārstē�anas metodi.

Aptuveni pusi no Sv. Stefana slimnīcā nodzīvotā laika Līsbeta pavadīja, piesieta pie ku�etes telpā �bez stimuliem�.

Telebūrians nekad neaizskāra viņu seksuāli. Viņ� nekad nepie�skārās meitenei citādi kā vien visnevainīgākajos nolūkos. Reiz, kad Līsbeta gulēja piesieta izolācijā, ārsts bija brīdino�i uzlicis viņai roku uz pleca.

Līsbeta prātoja, diezin vai viņas zobu pēdas joprojām ir redza�mas virs ārsta mazā pirkstiņa locītavas.

Līsbetai bija divpadsmit gadu, kad divas policistes aizveda viņu uz Sv. Stefana klīniku. Tas notika da�as nedēļas pēc Visa Ļaunā. Līsbeta atcerējās katru detaļu. Vispirms viņa bija domā�jusi, ka viss kaut kā nokārtosies, un centusies izstāstīt savu ver�siju policistiem, sociālajiem darbiniekiem, slimnīcas personālam, māsiņām, ārstiem, psihologiem un pat mācītājam, kur� gribēja, lai meitene lūdzas kopā ar viņu. Sēdēdama policijas ma�īnā, kas garām Vennera-Grēna centram brauca ziemeļu virzienā uz Ups- ālu, Līsbeta joprojām nezināja, kurp dodas. Neviens nebija viņu informējis. Ta�u tobrīd viņa sāka nojaust, ka nekas nenokārto�sies.

Viņa bija centusies paskaidrot Pēteram Telebūrianam.

�o pūļu rezultātā nakti uz trīspadsmito dzim�anas dienu viņa pavadīja, piesieta pie ku�etes.

Pēters Telebūrians ne�aubīgi bija zemiskākais un riebīgākais sadists, kādu Līsbeta savā dzīvē satikusi. Viņ� tālu pārspēja Bjūr�manu. Bjūrmans bija brutāls plukata, ar kuru varēja tikt galā. Bet Pēters Telebūrians bija paslēpies aiz papīru, ekspertī�u, akadē�misku sasniegumu un psihiatriska �argona sienas. Nevienu viņa gājienu nekad nevarētu apsūdzēt vai apstrīdēt.

Valsts viņam bija uzdevusi sasiet mazas, nepaklausīgas meitenes.

Tomēr katru reizi, kad Līsbeta gulēja uz muguras, kad ārsts savilka siksnu un meitene sastapa viņa skatienu, viņa varēja nojaust Telebūriana uzbudinājumu. Viņa zināja. Un viņ� zināja, ka viņa zina. Vēsts bija uztverta.

Nakti, kad viņai apritēja trīspadsmit, Līsbeta nolēma nekad vairs nepārmīt ne vārda ar Pēteru Telebūrianu vai kādu citu psihi�atru vai smadzeņu dakteri. Tā bija viņas dzim�anas dienas dāvana pa�ai sev. Līsbeta turēja solījumu. Un zināja, ka tas kaitina Telebū�rianu un varbūt ir galvenais iemesls, kāpēc viņu nakti pēc nakts piesprādzēja pie ku�etes. Viņa bija gatava maksāt �o cenu.

Līsbeta visā pilnībā apguva pa�savaldī�anās mākslu. Viņai vairs nebija lēkmju, un viņa nemētāja mantas dienās, kad bija izlaista no izolatora.

Viņa nerunāja ar ārstiem.

Toties pieklājīgi un bez ierobe�ojumiem runājās ar māsiņām, virtuves darbiniekiem un sanitāriem. To ievēroja. Laipnā māsiņa Karolīna, kurai Līsbeta zināmā mērā bija pieķērusies, kādu dienu pajautāja, kāpēc meitene tā dara. Līsbeta jautājo�i paskatījās uz viņu.

Kāpēc tu nerunā ar ārstiem?

Tāpēc, ka viņi neklausās, ko es saku.

Atbilde nebija spontāna. Tādā veidā Līsbeta tomēr komunicēja ar ārstiem. Viņa zināja, ka visus �os komentārus ieraksta viņas slimības vēsturē, tādējādi dokumentējot, ka viņas klusē�ana ir pilnīgi racionāls lēmums.

Pēdējā gadā Sv. Stefana klīnikā Līsbetu aizvien retāk ievietoja izolācijas palātā. Tas alla� gadījās reizēs, kad viņa bija kaut kā nokaitinājusi Pēteru Telebūrianu, un �ķita, ka tā notiek, līdzko viņ� meiteni ieraudzīja. Ārsts atkal un atkal centās izlauzties cauri Līsbetas spītīgajai klusē�anai un piespiest meiteni atzīt viņa eksistenci.

Reiz Telebūrians bija nozīmējis Līsbetai kādu psihotropo medi�kamentu, no kura viņai kļuva grūti elpot un domāt, kas savukārt izraisīja baiļu lēkmes. Kop� tā brī�a Līsbeta atteicās dzert savas zāles, tāpēc tika nolemts piespiedu kārtā iebarot viņai trīs tab�letes dienā.

Līsbeta pretojās tik stipri, ka personālam vajadzēja ar varu viņu saturēt, atplest muti un piespiest norīt zāles. Pirmajā reizē Līsbeta tūlīt iebāza mutē pirkstus un izvēma pusdienas uz tuvākā sanitāra. Pēc tam table�u iebaro�ana notika brī�os, kad viņa gu�lēja piesprādzēta. Līsbeta iemācījās vemt, nebā�ot pirkstus rīklē. Viņas spēcīgā preto�anās un papildu darbs, ko tā radīja personā�lam, lika pārtraukt �o eksperimentu.

Kad Līsbetai apritēja piecpadsmit gadu, viņu piepe�i pārveda atpakaļ uz Stokholmu un nogādāja pie aud�uģimenes. Tas bija pārsteigums. Tobrīd Telebūrians nebija Sv. Stefana klīnikas gal�venais ārsts un Līsbeta bija pārliecināta, ka tas ir vienīgais viņas izrakstī�anas iemesls. Ja Telebūrians varētu izlemt viens pats, viņa joprojām gulētu piesprādzēta pie ku�etes izolatorā.

Tagad viņa redzēja Telebūrianu televīzijā. Līsbeta prātoja, vai viņ� joprojām fantazē, ka Līsbeta atkal nonāks viņa aprūpē, vai arī viņa varbūt kļuvusi par vecu, lai apmierinātu ārsta fantāzijas. Telebūriana uzbrukums tiesas lēmumam neievietot meiteni klī�nikā bija efektīvs un izsauca sa�utumu �urnālistē, kas viņu inter�vēja, acīm redzami neapjēgdama, kādus jautājumus vajadzētu uzdot. Neviens nevarēja iebilst Pēteram Telebūrianam. Iepriek�ē�jais Sv. Stefana klīnikas galvenais ārsts bija miris. Tiesnesis, kur� izsprieda Salanderes lietu un tagad bija spiests daļēji uzņemties grēkā�a lomu, bija aizgājis pensijā. Viņ� atteicās runāt ar presi.

Vienu no pārsteidzo�ākajiem tekstiem Līsbeta atrada kādas Zvied�rijas vidienes vietējās avīzes internetā izdevumā. Viņa izlasīja tekstu trīs reizes, pirms izslēdza datoru un aizsmēķēja cigareti. Līsbeta paņēma Ikea spilvenu, apsēdās uz palodzes un nomākta vēroja nakts gaismas ārpusē.

"Viņa ir biseksuāla," saka bērnības draudzene.

26 gadus vecā sieviete, kuru meklē par triju slepkavību izda�rī�anu, tiek raksturota kā noslēgta savādniece, kam bijis ļoti grūti piemēroties skolai. Par spīti daudziem mēģinājumiem iesaistīt meiteni kolektīvā, viņa palikusi ārpusē.

-����������� Viņai acīm redzami bija problēmas ar seksuālo identitāti, - atceras Juhanna, viena no Līsbetas tuvākajiem draugiem skolā.

-����������� Jau agri kļuva skaidrs, ka viņa ir citāda un biseksuāla. Mēs raizējāmies par viņu.

Teksta turpinājumā bija atstāstītas da�as Juhannas atmiņu epizodes. Līsbeta sarauca uzacis. Viņa pati neatcerējās ne �īs epizodes, ne tuvu draudzeni, vārdā Juhanna. Līsbeta patiesībā neatcerējās, ka viņai jebkad būtu bijis kāds cilvēks, ko varētu saukt par tuvu draugu un kas skolas gados būtu mēģinājis ievilkt viņu kolektīvā.

No teksta nebija īsti noprotams, kad �īs epizodes norisinā�ju�ās, ta�u skolu Līsbeta pameta divpadsmit gadu vecumā. Tas nozīmēja, ka ba�īgā bērnības draudzene ir atklājusi viņas bisek- sualitāti jau pamatskolā.

Par spīti gandrīz neprātīgajai aizvadītajās nedēļās publicēto absurdo tekstu straumei, tie�i intervija ar Juhannu skāra Līsbetu vissmagāk. Tā acīm redzami bija safabricēta. Vai nu �urnālistam bija gadījusies pilnīga mītomāne, vai ari viņ� bija sacerējis �o stāstu pats. Līsbeta iegaumēja �urnālista vārdu un ievietoja viņu nākotnē izpētāmo objektu sarakstā.

Pat iejūtīgākās sabiedriski kritiskās reportā�as ar virsrakstiem �Sabiedrība ir iepuvusi� vai �Viņa nesaņēma nepiecie�amo palī�dzību� nespēja apgāzt iespaidu, ka Līsbeta ir galvenais sabiedrī�bas ienaidnieks - masu slepkava, kas neprāta lēkmē nogalinājusi trīs cienījamus pilsoņus.

Līsbeta aizrāvusies lasīja savas dzīves aprakstus un pamanīja sabiedrības zinā�anās acīm redzamu balto plankumu. Lai gan �ķita, ka pla�saziņas līdzekļiem ir neierobe�ota pieeja visslepe�nākajām un intīmākajām viņas dzīves detaļām, tie bija pilnībā palaidu�i garām Visu Ļauno, kas notika, īsi pirms meitenei apri�tēja trīspadsmit gadu. Ziņas par viņas dzīvi sniedzās no sākum�skolas līdz vienpadsmit gadu vecumam un atjaunojās piecpa�dsmit gadu vecumā, kad viņu izlaida no psihiatriskās klīnikas un ieveda aud�uģimenē.

�ķita, ka pla�saziņas līdzekļus ar informāciju apgādā kāds no izmeklē�anas dalībniekiem, kur� Līsbetai nezināmu iemeslu dēļ ir nolēmis noklusēt nodaļu par Visu Ļauno. Tas Līsbetu izbrīnīja. Ja policija vēlējās pasvītrot viņas slieksmi uz brutālu agresiju, toreizējā izmeklē�ana bija pats smagākais apgrūtinājums viņas biogrāfijā, kur� tālu pārsniedza visus niekus skolas pagalmā un bija tie�ais iemesls, kāpēc viņu aizveda uz Upsālu un ievietoja Sv. Stefana klīnikā.

Pirmajās Lieldienās Līsbeta sāka pētīt policijas izmeklē�anas grupu. No informācijas, kas bija pieejama masu saziņas līdzekļos, viņa ieguva izsmeļo�as ziņas par tās dalībniekiem. Viņa ievē�roja, ka prokurors Rikards Ēkstrems ir iepriek�ējās izmeklē�a�nas vadītājs, kur� parasti uzstājas preses konferencēs. Faktisko izmeklē�anu vadīja kriminālinspektors Jans Bublanskis, mazliet korpulents vīrs slikti piegulo�ā �aketē, kur� da�ās preses konfe�rencēs stāvēja blakus Ekstrēmam.

Pēc da�ām dienām Līsbeta saprata, ka Sonja Mūdiga ir vienīgā sieviete grupā un tie�i viņa atrada Nilsu Bjūrmanu. Līsbeta ievē�roja vārdus Hanss Faste un Kurts Svensons, ta�u palaida garām Jerkeru Holmbergu, kas neparādījās nevienā reportā�ā. Viņa savā datorā katram policistam izveidoja failu un sāka aizpildīt tos ar informāciju.

Informācija par izmeklē�anas norisi, protams, atradās poli�cistu datoros, kuru datu bāze glabājās policijas pārvaldes ser�verī. Līsbeta zināja, ka policijas iek�ējā tīkla uzlau�ana sagādā ārkārtīgas grūtības, ta�u nav neiespējama. Viņa bija paveikusi to jau agrāk.

Saistībā ar kādu Dragana Armanska uzdoto darbu pirms �et�riem gadiem Līsbeta bija izpētījusi policijas tīkla struktūru un apsvērusi iespējas iekļūt kriminālreģistros, lai meklētu tur infor�māciju. Centieni ielauzties no ārpuses viņai galīgi neveicās - policijas ugunsmūri bija pārāk labi izstrādāti un mīnēti ar visiem iespējamiem slazdiem, kas beigu beigās varēja pievērst viņai nevēlamu uzmanību.

Policijas iek�ējais tīkls bija izveidots pēc visiem labākajiem paraugiem - ar saviem kabeļiem un norobe�ots no ārējiem pieslēgumiem un internetā. Citiem vārdiem sakot, bija nepiecie��ams vai nu īsts policists ar pilnvaru piekļūt tīklam, turklāt tāds, kur� strādātu pie vēlamās izmeklē�anas, vai vismaz lai policijas tīkls Līsbetu uzskatītu par pilnvarotu personu. �ajā ziņā policijas dro�ības eksperti bija atstāju�i milzīgu caurumu. Visā valstī bija daudz policijas iecirkņu ar pieslēgumu tīklam, un vairāki no tiem bija mazas vietējās vienības, kur naktī nebija neviena policista un lielākoties trūka ari signalizācijas vai apsardzes. Iecirknis Long- vīkā pie Vesterosas bija tie�i tāds. Tas aizņēma aptuveni simt trīsdesmit kvadrātmetrus vienā ēkā ar vietējo bibliotēku un Sociālās apdro�inā�anas aģentūru, un pa dienu tajā strādāja trīs policisti.

Līsbetai Salanderei nebija izdevies iekļūt tīklā saistībā ar torei�zējo uzdevumu, bet viņa bija nolēmusi atvēlēt mazliet laika un enerģijas, lai sagādātu access nākotnes darbiem. Viņa bija apsvē�rusi savas iespējas un tad uz vasaru pieteikusies Longvīkas bib�liotēkā par apkopēju. Bez �ļakstinā�anās ar lupatu un spaini viņai vēl vajadzēja ari apmēram desmit minūtes būvvaldes birojā, lai sīkāk izpētītu telpas. Līsbetai bija ēkas ārdurvju atslēgas, bet nebija policijas iecirkņa atslēgu. Toties viņa bija atklājusi, ka bez lielām grūtībām var ielīst iecirknī pa otrā stāva tualetes logu, kas vasaras karstumā pa nakti tika atstāts pusviru. Policijas iecirkni uzraudzīja tikai viens Securitas apsargs, kas katru nakti veica da�us apgaitas braucienus. Smieklīgil

Līsbetai vajadzēja aptuveni piecas minūtes, lai zem policijas priek�nieka galda paliktņa sameklētu lietotāja vārdu un paroli, un aptuveni vienu eksperimentu nakti, lai izprastu tīkla struktūru un noskaidrotu, kādiem datiem vietējā iecirkņa priek�nieks var piekļūt un kas paliek ārpus viņa pilnvaru robe�ām. Bonusā Līs�beta ieguva ari divu vietējo policijas darbinieku lietotāja vārdus un paroles. Viena no viņiem bija trīsdesmit divus gadus vecā Marija Otosone, kuras datorā Līsbeta atrada informāciju, ka Oto- sone ir pieteikusies uz izmeklētājas vietu Stokholmas policijas krāp�anu nodaļā. No Otosones Līsbeta ieguva pilnas dividendes, jo policiste bija atstājusi savu Dell PC klēpjdatoru neaizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē. Tātad Marija Otosone bija policiste ar pri�vātu datoru, ko viņa izmantoja darbā. Brīni�ķīgi! Līsbeta ieslēdza datoru un ievietoja tajā savu kompaktdisku ar Asphyx 1.0, pirmo spiegu programmas versiju. Programmu viņa atstāja divās vietās: gan kā aktīvu un integrētu Microsoft ExpIorer daļu, gan kā backup programmu Otosones adre�u sarakstā. Līsbeta sprieda: pat ja Otosone nopirks jaunu datoru, viņa pārkopēs adre�u sarakstu, turklāt pastāvēja liela iespēja, ka viņa to pārkopēs uz datoru savā jaunajā darbavietā krāp�anu izmeklē�anas nodaļā Stokholmā, kad pēc da�ām nedēļām stāsies amatā.

Līsbeta bija atstājusi programmu ari policistu galda datoros, lai varētu piekļūt informācijai no ārpuses un, vienkār�i nozogot policistu identitātes, meklēt kriminālajos reģistros. Ta�u rīkoties vajadzēja ārkārtīgi piesardzīgi, lai ielau�anās paliktu neievērota. Policijas dro�ības nodaļa saņēma automātisku signālu, ja kāds vietējais policists iegāja tīklā ārpus darba laika vai meklējumu skaits pārāk strauji pieauga. Ja viņa zvejotu informāciju par izmeklē�anām, kurās vietējie policisti nevarēja būt iesaistīti, dro�ības dienesti celtu trauksmi.

Turpmāko gadu Līsbeta kopā ar savu hakeru kolēģi Plague centās iegūt kontroli pār policijas datu tīklu. Tas izrādījās tik sare�ģīti, ka viņi pamazām atmeta �o projektu, ta�u darbojoties bija uzkrāju�i gandrīz simt policistu identitā�u, ko varēja aiz�ņemties pēc vajadzības.

Plague paveicās uzlauzt policijas datu dro�ības nodaļas priek��nieka mājas datoru. �is cilvēks bija civilais ekonomists bez pla��ākām zinā�anām IT jomā, ta�u viņa klēpjdatorā glabājās milzīgs daudzums informācijas. Līsbetai un Plague tagad pavērās iespēja ja ne uzlauzt, tad vismaz pilnībā sabojāt policijas datu tīklu ar da�ādiem ļauniem vīrusiem - ta�u nevienam no viņiem nebija ne mazākās intereses to darīt. Viņi bija hakeri, nevis sabotieri.

Viņiem vajadzēja iegūt pieeju funkcionējo�iem tikliem, nevis tos sabojāt.

Līsbeta Salandere pārbaudīja savu sarakstu un konstatēja, ka neviens no cilvēkiem, kuru identitātes viņa nozagusi, nestrādā pie �o triju slepkavību izmeklē�anas - tas jau būtu par daudz cerēts. Toties viņa bez lielām problēmām varēja izlasīt ziņas valsts mēroga meklē�anā, ieskaitot atjauninātu informāciju par sevi pa�u. Līsbeta uzzināja, ka ir redzēta un meklēta Upsālā, Nor�ēpingā, Gēteborgā, Malmē, Hesleholmā un Kalmarā un ka apkārt izsūtīts slepens, ar datoru izveidots portrets, kas sniedz labāku priek�statu par viņas izskatu.

Viena no Līsbetas nedaudzajām priek�rocībām pla�saziņas līdzekļu uzmanības krustugunīs bija nelielais fotogrāfiju skaits. Bez �etrus gadus vecas pases fotogrāfijas, kas bija izmantota arī vadītāja apliecībā, un policijas reģistra fotogrāfijas, kurā viņa bija astoņpadsmit gadus veca (un pilnīgi nepazīstama), bija tikai da�as bildes no veciem skolas albumiem un kādas skolotājas uz�ņemtās fotogrāfijas no ekskursijas Nakas rezervātā, kad Līsbe�tai bija divpadsmit gadu. Ekskursijas bildēs bija redzama grau�dama figūra, kas viena pati sēdēja nomaļus no visiem pārējiem.

Diem�ēl pasu reģistra fotogrāfijā Līsbeta bija iemū�ināta ar caururbjo�u skatienu, plānā svītrā sakniebtām lūpām un mazliet pieliektu galvu. Tā apstiprināja priek�statu par garīgi atpaliku�u, asociālu masu slepkavu, un pla�saziņas līdzekļi �o priek�statu pastiprināja. Par laimi, Līsbeta �ajā fotogrāfijā tik maz līdzinājās sev, ka dzīvē viņu pazītu pavisam nedaudzi.

Līsbeta ar interesi sekoja līdzi triju upuru portretējumam. Otr�dien pla�saziņas līdzekļi sāka mīcīties uz vietas un, trūkstot dramatiskiem jaunumiem par Līsbetas Salanderes meklē�anu, pievērsa uzmanību upuriem. Viena no vakara avīzēm publicēja izsmeļo�as Dāga Svensona, Mias Bergmanes un Nilsa Bjūrmana biogrāfijas. Bija skaidrs, ka neizprotamu iemeslu dēļ nogalināti trīs godājami pilsoņi.

Nilss Bjūrmans bija cienījams un sociāliem mērķiem node�vies advokāts, kas piedalījās Greenpeace kustībā un �dega par jaunie�iem�. Viena sleja bija atvēlēta Bjūrmana tuvam draugam un kolēģim Janam Hokansonam, kura birojs atradās vienā ēkā ar Bjūrmana biroju. Hokansons apstiprināja, ka Bjūrmans bijis cilvēks, kur� cīnās par vienkār�o ļau�u tiesībām. Kāds bāriņtiesas darbinieks stāstīja, ka Bjūrmans patiesi rūpējies par savu aizbil�stamo Līsbetu Salanderi.

Līsbeta pasmaidīja tajā dienā pirmo greizo smaidu.

Liela uzmanība tika veltīta Miai Bergmanei, drāmas sievietei. Visi viņu raksturoja kā jauku un satrieco�i gudru jaunu sievieti ar iespaidīgiem panākumiem un spo�u gaidāmo karjeru. Avīzes citēja satriektos draugus, kursabiedrus un zinātniskā darba vadī�tāju. Parastais jautājums bija: �Kāpēc?� Fotogrāfijās bija redzami ziedi un aizdegtas sveces pie mājas durvīm En�ēdē.

Savukārt Dāgs Svensons pla�saziņas līdzekļos guva salīdzino�i maz uzmanības. Viņu dēvēja par asu un bezbailīgu �urnālistu, ta�u lielākā interese bija pievērsta viņa draudzenei.

Līsbetu mazliet pārsteidza fakts, ka tikai Pirmajās Lieldienās kāds pamanīja, ka Dāgs Svensons gatavojis lielu reportā�u �ur�nālam Millennium. Līsbetas izbrīns vēl vairāk pieauga, kad viņa atklāja, ka rakstā nav minēts, tie�i ar kādu tematu viņ� strādā�jis.

Līsbeta neizlasīja Mīkaela Blumkvista citātu AJtonbladet inter- neta izdevumā. Tikai vēlu otrdienas vakarā, kad to pieminēja televīzijas ziņās, viņa pamanīja, ka Blumkvists tī�ām sniedzis maldino�u informāciju. Mīkaels apgalvoja, ka Dāgs Svensons rakstījis reportā�u par �datu dro�ību un nesankcionētu ielau�a�nos datorsistēmās�.

Līsbeta sarauca uzacis. Viņa zināja, ka �is apgalvojums nav patiess, un prātoja, kādu spēli Millennium īsti spēlē. Tad uzķēra ziņu un pasmaidīja dienas otro greizo smaidu. Līsbeta pieslēdzās serverim Holandē un divreiz noklik�ķināja uz ikonas ar nosau�kumu MikBlum/laptop. Ekrāna vidū viņa atrada viegli ievērojamu mapi <LĪSBETA SALANDERE> un failu [Sallijai]. Līsbeta noklik��ķināja un lasīja.

Pēc tam viņa ilgi nekustīga sēdēja pie Mīkaela vēstules. Mei�teni plosīja pretrunīgas jūtas. Līdz �im brīdim viņa bija bijusi viena pret visu Zviedriju, un tas savā vienkār�ībā bija visai glīts un pārskatāms vienādojums. Tagad Līsbeta piepe�i bija ieguvusi sabiedroto, kur� apgalvoja, ka tic viņas nevainīgumam. Un tas, protams, bija vienīgais vīrietis Zviedrijā, kuru viņa nekādā gadī�jumā nevēlējās satikt. Līsbeta nopūtās. Mīkaels Blumkvists, kā alla�, bija stulbi naivs labdaris. Līsbeta Salandere nebija nevai�nīga kop� desmit gadu vecuma.

Nevainīgo nav. Toties ir da�ādas atbildības pakāpes.

Nilss Bjūrmans bija miris tāpēc, ka izvēlējās nespēlēt saskaņā ar viņas pasludinātajiem noteikumiem. Viņam bija visas iespējas, tomēr viņ� nolīga kaut kādu pretīgu alfa tēviņu, lai darītu viņai pāri. Tā nebija Līsbetas atbildība.

Ta�u Kalles Blumkvista darbo�anos nedrīkstēja novērtēt par zemu. Viņu varēja izmantot.

Viņam labi padevās mīklu minē�ana un piemita satrieco�a stūrgalvība. To Līsbeta bija uzzinājusi Hēdestadē. Iecirtis kaut kur zobus, Mīkaels neatlaidās, līdz paklupa. Viņ� patie�ām bija naivs. Bet viņ� varēja darboties tur, kur Līsbeta pati nedrīkstēja rādī�ties. Mīkaelu varētu izmantot līdz brīdim, kad viņa mierīgi varēs pamest valsti. Līsbeta sprieda, ka drīz būs spiesta to darīt.

Diem�ēl Mīkaelu Blumkvistu nevarēja vadīt. Viņam pa�am bija jāgrib rīkoties. Un viņam bija nepiecie�ams morāls iemesls.

Citiem vārdiem sakot, viņ� bija diezgan paredzams. Līsbeta brīdi domāja, tad atvēra jaunu failu ar nosaukumu [MikBlum] un uzrakstīja vienu vienīgu vārdu.

Tas viņam liks padomāt.

Līsbeta vēl sēdēja, domās iegrimusi, kad pamanīja, ka Mīkaels Blumkvists ir ieslēdzis savu datoru. Viņa vēstule parādījās īsi pēc tam, kad viņ� bija izlasījis Līsbetas atbildi.

Līsbet,

sare�ģītais cilvēk! Kas, pie velna, ir Zala? Vai viņ� ir sais�tība?

Vai tu zini, kur� nogalināja Dāgu & Miu? "Tādā gadījumā pasaki, lai mēs varam atrisināt �o ķezu un iet mājās gulēt./Mīkaels

Labi. Pienācis laiks paķert viņu uz āķa.

Līsbeta izveidoja vēl vienu failu un deva tam nosaukumu [Kalle Blumkvists]. Viņa zināja, ka tas Mīkaelu nokaitinās. Tad uzrakstīja īsu ziņu.

Tu esi �urnālists. Noskaidro.

Kā jau gaidīts, Mīkaels nekavējoties atbildēja, apelēdams pie Līsbetas saprāta un cenzdamies spēlēt uz viņas jūtām. Viņa pasmaidīja un aizvēra Mīkaela cieto disku.

Ja jau reiz bija sākusi urķēties, Līsbeta nemeta mieru un ielīda Dragana Armanska datorā. Viņa domīgi izlasīja ziņojumu, ko Ar�manskis par viņu bija sacerējis Otrajās Lieldienās. Nebija nopro�tams, kam �is ziņojums ir adresēts, ta�u Līsbeta nosprieda, ka, visticamāk, Armanskis sadarbojas ar policiju, lai viņu aizturētu.

Līsbeta kādu brīdi pārlūkoja Armanska e-pastu, bet neatrada neko interesantu. Jau grasīdamās aizvērt cieto disku, viņa pama�nīja vēstuli, kas adresēta Milton Security tehniskās nodaļas vadītā�jam. Armanskis nodeva instrukcijas slēptās kameras ierīko�anai viņa kabinetā.

Oho!

Līsbeta palūkojās uz datumu un konstatēja, ka vēstule nosū�tīta da�as stundas pēc viņas draudzīgās vizītes janvāra beigās.

Tas nozīmēja, ka viņai jāpielabo da�as detaļas automātiskajā novēro�anas sistēmā, pirms viņa no jauna apciemos Armanska kabinetu.

Otrdienas priek�pusdienā Līsbeta Salandere iegāja Valsts krimi�nālpolicijas sodāmības reģistrā un meklēja tur Aleksandru Zala��enko. Reģistrā Zala�enko nebija atrodams, un tas nebija nekāds pārsteigums, jo, cik viņai zināms, Zala�enko nekad nebija tiesāts Zviedrijā un pat nebija iegrāmatots Iedzīvotāju reģistrā.

Kriminālpolicijas reģistrā Līsbeta izmantoja komisāra Duglasa �elda identitāti; piecdesmit piecus gadus vecais policists strādāja Malmes iecirknī. Līsbeta viegli satrūkās, kad viņas dators piepe�i ietink�ķējās un izvēlnē sāka mirgot ikona, signalizējot, ka viņu kāds meklē �ata programmā ICQ.

Līsbeta mirkli vilcinājās. Viņas pirmais impulss bija izraut kabeli un atvienoties no tīkla. Tad viņa apdomājās. �eldam datorā nebija ICQ programmas. Nebija daudz padzīvoju�u cilvēku, kam datorā būtu ICQ, jo �o programmu galvenokārt izmantoja jaunie�i un prasmīgi datorlietotāji, kas gribēja pa�atot.

Tas nozīmēja, ka te kāds meklē viņu. Un daudz izvēles iespēju nebija. Līsbeta atvēra ICQ un ierakstīja <Ko tu gribi, Plague?> <Wasp. Tevi ir grūti dabūt rokā. Vai tu nekad nepārbaudi pastu? >

<Kā tev izdevās? >

<�elds. Man ir tāds pats saraksts. Es pieņēmu, ka tu izmantosi kādu no identitātēm ar augstu pilnvarojumu. >

<Ko tu gribi? >

<Kas ir Zala�enko, kuru tu meklēji? >

<MYOB>

<?>

<Mind Your Own Business>

<Kas notiek? >

<Fuck 0, Plague >

<Es uzskatīju, ka esmu sociāli atpalicis, kā tu mēdz izteikties. Ja man jātic avīzēm, tad es esmu galīgi normāls salīdzinājumā ar tevi>

<�!�>

< Pirksts tev pa�ai! Vai tev vajag palīdzību?>

Līsbeta brīdi vilcinājās. Vispirms Blumkvists, un tagad Plague. Vesela straume palīgu. Nelaime tā, ka Plague bija simt se�des�mit kilogramus smags vientuļnieks, kas komunicēja ar ārpasauli tikai ar internetā palīdzību, un salīdzinājumā ar viņu Līsbeta bija īsts sociālās kompetences brīnums. Kad viņa neatbildēja, Plague uzklabināja vēl vienu rindiņu.

<Vēl esi? Vai tev vajag palīdzību, lai izkļūtu no valsts? > <Nē>

< Kāpēc tu �āvi?>

<Piss off!>

<Vai tu taisies no�aut vēl kādu, un vai man vajadzētu baidī�ties? Es laikam esmu vienīgais, kur� prot tevi atrast. > <Uzvedies labi, tad tev nebūs jābaidās.>

<Es nebaidos. Ja tev ko vajag, raksti uz hotmeilu. Ieroci? Jaunu pasi?>

<Tu esi sociopāts.>

<Tāds kā tu?>

Līsbeta aizvēra JCQ, apsēdās dīvānā un domāja. Pēc desmit minūtēm viņa atkal pievērsās datoram un uzrakstīja Plague vēs�tuli uz hotmail adresi.

Izmeklē�anas vadītājs prokurors Rikards Ēkstrems dzīvo Tebi. Viņ� ir precējies, viņam ir divi bērni un mājās platjoslas pieslēgums.

Man vajadzēs pieeju viņa laptopam vai mājas datoram. Man vajag

lasīt viņu onlainā. Hosti/e takover ar spoguļdisku.

Līsbeta zināja, ka Plague reti pamet dzīvokli Sundbībergā, tā�pēc cerēja, ka viņ� ir apmācījis kādu pumpainu tīni, kur� spētu veikt praktisko darbu. Viņa neparakstīja vēstuli. Tas bija lieki. Pēc piecpadsmit minūtēm atkal pieslēgusies ICQ, Līsbeta saņēma atbildi.

<Cik tu maksāsi? >

<10 000 tavā kontā + izdevumus un 5000 tavam palīgam. >

<Es do�u ziņu.>

Ceturtdienas rītā Līsbeta saņēma e-pastu no Plague. Tajā bija tikai ftp adrese. Līsbeta apmulsa. Viņa nebija gaidījusi rezultātu agrāk par divām nedēļām. Veikt hostile takover pat ar Plague ģeniālās programmas un īpa�ās ierīces palīdzību bija darbietil�pīgs process, kas paredzēja kilobaitu pēc kilobaita slepus ielaist datorā mazus informācijas gabaliņus, līdz ir radīta vienkār�a programma. Procesa ātrums būtu atkarīgs no tā, cik bie�i Ēks�trems izmanto datoru, un pēc tam vajadzētu vēl vairākas dienas, lai pārsūtītu visu informāciju uz spoguļdisku. �etrdesmit astoņas stundas bija ne tikai satrieco�i, bet teorētiski neiespējami. Līsbeta jutās iespaidota. Viņa noklik�ķināja uz Plague ICQ.

<Kā tu to izdarīji? >

<Tajā mājā ir �etri datori. Vai vari iedomāties - neviena ugunsmūra. Nulle dro�ības. Vajadzēja tikai pieslēgties kabelim un ielādēt. Man bija 6000 kronu izdevumi. Vai varēsi?>

<Jā. Un bonusu par ātrumu. >

Līsbeta bridi vilcinājās, bet tad pārskaitīja uz Plague kontu trīs�desmit tūksto�us kronu. Viņa negribēja aizbaidīt Plague ar pār�spīlētām summām. Tad viņa atkal apsēdās savā Verksam modeļa krēslā un atvēra izmeklē�anas vadītāja Ēkstrema klēpjdatoru.

Stundas laikā viņa bija izlasījusi visus ziņojumus, ko krimi- nālinspektors Jans Bublanskis sūtījis izmeklē�anas vadītājam.

Līsbetai bija aizdomas, ka �ādiem ziņojumiem pēc reglamenta patiesībā nevajadzētu atstāt policijas ēku, bet Ēkstrems glu�i vienkār�i ignorēja noteikumus, nesdams darbu mājās pie privāta internetā pieslēguma bez ugunsmūra.

Tas tikai vēlreiz pierādīja tēzi, ka neviena dro�ības sistēma nav labāka par visstulbāko darbinieku. Ar Ēkstrema datora palīdzību Līsbeta ieguva daudz nozīmīgu informācijas fragmentu.

Vispirms viņa atklāja, ka Dragans Armanskis licis diviem dar�biniekiem pievienoties Bublanska izmeklē�anas grupai, kas prak�tiski nozīmēja, ka Milton Security sponsorē viņas medības. Viņu uzdevums bija visādā veidā palīdzēt notvert Līsbetu Salanderi. Paldies, Armanski! To es tev pieminē�u. Līsbeta sadrūma, ierau�dzījusi, kas ir �ie darbinieki. Būmans viņai �ķita iesīkstējis, ta�u lielākoties korekts. Niklass Ēriksons bija korumpēta niecība, kas izmantoja savu amatu Milton Security, lai apkrāptu vienu no uzņē�muma klientiem.

Līsbetai Salanderei bija selektīva morāle. Uzņēmuma klientu apkrāp�ana viņai pa�ai nebija sve�a, ja tā bija pelnīta, bet viņa to nekad nedarītu, ja darbs paredzētu ievērot konfidencialitāti.

Drīz Līsbeta atklāja, ka pla�saziņas līdzekļiem informāciju noplūdina pats iepriek�ējās izmeklē�anas vadītājs Ēkstrems. To varēja noprast pēc viņa e-pastiem, kuros viņ� atbildēja uz jau�tājumiem par Līsbetas psihiatrisko ekspertīzi un saistību starp viņu un Mirjamu Vu.

Tre�ais nozīmīgais informācijas fragments bija atklājums, ka Bublanska komandai nav itin nekādas nojausmas, kur meklēt Līsbetu Salanderi. Viņa ar interesi izlasīja ziņojumu, kurā bija apkopoti veiktie pasākumi un atzīmētas novērojamās adreses. Saraksts bija īss. Protams, Lundagātana, arī Mīkaela Blumkvista dzīvoklis, Mirjamas Vu vecā adrese Sv. Ērika laukumā un Dzir�navas, kur viņa reizēm manīta. Nolādēts, kāpēc man vajadzēja izgaismoties ar Mimī? Kāda stulba doma!

Piektdien Ēkstrema izmeklētāji bija atradu�i Evil Fingers. Līs�beta minēja, ka tagad tiks apmeklētas vēl citas adreses. Viņa sa�rauca uzacis. Njā, grupas meitenes, visticamāk, pazudis no viņas paziņu loka, lai gan viņas nebija tiku�ās, kop� Līsbeta atgriezās Zviedrijā.

Jo vairāk Līsbeta domāja par �o lietu, jo lielāks mulsums viņu pārņēma. Prokurors Ēkstrems pla�saziņas līdzekļiem noplūdināja par viņu visas iespējamās ziņas. Nebija grūti saprast Ēkstrema nodomus: viņ� guva labumu no publicitātes un gatavoja augsni dienai, kad izvirzīs Līsbetai apsūdzību.

Bet kāpēc viņ� nebija noplūdinājis 1991. gada izmeklē�anas materiālus? Tas bija tie�ais iemesls, kāpēc Līsbetu ieslodzīja Sv. Stefana klīnikā. Kāpēc viņ� noklusēja �o stāstu?

Līsbeta iegāja Ēkstrema datorā un kādu stundu pētīja doku�mentus. Pabeigusi viņa aizsmēķēja cigareti. Ēkstrema datorā viņa nebija atradusi nevienu atsauci uz 1991. gada notikumiem. Tas noveda pie savāda secinājuma. Ēkstrems nemaz nezināja par �o izmeklē�anu.

Līsbeta brīdi jutās apjukusi. Tad palūkojās uz savu PowerBook. Te nu būtu kaut kas, kur pieķerties Stulbajam Kāliem Blumkvis�tam. Viņa atkal pieslēdzās tīklam, ielīda Mīkaela cietajā diskā un izveidoja failu [MBJ.

Prokurors Ē. noplūdina informāciju pla�saziņas līdzekļiem.

Pajautā viņam, kāpēc viņ� nav noplūdinājis vecos policijas

izmeklē�anas materiālus.

Ar to vajadzētu pietikt, lai Mīkaelu iedarbinātu. Līsbeta pacie�tīgi sēdēja un gaidīja divas stundas, līdz Mīkaels parādījās tie�- saistē. Viņ� pārlūkoja savu e-pastu, un pagāja piecpadsmit minū�tes, iekams viņ� pamanīja Līsbetas failu, un vēl piecas minūtes, līdz viņ� atbildēja ar failu [Mīklaini). Mīkaels neuzķērās. Toties murk�ķēja, ka gribot zināt, kur� nogalinājis viņa draugus.

�ādu argumentu Līsbeta varēja saprast. Viņa mazliet atmaiga un atbildēja ar [Mīklaini 2].

Ko Tu iesāksi, ja tā esmu es?

Tas patiesībā bija domāts kā personisks jautājums. Mīkaels atbildēja ar [Mīklaini 3]. Atbilde Līsbetu satrieca.

Līsbet, ja Tu tie�ām esi pilnīgi sajukusi, tad Tev laikam var palīdzēt tikai Pēters Telebūrians. Bet es nedomāju, ka Tu noga�lināji Dāgu un Miu. Es ceru un lūdzos, kaut mans pieņēmums būtu pareizs.

Dāgs un Mia grasījās atmaskot seksa tirdzniecību. Mana hipo�tēze: tas kaut kādā veidā radīja slepkavības motīvu. Bet man nav, pie kā pieķerties.

Es nezinu, kas starp mums notika, bet mēs abi reiz diskutējām par draudzību. Es sacīju, ka draudzība balstās uz divām lietām - cieņu un uzticē�anos. Pat ja es Tev nepatīku, Tu joprojām vari man uzticēties un paļauties uz mani. Es nekad neesmu atklājis Tavus noslēpumus. Pat to, kas notika ar Vennerstrema miljardiem. Uzticies man! Es neesmu Tavs ienaidnieks./M

Atsauk�anās uz Pēteru Telebūrianu Līsbetu sākumā nokaiti�nāja. Tad viņa saprata, ka Mīkaels neņirgājas. Viņam nebija ne jausmas, kas ir Pēters Telebūrians; visticamāk, viņ� ārstu bija redzējis tikai televīzijā, kur Telebūrians uzstājās kā atbildīgs un starptautiski pazīstams bērnu psihiatrijas eksperts.

Ta�u visvairāk viņu satrieca Mīkaela mājiens par Vennerstrema miljardiem. Līsbetai nebija ne jausmas, kā viņ� to izdibinājis. Viņa bija pārliecināta, ka nav pieļāvusi nevienu kļūdu un neviens cilvēks visā pasaulē nezina, ko viņa izdarījusi.

Līsbeta pārlasīja vēstuli vairākas reizes.

Draudzības pieminē�ana viņai lika justies nelāgi. Viņa nezi�nāja, ko atbildēt.

Pēdīgi Līsbeta izveidoja failu [Mīklaini 4].

Līsbeta atslēdzās no tīkla un apsēdās uz palodzes.

Tikai deviņas dienas pēc slepkavības ap vienpadsmitiem piekt�dienas vakarā Līsbeta beidzot izgāja no dzīvokļa Mūsebakē. Billy's Pan Pizza krājumi un cita pārtika, ieskaitot pēdējo maizes garo�ziņu un siera �ķēlīti, bija beigusies. Pēdējās trīs dienas viņa bija iztikusi no auzu pārslu pakas, ko bija impulsīvi iegādājusies ar domu pievērsties veselīgākai pārtikai. Līsbeta atklāja, ka viens decilitrs auzu pārslu kopā ar drusciņu rozīņu un diviem decilit�riem ūdens pēc minūtes mikroviļņu krāsnī pārvēr�as par ēdamu auzu biezputru.

No dzīvokļa Līsbetu izdzina ne tikai pārtikas trūkums. Viņai bija jāuzmeklē kāds cilvēks. Diem�ēl to viņa nevarēja īstenot, ieslē�gusies dzīvoklī Mūsebakes laukumā. Līsbeta aizgāja pie skapja, sameklēja blondo parūku un paņēma norvēģu pasi uz Irēnes Neseres vārda.

Irēne Nesere bija reāla persona. Pēc izskata viņa ļoti līdzinājās Līsbetai Salanderei un bija pazaudējusi pasi pirms trim gadiem. Tā bija nonākusi Līsbetas rokās ar Plague gādību, un viņa pēc vajadzības izmantoja Irēnes Neseres personu gandrīz astoņpa�dsmit mēne�us.

Līsbeta izņēma riņķī�us no uzacs un deguna un uzkrāsojās pie vannas istabas spoguļa. Viņa uzvilka tum�us d�insus, vienkār�u, bet siltu brūnu svīteri ar dzeltenām no�uvēm un augstpapē�u zābaciņus. Kartona kastītē viņai glabājās neliels asaru gāzes pat�ronu krājums, un viņa paņēma vienu patronu. Līsbeta sameklēja arī elektro�oku, kam nebija pieskārusies veselu gadu, un uzlādēja to. Neilona somā viņa ielika maiņas apģērbu. Vēlu vakarā Līsbeta izgāja no dzīvokļa. Vispirms viņa devās uz Homsgātanas Mak- donaldu. Viņa izvēlējās �o ēstuvi, jo tajā būtu mazāka iespēja sastapt kādu biju�o kolēģi no Milton Security nekā Slusenas vai

Pilsoņu laukuma Makdonaldā. Viņa apēda Big Mac un izdzēra lielo kolu.

Pēc maltītes Līsbeta ar ceturto autobusu pār Rietumu tiltu aizbrauca uz Odina laukumu un tūlīt pēc pusnakts nokļuva pie miru�ā advokāta Bjūrmana mājām Uplandsgātanā. Līsbeta nedo�māja, ka Bjūrmana dzīvokli novēro, ta�u pamanīja gaismu kai�miņu dzīvokļa logā, tāpēc devās pastaigā uz Vanadisplanu. Kad viņa pēc stundas atgriezās, kaimiņu dzīvoklī bija tum�s.

Līsbeta viegliem soļiem uzkāpa līdz Bjūrmana dzīvoklim, neie�degusi kāpnēs gaismu. Ar virtuves na�a palīdzību viņa uzmanīgi noņēma policijas lenti, kas aizzīmogoja dzīvokļa durvis. Viņa bez skaņas atvēra durvis.

Līsbeta ieslēdza lampu priek�namā, jo zināja, ka to nevar redzēt no ārpuses, tad iededza kabatas lukturīti un devās uz guļamis�tabu. �alūzijas bija aizvērtas. Viņa ļāva gaismas kūlim slīdēt pār joprojām asiņaino gultu. Līsbeta atcerējās, ka pati reiz bijusi ļoti tuvu nāvei �ajā gultā, un piepe�i sajuta dziļu apmierinājumu par to, ka Bjūrmans beidzot ir pazudis no viņas dzīves.

Nozieguma vietu viņa apciemoja, lai gūtu atbildi uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, viņa nespēja izprast, kas saista Bjūrmanu un Zaļu. Līsbeta bija pārliecināta, ka �ādai saistībai jābūt, bet nebija spējusi to noskaidrot, pētot Bjūrmana datora saturu.

Otrkārt, viņu nodarbināja kāds jautājums. Nakts apciemojumā pirms vairākām nedēļām viņa bija pamanījusi, ka Bjūrmans izņē�mis dokumentus no mapes, kurā vāca materiālus par Līsbetu Salanderi. Trūka daļas no advokāta uzdevuma apraksta, kurā ļoti īsi bija apkopots Līsbetas Salanderes psihiskais stāvoklis. Bjūrma�nam �īs lappuses nebija vajadzīgas, tāpēc, ļoti iespējams, viņ� tās vienkār�i izmetis, kārtojot mapi. Pretī �im pieņēmumam runāja fakts, ka advokāti nekad neizmet dokumentus par aktuālu lietu. Lai cik nevajadzīgi būtu papīri - bija pilnīgi neloģiski no tiem atbrīvoties. Tomēr to nebija ne mapē, ne arī kaut kur citur raks�tāmgalda tuvumā.

Līsbeta nosprieda, ka mapes ar materiāliem par viņu un citus dokumentus paņēmusi policija. Viņa divas stundas pārmeklēja dzīvokli metru pēc metra, lai pārbaudītu, vai policisti nav palai�du�i kaut ko garām, un pēc brī�a viegli saīgusi konstatēja, ka tā nav noticis.

Virtuvē Līsbeta atrada kastīti ar da�ādām atslēgām. Tur bija automa�īnas atslēgas un sai�ķis ar ēkas ārdurvju atslēgu un piekaramās slēdzenes atslēgu. Līsbeta klusītēm uzkāpa bēniņos, kur izmēģināja visas piekaramās slēdzenes, līdz atrada Bjūrmana kambari. Tur glabājās vecas mēbeles, skapis ar nevajadzīgām drē�bēm, slēpes, automa�īnas akumulators, kastes ar grāmatām un citiem krāmiem. Līsbeta neatrada neko interesantu, tāpēc nokāpa lejā un ar ārdurvju atslēgu iekļuva garā�ā. Viņa atrada Bjūrmana mersedesu un pēc īsa brī�a secināja, ka tajā nav nekā vērtīga.

Līsbeta negrasījās apciemot Bjūrmana biroju. To viņa bija izdarījusi pirms da�ām nedēļām reizē ar pēdējo naksnīgo vizīti Bjūrmana dzīvoklī un zināja, ka viņ� nav izmantojis biroju divus gadus. Tur krājās tikai putekļi.

Līsbeta atgriezās dzīvoklī, apsēdās uz dzīvojamās istabas dīvāna un iegrima domās. Pēc da�ām minūtēm viņa piecēlās un atgriezās pie atslēgu kastītes virtuvē. Līsbeta pa vienai nopētīja visas atslēgas. Vienā no sai�ķiem bija patentatslēga, dro�ības atslēga un kāda aprūsējusi veclaicīga atslēga. Līsbeta sarauca uzacis. Tad pacēla skatienu uz plauktiņu blakus izlietnei, kur Bjūrmans bija novietojis kādas divdesmit sēklu paciņas. Līsbeta paņēma paciņas un konstatēja, ka tās ir sēklas gar�augu dobēm.

Viņam ir vasarnīca. Vai kaut kur kāds mazdārziņ�. Esmu palai�dusi to garām.

Līsbetai vajadzēja trīs minūtes, lai Bjūrmana rēķinos samek�lētu se�us gadus vecu kvīti par samaksu celtniecības firmai, kas ierīkojusi viņam iebraucamo ceļu, un vēl minūti, lai atrastu apdro�inā�anas dokumentus īpa�umam pie Stallarholmenas Mariefredas apkaimē.

Pulksten piecos no rīta Līsbeta apstājās pie diennakts 7-Ele- ven veikaliņa Hantverkargātanā pie Fridhemsplana. Viņa iepirka krietni daudz Billy�s Pan Pizza, pienu, maizi, sieru un citus pamat�produktus. Līsbeta nopirka arī rīta avīzi, kurā viņu ieinteresēja kāds virsraksts.

Meklētā sieviete ārzemēs?

�ī avīze kāda Līsbetai nezināma iemesla dēļ bija izvēlējusies nesaukt viņu vārdā. Viņu dēvēja par �26 gadus veco sievieti�. Avīzes avots policijā apgalvoja, ka sieviete, iespējams, aizbēgusi uz ārzemēm un varētu uzturēties Berlīnē. Nebija skaidrs, kāpēc viņai būtu jābēg tie�i uz Berlīni, ta�u policijā esot saņemtas ziņas, ka viņa redzēta �anarhistu feministu klubā� Kreicbergā. �ajā klubā pulcējās jaunie�i, kas aizrāvās ar politisko terorismu, antiglobālismu un sātanismu.

Līsbeta ar 4. autobusu aizbrauca atpakaļ uz Sēdermalmi, izkāpa Rūsenlundsgātanā un devās atpakaļ uz Mūsebaki. Viņa uzvārīja kafiju un ieturējās ar sviestmaizēm, pirms ielīda gultā.

Līsbeta nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai. Pamodusies viņa domīgi paostīja palagu un secināja, ka jau sen laiks nomainīt gultasveļu. Sestdienas vakaru viņa veltīja dzīvokļa uzkop�anai. Iznesa atkritumus un salika vecās avīzes divos atkritumu maisos, ko nolika priek�nama drēbju skapī. Viņa izmazgāja vienu porciju apak�veļas un T kreklu un pēc tam vienu porciju d�insu. Sa�ķiroja traukus, ieslēdza trauku mazgājamo ma�īnu un visbeidzot izsūca putekļus un uzmazgāja grīdu.

Pulksten deviņos vakarā Līsbeta bija nosvīdusi slapja. Viņa ielaida vannā ūdeni un ielēja kārtīgu devu putu. Tad iekāpa vannā, aizvēra acis un iegrima domās. Kad Līsbeta pamodās, bija jau pusnakts un ūdens - ledus auksts. Viņa saīgusi izkāpa no vannas, noslaucījās un devās uz gultu. Viņa gandrīz uzreiz aizmiga.

Svētdienas rītā ieslēgusi PowerBook un izlasījusi visas muļķības, kas sarakstītas par Mirjamu Vu, Līsbeta Salandere pārskaitās. Meitene jutās nelāgi, un viņu mocīja sirdsapziņa. Viņa nebija nojautusi, cik smagi cietīs Mimī. Un Mimī vienīgais noziegums bija tas, ka viņa bija Līsbetas� paziņa? Draudzene? Mīļākā?

Līsbeta īsti nezināja, kādu vārdu izmantot, lai aprakstītu savas attiecības ar Mimī, ta�u saprata - lai kas ari būtu bijis, tagad tas, visticamāk, bija beidzies. Viņa būs spiesta izsvītrot Mimī vārdu no sava jau tā īsā paziņu saraksta. Pēc visiem tiem skribelēju- miem pla�saziņas līdzekļos viņa �aubījās, vai Mimī vispār jebkad vēlēsies ielaisties darī�anās ar juku�o Līsbetu Salanderi.

Tas viņu saniknoja.

Līsbeta iegaumēja Tonija Skālas vārdu, �is �urnālists bija aizsā�cis vajā�anu. Vēl viņa nolēma sameklēt vienu riebīgu sleju autoru svītrainā �aketē - viņ� kādā jautrā aprakstā vakara avīzē bija cītīgi izmantojis epitetu "sadomazohiste lesbiete�.

Pārbaudāmo personu saraksts sāka izstiepties visai gar�.

Bet vispirms viņai jāatrod Zala.

Tie�i ko viņa iesāks, kad būs Zaļu atradusi, Līsbeta nezināja.

Pusastoņos svētdienas rītā Mīkaelu pamodināja telefona zvans. Viņ� samiegojies pastiepa roku un atbildēja.

�Labrīt!� sacīja Ērika Bergere.

�Mmm,� atbildēja Mīkaels.

�Vai tu esi viens?�

�Diem�ēl.�

�Tad es tev ieteiktu iet du�ā un uzlikt kafiju. Pēc piecpadsmit minūtēm tev būs ciemiņ�.�

�Jā?�

�Paolo Roberto.�

�Bokseris? Pats karalis?�

�Tas pats. Viņ� man piezvanīja, un mēs pusstundu runājām.�

�Kāpēc?�

�Kāpēc viņ� man zvanīja? Nu redz, mēs esam pavir�i pazīstami. Es ar Roberto iepazinos un intervēju viņu, kad viņ� piedalījās Hil- debranda filmā, un gadu gaitā mēs esam �ur tur saskrēju�ies.� �To es nezināju. Bet jautājums: kāpēc viņ� nāks pie manis?� �Tāpēc, ka� eh, labāk būs, ja viņ� pats to paskaidros.�

MiKAELS tik tikko bija paspējis iznākt no du�as un uzvilkt bik�ses, kad Paolo Roberto jau zvanīja pie durvīm. Mīkaels tās atvēra un lūdza bokseri apsēsties pie galda, kamēr pats sameklēja tīru kreklu un pagatavoja divas dubultās espreso, ko pasniedza ar tējkaroti piena. Paolo Roberto atzinīgi nopētīja kafiju.

�Jūs gribējāt runāt ar mani?�

�Ērika Bergere ieteica.�

�Labi, stāstiet.�

�Es pazīstu Līsbetu Salanderi.�

Mīkaels iepleta acis.

�Ak tā?�

�Es tā kā apmulsu, kad Ērika pateica, ka arī jūs viņu pazīs�tat.�

�Labāk būs, ja stāstīsiet no sākuma.�

�Skaidrs. Ir tā. Es aizvakar atgriezos mājās, pavadījis mēnesi Ņujorkā, un ieraudzīju Līsbetas seju visu to sasodīto avī�u pir�majās lapās. Avīzēs par viņu raksta sasodīti daudz visādu mēslu. Un �ķiet, ka nevienam sasodītajam purnam nav laba vārda, ko sacīt.�

�Jūs �ajā tirādē iedabūjāt trīs sasodītos."

Paolo iesmējās.

�Piedodiet! Bet es jūtos baigi dusmīgs. Es patiesībā piezvanīju Ērikai tāpēc, ka man gribējās parunāties un es īsti nezināju, ar ko. H kā tas �urnālists no En�ēdes strādāja Millennium un es pazīstu Ēriku Bergeri, tad zvanīju viņai.�

�Jā.�

�Pat ja Salandere ir sajukusi prātā un izdarījusi visu to, ko stāsta policija, tad viņai vismaz jāsaņem taisnīga iespēja izteikties.

Mums galu galā ir tiesiska valsts, un nevienu nevar notiesāt, viņu neuzklausot.�

�Esmu glu�i tādās pa�ās domās,� Mīkaels sacīja.

�Tā es sapratu no Ērikas. Kad viņai piezvanīju, man likās, ka jūs �urnālā arī dzenaties pēc Līsbetas skalpa, ņemot vērā, ka tas Svensons strādāja pie jums. Bet Ērika teica, ka jūs neuzskatāt Līsbetu par vainīgu.�

�Es pazīstu Līsbetu Salanderi. Man grūti iztēloties viņu kā juku�u slepkavu.�

Paolo piepe�i iesmējās.

�Viņa ir dulls skuķis� ta�u viena no labajiem. Man viņa patīk.�

�Kā jūs viņu pazīstat?�

�Es boksējos ar Salanderi, kop� viņai bija septiņpadsmit.� Mīkaels Blumkvists desmit sekundes mirk�ķināja acis, iekams atkal palūkojās uz Paolo Roberto. Līsbeta Salandere, kā alla�, bija pārsteigumu pilna.

�Protams! Līsbeta Salandere boksējas ar Paolo Roberto. Jūs esat vienā svara kategorijā.�

�Es nejokoju.�

�Es ticu. Līsbeta man reiz stāstīja, ka agrāk sparingojusi ar �aļiem kaut kādā boksa klubā.�

�Es pastāstī�u, kā viss bija. Pirms desmit gadiem es sāku trenēt juniorus, kas gribēja boksēties, Sinkensdamma klubā. Es jau biju pazīstams bokseris, un kluba junioru līderis uzskatīja, ka es varētu piesaistīt jauniņos, tāpēc pēcpusdienās devos spa- ringot ar pui�iem.�

�Ak tā.�

�Un tā nu sanāca, ka es tur paliku visu vasaru un vēl kādu brīdi rudenī. Viņiem bija reklāmas kampaņa, viņi �ur tur sludinājās un mēģināja piesaistīt jaunie�us, lai tie pamēģina boksēties. Un patiesībā arī piesaistīja diezgan daudz pui�u gan piecpadsmit se�padsmit gadu grupā, gan vecākus. Ļoti daudz imigrantu zēnu.

Bokss bija laba alternatīva, lai nevajadzēt klaiņot pa pilsētu un dzerstīties. Jautājiet man. Es zinu.�

�Skaidrs.�

�Un tad kādu dienu vasaras vidū no zila gaisa uzrodas tā tieviņā meitenīte. Jūs zināt, kā viņa izskatās? Viņa ienāca klubā un sacīja, ka gribot iemācīties boksēties.�

�Es varu iedomāties to skatu.�

�Pusducis �aļu, kas bija divtik smagāki un krietni lielāki par Salanderi, sāka rēkt pilnā kaklā. Es biju viens no viņiem. Nekas nopietns, bet mēs viņu mazliet paķircinājām. Mums ir ari mei�teņu sekcija, un es izspļāvu kaut kādu muļķību, ka mazās meite�nes var boksēties tikai ceturtdienās vai kaut ko tamlīdzīgu.� �Līsbeta dro�i vien nesmējās.�

�Nē. Viņa nesmējās. Viņa paskatījās uz mani ar savām mel�najām acīm. Tad pasniedzās pēc nomestiem boksa cimdiem. Tie nebija aizsieti un bija viņai par lielu. Un mēs, �aļi, rēcām vēl trakāk. Saprotat?�

�Neizklausās lāgā.�

Paolo Roberto atkal iesmējās.

�Tā kā es biju vadītājs, tad izgāju priek�ā un skata pēc drusciņ pavicināju dūres.�

�Ui!�

�Apmēram tā. Piepe�i viņa ar ellīgu labo iemauca man taisni pa muti.�

Viņ� atkal iesmējās.

�Es tur stāvēju zirgodamies un biju pilnīgi nesagatavots. Salan�dere man paguva iesist kādas trīs reizes, līdz es vispār atjēdzos un sāku bloķēt. Tātad viņai nebija nekāda muskuļu spēka un tie sitieni līdzinājās spalviņas pieskārienam. Bet, kad es sāku atvairīt sitienus, Salandere mainīja taktiku. Viņa boksējās instinktīvi un paspēja trāpīt vēl vairākas reizes. Tad es sāku nopietni izvairī�ties un pamanīju, ka viņa ir a�āka par sasodītu ķirzaku. Ja vien meitene būtu lielāka un stiprāka, iznāktu īsts ma�s, ja saprotat, ko es domāju.�

�Saprotu.�

�Un tad viņa atkal mainīja taktiku un pamatīgi iemauca man pa kājstarpi. Tas bija jūtams.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Tad es devu pretī un trāpīju skuķim pa seju. Es domāju: tas nebija nekāds stiprais sitiens, tikai tāda dunka. Viņa iespēra man pa celi. Nu, tas bija galīgi dulli! Es biju trīsreiz lielāks un smagāks, un Salanderei nebija izred�u, bet viņa metās man virsū tā, it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums.�

�Jūs bijāt viņu nokaitinājis.�

�Es vēlāk to sapratu. Un nokaunējos. Es domāju� mēs bijām sludināju�i un centu�ies iesaistīt klubā jaunie�us, un meitene atnāca un pavisam nopietni lūdza, lai iemācām viņai boksēties, bet satika bariņu �aļu, kas vienkār�i ņirgājās par viņu. Es būtu traks aiz dusmām, ja kāds pret mani tā izturētos.�

Mīkaels pamāja.

�Un tas turpinājās vairākas minūtes. Beidzot es Salanderi saķēru, nosviedu zemē un cie�i turēju, līdz viņa beidza preto�ties. Meitenei patie�ām bija asaru pilnas acis, un viņa skatījās uz mani tik nikni, ka� nūjā.�

�Tā jūs sākāt boksēties ar viņu.�

�Kad Salandere nomierinājās, es palaidu viņu vaļā un pajau�tāju, vai viņa nopietni grib mācīties boksēties. Viņa iemeta man ar cimdiem un devās uz izeju. Es meiteni panācu un aiz�ķērsoju viņai ceļu. Es atvainojos un sacīju: ja viņa to domā nopietni, tad es viņu mācī�u, un tādā gadījumā viņai rīt jāierodas pulksten piecos pēcpusdienā.�

Paolo Roberto uz brīdi apklusa un skatījās tālumā.

�Nākamajā vakarā mums bija meiteņu sekcija, un Salandere patie�ām atnāca. Es ielaidu viņu ringā ar Jenniju Kārlsoni. Jen- nija bija astoņpadsmit gadus veca un boksējusies vairāk nekā gadu. Nelaime tā, ka Līsbetas svara kategorijā mums nebija nevienas vecākas par divpadsmit gadiem. Un es Jennijai sacīju: tā kā Salandere ir pilnīgi zaļ� gurķis, lai viņa ir saudzīga un tikai bloķē.�

�Kā veicās?�

�Godīgi sakot� Pēc desmit sekundēm Jennijai bija pārsista lūpa. Salandere veselu raundu sita un sita, un izvairījās no visiem Jennijas uzbrukumiem. Un runa ir par meiteni, kura nekad nebija spērusi kāju ringā. Otrajā raundā Jennija bija tā pārskaitusies, ka sita nopietni, bet ne reizi netrāpīja. Man palika mute vaļā. Es nekad nebiju redzējis nevienu nopietnu bokseri kustamies tik ātri. Es būtu laimīgs, ja man būtu puse no Salanderes ātruma.� Mīkaels pamāja.

�Salanderes nelaime bija tā, ka viņas sitieni bija pilnīgi bez�vērtīgi. Es sāku viņu trenēt. Pāris nedēļu paturēju viņu mei�teņu sekcijā, un viņa zaudēja vairākus ma�us, jo agri vai vēlu kāda vienmēr trāpīja, un tad mums vajadzēja pārtraukt cīņu un ienest Līsbetu ģērbtuvē, jo viņa pārskaitās un sāka spert, kost un sist.�

�Izklausās pēc Līsbetas.�

�Viņa nekad nepadevās. Ta�u beigās bija nokaitinājusi tik daudz meiteņu, ka viņu treneris Līsbetu izmeta.�

�Ak tā?�

�Jā, ar viņu bija neiespējami boksēties. Salanderei bija tikai viena pozīcija, ko mēs dēvējām par Terminator mode, - noslānīt pretinieku, un nebija nekādas nozīmes, ka tā bija tikai iesildī�a�nās vai draudzīgs sparings. Meitenes bie�i gāja mājās ar nobrā�zumiem, jo viņa bija kādai iespērusi. Tad man ie�āvās prātā laba ideja. Es tur mocījos ar vienu puisi, vārdā Samīrs. Viņ� bija septiņpadsmit gadus vecs un cēlies no Sīrijas. Samīrs bija labs bokseris, spēcīgas miesasbūves un krampīgu sitienu� ta�u viņ� nespēja kustēties. Visu laiku stāvēja kā stabs.�

�Jā.�

�Tad es lūdzu Salanderi kādu dienu atnākt uz klubu pēcpus�dienā, kad trenēju Samīru. Viņa pārģērbās, un es ielaidu viņu ringā pret Samlru ar ķiveri, zobu aizsargiem un visu, kā nākas. Sākumā Samīrs atteicās cīnīties ar Salanderi, jo viņa esot "tikai sūda skuķis�, un runāja līdzīgas ma�o glupības. Tad es skaļi un skaidri, visiem dzirdot, sacīju, ka �is nu gan nebūs nekāds spa- rings un es deru uz piecsimt kronām, ka Salandere viņu pieveiks. Salanderei es pateicu, ka �is nav treniņ� un Samīrs pret viņu cīnīsies nāvīgi nopietni. Viņa palūkojās manī ar aizdomu pilnu sejas izteiksmi. Kad atskanēja gongs, Samīrs vēl stāvēja un kaut ko vāvuļoja. Līsbeta metās cīņā par karali un tēvzemi un iegāza Samīram pa ģīmi tā, ka viņ� apsēdās. Tobrīd es biju trenējis Līs�betu visu vasaru un viņa bija uzaudzējusi mazliet muskuļu un ieguvusi sitiena spēku.�

�Kā noprotu, Samīrs nepriecājās.�

�Nu par �o treniņu runāja vēl mēne�iem. Samīru glu�i vien�kār�i samizoja. Līsbeta uzvarēja pēc punktiem. Ja viņai būtu vai�rāk spēka, viņa būtu Samīru savainojusi. Pēc brī�a Samīrs bija tā noskaities, ka sāka cīnīties ar pilnu spēku. Man bija bries�mīgi bail, ka viņ� tie�ām trāpīs un mums vajadzēs izsaukt ātros. Līsbeta dabūja da�us zilumus, kad pāris rei�u atvairījās ar ple�ciem, un Samīram izdevās piespiest meiteni pie virvēm, jo viņa nespēja izturēt sitienu spēku. Ta�u viņ� ne tuvu netrāpīja pa nopietnam.�

�Velns! To es būtu gribējis redzēt.�

�Tajā dienā kluba �aļi sāka respektēt Salanderi. Jo īpa�i Samīrs. Es vienkār�i liku viņai sparingot pret krietni lielākiem un smagā�kiem pui�iem. Viņa bija mans slepenais ierocis, un tie bija ellīgi labi treniņi. Mēs izveidojām treniņu plānu, Līsbetai bija uzde�vums piecas reizes trāpīt da�ādās ķermeņa vietās - pa zodu, pa pieri, pa vēderu un tā tālāk. Bet pui�iem, ar ko viņa boksējās, bija uzdots aizstāvēties un sargāt �os punktus. Boksēties ar Līsbetu Salanderi kļuva presti�i. Tas bija glu�i kā cīnīties ar lapseni. Mēs viņu patiesībā saucām par lapseni, un viņa kļuva par kluba talis�manu. Man �ķiet, Līsbetai tas patika, jo kādu dienu viņa atnāca uz klubu, uztetovējusi lapseni uz kakla.�

Mīkaels pasmaidīja. Viņ� ļoti labi atcerējās Līsbetas lapseni. Tā bija iekļauta izsludinātās meklē�anas pazīmēs.

�Cik ilgi tas turpinājās?�

�Vienu vakaru nedēļā aptuveni trīs gadus. Es tikai vasarā strādāju klubā pilnā slodzē, bet vēlāk parādījos tur neregulāri. Treniņus ar Salanderi vadīja junioru treneris Pute Kārlsons. Vēlāk Salandere sāka strādāt un vairs nevarēja nākt tik bie�i, bet līdz pagāju�ajam gadam viņa ieradās uz treniņu pāris rei�u mēnesī. Es Līsbetu reizēm satiku un sparingoju ar viņu. Tas bija labs treniņ�, pēc tā biju pamatīgi nosvīdis. Salandere gandrīz nekad ne ar vienu nerunāja. Kad nebija sparingu, viņa varēja divas stundas intensīvi boksēties ar smil�u maisu, it kā tas būtu kāds nāvīgs ienaidnieks.�

Mīkaels pagatavoja vēl divas espreso. Viņ� atvainojās, kad aiz�smēķēja cigareti. Paolo Roberto paraustīja plecus. Mīkaels viņu domīgi vēroja.

Sabiedrība Roberto uzskatīja par pa�pārliecinātu tipu, kur� runā tie�i to, ko domā. Mīkaels ātri aptvēra, ka privāti bokseris ir tikpat pa�pārliecināts, tomēr ari inteliģents un lēnprātīgs cilvēks. Mīkaels atgādināja sev, ka Roberto ir uzsācis politisko karjeru kā riksdaga kandidāts no Sociāldemokrātu partijas. Viņ� aizvien vai�rāk likās glu�i prātīgs puisis. Mīkaels atklāja, ka bokseris viņam ir spontāni iepaticies.

�Kāpēc jūs man to stāstāt?�

�Salandere ir nokļuvusi diezgan pamatīgā ķezā. Es nezinu, ko tur var darīt, bet viņai noteikti vajadzēs draugu savā ringa stūrī.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Kāpēc jūs domājat, ka viņa nav vainīga?� Paolo Roberto jau�tāja.

