EGILS LUKJANSKIS

ATLIKTAIS LAIKS

Cilvēks nomiris. To varēja redzēt uzreiz. Sarkanās krāsas automa�īna ��iguļi� ietriekusies simtgadīga ozola stumbrā, gan�drīz visi stikli izbiru�i, motors līdz pusei no�ļūcis kabīnē, priek��ējās durvis trieciena spēks aizsviedis kādus desmit soļus tālāk, blakus mētājās da�i sīki ozola zari un sagumzītās ma�īnas virs�būves �ķembas. Cilvēks, kur� atradās ma�īnā, bija sakņupis pie pārlūzu�ās stūres, kā piespiedies; viņa kalsnējā, jau padzīvoju�ā sejā stikla lauskas ievilku�as asiņojo�as rētas, un tagad �ī seja izskatījās it kā pārklāta ar sarkanu zirnekļa tīklu.

Pirmais to visu ieraudzīja tuvīno māju ve�ukiņ�, kur�, agri iejūdzis zirgu, kā parasti, gatavojās apbraukāt kaimiņus, lai sa�vāktu piena kannas un tās vēlāk aizvestu uz pienotavu. Viņ� klusi apturēja zirgu un ilgi, glu�i kā sastindzis, aplūkoja avārijas vietu. Zirgs vairākas reizes skaļi iezviedzās, sāka sprauslāt un kārpīt zemi. Tur nebija vairs nekādu �aubu � cilvēks ma�īnā bija jau miris. Vecais vīrs ar gro�iem nikni uz�āva pa zirga sā�niem, tas uzreiz sāka raiti rik�ot, gribēdams pēc iespējas ātrāk aizbēgt no baismīgās vietas. Piena vedējs ar skubu iegrieza tuvā�kajās mājās. Viņam pretim nāca saimnieks.

���� �odien piena nebūs, � viņ� teica.

���� Vadzi, Kārli! � ve�ukiņ� gandrīz �ukstēja. � Pa nakti Lei�u ozolā ieskrējis �osejbraucējs.

����������� Jā?! � Kārlis gari novilka un mazliet izbrīnījies paskatījās uz veco vīru. � Kā tad tā?

���� Nezinu. � Piena vedējs noplātīja rokas. � Sarkans �igulis.

����������� Kā tad viņ� tur varēja iedrāzties? � Mājas saimnieks ne�beidza brīnīties. � Tur ta�u ceļ� taisns kā skurstenis, nekādu pagriezienu, ne kritumu, bet Leitis stāv krietnu gabalu sānis.

���� Nezinu. � Vecais vīrs atkal noplātīja rokas.

����������� Viņ� būs bijis galīgi pillā, � Kārlis turpināja prātot, � vai arī pa�nāvnieks.

���� Es domāju, Kārli, ka tev vajadzētu piegriezt.

���� Kam piegriezt?

����������� Es īsti nezinu, bet, raugi, dro�i vien uz ciema padomi vai miliciju.

Kārlis paskatījās pulkstenī. Tas rādīja divdesmit minūtes pāri se�iem. Agrā rīta saule, viegli aizķerdamās aiz koku galotnēm, pamazām rāpās augstāk. Zeme un gaiss kļuva siltāki.

����������� Ciema padomē vēl ta�u neviena nav, � Kārlis sacīja. � Es piezvanī�u milicijai.

Viņ� iegāja istabā, tur bija tuk�i un klusi, acīmredzot sieva vēl joprojām ņēmās pa kūti; viņ� nesteidzīgi pacēla telefona klausuli un piezvanīja.

���� De�urants klausās, � viņ� sadzirdēja dobju vīrie�a balsi.

����������� Simt trīsdesmit septītajā kilometrā, ziniet, tur pie tā Lei�u ozola � notikusi avārija � un tas cilvēks esot beigts � Pats gan neredzēju, bet Dūjiņtēvs tā stāsta. Es jau arī brīnījos, kādēļ �orīt tik agri vairākas reizes iegaudojās suns un skaļi kladzināja vistas �

De�urants nolika klausuli.

Kārlis izgāja laukā, steig�us vien iesēdās ratos, un abi ar Dūjiņtēvu devās uz avārijas vietu. Tur jau bija apstāju�ās vairā�kas garāmbrauco�as automa�īnas. �oferi pārrunāja visiespējamā�kos avārijas cēloņus, pāris sievietes griezās sāņus un atviegloti uzelpoja, ka bojā nav aizgājis bērns. Pieaugu�ais ta�u paspējis �o to izdarīt, vismaz da�u labu gadu nodzīvot. Daudzi nopietni un satraukti skatījās vīrie�a drausmīgi sakropļotajā sejā un do�māja par kāda cilvēka, kas bija apsēdies pie savas ma�īnas stū�res, pēk�ņo nāvi.

Pēc pusstundas atbrauca autoinspekcijas un ātrās . palīdzības ma�īnas. Sākās notikuma vietas rūpīga apskate.

����������� Nekādu brem�u pēdu, � sacīja jauns leitnants. � Viņ� pat nav mēģinājis bremzēt!

����������� Hm, � norūca vecākais ser�ants. � Uz spidometra simt �etrdesmit pieci kilometri stundā.

���� Tas ir bijis kāds ārprātīgais, � leitnants sacīja un nobrīnī- jSs, ka no ma�īnas un tās vadītāja vispār kaut kas vēl palicis pāri. � Simt �etrdesmit pieci�

���� Sis cilvēks ir miris, � milicijas darbiniekiem pavēstīja pus�mū�a ārste un gāja uz ma�īnu. � Mums te nav ko darīt.

���� Kas viņu vedīs uz morgu? � leitnants noba�ījies pajautāja.

���� Jūs jau visu pabeidzāt? � ārste atjautāja, sēzdamās blakus �oferim.

���� Vēl ne, � leitnants norūca un uzmeta cie�u skatu miru�a�jam. � Jūs nevarat pagaidīt?

���� Nē, � ārste atbildēja. � Diem�ēl. Otra ma�īna ir remontā. Mēs �odien esam vienīgā brigāde.

Leitnants neko neatbildēja un sāka pārmeklēt bojā gāju�ā vī�rie�a kabatas. Atrās palīdzības ma�īna aizbrauca. Milicijas darbi�nieka roka pēc kārtas ieslīdēja visās vīrie�a apģērba kabatās, bet tās bija absolūti tuk�as. Viņ� tur neatrada nekādus dokumentus, nevienu papīra gabaliņu, kas varētu sniegt kaut visminimālākās ziņas par bojā gāju�ā personību. Kabatās neatradās pat ne kapei�kas naudas. Nebija arī ne cigare�u, ne sērkociņu.

���� Rakstiet, � leitnants neapmierināts teica vecākajam ser�an�tam. � Vīrietis apmēram �etrdesmit piecus, piecdesmit gadus vecs, mugurā melns, pilnīgi jauns uzvalks, sarkans krekls un zaļ- pelēki svītrota kaklasaite. Uz kreisās rokas vidējā pirksta masīvs zelta gredzens. Kājās melnas ādas kurpes. Tas arī viss. Tālāk. Spilgti sarkanas krāsas automa�īna ��iguļi�, modelis � VAZ-2106 bei, reģistrācijas numuriem. Tie ir iepriek� jau noņemti vai arī avārijas momentā aizsviesti sāņus. Jāapskatās.

Automa�īnas numurus tomēr nekur neatrada.

���� Tā arī rakstiet, � leitnants galīgi sabozies turpināja, jo skaidri zināja, kāds grūts un nepateicīgs darbs viņu tagad sa�gaida, kamēr noskaidros automa�īnas pierakstī�anas numuru, tās īpa�nieka vai tikai īslaicīgā vadītāja personību. � Tā aiī rak�stiet, � leitnants atkārtoja, � ma�īnas piederība pagaidām nav zināma un bojā gāju�ā persona arī paliek nenoskaidrota. Pagai�dām.

���� Ta nu gan, � Dūjiņtēvs, paliecies uz kaimiņa pusi, klusi ierunājās. � Pavisam bez dokumentiem. Kas viņ� tāds ir?

Kārlis ilgi klusēja, tad pagriezās un gāja uz ratu pusi. Ve�u�kiņ�, tā arī nesaņēmis cerēto atbildi, ziņkāri neapmierinājis, se�koja domīgs; katram savs braucamais, katram sava brauk�ana, � viņ� beidzot nolēma.

Sis saulainais vakars Rīgā ne ar ko sevi�ķu neat�ķīrās no dau�dziem citiem tādiem pa�iem saulainiem vasaras vakariem. Pulk�steņos. uzvilkto atsperu dzīti, mazie zobratiņi un lielie zobrati bezgalīgā vienmu]ībā no�ķēla nevienam neredzamas, nevienam nemanāmas laika skaidas. Uz ielām, tāpat kā ikkatru gadu, vecī�tes naski tirgojās ar agrīnās vasaras ziediem. Ielas bija pilnas gājējiem un ma�īnām, pārpilnas benzīna un asfalta izgarojumiem. Un cilvēku cerībām.

Baiba Līce ātri iznāca no juvelierdarbnīcas, kur meistaram bija lūgusi savam otrajam laulības gredzenam iegravēt da�us iniciā�ļus un skaitļus � �BL no AZ 1977�. Baiba elegantā solī gāja pa Suvorova ielu, un viņai bija patīkami tā iet, kad tevi gandrīz vai katrs pretimnācējs pazīst un vismaz domās pasveicina: bija patīkami būt pazīstamai un sevi sajust jaunu, atkal pilnīgi veselu, skaistu, bezrūpīgu un ļoti laimīgu.

Varbūt bija gan mazliet muļķīgi likt gredzenā iekalt tos bur�tus un neizteiksmīgo veltījumu, bet viņa bija ārkārtīgi pateicīga savam otrajam vīram par visu, kas viņai tagad piederēja, par piepildīto laimi mīlestībā un dzīvē un par to jauno dzīvību, kura viņai jau pukstēja zem sirds.

Uz Avotu ielas stūra Baiba no kādas ve�iņas nopirka buntītē sasietus maijpuķī�u ziedus, tad pārgāja ielas otrajā pusē un apstā�jās pie kinoteātra �Palladium� ieejas. Viņas uzmanību piesaistīja ļoti spilgts krāsainais reklāmas plakāts, uz kura bija uzmālēti sievietes un vīrie�a portreti, bet zem tiem ar lieliem burtiem:

Pirmizrāde.

Jauna latvie�u mākslas filma

�PIEKTĀ DEBESS PUSE�.

Tik�anās ar filmas veidotājiem.

Baiba zināja, kas �o filmu bija veidoju�i, viņa �os cilvēkus it labi pazina, un varbūt tie�i tādēļ viņai pa�reiz nebija nekādas sevi�ķas vēlē�anās jauno filmu skatīties. Bet tad Baiba atkal atce�rējās Regnāru Brintu, un viņas sirdij uz mirkli pieskārās ass no�ē�las dzelonis. Rūgtās atmiņas viņai lika pagriezties, aiziet līdz kino�teātra kasei, nopirkt biļeti un ieiet zālē. Baiba automātiski apsē�dās zāles malā un saspringta sāka gaidīt tik�anās brīdi ar filmas veidotājiem.

�Varbūt viņ� mani ieraudzīs,� Baiba domāja. �Varbūt es pati viņam pieie�u klāt un pateik�u� Teik�u � Ko gan es viņam teik�u? Varbūt vienīgi to, ka es tagad esmu laimīga. Lai beidzot Regnārs arī zina. Jā. Tas viņam noteikti jāuzzina.�

Jaunās mākslas filmas �Piektā debess puse� re�isors inscenē�tājs Valdis Tāls kustējās glu�i satraukts. Viņ� bija neliela auguma, paresns, platu seju un naivām bērna acīm. Viņ�, nepārtraukti skraidot no viena istabas kakta līdz otram, rūpīgi ar baltu kaba- taslakatiņu slaucīja tuklo kaklu un seju un nemierīgs skatījās apkārt, it kā meklēdams palīdzību.

Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, galvenās sievie�u lomas tēlotāja Inese Balode, kā vienmēr, izskatījās skaista un mierīga. Viņai patika �ādas tik�anās reizes, tās glaimoja viņas patmīlībai, un aktrise katru reizi centās pēc iespējas ilgāk un pamatīgāk skatītājiem izstāstīt par darbu pie filmas uzņem�anas un saviem nākotnes plāniem, nekad neaizmirstot atgādināt, cik �is darbs ir grūts un sare�ģīts un kāds liels gandarījums viņu pārņemot, kad tas beidzot ir galā. �Viss tikai priek� jums, mani mīļie skatītāji!�

Toties Regnārs Brints � pazīstamais rakstnieks un filmas sce�nārija autors � stāvēja �Palladiuma� direktora kabinetā stipri vienaldzīgs un garlaikoti skatījās laukā pa logu. Suvorova iela mud�ēja un �aukstēja. Klusi aizdūca trolejbusi, ma�īnas. Uz Avotu ielas stūra blakus komisijas veikalam, kur tirgojās ar puķī�tēm un odziņām, stāvēja jauna meitene. Siltais vakars gurdināja, un Regnāru Brintu pārņēma skumjas un nospiedo�a tuk�uma sajūta. Viņ� aizsmēķēja cigareti. Tuk�ums izrādījās pārāk liels, un ne dūmi, ne rūgtenā gar�a to nespēja aizpildīt. Regnārs skaidri apzinājās, ka �ī ir viņa kārtējā panākumu diena. Viņ� piegāja pie galda, no karafes glāzē ielēja ūdeni un to ātri izdzēra. �Panā�kumu diena�� viņ� reizē ar ūdensmalku norija arī �os vārdus, In't nīgrums negribēja gaist.

Kino pasaule, pareizāk � kino ikdiena viņam �ķita mākslīgi piepacelta, par daudz āri�ķīgi spo�a un skaļa, kur nemitīgi, god�kāres dzīti, lielas peļņas un nevīsto�as slavas vilināti, visda�ā�dākie cilvēki savstarpēji cits citu ienīda, skauda un apbrīnoja,

cits citam liekuļoja, glaimoja, izlikās. Tikai retais te kļuva patiesi�apmierināts. Tādēļ Regnārs Brints visu notieko�o uztvēra vienaldzigi. Vismaz viņ� centās sevi tā noskaņot.

Uz pirmo acu uzmetienu Regnārs Brints izskatījās jaunāks par saviem �etrdesmit pieciem gadiem, jo garais augums un vīri�ķīgā seja, kurā jau tomēr varēja saskatīt daudzas sīkas krunciņas, da�rīja viņu dro�u un pārliecinātu. Viņa biezie, melnie mali deniņos bija sāku�i sirmot. Dro�i vien jaunībā �is pusmū�a cilvēks bijis fiziski spēcīgs un izturīgs.

Re�isors Valdis Tāls, nespēdams tikt galā ar nervozē�anu, kas viņā sēdēja kā ieķīlēta, pienāca pie Regnāra un draudzīgi uzsita uz pleca.

���� Vecīt! Kādēļ esi tik skumj�? � Valdis uztaujāja. � Tevi ta�u, kā vienmēr, slavēs. Mani kritika gan kārtējo reizi atkal ne�ēlos.

Regnārs lēni pagrieza galvu, paskatījās uz re�isoru un mazliet ironiski pasmaidīja.

���� Kādēļ gan ne, Valdi? Gan jau pa�ēlos.

Arī Inese Balode pienāca pie Regnāra. Viņi abi jau ilgus gadus bija pazīstami, vēl vairāk: viņi bija visīstākie draugi un viens par otru zināja visu. Gandrīz vai visu.

���� Tu nemaz neuztraucies? � viņa pajautāja.

���� Nē! � Regnārs atbildēja. � Man ta�u teātris patīk!

���� Tikai bez jokiem! � Valdis brīdināja, vēl arvien nespē�dams tikt vaļā no satraukuma. � Runāsim nopietni un vienīgi to, kas attiecas uz filmu. Tu, Regnār, vispirms skatītājiem pa�stāsti, kā radās sākotnējā iecere �

���� Un kas no tās beigās palika pāri! � Regnārs rūgti iesmējās un atkal pagriezās pret logu. Meitene uz ielas stūra vēl joprojām kādu gaidīja. �Un tā mēs visi,� Regnārs nodomāja, �kaut ko mū��īgi gaidām. Viens ar cerībām rītu, cits ar bailēm vakaru. Gaidām algu, pateicību par darbu, gaidām tramvaju vai kādu cilvēku. Gaidām lietutiņu, tad atkal dienas bez lietus, gaidām, lai kāds mums uzsmaida un pasaka, ka esi lāga zēns.�

Regnārs Brints atkal pavērās logā, uzmanīgāk ieskatījās pūlī uz Avotu un Suvorova ielas stūra. Meitene vēl joprojām gaidīja.

�Pasteidzies, sve�ais!� Regnārs nodomāja. �Meitenei var pie�trūkt pacietības, un viņa aizies, kā aiziet viss uz �īs pasaules. Gan mūsu slavas, gan sakāvju dienas.�

Strauji atvērās durvis, un kabinetā gandrīz ar lēcienu ielidoja kinostudijas administrācijas pārstāvis. Viņ� bija aizelsies, kā jau visa �t pasākuma, ko sauc par filmas pirmizrādi, vadītājs.

���� Varam sākt, � viņ� nobēra. � Mūs jau gaida. Zāle pār�pilna. Lūdzu, ejam! Sāksim! Sāk-sim!

�Un tūlīt skatītāji mani sveiks ar aplausiem,� Regnārs rūgti nodomāja. �Lūgs �o to pastāstīt, uzmanīgi klausīsies un beigās pasniegs ziedus. Tā jau ir bijis. Sievietes jūsmos, rakstīs zīmītes.

Viņas ieraudzīs, ka neesmu vēl glu�i vecs, novērtēs, ka esmu pietiekami izskatīgs, kā vienmēr eleganti ģērbies, un zinās, ka esmu bagāts. Da�ai labai nekas nebūs pretim ar mani iepazīties. Bet vīrie�i skaudīs. Par sievietēm, par panākumiem, par slavu un popularitāti, varbūt arī par naudu, ko es saņemu par savu darbu, un par visu beigu beigās manu tik brīni�ķīgi skaisti izveidoju�os dzīvi. Tā viņi domās. Ta�u mani nevajadzētu apskaust. Nevaja�dzētu pat cienīt. Mani vajadzētu sist krustā. Basām kājām triekt pa sakarsētiem akmeņiem. Jo galvenais, ko es pēdējos gados esmu laidis tautā, ir saķēzīts iespiedpapīrs. Lai gan par to da��reiz labi samaksāja.�

Viņi iznāca uz skatuves, un milzīgi lielais ekrāns aiz viņu mu�gurām izskatījās kā lēni nolaidies balts mākonis: vai tas viņus pacels uz aug�u vai nosegs? Un tad viņi ietīsies �ajā baltajā mākonī. Vai tas būtu panākums?!

Re�isors inscenētājs Valdis Tāls savā runā bija īss un lakonisks. Ja �ai filmai bū�ot kaut mazākie panākumi, viņ� sāka ar kompli�mentu, tad tie katrā ziņā adresējami galvenokārt scenārija auto�ram Regnāram Brintam, jo viņ� spējis uzrakstīt patie�ām dziļi patiesu, interesantu un psiholoģiski sare�ģītu darbu, kur� papil�dināts ar da�iem specifiskiem kino izteiksmes līdzekļiem. Tā viņ� arī nobeidza. Un atskanēja aplausi. Re�isors bija apmierināts un pārstāja uztraukties.

Nopelniem bagātā skatuves māksliniece atkal stāstīja par grūto un sare�ģīto aktiera darbu, par sapra�anos ar filmas inscenētāju, par draudzīgo kolektīvu un rado�o atmosfēru, kāda valdījusi fil�mas uzņem�anas laikā. Bet vislielāko pateicību viņa esot parādā scenārija autoram, mūsu paaudzes, ja tā teikt, rakstniekam Reg�nāram Brintam, kur� radījis tik ticamu, pārliecino�u sievietes tēlu.

Aplausu vētra. Inese Balode bija sajūsmināta un laikam pat lai�mīga.

Nāko�ajam vārdu deva Regnāram Brintam. Bet viņ� kādu laiku nekustīgs stāvēja mazās skatuvītes vidū un skatījās griestos, kur labi nomaskētas spuldzes izstaroja blāvu gaismu. Viņ� redzēja platu �oseju un putekļainus lielceļus, simtgadīgus kokus un me�u zaļo joslu gar ceļa malām, un ziedo�u labības lauku, un kādas vecas mājas, un dārzu, un klusi rejo�u suni, un pļavā ganāmies zirgu kā viņa dzīves vislaimīgākajā rītā, un lidojo�u stārķi, un nelielu upi, un beidzot klusumu � brīni�ķīgu latvie�u lauku sētas vakara klusumu. Regnārs gribēja pateikt 4 skatītājiem, ka viņ�, rakstot �o scenāriju, diem�ēl ne reizi neiedomājis par cilvē�kiem, kas �o filmu skatīsies. Es galvenokārt domāju par naudu, viņ� gribēja atzīties, ko saņem�u par scenāriju, rēķināju, kā es �o naudu notriek�u. Bet re�isors domāja par panākumiem, kas viņu nekad neapciemoja, toties Inesi Balodi visvairāk satrauca pa�as izskats, matu sakārtojums un tērpi, kurus viņai vajadzēja vilkt mugurā. Par mīļajiem, labajiem skatītājiem tagad, pavisam atklāti sakot, visvairāk bija norūpējies uzņem�anas grupas vecā�kais elektriķis, kura pārziņā atradās desmit �Jupiter� tipa pro��ektori. Kad sākās kārtējā kadra uzņem�ana, tiem vienmēr vaja�dzēja spilgti uzliesmot. Un vēl Regnārs gribēja teikt, ka �ī filma dro�i vien būs kārtējā neveiksme. Regnārs Brints gribēja pateikt arī to, ka skatītāji būs stipri vīlu�ies, lai viņi labāk iet pastaigā�ties pa ielām, tā gūstot daudz svaigākus un spēcīgākus iespaidus, lai pieceļas kājās un viņus patriec no zāles, ka viņam pirmo reizi ir kauns redzēt savu vārdu filmas titros un uz da�u grāmatu vā�kiem. Pēdējā laikā viņu bija pārņēmis spēcīgs satraukums. Viņa dvēsele, tā nogurusi vienmuļajā rakstī�anas darbā, gulēja nomesta uz grīdas. Sapņi vairs nebija vajadzīgi. Visas lietas un notikumi kļuva lieki. Labi, ka viņ� to beidzot sapratis! Kad �is ceļ� bija sācies? Vai tas bija tad, kad viņ� runāja ar Albertu Zvanu un uzzināja par Baibas slimību? Bet varbūt tas viss jau bija sācies krietni agrāk? Varbūt pirmais ierosinātājs bija kāds skaists, spilgts un ļoti tīrs vasaras rīts, kad cilvēks līdz sāpēm sajūt savu nevajadzīgo pārvēr�anos? Vai tas nokritu�ais putns, ievainots ar akmeni? Vai uz Daugavpils �osejas redzētā avārija, kuras rezul�tātā bojā aizgāja divi bērni un viņu jaunie vecāki? Un tās pār�domas par daudzajām nejau�ībām, no kurām tik bie�i atkarīga mūsu dzīves stabilitāte? Reizēm pat dzīvība? Pagātne? Atmiņas? Vai beidzot atkal ilgas pēc skaistas un īstas mīlestības? Alkas vēlreiz nopietni pievērsties literatūrai? Vēlē�anās pēc ilgiem ga�diem atkal radīt kaut ko nopietnu un palieko�u? Tagad bija vaja�dzīga vienīgi atpūta, kāds laika sprīdis un maizes abra, kurā pār- mīcīt nodzīvotos gadus. Tad nolikt, lai rūgst jauna maize. Un tikai tad nomēģināsim, cik garda!

���� Nu runā ta�u! � re�isors viņam iebakstīja sānos.

Regnārs Brints satrūkās un pagāja soli uz priek�u.

���� Mēs visi esam atbildīgi, � viņ� klusi teica. � Tikai vieniem atbildības pakāpe ir augstāka, citiem zemāka. Tomēr cilvēku priek�ā mēs atbildīgi esam visi. Varbūt tas arī mūs saista vienotā sabiedrības locekļu ķēdē, bet tikpat iespējams, ka �īs da�ādās pakāpes ir tie�i tās, kas mūs vienu no otra �ķir, kas starp cilvē�kiem rada da�ādas plaisas, rada iedomību, lepnību, atsve�inā�a�nos, neuzdrīkstē�anos, pazemību, skaudību, apbrīnu un pat naidu. Jā, palaikam arī mīlestību un cieņu. Esmu daudzkārt dzirdējis no savu kolēģu, no citu nozaru mākslinieku un da�ādu administra�tīvo darbinieku mutēm pilnīgi vai teiksmas par to milzīgo atbil�dību, ko sabiedrības priek�ā izjūtot rakstnieki, mākslinieki, aktieri un re�isori. Es gan pēdējos gados �ādu atbildības smagumu ne�esmu izjutis, vai, pareizāk sakot, mana rakstnieka atbildības pa�kāpe ir krietni vien zemāka par to atbildību, kas jāuzņemas, pie�mēram, ārstam, civilās aviācijas pilotam, ātrvilciena ma�īnistam, kuģa kapteinim vai tramvaja vadītājam. Rado�ie darbinieki vien�mēr mīl sevi pārspīlēt, kā arī cen�as saviem darbiem piedēvēt tā�das vērtības, kādas tiem patiesībā nemaz nepiemīt. Katrā ziņā ār�sta, pilota, kapteiņa vai tramvaja vadītāja prātam, rokām un amata prasmei ir uzticēta daudzu cilvēku dzīvība un veselība, turpre�tim es vēl neesmu dzirdējis, vai kāds būtu uzreiz gājis bojā, lasī�dams vāji uzrakstītu grāmatu. Rakstnieks, ja viņam ir liela dū�a un labi ietrenēta roka, kas stingri satver spalvaskātu, to var atļau�ties, rakstnieks diem�ēl drīkst gadiem ilgi slikti darīt savu darbu, turpretim daudzu citu profesiju pārstāvji to nedrīkst nevienu dienu, pat ne minūti, ne sekundi. Un tādēļ es daudz augstāk vēr�tēju tramvaja vadītāju nekā daudzu filmu re�isorus. Manī daudz lielāku cieņu izraisa jebkur� attāla lauku rajona dakteris, kura vārdu zina tikai tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, nekā daudzi visā republikā pazīstami mākslinieki un rakstnieki. To skaitā arī es pats. Bet esiet dro�i! Pēc �īs filmas noskatī�anās jūs visi palik�siet dzīvi un nekādas sevi�ķas briesmas jums nedraud. Es tikai gribēju jums lūgt: piedodiet!

Regnārs Brints apklusa, pārlaida savādu skatienu pārpildītajai zālei, paklanījās un ātri nokāpa no skatuves.

Nez kādēļ atskanēja skaļi aplausi, da�i cilvēki piecēlās no sa�vām vietām, un Regnāram Brintam pretim sniedzās rokas ar atklātnēm, grāmatām, blociņiem.

� Lūdzu, autogrāfu!

Regnārs pagrieza galvu sāņus un bezgala pārsteigts ieraudzīja, ka zālē atrodas arī Baiba Līce, un viņu skati negaidīti sastapās, un Regnārs sajuta tik dedzino�u smeldzi, tik velni�ķīgi rūgtu sāpi, ka strauji aizgriezās, daudzos autogrāfa gribētājus nevērīgi pagrūda sāņus un steidzīgi izgāja uz ielas.

Baiba to visu redzēja. Viņa lēni, kā dabūjusi negaidītu trie�cienu, atsēdās atpakaļ savā vietā un gurdi nodūra galvu.

To jau varēja gaidīt. Kā naids, tā arī mīlestība cilvēku rokās varbūt ir pats briesmīgākais ierocis, ar kuru prot apieties tikai retais. Un, kā jau kop� senseniem laikiem, arī �odien nodevība tiek uzskatīta par vienu no vissmagākajiem noziegumiem. Un mūsu sirdsapziņas mokas � par visstiprākajām dvēseles sāpēm. Un līdz galam neizdevusies dzīve � par glu�i veltīgi nodzīvotu laiku. Un smaga vil�anās kādreiz ļoti tuvā cilvēkā � par vislie�lāko mū�a nelaimi. Visi pasaules labākie farmakologi var mēģi�nāt izgudrot zāles. Mums sāpēs tāpat.

Regnārs Brints apstājās blakus savai spilgti sarkanajai auto�ma�īnai VAZ-2106 un sev virs galvas ieraudzīja neticami zilas debesis. Tas mazliet nomierināja; tomēr viņ� pameta satrauktu skatienu uz kinoteātra pla�o ieeju, it kā baidīdamies vai, tie�i otrādi, gaidīdams tur kādu parādāmies, varbūt � Baibu Līci. Bet viss bija kluss un mierīgs. Durvis aizvērtas. Seanss sācies. Pa�gātne uz brīdi atkāpās, ta�u viena cilvēka dzīve, manāmi piekli�bodama, tomēr turpināja iet uz priek�u.

���� Es atvainojos.

Regnārs nervozā kustībā pagrieza galvu. Ietves malā stāvēja jauna meitene. Viņai bija lieli, tum�brūni mati, mugurā spilgti balts svīteris, kas svinīgi izcēla kuplas krūtis, bet stilbus ne�ēlīgi cie�i apkļāva nobrāzti d�insi. Pāri plecam garā siksnā pārsviesta soma ar Maskavas olimpiādes emblēmu.

���� Piedodiet, es nupat klausījos� � Meitene bija manāmi uztraukusies. � Es jūs aizkavēju?

���� Jā.

���� Mans vārds ir Lita Zariņa, esmu �urnāliste, pārstāvu �urnāla �Rīga� redakciju, esmu ieradusies tās uzdevumā � Redziet, man par jums jāuzraksta diezgan pla�s apraksts, es gribu ar jums aprunāties, jūs man varētu sniegt interviju, pastāstīt par savu dzīvi, par saviem rado�ajiem plāniem � Es jūs aizkavēju?

���� Jā, jaunkundzi Jūs mani aizkavējat. Pat loti.

���� Bet, ticiet, man ir redakcijas uzdevums, es viņiem �o mate�riālu apsolīju, bez tam man pa�ai būtu interesanti ar jums iepa�zīties � Saprotiet, Regnār Brint, �is apraksts būs viens no ma�niem pirmajiem lielākiem darbiem, un es gribu, lai tas iznāktu pēc iespējas labāks � Jūs ta�u to saprotat, vai ne?

���� Es saprotu, � Regnārs vienaldzīgā balsī atteica un vēlreiz uzmanīgi nopētīja jauniņo censonīti. Neskatoties uz viņas pa��reizējo nevarību, �urnāla �Rīga� pārstāve �ķita visai enerģiska būtne un no matu galiem līdz kāju nadziņiem izskatījās pat pikanti skaista.

Regnārs Brints pagāja da�us soļus uz priek�u un pārsteigts ieraudzīja, ka blakus komisijas veikala durvīm uz Avotu ielas stūra meitene vēl joprojām gaidīja. Tas bija dīvaini. Viņam nez kādēļ tālumā eso�ā cilvēka kļuva �ēl, un, ja nebūtu �īs sparīgās �urnālistes, viņ� noteikti jaunajai sievietei pieietu klāt, lai sniegtu tēvi�ķīgu padomu, ka gaidīt tik ilgi ir muļķīgi. Jums ta�u pa �o laiku garām pagāju�i vismaz tūksto� cilvēku, un iespējams, ka ar katru no tiem jūs būtu nesalīdzināmi laimīgāka nekā ar to, kuru jūs tik nepacietīgi gaidāt. Varbūt meitene tam noticētu� Nu, un tad? Varbūt tas cilvēks ir viņas pēdējā cerība, varbūt vienīgais, pie kā dzīvē vēl var pieķerties. Bet var būt, ka viņa vispār nevienu negaida. Stāv sava prieka pēc, skatoties, kā garām slīd trolejbusi, cilvēki un da�i ikdieni�ķi dzīves mirkļi.

���� Man vienalga. � �urnāliste viņu saņēma aiz rokas. � Mēs varam ieiet parunāties kādā kafejnīcā, varam aiziet parunāties arī pie manis mājās, varam aiziet pie jums, ja jums �obrīd nav laika, mēs varam sarunāt satikties rīt�

. � Rīt ne, � Regnārs teica. � Rīt es �eit vairs nebū�u.

���� Jums sākas atvaļinājums? � �urnāliste painteresējās.

���� Rakstniekiem nav atvaļinājuma, � Regnārs atbildēja, strauji atslēgdams spilgti sarkanā �iguļa durvis.

���� Bet, cienījamo rakstniek, � �urnāliste gandrīz vai izmisusi nostājās viņam priek�ā, � kā tad mēs sarunāsim?

���� Sēdies! � Regnārs pavēlēja, nevērīgi viņu pastūma sāņus, apsēdās un atvēra blakus durvis. � Sarunāt var randiņu, nevis �ādu darbu. Bet katra � kaut īsi sniegta intervija vai pat neliela apraksta uzrakstī�ana ir darbs. To der iegaumēt jau no pa�a sākuma

Lita Zariņa ērti iekārtojās blakus rakstniekam, no pleca noņēma somu un sameklēja cigaretes.

���� Es drīkstu smēķēt?

���� Lūdzu!

���� Un jūs?

���� Es arī.

Regnārs brīdi pagaidīja, līdz iesila motors, un uzmanīgi sāka braukt. Pēc tam strauji palielināja ātrumu, garām paslīdēja kino�teātris �Palladium�, kur tie�i tobrīd vairāki simti cilvēku vērās Regnāra Brinta un Valda Tāla radītajā mākslas �edevrā. Regnārs nodrebinājās, viņam nekad �ādas izjūtas vēl nebija radu�ās � nepatika, no�ēla un kauns par pa�a padarīto darbu. Kur palikusi mana agrākā godkāre? Kādēļ vairs negar�o tas saldais slavas sīrups? Un vai manā vecumā vēl iespējams kaut ko sākt no jauna? Varbūt patie�ām es jau esmu sasniedzis to melno līniju, kad skaidri apzinies, ka mū�s ir galā, drīz jāmirst, un gribot ne�gribot jāatskatās atpakaļ, jāpavērtē, kāds tad bijis tavs dzīves gājums? Un nav vairs palicis neviena, kā priek�ā izlikties vai lepoties.

���� Kur mēs tagad brauksim?

���� Uz elli, jaunkundzi � Regnārs atbildēja un iegriezās Kirova ielā. � Ja tu gribi būt laba �urnāliste, tad arī tur tev da�reiz jāiekāpj

������ Esmu ar mieru! � Lita draiski iesmējās. � Tikai, lūdzu, nesauciet mani par jaunkundzi!

���� Nepatīk?

���� Es tāda neesmu. Esmu bijusi jau precējusies.

���� Un tagad vairs ne?

���� Pirms gada �ķīros.

������ Interesanti, kad tu to visu esi paspējusi, � Regnārs norūca un paskatījās uz blakus sēdo�o jauniņo sievieti, kas ar baudu smēķēja cigareti. � Cik tad tev ir gadu?

���� Divdesmit �etri. Daudz, vai ne?

������ Jā. Tad nu gan tu pa �o laiku varēji apprecēties vēl da�as reizes.

Lita Zariņa neatbildēja. Regnārs ma�īnu pagrieza pa labi, uzbrauca uz Ļeņina ielas Juglas virzienā.

������ Jūs labi vadāt ma�īnu, � Lita atzinīgi novērtēja viņa prasmi ielu krustojumus ātri �ķērsot dzeltenā signāla laikā. � Cik vispār var izspiest no �iem �iguļiem?

������� Simt �etrdesmit piecus kilometrus stundā, � Regnārs atbil�dēja. � Vismaz es vēl nekad ātrāk neesmu braucis.

������ Bet vai jūs esat precējies? � �urnāliste negaidīti pavaicāja, tad nopietna lūkojās uz Regnāru, it kā vēl gribēdama jautāt.

Regnārs ilgi klusēja. Pa to laiku viņi jau bija pie Biķernieku ielas.

������ Esmu paspējis apprecēties tikai vienreiz, � beidzot Regnārs kā negribot atbildēja.

������ Tā es arī domāju! � Lita priecīga iesaucās. � Mans iespaids par jums būs izrādījies pareizs. Redziet, cienījamo rakstniek, es jūs pazīstu tikai pēc jūsu darbiem, bet tie visi ta�u ir tik gai�i, tik dziļi optimistiski, tik ļoti skaisti! Jūs pat nevarat iedomāties, ar kādu aizrautību jaunatne lasa jūsu grāmatas, kā cilvēki ilgo�jas pa�i piedzīvot tādas skaistas, tīras savstarpējas attiecības, kādas attēlotas jūsu romānos, lugās un filmu scenārijos!

Regnārs saviebās un atkal sajuta vieglu nelabumu. Viņam uz�nāca vēlē�anās apturēt ma�īnu un izsviest �o pacilāti �alojo�o �urnālisti laukā uz ielas. Ta�u ma�īnu lielā ceļā tik viegli neap- stādināt. Viņ� turpināja braukt. Garām ātri padrāzās �merļa prie�des. Un Regnārs atcerējās, ka �ī ta�u ir viņa pēdējā diena vecajā dzīvē. Rīt viņ� jau būs tālu no �īs pilsētas, tālu no rakstāmgalda, no visiem pienākumiem un atbildības, no ikdienas steigas, no da�ādām tuk�ām sarunām, tālu prom no visa ierastā. Tālu, tālu. Vienīgi atmiņas paliks tuvas.

������ Kādēļ jūs klusējat? � Lita vaicāja. � Vai es kaut ko pateicu nepareizi? Esmu kļūdījusies?

���� Pamatīgi, � Regnārs atbildēja.

Un tagad viņa dro�i vien palūgs apturēt ma�īnu un izkāps. Beidzot es no viņas bū�u ticis vaļā.

Tomēr nē. Lita Zariņa vēl ērtāk iekārtojās sēdeklī, pagrieza galvu uz vīrie�a pusi, viņam uzsmaidīja maigi un ilgi, un tā varēja skatīties tikai iemīlējusies sieviete.

���� Es tevi vedu pie sevis, � Regnārs klusi teica.

����������� Es jau tā domāju. � Lita pamāja ar galvu. � Kur tad citur mēs vēl varētu parunāties?

Pēc da�u minū�u brauciena viņi iegriezās Juglas jaunajā mik�rorajonā, lēnām izbrauca tam gandrīz cauri, un pa�ā me�malē Regnārs beidzot apstādināja ma�īnu.

���� Seit, � viņ� teica.

����������� Kur� stāvs? � Lita nez kāpēc lieti�ķi apvaicājās, veikli izrausdamās no ma�īnas.

���� Ceturtais.

���� �ais mājās lifta, protams, nav?

���� Nekas. Itin mierīgi varēsi uzkāpt kājām.

����������� Protams. Es pirms da�iem gadiem veselu nedēļu dzīvoju Maskavā viesnīcā �Oļimpijskaja�. Man tur bija �etrpadsmitais stāvs. Un pat tur es da�reiz kāpu kājām. Tā, treniņa pēc.

����������� Tad nokļū�ana līdz manam dzīvoklim tev tagad būs visīstākā atpūta.

����������� Es jau neko nesaku, tikai gribas pajautāt � kādēļ jūs nedzī�vojat jaunuzceltajā rakstnieku mājā? Man ir pazīstama kāda dzejnieka sieva, un viņa ir sajūsmā par savu dzīvokli. Esot kolo�sāli lepns.

����������� Redzi, Lita, � Regnārs sacīja un atvēra kāpņu telpas dur�vis. � Man nav sievas, kura varētu jūsmot par lepniem dzīvok�ļiem lepnā mājā. Un te, Juglā, arī var rakstīt.

Regnārs atslēdza durvis, un viņi iegāja trīsistabu dzīvoklī. Regnārs Litu ieveda lielākajā telpā, kas acīmredzot bija rakst�nieka viesistaba. Tur viss bija uzkrīto�i tīrs, harmonisks un mo�derns. Pie griestiem mirdzēja īpatnēja lustra, pie sienām karājās pazīstamu mākslinieku gleznas, pāris spilgtu akvareļu un liels gobelēns, istabas stūri stāvēja stereo radioatskaņotājs �Simfo�nija�, divi lieli atpūtas krēsli, plats dīvāns un zems galdiņ�. Grīda bija klāta ar mīkstu paklāju. Regnārs iededza stāvlampu, un istaba pielija ar sulīgi dzeltenu gaismu. Te bija silti un mājīgi.

����������� Apsēdiesl � Regnārs norādīja uz krēslu, bet pats steigā aizgāja uz virtuvi. Tad atkal atgriezās, atvēra un aizvēra bufetes stikla sieniņu, kā meklēdams kaut ko ļoti nepiecie�amu, un izstei�dzās.

Lita vēlreiz uzmanīgi aplūkoja istabu un mazliet uztraukusies gaidīja, vai tikai �ai telpā klusām neieslīd Regnāra sieva, jo likās

neticami, ka vīrietis bez sievietes palīdzības spētu dzīvokli uztu�rēt tik nevainojami labā kārtībā.

���� Tūlīt būs kafija. � Regnārs atkal strauji ienāca, apsēdās blakus krēslā, atgāza galvu un pilnīgi nekustīgs skatījās baltajos griestos, tad, atsperīgi uzlēcis kājās, atkal kaut kur aizgāja.

Lita no somas izņēma cigaretes, sērkociņus, piezīmju blociņu, pildspalvu un to visu nolika sev priek�ā uz galdiņa. Viņu jopro�jām māca neliels satraukums, lai gan tagad jau skaidri zināms, ka Regnāra sievas vismaz pagaidām mājās nav un viņa mierīgi varēs rakstnieku nointervēt, mierīgi varēs uzklausīt viņa domas par da�ādām dzīves un mākslas problēmām. Bet uztrauca pati �ī saruna. Pats populārākais romānu rakstnieks, daudzu lugu un sce�nāriju autors! Un �āds cilvēks viņai virtuvē vāra kafiju! Da�brīd, kamēr viņi atradās divatā, vēl vairāk viņu satrauca pats Regnārs Brints. Lai gan jaunā sieviete ar Regnāru Brintu runāja pirmo reizi mū�ā, viņa par �o cilvēku domāja un sapņoja jau no vidus�skolas laikiem. Kad Lita Zariņa studēja universitātes �urnālistikas nodaļā, viņa par to vien klusībā prātoja, kā rast izdevību ar viņu iepazīties. Regnāra Brinta pēdējie romāni par mīlestību, �ie nepārtrauktie slavas dziedājumi visskaistākajām attiecībām cil�vēku starpā, slavinājumi darbam, godīgumam un patiesībai bija tik dziļi ietekmēju�i jauno sievieti, ka viņa rakstnieku ne�aubīgi uzskatīja par di�enu cilvēku, par savu sapņu un ideālu vispilnī�gāko iemiesojumu.

Regnārs Brints atgriezās istabā, uz rokām �onglēdams paplāti ar krūzi un divām kūpo�ām kafijas tasītēm. Lita tās palīdzēja nolikt uz galdiņa.

���� Kaut ko ēst gribi? � viņ� iesāka.

���� Nē.

���� Dzert?

� Ari ne.

���� Lai tad tā ari būtu, � Regnārs sacīja. � Dzersim tikai kafiju.

Rakstnieks bija jau paspējis rūpīgi pārģērbties: kājās uzvilcis gai�i pelēkas bikses un mugurā spilgti sarkanu kreklu, viņ� izska�tījās laipnāks, tuvāks, it kā sen pazīts cilvēks. Viņ� smagi atlai�dās krēslā, saliecās uz priek�u un domīgs ilgi ar mazu sudraba karotīti maisīja kafiju. Kādu brīdi �ķita, ka viņ� Litu Zariņu ir pavisam aizmirsis. �urnāliste uzmanīgi vēroja vīrie�a seju. Tā mākslīgajā istabas gaismā atplaiksnīja skumja un vientuļa. Ap acīm diezgan labi bija saskatāms daudzo sīko grumbiņu tīkls; lūpu kaktiņus ieskāva divas asas līnijas, sadalīja seju, un reizēm lūpu -caktiņi sastinga kā aiz�ķeltas akmens �ķembas.

Lita sāka nojaust, ka Regnārs Brints patiesībā nemaz nav tāds,

kādu to bija iedomājusies agrāk. Tomēr tas viņā neko neizmai�nīja. Litu ar katru mirkli arvien vairāk un cie�āk pievilka �ī spē�cīgā, mazliet skarbā un vīri�ķīgā personība. Un Lita jutās apmie�rināta, varbūt pat laimīga, ka varēja atrasties viņam tik tuvu, runāties.

Lita arī sāka dzert kafiju. Tā bija stipra un ļoti rūgta. Klu�sums ieilga.

���� Vai sarkanā ir jūsu mīļākā krāsa? � viņa beidzot kiusi pavaicāja.

Regnārs lēni pagrieza galvu un paskatījās uz iepretim sēdo�o sievieti, it kā tikai tagad viņu pirmo reizi būtu ieraudzījis. Un līdzjūtīgi iesmējās.

���� Nē. � Viņ� pakratīja galvu. � Es par to nekad neesmu domājis. Man sarkanā krāsa patīk.

���� Un tomēr labāk par pārējām?

���� Varbūt. Vai tam ir kāda nozīme?

���� Dro�i vien. Man �ķiet, ka ari sadzīves sīkumi, tieksmes uh da�ādi paradumi spēj atklāt cilvēka patieso būtību.

Brīdi Regnārs klusēja, tad sāka smieties. Viņ� smējās skaļi, izai�cino�i, pat ilgāk, nekā būtu pieklājīgi, un jaunā �urnāliste ap�mulsa.

���� Atklāt cilvēka būtību? � Regnārs, izsmējies pēc sirds pati�kas, lēnām pārjautāja. � Sadzīves sīkumi? Tieksmes, paradumi? Vārda mākslinieka darbi? Meitiņ! Nemuļķojies un, lūdzu, novāc pildspalvu! Ja tev nekā cita nav ko darīt, tad kādu dienu aiz�brauc uz laukiem un uzraksti par slavenu traktoristu! Raksti par audējām, pārdevējām, strādniecēm, bet mani liec mierāl Rado�s cilvēks var tev gudri izstāstīt estētiskos, ētiskos un filozofiskos uzskatus gan par mākslu, gan dzīvi, pavēstīt par savu vienreizējo misiju uz �īs pasaules, stundām ilgi runāt par savu daiļradi un mēģināt to pat izskaidrot, bet mākslinieka patiesā būtība tev tik viegli vis nebūs pieejama. Glu�i tāpat kā jebkura cita cilvēka patiesā būtība. Nebūs. Tā gan man, gan tev paliks noslēpums.

���� Bet vai tad jūsu uzskati, jūsu domas, atziņas un spriedumi par cilvēkiem, par sevi, par mākslu un dzīvi nav arī jūsu bū�tība? � Lita vaicāja.

���� Tu esi naiva, � Regnārs vienaldzīgā balsī teica un aizsmē�ķēja cigareti. � Cilvēka būtība jau tie�i ir aizsegta aiz �iem spriedumiem un domām par sevi, par citiem, par dzīvi, tie no�slēpti aiz mūsu bailēm, izmisuma, mūsu egoisma, izlik�anās, pie�kāpības, aiz mūsu pastāvīgās vientulības un nespējās pa īstam citam citu saprast.

���� Paldies, � Lita sacīja. � Tas viss ir ļoti interesanti. Esmu gatava jūs uzklausīt vēl.

���� Tas viss ir velti. Es jau tā esmu par daudz lieka sarunājis. Liksim mierā tik sare�ģītu problēmu kā cilvēka patiesā būtība. To vēl pagaidām pilnīgi nav spējusi atklāt neviena filozofiskā sistēma.

Atkal Regnārs laiski atgāza galvu uz krēsla atzveltnes un ilgi skatījās baltajos griestos, kur lēni kustējās Litas galvas un roku ēnas. �Un tā arī ar cilvēkiem,� Regnārs rūgti domāja. �Tā arī ar mani. Mēs redzam tikai ēnas. Mēs noslēpjamies aiz ārējā ietērpa. Mūsu greznajos vai trūcīgajos mājokļos. Mēs vienmēr nēsājam gan smieklīgas, gan baigas maskas.�

���� Piedodiet, Regnār! � Lita viegli pieskārās viņa plecam. � Kur ir jūsu sieva?

Regnārs atlieca galvu, da�us brī�us izklaidīgi skatījās uz jauno sievieti, kuru viņ� �odien tik negaidīti bija sastapis, tad atkal ērtāk atslējās pret krēsla atzveltni.

���� Man nav sievas, � viņ� klusi atbildēja. � Jau ilgu laiku nav.

���� Viņa nomira? � Lita klusām ierunājās un nez kādēļ sajuta aizsākamies nelielas bailes. Tik dīvaini un neparasti skanēja Reg�nāra balss.

���� Vīrietim neviena sieviete, kuru viņ� kādreiz patiesi mīlējis, nekad nemirst, � Regnārs atbildēja, un viņa balss kļuva arvien aukstāka, arvien drūmāka. � Tā es gribētu domāt, nemaz nekļūs�tot frā�ains. Sī sieviete vīrie�a atmiņā vienmēr paliek dzīva, skaisti ietērpta vai nu nezūdo�as mīlestības, vai arī ne�ēlīga naida segā. Sīs sievietes mēs nekad neaizmirstam. Nē. Neaizmirstam.

Lita nodrebēja. Viņa sāka just arvien spēcīgākas bailes, gri�bēja jau piecelties un bēgt. Istabā bija ieslīdējis vēsums. No Regnāra plūda sasalu�u akmeņu dvesma. Reizēm �ķita, ka vīrie�a acīs kāds visu laiku mēģina aizdegt sērkociņus. Tie uzliesmoja un dzisa.

���� Jūs neesat īsti laimīgs?

Lita gribēja viņam ar kaut ko palīdzēt, bet viņa nezināja, ko �imbrī�am varētu darīt, ko teikt un kā izturēties. Un tad viņa negaidīti juta, ka visu laiku cen�as kļūt viņam tuvāka, varbūt pavisam tuva. Un tas Litu atkal samulsināja; viņa ierāvās sevī, zaudējot visu lielisko noskaņojumu, ko varētu dēvēt arī par bra�vūru.

���� Tu zini, kas ir laime? � Regnārs pagriezās un abu roku plaukstas saudzīgi uzlika uz Litas ceļgaliem. � Tu esi piedzīvo�jusi lielu nelaimi?

���� Nē. � Lita pakratīja galvu. � Bet jūs?

Viņa juta, kā Regnāra plaukstas dedzina. Viņas augumā ieplūda skaudrs siltums, satraukums. Jo viss mainījās tik negaidīti!

����������� Neuzrunā mani uz jūs, � Regnārs teica. � Esi vienkār�āka! Esi pavisam dabiska! Aizmirsti, ka tev ir redakcijas uzdevums. Es gribētu, lai tu �ovakar būtu tikai sieviete. Un zini � kādēļ? Tādēļ, ka Regnāra Brinta vairs nav. Regnārs Brints ir nomiris. Es nevaru īsti pateikt, kad tas notika, bet tas notika apmēram pirms gada, varbūt pavisam nesen. Un precizitātei �eit nav liela loma. Svarīgi, ka tas ir noticis. Tu jau laikam zināsi, ka Regnārs Brints ir tikai mans literārais pseidonīms. Mans īstais vārds un uzvārds ta�u ir And�ejs Kolosovskis. Un es atkal gribu būt viņ� pats. Nezinu, varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks � un man tas viss apniks, es atkal atgriezī�os vecajā dzīvē, atkal sildī�os �ai mānīgajā slavas saulītē, atkal kļū�u par Regnāru Brintu, bet pa��laik gribu bēgt. Es gribu aizbēgt, Lita! Zinu, ka nekur tālu pa�am no sevis aizbēgt nav iespējams. Vismaz gribu mēģināt.

���� Kad?

���� Rīt.

���� Kādēļ tie�i rīt?

���� Nezinu. Varbūt tādēļ, ka rīt ir trīspadsmitais datums.

���� Tu esi māņticīgs?

���� Jā. Es ticu, ka skaitlis trīspadsmit cilvēkiem nes nelaimi.

���� Un tu gribi būt nelaimīgs? � Lita bija patiesi izbrīnījusies.

����������� Man pārāk ilgi ir veicies. Es pēdējā laikā esmu saņēmis algu, ko neesmu pelnījis. Nē, Lita, es negribu tī�u prātu būt nelai�mīgs. Es vienkār�i vēlos kaut ko aizmirst un pazaudēt.

���� Tu to nespēsi, � Lita sacīja.

���� Kā tu to zini?

���� Esmu pārliecināta.

���� Tu, man �ķiet, vari būt pārliecināta tikai pati par sevi.

����������� Bet kaut kam ta�u uz �īs pasaules ir jābūt absolūti parei�zam!

Regnārs iesmējās, ērtāk atlaizdamies mīkstajā sēdeklī.

����������� Tu esi pareiza, � viņ� teica. � Un pareiza vienmēr ir cil�vēku tieksme mīlēt, un pareizi ir uzcelta �ī māja.

Ilgi Lita nenovērsa skatienu no rakstnieka sejas. Tā viņai �ķita sen jau pazīstama un tuva.

����������� And�ejs Kolosovskis� � Lita domīgi teica. � Tas skan daudz labāk par Regnāru Brintu. Tu esi polis?

���� Nē. Mans vectēvs bija polis. Boļeslavs Kolosovskis.

���� Kādēļ tu pieņēmi pseidonīmu?

����������� Varbūt tas bija mans pirmais mēģinājums aizbēgt pa�am no sevis.

���� Kur ir tava sieva, Regnār?

���� Kam tev to zināt?

���� Viņa ir dzīva?

���� Dzīvākā vairs nevar būt.

���� Viņa nevar �eit atnākt?

���� Nekad.

���� Tu viņu vēl mīli?

Regnārs neatbildēja. Viņ� ar satumsu�u skatienu raudzījās pre�tējā sienā, kur pie neredzamas naglas karājās spilgtu, tum�u krāsu akvarelis.

���� Tu esi iz�ķīries?

���� Jā.

���� Sen?

����������� Jā un nē. � Regnārs nepacietīgi sagrozījās un ielēja kafiju abās krūzītēs. Piedāvāja cukuru. � Lūdzu, beidz mani pratināti

Lita koķeti pavīpsnāja.

���� Sievietes ziņkārība, � viņa teica.

���� Es saprotu.

���� Un sieva otrreiz neapprecējās?

���� Apprecējās.

���� Tu viņas vīru pazīsti?

���� Tā iznāca.

���� Un tu pats?

����������� Nē. � Viņ� gribēja vēl kaut ko piebilst, bet Lita saprata tāpat, kā vīrietis dzīvo tādos gados, kā varētu dzīvot.

����������� Tu viņas mīlēji? � pēc laba klusuma brī�a viņa atkal tau�jāja.

���� Nevienu.

����������� Viņas mīlēju�as tevi, � Lita domīgi teica. � Dro�i vien. Tevi nemaz nevar nemīlēt.

Lēnām Regnārs pagrieza galvu uz sievietes pusi, bet klusēja. Viņa acīs akmeņi, kas tur atkal varēja parādīties, sasala vēl vai�rāk. Sāka pūst ziemeļu vēj�. Liels aukstums ielīda istabā. Tas pieņēmās spēkā. No Antarktīdas krastiem at�ķēlās milzīgs ais�bergs. Kaut kur Atlantijas okeāna pla�umos bezgalīgo viļņu lauku pārvarēja vientuļa jahta. Lejā mājas pagalmā noguris rēja suns. Lita redzēja, ka arī blakus sēdo�ais vīrietis ir ļoti noguris.

���� Kādēļ neviena pie tevis nepalika?

Regnārs klusējot atkal iedzēra da�us kafijas malkus un domīgs aizsmēķēja cigareti. Viņ� pa�laik vēlējās iziet laukā, aizstaigāt līdz Juglas ezeram, apsēsties krasta zālājā un skatīties, kā noriet saule. Kā virs ezera lido kaijas. Kā debesu zilgmē peld iesārti mākoņi. Un sajust, kā no tevis brūnajā zemē lēni krīt sīkas, ne�tveramas laika druskas. Tavas dzīves baltās un melnās skaidas. Jo nepārtraukti tevi ēvelē. Tu laika gaitā tieci veidots un pielā�gots, kā nu pa�am laikam tīk, un, kad esi sasniedzis to optimālo savas personības modeli, lai dzīvē dro�i varētu nostāvēt kājās,

lai nekas tevi nevarētu pasist gar zemi, tu pēk�ņi sāc �aubīties, tev, lūk. vairs nepatīk �is dzīves veidojums, arī pa�a darbs nav vairs tīkams, tu pats sev arī nepatīc un par varītēm vēlies sevi sadauzīt. Un pēc tam kaut kur sameklēt kaudzīti mālu, skum�ķīti cerības, arī spēku un mīlestību un mēģināt radīt citu cilvēku, spē�cīgi ticot, ka tas būs labāks un vērtīgāks par iepriek�ējo. Var būt, ka izdodas. Lai arī neskaidri apjēdz, ka �is darbs tāpat var izrādīties velts. Pareizāk sakot, tev var pietrūkt laika.

���� Neprasi vairāk neko, � Regnārs teica. � Man ir grūti. Pa�reiz.

Lita strauji pielēca kājās un notupās blakus Regnāra krēslam, ar satrauktām rokām pieskārās viņa noguru�ajam plecam, īsti labi vēl neapjauzdama savu rīcību, �īs rīcības sekas.

���� Tu nedrīksti salūzt! � viņa tikko dzirdami lielā pārliecībā �ukstēja. � Tu ta�u esi stiprs. Tikpat stiprs un vīri�ķīgs kā tavu grāmatu varoņi. Katrā ziņā līdzīgs. Un es tevi mīlu, Regnār! � viņa iesaucās jau skaļāk. � Mīlu ļoti sen. Es jūtu, ka �odien tev ir grūti. �odien tu esi nikns un nelaimīgs. Nekas, ka tu pirmīt pret mani biji rupj�. Es tev piedodu! Tev, Regnār, jābūt laimī�gam, jo vari būt neatkarīgs. Brīvs! Un tas ir labi, ka tev sāp. Bez sāpēm ta�u nebūtu iespējams kaut ko vērtīgu radīt! Tas ir ļoti cilvēciski. Tātad tu kaut ko dziļu pārdzīvo, kaut kā tev ir ļoti �ēl. Un tas ir labi, mīļais, tātad tu neesi vienaldzīgs, tu neesi auksts, kāds da�brīd gribi parādīties. Tu nedrīksti bēgt! Tie�i tagad tu nedrīksti nekur aiziet! Tev, mīļo Regnār, jāpaliek pie manis! � Viņa sāka atkal �ukstus: � Es gribu palikt� Es gribu . ..

Regnārs cie�i saspieda Litas plecus, un viņ� juta, ka Litas vārdi viņu spēcīgi saviļņo, aizrauj līdz kā pavasara pali. Viņ� nolieca galvu, piespiedās Litas krūtīm. Baltais svīteris viņa melnos matus ieskāva glu�i kā tikko piesnidzis sniega lauks. Tas nesildīja. Kā�pēc?! Arī viņ� pats bija pārsteigts. Viss bija tāpat kā agrāk, kā citās reizēs un tomēr daudz savādāk.

���� Tu nedrīksti salūzt! � Lita atkārtoja un sāka glāstīt viņa noliekto galvu, plecus. � Tu ta�u esi stiprs.

���� Ej labāk projām! � Regnārs negaidīti asi teica. Un maigi, bet spēcīgi atgrūda nost.

���� Pavisam?!

���� Apsēdies tur, kur tu sēdēji.

���� Tev nepatīk?!

���� Uz tevi jāskatās no attāluma.

Lita nesaprata.

���� Uz skaistām sievietēm mums vienmēr vajadzētu lūkoties tikai no attāluma. Tā mēs izbēgtu daudzām nelaimēm.

Lita paklausīgi piecēlās un paklausīgi apsēdās savā krēslā. Regnārs viņai kā balvu par tādu paklausību ar steigu sniedza kafijas tasi. Un abi it kā nomierinājās.

���� Mēs par daudz runājam, � viņ� klusi teica. � Mēs pārāk ilgi kavējamies atmiņās.

���� Es �ovakar domāju tikai par tevi, �� Lita sacīja.

���� Un man vajadzētu domāt par tevi. Mans viesis.

���� Es negribu būt tikai viesis, � Lita teica un apvainota pa�skatījās uz Regnāru. �ķita, ka viņ� ir atguvies, ka ir jau pārva�rējis kaut kādu savas dzīves vājuma punktu. Un priek�ā atkal taisna, skaidra līnija. Plats ceļ� bez straujiem pagriezieniem, kam abās pusēs balti bērzi daudzkrāsainām lapiņām.

Beidzot Regnārs, sajutis nospiedo�i ilgo klusumu kā smagumu, piecēlās, nedaudz pastaigājās pa istabu, tad apstājās iepretim sie�nai, pie kuras bija piestiprināts neliels grāmatplaukts. Uz tā atra�dās visi Regnāra Brinta sarakstītie romāni un stāsti. Viņ� �īm grāmatām viegli pieskārās ar pirkstu galiem, it kā gribēdams tās noglāstīt, un viņa sejā pazibēja viegls, mazliet ironisks smaids. Pēc tam Regnārs tikpat viegli pieskārās radiolai, krēsliem un gal�diņam, pieskārās platajam dīvānam, telefona aparātam un pat durvju stenderei.

Lita saprata, ka pa�laik Regnārs Brints atvadās no lietām, kas viņam biju�as nepiecie�amas. Kas viņam biju�as noderīgas, kas viņu sildīju�as, kas visus �os gadus viņu sargāju�as un kas pastā�vīgi radīju�as sajūtu, ka, neskatoties ne uz ko, tu tomēr atrodies savās mājās. Un, lai arī dzīvē nav paveicies un tevi �ai vietā negaida neviens tuvs cilvēks, tev tomēr ir patīkami atgriezties. Tevi sagaida vismaz lietas. Skaistas un vajadzīgas.

���� Nevajag no tām �ķirties, � Lita klusi un nedro�i sacīja.

��� Nevajag vispār ne no kā �ķirties.

�Kas gan ir labi apstrādāts koks pret tuva cilvēka elpu? Kas gan ir skaisti noausta drāna pret tavām pēk�ņi uzklīdu�ajām ilgām? Kas gan ir paklājs uz grīdas pret tavu vainas apziņu? Kas gan ir gaisma modernā lustrā pret to tumsu, kurā esi maldījies ilgus gadus? Un kas gan ir zelts manā gredzenā pret manu vien�tulību? Ja es nevaru, ja es absolūti neko vairs nevaru izmainīt. Ja es tikai mēģinu no pagātnes dziļumiem atsaukt kādu dienu. Ja es nespēju to nodzīvot citādi.�

���� Nevajag, � Lita sacīja. � Tev pa�laik ir smagi.

���� Un ļoti labi, � Regnārs atbildēja un atkal apsēdās krēslā.

��� Pārāk ilgi man ir bijis viegli.

��� Vai varu ko palīdzēt? � Lita pavaicāja, lai gan pati ari it labi saprata, ka nebūs nekādu lielo smagumu cēlāja. Līdz �im viņai nekad pat nebija ienācis prātā, ka arī slaveniem, gudriem un turīgiem cilvēkiem da�reiz varētu būt grūti, ka viņi var būt arī nelaimīgi.

�Par mūsu dvēselēm ta�u parasti neviens neinteresējas,� viņa kā attapusies iedomājās. �Daudz bie�āk vispirms apjautājas, kas tu esi, nevis kāds tu esi. Un tādēļ nav lielas jēgas plaukstā turēt sirdi.�

���� Tu man ne ar ko nevari palīdzēt, � Regnārs atbildēja asi, bez pārāk lielas kavē�anās, kā norobe�odamies, kā ieslēgdamies.

���� Bet es ļoti vēlos.

���� Nē, Lita! Lai paliek. Un tomēr es tev pateicos. � Viņ� pasmaidīja. � Atzī�os, ka pirmajos mirkļos tu man nepatiki.

���� Bet tagad?

���� Tev ir lielas un klusas acis. Tās nomierina. Paldies. Pasaulē tomēr ir kaut kas nezūdo�s.

Iestājās ilgs klusums.

���� Es tevi mīlu, Regnār, � Lita �ukstēja. Tad viņa nolieca galvu, kā sakaunējusies, ar steigu nolieca galvu. Tās varēja būt bailes par pārdro�ību.

Regnārs uz viņu asi paskatījās, pirmajā brīdī pat nenoticē�dams, tad tikko manāmi pasmaidīja. Viņ� sajuta vieglu tīksmi un prieku, ka tepat blakām atrodas skaista, jauna sieviete � un viņa pirmīt runājusi arī par mīlestību, kā mēs visi to rei�u reizēm darām. Bet tagad Lita negaidīti spēcīgi atvēzējusies un iecirtu�i kokā. Atvēru�ās vecās rētas.

Acīmredzot sievietes dabiskums, smaids un aicinājums jau no senseniem laikiem ir dzīves pamatā. Jo sievietes dvēsele ir pa�saules pieredze. Sievietes smaids ir tie māli, ar kuriem sākam sevi veidot. Kad māte atkailina krūti, lai tai pieskartos bērna mute, viņa kļūst mū�ības daļa. Visi dievi beidz valdīt, un pasaulē iesā�kas laimes brīdis. Kad sieviete mani aicina pie sevis, es kļūstu lepns, pavisam mierīgs un dro�s. Un es sajūtu, ka esmu kādam vajadzīgs. Mans plecs, lūk, vēl kādam ir noderīgs. Un man vaja�dzīgi tavi vārdi. Kad sieviete mani gaida, pasaule aiztur elpu. Jo tūlīt notiks brīnums. Mēs pārvērtīsimies: ejot pa saules pielietu pļavu, mēs piedzimsim no jauna. Kad sieviete sniedz lūpas skūp�stam, viņa apzinās savu spēku, tā mums radīdama līdzvērtības sajūtu. Kad sieviete smejas, viņa �ai pasaulē sēj labsirdību. Sie�viete ir mūsu apvār�ņa mala, tā vieta baltajos mākoņos, kur rītos uzlec saule. Sieviete mums vienmēr būs Piektā Debess Puse.

Lita iesmējās. Viņas smiekli bija dzidri un skaļi, un istaba kļuva lielāka, gai�āka.

���� Par ko tāds prieks?

���� Tas, Regnār, nav prieks. Tas ir apstiprinājums. Tu tomēr esi tie�i tāds, kādu tevi biju iedomājusies.

���� Nav tiesa, Lita! Es tikai �ovakar cen�os būt labs. Patiesībā esmu diezgan liels draņķis. Un tev no manis vajadzētu bēgt. Pirms daudziem gadiem viena sieviete no manis jau aizbēga. Viņa to gan izdarīja pavisam citu iemeslu dēļ. Dro�i vien viņa no manis aizgāja tie�i tādēļ, ka es toreiz biju naivi labs un godīgs.

���� Es neticu, ka tu spēj izdarīt kaut ko sliktu, � Lita ātri ieru�nājās. � Tu esi atklāts un patiess.

���� Tikai �ovakar. Tagad.

���� Regnār, tādu es tevi cienu.

���� Labi, Lita, labi, � Regnārs, strauji pieceldamies visā augumā, teica. � Kam nav bijis vakardienas, tam nebūs arī rīt�dienas. Lai! Ir tikai �is vakars. Dievs vēl domā par pasaules radī��anu, bet mēs jau esam. Lita! Mēs pasteidzāmies pirmie.

���� Jā.

�Baiba Līce. Visracionālākā divdesmitā gadsimta sieviete. Viss velti. Sapņus nevar nopirkt. Tos vai nu rada, vai pazaudē. Un tomēr ļoti �ēl.�

Regnārs Brints nez kādēļ tie�i tagad atcerējās �os sen jau uz�rakstītos un sen jau piemirstos vārdus un tos domās atkārtoja vairākas reizes. Varbūt tādēļ, ka �odien tik negaidīti pēc ilgāka laika atkal bija redzējis Baibu, bija redzējis, kā viņa mēģināja tuvoties, kā dro�i vien kaut ko gribēja pateikt, bet ko gan tagad līdzētu vārdi, ja toreiz nelīdzēja visa dzīve? Un viņ� vēlreiz atkār�toja piezīmju grāmatiņā ie�ņāptos vārdus: �� sapņus nevar nopirkt��

Atmiņā uzplaiksnīja da�ādi notikumi, da�ādas cilvēku sejas gan pietuvojās, gan attālinājās; elpā jutās rūgta, dedzino�a gar�a. Regnārs pagriezās uz sāniem, un viņam pie vaiga pieskārās Litas plecs. Viņ� jau kuro reizi centās visu aizmirst, nedomāt. Neizde�vās. Atkal radās vēlē�anās izkust kā sniega pikai siltā plaukstā. Kā tvaikam virs verdo�a katla.

Regnārs atvēra acis, blakus tumsā klusi elpoja aizmigusi sie�viete, un viņ� redzēja, kā caur baltajiem kristalona aizkariem tikko samanāmi starp mākoņiem paspīd mēness, un viņa karstajai pierei lēni pieskārās pagāju�ās dienas un naktis. Regnārs tās pat necentās aizdzīt. Lai jau paliek. Lai apsēstas blakus. Es ta�u pie tā esmu pieradis. Esmu rūdīts un trenēts, un nekādas pārslodzes man vairs nav bīstamas. Tagad jābaidās vienīgi no sapņiem.

Un Regnārs Brints atcerējās to vēlo rudens vakaru, kad viņ�, pagalam nomākts, nikns un apvainots, stundām ilgi, nevienu ne�redzēdams, bezmērķīgi klīda pa Rīgas centra ielām. Rietēja saule, un no kokiem vēj� rāva sārtas lapas. Tās kā rubīna asaras lēnām krita uz asfalta.

Beidzot Regnārs ieblandījās Bastejkalnā, apstājās kanāla malā un vienaldzīgs ilgi vēroja, kā uz tuvējā sola, cie�i apskāvu�ies, sēdēja meitene un zēns un viens otram nekautrīgi blenza acīs. Nedaudz tālāk sēdēja kāds pavecs vīrs un enerģiski baroja balo��us. Nez no kurienes ausīs ieskanējās fran�u estrādes dziedoņa Adāmo balss, skaidri plūda �urp dziesmas melodija un vārdi. Un, kā viss skaistais un nesaprotamais, ari tie bija ļoti vienkār�i. Uz kāda no daudzajiem Parīzes laukumiem vientuļa vecīte baro balo��us. Puisis ar savu dziedā�anu viņus iztraucē, un putni aizlido. Arī vecīte, dusmīgi pukodamās, aiziet. Puisim kļūst �ēl gan vien�tuļā cilvēka, gan izsalku�o putnu. Viņ� steidzas vecītei pakaļ un to pēc kāda laika atrod Sēnas krastmalā. Puisis sāk atvainoties, bet vecais cilvēks �o notikumu jau paspējis aizmirst un lūdz viņu netraucēt. Tagad vecīte baroja zivis �

Regnārs nogriezās cauri Bastejkalnam, pagāja garām Pulver- tornim, vēl kādu laiku līkumoja pa �aurajām ieliņām, tad apstā�jās nelielas trīsstāvu mājas priek�ā, kuras fasādi rotāja sens ģer�bonis un divu bruņinieku bareljefi. Viņ� iegāja �aurā gaitenī un pa �īksto�ām koka kāpnēm nokļuva līdz tre�ajam stāvam. Brīdi pastāvēja, tad divas reizes piezvanīja pie sestā dzīvokļa durvīm. Neviens nenāca. Regnārs nospieda rokturi, durvis atvērās, un viņ� iegāja pla�ā priek�telpā. Tur smar�oja pēc lakas un gruz�do�a koka. Regnārs devās tālāk un gaiteņa galā atvēra lielas, stiklotas durvis. Pla�ā telpa bija gāztin piegāzta visda�ādākajām akmens, bronzas, balta marmora un koka skulptūrām. Pie sienām cita citai cie�i blakus stāvēja visda�ādāko �anru gleznas. Pārsvarā tomēr bija portreti. Smejo�u, raudo�u, priecīgu, domīgu, vientuļu un lepnu cilvēku sejas. Pats mākslinieks Zigmunds Tamme stā�vēja darbnīcas vidū pie molberta un gleznoja. Mazliet atstatu no viņa uz pelēka paaugstinājuma sēdēja kaila sieviete un lasīja grāmatu. Māksliniekam bija apmēram se�desmit gadu, viņa augumu sedza netīrs, visda�ādāko krāsu traipiem izraibināts uz�svārcis. Viņa seja bija paslēpta aiz kuplas, sirmas bārdas. Zig�munds pagrieza galvu, ieraudzīja Regnāru un draudzīgi pamāja. Tad turpināja strādāt. Tie�i iepretim Regnāram stāvēja masīvs granīta bluķis, kurā bija izcirstas divu iemīlēju�os figūras. �Kā �ūskas kamolā satinu�ās. Kā saviju�ies ziedo�u ābeļu zari. Divi sasalu�i jūras viļņi sastingu�ā akmens skūpstā. Tas viss būtu ļoti jauki,� Regnārs nodomāja. �Un arī izskatās skaisti. Pirmajā acu uzmetienā. Bet patiesībā diez kas nav. Akmens ir vēss, nedzīvs; kā saka, miru�ais ta�u vairs neelpo.�

����������� Nāc vien tālāk! � Zigmunds, ne uz mirkli neatraudamies no molberta, aicināja. Viņa roka kustējās ritmiski, kā krāsainā spēlē. � Tūlīt es beig�u.

Regnārs pat nepakustējās. Viņ� turpināja raudzīties uz sastin�gu�ajiem akmens viļņiem.

Pēc kādām desmit minūtēm mākslinieks nolika otu sāņus un, tikpat netīrā lupatā kā viņa uzsvārcis nevērīgi noslaucījis rokas, paskatījās gleznā. Ilgi vērās padarītajā. Kā vērtēdams.

����������� �odien pietiks, � viņ� klusi teica sievietei. � Ja varat, atnāciet atkal rīt. Vajadzētu pabeigt.

Sieviete piecēlās, uzmanīgi nolika grāmatu uz paaugstinājuma malas un ātri iegāja blakus istabā apģērbties.

����������� Piesēdies! � Zigmunds uzaicināja, ar roku norādīdams uz dziļu atpūtas krēslu.

���� Tu ellīgi daudz esi strādājis.

���� Kamēr vēl spēks.

���� Kas tu īstenībā esi? Ko? Vai tēlnieks, vai gleznotājs?

Smaidīgs Zigmunds Tamme paskatījās apkārt, it kā tikai

tagad pamatīgāk būtu ieraudzījis savu darbnīcu.

����������� Es esmu mākslinieks, � viņ� atbildēja. � Un man ir pilnīgi vienalga, kā da�i kritiķi to visu vērtē un pie kāda �anra pārstāv�jiem mani pieskaita. Tam, vecais, nav nekādas nozīmes.

���� Tu esi strādnieks.

���� Vienalga. Galvenais ir pats darbs un tā rezultāts.

���� Rezultāti tevi apmierina?!

���� Ne velna, Regnār! Bet �ad tad kaut kas arī izdodas.

Regnārs aizgāja līdz atpūtas krēslam, lēnām, kā vilcinādamies

noģērba gai�o lietusmēteli, uzsvieda to turpat uz atzveltnes, tad smagi iekrita krēslā un ar dīvaini sastingu�u skatienu raudzījās gleznās. Tikai galvas kustība liecināja, ka viņ� pats arī nav sastin�dzis.

����������� Bet man neizdodas itin nekas, � viņ� pēc kāda laika gurdeni teica.

Zigmunds Tamme da�us brī�us uzmanīgi vēroja savu ciemiņu. �Skat, kāds ir tas populārais rakstnieks,� viņ� nodomāja. Viņi nebija īsti draugi, bet paretam viens otru apciemoja, lai parunā�tos par mākslu, par dzīvi, par �o brīni�ķīgo mākslas un dzīves mijiedarbību, un Regnārs � parasti viņ� nāca ciemos bie�āk � vienmēr cītīgi vēroja, kā Zigmunds strādā. Kā viņ� zīmē skices, kā jauc un meklē krāsas, kā uzvelk līnijas un kā līdz nepazī�anai pārveido pelēko audumu. Mazāk viņam patika, kad Zigmunds kala, jo troksnis nogurdināja. Un akmens bluķi bija auksti. Tādās ciemu reizēs glu�i nopietni Regnārs iedomājās, ka varētu uzrak�stīt romānu par mākslinieku, par viņa neticami grūto darbu.

��� Tavu seju klāj ēna, � Zigmunds sacīja, pienākdams tuvāk.

��� Tu esi zaudējis prieka izjūtu.

Regnārs lēni iztaisnojās, pastiepa savas garās kājas visā ga�rumā, noglauda matus un nikni papurināja galvu.

����������� Par ko? � viņ� mazliet izbrīnījies pavaicāja. � Par ko lai es priecātos?

����������� Ja tev prieku vairs nesagādā dzīve, tad vismaz priecājies par mākslu, � Zigmunds atbildēja. � Bet kā vispār? Normāli?

����������� Par daudz normāli, � Regnārs noņurdēja. � Tik normāli, Zigi, ka gribas vai pakārties.

Darbnīcā no blakus telpas ienāca eleganti apģērbusies sieviete; Zigmunds pagāja viņai pretim un noskūpstīja roku.

����������� Pateicos, � mākslinieks teica. � Rīt es jūs atkal gaidu �ai pa�ā laikā.

Sieviete piekrīto�i pamāja ar galvu.

����������� Uz redzē�anos, � viņa klusi sacīja un aizgāja. Regnārs sievieti ilgi pavadīja ar atklāti nicīgu skatienu.

���� Kas viņa tev ir? � viņ� īgni uzprasīja.

����������� Viņa ir modelis. Tikai. Es citādi nevaru. Un manos gados, draugs., acis jau ar daudz ko apradu�as.

Zigmunds uz brīdi pazuda un atgriezās ar aizsāktu konjaka pudeli. Turpat aiz kādas apdedzinātas koka skulptūras sameklēja divas glāzītes un grozu ar āboliem un visu to nolika ciemiņam priek�ā. Regnārs vērīgi apskatīja greznās pudeles krā�ņo etiķeti.

���� Tu turpini dzīvot iz�ķērdīgi.

���� Kāpēc es to nevarētu atjauties? � Mākslinieks pasmaidīja.

��� Crk_tad man vairs ko dzīvot.

���� Aāā! Tu jau taisies mirt.

���� Neviens, Regnār, netaisās, bet tomēr nomirst visi.

���� Arī man nekas nebūtu pretim, � ciemiņ� teica.

Zigmunds uzmanīgāk ieskatījās Regnāra sejā.

����������� Es dzirdēju� � Viņ� uz mirkli apmulsa. � No tevis aiz�gājusi sieva?

����������� Jā, � Regnārs gurdi atbildēja. � Lai gan sākums jau bija krietni agrāk.

���� Aizgāja pie cita?

Regnārs ilgi neko neatbildēja, vēlreiz ar cie�i vērtējo�u aci noskatīja daudzās skulptūras un gleznas, lēnām piepildīja glāzi un vēl lēnāk izdzēra. Tad viņ� strauji atgāzās dziļajā atpūtas krēslā, pievēra acis, ar rokām krampjaini ieķērās krēsla atzvel�tnē un sāka smieties. Mākslinieks to viņam arī atļāva, netraucējai1 labāk lai cilvēks smejas. Varbūt kļūs vieglāk.

���� Bet es domāju, Zigi, es biju absolūti pārliecināts, ka sievie�tēm galvenais ir mīlestība! � beidzot Regnārs atsāka. � Es strā�dāju, un mana mīlestība pret Baibu deva man spēku. Dievs � ja viņ� arī naktīs stāv nomodā pār mums � lai ir mans liecinieks, ka caurām naktīm esmu centies, par katru cenu gribējis īstenot savas daiļrades ieceres, lai mēs ar Baibu būtu laimīgi. �etrus gadus rakstīju romānu, skaidri apzinādamies, ka �ī romāna uz�rakstī�ana ir manas dzīves galvenais, iz�ķiro�ais uzdevums. Un pa �iem �etriem gadiem es nenopelnīju gandrīz nevienu lieku grasi. Sitāmies bie�i vien ar Baibas aldziņu. Un viņai tas būs apnicis. Beigu beigās.

���� Nenosodi Baibu, � mākslinieks teica. � Labāk pamēģini viņu saprast.

���� Nē! � Regnārs iekliedzās. Tad tūlīt pat sevi apvaldīja un sāka runāt klusi. � Redzi, Zigmund, es daudz ko �ai pasaulē ne�saprotu. Daudz kas man tā arī paliks līdz galam neizzināts un pat neapjausts. Tas ir normāli. Bet kā saprast tās sievietes, kuras pie�radu�as cilvēkus vērtēt vienīgi pēc viņu ienākumiem, pēc maka biezuma un iespējām taisīt karjeru. Mākslā karjeru taisīt nav ta�u iespējams! Mēs da�reiz, ja labi paveicas, varam vienīgi gūt atsevi�ķus panākumus. Reizēm. Vai arī piedzīvot neveiksmi. Vis�bie�āk.

Regnārs piecēlās, vairāki lāgi lēni pārstaigāja darbnīcu, ik pa brīdim apstādamies un nevērīgi paskatīdamies uz gulo�as sievie�tes skulptūru, kas bija novietota pie platā loga. Gaisma krita virsū spilgta un vēsa. �ķita, ka viņa iesalusi baltajā marmorā.

���� Viņa man kādreiz teica, ja es ar rakstniecību nespējot pie�tiekami nopelnīt naudu, tad lai ejot strādāt par mūrnieku. Tie ir viņas vārdi.

���� Baiba tevi neatzina? � Zigmunds painteresējās.

Regnārs neko neatbildēja, piegāja pie loga un paraudzījās le�jup. Iela bija tuk�a. Retas lietus lāses mēģināja noskalot tīrus pelēkos bruģakmeņus. Putekļi bija jau pazudu�i.

���� Bet es diem�ēl neesmu mūrnieks. Pat par krāvēju nekad neesmu strādājis. Ja nu vienīgi kādam pa ģīmi iekraut, � Reg�nārs pēc kāda laika turpināja. � Varbūt es neesmu izcils rakst�nieks. Labi. Bet es esmu cilvēks, � viņ� sarūgtināts piebilda. � Cilvēks ar savu mērķi. Kuram ir uzdevums. Un pretīgi, Zigi, ja to visu sasaista tikai ar dzīves materiālo pusi. Tas nu ir mezgls, kuru pat pārcirst negribas.

���� Bet vai tu nezini, veco zēn, ka sievietēm nauda � � Zig�munds Tamme, labs cilvēku pazinējs un portretists, sapratis, cik vēl svaiga ir rēta, mēģināja visu sarunu pavērst uz citu pusi.

���� Tagad zinu, � Regnārs pārtrauca. � Un tomēr skumji, ka mēs ar Baibu nespējām saprasties. Varbūt pats arī esmu vaino�jams.

Kā vēl sāpēja! To nevarēja noslēpt. To nevarēja nedz glāzītē iedzīt, nedz arī skaļi un gari izrunāt.

Zigmunds piecēlās, aizgāja līdz Regnāram un smagi uzlika roku uz viņa pleca.

���� Es vienmēr, draugs, esmu teicis, ka nedrīkst visu atdot vie�nam cilvēkam. Ja gadās zaudēt, tad arī zaudējam visu.

���� Manī kaut kas ir saplīsis, � Regnārs teica, sevī arvien vairāk ieraudamies. � Uz visu mū�u. Viņa ir aktrise. Viņa ir mani aizspēlējusi.

Regnārs noliecās, paņēma savu lietusmēteli, drūmi saguris �ķēr�soja pla�o darbnīcu, tad pie durvīm nervozi apstājās, pagriezās atpakaļ un pārsteigts ieraudzīja, ka mākslinieks rūpīgi apsedz kailās sievie�u skulptūras. Arī �odien gleznoto plikni.

���� Ko tu dari? � Regnārs dobji iejautājās. � Zigi!

Mākslinieks viltīgi pasmaidīja.

���� Viņas ta�u ir dzīvas, � viņ� maigi, nomierino�i atbildēja. � Tās jāmīl un jāsaudzē. Zini, man vienmēr ir �ķitis, ka viņām naktīs salst.

Kā lielā pārsteigumā Regnāra seja pārvērtās. Tajā atkal pavī�dēja nicinājums un dīvainas, neparastas, smagas dusmas. Tās viņu spieda � galvā, krūtīs, sirdī. Viņ� ātri pieskrēja pie skulptū�rām un, niknuma pārņemts, rāva nost tikko uzklātās segas. Zig�munds Tamme neko neiebilda. Segu jau nebija tik pārāk daudz.

Es tomēr gribētu zināt, Regnārs Brints atkal sāka spriedelēt, kā rotaļādamies ar savām atmiņām, vai mūsu visdziļākās jūtas pret kādu pretējā dzimuma pārstāvi, � vai �īs jūtas, kuras pat stipri pieredzēju�iem cilvēkiem ļoti bie�i nomāc skaidro sa�prātu, � ir veselības pazīme? Varbūt �īs jūtas ir pamatīga no�virze? Bet varbūt tā ir visbrīni�ķīgākā dabas dāvana? Un vientu�lības alkas? Pa�saglabā�anās instinkts vai arī tikai novirze no normas? Un dvēseles sāpes? Varbūt tikai lieka nasta? Un darbs? Nepiecie�amība vai uzspiesta vajadzība?

Neāksties, kāds gudrais dro�i vien atbildēs. Tā ir pseidofiio- zofija. Nu ko� Bet �ie jautājumi Regnāru Brintu mocīja ilgu laiku. Tie, kā zināms, neliek mieru daudziem.

Lai paliek viss, kā bijis? Un tomēr tā ir tikai mūsu vēlē�anās. Nekas nepaliek � kā bijis. Viss mainās. Mainās pasaule un priek�stats par �o pasauli, saasinās vai notrulinās mūsu domas un uztvere, kaislības kļūst spēcīgākas vai � tie�i otrādi � izzūd pavisam; mainās vērtības, un lietas noveco. Nekas vairs nesmeldz, un līksmo citi prieki.

