�������� Mēs tevi tūlīt sadedzināsim,� teica vīrietis ar netīru, mazliet sa�ķiebtu bereti galvā un noteiktām roku kustī�bām meiteni piesēja pie melna staba. Viņam palīdzēja vēl divi ne visai laipna izskata viri. Stabs atradās uz dēļu paaugstinājuma, un tam visapkārt bija sakrauta liela malkas kaudze.

Meitene stāvēja, ietērpta sadriskātā, baltā kleitā, un ar diezgan ticamām �ausmām lielajās acīs skatījās, kā virvju auklas tiek apmestas arī ap viņas kailajām kājām un kaklu.

Turpat viņai blakus ar dego�u lāpu rokā kā dzīvs un nicināms ļaunums drūmi glūnēja Bende, tērpies spilgti sarkanā triko tērpā.

�������� Atsakies, �anna!� No ļau�u pūļa, kas drūzmējās , meitenes priek�ā, iznāca kāds drukns vīrs mācītāja talārā, rokā turēdams garu pergamenta rulli.� Atsakies, un tu būsi glābta!

Meitene da�us mirkļus saspringta domāja.

��� No kā man jāatsakās, kungs?

�������� Atsakies no sevis!� resnais mācītājs bargā balsī sacīja.� Atsakies no savām domām! Atsakies no gribas!

��� Vai tad tas ir iespējams?

��� Atsakies no vēlē�anās palīdzēt mūsu ienaidniekiem!

�������� Mani ienaidnieki ir sve�zemnieki, kā gribu jūs tik centigi izpildāt, kungs.

Mācītāja tuklo ģīmi izķēmoja naids. Viņ� panāca vēl da�us soļus tuvāk.

������� Tu mirsi drausmīgā nāvē, Zanna! Tu tūlīt kliegsi vislielākajās mokās, kādas vien uz �īs grēcīgās zemes ir iedomājamas!� Viņa rokas un balss dusmās drebēja.

��� Es esmu gatava,� meitene ar cieņu atbildēja.

��� Padomā par savu dvēseli! Glāb to!

�Es esmu izglābusi savu tautu, kungs, tā ka man par savu dvēseli nav vairs jābaidās.

Kādu laiku telpā valdīja klusums, tad to atkal baismi pār�ķēla resnā mācītāja skaļā balss:

��� Tad mirsti, Zanna! Mirsti!

Mācītājs atkāpās, aiz kaut kā aizķērās, gandrīz vai akrita, tad, izslējies taisni, enerģiski ar roku pamāja endem.

��� Dari savu darbu!

Bende vispirms svinīgi, ar uzticētā uzdevuma svarl- uma apziņu drūmajā sejā pagriezās pret noskrandu�o katltāju pūli, pret mācītāju un citiem augstmaņiem, kuri tāvēja turpat netālu no e�afota, tad piegāja tuvāk īeitenei, ieskatījās viņas �ausmu un asaru pilnajās acis, ēc tam apmierināts noliecās un ar lāpu aizkūra sārtu.

����� Piedod, dievs!� Zanna pēk�ņi iekliedzās un izmisusi īēģināja atbrīvoties no cie�ajām saitēm.� Piedod, māte! iedod, mana zeme! Es no jums aizeju jauna un vesela, et neko neno�ēlojot! Ne-no-�ē-lo-jot! Mani kungi un esne�i! Labāk no�ēlojiet pa�i sevi! Dzirdat? No�ēlojiet avu gļēvumu! Vēlē�anos kalpot saviem niknākajiem jnaidniekiem! No�ēlojiet savu iedomu būt uz �is zemes udrākiem un varenākiem par mūsu tautu! Ne es, bet jūs ēlāk tiksiet nolādēti! Jūs, sīkie un nicināmie, tiksiet izmirsti! Dievs, kur tu esi?!

Telpā atkal uz ilgāku laiku iestājās ass, nospiedo�s lusums.

����� Labi!� re�isors iesaucās un apmierināts vairākas eizes sasita plaukstas.� Cauri ir! Paldies, un visi var būt rīvi!

Tas pats vīrs ar netīro bereti galvā veikli atraisīja apjās kaņepāju virves, un aktrise atviegloti uzelpoja.

��� Nobijies?� cilvēks beretē smaidīdams pajautāja.

Aktrise piekrīto�i pamāja* un pamazām atguvās. Viņa

:ni izstaipīja rokas, paraudzījās uz klāteso�ajiem, nolēca o sārta un nesteidzīgi gāja prom. Viņas augums bija alts un trausls kā pirmais ledus.

����� Lāsma!� re�isors uzsauca, un aktrise apstājās.� No- uri?

��� Jā. Turklāt vēl sāp rokas.

��� Jāzeps, kā parasti, būs pārcenties.

��� Viņ� jau citādi neprot.

����� Tādēļ ka Jāzeps vienmēr strādā pa īstam. Saki aldies, ka vēl sārtam nepielaida uguni!

����� Labi, re�isor,� Lāsma patie�ām nogurusi teica un pa- catījās uz paviljona izeju, kuras virzienā trok�ņaini evās visi pārējie aktieri un masu skata dalībnieki.� Es ju.

��� Pagaidi!�Re�isors satvēra aktrises roka.� �eit ir atnāku�i da�i mūsu �efibas skolas vienpadsmitās klases audzēkņi. No specializētās kinoklases, un rīt viņiem izlaiduma vakars. Lūdzu, parunā ar viņiem. Viņi it kā atnāku�i mums pateikt paldies un atvadīties.

��� Es gribētu pārģērbties,� Lāsma sacīja, skumji paska�tīdamās uz savu skrandaino, �ur tur rupjiem ielāpiem izraibināto no maisa drēbes darināto tērpu.

��� Nekas!� re�isors atmeta ar roku.� Būs labi! Pēc sarunas pārģērbies un nāc uz kafūzi. Kā nekā filma tomēr ir pabeigta!

��� Kāda es �odien biju?

��� Lieliska!� Re�isors pasmaidīja un Lāsmu viegli no�skūpstīja uz vaiga.� Kā vienmēr lieliska. Paldies tev!

Pēc da�iem brī�iem pie viņiem pienāca trīs zēni un divas meitenes. Visi bija jauni, izskatīgi, moderni ģērbu��ies un izturējās nepiespiesti.

��� Iepazīstieties!� re�isors pavērsās pret jaunie�iem. � Kā jūs redzat, tā ir mūsu teātra un kino �obrīd spilgtākā un savdabīgākā jaunākās paaudzes aktrise.

� Nu jau vairs ne jaunākās,� Lāsma sacīja un seju savilka tikko jau�amā, vienīgi viņai raksturīgā skumjā smaidā.

��� Bet mani sauc Niks Kristons,� sacīja gara auguma, atlētiska izskata puisis. Viņam bija īsi apgriezti, gai�i mati un labsirdīgas acis.� Bet �ī te ir Vanda.� Puisis parādīja uz īpatnēju tum�mati, kura savu slaido, labi trenēto augumu bija iespīlējusi cie�i piegulo�ās, melnās �Bechear� firmas velveta biksēs un spilgti sarkanā, dziļi dekoltētā blūzē.� Iespējams, ka arī kādreiz kļūs aktrise, vismaz viņa tā ļoti cer. Sī ir Inga,� puisis draiski, mazliet ironiski turpināja,� mūsu klases skaistākā un, kā par brīnumu, arī gudrākā meitene, bet �is ir Tedis. Lāga zēns, spēka viņam kā zvēram, prāta arī pietiek, dzied un spēlē ģitāru, ienīst kino, nesmēķē, nedzer un nemīl meitenes. Ļoti mūsdienīgs jaunietis. Bet �o jauno cilvēku, kas stāv te man pa labi, sauc par Eduardu Bērziņu. Kā jūs zināt, latvie�iem ir ļoti daudz izcilu Bērziņu, pat vairākas vēsturiskas personas, ta�u, lai vismaz kaut kā at�ķirtos no citiem Bērziņiem, mūsu Eidis sadomājis savu uzvārdu un cilti nevis slavā celt, bet gan traki noniecināt. Viņ� vēlas kļūt par klaidoni.

���� Tikai uz zināmu laiku,� Eduards piebilda.� Mums jau pateica, ka Konservatorijas Teātra fakultātē nākamā uzņem�ana notik�ot ne ātrāk kā pēc �etriem gadiem.

Lāsma pasmaidīja, vērīgi paskatījās uz Eduardu Bērziņu, kas acīmredzot savai ārienei veltīja vai nu pārāk lielu, vai arī pārāk mazu uzmanību, jo bija ģērbies pasvītroti nevērīgi � kājās salāpīti, nobrāzti d�insi ar lielu firmas reklāmas uzrakstu��American s<y7e. Jeans and Jackets. YORK Brooklin�. Muskuļotā ķermeņa aug�daļa bija pa�slēpta aiz mazliet saburzīta, melna krekla, kājās kedas. Kalsna, vīri�ķīga seja. Acu skatienā pievilcīgs skarbums.

Viņā kaut kas ir, aktrise nodomāja un pievērsās Nikam Kristonam, kas, tā vien �ķita, bija visas viņu klases vai tikai �īs grupas neap�aubāms līderis.

��� Un par ko jūs pats vēlaties kļūt?

Niks brīdi padomāja un it kā pat nedaudz apmulsa.

��� Par kinore�isoru,� viņ� klusi atbildēja.

��� To viņ� nopietni,� Vanda piebilda.

���� Niks Kristons,� Lāsma �os vārdus izrunāja lēni, uzsverot katru zilbi, un tas viņai iznāca skaisti.� Vai mūsu kinostudijas operators Kārlis Kristons nav jūsu radinieks?

���� Viņ� ir mans tēvs,� Niks atbildēja.� Tad, kad es kļū�u re�isors, mēs kopīgi taisīsim kolosālākās superfil- mas.

���� Lai jums veicas,� Lāsma pamāja ar galvu.� Mums pietrūkst pat vienkār�i labu filmu.

����� Kā jūs domājat,� Vanda Rubinska pajautāja,� vai �ī filma, kuru jūs nupat pabeidzāt, būs laba?

Aktrise domīgi paraustīja plecus.

��� To es jums nevaru pateikt, ta�u �ķiet, ka slikta nebūs.

��� Jums tajā patika spēlēt?

���� Tāds nu ir mans darbs. Neviens neprasa � patīk vai nepatīk. Ir jāstrādā.

���� Kā jūs domājat � vai �odienas skatītājiem, it se�vi�ķi jaunie�iem, ir vajadzīgas filmas par tik seniem notikumiem?

���� Jā, priek� kam mums tāda Zanna d'Arka?� Arī Tedis bija izbrīnījies.� Ko tā mums var dot? Es saprastu, ja vēl darbība notiktu Latvijā. . . Mūsu pa�u zemītē.

Aktrise ilgu laiku klusēja. Viņa vispirms paraudzījās pa labi un da�us brī�us pavēroja, kā elektriķu brigāde izslēdz un pamazām sāk novākt jaudīgos �Jupiter� tipa

starme�us, tad skatienu pavērsa pret iepretim sēdo�ajiem jaunie�iem.

��� Kāda nozīme laikam?� aktrise domīga ierunājās. � Vietai un valstij, manuprāt, tāpat nav īpa�as nozīmes. Cilvēki dzimst, mīl un nomirst visur vienādi. Cie�, alkst laimes, cīnās. . . Vai tad �odien spēja uzupurēties, ziedot dzīvību savas tautas, savas pārliecības, galu galā arī savas personiskās cieņas un goda dēj. . . �odien to vairs nevajag? Un kā ir ar uzdrīkstē�anos aizraut sev līdzi cilvēkus? Aicināt tos uz kādu gai�u un cildenu mērķi? Kā ir ar drosmi? Ar godīgumu?

��� Es nezinu, kā ir ar godīgumu,� Niks teica,� ta�u ceru, ka nevienam no mums tomēr nenāksies ziedot savas dzīvības ne tautas, ne kādu citu cildenu mērķu labā. Drosmi un savu pārliecību mēs varam pierādīt arī citādi.

��� Protams,� aktrise piekrita.� Pierādiet! Ta�u varo�nīgi piemēri no mūsu laikmeta vēstures. . . Tie jūs neaiz�rauj? Jūs neaizkustina cilvēciskas traģēdijas?

��� Aizkustina,� Tedis atbildēja.� Ta�u cildena nāve vai dziļi cilvēciskas traģēdijas nav ikdieni�ķas parādības. Mēs vienpadsmit gadus esam audzināti ar varonīgiem * piemēriem no mūsu laikmeta vēstures, ta�u neviens no mums, ne mūsu klasē, ne visā skolā, un domājams, ka vispār neviens no mūsdienu jaunie�iem, nevēlas dzīvot un mocīties kā Nikolajs Ostrovskis, nevēlas mirt ne kā Zoja Kosmodemjanska, Zenta Ozola vai Zanna d'Arka. Mēs visi gribam dzīvot normāli. Mēs gribam priecāties. Mēs gribam mīlēt. Redzat, cienījamā māksliniece. Es jau to vairākas reizes esmu teicis arī mūsu literatūras skolotā�jai. Visi �ie pozitīvie varoņi, visi �ie cēlie upuri, ziedo�a�nās ideju un lielu mērķu labā. . . Tas viss ir tik bezgala tāls no mūsu parastās ikdienas, no mūsu �odienas vajadzī�bām, no reālās īstenības. . . Tādēļ es arī nemīlu kino, mani neaizrauj māksla. Jo es tur neredzu pats sevi. Protams, pārnestā nozīmē. Es tur nesaskatu savu paaudzi. Es pat savus vecākus tur neredzu. Tie�i tādus, kādi viņi man ir. Ar visiem plusiem un mīnusiem. Kā jūs jau dro�i vien sapratāt, mani draugi ir mazliet ķerti uz kino. Niks taisās par re�isoru, Eidis par aktieri, Vanda arī par aktrisi, bet Inga ir gatava jebkurā kinoteātrī strādāt kaut vai par kasieri, lai tikai būtu tam ķinītim tuvāk. Bet es ne. Vismaz līdz tam laikam ne, kamēr kāds re�isors uztaisīs filmu tie�i par tādu puisi kā es. Vai par mūsu klasi. Vai kāds

rakstnieks uzrakstīs grāmatu, kur mēs visi sevi varētu atpazīt.

��� Vai tad tādu filmu nav?!�Vanda gandrīz vai sa�u�tusi iesaucās.� Vajag skatīties!

��� Liecies mierā!� Inga viņu pārtrauca.� Lai Tedis turpina! Tas ir viņa dvēseles kliedziens.

��� Tā ir viņa muļķība,� Vanda iedzēla.

��� Tūlīt es beig�u,� Tedis mierino�i pamāja ar roku.� Es gribēju teikt, kamēr, piemēram, kāds glezno�tājs neuzgleznos mani tie�i tādu, kāds es esmu,� lūk, �ajās vienkār�ajās drēbēs, ar neziņu acīs un apziņā � man jūsu māksla nebūs vajadzīga. Skola ir pabeigta, tūlīt sāksies lielā dzīve, bet es vēl joprojām nezinu, ko es �ai dzīvē darī�u, par ko vēlos kļūt, kas man būtu jāsasniedz? Un vai vispār kaut kas ir jāsasniedz? Visa lielā literatūra ar tās ko�ajiem varoņiem man vēl nav devusi ne mazāko noteiktību vai ticību, nav atbildējusi ne uz vienu jautā�jumu, kas mani interesē.

��� Tādā gadījumā tur ta�u esi vainīgs tu pats, nevis māksla vai literatūra!� Vanda vēlreiz sa�utusi iesaucās un nervozi ar abām rokām sabu�ināja savus melnos, viļņainos matus. Viņa pēc izskata �ķita gandrīz vai slavenās fran�u estrādes dziedātājas Mireijas Matjē ko�pija un bija viena no tām retajām mūsdienu meitenēm, kurai mērķa skaidrība un nelokāma vēlē�anās to īstenot savienojusies ar neparastu sievi�ķību.

��� Mazliet apklustiet!� Niks Kristons klusā, bet pavē�lo�ā balsī pateica.� Strīdēties varēsiet me�ā vai uz ielas. Mēs ta�u atnācām parunāties ar aktrisi.

��� Vai tad es nerunāju?�Tedis izbrīnījies paskatījās uz savu draugu. Niks papurināja galvu.

Tedis apklusa.

��� Man ir ļoti interesanti,� aktrise sacīja.� Tātad jūs esat no specializētās kinoklases?

��� Jā,� Niks apstiprināja.� Vispār interesants mo�ments. Izrādās, ka nekur visā Padomju Savienībā nav nevienas tādas mācību iestādes, kas kinostudijām sagata�votu tā saucamo vidējo personālu. Piemēram, grimētājus, ģērbējus, re�isoru palīgus un asistentus, operatoru palī�gus un asistentus, administratīvos darbiniekus un tā tālāk. Rīgas kinostudija, vēlēdamās ieinteresēt jaunie�us pēc vidusskolas beig�anas nākt strādāt uz studiju vai turpināt mācības kādā no mākslas augstskolām, izdomāja �ādu specklasi un uzņēmās par to �efību, ta�u principā bijām parasta vidusskolas klase, tikai ar to at�ķirību, ka nāca klāt vēl se�i jauni mācību priek�meti, bie�i rādīja filmas un bez īpa�as atļaujas varējām ierasties �eit, studijā, un vērot filmu uzņem�anu. Kā, piemēram, �odien.

Aktrise saproto�i pamāja.

��� Vai darbs studijā jūs ieinteresēja?� Lāsma pajau�tāja. � Kinostudija ir sasniegusi savu mērķi?

��� Jā un nē,� Niks atbildēja.� Piemēram, Vandu, Ingu un Eduardu tā ieinteresēja, ta�u Tedi nemaz. Arī mani ne. Es ar kino esmu saaudzis jau no visagrākās bērnības.

��� To var saprast.

��� Bet kā bija jums?�Vanda painteresējās.� Vai jūs jau uzreiz zinājāt, ka būsiet aktrise?

��� Jā,� Lāsma piekrīto�i palocīja galvu.� Vidusskolas pēdējās klasēs es par to jau biju pārliecināta.

��� Kā jūs sapratāt, ka jums ir aktrises talants? Klausījā�ties, ko par jums teica radinieki un paziņas, vai arī tā bija kaut kāda dziļi iek�ēja pārliecība?

Lāsma jau kuro reizi kavējās ar atbildi, galvu atspieda pret butaforisko soda stabu un ar mazliet izklaidīgu skatienu paraudzījās paviljona telpā.

Elektriķi saripināja kabeļus. Operatora palīgi stūma prom kameru. Netālu no durvīm administrators sunīja divus vīrie�us melnos kombinezonos. Izkrāsojusies re�i�sora asistente kaut ko steidzīgi beidza rakstīt masu skata dalībnieku apmaksas kartītēs. No kaut kurienes sāka skanēt mūzika. Paviljonā, vēl nepārģērbies, atgriezās Bende un norūpējies kaut ko meklēja uz grīdas. Klāt pienāca divi nikni dekorāciju montētāji.

��� Jūs vēl te ilgi domājat sildīties?� viens no viņiem aktrisei gandrīz vai uzkliedza un ar labās rokas pirkstiem vairākas reizes uzsita pa rokas pulksteņa stikliņu.� �an- cīte beidzas! Ejiet nīkt citā vietā! Mums jāizjauc sārts!

Aktrise rūgti pasmaidīja, piecēlās un apsēdās blakus jaunie�iem uz kaut kādas nelielas metāla konstrukcijas.

��� Ar talantu ir savādi,� viņa klusi turpināja.� Tāpat kā ar pa�u cilvēku. Tie, kuriem talants neap�aubāmi piemīt, pa�i par to bie�i �aubās. Bet tie, kuriem tā nav, mākslā vienmēr nāk ar vislielākajām pretenzijām.

��� Kdda jums ir alga?�Tedis negaidīti uzprasīja.

Aktrise da�us mirkļus padomāja, kaut kā neveikli sāka

knibināties ap kādu no prastās kleitas ielāpiem, tad atkal lūpas kaktiņus savilka tikai viņai raksturīgajā smaidā.

��� Maza,� viņa Tedim atbildēja.� Alga man ir maza. Kauns pat sacīt.

��� Nekaunieties vis,� Tedis iedro�ināja.� Tādas algas ir gandrīz vai visai rado�ajai inteliģencei. Aktieriem, juristiem, ārstiem, mūziķiem, skolotājiem, ierēdņiem. . .

��� Tavai zinā�anai, Tedi, neviens aktieris naudas dēļ nestrādā!� Vanda diezgan asi izmeta.

��� Tu par to esi pārliecināta?

��� Jā!� Vanda izaicino�i izslēja savu tum�mataino galvu, un Niks nodomāja, ka viņa būtu diezgan atbilsto�a Kleopatras lomai.� Neviens īsts mākslinieks naudas dēļ nestrādā!

��� Ha-hā!� Tedis uzspēlēti sāka smieties.� Ko par to saka mūsu cienījamā aktrise?

Lāsma pagriezās pret Vandu.

��� Tas ir labi, ka tu tā domā,� aktrise viņai pateica, � ta�u patiesībā mēs nereti par naudu runājam daudz bie�āk nekā par savām lomām. Diem�ēl reālā dzīve. . .

��� Lūdzu, piedodiet par varbūt mazliet netaktisku jautā�jumu,� sacīja Inga un uztraukusies skatījās sāņus.� No jūsu teiktā var spriest. . . Vai tad jūs neesat laimīga?

Aktrise ilgi klusēja, un klāteso�ajiem palika iespaids, ka viņa domās aizklīst kaut kur tālu, tālu prom.

��� Nē, neesmu gan,� beidzot aktrise nedaudz pārvēr�stā balsi pateica.� Esmu ļoti nogurusi. Gribas ēst. 2annas sadedzinā�anas skatu �odien atkārtojām astoņas reizes. Vēl kaut kādi pārcentlgi skatuves strādnieki bļaustās. Bez tam. . . nesen gāja bojā mans virs.

Aktrise atkal apklusa, ar kabatas lakatiņu vairākas reizes noslaucīja seju, tad tādā pa�ā skumjā balsi turpi�nāja:

��� Ir lomas. Ir mājas. Ir draugi. Ir dēls. Un tomēr. . . Varbūt kaut kad vēlāk. . . Varbūt. . .

Aktrise piecēlās un vēlreiz visus klāteso�os vērīgi noskatīja. Pēc tam, draudzīgi smaidot, ar plaukstu pieskā�rās katra plecam.

��� Turieties, mīļie! Nevienam no jums nebūs viegli. Tev, Nik, es no visas sirds novēlu � ja vari, kļūsti par re�isoru! Man �ķiet, tu jau aptuveni saproti, ko tas nozīmē. Tev, Vanda, es arī no sirds novēlu � ja gribi un tev ir tādas spējas, mācies par aktrisi! Lai gan es varu pat saderēt, ka tu nemaz vēl īsti pat nenojaut, ko tas no tevis prasīs, paņems un nekad neatdos atpakaļ. Un tev, Inga. Nevajag par katru vārīti lauzties mākslas pasaulē. Tā ne tuvu nav tik spo�a, kā daudziem liekas. Un tev, Teodor. Man patika tava attieksme pret dzīves īstenību. Un acīmredzot esi reālists, tādēļ tev dzīvē varbūt būs vieglāk nekā pārējiem. Tu nesapņo. Bet tev, Eduard Bērziņ. . . tev novēlu pacietību. Aktiera darbs, bez �aubām, ir tā vērts, lai tam ziedotu visu mū�u.

Aktrise viegli paklanījās un steidzīgi aizgāja.

� Kolosāli!� Vanda aizgrābta izdvesa.� Viņa ir tik vienkār�a un atklāta! Tik skaista, tik slavena. . .

Skatuves strādnieki, izjaukdami sārtu, sakrāva uz lie�liem dzelzs ratiem malkas �ķilas, dēļus, striķus un virsū vēl uzmeta resno stabu.

Neviens uz �ā sārta netika sadedzināts.

Zanna d'Arka dzīvo.

Mēs arī visi vēl dzīvojam. Pēc pusgada skatīsimies jauno filmu un nezināsim, ka uguns liesmas tika uzņemtas jau agrāk, atsevi�ķi, un vēlāk sārta skats piemontēts klāt. Mēs visam ticēsim un jutīsim līdzi. Jo uz nāvi tiks notiesāts cilvēks. �ausmīgā uguns peklē tomēr tiks sa�dedzināta jauna un skaista meitene. Un pārdzīvojumā mēs aizmirsīsim, ka �is notikums noticis pirms pieciem gadu simtiem.

Mums visiem kļūs skumji.

Bet �odien viss beidzās labi. Un ir cerības, ka rīt ies vēl labāk. Tas, kas �eit pirmīt notika, ta�u bija tikai ķinītis.

Niks pagrieza galvu un ieraudzīja, ka viņam lēni tuvojas tēvs.

Viņi vēl nebija satiku�ies, bet es jau biju sācies.

Varbūt jau ar Visuma Lielo Sprādzienu, ar pirmajām zvaigznēm, gāzu miglājiem, ar to brīdi, kad sākās Laiks.

Arī manējais. �ai dīvainajā pasaulē.

Bet varbūt es sākos no kādas sāpes.

Varbūt no puķu smar�as. Varbūt no meliem. Bet vistica�māk, ka es nesākos ne no kā.

Mani vecāki satikās se�desmito gadu beigās kādas Latvijas mazpilsētas tirgus laukumā. Jauns Rīgas kinostu�dijas operators tur uzņēma savas pirmās pilnmetrā�as filmas kārtējo kadru.

Diānai Upmalei vecajā tirgū vajadzēja no sirmas vecenī�tes nopirkt da�us kilogramus ābolu un nodot ziņu, ka vakarā pie viņas dēla ieradīsies pagrīdnieku sakarnieks.

So vienas minūtes ilgo filmas materiālu viņi toreiz filmēja visu dienu. Operators Kārlis Kristons ar filmē�a�nas norisi bija stipri neapmierināts.

Diānai Upmalei, kas jau bija pazīstama aktrise, tā tomēr bija pirmā kinoloma, un tāpēc viņa nervozēja un jutās neveikli � viss iznāca kaut kā samāksloti, neda�biski.

Vakarā, kad visi uztraukumi bija galā, abi sēdēja vietējā ezera krastā, mulsi skatījās viens otram acīs, pēc tam nez kādēļ domīgi vērās blāvajā mēness gaismā, pļāpādami par pa�reizējo darbu, rītdienas mēģinājumiem, mazo pilsētiņu, kur līdz tam neviens no viņiem agrāk nebija bijis, un arī � par dīvaini �etrstūraino ezeru, skaisto, saulaino vasaru, savām bērnu dienām, vecākiem un tuvākās nākotnes nodomiem.

Tā viņi runāju�i visu nakti, līdz beidzot saullēktā, it kā nemaz to sevi�ķi negribēdami, it kā aiz gara laika, it kā aiz pieraduma vai pienākuma pēc, viens otram atdevusies, pēc tam atgriezu�ies viesnīcā, un visu filmē�anas laiku �īs draudzīgās, tuvās attiecības turpināju�ās.

Pēc da�iem mēne�iem viņiem nācās apprecēties, jo es jau sāku klauvēt pie �īs pasaules durvīm.

Se�desmit astotajā gadā, kad es piedzimu, pāri visai Eiropai un Amerikai pārvēlās traks �sadumpoju�ās� jau�natnes protesta vilnis.

Fidels Kastro un Ce Gevara. Kā svētbildes katra otrā demonstranta rokās.

Lai dzīvo revolūcija! Nost bur�uāziju! Nost mietpilso�ņus! Sadragāsim �o nīsto un lepno patērētāju sabiedrību! So smirdo�o mēslu kasti!

Bumbu tavā pilī! Granātu tavā villā! Akmeni tavā logā!

Mums nepieder nekas. Un varbūt tie�i tādēļ mēs neko daudz tomēr nevaram. Mēs spējam vienīgi kliegt, uzcelt barikādi savā ielā, aizdedzināt bankas pārvaldnieka dārgo limuzīnu, izdemolēt tuvējā veikalnieka bodi, apsiet sarkanu �alli ap kaklu un atklāti ņirgt par jūsu bagātību, varu, par jūsu īpa�umiem, par jūsu lepnumu, augstprātību un smalkajām manierēm!

Es maz esot raudājis. Trīs gadu vecumā izkritis no otrā stāva balkona un nedabūjis ne skrambu, tikai enerģiski ķepurojies lielajā ceriņu krūmā un pat smējies.

Jautrs piedzīvojums! Pirmais lidojums un pirmais lie�lais kritiens.

Es pats saviem spēkiem esot no krūma norāpies lejā, ziņkāri paskatījies aug�up un gribējis to visu atkārtot vēlreiz.

�Viņā ir kaut kas no dzīvnieka,� teicis kaimiņ�.

Tā līdz �im ir bijusi vislielākā man veltītā uzslava. Es ar to ļoti lepojos.

Pēc pieciem gadiem mani vecāki iz�ķīrās. Par ko un kādēļ, es īsti nezinu, ta�u abi viens pret otru līdz �im pat brīdim izjūt lielu naidu un nekad vairs nesatiekas.

Kad tēvs apprecējās otrreiz, viņa jaunā sieva jau no pa�a sākuma nezin kādēļ savukārt izjuta spēcīgu naidu pret mani, bie�i sita un sodīja par katru nieku.

�Tu nedrīksti ņemt to un to!�, �Tu nedrīksti darīt to un to!�, �Tu nedrīksti iet tur un tur!�.

Ko es tev, Silvija Kristone, tādu biju nodarījis? Kādēļ tu mani tā neieredzēji?

Varbūt tā bija apzināta greizsirdība? Tev pa�ai bērnu nevarēja būt. Vai tu tā izpaudi savu neapmierinātību par to, ka tev daba atņēmusi iespēju kļūt par māti? Varbūt domāji, ka liktenis tevi netaisnīgi sodījis un tāpēc tu vari būt vienīgi pamāte?

Nevienam to neesmu slēpis � arī es tevi neieredzēju. ' Es tevi atklāti ienīdu. Un klusībā ienīdu tēvu, kas tev tik ātri un viegli pakļāvās. Un da�reiz dusmojos arī uz māti, kura no manis kādreiz atsacījās, atstādama nejau�ību un bargās pamātes ziņā.

Un tā mana vienreizēji skaistā, laimīgā bērnība pagāja savstarpēja naida atmosfērā.

Pats da�reiz brīnos, kā līdz �im laikam vēl neatrados cietumā. Kā neesmu kļuvis par zagli, dzērāju, klaidoni, bandītu, slepkavu.

Kad es no sīka pui�eļa pārvērtos veiklā un pārdro�ā padsmitniekā, visa mana dzīve ritēja galvenokārt uz ielas. Starp mūsu rajona pa�puikām, huligāniem, diskotēku �aļiem, pagalmu kautiņiem un mazgadīgām palaistuvēm.

Es esmu noturējies, un par to man prieks.

Vēlāk bie�i gāju uz studiju pie tēva. Nemanīts iejuku statistu un uzņem�anas grupas dalībnieku pūlī un vēroju Kārļa Krislona darbu.

Man patika, kā viņ� strādā. Mani arvien spēcīgāk savaldzināja filmē�anas kņada, spilgtie pro�ektoru stari un nogrimētie aktieri, filmē�anas tehnika, dekorācijas paviljona, Rīgas vai kādas citas pilsētas ielās. Vasarās braucu līdzi da�ādās kinoekspedīcijās un kopā ar uzņem��anas grupu pabiju gan Ziemeļos un Sibīrijā, gan Krimā un Jaltā.

Gadu pirms vidusskolas beig�anas pamāte beidzot no manis tika vaļā. Viņa pierunāja kādu savu attālu radinieci, kurai Juglā piederēja liela personiskā māja, izīrēt vienu istabu man. Pamāte bija ar mieru viņai par manis izmitinā��anu katru mēnesi maksāt �etrdesmit piecus rubļus. Es savukārt biju ar mieru pamāti nekad vairs netraucēt un savā ziņā jutos pat laimīgs, ticis no savas jaukās ģimenī�tes vaļā. Nospriedis, ka esmu jau pilnīgi pieaudzis, sāku baudīt savu neatkarību.

Ar laiku naids pret tēvu pagaisa. Man bie�i kļuva viņa pat �ēl. Mīlestība viņu nevis pacēla, bet gan zemu jo zemu nolieca.

Vai tie�i tādēļ es personīgi alku pavisam citu mīlestību? Gai�u, tīru un vienreizēju, lai es visu laiku varētu staigāt ar augsti paceltu galvu? Būt lepns un laimīgs.

Un varbūt tie�i manas bērnības un visa līdz �im redzētā, izjustā un saprastā iespaidā es tik ļoti vēlos kļūt par kinore�isoru? Lai man būtu iespēja radīt pa�am savu pasauli? Daudz labāku par reālo? Ar tādām cilvēku attiecibām, ar tādu mīlestību un tādām dzīves norisēm, kādas personiski man liekas cilvēkiem vajadzīgas un vērtīgas?

Lūk, mana platforma. Kāpnes, kas vedis aug�up vai lejup. Mans cietoksnis.

Es nevienu nemācī�u. Es nevienu ar saviem darbiem neaudzinā�u. Necentī�os ari neko salāpīt. Vienkār�i ra�dī�u savu pasaules modeli. Savu cilvēka modeli. Savas izpratnes draudzības, laulības, uzticības, pienākuma, godī�guma un laimes modeli. Savu mīlestības modeli.

Es pamēģinā�u cilvēkos un vispirms jau savā paaudzē izraisīt neiecietību un riebumu pret slikto un ļauno. Pamodināt ilgas pēc skaistā. Pēc manas sapra�anas un visdziļākās pārliecības tas vienmēr bijis un ir galvenais un varbūt arī vienīgais mākslas uzdevums.

Un nebūtu slikti vēl apstādināt laiku.

Saka, to spējot izdarīt vienīgi nāve.

Nupat pagāja �etrdesmit gadu kop� mūsu uzvaras pār hitlerisko Vāciju.