�Grūti paskaidrot. Līsbeta ir ļoti skarbs cilvēks, bet es glu�i vienkār�i neticu, ka viņa būtu no�āvusi Dāgu un Miu. It īpa�i Miu. Un viņai nav motīva��

�Nav mums zināma motīva.�

�Labi, Līsbetai nebūtu problēmu uzbrukt kādam, kur� to pel�nījis. Tomēr es nezinu. Esmu metis izaicinājumu policistam Bub�lanskim, kur� vada izmeklē�anu. Es uzskatu, ka Dāga un Mias slepkavībai ir kāds iemesls. Un domāju, ka �is iemesls slēpjas reportā�ā, ko Dāgs rakstīja.�

�Ja jums ir taisnība, Salanderei vajadzēs ne tikai kādu, kur� viņai paturēs rociņu, kad viņu notvers, - viņai būs nepiecie�ams pavisam cita veida atbalsts.�

�Zinu.�

Paolo Roberto acis bīstami iezibējās.

�Ja Salandere nav vainīga, tas nozīmē, ka viņa ir iepīta vienā no ļaunākajiem tiesu skandāliem vēsturē. Pla�saziņas līdzekļi un policija ir iztēloju�i viņu par slepkavu, un visas tās draņķības, kas sarakstītas��

�Zinu.�

�Tad ko mēs varam iesākt? Vai es kaut kā varu palīdzēt?� Mīkaels brīdi domāja.

�Protams, vislabāk mēs varētu palīdzēt, atrodot citu slepkavu. Es pie tā strādāju. Otrā labākā palīdzība būtu atrast Līsbetu, pirms kāds policists viņu no�auj. Līsbeta jau nav glu�i tas cilvēks, kas padosies brīvprātīgi.�

Paolo Roberto pamāja.

�Un kā mēs viņu atradīsim?"

�Nezinu. Bet jūs patiesībā varētu kaut ko darīt. Tīri praktiski, ja jums ir laiks un vēlē�anās.�

�Mana draudzene nākamnedēļ būs projām. Man ir laiks un vēlē�anās.�

�Labi, es iedomājos, ka jūs esat bokseris��

�Jā?�

�Līsbetai ir draudzene, Mirjama Vu, par kuru jūs dro�i vien esat lasījis.�

�Pazīstama kā sadomazohiste lesbiete� Jā, esmu par viņu lasījis.�

�Man ir viņas mobilā numurs, un es mēģināju viņu sameklēt. Mirjama pārtrauc sarunu, tiklīdz padzird, ka otrā galā ir �urnā�lists.�

�Es viņu saprotu.�

�Man īsti nav laika medīt Mirjamu Vu. Bet es lasīju, ka viņa trenējas kikboksā. Es iedomājos - ja viņu uzmeklētu pazīstams bokseris��

�Skaidrs. Un jūs cerat, ka viņa mūs var aizvest pie Salande�res.�

�Policijas pratinā�anā viņa sacīja, ka viņai neesot ne jausmas, kur Salandere uzturas. Bet ir vērts mēģināt.�

�Iedodiet man viņas numuru. Es viņu sameklē�u.�

Mīkaels iedeva bokserim numuru un adresi Lundagātanā.

Gunnars Bjerks bija pavadījis nedēļas nogali, analizējot savu situāciju. Viņa nākotne karājās tievā diedziņā, un tagad vajadzēja prasmīgi izspēlēt savas kārtis.

Mīkaels Blumkvists bija nolādēts cūka. Jautājums tikai, vai viņu varētu pierunāt ciest klusu par� par faktu, ka Bjerks izman�tojis to nolādēto meiteņu pakalpojumus. Tas bija sodāmi, un viņ� ne�aubījās, ka zaudēs darbu, ja tas nāks gaismā. Avīzes saplosīs viņu gabalos. Dro�ības policijas darbinieks, kur� izmanto pa- dsmitgadīgas prostitūtas� ja tās nolādētās maukas vismaz nebūtu tik jauniņas!

Ta�u sēdēt bezdarbībā nozīmēja padoties liktenim. Bjerks tāl�redzīgi neko nebija pastāstījis Mīkaelam Blumkvistam. Viņ� bija pētījis �urnālista seju un novērojis reakciju. Blumkvists mocījās. Viņ� gribēja informāciju. Ta�u būs spiests maksāt. Cena bija klu�sē�ana. Tā bija vienīgā izeja.

Zala slepkavības izmeklē�anā radīja pavisam jaunu vienādo�jumu.

Dāgs Svensons bija medījis Zaļu.

Bjūrmans bija meklējis Zaļu.

Un komisārs Gunnars Bjerks bija vienīgais, kur� zināja, ka pastāv saistība starp Zaļu un Bjūrmanu; tas nozīmēja, ka Zala ir saikne gan ar En�ēdi, gan Odina laukumu.

Tas radīja Gunnara Bjerka turpmākajai labklājībai vēl vienu nopietnu problēmu. Tie�i viņ� bija iedevis Bjūrmanam informā�ciju par Zala�enko - nepadomājis, ka �ī informācija joprojām ir slepena. Tas bija tīrais sīkums, ta�u nozīmēja, ka viņ� patiesībā vainojams noziedzīgā darbībā.

Turklāt kop� Blumkvista piektdienas apciemojuma Bjerks bija izdarījis vēl vienu noziegumu. Viņ� bija policists, un, ja viņa rīcībā bija informācija slepkavības lietā, viņa pienākums bija tūlīt par to ziņot policijai. Ta�u, nododams informāciju Bublanskim vai prokuroram Ekstrēmam, viņ� automātiski atmaskotu pats sevi. Viss kļūtu zināms publiski. Ne jau par tām ielenēm, bet Zala�enko stāsts.

Sestdien Bjerks uz brīdi iegriezās darbā Dro�ības policijā Kungsholmenā. Viņ� sameklēja visus vecos papīrus par Zala�enko un izlasīja materiālus. Viņ� pats bija rakstījis �os ziņojumus, bet tas bija jau pirms daudziem gadiem. Visvecākajiem papīriem drīz būs trīsdesmit gadu. Pēdējie dokumenti bija desmit gadus veci.

Zala�enko.

Glums tips.

Zala.

Gunnars Bjerks pats bija pierakstījis �o iesauku izmeklē�anas materiālos, bet nevarēja atcerēties, vai jebkad būtu to lietojis.

Ta�u saistība bija skaidra kā diena. Ar En�ēdi. Ar Bjūrmanu. Un ar Salanderi.

Gunnars Bjerks domāja. Viņ� vēl neapjēdza, kā visi pu�ļa gabaliņi saistās kopā, ta�u nosprieda, ka ir sapratis, kāpēc Līs�beta Salandere brauca uz En�ēdi. Viņ� arī viegli varēja iztēloties, ka Salandere niknuma lēkmē nogalināja Dāgu Svensonu un Miu Bergmani, jo viņi atteicās sadarboties vai meiteni izprovocēja. Viņai bija motīvs, kuru izprata varbūt tikai Gunnars Bjerks un vēl divi trīs citi cilvēki visā valstī.

Viņa tak ir pilnīgi jukusi. Es ļoti ceru, ka aizturē�anā kāds policists viņu no�aus. Viņa zina. Ja izpļāpāsies, viņa var visu izjaukt.

Tomēr, lai cik ilgi Gunnars Bjerks prātotu, Mīkaels Blumkvists tik un tā bija vienīgā izeja viņam personiski - un Bjerka pa��reizējā stāvoklī tas bija vienīgais, kas viņu interesēja. Viņu pār�ņēma aizvien lielāks izmisums. Jāpierunā Blumkvists izturēties pret viņu kā pret slepeno avotu un klusēt par viņa� pikantajiem sānsoļiem ar tām sasodītajām maukām. Velns, kaut tā Salandere iz�ķaidītu pauri arī Blumkvistam!

Bjerks lūkojās uz Zala�enko telefona numuru un apsvēra plusus un mīnusus, ko nestu sazinā�anās ar viņu. Viņ� nespēja izlemt.

Mīkaels bija ieviesis paradumu pastāvīgi apkopot iegūto infor�māciju. Kad Paolo Roberto bija aizgājis, viņ� �im uzdevumam vel�tīja vienu stundu. Mīkaela pieraksti bija gandrīz dienasgrāmatas formā, tajos viņ� ļāva domām brīvu vaļu, vienlaikus precīzi iegrā�matodams visas sarunas, tik�anās un citu izpēti. �o dokumentu viņ� ik dienas �ifrēja ar PGP programmu un nosūtīja kopijas Ērikai Bergerei un Mālinai Ēriksonei, lai viņa līdzstrādnieces vienmēr zinātu jaunāko informāciju.

Pēdējās nedēļās pirms nāves Dāgs Svensons bija pievērsies Zaļam. �is vārds parādījās arī pēdējā telefona sarunā ar Mīka�elu, tikai divas stundas pirms Dāgu nogalināja. Gunnars Bjerks apgalvoja, ka zina kaut ko par Zaļu.

Mīkaels piecpadsmit minūtes apkopoja visu, ko bija uzzinājis par Bjerku, un tas bija visai maz.

Gunnars Bjerks, se�desmit divus gadus vecs, neprecējies, dzi�mis Fālunā. Viņ� bija strādājis policijā kop� divdesmit viena gada vecuma. Sācis darbu patruļdienestā, bet tad studējis jurispru�denci un nokļuvis slepenā amatā jau divdesmit se�u vai divdes�mit septiņu gadu vecumā. Tas notika 1969. vai 1970. gadā, tie�i laikā, kad beidzās Pēra Gunnara Vinges laiks Dro�ības policijas priek�nieka krēslā.

Vingi atlaida, jo viņ� sarunā ar Norbotenas gubernatoru Rag- naru Lasinanti bija apgalvojis, ka Ūlovs Palme esot krievu spiegs. Tad nāca armijas slepenā izlūkdienesta IB lieta, Holmera izmek�lē�ana, Pastnieks, Palmes slepkavība un skandāli cits pēc cita. Mīkaelam nebija ne jausmas, kādu lomu - ja vispār kādu - Gun�nars Bjerks ir spēlējis aizvadīto trīsdesmit gadu drāmās slepen�policijā.

Bjerka karjera no 1970. līdz 1985. gadam būtībā bija neaprak�stīta lapa, bet tas nebija nekas dīvains, ja runa bija par Dro�ības policiju, jo visa informācija �ajā saistībā bija klasificēta. Viņ� vienlīdz labi varēja asināt zīmuļus noliktavā vai būt slepenais aģents Ķīnā. Pēdējā iespēja gan bija maz ticama.

1985. gada oktobrī Bjerks bija pārcēlies uz Va�ingtonu, kur divus gadus strādāja Zviedrijas vēstniecībā. Ar 1988. gadu viņ� atgriezās Dro�ības policijas dienestā Stokholmā. 1996. gadā Bjerks kļuva par publisku personu tādā ziņā, ka viņu iecēla par Ārzemnieku nodaļas priek�nieka vietnieku. Mīkaels nezināja, ar ko tie�i viņ� nodarbojās. Pēc 1996. gada Bjerks vairākas reizes bija uzstājies pla�saziņas līdzekļos saistībā ar tā vai cita aizdo�mīgā arāba izraidī�anu. 1998. gadā viņ� nonāca uzmanības centrā sakarā ar vairāku Irākas diplomātu izraidī�anu no valsts.

Kāda tam visam saistība ar Līsbetu Salanderi un Dāga un Mias slepkavību? Iespējams, ka pilnīgi nekāda.

Tomēr Gunnars Bjerks zina kaut ko par Zaļu.

Tātad saistībai jābūt.

Ērika Bergere nevienam - pat ne savam vīram, no kura parasti neko neslēpa, - nebija stāstījusi, ka pāries darbā pie Lielā Pūķa Svenska Morgon-Posten. Millennium redakcijā viņai bija palicis ko strādāt aptuveni mēnesis. Ēriku mocīja bailes. Viņa zināja, ka laiks aizskries vēja spārniem un viņa piepe�i atjēgsies savā pēdējā dienā galvenās redaktores amatā.

Ērika raizējās arī par Mīkaelu. Bija lasījusi viņa pēdējo e-pasta vēstuli ar nelāgu sajūtu. Viņa manīja pazīmes. Tie�i �āda stūrgalvība bija piespiedusi Mīkaelu palikt Hēdestadē pirms diviem gadiem, un ar tādu pa�u apsēstību viņ� uzbruka Venner- stremam. Kop� Zaļās ceturtdienas viņam vairs neeksistēja nekas cits kā vien uzdevums noskaidrot, kur� noslepkavoja Dāgu un Miu, un kaut kādā ziņā attaisnot Līsbetu Salanderi.

Lai gan Mīkaela nolūki Ērikai �ķita simpātiski - Dāgs un Mia bija ari viņas draugi -, viņam piemita kāda īpa�ība, kas Ērikā raisīja ba�as. Saodis asinis, viņ� zaudēja piesardzību.

Mirklī, kad Mīkaels iepriek�ējā dienā bija viņai piezvanījis, lai pastāstītu, ka metis izaicinājumu Bublanskim un sācis mērīties ar viņu krāniņiem glu�i kā tāds ma�o kovbojs, Ērika zināja, ka Līsbetas Salanderes meklē�ana pilnībā aizņems Mīkaela prātu uz nenoteiktu laiku. Viņa no pieredzes zināja, ka ar Mīkaelu būs neiespējami sastrādāties, līdz viņ� neatrisinās problēmu. Viņ� mētāsies starp egocentrismu un depresiju. Un kaut kur �ajā vie�nādojumā uzņemsies risku, kas dro�i vien būs pilnīgi lieks.

Un Līsbeta Salandere. Ērika bija satikusi viņu vienu reizi un pārāk maz zināja par �o dīvaino meiteni, lai varētu dalīties Mīkaela pārliecībā, ka viņa nav vainīga. Ja nu Bublanskim bija taisnība? Ja nu Salandere bija vainīga? Ja nu Mīkaelam izdotos meiteni atrast un viņ� sastaptu juku�o, kas bruņojusies ar �au�jamieroci?

�īrīta pārsteidzo�ā saruna ar Paolo Roberto Ēriku nenomieri�nāja. Protams, bija labi, ka ne Mīkaels vien stāvēja Salanderes pusē, ta�u arī Paolo Roberto bija ma�o tips.

Turklāt viņai bija jāatrod pēctecis, kas spētu pārņemt stūri Millennium redakcijā. Laika sāka pietrūkt. Ērika domāja, vai ne�piezvanīt Kristeram Malmam un neapspriesties ar viņu, bet saprata, ka nevarēs Kristeru informēt, turpinot noklusēt jaunu�mus no Mīkaela.

Mīkaels bija izcils �urnālists, ta�u viņ� būtu īsta katastrofa galvenā redaktora amatā. �ajā ziņā Ērika un Kristers bija daudz līdzīgāki, tomēr viņa �aubījās, vai Kristers piedāvājumu pieņemtu.

Mālina bija pārāk jauna un nedro�a. Monika Nilsone - pārāk egoistiska. Henrijs Kortess bija labs �urnālists, ta�u pārāk jauns un nepieredzējis. Lotija Kārima - pārāk maiga. Un Ērika nebija dro�a, ka Kristers un Mīkaels priecātos par kādu jaunpienācēju no ārpuses.

Sasodīta putra.

Ne jau tā Ērika vēlējās beigt savas gaitas Millennium.

Svētdienas vakarā Līsbeta Salandere atkal atvēra Asphyxia 1.3 un iegāja spoguļdiskā ar nosaukumu <MikBlum/Laptop>. Viņa konstatēja, ka Mīkaels �obrīd nav pieslēdzies tīklam, un pēc tam kādu bridi lasīja, kas jauns parādījies pēdējās divās dienās.

Līsbeta izlasīja Mīkaela pētījumu piezīmes un prātoja, vai viņ� tās tik detalizēti raksta viņas dēļ. Tādā gadījumā - ko tas nozīmē? Mīkaels, protams, zināja, ka Līsbeta ir viņa datorā, tāpēc glu�i dabiski bija secināt, ka viņ� vēlas, lai Līsbeta izlasa viņa uzrakstīto. Tomēr jautājums bija: ko viņ� neraksta? Tā kā Mīkaels zināja, ka Līsbeta to lasa, viņ� varēja manipulēt ar informāciju. Līsbeta garām�ejot ievēroja, ka viņ� acīmredzot nav ticis neko daudz tālāk, tikai izaicinājis Bublanski uz dueli par viņas iespējamo nevainību. Kaut kāda iemesla dēļ tas Līsbetu nokaitināja. Mīkaels Blumkvists savus secinājumus balstīja uz emocijām, nevis faktiem. Naivais muļķis.

Tomēr viņ� bija pievērsis uzmanību Zaļam. Pareiza doma, Kalle Blumkvist! Līsbeta prātoja, vai Mīkaels vispār interesētos par Zaļu, ja viņa nebūtu uzrakstījusi �o vārdu.

Pēc tam Līsbeta vieglā izbrīnā ievēroja, ka notikumos piepe�i parādījies Paolo Roberto. Tas bija patīkams jaunums. Viņa pie�pe�i pasmaidīja. Viņai patika �is pa�pārliecinātais tips. Roberto bija īsts ma�o līdz pirkstu galiņiem. Kad abi satikās ringā, viņ� Līsbetu kārtīgi samizoja. Tas ir: tajās nedaudzajās reizēs, kad vispār trāpīja.

Piepe�i Līsbeta taisni izslējās krēslā, at�ifrējusi un izlasījusi Mīkaela pēdējo vēstuli Ērikai Bergerei.

Gunnaram Bjerkam no Dro�ības policijas ir informācija par Zaļu. Gunnars Bjerks pazīst Bjūrmanu.

Līsbetas skatiens aizklīda, kamēr viņa galvā uzzīmēja trijstūri. Zala. Bjūrmans. Bjerks. Yes, that makes sense. Viņa nekad iepriek� nebija uzlūkojusi problēmu no �āda skatpunkta. Varbūt Mīkaels Blumkvists nemaz nebija tāds muļķis. Bet viņ�, protams, nesa�prata saistību. Pat Līsbeta to nesaprata, lai gan viņai par notiku�o bija daudz vairāk informācijas. Līsbeta brīdi domāja par Bjūr�manu - fakts, ka advokāts pazina Bjerku, pārvērta viņu par daudz nozīmīgāku spēlētāju, nekā viņa iepriek� bija iztēlojusies.

Līsbeta secināja, ka viņai dro�i vien vajadzēs apciemot Smo- dālari.

Pēc tam viņa ielīda Mīkaela cietajā diskā un mapē < LĪSBETA SALANDERE> izveidoja jaunu failu ar nosaukumu [Ringa stūris]. Viņam tas jāierauga, nākamreiz ieslēdzot datoru.

1.�turies tālāk no telebūriana. Viņ� ir ļauns.

2.��mirjamai vu nav pilnīgi nekāda sakara ar �o lietu.

3.�������pievērsties zaļam ir pareizi. Viņ� ir atslēga. Bet Tu viņu neatradīsi nevienā reģistrā.

4.�������starp bjūrmanu un zaļu pastāv saistība. Nezinu, kāda, bet es pie tā strādāju. Bjerks?

5.��svarīgi. 1991. gada februārī par mani veica izmeklē�anu.

Es nezinu materiālu reģistrācijas numuru un nevaru tos atrast. Kāpēc Ēkstrems tos nav nodevis pla�saziņas līdzek�ļiem? Atbilde: viņa datorā to nav. Secinājums: viņ� par tiem nezina. Kā tas ir iespējams?

Līsbeta mirkli domāja un tad pievienoja vēl da�as rindas.

RS. Mīkael, es neesmu nevainīga. Bet es neno�āvu Dāgu un Miu, un man nav nekāda sakara ar viņu nāvi. Es viņus satiku vakarā pirms slepkavības, bet biju jau prom, kad tas notika. Pal�dies, ka Tu man tici. Pasaki Paolo, ka viņam ir sūdīgs kreisais āķis.

Līsbeta padomāja vēl brīdi un saprata, ka tāda kalibra infor�mācijas narkomānei neziņa ir pārāk moko�a. Viņa uzrakstīja vēl vienu rindiņu.

RS.2/ Kā tu zini par Vennerstremu?

Mīkaels Blumkvists atrada Līsbetas failu pēc trim stundām. Viņ� uzmanīgi izlasīja vēstuli vismaz piecas reizes. Pirmo reizi Līsbeta bija atstājusi skaidru statement, ka nav nogalinājusi Dāgu un Miu. Mīkaels viņai ticēja un juta milzīgu atvieglojumu. Un beidzot Līsbeta ar viņu runāja, lai arī tikpat mīklaini kā vienmēr.

Mīkaels arī pamanīja, ka Līsbeta noliedz tikai Dāga un Mias slepkavību, ta�u nemin neko par Bjūrmanu. Mīkaels pieņēma: tas tāpēc, ka viņ� savā vēstulē runāja tikai par Dāgu un Miu. Pēc pārdomu brī�a viņ� izveidoja failu [Ringa stūris 2].

Sveika, Sallij!

Paldies par to, ka Tu beidzot apliecini, ka neesi vainīga. Es Tev ticēju, ta�u arī mani iespaidoja mediju vētra un māca �au�bas. Piedod man I Ir tik jauki dzirdēt to tie�i no Tavas tastatūras. Tagad atliek tikai atrast īsto slepkavu. Mēs abi to esam reiz jau paveiku�i. Man būtu daudz vieglāk strādāt, ja Tu nebūtu tik mīklaina. Es pieņemu, ka Tu lasi manas piezīmes. Tad Tu apmē�ram zini, ko es daru un kā sprie�u. Es domāju, ka Bjerks kaut ko zina, un tuvākajās dienās runā�u ar viņu vēlreiz. Vai esmu uz aplamām pēdām, ķerdamies pie prostitūtu klientiem?

Tā policijas izmeklē�ana mani pārsteidz. Es lik�u savai līdz�strādniecei Mālinai to sameklēt. Tev toreiz bija cik - 12-13 gadu?

Par ko bija tā izmeklē�ana?

Tava attieksme pret Telebūrianu tiks ņemta vērā./M

RS.? Vennerstrema lietā Tu pieļāvi vienu kļūdu. Jau Zie�massvētkos Sandhamnā es zināju, ko Tu esi izdarījusi, bet nejautāju, jo Tu neko neteici. Un es negrasos stāstīt par �o kļūdu, ja Tu nesatiksies ar mani pie kafijas tases.

Atbilde parādījās pēc trim stundām.

Vari aizmirst klientus. Interesantais ir Zala. Un viens blonds milzis. Bet izmeklē�ana ir interesanta tāpēc, ka to kāds acīm�redzot vēlas noslēpt. Tā nevar būt sagadī�anās.

Prokurors Ekstrēms bija nelāgā noskaņojumā, kad savāca Bub�lanska grupu uz pirmdienas rīta sapulci. Nedēļu ilgajai meklē��anai nebija nekādu rezultātu, lai gan aizdomās turamajai bija visai īpa�s ārējais izskats. Ēkstrema garastāvoklis neuzlabojās, kad nedēļas nogalē de�urēju�ais Kurts Svensons pastāstīja par pēdējiem notikumiem.

�Ielau�anās?� Ēkstrems vaicāja patiesā izbrīnā.

�Kaimiņ� piezvanīja svētdienas vakarā, pamanījis, ka pārrauta lente uz Bjūrmana durvīm. Es aizbraucu pārbaudīt.�

�Un?�

�Lente bija pārgriezta trīs vietās. Visticamāk, ar �ileti vai vir�tuves nazi. Glīti nostrādāts. Grūti pamanīt.�

�Ielau�anās? Ir tādi zagļi, kas specializējas uz miru�ajiem�� �Tā nebija ielau�anās. Es apskatīju dzīvoklī. Tur bija visas pa�rastās vērtības, video un tā tālāk. Toties Bjūrmana ma�īnas atslē�gas gulēja uz virtuves galda.�

�Ma�īnas atslēgas?� Ēkstrems jautāja.

�Jerkers Holmbergs tre�dien bija dzīvoklī, lai pārbaudītu, vai neesam kaut ko palaidu�i garām. Viņ� pārbaudīja arī ma�īnu. Holmbergs apzvēr, ka uz galda nebija nekādu atslēgu, kad viņ� izgāja no dzīvokļa un uzlīmēja lenti.�

�Vai viņ� nevarētu būt tās aizmirsis? Neviens nav nekļū�dīgs.�

�Holmbergs tās neizmantoja. Viņam bija dublikāts no Bjūr�mana atslēgu sai�ķa, ko mēs jau bijām izņēmu�i.�

Bublanskis nobraucīja zodu.

�Tātad tā nebija parasta ielau�anās?�

�Iekļū�ana. Kāds ir iegājis Bjūrmana dzīvokli un tur ok�ķerējis. Tas noteikti ir noticis starp tre�dienu un svētdienas vakaru, kad kaimiņ� pamanīja, ka aizzīmogojums ir pārrauts.�

�Citiem vārdiem sakot, kāds ir kaut ko meklējis� Jerker?� �Tur nav nekā, ko mēs jau nebūtu izņēmu�i.�

�Katrā ziņā nekā tāda, ko mēs zinām. Motīvs joprojām ir diez�gan neskaidrs. Mēs vadījāmies no pieņēmuma, ka Salandere ir psihopāte, bet arī psihopātam ir vajadzīgs motīvs.�

�Ko jūs ierosināt?�

�Nezinu. Kāds ir pārmeklējis Bjūrmana dzīvokli. Te jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmkārt: kur�? Otrkārt: kāpēc? Ko mēs esam palaidu�i garām?� īsu brīdi valdīja klusums.

�Jerker��

Jerkers Holmbergs rezignēti nopūtās.

�Labi. Es aizbrauk�u uz Bjūrmana dzīvokli un vēlreiz to izpē�tī�u. Ar pinceti.�

Līsbeta Salandere pamodās pirmdien vienpadsmitos. Viņa vēl gul�ņāja aptuveni pusstundu, tad piecēlās, ieslēdza kafijas auto�mātu un iegāja du�ā. Tikusi galā ar rīta tualeti, apzieda divas rupjmaizes rikas ar sviestu un apsēdās pie PowerBook, lai pārbau�dītu, kas notiek prokurora Ēkstrema datorā, un palasītu da�ādu avī�u internetā izdevumus. Viņa ievēroja, ka interese par En�ēdes lietu ir noplakusi. Tad atvēra Dāga Svensona pētījumu mapi un uzmanīgi izlasīja viņa piezīmes par konfrontāciju ar �urnālistu Pēru Oki Sandstremu, prostitūtu klientu, kur� izpildīja seksa mafi�jas uzdevumus un zināja kaut ko par Zaļu. Pabeigusi lasīt, Līsbeta ielēja vēl kafiju, apsēdās uz palodzes un iegrima domās.

Ap �etriem viņa bija izdomājusi.

Līsbetai vajadzēja naudu. Viņai bija trīs kredītkartes. Viena no tām bija uz Līsbetas Salanderes vārda un praktiski nelieto�jama. Otra bija uz Irēnes Neseres vārda, ta�u Līsbeta izvairījās to izmantot, jo bija riskanti uzrādīt Neseres pasi. Viena karte bija izdota Wasp Enterprises un saistīta ar kontu, kurā glabājās aptuveni desmit miljoni kronu un kuru varēja papildināt ar pār�skaitījumiem internetā. Karti varēja izmantot jebkur�, protams, uzrādot dokumentus.

Līsbeta iegāja virtuvē, atvēra cepumu kārbu un izņēma �ūksnlti bankno�u. Viņai bija deviņsimt piecdesmit kronu skaidrā naudā, tas bija visai maz. Ta�u vēl bija ari tūksto� astoņsimt ASV dolāru, kas tur mētājās kop� atgrie�anās Zviedrijā un ko anonīmi varēja samainīt jebkurā Forex maiņas punktā. Tas uzlaboja situāciju.

Līsbeta uzlika Irēnes Neseres parūku, pieklājīgi apģērbās un mugursomā paņēma līdzi maiņas apģērbu un grima kastīti ar teātra smiņķi. Pēc tam devās otrajā ekspedīcijā no Mūsebakes. Viņa aizgāja līdz Folkungātanai un tālāk līdz E�tagātanai, kur īsi pirms slēg�anas iegāja Watski veikalā. Viņa iegādājās izolācijas lenti, bloku un trici ar astoņiem metriem kokvilnas enkurvirves.

Līsbeta devās atpakaļ ar 66. autobusu. Pie Pilsoņu laukuma viņa ieraudzīja pieturā kādu sievieti. Sākumā Līsbeta viņu nepazina, ta�u kaut kur prātā iezvanījās brīdinājuma signāls, un, uzmetusi skatienu vēlreiz, viņa pamanīja, ka tā ir Irēne Flēmstrema, Milton Security algu grāmatvede. Viņa bija stilīgāk nogriezusi matus. Līs�beta neuzkrīto�i izkāpa no autobusa, kad Flēmstrema tajā iekāpa. Meitene uzmanīgi skatījās apkārt un nemitīgi meklēja pazīstamas sejas. Tad gar Bofila loku aizgāja uz Dienvidu staciju un iekāpa vilcienā, kas devās ziemeļu virzienā.

Kriminālinspektore Sonja Mūdiga sarokojās ar Ēriku Bergeri, un Ērika tūdaļ piedāvāja kafiju. Kad viņas aizgāja uz virtuvlti tai pakaļ, Mūdiga pamanīja, ka uz visām krūzītēm ir da�ādu politisko partiju, arodbiedrību un uzņēmumu reklāmas.

�Suvenīrkrūzītes no visādiem vēlē�anu vakariem un intervi�jām,� Ērika paskaidroja un pasniedza Sonjai krūzīti ar Liberālās jaunatnes organizācijas logo.

Sonja Mūdiga pavadīja trīs stundas pie Dāga Svensona raks�tāmgalda. Atbildīgā sekretāre Mālina Ēriksone palīdzēja viņai gan saprast, kādu tematu apskata Svensona grāmata un repor�tā�a, gan sa�ķirot izpētes materiālus. Mūdigu pārsteidza apjoms. Izmeklētājus bija mulsinājusi Svensona datora pazu�ana, jo viņa darbs līdz ar to �ķita neglābjami zudis. Patiesībā lielākā daļa kopiju visu laiku bija atradu�ās Millennium redakcijā.

Mīkaela Blumkvista �eit nebija, ta�u Ērika Bergere iedeva Mūdi- gai sarakstu ar materiāliem, ko viņ� aizvācis no Svensona raks�tāmgalda - tas bija saistīts tikai ar avotu identitāti. Pēdīgi Mūdiga piezvanīja Bublanskim un izskaidroja situāciju. Viņi nolēma, ka visi materiāli no Svensona rakstāmgalda, ieskaitot Millennium datoru, tehnisku iemeslu dēļ jāizņem, un izmeklē�anas vadītājam vaja�dzētu apspriest, vai būtu pamatoti pieprasīt izdot ari at�ķirotos materiālus. Pēc tam Sonja Mūdiga uzrakstīja izņem�anas pro�tokolu un Henrijs Kortess palīdzēja nonest visu lejā uz ma�īnu.

Pirmdienas vakarā Mīkaels jutās pamatīgi apjucis. Kop� pagāju��ās nedēļas viņ� bija pārbaudījis desmit cilvēkus, ko Dāgs Sven�sons bija plānojis atmaskot. Visos gadījumos viņ� bija sastapis nervozus, niknus un �okētus vīrie�us. Mīkaels konstatēja, ka �o cilvēku vidējais ienākumu līmenis bija aptuveni �etrsimt tūksto�i gadā. Patētisks pārbiju�os vīreļu bariņ�.

Tomēr nevienā gadījumā viņ� nebija jutis, ka �iem cilvēkiem būtu kaut kas slēpjams saistībā ar Dāga un Mias slepkavību. Glu�i pretēji - vairāki no vīrie�iem uzskatīja, ka slepkavība tikai pasliktinās viņu stāvokli raganu medībās, kas noteikti sāksies masu saziņas līdzekļos, kad viņu vārdus saistīs ar slepkavību.

Mīkaels ieslēdza iBook un pārbaudīja, vai nav pienākusi jauna ziņa no Līsbetas. Tādas nebija. Toties savā iepriek�ējā vēstulē viņa bija uzstājusi, ka klienti nav interesanti un viņ� velti tērē laiku. Mīkaels veltīja viņai tirādi, ko Ērika dēvētu gan par seksisku, gan inovatīvu. Mīkaels bija izsalcis, ta�u viņam negribējās neko gatavot. Turklāt pēdējās divās nedēļās viņ� bija nopircis tikai da�us litrus piena vietējā veikaliņā. Mīkaels uzvilka �aketi, aiz�gāja uz Hornsgātanas grieķu tavernu un pasūtīja grilētu jēru.

Līsbeta Salandere vispirms bija aplūkojusi kāpņu telpu un tad mijkrēslī izmetusi divus diskrētus lokus ap tuvākajiem namiem. Tās bija zemas, stūrainas ēkas ar �ķietami sliktu skaņas izolāciju un diezin vai bija ideāli piemērotas viņas nolūkiem. �urnālists Pērs Oke Sandstrems mitinājās stūra dzīvoklī tre�ajā, aug�ējā stāvā. Kāpnes veda tālāk uz bēniņu durvīm. Tas bija pieņemami.

Nelaime tā, ka visi dzīvokļa logi bija tum�i, tātad saimnieka nebija mājās.

Līsbeta aizsoļoja da�us kvartālus līdz kādai picērijai, kur pasū�tīja vienu Hawaii un apsēdās stūrī, lai palasītu vakara avīzes, īsi pirms deviņiem viņa PressbyrSn kioskā nopirka caffe latte un atgriezās pie mājas. Dzīvoklī joprojām bija tum�s. Līsbeta iegāja kāpņu telpā un apsēdās kāpņu laukumiņā pie bēniņiem, no kurie�nes varēja saskatīt Pēra Okes Sandstrema durvis mazliet zemāk. Gaidīdama viņa dzēra kafiju.

Beidzot kriminālinspektoram Hansam Fastem studijā Recent Trash Records kādā industriālā ēkā Elv�ē izdevās sameklēt div�desmit astoņus gadus veco Sillu Nurēnu, sātanistu grupas Evil Fingers līderi. �ī satik�anās izvērsās par apmēram tikpat lielu kultūru sadursmi kā portugāļu pirmā saziņa ar Kārību reģiona indiāņiem.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pie Sillas Nurē- nas vecākiem Fastem caur Sillas māsu beidzot bija izdevies sadzīt viņai pēdas studijā, kur viņa grupai Cold Wax no Borlenges �palī�dzēja� sagatavot kompaktdisku. Faste nekad nebija dzirdējis par �ādu grupu un sprieda, ka tajā dro�i vien ir tikai divdesmit gadu veci pui�i. Jau ienākot gaitenī pie studijas, viņ� sajuta skaņu vilni, kas aizsita viņam elpu. Faste vēroja Cold Wax caur stikla rūti un nogaidīja, līdz skaņu priek�karā pavērsies sprauga.

Sillai Nurēnai bija gari, kraukļa melni mati ar sarkanām un zaļām �ķipsnām un melns grims. Viņa bija apaļīga un ģērbusies īsā krekliņā, kas atklāja vēderu ar pīrsingu nabā. Ap gurniem aplikusi kniedētu jostu, Silla izskatījās kā tēls no fran�u �aus- menes.

Faste parādīja savu apliecību un lūdza meiteni uz sarunu. Silla Nurēna ko�ļāja gumiju, skeptiski nolūkodamās uz policistu. Bei�dzot viņa norādīja uz durvīm un ieveda Fasti kaut kādā atpūtas telpā, kur viņ� gandrīz paklupa pār atkritumu maisu, kas bija atstāts pie durvīm. Silla Nurēna ielaida ūdeni tuk�ā plastmasas pudelē, izdzēra apmēram pusi no tās, apsēdās pie galda un aiz�smēķēja cigareti. Viņa pievērsa Hansam Fastem dzidri zilu ska�tienu. Faste piepe�i nesaprata, no kura gala sākt.

�Kas ir Recent Trash records?�

Silla izskatījās garlaikota.

�Tā ir skaņu kompānija, kas producē jaunas grupas.�

�Kāda ir jūsu loma?�

�Esmu skaņu tehniķe.�

Faste skatījās uz viņu.

�Vai jums ir atbilsto�a izglītība?�

�Nē. Es visu apguvu pati.�

�Vai ar to var iztikt?�

�Kāpēc jūs jautājat?�

�Es vienkār�i jautāju. Pieņemu, ka pēdējā laikā esat lasījusi par Līsbetu Salanderi.�

Silla pamāja ar galvu.

�Mums ir ziņas, ka jūs esat pazīstamas. Vai tā ir taisnība?� �Varbūt.�

�Taisnība vai ne?�

�Atkarīgs no tā, ko jūs gribat.�

�Es gribu atrast meklē�anā izsludinātu juku�u trīskārtēju slep�kavu. Man ir vajadzīga informācija par Līsbetu Salanderi.� �Neesmu Līsbetu redzējusi kop� pagāju�ā gada.�

�Kad jūs viņu pēdējo reizi satikāt?�

�Kaut kad rudeni pirms diviem gadiem. Dzirnavās. Viņa mēdza tur iegriezties un tad pazuda.�

�Vai esat mēģinājusi ar viņu sazināties?�

�Pāris rei�u piezvanīju uz mobilo. Numurs vairs neeksistē.� �Un jūs nezināt, kur viņu atrast?�

�Nē.�

�Kas ir Evil Fingers?��

Silla Nurēna izskatījās uzjautrināta.

�Vai tad jūs nelasāt avīzes?�

�Kāpēc?�

�Tur rakstīts, ka mēs esot sātanistu grupa.�

�Vai esat?�

�Vai es izskatos pēc sātanistes?�

�Kā izskatās sātaniste?�

�Nē - nu es nezinu, kur� ir stulbāks - policija vai avīzes.� �Paklau, jaunā dāma, tas ir nopietns jautājums.�

�Vai mēs esam sātanistes?�

�Atbildi uz maniem jautājumiem un nemuļķojies!�

�Un kāds ir jautājums?�

Hanss Faste mirkli aizvēra acis un atcerējās savu vieso�anos Grieķijas policijā, kad bija tur atvaļinājumā pirms da�iem gadiem. Grieķijas policijai salīdzinājumā ar zviedru policiju, par spīti visām problēmām, bija viena liela priek�rocība. Ja Silla Nurēna tā izturētos Grieķijā, viņ� būtu saslēdzis meiteni roku dzel�os un trīs reizes iezvēlis ar steku. Viņ� paskatījās uz Sillu.

�Vai Līsbeta Salandere piedalījās Evil Fingers?�

�Nedomāju vis.�

�Ko tu ar to gribi teikt?�

�Līsbeta laikam ir visnemuzikālākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi.�

�Nemuzikālākais?�

�Viņa prot at�ķirt trompeti no bungām, bet tālāk viņas muzi�kālās dotības nesniedzas.�

�Es jautāju, vai viņa bija Evil Fingers biedre.�

�Un es tikko atbildēju uz jautājumu. Kas, pie velna, jūsuprāt, ir Evil Fingers?�

�Pastāsti.�

�Jūs veicat izmeklē�anu, lasot stulbus avī�u rakstus.�

�Atbildi uz jautājumu!�

�Evil Fingers bija rokgrupa. Deviņdesmito gadu vidū bariņ� meiteņu, kurām patika smagais roks, savācās kopā un uzspēlēja prieka pēc. Mēs reklamējām sevi ar pentagrammu un nelielu sympathyfor the Devil. Tad grupa izjuka, un es esmu vienīgā, kas joprojām nodarbojas ar mūziku.�

�Tātad Līsbeta Salandere nebija grupas dalībniece.�

�Kā jau teicu.�

�Kāpēc tad mūsu avoti apgalvo, ka bija?�

�Tāpēc, ka jūsu avoti ir apmēram tikpat stulbi kā avīzes.� �Paskaidro.�

�Mēs grupā bijām piecas meitenes un joprojām �ad tad tie�kamies. Agrāk mēs reizi nedēļā tu�ējām Dzirnavās. Tagad sanāk aptuveni reize mēnesī. Bet mēs uzturam kontaktus.�

�Un ko jūs darāt, kad satiekaties?�

�Kā jums liekas, ko dara Dzirnavās?�

Hanss Faste nopūtās.

�Tātad jūs tiekaties, lai iedzertu.�

�Mēs dzeram alu. Un pļāpājam niekus. Ko jūs darāt, kad tie�katies ar draugiem?�

�Un kā tur iesaistās Līsbeta Salandere?�

�Kad man bija astoņpadsmit, es viņu satiku vakarskolā. Viņa mēdza �ad tad iegriezties Dzirnavās un iedzert ar mums pa ali�ņam.�

�Tātad Evil Fingers nevar uzskatīt par organizāciju?�

Silla Nurēna paskatījās uz Fasti tā, itin kā viņ� būtu ieradies no sve�as planētas.

�Vai jūs esat lesbietes?�

�Vai gribat dabūt pa zobiem?�

�Atbildi uz jautājumu!�

�Tā nav jūsu darī�ana.�

�Izbeidz! Neprovocē mani.�

�Nu sveiki! Policija apgalvo, ka Līsbeta Salandere esot noslep�kavojusi trīs cilvēkus, bet tad ierodas un izjautā mani par sek�suālo dzīvi. Ej ellē!�

�Zini� es varu tevi arestēt.�

�Par ko? Starp citu, es aizmirsu pastāstīt, ka jau trīs gadus studēju juridiskajā un mans tēvs ir Ulfs Nurēns no Nurēna un Knapes advokātu biroja. See you in court!"

�Tu ta�u teici, ka strādā ar mūziku.�

�To es daru sava prieka pēc. Jūs domājat, ka ar to es varu nopelnīt iztiku?�

�Man nav ne jausmas, kā tu pelni iztiku.�

�Es nepelnu iztiku kā lesbiete sātaniste, ja to jūs domājat. Ja tāds ir policijas izejas punkts, meklējot Līsbetu Salanderi, tad es saprotu, kāpēc jums nav izdevies viņu notvert.�

�Vai tu zini, kur viņa ir?�

Silla Nurēna sāka �ūpoties un pacēla plaukstas sev priek�ā. �Jūtu, ka viņa ir tuvu� pagaidiet, līdz pārbaudī�u savas tele- pātiskās spējas.�

�Izbeidz!�

�Klau, es jau teicu, ka neesmu redzējusi Līsbetu divus gadus. Man nav ne jausmas, kur viņa ir. Vēl kas?�

Sonja Mūdiga bija ieslēgusi Dāga Svensona datoru un pavadījusi vakaru, �ķirojot cietā diska un pievienoto zip disku saturu. Viņa lasīja Svensona grāmatu līdz vienpadsmitiem vakarā.

Sonja Mūdiga nonāca pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, viņa saprata, ka Dāgs Svensons ir spo�s publicists, kas ar aizraujo�u lieti�ķību apraksta seksa tirdzniecības mehānismus. Mūdiga vēlē�jās, kaut Svensons būtu varējis uzstāties ar lekcijām Policijas skolā - viņa zinā�anas būtu ļoti noderīgs papildinājums mācī�bām. Hanss Faste bija cilvēks, kam Svensona zinā�anas nāktu par labu.

Otrkārt, Mūdiga piepe�i saprata Mīkaela Blumkvista apgal�vojumu, ka slepkavības motīvs varētu būt Dāga pētījumi. Viņa ieplānotā prostitūtu klientu atklā�ana ne tikai skartu ievērojamu skaitu cilvēku, bet arī būtu brutāla atmasko�ana. Da�i no iesaistī�tajiem cilvēkiem, kas iztiesāju�i seksuālos noziegumus vai pieda�līju�ies publiskajās debatēs, būtu pilnībā iznīcināti. Blumkvistam bija taisnība. Grāmatā bija slepkavības motīvs.

Diem�ēl, pat ja prostitūtu klients, kam draudēja atmasko�ana, būtu nolēmis nogalināt Dāgu Svensonu, tam nebija nekādas sais�tības ar advokātu Nilsu Bjūrmanu. Viņ� vispār neparādījās Sven�sona materiālos, tādējādi ne tikai dramatiski samazinot Blumk�vista argumentu spēku, bet patiesībā pastiprinot iespaidu, ka Salandere ir vienīgā iespējamā aizdomās turamā.

Lai ari attiecībā uz Svensona un Bergmanes slepkavību motīvs bija neskaidrs, Salandere bija saistīta ar slepkavības vietu un ieroci. Tik skaidrus tehniskos pierādījumus nevarēja pārprast. Tie norādīja, ka Salandere ir izdarījusi nāvējo�os �āvienus En�ēdes dzīvoklī.

Turklāt ierocis bija tie�a saikne ar advokāta Bjūrmana slepka�vību. �ajā gadījumā nebija �aubu, ka pastāv personiska saistība un turklāt iespējams motīvs -, sprie�ot pēc Bjūrmana vēdera mākslinieciskā izskaistinājuma, tā varēja būt kāda seksuālas var�darbības forma vai vismaz sava veida abu sadomazohistiskas attiecības. Bija grūti iztēloties, ka Bjūrmans labprātīgi ļautu, lai viņam veic �ādu dīvainu tetovējumu, un tas nozīmēja, ka vai nu viņ� guvis baudu pazemojumā, vai Salandere - ja to paveikusi viņa - novedusi advokātu bezpalīdzīgā stāvoklī. Mūdiga negri�bēja domāt par to, kā tas noticis.

Toties Pēters Telebūrians bija apstiprinājis, ka Līsbetas Salan�deres agresija vēr�as pret cilvēkiem, kurus viņa da�ādu iemeslu dēļ uzskata par draudu vai kuri viņu aizvainoju�i.

Sonja Mūdiga kādu bridi pārdomāja Telebūriana stāstu par Līs�betu Salanderi. Viņ� bija licies patiesi norūpējies un nevēlējās, lai viņa biju�ajai pacientei notiktu kaut kas ļauns. Vienlaikus izmek�lē�ana lielā mērā bija balstījusies uz viņa spriedumu - sociopāte uz psihozes robe�as.

Ta�u Mīkaela Blumkvista teorija �ķita emocionāli pievilcīga.

Mūdiga domīgi iekoda apak�lūpā, cenzdamās vizualizēt citu scenāriju, kurā Līsbeta Salandere nebija vientuļā slepkava. Bei�dzot viņa paņēma pildspalvu un �aubīdamās ierakstīja piezīmju bloknotā vienu rindiņu.

Divi atsevi�ķi motīvi? Divi slepkavas? Viens ierocis!

Mūdigai ie�āvās prātā kāda izvairīga doma, kuru viņa īsti nespēja formulēt, ta�u bija kāds jautājums, ko viņa gribēja uzdot Bublanska rīta sapulcē. Viņa īsti nespēja izskaidrot, kāpēc piepe�i vairs nevēlējās iztēloties Salanderi vientuļas slepkavas lomā.

Pēc tam Mūdiga apņēmīgi izslēdza datoru un ielika diskus rakstāmgalda atvilktnē. Viņa uzvilka jaku, izslēdza galda lampu un grasījās aizslēgt sava kabineta durvis, kad izdzirda skaņas tālāk gaitenī. Sonja Mūdiga sarauca uzacis. Viņa bija domājusi, ka nodaļā ir viena, un pa gaiteni devās uz Hansa Fastes kabinetu. Fastes durvis bija pavērtas, un Sonja dzirdēja viņu runājam pa telefonu.

�Tas, neap�aubāmi, visu sasaista kopā,� Faste sacīja.

Mūdiga īsu brīdi neizlēmīgi stāvēja, tad dziļi ievilka elpu un pieklauvēja pie stenderes. Hanss Faste pārsteigts pacēla skatienu. Mūdiga pamāja viņam ar roku.

�Mūdiga vēl te,� Faste sacīja klausulē. Viņ� klausījās un māja ar galvu, neizlaizdams Mūdigu no acīm. �Labi. Es viņu infor�mē�u.� Viņ� nolika klausuli.

�Burbulis,� viņ� paskaidroja. �Ko tu gribi?�

�Kas visu saista kopā?� Mūdiga vaicāja.

Faste pēto�i skatījās uz viņu.

�Vai tu slepus noklausies pie durvīm?�

�Nē, durvis bija vaļā, un tu to teici bridi, kad es pieklauvēju.� Faste paraustīja plecus.

�Es piezvanīju Burbulim, lai pastāstītu, ka laboratorija beidzot atradusi kaut ko izmantojamu.�

�Ak tā.�

�Dāgam Svensonam bija mobilais ar Comviq priek�apmaksas karti. Viņi beidzot ir dabūju�i sarunu izdruku. Tā apstiprina sarunu ar Mīkaelu Blumkvistu pulksten 20.12. Tobrīd Blumkvists bija pie māsas.�

�Labi. Bet es nedomāju, ka Blumkvistam būtu kāda saistība ar slepkavību.�

�Es arī ne. Bet Svensons tovakar zvanīja vēl kādam. Pulksten 21.34. Saruna ilga trīs minūtes.�

�Un?�

�Viņ� zvanīja uz advokāta Bjūrmana mājas telefonu. Citiem vārdiem sakot, starp abiem noslepkavotajiem pastāv saistība.� Sonja Mūdiga lēnām apsēdās Fastes apmeklētāju krēslā. �Protams! Apsēdies.�

Mūdiga viņu ignorēja.

�Labi. Kā izskatās grafiks? Tūlīt pēc astoņiem Dāgs Sven�sons piezvana Mīkaelam Blumkvistam un norunā tik�anos vēlāk vakarā. Pusdesmitos Svensons zvana Bjūrmanam. īsi pirms slēg��anas pulksten 22.00 Salandere pērk cigaretes En�ēdes tabakas veikalā. Tūlīt pēc vienpadsmitiem En�ēdē ierodas Mīkaels Blum�kvists un viņa māsa, un 23.11 viņ� zvana ātrajai palīdzībai.� �Laikam viss sakrīt, mis Mārpla.�

�Nesakrīt vis. Saskaņā ar patologa ziņojumu Bjūrmanu no�āva starp 22.00 un 23.00 vakarā. Tobrīd Salandere jau atradās En�ēdē. Mēs visu laiku esam vadīju�ies no pieņēmuma, ka Salandere vis�pirms no�āva Bjūrmanu un pēc tam - En�ēdes pāri.�

�Tas neko nenozīmē. Es runāju ar patologu vēlreiz. Mēs at�radām Bjūrmanu tikai nākamajā vakarā, gandrīz diennakti vēlāk. Patologs teica, ka viņa nāves laiks varētu at�ķirties par stundu.�

�Bet Bjūrmanam jābūt pirmajam upurim, jo slepkavības ieroci mēs atradām En�ēdē. Tas nozīmē, ka viņa no�āva Bjūrmanu kaut kad pēc 21.34 un tūlīt pēc tam brauca uz En�ēdi un iepirkās tabakas veikalā. Vai pa to laiku no Odina laukuma vispār var nokļūt En�ēdē?�

�Var gan. Salandere nebrauca ar sabiedrisko transportu, kā mēs domājām iepriek�. Viņai ta�u bija ma�īna. Mēs ar Soniju Būmanu tikko pārbaudījām, un mums pietika laika.�

�Bet Salandere gaida vienu stundu, pirms no�auj Svensonu un Bergmani. Ko viņa tikmēr darīja?�

�Dzēra ar viņiem kafiju. Mums ir viņas pirkstu nospiedumi uz tasītes.�

Faste triumfāli paskatījās uz Sonju Mūdigu. Viņa nopūtās un minūti klusēja.

�Hans, tu to uzskati par kaut kādu presti�a lietu. Tu reizēm vari uzvesties kā īsts maita un novest citus līdz baltkvēlei, bet es patiesībā nācu atvainoties par pļauku. Tā nebija attaisnojama.� Faste labu brīdi viņu vēroja.

�Mūdiga, varbūt tu domā, ka esmu maita. Es domāju, ka tu esi neprofesionāla un tev nav vietas policijā. Vismaz ne �ajā līmenī.�

Sonja Mūdiga apsvēra da�ādas replikas, ta�u beigās paraustīja plecus un piecēlās.

�Labi. Tad mēs zinām, ko viens par otru domājam,� viņa sacīja. �Zinām gan. Un - tici man - tu te nepaliksi ilgi.�

Sonja Mūdiga aizvēra durvis aiz sevis stiprāk, nekā bija vēlēju�sies. Neļauj, lai tas stulbais ēzelis tevi izved. Viņa devās uz garā�u pēc savas ma�īnas. Hanss Faste apmierināti uzsmaidīja aizvēr�tajām durvīm.

Mīkaels Blumkvists bija tikko nokļuvis mājās, kad iepīkstējās viņa telefons.

�Sveiks! Te Mālina. Vai vari runāt?�

�Jā.�

�Vakar man kaut kas ienāca prātā."

�Stāsti.�

�Es pārlasīju redakcijā sakrātos avī�u izgriezumus par Salan�deres meklē�anu un atradu lielo atvērumu par viņas uzturē�anos psihiatriskajā klīnikā.�

�jā?�

�Varbūt tas ir par tālu ķerts, bet es brīnos, kāpēc viņas bio�grāfijā ir tāds pārrāvums.�

�Pārrāvums?�

�Jā. Ir milzum daudz detaļu par visiem skandāliem, kur viņa bija iejaukta skolas laikā. Ķīviņi ar skolotājiem, klasesbiedriem un tā tālāk.�

�Atceros. Kaut kāda skolotāja stāstīja, ka baidījusies no Līsbe�tas, kad viņa mācījās pamatskolā.�

�Birgita Miosa.�

�Tie�i tā.�

�Un ir daudz detaļu par Līsbetu, kad viņa bija ievietota bērnu psihiatrijas nodaļā. Un daudz detaļu par viņu aud�uģimenēs pus�audzes gados, par uzbrukumu Vecpilsētā un tā tālāk.�

�Jā. Kas par lietu?�

�Viņu ieliek slimnīcā, neilgi pirms viņai aprit trīspadsmit.� �Jā.�

�Bet ne vārda par to, kāpēc viņu tur ieliek.�

Mīkaels brīdi klusēja.

�Tu domā, ka��

�Es domāju: lai divpadsmitgadīgu bērnu ieliktu psihenē, ir jābūt kādam iemeslam. Un Līsbetas gadījumā tai vajadzētu būt visai spēcīgai epizodei, kas atspoguļotos biogrāfijā. Bet paskaid�rojuma nav.�

Mīkaels sarauca uzacis.

�Mālin, es no dro�iem avotiem zinu, ka eksistē kāda izmek�lē�ana par Līsbetu, datēta ar 1991. gada februāri, kad viņai bija

divpadsmit gadu. Tās nav reģistrā. Es grasījos lūgt, lai tu to sameklē.�

�Ja tāda izmeklē�ana ir, tai noteikti jābūt reģistrā. Viss cits būtu nelikumīgi. Vai tu tie�ām pārbaudīji?�

�Nē, bet mans avots apgalvo, ka tās nav reģistrā.�

Mālina mirkli klusēja.

"Un cik labs ir tavs avots?�

�Ļoti labs.�

Mālina klusēja vēl brīdi. Viņa un Mīkaels reizē nonāca pie viena secinājuma.

�Dro�ības policija,� sacīja Mālina.

�Bjerks,� teica Mīkaels.

Pērs Oke Sandstrems, �etrdesmit septiņus gadus vecs brīvā līguma �urnālists, atgriezās savā dzīvokli Solnā īsi pēc pusnakts. Viņ� bija viegli iereibis un vēderā juta panikas kamolu. Viņ� bija pavadījis �o dienu, izmisīgi nedarot neko. Pērs Oke Sandstrems glu�i vienkār�i bija pārbijies.

Bija pagāju�as gandrīz divas nedēļas, kop� En�ēdē no�āva Dāgu Svensonu. Sandstrems tovakar apstulbis skatījās ziņas tele�vīzijā. Viņ� sajuta atvieglojumu un cerību - Svensons bija miris un varbūt tā grāmata par sievie�u tirdzniecību, kurā viņ� grasījās atmaskot Sandstremu, bija novākta no ceļa. Velns, vienas stulbas maukas par daudz, un viņ� nonāk tādā ķezā!

Sandstrems ienīda Svensonu. Viņ� bija lūdzies, viņ� bija zemo�jies tam riebeklim.

Slepkavības dienā Sandstrems juta pārāk lielu eiforiju, lai spētu skaidri domāt. Tikai nākamajā dienā viņ� sāka izdarīt secināju�mus. Ja Dāgs Svensons rakstīja grāmatu, kurā viņu atmaskotu kā izvarotāju ar pedofilām tieksmēm, tad bija glu�i iespējams, ka policija sāks urķēties viņa mazajā sānsolī. Ak kungs� viņu varēja turēt aizdomās par slepkavību!

Panika mazliet atslāba, kad ikvienas avīzes pirmajā lapā parā�dījās Līsbetas Salanderes seja. Kas, pie joda, bija Līsbeta Salandere?

Sandstrems nekad nebija par tādu dzirdējis. Ta�u policija acīmre�dzot uzskatīja, ka uz Salanderi krīt stipras aizdomas, un, kā iztei�cās prokurors, slepkavības lieta varētu būt tuvu atrisinājumam. Iespējams, par Sandstremu neviens neinteresēsies. Tomēr no pa�a pieredzes viņ� zināja, kā �urnālisti saglabā dokumentus un pie�zīmes. Millennium. Stulbs sūda �urnāls ar nepelnīti labu slavu. Viņi bija tādi pa�i kā pārējie. Ok�ķerēja, sūdzējās un kaitēja cilvēkiem.

Sandstrems nezināja, cik tālu ir pavirzījies darbs pie grāmatas. Viņ� nezināja, ko viņi zina. Viņ� jutās glu�i kā vakuumā.

Nākamajā nedēļā Sandstrems bija mētājies starp paniku un reibumu. Policija nebija viņu meklējusi. Varbūt - ja uzsmaidīs cūkas laime - viņ� tiks cauri sveikā. Ja ne, tad dzīve būs galā.

Sandstrems iebāza atslēgu ārdurvīs un pagrieza to. Atvērdams durvis, viņ� piepe�i izdzirdēja aiz sevis �aboņu un sajuta para�lizējo�as sāpes krustos.

Gunnars Bjerks nebija paspējis iemigt, kad iezvanījās telefons. Ģērbies pid�amā un halātā, viņ� tumsā sēdēja virtuvē un lauzīja galvu par savu dilemmu. Savas ilggadējās karjeras laikā viņ� vēl nekad nebija pieredzējis tik sare�ģītu situāciju.

Sākumā Bjerks domāja necelt klausuli. Viņ� ieskatījās rokas- pulkstenī un konstatēja, ka ir pāri pusnaktij. Ta�u telefons turpi�nāja zvanīt, un pēc desmitā signāla viņ� vairs nespēja noturēties. Tas varēja būt svarīgi.

�Te Mīkaels Blumkvists,� atskanēja balss otrā galā.

Velnsl

�Ir pāri pusnaktij. Es gulēju.�

�Atvainojos. Bet man �ķita, ka jums būs interesanti dzirdēt, kas man sakāms.�

�Ko jūs gribat?�

�Rīt pulksten desmitos es sasauk�u preses konferenci saistībā ar Dāga Svensona un Mias Bergmanes slepkavību.�

Gunnars Bjerks norija siekalas.

�Es atklā�u detaļas no grāmatas par seksa tirdzniecību, kuru Dāgs Svensons grasījās pabeigt. Vienīgais prostitūtu klients, kuru nosauk�u vārdā, būsiet jūs.�

�Jūs solījāt dot man laiku��

Bjerks dzirdēja paniku savā balsī un apklusa.

�Ir pagāju�as vairākas dienas. Jūs apsolījāt piezvanīt pēc nedēļas nogales. Rīt ir otrdiena. Vai nu jūs stāstīsiet, vai rīt es sasauk�u preses konferenci.�

�Ja jūs sasauksiet preses konferenci, tad neko neuzzināsiet par Zaļu.�

�Iespējams. Bet tā vairs nebūs mana problēma. Tad jums būs jārunā ar oficiālo izmeklē�anu. Un, protams, ar visiem pārējiem valsts masu saziņas līdzekļiem.�

Te nevarēja tirgoties.

Bjerks piekrita satikties ar Blumkvistu, ta�u viņam izdevās atlikt tik�anos līdz tre�dienai. Vēl brīdis laika. Bet viņ� bija gatavs. Lai notiek kas notikdams.

Sandstrems nezināja, cik ilgi bijis bez samaņas, ta�u atjēdzies viņ� gulēja uz grīdas dzīvojamā istabā. Visa miesa sāpēja, un viņ� nevarēja pakustēties. Pagāja kāds brīdis, līdz Sandstrems saprata, ka rokas uz muguras ir satītas ar kaut ko līdzīgu izolācijas len�tei un kājas ir sasietas. Istabā bija iedegtas lampas un nolaistas �alūzijas. Viņ� nespēja aptvert, kas noticis.

Piepe�i Sandstrems uztvēra kādu skaņu, kas �ķita nākam no darbistabas. Viņ� nekustīgi gulēja, ieklausījās un dzirdēja atve�ramies un aizveramies atvilktni. Laupī�ana? Viņ� dzirdēja papīru �aukstoņu, kāds rakņājās viņa atvilktnēs.

Tikai pēc veselas mū�ības Sandstrems izdzirda soļus sev aiz muguras. Viņ� mēģināja pagriezt galvu, ta�u nespēja neko saska�tīt. Viņ� centās saglabāt mieru.

Pēk�ņi Sandstremam pār galvu tika pārvilkta stipras kokvilnas virves cilpa. Tā savilkās viņam ap kaklu. Panikā viņam gandrīz iztuk�ojās zarnas. Sandstrems palūkojās aug�up un ieraudzīja virvi stiepjamies līdz blokam, kas bija piestiprināts pie āķa, pie kura parasti mēdza karāties lampa. Tad ienaidnieks ienāca viņa redzeslokā. Vispirms viņ� ieraudzīja tikai mazus, melnus zāba�ciņus.

Sandstrems nezināja, ko gaidījis, ta�u, kad viņ� pacēla galvu, lielāku �oku piedzīvot nebija iespējams. Sākumā viņ� nepazina trako psihopāti, kuras pases fotogrāfija kop� Lieldienām karājās pie visiem preses kioskiem. Viņai bija melni, īsi mati, un viņa nelī�dzinājās fotogrāfijām avīzēs. Bija ģērbusies visa melnā - d�insi, īsa kokvilnas jaka, T krekls un melni cimdi.

Ta�u visvairāk Sandstremu pārbiedēja meitenes seja. Viņai bija melna lūpu krāsa, acu zīmulis un vulgāras, dramatiski pārspīlē�tas zaļi melnas acu ēnas. Pārējā sejas daļa bija balta. No pieres kreisās puses �ķērsām pār degunu līdz zoda labajai pusei bija pārvilkta plata sarkana svītra.

Tā bija groteska maska. Viņa izskatījās pilnīgi jukusi.

Sandstrema smadzenes pretojās. Tas �ķita nereāli.

Līsbeta Salandere satvēra virves galu un pavilka. Sandstrems juta, kā virve iegrie�as kaklā, un da�as minūtes nevarēja paelpot. Tad viņ� mēģināja atsperties. Salanderei nevajadzēja īpa�i pie�pūlēties, lai uzvilktu viņu kājās. Kad Sandstrems stāvēja taisni, viņa beidza vilkt un nofiksēja virvi, apmetot to pāris rei�u ap radiatora ūdens cauruli. Viņa aizsēja to ar vebliņmezglu.

Pēc tam Salandere atstāja Sandstremu un pazuda no viņa re�dzesloka. Viņa bija prom ilgāk nekā piecpadsmit minūtes. Atgrie�zusies viņa paņēma krēslu un apsēdās �urnālistam priek�ā. Viņ� centās neskatīties uz Salanderes izkrāsoto seju, ta�u nespēja at�turēties. Uz galda viņa nolika pistoli. Viņa pistole. Salandere to bija atradusi kurpju kastē skapī. Colt 1911 Government. Mazs, nelegāls ierocis, kas viņam bija jau vairākus gadus; Sandstrems to nopirka joka pēc, kad viens paziņa gribēja pārdot, ta�u nebija pat izmē�ģinājis. Viņa acu priek�ā Salandere atvēra magazīnu un piepildīja to ar patronām. Viņa iespieda magazīnu vietā un ieklik�ķināja lodi stobrā. Pērs Oke Sandstrems gandrīz paģība. Viņ� piespieda sevi ielūkoties Salanderei acīs.

�Es nesaprotu, kāpēc vīrie�i vienmēr dokumentē savas per�versijas,� viņa ierunājās.

Salanderei bija maiga, bet ledaini auksta balss. Viņa runāja klusi, bet skaidri. Pacēla fotogrāfiju, ko bija izdrukājusi no Sand- strema cietā diska.

�Es pieņemu, ka �ī ir igauņu meitene Inese Hammujervi, sep�tiņpadsmit gadus veca, dzīvo Riepalu ciemā Narvas rajonā. Vai tu ar viņu labi izpriecājies?�

Jautājums bija retorisks. Pērs Oke Sandstrems nespēja atbil�dēt. Viņa mute joprojām bija aizlīmēta un smadzenes nespēja formulēt atbildi. Fotogrāfijā bija� ak kungs, kāpēc es saglabāju tās bildes?

�Tu zini, kas es esmu? Pamāj ar galvu!�

Pērs Oke Sandstrems pamāja.

�Tu esi sadistisks lops, riebeklis un izvarotājs.�

Viņ� nekustējās.

�Pamāj!�

Viņ� pamāja.

�Noskaidrosim noteikumus,� Līsbeta Salandere sacīja. �Es uz�skatu, ka tevi nekavējoties vajadzētu likvidēt. Man vienalga, vai tu pārdzīvosi �o nakti vai ne. Skaidrs?�

Sandstrems pamāja. Piepe�i viņam acīs saskrēja asaras. ��obrīd tev diezin vai būs palicis nezināms, ka esmu psiho�pāte, kurai patīk slepkavot cilvēkus. īpa�i vīrie�us.�

Viņa norādīja uz pēdējo dienu avīzēm, ko Sandstrems bija nolicis uz galda.

�Es noņem�u lenti tev no mutes. Ja tu kliegsi vai paaugstināsi balsi, es tev do�u triecienu ar �o.�

Viņa pacēla elektro�oku.

��ī nejaukā mantiņa iz�auj septiņdesmit piecus tūksto�us voltu. Apmēram se�desmit tūksto�us nākamajā reizē, jo esmu to vienu reizi jau izmantojusi un neesmu uzlādējusi. Saprati?� Sandstrems izskatījās �aubu mākts.

�Tas nozīmē, ka tavi muskuļi vairs neklausīs. To tu piedzīvoji pie durvīm, kad pārnāci mājās.�

Viņa pasmaidīja.

�Tas nozīmē, ka tavas kājas tevi vairs neturēs un tu pakārsies. Un, kad bū�u devusi triecienu, es vienkār�i piecel�os un izie�u no dzīvokļa.�

Sandstrems pamāja. Ak kungs, viņa ir jukusi slepkava! Asaras piepe�i sāka nekontrolēti ritēt viņam pār vaigiem. Viņ� ie�ņuk�stējās.

Salandere piecēlās un noplēsa lenti. Groteskā maska bija tikai da�us centimetrus no �urnālista sejas.

�Klusē!� viņa sacīja. �Nesaki ne vārda! Ja runāsi bez atļaujas, es do�u tev triecienu.�

Viņa pagaidīja, līdz Sandstrems pārstāj �ņukstēt un paskatās viņai acīs.

�Tev ir tikai viena iespēja pārdzīvot �o nakti,� viņa sacīja. �Viena - nevis divas. Es tev uzdo�u vairākus jautājumus. Ja atbil�dēsi, es ļau�u tev dzīvot. Pamāj, ja esi sapratis!�

Viņ� pamāja.

�Ja atteiksies atbildēt uz kādu jautājumu, es tev do�u trie�cienu. Skaidrs?�

Sandstrems pamāja.

�Ja tu man melosi vai izvairīsies, es tev do�u triecienu.�

Viņ� pamāja.

�Es ar tevi netirgo�os. Nedo�u tev otru iespēju. Vai nu uzreiz atbildēsi uz maniem jautājumiem, vai mirsi. Ja atbildēsi apmie�rino�i, tu izdzīvosi. Tik vienkār�i.�

Sandstrems pamāja. Viņ� ticēja. Viņam nebija izvēles. �Lūdzu!� viņ� sacīja. �Es negribu mirt��

Salandere nopietni paskatījās uz Sandstremu.

�Tu pats noteiksi - dzīvot vai mirt. Bet tikko tu pārkāpi manu pirmo noteikumu nerunāt bez atļaujas.�

Sandstrems saknieba lūpas. Ak kungs, viņa ir pilnīgi jukusi!

Mīkaels Blumkvists jutās tik nikns un nervozs, ka nezināja, ko iesākt. Beidzot viņ� uzvilka jaku, uzlika �alli un bezmērķīgi aizsoļoja līdz Dienvidu stacijai un devās garām Bofīla lokam, līdz beidzot nokļuva redakcijā Jētgātanā. Tur bija tum�s un kluss. Mī- kaels neiededza gaismu, toties ieslēdza kafijas automātu, nostā�jās pie loga un lūkojās uz Jētgātanu, gaidīdams, līdz ūdens iztecēs caur filtru. Viņ� centās sakārtot domas. �ķita, ka Dāga un Mias slepkavības izmeklē�ana ir kā sa�ķīdis puzlis, kurā varēja iz�ķir da�us gabaliņus, bet citi bija pazudu�i pavisam. Kaut kur mozaīkā slēpās raksts. Viņ� varēja to nojaust, bet nespēja saskatīt. Trūka pārāk daudz lausku.

Mīkaelu pārņēma �aubas. Viņa nav jukusi slepkava, viņ� sev atgādināja. Līsbeta bija rakstījusi, ka nav no�āvusi Dāgu un Miu, tomēr kaut kādā neizprotamā veidā bija saistīta ar slepkavības mīklu.

Mīkaels lēnām sāka apsvērt teoriju, ko bija noliedzis kop� brī�a, kad iegāja En�ēdes dzīvoklī. Viņ� bija pa�saprotamā veidā pie�ņēmis, ka Dāga Svensona reportā�a par cilvēktirdzniecību ir vie�nīgais saprātīgais Dāga un Mias slepkavības motīvs. Tagad viņ� sāka apsvērt Bublanska apgalvojumu, ka tas neizskaidro Bjūr�mana slepkavību.