Arī Regnārs Brints ar laiku pārvērtās, kļuva pavisam cits cil�vēks. Kā rakstnieks. Viņ� nevienam romānam, piemēram, vairs neveltīja �etrus garus gadus. Ha! Lai uzrakstītu apjomīgu � gan lappu�u, gan satura ziņā � romānu, viņam tagad pilnīgi pietika ar �etriem mēne�iem. Lai sacerētu lugu, bija nepiecie�amas tikai trīs nedēļas. Bet stāstam � divas dienas.

Rakstnieks, lai cik tas dīvaini arī būtu, pamazām bija sācis nicināt visu, kas cilvēkiem sagādā grūtības vai sāpes. Jo, kā re�dzams, aritmētiskie rēķini jākārto bez liekām kaislībām: ro�māns � �etri mēne�i, luga � trīs nedēļas, stāsts � divas dienas; kopā sanāk �etri mēne�i, trīs nedēļas un divas dienas. Tāda ir dzīve, viņ� domāja. Un tā viņ� varēja turpināt domāt, sulīgi atce�rēdamies brī�us, kad pa pla�i atvērto logu istabā ieplūda karsts gaiss un da�āda skaļuma ielas trok�ņi un saules stari spilgti iz�gaismoja uz grīdas paklāja vaļīgi izlaidu�os cilvēka ķermeņus. Viņi visi � �ie cilvēku ķermeņi � pēc jautras nakts uzdzīves jutās piekusu�i.

Regnārs savu galvu bija ielicis divdesmitgadīgās Ingas klēpī un truli skatījās griestos. Inga pabu�ināja vīrie�a matus, tad mei�tenes rokas noslīdēja zemāk un sāka glāstīt kaklu un plecus. Regnārs sajuta lipīgu riebumu kāpjam uz aug�u. Viņ� pagrieza galvu sāņus un ieraudzīja, cik laiski blakus guļ Valdis Tāls un cik miegaini skūpsta Inesi Balodi, populāro aktrisi.

���� Kas tu esi? � Regnārs klusām jautāja.

Inga aizsmēķēja cigareti, atslēja galvu pret sienu un iesmējās.

���� Sieviete, � viņa koķeti atbildēja.

���� Ne�ālē pa skaļu.

���� Tomēr.

���� Iedod cigareti!

���� Dzert vairs negribi?

���� Iedod!

���� Ko vēl?

���� Novāc rokas!

���� Nepatīk?! � Inga bija pārsteigta. � Bet tev ir biezi mati un ļoti muskuļaini pleci. Nemaz neesi pēc rakstnieka.

���� Es neesmu rakstnieks.

���� �is Valdis patie�ām ir kinore�isors?

���� Nieki. Viņ� ir skatuves strādnieks.

���� Un Inese ir aktrise?

���� Muļķības. Visu aizmirsti. Inese ir �uvēja.

���� Tātad ari tu neesi rakstnieks?

���� Es ta�u teicu.

���� Ir nu gan baigā kompānija!

���� Ļoti jauka.

���� Vispār jā, bet kādēļ tā mānīties?

����������� Tādēļ, ka tas ir mūsu sapnis. Inese grib būt aktrise, Val�dis � kinore�isors, bet es � rakstnieks.

����������� Nekas neiznāks. Jūs visi priek� tā esat jau par veciem. Ko tad jūs darījāt jaunībā?

���� Strādājām, mācījāmies. Ko nu kurais.

���� Man nepatīk mācīties.

���� Un pareizi dari. Dumjajiem vienmēr ir vieglāk.

���� Es neesmu dumja.

���� Nu, protams, Inga! Es to teicu vispārīgi.

���� Man patīk atrasties inteliģentā sabiedrībā.

����������� Man arī. Katrā ziņā tas ir daudz patīkamāk nekā būt kopā ar tiem, kuri klimst apkārt Vidzemes tirgum.

���� Bet kādreiz viņi bija citādi.

Kādu brīdi istabā valdīja klusums.

����������� Gandrīz vai neticas, ka esam biju�i pat bērni, � Regnārs atkal iesāka.

����������� Bet Laiks paņem veseri un kaltu un mūs izkaļ tie�i tādus, kā nu katrs to ir pelnījis, � Inese iemeta starpā.

���� Ne vienmēr, � Valdis iebilda. � Da�reiz arī nepelnīti.

���� Jūs jau beidzāt? � Regnārs pajautāja.

���� Nē, � Valdis atbildēja. � Ir tikai iestājusies neliela pauze.

����������� �odien neparasti spilgta saule, � Inese teica un piemiedza savas lielās acis. Stāstīja, ka tik izteiksmīgas acis neesot nevienai citai mūsu republikas aktrisei.

����������� Biedrl�i! � Valdis iesaucās. Viņ� bija piecēlies sēdus un raudzījās apkārt. � Paskatieties! Mums ta�u vēl ir pasakaini daudz tempj amā!

Viss paklājs, kas atradās blakām �urnālgaldiņam, bija nomē�tāts ar visda�ādāko marku dzērienu pudelēm. Izdzertas, aizsāktas, pilnas.

����������� Saule norietēs, un trauki tiks izdzerti, � Regnārs viszinīgi sacīja. � Kas būs pēc tam?

Valdis sāka rēkt.

���� Un tu to nezini? Nakts un paģiras.

����������� Būtu jauki, ja vispār vairs nebūtu nekas, � Regnārs teica. � Itin nekas. Kādēļ mūsu vecāki ir biju�i tik ne�ēlīgi un laidu�i mūs pasaulē? Ko mēs bijām noziegu�ies?

���� Un tad nāks miglains rīts� � Inese joprojām sēdēja pie�vērtām acīm, un balss viņai skanēja tik skumji, kā pirmo reizi atzīstoties mīlestībā. � Dārzi pāvērtīsies ielas bruģī. Uzplauks mūri. Aizbrauks pēdējais tramvajs, un tavi skūpsti� � viņa sāka smieties skaļā balsī un pabeidza: � � sasals man uz lūpām.

Regnārs sajuta vieglu nelabumu, piecēlās un aizgāja uz van�nas istabu. Atgrieza aukstā ūdens krānu un ilgi zem tā turēja galvu. Kļuva vieglāk. Pēc tam pamatīgi noberzējās raupjā dvielī, sasukājās un iegāja darbistabā. Uzģērba jaunas bikses, tīru kreklu un mazliet izbrīnījies skatījās uz rakstāmgaldu. Tas bija nomē�tāts ar steigā aprakstītām papīra lapām. Tātad viņ� da�as stundas ir strādājis arī vakarā vai naktī. Un viņam kārtējo reizi uznāca riebums pa�am pret sevi. Altāris ir apgānīts, svētā vieta pie rak�stāmgalda kļuvusi netīra. Tā nu tagad ir tikai �ī dzīvokļa sastāv�daļa, nekas vairāk. Templis sagruvis. Mazais Radī�anas Nams ir izpostīts. Un nemaz nevajadzēja atkal nākt pār mums huņņu ba�riem vai jaunam pasaules karam. Spēcīgāka par visām bumbām ir mūsu aizvainotā patmīlība, mūsu gļēvums un nespēja noturēties pēc pirmā pamatīgākā sitiena.

Arī Regnārs Brints to saprata. Viņ� visu saprata ļoti labi, bet pagaidām vēl negribēja apstāties, rīkoties citādi. Turklāt viņ� vairs nespēja atrast sev īstu atbalsta punktu, kas neļodzītos. Ne�bija vairs vietas, pret kuru atsperties. Māja pazudusi, jo sienas pēk�ņi pagaisu�as, � tikai jumts virs galvas. Viss �ķita bez kādas jēgas un sevi�ķas vajadzības.

Atvērās durvis, un istabā ienāca Valdis Tāls. Arī viņ� tagad izskatījās mazliet vairāk at�irdzis.

���� Kā jūties? � Valdis painteresējās.

��� Ne visai labi, � Regnārs atbildēja un paskatījās laukā pa logu. Ezers bija pavisam tuvu, un varēja redzēt, kā pie sūkņu stacijas kliegdamas lido kaijas, kā pa gludo ūdens virsmu ātri aiztrauc glāb�anas dienesta kuteris un krastmalā sauļojas cilvēki.

Bet kas izglābs mūs? Kas mums pametīs glāb�anas riņķi un iecels laivā? Atkal kāds sapnis? Jauns mērķis? Darbs? Mīlestība? Gribasspēks?

���� Paklausies, Regnār� � Valdis domīgs paberzēja neskūto zodu. � Es jau sen par to vēlējos ar tevi aprunāties. Tu negri�bētu nopelnīt lielu naudu?

Mazliet pārsteigts, Regnārs paskatījās uz Valdi Tālu un skābi pasmaidīja.

���� Gribu, � viņ� atbildēja. � Kad man vēl bija Baiba, es nekad nedomāju, cik nopelnī�u ar savu darbu. Man galvenais bija pats darbs.

���� Uzraksti kinoscenāriju, � Valdis piedāvāja. � Tas ir vie�nīgais �anrs, kur vēl neesi izmēģinājis roku. Man �ķiet, tev vaja�dzētu iznākt. Pamēģini, vecīt! Man pa�laik ir neliela dīkstāve, un nekas spo�s nerādās arī nākotnē.

Regnārs brīdi padomāja.

���� Varbūt varētu izveidot pēc mana lielā romāna, � beidzot viņ� ieminējās. Un pasmaidīja. � Tā ta�u kritika nodēvēja manu �etru gadu darbu.

Valdis iepleta acis neliekuļotā pārsteigumā.

���� Tu domā �Atceries nāvi�?! Tavu epohālo meistarstiķi. . .

���� Jā.

���� Tas ir grāvējs, labs, bet diez vai kino derēs� � Valdis kļuva manāmi bēdīgāks, it kā pieklusa, noplaka savās iecerēs. Viņ� meklēja jaunu, labu scenāriju, ko tūlīt likt lietā.

Toties Regnārs sarosījās.

���� Tas ir pats labākais, ko esmu radījis, � viņ� ar uzsvaru tur�pināja. � Tur tiek apskatīti dzīvības un nāves filozofiskie jautā�jumi. Es tur runāju par cilvēka eksistences jēgu, aplūkoju dau�dzas mūsu dzīves morāli ētiskās problēmas.. .

���� Tikai bez problēmām! � Valdis enerģiski atmeta ar roku. � Kad es uzdzirdu par nepiecie�amību mākslas darbos risināt nopietnas problēmas, man tūlīt sāk neganti sāpēt pakausis. Mo�dernai filmai vajadzīgs pavisam kas cits. Uzraksti kaut ko vieglu, kaut ko aizraujo�u, kaut ko skaistu! Regnār, uzraksti skatītājam! Tu ta�u proti: par mīlestību, par kādu romantisku aizrau�anos� Tev uz tādām lietām ir nags. Tu mani saproti?

���� Es saprotu. � Regnārs pasmīnēja. � Mums jānopelna nauda? Labi. Man ideja jau top. Nosaukums arī gatavs. �Piektā debess puse�. Uzrakstī�u par kādu in�enieri, par viņa neizdevu��os ģimenes dzīvi. Jau pa�ā filmas sākumā, piemēram, �o in�e�nieri pamet sieva, un viņa aiziet pie cita, kur� regulāri saņem daudz lielāku mēne�algu. Ar prēmijām. Tas būs īsti mūsdienīgs konflikts. Parādī�u, kā naudas ietekmē sākas cilvēku garīgā deģe�nerācija. Kā cilvēks pats izputina savu talantu. Un, protams, atļautības robe�ās pieklājīgs sekss, protams, nepiemirstot arī noti�kumu sociālo gar�u. Esi ar mieru, maestro?

���� Raksti aug�ā, �� Valdis piekrīto�i pamāja. � Tad jau manī�sim, kā būs. Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu dāmām.

���� Labāk iesim lejā! � Regnārs uzaicināja. � Tagad visprā�tīgākais būtu nopeldēties. Lai mūsu miesas apskauj vēsi ūdeņi.

���� Iesim, � Valdis piekrita. � Tā nav slikta doma.

Ar steigu vien Regnārs ņēma somu, tur sameta segu, dvieli un vairākas dzērienu pudeles. Arī sievietes pret peldē�anos neiebilda, un jau pēc desmit minūtēm kompānija atradās ezera krastā.Izklāja segu, mazliet saposās peldē�anai, tad, skaļi smiedamies, �ļakstīdamies kā bērni, metās ūdenī. Bet ūdens bija pārlieku silts un ne velna neatspirdzināja. Peldēties tomēr bija patīkami. Valdis ar Inesi atkal sāka draiskoties un jutās kā pirmo reizi ganībās izlaisti telēni.

Spēcīgiem roku vēzieniem Regnārs aizpeldēja gandrīz līdz ezera vidum, krasts attālinājās, cilvēki kļuva mazi un sīki, un uz da�iem brī�iem viņam �ķita, ka arī viss sliktais un nepatīkamais, kas atgadās ikdienā, viss zemiskais un ļaunais kļuvis mazs un sīks. �ķiet, tas ielīdis krastmalas krūmos, noslēpies niedrēs un ezera dūņās. Paliku�as tikai skaidras debesis, saule un tīrs ūdens. Un miers, bezgalīgs miers. Un Regnārs varbūt pirmo reizi tā pa īstam apjēdza un sāka attaisnot tos cilvēkus, kuri da�kārt vēlējās izrauties no bezgala apnicīgās ļau�u burzmas, aizbēgt no visiem pienākumiem un uzdevumiem, cilvēkus, kuri alka pabūt vienatnē, lai spētu izsvērt savas dzīves likstas un laimes brī�us.

Kad Regnārs izpeldēja krastā, viņ� pat netuvojās savai kom�pānijai, bet nesteidzoties sāka iet gar ezera krastu uz attālo sūkņu staciju. Tur da�u sīku zivju dēļ plēsās, priecājās un kāvās mil�zīgs kaiju bars. Bet viņ� nepaspēja noiet ne desmit soļu, kad viņu panāca Inese Balode, sakarsusi steigas solī.

���� Ko tu tā mētājies? � viņa ātri vaicāja. � Nevari atrast pats sevi?

Regnārs apstājās un sirds apvidū sajuta nelielas sāpes. Tas viņu pārsteidza, jo nekad agrāk tik sūrsto�as sāpes viņ� nebija manī�jis. Viņ� saīga.

���� Maldies. Es pat necen�os sevi atkal atrast.

���� Un aplam dari.

���� Bet kas tad vispār ir darīts gudri?

���� Nezinu! � Inese iesaucās. � Dro�i vien jāiegrozās katrā konkrētā situācijā. Ne tik vien ar ķermeni, bet arī ar galvu.

���� Kādreiz biju pārliecināts, ka ļoti pareizi un gudri ir savā rado�ajā darbā nepakļauties nekādiem blakus apsvērumiem. Un mīlēt tikai vienu vienīgu sievieti.

���� Tagad vairs tā nedomā?

���� Nē. Tagad es domāju, ka tas viss neatmaksājas.

���� Tā tu, Regnār, drīz nobrauksi purvā, � Inese satraukta teica. � Tu pats tī�u prātu saskaldi savu dzīvi. Vēlāk to jau varbūt būs neiespējami atkal salīmēt kopā. Ar kādu sajūsmu toreiz visi uzņēma tavu lielo romānu! Tas patie�ām bija izcils darbs, un daudzi par to tevi apskauda. Bet ko tu tagad raksti? Pavir�i psiholoģizētus, sentimentālus stāstiņus. Pārāk idejiski saskrullētas lugas. Tu viegli un lēti izdāļā savu talantu. Un pavai-

rāk esi sācis dzert. Un tad vēl �is aprobe�otās, vieglprātīgās sie�vietes � No kura kroga tu viņu izvilki?

Regnārs cie�i sakoda zobus, saspringti un garu brīdi kaut ko domāja, tad tikko jau�ami pasmaidīja.

���� Ko tad man tagad darīt?

����������� Tev viss ir jāmet pie malas! Jāsāk jauna dzīve! Būt ciniķim, Regnār, varbūt ir vieglāk, bet tā nav izeja no mūsu sāpēm.

Negaidīti Regnāra seja pārvērtās. Tā kļuva nopietna un skarba. Acīs samilza dusmas, bet balsī jautās sarūgtinājums.

����������� Nerunā par sāpēm, Ines! Tu vēl nekad neesi ne apsmieta, ne nodota. Tu smaido�a paijā savu resnīti Valdi un esi rāma, jo priek� tevis vienmēr kaut kāda loma atradīsies. Bet manu dzīvi kāds cilvēks aiznesa līdzi �emodānā.

����������� Tik traki jau nemaz nav. Varbūt aiznesa vienīgi cerības, � Inese smaidot teica un uzlika roku uz viņa pleca. � Jārada atkal jaunas � gan cerības, gan vērtības. Tu ta�u esi rakstnieks!

����������� Paldies, draugs! Paldies! Pietiek ar visām cerībām un ilūzi�jām! Pietiek! Es neko vairs negribu.

Inese cie�i ielūkojās Regnāra satumsu�ajās acīs un jutās vīlu�sies.

���� Es domāju, ka esi vīri�ķīgāks, � viņa klusi teica.

����������� Kas to lai zin, Ines, � Regnārs lēni atbildēja. � Varbūt visīstākā vīri�ķība atklājas nevis mīlestībā, bet gan spējā nicināt.

���� Uja, Regnār! Kādēļ nu tā?!

���� Negribu.

���� Vai ta nu sevi nicināt būtu tāds prieks?!

���� Jā. Da�reiz arī pa�am sevi.

Inese tā savādi skatījās uz Regnāru, tad maigi saņēma viņa roku virs elkoņa, paspieda, draudzīgi.

����������� Nekas, puisīt, nekas, � viņa mierino�i teica. � Viss atkal ies uz aug�u. Tu redzēsi! Es tuvākajās dienās tevi iepazīstinā�u ar kādu brīni�ķīgu sievieti.

Atkal Regnāru pārņēma spēj� dusmu uzliesmojums.

����������� Lūdzu, Ines! Nevajag! Tu jau mani vienreiz iepazīstināji ar kādu brīni�ķīgu sievieti. Pietiek!

����������� Nu piedod, Regnār, piedod! � Inese val�ķīgi smējās. � Kas gan to varēja paredzēt?

Tērzēdami jau mierīgāk, viņi atgriezās pie segas, kur saulē vizēja saliktās pudeles un glāzītes, un apgūlās. Inga tūlīt iekārto�jās blakus Regnāram, palūdza nedaudz vaļīgāk atraisīt krū�turi un pēc tam strauji apvija roku ap viņa kaklu. Regnārs palika vienaldzīgs.

Bet pagāju�ais? Kā spēcīgā zemestrīcē no visām pusēm atkal virsū nāca smagās atmiņu lavīnas � kā ledus bluķi, un baltas

sniega pikas lēnām slīdēja lejup, viegli pūkaini apņēma pagāju��ās dienas, ietina, aizplīvuroja visu apkārtni.

� Paklausies, Regnār! � skaņi ierunājās Valdis Tāls. � Es visu laiku domāju par to nosaukumu � �Piektā debess puse�. Ko tā nozīmē?

Dro�i vien pirmajā brīdī nemaz neieklausīdamies, ko runā bla�kām, Regnārs neko neatbildēja. Viņ� klusēdams skatījās dzidri zilajās debesīs. Un �ī skatī�anās ieilga.

Jau kuro reizi Regnārs ar sāpīgu nemieru atcerējās tālu un savādu vakaru pirms vairākiem gadiem. Bija vasaras sākums, un Rīga kā meitene smar�oja pēc ceriņiem, ievām un putniem gaisā. Svaigs un tīrs bija arī aslalts.

Teātri beidza sezonu. Visur ritēja pēdējās izrādes. Skatītājiem reizēm bija tik �ēl �ķirties no iemīļotajiem aktieriem, no pazīs�tamajiem teātru namiem, no visa pierastā un vajadzīgā, ka viņi �ai vakarā vai pēc katras nospēlētas ainas neskopojās ar pa�iem skaļākajiem aplausiem.

Regnārs Brints ar Inesi Balodi sēdēja astotajā rindā un ne uz mirkli nenovērsās no skatuves, pareizāk sakot, no jaunās aktrises Baibas Līces, kura �ovakar spēlēja vienu no galvenajām sievie�u lomām.

Ērtāk krēslā iegrozīdamies, Regnārs Brints juta, ka ir nedaudz uztraucies. Viņ� nebija �urp nācis atvadīties. Tie�i otrādi. Regnārs bija atnācis, lai satiktos.

Lugas teksts, varētu pat teikt � visa izrāde Regnāru ne sevi�ķi saistīja, ta�u Baiba Līce viņu pilnīgi pārņēma savā varā. Baiba ar savu intonāciju, kustībām pārliecināja: viņa spēja pārsteidzo�i precīzi iedziļināties tēlā, rau! Viņa ta�u bija dabiska un atraisīta. Un vēl! Jaunajai aktrisei piemita kaut kas tik pievilcīgs, tik ne�manāmi saisto�s un suģestējo�s, ka Regnārs Brints gandrīz vai visu izrādes laiku no viņas nespēja novērst ne skatienu, ne do�mas. Atklāti sakot, viņ� to sevi�ķi arī nemēģināja darīt � ļāvās aktrises gudrajai pievilcībai, kas reizēm bija gan profesionāla, gan arī sievi�ķīga.

Baiba Līce uz skatuves palika viena. Viņa bija tērpusies baltā kleitā. Garie mati pla�i krita uz trauslajiem pleciem, bet aktrises balss �ķita nākam no neredzamiem tālumiem. Un tomēr �ī balss skanēja tuvi un valdzino�i.

� Tu . .. � aktrise klusi iesāka savu monologu, un Regnārs uztvēra �o uzrunu tik ļoti nomērķētu, ka vienu brīdi sajuta sil�tumu krūtīs � tādu pacilātību, kad uzreiz gribas atsaukties, cel�ties un iet pretī. Viņ� juta, kā pāri mugurai vairākas reizes pār�skrien dzeļo�as skudriņas, un viņ� nemierīgā, asā satraukumā sāka izsvērt: �Hm � Kas ta nu atkal� Kas ��

���� Tu saki: mīlestība. Mī-les-tī-ba. Bet es �o vārdu palaikam nesaprotu. Jā, draugs! Es nesaprotu, ko �is vārds nozīmē. Ko tas sevī slēpj? Es nezinu, kad tu mani uzrunā ar �o vārdu, kas notiks, nezinu, ko tu no manis gribi. Tu saki: mīlēt! Kādēļ tu nesaki � saudzēt? Tu varētu arī teikt: �Sargāt. Es gribu tevi aizsargāt.� Kādēļ tu nesaki, ka gribi mani paglābt no vientulības, no bailēm, no ļaunuma? Kādēļ tu tie�i un atklāti nepasaki, ka vēlies darīt mani laimīgu? Kādēļ tu runā?! Tagad. Ak! Paņem mani pie rokas un aizved sev līdzi. Tikai nesaki vairs neviena vārda! Lūdzu! Esi saudzīgs! Ved mani uz to tālo, skaisto, gai�o pusi, kur sapņi ar īstenību sastopas! Ved, lūdzu, uz to pusi!

Pakāpeniski iedegās gaisma. Izrāde beidzās. Publika aplaudēja ilgi. Uz skatuves nokrita ziedu pu�ķi, arī pa ziedam.

Aktrise joprojām vēl stāvēja skatuves vidū ar izstieptām ro�kām; tad tās lēni nolaidās un pieklusa, paslēpdamās baltā tērpa krokās, un Baiba Līce, pacēlusi mazu me�a puķī�u pu�ķi, nestei�dzīgi iegāja skatuves dziļumā.

Zāle kļuva arvien tuk�āka, klusāka. Regnārs ar Inesi palika sēdot. Negribējās tērgāt. Pēc kāda laika Inese lēni pagriezās, pē�to�i noskatīja Regnāra profilu un tikko manāmi pieskārās viņa rokai.

���� Kā tev patīk? Viņas balss mulsina.

Regnārs domīgs pa�ūpoja galvu. Baiba Līce par lielu pārstei�gumu un pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ viņā bija izraisījusi spēcīgu pārdzīvojumu � un ne vien kā aktrise �, patīkamu un satrauco�u, kādu parasti izjūt tikai cilvēks, kur� vairs nevēlas būt viens. Gribējās teikt: aizmirstais atgriezās neatvairāmi.

���� Ja viņa arī dzīvē ir tāda pati kā �ai lomā� � Regnārs atbildēja. � Manuprāt, dziļu jūtu cilvēks.

���� To nu es nezinu, � Inese teica. � Bet viņai nav sevi�ķi paveicies. Vecāki jau miru�i, nelaimīga pirmā mīlestība� Tu ta�u zini, kā tas notiek. Viņa pa�laik mitinās pie kādas vecas tantes, kura katru dienu draud izlikt no dzīvokļa, jo Baiba nekādi nespēj regulāri samaksāt �etrdesmit rubļus, ko ve�a plē� par viņas mazo istabiņu.

Pamazām zāle bija iztuk�ojusies. Gaisā slinki peldēja putekļi. Ielas trok�ņi pieauga. Regnārs ar Inesi piecēlās un pa dienesta ieeju nokļuva aktieru telpās. Brīdi pastāvēja pie kādām durvīm, tad klusām un nesteidzīgi pieklauvēja.

Jaunā aktrise, jau pārģērbusies, sēdēja spoguļa priek�ā un bei�dza sakārtot matus. Baiba bija vidēja auguma sieviete ar labi izveidotām ķermeņa formām, un katrā viņas kustībā jautās vin- grums un sievi�ķība. Garie, tum�brūnie mati, kuri ieskāva ovālu seju, lielās, pelēkzilās acis un mazliet uzrautais deguns viņu da�rīja bērni�ķīgu un jauku. Baiba Regnāram patika. Jau uz skatu�ves iepatikās.

Kad viņ� ar Inesi ienāca ģērbtuvē, Baiba strauji pagriezās un, slēpjot savu satraukumu aiz neveikla smaida, paspēra soli pretim.

���� Tu biji lieliska! � Inese iesaucās un apskāva strauji savu kolēģi. � Varu derēt, ka neviena cita �o lomu nenospēlētu labāk! Bet tagad atļauj iepazīstināt ar rakstnieku Regnāru Brintu. Viņ� ir mūsu �

��� Nevajag, Ines! � Regnārs tikko sadzirdami, lūdzo�i pār�trauca, paklanījās un noskūpstīja Baibas roku. Tā bija trausla un viegla, kad viņu pirksti saskārās.

Baiba apmulsa un piesarka. Varēja redzēt, ka jaunā sieviete mēģina apvaldīt nejau�i radu�os neveiklumu, kas pieauga.

���� Ļoti patīkami. Es par jums esmu daudz laba dzirdējusi, � Baiba klusi teica. � Man jūsu darbi vienmēr izraisa ilgas, smel�dzi � Jā. Pēc izlasī�anas jūsu grāmatu varoņi mani negrib atstāt.

���� Viņi jūs moka?

���� Nē! � Baiba iesmējās. � Es ar viņiem satieku it labi. Mēs �o to apsprie�am.

���� Kā padomdevēji� � arī Inese piebilda. � Noderīgi.

���� Tie mūsu paaudzei ir nepiecie�ami, � Baiba nopietni tur�pināja.

Ziņkāri Regnārs skatījās uz satraukto sievieti, un tā viņam atgādināja kaut ko tālu, varbūt kādreiz ilgotu, kādreiz redzētu, kādreiz pat izjustu, bet nekad vēl dziļi nepārdzīvotu mirkli.

���� Paldies, � Regnārs klusām ierunājās. � To visu dzirdēt man, protams, ir patīkami. � Viņ� pat apjuka no �īs nopietnības. � Tomēr . . . Lai dzīvē gūtu panākumus, da�reiz var iztikt arī pil�nīgi bez talanta.

���� Tas ir skumji, � Baiba sacīja un mazliet nemierīga neno�teikti paskatījās gan uz Inesi, gan Regnāru, kā atbalstu abos mek�lēdama.

���� Es jūs atstā�u vienus, � Inese teica. � Rīt es tev, Baibiņ, piezvanī�u!

Inese aizgāja. Regnārs ar dziļu interesi vēroja jauno māksli�nieci. Tā viņam nenoliedzami �ķita jauka un pievilcīga. Viņ�, kā

vienmēr attiecībās pret pārējiem cilvēkiem un it sevi�ķi pret sievietēm, sākumā izturējās pieklājīgi atturīgi, varbūt pat skarbi.

����������� Labi, ka jūs atnācāt, � Baiba teica, kad viņi bija paliku�i divatā.

����������� Kādēļ? � Regnārs tūlīt pat attrauca ziņkāri. � Varbūt gri�bat salīdzināt autoru ar viņa grāmatu varoņiem, � viņ� turpi�nāja, tikai pēc brī�a apjautis, cik puiciski tas izskanējis. Un viņ� steidza piebilst: � Vai tad vienmēr ar vārdiem var izskaidrot, � viņ� mēģināja jokot, � ko sirds pukst?

Iestājās klusums. Un rakstniekam bija jāatzīstas, cik neveikla bravūra viņu sākusi vadīt.

Tad Baiba teica:

���� Izskaidrot var visu, ja tikai labi apdomā un labi papūlas.

���� Ko jums dotu �is skaidrojums?

���� Nezinu.

Atkal iestājās klusums. Varēja domāt, ka te kļuvis par �auru. Regnārs pārlaida skatienu nelielajai aktieru ģērbtuvei. Visas sie�nas bija noklātas ar visda�ādāko izrā�u afi�ām. Beidzot Regnārs attapās, ka te gan nav sevi�ķi piemērota vieta sarunai ar sievieti, kura tik negaidīti, necerēti sastapta, kurai viņ� negribēja paiet garām. Un Regnārs iesāka:

���� Jūs �ovakar esat brīva?

����������� Kad man nav izrādes, es vienmēr vakarā esmu brīva. Priek�pusdienas aiziet mēģinājumos. Un atkal brīva. � Viņa iesmējās.

���� Laimīgā, � Regnārs klusi teica.

���� Jūs esat saistīts?

���� Tikai ar darbu.

����������� Vai ar to vien pietiek? � Baiba bija drusku pārsteigta:' cik vienzilbīgas atbildes. � Mums vajadzētu būt saistītiem ar vēl kaut ko � Tik nezinu tā uzreiz pateikt.

����������� Ar ko? � Regnārs klusām nomurmināja. Un tas noskanēja, it kā neviens negaidītu atbildi.

Baiba ar abu roku pirkstiem pieskārās deniņiem. Gaisma, kas krita no sāniem, meta ēnu uz viņas pleciem, jo Regnārs bija nostājies tie�i gaismas ceļā.

���� Jūs gribat teikt, ka cilvēkam �

����������� Nē, nē! � Baiba pakratīja galvu. � Mums vienkār�i kat�ram vajadzīga sava māja. Tāda maza mazītiņa vieta �ai lielajā pasaulē, kur mēs varētu justies dro�i.

Regnārs nopietni ieskatījās Baibas acīs, kā vēlēdamies pārbau�dīt �o vārdu patiesīgumu.

���� Es jūs labprāt uzaicinātu �

Baiba gai�i iesmējās. Acīmredzot tie�i to viņa arī bija gaidījusi.

Varbūt ne tik oficiāli vēsu aicinājumu, kā viņa pati pie sevis nodomāja.

����������� Jūs varat aicināt! � Un viņas balss atkal skanēja skaļi, pla�i, kā pirmīt lielajā zālē, kad viņa viena pali stāvēja uz ska�tuves.

Regnārs, no pa�a sākuma pakļāvies tik atturīgai sarunai, atkal domīgs skatījās uz blakus stāvo�o sievieti, izklaidīgi pavērās dau�dzajās afi�ās un tikai tad turpināja:

����������� Vienīgi es �aubos� � Viņ� uz mirkli apmulsa kā pui�elis. � Jūs dro�i vien esat nogurusi.

���� Ai, nē! Kā jūs ienācāt, tā viss smagums pagaisa. Kā nebijis.

Lielā pilsēta, aizvadītās dienas nogurdināta, lēnām grima snaudā. Pa ielām dārdināja reti, pustuk�i tramvaji. Klusi �vīkstē�dami, dūca trolejbusi. Pārdaugavas pusē aizdrāzās kāda ātrās pa�līdzības ma�īna, un trauksmes signāls vēl ilgi palika iekarinājies koku zaros un pustuk�ajās centra ielās.

Cilvēku sejas apmirdzēja raibo reklāmu un garāmbrauco�o automa�īnu nespodrā gaisma.

����������� Vai jums neliekas, Regnār, ka �ādas vakarstundas, kad gri�bas staigāt divatā, cilvēku dzīvē iegulst uz ilgāku laiku.

���� Jā, Baiba, jā! Es to zinu, � viņ� dedzīgi atsaucās.

���� Jūs esat romantiķis? � Baiba bija izbrīnījusies.

���� Nē. Es cie�i stāvu uz zemes.

���� Tādi ir jūsu romāni un stāsti.

���� Tāda ir dzīve.

���� Un nemaz nesapņojat?

���� Tikai da�reiz. Kad kļūst neizturami skumji.

����������� Vai tad jums ir iemesls bēdāties? � Baiba jutās bezgala pārsteigta.

���� Baiba � Vai jums ir grūti?

����������� Regnār! Grūti. Jo esmu viena, � viņa klusi atbildēja. � Nav vecāku, nav savu māju, nav naudas, nav vēl slavas� Nekā man nav! Bet kā redzat � degunu tomēr nenokaru.

���� Un pareizi dari! � Regnārs iesmējās.

Acīm redzami Baiba Līce viņam sāka patikt arvien vairāk: viņas balss un augums, viņas mati un acis, viņas dzīvesprieks, viņas apģērbs un smiekli. Un viņ� atmeta vēso �jūs� uzrunu.

����������� Tev ta�u, Baiba, ir jaunība! Un tas da�reiz nozīmē tik mil�zīgi daudz, ka neko citu nemaz nevajag.

���� O nē! Vajag gan!

Viņi bija apstāju�ies kādā �aurā, klusā �ķērsielā, visapkārt kup�loja liepas, visu apkārtējo māju logi jau bija tum�i, un viņiem aiz muguras tikko saskatāmi melnēja re�ģoti vārti. �ķiet, arī pil�sētas transporta trok�ņi bija izzudu�i.

����������� Vajag, � Baiba klusi sacīja un negaidīti ar visu augumu piekļāvās viņa krūtīm. � Ar jaunību vien nepietiek.

Regnārs klusēdams skatījās Baibas atklātajā sejā, ilgi skatījās, it kā vēl �aubīdamies, ka tie�i viņa, aktrise Baiba Līce, viņam visu laiku ir pietrūkusi. Regnārs cie�i, ar maigu, neatslābsto�u spēku apskāva sievietes �auros plecus.

����������� Ja cilvēkiem patie�ām kaut kas �ai dzīvē ir vajadzīgs, tad tā ir mīlestība, � viņ� klusi �ukstēja. � Mūsu mājas. � Un ska�ļāk: � Pavards, kā tagad mēdz teikt.

���� Jūs esat ļoti viens? �

���� Jā, Baiba. Gandrīz visu dzīvi.

���� Ilgi�

���� Tik ilgi, ka es neka laba vairs neatceros.

����������� Nekad pat nevarēju iedomāties, ka jūs varat būt viens un nelaimīgs.

����������� Pa�laik es par to esmu tikai priecīgs, � Regnārs atbildēja. � Jo vissliktāk ir tie�i tad, kad sastopas divi laimīgie � Un sāk tērzēt par mīlestību.

����������� Regnār! Jūs tai ticat?! � Pirmajā mirklī Baibas vārdi ne�maz neizskanēja kā jautājums; vārdos bija �aubas, neticība. Tāpēc Regnārs jutās pārsteigts.

���� To var ta�u iemācīties, � viņ� teica nopietni.

Mazajā zālē � to parasti sauca par vingrotavu � teātra fakul�tātes studenti, jaunie un da�i vidējās paaudzes aktieri izkopa kustību koordināciju un pauko�anās prasmi. Nodarbības vadīja speciāli algots treneris un kāda pusmū�a aktrise. Visi bija tērpu��ies melnos triko treniņtērpos. Pēc divu stundu mocībām, kā viņi tās savā starpā dēvēja, tika paziņots, ka �odienai pietiks. Trenē�jamie atviegloti nopūtās un aizskrēja pārģērbties.

Zālē palika vienīgi Baiba Līce un Inese Balode, aktrises, kas reizēm bija pat ļoti draudzīgas. Abas ar skubu apsēdās uz grī�das un galvas atslēja pret sienu. Viņas izskatījās pārguru�as. Uz abu sievie�u sejām lēnām �uva sviedri. Baiba smagi un dziļi elpoja, aizgūtnēm atgūdama spēkus.

���� Kad tas reiz beigsies? � viņa sapīkusi jautāja.

Vairāk pieredzējusī Inese pasmaidīja. Viņa bija vecāka par Baibu un tik smagi nepārdzīvoja �īs bezgala apnicīgās nodar�bības.

���� Dro�i vien tad, kad būsim Tautas skatuves mākslinieces�

Jaunākā neticīgi �ūpoja galvu.

����������� Arī tas dro�i vien paliks tikai mans jaunības sapnis, � viņa gurdi teica. � Es jau drīz pārstā�u ticēt.

Inese uzmanīgi paskatījās uz draudzeni un jutās pārsteigta. Vai tikai fiziskais nogurums?

����������� Ko tu runā? � viņa skaļi ieteicās. � No kurienes tāds pesi�misms? Bet Regnārs Brints? Arī viņ� ta�u bija tavs sapnis! Tātad da�reiz tie tomēr piepildās!

Baiba pievēra acis, mazliet sakņupa un izskatījās sīciņa un nevarīga.

���� Tomēr� da�reiz� � viņa tikko sadzirdami teica.

����������� Un tu nemaz nepriecājies?! � Inese vēl pārsteigtāka iesau�cās.

Pēc krietna klusuma brī�a Baiba bēdīga kratīja galvu.

����������� Es savu dzīvi ar tik slavenu cilvēku biju iedomājusies maz�liet savādāku.

Inese gandrīz vai nobijusies saņēma Baibas rokas un satraukta ieskatījās draudzenes acīs. Tā vien �ķita, ka tajās tūlīt parādīsies asaras.

���� Viņ� ir pārlieku kaprīzs? Iedomīgs?

���� Nē, nē!

����������� Es viņu pazīstu jau sen, bet tikai ārpus mājas, � Inese kā taisnodamās runāja. � Kāds viņ� ir īstenībā?

���� Jauks vīrietis.

���� Varbūt viņ� ir sīkumains? Mū�īgi ar kaut ko neapmierināts?

����������� Ko tu! � Baiba atbrīvoja rokas un pasmaidīja. � Ko tu, Ines! Regnārs ir labs. Viņ� ir pat ļoti labs: arvien pieklājīgs, mie�rīgs, maigs � � Viņa apklusa, tad atkal turpināja, jau citā balss intonācijā pabeidza: � Viņ� mani pat mīl! Bet Regnāram nav, tu saproti, Inesīt, tu vari stādīties priek�ā, ka viņam itin nekā nav?!

���� Kā nav? � Inese neko nesaprata.

����������� Nekas! � Baiba bezcerīgi noplātīja rokas un ātri uzlēca kājās. � Glu�i nekas! Gandrīz tuk�s divistabu dzīvoklis pa�ā pil�sētas nomalē. Sen celtā koka mājā. Novalkāti uzvalki, vecas mē�beles, gandrīz nekādu trauku� Viņam pat naudas nav! Tu to vari apjēgt?

Arī Inese jau bija piecēlusies kājās, un viss viņas augums sa�springa, saslējās straujā protestā. Varēja skaidri manīt, ka Baibas vārdos viņai kaut kas ļoti nepaticis.

���� Varu, � Inese nopietna atbildēja. � Viegli ir tikai haltū�ristiem.

���� Varbūt, � Baiba domīga piekrita un ilgi raudzījās griestos, no kuriem līdz grīdai nokarājās �etras pamatīgas tauvas.

���� Kas ar tevi notiek? � Inese beidzot neizturēja un pārskai�tusies uzkliedza. � Te tu lūdzies, lai ar viņu iepazīstinu, te � gatava raudāt! Ko tu īsti gribi? Tu ta�u pirmīt teici, ka viņ� tevi mīl! Ko tu vēl gribi?

���� Neko, � Baiba gurdeni, diezgan vienaldzīgi atbildēja. � Tāda cilvēka mīlestība ir laime. Es to nenoliedzu. Bet par visu tomēr jāmaksā� Ar pretmīlestību, ar saskaņu, kad abiem vien�līdz labi zināms, kādi soļi ikdienā sperami� � Viņa apklusa dusmīga. � Reizēm gribas elegantāk apģērbties un ciemiņus sēdi�nāt uz jaunām mēbelēm� � viņa pēc laba brī�a pabeidza vēl sērīgāk.

To gan Inese vairs nedzirdēja, vismaz neklausījās, jo viņa ar niknu steigu gāja ārā no zāles. Durvis aizkrita blāk�ķēdamas.

Ģērb�anās Baibu arvien bie�āk sāka ērcināt. Tāpat arī �oreiz, kad viņa uzģērba savu trīs gadus veco paplāno rudens mētelīti, ap galvu apsēja apniku�u lakatiņu, rokā paņēma somu un pēc piecpadsmit minūtēm iegāja lielajā diētisko produktu veikalā uz Merķeļa un Kri�jāņa Barona ielas stūra.

Pirkumu jau nu nebija daudz. Un tomēr viņa pirms katra pir�kuma brīdi padomāja, apsvēra tā nepiecie�amību un domās pār�skaitīja atliku�o naudu. Viņa steidzās, jo veikalos viņai ne visai patika burzīties.

Pēc minūtēm desmit, nogurusi un galīgi sapīkusi, viņa izgāja uz ielas, ziņkāri iegriezās vairākos komisijas veikalos, apskatīja dārgo apak�veļu komplektus, japāņu saliekamos lietussargus, līdz apstājās veikala nodaļā, kur ilgi domīga skatījās uz garu līgavas tērpu rindu. Tagad tā jau bija nocenota prece. Baiba iegāja citā nodaļā, tur pārdeva mākslīgo un dabisko ādu importa ka�okus. Rūpīgi tos apskatīja, aptaustīja, nopriecājās par ko�o akota mir�dzumu, tad atkal izgāja uz ielas.

Debesis bija nomāku�ās, un taisījās līt. Rīta svaigais noskaņo�jums izplēnēja, dusmas vien griezās ap acīm. Varbūt labi, ka uz nākamā ielas stūra Baiba negaidīti saskrējās ar ļoti moderni ģēr�bu�os sievieti.

� Skaidrīt! � viņa, patiesi iepriecināta, iesaucās. � Kur tu te gadījies?

���� �au, Baibiņ! � Skaidrīte apstājās un sveicienam pameta roku. � Tikai vakar atgriezāmies Rīgā. Tagad jāapskatās, kas �ai miestā jauns.

���� Tu ilgi biji prom?

���� Apmēram mēnesi. O! Apbraukājām gandrīz vai visu Latīņ- ameriku. Vispirms bija viesizrādes Meksikā, pēc tam Venecuelā un vēl papildu brauciens uz Bolīviju.

���� Patika?

���� Kolosāli! Nogurām, bet tas bija vērtīgi. Vispār mūsu balets tur ir ārkārtīgi augstā cieņā. Ielūdza arī nākamgad. Karstums tur bija �au�alīgs. Viesnīcas gan mums gadījās tikai ekstraklases, apkalpo�ana uz labāko. Arī izrādes vienmēr izpārdotas līdz pēdē�jai iespējai. Tu kādu vakaru ieskrien pie manis. Pasēdēsim, paru�nāsim. Roberts sataisījis veselu kaudzi diapozitīvu.

���� Labi, Skaidrīti

���� Noteikti! Es tev parādī�u arī da�us suvenīrus. Roberts pat gribēja atvest dzīvu pērtiķi!

���� Tu joko?!

���� Tur viņiem ir stingri noteikumi, � Skaidrīte nopietni tur�pināja. � Toties mums tagad ir pla�ākā seno acteku, maiju, vis�pār milzīgākā masku kolekcija, koka dieviņu figūras, da�ādi briesmoņi un skaistas lelles!

���� Kādu vakaru noteikti ieie�u paskatīties.

Tad Skaidrīte, kaut ko atcerēdamās, strauji sagrāba Baibas roku.

���� Paklausies, Baibiņ! Es gandrīz vai. aizmirsu! Apsveicu! Es dzirdēju� Tu patie�ām esi apprecējusies ar Regnāru Brintu?

���� Jā, Skaidrīt. � Baiba piekrīto�i un atturīgi pamāja. � Apprecējos.

���� Tad tev ir totāli paveicies! � Skaidrīte iesaucās. � Es tevi apsveicu! Kā runāja, viņam nekad neviena sieviete tā īsti nav patikusi. Laikam jau drausmīgi iedomīgs, vai ne?

���� Kā redzi, es viņam tomēr iepatikos, � Baiba smaidot atbil�dēja.

Skaidrītei �is smaids izraisīja aukstas tirpas. Tas viņu zināmā mērā pat aizskāra, jo viņa pati pirms vairākiem gadiem bija mē�ģinājusi Regnāram tuvoties. Toreiz vairākas dienas abi pavadīja kopā kādā jautrā izbraucienā ar laivām pa Gauju, gulēja vienā teltī un pēc tam da�as reizes satikās mākslinieku tik iecienītajā �skapī�. Viņai �ķita, ka Baiba to zina un tagad ar savām lauiī- bām ļoti lepojas. Skaidrīte atkāpās soli atpakaļ un mazliet izsme�jo�i noskatīja Baibas vienkār�o apģērbu un smago iepirkumu somu.

��� Nu, nu, draudziņ, � viņa jau izsmējīgāk teica. � To var redzēt uzreiz. Sādu laimi ir diezgan grūti nest. Vai ne?

���� Nekas, Skaidrīt, � Baiba ātri attrauca, arī tikko manāmi pasmaidot. � Kaut kā jau aiznesī�u �

���� �au!

Baiba viegli pamāja ar galvu; nebija nozīmes kaut ko teikt, jo tie�i tobrīd viņām garām aiznesās divi pretim pa da�ādām slie�dēm skrejo�i tramvaji, saceldami tādu ikdienas steigas Jezgu, ka ausis plīsa pu�u. Varbūt arī cita iemesla dēļ sievietes jutās izru�nāju�ās. Un laipni �ķīrās.

Nav ikdienas sacerējumu. Katrs pabeigts darbs rakstniekam ir kaut kas neparasts. Var būt, ka tie ir pat nelieli svētki. Jo lasī�tāju un kritiķu vērtējums nāks krietni vēlāk. Rakstī�anas brī�os jebkur� autors jūtas brīvs, atraisīts un stiprs. Viņ� kā īstens pa�saules valdnieks, dziļi satraukts, izrīkojas ar cilvēkiem un to lik�teņiem. Un tai pa�ā laikā rakstnieks ar visu padarīto ir neapmie�rināts, viņ� ir īgns un pārskaities, viegli aizkaitināms un ļoti no�guris. Kad darbs pabeigts, tad rakstnieks pārvēr�as. Viņ� atkal kļūst līdzīgs starp līdzīgajiem, darba nogurums pazūd, viņ� atgūst dzīvesprieku un kaut īsu brīdi jūtas laimīgs.

Sakārtojis aprakstītā papīra kaudzīti un atviegloti nopūties, Regnārs izdzirda, kā Baiba rosās pa virtuvi, dro�i vien gatavo pusdienas, un viņ� satraukts iedomājās, ka viņ� ieslēdzis Baibu virtuvē, � viņa tur skraida no viena kakta otrā, grib izkļūt ārā, bet viņa mīlestība ikreiz, kad durvis paveras, skaļi iesaucas: �Baiba! Es tevi ļoti mīlu!� īstenībā, vēl sava stāsta varoņu ietekmē, katrreiz, iedomājoties par �o sievieti, viņu pārņēma patiess maigums. Un tā nereālā sajūta, ka viņ� būtu kādu ieslē�dzis, ātri pagaisa.

Viņ� bie�i savā dzīvē bija domājis par mīlestību, daudz par to arī rakstījis, pēc tās ilgojies, bet tikai tagad tā vienmēr atradās tuvumā, to varēja pasaukt, to varēja paņemt rokās, to varēja apbrīnot un cienīt, tomēr nespējot ne aizmirst, ne atraidīt, Tas bija glu�i kā ar pulksteni. To vari reizēm arī neuzvilkt, bet laiks tāpat turpinās iet uz priek�u.

Baiba viņam izstāstīja visu par sevi. Viņa bija sievi�ķīgi at�klāta, jo pirmajās dienās, kad pasaule sa�aurinās līdz divu cilvēku attiecībām, kļūstot abiem tik neizsakāmi liela, nebija iespējams kaut ko melot: tas neienāk nevienam prātā. Jo laime gandrīz kā mākonī�i lidinās visapkārt un arī cilvēks tādos brī�os paceļas augstāk par taciņām un celiņiem, kas katru dienu staigājami.

Tais atklātības brī�os Baiba izstāstīja arī par savu pirmo nelai�mīgo mīlestību. Notiku�ais Regnāru ļoti saistīja, aizrāva tik spē�cīgi, ka viņ� uz da�ām nedēļām atlika darbu pie pla�ā romāna �Atceries nāvi� un ar viņam piemīto�o atklātību uzrakstīja stāstu �Pirmais vīrietis�. Nez kāpēc Regnāram bija �ēl Baibas, viņ� ne�spēja atbrīvoties no viņas piedzīvotās vil�anās, un viņ� �ai stāstā gribēja parādīt kādas meitenes pirmo mīlas uzliesmojumu un ne��petnu padumju vīrieti, kas to neredzēja. Notikums Baibas dzīvē viņam deva ierosmi attēlot kāda cilvēka nevajadzīgi nodzīvotu mū�u, parādīt �ī cilvēka atskārsmi par to, ka dzīve tik ātri pagā�jusi un � galvenais � tā nodzīvota pa tuk�o. Un kam tāda dzīve vajadzīga?

Viņ� vēlreiz noliecās virs rakstāmgalda, sakārtoja papīru kau�dzīti, aizsmēķēja cigareti un piecēlās.

Baiba, aizsējusi rūtainu priek�autu, gatavoja gardu maltīti. Katlā, uzsizdami apaļus garaiņus, vārījās kartupeļi, bet viņas balto roku pirksti no samaltās gaļas veikli veidoja nelielas kot�letes. Regnārs atspiedās pret durvju stenderi un vairākus mirkļus laiski un ieinteresēti vēroja Baibas roku un ķermeņa kustības. Mazās virtuves gaiss un �ī sievietes enerģiskā darbo�anās ap pannu, katliem un galdu viņā viesa vārdos neizsakāmu dro�ības sajūtu. Viņ� apmierināts pasmaidīja, piegāja pie Baibas un viegli apņēma viņas plecus.

���� Varbūt es varu palīdzēt? � viņ� pavaicāja.

���� Gan jau es pati, � Baiba atteica un turpināja uz pannas likt sagatavotās kotletes. Viņas skaistā seja pauda nogurumu, bet balsī bija saklausāms tikko jau�ams īgnums.

���� Varbūt tomēr?

���� Nevajag. Viss jau ir galā. � Viņa paskatījās Regnāra acīs strauji un sasarkusi. � Ja tu patie�ām to būtu vēlējies, tad vaja�dzēja nākt palīgā jau no pa�a sākuma.

���� Es steidzu pabeigt stāstu.

���� Pabeidzi?

���� Jā.

���� Vai atkal par dzīves bezjēdzību? Vai mietpilsonibas noso�dījums?

���� Nē, Baiba, tie�i otrādi. Kaut kas par dzīves jēgu.

���� Par mīlestību?

���� Nnnnēē �

���� Diezgan tuvu?

���� Visai tālu.

Baiba iesmējās diezgan pavir�i, pacēla galvu, sastinga: viņas sejā un acīs uz da�iem mirkļiem pavīdēja tikko saredzamas tālu atmiņu pēdas, viņa strauji sakustējās, vēl straujāk atmeta galvu, it kā cenzdamās noslēpt �o ātri uzliesmojo�o sveci. Tad viņa rā�mām kustībām pagrieza viņam muguru, uzlika pannai vāku un sāka mazgāt rokas.

���� Tūlīt skrie�u. Paēdīsi viens. Es jau tā kavējos.

Regnārs, mazliet izbrīnījies, panāca soli tuvāk, vērdamies gan pelēkajā virtuves dvielī, ar kuru viņa slaucīja rokas, gan viņas lielajās acīs.

���� Kur tev vēl jāskrien?

���� Regnār� � Sievietes balsī skanēja rūgtums. � Es ta�u esmu aktrise! Lai arī sākumā, kā saka, skatuves gaitu sākumā. Tomēr. Man �ovakar ir izrāde. Man gandrīz katru vakaru ir iz�rāde. Man vēl jāstrādā no rītiem arī mēģinājumos. Un pēcpus�dienās es ņemos pa virtuvi. Rakstniekam gatavoju ēdienu.

���� Tu pati arī ēd, � viņ� iekarsis atteica, bet tūlīt samulsa. Vai viņ� būtu kļuvis egoistisks. Regnārs sakaunējās. Viņ� pēdējā laikā tā bija aizrāvies ar romāna �Atceries nāvi� sare�ģītajām si�eta līnijām, ka itin bie�i gandrīz aizmirsa Baibas darbu un rū�pes, veiksmes un neveiksmes. Viņ� mēģināja sevi izslēgt no ikdie�nas soļu pasaules, lai �o pasauli, protams, daudz pārveidotākā veidā ieslēgtu sevī. Tā viņ� da�brīd nepamanīja, kas notiek istabā, aiz istabas sienas. Viņ� atradās ārpusē, lielajā pasaulē, dro�i vien ļoti tālu � reizēm uzlidoja tik augsti, ka zemes dzīve piemirsās, bet reizēm tikai lidinājās.

Regnārs, vēl joprojām tikpat dro�s un mierīgs, turpināja vadīt lidma�īnu, būdams pārliecināts par �ī lidojuma absolūto precizi�tāti. Viņ� vēl nekad nebija pārbaudījis mērinstrumentus un sava vienīgā pasa�iera iek�ējo spriegumu. Viņ� līdz �im bija tikai re�dzējis tās ārējo veidolu. Vai nu viņ� baidījās, vai arī tam vien�kār�i neatlika laika. Paskatīties dziļāk. Apjēgt, kas notiek � vai viņ� lidinās vai lido. Aprēķināt un noteikt pareizās koordinātes. Pieradis strādāt ar vārdiem, viņ� tiem par daudz ticēja. Un viņ� ticēja skrejceļa platumam, spārnu vēzienam, sava pilota prasmei un bākas gaismai. Viņ� vēl nebija pamanījis, ka to jau aizsedz noslēpumaina migla. Regnārs turpināja traukties uz priek�u, prie�cīgi ieklausīdamies tuvākās apkārtnes skaņās, nemaz neiedomā�damies, ka tās jau vēstī par avārijas sākumu. Tad, atcerēdamies Baibas nupat pateiktos vārdus un tajos saklausāmo pārmetumu, viņ� pret sievu izjuta patiesu līdzjūtību, bet acumirklī neattapās, neatrada iespēju, kā viņai palīdzēt.

���� Tu dusmojies? � viņ� klusi vaicāja.

���� Ne jau par to, Regnār, � Baiba atbildēja. � Ēst ta�u vajag. Vienīgi� Es tevi biju iedomājusies pavisam citādu.

Regnārs sarāva uzacis un vērīgi paskatījās uz nopietno un, kā tagad varēja redzēt ļoti skaidri, arī patie�ām nelaimīgo Baibu.

���� Kādu? � Regnārs dobji jautāja. � Kādu tu mani biji iedo�mājusies?

���� Pareizāk sakot, visu tavu dzīvi. Jā, Regnār, arī tevi. Varbūt tu patie�ām esi liels rakstnieks, bet� � Baiba apmulsa, tad saņēmās, noraisīja priek�autu un, vāji slēpdama niknumu, to ne�vērīgi iesvieda virtuves kaktā. � Dzīvē tu esi neveikls un neva�rīgs, neuzņēmīgs un galīgi nepraktisks.

Un tad Regnārs saprata. Tikai tagad viņ� beidzot saprata, ka viņa mājā jau krietni sen ir ienākusi ne tikai sieviete, bet arī saimniece un, kā jau visām labām saimniecēm, arī viņai vaja�dzīga nauda, arī viņai vajadzīgs labi ģērbties. Un viņa vēl ir aktrise, kuru redz visa sabiedrība.

Viņ� savu stāvokli sabiedrībā varēja neievērot. Viņ� varēja atļauties nepiegriezt vērību savam ārējam izskatam, savam dzī�ves veidam, kā arī apstākļiem, kādos �ī dzīve noritēja. Tas viss viņu neinteresēja, tātad arī nesatrauca. Patiesi! Kas gan ir dārgs uzvalks pret labi uzrakstītu stāstu? Kas gan ir moderns dzīvokļa iekārtojums pret spēcīgu romānu? Un kas gan ir sabiedriskais stā�voklis, ārējais spo�ums, trok�ņaini panākumi, bezrūpīga dzīve, slava pret tavu ļoti nogurdino�o ikdienas darbu, kurā tu mēģini cilvēkiem atsegt kaut daļu no patiesības?

���� Pagaidi, Baiba! � Regnārs savādā balsī teica un nez kādēļ skatījās sāņus. � Vēl apmēram gads. Kad pabeig�u romānu�

���� Tu esi naivs! � Baiba pārmeto�i iesaucās. � Tev bie�i tīk runāt par nākotni, tu būvē gai�u cerību pilis, bet aizmirsti� Regnār, Regnār.. . Vai tad tu tie�ām vēl neapjēdz, ka tev, man � mums abiem beidzot jādzīvo savādāk, daudz labāk?! Vai tu patie��ām vēl nesaproti visvienkār�āko patiesību: lai varētu sagaidīt ro�ainu nākotni, vispirms drusku labāk jānodzīvo �ī pelēkā ikdiena.

Saērcinājusies Baiba strauji apgriezās un aizgāja uz istabu. Regnārs smagnēji apsēdās uz vecā koka krēsla blakus logam, pa kuru pavērās skats uz nelielu pagalmu. Tajā, kā vienmēr, redza�mas rūpīgi sakrautas malkas grēdas, turpat sākās mazu �ķūnī�u rinda, auga da�i veci, augsti un līki koki.

Kādreiz pēckara gados �eit vēl kladzināja vistas un rēja suņi un �ķūnī�os mājas iedzīvotāji turēja kazas, tru�us un pat sivēnus. Garām pa smil�aino ielu ganībās aizlīgoja govis. Apkārtne, kā arī visa dzīve tolaik bija daudz klusāka, vienkār�āka.

Un tomēr, Regnārs domāja, pa�i cilvēki arī bija citādāki, var�būt � jaunāki. Cilvēki jutās laimīgi jau tādēļ vien, ka viņiem bija �ī ikdiena, ka viņi kara laikā paliku�i dzīvi un vairs nesprāgst ne bumbas, ne �āviņi, virs galvas ir jumts un bez bailēm var do�māt par rītdienu. Cilvēki jutās laimīgi jau ar to vien, ka uz galda bija maize, bērni katru dienu varēja iet skolā, �ķūnītī blēja gar- pupaina kaza un lēkāja tru�i, pasaules lielākie rīmas, ka valdīja miers un ikvienam atradās darbs. Jūs teiksiet � tāda pieticīga laime? Bet vai tad pastāv laimes pārpilnība? Vai tad ir liela un maza laime? Kur ir tā mēraukla, kas varētu izmērīt, kur ir tie svari, uz kuriem laime nosverama? Un Regnāru jau kuro reizi pārņēma dusmas, dziļ� riebums pret visiem, kas cilvēcisku laimi identificēja tikai ar naudu, mantām, sabiedrisko stāvokli, slavu, dārgām drēbēm, automa�īnu, bezrūpīgu dzīvi.

Bet maizes �ķēle uz tava galda? Bet gaisma tavā lampā un apvār�ņa malā? Bet sausi sērkociņi, sāls �ķipsna un ziepes gabals?

Nesmejieties, cilvēki! Tas ta�u nemaz nebija tik sen.

Regnārs pacēla galvu un ieraudzīja, ka virtuves durvīs stāv Baiba un viņu uzmanīgi novēro. Baiba jau bija pārģērbusies: tum�i brūns mētelis, krāsaina �alle un plata cepure. Baiba izska�tījās pietiekami eleganta, lai uzreiz varētu teikt, ka viņai nav jāiet strādāt rūpnīcā pie konveijera.

���� Vai tev tuvākajās dienās nav gaidāms kāds honorārs? � viņa vaicāja.

���� Nē, � Regnārs vēsi atteica un piecēlās.

���� 2ēl. � Baiba rūgti pasmaidīja. �� Vai tu vispār zini, cik mums vēl atlicis naudas?

���� Nē. � Regnārs domīgs pakratīja galvu.

���� Vēl jo vairāk �ēl. Bet es ceru, ka tu zini, kas ir simt pieci rubļi?!

���� Tā ir tava mēne�alga, � Regnārs atbildēja un jau otro reizi �ai vakarā nez kādēļ sajuta kaunu.

Baiba pienāca klāt un uz viņa vaiga uzspieda tradicionālo atvadu skūpstu. �oreiz tas �ķita vēss un ļoti mikls.

��� Nu labi, � viņa ātri teica un gāja prom. � Gan jau izkul�simies. Līdz algas dienai atkal mazliet aizņem�os.

Gaitenī vecās koka kāpnes �īksto�i atbalsoja Baibas steidzīgos soļus. Atkal Regnārs nostājās pie loga un domīgs raudzījās, kā viņa sieva, cenzdamās graciozā gaitā iet pa smil�aino ielu, pakā�peniski attālinās. Arvien tālāk aiziedama. Pie trolejbusu pieturas viņa iejuka cilvēku pūli.

Griezīgi kauca ātrās palīdzības ma�īnas signāls. Viegli ietrīcē�jās loga stikls. Alberts Zvans pagrieza galvu, brīdi ieklausījās, bet �ī skalā trauksme pa�reiz viņu atstāja gandrīz vai vienaldzīgu. Pārāk bie�i viņ� to bija dzirdējis. Ārsts Alberts Zvans atturīgi nodomāja: �Atkal kādam iet grūti. Atkal kādam nav paveicies.�

Pēc tam viņ� saģērbās, nokopa virtuves galdu, paņēma melnu �emodāniņu ar dokumentiem un, kā vienmēr pirms do�anās uz darbu, pameta garlaicīgi vērtējo�u skatu pla�ajam trīsistabu dzī�voklim. Tas bija gaumīgi iekārtots, vienmēr tīri uzkopts, un visās vāzēs plauka ziedi. Bet �ai skaistajā dzīvoklī reti kad varēja dzir�dēt cilvēka balsi. Un �eit jau labi sen nebija skraidījis, nebija smējies vai raudājis viņa bērns. Un tas arvien bie�āk Albertu Zvanu darīja skumju.

Rūpīgi aizslēdzis dzīvokļa durvis, viņ� ar autobusu nobrauca divas pieturas un izkāpa vietā, kur lielas pļavas malā starp ezeru un me�u atradās pirms desmit gadiem uzceltās garā�u rindas.

Alberts Zvans iesēdās savā baltajā volgā un brauca uz slimnīcu pilsētas otrajā malā. Un visu laiku, kamēr viņ� brauca, gar acīm zibēja apgaismojuma stabi, ma�īnu numuri, signālugunis, trolej�busu stangas, māju sienas, cilvēku sejas, atvērti galvaskausi, mu�gurkaulu skriemeļi, pelēkā smadzeņu masa, tik pierasti sarkanā asiņu krāsa, viņa un kolēģu zaļie operāciju tērpi, rentgena uzņē�mumi, māsiņas un operācijas zāle.

�odien atkal� �odien � Atkal kārtējā operācija. �igānu barons. Kāds puisis ar sadragātu galvu. Ekskavatora kauss � un tik trauslais mūsu dzīvības apvalks. Man tagad tevi ir jāsalāpa. Un es to izdarī�u, esi mierīgs. Tas ir mans darbs, mans pienākums, bet tik un tā pilnīgi dro�u rezultātu neviens nevarēs garantēt. Un pēc tam tas �igānu virsaitis. Smadzeņu audzējs. Vakar vai�rāki viņa tautas brāļi man par veiksmīgu operāciju piedāvāja piecsimt rubļus un izzīlēt laimīgu nākotni. Piecus simtus varētu ņemt. Pieci tūksto�i gan radītu pārdomas, bet no pieciem miljo�niem noteikti atsacītos. Tā tomēr būtu pārāk lēta cena cilvēka dzīvībai un pārāk dārga cilvēka dzīvei.

Kad Alberts Zvans jau gāja pa garo, līdz apnikumam pazīstamo slimnīcas gaiteni, viņ� kārtējo reizi sajuta, ka atgriezies savās īstajās mājās. Jo tikai �eit viņ� jutās patiesi laimīgs. Garīgi un fiziski gandarīts, apmierināts, te, kur visapkārt valdīja sāpes. Pat jocīgi kļūst, ja tā padomā. Bet tā nu bija. Alberts Zvans jau ce�turto gadu vadīja slimnīcas neiroķirurģisko nodaļu; viņ� � viens no labākajiem speciālistiem republikā. Pirms da�iem mēne�iem

viņ� bija aizstāvējis doktora disertāciju, kļuvis �etrdesmit septi�ņus gadus vecs, iz�ķīries no sievas un Saulkrastos pabeidzis būvēt vasarnīcu.

Pretim nāca viņa vietnieks Ringolds Rumba, jauns un daudz�solo�s, jau medicīnas zinātņu kandidāts, un, kā parasti, plati smai�dīja.

���� Labrīt, doktor! � viņ� sveicināja. � Kā pavadīji vakaru?

������� Draņķīgi, � Alberts atbildēja. � Visu laiku gaidīju zvanu. Visu vakaru. No Maskavas. Pēc velna esmu uztraucies. Un tas ir slikti. Tā, Ringold, ir mana vājuma pazīme.

���� Viss būs kārtībā!

������ Cerēsim. Tas lielā mērā būtu vismaz kaut kāds atalgojums par mūsu pēdējiem mēģinājumiem.

Alberts Zvans atslēdza durvis, iegāja savā kabinetā un uzvilka balto ķiteli. Ienāca vēl da�i ārsti.

������ Kas noticis pagāju�ajā naktī? � Alberts uzprasīja un no Ringolda rokām paņēma de�ūras �urnālu.

������ Slikti, � dakteris Rumba atbildēja. � Jūrnieks no Azerbai- d�ānas� Jā, Bah�alijevs! Viņam, kā jau to varēja gaidīt, letāls iznākums. Pilnīgi bezcerīgā situācijā pustrijos vēl pārlējām asi�nis. Vienos naktī un piecos no rīta ievesti divi jauni pacienti ar smagām galvas traumām. Pirmajam operācija jau izdarīta, viņ� atrodas intensīvās terapijas palātā, bet otrs pagaidām guļ gaitenī.

������� Es redzēju, � Alberts teica. � Vai tad Bah�alijeva vieta vēl nav sakārtota?

���� Uz nakts de�ūru neatnāca sanitārs. Tikko Ruņģis . ..

Alberts Zvans sarāva biezās uzacis un nosodo�i paskatījās uz

jauno kolēģi.

������ Es jau zinu, ko tu gribi teikt, � Ringolds pasteidzās pir�mais. � Man jau arī apnicis mū�īgi karot ar tiem sanitāriem. Un par to naudu, ko viņiem �eit maksā �

������ Lai paliek! � nodaļas vadītājs teica. � Nekavējoties sakār�tojiet vietu! Lai es vairs nekad neredzētu nevienu pacientu guļam gaitenī!

������ Gan jau redzēsi, � Oskars Sīlis, ķirurgs, kur� te strādāja jau sen, sacīja.

Protams, Alberts nodomāja. Gandrīz vai katru dienu, bet tādēļ neviens sanitārs vai pat ārsts tomēr nedrīkst kļūt vienaldzīgs pret nodaļas pārslodzi. Mēs pie tā nedrīkstam pierast.

Viņ� piegāja pie loga un īsu mirkli pārlaida acis slimnīcas pla��ajam pagalmam. Pa to uz darbu nāca ārsti. Baltos uzsvār�os tērpti studenti. Ar kruķu palīdzību nesteidzoties aizklaudzināja pusmū�a vīrs. Gai�matains puisis palīdzēja iet vārgai meitenei, un viņas sejā skaidri varēja saskatīt samocītu smaidu. Korpulenta

sieviete steidzās, rokā turot milzīgu baltu ceriņu buķeti, un viņa izskatījās apskau�ami vesela. Lēnām aizbrauca ātrās palīdzības ma�īna. Uz asins analīzēm gāja liela grupa slimnieku.

Tā bija pierasta, tūksto� rei�u skatīta aina, mirklis no garās slimnīcas dienas. Aiz loga, aiz �īm biezajām mūra sienām un ka�bineta durvīm ritēja parastā ikdienas dzīve. Un Alberts Zvans nodomāja, ka �eit arī nāve ir tikai parasta ikdienas sastāvdaļa.

Rīta vizītes laikā, lēnām apstaigājot palātas, iedziļinoties sli�mību norisē, viņ� laimīgs atkratījās no �īm uzmācīgajām domām. Ārsta profesionālās rūpes bija pārāk nopietni ieprogrammētas, lai aizrautos ar prāto�anu.

Kad beidzās rīta vizīte, ārsti un medmāsas izklīda pa savām darba vietām, bet Alberts Zvans ar Ringoldu Rumbu iegāja ka�binetā.

����������� Tomēr Kārkliņam, lūdzu, vēl papildus izdariet elektroence- falogrāfiju, � Alberts teica, apsēdās aiz rakstāmgalda un no�spieda selektora taustiņu. � Dakter Sīli, ienāc pie manis!

����������� Labi, � Ringolds piekrita. � Bet ko mēs nolemsim darīt ar Barsukovu? Es tomēr pastāvu uz operāciju. Paskaties vēlreiz! Spilgti izteikta īstā aneirisma. Kuru katru brīdi tā var plīst.

Ringolds nodaļas vadītājam pasniedza divus rentgena uzņēmu�mus. Alberts tos uzmanīgi apskatīja, un viņam radās �aubas. Tie�i tai brīdī atvērās durvis un kabinetā ātriem soļiem ienāca Oskars Sīlis. Alberts fotogrāfijas pasniedza viņam.

���� Paskaties! Ko tu tur redzi?

Uzrunātais rūpīgi apskatīja uzņēmumus.

���� Tipiska neīstā aneirisma, � viņ� pārliecināts atbildēja.

����������� īstā, neīstā� Ne velna jūs nezināt! � Alberts Zvans neap�mierināts teica. � Vēlreiz izdariet zondē�anu un rentgenosko- piju!

Ringolds Rumba, it kā mazliet apvainojies, aizgāja.

���� Ko tu gribēji? � Oskars uzprasīja.

����������� Atbrauc man līdzi uz ministriju. Mēs �ajās dienās saņemam visjaunāko japāņu EEG aparatūru, bet baidos, ka tikai pēdējā brīdī to atkal nenogrābj institūts.

����������� Nevaru. � Oskars noplātīja rokas. � Eju uz zāli. Nupat ievests kārtējais ma�inizācijas upuris un kārtējais galvaskausa pamatnes lūzums.

Viņ� steidzās uz durvīm, tad strauji apstājās.

���� Jā, Albert, vai tu rītvakar negribi aiziet uz teātri?

Oskars atgriezās pie rakstāmgalda un Albertam pasniedza divas biļetes.

���� Mēs ar Daci rītvakar nevaram tikt.

���� Kas par izrādi?

����� �Baltais laukums�. Nezinu, kāda ir tā luga, bet tur galveno lomu spēlējot jaunā zvaigzne Baiba Līce.

���� Baiba Līce? � Alberts kļuva domīgs. � Ja tā ir viņa, tad es �o Baibu mazliet pazīstu. Viņai pirms vairākiem gadiem bija liels romāns ar kādu man pazīstamu cilvēku.

���� Naudu nevajag, � Oskars sacīja. � Es tev �īs biļetes dāvinu.

���� Pasveicini Daci! � Alberts teica.

���� Paldies.

Alberts Zvans, palicis atkal viens, nostājās pie loga un domīgs skatījās, kā viņa nodaļas vecais sanitārs Ruņģis, mazliet piekli�bodams, pāri slimnīcas pagalmam uz morgu stūma slimnieku ra�tus, uz kuriem gulēja pagāju�ajā naktī miru�ais jūrnieks.

���� Neko jus, zeni, nesaprotat, � Zigmunds teica un uz bridi izgāja laukā. Kaut kur tālu, citā istabā, skanēja telefona zvans.

Regnārs Brints paraudzījās apkārt. Mākslinieka Zigmunda Tam- mes pla�ā darbnīca tinās vieglā dūmu mākonī. Kāds beidzot atvēra logu. Regnāram blakus lielā, pēc speciāla pasūtījuma ga�tavotā atpūtas krēslā sēdēja vienmēr omulīgais grāmatizdevnie- r.ības redaktors Andris Lielzārds un flegmātiskā mierā kūpināja pīpi.

���� Tev tomēr jabut elastīgākam, � viņ� Regnaram teica.

Regnārs paskatījās sāņus un ieraudzīja, ka viņam lēni, maz�liet līgodamies, tuvojas rakstnieks Eduards Vēlis. Rokā turot pie�pildītu konjaka glāzi, viņ� apstājās Regnāra priek�ā un mirkli blenza uz savu konkurentu. �Parastajā sarunu valodā � kolēģis,� pienāku�ais iedomājās. �Kolēģis. Hm� Tas ir vismīļākais lat�vie�u ēdiens, kā teicis mūsu kolēģis Alberts Bels.�

���� Tu izliecies pārāk gudrs, Regnār! � Eduards Vēlis sacīja un ar plecu atspiedās pret bronzas sievietes skulptūru. � Tu esi vil�tīgs lapsa. Es jau zinu, ko tu perini savā galvā. Tu visus gribi pārsteigt. Tu gadiem ilgi raksti vienu romānu, tā cerēdams radīt �edevru. Nieki, Regnār! Ir biju�i vīri, kas ģeniālus darbus radī�ju�i vienā naktī. Tas nav atkarīgs no laika, bet gan no cilvēka smadzeņu kroku skaita. Tā ka velti pūlies, vecīt! Mēs esam spē�jīgi tikai uz pieklājīgu viduvējību. Tu to centies noslēpt, tev pa��am kauns atzīties. Dro�i vien tu mani nicini. Ak, mīļais, tu mani neieredzi tie�i tādēļ, ka esmu daudz atklātāks par tevi un spēju katru gadu uzrakstīt un publicēt vismaz vienu romānu.

���� Nemuldi, � Regnārs teica un nepatikā novērsa skatienu. � Es tevi nekad neesmu nicinājis. Varbūt da�reiz man tevis ir bijis vienīgi �ēl.

Eduards Vēlis sāka smieties.

���� Nē, Regnār! Tev manis nekad nav bijis �ēl! � viņ� runāja arvien skaļāk. � Tevi, tāpat kā mūs visus, vienkār�i māc profe�sionāla skaudība. Un arī to tev netīkas atzīt!

���� Liec mierā Regnāru! � Andris Lielzārds teica un nikni pa�skatījās uz Eduardu. � Jebkur� tavs labākais romāns vienmēr būs nesalīdzināmi sliktāks par Regnāra Brinta vājāko darbu.

Eduards Vēlis kļuva nopietns un brīdi padomāja.

���� Jūs patie�ām esat pārliecināti, ka viss knifs slēpjas rakstī��anas ātrumā?

���� Nē, � Regnārs sacīja un viegli atstūma Eduardu no traus�lās skulptūras sāna. � Ir rakstnieki, kuri cītīgi dienu no dienas sē� zināmu stundu skaitu pie sava rakstāmgalda, tā katru reizi izpildot gan jau pierastu rituālu, gan pa�i sev uzstādīto ra�o�a�nas plānu. Tie ir rakstnieki, kuri strādā. Ir rakstnieki, kuri ra�o. Un ir rakstnieki, kuri rada. Un, lai gan viņi visi dara vienu darbu un ir vienas profesijas pārstāvji, starp viņiem visiem tomēr pastāv milzīga at�ķirība. Beigu beigās visu nosaka tikai gala re�zultāts. Viens būs uzrakstījis kārtējo grāmatu, kas turas uz kopējā līmeņa, otrs tai pa�ā laikā būs radījis mākslas darbu.

���� Un tu pats sevi, protams, pieskaiti pie tiem, kuri rada, vai ne? Nezūdo�ās vērtības!

���� Es vismaz mēģinu, � Regnārs atbildēja.

���� Pilnīgi piekrītu, �� Andris sacīja un atkal pīpi piepildīja ar smar�ojo�u tabaku. � Mākslas darbu nevar radīt da�ās nedē�ļās.

���� Muļķi. � Eduards Vēlis saviebās. � Jums vēlreiz jāiet skolā. Jūs ta�u neko nezināt no mākslas vēstures! Bez tam, mīļie biedrī�i, tam nav ne mazākās jēgas! Pieņemsim, ka Regnārs uz�rakstīs ģeniālu romānu, bet es uzrakstī�u vāju grāmatu izdo�anas līmenī. Regnārs pie sava romāna strādās �etrus piecus gadus, es � se�us mēne�us. Kur� no mums būs zaudētājs? Ģeniālais vārda mākslinieks Regnārs Brints. Jo mēs ta�u saņemsim glu�i vienādu samaksu. Apjēdzat? Kopējā laika summā rēķinot. Un sveika, Gauja!

Eduards Vēlis ironiski pamāja ar roku un aizgāja. Bronzas skulptūra mazliet sa�ūpojās.

Domīgs Regnārs Brints ielēja konjaku un lēni izdzēra. Paska�tījās apkārt. Telpas stūrī stāvēja Baiba Līce un dedzīgi sarunājās ar mākslinieka Zigmunda Tammes sievu. Otrā pusē, kur pie sie�nas bija piestumts molberts, stāvēja vēl divas aktrises un vairāki vīrie�i, kurus Regnārs nepazina. Mazliet savrup turējās �urnālists Vilis �iliņ� un grafiķis Ilmārs Zīle, risinot kādu nebeidzamu, abus interesējo�u nopietnu sarunu. Viņi visi �eit bija ieradu�ies, lai atzīmētu Zigmunda Tammes jubileju. Sākumā Baiba nez kādēļ negribēja nākt, tad beidzot piekrita.

Pēdējā laikā starp Regnāru un sievu bija izveidoju�ās ļoti vē�sas, brī�iem pat abiem nepatīkamas attiecības, kuras gan abi cen�tās padarīt labvēlīgākas, ta�u nesekmīgi. Un Regnārs juta, viņ� pilnīgi fiziski sajuta, ka Baiba Līce kaut kur lēnām pazūd, pakā�peniski no viņa dzīves izgaist un drīz no viņas vispār nepaliks pāri pat ēna. Kā katru vakaru pamazām zūd saule. Kā aizlido putni. Kā aiziet mīlestība � klusi un nemanot vai arī skaļi aiz- cērtot durvis. īsu brīdi vēl gaisā virmos tikai smar�as un atse�vi�ķi labi vārdi, kurus bijāt viens otram kādreiz teiku�i. Nav pārāk daudz no divu cilvēku kopīgā mū�a.

Regnārs piegāja pie Baibas un maigi pieskārās viņas plecam.

���� Kā jūties?

���� Ļoti labi. � Baiba pasmaidīja un no garas kristāla glāzes iedzēra malku �ampanie�a. � Un tu?

���� Tā nekas. Mājās vēl neiesim?

���� Jau gribi?

���� Nē, vēl jau varam palikt.

���� Seit ir brīni�ķīgi, � Baiba sacīja, un viņa �ai brīdī izskatī�jās nekaunīgi skaista. � Visas �īs gleznas un skulptūras, un pati darbnīca, kura ir divreiz lielāka nekā viss mūsu dzīvoklis.

���� Tev atkal rūp �ie salīdzinājumi.

���� Un tu, Regnār, nemaz neskaud! Kāda elegance!

���� Mazliet, � Regnārs atbildēja un mutē sajuta gruzdo�u rūg�tumu. Viņ� pieliecās un no �ķīvī�a, kas bija uzlikts uz vecmodīga galdiņa, paņēma �okolādes gabaliņu. � Mazliet, Baiba, tikai maz�liet. Bet nedomā, ka arī Zigim bija viegli sev izcīnīt �o darbnīcu un dzīvokli.

���� Bet tu sev nevēlies izcīnīt neko, � Baiba pārmeta. � Ne viegli, ne grūti.

���� Nevajag, � Regnārs klusi teica. � Vismaz �eit.

Pie viņiem pienāca �urnālists Vilis �iliņ� un pieskandināja Bai�bas glāzei.

���� Kas jauns teātrī? � viņ� painteresējās.

���� Drīz pirmizrāde, � Baiba atbildēja un �ķelmīgi paskatījās uz jauno, bet jau tik populāro preses pārstāvi. Vilis �iliņ� regu�lāri publicēja diskusiju izraiso�us rakstus par mīlestības, morāles un demogrāfiskiem jautājumiem. Nenoliedzami viņ� bija tikpat talantīgs, cik vienpusīgs �o sare�ģīto problēmu risinā�anā un no�stādnē, bet ar ticīgā cietēja apskau�amu stoieismu lepni izturēja visus oponentu pretuzbrukumus. Viņu savā pārliecībā varētu ap�skaust pat Romas pāvests. Vilis �iliņ� centās pārliecināt lasītājus, ka, neradījis vismaz trīs bērnus, katrs mūsu republikas pilnga�dīgais iedzīvotājs palēnām tuvina savas tautas bojāeju. Un tikai paklausot viņa veselīgajiem ieteikumiem� Regnārā Brintā �ie Viļa �iliņa raksti vienmēr izraisīja vieglu smīnu.

���� Es dzirdēju, cienītā māksliniece, ka jums �ai izrādē uzticēta galvenā loma? � Vilis taujāja. � Tas tiesa?

Baiba pamāja. Viņa izskatījās laimīga un ļoti apmierināta. Arī Regnāram, redzot sievu labā garastāvoklī, krūtīs ielija patīkams siltums, kā atvieglojums. Viņ� pagriezās pret Vili �iliņu un tam draudzīgi uzsita pa plecu.

���� Ko tad rāda pēdējie statistikas skaitļojumi? Demogrāfiskā līkne kāpj uz aug�u, vai arī mēs strauji grimstam lejup?

���� Par viehu procentu uz aug�u.

���� Apsveicu, Vili! Tur katrā ziņā ir arī tavs nopelns.

���� Visai iespējams. Tikai nesmejies. Arī tu varētu palīdzēt aktivizēt sabiedrisko domu.

���� Tu ta�u raujies par diviem. Ko tad vēl es �

���� Katram rakstniekam jābūt arī publicistam.

���� Naivais, � Vilim aiz muguras klusi ierunājās pienāku�ais redaktors Andris Lielzārds. � Jebkuras tautas nākotne ir atka�rīga vispirms no kara un miera stāvokļa, no mūsu radītajām kul�tūras vērtībām un da�ādiem ekonomiskajiem faktoriem, nevis no attiecīgā iedzīvotāju skaita. Es vienmēr esmu brīnījies, ka tu, būdams izglītots cilvēks, tomēr vari būt tik vienreizēji aprobe��ots.

���� Jūs pa�i esat aprobe�oti, � Vilis atteica un aizgāja paru�nāties ar citiem viesiem. Vai nu visu laiku jāstrīdas!

Regnārs kopā ar Andri atgriezās iepriek�ējā vietā. Kāds bija ieslēdzis magnetofonu un nodzēsis elektrisko gaismu. Sur tur dega vienīgi sveces. Radās tāds iespaids, ka viņi visi atrodas uz līgo�jo�a kuģa klāja un visapkārt valda biezas tumsas pārpildīta nakts, un visapkārt klejo noslēpumi.

Da�i pāri dejoja. Baibu uzlūdza kāds no Regnāram nepazīsta�majiem vīrie�iem. Klusi atvērās stiklotās durvis, un darbnīcā atgriezās jubilārs. Starp līgojo�ām ēnām vājie gaismas stari izrāva koka, marmora un bronzas skulptūru stāvus, sejas un rokas, un Regnāram �ķita, ka �ie nedzīvie mālā vai akmenī veidotie cilvēki atdzīvojas, sāk kustēties, savā starpā klusi sarunājas un ari pieda�lās sava Radītāja suminā�anā.

Kamīnā sprakstēja sausa malka, un no turienes plūda savāda, silta un nomierino�a uguns dvesma. Regnārs Brints �ajos skaista - jos tumsas mirkļos jutās atraisīts no pasaules un piesiets pie uguns. Cilvēki pēk�ņi pazuda, un līdz ar viņiem kā pelni izplēnēja turība un skrandas, savstarpējā skaudība un slavas mirdzums. Tumsa un uguns � glu�i kā nāve � visus padarīja vienlīdzīgus.

���� Kā tev ar romānu? � Andris atsāka.

���� Beidzot, � Regnārs priecīgs pamāja, � beidzot tuvojos bei�gām.

���� Man tā rādās, ka būs jāmaina nosaukums.

���� Velti, Andri. Es nemainī�u ne tikai nosaukumu, bet arī ne�vienu uzrakstīto rindu. Sis romāns ir mans, saproti, mans, un katrs vārds tur ir izsāpēts. Tā ka velti ceri.

���� Protams, tavs. � Andris pasmaidīja. � Bet līdzko tu �o romānu nodosi izdevniecībā un tas caur manām rokām nokļūs līdz lasītājiem .. .

���� Es jau visu to zinu, � Regnārs teica.

���� Sprie�ot pēc tām nodaļām, kuras man devi lasīt, tev �ai romānā ir par daudz ne�ēlības, par daudz melnās krāsas, un tas viss rada pārāk drūmu vispārējo noskaņu. Lasītājiem tas nepatiks. Mums ir vajadzīgas cerības.

Rakstniekam tas nemaz nepatika. Regnārs Brints pagriezās pret redaktoru, brīdi cie�i un spītīgi saknieba lūpas un ieskatījās bla�kussēdētāja acīs.