Sai pēdējā gadā esmu noskatījies neskaitāmas filmas par karu, un tur nāve strādāja, muguru neiztaisnojusi. Un varbūt tie�i tādēļ, ka tā tur tik pamatīgi strādāja, tikai

da�as filmas mani tā pa īstam satrieca un lika kaut ko dziļi pārdzīvot.

Divdesmit sēriju dokumentālā filma �Lielais Tēvijas kar��.

Tre�ā sērija �Ļeņingradas blokāde�.

Bērts Lankasters labā angļu valodas dikcijā amerikāņu skatītājiem stāsta, ka blokādes laikā bada nāvē nomiru�i apmēram miljons ļeņingradie�u. Es nezinu, ko par to domāja un ko izjuta Ņujorkas, �ikāgas vai Sanfrancisko miljonāri, ta�u mani sagrāba grūti pārvarama vēlē�anās visiem mūsu mietpilsoņiem, ierāvējiem, naudas kāsējiem, mantu krājējiem, visām importa drēbēs apģērbtajām, zelta gredzenos un auskaros vizo�ajām dāmiņām, visiem lepnajiem limuzīnu un vasarnīcu īpa�niekiem vismaz vienu mēnesi, kaut vai nedēļu neļaut neko citu iegādāties kā vienīgi no pelavām, putekļiem, zāģu skaidām un labības atkritumiem izceptu maizi. Astoņdesmit gramus dienā.

Maza meitenīte baltās zeķītēs nokritusi guļ uz savas mājas kāpnēm. Blakus guļ liela lelle.

Un viņas abas ir miru�as.

Bet �odien blakusdzīvoklī pilnā jaudā dārd �Sony� magnetofons.

^ Pagāju�ā gada popmūzikas grupu zvaig�ņu parāde.

�The FIying Pickets�.

�Culture Club�. �Alphawille�. �Nena�. �Scorpiort�. �Real Life�. �Van Halen�.

Stīvs Vonders dzied savu populāro dziesmu no kinofil�mas �Sieviete sarkanā�: �Es esmu atnācis tikai, lai pateiktu: �Es mīlu tevi.��

Viņam visda�ādākās balsīs piebalso Prinss, Laionells Ri�ijs, Daiena Rosa, Kenijs Rod�erss un Tīna Tērnere.

Es arī labprāt piebalsotu. Bet man nav ne japāņu maģa, ne labas balss. Man vispār nav nekā. Ja neskaita jaunību, skanīgo vārdu un piecdesmit rubļus, ko tēvs katru mēnesi iedod. Un vēl ir istaba sve�ā mājā � divpadsmit kvadrāt�metru, kuros atrodas dīvāns, divdurvju skapis, neliels naktsgaldiņ�, �Spīdola�, grāmatu plaukts un pie sienas no �urnāla �Liesma� izgriezta kādas skaistas, ta�u skumjas meitenes fotogrāfija. Tajos vakaros, kad mani uzbāzīgi netraucē mājas saimnieces deviņpadsmitgadīgā iemīlēju�sies meita Lija, skumjā meitene no fotogrāfijas domīga skatās uz mani, un es bie�i ar viņu sarunājos, jo arī man bie�i vien ir skumji. Un tikai domas par drīzajām studi-

icaste

jām Maskavā, Kinematogrāfijas institūtā, cerības, kas saistītas ar izvēlēto profesiju, mani ir darīju�as kaut mazliet laimīgāku un dro�āku.

Pēdējos gados Rietumu jaunie�u vidū visai populārs esot bezcerīgā izmisumā izkliegts lūgums:

�Apturiet pasauli! Es gribu izkāpt!�

Bet es, Niks Kristons, astoņpadsmit gadus vecs, dzimis rīdzinieks, nupat kā beidzis Rīgas pilsētas 20. vidusskolu, gribu �ai pasaulē iekāpt.

Lai cik slikta vai laba tā būtu.

Es gribu, lai man atvēlētais laiks būtu pietiekami ilgs.

Es gribu daudz ko padarīt. Es gribu �ai dzīvē �o to vinnēt. Es gribu uzvarēt.

Es negribu sadegt ne sārtā, ne atombumbas sprādzienā.

Es gribu uztaisīt visu laiku labāko filmu. Gribu satikt �īs pasaules labāko meiteni. Gribu izbaudīt visskaistāko mīlestību.

Es gribu dzīvot.

������� Sveiks, Nik,� tēvs sacīja, cie�i paspiezdams dēla roku. � Priecājos tevi redzēt.

��� Es tevi tāpat,� Niks atbildēja.

Kārlis Kristons smagnēji apsēdās uz kādas kastes vāka, izņēma cigare�u paciņu, gribēja aizsmēķēt, tad atmeta ar roku, paciņu iebāza atpakaļ bik�u kabatā un, galvu nodūris, skatījās grīdā.

�������� Pagaidiet mani pie izejas,� Niks pateica draugiem. � Es tūlīt nāk�u.

�������� Labi,� Tedis piekrita.� Mēs gan vēl ieiesim tai viņu krā�ņajā ūķī. Vismaz paskatīsimies, kā līksmo mūsu ekrāna slavenības. Un, ja tur gadīsies redzēt Gunāru Cilinski, tad mūsu mis Vanda Rubinska no sajūsmas atkal varēs krist ģībonī.

�������� Un kritī�u ari!� Vanda izaicino�i sacīja, veikli sa�kārtoja nedaudz uz aug�u savilku�os sarkano blūzīti un, izteiksmīgi �ūpojot savus slaidos gurnus, devās uz izeju.

�������� Kā svie�as?� Kārlis Kristons beidzot pacēla galvu un paskatījās uz dēlu. Tēvs ar viņu klusībā lepojās. Niks bija izaudzis gar�, fiziski spēcīgs un turklāt vēl apveltīts ar gai�u galvu. Mācības viņam padevās viegli, laiks atlika arī sporto�anai. Niks peldēja, nodarbojās ar d�udo cīņu un vēl ar kaut ko tādu, par ko zināja tikai retais un kas neiekļāvās nekādā sporta klasifikācijā. Tās bija ļoti bīstamas rotaļas vai savdabīgas gribasspēka pārbaudes, kas sevī apvienoja gan diezgan stulbu pārgalvību, gan aukstasinīgu aprēķinu. Iespējams, ka Niks Kristons ar laiku varētu kļūt pat labs kaskadieris. . . Ej nu sazini, ko tas puika izdomā. It sevi�ķi, ja viņ� �oruden netiek institūtā. . .

��� Rīt man izlaidums,� Niks pateica un mēģināja ieska�tīties tēva acīs.� Tu atnāksi?

Tēvs skatījās sāņus.

��� Kāds tev būs atestāts?� viņ� painteresējās.

��� Labs,� Niks atbildēja.� Trīs �etrinieki. �Vidējā�� �etri, komā, deviņi.

��� Mjā. . .

��� Ar tādu atestātu es tieku iek�ā jebkurā augstskolā.

��� Nekļūsti pārāk pa�paļāvīgs,� tēvs brīdināja. � Viena lieta ir vidusskolas eksāmeni, kur labvēlīgajā iznākumā ir ieinteresēti jūsu pa�u skolotāji, bet kaut kas pavisam cits ir kārtot eksāmenus sve�ā institūtā, kur nevienam nav nekādas vajadzības uzņemt cilvēkus ar vājām vai viduvējām zinā�anām.

��� Man zinā�anas ir labas. Nebaidies.

��� Kā tev ar krievu valodu?

��� Arī labi. It sevi�ķi lamā�anās jomā.

Tēvs pacēla galvu un vēlreiz uzmanīgi noskatīja savu pieaugu�o dēlu. Un viņam jau kuro reizi likās jocīgs mūsu prātam īsti neaptveramais dabas radītais nepārtrauktais dzīvības konveijers. Nejau�ību stingrā likumsakarība. Viņ� ta�u toreiz ar Diānu varēja arī nesatikties. Tai lomai varēja apstiprināt citu aktrisi. Re�isors varēja izvēlēties citu operatoru. Diāna tovakar varēja arī nenākt viņam lidzi uz ezermalu. . . Un �is jaunais, staltais puisis nekad �ajā pasaulē nebūtu nācis. Nebūtu tāda Nika Kristona. Nebūtu �ā cilvēka � mana dēla.

�Es nezinu, kas no viņa iznāks un kā viņam dzīvē ies,� Kārlis Kristons nodomāja, �bet man viņ� patīk. Un �ēl, patiesi �ēl, ka tā toreiz sanāca un Diāna no mums aizgāja. Viņ� nepazīst ne mātes, ne arī manu mīlestību, lai gan es turpat vien blakus biju. Biju un skatījos, kā Silvija par viņu ņirgājas un pazemo. Bet es gļēvulīgi baidījos pazau�dēt �īs sievietes mīlestību. Negribēju palikt viens. Neko daudz gan no �is nesavtīgās mīlestības neesmu guvis, ta�u zaudējis daudz. Varbūt pat pārāk daudz. Jo savā turpmā�kajā dzīvē nez vai drīkstē�u daudz cerēt uz sava dēla

palīdzību un sirsnību. Visus �os astoņpadsmit gadus esmu bijis pārāk tālu no viņa. Par to vienmēr ar kaut ko ir jāmaksā.

�������� Tu man, lūdzu, piedod, Nik,� Kārlis Kristons lēnīgā balsī palūdza.� Piedod un daudz nedusmo.

�������� Par ko?� Niks, uzspēlēti izbrīnījies, paskatījās uz tēvu, kur� atkal nervozi no kabatas izvilka cigare�u paciņu.� Smēķēt gan tev vajadzētu atmest,� Niks pie�bilda.

�������� Daudz ko vajadzētu atmest,� tēvs noņurdēja un tomēr aizsmēķēja.� Da�reiz gribas atmest ar roku visai dzīvei.

�������� Man �ķiet, ka tu to esi izdarījis jau krietni sen atpakaļ.

Tēvs cie�i saknieba lūpas un atkal skatījās sāņus.

�������� Nē, Nik. Man visu laiku ir bijis darbs, ko es mīlu. Ir sieviete, kuru tāpat mīlu. Un esi tu.

�������� Nē, tēv. Pa�laik par to negribu runāt, ta�u es tev nekad neesmu bijis. Tā pa īstam.

Tēvs nospieda cigareti, sakrustoja rokas uz krūtīm, vairākas reizes nervozi pamīņājās, tad pacēla galvu un paskatījās dēla acīs.

��� Un tomēr, Nik. Tev vajag mani saprast.

�������� I netaisos,� Niks nedaudz asā balsī pateica.� Kādēļ man būtu jāsaprot tavas attiecības ar to sievieti? Tavas attiecības ar mani? Esmu pārliecināts, ka tās nebija un nav normālas. Nav. Es to esmu izjutis uz savas ādas.

��� Citi dzīvo vēl sliktāk.

��� Kas man daļas par citiem?

��� Tomēr. . .

�������� Tātad tu rīt atnāksi uz izlaidumu vai ne?� Niks vēlreiz pajautāja.

Tēvs, atkal neko neatbildējis, klusēdams skatījās ap�kārt.

�������� Ko esi nodomājis darīt pēc tam?� beidzot viņ� pievērsās dēlam.

�������� Jūlija beigās brauk�u uz Maskavu, uz �Giku�, � Niks atbildēja.

��� Domā, ka tiksi iek�ā?

��� Esmu pārliecināts.

�������� Baidos, ka tev �ogad var nekas nesanākt,� tēvs kā �aubīdamies sacīja.

��� Kādēļ?� Niks satraukts pavaicāja.

��� Es tie�i �orīt atkārtoti par tevi runāju ar Ļevu Moi�esu,� tēvs paskaidroja.� Un viņ� man pateica. . . It kā �ogad mūsu republikai re�isoru fakultātē neesot ieda�līta neviena vieta.

��� Kā tad tā?�Niks satraucās ne pa jokam.� Vēl pirms da�ām dienām Moi�ess apsolīja, ka kinostudija norīkojumu man dos!

��� Viņ� var solīt, ko grib!� tēvs nicīgi atmeta ar roku.� Atradies ķeizars! �ogad vienkār�i �Gikā� re�i�soru fakultātē nevienu neuzņem, tas arī viss.

��� To nu es nebiju paredzējis.� Niks kaut kā sa�ļuka, ierāvās sevī un izskatījās pavisam bēdīgs.� Kā būs nā�kamgad?

��� Kas to lai zin? Dro�i vien, ka uzņems.

��� Būs jāieiet pie tā Moi�esa parunāties vēlreiz.

��� Viņa pa�laik nav. Es pirmīt redzēju, ka viņ� kaut kur aizbrauca.

��� Ko man tagad darīt?� Niks mazliet drebo�ā balsī pajautāja un, galvu nodūris, skatījās uz savu sandaļu purngaliem.

��� Kad tev jāiet armijā?� tēvs painteresējās.� �oru�den?

��� Nākamgad. Ja es �oruden būtu ticis institūtā. . . Bet tagad. . . Pēc diviem dienesta gadiem. . . Man viss no galvas būs jau sen izkūpējis. Tātad adjē mans pirmais lielais dzīves sapnis. Mana jau no bērnības izvēlētā profesija.

Niks strauji pagriezās sāņus un, zobus cie�i sakodis, skatījās, kā atkal paviljonā atgrie�as Bende un vēlreiz rūpīgi sāk kaut ko meklēt tie�i tai vietā, kur viņ� pirmīt stāvēja un aizdedzināja sārtu. Arī tēvs paskatījās uz to pusi.

��� Viņam kaut kas pazudis,� Kārlis Kristons sacīja. � Dro�i vien laulības gredzens. Tas viņam jau ir zudis vairākkārt.

��� Bet varbūt kapeika no caura maka,� Niks izsmējīgi pateica.� Viņ� vismaz var meklēt un cerēt to atrast. Bet es palieku bez jebkādām cerībām.

��� Neņem to tik nopietni galvā,� tēvs mierino�i sa�cīja.� Tev par katru cenu ir jābrauc tie�i uz �Giku�? Vai akurāt jācen�as kļūt par kinore�isoru? Nekā spo�a �ai profesijā es neredzu. Nāksi pusmū�ā � un ar infarktiem vien slimosi.

��� Jā, tēv,�Niks apņēmīgi izgrūda caur zobiem. � Tie�i par katru cenu un akurāt! Es bū�u kinore�isors.

��� Pats pirmīt teici, ka ar savu atestātu un zinā�anām tiksi iek�ā visur. �oruden ej uz mūsu politehnisko insti�tūtu un, ja tur nepatiks, nākamgad varēsi braukt uz Maskavu.

��� Ej tu pats uz mūsu politehnisko!� Niks dusmīgi izgrūda.� Bet es gaidī�u gadu, divus, kaut vai desmit gadus, bet tomēr studē�u Maskavā un bū�u re�isors!� Niks to gandrīz vai izkliedza un atkal, cie�i sakodis zobus, paskatījās tēva sejā.� Man ir tikai tāds mērķis, un es nevaru �odien darīt vienu, bet rīt atkal ko citu! Bez tam tu nemaz nezini, kāds man ir gribasspēks!

��� Dro�i vien, Nik, dro�i vien,� tēvs domīgs piekrita, jo par sava dēla izjūtām, sapņiem, par viņa attieksmi pret cilvēkiem un daudzām dzīves norisēm neko daudz patie��ām nezināja. Viņ� pat nezināja, vai Nikam ir kāda meitene, ar kuru draudzējas un kuru mīl. Varbūt vēl joprojām nav?� Ja patie�ām tā būs, ka �ogad �Gikā� uzņem�ana nenotiks, ko tu domā darīt?� tēvs turpināja jautāt.� Iesi kaut kur strādāt?

��� Tad jau manīs,� Niks sacīja, un �ķita, ka viņ� jau ir nedaudz nomierinājies.� �ovasar jūsu uzņem�anas grupa nekur nebrauc?

��� Grupu izformē. Filma par Zannu d'Arku ir pabeigta, līdz rudenim Jānis to montēs un ieskaņos, bet tagad kāds brīdis būs jāpadzīvo neziņā. Varam gadu vai pat divus notupēt arī dīkstāvē. Pats zini, ka tas nekāds jaunums nebūtu.

��� Par mani tu nelauzi galvu!� Niks teica un uzspēlēti jautri iesmējās.� Gan jau es kaut ko izdomā�u! Bet vispirms rīt man ir izlaidums. Kā tad galu galā būs, Kriston? Tu atnāksi?

Kārlis atkal kavējās ar atbildi un ar izklaidīgu skatienu pavēroja pla�o paviljonu, kas jau bija kļuvis gandrīz vai tuk�s gan no uzņem�anas grupas dalībniekiem, gan tehnis�kajiem darbiniekiem. Viduslaiku pilsētas tirgus laukums pakāpeniski atkal pārvērtās par parastu mūsdienīgu darba telpu, kas smar�oja pēc sveķiem, cigare�u dūmiem, cilvēku sviedriem un tuvas pagātnes.

�Atkal tirgus placis, atkal Niks un Diāna,� Kārlis ar nepatiku nodomāja. �Pārāk bie�i dzīve izrādās tas pats vecais, labais ķinītis, kuru tik ļoti mīlu un neieredzu.�

��� Vai māte arī būs?� Kārlis saviebies painteresējās.

�� Es viņai vēl �ovakar piezvanī�u, ta�u pirms nedēļas viņa man apsolīja, ka atnāk�ot.

��� Tad jau es laikam ne. . .� Kārlis klusi noteica, no�lieca galvu un izvairīgi skatījās sāņus.� Silvija arī ne�nāks. . .

Nikam, kā parasti �ādās reizēs, kad māte vai tēvs viens par otru runāja tikai to sliktāko un izvairījās satikties, apziņā iedzēla kaut kas ass un nepatīkams. Un tad Niks vienmēr nozvērējās, ka viņ� nekad, nekad tādu dzīvi nedzīvos. Ja viņam būs meitene, kuru iemīlēs, un ja viņ� �o meiteni apprecēs, tad viņi nu gan nekad ne�ķirsies, bet labā saskaņā kopā nodzīvos visu mū�u. Tas Nikam Kristonam bija tāds pats gai�i cerīgs sapnis kā kļūt par re�isoru.

��� Ko tu te savu Silviju pin klāt!� Niks dusmīgs sacīja.� Protams, ka viņa nenāks. Kas es viņai tāds esmu? Sve�s cilvēks. Ceru, ka tev es vēl galīgi sve�s tomēr neesmu? Rīt man ir izlaidums. Es nezinu, vai tie ir lieli svētki vai nav itin nekas, ta�u kaut ko es savā dzīvē tagad esmu tomēr izdarījis. Kaut kas ir beidzies. Un ir priecīgi ap sirdi un arī varen riebīgi.

Niks lēni pagriezās un ar labās rokas plaukstu pieskā�rās tēva sakumpu�am plecam.

��� Es tevi tomēr gaidī�u. Ja vari, atnāc.

Niks nesteigdamies devās laukā, �ķērsoja smil�aino pagalmu, iegāja studijas centrālajā ēkā, vēl ilgi soļoja pa bezgala garu gaiteni, kam abās pusēs atradās da�ādi kabineti un ra�o�anas iecirkņi, līdz beidzot nonāca atklātā telpā, kur atradās kinostudijas darbiniekiem domātā ka�fejnīca.

Pie gandrīz visiem galdiņiem plēsa jokus tikko pabeig�tās filmas radītāji, bet maliņā, pie pa�a pēdējā galdiņa, bija piemetu�ies Tedis, Eduards, Vanda un Inga.

Vanda laimē staroja. Tie�i pie viņu blakusgaldiņa sēdēja Gunārs Cilinskis, Eduards Pāvuls, Andris Bērziņ�, dzēra melnu kafiju un par kaut ko lietpratīgi apspriedās.

Niks pienāca pie savējo galdiņa un skumji pasmaidīja.

��� Sveiki, latvie�i!

��� Sveiks, sveiks, angli!� Tedis iesmējās un ar roku parādīja uz brīvo krēslu sev blakus.� Ko labu pateiksi?

�� Neko priecīgu,� Niks nopietns atbildēja.� Tie�i ot�rādi. Es nāku ar sliktām ziņām.

Divdesmit astotais jūnijs atnāca karsts un saulains. Jūrmalas pludmalēs jau no agra rīta sagūlās sauļotāji. Tuvējā universālveikala pārdevējas, noguru�as smagajā veikala gaisā, ar melnu skaudību raudzījās laukā pa logu, kur varēja redzēt bezrūpīgā jautrībā ejam cilvēkus, kuri �odien varēja atļauties nestrādāt.

Trīsdesmit grādi ēnā.

Pārpildītā elektriskā vilciena vagonā it kā taisījās ģībt smagi korpulenta dāma. Kad neviens viņai sevi�ķu vērību tomēr nepievērsa, sieviete sāka skaļi lamāt gan karsto laiku, gan cilvēkus, kuri tie�i �obrīd nez kādēļ visi sadomāju�i triekties pie jūras, gan mūsdienu jaunatni par tās slikto audzinātību un neiedomājami zemo kultūras līmeni.

Kāds jauns cilvēks, kur� sēdēja netālu, piecēlās un sievietei pieklājīgi atdeva savu vietu.

O! Tad beidzot! Sieviete uzvaro�i paskatījās apkārt.

Vecākā paaudze kārtējo reizi bija pierādījusi savu pārākumu un tiesības.

Bet jaunais cilvēks smaidīja. Viņ� vēl nebija apaudzis ar taukiem, vēl nebija uzpildīts ar īgnumu pret citiem, un nostāvēt kājās kādas nieka divdesmit minūtes viņam bija tīrais sīkums.

Kur tad mēs brauksim, dusmīgā kundze? Uz Rīgu vai Saulkrastiem?

Mani sauc Niks Kristons. Es ļoti priecājos, ka mani tā sauc. Man patīk. Mans vecvectēvs patie�ām esot bijis anglis D�ozefs Kristons. Mazliet dulls angļu jūrnieks. Gadsimta sākumā kādā rēnā rudens dienā trīsskursteņu britu tvaikonis �Kristīne� noenkurojies Rīgas ostā. Tas no dienvidu jūrām bija uz �ejieni atvedis banānu un apelsīnu kravu. Kamēr kuģi izkrāvu�i, jūrnieki plostoju�i pa krastu. Dienu pirms prombrauk�anas �Kristīnes� ot�rais kurinātājs D�ozefs salauzis kreiso kāju. Tā nu nācies palikt Rīgā un ārstēties 1. pilsētas slimnīcā. Ārstējies, ārstējies, kamēr līdz neprātam samīlējies reti centīgajā �ēlsirdīgajā māsā Kristīnē Kļaviņā. Jautrais anglis bijis varen pārsteigts par tik dīvainu vārdu sakritību��Kris�tīne� un Kristīne, ka ne�aubīgi ticēja � lēnprātīgā, klusā un visnotaļ labsirdīgā latviete ir viņa nenovēr�ams likte�nis. It sevi�ķi pēc tam, kad vēlāk uzzināja, ka lielais un varenais trīsskursteņu precinieks �Kristīne�, kas bija pārcietis visbriesmīgākos tropiskos taifūnus un tolaik tika uzskatīts gandrīz vai par dro�āko kuģi pasaulē, tepat Ziemeļjūrā rudens vētras laikā nogrimis ar visu apkalpi.

Un tā Ziemassvētkos Svētā Jāņa baznīcā latvie�u mei�tene Kristīne Kļaviņa, kurai nebija neviena piederīgā, jo bija bārabērns, dziļā padevībā nolieca galvu sve�ā atbrau�cēja prek�ā, pieņēma viņa uzvārdu un tam solīja mū�īgu uzticību un mīlestību.

Un tā Ziemassvētkos Svētā Jāņa baznīcā milzīga auguma anglis no Liverpūles D�ozefs Kristons, kur� pa slimo�anas laiku jau bija iemanījies nedaudz buldurēt latviski, dziļā padevībā un priekā nolieca galvu trauslās, rūpīgās un maigās sve�zemnieces priek�ā, deva tai savu uzvārdu un sirdi, solīdamies būt mū�īgi uzticīgs, gādīgs un mīlestības pilns.

Tā arī notika. Viņi patie�ām mīlestībā nodzīvoja garu un laimīgu mū�u, izaudzināja �etrus bērnus, nekad nestrī�dējās, viens otru sargāja un pat nomira vienā dienā. Abi tika kopīgi arī apglabāti.

Tas noticis 1941. gada 26. jūnija rītā. Pirmajā vācu fa�istu uzlidojuma laikā Rīgai.

Tātad man sen�os ir bijis kāds anglis. Vandai Rubinskai savukārt sen�os ir poļi. Teodoram vācie�i. Eduardam Bērziņam krievi. Bet visi mēs tomēr esam latvie�i. Rīgas zēni un meitenes. Sava laikmeta bērni. Mēs bū�ot tie, kuri aiz rokas satver�ot arī divdesmit pirmo gadsimtu. Nez cik to vēl cilvēcei atlicis?

Jocīgi, ka tie�i �obrīd prātā nāk tie�i tādas domas. Dro�i vien vajadzētu domāt pavisam ko citu. Vajadzētu priecā�ties, būt laimīgam, sajust kaut ko līdzīgu brīvībai un jautrībai, bet no tā ne vēsts. Sē�u, nedaudz noliecis galvu, skatos, kā mūs aizrautīgi uzrunā skolas direktore, kā mūs aicina iekarot visas dzīves virsotnes, atvērt visas durvis, drosmīgi izstaigāt visus ceļus, iegūt pla�as zinā�anas un apgūt da�ādus amatus.

Paldies, paldies. Mēs jau nu katrā ziņā pacentīsimies. Esiet dro�i. Visi iestāsimies augstās skolās, visi būsim priek�zīmīgi uzvedībā, centīgi mācībās, sabiedriski aktīvi un kaut kad vēlāk pārliecino�i ieņemsim augstus un cienījamus amatus. Varat aplaudēt. Jums par mums nebūs jākaunas. Ta�u interesanti � kas noasfaltēs mūsu ielu? Kas sakraus ķieģeļus jaunai mājai? Kas vadīs tramvaju un pre�u stacijās izlādēs vagonus? Kas fabrikās stāvēs pie stellēm, �ujma�īnām, �tancēm, kas strādās slimnīcās par sanitārēm, kas mazgās veļu, kas uzkops telpas? Mūsu Vanda, Inga, Sandra? Sls izsmalcinātās meitenes? Es stipri �aubos. Sē� man tepat blakus tik vienreizēji skaistas, baltas, tīras, valdzino�as. . . Es �odien viņas pat lāgā nepazīstu. Tik efektigi viņas ir pārvērtu�ās. Bet kādam tā lupata, tas atkritumu spainis, tas �īberis rokā tomēr būs jāpaņem. Un jāiznes. Kādēļ mūs neaicina uz to? Kādēļ tikai uz virsotnēm, uz aug�u? Bet apak�ā ta�u arī laikam dzīvo cilvēki. Arī viņiem kaut ko vajag. Arī viņi kaut ko grib.

Tagad cēli un dedzīgi un, ka vienmer, ļoti pareizi runā mūsu vēsturniece. Brīni�ķīgi! Visa dzīve jūsu rokās! Visi apvār�ņi! Visas iespējas! Partija un valdība par jums rūpēsies! Pilnveidojiet savu personību!

Bet mēs jau pamatā esam gatavi. Ko nu tur vēl daudz pilnveidoties. Un katram par sevi galvenokārt tomēr būs jārūpējas pa�am. Viss būs atkarīgs galvenokārt no tā, cik katram ir prāta, uzņēmības, drosmes un vēlē�anās patie��ām kaut ko dzīvē sasniegt.

Jā, �odien mēs esam tikpat kā spārnos. Gatavi lidot. Mēs ceram, esam pat pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk pienāks tāds brīdis, kad piespiedīsim pasauli uz mums paskatīties ar izbrīnu.

� Niks Kristons!

Pieceļos un satraukts eju uz skatuvi. Es nedzirdu, ko man saka direktore, pasniedzot vidusskolas atestātu. Redzu pelēko grāmatiņu, arī piemiņas velti un ziedus, jūtu, kā man roku spie� arī kinostudijas pārstāvis, kā vēl kaut ko saka mācību daļas vadītāja, bet neko nedzirdu. Tas ir savādi. Varbūt es vienkār�i negribu saklausīt? Sos daudzkārt dzirdētos, nodrāztos un tik ļoti apniku�os vārdus:

�Tagad, ieejot lielajā dzīvē. . .�

Bet es jau esmu tur iegājis. Sen. 2ēl, ka jūs to neesat vēl pamanīju�i.

�Visa skola un mēs, pedagogi, no tevis gaidām. . .�

Bet labāk jau negaidiet. Dro�s paliek dro�s. Jo es nezinu, neviens nezina, kas ar mani var notikt jau rīt.

�Jaunība, skaistākais dzīves laiks. . .�

Es negribu strīdēties un pieņemu, ka tas tā patie�ām arī ir. Lai gan es savā jaunībā neko īpa�i skaistu vēl neesmu redzējis.

�Cilvēks ir stiprs un, ja vien viņ� grib. . .�

Jā. Cilvēks ir stiprs. Tas, kas patie�ām ir stiprs. Bet ko lai dara vājie?

�Aizejot neaizmirstiet savu skolu. Atgriezieties. . .�

Bet mēs nekad vairs neatgriezīsimies. Tas ir velti. Mēs jau esam citi. Un varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad mēs vienkār�i pasmiesimies par naivumu, ar kādu vien�padsmit gadus centāmies iegūt arī tādas zinā�anas, kādas mums turpmākajā dzīvē nemaz nebūs vajadzīgas. Un, iespējams, mēs pasmiesimies pat par jūsu gudrajiem padomiem un visiem �iem skaistajiem vēlējumiem, jo tiem nez vai būs kaut mazākais sakars ar mūsu konkrēto dzīvi.

Bet visā visumā pateicos, skola! It sevi�ķi par to, ka pirms trim gadiem piekriti izveidot kinoklasi, kurā es kopā ar pārējiem biedriem līdztekus vidusskolas kursam varēju apgūt arī fotografē�anu, grimē�anas tehniku, ki- nodramaturģijas pamatus, iemācīties analizēt filmas, iepa�zīt kinora�o�anas pamatus un uzzināt �o to par kinovēs- turi. Par �īm zinā�anām es priecājos nesalīdzināmi vairāk nekā par piecniekiem astronomijā, ģeometrijā, algebrā un ģeogrāfijā.

Nokāpu no skatuves, brīdi pastāvēju, tad piegāju pie pirmajā rindā sēdo�ās sirmās literatūras skolotājas Veltas Dimdinās, atdevu viņai savu tikko saņemto puķi, noliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga.

�Paldies, skolotāj!�

Nezinu, varbūt tas izskatījās mazliet teatrāli, ta�u es ļoti cienīju �o kluso skolotāju, kura mums visiem ar mākslas un literatūras palīdzību atklāja tik daudz kā neparasta, valdzino�a, apbrīnojama un. . . riebīga. Mēs sākām �o to saprast. . .

�Es tev ticu, Nik.�

�Vēlreiz paldies, skolotāj. Neko citu es �obrīd jums nevaru pateikt.�

Atgriezos savā vietā un vērīgi paskatījos zālē.

Tēvs tomēr nebija atnācis. Mātes arī nebija.

Rīklē ieskrēja ass apvainojuma kamols, es gan to noriju, ta�u tikai ar pūlēm spēju atvairīt skumjas.

Visus pārējos apsveica ne tikai vecāki, bet arī daudzi radi.

Man nebija vajadzīgi jūsu ziedi un dāvanas. Ne ari jūsu uzmundrino�ie sitieni pa plecu un laimīga ceļa vēlējumi. Gribēju vismaz �odien jūs abus redzēt kopā.

Bet jūs mani atkal atstājāt vienu.

Nu nekas, Nik Kriston, nekas! Nekļūsim sentimentāli. Sakodīsim zobus un �o dienu tomēr paķersim sev līdzi. Ar visu tās skaistumu un. . . rūgtumu. Būs vismaz ko uzlikt uz tās plānās ceļamaizes.

Apmēram pēc pusstundas visa klase izgāja laukā nofo�tografēties, apstājās puslokā skolas priek�ā un, rokās turēdami ziedu klēpjus, laimīgi smaidīja.

Un kādēļ gan ne? Viņi patie�ām bija laimīgi.

Viens vairāk, cits mazāk, ta�u katrs kaut netie�i apzinā�jās, ka viņi, lūk, tā kopā nekad vairs dzīvē nesanāks, nekad vairs nebūs tik priecīgi, brīvi un jauni. Sī ir pēdējā reize.

Niks Kristons. Teodors Veilands. Inga Rītiņa. Eduards Bērziņ�. Vanda Rubinska.

Pārējie iegāja atpakaļ skolā. Lielākā daļa no absolventu vecākiem un radiniekiem aizbrauca. Skolas pagalms kļuva tuk�s. Turpat blakus rāmajā pēcpusdienas vējā klusi �alca Smerļa me�s.

��� Tu gribi palikt uz balli?� Niks pajautāja.

��� Nē,� Tedis noteikti pakratīja galvu.� Ko es tur darī�u?

��� Ed�u! Un tu?

��� Es arī ne. Man viņi visi ir jau apniku�i līdz vienai vietiņai.

��� Vanda arī neies?

��� Nē, nē!� Vanda papurināja krā�ņos matus un izskatī�jās tik sasodīti skaista, ka Niks ātri nodomāja � ja �ī jaunkundze patie�ām kādreiz kļūs aktrise, tad skaistuma un sievi�ķīga valdzinājuma ziņā neap�aubāmi sitīs pu�u visas mūsu di�ās skatuves mākslinieces, ieskaitot pat pa�u Mirdzu Martinsoni.� Es turpat, kur mans Eduardiņ�! Es jau bez viņa ne solī�a!

��� Bet tu, Inga?

��� Es ar savu Teodoriņu!� Inga smējās, veikli atdari�not draudzeni, un satvēra Tedi aiz rokas.� Kur viņ�, tur es!

��� Ko tādā gadījumā jaunie pilsoņi domā darīt?� Niks painteresējās.� Kaut kā �o dienu tomēr vajadzētu atzī�mēt.

��� Vajadzētu gan,� Tedis piekrita.� Kādi ir priek�li�kumi?