Salandere bija rakstījusi, lai viņ� met mieru prostitūtu klien�tiem un pievēr� uzmanību Zaļam. Kā? Ko viņa ar to domāja? Sasodītais, sare�ģītais skuķis. Kāpēc viņa nevarēja pateikt kaut ko saprotamu?

Mīkaels atgriezās virtuvītē un ielēja kafiju krūzē ar Jauno Kreiso partijas logo. Viņ� apsēdās uz dīvāna istabas vidū, uzlika kājas uz kafijas galdiņa un aizsmēķēja aizliegto cigareti.

Bjerks bija saistīts ar prostitūtu klientu sarakstu. Bjūrmans bija saistīts ar Salanderi. Tā nevarēja būt sagadī�anās, ka gan Bjūrmans, gan Bjerks bija strādāju�i Dro�ības policijā. Pazudu�i izmeklē�anas materiāli par Līsbetu Salanderi.

Vai varēja būt vairāk nekā viens motīvs?

Mīkaels brīdi sēdēja nekustīgi un notvēra domu. Apgrieza perspektīvu otrādi.

Vai Līsbeta Salandere varēja būt motīvs?

Mīkaels palika sē�am ar domu, ko nespēja ietērpt vārdos. Tur bija kaut kas neizpētīts, bet viņ� īsti nevarēja sev izskaidrot, kā gan Līsbeta Salandere pati varētu būt slepkavības motīvs. Viņ� piedzīvoja izvairīgu atklāsmes sajūtu.

Tad saprata, ka ir pārāk noguris, izlēja kafiju un devās mājās gulēt. Tumsā savā gultā Mīkaels atkal uzķēra pavedienu, gulēja nomodā divas stundas un centās aptvert, ko ir domājis.

Līsbeta Salandere aizsmēķēja cigareti un ērti iekārtojās krēslā Sandstrema priek�ā. Viņa pārmeta labo kāju pār kreiso un pie�vērsa �urnālistam cie�u skatienu. Pērs Oke Sandstrems nekad nebija redzējis tik spriegu skatienu. Kad Salandere ierunājās, vi�ņas balss joprojām bija klusa.

�2003. gada janvārī tu pirmo reizi apciemoji Inesi Hammujervi viņas dzīvoklī Nū�borjā. Viņai tikko bija apritēju�i se�padsmit. Kāpēc tu gāji pie viņas?�

Pērs Oke Sandstrems nezināja, ko atbildēt. Viņ� pats nespēja izskaidrot, kā tas sācies un kāpēc viņ�� Salandere pacēla elek- tro�oku.

�Es� es nezinu. Es viņu gribēju. Viņa bija tik skaista.�

�Skaista?�

�Jā. Viņa bija skaista.�

�Un tu uzskatīji, ka tev ir tiesības viņu gultā sasiet un izdrāzt.�

�Viņa piekrita. Es zvēru! Viņa piekrita.�

�Tu viņai maksāji?�

Pērs Oke Sandstrems iekoda mēlē.

�Nē.�

�Kāpēc ne? Viņa bija mauka. Maukām maksā.�

�Viņa bija� viņa bija dāvana.�

�Dāvana?� Līsbeta Salandere pārjautāja. Viņas balsi piepe�i ieskanējās bīstams tonis.

�Man viņu piedāvāja kā atlīdzību par pakalpojumu, ko es izda�rīju kādam cilvēkam.�

�Pēr Oke,� Līsbeta Salandere ierunājās prātīgā toni. �Tu ta�u neizvairies atbildēt uz manu jautājumu?�

�Zvēru! Es atbildē�u uz visu, ko jautāsi. Es nemelo�u.�

�Labi. Kādu pakalpojumu un kādam cilvēkam?�

�Es biju ievedis Zviedrijā anaboliskos steroīdus. Man bija komandējums uz Igauniju, es braucu kopā ar paziņām un paņēmu tabletes savā ma�īnā. Braucu kopā ar Hariju Rantu. Lai gan viņa nebija ma�īnā.�

�Kā tu satiki Hariju Rantu?�

�Es pazīstu viņu daudzus gadus. Kop� astoņdesmitajiem. Viņ� ir tikai paziņa. Mēs kopā staigājām pa krogiem.�

�Un Harijs Ranta piedāvāja tev Inesi Hammujervi kā� dāvanu?� �Jā� nē, piedod, tas bija vēlāk Stokholmā. Tas bija viņa brālis Ato Ranta.�

�Tu gribi teikt, ka Ato Ranta vienkār�i pieklauvēja pie tavām durvīm un piedāvāja, vai tu negribi aizbraukt uz Nū�borju un nokniebties ar Inesi?�

�Nē� es biju� mums bija ballīte� velns, es neatceros, kur�� Sandstrems piepe�i nekontrolēti nodrebēja, sajuta, kā viņa kājas sāk ļodzīties, un bija spiests atsperties, lai stāvētu stingri.

�Atbildi mierīgi un prātīgi,� Līsbeta Salandere sacīja. �Es tevi nepakār�u tāpēc, ka tev vajag laiku, lai apdomātos. Bet, tiklīdz jutī�u, ka tu izvairies, tā� pufl�

Viņa sarauca uzacis un piepe�i izskatījās līdzīga eņģelim. Cik nu līdzīgs eņģelim var būt cilvēks aiz groteskas maskas.

Pērs Oke Sandstrems pamāja. Viņ� norīstījās. Viņam slāpa, mutes kaktiņi bija izkaltu�i, un viņ� juta, kā virve savelkas ap kaklu.

�Nav svarīgi, kur tu dzēri. Kā tas gadījās, ka Ato Ranta pie�dāvāja tev Inesi?�

�Mēs runājām par� mēs� es pastāstīju, ka gribētu�� Sand�strems sāka raudāt.

�Tu sacīji, ka gribi vienu no viņa maukām.�

Sandstrems pamāja.

�Es biju piedzēries. Viņ� sacīja, ka viņai vajagot� vajagot�� �Ko viņai vajagot?�

�Ato sacīja, ka viņai vajagot saņemt sodu. Viņa spītējās. Neda�rīja to, ko viņ� lika.�

�Un ko viņ� gribēja, lai Inese dara?�

�Pārdod sevi. Viņ� man piedāvāja� Es biju piedzēries un nezi�nāju, ko daru. Es negribēju� Piedod!�

Sandstrems ie�ņukstējās.

�Ne jau man tev jālūdz piedo�ana. Tātad tu piedāvājies palī�dzēt Ato sodīt Inesi un jūs aizbraucāt pie viņas uz mājām.�

�Tā nebija.�

�Tad stāsti, kā bija. Kāpēc tu brauci līdzi Ato pie Ineses?� Viņa balansēja elektro�oku uz ceļgala. Sandstrems atkal sāka trīcēt.

�Es braucu pie Ineses tāpēc, ka gribēju viņu. Viņa tur bija pārdo�anā. Inese dzīvoja pie kādas Harija Rantas draudzenes. Es neatceros, kā viņu sauca. Ato sasēja Inesi gultā, un es� man bija sekss ar viņu. Ato noskatījās.�

�Nē� tev nebija sekss ar viņu. Tu viņu izvaroji.�

Sandstrems neatbildēja.

�Vai tā?�

Viņ� pamāja.

�Ko Inese teica?�

�Neko neteica.�

�Viņa protestēja?�

Sandstrems papurināja galvu.

�Tātad viņa domāja, ka ir for�i, ja piecdesmitgadīgs preteklis viņu sasien un izdrā�?�

�Viņa bija piedzērusies. Viņai bija vienalga.�

Līsbeta Salandere rezignēti nopūtās.

�Labi. Un tu pēc tam turpināji apciemot Inesi?�

�Viņa bija tik� viņa mani gribēja.�

�Muļķības!�

Sandstrems izmisīgi paskatījās uz Līsbetu Salanderi. Tad pa�māja ar galvu.

�Es� es viņu izvaroju. Harijs un Ato atļāva. Viņi gribēja, lai Inese� lai viņa dabū mācību.�

�Tu viņiem maksāji?�

Sandstrems pamāja.

�Cik daudz?�

�Tā bija cena pa draugam. Es viņiem palīdzēju ar kontra�bandu.�

�Cik daudz?�

�Kopā da�us tūksto�us.�

�Vienā bildē Inese ir tavā dzīvoklī.�

�Harijs viņu atveda.�

Sandstrems atkal ie�ņukstējās.

�Tātad par da�iem tūksto�iem tu dabū meiteni, ar kuru vari darīt, ko gribi. Cik rei�u tu viņu izvaroji?�

�Es nezinu� da�as.�

�Labi. Kas ir bandas �efs?�

�Viņi mani nogalinās, ja izpļāpā�os."

�Tā nav mana darī�ana. �obrīd es tev esmu krietni nozīmīgāka problēma nekā brāļi Rantas.�

Viņa pacēla elektro�oku.

�Ato. Viņ� ir vecākais. Harijs kārto lietas.�

�Kas vēl ir bandā?�

�Es pazīstu tikai Hariju un Ato. Piedalās arī Ato mei�a. Un viens puisis, vārdā� nezinu. Kaut kāds Pelle. Viņ� ir zviedrs. Es nezinu, kas viņ� ir. Viņ� ir narkomāns un izpilda uzdevumus.� �Ato mei�a?�

�Silvija. Viņa ir prostitūta.�

Līsbeta brīdi klusēja un domāja. Tad pacēla skatienu.

�Kas ir Zala?�

Pērs Oke Sandstrems nobālēja. To pa�u pra�ņāja Dāgs Svensons. Viņ� klusēja tik ilgi, ka jukusī skuķe sāka izskatīties dusmīga. �Es nezinu,� viņ� atbildēja. �Nezinu, kas viņ� ir.�

Līsbeta Salandere sadrūma.

�Līdz �im tu uzvedies labi. Neizputini savu iespēju,� viņa sacīja. �Zvēru pie visiem svētajiem! Nezinu, kas viņ� ir. �urnālists, kuru tu no�āvi��

Sandstrems apklusa, piepe�i aptvēris, ka varbūt nav laba doma pieminēt viņas slepkavību orģiju En�ēdē.

�Jā?�

�Viņ� jautāja to pa�u. Es nezinu. Ja zinātu, es pastāstītu. Zvēru! Ato pazīst to cilvēku.�

�Tu esi ar viņu runājis?�

�Vienu minūti pa telefonu. Es runāju ar kādu, kur� teica, ka viņu saucot Zala. Vai, pareizāk sakot, viņ� runāja ar mani.� �Kāpēc?�

Pērs Oke Sandstrems samirk�ķināja acis. Viņam acīs ietecēja sviedru lāsītes, un viņ� juta virvi pie zoda.

�Es� viņi gribēja, lai es atkal izdaru viņiem pakalpojumu.� �Tagad stāsts patie�ām kļūst kaitino�i lēns,� Līsbeta Salandere brīdināja.

�Viņi gribēja, lai es vēlreiz aizbraucu uz Tallinu un atvedu jau sagatavotu ma�īnu. Amfetamīns. Es negribēju.�

�Kāpēc negribēji?�

�Tas bija par daudz. Viņi bija tādi bandīti. Es gribēju izstāties. Man bija darbs.�

�Tātad tu domā, ka biji bandīts tikai brīvajā laikā?�

�Es nemaz neesmu tāds,� Sandstrems �ēlīgi iebilda.

�Ak tā gan.�

Salanderes balsī skanēja tāds nicinājums, ka Pērs Oke Sand�strems aizvēra acis.

�Turpini. Kā tur iesaistījās Zala?�

�Tas bija īsts murgs.�

Sandstrems apklusa, un viņam atkal sāka tecēt asaras. Viņ� iekoda lūpā tik stipri, ka tā pārplīsa un sāka asiņot.

�Pārāk lēni,� Līsbeta Salandere auksti sacīja.

�Ato man vairākas reizes piesējās. Harijs mani brīdināja un teica, ka Ato sākot skaisties un viņ� nezinot, kas notiks. Beidzot es piekritu tikties ar Ato. Tas bija pagāju�ā gada augustā. Es kopā ar Hariju aizbraucu uz Nū�borju��

Sandstrema lūpas turpināja kustēties, bet vārdi pazuda. Līs�betas Salanderes acis samiedzās. Viņ� atguva balsi.

�Ato bija kā traks. Viņ� ir brutāls. Tev nav ne jausmas, cik bru�tāls viņ� ir. Viņ� sacīja, ka ir par vēlu izstāties un, ja es nedarī�u, ko viņ� liek, tad neizdzīvo�u. Man parādī�ot, kā.�

�jā?�

�Viņi piespieda mani braukt viņiem līdzi. Mēs braucām Sēder- teljes virzienā. Ato lika man uzvilkt kapuci. Tas bija maisiņ�, ko viņ� sasēja virs acīm. Es biju pārbijies līdz nāvei.�

�Tātad tu brauci līdzi ar maisiņu galvā. Kas notika tālāk?� �Ma�īna apstājās. Es nezinu, kur atrados.�

�Kur viņi uzlika to maisiņu?�

�Tie�i pirms Sēderteljes.�

�Un cik ilgs laiks pagāja, līdz jūs nonācāt galā?�

�Varbūt� varbūt kāda pusstunda. Viņi izvilka mani no ma�ī�nas. Tās bija kaut kādas noliktavas telpas.�

�Kas notika?�

�Harijs un Ato ieveda mani iek�ā. Tur bija gai�s. Pirmo es ieraudzīju kādu nabadziņu, kur� gulēja uz cementa grīdas. Viņ� bija sasiets. Briesmīgi sadauzīts.�

�Kas viņ� bija?�

�Viņu sauca Kenets Gustafsons. Bet to es uzzināju vēlāk. Viņi nepateica, kā viņu sauc.�

�Kas notika?�

�Tur bija kāds vīrietis. Vislielākais, kādu savā dzīvē esmu redzējis. Viņ� bija milzīgs. Tikai muskuļi.�

�Kā viņ� izskatījās?�

�Blonds. Viņ� vienkār�i izskatījās pēc pa�a nelabā.�

�Vārds?�

�Viņ� nepateica savu vārdu.�

"Labi. Blonds milzis. Kas vēl tur bija?�

�Viens cits vīrietis. Viņ� izskatījās noplucis. Blonds. Ar zirg�asti.�

Mage Lundīns.

�Vēl citi?�

�Tikai es, Harijs un Ato.�

"Turpini.�

�Blondais� nu, milzis, nolika man priek�ā krēslu. Viņ� neteica ne vārda. Runāja Ato. Viņ� sacīja, ka tas �alis uz grīdas esot iz�pļāpājies. Viņ� gribot, lai es redzētu, kas notiek ar tiem, kuri sagādā nepatik�anas.�

Pērs Oke Sandstrems nevaldāmi raudāja.

�Pārāk lēni,� Līsbeta Salandere atkal noteica.

�Blondais pacēla to puisi no grīdas un nolika uz cita krēsla man priek�ā. Mēs sēdējām metru viens no otra. Es skatījos viņam acīs. Milzis nostājās aiz tā pui�a un aplika rokas viņam ap kaklu� Viņ�� viņ���

�No�ņaudza?� Līsbeta izpalīdzīgi piebilda.

�Jā� nē� vienkār�i nospieda. Domāju, ka viņ� tam nabagam pārlauza sprandu. Es dzirdēju, kā tas noknik�ķēja, un viņ� nomira man acu priek�ā.�

Pērs Oke Sandstrems �ūpojās virvē. Asaras plūda nevaldāmi. Viņ� nekad to nevienam nebija stāstījis. Līsbeta deva viņam minūti laika saņemties.

�Un tālāk?�

�Otrs vīrietis - tas ar zirgasti - iedarbināja motorzāģi un nozāģēja galvu un rokas. Kad viņ� bija beidzis, milzis pienāca pie manis. Viņ� aplika rokas man ap kaklu. Es centos tās atraut. Rāvu no visa spēka, bet nevarēju pakustināt ne par milimetru. Bet viņ� ne�ņaudza� tikai ilgi turēja. Un pa to laiku Ato paņēma savu mobilo un kaut kam piezvanīja. Viņ� runāja krieviski. Tad pēk�ņi sacīja, ka Zala gribot runāt ar mani, un turēja telefonu man pie auss.�

�Ko Zala sacīja?�

�Viņ� tikai teica, ka gaidot no manis pakalpojumu, ko Ato man lūdzis. Pajautāja, vai es joprojām gribu izstāties. Es apsolīju aizbraukt uz Tallinu un atvest ma�īnu ar amfetamīnu. Ko citu es varēju iesākt?�

Līsbeta ilgi sēdēja klusēdama. Viņa domīgi vēroja �ņuksto�o �urnālistu cilpā un �ķita kaut ko apsveram.

�Apraksti viņa balsi.�

�Es� es nezinu. Viņ� izklausījās glu�i normāls.�

�Zema balss, augsta balss?�

�Zema. Parasta. Rupja.�

�Kādā valodā jūs runājāt?�

�Zviedriski.�

�Akcents?�

�Nu� varbūt neliels. Bet viņ� labi runāja zviedriski. Ar Ato viņ� runāja krieviski.�

�Vai tu saproti krieviski?�

�Mazliet. Ne teko�i. Tikai drusciņ.�

�Ko Ato viņam teica?�

�Viņ� teica, ka demonstrējums esot galā. Neko citu.�

�Vai tu esi to kādam stāstījis?�

�Nē.�

�Dāgam Svensonam?�

�Nē� nē.�

�Svensons tevi apciemoja.�

Sandstrems pamāja ar galvu.

�Es nedzirdu.�

�Jā.�

�Kāpēc?�

�Viņ� zināja, ka esmu� ar prostitūtām.�

�Ko viņ� jautāja?�

�Viņ� gribēja zināt��

�Jā?�

�Zala. Viņ� jautāja par Zaļu. Tās bija otrajā reizē.�

�Otrajā reizē?�

�Viņ� ar mani sazinājās divas nedēļas pirms nāves. Tas bija pirmais apciemojums. Pēc tam viņ� atgriezās, divas dienas pirms tu� viņ���

�Pirms es viņu no�āvu?�

�Tie�i tā.�

�Un tad viņ� jautāja par Zaļu.�

�Jā.�

�Ko tu pastāstīji?�

�Neko. Es neko nevarēju stāstīt. Atzinos, ka esmu runājis ar viņu pa telefonu. Tas bija viss. Es neko neteicu par blondo sātanu un to, ko viņi izdarīja ar Gustafsonu.�

�Skaidrs. Tie�i ko jautāja Dāgs Svensons?�

�Es� viņ� tikai gribēja zināt par Zaļu. Tas bija viss.�

�Un tu neko nepastāstīji?�

�Neko vērtīgu. Es ta�u neko nezinu.�

Līsbeta Salandere īsu mirkli klusēja. Viņ� kaut ko noklusē. Viņa domīgi iekoda apak�lūpā. Protams.

�Kam tu pastāstīji par Dāga Svensona apciemojumu?� Sandstrems nobālēja.

Līsbeta pa�ūpoja elektro�oku.

�Es piezvanīju Harijam Rantam.�

�Kad?�

Viņ� norija siekalas.

�Tajā pa�ā vakarā, kad Svensons bija atnācis pirmo reizi.� Līsbeta turpināja iztaujāt Sandstremu vēl pusstundu, bet seci�nāja, ka viņ� var tikai atkārtot un pievienot atsevi�ķas detaļas. Beidzot viņa piecēlās un uzlika roku uz virves.

�TU laikam esi visno�ēlojamākais lops, kādu es jebkad esmu redzējusi,� Līsbeta Salandere sacīja. �Tas, ko tu nodarīji Inesei, pelna nāvessodu. Bet es apsolīju, ka tu dzīvosi, ja atbildēsi uz maniem jautājumiem. Es vienmēr turu vārdu.�

Viņa noliecās un atsēja mezglu. Pērs Oke Sandstrems sabruka no�ēlojamā kaudzē uz grīdas. Atvieglojums gandrīz līdzinājās eiforijai. Gulēdams uz grīdas, viņ� redzēja, kā Salandere uzliek ķeblīti uz galda, uzkāpj aug�ā un noņem bloku. Viņa satina virvi un iebāza to mugursomā. Tad pazuda vannas istabā un nerādījās desmit minūtes. Sandstrems dzirdēja tekam ūdeni. Viņa atgrie�zās, nomazgājusi grimu.

Salanderes seja izskatījās kaila un noberzta.

�Tev būs jāatbrīvojas pa�am.�

Viņa nosvieda uz grīdas virtuves nazi.

Sandstrems dzirdēja, kā viņa ilgi �abinās priek�namā. Izklausī�jās, ka Salandere pārģērbjas. Tad viņ� dzirdēja atveramies un aiz�veramies ārdurvis. Tikai pēc pusstundas viņam izdevās pārgriezt izolācijas lenti. Apsēdies uz dzīvojamās istabas dīvāna, viņ� pama�nīja, ka Salandere ir paņēmusi līdzi viņa Colt 1911 Government.

Līsbeta Salandere atgriezās mājās Mūsebakē tikai pulksten pie�cos no rīta. Viņa noņēma Irēnes Neseres parūku un tūlīt likās gultā, neieslēgusi datoru un nepārbaudījusi, vai Mīkaels Blumk�vists atrisinājis pazudu�o izmeklē�anas materiālu mīklu.

Viņa pamodās jau deviņos no rīta un visu otrdienu meklēja informāciju par brāļiem Ato un Hariju Rantām.

Ato Rantam sodāmības reģistrā bija drūma biogrāfija. Viņ� bija Somijas pilsonis, ta�u dzimis igauņu ģimenē un ieradies

Zviedrijā 1971. gadā. No 1972. līdz 1978. gadam viņ� strādāja par galdnieku Skones cementa fabrikā. Ato izmeta no darba, kad viņ� tika pieķerts zādzībā kādā būvē un saņēma septiņu mēne�u cietumsodu. No 1980. līdz 1982. gadam viņ� strādāja krietni ma�zākā celtniecības firmā. Ato atlaida, kad viņ� atkārtoti bija iera�dies darbā dzērumā. Pēc tam astoņdesmitajos gados viņ� pelnīja iztiku kā sargs, tehniķis firmā, kas piegādāja �ķidrā kurināmā katlus, trauku mazgātājs un skolas saimniecības pārzinis. No visām darbavietām Ato izmeta, kad viņ� bija ieradies darbā stiprā rei�bumā vai sagādājis da�ādas problēmas. Saimniecības pārziņa vietu viņ� zaudēja jau pēc da�iem mēne�iem, kad viena no sko�lotājām ziņoja policijai par rupju seksuālu uzmāk�anos un drau�diem.

1987. gadā Ato Rantam piesprieda soda naudu un viena mē�ne�a cietumsodu par automa�īnas zādzību, brauk�anu reibumā un zagtu mantu glabā�anu. Nākamajā gadā viņam piesprieda naudas sodu par nelikumīgu iero�u glabā�anu. 1990. gadā viņu notiesāja par kādu seksuālu noziegumu, kura detaļas nebija minē�tas sodāmības reģistrā. 1991. gadā Ato apsūdzēja draudu izteik��anā, ta�u atbrīvoja no apsūdzības. Jau tajā pa�ā gadā viņam piesprieda soda naudu un nosacītu cietumsodu par alkohola kontrabandu. 1992. gadā viņ� nosēdēja trīs mēne�us par miesas bojājumu nodarī�anu draudzenei un draudiem viņas māsai. Pēc tam Ato noturējās līdz pat 1997. gadam, kad viņu notiesāja par zagtu mantu slēp�anu un smagu miesas bojājumu nodarī�anu. �oreiz viņam piesprieda desmit mēne�us cietumā.

Viņa jaunākais brālis Harijs Ranta ieradās Zviedrijā 1982. gadā un astoņdesmitajos gados ilgāku laiku strādāja noliktavā. Sodā�mības reģistrs rādīja, ka viņ� tiesāts trīs reizes. 1990. gadā Hariju notiesāja par apdro�inā�anas atlīdzības izkrāp�anu. 1992. gadā sekoja divu gadu cietumsods par smagiem miesas bojājumiem, zagtu mantu slēp�anu, zag�anu un izvaro�anu. Viņu izraidīja uz Somiju, bet jau 1996. gadā Harijs atgriezās Zviedrijā, kur viņam atkal piesprieda desmit mēne�us cietumā par smagiem miesas bojājumiem un izvaro�anu. Sodu pārsūdzēja, un apelācijas tiesa ieturēja Harija Rantas līniju un atbrīvoja viņu no apsūdzības izva�ro�anā. Tātad palika tikai spriedums par miesas bojājumu noda�rī�anu, un Harijs nosēdēja cietumā se�us mēne�us. 2000. gadā policija atkal saņēma iesniegumu, kas apsūdzēja Hariju Rantu draudu izteik�anā un izvaro�anā; iesniegumu gan atsauca, un lieta tika izbeigta.

Līsbeta sameklēja abu pēdējās adreses un atklāja, ka Ato Ranta dzīvo Nū�borjā, bet Harijs Ranta - Albi.

Paolo Roberto saīga, kādu piecdesmito reizi sastādījis Mirjamas Vu telefona numuru un atkal saņēmis ziņu, ka abonents nav sasniedzams. Kop� uzņēmies meiteni sameklēt, viņ� bija vairākas reizes dienā devies uz Lundagātanas māju. Mirjamas dzīvokļa durvis palika slēgtas.

Roberto paskatījās pulkstenī. Pāri astoņiem otrdienas vakarā. Kaut kad ta�u viņai, velns ar ārā, jānāk mājās! Viņ� pilnībā izprata, kāpēc Miijama Vu turas nomaļus, ta�u lielākā vētra pla��saziņas līdzekļos jau bija norimusi. Roberto nolēma, ka tikpat labi var nevis braukāt �urpu turpu kā atspole, bet apmesties pie Mirjamas namdurvīm, gadījumā ja nu viņa uzrodas, kaut vai lai paņemtu tīras drēbes. Viņ� ielēja termosā kafiju un uztaisīja da�as sviestmaizes. Pirms izie�anas no dzīvokļa viņ� pārmeta krustu pie krucifiksa ar Madonnu.

Paolo Roberto novietoja savu ma�īnu aptuveni trīsdesmit met�rus no Lundagātanas nama ieejas un pabīdīja atpakaļ sēdekli, lai kājām būtu vairāk vietas. Viņ� klusītēm ieslēdza radio un priek�ā bija pielīmējis no avīzes izgrieztu Mirjamas Vu fotogrāfiju. Paolo Roberto secināja, ka viņa ir skaista. Viņ� pacietīgi vēroja nedau�dzos cilvēkus, kas gāja garām. Mirjamas Vu nebija viņu vidū.

Ik pēc desmit minūtēm viņ� mēģināja Mirjamai piezvanīt. Ap deviņiem viņ� meta mieru, jo mobilais telefons iepīkstējās, ziņo�jot, ka baterija tūlīt izlādēsies.

Pērs Oke Sandstrems otrdienu pavadīja gandrīz apātijas stā�voklī. Nakti viņ� bija pārlaidis uz dīvāna dzīvojamā istabā, nespē�jīgs aiziet uz gultu un nespējīgs apturēt piepe�ās asaru lēkmes, kas viņam ik pa brīdim uznāca. Otrdienas rītā viņ� aizgāja uz Systembolaget veikalu Solnas centrā un nopirka pudeli Skones degvīna, bet pēc tam atgriezās uz dīvāna, kur izdzēra gandrīz pusi pudeles.

Tikai vakarā Sandstrems bija apjēdzis savu stāvokli un sā�cis gudrot, ko varētu iesākt. Viņ� vēlējās, kaut nekad nebūtu dzirdējis par brāļiem Ato un Hariju Rantām un viņu ielenēm. Viņ� nespēja aptvert, kā varējis būt tik stulbs, lai dotos līdzi uz dzīvokli Nū�borjā, kur Ato bija sasējis septiņpadsmit gadus veco Inesi Hammujervi, kas gulēja smagā narkotiku reibumā, un uzaicinājis Sandstremu pierādīt, kuram ir vairāk dukas. Viņi bija mainīju�ies vietām, un Sandstrems uzvarēja sacensībās, tajā vakarā un naktī sniedzot visvairāk da�ādu seksuālu priek�ne�sumu.

Vienu reizi Inese Hammujervi bija pamodusies un sākusi pro�testēt. Tad Ato meiteni pusstundu pārmaiņus sita un piedzirdīja, līdz viņa kļuva pietiekami mierīga, un viņ� aicināja Pēru Oki turpināt vingrojumus.

Nolādētā mauka!

Sasodīts, cik stulbi viņ� bija rīkojies!

Sandstrems nevarēja gaidīt nekādu �ēlastību no Millennium. Viņi dzīvoja no tādiem skandāliem.

Viņ� nāvīgi baidījās no juku�ās Salanderes.

Nemaz nerunājot par to blondo briesmoni.

Viņ� nevarēja iet uz policiju.

Viņ� nevarēja tikt galā pats. Tā bija ilūzija - domāt, ka pro�blēmas izzudīs pa�as no sevis.

Palika tikai viena necila iespēja, kur varēja gaidīt kaut pilienu līdzjūtības un varbūt kādu risinājumu. Sandstrems saprata, ka tas ir salmiņ�.

Ta�u tā bija vienīgā iespēja.

Pēcpusdienā Sandstrems saņēma drosmi un piezvanīja uz Harija Rantas mobilo telefonu. Neviens neatbildēja. Viņ� turpi�nāja zvanīt Rantam līdz desmitiem vakarā, kad padevās. Krietnu brīdi domājis (un iestiprinājies ar atliku�o degvīnu), Sandstrems piezvanīja Ato Rantam. Atbildēja viņa draudzene Silvija. Sand�strems dabūja zināt, ka brāļi Rantas devu�ies atvaļinājumā uz Tallinu. Nē, Silvija nezināja, kā ar viņiem var sazināties. Nē, viņai neesot ne jausmas, kad brāļi domā atgriezties, - viņi paliks Igau�nijā nenoteiktu laiku.

Silvija izklausījās apmierināta.

Pērs Oke Sandstrems saļima uz dīvāna. Viņ� nesaprata, vai jūtas nomākts vai atvieglots par to, ka Ato Rantas nav mājās un līdz ar to viņam nav iespēju izskaidroties. Ta�u ziņa bija nepār�protama. Brāļi Rantas kaut kādu iemeslu dēļ bija sajutu�i kaut ko nelāgu un nolēmu�i uz nenoteiktu laiku paņemt atvaļinājumu Tallinā. Un tas nu nemaz nenomierināja Pēru Oki Sandstremu.

Paolo Roberto nebija aizmidzis, ta�u sēdēja, tik dziļi iegrimis domās, ka pagāja kāds bridis, pirms viņ� pamanīja sievieti, kas ap vienpadsmitiem vakarā nāca no Hēgalidas baznīcas puses. Roberto ieraudzīja viņu atpakaļskata spogulī. Tikai tad, kad viņa gāja garām laternai aptuveni septiņdesmit metrus aiz viņa ma�ī�nas, viņ� strauji pagrieza galvu un tūlīt pazina Mirjamu Vu.

Paolo Roberto satrūkās. Pirmais impulss lika kāpt ārā no ma�ī�nas. Tad viņ� saprata, ka tādējādi Mirjamu tikai nobiedēs un labāk būtu pagaidīt, līdz viņa pieiet pie ārdurvīm.

�ajā mirkli viņ� ieraudzīja, kā pa ielu piebrauc tum�s furgons un nobremzē blakus Mirjamai Vu. Paolo Roberto apstulbis blenza, kā pa furgona aizmugures durvīm izlēca kāds vīrietis - blonds, velni�ķīgi milzīgs briesmonis - un sagrāba Mirjamu Vu. Meitene acīmredzot tika pārsteigta pilnīgi nesagatavota. Viņa mēģināja izrauties, ta�u blondais milzis turēja viņas roku cie�ā tvērienā.

Paolo Roberto iepleta muti izbrīnā, ieraudzījis, ka Mirjamas Vu labā kāja izmet veiklu loku. Viņa ta�u ir kikboksere. Viņa iespēra blondajam milzim pa galvu. �ķita, ka spēriens viņam neko nav nodarījis. Blondais pacēla roku un iecirta Mirjamai pļauku. Paolo Roberto dzirdēja sitiena skaņu no se�desmit metru attāluma. Mirjama Vu saļima kā zibens ķerta. Blondais milzis noliecās, ar vienu roku pacēla meiteni un iemeta furgonā. Tikai tobrīd Paolo aizvēra muti un atjēdzās. Viņ� atrāva durvis un sāka skriet uz furgona pusi.

Jau pēc da�iem soļiem viņ� aptvēra �ādas rīcības bezjēdzību. Furgons, kurā Mirjama Vu bija iemesta kā kartupeļu maiss, veikli apgriezās un jau bija nokļuvis uz brauktuves, kad Paolo vēl nebija paspējis uzņemt ātrumu. Furgons pazuda Hēgalidas baznīcas vir�zienā. Paolo Roberto apgriezās, aizskrēja atpakaļ uz ma�īnu un ātri apsēdās aiz stūres. Viņ� strauji iedarbināja motoru un arī veikli apgrieza ma�īnu. Furgons jau bija pazudis, kad viņ� nokļuva līdz krustojumam. Paolo nobremzēja, palūkojās uz Hēgalidas ielu un tad nolēma griezties pa kreisi uz Hornsgātanu.

Luksoforā dega sarkanais signāls, ta�u uz ielas nebija nevienas ma�īnas, tāpēc Paolo �ķērsoja krustojumu, skatīdamies apkārt. Vienīgie redzamie aizmugures lukturi �obrīd nogriezās pa kreisi uz Liljeholmas tiltu pie Longholmsgātanas. Viņ� nevarēja saskatīt, vai tas ir furgons, ta�u tā bija vienīgā redzamā ma�īna, un Paolo Roberto nospieda gāzes pedāli līdz grīdai. Viņu apturēja sarkanā gaisma pie Longholmsgātanas, un viņ� bija spiests palaist garām automobiļus no Kungsholmenas, bet sekundes ritēja. Kad krusto�jums priek�ā bija tuk�s, Paolo atkal spieda gāzi grīdā un brauca pāri pie sarkanā signāla. Viņ� no sirds cerēja, ka viņu �ajā mirklī neapturēs neviena policijas patruļa.

Paolo turējās krietni virs atļautā ātruma uz Liljeholmas tilta un vēl palielināja to, pabraucis garām Liljeholmenai. Viņ� joprojām nezināja, vai ieraudzījis furgonu, un nezināja, vai tas jau nogrie�zies uz Grendāli vai Ostu. Paolo atkal izdarīja izvēli uz labu laimi un nospieda gāzes pedāli. Viņ� brauca ar simt piecdesmit kilo�metriem stundā, aiznesās garām retajiem likumpaklausīgajiem satiksmes dalībniekiem un nosprieda, ka kāds �oferis noteikti jau ir pierakstījis viņa ma�īnas numuru.

Pie Bredengas Paolo atkal ieraudzīja ma�īnu. Viņ� palielināja ātrumu, līdz nokļuva aptuveni piecdesmit metrus aiz tās un varēja pārliecināties, ka tas varētu būt īstais furgons. Viņ� piebremzēja līdz deviņdesmit kilometriem stundā un turējās apmēram divsimt metrus iepakaļ. Tikai tagad viņ� uzelpoja.

Nokritusi furgonā uz grīdas, Mirjama Vu sajuta, ka viņai pa kaklu notek asins straumīte. Asiņoja deguns. Vīrietis bija pārsitis viņai apak�lūpu un dro�i vien salauzis degunu. Uzbrukums nāca kā zibens no skaidrām debesīm, un visa viņas pretestība bija sagrauta mazāk nekā sekundes laikā. Mirjama juta, ka furgons sāk braukt, vēl pirms viņas uzbrucējs bija paspējis aizbīdīt dur�vis. Kad furgons pagriezās, blondais milzis vienu mirkli zaudēja līdzsvaru.

Mirjama Vu sagrozījās un ar gurnu atspiedās pret grīdu. Kad blondais milzis pagriezās pret viņu, Mirjama spēra. Viņa trāpīja milzim pa galvu. Pamanīja zīmi, kur trāpījis viņas papēdis. �ādam spērienam vajadzēja milzi savainot.

Milzis izbrīnā palūkojās uz viņu. Tad pasmaidīja.

Ak Dievs, kas tas par drausmīgu briesmoni!

Mirjama spēra vēlreiz, ta�u milzis noķēra viņas kāju un pa�grieza tik stipri, ka viņa iekliedzās aiz sāpēm un bija spiesta apvelties uz vēdera.

Tad milzis noliecās pār Mirjamu un iesita viņai ar plaukstu. Viņ� trāpīja pa galvu. Mirjamai Vu gar acīm pa�ķīda zvaigznītes. It kā viņai būtu trāpījis āmurs. Milzis uzsēdās viņai uz muguras. Mirjama centās viņu nokratīt, ta�u viņ� bija tik smags, ka viņa nespēja pakustēties ne par milimetru. Milzis atlauza viņas rokas uz muguras un saslēdza tās roku dzel�os. Viņa bija bezpalīdzīga. Piepe�i Mirjamu Vu pārņēma stindzino�as bailes.

Mīkaels Blumkvists pabrauca garām Globen arēnai mājupceļā no Tīreses. Visu pēcpusdienu un vakaru viņ� bija pavadījis, apcie�mojot trīs cilvēkus no prostitūtu klientu saraksta. Tas nebija devis itin neko. Mīkaels satika panikas pārņemtus vīreļus, kurus jau bija konfrontējis Dāgs Svensons un kuri gaidīja, kad debesis pār viņiem sabruks. Viņi lūdzās un diedelēja. Mīkaels izsvītroja visus no sava privātā aizdomās turamo slepkavu saraksta.

Braukdams pa Skanstullas tiltu, viņ� paņēma telefonu un pie�zvanīja Ērikai Bergerei. Viņa neatbildēja. Viņ� mēģināja piezvanīt Mālinai Ēriksonei. Arī Mālina neatbildēja. Velns! Bija vēls. Viņam vajadzēja ar kādu aprunāties.

Mīkaels iedomājās par Paolo Roberto - diezin vai viņam ir vei�cies ar Mirjamu Vu - un sastādīja boksera numuru. Viņ� sadzir�dēja piecus signālus, iekams sagaidīja atbildi.

�Paolo.�

�Sveiks! Te Blumkvists. Kā gāja��

�Blumkvist, es prssss prssss ma�īnai ar Mirjamu.�

�Es nedzirdu.�

�Prsss prrrrr prrrr.�

�Tu pazudi. Es nedzirdu.�

Tad saruna pārtrūka.

Paolo Roberto nolamājās. Mobilā telefona baterija bija izlā�dējusies mirklī, kad viņ� brauca garām Fitjai. Viņ� nospieda ON podziņu, un telefons atdzīvojās. Paolo sastādīja 112, bet mirklī, kad izdzirdēja atbildi, telefons atkal izslēdzās.

Velns un elle!

Viņam bija lādētājs, kas derēja kontaktam instrumentu panelī. Lādētājs gulēja mājās uz plaukta priek�namā. Paolo iemeta tele�fonu pasa�ieru sēdeklī un koncentrējās, lai paturētu acīs furgona aizmugures lukturus. Viņ� brauca BMW ar pilnu benzīna bāku, un furgonam nebija itin nekādas iespējas no viņa aizlaisties. Ta�u Paolo negribēja pievērst uzmanību un ļāva attālumam palielinā�ties līdz vairākiem simtiem metru.

Steroīdus sarijies briesmonis piekauj meiteni man acu priek�ā. Tas kretīns man jādabū rokā!

Ja tuvumā būtu Ērika Bergere, viņa sauktu Roberto par ma�o kovboju. Paolo Roberto to sauca par nāvīgām dusmām.

Mīkaels Blumkvists nobrauca gar Lundagātanu, bet konstatēja, ka Mirjamas Vu sētas mājā viss ir tum�s. Viņ� vēlreiz mēģināja piezvanīt Paolo Roberto, bet saņēma ziņu, ka abonents nav sa�sniedzams. Mīkaels mazliet saīga, devās mājās un pagatavoja sev kafiju un sviestmaizes.

Brauciens ieilga vairāk, nekā Paolo Roberto bija gaidījis. Viņi aizbrauca līdz Sēderteljei un pēc tam pa E20 devās uz Strengnēsu. Tūlīt aiz Nīkvarnas furgons nogriezās pa kreisi uz mazāka ceļa Sērmlandes laukos.

�obrīd pieauga risks, ka viņ� pievērsīs sev uzmanību un tiks pamanīts. Paolo Roberto noņēma kāju no gāzes pedāļa un vēl vairāk palielināja attālumu starp sevi un furgonu.

Paolo īsti nepārzināja apkaimi, bet, cik varēja spriest, viņi �obrīd brauca pa Ingemas ezera kreiso krastu. Viņ� pazaudēja fur�gonu no acīm un palielināja ātrumu. Tad izbrauca taisnā gabalā un piebremzēja.

Furgons bija pazudis. Visapkārt bija daudz mazu sānceļu. Viņ� bija to pazaudējis.

Mirjama Vu sajuta sāpes sprandā un sejā, ta�u bija apvaldījusi paniku un bezpalīdzības radītās �ausmas. Milzis nebija vairs viņai sitis. Viņa pieslējās sēdus un atspiedās pret �ofera sēdekļa aizmu�guri. Rokas bija saslēgtas uz muguras un mute aizlīmēta ar platu lenti. Viena nāss bija pilna ar asinīm, un viņai bija grūti elpot.

Mirjama vēroja blondo milzi. Kop� milzis bija aizlīmējis viņai muti, viņ� nebija teicis ne vārda un pilnībā viņu ignorēja. Mirjama vēroja zīmi, ko atstājis viņas spēriens. �ādam spērienam vaja�dzēja radīt pamatīgu ievainojumu. �ķita, ka milzis to bija tik tikko sajutis. Tas nebija normāli.

Viņ� bija liels un ārkārtīgi labi veidots. Muskuļi liecināja, ka viņ� katru nedēļu daudzas stundas aizvada sporta zālē. Ta�u vīrietis nebija kultūrists. Viņa muskuļi izskatījās pavisam dabiski.

Plaukstas bija kā milzīgas pannas. Mirjama saprata, kāpēc pļauka bija likusies kā āmura sitiens.

Furgons līgojās uz priek�u pa grambainu ceļu. Mirjamai nebija ne jausmas, kur viņi atrodas, viņa tikai nosprieda, ka furgons ilgi ir braucis pa E4 dienvidu virzienā, līdz nokļuvis uz mazākiem ceļiem. Mirjama ari zināja, ka pat ar brīvām rokām nevarētu neko izdarīt blondajam milzim. Viņa jutās pilnīgi bezpalīdzīga.

Mālina Ēriksone piezvanīja Mīkaelam Blumkvistam tūlīt pēc vienpadsmitiem, kad viņ� tikko bija pārnācis mājās, ieslēdzis ka�fijas automātu un virtuvē grieza sviestmaizi.

�Piedod, ka zvanu tik vēlu. Es vairākas stundas centos tevi sazvanīt, bet tu neatbildēji.�

�Atvaino. �odien biju izslēdzis telefonu, kamēr konfrontēju prostitūtu klientus.�

�Esmu atradusi kaut ko interesantu,� Mālina sacīja.

�Stāsti.�

�Bjūrmans. Man bija jāsameklē viņa biogrāfija.�

�Jā.�

�Viņ� ir dzimis 1950. gadā un 1970. gadā sāka studēt juris�prudenci. 1976. gadā kļuva par juristu, 1978. gadā sāka strādāt Klanga un Reines birojā, bet 1989. gadā atvēra pats savējo.� �Labi.�

�Vēl 1976. gadā viņ� ļoti īsu laiku, tikai da�as nedēļas, strā�dāja praksi tiesā. 1976. gadā nokārtojis eksāmenus, Bjūrmans divus gadus, līdz 1978. gadam, strādāja par juristu Valsts poli�cijas pārvaldē.�

�Ak tā.�

�Es pārbaudīju, kādi bija viņa darba uzdevumi. To nebija viegli sameklēt. Bjūrmans atbildēja par juridiskajiem jautājumiem Dro��ības policijā. Viņ� strādāja ārzemnieku nodaļā.�

�Ko tu saki?�

�Citiem vārdiem sakot, viņ� tur ir strādājis vienā laikā ar to Bjerku.�

�Nolāpītais Bjerks! Viņ� nebilda ne vārda, ka būtu strādājis kopā ar Bjūrmanu.�

Furgonam vajadzēja būt kaut kur tuvumā. Paolo Roberto bija palicis tik tālu iepakaļ, ka palaikam zaudēja to no skata, ta�u, tikai da�as minūtes, pirms furgons nozuda, viņ� to bija redzējis. Paolo nobrauca malā un pagriezās atpakaļ uz ziemeļiem. Brauca lēnītēm un lūkojās pēc sānceļiem.

Aptuveni pēc simt piecdesmit metriem Paolo piepe�i pama�nīja gaismas kūli, kas atspīdēja �aurā spraugā me�a malā. Otrā pusē viņ� ieraudzīja mazu me�a ceļu un pagrieza stūri. Nobrauca desmit metrus un apturēja ma�īnu. Paolo nepūlējās to aizslēgt, pārskrēja pāri ceļam un pārlēca pār grāvi. Vēlēdamies, kaut viņam būtu kabatas lukturītis, Paolo spraucās uz priek�u caur kokiem un krūmiem.

Me�s izrādījās tikai �aura josla ceļa malā, un piepe�i Paolo iznāca uz smil�aina laukuma. Viņ� saskatīja da�as zemas, tum��as ēkas un devās turp, kad pēk�ņi virs kādām durvīm iedegās apgaismojums.

Paolo noslīga uz ceļiem un nekustējās. Sekundi vēlāk gaisma iedegās ēkā. Tā izskatījās pēc trīsdesmit metrus garas noliktavas ar �auru logu rindu augstu fasādē. Pagalms bija pilns ar konteine�riem, un pa labi no viņa stāvēja dzeltens autokārs. Blakus vīdēja balts volvo. Āra lampas gaismā Paolo Roberto piepe�i ieraudzīja furgonu tikai divdesmit piecus metrus sev priek�ā.

�ajā brīdī ēkas fasādē atvērās kādas durvis. No noliktavas iznāca gai�matains vīrietis ar alus vēderu un aizsmēķēja cigareti. Kad viņ� pagrieza galvu, Paolo durvju ailas gaismā pamanīja zirgasti.

Paolo sastinga, ar vienu ceļgalu atspiedies pret zemi. Viņ� atradās redzamā vietā, mazāk nekā divdesmit metru no vīrie�a, ta�u �ķiltavu liesmiņa bija ap�ilbinājusi gai�mati, neļaujot viņam redzēt tumsā. Tad Paolo un vīrietis ar zirgasti no furgona izdzirda apslāpētu kliedzienu. Kad zirgaste sāka iet uz furgona pusi, Paolo lēnām nogūlās zemē.

Viņ� dzirdēja graboņu, atbīdoties furgona durvīm, un ierau�dzīja, kā blondais milzis izlec ārā, pieliecas un izvelk Mirjamu Vu. Viņ� pasita Mirjamu padusē un turēja brīvā tvērienā, bet meitene ķepurojās. Izskatījās, ka abi vīrie�i pārmij da�us vārdus, bet Paolo nespēja saklausīt, ko viņi saka. Tad zirgaste atvēra furgona durvis un iesēdās �ofera sēdeklī. Viņ� iedarbināja motoru un, apmetis �auru loku, izbrauca no pagalma. Lukturu gaismas kūļi paslīdēja garām tikai da�us metrus no Paolo. Furgons pazuda prom pa iebraucamo ceļu, un Paolo dzirdēja, kā motora skaņa noklust.

Blondais milzis ienesa Mirjamu Vu pa durvīm. Paolo saskatīja ēnu caur augstu novietotajiem logiem. Izskatījās, ka ēna dodas uz ēkas tālāko galu.

Paolo uzmanīgi piecēlās. Drēbes bija samirku�as. Viņ� jutās reizē atvieglots un nervozs. Atvieglots par faktu, ka izdevies sadzīt furgonam pēdas un Mirjama Vu ir sasniedzamā attālumā. Bet vienlaikus bokseris juta ba�īgu respektu pret blondo milzi, kas bija cilājis meiteni kā vieglu lielveikala pārtikas kasti. Paolo bija ievērojis, ka vīrietis ir milzīga auguma un atstāj ļoti spēcīgu iespaidu.

Vissaprātīgāk būtu doties atpakaļ un izsaukt policiju. Ta�u telefons bija kluss kā kaps. Turklāt Paolo bija tikai vāra nojausma par to, kur viņi atrodas, tāpēc viņ� nevarētu sniegt ceļa aprakstu. Viņam ari nebija ne jausmas, kas ar Mirjamu Vu notiek ēkā.

Paolo lēnām apmeta pusapli ap noliktavu un konstatēja, ka tajā laikam ir tikai viena ieeja. Pēc divām minūtēm viņ� atgriezās pie durvīm un bija spiests pieņemt lēmumu. Paolo ne�aubījās, ka blondais milzis ir sliktais puisis. Viņ� bija uzbrucis un nolaupījis Mirjamu Vu. Tomēr Paolo nejutās īpa�i nobijies - viņam bija liela pa�apziņa un viņ� zināja, ka spēj dot pretsparu. Jautājums tikai: vai vīrietis ēkā bija bruņots un vai tur bija vēl citi. Paolo vilci�nājās. Tur nevajadzētu būt vairāk nevienam, atskaitot Mirjamu un blondo milzi.

Noliktavas vārti bija pietiekami lieli, lai pa tiem bez problēmām varētu iebraukt autokārs, un vārtos bija ari parastas ieejas dur�vis. Paolo piegāja, nospieda rokturi un atvēra. Viņ� iekļuva lielā, apgaismotā noliktavā, kas bija pilna ar koka gabaliem, aplupu�u kartonu un visādu drazu.

Mirjama Vu juta, kā asaras rit pa vaigiem. Viņa raudāja ne tik daudz aiz sāpēm, cik aiz bezpalīdzības. Brauciena laikā milzis bija izturējies pret viņu kā pret tuk�u gaisu. Kad furgons apstājās, viņ� noplēsa meitenei no mutes līmlenti. Pacēla viņu un bez mazākās piepūles ienesa un nometa uz cementa grīdas, neliekoties zinis ne par lūgumiem, ne protestiem. Kad milzis skatījās uz Mirjamu, viņa acis bija ledaini aukstas.

Mirjama Vu piepe�i saprata, ka �ajā noliktavā mirs.

Milzis uzgrieza viņai muguru, piegāja pie galda, atvēra minerāl�ūdens pudeli un dzēra lieliem malkiem. Viņ� nebija sasējis Mirja�mai kājas, un viņa sāka celties aug�ā.

Milzis pagriezās pret viņu un pasmaidīja. Viņ� atradās tuvāk durvīm. Viņai nebūtu nekādu iespēju tikt garām. Mirjama rezig�nēti noslīga uz ceļiem un sadusmojās uz sevi. Velns un elle, es nepado�os bez cīņas! Viņa atkal piecēlās un sakoda zobus. Nāc �urp, pretīgais resni!

Ar sasietām rokām Mirjama jutās neveikla un nespēja atrast līdzsvaru, ta�u, kad milzis tuvojās, viņa sāka riņķot un meklēt neaizsargātu vietu. Viņa zibenīgi iespēra milzim pa ribām, apgrie�zās riņķī un spēra pa kājstarpi. Viņa trāpīja pa gū�u, metru atkā�pās un mainīja kājas nākamajam spērienam. Ar rokām uz mugu�ras Mirjamai nepietika līdzsvara, lai trāpītu sejā, tāpēc viņa stipri iespēra pa krū�u kaulu.

Milzis pastiepa roku, satvēra meiteni aiz pleca un apgrieza riņķī, it kā viņa būtu no papīra. Viņ� tikai vienu reizi, ne īpa�i stipri, ar dūri iesita Mirjamai pa nierēm. Miijama Vu iekliedzās kā neprātīga, kad diafragmā iedzēla paralizējo�as sāpes. Viņa atkal noslīga uz ceļiem. Milzis iecirta viņai vēl vienu pļauku, un viņa nogāzās uz grīdas. Viņ� pacēla kāju un iespēra viņai pa sāniem. Miijamai aizcirtās elpa, un viņa dzirdēja nokrak�ķam ribas.

Paolo Roberto neredzēja uzbrukumu, bet piepe�i izdzirda Mir�jamu Vu iekliedzamies aiz sāpēm - ass, griezīgs kliedziens, kas tūlīt apklusa. Viņ� pagrieza galvu skaņas virzienā un sakoda zobus. Aiz �ķērssienas bija vēl kāda telpa. Paolo bez skaņas gāja caur noliktavu un piesardzīgi palūkojās pa durvju spraugu tie�i brīdī, kad blondais milzis apvēla Mirjamu Vu uz muguras. Mil�zis uz da�ām sekundēm pazuda no viņa redzesloka un piepe�i atgriezās ar motorzāģi, ko nolika uz grīdas Mirjamai priek�ā. Paolo Roberto sarauca uzacis.

�Man vajag atbildi uz vienkār�u jautājumu.�

Milzim bija savādi dzidra balss, it kā viņ� īsti nebūtu piedzī�vojis balss lūzumu. Paolo saklausīja vieglu akcentu.

�Kur ir Līsbeta Salandere?�

�Es nezinu,� Mirjama Vu nomurmināja.

�Nepareiza atbilde. Tev ir vēl viena iespēja, pirms es iedarbinu �ito.�

Viņ� notupās un paplik�ķināja pa motorzāģi.

�Kur slēpjas Līsbeta Salandere?�

Mirjama Vu papurināja galvu.

Paolo vilcinājās. Ta�u, kad blondais milzis pastiepa roku pēc motorzāģa, Paolo spēra trīs apņēmīgus soļus un ar spēcīgu labo āķi iebelza viņam pa nierēm.

Paolo Roberto nebija kļuvis par pasaulslavenu bokseri, hal- turējot ringā. Viņ� savā profesionāļa karjerā bija cīnījies trīs�desmit trīs ma�os un divdesmit astoņos no tiem uzvarējis. Pēc �āda sitiena viņ� gaidīja reakciju. Piemēram, lai �ā vingrojuma objekts apsēstos un kaut kur sajustu sāpes. Paolo jutās tā, it kā ar pilnu spēku būtu triecis dūri betona sienā. Viņ� nekad nebija piedzīvojis līdzīgas izjūtas visus �os gadus, kop� cīnījās boksa ringā. Apjucis viņ� skatījās uz gigantu savā priek�ā.

Blondais milzis pagriezās un tikpat apstulbis lūkojās uz bok�seri.

�Kā būtu mēroties ar kādu tavā svara kategorijā?� Paolo Ro�berto sacīja.

Viņ� pa mil�a diafragmu izpildīja sēriju labais, kreisais, labais, liekot lietā muskuļu spēku. Tie bija smagi sitieni ar visu ķermeņa svaru. Sajūta glu�i kā sitot pa sienu. Vienīgais efekts bija tāds, ka milzis paspēra pussoli atpakaļ, vairāk aiz apstulbuma nekā sāpēm. Viņ� piepe�i pasmaidīja.

�Tu esi Paolo Roberto,� milzis sacīja.

Paolo izbrīnā apstājās. Viņ� tikko bija izdarījis �etrus sitie�nus, kam pēc noteikumiem vajadzētu nozīmēt, ka blondais milzis tagad gulētu uz grīdas, bet viņ� pats būtu atgriezies savā ringa stūri, kamēr tiesnesis sāktu skaitīt. �ķita, ka nevienam no viņa sitieniem nav ne mazākā efekta.

Ak kungsl Tas nav normāli.

Tad viņ� gandrīz kā palēninātajos kadros ieraudzīja, ka tuvo�jas blondā labais āķis. Milzis bija lēns un signalizēja par sitienu iepriek�. Paolo pieliecās un daļēji bloķēja sitienu ar kreiso plecu. �ķita, ka viņam trāpījusi dzelzs caurule.

Paolo Roberto divus soļus atkāpās, sajuzdams jaunu respektu pret savu pretinieku.

Ar viņu kaut kas nav kārtībā. Neviens tik smagi nesit.

Paolo automātiski ar apak�delmu atvairīja kreiso āķi un tūlīt sajuta asas sāpes. Viņ� nepaspēja atvairīt labo āķi, kas nāca kā no zila gaisa un trāpīja viņam pa pieri.

Paolo kā pupu kūlis atmuguriski izstreipuļoja pa durvīm. Viņ� ar brīk�ķi nogāzās uz koka paliktņu kaudzes un papurināja galvu. Pār seju tūlīt sāka plūst asinis. Viņ� ir pārsitis man uzaci. Būs jā�uj. Atkali

Nākamajā mirklī blondais milzis ienāca viņa redzeslokā un Paolo Roberto instinktīvi parāvās sāņus. Viņ� par mata tiesu izvai- rijās no jauna milzīgās dūres sitiena. Paolo ātri atkāpās trīs �etrus soļus un ar rokām ieņēma aizsargpozīciju. Viņ� jutās satriekts.

Blondais milzis vēroja viņu ar ziņkārīgu un gandrīz uzjaut�rinātu skatienu. Tad ieņēma tādu pa�u aizsargpozīciju kā Paolo Roberto. Viņ� ir bokseris. Viņi lēnām sāka riņķot viens ap otru.

Turpmākās simt astoņpadsmit sekundes bija visdīvainākais ma�s, kādā Paolo Roberto jebkad cīnījies. Te nebija virvju un cimdu. Te neeksistēja sekundes un tiesne�i. Te nebija gonga, kas pār�trauktu cīņu un sūtītu pretiniekus katru savā ringa stūrī uz da�u sekun�u pauzi ar ūdeni, o�amo sāli un dvieli, lai izslaucītu asinis no acīm.

Paolo Roberto piepe�i saprata, ka cīnās uz dzīvību un nāvi. Visus treniņus, gadiem ilgo smil�u maisu dauzī�anu, sparingus un ma�u pieredzi tagad varēja apkopot enerģijā, ko viņ� piepe�i sajuta nekad agrāk nepiedzīvotā adrenalīna pieplūdumā.

Tagad Paolo vairs netaupīja sitienus. Viņi uzsāka tuvcīņu, kurā ielika visu savu spēku un muskuļus. Kreisais, labais, kreisais, atkal kreisais un trieciens ar labo pa seju, noliekties kreisajam, soli atkāpties, uzbrukums ar labo. Ikviens Paolo Roberto sitiens trāpīja mērķī.

�obrīd viņ� izcīnīja sava mū�a nozīmīgāko ma�u. Viņ� cīnījās tiklab ar smadzenēm, kā ar dūrēm. Viņam izdevās pieliekties un izvairīties no visiem mil�a sitieniem.

Paolo izdevās tīrs labais āķis milzim pa zodu; viņam �ķita, ka rokā pārlūst kauls un pretiniekam vajadzētu sabrukt no�ēlojamā �upiņā. Paolo uzmeta acis saviem pirkstu kauliņiem un redzēja, ka tie asiņo. Viņ� pamanīja sārtumus un uztūkumu blondā mil�a sejā. �ķita, ka pretinieks sitienus nemaz nejūt.

Paolo atkāpās un ieturēja pauzi, novērtēdams savu pretinieku. Viņ� nav bokseris. Viņ� kustas kā bokseris, bet boksēties nemaz neprot. Tikai izliekas. Viņ� neprot bloķēt. Viņ� rāda sitienus. Un ir �ausmīgi lēns.

Nākamajā mirklī milzis ar kreiso āķi trāpīja Paolo krū�kurvja sānos. Tā bija otrā reize, kad viņ� trāpīja, kā nākas. Paolo juta sāpes iz�aujamies caur ķermeni, kad viņam pārlūza riba. Viņ� centās atkāpties, ta�u paklupa pār kaut kādu drazu uz grīdas un nokrita uz muguras. Vienu sekundi viņ� redzēja milzi sleja- mies virs sevis, bet paguva aizvelties sāņus un apdullis pieslējās kājās.

Paolo atkāpās un mēģināja sakopot spēkus.

Milzim atkal bija virsroka, un Paolo aizstāvējās. Viņ� pieliecās, vēlreiz pieliecās un atkāpās. Juta sāpes katru reizi, kad atvairīja kādu sitienu ar plecu.

Tad pienāca brīdis, ko ikviens bokseris reiz piedzīvo ar �aus�mām. Sajūta, kas varēja rasties ma�a vidū. Sajūta, ka netiec galā. Apziņa: sasodīts, es zaudēju.

Tas ir iz�ķiro�ais brīdis gandrīz katrā boksa ma�ā.

Tas ir brīdis, kad piepe�i izsīkst spēki un adrenalīns plūst tik spēcīgi, ka kļūst par stindzino�u apgrūtinājumu, bet ringa malā kā spoks parādās rezignēta kapitulācija. Tas ir mirklis, kas at�ķir amatieri no profesionāļa un uzvarētāju no zaudētāja. Tikai nedau�dziem bokseriem, kas piepe�i stāv �ā bezdibeņa malā, pietiek spēka pagriezt ma�a gaitu un pārvērst draudo�u sakāvi uzvarā.

Paolo Roberto piedzīvoja �o atklāsmi. Viņ� sajuta galvā apdul�lino�u �alkoņu, un mirkli viņam �ķita, ka viņ� vēro �o ainu no ārpuses, skatās uz blondo milzi caur fotoaparāta objektīvu. Tas bija mirklis, kad iz�ķīrās - uzvara vai zaudējums.

Paolo Roberto atkāpās pla�ā puslokā, lai sakopotu spēkus un iegūtu laiku. Milzis viņam sekoja mērķtiecīgi, bet lēni, glu�i kā zinādams, ka cīņa jau iz�ķirta, ta�u gribēdams paildzināt raundu. Viņ� boksējas, bet neprot boksēties. Viņ� zina, kas es esmu. Viris ir wannabee. Bet viņam ir gandrīz neticams sitiena spēks, un �ķiet, ka viņ� nemaz nejūt sāpes.

Domas riņķoja Paolo galvā, kamēr viņ� centās novērtēt situā�ciju un izlemt, ko iesākt.

Piepe�i viņ� atcerējās nakti Mariehamnā pirms diviem gadiem. Viņa profesionāļa karjera bija beigusies visbrutālākajā veidā, kad viņ� cīnījās pret argentīnieti Sebastjanu Lujanu vai, pareizāk sakot, kad Sebastjans Lujans cīnījās pret viņu. Paolo bija pie�dzīvojis sava mū�a pirmo nokautu un gulējis bez samaņas piec�padsmit sekundes.

Paolo bie�i bija domājis par to, kas toreiz nogāja greizi. Viņ� bija izcili labā formā. Viņ� bija koncentrējies. Sebastjans Lujans nebija labāks par viņu. Ta�u argentīnietim bija izdevies precīzs trāpījums, un piepe�i raunds pārvērtās par īstu vētru.

Paolo vēlāk videoierakstā redzēja, kā pats bezpalīdzīgi strei�puļo apkārt kā Donalds Daks. Nokauts nāca pēc divdesmit trim sekundēm.

Sebastjans Lujans nebija labāks vai trenētāks par viņu. Star�pība bija tik niecīga, ka ma�s tikpat labi būtu varējis beigties ar pretēju rezultātu.

Vēlāk Paolo sprieda: viņi abi at�ķīrās tikai ar to, ka Sebastjans Lujans bija izsalku�āks par viņu. Kad Paolo Mariehamnā iegāja ringā, viņ� bija noskaņojies uz uzvaru, bet nejuta īpa�u kāri bok�sēties. Tas vairs nebija dzīvības un nāves jautājums. Zaudējums nebija katastrofa.

Pusotru gadu vēlāk viņ� joprojām bija bokseris. Paolo vairs nebija profesionālis un cīnījās tikai draudzīgos sparinga ma�os. Tomēr trenējās. Viņ� nebija pieņēmies svarā vai izplūdis viduklī. Viņ�, protams, nebija tik labi noskaņots instruments kā pirms ma�a par �empiona titulu, kad ķermenis ir trenēts mēne�iem ilgi, tomēr viņ� bija Paolo Roberto, nevis kur� katrs. Un at�ķirībā no Mariehamnas ma�s noliktavā uz dienvidiem no Nīkvarnas burtiski nozīmēja dzīvību vai nāvi.

Paolo Roberto pieņēma lēmumu. Viņ� strauji apstājās un pie�laida blondo milzi klāt. Izdarīja māņu kustību ar kreiso un tad ielika visu spēku labajā āķī. Paolo saņēma visus spēkus un zibenīgi iesita milzim pa muti un degunu. Viņa uzbrukums pēc ilgsto�as atkāp�anās nāca pilnīgi negaidīts. Beidzot viņ� dzirdēja, kā kaut kas salūst. Viņ� turpināja ar kreiso, labo, kreiso un visas trīs reizes trāpīja sejā.

Blondais milzis boksējās palēnināti un sita pretī ar labo. Paolo redzēja viņu signalizējam par sitienu krietni iepriek� un izvairījās no milzīgās dūres. Viņ� redzēja, kā milzis maina ķermeņa svaru, un zināja, ka viņ� nodomājis sist ar kreiso. Paolo nevis bloķēja, bet paliecās atpakaļ un ļāva kreisajam āķim aiziet garām deguna priek�ā. Viņ� atbildēja ar spēcīgu sitienu pa sāniem, tie�i zem ribām. Kad milzis pagriezās pretim uzbrukumam, Paolo kreisais āķis pa�āvās aug�up un atkal trāpīja tie�i pa degunu.

Pēk�ņi Paolo juta, ka visu dara pilnīgi pareizi un ideāli kontrolē ma�u. Beidzot ienaidnieks atkāpās. Viņam asiņoja deguns. Viņ� vairs nesmaidīja.

Tad blondais milzis spēra.

Viņa kāja pa�āvās aug�up un nāca Paolo kā pilnīgs pārstei�gums. Viņ� bija ierasti iekļāvies boksa noteikumos un negaidīja spērienu. �ķita, ka sitiens trāpa pa cisku mazliet virs ceļgala, un kaulā iedūra asa sāpe. Nē. Paolo pakāpās soli atpakaļ, kad labā kāja saļodzījās un viņ� atkal paklupa pār drazu.

Milzis lūkojās lejup uz viņu. īsu mirkli abu acis sastapās. Vēsti nevarēja pārprast. Ma�s ir beidzies.

Tad mil�a acis iepletās, kad Mirjama Vu no aizmugures iespēra viņam pa kājstarpi.

Mirjamai sāpēja visi muskuļi, tomēr viņai kaut kā bija izdevies pabīdīt savas saslēgtās plaukstas zem dibena, lai pārvietotu rokas ķermeņa priek�pusē. Viņas stāvoklī tas bija satrieco�s akrobātisks sasniegums.

Mirjamai sāpēja ribas, sprands, mugura un nieres un bija grūti pieslieties kājās. Beidzot viņa aizstreipuļoja līdz durvīm un ieples�tām acīm noraudzījās, kā Paolo Roberto - kā viņ� te uzradies? - trāpa blondajam milzim ar labo āķi un izdara sitienu sēriju pa seju, līdz spēriens nogā� viņu zemē.

Mirjama Vu saprata, ka viņu it nemaz neinteresē jautājums, kā un kāpēc te uzradies Paolo Roberto. Viņ� bija viens no laba�jiem pui�iem. Pirmo reizi dzīvē Mirjama juta ļaunu kāri savainot citu cilvēku. Viņa paspēra da�us ātrus soļus un mobilizēja katru pilienu enerģijas un muskuļus, kas vēl paliku�i neskarti. Mirjama piegāja milzim no mugurpuses un iespēra viņam pa kājstarpi. Tas nebija īpa�i elegants Tai bokss, ta�u spērienam bija paredzētais efekts.

Mirjama Vu prātīgi nodomāja, ka ve�i var būt lieli kā mājas un taisīti no granita, ta�u olas viņiem vienmēr ir vienā un tajā pa�ā vietā. Un spēriens bija tik precīzs, ka to vajadzētu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā.

Pirmo reizi blondais milzis izskatījās satriekts. Viņ� izspieda vaidu, tvēra ar roku kājstarpē un noslīga uz viena ceļgala.

Mirjama da�as sekundes neizlēmīgi stāvēja, līdz saprata, ka viņai jāturpina un jācen�as pabeigt iesākto. Meitene atvēzējās, lai spertu pa seju, ta�u, viņai par pārsteigumu, milzis pacēla roku. Viņam nevajadzēja tik ātri atgūties. Un sajūta bija glu�i kā sperot pa koka stumbru. Piepe�i milzis saķēra Mirjamas kāju, norāva viņu zemē un sāka vilkt tuvāk. Mirjama redzēja, ka viņ� paceļ dūri, tāpēc izmisīgi locījās un spēra ar brīvo kāju. Viņa trāpīja milzim pa ausi tajā pa�ā mirklī, kad mil�a sitiens trāpīja viņai pa deniņiem. Mirjamai bija sajūta, it kā viņa ar pilnu spēku būtu triekusies ar galvu pret sienu. Acu priek�ā te nozibsnīja, te satumsa.

Blondais milzis atkal sāka rausties kājās.

�ajā brīdī Paolo Roberto iebelza viņam pa pakausi ar dēli, pār kuru bija paklupis. Milzis saļima uz priek�u un ar būk�ķi nogāzās zemē.

Paolo Roberto skatījās apkārt ar nerealitātes sajūtu. Blondais milzis locījās uz grīdas. Mirjamai Vu bija stiklains skatiens, un viņa �ķita pavisam apdullināta. Viņu kopīgās pūles abiem bija devu�as īsu atelpu.