���� Lai Eduards Vēlis jautri vāvuļo savā ierastajā meldiņā. Bet es negribu trallināt. Es negribu būt apmierināts. Man sāp, Andri, saproti, man sāp! Es gribu kliegt, kad mūsu dzīvē saskatu trūku�mus. Mani interesē, kādēļ sociālistiskā sabiedrībā uzaudzis jau�nietis tik alkatīgi tīko da�ādās ārzemju mantiņas. Kādēļ tik dau�dzi mūsu sabiedrības locekļi pamazām kļūst par mietpilsoņiem? Kādēļ? Kādēļ arvien vairāk un bie�āk cilvēki lepojas galveno�kārt tikai ar savu mantu, bet arvien retāk un retāk ar savu darbu, tikumību, talantu, uzticību? Un vai tevi nesatrauc arī tāda parā�dība, ka bie�i var sastapt cilvēkus, kuriem nez kādēļ tie�i atvēr�tajās plaukstās iekrīt īpa�as privilēģijas un iespējas, par kādām citi var tikai sapņot. Es �eit nerunāju par apzinīgiem darba darī�tājiem, bet gan par tiem, kuri ir pārlieku izveicīgi, kuri izmanto jebkurus sev izdevīgus apstākļus, pazī�anos, pielī�anu un glaimo��anu. Tad kādēļ lai es klusēju? Es gribu visu to skaust, un mana profesija ir tie�i aicināta par to runāt. Jā, Andri! Es rakstī�u par tādiem, kādus es tos sastopu ikdienas dzīvē.

���� Es spie�u tev ķepu, Regnār, bet nevajadzētu sev tī�u prātu sagādāt zināmas neērtības.

Regnārs Brints iesmējās un atkal paraudzījās uz tagad jau stipri noplaku�ajām uguns liesmām. Tās bija nervozākas, kā jau pirms beigām. To gaismā cilvēku ēnas un apveidi izskatījās vēl spokai�nāki.

����������� Par ko tad profesori sprie�? � Pie viņiem pienāca Eduards Vēlis un atkal ar plecu atspiedās pret bronzas skulptūru.

����������� Paej sāņus! � Regnārs parādīja ar roku. � Tu varbūt labi pārzini mākslas vēsturi, bet pa�u mākslu necieni.

���� Hā! � Eduards vīpsnāja. � �ķīstie dievi!

���� Kā tev ar darbu? � Andris vaicāja.

���� Viss kārtībā.

���� Un dzīvokli arī saņēmi?

����������� Viss kārtībā, zēni! Tikai neturiet uz mani sliktu prātu! Katrs pa to dzīvi ta�u grābstās, kā māk.

���� Staigā vien tālāk! � Regnārs sacīja.

����������� Eju. Tikai tev, gudrēli, der atcerēties, ka skaudība ir viena no spilgtākajām mūsējo īpa�ībām. Skaud vien! Jā! Tā dāma sar�kanajā kleitā ir tava sieva?

Atbildi viņ� nesaņēma, jo Regnārs neko neatbildēja, bet skatī�jās pāri pla�ajai darbnīcas telpai, kur blakus kamīnam stāvēja Baiba un aizrautīgi tērzēja ar savu dejas partneri.

����������� Tu viņu pazīsti? � Regnārs pavērsās pret Andri un ar galvu pamāja uz nepazīstamā vīrie�a pusi. Eduards Vēlis lēnām aizlī�goja, pieturēdamies pie kamīna dzegas, pavisam tuvu. garām �dāmai sarkanajā kleitā�. Uz to pusi arī Andris paskatījās.

����������� Nē. Nepazīstu. � Andris papurināja galvu. � Teatrāļu ap�rindās dzirdēju, ka Baibai Līcei esot visas dotības kādreiz sasniegt virsotnes.

���� Es arī viņai ticu. Tikai �ēl�

Regnārs aprāvās un kļuva skumj�. Viņ� vēlreiz pavērās pāri telpai, kur kamīna siltuma apņemta stāvēja viņa mīļā sieviete, ko viņ� varēja saukt par sievu. Baiba bija jautrā noskaņojumā, nepārtraukti kaut ko runāja un ik pēc brī�a pielika pie lūpām �ampanie�a glāzi.

���� Kas �ēl?

���� Viņa man netic.

���� Gan jau �

����������� Bet gadi ripo. Un mūsu pasaulīte sen nav maza. Tā neņem pūliņus pie sirds. �� Regnārs pasmaidīja izlīdzinātāk, mierīgāk.

����������� Tev vēl nav neviena sirma mata, � Andris atkal ierunājās pēc klusuma, kurā varēja saklausīt, ka da�i viesi jau sāku�i atva�dīties.

���� Taisni brīnums.

Pēc brī�a pie viņiem pienāca Zigmunds Tamme ar sievu. Viņa bija tērpusies garā, gai�i zilā vakartērpā un izskatījās viegla un netverama, līdzīga tērpam.

���� Paldies, Regnār, ka atnācāt, � viņa teica un ar lūpām pie�skārās viņa platajai pierei.

���� Pie jums ir labi, � Regnārs sacīja. � Pavisam mājīgi. Apkārtne �ādā pustumsā ir nereāla. Tā izskatās kā no īstenības klaipa atgriezta sapņa �ķēle.

���� Tava Baiba ir jauka, � Zigmunds teica. � Tādas sievietes ir jāsargā.

Regnārs pateicībā piecēlās un tikko manāmi paklanījās.

Kamīns bija izdedzis. Kāds izslēdza magnetofonu. Klusumā spalgi noskanēja elektriskais slēdzis. Atkal telpu piepildīja spil�gta gaisma; nu varēja visu redzēt labāk. Un viss nostājās savās vietās. Pasaule nekur nebija pazudusi. Arī cilvēki skatījās cits citā tādi pa�i.

Kas tad bija noticis? Vienīgi kāds bija aizdedzis uguni. Un pirms tam saskaldījis malku. Un iz�āvējis sērkociņus. Iztīrījis dūmvadu un atvēris durvis. Uguns, kaut uz da�iem īsiem laika sprī�iem, cilvēkus bija tuvinājusi, dāvājot siltumu.

Tagad būs jāiznes pelni. Kamīnu ta�u vajadzētu turēt tīru. Katram gadījumam.

14

Aizvien bie�āk Baiba Līce apstājās istabas vidū, lai pārstei�gumā atkal no jauna noskatītu vienkār�i iekārtoto telpu. Dīvāns, televizors, sekcija, neliels galds, skapis un divi krēsli. Pie sienas Leo Kokles glezna. Tas arī viss. �ī istaba bija viņu guļamtelpa un arī viesistaba. Otrajā strādāja Regnārs. Tur viņ� sev bija iekārtojis bibliotēku un darbistabu.

Pēdējā laikā jau vienmēr, pārnākusi no teātra vai kādām vie�sībām, Baiba Līce pret �o vienkār�o un mazo dzīvokli, kas Reg�nāram bija ierasts un rado�ās elpas apdvests, izjuta arvien pieau- go�āku nepatiku. Arī vannas istabas �eit nebija un tualete atra�dās ārējā gaitenī. Malkas apkure. Tas viss viņu kaitināja, nomāca, darīja nervozu.

Piekusuma un niknuma brī�os Baiba pret Regnāru Brintu sāka izjust pat naidu, jo uzskatīja, ka tie�i viņ� sagādājis vislielāko vil�anos. Vai Baiba būtu kļuvusi pārlieku godkārīga? Smagas un melnas dienas bija krāju�ās. Neveiksmīga izveidojās viņas dzīve bērnībā un jaunībā. Agri nomira tēvs, bet māte, samīlējusies kādā revidentā, bez lielas domā�anas meitu pameta un �im ne�jau�i sastaptajam cilvēkam aizbrauca līdzi uz citu pilsētu. Baibu pie sevis pieņēma audzinā�anā vecmāmiņa, bet, kad tā nomira, viņa nokļuva pavisam attālas radinieces pajumtē, kur tāpat bija tikai divas mazas istabiņas, sasmacis gaiss, dievticīgas vecenītes un nepārtraukti brīdinājumi par tuvojo�os pasaules galu. Baiba tiecās prom, ar visu savu trauslo un viegli ievainojamo dvēseli viņa alka izrauties no zemo griestu pasaules, nokļūt uz skatuves, kur vairāk gaismas, kur dāsni tiek dalīta turība un slava. Baibai neap�aubāmi piemita talantīgas aktrises dotības, un laikam tie�i tādēļ viņa klusībā, varbūt to ne vienmēr skaidri apzinoties, apskauda citus talantīgus cilvēkus.

Agrākus gadus, it sevi�ķi pēc pirmās neveiksmīgās mīlestības, viņa patie�ām bija sajūsminājusies par Regnāra Brinta darbiem, kuros domāja, dzīvoja un cieta viņai līdzīgi cilvēki. Vislielākā kļūda bija tā, ka Baiba Regnāru iemīlēja kā rakstnieku, nevis kā vīrieti un cilvēku. Bet pa lielākajai daļai starp autora personību un viņa attēlotajiem varoņiem tomēr saglabājas vērā ņemama dis�tance. Glu�i tāda pati at�ķirība izrādījās starp visā republikā pazīstama cilvēka vārdu un viņa pieticīgo, ļoti vienkār�o dzīves veidu.

Un tad Baibas rūgto pārsteigumu pakāpeniski nomainīja īgnums, slikti slēpts neapmierinājums, dusmas, nepatika, kas mēdza sakā- pināties līdz pat naidam. Mīlestība pazuda. Ak! Jāteic, ka mīles�tība pazuda kā Jāņu sniegs. Viņu abu mīlestība spīdēja, tad spo�i uzliesmoja, sadega, izgruzdēja, pārvērtās plēnēs. Tagad, kad viss it kā būtu beidzies, ir jāpieceļas, jāsagrābsta pelni un jāizmet laukā par prieku pasaules vējiem.

Noguru�ām kustībām, kā nevēlēdamās Baiba laiski uzklāja gultu, iededza naktslampiņu un lēnām novilka sarkano kleitu. Pēc tam viņa noģērbās kaila un ātri palīda zem pūkainas segas. Ķer�meni apņēma mājīgs siltums. Viņa ieklausījās, kā tālumā dūc lid�ma�īna, ar steigu brauc automa�īnas un tepat rej suns, bet blakus istabā saraustīti klaudz rakstāmma�īna. �īs skaņas negribēja mitē�ties.

���� Regnār! � viņa klusi pasauca.

Lidma�īna, kas dūca virs mājas, jau būs aizlidojusi. Ma�īnas vēl brauca. Suns arīdzan apklusis, vai nu dabūjis kāvienu, vai kaulu. Tikai blakusistabā rakstāmma�īna joprojām nepagurusi sita burtus, veidojot vārdus un teikumus, kurus cilvēks steidzīgi vēlējās atstāt uz papīra lapas, lai domas nepazustu.

���� Regnār!

Pēc da�iem mirkļiem viņ� ienāca istabā un nopietns paskatījās uz sievu.

���� Kas noticis?

Plati ieplestām acīm viņa skatījās uz vīru, un �ais acīs Regnārs ieraudzīja gandrīz vai visu, kas viņam Baibā patika un nepatika.

���� Nāc pie manis, � viņa tikko sadzirdami aicināja. � Jau tā tik daudz kā pietrūkst, tad vismaz lai mums ir naktis . . .

Neteicis neviena vārda, Regnārs aizgāja atpakaļ uz darbistabu, ātri pārlasīja nupat uzrakstīto tekstu, nodzēsa gaismu, atgriezās guļamistabā, steigā noģērbās un apgūlās blakām. Viņa pagriezās uz sāniem, cie�i piekļāvās un uzlika galvu uz Regnāra krūtīm.

���� Vai tev ar dienām nepietiek? � viņa vaicāja, pabu�inādama vīra ausi. � Kādēļ tu tik bie�i strādā vēl naktīs?

Regnārs ielaida pirkstus Baibas biezajos matos un sāka tos lēni, vienmērīgi glāstīt.

���� Man �ķiet, ka manam darbam pat visas dzīves nepietiek. Laiks joņo kā traks. Baibiņ, jāstrādā, kamēr tik var.

���� Vai tu nevari strādāt arī ko citu? Tad mums katrā ziņā būtu daudz vieglāk.

���� Varu, � Regnārs atbildēja. � Varu strādāt �urnāla redak�cijā, izdevniecībā, televīzijā� Varu, Baiba, varu. Mēs par to jau esam runāju�i. Bet pa�laik gan ne. Līdzko aizie�u valsts die�nestā, neko īsti labu vairs nespē�u uzrakstīt. Vienkār�i tam neat�liks laika.

���� Tomēr padomā, � Baiba lūdzo�i turpināja, atmezdamās uz muguras un sakļaudama rokas zem galvas.

���� Es jau esmu ne tikai domājis, bet savā laikā arī izmēģinājis. Nekas nesanāk. Var labi darīt tikai kaut ko vienu. Protams, ja gribam radīt vērtības. Un vai tu neesi padomājusi, kādēļ gan nevienam mūrniekam, drēbniekam, �oferim vai ķīmijas skolotā�jam nekad nepiedāvā mācīt astronomiju, mūrniekam strādāt par �oferi, bet drēbniekam pasniegt ķīmijas stundas? Kādēļ man būtu jāiet strādāt par kaut ko citu?

���� Tev tagad ir jādomā arī par mani.

���� Protams, Baiba, tikai tas nedrīkst būt pretrunā ar manu iek�ējo pasauli, manu pārliecību un darbu.

Brīdi abi klusēja. Regnārs sajuta blakus sievas karsto ķermeni, viņas rokas, krūtis un matus un atcerējās viņu pirmās iepazī�a�nās vakaru, pirmo kopā pavadīto nakti un tai sekojo�os gadus. Tas viss vēl joprojām turpināja satraukt, bet nemitīgās ikdienas rūpes, �ie sīkie pārmetumi un Baibas pastāvīgais īgnums to visu arvien straujākā gaitā nesa prom.

���� Atceries, kādā izrādē tava varone saka �ādus vārdus: �Dau�dziem cilvēkiem kapi ir vienīgais pierādījums, ka viņi ir dzīvo�ju�i. Bet es negribu �� � un tā tālāk. Daudzi rakstnieki pēc sevis atstāj dēkainus nostāstus, pat veselas leģendas, atstāj per�sonīgās mājas, kur cerēts iekārtot memoriālos muzejus, atstāj daudzas sievietes, kuras aplaimoju�i ar savu labvēlību, bet es gribu atstāt vienu vērtīgu un patiesu grāmatu.

Baiba neko neatbildēja. Viņa atvirzījās nostāk no vīrie�a slaidā ķermeņa, pacēla galvu, nolika to uz spilvena malas, sāka skatīties istabas sienā. Kaut kur augstu gaisos atkal dūca lidma�īna. Vēl�reiz ierējās suns. Pavisam tuvu griezīgi un negaidīti skaļi iekau�cās ātrās palīdzības ma�īnas sirēna.

���� Parīt man pirmizrāde, � Baiba klusi teica. � Pēc tam ma�zajā zālē bankets � Tu ta�u arī atnāksi, vai ne?

���� Nē, � Regnārs no�ēlodams teica un atkal pieskārās sievas matiem. � Rītvakar man ir pirmā tik�anās ar lasītājiem. Es agri no rīta lidoju uz Liepāju un mājās nebū�u trīs dienas.

���� Tu nevari nebraukt? � Baiba pavaicāja, pagriezdama galvu atpakaļ, ieskatīdamās vīra acīs.

���� Nē. � Viņ� pakratīja galvu. � Mani tur gaida.

���� 2ēl�

���� Man arī, Baiba, bet ta nu reiz sanāk.

���� Un ļoti �ēl, ka man uz �o pirmizrādi tā arī neiznāca uz�ūt jaunu tērpu �

���� Citreiz, � Regnārs mierino�i teica un piekļāva lūpas Baibas matiem. � Citreiz. Vēlāk es tevi apģērb�u kā karalieni. Tu re�dzēsi. Lai gan tevi mīlu tie�i �ai ikdienas vienkār�ībā.

���� Atkal �ī vienkār�ība � Atkal vēlāk � � Baiba sarūgtināta atteica un pievēra acis. � Bet kas tad būs �odien?

Kad Alberts Zvans ienāca teātra zālē, apsēdās norādītajā vietā un skumji pameta acis uz tuk�o blakusvietu, viņ� jau apmēram zināja, kā �is vakars varētu beigties. Bet viņ� nekādi nespēja iedomāties, kā vēlāk risināsies �ī vakara izraisītie turpmākie noti�kumi.

�oreiz Baiba Līce spēlēja glu�i jaunu sievieti, me�sarga atraitni, kura visu laiku dzīvo dziļā me�ā un vientulībā.

Ieraugot Baibu, viņ� to uzreiz pazina un sajuta patīkamu saviļ�ņojumu. Alberts atcerējās, kā reiz diezgan nesekmīgi bija �o mei�teni lencis, kā bija mēģinājis viņai tuvoties, ta�u vienmēr saņēmis atraidījumu. Baiba kā bez prāta bija iemīlējusies viņa draugā.

Bet nu pagāju�i gadi, viņ� atcerējās, toreizējā mīlestība pārvēr�tusies rūgtās atmiņās, un mēs abi esam kļuvu�i pavisam citādi. Daudz gudrāki un pieredzēju�āki, pareizāk sakot, parasto dzīves sitienu norūdīti.

Aktrise lēni apsēdās savas būdas priek�ā, domīga un nelaimīga ilgi raudzījās tālumā, un viņas balss viegli drebēja.

���� Cilvēki� Nu jūs pa�i redzat, kā viss sa�ķetinājies. Es jūs gaidīju, bet neviens tomēr neatnāca. Es saucu, bet neviens man neatsaucās. Es gāju, bet nevienu nesatiku. Es runāju, bet jūs klu�sējāt. Vai tad es jums esmu sve�a? Vai tad jūs nezināt, kur atro�das mana māja? Es jums uzklā�u galdu. No akas atnesī�u ūdeni. Vāzēs ielik�u ziedus. Tikai nāciet! Es jūs gaidu! Es jūs gaidī�u, kamēr vien dzīvo�u.

Kad izrāde beidzās, Alberts da�as minūtes pagaidīja foajē, maz�liet nervozs un uztraucies vēroja, kā skatītāji teciņiem vien stei�dzās uz garderobi, un beidzot tomēr iz�ķīrās par kādu lēmumu un dro�iem soļiem devās uz aktieru ģērbtuvēm.

Pretim nāca jauns aktieris, kur� nupat tik lieliski bija nospē�lējis vecī�a lomu.

���� Atvainojos, � Alberts viņu uzrunāja. � Kurā istabā atro�dama Baiba Līce?

Aktieris mirkli padomāja.

���� Īsti neatceros, bet �ķiet �etrpadsmitajā kambarī. Katrā ziņā kaut kur gaiteņa viņējā galā.

���� Paldies.

Alberts Zvans turpināja iet pa diezgan �auru, vāji apgaismotu koridoru, kura abās pusēs atradās aktieru ģērbtuvju durvis, un viss �is gaitenis, durvis, gaiss, dzirdamās sarunas, smiekli, da�ādie trok�ņi viņam nez kādēļ atgādināja studiju gadus, topo�o mediķu kopmītni. Viņ� apstājās pie �etrpadsmitās istabas durvīm un tur izlasīja sarakstu, kas bija gaumīgi ierāmēts spo�ā metāla ietvarā: Inese Balode, Valda Tūja, Baiba Līce. Blakus �iem vārdiem vēl atradās piesprausta steigā uz�ņāpta zīmīte: �Ja tev līdzi ir �ampa�nietis, vari ienākt bez klauvē�anas!�

Izteiksmīgi noplātījis rokas, Alberts Zvans pasmaidīja un īsi pieklauvēja. Kādu laiku aiz durvīm valdīja klusa �aloņa, tad atskanēja nervoza, skaidra sievietes balss:

���� Kas tad tur? Ienāciet!

Durvis bija atveramas viegli, un viņ� paspēra da�us soļus uz priek�u. Istabā atradās Inese Balode un Baiba Līce. Viņas jau bija pārģērbu�ās un tagad liela spoguļa priek�ā viena otrai palīdzēja sakārtot matus. Abas mazliet izbrīnīju�ās paskatījās uz sve�o ienācēju. Alberts Zvans ne desmit minūtes iepriek�, ne arī tagad nevienam nespētu paskaidrot, kādēļ nācis, kāds spēks viņu �urp triecis, ko cer �eit ieraudzīt. Viņ� vienkār�i atnāca, varbūt zem�apziņā cerot �eit sastapt kaut ko līdzīgu neparastam, ļoti gai�am saules lēktam. Varbūt viņ� vairs negribēja kārtējo vakaru viens pavadīt savā lielajā dzīvoklī? Galu galā tai brīdī, kad vīrietis atvēra durvis, viņ� skaidri zināja, ka neko, absolūti neko viņ� nevar zaudēt.

���� Labvakar, � Alberts klusi sveicināja un tikai tad attapās, ka iemaldījies �eit bez puķēm, bez vēlē�anās apsveikt aktrises ar lomām. Viņ� bija koncentrējies tikai vienam mērķim: aprunāties ar jauno aktrisi, aprunāties.

���� Labvakar, � abas sievietes atbildēja gandrīz reizē. Un ista�bas griestos, kaut kur ap bālgano lustru, iekārās izbrīns un satrau�kums.

���� Jūs pie manis? � Inese jautāja, it kā pasteidzināt gribēdama, jo viņa pirmā nomanīja, ka nācējs nav lugumīlis vai aktri�u mīlis.

���� Nē. Es gribu aprunāties ar jums. � Alberts pamāja uz Bai�bas pusi.

���� Ko jūs vēlaties? � Baiba ātri un salti uzprasīja, cie�i palū�kodamās ienācēja sejā.

Ienācējs saminstinājās.

���� Es aizeju, � Inese teica. � Atā!

Ar steigu Inese aizvēra durvis. Koridorā izskanēja viņas ātrie soļi. Baiba samulsusi turpināja skatīties uz Albertu.

���� Es atnācu, � viņ� smaidot teica. � Piedodiet, ka �obrīd nevaru jums pasniegt ziedus. Jūs bijāt nepārspējama, � viņ� lēnām nobeidza un apklusa.

���� Pateicos, � Baiba, joprojām manāmi apmulsusi, no�ukstēja.

���� Jūs mani atceraties? � Alberts klusām pavaicāja.

���� Jā, protams. � Baiba pamāja. Un nepārtrauktā virtenē gar viņas acīm aizzibēja jaunības gadi. Viņa atcerējās savu mazo istabiņu, saimnieces nīgro ģīmi, pastāvīgo vīraka smar�u un klusi dudino�ās veceņu balsis, un kādu gai�u vakaru, medicīnas insti�tūta studentu balli, bezgala jautras dejas un Viestura pa�pārlie�cināto izturē�anos, viņa dro�ās runas par nākotni, jo viņ� bija jau sestajā kursā, varēja plānot; viņ� aktīvi piedalījās studentu zinātniskajā biedrībā, un visi viņam paredzēja spo�u ārsta un zinātnieka karjeru; un atcerējās Albertu Zvanu, kas bija viens no Viestura labākajiem draugiem, tikai stipri vecāks, krietni piere- dzēju�āks un jau vairākus gadus strādāja neiroķirurģijas klīnikā; un atcerējās daudzus citus vakarus, kurus viņa kopā ar Viesturu pavadīja da�ādos izbraukumos un studentu sarīkojumos; un atce�rējās arī visu to, kā viņi ar Viesturu pavadīja brīni�ķīgas stundas divatā kaut kur me�ā vai pludmalē; un atcerējās to lielo satrau�kumu, kad Viesturs viņu beidzot aizveda uz kāda sava drauga dzīvokli netālu no Torņakalna stacijas, kad Viesturs bija sev līdzi paņēmis pudeli visdārgākā vīna; un atcerējās pēc tam sekojo�os skūpstus, glāstus un kopā pavadīto nakti. Tā bija visskaistākā nakts, un tas bija visskaistākais, vislabākais vīrietis �ai pla�ajā

pasaulē, un tā bija visstiprākā mīlestība, kādu vien cilvēce piere�dzējusi . . . Ta�u jau pēc nedēļas Baiba apjēdza glu�i skaidri, ka Viestura līdzpaņemtais vīns nebijis nemaz tik dārgs, bet pats � tik neglīts, kāds vien gadījies sastapt, un mīlestība izrādījās tik trausla un vārga kā nelaikā piedzimis bērns. Zēl, ka viena vienīga nakts un viens vienīgs cilvēks mums tik bie�i var sagādāt sarūgtinājumu gandrīz vai visai turpmākajai dzīvei. Toties sapnis tomēr palika. Un palika vēlē�anās atriebties, atmaksāt, atspēlēties. Pacelties daudz augstāk, kļūt ievērojamākai, slavenā�kai, spo�ākai par to, pret kuru tagad sirdī deg naids.

Vīrie�i tiek ienīsti ne jau tādēļ, ka sievieti pamet, bet gan tādēļ, ka viņi �o sievieti nepaņem līdzi.

Ieinteresēta Baiba vēlreiz paskatījās uz Albertu Zvanu, kuru viņa jau bija paspējusi gandrīz vai pilnīgi aizmirst. Pagāju�ais tomēr vēl joprojām bija tuva un patīkama daļiņa no viņas studiju gadiem, no jaunības, no mīlestības un cerībām.

���� Jūs neesat mainījies, � Baiba klusi teica.

���� Nav bijis nekādas vajadzības, � Alberts atbildēja. � Ja runājam atklāti � es ar sevi esmu pilnīgi apmierināts. Bet acīm�redzot arī jums nav iemesla �ēloties. No tre�ā kursa studentes, kādu es jūs pazinu agrāk, esat kļuvusi izcila aktrise.

���� Tikai pirmās lielākās lomas.

���� Es jūs apsveicu, Baiba! Man �ķiet, ka �o vakaru, kas savieno tik tālas atmiņas, būtu vērts atzīmēt. Lūdzu! Man ir priek�likums pavadīt vakaru pie kokteiļa glāzes. Mēs varētu atcerēties pagātni, kopējus paziņas . . .

Baiba sarāva uzacis un brīdi padomāja. Viņa vairs negribēja atcerēties pagātni. Kādēļ? Lai paliek biju�ais. Ja tik pēk�ņi un negaidīti atkal acu priek�ā atveras durvis. Vīrietis reti uzmeklēs sievieti tikai tādēļ vien, lai papļāpātu par pagātni, izdzertu glā�zīti konjaka un atcerētos kopējus draugus. Aiz �āda uzaicinājuma gandrīz vienmēr slēpjas vai nu patiess cilvēka izmisums, mirkļa vājums un nespēja vienam pa�am tikt ar sevi galā, vai arī vis�parastākā nekaunība un uzdrīkstē�anās. Albertam nekaunību un uzdrīkstē�anos nevarēja piemērot. Viņam tas bija par prastu.

Viņa arvien vēl klusēja. Viņa atcerējās Regnāru, iedomājās, kā viņ� pirms da�ām stundām stāvējis Liepājas lasītāju priek�ā, skaļi lasījis savus teikumus, atbildējis uz klausītāju jautājumiem un tagad ir ļoti noguris. Baibai Regnāra kļuva �ēl, bet tai pa�ā laikā viņa pret to atkal sajuta kaut ko nepatīkamu un sve�u.

���� Es jums pateicos.

���� Es saprotu, � Alberts ātri teica. � Tādā gadījumā pagātni liksim mierā. Dzersim kokteili un runāsim par �odienu. Jūs ta�u esat brīva?

Baiba domīgi novērsās.

����������� Es neesmu brīva, � viņa klusi teica. � Man ir vīrs. Bez tam pēc katras pirmizrādes mums parasti ir neliels bankets.

Alberts dro�i panāca uz priek�u un pieskārās Baibas rokai.

����������� Lai paliek �īs tradīcijas! � viņ� teica. � Jums ta�u priek�ā tik daudz vēl citu pirmizrā�u. Lūdzu, nāciet! �o vakaru pavadīsim kopā!

Vēl īsti labi neizsvērdama, kāpēc tā gribas darīt, Baiba brīdi svārstījās, tad, it kā jau galīgi izlēmusi, pasmaidīja. Un teica:

���� Labi. Ja jūs tik ļoti vēlaties � Ejam kopā! Kādu brīdi.

Un koķeti iesmējās.

Oficiants slīdēja �urpu turpu uzkrīto�i lēnām roku un kāju kus�tībām, toties galva rēķināja ātri. Izcilus skaļi centās spēlēt orķes- stra muzikanti. Ventilācija nedarbojās, tādēļ zālē visu laiku turē�jās smags, piesmēķēts gaiss.

Alberts pasūtīja pudeli sausā ungāru vīna un da�as vieglas uz�kodas. Ap pulksten diviem zāle kļuva arvien trok�ņaināka. Viņi diezgan vienaldzīgi noskatījās uz puskailo dejotāju priek�nesu�miem, jo Baiba par tiem neizrādīja nekādu interesi. Runāja viņi maz. Baiba visu laiku sēdēja iek�ēji ļoti satraukta. Vēlāk, kad Baiba it kā atdzīvojās, saruna tomēr negribēja raisīties. Iznāca tikai tāda lēna spēlē�anās ar vārdiem.

���� Ārpus darba es nekad nemeloju, � Alberts teica.

���� Tātad darbā jūs melojat?

���� Gandrīz katru dienu un pie tam vairākiem cilvēkiem uzreiz.

���� Kādēļ?

���� Man viņiem jāiedve� cerība.

���� Un tas panākams vienīgi ar meliem?

���� Visbie�āk.

���� Es gribētu to saukt par pārliecinā�anu.

Alberts paskatījās uz skatuvi. Tur pa�laik divas vingrotājas mēģināja savīties cie�ā kamolā. Aiz bāra letes neviens nebija redzams.

����������� Ne vienmēr, � viņ� klusi atkārtoja. � Un vai tad iedves- mo�ana nav meli? Vismaz līdz tam brīdim, kamēr otrs turas pretī.

Baiba vērīgāk paskatījās uz blakussēdētāju. �ai vietā, kur ne�pārtraukti skanēja skaļas cilvēku balsis, dārdēja mūzika, uz ma�

zās skatuvītes locījās puskaili ķermeņi, kur pazuda tik daudz kas no ierastā, no ikdienas mazajām un lielajām rūpēm, kur visapkārt cilvēki viens uz otru dusmojās vai arī viens otru mēģināja iekār�dināt, sēdēja mierīgs, pieklājīgs, eleganti ģērbies �etrdesmit septi�ņus gadus vecs vīrietis un nemaz nemēģināja viņu ne ap�ilbināt, ne iekvēlināt. Alberts bija atturīgs, jo viņ� zināja ne tikvien me�dicīnisko iedvesmo�anu, bet arī intīmo vārdu vērtību. Un tikpat dro�i viņ� zināja, ka �ī sieviete viņam ir jāiegūst, jo negribēja dzīvot kopā atkal ar kādu no savām kolēģēm. Viņ� gribēja �o Baibu. Albertam patika, ka viņa neuzvedas pārākā pakāpē � nesmejas, neķiķina, nekoķetē, nesmēķē, ka savā ugunīgi sarka�najā vakartēpā sē� viņam blakus un lielākoties ir skumja. Un tas ir labi. Svētki nāks vēlāk. �Esmu pieradis pieņemt iz�ķiro�us lē�mumus,� viņ� domāja. �Un no tiem atkarīgs ne tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi nodzīvots mū�a posms, bet cilvēka dzīvība. Tā ir medicīniska aksioma.�

Pie viņu galdiņa klusiem soļiem iznira oficiants.

���� Dāma varbūt kaut ko vēlas?

Baiba pacēla acis uz jauno viesu apkalpotāju un par �ādu ne�gaidītu traucējumu jutās patīkami pārsteigta.

����������� Jā. Lūdzu glāzi �ampanie�a. Un, ja tas jūs neapgrūtinātu, tad ļoti aukstu.

����������� Nē, nemaz, � viesmīlis teica. � Es to izņem�u tie�i no ledusskapja.

����������� Un būtu labi, ja pie viena nāciena jūs man atnestu mazo glāzīti konjaka.

���� Varbūt �Camusu�?

���� Lai iet tas pats.

���� Tūlīt.

Viesmīlis aizgāja. Baiba ar Albertu saskatījās un iesmējās.

���� Viņ� tā vien deg no mums izplēst kaut ko vairāk!

���������� Bet, starp citu, � Baiba sacīja, � �ampanietis ir vienīgais dzēriens, ko patie�ām ir vērts dzert.

���� Noteikti, � Alberts piekrita. � Nekā labāka nav.

���� Un tomēr dodat priek�roku citam?

���� Kā kuro reizi.

Viņi vēlreiz ieskatījās viens otram acīs. Tajās bija liels nogu�rums. Un tas arī saprotams. Baibai aiz muguras palikusi satrau�kuma pilnā diena, arī pirmizrāde, bet Alberts Zvans ik pa laikam atcerējās grūto galvas audzēja operāciju, ko viņ� bija izdarījis vecam �igānu baronam, atcerējās arī kādas jaunas meitenes nāvi.

����������� Vajadzētu braukt mājās, � Alberts klusi un negaidīti pa�teica. Viņ� patie�ām jutās saguris. � Brauksiet man līdzi?

Baiba bridi domāja. Viņa �o jautājumu jau bija gaidījusi un tādēļ noraido�i pakratīja galvu.

���� Nē, Albert.

Kad viņ� �o jautājumu atkārtos vēlreiz, viņa piekritis, Baiba iedomājās priecīgā satraukumā.

���� Es jūs aizvedī�u, � viņ� teica.

Ausa jau gaisma. Pamazām debesīs izbālēja zvaigznes. Pretim pūta spirgts rīta vēj�. Sur tur jau varēja redzēt rosāmies sētnie�kus un pirmos agrīnos gājējus, kuri steidzās uz darbu. Tie dro�i vien bija autobusu �oferi, tramvaju un trolejbusu vadītāji. Sākās jauna diena.

���� Jums nav jāstrādā? � Alberts pavaicāja.

����������� Pa�ā vakarā. Otrā cēliena beigās. Tāda maza, sīka epizo- dite. Jāuznāk uz skatuves, jānogā�as zemē un �ausmās divreiz jāiekliedzas: �Dievs, ak dievs!�

���� Kādē|?

����������� Tā vajag. Pēc tam mani sargkareivji aizvāc, es aiz skatuves pieceļos, pārģērbjos un varu būt brīva.

���� Ļoti labi. Es to atcerē�os.

���� Vai jums ne�ķiet, ka aktiera profesija ir savāda?

���� Varbūt. Bet katrā ziņā tā ir interesanta.

���� Jums nav interesanta?

���� O! Par daudz interesanta!

���� Operācijas ļoti nogurdina?

���� Neviens to nevar pateikt.

Baiba atgāza galvu pret augstā sēdekļa malu un pievēra acis. Viņa atcerējās daudzas iepriek�ējās izrādes, ikvakarus skaļos ska�tītāju aplausus, viņa atcerējās, cik veiksmīgi bija tikusi galā ar grūtām un sare�ģītām lomām, iedomājās, kā atkal rakstīs prese � Un tā es kāp�u. Un es pierādī�u visiem, ka neesmu ne par ka�peiku sliktāka ne par Inesi, ne Valdu, ne Veltu, ne Rasmu � Nē! Labāka! Es izsitī�os caur �iem biezajiem talantu d�ungļiem! Ja es nespē�u būt pirmā, tad ta�u vispār nemaz nebija vērts sākt. Un tagad �is Alberts Zvans ir klāt. Izcils, talantīgs ārsts. Dro�i vien kādreiz būs akadēmiķis. Jau toreiz, kad vēl sagājos ar Viesturu, viņ� man mēģināja pievērst uzmanību, nekad neslēpa, ka es vi�ņam patīku. Tagad Alberts atkal mani uzmeklējis. Ko tas varētu nozīmēt? Interesanti, vai viņ� vēlreiz man piedāvās braukt sev līdzi uz māju?

Acis neatvērusi, Baiba sāka skaļi skaitīt kadu sen dzirdētu, tomēr atmiņā iegūlu�u dzejoli:

� Es adu tev pūkainu �alli

no pūkainiem mākoņiem.

Es gaidu tevi.

Varbūt tu reiz atnāksi

strauj� tāds un neatvairāms kā vēj�.

Tad �alli tev dāvinā�u,

lai siltāk tev, vējam,

pa pasauli klīstot.

Aizvien vēl es tevi gaidu

un adu tev pūkainu �alli

no pūkainiem mākoņiem.

Aizvien tu vēl nenāc.

Būs jāizārda tā �alle

un jāpalai� atpakaļ debesīs.

2ēl, tāda skaista un silta �

Da�us brī�us automa�īnas kabīnē valdīja klusums, tad Baiba sajuta, ka viņas plecam pieskaras Alberta roka.

���� Kur jūs dzīvojat?

Baiba satrūkās. Viņa bija gaidījusi pavisam ko citu.

����������� Tālu, � viņa klusi atbildēja. � Otrpus Daugavai, tālā pil�sētas nomalē. Varbūt nemaz nav vērts.

����������� Nekas, nekas, � Alberts atteica. � Es jūs aizvedī�u līdz pa�ām durvīm.

Atkal abi kādu laiku klusēja. Ma�īna �ķērsoja pilsētas centru un uzbrauca uz Oktobra tilta. Baiba nolaida zemāk sānu logu, un kabīnē strauji ieskrēja vēj�. Ar vējā plīvojo�ajiem matiem, skumjo seju un baltajām, koptajām rokām uz krūtīm viņa tai brīdī izskatījās pēc kādas seno mākslinieku gleznās attēlotas madonnas.

����������� Un tomēr, Baiba, neizārdiet �alli, � viņ� negaidīti teica. � It sevi�ķi, ja tā �oreiz ir iznākusi tik skaista un tik silta. Kas zin, varbūt noderēs.

Pagriezusies pret Albertu, viņa vērīgāk ielūkojās vīrie�a sejas izteiksmē, asajos vaibstos.

���� Jums? � viņa drastiski ieteicās.

����������� Var man, var arī kādam citam, � viņ� attrauca pasmieda�mies. ■� Kāda tur starpība?

���� Starpība ir liela.

Alberts nez kādēļ strauji samazināja automa�īnas ātrumu.

���� Jūs esat pārliecināta?

Novērsusi skatienu, Baiba ziņkāri paskatījās uz otru pusi. Kāda sarkana gaisma! Lēca saule. Un iela un aiz ielas mājas, un aiz mājām koki, un aiz kokiem mākoņi, un aiz mākoņiem debesis nokrāsojās spilgti sarkanā krāsā. Baibai �ķita, ka viņa ar debe�sīm saplūst vienā veselā un jaunā atblāzmā. Un �ī gaisma sildīja.

��� Jūs vēl joprojām operējat? � Baiba painteresējās.

����������� Jā. Tikai tagad es jau esmu nodaļas vadītājs. Lasu arī lek�cijas.

���� Un zinātnē?

���� Jā. Esmu zinātņu doktors.

����������� Jūs esat precējies? � viņa ar interesi uzdeva vēl vienu jau�tājumu.

���� Iz�ķīries. Pagā�gad. Esmu brīvs.

Ilgu brīdi viņi brauca klusēdami. Rīgas blāzma auga un pletās arvien lielāka.

���� �eit, lūdzu, apturiet, � Baiba teica. � Mēs esam atbrauku�i.

Ielas kreisajā pusē, da�u ozolu un līku, vecu koku ieskauta,

rēgojās pelēka divstāvu koka māja, kurai vēl visi logi bija tum�i.

����������� Jūs esat apmierināts? � Baiba pavaicāja, dro�i vien gribē�dama kaut kā pateikties par kopā pavadītajām stundām.

���� Es jums pateicos par �o vakaru.

���� Skaists vakars.

���� Tas tomēr ir maz �

���� Jau tik ilgi esam divatā!

����������� Brauksim pie manis! � Alberts pasmaidīja un ar labo roku pievilka Baibu sev tuvāk. � Es jūs uzcienā�u ar visīstāko turku kafiju.

Baiba mirkli vēl domāja, lai gan patiesībā bija jau izlēmusi. Paskatījusies uz māju un sava dzīvokļa tum�ajiem logiem, viņa tomēr ar zināmu sarūgtinājumu atskārta, ka pa visu nakti un �īm rīta stundām ne reizi nebija atcerējusies Regnāru, savu vīru.

���� Pateicos, � viņa klusi teica. � Jūs esat ļoti laipns.

����������� Varbūt citvakar? � Alberts neatlaidās, un viņ� pilnīgi fiziski juta, kā negribētos, ka Baiba aiziet.

Ari Baiba sajuta kaut kādu nenoteiktību, neziņu, un viņa atkal da�us mirkļus svārstījās, it kā meklēdama vispareizāko atbildi.

����������� Uz redzē�anos! � beidzot viņa pateica un izkāpa no ma�ī�nas.

Regnārs Brints bija atmodies. Viņ� ieklausījās da�ādajās ska�ņās, kas spiedās iek�ā, kas līda gandrīz sienai cauri. Viesnīcas gaitenis modās lēnām. Jau sāka staigāt agri cēlu�ies iebraucēji, skaļi sarunājās apkopējas, dobji klaudzēja durvis, spalgāk iezva�nījās telefons, dūca putekļu sūcējs, kāds apstājās iepretim durvīm un nejēdzīgi ilgi klepoja.

Pa logu plūda drēgnums. Viņ� palēkāja uz vietas, palocījās, lai ķermenis ātrāk atgūtu elastīgumu, tad skatījās laukā pa logu. Cil�vēki steidzās uz darbu. Klusi aizdūca tramvajs. No ostas līdz vies�nīcai �Līva� rīta skaidrajās debesīs skanēja saraustītas, spalgas kuģu sirēnu skaņas. Jūras tuvums atgādinājās ar stipru viļņu du�noņu. Reizēm logā ieskrēja silts, bet ass un mikls rietumvēj�. Tur�pat laukuma priek�ā laidelējās balo�i un kaijas, skaļi ķīvējās, pa baru skraidīja divi pelēki suņi. A! Viens suns gan bija ar brūniem sāniem. Un tas izskatījās diezgan jocīgi.

Regnārs rūpīgi nomazgājās, izmantodams viesnīcas komfortab�lās vannas ierīces, apģērbās un nokāpa pirmā stāva kafejnīcā pa�ēst brokastis. Viņ� pasūtīja divas tasītes melnas kafijas, auksto gaļu, vārītu olu un da�as maizītes. Gar�oja labi. Pēc tam Regnārs avī�u kioskā nopirka abas latvie�u rīta avīzes, uzkāpa atkal cetur�tajā stāvā un iegāja savā vienvietīgajā numurā. Bija gandrīz vai mājīgi. Otra literārā tik�anās Liepājā ar pedagoģiskā institūta studentiem paredzēta tikai pulksten �etrpadsmitos. Viņ� aizsmē�ķēja cigareti, laiski un tīksmi atlaidās uz dīvāna un sāka pavir�i pārlasīt jaunākos notikumus. Bet domas gan visu laiku vilkās prom: ko Baiba pa�laik dara?

Ielocījis �Cīņu� un �Padomju Jaunatni� vienā kopējā astoņlap- pu�u, kā teikt, dubultnumurā, viņ� avīzes nolika sāņus, jo arvien neatlaidīgāk Baiba, mīļā sieva, nāca prātā, it kā atgādinādama savu klātbūtni.

Vai Baiba kādreiz kļūs mans draugs? Vai mēs kādreiz būsim tuvi, tik ļoti tuvi, ka pat īslaicīga �ķir�anās mums �ķitīs neiztu�rama, nevajadzīga, nesaprotama? Vai mēs kādreiz kļūsim viens otram tik nepiecie�ami, lai pat �āds skaists, saulains rīts bez tevis un tev bez manis �ķistu galīgi tum�s, auksts un nevajadzīgs?

Būtu ta�u neizsakāmi jauki! Patiesi! Lai nāk idille! Vārda vis�labākajā nozīmē. Tikai �ādas saskaņas gadījumā ir vērts diviem cilvēkiem mēģināt dzīvot kopā. Ja vienu dienu mierīgs un vienal�dzīgs varu sagaidīt bez tevis un tu bez manis, tad kaut kas jau ir salūzis. Kaut kas jau ir pazudis. Kaut kas jau ir aizlidojis. Kā putns, kam pa�am savi spārni.

Pēc tam viņ� piecēlās, sāka strauji un nervozi staigāt pa istabu, pārdomādams savas rakstī�anas pēdējos gadus, savu nupat pa�beigto darbu pie romāna, kuram viņ� bija devis tik smagu nosau�kumu: �Atceries nāvi�. Vai tas būtu brīdinājums? Kam?

�Pareizi. Viss ir ļoti pareizi. Tāpēc ka smagi. Tā es domāju. Un tie�i tā arī uzrakstīju. Esmu pārliecināts, ka mākslas galveno pamatu veido cilvēks, viņa dzīve, cilvēku attiecības. Arī rakst�niecības mākslai � literatūrai � jāattēlo cilvēks, viņa jūtu pa�saule un tie noslēpumainie vai atklātie domu, tieksmju un kais�lību procesi, kas �ai pasaulē valda. Tāpat esmu stingri pārlieci�nāts, ka �odien literārajā darbā nebūtu lielas vajadzības atklāt un patēlot cilvēka ikdienas solus, dro�i varētu iztikt gan bez varoņu vārdiem, gan izskata un apģērbu apraksta. Tas viss ir lieks, nevajadzīgs. Rakstniekam jāattēlo galvenokārt cilvēka dzī�ves galējā saspringuma momenti, cilvēka domu, uzskatu un jūtu ra�anās vai izbeig�anās robe�pakāpes: drosme, naids, mīlestība, izmisums, sāpes, dzīvotgriba, laime, pateicība, cieņa viskoncen- trētākajā izpausmē.�

Regnāram Brintam jau no literārās darbības pa�iem sākumiem, kas bija strauji talantīgi, radās daudz nelabvēļu, skauģu, pat pārs mū�īgo ienaidnieku. Kritiķi ne�ēloja ne laiku, ne rakstāmdaiktus, nedz arī savu profesionālo �ulti, lai jauno rakstī�anas censoni mēģinātu atgriezt pie tādu literatūras darbu radī�anas, kas, pēc viņu sapra�anas, nu būtu vienīgi pareizie. Regnārs tomēr stūrgal�vīgi gāja savu ceļu. Varbūt tā bija milzīga pa�pārliecinātība, var�būt tas bija liels egoisms vai spītība? Bet Regnārs Brints nekādi negribēja atkāpties no saviem uzskatiem, novirzīties no aizsāktās jaunās literārās cirsmas. Skaidas lēca, un da�a trāpīja bargā un vērīgā acī, bet darbs dara darītāju. Viņ� jau no pa�a sākuma intuitīvi nojauta, ka jārada romāni un stāsti, nepakļaujoties nekā�diem konjunktūras apsvērumiem, ne personiskiem, ne draudzīgi ieteiktiem, pilnīgi jāatsakās no spridzīgiem citu ieteikumiem, pa�mācībām, prasībām. Ir jārada tikai tādi darbi, pēc kuriem cilvēks �odien izjūt garīgas slāpes. Darbi, kuros būtu patiesi attēlota mūsu dzīve, cilvēku alkas pēc miera, laimes un mīlestības, darbi, kuros būtu atsegta laikabiedra dvēsele.

Kā redzams, Regnāram Brintam bija uznākusi kārtējā pārdomu stunda. Vienatnē, tālu prom no mājām, kurās viņ� vienmēr bija kā saaudzis ar rakstāmgaldu, kilometriem attālinājies, viņ� spēja labāk izsvērt. Un tāda krustu �ķērsu apcerē�ana lieti noderēja literārās priek�pusdienās, literārās pēcpusdienās un literāros vaka�ros. Tas bija jau zināms no pieredzes.

�oreiz Regnāru Brintu gaidīja studenti. Tāpēc viņ� ar lielu atbil�dību pārvētīja savus domugraudus, lai labāko sēklu pilnām sau�jām izsētu tiem, kas būs atnāku�i.

Vagona riteņi vienmērīgā ritmā skaitīja noskrietos kilometrus, un pasaule lēnām grima miegā. Regnārs stāvēja gaitenī pie loga un nopietns raudzījās nakts biezajā tumsā. Varēja neskaidri no�jaust, ka garām slīd me�s, ka te parādās un atkal pazūd ceļi, parei�zāk sakot � krustceļi, un tikai paretam tālumā iemirdzas vientuļu māju ugunis.

Regnārs izsmēķēja cigareti līdz filtram, vēl brīdi uzkavējās gai�tenī, tad pieturēdamies, jo vilciens nesās kā nokavējies, slie�u salaidumos vagoniem svaidoties, lēnām atgriezās kupejā. Viņ� nebija gribējis Liepājas viesnīcā pavadīt vēl vienu nakti un pēc tam agri no rīta lidot ar lidma�īnu. Agri no rīta viņ� jau būs mā�jās! Regnārs apsēdās uz savas jau uzklātās guļvietas un, ātri izģērbies, palīda zem segas. Arī ceļabiedrs, pagriezis seju pret sienu, jau gulēja. Riteņi turpināja skandēt savu vienmuļo dziesmu, un Regnāra acu priek�ā vēlreiz pazibēja Liepājā aizva�dītās dienas, draudzīgā un siltā uzņem�ana, studentu jautājumi, tīrais jūras gaiss un pati jūra, un senā bāka, un vecais Liepājas tramvajs, un tālie kuģi. . . Pēc tam Regnārs jau kuro reizi atcerē�jās Baibu, un viņam kļuva �ēl visa aizgāju�ā laika, pamazām izzū�do�ās mīlestības, un Regnārs kādus mirkļus ar cerībām iedomā�jās, ka beidzot viņiem ta�u būtu vajadzīgs bērns, kaut viens bērns un varbūt tas viņus atkal spētu saistīt tik cie�i, kā ilgas pēc mīles�tības viņus bija tuvināju�as, saradināju�as, kopā sēju�as pirmajā laikā.

Tad Regnārs strauji sakustējās, viņu pakāpeniski pārņēma neiz�skaidrojams nemiers, viņ� pagriezās uz sāniem un pustumsā ne�skaidri ieraudzīja, ka otrs pasa�ieris, zemu pārliecies pāri savai guļas vietai, ar dīvaini sastingu�u skatienu ziņkāri veras viņa sejā, meklējot acis.

Regnārs ātri iededza gaismu un piecēlās sēdus.

���� Vai kas noticis? � viņ� iesāka. � Slikti?

Vīrietis ilgi neko neatbildēja. Sve�ajam varēja būt ap gadiem piecdesmit, viņa galvu sedza paplāni mati, bet sadrūmu�o seju � sirma bārda, kas pa�reiz vizēja kā spodrināts sudrabs. Sarkanās, zemu atkāru�ās ausis �ķita uztveram vissīkāko troksni. Plati atples�tajā mutē, kas smagi un saraustīti elpoja, rēgojās dzelteni zobi. Regnārs joprojām vēl skatījās uz �o nesimpātisko cilvēku un ne�spēja saprast, kas �o vīru un viņu pa�u bija tik pēk�ņi iztraucējis.

���� Melnais atkal bija atnācis, � sve�ais klusi nomurmināja, un viņam viegli drebēja gan lūpas, gan rokas. � Tu viņu redzēji?

����������� Nē, � Regnārs atbildēja un atlaidās guļus. � �eit neviena bez mums nebija.

���� Tu jau neredzēji, � sve�ais tiepīgi sacīja. � Tu ta�u gulēji.

���� Es biju nomodā, � Regnārs teica.

����������� Nebiji vis. � Sve�ais purināja galvu. � Es visu novēroju, es dzirdēju, kā tu aizmigi, un tie�i tad jau arī viņ� atnāca. Viņ� speciāli gaidīja, kad tu beidzot aizmigsi, un viņ� nāca klusām, lai nevienu neuzmodinātu.

����������� Kas tas ir par cilvēku? � Regnārs ieinteresēts jautāja un, vēlreiz rūpīgi ieskatījies vīrie�a sejā, sāka nojaust patiesību.

����������� Cilvēks melnā apmetnī, ar baltu cepurīti galvā, � pasa�ie�ris skaidroja un izbijies lūkojās apkārt. � Viņ� pie manis nāk katru nakti.

����������� Nu jau vairs nenāks, � Regnārs teica un mierino�i pasmai�dīja.

����������� Kas zin, kas zin� Tas melnais pie manis nāk jau divdes�mit astoņus gadus.

���� Kādēļ?

����������� Tu tikai nenodzēs gaismu! � sve�ais iekliedzās. � Lai deg! Lai deg visu nakti! Tad viņam būs bail atgriezties. Dzirdi? Mel�nais nāk tikai tumsā.

���� Labi. Gaisma mani netraucē.

���� Bet mani ļoti traucē. Nekādi nespēju aizmigt.

���� Tad varbūt tomēr nodzēst?

���� Nē!

����������� Nu labi, � Regnārs teica un smagi nopūtās. Viņ� saprata, ka no gulē�anas nekas neiznāks, piecēlās, apģērbās un izgāja va�gona gaitenī izsmēķēt cigareti. Garastāvoklis kļuva arvien slik�tāks. Stipri sāka sāpēt galva. Vilciens spēji nobremzēja, Regnārs pieplaka pie loga, bet neko nespēja saskatīt. Da�as spuldzes ap�gaismoja vienīgi tum�as sliedes. Stacija atradās dzelzceļa otrajā pusē. Kad Regnārs atgriezās kupejā, viņa kaimiņ� vēl joprojām sēdēja tai pa�ā neērti sastingu�ajā pozā.

����������� Vajadzētu tomēr nosnaust, � Regnārs sacīja. � Līdz Rīgai vēl tālu.

Pasa�ieris paskatījās pulkstenī.

����������� Jābrauc � �etras stundas piecdesmit se�as minūtes un astoņ�padsmit sekundes, nu jau se�padsmit, nē, �etrpadsmit�

����������� Jūs esat ļoti precīzs, � Regnārs teica. � Varbūt strādājat par grāmatvedi?

Sve�ais pakratīja galvu, tad spēji pieliecās uz Regnāra pusi.

����������� Voldemārs Vītols, piecdesmit divus gadus vecs, �ķīries, � viņ� galanti stādījās priek�ā. � Grāmatvedis diem�ēl neesmu.

Manos amata pienākumos ietilpst� Nu, kā tev labāk lai pa�stāstu � Es strādāju par liftnieku Lielajā Sadales Punktā.

����������� Kur kur? � Regnārs sarāva uzacis, noguris apsēdās un ne�nolaida acis no tagad tik saulaini smaido�ās kaimiņa sejas. � Kaut ko tādu es dzirdu pirmo reizi.

����������� Nevar būt. � Voldemārs neticīgi kratīja galvu. � Es tur strādāju jau divdesmit astoņus gadus, un Lielo Sadales Punktu ta�u pazīst visi! Ak, piedodiet! Jūs vēl ne. Jums vēl tikai būs iespēja ar to iepazīties. � Viņ� pasmaidīja. � Dzīvojiet vesels!

���� Kas tad tur īsti notiek? � Regnārs ziņkāri iekārtojās ērtāk.

��� Jauka vietiņa, vai ne?

���� Tā nu es gan neteiktu. � Voldemārs lēni pa�ūpoja galvu.

����� Tad jau drīzāk neiedomājami smirdīgs ūķis. Visi nomiru�ie stāv milzīgi garās rindās, strīdas, da�reiz pat sakaujas. Un tad viņi pa vienam ieiet Lielajā Zālē, tur ir arī vēl tāda mazāka zāle � Un pēc tam jau kur kurais. Hi, hi� Vienus es vedu uz aug�u � uz bagātajiem Saules Dārziem, citus atkal lejā � uz aukstajiem un mitrajiem Akmens Pagrabiem.

���� Vai tur darbojas kāda komisija?

���� To nu gan es nezinu.

���� Kas tad pieņem iz�ķiro�o lēmumu?

����������� Manuprāt, neviens. Katrs, kas iziet caur Lielo Zāli, bet � it sevi�ķi � caur Mazo Zāli, jau skaidri zina, kurp doties: tur esot tādi knifīgi svari, uz kuriem uzliekot mūsu dvēseles. Apjēdz, cik viltīgi iekārtots? Un tur esot arī da�i spoguļi. Tie parādot visu līdz pēdējai vīlītei, saredzama katra mūsu sirds �ūniņa. Un tad jau skaidrs: baltie aug�ā, melnie apak�ā.

���� Darba ir daudz?

���������� Tikai uz leju, brālīt, galvenokārt tikai uz leju! Uz aug�ē�jiem stāviem man ir nācies braukt gau�ām reti. Bet tas ir ļoti labi, tas man patīk. Sādā sakarībā es varu viegli �o to piepelnīt klāt. Ar da�iem, kuri man iepatīkas no pirmā acu uzmetiena, aprunājos sirsnīgāk. Ja viņi ir maksātspējīgi, vedu aug�ā.

���� Cik tad par to prasāt?

����������� Kā nu kuro reizi. Kā sarunājam. Lēti tas nav. Hi, hi� Bet kā tad tu domā? Vai tu vispār apjēdz, kāda milzu starpība aug�ai un apak�ai? Ja nebūsi galīgs muļķis, tu novilksi pēdējo kreklu, lai tikai varētu pacelties kaut vienu stāvu augstāk!

����������� Tad tas ir ļoti netaisnīgi. Kāda velna pēc tad ir vajadzīgas tās Lielās Zāles, tie knifīgie svari, mūsu dvēseles un sirdis, mūsu labie un sliktie darbi, ja viss galu galā tomēr atkarīgs no tevis, liftniek, un no mana krekla?

Voldemārs Vītols sāka skaļi smieties.

���� Bet pasaule tā ir iekārtota. Nerunāsim par atsevi�ķiem izņē�mumiem, bet ir ta�u pilnīgi skaidrs, ka cilvēku lielum lielākajai daļai viņu dzīvē pats galvenais tomēr ir tas, lai vispirms labi klā�jas man pa�am. Hi, hi� Un tikai pēc tam, ja kaut kas atliek, arī citiem, par piemēru, tev. Hi, hi�

���� Un tas jūs apmierina?

���� Pat ļoti! Ja es strādātu kādu citu darbu, es pret to visu skaļi protestētu. Bet pa�laik liftnieka darbs ir ārkārtīgi ienesīgs. Un es klusēju. Hi, hi. .. Jo man ir labi.

���� Bet vai tu, vecais blēdi, neesi padomājis, ka tevi var kādreiz arī atlaist?

���� Esmu domājis. Esmu. Kā tad nu ne! Ikviens daudzmaz gudrs cilvēks alla�iņ padomās par savu nākotni un apsvērs visus iespē�jamos variantus. Ja mani atlaidīs no liftnieka pienākumiem, es par katru cenu pacentī�os iekārtoties darbā pie svariem. Es kļū�u par svērāju. O, atklāti sakot, tas ir visas manas dzīves sapnis! Kļūt par svērāju! Hi, hi� Tu saproti, kādas iespējas paver �is amats? Es pats zināmā mērā tad līdzinātos svētajiem, jo tad es noteik�u, kāda ir tava dvēsele, cik smagi ir tavi padarītie vai ne�padarītie darbi, cik sver tavs godīgums, cik patiesa ir tava labes�tība un cik viegli tev ir bijis dzīvot. Es bū�u varens, jo manā pārziņā atradīsies atsvari un tikai es tos lik�u uz svariem. Es! Hi, hi� Visi to zinās! Un kas negribēs doties lejup � Tu jau laikam saproti. Neviens nekad negrib doties tur, lejā.

���� To es saprotu, bet tomēr līdz �im es kaut kā stingri vien biju pārliecināts, ka vismaz pēc nāves mēs kļūsim pilnīgi vienlīdzīgi, ka vismaz tad mums beidzot pavērsies vienādas izredzes.

���� Hi, hi� Tie�i tur notiek vēl smalkāka �ķiro�ana nekā �eit!

���� Tātad glu�i bez nozīmes tas viss, ko mēs dzīvē izdarām vai neizdarām, tomēr nav?

���� Protams, cilvēk, protams! Nekas uz �īs pasaules nenotiek tikai tāpat vien, par baltu velti, un pat kaķa sūdam ir kaut kāda nozīme!

���� Ko tu tam Melnajam cilvēkam es pāri nodarījis?

���� A, tas ir sens notikums, ļoti sens. � Viņ� sadrūma, paklu�sēja, tad sāka stāstīt: � Tas notika pirms divdesmit astoņiem ga�diem, kad tikko biju sācis strādāt uz lifta. Es viņu apkrāpu. Viņ� bija labu labais cilvēks, viņa dvēsele bija tīra un balta, uz tās nebija ne mazāko traipu, un viņam, bez �aubām, tūlīt ar lieliem godiem un svinībām ierādīja vietu pa�ā augstākajā stāvā. Bet man tas nepatika. Es pret viņu izjutu velni�ķīgu skaudību, jo man pa�am bija ierādīta vieta tikai vienu stāvu augstāk virs auksta�jiem Akmens Pagrabiem. Es visu dzīvi esmu bijis niecība, pelēka viduvējība, bet, sācis Lielajā Sadales Punktā strādāt par liftnieku, es pēk�ņi sajutu savas personības nozīmīgumu. Tagad es ta�u atra�dos pie visiem tiem svarīgākajiem slēd�iem un svirām! Hi, hi� Tāpēc ar milzīgu baudu es to labo cilvēku vedu tie�i uz visdziļā�kajiem pagrabiem. Bet viņ� tomēr nez kā ātri no turienes izspruka laukā. Gadās. Un tagad viņ� mani nepārtraukti vajā. Nedod miera. Laikam grib atriebties.

���� Bet kas notiktu, ja pamēģinātu strādāt godīgi? Ja jūs visus vestu tikai uz turieni, kur tie ir nozīmēti? Ja jūs, uzdienējies par svērāju, visus svērtu ļoti precīzi? Vai jums ne�ķiet, ka tad daudz kas mainītos uz labo pusi? Ka tad mums visiem būtu labāka, dro��āka un taisnīgāka dzīve? Kaut arī pēc nāves.

���� Neap�aubāmi, brāl, neap�aubāmi! Hi, hi� Bet neesmu pār�liecināts, vai tikpat godīgs kļūs arī jaunais liftnieks, kas nāks manā vietā, vai tikpat godīgi būs Mazās un Lielās Zāles pārziņi, vai tikpat godīgs būs arī kurinātājs, rindu skaitītājs, mehāniķis, kur� katru dienu pārbauda un noregulē svarus. Un es nekad, tici, cilvēk, nekad nevarē�u būt simtprocentīgi pārliecināts, vai arī dievs � tas ir, mūsu priek�nieks � galu galā nevadās pēc savtī�gām interesēm.

���� Skumji.

���� Es jau arī to saku. Pagaidām vienmēr atrodas kāds negodī�gais, kas �o spēlīti izjauc. Un tādēļ vienam pa�am būt labam nav ne mazākās jēgas.

���� Tomēr, liftniek, tomēr! Iedro�inies!

Voldemārs Vītols �aubīdamies grozīja galvu un nervozi brau�cīja garos bārdas rugājus. Viņa skats bija izklaidīgs, acis tā vien lēkāja uz visām pusēm.

Regnārs piecēlās, sameklēja cigareti un gāja uz durvīm.

���� Tomēr, � viņ� klusi atkārtoja izejot. � Kaut vai tādēļ vērts pamēģināt, lai mēs naktīs vismaz varētu mierīgi gulēt, lai neras�tos bailes, ka atnāks cilvēks melnā apmetnī, ar baltu cepurīti galvā.

Kad Regnārs Brints atslēdza dzīvokļa durvis un iegāja savās mājās, viņ� sajuta lielu prieku un atvieglojumu. Tā tas bija vien�mēr, kad viņ� atgriezās no kāda ilgāka brauciena. Jā, ne pārāk grezna un pla�a, bet tā tomēr bija vieta uz �īs pasaules, silta un pierasta vieta, kur esi dzimis, kur pavadījis gandrīz vai pusi sava mū�a un kur paveikts viss līdz�inējais darbs.

Gaisā virmoja stipras, mazliet rūgtenas smar�as. Regnārs pa�vēra istabas durvis un vērīgi ielūkojās puskrēslā. Baiba kaut ko klusi noņurdēja, mazliet sagrozījās, bet acis pat nepavēra. Turpat uz krēsla diezgan nevērīgi bija nosviesta sarkanā vakarkleita, sagumzījusies apak�veļa, bet zeķes un kurpes aizslīdēju�as zem dīvāna. Viņ� uzmanīgi aizvēra durvis, gaiteņa stūrī klusām nolika ceļasomu un iegāja virtuvē. Bridi pastavejis pie gāzes plīts, viņ� uzlika vārīties tējas ūdeni, bet pats pa to laiku nomazgājās. Pēc vieglajām brokastīm viņ� iegāja savā darbistabā, apsēdās senat�nīgajā atpūtas krēslā blakām rakstāmgaldam un gandrīz tai pa�ā mirklī aizmiga.

Atmodināja saule, kas jau bija pacēlusies krietni augstu virs māju jumtiem, juzdamās it lieliski skaidrajās debesīs. Varbūt atmodināja troksnis, kad istabā ienāca Baiba, jo durvju rokturis noklik�ķēja spalgi. Viņa jau bija saģērbusies uz promie�anu un izskatījās skaista. Regnārs vēl ieraudzīja, ka viņa stāv kā sve�a, tikai durvis pavērusi, lai atkal ar steigu aizietu.

���� Labrīt, � Baiba teica. � Es sapratu, ka tu atgriezīsies ar lidma�īnu, un nemaz nepadomāju par brokastīm.

���� Es jau iekodu, � Regnārs sacīja, paberzēja acis un izstai�pījās. � Tātad mazliet tomēr gaidīji?

���� Nemaz, � viņa salti atbildēja. � Kaut kā neiznāca laika.

Regnārs iekoda lūpā. Pārsteigumā tas nemaz nelikās sāpīgi.

Drīzāk jau sāpes varēja rasties no domas, kāpēc sieva tik sasa�lusi stāv, kā no ledusskapja izņemta. Labi, ka vēl atbild.

���� Kā pagāja pirmizrāde?

���� Lieliski! � Baiba iesaucās un tikai tagad pirmo reizi pasmai�dīja. � Tas bija kaut kas vienreizējs! Visa izrāde nogāja gludi, nebija ne mazākā misēklī�a, un es spēlēju ar iedvesmu un nepie�redzētu pacēlumu� Varbūt tā man nekad vairs neizdosies. Aplausi negribēja rimties, mēs laikam nācām klanīties padsmi�tiem rei�u. Man tika visvairāk ziedu. Bet pēc tam bija jautra balle. Visas dāmas ieradās greznos vakartērpos�

���� � un kungi melnās frakās.

No Baibas sejas pēk�ņi nozuda apburo�ais smaids, un viņa vēl vēsāk paskatījās uz vīru.

���� Tu smejies?

���� Nenāk ne prātā, � Regnārs nopietns atbildēja. � Tie�i ot�rādi. Man bie�i kļūst skumji, it īpa�i tad, kad izcel savus panā�kumus, visvairāk akcentējot klanī�anos un apjūsmo�anu. Kāpēc tev pazūd īstās vērtības? Kā tu vari spēlēt? Tu nepārtraukti kla�nīdamās apjūsmo gan sve�us, gan pazīstamus: tam pieder ārzemju automa�īna, tas savukārt ir slavens, tam pieder liels dzīvoklis, tas būvē vasarnīcu, tam atkal pilnas kabatas ar naudu� Vai tev neliekas, Baibiņ, ka tu pārāk aizraujies ar cilvēku dzīves ārējo atribūtiku?

�� Tāds ir dzīves standarts.

���������� Tas nav standarts. Dzīves butaforija, � Regnārs nicīgi atteica.

����������� Jā, varbūt, � Baiba piekrita. � Toties viegli nicināt naudu un mantu, ja pa�am tās nav. Paskaties uzmanīgāk, un tu noteikti pamanīji, ka tu ta�u visu laiku spēlē uz galīgi tuk�as skatuves! Un arī skatītāju zālē neviena nav.

���������� Tā nemaz tik tuk�a nav, � Regnārs sacīja. � Tur sameklē�jams viss, kas man �ai dzīvē vajadzīgs, � mans darbs un tu.

����������� Bet man, Regnār, tas ir nepietiekami! Sīs smalkās vārdu kombinācijas. � Baiba pienāca pie rakstāmgalda. � Tu vari sa�prast?

Regnāram vairs negribējās runāt par �o tematu, viņ� vienkār�i gribēja apmīļot sievu, un viņ� piecēlās no sava senatnīgā atpūtas krēsla, piegāja pie Baibas, to viegli apskāva un noskūpstīja.

���� Es ilgojos pēc tevis. Tur un te.

����������� Tev tur Liepājā gāja interesanti? � Baiba vaicāja, palik�dama tikpat nepieejama, saīgusi un neapmierināta.

����������� �ādas tik�anās reizes, lai gan ir visai patīkamas, tomēr pa�matīgi nogurdina. Bet arī tas pieder pie mana darba.

����������� Paklausies, � Baiba ieinteresēta ieskatījās vīra acīs, � tev par to maksā?

���� Jā.

���� Daudz?

���� Tam nav nekādas nozīmes. Mēs ta�u nebraucam naudas dēļ.

���� Nū! Pasaki gan! Cik tu dabūsi?

����������� Literatūras propagandas birojs man par �o braucienu samak�sās �etrpadsmit rubļus un septiņdesmit piecas kapeikas.

Baiba lēnām atraisījās no Regnāra skāviena un bezgala pār�steigta, gandrīz vai satriekta skatījās viņa sejā.

����������� �etrpadsmit� septiņdesmit piecas � � viņa klusi atkār�toja. Tad bez skaņas vēl vairākas reizes noplātīja muti.

Smiekli iekrita visos istabas kaktos, atsitās pret loga rūtīm un nosēdās uz lustras. Baiba atkāpās vairākus soļus uz istabas vidu: viņa smējās skaļi, histēriski. Viņa smējās ļoti ilgi. Regnārs bija pārliecināts, ka viņa to tī�i uzspēlē, lai kaitinātos, bet Baiba negai�dot apklusa, un viņas acīs uzliesmoja bezgalīga no�ēla, kuru maz�liet vēlāk nomainīja atklāts nicinājums.

Baiba, tikko ienākusi teātri, piezvanīja tūlīt ar steigu no de�u�ranta telpas; viņa bija uzbudināta, satraukusies un pat īsti nezi�nāja, ko �ai brīdi gribētu izdarīt. Viņai nez kādēļ likās, ka ir ne�taisni apvainota, aizskarta un pazemota. Varbūt, ja viņa nebūtu satikusi Albertu Zvanu, nekas sevi�ķs tā arī nebūtu noticis. Katrā ziņā viņa tik asi un sāpīgi nereaģētu uz �o jau agrāk zināmo faktu par Regnāra uzstā�anās apmaksu, bet tie�i Alberts Zvans viņai vakar parādīja pasauli glu�i no citas puses, atklāja visu Regnāra Brinta dzīves �aurumu, nomāco�o vienmuļību. Ārsts, kā diagnozi noteicot, atgādināja, kas slimniekam darāms, lai ātrāk nokļūtu pie tām ro�ainajām durvīm, kuras viņa jau sen tik ļoti vēlējās vērt vaļā.

���� Trīsdesmit tre�ā nodaļa, � vada viņējā galā atskanēja pa�rupja sievietes balss.

���� Lūdzu, dakteri Albertu Zvanu! � Baiba nepacietīgi pavē�lēja.

���� Es apskatī�os, � sieviete neapmierināta tikpat nepacietīgi atcirta un nolika klausuli uz galda. Uzreiz varēja sadzirdēt gan�drīz vai visus trīsdesmit tre�ās nodaļas trok�ņus, klusinātas cil�vēku balsis, bet tā balss, kuru viņa gaidīja kā glābiņu, neatska�nēja. Pēc brī�a ierunājās atkal tā pati sieviete.

���� Piezvaniet vēlāk, � viņa teica. � Dakteris Zvans pa�laik aizņemts.

���� Nē! � Baiba vīlusies gandrīz vai iekliedzās. � Man viņ� ir vajadzīgs! Es viņam varu zvanīt. . . Piedodiet. . . Viņ� man atjāva zvanīt jebkurā laikā . . .

Sieviete atkal nolika klausuli. Izskanēja steidzīgi soļi. Baiba paskatījās sāņus un redzēja, ka vecais de�urants Kārlis Suprais, kur� �ai teātrī bija nostrādājis visu savu garo mū�u, sēd viņai turpat blakus uz augsta, vecmodīga krēsla ar vecu, apbru�ātu samta spilventiņu virsū, nesteidzīgi no vestes kabatas izņem spo�i nopulētu sudraba pulksteni, atver vāciņu un skatās laiku. Mazajā telpā karājās vēl divi lieli sienas pulksteņi: viens � elektriskais, otrs � parastais. Interesanti, Baiba nodomāja, kādēj vecais Ka- �uks netic �iem jaunajiem � precīziem un moderniem pulkste�ņiem, bet skatās tikai savā laikrādī? Kādēļ mēs norobe�ojamies?

���� Jā, � beidzot klausulē atskanēja tikko pazīstama vīrie�a balss.

���� Tas esi tu, Albert? � Baiba satraukta pārvaicāja.

Alberts brīdi klusēja. Tad izlīdzinātā balsī jautāja:

���� Ar ko es runāju?

���� Ar Baibu Līci.

���� A! Nu, Baiba, protams! Tu nevari piezvanīt vēlāk?

���� Nē.

���� Kas noticis?

���� To es tev tagad nevaru pateikt.

����������� Labi. Bet tu man zvani tie�i pēc stundas. Labi? Dzirdi?! Tie�i pēc stundas! Es ļoti gaidī�u.

Ar lielu atvieglojuma sajūtu Baiba nolika klausuli, un viņai pēk�ņi kļuva tik labi, tik silti, ka viņa pat skaļi iesmējās.

Vienmēr labsirdīgais de�urants Kārlis Suprais sabozies paska�tījās uz jauniņo aktrisīti, pēc tam uz savu veco sudraba pulksteni, kura dēļ visi Rīgas kolekcionāri būtu gatavi vai nosisties, iebāza to vestes kabatā un neapmierināts noņurdēja:

����������� Kā tad! Visi tie rāda vienādu laiku, bet kaut viens būtu parādījis arī pareizo!

Bija jau vēls vakars, kad Baiba ar Albertu iegāja mazā, ļoti īpatnējā krodziņā. Pie masīviem, primitīvi veidotiem koka galdi�ņiem pa�reiz sēdēja tikai da�i apmeklētāji un nesteidzīgi tuk�oja glāzītes. Telpa atgādināja vienkār�u me�cirtēju būdiņu. Nedaudz pa labi telpas dziļumā dega kamīns, un no tā lēni uz izejas pusi plūda dego�as gaļas un rūgtenu dūmu smar�a. Klusinātā mūzika nomierināja.

����������� Pasakaini, � Baiba �ukstēja. � Es pat nezināju, ka Jūrmalā atrodama tik vientuļa vietiņa. Kur tu mani esi atvedis?

����������� Seit kur� katrs, kā mēdz teikt, netiek iek�ā, � Alberts atbil�dēja un jautrā noskaņā vēroja, ka Baibai tik vienkār�i spējis sa�gādāt lielu prieku.

���� Vieta izredzētiem?

���� Kaut kas tamlīdzīgs.

���� Es par to biju dzirdējusi.

���� Ko mēs dzersim? � Alberts apvaicājās.

���� �ampanieti. Tu neiebilsti pret �ampanieti?

���� Nē. Patiesību sakot, es neko stiprāku arī nevaru.

���� Vai tad mēs vēl kaut kur brauksim?

���� Jā.

����������� A, nu protams, � Baiba klusi noteica un atcerējās, ka Alberts viņu ta�u atkal vedīs uz mājām. Bet vieta, kur es pa�laik dzīvoju, nemaz nav manas mājas. Ak dievs! Tur man vairs nepa�tīk. Tur es nekad vairs negribētu atgriezties. Es ta�u varu ar sevi darīt, ko gribu! Ne ar kādu citu, bet pati ar sevi un savu dzīvi es ta�u varu beidzot izrīkoties, kā man patīk. Es vairs negribu dzīvot kā līdz �im! Alberts Zvans ir reizē tik nopietns un tik jautrs, viņ� laikam nekad neiegrimst dziļās filozofiskās apcerēs par cilvēku likteņiem, par cilvēku dzīves un esības jēgām. Alberts Zvans ir mierīgs. Viņ� ir tik elegants un mani atvedis uz �o kluso vietiņu. Es viņam atdo�os, protams, kādē^gan ne, kādēļ to neda�rīt, ja tas notiek tik romantiski skaisti? Ārsti to protot vislabāk. Nē, es jau neko nesaku, arī Regnārs bija labs, arī viņ� �o to zi�nāja no sare�ģītās mīlas mākslas, bet nenieka nesaprata no ma�nām dvēseles iegribām. Viņ� neko nesaprata. Viņ� vienkār�i ne�spēja sagremot manas vēlē�anās, manas prasības, tās viņam pat vēl tagad, kad viss mums sāk irt, ir sve�as un nevajadzīgas. Bet vai tad es kaut ko īpa�u gribēju? Dzīvot labāk, mazdrusciņ labāk! Lai Regnārs strādātu, kā strādā visi citi cilvēki, lai regulāri sa�ņemtu algu, lai mums būtu lielāks dzīvoklis, lai mums būtu mazāk rai�u. Kas tur slikts? Man neko nevar pārmest. Es izvēlos tādu ceļu� Viesmīlis jau atgrie�as ar �ampanieti. Cik jauki! Alber�tam Zvanam, kā jau ārstam, labam speciālistam, gan laikam nau�diņa nāk! Interesanti, vai viņ� kādreiz izdarījis abortus? Muļķī�bas! Ak, kādas gan muļķības reizēm nāk prātā! Tas varbūt laimes nojausmā? Bet viņ� patie�ām ir jauks. Un es viņu laikam varētu iemīlēt. Varētu. Jā.

Viesmīlis ātri servēja visai pieticīgu galdu, atkorķēja pudeli, viegli piepildīja glāzes un tikpat kā nemanot pazuda. Viņi saskan�dināja, lēnām, viens otram acīs vērdamies, dzēra un klusēja. Runāja tikai acis. Un tās bija aicino�as, piedodo�as, ziņkāres pilnas.

���� Brīni�ķīgi! � Baiba mazliet vēlāk teica. � Grūti pat iedo�māties, ko mēs patlaban darītu, ja man būtu jāspēlē visa izrāde.

���� Neko. � Alberts pasmaidīja. � Tagad es jau gulētu.

���� Bet mani virzītu ceļ� mājup. Cik labi, ka tu, Albert, nebiji aizņemts! Paldies! Citreiz tam varbūt nebūtu tāda nozīme. Bet tie�i �ovakar es ļoti nevēlos mājās. Tie�i �ovakar nevēlos.

���� Viss skaidrs, � Alberts klusi noteica. � Bet kā būs ar pārē�jiem vakariem?

��� Tas nav atkarīgs tikai no manis, � Baiba atbildēja un cerību pilna, drosmīgi, pat izaicino�i ieskatījās Alberta atklātajās acīs.

���� Viss skaidrs, � Alberts atkal nez kādēļ klusi noteica un ar savu plaukstu apklāja Baibas pirkstus. Viņa sajuta vīrie�a rokas siltumu. Un tas bija patīkami. Alberts pagrieza galvu sānis un saspringts skatījās kamīna virzienā, kur sausās �ķilas dega sprak��ķēdamas.

���� Par ko tu domā? � Baiba, mazliet noba�ījusies, atsāka.

����������� Par uguni, � Alberts klusi atbildēja. � Par mazliet dīvai�nām sakarībām mūsos un dzīvē. Paskaties! Lai liesma varētu pa�stāvēt, lai tā spētu dot siltumu, tai kaut kas noteikti ir jāiznī�cina � vai nu malka, vai ogle. Lai mēs varētu pastāvēt, mums savukārt jāiznīcina me�s, jāurbjas zemē un jānogalē da�as dzīvas radības. Visi �ie sare�ģītie dzīvības un nāves procesi viegli iekļaujas da�ās ķīmijas formulās. Bet nesaprotamāks jau �ķiet tas, ka daudzu jo daudzu cilvēku mīlestība spēj rasties un pastāvēt galvenokārt arī tikai uz savstarpējas iznīcinā�anas pamata.

���� Kādēļ to visu vajag tik dziļi?

����������� Nevajag, Baiba, nudien nevajag! � Viņ� labsirdīgi pasmē�jās. � Man vienkār�i tā iznāca.

���� Tu domāji par mums?

���� Mazliet.

����������� Mēs neko neiznīcināsim, � Baiba ātri sacīja. � Nevajag tā domāt. Mēs ta�u esam brīvi.

���� Es, � Alberts teica, � es esmu brīvs.

����������� Es arī, � pēc brī�a Baiba klusām, bet skaidri, gandrīz katru burtu uzsvērdama, noteica.

����������� Ja tu mani vēl atceries no agrākā laika � � Alberts atkal kļuva domīgs un vēl cie�āk saspieda Baibas pirkstus. � Es neko daudz neesmu mainījies. Tāpat kā toreiz, arī tagad man bie�i pa�tīk jautri padzīvot, man patīk ērtības, vispār esmu pieradis pie labiem dzīves apstākļiem. Man vienmēr ir patiku�as skaistas sie�vietes, ātri izbraucieni ar automa�īnu. Es bie�i varu būt vieglprā�tīgs, reizēm varu būt pat nekaunīgs, kā bezbēdīgs skolas puika varu izstrādāt vislielākās trakulības. Bet ir tādas lietas un noti�kumi, pret kuriem es izturos ar vislielāko cieņu un atbildību. Tev acīs milzu jautājums � Baiba! Mans darbs ir svēts un stāv aug�stāk par visu. Es katru dienu no rīta līdz vēlai nakts stundai re�dzu cilvēku sāpes un cie�anas. Un tādēļ, draudziņ, es negribētu, lai tie�i manis dēļ kādam cilvēkam kļūtu sliktāk. Esmu pieradis rīkoties otrādi: es cilvēkiem palīdzu. Tā ir mana profesija.

����������� �aubos, vai viņam kas sāpēs. Viņ� dzīvē atzīst tikai savu darbu.

���� Viņ� tevi nemīl?

���� Nē.

���� Tu par to esi pārliecināta?

����������� Pilnīgi. Kad vīrietis mīl, viņ� ta�u sievietes labā cen�as darīt visu iespējamo �

���� � un neiespējamo.

���� Kāpēc ne?!

���� Kas viņ� tāds ir? Aktieris?

���� Viņ� ir rakstnieks.

���� Kāds no iesācējiem?

���� Nē, Albert! Mans vīrs ir Regnārs Brints.

Alberts Zvans kļuva nopietns, un viņ� atkal sāka par kaut ko saspringti domāt.

����������� Tu interesējies par lasāmo literatūru? � Baiba sāka tinci�nāt, iedzēra da�us malkus �ampanie�a; Alberts Zvans bija apklu�sis. � Es domāju: romānus, stāstus, daiļliteratūru �

����������� Es viņu zinu, � Alberts nopietns atbildēja. � �is Regnārs Brints raksta labi. Man viņ� patīk. Daudzu viņa darbu varoņi ir ārsti. Ko, viņ� pats arī ir ārsts?

Baiba mazliet apmulsa.

���� Man �ķiet, ka ne.

���� Viņam ir vēl kāda cita profesija?

���� Viņ� ir tikai rakstnieks.

���� Ilgi neko neesmu lasījis. Ko viņ� dara?

���� Raksta. Viņam �etrus gadus nav iznākusi neviena grāmata.

���� Neveicas ar tematu? Netrāpa mērķī?

������������ Viņ� raksta lielu romānu, bet pastarpām publicē stāstus un aprakstus.

����������� A! � Alberts saproto�i pamāja un arī pacēla glāzi. � Tad iedzersim par viņa veiksmi!

Baiba papurināja galvu un nolika glāzi uz galda, un pati īsti nesaprata, kādēļ tie�i �obrīd gribas, no visas tiesas gribas Regnā�ram izdarīt kaut ko sliktu.

Atkal iestājās klusums. Tikai liegā mūzika skāra dzirdi. Ari kamīna uguns sprak�ķē�ana. Pienāca viesmīlis un pasniedza rē�ķinu.

���� �etrpadsmit rubļi un septiņdesmit piecas kapeikas.

Kā slogu nokratīdama, kā atbrīvodamās Baiba nez kādēļ iesmē�jās. Alberts samaksāja tēriņu, un viņi izgāja laukā.

No jūras puses pūta spirgts vēj�, apkārtne it kā snauda, klusa un mierīga, un bija jau galīgi satumsis.

Viņi iesēdās baltajā volgā un vēl kādu laiku sarunājās. Pēc tam Alberts Baibu spēcīgi apskāva, vilka sev klāt un skūpstīja, un viņa �iem skūpstiem atsaucās kvēli, tik satraukti un kaislīgi, kā to spēj vienīgi sieviete, kuras jūtas ir patiesas. Viņa pati arī tā domāja.

Rīts atnāca silts un dzidrs. Saule, vēl tikko pieskardamās debe�sīm, jau bagātīgi atdeva zemei savu siltumu. Bet Regnāram Brin�tam sala. Viņ� visu nakti, gaidīdams sievu mājās, bija nosēdējis pie atvērta loga, bet Baiba nez kādēļ neatnāca, un Regnāru no�māca doma, vai tikai nav notikusi kāda nelaime. Kad pulkstenis rādija jau pusseptiņi, durvis beidzot atvērās un Baiba lēnām, kā negribēdama ienāca. Ari viņa izskatījās negulēju�i un nogurusi. Baiba klusēdama apsēdās uz dīvāna gala, vairākkārt kā nobiju�sies paskatījās uz viru, un Regnārs pēc �ī skatiena un Baibas ne�veiklās izturē�anās uzreiz saprata, ka nelaime patie�ām ir noti�kusi.

���� Kur tu �onakt biji? � Regnārs jautāja un cie�i aizvēra logu.

Baiba ilgi klusēja, tad beidzot pacēla galvu un uz mirkli ieska�tījās Regnāra acis. Tās bija aukstas un tālas.

���� Es biju pie Alberta, � Baiba atklāti pateica.

Pirmajā brīdī Regnāram nebija ne mazākās jausmas, kas tas tāds par Albertu, bet, ko viņa pie �ī Alberta darījusi, tas gan viņam jau bija pilnīgi skaidrs. Un Regnārs rūgti nodomāja, ka tāda izturē�anās tomēr ir netaisnīga, negodīga.

����������� Es viņu mīlu, � Baiba steidzās skaidrot. � Viss iznāca lo�ģiski, Regnār! Mēs ta�u nespēsim sadzīvot. Tas ir pats par sevi saprotams. Ko vēl vilkt garumā.

Regnārs ilgi neko neteica, klusēja, vairākas reizes nervozi pa�griezās pret logu, aizsmēķēja cigareti, līdz beidzot klusi, aizsma�ku�ā balsī noteica:

���� 2ēl, Baiba, ļoti �ēl.