��� Es domāju, ka varam aizbraukt pie manis,� Eduards teica.� Ve�i māju atdod mūsu rīcībā, paņemsim da�us skābulī�us, pasēdēsim, uzdancosim, kaimiņ� man apsolīja videokasti, un noskatīsimies da�us seksa gabaliņus. Viņ� par to prasa kvartu, tas nav daudz. Es samaksā�u.

��� Ideja nav slikta,� Tedis domīgs pakasīja pieri un, jautri smaidīdams, skatījās uz Ingu.� Bet kādēļ mums jāskatās filmiņas, ja mēs pa�i to varam dabūt gatavu par baltu velti?

��� Lūdzu bez rupjībām!� Vanda iesaucās un sa�utusi pagrieza galvu sāņus.

��� Ko es rupju pateicu?

��� Man nepatīk, ka par to tik atklāti runā!

��� Bet darīt tev patīk?

Vanda dusmīga paskatījās uz Tedi, gribēja, kā parasti, kaut ko asi atcirst, tad savaldījās un val�ķīgi pasmaidīja.

��� Jā, Teodor Veiland. Patīk. Bet ne jau ar tevi, muļķīt.

Ari Tedis pasmaidīja.

��� Es tevi nemaz nebiju domājis, cukurzirnīt.

��� Tavi vecāki toreiz ir prātīgi darīju�i, dodami tev tik reti stulbu vārdu. Teodors! Neko labāku tu patie�ām arī neesi pelnījis!

Tedis smējās. Tā viņi visus �os pagāju�os vidusskolas gadus bija viens otru apmētāju�i ar pliekanām asprātībām. �Blusojamies,� kā pa�i izteicās, bet kopā turējās, jo ne�ķiramas bija Vanda ar Ingu.

��� Izbeidziet!� Niks strupi pavēlēja un pievērsās pui��iem. Viņ� juta, ka visu viņa būtību piepilda kaut kāds netīrs, lipīgs naids un nepatika. Pret ko īsti, viņ� neprastu pateikt, ta�u viņ� gribēja �o naidu un neapmierinātību izgāzt uz āru, to izkliegt, izraudāt vai izspļaut, bet kaut kā izlādēties noteikti vajadzēja! Gribējās nez kam atriebties, atmaksāt par to, ka vecāki neatnāca uz izlaidumu, ka viņam nav māju un jādzīvo pie sve�iem cilvēkiem, kā pēdējam nabagam jāgaida, kad vecāki atmetīs kādu lieku grasi, ka viņam pa�laik nav nevienas meitenes. . . Ka tādas patiesībā viņam nav bijis arī agrāk, izņemot tos naivos vai jau pārāk vulgāros skuķi�us, kurus vienmēr uz ātru roku varēja nogrābt diskotēku zālēs, sava rajona ielās vai tepat skolā.

��� Izbeidziet!� Niks atkārtoja.� Es jums labprāt ieteiktu �odien no �īm �agatiņām vispār atteikties, bet vakaru pavadīt trijatā bez viņām.

������� Bez viņām nevar,� Tedis iebilda.� Vismaz es bez Ingas nevaru.

��� Vari!

��� Patie�ām. Bet es to negribu!

��� Tad tā arī saki! Un kā tu, Eidi?

��� Es tāpat. Lai Vanda nāk līdzi.

�������� Labi.� Niks atmeta ar roku.� Nelaime ar jums. Bet nekādu sēdē�anu mājās es negribu! Vēl mazāk mani interesē tās pornokasetes.

��� Tā vis nesaki,� Eidis iebilda.

�������� Nē, tie�i tā es saku!� Niks stingrā balsi iecirtās. � Vakars jāpavada kaut kur laukā aiz pilsētas. Kā tev ar vāģi?

�������� Dro�i vien dabū�u,� Eduards piekrita.� Ja vecais nedos, kaut kur nospersim. Piemēram, baltu volgu. Gribat?

�������� O, jā!�Vanda sajūsmināta iesaucās.� Tas būtu ko�losāli!

������� Tā volga stāv netālu no manām mājām, un saimnieks atrodas vai nu ilgsto�ā komandējumā, vai sēd cietumā,� Eidis paskaidroja.

��� Varbūt ma�īna ir �upā?� Tedis pajautāja.

�������� Nē. Es pirms nedēļas redzēju, ka ar to brauca īpa�nieka sieva. Viņai gan ar to brauk�anu diez kā neiet, tādēļ arī maz kustas. Izbraukāsimies un no rīta vāģi atliksim atpakaļ. Neviens pat nemanīs. Es garantēju.

������� Tu vari garantēt vienīgi to, ka �ovakar neaizlidosi uz Mēnesi,� Niks teica.� Balto volgu ņemsim tikai tajā gadījumā, ja tu nevarēsi dabūt sen�u ma�īnu. Skaidrs?

��� Jā.

������� Tad ejam atpakaļ uz �ūli, godīgi atvadāmies no mūsu skolmeistariem un pasakām, ka uz banketu nepaliekam. Viss! Pēc piecpadsmit minūtēm sapulcējamies tepat pa�galmā.

Atkal satiku�ies, viņi devās uz trolejbusa pieturu, lai aizbrauktu pie Eduarda un noskaidrotu, kā būs ar ma�īnu, un nopirktu kaut ko no dzeramā. Ēdienu paņems no turīgo Bērziņu virtuves.

Viņi vēl nebija pagāju�i garām skolai, kad negaidīti pretim nāca Kārlis Kristons. Viņ�, kā parasti, bija apģēr�bies nonēsātā ādas �aketē, nobrāztos d�insos un izskatījās pēc ārzemju kinohronikās redzēta itāļu bezdarbnieka. Tik skumj� un no�ļucis viņ� bija.

�������� Pagaidi, Nik,� tēvs sacīja un ar abām rokām sa�tvēra dēla plecus.� Agrāk atnākt es nevarēju. Piedod.

Silvija ari visu laiku ņurdēja. Un tu jau galu galā neesi nekāda meitene, kurai vajadzīgi ziedi un apjūsmo�ana. Apsveicu tevi ar skolas beig�anu, paldies. Es zinu, cik grūti tev tas nācās. Dāvināt es tev neko nedāvinā�u, bet iedo�u simt rubļus, un tu pēc tam nopērc pats, ko gribi.

Kārlis Kristons atvēra maku, izņēma divus piecdesmit�niekus un sniedza tos dēlam.

��� Ņem!

Bet Niks pat nepakustējās, tikai spēji nodrebēja. Viņ� saprata, ka tēvs neko sliktu nav gribējis, tie�i otrādi, viņam labu vēlēdams, dod naudu, kas ir tik nepiecie�ama, un tomēr. . . citā dienā un citā vietā Niks to, bez �aubām, būtu paņēmis ar vislielāko prieku, ta�u �odien. . . �eit. . . Tas stipri o� pēc atpirk�anās. Vai pēc uzpirk�anas.

��� Paldies, Kriston,� Niks noraido�i pakratīja galvu un rūgti pasmaidīja.� Citu reizi, labi? �odien man nav vajadzīga nauda. Un dāvana ari nav vajadzīga. Pēc nedēļas, jā? Un tomēr labi, ka atnāci. Sāku jau domāt, vai nav kas atgadījies. Bet tagad uz redzi! Es ar da�iem draugiem aizbrauk�u mazliet atzīmēt �o dienu. Tu mani uz vakariņām dro�i vien nebūtu uzlūdzis, vai ne?

Tēvs, nodūris galvu, klusēja.

��� Silvija. . .� Viņ� beidzot neveikli un kā atvainoda�mies paskatījās uz dēlu.

��� Pasveicini savu Silviju,� Niks sacīja.� Pasaki, ka viņa tomēr ir varena sieva! �itādu dzelzi saliekt! Kā salmiņu.

Niks pagriezās un steidzīgi gāja prom. Viņu smacēja dusmas. Gribējās ieskriet me�ā un nevienam nerādīties acīs.

Niks pameta ātru skatienu sāņus.

Nākotnes iela! Paliec sveika, draudzene! Mēs tevi pietiekami ilgi esam mīlēju�i. Tagad būs jāstaigā pa citām ielām. Pa citiem bulvāriem. Bet da�iem dro�i vien nāksies staigāt pa klajiem laukiem. Pa purva taciņām. Pa me�a celiņiem. Cits varbūt stāvēs uz vietas un vispār nekur neies. Un tomēr � Nākotnes iela! Vismaz �obrīd mēs tavā priek�ā visi esam vienādi.

Kad viņi piegāja pie trolejbusa pieturas, Niks ieraudzīja, ka netālu stāv pazīstamais kakao krāsas �igulī- tis, bet ma�īnā pie stūres sēd viņa māte Diāna Upmale. Niks strauji apstājās, un viņam uzreiz kļuva priecīgāk ap sirdi. Tātad pasaule nemaz tik pelēka un tum�a nav, kā da�reiz radās. Vecāki viņu tomēr atceras, mīl, cen�as satikt un palīdzēt, tikai �ēl, ka viņi to joprojām dara katrs atsevi�ķi. Arī māte viņu ieraudzīja un aicino�i pamāja ar roku. Niks pateica draugiem, lai tie mazliet pagaida, un veikli iekāpa ma�īnā.

Diāna Upmale, kā vienmēr, izskatījās skaista un ele�ganta. Viņa sēdēja, pagriezusies pret Niku, vēlīgi smai�dīja un, kā vispār pēdējā laikā, neslēpa prieku un lepnumu par savu pieaugu�o dēlu. Viņa jau sen bija no�ēlojusi kādreiz tik pārsteidzīgi sperto soli, kad Niku atstāja tēva audzinā�anā, bet pati bija mēģinājusi atgriez�ties pie savas pirmās mīlestības. Māte pēdējos piecos se�os gados bija krasi mainījusi savu attieksmi pret Niku un tagad visādi mēģināja labot, kas vēl labojams. Diānu Upmali bie�i māca bailes, ka Niks viņas toreizējo rīcību nekad nepiedos. Varbūt pat negribēs vairs satikties. Viņai bija ārkārtīgi svarīgi apzināties, ka viņai ir dēls. Diāna bija emocionālas dabas sieviete, un tagad, kad pēc sava otrā vīra nāves palikusi viena, dēla novēr�anās un vienal�dzība viņai būtu pārāk smags trieciens.

Bet Niks visu mēģināja aizmirst un neko nepārmeta. Tā tomēr bija viņa māte, viņ� to mīlēja un apbrīnoja, bet ne vienmēr saprata. Un da�reiz līdz sāpēm kaut kādos tur smadzeņu vai apziņas centros sajuta, ka tam tā neva�jadzētu būt, tā nedrīkst būt, ka viņi visi trīs ir �ķirti, katrs dzīvo atsevi�ķi un nekad vairs trijatā nesatiekas. Kas starp abiem vecākiem bija neticis, viņ� nezināja. Viņ� par to ari sevi�ķi neinteresējās. Kad bija vēl bērns un pusaudzis, viņ� gan bie�i jo bie�i dzirdēja, kā tēvs un viņa jaunā sieva Silvija māti visādi lamā un noķengā. Niks tad dusmojās un, māti �ēlodams, skrēja laukā no mājas, kāpa autobusā un brauca pie viņas ciemos.

Tā bija skaista pasaule, kādā dzīvoja Diāna Upmale un viņas krietni vecākais vīrs Alfrēds. Pla�s trīsistabu dzī�voklis pa�ā Rīgas centrā, automa�īna, ārzemju skaņu ierakstu aparatūra, daudz grāmatu un gleznu, izmeklēti viesi un nepārtrauktas sarunas par teātri, kino un mākslu.

Tas viss Niku vilināja. Arī Upmaji viņu vienmēr uzņēma laipni un gādigi, ta�u da�reiz Niks tomēr par savu māti domāja ne sevi�ķi labi. Varbūt tajās reizēs Nikā pārsvaru guva kaut kādas tīri egoistiskas tieksmes, bet varbūt kārtējo reizi no kaut kādiem zemapziņas dziļu�miem uzpeldēja sen pārdzivotais, bet nekad līdz galam nesaprastais apvainojums un pazemojums � tu tomēr esi

kādreiz ticis atstāts. Pamests. Atstumts.-Tu neesi bijis vajadzīgs.

��� Labdien, dēls,� māte maigi sacīja, paliecās un no�skūpstīja Nika pieri.

��� Sveika,� Niks, nedaudz apmulsis, nomurmināja.

��� Apsveicu ar skolas pabeig�anu,� māte sacīja.

��� Esmu priecīga un lepna par tevi.

��� Paldies. Bet kas tur daudz ko apsveikt?� Niks pa�raustīja plecus.� Nav jau nekāds di�ais varoņdarbs.

��� Piedod, ka neaizgāju uz skolu.� Māte atvainodamās pievēra acis.� Biju pārliecināta, ka tur būs tēvs. Viņ� bija?

��� Jā,� Niks apstiprino�i pamāja.� Visu laiku sēdēja zālē un. . . Es ļoti gaidīju arī tevi. Būtu tik skaisti beidzot jūs redzēt kopā.

��� Tas būtu bijis riebīgi,� māte negaidīti asi izmeta.

Niks norija siekalas, un viņam atkal kļuva skumji. Kā

divi pieaugu�i cilvēki tik ilgi viens uz otru var turēt naidu? Kas starp viņiem galu galā tomēr ir noticis? Kāds noziegums ir izdarīts? Grūti iedomāties, ka viņi viens otru nemaz nebūtu mīlēju�i.

��� Tu mani atvaino, muterīt,� Niks ātri sacīja un pagrieza skatienu sāņus.� Es varbūt bū�u rupj�, ta�u tad. . . Kad tu gulēji ar Kristonu. . . Kad jūs abi mani uztaisījāt?. . .

��� Arī tad tas bija riebīgi,� māte noskumusi atzinās.

��� Un vēl ilgi pēc tam viss bija riebīgi.

Māte uz brīdi apklusa, un varēja redzēt, ka viņa ļoti nervozē. Tad saņēmās un jau pavisam citā balsī turpināja:

��� Tu jau varbūt zini, Nik, ka man tolaik bija kāds cilvēks, kuru es mīlēju un kur� mīlēja arī mani. Es viņam biju apsolījusies, viņ� mani gaidīja, cerēja, bet es ņēmu un ar tavu tēvu viņu nekrietni piekrāpu. Pati nesaprotu, kas ar mani toreiz notika. Es to sev nevaru piedot vēl līdz �ai dienai. Un arī viņ� man vēlāk nepiedeva. Tad es no tava tēva aizgāju, mēs iz�ķīrāmies, es biju uz laiku atsacījusies arī no tevis, Nik, tā cerēdama, ka tas cilvēks visu aizmirsīs un mani bez bērna tomēr pieņems atpakaļ. . . Bet nekā. Es bie�i esmu nolādējusi mīlestību, nolādējusi to gandrīz vai nepieveicamo spēku, kas sievietei liek tiek�ties pie vīrie�a un darīt to, bez kā itin bie�i varētu arī iztikt.

Niks līdzjūtīgi skatījās uz māti un atcerējās, ka vēl vakar kinostudijas lielajā gaitenī bija redzējis vairākas viņas palielinātas fotogrāfijas no filmām, kurās bija tēlojusi galvenās lomas. Diāna Upmale bija ievērojama mūsu republikas skatuves un kino māksliniece, viņa vienmēr atradās preses un skatītāju uzmanības centrā, pēc rakstura un izturē�anās bija diezgan kaprīza un valdonīga, ta�u savā dziļākajā būtībā viegli ievainojama, ļoti laba, atsaucīga. . . un nelaimīga.

��� Nik, es gribu, lai tu rīt noteikti atnāc pie manis ciemos,� māte sacīja.� Tu varēsi?

��� Es nezinu.� Niks skatījās sāņus.� �ovakar tu ne�vari uzlūgt?

��� Nē,� māte noraido�i papurināja galvu.� �ovakar esmu aizņemta. Ta�u rit tevi noteikti gaidī�u.

Niks neko neatbildēja, tikai tā savādi, mazliet ironiski pasmaidīja.

��� Vispār, dēls, es ar tevi beidzot gribu būt kopā daudz ilgāku laiku,� māte maigi sacīja.� Gribu, lai tu vēl bie�āk brauktu pie manis, mums vienreiz vajadzētu tā pa īstam izrunāties. . .

��� Nevajag,� Niks viņu steidzīgi pārtrauca.� Tu jau tāpat par mani zini visu.

Diāna nervozi sakoda lūpas, un viņai vairākas reizes noraustījās plakstiņi.

��� īstenībā es nezinu neko. Bet tu ta�u esi mans dēls.

Niks piekrīto�i pamāja.

��� Un es esmu tava māte.

Niks atkal vairākas reizes apstiprino�i palocīja galvu un vērīgi paskatījās uz blakus sēdo�o sievieti.

Viņas baltā blūzīte bija stipri pavērusies vaļā, un Niks turpat savu acu priek�ā redzēja lēni cilājamies mātes krūtis. Viņ� uz tām paskatījās gandrīz vai ar melnu skaudību. Jo tas viņam tomēr bija gājis garām � iespēja da�reiz pieglausties pie mātes pleca un izstāstīt visu, kas nomāc sirdi. Un arī tagad. Vai viņa sapratīs, ka es �o dienu biju iedomājies mazliet citādāku � gai�āku, vai? Protams, tu esi mana māte un es tavs dēls. Ta�u tuvoties � tas nenozīmē tikai ilgoties vai sapņot. Garīga tuvinā�a�nās vienmēr nozīmē otra sapra�anu. Vismaz mēģinājums to darīt. Bet vai mēs to spēsim? Es vairs neesmu mazais Nikiņ�, kas rātni sēd krēslā, ēd zemeņu ķīseli ar putukrē�jumu un uzmanīgi klausās, ko runā lielie onkuļi un tantes. Tagad es jau gribu pavisam ko citu.

��� Paldies, ka atbrauci,� Niks pateica un paskatījās uz saviem klasesbiedriem, kuri nepacietīgi māja ar rokām.

� Es ļoti priecājos, ta�u tagad atvaino. Mani gaida draugi.

Diāna vērīgi paskatījās uz jaunie�u bariņu, tad uz dēlu.

�������� Vai kāda no viņām ir tava meitene?� māte paintere�sējās.

��� Nē,� Niks ātri atbildēja.

��� Kādēļ nē?

Niks iesmējās.

��� Tās jau ir aizņemtas.

��� Parādi, lūdzu, atestātu.

Niks izvilka no kabatas pelēko grāmatiņu un to parā�dīja mātei. Viņa atzinīgi smaidīja.

��� Tu tomēr esi bra�s puika,� māte neslēpa prieku.

�������� Es esmu ģeniāls,� Niks mazliet uzspēlēti pateica un atestātu iebāza atpakaļ sava jaunā, tum�i pelēkā uzvalka iek�kabatā.� Vismaz tāds es ceru kādreiz būt kinomākslā.

�������� Nekas nav mainījies?� māte painteresējās.� Tu pie tā paliec?

��� Jā. Es bū�u re�isors.

Niks da�us brī�us klusēja, tad ar pēk�ņi uznāku�u , rūgtumu piebilda:

��� Protams, ja līdz tam laikam nenokļū�u cietumā.

Diāna spēji satrūkās un izbijusies paskatījās uz dēlu.

��� Kādā cietumā?

�������� Kur lodziņi ar restītēm. Ir tāda iestāde. Neko par to neesi dzirdējusi?

�������� Ko tu runā, Nik?!� māte gandrīz vai iekliedzās un cie�i satvēra dēla roku.� Kas ir noticis?

�������� Nekas,� Niks nopietns atbildēja, atbrīvoja roku urt ar otru satvēra automa�īnas durvju rokturi.� Man tikai da�reiz uznāk tāda �cemme� uz cilvēkiem, ka es varētu. . .

Niks apklusa. Kādēļ viņai tas jāzina? Vai māte var ielīst manā dvēselē?

������� Es ie�u,� Niks sacīja.� Nebaidies, tā man gadās reti. Dro�i vien ne bie�āk kā pārējiem cilvēkiem. Arī tev.

Māte lēni noslīga pāri stūrei, atspieda labi safrizēto galvu pret tās malu un sāka klusi raudāt.

Niks izbrīnījies paskatījās uz māti, un viņam atkal tās kļuva �ēl.

��� To nu gan nevajadzēja,� Niks mierino�i teica.

Diāna Upmale pamazām nomierinājās. Tad viņa atvēra rokassomiņu, sameklēja �etrus divdesmitpiecniekus un pasniedza tos dēlam.

������� Ņem,� viņa lūdzo�i sacīja.� Tas dāvanai. Nopērc pats, ko vēlies.

��� Es neko nevēlos. Paldies.

������� Nem, dēls,� māte nogurusi atkārtoja.� Nekā cita man pa�laik pie rokas nav.

Nikam tas nepatika.

Jūs abi esat vienādi, viņ� apbēdināts nodomāja. Nekas labāks jums neienāk prātā. Domājat, ka nauda ir vienīgais līdzeklis, kā mani nomierināt, pielabināt. Bet notiek tie�i pretējais.

�������� Labi!� Niks asi atcirta un izrāva naudu no mātes smalkajiem, koptajiem pirkstiem.� Ņem�u arī. Gan jau noderēs.

������� Protams, noderēs,� Diāna atviegloti nopūtās un uz�lika roku uz dēla pleca.� Rīt es tev par godu sarīko�u interesantas vakariņas. Lai atnāk arī tavi draugi. Gribi, es tevi iepazīstinā�u. . . Es uzaicinā�u vienu no mūsu teātra skaistākajām meitenēm. Sarunāts?

Niks pasmaidīja.

��� Paldies, muterīt, bet gan jau es kaut kā pats.

Arī Diāna pasmaidīja, lai gan viņas lielajās acīs vēl joprojām bija jau�ama neziņa.

��� Nik! Es gribu, lai tu būtu laimīgs.

�������� Paldies. Es jau arī, lai gan man bie�i �ķiet, ka tas būs pilnīgi neiespējami.

��� Kādēļ?

������� Nezinu. Vienkār�i tā �ķiet. Bet, ja nopietnāk, tad varbūt tādēļ, ka man nav veicies jau pa�ā sākumā.

Niks vairāk neko nepaskaidroja, ātri atrāva durvis un izkāpa laukā. Vēl pamāja mātei ar roku, tad steidzīgi devās pie trolejbusa pieturas, kur viņu ar nepacietību gaidīja draugi.

Mēs joņojām velni�ķīgā ātrumā. Spidometrs rādīja simt desmit kilometri stundā. Tas ir pamatīgs ātrums, bet Tedis sēd pie Bērziņu sarkanā �iguļa stūres un smejas.

Esmu dro�s. Eduards vēl tikai kārto savus brauk�anas dokumentus, bet Tedim jau ir profesionāla �ofera tiesības, un brauc viņ� lieliski. Es zinu, uz ko Tedis ir spējīgs, tādēļ uz viņu paļaujos. Un tomēr da�brīd pāri visam ķermenim pārskrien auksti baiļu drebuļi. Jo arī to es zinu � pietiek tikai ar vienu mazu neuzmanību, pavir�ību, nogurumu,

Tedim pietiek tikai uz da�ām sekundēm novērst skatienu no ceļa, lai ar iemilēju�amies teļa acīm paskatītos uz savu Ingu, un no mums visiem pieciem, no mūsu skaistās un vienreizējās jaunības, no visiem mūsu sapņiem un nākot�nes iecerēm pāri nepaliks nekas. Nekas daudz pāri nepaliktu arī no mūsu skaistajiem ķermeņiem.

Mūsu mātes un radinieki pēc tam varētu raudāt tikai tīri simboliski. Kā raud mātes pie Mū�īgās uguns vai pie Nezināmā kareivja kapa.

Cik daudz mūsu dzīve atkarīga no mums pa�iem, cik no citiem, cik no tīras nejau�ības un liktenīgas sagadī�anās?

To acīmredzot nav vērts ne zīlēt, ne rēķināt.

Mūsu dzīvēm sākumu dod citi, pamatu mūrējam pa�i, vēlāk piepalīdz draugi un tuvi cilvēki, bet da�kārt, ja nepaveicas, visu aizsākto, jau kopīgi uzcelto, sadragā kāda akla nejau�ība vai apstākļi, kas izveidoju�ies neatka�rīgi no mūsu gribas.

��� Apturi!�es spēji iekliedzos.� Tedi! Bremzē nost!

Tedis pagrieza galvu un ironiski iesmējās.

��� Sagribējās krūmiņos?

Strauji atgā�os atpakaļ, atslēju galvu pret aizmugures sēdekļa malu un pievēru acis. Jutu, kā pāri sejai lēni plūst sviedri. Jutu, kā pie mana kreisā sāna, cie�i piespiedusies, elpo Vanda. Viņai otrā pusē sēdēja Eduards.

��� Tev kļuva slikti?

�������� Brauc! Tikai vālē uzmanīgi! Un nolaid ātrumu uz astoņdesmit!

��� Palika bail?

�������� Jā,� es ar mokām izdvesu.� Nav ne mazākās va�jadzības tie�i �ovakar nosisties.

Eduards izbrīnījies paskatījās uz mani.

��� Kas ar tevi notiek?

Sameklēju kabatas lakatiņu, ilgi uz to skatījos, pēc tam noslaucīju seju un atkal pievēru acis.

��� Nekas. Glu�i vienkār�i gribu vēl mazliet padzīvot.

Tedis strauji samazināja ātrumu. Es to tūlīt jutu. Man

nebija �ofera tiesību, ta�u braukt es mācēju.

Karsts kā ellē. Gandrīz vai ģībonis nāk virsū. Di�ais grieķis Platons esot teicis: �Labāk būt ellē Luciferam nekā kalpam debesīs.�

Kas bu�u es � kalps vai valdnieks?

Kas būs Tedis? Sacīk�u braucējs? Viņ� ar autosportu nodarbojas jau no �etrpadsmit gadu vecuma.

Kas būs Inga? Aktrise un Teodora sieva? Kaut kā neticas. Kaut kas viņiem nelīmēsies kopā, jo Tedis nekad no ma�īnas prom neaizies. Nav tāda spēka, kas viņu varētu atraut no dzel�iem, benzīna, stūres un motora. Un nav gan dzirdēts, ka kāda smalka, izlutināta, līdz nejēdzī�bai romantiska meitene, nemaz nerunājot par aktrisēm, būtu apprecējusies ar kādu strādnieku puisi vai �oferi.

Tādēļ smejieties, bērni! Smejieties! �odien jūs to vēl varat.

Un ko Eduards ar Vandu? Abi kopā līdz mū�a galam, abi slaveni aktieri, revolucionāri skatuves mākslā? Lai jums Laimes Māte stāv blakus, palīdz un sargā, ta�u es neticu, vienkār�i neticu, ka jums abiem viss beigsies labi.

Neticu, sitiet kaut nost.

Mēs �ovakar esam kopā pēdējo reizi. Nezinu, kādēļ, bet man ir tāda nojauta. Tas ir pat dro�i. Es satik�os ar Tedi, ar Eidi, dro�i vien arī ar Vandu, ar Ingu, bet visi kopā. . . nekad.

Rit atnāks kārtējā diena, bet mēs pēk�ņi kaut kur sev ļoti tuvu ieraudzīsim jaunu, pavisam citu dzīvi.

Mums tikai vajadzēs aiziet un to paņemt.

Sāka jau krēslot. Gaiss kļuva vēsāks un elpot vieglāk.

Niks sēdēja ezera kras'tā, kājas iemērcis ūdenī, un raudzījās, kā aiz tuvējā me�a galotnēm lēni noriet saule.

Netālu uz segas, vaļīgi izlaidu�ies, gulēja Eduards ar Vandu.

Mērenā skaļumā spēlēja magnetofons.

Inga ar Tedi peldējās.

2ēl, ka nepaņēmu līdzi kinokameru, Niks nodomāja. Varētu iznākt labs kadrs. Mazliet poētiska, ar liriskām noskaņām akcentēta epizode no biju�o abiturientu dzīves.

Tedis ar Ingu, iznāku�i krastā, viens otru apslaucīja, paskraidīja, tad Inga apsēdās pie Vandas un Eduarda, bet Tedis pienāca pie Nika un smagi novēlās blakus.

��� Kolosāli!� viņ� teica.� Seit ir istā vieta.

Niks piekrīto�i pamāja.

��� Es nekad agrāk tik vēlu nebiju peldējies.

��� Es arī ne,� Niks sacīja.

��� Kolosāli, vai ne?

������� Jā, Tedi. Vienreizējs vakars. Jācer, ka tas mūsos paliks vēl ilgi.

��� Nekā īpa�a jau �eit nav,� Tedis atmeta ar roku.� Ezers kā ezers, arī vieta nav sevi�ķi klusa un vientuļa, ta�u tomēr labāk nekā sēdēt tai vingrenes zālē un kopā ar u�ukiem stīvi lūkoties griestos.

��� Kur tu �odien atradīsi vientuļu vietu?

��� Es jau to saku.

Teodors Veilands bija pamaza, drukna auguma puisis ar apaļīgu seju, lielām, mazliet atkarenām ausīm, zilām acīm un platu muti. Niks un arī pārējie Tedi mīlēja par vina atklātību, drosmi un vēlē�anos vienmēr kādam palīdzēt. Tedim varēja uzticēties. Viņ� nekad lieki neplātījās un bija diezgan rāms. Ta�u, ja viņu kāds tā pa īstam nokaitināja, Tedis varēja eksplodēt, likt lietā savu vareno spēku, un tad vainīgajam vajadzēja vai nu ātri mukt prom, vai arī pacietīgi saņemt, ko pelnījis.

Niks viņam bija daudzējādā ziņā pretstats, un varbūt tie�i tādēļ viņi arī draudzējās jau no pamatskolas laikiem.

��� Ko tu domā darīt?� Niks pajautāja.

��� īsti vēl nezinu.� Tedis paraustīja saulē tum�i iedegu- �os plecus un mazliet nervozi sāka ko�ļāt garu zāles stiebru.� Bet viens ir skaidrs � man viegli nebūs.

��� Kuram tad būs viegli?� Niks uzprasīja.

��� Tev!� Tedis ātri iz�āva.� Tev, Nik!

��� Tu smejies?� Niks neizpratnē sarāva uzacis.

��� Nemaz.

��� Ko tad tu muldi?

��� Tev ir gai�a galva, Nik. Tu vari iestāties jebkurā augstskolā. Tev būs protekcija. Par tevi parūpēsies. Kino�studija dos ieteikumu mācībām kinoinstitūtā. Sapnis! Ki�nore�isors, slava, nauda, meiteņu jūra. . . Kas vainas?

��� Vainas nekādas,� Nika balss skanēja savādi cieti.� Ta�u esmu pieradis parūpēties par sevi pats. Tu saproti, Tedi? Pats! Bez tam tur Maskavā nekādām mūs�māju protekcijām, nekādiem studijas norīkojumiem un ieteikumiem nebūs sevi�ķi liela vērtē. Arī manām zinā�a�nām tur nebūs lielas nozīmes. Visu iz�ķirs talants un veiksme. Kursa vadītājam var vienkār�i nepatikt mans ģīmis, un tad sveika, galvaspilsēta! Visu iz�ķirs un pirmo atlasi izdarīs re�isoru darbnīcas vadītājs, un tikai pēc tam eksāmeni.

��� Paklausies, Nik,� Tedis strauji pagrieza galvu pret draugu un ar dziļu interesi ieskatījās viņa acīs.� Tu patie�ām domā, ka esi talantīgs?

��� Jā.

��� Es nerunāju par zinā�anām. Tās nav noliedzamas. Arī galva tev strādā. Bet tie�i talants? Kā tu zini, ka tev tāds ir?

Niks da�us brī�us domīgs klusēja.

��� Tas nav izskaidrojams,� beidzot viņ� atbildēja. � Es tev to neprotu pateikt, es vienkār�i jūtu. Es zinu, Tedi, kad bū�u pabeidzis institūtu, kad bū�u apguvis teoriju, es taisī�u kolosālākās filmas! Tici? Nē? Pie velna kolosālās! Es taisī�u labas filmas.Vienkār�i labas filmas. Es radī�u lielu mākslu, tu redzēsi! Es visus pārējos mūsu re�isorus iebāzī�u maisā! Cilvēki skatīsies �os darbus un man teiks paldies.

Tedis sāka smieties.

��� Tu tomēr esi baigais nazis!

��� Jā! Es negribu �ammāties ar sīkumiem! Ja kaut ko darī�u, tad darī�u pa īstam. Kaut ko lielu!

��� Bet man būs jāpaliek tur, kur es esmu,� Tedis tāds kā saguris pateica.

��� Nesaprotu.

��� Saprati tīri labi.

Abi pui�i apklusa un paskatījās tālu pāri ezeram. Ūdens virsma bija gluda kā nopulēts bleķis, un kaut kur tālumā bija dzirdamas cilvēku balsis.

Eduards ar Vandu gulēja uz segas un skūpstījās.

Inga bija iegājusi me�ā.

Niks paskatījās uz Tedi, un viņam nez kādēļ kļuva drauga �ēl. Tedim tie�ām līdz �im nekas dzīvē nebija paspīdējis. Mācījās viņ� visai viduvēji, bet māte viņu ļoti lūdza vidusskolu tomēr pabeigt, laikam cerībā, ka sekmes kļūs labākas un vismaz viens no viņas daudzajiem bēr�niem spēs iestāties augstskolā un vēlāk būs kāds priek��nieks vai vadītājs.