Paolo tik tikko spēja atsperties uz savainotās kājas, un viņam bija aizdomas, ka pārrauts muskulis tie�i virs ceļgala. Viņ� piekli�boja klāt Mirjamai Vu un piecēla viņu kājās. Meitene atkal sakus�tējās, bet skatiens nespēja koncentrēties uz Paolo. Neteikdams ne vārda, bokseris pārlika Mirjamu pār plecu un sāka klibot uz izeju. Sāpes labajā ceļgalā bija tik asas, ka viņ� lāgiem lēca uz vienas kājas.

Bija atvieglojums izkļūt ārā tum�ajā, aukstajā gaisā. lā�u Paolo nebija laika stāvēt. Viņ� devās pāri pagalmam un iegāja me�a skupsnā pa to pa�u ceļu, pa kuru atnācis. Tiklīdz Paolo bija ticis starp kokiem, viņ� paklupa pār sakni un nokrita zemē. Mirjama Vu ievaidējās, un Paolo dzirdēja, ka ar blīk�ķi tiek atrautas nolik�tavas durvis.

Blondais milzis gai�ajā durvju �etrstūri izskatījās pēc monu�mentāla silueta. Paolo uzlika plaukstu Mirjamai uz mutes. Viņ� noliecās un ie�ukstēja meitenei ausī, lai viņa guļ pavisam klusi un mierīgi.

Tad Paolo aptaustīja zemi zem izgāztās saknes un atrada ak�meni, lielāku par dūri. Viņ� pārmeta krustu. Paolo Roberto pirmo reizi sava grēcīgā mū�a laikā bija gatavs nepiecie�amības gadījumā nogalināt citu cilvēku. Viņ� zināja, ka tik ļoti apdullis un savainots nespēs izturēt vēl vienu raundu. Bet neviens, pat ne dabas kļūda blonda briesmoņa izskatā, nevarēja cīnīties ar ielauztu galvaskausu. Paolo cie�i satvēra akmeni un sajuta, ka tam ir ovāla forma ar asu malu.

Blondais milzis aizgāja līdz ēkas stūrim un tad aplieca lielu loku pa grantēto pagalmu. Viņ� apstājās mazāk nekā desmit metrus no vietas, kur Paolo aizturēja elpu. Milzis klausījās un skatījās - ta�u nevarēja zināt, uz kuru pusi tie abi pazudu�i naktī. Pēc vairāku minū�u meklē�anas viņ� �ķita aptveram tās bezjēdzību. Ātriem, apņēmīgiem soļiem milzis pazuda atpakaļ ēkā un nerādījās vairākas minūtes. Viņ� nodzēsa apgaismojumu, iznāca ārā, nesdams somu, un devās pie baltā volvo. Iedarbināja motoru un nozuda pa iebraucamo ceļu. Paolo ieklausījās klusumā, līdz motora rūkoņa bija noklususi tālumā. Palūkojies lejup, viņ� ieraudzīja Mirjamas acis spīdam tumsā.

�Sveika, Mirjama,� viņ� sacīja. �Mani sauc Paolo Roberto, un tev nav no manis jābaidās.�

�Es zinu.�

Meitenes balss bija vāra. Viņa pārgurusi atspiedās pret sakni un juta, ka adrenalīna līmenis noslīd līdz nullei.

�Es nezinu, kā piecel�os,� Paolo sacīja. �Bet otrpus ceļam stāv mana ma�īna. Līdz tai ir apmēram simt piecdesmit metru.�

Blondais milzis nobremzēja un iegriezās kādā atpūtas laukumā uz austrumiem no Nīkvarnas. Viņ� bija satriekts un apjucis, un galvā bija dīvaina sajūta.

Pirmo reizi dzīvē viņ� bija uzvarēts kautiņā. Un �o sodu bija izpildījis Paolo Roberto� bokseris. Tas likās absurds sapnis, kādus viņ� mēdza piedzīvot nemierīgās naktīs. Milzis nespēja aptvert, no kurienes Paolo Roberto uzradies. Piepe�i viņ� vienkār�i bija stāvējis noliktavā.

Tas bija neaptverami.

Paolo Roberto sitieni nebija jūtami. Par to milzis nebrīnījās. Ta�u spēriens pa kājstarpi gan bija jūtams. Un no tā briesmīgā sitiena pa galvu viss acu priek�ā bija satumsis. Milzis pārlaida pirkstus pār pakausi un sajuta milzīgu punu. Viņ� paspieda ar pirkstiem, ta�u nejuta sāpes. Tomēr galva bija dulla un reiba. Sev par izbrīnu, milzis ar mēli sataustīja, ka zaudējis zobu aug��okļa kreisajā pusē. Mute bija pilna ar asinīm. Viņ� satvēra degunu ar īk�ķi un rādītājpirkstu un piesardzīgi palieca to aug�up. Galvā izdzirdīs knak�ķi, milzis konstatēja, ka deguns ir lauzts.

Viņ� bija darījis pareizi, paņemot somu un pametot noliktavu, pirms tur ierodas policija. Ta�u reizē bija izdarījis ari milzīgu kļūdu. Discovery kanālā viņ� bija redzējis, kā policijas krimināl- tehniķi tādās vietās atrod milzum daudz forensic evidence. Asinis. Matus. DNS.

Milzim nebija ne mazākās vēlē�anās atgriezties noliktavā, bet viņam nebija izvēles. Viņ� bija spiests to sakopt. Milzis apgriezās un sāka braukt atpakaļ. Gabaliņu pirms Nīkvarnas viņ� satika pretimbrauco�u ma�īnu, ta�u nepievērsa tai nekādu uzmanību.

Brauciens atpakaļ uz Stokholmu bija īsts murgs. Paolo Roberto acis bija pilnas ar asinīm un no sitieniem sāpēja visa miesa. Viņ� brauca kā iereibis un juta, ka mētājas �urpu turpu pa ceļu. Ar vienu roku Paolo izslaucīja acis un piesardzīgi aptaustīja degunu. Tas briesmīgi sāpēja, un elpot varēja tikai caur muti. Viņ� nemi�tīgi lūkojās pēc balta volvo un �ķita ieraugām tādu braucam pretī pie Nīkvarnas.

Kad nokļuva uz E20, ar brauk�anu gāja mazliet vieglāk. Paolo prātoja, vai neapstāties Sēderteljē, bet viņam nebija ne jaus�mas, kurp doties. Viņ� uzmeta acis Mirjamai Vu, kas, joprojām saslēgta roku dzel�os, bez dro�ības jostas saļimusi gulēja aizmu�gures sēdeklī. Paolo bija spiests aiznest meiteni uz ma�īnu, un, nolikta uz aizmugures sēdekļa, viņa bija zaudējusi samaņu. Paolo nezināja, vai Mirjama noģībusi ievainojumu dēļ vai vienkār�i aiz pārguruma �izslēgusi motoru�. Bokseri pārņēma �aubas. Beidzot viņ� izbrauca uz E4 un stūrēja uz Stokholmu.

Mīkaels Blumkvists bija gulējis tikai da�as stundas, kad iezva�nījās telefons. Viņ�, samiedzis acis, paskatījās pulkstenī, konsta�tēja, ka ir nedaudz pāri �etriem, un pastiepa roku pēc klausules. Zvanīja Ērika Bergere. Sākumā Mīkaels nesaprata, ko viņa saka.

�Kur ir Paolo Roberto?�

�Dienvidu slimnīcā ar Mirjamu Vu. Viņ� esot mēģinājis tev zvanīt, bet tu necēli mobilo, un viņam nav tava mājas numura.�

�Es izslēdzu mobilo. Ko viņ� dara slimnīcā?�

Ērikas Bergeres balss skanēja pacietīgi, bet noteikti.

�Mīkael! Paņem taksometru, aizbrauc un noskaidro! Viņ� iz�klausījās pavisam apjucis un runāja kaut ko par motorzāģi, māju me�ā un briesmoni, kur� neprot boksēties.�

Mīkaels neizpratnē samirk�ķināja acis. Tad papurināja galvu un pasniedzās pēc biksēm.

Paolo Roberto izskatījās briesmīgi, bokser�ortos gulēdams uz ku�etes. Mīkaels bija gaidījis vairāk nekā stundu, lai viņu satiktu. Boksera deguns bija paslēpts zem apsējiem. Kreisā acs aizpam�pusi, bet ar pieciem dūrieniem sa�ūtā uzacs - aplīmēta ar plāk�steri. Viņam bija apsaitētas ribas, zilumi un nobrāzumi pa visu miesu. Kreisais ceļgals bija pamatīgi apsaitēts.

Mīkaels Blumkvists iedeva bokserim kafiju papīra glāzītē, ko bija paņēmis no automāta gaitenī, un kritiski nopētīja viņa seju.

�Tu izskaties kā pēc autoavārijas,� Mīkaels sacīja. �Pastāsti, kas notika.�

Paolo Roberto papurināja galvu un palūkojās Mīkaelam acis.

�Kaut kāds briesmonis,� viņ� atteica.

�Kas notika?�

Paolo atkal papurināja galvu un nopētīja savas rokas. Pirkstu kauliņi bija tā sadauzīti, ka viņam bija grūti noturēt glāzi. Rokas bija apsaitētas. Viņa sieva ne īpa�i mīļoja boksu un noteikti būs nikna.

�Es esmu bokseris,� viņ� sacīja. �Es domāju: kad biju aktīvs, es ringā nebaidījos ne no viena. Esmu �ad tad dabūjis pa degunu un esmu uz daudz ko spējīgs. Kad es kādam situ, tad sagaidu, ka viņ� nokritīs un jutīs sāpes.�

�Bet tas �alis nejuta?�

Paolo Roberto papurināja galvu tre�o reizi. Viņ� mierīgi un detalizēti atstāstīja nakts notikumus.

�Es viņam trāpīju vismaz trīsdesmit rei�u. �etrpadsmit piec�padsmit rei�u pa galvu. �etras reizes trāpīju pa �okli. Sākumā es uzmanījos ar sitieniem - es jau negribēju viņu nogalināt, tikai aizstāvēties. Bet beigās situ no visa spēka. Vienam no sitieniem vajadzēja salauzt viņam �okli. Bet tas briesmonis tikai mazliet nopurinājās un turpināja uzbrukt. Velns lai parauj, tas nebija normāls cilvēks!�

�Kā viņ� izskatījās?�

�Veidots glu�i kā bruņusitējs robots. Es nepārspīlēju. Viņ� bija vairāk nekā divus metrus gar� un svēra apmēram simt trīsdesmit, simt �etrdesmit kilogramus. Es nejokoju, teikdams, ka viņam bija tikai muskuļi un stiegrots skelets. Baismīgs blonds milzis, kur� glu�i vienkār�i nejuta sāpes.�

�Tu viņu nebiji agrāk redzējis?�

�Nekad. Viņ� nebija bokseris. Un tomēr savā ziņā kaut kādā dīvainā veidā bija.�

�Kā tu to domā?�

Paolo Roberto bridi klusēja.

�Viņam nebija ne jausmas, kā jāboksējas. Es varēju apmuļķot viņu ar māņu kustībām, un viņ� nezināja, kā jākustas, lai izvai�rītos no trāpījuma. Viņ� bija pilnīgi stulbs. Bet tajā pa�ā laikā centās kustēties kā bokseris. Pareizi turēja rokas un visu laiku nostājās boksera izejas pozīcijā. Itin kā būtu trenējies boksā, bet nebūtu dzirdējis ne vārda, ko saka treneris.�

�Skaidrs��

�Mums ar meiteni dzīvību izglāba tas, ka viņ� kustējās tik lēni. Sita tā, it kā signalizētu par to mēnesi iepriek�, un es varēju pie�liekties vai atvairīt sitienu. Viņ� man trāpīja divas reizes: vispirms pa seju - un tu redzi, kas notika, - tad pa rumpi, pārlau�ot ribu. Bet abas reizes tikai pa pusei. Ja trāpītu tie�i, viņ� būtu norāvis man galvu.�

Paolo Roberto piepe�i iesmējās. Tie bija guldzo�i smiekli.

�Kas ir?�

�Es uzvarēju. Tas idiots mēģināja mani nogalināt, bet es uzva�rēju. Man izdevās viņu notriekt zemē. Bet vajadzēja izmantot dēli, lai ieslēgtu skaitītāju.�

Paolo atkal kļuva nopietns.

�Ja Mirjama Vu īstajā mirklī nebūtu iespērusi viņam pa kāj�starpi, es nezinu, kā tas būtu beidzies.�

�Paolo - es ļoti, ļoti priecājos, ka tu uzvarēji. Miijama Vu teiks to pa�u, kad pamodīsies. Vai esi dzirdējis, kā viņai ir?�

�Viņa izskatās apmēram tāpat kā es. Smadzeņu satricinājums, vairākas lauztas ribas, lauzts deguns un savainotas nieres.� Mīkaels paliecās uz priek�u un uzlika roku Paolo uz ceļgala. �Ja tev kādreiz būs vajadzīgs pakalpojums�� viņ� sacīja. Paolo Roberto pamāja ar galvu un klusi pasmaidīja. �Blumkvist - ja tev atkal būs vajadzīgs pakalpojums��

�Jā?�

��palūdz Sebastjanu Lujanu.�

Kriminālinspektors Jans Bublanskis bija sliktā garastāvoklī, kad īsi pirms septiņiem satikās ar Sonju Mūdigu stāvlaukumā pie Dienvidu slimnīcas. Mīkaels Blumkvists bija piezvanījis un viņu pamodinājis. Bublanskis pamazām aptvēra, ka naktī noticis kaut kas dramatisks, un savukārt piezvanīja un pamodināja Mūdigu. Viņi satika Blumkvistu pie slimnīcas ieejas un kopā devās uz Paolo Roberto palātu.

Bublanskim bija grūti uztvert visas detaļas, ta�u pamazām viņ� saprata, ka Mirjama Vu ir bijusi nolaupīta un Paolo Roberto piekāvis nolaupītāju. Njā, apskatot biju�ā profesionāļa seju, nebija glu�i skaidrs, kur� kuru piekāvis. Bublanska acīs nakts notikumi bija pacēlu�i Līsbetas Salanderes lietas izmeklē�anu pavisam jaunā sare�ģītības pakāpē. �ajā nolādētajā lietā nekas ne�ķita normāli.

Sonja Mūdiga uzdeva pirmo saprātīgo jautājumu: kā Paolo Roberto vispār te iesaistījies?

�Esmu Līsbetas Salanderes labs draugs."

' Bublanskis un Mūdiga �aubīdamies saskatījās.

�Un kā jūs viņu pazīstat?�

�Salandere treniņos mēdza ar mani sparingot.�

Bublanskis pievērsa skatienu kaut kam pie sienas aiz Paolo Roberto muguras. Sonja Mūdiga piepe�i un nepiemēroti iespurcās.

Kā jau teikts, �ajā lietā nekas ne�ķita normāls, vienkār�s un nesa�re�ģīts. Pamazām viņi pierakstīja visus svarīgākos faktus.

�Es tagad gribētu izteikt da�us komentārus,� Mīkaels Blum�kvists sausi sacīja.

Visi paskatījās uz viņu.

�Pirmais. Furgona �ofera pazīmes atbilst pazīmēm, ar kādām es aprakstīju cilvēku, kur� uzbruka Līsbetai Salanderei tie�i tajā pa�ā vietā Lundagātanā. Liels, gai�matains vīrietis ar zirgasti un alusvēderu. Skaidrs?�

Bublanskis pamāja ar galvu.

�Otrais. Nolaupī�anas nolūks bija piespiest Mirjamu Vu atklāt, kur slēpjas Līsbeta Salandere. Tātad abi blondīni ir medīju�i Salan�deri jau vismaz nedēļu pirms slepkavībām. Skaidrs?�

Mūdiga pamāja ar galvu.

�Tre�ais. Ja �ajā stāstā ir vairāk dalībnieku, tad Līsbeta Salan�dere nav �vientuļā slepkava�, par kādu viņa iztēlota.�

Ne Bublanskis, ne Mūdiga neko neteica.

�Tikai ar grūtībām varētu apgalvot, ka tas vecis ar zirgasti ir lesbie�u sātanistu bandas loceklis.�

Mūdiga savilka lūpas.

�Visbeidzot - ceturtais. Domāju, ka �im stāstam ir kāda sais�tība ar cilvēku, vārdā Zala. Dāgs Svensons pēdējās divās nedēļās bija pievērsies Zaļam. Visa attiecīgā informācija ir viņa datorā. Dāgs saistīja viņu ar kādas prostitūtas slepkavību Sēderteljē, sie�vietes vārds ir Irina Petrova. Sekcija rāda, ka viņai nodarīti smagi miesas bojājumi. Tik smagi, ka vismaz trīs ievainojumi bija nāvē�jo�i. Sekcijas protokolā nav skaidri pateikts, kādi iero�i izman�toti, lai viņu nogalinātu, ta�u ievainojumi ļoti atgādina tos, kas sagādāti Mirjamai Vu un Paolo. �ajā gadījumā ierocis bija blonda mil�a rokas.�

�Un Bjūrmans?� Bublanskis jautāja. �Pieņemsim: kādam bija iemesls apklusināt Dāgu Svensonu. Bet kam būtu iemesls noga�lināt Līsbetas Salanderes aizbildni?�

�Es nezinu. Visi pu�ļa gabaliņi vēl nav salikti savās vietās, bet ir jābūt kaut kādai saistībai starp Bjūrmanu un Zaļu. Tas ir vienī�gais saprātīgais secinājums. Kā būtu sākt domāt citos virzienos? Ja Līsbeta Salandere nav slepkava, tas nozīmē, ka to paveicis kāds cits. Domāju, ka �ie noziegumi kaut kādā veidā ir saistīti ar seksa tirdzniecību. Un Salandere drīzāk mirtu nekā tiktu iejaukta tam�līdzīgās lietās. Es ta�u sacīju, ka viņa ir sasodīta morāliste.�

�Kāda tad ir viņas loma?�

�Nezinu. Lieciniece? Pretiniece? Varbūt viņa devās uz En�ēdi, lai brīdinātu Dāgu un Miu, ka viņu dzīvība ir briesmās. Neaiz�mirstiet, ka viņa ir izcila pētniece.�

Bublanskis iedarbināja ma�inēriju. Viņ� piezvanīja Sēderteljes policijai, atstāstīja Paolo Roberto sniegto ceļa aprakstu un lūdza tūlīt sameklēt pamestu noliktavu uz dienvidaustrumiem no In- gerna ezera. Pēc tam piezvanīja kriminālinspektoram Jerkeram Holmbergam - Holmbergs dzīvoja Flēmingsbergā, tātad vistuvāk Sēderteljei, - un lūdza viņu zibenīgi pievienoties Sēderteljes poli�cistiem, lai palīdzētu nozieguma vietas apskatē.

Jerkers Holmbergs atzvanīja aptuveni pēc stundas. Viņ� tikko bija ieradies nozieguma vietā. Sēderteljes policijai nebija nekādu problēmu sameklēt īsto noliktavu. Tā un divas mazākas blakus eso�ās ēkas bija nodedzinātas, un ugunsdzēsēji �obrīd dzēsa atliekas. Divas nomestās benzīna kannas norādīja uz ļaunprā�tīgu dedzinā�anu.

Bublanski pārņēma aizkaitinājums, kas draudēja pāraugt nik�numā.

Kas, ellē, te notika? Kas bija blondais milzis? Kas īsti bija Līsbeta Salandere? Un kāpēc viņu nebija iespējams atrast?

Situācija neuzlabojās, kad sapulcei pulksten deviņos pievieno�jās prokurors Rikards Ēkstrems. Bublanskis atskaitījās par �ārīta dramatiskajiem notikumiem un ierosināja pārskatīt izmeklē�anas virzienus, jo norisināju�ies vairāki mīklaini notikumi, kas radīja neskaidrības izmeklētāju darba hipotēzes scenārijā.

Paolo Roberto liecība krietni nostiprināja Mīkaela Blumkvista stāstu par uzbrukumu Līsbetai Salanderei Lundagātanā. Tātad spēku zaudēja pieņēmums, ka slepkavību savā neprātā paveikusi vientuļa un psihiski slima sieviete. Tas nenozīmēja, ka aizdo�mas pret Līsbetu Salanderi var noņemt - vispirms nepiecie�ams izskaidrojums, kā viņas pirkstu nospiedumi nokļuvu�i uz slep�kavības iero�a, - ta�u tas nozīmēja, ka izmeklē�anai tagad visā nopietnībā jāapsver iespēja, ka bijis cits slepkava. �ajā gadījumā bija tikai viena aktuāla hipotēze - Mīkaela Blumkvista teorija, ka slepkavībai ir saistība ar Dāga Svensona gaidāmajiem seksa tirdzniecības atmaskojumiem. Bublanskis uzskaitīja trīs nozīmī�gus uzdevumus.

Pats svarīgākais �ābrī�a uzdevums bija identificēt lielo, blondo vīrieti un viņa līdzdalībnieku ar zirgasti, kuri nolaupīja un piekāva Mirjamu Vu. Lielajam gai�matim bija tik īpa�s ārējais izskats, ka viņu varētu sameklēt diezgan viegli.

Kurts Svensons lieti�ķi atgādināja, ka ari Līsbetai Salanderei ir īpa�s ārējais izskats, ta�u policijai pēc gandrīz triju nedēļu ilgas meklē�anas nav ne jausmas, kur viņa atrodas.

Otrais uzdēvums nozīmēja, ka vadībai tagad jāizveido grupa, kas aktīvi pievērstos tā sauktajam prostitūtu klientu sarakstam Dāga Svensona datorā. Tas bija saistīts ar loģistikas problēmu. Izmeklē�anas grupas rīcībā gan bija Svensona dators no Millen�nium redakcijas un zip diski, kuros glabājās pazudu�ā klēpjda- tora dro�ības kopijas, ta�u �ie materiāli aptvēra vairāku gadu pētījumus un burtiski tūksto�iem lappu�u, kuru kataloģizē�ana un izpēte prasītu ilgu laiku. Grupai bija nepiecie�ams pastipri�nājums, un Bublanskis par �ī darba vadītāju tūlīt iecēla Sonju Mūdigu.

Tre�ais uzdevums bija pievērst uzmanību kādai nezināmai personai, vārdā Zala. �ajā sakarā izmeklē�anas grupai jāmeklē palīdzība Organizētās noziedzības īpa�ās izmeklē�anas nodaļā, kas jau vairākkārt esot saskārusies ar �o vārdu. �o uzdevumu Bublanskis uzticēja Hansam Fastem.

Visbeidzot Kurtam Svensonam tika uzdots koordinēt turpmāko Līsbetas Salanderes meklē�anu.

Bublanska ziņojums aizņēma tikai se�as minūtes, ta�u izraisīja diskusijas stundas garumā. Hanss Faste bija stūrgalvīgi nostājies pret Bublanska vadību un nemaz necentās slēpt savu attieksmi. Bublanski tas izbrīnīja - Faste viņam nekad nebija paticis, tomēr viņ� Fasti bija uzskatījis par labu policistu.

Hanss Faste domāja, ka, par spīti visai blakusinformācijai, izmeklē�anas fokusā jābūt Līsbetai Salanderei. Viņ� uzsvēra, ka pierādījumi pret Salanderi ir ļoti smagi un �obrīd nav saprātīgi sākt meklēt citus iespējamos vainīgos.

�Tās ir muļķības! Mums ir agresīva psihiski slimā, kuras stā�voklis gadu gaitā tikai pasliktinājies. Vai tu tie�ām domā, ka visi tie psihiatru un tiesu ekspertī�u ziņojumi ir joks? Salandere ir saistīta ar nozieguma vietu. Mums ir norādījumi, ka viņa ir pros�titūta un viņas kontā ir liela nedeklarētas naudas summa.�

�Es to visu zinu.�

�Viņa ir iesaistījusies kaut kādā lesbie�u seksa kultā. Un es varu likt galvu ķīlā, ka tā lesba Silla Nurēna zina vairāk nekā stāsta.�

Bublanskis pacēla balsi.

�Faste, izbeidz! Tu esi pilnīgi apsēsts ar to homoseksuālistu līniju. Tas nav profesionāli.�

Viņ� tūlīt no�ēloja, ka to izteicis visas grupas priek�ā, nevis Fastem zem �etrām acīm. Prokurors Ēkstrems apklusināja satrauk�tās balsis. �ķita, ka viņ� nespēj izlemt, kurai versijai sekot. Beidzot viņ� iz�ķīrās par Bublanska līniju, jo nerēķināties ar Bublanski nozīmētu atstādināt viņu no izmeklē�anas vadības.�

�Mēs darīsim, kā izlēmis Bublanskis.�

Bublanskis paskatījās uz Soniju Būmanu un Niklasu Ēriksonu no Milton Security.

�Es saprotu, ka jūs te būsiet vēl tikai trīs dienas, un mums tas jāizmanto pēc iespējas labāk. Būman, jūs palīdzēsiet Kurtam

Svensonam meklēt Salanderi. Ērikson, jūs turpināsiet strādāt kopā ar Mūdigu.�

Ēkstrems brīdi domāja un pacēla roku, kad visi jau grasījās celties.

�Vēl viena lieta. Mēs klusēsim par Paolo Roberto. Mediji kritīs histērijā, ja izmeklē�anā parādīsies vēl kāda slavenība. Tātad ne vārda ārpus �īm sienām!�

Sonja Mūdiga notvēra Bublanski tūlīt pēc sapulces.

�Es zaudēju pacietību ar Fasti. Tas bija neprofesionāli,� Bub�lanskis sacīja.

�Zinu, kā tas ir.� Mūdiga pasmaidīja. �Es jau pirmdien sāku pētīt Svensona datoru.�

�Zinu. Cik tālu esi tikusi?�

�Viņam bija kāds ducis manuskripta versiju, milzum daudz izpētes materiāla, un man ir grūti iz�ķirt, kas ir nozīmīgs un kas - tikai tuk�as pļāpas. Lai atvērtu un pārskatītu visus dokumentus vien, vajag vairākas dienas.�

�Niklass Ēriksons?�

Sonja Mūdiga vilcinājās. Tad pagriezās un aizvēra Bublanska kabineta durvis.

�Godīgi sakot� es negribu runāt par viņu sliktu, ta�u viņ� nav nekāds palīgs.�

Bublanskis sarauca uzacis.

�Runā skaidri.�

�Nezinu, viņ� nav īsts policists kā Būmans. Viņ� runā daudz muļķību, viņam pret Mirjamu Vu ir apmēram tāda pati attieksme kā Hansam Fastem, un darba uzdevums viņu nemaz neinteresē. Es nevaru skaidri pateikt, ta�u Ēriksonam ir kaut kāda problēma ar Salanderi.�

�Kā tā?�

�Man ir sajūta, ka tur ir kādi veci rēķini.�

Bublanskis lēnām pamāja ar galvu.

��ēl. Būmans ir labs, bet patiesībā man nepatīk, ka izmeklē��anā piedalās nepiedero�ie.�

Sonja Mūdiga pamāja.

�Tad ko mēs iesāksim?�

�Tev jāiztur līdz nedēļas beigām. Armanskis teica, ka viņi pār�trauks darbu, ja nebūs rezultāta. Ķeries klāt un rēķinies, ka tev viss jāizdara vienai pa�ai.�

Sonjas Mūdigas darbs tika pārtraukts jau pēc �etrdesmit piecām minūtēm, kad viņu atstādināja no izmeklē�anas. Piepe�i Mūdigu uzaicināja uz prokurora Ēkstrema kabinetu, kur jau atradās Bub�lanskis. Abiem vīriem bija piesarkusi seja. Ār�tata �urnālists Tonijs Skāla tikko bija publiskojis sensacionālus jaunumus, ka Paolo Roberto izglābis sadomazohistu lesbieti Mirjamu Vu no kāda nolaupītāja. Tekstā bija vairākas detaļas, ko varēja zināt tikai izmeklētāji. Tas bija formulēts tā, it kā policija pārbaudītu iespēju izvirzīt Roberto apsūdzību par smagu miesas bojājumu nodarī�anu.

Ēkstremam jau bija piezvanīju�i vairāki �urnālisti, kas vēlē�jās noskaidrot boksera lomu notikumos. Prokurors bija gandrīz afekta stāvoklī, apsūdzēdams Sonju Mūdigu ziņu noplūdinā�anā. Mūdiga tūlīt atspēkoja apsūdzību, ta�u veltīgi. Ēkstrems gribēja atstādināt viņu no izmeklē�anas. Bublanskis bija pārskaities un ne�aubīdamies nostājās Mūdigas pusē.

�Sonja apgalvo, ka neko nav noplūdinājusi. Man ar to pietiek. Ir neprāts atstādināt no lietas pieredzēju�u izmeklētāju.�

Ēkstrems atbildēja, pau�ot atklātu neuzticē�anos Sonjai. Bei�dzot viņ� apsēdās pie sava rakstāmgalda un iespītējās. Viņa lēmums nebija apsprie�ams.

�Mūdiga, es nevaru pierādīt, ka tu noplūdini informāciju, bet es tev neuzticos. No �ī brī�a tu tiec atstādināta. Paņem atliku�o nedēļu brīvu. Pirmdien saņemsi citu uzdevumu.�

Sonjai Mūdigai nebija izvēles. Viņa pamāja ar galvu un devās uz durvīm. Bublanskis viņu apturēja.

�Sonjai For the record. Es itin nemaz neticu tiem apvainoju�miem un pilnībā tev uzticos. Bet ne jau es �eit izlemju. Pirms aizie�anas ienāc manā kabinetā.�

Sonja pamāja ar galvu. Ēkstrems izskatījās pārskaities. Bub�lanska seja bija pieņēmusi satrauco�u toni.

Sonja Mūdiga devās atpakaļ uz savu kabinetu, kur viņa un Niklass Ēriksons strādāja pie Dāga Svensona datora. Viņa jutās dusmīga un tuvu asarām. Ēriksons pa�ķielēja uz viņu un pama�nīja, ka kaut kas noticis, ta�u neko neteica, un Mūdiga viņu ignorēja. Viņa apsēdās pie rakstāmgalda un skatījās tālumā. Telpā iestājās saspīlēts klusums.

Beidzot Ēriksons atvainojās, ka viņam jāaiziet uz tualeti. Viņ� apjautājās, vai atnest Sonjai kafiju. Viņa papurināja galvu.

Kad Ēriksons bija izgājis, viņa piecēlās un uzvilka jaku. Paņēma savu plecu somu un devās uz Bublanska kabinetu. Viņ� norādīja uz apmeklētāju krēslu.

�Sonja, es �ajā lietā nepado�os, ja vien Ēkstrems neatstādinās no izmeklē�anas ari mani. Es to negrasos pieņemt un domāju sūdzēties. Pagaidām tu paliec izmeklē�anā ar manu pavēli. Skaidrs?�

Mūdiga pamāja.

�Tu neiesi mājās un neņemsi brīvdienas, kā Ēkstrems teica. Es tev uzdodu aizbraukt uz Millennium redakciju un vēlreiz parunāt ar Mīkaelu Blumkvistu. T\i viņam glu�i vienkār�i lūgsi palīdzību Dāga Svensona cietā diska izpētē. Viņiem Millennium ir kopija. Mēs varam ietaupīt daudz laika, ja iesaistām kādu, kur� jau pazīst materiālu un var no�ķirt visu nesvarīgo.�

Sonja Mūdiga uzelpoja.

�Es neko neteicu Ēriksonam.�

�Es par viņu parūpē�os. Viņ� pievienosies Kurtam Svensonam. Vai esi redzējusi Fasti?�

�Nē. Viņ� aizgāja tūlīt pēc sapulces.�

Bublanskis nopūtās.

Mīkaels Blumkvists bija atstājis Dienvidu slimnīcu ap astoņiem no rita. Viņ� saprata, ka ir pārāk maz gulējis un viņam jābūt mundram pirms pēcpusdienā norunātās tik�anās ar Gunnaru Bjerku Smodālarē. Mīkaels noģērbās, uzlika modinātāju uz pus- vienpadsmitiem un nogulēja divas stundas spirdzino�ā miegā. Viņ� bija nomazgājies, noskuvies, uzvilcis tīru kreklu un �obrīd brauca gar Gullmarsplanu, kad uz viņa mobilo telefonu piezva�nīja Sonja Mūdiga un gribēja ar viņu runāt. Mīkaels paskaidroja, ka viņ� steidzas un nevar Mūdigu satikt. Sonja pastāstīja par savu uzdevumu, un Mīkaels nosūtīja viņu pie Ērikas Bergeres.

Mūdiga devās uz Mūlennium redakciju. Viņa nopētīja Ēriku Bergeri un secināja, ka viņai patīk �ī pa�apzinīgā un mazliet val�donīgā sieviete ar smieklu bedrītēm un īsiem, gai�iem matiem. Viņa nedaudz atgādināja novecoju�u Loru Palmeri no Tvinpīkas. Mūdiga mazliet nevietā iedomājās: diezin vai Bergere ari ir les�biete, ja jau, pēc Hansa Fastes domām, visām sievietēm �ajā izmeklē�anā bija �āda seksuālā orientācija, ta�u tad atcerējās, ka ir kaut kur lasījusi - Bergere ir precējusies ar mākslinieku Grē�geru Bekmanu. Ērika uzklausīja Sonjas lūgumu palīdzēt izprast Svensona datora saturu. Viņa izskatījās noraizējusies.

�Ir kāda problēma,� Ērika sacīja.

�Paskaidrojiet,� Sonja Mūdiga lūdza.

�Nav tā, ka mēs nevēlētos atrisināt slepkavību vai palīdzēt policijai. Jums jau ir visi materiāli no Dāga Svensona datora. Problēma ir ētiskā dilemma. Masu saziņas līdzekļi un policija īsti neder kopā.�

�Ticiet man, es �orīt to sapratu.� Sonja Mūdiga pasmaidīja.

�Kā tā?�

�Nav svarīgi. Tikai personiskas pārdomas.�

�Labi. Lai saglabātu sabiedrības uzticību, pla�saziņas līdzek�ļiem ir jāietur skaidra distance no varas orgāniem. �urnālisti, kas skrien uz policiju un sadarbojas ar izmeklē�anu, beigās kļūst par policijas izsūtāmajiem zēniem.�

�Esmu tādus satikusi,� Mūdiga sacīja. �Ja saprotu pareizi, mēdz būt arī pretēja rakstura attiecības. Kad policisti kļūst par izsūtāmajiem zēniem da�ām avīzēm.�

Ērika Bergere iesmējās.

�Tas tiesa. Diem�ēl man jāteic, ka mēs Millennium glu�i vien�kār�i nevaram atļauties nodarboties ar tādu korumpētu �urnālis�tiku. Ta�u �obrīd runa ir nevis par to, ka jūs vēlaties nopratināt kādu Millennium darbinieku - kam mēs piekrītam bez ierunām bet par formālu lūgumu, lai mēs aktīvi palīdzam izmeklē�anai, nododot tās rīcībā mūsu �urnālistu materiālus.�

Sonja Mūdiga pamāja.

�Ir divas problēmas. Pirmkārt, ir noslepkavots viens no �ur�nāla darbiniekiem. No �āda viedokļa mēs, protams, palīdzam, kā vien varam. Tomēr ir kaut kas, ko mēs nevaram atdot policijai. Tas attiecas uz mūsu avotiem.�

�Es varu pielāgoties. Varu apņemties aizsargāt jūsu avotus. Tie mani neinteresē.�

�Nav runa par jūsu godīgumu vai mūsu uzticē�anos. Runa ir par to, ka mēs nekad neatklājam avotu, lai kādi būtu apstākļi.� �Skaidrs.�

�Otrkārt, mēs Millennium veicam pa�i savu slepkavības izmek�lē�anu, ko var uztvert kā �urnālistu darbu. Tādā gadījumā esmu gatava nodot informāciju policijai, kad mums būs kaut kas saga�tavots publicē�anai - bet ne ātrāk.�

Ērika Bergere savilka pierē dziļas rievas un domāja. Beidzot pamāja pie sevis.

�Man jāsadzīvo arī ar sirdsapziņu. Darīsim tā� Jūs varēsiet strādāt kopā ar mūsu darbinieci Mālinu Ēriksoni. Viņa pilnībā pārzina materiālu un var noteikt, kur jānovelk robe�a. Viņai būs uzdots iepazīstināt jūs ar Svensona grāmatu, kuras kopija jums jau ir. Darba mērķis būs sagatavot pārskatāmu sarakstu ar poten�ciālajiem aizdomās turamiem.�

Irēne Nesere neko nezināja par nakts dramatiskajiem notiku�miem, ar vilcienu no Dienvidu stacijas braukdama uz Sēdertelji. Viņa bija ģērbusies pusgarā, melnā ādas jakā, tum�ās biksēs un elegantā sarkanā svīteri. Uz pieres atbīdītas brilles.

Sēderteljē viņa devās uz Strengnēsas autobusu un nopirka biļeti uz Stallarholmenu. Irēne Nesere īsi pirms vienpadsmitiem izkāpa labu gabaliņu uz dienvidiem no Stallarholmenas. Viņa atradās pieturā, un nebija redzama neviena māja. Viņa galvā vizualizēja karti. Da�us kilometrus uz ziemeļaustrumiem atradās Mēlarena ezers, un �is apvidus bija pilns ar vasarnīcām un atse�vi�ķām dzīvojamām mājām. Advokāta Nilsa Bjūrmana īpa�ums atradās vasarnīcu rajonā gandrīz trīs kilometrus no autobusu pieturas. Irēne Nesere iedzēra malku ūdens no pudeles un sāka iet. Viņa nonāca galā apmēram pēc �etrdesmit piecām minūtēm.

Vispirms viņa apmeta loku pa apkārtni un izpētīja kaimiņus. Labajā pusē līdz kaimiņu mājai bija aptuveni simt piecdesmit metri. Tur neviena nebija. Pa kreisi atradās grava. Viņa pagāja garām divām vasarnīcām, iekams nonāca līdz mazam kempin�gam, kur pamanīja dzīvības pazīmes - atvērtu logu un ieslēgta radio skaņu. Ta�u līdz Bjūrmana namiņam bija trīssimt metri. Tātad viņa varēja strādāt visai netraucēti.

Viņa bija paņēmusi līdzi atslēgas no Bjūrmana dzīvokļa, un ārdurvju atslēg�ana nesagādāja grūtības. Vispirms viņa atskrū�vēja vēdlodziņu mājas sētaspusē, lai sagatavotu atkāp�anās ceļu, ja uz lieveņa rastos nepatik�anas. Nepatik�anas, viņasprāt, varēja būt kāds policists, kam ienāktu prātā uzrasties pie vasar�nīcas.

Bjūrmana vasarnīca bija paveca un diezgan maza ēka ar lielo istabu, mazu kambarīti un nelielu virtuvīti ar ievilktu ūdensvadu. Pagalmā bija sausā tualete. Viņa divdesmit minūtes pārmeklēja plauktus, skapjus un kumodes. Neatrada nevieņu papīra strēme�līti, kam būtu saistība ar Līsbetu Salanderi vai Zaļu.

Beidzot viņa izgāja pagalmā un izpētīja tualeti un malkas �ķūnīti. Tur nebija nekā vērtīga un nekādu dokumentu. Tātad brauciens bijis veltīgs.

Viņa apsēdās uz lieveņa, padzērās un apēda ābolu.

Dodamās aizvērt vēdlodziņu, viņa apstājās priek�namā un vē�roja metru augstas alumīnija kāpnītes. Vēlreiz iegāja lielajā istabā un nopētīja dēļu griestus. Bēniņu lūka bija gandrīz neredzama starp divām griestu sijām. Viņa paņēma kāpnītes, atvēra lūku un tūlīt atrada piecas A4 mapes.

Blondais milzis jutās noraizējies. Viss bija aizgājis galīgi �ķēr�sām, un katastrofas nāku�as cita pēc citas.

Sandstrems bija piezvanījis brāļiem Rantām. Viņ� pārbijies ziņoja, ka Dāgs Svensons plāno atmaskojo�u reportā�u par viņa sakariem ar prostitūtām un brāļiem Rantām. Tiktāl tā nebija nekāda lielā problēma. Blondajam milzim nebija daļas gar to, ka pla�saziņas līdzekļi atmasko Sandstremu, un brāļi Rantas uz kādu laiku varēja nozust no skatuves. Viņi ar Baltie Star bija devu��ies pāri jūrai atvaļinājumā. Nebija domājams, ka �īs muļķības novedīs līdz tiesai, bet, ja notiktu ļaunākais, viņi jau iepriek� bija �o to piedzīvoju�i. Tas ietilpa darba aprakstā.

Ta�u Līsbetai Salanderei bija izdevies aizbēgt no Mages Lun- dīna. Tas bija neaptverami, jo Salandere salīdzinājumā ar Lun- dīnu bija maza lellīte, un viņam vajadzēja meiteni tikai iestūķēt ma�īnā un nogādāt noliktavā uz dienvidiem no Nīkvarnas.

Tad Sandstrems bija piedzīvojis jaunu apciemojumu, un �oreiz Dāgs Svensons meklēja Zaļu. Tas visu nostādīja pavisam citā gaismā. Starp Bjūrmana paniku un Dāga Svensona nepiekāpīgo urķē�anos radās potenciāli bīstama situācija.

Gangsteris, kur� nav gatavs tikt galā ar sekām, ir amatieris. Bjūrmans bija pilnīgs amatieris. Blondais milzis bija brīdinājis Zaļu neielaisties ar Bjūrmanu, bet Zala nespēja pretoties Līsbe�tas Salanderes vārdam. Viņ� ienīda Salanderi. Tas bija pavisam iracionāli. Glu�i kā nospiest podziņu.

Tā bija tīrā sagadī�anās, ka blondais milzis atradās Bjūrmana mājās vakarā, kad piezvanīja Dāgs Svensons. Tas pats draņķa �urnālists, kur� jau radījis problēmas ar Sandstremu un brāļiem Rantām. Milzis bija aizbraucis pie advokāta, lai pēc vajadzības viņu nomierinātu vai viņam piedraudētu saistībā ar Salanderes neveiksmīgo nolaupī�anu, bet saruna ar Svensonu bija izraisījusi advokātā briesmīgu paniku. Bjūrmans bija neaptverami stulbs. Pēk�ņi viņ� gribēja izstāties.

Un - kronis visam - Bjūrmans bija izvilcis savu kovboja pistoli un viņam piedraudējis. Blondais milzis apstulbis paskatījās uz Bjūrmanu un atņēma viņam revolveri. Viņam bija cimdi, tāpēc pirkstu nospiedumi nebija problēma. Patiesībā jau viņam nebija citas iespējas, jo Bjūrmans bija sācis trakot.

Bjūrmans, protams, pazina Zaļu. Līdz ar to viņ� kļuva par apgrūtinājumu. Milzis īsti nespēja izskaidrot, kāpēc piespieda Bjūrmanu izģērbties, - ja nu vienīgi, lai liktu manīt, cik ļoti Bjūr�mans viņam riebjas. Viņ� pilnīgi apstulba, ieraudzījis tetovējumu uz advokāta vēdera: ES ESMU SADISTISKS LOPS, RIEBEKLIS UN IZVAROTĀJS.

īsu mirkli viņam Bjūrmana gandrīz kļuva �ēl. Viņ� bija tāds idiots! Ta�u milzis strādāja nozarē, kur �ādas neiederīgas jūtas nedrīkstēja traucēt praktisko darbību. Tāpēc viņ� ieveda Bjūr�manu guļamistabā, piespieda nomesties ceļos un izmantoja spil�venu par klusinātāju.

Nākamā problēma bija Dāgs Svensons. Ja Bjūrmanu atrastu miru�u, Svensons, protams, dotos uz policiju. Viņ� varētu pastās�tīt, ka Bjūrmans no�auts da�as minūtes pēc tam, kad viņ� pie�zvanījis un apjautājies par Zaļu. Nevajadzēja daudz iztēles, lai saprastu, ka līdz ar to Zala kļūs par pastiprinātas intereses objektu.

Blondais milzis uzskatīja sevi par gudru cilvēku, ta�u juta lielu respektu pret Zaļas gandrīz �ausmino�o stratēģa talantu.

Viņi bija sadarboju�ies aptuveni divpadsmit gadus. Tā bija panākumiem bagāta desmitgade, un blondais milzis uzlūkoja

Zaļu ar godbijību, gandrīz kā savu skolotāju. Viņ� varēja stun�dām ilgi sēdēt un klausīties, kā Zala izskaidro cilvēka dabu ar tās vājībām un to, kā no tām gūt labumu.

Ta�u piepe�i viņu bizness sa�ūpojās. Viss sāka iet greizi.

No Bjūrmana milzis devās taisnā ceļā uz En�ēdi un novietoja balto volvo trīs kvartālus tālāk. Par laimi, ārdurvju atslēga nebija īsti aizkritusi. Viņ� uzkāpa aug�ā un piezvanīja pie durvīm, kur karājās plāksnīte Svensons-Bergmane.

Milzim nebija laika pārmeklēt dzīvokli vai paņemt līdzi papī�rus. Viņ� bija izdarījis divus �āvienus - dzīvoklī bija arī kāda sieviete. Tad viņ� paņēma Svensona datoru, kas stāvēja uz galda dzīvojamā istabā, apgriezās, nokāpa pa kāpnēm, devās uz ma�īnu un pameta En�ēdi. Vienīgā kļūme bija tā, ka viņ� kāpnēs pazau�dēja ieroci, cenzdamies reizē noturēt datoru un sameklēt ma�ī�nas atslēgas, lai ietaupītu laiku. Milzis uz sekundes desmitdaļu apstājās, bet revolveris noslīdēja pa pagraba kāpnēm, un viņ� nosprieda, ka paies pārāk daudz laika, ejot tam pakaļ. Viņ� apzi�nājās, ka viņa ārieni ļaudis iegaumē, tāpēc ir svarīgi pazust, pirms viņu kāds pamanījis.

No Zaļas milzis saņēma rājienu par pazaudēto revolveri, līdz noskaidrojās visi apstākļi. Viņi piedzīvoja mū�a lielāko pārstei�gumu, kad policija piepe�i sāka medīt Līsbetu Salanderi. Līdz ar to pazaudētais ierocis bija pārvērties par neticami veiksmīgu nejau�ību.

Diem�ēl tas savukārt radīja arī jaunu problēmu. Salandere bija vienīgais atliku�ais vājais posms. Viņa pazina Bjūrmanu un pazina Zaļu. Viņa prata saskaitīt divi plus divi. Apspriedu�ies ar Zaļu, viņi bija vienisprātis. Salandere jāatrod un kaut kur jāaprok. Būtu ideāli, ja viņu nekad neatrastu. Slepkavības izmeklē�ana nogultu arhīvā un krātu putekļus.

Viņi bija cerēju�i, ka Mirjama Vu varēs aizvest viņus pie Salan�deres. Un piepe�i viss atkal aizgāja greizi. Paolo Roberto. Tie�i viņ�. No zila gaisa. Turklāt, kā ziņoja avīzes, viņ� bija Salanderes draugs.

Blondais milzis jutās apstulbis.

Pēc Nīkvarnas viņ� devās uz Mages Lundīna māju Svāvel�ē, tikai aptuveni simt metrus no Svāvel�es motokluba �tāba. Nekāda ideālā slēptuve, ta�u nebija arī daudz citu iespēju, un milzim vajadzēja sameklēt vietu, kur varētu noiet pagrīdē, līdz pazu�dīs zilumi no sejas un viņ� diskrēti varēs pamest Stokholmas apkaimi. Milzis paknibināja lauzto degunu un aptaustīja punu pakausī. Uztūkums sāka pazust.

Tas bija gudri darīts, ka viņ� aizbrauca atpakaļ un sadedzināja visus tos mēslus. Bija svarīgi satīrīt aiz sevis.

Piepe�i viņ� sastinga.

Bjūrmans. Viņ� reiz uz īsu brīdi bija ticies ar Bjūrmanu vasarnīcā pie Stallarholmenas februāra sākumā, kad Zala apņēmās tikt galā ar Salanderi. Bjūrmans �ķirstīja kaut kādu mapi par Salanderi. Nolā�dēts, kā viņ� to bija palaidis garām! Mape varēja aizvest pie Zaļas.

Milzis nokāpa virtuvē un paskaidroja Magem Lundīnam, kāpēc rokerim steidzīgi jādodas uz Stallarholmenu un jāsakurina vēl viens ugunskurs.

Kriminālinspektors Bublanskis pusdienlaikā mēģināja ieviest kārtību izmeklē�anā, kas, viņaprāt, �obrīd draudēja uzskriet uz sēkļa. Viņ� pavadīja krietnu brīdi kopā ar Kurtu Svensonu un Soniju Būmanu, koordinējot Līsbetas Salanderes meklē�anu. Bija saņemti jauni ziņojumi no Gēteborgas un Nor�ēpingas. Gēte- borgu viņi noraidīja gandrīz tūlīt, bet Nor�ēpingai bija neliels potenciāls. Viņi informēja kolēģus un lika piesardzīgi novērot adresi, kur esot manīta meitene ar Salanderei līdzīgu ārieni.

Bublanskis gribēja uzsākt diplomātisku sarunu ar Hansu Fasti, ta�u Fastes nebija pārvaldē un viņ� necēla telefonu. Pēc vētrainās rīta sapulces Faste bija nozudis kā negaisa mākonis.

Pēc tam Bublanskis devās pie izmeklē�anas vadītāja Rikarda Ēkstrema, lai mēģinātu atrisināt domstarpības par Sonju Mūdigu. Viņ� krietnu brīdi izklāstīja objektīvos iemeslus, kāpēc lēmumu par Mūdigas atstādinā�anu no izmeklē�anas uzskata par nesaprā�tīgu. Ēkstrems atteicās klausīties, un Bublanskis izlēma nogaidīt līdz nākamajai nedēļai, pirms sūdzēsies par idiotisko situāciju. Attiecības starp izziņas darba vadītāju un iepriek�ējās izmeklē��anas vadītāju sāka kļūt neizturamas.

īsi pēc trijiem pēcpusdienā Bublanskis izgāja gaitenī un ierau�dzīja, ka Niklass Ēriksons iznāk no Sonjas Mūdigas kabineta, kur viņ� joprojām pārskatīja Dāga Svensona cietā diska saturu. Bub�lanskis nosprieda, ka �obrīd tas ir bezjēdzīgs darbs, jo neviens īsts policists neskatījās Ēriksonam pār plecu un nevēroja, ko jau�neklis palai� garām. Viņ� nolēma uz atliku�o nedēļas daļu nosūtīt Ēriksonu pie Kurta Svensona.

Pirms viņ� paspēja ko teikt, Ēriksons nozuda tualetē pa�ā gaiteņa galā. Bublanskis pakasīja aiz auss un devās uz Mūdigas kabinetu, lai pagaidītu, kad Ēriksons atgriezīsies. No durvju ailas viņ� vēroja Sonjas tuk�o krēslu.

Tad viņa skatiens pievērsās Niklasa Ēriksona mobilajam tele�fonam, kas gulēja aizmirsts plauktā aiz viņa krēsla.

Bublanskis mirkli vilcinājās un pa�ķielēja uz joprojām aiz�vērtajām tualetes durvīm. Tad, tīra impulsa vadīts, iegāja telpā, iebāza kabatā Ēriksona telefonu, ātriem soļiem atgriezās savā kabinetā un aizvēra durvis. Viņ� atvēra zvanu �urnālu.

Pulksten 9.57, piecas minūtes pēc vētrainās rīta sapulces, Niklass Ēriksons bija piezvanījis uz kādu numuru, kas sākās ar 070. Bublanskis pacēla sava darba telefona klausuli un sastādīja �o numuru. Otrā galā atbildēja �urnālists Tonijs Skāla.

Bublanskis nolika klausuli un blenza uz Ēriksona mobilo. Tad piecēlās ar ļaunu vēsto�u sejas izteiksmi. Viņ� bija paspēris divus soļus uz durvju pusi, kad iezvanījās telefons uz viņa galda. Bub�lanskis aizgāja atpakaļ un norūca klausulē savu vārdu.

�Te Jerkers. Es vēl esmu noliktavā pie Nīkvarnas.�

�jā?�

�Ugunsgrēks ir nodzēsts. Pēdējās divas stundas mēs apska�tījām nozieguma vietu. Sēderteljes policija atveda suni, lai tas izo�ņā, vai drupās nav kāds līķis.�

�Un?�

�Tur nebija. Bet mēs paņēmām pārtraukumu, lai suns brīdi atpū�as. Kinologs sacīja, ka tas esot nepiecie�ams, jo ugunsgrēka vietā ir ļoti spēcīgas smar�as.�

�īsāk.�

�Viņ� aizgāja pastaigāt un aizveda suni kādu gabalu no uguns�grēka vietas. Suns sāka riet aptuveni septiņdesmit piecus metrus tālāk me�ā aiz noliktavas. Mēs sākām tur rakt. Pirms desmit minūtēm atradām cilvēka kāju ar pēdu un kurpi. Izskatās, ka tā ir vīrie�a. Gulēja ne īpa�i dziļi.�

�Velns! Jerker, tev��

�Es jau pārņēmu vadību atraduma vietā un pārtraucu rak�anu. Pirms turpinām, man vajadzīgs tiesu medicīniskais eksperts un kārtīgi tehniķi.�

�Ļoti labi, Jerker!�

�Tas nav viss. Pirms piecām minūtēm suns sāka riet citā vietā, kādus astoņdesmit metrus no pirmā atraduma.�

Līsbeta Salandere bija uzvārījusi kafiju uz Bjūrmana plīts, apēdusi vēl vienu ābolu un pavadījusi divas stundas, cītīgi lasot katru lappusi Bjūrmana materiālos. Viņa jutās pārsteigta. Advo�kāts bija ieguldījis milzīgas pūles, lai sistematizētu �o informā�ciju, itin kā tas būtu kaislīgs hobijs. Viņ� bija atradis tādus mate�riālus, par kuru eksistenci Līsbeta pat nenojauta.

Holgera Palmgrēna pierakstus viņa lasīja ar dalītām jūtām. Tās bija divas melnas piezīmju grāmatas. Palmgrēns bija sācis rakstīt �o dienasgrāmatu, kad Līsbeta piecpadsmit gadu vecumā bija aiz�mukusi no saviem otrajiem aud�uvecākiem, paveca pāra Sigtūnā; viņ� bija sociologs, bet viņa - bērnu grāmatu autore. Līsbeta bija nodzīvojusi pie pāra divpadsmit dienas un atklājusi, ka viņi ļoti lepojas ar savu sociālo ieguldījumu, uzskata, ka ap�ēloju�ies par meiteni, un sagaida no viņas dziļu pateicību. Līsbetas mērs bija pilns, kad viņas īslaicīgā aud�umāte skaļi lielījās kādai kaimiņie�nei, klāstīdama, cik svarīgi ir, lai kāds parūpētos par jaunie�iem, kam ir acīm redzamas problēmas. Es neesmu nekāds stulbs sociālais projekts, Līsbetai gribējās kliegt katru reizi, kad aud�umāte rādīja viņu saviem paziņām. Divpadsmitajā dienā meitene nozaga simt kronas no saimniecības naudas un ar autobusu aizbrauca līdz Uplandes Vēsbi, pēc tam - ar vilcienu līdz Stokholmas Centrāla�jai stacijai. Policija meiteni atrada pēc se�ām nedēļām, kad viņa bija apmetusies pie kāda se�desmit septiņus gadus veca vīrie�a Hāningē.

Ve�uks bija tīri cie�ams. Viņ� deva Līsbetai pajumti un ēdienu. Viņai nevajadzēja īpa�i daudz sniegt pretī. Ve�uks gribēja sle�pus skatīties uz viņu kailu. Bet nekad viņai nepieskārās. Līsbeta zināja, ka pēc definīcijas �o vīrieti var uzskatīt par pedofilu, ta�u nekad nepiedzīvoja nekādus draudus no viņa puses. Vīrietis likās noslēgts un sociāli atpalicis cilvēks. Vēlāk, domājot par viņu, Līsbeta pat sajuta savādu radniecību. Viņi abi lielā mērā bija izstumtie.

Beidzot meiteni ievēroja kaimiņ� un ziņoja policijai. Kāds sociā�lais darbinieks bija krietni nopūlējies, lai pierunātu Līsbetu ziņot par seksuālu vardarbību. Viņa spītīgi atteicās atzīt, ka noticis kas nepiedienīgs, un jebkurā gadījumā bija piecpadsmit gadus veca, tātad pēc likuma drīkstēja stāties seksuālās attiecībās. Fuck you! Pēc tam iejaucās Holgers Palmgrēns un savāca viņu. Palmgrēna dienasgrāmata sākumā izskatījās pēc apjukuma pilna mēģinā�juma izpētīt pa�a �aubas. Pirmie teikumi bija sacerēti 1993. gada decembrī.

L. aizvien vairāk �ķiet visneregulējamākais bērns, ar kādu man jebkad bijusi darī�ana. Jautājums: vai es daru pareizi, pretojoties viņas nogādā�anai atpakaļ uz Sv. Stefana slimnīcu.

Tagad viņa ir aizlaidusies no divām aud�uģimenēm triju mēne�u laikā un bēguļojot riskē nokļūt nelaimē. Man drīz jāizlemj, vai neatteikties no uzdevuma un nepieprasīt, lai par viņu rūpējas īsti eksperti. Nezinu, kas ir pareizi un kas - ne. �odien man ar viņu bija nopietna saruna.

Līsbeta atcerējās katru vārdu, kas bija izrunāts nopietnajā sarunā. Tas notika dienu pirms Ziemassvētkiem. Holgers Palm�grēns aizveda meiteni pie sevis uz mājām un nomitināja viesu istabā. Pusdienās viņ� pagatavoja spageti ar gaļas mērci un pēc tam nosēdināja meiteni uz dīvāna un pats apsēdās atpūtas krēslā viņai iepretim. Līsbeta mirkli iedomājās, diezin vai Palmgrēns arī gribēs redzēt viņu kailu. Ta�u viņ� uzrunāja meiteni tā, it kā viņa būtu pieaugusi.

Tās bija monologs divu stundu garumā. Līsbeta tik tikko atbil�dēja. Palmgrēns izskaidroja reālo situāciju: tagad viņai bija izvēle - vai nu atgriezties S. Stefana klīnikā, vai dzīvot aud�uģimenē. Palmgrēns apsolījās sameklēt kaut cik pieņemamu ģimeni un pieprasīja, lai Līsbeta apstiprina viņa izvēli. Viņ� bija nolēmis, ka meitene pavadīs Ziemassvētkus pie viņa, lai brīdi padomātu par savu nākotni. Tā bija pilnībā viņas izvēle, ta�u vēlākais Otrajos Ziemassvētkos viņ� gribēs no Līsbetas dzirdēt skaidru lēmumu un solījumu. Viņa būs spiesta apsolīt problēmu gadījumā vērsties pie Palmgrēna, nevis bēgt. Pēc tam viņ� bija Līsbetu aizsūtījis gulēt un pats acīmredzot apsēdies un ierakstījis pirmās rindiņas savā privātajā dienasgrāmatā par Līsbetu Salanderi.

�ie draudi - iespēja starpsvētku laikā nokļūt atpakaļ klīnikā - Līsbetu izbiedēja vairāk, nekā Palmgrēns spēja nojaust. Viņa aizvadīja nelaimīgus Ziemassvētkus, aizdomīgi vērodama katru Palmgrēna kustību. Otrajos Ziemassvētkos viņ� vēl nebija sācis grābstīties un neizrādīja nekādas pazīmes, ka gribētu slepus'viņu vērot. Glu�i pretēji - viņ� ļoti noskaitās, kad Līsbeta provocēdama devās uz vannas istabu kaila. Palmgrēns bija skaļi aizcirtis vannas istabas durvis. Beidzot Līsbeta deva viņam prasīto solījumu. Viņa turēja vārdu. Nūjā - vairāk vai mazāk.

Savā dienasgrāmatā Palmgrēns metodiski komentēja ikkatru abu tik�anos. Da�kārt tur bija trīs rindiņas, citkārt ar saviem prātojumiem viņ� aizpildīja vairākas lappuses. Brī�iem Līsbeta apstulba izbrīnā. Palmgrēns bija gudrāks, nekā viņa bija nojau�tusi; reizēm viņ� atstāstīja sīkas detaļas, kā, piemēram, Līsbeta centusies viņu pie�maukt, bet viņ� meiteni atmaskojis.

Tad viņa atvēra 1991. gada izmeklē�anas materiālus.

Piepe�i visi pu�ļa gabaliņi sakrita savās vietās. Līsbetai �ķita, ka zeme salīgojas zem kājām.

Viņa izlasīja ekspertīzes ziņojumu, kuru sacerējis kāds Dr. Jes- pers H. Lēdermans un kurā viens no svarīgākajiem ekspertiem bija kāds Dr. Pēters Telebūrians. Lēdermans bija prokurora trum�pis, kad viņ� centās panākt Līsbetas ievieto�anu klīnikā astoņ�padsmit gadu vecumā.

Tad viņa atrada aploksni ar Pētera Telebūriana un Gunnara Bjerka saraksti. Vēstule bija nosūtīta 1991. gadā, īsi pēc tam, kad bija noticis Viss Ļaunais.

Vēstulē nekas nebija pateikts skaidri, ta�u piepe�i zem Līs�betas Salanderes kājām pavērās zeme. Viņai vajadzēja vairākas minūtes, lai aptvertu sekas. Gunnars Bjerks atsaucās uz kādu mutisku sarunu. Viņ� to formulēja nevainojami, ta�u starp rin�diņām varēja lasīt, ka būtu ļoti labi, ja Līsbeta Salandere paliktu iespundēta trakomājā visu atliku�o mū�u.

Ir svarīgi, lai bērns tiktu attālināts no aktuālās situācijas. Es nevaru novērtēt viņas psihisko stāvokli un to, kāda aprūpe viņai nepiecie�ama, bet, jo ilgāk viņu var paturēt slimnīcā, jo mazāks risks, ka viņa netī�ām radīs problēmas aktuālajā jautājumā.

Aktuālajā jautājumā.

Līsbeta Salandere brīdi izgar�oja �o frāzi.

Pēters Telebūrians bija atbildīgs par viņas ārstē�anu Sv. Stefana klīnikā. Tā nebija sagadī�anās. Jau no personiskā toņa sarakstē varēja noprast, ka �ai vēstulei nebija paredzēts ieraudzīt dienas�gaismu.

Pēters Telebūrians pazina Gunnaru Bjerku.

Līsbeta, domās iegrimusi, iekoda apak�lūpā. Viņa nekad nebija pētījusi Telebūrianu, bet viņ� sākotnēji bija strādājis par tiesu medicīnas ekspertu, un Dro�ības policijai da�kārt radās vajadzība izmeklē�anā konsultēties ar medicīnas ekspertiem vai psihiat�riem. Līsbeta piepe�i saprata: ja sāks pētīt, tad atradīs saistību. Kaut kad karjeras sākumā Telebūriana un Bjerka ceļi bija krus�toju�ies. Kad Bjerkam bija vajadzīgs kāds, kur� varētu aprakt Līsbetu Salanderi, viņ� vērsās pie Telebūriana.

Tā tas bija noticis. Viss, kas agrāk izskatījās pēc nejau�ības, tagad ieguva pavisam citu mērogu.

Līsbeta ilgi sēdēja nekustīgi un raudzījās tālumā. Nevainīgo nebija. Pastāvēja tikai da�ādas atbildības pakāpes. Un kāds bija atbildīgs par Līsbetu Salanderi. Viņa noteikti būs spiesta apcie�mot Smodālari. Līsbeta pieņēma, ka nevienam citam valsts pār�stāvim nebūs vēlē�anās apspriest ar viņu �o tematu, un, ja nebija citu, tad derēs ari saruna ar Gunnaru Bjerku.

Līsbeta gaidīja �o sarunu.

Nebija nepiecie�ams ņemt līdzi visas mapes. Pēc izlasī�anas tās uz mū�īgiem laikiem bija iekaltas viņai atmiņā. Līsbeta paņēma līdzi abas Holgera Palmgrēna dienasgrāmatas, Bjerka 1991. gada izmeklē�anu, 1996. gada tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdzienu, kad viņai atņēma rīcībspēju, kā ari Pētera Telebūriana un Gunnara Bjerka saraksti. Tad mugursoma bija pilna.

Līsbeta aizvēra durvis, bet nebija paspējusi tās aizslēgt, kad aiz muguras izdzirda motociklu rūkoņu. Viņa palūkojās apkārt. Bija par vēlu slēpties, un viņa zināja, ka nav ne mazākās iespējas aizbēgt no diviem baikeriem uz Harley Davidson mo�iem. Līsbeta uzmanīgi nokāpa no lieveņa un sagaidīja viņus pagalma vidū.

Bublanskis pārskaities izgāja caur gaiteni un konstatēja, ka Ērik�sons vēl nav atgriezies Sonjas Mūdigas kabinetā, lā�u tualete bija tuk�a. Viņ� turpināja ceļu pa gaiteni un piepe�i ieraudzīja Ērik�sonu ar kafijas glāzi rokā pie Kurta Svensona un Sonija Būmana.

Bublanskis nemanīts apgriezās durvīs un uzkāpa vienu stāvu augstāk uz prokurora Ēkstrema kabinetu. Viņ� nepieklauvējis atrāva durvis un pārtrauca Ekstrēmu telefona sarunas vidū.

�Nāc!� viņ� sacīja.

�Ko?� Ēkstrems jautāja.

�Noliec klausuli un nāc!�

Bublanskim bija tāda sejas izteiksme, ka Ēkstrems darīja, kā sacīts. �obrīd nebija grūti saskatīt, kāpēc kolēģi Bublanski iesau�ku�i par inspektoru Burbuli. Viņa seja izskatījās pēc ko�i sarkana gaisa balona. Abi nokāpa lejā uz omulīgo kafijas pauzi Kurta Svensona kabinetā. Bublanskis piegāja pie Ēriksona, sagrāba viņu aiz matiem un pagrieza pret Ekstrēmu.

�Au! Ko jūs darāt? Vai jūs esat jucis?�

�Bublanski!� Ēkstrems izbīlī iesaucās.

Ēkstrems izskatījās pārbijies. Kurts Svensons un Sonijs Būmans pārsteigumā iepleta muti.

�Vai tas ir tavs?� Bublanskis jautāja, pacēlis gaisā Ēriksona mobilo telefonu.

�Laidiet vaļā!�

�VAI TAS IR TAVS MOBILAIS?�

�Jā, sasodīts! Laidiet mani!�

�Nekā nebija. Tu tiec arestēts.�

�Ko?�

�Tu tiec arestēts par konfidencialitātes pārkāp�anu un izmek�lē�anas traucē�anu.� Bublanskis pagriezās pret Ēriksonu. �Var�būt vari mums paskaidrot, kāpēc saskaņā ar zvanu �urnālu �orīt pulksten 09.57 zvanīji �urnālistam Tonijam Skālam, tie�i pēc rīta sapulces un neilgi pirms Skāla publicēja informāciju, ko bijām nolēmu�i paturēt slepenībā?�

Mage LundIns neticēja savām acīm, ieraudzījis Līsbetu Salan�deri pagalmā pie Bjūrmana vasarnīcas. Viņ� bija izpētījis karti un saņēmis detalizētus norādījumus no blondā mil�a. Saņēmis pavēli doties uz Stallarholmenu un sarīkot ugunsgrēku, Lundīns bija aizgājis uz kluba telpām biju�ajā Svāvel�es tipogrāfijā un paaicinājis līdzi Soniju Nieminenu. Bija silts; ideāls laiciņ�, lai pirmo reizi pēc ziemas izripinātu mo�us. Viņi uzvilka savus ādas kostīmus un lēnā garā pieveica attālumu no Svāvel�es līdz Stal- larholmenai.

Un tur viņus gaidīja Līsbeta Salandere.

�is bonuss pārsteigs blondo milzi.

Viņi piebrauca katrs savā pusē un novietoja mo�us divus met�rus no Salanderes. Kad motorus izslēdza, me�ā iestājās klusums. Mage Lundīns īsti nezināja, ko sacīt. Beidzot viņ� atguva runas- spēju.

�Skat, skat! Mēs tevi kādu brīdi meklējām, Salandere.�

Viņ� piepe�i pasmaidīja. Līsbeta Salandere vēroja Lundīnu neizteiksmīgām acīm. Viņa pamanīja, ka Lundīnam uz zoda vēl redzama sarkana, tikko aizdzijusi rēta, kur viņa toreiz pār�ķēla zodu ar atslēgu sai�ķi. Līsbeta pacēla acis un aplūkoja koku galotnes aiz Lundīna. Tad atkal nolaida skatienu. Viņas acis bija draudīgi melnas.

�Man bija baigi draņķīga nedēļa un ir �ausmīgi slikts gara�stāvoklis. Zini, kas ir ļaunākais? Katru reizi, kad pagrie�os, man pa kājām maisās kaut kāds stulbs tēviņ� ar alusvēderu. Tagad es do�os prom. Paej malā!�

Mage Lundīns iepleta muti. Vispirms viņam �ķita, ka ir pār�klausījies. Tad viņ� nevil�us sāka smieties. Situācija bija absurda. Tur stāvēja sīciņa skuķe, ko mierīgi varētu iebāzt krū�u kabatā, un lēca acīs diviem ra�eniem ve�iem, kuru vestes rādīja, ka viņi nāk no Svāvel�es motokluba, tātad ir bīstamākie no bīstamā�kajiem un drīz būs pilntiesīgi Hell�s Angels biedri. Viņi varētu skuķēnu sadalīt gabalos un iebāzt cepumu kārbā. Bet viņa lecās.

Pat ja tā skuķe bija pilnīgi jukusi - un, sprie�ot pēc avī�u ziņām un visa, ko viņ� piedzīvoja viņas pagalmā, tā arī bija tad �īm vestēm vajadzētu iedvest respektu. Bet viņa neizrādīja ne mazākās cieņas pazīmes. Tas nebija pacie�ams, lai cik absurda �ī situācija būtu. Lundīns paskatījās uz Soniju Nieminenu.