����������� Man arī, � Baiba atzinās un piecēlās. � Bet es viņu mīlu. Es vairs neko tur nevaru izdarīt.

���� To jau tu teici.

����������� Un varu atkārtot vēlreiz. � Arī Baiba sāka kļūt nervoza. � Tas nav noticis tikai tāpat vien. Nē! Nedomā slikti! Es viņu pazīstu. Jau desmit gadus! Saproti?!

���� Es vēl neko neesmu iedomājies.

����������� Bet tu padomā! Tu ta�u esi rakstnieks. Tev ta�u patīkas nodoties da�ādām pārdomām.

���� Liec vismaz manu darbu mierā.

���� Un tevi arīl � Baiba iesaucās. � Es no tevis aizeju!

Mazliet izbrīnījies, Regnārs skatījās uz sievu, ilgi un cie�i ne-

nolaizdams acis, kā no jauna to ieraudzīdams, un sevī viņ� sajuta dīvainu tuk�umu. Bet viņ� tāpat arī zināja, ka �āds stāvoklis ne�turpināsies ilgi. Viņ� jau juta, kā �is tuk�ums pakāpeniski piepil�dās ar naidu.

Baiba paņēma ādas �emodānu un lielo ceļasomu, piegāja pie skapja un atvēra durvis.

���� Tagad es paņem�u vienīgi drēbes.

����������� Neko tu neņemsi! � Regnārs asi uzkliedza. � Ja jau tā arī bija lemts notikt, tad tam tomēr vajadzēja notikt citādi.

���� Kā?

���� Tu nu gan esi neliete!

���� Paldies par komplimentu, tomēr labāk pacenties mani neap�vainot. Es esmu tīra.

��� Tu esi netīra kā pēdējā ielene! � Regnārs ar nicinājumu iekliedzās.

���� Neko citu es no tevis arī negaidīju. Vārda mākslinieks!

���� Varbūt man tev vajadzētu skūpstīt rokas?

���� Nē, kādēļ uzreiz tā? Es bū�u pateicīga, ja tu pacentīsies vis�maz rupjības nekliegt.

���� Vari nepūlēties. Man tava pateicība nav vajadzīga.

���� Es paņem�u tikai drēbes.

���� Nekur es tevi nelaidī�u, � Regnārs teica.

Nesapratnē Baiba cie�i paskatījās uz vīrieti, kas te bija sācis- tik skaļi klaigāt, un �ai rūpīgi iestudētajā skatienā bija skaidri saskatāma karaliska augstprātība, pārākuma apziņa un dziļa no�ēla par kopīgi aizvadīto laiku, un vēlē�anās aiziet.

���� Tas nav iespējams, � Baiba sacīja. � Es patiesi brīnos, kā tev pa�am vēl nav apnikusi �ī pelēkā dzīve! Bet man tā ir apni�kusi! Apnikusi līdz kaklam! Tu no rīta līdz vakaram sēdi pie sava rakstāmgalda un neko neredzi, kas tev notiek apkārt! Neko! Tu ta�u esi pilnīgi akls! Vai tu zini, kā tagad cilvēki dzīvo? Tu zini, tu to esi pamanījis? Man ir kauns, tici, Regnār, man ir kauns kā�dam pat teikt, ka tu esi rakstnieks! Mēs dzīvojam �ai vecajā graustā � un tu gribi, lai es te staigātu dziedādama? Man pirms algas dienām tik bie�i ir jāskaita pēdējā nauda � un tu gribi, lai es būtu laimīga?! Paldies! Bet kā dzīvo citi � tu zini? Kaut vai tie tavi pa�a kolēģi. Es tev varu pateikt. Lielākā daļa rakst�nieku braukā ar ma�īnām, saņēmu�i jaunus, labiekārtotus dzīvok�ļus, sabūvēju�i mājas un vasarnīcas, dodas ārzemju ceļojumos. Bet ko tu? Algotu darbu tu nestrādā, bet gadiem ilgi raksti vienu romānu un laikam ne reizi neesi pat atcerējies, ka tev ir arī sieva. Un tagad tu man pasaki, Regnār, � kas notiks, kad �is romāns tiks publicēts? Kas? Vai tādēļ pasaule kaut uz mirkli kļūs labāka, vai pasaulē no tā kaut kas izmainīsies, kaut kas pārvērtīsies un kļūs citādāks? Nē! Vai varbūt cilvēki kļūs citādāki? Varbūt viņi kļūs labāki, cēlāki un daudz godīgāki? Varbūt tu domā, ka tad izzudīs naids un skaudība un cilvēki tik ļoti pārvērtīsies, ka vi�ņiem vairs nebūs vajadzīga nauda, visi strādās gandrīz vai par velti un kļūs apzinīgi? Nē, Regnār! Nekas no tā nemainīsies, nekas nepārvērtīsies, varbūt vienīgi tu beidzot saņemsi krietnu �ūksnīti naudas. Tas arī būs viss. Bet tagad man �ī nauda jau vairs nav vajadzīga. Par vēlu, Regnār! Tu mazliet esi nokavējis.

Baiba apklusa, paspēra da�us soļus pa istabu, pārlaida atklāti nicīgu skatu. Visam, kas te atradās.

���� Pēc �odienas dzīves standartiem, � viņa ar vieglu izsmieklu teica, � mēs esam gandrīz vai trūkumcietēji�

Regnārs spēji satrūkās, un viņa krūtīs vēlreiz iesitās naids.

���� Izbeidz! � viņ� kliedza. � Ej! Ej prom!

���� Es izbeig�u, � Baiba nogurusi atteica. � Un aizie�u! Tu manās acīs ātri vien esi zaudējis to labo iespaidu, visu to noslē�pumaino pievilcību, kādu par sevi biji radījis ar saviem literāra�jiem darbiem. Bet praktiskajā dzīvē ir pavisam kas cits. Nevar, Regnār, nu saproti, ka nevar visu mū�u tikai sapņot par lielo mākslu! Tas, protams, ir ļoti skaisti, arī tas ir vajadzīgs, es nebūt nenoliedzu tavu darbu, nē, bet da�reiz vajag ielūkoties arī ledus�skapī, jāpainteresējas par tirgus cenām un jāatceras, ka tu �ai pasaulē neesi viens. Esmu gatava tev lūgt piedo�anu, bet es aizeju tur, kur man noteikti būs labāk.

���� Bet man? � Regnārs dobji atsāka.

���� To nu es nezinu. � Baiba paraustīja plecus, atkal piegāja pie skapja un sāka sakravāt savas kleitas un veļu. � Acīmredzot tev būs labi tāpat. Man da�reiz pat �ķita, ka es tevi tikai traucēju.

���� Redz, kā! � Regnārs klusi iesmējās. � Ko tu, Baiba, runā tādas aplamības?

��� Tagad tu būsi brīvs.

���� Jā, � Regnārs diezgan truli piekrita.

���� Pēc pārējām mantām es atbrauk�u citreiz, � Baiba sacīja, ar steigu vien vākdama kopā pa�u nepiecie�amāko.

Viņ� stāvēja, smagnēji atspiedies pret logu, un skatījās, kā viņa sieva aizsprādzē ceļasomu. Viņas rokas trīsēja. Naids negaidīti pazuda. Viss pēk�ņi kļuva vienaldzīgs. Varbūt palika vienīgi rūg�tums, kas dedzināja jo vairāk tādēļ, ka viņ� skaidri apzinājās: Baiba viņu jau sen pārstājusi mīlēt, vakar gulējusi ar kādu citu un pa�laik no viņa aiziet ne tādēļ, ka viņ� būtu slikts vai ļauns, pārlieku pedantisks vai skops, sīkumains, slinks vai stipri neglīts, ka viņam piemistu kādi fiziski vai garīgi trūkumi, bet galveno�kārt tādēļ, ka viņa profesijā ienākumi par darbu ir visai neregu�lāri. Labi, tu mani vari atstāt, bet kādēļ tad man kaut ko pārmest un nicīgi smieties? Līdz �im es pret savu darbu un dzīvi esmu bijis godīgs, varbūt pat pārlieku godīgs un tagad par to saņemu to, ko esmu pelnījis. Vai Eduardam Vēlim būtu taisnība? Vai pa�tiesi vērtība pieaug nekaunībai, prasmei izlocīties un piemēroties? Vai patiesi vērtība pieaug skaistiem meliem, spējai izlikties un nedzirdēt sev blakus stāvo�a cilvēka vaimanas? Varbūt_ jādzīvo vieglāk? Jāstrādā arī viegli, viegli, bez sevi�ķas piepūles. Un jāmīl viegli, viegli. Un varbūt tad tu kļūsi laimīgs? Redz, kā �i sieviete smaida! Taisni prieks skatīties. Mēs nu turpmāk dzīvosim jautri un nomirsim laimīgi, jo savu mū�u būsim dzīvoju�i pārti�cīgi, silti, un varbūt mēs pat zārkā paņemsim līdzi kaudzīti nau�das un zelta gredzenu un no�ēlosim, ka nevaram paņemt arī savu amatu un māju, un automa�īnu, un savu augļu dārziņu ar siltum�nīcu, un vasarnīcu, un visas lepnās mēbeles, un traukus, un pa�klājus. Zēl. Taisni vai būs jābrēc aiz �ēluma. Mums mugurā uz�ģērbs tikai vienu kreklu, kādu tum�u tērpu un kājās uzvilks, smieklīgi lētas �ības. Un neko mēs nespēsim paņemt sev līdzi. Nabago apguldīs blakus turīgajam, un abi tur gulēs pilnīgi līdzīgi. Viss nolīdzināsies, viss atgriezīsies savās vietās. Vai tādā gadī�jumā tie�ām ir vērts turpināt strādāt kā iepriek�? Kādēļ, ja tu ar �o darbu un ar visu savu dzīvi neesi spējis piesaistīt pie sevis pat vistuvāko cilvēku? Paskaties! Vistuvākais cilvēks � mazliet tā kā apmulsis, mazliet tā kā priecīgs � stāv netālu no durvīm un grasās aiziet. Viņa tūlīt pat aizies pie kāda cita un būs ļoti lai�mīga, un viņa smiesies un priecāsies.

Bet tu?

Jaunā, nesen iegādātā sarkanās krāsas automa�īna VAZ-210 lēnām apstājās, kā nogorīdamās sastinga, un Regnārs Brints izslē�dza motoru. Pēc tam viņ� cienīgi atvēra salona durvis, izkāpa laukā un, atspiedies pret ma�īnas sāniem, ilgi mazliet grūtsirdīgs skatījās it kā meklēdams, cerībā atrast sava brauciena mērķi.

Vecās mājas vietā pret debesīm cēlās jauna, moderna piecstā- vīga dzīvojamā ēka. Pilsētas nomale pārveidojusies līdz nepazī��anai. Visapkārt bija izraktas dziļas kanalizācijas un siltumtrases tran�ejas, stāvēja kaudzēs sakrauti dzelzsbetona bloki, da�ādi būvmateriāli un dzel�i. Biju�ā dārza vietā kā zirnekļa tīkli uz visām pusēm pletās asfaltēti gājēju celiņi. Bet celtnieki � tī�i vai nejau�i � tomēr bija saglabāju�i veco liepu, kuras galotnē Regnārs tik bie�i bija rāpies, lai kādā visaugstākās uzkāp�anas brīdī atstātu savus iniciāļus. Bija saglabāta arī viena nokaltusi ābele un jauns, kupli zaļojo�s bērzs. Vēl divas priedes. Tas arī viss. Hm. Nav pārāk daudz. Vai tie�ām tas ir viss? Te pagājusi bērnība, jaunība un brieduma gadi. Un vienīgi es, kamēr esmu vēl dzīvs, daudziem varētu pastāstīt, kā �eit izskatījās agrāk, kādi cilvēki �ai vietā dzīvoja, ko viņi toreiz darīja, juta, pārdzīvoja. Es noteikti uzrakstī�u. Tai vietā, kur aug abas slaidās priedes, � tie�i tur, kur tagad stāv saliekamās metāla garā�as, �etrdesmit ceturtā gada rudenī atjaunoja patvertni, to pa�u, kura pirms trim gadiem tika sagrauta � tad, kad sākās kar�, � un kara bei�gās apmēram divas nedēļas visi vecās mājas iedzīvotāji tajā slē�pās. Un noteikti vēlreiz atcerē�os to dienu, kad vācie�i arestēja manu tēvu, ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē, no kurie�nes viņ� mājās nekad vairs neatgriezās; atcerē�os to baigo mirkli, kad mēs ar māti stāvējām pie virtuves loga un kāds nejau�s liel�gabala �āviņ� trāpīja tie�i to koku, kas auga loga priek�ā, un kā �is koks izrādījās gan mājas, gan mūsu dzīvību aizsegs; atcerē�os to nosalu�o krievu karagūstekni, kuru neaizsargāja neviens un kuru kāds fa�istu virsnieks nosita manu acu priek�ā; atcerē�os pēdējos vārdus, kurus �is nelaimīgais karagūsteknis man pateica da�as minūtes pirms savas mokpilnās nāves: �Ti dobrij, ti dobrij malij.�

�ie ir tikai da�i mirkļi no tālās bērnības, da�i lieli un mazi notikumi, tikai da�i sāpīgi un melni brī�i no vairāku cilvēku mū��iem. Bet kādas gan drāmas un traģēdijas tie sevī slēpj!

Man ta�u cilvēkos jārada naids, nevis sasaldināta sajūsma! Man vispirms un galvenokārt jārada naids un sa�utums pret karu un varmācību, pret nodevību un vieglprātību, pret egoismu un mant�kārību, pret karjerismu, liekulību un iztap�anu, pret meliem, izlik�anos un vienaldzību. Bet es pirms vairākiem gadiem atkāpos no saviem daiļrades principiem, esmu sācis strādāt ļoti ātri un līdz ar to arī pavir�i. Man vairs nav laika, es pastāvīgi kaut kur steidzos, es vairs neiedziļinos problēmās, es vairs tik rūpīgi ne�ieskatos ne dzīvē, ne cilvēku dvēselēs, es nemeklēju dziļākas kop�sakarības, un tādēļ gandrīz vienmēr manas iecerētās traģēdijas pārvēr�as viduvējās drāmās, drāmas kļūst sekli notikumi, bet no�pietnas ikdienas parādības savukārt pārvēr�as nenozīmīgos sadzī�ves vai intīmu piedzīvojumu attēlojumos. Un tas ir bēdīgi. Tik bēdīgi, ka labāk par to nemaz nedomāt. Domā par to, kas tev sa�gādā prieku! Domā par to, cik tev pa�laik ir labi! Skatieties, mīļie ļautiņi! Tagad iemīļotais sacerētājs vairs nestaigā kājām, bet ap�kārt braukā limuzīnā! Pēc tam kad rajona izpildkomiteja visiem vecās mājas iedzīvotājiem ierādīja jaunus dzīvokļus, man iegribē�jās vēl lielāku, vēl labāku un es ar nelielas kombinācijas palī�dzību nopirku trīsistabu kooperatīvo dzīvokli. Vieta ir ļoti skaista, visapkārt Juglas tīrais gaiss un klusums, un no mana mājokļa logiem paveras brīni�ķīgs skats uz ezeru. Ģērbjos eleganti un skaisti un parasti iegādājos tikai importa mantas. Arī es savā ikdienas dzīvē tagad izmantoju daudzas un da�ādas izdevīgas pa�zī�anās, arī man tagad vajadzīgās vietās ir blati, jo gandrīz katrs uzskata par lielu pagodinājumu pazīties ar rakstnieku. Tagad ma�nas dzīves devīze ir tāda pati, kāda tā ir visiem veiksmlau�iem: �Tver veiksmes mirkli, draugs, un pacenties to nepalaist sev ga�rām!� Esmu sācis daudz dzert un pa �iem gadiem ieguvis veselu baru visda�ādāko sievie�u, kuras visas bez izņēmuma esmu atklā�tāk vai slēptāk tikai nicinājis. Esmu kļuvis cinisks, rupj� un ciet�sirdīgs. Manī izzudis viss maigums un pateicība. Zudusi mīlestība un cēlums. Un visdrausmīgākais ir tas, ka es to visu skaidri apzi�nos. Un varbūt tie�i tādēļ man sirdī kaut kas vēl tomēr vāji gruzd un da�reiz naktis mani moka liela no�ēla. Un vēl es zinu, ka tad, kad �ī no�ēla zudīs, kad man nekas vairs nesāpēs, kad es beidzot kļū�u pats ar sevi absolūti apmierināts, es gan kā pilnvērtīgs cil�vēks, gan kā sabiedrībai vajadzīgs rakstnieks tūdaļ pārstā�u eksis�tēt. Es patiesībā bū�u miris. Jā, es gan vēl varbūt turpinā�u sace�rēt da�ādus literārus darbus, es vēl ēdī�u, dzer�u un gulē�u, es vēl kaut kā turpinā�u dzīvot, bet patiesībā tomēr bū�u jau miris.

Aizgainljis grūtās pārdomas, Regnārs Brints pagrieza galvu sā�ņus un ieraudzīja, ka viņam, plati un laipni smaidīdams, ātri tuvo�jas Oļģerts Zaķis. Viņi abi kādreiz bija vienā klasē mācīju�ies, kopā beigu�i vidusskolu, dzīvoju�i vienā ielā, jaunībā pat drau�dzēju�ies, bet pēcāk nebija redzēju�ies ilgus gadus.

����������� Sveiks, And�ej, � Oļģerts sacīja un pasniedza savu vareno plaukstu. � Kur tu esi pazudis?

���� Dzīvoju Juglā, � Regnārs atbildēja.

���� Kā tur ir?

��� Var iztikt.

���� Dzīvoklis tev liels?

���� Trīs istabas.

���� Tad jau labi.

���� Protams.

���� Apprecējies otrreiz?

���� Nē. Pie velna!

���� Arī es beidzot iz�ķīros, � Oļģerts tā kā sa�ļucis teica.

����������� Un esi prātīgi darījis, � Regnārs piebilda. � Ja neiet, tad nav vērts mocīties.

���� Tā es arī izrēķināju. Ve�i gan bija pretim.

���� Viņi tev ir labi, � Regnārs sacīja. � Vēl turas stingri?

���� Jā. Neslimo. Un abi strādā.

����������� Un ko pats? � Regnārs slinki taujāja. � Vēl joprojām rau�jies pa savu konstruktoru biroju?

����������� Nē! � Oļģerts iesmējās un asi atmeta ar roku. � Gatavie podi! Beidzot attapos, ka divpadsmit gadus �Straumē� konstruēju tikai bērnu lellītes un kafijas dzirnaviņas!

���� Nu, un tad? � Regnārs nopietns pajautāja. � Kas tur slikts?

����������� Pārāk sīkas vienības! � Oļģerts atbildēja un ar savu smago plaukstu spēcīgi uzsita pa sarkanā �iguļa jumtu. � Un alga arī sīka. Simt se�desmit man tur bija augstākie griesti.

���� Tagad esi aizgājis uz vagonu rūpnīcu?

���� Ko tu! � Oļģerts iesmējās. � Aizgāju par krāsotāju! Zini, vienā no tām brigādēm, kas Rīgas centrā krāso māju fasādes.

���� Taisi baigo naudu?

���� Es netaisu ne rubli, � Oļģerts nopietns atbildēja. �� Es savus trīs simtus mēnesī godīgi nopelnu. Gan lietū, gan saulē, gan sniegā, gan vējā .. .

���� Ko nu par to! � Regnārs sacīja.

���� Tu varētu piecstāvu augstumā nostaigāt pa �auru dēli? � Oļģerts uzprasīja.

���� Nē, � Regnārs pakratīja galvu. � Kādreiz agrā bērnībā mani tēvs uzveda aug�ā uz jaunceļamas mājas piekto stāvu un ziemas laikā lika pa�am pa apledoju�ām stala�ām norāpties lejā. Ar to reizi tad man arī pietika visam mū�am.

���� Protams, � Oļģerts sacīja un paņēma Regnāra piedāvāto cigareti. � Ne jau alga vai izpeļņa te ir galvenais. Man vienkār�i apnika visa tā birokrātiskā sistēma, kad jebkur� jaunums, pat katrs sīkums, katra konstruktīvā uzlabo�ana vai jau eso�ās papil�dinājums prasīja neskaitāmus apstiprinājumus, tehniskos un eko�nomiskos pamatojumus, rūpnīcas eso�o iespēju stingru ievēro��anu � Tad jau tomēr labāk kā tagad. Ja ir krāsa, es mālēju, nav � es sē�u un pīpēju un man vairs ne par ko nav jālauza galvu. Saproti, And�ej, es vairs neesmu atbildīgs, un tā ir kolo�sāli laba sajūta.

���� Jā, � Regnārs gari un domīgi novilka. � Tu to neesi slikti izdomājis. Un arī es pirms vairākiem gadiem nonācu pie apmē�ram tādiem pa�iem secinājumiem. Man iepatikās �ī kolosāli labā sajūta. Un ar katru aizejo�o dienu tā iepatīkas aizvien lielākam cilvēku skaitam. Arvien vairāk nez kādēļ uzrodas tādi kā es, kā tu, kas atkāpjas, kas iesāktam atmet ar roku, kas grib un atrod daudz patīkamākas, ērtākas un daudz vienkār�ākas izdzīvo�anas formas un paņēmienus.

���� Ko tu brīnies, And�ej? � Oļģerts iesmējās. � �odien ne�viens ta�u nav vairs muļķis. Tie laiki pagāju�i. Cilvēki tomēr grib dzīvot labāk, ta�u, ja tu ik uz soļa redzi cilvēku bezatbildību, vienaldzību, formālismu � tad vienkār�i apskrienas dū�a un no�lai�as rokas.

���� Tie�i tur jau arī visādas nelaimes sākas, � Regnārs sacīja iekaisdams. � Kad mēs nolai�am rokas. Tie�i tad, kad mēs no cīnītājiem pārvēr�amies par dzīves noliedzējiem, kad atsakāmies no personīgās atbildības.

���� Mēs vienkār�i atsakāmies no liekām nepatik�anām, � Oļģerts iebilda. � Kas tur slikts?

���� Mēs izvēlamies vienaldzību. Un tas ir slikti, � Regnārs tur�pināja. � Nenoliedzu, ka tā dzīvot ir daudz vieglāk, bet stipri jā�aubās, vai nākamās paaudzes par mums būs sevi�ķi augstās domās.

���� Kāda man daļa par nākamām paaudzēm? � Oļģerts gandrīz vai nikni uzprasīja. � Man svarīgi, ko par mani domā cilvēki, ar kuriem man diendienā iznāk kopīga dzīvo�ana.

���� Pareizi, vecīt, pareizi, � Regnārs klusi nomurmināja un pret seno "jaunības draugu izjuta siltas pateicības jūtas, jo saruna tie�i �ai vietā, kur viņ� kādreiz bija dzimis, audzis un veidojies, Regnāra dvēselē atkal uzplēsa veco rētu, no gruzdo�ajām oglītēm spēji iz�ķīlās liesma, un viņ� pirmo reizi izjuta dziju riebumu. Pret �o bēg�anu un atsacī�anos. Pret �o vienkār�ību un dzīves vieglumu. �Kā man tomēr riebjas,� Regnārs nodomāja, ��is tikai �sev, sev�. �is tikai �man, man�. �is tikai �es, es�. Bet mums? Vai tad mums visiem kopā neko vairs nevajag?�

���� Bet tu esi zirgā, � Oļģerts pēc brī�a sacīja.

���� Vispār jā, � Regnārs piekrita. � Vienīgais sliktums, ka esmu palicis bez segliem. �itā auļojot, es ilgi nenoturē�os.

���� Gan jau. � Oļģerts pasmaidīja. � �itāds vāģis! Tevi �urp attriekusi nostalģija?

���� Kaut kas tamlīdzīgs, � Regnārs atbildēja. � Biju aizbraucis uz kapiem pie mātes.

���� Mazliet skumji, vai ne?

���� Jā, � Regnārs piekrīto�i pamāja un vēlreiz cie�i paskatījās pāri ielai uz to vietu, kur kādreiz atradās vecā māja, malkas �ķū�nī�i un dārzs. � Bet, ja tā iegrimst dziļāk . . . zini, Oļģert, da�reiz gribas pat kliegt un nāk virsū tāds izmisums, tik skaudra sāpe . .. Jo nav vairs bērnības, nav jaunības un pat tas, kas kādreiz sais�tījās ar mīlestību, visas tās baltās cerības, arī sen jau ir garām. Un tagad es reizēm pat nezinu, kas varētu būt vēl.

���� Redz, kur nāk Indra, � Oļģerts sacīja un pamāja ar roku: ielas viņējā galā parādījās meitene gai�zilā kleitā un vējā brīvi plando�iem matiem. � Mā�ele tevī ir iemīlējusies līdz ausīm. Kā izlasa kādu tavu grāmatu, tā par tevi vien runā. Ar ko tu tās sievietes savos darbos tik viegli paķer? Arī mamma par tevi ir sajūsmā.

���� Nezinu. � Regnārs nesapratnē parakstīja plecus un mazliet pārsteigts skatījās uz to pusi, no kurienes pie viņiem lēnā, gra�ciozā gaitā tuvojās jauna sportiska tipa meitene gai�zilā kleitā. Regnārs viņu vēl atcerējās kā ļoti sīciņu, izstīdzēju�u un smiek�līgi stūrainu skuķi, kas tomēr vienmēr nāca pretim ar lepni pa�celtu galvu un smagi piekrautu somu rokā. Un tad Regnārs vēl�reiz atcerējās, ka pa �iem ātri aizgāju�iem gadiem lielas ir izau�gu�as ne tikai tās mazās meitenītes, kuras, �ķiet, pavisam vēl ne�sen veco māju pagalmos skraidīja plikiem dibeniem, bet ārēji un iek�ēji pārveidoju�ies arī visi citi cilvēki un visi �ie koki un nami, un pelēkie akmeņi, un smilts. Kur paliku�as biju�ās Skodas un Palangas, Viļņas un Kauņas, Cementa, Malkas un Valtera ielas? Nav. Kur ir tās mājas, kur tagad ir tie cilvēki? Kādi prieki tos priecē, kādas bēdas tos nomāc? Kur tagad ir �īs pilsētas nomales zēni un meitenes, ar kuriem tu kopā sāki toreiz tik brīni�ķīgo dzīvi?

.� Velta, mūsu klases skaistākā meitene, galīgi paklīdu�i, � OJģerts sāka stāstīt. � Vīrs viņu padzina, bērnu paņēma valsts, un tagad viņa jau vairākus gadus mētājas no vienas vietas uz otru kopā ar visādiem.

���� Kas ar Vilni noticis?

���� Vilnis pērngad aizgāja bojā. Nāca no pēcpusdienas maiņas mājās galīgi piedzēries un tie�i uz līkuma, kur tramvajs taisa riņķi, pakļuva zem riteņiem. Starp pirmo un otro vagonu. Tram�vaja vadītājs to nemaz nemanīja. Vilnis bija tā samalts, ka ne�viens viņu vēlāk nevarēja pat pazīt.

���� Viņ� ta�u bija precējies, vai ne?

���� Kā tad! � OJģerts pamāja. � Bija precējies ar vienu smuku krievieti, un tā viņu mīlēja kā negudra. Krievietes jau tā prot. Viņai tagad palika divi mazi bērni.

���� Un Aleksandrs?

���� Sa�a nositās. Tas laikam notika pirms gadiem �etriem. Viņ� bija tikai nedaudz iedzēris, tomēr savu �Javu� nespēja novaldīt un pie Āgenskalna tirgus paskrēja zem lielā autobusa.

���� Tu man neko priecīgāku nevari pastāstīt?

���� Būs grūti. Bet tu ņem un par visiem �iem gadījumiem kaut ko uzraksti!

���� Tu saki, OJģert, tie būs interesanti si�eti nelieliem daiļdar�biem?

���� Es neko, � Oļģerts atbildēja un atkal paņēma Regnāra pie�dāvāto cigareti. � Bet tu prasīji, es tev atbildu. Es tev vēl daudz ko varu pastāstīt par mūsu zēniem un meitenēm. Piemēram, to, ka Sallijai, kurā tu kādreiz biji tik ļoti ieķēries, no otrā vīra �opa�vasar piedzima tre�ais bērns. Pati Sallija kļuvusi milzīgi resna un stipri neglīta. Bet vīrs viņai labs. Es viņu pazīstu.

���� Tie trīs brāļi Vinteri tagad beidzot ir satiku�ies? � Regnārs ziņkārīgi pavaicāja.

���� Ne velna! Bet neveicas arī! No pēckara gadiem viņi tā arī netiek kopā. Vienmēr kāds sē�. Uz to laiku, kad vienam jānāk no cietuma laukā, otrais vai tre�ais brālis dodas atkal iek�ā. Un tā jau trīsdesmit gadus. Viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ir tikai sodāmības. Visiem jau sen ir izbiru�i zobi, mati nogāju�i no gal�vas, bet joprojām dzīvo. Un es nekādi nespēju saprast, kāda jēga �ādai eksistencei.

���� Un kā Sandra dzīvo?

����������� Sandra neko. Ar vīru formāli vēl turas kopā, bet katrs diez�gan atklāti salai� ar citu. Sandrai ir kaut kāds in�enieris no Vefa.

���� Kad satiec, pasveicini no manis, � Regnārs teica.

����������� Labi. Viņa jau arī par tevi vienmēr apjautājas. Bet es pats neko nezinu.

���� Un ko citi?

����������� Ko nu katrs. Gunārs tagad ir slimnīcas galvenais ārsts, bet neko lielu no tā neiztaisa. Viņ� tāds pat vienkār�s, centīgs un ellīgi gudrs zēns. Māra Maskavā samīlējās vienā meksikānietī, apprecējās un kopā ar viņu aizbrauca. Mana mamma nesen bija salikusi Māras mammu, un viņa teica, ka mūsu Mārītei tur klā�joties varen labi. Strādājot padomju tirdzniecības pārstāvniecībā, braukājot melnā kadiljakā un ar to meksikāni dzīvojot septiņu istabu dzīvoklī. Tā, lūk, And�ej!

���� Tad tas meksikānis ir baigi bagāts.

����������� Es domāju gan! Nabagie uz ārzemēm studēt nebrauc. Bet tu atceries, kā visi Māru kādreiz apcēla, kā bie�i kaustīja un mū��īgi centās iznerrot! Ta�u Māra ņēma un visiem parādīja garu degunu! Man par viņu ir prieks.

����������� Man arī, � Regnārs sacīja, lai gan nekādu prieku tomēr neizjūta.

Pienāca Indra un, ātri paskatījusies uz Regnāra nopietno seju, mazliet apmulsa un pielieca galvu.

����������� Tas ir Regnārs Brints, � Oļģerts sacīja un pastūma Indru tuvāk. � Tagad vari iepazīties personīgi.

Indra pacēla galvu un Regnāram veltīja gai�u, saulainu ska�tienu.

����������� Es tevi atceros citādu, � Regnārs teica. No meitenes at�klātā skata un tuvuma viņā uz mirkli ielija patīkams siltums. Bet tikai uz mirkli. Pēc neilga laika viņ� atkal uz trauslo meiteni ska�tījās ciniski un tuk�i.

����������� Ari es jūs atceros, � Indra klusi sacīja. � Jūs nemaz neesat pārmainījies.

����������� Esmu gan. Esmu pārvērties līdz nepazī�anai. Da�reiz tas man sagādā lielu prieku, bet da�reiz� Ko tu vispār, Indra, tagad dari? Vidusskolu esi beigusi?

����������� Kā tad, � Indra pamāja. � �opavasar es jau beidzu pirmo kursu.

����������� Tā?! � Regnārs pārsteigts vēlreiz paskatījās uz tagad jau pilnīgi pieaugu�o meiteni. � Dro�i vien iestājies mediķos, jā?

���� Nē! � Indra iesmējās un strauji purināja galvu. � Mācos ekonomistos.

���� Kāpēc tā?

���� Patīk, � Indra atbildēja un atkal Regnāram uzmeta ātru, pēto�u skatienu.

���� Paklausies, And�ej! � Oļģerts viņu saņēma aiz rokas. � Varbūt ienāksi pie mums? Mamma uzcienās ar pusdienām, vis�pār vecī�i būs ļoti priecīgi. Indrai tu iedosi autogrāfu, viņai ir visas tavas grāmatas, un mēs vēlāk varēsim par tām mazliet pa�runāt.

Brīdi Regnārs domāja. Pa vecās, vēl nenokaltu�ās liepas zariem lēkāja mazs zvirbulēns; lāgiem tas sāka skaļi �ivināt. Pie pretējās mājas otrā stāva loga pienāca jauna sieviete, un viņa uz rokām turēja kailu, apmēram pusgadu vecu bērniņu, un viņ� draiski smē�jās un vicināja rokas, un �is mazais cilvēciņ� bija apaļ� un balts, un ari viņa mamma bija apaļa un balta, un viņa bērnu pacēla izstieptajās rokās pret sauli.

���� Lai notiek, � Regnārs klusi piekrita un negribot novērsa skatienu no pazīstamās vietas: kāda cita sieviete tāpat bija stā�vējusi pie sava dzīvokļa logiem, turējusi mazu bērniņu uz rokām, un arī And�ejs toreiz vēl bija apaļ� un balts, un viņ� ar samieg- tām acīm skatījās saulē un smējās, un priecājās, un vēl nenieka nezināja, kas ar viņu notiks vēlāk.

Jau otro nedēļu pēc ilgajām lietavām pieturējās skaidrs un sau�lains laiks. Alberts Zvans nupat kā bija atgriezies no ārzemju komandējuma, un tagad viņa Saulkrastu vasarnīcā uz da�ām stundām bija iebrauku�i abi tuvākie draugi. Bija sulīgs. Galds tika uzklāts ābeļu paēnā, un visi izģērbās peldkostīmos. Par darbu tikpat kā nerunāja. Viņi gribēja tikai atkalsaredzēties, nopeldē�ties vēsi spirdzino�ajā jūras ūdenī, izdzert kādu glāzīti un kaut mazliet atvilkt elpu. Jo rīt, pirmdien, atkal sāksies smagas, nogur�dino�as darba dienas. Būs oficiāli jāatskaitās par braucienu, būs jāgatavo da�ādi ziņojumi, būs sare�ģītas operācijas un gājieni uz morgu. Bet tagad jauki spīd saule, tu esi atgriezies mājās, tu atkal redzi mīļoto sievieti un jūti, cik silti un vienreizēji visapkārt smar�o tava dzimtā zeme un koki.

Aktrise Baiba Līce sēdēja �ūpuļtīklā un nenovērsa skatienu no Alberta sejas. Tā viņai �ķita nogurusi. Viņa Albertu bija ļoti gai�dījusi atgrie�amies, un, lai gan abi vēl joprojām nebija sareģis- trēju�ies, viņa tomēr jau tagad zināja, ka ar �o vīrieti kopā no�dzīvos visu atliku�o mū�a daļu. Vai nu iedzimtie gēni, vai arī jau agrā jaunībā iepazītie dzīves apstākļi viņu bija izveidoju�i par sievieti, kuras mīlestība varēja rasties un balstīties tikai uz stin�gra un noturīga materiālā pamata. Regnārs Brints pa�ā sākumā bija spējis viņā izraisīt vienīgi romantisku sajūsmu, kura, kā jau visas tamlīdzīgas jūsmas, ātri vien saplaka un vēlāk sirdī neat�stāja itin neko, izņemot rūgtumu un lielu no�ēlu. Bet tagad Baiba bija gandrīz vai laimīga. Tagad viņa jutās kā pilntiesīga sieviete, kā īsta mājas saimniece, kā cilvēks, kas dzīvē var justies dro�i un bez satraukuma raudzīties nākotnē. Vistuvākajā laikā būs pie�pildījies viss, par ko viņa kādreiz sapņojusi, ne visai ticēdama, ka tas varētu kļūt par īstenību. Viss veidojas pamazām. Viņa ir kļuvusi aktrise, turklāt laba un spējīga aktrise, viņai ir pastāvīgs strādātprieks, viņa cen�as, viņa par katru cenu grib pārspēt visas savas konkurentes, viņa arvien bie�āk un bie�āk saņem nozīmī�gas lomas, piedalās radioraidījumos un televīzijas uzvedumos, viņa strādā, viņa lau�as uz priek�u pati saviem spēkiem. Baibu neviens nevirzīja, viņai nebija neviena labdara, arī ar re�isoriem viņa satika ne sevi�ķi labi, un tomēr aktrise Baiba Līce ātri un neat�laidīgi kāpa aug�up. Par to viņa bija patiesi priecīga un lepna. Un tagad Baibai beidzot būs pa�ai sava māja, liels dzīvoklis un vasarnīca, un laba automa�īna, un viņa nekad vairs neizjutīs nau�das trūkumu, jo viņai ir labs, gudrs un gādīgs vīrs. Baiba ar viņu lepojās. Viņa mīlēja viņu. Viņa nekad Albertam nekļūs neuzti�cīga, dzīvos tikai tā, lai viņa Albertam patiktu, lai līdz mū�a galam spētu baudīt mīļotā cilvēka pretmīlu un nekad neizzustu abu laimes un dro�uma sajūta. Regnārs ar savu labsirdību un pie�ticīgo dzīves veidu viņai jau sen bija pazudis.

Ik pa laikam Alberts Zvans paliecās uz priek�u, mazā kristāla glāzītē ielēja konjaku un sniedza Baibai.

���� Uz tavu atgrie�anos! � viņa teica un, paņemdama glāzi, jau kuro reizi pasmaidīja. � Par to, ka tu atkal esi mājās!

���� Kāda tad tā Parīze īsti izskatās? � Oskars Sīlis vaicāja.

���� Tikpat kā neko no tās neredzēju, � Alberts atbildēja. � No lidostas tūlīt braucām uz viesnīcu, pēc tam jau tūlīt nākamajā rītā sākās simpozijs, visas trīs dienas nepārtraukts referātu un da�ādu ziņojumu klausī�anās maratons, turklāt vēl iepazī�anās un pārru�nas, pēc tam īss noslēguma bankets, atkal lidosta. Viss. Esmu pie jūsu kājām.

���� Tur bija kaut kas arī sevi�ķi interesants? � Ringolds jau�tāja.

���� Ja. Pazīstama amerikaņa � Nobela prēmijas laureāta dok�tora Maksvela ziņojums par uzlabotas galvas karcinomas agrīnas

diagnozē�anas pilnveidotu metodi un kāda ungāru profesora � tas uzvārds man ir pierakstīts � referāts par viņu zinātnieku jau�nākajiem uzskatiem neirohumorālo regulācijas traucējumu novēr��anā. Pārējie tomēr nesniedza neko tādu, kas ari mums prin�cipā jau nebūtu zināms vai ko mēs nedarītu vēl labāk. Ārzem�nieku priek�rocības, ja nemaldos, izpau�as ne jau kaut kādu sevi�ķi svaigu domu vai ideju oriģinalitātē, pat ne profesionālā mākā, bet galvenokārt modernas tehnikas ātrā ievie�anā.

���� Tā galvenokārt ir japāņu, vai ne?

���� Nē, ne tikai. Rietumvācu, zviedru, amerikāņu.

���� Laikam jau maksā elles naudu.

���� Lielās klīnikas to var atļauties.

���� Mēs laikam nevaram.

����������� Kādēļ ne? Varam. �Gaiļezers� piepirkts pilns līdz desmita�jam stāvam ar labu tehniku. Viņi tur strādā ar miljoniem. Un tādēļ tā vien gribas pajautāt: vai drīz būsim veseli?

����������� Kur notiks nākamais kongress, nezini? � Ringolds painte�resējās. � Varbūt Riode�aineiro vai Ņujorkā? Tās ir vienīgās pilsētas, kuras es ļoti gribētu redzēt.

���� Tev nekad ne uz kādu kongresu netikt, � Oskars sacīja.

���� Kādēļ ne?

���� Pats zini, kādēļ.

���� Tomēr cerēsim.

���� Rit tev vispirms būs jāaizbrauc uz Preiļiem, � Oskars teica.

��� Viņi tur gaida tavu palīdzību.

���� Kas tur noticis? � Alberts ātri pajautāja.

����������� Viens galīgi sadzēries vīrelis apsēdies uz dzelzceļa sliedēm mazliet atpūsties, � Oskars Sīlis sāka stāstīt. � Pēc tam vietējie kolēģi viņu kaut kādā brīnumainā kārtā tomēr pa gabaliņiem vien sadiegu�i atkal kopā, bet ar galvu galā netiek. Rīt no rīta Rin�golds uz turieni aizlidos un pamēģinās vecītim atdot sapra�anu.

���� Diez kā vis nebūs, � Ringolds domīgs paraustīja plecus.

��� Pēc viņu diagnozes iznāk, ka �oreiz cerības ir ap nulli.

����������� Tomēr pacenties, kolēģi! Neaizmirsti, ka tu ta�u esi mū�u jaunākās neiroķirurgu paaudzes visspo�ākā zvaigzne! � Oskars iesmejoties atgādināja.

���� Kas pa �o nedēļu ir noticis nodaļā? � Alberts painteresējās.

����������� Nekas sevi�ķs, � Ringolds atbildēja, � ja neskaita to, ka no mums beidzot aizgājusi tā ērk�ķu sanitāre Anna Mackāne. Saslimu�as divas māsiņas � Kazakova un Blūma, un man �ķiet, ka pārējās pa�laik strādā gandrīz vai divdesmit �etras stundas diennaktī.

Alberts Zvans strauji pagriezās pret jauno dakteri un neapmie�rināts noskatīja viņa brūni iedegu�o augumu.

���� Tev liekas! � viņ� pārmeto�i teica un asi savicināja rokas.

��� Tas tev nu gan būtu jāzina pilnīgi skaidri! Tu pats sauļojies, un vispār es pēdējā laikā jūtu, ka jūs, mani dārgie kolēģi�

����������� Viss būs kārtībā, �ef! � Ringolds teica un ātri izdzēra kon�jaka glāzīti. � Tu uz mums vari paļauties. Bet tagad patie�ām labāk atvelc elpu. Mēs brauksim.

Baiba ar Albertu neiebilda un daudz viesmīlīgi netielējās, un pēc apmēram pusstundas abi kolēģi aizbrauca. Baiba nokopa galdu, apģērbās un vakarā ar Albertu pastaigājoties aizgāja līdz tuvākajam zvejniekciemam. �ķērsoju�i kāpas, viņi nonāca jūras malā. Vēj� bija pierimis, un arī viļņi klusēja. Krastā kā pames�tas stāvēja vairākas lielas zvejnieku laivas un �āvē�anai izkārti tīkli. Stikla bojas mirdzēdamas atspoguļoja rieto�ās saules starus, un gaiss smar�oja pēc dūņām.

Arvien vēl klusēdama, Baiba apsēdās uz laivas malas un ilgi klusām vērās jūrā. Bet tālums nenāca tuvāk. Nevarēja saskatīt nevienu kuģi, ne laivu, ne mākoni. Tikai sarkanā saules ripa lēni pieskārās apvār�ņa malai, un viena pasaules daļa ietinās sārtā segā.

���� Skaisti, vai ne?

���� Skumji, � Alberts atbildēja.

���� Kādēļ?

���� Tādēļ, ka jūrā noslīkst vēl viena diena.

����������� Bet tā ta�u bija skaista, vai ne? Un bija vērts to nodzīvot. Zini, Albert, tas laiks, kamēr biji prom . , . Tās bija visgarākās dienas manā mū�ā.

Kaut kur tālā tālumā pie tās līnijas, kur jūra saplūst kopā ar debesīm, tikko pamanāmi parādījās balts kuģis.

���� Es pēc tevis biju noilgojusies, � Baiba klusi turpināja.

��� Man da�brīd �ķita, ka es tevi nekad vairs neredzē�u, ka notiks kaut kāda nelaime un tu man pazudīsi uz visiem laikiem.

����������� Man arī bija skumīgi. Lai gan zinātnieku burzmā �ad tad iespēju pa īstam aizmirsties.

���� Es baidījos, ka tik es pati nepazūdu.

����������� Tā nevajag domāt, � Alberts sacīja un apsēdās blakus Bai�bai uz vecās laivas malas. � Tā nekad nevajag domāt.

���� Es to saprotu, bet da�reiz tomēr uznāk.

���� Pāries, Baiba, pāries.

���� Tagad ir labi.

���� Ko tu pa �o laiku darīji? � Alberts painteresējās.

����������� Beidzu filmēties, � Baiba atbildēja. � Vakar uzņēma pēdējo kadru.

Un Baiba skaudri atcerējās, kā viņa vakar no rīta kopā ar uz�ņem�anas grupu bija stāvējusi kādas milzīgas, lielas un ļoti netīras pļavas malā, kuru kā negribot ieskāva noplucis me�s. Tālāk, aiz me�a līkuma, atradās pilsētas atkritumu izgāztuve. Spēcīgais vēj� pāri pļavai, uzņem�anas grupai un me�am nesa melnus ko�dīgu dūmu mākoņus. Izgāztuve dega jau vairākus gadus, un ne�viens pat nemēģināja to apdzēst. Spilgti dega arī desmit jupiteri, un �ie baltie pro�ektori atgādināja mazas, spo�as saules. Baiba Līce sarāvusies stāvēja re�isora Valda Tāla priek�ā un izskatījās no�ēlojama. Viņai bija izspūru�i, it kā ilgi nekopti mati, pagalam noplīsis apģērbs, kājās saplēstas zeķes un stipri nonēsātas kurpes. Viss viņas izskats rādija, ka �ī sieviete ir ārkārtīgi nelaimīga.

Valdis Tāls apmierināts pamāja. �ī loma pirms filmē�anas jau iepriek� bija paredzēta viņa sievai Inesei Balodei, bet pēdējā brīdī Valdis tomēr izlēma to uzticēt Ineses visnopietnākajai sān�censei. Un to neno�ēloja. Baiba spēlēja atraisīti un patiesi.

�Tātad,� re�isors vēlreiz atgādināja. �Tu no sākuma sāc skriet, tad ej arvien lēnāk, lēnāk. Galvenais, ko es no tevis prasu: pamē�ģini �ai bezcerības pilnajā skrējienā atklāt �īs sievietes dzīves tra�ģēdiju, visas tās sāpes un pazemojumus, ko viņai nācies pārdzī�vot. Un lai seja runā, kliedz! Seja!!! Juris tevi gandrīz visu laiku ņems tuvplānā.�

�Es mēģinā�u,� Baiba atbildēja un iek�ēji koncentrējās. Viņa tik ļoti sasprindzināja visus savas dvēseles spēkus, spieda visas emocionālās sviras un savu apziņu, un viņai sāka �ķist, ka pa�saule ar visu pļavu, me�eli un atkritumiem pazūd, atstājot vienīgi sāpes un bezcerību. Un tās visas uzgulstas uz viņas pleciem.

�Uzmanību!� Re�isors brīdino�i pacēla roku. �Motoru! Aiziet!�

Baiba sāka skriet, viņa smagi elsoja, viņai aiz da�ādiem priek��metiem, dzel�iem, izded�iem un stieplēm ķērās kājas, viņa vairā�kas reizes paklupa, nobrāza ceļgalus, atkal piecēlās, grīļodamās gāja arvien tālāk, un sirds dauzījās kā negudra, bet viņa turpi�nāja skriet, līdz beidzot izsīka pēdējie spēki, viņa neveikli pakrita un tad jau gribēdama vairs nespēja piecelties. Viņa nekustīgi gulēja, viņai visapkārt mētājās pilsētas atkritumi, sarūsēju�i re�ģi, vecs dīvāns un salauzts krēsls, un da�ādi dzelzs priek�meti, tuk�as pudeles, netīras lupatas un papīri; viņa gulēja un ar plati ieples�tām acīm skatījās debesīs, un visu viņas būtību pēk�ņi pārņēma tum�as, smagas bailes, kaut kāda neskaidra vainas apziņa, un viņa baidījās sajukt prātā, viņa atcerējās Regnāru Brintu, atcerējās viņu abu vienkār�i pieticīgo dzīvokli, viņu abu kopējo dzīves sākumu, tad nez kādēļ atcerējās abu pirmo nakti un kādu pavi�sam neievērojamu pusdienas reizi, un tad viņai �ķita, ka tas ir bijis Regnārs, kas viņu �eit atdzinis, kas viņai licis tik ilgi un ne��ēlīgi skriet, tas ir bijis Regnārs, kas viņai liek �eit nomirt. Un tad Baiba iedomājās, ka atceļā no Francijas lidma�īna, ar kuru lidojis

Alberts Zvans, ir cietusi katastrofu, visi pasa�ieri aizgāju�i bojā un tagad viņai nav vairs ne Regnāra, ne Alberta� Neievērojot �ī mirkļa traģismu, kas nāca prātā, viņa bailēs nu nespēja neko citu iedomāties kā vienīgi to merkantilo slogu, kas nu viņu ap�ņems: viņai vairs nebūs vasarnīcas, viņai noteikti atņems arī lielo dzīvokli, viņai atkal ierādīs mazu istabiņu komunālā dzīvoklī, vi�ņai nebūs arī automa�īnas, to visu ta�u mantos Alberta meita, jo es ta�u esmu tikai mīļākā; nu labi, esmu viņa civilsieva, bet tas jau lietas būtību nemaina, jo tik un tā man nav absolūti nekādu juridisku tiesību. Lūk! Pat �ī �ķietami dro�ā un mierīgā dzīve negaidīti viegli tomēr var sabrukt un izzust, un tu atkal stāvēsi tur, no kurienes sāki iet. Puse dzīves tev jau būs garām, bet izrā�dīsies, ka neko neesi ieguvusi, nekur tālu tu neesi aizgājusi, necik augsti neesi uzkāpusi. Gribēji. Un nekā! Nav prātīgi dzīvot, pa�ļaujoties tikai uz mū�īgās mīlestības kapitālu, cerot, ka tev bla�kus vienmēr būs otrs cilvēks. Ir vēl vajadzīgi papīri, kas dod zinā�mas tiesības un dro�as garantijas.

���� Un vairāk neko nedarīji? � Alberts vaicāja.

Baiba spēji satrūkās, mazliet izbrīnījusies paskatījās sāņus un pamazām atgriezās īstenībā. Un mīļi uzsmaidīja un viegli pieskā�rās viņa plecam.

���� Nē. Katru dienu parastais darbs. Vienīgi tu esi mana svēt�diena.

Baltais kuģis lēnām tuvojās, kļuva arvien lielāks, arvien vai�rāk saskatāms. Tagad skaidrāk varēja redzēt vairākus klājus, tā�tad � komfortabls pasa�ieru tvaikonis.

���� Vienu vakaru biju aizgājusi uz kino, � Baiba turpināja. � Noskatījos fran�u filmu �Dzīvot, lai dzīvotu�. Ļoti patika. Annija Zirardo bija vienkār�i lieliska. Arī pārējie aktieri lie�liski. Bet tēloto cilvēku laulības dzīve bija galīgi neizdevusies. Viņ� nemīlēja to sievieti. Viņ� viņai bija neuzticīgs. �Dzīvot, lai dzīvotu�. Skaists nosaukums, tikai tas ir mazliet par maz.

���� Tas ir viss, � Alberts atbildēja. � Vairāk nekā vispār nav. Mums vienkār�i jādzīvo, Baiba, ja jau esam �ai pasaulē iera�du�ies.

���� To es saprotu, � Baiba sacīja un vēl cie�āk piekļāvās vīrie�a plecam.

���� Protams, jādzīvo labi, � Alberts piebilda. � Tas arī. Vai mēs dzīvojam slikti?

���� Nē, ko tu, nē! Mēs dzīvojam labi, pārticīgi, mums katram ir interesants, cilvēkiem vajadzīgs darbs, bet vai tu nejūti, Albert, ka mums tomēr kaut kā svarīga ir pietrūcis?

���� Kas?

���� Tu pats nejūti?

���� Kas?

���� Vai tu tie�ām pats nejūti?

���� Tu domā bērnu?

���� Jā.

Kā tad nu ne! Alberts to juta jau visus pēdējos gadus, bet apzi�nāti bija izvairījies no jebkuras nejau�ības. Viņ� visu �o laiku nebija gribējis bērnu. Tiesa, viņa meita galvenokārt dzīvoja pie �ķirtās sievas, bet lietas būtība nemainījās. Alberts meitu mīlēja un pagaidām vēl negribēja, lai viņu starpā nostātos kāds cits bērns. Un tomēr viss būs jāapsver vēlreiz, Alberts nodomāja. Diāna jau faktiski ir pieaugusi, tūlīt viņai sāksies sava dzīve, un no manis Diānai vairs būs vajadzīga vienīgi materiālā palīdzība. Bet kam būs vajadzīga mana mīlestība? Es zinu, kam ir vajadzīgs mans darbs, bet kam vajadzīgas manas jūtas? Pēc Baibas vārdiem, iznāk, ka viņa pirms manis piederējusi tikai diviem vīrie�iem. Iespējams, ka viņa ir viena no tām retajām, kas patie�ām ne tikai apstākļu sagadī�anās dēļ, bet arī apzināti spēj būt uzticīga. Ai, ai, ai! Vai ir kāda garantija, ka viņa kādreiz nekļūs neuzticīga? Pro�tams, �ādas garantijas nav. Vienīgi savu iespēju robe�ās mēs va�ram pacensties kaut ko sievietes labā izdarīt. Un es gribu, lai �ī sieviete man tomēr piederētu. Lai viņa man būtu vienmēr. Man ir patīkami ar viņu parādīties sabiedrībā, kopā pārdzīvot mūsu veik�smes un neveiksmes. Es gribu� Varbūt tikai tagad, �ai pagāju- , �ajā nedēļā, kad biju tālu prom no dzimtenes, no savas pilsētas un mājām, es beidzot sapratu, cik ārkārtīgi svarīgi, cik nepiecie��ami un patīkami ir apzināties, ka kaut kur uz �īs lielās pasaules ir tava vieta, ka kaut kur atrodas mājas un �ais mājās kāds cil�vēks tevi gaida pārnākam.

��� Tu neiemīlējies kādā parīzietē? � Baiba negaidīti jautāja, �ķelmīgi pasmaidīdama.

���� Nē, � Alberts nopietns atbildēja. � Es iemīlējos tevī.

Baiba ilgi klusēja un domīga raudzījās tālumā.

���� Mums tagad vajadzētu iekāpt �ai laivā un doties jūrā, � viņa klusi teica. � Tālu, tālu, lai mēs viens par otru sāktu baiļo�ties. Bailes, Albert, esot mīlestības visīstākā pazīme.

���� �ī laiva ir caura, un mēs nekur tālu netiktu.

���� Mēs nogrimtu?

���� Uz galvo�anu.

���� 2ēl.

���� Protams. Bet kādēļ mums jātriecas jūrā? Vai tad mēs viens pret otru esam vienaldzīgi? Vai tad pagāju�o nedēļu mēs viens par otru neuztraucāmies?

��� Jā, Albert, patiesi! Man vairākas reizes uznāca tādas savā�das domas � Un tad es sapratu, ka ļoti baidos palikt viena.

���� Tu viena nekad nebūsi. Tev ta�u ir draugi un tavs darbs. Galu galā arī es vēl nekur netaisos pazust.

���� Man ir vajadzīgs bērns.

���� Jā, Baiba, dro�i vien, � viņ� atbildēja nenoteiktāk, klusāk.

���� Ja tas, Albert, ko tu pirmīt teici par savu mīlestību pret mani, par bailēm, ko esi izjutis� tad mums tomēr beidzot ofi�ciāli jāapprecas, saproti? Mums jāapprecas. Un mums ļoti vaja�dzīgs bērns.

���� Jā, Baiba. Viss pareizi.

Baiba nostājās Alberta priek�ā un abas rokas uzlika uz viņa pleciem.

���� Tu ar mani esi laimīgs?

���� Jā, � Alberts atbildēja un pievilka Baibu tuvāk.

���� Es tev patiku?

���� Jā.

���� Es tev esmu laba?

���� Jā, Baiba, jā!

Viņa sajuta uz sava vaiga Alberta lūpas, viņa vēl vairāk pa�grieza galvu un pēk�ņi, bezgalīgi pārsteigta, ieraudzīja, ka glu�i netālu kā rēgs dienas laikā gar jūras krastu aiziet Regnārs Brints. Viņ� bija noģērbis kreklu un to turēja rokā, un viņ� gāja pa pa�u jūras krastu, un rieto�ās saules stari apmirdzēja viņa spēcīgo augumu, un Regnārs gāja, mazliet atliecis galvu, skatīdamies kaut kur tālu uz priek�u. Par ko viņ� �obrīd domā? Un kā viņ� vispār �eit ir uzradies? Atbraucis sauļoties? Bet, cik es atceros, viņam nepatika braukt uz jūrmalu. Viņam nepatika cilvēki, kas dzīvoja lepnās vasarnīcās un varēja bez sevi�ķām rūpēm un raizēm savas atpūtas vai pat darba dienas pavadīt jūrmalas baltajās smiltīs. Kādi vēji tevi �eit atpūtu�i? Kādi viļņi iznesu�i? Kā tu tagad dzīvo? Vienīgais, ko es par tevi zinu � tu ļoti ra�īgi strādā. Ne salīdzi�nāt kā agrāk. Katru gadu tev iznāk pa grāmatai, teātri iestudē tavas lugas, un drīz uz ekrāniem iznāks arī filma pēc tava sarak�stītā scenārija. �Piektā debess puse�. Jocīgi. Kas tā ir par piekto debess pusi? Kur tā atrodas? Griezies riņķī kaut vai tūksto� rei�u. Nav. Ko tu esi ar to domājis? Valdis Tālis teica, ka piektā debess puse esot mīlestība. Vai mana? Tava, Regnār? Mūsu iedomātā? Un ko tu �eit vispār dari? Varbūt tu mani izseko? Varbūt tu gribi atriebties? Varbūt tu mani izseko jau gadiem ilgi, varbūt jau no tāsjaimīgās un nelaimīgās dienas, kad no tevis aizgāju?

Atri Baibu pārņēma svelo�as bailes, tādas pa�as bailes, kādas viņa izjuta vakar filmē�anas laikā, kad viņa skrēja, it īpa�i � guļot atkritumu izgāztuves vidū, kad uz viņu raudzījās tum�ā kinokameras acs un kad viņai bija licies, ka tie�i Regnārs Brints viņu atdzinis �ai pretīgajā vietā, ka viņ� atrodas kaut kur tepat

tuvumā un gaida viņas nāvi. Baiba sāka drebēt kā visaukstākajā ziemas salā; viņa vēl cie�āk piekļāvās Alberta augumam; viņa strauji pagriezās ar muguru pret jūru un atkal skatījās uz tikliem.

Bet Regnārs viņus pat īsti nepamanīja. Regnārs pagāja garām tikai da�u soļu attālumā, bet viņiem nepiegrieza ne mazāko vē�rību. Kas tur sevi�ķs? Kāpu malā pie laivām stāv divi cilvēki un sarunājas. Regnārs labāk skatījās uz jūru, kur neticami sarkana iegrima saule. Un viņ� ar skumjām sāpēm saprata, ka mū�ībā aiziet vēl viena diena, aiziet tuk�a un nemanīta un nemaz nebija vērts �o dienu nodzīvot.

Toties Baiba un Alberts, kā viņi pa�i arīdzan bija pārliecināti, uzsāka jaunu dzīvi, kopā vadītu un gādātu, un katra viņu stunda tagad �ķita pārpilna � gan laimes, gan ilgās pēc tās.

Vēlu vakarā, kad jau bija iestājusies tumsa, Alberts ar Baibu brauca uz Rīgu, jo viņa negribēja vasarnīcā palikt pa nakti, viņa teica, ka jūtoties slikti, un Alberts neko neiebilda. Viņi brauca klusēdami, uzmanīgi vērodami ceļu, un katrs domāja savu. Alberts vēlreiz atcerējās Parīzi un Sēnu, Eifeļa torni un Luvru, un biju�o �la Salpētriere� slimnīcu, kur kādreiz praktizēja slavenais Sarko un savus mācekļa gadus izgāja Akselis Munte; un Alberts vēl atcerējās savu klīniku un kādu neglābjami slimu puisi no Skrun- . das, kuru viņ� pirms aizbrauk�anas tomēr bija operējis � galve�nokārt tikai aiz tīri medicīniskas ziņkāres � un kuram tai pa�ā dienā vajadzēja nomirt. Bet �odien atbrauc Ringolds ar Oskaru un stāsta, ka puisis no Skrundas i netaisās mirt, dzīvojot jau sep�tīto dienu un strauji atlabstot. Kas tas ir? Gribi vai negribi, bet da�reiz tomēr nākas uzdot �os bezgala nodeldētos jautājumus: kas mēs īsti esam? Brīnums vai likumsakarība? Vai mūs kāds vada? Vai mēs tiekam novēroti? Un kas tad beigu beigās ir dzī�vība un nāve un vispār mūsu dzīve? Kas to ir gribējis, un kam tā ir vajadzīga? Un kādēļ viss ir noticis tie�i tā un ne citādi? Kādēļ da�reiz notiek kaut kas tāds �

Alberts cie�āk satvēra stūri un zibenīgi nospieda bremzes pe�dāli. Bet bija jau par vēlu. Viņiem pretim lielā ātrumā, ieslēdzis tālās ugunis, virsū drāzās kāds smagais furgons. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka kaut kas nelāgs ir noticis ar �oferi vai pa�u ma��īnu. Lielais furgons mētājās no vienas ceļa malas uz otru, un izvairīties no avārijas nebija iespējams. Pēdējā mirklī, lai trie�ciens būtu mazāks un abas ma�īnas nesaskrietos �purns purnā�, Alberts savu volgu strauji'pagrieza sāņus, no ceļa nost.

�� zili sarkana puķe. Kādēļ tu smejies? Manas kājas ir piesie�tas. Pie manām kājām ir piesieta zemeslode. Rokas ir smagas. Manā galvā ir vienīgi sāpes. Sāp arī gulta, sega, palags, �ī baltā istabas siena, sāp skatiens un domas. Pag! Nav nekādu domu. Es nezinu, kas tas ir. Nē, domas tās nav. Kur nu! Vai tad tuk�ums var sāpēt? Bet kādēļ raud sega? Kādēļ mazā vāzītē iestādīts koks? Kaut kāds liels koks ar zili sarkaniem ziediem. Zili sarkani riņķi. Zili sarkans valsis. Ko viņ� tur dara starp manām kājām? Ak dievs! Es ta�u laikam dzemdēju bērnu! Jā, jā! Es ta�u dzemdēju bērnu! Tas jau ir otrais, tūlīt būs tre�ais un ceturtais. Tūlīt pilna istaba būs ar maziem un lieliem bērniņiem, ar mazām un lielām galviņām, tie visi ir mani bērni, mani pirmdzimtie, mani lutek�lī�i, mani� Nē! Kur viņi aiziet? Viss kārtībā, viss kārtībā. No�mierinies! Viņi aiziet mazgāties. Redz, kāda liela vanna! Pilna ar zili sarkanu ūdeni. Un ziepju gabaliņi. Zili un sarkani ziepju ga�baliņi. Man zilie nepatīk. Lūdzu, iedodiet sarkano! Lūdzu, lūdzu! Sarkanais ir tik pūkains un silts! Jums ta�u nekas nav pretim, vai ne? Protams. Kādēļ lai jūs būtu pretim? Pilnīgi pareizi. Paejiet mazliet sāņus! Tā. Nē! Nāciet atpakaļ! Lūdzu, nāciet atpakaļ! Un aizmetiet �īs stieples! Vai tad jums tas grūti? Aizmetiet �o veco gultu! Jums ta�u tas ir pavisam viegli. Jā. Vēl mazliet� Nepār�trauc! Man ir ļoti labi. Lai tā paliek, mīļais, nepārtrauc! Es gribu mazu bērniņu. Lūdzu, vienu mazu bērniņu. Nepārtrauc. Es tevi lūdzu. Lai paliek iek�ā, nepārtrauc! Dievs! Kas es tāda vispār esmu? Kas? Un kādēļ tu man acīs spīdini tik ne�ēlīgi spo�u gaismu? Bet man ta�u sāp. Man ļoti sāp galva. Labāk pa�ēlo! Lūdzu! Un aizver �īs melnās durvis! Beidzot aizver! Aizslēdz! Aiz- kal ar dzel�iem un enkura ķēdēm! Aizmūrē! Dari visu, lai es tikai neredzētu �īs durvis! Nē! Es negribu! Nogalini, nosit, nodedzini! Es tevi lūdzu! Aizved mani prom! Aiz-ved!�

Ārsts Alberts Zvans stāvēja palātas vidū un skatījās, kā medi�cīnas māsa injicē maksimālo melipramīna devu kombinācijā ar triftazīnu. Medmāsa, vēl da�us mirkļus pagaidījusi, izgāja no pa�lātas. Baiba pakāpeniski nomierinājās. Alberts apsēdās blakus uz gultas malas un saņēma viņas roku. Tā bija viegla un karsta. Baiba satrūkās, ātri paskatījās uz blakus eso�o cilvēku, un viņas sejā atkal pazibēja bailes.

���� Ko jūs gribat?

���� Neko, � Alberts klusi atbildēja. � Itin neko.

���� Kādēļ jūs �eit atnācāt?

���� Es tevi gribu mierināt.

���� Kādēļ?

���� Tā vajag.

���� Kas jūs tāds esat?

Alberts uz bridi apmulsa un ilgi klusēja.

���� Es esmu tavs ārsts, � beidzot viņ� atbildēja.

����������� Ārsts� � Baiba domīgi novilka un jau kuro reizi uzma�nīgi noskatīja apkārtni. � Es jau tā domāju. �ī ir slimnīca, vai ne?

Alberts piekrīto�i pamāja.

���� Kā tu �odien jūties?

���� Es gribu mājās.

���� Tev pa�laik ir kādas sūdzības? � Alberts vaicāja.

����������� Es gribu mājās, dakter! Es jūs lūdzu! Slimnīca � Ārsts � Man sāp galva �

����������� Tas ir labi, � Alberts apmierināts sacīja. � Tātad vismaz kaut kas sāk griezties uz labo pusi.

���� Labo �

����������� Divas nedēļas jau pagāju�as. Būs atkal labi. Vajag gulēt. Tagad viss būs kārtībā.

���� Man deg.

���� Tas ir labi.

���� Man ļoti sāp galva, dakter!

���� Tu vari atcerēties, kas ar tevi notika?

���� Pagaidiet. Es pamēģinā�u.

Baiba satraukumā laizīja apkaltu�ās lūpas un ar abu roku pirk�stiem sāka ātri masēt pieri un deniņus.

����������� Jūs nebaidieties. Tūlīt, tūlīt� Jā, es atceros! Tas bija lielā, skaistā mājā, kaut kādi vīrie�i un jūra� Daudz ūdens, liels ūdens pla�ums. Un tad parādījās balts kuģis, ziniet, tāds milzīgs kuģis ar tūksto� logiem un diviem spilgtiem pro�ektoriem�

Alberts saproto�i pamāja.

����������� Labi, ļoti labi. Bet tagad pamēģini atcerēties vēlreiz. Kā tevi sauc?

Baiba atkal sasprindzināja atmiņu un stipri satraukta intensīvi turpināja masēt galvu. Pēc kāda laika viņas bālo seju pārklāja sāpīga vil�anās grimase.

���� Nekā, dakter! Nezinu. Nudien nezinu!

���� Tas nekas, � Alberts sacīja. � Gan jau viss būs kārtībā.

Mierinājums tomēr nepalīdzēja. Baibu pakāpeniski pārņēma

�ausmas. Viņa krampjaini ieķērās ārsta rokā, smagi un ātri elsoja un ar dīvaini ieplestām, stiklainām, sastingu�ām acīm vērās viņa sejā un baltajos palātas griestos.

����������� Es nezinu, dakter! Palīdziet! Es jūs lūdzu! Palīdziet man visu atcerēties! Palīdziet!

Un dakteris arī mēģināja. Viņa balss skanēja klusi, bet pavē�lo�i.

���� Ko tev izsaka �Baiba Līce�?

���� Neko.

���� Inese Balode?

���� Neko.

���� �Spēlēju, dancoju�.

���� Es ta�u nedancoju. Es guļu.

����������� Labi. Tu guli. Tu guli pavisam mierīgi, un tevi pakāpeniski apņem balts siltums. Tu lēni aizver acis, siltums apņem tavas kājas un krūtis, tava galva lēnām iegrimst pūkainā mierā. Baltā un pūkainā mierā� mierā � Ko tev izsaka vārdi � �Alberts Zvans�?

Baiba mierīga gulēja un ilgi neko neatbildēja.

���� Neko, �- pēc kāda laika viņa klusi ierunājās. � Neko.

���� Tu esi precējusies?

���� Nezinu, dakter! Es neko nezinu. Es tagad gribu gulēt.

���� Tavu vīru sauc Alberts Zvans, � viņ� teica.

Atkal Baiba apklusa, neko neatbildēja un �ķita aizmigusi.

����������� Bet Regnārs Brints? � Alberts tik tikko sadzirdami pavai�cāja un jau gribēja doties prom, kad Baiba pēk�ņi atvēra acis, strauji piecēlās sēdus un atkal ar lielām izbailēm skatījās apkārt..

����������� Regnārs Brints� � viņa klusi �ukstēja, � Regnārs Brints �

Un nav zināms, caur cik miljardiem nervu �ūniņu, caur kādām bremzēm un aizturēm, caur kādiem apziņas slāņiem un sabiezēju�miem tie�i �is vārds uzlauza Baibas aizcirstās atmiņas durvis, bet viņa spēji nomierinājās un pat pasmaidīja.

����������� Regnārs Brints ir mans vīrs, � viņa sacīja un paskatījās uz durvīm.

Alberts Zvans apmierināts piecēlās.

����������� Ļoti labi, Baiba, � viņ� teica. � Vēl mazliet, un tu būsi vesela.

Gaitenī Alberts satika Oskaru Sīli.

����������� Viss kārtībā, � Alberts priecīgs sacīja. � Baiba sāk atce�rēties.

����������� Bet vecajam tukumniekam nupat sākas pēcoperācijas krīze, � Oskars pavēstīja.

����������� Es eju, � Alberts ātri teica. � Bet tu pa to laiku pamēģini sazvanīt profesoru Medni. Ja vēl nav aizgājis, lai tūlīt atnāk pie manis. Man ar viņu tomēr vēlreiz jāaprunājas.

����������� Labi. � Oskars piekrīto�i pamāja. � Pēc tam arī es aizie�u uz intensīvo terapiju.

Nakts cie�i piespiedās pie vieniem zemeslodes sāniem, un lie- lum lielākā daļa cilvēku bezrūpīgi gulēja. Tikai paretam pilsētas ielās aizbrauca kāda automa�īna, kaut kur ieskanējās nepacietīgs telefona zvans, kaut kur aiztraucās ātrās palīdzības un milicijas de�ūrma�īnas, negulēja taksometru �oferi, pilsētas avāriju die�nesta de�uranti, negulēja ostas dispe�ers, bākas uzraugs, elektro�staciju operatori, katlu māju kurinātāji un de�ūrārsti. Tie visi bija cilvēki, kurus, ja nekas neatgadās, mēs nekad neatceramies un nepieminam, bet kuri tomēr visu nakti par mums bija stāvē�ju�i nomodā.

Arī Alberts Zvans negulēja. Viņam jau sen vairs nevajadzēja nodaļā de�urēt pa naktīm, bet �oreiz pats izteica �ādu vēlē�anos, un Oskars Sīlis no priekiem viņam apsolīja nākamajās medībās atdot pirmā �āviena tiesības. Jo Oskaram beidzot radās iespēja aiziet uz lielo hokeja ma�u, kur �odien meistarkomandas sastāvā debitēja viņa dēls. �Tā es nemaz vēl īsti nezinu, kā man tas puika spēlē.�

Nodaļā bija klusi un mierīgi. Veselākie slimnieki gulēja pa�i, citi centās iemigt ar zāļu palīdzību, bet da�i atradās ilūziju un murgu varā. Bet arī tie tūlīt apklusīs, nomierināsies. Abas med- māsiņas � Irina Kazakova un Māra Blūma tūlīt atgriezīsies no pacientu vakara apgaitas, izdarīju�as pēdējās �īs dienas paredzē�tās un neparedzētās zāļu injekcijas.

Alberts ieslēdza translācijas radioaparātu un noklausījās pēdē�jās sporta ziņas. �.. . ma�ā uzvarēja mūsu dinamie�i. Divas minū�tes pirms spēles beigām uzvaru neso�os vārtus mūsu meistarko�mandas labā guva jaunais spēlētājs Edmunds Sīlis.� Alberts pa�smaidīja un pēk�ņi sajuta siltu prieku. Un kādu prieku izjuta Oskars un pats Edmunds? Un kādu prieku izjuta visa komanda un tūksto�iem līdzjutēju? Tikai viena cilvēka rīcība, viens vienīgs veiksmes brīdis �ovakar ir iepriecinājis gandrīz vai visus repub�likas iedzīvotājus. Un arī man da�reiz uzsmaidījusi veiksme. Pie�mēram, �odien uz savām mājām Skrundā aizbrauca jaunais meha- nizators Gunārs Vītoliņ�. �Paldies, dakter!� viņ� man vienkār�i teica un cie�i paspieda roku. Lūdzu, Gunār Vītoliņ! Kop mūsu ze�mīti un pacenties vienmēr būt vesels! Un esmu bezgalīgi priecīgs, ka tava māte man nepasniedza tradicionālo torti, nepasniedza zie�dus un nedeva neko citu, ko parasti man itin bie�i dod. Arī viņa man teica: �Paldies, dakter,� � un ilgi raudāja. Es pieņemu jūsu pateicību, tikai mani nopelni �oreiz tur ir vismazākie. Es jūsu acīs līdz mū�a galam palik�u brīnumdaris, bet �oreiz brīnumus nostrā�dāja pa�a slimnieka organisms, liktenīga veiksme un kaut kas tāds, par ko mums pagaidām nav ne mazākās jausmas.

Klusi atvērās ārstu istabas durvis, un tajās parādījās maza auguma medmāsiņa.

���� Kron�tāls beidzot nomierinājās, � viņa atviegloti sacīja. � Arī Petuhovs un Apsīte tūlīt aizmigs.

���� Labi, Irina. � Alberts apmierināts pamāja.

���� Pirmīt Līce atkal bija par kaut ko satraukusies. Viņa visu laiku sauc vienu vārdu.

���� Es zinu. Uzņem�anas nodaļā mierīgi?

���� Jā, dakter. Neviens vēl nav zvanījis.

���� Labi, Irina. Varbūt �ī nakts mums būs klusa.

���� Cerēsim. Varbūt jums uzvārīt kafiju?

���� Vēlāk. Tā uz rīta pusi.

Medmāsa aizgāja. Pēc da�ām minūtēm arī Alberts Zvans aiz�gāja uz ceturto palātu, kur kopā ar vēl vienu slimnieci jau otro nedēļu gulēja Baiba Līce. Pēc spēcīgā smadzeņu satricinājuma viņai pēk�ņi zuda atmiņa, bija jūtama viegla locekļu paralīze un neskaidra apziņa. Alberts Zvans, kas visu �o laiku bija ne pa jo�kam nobijies, �ovakar pēc atkārtotas konsultācijas ar profesoru Medni zināmā mērā nomierinājās. Baibai nekādas sevi�ķi bīsta�mas sekas tomēr nedraudēja. �Viņai vajadzīgs vienīgi miers, miers un vēlreiz miers. Pacenties � it sevi�ķi tagad � viņu pa�sargāt no jebkādiem uztraukumiem un bailēm.�

Alberts stāvēja starp abām slimnie�u gultām un uzmanīgi skatī�jās Baibas bālajā sejā.

���� Regnār � Regnār� Regnār � � Viņa to �ovakar jau atkārto tūksto�o reizi.

Un tad Albertu pārņēma patiesas bailes. Viņ� saprata, ka �is vārds nenozīmē tikai Baibas atmiņas pamo�anos, būtisku pagrie�zienu slimības gaitā, bet �is �Regnār� Baibai nozīmē kaut ko ne�salīdzināmi vairāk, kaut ko nesalīdzināmi svarīgāku. Un, ja tagad �is Regnārs Brints kaut kādā veidā uzzina, ka Baiba ir slima, ka Baiba ir cietusi avārijā, ka Baiba smagā stāvoklī atrodas slimnīcā, Regnārs noteikti atnāks, ja viņ� ir cilvēks, viņ� ta�u atnāks pie savas sievas, Baiba ta�u vēl joprojām ir viņa sieva, un kas gan Regnāram var aizliegt atnākt viņu apraudzīt? Neviens. Viņ� no�teikti atnāks. Un tad Baiba tā satrauksies, atkal nobīsies un visu pārdzīvos.. .

Iespējams, ka tas būs beigu sākums. To nedrīkstam pieļaut! Bet kā? Alberts Zvans domīgs atgriezās ārstu istabā.

Atkal strauji atnāca spirgts un saulains rīts. Alberts Zvans pil�sētas centrā pārsēdās trīsdesmit otrā mar�ruta autobusā. Viņ� bija pieņēmis lēmumu. Varbūt tas bija pārsteidzīgs un muļķīgs, un patiesībā nevajadzīgs, bet viņ� gribēja izmēģināt arī �o iespēju, lai tikai ātrāk varētu izglābt Baibu un, iespējams, arī savu laulī�bas dzīvi.

Viņ� jau agrāk krājumā �Rakstnieki� bija apskatījis Regnāra fotogrāfiju un iepazinies ar rakstnieka biogrāfiju. Izrādās, ka viņa īstais vārds ir pavisam cits. īstenībā viņ� saucas And�ejs Kolosov�skis un, ja nav tīrs polis, tad nav ari tīrs latvietis. Bet tam nav nekādas sevi�ķas nozīmes. Mūsu tuvāko vai tālāko sen�u asinīs noteikti ir tecēju�as kāda daļa ari kur�u, lībie�u un zemgaļu, vendu un letgaļu, lietuvie�u un krievu, vācu un zviedru, prū�u un poļu asiņu. Mēs esam tauta, kas gadsimtu gaitā pārmantojusi kaut ko arī no citām tautām un nācijām. Kaut ko no kultūras, valodas, tradīcijām, ticības un dzīves veida.

Alberts izkāpa trīsdesmit otrā mar�ruta autobusa galapunktā un pa Juglas ielu gāja uz aug�u. Ielas labajā pusē bija redzama re�tiem kokiem un krūmājiem apaugusi pļava un lielais, zilais Jug�las ezers. �Seit nav slikti dzīvot,� Alberts nodomāja un turpināja iet uz priek�u. �Glu�i kā vasarnīcu rajonā.�

Mazliet uztraucies, Alberts lēni uzkāpa ceturtajā stāvā un no�spieda zvana pogu. Vairākus mirkļus valdīja pilnīgs klusums, tad dzīvoklī atskanēja steidzīgi soļi, un pēc brī�a strauji atvērās ar tum�u dermatīnu apsistas durvis. Uz sliek�ņa stāvēja Regnārs Brints, un viņa sportisko augumu apņēma spilgti sarkans krekls un pelēkas bikses. Regnārs atnācējam uzmeta ātru, diezgan pa�vir�u skatienu.

���� Jūs pie manis?

���� Jā, � Alberts mazliet apmulsis atbildēja. � Jūs ta�u esat Regnārs Brints?

���� Tik tie�ām, jūs uzminējāt.

���� Mani sauc Alberts Zvans, un es gribētu �

Regnārs asi sarāva uzacis un vērīgi noskatīja negaidīto ciemiņu. Alberts pilnīgi fiziski sajuta, cik auksts un dziļ� bija �is Regnāra ilgsto�ais skatiens.

���� Tātad � ko jūs gribētu?

��� Es saprotu, Regnār Brint, situācija ir nepatīkama, bet. .. man patie�ām nepiecie�ams ar jums aprunāties.

Tikai īsu brīdi domājis, Regnārs atvēra durvis platāk.

���� Ienāciet!

Caur pagaru gaiteni, kuram vienā pusē bija pierīkots grāmat�plaukts, Regnārs ieveda Albertu viesistabā un parādīja uz platu mīksto atpūtas krēslu.

���� Sēdieties!

Alberts apsēdās un vērīgi apskatīja telpu. Tā bija tīra, gai�a, nepārblīvēta un gaumīgi iekārtota. Neapstrīdami �īs istabas saim�niekam piemita laba krāsu un skaistuma izjūta.

����������� Varbūt vēlaties vienu glāzīti konjaka? � Regnārs atvēra stikloto, spoguļoto mājas bāru.

����������� Labprāt, � Alberts piekrita. � Ziniet, es nupat tikai kā bei�dzu nakts de�ūru.

���� Vai atgadījās kas ārkārtējs?

���� Nē. Kā parasti.

����������� Jūsu darbs ir mazliet sare�ģītāks nekā parastajiem ķirur�giem, vai ne?

Alberts viegli paraustīja plecus.

���� Kā uz to skatās.

���� Jums bie�i nākas operēt caur mikroskopu?

���� Nē, ne pārāk bie�i.

���� Tas laikam ir nogurdino�i?

���� Jā, protams.

Regnārs uz mazā galdiņa uzlika divas lielas, apaļas glāzes un tajās ielēja da�us malciņus konjaka.

���� Lūdzu.

���� Pateicos.

Regnārs lēni �os da�us malciņus izdzēra un tā savādi pasmai�dīja.

����������� Arī es visu nakti strādāju, � viņ� teica. � Tā aizrāvos, ka nemaz nemanīju atnākam rītu. Tā ka jūs esat ieradies tie�i laikā.

���� Ak tā!

����������� Gandrīz vai jāsāk ticēt versijai, ka mūsu profesijas ir līdzī�gas, � Regnārs sacīja, apsēdās iepretim Albertam un atkal liela�jās glāzēs iepilināja pēc sausa me�a smar�ojo�o �ķidrumu.

Alberts, zemu noliecis galvu, ilgi klusēja, tad to atkal pacēla un cie�i ieskatījās rakstnieka sejā.

����������� Varbūt, � viņ� klusā un domīgā balsī teica. � Tomēr bie�i da�ādās cilvēku nelaimēs, viņu vientulībā, bet visbie�āk tie�i dvē�seles sāpēs māksla, glu�i kā zāles, ir pilnīgi bezspēcīga. Ir tādi cilvēku dvēseles stāvokļi, kad mums var palīdzēt tikai un vienīgi kāda tuva cilvēka dzīvais vārds, vienīgi �ī cilvēka klātbūtne. Jūs man piekrītat?

����������� Jā, � Regnārs nopietni atbildēja. � Jums nav grūti iedo�māties, ka arī man biju�as �ādas dzīves krīzes, da�i melni brī�i.

Bet �ādos gadījumos man vienmēr ir labi palīdzējis darbs. Tad es esmu spējis daudz ko aizmirst.

Abi klusējot vēlreiz iztuk�oja glāzes. Pēc tam Regnārs ciemi�ņam piedāvāja cigareti, bet tas atteicās. Regnārs aizsmēķēja, ērtāk iekārtojās krēslā un atkal salti paskatījās uz atnācēju. �Nu, ko tu �eit atdrāzīes?�\Regnārs nodomāja. �Ko tu meklē? Ko gribi atrast? Es jau tevi biju pavisam aizmirsis. Un tagad tu sēdi man pretim un atgādini veco laiku kungu. Pieklājīgas manieres, un klusa balss. Nesmēķē. Izcils ārsts. Uz biksēm nevienas krunciņas. Inte�resanti, tās viņ� gludina pats vai Baibai liek to darīt? Vajadzētu pajautāt, ko viņ� liek darīt Baibai gultā? Gadu viņam ir daudz, bet vēl izskatās tīri nekas. Varbūt jaunībā nodarbojies ar sportu. Tā izskatās. Tagad pa dienu veic vissare�ģītākās smadzeņu un mugurkaula operācijas, bet visu atliku�o laiku ir kopā ar manu sievu. Vajadzētu piecelties un iekraut pa ģīmi. Tev gan ir palai�mējies, dakter! Tev ir velni�ķīgi palaimējies. Ja tu būtu atnācis drīz pēc tam� kaut vai pirmajā gadā � es jau tevi sen būtu izmetis laukā pa logu. Es tevi būtu sasitis lupatu lēveros un savu konjaku izdzēris pats. Bet tev ir palaimējies, dakter! Nudien. Tagad tu vari sēdēt mierīgs. Un arī es pacentī�os sēdēt mierīgs. Mans naids ir zudis. Nē, ne nu glu�i zudis. Es vienkār�i esmu jau atradinājies. Esmu mazliet kļuvis mierīgāks. Nav jādzer nekādas zāles. Ir jākļūst tikai mazliet vienaldzīgākam. Tas palīdz. Mazliet vēsākam. Nekas nav dziļi jāņem pie sirds. Un vismazāk jau nu mīlestība. Vismazāk jau nu sievietes. It sevi�ķi tās, kas aiziet. Ne man vairs raudāt, ne priecāties. Un tomēr man nepatīk, ka tu esi atnācis. Ko vairs pagātni raut aug�ā? Tā jau sen ir apbedīta. Ta�gad es uz pasauli skatos ar mazliet citādām acīm, dzīvoju citādi un pats esmu citāds. Da�reiz es par to priecājos, da�reiz ne visai. Varbūt neapzināti, bet tu manā dzīvē esi nospēlējis iz�ķirīgu lomu. Tu man kaut ko izjauci, dakter, tu man ar Baibu esi kaut ko pamatīgi izjaucis, un es, muļķis, to ļoti pārdzīvoju un pārdzīvo�dams kļuvu gļēvs. Es padevos. Nu gan vairs tā negribu. Beidzot jāapstājas. Tālāk vairs nevar. Tālāk ir bezdibenis vai sīka lite�rāra �alo�ana. Beidzot jābrauc prom. Prom! Kam man vajadzīga slava, kam vajadzīga nauda, �īs rūpes par skaistiem apģērbiem un mantām, kam man vajadzīgas sievietes, literārie strīdi, da�ā�das sanāksmes, tik�anās ar lasītājiem, kam man vajadzīgas �īs bezgala riebīgās pārrunas par izbiju�ām attiecībām, par to, cik katrs mēs esam parādā, kam man vajadzīgs viss �is sare�ģītais dzīves teātris, �ī butaforiskā izrāde, kur katrs cen�as vismaz ar kaut ko būt pārāks par citiem, kur daudzi viens otram labāk priek�ā aizliks kāju, nevis pasniegs roku. �Pie velna!� Es to varu pateikt vēlreiz. Bet ko tu teiksi, dakter? Ah, pareizi! Kā man tas uzreiz neienāca prātā! Tu ta�u esi atnācis parunāt par laulības �ķir�anu! Es saprotu. Baiba turpmāk tā vairs nevēlas. Protams. Ļoti pareizi dara. Arī es gribētu visu to noformēt oficiāli. Man nekas nav pretim. Pat smiekli nāk. Es varētu būt pretim, es va�rētu lūgties un kaukt, es varētu draudēt un protestēt, es varētu negribēt, es varētu tūksto�kārt negribēt, bet vai tad tas kaut ko izmainītu? Tu nevari atgriezt aizejo�o dienu, tu neko uz �īs pasau�les nevari atgriezt. Tad kādēļ velti runāt?�

����������� Tātad, ko jūs no manis vēlaties? � Regnārs skarbi vaicāja, pirmais pārtraukdams uzmācīgi ieilgu�o klusumu.