Annai Veilandei bez jaunākā Teodora bija vēl trīs dēli un divas meitas. Tātad se�i bērni. Tēvs strādāja par metinātāju, nopelnīja labi, māte bija audēja �Rīgas manu�faktūrā�, un tomēr, cik vien Niks atcerējās, viņiem vienmēr nācās skaitīt vai katru rubli un bērnus jau no mazām dienām pieradināt pie darba un pieticības. Tedis Veilands viņu klasē bija kā baltais zvirbulis, jo lielum lielākajai daļai pārējo audzēkņu vecāki bija turīgi un tā vai citādi saistīti ar zinātni, medicīnu vai mākslu. Piemē�ram, Teda draudzenes Ingas Rītiņas tēvs bija mūsu republikā pazīstams ķīmiķis, vēl solīda pētniecības insti�tūta direktora vietnieks. Arī māte � ķīmijas zinātņu kandidāte, laboratorijas vadītāja. Inga bija vienīgā meita, vecāki viņu lutināja kā mācēdami un kopā ar Ingu nez kādēļ bija ieņēmu�i galvā, ka viņai jākļūst par aktrisi. Pamats tam varbūt bija. Inga jau otro gadu nodarbojās Tautas kinoaktieru studijā, un daudzi apgalvoja, ka viņai patie�ām esot visas dotības kādreiz kļūt par aktrisi. Arī Niks domāja tāpat, vienīgi �aubījās, vai �is smalkais skuķēns ilgi turēsies pie vienkār�ā Teda Veilanda, kuram vieglāk bija izbaulēt vāģī iebuktētus robus nekā pasniegt meitenei mēteli.

Tāpat Vanda Rubinska. Viņas vecāki pēc tautības bija poļi, abi slaveni ārsti, Medicīnas institūta mācību spēki. Arī Vanda bija viņu vienīgā meita, temperamentīga, da�brīd trakulīga un vieglprātīga, bet vispār gudra un atklāta meitene.

Pēc da�ām minūtēm pie viņiem pienāca Eduards un arī apsēdās turpat blakus ezera krastā.

Vanda ar Ingu pastaigādamās pa �auru taciņu devās tālāk, turp, kur gandrīz vai ezera pretējā pusē bija redzama kāda automa�īna.

��� Kādēļ tu viņu palaidi?� Tedis uzprasīja un ar roku parādīja uz aizejo�o Vandu.� Tādās reizēs nevajag at�dzist. Tas var nākt par sliktu tavai reputācijai.

��� Eh!� Eidis nevērīgi atmeta ar roku.� Lai iet! Kur viņa paliks!

��� Viņa var palikt tur!� Niks parādīja uz tālumā redzamo automa�īnu. Izskatījās pēc kāda ārzemju mo�deļa � forda vai buika.� Tu nebaidies, ka vienā jaukā dienā tava skaistā lēdija tā, lūk, pakaļu gorīdama, var aiziet prom, iesēsties kāda cita automa�īnā un pazust?

Eduards brīdi padomāja, un viņa garais, kalsnais ģīmis lēni savilkās mazliet nicīgā smīnā.

��� Var,� viņ� atbildēja.� Vai es to nezinu? Protams, ka var! Bet �ēl man nebūtu.

��� Tad tas tev nav nopietni,� Tedis sacīja.

Eduards iesmējās.

��� Kas vispār �ai dzīvē ir nopietns? Un vai ir kaut kas tāds, par ko mums nebūtu jābaidās?

��� Tu ta�u pirmīt teici, ka nebaidies!

��� Tā es neteicu. Es pateicu, ka man nebūtu �ēl.

��� Kādēļ?� Tedis nesapratnē paraustīja plecus.� �i�tāda princese!

��� Varbūt tie�i tādēļ.

�������� Vai tad jūs. . .� Tedis nedaudz apmulsa.� Jūs ta�u jau guļat. . .

��� Skau�, vai?� Eduards asi pajautāja.

��� Nē, neskau�,� Tedis mierīgs atbildēja.

��� Nu, un tad?

�������� Nekas. Es tikai gribēju uzprasīt, vai tas jums abiem neko daudz nenozīmē?

�������� Bet tev un Ingai tas ir kaut kas sevi�ķs? Kaut kas īpa�i svēts?� Eduarda balsī jaudās izsmiekls.

�������� Nē, kādēļ uzreiz tā? Bet man tas tomēr kaut ko nozīmē. Un, ceru, arī Ingai.

������� Tad ir labi, vecīt! Tad tas ir taisni brīni�ķīgi!� Eduards tēlotā priekā iesaucās.

�������� Nevajag.� Niks pagriezās pret Eduardu.� Liec vi�ņus mierā! Ja Tedis ar Ingu līdz �im vispār kaut ko vērtīgu ir izdarīju�i, tad tas ir tie�i tas.

�������� Es jau neko nesaku.� Eduards vairākkārt pa�ūpoja galvu. � Tikai domāju, ka nevajag vienmēr no tā taisīt pasaules mēroga notikumu.

�������� Priek� manis tas ir notikums,� sacīja Tedis.� Un, ja tā gadīsies, ka Inga no manis aizies, es skaidri zinu � man tik skaistas, tik vienreizēji labas meitenes nekad vairs nebūs.

�������� Gan jau,� Eduards noņurdēja.� Ko tagad tev par to uztraukties?

��� Es neuztraucos. Es esmu dro�s.

Eduards sāka smieties.

������� Tu dzirdēji, Nik? Viņ� esot dro�s! Bet dro�s tu vari būt vienīgi par to, ka pēc da�ām stundām iestāsies nakts. Un vēl pēc da�ām stundām ausīs rīts. Bet par pārējo. . .

�������� Arī par pārējo,� Niks teica.� Es zinu, ka dzīvē ies visādi, ta�u, ja domāsim citādi, mēs neko nesasniegsim, nekad neko neiegūsim.

�������� Bet ko tad tu pagaidām esi ieguvis?� Eduards pavai�cāja.� Mums ar Tedi vismaz �ovakar katram ir savs �vitamīns�, bet tev?

�������� Man nav,� Niks noplātija rokas.� Ta�u tādēļ ne�maz neskumstu.

������� Skumsti gan,� Tedis sacīja.� Vienīgi mums neiz�rādi.

��� Nē.

�������� Tādā gadījumā mūsu Niks ir vai nu liels gudrinieks, vai arī totāls muļķis,� Eduards paziņoja.

��� Gudrinieks,� teica Tedis.� Gudrinieks! Viņam neko nav jābaidās pazaudēt. Un tai ir jābūt kolosāli labai sajūtai.

��� Dro�i vien,� Eduards piekrita.� Dro�i vien. Es ne�strīdos.

Eduards Bērziņ� bija mazliet savāds puisis. Arēji viņ� bija skaists, iznesīgs, kā saka � sportiskais tips. Vienmēr labi ģērbās, �ķiedās ar naudu, ko viņam bagātīgi deva vecāki. Bet vecākiem Purvciemā piederēja liela perso�niskā māja, dārzs, vairākas siltumnīcas un automa�īna. Eduarda tēvs kādreiz bijis savdabīgs mākslinieks, ta�u izstādēs viņa darbi pieņemti nelabprāt, tie vienmēr izsau�ku�i strīdus un nesapratni, beigu beigās Bērziņam tas viss apnicis, un viņ�, atmetis mākslai ar roku, izmācījās par flīzī�u licēju, kamīnu podnieku, parketa un zīda tape�u speciālistu. Strādāja kādā restaurācijas kantorī, bet savu brīvo laiku veltīja ievērojamu vai vienkār�i naudīgu cilvēku dzīvokļu un vasarnīcu telpu apdarēm. Bērziņu, senioru, rautin rāva uz visām pusēm, un nauda viņam nāca kaudzēm. Otrs peļņas avots bija dārzs un siltumnīca. Ar to centīgi nodarbojās enerģiskā mamma. Ta�u at�ķi�rībā no pārējiem �āda tipa ļaudīm abi lielie Bērziņi nebija skopi. Viņi bie�i rīkoja da�ādas balles, ar pla�u vērienu atzīmēja gan savas jubilejas, gan valsts svētkus. Māja tādās reizēs vienmēr bija pilna ar visādiem cilvēkiem, arī Eidis bie�i pie sevis uzlūdza gandrīz vai visu klasi. Tad viņi tur varēja izēsties un izdzerties uz velna parau�anu un parasti izlustēties līdz rīta gaismai. Eduards tāpat nebija skops, vienmēr visiem izmaksāja, veda klasi uz kino vai teātri un katram, kas tikai palūdza, aizdeva naudu. Reti gan kāds viņam to atdeva, jo Eduards parādu nekad neatprasīja. �Tas ir zem mana goda!� Eduards deklarēja, saprazdams gan, ka viņu klusībā apceļ un izmanto, bet par to tikai smējās.

�Ne jau es to naudiņu esmu pelnījis! Bet tad, kad man pa�am to nāksies iegūt ar sviedriem vaigā, es dro�i vien kļū�u piesardzīgāks. Tad acīmredzot bū�u uzzinājis nau�das īsteno vērtību un pret to izturē�os ar attiecīgu cieņu.�

��� Kā tev īsti ir ar to Liju?� Eduards Nikam pavai�cāja.� Ko tu viņu �ovakar neparāvi līdzi?

��� Man viņa nepatīk,� Niks atbildēja.� Un tu to labi zini.

��� Bet �ad tad viņu ieraut ķisenos tev patīkas gan, vai ne?� Eduards iesmējās.

��� Zini, ne vienmēr,� Niks atbildēja.� Man da�reiz vienkār�i kauns viņai atteikt.

��� Oh, oh, oh!� Eduards atkrita uz muguras un rēca pilnā balsi.� Man jātur vēders!

��� Nē, nopietni,� Niks turpināja.� Viņa pati bā�as virsū. Un tu jau zini, kādā vārdā mēs �ādas draiskulltes saucam.

��� Viņa nav nekāda draiskule.

��� Ir!

��� Beidz muldēt! Viņa nav no vieglajām! Lija vienkār�i ir tevī samīlējusies. Vēl neesi apjēdzis?

Niks neko neatbildēja. Viņ� ilgi klusēja un domīgs raudzījās uz gludo ezera virsmu. Arī Eduards piecēlās sēdus un paskatījās sāņus. Vanda ar Ingu lēnām nāca atpakaļ. Abām mugurā bija �atvieglināti� moderni pa�ūti peldkostīmi, kuri knapi, knapi apsedza tikai tās vietiņas, kuras patie�ām vajadzēja apsegt, bet ne milimetru vairāk.

��� Paklausies, Eduard.� Niks atkal pagriezās pret kal�sno puisi.� Tev tā ideja kļūt par aktieri ir labi pārdo�māta? Tā nāk no tevis pa�a vai no Vandas?

��� Vai nav vienalga?

��� Domāju, ka ne. Ja no tevis, tad viss kārtībā. Bet, ja no Vandas, tad tev derētu vēl pasmadzeņot.

Eduards kļuva nopietns.

��� Mēs abi tā nolēmām.

��� Jauki. Bet ko tu tādā gadījumā domā darīt?� Niks turpināja tincināt.� Cik man zināms, tad mūsu Konserva�torijā vismaz tuvākajā nākotnē nekāda jauno aktieru uzņem�ana nenotiks. Jau tagad visos teātros neviens nezina, ko ar jaunajiem lai iesāk. Pat vecie un slavenie ne vienmēr tiek pie �prices.

��� Nudien nezinu,� Eduards godīgi atzinās.� Nezinu! Bet tev pa�am jau arī priek�ā stāv tāda pati domā�ana.

��� Man būs mazliet vieglāk. Ja �ogad �Gikā� uzņem�a�nas nebūs, tad nākamgad tāda katrā ziņā būs. Tas ir dro�i. Tātad man ir jārēķinās tikai ar vienu gadu. Bet tev, Vandai un Ingai nekas noteikts nav zināms. Jūs jaunu kursu Teātra fakultātē varat gaidīt arī visus desmit gadus.

�� Tas ir fakts,� Eduards piekrīto�i pamāja.� Būs jā�pakustina smadzenes. Patie�ām.

��� Bet es jau esmu izdomājis,� sacīja Tedis.�Ie�u strādāt. Ie�u strādāt par �oferi. Un ne te, Rīgā, bet brauk�u uz laukiem. Jūs jau pa�i zināt, kāda man mājās dzīvo�ana. Divās istabās se�i cilvēki. Jānis ar sievu atkal gaida sīko. Ko es viņiem maisī�os pa kājām? Brauk�u uz laukiem, tur jau atradīsies kur dzīvot.

��� Tu to nopietni?� Niks pajautāja.

������� Bet kur citur es spruk�u? Rīgā ta�u neviens dzīvokli nedos. Un ja nu es vēl sadomāju precēties?

Niks ar Eduardu zīmīgi saskatījās.

��� Tas nav slikti izdomāts,� Niks piekrita.� Patie�ām.

������� Tur man vismaz būs dro�as izredzes uz dzīvokli,� Tedis turpināja.� Par istabu es nemaz nerunāju. Varbūt vēlāk varē�u iegādāties pat Līvānu mājiņu. Brauk�u uz tādu kolhozu, kur piekopj motosportu. Startē�u viņu komandā gan rallijos, gan citās gonkās. Kaut kā jau būs jākutas.

������� Es arī tāpat domāju,� Eduards sacīja.� Bet ko tad tava Inga? Brauks tev līdzi?

�������� Nezinu,� Tedis paraustīja plecus.� Mēs par to tā īsti nemaz vēl neesam runāju�i.

��� Bet tu parunā!�Eduards mazliet iekarsis uzstāja.

��� Parunā! Un pasauc vēl mani klāt! Es gribētu redzēt, cik sajūsmas būs viņas ģīmītī! Kā viņa lēkās no prieka! Pateicībā kritīs ap kaklu un, no laimes apreibusi, �ukstēs ausīs: �Mans mīļais, mans dārgais! Visu savu mū�u par to vien esmu sapņojusi kā nokļūt kādā kolhozā, dzīvot vecā koka mājā, brist pa dubļiem un kaplēt bie�u lauku vai strādāt cūkkūtī!�

Teodors sadrūmis nolieca galvu. Bet Niks dusmīgi paskatījās uz Eduardu.

��� To nu gan nevajadzēja,� Niks viņam pateica.

�������� Vajadzēja!� Eduards skaļi iesaucās un pielēca kā�jās.� Un kā vēl vajadzēja! L^i nesapņo! Lai uz dzīvi paskatās reāli!

������� Skatīties reālāk nekā Tedis vairs nav iespējams,� Niks nopietni teica.

������� Es nerunāju par �anci!� Eduards a�i atmeta ar roku.� Es runāju par Ingas dzīvo�anu laukos!

Teodors lēni pacēla galvu un cie�i ieskatījās drauga acīs.

��� Kādēļ tu �aubies?� viņ� klusi pajautāja.

��� Tādēļ, ka es viņai neticu,� Eduards atklāti pateica.

��� Atvaino, lūdzu, bet neticu! Un tāpat arī Vandai! Es vienkār�i priecājos, ka viņa �odien ir kopā ar mani, ka varu viņu skūpstīt un iegūt, bet ticēt tam, ka tā būs vienmēr.. . Man liekas naivi. Tā ir, Nik?

��� Tu domā tāpat?� Tedis vērīgi paskatījās uz Niku.

Niks neko neatbildēja. Viņ� Tedim pagrieza muguru un, cie�i sakniebis lūpas, skatījās pāri ezeram, kur liela, sarkana saule saplūda cie�ā skūpstā ar zemi.

��� Bet velns parāvis!� Tedis dusmīgs iesaucās un strauji uzlēca kājās.� Kaut kam ta�u tomēr ir jātic! Zēni! Jūs dzirdat? Ir jātic! Un es gribu ticēt, saprotiet, par spīti visam, ko es dzirdu un redzu sev apkārt, tomēr gribu ticēt, ka visas sievietes nav sliktas, nav! Piemēram, mana māte nav slikta, viņa ir vislabākā, visuzticamākā sieviete pasaulē! Manas abas māsas arī nav sliktas! Viņas ir godīgas, pat ļoti godīgas! Kādēļ lai es neticētu, ka arī Inga ir tāda pati? Pasaki, Nik, lūdzu, pasaki � kādēļ lai es tam neticētu?

Tedis cie�i satvēra Nika roku, skatījās drauga sejā un no satraukuma viss viegli drebēja. Izskatījās, ka no Nika atbildes būtu atkarīga viņa dzivība.

��� Tu gribi, lai es tev atbildu godīgi?� Niks pavaicāja.

��� Protams! Kā tu vispār citādi man vari atbildēt?

��� Labi!� Niks sacīja.� Tad klausies! Cik saprotu, tad tu Ingā esi pamatīgi ieķēries, un tādā gadījumā es jūsu priek�ā dziļi paklanos. Es vispār dziļi paklanos jebkuras mīlestības priek�ā. Lai nu kam, bet mīlestībai es ticu. Ticu, ka ir uzticīgi un godīgi cilvēki. Ka ir tādi, kas neprot vai arī negrib izlikties, kas ir atklāti un labi un kas vienmēr vairāk domā par citiem nekā par sevi. Bet es, tāpat kā Eduards, stipri �aubos, vai pie tādiem cilvēkiem var pieskaitīt arī Ingu.

Teodors klusēdams noliecās un sāka ģērbties.

Klāt pienāca Inga ar Vandu. Abas izskatījās tā kā mazliet nosalu�as un odu sakostas. Ari viņas paķēra savus puķainos halātus un tos ātri uzrāva mugurā.

��� Brr!� Inga nodrebinājās.� Kā saulīte nokrita, tā uzreiz auksti!

��� Vajadzētu beidzot uzsliet teltis,� Eduards ierosi�nāja.� Tūlīt jau metīsies tum�s.

��� Es brauk�u mājās,� Vanda pēk�ņi paziņoja.� Ve�cāki ļoti lūdza, lai es �onakt tomēr būtu mājās. Un es viņiem to apsolīju.

��� Kādēļ tu to neteici agrāk, tūlīt?� Eduards neapmieri�nāts pajautāja.

��� Negribēju tevi sarūgtināt,� Vanda atbildēja un vi�ņam veltīja apburo�u smaidu.

��� Un tagad tu mani sasaldināji?

��� Vēl ne.� Vanda, turpinādama pavedino�i smaidīt, pienāca Eduardam klāt un viņu noskūpstīja.� Piedod, mīļais. Bet patie�ām. Aizved mani uz mājām. Mamma ar tēvu gaida.

��� Varētu pavadīt for�u nakti,� Eduards sacīja, savās garajās rokās cie�i turēdams meitenes slaido augumu.� Vieta arī skaista.

��� Citu reizi,� Vanda sacīja un veikli izraisījās no Eduarda apskāviena.

��� Arī es gribu mājās,� Inga pievienojās draudzenei. � Mani tāpat gaida vecāki.

��� Bet es?�Tedis izbrīnījies paskatījās uz Ingu. Mei�tene novērsās.� Mēs ta�u bijām sarunāju�i. . .

��� Tas bija pēcpusdien.� Inga joprojām vairījās paska�tīties uz Tedi.� Bet tagad jau ir vēls vakars. Bez tam mēs ta�u uz �ejieni tomēr atbraucām, vai ne?

Tedis klusēdams turpināja ģērbties, un tikai uzmanīgs vērotājs varētu pamanīt, ka viņ� ir nobālis un ar visiem spēkiem mēģina noslēpt un neizrādīt vil�anos.

��� Kas tā par ma�īnu?^- Eduards meitenēm pavaicāja un ar roku parādīja tālumā uz pretējā krasta pusi.

��� Kaut kāda ārzemju,� Vanda nevērīgi atbildēja.

��� Vajadzētu aiziet paskatīties,� Tedis sadrūmis uzaici�nāja. Viņ� joprojām sevī sajuta kaut kādu rūgtumu un nedro�ību un pa�laik negribēja ne ar vienu runāt, pat ar Ingu ne. Teodors Veilands pēk�ņi un diezgan sāpīgi sāka nojaust, ka daudz kas uz �īs pasaules acīmredzot tomēr ir daudz trauslāks un netveramāks, nekā viņ� līdz �im bija domājis.

��� Jūs ģērbieties un pakojiet mantas,� Niks meitenēm pateica.� Mēs pa to laiku aiziesim līdz tam automobilim un paskatīsimies. Tomēr interesanti.

Pēc neilga laika visi trīs pui�i aizgāja līdz tai vietai, kur tie�i uz stāvā ezera krasta, lepni izslējis purnu, stāvēja diezgan krietni apbru�āts amerikāņu fords.

Netālu krā�ņojās spilgti sarkana poļu telts. No turienes līdz viņiem atskanēja da�as klusinātas balsis un smiekli. Pēc da�iem brī�iem telts priek�a atvērās, un pļaviņā iznāca vāja auguma pusmū�a vīrietis iesirmiem matiem, ģērbies baltās importa peldbiksēs, un jauna, stipri izkrāso- jusies blondīne. Sievie�u pazinējs par viņu teiktu: �Ti�piska skaistule. Tādas daba, mūsdienu augstā friziermāk- sla un kosmētika ra�o sērijveidā. Prāta viņai nav daudz, toties ir kuplas krūtis, slaidas gū�as un jaunība. Ko tādam pavecam vīrietim vairāk vajag?�

Niks un pārējie pui�i �o paveco vīrieti, viņam par nelaimi, pazina. Izrādījās, ka sirmais Romeo ir pazīsta�mais teātra un kino aktieris Gunārs Vāns, kuru Niks �ad tad kopā ar sievu bija redzējis viesojamies pie mātes. Niks zināja, ka �ā cilvēka sieva ir smagi, varbūt pat bezcerīgi slima un pa�laik atrodas slimnīcā. To viņam bija teikusi māte. Blondīne nevarēja būt arī �ā vīra meita. Jo meitas viņam vispār nebija. Tātad mīļākā. Tātad. . .

Vēlāk Nikam bija grūti sev izskaidrot, kas īsti tobrīd ar viņu notika, kas viņam pēk�ņi saplīsa, kas apdzisa, bet kas tik negaidīti spo�i uzliesmoja? Iespējams, ka zemap�ziņā viņ� pēk�ņi apjauta, kāds bijis viņa dzīvības pirmsā�kums. Kaut kur tālā ezera krastā, pirms astoņpadsmit gadiem. Un Niks saprata � tāpat kā toreiz viņa tēvs, tā arī �is precētais vīrietis �ā ezera krastā tāpat sataisījies pavadīt mīlas nakti. Un varbūt pēc kāda laika pasaulē atkal nāks kāds nevainīgs cilvēkbērns, kuram visu mū�u nez kādēļ nāksies ciest. Tāpat kā Nikam, tāpat kā tūksto��iem citu bērnu, tam vajadzēs paciest vai nu patēva, vai pamātes pārestības un nekad nebūs īstas ģimenes, tādēļ nekad nebūs savu īsto māju, nebūs vietas, kur tas varētu normāli dzīvot, mācīties, nekad nebaidoties palikt viens un pazemots.

Niku smacēja dusmas. Viņ� paskatījās uz Tedi un Eduardu un redzēja, ka abi pui�i jūt apmēram to pa�u. Varbūt Tedim dusmas aizdeva nesen radu�ās �aubas, ka viņ� varētu Ingu arī nenoturēt? Un kā lai notur skaistu, pie pārticības pieradu�u meiteni, ja pasaulē vēl atrodas, lūk, tādos lepnos limuzīnos apkārt braukājo�as slavenības vai vienkār�i biezi naudas maki?

Un arī Eduarda smadzenēs pēk�ņi ar spēcīgu blīk�ķi atvērās kaut kādi vārti, un viņ� redzēja, kā pie tiem elegantā automa�īnā lepni piebrauc ne mazāk elegants pusmū�a vīrietis, pamāj ar roku un Vanda, daudz nejnaz nedomādama, tūlīt viņam apsēstas blakus un abi aiz�brauc. . . Un tev nekas cits neatliek kā vienīgi sakost zobus un savilkt pirkstus dūrē.

Pui�i viens otram vēl nebija pateiku�i ne vārda, tomēr zināja, ko darīt, it kā �o plānu būtu kopīgi apspriedu�i jau gadiem ilgi.

� Cienītā kundze vai jaunkundze!�Niks savādi auk�stā balsī vērsās pie blondīnes.� Mēs jums būtu pateicīgi, ja jūs uz piecām minūtēm pazustu tālāk me�ā. Mēs gribam mazliet parunāties ar jūsu ne sevi�ķi cienījamo kungu.

Aktiera lūpas, plānais deguns un kārnās miesas notrī�sēja. Viņ� vēl nezināja, kas nāko�ajā mirkli sekos, kādi ir �o pui�u nodomi, ta�u paredzēja visu to ļaunāko.

�Varbūt pat sitīs nost. Bet par ko? Par ko?! Ne par ko! Vai maz dzirdēts, ka jaunie�i vienkār�i tāpat, aiz gara laika pastrādā vislielākās ļaundarības? Te nu laikam tūlīt būs redzama tā saucamā �nemotivētā jaunu cilvēku rīcība�. Nemotivēta cietsirdība. . �������� Ko jūs no manis gribat?� Vāns ar sausu muti pavai�cāja.

�������� Neko sevi�ķu,� Eduards viņam atbildēja.� Kad pē�dējo reizi gulēji slimnīcā?

Aktieris spēji satrūkās un nobāla. Blondīne neteica ne vārda, tikai tramīgi skatījās apkārt un neveikli mēģināja aizpogāt gai�i zilās kleitas priek�u, caur kuru visu laiku varēja redzēt viņas kailo vēderu un mazo peldkostīmu.

�������� Acīmredzot mēs tevi laikam iekaustīsim,� sacīja Tedis.� Tā � mazliet.

Gunārs Vāns uz kādu laiku zaudēja runasspējas. Pēc tam viņ� mēģināja iekliegties, ta�u nekas no tā nesanāca. Tāds vāj� pīkstiens vien noskanēja.

�������� Bet par ko tad, zēni, par ko?� Gunārs sāka gandrīz vai raudāt.� Ko es jums sliktu esmu nodarījis?

�������� Mums jūs neesat nodarījis neko,� Niks paskaid�roja.� Jūs pa�laik ļoti nelietīgi izturaties pret kādu citu cilvēku.

Gunārs nesapratnē raudzījās te uz Niku, te uz blondini.

�������� Pret viņu?� Viņ� patiesi izbrīnījies ar pirkstu parā�dīja uz blakus stāvo�o sievieti.

Niks sāji pasmaidīja.

��� Arī pret viņu,� viņ� teica.

������� Es neko nesaprotu.� Aktieris izteiksmīgi noplātīja rokas.

������� Saproti gan,� Niks atgādināja.� Ne velti tu visās mūsu kinostudijas filmās spēlē vislielākos nelie�us.

Vāns beidzot vērīgāk paskatījās uz Niku un gandriz vai priecīgs panāca soli uz priek�u.

��� Tu ta�u esi operatora Kārļa Kristona dēls, vai ne?

��� Jā,� Niks vēsi atbildēja.� Kārļa Kristona dēls.

�������� Un brīni�ķīgā Diāna!� Gunārs patētiski izdvesa. � Ko teiks viņa?

�������� Ceru, ka neko sliktu,� Niks dusmīgs atbildēja. � Vina mani attaisnos.

�������� Jūs ta�u tikai pajokojāties, vai ne?� Gunārs vēl mēģināja neveikli smaidīt.� Kam gan negadās. . .

�������� Mēs nejokojam,� Niks sacīja.� Mēs visu darām pa īstam. Un tev arī sods ir jāsaņem pa īstam. Tu nedrīksti iziet sveikā. Pasaule jau tā ir mēslu pilna, bet tu ar savu ricību vēl taisi �upu klāt.

��� Bet jūs pa�laik ne?

��� Mēs ne.

�������� Es neko sliktu nedaru!� Gunārs Vāns beidzot sāka runāt normālā balsī.

�������� Dari!� Niks atkliedza pretī.� �ovakar mīlot �o sie�vieti, tu tai pa�ā laikā apvaino un pazemo kādu citu sievieti! Nedomā, ka es taisos tev lasīt morāli. Nenāk ne prātā! Arī es, ja man tā iegrieztos, nelaistu garām izdevību nakti pavadīt kopā ar �itādu sekspagali. Bet at�ķirībā no tevis es esmu viens. Neviens no manis �obrīd negaida ne palīdzību, ne atbalstu. Tu saproti? �ādi rīkojo�ties, es nevienu nenododu! Apjēdz?

�������� Tātad jūs esat tādi kā taisnības karavīri, vai?� Gu�nārs Vāns mazliet indīgi pavaicāja un skatījās pāri nelielajam ezeram, no kurienes atskanēja kādas brauco��as ma�īnas troksnis.

�������� Nē, ne taisnības karavīri, mister!� Eduards asi teica un piegāja pie forda aizmugures.� Mums vienkār�i nepa�tīk tādi tipi kā tu.

�������� Neuztraucies.� Blondīne pagriezās pret aktieri un ar roku parādīja uz pretējās puses ceļu.� Tur dro�i vien brauc milicija.

Arī Niks paskatījās uz to pusi un vēlreiz tikko manāmi pasmīnēja.

��� Jūs esat kļūdījusies. Tā nav milicija.

Visi trīs pui�i pagāja mazliet sāņus un apspriedās.

�������� Liksim viņus tomēr mierā,� Tedis klusi sacīja.� Pa�baidīju�i esam, pietiek. Lai mīlējās tālāk.

�������� Nē,� Niks nepiekrita.� Es patie�ām zinu, ka viņ� arī dzīvē ir baigais nelietis.

��� Ko tu domā darīt?� Eidis pavaicāja.

Niks da�us brī�us domāja.

�������� Pareizi. Viņus neaiztiksim. Kam mums liekas nepatik��anas? Ta�u izdarīsim, lūk, ko. . .

Pēc kāda laika pui�i atkal lēni tuvojās pārsteigtajam pārītim.

��� Tu peldēt proti?� Niks vērsās pie aktiera.

Gunāra Vāna izteiksmīgā seja noraustījās, un viņ� labu

brīdi nezināja, ko atbildēt. Jo nezināja, ko pui�i nodomā�ju�i darīt un kādu atbildi izdevīgāk sniegt.

'� Nu?!� Eduards uzkliedza.

��� Neprotu gan,� Gunārs tikko sadzirdami pateica.

��� Un tu?� Eduards pagriezās pret sievieti.

Viņa noraido�i papurināja galvu.

��� Tad stāviet �eit uz vietas un skatieties!� Niks pavē�lēja.� Un nedomājiet mūs traucēt!

Niks pagriezās un rūpīgi apskatīja stāvo krastu, pēc tam apmierināts iesēdās lepnajā automa�īnā. Aizdedzes atslēga atradās vietā. Niks iedarbināja motoru un apmē�ram piecdesmit metrus nobrauca atpakaļgaitā. Pēc tam veikli pārslēdza ātrumu un sāka atkal braukt uz priek�u. Pēc apmēram desmit metriem viņ� vēlreiz pārslēdza ātrumu un savādā niknumā ietrieca gāzes pedāli grīdā.. . Ma�īna, skaļi rēkdama, milzīgā ātrumā traucās tie�i ezerā. . . Tai mirklī, kad automa�īnas priek�ējie riteņi vairs neskāra krasta irdeno augsni un vāģis, glu�i kā raķete, da�as sekundes lidoja gaisā, priek�ējās durvis atvērās un Niks, galvu cie�i ierāvis plecos, izlēca laukā. Tai pa�ā mirklī neveikli un ļoti skaļi ezerā iegāzās arī skaistā automa�īna. Pēc neilga laika tā nogrima. Tur gan nebija sevi�ķi dziļ�, tā ka jumtu un daļu no logiem vēl varēja redzēt.

��� Bravo, Nik!�Tedis sajūsmināts sauca.� Tā bija superklase!

��� Nostrādāji pēc labākajiem kaskadieru paraugiem!� Arī Eduards neslēpa prieku.� Pols Belmondo to nebūtu izdarījis labāk!

��� Es domāju gan.� Niks sprauslādams iznāca krastā un ilgi domīgs skatījās gan uz nobālu�o automa�īnas īpa�nieku, gan uz pa�laik nekur nederīgo braucamrīku.

Abiem pārējiem pui�iem �ķita, ka tagad Nikam kā viena, tā otra ir �ēl. Un apmēram tā jau arī bija.

��� Paklausieties.� Viņ� pagriezās pret Gunāru Vānu.� Tas, ko es nupat izdarīju, protams, nav nekāds varoņdarbs. Un ma�īna pati par sevi jau nu ir galīgi bez vainas. Bet ticiet � man ļoti riebjas tādi kā jūs. Tā ka � atvainojiet. No rīta ne�ēlojiet kādu desmitnieku, un jebkur� tuvējā kolhoza traktorists jūsu vāģi izraus laukā. Ja ma�īnai skāde būs liela � jūs zināt, kur mani atrast. Mēs jums samaksāsim.

Niks pagriezās uz ie�anu, tad apstājās, vēlreiz pavērsās pret aktieri un blondo skaistuli, abus nicīgi noskatīja un klusi, it kā pat apmierināts, pateica:

� Lai jums �onakt nekas nesanāk. . .

�igulis milzīgā ātrumā tuvojās Rīgai.

Neviens neko nerunāja. Meitenes snauduļoja.

Tedis saspringti vēroja ceļu. Vanda bija uzlikusi galvu uz Eduarda pleca, un viņ� visu laiku lēni glāstīja meitenes matus.