�Tai lesbietei laikam vajag iespraust,� viņ� sacīja, nolaida balstu un nokāpa no motocikla. Paspēra divus lēnus soļus uz Salanderes pusi un skatījās uz viņu. Viņa nekustējās no vietas. Mage Lundīns nogrozīja galvu un drūmi nopūtās. Tad pacēla roku sitienam ar tādu pa�u spēku, kādu bija piedzīvojis Mīkaels Blumkvists Lundagātanas notikumos.

Lundīns sita tuk�ā gaisā. Mirklī, kad rokai vajadzēja trāpīt pa meitenes seju, viņa spēra vienu vienīgu soli atpakaļ un stāvēja nekustīga tie�i tādā attālumā, lai nebūtu sasniedzama.

Sonijs Nieminens atspiedās pret sava Harley stūri un uzjautri�nāts vēroja kluba biedru. Lundīna seja piesarka, un viņ� paspēra vēl divus ātrus soļus. Salandere atkal izvairījās. Lundīns pielika soli.

Piepe�i Līsbeta Salandere apstājās un iztuk�oja viņam sejā pusi asaru gāzes patronas satura. Lundīna acis sāka degt kā ugu�nīs. Salanderes zābaka purngals ar pilnu spēku �āvās aug�up un Lundīna kājstarpē pārvērtās kinētiskajā enerģijā ar aptuveni simt divdesmit spēka kilogramiem uz kvadrātcentimetru. Mage Lun�dīns bez elpas noslīga uz ceļiem, līdz ar to - Salanderei piemēro�tākā augstumā. Viņa atvēzēja kāju un iespēra Lundīnam pa seju, itin kā izpildītu stūra sitienu futbolā. Atskanēja riebīgs krak�ķis, un Mage Lundīns bez skaņas sabruka kā kartupeļu maiss.

Pagāja vairākas sekundes, iekams Sonijs Nieminens aptvēra, ka viņa acu priek�ā norisinās kaut kas neticams. Viņ� sāka nolaist motocikla balstu, bet netrāpīja, un bija spiests paskatīties. Tad dro�ības pēc sāka taustīties pēc pistoles jakas iek�kabatā. Grasī�damies atvilkt rāvējslēdzēju, Nieminens ar acs kaktiņu pamanīja kustību.

Palūkojies aug�up, viņ� redzēja, ka viņam kā lielgabala lode virsū metas Līsbeta Salandere. Viņa palēcās ar abām kājām un no visa spēka trāpīja Nieminenam pa gū�u; ar to nepietika, lai Nieminenu savainotu, ta�u bija gana, lai nogāztu zemē gan viņu, gan motociklu. Nieminens par mata tiesu izvairījās iesprūst zem motocikla un pastreipuļoja da�us soļus atpakaļ, iekams atguva līdzsvaru.

Atkal ieraudzījis Salanderi, viņ� pamanīja meitenes roku kus�tībā, un gaisā pazibēja dūres lieluma akmens. Viņ� instinktīvi pieliecās. Akmens aizlidoja garām viņa galvai da�u centimetru attālumā.

Beidzot Nieminens izvilka pistoli un centās nolaist dro�inā�tāju, bet, kad viņ� tre�o reizi pacēla acis, Salandere jau bija klāt. Viņ� redzēja naidu meitenes skatienā un pirmo reizi sajuta mul�sas bailes.

�Arlabunakti!� Līsbeta Salandere sacīja.

Viņa iespieda elektro�oku Nieminenam kājstarpē, iz�āva sep�tiņdesmit piecus tūksto�us voltu un turēja elektrodus viņam pie miesas vismaz divdesmit sekundes. Sonijs Nieminens pārvērtās par bezpalīdzīgu dārzeni.

Līsbeta izdzirda aiz muguras kādu skaņu, pagriezās un vēroja Magi Lundīnu. Viņ� bija ar pūlēm pierausies uz ceļiem un centās uzslieties kājās. Līsbeta vēroja viņu sarauktām uzacīm. Lundīns akli taustījās caur asaru gāzes dedzino�o miglu.

�Es tevi nogalinā�u!� viņ� piepe�i iebrēcās.

Lundīns, kaut ko murminādams, taustījās apkārt, cenzdamies atrast Līsbetu. Viņa pielieca galvu un domīgi vēroja Lundīnu. Tad viņ� atkal iebrēcās:

�Draņķa kuce!�

Līsbeta Salandere pieliecās, pacēla Sonija Nieminena ieroci un ieraudzīja, ka tas ir poļu P-83 Wanad.

Viņa atvēra magazīnu un redzēja, ka tā pielādēta ar paredzēto 9 mm Makarova tipa munīciju. Pēc tam ielādēja stobrā lodi. Tad viņa pārkāpa pāri Nieminenam, piegāja pie Lundīna, nomērķēja, turot pistoli ar abām rokām, un ie�āva viņam kājā. Lundīns �okā iekaucās un atkal sabruka.

Līsbeta vēroja Magi Lundīnu un prātoja, vai viņai vajadzētu papūlēties uzdot jautājumus par blondā mil�a identitāti, ar kuru kopā Lundīnu redzējusi Blumberga konditorejā un kur�, pēc �urnālista Pēra Okes Sandstrema stāsta, kopā ar Lundīnu bija nogalinājis cilvēku kādā noliktavā. Hmm. Varbūt viņai vajadzēja pagaidīt ar �au�anu, pirms bija uzdevusi jautājumus.

Tagad izskatījās, ka Mage Lundīns nav spējīgs risināt sapro�tamu sarunu, turklāt pastāvēja iespēja, ka �āvienu kāds būs dzir�dējis. Tātad viņai tūlīt vajadzētu doties projām. Viņa ta�u vienmēr varēs sameklēt Lundīnu un izjautāt viņu mierīgākos apstākļos kaut kad vēlāk. Meitene ieslēdza dro�inātāju, iebāza pistoli jakas kabatā un paņēma savu mugursomu.

Aizgājusi aptuveni desmit metru no Nilsa Bjūrmana vasarnī�cas, Līsbeta apstājās un pagriezās. Viņa lēnām devās atpakaļ un nopētīja Mages Lundīna motociklu.

"Harley Davidson,� viņa noteica. �Super!�

Bija skaista pavasara diena, kad Mīkaels Ērikas Bergeres ma�īnā pa Nīnesas ceļu brauca dienvidu virzienā. Melnajos laukos jau varēja manīt pirmo zaļuma atblāzmu, un bija tie�ām silts. Patie�sībā ideāls laiks, lai aizmirstu visas problēmas un uz da�ām die�nām aizbrauktu atpūsties vasarnīcā Sandhamnā.

Mīkaels bija vienojies ar Gunnaru Bjerku, ka ieradīsies pulk�sten vienos, bet bija atbraucis par agru un apstājās Dālarē, lai padzertu kafiju un palasītu avīzes. Viņ� negatavojās uz tik�anos. Bjerkam bija kas stāstāms, un Mīkaels bija cie�i nolēmis uzzināt kaut ko par Zaļu, pirms atstās Smodālari. Ko tādu, kas varētu aizvest viņu tālāk.

Bjerks gaidīja pagalmā. Viņ� izskatījās nekaunīgāks un pa�pār�liecinātāks nekā pirms divām dienām. Kādu gājienu tu esi ieplā�nojis? Mīkaels nepaspieda viņam roku.

�Es varu sniegt jums informāciju par Zaļu,� Gunnars Bjerks sacīja. �Bet man ir noteikumi.�

�Stāstiet.�

�Mani nepieminēs Millennium reportā�ā.�

�Labi.�

Bjerks izskatījās izbrīnījies. Blumkvists bija bezrūpīgi un bez ierunām pieņēmis nosacījumu, par kuru Bjerks bija gatavojies ilgi cīnīties. Tas bija viņa vienīgais trumpis. Informācija par slep�kavību apmaiņā pret anonimitāti. Un Blumkvists bija tūlīt pie�kritis izsvītrot vārdu, kas �urnālā varētu kļūt par sensacionālu virsrakstu.

�Es to domāju nopietni,� Bjerks aizdomu pilns sacīja. �Gribu rakstisku apliecinājumu.�

�Varat dabūt to rakstiski, ja vēlaties, bet tāds papīrs neko nenozīmē. Jūs esat izdarījis noziegumu, par kuru man ir informā�cija un patiesībā pienākums ziņot policijai. Jums ir informācija, ko es gribu iegūt, un jūs izmantojat savu stāvokli, lai nopirktu manu klusē�anu. Esmu to apsvēris un pieņemu. Es atviegloju jūsu stāvokli, apņemoties nepieminēt jūsu vārdu Millennium repor�tā�ā. Vai nu jūs ticat tam, ko saku, vai ne.�

Bjerks domāja.

�Man arī ir noteikumi,� Mīkaels sacīja. �Par savu klusē�anu es prasu, lai jūs pastāstāt visu, ko zināt. Ja pamanī�u, ka jūs kaut ko slēpjat, vieno�anās būs lauzta. Tad es jūs izkarinā�u pie katra kioska Zviedrijā, glu�i tāpat kā to izdarīju ar Vennerstremu.� Bjerks nodrebēja pie �īs domas.

�Labi,� viņ� sacīja. �Man nav izvēles. Jūs apsolāt, ka manu vārdu Millennium neminēs. Es pastāstī�u, kas ir Zala. Un tāpēc vēlos, lai mani aizsargā kā informācijas avotu.�

Viņ� sniedza roku. Mīkaels to paspieda. Viņ� tikko bija apsolījis slēpt noziegumu, bet tas viņu nemaz neuztrauca. Mīkaels bija tikai apsolījis, ka viņ� pats un Millennium nerakstīs par Bjerku. Dāgs Svensons jau bija uzrakstījis visu �o stāstu savā grāmatā. Un Dāga grāmata iznāks. Mīkaels to bija cie�i apņēmies.

Strengnēsas policija saņēma zvanu pulksten 15.18. Zvans pie�nāca tie�i uz policiju, nevis caur glāb�anas dienesta centrāli. Kāds Ēbergs, kam piederēja vasarnīca uz austrumiem no Stallarholme- nas, ziņoja, ka dzirdējis �āvienus un aizgājis pārbaudīt situāciju. Viņ� atradis divus smagi ievainotus vīrie�us. Nūjā, viens varbūt neesot tik smagi ievainots, bet cie�ot lielas sāpes. Jā, vasarnīca piederot Nilsam Bjūrmanam. Miru�ajam advokātam Nilsam Bjūr�manam, par kuru tik daudz rakstīts avīzēs.

Strengnēsas policija bija aizvadījusi darbīgu ritu, veicot pla�u un jau iepriek� plānotu satiksmes kontroli komūnā. Pēcpusdienā operācija tika pārtraukta, jo pienāca ziņa, ka piecdesmit septiņus gadus vecu sievieti nogalinājis viņas civilvīrs abu dzīvesvietā Fin- ningē. Gandrīz vienlaikus kādā ēkā Stūrjērdetā izcēlās ugunsgrēks ar cilvēku upuriem, un par kroni visam divas ma�īnas piedzīvoja frontālu sadursmi pie Vargholmenas uz Ēn�ēpingas �osejas. Visi �ie signāli bija pienāku�i da�u minū�u laikā, un �ī iemesla dēļ liela daļa Strengnēsas policijas resursu bija aizņemti.

Tomēr de�urējo�ā policiste bija no rīta sekojusi notikumu attīstībai Nīkvarnā un sapratusi, ka tam varētu būt kāda sais�tība ar Līsbetas Salanderes meklē�anu. Tā kā Nilss Bjūrmans bija daļa no �īs izmeklē�anas, policiste izdarīja secinājumus. Viņa pieņēma trīs lēmumus. Steidzami nosūtīja uz Stallarholmenu vie�nīgo operatīvās vienības autobusu, kas �ajā trakajā dienā bija pieejams Strengnēsā. Piezvanīja Sēderteljes kolēģiem un lūdza palīdzību. Sēderteljes policija nebija mazāk noslogota, jo daļa tās resursu bija novirzīta uz rak�anas darbiem pie nodegu�ās noliktavas uz dienvidiem no Nīkvarnas, ta�u iespējamā saistība starp Nīkvarnu un Stallarholmenu lika Sēderteljes de�urantam nosūtīt divas ma�īnas uz Stallarholmenu palīgā Strengnēsas policijai. Visbeidzot Strengnēsas de�urante nolēma parunāt ar kriminālinspektoru Janu Bublanski Stokholmā. Viņa sameklēja Bublanski pa mobilo telefonu.

Bublanskis tobrīd bija devies uz Milton Security, lai ļoti nopietni parunātu ar firmas direktoru Draganu Armanski un diviem darbi�niekiem: Frēklundu un Būmanu. Niklasa Ēriksona nebija darbā.

Bublanskis tūlīt pavēlēja Kurtam Svensonam steig�us doties uz Bjūrmana vasarnīcu. Viņam jāņem līdzi Hanss Faste, ja vien Fasti varēs dabūt rokā. Pēc pārdomu brī�a Bublanskis piezvanīja ari Jerkeram Holmbergam, kas tobrid vēl atradās tuvu notikuma vietai - uz dienvidiem no Nīkvarnas. Turklāt Holmbergam bija jaunumi.

�Es tikko grasījos tev zvanīt. Mēs identificējām līķi bedrē.� �Tas nav iespējams. Ne tik ātri.�

�Viss ir iespējams, ja līķi ir pietiekami laipni, lai apgādātos ar naudas maku un laminētu identifikācijas karti.�

�Skaidrs. Kas?�

�Slavenība. Kenets Gustafsons, �etrdesmit �etri gadi, no Eskilstū- nas. Pazīstams kā Klaidonis. Vai tas tev kaut ko izsaka?�

�Kā nu ne! Tātad Klaidonis guļ bedrē Nīkvarnā. Neesmu sekojis līdzi centra huligāniem, bet viņ� bija visai pazīstams deviņdes�mitajos un pieder pie dīleru, sīko zaglēnu un narkomānu aprin�dām.�

�Tas ir viņ�. Vismaz makā ir viņa identifikācijas karte. Galīgo identifikāciju noteikti veiks ekspertīze. Viņiem būs jāsaliek puzlis. Klaidonis ir sadalīts vismaz piecos se�os gabalos.�

�Hmm. Paolo Roberto stāstīja, ka blondīns, ar kuru viņ� kāvās, draudējis Mirjamai Vu ar motorzāģi.�

�Sadalī�ana varēja notikt ar motorzāģi, bet es īpa�i sīki nepē�tīju. Mēs tikko sākām rakt otrā vietā. �obrīd viņi slej telti.� �Labi. Jerker - es zinu, ka �ī bija gara diena, bet vai tu vari pastrādāt vēl vakarā?�

�Jā. Labi, vispirms izmetī�u līkumu līdz Stallarholmenai.� Bublanskis nolika klausuli un izberzēja acis.

Strengnēsas operatīvā vienība ieradās Bjūrmana vasarnīcā pulk�sten 15.44. Iebraucamajā ceļā viņi burtiski sadūrās ar vīrieti, kur� zvārodamies centās aizbēgt no notikuma vietas uz Harley Davidson, ko ar brīk�ķi iestūrēja tie�i autobusam pumā. Sadursme nebija īpa�i nopietna. Policisti izkāpa no autobusa un identifi�cēja trīsdesmit septiņus gadus veco Soniju Nieminenu, pazīstamu recidīvistu no deviņdesmito gadu vidus. �ķita, ka Nieminens ir sliktā formā, un viņam uzlika roku dzel�us. Tobrīd policisti izbrīnā atklāja, ka Nieminena ādas jakas mugurdaļa bija pār�vērsta lupatās. Uz muguras trūka aptuveni divdesmit reiz divdes�mit centimetru liela �etrstūraina gabala. Tas �ķita dīvaini. Sonijs Nieminens nevēlējās to komentēt.

Pēc tam policisti turpināja ceļu divsimt metrus līdz vasarnīcai. Viņa tur atrada pensionēto ostas strādnieku Ēbergu, kas tobrīd centās uzlikt �inu trīsdesmit se�us gadus vecā Kārla Magnusa Lundīna kājai; Lundīns bija visai slavenās Svāvel�es motokluba bandas prezidents.

Vienību komandēja policijas inspektors Nilss Henriks Juhan- sons. Viņ� izkāpa no autobusa, sakārtoja siksnu un aplūkoja no�ēlojamo radījumu zemē. Juhansons izteica klasisko policista repliku:

�Nu, kas mums te ir?�

Pensionētais jūrnieks pārtrauca savu darbo�anos ar Mages Lundīna kāju un īsi paskatījās uz Juhansonu.

�Es jums zvanīju.�

�Jūs ziņojāt par �āvieniem?�

�Es ziņoju, ka dzirdēju �āvienu, devos to pārbaudīt un atradu �os abus. Viņam ir ie�auts kājā, un viņ� ir dabūjis pamatīgu kāvienu. Domāju, ka viņam vajadzēs ātro palīdzību.�

Ēbergs paskatījās uz operatīvo vienību.

�Ak tad jūs dabūjāt ciet to otru blēdi. Kad es te ierados, viņ� gulēja atslēdzies, bet neizskatījās ievainots. Pēc brītiņa viņ� atgu�vās un neparko negribēja palikt.�

Jerkers Holmbergs ar Sēderteljes policistiem ieradās notikuma vietā brīdī, kad no turienes aizbrauca ātrā palīdzība. Operatīvā vienība viņu īsi informēja par novēroto. Ne Lundīns, ne Niemi�nens nebija vēlēju�ies paskaidrot, kā viņi te gadīju�ies. Lundīns vispār nespēja runāt.

�Tātad divi baikeri ādas jakās, viens Harley Davidson, viena �auta brūce un neviena iero�a. Vai sapratu pareizi?� Holmbergs jautāja.

Vienības vadītājs Juhansons pamāja ar galvu. Holmbergs bridi domāja.

�Laikam jāpieņem, ka neviens no pui�iem nav braucis �urp uz aizmugures sēdekļa.�

�Domāju, ka viņu aprindās to neuzskata par vīri�ķīgu rīcību,� Juhansons atteica.

�Tādā gadījumā trūkst viena motocikla. Tā kā trūkst ari iero�a, mēs varam secināt, ka tre�ais jau ir pazudis no notikuma vie�tas.�

�Izklausās saprātīgi.�

�Bet rada loģistikas problēmu. Ja abi kungi no Svāvel�es iera�dās katrs uz sava motocikla, trūkst vēl viena transportlīdzekļa, ar ko atbrauca tre�ā puse. Tā ta�u nevarēja aizlaisties ar savu braucamo un motociklu reizē. No Strengnēsas ceļa te ir labs gabals, ko iet.�

�Ja vien tre�ā puse nedzīvoja vasarnīcā.�

�Hm.� Jerkers Holmbergs norūca. �Tā piederēja miru�ajam ad�vokātam Bjūrmanam, kur� �obrīd pavisam noteikti te vairs ne�dzīvo.�

�Varēja būt ari ceturtā puse, kas aizbrauca ar ma�īnu.�

�Bet kāpēc tādā gadījumā nebraukt kopā? Es pieņemu, ka te nav runa par Harley Davidson zādzību, lai cik iekārojams tas būtu.�

Viņ� bridi domāja un tad lūdza inspektoru uzdot diviem poli�cistiem pameklēt pamestu transportlīdzekli uz tuvākajiem me�a ceļiem, apstaigāt apkārtējās mājas un apvaicāties, vai kāds nav manījis kaut ko neparastu.

��ajā gadalaikā te nav daudz cilvēku,� sacīja vienības koman�dieris, tomēr apsolīja darīt, ko spēj.

Pēc tam Holmbergs atvēra neaizslēgtās namiņa durvis un iegāja iek�ā. Uz virtuves galda viņ� tūlīt atrada divas atliku�ās mapes ar Bjūrmana savāktajiem materiāliem par Līsbetu Salan�deri. Viņ� apsēdās un apmulsis sāka tās �ķirstīt.

Jerkeram Holmbergam veicās. Jau pusstundu pēc tam, kad po�licisti sāka apstaigāt maz apdzīvotās vasarnīcas, viņi satika sep�tiņdesmit divus gadus veco Annu Viktoriju Hansoni, kas �ajā pa�vasara dienā apkopa dārzu pie ceļa uz vasarnīcu rajonu. Jā, viņai esot laba redze. Jā, ap pusdienlaiku viņa manījusi ejam garām maza auguma meiteni tum�ā jakā. Ap trijiem garām aizbrauku�i divi cilvēki uz motocikliem. Motocikli briesmīgi rēku�i. Un īsi pēc tam uz viena motocikla pretējā virzienā aizbraukusi tā meitene. Tad ieradu�ās policijas ma�īnas.

Kamēr Jerkers Holmbergs uzklausīja ziņojumus, vasarnīcā ieradās Kurts Svensons.

�Kas notiek?� viņ� jautāja.

Jerkers Holmbergs drūmi vērās uz kolēģi.

�Es īsti nezinu, kā to izskaidrot,� viņ� sacīja.

�Jerker, tu centies man iestāstīt, ka Līsbeta Salandere ieradās Bjūrmana vasarnīcā un vienatnē apstrādāja Svāvel�es motokluba dū�us?� Bublanskis jautāja klausulē. Viņa balss izklausījās sa�springta.

�Njā, viņu ta�u ir trenējis Paolo Roberto��

�Jerker, apklusti!�

�Ir tā. Magem Lundīnam ir sa�auta kāja. Viņ� riskē kļūt klibs. Lode ir izgājusi caur papē�a kaula malu.�

�Katrā ziņā viņa ne�āva galvā.�

�Acīmredzot nebija nepiecie�ams. Cik sapratu no Strengnēsas vienības, Lundīnam ir stipri savainota seja, lauzts �oklis un izsisti divi zobi. Ātrās palīdzības mediķi pieļāva smadzeņu satricinā�jumu. Neskaitot �āvienu kājā, viņam arī ļoti sāpējis vēders.�

�Kā Nieminenam?�

�Viņ� nelikās ievainots. Bet ve�uks, kur� piezvanīja policijai, stāsta, ka, viņam ierodoties, Nieminens gulējis bez samaņas. Viņ� nebijis runājams, ta�u pēc kāda laika atjēdzies un mēģinājis aiz�mukt, kad ieradusies Strengnēsas vienība.�

Bublanskis pirmo reizi kop� ilgāka laika bija pilnīgi bez valo�das.

�Kāda dīvaina detaļa�� Jerkers Holmbergs iesāka.

�Vēl kas?�

�Es īsti nezinu, kā to pateikt. Nieminena ādas jaka� viņ� ta�u brauca turp ar motociklu.�

�Jā?�

�Tā bija lupatās.�

�Kā tā - lupatās?�

�Tai trūkst viena gabala. Apmēram divdesmit reiz divdesmit centimetru fragmenta, kas izgriezts no mugurdaļas. Ar Svāvel�es motokluba logo.�

Bublanskis sarauca uzacis.

�Kāpēc lai Līsbeta Salandere izgrieztu gabalu no viņa jakas? Trofeja?�

�Man nav ne jausmas. Bet man kaut kas ienāca prātā,� Jerkers Holmbergs sacīja.

�Kas?�

�Magnusam Lundīnam ir liels vēders un blonda zirgaste. Viens no pui�iem, kas nolaupīja Salanderes draudzeni Mirjamu Vu, bija blondīns ar alusvēderu un zirgasti.�

Līsbeta Salandere nebija piedzīvojusi tik reibino�u sajūtu, kop� pirms da�iem gadiem apciemoja Grona Lund atrakciju parku, lai izmēģinātu brīvo kritienu. Viņa izbrauca trīs reizes un būtu varē�jusi braukt vēl trīs, ja pietiktu naudas.

Līsbeta secināja, ka viena lieta ir braukt ar 125 kubikcenti�metru vieglo Kawasaki, kas patiesībā bija tikai tāds krietni uzla�bots mopēds, bet pavisam cita - kontrolēt 2450 kubikcentimetru Harley Davidson. Pirmie trīssimt metri pa Bjūrmana slikti uztu�rēto me�a ceļu bija īsti amerikāņu kalniņi - viņa jutās kā dzīvs �iroskops. Divas reizes Līsbeta gandrīz nobrauca no ceļa un tikai pēdējā bridi savaldīja moci. Tas bija kā jāt uz panikas pārņemta aļņa.

Turklāt ķivere visu laiku spītīgi slīdēja uz acīm, lai gan viņa bija tur iebāzusi no Sonija Nieminena oderētās ādas jakas izgriezto gabalu.

Līsbeta neuzdro�inājās apstāties un sakārtot ķiveri, ba�īda�mās, ka nespēs noturēt motocikla svaru. Viņa bija par īsu, lai aiz�sniegtu zemi, un baidījās, ka motocikls apgāzīsies. Ja tā notiktu, viņa nemū�am nespētu to pacelt.

Tiklīdz Līsbeta nokļuva uz platākā grants ceļa, kas veda uz vasarnīcām, braukt kļuva vieglāk. Da�as minūtes vēlāk izgriezu�sies uz Strengnēsas ceļa, viņa uzdro�inājās ar vienu roku atlaist stūri un sakārtot ķiveri. Tad nospieda gāzes pedāli. Gabalu līdz Sēderteljei viņa pieveica rekordīsā laikā un sajūsmā smaidīja visu ceļu. īsi pirms Sēderteljes Līsbeta satika divas trafaretās automa��īnas ar gaudojo�ām sirēnām.

Visprātīgāk, protams, būtu pamest moci jau Sēderteljē un ļaut Irēnei Neserei ar vilcienu doties uz Stokholmu, bet Līsbeta Salandere nespēja pretoties kārdinājumam. Viņa izgriezās uz E4 un uzņēma ātrumu. Viņa uzmanījās, lai nepārsniegtu atļauto ātrumu, nūjā, vismaz ne pārāk daudz, ta�u sajūta bija kā brī�vajā kritienā. Tikai pie Elv�es Līsbeta nogriezās no �osejas un aizbrauca līdz izstā�u hallei, kur viņai izdevās apstāties, neap�gā�ot to nezvēru. Līsbeta ar lielām skumjām atstāja motociklu kopā ar ķiveri un Sonija Nieminena ādas jakas logo un kājām devās uz vilcienu. Viņa bija pamatīgi nosalusi. Līsbeta nobrauca vienu pieturu līdz Dienvidu stacijai, devās mājās uz Mūsebaki un ielīda vannā.

�Viņa vārds ir Aleksandrs Zala�enko,� Gunnars Bjerks sacīja. �Bet patiesībā viņ� neeksistē. Jūs viņu neatradīsiet iedzīvotāju reģistrā.�

Zala. Aleksandrs Zala�enko. Beidzot vārds.

�Kas viņ� ir, un kā viņu atrast?�

�Viņ� nav cilvēks, kuru jūs gribētu satikt.�

�Ticiet man, es ļoti gribu viņu satikt.�

�Es tagad stāstī�u slepenu informāciju. Ja atklāsies, ka esmu jums to izpaudis, mani tiesās. Tas ir viens no lielākajiem noslē�pumiem Zviedrijas aizsardzības sistēmā. Jums jāsaprot, kāpēc ir tik svarīgi, lai jūs garantētu man avota aizsardzību.�

�Es to jau izdarīju.�

�Jūs esat pietiekami vecs, lai atcerētos auksto karu.�

Mīkaels pamāja ar galvu. Pie lietas.

�Aleksandrs Zala�enko piedzima 1940. gadā Staļingradā, Ukrainā, toreiz Padomju Savienībā. Kad viņ� bija gadu vecs, sākās operācija Barbarossa un krievu ofensīva austrumu frontē. Abi Zala�enko vecāki gāja bojā karā. Vismaz tā Zala�enko domā. Viņ� pats nezina, kas notika kara laikā. Viņa pirmās atmiņas ir no bērnunama Urālu kalnos.�

Mīkaels pamāja par zīmi, ka seko stāstam.

�Bērnunams atradās garnizona pilsētā, un to sponsorēja Sar�kanā armija. Var sacīt, ka Zala�enko ļoti agri ieguva militāru izglī�tību. Tie ta�u bija staļinisma briesmīgākie gadi. Kop� Padomju Savienības kri�anas ir nāku�i gaismā daudzi dokumenti, kas lie�cina par da�ādiem eksperimentiem, kuru mērķis bija pārvērst valsts audzinātos bāreņus īpa�i apmācītos elites karavīros. Zala��enko bija tāds bērns.�

Mīkaels atkal pamāja.

�Tātad viņa biogrāfija īsumā. Piecu gadu vecumā viņu nodeva karaskolā. Izrādījās, ka Zala�enko ir ļoti apdāvināts. Piecpadsmit gadu vecumā, 1955. gadā, viņu pārcēla uz militāro skolu Novo- sibirskā, kur viņ� kopā ar diviem tūksto�iem citu skolēnu triju gadu laikā izgāja krievu elites vienībai specnazam atbilsto�u apmācību.�

�Skaidrs. Viņ� bija drosmīgs bērns - karavīrs.�

�1958. gadā, astoņpadsmit gadu vecumā, viņu pārcēla uz Minsku, uz GRU speciālo skolu. Vai zināt, kas ir GRŪT�

�Jā.�

�Glavnoje razvedivateļnoje upravļeņije. Galvenā izlūko�anas pār�valde, kas tie�i pakļauta armijas augstākajai virspavēlniecībai. GRU nedrīkst sajaukt ar VDK, kas bija civilā slepenpolicija.� �Zinu.�

�D�eimsa Bonda filmās par krievu spiegiem ārzemēs bie�i iztēlo VDK aģentus. Patiesībā VDK galvenokārt bija re�īma iek��ējais dro�ības dienests, kas vadīja lēģerus Sibīrijā un �āva opo�zicionāriem pakausī Lubjankas cietuma pagrabos. Par spiego�anu un operācijām ārzemēs visbie�āk atbildēja GRU.�

�Tas pārvēr�as par vēstures lekciju. Turpiniet.�

�Kad Aleksandram Zala�enko bija divdesmit gadu, viņ� sa�ņēma savu pirmo uzdevumu ārzemēs. Viņ� devās uz Kubu. Tas bija mācību periods, un viņ� joprojām bija tikai jaunākais leit�nants. Ta�u nodzīvoja tur divus gadus un pieredzēja Kubas krīzi un iebrukumu Cūku līcī.�

�Jā.�

�1963. gadā Zala�enko atgriezās, lai turpinātu mācības Minskā. Pēc tam viņu nosūtīja vispirms uz Bulgāriju un tad uz Ungāriju. 1965. gadā Zala�enko paaugstināja par leitnantu un viņ� saņēma pirmo lielo uzdevumu Rietumeiropā, Romā, kur dienēja divpa�dsmit mēne�us. Tas bija viņa pirmais uzdevums under cover. Tātad viņ� bija civilais ar viltotu pasi un bez kontaktiem ar vēstnie�cību.�

Mīkaels pamāja ar galvu. �is stāsts viņu nevil�us sāka aiz�raut.

�1967. gadā viņu pārvietoja uz Londonu. Tur Zala�enko noor�ganizēja kāda pārbēgu�a VDK aģenta slepkavību. Turpmākajos desmit gados viņ� bija viens no GRU top aģentiem. Viņ� piede�rēja īstajai uzticamo politisko kareivju elitei. Bija trenējies kop� bērnības. Teko�i runā vismaz se�ās valodās. Zala�enko izlikās par �urnālistu, fotogrāfu, reklāmistu, jūrnieku� jebko. Viņ� bija izdzīvo�anas, maskē�anās un pēdu jauk�anas eksperts. Kontrolēja savus aģentus un organizēja vai veica savas operācijas. Vairākas no tām bija slepkavības, no kurām liels skaits tika īstenotas tre��ajās pasaules valstīs, ta�u runa bija ari par �antā�u, draudiem vai citiem uzdevumiem, ko noteica viņa priek�niecība. 1969. gadā Zala�enko kļuva par kapteini, 1972. gadā - par majoru, bet 1975. gadā - par apak�pulkvedi.�

�Kā Zala�enko nokļuva Zviedrijā?�

�Es pie tā nonāk�u. �o gadu laikā viņ� bija mazliet korum- pējies un �ur tur piesavinājies drusku naudas. Zala�enko stipri dzēra, un viņam bija pārāk daudz sievie�u. Priek�niecība to visu ievēroja, tomēr Zala�enko joprojām bija favorīts, tāpēc viņi uz �iem sīkumiem skatījās caur pirkstiem. 1976. gadā viņu nosūtīja uz Spāniju. Nav nepiecie�ams ieslīgt detaļās, bet viņ� pamatīgi pietempās un izgāzās. Uzdevums cieta neveiksmi, un viņ� piepe�i krita ne�ēlastībā un tika nosūtīts mājās uz Krieviju. Zala�enko izvēlējās ignorēt pavēli un nokļuva vēl ļaunākā situācijā. GRU pavēlēja Madrides vēstniecības militārajam ata�ejam viņu samek�lēt un vest pie prāta. Sarunas laikā kaut kas nopietni nogāja greizi, un Zala�enko nogalināja vēstniecības darbinieku. Pēk�ņi viņam vairs nebija izvēles. Viņ� bija nodedzinājis visus tiltus un nolēma izstāties.�

�Skaidrs.�

�Zala�enko Spānijā pameta dienestu un izkārtoja pēdas, kas �ķietami veda uz Portugāli, bet pēc tam - uz kuģa katastrofu. Viņ� ari publiskoja viltus norādes, kas vēstīja, ka viņ� aizbēdzis uz ASV. Patiesībā Zala�enko izvēlējās pārbēgt uz visneiedomāja�māko valsti Eiropā. Viņ� devās uz Zviedriju, kur sazinājās ar Dro��ības policiju un pieprasīja patvērumu. Kas patiesībā bija diezgan gudri, jo iespēja, ka viņu te meklētu VDK vai GRU nāves vienība, bija ārkārtīgi niecīga.�

Gunnars Bjerks apklusa.

�Un?�

�Ko lai valdība dara, ja piepe�i politisko patvērumu Zviedrijā meklē viens no Padomju Savienības īstajiem elites spiegiem? Tie�i tobrīd pie varas bija nākusi labējā valdība, un patiesībā tas bija viens no pirmajiem jautājumiem, ko mēs pārrunājām ar jauno premjerministru. Tie politiskie gļēvuļi, protams, centās no Zala�enko ātri atkratīties, bet nevarēja ta�u sūtīt viņu mājās uz Padomiju - izceltos ārprātīga mēroga skandāls. Tāpēc viņu mēģināja sūtīt tālāk uz ASV vai Angliju, bet Zala�enko atteicās. Viņam nepatika ASV, bet Angliju viņ� uzskatīja par valsti, kur Padomju Savienībai ir visaugstākā līmeņa izlūko�anas dienesta aģenti. Viņ� negribēja arī braukt uz Izraēlu, jo viņam nepatika ebreji. Tātad Zala�enko bija izlēmis apmesties Zviedrijā.�

Tas viss izklausījās tik neticami, ka Mīkaels mirkli iedomājās, diezin vai Gunnars Bjerks viņam nepū� pīlītes.

�Viņ� palika Zviedrijā?�

�Tie�i tā.�

�Un tas nekad nav nācis atklātībā?�

�Daudzus gadus tas bija viens no stingrāk glabātajiem militā�rajiem noslēpumiem Zviedrijā. Lieta tā, ka Zala�enko mums ļoti noderēja. Kādu laiku septiņdesmito gadu beigās un astoņdes�mito gadu sākumā viņ� bija īsts dārgums starp pārbēdzējiem, ari starptautiskā skatījumā. Nekad agrāk nebija pārbēdzis kādas GRU elites vienības operatīvais vadītājs.�

�Tātad Zala�enko varēja pārdot informāciju?�

�Tie�i tā. Viņ� izspēlēja savas kārtis prasmīgi un sadalīja infor�māciju tā, lai tā nestu viņam lielāku labumu. Pietiekami daudz informācijas, lai mēs varētu identificēt aģentu NATO �tābā Bri�selē. Nelegālu aģentu Romā. Spiegu loka kontaktpersonu Berlīnē. Algoto slepkavu, kuru viņ� nolīga Ankarā vai Atēnās. Zala�enko īpa�i daudz nezināja par Zviedriju, toties viņam bija informācija par operācijām ārzemēs, ko mēs savukārt varējām izdalīt ārval�stīm un saņemt par to citus pakalpojumus. Viņ� bija īsta zelta bedre.�

�Citiem vārdiem sakot, jūs sākāt ar viņu sadarboties.�

�Mēs sagādājām Zala�enko jaunu identitāti, vajadzēja tikai pasi un mazliet naudas, un turpmāk viņ� parūpējās par sevi pats. Tie�i to viņ� bija apmācīts darīt.�

Mīkaels bridi sēdēja klusēdams un apdomāja informāciju. Tad paskatījās uz Bjerku.

�Jūs man melojāt pagāju�ajā reizē, kad es te biju.�

"Kā tā?�

�Jūs apgalvojāt, ka satikāt Bjūrmanu Policijas �āvēju klubā astoņdesmitajos gados. Patiesībā jūs viņu satikāt daudz agrāk.� Gunnars Bjerks domīgi pamāja ar galvu.

�Tā bija automātiska reakcija. Tas ir slepeni, un man nebija nekāda iemesla sīki stāstīt, kā es satiku Bjūrmanu. Saistību es aptvēru tikai tad, kad jūs pajautājāt par Zaļu.�

�Pastāstiet, kas notika.�

�Man bija trīsdesmit trīs, un es biju nostrādājis Dro�ības poli�cijā trīs gadus. Bjūrmans bija divdesmit se�us gadus vecs un tikko nolicis eksāmenus. Viņ� bija ieguvis juriskonsulta vietu Dro�ī�bas policijā. Patiesībā tā bija praktikanta vieta. Bjūrmans ir no Karlskrūnas, un viņa tēvs strādāja militārajā izlūkdienestā.� �Un?�

�Mēs ar Bjūrmanu patiesībā nebijām pietiekami kvalificēti, lai strādātu ar tāda mēroga cilvēku kā Zala�enko, bet viņ� uzņēma ar mums sakarus vēlē�anu dienā 1976. gadā. Policijas pārvaldē nebija gandrīz nevienas dzīvas dvēseles - visi bija vai nu atva�ļinājumā, vai devu�ies novērot vēlē�anas un tamlīdzīgi. Un tie�i �ajā mirklī Zala�enko nolēma ieiet Normalmes policijas iecirknī un paziņot, ka pieprasa politisko patvērumu un vēlas runāt ar kādu no Dro�ības policijas. Viņ� nenosauca vārdu. Man bija de�ūra, un es nospriedu, ka tā būs parasta bēgļu lieta, tāpēc paņēmu līdzi Bjūrmanu. Mēs satikām Zala�enko Normalmes poli�cijas iecirknī.�

Bjerks paberzēja plakstiņus.

�Zala�enko mierīgi un lieti�ķi pastāstīja, kā viņu sauc, kas viņ� ir un kur strādā. Bjūrmans rakstīja piezīmes. Pēc brī�a apjēdzis, kas sē� manā priek�ā, es gandrīz noģību. lād pārtraucu sarunu un zibenīgi aizvedu Zala�enko un Bjūrmanu no policijas iecirkņa. Es nezināju, ko iesākt, tāpēc pasūtīju numuru viesnīcā Continental iepretim Centrālajai stacijai un iebāzu viņu tur. Liku Bjūrmanam sēdēt sardzē, kamēr nokāpu uz reģistratūru un piezvanīju savam �efam.� Bjerks piepe�i iesmējās. �Es bie�i esmu domājis, ka mēs uzvedāmies kā pilnīgi amatieri. Bet kā nu bija, tā bija.�

�Kas bija jūsu �efs?�

�Tam nav nozīmes. Es nesauk�u vairāk vārdu.�

Mīkaels paraustīja plecus un likās mierā.

�Mēs ar priek�nieku sapratām, ka jāievēro vislielākā slepe�nība un jāiesaista pēc iespējas mazāk cilvēku. It īpa�i Bjūrmanam nebūtu vajadzējis tikt �ādai lietai ne tuvu - tā bija tālu virs viņa līmeņa -, bet, tā kā Bjūrmans jau zināja noslēpumu, bija labāk paturēt viņu nekā stāstīt visu vēl kādam. Un es pieņemu, ka tie�i �ī iemesla dēļ paturēja arī tādu junioru kā mani. Kopā mēs bijām septiņi ar Dro�ības policiju saistīti cilvēki, kas zināja par Zala�enko eksistenci.�

�Cik daudzi vispār zina par �o lietu?�

�No 1976. gada līdz deviņdesmito sākumam� kopumā apmē�ram divdesmit cilvēku valdībā, augstākajā militārajā vadībā un Dro�ības policijā.�

�Un pēc deviņdesmito sākuma?�

Bjerks paraustīja plecus.

�Tiklīdz Padomju Savienība izjuka, Zala�enko kļuva neintere�sants.�

�Bet kas notika pēc tam, kad Zala�enko ieradās Zviedrijā?� Bjerks klusēja tik ilgi, ka Mīkaels sāka dīdīties.

�Godīgi sakot� Zala�enko bija veiksme, un mēs, iesaistītie, ar viņa palīdzību izveidojām savu karjeru. Nepārprotiet mani - tas bija arī pilna laika darbs. Mani izraudzīja par Zala�enko mentoru

Zviedrijā, un pirmajos desmit gados mēs tikāmies ja ne ik dienas, tad vismaz pāris rei�u nedēļā. Tas bija nozīmīgajos gados, kad viņam bija daudz svaigas informācijas. Bet tikpat svarīgi bija turēt viņu gro�os.�

�Kā jūs to domājat?�

�Zala�enko bija īsts sātans. Viņ� varēja būt ārkārtīgi �armants, bet reizē ari paranoisks un traks. Viņ� periodiski �ūpoja un tādās reizēs kļuva agresīvs. Es vairākkārt biju spiests naktī izpestīt Zala�enko no ķezas, kurā viņ� bija iekūlies.�

�Piemēram��

�Piemēram, Zala�enko aizgāja uz krogu, uzsāka strīdu un pie�kāva divus apsargus, kas centās viņu savaldīt. Viņ� ir diezgan mazs un tievs, bet ļoti labi apmācīts tuvcīņā, ko diem�ēl demon�strēja neveiksmīgās situācijās. Reiz man vajadzēja izpestīt viņu no policijas.�

�Izklausās, ka viņ� ir traks. Viņ� ta�u riskēja pievērst sev uz�manību. Tas neizklausās īpa�i profesionāli.�

�Bet tāds nu viņ� bija. Zala�enko nebija izdarījis nevienu no�ziegumu Zviedrijā un nebija aizturēts vai arestēts. Mēs sagādā�jām viņam zviedru pasi, identifikācijas karti un vārdu. Un kādā Stokholmas priek�pilsētā viņam bija dzīvoklis, par kuru maksāja Dro�ības policija. Zala�enko no Dro�ības policijas ari saņēma algu par to, ka pastāvīgi bija mūsu rīcībā. Bet mēs nevarējām aizliegt viņam iet uz krogu vai pīties ar sievietēm. Varējām tikai savākt mēslus aiz viņa. Tas bija mans uzdevums līdz 1985. gadam, kad es dabūju jaunu darbu un mans pēctecis pārņēma Zala�enko uzraudzību.�

�Un Bjūrmana loma?�

�Godīgi sakot, Bjūrmans bija apgrūtinājums. Viņ� nebija īpa�i gudrs - nepareizais cilvēks nepareizajā vietā. Tā ta�u bija tīrā nejau�ība, ka viņ� vispār tika iejaukts Zala�enko lietā. Viņ� tajā iesaistījās tikai pa�ā pirmajā laikā, atsevi�ķos gadījumos, kad mums vajadzēja nokārtot da�as juridiskas formalitātes. Mans �efs atrisināja Bjūrmana problēmu.�

�Kā?�

�Visvienkār�ākajā veidā. Bjūrmans dabūja darbu ārpus polici�jas, tuvu stāvo�ā advokātu birojā��

�Klangs un Reine.�

Gunnars Bjerks asi paskatījās uz Mīkaelu. Tad pamāja ar galvu. �Bjūrmans nav īpa�i talantīgs, bet viņ� labi tika galā. Gadu gaitā viņ� no Dro�ības policijas saņēma uzdevumus, sīkas izmek�lē�anas un tamlīdzīgi. Tādējādi arī viņa karjera savā ziņā balstījās uz Zala�enko.�

�Un kur Zala ir �obrīd?�

Bjerks mirkli vilcinājās.

�Nezinu. Mūsu kontakti pārtrūka pēc 1985. gada, un es neesmu viņu saticis gandrīz divpadsmit gadu. Pēdējais, ko dzirdēju, - viņ� pametis Zviedriju 1992. gadā.�

�Acīmredzot ir atgriezies. Viņ� ir bijis saistīts ar iero�iem, nar�kotikām un sievie�u tirdzniecību.�

�Es nemaz nebrīnos.� Bjerks nopūtās. �Bet jūs jau dro�i nezi�nāt, vai tas ir tas pats Zala vai cits."

�Iespēja, ka �ajā lietā parādītos divi Zaļas, ir mikroskopiska. Kāds bija viņa zviedru vārds?�

Bjerks raudzījās uz Mīkaelu.

�To es neatklā�u.�

�Nemēģiniet izvairīties.�

�Jūs gribējāt zināt, kas ir Zala. Es pastāstīju. Bet negrasos dot jums pēdējo fragmentu, pirms nebū�u dro�s, ka ievērojat vieno�anos.�

�Zala, visticamāk, ir izdarījis trīs slepkavības, un policija meklē neīsto cilvēku. Ja domājat, ka es grasos iztikt bez Zaļas vārda, jūs kļūdāties.�

�Kā jūs zināt, ka Līsbeta Salandere nav slepkava?�

�Zinu.�

Gunnars Bjerks uzsmaidīja Mīkaelam. Piepe�i viņ� jutās daudz dro�āk.

�Es domāju, ka Zala ir slepkava,� Mīkaels sacīja.

�Aplam. Zala nevienu nav no�āvis.�

�Kā jūs to zināt?�

�Tāpēc, ka viņ� �obrīd ir se�desmit piecus gadus vecs invalīds. Viņam ir amputēta kāja un grūti pārvietoties. Zala�enko nav �audīdamies skraidījis pa Odina laukumu un En�ēdi. Lai kādu nogalinātu, viņam jāpasūta invalīdu transports.�

Mālina Ēriksone pieklājīgi uzsmaidīja Sonjai Mūdigai.

�Par to jums jājautā Mīkaelam.�

�Skaidrs.�

�Es nevaru apspriest ar jums viņa pētījumus.�

�Bet ja tas vīrietis, ko sauc par Zaļu, ir iespējamais vainī�gais��

�Jums par to jārunā ar Mīkaelu,� Mālina atkārtoja. �Es varu palīdzēt ar informāciju par Dāga Svensona darbu, bet nevaru stāstīt par mūsu pētījumiem.�

Sonja Mūdiga nopūtās.

�Es sapratu principu. Ko jūs varat pastāstīt par cilvēkiem �ajā sarakstā?�

�Tikai to, ko Svensons raksta; neko par avotiem. Bet laikam varu pateikt tik daudz, ka Mīkaels ir pārbaudījis apmēram duci no �ī saraksta un viņus izsvītrojis. Varbūt tas palīdz.�

Sonja Mūdiga �aubīgi pamāja ar galvu. Nē, nepalīdz vis. Poli�cijai viņi noteikti jāapciemo un formāli jānopratina. Tiesnesis. Trīs advokāti. Vairāki politiķi un �urnālisti� un kolēģi. Tas būs jautri. Sonja Mūdiga saprata, ka policijai būtu vajadzējis ķerties pie �ī saraksta jau nākamajā dienā pēc slepkavībām.

Viņas skatiens pievērsās kādam vārdam sarakstā. Gunnars Bjerks.

��im cilvēkam nav adreses.�

�Nē.�

�Kāpēc?�

�Viņ� strādā Dro�ības policijā, un viņam ir slepena adrese. Lai gan �obrīd Bjerks ir slimības atvaļinājumā. Dāgam Svensonam neizdevās viņu atrast.�

�Un jums izdevās?� Sonja Mūdiga pasmaidīja.

�Jautājiet Mīkaelam.�

Sonja vēroja sienu iepretim Dāga Svensona rakstāmgaldam. Viņa domāja.

�Vai drīkstu uzdot personisku jautājumu?�

�Lūdzu.�

�Kā jūs domājat, kas nogalināja jūsu draugus un advokātu Bjūrmanu?�

Mālina Ēriksone klusēja. Viņa vēlējās, kaut Mīkaels būtu �eit un tiktu galā ar �iem jautājumiem. Bija nepatīkami, ka viņu iztaujā policiste, lai gan viņa ne pie kā nebija vainīga. Vēl nepatīkamāk bija tas, ka viņa nevarēja skaidri izstāstīt, tie�i ko Millennium atklājis. Tad viņa izdzirdēja aiz muguras Ērikas Bergeres balsi.

�Mēs pieņemam, ka slepkavību nolūks bija aizkavēt kādu no Dāga Svensona atklājumiem. Bet mēs nezinām, kas �āva. Mīka�els ir pievērsies nepazīstamajai personai, kuru mēdz dēvēt par Zaļu.�

Sonja Mūdiga pagriezās un uzlūkoja Millennium galveno redak�tori. Ērika sniedza Mālinai un Sonjai divas kafijas krūzītes. Tās rotāja arodbiedrību un Kristīgo demokrātu logo. Ērika pieklājīgi pasmaidīja. Tad iegāja savā kabinetā.

Viņa iznāca ārā pēc trim minūtēm.

�Sonja, tikko zvanīja jūsu �efs. Jums esot izslēgts mobilais. Jums tūlīt jāpiezvana.�

Notikumi pie Bjūrmana vasarnīcas pēcpusdienā rosināja dru�d�ainu aktivitāti. Tika izziņota trauksme, ka Līsbeta Salandere beidzot parādījusies pie apvār�ņa. Visticamāk, viņa brauca ar Harley Davidson, kas piederēja Magem Lundīnam. Ziņojumam bija pievienots brīdinājums, ka Salandere ir bruņota un sa�āvusi cil�vēku pie vasarnīcas Stallarholmenas apkaimē.

Policija uzstādīja posteņus pie Strengnēsas un Mariefredas, kā arī visiem ceļiem, kas veda uz Sēdertelji. Vakarā vairākas stun�das pārbaudīja vilcienus starp Sēdertelji un Stokholmu. Tomēr neatrada nevienu maza auguma meiteni ne ar Harley Davidson, ne bez tā.

Tikai ap septiņiem vakarā kāda policijas ma�īna pie Stokhol�mas izstā�u halles Elv�ē pamanīja tur pamestu HD, kas novirzīja meklē�anu no Sēderteljes uz Stokholmu. Policisti no Elv�es ari ziņoja, ka atrasts ādas jakas fragments ar Svāvel�es motokluba logo. Izdzirdējis par �o atradumu, kriminālinspektors Bublans�kis atstūma brilles uz pieres un neapmierināti vēroja tumsu aiz kabineta loga Kungsholmenā.

Diena bija pārpilna ar tumsu. Salanderes draudzenes nolau�pī�ana, Paolo Roberto iejauk�anās, pēc tam dedzinā�ana un Sē�derteljes me�os aprakts līķis. Un beidzot neizprotamais haoss Stallarholmenā.

Bublanskis izgāja lielajā darba telpā un vēroja Stokholmas un apkārtnes karti. Viņa skatiens pēc kārtas pievērsās Stallarholme- nai, Nīkvamai, Svāvel�ei un beidzot Elv�ei, �etrām vietām, kas da�ādu iemeslu dēļ kļuvu�as ļoti aktuālas. Viņ� pievērsa skatienu En�ēdei un nopūtās. Bublanskim bija nelāga sajūta, ka policija atrodas vairākus kilometrus tālu no notikumiem. Patiesībā viņ� neko nesaprata. Lai ko En�ēdes slepkavības nozīmēja, tās bija krietni sare�ģītākas, nekā viņi sākumā domāju�i.

Mīkaels Blumkvists neko nezināja par Stallarholmenas drāmu. Viņ� atstāja Smodālari ap trijiem pēcpusdienā. Apstājās benzīna uzpildes stacijā un iedzēra kafiju, cenzdamies izprast �o stāstu.

Mīkaels dusmojās. Viņ� bija no Bjerka ieguvis tik daudz detaļu, ka glu�i vai apstulba, tomēr Bjerks bija kategoriski atteicies pa�stāstīt pēdējo fragmentu par Zala�enko zviedru identitāti. Mīka�els jutās apmuļķots. Piepe�i stāsts bija galā, un Bjerks spītīgi atteicās izstāstīt nobeigumu.

�Mums ir vieno�anās,� Mīkaels uzstāja.

�Un es izpildīju savu daļu. Pastāstīju, kas ir Zala�enko. Ja gri�bat citu informāciju, mums jāslēdz jauna vieno�anās. Man vajag garantijas, ka mans vārds netiks minēts un nebūs nekādu nega�tīvu seku.�

�Kā gan es varētu sniegt tādas garantijas? Es nevadu policijas izmeklē�anu, un viņi agri vai vēlu tiks jums klāt.�

�Es nebaidos no izmeklē�anas. Man vajag garantijas, ka jūs nekad nerakstīsiet par manu saistību ar prostitūtām.�

Mīkaels pamanīja, ka Bjerks ir vairāk noskaņots slēpt savu saistību ar seksa tirdzniecību nekā faktu, ka atklājis slepenu die�nesta informāciju. Tas �o to izteica par viņa personību.

�Es jau apsolīju, ka nerakstī�u ne vārda pārjums �ajā sakarā.� �Bet tagad es gribu garantijas, ka jūs vispār nerakstīsiet par mani saistībā ar Zala�enko stāstu.�

Tādas garantijas Mīkaels negrasījās dot. Viņ� varēja izmantot Bjerku kā anonīmu avotu saistībā ar Zala�enko biogrāfiju, ta�u nevarēja garantēt pilnīgu anonimitāti. Beidzot viņi vienojās da�as dienas padomāt, pirms atgriezīsies pie �īs sarunas.

Stāvēdams uzpildes stacijā un dzerdams kafiju no papīra glā�zītes, Mīkaels juta, ka viņam kaut kas ir pa�ā deguna priek�ā. Viņ� bija tik tuvu tam, ka varēja nojaust apveidus, ta�u nespēja iegūt asumu. Tad viņ� atjēdzās, ka ir vēl kāds cilvēks, kur� varbūt spētu apgaismot �o stāstu. Mīkaels patiesībā atradās diezgan tuvu E�tas rehabilitācijas centram. Viņ� ieskatījās pulkstenī, stei�dzīgi piecēlās un devās apciemot Holgeru Palmgrēnu.

Gunnars Bjerks jutās nervozs. Pēc tik�anās ar Mīkaelu Blumk�vistu viņ� bija pilnīgi pārguris. Mugura sāpēja stiprāk nekā jeb�kad. Viņ� iedzēra trīs pretsāpju tabletes un bija spiests iet apgul�ties uz dīvāna dzīvojamā istabā. Domas malās pa galvu. Pēc kādas stundas Bjerks piecēlās, uzvārīja ūdeni un paņēma Lipton tējas maisiņus. Viņ� apsēdās pie virtuves galda un iegrima domās.

Vai Mīkaelam Blumkvistam varēja uzticēties? Viņ� bija izspē�lējis savas kārtis un tagad bija Blumkvista varā. Tomēr viņ� bija pataupījis svarīgāko informāciju. Zaļas identitāti un īsto lomu notikumos. Viņam piedurknē vēl bija iz�ķiro�ā kārts.

Nolāpīts, kā viņ� bija iekūlies �ajā putrā? Bjerks nebija nekāds noziedznieks. Vienkār�i bija samaksājis da�ām prostitūtām. Viņ� bija vecpuisis. Tā sasodītā se�padsmitgadniece pat neizlikās, ka jūt kādas simpātijas. Viņa skatījās uz Bjerku ar riebumu.

Stulbā mauka! Ja viņa nebūtu bijusi tik jauna. Ja viņai būtu vismaz pāri par divdesmit, tad tas neizskatītos tik ļauni. Ja tas nāks gaismā, pla�saziņas līdzekļi viņu noslaktēs. Arī Blumkvists viņu nicināja. Viņ� pat necentās to slēpt.

Zala�enko.

Suteners. Kāda ironija. Viņ� bija kniebies ar Zala�enko mau�kām. Kaut gan Zala�enko bija pietiekami gudrs, lai turētos ēnā.

Bjūrmans un Salandere.

Un Blumkvists.

Izeja.

Pēc vairāku stundu pārdomām Bjerks aizgāja uz savu darbis�tabu un sameklēja lapiņu ar telefona numuru, ko bija paņēmis, kad �onedēļ iegriezās darbā. Tas nebija vienīgais, ko viņ� noklu�sēja Mīkaelam Blumkvistam. Bjerks precīzi zināja, kur Zala�enko atrodas, bet nebija runājis ar viņu divpadsmit gadus. Viņam nebija vēlē�anās to vēl kādreiz darīt.

Bet Zala�enko bija slīpēts sātans. Viņ� saprastu problēmu. Viņ� spētu pazust no zemes virsas. Aizbraukt uz ārzemēm un doties pensijā. īstā katastrofa ta�u notiktu, ja Zala�enko arestētu. Tad sabruktu viss.

Bjerks ilgi vilcinājās, pirms pacēla klausuli un sastādīja nu�muru.

�Labdien. Te Svens Jānsons,� viņ� sacīja. �o segvārdu Bjerks nebija izmantojis ilgu laiku. Zala�enko tūlīt viņu atcerējās.

Bublanskis astoņos vakarā satikās ar Sonju Mūdigu pie kafijas tases un sviestmaizes kafejnīcā Waynes Vāsagātanā. Sonja nekad nebija redzējusi savu priek�nieku tik drūmu. Viņ� atstāstīja visu, kas noticis dienas gaitā. Sonja ilgi klusēja. Beidzot viņa pastiepa plaukstu un uzlika to uz Bublanska savilktās dūres. Tā bija pirmā reize, kad viņa Bublanskim pieskārās un darīja to aiz tīras drau�dzības. Viņ� skumji pasmaidīja un tikpat biedriski paplik�ķināja viņai pa roku.

�Man laikam vajadzētu iet pensijā,� viņ� sacīja.

Sonja viņam iecietīgi uzsmaidīja.

��ī izmeklē�ana irst pa vīlēm,� viņ� turpināja. �Es ziņoju Eks�trēmam par visu, kas �odien noticis, un viņ� man tikai norādīja: �Dari, kā uzskati par labāku.� Izskatās, ka viņ� ir pilnīgi para�lizēts.�

�Es negribu runāt sliktu par augstākstāvo�iem, bet, kas attie�cas uz mani, Ēkstrems var iet ellē.�

Bublanskis pamāja.

�Formāli tu esi atjaunota izmeklē�anā. Man ir aizdomas, ka viņ� neatvainosies.�

Sonja paraustīja plecus.

��obrīd man ir sajūta, ka visa izmeklē�ana esam tikai tu un es,� Bublanskis turpināja. �Faste priek�pusdienā aiznesās pilnīgi pārskaities, un visu dienu viņa mobilais ir izslēgts. Ja viņ� rit nerādīsies, laikam vajadzēs izsludināt meklē�anu.�

�Faste mierīgi var turēties tālāk no izmeklē�anas. Kas notiks ar Niklasu Ēriksonu?�

�Nekas. Es gribēju viņu arestēt un celt apsūdzību, bet Ēks�trems neriskēja. Mēs izmetām Ēriksonu ārā, un es aizbraucu parunāt nopietnu vārdu ar Draganu Armanski. Mēs esam pār�trauku�i sadarbību ar Milton Security, kas diem�ēl nozīmē ari to, ka zaudējam Soniju Būmanu. �ēl. Viņ� bija labs policists.�

�Kā Armanskis to visu uztvēra?�

�Viņ� bija satriekts. Interesantākais tas, ka��

�Kas?�

�Armanskis sacīja, ka Salanderei Ēriksons nekad neesot pati�cis. Viņ� atcerējās, ka Salandere pirms pāris gadiem teikusi, ka Ēriksonu vajadzētu atlaist no darba. Viņa sacījusi, ka Ēriksons ir īsts maita, bet nepaskaidrojusi, kāpēc. Armanskis, protams, nedarīja, kā viņa ieteikusi.�

�Skaidrs.�

�Kurts vēl ir Sēderteljē. Viņi tūlīt veiks kratī�anu Kārla Mag�nusa Lundīna mājās. Jerkers ir aizņemts ar vecā karātavu putna Keneta jeb �Klaidoņa� Gustafsona atrak�anu pie Nīkvarnas. Un, pirms es nācu �urp, viņ� piezvanīja vēlreiz un pastāstīja, ka arī otrajā kapā esot līķis. Sprie�ot pēc drēbēm - sieviete. Viņa tur laikam gulējusi ilgāku laiku.�

�Me�a kapsēta. Jā, izskatās, ka �ī ir riebīgāka lieta, nekā sākumā domājām. Pieņemu, ka mēs neturam Salanderi aizdomās par slepkavību Nīkvarnā.�

Bublanskis pasmaidīja pirmo reizi vairāku stundu laikā.

�Nē. No tās viņa laikam jāatbrīvo. Bet viņa noteikti ir bruņota un sa�āva Lundīnu.�

�Es pamanīju, ka viņa �āva kājā, nevis galvā. Mages Lundīna gadījumā tā varbūt nav tik liela at�ķirība, bet mēs pieņēmām, ka tas, kur� paveicis slepkavības En�ēdē, ir izcils �āvējs.�

�Sonja� tas ir pilnīgi absurdi. Mage Lundīns un Sonijs Nie�minens ir divi ne�ēlīgi recidīvisti ar garu sodāmību sarakstu. Lundīns gan ir pieņēmies svarā un nav labākajā formā, ta�u viņ� ir bīstams. Un Nieminens ir brutāls sātans, no kura vajadzētu baidīties lieliem, stipriem ve�iem. Es vienkār�i nespēju aptvert, kā gan tāda maza, sīka meitene kā Salandere varēja viņus tā apstrādāt. Lundīns ir nopietni savainots.�

�Hmm.�

�Ne jau tas, ka viņ� nebūtu to pelnījis. Bet es vienkār�i nesa�protu, kā tas notika."

�Būs jāpajautā, kad Salanderi atradīsim. Dokumenti ta�u pie�rāda viņas agresivitāti.�

�Es katrā ziņā nemaz nespēju iztēloties, kas notika vasarnīcā. Ar tiem abiem pat Kurts Svensons baidītos tikties aci pret aci. Un Kurts Svensons nav nekāds nīkulis.�

�Jautājums ir: vai viņai bija iemesls uzbrukt Lundīnam un Nieminenam?�

�Vientuļa meitene ar diviem psihopātiem un idiotiem pamestā vasarnīcā. Es varu gan iedomāties �ādu vai tādu iemeslu,� Bub�lanskis sacīja.

�Vai viņai kāds varēja palīdzēt? Vai tur varēja būt vēl kāds?� �Tehniskajā apskatē nekas par to neliecina. Salandere ir bijusi vasarnīcā. Tur bija kafijas tasīte. Un vēl mums ir septiņdesmit divus gadus vecā Anna Viktorija Hansone, viņa ir tāda kā apkai�mes de�urante un ievēro itin visus. Viņa apzvēr, ka redzējusi tikai Salanderi un abus kungus no Svāvel�es.�

�Kā Salandere iekļuva vasarnīcā?�

�Ar atslēgu. Pieņemu, ka viņa to dabūja Bjūrmana dzīvoklī. Atceries�.�

��pārgriezto lenti. Jā. Jaunā dāma ir centīga.�

Sonja Mūdiga da�as sekundes bungoja ar pirkstiem pa galdu un tad pievērsās citam jautājumam.

�Vai tas ir noskaidrots, ka Lundīns piedalījās Miijamas Vu no�laupī�anā?�

Bublanskis pamāja ar galvu.

�Paolo Roberto izskatīja mapi ar trim du�iem baikeru. Viņ� tūlīt un bez �aubī�anās norādīja uz Lundīnu. Viņ� apgalvo, ka �o vīrieti redzējis pie noliktavas Nīkvarnā.�

�Un Mīkaels Blumkvists?�

�Nevaru dabūt viņu rokā. Viņ� neatbild uz zvanu.�

�Labi. Lundīns atbilst uzbrucēja pazīmēm Lundagātanā. Tātad varam secināt, ka Svāvel�es motoklubs kādu laiku ir medījis Salanderi. Kāpēc?�

Bublankis noplātīja rokas.

�Vai Salandere �o laiku, kamēr viņu meklēja, ir dzīvojusi Bjūr�mana vasarnīcā?� Sonja Mūdiga jautāja.

�Man arī tas ienāca prātā. Bet Jerkers tā nedomā. Neizska�toties, ka vasarnīca pēdējā laikā būtu apdzīvota, un lieciniece apgalvo, ka Salandere tur ieradusies �odien.�

�Kāpēc viņa turp devās? �aubos, ka viņa būtu norunājusi tik��anos ar Lundīnu.�

�Diezin vai. Viņa dro�i vien devās turp kaut ko sameklēt. Un mēs atradām tikai mapes, kas varētu būt pa�a Bjūrmana savāktā informācija par Līsbetu Salanderi. Visi iespējamie materiāli no sociālā dienesta, bāriņtiesas un seni skolas papīri. Bet tur trūkst vairāku mapju. Uz muguriņām ir cipari. Mums ir 1, 4 un 5.� �Trūkst 2 un 3.�

�Un varbūt vēl kādas ar lielāku numuru.�

�Tad rodas jautājums: kāpēc lai Salandere meklētu informāciju pati par sevi?�

�Varu iedomāties divus iemeslus. Vai nu viņa grib noslēpt, ko Bjūrmans par viņu uzrakstījis, vai arī vēlas kaut ko noskaidrot. Bet ir vēl viens jautājums.�

�Jā?"

�Kāpēc lai Bjūrmans veiktu tik pamatīgu izpēti un paslēptu to vasarnīcā? Izskatās, ka Salandere ir atradusi to bēniņos. Bjūr�mans bija viņas aizbildnis, un viņa uzdevums bija rūpēties par meitenes finansēm un tā tālāk. Bet, sprie�ot pēc mapēm, viņ� ir bijis pilnīgi apsēsts ar Salanderes dzīves pētī�anu.�

�Bjūrmans aizvien vairāk izskatās pēc ļoti �aubīga tipa. �odien es par to iedomājos, kad pārskatīju prostitūtu klientu sarakstu Millennium redakcijā. Piepe�i man likās, ka ieraudzī�u tur viņa vārdu.�

�Laba doma. Bjūrmanam bija liela vardarbīgas pornogrāfijas kolekcija, ko tu atradi viņa datorā. Par to ir vērts padomāt. Vai kaut ko atradi?�

�īsti nezinu. Mīkaels Blumkvists pārbauda �o sarakstu, bet tā meitene, Mālina Ēriksone no Millennium, apgalvo, ka viņ� neesot atradis neko interesantu. Ja� man tev kaut kas jāsaka.�

�Kas?�

�Es nedomāju, ka Salandere to ir izdarījusi. Nu, En�ēdē un Odina laukumā. Kad sākām, es biju tikpat pārliecināta kā visi pārējie, bet tagad tam vairs neticu. Un īsti nevaru izskaidrot, kāpēc.�

Bublanskis pamāja ar galvu. Viņ� apjauta, ka ir vienisprātis ar Sonju Mūdigu.

Blondais milzis nervozi staigāja �urpu turpu pa Mages Lun�dīna māju Svāvel�ē. Viņ� apstājās pie virtuves loga un raudzījās uz ceļu. Tiem abiem �obrīd vajadzēja būt jau atpakaļ. Viņ� juta pakrūtē grau�am nemieru. Kaut kas nebija lāgā.

Turklāt viņam nepatika vienam atrasties Mages Lundīna mājās. Tā bija sve�a vieta. Blakus viņa istabai aug�stāvā bija pa�obele, un mājā visu laiku nepatīkami knak�ķēja. Viņ� mēģināja atvairīt nelāgo sajūtu. Blondais milzis zināja, ka tās ir muļķības, ta�u viņam nekad nebija paticis palikt vienatnē. Viņ� nemaz nebaidījās no cilvēkiem ar miesu un asinīm, bet tuk�ās lauku mājās bija kaut kas neaprakstāmi riebīgs. Daudzas skaņas rosināja fantāziju. Viņ� nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka pa durvju spraugu viņu vēro kaut kas tum�s un ļauns. Lāgiem �ķita, ka viņ� dzird elpu.

Bērnībā blondo milzi ķircināja par bailēm no tumsas. Tas ir, ķircināja līdz brīdim, kad viņ� stingri sodīja savus vienaud�us un da�kārt arī ievērojami vecākos biedrus, kas �ādi izklaidējās. Viņam padevās sodī�ana.

Tomēr tas bija mulsino�i. Milzis ienīda tumsu un vientulību. Viņ� ienīda būtnes, kas apdzīvoja tumsu un vientulību. Viņ� vēlē�jās, kaut Lundīns atgrieztos mājās. Lundīna klātbūtne radītu līdz�svaru, pat ja viņi nepārmītu ne vārda vai neatrastos vienā telpā. Viņ� dzirdētu reālas skaņas un kustības un zinātu, ka tuvumā ir cilvēki.

Milzis mēģināja aizdzīt nepatīkamās sajūtas, spēlējot diskus stereoatskaņotājā, un nervozi centās sameklēt kaut ko lasāmu Lundīna plauktos. Diem�ēl Lundīna intelektuālā apdāvinātība nebija neko liela un milzim bija jāiztiek ar moto�umālu kolekciju, vīrie�u �urnāliem un nobru�ātiem kabatas formāta detektīviem, kas viņam nekad nebija patiku�i. Vientulība �ķita vēl klaustro- fobiskāka. Viņ� kādu brīdi tīrīja un eļļoja ieroci, ko glabāja savā somā, - �ai nodarbei bija terapeitiski mierino�a iedarbība.

Beidzot milzis vairs nespēja uzturēties mājā. Viņ� izmeta īsu loku pagalmā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņ� turējās pa gabalu no kaimiņmājām, bet nostājās tā, lai varētu vērot gai�os logus, aiz kuriem bija cilvēki. Stāvot pavisam mierīgi, varēja dzirdēt tālas mūzikas skaņas.