Alberts da�us brī�us vēl klusēja.

���� Vai jūs zināt, kur Baiba Līce pa�laik atrodas?

Regnārs jutās pārsteigts un saniknots.

����������� Man �ķiet, ka tas tagad būtu jāzina jums! � viņ� nikni atbildēja.

Ciemiņ�, kas bija tikpat negaidīts, cik nevēlams un nepatīkams, tikko jau�ami smaidīja, un viņa balsī ieskanējās sarūgtinājums.

���� Baiba jau divas nedēļas atrodas slimnīcā, � Alberts sacīja.

��� Smags smadzeņu satricinājums un daļējs atmiņas zudums. Ret- roanterogrādā amnēzija.

����������� Nu, un tad? � Regnārs ātri un, kā �ķita, vienaldzīgi pavai�cāja.

���� Redziet, es esmu arī viņas ārsts, � Alberts paskaidroja.

��� Un gribētu jūs lūgt. ..

Regnārs strauji piecēlās un tagad jau manāmi satraukts sāka staigāt pa istabu. Viņam pēk�ņi kļuva �ēl �īs jau diezgan pasve��ās sievietes, kļuva �ēl cilvēka, kas viņam kādreiz bija tik daudz devis, lai vēlāk vēl vairāk atņemtu.

���� Kas viņai notika?

���� Mēs cietām autokatastrofā.

��� Jūs pats bijāt pie stūres?

���� Jā, bet tam nebija nozīmes.

���� Vai Baiba pa�laik jūtas ļoti slikti?

����������� Viņa jau sāk atveseļoties, � Alberts teica. � Bet tie�i ta�gad viņai ir nepiecie�ams miers un līdzsvarotība. Viņa nekādā gadījumā nedrīkst uztraukties, un tādēļ es jūs lūdzu, ja jūs iedo�mātos � Nemēģiniet viņu satikt. To nedrīkst! To nekādā gadī�jumā nedrīkst darīt!

Regnāra seja spēji pārvērtās. Pēk�ņi viņ� sevī sajuta uzliesmo�jam asas sāpes un apvainojumu. Viņ� vēl vairāk sajuta skaudru �ēlumu par notiku�o avāriju, par Baibu, par visu savu izjuku�o laulības dzīvi, par mīlestību, par to, ka nekas jau vairs nebūs, nekas neatkārtosies un nenāks atpakaļ un ka pie visa tā lielā mērā ir vainīgs �is cilvēks, �is glancētais Alberts Zvans, kas ta�

gad vainīgs arī pie Baibas slimības, un Regnāru pārņēma dziļ� naids un nepatika. Viņ� ātri piegāja pie Alberta Zvana, nevaldāmā nik�numā sagrāba aiz �aketes atlokiem un uzrāva stāvus; atpūtas krēsls noklaudzēja uz grīdas vairākas reizes.

���� Paklausies! Tu! Dakter! � Regnārs niknumā �ukstēja, bet pēc tam viņa balss skanēja arvien skaļāk. � Tu saki: �Nedrīkst!� Bet kas tu tāds esi, ka vari man kaut ko aizliegt? Tu būtu prātīgi darījis, ja vispāt �eit nebūtu spēris kāju! Saproti? Ja tu vispār nebūtu rādījies man acīs! Tu pirmīt gudri izrunājies par dvēseles mieru, bet kādēļ toreiz, kad paņēmi Baibu, tu neiedomājies par manām sāpēm?

Pilns nicinājuma Regnārs atlaida Albertu vaļā un pats smagi atkrita krēslā. Pēc tam ātri piepildīja pilnu glāzi un to vienā rā�vienā iztuk�oja.

Alberts Zvans rūpīgi sakārtoja uzvalku un līdzjūtīgi paskatījās uz sadusmoto rakstnieku.

���� Es saprotu jūsu pa�reizējās jūtas. Es saprotu. Mīlestībā ne�viens nav vainīgs. Tas daudzreiz ir neatkarīgs no mūsu gribas un saprāta. Un ticiet man, Regnār, ka tie�i tagad nav ne mazākās jēgas ne viņai, ne ari sev sagādāt liekas cie�anas.

���� Turi muti, dakter! � Regnārs viņam nikni uzkliedza. � Skaļi domāt par cilvēku cie�anām un viņu izmisumu tu vari citā vietā! �eit tu vari vienīgi rāmi stāvēt un ciest klusu!

���� Pa�laik, domājot par Baibas Līces veselību un viņas tur�pmāko likteni, es runāju galvenokārt no ārsta viedokļa, � Alberts Zvans teica.

���� Un slikti dari! Tu labāk parunā kā cilvēks! Un tad varbūt sapratīsi, ka �ai pasaulē ir arī vēl kaut kas tāds, ko nevar vērtēt ne no ārsta, ne kāda cita viedokļa!

Da�us brī�us Alberts Zvans klusēja, tad pagriezās, lēni aizgāja līdz durvīm un tur apstājās.

���� Un tomēr es jūs ļoti lūdzu: necentieties viņu satikt!

Regnārs rūgti iesmējās.

���� Tu velti uztraucies! Es ta�u visus �os gadus esmu centies viņu nesatikt!

Durvis pieklājīgi aizvērās. Alberts Zvans aizgāja. Istabā iestā�jās dziļ� un liels klusums. Tas bija arī nospiedo�i smags.

Regnārs Brints mīkstajā krēslā iegrima vēl dziļāk, un viņam uznāca spēj� fizisks nelabums. Regnārs aizgāja uz vannas istabu. Tur viņ�, pārliecies pār klozeta podu, beidzot un galīgi izlēma aizbraukt. Cik tālu vien iespējams! �is lēmums bija negrozāms, bet to izpildīt diem�ēl varēja tikai pēc gada.

Vispirms viņ� iesniedza pieteikumu par laulības �ķir�anu, un jau pēc trim nedēļām vajadzēja notikt prāvai, bet uz tiesas sēdi slimības dēļ Baiba Līce neieradās, atnāca viņas civilvīj� Alberts Zvans un atnesa oficiāli apstiprinātu Baibas piekri�anas vēstuli. Tiesnese da�u minū�u laikā And�eja Kolosovska un Baibas Līces laulību iz�ķīra turpat savā darba kabinetā.

Pēc tam visa vasara un rudens pagāja uzņem�anas laukumā. Ziemā, kamēr filma tika montēta un ieskaņota, Regnārs pēc viena no saviem agrāk publicētajiem darbiem uzrakstīja jaunu kinosce- nāriju �Pazudu�ais� un pabeidza jau agrāk iesāktu romānu. Bet �īs vasaras sākumā kinoteātrī �Palladium� beidzot notika jaunās filmas �Piektā debess puse� pirmizrāde.

�Un es pēc vairākiem gadiem atkal ieraudzīju Baibu,� Regnārs atcerējās, �un redzēju, kā viņa man tuvojās, laikam jau gribēja ko teikt, un cik nepatīkami biju pārsteigts, kad sajutu, ka man tomēr vēl sāp. Tad man piesitās �ī jaukā �urnāliste Lita Zariņa, un tagad viņa guļ man blakus, guļ mierīga un silta. Bet man no rīta jābrauc prom, man tomēr noteikti ir jābrauc prom.�

Atvēris acis un uzmanīgi paskatījies apkārt, Regnārs Brints uzreiz pamanīja, ka atnākusi jauna diena, ka saule pakāpusies līdz pretējās mājas tre�ajam stāvam un savus spilgtos starus ba�gātīgi izkaisījusi gan uz grīdas, istabas sienām, gan uz segas.

Lita vēl bija aizmigusi. Viņa pagriezās uz sāniem, kājas cie�i pierāva pie zoda un miegā pasmaidīja. Da�as matu sprogas krita uz pieres, un viņa izskatījās pēc nolauzta koka zara un �ķita tik trausla, gaisto�a kā viļņu putas.

Vannas istabā Regnārs atvēra tikai aukstā ūdens krānu, ar �Po- morin� pastu ļoti rūpīgi iztīrīja zobus, nomazgājās no galvas līdz kājām, noskuva bārdu un pārģērbās. Kājās viņ� uzvilka d�inse- nes, vieglas sandales, bet mugurā � baltu linu kreklu. Pēc tam aizgāja uz virtuvi un uzlika vārīties kafiju.

Brīdi pastāvējis pie loga, viņ� pagalmā ieraudzīja vienmēr sa- īgu�o sētnieci, kura kārtējo reizi strīdējās ar kādu mājas iemīt�nieci, un viņu vārdi kā spindzeles ieskrēja visos logos un durvīs, un pagalmu steidzīgi �ķērsoja kāds vīrs, un vesels bērnu bars gāja uz skolu, un jaunajos bērzos bija saplauku�as lapas, un tūlīt, tūlīt taisījās uzsprāgt visi ceriņu pumpuri. Maija vidus. Sāks zie�dēt visda�ādākās puķes. Mazie skolēni beigs mācības. Vienpa- dsmitklasnieki sāks gatavoties eksāmeniem. Tirgū celsies cenas: pirmās zemenes, pirmie tomāti� Atkal gai�āks katru dienu. Un kādas dzīves beigas. Lai cik silts, saulains un skaists arī būtu �is

pavasaris, daudzi cilvēki tomēr slimos un būs nelaimīgi. Un pir�mās mīlestības prieku drīz nomainīs pirmās vil�anās asaras. Tās savāciet, iz�āvējiet un no �īm asaru lāsēm saveriet krelles! Lie�ciet ap kaklu un staigājiet, pa�i sev atgādinot, ka saule spīd ari tad, kad vienā pusē iestājusies nakts, un zvaigznes mirdz arī tad, kad mēs tās neredzam, un arī tad tomēr pastāv mīlestība, ja mums to kāds nozadzis, mēs esam paliku�i tuk�ā un tai jau vairs neti�cam. Un tomēr pastāv dzīve, lai arī mūsu personīgā sabrukusi kā uzspridzināts dzots.

Kad kafija uzvārījās, Regnārs Brints noslēdza gāzi, paņēma lielo ce]ojuma somu un tajā steidzīgi iemeta balta papīra paku, vairā�kas pildspalvas, pāris kreklus un bikses, bārdas skujamo aparātu �Harkov-12�, �Nivea� krēmu, ziepes un vairākus dvieļus. Brīdi padomājis, somā vēl ielika da�as grāmatas. Remarka �Trīs draugi�, Antuāna de Sent-Ekziperī �Cilvēku zeme�, Akseļa Muntes �Grā�mata par Sanmikelu�, Hemingveja �Ardievas iero�iem� un D�eka Londona �Mārtiņ� īdens�. Tās bija viņa mīļākās grāmatas, un viņ� vienmēr pēc zināma laika mēdza tās pārlasīt. �ie rakstnieki viņam vienmēr deva lielāku drosmi dzīvot.

Regnārs pagrieza galvu un ieraudzīja, ka istabas durvīs stāv �urnāliste, jā, Lita Zariņa. Viņa bija piecēlusies, ietinusies viņa sarkanajā kreklā un domīga skatījās, kā Regnārs beidz sakārtot ceļasomu.

���� Kā gulēji? � Regnārs pavaicāja, aiznesdams somu gaiteni un nolikdams blakus durvīm.

���� Labi, � Lita atbildēja, un viņa rīta vēsumā tikko manāmi nodrebēja. � Tu patie�ām aizbrauc?

���� Kafiju dzersi? � Regnārs painteresējās un, ejot garām, ar labās rokas plaukstu noglāstīja Litas krūtis. � Man viss ir gatavs.

���� Tu tie�ām aizbrauc? � Lita vēlreiz jautāja.

��� Nāc iedzert kafiju, � Regnārs aicināja, sameklēja divas porcelāna tasītes un piepildīja tās ar smar�ojo�u melnu dzērienu.

Lita apsēdās pie virtuves galda, uzmanīgi paskatījās apkārt un nobrīnījās, ka arī �eit valdīja apbrīnojama kārtība un tīrība.

���� Tu patie�ām aizbrauc.

���� Es labprāt ietu kājām, � Regnārs atbildēja, apsēdās viņai blakus un ar lielu baudu sāka dzert melno �ķidrumu. � Dzer, Lita, dzer! Kafija atspirdzina glu�i tāpat kā �āds skaists un sau�lains rīts. Es ietu kājām, bet man ir ma�īna. Vienīgi ejot kājām, var pilnīgi izjust zemi un savu dzīvību. Bet ma�īna ir parocīgāks pārvieto�anās līdzeklis. Tā palīdz arī ātri un dro�i tikt vaļā no visiem mūsu kompleksiem.

���� Un arī no manis? � viņa koķeti jautāja.

���� Neko nejautā! Dzer labāk kafiju, �eit ir arī da�as maizītes, kārtīgi paēd brokastis, ledusskapī ir vēl da�i konservi, marinēti gurķi, kaut kādas �āvētas desas un �ķiņķis. Iekod! Un visu aiz�mirsti!

���� Es to, Regnār, nekad neaizmirsī�u. Mūsu nakti. Tas ir pilnīgi izslēgts. Es ta�u neesmu no koka izdrāzta.

Regnārs domīgs skatījās uz Litu, un viņam nez kādēļ kļuva skumji. Lai gan tai pa�ā laikā tomēr bija patīkami dzert rīta ka�fiju ar jaunu patīkama izskata sievieti. Pastāvēja tomēr divas glu�i nopietni vērā ņemamas iespējas: vai nu Lita Zariņa ir diez�gan liela palaistuve, vai arī tāda jūsmīga sieviete, kura Regnāru mīl. Sievietes parasti mēdz izģērbties tikai to vīrie�u priek�ā, kurus tās dievina vai arī pret kuriem tās ir absolūti vienaldzīgas.

���� Vai patie�ām, Lita, tas tev �ķiet tik nozīmīgs un svarīgs?

Virtuvē bija klusi. Pat kafijas tasītes stāvēja mierīgi uz galda.

Lita ļoti garu brīdi domāja.

���� Jā, � beidzot viņa atbildēja. � Tu par mani vari domāt, ko gribi. Es jau zinu, ko vīrie�i mēdz domāt par tām sievietēm, kuras jau pirmajā iepazī�anās vakarā viņiem atdodas. Tas pavi�sam nav tā, kā tu domā. � Un vēl klusāk piebilda: � Tu vairs netici mīlestībai?

���� Ticu, � Regnārs atbildēja, iztuk�oja tasīti, to pabīdīja ne�daudz sāņus un aizsmēķēja cigareti. � Kādēļ gan ne? Tagad es ticu visam, ko cilvēki dara, ja tikai viņi to dara atklāti un patiesi.

���� Tu aizbrauc � pavisam?

Arī Regnārs brīdi klusēja un dziļi plau�ās ievilka cigaretes dū�mus. Ieelpoja līdz ar svaigo rīta gaisu, rūgteno kafijas smar�u un sievietes tuvumu.

���� Kas to lai zin �

���� Bet tas tev noteikti jāzina.

���� Neko mēs nevaram zināt. Tikai apmēram divdesmit �etras stundas uz priek�u, ne vairāk. Un arī tas ir daudz.

Lita iesmējās un savu silto plaukstu uzlika uz Regnāra rokas. Viņu skati sastapās. Regnārs bija nopietns un domīgs. Uz platās pieres skaidri izzīmējās divas garas grumbas. Acīs pazibēja nogu�rums un vāji pamanāmas skumjas. Un, lai gan Lita iesmējās, arī viņai bija skumji. Vakar piepildījās tas, par ko vairākus gadus bija sapņojusi un ar tādu nepacietību gaidījusi, bet �odien viss jau beidzas. Kaut kā pārāk ātri. Viss par daudz vienkār�i. Laime kā baltais svīteris guļ nomesta uz grīdas. Jāpārkāpj pāri, jānolie�cas un jāģērbj vien mugurā. Tikai no laimes vairs ne vēsts. Tas mirklis bija ļoti īss. Kā zibens uzliesmojums. Un acīmredzot ne�kad vairs nebūs atkārtojuma. Būs skaidras debesis un neviena melna mākoņa. Bet mīlestība ta�u nekad nav bijusi tikai tīra un dzidra zvaig�ņu gaisma. Tās zvaigznes būs jāaizmirst. Ar kailām kājām jāpastaigājas tepat pa �o istabu. Var iziet arī uz ielas, lai cilvēki varētu par tevi pasmieties. Var aizvērt acis un mēģināt visu aizmirst. Var tūksto� rei�u pie sevis atkārtot: �Nekas nav bijis, nekas nav noticis.� Var. Daudz ko varam izdarīt, lai tikai remdētu sāpes un mūsu vil�anās sajūtu. Neviens man neticēs, un visi ņirgs, ja kādam pateik�u par savu mīlestību. �Ko? Ko tu saki!? Labāk aizej pie psihiatra! Ļoti pieredzējis, padzīvojis vīrietis ar lielu praksi �ādās lietās savā gultā iemeta kārtējo skuķīti, kura pat nedomāja pretoties, � un tu sauc to par mīlestību? Tā ir tikai komētas aste. Pats kodols jau sen aiz�ņācis garām un noslēpies mūsu jūtu attālākajās nomalēs. Aiz ikdienas un mūsu rūpju mig- glājiem.�

Un tomēr, visi mani draugi un radi, tā ir mana mīlestība! Un varat runāt, ko gribat. Un tie ir mani sapņi, manas domas, mana vēlē�anās, mana kaisle, �is saulainais rīts un �is vīrietis, kas sē� man blakus. Jūs ta�u nevarat mani pārzāģēt pu�u. Jūs mani neva�rat sacirst gabalos. Jūs nevarat no krūtīm izraut sirdi. Jūs nevarat man nozagt dvēseli. Jūs neko par mani nevarat zināt, neko neva�rat ieraudzīt � un tādēļ labāk klusējiet.

Domīgs Regnārs novērsa skatienu no Litas sejas un paskatījās sāņus. Saule jau bija uzkāpusi līdz piektajam stāvam un tagad ar saviem siltajiem stariem grabinājās gar jumta kori.

���� Ja gribi, tu vari �eit palikt dzīvot, � Regnārs teica. � Tev vispār ir kur dzīvot?

���� Jā, � Lita atbildēja. � Es dzīvoju pie mātes. Mums Imantā ir divistabu dzīvoklis.

���� Bērnu tev nav?

���� Nē.

���� Ja, gribi vari dzīvot �eit. Es tev alsta�u atslēgas.

���� Paldies, Regnār! Bet diez vai vajadzēs. Ko es te viena darī�u?

���� Varēsi aicināt arī draugus. Tikai pacentieties pārāk neizde- molēt istabas. Un neaizmirsti �ad tad aplaistīt puķu podus. Arī tos da�us kaktusus, kas atrodas lielajā istabā.

Lita smaidīja.

���� Neviens, Regnār, �eit nenāks. Bet, ja tu nopietni man uztici sava dzīvokļa atslēgas, tad es varu atnākt un tos kaktusus ap�laistīt.

���� Tā arī sarunājam, � Regnārs sacīja un piecēlās. Brīdi stā�vēja un ar patiku skatījās uz Litas kaklu, krūtīm un rokām, kas saturēja sarkanā krekla piedurknes. Viņas ķermenis bija tik balts un tīrs, it kā nupat būtu nomazgāts pienā. � Tev piestāv sarka�nais krekls, un labi, ka neiedomājies to aizpogāt. � Viņ� gribēja

skaļi iesmieties, bet tad kļuva aizvien nopietnāks. Vai te kaut kas aizsākās?

Kā apmulsumā Lita piecēlās, piegāja pie Regnāra pavisam klāt, aplika rokas ap viņa kaklu un cie�i pieglaudās.

���� Man �ēl, ka tu aizbrauc, Regnār! Varbūt paliksi?!

Viņ� neko neatbildēja, tikai viegli ar abu roku plaukstām glās�tīja sievietes muguru. Bet domas klīda tālu � jo viņam bija jāaiz�brauc. Prom!

���� Vari neticēt, bet es tevi, Regnār, patie�ām mīlu.

Regnārs klusēja, jo viņ� ticēja Litas vārdiem.

����������� Es tev patīku? � Lita pavaicāja. � Es neprasu, vai arī tu mani mīli, es tikai gribu zināt, vai es tev vismaz patīku.

Protams, Regnārs nodomāja. Neviens vīrietis nekad nepaliks kopā ar sievieti, kura viņam būs galīgi nepatīkama. Tātad kaut kas tomēr patīk, kaut kas pievelk, kaut kas piesaista, kaut kas saasina uzmanību, bet tādā gadījumā � kas ir mīlestība? Es par to esmu tik daudz rakstījis, bet patiesībā ta�u ne velna pats ne�zinu! Nē!!! Mīlestība nav ne gultā, ne arī vārdos, kurus mēs viens otram �ukstam. Tā pastāv mūsu sāpēs. Mīlestība ir tad, kad tu, vēl spēka un enerģijas pilns, ej pa ceļu un tev pēk�ņi gribas atgriezties.

����������� Es tevi sameklē�u, � Lita klusi teica un vēl cie�āk piekļā�vās Regnāra augumam. � Lai kur tu arī aizbrauktu, lai kur arī censtos noslēpties, es tevi pavisam drīz atkal sameklē�u. Es tevi atradī�u! Es gribu būt pie tevis. Tu vari noslēpties no pasaules, vari uz kādu laiku noslēpties no ikdienas dzīves, bet no manis jau vairs ne. Es gribu būt gaisma tavā lampā.

���� Paldies, Lita! Man tava vēlē�anās ir patīkama.

����������� Tu neatbildēji ne uz vienu manu jautājumu, � Lita apbē�dināta sacīja.

����������� Nevajag censties mani atrast. Tu tikai velti zaudēsi laiku. Tas tev nekad neizdosies. Neviens cilvēks nezinās, kur es bū�u aizbraucis. Es gribu būt viens.

Regnārs izgāja gaitenī, sameklēja dzīvokļa atslēgas un tās pa�sniedza Litai.

���� Ņem, � viņ� sacīja. � Un nāc, kad gribi.

Tad, kaut ko atcerējies, iegāja darbistabā un atvilka vaļā rak�stāmgalda atvilktni.

���� Lita, panāc �urp!

Pēc da�iem mirkļiem Lita nostājās viņam blakus.

����������� Tev nauda vajadzīga? � Regnārs jautāja tie�i, bezgala pār�steigdams jauno sievieti.

���� Nē. � Lita pakratīja galvu. � Nevajag.

���� Ņem! � Regnārs teica un pasniedza kaudzīti bankno�u.

��� Tur ir tūksto� rubļu.

���� Ak, vai! Ko es ar �o naudu lai daru?

���� Nezinu. Ko cilvēki ar naudu dara?

���� Pa lielākai daļai tērē. Citi krāj.

����� Bet tu nekrāj, � Regnārs teica, ar troksni aizgrūda atvilktni, iegāja gaitenī un rokā paņēma somu. � Pacenties to naudu pēc iespējas ātrāk notriekt! Nopērc sev zelta pulksteni un gredzenu, visdārgākās dzintara krelles, uz�uj vairākas skaistas kleitas, bet, kas paliks pāri� iedzer! Uz mūsu veselību.

���� Varbūt tu man samaksā par pagāju�o nakti? � Lita izbiju�sies jautāja, un viņas balss skanēja sagurusi un ļoti klusi. � Tā kā būtu par daudz �

���� Protams, par daudz, � Regnārs atbildēja un, pār istabu skaļi iesmiedamies, ar visu ceļojuma somu rokā piegāja pie Litas.

���� Bet tas tā nav. Man vienkār�i �o naudu tagad nav kur likt, tā man pa�laik ir kļuvusi galīgi nevajadzīga, bet tev varbūt noderēs.

Regnārs Litu noskūpstīja, tad strauji pagriezās, atvēra durvis un ātri izgāja laukā.

Pēc da�iem mirkļiem Lita pa logu redzēja, kā Regnārs iesēstas spilgti sarkanajā �igulī un, pat nepaskatījies aug�up uz sava dzī�vokļa logiem, aizbrauc.

Pa Ļeņina ielu centra virzienā nepārtrauktā straumē traucās vieglās automa�īnas un pilsētas sabiedriskais transports. Kustī�bas pretstraume bija mazāka, � vismaz līdz �merļa līkumam. Ielas labajā pusē sliedes rībināja tramvajs, bet pa kreisi vējā viegli �ūpojās panīku�as priedes.

Regnārs Brints uzmanīgi vadīja ma�īnu un centās ne par ko nedomāt. Viņ� pa�laik negribēja atcerēties sievieti, kura palika viņa dzīvoklī, un viņam bija pilnīgi vienalga, ko �ī sieviete tur dara vai darīs. Viņ� bija aizdedzis sārtu un tajā iesviedis savu pagātni. Un tādēļ tagad jutās mierīgs un dro�s. Beidzot dzīvē būs kaut kāda pārmaiņa. Katram cilvēkam vismaz reizi mū�ā jāpār- lec kāds grāvis. Katram cilvēkam vismaz reizi mū�ā īsāku vai ilgāku laiku jāizbauda vientulība. Kaut mirkli pasaule jāredz ci�tāda. Un sevi �ai pasaulē citādu. Jāpaskatās no malas. Viss jāpār�vērtē. Neviena cilvēka dzīve nav bijusi tik laba un nevainojama, lai tajā nevarētu atrast kaut ko labojamu. Katrs no mums kādam ir sagādājis vismaz da�as melnas stundas, da�as krēslainas dienas.

Mēs glu�i kā ziemassvētku vecī�i viens otru apdāvinām ar ne�laimju maisiem un laimes piņģerotiem. Protams, ar nodomu mek�lēta vientulība nav zāles, nav glābiņ� un nav arī izeja no radu�ās situācijas.

Viņ� nogriezās pa kreisi un aizbrauca līdz kinostudijai. Nestei�dzoties izkāpa no ma�īnas, iegāja dzeltenajā kinostudijas ēkā, sasveicinājās ar veco garderobisti un no caurlaides telpas piezva�nīja re�isoram Valdim Tālam.

���� Seit Regnārs. Ja tev ir laiks, nokāp lejā.

���� Laika nav. Uzkāp pats aug�ā!

���� Es gaidu tevi lejā.

Regnārs nolika klausuli, aizsmēķēja cigareti un sāka lēnām pa�staigāties pa pla�o uzgaidāmo telpu. Pretim ieejas durvīm pie sie�nas garā rindā bija novietoti republikas izcilāko teātra un kino aktieru portreti un daudzi palielināti uzņēmumi no topo�ajām vai nesen uzņemtajām filmām. Viņ� tos nevērīgi apskatīja, �ie uzņē�mumi un aktieri viņā neizraisīja nekādas emocijas, viņ� turpināja staigāt, un viņam bija tāda sajūta, it kā atrastos lielas rūpnīcas vestibilā.

���� Sveiks! � Valdis Tāls sauca jau pa gabalu. � Kur tu vakar aizlaidies? Kas tev bija uznācis? Ko tu ārdījies? Ko tu muldēji? Bet filmu skatītāji uzņēma labi. Tagad tikai jāgaida, ko teiks vis�varenie kritiķi.

���� Tā ir tava filma, � Regnārs saviebdamies sacīja, � un, lū�dzu, nejauc mani tur iek�ā!

���� Kas ar tevi notiek? � Valdis Tāls izskatījās gau�i norūpē�jies un, kā parasti, ar kreiso roku no pieres notrauca sviedru lāses. � Neesi saslimis?

���� Nē. � Regnārs pasmaidīja. � Viss kārtībā. Vismaz jācer, ka beidzot viss būs kārtībā.

���� Skaidrs. � Valdis smagi noelsās. � Tev jau mū�īgi veicas. �odien vēlreiz kolēģijā izmetu zondi. Satiku ari galveno redak�toru, papļāpājām, un uzzināju, ka viņam pret tavu jauno scenā�riju �Pazudu�ais� ir tikai da�i iebildumi, tikai da�i. Vari lēkt gaisā un kliegt �urrā!�. Tādi pa�i iebildumi esot ari Linardam un Jānim un, �ķiet, ari direktoram. Ta�u gabalā neesot nekādas vainas, un kolēģija to galīgi akceptēs gandrīz vai bez nopietniem laboju�miem.

���� Taisni vai jābrīnās. � Regnārs neticīgi �ūpoja galvu.

���� Vajadzē�ot kardināli pārstrādāt vienīgi scenārija sākumu un beigas. Pa vidu vēl da�i sīkumi, tu tos neņem galvā. Bet pret no�beigumu visi esot kategoriski pretim. Nevienam nepatīkot traģis�kais atrisinājums. Sanāk par daudz melnās krāsas.

���� Stādīsim rozītes, jā? � Regnārs spējā niknumā iekaisa. � Varbūt baltās margrietiņas! Tad zīlēsim � mīl, nemīl? Uzcel�sim baltu pili un tur ievedīsim baltu princesīti, jā? Visu tikai gai�u un saulainu �

���� Nu protams! Ko tu pervējies ar melno krāsu? � Valdis teica un saņēma Regnāru aiz rokas. � Kam tā vajadzīga? Jā, Regnār, stādīsim rozes, baltās margrietiņas un, ja būs vajadzīgs, baltā pilī liksim darboties baltai princesei. Cilvēkiem gribas sap�ņus, ilūzijas, izklaidē�anos.

���� Nieki, vecīt! � Regnārs saviebdamies teica. � To jūs pa�i esat izdomāju�i.

���� Kā tad! � Valdis iesmējās. � Un vai tu zini, ko vēl mūsu vadība ir izdomājusi?

���� Nav ne mazākās jausmas.

���� Tev totāli veicas, Regnār! Un man tā vien �ķiet, ka tu to nemaz neesi pelnījis. �orīt es komitejā dzirdēju, ka viņiem no Maskavas ienācis priek�likums uztaisīt dokumentālo filmu par ekoloģiskajiem pētījumiem, galvenokārt veltītu Angolas Tautas Republikai. Klausies uzmanīgi! Viņi runāja arī par tevi kā par iespējamo scenāristu, apjēdz?!

���� Nē.

���� Tā jau es domāju. Ta�u no visas sirds tev iesaku nekādā gadījumā neatteikties! Tāds pasūtījums nāk tikai reizi desmit gados.

Regnārs apstājās un domīgs paberzēja pieri.

���� Ko tas nozīmē?

���� Es jau tev teicu: tā ir totāla veiksme! Viss iet kā smukā ķinītī.

���� Varbūt patie�ām ir vērts padomāt, � Regnārs klusi pieme�tināja.

���� Nav ko daudz domāt! Kamēr ie�ūposi smadzenes, septiņi citi tev jau būs priek�ā. Ja tevi apstiprinās, tad līdz rudenim sce�nārijam jābūt jau gatavam. Pēc tam kad uztaisīs filmu, to noteikti aizsūtīs uz Leipcigas festivālu, un viena no galvenajām balvām, piemēram, �Sudraba balodis�, jums garantēta!

Regnārs ironiski pavīpsnāja.

���� Tev nav slikta fantāzija.

���� Protams! Bet nauda ir realitāte.

�Protams. Realitāte. Kādi tad varētu būt iebildumi? Nekādi, pil�nīgi nekādi,� Regnārs nodomāja, ieejot galvenā redaktora kabi�netā. �Varbūt patie�ām tas ir to vērts? Varbūt atkal, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās?�

Un tomēr laikam nevajadzēja, Regnārs, jau braucot centra vir�zienā, nodomāja. Viņ� pēc pēdējo gadu ieraduma tūlīt bija gatavs atkal strādāt. Hm! Un kinostudijas vadibai apsolījis tuvākā mē�ne�a laikā pārstrādāt gan �Pazudu�o�, gan uzrakstīt jaunu sīki detalizēta scenārija pieteikumu dokumentālai filmai. Un tikai tad, kad Regnārs jau bija iejucis nebeidzamajā automa�īnu straumē, viņ� atcerējās, ka �odien ta�u brauc prom un nemaz vēl nezina, kad atgriezīsies. Un tādēļ nebija lielas jēgas visu to apsolīt. Es vēl īsti nezinu, kā būs turpmāk, bet vismaz �o vasaru es ta�u gribu tikai atpūsties. Es beidzot atpūtī�os: elpo�u dzidro lauku gaisu, baudī�u zemes un ūdeņu smar�as, uzkrā�u klusumu un mieru un dro�i vien nemaz nedomā�u, kas notiek lielajā filmu fabrikā. Un tomēr! Varbūt atkal viss apgriezīsies kājām gaisā un mēs vēlreiz, mazliet izbrīnīju�ies, noskatīsimies, kā virs me�u ga�lotnēm kopā ar vēju un gaismu pazūd arī mūsu kārtējais sapnis? Un vēl viena cerība, un vēl kāds mirklis. Bet varbūt tas būs mūsu pēdējais sērkociņ�, kuru vieglprātīgi uz�ķīlām, lai īslaicīgi paprie�cātos par spilgto liesmiņu, aizmirsu�i, ka malka vēl nav sagādāta. Kad mēs beidzot atradīsim malku un ātri sakursim ugunskuru � Mēs nosalsim. Jo tie�i visvajadzīgākajā brīdī mums nebūs ar ko �o ugunskuru aizdegt. Mēs varēsim simtiem rei�u grozīt pirkstos krāsaino kārbu un izmisīgi meklēt, bet sērkociņu kastīte būs tuk�a. Un sals.

Tā var notikt visā drīzumā, Regnārs, lēni piebraukdams Operas namam, domāja. Izslēdzis motoru, viņ� paskatījās sānis: uz reklā�mas dēļa bija piestiprināta krāsaina afi�a, kas vēstīja, ka tuvā�kajā laikā operā ��o-�o-san� viesizrādes sniegs PSRS Tautas ska�tuves māksliniece Marija Bije�u. Pie tramvaja pieturas stāvēja neliels cilvēku bariņ�. Vieglā gaitā garām viņa automa�īnai pa�gāja baletdejotāja Skaidrīte Vīksna. Pēc tam viņ� izkāpa no auto�ma�īnas, aizslēdza durvis, �ķērsoja Padomju bulvāri, iegāja izdev�niecībā un nesteidzoties uzkāpa tre�ajā stāvā. Regnārs pasveici�nāja da�us pazīstamus izdevniecības darbiniekus, bet neapstājās, lai aprunātos, pārmītu pāris vārdu kā citās reizēs. Pa garu kori�doru viņ� aizgāja uz redakciju. Viņam tūlīt pretim no galda pie�cēlās redaktors Andris Lielzārds un sniedza roku.

���� Tu nāci, kā saukts! � viņ� itin priecīgs teica. � Es tev vakarvakarā vairākas reizes zvanīju, bet nekā! Kur tu biji?

���� Mājās, � Regnārs atbildēja.

���� Kādēļ necēli trubiņu?

���� Negribēju.

���� Strādāji?

���� Nē.

���� Tu ta�u līdz �im pie telefona nenāci tikai no rītiem. Esi iz�mainījis dienas re�īmu?

���� Jā. Tagad tu mani vispār nesazvanīsi.

Andris aizdomīgi paskatījās uz Regnāru un nervozi pakasīja ausi.

���� Kur tad Dina? � Regnārs painteresējās.

���� Aizgāja atvaļinājumā. Tagad dzīvo savā Ik�ķiles vasarnīcā, stāda puķītes un ņemas ar mazbērniem.

���� Jauki, � Regnārs klusi noteica. � Varbūt tikai ar to cilvē�kiem jānodarbojas. Un Elīza arī atvaļinājumā?

���� Vai tev prāts! Viņa ar skubu strādā mājās. Rīt steidzīgi jāno�dod korektūras loksnes.

���� Man viņa patīk, � Regnārs sacīja. � Man ar viņu ir patī�kami sastrādāties. Elīza ir bijusi daudzu manu grāmatu redaktore, bet mums nekad nav atgadījies nekāds konflikts.

���� Tev jau vispār veicas, � Andris sacīja un paņēma rokā biezu manuskriptu. � Tavs romāns �Viesi� ies ra�o�anā jau �o�gad, visticamāk rudenī. Uz rezervju rēķina. Es jau to izrediģēju, nekādu būtisku iebildumu man nav, tikai tādi sīkumi vien, �ur tur valodas un stila labojumi. Akceptu es, uzrakstīju, tagad nāc parakstīt līgumu. Naudu saņemsi apmēram pēc mēne�a.

Pēc da�ām minūtēm jaunākā redaktore sameklēja aizpildītas līgumlapas, Regnārs uz tām uzrakstīja īsu romāna �Viesi� anotā�ciju un parakstījās, tad, vēl mazliet parunājies ar Andri, nokāpa lejā, atslēdza automa�īnas durvis un atkal sēdās pie stūres.

Viņ� ilgi skatījās Operas nama dzeltenīgajā sienā, ievēroja, ka pa labi pie taksometru pieturas sastājusies gara rinda, arī pie tramvaja pieturas stāvēja liels ļau�u bars. Saule karājās zenītā, un gaiss bezvējā mazliet virmoja no siltuma. Virs Bastejkalna jau parādījās melns mākonis, un visi cilvēki ba�īgi snaikstīja kaklus un cēla galvas. Ta�u Regnārs pievēra acis, jo negribējās redzēt līdzpilsoņu ba�as. Ka tik lietū nesamērcējas! Dabūs vēl iesnas. Viņ� sajuta spēju nogurumu. Spiedīgais gaiss tā vien lieca viņu tuvāk zemei. Uznāca miegs, un Regnārs nodomāja, ka tagad nemaz nebūtu slikti mazliet nosnausties. Pagāju�o nakti tikpat kā nav gulēts, bet priek�ā tāls ceļ� . . .

Pie pēdējām Ķengaraga mājām ceļa malā stāvēja kāda mei�tene; viņa pacēla roku. Regnārs apstādināja ma�īnu un da�us mirkļus ieinteresēts skatījās: meitenei bija gari, kastaņbrūni mati, apsieti ar spilgti sarkanu adītu lenti. Mugurā melns d�emperis un svārki ar jo platu �ķēlumu kreisajos sānos. Labajā rokā viņa nesa ceļojumsomu. Jau stipri iedegu�ajā sejā �ķelmīgi mirdzēja lielas, tum�as acis, kuru plakstiņi bija viegli ietonēti ar zilu tu�u. Meitene, kas nedro�i atvēra Regnāra automa�īnas durvis, bija simpātiska un, kā jau uzreiz to varēja nomanīt, arī moderna.

���� Kurp jūs braucat? � meitene ātri pavaicāja.

���� Kurp jums vajag aizkļūt?

���� Tālu, � viņa, kā vainīga juzdamās, skumji pasmaidīja.

�� Varbūt jūs mani vismaz kādu gabaliņu pavestu �

���� Konkrētāk, jaunkundzi Tie�i uz kurieni jums jātiek?

����������� Man jātiek līdz Madonai un tad vēl aiz tās piecpadsmit kilo�metrus.

���� Tas patie�ām ir tālu. � Regnārs piekrīto�i pamāja ar galvu.

����������� Ja jūs braucat pa Daugavpils �oseju, tad mums vismaz kādu gabaliņu iznāktu pa ceļam. Es jums samaksā�u.

����������� Labi, � Regnārs sacīja. � Sēdieties blakus! Mums patie�ām iznāk vienāds ceļ�.

Meitene priecīga apsēdās uz priek�ējā sēdekļa, bet somu nolika aizmugurē.

����������� Es jums pateicos, � viņa sacīja un uzsmaidīja. Uz kreisā vaiga viņai izveidojās tā saucamā �skaistuma bedrīte�. Vieta, ko būtu vērts noskūpstīt, Regnārs nodomāja un pēk�ņi atskārta, ka viņ� �o meiteni nesen noteikti ir redzējis un pat par viņu domājis. Ieskatījās vērīgāk viņas sejā un atcerējās. Regnāram blakus sē�dēja meitene, kuru viņ� vakarvakarā bija redzējis stāvam un kādu gaidām uz Suvorova un Avotu ielas stūra blakus komisijas vei�kalam.

����������� Ar pateicību vien būs par maz, � Regnārs sacīja un sāka braukt.

���� Es jau jums teicu: samaksā�u.

����������� Tas ir labi. � Regnārs smaidīja. � Un cik jūs man varētu samaksāt?

Meitene brīdi domāja.

����������� Trīs rubļus, � viņa nopietni sacīja. � Bet, ja tas jūs neap�mierina, varu arī piecus. Tikai vairāk gan ne. Es jau pati vēl nepelnu.

���� Dzīvojat no stipendijas?

���� Gandrīz. Mācos Mākslas akadēmijā.

����������� Jūs esat devīga, � Regnārs teica un vēlreiz cie�i paskatījās uz blakus sēdo�o meiteni. Svārki, �ūdināti diezgan paīsi, atsedza viņas slaido kāju, kas bija ietērpta tum�i pelēkā kaprona zeķē.

��� Un tomēr to piecīti nebūtu �ēl?

����������� Būtu, � meitene atbildēja. � Bet neviens jau tagad neko negrib darīt par velti. Kur vien pagriezies, visur jāizdod nauda, un par jebkuru pakalpojumu katrs cen�as noplēst pēc iespējas vairāk.

���� Ne jau nu katrs.

���� Iespējams. Tikai reti iznāk satikt cilvēkus, kas būtu gatavi otram palīdzēt par velti.

���� Un tas jūs skumdina?

���� Protams.

���� Mani arī.

���� Es apturēju se�as ma�īnas, un visi no manis pieprasīja des�mitnieku. Vai līdz Ogrei, vai līdz Pļaviņām. Desmitnieks tagad laikam ir tāda universāla cena.

���� Dro�i vien.

���� Un tādēļ vēlreiz pateicos, ka vismaz jūs esat ar mieru mani kādu gabalu aizvest par mazāku maksu.

���� Jā, es esmu ar mieru. Galu galā pieci rubļi arī ir liela nauda, it sevi�ķi tajās reizēs, kad maks ir galīgi tuk�s.

���� Jūs cie�at trūkumu? � meitene kā neticēdama jautāja.

Regnārs neko neatbildēja, bet strauji palielināja ma�īnas āt�rumu. Garām zibēja Salaspils me�s, un platā �oseja spilgtajos sau�les staros ātri �āvēja lietus radītās peļķes un kūpēja glu�i kā tējas kanna virs nelielas uguns.

�osejas kreisajā pusē parādījās bojā gāju�ajiem padomju armi�jas karagūstekņiem uzceltais piemineklis, un Regnārs Brints jau kuro reizi mēģināja iztēloties, ko �eit gūstā kritu�ie karavīri tajā slapjajā, ļoti drēgnajā �etrdesmit pirmā gada rudenī un tajā draus�mīgi aukstajā �etrdesmit pirmā �etrdesmit otrā gada ziemā �eit darīju�i, ko izjutu�i, par ko domāju�i, palikdami bez savām kara�spēka daļām, bez saviem komandieriem, bez mājām, bez īsta pa�varda siltuma, bez piederīgajiem, glu�i vieni ar savām sāpēm, iz�misumu un pazemojumiem. Viņiem pat neļāva uzcelt barakas. Jumta vietā � aukstas debesis. Salaspils mājas sēta � dzeloņ�drā�u �ogs. Gultas vietā � izrakta ala. Spilvens � sasalusi zeme. Sega � sniega slānis. Un cerību vietā � pie deniņiem pielikts revolvera stobrs. Seit viņi ir miru�i. Seit viņi ir �auti un nosisti. Seit viņi ir nosalu�i. Seit viņi aizgāju�i savā vientuļajā nāvē.

Vieta ir svēta. Cilvēkiem tagad nevajadzētu �urp nākt sēņot, lai gan tagad katru rudeni te augot varenas baravikas, bet gan izsūdzēt grēkus un izlūgties piedo�anu. Jo katrs no mums reiz dzīvē kļūst savu sapņu un ilgu gūsteknis, savas mīlestības gūstek�nis, savu kaislību un tieksmju, savas vājās gribas gūsteknis. Un tagad par dziļu no�ēlo�anu vēl arī naudas un mantu savaņģotais, savai automa�īnai un varbūt pat arī savam talantam pakļautais. Nekur mēs nevaram aizbēgt. Varam riņķot ap zemeslodi, cik vien ātri gribam, nekur no tās tālāk netiksim. Zeme tā arī paliks gan mūsu �ūpulis, gan mūsu kaps. Un kopā ar mums paliks vajadzība pēc naudas, pēc mīlestības, pēc jumta virs galvas, paliks mūsu

spējas un talants. Mūsu darbs un viss mū�s. Kam nozīme ir tikai daudzu cilvēku sadarbībā. Jo katrs cilvēks patiesībā ir vajadzīgs un noderīgs vienīgi kādam citam cilvēkam, pareizāk � visai sa�biedrībai kopumā. Un tikai tad, kad arī tu, rakstniek, būsi atradis sava noderīguma pakāpi un to apzinājies, tu iegūsi cilvēka īsteno vērtību.

����������� Kā tevi sauc? � Regnārs pagriezās pret meiteni. � Piedod, ka uzrunāju uz tu, bet es tā esmu pieradis.

���� Nekas. � Meitene pasmaidīja. � Mani sauc Aniāra.

���� Kā lūdzu? � Regnārs pārvaicāja.

���� Aniāra. Nepatīk?

����������� Pirmo reizi tādu vārdu dzirdu. Dro�i vien paņemts no kāda fantastiska romāna lappusēm.

���� Laikam gan.

���� Kādēļ vecāki tevi nevarēja nosaukt par Annu?

���� Nezinu. Tagad jau visi meklē kaut ko neparastu.

����������� Tas tiesa. Visi kaut ko meklē, visi tagad grib būt oriģināli. Ar kaut ko izcelties pārējo vidū. Pat tad, kad nav ar ko.

���� Un kā jūs sauc?

���� And�ejs Kolosovskis.

���� Skaists vārds. Jūs laikam esat polis?

���� Mans vectēvs bija polis.

����������� Kur jūs strādājat? Kādā rūpnīcā vai iestādē? � Aniāra vai�cāja un ar zināmu interesi vērās blakus sēdo�ajā vīrietī.

���� Vai tad tikai tur vien var strādāt?

���� Kur tad vēl?

���� Var strādāt arī mājās.

���� Vai tad esat invalīds?

����������� Nē, pagaidām invalīds vēl neesmu, bet es varētu būt glez�notājs, komponists, rakstnieks.

Aniāra iesmējās.

���� Kādēļ tu smejies?

����������� Jūs neizskatāties ne pēc gleznotāja, nedz komponista, bet vismazāk jūs līdzināties rakstniekam, � meitene atbildēja, un viņas tum�ajās acīs iemirdzējās viltīgas zvaigznītes.

Regnārs Brints bija tik patiesi pārsteigts, ka pat samazināja ma�īnas ātrumu.

����������� Es tevi nesaprotu, � viņ� klusi teica. � Vai tad atsevi�ķas profesijas cilvēku sejās atstāj tik spēcīgu zīmogu? Tu pazīsti kādu rakstnieku?

���� Tikai da�us.

���� Un kādu komponistu?

���� Arī tikai da�us.

���� Un māksliniekus?

���� Tos gan es jau pazīstu krietni vairāk.

����������� Vai tu, Aniāra, pie�ķir lielu nozīmi cilvēku profesijām un viņu ieņemamajiem amatiem?

����������� Protams. Cilvēka profesija, kā arī viņa dienesta stāvoklis sabiedrībā ir vienīgie kritēriji, pēc kuriem ne�aubīgi varam no�teikt cilvēka vērtību un viņa patiesās spējas.

����������� Skumji, � Regnārs klusi sacīja un sameklēja cigaretes. � Ļoti skumji, ka tik jauna meitene tā var jau domāt.

Da�us brī�us abi klusēja. Aniāra �ķita it kā nedaudz nokaunē�jusies. Regnārs aizsmēķēja un piedāvāja cigareti arī meitenei.

���� Paldies. Nesmēķēju.

����������� Es pazīstu strādnieku, viņ� ir augstākās kvalifikācijas gald�nieks, un viņ� ir nesalīdzināmi inteliģentāks par daudziem ārstiem vai rakstniekiem. Vēl pazīstu kādu vecu tramvaja vadītāju, kas ir gudrāks par vienu otru augstskolas pasniedzēju. Un pazīstu autobusa �oferi, atkritumu savācēju, kas ir daudz godīgāks par vienu otru mākslinieku.

Atkal abi ilgāku laiku klusēja. Regnārs pa logu izmeta izsmē�ķētās cigaretes galu un paskatījās uz meiteni. Viņa domīga rau�dzījās sāņus, tad strauji sakustējās.

���� Redziet, tur ved ceļ� uz biju�o Salaspils nometni.

Arī Regnārs paskatījās uz to pusi.

���� Esi tur bijusi?

����������� Vairākas reizes. Tur vācu okupācijas laikā aizgāja bojā manas mātes brālis. Mēs nezinām, vai viņ� ticis no�auts vai pa�kārts, vai kaut kā citādi�

����������� Arī mans tēvs tur pazuda, � Regnārs teica. � Bet vai tu zini, cik tur cilvēku gāja bojā?

����������� Nē. � Aniāra pakratīja galvu, un caur logu plūsto�ais vēj� no viņas tum�brūnajiem matiem Regnāra sejā iesvieda siltu sveķu smar�u.

���� Apmēram simt tūksto�u.

���� Daudz�

����������� Maz, Aniāra, niecīgi maz! Simt tūksto�u!? Dro�i vien tu nemaz nezini, cik vispār Otrajā pasaules karā cilvēku aizgāja bojā. >

���� Patie�ām nezinu.

����������� Varu pateikt. Tas jau neko vairs neizmainīs, bet �os skait�ļus tomēr, der zināt. Vismaz reizi mū�ā dzirdēt ar savām ausīm. Tas da�reiz var uzvedināt uz nelielām pārdomām. Otrajā pasaules karā cīņā pret fa�ismu vismazāk bojā aizgāja fran�u ■� tikai 200 tūksto�u. Tad vēl 400 tūksto�u itālie�u. 325 tūksto�u ameri�kāņu. 364 tūksto�u �ehu. 820 tūksto�u angļu. 1 miljons 600 tūk�sto�i dienvidslāvu. Bet poļu jau bija krietni vairāk � se�i mil�joni divdesmit astoņi tūksto�i. Un tomēr �ai cīņā pret fa�ismu vis�vairāk dzīvību atdeva padomju cilvēki � apmēram divdesmit miljonu. Saskaitot visus tos kopā un vēl citas tautas, iznāks apmē�ram piecdesmit miljoni. Nav sevi�ķi daudz, vai ne? It sevi�ķi tad, ja zinām, ka toreiz pasaulē dzīvoja tuvu pie trīs miljardiem cil�vēku. Un tomēr, mana nepazīstamā meitene, katrai mātei, katram brālim un katrai māsai viņu tuvinieks bija viens vienīgs, un, ņe�mot katru atsevi�ķi, arī viens cilvēks viņiem toreiz nozīmēja mil�zīgi lielu skaitli�

����������� Man �ķiet, jūs esat mazliet savdabīgs cilvēks, � Aniāra teica un ar visu augumu pagriezās, lai Regnārs būtu labāk re�dzams. � Jūs brīnāties, kāpēc esmu tik vaļsirdīga?

����������� Nē, Aniāra. � Regnārs pakratīja galvu. Un ilgi klusēja. � Es nebrīnos. Zinu, kas starp cilvēkiem da�kārt var notikt. Uz ko mēs esam spējīgi.

����������� Ja tas nav sevi�ķs noslēpums, varbūt jūs man tomēr pa�teiktu, kur strādājat? Kāda ir jūsu profesija? Domāju, ka jūs dro�i vien esat zinātnieks. Tā ir?

����������� Nē, ne uz to pusi. � Regnārs pasmaidīja. � Es esmu sma�gās kravas automa�īnas �oferis. Braucu tālajos reisos uz visda�ā�dākajām Padomju Savienības pilsētām.

���� Darbs interesants?

���� Jā, esmu apmierināts. Izpeļņa arī sanāk tīri pieklājīga.

���� Kādēļ �odien nestrādājat? Brīvdiena?

���� Nē. Slimības atvaļinājums.

���� Ar ko saslimāt?

���� Tu esi ziņkārīga. Atri novecosi.

���� Un tomēr? Jūs mani esat ieinteresējis.

����������� Cietu smagu avāriju, � Regnārs domīgs teica. � Ma�īnu sasitu lupatu lupatās. Brīnums, kā vēl paliku dzīvs. Tagad uz visu vasaru braucu atpūsties. Varbūt tur, uz laukiem, es daudzmaz sevi savedī�u kārtībā.

���� Kādā vietā jūs dzīvosiet?

���� Acīmredzot turpat, kur jūs.

Aniāra neslēpa pārsteigumu. Un viltīgās zvaigznītes acīs iede�gās atkal no jauna.

����������� Es pa vasaru dzīvo�u pie savas krustmātes, � viņa ātri teica. � Tas ir piecpadsmit kilometru aiz Madonas, Riekstu ciemā. Un jūs arī tur?

����������� Jā. � Regnārs piekrīto�i pamāja. � Man gan tur nevienas krustmātes nav, toties ir vecas lauku mājas.

Vēlreiz meitene pārsteigumā sasita plaukstas un skaļi iesmējās.

���� Tā tik ir sagadī�anās!

���� Jā, Aniāra, ļoti dīvaina �

���� Tātad jūs mani tagad aizvcdlsiet līdz pa�ām mājām?

���� Ko es citu ar tevi lai daru? Būs jāved.

���� Lieliski! Es jums vēlreiz pateicos.

Aniāra jutās apmierināta. Viņa visu laiku smaidīja un izskatī�jās skaista.

���� Esi precējusies? � Regnārs pajautāja.

���� Nē.

����������� Ko tu vakar darīji uz Suvorova un Avotu ielas stūra? Gai�dīji savu puisi?

No visas tiesas Aniāra izskatijās apjukusi.

���� Kā jūs to zināt?

���� Jau pirmīt teicu, ka es zinu ļoti daudz.

����������� Varbūt jūs esat arī gai�reģis? Tā sakot, amatu apvieno�a�nas kārtībā . ..

���� Nē. Man tikai piemīt labas novēro�anas spējas.

����������� Tik tie�ām, � Aniāra domīgi teica. � Vakar es tai vietā nostāvēju pusotras stundas � Jūs mani redzējāt?

����������� Jā. Es neredzēju, kā atnāci, es neredzēju, kā aizgāji, bet es redzēju, kā tu tur kādu gaidīji. Neatnāca?

���� Nē, � Aniāra pakratīja galvu.

����������� Pusotras stundas . .. Kaut kā mūsu laikiem par daudz ilgi. Viņ� ir to vērts?

Aniāra klusēja, un, kad atkal ierunājās, viņai viegli iedrebējās balss.

����������� Jūs domājat, ka tas ir ilgi? � viņa iesāka. � Bet kara laikā sievietes savus vīrie�us gaidīja �etrus piecus gadus? Kā tagad sievietes gaida savus ģeologus? Kā lidotājus? Jūrniekus? Kā mei�tenes savus pui�us no dienesta armijā? Kā jūs pa�u gaida atgrie��amies no tālajiem reisiem? Vai tad tikai stundas? Jūs tiekat gai�dīti dienām, mēne�iem, gadiem ilgi.

����������� Kara laikā � jā, � Regnārs piekrita. � Bet tās bija citā�das dienas un naktis, un tad arī cilvēki bija citādi. Pastāvēja pa�visam cita morāle, pavisam citi tikumiskie principi. Stingrāki, saspriegtāki. Es sevi�ķi neticu, ka sieviete �odien spēj līdz galam būt uzticīga. Ja kādreiz tā atgadās, tad viņas paliku�as uzticīgas vienīgi apstākļu sagadī�anās dēļ. Bet, tikko sievietēm rodas kaut mazākā izvēle, viņas vienmēr izvēlēsies tomēr labāk negaidīt. Un tas atbilstot sugas saglabā�anas interesēm. Lai gan man perso�niski tas viss �ķiet diezgan pretīgi.

���� Kādēļ? Tas ta�u ir dabiski.

���� Tie�i tādēļ, Aniāra, ka dabiskais da�kārt ir tik riebīgs.

Aniāra jau kuro reizi vērīgi noskatīja ma�īnas vadītāju, un �ai

spiedīgajā karstumā viņa pēk�ņi sajuta salta vēja pieskārienu.

���� Jums laikam pret sievietēm ir diezgan lieli aizspriedumi?

���� Tu uzminēji.

Regnārs klusēdams samazināja ma�īnas ātrumu. Ceļa labajā pusē bija zīme �40� un liels uzraksts � Skrīveri. Atkal varēja saskatīt Daugavas ūdeņu lēno un izlīdzināto plūdumu.

���� Ja mēs kādreiz vēl redzēsimies, � Regnārs klusi sacīja, � es tev kaut ko pastāstī�u par sievietes spējām gaidīt. Izstāstī�u pilnīgi patiesu gadījumu par kādu latvie�u Solveigu, kā skaistu pasaku pasnieg�u, tādu pasaciņu, kurai no sākuma visi noticēja, lai gan da�i, kas �o sievieti pazina, zināja uzreiz teikt, ka viss ir salti meli un izlik�anās. Viss. � Regnārs brīdi klusēja. � Varbūt pirms simt piecdesmit gadiem di�ais norvēģis Ibsens tādu sievieti augstu kalnos saticis, bet man līdz �im kaut kā nav gadījies.

���� Varbūt pārāk līdzena vieta, � Aniāra �ķelmīgi ieteicās, bet �imbrī�am Regnārs neko neatbildēja. Viņ� bija aizsācis garu jo garu domu:

�Bet kur tu esi, dzidrā un maigā, tīrā un baltā, skaistā un uzti�cīgā? Kur ir tavs kalns, kur tava ala un zaru būda? Kādēļ tu mani tur tik ilgi gaidi? Kādēļ es tevi neesmu atradis? Redz, arī uguns�kurs jau sen ir izdzisis. Bet tu jau dzirdi manus soļus, vai ne? Es lasu tikai sausus �agarus. Tu vari atnest avota ūdeni. Es eju pie tevis, un man kārbiņā guļ pēdējais sērkociņ�. Mūsu būda to�mēr kļūs gai�a un silta. Un mēs ēdīsim kopējas vakariņas. Tam sērkociņam vajadzētu būt sausam.�

Regnārs, vēl neatvēris acis, juta, ka ir jau atnācis rīts. Viņ� gulēja lauku mājas lielajā istabā, un viņam reizēm �ķita ārkār�tīgi dīvaini un neparasti, ka virs griestiem nav vairs dzirdami smagie, lēni �ļūco�ie soļi, jā, vairs nedzird piektajā stāvā dzīvo�jo�ā autobusu �ofera agro gatavo�anos grūtajai darba dienai. Tāpat nedzird, kā blakus dzīvoklī, brēcot pēc pirmās rīta baro��anas, raud kaimiņienes bērns. Nedzird, kā vecais tramvaja vadī�tājs pa Ļeņina ielu pirmajā reisā aizdārdina savus ātri skrejo�os vagonus. Nedzird, kā pa Silciema ielu aizbrauc trīsdesmit otrā mar�ruta autobusi. Nedzird, kā sētniece mājas priek�ā slauka pe�lēkā asfalta pagalmu. Nedzird � Un paldies dievam! �eit viņ� var klausīties vienīgi klusumu. �eit neviens viņam nedzīvo virs galvas, nedzīvo blakām. Tagad virs galvas ir vecs jumts, mazliet augstāk ir zilas debesis, vēl mazliet augstāk ir tālas zavigznes, vēl mazliet augstāk ir bezgalības sākums, vēl mazliet augstāk ir ne�zināmais Visuma lauks, vēl augstāk sākas Melnie Caurumi, �ie

dīvainie tuneli, kuri it kā savienojot mūsu Visumu ar kādas citas Pasaules telpu, tur tad varbūt arī atrodas Antipasaule un kaut kas tāds, ko mums nekad neuzzināt. Un labi vien, ka tā. Kādēļ lauz�ties Visuma melnajās dzīlēs, miljardu gaismas gadu attālumā no zemes, ja mēs patiesībā neko īsti vēl nezinām pa�i par sevi? Kas tad mēs esam? Vai pakāpeniski dabas evolūcijas ceļā attīstījusies tikai augstākas pakāpes dzīvnieku suga, vai arī cilvēku kopai Visumā paredzēta kāda īpa�a loma? Un kas tādā gadījumā mums �o lomu ir iedalījis? Kādēļ Visuma Saprāts ir izvēlējies tie�i mūs? Kādam īpa�am Eksperimentam viņ� mūs ir radījis? Vai tie�ām tikai tādēļ, lai mēs da�os īslaicīgos laika mirkļos izbrīnīju�ies pa�skatītos uz sevi, uz tuvāko apkārtni, blāvajām zvaigznēm un, tā arī neko īsti nesapratu�i, klusi nomurminātu da�us neskaidrus vār�dus un atkal pazustu? Tai pa�ā virzienā, no kurienes atnācām. Bet kur ir tas gudrinieks, kas skaidri zina, no kurienes mēs īsti nākam un uz kurieni pavisam drīz atkal aiziesim?

Laimīgi ir mierīgie. Laimīgi ir tie, kas pārāk bie�i neskatās zvaigznēs, bet spēj paskatīties arī lejup, lai kāja nesamītu skudru, tikko izplauku�u ziedu vai iesētu graudu. Laimīgi ir tie, kas no laukiem novāku�i akmeņus, kas aru�i zemi un spļāvu�i pret vēju. Rauj velns nesaprotamo Visuma bezgalību! Pietiek ar to, ka zinu � mīlestība, lai arī ne vienmēr saprotama, man tomēr nepie�cie�ama. Kas man kvazāri, ja tepat līdzās iet kāds nelaimīgais? Kas man Melnie Caurumi, ja tepat uz mūsu mazās zemeslodes joprojām vēl ir vietas, kur dārd artilērijas �āviņi, krīt bumbas un cilvēki cits citu nogalina? Kas man bezgalības sākums, ja man nav vistuvākā drauga? Kas man Visuma mala, ja es īsti vēl ne�zinu, uz kuru pusi man jāiet? Kas man Antipasaule, ja es vēl jo�projām nezinu, kāds esmu es pats? Varbūt es esmu Antiviela, arī tikai nejau�i ieklīdusi? Un varbūt tie�i tādēļ notiek cilvēcisko attiecību traucējumi, nesapra�anās, atsve�inā�anās, naida un ne�iecietības sprādzieni un mīlestības kataklizmas? Kad viss sabirst pelnos. Kad mēs esam gāju�i un tomēr paliku�i uz vietas. Kad esam meklēju�i, bet tā arī neko neatradu�i. Kad esam gribēju�i, bet nekas netika iegūts. Kad esam gaidīju�i, bet neviens neatnāca. Kad mēs pa�i kā vientuļi meteori izskrējām cauri dzīvei. Un sade�gām savās nepiepildītajās vēlmēs. Kad mātes vienas audzina bēr�nus. Kad pateicamies liktenim, ja varam aizmirsties darbā. Kad tomēr jābaidās, ka tikai otrā pasaules malā kāds ārprātīgais nedod pavēli nomest pirmo bumbu. Kad blakus priekam sajūtam sāpes. Kad blakus kopības izjūtai mēs tomēr itin bie�i jūtamies vientuļi. Kad skaidri apjēdzam, ka mūsu dzīve ir vienīgais, pie kā vērts turēties. Jo citas nebūs. Ja jau mums vienreiz ir tik neticami pa�veicies un mēs no vēja, saules, vulkānu ugunīgās lavas un jūras

viļņiem esam kļuvu�i par dzīvību, tad nevajadzētu �o gadījumu par velti laist garām. Tie�i �eit mēs visspo�āk varētu izrādīt savu iedzimto egoismu un dzīvi izmantot sevis pilnveido�anai. Un, kad jutīsimies pietiekami stipri, paņemsim dzīvi plaukstā un kā noga�tavoju�os ābolu godīgi pārdalīsim uz pusēm. Viena daļa man, otra tev. Tikai tā mēs kādreiz varēsim būt laimīgi. Un ne citādi.

Viņ� lēnām atvēra acis un paskatījās apkārt. Istabas vidū stā�vēja vecs, ķirmju saēsts galds, divi papluku�i krēsli, stūrī iespiesta vecmodīga eta�ere ar grāmatām, tik�ķo�s sienas pulkstenis un iz�gulēta tahta. Virs tahtas, kā laimes vārti, apdzeltēju�ā koka rāmī �urp vērās skaistas meitenes portrets. �ai lielajā telpā viss palicis tie�i tā, kā to bija atstājis pēdējais mājas saimnieks. Regnārs vē�lāk uzzināja, ka tas esot bijis vientuļ� un vecs cilvēks, kas pagā�ju�ās vasaras vidū nomiris. Tie�i �ai istabā, tie�i uz �īs tahtas, kurā pa�laik nākas arī pa�am gulēt.

Otra istaba bija vēl joprojām iekārtota glu�i tāpat, kā to kād�reiz vēlējies mājas īpa�nieks. Acīmredzot viņ� nav bijis sevi�ķi turīgs. Mājā, izņemot gai�ās meitenes portretu, nekas nebija jauns. Viss pagalam vecs, nolietots . . . Bet �īs ne visai izskatīgās lietas dro�i vien viņam biju�as vērtīgas un vajadzīgas. Tās viņu saistī�ju�as ar pagātni, ar kaut kādiem nozīmīgiem dzīves mirkļiem, ar jaunību un varbūt pat bērnību. Kas tu esi bijis, veco saimniek? Kāda bijusi tava garā dzīve? Es neko par tevi nezinu, izņemot to, ka esi saucies par Mārtiņu Krūmu, ka tu �eit vientulībā nomiris, arī mū�a galā nebūdams nevienam īsti vajadzīgs. Kur, Mārtiņ, ir tavi bērni? Kur mazbērni? Kur pārējie radinieki? Ciema izpildko�mitejā man teica, ka viņi atteiku�ies no �o māju manto�anas tiesī�bām un tā pārgājusi valsts īpa�umā, un par piecsimt divdesmit rubļiem es nopirku. Māja ir veca, bet kādēļ tavi bērni vai citi radinieki nepaņēma vismaz da�as mēbeles, kaut da�as grāmatas, veco sienas pulksteni, skaistās meitenes portretu? Kaut vai atce�rei, kā piemiņu par tavu dzīvi, par �eit pavadītajiem gadiem. Skaudri apzināties, ka ilgā mū�a galā ne tu pats, ne tavas mantas, ne īpa�ums nevienam nav bijis vairs vajadzīgs. Vai tā daudzi aiziet? Un tad vainagi, ziedi un asaras pie kapa ir tikai vēl viens cilvēku liekulības apliecinājums. Cilvēkam ik dienu vajadzīgs sajust otra klātbūtni, nevis vēlākos līdzjūtības �ņukstus, kad tos jau vairs nevar pat dzirdēt.

Roka lēni slīdēja gar sienu, un Regnāra pirksti sataustīja vai�rākus asi izrautus robus. Viņ� piecēlās sēdus, uzmanīgi paskatījās un skaidri ieraudzīja tur iestrēgu�as jau stipri sarūsēju�as �auteņu lodes.

Regnārs atkal atlaidās guļus. Viņ� aizvēra acis un sāka domāt. Ilgus gadus viņam, profesionālam rakstniekam, katrs neparastāks notikums, dzirdēts vai redzēts atgadījums spēcīgi iedarbojās uz iztēli, un tad vienmēr gandrīz nekavējoties radās nepiecie�amība visu to izlikt uz papīra, uzrakstīt kaut vai romāna uzmetumu vai jau gatavu stāstu. Un kas norisinājies �eit? Varbūt kāds cilvēks pat nogalināts. Bet mēs guļam, atpū�amies, strādājam vai svinam svētkus un neko nezinām, kas tai vietā bijis pirms mums. Labi, ka rakstnieki ir tie, kas uzceļ kāpnes uz nākotni. Viņi ir tie, kas uzbūvē tiltu uz pagātni. Viņi novelk izturīgas saites, lai mūs visus sasietu. Viņi ir tie, kas mums pastāsta nekad citādi neuzzināmus notikumus, iepazīstina ar mums pilnīgi sve�u cilvēku dzīvēm. Rakstnieku lielākais nopelns ir tas, ka viņi rada iespēju salīdzināt. Mūsu pa�u dzīvi ar citu dzīvēm. Mūsu pa�u pārdzīvojumus ar citu pārdzīvojumiem. Mūsu pa�u domas un �aubas ar citu cilvēku sap�ņiem un tieksmēm. Un, ja rakstniekam izdevies kaut uz da�iem mirkļiem lasītāju cie�i vienot ar uzrakstīto, ja viņ� lasītājam liek padomāt, ja spējis izraisīt prieka, sāpju, ticamības un īsta pārdzī�vojuma mirkļus, viņ� savu uzdevumu ir veicis. Un rakstnieks ap�mierināts var aiziet uz tuvāko kafejnīcu un par savu veiksmi izdzert glāzīti. Var aiziet klusumā un dziļā vientulībā, kā pa�reiz Regnārs Brints to izdarījis, lai atkal sacerētu stāstu.

Sve�i nieks

Jau iepriek� viņam bija tāda nojauta, ka notiks nelaime. Mār�tiņ� Krūms paredzēja. Līdz ar viņu dro�i vien arī pasaule kļuva vecāka un tādēļ nevarīgāka. Pirmās salnas �ogad uznāca septem�bra vidū, tad divas nedēļas nepārtraukti lija, katru vakaru nez kādēļ gaudoja suns, un pēdējās naktīs ap mēnesi bija redzams plats, iedzeltens vainags. Tas neko labu nevarēja solīt. Vai nu nāks barga ziema, vai arī sāksies kar�. Jā gan. Ar karu Mārtiņam Krūmam saistījās pārāk rūgtas, pārāk melnas un sāpīgas atmiņas. Ja arī �o atmiņu nebūtu, ja visa pagātne būtu bijusi viena vie�nīga saulaina diena, tik un tā kar� viņam liktos pārāk briesmīgs. Tad jau labāk lai sabrūk kalni, lai jūra izkāpj no krastiem, lai nodeg me�s, lai nenobriest ra�a, lai da�as diennaktis nespīd ne saule, ne zvaigznes. To cilvēks izturēs.

Nesteidzoties Mārtiņ� iekūra krā�ņi, pēc tam atvēra bezgala veco virtuves skapīti, izņēma �ķīvi ar iesistu malu un nez kāpēc atcerējās, ka no tā jau ēdis vismaz septiņdesmit gadus, sameklēja vecu dak�iņu, kurai līdz pusei nolauzti divi zari, vecu nazi, uz kura asmens vēl tikko samanāms nodilis uzraksts �Gebr. Ham- macher Solingen Hohscheid�, tad to visu aiznesa uz lielo istabu un nolika uz galda. Jau kuro reizi �odien paskatījās kalendāra lapā. Desmitais novembris. Saule lec astoņos piecdesmit �etrās, riet septiņpadsmitos divdesmit vienā minūtē, dienas garums � astoņas stundas divdesmit septiņas minūtes. Tre�diena. Mārtiņ�. Mārcis. Vispasaules jaunatnes diena. Padomju milicijas diena. Pēc tam no skapja izņēma degvīna pudeli un glāzi. No virtuves vēl atnesa bļodu ar vārītiem kartupeļiem un divas saceptas speķa �ķēles.

Vecais sienas pulkstenis nozvanīja devīto vakara stundu. Laukā nepārtraukti sniga un atkal iegaudojās suns.

Un dzīres varēja sākties. Septiņdesmit divus gadus vecais Krūmu saimnieks svinēja Mārtiņa dienu. Pirms daudziem gadiem �ai dienā no Rīgas un citām pilsētām �urp sabrauca visa viņa lielā dzimta un pa�ās beigās ciemos vienmēr vēl atnāca arī tie, kuri sen jau bija miru�i, un tad viņi visi, mājas saimniekam sanesu�i dāvanas, sēdēja ap �o veco ozolkoka galdu un katrs izstāstīja sa�vus priekus un bēdas. Un tomēr vislielākā dāvana viņam bija tie�i bērnu un mazbērnu atbrauk�ana, un tad vienmēr tika nokauta zoss un izbrūvēts alus, un tad vienmēr viņ� sevi sajuta stipru un laimīgu un zināja, ka nav savu dzīvi nodzīvojis velti, ka no pagāt�nes un �odienas, no tā, ka viņ� bijis un audzis �ai pasaulē, uz nā�kotni aizstiepsies daudzi jauni un spēcīgi zari. Un varbūt līdz ar tiem gan tauta, gan �ī pasaule kļūs kaut nedaudz stiprāka. Viņ� ar savu dzīvi varbūt nebija spējis �o pasauli padarīt labāku, bet nebija arī vairojis tās ļaunumu. Kad bija pienācis laiks . . .

Bet tagad laiks iedzert. Tagad laiks sākt, līdz pienāks laiks beigt.

Aiz loga joprojām turpināja snigt, paretam iegaudojās suns, un pulkstenis nosita pusdesmit.

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Vispirms da�as reizes tā klusi un uzmanīgi, it kā taustoties, it kā kaut ko meklējot pie stenderes vai sliek�ņa, pēc tam arvien uzstājīgāk, arvien skaļāk.

Mārtiņ� piecēlās. Un, ejot uz durvīm, nodomāja, ka kaimiņ� nez vai tas varētu būt, jo tuvākās mājas no Krūmiem atradās pus�otra kilometra attālumā un visapkārt bija me�s, un nez vai tā arī būs Inese vai Lauma un nez vai arī Kristīne, Arnolds vai �anis � Bet notiek jau visādi brīnumi. Reti, bet da�reiz tomēr notiek.

Viņ� parāva aizvērtni un atgrūda durvis. Viņa priek�ā uz sliek��ņa stāvēja apsnidzis, noguris, pilnīgi nepazīstams vidēja vecuma vīrietis.

Vīrietis smagi elsoja, viņ� ar kreiso roku atspiedās pret durvju stenderi un ilgi skatījās Mārtiņa sejā. Vīrie�a acis bija tum�as, un tajās ik pēc brī�a uzliesmoja kaut kas sve�s un nepatīkams.

���� Ielaid, � sve�inieks dobjā un aizsmaku�ā balsī sacīja.

��� Man vajag tikt iek�ā.

Mārtiņ� brīdi domāja. Varēja redzēt, ka atnācējs bija noguris, novājējis, pavisam nosalis. Bet Mārtiņ� joprojām stāvēja durvīs.

����������� Labvakar, saimniek! � sve�ais vīrietis klusi teica un ļauni pasmīnēja. � To tu gaidīji, jā?

����������� Jā, � Mārtiņ� atbildēja. � Es gaidīju tie�i to. Labvakar. Bet tagad varat ienākt.

Sve�inieks pārkāpa slieksni un turpat arī apstājās. Mārtiņ� aiz�vēra durvis un gribēja iet tālāk, uz istabas vidu, kur gaismas bija vairāk.

���� Aizslēdz, � atnācējs teica.

���� Ko?

���� Aizslēdz durvis, � sve�ais atkārtoja. � Aizbultē!

���� �eit neviens nenāk bez brīdinājuma, � Mārtiņ� sacīja.

��� Jūs ta�u arī vispirms pieklauvējāt.

����������� Un tomēr labāk aizbultē, � vīrietis teica un ar roku pār�brauca pār seju. Uz tum�ajiem bārdas rugājiem lēni kusa sniegs. Seja viņam izskatījās raupja un netīra, bet labo vaigu �ķērsoja dziļa rēta.

���� Nāciet tālāk, � Mārtiņ� aicināja.

Vīrietis palika stāvot.

���� Jūs no kaut kā baidāties?

���� Jā.

���� Esmu mājās viens.

Vīrietis atviegloti uzelpoja, viegli uzlika roku uz Mārtiņa pleca, tad strauji pagriezās, pielēca pie durvīm, tās atrāva vaļā un uzma�nīgi ieskatījās tumsā. Viņ� bija tik saspringts, pēk�ņi kļuvis tik vērīgs un uzmanīgs, it kā baidītos palaist garām kaut niecīgāko �īs pasaules troksni. Bet pasaule jau gulēja. Tai �obrīd nebija ne mazākās daļas par �o vientuļo māju, nedz arī par �iem diviem ne�pazīstamajiem cilvēkiem. Vienīgi melnās debesis turpināja raudāt baltas asaras. Vīrietis lēni aizvēra durvis un tām priek�ā aizgrūda bultu.

����������� Piedod, � viņ� teica, � bet tā tomēr bus dro�āk. Bez tam arī pieradums. Esmu pieradis dzīvot aiz slēgtām durvīm.

����������� Varat noģērbties, � Mārtiņ� sacīja un parādīja uz paka�ramo.

Vīrietis noģērba netīru vatnieku un to nevērīgi uzsvieda uz āķa. Mugurā viņam palika melns vienkār�a, parupja auduma plāns darba uzvalks.

����������� Būsiet dro�i vien nosalis. � Mājas saimnieks �ēlsirdīgi ska�tījās uz paplāni ģērbto cilvēku. Viņa apģērbs Mārtiņam kaut ko atgādināja, kaut ko ļoti pazīstamu, kaut kur redzētu, tikai viņ�

pirmajā mirklī nespēja atcerēties. Un tikai tad, kad sve�ais no�ņēma arī cepuri un kļuva redzama viņa īsi apcirptā galva, Mār�tiņ� atcerējās, ka pēckara gados tā bija ģērbu�ies arodskolnieki, bet tagad tā izskatās cilvēki, kuri labo�anas darbu kolonijās izcie� sodu.

Atkal da�us brī�us Mārtiņ� pārdomāja.

���� Tas tiesa, � vīrietis sacīja un vēlreiz ar piedurknes malu pārbrauca pār seju. � Esmu nosalis kā suns. Visu dienu pa lauku. Būtu labi, ja tu mani varētu pacienāt ar karstu tēju. Un iedotu vismaz gabalu maizes.

���� To tu visu varēsi dabūt, � Mārtiņ� teica un veda negaidīto viesi pie galda. � Un vēl es tev varu iedot pat da�as glāzes deg�vīna.

���� Paldies, saimniek, � vīrietis klusi sacīja, apsēstoties pie trūcīgi klātā galda. � Tāda bagātība . .. Atklāti sakot, es uz to nemaz nebiju cerējis. Vai �ovakar nav pirmie ziemassvētki?

���� Nē. � Mājas saimnieks pasmaidīja. � �ovakar ir tikai Mār�tiņu diena.

���� Paldies tai pa�ai, � vīrietis atteica un, paņēmis vienā rokā jau atdzisu�o kartupeli, bet otrajā � speķa �ķēli, sāka kāri ēst.

Arī Mārtiņ� apsēdās viņam iepretim un smaidot skatījās uz izbadēju�os, nelūgto viesi. Un viņam jau otru reizi �ī cilvēka kļuva �ēl.

���� Kādēļ tad visu dienu dzīvoji pa lauku? � Mārtiņ� vaicāja, ciemiņam un sev ielejot glāzēs degvīnu. � Tādā sniegputenī� Strādāji me�ā?

���� Jā, � sve�ais pēc ilga brī�a atbildēja, aizvēra acis, smagi nopūtās un cie�i saspieda pasniegto glāzi. � Mājās bez tevis pa�tie�ām neviena cita nav?

���� Nē.

��� Tevi sauc � Mārtiņ�.

���� Jau septiņdesmit divus gadus. Mārtiņ� Krūms.

���� Lai tad iet uz tiem Mārtiņiem! � Sve�inieks aizvēra acis, strauji pacēla glāzi, izdzēra un uzkoda mazu maizes gabaliņu. � Bet mani sauc Kārlis. Bie�āk par Ka�u un vēl bie�āk par �Drūmo�.

���� Kādēļ tad tā? � Mārtiņ� izbrīnījies pavaicāja.

���� Pārāk maz manā dzīvē bijis prieka, � Kārlis atbildēja. � Es pat neatceros, kad esmu smējies. Bet sevi neatceros arī raudam. Mazs mierinājums, vai ne? Un es nezinu, kas ir laime, es nezinu, kas ir mīlestība, kas tuvas sievietes glāsts, kas bērni, kas pieklā�jīgs darbs, kas silts dzīvoklis, kas labs apģērbs, kas teātris, es nezinu, kas normāla dzīve, un nezinu, kāda velna pēc es vispār dzīvoju!

Kārļa balss skanēja rupji, viņ� gandrīz kliedza, �ai drūmajā balsī bija kaut kas baigs, kaut kas smeldzīgi ass.

���� Kādēļ tad tā? � Mārtiņ� vēlreiz pavaicāja.

Sve�ais neatbildēja. Viņ� tikai tagad daudz lēnākā tempā apēda pēdējo kartupeli un, lēni sūkājot saceptā speķa ādu, vērīgi apska�tīja istabu. Apaļ� galds, �etri krēsli, pie griestiem spuldzes bez aba�ūra, vecs skapis, pulkstenis, eta�ere ar grāmatām, nopluku�i tahta, bet tie�i virs tās atradās kāda svētā bilde un kādas skais�tas, jaunas meitenes portrets. �īs meitenes zilās, plati ieplestās acis uz istabu un pasauli raudzījās pārgalvīgi dro�i, �īs acis smai�dīja, tās aicināja, iedro�ināja, visa viņas seja, garie mati un bal�tais augums, un rokas, un sārtās lūpas atgādināja kaut ko ļoti tīru, skaistu, nepiepildāmu. Tā dro�i vien bija jaunība tās viskon�krētākajā izpausmē, varbūt kāds zieds bez vārda un latīniskā no�saukuma, klīsto�a rīta migla, kāda sapņa baltā mala, aizejo�a vai atnāko�a cerība � varbūt tā bija mīlestība.

Sve�inieks iedūra zodu krūtīs un aizvēra acis. Tad pēc brī�a skaļi uzprasīja:

���� Tu tici dievam?

���� Nē. � Mārtiņ� pārsteigts pakratīja galvu. � Esmu nodzī�vojis pārāk ilgu mū�u, lai man būtu iemesls viņam neticēt.

��� Tā bilde pa kreisi, � Kārlis parādīja ar īsu un netīru pirk�stu, � tas ir Jēzus Kristus?

���� Nezinu. � Mārtiņ� paraustīja plecus. � Nudien nezinu, bet visai iespējams.

���� Tad kādēļ tu to turi? � Kārlis atvēra acis, pacēla galvu un drūmi raudzījās uz mājas saimnieku. � Ja tu pat nezini, kas tur karājas.

���� Mana māte bija ticīgā, � Mārtiņ� sacīja un paskatījās uz gleznu, � tādēļ arī turu.

���� Tagad jau pati sen pie dieviem, vai ne? � Sve�ais rūgti iesmējās.

���� Jā, jau sen. Aizskrēju�i trīsdesmit pieci gadi. Un �is galds ir mātes iegādāts, un tas skapis ticis dāvināts uz viņas kāzām un �ī eta�ere un krēsli arī. Cik reizes bērni gribēja mēbeles izsviest laukā, bet tās man tomēr dārgas. Un tā viņas te stāv. Kad no�mir�u, tad . ..

���� Tev māte laikam bija laba, jā? Ja pat �ēl krēsla, uz kura tā sēdējusi.

���� Laba gan, � vecais virs piekrīto�i pamāja. � Viņa nomira tie�i tai krēslā, uz kura tu sēdi.

���� Sirdstrieka?

���� Nē. Viņu no�āva divi vācu kareivji un �etri latvie�u �uc- maņi.

��� Tātad bija komuniste?

���� Kas gan par komunisti, ja ticēja dievam! Bet viņa bija cil�vēks. Labs cilvēks bija mana māte. Un par to arī no�āva.

���� Par to jau nu ne�āva, � Kārlis iebilda.

���� Par to pa�u vien. Par �ēlsirdību vai labestību, kā tagad mēdz teikt.

���� Ko tad viņa tādu izdarīja?

���� Slēpa vienu partizāni. Puisis bija ievainots abās kājās. Neva�rēja vairs ne paiet, ne lāgā gulēt. Pirmajās naktīs viņ� �au�alīgi kliedza, un, ja pa rokai būtu gadījies kāds ārsts, kas viņam tās kājas nogrieztu, viņ� varbūt izdzīvotu.

���� Ko tad pats darīji tai laikā? Biji pie krieviem vai vācie��iem?

���� Biju me�ā. Un tas puisis bija mans labākais draugs. Un tā bija mana māte, ko viņi �eit no�āva. Redzi, tur vēl sienā virs tah�tas paliku�as da�as lodes.

Sve�ais vīrietis kā sastindzis ilgi raudzījās pretim sēdo�ajā mā�jas saimniekā, viņa savītu�ajā, simtiem sāpju izgrumbotajā sejā, tad negaidīti pielēca kājās, paķēra krēslu, uz kura pirmīt bija sēdējis, un ar ne�ēlīgu spēku, ar kaut kādu nesaprotamu naidu un dīvainu prieku to trieca pret grīdu. Krēsls izjuka. Vīrietis salū�zu�ās koka detaļas nicīgi paspēra sānis.

���� To nu gan tev nevajadzēja, � Mārtiņ� Krūms pārmeto�i sacīja un nervozi sāka plūkāt savu veco kamzoli. � Kamdēļ? Ko tas krēsls tev bija tādu nodarījis?

Vīrietis lēni pagāja da�us soļus uz priek�u un atpakaļ, vēlreiz uz priek�u un atpakaļ, tad apstājās tie�i iepretim vecajam vīram. Kārļa acīs joprojām dega naids.