Arī Niks, pievēris acis, satraukts domāja � ko es pirmīt izdarīju? Mani sāk mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Vai tas bija noziegums? Mēs bijām ļauni? Nez vai. Mēs ta�u skādi izdarījām vienīgi tai metāla kastei, nevis dzīviem cilvēkiem. Protams, ari cilvēkiem mazliet. Bet viņi bija to pelnīju�i. Ta�u kas to izlēma? Es. Jā, es! Un tūlīt jau dzirdu sa�utu�as balsis: �Vai tu kāds tiesnesis? Un kas tu vispār tāds esi? Nekas! Tu vēl stāvi tikai dzīves uzgaidāmajā telpā. Priek�istabā. Tev dziļi jāklanās ve�cāku cilvēku priek�ā. Tev, muti iepletu�ām, lielā godbi�jībā jāklausās, ko viņi tev stāsta par morāli, ētiku, pieklājīgu uzvedību, uzticību vectēvu un tēvu revolucio�nārajiem ideāliem, par pienākumu un atbildību, par skaidrajām mīlestības jūtām un tā tālāk un tā joprojām. Tu vēl nedrīksti tiesāt citus!� Labi. Es tam uz mirkli arī varētu piekrist. Kad nav, nav! Bet kādēļ tad jūs, pieaugu��ie, skolā, mājās, no visām avī�u un �urnālu slejām, arī radio un televīzijā nepārtraukti aicināt ieņemt aktīvu dzīves pozīciju? Enerģiski iejaukties visos dzīves proce�sos? Vai, tā runājot un aicinot, jūs mazliet tomēr nelieku�ļojat? Jo, tikko notiek kāda konkrēta rīcība, jūs uzreiz sākat skaļi vaimanāt: �Kāda gan ir �ī mūsdienu jaunatne! Ne vairs cieņas pret vecākiem, ne pret sabiedrību!� Jā, daudzos gadījumos tā tas patie�ām arī ir. Jo cieņa vispirms ir jāizpelnās. Un nekaunieties to izpelnīties ari savu un sve�u bērnu acīs! Ne tikai sabiedrības vai priek�niecības priek�ā! Lai jūsu vārdi vienmēr, atkārtoju, vienmēr saskanētu arī ar jūsu rīcību! Lai nekad nebūtu tā, ka man jāklausās vai jālasa viens, bet tai pa�ā laikā es reālajā dzīvē vai ik uz soļa redzu pilnīgi pretējo! Būsim godīgi! Tā būs labāk gan mums, gan jums. Jā! Gandrīz vai piemirsu! Mums pavasarī bija jāraksta tā saucamais �ministrijas kontroldarbs� literatūrā. Tēma bija intere�santa, vismaz man interesanta. �Cietsirdība un vardar�bība divdesmitajā gadsimtā. Katra personiskās izjūtas un secinājumi attiecībā pret �iem notikumiem.�

Es �o sacerējumu uzrakstīju. Literatūras skolotāja to novērtēja ar diezgan neparastu atzīmi ��ļoti teicami�. Pēc tam �o manu sacerējumu nolasīja priek�ā visai klasei un vēlāk aizsūtīja pat uz ministriju, lai arī tur palasa un pabrīnās, kādi talantīgi jaunie�i mācās mūsu skolā!

Un �ai sakarībā es pa�reiz jums gribētu pajautāt: kādēļ jūs mani toreiz tik ļoti slavējāt, kad tiesāju veselu laikmetu, bet tagad pārmetat un jau meklējat attiecīgu kriminālkodeksa pantu par to, ka es �odien mēģināju tiesāt tikai vienu atsevi�ķu cilvēku?

1906

�uksto�a balss. Apkārt glūno�s skatiens. Un roka ar izstieptu pirkstu. �Arī viņ� dumpojās! Jā, jā! Viņ� ļaudīm teica, ka vācu baroni un cara patvaldība. . .�

Un cilvēks ir jau piesiets pie priedes. Viņ� ar tādu kā neizpratni skatās uz dragūnu bariņu un viņu virsnieku, kas jau skaļi izkliedz pavēli. Cilvēks ar skumjām iedomā�jas par sievu un bērniem, kuriem to vien vēlējis kā cilvēcisku laimi. Pēc tam viņ� paceļ galvu un ierauga, ka mazliet augstāk uz kāda zara sēd vāvere. Tā, savās brūnajās ķepiņās satvērusi �iekuru, mierīgi ēd.

Cilvēks neredzēja savu lodi. Viņ� pat nedzirdēja �ā�viena troksni. Cilvēks nokrita zemē, jo bija nogalināts.

Viņ� neko nebija izdarījis. Ne labu, ne sliktu. Viņ� bija tikai runājis, jo pastāvīgi izjuta netaisnību, un viņa bērni mū�dien staigāja izsalku�i.

Vāverīte pārlēca uz citu koku.

Bet no�autais cilvēks bija mans vecvectēvs.

1916

Ziemassvētku vakars. Pilsoņu mājās deg krā�ņas eglī�tes. Bērni gaida dāvanas. Mācītāji baznīcās notur aizlūgu�mus par cara tētiņa veselību un novēl krievu armijai uzvaras pasaules kara frontēs. Pēc tam ļaudis sērīgās balstiņās dzied garīgas dziesmas un piemin mūsu dievu un pestītāju.

Bet īstenībā cer un domā, ka tomēr izpestīs jaundibinā- tie latvie�u strēlnieku pulki. Tie neļaus vācie�iem ienākt Rīgā. Tie visur un vienmēr aizstāvēs cara impēriju.

Un togad ari aizstāvēja. Ziemassvētku naktī krita simtiem latvie�u vīru un zēnu. Sapinu�ies dzeloņdrā�u aiz�ogojumos. Ieputināti sniega laukos. Apmaldīju�ies vācu ierakumos. Gaididami solīto palīdzību.

Atceries, toreiz ta�u tur krita arī tavs vecvectēvs.

1939

Bārdāma smejas.

Viņa cilā melnās zeķēs ietērptas kājas, ļauj tās skūpstīt un ļauj sevi ņemt gan klēpī, gan gultā. Tāds viņas darbs � izklaidēt �os bagātos bur�ujus. Sos melnās fra�kās tērptos kungus. Sos trulos lauku bud�us. Sos jautros korporeļus. Visus, kuri var atļauties maksāt.

�Mēs tev pateicamies, Vadoni! Mūsu ra�otā produkcija, mūsu sviests un bekons iet uz divdesmit ārvalstīm! Mēs dzīvojam labi! Latvija plaukst un zeļ!�

Bet tai pa�ā laikā Balo�u kūdras purvā kāds cilvēks smagi un noguris stumj piekrautu ķerru. Viņ� uz brīdi apstājas un paskatās uz saviem daudzajiem cie�anu bied�riem. Un viņi, da�as minūtes atpūtinot sāpo�ās rokas un kājas, nedomā par dzirksto�ām �ampanie�a glāzēm, par viegli iegūstamām sievietēm, nedomā par lieliem dzīvok�ļiem labā rajonā, augstu sabiedrisko stāvokli vai kur pa�laik izdevīgāk ieguldīt brīvos kapitālus, bet ar dziļu rūgtumu un riebumu domā par �īs viņu mazās valstiņas lielo netaisnību, par valdo�ās �ķiras spo�umu un bagātību, ko tā iegūst, vienīgi un tikai pateicoties viņu slapjajām mugurām, pateicoties vienīgi un tikai visu strādājo�o cilvēku sviedriem un pūlēm.

Bet bārdāma joprojām cilā kājas un dzied jautru dziesmiņu.

Kungs smejas.

Saimnieks lamājas.

Ta�u cilvēks, kas par bur�uāziskās valsts iekārtai naidīgu darbību ir notiesāts uz astoņiem katorgas gadiem, atkal satver smago ķerru un turpina savu garo sāpju ceļu.

Tas bija mans vectēvs.

Vieni atviegloti uzelpoja, citi bailēs nosvlda.

�Tev nedrīkst piederēt tas, ko neesi ieguvis ar darbu. Ko neesi ieguvis un radijis pats savām rokām un smago elpu.�

Cilvēkā zvērisku naidu var izraisīt daudz kas. Var aizvilināt sievu. Var atlaist no darba. Var atņemt pat brīvību. Ta�u vislielākās vaimanas, lāstus un naidu iz�sauks tie�i viņam piedero�ās mantas vai īpa�uma atņem��ana.

�Mans!�

Un cilvēks kļūst zvērs, lai gan viņ� bie�i vien �īs mantas vai īpa�uma iegū�anai nav pakustinājis pat mazo pirkstiņu.

Nakts klusumu pār�ķeļ spalgs �āviena troksnis.

Pa ceļu ejo�ais cilvēks spēji saļimst.

�āvējs iznāk no slēpņa un uzvaro�i iesmejas.

Tas ir tik viegli � �aut mugurā. . .

1941

Nu jau vairs nevajadzēja slēpties. Nu jau visu varēja nokārtot atklāti. Ar tādu nepacietību gaidītais kar� beidzot bija sācies! Vācu fa�istiskā armija sagaidīta! Un tas nekas, ka tā kā uzvarētāja augstprātīgi soļo pa mūsu mīļotās tēvzemes ceļiem! Kas par to, ka viņi �eit atnāku�i kā visne�ēlīgākie iekarotāji, kā vēl nesen tik karsti mīlētās un apraudātās Latvijas pazemotāji. Kas par to! Galvenais un visu noteico�ais ta�u ir un paliek tas, ka viņi jau privātīpa�umam klāt vis neķersies! Un atdos, kas atņemts.

Protams, ne jau par velti. Protams.

Par trīssimt tūksto�u cilvēku dzīvības cenu. Par Latvi�jas un latvie�u cenu. Par pazemojo�as nodevibas cenu. Par to, ka būsi ar mieru būt sulainis. Padevīgs galvas klanītājs. Ziņu pienesējs. Un atkal roka ar izstieptu pirkstu.

�Arī viņ� bija par krieviem! Par padomēm! Un arī tas un tas, un tas, un tas, un tas, un tas, un tas, un tas!. . .�

�āva ļoti skaistās vietās. Ar kokiem apaugu�ās gravās, me�os, Gaujmalā, Liepājas jūrmalā.

Kāda meitenīte dīvainā kārtā vēl bija palikusi dzīva. No sākuma viņa stāvēja, pieķērusies mātei pie kājas, lodes aizsvilpa virs galvas un viņu neķēra, bet, kad māte nokrita, meitenīte izbailēs iekliedzās, notupās blakus māmiņai un sāka skaļi raudāt.

Viņa nebija ne par krieviem, ne par padomēm. Viņa bija par sauli debesīs. Par baltu puķi pļavā. Par māmiņas smaidu sejā � viņa bija.

Jūra vienmērīgi un skaisti vēla savus slaidos viļņus. Virs kāpām uztrauktas lidoja baltas kaijas. Visapkārt kā balts sniega lauks mirdzēja baltas pludmales smiltis.

No �āvēju ķēdes at�ķīrās kāds pamaza auguma, drukns vīrietis un, rokā turot uzvilktu pistoli, nesteigdamies tuvojās mazajam bērnam.

Ieklausies!

Saulrieta laikā tā meitenīte raud vēl tagad. 1947

Dziļ� me�a biezoknis.

Starp diviem kokiem piesieta jauna meitene baltā blūzītē. Nu jau vairs ne baltā. Asinīm nosmērētā. Krūts kreisajā pusē vēl joprojām stāv piesprausta komjaunie�u nozīmīte.

Da�us soļus iepretim stāv �etri bārdas rugājiem apau�gu�i drūmi vīrie�i.

�Varonīgie cīnītāji par Latvijas brīvību un neatkarību.�

Rokās vācu �autenes un ma�īnpistoles.

Bet iepretim septiņpadsmitgadīga nevarīga meitene, kāda pagasta pirmā komjauniete.

Tā vien rādās � ja viņi �o meiteni tūlīt neno�aus, tad gan laikam Latvijai nekad vairs neatgūt ne brīvību, ne neatkarību.

Un viņi �āva. Sava trulā naida un slepkavo�anas instin�ktu vadīti, pavisam labi saprazdami, ka tas, ko viņi pa�laik dara, ir absolūti bezjēdzīgākais, ko vien viņi var izdarīt.

Kur cilvēkā rodas �ī drausmīgā cietsirdība pret otru cilvēku? Es esmu jauns un to vēl īsti nesaprotu.

1971

Dokumentāli kinokadri.

Vjetnama. Deg kāds ciems.

Skrien dego�i cilvēki. Raudo�a sieviete ar diviem nogalinātiem bērniem uz rokām. Simtgadīga pusakla vecenīte lēnām izlien no sagrautas bambusu apmetnes.

Līķu kaudzes.

Songmī ciems.

Smaido�s un bra�s amerikāņu armijas leitnants Kollijs.

Viņ� ir ļoti vērtīgs karavīrs. Viņ� ir nogalinājis trīs simti piecdesmit �etrus cilvēkus. Veselu ciemu.

Tikpat bra�s un smaido�s ģenerālis pateicībā spie� slepkavas roku.

1980

Es ieslēdzu televizoru. Programma �Laiks�.

Nikaragva.

Diktatora Somosas nacionālās gvardes karavīri.

Pa tuk�u ielu viņiem pretī iet kāds progresīvs ārzemju �urnālists.

Viņam pretī nāk viens no Somosas virsniekiem un pavēl apgulties.

�urnālists paklausa un, izpletis rokas, apguļas ielas vidū uz vēdera. Viņ� ir neapbruņots. Viņam līdzi nav pat fotoaparāta.

Satraukta diktora balss: �Uzmanību! Jūs tūlīt redzēsiet, kā tiek nogalināts cilvēks!�

Un patie�ām.

Lai gan viss redzamais �ķiet kaut kāds absurds.

Nacionālās gvardes virsnieks lēnām pienāk klāt, iz�stiepj roku ar automātisko �auteni un vairāka� reizes �urnālistam ie�auj tie�i galvā.

Galva no satricinājuma palecas, noraustās, un pa ielas akmeņiem lēnām plūst sarkana asins straume. . .

Virsnieks pagrie�as un nesteigdamies iet prom.

1982

Atkal dokumentāli kinokadri.

Deg Libānas galvaspilsēta Beiruta. Izraēlas iebrucēji ar smago artilēriju ap�auda pilsētu. Rēc reaktīvie iznīcinā�tāji. Brūk mājas. Deg nami. Kaut kāds hospitālis. Draus�mīgi sakropļoti, apdegu�i bērni, vīrie�i, sievietes.

Kase�u un vakuuma bumbas, napalms.

Sabras un Satilas palestīnie�u bēgļu nometnes. Sagrau�tas ēkas, pilnas ielas ar no�auto cilvēku līķu kaudzēm.

Pārsvarā sievietes un bērni.

Un atkal kā parasti vienā pusē iebrucēji ar automātis�kiem iero�iem rokās, bet iepretim cilvēki vienīgi ar savu bezcerību un kailajām, �iem iebrucējiem pilnīgi nevajadzī�gām dzīvībām.

1985

Laikraksts �Ļiteraturnaja gazeta�. Devītajā lappusē liels fotouzņēmums no Salvadoras.

Uz ielas guļ divas melnā tērpu�ās sievietes. Viena jau laikam beigta. Otra, atspiedusies uz rokām un pacēlusi galvu, izmisusi, saraudātām acīm lūdzo�i un nelaimīgi raugās uz blakus stāvo�o karavīru.

Viņam kājās ir spo�i nopucēti armijas zābaki, bet roka cie�i satvērusi karabīni.

Sievietei, protams, nekādu iero�u nav, izņemot vienīgi asaras un �o drausmīgi nelaimīgi lūdzo�o skatienu.

Vai tas spēs ie�ēlot slepkavu? Karavīrs iz�aus vai ne?

Es domāju, ka viņ� tomēr iz�aus.

Piezīme.

Godīgi atzīstos � pa�laik es vēl nezinu, kas man īsti būtu jādara, lai pasaulē mazinātos ļaunums un cilvēku cietsirdība. Varu vienīgi apsolīt, ka es pats nekad, ne�kad. . .

Varbūt mīlestība?

Uz galda, ieliktas lielā kristāla vāzē, stāvēja septiņas sarkanas rozes.

Niks uz tām ilgi skatījās un īsti nezināja, ko darīt,� priecāties, vai? Nekādu saviļņojumu viņ� tomēr nejuta.

Izklausījās, ka pārējie mājas iemītnieki jau guļ. Gan pats saimnieks Pēteris Kalējs, gan viņa sieva Biruta un arī vienīgā meita Lija. Pēteris bija vidēja auguma, ar pama�tīgu vēderu un pliku galvasvidu un vienmēr nez kādēļ saīdzis. Viņ� strādāja par kravas taksometra �oferi un ar savām lielajām darbaspējām un nekaunību naudu rau�a saujām. Biruta savukārt ilgus gadus bija strādājusi Rīgas labākajos restorānos par viesmīli, bet tagad jau labu laiciņu �melnās miesās� rāvās pa tirgu. No tiem, kuri pa�i negribēja stāvēt pie letes, viņa uzpirka attiecīgo preci un tirgoja pati, tā katru dienu gūdama visai prāvu peļņu. Lielus ienākumus deva arī pa�as dārzs un divas siltumnī�cas. Bet tikpat enerģiskā un uzņēmīgā meita Lija bija universitātes otrā kursa studente un mācījās pēdējos gados tik ļoti populāri kļuvu�ajā Finansu un tirdzniecības fakultātes Pre�ziņu nodaļā. Tātad nākotnē darbosies pa tirdzniecības līniju. Nikam pret pre�ziņu profesiju pa�u par sevi, protams, nebija ne mazāko iebildumu, ta�u nepatika, ka to izvēlējusies arī tie�i Lija. Tas jau bija iepriek� iepotēts, ar varu uzspiests, no visagrākās bērnī�bas ieaudzināts, izslavēts un pieņemts pasaules uzskats. Jādara tikai kaut kas tāds, no kā var gūt labumu vai peļņu! Dzīvot pēc visai primitīva tirgus principa � ja tu man, es arī tev. Vienalga � vai tā būtu prece, morāle vai cilvēcis�kās attiecības. Tādi acīmredzot var saprasties vienīgi uz kaut kādas savstarpējas vērtību apmaiņas pamata.

Niks klusi iegāja virtuvē, padzēra ūdeni un atgriezās savā istabā. Nāca miegs, un viņ� jutās pamatīgi noguris. Niks uzklāja gultu, atvēra logu, nodzēsa gaismu un sāka izģērbties. Pēc tam neapsedzies apgūlās un vēroja, kā loga priek�ā vēj� spītīgi loka ābeles zaru. Viņ� atcerējās pagāju�o dienu, skolas izlaidumu un ezera krastā pava�dīto vakaru. Prieks, lepnums un patīkama apmierinājuma sajūta mijās ar kaut ko nepiepildītu, vieglām skumjām par nekad vairs neatgrie�amo laiku un daudziem notiku�miem, kurus tagad gribētu un arī varētu pavērst citādi.

Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja. Niks gandrīz dro�i zināja, ka tā ir Lija, un tādēļ neatbildēja. Durvis tomēr atvērās, un istabā patie�ām lēni ienāca Lija. Viņas kailais ķermenis bija apsegts vienīgi ar plānu, zilu naktskreklu. Lija da�us mirkļus pastāvēja, aprada ar istabas krēslu, tad pienāca pie Nika gultas un apsēdās viņam blakus.

��� Es zinu, ka tu neguli,� Lija klusi sacīja.� Netēlo.

��� Es guļu,� Niks negribīgi atbildēja, un tomēr kaut kur sirds dziļumos viņam bija patīkami, ka Lija ir atnākusi.

��� Tu neguli,� Lija turpināja.� Tu gaidi mani.

��� Es tevi gaidīju dienā,� Niks teica.

��� Bet es ņēmu un atnācu nakti. Vai nav labāk?

��� Nezinu.

��� Zini gan.

��� �odien bija traka diena,� Niks sacīja.� Vienīgā tāda manā mū�ā.

��� Un tu mani vēl dzen projām.

��� Es tevi nekur nedzenu.

��� Kur tu visu dienu biji?� Lija painteresējās.

��� Man �odien bija izlaidums. Es beidzu videni.

��� To ta�u es zinu. Rozes pamanīji?

��� Jā, izskatās ļoti efektīgi.

��� Paldies neteiksi?

��� Tu tās nopirki vai nogriezi dārzā?

��� Tev to svarīgi zināt?

��� Nē, ne sevi�ķi.

��� Kādēļ tad prasi?

��� Tomēr interesanti.

��� Nekā interesanta tur nav. Es domāju, tu priecāsies.

��� Paldies, Lija. Es arī priecājos.

��� Bet ģīmis kā zobu sāpēs.

��� Tu jau neredzi,� Niks pateica.

Lija da�us mirkļus pagaidīja, padomāja, tad, par kaut ko iz�ķīrusies, noliecās un lēni, lēni, neatlaidīgi skatīda�mās Nikam acīs, savu galvu tuvināja viņa sejai, līdz abu lūpas saskārās. Tās bija siltas un miklas. Niks sajuta, kā cauri visam ķermenim ātri izskrien ass karstuma vilnis, vēl brīdi viņ� mēģināja sevi apvaldīt, tad tomēr nepacie�tīgi ar abām rokām apskāva Lijas galvu un sāka meiteni aizgūtnēm skūpstīt. Lija atbildēja ar to pa�u. Nedaudz vēlāk Niks novēla Liju sev blakus un turpināja glāstīt viņas stingrās, piebriedu�ās krūtis. Un, lai gan tikai pirms da�ām minūtēm Niks bija stingri nolēmis neko tādu nedarīt, meitenes tik tuvā paļāvīgā ķermeņa izraisītā vēlē�anās bija tomēr nesalīdzināmi spēcīgāka par �o lēmumu.

Pasaule pazuda. Laiks apstājās vai arī � tie�i otrādi � pēk�ņi drāzās uz priek�u ar desmitkārtīgu paātrinājumu. Sirds dauzījās krūtīs kā būrī iesprostots zvērs. Niks tik apdullino�i spēcīgi sajuta Lijas jauno, pēc nakts un rozēm smar�ojo�o ķermeni, ka viņ� pat noreiba, iekrita it kā smagā transā, jutās bezgalīgi laimīgs un visu laiku do�māja par to, cik ārkārtīgi patīkami ir baudīt �ādu tuvību, līdz pēdējai nervu �ķiedriņai izjust �o abu ķermeņu pasakaino saplū�anu, ka tas ir pats skaistākais un vērtīgā�kais, ko vien divi cilvēki var izdarīt.

Arī Lija laikam juta apmēram to pa�u, jo gulēja kā nemaņā, tikai paretam skaļi ie�ukstēdamās:

��� Tu mans, mans, mans!

Kad pēc kāda laika tas norima un viņi jau mierīgi gulēja viens otram blakus, Niks pakāpeniski pats pret sevi un Liju sāka sajust arvien lielāku nepatiku. Tas nebija nekāds jaunums. Tā notika gandrīz vienmēr. Niks savā dziļākajā būtībā, savā dvēselē un prātā Liju negri�bēja, tā viņam nepatika, ta�u Lija nāca, un Niks viņu ņēma. Tikai da�i skūpsti, kaut neliela abu ķermeņu saskarsme viņā vienmēr visus iepriek�ējos nodomus un apņem�anos spēji iznīcināja. Sī vēlē�anās un tieksme izrādījās tik spēcīga un līdz �im vēl ne reizi nepārvarēta, ka tā Niku sāka jau baidīt. Viņ� saprata, ka tā nedrīkst turpināt. Ja viņ� patie�ām grib būt īsti neatkarīgs un stiprs, tad nekādā ziņā �ai tieksmei nedrīkst pakļauties.

Lija pagriezās sāniski, uzlika galvu uz Nika pleca un ar kreiso roku sāka viegli glāstīt viņa kaklu.

��� Es tevi mīlu, Nik,� viņa klusi atzinās.� Tu man esi vienīgais.

Lai gan �ādi vārdi, iespējams, ir vispatīkamākie, kādus vien cilvēks jebkad vēlas dzirdēt, Niks tomēr saviebās. Jo tie�i �os vārdus viņ� gribēja un ilgojās dzirdēt no citas meitenes mutes.

��� Nestāsti niekus,� Niks teica.� Es tev nekad neesmu bijis vienīgais.

��� Vienmēr.

��� Tev ta�u pirms manis jau bija kāds futbolists, ar kuru tu pirmoreiz. . .

��� Jā, Nik. Bija. Bet tas jau ir pagājis.

Niks atkal saviebās.

��� Nelej,� viņ� mazliet rūgti sacīja.� Tas nemaz ne�var tik ātri paiet. Bet, ja tomēr ir pagājis, tad diez kas no tevis nav.

Viņi ilgi klusēja. Lija pavirzījās no Nika tālāk. Kaimiņu mājas pagalmā nikni ierējās suns. Laikam pa ielu gāja kāds dzērājs, jo pēk�ņi pavisam tuvu no loga viens skaļi iebaurojās: �Ai, kā gribās, ai, kā gribās man pie tevis ātrāk būt! Ai, kā gribās!. . .� Tad bauro�ana norima. Caur atvērto logu istabā ieplūda vienīgi reibino�as nakts smar��as un blāva mēness gaisma.

��� Līdzko tu pirmo reizi ienāci mūsu mājā. . .� Lija atcerējās.� Ar to tad arī sākās. Es esmu galīgi zaudējusi galvu.

Tā bija taisnība. Viss sākās tie�i tad. Bet pirms tam Lija satikās ar kādu citu puisi, kura vārdu viņa vēl ne reizi nebija nosaukusi un vispār gandrīz neko par viņu nebija stāstījusi. Tikai tā � vispārīgi. Un Nikam, ja viņ� to gribētu, atliktu vienīgi minēt, vai tā Lijai bijusi nopietna un ilgsto�a draudzība vai īslaicīga aizrau�anās, vai pat tikai vienreizīga paklup�ana. Bet Niks par to galvu nelauzīja. Lijas pagātne viņu neinteresēja, kā sevi�ķi neinteresēja arī pati meitene. Lija nāca, parasti nāca tie�i tāpat, kā bija atnākusi arī �onakt, un Niks viņu projām nedzina. Tas arī viss. Niks saprata, ka tā ilgi turpināties nevar, ka beidzot �is savādais, reizē patīkamais un nepatī�kamais sakars jāpārtrauc un Lijai viss atklāti jāpasaka.

��� Es īsti nezinu,� Niks klusi sacīja,� bet man �ķiet, ka mīlestības dēļ galvu gan nevajadzētu zaudēt. Tā tomēr var vēl noderēt.

��� Kam?� Lija nepacietīgi pajautāja.� Kam vajadzīga galva un viss pārējais, ja nav mīlestības?

��� Kas vispār mīlestība tāda ir? Tu zini?� Niks diezgan izsmējīgi uzprasīja.

��� Jā,� Lija nekavējoties atbildēja.� Mīlestība � tā esmu es pati. Un mīlestība esi tu.

Niks cie�i sakoda zobus un krūtīs sajuta ieplūstam aukstu niknumu. Vārdi, kādus cilvēki runā par mīlestību, nez kādēļ vienmēr ir skaisti, viņ� rūgti nodomāja. Tikai diem�ēl ļoti bie�i skaists nav cilvēks pats un viņa rīcība.

Niks gulēja atvērtām acīm, skatījās, kā ābeles zari uz istabas sienām met dīvaini spokainas ēnas, un iedomājās, ka tās varbūt nokritu�as no kāda cilvēka tum�ās dvēseles. Un tagad kā �ūskas lien arī pie manējās. Varbūt tādēļ, ka mana dvēsele tāpat nav jau vairs sevi�ķi balta? Iespējams. Pat ļoti iespējams. Ta�u es gribu to saglabāt gai�u un tīru. Kā lai viņai to pasaku? Kā lai ieskaidroju, ka gaidu citu meiteni? Ka vēlos atrast �ādu meiteni un pats pie viņas aiziet? Un lai �ī meitene man nekliedz ausī par mīlestību, bet patie�ām mani mīl. Ka mīlestību es iedomājos tik trauslu un netveramu kā �o tālo mēness gaismu. Ka man meitenes mīlestība vispirms saistās ar biklu acu skatienu, nevis ar nekautrīgu savas miesas izrādī�anu.

��� Būsim godīgi. Nemelosim vismaz pa�i sev. Tas, ar ko mēs abi nodarbojamies, ir visparastākais sekss. Un tikai. Vairāk nekas. Nav ko noliegt � mums abiem tas patīk. Kā protam un mākam, mēs to piekopjam jau ilgāku laiku. Un varbūt izmēģināsim vēl kādu reizi. Bet Lija! Kāds tam visam sakars ar mīlestību!?

��� Vistie�ākais. īsta mīlestība bez tā nemaz nevar pastā�vēt.

��� Jā,� Niks piekrita.� Dro�i vien. Bet kā tu zini, ka mīli? Ka tas nav tikai tā. . .?

��� Kā?

��� Neizliecies.

Lija piecēlās sēdus un izbrīnījusies skatījās uz Niku.

�������� Nik. . .� viņas balss viegli iedrebējās.� Vai tu tie��ām domā. . . ka es pie tevis.. . to visu. . . vienkār�i tāpat? Aiz gara laika? Bez mīlestības?!

��� Jā,� Niks atklāti pateica.� Tā es domāju.

��� Kādēļ?� Lija uzprasīja.

��� Nezinu,� Niks negribīgi atteica.

��� Saki vien.

��� Lai paliek. Labāk gulēsim.

��� Nē, tu tomēr pasaki!

��� Baidos, ka varu kļūt rupj�.

��� Nekas. Es pacietī�u.

��� Tu tūlīt bimbodama aiziesi prom.

��� Tas nekas. Saki visu, kas uz sirds.

��� Man uz sirds nav nekā.

��� Gan jau ir.

��� Nekā.

��� 2ēl,� Lija noskumusi pa�ūpoja galvu.

��� Tev vajadzētu priecāties.

��� Nerunā muļķības.

��� Tu esi vecāka par mani.

��� Un kas par to?� Lija vēlreiz izbrīnījās.

��� Nekas.

�������� Nē! Laikam jau kaut kas tomēr ir, ja tu par to ieminējies!

��� Tikai fakts.

��� Divi gadi neko vēl nenozīmē.

�������� Lai tā būtu,� Niks nopietns sacīja.� Lai tā būtu! Bet noteikti kaut ko nozīmē tas, ka pirms manis tev jau bija kāds cits. Tas pirmkārt. Otrkārt. . . Kaut ko nozīmē arī tas, ka tu pirmā atnāci pie manis, ka tu. . .

Niks apmulsa un pagrieza galvu sāņus. Bet Lija sāka smieties.

�������� Nik! Mīļais! Atjēdzies! Kādā laikā tu dzīvo? Tev patie�ām nepatika, ka es toreiz pie tevis?. . . Un vispār.. . Vai tas ir tik svarīgi? Kur� pie kura nāk?

��� Ļoti svarīgi,� Niks apstiprināja.

Lija atkrita uz muguras, uz krūtīm ātri uzrāva segu un diezgan nicīgi iesmējās.

�������� Ak dievs! Kāds tu tomēr vēl esi bērns! Nik! Tu esi puika, kam dikti patīkas tēlot pieaugu�u vīrieti!

��� Man nekas nav jātēlo. Es jau tāds esmu.

��� Tu esi totāli atpalicis. Naivulis, lūk, kas tu esi! Jeb ari pamatīgs liekulis. Sapņo par baltu mīlestību, gribi dabūt nevainīgu meiteni, bet tai pa�ā reizē neatsakies pakampt jebkuru, kas pagadās pa rokai, vai tā?

��� Nē, ne tā!� Niks caur zobiem izgrūda, strauji pagrie�zās ar seju pret Liju un cie�i satvēra viņas zodu.� Paklau�sies, Lija! Pieņemsim, ka esmu naivs. Labi. Pieņemsim, ka esmu arī liekulis. Lai tā būtu! Bet bērns es jau sen vairs neesmu. Es zinu, kas notiek starp pui�iem un meitenēm, starp vīrie�iem un sievietēm. �etrpadsmit gadu jaunumā es jau biju redzējis to, ko daudzi neredz un neuzzina pat līdz sirmam vecumam! Es esmu bijis klāt, kad piecpa�dsmitgadīgi skuķēni pēc kārtējā diskotēkas vakara mūsu mājas pagrabā ierīkotā �sarkanajā stūrītī� pieņem �aļus rindas kārtībā. . . Es esmu redzējis, kas notiek da�ās profeņu kopu�kās. Es esmu redzējis, kā arī �augstākās sabiedrības� viesībās, kamēr vīrs verandā ar pārējiem viesiem sūc kokteili un pļāpā par lielo mākslu, viņa sieva turpat vannas istabā grēko ar kādu citu! Es tāpat esmu redzējis, kas notiek kinoekspedīciju laikā! Kad, taisot smuku jaunatnei domātu pamāco�i tikumisku filmu, ak�tieri un pārējie grupas dalībnieki starplaikos ar vietējām palaistuvēm vai savām pa�ām aktrisītēm taisa visnetiku�miskāko izvirtību! Es nesaku, ka man tas viss ļoti riebjas. Nē! Es to arī sevi�ķi nenosodu. Acīmredzot tāda ir dzīve. Acīmredzot vienai daļai cilvēku kaut kas tāds ir va�jadzīgs. Ta�u saproti. . . Tie�i tādēļ, ka man tepat blakus kaut kas tāds tomēr pastāv, ka es visu to zinu un esmu to redzējis, es patie�ām vēlos savu mīlestību satikt tīru un neaptraipītu. Es gribu savu meiteni pilnīgi Baltu.

Pēc da�ām dienām Niks, Tedis un Eduards aizbrauca uz sesto slimnīcu pie Ata Kūlī�a. Atis tur atradās jau otro mēnesi, un viņa stāvoklis diem�ēl nepārtraukti pasliktinā�jās.

Maija sākumā, kad klusā nepacietībā visi koki un krūmi �iz�āva� savus smagi piebriedu�os pumpurus, kad viņu klase jau zināmā mērā sāka gatavoties vai vismaz jau nopietni domāt par vidusskolas izlaiduma eksāme�niem, vienpadsmitās �b� klases skolnieks Atis Kūlītis, jau iepriek� ilgāku laiku juzdamies nevesels, vienu dienu skolas koridorā pēk�ņi bezsamaņā nokrita gar zemi.

Agrāk, kad Atis sūdzējās par bie�ajiem galvas reibo�ņiem, nespēku un sāpēm locītavās, gan māte, gan skolas ārsts, gan paziņas viņu parasti ātri vien nomierināja: �Nav ko velti uztraukties! Tas ir parastais pavasara nogurums. Bie�āk uzturies svaigā gaisā un vairāk ēd vitamīnus!�

Atis tā ari darīja, ta�u labāk nekļuva. Kad viņu toreiz tie�i no skolas aizveda uz slimnīcu, ārsti beidzot uzstādīja īsto diagnozi. Un tā saucās diezgan bezcerīgi � Ieucosis jeb akūtā leikēmija.

Visa viņu klase bija satriekta. Kā tas var būt? No kurienes Atim leikēmija vai � kā to sauca tautā � asins vēzis vai staru slimība?

Viņiem kļuva pat bail. Diendienā radio, televīzija un prese brīdināja cilvēci no kodolkatastrofas briesmām un viņiem, �odienas astoņpadsmitgadīgajiem, �staru slimība� vispirms saistījās galvenokārt ar atombumbu, ūdeņra�a vai neitronbumbu sprādzieniem. Ar �US Pershing-2�, �Polariss� vai Hirosimu. Ar cilvēkiem, kas, saņēmu�i pārmērīgu jonizējo�ā starojuma devu, lemti neglābjamai bojā ejai.