Grasīdamies atgriezties Lundīna koka namā, blondais milzis sajuta ārkārtīgi lielu nepatiku un, sirdij dauzoties, ilgi stāvēja uz kāpnītēm, līdz nokratīja netīksmi un apņēmīgi atvēra durvis.

Pulksten septiņos viņ� nokāpa lejā un ieslēdza televizoru, lai pavērotu ziņas TV4. Viņ� apstulbis noskatījās ziņu pieteikumus un pēc tam si�etu par ap�audi pie vasarnīcas Stallarholmenā. Tas bija dienas lielākais jaunums.

Milzis uzskrēja aug�stāva viesu istabā un sabāza savas mantas somā. Pēc divām minūtēm viņ� izgāja pa duram un iedarbināja balto volvo.

Viņam izdevās nozust pēdējā bridi. Tikai da�us kilometrus no Svāvel�es viņ� satapa divas policijas ma�īnas ar bākugunīm ceļā uz ciemu.

Mīkaelam Blumkvistam pēc lielām pūlēm izdevās sastapt Hol�geru Palmgrēnu ap se�iem tre�dienas vakarā. Pūles bija jāpieliek, lai pierunātu personālu viņu ielaist. Viņ� uzstāja tik apņēmīgi, ka atbildīgā māsiņa piezvanīja Dr. A. Sivarnandanam, kas acīmredzot dzīvoja netālu no slimnīcas. Sivamandans ieradās jau pēc piec�padsmit minūtēm un ņēma neatlaidīgo �urnālistu savā pārziņā. Sākumā viņ� izturējās pavisam noraido�i. Pēdējās divās nedēļās vairāki �urnālisti bija sameklēju�i Holgeru Palmgrēnu un gandrīz izmisīgiem paņēmieniem centu�ies iegūt kādu viņa izteikumu. Palmgrēns pats spītīgi atteicās pieņemt �ādus apmeklētājus, un personālam bija stingri pavēlēts nevienu neielaist.

Arī Sivamandans ar lielām ba�ām bija sekojis notikumu attīs�tībai. Viņu biedēja Līsbetai Salanderei veltītie virsraksti masu saziņas līdzekļos, un viņ� pamanīja, ka viņa pacients ir ieslīdzis dziļā depresijā, ko (pēc Sivarnandana domām) izraisīja Palmgrēna nespēja neko iesākt. Palmgrēns bija pārtraucis rehabilitāciju un pavadīja dienas, lasot avīzes un sekojot Līsbetas medībām tele�vīzijā. Pārējā laikā viņ� sēdēja savā istabā, iegrimis domās.

Mīkaels spītīgi stāvēja pie Sivarnandana galda un skaidroja, ka viņ� nekādā gadījumā nevēlas Holgeru Palmgrēnu apgrūtināt un viņa mērķis nav iegūt interviju. Viņ� stāstīja, ka ir meklē�anā izsludinātās Līsbetas Salanderes labs draugs, ka ap�auba meite�nes vainu un izmisīgi meklē informāciju, kas varētu izskaidrot da�us jautājumus viņas pagātnē.

Dr. Sivarnandanu bija grūti aizkustināt. Mīkaels bija spiests apsēsties un sīki izskaidrot savu lomu �ajā drāmā. Tikai pēc pusstundu ilgām sarunām Sivamandans padevās. Viņ� lūdza Mīkaelu pagaidīt un uzkāpa aug�ā pie Holgera Palmgrēna apjau�tāties, vai viņ� pieņems apmeklētāju.

Sivamandans atgriezās pēc desmit minūtēm.

�Viņ� ir ar mieru tikties. Ja viņam nepatiksiet, viņ� jūs izme�tīs ārā. Jūs nedrīkstat viņu intervēt vai kaut ko publicēt par �o tik�anos.�

�Es apsolu, ka nerakstī�u ne rindiņas.�

Holgeram Palmgrēnam bija maza istabiņa ar gultu, kumodi, galdu un da�iem krēsliem. Viņ� bija sirms un kārns, putnubiedēk- lim līdzīgs ve�uks ar acīm redzamām līdzsvara problēmām, tomēr piecēlās, kad Mīkaelu ieveda istabā. Palmgrēns nesniedza roku, bet norādīja uz krēslu pie mazā galdiņa. Mīkaels apsēdās. Dr. Sivar- nandans palika istabā. Sākumā Mīkaelam bija grūti saprast, ko Palmgrēns �ļupst.

�Kas jūs tāds esat, ka saucaties par Līsbetas draugu, un ko jūs gribat?�

Mīkaels atzvila krēslā. Viņ� mirkli domāja.

�Holger, jums nav man nekas jāstāsta. Bet es lūdzu jūs uzklau�sīt, kas man sakāms, pirms nolemsiet izmest mani ārā.�

Palmgrēns īsi pamāja un aiz�ļūca līdz krēslam, kas stāvēja iepretim Mīkaelam.

�Es pirmo reizi satiku Līsbetu aptuveni pirms diviem gadiem. Nolīgu viņu, lai viņa izpēta man kādu tematu, par kuru nedrīk�stu sīkāk stāstīt. Viņa mani apciemoja vietā, kur es uz laiku biju apmeties, un mēs vairākas nedēļas strādājām kopā.�

Mīkaels apsvēra, cik daudz varētu Palmgrēnam stāstīt. Viņ� nolēma turēties pēc iespējas tuvāk patiesībai.

��ajā laikā notika divas lietas. Pirmkārt, Līsbeta izglāba man dzīvību. Otrkārt, mēs uz laiku kļuvām par ļoti labiem draugiem. Es viņu iepazinu, un viņa man ļoti iepatikās.�

Neizplūstot detaļās, Mīkaels pastāstīja par attiecībām ar Līs�betu un par to, kā tās piepe�i beigu�ās pirms gada Ziemassvētkos, kad Līsbeta nozuda ārzemēs.

Pēc tam viņ� sāka stāstīt par savu darbu Millennium, par to, kā nogalināti Dāgs Svensons un Mia Bergmane un viņ� piepe�i ievilkts slepkavas medībās.

�Es saprotu, ka pēdējā laikā jūs ir apgrūtināju�i �urnālisti un avīzes ir publicēju�as muļķību pēc muļķības. Es varu tikai apgal�vot, ka neesmu ieradies �eit pēc materiāla kārtējam rakstam. Es te esmu Līsbetas dēļ, kā viņas draugs. Laikam �obrīd esmu viens no ļoti nedaudziem cilvēkiem visā valstī, kas ne�aubīdamies un bez slepeniem nolūkiem nostāju�ies viņas pusē. Es ticu, ka viņa nav vainīga. Domāju, ka aiz �īm slepkavībām stāv kāds vīrietis, vārdā Zala�enko.�

Mīkaels ieturēja pauzi. Kaut kas bija pazibējis Palmgrēna acīs, kad viņ� pieminēja Zala�enko.

�Ja jūs varat palīdzēt ar informāciju, kas var izskaidrot Līs�betas pagātni, tagad ir īstais brīdis. Ja jūs negribat viņai palī�dzēt, es te velti �ķie�u laiku un tādā gadījumā zinu, kāda ir jūsu attieksme.�

Mīkaela stāsta laikā Holgers Palmgrēns nebija bildis ne vārda. Pie pēdējā komentāra viņa acis atkal iezibējās. Ta�u viņ� pasmai�dīja. Runāja tik lēni un skaidri, cik spēja.

�Jūs patie�ām gribat viņai palīdzēt.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

Holgers Palmgrēns paliecās uz priek�u.

�Aprakstiet dīvānu viņas dzīvojamā istabā.�

Mīkaels pasmaidīja pretī.

�Toreiz, kad viņu apciemoju, tas bija apbru�āts un briesmīgi neglīts priek�mets ar zināmu antīku vērtību. Es teiktu: agrie piecdesmitie. Tam bija divas bezformīgas segas brūna auduma pārvalkā ar kaut kādu dzeltenu rakstu. Audums vairākās vietās bija pārplīsis, un pildījums līda ārā.�

Holgers Palmgrēns piepe�i iesmējās. Tas vairāk izklausījās pēc gārdziena. Viņ� paskatījās uz Dr. Sivamandanu.

�Viņ� noteikti ir bijis Līsbetas dzīvoklī. Vai dakteris varētu nokārtot tā, lai es varu ciemiņam piedāvāt kafiju?�

�Protams.� Dr. Sivamandans piecēlās un atstāja istabu. Durvis viņ� apstājās un pamāja Mīkaelam ar galvu.

�Aleksandrs Zala�enko,� Holgers Palmgrēns sacīja, tiklīdz dur�vis bija aizvērtas.

Mīkaels iepleta acis.

�Jūs zināt viņa vārdu?�

Holgers Palmgrēns pamāja.

�Līsbeta pastāstīja, kā viņu sauc. Domāju, ka ir svarīgi �o stāstu kādam izstāstīt� ja nu es piepe�i nomirstu, kas nav neie�spējami.�

�Līsbeta? Kā viņa vispār zināja par Zala�enko eksistenci?�

�Viņ� ir Līsbetas Salanderes tēvs.�

Sākumā Mīkaels nesaprata, ko Palmgrēns saka. Tad aptvēra �o vārdu nozīmi.

�Ko jūs sakāt?�

�Zala�enko te ieradās septiņdesmitajos gados. Viņ� bija kaut kāds politisks bēglis - es nekad neesmu to īsti noskaidrojis, un Līsbeta parasti nesvaidījās ar informāciju. Par �o viņa pavisam noteikti negribēja runāt.�

Viņas dzim�anas apliecība. Tēvs nezināms.

�Zala�enko ir Līsbetas tēvs,� Mīkaels atkārtoja.

�Vienu vienīgu reizi pa visiem �iem gadiem, kop� Līsbetu pazīstu, viņa pastāstīja, kas noticis. Tas bija aptuveni mēnesi, pirms es pārcietu insultu. Bet es sapratu tā - Zala�enko te ieradās septiņdesmito gadu vidū. Viņ� satika Līsbetas māti 1977. gadā, viņi sagāja kopā, un piedzima divi bērni.�

�Divi?�

�Līsbeta un viņas māsa Kamilla. Viņas ir dvīnes.�

�Ak kungs - jūs gribat teikt, ka tādas ir divas?�

�Viņas ir ļoti at�ķirīgas. Bet tas ir cits stāsts. Patiesībā Līsbetas māti sauca Agnēta Sofija �ēlandere. Viņa bija septiņpadsmit gadus veca, kad satika Aleksandru Zala�enko. Es īsti nezinu, kā viņi sati�kās, bet, cik saprotu, viņa bija diezgan nedro�a jauna meitene

un viegls laupījums vecākam un pieredzēju�ākam vīrietim. Viņa Zala�enko apbrīnoja un acīmredzot iemīlējās līdz ausīm.� �Saprotu.�

�Izrādījās, ka Zala�enko nu nemaz nav simpātisks. Viņ� ta�u bija krietni vecāks. Pieņemu, ka viņ� meklēja tikai padevīgu sie�vieti un neko daudz vairāk."

�Domāju, ka jums taisnība.�

�Viņa, protams, fantazēja par dro�u nākotni, bet Zala�enko laulības neinteresēja. Viņi neapprecējās, bet 1979. gadā Agnēta nomainīja uzvārdu no �ēlanderes uz Salanderi. Tā viņa laikam vēlējās parādīt, ka viņi ir kopā.�

�Kā jūs to domājat?�

�Zala. Salandere.�

�Ak debess!� Mīkaels noteica.

�Es sāku par to interesēties, īsi pirms saslimu. Agnētai bija tiesības pieņemt �o uzvārdu, jo viņas māte, Līsbetas vecāmāte, patiesībā bija Salandere. Vēlāk pamazām atklājās, ka Zala�enko ir īsts psihopāts. Viņ� �ūpoja un ne�ēlīgi sita Agnētu. Cik saprotu, tā vardarbība nerimās, kamēr meitenes bija mazas. Cik Līsbeta varēja atcerēties, Zala�enko tur parādījās neregulāri. Da�kārt viņ� bija prom ilgāku laiku, bet tad piepe�i atkal uzradās Lun�dagātanā. Un katru reizi atkārtojās viens un tas pats. Zala�enko ieradās, lai dabūtu seksu un piedzertos, un viss beidzās ar to, ka viņ� visādi mocīja Agnētu. Līsbeta atstāstīja detaļas, kas norādīja, ka tā bija ne tikai fiziska vardarbība. Zala�enko bija bruņots un draudīgs, un viņa uzvedībā bija sadisma un psiholoģiska terora iezīmes. Cik saprotu, ar gadiem kļuva aizvien ļaunāk. Lielāko daļu astoņdesmito gadu Līsbetas māte pavadīja vienās bailēs.�

�Vai viņ� sita arī bērnus?�

�Nē. Acīmredzot meitas Zala�enko neinteresēja. Viņ� tik tikko sasveicinājās ar viņām. Kad Zala�enko ieradās, māte parasti aiz�sūtīja meitenes uz mazo istabiņu, un viņas nedrīkstēja nākt ārā bez atļaujas. Da�as reizes gadījās, ka Zala�enko iesita Līsbetai vai

viņas māsai, bet tas notika lielākoties tāpēc, ka meitenes traucēja vai gadījās pa kājām. Visa vardarbība bija vērsta pret māti.� �Velnsl Nabaga Līsbeta.�

Holgers Palmgrēns pamāja.

�To visu Līsbeta man pastāstīja apmēram mēnesi pirms trie�kas. Tā bija pirmā reize, kad viņa atklāti runāja par notiku�o. Es biju nolēmis, ka beidzot jāpieliek punkts tām muļķībām ar rīcībspējas atņem�anu un visu pārējo. Līsbeta ir tikpat gudra, cik mēs abi, un es gatavojos ar viņas lietu atkal iet uz tiesu. Tad nāca trieka� un es atmodos �eit.�

Viņ� pavēcināja roku. Pie durvīm pieklauvēja māsiņa un ienesa kafiju. Palmgrēns sēdēja klusēdams, līdz viņa atkal bija aizgā�jusi.

��ajā stāstā es neizprotu vairākas lietas. Agnēta Salandere daudz rei�u bija spiesta vērsties slimnīcā. Es lasīju viņas slimī�bas vēsturi. Bija acīm redzams, ka viņa cie� no smagas vardar�bības, un sociālajiem dienestiem vajadzēja iejaukties. Bet nekas nenotika. Kamēr viņa bija slimnīcā, Līsbeta un Kamilla dzīvoja patversmē, bet, tiklīdz Agnētu izrakstīja, viņa devās mājās un gaidīja nākamo raundu. Es to varu izskaidrot tikai ar to, ka sociā�lais dienests nebija uzdevumu augstumos, bet Agnēta bija pārāk nobijusies, lai darītu ko citu kā vien gaidītu savu mocītāju. Tad kaut kas notika. Līsbeta to dēvēja par Visu Ļauno.�

�Kas notika?�

�Zala�enko nebija rādījies vairākus mēne�us. Līsbetai bija jau divpadsmit gadu. Viņa gandrīz sāka domāt, ka tēvs pazudis uz visiem laikiem. Protams, tā nebija. Kādu dienu viņ� atgriezās. Vispirms Agnēta ieslēdza Līsbetu un viņas māsu mazajā istabiņā. Tad viņai bija sekss ar Zala�enko. Viņ� sāka Agnētu sist. Viņam patika mocīt. Bet �oreiz ieslēgti vairs nebija divi mazi bērni� Meitenes reaģēja at�ķirīgi. Kamilla paniski baidījās, ka no ārpuses kāds varētu uzzināt, kas notiek viņu mājās. Viņa apspieda emo�cijas un nelikās zinis, ka māti sit. Kad si�ana bija galā, Kamilla iegāja istabā, apskāva tēvu un izlikās, ka viss ir kārtībā.�

�Tā viņa sevi sargāja.�

�Jā. Bet Līsbeta bija cita kaluma. �oreiz viņa pārtrauca var�darbību. Izgāja virtuvē, paņēma nazi un iedūra Zala�enko plecā. Līsbeta iedūra piecas reizes, pirms viņam izdevās atņemt meitai nazi un iesist ar dūri. Rētas nebija dziļas, bet viņ� asiņoja kā kauta cūka un nozuda.�

�Izklausās pēc Līsbetas.�

Palmgrēns piepe�i iesmējās.

�Jā. Nekad nestrīdieties ar Līsbetu Salanderi. Viņas attieksme pret pasauli ir vienkār�a: ja kāds draud viņai ar pistoli, viņa sagādā sev lielāku pistoli. Tie�i tas man liek tik ļoti baidīties par visu, kas �obrīd notiek.�

�Tas bija Viss Ļaunais?�

�Nē. Tālāk notiek divas lietas. Es to nesaprotu. Zala�enko ievai�nojumi bija tik smagi, ka viņ� bija spiests vērsties slimnīcā. Tur vajadzēja sākties izmeklē�anai.�

�Bet?�

�Bet, cik saprotu, nenotika pilnīgi nekas. Līsbeta apgalvo, ka pie viņiem atnācis kāds vīrietis un runājis ar Agnētu. Viņa nezināja, kas tika sacīts un kas viņ� bijis. Vēlāk māte pastāstīja Līsbetai, ka Zala�enko visu piedevis.�

�Piedevis?�

�Tā viņa sacīja.�

Piepe�i Mīkaels saprata.

Bjerks. Vai kāds no Bjerka kolēģiem. Vajadzēja savākt Zala�enko mēslus. Pretekļi. Viņ� aizvēra acis.

�Kas ir?� Palmgrēns jautāja.

�Domāju, ka zinu, kas notika. Un kāds to visu dabūs izstrēbt. Bet turpiniet.�

�Zala�enko nerādījās vairākus mēne�us. Līsbeta gaidīja viņu un gatavojās. Viņa bie�i bastoja skolu un uzmanīja mammu. Nāvīgi baidījās, ka Zala�enko nodarīs mātei pāri. Viņa bija divpadsmit gadus veca un jutās atbildīga par māti, kura neuzdro�inājās iet uz policiju un nespēja saraut attiecības ar Zala�enko vai vienkār�i neizprata situācijas nopietnību. Bet tie�i tajā dienā, kad Zala��enko uzradās, Līsbeta bija skolā. Viņa pārradās mājās, kad tēvs atstāja dzīvokli. Viņ� neko neteica. Tikai smējās. Līsbeta iegāja iek�ā un atrada māti bez samaņas guļam virtuvē uz grīdas.�

�Bet Zala�enko neaiztika Līsbetu?�

�Nē. Līsbeta pieskrēja viņam klāt mirklī, kad viņ� sēdās ma�īnā. Zala�enko nolaida logu, acīmredzot, lai kaut ko pateiktu. Līsbeta bija sagatavojusies. Viņa iesvieda ma�īnā piena paku, ko bija piepildījusi ar benzīnu. Tad iemeta tur aizdegtu sērkociņu.�

�Ak Dievs!�

�Viņa mēģināja nogalināt tēvu divas reizes. Un �ajā reizē tam bija sekas. Nevarēja ta�u nepamanīt, ka Lundagātanā ma�īnā sē� vīrietis un liesmo kā lāpa.�

�Viņ� izdzīvoja.�

�Zala�enko bija ļoti smagi cietis un guvis briesmīgus apde�gumus. Viņam vajadzēja amputēt vienu kāju. Lieli apdegumi uz sejas un citās vietās. Un Līsbeta nonāca Sv. Stefana psihiatrijas klīnikā.�

Lai gan Līsbeta jau zināja no galvas katru vārdu, viņa uzmanīgi pārlasīja Bjūrmana vasarnīcā atrastos materiālus. Pēc tam apsē�dās uz palodzes un atvēra Mirjamas dāvināto cigare�u etviju. Līsbeta aizsmēķēja cigareti un lūkojās uz Djūrgordenu. Viņa bija pamanījusi savā dzīvesstāstā da�as detaļas, par ko nebija zinā�jusi iepriek�.

Tik daudzi pu�ļa gabaliņi nostājās savās vietās, un Līsbetu pār�ņēma stindzino�s aukstums. Visinteresantākā bija izmeklē�ana, ko 1991. gada februāri veicis Gunnars Bjerks. Līsbeta nebija īsti dro�a, kur� no pieaugu�ajiem, kas ar viņu runāju�i, bija Bjerks, ta�u domāja, ka zina. Viņ� bija nosaucis citu vārdu. Svens Jānsons. Līsbeta atcerējās ik niansi viņa sejā, katru izteikto vārdu un �estu trīs reizēs, kad bija viņu satikusi.

Tas bija īsts haoss.

Zala�enko ma�īnā bija liesmojis kā lāpa. Viņam izdevās atraut durvis un izvelties ārā, ta�u ar kāju viņ� aizķērās aiz dro�ības siksnas liesmu jūrā. Cilvēki atskrēja apdzēst liesmas. Ieradās ugunsdzēsēji un nodzēsa dego�o ma�īnu. Atbrauca ātrā palī�dzība, un Līsbeta centās panākt, lai mediķi pamet Zala�enko un paņem viņas māti. Viņi pastūma meiteni sāņus. Ieradās policija, un da�i liecinieki norādīja uz meiteni. Līsbeta centās paskaidrot, kas noticis, bet �ķita, ka neviens viņā neklausās, un piepe�i viņa sēdēja policijas ma�īnā un pagāja minūtes, minūtes, minūtes, kas pārvērtās gandrīz par stundu, līdz policisti beidzot iegāja dzīvoklī un atrada viņas māti.

Agnēta Sofija Salandere gulēja bez samaņas. Viņai bija sma�dzeņu trauma. Sitieni bija izraisīju�i pirmo no daudzajiem nelie�lajiem asinsizplūdumiem. Viņa nekad vairs neatlaba.

Līsbeta piepe�i saprata, kāpēc neviens nebija lasījis izmeklē��anas materiālus, kāpēc Holgeram Palmgrēnam nebija izdevies tos iegūt un kāpēc vēl �odien par to nezināja prokurors Rikards Ēkstrems, kas vadīja viņas meklē�anu. To nebija veikusi parastā policija. To bija veicis Dro�ības policijas mērglis. Uz tās bija zīmogi, kas apliecināja, ka izmeklē�ana ir kvalificēta kā slepena saskaņā ar likumu par valsts dro�ību.

Aleksandrs Zala�enko bija strādājis Dro�ības policijai.

Tā nebija izmeklē�ana. Tā bija noklusē�ana. Zala�enko bija svarīgāks par Agnētu Salanderi. Viņu nedrīkstēja identificēt un atmaskot. Zala�enko neeksistēja.

Ne jau Zala�enko bija problēma - tā bija Līsbeta Salandere, trakais skuķis, kas draudēja atklāt vienu no svarīgākajiem valsts noslēpu�miem.

Noslēpumu, par kuru viņai nebija bijis ne jausmas. Līsbeta domāja. Zala�enko bija sastapis viņas māti gandrīz tūlīt pēc iera�anās Zviedrijā. Viņ� bija nosaucis savu īsto vārdu. Viņ� vēl nebija ieguvis segvārdu vai zviedru identitāti. Tas izskaidroja, kāpēc Līsbeta visus �os gadus neatrada Zala�enko vārdu nevienā publiskā reģistrā. Viņa zināja, kāds ir viņa īstais vārds. Bet viņ� no Zviedrijas valsts bija saņēmis jaunu vārdu.

Līsbeta saprata problēmas būtību. Ja Zala�enko apsūdzētu smagu miesas bojājumu nodarī�anā, Agnētas Salanderes advo�kāts sāktu rakņāties viņa pagātnē. Kur jūs strādājat, Zala�enko kungs? Kā jūs īsti sauc?

Ja Līsbeta Salandere nonāktu sociālā dienesta aprūpē, kāds varbūt sāktu urķēties. Viņa bija pārāk jauna, lai pret viņu izvirzītu apsūdzību, bet, ja benzīna bumbas atentātu detalizēti izpētītu, notiktu tas pats. Līsbeta iztēlojās avī�u virsrakstus. Tātad izmek�lē�ana bija jāveic uzticamam cilvēkam. Pēc tam jāklasificē un jāaprok tik dziļi, lai neviens to neatrod. Un arī Līsbeta Salandere jāaprok tik dziļi, lai neviens viņu neatrod.

Gunnars Bjerks.

Sv. Stefana klīnika.

Pēters Telebūrians.

Izskaidrojums lika viņai dusmās vārīties.

Mīļā valsts� mums ar tevi reiz būs saruna, ja es jebkad atradī�u kādu, ar ko runāt.

Līsbeta uz mirkli iedomājās, diezin kā sociālo lietu ministram patiktu viens Molotova kokteilis pa ministrijas durvīm. Bet, ja nebija citu atbildīgo personu, Pēters Telebūrians bija labs aiz�vietotājs. Līsbeta atzīmēja prātā, ka nopietni jāķeras viņam klāt, tiklīdz būs tikusi galā ar visu pārējo.

Tomēr viņa joprojām nesaprata visu kopsakaru. Zala�enko bija piepe�i uzradies pēc visiem �iem gadiem. Pastāvēja risks, ka Dāgs Svensons viņu atmaskos. Divi �āvieni. Dāgs Svensons un Mia Berg�mane. Ierocis ar viņas pirkstu nospiedumiem�

Zala�enko - vai ko nu viņ� sūtīja paveikt �īs slepkavības -, protams, nevarēja zināt, ka Līsbeta ir atradusi un aptaustījusi revolveri kārbā Bjūrmana atvilktnē. Tā bija sagadī�anās, ta�u viņai jau no sākuma bija skaidrs, ka starp Bjūrmanu un Zaļu jābūt kādai saistībai.

Tomēr stāsts joprojām neturējās kopā. Līsbeta domāja un izmēģināja detaļu pēc detaļas.

Bija tikai viena saprātīga atbilde.

Bjūrmans.

Bjūrmans bija meklējis materiālus par viņu. Viņ� bija saistījis Līsbetu ar Zala�enko. Viņ� bija vērsies pie Zala�enko.

Līsbetai bija filma, kurā redzams, kā Bjūrmans viņu izvaro. Tas bija viņas zobens virs Bjūrmana galvas. Bjūrmans dro�i vien fantazēja, ka Zala�enko piespiedīs Līsbetu atklāt, kur glabājas filma.

Līsbeta nolēca no palodzes, atvēra rakstāmgalda atvilktni un izņēma kompaktdisku. Ar flomāsteru viņa bija uz tā uzrakstījusi Bjūrmans. Pat nebija ielikusi to vāciņos. Nebija uzmetusi tam skatienu, kop� pirms diviem gadiem parādīja filmu Bjūrmanam. Līsbeta pasvārstīja disku rokā un ielika atpakaļ atvilktnē.

Bjūrmans bija idiots. Ja viņ� būtu uzvedies labi, viņa būtu ļāvusi advokātam izsprukt sveikā, kad pati atgūtu rīcībspēju. Zala�enko nekad nebūtu ļāvis viņam izsprukt. Bjūrmans uz mū�u pārvērstos par Zala�enko klēpja sunīti. Kas visādā ziņā būtu pie�mērots sods.

Zala�enko tīkls. Kāds no taustekļiem veda uz Svāvel�es mo- toklubu.

Blondais milzis.

Viņ� bija atslēga.

Viņai jāsameklē milzis un jāpiespie� atklāt, kur atrodams Zala��enko.

Līsbeta aizsmēķēja jaunu cigareti un vēroja cietoksni pie �eps- holmenas. Viņa pievērsa skatienu amerikāņu kalniņiem Grona Lund atrakciju parkā. Piepe�i Līsbeta ierunājās. Atdarināja balsi, ko reiz dzirdējusi televīzijā kādā filmā.

Daaaaddyyyyy, I am coming to get yoooou.

Ja kāds to būtu dzirdējis, viņ� secinātu, ka Līsbeta ir pilnīgi nenormāla. Pusastoņos viņa ieslēdza televizoru, lai noklausītos pēdējās ziņas par Līsbetas Salanderes meklē�anu. Viņa piedzīvoja lielāko �oku savā dzīvē.

Bublanskis sameklēja HANSU FASTI īsi pēc astoņiem vakarā. Viņi telekomunikāciju tīklā neapmainījās laipnībām. Bublanskis ne�jautāja, kur Faste bijis, tikai vēsi informēja par dienas notiku�miem.

Faste bija satriekts.

�is cirks viņam nu reiz bija līdz kaklam, tāpēc viņ� bija izdarijis kaut ko tādu, ko nekad agrāk dienestā nebija atļāvies. Viņ� nik�numā devās uz pilsētu. Izslēdza mobilo telefonu, apsēdās Centrālās stacijas bārā un izdzēra divus alus, vārīdamies aiz dusmām.

Tad devās mājās, nomazgājās du�ā un aizmiga.

Fastem vajadzēja izgulēties.

Viņ� bija pamodies uz Rapport vakara ziņām, un, lasot jau�numu lenti, viņa acis gandrīz izsprāga no dobumiem. Apraktais līķis Nīkvarnā. Līsbeta Salandere sa�āvusi Svāvel�es motokluba vadoni. Vajā�ana caur dienvidu priek�pilsētām. Tīkls savilkās.

Faste ieslēdza telefonu.

Tas sasodītais Bublanskis piezvanīja gandrīz tūlīt un pazi�ņoja, ka izmeklē�ana tagad oficiāli meklē alternatīvu slepkavu un Fastem jāaizvieto Jerkers Holmbergs nozieguma vietas izpētē Nīkvarnā. Salanderes meklē�anai izgā�oties, Fastem būs jālasa cigare�u gali me�ā. Salanderi medīs citi.

Kāds, ellē, ar to visu sakars Svāvel�es motoklubam?

Ja nu tai stulbajai lesbai Mūdigai ir zināma taisnība?

Tas nav iespējams.

Tai jābūt Salanderei.

Faste gribēja būt tas, kur� meiteni notvers. Gribēja tik ļoti, ka rokas gandrīz iesāpējās, kad viņ� krampjaini sa�ņaudza mobilo telefonu.

Holgers Palmgrēns mierīgi vēroja Mīkaelu Blumkvistu, kas staigāja �urpu turpu pie loga viņa mazajā istabiņā. Bija gandrīz pusastoņi vakarā, un viņi bez apstājas bija runāju�i jau teju vai stundu. Beidzot Palmgrēns pieklauvēja pie galda, lai pievērstu Mikaela uzmanību.

�Apsēdieties, pirms izdeldējat kurpēs caurumu,� viņ� sacīja.

Mīkaels apsēdās.

�Visi �ie noslēpumi,� viņ� teica. �Es nesapratu sakarību, pirms jūs izstāstījāt Zala�enko biogrāfiju. Esmu tikai redzējis visas ekspertīzes, kas apgalvo, ka Līsbetai ir psihiski traucējumi.�

�Pēters Telebūrians.�

�Viņam noteikti bija kāda vieno�anās ar Bjerku. Viņi kaut kā sadarbojās.�

Mīkaels domīgi pamāja. Lai kas notiktu, Pēters Telebūrians kļūs par pētnieciskās �urnālistikas intere�u objektu.

�Līsbeta sacīja, lai turos tālāk no viņa. Ka viņ� esot ļauns.�

Holgers Palmgrēns asi paskatījās uz Mīkaelu.

�Kad viņa to teica?�

Mīkaels apklusa. Tad pasmaidīja un palūkojās uz Palmgrēnu.

�Jauni noslēpumi. Ek, pie jodal Esmu ar viņu sazinājies. Pa savu datoru. Viņa sūta īsas, mīklainas ziņas, bet visu laiku vada mani pareizajā virzienā.�

Holgers Palmgrēns nopūtās.

�Un to jūs, protams, neesat pastāstījis policijai,� viņ� sacīja.

�Nē, ne glu�i.�

�Oficiāli jūs to neesat stāstījis arī man. Bet Līsbeta labi prot apieties ar datoriem.�

Tev nav ne jausmas, cik labi.

�Es ļoti ticu viņas spējai vienmēr nokrist uz kājām. Varbūt viņai ir grūti ar naudu, bet viņa izdzīvos.�

Ne īpa�i grūti. Viņa nospēra gandrīz trīs miljardus kronu. Līsbetai nevajadzētu ciest badu. Tāpat kā Pepijai Garzeķei, viņai ir lāde ar zeltu.

�Es īsti nesaprotu vienu,� Mīkaels ierunājās, �kāpēc jūs visu �o gadu laikā neesat rīkojies?�

Holgers Palmgrēns atkal nopūtās. Viņ� jutās neizmērojami nomākts.

�Man neizdevās,� viņ� sacīja. �Kad es kļuvu par Līsbetas aiz�gādni, viņa bija tikai viena no daudzajiem sare�ģītajiem bērniem, kas nonāku�i problēmās. Man tādu ir bijis du�iem. �o uzdevumu saņēmu no Stefana Broden�ē, kad viņ� vadīja sociālo dienestu. Tobrīd Līsbeta jau atradās klīnikā, un pirmajā gadā es viņu pat nesatiku. Pāris rei�u runāju ar Telebūrianu, un viņ� paskaidroja, ka meitenei ir psihoze un viņa saņem labāko iespējamo aprūpi. Es, protams, viņam ticēju. Bet parunāju ari ar Jūnasu Bēringeru, kas tolaik bija klīnikas direktors. Nedomāju, ka viņam bija kāda saistība ar �o lietu. Bēringers izvērtēja manu pieprasījumu, un mēs vienojāmies, ka mēģināsim atgriezt Līsbetu sabiedrībā ar aud�uģimenes palīdzību. Tobrīd viņai bija piecpadsmit gadu.� �Un jūs viņu esat atbalstījis visus �os gadus.�

�Ne pietiekami. Es sāku cīnīties par viņu pēc tās epizodes metro. Tobrīd es biju Līsbetu iepazinis, un viņa man ļoti patika. Tai meitenei bija mugurkauls. Es neļāvu ievietot viņu klīnikā. Kompromiss bija tāds, ka Līsbetai atņēma rīcībspēju un es kļuvu par viņas aizbildni.�

�Bjerks ta�u nevarēja diktēt, kā tiesai jālemj. Tas pievērstu uzmanību. Viņ� gribēja Līsbetu ieslodzīt, tāpēc cītīgi apmeloja viņu ar psihiatriskajām ekspertīzēm, ko rakstījis arī Telebūrians, un cerēja, ka tiesa pieņems loģisku lēmumu. Bet viņi uzdūrās tavai frontei.�

�Es nekad neesmu uzskatījis, ka Līsbetai vajadzētu atrasties aizbildnībā. Bet, godīgi sakot, pārāk daudz nepūlējos �o lēmumu atcelt. Man vajadzēja rīkoties agrāk un apņēmīgāk. Bet Līsbeta man ļoti patika un� es to visu laiku atliku. Es vilcinājos. Un tad saslimu.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Nedomāju, ka jums vajadzētu vainot sevi. Jūs esat viens no nedaudzajiem, kas �o laiku bija viņas pusē.�

�Diem�ēl es nezināju, ka man vajadzētu rīkoties. Līsbeta bija mana kliente, bet neteica ne vārda par Zala�enko. Kad viņa iznāca no klīnikas, pagāja vairāki gadi, iekams viņa vispār izrādīja man kaut mazāko uzticē�anos. Tikai pēc tiesas es pirmo reizi jutu, ka Līsbeta sāk ar mani runāt vairāk, nekā formalitātes to prasa.� �Kā tas gadījās, ka viņa sāka stāstīt par Zala�enko?� �Pieņemu, ka viņa, par spīti visam, bija sākusi man uzticēties. Turklāt es vairākas reizes aizsāku sarunu par rīcībspējas atgū��anu. Līsbeta to apdomāja vairākus mēne�us, tad kādu dienu pie�zvanīja un gribēja tikties. Tobrīd viņa bija izlēmusi. Un pastāstīja to visu par Zala�enko un savu skatījumu uz notiku�o.� �Skaidrs.�

�Tad jūs varbūt ari saprotat, ka man bija grūti to aptvert. Tobrīd es sāku rakties pagātnē. Bet neatradu nevienu Zala�enko nevienā Zviedrijas reģistrā. Da�kārt man bija grūti iz�ķirt, vai viņa nefantazē.�

�Kad jūs piedzīvojāt insultu, par Līsbetas aizbildni kļuva Bjūr�mans. Tā nevarēja būt sagadī�anās.�

�Nē. Nezinu, vai mēs jelkad spēsim to pierādīt, bet man ir aizdomas - ja raksim pietiekami dziļi, tad atradīsim to� kur� nu tur kļuva par Bjerka pēcteci un nodarbojās ar Zala�enko lietas slēp�anu."

�Nav grūti saprast, kāpēc Līsbeta kategoriski atsakās runāt ar psihologiem vai varas pārstāvjiem,� Mīkaels sacīja. �Katru reizi, kad viņa to mēģināja, kļuva tikai ļaunāk. Viņa centās pastāstīt par notiku�o neskaitāmiem pieaugu�ajiem, bet neviens neklausī�jās. Viņa viena pati mēģināja glābt mātes dzīvību un aizstāvēja viņu pret psihopātu. Beidzot izdarīja vienīgo, ko spēja. Un pie�augu�ie neteica �labi darīts� vai �laba meitene�, bet iespundēja viņu trakonamā.�

�Tas nav glu�i tik vienkār�i. Es ceru, jūs saprotat, ka Līsbetai kaut kas kai�,� Palmgrēns asi sacīja.

�Kā jūs to domājat?�

�Jūs apzināties, ka bērnībā viņai ir bijis daudz sare�ģījumu, problēmu skolā un tā tālāk.�

�Tas ir bijis rakstīts visās avīzēs. Man arī būtu grūtības skolā, ja man būtu tāda bērnība.�

�Līsbetas problēmas ir daudz dziļākas par tām, kas atklājās mājās. Esmu lasījis visas psihiatriskās ekspertīzes, un tajās nav nekādas diagnozes. Bet es domāju, ka varam būt vienisprātis - Līsbeta Salandere nav glu�i normāla. Vai esat kādreiz spēlējis ar viņu �ahu?�

�Nē.�

�Viņai ir fotogrāfiskā atmiņa.�

�Zinu. Es to sapratu, kad strādāju kopā ar viņu.�

�Jā. Viņai patīk mīklas. Reiz, kad Līsbeta atnāca ciemos uz Ziemassvētku vakariņām, es iedevu viņai atrisināt da�us uzde�vumus no Mensa intelekta testa. Tas bija tāds tests, kur dotas piecas līdzīgas figūras un jānosaka, kā izskatās sestā.�

�Jā?�

�Es pats biju testu izmēģinājis, un puse atbil�u man bija parei�zas. Ar �o uzdevumu es noņēmos divus vakarus. Viņa uzmeta papīram skatienu un atbildēja pareizi uz visiem jautājumiem.� �Skaidrs,� Mīkaels sacīja. �Līsbeta ir ļoti īpa�a meitene.� �Viņai ir ārkārtīgi grūti komunicēt ar citiem cilvēkiem. Es domāju par Aspergera sindromu vai kaut ko tamlīdzīgu. Ja palasī�siet Aspergera pacientu klīniskos aprakstus, tur ir daudz iezīmju, kas ļoti atbilst Līsbetai, bet tikpat daudz tādu, kas neatbilst.� Palmgrēns uz mirkli apklusa.

�Līsbeta ne mazākajā mērā nav bīstama cilvēkiem, kas liek viņu mierā un izturas pret viņu ar cieņu.�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Tomēr viņa, neap�aubāmi, ir agresīva,� Palmgrēns klusi pie�bilda. �Ja Līsbetu izprovocē vai apdraud, viņa var dot kārtīgu pretsparu.�

Mīkaels atkal pamāja.

�Jautājums, ko mēs tagad iesāksim,� Holgers Palmgrēns sacīja.

�Tagad mēs sameklēsim Zala�enko,� Mīkaels atbildēja.

�ajā mirklī pie durvīm pieklauvēja Dr. Sivamandans.

�Ceru, ka neiztraucēju. Bet, ja jūs interesē Līsbeta Salandere, jums varbūt vajadzētu ieslēgt televizoru un paskatīties ziņas.�

Līsbeta Salandere drebēja aiz niknuma. No rīta viņa vienā mierā bija aizbraukusi uz Bjūrmana vasarnīcu. Viņa nebija ieslēgusi datoru kop� iepriek�ējā vakara un pa dienu bija pārāk aizņemta, lai klausītos ziņas. Līsbeta gan bija gaidījusi, ka tā jezga Stallar- holmenā pievērsīs uzmanību, ta�u nebija gatava vētrai, kas viņu gaidīja TV ziņās.

Mirjama Vu gulēja Dienvidu slimnīcā, viņu bija piekāvis blonds milzis, kas viņu nolaupīja pie Lundagātanas nama. Mirjamas stā�voklis bija nopietns.

Paolo Roberto bija viņu izglābis. Nebija izprotams, kā viņ� nokļuvis pie noliktavas Nīkvarnā. Roberto intervēja, kad viņ� iznāca pa slimnīcas durvīm, bet viņ� nevēlējās sniegt komentā�rus. Boksera seja izskatījās tā, it kā viņ� būtu piedzīvojis desmit raundus ar sasietām rokām.

Me�ā, uz kuru aizveda Mirjamu Vu, bija apraktas divu cilvēku mirstīgās atliekas. Vakarā ziņoja, ka policija atradusi vēl tre�o vietu. Varbūt tur bija vēl citi kapi.

Un tad Līsbetas Salanderes meklē�ana.

Tīkls savilkās. Dienā policija bija ielenkusi viņu vasarnīcu rajonā Stallarholmenas apkaimē. Viņa bija bruņota un bīstama. Līsbeta bija sa�āvusi vienu Hell�s Angels locekli, varbūt divus.

Ap�aude notikusi pie Nilsa Bjūrmana vasarnīcas. Vakarā poli�cija ziņoja, ka Salanderei laikam izdevies izsprukt un atstāt �o rajonu.

Izmeklē�anas vadītājs Rikards Ēkstrems sasauca preses konfe�renci. Viņ� atbildēja izvairīgi. Nē, viņ� nevarot atbildēt uz jautā�jumu, vai Līsbetai Salanderei ir kāds sakars ar Hell�s Angels. Nē, viņ� nevarot apstiprināt ziņas, ka Salandere redzēta pie nolikta�vas Nīkvarnā. Nē, nekas nenorādot, ka tā ir kriminālās pasaules rēķinu kārto�ana. Nē, neesot skaidri zināms, vai Līsbeta Salandere paveikusi En�ēdes slepkavības viena. Ēkstrems piebilda: policija nekad neesot apgalvojusi, ka viņa ir slepkava, tikai izsludinājusi meklē�anu, lai varētu Salanderi nopratināt par slepkavībām.

Līsbeta sarauca uzacis. Izmeklē�anā acīmredzot kaut kas bija noticis.

Līsbeta pieslēdzās Internetam un vispirms izlasīja avī�u repor�tā�as, pēc tam pārskatīja prokurora Ēkstrema, Dragana Armanska un Mīkaela Blumkvista datorus.

Ēkstrema e-pastā bija vairākas interesantas vēstules, it sevi�ķi ziņa, ko pulksten 17.22 nosūtījis kriminālinspektors Jans Bublans�kis. Tā bija īsa un vērsa iznīcino�u kritiku pret Ēkstrema vadības stilu. Vēstules noslēgumu gandrīz varēja uztvert kā ultimātu. Bublanska vēstule bija izkārtota pa punktiem. Viņ� pieprasīja, lai a) inspektori Sonju Mūdigu nekavējoties atjauno izmeklē�anā; b) izmeklē�ana pievēr�as citiem iespējamiem En�ēdes slepkavām; kā arī lai c) sākas kārtīga izmeklē�ana par nezināmo figūru, kas dzīvo ar vārdu Zala.

Apsūdzība pret Līsbetu Salanderi balstās uz vienu vienīgu smagu pierādījumu - viņas pirkstu nospiedumiem uz slep�kavības iero�a. Tas, kā Tu labi zini, ir pierādījums, ka viņa ir pieskārusies ierocim, bet nenozīmē, ka viņa no tā �āvusi, un vēl mazāk, ka viņa to vērsusi pret upuriem.

�obrīd mēs zinām, ka �ajā drāmā ir iejauktas arī citas per�sonas, ka Sēderteljes policija ir atradusi apraktus divus līķus un tagad iezīmēta vēl viena vieta, kas jāizpēta. Noliktava pieder Kārla Magnusa Lundīna brālēnam. Vajadzētu būt acīm redza�mam, ka Līsbetai Salanderei ar to diezin vai ir kāda saistība, lai cik agresīva viņa būtu un lai kāds būtu viņas īstais psiho�loģiskais profils.

Bublanskis noslēdza vēstuli ar paziņojumu: ja viņa prasības netiks apmierinātas, viņ� būs spiests atkāpties no izmeklē�anas un nedomā darīt to klusi. Ēkstrems atbildēja, ka Bublanskis var rīkoties, kā uzskata par labāku.

Vēl vairāk pārsteidzo�as informācijas Līsbeta atrada Dragana Armanska cietajā diskā. īsa sarakste ar Milton algu grāmatvedi apliecināja, ka Niklass Ēriksons nekavējoties atstāj darbu firmā. Viņam jāizmaksā iekrātā atvaļinājuma nauda un pabalsts trīs mēne�algu apmērā. Vēstulē de�urantam bija pavēle: kad Ērik�sons ieradīsies firmā, viņ� jāpavada līdz rakstāmgaldam savākt personiskās mantas un pēc tam jāizraida no darbavietas. Vēstule tehniskajai daļai noteica, ka Ēriksona caurlaides kartīte vairs nav derīga.

Ta�u visinteresantākā bija īsā sarakste starp Draganu Armanski un Milton Security advokātu Franku Alēniusu. Dragans uzdeva jau�tājumu: kā aresta gadījumā vislabāk pārstāvēt Līsbetu Salanderi? Sākumā Alēniuss atbildēja, ka Milton nav iemesla iesaistīties, ja bijusī darbiniece izdarījusi slepkavību - tas drīzāk varētu rosināt negatīvu publicitāti, ja uzņēmums būtu iejaukts �ādā notikumā. Armanskis nikni atbildēja, ka Līsbetas Salanderes vaina slepka�vībās vēl ir atklāts jautājums un runa ir par atbalstu biju�ajai darbiniecei, kura, pēc Armanska domām, nav vainīga.

Līsbeta atvēra Mīkaela Blumkvista cieto disku un konstatēja, ka viņ� neko nav uzrakstījis vai nav ieslēdzis datoru kop� iepriek��ējā rīta. Tur nebija nekā jauna.

Sonijs Būmans nolika mapi uz apsprie�u galda Dragana Ar�manska kabinetā. Viņ� smagi apsēdās. Frēklunds paņēma mapi, atvēra to un sāka lasīt. Dragans Armanskis stāvēja pie loga un vēroja Vecpilsētu.

��I laikam ir pēdējā, ko varu iesniegt. Sākot ar �odienu, esmu patriekts no izmeklē�anas,� Būmans sacīja.

�Nav tava vaina,� Frēklunds piebilda.

�Nav gan,� Armanskis piebalsoja un apsēdās. Kaudzītē uz galda viņ� bija savācis visus materiālus, ko Būmans viņam sagā�dājis gandrīz divās nedēļās.

�Tu esi labi pastrādājis, Sonij. Es runāju ar Bublanski. Viņ� pat atvainojās, ka bijis spiests no tevis atbrīvoties, bet Ēriksona dēļ viņam nebija izvēles.�

�Viss kārtībā. Es atklāju, ka Milton man patīk daudz labāk nekā Kungsholmenā.�

�Vai vari apkopot svarīgāko?�

�Nu, ja mūsu mērķis bija atrast Līsbetu Salanderi, tad mums nemaz nav veicies. �ī ir ļoti juceklīga izmeklē�ana ar daudziem viedokļiem, un Bublanskis varbūt visu pilnā mērā nekontrolē.�

�Hanss Faste��

�Hanss Faste ir nejauks tips. Bet problēma nav tikai Faste un juceklīga izmeklē�ana. Bublanskis ir parūpējies, lai visas idejas tiktu izpētītas, cik vien iespējams, pilnīgi. Nelaime tā, ka Salan�dere ir dikti labi pratusi satīrīt pēdas aiz sevis.�

�Bet tavs darbs ta�u nebija tikai notvert Salanderi,� Armanskis iejaucās.

�Nē, un es priecājos, ka mēs sākumā neinformējām Ēriksonu par manu otro uzdevumu. Man vajadzēja būt arī par tavu spiegu un gādāt, lai Salanderi nepakar nevainīgu.�

�Un kā tev �odien liekas?�

�Kad sākām darbu, es biju diezgan pārliecināts, ka viņa ir vai�nīga. �odien es nezinu. Ir uzradies tik daudz pretrunīgu detaļu��

�Jā?�

��ka es vairs neuzskatītu viņu par galveno aizdomās turamo. Es aizvien vairāk sāku domāt, ka Mīkaela Blumkvista spriedu�miem ir kaut kāda jēga.�

�Tas nozīmē, ka mums jāmeklē citi slepkavas. Vai sāksim izmeklē�anu no sākuma?� Armanskis jautāja un ielēja apsprie�des dalībniekiem kafiju.

Līsbeta Salandere piedzīvoja vienu no ļaunākajiem vakariem savā dzīvē. Viņa domāja par mirkli, kad iemeta degbumbu pa Zala�enko ma�īnas logu. Tajā mirklī bija beigu�ies murgi un viņa sajuta lielu iek�ējo mieru. Gadu gaitā Līsbetai bija radu�ās citas problēmas, ta�u runa vienmēr bija par viņu, un viņa tika ar tām galā. Tagad runa bija par Mimī.

Mimī sadauzīta gulēja Dienvidu slimnīcā. Mimī bija nevainīga. Viņai ar to nebija nekāda sakara. Mimī vienīgais noziegums bija tas, ka viņa pazina Līsbetu Salanderi.

Līsbeta izlamāja sevi. Tā bija viņas vaina. Viņu mocīja sirdsap�ziņas pārmetumi. Līsbeta bija paturējusi noslēpumā savu adresi un parūpējusies, lai pati būtu visādi aizsargāta. Un tad pierunā�jusi Mimī apmesties dzīvoklī, par kuru zināja visi.

Kā viņa varēja būt tik neapdomīga?

Tikpat labi viņa būtu varējusi piekaut Mimī pati.

Meitene bija tik nelaimīga, ka acīs saskrēja asaras. Līsbeta Salandere nekad neraud. Viņa noslaucīja asaras.

Ap pusvienpadsmitiem Līsbeta jutās tik nervoza, ka nespēja palikt dzīvoklī. Viņa uzvilka virsdrēbes un izlavījās ārā naktī. Līsbeta staigāja pa mazajām ieliņām, līdz nonāca pie Ringvēgena un stāvēja pie Dienvidu slimnīcas iebrauktuves. Viņai gribējās aiziet uz Mimī palātu, pamodināt draudzeni un pateikt, ka viss būs labi. Tad viņa ievēroja policijas auto bākugunis pie Sinkenas un nogriezās �ķērsielā, pirms viņu pamana.

Līsbeta atgriezās Mūsebakē īsi pēc pusnakts. Viņa bija nosalusi, tāpēc noģērbās un ielīda savā Ikea gultā. Viņa nespēja aizmigt.

Pulksten vienos Līsbeta piecēlās un kaila izgāja caur tum�o dzī�vokli. Viņa iegāja viesu istabā, kur bija novietojusi gultu un kumodi, bet kop� tā laika nebija spērusi kāju. Meitene apsēdās uz grīdas, atbalstījusi muguru pret sienu, un blenza tumsā. Līsbeta Salandere un viesu istaba. Cik smieklīgi!

Viņa sēdēja līdz diviem naktī, kad bija tā nosalusi, ka trīcēja. Tad sāka raudāt. Līsbeta nevarēja atcerēties, ka tā jelkad būtu noticis.

Pustrijos naktī Līsbeta Salandere bija nomazgājusies un apģēr�busies. Viņa ieslēdza kafijas automātu, pagatavoja sviestmaizes un ieslēdza datoru. Viņa iekļuva Mīkaela Blumkvista cietajā diskā. Līsbetu pārsteidza tas, ka viņ� nav atjaunojis savus pierakstus, ta�u viņa naktī nebija spējusi par to domāt.

Pieraksti joprojām bija neskarti, tāpēc meitene atvēra mapi <LĪSBETA SALANDERE>. Viņa tūlīt atrada jaunu failu ar virs�rakstu [Līsbeta-SVARĪGI], Līsbeta atvēra dokumenta rekvizītus. Fails bija izveidots pulksten 00.52. Viņa noklik�ķināja un izlasīja ziņu.

Līsbeta, nekavējoties sazinies ar mani! �is stāsts ir briesmī�gāks, nekā es būtu varējis iedomāties. Es zinu, kas ir Zala�enko, un domāju, ka zinu, kas notika. Es runāju ar Holgeru Palmgrēnu. Esmu sapratis Telebūriana lomu un to, kāpēc bija tik svarīgi ieslo�dzīt tevi psihiatriskajā slimnīcā. Laikam zinu, kas nogalināja Dāgu un Miu. Laikam zinu, kāpēc, bet man trūkst da�u iz�ķirīgo detaļu.

Es nesaprotu Bjūrmana lomu. PIEZVANI MAN. TŪLĪT SAZINIES AR MANI. MĒS TO VARAM ATRISINĀT./Mīkaels

Līsbeta izlasīja vēstuli divas reizes. Kalle Blumkvists bija �akls. Teicamnieks. Sasodītais teicamnieks. Viņ� joprojām domāja, ka to iespējams atrisināt.

Mīkaels gribēja labu. Viņ� gribēja palīdzēt.

Viņ� nesaprata - lai kas ari notiktu, Līsbetas dzīve bija galā.

Tā bija beigusies, jau pirms viņai apritēja trīspadsmit.

Bija tikai viens atrisinājums.

Līsbeta atvēra jaunu failu un mēģināja uzrakstīt atbildi Mīka�elam, bet domas riņķoja pa galvu un bija tik daudz sakāmā.

Līsbeta Salandere iemīlējusies. Cik smieklīgi!

Viņ� nekad neko neuzzinās. Viņa neatvēlēs Mīkaelam to prieku patīksmināties par viņas jūtām.

Līsbeta izdzēsa failu un blenza uz tuk�o ekrānu. Bet patiesībā Mīkaels nebija pelnījis pilnīgu klusē�anu. Viņ� bija uzticami stā�vējis Līsbetas ringa stūrī kā spītīgs alvas zaldātiņ�. Viņa atvēra jaunu failu un uzrakstīja vienu vienīgu rindiņu.

Paldies par to, ka biji mans draugs.

Vispirms Līsbetai bija jāpieņem daļa stratēģisku lēmumu. Viņai vajadzēja transporta līdzekli. Vīnsarkanā honda Lundagātanā bija kārdino�a, ta�u pilnīgi izslēgta. Prokurora Ēkstrema klēpjdatorā nekas neliecināja, ka izmeklē�anā kāds būtu atklājis viņas pir�kumu, varbūt tāpēc, ka ma�īna bija nopirkta pavisam nesen un viņa pat vēl nebija paspējusi iesniegt dokumentus reģistrācijai un apdro�inā�anai. Tomēr Līsbeta nevarēja paļauties uz to, ka Mimī nopratinā�anā nav izpļāpājusies par ma�īnu, un zināja, ka Lundagātanu laiku pa laikam novēro.

Policija zināja, ka viņai ir motocikls, un to bija vēl sare�ģītāk izdabūt no pagraba Lundagātanā. Turklāt pēc vairākām gan�drīz vasarīgi siltām dienām bija prognozēts nepastāvīgs laiks, un Līsbetai nebija vēlē�anās ar motociklu braukt pa slideniem ceļiem.

Protams, varēja noīrēt ma�īnu uz Irēnes Neseres vārda, bet tas bija riskanti. Vienmēr pastāvēja iespēja, ka viņu kāds pazīs un Irēnes Neseres vārds kļūs neizmantojams. Tā būtu katastrofa, jo Nesere bija viņas sētas durvis izkļū�anai no valsts.

Tad Līsbeta savilka lūpas greizā smaidā. Bija ta�u vēl kāda iespēja. Viņa datorā ielogojās Milton Security tīklā un sameklēja autoparku, ko administrēja firmas sekretāre. Milton Security pie�derēja deviņdesmit piecas automa�īnas, no kurām vairums bija apsardzes ma�īnas ar logo. Vairums no tām stāvēja da�ādās lie�lajās garā�ās pilsētā. Bet bija arī da�as parastas civilās ma�īnas, ko pēc vajadzības varēja izmantot darba braucieniem. Tās stāvēja Milton firmas garā�ā pie Slusenas. Būtībā aiz stūra.

Līsbeta izpētīja personāla failus un izvēlējās darbinieku Mar�kusu Kolanderu, kas tikko bija paņēmis divu nedēļu atvaļinājumu. Viņ� bija atstājis viesnīcas telefona numuru Kanāriju salās. Līs�beta pārveidoja viesnīcas nosaukumu un samainīja vietām cipa�rus telefona numurā. Tād ierakstīja piezīmi, ka Kolanders pirms atvaļinājuma aizvedis vienu no civilajām ma�īnām uz servisu ar pamatojumu, ka sabojājies sajūgs. Viņa izvēlējās toijotu korollu ar automātisko ātrumkārbu, kuru bija izmantojusi jau agrāk, un pierakstīja, ka ma�īna būs atpakaļ pēc nedēļas.

Visbeidzot Līsbeta iegāja sistēmā un pārprogrammēja novēro��anas kameras, kurām būs spiesta iet garām. Starp pulksten 04.30 un 05.00 tās atkārtos iepriek�ējā pusstundā uzņemtos kadrus, ta�u ar mainītu taimkodu.

īsi pirms �etriem rītā Līsbeta bija sakravājusi mugursomu. Tajā bija divas drēbju kārtas, divas asaru gāzes patronas un pielādēts elektro�oks. Līsbeta paskatījās uz abiem pievāktajiem iero�iem. Viņa izbrāķēja Sandstrema Colt 1911 Government un izvēlējās Sonija Nieminena poļu P-83 Wanad, kurai magazīnā trūka vie�nas patronas. Tā bija mazāka un labāk gulēja plaukstā. Līsbeta iebāza to jakas kabatā.

Līsbeta aizvēra savu PowerBook, ta�u atstāja to uz rakstāmgalda. Cietā diska saturu viņa bija pārvedusi uz �ifrētu backup tīklā un pēc tam izdzēsusi visu cieto disku ar pa�as sarakstītu pro�grammu, kas garantēja, ka tā saturu nespētu atjaunot pat viņa. Līsbeta nosprieda, ka datoru viņai nevajadzēs un būtu neērti stiept to līdzi. Toties paņēma Palm Tungsten plaukstdatoru.

Līsbeta palūkojās apkārt darbistabā. Meiteni pārņēma sajūta, ka viņa vairs neatgriezīsies Mūsebakes dzīvoklī, un viņa secināja, ka te paliek noslēpumi, ko varbūt vajadzētu iznīcināt. Līsbeta uzmeta skatienu rokaspulkstenim un saprata, ka laika ir maz. Viņa pēdējo reizi paskatījās apkārt un izslēdza galda lampu.

Līsbeta devās uz Milton Security, izgāja cauri garā�ai un ar liftu uzbrauca uz administrāciju. Tuk�ajos gaiteņos viņa nevienu nesa�stapa, un nebija nekādu problēmu paņemt ma�īnas atslēgas no neaizslēgtā skapī�a sekretariātā.

Pēc pusminūtes Līsbeta jau bija garā�ā un atslēdza korollu. Viņa iemeta mugursomu pasa�ieru sēdeklī un noregulēja vadī�tāja sēdekli un spoguli. Garā�as vārtus viņa atvēra ar savu veco caurlaides kartīti.

Pēc puspieciem rītā Līsbeta izbrauca no Dienvidu Mēlarstran- das pie Rietumu tilta. Sāka aust gaisma.

Mīkaels Blumkvists pamodās pusseptiņos no rīta. Viņ� nebija uzlicis pulksteni un bija gulējis tikai trīs stundas. Mīkaels piecē�lās, ieslēdza iBook un atvēra mapi <LĪSBETA SALANDERE>. Viņ� tūlīt atrada Līsbetas lakonisko atbildi.

Paldies par to, ka biji mans draugs.

Mīkaels juta aukstus �ermuļus noskrienam gar muguru. Ne jau �ādu atbildi viņ� bija gaidījis. Tā bija glu�i kā atvadu replika. Līsbeta Salandere viena pret pasauli. Viņ� aizgāja uz virtuvi, ieslē�dza kafijas automātu un devās tālāk uz vannas istabu. Uzvilka izdilu�us d�insus un aptvēra, ka aizvadītajās nedēļās nav maz�gājis drēbes un viņam vairs nav neviena tīra krekla. Zem pelēkās �aketes viņ� uzvilka vīnsarkanu sporta kreklu.

Virtuvē apziezdams sviestmaizes, Mīkaels piepe�i pamanīja metālisku spīdumu uz darbvirsmas starp mikroviļņu krāsni un sienu. Viņ� sarauca uzacis, paņēma no atvilktnes dak�iņu un ar to izvilka atslēgu sai�ķi.

Līsbetas Salanderes atslēgas. Viņ� tās bija atradis pēc uzbru�kuma Lundagātanā un uzlicis uz mikroviļņu krāsns kopā ar viņas somu. Tās dro�i vien bija nokritu�as. Viņ� nebija tās atdevis Sonjai Mūdigai, kad viņa atnāca pēc somas.

Mīkaels blenza uz atslēgu sai�ķi. Trīs lielas un trīs mazas atslēgas. Trīs lielās bija ārdurvīm, dzīvoklim un dro�ības slēdze�nei. Viņas dzīvoklis. Tās nederēja Lundagātanai. Kur, ellē, viņa dzīvo?

Mīkaels uzmanīgi nopētīja trīs mazās atslēgas. Viena derēja Līsbetas Kawasaki. Viena bija tipiska seifa vai skapī�a atslēga. Mīkaels pacēla tre�o. Uz tās bija numurs 24914. Atklāsme iespēra viņam kā zibens.

Pastkastīte. Līsbetai Salanderei ir pastkastīte.

Viņ� telefonu grāmatā sameklēja Sēdermalmes pasta nodaļas. Viņa bija dzīvojusi Lundagātanā. Ringens bija par tālu. Varbūt Homsgātana. Vai Rūsenlundsgātana.

Mīkaels izslēdza kafijas automātu, pameta brokastis un ar Ērikas Bergeres BMW aizbrauca līdz Rūsenlundsgātanai. Atslēga nederēja. Viņ� brauca tālāk uz Hornsgātanas pasta nodaļu. At�slēga derēja pastkastītei ar numuru 24914. Mīkaels to atvēra un atrada divdesmit divus sūtījumus, ko iebāza savas datorsomas ārējā kabatā.

Viņ� turpināja ceļu pa Hornsgātanu, atstāja ma�īnu pie Kvar- ters kinoteātra un paēda brokastis Copacabana Bergsundas krast�malā. Gaidīdams cajfe latte, viņ� citu pēc citas nopētīja vēstules. Visas bija adresētas Wasp Enterprises. Deviņas vēstules bija sūtītas no �veices, astoņas - no Kaimanu salām, viena - no Laman�a salām un �etras - no Gibraltāra. Mīkaels bez sirdsapziņas pār�metumiem atplēsa aploksnes. Divdesmit vienā vēstulē bija banku atskaites un izraksti no da�ādiem kontiem un fondiem. Mīkaels konstatēja, ka Līsbeta ir bagāta kā Krēzs.

Divdesmit otrā vēstule bija biezāka. Adrese rakstīta ar roku. Logo uz aploksnes norādīja, ka vēstule sūtīta no adreses Bucha- nan House, Queensway Quay Gibraltārā. Vēstules galviņa liecināja, ka to sūtījis D�eremijs S. Makmilans, Solicitor. Viņam bija glīts rokraksts.

D�eremijs S. Makmilans

Solicitor

Dārgā mis Salandere!

Ar �o apliecinu, ka 20. janvārī veikts pēdējais maksājums par Jūsu nekustamo īpa�umu. Kā vienojāmies, es nosūtu Jums visu dokumentu kopijas, bet oriģinālus paturē�u pie sevis. Ceru, ka tas Jūs apmierinās.

Es ļoti ceru, ka Jums klājas labi, mana dārgā. Man ļoti patika Jūsu pārsteiguma vizīte pagāju�ajā vasarā un jāteic, ka Jūsu klātbūtne bija spirdzino�a. Ja nepiecie�ams, ceru, ka varē�u sniegt Jums citus pakalpojumus.

Ar cieņu, D�SM

Vēstule bija nosūtīta 24. janvāri. Līsbeta Salandere acīmredzot neiztuk�oja pastkastīti īpa�i bie�i. Mīkaels lūkojās uz pievieno�tajiem dokumentiem. Tas bija pirkuma līgums par dzīvokli Fis- kargātanā 9, Mūsebakē.

Tad Mīkaels aizrijās ar kafiju. Pirkuma summa bija divdesmit pieci miljoni kronu, un tā bija pārskaitīta divos maksājumos ar divpadsmit mēne�u atstarpi.

Līsbeta Salandere redzēja, kā tum�matains spēcīgas miesasbū�ves vīrietis atslēdz firmas Auto-Expert sāndurvis Eskilstūnā. Tur bija garā�a, serviss un autonoma. Tipiska daudzprofilu firmele. Bija bez desmit minūtēm septiņi, un ar roku rakstīta zīme uz parādes durvīm vēstīja, ka veikalu atvērs 07.30. Līsbeta �ķērsoja ielu, atvēra sāndurvis un arī iegāja veikalā. Vīrietis izdzirdēja viņu un pagriezās.

�Refiks Alba?� Līsbeta jautāja.

�Jā. Kas jūs esat? Vēl nav atvērts.�

Līsbeta pacēla Sonija Nieminena P-83 Wanad un, turēdama to ar abām rokām, pavērsa stobru pret vīrie�a seju.

�Man nav ne laika, ne vēlē�anās pļāpāt. Es gribu redzēt izno�māto ma�īnu reģistru. Tūlīt. Jums ir desmit sekundes.�

Refiks Alba bija �etrdesmit divus gadus vecs. Viņ� bija kurds, dzimis Dijarbarkirā un savā mū�ā redzējis gana daudz iero�u. Viņ� stāvēja kā paralizēts. Tad saprata: ja viņa kantori ienāk traka sieviete ar ieroci rokās, diskusijām nav vietas.

�Datorā,� viņ� sacīja.

�Ieslēdziet to.�

Viņ� paklausīja.

�Kas ir aiz tām durvīm?� Līsbeta jautāja, kamēr dators iedūcās un monitors sāka mirgot.

�Tikai skapis.�

�Atveriet durvis.�

Skapī bija da�i kombinezoni.

�Labi. Mierīgi lieniet skapī, un es jums neko nedarī�u.�

Alba bez iebildumiem paklausīja.

�Paņemiet savu mobilo, nolieciet uz grīdas un pasperiet uz manu pusi.�

Alba izdarīja, kā viņa likusi.

�Labi. Aizveriet durvis.�

Firmai bija antīks dators ar Windows 95 un 280 MB cieto disku. Pagāja vesela mū�ība, iekams atvērās Excel fails ar ziņām par auto iznomā�anu. Līsbeta konstatēja, ka baltais volvo, kurā brauca blondais milzis, bija iznomāts divas reizes. Vispirms uz divām nedēļām janvārī un pēc tam no 1. marta. Auto vēl nebija atdots. Milzis maksāja nedēļas maksājumu par ilgtermiņa nomu.

Viņa vārds bija Ronalds Nīdermanis.

Līsbeta nopētīja mapes plauktā virs datora. Vienai no tām uz muguras bija glīti uzdrukāti vārdi PERSONU DOKUMENTI. Viņa paņēma mapi un sameklēja Ronaldu Nīdermani. Iznomājot ma�īnu janvārī, viņ� bija uzrādījis pasi, un Refiks Alba bija to nokopējis. Līsbeta tūlīt pazina blondo milzi. Pēc pases viņ� bija vācietis, trīsdesmit piecus gadus vecs, dzimis Hamburgā. Fakts, ka Refiks Alba pasi nokopējis, liecināja, ka Ronalds Nīdermanis ir parasts klients, nevis kāds paziņa, kas ma�īnu aizņēmies.

Pa�ā apak�ā Refiks Alba bija pierakstījis mobilā telefona nu�muru un pastkastīti Gēteborgā.

Līsbeta nolika mapi atpakaļ un izslēdza datoru. Viņa palū�kojās apkārt un uz grīdas pie ārdurvīm pamanīja gumijas ķīli. Līsbeta to paņēma, aizgāja pie skapja un pieklauvēja pie durvīm ar pistoles stobru.

�Vai jūs mani dzirdat?�

�Jā.�

�Vai zināt, kas es esmu?�

Klusums.

Viņam jābūt aklam, ja nav mani pazinis.

�Labi. Jūs zināt, kas es esmu. Vai jūs baidāties no manis?�

�Jā.�

�Nevajag baidīties, Albas kungs. Es jums neko nedarī�u. Tūlīt bū�u beigusi. Atvainojos, ka jūs apgrūtināju.�

�Ē� nekas.�

�Vai jums tur pietiek gaisa?�

�Jā� ko jūs īsti gribat?�

�Gribēju paskatīties, vai kāda sieviete pirms diviem gadiem nav īrējusi no jums ma�īnu,� Līsbeta meloja. �Es neatradu, ko mek�lēju. Bet tā nav jūsu vaina. Pēc pāris minūtēm es ie�u prom.�

�Labi.�

�Es ielik�u zem skapja durvīm gumijas ķīli. Durvis ir pietiekami plānas, lai jūs varētu tikt laukā, bet tas prasīs laiku. Nezvaniet policijai. Jūs mani nekad vairs neredzēsiet. Varat atvērt biroju kā parasti un izlikties, ka nekas nav noticis.�

Iespēja, ka Alba nezvanīs policijai, bija visai niecīga, ta�u ne�kaitēja norādīt viņam alternatīvu. Līsbeta pameta kantori, devās pie savas palienētās toijotas un ātri pārģērbās par Irēni Neseri.