���� Tev ta�u pilnīgi vienalga, vai tai bildē attēlots Jēzus Kris�tus vai arī kāds pavisam normāls cilvēks. Varbūt kāds nenormā�lais. Varbūt tie�i viņ� pasaulē izdomājis cietsirdību. Palaidis ļau�numu, cilvēkiem licis būt ne�ēlīgiem, zemiskiem, izvirtu�iem! Varbūt tie�i viņ�! Varbūt viņ� ir tas, kur� �ai pasaulē izgudrojis mīlestību, kas mums vienmēr atnes nesalīdzināmi vairāk cie�anu nekā visu cilvēku ļaunums un cietsirdība kopā! Bet tev vienalga! Un man vienalga, kas uz tā krēsla pirms manis sēdējis. Saproti, vecais? Vienalga! Man viss riebjas! Apnicis! Es jūs visus neiere�dzu! Ienīstu! Tev vismaz ir bijusi māte, kuru tu mīli un cieni, tu vēl glabā sen sapelēju�as lietas, kurām tā pieskārusies. Cepuri nost! Tikai retais to spēj. Bet man māte bija pēdējā ielene! Es viņai esmu no krieva, vecākais brālis no kāda lietuvie�a, bet jau�nākais un māsa nezin no kā! Mums bija tikai viena istaba, tā vienmēr bija pilna ar piedzēru�iem tēviņiem, tur viņi visi dzēra un vārtījās kopā ar māti gan uz grīdas, gan gultā, bet mēs virtuvē spēlējāmies ar tuk�ām pudelēm. Uri tagad, kad dzirdu runājam par saulaino bērnību, mani pārņem dusmas. Un, kad dzirdu piemi�nam svēto vārdu �māte�, mani pārņem naids. Mani mācīja zagt. Es nemācījos. Es to negribēju! Mani sita un ar varu trieca zagt. Bija viņai vēl viens lietuvietis, sauca par Stāsi, un tu nemaz ne�vari iedomāties, kāda viņam bija roka! Reiz, triecot dūri pret galdu, viņ� to salauza driskās. Glu�i tāpat kā es tavu krēslu. Un astoņu gadu vecumā viņ� ar māti un pārējiem mani iemācīja smēķēt, divpadsmit gadu vecumā � dzert, �etrpadsmit gadu ve�cumā iemācīja zagt, bet se�padsmit gados laupīt. Un tad jau es pats spēru vēl vienu soli tālāk. Un kļuvu slepkava.

���� Nomierinies, � Mārtiņ� Krūms klusi sacīja. � Paņem otru krēslu un apsēdies.

���� Pietiekami esmu jau sēdējis, � Kārlis drūmi atbildēja. Un tomēr pēc brī�a sameklēja krēslu.

���� Paēdi? � Mārtiņ� pavaicāja. � Diem�ēl vairāk nekā man nav.

���� Paldies, saimniek. Viss kārtībā. Ja nu vēl vienīgi kādu glāzi degvīna.

Klusējot Mārtiņ� piepildīja glāzi un jau kuro reizi uzmeta vē�rīgu skatienu atnācēja sejai. Bet neko jaunu viņ� tur neieraudzīja. Tās pa�as biezās uzacis, tā pati rēta, tie pa�i bārdas rugāji, tās pa�as dziļās rievas gar drukno zodu, tās pa�as plānās, zilganās lūpas, tās pa�as tum�ās acis, kas vērās pretī ar naidu, pilnas vien�tulības.

Mārtiņ� nejuta bailes. Ilgajā mū�ā pārāk daudz kas bija zau�dēts, piedzīvots un pārdzīvots, un galu galā tikpat kā jau pabeigta arī dzīve. No slepkavu rokām bija kritusi māte, labsirdīgs pus�mū�a cilvēks, kas vienmēr ap galvu nēsāja rūpīgi sasietu baltu lakatiņu, bet sirdī mīlestību pret zemi un saviem bērniem, kuriem jāizaug uz �īs zemes. Viņa pati nekad nenāca uz me�u. Pie viņas vienmēr nāca no me�a. Un tad �eit varēja atrast gan gabalu mai�zes, pajumti, gan krāsns siltumu. Sai istabā nomira Voldis, kuram sadragāja kājas. Seit nomira māte, kas �im cilvēkam bija snie�gusi palīdzību, un mirdama tā arī nesaprata, par ko tiek nogalēta. Par �ēlsirdību, vien par to, ka krūtīs pukst laba sirds un tu pazīsti līdzcietību? Māte nomira, tā arī nesapratusi, ka �ēlsirdība da�reiz ir arī varoņdarbs. Un tagad man pretim atkal sē� kāds slepkava. Ko viņ� nogalinājis? Kādu vecu, nevarīgu cilvēku, kādu jaunu sievieti, varbūt bērnu? Divus, kuri toreiz bija piedalīju�ies mātes no�au�anā un slēpās me�ā, es �etrdesmit septītajā gadā dabūju ciet. Mēs vēl paspējām parunāties� Bet kam tagad vajadzētu parunāties ar �o te? Man? Slepkavas vienmēr sev atrod attaisno�jumu. Vai nu tā ir kāda ideja, pārliecība, ilūzija, grūta bērnība, vai tā pati nelaimīgā mīlestība. Kādēļ es viņam atvēru durvis? Viņam ta�u nav sa�autas kājas un viņ� nekad nav bijis man draugs. Viņ� nekad nav turējis rokā ieroci, lai ar to cīnītos pret iebrucēju. Pats vienmēr iebrucis. Un ieroci izmantojis, lai noga�linātu nevainīgu cilvēku. Un ne kādas idejas, ne pārliecības, ne ilūziju dēļ. Un pat ne maizes gabala dēļ. Vienkār�a truluma vai patikas dēļ. Vēl iespējams, ka da�u gra�u dēļ. Un kaut vai tur būtu bijis tūkstotis vai miljons.

Pēk�ņās dusmās Mārtiņ� Krūms pagriezās, strauji pagrāba sve��inieka piepildīto glāzi un tās saturu izlēja turpat uz grīdas. Deg�vīns izveidoja lielu peļķi, tad tā sadalījās divās daļās un gar Kārļa kājām lēnām aizplūda uz istabas vidu.

���� Kādēļ? � atnācējs dobjā, daudz rupjākā balsī nekā pirmīt jautāja. � Ja negribēji dot, tad nevajadzēja nemaz liet. Bet kādēļ tik labu mantu izgāzt uz grīdas? Būtu pa�am noderējis kaut vai pret kaulu sāpēm.

Mārtiņ� neviļus pasmaidīja.

���� Tev rūp citu sāpes?

Kārlis da�us brī�us klusēja.

��� Jā, saimniek, � viņ� negaidot atbildēja. � Man rūp arī citu sāpes. Tais retajos mirkļos, kad pa�am nesāp un sirdi nepie�pilda �ņaudzo�s naids. Naids pret cilvēkiem.

���� Ko ta nu cilvēki tev ļaunu izdarīju�i?

���� Bet ko viņi man izdarīju�i labu? Ko? Tev ir māte, ar kuru vari lepoties, vai kuru vari no�ēlot. Bet es to nevaru. Man nav bijusi tāda izdevība! Un, ja man nav radusies mīlestība pret vis�tuvāko cilvēku, tad kāda velna pēc man būtu jājūt mīlestība pret citiem, man pilnīgi sve�iem cilvēkiem?

���� Nezinu, � Mārtiņ� smagi pa�ūpoja sirmo galvu, � nezinu, Kārli, bet vajadzēja.

���� Tu nezini, � Kārlis gurdeni sacīja. � Neviens neko nezina, bet prasa visi. Mīli savu zemi, savu valsti, cieni sabiedrību, uzve�dies kārtīgi, ievēro likumus! Un kas notiks, ja es cienī�u, uzve- dī�os un ievēro�u? Kļū�u labāks? Iespējams. KJū�u labāks. Bet vai es spē�u mīlēt? Nē, jo mani pa�u nekad neviens nav mīlējis. Es vienmēr cilvēkiem un sabiedrībai, kura man nez kādēļ jāciena, bū�u tikai nicināms cietumnieks. Un tāds patiesībā arī esmu, es piekrītu, bet tādā gadījumā arī no manis neprasiet neko vairāk.

���� Tu gudri runā, Kārli, � Mārtiņ� domīgs teica. � Pārāk gudri. Cik klases esi beidzis?

���� Piecas, � Kārlis atbildēja. � Tas ir pilnīgi pietiekami, lai iemācītos lasīt, rakstīt un saskaitīt naudu. Bet, būdams visda�ādā�kās kolonijās, esmu izlasījis veselu lērumu grāmatu. Un kā tu domā, vecais, vai man nekad nav gribējies iegūt augstāko izglī�tību, mācīties vidusskolā vai vismaz pabeigt to pamatskolu? Vai man nav gribējies strādāt kādu labu ierēdņa darbu vai vismaz būt labam virpotājam vai elektriķim? Vai man nav gribējies skaistu sievieti par sievu, ja ari ne skaistu, tad vismaz normāla izskata sievieti, kura bez atļaujas nekad nelīstu manā dvēselē? Un vai nav gribējies bērnu? Un vai nav gribējies dzīvot tīrā trīs- istabu dzīvoklī?

���� Iespējams, � Mārtiņ� atbildēja. � Es tam ticu. Un ticu � ja cilvēks kaut ko ļoti grib, viņ� to vienmēr arī sasniedz.

Kārlis pēk�ņi sāka skaļi, izaicino�i smieties. Tie bija ļauni, ne�patīkami smiekli, un viņa tum�ajās acīs atkal sāka lēkāt naida dzirkstis.

���� Es skatos, ka arī tu cītīgi lasi avīzes un klausies radio. Bet tās ir muļķības, vecais, vislielākās muļķības! Ja ļoti gribētu, es varbūt arī varētu kļūt pavisam godīgs, bet, lai kā es gribētu, pie�mēram, pabeigt augstskolu, es jau vairs to nevaru. Lai kā arī gri�bētu, es nevaru kļūt ne valsts vadītājs, ne visvienkār�ākās darbnī�cas priek�nieks. Jo nav ne dotību, ne zinā�anu. Lai kā es gribētu, par provi, aplaupīt banku, es to nevaru. Trūkst iespēju. Lai kā es gribētu par sievu skaistu un izglītotu sievieti, es to nevaru dabūt. Jo pats esmu neglīts un bez jebkādas izglītības. Lai kā es gribētu iekļūt daudzmaz labākā sabiedrībā, es to nevaru. Neesmu tam ne mācīts, ne sagatavots. Neviens man nav ierādījis labas manieres, nav man iemācījis pat normāli ēst. Zini, tā ar nazi un dak�iņu no �ķīvja. Esmu pieradināts ēst no skārda bļodas ar bleķa karoti. Un, lai kā es gribētu kļūt brīvs, arī to es nevaru. Pat to! Tādēļ ka esmu noziedznieks.

���� Bet varbūt tu esi bijis tikai vāj�? Neesi par to padomājis?

���� Nē, vecīt, nē! Ja tev nav �ēl, tad varbūt labāk tomēr vēlreiz ielej degvīnu! Tur tai pudelē vēl mazliet atlicis.

Mārtiņ� Krūms piepildīja glāzi un piestūma tuvāk ciemiņam. Kārlis cie�i to satvēra savā lielajā plaukstā, da�us brī�us pagai�dīja, tad glāzi vienā kampienā iztuk�oja.

���� Nē, vecīt, nē, � viņ� domīgs atkārtoja. � Pasaulē ir patie�sības, par kurām var strīdēties, un ir patiesības, kuras nav ap�au�bāmas. Katram cilvēkam ir savs liktenis, savs melnais vai baltais aplis, kuru viņ� nekādi nevar pārkāpt. Joņo tikai uz riņķi kā zirgs cirka arēnā. Un pamēģini pārlēkt tai barjerai pāri! Tur ta�u otrajā pusē sē� cilvēki, kurus tu pārlecot samīsi. Tādēļ arī blakus vien�mēr stāv dresētājs ar garu pātagu. Ja būsi bijis godīgs, būsi klau�sījis pavēlēm, tu kā algu saņemsi mazu cukura graudiņu. Citāds būsi � tūlīt dabūsi sitienu un sodu. Bet pasaki, mīļo cilvēk, � kādēļ man dresētājam būtu mū�īgi jāklausa? Kādēļ man vienmēr būtu jāsamierinās ar to saldo bombongu?

���� Nezinu, Kārli, nezinu, � Mārtiņ� klusi nomurmināja.

����������� Redzi nu! � Kārlis iesmējās. � Lai gan esi nodzīvojis garu mū�u. Tad ko tu gribi no manis?

Lielais sienas pulkstenis nozvanīja desmit. Abi vīrie�i reizē pacēla acis. Laukā gari iegaudojās suns.

����������� Laiks iet, � Mārtiņ� klusi teica. � Lēnām un pavisam nere�dzami, bet iet un iet� Diez kur tas beigu beigās aiziet, kur paliek?

�. Kaut kur aiz zvaigznēm, � Kārlis atbildēja. � Vai arī tepat mūsos pa�os. Kā tu domā, vecais, cik man ir gadu?

���� Tā ap piecdesmit vajadzētu būt.

Kārlis vēlreiz sāka izaicino�i smieties.

����������� Nav vēl pat divdesmit astoņi, bet redzi � dzīve jau galā. Mans laika limits jau iztērēts.

����������� Kādēļ tad tā? � Mārtiņ� vaicāja, atkal sajuzdams glu�i cil�vēcisku �ēlumu. � Nodzen bārdu, nomazgājies, pārģērbies, es tev iedo�u Zaņa drēbes, apgulsies tīrā gultā . . . Un būsi atkal jauns.

����������� Paldies, saimniek, paldies! To jau visu varētu arī izdarīt, bet jauns es vairs nekad nekļū�u. Man jau ir simt gadu. Un man vairs neko no dzīves neredzēt.

����������� Tikai divdesmit astoņi gadi, � Mārtiņ�, mazliet pārsteigts, paskatījās uz ciemiņu. � Pārāk maz, lai jau domātu par galu. Tu vēl daudz ko varēsi, vismaz krietnu daļu no tā visa, ko tik ļoti gribi un esi tā vēlējies.

����������� Liecies mierā! � Kārlis nikni atņurdēja. � Varē�u . .. Tas �anis ir tavs dēls?

����������� Jā, � Mārtiņ� atbildēja. � Dēls. Strādā Dobeles rajonā par agronomu.

���� Tev vispār to bērnu ir daudz?

����������� Maz. Inese strādā Rīgā par dakteri, Lauma ir pārdevēja, Kristīne mūsu pusē strādā par medmāsu, bet Arnolds pie meliora- tiem par ekskavatoristu.

���� Maz . .. Bet kur tad sieva?

����������� Jau deviņus gadus kā aizsaulē. Kuņģa vēzis. Pat mūsu Inese tur neko nevarēja līdzēt, lai gan ir jau zinātņu doktore.

���� Un sieva arī mira �ai pa�ā istabā?

���� �ai pa�ā.

����������� Vai tev neliekas, vecais, ka �eit pārāk daudzi atstiepu�i kā�jas? Vai tev nebūtu pēdējais laiks pameklēt sev citu māju? Bail nav?

���� Nē, no kā man trūkties?

���� Kaut vai no tās pa�as nāves.

����������� Kas gan tur ko baidīties! Kad pienāks laiks, arī es aizie�u. Tā pavisam mierīgi un bez sevi�ķām skumjām.

���� Protams. Kas gan tev ko skumt.

���� Arī tev, Kārli, vajag saņemties.

����������� Varētu jau pamēģināt, bet nav kur atsperties, nav pie kā pieķerties.

����������� Pie zemītes, dēls, pie zemītes! Un tās pa�as dzīves. Pie kā tad cita?

����������� Liec mani mierā ar savu dzīvi! � Kārlis spējās dusmās iekliedzās. � Man riebjas dzīve, riebies tu ar savu �ēlo�anu, rieb�jas visi!

����������� Tad ar tevi varbūt patiesi ir cauri, � Mārtiņ� smagnēji no�teica, paskatījās pulkstenī un atcerējās, ka vēl jāiziet laukā, jāpa�baro putni un suns. Gaudo visu laiku kā negudrs. Patie�ām pie- gaudos vēl nelaimi.

����������� Tu atrodies savās mājās, tu svini vārdadienu, tev ir daudz bērnu, tev ir dārzs, tev pieder kaut neliels zemes pleķis, un tev ir suns. Bet manas mājas vienmēr ir bijis cietums, tuvas sievietes vietā kāda nodzērusies draiskule un īstas dzīves vietā� Tādēļ arī tā viss riebjas. Tev vairs nav ko iedzert?

���� Nē.

���� Kads zāļu �ņabītis?

���� Nē.

���� 2ēl.

���� �ēl gan. Es jau tev iedotu.

���� Un tu saki, ka man iedotu arī tā Zaņa drēbes?

���� Jā. Tās tev noteikti derētu.

���� Un ļautu nomazgāties?

���� Jā, Kārli.

���� Un apguldītu baltos linu palagos?

���� Kādēļ gan ne? Tā visi guļ.

����������� Bet es tā neguļu, saproti, vecais?! Neguļu! Jo es neesmu tāds kā visi! Un tagad pasaki man atklāti: kādēļ tu to visu darītu?

���� Tādēļ, ka tā visa tev pietrūkst.

����������� Tas ir pals mazākais un galu galā arī pats nevajadzīgākais. Bet dzīvi tu man varētu iedot? Pilnīgi jaunu dzīvi, normāla cil�vēka dzīvi bez nicinājumiem, bez pazemojumiem, bez sodiem, bez bailēm. To tu man varētu iedot?

����������� Nē, Kārli, to es tev nevarētu, � Mārtiņ� kā no�ēlodams atbildēja.

���� Tad kāda velna pēc man vajadzīgi tavi baltie palagi?

���� Es vienkār�i pret tevi gribu būt labs.

����������� Un tā tu visu dzīvi esi bijis labs? Ļoti godīgs, apzinīgs, līdz�cietīgs, jā?

���� Es vismaz esmu centies tāds būt.

���� Un kas tev no tā tika?

��� Vai tad kaut kam bija jātiek?

���� Es tev prasu, kas tev no visa tā tika? Ko tu ieguvi, ko tu saņēmi kā algu vai pateicību par savu godīgumu, par savu apzinī�gumu, par līdzcietību? Ko? Ko, es tev prasu!

���� Tas jau nenotiek tā, � Mārtiņ� klusi sacīja un zemu no�lieca galvu. � Bet ja tā labi padomā . . .

���� Bet tu labāk nedomā! � Kārlis iesaucās un pielēca kājās.

���� Labāk paskaties apkārt! Tu ta�u esi pavisam vecs un pamests! Sēdi kā tāds atstumtais viens savā vecajā būdā starp savām veca�jām mantām! Tavā vārdadienā neviens pat no taviem daudzajiem bērniem nav tevi atcerējies! Neviens! Ed sausus kartupeļus un viens dzer savu �ņabi! Tas viss par to, ka viņus radīji, audzināji, baroji, skoloji? Vai tagad tev beidzot neliekas, ka cilvēku godī�gums, apzinīgums, �ēlums, līdzcietība, visa cilvēku savstarpējā mīlestība patiesībā nav ne spļāviena vērta? Cilvēks cilvēkam vien�mēr ir bijis vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr viens no otra kaut ko var izspiest, kaut ko iegūt. Pēc tam sēdi viens. Vai arī nomirsti viens.

Mārtiņ� ilgi klusēja, atcerējās māti, sievu, visus bērnus, vistas un laukā salsto�o suni.

���� Bērni strādā, � viņ� beidzot, kā juzdamies vainīgs, teica.

���� Ir ta�u nedējas vidus. Citu gadu, kad Mārtiņi iekrīt sestdienā vai svētdienā . . .

���� Citu gadu tu sen jau būsi nosprādzis.

���� Var jau būt.

���� Pavisam dro�i! Jau no laika gala tie�i visgodīgākie cilvēki vienmēr ir arī visnelaimīgākie. Tie vienmēr grābstās tikai pa apak�u un reti aizsniedz līdz augstākam plauktam. Ļaunums nav iznīdējams. Tas katrā no mums sēd dziļi iek�ā. Un cilvēka labsir�dība ir līdzīgās daļās sadalīta ar viņa cietsirdību. Un tikai uzņē�mīgākais, tikai stiprākais, tikai ne�ēlīgākais spēj noturēties uz dzīves viļņiem un pakāpties pie griestiem.

���� Tu ta�u sevi arī dro�i vien pieskaiti pie tiem stiprajiem, pie tiem ne�ēlīgajiem, un kur pa�reiz atrodies tu? Aug�ā vai apak�ā? Tu ta�u esi vēl pamestāks, vēl vientuļāks, vēl nelaimīgāks nekā es �ai brīdī! Tad tagad man jāprasa tev: ko tad devis tavs spēks, tava cietsirdība un tavs ļaunums?

Sve�ais atnācējs cie�i sakoda zobus, neko neatbildēja, pagrie�zās, pagāja da�us soļus sānis un nostājās iepretim gai�ās meite�nes portretam, un ilgi kā sastindzis skatījās nepazīstamās meite�nes bezgala skaidrajās acīs.

���� Kas viņa tāda ir? � viņ�, mazliet apmulsis, vaicāja.

���� Tā ir mana mazmeita, Ineses bērns.

���� Jauna?

���� Vai tad to nevar redzēt? Piecpadsmit gadu. Macas devitaja klasē.

���� Tātad vēl nesamaitāta, � Kārlis klusi noteica un aizgāja līdz istabas vidum. � Un būtu labi, ja viņa spētu izsargāties no visa tā sliktā, ļaunā un riebīgā, kas valda cilvēkos un apkārtējā pasaulē!

���� Vispirms pamēģini no tā visa tikt vaļā pats, � Mārtiņ� no�teica un piecēlās.

���� Man jau ir par vēlu, � Kārlis atbildēja un uzmanīgi vēroja saimnieku. � Tas brīni�ķīgais laiks, kad to vēl varēja izdarīt, ir jau sen vējā.

���� Paklausies, Kārli! � Mārtiņ� sacīja un nesteigdamies pie�nāca sve�ajam blakus. � Tā, protams, nav mana darī�ana, bet� Tu laikam esi izdarījis kādu smagu noziegumu �

���� Jā, Mārtiņtēv, � Kārlis savādā, aizlauztā balsī atbildēja. � Pavisam smagu. Un augstā tiesa man piesprieda desmit gadus labo�anas darbos. Bet vai tad mani vairs var izlabot? Mani vaja�dzēja no�aut un atļaut piedzimt no jauna. Tad būtu kāda jēga . . . Un tādēļ es nepiekrītu �im tiesas lēmumam. īsteni sodīt vai attais�not katrs cilvēks var tikai pats sevi. Un tādēļ es no �īs vietas izbēgu. Mēs te desmit kilometrus tālāk strādājam me�ā. Un tā es atkūlos pie tevis. Paldies par viesmīlību. Es mēģināju sevi attais�not, bet, kā redzi, neizdevās. Visa �ī vecā māja, �īs vecās lietas, kas tev tik ļoti mīļas, tu pats un tavi daudzie bērni, un tava baltā mazmeita . . . Varbūt tas arī ir viss, kas cilvēkus tik stipri tur virs zemes.

Kārlis cie�i saspieda vecā Mārtiņa plecu, strauji pagriezās, iz�gāja priek�istabā, apģērba savu netīro, pagalam sagumzīto vat- nieku, atrāva durvis un nozuda melnajā nakts tumsā.

Kad pulkstenis nosita vienpadsmito vakara stundu un atkal sāka gaudot suns, arī Mārtiņ�, paņēmis gabalu maizes, izgāja laukā. Viņ� skaidri varēja saskatīt Kārļa atstātās pēdas. Pēc tam pavērās aug�up un mazliet izbrīnījies ieraudzīja, kā no tum�ajām debesīm krīt balts sniegs.

Bet pēdas nez kādēļ neaizsniga, un tas bija ļoti dīvaini.

Beidzot Regnārs piecēlās, krietni izstaipījās, lēnām �ķērsoja istabu un nostājās pie loga. Jaunās dienas sākums rotaļājās iepre�tim mājai un kā uzmundrinot loga rūtīs iesvieda gaismu. Saule glāstīja tālumā eso�o me�u. Plauka ābeļu ziedi, un netālu nere�dzami dziedāja putni. Pazudu�i bulvāri un ielas, piecstāvu nami, visi tramvaji un ļau�u steiga. Sī ir pavisam cita pasaule. Skais�tāka, jo ir daudz mierīgāka. Tuvāka, jo nav vēl īsti iepazīta. Dro��āka, jo �eit ir bijis mūsu pirmsākums. Kaut kur �ais lielajos me��os. Bi�u stropos. Putnu dziesmās. Ziedos un sēklās. Un lielo ceļu putekļos. Tur nāku�i un izgaisu�i senie vendi un kur�i, kuru dvē�seles varbūt tagad iemājoju�as koku saknēs un stumbros. Un �īs mājas pamatos.

Visa redzētā pārsteigts, Regnārs vēlreiz uzmanīgi noskatīja istabu. Viņam uz mirkli ienāca prātā, ka �īs mēbeles un vecās lietas vajadzētu nolikt �ķūnītī. Un jau �odien aizbraukt uz Ma�donu, lai visu sapirktu jaunu. Vecajā formā ielikt jaunu saturu. Ko?! Viņ� mirkli domāja, bet tūlīt pat �o nodomu arī atmeta. Lai paliek. Viņam nav vajadzīgs jauns istabu iekārtojums. Viņam vajadzīga jauna dzīve vai, pareizāk sakot, pavisam jauns skatī�jums uz �o dzīvi, uz pasauli, uz cilvēkiem, bet galvenokārt pa�am uz sevi.

Kā bezgala noguris, garā ceļā piekusis, Regnārs smagi nolaidās krēslā un ilgi skatījās uz veco tahtu, uz gai�ās meitenes portretu, uz sienā iestrēgu�ajām �auteņu lodēm, un viņ� jutās kā saslimis, viņu sāka kratīt auksti drebuļi, viņ� steidzīgi aizsmēķēja cigareti un mēģināja nomierināties. Tas neizdevās, jo viņ� nekādi nespēja izskaidrot �ī negaidītā satraukuma cēloni. Galva kļuva smaga, viņ� to lēni nolieca uz krūtīm, smagi elpoja, gar acīm zibēja ātri lidojo�i uguns punkti, viņ� juta, ka aizmieg vai zaudē samaņu, vai arī lēni nomirst. Viņ� uz to bija gatavs, tas viņam nelikās nekas drausmīgs vai slikts, un viņ� nejuta bailes. Viņa apziņā atkal ielauzās atmiņas, īslaicīgi pagāju�ās dzīves mirkļi, da�ādi trok�ņi, dīvainas skaņas, atsevi�ķi vārdi, tas viss sajaucās rūgteni smar�ojo�ā kokteilī, un viņ� glu�i kā izslāpu�ais to kāri dzēra. Un tad viss pazuda.

Kad Regnārs pēc kāda laika atvēra acis, viņ� sev par lielu pār�steigumu tūlīt sajuta spirgtumu, spēku un vēlē�anos kaut ko da�rīt. Pagātnē neko jau vairs nevarēja mainīt, bet viņam piederēja nezināms laika posms nākotnē. Un tādēļ Regnārs jutās apmieri�nāts, varbūt pat laimīgs, ka atrodas �ai sve�ajā ciemā, �ais vēl nepazīstamajās mājās, priecīgs, ka spējis izrauties no pierastā dzī�ves veida, no kaut kā atteikties.

��ī vientulība būs balva par manu dro�sirdību,� Regnārs nodo�māja un piecēlās. Bet tūlīt arī saprata, ka nekāda sevi�ķā vientu�lība viņu �eit nemaz negaida. Gribot negribot būs jāiet uz veikalu, būs jāiet uz pastu pēc avīzēm, būs jāiepazīstas ar kaimiņiem, jā�aiziet pie Aniāras� Un kā tu beigu beigās varēsi kļūt vientuļ�, ja tev ir tik bezgalīgi daudz atmiņu!

Ar atzīstamu prasmi un veikli Regnārs virtuvē iekūra plīti, uz�vārīja līdzpaņemto kafiju, somā sameklēja da�as maizītes un pa�ēda vienkār�as brokastis. Pēc tam vēlreiz rūpīgi apskatīja abas istabas, virtuvi un uzkāpa uz mājas bēniņiem. Tur bija atrodamas da�neda�ādas vecas graba�as: koka kastes, ko�u saēstas vecas drē�bes, salauztas kāpnes, pilnīgi sarūsējusi izkapts, zirga sakas. Jumta paspārnē bija samesta liela vecu laikrakstu, �urnālu un grāmatu kaudze. Viņ� tur atrada trīs �Pasaules vēstures� apjomīgos sēju�mus, tur bija trīsdesmitajos gados izdotā daiļliteratūra, �Tēvija�, �Cīņa� un vietējā rajona avī�u numuri, kā arī pēdējo gadu ilus�trēto �urnālu komplekti. Da�us Regnārs pa�ķirstīja, bet viens �ķita pazīstamāks, un viņ� sāka lēni to �ķirstīt, līdz negaidīti pamanīja savu vārdu. Tā bija intervija, ko viņ� pirms pieciem gadiem bija sniedzis �ī �urnāla līdzstrādniekam. Regnārs to jau bija galīgi aiz�mirsis un tagad ar interesi sāka lasīt.

�urnālists. Lasītājus interesē, kad jūs sākāt rakstīt un kas bija jūsu pirmie publicētie darbi?

Brints. Lai jūsu �urnāla lasītāji nav slinki un sameklē grā�matu �Rakstnieki�. Gribu tikai piebilst, ka savu ceļu literatūrā neesmu sācis ar dzeju, un ceru, ka nevienu dzejoli tā arī nekad neuzrakstī�u.

�urnālists. Jums pret dzeju ir kaut kādi iebildumi?

Brints. Absolūti nekādu. Man ir iebildumi tikai pret da�iem dzejniekiem.

�urnālists. Tātad pirmie jūsu publicētie darbi bija stāsti?

Brints. Jā. īsie stāsti.

�urnālists. Kādēļ jūs izvēlējāties tie�i rakstnieka profesiju? Kad jūs apzinājāties savu talantu?

Brints. Es to vēl neesmu īsti apzinājies, bet rakstnieka pro�fesiju izvēlējos tikai tādēļ, ka man vienkār�i nebija citas izvēles. Atomfiziķa profesijai manas intelektuālās spējas bija par vājām. Tātad var teikt, ka par rakstnieku esmu kļuvis tīri nejau�i vai arī dzīves apstākļu spiests.

�urnālists. Vai jūs nebaidāties, ka daudzi lasītāji �o jūsu atzī�anos var iztulkot. �

Brints. Nē, nebaidos. Mani neinteresē, ko par Regnāru Brintu domā lasītāji. Mani interesē, ko lasītāji domā par viņa uzrakstī�tajiem darbiem.

�urnālists. Sprie�ot pēc redakcijā ienāku�ajām vēstulēm, interese ir liela.

Brints. Pateicos. Man tas ir patīkami.

�urnālists. Ja nav noslēpums � kad jūs rakstāt? No rītiem, pa dienu, vakaros, naktīs?

Brints. No rītiem. Pa dienu man ar uzrakstītajiem manus�kriptiem jāskraida pa redakcijām vai izdevniecību, pa vakariem jāaiziet uz teātri, kino vai restorānu, jāsatiekas ar paziņām vai kādu sievieti, bet naktis jāguļ.

�urnālists. Jūs esat apmierināts ar rakstnieka profesiju?

Brints. Pilnīgi.

�urnālists. Kā jums �ķiet, vai kāda atsevi�ķa rakstnieka darbi spēj radīt nozīmīgas pārmaiņas dzīvē?

Brints. Arī pa�i izcilākie ne. Pēc manas stingrākās pārliecī�bas, literatūrai ir pavisam citi uzdevumi, citi mērķi. Nozīmīgas pārmaiņas dzīvē spēj radīt vienīgi revolūcijas, kari, valsts aug�stākās varas izdotie likumi, dekrēti, valdības pieņemtie lēmumi un visas sabiedrības kopīgie centieni. Sliktākajā gadījumā literatūra ir tikai katra atsevi�ķā cilvēka patīkams laika kavēklis, bet labā�kajā � sabiedrības attīstības spogulis, tās vēsture un sirdsapziņa.

�urnālists. Ja es pareizi sapratu, tad jūs uzskatāt, ka atse�vi�ķiem literatūras darbiem nepiemīt nekādas ietekmes spēks.

Brints. Jūs mani sapratāt nepareizi. Katram, it sevi�ķi izci�lam mākslas darbam neap�aubāmi ietekmes spēks piemīt, bet tas galvenokārt cilvēkus ietekmē emocionāli, liek par �o to padomāt, �o to pārvērtēt, da�reiz varbūt tie atsevi�ķos cilvēkos spēj izrai�sīt zināmu psiholoģisku lūzumu, vēl retāk tie ietekmē tik dziļi, lai cilvēkus pamudinātu uz kaut kādu noteiktu rīcību. Un tas nemaz nav arī vajadzīgs. Cilvēku rīcību ta�u vada konkrētie dzīves ap�stākļi, konkrētas dzīves situācijas, izvēles brī�i, vispārīgie dzīves laikā izveidoju�ies priek�stati par pasauli, par labo un ļauno. Literatūra ir domāta galvenokārt mūsu dvēselēm. Da�iem klusiem pārdomu mirkļiem.

�urnālists. Kā jūs vērtējat pēdējo gadu latvie�u prozu ko�pumā? Vai tajā ir kādi izcili panākumi?

Brints. Kā uz to skatās � Ja mūsu literatūru vērtētu pēc aug�stākā pasaules literatūras līmeņa, tad izcilu panākumu nav. Ja pēc Eiropas līmeņa, tad varbūt kādi divi trīs darbi atradīsies. Ja Sa�vienības mērogā, tad �ādi panākumi neap�aubāmi ir un par tiem vērts runāt ilgāk. Protams, ja vērtējam mūsu republikas skatī�jumā vai viena rajona mērogā, tad mēs visi esam ģēniji.

�urnālists. Vai jūs pats vienmēr jau iepriek� varat noteikt, cik vērtīgs būs uzrakstītais darbs?

Brints. Apmēram.

�urnālists. Kādu nedējas dienu jūs uzskatāt par veiksmīgu?

Brints. Pirmdienu.

�urnālists. Kas jums cilvēkos visvairāk nepatīk?

Brints. Mietpilsoniska attieksme pret dzīvi.

�urnālists. Ko jūs cilvēkos vērtējat visaugstāk?

Brints. Godīgumu un drosmi. Varbūt arī spēju uz dzīvi skatī�ties ar humoru. Man tas nekad nav izdevies.

�urnālists. Kāds ir jūsu laimīgais skaitlis?

Brints. Trīspadsmit.

�urnālists. Kas jums patīk vai nepatīk mūsdienu sievie�u modē?

Brints. Man nepatīk māksi kleitas un patīk, ja sievietes da��reiz spēj atteikties no uzbāzīgajām modes prasībām. Sieviete spēj kļūt moderna un pievilcīga tikai pati ar savu gaumi, nevis citu ieteikto.

�urnālists. Ko jūs domājat par mīlestību?

Brints. Piedodiet, bet man vienmēr ir bijis daudz vieglāk ru�nāt kaut vai par kvantu mehāniku nekā par to, ko mēs apzīmē�jam ar vārdu �mīlestība�. Jo fizikā, matemātikā un mehānikā pa�stāv ārkārtīgi stingri, sen pierādīti un gandrīz nekad neapgā�ami likumi, toties mīlestībā nepastāv absolūti nekādas likumsakarības, nav nekādas noteiktas sistēmas. Mīlestībā katrs cilvēks ir tās ra�dītājs, likumdevējs, tās pilnveidotājs un bende. Zēl, ka savā mī�lestībā nekad neviens cilvēks nespēj būt pilnīgi objektīvs. Ja mēs to varētu, varbūt tad beidzot cilvēki spētu izdomāt kaut kādus vienotus noteikumus, atrast stabilas likumsakarības, to visu ieslēgtu kaut kādā stingri noteiktā sistēmā kaut vai tādēļ, lai mēs beidzot mīlestību varētu daudzmaz izskaidrot, saprast un precīzi formulēt. Tagad valda pilnīgi haoss. Nenoliedzu � skaists, bet tomēr haoss.

�urnālists. Kā jūs vērtējat savus literāros panākumus?

Brints. Rakstniekiem gribas, lai viņu darbi tiktu lasīti un atzi�nīgi novērtēti. Tas ir saprotami. Maza nodeva mūsu godkārībai. Vispār uz kolēģu panākumiem es skatos stipri vienaldzīgi, bet pats uz saviem � ar viegli ironisku smaidu. Daudz augstāk par da�u kritiķu rakstiem vērtēju kaut viena lasītāja patiesi pateikto �paldies�. Dzīvē mēs nemaz tik daudz laba neizdarām, lai bie�i dzirdētu �o vārdu.

�urnālists. Pateicos par sarunu.

Izlasījis �o interviju, Regnārs pēc tam vēl ilgi raudzījās uz pu�tekļu apklātajām �urnāla lappusēm, un viņam pāris rei�u asi iesmeldzās sirds. Kļuva bezgala skumji. Kāds augstprātīgs tonis! Cik reizēm smieklīgi viņa teiktais izskanējis! Vai viņ� to visu nevarēja pateikt daudz vienkār�āk, daudz klusāk? Labi, ka �o interviju jau sen visi aizmirsu�i. Cerams!

Mazliet vēlāk viņ� nokāpa lejā, iegāja guļamistabā un nolika uz galda da�as bēniņos atrastās grāmatas. Un tad viņ� arī glu�i skaidri saprata, ka tagad vispirms jāaiziet uz veikalu un jānopērk ēdamais. Un pēc tam jāiepazīstas ar tuvāko apkārtni. Tā jau sākas katra jauna dzīve. Ar iepazī�anu.

1935. gada 7. jūnija rītā Māras baznīcas milzīgajā zālē līdz ar daudziem citiem bērniem tika kristīts arī kāds trīs mēne�us vecs zēns. Vecāki viņam bija izvēlēju�ies loti skanīgus vārdus, un tagad tie dobji atbalsojās vecās katedrāles tum�ajās velvēs.

���� Dieva tā kunga vārdā turpmāk tu tiksi saukts par And�eju Zigfrīdu Kolosovski!

Mazais bērns �os mācītāja teiktos vārdus dzirdēja, tikai nekādi tos vēl nespēja saprast.

Uz gai�ās zēna pieres un sejas uzpilēja trīs skaidras ūdens lāses.

�Tās ir dieva asaras. Viņ� raud, jo jūs visus loti mīl. Viņ�, And�ej, sargās arī tevi.�

Nav jau slikti, ja kāds par tevi stāv nomodā. Bet nepaies ne�maz tik ilgs laiks, kad And�ejs pārliecināsies, ka dievs cilvēku apziņā da�os izmisuma mirkļos varbūt var eksistēt vienīgi kā vis�pārīgs ticības simbols, kā trausla virve, ko slīksto�ajiem vai gļē�vajiem pamet viņu pa�u nezinā�ana. Nekad dievs nav uzdro�inā�jies uz kādu konkrētu rīcību.

Vakarā uzaicināto radinieku un kaimiņu klātbūtnē pie ne visai bagātīga galda laimīgais tēvs Zbigņevs Kolosovskis, paceldams vīna glāzi, teica:

���� Dzīvo vesels, And�ej! Un, kad izaugsi liels, pacenties, lai kādi arī apstākļi būtu, lai kas tevi arī ierobe�otu vai nomāktu, vienmēr tomēr pacenties palikt godīgs! Un vienmēr esi cilvēks!

Zbigņevs Kolosovskis ticēja, ka viņa dēlam �ai pasaulē nekādas sevi�ķas briesmas nedraudēs. Pa�ieceltais tautas vadonis Kārlis Ulmanis diendienā saviem pavalstniekiem, izņemot, protams, ko�munistus, solīja mierīgu un pārtiku�u dzīvi. Tad jau varēja noti�cēt, ka arī dēlam And�ejam Zigfrīdam Kolosovskim visas slimī�bas ies gārām, visas nelaimes ies garām, visas sliktās sievietes ies garām � Nāks un apņems tevi tikai veselība, prieks, ar sa�vām rokām vai prātu nopelnīta iztika, daudz saulainu dienu un godīga meitene � Nāks pretim kā rītausma.

Pats Zbigņevs Kolosovskis nāca no senas, bet stipri paputēju�as poļu �jahti�u dzimtas, kuru īpa�umi kādreiz atradās Lietuvas teri�torijā netālu no Latvijas austrumu robe�as. Zbigņeva vectēvam tur piederēja divas mui�as, paprāvi zemes gabali, liels me�s un se�i dēli. Vēlāk tie visi izklīda pa pasauli kur kurais, un vecais Vladislavs Kolosovskis, kur� jaunībā bija apprecējis baronesi fon Petrovsku, pagāju�ā gadsimta beigās visu pamests un vien�tuļ� klusi �ķīrās no dzīves.

Viņa jaunākais dēls Boļeslavs jau agrā jaunībā, neizjutīs ne mazāko vēlē�anos nodarboties ar zemkopību vai parādiem ap�krauto mui�u pārvaldī�anu, bija atbraucis uz Rīgu un ilgus gadus strādāja �Feniksa� rūpnīcā par meistara palīgu. Divdesmit astoņu gadu vecumā viņ� iepazinās ar klusa un noslēgta rakstura lat�vie�u meiteni Annu Lūriņu, viņi apprecējās, un abiem jaunlaulā�tajiem piedzima dēls. Lai gan zēns pēc dokumentiem skaitījās latvietis, ievērojot abpusēju vecāku vieno�anos, dēlam tomēr deva poju vārdu � Zbigņevs.

Un tagad jau pieaugu�ais Zbigņevs, kur� pirms trim gadiem, glu�i kā kādreiz viņa tēvs, bija apprecējis skolotāju, savam pirm�dzimtajam arī deva poļu vārdu.

���� And�ejs ir skaists vārds, � sieva Milda Kļaviņa teica.

���� Tā mums ir tāda sena ģimenes tradīcija, � viņ� teica sievai. � Nākamo bērnu nosauksim tā, kā tu vēlēsies.

Milda Kļaviņa piekrita. Tas gan nebija viņai raksturīgi, jo pēc dabas un temperamenta jaunā skolotāja bija valdonīga, uzstājīga un enerģiska, bet dēla vārds viņai patika.

���� Labi, Zbigņev, � viņa teica. � Lai oficiāli viņ� ir And�ejs, bet ikdienā mēs dēlu tomēr sauksim par And�u. Galu galā viņ� ir tīrs latvietis, un tu labi zini, kā tagad pie mums skatās uz cit�tautībniekiem.

���� Protams. � Zbigņevs tur neko nevarēja un negribēja pretī bilst. Viņ� vienkār�i �im faktam nepievērsa sevi�ķi dziļu uzma�nību. Cilvēks nekad nav kļuvis liels vai nicināms tikai ar savu tautību. Nelaime sākas citādi. Tad cilvēks vērtējams, kad parāda attieksmi pret savu tautu, kad atklājas tas labais vai tas ļaunais, ko viņ� savai tautai darījis.

And�eja tēvs Zbigņevs Kolosovskis pat sapņos nespēja iedo�māties, ka paies tikai nieka se�i gadi, kad visas tavas cilvēciskās īpa�ības, tavs raksturs, tava amata prasme, tavs godīgums, tava lēnprātība un pat tava lojalitāte pret pastāvo�o re�īmu nebūs ne santīma vērtas, bet visu pirmām kārtām iz�ķirs tie�i tava nacio�nālā piederība, matu un acu krāsa. Tāpat Zbigņevs Kolosovskis vēl nezināja, kāds sāpju ceļ� viņam pa�am būs ejams. Tobrīd Zbigņevs, vienkār�s darba cilvēks, jutās apmierināts. Viņ� bija izmācījies par mūrnieku, ieguvis augstāko meistarības kvalifikā�ciju, jau bija sava aroda izcils pratējs, kas vēl papildus apguvis krāsotāja, apmetēja un podnieka prasmi. Pēc apprecē�anās Rīgas nomalē noīrēja divistabu dzīvoklīti, tas bija pietiekami gai�s un tīrs, trīsdesmitajos gados darba netrūka, viņ� pelnīja labi, un ne par kādu trūkumu nevajadzēja �ēloties. Kad piedzima And�ejs, tēvs bija patiesi laimīgs. Viņ� ta�u nevarēja paredzēt, cik ilgi �ī laime pastāvēs. Un kā tā beigsies.

Puisēns auga un uzmanīgi vēroja pasauli un cilvēkus �ai pa�saulē. Viņu interesēja viss. And�ejs bija zinātkārs, varbūt maz�liet lielāks vērotājs un pētītājs nekā viņa vienaud�i.

Trīs gadu vecumā And�ejs jautāja:

���� No kurienes nāk vēj�?

���� No rītiem, arī no vakariem. Ziemā pū� ziemeļvēj�.

���� Nē! Kā tas atnāk?

���� Kā?

���� Kas vēju taisa?

���� Vēju taisa gaisā, dēls, � māte atbildēja.

���� No kurienes atnācis gaiss?

���� Ne no kurienes. Tas ir vienmēr.

���� Gaiss ir tas pats vēj�, vai ne?

���� Jā, dēls! Tikai rāms. Nekustīgs.

���� Arī me�s bija vienmēr?

���� Jā.

���� Un upe?

���� Kā tad.

���� Bet smiltis?

����������� Smiltis arī. Un koki un zvaigznes, un debesis, un daudz kas vēl cits.

���� Bet cilvēki?

����������� Arī cilvēki, dēls. Kopā ar kokiem, smiltīm, zvaigznēm un debesīm.

���� Vai tā būs visu laiku?

���� Tā visu laiku jābūt.

���� Kas ir �vienmēr�?

����������� Tas ir tad, kad tu pļāpā. � Māte smaidīdama viņu apskāva un pacēla rokās. � Tu vienmēr par daudz gribi zināt. Ak, mans resgali!

���� Tas ir slikti?

���� Resgalim būt nav labi.

���� Bet es gribu zināt.

���� Visam savs laiks.

Tā pateica māte, apmīļodama savu pirmdzimto. Protams, visam savs laiks.

Piedzim�anai. Sevis apjēg�anai. Pasaules redzē�anai. Zinā�anu apguvei. Mīlestībai. Bērniem. Un noveco�anai. Tikai �ēl, ka tas viss tomēr notiek pārāk ātri. Atklāti sakot, mēs īsti paspējam tikai piedzimt un aiziet. Bet ar sevis un pasaules apjēg�anu, ar zinā��anu apguvi un mīlestību iet jau daudz grūtāk. Mums ir dots pā�rāk īss laiks. Pa lielākajai daļai mēs paspējam savā dzīvē tikai ieraudzīt, nevis saprast lietu un sakarību būtību. Mēs paspējam pieskarties, nevis iegūt.

Kas ir �vienmēr�? Dro�i vien mūsu nepilnīgās zinā�anas. Var�būt And�ejs jau agrā bērnībā saprata, ka tas ir viens no galvena�jiem iemesliem cilvēku un mūsu pasaules nepilnībai, tādēļ centās pēc iespējas vairāk izzināt, redzēt un mēģināt saprast.

Piecu gadu vecumā And�ejs jau aizrautīgi lasīja visas grāma�tas, kādas vien nonāca viņa rokās. Bet pirmo grāmatu viņ� vēl atcerēsies ilgi jo ilgi! Tā viņa atmiņā iespiedās kā sienā ietriekta nagla. Grāmata saucās �Melnis Bento�, un tur bija stāstīts par kādu Brazīlijas plakankalnes pla�umos noķertu savvaļas zirgu, kur� tika pārdots bagātam un ne�ēlīgam staļļu īpa�niekam. Viņ� brīvībai dzimu�o zirgu apsegloja, ielika tā mutē dzel�us, iejūdza �okeja ratos un ar pātagu rokā trieca pa Latīņamerikas un Eiro�pas valstu hipodromiem, lai tas vienmēr pirmais sasniegtu mērķi. Melnis Bento bija nepārspējams. Saimnieks apmierināts skaitīja naudu. Bet zirgs tomēr nepadevās. Viņ� nebija dzimis kalpa ama�tam. Zirgs aukstajā Eiropā vienmēr sajuta dzimtās Brazīlijas kar�sto gaisu un tik patīkamo savannas smar�u. Zirgs sapņoja un vienmēr sev priek�ā redzēja nevis fini�a līniju, bet gan zaļos mū�ame�us, kur vējā �ū�oja brīvība. �o brīvību viņ� apzinājās ikkatrā savas uzvaras skrējienā, ikkatrā saimnieka pātagas cir�tienā, ikkatrā sviedru lāsē.

�Tu vari mani sagūstīt. Tu vari mani nodzīt. Tu vari likt sev kalpot. Tu vari mani sist. Bet tu nevari man atņemt vienīgo � �īs sāpīgās ilgas pēc brīvības. Mana dzimtene nav tavs stallis. Tavi pārējie vergi nav mani brāļi. Tava pātaga nav liānas zars. Temzas, Sēnas vai Reinas akmeņos iekaltie sāni nav Amazones smil�ainie krasti. Tavs prāts un ne�ēlīgā tieksme man nav sapro�tama. Tavs prieks ir mana nelaime. Tava bezrūpīgā dzīve ir ma�nas va�as. Bet, jo smagākas ir va�as, jo ātrāk tās dilst. To der atcerēties, saimniek!�

Un, kad lepnais un nepakļāvīgais Melnis Bento, pēc ilgiem ga�diem atkal atgriezies dzimtenē, beidzot izkļuva brīvībā, mazais And�ejs no priecīgā saviļņojuma sāka pat raudāt. Viņ� no visas sirds bija iemīļojis �o skaisto, brīvību alksto�o zirgu un, aizvēris grāmatas pēdējo lappusi, slaucīdams apmierinājuma asaras, klusi �ukstēja:

� Skrej, Bento! Aulek�o prom pa savu pla�o zemi, tālu tālu prom no ne�ēlīgā saimnieka, bēdz no cilvēkiem, kuri atkal tevi gribēs noķert un piesaistīt, skrej pie saviem brāļiem, pie saviem radiniekiem! Skrej, Bento! Tagad zem tavām kājām vairs nedun sve�u valstu hipodromi, tagad zem tavām kājām ir dzimtā zeme. Un tu, lūdzu, zeme, neatdod, neatdod vairs nevienam savu Bento, savus brīni�ķos bērnus!

And�ejs raudāja. Viņ� visam bija noticējis. Viņ� visu bija pār�dzīvojis. Viņ� sevi iztēloja par zirgu Bento un uz visu mū�u sev līdzi paņēma ilgas pēc brīvības, pēc smar�ojo�a gaisa un vēja, paņēma sev līdzi naidu pret jebkura veida apspiestību, pret visāda veida va�ām, ko mums kaklā krauj gan citi, gan arī mēs pa�i.

Ilgi And�ejs skatījās uz grāmatas vāka uzzīmētā zirga attēlu; viņam �ķita, ka Melnis Bento kļuvis pelēks, bet tagad, atrodoties brīvībā, tam noteikti jāizskatās vēl skaistākam. And�ejs samek�lēja suku, melnā zābaksmēra �Vici� bund�u un rūpīgi ar asi smar�ojo�o krēmu nokrāsoja zirga attēlu vēl melnāku. Zēnu pār�ņēma jaunas sajūtas, uznāca tik spēcīga iztēles vara, ka viņ� ap�zinājās esam tālu no mājām, viņ� sevi ieraudzīja Brazīlijas brīva�jos pla�umos, sajuta dedzino�os saules starus un karsto vēju, viņ� juta, kā uztraukumā sitas sirds un blakus nemierīgs mīņājas Bento; zēna sejā iesitās zirga smaka, viņ� ar biezo suku pieskā�rās Meļņa spēcīgajām krūtīm, viņ� tīrīja zirga kājas un kaklu un redzēja, cik augstu zilajās debesīs riņķo ērglis, kā d�ungļos pa�staigājas zvēri, kā platajā Amazonē peld nepazīstamas zivis un kā tepat blakām zviedz savvaļas zirgu bars �

���� Ko, And�iņ, tu �eit dari?

Zēns satrūkās. Ar vienu rāvienu sapnis izbeidzās. Blakus stā�vēja māte un bargi skatījās uz paveikto nedarbu.

���� Es tīrīju zirgu, � And�ejs skaidroja. � Viņ� bija galīgi no�putējis. Zini, mamm, kad pa prēriju auļo savvaļas zirgi, viņi saceļ daudz putekļu un pēc tam kļūst pelēki. Kā kaķi vai vilki. Bet tie ta�u ir zirgi. Arī baltie tur visi ir Meļņi. Jocīgi, vai ne?

����� Tas ir grāmatas vāks, � māte stingrāk nekā parasti atbil�dēja. � Zirgs ir tikai uzzīmēts. Un grāmatas, And�iņ, nekad ne�drīkst bojāt. Grāmatas jāgodā.

Māte nolika �Melni Bento� sāņus un norūpējusies paskatījās uz dēlu. And�ejs bija izskatīgs zēns, � patum�u, bet tīru seju, tum��iem matiem, tum�ām acīm � un dro�i vien izaugs tikpat gar� kā viņa tēvs. Simt deviņdesmit centimetrus. Lai gan tas viss arī�dzan svarīgi, tomēr nav pats galvenais. Kas no viņa iznāks pēc divdesmit trīsdesmit gadiem? Pa kādiem ceļiem trauksies viņa dzīve? Kādas pieturvietas viņ� izvēlēsies? Kāda būs gala stacija? Milda Kļaviņa, būdama izglītota sieviete, vēlējās, lai arī viņas dēls iegūtu labu izglītību un dienās kļūtu par vērā ņemamu cil�vēku. Viņ� varētu būt izcils ārsts, pazīstams advokāts vai tiesne�sis, varētu kļūt par kāda uzņēmuma īpa�nieku, redzamu sabied�risku darbinieku. Pui�elim galva laba. Viņ� ir uzmanīgs un cen�tīgs, lai gan ātrs un draiskulīgs. Tomēr lasīt un rēķināt iemācījies jau nepilnu piecu gadu vecumā. Varbūt kādreiz no vkja vēl iz�nāks universitātes profesors? Viņam patīk iegrimt dziļās un garās pārdomās. Viņ� bie�i sapņoja vaļā acīm. Milda Kļaviņa redzēja un juta, ka viņas dēls ir apdāvināts, ka viņam piemīt tādas spē�jas un īpa�ības, kādas parasti bērniem tik agri nemaz neparādās. Viņa priecājās, viņa bija lepna par dēlu, vienīgi nedaudz uztrauca tas, ka And�ejs rotaļājās pārlieku jūtīgs, katru dzirdēto pasaku, izlasīto grāmatu, katru redzēto notikumu viņ� pārdzīvoja tik dziļi un patiesi, it kā �ie notikumi attiektos tie�i uz viņu, it kā viņ� pats būtu to vistie�ākais dalībnieks. Bērns bie�i raudāja. Un tas sāka uztraukt arī tēvu. Galu galā zēnam tomēr jābūt kaut nedaudz vīri�ķīgākam un drosmīgākam. Bet Zbigņevs saprata, ka �īs īpa��ības vecāki nevar ieaudzināt. Tās vai nu iedzimst, vai arī vēlāk tās pakāpeniski izveido dzīve.

Bet dzīve sagrīļojās un kļuva sve�a. Daudzstāvu celtnes, ko ilgus gadus tik rūpīgi bija cēlu�as strādnieku rokas, vienā mirklī sagruva. Mājas, kurās tik ilgus gadus bija dzīvoju�i cilvēki, no�dega. Gaisā, kur kādreiz bija lidoju�i tikai putni, tagad traucās melni nīcības nesēji, kas sēja nāvi. Pa ielām, kur cilvēki pavisam vēl nesen gāja uz satik�anos, tagad joņoja tanki.

���� Ko viņi grib no mums? � Zbigņevs satraukts jautāja sie�vai. And�ejs bija izskrējis pagalmā. Viņi dzīvoklī atradās vieni. Milda izskatījās itin mierīga.

���� Karu ta�u gaidīja visi, � viņa teica. � Nekāds pārsteigums tas nav.

���� Kā visi? �- Zbigņevs nesapra�anā paskatījās uz sievu. Viņa nebija sevi�ķi skaista, bet �o trūkumu pielaboja ar gaumīgu ģēr�b�anos un izglītību. Viņas vecāki Dobeles pagastā bija ne visai turīgi zemnieki, kas bez sevi�ķām grūtībām varēja meitai sagādāt iespēju iegūt skolotājas amatu. Zbigņevam, lai gan viņa vectēvs bijis poļu aristokrāts, bet vecmāmiņa � baronese fon Petrovska, tik labas iespējas mācīties nekad nebija pastāvēju�as. Kad Zbig�ņevs piedzima, viņa vectēvs un vecmāmiņa jau krietnu laiku atdu�sējās klusā lauku kapsētā, bet viņu īpa�ums nonācis kreditoru rokās. Zēns pabeidza tikai pamatskolu un pēc tam sāka strādāt līdzās tēvam �Feniksa� rūpnīcā. Vēlāk viņ� apguva mūrnieka pro�fesiju. Viņ� cēla Ķeguma spēkstaciju, lielo armijas ekonomisko veikalu pa�ā Rīgas centrā un daudzus dzīvojamos namus, kurus trīsdesmitajos gados tik sparīgi būvēja tikko iz�ķīlu�ās latvie�u bur�uāzijas pārstāvji. �etrdesmitajā gadā padomju varas atjauno��anu viņ� uzņēma rāmi. Tiesa, bez sevi�ķas sajūsmas un skaļas klaigā�anas. Mierīgi. Zbigņevs Kolosovskis pēc rakstura bija lēn�prātīgs, vienmēr radis paklausīt gan pastāvo�ai valdībai, būvuz�ņēmējam, mājas saimniekam, gan ari sievai. Viņ� nekad pat ne�mēģināja iejaukties notikumos, kas viņam bija nesaprotami, kas nolika ārpus mazā dzīvoklī�a sienām un neietilpa viņa pienākumu lokā. Zbigņevs apzinājās, ka viņa uzdevums ir pacietīgi celt jau�nas ēkas un cienīt �o darbu, jo tas deva iespēju uzturēt ģimeni. Bet tagad gan viņ� bija satraukts. Viņ� domāja, ka vācu fa�istu iebrukums nez vai spēji izmainīs viņa dzīvi, bet karā vienmēr ir jābaidās gan par savu, gan piederīgo dzīvībām. Kara laikā tikai da�i nevietā pateikti vārdi, neuzmanība, nejau�ība, kāda nomal�dījusies lode vai �āviņa �ķemba pavisam viegli �īs dzīvības var izdzēst. Viņ� patiesi mīlēja dēlu, sievu un savu darbu. Pasaule varēja arī sagrūt, viņ� domāja, bet kar� nedrīkstēja aizskart viņa dzīvi. � Kā visi? � Zbigņevs klusi pārjautāja. � Kādēļ tu domā, ka visi �o karu gaidīja?

���� Par to vien runāja.

���� Es negaidīju, � Zbigņevs teica. � Es par to nekad neesmu runājis.

���� Tu ne, � Milda atteica. � Un paldies dievam, ka tu �ai pa�domju laikā neesi uzstājies nevienā mītiņā. Kas zin, kas tagad ar mums notiktu.

���� Tagad nekas nevar notikt? Tu domā, ka ne?

���� Domāju, ka ne. Viņi karos pret krieviem. Mēs neesam nekur sasmērēju�ies. Atbalstām jebkuru valdību, jo tikai tā būs iespē�jams izdzīvot.

���� Jā, Milda. � Zbigņevs piekrīto�i pamāja. � Tā laikam ir. Vienkār�i jāmēģina izdzīvot.

Zbigņevs paskatījās kalendārā. Bija 1941. gada 29. jūnijs. Pa�skatījās pulkstenī. Tas rādīja se�as minūtes uz vieniem. Laukā spīdēja saule, un pēc brī�a varēja saklausīt dobju lidma�īnu rū�koņu. Tie bija smagie fa�istu bumbvedēji, kas, lēni gāzelēdamies, zemā lidojumā pārslīdēja pilsētas nomalei, lai jau pēc da�iem mirkļiem savu bumbu kravu nomestu uz netālā aerodroma.

Zeme nodrebēja. Da�iem mājas logiem izbira rūtis. No otrā stāva palodzes verandas priek�ā nokrita māla pods ar uzziedē�ju�u kaktusa ziedu. Kaimiņu pagalmā ierējās suns un sāka gau�dot. Kaķi saskrēja cits pakaļ citam pagrabā. Vēj� no kaut kurie�nes atpūta stipru deguma smārdu.

Se�gadīgais And�ejs caur bēniņiem ātri uzrāpās uz mājas jumta, ērti iekārtojās aiz skursteņa malas un ar sajūsmu vēroja, kā pa�visam netālu no me�malas, kur sākās lielais aerodroms, kāds ne�zināms spēks gaisā svie� milzīgas zemes masas. Viņ� redzēja, kā aizdegas viens no lielajiem lidma�īnu angāriem un liesmu mēles caur melnajiem dūmu virpuļiem mēģina aizsniegt debesis.

���� And�iņ!

Māte bija izskrējusi pagalmā un sauca. Zēns neatbildēja. Viņ� negribēja pārtraukt �o lielisko vērojumu. Tik krāsainu bildīti vis nedabūsi redzēt katru dienu.

���� And�iņ!!!

Daugavas krastā pie tiltiem notika pēdējā aizstāvē�anās kauja. No tās puses līdz And�eja ausīm nepārtraukti atskanēja dobji artilērijas �āviņu sprādzieni.

���� And�a! Kur tu esi?

Pāri skurstenim un koku galotnēm traucās vēl viens lidma�īnu vilnis. Kāda bumba sprāga netālu no mājas ielas pretējā pusē un trāpīja tie�i tur, kur smil�u pakalnē tuvējo namu iemītnieki uz ātru roku bija izraku�i patvertni. Tobrīd tā bija bāztin pie�bāzta ar baiļu pārņemtiem cilvēkiem un raudo�iem bērniem. And�ejs nedzirdēja eksplozijas troksni. Trieciena vilnis viņam spēji aizcirta muti, sejā ietriecās sakarsēta gaisa mutulis, da�us brī�us viņ� nespēja paelpot, viņ� juta, ka drausmīgs spēks viņu piespie� pie noputēju�ā skursteņa un viņ� lēni tajā iegrimst, it kā ķieģeli būtu kļuvu�i mīksti. Zēns vēl ieraudzīja, kā gaisā uzlido zeme, jaunie prie�u kociņi, patvertnes resnie �ķērsbaļķi, cilvēku ķermeņiem līdzīgi. . .

Vēlāk, kad uzlidojums beidzās, And�ejs norāpās no jumta un kopā ar pieaugu�ajiem aizskrēja līdz tai vietai, kur atradās pa�tvertne. Visapkārt kliedza, vaimanāja un raudāja cilvēki. Lai�mīgie, kuri bija paliku�i mājās . .. Vairāki vīrie�i � to vidū arī Zbigņevs Kolosovskis � no sagruvu�ās zemes un baļķu kaudzes kaut ko vilka laukā � it kā maisus, pilnus ar zemēm, visu to, kas vēl palicis pāri.

Tas, kur� izgudroja lidma�īnu, neap�aubāmi ir ģēnijs. Tas, kur� izgudroja fugasa bumbu, tāds jau vairs nebija. Viņ� izrādījās tikai labs in�enieris un ķīmiķis. Tas, kur� nometa bumbu, arī nebija ģēnijs, pat ne labs in�enieris, ne ķīmiķis. Viņ� bija slikts kara�vīrs, kur� da�kārt bumbu nometa ne īsti tur, kur pavēlēts. Vainī�gais ir izpildītājs un pavēles devējs. Tas, kas deva pavēli, mums tagad ir zināms. Tas, kas nometa bumbu, tā arī aizlidoja, neatstā�jis savu vārdu. Kā ir nezināmi varoņi, tā ir vēl nezināmi nelie�i. Ko mēs daudz zinām par huņņu karavīriem, par �ķītiem, par mon- goļu-tatāru iekarotājiem, par romie�u leģionāriem, par austrumu barbariem, ko mēs zinām par krustne�iem, par spāņu konkistado- riem? Mēs zinām tikai viņu karavadoņus, mēs zinām to vārdus, kas viņus iedvesmoja uz �iem ne�ēlīgajiem karagājieniem, kad aizgāja bojā tautas, augsti attīstītas civilizācijas un milzīgas kul�tūras bagātības. Vēlāk cilvēce nav spējusi �os tie�os izpildītājus ne sodīt, ne nolādēt. Viņu vārdi mums nav zināmi.

Varbūt drīz, varbūt jau pēc da�iem gadiem � pagaidīsim, jo svēti jātic, ka beidzot tomēr pienāks tāds laiks, kad nevienam celtniekam nekad vairs nevajadzēs baidīties par savas celtnes nā�kotni. Un radītājam nekad blakus nenostāsies iznīcinātājs � tāds kluss un mierīgs cilvēciņ�, kur� apzinīgi izpildīs noziedzīgas pa�vēles. Un dzīvībai nekad blakus nenostāsies bende. Un nekad vairs cilvēkiem nevajadzēs slēpties bumbu patvertnēs.

Jātic.

Nāve

And�ejs stāvēja netālu no melnās bedres. Viņ� platām acīm ieraudzīja, kā lielās smil�u kaudzes malā tiek saudzīgi nolikti saplosītu cilvēku ķermeņi. Viss notika kā pustumsā, lai gan atkal spīdēja saule, spo�a jo spo�a. Viņ� dzirdēja gan tēva, gan citu vīrie�u sadugu�ās balsis, kas dīvaini saspringtas skanēja visap�kārt bez pārtraukuma, ik palaikam kļūdamas klusākas, atkārtoja vienu un to pa�u, reizēm aizsmaka. Viņ� ieklausījās.

�Tam vajag būt Kārkliņam ��

�Tā ir Amālija ��

�Neko nevar saprast��

�Bet te ir Jāzeps . . .�

Kāda sieviete kliedza. Ilgi un nedzirdēti skali. And�ejs ziņkāri skatījās. Mazais Jāzeps bija And�eja rotāju draugs. Viņam pava�sarī palika pilni astoņi gadi.

�Aizvediet. .. Lūdzu, aizvediet viņu no �ejienes ��

�Bet te nu nekā nevar � Ne roku, ne galvas ��

�Varbūt kāds pazīs pēc drēbēm.�

�Panāciet tuvāk!�

��ķiet, ka tas ir Būmeistars.�

�Nē, es viņu �odien redzēju. Būmeistaram mugurā bija pavisam cits uzvalks.�

�Neviens nepazīst?�

�Nē.�

�Tad būs kāds nejau�s garāmgājējs.�

�Dro�i vien.�

�Skaidrīte! Zēl meitenītes. Paga, paga! Uzmanīgi! Tepat viņas māte. Nabaga Loren�a kundze ��

Gai�matainā un vienmēr smaidīgā Skaidrīte bija And�eja vis�tuvākā draudzene. Viņi bija vienaud�i: arī viņai bija se�i gadiņi. Un īsa īsa kleitiņa ar dzeltenām punktiņām.

�Zvēri� Gatavie zvēri��

� Zbigņev!

Pie raudo�ā, vaimanājo�ā, kliedzo�ā cilvēku pūla pieskrēja Milda Kļaviņa un satvēra vīra roku.

���� Ak dievs! Ak dievs! Kas tad te?! Kur And�iņ�? Es viņu visur izmeklēju! Aizskrēju līdz aerodromam! Tur jau viņ� parasti mē�dza iet� Visi angāri deg .. . Ak dievs, kādas �ausmas! Kur ir mūsu And�iņ�? Tu dzirdi, Zbigņev, vai tu dzirdi?! Viņ� ir �eit. . . Viņ� ir �eit. . . Zbigņev! . . . Viņ� būs atskrējis uz �ejieni. .. And�iņ� ta�u visu dienu bija kopā ar . . . And�iņ� ar pārējiem .. .

Apklusu�ais un sadrūmu�ais And�ejs, nodūris galvu, piegāja pie mātes un viegli pieskārās viņas rokai.

���� Es � tepat�

Māte, īsi iekliegu�ies un sagrīļojusies, apskāva dēlu un sāka viņu neprātīgi skūpstīt. Ak dievs, kāda laime . . . Blakus milzīga�jai sāpju bedrei! Blakus kādas citas mātes izmisumam! Nenovēr�tējams atradums blakus citu cilvēku nenovērtējamiem zaudēju�miem.

Mazliet nomierinājusies, Milda Kļaviņa nedaudz atlaida dēlu sāņus un spēcīgi sapurināja. Viņas enerģiskais temperaments citādi nevarēja.

���� Kur tu vazājies apkārtj Kur tu biji?_Es tevis dēļ vai prātu zaudēju � Uz māju! Prom! Atri uz māju! Ātrāk prom!

Viņa paņēma dēlu aiz rokas un rāva sev līdzi.

���� Un skatīties �itās �ausmas . . .

And�ejs vēl īsti nesaprata nāvi. Viņ� neapzinājās briesmas, ku�ras bija atnāku�as. Viņ� tikai zināja, ka nekad vairs nevarēs kopā spēlēties ne ar Jēpi, ne Skaidrīti. Viņi bija pazudu�i. No rīta vēl dzīvi viņi pagalmā visi kopā spēlēja paslēpes, bet tagad, dīvaini izpletu�i rokas un kājas, ar gandrīz nepazīstamām sejām guļ jaun�audzes malā un klusē. Pieaugu�ie to sauc par nomir�anu. �is vārds būs jāatceras. Tātad arī es varu nomirt. Tik ātri!?

Mazais zēns ierāpās savā gultiņā un ilgi raudāja. No spēcīgā eksplozijas trok�ņa viņam sāpēja galva, bet asaras ritēja par Jēpi un Skaidrīti, pa�iem pirmajiem draugiem, kurus tik negaidīti nā�cies zaudēt. Lūk, kāda ir nāve! Zēns ilgi vēl domāja, cik tā ātra un ne�ēlīga.

Un vēlā vakarā Zbigņevs Kolosovskis ar pārmetumu un tikko manāmām dusmām sacīja sievai: � Tu �odien teici, ka viņi karos tikai pret krieviem. Tu pati redzēji. Patvertnē bija latvie�i, mūsu ielas iedzīvotāji. Nē, Milda! Viņi karos pret visiem. � Zēns tēva teikto iegaumēja visam mū�am.

Nostājies pagalma vidū, And�ejs ilgi raudzījās vakara blāzmā, kuru vēl spilgtāku darīja dego�ie angāri. Varbūt �īs liesmas aiz�dedzināja arī zvaigznes, jo tās negaidīti daudz spilgtāk iemirdzē�jās netālu no apvār�ņa malas.

And�ejs stāvēja viens pret �o sve�o, vēl neiepazīto pasauli, kura slēpa sevī da�ādas briesmas un savādus sprādzienus, un lielus ugunsgrēkus, un cilvēku sāpes un asaras. Un cilvēku pazu�anu. Tāds laiks nu bija iestājies. Kas to spēja pagriezt uz citām stun�dām? Gai�ākām.

Nāko�ās dienas rītā, lai gan tas atnāca saules pārpilns, garām viņu mājai uz aerodroma pusi aizdrāzās dārdo�i un �ļerksto�i tanki, bet pēc neilga laika pagalmā iespurk�ķēja vairāki moto- cikleti ar blakusvāģiem, kurus vadīja noputēju�i fa�istu karavīri. Viņu zaļganpelēko fren�u piedurknes bija uzlocītas līdz elko�ņiem, un visiem kaklā karājās melnas ma�īnpistoles.

Zēns stāvēja netālu no mājas durvīm un ziņkārs vēroja sve�os vīrus, kuri skaļi sarunājās viņam nesaprotamā valodā.

Kāds gara auguma kareivis, kaut ko jautādams, lēni tuvojās zē�nam. And�ejs sajuta bailes. Viņ� neapzināti nojauta, ka tās atkal ir briesmas. Bet And�ejs nebēga. Viņ� ārkārtīgi satraukts skatījās uz tuvojo�os karavīru un juta, ka tūlīt pat viņa strauji puksto�ā sirds izlēks no krūtīm un pazudīs pagalma pelēkajās smiltīs . . .

Tādi bija vieni no pirmajiem nopietnākajiem And�eja agrās bērnības pārdzīvojumiem. Protams, visam savs laiks. Bet �ie noti�kumi, kas uzklupa kā satracināti suņi, stiprā mērā ietekmēja viņa psihi, domā�anu un visu turpmāko pasaules uztveri.

35

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit pirmā gada decembra sākumā Zbigņevu Kolosovski izsauca uz Darba pārvaldi. Nelielajās kan�tora telpās sēdēja vairāki ierēdņi un nosmiņķējusies sekretāre.

����������� Mani izsauca � � Zbigņevs palocīja galvu, pasniedza pa�vēsti un, mazliet apmulsis, nostājās netālu no lielākā galda.

����������� Pagaidiet, � teica pusmū�a ierēdnis, kura apaļo seju rotāja brilles un milzīgas ūsas. Viņ� uzmanīgi izlasīja pavēsti, pēc tam kartotēkā sameklēja uzaicinātās personas uzskaites kartīti un to sīki izlasīja.

���� Jūsu vārds un uzvārds?

���� Zbigņevs Kolosovskis.

���� Pēc tautības esat polis?

���� Nē. Esmu latvietis. Tur jau tam visam jābūt uzrakstītam.

����������� Uzrakstīt var daudz ko. Arī �īdi tagad cen�as kļūt par lat�vie�iem, gan pat par vācie�iem! Kā ir īstenībā?

���� Mans tēvs bija polis, bet māte tīra latviete.

���� Dzīvojat kopā?

���� Nē. Abi jau miru�i.

���� Jūsu profesija ir mūrnieks?

���� Jā. Protu arī krāsotāja un podnieka darbus.

���� Tas ir labi. Kur strādājāt neatkarīgās Latvijas laikā?

���� Pie būvuzņēmēja Gaub�teina.

���� Viņ� bija �īds?

���� Nezinu. Ar mums runāja skaidrā latvie�u valodā.

���� Ko darījāt padomijas laikā?

���� Strādāju.

���� Tie�i ko? Palīdzējāt celt sociālismu?

����������� Neko jaunu tai laikā nebūvēja. Strādāju vairāk pie remonta darbiem.

����������� Redziet, Kolosovska kungs� � Ierēdnis brīdi klusēja un rūpīgi noskatīja stalto mūrnieku, kuram bija parādīts liels gods sarunāties ar pa�u Darba pārvaldes vadītāju. � Pavisam nesen likvidēts Rīgas lielais geto. Jums, kā labam amatniekam, nāksies tur da�us mēne�us pastrādāt. Teritorija ir diezgan liela, māju tur daudz, kopā ar jums strādās vēl vairāki vīri, un līdz februāra sā�kumam jums �īs mājas un dzīvokļi jāsaved kārtībā, jāizremontē un jāiztīra, lai tur vēlāk varētu nometināt no Baltkrievijas pārsū�tītos iedzīvotājus. Skaidrs?

���� Atteikties nevar?

Ierēdnis paskatījās niknām acīm.

���������� Nē! Tur vēl ir palicis mazais geto, bet �īdi jau �ādus darbus nepieprot. Tāpēc mums jāizmanto latvie�u amatnieki. Jums būs �eit jāparakstās, ka nekad un nevienam nekādos apstākļos neiz�paudīsiet, kur pa�laik strādājat un ko tur redzējāt. Izņemot, pro�tams, varas iestādes. Lūdzu, �eit! Uz �īs dzeltenās blankas.

Zbigņevs Kolosovskis parakstīja solījumu turēt mēli aiz zobiem un kājām devās uz Maskavas �for�tati�.

Rīgas lielā geto teritorija vēl joprojām bija apjozta ar dzeloņ�drā�u �ogu, kura melnās dzīslas negribīgi aizstiepās gar Maska�vas ielas kreiso pusi, Lā�plē�a un Gogoļa ielām. Pie atvērtajiem vārtiem stāvēja nosalis sargkareivis, Zbigņevs uzrādīja Darba pārvaldes norīkojumu, un sargkareivis pamāja ar roku.

����������� Pūcē tik iek�ā! Kaut kur Lielajā Kalnu ielā, �ķiet, astotajā numurā sameklē �ārfīreru Bruno Ķempi, viņ� tev iedos krāsas un pindzeles, un sāc tik �ancēt! Seit strādāt tev būs patīkami. Tagad tāds miers un klusums! Ha, ha, hā � Vienīgi pēc velna auksts!

Patie�ām uz nosarmoju�ajiem termometriem dzīvsudraba sta�biņ� lēnām tuvojās divdesmit divu grādu atzīmei. Asais ziemeļu vēj� pa tuk�ajām geto ieliņām dzenāja netīrus papīrus, apdegu��as lupatu strēmeles. Bie�i varēja redzēt izsistus logus, zemē nosviestus traukus, da�us atvērtus �emodānus, somas un bērnu rotaļlietas.

Mūmiekmeistaram Zbigņevam Kolosovskim ierādīja desmit mājas Mazajā Kalnu ielā, un ap dienas vidu viņ� sāka strādāt. Viņa pienākumos ietilpa pārbaudīt krāsnis, tās iztīrīt un, kur va�jadzēs, arī pārmūrēt. Citiem savukārt nācās krāsot sienas, ci�tiem � iestiklot logus, citiem � apmainīt grīdu.

Pirmais dzīvoklis, kurā Zbigņevs iegāja, sastāvēja no divām nelielām istabām, virtuves un vannas istabas. Sejā iesitās salda, skābena smar�a. Virtuvē uz plīts stāvēja neliels katliņ� ar vārīt nepabeigtu zupu. Uz galda �etri nolauzti maizes gabaliņi. Divi porcelāna �ķīvji.

Istabās nenokoptas gultas. Saplēsti aizkari. Apaļ� galds. Uz tā atvērta bieza grāmata ebreju valodā. Iespējams, ka tā bija bībele. Liels trīsdurvju skapis. Saplēsts trimo spogulis. Bufete ar kristāla glāzēm un da�ādām porcelāna figūriņām. Pie sienas glezna, kurā attēlots tuksnesis un tajā augo�s mazs krūms. Un liela saule. Tikai nez kādēļ mākslinieks tuksne�a smiltis bija uzzīmējis gandrīz sar�kanā krāsā, bet sauli � pelēku. Vienīgi krūmam bija dabiskā krāsa � zaļa.

Zbigņevs jutās neērti. Viņ� bija ienācis sve�ā dzīvoklī, pieskā�ries sve�ām lietām, aizticis sve�u cilvēku noslēpumaino dzīvi. Bet krāsns vilka labi, vienīgi tā sen nebija kurināta, tā ka �eit dzīvojo�ie cilvēki acīmredzot nav varēju�i sildīties pie patīkamās uguns elpas. Kur viņi sildās vai salst tagad? Zbigņevs zināja. Dau�dzi bija redzēju�i ebreju pēdējo gājienu pa Maskavas ielu Rum�bulas me�u virzienā.

Pēc darba dienas beigām Zbigņeva draugs krāsotājs Rolands Me�gailis viņam parādīja skaistu sudraba cukura trauku. Tajā bija rūpīgi iegravēti iniciāļi, kas nekādi nedevās at�ifrējumam. Arī Zbigņevs nevarēja saburtot.

���� Stāvēja plauktā kā cālis, � viņ� klusi teica. � Tai dzīvoklī, kur es strādāju, paliku�i da�ādi trauki, grāmatas un drēbes. Rīt es uz darbu noteikti nāk�u ar maisu. Būtu tīrais grēks to visu atstāt vācie�iem. Tu neko nepievāci?

���� Nē.

���� Dzīvoklis bija galīgi tuk�s?

���� Jā.

���� Tad tev vienkār�i nav paveicies. Rīt dro�i vien būs laimī�gāka diena.

Mūrniekmeistars saknieba lūpas un neko neatbildēja. Neviens jau arī neko nebija jautājis. Tikai lieti�ķi pamācīja, deva labu padomu.

���� Daudz ne�āvājies! Arī strādāt sevi�ķi nesteidzies! Aiztrieks draņķīgākā darbā. Te kaulus nelau�.

Gandrīz visi strādnieki pamestajos dzīvokļos kaut ko sev ņēma.

Vāzes, galdautus, traukus, drēbju gabalus un vēl da�ādus citus sīkumus.

Kādēļ neņemt, ja var paņemt? Tā vai citādi, bet visas �is man�tas nevienam jau vairs nepiederēja. To īpa�nieki bija pazudu�i. Aukstais kara vēj� tos bija aizpūtis. Varbūt aiz priedēm, varbūt egļu galotnēs. Un no turienes jau vairs neviens nespēja.ne no�kāpt, ne nolēkt. Viņu dvēseles bija piesalu�as pie koku stumbriem un saknēm.

Un tie�i tādēļ Zbigņevam �ķita, ka �o cilvēku atstātās mantas vēl joprojām izstaro īpa�nieku roku pieskārienus, cilvēku plaukstu siltumu. Viņam bija pretīgi ņemt, bija nepatīkami pat pieskarties. Visas �īs lietas �ķita kā mēmi kapakmeņi, zem kuriem apglabāti nezināmu cilvēku nepiepildīju�ies sapņi. Un neizaugu�i bērni. Kapos mēs ta�u arī negrābstāmies gar balto krustu spārniem. Vienaldzīgi vai godbijīgi tiem paejam garām. Tiem da�reiz pie�skaras vienīgi kapra�u lāpstas.

Nāko�ā dienā jau citā dzīvoklī, kad Zbigņevs kārtējo reizi pār�baudīja krāsns vilkmi un tīrīja dūmvadu, viņ� juta, ka kāds neat�laidīgi skatās viņa mugurā. Zbigņevs strauji pagriezās, bet ne�viena aizmugurē nebija. Viņ� domīgs turpināja strādāt, tomēr �ī skatī�anās sajūta neatkāpās. Zbigņevs vēlreiz ātri pagrieza galvu. Atkal neviena nebija. Viņ� piecēlās, aizgāja līdz istabas vidum un vēlreiz uzmanīgi palūkojās visapkārt. Pa labi pie sienas stā�vēja melns divdurvju skapis. Viņ� to uzmanīgi atvēra un no pār�steiguma atlēca sāņus. Skapī sakņupusi sēdēja apmēram piecga�dīga meitenīte. Viņa bija ierāvusies pa�ā kaktiņā, tievās kājas pievilkusi pie zoda un ar milzīgi lielām acīm un nedaudz atvērtu muti skatījās �urp. Pagāja labs laika sprīdis, kamēr Zbigņevs atta�pās, mazliet nomierinājās un gribēja meitenīti jau saukt ārā, pa�teikt, lai nebaidās, ka viņ� ir tikai podnieks. Tad visu saprata. Meitenīte jau sen bija mirusi. Vai nu aiz bada, vai noslāpusi. Vai arī aiz bailēm vai vientulības. Acīmredzot vecāki pirms aizie�a�nas viņu tur noslēpu�i cerībā, ka meitenīte paliks dzīva, ka viņu kāds izglābs. Varbūt izglābsies pati.

Es esmu atnācis par vēlu, Zbigņevs nodomāja. Mani �urp va�rēja atsaukt agrāk, un tad es tevi būtu izglābis. Es tevi paņemtu pie sevis, un tu kļūtu mana meita. And�ejam māsa.

Zbigņevs klusi un uzmanīgi aizvēra skapja durvis, brīdi pado�māja, tad gāja uzmeklēt �ārfīreru Bruno Ķempi, kas gandrīz visu dienu tepat apkārt vien dīdījās.

� Nekas, nekas, neuztraucieties! � viņ� teica. � Vēlāk mēs vēlreiz pārstaigāsim visus dzīvokļus. Ejiet vien atpakaļ un turpi�niet strādāt! Un atcerieties, ka jūsu pienākumos ietilpst atvērt tikai krāsns durvis! Ejiet!

Nāko�ajā dienā Zbigņevs Kolosovskis, tikko kā iegāja pirmajā dzīvoklī, tūlīt pamanīja pie gultas nomestus zābakus. Piegāja klāt un �ausmās atkāpās. Zem gultas gulēja kāds vecs, bārdains vīrs. Viņa seja, ūsas un bārda bija noplūdusi, saķepējusi gandrīz vai melnām asinīm. Vīrs gulēja nedaudz uz sāniem, un viņam bija dziļi pārgriezta rīkle. Zbigņevs nodrebēja, viņam uz da�iem mir�kļiem kļuva nelabi. Noskurinājās un devās pie krāsns. Pār mu�guru tekalēja aukstas skudriņas, pieskārās ar simtiem kājiņu. Nē! Viņ� pie Bruno Ķempes vairs neies. Lai ap �iem līķiem viņi grāb�stās pa�i! Krāsns durvis bija atvērtas. Kurtuve no apak�as līdz aug�ai pilna ar izded�iem. Dedzinot malku, tik daudz atkritumu nekad nerodas. Zbigņevs uzreiz saprata, ka krāsns mute piegāzta pilna tī�ām. Viņ� nesteidzoties sāka strādāt. Grāba laukā pelnus un izded�us. Pēdējā liek�ķeres ņēmienā pelnos viņ� ieraudzīja nelielu melna samta maisiņu. Paņēma rokā, pataustīja: neliela kastīte. Kad Zbigņevs to izņēma un atvēra, viņ� ieraudzīja uz sar�kana spilventiņa ļoti smalki izstrādātu sirdsveidīgu zelta medal�jonu ar garu zelta ķēdi. Medaljona vāks bija inkrustēts ar trīs lie�liem, asi mirdzo�iem briljantiem. Zbigņevs uzmanīgi atvēra vāku un ieraudzīja skaistas sievietes seju, kas bija izgriezta no foto�grāfijas, un melnu matu sprogu. Zbigņevu pārņēma neparasta sa�jūta. Viņ� saprata, ka pa�reiz rokās tur da�u nepazīstamu cilvēku dzīves noslēpumu un �is noslēpums acīmredzot sevī ietver gan bezgalīgu mīlestību, gan drausmīgu traģēdiju. Un vēl viņ� saprata, ka rokās tur milzīgu naudas summu, lielu bagātību. Bet tā viņu �ai brīdī nez kādēļ atstāja glu�i vienaldzīgu. Vienkār�ais, lēnais latvie�u amatnieks savā klusajā un nesare�ģītajā dzīves uztverē saprata, ka vietā, kur tikai divus soļus tālāk ar drausmīgi izval�bītām acīm guļ nāve, pat vislielākajai bagātībai nav nekādas vēr�tības. Visi pasaules zelti pārvērtu�ies pelnos. Visi briljanti � izded�os. Vienīgā vērtība ir cilvēka dzīvībai.

Zbigņevs Kolosovskis uzmanīgi aizvēra vāciņu, medaljonu ielika atpakaļ kastītē, kastīti samta maisiņā un to rūpīgi aizsēja. Pēc tam viņ� krāsns iek�pusē izsita sodrējiem noklātu ķieģeļu ga�balu, atbrīvotajā caurumā ielika atradumu un caurumu aizmūrēja. Viņ� bez lielām pārdomām un emocijām vēlreiz atteicās paņemt to, kas viņam nepiederēja un ko nebija nopelnījis.