Bet mūsu Atis! Kad, kur, kādēļ? Par ko?!

Da�as dienas vēlāk, kad no slimnīcas piezvanīja uz skolu un lūdza steidzamu palīdzību, Niks kopā ar skolas komjaunatnes biroja locekļiem aicināja biedrus kļūt par brīvprātīgiem donoriem. Pieteicās se�padsmit skolnieku, asinis nodeva divpadsmit.

Asinspārlie�ana diem�ēl Atim maz ko līdzēja. Viņi toreiz organizēja pastāvīgas de�ūras, un pēc mācību stundām no viņu klases katru dienu kāds ieradās slimnī�cas palātā pie Ata. Bet tad sākās izlaiduma eksāmeni, gatavo�anās pa�am izlaidumam un Atis it kā piemirsās. Vakarvakarā Nikam piezvanīja Ata māte un, skaļi raudā�dama, pastāstīja, ka pa�laik Atim esot ļoti, ļoti slikti.

� Lūdzu, Nik, ja vari, rīt aizbrauc pie viņa. Aizbrauc! Kas zin, kad vēl iznāks. . .

Māte neko vairāk neteica, tikai raudāja. Pēc kāda laika Niks galīgi satriekts nolika klausuli un arī gandrīz vai sāka raudāt. Viņ� ar Ati nekādos lielos draugos nebija, bet tomēr � klasesbiedrs, ar kuru vienpadsmit gadus kopā mācīju�ies.

Atim vispār �ai dzīvē nebija veicies. Tēvs no ģimenes bija jau sen aizgājis, un māte viena pati audzināja divus bērnus. Bez tam Atis pats bija pamaza auguma, kalsns un fiziski vāj�, nēsāja brilles un vienmēr izskatījās nez par ko nobijies. Ne tikai zēni, bet arī meitenes viņu vienmēr ķircināja, apcēla un, protams, neviena ar viņu nedraudzē�jās.

Bet tagad Atis, neticami bals un glu�i bez speķa, bija pārvietots uz vienvietīgu palātu. Niks uzreiz saprata, ko tas nozīmē. Viņ� centās savaldīties un pārāk bie�i neskatī�ties Ata dziļi iekritu�ajās acīs.

��� Zēni, zēni,� Atis piesmaku�ā balsī sacīja un pacēlās mazliet augstāk zem pleciem paliktajos spilvenos.� Labi, ka atnācāt. Es jau sāku domāt, ka būsiet mani aizmirsu�i.

��� Ko tu!� Tedis atmeta ar roku.� Tu jau pats zini � pēdējie ek�i un izlaidums. . .

��� Beidza visi?� Atis painteresējās.

��� Jā,� Eduards apstiprināja.� Neviens pat nenopel�nīja pēceksāmenus. Man �ķiet, ka pa�i skolotāji tī�uprāt visus laida vieglāk cauri.

Atis sakārtoja brilles, visus vērīgi noskatīja, tad pa�smaidīja.

��� Jūs tomēr mani aizmirsāt.� Viņ� pārmeto�i pa�ū�poja galvu.� Aizmirsāt.

Visi trīs pui�i nesapratnē cits uz citu paskatījās.

��� Tu domā �o pēdējo nedēļu?� Niks pavaicāja.

��� Ko tu! Jūs ta�u turpat divus mēne�us esat nāku�i vai katru dienu. Es domāju. . . Viens no mūsu klases tomēr nenolika eksāmenus. Vispār nebeidza skolu. Izgāzās. . .

Niks uzmundrino�i iesmējās.

��� Tu par to nedomā! Gan jau vēl paspēsi! Iznāksi no slimnīcas, mazliet atvilksi elpu un rudenī noliksi.

Atis ar grūtībām vairākas reizes dziļi ievilka gaisu, tas ar savādu �ņākoņu ieplūda un izplūda caur viņa zilgana�jām lūpām, tad viņ� pievēra acis un diezgan ilgi klusēja. Niks, Tedis un Eduards, pa�i nobālu�i un juzdamies neērti, skatījās uz Ata bālo seju, iekritu�ajām acīm � briļļu stikli acu dobumus vērta it kā vēl dziļākus � un lāgā nezināja, ko Atim tagad teikt un kā pret viņu izturēties. To, ka Atis ilgi nedzīvos, viņi diem�ēl redzēja skaidrāk par skaidru, un tas viņos viesa nepārvaramu �ēlumu un kaut kādas savādas, lēni stindzino�as bailes. Viņi pirmo reizi tik tuvu un skaidri redzēja cilvēku, kuram pavisam drīz no �ejienes jāaiziet uz visiem laikiem. Cilvēku, kuru kāds neredzams spēks nez kādēļ tik ātri bija nolicis pie Mū�ības durvīm, bet pats pa�laik nesteigdamies no kaba�

tas izvelk lielu atslēgu un to ieliek atverē. Atliek tikai to vienreiz pagriezt, un durvis būs vaļā. . .

Apstājies, Laiks, apstājies!� Niks domās lūdza. Tu pa �im durvīm jau esi izsviedis miljardus, tad kādēļ tev vēl ir vajadzīgs mūsu Atis?

��� Paldies jums visiem par palīdzību.� Atis beidzot atvēra acis un paskatījās uz pui�iem.� Agrāk, kad �Kom- somoļskaja pravdā� vai mūsu pa�u �Padomju Jaunatnē� da�reiz lasīju aprakstus par studentiem vai vispār cilvē�kiem, kuri labprātīgi citiem ziedo savas asinis. . . Nodo�māju� tie korespondentiņi gan prot smuki rakstīt. Bet tas patie�ām ir kaut kas tāds, ko nevar aizmirst. Paldies, zēni, un visiem skuķiem tāpat! Zēl tikai, ka tas viss ir bijis velti.

��� Nekas nav bijis velti!�Niks uztraucies iesaucās. � Un netaisi mūs te diez par kādiem varoņiem! Tas bija vismazākais, ko mēs tev varējām dot. Par to vispār nemaz nav vērts runāt! Labāk pastāsti. . .

Niks pēk�ņi aprāvās un, galigi apmulsis, spēji nolieca galvu. Ko viņ� te muld? Ko Atis lai tādu pastāsta? To, kā viņ� te divus mēne�us gul un, cerībām gaistot, noskatās, cik nesekmīgi ārsti mēģina uzvarēt viņa slimību? Bet to � uzvarēt neviens un nekur vēl pagaidām nespēj. Viņ� to zina. Varbūt Atim bija jāpiedzimst vēlāk? Kad cilvēkus vairs nenomāks ne slimību, ne karu briesmas, kad cilvēks vienmēr un visur par savu dzīvību un dzīvi varēs justies pilnīgi dro�s. Ta�u mēs �ai pasaulē tomēr dzīvojam �odien � divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Un dro�i vien vajadzētu priecāties par to pa�u. Jo galu galā mums bija neiedomājami vairāk iespēju vispār nebūt nekā būt.

��� Kā tevi te baro?� Eduards pavaicāja, laikam nemaz neapjēgdams, cik �is jautājums skan stulbi. Bet varbūt tas tomēr bija labāk nekā prasīt: �Kā tevi te ārstē?�

��� Labi,� Atis atbildēja un nez kādēļ grūtsirdīgi pasmī�nēja.� Mani te baro labi. Es tikai �etras dienas neko neesmu ēdis. Vienkār�i nelien iek�ā.

��� Bet mēs tev te atnesām zemenes un ķir�us. Melnie jau atkal tirgojas uz visiem stūriem.

��� Paldies. Ielieciet skapītī. Lai vēlāk tiek mammai. . .

Visi apmulsu�i atkal kādu laiku klusēja.

Tagad vajadzētu triekt kādus jokus, Niks ātri nodo�māja. Jautri gvelzt, smieties, stāstīt anekdotes. Kaut ko visu laiku runāt, runāt, bez pārtraukuma runāt, tā ne mirkli neļaujot ne viņam, ne mums domāt par to, kas ar Ati var notikt �ovakar, rīt vai aizparīt. Bet visi vārdi iestrēdz rīklē, un tu kā muļķis vari tikai blenzt grīdā.

�������� Izlaiduma sarīkojums bija for�s?� Atis painteresē�jās.

��� Tā, ne visai,� Tedis izvairīgi atbildēja.

�������� Kas tur var būt for�s?� Eduards skatījās sāņus.� Pa�rastā krā�ņo burbuļu pū�ana! Cik tagad jums visiem būs labi un skaisti! Lielā dzīve jūs gaida! Bet es kaut kā nemanu, ka tā mani ļoti gaidītu.

�������� Gan jau. . .� Atis samocīti pasmaidīja.� Gan jau tu tajā iek�ā tiksi.

������� Pie tam vēl bez bijīgas klauvē�anas,� Eduards negai�dīti piekrita.� Ja jau tāda izdevība ir gadījusies, garām nelaidī�u.

��� Viņ� tur iebrauks ar sava tēva limuzīnu,� Niks teica.

�������� Jā, zēni.� Eduards pacēla galvu un paskatījās uz draugiem.� Vakar vecais par godu �ūles beig�anai man to vāģi atdāvināja oficiāli. Visi papīri jau nokārtoti, un tagad es patie�ām esmu kļuvis ma�īnas īpa�nieks. Vai nav skaisti?

������� Skaisti gan,� Teodors piekrita.� Tā parasti veicas vai nu muļķiem, vai izredzētajiem. Tev nevajadzēja izdot pat trīsdesmit kapeikas, lai tiktu pie �iguļa.

�������� Neņirdz,� Eduards norūca.� Vai tad es vainīgs, ka vecais grib pirkt vēl vienu ta�ku?

�������� Ko nu par to,� Niks teica.� To viņ� ir labi izdomā�jis.

�������� Es arī tāpat domāju,� Teodors piekrita.� Tu ta�u savējo kā likts drīz vien sadauzīsi. Braucējs tu esi �vaks.

��� Man vienalga,� Eduards nevērīgi atmeta ar roku.

������� Atdāvini labāk man,� Tedis ierosināja.� Tu jau zini, kā es braucu � ātri, bet dro�i.

�������� Ko tu tagad domā darīt?� Atis gurdā balsī Tedim pavaicāja.� Turpināsi braukt gonkās?

�������� Jā. Kamēr kādu dienu smuki nositī�os. Tad arī beig�u.

������� Mūsu Teodors kādu dienu ņems un vēl kļūs par pasaules �empiņu,� Niks sacīja.� Jūs redzēsiet!

�������� Nebūtu slikti,� Teodors piekrita,� ielikt pa�am Alenam Prostam.

��� Un saņemt simttūksto� dolārus, vai ne?

�������� Jā,� Teodors domīgs piekrita.� Nemaz nebūtu bi�jis slikti. Es tad sen�iem un brāļiem nopirktu kooperatī�vos dzīvokļus, pats sevi ari neaizmirstu. Kaut ko satrie�co�u uzdāvinātu Ingai. . .

�������� Ko dara mūsu meitenes?� Atis pavaicāja.� Visas spersies uz augstskolām?

������� Dro�i vien,� Niks atbildēja.� Dace, Baiba un Sigita domā iet uz ekonomistiem, uz rūpniecisko plāno�anu. Dienās būs baigās priek�nieces, un to viņām ari vajag! Ilona taisās uz biologiem, bet Sarmīte nez kādēļ uz Lauksaimniecības akadēmiju. Par pārējiem īsti nezinu.

��� Ko tad Inga?� Atis painteresējās.

��� Laikam jau paliks pie aktrisēm,� Niks atbildēja.

��� Lai gan es neticu, ka viņa tāpat domās ari vēl pēc diviem, trim vai pieciem gadiem.

Teodors, tā kā mazliet izbrīnījies, ātri paskatījās uz Niku, tad atkal domīgs nolieca galvu.

������� Man Inga ļoti patika,� Atis negaidīti atzinās un gurdi pasmaidīja.� Viņa par mani nez kādēļ vienmēr smējās vismazāk.

��� Vanda tāpat taisās par aktrisi,� Eduards sacīja.

��� Un viņa no �ā nodoma neatkāpsies ne pēc pieciem, ne pēc desmit gadiem.

������� Man arī Vanda patika,� Atis turpināja klusā, nosku�mu�ā balsī.� Vienreizējs skaistums!

�������� Kuram gan viņa nepatika?� Niks pavaicāja.� Gan klasē, gan visā skolā.

Atis da�us brī�us klusēja, dro�i vien atcerēdamies Vandu un Ingu, Daci un Sarmīti un visas pārējās klases�biedrenes, tad atkal mulsi pasmaidīja un novērsa skatienu sāņus.

������� Ziniet, zēni. . . Es ta�u vēl ne ar vienu meiteni. . . Tā pa īstam. . . Man nav bijusi neviena. . .

�������� Neņem pierē!� Eduards ātri iesaucās.� Tiksi uz pekām, gan iedzīsi! Mēs speciāli priek� tevis sameklēsim tādas meitenītes. . .

�������� Bet jūs?� Atis pavaicāja un cie�i skatījās uz pui��iem.� Jūs jau gan, vai ne?

�������� Nē,� Tedis noraido�i pakratīja galvu un novērsa skatu.

��� Tu ta�u draudzējies ar Ingu,� Atis atgādināja.

�������� Jā,� Tedis atzinā�,� bet tikai tā� Bez jebkāda seksa.

��� Un tu, Eduard?

�������� Es tāpat,� Eduards atbildēja.� Es Vandai neesmu pieskāries pat ar mazo pirkstiņu.

��� Tu par to neuztraucies,� Niks Atim sacīja.� Arī man pagaidām nav bijusi neviena meitene. Nu, un tad? Liela nelaime? Dzīve nupat tikai sākas. . .

��� Jā,� Atis klusi piekrita,� nupat tikai sākas. . .

Pēc tam viņ� vairākas reizes tā savādi noraustījās, aizvēra acis un sāka gārgt. Atim bija necie�ami grūti elpot, viņ� sāka svaidīties un kaut ko nesaprotamu runāt.

Teodors nobijies ātri izskrēja no palātas un pasauca de�urējo�o māsu. Pēc da�ām minūtēm atnāca vēl arī pusmū�a ārsts un pui�us tūlīt palūdza no palātas iziet.

��� Atnāciet rīt,� viņ� teica.� Bet �odien pietiks. Jūsu biedram. . . Viņam ir slikti. . .

Pui�i klusēdami izgāja laukā, �ķērsoja slimnīcas pa�galmu, Dzirciema ielu un apstājās pie trolejbusa pieturas.

Bija silta vasaras diena. Pa ielu lepni un bezrūpīgi brauca automa�īnas, bet pie pieturas, jautri sarunādamies, stāvēja bariņ� jaunie�u zilajos civilās aviācijas skolas formas tērpos.

��� Kaut kā pavisam draņķīgi,� Teodors saviebies atzi�nās.

��� Man glu�i tāpat,� Niks piekrita.� Kā tu domā. . . viņ� dzīvos?

��� Nezinu,� Tedis paraustīja plecus.� Bet es nekad un nekur neesmu dzirdējis, ka kāds no leikēmijas būtu izārstēts.

��� Varbūt nevienu glu�i izārstēt arī nevar,� teica Eduards,� ta�u es zinu, ka ir cilvēki, kuri ar �o leikēmiju dzīvo gadiem ilgi. Vandas vecāki stāstīja.

��� Tad dzīvos arī mūsu Atis,� Niks nopietni sacīja, � jo citādi tas būtu pārāk netaisni. Pārāk. . .

Jau vairākas stundas lija biezs, balts lietus.

Pēc nedēļas ilgā karstuma jau naktī visu debesi noklāja melni mākoņi, dobji rībināja pērkons un gandrīz vai bez pārtraukuma visapkārt liesmoja garas zibens �autras. Kļuva pat baigi. Izskatījās, it kā visa Rīga pēk�ņi būtu iegrimusi lielā uguns jūrā.

��� Redz, kā dieviņ� dusmojas,� mazmeitiņai jeb var�būt mazmazmeitiņai teica kāda salīkusi vecenīte, kura stāvēja turpat netālu no Nika un neapmierināta raudzījās aug�up.

Dieviņ� nedusmojas, Niks pasmaidot nodomāja. Die�viņ� strādā. Viņ� pa�laik pārkvalificējies par elektrometi- nātāju un ļoti cen�as Rīgu piemetināt kaut vai pie viena garāmslldo�a mākoņa malas. Bet nekas nesanāk. Rīga ir stipra. Tā turpat jau astoņsimt gadus mierīga stāv starp Daugavu un jūru un �ķauda virsū �ai debesu uguņo�anai. Bez tam ari mākoņi tūlīt pazudis. Vēj� pieņemas, lietus pamazām kļūst smalkāks, un ziemeļu pusē jau parādās gai�a un pilnīgi tīra apvār�ņa mala.

Pēc medus un ilgām smar�oja liepas.

Niks stāvēja pilsētas centrā pie Planetārija un gaidīja, kad pārstās līt. Nikam gan bija līdzi lietussargs, ta�u viņ� pārdomāja un nosprieda tomēr pagaidīt. Jo nekur sevi�ķi nebija jāsteidzas. Niks gan bija apsolījis apciemot māti, ta�u iera�anās laiks nebija precīzi noteikts, tā ka viņ� vēl mierīgi varēja pastāvēt un pavērot apkārtējos cilvēkus.

Lūk, tā pati vecenīte, kas pirmīt runāja par dusmīgo dieviņu, tagad pati dusmīga bar savu mazmazmeitiņu, jo tā jau vairākas reizes, labpatikā spiegdama, ir ielēkusi tuvējā peļķē.

Pa�ā ielas malā baltā kreklā ar Alena Delona attēlu uz muguras stāv kāds izstīdzējis puisis, nepacietīgi skatās uz pretējo pusi un nenieka nebaidās samirkt lietū.

Divas pavecākas sievietes skaļi sarunājas, abām rokās saites, kuras rausta labi kopti pūdeļi, un arī tie savā starpā skaļi sarejas.

Vecs, pilnīgi plikgalvains vīrietis. Virs raiba krekla diezgan saburzīta �akete. Pie �aketes atloka Slavas orde�nis. Nekādu citu apbalvojumu nav. Tikai viens pirmās pakāpes Slavas ordenis.

Divi labi apģērbu�ies jauni nēģeri. Runā fran�u valodā. Uz krūtīm ķēdītēs zelta krusti.

Trīs Rīgas panki. Diviem viena galvas puse nodzīta uz �nulli�, otra atstāta �ezītī�. Tre�ajam laikam mēnesi neķemmētie mati nokrāsoti trīs krāsās � pa vidu zaļ�, gar malām lillā un sarkans. Katrā kājā savādāka sandale. Vaļēji, netīri krekli un saņurcītas bikses. Viņi neisskatās pat no�ēlojami. Pat ne stulbi. Izskatās, it kā viņi nupat būtu izvilkti no kanalizācijas caurules.

Un tad Niks spēji satrūkās un sastinga. Da�us mirkļus pat �ķita, it kā no uztraukuma būtu apstājusies sirds. Niks pēk�ņi ieraudzīja Savu Meiteni. Neviens to viņam nebija teicis. Neviens nebija iepriek� parādījis ar pirkstu � lūk, tāda viņa izskatīsies! Līdzko ieraugi, tūlīt grāb ciet! Bet Niks kaut kādā veidā tūlit saprata, ka tā patie�ām ir Viņa.

Meitenē nebija nekā neparasta vai uzkrīto�a. Vidēja auguma, vingrs, labi trenēts ķermenis, normālas krūtis, diezgan pagaras, slaidas kājas uz baltām zempapē�u kurpītēm un īsa, cie�i piegulo�a balta kleita. Gai�i, zel�taini mati. Lielas, zilas acis. Vairāk ieapaļa nekā garena seja. Pabiezas, viegli uzkrāsotas lūpas. Neuzkrīto�s de�guns. Viņa nebija skaistule, bet viņas mierīgais acu skatiens tīrajā, maigajā sejā izstaroja kaut ko tik neti�cami gai�u, pievilcīgu un satrauco�u, ka pagāja diezgan krietns laiks, kamēr Niks spēja daudzmaz nomierināties un sākt loģiski domāt � kā lai meiteni aizkavē? Ta�u izdomāt viņ� pagaidām neko vēl nespēja. Viņ� vienīgi varēja apbrīnas pilns uz viņu skatīties un pirmo reizi mū�ā sajust, ka varbūt tie�i nākamie mirkļi var būtiski ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi. Niks pilnīgi fiziski sajuta, ka viņu nevaldāmi pārņem prieks, neatvairāms, reibino�s spēks, kāds pasakains dullums, kaut kas neprā�tam līdzīgs, tik neiedomājami satrauco�s un pacilājo�s, ka Niks pat nosvīda un vēlreiz juta, kā uz da�iem mirkļiem pamirst sirds. Sī nelielā muskuļa vietā viņ� pēk�ņi dzir�dēja skaļi kliedzam sava saprāta un neprāta balsi: �Tā ir viņa! Nik, veco zēn, tā ir viņa, ko tu tik ilgi esi meklējis, tā ir viņa, kuru tu nekad vairs citur nesastapsi, nekad vairs neredzēsi, nekad neiegūsi! Tev ir ārkārtīgi maz laika. Redzi, jau nāk kāds trolejbuss, meitene saspringta skatās, tūlīt viņa paies da�us soļus uz priek�u, iekāps trolejbusā un aizbrauks. Un tu tā arī nekad neuzzināsi, kas viņa tāda ir, kā viņu sauc un kur viņai vajadzēja braukt �ai tum�ajā, lietainajā vasaras dienā.

Nekaunies! Pieej klāt un satver aiz rokas! Kādēļ tu nevari viņu aizkavēt? Kādēļ tev jālai� garām tik vienrei�zēja izdevība?

Uzspļauj da�ām pieklājības normām, ko kādreiz izdomā�ju�i gļēvi aristokrāti!

Aizmirsti visu, kas tev var traucēt!

Aizmirsti liekuļus, �os sliktos �labā� toņa noteicējus, kuri apgalvo, ka ir nepieklājīgi meitenei �piesieties� uz ielas, bet pa�i taisa baigākos skandālus, stāvot veikala rindā vai braucot tramvajā!

Uzrunā! Lai tie smalkie mietpilsoņi iet pie velna! Lai vini meklē piemērotākas vietas, lai vispirms noceļ no galvas hūti, lai dziļi klanās un skūpsta dāmām rokas! Lai!

Man riebjas jūsu izsmalcinātās manieres! Es nāku no nomales, esmu audzis bez īpa�as vecāku gādibas un siltuma un dziji nīstu visu �o uzspēlēti smalko publiku!�

Tā Niks sevi �uzkurbulēja� un kaut ko ari panāca.

Viņu arvien vairāk savā varā pārņēma neizskaidrojams spīts un bravūrība, kaut kādas varbūt jau ļoti senas ilgas un pilnīgi neatvairāma vēlē�anās uzdro�ināties. Vienkār�i uzdro�ināties pieiet pie �is meitenes baltajā vasaras kleitā un nekur viņu vairs nelaist prom.

No�vlkstēja riepas. Meitene sakustējās un gāja pie trolejbusa.

��� Pagaidiet!� Niks klusi uzsauca.

Vairāki cilvēki uz viņu atskatījās, to starpā arī meitene.

�������� Pagaidiet,� Niks atkārtoja un pienāca viņai klāt. Meitene izbrīnījusies skatījās.

��� Nebrauciet,� Niks teica.

�������� Ko jūs no manis vēlaties?� meitene izbrīnījusies, pat mazliet izbijusies vaicāja. Balss bija klusa un patī�kama, un meitene runāja krievu valodā.

�������� Gribu, lai jūs nekur nebrauktu,� arī Niks sāka runāt krieviski.

Meitene kādu brīdi stāvēja apmulsusi. Likās � kaut ko apdomāja.

�������� Labi,� viņa beidzot sacīja.� Es nebrauk�u. Kas būs tālāk?

Tagad samulsa Niks.

�������� Es nezinu,� pēc kāda laika viņ� godīgi atzinās.� Ne�zinu.

Meitene joprojām nopietni skatījās uz nepazīstamo puisi.

��� Bet es zinu,� viņa ātri pateica.

��� Ko jūs zināt?

��� Ka tālāk nekas nebūs.

��� Kā jūs to varat zināt?

��� Es tā domāju.

�������� Bet es savukārt domāju. . . Redzat, trolejbuss aiz�brauc.

��� Jā. . .

��� Tatad kaut kas jau notiek.

��� Gan jau tūlīt nāks cits,� meitene sacīja.

�������� Kāds mar�ruts jums vajadzīgs?� Niks painteresē�jās.� Septītais?

��� Nē, sestais.

��� Bet jūs gribējāt braukt ar septīto.

��� Es varu braukt arī ar to.

��� Ar devīto nevarat?

��� Varu.

������� Bet devītais �eit nemaz nepietur!� Niks pateica un iesmējās.

Meitene mazliet uzrāva savas garās, tum�i ietonētās uzacis.

�������� Vai jūs gadījumā nestrādājat Tramvaju-trolejbusu pārvaldē?

��� Strādāju,� Niks atbildēja.� Esmu pārvaldnieks.

�������� Nav slikti.� Beidzot arī meitene pasmaidīja.� Gri�bat mani pierunāt, lai eju pie jums mācīties par trolejbusa vadītāju?

�������� Par vadītāju ne. Nāciet pie manis strādāt par sekre�tāri.

�������� Nu nē!� meitene noteikti papurināja gai�mataino galvu, vēl arvien smaidīdama.

�������� Kādēļ ne? � Niks pavaicāja. � Es nebūtu slikts priek�nieks.

Meitene atkal kļuva nopietna.

��� Jūs esat uzbāzīgs,� viņa tā kā noskumusi teica.

�������� Jūs maldāties,� Niks ātri sacīja un juta, ka viņu pārņem dusmas, spīts un neliela vil�anās.� Es neesmu uzbāzīgs. Es ne ar ko neesmu jūs apvainojis. Tikai mazliet aizkavēju un uzrunāju uz ielas. Nu, un tad? Kas tur slikts? Kur citur es tevi vēl varētu sastapt un uzrunāt?

Meitene jutās neveikli. Viņa nolieca galvu.

��� Bet kādēļ jums vispār vajadzēja?. . .

Meitene apmulsa vēl vairāk. Viņa pagāja da�us soļus tālāk, apstājās pie avī�u kioska, nervozi atvēra rokasso�miņu, tur sameklēja kabatas lakatiņu un vairākas reizes noslaucīja seju un degunu. Joprojām smidzināja sīks lietus.

Niks pret �o jauko, tik negaidīti sastapto cilvēkbērnu pēk�ņi sajuta �ēlumu. Kāpēc tie�i �ēlumu, viņ� nezināja. Varbūt tāpēc, ka viņa stāv milzīgas pilsētas vidū starp visiem tās trok�ņiem un sve�ajiem cilvēkiem, starp dobja�jiem pērkona grāvieniem un zibens uzliesmojumiem? Stāv viena, salijusi un nobijusies, un varbūt viņai bez tevis nav vairs neviena, pie kā iet un lūgt palīdzību? Tādēļ arī skatās tev tie�i acīs un �ais acīs ir cerība?

Kādēļ mēs vispār viens otru meklējam? Kas mani triec pie tevis un kas tevi pie manis? Vai tad tā nav tā pati cerība?

Un ko gaidām, kad esam viens otru beidzot atradu�i? Pirmajā bridi, pirmajā laikā neko sevi�ķu. Varbūt vienīgi to, lai mums kaut drusciņ paveiktos. Ka es bū�u tas, kas spēs milzīgā klinti izcirst alu, lai tevi paslēptu no lietus un vēja. Un tu būsi tā, kas �ai alā iekurs ugunskuru. Un mēs abi būsim tie, kuri uz saviem pleciem spēs noturēt visu �is pasaules smagumu. Lai da�reiz skaidrās, saulainās dienās un zvaig�ņotās naktis mums abiem būtu viegli.

��� Piedod,� Niks meitenei klusi lūdza.

Meitene neko neatbildēja. Pienāca un aizbrauca vēl viens trolejbuss.

��� Man iet prom?

��� Nē,� meitene strauji papurināja galvu.� Neej.

������� Paldies,� Niks priecīgi sacija.� Jācer, ka tev to nekad nenāksies no�ēlot.

��� Bet tev?

��� Man ne tik.

��� Kā tu to vari zināt?

��� Es nezinu. Es ceru.

������� Tu esi pavisam jocīgs,� meitene teica un atkal pasmaidīja.

��� Es neesmu jocīgs. Es esmu labākais Rīgas zēns.

��� Ko nozīmē būt labam?

��� Es nevienam neko nedaru sliktu.

��� Pat sliktajiem ne?

��� Sliktajiem gan. Da�reiz � pēc apstākļiem. . .

Meitene domīga pa�ūpoja galvu.

�������� Es patie�ām esmu labs,� Niks gandrīz vai spītīgi atkārtoja.

��� Un tad jau dro�i vien pats skaistākais ari, vai ne?

��� Jā. Pats skaistākais ari.

��� Un visgudrākais?

��� Tas pats par sevi.

��� Un visdrosmīgākais?

��� Protams.

��� Un tev ir labi, slaveni un bagāti vecāki?

������� Nē,� Niks strauji papurināja galvu.� Ar vecākiem man nav paveicies.

��� Dzērāji?

�������� Ko tu, ko tu! Nedzer nemaz. Tu uzminēji � viņi patie�ām ir slaveni un visai turīgi cilvēki. Bet tas ari viss. Vairāk nekā nav, ja runājam tikai kā par vecākiem.

Meitene atkal da�us brī�us klusēja un ar neslēptu interesi skatījās uz Niku, klusībā nodomādama � viņ�

patie�ām ir interesants un skaists puisis. Latvietis, bet runā labā krievu valodā. Tāpat neizskatās, ka būtu rupj� vai brutāls. Drīzāk no inteliģentajiem. �ovasar beidzis vidusskolu vai ari ir jau pirmā kursa students. Bet kas to lai zina?. . . Tam nav būtiskas nozīmes. Lai tikai nav rupj�. Lai nav brutāls. Lai nav cietsirdīgs. Lai nav ļauns. Da�reiz slikts jau ari varētu būt. Kur� tad vienmēr un visur ir tikai labs? Bet lai nav nelietis. Un galvenais, pats galve�nais � lai tikai nav dzērājs! Es slimnīcā katru dienu redzu visdrausmīgākās dzer�anas sekas. Un tādēļ ienīstu, ienīstu dzērājus! Ta�u �is puisis laikam patie�ām rādās labs. Spēcīgs augums. Dro�i vien sporto. Tā izskatās. Varētu spēlēt voleju, varētu būt arī bokseris vai vingro�tājs. Iegarena, patīkama seja. īsi, gai�i mati. Atklāts skatiens. Bie�i smaida. Ap kaklu sudraba ķēdītē zodiaka zīme. Me�āzis. Balts krekls. Pats saulē tum�i iededzis. D�insenes nevalkā. Kājās vieglas sandales un gai�as, dro�i vien importa, bikses. Vispār puisis uz goda, nav ko daudz prātot! Ja tikai viņ� patie�ām ir tāds, kādu es nupat viņu iedomājos!

��� Mani sauc Marina,� meitene klusi pateica.

��� Bet mani Niks.

��� Tāds savāds vārds.

��� Nekā savāda tur nav,� Niks atteica.� Nāc labāk zem mana lietussarga!

��� Paldies. Redzi, lietus jau pārstājis.

Niks salocīja �japāni� un paskatījās aug�up. Patie�ām. Melnie mākoņi bija izklīdu�i, un tagad debesīs atkal spīdēja spilgta saule.

Niks sevi centās iedro�ināt jau iepriek�, kaut nebija grūti paredzēt, kā beigsies viņa saruna ar Ļevu Moi�esu.

��� Ā!� sirmais vīrs, kas sēdēja aiz liela rakstāmgalda, viņu skaļi sveicināja.� Jaunais ģēnijs ieradies!

��� Jā,� Niks palocīja galvu.� Jums būtu kaut kas pretī?

��� Ko tu, ko tu!� Ļevs Abramovi�s atmeta abas ro�kas.� Labi, ka atnāci! Sēdies nost!

Niks apsēdās ērtā, modernā krēslā ar augstu atzveltni un saspringti paskatījās uz Moi�esu, kura pārziņā �ajā iestādē atradās tie�i tas jautājums, kuru Niks bija nācis noskaidrot. Nekas labs no �is uzspēlētās laipnības nebija gaidāms.

��� Ko domā darīt?� Ļevs Abramovi�s painteresējās.

��� Nodomi nav mainīju�ies?

��� Nē,� Niks noteikti papurināja galvu.

��� Tas ir labi, tas ir pat ļoti labi!� Moi�ess iesaucās un uzmundrino�i paskatījās uz jauno cilvēku.� Bet tu jau laikam zini, ka dzīvē nekas gatavā veidā mums klēpī nekrīt. Diem�ēl. Viss jāsasniedz ar pacietīgu darbu, ar lielu neatlaidību un skaidri apzinoties. Un tikai tas. . .

��� Piedodiet, Ļev Abramovi�, bet es jau to visu zinu,� Niks mazliet nepacietīgi sacīja.� To mums katru dienu stāstīja skolā. Labāk man pasakiet atklāti � vai man �ogad ir kādas cerības tikt uz Maskavu vai ne?

Ļevs Moi�ess, ar atbildi kavēdamies, pārlaida pavir�u skatienu savam lielajam kabinetam. Gar sienām atradās da�ādu kinostudiju un augstāko mācību iestā�u reklāmas prospekti. Skaisti, krā�ņi un vilino�i. Kā viss, kas nav pieejams katram. Pats �ā kabineta saimnieks bija visai pamaza, drukna auguma vīrs ar kupliem, sirmiem matiem un labsirdīgām acīm. Pats ari bija labsirdīgs. Pie gai�i pelēkā uzvalka rindojās apbalvojumu lentītes. Lielā Tēvi�jas kara laikā bijis frontes operators un, kā stāstīja, izcēlies ne tikai ar savu augsto profesionālismu, bet arī ar drosmi. Visa viņa ģimene bija gājusi bojā 1941. gada novembrī Rīgas geto likvidē�anas laikā.