Viņa bija saīgusi par to, ka nav atradusi īstu blondā mil�a adresi - vēlams, Stokholmas apkaimē -, bet tikai pastkastīti Zviedrijas otrā galā. Ta�u tas bija vienīgais pavediens. Labi. Uz Gēteborgu.

Līsbeta aizbrauca līdz E20 un pagriezās uz rietumiem Ārbor- gas virzienā. Viņa ieslēdza radio, bet ziņu izlaidums tikko bija beidzies un sāka skanēt reklāma. Viņa klausījās Deividu Boviju, kas dziedāja putting outfire with gasoline. Līsbetai nebija ne jaus�mas, kas to dzied un kas tā par dziesmu, ta�u vārdi �ķita pra�vietiski.

Mīkaels vēroja Fiskargātanas 9. nama parādes durvis Mūse- bakē. Tā bija ieeja vienā no Stokholmas ekskluzīvākajām un diskrētākajām adresēm. Viņ� iebāza atslēgu slēdzenē. Tā derēja nevainojami. Iedzīvotāju saraksts kāpnēs neko nelīdzēja. Mīkaels nosprieda, ka lielāko daļu mājas aizņem firmu dzīvokļi, bet �ķita, ka te ir arī da�as privātas adreses. Viņ� nebrīnījās, ka Līsbetas Salanderes vārda nav kāpņu telpā, bet �ķita neticami, ka tā varētu būt viņas paslēptuve.

Viņ� kāpa augstāk no stāva uz stāvu un lasīja plāksnītes uz durvīm. Neviena neko neizteica. Tad viņ� nonāca aug�stāvā un uz durvīm izlasīja V. Kulla.

Mīkaels ķēra pie pieres. Viņ� pēk�ņi pasmaidīja. Mīkaels no�sprieda, ka vārds noteikti nav domāts viņa paķircinā�anai, bet izvēlēts kāda privāta ironiska vērojuma dēļ, - tomēr kur gan citur lai Kalle Blumkvists meklētu Līsbetu Salanderi.

Mīkaels uzlika pirkstu uz zvana pogas un minūti gaidīja. Tad paņēma atslēgas un atslēdza dro�ības slēdzeni un apak�ējo slē�dzeni.

Mirklī, kad viņ� atvēra durvis, iepīkstējās signalizācija.

Līsbetas Salanderes mobilais telefons iepīkstējās, kad viņa atra�dās uz E20 Glanshammarā tūlīt aiz Erebrū. Līsbeta nekavējoties piebremzēja un nostūrēja ceļa malā. Viņa izvilka no kabatas plaukstdatoru un savienoja to ar telefonu.

Pirms piecpadsmit sekundēm kāds bija atvēris viņas dzīvokļa durvis. Signalizācija nebija savienota ne ar vienu apsardzes firmu. Tās uzdevums bija tikai brīdināt viņu pa�u, ja kāds ielauzīsies vai citādi atvērs durvis. Pēc trīsdesmit sekundēm signalizācija iedar�bosies un nelūgtais viesis dabūs nepatīkamu pārsteigumu krāsu bumbas veidā; tā bija iemontēta viltus elektrības kontaktā blakus durvīm. Līsbeta aizrautīgi pasmaidīja un skaitīja sekundes.

Mīkaels nervozi blenza uz signalizācijas displeju pie durvīm. Kaut kāda iemesla dēļ viņ� pat nebija iedomājies, ka dzīvoklī varētu būt signalizācija. Viņ� redzēja, ka digitālais pulkstenis skaita sekundes. Millennium signalizācija sāka darboties, ja neviens trīs�desmit sekun�u laikā nebija nospiedis pareizo �etrciparu kodu, un drīz pēc tam parādījās pāris muskuļotu pui�u no apsardzes firmas.

Pirmā doma bija aizvērt durvis un veikli nozust. Bet viņ� stā�vēja kā sastindzis.

�etri cipari. Neiespējami uzminēt uz labu laimi.

25-24-23-22�

Sasodītā Pepija Gar�

19-18�

Kādu kodu tu izmanto?

15-14-13�

Viņ� juta, ka panika pieaug.

10-9-8�

Tad Mīkaels pacēla roku un izmisumā sastādīja vienīgo kodu, kādu spēja iedomāties. 9277. Cipari atbilda burtiem WASP uz tastatūras.

Mīkaelam par lielu izbrīnu, skaitī�ana apstājās pie se�ām se�kundēm. Pēc tam signalizācija nopīkstēja pēdējo reizi, pirms uz displeja parādījās nulle un iedegās zaļa lampiņa.

Līsbeta iepleta acis. Viņai �ķita, ka saskaitījusi nepareizi, tāpēc viņa pakratīja datoru, kas patiesībā bija pilnīgi iracionāli. Skai�tī�ana bija apstājusies se�as sekundes, pirms jāsprāgst krāsu bumbai. Un nākamajā mirklī displejs rādīja nulli.

Neiespējami.

Neviens cilvēks pasaulē nezināja kodu. Signalizācija pat nebija pieslēgta nevienai apsardzes firmai.

Kā?

Viņa nespēja iedomāties, kā tas varētu būt iespējams. Policija? Nē. Zala? Izslēgts.

Līsbeta sastādīja telefonā kādu numuru un gaidīja, kad pie�slēgsies novēro�anas kameras un sāks sūtīt uz telefonu zemas iz�ķirtspējas attēlus. Kamera bija paslēpta tādā kā dūmu detek�torā pie griestiem priek�namā un katru sekundi uzņēma vienu attēlu. Līsbeta apskatīja visu sekvenci, sākot no nulles - mirkļa, kad atvērās durvis un iedarbojās signalizācija. Līsbetas sejā lē�nām uzplauka greizs smaids, kad viņa ieraudzīja Mīkaelu Blumk�vistu pusminūti izpildām drud�ainu pantomīmu, pirms viņ� bei�dzot sastādīja kodu un pēc tam atspiedās pret stenderi ar tādu sejas izteiksmi, it kā tikko būtu piedzīvojis sirdslēkmi.

Stulbais Kalle Blumkvists bija sadzinis viņai pēdas.

Mīkaelam bija atslēgas, ko viņa pazaudēja Lundagātanā. Viņ� bija pietiekami apķērīgs, lai atcerētos, ka Līsbetas tīkla pseido�nīms ir Wasp. Un, ja reiz viņ� bija atradis dzīvokli, tad dro�i vien bija arī izspriedis, ka tas pieder Wasp Enterprises. Kamēr Līsbeta nolūkojās, Mīkaels sāka raustīgi pārvietoties pa priek�namu un pazuda no objektīva redzesleņķa.

Velns! Kā es varēju būt tik paredzama! Un kāpēc atstāju� tagad viņas noslēpumi bija pieejami Mīkaela Blumkvista ok�ķerējo�ām acīm.

Pēc divu minū�u pārdomām Līsbeta nolēma, ka tam vairs nav nozīmes. Viņa bija izdzēsusi cieto disku. Tas bija svarīgākais. Tas varbūt pat bija labi, ka tie�i Mīkaels atradis viņas slēptuvi. Viņ� jau zināja vairāk Līsbetas noslēpumu nekā jebkur� cits cilvēks. Teicamnieks rīkosies pareizi. Viņ� nenodos. Tā viņa cerēja. Līs�beta ieslēdza pārnesumu un domīgi turpināja ceļu Gēteborgas virzienā.

ierazdamās darbā PUSDEVIŅOS, Mālina Ēriksone kāpņu telpā pie Millennium redakcijas saskrējās ar Paolo Roberto. Viņa bokseri tūlīt pazina, iepazīstināja ar sevi un ielaida viņu redakcijā. Roberto manāmi kliboja. Mālina sajuta kafijas smar�u un secināja, ka Ērika Bergere jau ir darbā.

�Sveika, Bergere! Paldies, ka atsaucies tūlīt,� Paolo sacīja.

Ērika apbrīnā nopētīja zilumu un pietūkumu kolekciju boksera sejā, tad paliecās uz priek�u un noskūpstīja viņu uz vaiga.

�Izskatās briesmīgi,� viņa sacīja.

�Man jau ir bijis lauzts deguns. Kur Blumkvists?�

�Viņ� kaut kur spēlē detektīvu un meklē pēdas. Kā parasti, ar viņu ir pilnīgi neiespējami sazināties. Atskaitot vienu dīvainu vēstuli �onakt, neesmu viņu redzējusi kop� vakarrīta. Paldies par to, ka tu� jā, paldies!�

Viņa norādīja uz boksera seju.

Paolo Roberto iesmējās.

�Vai gribi kafiju? Tu sacīji, ka varot kaut ko pastāstīt. Mālina, piebiedrojies!�

Viņi apsēdās ērtajos apmeklētāju krēslos Ērikas kabinetā.

�Tas lielais, blondais sātans, ar kuru es cīnījos. Es Mīkaelam stāstīju, ka viņa boksē�anās nav ne gra�a vērta. Bet smieklīgākais ir tas, ka viņ� ar dūrēm visu laiku ieņēma aizsardzības pozu un riņķoja glu�i kā bokseris. Man bija sajūta, ka viņ� ir kaut kur trenējies."

�Mīkaels to vakar pieminēja pa telefonu,� Mālina sacīja.

�Es netiku vaļā no tās domas un, vakar pēcpusdienā pārnācis mājās, apsēdos pie datora un izsūtīju e-pastus boksa klubiem visā Eiropā. Pastāstīju par notiku�o un pievienoju pēc iespējas detalizētāku tā pui�a aprakstu.�

�Skaidrs.�

�Uzreiz atradu, ko meklēju.�

Paolo nolika uz galdiņa Ērikai un Mālinai priek�ā pa faksu sūtītu fotogrāfiju. �ķita, ka tā uzņemta treniņā boksa zālē. Divi bokseri stāvēja un klausījās, ko viņiem stāsta korpulents pavecs vīrietis ādas cepurē ar �aurām malām un treniņtērpā. Ap ringu bija sastājies kāds pusducis cilvēku. Dibenplānā stāvēja liela auguma vīrietis ar kartona kasti rokās. Viņ� izskatījās pēc skin- heda ar noskūtu galvu. Kāds ar pildspalvu bija apvilcis viņam apli.

�Fotogrāfija ir septiņpadsmit gadus veca. To puisi aizmugurē sauc Ronalds Nīdermanis. Tobrīd viņam bija astoņpadsmit gadu, tātad �odien vajadzētu būt trīsdesmit pieciem. Tas atbilst milzim, kur� nolaupīja Mirjamu Vu. Es nevaru ar simtprocentīgu pārlie�cību apgalvot, ka tas ir viņ�. Fotogrāfija ir mazliet par vecu un sliktas kvalitātes. Bet varu teikt, ka viņ� izskatās ļoti līdzīgs.�

�Kur tu to bildi dabūji?�

�Man atbildēja Dynamic klubs Hamburgā. Veterānu treneris Hanss Minsters.�

�Ak tā?�

�Ronalds Nīdermanis boksējās klubā vienu gadu astoņdesmito nogalē. Vai, pareizāk sakot, viņ� mēģināja boksēties. Es �orīt sa�ņēmu vēstuli, tad piezvanīju un parunāju ar Minsteru, pirms nācu �urp. Apkopojot viņa teikto� Ronalds Nīdermanis ir no Hambur- gas un astoņdesmitajos turējās kopā ar skinhedu bandu. Viņam ir da�us gadus vecāks brālis, labs bokseris, un tie�i ar brāļa palī�dzību viņ� nonāca klubā. Nīdermanim piemita briesmīgs spēks un unikāla fizioloģija. Minsters sacīja: viņ� nekad neesot redzējis nevienu, kur� sistu tik stipri, pat starp elites vīriem ne. Viņi reiz mērīju�i sitienu spēku, un Nīdermanis nonācis ārpus skalas.�

�Izklausās, ka viņ� būtu varējis veidot boksera karjeru,� Ērika sacīja.

Paolo Roberto papurināja galvu.

�Minsters teica, ka viņu nevarēju�i laist ringā. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām - viņ� nav spējis apgūt boksē�anos. Stāvējis uz vietas un dalījis belzienus. Nīdermanis bijis fenomenāli neveikls, un tas atbilst puisim, ar kuru cīnījos Nīkvarnā. Bet - visļaunā�kais - viņ� neaptvēris savu spēku. �ad un tad viņam izdevies trāpīt, un sitieniem sparingos biju�as katastrofālas sekas. Lauzti deguni, lauzti �okļi un citi pilnīgi nevajadzīgi ievainojumi. Viņu glu�i vienkār�i nebija iespējams paturēt.�

�It kā varēja boksēties un tomēr ne,� Mālina noteica.

�Tie�i tā. Bet īstais iemesls bijis medicīnisks.�

�Kā tu to domā?�

�Tas puisis bijis gandrīz neievainojams. Lai cik sitienu saņemtu, viņ� tikai nopurinājies un turpinājis cīņu. Izrādījies, ka viņ� cie� no ļoti retas slimības - congential analgesia."

�Congential� kas?�

�Analgēzija. Es apskatījos enciklopēdijā. Tā ir iedzimta ģenē�tiska novirze, kas nozīmē, ka nervu sinap�u mediatori nefunk�cionē, kā nākas. Viņ� nejūt sāpes.�

�Jēziņ! Izklausās pēc ideālas situācijas bokserim.�

Paolo Roberto papurināja galvu.

�Glu�i pretēji. Tāda slimība apdraud dzīvību. Lielākā daļa iedzimtās analgēzijas slimnieku mirst salīdzino�i jauni - divdes�mit divdesmit piecu gadu vecumā. Sāpes ir organisma trauksmes sistēma, kas signalizē, ka kaut kas nav kārtībā. Ja tu uzliec roku uz nokaitētas virsmas, tev sāp un tu roku tūlīt atrauj. Ja tev ir �ī slimība, tu neko nejūti, līdz sāk ost pēc sadegu�as gaļas.� Mālina un Ērika saskatījās.

�Tātad tas ir nopietni?� Ērika jautāja.

�Pilnīgi. Ronalds Nīdermanis neko nejūt, visu laiku staigā ap�kārt glu�i kā ar pla�u vietējo anestēziju. Viņ� ir izdzīvojis tāpēc, ka viņa gadījumā visu kompensē cits ģenētisks defekts. Nīder- manim ir ārkārtīgi spēcīga ķermeņa uzbūve, kas viņu padara gandrīz neievainojamu. Viņa spēks ir teju vai unikāls. Un dro�i vien viss ātri sadzīst.�

�Es sāku saprast, ka tev laikam bija interesants boksa ma�s.�

�Jā. Otrreiz es tādu negribētu piedzīvot. Vienīgais, kas viņu kaut kā ietekmēja, bija Mirjamas Vu spēriens kājstarpē. Viņ� patiesībā mirkli pat noslīga uz ceļiem� acīmredzot tāpēc, ka ar tāda veida sitienu ir saistīta kāda motorika, ja reiz viņ� nejūt sāpes. Un, ticiet man, es pats būtu nobeidzies, ja Mirjama man trāpītu tādā pa�ā veidā.�

�Bet kā tev izdevās viņu uzvarēt?�

�Cilvēki ar �ādu slimību gūst ievainojumus tāpat kā visi pā�rējie. Nīdermanim ir teju vai betona miesa. Bet, kad es viņam iegāzu ar dēli pa pakausi, viņ� saļima. Dro�i vien dabūja sma�dzeņu satricinājumu.�

Ērika paskatījās uz Mālinu.

�Es tūlīt zvanu Mīkaelam,� Mālina sacīja.

MiKAELS dzirdēja mobilā telefona zvanu, bet bija tik apstulbis, ka atbildēja tikai pēc piektā signāla.

�Te Mālina. Paolo Roberto ir identificējis blondo milzi.� �Labi,� Mīkaels izklaidīgi sacīja.

�Kur tu esi?�

�Grūti paskaidrot.�

�Tu izklausies dīvains.�

�Piedod. Ko tu teici?�

Mālina apkopoja Paolo stāstu.

�Skaidrs,� Mīkaels sacīja. �Turpini pētīt un mēģini atrast viņu kādā reģistrā. Domāju, ka tas ir steidzami. Zvani man uz mo�bilo.�

Mālinai par lielu pārsteigumu, Mīkaels pārtrauca sarunu pat neatvadījies.

Tobrīd viņ� stāvēja pie loga un vēroja lielisku skatu no Vecpil�sētas tālu pāri Salt�ena ūdeņiem. Viņ� jutās apdullis un gandrīz satriekts. Bija apstaigājis Līsbetas Salanderes dzīvokli. Priek��namā pa labi bija virtuves durvis. Tālāk nāca dzīvojamā istaba, darbistaba, guļamistaba un visbeidzot neliela viesu istaba, kas izskatījās nelietota. Matracis joprojām bija iesaiņots plastikātā, un tur nebija gultasveļas. Visas mēbeles bija jaunas un svaigas, tie�i no Ikea.

Bet ne jau tur tā problēma.

Mīkaelu satrieca tas, ka Līsbeta bija iegādājusies miljonāra Pērsija Barnevīka veco mitekli divdesmit piecu miljonu vērtībā. Dzīvokļa platība bija trīs simti piecdesmit kvadrātmetru.

Mīkaels staigāja pa tuk�ajiem un gandrīz spokainajiem gai�teņiem un zālēm ar rakstainām da�āda koka parketa grīdām un Tricia Guild tapetēm, par ko mēdza sajūsmināties Ērika Bergere. Dzīvokļa centrā bija brīni�ķīga gai�a viesistaba ar kamīniem, ko Līsbeta acīmredzot ne reizi nebija kurinājusi. Milzīgs balkons ar fantastisku skatu. Tur bija palīgtelpa veļas ma�īnai, sauna, sporta zāle, pieliekamais un vannas istaba ar King Size izmēra vannu. Bija pat vīnu skapis, pavisam tuk�s, ja neskaita vienu neatvērtu 1976. gada portvīna Quinta do Noval pudeli - Nacionall Mīkae�lam bija grūti iztēloties Līsbetu Salanderi ar portvīna glāzi rokā. Kartīte norādīja, ka tā ir statusam atbilsto�a sālsmaizes dāvana no māklera.

Virtuvē bija viss iedomājamais aprikojums, mirdzo�i tīra fran�u gardē�u plīts ar gāzes cepe�krāsni, Corradi Chateau 120, par kuru Mīkaels nekad nebija dzirdējis un kuru Līsbeta, visticamāk, izmantoja tējas ūdens uzvārī�anai.

Toties viņ� godbijīgi aplūkoja espreso automātu, kas stāvēja uz atsevi�ķa galda. Viņai bija Jura Impressa X7 ar piena dzesētāju. Arī �is automāts �ķita nelietots un dro�i vien atradies virtuvē jau tad, kad viņa nopirka dzīvokli. Mīkaels zināja, ka Jura atbilst rolsroisam espreso pasaulē - profesionāļu aparāts mājas lieto�a�nai, kas maksāja aptuveni septiņdesmit tūksto�i kronu. Viņam pa�am bija krietni vienkār�ākas markas automāts, par trīstūksto� piecsimt kronām nopirkts John Wall veikalā, - viens no ekstrava�gantākajiem ieguldījumiem viņa mājsaimniecībā.

Ledusskapī bija atvērta piena paka, siers, sviests, kaviārs un pustuk�a marinētu gurķu burka. Skapī�os �etras pustuk�as vitamīnu pudelītes, tējas maisiņi, kafija pavisam parastam auto�mātam pie izlietnes, divi baltmaizes kukuļi un cepumu paciņa. Uz virtuves galda stāvēja groziņ� ar āboliem. Tā bija visa pār�tika, ko Mīkaelam izdevās atrast dzīvoklī. Atkritumu kastē zem izlietnes blakus smalkajai plītij viņ� atrada vairākas tuk�as Billy�s Pan Pizza kārbas.

�im pasākumam bija aplamas proporcijas. Līsbeta bija nospē�rusi vairākus miljardus un iegādājusies dzīvokli, kur pietika vietas veselam galmam. Bet viņai bija vajadzīgas tikai trīs istabas, ko viņa bija apmēbelējusi. Pārējās astoņpadsmit telpas stāvēja tuk�as.

Pastaigu Mīkaels pabeidza darbistabā. Visā dzīvoklī nebija nevienas vienīgas puķes. Pie sienām nebija ne gleznu, ne plakātu. Nekādu paklāju vai sedziņu. Viņ� nespēja atrast nevienu vienīgu greznuma priek�metu, sve�turi vai citu ķiņķēziņu, kas liecinātu par mājīgumu vai būtu pataupīts sentimentālu iemeslu dēļ.

Mīkaelam bija sajūta, ka viņa sirds sa�ņaudzas. Viņ� gribēja uzmeklēt Līsbetu Salanderi un apskaut viņu.

Ja viņ� to mēģinātu, Līsbeta dro�i vien viņam iekostu.

Nolādētais Zala�enko.

Tad viņ� apsēdās pie Līsbetas rakstāmgalda un atvēra Bjerka 1991. gada izmeklē�anas materiālus. Viņ� nelasīja visu, tikai pār�brauca ar acīm un centās apkopot faktus.

Mīkaels ieslēdza Līsbetas PowerBook ar 17 collu ekrānu, 200 GB cieto disku un 1000 MB RAM. Tas bija pilnīgi tuk�s. Viņa bija nokopusi visu aiz sevis. Tas vēstīja nelaimi.

Mīkaels atvēra rakstāmgalda atvilktnes un tūlīt atrada 9 mm Colt 1911 Government single action un pielādētu magazīnu ar sep�tiņām patronām. �o pistoli Līsbeta bija ieguvusi no �urnālista Pēra Okes Sandstrema, par kuru Mīkaels neko nezināja. Viņ� vēl nebija nonācis līdz burtam S prostitūtu klientu sarakstā.

Pēc tam Mīkaels atrada kompaktdisku ar uzrakstu Bjūrmans.

Viņ� ielika to savā iBook un ar �ausmām vēroja tā saturu. Viņ� �okēts raudzījās, kā Līsbetu piekauj, izvaro un gandrīz nogalina.

Tas acīmredzot bija nofilmēts ar slēpto kameru. Mīkaels neno�skatījās visu ierakstu, bet lēca no epizodes uz epizodi, vienas �ausmīgākas par citu.

Bjūrmans.

Aizbildnis bija izvarojis Līsbetu, un viņa to dokumentējusi vis�sīkākajās detaļās. Digitālais datējums liecināja, ka ieraksts veikts pirms diviem gadiem. Tas bija, pirms Mīkaels iepazinās ar Līs�betu. Vairāki pu�ļa fragmenti iekrita savās vietās.

Bjerks un Bjūrmans kopā ar Zala�enko septiņdesmitajos ga�dos.

Zala�enko, Līsbeta Salandere un no piena pakas izgatavots Molotova kokteilis deviņdesmito sākumā.

Pēc tam atkal Bjūrmans, tagad kā Līsbetas aizbildnis pēc Hol�gera Palmgrēna. Loks bija noslēdzies. Viņ� bija uzbrucis savai aizbilstamajai. Viņ� bija domājis, ka Līsbeta ir psihiski slima un neaizsargāta meitene, bet viņa nebija neaizsargāta. Viņa divpa�dsmit gadu vecumā bija uzsākusi cīņu ar pārbēdzēju, profesio�nālu slepkavu no GRU, un padarījusi viņu par invalīdu uz mū�u.

Līsbeta Salandere ienīda vīrie�us, kuri ienīst sievietes.

Mīkaels atsauca atmiņā laiku, kad bija iepazinis Līsbetu Hēde- stadē. Tas dro�i vien bija da�us mēne�us pēc izvaro�anas. Viņ� nespēja atcerēties, ka viņa kaut ar vārdu būtu pieminējusi noti�ku�o. Līsbeta vispār nebija neko daudz atklājusi par sevi. Mīkaels nespēja pat iztēloties, ko viņa izdarījusi ar Bjūrmanu, - ta�u viņa nebija advokātu nogalinājusi. Dīvaini. Tad Bjūrmans būtu miris jau pirms diviem gadiem. Mīkaelam nezināma iemesla dēļ Līsbeta viņu noteikti kaut kādā veidā kontrolēja. Tad viņ� aptvēra, ka kontroles instruments guļ uz galda viņam priek�ā. Kompaktdisks. Kamēr vien Līsbetai tas bija, tikmēr Bjūrmans bija bezpalīdzīgs vergs. Un Bjūrmans bija uzmeklējis sabiedroto. Zala�enko. Līsbe�tas lielāko ienaidnieku. Viņas tēvu.

Pēc tam notikumu virkne. Vispirms no�auts Bjūrmans, tad Dāgs Svensons un Mia Bergmane.

Bet kā�? Kas varēja pārvērst Dāgu Svensonu par draudu?

Un piepe�i Mīkaels saprata, kas dro�i vien noticis En�ēdē.

Nākamajā mirklī Mīkaels uz grīdas zem loga pamanīja papīru. Līsbeta bija izdrukājusi vienu lappusi, saņurcījusi to un aizsvie�dusi. Viņ� izgludināja papīru. Tā bija izdruka par Mirjamas Vu nolaupī�anu no Aftonbladet internetā izdevuma.

Mīkaels nezināja, kādu lomu Mirjama ir spēlējusi �ajā drāmā - ja vispār kādu ta�u viņa bija viena no nedaudzajiem Līsbetas draugiem. Varbūt vienīgā. Līsbeta bija viņai uzdāvinājusi savu veco dzīvokli. Tagad Mirjama piekauta gulēja slimnīcā.

Nīdermanis un Zala�enko.

Vispirms viņas māte. Pēc tam Mirjama Vu. Līsbetu dro�i vien pārņēma neprātīgs naids.

Viņa jutās ārkārtīgi izprovocēta.

Tagad Līsbeta bija devusies medībās.

Ap pusdienlaiku Draganam Armanskim piezvanīja no E�tas reha�bilitācijas centra. Viņ� bija gaidījis sarunu ar Holgeru Palmgrēnu jau daudz agrāk un pats izvairījies ar viņu sazināties. Armans�kis baidījās, ka būs spiests ziņot - Līsbeta Salandere ne�aubīgi ir vainīga. Tagad viņam vismaz pavērās iespēja pastāstīt, ka ir zināmas �aubas par meitenes vainu.

�Cik tālu tu esi?� Palmgrēns jautāja bez kādām pieklājības ievadfrāzēm.

�Ar ko?� Armanskis brīnījās.

�Ar savu izmeklē�anu par Salanderi.�

�Un kas tev liek domāt, ka es veicu tādu izmeklē�anu?�

�Netērē manu laiku.�

Armanskis nopūtās.

�Tev taisnība,� viņ� sacīja.

�Tev jāatbrauc pie manis,� Palmgrēns teica.

�Labi. Varu aizbraukt pie tevis nedēļas nogalē.�

�Nē. Es gribu, lai tu atbrauc �ovakar. Mums ir daudz ko pār�runāt.�

Mīkaels bija uzvārījis kafiju un uzsmērējis sviestmaizes Līsbetas virtuvē. Viņ� gandrīz vai cerēja, ka piepe�i izdzirdēs viņas atslē�gas durvis. Bet patiesībā neloloja īstas cerības. PowerBook tuk�ais disks liecināja, ka viņa jau pametusi savu paslēptuvi uz visiem laikiem. Viņ� bija atradis Līsbetas adresi par vēlu.

Pustrijos pēcpusdienā Mīkaels joprojām sēdēja pie Līsbetas rakstāmgalda. Viņ� bija trīs reizes izlasījis Bjerka ne-izmeklē�anu. Tā bija adresēta kā PM augstākstāvo�ai personai bez vārda. Ietei�kums bija vienkār�s. Sagādājiet piejaucētu psihiatru, kas uz pāris gadiem var paņemt Salanderi bērnu psihiatrijas nodaļā. Meitene ta�u jebkurā gadījumā ir jukusi, ko pierāda viņas uzvedība.

Mīkaels bija nolēmis tuvākajā nākotnē kārtīgi painteresēties par Bjerku un Telebūrianu. Viņ� gaidīja �o brīdi. Tad sāka pīkstēt telefons, iztraucēdams viņu no domām.

�Sveiks vēlreiz! Te Mālina. Man �ķiet, es kaut ko atradu.�

�Ko?�

�Zviedrijas iedzīvotāju reģistrā nav neviena Ronalda Nīder- maņa. Viņa nav ne telefonu grāmatā, ne nodokļu maksātāju re�ģistrā, ne automa�īnu reģistrā, ne arī kur citur.�

�Skaidrs.�

�Bet paklausies �o. 1998. gadā Patentu valdē tika reģistrēta kāda akciju sabiedrība. Tās nosaukums ir KAB Import AB, bet adrese - pastkastīte Gēteborgā. Uzņēmums nodarbojas ar elek�tronikas importu. Valdes priek�sēdētājs ir Kāris Aksels Budīns, tātad KAB, dzimis 1941. gadā.�

�Tas man neko neizsaka.�

�Man ari ne. Valdē vēl ir revidents, kas strādā kādās divdesmit firmās un taisa tām gada bilances. Laikam deklarāciju rakstītājs mazām firmām. �is uzņēmums tomēr nav darbojies jau kop� pa�a sākuma.�

�Skaidrs.�

�Tre�ais valdes loceklis ir kāda persona, vārdā R. Nīdermanis. Norādīts dzim�anas gads, bet pārējo ciparu nav. Tātad viņam nav personas koda Zviedrijā. Viņ� ir dzimis 1970. gada 18. janvāri un reģistrēts kā firmas pārstāvis Vācijas tirgū.�

�Labi, Mālina! Ļoti labi! Vai bez tās pastkastītes ir vēl kāda adrese?�

�Nē, bet esmu atradusi Kārlu Akselu Budīnu. Viņ� ir pierakstīts Rietumzviedrijā ar adresi Pastkastīte Nr. 612, Goseberja. Es to sameklēju, izskatās pēc lauku saimniecības netālu no Nosebrū uz ziemeļaustrumiem no Gēteborgas.�

�Ko mēs par viņu zinām?�

�Pirms diviem gadiem viņ� deklarēja divsimt se�desmit tūk�sto�u kronu ienākumus. Mūsu draugs policijā ziņo, ka Budīna nav sodāmību reģistrā. Viņam ir iero�a nēsā�anas atļauja medību bisei un skro�u bisei. Divas automa�īnas, fords un sābs, veci modeļi. Nekādu saistību pie tiesu izpildītāja. Viņ� nav precējies un dēvē sevi par lauksaimnieku.�

�Anonīms vīrietis bez problēmām ar tieslbsargājo�ām iestā�dēm.�

Mīkaels da�as sekundes domāja. Viņam bija jāizdara izvēle. �Vēl viena lieta. �odien vairākas reizes zvanīja Dragans Ar�manskis no Milton Security un meklēja tevi.�

�Labi. Paldies, Mālina! Es atzvanī�u.�

�Mīkael� vai tev viss kārtībā?�

�Nē. Nav vis. Es do�u ziņu.�

Mīkaels zināja, ka izdara kļūdu. Kā krietnam pilsonim viņam vajadzētu pacelt klausuli un piezvanīt Bublanskim. Ta�u tādā gadījumā viņ� būtu spiests pastāstīt patiesību par Līsbetu Salan�deri vai nonākt nepatīkamā situācijā starp pusmeliem un noklu�sētām nodaļām. Bet ne jau tur tā nelaime.

Līsbeta Salandere medīja Nīdermani un Zala�enko. Mīkaels nezināja, cik tālu viņa tikusi, bet, ja jau viņ� un Mālina varēja atrast pastkastīti Nr. 612 Goseberjā, to varēja ari Līsbeta. Tātad pastāvēja liela varbūtība, ka viņa ir ceļā uz Goseberju. Tas bija nākamais loģiskais solis.

Ja Mīkaels piezvanītu policijai un pastāstītu, kur slēpjas Nīder�manis, viņ� būtu spiests atklāt, ka Līsbeta Salandere, vistica�māk, ir ceļā uz turieni. Līsbetu meklēja par trim slepkavībām un ap�audi Stallarholmenā. Tas nozīmētu, ka tiks iesaistīta īpa�o uzdevumu vienība vai tamlīdzīga mednieku komanda, lai meiteni notvertu.

Un Līsbeta Salandere, visticamāk, agresīvi pretosies.

Mīkaels paņēma papīru un pildspalvu un apkopoja sarakstā visu, ko nevarēja vai negribēja stāstīt policijai.

Vispirms viņ� uzrakstīja Adrese.

Līsbeta bija pielikusi lielas pūles, lai sagādātu sev slepenu adresi. Tur bija viņas dzīve un noslēpumi. Mīkaels negrasījās viņu nodot.

Pēc tam viņ� uzrakstīja Bjūrmans un pielika jautājuma zīmi.

Viņ� paskatījās uz kompaktdisku sev priek�ā uz galda. Bjūr�mans bija izvarojis Līsbetu. Gandrīz nogalinājis viņu un ļaun�prātīgi izmantojis savu aizbildņa statusu. Par to nebija �aubu. Vajadzētu publiskot �o nelietību. Bet te bija ētiska dilemma. Līs�beta nebija ziņojusi policijai. Vai viņa gribētu parādīties masu saziņas līdzekļos, ja no izmeklē�anas da�u stundu laikā noplūstu intīmākās detaļas? Līsbeta nekad viņam nepiedotu. Kompakt�disks bija pierādījumu materiāls, un tādas bildes būtu sensācija vakara presē.

Mīkaels bridi domāja un tad nolēma, ka Līsbetai pa�ai jāpie�ņem lēmums, kā rīkoties. Bet, ja viņam bija izdevies atrast dzī�vokli, tad arī policijai agri vai vēlu tas izdosies. Viņ� ielika kom�paktdisku futrāli savā somā.

Tad Mīkaels uzrakstīja Bjerka izmeklē�ana. 1991. gada ziņo�jums bija klasificēts kā slepens. Tas izgaismoja visu notiku�o. Tas uzrādīja Zala�enko un izskaidroja Bjerka lomu, un kopā ar prostitūtu klientu sarakstu no Dāga Svensona datora varētu sagā�dāt Bjerkam vairākas drebelīgas stundas pie Bublanska. Pateico�ties sarakstei, mēslos būtu ari Pēters Telebūrians.

Mape aizvestu policiju uz Goseberju� bet viņam būtu vismaz da�u stundu handikaps.

Beidzot Mīkaels atvēra Word failu un punktu veidā pierak�stīja visus nozīmīgos faktus, ko bija uzzinājis aizvadīto divdes�mit �etru stundu laikā sarunās ar Bjerku un Palmgrēnu un pie Līsbetas atrastajos materiālos. �is darbs aizņēma kādu stundu. Viņ� iekopēja failu kompaktdiskā kopā ar savu pētījumu.

Mīkaels prātoja, vai nevajadzētu piezvanīt Draganam Armans- kim, tomēr nolēma to nedarīt. Viņam jau tā pietika, ar ko nodar�boties.

Mīkaels pieturēja pie Millennium redakcijas un ieslēdzās kopā ar Ēriku Bergeri.

�Viņu sauc Zala�enko,� Mīkaels nesasveicinājies iesāka. �Viņ� ir vecs padomju algotais slepkava no izlūkdienesta. 1976. gadā viņ� pārbēga, saņēma uzturē�anās atļauju Zviedrijā un algu no Dro�ības policijas. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Zala�enko, tāpat kā daudzi citi, kļuva par pilna laika noziedznieku un nodar�bojās ar sievie�u tirdzniecību, iero�iem un narkotikām.�

Ērika Bergere nolika pildspalvu.

�Skaidrs. Nezin kāpēc es nebrīnos, ka notikumos parādās VDK?� �Nevis VDK, bet GRU. Militārā izlūko�anas pārvalde.�

�Tātad tas ir nopietni?�

Mīkaels pamāja ar galvu.

�Tu domā, ka viņ� nogalināja Dāgu un Miu?�

�Ne pats personiski. Viņ� kādu aizsūtīja. Ronaldu Nīdermani, kuru atrada Mālina.�

�Tu vari to pierādīt?�

�Ne visai pārliecino�i. Daļa ir minējumi. Bet Bjūrmanu noga�lināja tāpēc, ka viņ� lūdza Zala�enko palīdzību, lai atbrīvotos no Līsbetas.�

Mīkaels pastāstīja, ko redzējis ierakstā, kas glabājās Līsbetas rakstāmgaldā.

�Zala�enko ir viņas tēvs. Bjūrmans septiņdesmito gadu vidū formāli strādāja Dro�ības policijā un bija viens no tiem, kas uz�ņēma Zala�enko, kad viņ� pārbēga. Tad Bjūrmans kļuva par advo�kātu un pilna laika nekrietneli, kas izdarīja pakalpojumus �aurai grupai Dro�ības policijā. Domāju, ka pastāv ļoti noslēgta kungu grupa, kas �ad un tad tiekas pirtī, lai pārvaldītu pasauli un gla�bātu Zala�enko noslēpumu. Es minētu, ka pārējie Dro�ības poli�cijā nekad nav dzirdēju�i par �o �ali. Līsbeta draudēja noslēpumu atklāt. Tāpēc viņu ieslodzīja psihenē.�

�Tās nevar būt.�

�Var gan,� Mīkaels sacīja. �Pastāvēja virkne apstākļu, un Līs�beta ne toreiz, ne tagad nav bijusi īpa�i regulējama� tomēr kop� divpadsmit gadu vecuma viņa bija arī apdraudējums valsts dro��ībai.�

Mīkaels īsi apkopoja savu stāstu.

�Tur ir par ko padomāt,� Ērika sacīja. �Bet Dāgu un Miu�� �Nogalināja tāpēc, ka Dāgs bija atradis saistību starp Bjūr�manu un Zala�enko.�

�Un kas tagad notiks? Mums laikam jāziņo policijai.�

�Daļu, bet ne visu. Esmu ierakstījis visu svarīgāko informāciju �ajā diskā, vismaz kā dro�ības kopiju. Līsbeta medī Zala�enko. Es mēģinā�u viņu sameklēt. Neko no �ī diska nedrīkst atklāt.� �Mīkael� tas man nepatīk. Mēs nevaram noklusēt informāciju slepkavības izmeklē�anā.�

�Mēs to arī nedarīsim. Esmu nolēmis piezvanīt Bublanskim. Bet es pieņemu, ka Līsbeta ir ceļā uz Goseberju. Viņa ir meklē��anā izsludināta trīskārtēja slepkava, un, ja mēs zvanīsim polici�jai, viņi izsauks īpa�o uzdevumu vienību ar iero�iem un medību munīciju; risks, ka Līsbeta pretosies, ir visai liels. Un tad var notikt jebkas.�

Mīkaels apklusa un bez prieka pasmaidīja.

�Ja ne citādi, mums jātur policija tālāk, lai īpa�o uzdevumu vienība pārāk nesamazinātos skaitā. Man viņa jāatrod pirma�jam.�

Ērika izskatījās �aubu mākta.

�Es nedomāju atklāt Līsbetas noslēpumus. Tie Bublanskim jā�izdibina pa�am. Es gribu, lai tu izdari man pakalpojumu. �ajā mapē ir Bjerka 1991. gada izmeklē�anas materiāli un daļa saraks�tes starp Bjerku un Telebūrianu. Lūdzu, nokopē to un nosūti Bublanskim vai Mūdigai. Es pats pēc divdesmit minūtēm braucu uz Gēteborgu.�

�Mīkael��

�Zinu. Bet �ajā cīņā domāju pilnībā stāvēt Līsbetas pusē.�

Ērika saknieba lūpas un neko neteica. Tad pamāja ar galvu. Mīkaels devās uz durvīm.

�Esi uzmanīgs,� Ērika sacīja, kad viņ� jau bija nozudis.

Viņa iedomājās, ka būtu vajadzējis braukt Mīkaelam līdzi. Tas būtu vienīgais pieņemamais lēmums.

Bet viņa joprojām nebija pastāstījusi, ka domā aiziet no Mil�lennium un viss ir galā, lai kas ari notiktu. Ērika paņēma mapi un devās pie kopētāja.

Pastkastīte atradās pasta nodaļā tirdzniecības centrā. Līsbeta nepazina Gēteborgu un nezināja, kur tie�i atrodas, tomēr bija sameklējusi pasta nodaļu un apsēdusies kafejnīcā, no kurienes varēja saskatīt pastkastīti pa �auru spraugu rūtī, kur bija pielī�mēts Zviedrijas pasta dienesta reklāmas plakāts.

Irēnei Neserei bija diskrētāks grims nekā Līsbetai Salanderei. Viņa bija aplikusi pāris muļķīgu kaklarotu un lasīja Noziegumu un sodu, ko bija atradusi grāmatnīcā kvartālu tālāk uz ziemeļiem. Viņa nesteidzās un regulāri pār�ķīra lapas. Novēro�anu viņa bija uzsākusi pusdienlaikā, un viņai nebija ne jausmas, kad pastkas�tīti iztuk�o - vai tas notiek katru dienu vai varbūt reizi nedēļā, vai tā �odien jau ir iztuk�ota un vai kāds atnāks. Tomēr tas bija vienīgais pavediens, un gaidīdama viņa dzēra caffe latte.

Līsbeta bija gandrīz iesnaudusies ar vaļējām acīm, kad piepe�i ieraudzīja pastkastīti atveramies. Viņa ieskatījās pulkstenī. Bez piecpadsmit divi. Cūkas laime.

Līsbeta steidzīgi piecēlās un piegāja pie loga, kur ieraudzīja, kā vīrietis melnā jakā iziet no pasta nodaļas. Līsbeta viņu panāca uz ielas. Tas bija sīks, jauns, aptuveni divdesmit gadus vecs vīrietis. Viņ� ap stūri aizgāja pie ielas malā novietota reno un atslēdza durvis. Līsbeta Salandere iegaumēja numuru un aizskrēja atpakaļ pie korollas, ko bija novietojusi simt metru tālāk uz tās pa�as ielas. Viņa panāca vīrieti, kad viņ� izgriezās uz Linneja ielas. Līsbeta viņam sekoja pa Avēniju un tālāk uz Nūrdstanu.

Mīkaels Blumkvists paspēja uz X2000 vilcienu pulksten 17.10. Maksājot ar kredītkarti, viņ� vilcienā nopirka biļeti, apsēdās tuk��ajā restorānvagonā un pasūtīja vēlas pusdienas.

Mīkaels juta saules pinumā urdo�u nemieru un baidījās, ka ir nokavējis. Viņ� cerēja, ka Līsbeta piezvanīs, ta�u zināja, ka viņa to nedarīs.

Viņa bija mēģinājusi nogalināt Zala�enko 1999. gadā. Tagad viņ� bija atspēlējies pēc visiem �iem gadiem.

Holgera Palmgrēna analīze bija pareiza. Līsbetai Salanderei bija pamatīga praktiska pieredze, ka ar varas iestādēm neatmak�sājas pīties.

Mīkaels paskatījās uz savu datorsomu. Viņ� bija paņēmis līdzi Līsbetas rakstāmgalda atvilktnē atrasto koltu. Viņ� īsti nezināja, kāpēc ieroci paņēmis, ta�u instinktīvi saprata, ka dzīvoklī to nevajadzētu atstāt. Viņ� atzina, ka tas nav īpa�i loģisks domu gājiens.

Kad vilciens brauca pār O�tas tiltu, Mīkaels paņēma mobilo telefonu un piezvanīja Bublanskim.

�Ko jūs gribat?� Bublanskis aizkaitināts vaicāja.

�Pielikt punktu,� Mīkaels sacīja.

�Kam?�

�Visai �ai putrai. Vai gribat zināt, kas nogalināja Dāgu, Miu un Bjūrmanu?�

�Ja jums ir informācija, es labprāt to dzirdētu.�

�Slepkavas vārds ir Ronalds Nīdermanis. Blondais milzis, ar kuru cīnījās Paolo Roberto. Viņ� ir Vācijas pilsonis, trīsdesmit piecus gadus vecs un strādā vienam nelietim Aleksandram Zala��enko, kur� pazīstams ari kā Zala.�

Bublanskis ilgi klusēja. Tad dzirdami nopūtās. Mīkaels saklau�sīja, ka viņ� no�aukstina papīra lapu un noklik�ķina pildspalvu. �Un jūs esat pārliecināts?�

�Jā.�

�Skaidrs. Un kur ir Nīdermanis un tas Zala�enko?�

�To es vēl nezinu. Bet izstāstī�u, tiklīdz bū�u izdibinājis. Pēc neilga brī�a Ērika Bergere jums nosūtīs kādas 1991. gada izmeklē��anas materiālus, līdzko būs tos nokopējusi. "Rir jūs atradīsiet visu iespējamo informāciju par Zala�enko un Līsbetu Salanderi.�

�Kā jūs to domājat?�

�Zala�enko ir Līsbetas tēvs. Viņ� ir pārbēdzējs, krievu algotnis no aukstā kara laikiem.�

�Krievu spiegs,� Bublanskis atkārtoja �aubu māktā balsī. �Da�i konspiratori no Dro�ības policijas viņu saigā un slēpj viņa noziegumus.�

Mīkaels dzirdēja, ka Bublanskis pavelk krēslu un apsē�as. �Domāju, ka būs labāk, ja jūs ieradīsieties sniegt formālu lie�cību.�

�Piedodiet, bet man nav laika.�

�Kā lūdzu?�

�Es �obrīd neesmu Stokholmā. Bet do�u ziņu, tiklīdz bū�u at�radis Zala�enko.�

�Blumkvist� Jums nekas nav jāpierāda. Arī es �aubos par Salanderes vainu.�

�Vai drīkstu atgādināt, ka esmu tikai privātdetektīvs, kur� nenieka nezina par policijas darbu?�

Mīkaels zināja, ka tas ir bērni�ķīgi, ta�u pārtrauca sarunu neatvadījies. Tad piezvanīja Annikai D�annīni.

��au, mā�uk!�

��au. Ir kādi jaunumi?�

�Ir gan. Man rīt varbūt vajadzēs labu advokātu.�

Annika nopūtās.

�Ko tu esi izdarījis?�

�Vēl neko nopietnu, bet mani var arestēt par izmeklē�anas kavē�anu vai ko tamlīdzīgu. Bet ne tāpēc es zvanu. Tu nepār�stāvēsi mani.�

�Kāpēc ne?�

�Tāpēc, ka es gribu, lai tu uzņemies pārstāvēt Līsbetu Salan�deri, un mūs abus aizstāvēt tu nevari.�

Mīkaels īsi pastāstīja, par ko ir runa. Annikas klusē�ana nevēs�tīja neko labu.

�Un tev ir pierādījumi�� viņa beidzot sacīja.

�Jā.�

�Man jāpadomā. Līsbetai vajadzēs krimināllietu advokātu�� �Tu būsi ideāla.�

�Mīkael��

�Paklau, māsiņ, vai tad tu nebiji dusmīga par to, ka es nelūdzu palīdzību, kad man to vajadzēja?�

Kad abi bija beigu�i sarunu, Mīkaels uz bridi iegrima domās. Tad paņēma telefonu un piezvanīja Holgeram Palmgrēnam. Viņam nebija īpa�a iemesla to darīt, bet viņ� saprata, ka ve�uku tomēr vajadzētu informēt par to, ka viņ� ir uz pēdām un cer noslēgt �o lietu tuvāko stundu laikā.

Nelaime tā, ka arī Līsbeta Salandere bija uz pēdām.

LIsbeta Salandere pasniedzās pēc ābola mugursomā, neizlaiz�dama mājas no acīm. Viņa gulēja, izstiepusies me�malā, par improvizētu matraci izmantodama korollas paklājiņu. Līsbeta bija pārģērbusies, un tagad viņai mugurā bija zaļas neilona bikses ar sānu kabatām, biezs d�emperis un īsa, oderēta auduma jaka.

Goseberja atradās aptuveni �etrsimt metru no lielceļa un sastāvēja no divām ēkām. Galvenā ēka slējās apmēram simt div�desmit metrus no Lisbetas. Tas bija parasts, balts divstāvu koka nams ar saimniecības ēku un kūti septiņdesmit metrus aiz dzī�vojamās mājas. Pa vārtiem Līsbeta varēja saskatīt baltas ma�īnas priek�galu. Viņa domāja, ka tas ir balts volvo, ta�u attālums bija par lielu, lai viņa varētu būt pilnīgi dro�a.

Starp Līsbetu un māju labajā pusē pletās mālains lauks, kas stiepās aptuveni divsimt metrus līdz mazam ezeriņam. Iebrau�camais ceļ� pār�ķēla lauku un pazuda me�ā uz lielceļa pusi. Pie iebraucamā ceļa bija redzama vēl viena ēka, kas izskatījās pa�mesta; logi bija aizklāti ar gai�u audumu. Uz ziemeļiem no tās me�s veidoja robe�u ar tuvākajiem kaimiņiem - māju puduri gandrīz se�simt metru tālāk. Tātad saimniecība viņai priek�ā bija diezgan izolēta.

Līsbeta atradās netālu no Antēna ezera, paugurainā apvidū, kur lauku platības nomainīja mazi ciemati un kompakti me�i. Ceļu karte nesniedza detalizētu aprakstu, ta�u Līsbeta bija se�kojusi melnajam reno ārā no Gēteborgas pa E20 un Alingsosā nogriezusies uz rietumiem Sollebrunnas virzienā. Aptuveni pēc �etrdesmit minūtēm ma�īna piepe�i iegriezās me�a ceļā, kur plāksnīte norādīja uz Goseberju. Līsbeta atstāja ma�īnu aiz kāda �ķūnī�a me�malā aptuveni simt metrus uz ziemeļiem no ceļa un atgriezās kājām.

Viņa nekad nebija dzirdējusi par Goseberju, bet, cik saprata, �is vārds apzīmēja dzīvojamo māju un kūti viņai priek�ā. Viņa bija pagājusi garām pastkastītei pie ceļa. Uz tās bija rakstīts: PL192 - K. A. Budīns. Vārds viņai neko neizteica.

Līsbeta apmeta pusloku ap ēkām un beidzot rūpīgi izvēlējās novēro�anas posteni. No muguras spīdēja vakara saule. Kop� viņa ieņēma vietu ap pus�etriem pēcpusdienā, bija novērota tikai viena kustība. Pulksten �etros no mājas iznāca reno �ofe�ris. Durvīs viņ� pārmija da�us vārdus ar kādu cilvēku, ko Līsbeta nevarēja saskatīt. Pēc tam viņ� aizbrauca un neatgriezās. Nekas cits pagalmā nenotika. Līsbeta pacietīgi gaidīja, ēku novēro�anai izmantodama mazu Minolta tālskati ar astoņkārtīgu palielinā�jumu.

Mīkaels Blumkvists restorānvagonā aizkaitināti bungoja ar pirkstiem pa galdu. X2000 stāvēja Katrineholmā. Vilciens tur bija nostāvējis gandrīz stundu, un skaļrunī atskanēja paziņojums, ka jāsalabo kaut kāds mistisks bojājums. Zviedrijas Dzelzceļ� atvai�nojās par kavē�anos.

Mīkaels nervozi nopūtās un paņēma vēl vienu kafiju. Tikai pēc piecpadsmit minūtēm vilciens ar rāvienu sāka ripot. Mīkaels ieskatījās pulkstenī. Astoņi.

Viņam būtu vajadzējis lidot vai noīrēt ma�īnu.

Sajūta, ka viņ� nokavēs, aizvien pieņēmās spēkā.

Ap se�iem kāds bija ieslēdzis lampu aug�stāvā, un īsi pēc tam iedegās lampa uz lieveņa. Līsbeta saskatīja ēnas, kā viņai likās, virtuvē pa labi no ieejas, ta�u viņa nespēja iz�ķirt sejas.

Piepe�i atvērās ārdurvis un pa tām iznāca blondais milzis Ro�nalds Nīdermanis. Viņ� bija ģērbies tum�ās biksēs un piegulo�ā polo svīterī, kas izcēla viņa muskuļus. Līsbeta pamāja pie sevis. Beidzot apstiprinājums, ka viņa ieradusies īstajā vietā. Viņa vēl reizi secināja, ka Nīdermanis patie�ām ir masīvs bif�teks. Tomēr viņ� bija no miesas un asinīm kā visi citi, lai ko Paolo Roberto un Mirjama Vu būtu piedzīvoju�i. Nīdermanis apgāja ap māju un uz da�ām minūtēm pazuda pie ma�īnas. Viņ� atgriezās ar nelielu somu un iegāja mājā.

Tikai da�as minūtes vēlāk Nīdermanis atkal iznāca ārā. Tagad viņu pavadīja tievs neliela auguma vīrietis, kas kliboja un bal�stījās uz kruķa. Bija pārāk tum�s, lai Līsbeta varētu iz�ķirt sejas vaibstus, bet viņa juta aukstas tirpas noskrienam pār muguru.

Daaaddyyy, I am heeereee�

Viņa vēroja Zala�enko un Nīdermani, kad tie abi soļoja pa iebraucamo ceļu. Viņi apstājās pie saimniecības ēkas, kur Nīder�manis paņēma malku. Pēc tam abi atgriezās mājā un aizvēra durvis.

Kad viņi bija iegāju�i iek�ā, Līsbeta Salandere vairākas minū�tes gulēja nekustīgi. Tad viņa nolaida tālskati un atkāpās kādus desmit metrus, līdz bija pilnībā paslēpusies aiz kokiem. Līsbeta atvēra mugursomu, izņēma termosu un ielēja melnu kafiju, iebāza mutē cukurgraudiņu un sāka to sūkāt. Apēda plastikātā iesaiņotu sviestmaizi, ko dienā bija nopirkusi benzīna uzpildes stacijā pa ceļam uz Gēteborgu. Viņa domāja.

Pabeigusi viņa no mugursomas izņēma Sonija Nieminena poļu P-83 Wanad. Izvilka magazīnu un pārbaudīja, vai nekas nebloķē stobru. Viņa iz�āva vienu reizi pa tuk�o. Magazīnā bija se�as 9 mm Makarov kalibra patronas. Ar to vajadzētu pietikt. Līsbeta iespieda magazīnu vietā un ielādēja stobrā vienu lodi. Ieslēdza dro�inātāju un ielika ieroci jakas labajā kabatā.

Līsbeta sāka tuvoties mājai lokveida kustībā caur me�u. Viņa bija nogājusi aptuveni simt piecdesmit metru, kad piepe�i apstā�jās pussolī.

Sava Arithmetica eksemplāra lapas malā Pjērs de Fermā bija uzrakstījis vārdus: esmu atradis �im apgalvojumam patiesi brīni��ķīgu pierādījumu, ta�u lapas malā tam ir par maz vietas.

Kvadrāts bija pārvērties kubā: (x3 +y3 =z3 ), un matemātiķi sim�tiem gadu bija meklēju�i atbildi uz Fermā mīklu. Lai beidzot to atrisinātu 20. gadsimtā, Endrū Vailss bija cīnījies desmit gadus, ņemdams palīgā pasaulē attīstītāko datorprogrammu.

Un piepe�i Līsbeta saprata. Atbilde bija satrieco�i vienkār�a. Rotaļa ar cipariem, kas savirknējās rindiņā un piepe�i sakrita vietās vienkār�ā formulā, ko drīzāk vajadzēja uztvert kā rēbusu.

Fermā ta�u nebija datora, un Endrū Vailsa risinājums balstī�jās uz matemātiku, kas vēl nemaz nebija izgudrota, kad Fermā formulēja savu teorēmu. Fermā nekad nebūtu spējis radīt Vailsa atrasto pierādījumu. Fermā risinājums, protams, bija glu�i citāds.

Līsbeta bija tā apmulsusi, ka jutās spiesta apsēsties uz celma. Viņa skatījās tālumā, pārbaudīdama vienādojumu.

Tad to viņ� bija domājis! Kāds tur brīnums, ka matemātiķi plēsa matus.

Viņa ieķiķinājās.

Filozofam būtu lielākas izredzes atrisināt �o mīklu.

Viņai būtu paticis būt pazīstamai ar Fermā.

Tas bija viens pa�pārliecināts tipiņ�.

Pēc brī�a Līsbeta piecēlās un turpināja ceļu caur me�u. Tagad starp viņu un māju bija tikai kūts.

Lisbeta Salandere iegāja kūtī pa vecām mēslu durtiņām. Saim�niecībā nebija lopu. Viņa paskatījās apkārt un tūlīt ieraudzīja, ka te ir tikai trīs ma�īnas - baltais volvo no Auto Ekspert, pavecs fords un modernāks sābs. Tālāk stāvēja aprūsēju�as ecē�as un citi darbarīki no laikiem, kad te bija lauku saimniecība.

Līsbeta bridi kavējās kūts tumsā un vēroja dzīvojamo ēku. Ārā bija tum�s, un apgaismojums ieslēgts visās apak�stāva istabās. Viņa neredzēja nekādu kustību, bet �ķita saskatām zibsnījo�u televizora atspīdumu. Viņa uzmeta skatienu rokaspulkstenim. 19.30. Ziņas.

Līsbeta jutās pārsteigta, ka Zala�enko izvēlējies apmesties tik nomaļās mājās. Tas nepavisam neatbilda vīrietim, kuru viņa atcerējās no senajiem gadiem. Viņa nebija domājusi, ka atradīs Zala�enko laukos, mazā, baltā zemnieksētā, - tad jau drīzāk ano�nīmā priek�pilsētas villā vai kādā kūrvietā ārzemēs. Dzīves laikā viņ� noteikti bija sagādājis sev vairāk ienaidnieku par Līsbetu Salanderi. �ķita savādi, ka �ī vieta liekas tik neaizsargāta. Tomēr Līsbeta rēķinājās, ka mājā būs iero�i.

Pēc ilgākām �aubām viņa izslīdēja no kūts ārā mijkrēslī. Vieg�liem soļiem aizgāja pāri pagalmam un apstājās ar muguru pret dzīvojamās mājas fasādi. Piepe�i izdzirda klusu mūziku. Viņa bez skaņas apgāja ap māju un mēģināja ielīst pa logu, bet tie visi atradās pārāk augstu.

Līsbeta instinktīvi sajuta nepatiku pret �o situāciju. Pirmo pusi sava mū�a viņa bija nodzīvojusi pastāvīgās bailēs no vīrie�a, kur� apmeties �ajā mājā. Otro pusi mū�a, kop� vīrieti neizdevās nogalināt, Līsbeta bija gaidījusi, ka viņ� atgriezīsies. �oreiz viņa negribēja kļūdīties. Zala�enko gan bija vecs kroplis, ta�u ari tre�nēts slepkava, kas izdzīvojis daudzās kaujās.

Turklāt viņai bija jāņem vērā Ronalds Nīdermanis.

Vislabāk viņai patiktu pārsteigt Zala�enko ārā, kaut kur pa�galmā, kur viņ� būtu neaizsargāts. Līsbetai negribējās ar viņu runāt, un viņa priecātos par ieroci ar tālskata tēmēkli, lā�u viņai tāda nebija, turklāt Zala�enko bija grūti paiet. Viņa bija manījusi Zala�enko tikai tās da�as minūtes, kad viņ� devās uz malkas �ķūnīti, un �ķita neticami, ka viņ� piepe�i vēlētos doties vakara pastaigā. Tas nozīmēja - ja viņa grib sagaidīt labāku izdevību, tad jāiet atpakaļ un jāpārnak�ņo me�ā. Līsbetai nebija guļammaisa, un, lai gan vakars bija silts, nakts būs auksta. Beidzot tikusi sasniedzamā attālumā līdz Zala�enko, viņa negribēja riskēt, ka viņ� atkal izspruks. Viņa domāja par Mirjamu Vu un savu māti.

Līsbeta iekoda apak�lūpā. Viņai jāiekļūst mājā, kas bija slik�tākā alternatīva. Viņa, protams, varēja pieklauvēt pie durvīm un iz�aut mirklī, kad tās kāds atvērs, un pēc tam iet iek�ā, medījot otru nelieti. Bet tas nozīmētu, ka otrais būs brīdināts un, visti�camāk, bruņots. Seku analīze. Kāda ir alternatīva?

Piepe�i Līsbeta ieraudzīja pazibam Nīdermaņa profilu, kad viņ� pagāja garām logam tikai da�u metru attālumā. Viņ� pār plecu paskatījās uz istabu, runādams ar kādu.

Abi bija istabā pa kreisi no ieejas.

Līsbeta pieņēma lēmumu.

Viņa izvilka pistoli no jakas kabatas, nolaida dro�inātāju un bez skaņas uzkāpa uz lieveņa. Līsbeta turēja ieroci kreisajā rokā, nebeidzami lēni spiezdama ārdurvju tvērekli. Tās nebija aizslēgtas.

Viņa sarauca uzacis un apstājās. Durvis bija divas dro�ības slē�dzenes.

Zala�enko neatstātu durvis vaļā. Uz skausta uzmetās zosāda.

Kaut kas bija aplam.

Priek�namā bija piķa melna tumsa. Pa labi viņa samanīja kāp�nes uz aug�stāvu. Divas durvis atradās tie�i priek�ā, bet vienas - pa kreisi. Līsbeta redzēja gaismas strēli virs durvīm. Viņa stāvēja nekustīgi un klausījās. Tad sadzirdēja balsi un troksni, ko radīja krēsla grū�ana durvīs pa kreisi.

Līsbeta paspēra divus ātrus soļus, atgrūda durvis un pavērsa ieroci� istaba bija tuk�a.

Viņa dzirdēja drēbju �vīkstoņu aiz muguras un apgriezās zibe�nīgi kā ķirzaka. Mirklī, kad meitene centās pacelt pistoli �āvie�nam, Ronalda Nīdermaņa milzīgā roka kā dzelzs skava aptvēra viņas kaklu, bet otra roka satvēra ieroci. Viņ� turēja Līsbetu aiz kakla, pacēlis gaisā glu�i kā lellīti.

Līsbeta sekundi ar kājām ķepurojās tuk�umā. Tad pagriezās un spēra Nīdermanim pa kājstarpi. Viņa netrāpīja, spēriens skāra gū�u. Likās, ka viņa iespērusi pa koku. Acu priek�ā satumsa, kad Nīdermanis sa�ņaudza viņas kaklu, un viņa juta, ka ierocis izkrīt no rokas.

Nolādēts!

Tad Ronalds Nīdermanis iemeta meiteni istabā. Viņa ar blīk�ķi nokrita uz dīvāna un noslīdēja uz grīdas. Juta, ka asinis pieplūst galvai, un meitene grīļīgi pieslējās kājās. Līsbeta ieraudzīja uz galda smagu, trisstūrainu masīva stikla pelnutrauku, ātri to sa�tvēra un atvēzējās. Nīdermanis notvēra viņas roku sitienā. Līs�beta pastiepa brīvo roku uz bik�u kreiso kabatu, izvilka elektro��oku un piespieda to pie Nīdermaņa kājstarpes.

Viņa pati sajuta spēcīgu triecienu izplatāmies rokā, kuru cie�i turēja Nīdermanis. Viņa gaidīja, ka milzis sabruks sāpēs. Ta�u viņ� skatījās uz Līsbetu ar izbrīnītu sejas izteiksmi. Līsbetas

Salanderes acis iepletās. Bija acīm redzams, ka milzis jūt kaut ko nepatīkamu, ta�u visā visumā viņ� sāpes ignorēja. Viņ� nav normāls.

Nīdermanis noliecās, atņēma Līsbetai elektro�oku un nopētīja to ar nezūdo�u izbrīna izteiksmi sejā. Tad ar plaukstu iecirta viņai pļauku. �ķita, ka viņ� ir iesitis ar beisbola nūju. Līsbeta saļima uz grīdas pie dīvāna. Viņa pacēla skatienu un ielūkojās Ronaldam Nīdermanim acīs. Viņ� meiteni ziņkārīgi vēroja, it kā prātodams, kāds būs viņas nākamais gājiens. Glu�i kā kaķis, kas grasās rotaļāties ar medījumu.

Tad Līsbeta manīja kustību durvju ailā tālāk istabā. Viņa pa�grieza galvu.

Vīrietis lēnām iznāca gaismā.

Viņ� balstījās uz kruķa, un Līsbeta redzēja no bik�u staras pavīdam protēzi.

Kreisā roka bija sakropļots pikucis, kam trūka pāris pirkstu.

Līsbeta pacēla acis uz seju. Kreisā puse bija apdeguma rētu lupatdeķis. Auss bija mazs izcilnis, bet uzacu nemaz nebija. Viņ� bija plikpaurains. Līsbetas atmiņā bija palicis vīri�ķīgs un atlē�tisks vīrietis ar melniem, viļņotiem matiem. Viņ� bija metru se��desmit piecus centimetrus gar� un izkāmējis.

�Labdien, tēvs,� viņa neskanīgi sacīja.

Aleksandrs Zala�enko bez izteiksmes sejā vēroja savu meitu.

Ronalds Nīdermanis ieslēdza griestu lampu. Viņ� pārbaudīja, vai Līsbetai nav vairāk iero�u, pārslīdinādams roku pār viņas drēbēm, tad nodro�ināja viņas P-83 Wanad un izņēma magazīnu. Zala�enko aizkliboja garām Līsbetai, apsēdās atzveltnes krēslā un pacēla pulti.

Līsbetas skatiens pievērsās televizora ekrānam viņam aiz muguras. Zala�enko nospieda pogu, un viņa piepe�i ieraudzīja zaļi ņirbo�u lauku aiz kūts un gabaliņu no iebraucamā ceļa. Kamera ar tumsas optiku. Viņi zināja, ka viņa nāk.

�Es jau sāku domāt, ka tu neuzdro�ināsies,� Zala�enko sacīja. �Mēs vērojām tevi kop� �etriem. Tu iedarbināji gandrīz visu sig�nalizāciju ap māju.�

�Kustību detektori,� Līsbeta noteica.

�Divi pie iebraucamā ceļa un �etri izcirtumā pāri pļavai. Tu ierīkoji novēro�anas posteni tie�i vietā, kur atrodas signalizācija. No turienes paveras labākais skats uz māju. Visbie�āk tai par tuvu nonāk aļņi, stirnas vai kāds ogotājs. Bet reti mēs redzam lavāmies kādu ar ieroci rokā.�

Viņ� mirkli klusēja.

�Vai tu tie�ām domāji, ka Zala�enko sēdēs mazā mājiņā laukos pilnīgi neaizsargāts?�

Līsbeta braucīja sprandu un grasījās slieties kājās.

�Sēdi uz grīdas!� Zala�enko asi sacīja.

Nīdermanis beidza spēlēties ar meitenes iero�iem un mierīgi vēroja viņu. Viņ� uzrāva uzaci un uzsmaidīja meitenei. Līsbeta atcerējās Paolo Roberto samīcīto seju televīzijā un nolēma, ka labāk būs palikt uz grīdas. Viņa izelpoja un atspiedās ar muguru pret dīvānu.

Zala�enko pastiepa uz priek�u veselo labo roku. Nīdermanis izvilka no bik�u kabatas ieroci un pasniedza to viņam. Līsbeta ievēroja, ka tas ir SigSauer, policijas standarta ierocis. Zala�enko pamāja ar galvu. Nīdermanis bez runām pagriezās un uzvilka jaku. Viņ� izgāja no istabas, un Līsbeta dzirdēja atveramies un aizveramies durvis.

�Labi, ka tev nenāk prātā nekādas muļķības. Ja tu mēģināsi piecelties, es �au�u.�

Līsbeta atslāba. Zala�enko paspētu trāpīt divas, varbūt pat trīs reizes, pirms Līsbeta viņu sasniegtu, un viņ� dro�i vien izmantoja munīciju, kas liktu viņai noasiņot da�u minū�u laikā.

�Tu izskaties atbaido�i,� Zala�enko sacīja un norādīja uz riņķīti uzacī. �Pēc sūda ielenes.�

Līsbeta pievērsa viņam skatienu.

�Bet tev ir manas acis,� viņ� sacīja.

�Vai sāp?� Līsbeta jautāja, ar galvu pamādama uz protēzi. Zala�enko viņu ilgi vēroja.

�Nē, vairs ne.�

Līsbeta pamāja.

�Tu ļoti gribētu mani nogalināt,� Zala�enko sacīja.

Līsbeta neatbildēja. Viņ� piepe�i iesmējās.

�Esmu domājis par tevi pa �iem gadiem. Katru reizi, kad paska�tos spogulī.�

�Tev vajadzēja likt mammu mierā.�

Zala�enko iesmējās.

�Tava māte bija padauza.�

Līsbetas acis kļuva melnas kā ogle.

�Viņa nebija padauza. Viņa strādāja pārtikas veikala kasē un centās savilkt galus.�

Zala�enko atkal iesmējās.

�Vari fantazēt par viņu, ko gribi. Bet es zinu, ka viņa bija padauza. Veikli apgādājās ar bērniem un tad centās piespiest mani apprecēties. Itin kā es grasītos precēties ar padauzu.� Līsbeta neko neteica. Viņa lūkojās pistoles stobrā un cerēja, ka Zala�enko uz mirkli zaudēs koncentrē�anos.

�Ugunsbumba bija viltīga. Es tevi ienīdu. Bet tad tas kļuva nesvarīgi. Tu neesi enerģijas vērta. Ja tu būtu likusies mierā, es par tevi neinteresētos.�

�Blēņas. Bjūrmans tev mani pasūtīja.�

�Tā bija pavisam cita lieta. Tas bija darījums. Viņam vajadzēja filmu, kas glabājas pie tevis, un man ir mazs bizness.�

�Un tu domāji, ka es tev atdo�u filmu?�

�Jā, mīļā meita. Esmu pārliecināts, ka tu atdotu. Tu nezini, cik ļoti cilvēki vēlas sadarboties, kad Ronalds Nīdermanis ko palūdz. Un jo īpa�i, kad viņ� iedarbina motorzāģi un nogrie� tev vienu kāju. Manā gadījumā tā būtu piemērota kompensācija� kāju pret kāju.�

Līsbeta domāja par Mirjamu Vu Ronalda Nīdermaņa rokās nolik�tavā pie Nīkvarnas. Zala�enko pārprata viņas sejas izteiksmi. �Neuztraucies. Mēs negrasāmies sadalīt tevi gabalos.�

Viņ� paskatījās uz Līsbetu.