Aukstajā krāsns mutē viņ� ielika nevis dārglietu, bet tur no�slēpa kāda cilvēka dzīves pa�us skaistākos un pa�us melnākos brī�us.

Vakarā viņ�, galīgi sadrūmis, teica:

� Zini, Milda, es tur vairs atpakaļ neie�u. Man pietiek! Es nevaru.

Milda paskatījās satraukta.

���� Vai tas būs pareizi, Zbigņev?

���� Man tā �ķiet.

���� Viņi tevi nevarēs sodīt?

���� Par ko tad?

���� Pats zini.

����������� Es jūtu, ka man tur ir pretīgi. Pirmo reizi mū�ā man darbs neiet no rokas.

����������� Vai nav vienalga, kur strādā? � Milda pārmeto�i teica, nokopdama vakariņu galdu.

���� Man nav vienalga.

���� No kaut kā tomēr jādzīvo.

���� Man nav vienalga, no kā es dzīvoju.

����������� Pirms da�iem gadiem tu varēji izvēlēties, kur strādāt: vai pie Gaub�teina, vai pie Niklāva. Tagad mums jāiet tur, kur liek. Tādi laiki pienāku�i.

Zbigņevs lēnīgi piecēlās, piegāja pie loga un sadrūmis skatījās laukā, kur ielas pretējā pusē retais prie�u me�s bija apsnidzis balts un sasalis kā viss �is aukstais laiks.

Vēlāk, kad Zbigņevs iegāja istabā un apsēdās uz dīvāna malas, pie viņa klusi pienāca puisēns.

���� Tev, tēti, sāp?

Zbigņevs maigi paņēma dēlu klēpī un viegli noglāstīja galvu.

���� Ne glu�i sāp. Riebīgi ap dū�u.

���� Kas ir dū�a?

����������� īsti nemāku pateikt, bet kaut kas līdzīgs drosmei vai bai�lēm.

���� Tev ir drosme vai bailes?

���� Nezinu.

���� Ko tu nezini?

Zbigņevs vēlreiz noglāstīja dēla galvu, un viņ� negaidot satrū�kās, it kā uz viņu kāds lūkotos � no skapja, no gultapak�as. Viņ� gandrīz fiziski sajuta, ka ļoti drīz dēlu zaudēs.

����������� Mamma teica, ja tu nestrādā�ot, mums nebū�ot ko ēst. Vā�cie�i nedo�ot kartītes.

����������� Jā, dēls, mamma tev teikusi pareizi. Mums nebūs kartī�u, un mums nebūs ko ēst. Un tomēr uz turieni atpakaļ vairs neie�u. Kaut ko izdomā�u.

Bet neko prātīgu izdomāt viņ� nespēja. Neviens nevarēja ielīst viņa dvēselē, neviens nezināja, ko viņ� domāja un pārdzīvoja, toties savu vārdu turēja. Viņ� uz darbu vairs negāja, bet piepel�nījās, apkārtējiem iedzīvotājiem remontējot dzīvokļus un pārmū�rējot krāsnis.

Sods nebija ilgi jāgaida. Pēc vairākkārtējiem Darba pārvaldes uzaicinājumiem kārtīgi pildīt pilsoņa pienākumu un sava darba

prasmi ziedot Lielvācijas labā, uz kuriem viņ� nekādi nereaģēja, tūksto� deviņi simti �etrdesmit otrā gada vasarā Zbigņevs Kolo�sovskis tika arestēts un Rīgas pilsētas apgabaltiesa par apzinātu izvairī�anos no darba viņam piesprieda se�us mēne�us piespiedu darba nometnē. Tas nozīmēja � Salaspils.

Tovakar Milda Kļaviņa visu vakaru raudāja, un, tā kā And�e- jam, kas bija ļoti jūtīgs, mātes kļuva �ēl, raudāja arī viņ�.

���� Es ta�u viņam teicu! Es viņu brīdināju! Ko mēs, And�iņ, tagad darīsim, kā dzīvosim?

And�ejs pirmo reizi juta, ka māte uz tēvu sadusmojusies.

���� Bet viņ� atnāks, vai ne? Tētis atkal atgriezīsies pie mums, vai ne?

���� Atgriezīsies .. .

���� Kad, māmiņ? Drīz?

���� Kas to lai zin, dēls, kad?! Un vai atgriezīsies �

Vakarā, ielīdis savā gultā, And�ejs sasprindzis domāja, kāpēc tā lielie cilvēki izrīkojas, kāpēc tik negaidīti un briesmīgi var notikt, ka tētis neatgriezīsies. Kāpēc?

Viņ� vēl nezināja, ka nekad vairs savās mājās neatgriezīsies miljoniem cilvēku.

Nākamā ziema atnāca balta un auksta. Sals gandrīz katru dienu turējās ap divdesmit grādiem zem nulles. Milda Kļaviņa strādāja netālajā pamatskolā par ģeogrāfijas un vēstures skolotāju. Skais�tajā divdesmitajos gados uzceltajā skolā vācie�i bija ierīkoju�i lazareti, un tagad bērni mācījās aukstajā blakus ēkā. Tur nebija kurināmā, visos kaktos neprātīgi sala, tādēļ And�ejs caurām die�nām dzīvoja pa māju viens, bet vakaros māte viņu mācīja � to, kas tādos gados nepiecie�ams, lai cilvēks izaugtu arī citiem node�rīgs.

Kar� tomēr ievilka katrā cilvēkā vēl pa kādai grumbai, ie�vī- kāja brūci, da�reiz tik dziļu, ka tā dzīdama nesadzija. And�ejs zināja, ka iepretim mājai smil�ainajos pakalnos, kur tik bie�i skraidīts, rotaļājoties un visādas spēles spēlējot, vācie�i nomas�kēju�i zenītbaterijas, zināja, ka netālu no aerodroma krievu kara- gūsteņi būvē ceļu, zināja, kas varētu būt nosodāms, kas � labs. Pārāk agri zēns jau kļuva pieaudzis.

Blakus dzīvoklī mita Rāvī�u ģimene, un pie viņu neticami skais�tās astoņpadsmitgadīgās meitas Violetas gandrīz katru dienu vie�sojās vācu lidotāji. Gan virsnieki, gan reizēm arī kāds zemākas pakāpes. And�ejs to vēl līdz galam īsti nesaprata, bet lielākoties nojauta, ko tāds ciemiņ� ar Violetu var darīt, kad vakarā paliek divatā.

Todien zēns jau no agra rīta bija iekūris plīti un, piespiedis degunu pie aizsalu�ā loga, skatījās uz sniegoto pasauli un prie�cājās, ka tik �au�alīgā aukstumā nav jāiet pa āru. Vēlāk gan būs jāiet � uz �ķūni, kur rītdienai jāsazāģē un jāsaskalda malciņa. Pēc daudziem gadiem, kad And�ejs jau būs liels un da�reiz ar atklāti nievājo�u nepatiku skatīsies uz �odienas nevarīguļiem, tā teikt, bezgala izlutinātajiem bērniem, viņ� ar lepnumu atcerē�sies, ka patstāvīgu darba dzīvi sācis jau septiņu astoņu gadu ve�cumā. Viņ� bija slaida auguma un izskatījās nobriedis vairāk par saviem gadiem. Pats sevi aprūpēja, gādāja malku, kurināja krās�nis, mazgāja un tīrīja istabas, gāja uz veikalu iepirkties, cik nu toreiz uz kartītēm bija pie�ķirts, vārīja ēst un septiņu gadu ve�cumā bez sevi�ķām grūtībām apguva tre�ās klases mācību pro�grammu.

Pie durvīm klusi pieklauvēja. Zēns atrāva seju no loga un gāja atvērt: vai tad māte �odien būtu pārnākusi tik agri?

Kāpņu telpā, sarāvies no necie�amā aukstuma, stāvēja gūstek�nis. Zēns tos bija jau redzējis, kad garās kolonnās viņus dzina uz darbu. Gūsteknim mugurā bija tikai noplīsis armijas formas tērps un galvā ausaine. Viņ� ilgi ar dziji iekritu�ajām acīm skatījās uz mazo zēnu, tad lēni, lēni pret viņu izstiepa zili sarkanu plaukstu.

And�ejs saprata. Viņ� jau bija dzirdējis, ka apkārtējās mājās �ad tad iegrie�oties uz brīdi no sargu acīm nozudu�ie karagūs- tekņi un lūdzot ēdienu.

���� Ienāciet, � And�ejs teica.

Cilvēks aiz durvīm pat nepakustējās.

���� Ienāciet, � And�ejs atkārtoja, � es iedo�u.

Cilvēks joprojām stāvēja. Un tikai tad, kad And�ejs pamāja ar roku un plati atvēra durvis, cilvēks beidzot sakustējās un ienāca virtuvē. Brīdi atkal stāvēja, bet tad, ieraudzījis plītī de�go�o malku, lēni paspēra da�us soļus uz priek�u un smagi noslīga uz grīdas. Pēc tam atvēra kurtuves durvis, ar muguru atspiedās pret sienu, izstiepa plaukstas pret karsto uguni un joprojām ar nedzīvu skatienu raudzījās sarkanajās liesmās.

Cilvēks beidzot sajuta siltumu. Beidzot viņ� kāri ieelpoja uguni, un jau pēc da�iem brī�iem viņa seja atdzīvojās. Acis vairs neiz�skatījās tik iekritu�as, vaigi ne�ķita tik vāji un lūpas tik zilas. And�ejam likās, ka cilvēks pat aizmirsis, kādēļ �urp nācis. Nosa�lu�ais karagūsteknis pievēra acis un pasmaidīja.

Varbūt tai brīdī nepazīstamais cilvēks atcerējās stepi, varbūt kādu ugunskuru taigas dziļumos. Varbūt atcerējās savas mājas,atcerējās savu dego�o pavardu, varbūt viņ� domāja par mieru un saviem bērniem.

Tikai pēc ilgāka laika gūsteknis atvēra smagos plakstus, negri�bīgi piecēlās un paskatījās uz izbrīnīju�os zēnu. And�ejs pa to laiku �ķīvī bija ielējis vakar uzvārīto bie�u zupu.

���� Ēdiet! � And�ejs aicināja un parādīja uz zupas �ķīvi.

Cilvēks nekustējās, bet kā hipnotizēts, kā piesists pie grīdas

skatījās uz tik pazīstamo, bet jau sve�u kļuvu�o ēdienu.

���� Ēdiet! Tas jums, � And�ejs teica un ar roku vispirms iebak�stīja gūstekņa krūtīs, pēc tam vēlreiz parādīja uz �ķīvi.

And�ejam �ķita, ka cilvēks to iztuk�oja vienā karotē. Zēns vi�ņam pasniedza vēl pusklaipu maizes. Cilvēks to paņēma un neti�cami ātri paslēpa zem savas izdilu�ās karavīra blūzes.

����� Spasibo, � viņ�, gandrīz �ukstēdams, teica un uzlika savu jau sasilu�o roku uz zēna pleca. � Spasibo � Ti dobrij, ti dobrij malij �

Tie bija pirmie krievu vārdi, kurus And�ejs dzirdēja. Viņ� tos vēl nesaprata, bet nojauta, ka tie pēc vārda �māte� ir pa�i labākie jebkuras tautas valodā.

Divu nedēļu laikā krievu karagūsteknis nāca vēl vairākas rei�zes. Pēdējo reizi viņ� And�ejam atnesa no rūpīgi nopulētiem, izkrāsotiem koka klucī�iem savērtu garu pūķi. Zēns ārkārtīgi no�priecājās. Tādas rotaļlietas viņam vēl nebija, un cik ātri pūķis kustas, loka asti un jocīgi klab, kad to saitē velk pa grīdu!

And�ejs atnācējam atkal iedeva pusklaipu maizes, nelielu de�sas gabaliņu un da�us cukura graudiņus. Tos viņ� pats bija ietau�pījis no savas iknedēļas devas.

Gūsteknis pateicās, izgāja laukā un ātri �ķērsoja pagalmu. And�ejs kārtējo reizi ar seju pielipa pie aizsalu�ā loga un skatī�jās, kā cilvēks aiziet, sev līdzi paņemdams zēna prieku, istabas siltumu un kopīgas nelaimes brāļiem domāto pārtiku.

Tie�i iepretim mājai uz ielas nosalu�ais, izsalku�ais krievu kara�gūsteknis vaigu vaigā saskrējās ar labi paēdu�u, silti saģērbu�os �vītīgu vācu virsnieku, kas jautrā garastāvoklī devās pie skaistās Violetas mazliet izklaidēties. Un fa�ists And�eja acu priek�ā sāka zvēriski sist nelaimīgo cilvēku. Viņ� to notrieca gar zemi un uz sasalu�ās ielas sāka spārdīt kājām. Viņ� spārdīja ilgi � tik ilgi, līdz cilvēku nosita. Pēc tam mirkli atvilka elpu, sakārtoja ap�ģērbu un iegāja pie jaunas astoņpadsmitgadīgas latvie�u meite�nes, kura puskaila savā istabā jau viņu gaidīja. Kā varonīgu Liel- vācijas lidotāju. Kā iznesīgu kavalieri. Diem�ēl viņai nekad ne�ienāca prātā, ka pie viņas pakavēt laiku bija ieradies visprimitī�vākais slepkava, neaizsargātu cilvēku bende.

Gūsteknis uz ielas gulēja ilgi. Viņ� gulēja, sarāvies �okurā, blakus mētājās pusklaips maizes, da�i cukura graudi, un viņam jau vairs nesala.

Pēc kāda laika virsnieka pavadībā atnāca �etri vācu karavīri un nosisto cilvēku aizvilka aerodroma virzienā. Vēl pēc īsa brī�a uz ielas atlidoja liels nosalu�u balo�u bars un ātri izknābāja nez no kurienes tur uzradu�os maizi�

And�eju vispirms pārņēma baigas �ausmas, tad bailes, bezga�līga neizpratne un liels �ēlums.

Putni aizlidoja. Violeta noģērba pēdējos apģērba gabalus. Lido�tāju virsnieks palika apmierināts.

Bet mazais zēns saslima. Slimības nomākts, viņ� daudzkārt mē�ģināja rast atbildi, kam vajadzīgs kar�, jo tas zēnu biedēja vis�vairāk, jo tas tagad bija pienācis tik tuvu.

Pēc daudziem gadiem, kad mazais zēns izauga liels un kļuva Regnārs Brints, rakstnieka domās iegula vairāki nesavienojami jēdzieni: kar� un sieviete, nodevība un mīlestība, meli un patie�sība.

Pienāca tūksto� deviņi simti �etrdesmit tre�ā gada pavasaris, bet Zbigņevs Kolosovskis no ieslodzījuma neatgriezās. Pēc ofi�ciālā soda laika izbeig�anās jau bija pagāju�i �etri mēne�i. Milda Kļaviņa gāja uz Rīgas apgabaltiesu, pēc tam uz da�ādām uzrau�dzības iestādēm uzzināt, kādēļ viņas vīrs Zbigņevs Kolosovskis vēl joprojām nav atbrīvots. Vienā iestādē viņai pateica, ka valsts noziedznieks Zbigņevs Kolosovskis līdz kara beigām vispār netik��ot atbrīvots, cita iestāde paziņoja, ka viņ� esot miris. Diagnoze � sirds nepietiekamība.

īstas skaidrības tomēr nebija. Patiesība tika noslēpta aiz dze�loņdrā�u �oga. Milda Kļaviņa noticēja, ka Zbigņevs Kolosovskis ir miris. Trīs dienas staigāja noraudājusies un nēsāja melnu kleitu. Svētdienas rītā viņa And�eju apģērba labākajās drānās un aiz�veda uz Mārtiņa baznīcu. Bija pirmās lieldienas. Blakus baznīcai savā vienkār�ajā di�enumā sastingusi gulēja kapsēta. Pie ieejas durvīm abās pusēs kuploja divi nozāģēti bērzi. Dieva nams bija pārpildīts. Gan veci, gan jauni cilvēki stāvgrūdām aizpildīja pla�o telpu un uzmanīgi klausījās mācītāja sprediķi.

���� Palūdz dievu! � māte, noliekusies pie And�eja auss, tikko sadzirdami teica. � Aizlūdz par tēvu. Aizlūdz par viņa dvēseli.

���� Klusi vai skaļi? � zēns pajautāja.

���� Klusi, And�ej, klusi, pie sevis. Ja tēvs vēl ir dzīvs, palūdz dievu, lai tas viņu sargā, ja miris� tad palūdz tāpat�

���� Ja es lūg�u klusi, vai tad dievs mani sadzirdēs?

���� Sadzirdēs, dēls! Gan jau �

���� Es palūg�u, lai dievs tēti sargā un palīdz ātrāk atgriezties mājās.

��� Jā, And�iņ, palūdz! Bet tagad kopā ar visiem nometīsimies cejos un izlūgsimies piedo�anu �

�Dievs, sargi mūsu dvēseles!�

�Dievs, piedod mūsu grēkus!�

�Dievs, palīdzi atgriezties ��

Manam tēvam. Manai mātei. Manam brālim. Manai māsai. Manai līgavai. Manam � Manai�

Visas Eiropas baznīcas tai svētdienas rītā bija pārpilnas ar klu�siem, nelaimju pārņemtiem, izmisu�iem, cerību zaudēju�iem cil�vēkiem, kuri, nometu�ies ceļos, lūdza dievu par saviem bērniem un piederīgajiem, kas patvarīgi izrauti no dzimtajām ligzdām, lai ne�ēlīgā vergu darbā pazustu nāves nometnēs. Vai bezgalīgajos kauju laukos.

�Dievs, palīdzi��

Reiz senos laikos cilvēks sacerēja skaistu un sirdi aizkustino�u pasaciņu par krustā sista cilvēka aug�āmcel�anos. Ja mēs tai no�ticam, tad dievs patie�ām palīdzēja. Bet tas bija viņa dēls. Mēs neesam dieva radinieki, tādēļ vienmēr mums bijis jāpaļaujas tikai pa�iem uz sevi. Uz savu likteni un veiksmi. Dievs, kā redzams, neglābj ne mūsu dvēseles, ne miesu. Un viņ� pat vienaldzīgi no�skatīsies, kā tiek dedzināti, sagrauti un izlaupīti krā�ņie tempļi, kur cilvēki gadsimtiem ilgi savās bailēs un cerībā gāja viņu pie�lūgt. Var krist ceļos un murmināt klusus vārdus. Nekāds ļaunums no tā neceļas. Tāpat kā nekad vairs nepiecelsies miru�ie. Necel�sies kritu�ie. Gāzes kamerās nosmacētie. Pakārtie. No�autie. Bez vēsts pazudu�ie. Nekad vairs neatgriezīsies. Un tu vari sist pieri pret altāra malu. Tu vari skūpstīt krustu vai Kristus kājas. Tu vari vācelē iemest savus nabaga gra�us. Tu vari lasīt bībeli un lūgsnās izstiept rokas pret debesīm. Lode vienmēr tomēr bijusi spēcīgāka par ticību. Un jebkur� ser�ants vienmēr bijis stiprāks par dievu. Lūgsim kaprāli. Viņ� vienīgais var kādu ap�ēlot. Lūg�sim mūsu cietuma uzraugu. Viņ� vienīgais var nepacelt rungu. Lūgsim majoru. Viņ� vienīgais var atlikt pavēli. Lūgsim bendi. Viņ� vienīgais mūsu nāvi var padarīt kaut nedaudz saudzīgāku. Lūgsim ceļa akmeņus. Viņu aukstā masa ir siltāka par dieva gribu. Jo tikai pa �o ceļu var atgriezties mūsu pazudu�ie brāļi. Un tāpēc pielūgsim putnus. Tikai viņi reizēm spēj saskatīt, kur aiziet mūsu radinieki. Tāpēc pielūgsim zemi. Tikai tā mums ir devusi spēku. Pielūgsim vārpu, jo tikai tās graudi mūs dara bagā�tus. Pielūgsim kokus un puķes, jo tikai tie mūsu dzīvi dara skaistu. Lūgsim bērnus. Tikai viņi var izlabot mūsu kļūdas.

Un tas nekas, ka nespējam aizsniegt zvaigznes. Tu vari noglās�tīt mīļotās seju. Nekādi komētu sprādzieni nespēj līdzināties mīlo��as sievietes acu mirdzumam. Tas nekas, ka dievs mums nepa�līdz. Ja tu sevī esi izskaudis ļaunumu, tev ta�u blakus vienmēr būs kāds draugs. Tas nekas, ka dievs mūs aizmirst. Ja esi kaut reizi aklajam parādījis ceļu� Ja esi izsalku�ajam iedevis mai�zi.. . Ja esi sievietei atzinies mīlestībā � Ja esi sirdzējam atņē�mis sāpes � Ja esi bērnam aizdzinis bailes� Ja esi mierinā�jis� Ja esi kādu glābis � Ja esi radījis � Tad visi bībeles tek�sti ir daudz bezspēcīgāki par taviem vārdiem:

�Es esmu darījis tikai labu, cik bijis manos cilvēciskajos spē�kos!�

Tā bija ļoti savāda diena.

Zeme smar�oja pēc tikko izslaukta piena, un piens smar�oja pēc tikko uzarta lauka. Vārpās nobrieda sulas, un koki ar sak�nēm aptvēra klintis. Uzziedēja akmeņi. No lauku puķēm tie�i plaukstās lija zeltains nektārs. Vēj� glāstīja mierīgo upes ūdeni, un saule gaisu darīja dzīvu. Tā bija diena, kad zivis pacēlās gaisā un putni runāja cilvēku balsīs, kad smar�as, kas nāca no tuvējām pļavām, tevi notrieca zemē kā vīns; tā bija diena, kad tu saprati ķēdē piesietu suni, kad tu saprati putnu zarā un kukaini plaukstā; tā bija diena, kad tu beidzot saprati arī tik ātri aizejo�o dzīvi, kad tu beidzot pamanīji, ka viss �ai pasaulē ir daudz sare�ģītāks un daudz vienkār�āks, ka viss � gan cilvēki, gaiss un ūdeņi, gan koki, putni un zivis, gan zeme un vissīkākais mikrobs, un vistā�lākā zvaigzne � dīvainā kārtā ir savstarpēji saistīts un varbūt viens no otra daudz vairāk atkarīgs, nekā mēs domājam; tā bija diena, kad tu pārstāji �ēloties un �aubīties, kad kļuvi mierīgs, kad savu pagātni un nākotni ieraudzīji skaidru un saprotamu; tā bija diena, kad tu beidzot kļuvi laimīgs.

Regnārs gulēja upes krastā, seju cie�i piespiedis zemei, un dziļi ieelpoja tās smar�u. Jau divas nedēļas viņ� dzīvoja uz laukiem, bet katru dienu sevī un tuvākajā apkārtnē atklāja kaut ko jaunu un nebiju�u, un katru dienu viņ� it kā piedzima vēlreiz.

Viņ� pagriezās uz muguras un ilgi, mazliet pievēris acis, rau�dzi |,is debesu zilgmē. Viņ� bija mierīgs kā vēj� un neredzamās zvaigznes, un me�s, un rāmi plūsto�ais ūdens, un govju bars pre�tējā krastā; tālumā rēja suns, un tie�i virs galvas lēni riņķoja vanags. Regnāram �ķita, ka viņ� saplūst kopā ar gaisu un zāļu stiebriem, kopā ar tālajām galaktikām un zemi, kas mums dod augļus un maizi, un kapu vietas. Viņ� gulēja, pieri atspiedis pret debess malu, un nekādi nespēja saprast, kā viņ� tik ilgi spējis nodzīvot pilsētas mūros, kā spējis lielu daļu no savas dzīves pa�vadīt piesmēķētās istabās un krogos, kā spējis ielaisties da�ādos sīkos un pilnīgi veltīgos literāros strīdos, kā spējis pēdējos ga�dos tik vieglprātīgi izturēties pret savu darbu. Viņ� nevarēja apjēgt, kā spējis tik ilgi un smagi pārdzīvot kādas sievietes no�devību.

���� Kādēļ es nepieskāros zemei? Kādēļ jau toreiz neaizgāju me�ā? Kādēļ es ar galvu neielēcu ūdenī? Kādēļ no tīruma neno�vēlu akmeni? Un vajadzēja vēl uzrakt dārzu. Un vajadzēja iegā�dāties suni. Un vajadzēja uzkāpt debesīs. Un vajadzēja kaut reizi iziet cauri vecai lauku kapsētai. Nebūtu slikti, ja mēs pēc iespē�jas bie�āk ar sevi paliktu vienatnē, ja mēs caur savām melnajām dvēseles durvīm spētu ieiet gai�ajā apskaidrības zālē un sev pa�jautāt, kādas tad ir mūsu visapslēptākās domas, jūtas un rīcība, kas galu galā arī nosaka mūsu dzīvi un cilvēcisko vērtību.

Tagad Regnārs bija mierīgs. Viņu krustā nesitīs. Viņ� nevienam cilvēkam uz �īs pasaules nav nodarījis ļaunu. Viņ� vienmēr bijis labs, atklāts un godīgs � Kādu laiku viņ� bijis negodīgs vienīgi pats pret sevi. Bet varbūt tas tiks piedots, jo laikus pamanīta tā viltīgā robe�a, kura tik bie�i nemanot nostājas starp izlik�anos un īstenību, starp meliem un patiesību, starp godkāri un godī�gumu, starp mirkli un mū�ību.

Regnārs piecēlās un gāja prom. Viņ� nesteidzoties �ķērsoja pļavu, izgāja cauri nelielam me�am un pa �auru taku nokļuva lauku mājās. Tās vēl bija labi saglabāju�ās, acīmredzot celtas tikai trīsdesmitajos gados, un varēja redzēt, ka to saimnieki biju�i turīgi ļaudis. Jauna dzīvojamā māja, akmens kūts, divas klētis un liels siena �ķūnis. Labajā pusē blakus dārzam vēl varēja manīt arī pagrabu un guļbaļķu pirtiņu. Ja viņ� pareizi atcerējās, tad tie�i �eit pirms divām nedēļām bija atvadījies no Aniāras, ceļā sastap�tās meitenes.

Regnārs ienāca pagalmā, kur paveca sieviete sēdēja uz mājas kāpnēm un mizoja kartupeļus. Viņai blakus gulēja melns kaķis un baltraibs suns.

���� Labdien, � Regnārs klusi sveicināja.

Suns ierējās un pielēca kājās, bet saimniece pagrieza izbalē�ju�ā lakatiņā apsietu galvu un uzmanīgi paskatījās uz ienācēju.

����������� Labdien, � viņa diezgan skaļā balsī atņēma un ar da�iem apsaucieniem nomierināja suni. Tas rūkdams neapmierināts atkal apgūlās pie saimnieces kājām. Kaķis slinki izstaipījās un sāka laizīt ķepu.

���� Kas �īs par mājām? � Regnārs painteresējās.

����������� Baltiņi, � sieviete atbildēja. � Tur uz tā staba jau varēja izlasīt.

���� Un jūs esat �īs mājas saimniece?

���� Tā jau laikam būs.

���� Kad �īs ēkas ir celtas?

����������� Trīsdesmit otrajā gadā, � saimniece atbildēja un sarāva pieri. � Bet kas jūs pats tāds būtu, ja par to interesējaties?

����������� Nekas, saimniec. Tāpat vien. Es nejau�i gāju garām � Man tāds darbs, ka par visu jāinteresējas.

����������� Varbūt jūs pazināt Ēriku? � sieviete ātri un, kā �ķita, ar cerībām uztaujāja.

����������� Nē, es viņu nekad neesmu pazinis. � Regnārs pakratīja galvu. � Kas �is Ēriks tāds ir?

����������� Viņ� bija �īs mājas saimnieks, � sieviete atbildēja. � Viņ� bija mans vīrs. 2ēl, ka viņu nekur neesat redzējis.

���� Kur es viņu būtu varējis satikt?

����������� Nezinu. � Sieviete paraustīja plecus. � Visur varējāt sa�tikt. Visur, kur iet kāds ceļ� vai atrodas māja, kur dzīvo cilvēki.

����������� Esmu ievērojis, ka �ai apkārtnē ir daudzas tādas mājas, kurās neviena vairs nav.

����������� Jā, tādas �eit ir vairākas. � Sieviete smagi nopūtās. � Cil�vēki pamazām aiziet. Citi uz jaunajām mājām blakus kolhoza centram, citi uz kapsētu. Kur nu kurais. Jūs pats esat no tālienes?

���� Jā, saimniec. Esmu pilsētnieks.

����������� Tad jūs būsiet noguris, � sieviete sacīja un ar roku pastūma durvis platāk. � Dro�i vien arī izsalcis.

���� Nē, nemaz.

����������� Anīt! � sieviete iesaucās. � Paskaties, lūdzu, kaut ko ēdamu! Pagaidiet! Gan es tūlīt pati.

����������� Nevajag, saimniec, � Regnārs apmulsis nomurmināja un, mazliet izbrīnījies, skatījās uz veco cilvēku, kur� ātri sarosījās, beidza mizot kartupeļus un naski iegāja virtuvē, lai nejau�ajam garāmgājējam sameklētu ēdamo.

Tev gribas ēst, un es tev pasniedzu gabalu maizes. Tev gribas dzert, un tu vari aiziet pie manas akas. Ja tev salst, nāc un apsē�dies pie mana ugunskura. Ja tev nav kur palikt, nāc dro�i manā mājā. Es tev do�u pajumti. Bet vai kaut ko tādu mēs varam iedo�māties pilsētā? Tur mēs, savā augstprātībā iegrimu�i, lepni izvē�lamies tikai izmeklētus draugus. Tur savām durvīm pierīkojam

vairākas patentatslēgas. Piekaram dro�ības ķēdes. Uz tavu kluso klauvējienu trīskārt tiks pajautāts: �Kas tur ir?� � �Kas jūs tāds esat?� � �Ko jums no manis vajag?�

Varbūt man nevajag neko. Varbūt es gribēju kā cilvēks pie cilvēka. Varbūt man sala, varbūt es kopā ar tevi pasēdē�u pie loga. Varbūt es ar tevi dalī�os priekā, varbūt izsūdzē�u bēdu. Kādēļ aizslēdzi durvis? Kādēļ tu man prasi, kas es esmu?

Uz sliek�ņa parādījās Aniāra un sasita plaukstas. Viņai mu�gurā bija krāsu plankumiem notraipīta pelēka blūzīte un melni svārki. Nebija vairs ne vēsts no tās eleganti koķetās meitenes, kuru viņ� �eit pirms divām nedēļām bija atvedis. Uz mājas sliek��ņa basām kājām stāvēja vienkār�a lauku meitene un atklāti prie�cājās par ciemiņa iera�anos.

����� Es jūs gaidīju, � viņa uzreiz teica un pasniedza Regnāram roku. � Esat jau iedzīvojies?

����� Apmēram, � Regnārs sacīja un cie�i saspieda meitenes silto plaukstu. Arī uz tās bija redzami vairāki krāsu traipi. � Strā�dāji?

���� To jau vēl nevar saukt par darbu, � Aniāra atbildēja.

��� Tas tikai tāds treniņ�, mācī�anās. Bet jūs strādājāt?

����� Nē. � Regnārs pakratīja galvu un nenovērsa skatienu no Aniāras gai�ās sejas. � Man ta�u ir atvaļinājums. Es jau tev teicu, ka cietu avāriju un mana smagā automa�īna ir pagalam.

����� Jūs neesat �oferis, � Aniāra teica un kļuva nopietna. � Es jūs pazinu uzreiz. Jūs esat Regnārs Brints, un es jūs divas reizes redzēju televīzijā � un vienreiz ar draudzeni biju aizgājusi uz jūsu autorvakaru Mākslas darbinieku namā.

���� Zēl, � Regnārs sacīja un, mazliet apmulsis, nodūra galvu.

���� Es ļoti gribēju, lai mani �eit neviens nepazītu. Es gribēju �o vasaru nodzīvot kā avāriju cietis �oferis. Kādēļ tu gāji uz to autorvakaru?

���� Tādēļ, ka jūs man patīkat!

Regnārs ilgi klusēja, jo viņam kļuva skumji. Viņ� tik tie�ām gribēja palikt nezināms, viņ� gribēja būt tikai And�ejs Kolosov�skis, cilvēks, kas savu atvaļinājumu pavada dziļā lauku klusumā un nevienu īpa�i netraucē. Un vēlas, lai arī viņu neviens īpa�i netraucētu, lai tuvākajā apkārtnē par viņu neklīstu nekādas valo�das un, ieejot ciema veikalā, nebūtu jādzird: �Paskaties! Tas ir viņ� � Paskaties ��

���� Aniāra �

����� Neuztraucieties, � meitene ātri atbildēja. � Es �eit nevienu tā īsti nemaz nepazīstu.

���� Tu �eit nedzīvo katru vasaru?

���� Nē! Sī ir otrā reize.

��� Nepatīk?

���� Patīk, bet neiznāk laika. Vienmēr dodos da�ādos ceļojumos. Piemēram, pagāju�o vasaru izbraukāju Ļeņingradu, lēnām izstai�gāju visas vēcās ielas un tiltus un apstaigāju daudzus namus, un pēc tam, ne lāga ēdusi, ne dzērusi, desmit dienas pēc kārtas no agra rīta līdz vēlam vakaram veltīju Ermitā�ai. Tagad man tā visa pietiks trijiem mū�iem.

Aniāra atkal iesmējās un ar abām rokās veikli sakārtoja savus garos un kuplos matus. Viņa �ai brīdī izskatījās pēc īstas me�a meitas.

���� Jūs ta�u ienāksiet paēst vakariņas? � Aniāra vaicāja. � Almas tantei jau viss ir gatavs.

Viņi trijatā sēdēja piekvēpu�ā virtuvē pie liela un veca ozol�koka galda, un uz tā kūpēja liela bļoda ar tikko vārītiem kartu�peļiem un māla krūzēs mirdzēja svaigs piens, un smar�oja cepta gaļa un olas, un Regnāram blakus sēdēja vecs cilvēks, kur� jau lēni tuvojās savas dzīves norietam, un blakus sēdēja jauna mei�tene, kura nupat tikai sāk dzīvot, un turpat pie kājām ņurdēdams glaudās kaķis, un arī suns jau sen bija pārstājis dusmoties, un Regnārs jutās tik brīni�ķīgi jauki, mājīgi un labi, ka �ķita � viņ� atgriezies savā bērnībā un viņam blakus sēd māte, un arī �īs va�kariņas ir pagatavojusi māte, un �ī ir viņu vecā māja, un Aniāra ir viņa jaunākā māsa, un viņ� pats vēl ir jauns, un nekas vēl nav noticis. ..

Pēc vakariņām Regnārs ar Aniāru pārgāja pāri pļavai un gar me�a nostūri atkal nonāca upes krastā. Viņa apsēdās zālē. �ai vietā upei bija stāvi, alk�ņiem apaugu�i krasti un tum�s, acīm�redzot dziļ� ūdens. Viņi apsēdās pļavas malā un no �ejienes skaidri varēja saskatīt tālumā izzūdo�u lielceļu, vecas lauku mā�jas, pat bi�u stropus, da�as govis, lauka malā stāvo�u traktoru un kādu vīru, kas dro�i vien tikai tagad atgriezās no darba.

���� Jūs zināt, kas ir mīlestība? � Aniāra negaidīti pajautāja un pierāva ceļgalus pie zoda. Viņa vēl joprojām bija basām kājām.

���� Nē. � Regnārs noraido�i pakratīja galvu. � Tur es tikpat dum� kā visi pārējie.

���� Tad kādēļ jūs tik daudz par mīlestību rakstāt?

Regnārs brīdi klusēja.

���� Nezinu. � Viņ� paraustīja plecus. � Varbūt es mēģinu izteikt savas un, iespējams, vēl arī daudzu citu cilvēku �aubas un ilgas. Tas arī viss.

���� Tas patie�ām ir viss, � Aniāra teica. � Mākslas pamatu pamats. Izraisīt smeldzi pēc vēl nepiepildītā. Lai radītu kaut ko jaunu.

����������� Iespējams, Aniāra, iespējams. Bet tikpat labi var būt, ka mākslai tomēr ir arī citi uzdevumi, kurus mēs nezinām, nesapro�tam un kurus tādēļ arī nespējam izpildīt.

���� Dro�i vien.

���� Pavisam noteikti.

����������� Un tomēr mīlestība ir pamatu pamats, � meitene apņēmīgi atkārtoja. � Gan dzīvē, gan mākslā.

����������� Tā tagad tev �ķiet, Aniāra, jo tu esi jauna un dro�i vien arī iemīlējusies. Bet Almas tante pret �o apgalvojumu noteikti iebil�stu, un arī es jau vairs neesmu par to tik pārliecināts.

����������� Baidos pat jautāt� � Meitene mazliet apmulsa. � Jūs esat nelaimīgs?

Regnārs ilgi klusēja, tad tikko manāmi pasmaidīja.

����������� Es jau sen gribēju atbrīvoties no kāda liela un nepatīkama iek�ēja smaguma, � viņ� teica. � Tagad man �ķiet, ka tas bei�dzot ir izdevies. Es atkal sāku saprast ļoti vienkār�as lietas un notikumus.

����������� Es priecājos, ka jums ir labi, � Aniāra teica. Un viņas balsī bija tik daudz nesavtības, ka Regnārs atkal sajuta mātes tuvumu.

����������� Un es priecājos par tevi, � viņ� sacīja. � Tu mīli to puisi, kuru toreiz gaidīji uz Avotu un Suvorova ielas stūra?

���� Jā, to pa�u.

���� Viņ� arī Mākslas akadēmijā?

���� Nē. Gunārs studē konservatorijā.

���� Kādēļ viņ� toreiz neatnāca?

����������� Nevarēja. Es to zināju un tomēr aizgāju, gaidīju . .. Nespēju saprast, kas ar mani notiek. Es biju kā apmāta, es viņu ļoti gri�bēju satikt. Jocīgi, vai ne?

���� Nekā jocīga tur nav. Viss ir ritējis pilnīgi normāli.

���� Un tomēr�

���� Viņ� zina, kur tu tagad atrodies?

����������� Jā. Es viņam aizrakstīju vēstuli un jau paspēju saņemt atbildi.

���� Bet par mani nezina neviens.

���� Kādēļ?

����������� Tā es gribu. Man �ķiet, ka esmu labi noslēpies un mani neviens nekad neatradīs.

���� Jums tas ir vajadzīgs?

���� Jā, Aniāra! Pat ļoti.

����������� Bet ja kādam jūsu tuviniekam, kādam jūsu radiniekam pēk��ņi tur Rīgā kļūst slikti, ja pēk�ņi kādam ir vajadzīga jūsu palī�dzība? Ko tad?

���� Tad neko. Ir velti tā uztraukties. Nevienam mana palīdzība nav vajadzīga. Man nav vairs neviena tuvinieka, neviena rada�gabala, tā ka arī es pats nevienam neesmu vairs vajadzīgs.

���� Esat, � Aniāra sacīja. � Jūs esat vajadzīgs lasītājiem, vis�pār cilvēkiem . ..

�oreiz Regnārs strauji pagrieza galvu savā ierastajā manierē, un viņa sejā uz mirkli pazibēja ironisks smaids.

����� Tie ir vārdi! � viņ� rūgti teica. � Bet nevajag, Aniāra! Lūdzu, tā nekad vairs nerunā!

���� Bet es tam ticu! Un arī jums ir jātic.

���� Ta�u tā nav, mīļā Aniāra! � Viņ� paklusēja, tad vēlreiz atsāka: � Nav! Varbūt kādam citam rakstītājam �āds pieņēmums arī dotu zināmu stimulu strādāt un no jauna atrast jēgu un attais�nojumu savai eksistencei. Es skaidri zinu, ka gan literatūra, gan lasītāji it labi iztiks arī bez manis. Un, ja es vēl arī turpmāk mēģinā�u rakstīt, tad mani pie rakstāmgalda trieks nevis godkāre, nevis mākslinieka svētā un vienreizējā sūtība, par ko es smīnu, bet gan mans personiskais naids un mīlestība. Naids pret visu, ko es neieredzu, un mīlestība pret visu cildeno, skaisto un varonīgo, kā priek�ā dziļi noliecu galvu. Stimuls radīt man dzims nevis no maldīgā priek�stata, ka to darīt it kā esot rakstnieka pienākums, bet gan no tīri subjektīvās pa�sajūtas un pasaules uztveres. Un nav vajadzīgi nekādi skaisti, apgaroti vārdi. Ir vai nu klusi un cītīgi jāraksta, vai arī jādara kas cits.

���� Jūs kaut ko citu protat? � Aniāra smīnot jautāja. Un viņas tum�ās acis satumsa vēl vairāk.

���� Jā, � Regnārs atbildēja. � Es patie�ām kādreiz jaunībā esmu strādājis par smagās kravas automa�īnas �oferi, tiesības man vēl ir tagad, un varu atkal strādāt kaut vai rīt. Bez tam es jebkurā laikā varu kolhozā iekārtoties par atslēdznieku, varu pļaut sienu, varu kopā ar melioratoriem rakt grāvjus.

���� Kādēļ jūs par to runājat? � Aniāra asi ieteicās. Viņas balsī bija saklausāma dziļa neizpratne. � Kādēļ jums, rakstniekam, kam ir tik daudz labu grāmatu, jārunā par siena pļau�anu un grāvju rak�anu? Kādēļ jums jārunā par kādu citu darbu?

Regnārs atkal ilgi klusēja. Viņ� paliecās mazliet uz priek�u, noplūca smilgu un domīgs sāka ko�ļāt.

���� Tādēļ, Aniāra, ka nekad neviens nedrīkst pārāk augstu celt degunu gaisā. Tādēļ, ka es augstu vērtēju jebkuru sabiedrībai derīgu darbu. Ja viņ� ir tā vērts, tad katrā ziņā es vispirms cienu pa�u cilvēku. Manuprāt, tikai pēc tam, kad iepazīts cilvēks, vēra ņemama viņa profesija, viņa ieņemamais amats.

���� Es jau arī tāpat, � Aniāra klusi teica, � un tomēr man �ķiet, ka mums vajadzētu būt lepniem, ka esam mākslinieki.

���� To nu gan ne, � Regnārs noraido�i pakratīja galvu. � Mums jāizjūt atbildība par paveikto, par visu mūsu darbu, bet kamdēļ ar to būtu sevi�ķi jālepojas? Galvenais: ja tev ir daudz dots, no tevis drīkst ari drusciņ vairāk prasīt.

Aniāra neko neatbildēja. Varēja just, ka lēnām tuvojas vakara vēsums. Saule jau pieskārās koku galotnēm. Ēnas kjuva garākas. Arvien bie�āk uzpūta auksts vēj�; varbūt tas ir uz laika maiņu? Govis tika iedzītas kūtī. Pāri pļavai atskanēja tāli suņa rējieni.

���� Kādēļ jūs gājāt mācīties par �oferi? � Aniāra pēc krietna laika sprī�a vaicāja. � Jūs nekad neesat studējis?

���� Nē, � Regnārs atbildēja un tikko manāmi pasmaidīja.

���� Bet es līdz �im biju pārliecināta, ka rakstnieks nemaz nevar būt bez augstākās izglītības.

���� Izglītība pati par sevi ta�u neko īpa�u nedod, � Regnārs teica. � Visu iz�ķir mūsu patiesās zinā�anas. Cilvēka izpētī�ana, vai ne tā?

Saule jau bija noslēpusies aiz tuvējā me�a, un kļuva jūtami vē�sāks. Upē ar skaļu troksni palēcās kāda zivs, un alk�ņu krūmājos dziedāja vēlīns putns.

Vēl ilgi Regnārs stāstīja par savu jaunību, par grūtajiem pēc�kara gadiem, par negaidīto mātes nāvi. Viņ� atcerējās, kā, �etr�padsmit gadu vecumā palicis glu�i viens uz �īs zemes, bijis spiests �ai vecumā sākt strādāt rūpnīcā un vienlaikus mācīties vakara vidusskolā. Pēc tās beig�anas aizgājis strādāt celtniecībā un vēlāk izmācījies par �oferi. Kādēļ nav turpināts augstskolā? Biju pama�tīgi notrenkāts un sasists. Dzīve man jau no agras bērnības bija rādījusi tikai savu sētas pusi, tikai cilvēku cie�anas, izmisumu un zaudējumus, lielu trūkumu un nāvi. Mans pirmais darbs �ai dzīvē bija cīņa par fizisku izdzīvo�anu; tā bija cīņa par savas dzīvības saglabā�anu. Vēlāk ar darba palīdzību es jau centos aizbēgt no vientulības un tuk�uma un kaut mazliet mazināt bailes no nākot�nes. Un varbūt tie�i tādēļ es pie�ķiru tik lielu nozīmi vīrie�a un sievietes savstarpējai mīlestībai. Tādēļ ka es zinu, ko nozīmē �ai pasaulē palikt absolūti vienam. Tādēļ ka es labi saprotu mūsu ilgas pēc cilvēciska siltuma un mājām. Tādēļ ka esmu radīts sie�vietei, bet sieviete ir radīta man. Un tas ir kaut kas pretdabisks, ja mēs katrs dzīvojam atsevi�ķi. Tu saki � es jau esmu bijis kopā? Un nemaz tik daudz nevajadzēja, tu saki, lai kopā paliktu uz visu mū�u? Tu maldies, Aniāra! Vajadzēja daudz vairāk. Un kas beigu beigās tā ir par mīlestību, ja to ātri vien var noslāpēt nepatika � par otra cilvēka ārieni, par otra cilvēka darbu, par otra cilvēka domā�anas veidu? Nav pat vērts mēģināt stiklu same- tināt ar dzelzi. Nekas neiznāks.

Sāka krēslot, un Regnārs pavadīja Aniāru līdz pa�ām mājām. Pie durvīm meitene vēl tomēr lūdza viņu ienākt istabā � apska�tīt, kā viņa teica, kādu gleznu. To viņa nesen atradusi mājas bēniņos un mēģinājusi nokopēt.

Regnārs iegāja un apstājās netālu no durvīm. Aniāra iededza spilgtu gaismu. Istabas stūrī, mazliet nevērīgi atslieta, stāvēja liela glezna. Tur laikam bija attēlots loti sens notikums. Uz viet�vietām ieplaisāju�ā audekla varēja redzēt skrandaiņu gājienu. No�ēlojamu, izkāmēju�u un bezgala noguru�u cilvēku stāvi. Pu�tekļains, svelmains gaiss. Absolūti bezcerīgas cilvēku sejas. Tas, kas bija atpalicis, skatījās uz debesim. Tas, kas gāja priek�galā, raudzījās uz zemi. Un visiem lūdzo�as, izstieptas rokas. Gājiena vidū sieviete ar krūti baroja bērnu. Viņai tobrīd pārējā pasaule dro�i vien nemaz neeksistēja un nebija ne �o cilvēku, ne debesu, ne zemes, un viņa neatcerējās ne �ī gājiena sākumu, ne tā mērķi. Sieviete stāvēja karstajā gaisā uz putekļainā ceļa un redzēja tikai savu izsalku�o bērnu. Viņa zināja, ka bērns jāpabaro.

����������� Labdien jūsmājās! � Regnārs sveicināja un, pienācis tuvāk, sāka ziņkāri vērot veco vīru. Tas sēdēja �ķūņa priek�ā, muguru apsedzis ar baltu kreklu, un nesteigdamies no sausa koka stum�bra ar cirvi un kaltu veidoja. Skaidas lēca uz visām pusēm. Uzreiz grūti bija pateikt, vai tas būs zemnieka tēls vai arī labsirdīgs koka dieviņ�, kādi vēl redzami laukmalēs un ceļa galos netālu no mājām gan Lietuvā, gan arī pie mums.

����������� Labdien, labdien, � vecais vīrs atsaucās, tomēr ne mirkli nepārtrauca strādāt. � Tā kā mūsu pusē nemaz vēl nebūtu manīts. Kur tad iet tavs ceļ�?

���� Pie jums, saimniek!

���� Kādēļ tie�i pie manis?

���� Nezinu. Vienkār�i nācu un atnācu.

���� Tu �eit kādu pazīsti?

���� Nē.

����������� Mazliet dīvaini jau ir, bet sēdies tik nost! Jā, ja, turpat uz tā mazā beņķa!

���� Paldies par viesmīlību.

���� Tālu esi nācis?

���� Nē, ne sevi�ķi.

���� Tad jau laikam tepat kaut kur tuvumā dzīvo?

12'

179

���� Tā ir. Visu vasaru dzīvoju Krūmos.

����������� A, tad tu esi tas dīvainais cilvēks, par kuru apkārtnē runā, ka viņ� nekur neejot, neko nedarot� Varbūt tu no kāda slēpies jeb�u esi stipri slims?

���� Nē, ne glu�i.

���� Tad kādēļ neej cilvēkos?

����������� Neizjūtu nepiecie�amību. Tie�i otrādi. Es no cilvēkiem gribu atpūsties.

���� Ko tu dari?

���� Neko.

���� Tā arī visu vasaru dzīvoji, neko nedarīdams?

����������� Es lasīju grāmatas. Pēdējos desmit gados neizlasīju tik daudz, cik izlasīju pa �o vasaru.

����������� Tas ta�u nav nekāds darbs! � Vecais smagi pa�ūpoja galvu. � Lasīt var vienīgi vaļas brī�os.

����������� Sī vasara man pēc divdesmit gadu ilga saspringta darba arī bija tikai tāds neliels vaļas brīdis. Nu tas ir beidzies.

���� Tu ņemies ar zemes darbiem? � vecais vīrs painteresējās.

���� Nē, � Regnārs atbildēja. � Es ņemos ar papīriem.

����������� Bet vajag noņemties ar zemi, � vecais teica. � Vai arī ar koku vai dzelzi.

���� Bet kas vainas papīriem?

����������� Nē, es jau neko nesaku, � vecais atbildēja. � Var jau arī ar papīriem.

���� Protams.

���� Jā gan.

���� Jā. Protams.

���� Tu dievam tici? � vecais negaidīti painteresējās.

����������� Nē. � Regnārs noraido�i pakratīja galvu. � Nekad neesmu ticējis un neticē�u.

Mājas saimnieks nolika cirvi sāņus, rūpīgi piepildīja nomelnē�ju�o pīpīti ar smar�ojo�u tabaku, ilgi un tikpat rūpīgi to aizsmē�ķēja, tad labsirdīgi paskatījās uz sve�o atnācēju.

���� Bet vajag ticēt, � viņ� klusi, ta�u noteikti sacīja. � Vajag.

����������� Maza auguma ve�ukam ar baltu bārdu? � Regnārs izsmē�jīgi pajautāja.

���� Nē, kādēļ tad tam? Vajag ticēt kaut kam vispārīgam.

����������� Nekā vispārīga nav, � Regnārs iebilda. � Ir tikai konkrēti cilvēki, konkrēti notikumi un konkrētas lietas, ar kurām mēs sa�skaramies katru dienu.

����������� Ak tā!? Kāda tev �ī konkrētā pasaule rādās? Sare�ģīta vai vienkār�a? � vecais viltīgi jautāja. � Un cilvēki? Ko tu par tiem saki?

����������� Katrā gadījumā es varu runāt tikai par kādu atsevi�ķu cil�vēku, � Regnārs atbildēja. � Par to, kuru labi pazīstu.

����������� Nūja, nūja! � Ve�uks iesmējās un ar sarepēju�iem pirk�stu galiem izslaucīja savas blāvās acis. � Kas mums jāzina par visu pasauli?

���� Tas jau nav iespējams.

����������� Un varbūt tie�i tādēļ es dievam ticu. Varbūt ne īsti dievam, bet kaut kam vispārīgam, ticu kaut kādam augstākam, ļoti gud�ram un labsirdīgam pasaules saprātam.

Saule stāvēja zenītā. Cilvēku ēnas gandrīz izzuda. Pie debesim neredzēja neviena mākonī�a. Gaiss virmoja, un visā apkārtnē bija nospiedo�s klusums.

����������� Ko jūs tur veidojat? � Regnārs pēc ilgāka laika ierunājās un ar roku parādīja uz koka bluķi.

����������� Kaļu cilvēku, � vecis atbildēja. � Man jau ir izveidots �Bērns�, ir �Zīdītāja�, ir �Malēja�, ir �Maizes cepēja�, ir �Linu plūcēja�, bet �ī būs �Sardzē stāvo�ā�.

���� Jūs esat mākslinieks? � Regnārs ieinteresēts ātri pajautāja.

����������� Ko nu! Ko nu! � Vecais enerģiski atmeta rokas. � Kas es par mākslinieku? Tāpat vien sava prieka pēc.

����������� Smags prieks, � Regnārs teica un vēlreiz paskatījās uz lielo koka bluķi.

����������� Bet tie vieglie jau ātri izgaist! Glu�i tāpat kā visi vieglie darbi, visas vieglās dzīves� Ta�u �ie bluķi man tepat aiz mājas stūra un ceļa malā stāvēs vēl ilgi� Cilvēki ies garām, varbūt apstāsies, uz brīdi paskatīsies, kaut ko pārdomās. Varbūt atcerē�sies, ka pa�i kādreiz ir biju�i bērni, atcerēsies un ar labu vārdu pieminēs savu māti un cilvēkus, kuri cep maizi un plūc linus. Tagad būs �Sardzē stāvo�ā�. Vai nu kāds kareivis, vai māte pie bērna gultas, vai ari liktenis, vai arī tas vecais, labais vīriņ� ar baltu bārdu.

���� Un jūs tā visu mū�u?

����������� Nē. Agrāk jau nebija laika. Agrāk es strādāju uz lauka, ta�u kad aizgāju pensijā� Bet tu pa brīvo laiku lasi vienīgi grāmatas?

���� Tas tikai �ovasar.

���� Kā tev var sanākt tik gar� atvaļinājums? Veseli trīs mēne�i?

���� Tas tikai �ovasar, saimniek.

���� Brauci uz kuģiem?

���� Strādāju ar papīriem.

���� Tad tev �ī vasara iznāk savādāka, mazliet neparasta, vai ne?

���� Loti neparasta un ļoti vērtīga.

���� Tad jau labi.

���� Labāk vairs nevar.

���� Tev tur tais Krūmos nespokojas?

���� Nē. Bet vajadzētu spokoties?

���� Kā tad! Tur ta�u tik daudzi cilvēki ir miru�i un nogalināti!

���� Kā tā? � Regnārs ātri ieteicās un pat sakumpa uz priek�u, tuvāk vecajam vīram. � Lūdzu, pastāstiet!

���� Es tev te varētu stāstīt divas dienas pēc kārtas, � vecais klusi sacīja, izdauzīja pīpi un to atkal piepildīja ar tabaku. � Ta�u es stāstī�u īsi. Mārtiņam Krūmam nebija viegla dzīve, bet kuram tad tā ir viegla? Kara laikā pats Mārtiņ� dzīvoja pa me�u, bet to neviens no �ejienie�iem nezināja, arī vācietis ne. Visi domāja, ka viņ� kara sākumā kopā ar krieviem atkāpies. Bet viņ� tepat blakus partizāņoja. Tad kādu vakaru Krūmos, kur to�brīd dzīvoja tikai Mārtiņa vecā māte, ielauzās �ucmaņi un fri�u �andarmi, sasita veco Krūmeni gandrīz vai līdz nāvei un turpat istabā no�āva. Pēc tam viņi bēniņos atrada smagi ievainotu parti�zānu, noveda lejā, sāka pratināt un sist, bet viņ� laikam jau bija tā savārdzis, ka neizturēja un drīz vien turpat arī nomira. Vēlā�kus gadus tur ir nomirusi Mārtiņa sieva, vēl agrāk viņu bērns.. . Bet pirms kādiem desmit gadiem novembra sākumā pie Mārtiņa naktī ielauzies izbēdzis noziedznieks . . .

���� Tas nevar būt! � Regnārs satraukts uzlēca kājās un, bez�gala izbrīnījies, skatījās uz veco vīru. � Tas ta�u nevar būt! To es �

���� Kā tad nevar būt, ja man to stāstīja Mārtiņ� pats! Bet tu tik klausies vien tālāk! Mārtiņ� to cietumnieku toreiz bija paēdinā�jis, uzcienājis ar �ņabi, kārtīgi apģērbis un da�as dienas pat pie�turējis, varas iestādēm neko neziņojot. Kāpēc, to nemāku teikt, ta�u tas bijis visīstākais slepkavnieks. Bet vislielākais brīnums notika pērn. Ko domājies, ko ne, kādu dienu pagalmā ieripo smagais automobilis, no kabīnes izlec liela auguma �oferis ar bur- laka ģīmi un skaļā balsī prasa, kur vecais Krūms esot palicis. Dikti gribot viņam pateikties. Bet es viņam iebilstu: kur tad veci cilvēki paliek? Kapsētā! Atbraucējs uzreiz sadrūvējās. Tad es viņam prasu � vai �is bū�ot kāds no Mārtiņa radiniekiem, vai? Vecajam Krūmam jau bērnu un radu bija daudz. Bet �is atbild, ka nē, viņ� esot izbijis cietumnieks, kādreiz pabēdzis no ieslodzī�juma vietas, iekūlies pie Krūma un tas viņam visādi palīdzējis. Vēlāk viņ� tur atgriezies, atsēdējis savu sodu un pirms diviem gadiem pavisam atsvabinājies. Tūlīt ņēmies un izmācījies par �oferi un tagad dzīvojot labi. Esot pat apprecējies, un arī sieva viņam gadījusies laba. Tādi, lūk, notikumi tais Krūmos gāju�i un nāku�i! Bet tu vēl prasi, kādēļ tur spokojas!

Atkal Regnārs kā dzelts lēca kājās; viņu pārņēma ārkārtīgi stiprs nemiers, tik stiprs, ka tas jau pārvērtās visīstākajā pārbīlī.

Kā tas varēja būt? Kā tas viss varēja notikt? �o epizodi ar izbēgu�o cietumnieku un visus pārējos gadījumus no Mārtiņa

Krūma dzīves, neko vēl nezinot, viņ� ta�u pirms trim mēne�iem bija vienkār�i izdomājis! Un to bija veidojusi vienīgi viņa iztēle, ta�u tagad izrādās, ka visi attēlotie notikumi, pat neievērojami sīkumi un detaļas atbilst reāliem notikumiem dzīvē.

Kā viņ� to spējis? Kas viņam to ir pastāstījis? Kā viņ� varēja saņemt tik apbrīnojami precīzu priek�ā pateik�anu? No kā gan? Vai vēl viens daiļrades noslēpums? Bet varbūt tas ir kārtējais dabas un dzīves noslēpums?

40

Visur jau�ama rudens dvesma. Gaiss kļuva saltāks, un koku lapas dega sarkanām un dzeltenām ugunīm." Vēj� tās straujā nik�numā atrāva no zariem, pacēla augstāk, un lapas vēl ilgi virpu�ļoja gaisā, tad lēni, kā negribēdamas krita zemē.

Klaiņādams pa tuvāko apkārtni, Regnārs kārtējo reizi iegriezās klusajā lauku kapsētā, kas ar savu majestātisko mieru, sērās slīg�sto�ajiem kokiem un akmens pieminekļiem cilvēku lielākajai da�ļai vienmēr ir bijusi tā vieta, kur netraucēti esam varēju�i pado�māt par mūsu likteni. Visiem tik pazīstamu un vienādu. Tik sa�protamu.

Mazliet sāņus no galvenā ceļa neliela paugura pakājē divi vīri nesteidzoties raka kapu. Pie tuvākā koka bija atslieti vairāki svaigi dzeltenīgi dēļi, un turpat netālu grozījās noplucis suns. Kaut kur augstu priedes galotnē vairākas reizes skaļi ieķērcās putns, un debesis pamazām pārklājās melniem rudens mākoņiem.

Kapli�ā Regnārs apstājās netālu no ieejas durvīm. Uz melna paaugstinājuma stāvēja vaļējs zārks. Zārkā ar sakrustotām ro�kām, apģērbts tum�ā uzvalkā, gulēja kāds vecs, sirms vīrietis. Viņa mati bija gari un balti, bet sejā sastindzis neparasts bālums, un tūksto� grumbās izvagotās rokas bija noliktas krustām uz krū�tīm, miru�ais izskatījās mierīgs, no dzīves darbo�anās uz laiku laikiem rimis. Nāve viņu acīmredzot nebija pārsteigusi negaidīti, nebija to ilgi mocījusi, ne vārdzinājusi. Vecais cilvēks savai pē�dējai aizie�anai jau bija paspējis sagatavoties un ar to samieri�nāties. Viņa seju neizķēmoja bailes, tur drīzāk krā�ņoja miers un cēls labsirdības atspulgs. Cilvēks acīmredzot bija godīgi nodzīvo�jis sev atvēlēto laiku un neizdarījis neko tādu, kādēļ viņam būtu jābaidās nomirt.

Neviens pavadītājs vēl nebija ieradies, vienīgi kapli�as stūrī uz gara koka sola sēdēja pagalam salīkusi ve�iņa un uz zārkā gulo�o nelaiķi, uz Regnāru, uz kapli�as baltajām sienām un �o bēdīgo notikumu vērās mierīga, gai�a un visu saproto�a.

Regnārs apsēdās viņai blakus, ilgi klusēja, tad tikko manāmi pamāja uz nelaiķa pusi.

���� Kas viņ� tāds ir? � Regnārs klusi pajautāja.

Vecīte pat nesakustējās. Viņa joprojām, it kā iek�ēji pat smai�dot, turpināja raudzīties uz miru�ā seju un dego�ajām svecēm. Tikai pēc laba brī�a vecīte mazliet pagriezās pret blakussēdētāju un domīga pateica:

���� Bija cilvēks.

Un tad pēc da�ām minūtēm papildināja:

���� Bija labs cilvēks. Viens no mums.

Protams, Regnārs nodomāja. Kā tad citādi! Tagad jau vairs nav nekādas nozīmes ne viņa vārdam, ne amatam. Tagad ir pilnīgi vienalga, vai viņ� bijis zemnieks vai skolotājs, ārsts vai cūk�kopis. Tagad nozīme ir vienīgi tam, kāds tu esi bijis pēc būtī�bas � godavīrs vai neģēlis, labs vai ļauns. Tagad jāatceras, ko tu �ai dzīvē esi iespējis padarīt. Un bie�i nemaz tik daudz arī ne�vajag atstāt. Pietiek jau ar to vien, ka tevi vēlāk atceras. Ar pa�teicību. Tā varbūt ir mūsu vienīgā un augstākā balva � palie�ko�o cilvēku sāpes par mums.

Pēc neilga laika pie kapsētas vārtiem lēnām piebrauca divi autobusi un vairākas vieglās automa�īnas. No tām izkāpa ārā cilvēki ar ziediem un vainagiem, un mazliet vēlāk viņi kopīgā solī klusēdami tuvojās kapli�ai.

Samulsis un kluss Regnārs piecēlās un lēniem soļiem gāja prom. Viņ� jau bija paspējis atvadīties no nepazīstamā. Un viņ� brī��iem sajuta atvieglojumu, it kā cilvēciski labu darbu būtu pa�veicis.

Da�as stundas vēlāk, dziļā vakarā, kad bija jau iestājusies nakts, Regnārs sēdēja uz krēsla pie atvērta loga un nesakarīgi domāja par savu un citu cilvēku dzīvēm un to dīvainām kopsa�karībām. Prātā ienāca arī da�ādas muļķības, absurdi pieņēmumi, vairākkārt pazibēja atmiņu drumslas, kāds sens sapnis� Un gri�bējās atcerēties māti un Baibu, un jauno �urnālisti Litu, un gan�drīz vai visu savu daiļradi, visas uzrakstītās grāmatas. Un tad viņam nez kādēļ nāca prātā neaptveramie Brazīlijas mū�ame�i, kas stiepjas tūksto�iem kilometru tālu no jebkurām apdzīvotām vietām, un tas, kā da�reiz kāda ekspedīcija biezo d�ungļu vidū atrod nelielas sarkanu vai melnu cilvēku ciltis. Pastāv uzskats, ka viņi tur dzīvojot jau miljons gadu un tādā pa�ā veidā � mēs �odien ļoti ceram � nodzīvo�ot vēl da�us miljonus. Kas viņiem uz turieni parādījis ceļu? Kas viņiem tur pavēlējis palikt un ne�kur citur neiet? Un vēl. Ne jau tik senā pagātnē, kad pa jūrām braukāja burinieki, pēk�ņi milzīga okeāna vidū, desmitiem tūk�sto�u kilometru attālumā no visiem kontinentiem, uz mazām, vien�tuļām, koraļļu apjoztām saliņām kuģinieki pārsteigti ieraudzīja melnu vai dzeltenu cilvēku kopas. No kurienes viņi tur uzradās? Bet viņi tur bija nokļuvu�i jau krietni sen, krietni pirms Kristus un Būdas, krietni pirms tam, kad izgudroja laivas un kuģus .. . Ar kādu uzdevumu viņi tur ieradu�ies? Un es jau dzirdu da�us smejamies. �Tas viss ta�u ir tik bezgala vienkār�i, ka par to ne�maz nav vērts runāt, nedz domāt. To tev pateiks un izskaidros jebkur� daudzmaz centīgs ceturtās klases skolnieks.� Man tā ir mīkla. Man daudz kas uz �īs pasaules vēl liekas nesaprotams. Un vēl noslēpumaināks man ir nākamais jautājums: Kāpēc? Jā gan. Kāpēc cilvēki dzīvo mū�ame�a biezoknī? Kāpēc viņi dzīvo uz pamestas salas okeāna vidū? Kāpēc viņi dzīvo lielās pilsētās? Kāpēc es pa�reiz dzīvoju vientuļā lauku sētā? Kāpēc? Kam tas ir vajadzīgs? Un es atkal dzirdu klusus smieklus. Bet, lūdzu, neva�jag! Es jau zinu pats, ko man atbildēs ceturtās .klases skolnieks un ko var atbildēt universitātes profesors. �Daba,� viņi man teiks. �Tā izlēmusi un visu gudri izdarījusi daba.� Ta�u mani tomēr tie�i �is �kāpēc?� interesē. Un es sprie�u tā. Ja jau daba patie��ām ir bijusi tik pārsteidzo�i gudra, ka spējusi radīt Visumu un varbūt pat vēl ko lielāku par to, ja tā spējusi izveidot tik ārkār�tīgi sare�ģītus organismus kā �ūna un cilvēka domātspēju, un vēl visu pārējo dzīvo un nedzīvo pasauli, tad �im radī�anas mērķim un nolūkam ir jābūt nesalīdzināmi lielākam, daudz augstākam, cēlākam un vajadzīgākam, nekā tas ir pa�reiz. �Pa�reiz� � tas acīmredzot ir tikai pagaidām. Un tikai tad (varbūt tas būs pēc tūksto� gadiem), kad katrs cilvēks būs atradis savu mērķi, cilvēce beidzot uzzinās arī savu kopīgo mērķi. Un tad beidzot varēsim uz �o noslēpumaino �kāpēc� atbildēt. Negribas ticēt, ka daba miljar�diem gadu ilgi tik sare�ģītu darbu būs strādājusi veltīgi. Nē, nē! Te ir kāds pamatīgs āķis. Tas ta�u būtu absurds: radīt cilvēku, cilvēku kopienas, saprātīgi izveidot tautas, valstis ar zinātni un kultūru un pēc tam mierīgi noskatīties, kā mēs viens otru apkau�jam, kā savstarpēji iznīcināmies. Mūsu radī�anas un cilvēku eksis�tences galvenais mērķis uz �īs zemes nenoliedzami ir pavisam cits. Noteikti! Varbūt mēs esam nepiecie�amais saistposms Visuma sakaru ķēdē? Mūsu nozīme �ai kopsakarībā atklāsies tikai krietni vēlāk? Un, ja tas ir tā, tad jau sāk kļūt mazliet saprotamāki dau�dzi mūsu rīcības motīvi. Un tagad es spēju nojaust, kādēļ tautas sacer savas dziesmas. Kādēļ mūsu sievietes krāsainos cimdos un audumos ieau� sen pazīstamas līnijas un pagaidām vēl noslēpu�mainas krustu zīmes. Kādēļ tēlnieks cērt akmeni un arī dzīves nogurdināts zemnieks kokā mēģina atstāt savu līdzcilvēku at�veidu. Un tagad man mazliet skaidrāks kļūst arī rakstnieka darba mērķis. Jo mēs visi ta�u kaut kādā veidā uz �īs zemes atstāsim sava laika zīmes � �odienas liecības, �odienas pierādījumus, �o�dienas pieredzi.

Un reizēm klusi jāpiedauza zvanam, lai sadzird mūsu saprāts. Maigi un iejūtīgi jāpieskaras cilvēciskajām jūtām. Un katram no lauka jānoveļ savs akmens. Tad, to visu saliekot kopā, cilvēks varbūt varētu arī apjaust mūsu dzīves jēgu.

Lita Zariņa sēdēja �urnāla �Rīga� redakcijā pie sava nelielā rakstāmgalda un no Preses nama aug�stāva logiem vēroja pilsē�tas pla�o panorāmu, kas tālumā tinās vieglā dūmakā. Kā sarūsē�ju�i pīķi rudenīgajās debesīs dūrās se�u seno baznīcu torņi. Jaunā Gorkija ielas tilta masīvais tro�u pilons jau drosmīgi satvēris mil�zīgās stīgas, un tās vējā dziedāja savu metāla dziesmu. Pa Dau�gavu lēnām peldēja mazs un no�mulējies ostas velkonis. Ar bal�tiem vārdiem � �Rīta rasa�. Pat smiekli nāk! Tad jau drīzāk �Darvas piliens�. Vai arī �Eļļas plankums�. Zēl, ka nevar atvērt logu. Ko tie arhitekti domāju�i? Ko tie celtnieki izdarīju�i? Gaisa apmaiņas iekārtas �inī stāvā atkal_īsti labi nedarbojas. Un kur tā ma�īnrakstītāja tik ilgi kavējas? A, pareizi! It kā būtu pusdienas laiks. Pusdivpadsmit. Būs arī man jānobrauc lejā. Varbūt kulinā�rijas nodaļā kaut ko izrau�u vakariņām. Mātei �odien pēcpusdie�nas maiņa, un vakariņas būs jāgatavo man. Arī jādzīvo man. Inte�resanti, kādēļ Ilmārs man vakar zvanīja? �Gribu tevi satikt, gribu parunāties.� Neticu, ka tikai to vien. Tu gribi kaut ko vairāk. Bet vairāk neko es dot nevaru. Varēt jau varu, kas tur ko nevarēt, ta�u negribu. Nudien negribu! Tomēr jauki, ka vasara tik ātri aiz�skrējusi. I manīt nemanīju. Te bija � un te vairs nav. Un kas tagad nāks? Zelta rudens? Skaistais kāzu laiks? Atvadas no pa�gātnes? Veļu laiks. Kuru katru dienu Regnāram vajadzētu atgriez�ties. Beidzot atgriezties. Cik ilgi viņ� uz tiem laukiem nīks? Un kur �ie lauki atrodas? Uz kuru debess pusi man vajadzētu iet? Uz piekto? Interesanti, ko Regnārs Brints toreiz domāja, kad rak�stīja savu �Piekto debess pusi�? Mīlestību? Tādu mīlestibu, kas ir visur un nav nekur? Ko var sastapt ikviens un tomēr nekad ne�viens nesastop? Regnār� Vai tie�ām mēs esam spējīgi satvert tikai sapņa malu? Tagad vienatnē un ilgās pēc tevis es esmu lai�mīga. Laimīga, ka varu ieiet tavā dzīvoklī. Laimīga, ka varu ap�laistīt kaktusus un varu tevi gaidīt. Neko vairāk man pa�laik arī nevajag. Vienīgi gribas tevi sagaidīt. Gribas atkal būt kopā ar tevi. Neticu, ka tu mani būtu jau aizmirsis. Negribu! Lūdzu, ne�aizmirsti mani! Es negribu, ka tu mani aizmirstu. Neaizmirsti! Vai tas tev grūti? Nu, lūdzu, atceries, ka tevi Rīgā gaida jauna un patīkama sieviete, un daudzi apgalvo, ka viņa esot talantīga. Bet tas nav galvenais. Tas ir tikai papildarguments. Galvenais ir tas, Regnār, ka es tevi mīlu un man ir laba un atsaucīga sirds. Un mana mīla pret tevi sevi apliecināja visu �o vasaru. Pirm�kārt � es par tevi nespēju uzrakstīt redakcijai apsolīto aprakstu. Tu man pēk�ņi biji kļuvis tik tuvs un dārgs, ka es nespēju tevi rādīt citiem. Kaut domās, bet tu piederi tikai man, man vienī�gajai. Jā, drausmīgs egoisms, pasakaini skaists un vajadzīgs egoisms, un parādiet man kaut vienu cilvēku, kas savā mīlestībā gribētu dalīties vēl ar kādu citu! Nemaz nebiju domājusi, ka ar mani var notikt tik krasa pārvērtība. Vēl pirms divarpus gadiem es gaudoju kā aizkauta, kad Rolands mani atstāja un pateica: �Viss! Sakravā savas mantiņas un brauc atpakaļ pie mammas!� Es aizbraucu, jo viņam blakus stāvēja jau cita sieviete, ne skais�tāka un ne jaunāka par mani, ta�u viņa turpat blakām smējās, un es lūdzos pilnīgi velti, bet �ovasar savukārt lūdzās Rolands: �Sakravā savas mantiņas un nāc atpakaļ! Nāc!� Bet es negribu būt tranzīta pasa�iere un dzīvot kā dzelzceļa stacijā. Es gribu atnākt pati un justies laimīga. Noderīga. Kā draugs. Tev, Regnār, vajadzīga. Jocīgi. Es da�reiz satiekos ar Ilmāru, da�reiz mazajā bārā izsūcam kādu kokteiļa glāzi, sarunājamies, bet visu laiku tomēr domāju tikai par tevi. Tu laikam mani esi nolādējis. Tu man esi pamatīgi sagrozījis galvu, un pat negribot man visu laiku acu priek�ā ir tava seja. Vēl sajūtu tavas lūpas un rokas. Un tas viss bez tavām grāmatām, bez tavas daiļrades. Tas viss ir tikai no cilvēka. Bet bija ta�u tikai viens satrauco�s vakars, viena lai�mīga nakts un viens ļoti skumj� rīts. Un �īs nedaudzās stundas tomēr tagad �ķiet tikpat garas un vērtīgas kā visa mana līdz�i�nējā dzīve. Un par to tev liels paldies. No tevis plūst vitāls spēks un enerģija. Un dīvains, galvu reibino�s skarbums. Tu dro�i vien reti kad izrādi maigumu, bet savu sirds siltumu parasti noslēp aiz ārējā skaļuma un enerģiskas rīcības. Bet es jau zinu, Regnār, arī tev, tāpat kā visiem, negribas būt vienam. Tev gribas, lai pie tava spēcīgā pleca da�reiz pieglaustos maigs, silts sievietes vaigs. Lai tev blakus būtu sieviete, kas spētu satraukt un nomierināt. Tu pats to varbūt vēl neapzinies, bet es tev esmu nepiecie�ama. Patie�ām, Regnār! Bet kur lai tevi meklēju? Mani da�reiz sāk pārmākt izmisums. Ja ar tevi tur notikusi kāda nelaime? Ja tu pa�laik aicini mani palīgā? Es te tikai sē�u, priecājos par Rīgas panorāmu, par baltajiem okeāna kuģiem ostā, bet neko tevis labā

nespēju izdarīt. Es neko nedzirdu. Es nespēju nokļūt pie tevis. Man atliek vienīgi gaidīt.

Skaļi iezvanījās telefons. Mazliet saguru�ām kustībām Lita pa�cēla klausuli.

���� Redakcija, � viņa klusi teica.

���� Prozas nodaļa? � jautāja asa sievietes balss.

���� Nē, kultūras nodaļa, � Lita atbildēja.

���� Biedre Aizpuriete?

���� Nē. Ar jums runā Lita Zariņa.

���� Man jūs nederat. Man vajadzīga literatūras nodaļa.

����������� Zēl. Tad tur arī zvaniet, � Lita sacīja un nosauca pareizo telefona numuru.

Lita atkal paskatījās pa logu ārā. Pāri tiltam nepārtrauktā straumē plūda automa�īnas. Ostā stāvēja vairāki lieli kuģi. Dau�gavas ūdens spīdēja tum�i pelēks un ļoti auksts. Vēlreiz spalgi iezvanījās telefons. Lita pacēla klausuli.

���� Kultūras nodaļa klausās, � viņa sacīja.

��� Tu? � atskanēja patīkama vīrie�a balss. � Lita?

���� Es.

���� Hello! Seit Ilmārs!

���� Tā jau es domāju!

���� Ko tu nesveicinies?

���� �au, �au!

���� Ko tu domāji?

���� Ka tu man piezvanīsi.

���� Tātad gaidīji?

���� I jā, i nē.

���� Kādēļ nē?

���� īsti nemaz nezinu.

���� Negribu dzirdēt nekādus �nē�! � Ilmārs sparīgi teica.

���� Pārāk daudz tu gribi.

����������� Un tu ne? Tu vienmēr apmierinies tikai ar to mazumiņu, ko dzīve da�reiz savā skopulībā nomet pie tavām kājām?

���� Tu neesi mainījis savu profesiju?

����������� Nē. Kādēļ? Ar tevi joprojām runā tas pats vecais, pazīsta�mais fotomeistars. Bet kādēļ tā prasi?

���� Kaut kā pārāk dzejiski esi sācis runāt.

���� Laikam bū�u iemīlējies.

��� Tad jau nu gan.

���� Es esmu iemīlējies tevī, � Ilmārs teica samtaini dūdojo�i. Lita brīdi klusēja un par sevi bija pat mazliet izbrīnījusies.

Viņā �ie vārdi dīvainā kārtā neizsauca itin nekādas emocijas. Viņa to pagaidām nespēja izskaidrot, bet �ī atzī�anās viņai bija pat nepatīkama.

���� Ko tu neatbildi? � Ilmārs pavaicāja.

���� Nezinu, ko lai tev saku.

���� Tu laikam nemaz nepriecājies, vai ne?

���� Nē, Ilmāriņ, nemaz.

���� Kādēj?

���� Nezinu. Es to nemāku izskaidrot.

���� Tad jau ari nevajag.

���� Nu, protams. Es jau tev to teicu pagāju�reiz.

���� 2ēl, Lita, �ēl!

���� Piedod, bet neko nevaru izdarīt.

���� Varēt jau vari.

���� Neko.

���� Tu domā, ka mums būtu slikti? � Ilmārs pajautāja.

���� Mums būtu taisni brīni�ķīgi. � Lita iesmējās.

���� Es arī tā domāju.

���� Nu domā vien, � Lita teica.

����������� Tu varētu vismaz atbraukt pie manis uz darbnīcu, � Ilmārs sacīja. � Es tevi beidzot varētu nofotografēt.

���� Kailu?

����������� Nē, tas nav obligāti. Lai gan esmu iecerējis arī da�us aktus. Bet �ai gadījumā mani vairāk interesē tava seja. Tu vispār pati zini, cik tava seja ir izteiksmīga?

���� Zinu. Es bie�i skatos spogulī.

���� Un acis! Tu zini, kādas tev ir acis?

���� Necenties! Vai tev aptrūcies modeļu?

���� Man nevienu citu nevajag, izņemot tevi. Tu to saproti?

���� Nē.

����������� Tad atkārtoju jau simto reizi. Es esmu iecerējis viena por�treta sēriju. Se�as bildes. �Pārdomas�, �Atklāsme�, �Suģestija�, �Aizie�ana�, �Rīts�, �Mīlestība�. Un visu �o psiholoģisko etī�u filozofisko piepildījumu, visu �o nosaukumu nianses var atklāt vienīgi sieviete ar tādām jūtām, acīm un seju kā tev. Tu saproti?

����������� Jā. Tagad es saprotu. � Viņa iesmējās. � Tev vajadzīga aktrise.

����������� Es pats zinu, kas man ir vajadzīgs! � Ilmārs pikti iesaucās. � Es ta�u esmu profesionālis! Ko tu mani māci! Man tu esi vaja�dzīga! Vienīgi tu! Saproti, vienīgi tu! � Viņi paklusēja. � Man tās bildes jau pēc mēne�a būs jāsūta uz Bratislavas starptautisko izstādi. Pēc tam �ī izstāde ceļos pa visu Eiropu. Kādēļ, Lita, tu man negribi palīdzēt?

Litai pēk�ņi kļuva jautri, un viņa atkal skaļi iesmējās.

����������� Tagad es svēti ticu, ka tu esi visfanātiskākais savas profe�sijas pārstāvis. Bet kādēļ tev bija jārunā par mīlestību?

Ilmārs kādu laiku klusēja.

���� Tas ari, � viņ� beidzot teica. � Tas, Lita, ari! Nopietni.

����������� Un tie�i tādēļ, � Lita sacīja, � mums nekas nesanāks. Tie�i tādēļ.

���� Zēl, � Ilmārs smagi nopūtās.

���� Man arī, � Lita teica.

���� Varbūt tomēr?

���� Gan jau tu iztiksi bez manis.

���� Zini, būs grūti.

���� Nekas, nekas.

���� Bet vispār, Lita, tu esi baigā.

���� Tas nu gan ir pareizi.

���� Ko tu pa�laik dari?

���� Traki strādāju, un tu mani atrauj no darba.

����������� Met visu pie malas un atbrauc uz centru! Vismaz ieiesim kaut kur paēst.

���� Paldies! Es jau nupat paēdu.

���� Ko tu man te stāsti?

���� Nē, nopietni.

����������� Tev gadījumā nav uzradies kāds mīļākais? � Ilmārs indīgā balsī jautāja.

Lita atkal iesmējās.

���� Gadījumā ir uzradies, � viņa atbildēja.

���� Tad jau nu gan.

���� Tas viss?

����������� Nekas nav viss! � Ilmārs skaļi iesaucās. � Es tūlīt braucu pie tevis, un visu izrunāsim aci pret aci!

����������� Piedod, draudziņ! � Lita ātri sacīja. � Mani pa�laik izsauc redaktors. Tu piezvani citreiz, jā?

����������� Labi, � Ilmārs nopietni sacīja. � Es pie tevis bū�u pēc stundas.

Lita nolika klausuli un pasmaidīja. Tas Ilmārs tomēr ir viens lāga zēns, viņa nodomāja. Tikai viņ� vēl nezina, ka absolūti vel�tīgi censties iekarot sievieti, kura mīl citu. Tas nu gan ir pilnīgi veltīgs darbs.

Pēc apmēram desmit minūtēm Lita Zariņa ma�īnrakstītājai at�deva aktuālo materiālu par Padomju Latvijas galvaspilsētas gata�vo�anos Dziesmu svētkiem, tad kārtējam �urnāla numuram izre�diģēja vēl vienu garāku rakstu un arī to ienesa ma�īnrakstītājai. Nobraukusi ar liftu lejā, viņa ielūkojās kafejnīcā, bet tur bija

gara rinda, un viņa ātri paēda ēdnīcā. Pēc tam Lita aizbrauca uz centru un pārsēdās trīsdesmit otrā mar�ruta autobusā. Brauciens bija ērts un ātrs. Juglā gaiss bija daudz svaigāks, vēsāks. Viņa vēl iegriezās kafejnīcas �Nektārs� kulinārijas nodaļā, sapirka pilnu somu visda�ādāko pārtikas produktu un lēnām gāja uz Reg- nāra Brinta dzīvokli. Viņa gāja ļoti lēni, daudz ko pārdomājot un atceroties, un tad pirmo reizi pa īstam sajuta, ka viņa neiet cie�mos, ka neiet uz �o dzīvokli kā istabene, kā algota kalpone, kā izpalīdzīgs cilvēks. �oreiz viņa uz turieni gāja kā dzīvokļa saim�niece: patiesi � viņa iet uz savām mājām! �ī sajūta bija tik ap�lama, bet tai pa�ā laikā tik silta un patīkama un tik ļoti gaidīta un cerēta, ka Lita Zariņa pat apstājās un kādu laiku ļāvās �ai skaidri apzinātajai ilūzijai. Tad vēj� no ezera puses sejā iesvieda nokaltu�u lapu un ūdeņu smar�as, un Lita manāmi nodrebēja. Kļuva vēsi. Viņa sāka iet ātrāk, viņa steidzās un, beidzot nokļu�vusi dzīvoklī, tūlīt aizslēdza durvis, atspiedās pret gaiteņa sienu un atviegloti uzelpoja. Litai pēk�ņi pa ceļam bija �ķitis, ka tas viss ir tikai sapnis, viņas iedoma, ka tāds Regnārs Brints dzīvē nemaz nepastāv: viņ� ir izdomāts. Viņa tēlu vairāku gadu laikā radīju�as vienīgi kādas mazliet aizlauztas sievietes ilgas pēc tīras un romantiskas mīlestības.

Lita pasmaidīja un iegāja virtuvē. Nē, viss bija pareizi. �is tomēr ir Regnāra Brinta dzīvoklis, nekas nav izdomāts un nevar būt nepatiess. Viss notiek tie�i tā, kā tam laikam arī jānotiek.

Krietni vien vēlāk, kad jau bija paēstas vakariņas, Lita Zariņa no visiem plauktiem noslaucīja putekļus, it sevi�ķi rūpīgi notīrot Regnāra Brinta sarakstītās grāmatas, tās viņa ar īpa�u maigumu apskatīja un uzmanīgi nolika atpakaļ. Tad viņa aplaistīja puķes un kaktusus, visās istabās izmazgāja grīdu. Kad dzīvoklis bija uzkopts, Lita sagatavoja vannu, nomazgājās un atkal jutās vesela un brīva. Lita piegāja pie ledusskapja, izņēma pudeli �Pepsikola� un ar baudu to iztuk�oja. Atspirdzino�ais, vēsais dzēriens vēl vai�rāk uzlaboja sievietes noskaņojumu. Viņa ieslēdza radiolu, uzlika plati ar Ļeņingradas diksilenda ierakstu un atlaidās mīkstajā atpū�tas krēslā: viņai �ai mirklī bija tik patīkami un silti, ka viņa neko citu vairāk nevēlējās. Lai tikai tā būtu vienmēr. Lai viņa visu atliku�o dzīvi varētu dzīvot �ai dzīvoklī, lai viņa pēc darba vien�mēr tā varētu sēdēt �ai istabas kaktiņā, klausīties mūziku un ar patiku vērot, kā pie rakstāmgalda kāds klusi strādā. Pēc tam viņa ietu �im labajam cilvēkam gatavot vakariņas, pēc tam viņam sa�gatavotu vannu un pēc tam sagatavotu gultu. Tas viss būtu tik skaisti, tik vienkār�i, tik saprotami! Bet kādēļ tā nav īstenība? Varbūt reiz tomēr būs, varbūt� Iespējams jau rit vai pēc da�ām dienām, augstākais, pēc nedēļas. Regnāram Brintam ir jāatgrie��as! Ar pēdējām dzērvēm, ar pirmo sniegu. Viņam ta�u noteikti ir saistības ar izdevniecību, ar kinostudiju. Tātad norunāts, no�lemts. Es palieku �eit! Varbūt Regnārs Brints te jau kādreiz ir bijis? Hm � Uz �ejieni pa visu vasaru esmu atbraukusi tikai da��as reizes. Pēdējo reizi biju gandrīz pirms mēne�a. Bet viņ� man atjāva dzīvot pastāvīgi. Un vēl aicināt draugus!