Ļevs Abramovi�s cie�i uz Niku paskatījās un pasmai�dīja.

��� Tu esi pārāk jauns. Un stipri karstgalvīgs.

��� Vecāks es nevaru kļūt, Ļev Abramovi�. Tā uzreiz.

��� Jā. . .� Moi�ess gari novilka.� Uzreiz vecs nebūsi. Patie�ām. Ta�u tad, kad būsi tāds kā es, ai, kā gribēsies atkal būt puikas gados!

Niks neko neatbildēja. Viņ� saprata, ka Ļevs Abramo�vi�s tī�u prātu runā kaut ko pavisam citu, tikai ne to, kas interesē Niku.

��� Vai tad re�isoriem jābūt veciem?

��� Nē, ne glu�i,� Ļevs Abramovi�s paskaidroja.� Bet �ā vai tā �ogad uz Maskavu tu netiec. Tas ir skaidrs. Patiesību sakot, skaidrs tas jau bija pirms gada, es tevi tikai negribēju priek�laicīgi sarūgtināt. �ogad re�isoros uzņem�ana nenotiek. Nākamgad jā! Lūdzu! Bet tagad klausies uzmanīgi. Tev visi vajadzīgie dokumenti uz institūtu būs jāaizsūta tomēr jau �ogad, decembra sākumā.

Es tev vēlāk pateik�u, tie�i kādus papīrus tev būs jāsūta, un tev visādi palīdzē�u. Kinostudijas norīkojums tev arī būs. Kas vēl? Jā! Līdz tam laikam tev vēl obligāti jāuzraksta un kopā ar pārējiem dokumentiem institūtā būs jāiesniedz arī kāds literārs sacerējums. Krievu valodā. Apjoms principā nav ierobe�ots, bet vēlamākais ir piec�padsmit, divdesmit lapas ma�īnrakstā. Bet kas attiecas uz jaunību. . . Redzi, re�isoru fakultātē pēdējo desmit gadu laikā valda kāda tendence. . . Un tai katrā ziņā ir savs pamats. īsi sakot, viņi tur tagad labprātāk uzņem jau nobriedu�us cilvēkus. Ļoti vēlams, ka tam jau būtu arī kādas citas augstskolas izglītība un da�u gadu prakse iegūtajā specialitātē. Tādas tās lietiņas, draudziņ. Lai �odien Valsts kinematogrāfijas institūta Re�isoru fakul�tātē tiktu iek�ā tik jauns puisis kā tu, viņam patie�ām ir jābūt ģeniālam.

Niks cie�i sakoda zobus un piecēlās.

�� To mēs vēl paskatīsimies,� viņ� klusi, bet apņēmīgi pateica.

��� Tas ir labi.� Ļevs Abramovi�s atkal pasmaidīja. � Kur� no re�isoriem ir tavs aizbildnis?

��� Andris Kovaļ�uks.

��� Tas ir labi,� Ļevs Moi�ess jau kuro reizi atkārtoja savu iemīļoto sakāmo.� Ja nepārdomāsi, tad turpini visu laiku ar viņu uzturēt kontaktu.

��� Kā dzirdēju, viņa uzņem�anas grupa ir jau sakom�plektēta?

��� Tā ir. Andris strādās pie piecu sēriju filmas Vissavie�nības televīzijai, tur viņiem darbs diviem gadiem. Bet, kā jau tu zini, grupas tehniskajā sastāvā izmaiņas ir iespēja�mas jebkurā laikā.

��� Paldies,� Niks sacīja un ātri gāja laukā.� Es to atcerē�os.

Viņ� lēni gāja pa garo kinostudijas gaiteni, garām paskrēja divas jaunas sievietes, pretim nāca pazīstams aktieris, viņ� to pasveicināja, tad apstājās iepretim savas mātes portretam un domīgs uz to skatījās.

Skaista, lepna sieviete. Sēd jūras krastā un gaida pārbraucam mājās savu zvejas kapteini. Tā vispār nebija slikta filma. Un Diāna Upmale tur spēlēja mīlo�u, uzticīgu sievu. Viņa parasti uz skatuves un filmās tēloja �ādas mazliet idealizētas, sirds�ķīstas varones. Tikai īstajā, reā�lajā dzīvē viņai �ad tad sagāja �ķībi. Bet māksla to piedod. Dzīve diem�ēl nekad. Un kas tagad notiks ar manu dzīvi?

Ko lai es sadaru veselu gadu? Būs jāiet kaut kur strādāt. Dro�i vien. Būs jāiet �ancēt. Studijā �ovasar nekas nesa�nāk. Visas grupas ir jau prom. Bet varbūt tomēr iet studēt uz politehnisko? Par arhitektu vai, piemēram, skaitļojamo ma�īnu in�enieri. Kas vainas? Un tomēr nē! Es nedrīkstu ne mirkli domāt par kādu citu specialitāti! Nekad! Lai Ļevs Abramovi�s stāsta, ko grib! Es, protams, ģēnijs neesmu, ta�u pierādī�u, visiem pierādī�u, ka tomēr re�iso�ros tik�u. Jauns. Tie�i tāds, kāds es esmu. Ja domā�u mētāties, cauri būs. Man visas domas, visa mana griba ir jākoncentrē tikai �ā viena mērķa sasnieg�anai, viss jāpa�kļauj tikai �im pagaidām galvenajam manas dzīves uzde�vumam. Viss. Es pagaidām varu strādāt kaut vai par krāvēju vai ielas bruģētāju.

Un tad Niks ar gai�u satraukumu atkal atcerējās, ka viņam ta�u ir Marina, labākā meitene, kādu vien Niks līdz �im ir saticis, un viņiem �ovakar ar Marinu ir sarunāta tik�anās. Tie�i tur, kur viņi viens otru pirmo reizi ieraudzīja,� pie Planetārija avī�u kioska.

Viņi sēdēja parkā uz sola iepretim strūklakai un smaidī�dami skatījās, kā tur skraida un spēlējas bērni.

��� Skaisti,� Marina sacīja.

��� Kas tie�i?� Niks pavaicāja.

��� Viss.

��� Es domāju, tu runā par strūklaku.

��� Arī par to.

��� Vai tad tā ir skaista?

��� Vai tad ne?

��� Hā!� Niks iesmējās.� Es nezinu nevienu citu lielu pilsētu, kas būtu vēl nabadzīgāka ar strūklakām par mūsu Rīgu.

��� Patie�ām?� Marina nedaudz izbrīnījās.� Man gan �ķiet, ka Rīgā to ir pietiekami daudz un visas ir skaistas.

Niks pagriezās pret Marinu, saņēma viņas roku savējā un cie�i ieskatījās meitenes lielajās acīs. Tās izstaroja kaut ko tik vienreizēji gai�u un tīru, ka Niks ikreiz, ieskatījies meitenes sejā, mulsa un kļuva mierīgs un lēns. �ķita, ka ir pilnīgi neiespējami viņas klātbūtnē pateikt kaut ko rupju vai vulgāru, uzbāzties vai tēlot bravūrīgu varoni. Te tev bija jābūt klusam un pieklājīgam, jo viņas valdzino�ā skaidrība vairāk lūdza piesardzību un apbrīnu, nevis skaļumu vai spēku.

��� Skaista esi tu, Marina,� Niks pateica, turpinādams cie�i skatīties viņas acīs.� Visi pasaules dārzi un parki, viskrā�ņākās pilis ar visfantastiskākajām strūklakām nav nekas, salīdzinot ar tevi. Ar tavām acīm, Marina, ar tavu seju, ar tevi visu.

��� Neviens man neko tādu nav teicis.� Marina pasmai�dīja un pateicīga skatījās uz blakus sēdo�o puisi.

��� Un nekad arī neviens nepateiks,� Niks atbildēja. � Tikai es.

��� Bet tu mani vēl nemaz nepazīsti,� Marina sacīja.

��� Pazīstu. Jau tūksto� gadus.

Marina iesmējās.

��� Mēs satiekamies tikai tre�o reizi.

��� Nav tiesa. Mēs ar tevi esam jau satiku�ies kādā no mūsu iepriek�ējām dzīvēm. Vēl vairāk. Mēs esam viens otru mīlēju�i un biju�i pat vīrs un sieva.

Marina jautri smējās un nedaudz nosarka.

��� Nē, patie�ām!� Niks turpināja.� Vai tad tu neatce�ries?

��� Nē.

��� Tad es tev tūlīt to atgādinā�u. Klausies! Tas notika diezgan daudzus gadus atpakaļ. . . Pag, pag! Es tev tūlīt pateik�u pilnīgi precīzi � tie�i pirms septiņsimt astoņdes�mit astoņiem gadiem. Jā, precīzi! Tas notika 1198. gada 24. jūlijā un tie�i �eit, kur mēs pa�laik sē�am! Netici? Tad klausies tālāk! Toreiz �ai vietā, protams, vēl nebija pareizticīgo katedrāles, kas tagad pārvērsta par Zinību namu. Protams, nebija arī ne Raiņa pieminekļa, ne strūkla�kas. Toreiz �ai vietā pletās liels smil�u laukums, bet tā centrā pacēlās diezgan pamatīgs kalns, ko senie lībie�i sauca par Rīgas, Veco vai Kubas kalnu. Tu dro�i vien no vēstures jau zini, ka ap to laiku �ais vietās atkūlās vācie�i un pirmais viņu vadonis bija kāds Hol�teinas augustī- nie�u klostera mūks Meinhards, kas Ik�ķilē kā misionārs sāka senajiem libie�iem sludināt Kristus mācību. Bet tiem jaunā mācība nepatika, un viņi visādi pretojās. Kad Meinhards nomira, �eit ieradās Hanoveras Lūkasa cister- cie�u klostera abats Bertolds. Viņ�, uzreiz manīdams lībie�u neuzticību pret sevi (lībie�i jau bija nolēmu�i Bertoldu nogalināt, tikai nevarēju�i vienoties, vai viņ� būtu noslīcināms, baznīcā sadedzināms vai nositams), steig�us devās atpakaļ uz Vāciju un panāca, ka pāvests izsludināja pret Livoniju krusta karu, apsolīdams visiem, kas sekos �im aicinājumam, grēku piedo�anu. Bertolds jau 1198. gada pavasarī iebrauca Daugavas grīvā ar pirmo krusta karotāju pulku, kuru uzdevums bija Meinharda miermīlīgi sludināto mācību turpināt ar uguni un zobenu. Kuģus atstājis pie Daugavgrīvas, Bertolds ar krustne�iem devās zemes iek�ienē uz Salaspili, kur pilī nocietināju�ies lībie�i. Nosūtījis pie lībie�iem vēstne�us, Bertolds lika tiem jautāt, vai lībie�i kristīgo ticību uzņemsies labprātīgi vai ne. Lībie�i iz�ķīrās ātri � nesen �is pats bīskaps bija jau reiz bēdzis no tiem, arī iespaidīgo vācu floti viņi neredzēja, tādēļ lībie�i pateica, ka ne par pa�u Bertoldu, ne par viņa ticību neko nevēloties zināt. Un tad Bertolds nodevīgi uzbruka Polockas lielkņaza Vladimira sūtņiem, kuri tie�i tobrīd ieradās ciemos pie lībie�iem. Starp krievu sūtņiem bija arī pa�a Vladimira skaistā meita Marina. Biskaps Bertolds viņu nolaupīja un paņēma kā ķīlnieci, pēc tam devās atpakaļ uz kuģiem, lai ar tiem brauktu pa Daugavu uz aug�u vest karu, bet lībie�i to uzskatīja par bēg�anu un uzvaras apziņā devās vāciem pakaļ. Un tad, lūk, 1198. gada 24.jūlijā tie�i uz �ā laukuma, kur tagad atrodas Raiņa piemineklis, �ī strūklaka un Planetārijs, bet toreiz pacēlās smil�ainais Kubas kalns, arī notika pati pirmā latvie�u kauja ar vācu bruņiniekiem, un, lai gan tie tomēr lībie�us uzvarēja, viņu jaunais vadonis Imanta bīskapu Bertoldu nodūra. Pēc tam spēcīgajam un veiklajam lībie�u vadonim vēl izdevās atbrīvot Marinu, un viņi abi vēlāk aizbēga uz Polocku, kur lielkņazs Vladimirs abus salaulāja. Marina � tā toreiz biji tu, bet es biju Imants. Tu neko no tā neatceries?

Marina ilgi skatījās uz Niku. Viņai patika, viņai arvien vairāk patika �is vīri�ķīgais, atklātais latvie�u puisis, kur� acīmredzot bija apveltīts arī ar pla�u iztēli un labām runasspējām, lai gan Marina ne mirkli ne�aubījās, ka nupat izstāstītais notikums ir vēsturiski patiess.

��� Nē, Nik, es no tā neko vairs neatceros,� Marina ar no�ēlu pateica.

��� Mēs da�us gadus dzīvojām ļoti laimīgi.

��� Mums bija bērni?

��� Jā. Dēls Aleksandrs un meita Madara.

��� Kas notika tālāk?� Marina klusi painteresējās.

��� Pēc septiņiem gadiem es kritu kaujā, kad vācu bruņinieki ielauzās arī polovcie�u zemē. Mani caurdūra kāda bruņinieka �ķēps. Redzi, vēl tagad stāv rēta.

Niks nedaudz atpogāja kreklu, un Marina patie�ām ieraudzīja uz Nika saulē iedegu�ajām krūtīm diezgan palielu, sen jau sadziju�u rētu. Meitene samulsa. Viņa saprata, ka tas, ko Niks stāsta pa�laik, ir vistīrākā izdoma, ta�u Niks stāstīja tik nopietni un aizrautīgi, ka Marina gandrīz vai bija gatava noticēt, ka tas patie�ām ar viņiem kādreiz noticis īstenībā.

��� Tev ļoti sāpēja?� Marina līdzjūtīgi pajautāja.

�������� Nē, ne visai,� Niks nopietni atbildēja.� Es biju pagalam uzreiz.

��� Bet kas notika ar mani?

�������� Tevi vēlāk apprecēja viens no Maskavas lielkņaza Jurija Dolgorukija dēliem.

��� Es ar viņu biju laimīga?

�������� Nē, Marina.� Niks vairākas reizes noraido�i pakra�tīja galvu, cie�i skatīdamies meitenei taisni acīs.� Lai�mīga tu biji tikai kopā ar mani.

��� Kas vēlāk notika ar mūsu bērniem?

�������� Madara nomira vēl pavisam maziņa, bet Aleksandrs, tāpat kā es, krita kaujas laukā cīņā pret vācie�iem.

Marina skumji pasmaidīja.

��� Kādēļ tu viņus neatstāji dzīvus?

��� Toreiz bija tāds ne�ēlīgs laiks.

�������� Bet vai tagad. . .� Marina atkal apmulsa un novērsa skatienu,� mūsu bērniem būtu lielākas cerības?

Ari Niks, juzdamies drusku neveikli, pagrieza galvu sāņus un skatījās uz bērniem, kuri jautrā bezrūpībā skraidīja ap strūklaku.

�������� Nezinu, Marina,� Niks beidzot atbildēja.� Bet jā�cer, ka neviens �o pasauli tomēr neuzspridzinās, ka cilvēki beidzot pierādīs, ka viņi patie�ām spēj būt saprātī�gas būtnes.

Marina atkal pacēla savas skaistās, zilās acis pret blakus sēdo�o puisi un ilgi uz viņu skatījās, kā gribēdama ieraudzīt viņa visapslēptāko dvēseles stūri.

��� Nik, kas tu tāds esi?

��� Nekas,� Niks ātri atbildēja.� Pilnīgi nekas.

��� Tu mācies vai strādā?

�������� Ne es mācos, ne es strādāju,� Niks mazliet izaici�no�i atbildēja.

��� Kādēļ?

�������� Tā pa�laik ir sanācis. Mācīties varē�u tikai nākam�gad.

��� Kur tu gribi mācīties?

��� Maskavā.

��� Maskavā? Kādēļ tie�i tur?

��� Tādēļ, ka citur tādas mācību iestādes nav.

��� Gribi iet uz starptautisko attiecību institūtu?

��� Nē. Es gribu mācīties par kinore�isoru.

Marina kļuva nopietna. Viņa jutās pat nedaudz vīlusies. Niks viņai neap�aubāmi patika. Vēl vairāk. Viņa ar katru kopā aizvadīto minūti juta, ka sāk �o puisi pat iemīlēt. Ta�u. . . Lai cik tas savādi arī izklausītos, viņai daudz labāk patiktu, ja Niks būtu beidzis kādu profesionāli tehnisko skolu un tagad sāktu strādāt par virpotāju, atslēdznieku vai galdnieku. Kinore�isors. . . Tas, protams, skan skaisti un vilino�i, ta�u patiesībā ir tik tālu no reālās dzīves. . . Studijas Maskavā. . . Apkārt aktrises. . . Uz katra soļa skaistas, gudras, modernas meitenes. Pavisam cita pasaule, cita vide. Citas sarunas, citas attiecības. Bet varbūt viņ� tā runā, tikai gribēdams izcelties? Palielīties? Lai es par viņu jūsmotu? Bet tādā gadījumā tas ir lēts gājiens. Ar to var vienīgi zaudēt. Ja es tevi iemīlē�u, tad tikai un vienīgi tādēļ, ka tev krūtīs būs tīra, godīga un laba sirds. Un nekādā gadījumā par to, ka tev kājās firmas bikses, glīta, moderna frizūra un tu taisies mācī�ties par diplomātu vai re�isoru. Mani uz to paķert nevar. Bet man ļoti gribas ticēt, Nik, stipri, stipri gribas ticēt, ka tu esi no īstajiem. No patiesajiem. Tu pat savā iztēles stāstījumā biji labs. Tu mani atbrīvoji no gūsta. Mīlēji. Aizvedi pie tēva un apprecēji. Ak dievs, kā man gribas, lai tu arī �ajā dzīvē būtu tie�i tāds pats! Un kādēļ gan nevarētu notikt brīnums? Ir ta�u cilvēki, kuriem paveicas. Kuri patie�ām sastop savu Mīlestību un prot to paturēt līdz mū�a galam. Kādēļ lai tā nebūtu es? Kādēļ lai tas nebūtu Niks? Kādēļ lai tie nebūtu mēs abi?

��� Vispār jau pa�i rīdzinieki maz ko zina par savu pilsētu,� Niks turpināja,� kur nu vēl iebraucēji vai ciemiņi!

��� Pastāsti vēl kaut ko,� Marina palūdza.� Kur tad tas Kubas kalns pazuda?

��� Nezin kādu iemeslu dēļ �o augsto smil�u kāpu, kas kādreiz piederējusi lībie�u vadonim Kaupo un kas patie�sībā bijis pilskalns, pēc Krievijas varenās ķeizarienes Katrīnas Lielās pavēles noraka 1784. gadā. Bez tam �odien retais zina arī to, ka tie�i �ai vietā, kur tagad ir Komunāru parks, un vēl mazliet tālāk pa Ļeņina ielu līdz pat Dzirnavu ielai apak�ā zem zemes atrodas viduslaiku Rīgas lielākā kapsēta. Seit 1601.�1603. gadā apbedīts milzīgs vairums miru�o bada cietēju, kuri toreiz no visiem Latvijas nostūriem meklēju�i glābiņu no poļu sirotājiem, bada un mēra. Seit viņi visi guļ. Bet mēs staigājam pa virsu, norunājam satik�anos, priecājamies un neko par to nezinām.

Niks apklusa. Arī Marina atkal kļuva nopietna, un Niks iedomājās, ka to laikam nemaz nevajadzēja stāstīt. Kādēļ? Vēsture ir vēsture, gadsimti ar visiem saviem baismīga�jiem notikumiem nogrimu�i pagātnē, un man viņai va�jadzēja stāstīt kaut ko jautru un smieklīgu, kaut ko par filmu uzņem�anu, visda�ādākos notikumus no aktieru dzīvēm, bet vēsture man' patīk, un galu galā tas ta�u vispār ir interesanti � kas �ai vietā bijis pirms manis? Kādi cilvēki toreiz dzīvoju�i? Vai tāpat centu�ies patikt, darīt labu un viens otru saudzēt?

��� Marina. . .

Meitene pacēla galvu un paskatījās uz Niku.

��� Iesim prom,� viņa negaidīti ierosināja.

Niks klusēdams piecēlās un pasniedza viņai roku.

��� Aizved mani uz kādu kafejnīcu,� Marina palūdza. � Gribas saldējumu.

��� Iedzert neko negribi?

��� Nē, Nik, neko. Lūdzu, aizved mani tur, kur var dabūt saldējumu un augļu kokteili. Man ļoti slāpst.

��� Labi, Marina, ejam.

Abi jaunie cilvēki gāja prom, un viņiem aiz muguras palika biju�ais Kubas kalns un seno lībie�u kaujas sau�cieni, un bīskapa Bertolda pirmsnāves lāsti, un jaunā lībie�a Imantas uzvaras kliedziens, un kņaza Alekseja Mihailovi�a lielgabalu dārdi, kad viņ� 1559. gadā no �ejienes ap�audīja Rīgu, un neskaitāmās bēru procesijas, un bada cietēju izmisu�ie skatieni, un kādas jaukas meitenes un pui�a nepiepildītās laimes alkas, un līksmās �umurkumur� skaņas un trok�ņi, un deviņpadsmitā gada bargā ziema ar sarkano latvie�u strēlnieku atgrie�anos, un pirmie pēckara Dziesmu svētki, un akmenī sastingu�ie Komunāru tēli. Tas viss Nikam un Marinai jāpaņem līdzi. Jo ikviens no mums uz nākotni var iet tikai un vienīgi caur savas tautas pagātni.

Pa zālienu skrien mazs, glīti apģērbts ķipars. Skrien, skrien, tad paklūp, apsēstas un pilnā balsī smejas.

Marina apstājas, skatās uz mazo cilvēciņu un arī sāk laimīga smieties.

Bija jau vēls vakars, kad pie durvīm kāds steidzīgi pieklauvēja un, negaidot uzaicinājumu, ienāca istabā. Niks strauji pagrieza galvu un paskatījās. Tā bija Lija.

Viņa lēnā, graciozā gaitā pienāca pie Nika, uzlika rokas uz pui�a pleciem un �ķelmīgi pavēra muti.

Niks pat nepakustējās.

��� Noskūpsti mani!� Lija pavēlēja. Viņa bija ģērbusies sīrie�u d�insos un latvie�u dziļi dekoltētā, zilā blūzītē. Niks nolieca galvu un turpat acu priek�ā redzēja gandrīz vai pilnīgi atsegtas krūtis. Viņ� ar grūtībām pavērsa skatienu sāņus.

��� Nevajag,� Niks klusi pateica.

��� Bet es tevi gribu iepriecināt.

��� Nevajag, Lija,� Niks nopietni atbildēja un no ple�ciem noņēma meitenes rokas.� Nevajag mani iepriecināt.

��� Vai tad esi jau tik laimīgs un ar visu apmierināts, ka tev pat prieka vairāk nevajag?

Niks atgāja mazliet sāņus un ieslēdza tranzistoru. Rīga pārraidīja liriskas vakara melodijas.

��� Tevi pie telefona aicina kāda dāma,� Lija negaidīti paziņoja un brīdino�i pakratīja pirkstu.� Bet lai tā būtu pēdējā reize, kad tev kāda uz �ejieni zvana! Tu esi mans, un es nevienai citai tevi atdot netaisos!

Nikam pēk�ņi Lija �ķita pavisam tāla un sve�a. Pat netīkama. Stāv manas istabas vidū, viņ� nodomāja, �ķel�mīgi smaida un jau jūtas kā uzvarētāja. Bet tu Marinai nestāvi ne blakus. Tu vienmēr prasi, pavēli, bet Marina tikai da�reiz palūdz. Tu vienmēr pie manis nāc pati, bet Marina mani pacietīgi gaida. Tu esi pārlieku skaļa, bet Marina ir klusa un lēna. Tu bie�i tēlo baigo aristokrāti, bagātnieci, mūsdienīgi modernu meiteni, kurai viss ir atļauts un kura visu var, bet Marina ir vienkār�a un nekad neko netēlo. Viņa vienmēr ir īsta, kā īsta ir saule un ziedi pļavā, kā īsti ir agrie vasaras rīti un gaiss, ko mēs elpojam.

Niks ātri izsteidzās no istabas un aizgāja līdz gaiteņa galam, kur uz speciāli ietaisīta plaukta stāvēja sarkans telefons. Otrs aparāts atradās Lijas istabā.

Kā Marina uzzinājusi �o telefona numuru?� Niks neiz�pratnē brīnījās. Viņ� to meitenei nebija teicis, jo skaidri zināja, ka visas viņa sarunas pa paralēlo telefonu noklau�sās vai nu Lija pati, vai viņas ziņkārīgā māmiņa. Bet

Nikam negribējās, nekādā ziņā negribējās, lai kāds sve�s dzirdētu kaut vienu vārdu no tā, kas ir domāts un sacīts vienīgi Marinai. Un vienīgi viņam.

Niks bija patīkami satraukts, un viņu pārņēma tā viegli reibino�ā laimes sajūta, kādu laikam izjūt ikviens, kad pēk�ņi saprot vai uzzina, ka tu �ai pasaulē kādam esi vajadzīgs.

Nika domas ne tikai tagad, bet vispār pēdējā laikā tik ļoti bija aizņemtas ar Marinu, ka viņam pat prātā neie�nāca, ka Marina ta�u nekādi nevarētu piezvanīt, jo nezina pat Nika adresi. Viņ� tāpat neiedomājās, ka varētu zvanīt Vanda vai Inga, vai kāda cita pazīstama meitene. Pat par māti viņ� neiedomājās. Tikai Marina, Marina, Marina. . . Viņa man zvana un gaida, viņa grib mani satikt, grib ar mani parunāties!

Niks strauji pacēla klausuli un to pielika pie auss.

��� Es klausos,� viņ� ātri teica.

��� Tas esi tu, Nik?� viņ� izdzirda tālu un nepazīstamu sievietes balsi.

��� Jā, jā! Es pats!

��� Nik. . . � Sieviete smagi izdvesa un sāka raudāt. Niks, stipri vīlies, da�us brī�us klausījās, kā kaut kur tālu, tālu vada otrajā galā skaļi raud cilvēks, tad pēk�ņi visu saprata. Un tūlīt juta, kā viņu pārņem bailes. Sieviete joprojām vēl klusēja, un arī Niks klusēja, sāpīgi izjūtot, cik ne�ēlīgi lēni velkas laiks.

��� Nik. . .� sieviete beidzot tikko dzirdami ierunājās. � Ata vairs nav. . . Viņ� nomira �odien pēcpusdienā. Nomira klusi. Es sēdēju viņam blakus un pat nemanīju, kā tas notika. Man likās, ka viņ� ir vienkār�i aizmidzis. Bet izrādījās. . . Nav vairs mana dēla, Nik.

Niks juta, ka viņam rīkli aizspie� smaga sāpe, viņ� to vairakkārt mēģināja norīt, ta�u veltīgi. Niks apjēdza, ka ari viņ� tūlīt sāks raudāt.

��� Nik. . . Tu mani dzirdi?

��� Jā, Ata mamm,� Niks ar grūtībām pateica.� Es jūs dzirdu.

��� Nik. Es gribētu tev palūgt. . . Ļoti lūgt. . . Atis pa�laik vēl atrodas slimnīcas morgā. No turienes jau nevar. . . Rīt viņu vajadzētu pārvest uz Gaiļezera sēru namu un no turienes tre�dien vai ceturtdien izvadīt uz Juglas kapiem. Bet es esmu viena. Strādāju sievie�u kolektīvā. Naudas man arī nav. . . Arodbiedrība, protams, palīdzēs, varbūt iedos arī transportu. . . Bet saproti pats.

Piedod, ka es par to ar tevi runāju. . . Bet man neviena vīrie�a cilvēka tuvumā nav. Bez tam jau rīt būtu jānopērk zārks un Atis jāpārved uz Gaiļezeru. Es pa to laiku kārtotu papīrus un sarunātu kapsētu un visu par bērēm. Nik. . . Tu man palīdzēsi? Tu vienmēr esi bijis tik labs. Un Atis kā nekā. . . Es viena laikam neko nevarē�u. Es pat nezinu, ar ko man tagad vajadzētu sākt. . .

��� Ata mamma. . .� Niks runāja aizgūtnēm.� Jūs neuz�traucieties. Lūdzu, neuztraucieties! Es. . . Mēs jums pa�līdzēsim. Noteikti! Par to vispār nevar būt nekādu runu! Veikalu taisa vaļā desmitos. Tātad ap vienpadsmitiem esiet slimnīcā. Ma�īnu es sarunā�u. Pārvedīsim Ati. . . Es to visu uzņemos nokārtot. Tā ka viss būs padarīts, Ata mamma. Varat būt dro�a. Mēs rīt. . .

Sieviete atkal sāka raudāt. Varēja dzirdēt, ka viņa cen�as smagās elsas apvaldīt, bet tas viņai vēl ilgi neizdevās. Beidzot sieviete pieklusa un vairākas reizes dobji noklepojās.

��� Nik. . . Es tevi iztraucēju no miega?

��� Nē. Es vēl negulēju.

�� Tad ej gulēt. Es tūlīt iedzer�u nervu zāles un arī mēģinā�u aizmigt. Rīt būs tik smaga, smaga diena. . .

��� Ar labu nakti!

Sieviete nolika klausuli. Niks vēl kādu brīdi pastāvēja, tad lēni, glu�i kā sasists, atgriezās istabā.

Uz dīvāna, vaļīgi atlaidusies, gulēja Lija.

Rīga joprojām pārraidīja liriskas vakara melodijas.

Aiz loga kā neprātīgas smar�oja naktsvijoles.

Niks apsēdās uz dīvāna stūra un nolieca galvu. Pēk�ņi viņam pasaule �ķita pavisam savāda. Pazīstama un tai pa�ā laikā vēl pilnīgi sve�a un biedējo�a. Un �ķita vairāk nekā dīvaini, kā �ai mirklī kaut kur cilvēki var priecāties, mīlēties un klausītes jautru mūziku. It kā nekas nebūtu noticis. It kā nekas. . .

Lija piecēlās sēdus un, nedaudz izbrīnījusies, paskatījās uz Niku.

��� Ko tu tik bēdīgs?

Niks neatbildēja. Viņ� pat nepacēla galvu.

��� Neko nevarēji sarunāt?� Lijas balsī bija jau�ama inde.� Viņa tev atteica? Bet izklausījās, it kā būtu nobimbājusies. Ko tu viņai esi izdarījis? Taisies pamest?

Niks pacēla galvu un skatījās uz blakus sēdo�o Liju, kā viņu pirmo reizi ieraudzīdams.

��� Bet meitenes nedrīkst pamest,� Lija turpināja pamā�co�ā tonī.� Tas ir ļoti slikti. Un tu arī mani nedrīksti pamest. Bet ja tomēr sadomāsi. . . Es to vienkār�i neat�ļau�u! Tu dzirdi? Neviena tev uz �ejieni vairs nedrīkst zvanīt! Pietiek!

Niks redzēja, ka Lijai istabas puskrēslā acis mirdzēja kā me�onīgai kaķei. Bet tad viņa nedaudz nomierinājās un turpināja mazliet klusākā balsī:

��� Tev ir jādomā tikai par mani! Un turpmāk ari katra diena būs jāpavada kopā tikai ar mani! Jo mēs ta�u neesam vairs sve�i, Nik. Tie�i otrādi. Mēs tagad esam ļoti, ļoti tuvi.

Niks cie�i sakoda zobus un mēģināja apvaldīt spēji uznāku�o nepatiku.

��� Ej projām!� viņ� klusi, bet skarbi pateica.

Pirmajā mirklī Lija jutās varen pārsteigta, tad nesa�pratnē iesmējās.

��� Tu to nopietni?

��� Jā, Lija. Pavisam nopietni.

��� Tu negribi, lai es �onakt pie tevis palieku?

��� Es to nekad neesmu īpa�i gribējis.

��� Patie�ām?. . .� Lijai no pārsteiguma pat vairākkārt noraustījās lūpas un vaigu muskuļi.� Tu nekad?. . .

��� Jā.

��� Nemuldi!�Lija pēk�ņi asi un atklāti pateica.� Bez gribē�anas tu neko nemaz nevarētu izdarīt! Kādēļ tad agrāk mani nedzini prom? A? Bet tikai tagad. . . pēc �ā telefona zvana?

��� Ej prom!� Niks galīgi satriekts atkārtoja.� Ej un neko vairs nerunā! Viss, ko tu pateici, ir galīgas muļķības.

��� Es nekur neie�u,� Lija spītīgi teica.� Tu esi mans, un es esmu tava. Vari darīt ar mani, ko gribi! Es tev atļauju!

Niks nomākts paskatījās uz meiteni, kura atkal ērti atspiedās pret dīvāna atzveltni un izsmejo�i un pavēlo�i, un aicino�i raudzījās viņam tie�i acīs. Niks �o skatienu izturēja, pat diezgan vienaldzīgi nolūkojās uz Lijas seju, brīvi krīto�ajiem matiem, gandrīz pilnīgi atsegtajām krū�tīm, uz vingro augumu. Un ne mirkli neno�ēloja, ka tas viņam kādreiz piederējis. Bet tā jau ir pagātne. Liriskās mūzikas koncerts beidzies. �odien Laiks jau spie� uz citiem taustiņiem un mūsu vārdus izkliedz ar trauksmes sirēnas skaņām. Vai tu nedzirdi, kā tās plē� pu�u bungādi�ņas? Vai ta nesaproti, ka man esi sve�a? Un tas neko nenozīmē, ka mēs �ad un tad esam biju�i tuvi. Es tevi nekad neesmu aicinājis. Es tev neko neesmu solījis. Es tev neesmu melojis. Viss. Es gribu būt viens. Man tagad vajadzētu iekrist gultā, uz galvas uzkraut spilvenus un skaji kaukt. Bet man te nez kādēļ jāizskaidrojas ar tevi. Jāpacie� tavas stulbās greizsirdības lēkmes. Kādēļ? Par ko? Ata vairs nav. Rīt man viņ� jāaizved uz kapli�u. Nekad tur neesmu bijis. Tāpat nekad neesmu bijis morgā. Kā tur izskatās? Neviens tuvinieks man nav nomiris. Es nezinu, kā jākārto bēru lietas. Bet Ata mammai ir tomēr jāpalīdz. �obrīd gan viņa laikam jūtas draņķīgi. Pat iedomāties nevaru. Sē� kaut kur savā dzīvoklī un dro�i vien nepārtraukti sauc Ata vārdu. Sauc viņu mājā, it kā viņ� joprojām pagalmā ar citiem puikām dauzītu bumbu.