�Vai Bjūrmans tevi tie�ām izvaroja?�

Līsbeta neatbildēja.

�Tfu, kas viņam par sliktu gaumil Es avīzēs lasu, ka tu esot kaut kāda sasodīta lesbiete. Par to es nebrīnos. Saprotu, ka neviens �alis jau tevi negrib.�

Līsbeta joprojām neatbildēja.

�Varbūt vajadzētu likt, lai Nīdermanis tevi izdrā�. Izkatās, ka tev tas noderētu.�

Zala�enko apdomājās.

�Lai gan Nīdermanis neguļ ar meitenēm. Nē, viņ� nav pediņ�. Viņam vispār nav seksa.�

�Tad jau tev pa�am vajadzēs mani izdrāzt,� Līsbeta provo�cēja.

Nāc tuvāk. Izdari kļūdu.

�Nē, ko vēl ne! 1ās būtu perversi.�

Abi brīdi klusēja.

�Ko mēs gaidām?� Līsbeta jautāja.

�Mans kompanjons tūlīt atgriezīsies. Viņ� tikai pārvietos tavu ma�īnu un paveiks mazu darbiņu. Kur tava māsa?�

Līsbeta paraustīja plecus.

�Atbildi!�

�Es nezinu, un, godīgi sakot, man nospļauties.�

Zala�enko atkal iesmējās.

�Māsu mīlestība? Kamilla vienmēr bija tā, kam kaut kas ir paurī, bet tu - tikai bezvērtīgs mēsls.�

Līsbeta neatbildēja.

�Bet man jāatzīst, ka ir glu�i patīkami atkal redzēt tevi tuvumā.� �Zala�enko,� Līsbeta sacīja, �tu esi apnicīgs maita. Vai Nīder�manis no�āva Bjūrmanu?�

�Protams. Ronalds Nīdermanis ir ideāls karavīrs. Viņ� ne tikai paklausa pavēlēm, bet uzņemas iniciatīvu, kad tas ir nepiecie��ams.�

�Kur tu viņu atradi?"

Zala�enko vēroja meitu ar savādu izteiksmi. Viņ� pavēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt, bet aprāvās un klusēja, lād paskatījās uz ārdurvīm un piepe�i uzsmaidīja Līsbetai.

�Tātad to tu vēl neesi izskaitļojusi,� viņ� sacīja. �Pēc Bjūrmana vārdiem, tu esot dikti prasmīga pētniece.�

Tad Zala�enko skaļi iesmējās.

�Mēs satikāmies Spānijā deviņdesmito gadu sākumā, kad es vēl atveseļojos no tavas mazās degbumbas. Viņ� bija divdesmit divus gadus vecs un kļuva par manām rokām un kājām. Viņ� nav pieņemts darbā� tā ir partnerība. Mums ir plauksto�s biz�ness.�

�Sievie�u tirdzniecība.�

Zala�enko paraustīja plecus.

�Varētu teikt, ka mēs diversificējam un nodarbojamies ar da�ādām precēm un pakalpojumiem. Galvenais ir palikt fonā un neizcelties. Bet tu tie�ām neesi sapratusi, kas ir Ronalds Nīder�manis?�

Līsbeta klusēdama sēdēja. Sākumā viņa nesaprata, uz ko tēvs mērķē.

�Viņ� ir tavs brālis,� Zala�enko sacīja.

�Nē!� Līsbeta bez elpas izdvesa.

Zala�enko atkal iesmējās. Bet pistoles stobrs joprojām bija draudīgi pievērsts meitenei.

�Vismaz pusbrālis,� Zala�enko paskaidroja. �Rezultāts kādai izklaidei vienā uzdevumā, ko veicu Vācijā 1970. gadā.�

�Tu esi padalījis savu dēlu par slepkavu.�

�Nu nē, es tikai palīdzēju viņam izkopt potenciālu. Ronalds spēja nogalināt jau ilgi pirms tam, kad es ķēros klāt viņa izglī�to�anai. Un viņ� vadīs ģimenes biznesu ilgi pēc tam, kad bū�u miris.�

�Vai viņ� zina, ka esmu viņa pusmāsa?�

�Protams. Bet, ja tu domā, ka varēsi apelēt pie ģimenes saitēm, tad vari to aizmirst. Es esmu viņa ģimene. Tu esi tikai traucēklis pie apvār�ņa. Es varētu piebilst, ka viņ� nav vienīgais. Tev ir vēl vismaz �etri brāļi un trīs māsas da�ādās valstīs. Viens no brāļiem ir idiots, bet vienam citam patiesībā ir potenciāls. Viņ� vada uzņēmuma filiāli Tāllinā. Bet Ronalds ir vienīgais no maniem bērniem, kas tie�ām dara godu Zala�enko gēniem.�

�Pieņemu, ka manām māsām nebūs vietas ģimenes uzņē�mumā.�

Zala�enko apmulsa.

�Zala�enko� tu vienkār�i esi parasts nelietis, kas ienīst sie�vietes. Kāpēc jūs nogalinājāt Bjūrmanu?�

�Bjūrmans bija idiots. Viņ� neticēja savām acīm, kad atklāja, ka tu esi mana meita. Viņ� ta�u bija viens no nedaudzajiem valstī, kas zināja manu biogrāfiju. Man jāatzīst, ka es sāku nervozēt, kad Bjūrmans mani piepe�i uzmeklēja, bet tad jau viss atrisinājās vislabākajā veidā. Viņ� bija pagalam, un vainīga biji tu.�

�Bet kāpēc jūs viņu no�āvāt?� Līsbeta atkārtoja.

�Tas patiesībā nebija plānots. Es grasījos sadarboties ar viņu daudzus gadus - vienmēr ir labi paturēt sētas durvis uz Dro�ī�bas policiju. Pat ja tas ir idiots. Bet tas �urnālists En�ēdē kaut kādā veidā bija atradis saistību starp Bjūrmanu un mani un pie�zvanīja viņam tie�i brīdī, kad Ronalds bija viņa dzīvoklī. Bjūr�manu pārņēma panika, un viņ� kļuva neregulējams. Ronalds bija spiests pieņemt lēmumu uz karstām pēdām. Viņ� rīkojās pilnīgi pareizi.�

Līsbetas sirds kā akmens nogrima krū�kurvī, kad tēvs apstip�rināja to, ko viņa jau bija nojautusi. Dāgs Svensons bija atradis saistību. Viņa bija runājusi ar Dāgu un Miu vairāk nekā stundu. Mia Līsbetai tūlīt iepatikās, bet pret Dāgu viņa izturējās vēsāk. Viņ� pārāk stipri atgādināja Mīkaelu Blumkvistu - necie�amu sabiedrības uzlabotāju, kur� domā, ka var kaut ko mainīt ar vienu grāmatu. Tomēr viņa akceptēja Dāga godīgos nolūkus.

Visā visumā ciemo�anās pie Dāga un Mias bija velti iz�ķiests laiks. Viņi nevarēja aizvest pie Zala�enko. Dāgs Svensons bija atradis viņa vārdu un sācis rakties, bet nespēja viņu identifi�cēt.

Toties Līsbeta apciemojumā izdarīja liktenīgu kļūdu. Viņa zi�nāja, ka jābūt kādai saistībai starp Bjūrmanu un Zala�enko. Tāpēc uzdeva jautājumus par Bjūrmanu, cenzdamās izdibināt, vai Svensons ir uzdūries advokāta vārdam. Viņ� nebija uzdūries, bet viņam bija laba o�a. Viņ� tūlīt pievērsās Bjūrmanam un apbēra Līsbetu ar jautājumiem.

Lai gan viņa nepateica īpa�i daudz, Dāgs Svensons saprata, ka Bjūrmans ir spēles dalībnieks. Svensons ari aptvēra, ka viņam pa�am ir informācija, kuru vēlas dzirdēt Līsbeta. Abi vienojās tikties vēlreiz un turpināt sarunu pēc brīvdienām. Tad Līsbeta Salandere aizbrauca mājās un likās gulēt. Pamostoties viņu rīta ziņās gaidīja vēsts, ka dzīvoklī En�ēdē nogalināti divi cilvēki.

Apciemojumā viņa bija iedevusi Dāgam Svensonam tikai vienu izmantojamu pavedienu. Nosaukusi Nilsa Bjūrmana vārdu. Sven�sons dro�i vien pacēla klausuli un piezvanīja Bjūrmanam mirklī, kad Līsbeta izgāja no dzīvokļa.

Viņa bija saistība. Ja viņa nebūtu apciemojusi Dāgu Svensonu, viņ� un Mia joprojām būtu dzīvi.

Zala�enko iesmējās.

�Tu pat nenojaut, cik apstulbu�i mēs bijām, kad policija par slepkavībām sāka meklēt tevi.�

Līsbeta iekoda apak�lūpā. Zala�enko viņu nopētīja.

�Kā tu mani atradi?� viņ� jautāja.

Viņa paraustīja plecus.

�Līsbet� Ronalds atgriezīsies pēc īsa mirkļa. Es varu likt, lai viņ� tev salau� visus kaulus, līdz tu atbildēsi. Aiztaupi mums �īs pūles.�

�Pastkastīte. Es sameklēju Nīdermaņa ma�īnu no autonomas un gaidīju, kad tas pumpainais mēsls ieradīsies pastkastīti iztuk��ot.�

�Ak tā. Tik vienkār�i! Paldies, es to atcerē�os.�

Līsbeta brīdi domāja. Pistoles stobrs joprojām bija vērsts pret viņu.

�Tu tie�ām domā, ka viss tā pāries?� viņa jautāja. �Tu esi izdarījis pārāk daudz kļūdu, policija tevi identificēs.�

�Es zinu,� tēvs atbildēja. �Bjerks vakar piezvanīja un pastās�tīja, ka kaut kāds �urnālists no Millennium esot kaut ko uzodis, un tas ir tikai laika jautājums. Iespējams, ka mums vajadzēs kaut ko iesākt ar to �urnālistu.�

�Tas būs gar� saraksts,� Līsbeta sacīja. �Mīkaels Blumkvists un galvenā redaktore Ērika Bergere, un atbildīgā sekretāre un vairāki Millennium darbinieki. Un tad Dragans Armanskis un vai�rāki Milton Security darbinieki. Un policists Bublanskis un citi no izmeklē�anas. Cik daudzus tu nogalināsi, lai to noklusētu? Tevi identificēs.�

Zala�enko atkal iesmējās.

�So what? Es nevienu neesmu no�āvis, un pret mani nav ne�kādu lietisku pierādījumu. Viņi var identificēt, ko vien grib. Tici man� �ajā mājā var veikt vienalga cik kratī�anu, bet viņi neatra�dīs ne puteklīti, kas var saistīt mani ar kādu noziedzīgu darbību. Tevi trakonamā iespundēja Dro�ības policija, nevis es, un viņi dro�i vien īpa�i nepūlēsies likt visus papīrus galdā.� �Nīdermanis,� Līsbeta atgādināja.

�Jau rit agri Ronalds dosies atvaļinājumā uz ārzemēm un kādu laiku vēros notikumu attīstību.�

Zala�enko triumfāli uzlūkoja Līsbetu.

�Tu joprojām būsi galvenā aizdomās turamā slepkavībās. Tā�tad būs labi, ka tu vienkār�i pazudīsi klusumā.�

Pagāja apmēram piecdesmit minūtes, iekams Ronalds Nīderma�nis atgriezās. Viņam kājās bija zābaki.

Līsbeta Salandere skatījās uz vīrieti, kas, pēc tēva vārdiem, esot viņas pusbrālis. Viņa neredzēja ne mazāko līdzību. Viņ� drī�zāk bija diametrāls pretstats. Toties Līsbetai radās spēcīgas aizdo�mas, ka Ronaldam Nīdermanim kaut kas kai�. Ķermeņa uzbūve, maigā seja un balss, kas nebija piedzīvojusi lūzumu, �ķita kaut kāda ģenētiska kļūda. Viņ� nebija sajutis elektro�oku, un viņa plaukstas bija milzīgas. Ronalds Nīdermanis nebija normāls.

Zala�enko ģimenē netrūkst ģenētisku kļūdu, Līsbeta rūgti nodo�māja.

�Gatavs?� Zala�enko jautāja.

Nīdermanis pamāja ar galvu. Viņ� pastiepa roku pēc sava Sig Sauer.

�Es ie�u līdzi,� Zala�enko sacīja.

Nīdermanis vilcinājās.

�Tur ir gabaliņ�, ko iet.�

�Es ie�u līdzi. Atnes manu jaku.�

Nīdermanis paraustīja plecus un darīja, kā teikts. Tad viņ� sāka darboties ap savu ieroci, kamēr Zala�enko apģērbās un uz īsu brīdi izgāja blakusistabā. Līsbeta vēroja, kā Nīdermanis pieskrūvē adapteru ar pa�darinātu klusinātāju.

�Tad ejam,� Zala�enko durvīs sacīja.

Nīdermanis pieliecās un uzvilka Līsbetu kājās. Viņa ielūkojās milzim acīs.

�Es nogalinā�u arī tevi,� viņa sacīja.

�Tev vismaz netrūkst pa�apziņas,� noteica viņas tēvs.

Nīdermanis rāmi uzsmaidīja Līsbetai, aizstūma viņu līdz ār�durvīm un izgrūda ārā. Viņ� stingri turēja Līsbetas skaustu. Pirk�sti aptvēra viņas kaklu. Viņ� veda Līsbetu uz me�u ziemeļos aiz kūts.

Viņi virzījās lēni, jo Nīdermanis regulāri apstājās, lai pagaidītu Zala�enko. Abiem bija spo�i kabatas lukturi. Kad viņi iegāja me�ā, Nīdermanis palaida Līsbetu vaļā. Viņ� turēja pistoles stobru kādu metru meitenei aiz muguras.

Viņi gāja pa aizaugu�u taku apmēram �etrsimt metrus. Līsbeta divas reizes paklupa, bet milzis abas reizes viņu uzrāva kājās. �Griezies te pa kreisi,� Nīdermanis sacīja.

Apmēram pēc desmit metriem viņi iznāca laucītē. Līsbeta ieraudzīja zemē bedri. Nīdermaņa lampas gaismā viņa redzēja zemes �upā iedurtu lāpstu. Piepe�i viņa saprata mil�a uzdevumu. Viņ� pagrūda Līsbetu uz bedres pusi, viņa paklupa un nokrita uz visām �etrām, ar plaukstām dziļi ierokoties smil�u kaudzē. Meitene piecēlās un bez izteiksmes skatījās uz Nīdermani. Zala��enko kavējās, un Nīdermanis viņu mierīgi gaidīja. Viņ� nenolaida pistoles stobru no Līsbetas.

Zala�enko bija aizelsies. Pagāja vairāk nekā minūte, iekams viņ� ierunājās.

�Man vajadzētu kaut ko teikt, bet es nedomāju, ka man vēl ir, ko tev sacīt.�

�Ir okei,� Līsbeta atteica. �Man arī nav daudz, ko tev sacīt.� Viņa greizi uzsmaidīja tēvam.

�Tad tiksim ar to galā,� Zala�enko sacīja.

�Priecājos, ka mans pēdējais darbs bija tevi iegāzt,� Līsbeta atteica. �Policija klauvēs pie tavām durvīm jau �onakt.�

�Blēņas. Es jau gaidīju, kad tu par to blefosi. Tu ieradies �eit mani nogalināt un neko citu. Tu neesi ne ar vienu runājusi.� Līsbeta Salandere pasmaidīja vēl platāk. Viņa piepe�i izskatījās ļauna.

�Vai varu tev kaut ko parādīt, papiņ?�

Viņa lēnām iebāza roku kreisajā bik�u kabatā un izvilka �etr�stūrainu priek�metu. Ronalds Nīdermanis vēroja katru kustību.

�Katrs vārds, ko tu izteici pēdējās stundas laikā, ir atskanējis internetā radio.�

Viņa pacēla savu Palm Tungsten T3 plaukstdatoru.

Zala�enko piere savilkās vietā, kur vajadzētu būt uzacīm. �Parādi!� viņ� sacīja un pastiepa uz priek�u veselo roku. Līsbeta pameta viņam plaukstdatoru. Viņ� noķēra to gaisā.

�Blēņas,� Zala�enko sacīja. �Tas ir parasts Palm dators.�

Kad Ronalds Nīdermanis paliecās uz priek�u, lai paskatītos uz datoru, Līsbeta Salandere viņam acīs iemeta smil�u sauju. Nīder�manis nespēja neko saskatīt, bet automātiski iz�āva no pistoles ar klusinātāju. Līsbeta jau bija pakāpusies divus soļus sāņus, un lode tuk�i nosvilpa vietā, kur viņa bija stāvējusi. Meitene satvēra lāpstu un ar aso malu mērķēja uz roku, kas turēja pistoli. Viņa ar pilnu spēku trāpīja pa pirkstiem un ieraudzīja, kā Sig Sauer ar pla�u loku aizlido un nokrīt kaut kur krūmos. No dziļas brūces virs rādītājpirksta sāka plūst asinis.

Viņam vajadzētu aurot no sāpēm.

Nīdermanis ar ievainoto roku taustījās sev priek�ā, ar otru izmisīgi berzēdams acis. Līsbetas vienīgā iespēja uzvarēt �o cīniņu bija radīt tūlītējus pamatīgus ievainojumus; ja cīņa kļūtu fiziska, viņa neglābjami zaudētu. Viņai vajadzēja piecas sekundes, lai paspētu aizbēgt me�ā. Līsbeta atspērās un pla�ā lokā atvēzēja lāpstu pār plecu. Viņa centās pagriezt lāpstu tā, lai smaile trāpītu pirmā, ta�u stāvēja nepareizā pozīcijā. Viņa trāpīja Nīdermanim pa seju ar plakano pusi.

Nīdermanis ieņurdējās, kad deguna kauls pārlūza otro reizi da�u dienu laikā. Smiltis viņu joprojām darīja aklu, ta�u Nīder�manis atvēzēja labo roku, un viņam izdevās atgrūst meiteni. Viņa krita atmuguriski un paklupa pār sakni. Vienu sekundi Līsbeta bija zemē, bet tūlīt atkal pielēca kājās. Nīdermanis uz bridi bija padarīts nekaitīgs.

Es tik�u galā.

Viņa paspēra divus soļu uz eglī�u biezokni, kad ar acs kaktiņu - klik� - ieraudzīja Aleksandru Zala�enko paceļam roku.

Vecim ari ir pistole.

Atklāsme pazibēja prātā kā pātagas cirtiens.

Līsbeta mainīja virzienu brīdī, kad atskanēja �āviens. Lode trāpīja gū�ā un lika viņai zaudēt līdzsvaru.

Līsbeta nejuta sāpes.

Otrā lode trāpīja mugurā un iestrēga kreisajā lāpstiņā. Caur augumu izskrēja asas, paralizējo�as sāpes.

Līsbeta nokrita ceļos. Da�as sekundes nespēja pakustēties. Meitene apzinājās, ka Zala�enko ir aiz muguras, aptuveni se�u metru attālumā. Ar pēdējiem spēkiem viņa spītīgi piecēlās kājās un paspēra grīļīgu soli uz sargājo�o krūmu pusi.

Zala�enko bija laiks nomērķēt.

Tre�ā lode trāpīja aptuveni divus centimetrus aiz kreisās auss aug�malas. Lode ieurbās galvaskausā un radīja zirnekļa tīklam līdzīgu kaula plīsumu radiālās plaisās. Svina lode ieurbās galvā un palika guļam pelēkajā vielā aptuveni �etrus centimetrus zem smadzeņu garozas.

Līsbetas Salanderes medicīniskās situācijas apraksts bija aka�dēmisks. Praktiski tas nozīmēja, ka lode ir izraisījusi masīvu traumu. Viņas pēdējā sajūta bija kvēli sarkans �oks, kas pārvēr�tās baltā gaismā.

Pēc tam tumsa.

Klik�.

Zala�enko mēģināja iz�aut vēlreiz, bet viņa roka trīcēja tik stipri, ka viņ� nespēja nomērķēt. Viņa gandrīz aizbēga. Beidzot viņ� saprata, ka Līsbeta jau ir mirusi, tāpēc nolaida ieroci un trī�cēja, kamēr adrenalīna viļņi plūda caur augumu. Zala�enko ska�tījās uz ieroci. Viņ� bija grasījies atstāt to mājās, tomēr aizgāja tam pakaļ un iebāza jakas kabatā, it kā viņam būtu nepiecie�ams talismans. Briesmone. Viņi bija divi pieaugu�i vīri, turklāt viens no viņiem - Ronalds Nīdermanis - bruņots ar Sig Sauer. Bet tā elles padauza gandrīz aizbēga.

Zala�enko uzmeta skatienu meitas ķermenim. Kabatas luk�turī�a gaismā viņa izskatījās pēc asiņainas lupatu lelles. Viņ� ieslēdza dro�inātāju un iebāza pistoli kabatā, tad piegāja pie Ronalda Nīdermaņa, kas bezspēcīgi stāvēja asarām acīs un asinīm plūstot no rokas un deguna. Viņa deguns nebija sadzijis kop� �empionu ma�a ar Paolo Roberto, un lāpstas plakanā puse bija radījusi jaunu, pamatīgu ievainojumu.

�Man laikam atkal lauzts deguns,� viņ� sacīja.

�Idiots,� Zala�enko teica. �Viņa gandrīz aizbēga.�

Nīdermanis turpināja berzēt acis. Viņam nesāpēja, bet asaras ritēja un viņ� bija gandrīz akls.

�Taisnu muguru, velns ar ārā!� Zala�enko nicīgi papurināja galvu. �Ko, ellē, tu iesāktu bez manis!�

Nīdermanis izmisīgi samirk�ķināja acis. Zala�enko aizkliboja līdz meitas ķermenim un satvēra viņas jakas apkakli. Viņ� aizvilka Līsbetu līdz kapam, kas bija tikai neliela bedre, pārāk maza, lai viņa tajā iegultos visā garumā. Viņ� pacēla ķermeni tā, lai pirmās bedrē nonāktu kājas, un tad ļāva viņai krist kā kartupeļu maisam. Līsbeta nokrita embrija pozā, zem sevis saliektām kājām.

�Roc, lai tiekam mājās!� Zala�enko nokomandēja.

Pusaklajam Ronaldam Nīdermanim pagāja kāds bridis, iekams viņ� aizbēra bedri. Zemi, kas nesagāja bedrē, viņ� spēcīgiem vēzieniem izkaisīja pa apkārtni.

Zala�enko izsmēķēja cigareti, vērodams Nīdermaņa darbu. Viņ� joprojām drebēja, bet adrenalīna uzplūdi bija sāku�i noplakt. Viņ� piepe�i jutās atvieglots, ka meita ir mirusi. Zala�enko joprojām atcerējās Līsbetas acis mirklī, kad viņa pirms daudziem gadiem meta benzīna bumbu.

Bija deviņi vakarā, kad Zala�enko paskatījās apkārt un pamāja ar galvu. Viņiem izdevās sameklēt Nīdermaņa Sig Sauer zem krū�miem. Pēc tam abi atgriezās mājā. Zala�enko jutās savādi apmie�rināts. Viņ� kādu brīdi apkopa Nīdermaņa roku. Lāpstas cirtiens bija gājis dziļi, un viņam vajadzēja sameklēt adatu un diegu, lai brūci aiz�ūtu - �o mākslu viņ� bija apguvis jau karaskolā Novo- sibirskā piecpadsmit gadu vecumā. Nīdermanim vismaz nevaja�dzēja anestēziju. Toties pastāvēja iespēja, ka trauma ir nopietna un viņam vajadzēs doties uz slimnīcu. Zala�enko uzlika pirkstam �inu un apsaitēja to.

Pabeidzis Zala�enko atvēra alus pudeli, kamēr Nīdermanis vannas istabā atkal un atkal skaloja acis.

32.�������� NODALA

w

Ceturtdiena, 7. aprīlis

Mīkaels Blumkvists ieradās Gēteborgas Centrālajā stacijā tūlīt pēc deviņiem. X2000 bija atguvis daļu iekavētā laika, tomēr jo�projām kavējās. Pēdējās stundas laikā vilcienā Mīkaels bija apzva�nījis autonomas. Vispirms viņ� mēģināja atrast ma�īnu Aling- sosā, grasīdamies izkāpt tur, bet tas izrādījās neiespējami tik vēlu vakarā. Pēdīgi Mīkaels atmeta �o domu un viņam izdevās sada�būt kādu folksvāgenu kopā ar viesnīcas rezervāciju Gēteborgā. Ma�īnu varēja saņemt Dzelzceļa laukumā. Mīkaels nospļāvās uz Gēteborgas mulsino�o sabiedriskā transporta sistēmu un biļe�u iegādi, kuru izprast varētu labi ja raķe�u būves in�enieris. Viņ� paņēma taksometru.

Kad Mīkaels beidzot tika pie ma�īnas, izrādījās, ka cimdu no�dalījumā nav ceļu kartes. Viņ� aizbrauca līdz atvērtai benzīna uzpildes stacijai un iepirkās. Pēc neilgām pārdomām viņ� nopirka arī kabatas lukturīti, pudeli minerālūdens un kafiju kartona glā�zītē, ko ielika turētājā blakus instrumentu panelim. Bija jau pus�vienpadsmit vakarā, kad Mīkaels pabrauca garām Partillei uz zie�meļiem no Gēteborgas. Viņ� uzņēma kursu uz Alingsosu.

Pusdesmitos Līsbetas Salanderes kapam garām pagāja lapsa. Lapsa apstājās un nemierīgi palūkojās apkārt. Tā instinktīvi zināja, ka te kaut kas ir aprakts, bet novērtēja, ka medījums ir pārāk grūti pieejams, lai būtu vērts rakt. Bija vienkār�āki laupījumi.

Kaut kur tuvumā �abinājās kāds nepiesardzīgs nakts dzīv�nieks, un lapsa tūlīt ieklausījās. Tā paspēra piesardzīgu soli. Bet, pirms turpināt medības, lapsa pacēla pakaļkāju un iezīmēja savu medību lauku.

Bublanskis nemēdza zvanīt dienesta darī�anās vēlu vakarā, bet �oreiz viņ� nespēja atturēties. Viņ� pacēla klausuli un sastādīja Sonjas Mūdigas numuru.

�Atvaino, ka zvanu tik vēlu. Vai tu neguli?�

�Nekas.�

�Es tikko pabeidzu lasīt 1991. gada izmeklē�anas meteriālus.� �Es saprotu, ka tu arī nespēji atrauties.�

�Sonja, ko tu domā par notieko�o?�

�Izskatās, ka Gunnars Bjerks - spilgts vārds prostitūtu klientu sarakstā - ielika Līsbetu Salanderi trakonamā, jo viņa mēģināja aizstāvēt sevi un savu māti pret traku slepkavnieku, kur� strā�dāja Dro�ības policijas labā. �ajā lietā viņam palīdzēja arī Pēters Telebūrians, uz kura izteikumiem mēs savukārt esam balstīju�i lielu daļu sava vērtējuma par meitenes psihisko stāvokli.�

�Tas pilnībā maina visu ainu.�

�Tas daudz ko izskaidro.�

�Sonja, vai vari iebraukt man pakaļ rīt pulksten astoņos?� �Protams.�

�Mums jāaizbrauc uz Smodālari un jāparunā ar Gunnaru Bjerku. Es noskaidroju, ka viņ� ir slimības atvaļinājumā reima�tisma dēļ.�

�Ar nepacietību gaidu �o tik�anos.�

��ķiet, ka mums pilnībā jāpārvērtē savi spriedumi par Līsbetu Salanderi.�

Grēgers Bekmans paskatījās uz sievu. Ērika Bergere stāvēja pie loga dzīvojamā istabā un nolūkojās uz ūdeni. Viņai rokā bija mobilais telefons, un Grēgers zināja, ka viņa gaida Mīkaela Blum- kvista zvanu. Ērika izskatījās tik nelaimīga, ka Grēgers piegāja sievai klāt un apskāva viņu.

�Blumkvists ir liels puika,� viņ� sacīja. �Bet, ja tu patie�ām tā uztraucies, tev vajadzētu piezvanīt policijai.�

Ērika nopūtās.

�To man vajadzēja izdarīt jau pirms vairākām stundām. Bet ne jau tāpēc esmu nelaimīga.�

�Vai man kaut ko vajadzētu zināt?� Grēgers jautāja.

Ērika pamāja ar galvu.

�Stāsti.�

�Esmu tev kaut ko noklusējusi. Un Mīkaelam ari. Un visiem pārējiem redakcijā.�

�Noklusējusi?�

Ērika pagriezās pret vīru un pastāstīja, ka dabūjusi Svenska Morgon-Posten galvenās redaktores vietu. Grēgers Bekmans iepleta acis.

�Es gan nesaprotu, kāpēc tu nestāstīji,� viņ� sacīja. �Tas ta�u ir tik for�i. Apsveicu!�

�Laikam tikai tāpēc, ka jūtos kā nodevēja.�

�Mīkaels sapratīs. Visiem jāiet uz priek�u, kad pienāk īstais laiks. Un tagad tas pienācis tev.�

�Es zinu.�

�Vai tu patie�ām esi izlēmusi?�

�Jā. Esmu izlēmusi. Bet man nav bijis drosmes to kādam izstās�tīt. Un man �ķiet, ka pametu redakciju briesmīgā haosā.� Grēgers apskāva sievu.

Dragans Armanskis saberzēja plakstiņus un paskatījās tumsā aiz E�tas rehabilitācijas centra loga.

�Mums vajadzētu piezvanīt Bublanskim,� viņ� sacīja.

�Nē,� Holgers Palmgrēns atteica. �Ne Bublanskis, ne kāds cits valsts pārstāvis nekad nav pacēlis ne pirkstu viņas labā. Ļauj, lai viņa rīkojas pati.�

Armanskis lūkojās uz Līsbetas Salanderes biju�o aizbildni. Viņu pārsteidza Palmgrēna veselības stāvokļa manāmā uzlabo�anās, kas bija vērojama kop� viņa pēdējā apciemojuma Ziemassvētkos. Advokāts joprojām runāja neskaidri, bet viņa acīs dega jauna vitalitāte. Palmgrēnā bija jau�ams arī niknums, kādu Armanskis agrāk nebija novērojis. Vakara gaitā Palmgrēns bija sīki izklāstījis Mīkaela Blumkvista apkopoto stāstu. Armanskis jutās satriekts.

�Viņa mēģinās nogalināt savu tēvu."

�Iespējams,� Palmgrēns mierīgi atteica.

�Vai varbūt Zala�enko nogalinās viņu.�

�Arī iespējams.�

�Un mēs vienkār�i nogaidīsim?�

�Dragan� tu esi labs cilvēks. Bet tas, ko Līsbeta Salandere dara vai nedara, tas, vai viņa izdzīvo vai mirst, nav tava atbildība.�

Palmgrēns noplātīja rokas. Piepe�i viņ� bija atguvis sen nepie�redzētu koordinācijas spēju. Itin kā aizvadīto nedēļu drāma būtu saasinājusi viņa aptum�oto prātu.

�Man nekad nav patiku�i cilvēki, kas ņem likumu savās rokās. Bet nekad neesmu arī redzējis nevienu, kam to darīt būtu tik pamatots iemesls. Riskēju izklausīties pēc ciniķa� tas, kas notiks �onakt, notiks neatkarīgi no tā, ko mēs abi par to domājam. Tas bija ierakstīts zvaigznēs kop� viņas dzim�anas. Tātad tev un man atliek tikai izlemt, kā izturēsimies pret Līsbetu, ja viņa atgriezīsies.�

Armanskis nelaimīgi nopūtās un paskatījās uz veco advokātu.

�Un, ja viņa pavadīs nākamos desmit gadus Hinseberjas cie�tumā, tad pati būs to izvēlējusies. Es tik un tā bū�u viņas draugs.�

�Man nebija ne jausmas, ka tev ir tik liberāli uzskati.�

�Man arī ne,� Holgers Palmgrēns atteica.

Mirjama Vu skatījās griestos. Pie gultas bija iedegta naktslam- piņa, un radio klusi atskaņoja mūziku. Nakts radio spēlēja On a Slow Boat to China. Iepriek�ējā dienā Mirjama bija pamodusies slimnīcā, uz kuru Paolo Roberto bija viņu aizvedis. Mirjama gulēja, nemierīgi uztrūkās un atkal aizmiga. Ārsti apgalvoja, ka viņai ir smadzeņu satricinājums. Katrā ziņā viņai vajadzēja atpūsties. Mirjamai bija lauzts deguns, trīs lauztas ribas un ievainojumi pa visu ķermeni. Kreisā uzacs bija tā uzpampusi, ka acs vīdēja tikai �aurā spraudziņā zem plakstiņa. Mirjama sajuta sāpes, tiklīdz mēģināja mainīt pozu. Viņa sajuta sāpes, kad ievilka gaisu plau��ās. Viņai sāpēja sprands, un dro�ības pēc bija uzlikta balsto�ā apkakle. Ārsti apgalvoja, ka viņa pilnībā atlabs.

Kad Mirjama pamodās uz vakarpusi, blakus sēdēja Paolo Ro�berto. Bokseris uzsmaidīja un jautāja, kā viņa jūtas. Mirjama prātoja, diezin vai viņa pati ari izskatās tikpat briesmīgi kā Paolo.

Mirjamai bija jautājumi, un Paolo Roberto paskaidroja. Kaut kāda iemesla dēļ nemaz nelikās dīvaini, ka viņ� ir Līsbetas Salan- deres labs draugs. Viņ� bija pa�pārliecināts tips. Līsbetai patika pa�pārliecināti tipi, bet riebās aprobe�oti pū�ļi. Tā bija ļoti smalka robe�a, tomēr Paolo piederēja pie pirmās kategorijas.

Mirjama saņēma paskaidrojumu par to, kā tas gadījās, ka Paolo Roberto piepe�i no zila gaisa uzradās noliktavā pie Nīkvamas. Viņu pārsteidza tas, cik neatlaidīgi bokseris bija vajājis melno furgonu, un nobiedēja ziņa, ka policija pie noliktavas turpināja atrakt līķus.

�Paldies!� Mirjama sacīja. �Tu izglābi man dzīvību.�

Paolo Roberto pa�ūpoja galvu un ilgi klusēja.

�Es mēģināju paskaidrot Blumkvistam. Viņ� īsti nesaprata. Domāju, ka tu varbūt saproti. Tu pati boksējies.�

Mirjama saprata, ko viņ� domā. Neviens, kur� nebija pieredzē�jis �os mirkļus Nīkvarnas noliktavā, nekad nesapratīs, ko nozīmē cīnīties ar briesmoni, kur� nejūt sāpes. Mirjama iedomājās, cik bezpalīdzīga bijusi.

Beigās viņa tikai turēja boksera apsaitēto roku. Viņi neru�nāja. Nebija nekā ko sacīt. Kad Mirjama atkal pamodās, Paolo Roberto bija prom. Viņai gribējās, kaut Līsbeta Salandere dotu kādu ziņu.

Tie�i Līsbetu meklēja Nīdermanis.

Mirjama Vu baidījās, ka viņ� dabūs Līsbetu rokā.

Līsbeta Salandere nevarēja paelpot. Viņa nezināja, cik ilgs laiks pagājis, bet apzinājās, ka ir sa�auta, un - vairāk instinktīvi nekā racionāli - saprata, ka ir aprakta. Kreisā roka bija nelietojama. Viņa nespēja pakustināt ne muskuli, sāpju viļņiem neiz�aujoties caur plecu, un bezpalīdzīgi te zaudēja, te atguva miglainu apziņu. Man vajag gaisu. Galvu plēsa vai pu�u pulsējo�as sāpes, kādas viņa nekad agrāk nebija piedzīvojusi.

Labā roka atradās zem sejas, un meitene instinktīvi sāka skrā�pēt zemi prom no mutes un deguna. Zeme bija smil�aina un samērā sausa. Līsbetai izdevās pie sejas izveidot dūres lieluma caurumu.

Meitenei nebija ne jausmas, cik ilgi viņa nogulējusi kapā. Bet viņa saprata, ka �ī situācija apdraud dzīvību. Beidzot Līsbeta noformulēja skaidru domu.

Viņ� ir apracis mani dzīvu.

Meiteni instinktīvi pārņēma panika. Viņa nevarēja paelpot. Nevarēja pakustēties. Tonna zemes turēja viņu piekaltu pie klints.

Līsbeta mēģināja pakustināt kāju, bet tik tikko spēja sasprin�dzināt muskuļus. Tad izdarīja kļūdu, cenzdamās piecelties. Viņa spieda galvu uz aug�u un tūlīt kā strāvas triecienu deniņos sajuta sāpes. Es nedrīkstu vemt. Viņa ieslīga atpakaļ neskaidrā miglā.

Atguvusi spēju domāt, Līsbeta piesardzīgi pārbaudīja, kuras ķermeņa daļas ir lietojamas. Vienīgais loceklis, ko viņa varēja pakustināt par da�iem centimetriem, bija labā roka pie sejas. Man vajag gaisu. Gaiss bija virs viņas, virs kapa.

Līsbeta Salandere sāka skrāpēt. Viņa spieda ar elkoni, un viņai izdevās izveidot nelielu telpu manevriem. Ar plaukstas virspusi viņa papla�ināja caurumu pie sejas, atspie�ot zemi. Man jārok.

Beidzot Līsbeta saprata, ka viņai ir caurums tuk�ajā telpā starp embrija pozu un kājām. Tur bija daudz ļoti vajadzīgā gaisa, kas uzturēja viņu pie dzīvības. Līsbeta izmisīgi sāka kustināt ķermeņa aug�daļu �urpu turpu un juta, kā zeme sabirst zem viņas. Spie�diens uz krūtīm mazliet mazinājās. Viņa piepe�i varēja pakustināt roku par da�iem centimetriem.

Minūti pēc minūtes meitene darbojās pusnemaņas stāvoklī. Viņa nemitīgi kasīja zemi prom no sejas un sauju pēc saujas spieda tuk�umā zem sevis. Pamazām viņai izdevās atbrīvot roku tiktāl, lai varētu attīrīt zemi no galvas virsas. Centimetru pēc centimetra viņa atbrīvoja galvu. Sajuta kaut ko cietu un pie�pe�i turēja rokā mazu saknes gabaliņu vai kociņu. Viņa rakās uz aug�u. Zeme joprojām bija viegla un ne īpa�i blīva.

Neilgi pēc desmitiem lapsa atkal gāja garām Līsbetas Salanderes kapam ceļā uz savu alu. lā bija apēdusi pāris lauka peļu un jutās apmierināta ar dzīvi, kad piepe�i manīja kāda klātbūtni. Lapsa sastinga un saslēja ausis. Ūsas un deguns vibrēja.

Piepe�i no pazemes, līdzīgi kaut kam nedzīvam, izspraucās Līsbetas Salanderes pirksti. Ja skatītājs būtu cilvēks, viņ� dro�i vien reaģētu tāpat kā lapsa. Ņemtu kājas pār pleciem.

Līsbeta sajuta gar roku plūstam auksta gaisa straumi. Viņa atkal elpoja.

Pagāja vēl pusstunda, iekams viņa izkļuva no kapa. Līsbeta īsti neatcerējās �o procesu. Viņai �ķita dīvaini, ka nevar izman�tot kreiso roku, tomēr viņa mehāniski skrāpēja smiltis un zemi ar labo.

Vajadzēja kādu priek�metu, ar ko rakt. Pagāja bridis, līdz Līs�beta iedomājās, ko varētu izmantot. Viņa iebāza roku bedrē, un viņai izdevās krū�u kabatā sataustīt un izvilkt Mirjamas Vu dāvināto cigare�u etviju. Viņa atvēra etviju un izmantoja to kā kausu. Decilitru pēc decilitra atraka zemi un meta to prom, gro�zot plaukstas locītavu. Piepe�i meitene varēja pakustināt labo plecu, un viņai izdevās izstumt to caur zemes kārtiņu. Tad viņa atkasīja smiltis un zemi un pacēla galvu. Līdz ar to labā roka un galva tagad slējās virs kapa. Atbrīvojusi ķermeņa aug�daļu, Līsbeta varēja sākt līst uz aug�u centimetru pēc centimetra, līdz zeme pēk�ņi atlaida tvērienu ap viņas kājām.

Viņa aizvērtām acīm rāpās prom no kapa un neapstājās, līdz plecs atdūrās pret koka stumbru. Līsbeta lēnām pagriezās, lai koks kalpotu par muguras balstu, un ar plaukstu notīrīja zemi no acīm, pirms atvēra plakstiņus. Apkārt bija piķa melna tumsa un gaiss - ledaini auksts. Līsbeta svīda. Viņa juta trulas sāpes galvā, kreisajā plecā un gū�ā, bet nedomāja par to. Meitene desmit minū�tes sēdēja nekustīgi un elpoja. Tad saprata, ka nevar te palikt.

Līsbeta mēģināja uzslieties kājās, bet pasaule salīgojās.

Viņa tūlīt sajuta nelabumu, noliecās un izvēmās.

Tad Līsbeta sāka iet. Viņai nebija ne jausmas, uz kuru pusi viņa iet vai kurp dodas. Kreisā kāja īsti neklausīja, un viņa regulāri nokrita uz ceļiem. Katru reizi caur galvu iz�āvās asas sāpes.

Līsbeta nezināja, cik ilgi gājusi, kad piepe�i ar acs kaktiņu samanīja gaismu. Viņa mainīja virzienu un paklupa uz priek�u. Tikai stāvēdama pie saimniecības ēkas pagalma malā, viņa sa�prata, ka atnākusi taisni atpakaļ uz Zala�enko māju. Viņa apstājās un līgojās kā piedzērusies.

Kameras uz iebraucamā ceļa un izcirtumā. Viņa bija atnākusi no otras puses. Viņu nepamanīja.

�ī apjausma Līsbetu samulsināja. Viņa saprata, ka nav tādā formā, lai izturētu vēl vienu ma�u ar Nīdermani un Zala�enko. Viņa vēroja balto māju.

Klik�. Koks. Klik�. Uguns.

Līsbeta fantazēja par benzīna kannu un sērkociņu.

Viņa ar pūlēm pagriezās pret saimniecības ēku un aizstreipu�ļoja līdz durvīm, kas bija aiztaisītas ar �ķērskoku. Viņai izdevās to pacelt ar kreiso plecu. Līsbeta dzirdēja būk�ķi, kad �ķērskoks nokrita zemē un skaļi atsitās pret durvīm. Viņa paspēra soli tumsā un paskatījās apkārt.

Tas bija malkas �ķūnītis. Te nebija benzīna.

Aleksandrs Zala�enko pie virtuves galda pacēla acis, izdzirdis �ķērskoku atsitamies pret saimniecības ēkas durvīm. Viņ� pavilka virtuves aizkarus sāņus un, piemiedzis acis, lūkojās tumsā. Pagāja da�as sekundes, pirms viņa acis aprada ar tumsu. Vēj� bija sācis pūst stiprāk. Laika prognozes bija solīju�as vētrainu nedēļas nogali. Tad viņ� ieraudzīja, ka malkas �ķūnī�a durvis ir pavērtas.

Pēcpusdienā viņi abi ar Nīdermani bija nesu�i malku. Tas bija glu�i nevajadzīgs gājiens vienīgi ar mērķi apstiprināt Līsbetai Salanderei, ka viņa ir ieradusies īstajā vietā, un izvilināt viņu no me�a.

Vai Nīdermanis bija aizmirsis uzlikt �ķērskoku? Viņ� varēja būt tik satrieco�i neveikls. Zala�enko paskatījās uz dzīvojamās istabas durvīm, kur Nīdermanis bija iesnaudies uz dīvāna. Viņ� domāja, vai pamodināt dēlu, ta�u nolēma ļaut viņam gulēt. Zala�enko piecēlās no virtuves krēsla.

Lai sameklētu benzīnu, Līsbetai vajadzētu doties uz kūti, kur stāvēja ma�īnas. Viņa atspiedās pret malkas cērtamo bluķi un smagi elpoja. Viņai nepiecie�ama atpūta. Meitene bija sēdējusi tikai da�as minūtes, kad pie malkas �ķūnī�a izdzirda Zala�enko protēzes �ļūco�os soļus.

pie Melbi uz ziemeļiem no Sollebrunnas Mīkaels tumsā aizbrauca nepareizi. Viņ� nevis nogriezās uz Nosebrū, bet turpināja braukt ziemeļu virzienā un saprata savu kļūdu, tikai nonācis pie Trēker- nas. Viņ� apstājās un skatījās ceļu atlantā.

Mīkaels nolamājās un pagriezās atpakaļ dienvidu virzienā uz Nosebrū.

Līsbeta Salandere ar labo roku satvēra cirvi uz malkas cērtamā bluķa, sekundi pirms Aleksandrs Zala�enko ienāca malkas �ķūnītī. Meitenei nepietika spēka, lai paceltu cirvi virs galvas, tāpēc viņa to vienas rokas tvērienā atvēzēja lokā no apak�as uz aug�u, pār�nesdama svaru uz veselās gū�as, un pagrieza ķermeni puslokā.

Mirklī, kad Zala�enko pagrieza lampas slēdzi, asmens slīpi trā�pīja viņam pa sejas labo pusi, sa�ķaidīja vaiga kaulu un ietriecās da�us milimetrus aiz pieres kaula. Zala�enko nepaspēja aptvert, kas notiek, bet nākamajā sekundē viņa smadzenes reģistrēja sāpes un viņ� iebrēcās kā apsēsts.

Ronalds Nīdermanis spēji pamodās un apjucis uzrāvās sēdus. Viņ� izdzirdēja gaudo�anu, kas sākumā ne�ķita cilvēciska. Tā ska�nēja no āra. Tad viņ� saprata, ka tur auro Zala�enko. Nīdermanis

steidzīgi pielēca kājās.

Līsbeta Salandere atspērās un atvēzēja cirvi vēl vienu reizi, bet viņas ķermenis neklausīja pavēlēm. Viņa gribēja pacelt cirvi un aprakt to sava tēva galvā, bet bija izlietojusi visus spēkus un trāpīja tālu no vēlamā mērķa, tūlīt zem ceļgala. Tomēr svars ietrieca asmeni tik dziļi, ka cirvis iesprūda un izslīdēja viņai no rokām, kad Zala�enko saļima uz priek�u malkas �ķūnītī. Viņ� nemitīgi kliedza.

Līsbeta noliecās, lai atkal satvertu cirvi. Zeme salīgojās, kad viņas galvā no�ķīla zibens. Viņa bija spiesta apsēsties. Līsbeta pastiepa roku un aptaustīja tēva kabatas. Labajā kabatā viņam joprojām bija pistole, un Līsbeta koncentrēja skatienu, zemei līgojoties.

22 kalibra Browning.

Sūda spēļu pistolīte.

Tāpēc viņa bija dzīva. Ja viņai būtu trāpīts no Nīdermaņa Sig Sauer vai pistoles ar lielāku lodi, tad galvaskausā būtu visai pama�tīgs caurums.

Mirklī, kad Līsbeta formulēja �o domu, viņa izdzirda miegainā Nīdermaņa soļus. Viņ� nostājās saimniecības ēkas durvīs. Milzis spēji apstājās un neizpratnes pilnām, pla�i ieplestām acīm blenza uz ainu sev priek�ā. Zala�enko gaudoja kā jucis. Viņa seja bija asiņaina maska. Ceļgalā bija iestrēdzis cirvis. Uz grīdas viņam blakus sēdēja asiņaina un netīra Līsbeta Salandere. Viņa izskatī�jās kā būtne no �ausmu filmas, kādas Nīdermanis bija skatījies pārāk daudz.

Ronaldam Nīdermanim, nejutīgam pret sāpēm un veidotam kā bruņusitējam robotam, nekad nebija patikusi tumsa. Cik vien viņ� spēja atcerēties, tumsa bija saistīta ar draudiem.

Viņ� pats savām acīm bija redzējis būtnes tumsā, un viņam pastāvīgi uzglūnēja neaprakstāmas �ausmas. Un nu �īs �ausmas bija materializēju�ās.

Meitene uz grīdas bija mirusi. Par to nebija nekādu �aubu.

Viņ� pats bija viņu apracis.

Tātad būtne uz grīdas bija nevis meitene, bet gan radība, kas atgriezusies no viņpasaules un nebija uzvarama ar cilvēcisku spēku vai iero�iem.

Pārvērtība no cilvēka uz pārdabisku būtni jau bija sākusies. Viņas āda bija kļuvusi par ķirzakai līdzīgām zvīņām. Atieztie zobi bija īlena asuma ilkņi, kas izraus miesas gabalus no laupījuma. Reptiļa mēle �audījās un laizījās ap muti. Asiņainajām rokām bija decimetru gari �iletes asuma nagi. Nīdermanis redzēja, kā kvēlo viņas acis. Dzirdēja, kā viņa dobji rūc, un redzēja, kā viņa sasprindzina muskuļus, lai mestos viņam pie rīkles.

Viņ� piepe�i skaidri redzēja, ka viņai ir aste, kas saliecās un sāka draudīgi pātagot zemi.

Tad viņa pacēla pistoli un �āva. Lode aizlidoja tik tuvu garām Nīdermaņa ausij, ka viņ� sajuta vēja svelpoņu. Redzēja, ka viņas mute izspļauj uguni.

Tas bija par daudz.

Nīdermanis pārstāja domāt.

Viņ� strauji apgriezās un skrēja uz dzīvību un nāvi. Meitene iz�āva vēl vienu reizi, lode aizlidoja Nīdermanim garām, bet �ķita pie�ķiram viņam spārnus. Viņ� ar milzīgu soli pārlēca pār �ogu un pazuda tumsā uz lauka lielceļa virzienā. Viņ� skrēja neaptve�ramā ātrumā.

Līsbeta Salandere apjukusi noskatījās, kā viņ� pazūd no skata.

Viņa aizvilkās līdz durvīm un skatījās tumsā, bet neredzēja Nīdermani. Pēc kāda brī�a Zala�enko mitējās kliegt un tagad gulēja un vaidēja �okā. Līsbeta atvēra pistoli, ieraudzīja, ka palikusi viena patrona, un pārdomāja, vai neie�aut Zala�enko galvā. Tad atgādināja sev, ka Nīdermanis joprojām ir ārā tumsā un vajadzētu pataupīt pēdējo lodi. Ja milzis uzbruks, viņai dro�i vien vajadzēs vairāk nekā 22 kalibra lodi. Bet tas bija labāk nekā nekas.

Līsbeta ar pūlēm piecēlās, izkliboja no malkas �ķūnī�a un aiz�vēra durvis. Vajadzēja piecas minūtes, lai uzliktu �ķērskoku. Viņa aizstreipuļoja pār pagalmu, iegāja mājā un atrada telefonu uz skapī�a virtuvē. Līsbeta sastādīja numuru, ko nebija izmanto�jusi divus gadus. Mīkaela nebija mājās. Ieslēdzās automātiskais atbildētājs.

Labdienl Te Mīkaels Blumkvists. �obrīd nevaru jums atbildēt. Lūdzu, atstājiet savu vārdu un telefona numuru, un es piezvanī�u jums, tiklīdz varē�u.

Pīīī.

�Mīr-hk-āāl,� Līsbeta izdvesa, saprazdama, ka balss skan kā gārdziens. Viņa norija siekalas. �Mīkael. Te Salandere.�

Tālāk viņa nezināja, ko sacīt.

Viņa lēnām nolika klausuli.

Nīdermaņa Sig Sauer, izjaukts tīrī�anai, gulēja uz virtuves galda viņai priek�ā blakus Sonija Nieminena P-83 Wanad. Līsbeta nometa Zala�enko brauningu uz grīdas, aizstreipuļoja līdz galdam un pacēla Wanad, lai pārbaudītu magazīnu. Viņa atrada arī savu Palm plaukstdatoru un iebāza to kabatā. Pēc tam aizkļuva līdz izlietnei un piepildīja nemazgātu kafijas krūzīti ar ledusaukstu ūdeni. Viņa izdzēra �etras krūzes. Pacēlusi acis, Līsbeta piepe�i ieraudzīja savu seju vecā spoguli pie sienas. Viņa gandrīz iz�āva aiz tīrā pārbīļa.

Tas, ko Līsbeta ieraudzīja, drīzāk atgādināja dzīvnieku, nevis cilvēku. Viņa redzēja trako ar izķēmotu seju un ieplestu muti. Viņa bija netīra. Seja un kakls bija sastingusi asiņu un dubļu putra. Meitene saprata, ko Ronalds Nīdermanis ieraudzīja malkas �ķūnītī.

Līsbeta piegāja tuvāk spogulim un piepe�i aptvēra, ka kreisā kāja velkas viņai nopakaļ. Asa sāpe dūrās gū�ā, kur bija trāpījusi Zala�enko pirmā lode. Otrā lode bija trāpījusi plecā un paralizē�jusi kreiso roku. Sāpēja.

Ta�u sāpes galvā bija tik asas, ka viņa sagrīļojās. Līsbeta lēnām pacēla labo roku un aptaustīja pakausi. Piepe�i ar pirkstiem sajuta krāteri pie lodes cauruma.

Meitene aptaustīja caurumu galvaskausā un ar �ausmām sa�prata, ka pieskaras savām smadzenēm; viņa ir ievainota tik nopietni, ka mirst, vai varbūt viņai jau vajadzētu būt miru�ai. Viņa nespēja aptvert, kā vispār vēl turas kājās.

Piepe�i Līsbetu pārņēma apdullino�s gurdums. Viņa nezināja, vai grasās noģībt vai aizmigt, bet aizvilkās līdz virtuves solam, uz kura piesardzīgi nogūlās, atbalstījusi labo - neievainoto - galvas pusi pret spilvenu.

Līsbetai vajadzēja apgulties un atgūt spēkus, bet viņa zināja, ka nedrīkst aizmigt, kamēr Nīdermanis ir ārpus mājas. Agri vai vēlu viņ� atgriezīsies. Agri vai vēlu Zala�enko izkļūs no malkas �ķūnī�a un iekļūs mājā, bet līsbetai vairs nebija spēka nostāvēt kājās. Viņai sala. Viņa nolaida dro�inātāju.

Ronalds Nīdermanis neizlēmīgi stāvēja uz ceļa starp Sollebrun- nu un Nosebrū. Viņ� bija viens. Apkārt bija tumsa. Viņ� atkal bija sācis domāt racionāli un nokaunējās par savu bēg�anu. Mil�zis nesaprata, kā tas noticis, bet loģiski secināja, ka Salandere acīmredzot ir izdzīvojusi. Kaut kādā veidā viņai bija izdevies izrak�ties.

Viņ� bija vajadzīgs Zala�enko. Tāpēc viņam vajadzētu iet atpa�kaļ uz māju un apgriezt Salanderei kaklu.

Tomēr Ronaldam Nīdermanim radās sajūta, ka viss ir beidzies. �ī sajūta viņu vajāja jau ilgi. Viss bijs sācis un turpinājis jukt un brukt kop� brī�a, kad viņiem piezvanīja Bjūrmans. Zala�enko pārvērtās, izdzirdīs Līsbetas Salanderes vārdu. Visi likumi par piesardzību un mērenību, ko Zala�enko bija sludinājis tik daudzus gadus, pārstāja eksistēt.

Nīdermanis vilcinājās.

Zala�enko bija nepiecie�ama medicīniskā palīdzība.

Ja vien Salandere jau nebija viņu nogalinājusi.

Tas nozīmēja jautājumus.

Viņ� iekoda apak�lūpā.

Nīdermanis bija tēva partneris daudzus gadus. Tie bija veik�smīgi gadi. Viņam bija sataupīta nauda, un viņ� ari zināja, kur Zala�enko slēpj savas bagātības. Nīdermanim bija līdzekļi un prasmes, lai vadītu biznesu tālāk. Racionāli tagad būtu aiziet neatskatoties. Galu galā Zala�enko vienmēr bija viņam mācījis saglabāt spēju bez sentimenta aiziet no situācijas, kas izskatās neglābjama. Tas bija izdzīvo�anas pamatlikums. Nepacel ne pirksta zaudētas lietas dēļ.

Salandere nebija pārdabiska. Ta�u viņa bija bad news. Viņa bija pusmāsa.

Viņ� nebija meiteni pareizi novērtējis.

Ronalds Nīdermanis mētājās starp divām vēlmēm. Viena puse vēlējās iet atpakaļ un apgriezt viņai kaklu. Otra puse gribēja aizbēgt naktī.

Viņam kabatā bija pase un naudas maks. Viņ� neies atpakaļ. Mājās viņam neko nevajadzēja.

Ja nu vienīgi ma�īnu.

Nīdermanis joprojām stāvēja, �aubu mākts, kad pamanīja no pakalna otras puses tuvojamies auto lukturu gaismu. Viņ� pagrieza galvu. Varbūt transportu varētu sadabūt kā citādi. Viņam vajadzēja tikai ma�īnu, lai varētu nokļūt Gēteborgā.

Pirmo reizi dzīvē - vismaz kop� izaugusi no agrīnās bērnības - Līsbeta Salandere nespēja atgūt kontroli pār situāciju. Gadu gaitā viņa bija iekļuvusi kautiņos, cietusi no vardarbības, bijusi gan psihiatriskās piespiedu ārstē�anas, gan personisku uzbrukumu objekts. Viņa bija saņēmusi daudz vairāk sitienu pa miesu un dvēseli, nekā cilvēkam vajadzētu piedzīvot.

Ta�u katru reizi viņa spēja sacelties. Meitene bija atteikusies atbildēt uz Telebūriana jautājumiem un, sastopoties ar fizisku vardarbību, prata atvairīties un aizbēgt.

Viņa varēja sadzīvot ar lauztu degunu.

Bet nevarēja sadzīvot ar caurumu galvā.

�oreiz viņa nevarēja aizvilkties mājās uz gultu, uzvilkt segu pār galvu, nogulēt divas dienas un tad piecelties un atgriezties ikdieni�ķajā dzīvē, it kā nekas nebūtu noticis.

Līsbeta bija ievainota tik nopietni, ka pati nespēja atrisināt situāciju. Viņa bija tik nogurusi, ka ķermenis neklausīja pavē�lēm.

Man kādu brīdi jāpaguļ, viņa nodomāja. Un piepe�i bija pārlie�cināta - ja palaidīs tvērienu un aizvērs acis, pastāv liela iespēja, ka viņa nekad vairs nepamodīsies. Līsbeta izanalizēja �o secinā�jumu un konstatēja, ka galu galā viņai tas nerūp. Glu�i pretēji. �ī doma �ķita pievilcīga. Atpūsties. Nekad vairs nepamosties.

Pēdējā doma pievērsās Mirjamai Vu.

Piedod, Mimīl

Kad Līsbeta aizvēra acis, viņai rokā joprojām bija Sonija Nie�minena pistole ar nolaistu dro�inātāju.

Mīkaels Blumkvists pa lielu gabalu tālo lukturu gaismā ierau�dzīja Ronaldu Nīdermani un tūlīt viņu pazina. Bija grūti nepazīt divus metrus piecus centimetrus garu, blondu milzi, kur� veidots kā bruņusitējs robots. Nīdermanis vicināja rokas. Mīkaels izdzēsa tālās gaismas un nobremzēja. Viņ� iebāza roku datorsomas ārējā kabatā un paņēma Colt 2922 Government, ko bija atradis Līsbetas Salanderes rakstāmgaldā. Viņ� apstājās apmēram piecus metrus no Nīdermaņa un izslēdza motoru, pirms atvēra ma�īnas dur�vis.

�Paldies, ka apstājāties,� Nīdermanis aizelsies sacīja. Viņ� bija skrējis. �Man radās� problēmas ar motoru. Vai varat aizvest mani uz pilsētu?�

Viņam bija savādi dzidra balss.

�Es noteikti varu parūpēties, lai tu nokļūsti pilsētā,� Mīkaels Blumkvists sacīja. Viņ� pavērsa ieroci pret Nīdermani. �Gulies zemē!�

Pārbaudījumiem, kas �onakt sagaidīja Ronaldu Nīdermani, nebija gala. Viņ� mulsi lūkojās uz Mīkaelu.

Nīdermanis nebaidījās ne no pistoles, ne no cilvēka, kas to turēja rokā. Toties juta respektu pret iero�iem. Visu dzīvi viņ� bija pavadījis kopā ar iero�iem un vardarbību. Milzis vadījās no pieņēmuma: ja kāds pavēr� pret viņu pistoli, �is cilvēks ir izmisis un gatavs to pielietot. Nīdermanis samiedza acis un centās novēr�tēt vīrieti aiz pistoles, ta�u starme�i pārvērta viņu par tum�u stāvu. Policists? Neizklausījās pēc policista. Policisti mēdz stādīties priek�ā. Vismaz filmās.

Nīdermanis apsvēra savas izredzes. Viņ� zināja: ja metīsies vīrietim virsū, varbūt spēs ieroci atņemt. Ta�u vīrietis ar pis�toli �ķita apņēmīgs un stāvēja ma�īnas durvju aizsegā. Viņam trāpītu vismaz viena, varbūt divas lodes. Ja viņ� kustētos ātri, vīrietis varētu aiz�aut garām vai vismaz netrāpīt kādā vitāli sva�rīgā orgānā, bet, pat ja viņ� izdzīvotu, lodes apgrūtinātu vai pat padarītu neiespējamu bēg�anu. Jānogaida labāka iespēja.

�Tūlīt gulies zemē!� Mīkaels uzbrēca.

Viņ� pārvietoja stobru par da�iem centimetriem un iz�āva uz grāvja pusi.

�Nākamais �āviens būs ceļgalā,� Mīkaels sacīja skaļā un skaidrā balsī.

Ronalds Nīdermanis nometās ceļos, starme�u gaismas ap�il�bināts.

�Kas tu esi?� viņ� jautāja.

Mīkaels pastiepa roku uz kabatu ma�īnas durvīs un paņēma lukturīti, ko bija nopircis benzīna uzpildes stacijā. Viņ� pievērsa gaismas kūli Nīdermaņa sejai.

�Rokas uz muguras!" Mīkaels nokomandēja. �Izplet kājas!�

Viņ� nogaidīja, līdz Nīdermanis bija negribīgi izpildījis pavē�les.

�Es zinu, kas tu esi. Ja izdarīsi kādu muļķību, es �au�u bez bildinājuma. Mērķē�u plau�ā vai lāpstiņā. Iespējams, tu vari mani notvert� bet tas dārgi maksās.�

Viņ� nolika lukturīti zemē, noņēma sev siksnu un izveidoja no tās cilpu, kā to pirms diviem gadu desmitiem militārdienestā iemācījies no jēgeriem Kirunā. Viņ� nostājās starp blondā mil�a kājām un uzmauca cilpu viņam virs elkoņiem. Līdz ar to varenais Nīdermanis bija praktiski bezspēcīgs.

Ko tālāk? Mīkaels palūkojās apkārt. Viņi bija pavisam vieni tumsā uz lauku ceļa. Paolo Roberto nebija pārspīlējis, aprakstot Nīdermani. Tas bija milzis. Jautājums tikai: kāpēc tāds milzis naktī skrēja, itin kā viņu vajātu pats nelabais?

�Es meklēju Līsbetu Salanderi. Pieņemu, ka tu esi viņu sati�cis.�

Nīdermanis neatbildēja.

�Kur ir Līsbeta Salandere?� Mīkaels jautāja.

Nīdermanis uzmeta viņam savādu skatienu. Viņ� nesaprata, kas notiek �ajā dīvainajā naktī, kad viss �ķita sabrūkam.

Mīkaels paraustīja plecus. Viņ� atgriezās pie ma�īnas, atvēra bagā�nieku un sameklēja trosi. Viņ� nevarēja atstāt Nīdermani sasietu ceļa vidū un paskatījās apkārt. Trīsdesmit metru tālāk uz ceļa lukturu gaismā spīdēja ceļa zīme. Brīdinājums par me�a dzīvniekiem.

�Piecelies!�

Viņ� pielika pistoles stobru Nīdermanim pie pakau�a, aizveda viņu pie ceļa zīmes un piespieda nokāpt grāvī. Viņ� pavēlēja mil�zim apsēsties ar muguru pret stabu. Nīdermanis vilcinājās.

�Viss ir ļoti vienkār�i,� Mīkaels sacīja. �Tu nogalināji Dāgu Svensonu un Miu Bergmani. Viņi bija mani draugi. Es negrasos tevi palaist vaļā uz ceļa, tā ka vai nu tu sēdēsi sasiets, vai es ie�au�u tev ceļgalā. Tava izvēle.�

Nīdermanis apsēdās. Mīkaels aplika trosi viņam ap kaklu un fiksēja galvu. Tad viņ� izmantoja astoņpadsmit metrus virves, lai aptītu to milzim ap torsu un vidukli. Virves galu viņ� pataupīja, lai varētu piesiet pie staba apak�delmus, un sasēja visu ar īstiem jūrnieku mezgliem.

Pabeidzis Mīkaels vēlreiz jautāja, kur atrodas Līsbeta Salandere. Viņ� nesaņēma atbildi, paraustīja plecus un atstāja Nīdermani. Tikai atgriezies pie ma�īnas, viņ� sajuta adrenalīnu un aptvēra, ko tikko izdarījis. Viņa acu priek�ā vīdēja Mias Bergmanes seja.

Mīkaels aizsmēķēja cigareti un iedzēra minerālūdeni no plast�masas pudeles. Viņ� vēroja stāvu tumsā pie ceļa zīmes. Tad apsē�dās pie stūres, apskatīja ceļu karti un secināja, ka palicis apmēram kilometrs līdz Kārla Aksela Budīna mājām. Mīkaels iedarbināja motoru un pabrauca garām Nīdermanim.

Mīkaels lēnām pabrauca garām pagriezienam ar norādi uz Gose- berju un apstājās pie kāda �ķūnī�a uz me�a ceļa simt metru uz ziemeļiem. Viņ� paņēma pistoli un ieslēdza kabatas lukturīti. Pamanīja svaigus riepu nospiedumus dubļos un konstatēja, ka pirms tam �eit stāvējusi cita ma�īna, bet nepievērsa tam vai�rāk uzmanības. Viņ� devās atpakaļ uz Goseberjas pagriezienu un apgaismoja pastkastīti. PL192 - K. A. Budīns. Viņ� turpināja iet pa ceļu.

Bija gandrīz pusnakts, kad Mīkaels ieraudzīja Budīna māju gaismu. Viņ� apstājās un ieklausījās. Vairākas minūtes stāvēja nekustīgi, bet nedzirdēja neko citu kā vien parastas nakts skaņas. Mīkaels nedevās taisnā ceļā uz pagalmu, bet apmeta loku pa pļa�vas malu un tuvojās ēkai no kūts puses. Viņ� apstājās pagalmā trīsdesmit metru no mājas. Mīkaels bija uzvilkts kā stīga. Nīder�maņa skrējiens pa ceļu liecināja, ka mājā kaut kas noticis.

Mīkaels bija pusceļā pār pagalmu, kad izdzirda kādu skaņu. Viņ� apgriezās un noslīga uz ceļiem, pacēlis ieroci. Pagāja vairā�kas sekundes, iekams viņ� lokalizēja skaņu vienā no saimniecības ēkām. Izklausījās, ka tur kāds vaid. Mīkaels ātri aizskrēja pār zālienu un apstājās pie saimniecības ēkas. Palūkojies ap stūri, viņ� ieraudzīja �ķūnī degam gaismu.

Mīkaels ieklausījās. Tur iek�ā kāds sakustējās. Viņ� pacēla �ķērskoku, pavēra durvis un sastapa pāri �ausmās ieplestu acu asiņainā sejā. Pēc tam ieraudzīja cirvi uz grīdas.

�Aktujēziņ!� viņ� nomurmināja.

Tad pamanīja protēzi.

Zala�enko.

Te noteikti bija ciemojusies Līsbeta Salandere.

Mīkaelam bija grūti iztēloties, kas te noticis. Viņ� ātri aizcirta durvis un uzlika �ķērskoku.

Kamēr Zala�enko gulēja malkas �ķūnītī, bet Nīdermanis sēdēja piesiets lejā pie ceļa uz Sollebrunnu, Mīkaels ātri �ķērsoja pagalmu un devās uz dzīvojamo māju. Varbūt tur bija kāda viņam nepazīs�tama persona, kas varēja radīt briesmas, tomēr māja �ķita tuk�a, gandrīz neapdzīvota. Mīkaels pavērsa ieroci pret zemi un piesar�dzīgi atvēra ārdurvis. Viņ� iegāja tum�ā priek�namā un ieraudzīja no virtuves atspīdam gaismas �etrstūri. Vienīgā dzirdamā skaņa bija sienas pulksteņa tik�ķi. Nonācis pie virtuves durvīm, viņ� uz sola tūlīt ieraudzīja Līsbetu Salanderi.

īsu mirkli Mīkaels stāvēja kā sastindzis un vēroja ievainoto ķermeni. Viņ� pamanīja, ka pār sola malu noslīgu�ajā rokā Līsbeta satvērusi pistoli. Viņ� lēnām piegāja klāt un noslīga uz ceļiem. Mīkaels domāja par to, kā atradis Dāgu un Miu, un sekundi �ķita, ka Līsbeta ir mirusi. Tad viņ� pamanīja vieglu kustību meitenes krū�kurvī un izdzirda vāri sēco�u elpu.

Mīkaels pastiepa roku un sāka piesardzīgi atbrīvot pistoli. Pie�pe�i Līsbetas tvēriens ap stobru sakrampējās. Viņa pavēra acis divās �aurās spraudziņās un vairākas sekundes blenza uz Mīka- elu. Skatiens bija miglains. Tad Mīkaels dzirdēja, ka meitene tik tikko saklausāmi nomurmina:

Stulbais Kalle Blumkvists.

Līsbeta aizvēra acis un palaida vaļā pistoli. Mīkaels nolika ieroci uz grīdas, izņēma mobilo telefonu un sastādīja glāb�anas dienesta numuru.