Nē, nekas tomēr neliecināja, ka Regnārs �eit būtu nesen iegrie�zies. Dzīvoklī viss bija tie�i tā, kā bija pirms mēne�a. Tomēr jāpa�lūkojas! Par viņa iera�anos varētu liecināt vienīgi neuzkrīto�i sīkumi. Ziepes ir turpat. Arī dvieļi nekustināti. Jā, �is sarkanais frotē dvielis noteikti te karājās arī agrāk. Man �ķiet, ka arī visi viņa krekli uz vietas. Bet kas to lai zina? Vai es tos esmu skaitī�jusi? Atcerējos! Beidzot būtu jāsaskaita nauda.

Lita piegāja pie Regnāra rakstāmgalda, izvilka aug�ējo atvilk�tni un rokā paņēma zilganu paciņu. Tie visi bija divdesmitpiec�nieki, �etrdesmit gabali, tātad patie�ām apaļ� tūkstotis. Viņa kādu laiciņu paturēja rokā �o krietno naudas summu, kuru pavasarī Regnārs Brints viņai bija tik iz�ķērdīgi atvēlējis. Litai nekad tāda nauda vēl nebija piederējusi, un varbūt tie�i tādēļ �ūksnis viņu atstāja diezgan vienaldzīgu. Lita naudu atlika atpakaļ atvilktnes stūrī un paskatījās dziļāk. Tur vēl bija kaudzīte manuskriptu, da��ādi dokumenti un stāsti, kurus Lita neatcerējās lasītus. Viņa sāka tos lēni �ķirstīt, tad pēk�ņi starp aprakstītajām papīra lapām ieraudzīja zaļganu, ar vairākiem zīmogiem izrotātu dokumentu.

�Latvijas PSR Madonas rajona Riekstu ciema izpildkomiteja � pārdod pilsonim And�ejam Kolosovskim . .. nolietotas lauku mā�jas �Krūmi� . . .�

No saviļņojuma un priecīgā pārsteiguma Litai sāka pat trīcēt rokas. Lūk, kur tu esi noslēpies! Un tomēr es tevi atradu! Bet vai tad varēja būt arī citādi? Varēja . . . Tas ir liktenis. Regnār, tas ir tas, ko visu �o vasaru gaidīju! Tagad es vismaz zinu, kur tu esi.

Negaidīti skaļi iezvanījās telefons. Lita satrūkās un mirkli nogaidīja. Telefons zvanīja palēkdamies. Viņa nesteidzīgi pacēla klausuli.

��� Hello! Regnār, tu?! � vada viņējā galā kliedza skaļa un ne�pacietīga vīrie�a balss.

���� Nē, � Lita atbildēja.

���� Lūdzu, pasauciet Regnāru!

���� Regnāra nav mājās.

���� Ko?! Viņ� vēl nav atgriezies no laukiem?

���� Nē.

���� Ap�ēlojies! Kad tad viņ� beidzot atgriezīsies?

���� To nu gan es nezinu.

���� Kā nezināt? Jūs tur pie viņa dzīvojat?

Lita saknieba lūpas un da�us brī�us klusēja.

���� Jūs esat viņa sieva?

Lita joprojām neko neatbildēja.

���� Jūs esat Baiba Līce? Jūs esat atgriezusies?

Litai kaut kas pakrūtē iedzēla, un viņa ar grūtībām norija sie�kalas.

����������� Nē, es neesmu Baiba Līce, � viņa klusi atbildēja. � Es �eit esmu bijusi visu laiku.

���� Bet es zvanu katru dienu! Kādēļ nenācāt pie aparāta?

Lita atkal klusēja.

����������� Nu labi! � vīrietis sacīja. � Es jums bū�u pateicīgs, ja jūs man vismaz pateiksiet, kad Regnāru var gaidīt mājās.

����������� Visu laiku, � Lita sacīja. � Es viņu gaidu mājās jau kop� vasaras sākuma. Kop� tās dienas, kad viņ� aizbrauca.

����������� Tas viss ir ļoti skaisti, � vīrietis teica maigāk. � Un es jūs saprotu� Starp citu, vai mēs neesam pazīstami? Mani sauc Andris Lielzārds. Strādāju izdevniecībā par redaktoru un . ..

���� Man jūsu vārds nav sve�s, bet jūs mani diem�ēl nepazīstat.

���� 2ēl. Jums ir tāda klusa un patīkama balss.

Lita atkal neko neatbildēja.

���� Ko jūs tur darāt bez Regnāra?

���� Es jau jums teicu: gaidu.

����������� Bet paklausieties, mīļo cilvēk! � Andris lūdzo�i iesaucās. � Tad vismaz pasakiet, kur viņ� pa�laik atrodas? Kur dzīvo? Saprotiet, man viņ� vistuvākajās dienās ir jādabū ciet! Obli�gāti! Ja man tas neizdosies � Es par to baidos pat domāt! Tādēļ prasu: kur �obrīd es varētu sastapt Regnāru Brintu? Jūs ta�u zināt, kur viņ� atrodas?

���� Jā, � Lita atbildēja. � Es to zinu.

����������� Nu, protams, � Andris ātri sacīja. � Tātad kur viņ� ir no�slēpies?

����������� Madonas rajona Riekstu ciema Krūmos, � Lita pateica raiti.

����������� Tālu gan, � Andris tā kā sadrūmis sacīja. � Jūs skaidri zināt, ka Regnārs rīt vai parīt Rīgā vēl nebūs?

����������� Es neko skaidri nezinu, � Lita tikko dzirdami atbildēja un nolika klausuli. Vēl da�us brī�us viņa nekustīgi stāvēja, tad viņu negaidīti pārņēma tik spēj� un patīkams prieka vilnis, ka gribējās uzgriezt mūziku skaļāk un sākt dejot. Viņa ta�u beidzot ir atradusi! Regnāru Brintu! Tātad Cilvēks nekur tomēr nav pazudis. Un es jebkurā brīdī pie viņa varu aizbraukt. Jā, Regnār, aizbraukt! Un to es izdarī�u jau rīt. Nekavējoties. Rīt! Muļķe! Kādēļ es tai atvilktnē neieskatījos agrāk? Cik daudz laika esmu zaudējusi!

Dārza malā Regnārs bija sakūris lielu ugunskuru, kur sameta nolūzu�os zarus un sagrābstītās koku lapas. Ik pa brīdim viņ� atspiedās pret grābekļa kātu un domīgs skatījās garajā dūmu grīstē. Un viņam nez kādēļ �ķita, ka baltajās uguns liesmās sadeg visa viņa iepriek�ējā dzīve. Ka līdz ar �agariem un lapām viņ� �ai ugunskurā iemetis arī visas savas neveiksmes un mazdū�ību, visu savu godkāri un apvainojumus, savu pēdējo gadu cen�anos dzīvot spo�i un jautri; viņam �ķita, ka tie�i �ai brīdī, kad izlēmis palikt un atkal nopietni strādāt, viņ� uz visiem laikiem sadedzina arī pavir�o un da�reiz pat negodīgo attieksmi pret darbu. Regnārs raudzījās liesmās un jutās laimīgs. Laimīgs tie�i par to, ka ne�viens viņu pa�laik netraucē, ka viņ� ir aizbēdzis un noslēpies, ka beidzot no visiem ticis vaļā. Un galvenais � viņ� ticis vaļā arī no savas nesenās pagātnes, viņ� ir atbrīvojies. Viņ� ir uzvarējis, brīvs.

Tad Regnārs saklausīja klusu rūkoņu, kas tuvojās, viņ� pacēla galvu un pārsteigts skatījās. No lielceļa uz viņa mājas pusi no�griezās gai�zils moskvi�s un pēc neilga laika gāzelēdamies ieri�poja pagalmā un apstājās blakus viņa sarkanajam �igulim. Un, vēl vairāk izbrīnījies, viņ� ieraudzīja, kā atveras piebrauku�ā auto�mobiļa durvis un pa tām veikli izrāpjas Andris Lielzārds, izdev�niecības vecākais redaktors. Andris, plati smaidīdams, tuvojās. Bet Regnārs nesmaidīja. Viņ� nopietns skatījās uz tuvojo�os re�daktoru un saprata, ka viņa tik labi izdomātajā plānā kaut kas ir aprēķināts nepareizi. Un dro�i vien bijis ārkārtīgi maldīgi do�māt, ka var tā, lūk, visu sadedzināt. Aizbēgt. Atteikties. Aizmirst. Viss ir daudz sare�ģītāk. Un nevar rokā saturēt vēju. Un nevar otrreiz uzraut jau reiz izdegu�u sērkociņu. Un nevar dzīvi pilnībā atkal sākt no jauna. Un nevar aizbēgt ne no cilvēkiem, ne no sevis. Tāpat kā nevar aizsniegt zvaigznes vai ar roku pieskarties cilvēka plecam, kur� tev tagad kļuvis sve�s un nepatīkams.

���� Sveiks, meistar! � Andris kliedza jau pa gabalu. � Nav sevi�ķi godīgi sevi likt meklēt pa visu republiku!

��� Kādēļ tad bija jāmeklē? � Regnārs vaicāja un pasniedza roku. � Un kā tu vispār mani atradi?

���� Lūk, atradu! � Andris dusmīgs sacīja. � Domāji, ka neiz�dosies?

���� Jā. Es tā cerēju.

��� Jau zināms, ka visi dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki maz�liet uz aug�u pasisti, bet nedomāju � � Andris apmulsa.

���� Un es, protams, arī?

���� Kādēļ tu par sevi nedevi nekādu ziņu?

���� Kam �ī ziņa ir vajadzīga?

����������� Man! � Andris joprojām dusmīgi turpināja. � Man un izdevniecībai.

���� A, tad nu gan!

����������� Vai esi aizmirsis, ka pie mums redakcijā atrodas tavs ro�māns �Viesi�?

Regnārs sarāva pieri, un uz tās parādījās vairākas dziļas grum�bas.

����������� Es par to sevi�ķi nedomāju, � Regnārs sacīja. � Gandrīz vai biju aizmirsis.

����������� Un to, ka esmu �īs grāmatas redaktors, tu, protams, arī aiz�mirsi?

����������� Jā, � Regnārs klusi un domīgi teica. � Arī par to es sevi�ķi nedomāju.

���� Par ko tad tu domāji?

����������� Par visu ko, Andri, bet �is darbs nudien man nemaz nestāv pie sirds. Tas ir pēdējais no pēdējiem.

���� Labi, ka vismaz tagad atcerējies.

����������� Labāk jau neatcerēties, � Regnārs sacīja. � Kā tad tu mani īsti atradi? Aicināji talkā miliciju?

����������� Daudz jau netrūka! Pēdējās dienās man �āds variants patie��ām ienāca prātā.

���� Kam tad es pēk�ņi tik ļoti esmu ievajadzējies?

Ilgi pilnīgā neizpratnē Andris skatījās uz Regnāra neskūto seju, uz veco, saņurcīto �okejcepuri, kas sedza viņa tum�os, jau stipri sirniot sāku�os matus, un uz pagalam novalkāto, daudzās vietās saplēsto vatnieku, kuru viņ� bija uzvilcis mugurā. Andra priek�ā tagad stāvēja klaidonim līdzīgs cilvēks, kur� lieliskā apmierinā�tībā dedzina vecas koku lapas un uzdod muļķīgus jautājumus.

����������� Es ta�u tev teicu, � Andris klusi, it kā pat nobijies atkār�toja. � Tu esi vajadzīgs man. Saproti, Regnār, man!

����������� Kas par lietu? � Regnārs neapmierināts jautāja. � Ko tev no manis vajag?

����������� Man vajadzīgs tavs paraksts, � Andris ātri sacīja un atvēra �diplomātu�. � Un vēl da�i jautājumi paliku�i neskaidri. Tavā tekstā. Man jau rīt, vēlākais, parīt jānodod ra�o�anā. Tas jau ir nodo�anas grafikā. Mākslinieks Vasarājs uztaisījis brīni�ķīgu no�formējumu, tev tas noteikti patiks.

Regnārs paņēma tīri pārrakstīto un rūpīgi izrediģēto manu�skriptu, to lēni pār�ķirstīja, un, jo ilgāk to skatīja, jo asāk un sāpīgāk viņā iedzēla tuk�uma sajūta, un viņu atkal pārņēma kauns un liela no�ēla. Viņ� rokā turēja kādu nelielu gabalu, kādu nepatīkamu savas pagātnes posmu, no kura tikai pirms da�ām minūtēm bija iedomājies ticis vaļā. Bet nē! Tev to pieved klāt automa�īnā, izņem no eleganta koferī�a un svinīgi, glu�i kā lielu baltas smiltis. Un aukstu ledu. Un visus nodzīvotos gadus. Un asās mīlestības �ķembas. Un vienmēr smago un mū�īgo jautā�jumu � kā dzīvot tālāk? Ko darīt, kā rīkoties turpmāk? Un nepār�traukti ausīs skanēja:

�Tu atkal esi rīkojies nepareizi, nepareizi��

Lēni un uzmanīgi suns apgāja apkārt �ķūnim, vairākas reizes pao�ņāja gaisu, tad apstājās un saspringti vēroja cilvēku.

Regnārs nolika cirvi sāņus un apsēdās uz malkas bluķa. Viņ� suni pazina. Tas jau vairākas dienas kā izlūkodams bija lo�ņājis ap māju, vērīgi raudzīdamies apkārt, bet tik tuvu nekad vēl ne�bija pienācis. Pēc da�iem mirkļiem suns iesmilkstējās.

���� Nāc �urp! � Regnārs uzkliedza pavēlo�ā balsī.

Suns pieglauda ausis, nogūlās uz vēdera un atkal iesmilkstējās.

���� Nebaidies! � Regnārs mierino�i sacīja. � Nāc dro�i!

Suns mazliet pagaidīja, tad, turpinādams smilkstēt, pierāpoja

klātāk. Regnārs pieliecās un vairākas reizes noglāstīja tam galvu, paieskāja aiz auss. Suns dro�i vien ir ļoti vecs. Pat visai iespē�jams, ka tas kādreiz piederējis mājas biju�ajam saimniekam Mār�tiņam Krūmam, bet, kad tas pagāju�gad nomiris, palaists brīvībā un visu �o laiku klaiņojis apkārt, nekur sev nerazdams ne miera, ne siltuma, un tagad beidzot atgriezies, lai �eit aizvadītu atliku�ās dienas.

Ja patie�ām ir tā, Regnārs nodomāja, tad tu esi prātīgi darījis. Tu esi ieradies visīstākajā laikā. Tu dro�i vien sajuti, ka tagad tavās mājās dzīvo kāds cits, es tevi, protams, pieņem�u, bet ne�kad tev nebū�u saimnieks. Mēs abi būsim draugi, vai ne? Un tu nekad netiksi piesiets ķēdē. Tu gulēsi virtuvē pie plīts, un tev tur būs silti, un tur vienmēr stāvēs arī ēdiens, bet pa vakariem tu nāksi pie manis istabā, modrs gulēsi pie gultas un mēs viens otram pirms aizmig�anas stāstīsim pasakas un atcerēsimies da�ā�dus notikumus gan no manas, gan tavas dzīves, un tas mūs varbūt nomierinās, un mums ziema neliksies tik gara.

Laikam jau arī suns it labi saprata, pārstāja smilkstēt, piecēlās sēdus un vēlreiz vērīgi ielūkojās cilvēka acīs. Suņa acis bija dzid�ras un mazliet skumjas. Pēc da�iem mirkļiem suns ielika galvu Regnāra plaukstā un aizvēra acis, it kā pie sevis sacīdams:

�Es uz tevi, cilvēk, paļaujos.�

Regnārs nopriecājās par suņa iera�anos, un viņam nākotne rādījās daudz gai�ākās krāsās, daudz labāka. Būs vismaz ar ko aprunāties, viņ� nodomāja, un es pret tevi bū�u gan �ēlsirdīgs, gan labsirdīgs, un ceru, ka tu ar laiku kļūsi mans draugs. Mums neviena vairāk nav. Aniāra aizbraukusi atpakaļ uz Rīgu un tagad dro�i vien kopā ar pārējiem studentiem kādā kolhozā palīdz no�vākt kartupeļus. Varbūt cukurbietes. Varbūt sēd ar savu puisi kafejnīcā un atceras aizgāju�o vasaru, un tagad �im puisim stāsta, kā tur uz laukiem satikusi dīvainu vīru, kas vispirms uzdevies par kravas automa�īnas �oferi, pēc tam izskatījies līdzīgs rakst�niekam � Bet tu nedusmojies, Aniāra! Varbūt es nemaz tev ne�bū�u tik ļoti samelojies. Man ir tikai �etrdesmit pieci gadi. Kas zin, varbūt liktenis man atvēlējis vēl tikpat daudz . . . Un es ceru, esmu pat pārliecināts, ka arī tu kādreiz kļūsi izcila māksliniece, un tu lasīsi manas grāmatas, un es skatī�os tavas gleznas, un mēs vienmēr atcerēsimies mūsu nejau�o tik�anos, mūsu kopīgo brau�cienu uz �o pasaules nostūri, uz Riekstu ciemu, un to, kā mēs vasaras beigās �eit meklējām riekstus un nekur tos neatradām; un atcerēsimies da�as tik�anās reizes, kad abi centāmies iedvest ticību viens otra spējām, talantam, iedvest ticību, ka tas, ko mēs darām un darīsim, nekad nebūs veltīgi, nebūs lieki. Un mēs atce�rēsimies arī to, cik tas ir brīni�ķīgi jauki, kad divi gandrīz vai nepazīstami cilvēki tomēr spēj balstīt viens otra plecu un ar da��iem vārdiem radīt cerību nākotnei � neko negaidot un neprasot no otra. Vienkār�i tāpat. Cilvēciski.

Regnārs pacēla galvu un ieklausījās. Arī suns saausījās.- Atkal tālumā varēja sadzirdēt klusu motora rūkoņu: no �osejas strauji nogriezās ķir�krāsas �igulis un pa �auro lauku ceļu brauca tie�i �urp.

Līgodamās ma�īna pabrauca garām �ķūnim un apstājās pagalma vidū. Atvērās ma�īnas durtiņas, un Regnārs ieraudzīja Valdi Tālu un Inesi Balodi. Valdim mugurā bija pelēks lietusmētelis ar pa�celtu apkakli, un izskatījās, ka viņ� pa �o vasaru pamatīgi būtu noķrities svarā. Inese � kā vienmēr � apburo�a. Viņai mugurā bija tum�i zils kostīms, kam apak�ējā mala, piedurknes un ap�kakle bija ap�ūtas ar baltu, pūkainu ādu. Galvu sedza moderna cepure �laiviņa�, un Inese izskatījās pēc starptautisko līniju eks- traklases stjuartes.

���� Sveiks, brīvprātīgo trimdinieki � Valdis sauca, ieraudzī�dams Regnāru �ķūnī�a priek�ā un tam blakus cirvi un lielu kaudzi saskaldītas malkas. Suns sabozās un atgāja labu gabaliņu nostāk.

���� Sveiks! � Regnārs bez mazākā prieka atņēma sveicienu un sarauca pieri. � No kurienes jūs te uzradāties?

���� Negaidīji?

���� Ne mazākā mērā.

majam pavasarim. Vēl vajadzēja palikties mazliet tās naudas. Nevarēja viņa visu iztērēt! Nē . . . Aāā! Kā tad! Lita ta�u atvilk�tnē būs atradusi mājas pirk�anas un pārdo�anas aktu! Tagad viss skaidrs. Es to biju gau�i aizmirsis. Nu jā. Tātad nekāds liktenis. Vienkār�i nejau�ība. Lita� Ari par tevi es �o garo vasaru tik�pat kā nemaz neesmu domājis. Es pastāvīgi un apzināti no �īm domām vairījos. Jo baidos, ka �īs domas atkal varētu izraisīt kādu sapni, bet, kā daudzi citi, arī tas dro�i vien būtu nepiepildāms. Un tādēļ labāk nevajag. Es tagad esmu kļuvis pietiekami stiprs, lai no daudz kā vilino�a spētu atteikties. Tagad manu dzīvi atkal va�dīs tikai mans darbs, mans pienākums un tas, ko pats gribē�u, nevis citi.

���� Nu kā tad ir, Regnār? � Valdis nepacietīgs atsāka. � Kāds iznācis scenārijs?

���� Nekāds, � Regnārs atbildēja. � Tūlīt pēc atbrauk�anas es gan mēģināju strādāt, ta�u nekas prātīgs nesanāca. Kādēļ man tik kardināli jāpārstrādā visa beigu dala? Vai gudrie no scenāriju redkolēģijas nesaprot, ka tas neko nemainīs, ja galvenais varonis beigu beigās tomēr atradīsies. Viņ� ta�u ir pazudis pavisam citā nozīmē. Viņ� ir morāli pazudis cilvēks, saproti?!

���� Cik es saprotu, tu scenārijam neesi pielicis pat pirkstu, � Valdis, galīgi sadrūmis, teica.

��� Tā ir. Es tur neko nespēju izlabot.

���� Loti jauki, � Valdis tikko sadzirdami noņurdēja, � feno�menāli!

���� Es tie�ām nevarēju, � Regnārs kā atvainodamies atkārtoja. . � Un vispār � tik un tā tur nekas nevar iznākt.

���� Paklausies, Regnār, � re�isors, tikko valdīdams dusmas, caur sakostiem zobiem izgrūda. � Tu domā, ka es muļķis? Un kinostu�dijas vadība un tie pui�i no kolēģijas arī muļķi? Ko tu te āksties ar savām kaprīzēm! Ģēnijs atradies! Ja tu reiz apsolījies, tad solī�jumu vajag arī pildīt! Kā tu domā, kinostudija pēc noslēgtā līgu�ma tev divus tūksto�us samaksāja par skaistām acīm? Studija �ai scenārijā ir ieinteresēta, un tā �o scenāriju pērk. Tam nekavē�joties jābūt uz galvenā redaktora galda, lai pēc iespējas ātrāk to iesniegtu mākslas padomei galīgai apstiprinā�anai. It sevi�ķi vēl tādēļ, ka nupat viens jau ieplānots un ra�o�anā ielaists scenārijs pa�ā pēdējā brīdī �nojuka� un tagad draud sa�ķobīties viss kino�studijas plāns. Vai zini, ko tas nozīmē?

���� Kāda man daja gar jūsu plāniem?

���� Regnār! � Valdis iekliedzās.

���� Lai paliek, Valdi! Tā ir veltīga saruna.

Inese nometa izsmēķēto cigareti sāņus, piecēlās, piegāja pie Regnāra un maigi uzlika abas rokas uz viņa pleciem.

���� Kādēļ tu tiepies, Regnār? � Viņa �ķelmīgi uzsmaidīja.

��� Mēs ta�u esam draugi, vai ne?

���� Nu, protams, Ines!

���� Un tu ta�u negribi, lai daudzi cilvēki par tevi domātu slikti, lai daudzi kļūtu tev sve�i vai pat ienaidnieki?

���� Negribu, Ines, negribu, � Regnārs ātri neapmierināts teica,

��� lai gan man principā ir pilnīgi vienalga, ko par mani domā citi cilvēki.

���� Bet es, Regnār? Un Valdis? Tas ta�u tev nav glu�i vienalga,

vai ne?

Regnārs klusēja. Viņ� pagrieza galvu sāņus un ieraudzīja, ka suns uzmanīgi, it kā ne sevi�ķi uzticēdamies, piesardzīgi sastin�dzis, vēro sve�os atbraucējus, kas atbrauku�i ar sve�u ma�īnu, ar glu�i dīvainām smakām un smar�ām.

���� Tici, Regnār! Tici, Valdis no �ī scenārija uztaisīs labu filmu. Viņ� jau daudziem aktieriem ir iedalījis lomas. Un visi būs ap�mierināti. Gan kinostudija, kas tik ļoti gaida �o scenāriju, gan Valdis, kur� gandrīz vai raud aiz nepacietības atkal ķerties pie interesanta darba, gan daudzi aktieri un es, un galu galā arī tu pats. Tu nebūsi lauzis līgumu, tev nebūs jāatmaksā jau saņemtā nauda. Regnār, tu saņemsi krietnu kaudzīti vēl klāt.

Regnārs joprojām klusēja. Viņu arvien vairāk pārņēma nepa�tika, dusmas un riebīgs naids pret visu �o jezgu, pret naudu un pret to, ka tu jūties kā parādnieks un katrs uz tevi var rādīt ar pirkstu un draudēt, un lūgties; un dusmoties varēja arī tādēļ, ka tu nekad nespēsi būt absolūti neatkarīgs, jo tev vienmēr būs pie�nākumi pret citiem un būs pienākums pa�am pret sevi, pret savu pārliecību un godīgumu, un darbu, ko uzskati par svētu; un acīm�redzot vienmēr būs ļoti grūti savienot �os abus uzliktos smagu�mus � pienākumu pa�am pret sevi un pienākumus pret citiem.

���� Nespītējies, � Inese klusi sacīja un ar lūpām viegli pieskā�rās Regnāra neskūtajam vaigam. � Es tevi ļoti lūdzu!

���� Labi! � Regnārs skaļi sacīja, nez kādēļ no galvas norāva veco �okejcepuri, da�us brī�us to nervozi ņurcīja rokās, tad no�svieda zemē. � Labi, dāmas un kungi! Labi!

Regnārs ātri ienesās istabā un pēc da�ām minūtēm visai apmie�rināts atgriezās ar cietos vākos iesietu manuskriptu.

���� Ņem! � Viņ� to pasniedza Valdim. � Tā ir mana pēdējā pado�anās. Ta�u, lai tā neizskatītos tik pazemojo�a, es tomēr atsa�kos scenāriju pārtaisīt. Atsakos! Tagad man tādi principi, drau�dziņ! Bet labo tu! Labo! � viņ� jau gandrīz vai kliedza. � Es tev �o scenāriju atdodu, es tev to dāvinu. Vari labot, ko vien gribi! Gan beigas, gan sākumu! Visu! Es atļauju! Dari, ko gribi, bet pats es nevaru neko! Tādēļ ka negribu! Skaidrs?

����������� Ļoti saprātīgs kompromiss, � Valdis smaidīdams teica, ātri paņēma manuskriptu un vairākas reizes pār�ķirstīja. � Bet tad tev mani jāņem par līdzautoru, � viņ� steidzīgi sacīja un kaut�rīgi novērsās.

���� Nu, protams, � Regnārs piekrita un tā dīvaini pasmaidīja.

��� Raksti vien arī savu vārdu!

���� Bet tas nav viss, � Valdis pēc kāda laika jau dro�āk sacīja.

��� Kā ir ar pieteikumu dokumentālajai filmai? Kaut ko darīji?

���� Nē.

����������� Nē?! � Valdis izbrīnījies pārjautāja un cie�i paskatījās uz laucinieciski tērpu�os rakstnieku. Arī Inese Balode uz viņu ska�tījās, nesapratnē raustīdama plecus.

���� Tu patie�ām neko neesi darījis?

����������� Es līdz �im brīdim vēl �aubos, vai tikai minētais priek�li�kums maz bija domāts nopietni.

����������� �ēlīgais dievs! � Valdis iesaucās, apgriezās riņķī divas rei�zes un skaļi nospļāvās. � Vai tie�ām tu domā, ka ar tādām lietām joko?

���� Nē, es domāju, ka tas tomēr nav priek� manis.

���� 2ēl, � Valdis sacīja un atkal nervozi aizsmēķēja cigareti.

��� Ļoti �ēl. Tu esi nopietni saslimis.

Regnārs iesmējās, tad paņēma rokā cirvi, mazliet to pacilāja, tad no visa spēka trieca kādā zarainā pagalē. Ari viņ� nervozēja.

����������� Es nevēlos, � Regnārs pateica, pāris rei�u ar roku uzsizdams pa cirvja kātu. Asmens bija iestrēdzis.

Valdis atkāpās da�us soļus tālāk. Viņ� skāņi pasmaidīja un pa�raudzījās uz debesīm. Gar tās ziemeļu malu vilkās tum�i mākoņi, reizēm uzpūta brāzmains vēj�, un ātri tuvojās vakars.

���� Tāda vienreizēja izdeviba! Āfrikas zaļie pakalni�

Regnārs strauji pagriezās un ar roku parādīja tālumā, kur pelē�kas debesis saplūda kopā ar me�a līniju.

����������� Bet Latvijas pakalni? Vai tie ir tik slikti? Tur ta�u guļ mūsu tālie sen�i, tur ir mūsu rūgtā tautas pagātne. Kādreiz tur gulēsim arī mēs. Tad kāda velna pēc mums jātraucas prom?

Valdis spēji papurināja galvu.

����������� Es tevi saprotu, Regnār, bet tu runā par pilnīgi da�ādām lietām, � viņ� klusi teica. � Tam visam nav ne mazākā sakara ar iecerēto un jau studijas perspektīvajā plānā ieplānoto doku�mentālo filmu. Mīļais, atjēdzies!

����������� Bet tu labāk_aizmirsti! � Regnārs atkal pacēla balsi. � Bei�dzot aizmirsti to Āfriku! Es tev tūlīt kaut ko tādu pateik�u� Es tev pateik�u� Un tam tomēr būs, Valdi, būs viscie�ākais sakars gan ar tevi un mani, gan ar daudziem citiem, kuri sevi dēvē par rakstniekiem, re�isoriem un aktieriem, par māksliniekiem � Es tev pastāstī�u da�us ne visai patīkamus notikumus. Atbrauc, par piemēru, pats, Valdi, vai arī pasaki, lai �urp atbrauc kāds tavs kolēģis un uzfilmē �eit dzīvojo�os latvie�u cilvēkus. Lai uztaisa dokumentālo filmu, piemēram, par Emmu Matulieni. Viņa vēl ir jauna sieviete un visu mū�u strādājusi liellopu fermā par slau�cēju. Vīrs no viņas aizgājis, bet tagad pati slima, viņai ir kuņģa vēzis un ļoti maz laika, un vēl viņai ir trīs bērni, trīs mazas mei�tenītes � �etrus, piecus un septiņus gadus vecas. Matuliene zina, ka viņa nenodzīvos pat līdz ziemas sākumam, un tāpēc tagad ar pēdējiem spēkiem cen�as novākt dārza ra�u, pēc iespējas vairāk un uz ilgāku laiku saviem bērniem sagādāt pārtikas un apģērbu rezerves. Cen�as savest kārtībā māju, arī es viņai gāju palīgā uz�likt jaunu jumtu, citi iet talkā sagatavot malku� Emma Matu�liene neraud, izmisumā neplē� sev matus, �ī sieviete vienīgi bie�i un pilnīgā neizpratnē raugās pasaulē, kas viņai tagad redzama kā pati slimība, kura nomoka, un domā par saviem bērniem. Kā viņi izdzīvos? Kas uzturēs? Kas audzinās? Un tad jūs otrreiz �urp varētu atbraukt, piemēram, pēc gadiem piecpadsmit, divdesmit, lai apskatītos, kas ar �īm meitenēm ir noticis. Bet �odien pie rei�zes jūs varētu uzfilmēt arī Grantlauku ģimenīti. Abi vecāki nepār�traukti �ūpo, no darba izvairās, bet viņiem ir trīs vienmēr izsal�ku�i, noskrandu�i mazgadīgi dēli un divas meitas. Pēc piecpa�dsmit, divdesmit gadiem jūs varētu uzņemt arī to, kas būs noticis ar �iem bērniem. Un vēl tepat netālu ir Zaķu grava. Tā ir liela un skaista grava, tur piektajā gadā ap�auti revolucionāri, bet �etrdesmit pirmā gada vasarā vietējie nacionālisti kopā ar hitle�rie�iem tur �āvu�i padomju cilvēkus. Tu jau zini � bendes vien�mēr izvēlas tādas skaistas un patīkamas vietas� Kādreiz skola un ciema izpildkomiteja tur iekārtoja piemiņas vietu, pat ar gra�nīta pieminekli, bet tagad tur viss lielākoties aizaudzis un bie�i tiek rīkotas smaguma vilk�anas sacensības. Zirgiem. Uzfilmējiet un atgādiniet, ka mēs nedrīkstam aizmirst ne tuvu, ne tālu pa�gātni, nevienu upuri, ka mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi.

Pēc tam viņi ilgi klusēja. Valdis Tāls turpināja smēķēt un vai�rākas reizes ba�īgi paskatījās debesīs. Suns pienāca pie Regnāra, galvu piegrūda viņa ceļgaliem un domīgs, it kā atbildi gaidot, skumji skatījās jaunā mājas saimnieka acīs. Inese bija apgājusi apkārt dzīvojamai ēkai un to vērīgi nopētījusi.

���� Māja ir ļoti veca, � viņa konstatēja. � Tūlīt, tūlīt sagā�zīsies.

���� Māja ir stipra, � Regnārs iebilda. � Tā tikai izskatās veca.

��� Atri saģērbies un kopā ar mums brauc atpakaļ! � Inese aicināja. � Kamēr vēl neesi kļuvis par īstu lauķi!

���� Ko es Rīgā darī�u?

���� Ko tu darīji līdz �im?

����������� Neko prātīgu, Ines. Ilgus gadus es tur vienkār�i uzdzīvoju, bet tagad atkal gribu dzīvot.

����������� Tavi nodomi ir apsveicami, � Valdis sacīja, � ta�u kādēļ tev būtu jāsāk dzīvot tie�i �eit?

����������� Tādēļ, ka �eit ir jauki, � Regnārs atbildēja un silti pasmai�dīja. � �eit es elpoju tīru gaisu, �eit ir klusums un zaļas pļavas; �eit es ārkārtīgi tuvu izjūtu pērkonu negaisu un lietusgāzes, un vēju, un zemi, un zibeņu uzliesmojumus. Un tad man �ķiet, ka es ar visu to saplūstu kopā un pats kļūstu par daļu no pērkona, lie�tus, vēja un zemes; un vēl, Valdi, �eit nav televizora un nav tele�fona � un es bū�u tālu prom no visas tās nogurdino�ās cilvēku burzmas, no visiem civilizācijas labumiem un nepatīkamā rakstī��anas ķēķa, kur domas parasti uzsilda . . . Esmu sācis rakstīt ro�mānu; ceru līdz pavasarim pabeigt.

���� Un pēc tam?

����������� Tad jau manīs. Bet visticamāk, ka �eit palik�u līdz mū�a galam. Nē, patiesi! �eit nemaz nav slikti, un arī apkārtējie ļaudis nāk tuvāk, un redzams, ir labāki, atklātāki, biedriskāki. Bez viltus un liekulības, bez uzbāzīgas ziņkāres, skaudības un siekalo�anās ap mantām. �eit viss daudz vienkār�āks un tie�āks � gan daba, gan cilvēki, gan tas, ko viņi katru dienu dara.

����������� Un tomēr es tevi nesaprotu, � Inese sacīja. � Kam tas viss ir vajadzīgs? Rīgu, trīsistabu dzīvokli, izmeklētu sabiedrību mai�nīt pret �o dievu pamesto ciemu, pret vecu, pussagruvu�u māju, pret�

����������� Galu galā, lai viņ� ta�u dara, ko grib! � Valdis iesaucās. � Bet īsti normāls viņ� jau nekad nav bijis!

���� Un laikam arī nebū�u, � Regnārs teica.

���� Ar to nu nevajadzētu plātīties.

����������� Varbūt mēģinā�u pagatavot vakariņas? Dro�i vien esat izsal�ku�i.

����������� Nepūlies! � Valdis atmeta ar roku. � Mēs tūlīt braucam prom.

���� Varējāt jau vēl palikt.

����������� Paliec tu! Paliec! Tikai lai vēlāk nav jāko� pirkstos! Lai vē�lāk nav jābrēc par velti izniekoto laiku!

���� Nebaidies, Valdi, nebrēk�u!

���� Piezvanīt tev te nevar?

���� Nē.

����������� Tad es tev atsūtī�u vēstuli, � Valdis sacīja un iesēdās ma��īnā. � Bet iespējams, ka tev pa�am tomēr būs jāatbrauc uz studiju.

���� Paklausies, Inesīt, � Regnārs klusi ierunājās un nez kādēļ

pieticīgi nolieca galvu. � Kā Baibai dzjvojas? Kā viņa tagad jūtas?

����������� Ļoti labi, � Inese atbildēja. � Viņa patie�ām, Regnār, tagad ir laimīga. Trauma nav atstājusi nekādas sekas, un Baiba ar Albertu viens otram ir tie�i kā radīti. Netici?

���� Ticu, Ines, ticu! Kādēļ gan ne?

���� Viņi viens otru mīl, � Inese vēl piebilda.

Regnārs saproto�i pamāja ar galvu.

����������� Tu vēl arī? � Inese pajautāja, mēģinot uztvert Regnāra skatienu.

���������� Nē, � Regnārs atbildēja un pacēla galvu. � Es jau vairs ne. Viss pa �iem gadiem ir izplēnējis un pazudis bez pēdām. Vie�nīgi da�reiz, kad tā krietni sadomājos, atceros, pārņem rūgtums.

����������� Tu jau laikam neko vēl nezini. � Inese pasmaidīja. � Bai�bai augusta beigās piedzimusi meita, un viņi to nosauca par Madaru. Skaists vārds, vai ne?

���� Jā. Ļoti skaists.

����������� Es jau tev kādreiz teicu: ja jums abiem toreiz būtu bijis bērns � jūs vēl tagad dzīvotu kopā, un visi draugi un paziņas korī teiktu, ka jūs viens otram esat kā radīti. Tie�i Regnārs ar Baibu, nevis Baiba ar Albertu.

���� Kas vēl?

���� Nekas. �odien vajag dzīvot ar prātu, nevis ar jūtām!

���� Paldies par padomu.

����������� Man tevis ir �ēl, � Inese sacīja, pienāca Regnāram cie�i klāt, un atkal lūpas pieskārās viņa vaigam. � Es vienmēr tevi esmu apskaudusi par tavu erudīciju, par tavu gudrību, par tavu gai�o attapību, bet pa�reiz� pa�reiz� Tu dari kaut ko muļ�ķīgu. Būtu braucis atpakaļ uz Rīgu, tur strādājis, apprecējies, ra�dījis bērnus .. . Būtu beidzot sācis dzīvot kā visi normāli cilvēki!

Regnārs rūgti iesmējās.

����������� Es jau reiz tā dzīvoju, Inesīt! Dzīvoju pilnīgi normāli un ļoti godīgi, bet tie�i tas kādam cilvēkam nepatika. �ādu dzīves veidu viņa uzskatīja par nenormālu. Kur ir patiesība, kā un ar kādiem līdzekļiem mūsu laime ir izkaļama?

����������� Katrs ir pats savas laimes kalējs, � Valdis ieteicās smie�damies.

���������� Jā gan. Darbs, kura dēļ upurēju da�as ērtības, da�us mate�riālos labumus un arī mīlestību . . . Darbs ir laime.

����������� Lai tev labi veicas! � Inese ātri sacīja un �oreiz Regnāru noskūpstīja uz lūpām. � Un nekad neaizmirsti, ka tev Rīgā dzīvo uzticami draugi.

Regnārs pavadīja Inesi līdz ma�īnai un viņai un Valdim cie�i paspieda rokas.

���� Neslinko, bet labāk kādu vakaru aizslāj uz pastu un pie�zvani! � Valdis sacīja un iedarbināja motoru.

���� Labi. Es tev piezvanī�u apmēram pēc nedējas.

���� Lai tad tā arī notiek!

���� Ja tev iznāk, � Regnārs Inesei teica un uz brīdi izskatījās apmulsis. � Ja tev kādreiz iznāk, tad sveicini Baibu no manis.

���� Nē! � Inese strauji purināja galvu. � Nē! Nekad! Neko par tevi neteik�u. Ja viņa uzzinās, kā tu tagad dzīvo . .. viņa ar Albertu Zvanu jutīsies desmitkārt laimīgāka. Tad kādēļ, Regnār, kādēļ? Baibai tāpat visa kā ir diezgan.

Mīlestība

Ilgi Regnārs Brints skatījās uz aizbrauco�o automa�īnu un gan�drīz vai nopriecājās, ka Valdis ar Inesi nebija paliku�i uz vakari�ņām. To pagatavo�ana Regnāram sagādātu zināmas grūtības, jo viņam nebija nekā tāda, ar ko varētu pacienāt viesus. Viņ� pieti�cīgi pabaroja tikai pats sevi. Varbūt vēl arī to suņuku.

Vēj� pierima. Saule lēnām tuvojās apvār�ņa malai. Debesīs kliegdamas kārtojās dzērves ilgajam lidojumam uz dienvidu pusi, kur siltums tik ātri nepazūd.

Cilvēks nez kādēļ paliek. Viņ� paliek kopā ar daudziem me�a dzīvniekiem, ar da�iem putniem un suni; paliek kopā ar tālumā aizejo�u ceļu, ar da�ām ābelēm dārzā, ar aizplūsto�ām cerībām, ar ne sevi�ķi spo�ām izredzēm, paliek kopā ar saviem maldiem un iedomām, ar savu darbu un apņem�anos un samērā mierīgs sagaida ziemu. Jo lauki ir novākti. Jumts uzlikts. Malka sagā�dāta. Un visu �o auksto un garo laiku viņa mājā degs uguns, kura sildīs. Un tur būs gaisma, kura rādīs saredzamo. Un maizes abrā rūgs mīkla. Un uz rakstāmgalda lēnām krāsies aprakstītu papīru lapas.

Atkal Regnārs skatījās uz tālumā vizo�o un garām trauco�o lielo ceļu. Viņ� nedaudz piemiedza acis. Pa lauku ceļu iegriezās sieviete. Viņa nāca �urp, enerģiskā solī steidzās. Regnārs, nācēju vēl nepazīdams, tikai aptuveni jau nojauzdams, intuitīvi juzdams, kāpēc �ī sieviete nāk �urp, sajuta asu satraukumu un pat neskaid�ras bailes. Tās nepakļāvās gribai. Kaut kādi vēl nezināmi sma�dzeņu centri drud�aini signalizēja par briesmām. Tie uz pasaules ārējiem notikumiem reaģēja nesalīdzināmi ātrāk par cilvēka ap�ziņu. Tie brīdināja: �Esi uzmanīgs! Tu iekļuvi paaugstinātas radiā�cijas joslā. Esi piesardzīgs! Katrs nevietā pateikts vārds var izrai�sīt eksploziju. Katrs pārsteidzīgs solis var atnest nelaimi. Un tādēļ

labāk paliec uz vietas! Stop! Ne uz priek�u, ne atpakaļ! Tevi atkal gribēs piesaistīt laimīgām dienām. Ja tu neticēsi, ka tās ir laimīgas, tev iegalvos. Tev atkal mēģinās uzvelt atbildību par kāda cilvēka labsajūtu, materiālo labklājību un laimi��

Sieviete pienāca tuvāk, un Regnārs viņu pazina. Tā bija jaunā �urnāliste Lita Zariņa, ar kuru viņu vienoja tikai viens jau sen pagājis agrīnas vasaras vakars, viena nakts un kāds saulains rīts. Tātad nepilnas divdesmit �etras stundas, un tomēr at�ķirībā no citām līdzīgām tik�anās reizēm Regnārs �o sievieti nebija spējis aizmirst. Lai gan viņ� centās neko neatcerēties, ta�u pilnībā tas nekad neizdevās. Viņ� Litu atcerējās bie�i: viņas izskatu, ener�ģiski teiktos vārdus, patīkamo balsi. Ta�u pa�a neaizskaramības satraukums nerimās. Un Regnāru arvien vairāk pārņēma nepa�tika, kas jau bija radusies pret Andri Lielzārdu, pret Valdi un Inesi un tagad radās arī pret tuvojo�os sievieti. Viņ� gribēja vien�tulības mieru, un viņam bija vajadzīgs laiks darbam.

�Kas te �odien īsti notiek?� Regnārs domāja. �Tādi kā svētce- ļotāji. Viens aiz otra. Ko viņi �urp nāk? Ko viņi grib no manis?�

���� Labvakar! � Lita jautri uzsauca, pamāja ar roku un pasmai�dīja.

Viņa �ai brīdi izskatījas tik sasodīti skaista, jauna un dabiska, ka Regnārs uz brīdi pat novērsa skatu, lai meitene viņu pārāk nemulsinātu.

��� Labvakar, � Regnārs klusi atņēma sveicienu un pasniedza roku.

���� Vai ciemiņus gaidīji? � Lita �ķelmīgi turpināja.

��� Nē. � Regnārs pakratīja galvu. � Es nevienu negaidīju, bet �odien visi kā uzburti�

���� Vai tad bija vēl kāds?

���� Tev jau to vajadzēja zināt labāk.

���� A! � Lita iesmējās. � Tie, kūri man vakar zvanīja?

���� Tie pa�i.

���� Bet kādēļ tu nepiezvanīji? � Lita nopietni vaicāja un vērīgi skatījās uz Regnāru. Viņa skatījās ilgi un dīvaini un nemaz ne�ievēroja, kā Regnārs apģērbies. Neievēroja ne veco �okejcepuri galvā, sagumzīto vatnieku mugurā, ne arī dubļainos gumijas zā�bakus kājās. Lita tikai redzēja, ka Regnāra acis kļuvu�as vēl skar�bākas, ta�u seja, lai gan saulē tum�i iedegusi, tomēr �ķita daudz gai�āka un jaunāka.

���� Kādēļ tu man nepiezvanīji? � viņa atkārtoja.

���� Kaut kā neienāca prātā.

���� Bet es ļoti gaidīju, � Lita sacīja un it kā sakaunējās.

Arī Regnārs rūpīgi uz viņu paskatījās. Lita acīmredzot ar no�domu bija apģērbusies tie�i tā kā iepazī�anās dienas vakarā. Tas

pats baltais, cie�i pieguļo�ais svīteris, tie pa�i nobrāztie d�insi un pār plecu pārmestā soma ar Maskavas olimpiādes emblēmu. Tie pa�i tum�ie, lielie mati un viegli iekrāsotās lūpas un uzacis.

����������� To nevajadzēja, � Regnārs teica un smagnēji apsēdās uz mājas kāpnēm.

���� Ko nevajadzēja?

���� Gaidīt manu zvanu.

���� Kādēļ ne? Vai tas bija tik neiespējami?

���� Gandrīz.

����������� Vai tad �eit nekur nav telefona? � Lita bija patiesi izbrīnī�jusies.

����������� Es negribēju, � Regnārs paskaidroja un sevī atkal sajuta īgnumu. � Kāpēc iedomājies atbraukt?

���� Es nejau�i atradu tavu adresi.

���� To jau es pats sapratu. Bet kādēļ tu brauci?

Lita brīdi klusēja, un varēja just, ka �is diezgan skarbais Reg�nāra jautājums viņai sāpīgi iedzēlis. Kāpēc viņ� neizrādīja ne mazāko prieku, pat ne mazāko patik�anu?

Viņa apsēdās blakus Regnāram uz mājas kāpnēm un gandrīz vai sāka raudāt. Viņa jutās ceļā piekususi, visādu domu nogurusi.

����������� Es tik ilgi braucu pārpildītā autobusā. Un tad vēl apmaldī�jos. Es izkāpu divas pieturas ātrāk un vairākus kilometrus �āpoju kājām.

����������� Nu tu redzi, Lita, ka nevajadzēja, � Regnārs mierino�i sa�cīja un viegli apņēma meitenes plecus.

����������� Es iedomājos, ka ar tevi �eit ir notikusi kāda nelaime, � viņa tikko sadzirdami teica, tad ātri pacēla galvu un atkal ieska�tījās Regnāra acīs. � Tu neslimoji?

����������� Nē. � Regnārs pasmaidīja. � Es fiziski jūtos ļoti labi. Vēl labāk nekā jaunībā.

Viņ� turpināja smaidīt. Viņam palika, ka blakus atkal atrodas jauna, simpātiska sieviete, kas bērni�ķīgā naivumā interesējas par viņa veselību. Kam gan tas varēja nepatikt!

���� Tomēr labi, ka iedomājies atbraukt, � viņ� sacīja.

���� To tev vajadzēja pateikt uzreiz.

����������� Piedod, Lita, bet es patie�ām nevienu negaidīju, un esmu diezgan vientuļi noskaņojies.

���� Tu mani kādreiz atcerējies?

���� Protams. Es tevi atcerējos bie�i, lai gan to nemaz negribēju.

���� Tas bija tik nepatīkami?

����������� Tie�i otrādi. Es no �īm atmiņām centos izvairīties tie�i tādēļ, ka tās bija patīkamas, tās mani sildīja.

����������� Neko nesaprotu, � Lita sacīja, pavirzījās tuvāk un piekļā�vās Regnāra augumam. � Tagad sasildi mani.

Regnārs vēl cie�āk ieskāva Litas plecus, un viņu pakāpeniski pārņēma �ēlums pret �o jauko un enerģisko cilvēkbērnu, kur� bija uzdro�inājies mērot tik tālu ceļu, nemaz nezinot, kas viņu �eit sagaida.

���� Kas jauns? � Regnārs painteresējās.

����� Nekas, � Lita atbildēja. � Avī�u un �urnālu galvenie re�daktori pagaidām vēl atrodas savās vietās, Eduardam Vēlim nu�pat iznācis kārtējais romāns, kas man lāgā nepatika. Jā, visu pastu esmu saglabājusi, visas avīzes, �urnālus, vēstules . . . Vienu vēs�tuli, kas atnāca �onedēļ, es uzdro�inājos tomēr atplēst, jo uz ap�loksnes stāvēja rakstīts �Steidzami�. To tev sūta Viļņas teātris sakarā ar tavas lugas �Bēglis� iestudējumu, un viņi tevi lūdz ierasties. Patīkams pārsteigums, vai ne?

���� Tas nav nekāds pārsteigums.

���� Tu jau zināji?

���� Tā luga pie viņiem guļ divus gadus.

���� Un tomēr tas ta�u ir patīkami, vai ne?

���� Nu, protams, Lita, protams.

���� Man �ķiet, es tev varētu būt laba sekretāre, � Lita sacīja.

����� Iespējams, � Regnārs negribīgi noņurdēja un tomēr sajuta prieku par �o labo ziņu: viņa luga �Bēglis� beidzot izvilkta uz skatuves.

���� Tev tur ir atnāku�as daudzas vēstules, � Lita turpināja, � un iespējams, ka katrā no tām ir kāda steidzama un svarīga ziņa. Tev tūlīt jābrauc uz Rīgu un tās jāizlasa.

�Tā,� Regnārs ar nepatiku nodomāja. �Atkal sākas! Bet ejiet ta�u visi pie velna! Esmu laimīgs, ka mani �eit netraucē ne tele�vizors, ne telefons, ne pasta sūtījumi. Man izdevies atslēgties no visa mazsvarīgā un liekā, lai varētu nopietnāk koncentrēties sa�vam īstajam darbam, lai es pēc iespējas labāk un godīgāk spētu veikt savus rakstnieka pienākumus. Vēlāk, kad darbs būs pa�beigts, mēs varēsim parunāt arī par citām lietiņām. Tagad es tevi, Lita, negribu pat redzēt! Tu esi ieradusies visnepiemērotākajā laikā. Tu jau varēji mani sen aizmirst. Es ņemos pat saderēt, ka tūlīt sāksies saruna arī par mīlestību. Un tas būs jauki, Lita, tas ir labākais, par ko cilvēki var un spēj runāt, ta�u mani tik viegli jau vairs nepaķert. Es esmu pieredzējis gan labas, gan sliktas die�nas. Esmu dzīvē izbaudījis gan traģisko, gan smieklīgo. Izjutis gan trūkumu, gan pārticību. Gan nicinājumu, gan slavu. Varbūt man vienīgi vēl nav izdevies izbaudīt kādas sievietes patiesu un ilgsto�u mīlestību. Bet iespējams, ka es pats nekad to neesmu pra�tis saņemt. Tagad dro�i vien ir jau par vēlu. Es nedrīkstu ļaut sevi ie�ēlināt, jo kādreiz jau esmu guvis labu mācību. Es vairs negribu dzirdēt nekādus pārmetumus par savu neizdarību, par

savu dzīves veidu un par nevēlē�anos meklēt ikdienas izdevī�gumu. Es nicinu naudu. Es nekad neesmu alcis lepnas un turīgas dzīves. Es gribu dzīvot pieticīgi, es gribu strādāt. Tādēļ arī izvēlē�jos �o veco māju, �o pamesto ciemu. Man neko vairāk no dzīves nevajag. Tagad es izlūdzos tikai vienu � vientulības mieru. Mieru � darbam.�

����������� Un tomēr tev nevajadzēja braukt, � Regnārs negaidīti ērcīgi teica un noņēma roku no Litas pleciem. � Ko tu gribi iegūt?

Lita no pārsteiguma pat nodrebēja un atkal nopietna un mazliet skumja ieskatījās Regnāra satumsu�ajās acīs.

����������� Iegūt? � viņa apmulsusi atjautāja. � Neko negribu iegūt. Es gribu būt tev blakām.

���� Tik vien? � Regnārs ironiski iesaucās.

���� Vai tas ir maz?

����������� Bet nav arī viss, � viņ� klusām piebilda. � Dzīvē vajag mērķēt precīzāk: visu vai neko!

���� Vai uz to var cerēt? Uz visu �

���� Cerēt nevajag. Vajag izcīnīt!

���� Ja ir vēl mīlestība, tad būtu vieglāk,

���� Tev ir?

���� Jā.

���� No kura laika?

����������� Jau sen. No tā brī�a, kad pirmo reizi izlasīju kādu tavu stāstu. Eet it sevi�ķi no tā vakara, kad beidzot satikāmies, un no tā rīta, kad atvadījāmies.

�Tad viss būs mats matā kā�� Regnārs rūgti nodomāja. �At�kal mīlestība sākas ar maniem darbiem. Bet pag! Vai mani darbi tik līdzīgi man pa�am? Varbūt darbs ir pats cilvēks?�

����������� Es visu vasaru tevi gaidīju. Kaut vai vienu telefona zvanu. Kopu tavu dzīvokli, kā kārtīga mātesmeita laistīju puķes un kak�tusus. Es ta�u visu to varēju arī nedarīt. Es paņemtu tavu naudu, aizietu un uzdzīvotu. Tā tu ieteici man. Bet es gāju un vienmēr atgriezos. Es tevi ļoti gaidīju!

���� Kādēļ tev to visu vajadzēja?

����������� Man neko nevajadzēja. Tas viss iznāca pats par sevi. It kā es tai dzīvoklī kopā ar tevi jau būtu dzīvojusi gadiem ilgi. Savādi, vai ne?

���� Jā, Lita, ļoti savādi. Un tādēļ jo vairāk nevajadzīgi.

���� Bet es tevi, Regnār, mīlu. � Viņa brīdi aprāvās, paklusēja.

��� Arī nevajadzīgi?

���� Jā, � Regnārs atbildēja, un viņa balss skanēja asi un skarbi.

��� Pat ļoti nevajadzīgi.

Meitene sarāvās, sakņupa, apskāva ceļgalus, lai tikai nesāktu raudāt. Jo asaras bija pavisam jau klāt.

���� Tev manas mīlas nevajag?

Regnārs cie�i sakoda lūpas un neko neatbildēja.

����������� Vai tad tāpēc tev būtu sliktāk? � Lita klusi, klusi no�uk�stēja un ar abām plaukstām aizklāja seju.

����������� Tev būs sliktāk! � Regnārs skaļi pateica un strauji piecē�lās. � Tie�i tev! Un tādēļ labāk ej prom! Drīz nāks atpakaļ auto�buss.

���� Regnār! Mīļais . ..

����������� Dzīvosim tikai no mīlestības!? Bet zini, Lita, tas ātri apnīk! Ar laiku apniks arī tev. Tu redzēsi! Jo es vairs netrako�u. Es gribu atkal strādāt nesteidzoties un pamatīgi. Varbūt atkal vairā�kus gadus man nebūs nekādu ienākumu. Būs jādzīvo no veciem ietaupījumiem un jauniem parādiem. Es negribu tev sagādāt vil��anos. Labāk tagad pārciest vieglas skumjas nekā vēlāk mocīties sāpēs.

���� Tu nopietni, Regnār, to visu man saki? Regnār�

���� Nopietnāk vairs nevar.

����������� Bet mēs jau neko vairs nespējam izmainīt, � Lita satraukta teica, un viņai viegli drebēja balss. � Ak! Vismaz es neko neva�rē�u izmainīt. Es neesmu vējagrābsle. Dari, kā gribi. Jo kas gan es tev esmu! Tikai nejau�i sastapta meitene, kuru tu viegli varēji paņemt un tikpat viegli atkal aizmirst. Regnār, Regnār� � Viņa uztraucās arvien vairāk. Viņa �ukstēja: � Vai tu neko citu ne�jūti, neredzi, negribi?

Regnārs vēl cie�āk saknieba lūpas un atkal neko neatbildēja.

����������� Nu labi, Regnār� � Lita nogurusi teica un lēni piecēlās. � Tad jau vairs neko � Piedod!

���� Piedod, Lita, arī man!

Litai noraustījās seja, un viņa tikai ar lielām pūlēm sevi apval�dīja, lai nesāktu raudāt. Tad ar ierastu kustību mazliet sakārtoja matus un pat centās uzsmaidīt.

���� Vai autobuss drīz nāks atpakaļ?

���� Kuru katru minūti. Ja gribi paspēt, tad tev jāskrien.

Arī Regnāra balss bija mainījusies. Viņ� vēl ko gribēja teikt, bet laikus aprāvās. Jo Lita atkal bija enerģiska un darbīga.

���� Es skrienu! Regnār! Uz redzē�anos!

Pamājusi ar roku, Lita steidzīgi gāja prom, kā �ķita, uz visiem laikiem. Debesis bija apmāku�ās, un ātri satumsa. Regnārs vēl da�us mirkļus pastāvēja uz mājas kāpnēm, tad domīgs atvēra dur�vis un iegāja istabā.

Tagad ir jauki. Mani te kāds ir atstājis, ieslēdzis un brīdinājis. Visu aizliedzis, ta�u pēc tam aicinājis. Bet es nekur neredzu ceļu. Nupat man garām aizbrauca buldozers un ceļu būs aizstūmis prom. Tagad pavīd tikai pustumsā noslēpies dārzs. Bet dārzu es redzu. Durvis paliku�as aizmugurē. Līdzko tās aizvērās, tā es �o dārzu arī ieraudzīju. Tas �ķiet bezgalīgi liels. Un nepārtraukti �ūpojas. Mani pārņem tāda sajūta, it kā visa zemeslode būtu ievērta baltā diedziņā un uzkārta uz sarūsēju�as naglas. Un �ūpojas, �ūpo�jas � Kā senlaicīga pulksteņa pendele. Dīvainā kārtā mani nemaz nebaida, ka �is svārsts varētu apstāties. Nebaida, ka Laiks varētu apstāties. Un nebaida arī tas, ka �is diedziņ� varētu pārtrūkt vai nagla nolūzt� Ja tas notiks, tad Zeme dro�i vien kritīs un spē�cīgais Visuma vēj� mazo, brīni�ķīgo planētiņu, mūsu jauki mir�dzo�o smil�u graudiņu aizpūtis kaut kur Galaktikas otrajā pusē, kur mums vairs nebūs ne pagātnes, ne nākotnes, kur mēs varēsim daudz vienkār�āk dzīvot. Tikai dzīvot! Un mums vairs nebūs jā�baidās par Diega vai Naglas izturību. Bet tagad man jāiet. Zemes�lode vēl pagaidām karājas tai pa�ā vietā starp tām pa�ām zvaig�znēm. Ta�u Dārzs ir tuk�s. Kurp lai eju? Esmu ieradies viens. Neviens cits nav atnācis. Vai tādēļ, ka nobiju�ies? Varbūt tādēļ, ka visi pārējie ir pārāk izlepu�i. Ka viņi nav paspēju�i izsalkt. Bet galds ir klāts bagātīgi. Tur ir viss, kas cilvēkam pusdienās nepie�cie�ams: divas �ķēlītes sausas rupjas maizes, krūze ar ūdeni un viens ābols. Tad kādēļ jūs nenākat? Nāciet! Un mans Sauciens laikam ir sadzirdēts. Es redzu, kā sakustas krūmi un man nestei�dzīgi tuvojas sirms un sakaltis vecis. Viņ� apsēstas pie galda, viņ� apsēstas man taisni iepretim un stīvi blen� manī ar savām blāva�jām, neko neizteico�ajām acīm.

Labi, ka tu atnāci, � es viņam klusi saku.

Kādēļ tu mani sauci? � viņ� prasa.

Lai arī tu varētu piedalīties, � es atbildu.

Es jau piedalos, � viņ� saka, � jau no tā skaistā brī�a, kad uz Zemes radās cilvēks.

Tas ir ļoti sen, � es saku.

Ne visai, � viņ� man atbild. � Mūsu mīlīgā Zeme vēl ir ļoti jauna.

Ēdiet, � es viņam piedāvāju.

Tu esi bagāts, � viņ� ir mazliet izbrīnījies.

Arī �is vērtējums ir atkarīgs tikai no tā, no kāda Redzes leņķa mēs uz galdu skatāmies.

Nav tiesa, � vecis sarauc pieri. � Visi Vērtējumi �ai pasaulē izriet vienīgi no tā, vai cilvēks ir paēdis vai izsalcis.

Kas jūs tāds esat? � es viņam jautāju.

Es esmu sējējs, � vecis man atbild.

Jums ir laba profesija, � es saku.

Tā nu ir, kā ir, � vecis pa�ūpo galvu un nolau� mazu gabaliņu maizes.

Jūs sējat maizi? � es taujāju.

Jā, � vecis atbild. � Es sēju arī maizi. Uz �īs Zemes es sēju daudz ko. Es esmu iesējis arī tevi, cilvēk, un pēc tam es cilvēkā iesēju mīlestību un naidu, jaunumu un labestību, cēlumu un vien�aldzību, tieksmi radīt un tieksmi nogalināt, iesēju prātu un apro�be�otību, maigumu un agresivitāti.

Kādēj jūs to darījāt? � es sarūgtināts prasu. � Vai tad nepie�tiktu tikai ar Mīlestību, Gudrību un Maigumu?

Nevarēju, � vecis atbild, lēni grauzdams maizes garoziņu. � Tas bija vajadzīgs līdzsvaram. Jo ir nakts. Jo ir diena.

Sējējs piecejas un iet prom.

Paldies, � viņ� saka un svārka stūrī noslauka muti. � Man jāiet. Man vēl ir daudz darba.

Vai tad jūs neesat visu jau iesējis?

Paskaties, � viņ� saka. � Dārzs slīgst tumsā. Man jāiet un jā�iesēj jauna diena.

Tumsa sabiezē. Un es vēl joprojām nespēju saprast: esmu aiz�midzis? esmu miris? esmu nomodā? Vai es to visu tikai sapņoju vai redzu un dzirdu īstenībā?

Durvis aizvēru�ās. Dārzā esmu palicis viens. Kas raudās pēc manis, ja es vairs neatgriezī�os, ja es te apgul�os zem kāda koka vai krūma? Ja es pārvērtī�os koka saknē, putna spārnā vai jāņ�tārpiņa gaismā. Un kas priecāsies, ja atgriezī�os? Un kādēļ es, ja tā labi padomā, līdz �im brīdim neesmu vēl nevienu cilvēku darī�jis laimīgu? Kādēj es to neesmu spējis? Un vēl dīvaināk tas �ķiet tie�i tādēj, ka nekad nevienam neesmu darījis arī ļaunu. Varētu jau ātri piemērot �ādu atbildi: �Tādēļ, ka neviens nav darījis lai�mīgu mani.� Bet atbilde neapmierina. Tā nevar dzīvot � dots pret dotu. Es tā arī nekad neesmu rīkojies. Man vienkār�i nav paveicies. Ir daudz da�ādu veidu, lai cilvēks varētu justies lai�mīgs. Ta�u es esmu pratis izmantot tikai vienu iespēju � darbu. Vienīgi pats esmu darījis sevi laimīgu � strādājot. Bet kādēļ mīlestību nekad neesmu pratis paņemt? Un Lita jau ir prom. No�skumusi un apvainota. Un Baiba Līce laimīga platā gultā ar mazu bērniņu pie krūts. Un pa�reiz kāds cits vīrietis stāv par viņu no�modā. Kādēļ man �is dzīves piepildījums ir pagājis secen? Man nemaz nav jāprasa � kādēļ? Es to skaidri zinu. Bet ja nu Rakst�nieka darba vērtība ir tikai ilūzija? Ja nu tā ir iedoma? Varbūt nesalīdzināmi vērtīgāks ir atslēdznieka amats? Varbūt daudz labāk

ir stādīt kokus, laistīt puķes un izlabot ūdenskrānu nekā rakstīt vārdus, kuru iedarbība tev principā paliks nezināma. Un visdraus�mīgākais � varbūt �ie vārdi neviena cilvēka dvēselei pat nepie- skarsies � Un tavs darbs būs bijis veltīgs. Un tad jau jāteic, ka laimīga ģimenes dzīve, glu�i citāds darbs, kam ir daudz konkrē�tāki rezultāti, regulāra alga, sieviete gultā ar mazu bērnu pie krūtīm ir tie�i tās vērtības, kādas nepiecie�amas jebkuram cilvē�kam. Jebkuram cilvēkam bez visa tā ārkārtīgi grūti dzīvot. Gan�drīz neiespējami.

Kur� teiks pareizo atbildi? Un kur� apliecinās, ka �ī atbilde ir pareiza?

Un tad nāk vēl viens. Es biju tā aizdomājies, ka nemaz nedzir�dēju, ka Gans atgriezies, apsēdies uz pelēkā laukakmens un pū� savā taurē. Viņ� atkal kādu aicina uz dzīrēm. Un tas nāk. Tas ir vecs vīrietis, tomēr par Sējēju jaunāks, un viņ� nāk, mazliet pie�klibodams, un izskatās nopietns un atbildīgs, un labajā rokā cie�i satvēris lāpstu.

Un arī jūs, � es viņam klusi saku.

Arī tu, � viņ�, mazliet noskumis, uz mani paskatās. � Es ne. Es vienmēr palieku pēdējais.

Jūs esat dārznieks?

Es esmu kapracis, � vecais atbild, un viņa tum�ajās acīs uz brīdi pavīd pat zināma lepnuma dzirksts. � Ir pieņemts domāt, ka vissenākā cilvēku profesija esot tā, ar ko tik labprāt vēl tagad nodarbojas da�as sievietes. Bet tas nav tiesa. Vissenākā ir kap�ra�a profesija. Tā radās jau pirms Mednieka un Uguns Iededzinā�tāja amatiem.

Tātad es esmu miris?

Nē, � vecais vīrs pasmaida. � Tu vēl esi dzīvs. Bet man darbs pagadījās blakām. Kad es to beidzu, izdzirdu Gana tauri � Ko jūs te darāt? Kādus svētkus jūs svinat?

Nekādus. Es sēdu un domāju. Un nav neviena, kam prasīt pa�domu.

Tu domā par nāvi?

Nē. Es visu laiku domāju par dzīvi.

Savu?

Galvenokārt par savu, ta�u domāju arī par to cilvēku dzīvēm, kuri biju�i saistībā ar mani.

Un slikti?

Neteiksim, ka glu�i slikti, bet kaut kas tomēr nav īsti kārtībā.

Tu zini īsto kārtību?

Nē.

Tu zini, kā visam vajadzētu būt?

Tikai apmēram.

Nedomā, � vecais noteikti saka, pasniedzas pēc ūdens krūzes un iedzer da�us malkus. � Tas nav izdomājams. Katrs cilvēks dzīvi uztver citādāk, grib to pārveidot pēc sava prāta, bet rezul�tāts vienmēr ir viens un tas pats. Mani aicina strādāt.

Vai tad dzīve nav pārveidota, vai tā nemainās?

Mainās, � vecais vīrs piekrīto�i māj. � Es runāju par cilvēku. Katra atsevi�ķa cilvēka dzīve vienmēr beidzas ar mani, un �ai ziņā nemainās nekas.

Tātad nekam nav pārāk liela nozīme cilvēka dzīvē, izņemot tikai viņa darbu. Vai tā, vecais? Apstiprini! Apliecini!

Svarīgs un nozīmīgs ir viss, kam es netieku klāt. Es varu ap�rakt cilvēku, bet nespēju bedrē iemest viņa roku, prāta vai gribas rezultātus. Tie paliek citiem.

Jurns ir daudz darba? � es viņam pieklājīgi jautāju.

Arvien vairāk un vairāk, � viņ� man sarūgtināts atbild. � Jo arvien vairāk un vairāk parādās tādi cilvēki, kuri patiesībā neko nedara. Viņi gan raiti kustas, it kā strādā, it kā gudri runā, satie�kas ar pretējo dzimumu, bet tas viss ir vairāk izskatam, savam prieciņam; tas viss ir tikai pa virsu, daudz par vieglu; �ādai cil�vēka dzīvei nav nekāda lielā vērtē. Viņi jau var daudzus apmānīt un ap�ilbināt, ta�u es redzu, cik viņi nabagi nonāk pie manas �ķipeles.

Vai nezināt, kad jums būs jānāk pie manis? � es mazliet trī�co�ā balsī vaicāju.

Nezinu, � vecais viltīgi smīn un pieceļas. � To neviens nekad arī neuzzina.

Jūs jau nu gan man varējāt pateikt, � es gandrīz vai lūdzos.

Kam tev to zināt?

Tad es varētu apjēgt, vai man jāpasteidzas vai arī varu strādāt lēnāk.

Labāk jau pasteidzies, � vecais nopietni saka un iet prom. � Dzīvo ātri un gai�i! Tā vienmēr ir prātīgāk. Cilvēki, glu�i kā dievi, ir ļoti vērīgi, un viņi nekad neaizmirst mūsu labos darbus.

Un tomēr � Es kļūtu daudz mierīgāks.

Tevi, Rakstniek, moka neziņa?

Es gribētu zināt, vai mans darbs nav veltīgs.

Nomierinies, � vecais man atbild. � Tavā krūzē ir dzidrs ūdens.

Un tad es atceros, ka neviens no mums diem�ēl nestāv uz klints. Mēs visi dzīvojam uz plūsto�ām smiltīm. Un nevienam nav lemts atgriezties. Mēs varam iet tikai uz priek�u. Līdz kādas jūras krastam, līdz debess malai, līdz asfaltētai ielai, līdz turienei, kur smiltis izbeidzas. Un tomēr nevainosim mūsu skarbo ceļu. Ja būs vajadzīgs, vainosim gājēju. Ceļ� tikai norāda virzienu, bet mēr�ķus ta�u izvēlamies pa�i. Ceļ� tikai aicina, bet �iet vai neiet� izvēlas pats gājējs. Ceļ� nekad nevirzās taisni. Ceļ� vienmēr ved aug�up vai lejup. Un gājējam pieder izvēles brīvība: iet vai ap�stāties, kāpt vai krist. Es esmu tāds, kāds esmu. Es varu patikt vai nepatikt, bet cits jau vairs nekļū�u. Es esmu pats. Un varbūt drīz arī mans ceļ� būs galā. Varbūt tas izbeigsies kāda kalna vir�sotnē, kur stāvēs mazs koka namiņ�, un �ī namiņa priek�ā ziedēs akmeņi un mirdzēs zvaigznes, un es kļū�u par kalnu pāreju uz�raugu, par virpuļviesuļu un lavīnu brīdinātāju, par nelaimē iekļu�vu�o glābēju, un tad mani draugi būs augstās kalnu virsotnes, sniegputeņi, vēji un putni, un kalnu kazas, un cerības; varbūt tur pie manis beidzot atnāks ilgu un sapņu meitene, atnāks cilvēks, kur� no manis nekad negaidīs to, ko nespēju dot. Cilvēks, kur� mani beidzot pieņems tie�i tādu, kāds es arī īstenībā esmu, � ar sava darba apmātību, ar vienaldzību pret slavu, mantu, vieglu dzīvi un augstiem amatiem, ar nicinājumu pret negodīgumu, lie�kulību un neuzticību.

Es dzirdu soļus. Gans atkal taurē. Bet soļi ir smagi un skaļi. Tādiem soļiem Sieviete nenāk. Tā nāk nelaime vai sods. Un atkal paveras krūmi, un atkal gar Dārza malu man nadzīgs tuvojas kāds barga izskata vīrelis, un viņam rokā ir bieza dokumentu mape.

Lūdzu, � es saku. � Apsēdieties!

Nav laika, � viņ� ātri atbild. � Man ļoti jāsteidzas.

Tomēr, � es turpinu. � Varbūt kaut ko ieēdīsiet? Redziet, uz galda ir ūdens, maize un ābols.

Esmu dienesta darī�anās, � pienāku�ais bargi sarauc platu pieri.

��� Un jūsu priek�likums izskatās pēc kukuļo�anas.

Patie�ām? � esmu izbrīnījies. � Jūs esat ieradies tie�i pie manis?

Jā.

Dienesta darī�anās?

Beidziet �o pratinā�anu, � nadzīgais vīrelis neapmierināts saka.

��� Man tūlīt būs jāsāk pratināt jūs.

Vai atļauts zināt�

Protams. Es esmu Parādu piedzinējs.

A .. . Bet man �ķiet, ka es . . .

Muļķības! Arī jūs! Nav vēl sastapts neviens cilvēks, kas nebūtu parādā.

Kam?

Parasti visiem. Bet gadās, ka tikai vienam atsevi�ķam cilvēkam.

Ko viņi ir parādā?

O, daudz ko! Atklāti sakot, naudas parādnieku manā sarakstā ir vismazāk. Pēc tā var secināt, ka iestājusies vispārīgas uzticē��anās krīze. Toties mīlestības parādnieku ir visvairāk. Varbūt ari tas izriet no �is pa�as neuzticē�anās. Tad man vēl ir loti daudz tādu, kas ir parādā atbildību, godīgumu, līdzjūtību, saprastgribē- �anu un daudz ko vēl nepaveiktu.

Saraksts ir pla�s, � es klusi, mazliet apmulsis, saku.

Tas ir tikai pats sākums, � viņ� pavicina kādu papīru. � Laika trūkuma dēļ es ne pusi nespētu nolasīt.

Un ko tad es? � bijīgi pajautāju.

To es nedrīkstu teikt, � viņ� man skarbi atbild. � To vajag katram pa�am atcerēties.

Bet ja nu neatceras? Ja kāds negrib atcerēties?

Tad ir slikti, � viņ� man skaidro. � Labāk jau tomēr atcerē�ties un visus parādus nokārtot.

Vai ir konkrēts termiņ�? � es ar cerībām painteresējos.

Protams. Un visiem �is termiņ� ir pilnīgi vienāds. Parādi kat�ram nokārtojami viņa dzīves laikā. Tātad termiņ� � ikviena cil�vēka dzīves beigas.

Tas jau ir labāk, � es atviegloti murminu.

Tagad es vēl neko neprasī�u, � bargais ierēdnis saka un iet prom. � Es jums vēl dodu iespēju atcerēties. Tā ka mēģiniet �o iespēju nepalaist garām. Esmu jūs brīdinājis. Tagad viss atkarīgs tikai no jūsu gribas un vēlē�anās.

Bet ja nu patie�ām es �

Es jau jums teicu � tā nevar būt. Mēs visi viens otram esam parādā. Tātad pacentieties vien atcerēties un kaut ko tomēr atdot.

Bet ja nu man tas neizdosies?

Tad jūs, Rakstniek, piemeklēs visbriesmīgākais sods, kāds ra�do�u cilvēku var piemeklēt! Jūs tiksiet aizmirsts.

Tā vien �ķiet, ka beidzot Diegs ir pārtrūcis. Vai arī Nagla nolū�zusi. Bet to jau varēja sagaidīt. Sods atnācis. Un nekur tu nevari aizbēgt. Viss nāk tev līdzi. Gan bērnības smar�ojo�ās pļavas, gan kāds bumbas sprādziens. Un Skaidrīte un Jāzeps, mani rotaļbiedri, plakani kā plāceņi, un cik dīvaini izskatās bērns bez galvas un rokām, un cik griezīgi ausīs skan viņu vecāku izmisu�ie klie�dzieni! Un nelaimīgais krievu karagūsteknis; es viņa izgatavoto pūķi glabāju ilgi, man �ķiet, ka to visbeidzot Baiba kādā dzīvo- jamtelpu tīrī�anas reizē izmetusi laukā, un es vēl to gūstekni atce�ros mūsu mājas priek�ā beigtu un nosalu�u un atceros viņa slep�kavu un Violetu Rāvīti, astoņpadsmit gadus vecu meiteni ar skaistu augumu; un es atceros tēva noskumu�o seju, un tā es vēl līdz �ai dienai neesmu uzzinājis, kas ar tēvu noticis, kādā draus�mīgā nāvē viņ� ir miris, bet varbūt tas ir labi, jo manā atmiņā tu joprojām saglabājies jauns un vesels, godīgs un nesakropļots; un jāatceras mātes sasprindzinātais darbs, viņas nebeidzamās rū�pes par mani, viņas nepārtrauktie atgādinājumi: �Tev jābūt, tev jābūt, tev jābūt!� Un tad nāca viņas nāve. Zini, tēv, viņai pēc tevis neviena cita nebija. Tik tie�ām. Un tādēļ es līdz �ai dienai tik augstu vērtēju sievietes uzticību un tik ļoti nicinu vājās un izlaidīgās. Mums vācu laikā un pēckara gados klājās neiedomā�jami grūti, gandrīz pastāvīgi dzīvojām no rokas mutē, bet mēs izturējām. Mātei bija viens draugs, skolotājs no tās pa�as skolas, bet māte viņu atraidīja, un es nezinu, vai viņa to darīja tevis dēļ, sevis vai manis dēļ; viņa to skolotāju atraidīja, un mēs visu laiku dzīvojām vieni. Māte nomira ātri, viegli un negaidīti. Viņa sa�slima ar gripu, bija stipri paaugstināta temperatūra, un viņai ne�izturēja sirds. Tagad māte jau daudzus gadus guļ Lā�upes kapos. Ko es viņai esmu palicis parādā? Nezinu. Kas? Varbūt traģiskā neiespējamība viņai pateikties par to, ka viņa mani radījusi un sargājusi. Patie�ām. Ir tādi parādi, kurus mēs nespēsim atmaksāt. Tā arī dzīvosim un nomirsim kā mū�īgie parādnieki.. . Un vēl līdzi man nāks pirmais skūpsts un pirmo reizi izjustā vientulība, sāpes un bailes, un pēc smaga darba pirmās sviedru lāses, un pirmā alga, un pirmā sieviete, un pirmā uzrakstītā rinda, pirmais stāsts; un tad Baiba nāks, brīni�ķīgā sieviete un talantīgā aktrise, kā sāpīgs prieks, un es viņu varē�u, bet negribē�u paturēt. Nav tiesa! Es tikai nevēlējos tādā ceļā, kādā to gribēja viņa. Bet lai jau paliek. Es vairs negribu mocīties veltīgos minējumos: vai esmu rīkojies pareizi vai glu�i nepareizi? Tik un tā neko vairs labot nevar. Es laikam arī Baibai esmu palicis parādā. Varbūt da�us maigus vārdus, varbūt tomēr mazliet aktīvāku sadzīviskās dzīves veidu, varbūt arī skano�u un �auksto�u naudu. Un vismaz vienu sitienu tai garajā rītā, kad viņa atnāca un aizgāja. Un tad �ī ne�prātīgā uzdzīve. Un tad ar vieglu roku sameistarotās lugas, kino- scenāriji un da�as grāmateles. Bez dziļākām pārdomām, bez no�pietnām problēmām. To visu es pats sev esmu palicis parādā. �o velti iz�ķiesto laiku. Mēs ar Eduardu Vēli reizēm pat sacentā�mies. Kur� vairāk, kur� ātrāk! Kā kurpnieki � kur� sliktāk piesi�tīs pazoles. Un ko es izdarīju �odien? Kādēļ tik slikti izturējos pret Andri Lielzārdu, pret Valdi Tālu, pret Inesi? Viņi ta�u man vēlēja tikai labu. Bet es citādi nevarēju. Pie velna! Atkal �ī tais�no�anās! Pie septiņiem velniem! Man trakoti sāp galva. Es ta�u visu nakti nemaz neesmu gulējis. Un ko tad esmu tādu izdomā�jis? Neko. Tikai to pa�u, ko jau zināju agrāk. Tie pa�i slēdzieni, tās pa�as atziņas. Es jau vairs nespēju mainīties. Brīni�ķīgais, vienreizīgais un tikai man piedero�ais laiks ir palaists garām. Pa�laists vējos neizmantots. Es jūtos tuk�s. Esmu nelietderīgi iztērēts.

Manai turpmākai esamībai diez vai būs kāda palieko�a nozīme. Un tad vēl Lita Zariņa. Viņa brauca pie manis varbūt ar savu vienīgo un patieso mīlestību, bet es viņu gļēvi atstūmu, cietsir�dīgi padzinu. Kādēļ es Litai darīju sāpes? Par ko gan? Tikai tādēļ, ka viņa gribēja būt laimīga? Pietiek! Dzīve nodzīvota. �etrdesmit pieci gadi. Negribu mocīties nākamos �etrdesmit piecus. Esmu viens. Un savus parādus nevaru nokārtot. Visi termiņi nokavēti. Bet kreditori uzglūn. Viņi uz visiem stūriem noliku�i savus pos�teņus. Es tomēr ie�u: mani gaida tāls un nezināms ceļ�.

Atmoda tuvojās lēnām un smagi. Regnārs jutās kā sasists. Ne��ēlīgi sāpēja galva. Viņ� gausi piecēlās, kā negribēdams saģērbās; kādu laiku vēl nervozi un kaut ko saspringti pārdomājot, staigāja no viena istabas kakta uz otru, tad negaidīti strauji un apņēmīgi atrāva durvis. Rīts bija uzausis miglains un ļoti auksts. Visapkārt valdīja klusums, un vēj� dro�i vien bija nolīdis tuvējā me�ā. Vai aizķēries aiz mājas pak�a.

Suns, kas vakar bija atnācis ar patiesu draudzību, atkal nostā�jās blakus un, manāmi satraukts, o�ņāja gaisu.

�Tā es arī nezinu, kā tevi sauc.� Regnārs skumji mēģināja atce�rēties vakardienas notikumus. �Un nez vai tagad ir vērts tev dot jaunu vārdu.�

Regnārs vairākas reizes dziļi ieelpoja auksto rīta gaisu un maz�liet nomierinājās. Tad viņ� izdzirda motora dūkoņu, kas tuvojās, asi pagrieza galvu skaļā trok�ņa virzienā un ieraudzīja, ka pa lielceļu drausmīgā ātrumā joņo spilgti sarkana automa�īna. Tas bija super�igulis, un pie stūres, cik varēja samanīt, sēdēja pus�mū�a vīrietis. Viņ�, nedabiski sastindzis, raudzījās ceļa tālumā, un vīrie�a sejā cie�a apņem�anās mijās ar izmisumu.

�Tam cilvēkam kaut kas atgadījies,� Regnārs nodomāja un lēnām nokāpa no lieveņa. �Arī viņ� steidzas.�

Regnārs, sāpo�as nospiestības pārņemts, piegāja pie savas auto�ma�īnas, gurdeni atvēra durvis un pārsteigumā sastinga. Uz priek��ējā sēdekļa, vēl no nakts aukstuma sarāvusies, snauda Lita Za�riņa, kā kaķēns saritinājusies kamolā.

�Tātad viņa nav gājusi prom. Nav aizbraukusi. Lita! Visu va�karu un nakti pavadīja pie manas mājas durvīm, tā arī neuzdro��inādamās pieklauvēt. ..�

Viņ� uzmanīgi apsēdās Litai blakus, ar roku tikko jau�ami pie�skārās viņas matiem un pierei, un vīrieti pārņēma ilgi neizjusts �ēlums un maigums.

Sieviete lēni atvēra acis, paskatījās apkārt, no aukstuma nosku�rinājās, tad piecēlās sēdus un pasmaidīja.

���� Labrīt, � viņa klusi teica un pielieca galvu, kā ieklausīda�mās, kāda nu būs atbilde.

���� Labrīt, � Regnārs tikpat klusi atteica un nenovērsa skatu no viņas sejas. Tagad Lita līdzinājās skaistam, nevainīgam bēr�nam; viņa �ķita pavisam neaizsargāta.

���� Es tev vakar aizmirsu atdot dzīvokļa atslēgas, � Lita maz�liet drebo�ā balsi iesāka, pēc tam neveikli atvēra somu un ilgi, gandrīz vai nebeidzami pa to rakņājās. Kaut kur somas dziļumā beigu beigās viņa atslēgas atrada un, mirkli pasvārstījusi rokā, it kā visas kopā savākdama, sniedza tās Regnāram. Bet viņ� pat nepakustējās.

Regnārs joprojām cie�i skatījās jaunās sievietes acīs, it kā cenz�damies tajās iegrimt pēc iespējas dziļāk, it kā vērdamies lielā, līdz �im vēl neieraudzītā brīnumā.

Sieviete novērsās, salika rokas klēpī, atmeta galvu pret sēdekļa atzveltni, ilgi lūkojās kādā nenoteiktā telpas punktā kā atcerē�damās, vēl da�us brī�us klusēja, tad, skumji pasmaidījusi, atkal pagriezās pret blakām sēdo�o vīrieti.

���� Regnār! � viņa teica. � Tavā darbistabā uz palodzes uzplau�cis kaktuss. Tas uzziedot tikai vienreiz simt gados �

���� Vai uzziedē�ana vēstī ko labu?

���� Jā, � viņa atbildēja.

Sākumā Regnāra smaidā bija izbrīns. Tad vīrie�a seja izlīdzi�nājās, pamazām izzuda gandrīz visas smaido�ās grumbiņas, bet acis sastinga nopietnībā: Regnārs atcerējās, ka pa lielceļu draus�mīgā ātrumā drā�as spilgti sarkanā automa�īna, � un viņ� uzlika roku uz Litas pleca, viegli pieskārās, kā atbalstam nenoticēdams. Jo spilgti sarkanā punkta skrējiens viņa acu priek�ā vēl nebija beidzies.