��� Nik!� Lijas klusais, pārsteiguma pilnais sauciens istabas puskrēslā pēk�ņi izskanēja kā revolvera �āviens.

Niks satrūkās un pamazām atjēdzās.

��� Ko tu pirmīt teici?� viņ� ar grūtībām pārjautāja. � Ko es varu?

Lija piecēlās un dusmīgi no�ņācās.

�� Tu vari iet gulēt!� viņa nicīgi pateica, steidzīgi iziedama no istabas.� Viens!

Niks piecēlās, aizslēdza durvis, atkal apsēdās uz dīvāna, kas vēl saglabāja Lijas ķermeņa atstātā siltuma paliekas, ar muguru atspiedās pret sienu un nesteidzīgi paskatījās apkārt.

Pa atvērto logu istabā ieplūda dzestrs vakara gaiss.

Vējā tikko manāmi kustējās liels ābeles zars ar vēl nelieliem, zaļiem āboliem.

Starp tiem varēja redzēt spīdam da�as blāvas zvaigznes.

Mēness te iemirdzējās, te atkal pazuda aiz lēni peldo��iem mākoņiem.

Rīgas Radio raidīja Zviedrijai.

No pretējās sienas uz Niku, kā parasti skumīgs, noskatī�jās kādreiz no �urnāla �Liesma� izgrieztais nepazīstamās meitenes portrets. Nikam �ķita, ka �ovakar viņas acis ir vēl skumjākas.

Tā jau tam laikam jābūt, Niks nodomāja. Jo tu ta�u arī esi viena no mūsējām. No manas paaudzes. Un tādēļ raudi, mīļā meitene, raudi! Un es tev raudā�u līdzi.

Kādēļ mums būtu jākaunas no asarām?

Nākamajā rītā Niks aizbrauca uz Purvciemu pie Eduarda. Laiks stāvēja silts un saulains, un personisko māju dārzi ziedēja visās varavīksnes krāsās.

Vārti bija vaļā. Cauri zaļajam mauriņam līdz kāpnēm pie ieejas mājās veda ar betona plāksnēm noklāts celiņ�. Turpat netālu stāvēja izbiju�ais mākslinieks Bērziņ�, se�niors, rūpīgi laistīja puķes.

��� Sveicināti!� Niks palocīja galvu.� Eidis mājās?

��� Mājās gan!� Bārziņ� tūlīt atsaucās.� Tu arī brauksi kopā ar viņiem?

��� Kur tad Eduards taisās braukt?

��� Man liekas � uz Kauņu. Tur notiekot kaut kāds d�eza festivāls. Pēc tam viņi vēl laikam grib aizlaist uz Palangu un Kur�u kāpām. Bet ejiet iek�ā! Tur jau viņ� ir!

Niks sadrūmis steidzīgi iegāja mājā un piekluvēja pie Eduarda istabas durvīm.

��� Jā, jā!�Eduards atsaucās.� Nāc tik iek�ā!

Niks atvēra durvis un iegāja istabā. Tur uz grīdas mētājās apavi, da�ādi drēbju gabali un citas ceļojumā līdzi ņemamas mantas. Eduards tās �ķiroja un krāva somās. Turpat blakus stāvēja Vanda un viņam palīdzēja.

��� Sveiki, robinsoni!�Niks pacēla roku.�Dodamies ekskursijā?

Eduards samulsa, jo par brauk�anu uz Lietuvu Nikam nebija bildis ne vārda. Eduards acīmredzot bija iecerējis �o braucienu kā dāvanu Vandai. Un sev jau arī, protams. Tas dro�i vien tika arī domāts kā pirmskāzu vai saderinā��anās ceļojums.

Niks kļuva drūms. Viņ� saprata, ka abus laimīgos nedrīkstētu traucēt. Lai pako vien savas pekeles un lai�as ātrāk prom! Bet Nikam �ai brīdī nebija neviena cita, pie kā varētu griezties pēc palīdzības.

��� Jā.� Eduards parādīja uz somām.� Gribam aizlaist pie brāļiem lietuvie�iem. Zini, tur pie viņiem Kauņā atkal notiek kādreiz tik populārais Vissavienības d�eza festi�vāls. Bū�ot arī ārzemnieki � somi, zviedri, �ehi. . . Jāpa�klausās, ko �odien Eiropā dragā.

Niks �igli saskatījās ar Vandu. Viņa bija ģērbusies cie�i apspīlētās d�insenēs un viegli pūkainā svīterī. Skaistā seja un slaidais augums ar stingrajām krūtīm �ķita kā radīts mākslinieka modelim vai mīlestībai.

Abu sejās bija lasāma dziļa neapmierinātība.

�������� Ko tu gribi?� Vanda diezgan pikta pajautāja.� Mēs tūlīt brauksim prom!

Niks brītiņu saminstinājās.

��� Braucienu atlikt nevar?

Eduards gribēja ko teikt, ta�u Vanda pasteidzās pirmā.

�������� Nē!� viņa diezgan kategoriskā tonī paziņoja.� Pēc desmit minūtēm lai�am prom! Mēs jau divreiz �o brau�cienu esam atliku�i!

Eduards aizvilka cie�i piepakotās somas rāvējslēdzi un jautājo�i pavērsās pret Niku:

��� Kādēļ tu tā prasi?

Niks uzreiz neatbildēja. Viņam patiesi bija �ēl traucēt �o mīlīgo pārīti un itin nemaz negribējās izjaukt pa�redzēto izpriecas braucienu, ta�u citas izejas viņ� ne�redzēja.

��� Vai kas noticis?� Eduards apvaicājās.

-�� � Jā,� Niks pamāja ar galvu.� Ir gan noticis.

������� Tu, lūdzu, viņā neklausies!� Vanda sacīja pavēlo�ā tonī, vēl arvien turpinadama steidzīgi kravāties.� Vai tu nepazīsti Niku? Viņam dro�i vien atkal prātā kāda �fiksā ideja�! Piedāvās braukt skatīties jaunu kinostudijas kas- kadieru triku vai arī mēģinās mūs pierunāt piedalīties kārtējā komjaunie�u vasaras talkā! Bet nekā nebij, mīļais! Skola jau ir beigta, un mēs tagad esam pieaugu�i cilvēki! Darām, ko pa�i gribam! Un kas patīkas! To, kas, tā sacīt, iet pie sirds.

�������� Un tomēr. . .� Eduards nenolaida skatienu no Nika satumsu�ās sejas.� Kādēļ tu ieminējies par brauciena atlik�anu? Tev ir kādi citi priek�likumi? Bet saku uzreiz � �oreiz es ar Vandu gribu braukt tikai divatā!

�������� Bet es tev saku,� Niks nepacietīgi pagāja da�us soļus turp un atpakaļ,� ka ir nolicis kaut kas ļoti slikts.

Vanda ar Eduardu beidzot pārtrauca kravā�anos un mazliet izbrīnīju�ies skatījās uz Niku.

��� Kas?� Eduards uzprasīja.

��� Atis nomiris,� Niks atbildēja.

Vanda klusu iekliedzās, bet Eduards ilgi domīgs �ūpoja galvu.

��� Zēl,� viņ� pēc kāda laika tikko dzirdami pateica.

��� Bija lāga zēns. Kluss, nevienam nedarīja pāri. . .

������� Toties visi darīja pāri viņam!� Vanda sacīja un sa�ļukusi apsēdās uz īpatni veidota krēsla.� Ziniet, viņ� man pat reiz atzinās mīlestībā. . . Tas bija pagāju�ajā ziemā, kad bijām aizbrauku�i uz Siguldu slēpot. Atcera�ties � Atis knapi, knapi prata nostāvēt uz slēpēm, viņ� bie�i krita un no lielāka kalna pat baidījās braukt. Visi, protams, par viņu tikai ņirdza un visādi apcēla. Vienu brīdi mēs kalna virsotnē palikām divatā. Jūs un visi pārējie jau bijāt lejā. Atis galīgi samulsis un nosarcis pēk�ņi pateica, ka mani mīlot, mīlot jau no astotās klases, tikai visu laiku baidījies man to pateikt.

�Un tagad nebaidies?� es viņam pavaicāju.

�Nē.�

�No kā tad tu uzreiz tik varen dro�sirdīgs esi kļuvis?� painteresējos.

�Tas tādēļ,� viņ� man savādā balsī atbildēja, �ka es drīz mir�u.�

Es iesmējos un vairākas reizes ar cimdu viegli noglās�tīju viņam vaigu.

�Tad tu lejā nebrauc,� es viņam devu padomu. �Jo nomirt tu vari, tikai nositoties ar slēpēm. Paliec te, aug�ā,� un tad, puisīt, dzīvosi vēl ilgi, ilgi! �au!�

Es drāzos lejā un �o sarunu aizmirsu. Bet kādēļ viņ� tā teica? Atis ta�u toreiz bija galīgi vesels.

��� Viņ� nekad nebija īsti vesels,� Eduards iebilda.� Slimoja itin bie�i.

��� Es arī viņu atceros vienmēr savārgu�u un vāju,� Niks teica.

��� Kad tas noticis?

��� Vakarvakarā.

��� Tu biji slimnīcā?

��� Zvanīja viņa mutere.

��� Kad būs bēres?� Eduards painteresējās.� Ceru, ka ne jau nu rīt. Mēs noteikti paspēsim atgriezties.

��� Noteikti!�arī Vanda apstiprināja.� Bēres nekad nenotiek ātrāk kā pēc trim �etrām dienām. Da�reiz tās rīko pat pēc nedēļas. Mēs noteikti paspēsim! Tu neuztrau�cies, Nik.

Niks nesteidzīgi aizgāja līdz lielam atpūtas krēslam, smagnēji apsēdās un nolieca galvu. Tie�i turpat viņa acu priek�ā uz grīdas stāvēja divas somas un jau salocīta telts.

��� Redzat,� Niks klusi un mazliet neveikli iesāka,� Ata mamma ir viena. Bez tam viņai neesot arī naudas. Mums vajadzētu kaut kā palīdzēt. Jūs, protams, varat tūlīt pat braukt uz Kauņu, pēc tam uz Palangu un vēlāk � kur vien acis rāda. Es arī varu neklapēt ar ausīm un laisties prom. Kāda man daļa gar citu bēdām? Bet Atis tomēr bija mūsu klasesbiedrs. Viņ� ir pirmais no mūsē�jiem, kuram nācies tik agri aiziet. Un viņa māte. . . Māte ta�u. . . Pat naudas nav. Es domāju, Eidi, ja mums ir kaut vismazākā iespēja, viņai ir jāpalīdz. Mēs nevaram par notiku�o nelikties ne zinis vai vienkār�i pieklājības pēc ierasties tikai uz bērēm. Mums kaut kas ir jādara, tu saproti, Eidi? Jāpalīdz.

Eduards ar Vandu klusēja. Pa atvērto logu no dārza puses istabā ieplūda reibino�a puķu smar�a, līsto�a ūdens troksnis un kaut kur ieslēgta tranzistora skaņas.

��� Ko tu liec priek�ā?� Eduards vaicāja.

��� Ir vajadzīgs tavs vāģis,� Niks atbildēja.� Mēs tūlīt aizbrauktu uz apbedī�anas veikalu un nopirktu zārku. Man ir piecdesmit trīs rubļi. Tur arī dabūtu transportu, ir tādi speciāli autobusi, vai arī paņemtu kravas taksīti un aizbrauktu uz slimnīcu. Tur mūs jau gaidītu Ata mamma. Mēs Ati apģērbtu, un es viņu aizvestu uz Gaiļezera sēru namu. Bet tu pa to laiku Ata mammu izvadātu pa visām tām iestādēm, kur viņai kārtojami papīri. Pēc tam mēs vēl varētu apbraukāt visus pārējos mūsējos, viņiem pateikt par notiku�o un savākt naudu. Bēru mielastu, ja Ata mamma to vēlētos un mums būtu pietiekama summa, mēs varētu sarīkot kādā ēdnīcā vai kafejnīcā.

Eduards atkal ilgi klusēja un vairākas reizes jautājo�i paskatījās uz Vandu. Bet viņa sēdēja, galvu nodūrusi, un vairījās skatīties uz abiem pui�iem.

��� Piecdesmit trīs rubļi tāds nieks vien ir,� Eduards beidzot domīgs ierunājās.� Labs zārks maksā vismaz simtu.

��� Tad neņemsim labu,� Niks teica.� Paņemsim vislē�tāko.

Eduards nepatikā sarauca ģīmi, piegāja pie Vandas un maigi ar abām plaukstām apņēma viņas galvu.

��� Ko tu saki, Vanda?

Vanda lēni pacēla skatienu aug�up, un Eduards pār�steigts ieraudzīja meitenes acīs asaras.

��� Lai paliek tas Kauņas festivāls,� viņa pēk�ņi teica.� Tas būs arī nākamgad un aiznākamgad, ta�u Ata nekad vairs nebūs. . .

Eduards piekrīto�i vairākas reizes pamāja ar galvu, tad pagriezās pret Niku.

��� Labi,� viņ� apņēmīgi sacīja.� Visu nostrādāsim uz goda. Vanda paliks te un mūs pagaidīs, bet mēs vispirms aizbrauksim pie Teda.

Abi pui�i izgāja laukā, un Niks pie vārtiem pagaidīja, kamēr Eduards diezgan ilgi par kaut ko runāja ar saviem vecākiem. Pēc tam Eidis no garā�as izbrauca ma�īnu, pie vārtiem apstājās un atvēra durvis.

��� Sēdies!

Eduards brauca ātri.

��� Tu domā, Tedis būs mājās?� Niks pavaicāja.

��� Vajadzētu būt.

��� Viņ� patie�ām taisās pārcelties uz laukiem?

������� Jā,� Eduards apstiprināja.� Viņ� to ir stingri nolē�mis.

��� Un ko Inga?

��� Nezinu. It kā taisoties līdzi.

��� Tu tam tici?

Eduards kā �aubīdamies paraustīja plecus.

��� Tad jau manīs.

��� Es jau manu tagad.

������� Nez vai, Nik. Tu vari redzēt vienīgi mūsu purnus, bet ne to, kas notiek iek�ās. It sevi�ķi skuķiem. Kā tev ar Liju?

��� Nekādi,� Niks negribīgi atbildēja.� Taisu dēli.

��� Esi nogrābis kādu citu?

Niks da�us brī�us klusēja un uzmanīgi vēroja ceļu.

�������� Patiesi,� Niks klusi atzinās.� Esmu iepazinies ar kolosālu meiteni.

��� Un tagad iet augstos viļņos?

�������� Nē,� Niks pasmaidīja un papurināja galvu.� Iet pavisam mierīgi. Viņa nav no �iglajām.

������� Protams,� Eduards smaidot piekrita.� Vai varētu būt arī citādi?

��� Nē, patiesi.

��� Kā tad sauc?

��� Marina.

Eduards strauji paskatījās uz pārāk nopietni kļuvu�o Nika seju.

��� Krieviete?� viņ� pajautāja.

��� Jā. Tev ir kaut kas iebilstams?

������� Dies pasargi!� Eduards atsaucās.� Es no ve�iem esmu dzirdējis, ka krievietes esot pat daudz labākas par latvie�u zeltenēm. Neesot tik lecīgas, visu piedodot, ja mīl, tad esot arī simtprocentīgi uzticīgas un vispār daudz maigākas un rūpīgākas nekā mūsu �agatiņas.

Niks neko neatbildēja. Viņ� par to visu vēl nemaz nebija domājis. Viņ� vēl nebija sācis ne svērt, ne rēķināt, ne salīdzināt. Nikam vienkār�i ar Marinu bija labi un ar to pagaidām pietika.

Eduards strauji nobremzēja. Ielas malā pa labi stāvēja pelēka �etrstāvu māja, kuras otrajā stāvā dzīvoja Teo�dora Veilanda ģimene.

Eduards trīs reizes īsi signalizēja. Pēc da�iem mirkļiem logā parādījās Teda kailā ķermeņa aug�daļa.

��� Kas ir?� viņ� uzkliedza.

������� Saģērbies un mudīgi nāc lejā!� Niks atkliedza pre�tim.

��� Tūlīt!

Pēc trim minūtēm ma�īnas aizmugurējā sēdeklī smagi iegāzās Tedis. Viņ� vēl kaut ko ēda.

�������� Kas ir, zēni?� viņ� pilnu muti pajautāja.� Kur brau�cam?

��� Pēc zārka,� Eduards atbildēja.

Tedis sāka smieties.

�������� Priek� kam tas tev vajadzīgs? Gribi būt oriģināls un to kā supermodernu guļvietu piedāvāt kādam vairāk iesvilpu�am jūsu ģimenes viesim?

Eduards, neko neatbildējis, nikni pārslēdza ātrumu un �Teikas� krustojumu �ķērsoja, luksoforā degot dzeltena�jai gaismai. Bet Niks pagriezās pret Tedi, atspieda galvu pret sēdekļa atzveltnes pagarinājumu un nopietni ieskatī�jās drauga acīs.

��� Vakarvakarā nomiris Atis.

�������� Nū!�Tedis pārsteigumā gari novilka.� Es biju ce�rējis, ka viņ� tomēr izķepurosies.

��� Cik tev ir naudas?� Eduards painteresējās.

Teodors iebāza roku bik�u kabatā un no turienes

izvilka netīru mutautiņu un vairākas saņurcītas naudaszī�mes.

��� Divpadsmit rubļi,� viņ� saskaitījis pateica.

�������� Labi,� Eduards pamāja ar galvu.� Par �kasti� sa�maksā�u es. No tās naudas, ko biju paredzējis noplītēt Kauņas braucienā. Vispār mums bēres vajadzētu noorgani�zēt tā, lai Ata mammai nevajadzētu izdot ne rubli. Mie�lastu sarīkosim pie manis dārzā. Es jau ar ve�iem runāju. Viņi ir ar mieru. Bet galdam un visiem pārējiem izdevu�miem naudu sametīsim. Visa klase. Cik nu katrs var vai cik nav �ēl.

Pēc nepilna stundas ceturk�ņa viņi apstājās kāda ne�liela veikala priek�ā, kura vitrīnu rotāja sēru drapējums.

Marina viņam soļoja pretim tik apbrīnojami jauna, tīra un atkal ģērbusies baltā, ka Niks apstājās un, gandrīz vai neticēdams, skatījās uz meiteni, kas nāca viņam arvien tuvāk.

�Vai patie�ām viņa nāk pie manis? Vai es vispār esmu pelnījis, ka pie manis nāk tāda meitene? Bet nāc! Nāc dro�i! Lai nu kam, bet tev nu gan es nekad nenodarī�u neko sliktu! Tas ir tāpat, kā es neko sliktu nevaru nodarīt sauleslēktam, jūrai, rīta rasai, gaisam, puķu smar�ām vai pavasarim. Saule tāpat uzlēks. Jūra arvien vels viļņus. Puķes smar�os, un vienmēr nāks pavasaris.�

��� Sveika, Marina!

��� Sveiks, Nik!

��� Tu �odien esi vienreizēja!

��� Es tev patīku?

�������� Par to nav nekādas runas! Es tavā priek�ā uzreiz krītu gar zemi!

�������� Nekrīti vis, Nik. Paņem mani zem rokas un mierīgi izvadā pa Vecrīgu! Iepazīstini ar savas pilsētas vēsturi! Piemēram, kas agrāk bijis tai vietā, kur tagad atrodas Opera?

������� Tur bijis senās Rīgas nocietinājumu Pankūku bas�tions.

��� Kādēļ tā sauku�i?

��� Nezinu. Acīmredzot tur ēdu�i daudz pankūku.

��� Kad Opera ir uzcelta?

��� To uzrāva trīs gadu laikā. Pabeidza 1863. gadā.

��� Kādā arhitektūras stilā �is nams ir veidots?

��� Tas ir helenizēts klasicisms.

��� So to tu zini.

��� Protams. Tā ir mana pilsēta.

�������� Bet kas agrāk bijis tai vietā, kur tagad atrodas Sarkano strēlnieku laukums?

�������� Viduslaiku Rīgas tirgus. Beidzis pastāvēt 1570. gadā. Turpat ari atradies pilsētas lielais kauna stabs, pie kura piesieti sodāmie likuma pārkāpēji. Netālu dzīvojis bende. Tur viņ� arī cirtis notiesātajiem galvas. Starp citu, tu zini, kad tika oficiāli likvidēts Rīgas bendes amats?

��� Nē.

��� Vēsturiskā skatījumā glu�i nesen�1863. gadā.

��� Tad, kad uzcēla Operu, vai ne?

��� Tā iznāk.

��� Vai nav jocīgi?

��� Pavisam jocīgi.

Viņi sēdēja kanāla malā uz soliņa. Diena bija silta, pat karsta, bet it kā nemanot kļuva dzestrāks � tas nozīmēja, ka rudens vairs nav tālu. Ūdeni peldēja balti gulbji, pūta viegls vēj�. Visapkārt tik klusi un skaisti.

Bet Nikam bija skumji, pat sāpīgi.

Rit jāapglabā Atis.

Niks spēji satvēra Marinas plecus, tos cie�i saspieda, tad pagrieza meitenes seju pret sevi un vairākas reizes noskūpstīja.

Marina bija pārsteigta, ta�u neizskatījās, ka būtu se�vi�ķi sadusmojusies.

��� Nik! Seit, pa�ā pilsētas centrā. . .

�������� Un kādēļ tad nevarētu pilsētas centrā?� Niks pa�skarbi atjautāja.� Vai tad vienmēr ir jālien trepju telpā vai krūmiņos?

Marina uz viņu skatījās lielām, izbrīna pilnām acīm.

��� Tu tur bie�i esi līdis?

Niks spītīgi saknieba lūpas.

�Kas man viņai ko slēpt? Lai jau paklausās.�

��� Jā!� viņ� mazliet pat izaicino�i sacīja.� Tu ne?

��� Es ne,� Marina klusi atbildēja un nolieca galvu.

��� Tu gribi teikt, ka nemaz neesi skūpstījusies?

��� Tikpat kā nemaz.

��� Un arī grēkojusi neesi?

Marina spēji nosarka, bet Niks to neredzēja. Meitene sēdēja, joprojām zemu noliekusi galvu, un nervozi raus�tīja gai�ās rokassomiņas siksnu.

������� Nē,� viņa beidzot tikko dzirdami pateica, tad negai�dīti piecēlās un gāja prom.

Niks nobijās un arī strauji uzlēca kājās.

��� Marina!

Meitene apstājās, pagriezās un nopietna skatījās uz Niku.

��� Marina! Kur tu gribi iet?

��� Nezinu. Vienalga, kur.

��� Tu apvainojies?

Meitenes lūpu kaktiņos pavīdēja skumj� smaids.

�������� Nē, Nik. Kas tur sevi�ķi ko apvainoties? Tikai domāju. . . Acīmredzot es tev nederu.

��� Vai esmu tev to teicis?

Meitene neatbildēja. Arī Niks klusēdams stāvēja iepre�tim, raudzījās viņas noskumu�ajā sejā, lielajās, jūras zilajās acīs un juta, ka nesaprot, kas ar viņu notiek. . . �ķita, tas ir tāpat kā ar dzim�anu vai nāvi � kas lemta tikai reizi mū�ā. Tavā priek�ā atrodas dārgums. Varbūt pats svētākais no visiem svētumiem � �ķīsta, vēl neievai�nota meitenes sirds. Aizej un paņem! Tur viņa stāv tavā priek�ā un gaida! Ej un ņem, ta�u to izdari saudzīgi un maigi, kā īstam vīram pienākas. Jo saudzīgs un maigs var būt vienīgi stiprais. Paturi plaukstā un pacenties to nekad neaptraipīt ar meliem, izlik�anos vai nelietību! Būt godī�gam � to arī spēj vienīgi stiprie. Mīli viņu! Jo mīlestība jau laikam tomēr ir pati augstākā, skaistākā un cildenākā cilvēka gara izpausme. Par �īm jūtām smejas vienīgi vājie un gļēvie. Uzņemties atbildību par otru cilvēku tāpat var tikai garīgi stiprs un tīrs cilvēks.

Niks piegāja pie Marinas un viņu cie�i apskāva. Pēc tam noliecās pie meitenes auss un klusi pateica:� Tu no manis nekad vairs projām neej, labi? Man bija tāda sajūta, it kā es vecajā Rātslaukumā būtu piesiets pie kauna staba un bende man tūlīt nez par ko cirtīs nost galvu.

Marina pacēla skatu aug�up un uzticīgi paskatījās uz Nika nopietno seju.

��� Tu ta�u esi labs, vai ne?

��� Es tevi mīlu, Marina,� Niks steidzīgi bēra vārdus. � Es tev nevaru solīt, ka �os vārdus tev teik�u arī pēc desmit vai divdesmit gadiem, bet pa�laik es tos varu atkārtot vēl un vēlreiz � es tevi mīlu.

Meitene pateicīgi piekļāvās Nika krūtīm, un viņam �ķita, ka Marina pat viegli nodreb.

��� Paldies tev, Nik. Es gaidīju, ka tu man agrāk vai vēlāk �os vārdus pateiksi. Biju iedomājusies ziedo�u pļavu, rudens me�u, jūras krastu vai puskrēslas apņemtu istabu. Bet tu man to pateici gai�ā dienas laikā pa�ā Rīgas centrā. . .

Niks iesmējās.

��� Neuztraucies!� viņ� teica.� Es tev mīlestībā atzī�os arī ziedo�ā pļavā un rudens me�ā, jūras krastā un puskrēs�las apņemtā istabā, kad mēs būsim tikai divi vien.

Marina vēlreiz pacēla skatu aug�up un dziļi ieskatījās Nika acīs. Meitenes skatiens lūdza viņu pasaudzēt. Un Niks pilnīgi skaidri saprata, ka viņ� nevar un nekad arī nedrīkst pret Marinu būt slikts.

��� Es tev ticu, Nik,� Marina klusu atzinās.� Es sevi visu atdodu tev. Ņem! Jo arī es tevi mīlu. Mīlu jau kop� mūsu pirmās iepazī�anās dienas.

Niks viegli noglāstīja meitenes plecus, pēc tam abi sadevās rokās un gar kanālmalu devās prom. Un bija tāda sajūta, ka zem viņu jaunajām kājām pēk�ņi pazūd visi laikmeti, notikumi un pagātne.

Nekas nav bijis. Laiks nupat tikai sākas.

Pūta ass, brāzmains vēj�, kaut kur satumsu�ajās debess pamalēs ducināja pērkons, bet lietus nez kādēļ tomēr nelija.

Da�as meitenes raudāja. Niks uz viņām skatījās un gandrīz vai nepazina � tik ļoti tās �ķita pārvērtu�ās, lai gan no skolas pabeig�anas bija pagāju�i tikai divi mēne�i.

Vaļējais zārks stāvēja blakus atvērtai bedrei, un sirma izvadītāja skaitīja vārsmas, kas pie mums bija nāku�as cauri gadsimtu dzīlēm, cauri mūsu tautas cie�anām un zaudējumu rūgtumam. No kādas senās zemgalietes vai kursietes, no kādas kurzemnieces vai latgalietes, no kādas vidzemnieces vai sēlietes lielajām bēdām. No kādas citas mātes sāpēm.

Ko, nāvlte, tu dabūji, Mani jaunu nokaudama? Ne tu manu zemi arsi, Ne turēsi novadiņu,- Brāļi manu zemi ars, Turēs manu novadiņu.

Sandra iestājusies Lauksaimniecības akadēmijā Zooteh- nikas fakultātē. Savādi. To viņa agrāk nevienam nebija teikusi. Laikam baidījusies, ka sāks apcelt. Bet kas tad būtu smējies? Dro�i vien visi. Un es to starpā. Par ko, kādēļ? Kaut kāds stulbums. Bet Ligita pirms da�ām dienām nolikusi pēdējo iestājeksāmenu mediķos. Iek�ā jau esot tikusi. Visi eksāmeni uz pieci. Taisni vai jābrīnās. Andris filologos. Viņ� tur bū�ot vienīgais zēns starp trīsdesmit skuķiem. Diez kas nav. Būs vai nu jautra, vai diezgan vienmuļa studenta dzīve. Toties vismaz par sievas dabū�anu nez vai vajadzēs uztraukties. Bet Silvija Universitātes Pedagoģiskajā fakultātē. Kristīne aizgājusi strādāt par pārdevēju. Maija arī kaut kur strādā�ot � lai�kam televīzijas ateljē par pieņēmēju. Te nu ir tā mūsu di�ā kinoklase. . . Pat Inga ar Vandu un Eduardu pēdējā

brīdi nolēma velti negaidīt vairākus gadus jaunu aktieru kursu Konservatorijā; visi trīs iestājās Politehniskajā institūtā � Inga, vecāku ietekmēta, Ķīmijas fakultātē, bet Vanda ar Eduardu celtniekos. Teodors tepat Rīgas pievārtē esot jau sarunājis �ofera vietu vienā no mūsu bagātākajiem kolhoziem. Tur bū�ot arī kur dzīvot. To jau Tedim galvenokārt vajadzēja. Tātad iznāk, ka es vienī�gais bū�u palicis uzticīgs mākslai, savam jau no sākuma izvēlētajam mērķim. Bet kāds mērķis bija Atim? Vai to kāds zināja? Ko viņ� vispār gribēja �ai dzīvē? Ko juta, pēc kā ilgojās? Ko cerēja? Tā tu no mums aizej, Ati, ta�u mēs par tevi neko daudz nezinām. Piedod, veco zēn. Mēs ne vienmēr bijām labi pret tevi. Bet �odien, gods kam gods, ir sanākusi gandrīz vai visa tava klase. Meitenes pink�ķ, bet mēs stāvam tepat līdzās, skatāmies un klusībā lūdzam piedo�anu. Tepat tev blakus stāv arī tavs tēvs. Atnācis pēc piecpadsmit gadiem. Seit ir arī tava māte un māsa. Nu jūs beidzot visi esat kopā. Un laikam ari man vajadzēs nomirt, lai kādreiz savu tēvu redzētu blakus mātei. Zēl, Ati, bezgala �ēl, ta�u, cik es jūtu, redzu un saprotu, tā dzīve laikam nemaz tik brīni�ķīgi skaista nav. Un tomēr, Ati. . . Kādēļ tie�i tev vajadzēja aiziet?

Kalni, lejas piegūlu�i, Kur bij manim nu gulēt? Vai bij manim nu gulēt Pa�ā kalna galiņā?

Viņi sēdēja kinoteātrī �Gaisma� un skatījās vienu no Rīgas kinostudijas labākajām filmām �Ezera sonāte�. Niks to jau bija redzējis vairākkārt, bet Marina skatījās pirmo reizi.

Zāle bija pustuk�a. Pārsvarā pensionāri un 6. vidussko�las padsmitnieki, kas nobastoju�i stundas.

Niks neuzkrīto�i pa�ķielēja uz Marinu. Kuplie, dzelte�nie mati gandrīz pilnībā nosedza plecus un kaklu. Viņas seja, kā parasti, bija tik gai�a un tīra, ka �ķita � viņa to katru rītu mazgā tikko izslauktā pienā. Kosmētiku Marina tikpat kā nelietoja, un Nikam tas patika. Viņam jau sen bija apniku�i jauno padsmitnie�u smiņķiem izraibinātie ģīmji, kurus vēl itin bie�i papildināja cigarete un vīna dvaka. Tie laiki bija pagāju�i. Niks zināja, ka arī lielum lielākajai daļai zēnu �ādas meitenes derdzās. Jā, viņi ar tādām staigāja, gāja uz diskotēkām un ķinl�iem, nīka kafejnīcās vai uzdzīvoja mājas ballītēs, bet neviens par viņām tomēr neteica nevienu labu vārdu. Kas gan cildi�no�s ir vārdos���ito var dabūt ātri, bet ar �ito ies mazliet grūtāk�. Un arī tās, ar kurām da�reiz gāja mazliet grūtāk, tāpat tika dziļi nicinātas.

Niks paņēma Marinas plaukstu savējā un to maigi saspieda. Viņ� vēl joprojām īsti neticēja, ka Marina viņu ņem nopietni. Kaut gan viņi ta�u satiekas vai ik dienas. Viņi vairs viens bez otra jau nevar. Kā tas notika? Kā tas gadījās, ka viņi vispār viens otru satika un uzreiz iemīlēja? Bet varbūt tas nemaz nevarēja. . . negadīties? Varbūt tas kaut kur jau bija nolemts iepriek�?. . .

Gandrīz visā filmas gaitā lija lietus. Arī Rīgā todien smidzināja. Bija jau septembra vidus, un koki pārģērbās, gatavojoties lielajam rudens karnevālam.

��� Tu esi noskumusi?� Niks saudzīgi pajautāja.

��� Jā.

��� Kādēļ?

��� Man �ēl.

��� Kā �ēl?

�������� Kāpēc Laura atraidīja Rūdolfu? Viņ� ta�u bija tik labs pret viņu! Un arī pati Laura ta�u pēc viņa ilgojās. Kaut kā neloģiski.

�������� Laura Rūdolfu nemaz neatraidīja. Viņa vienkār�i nepieņēma �ā cilvēka mīlestību.

�������� Vai tad cilvēku var �ķirt no viņa jūtām?� Marina izbrīnījusies pajautāja.� Laura atraidīja tie�i Rūdolfu, cilvēku, kas viņu mīlēja.

��� Jā, bet viņa to darīja pienākuma dēļ.

������� Kāda pienākuma?� Marina iesaucās.� Pienākuma pret dzērāju?

��� Neaizmirsti, ka �is dzērājs bija viņas bērnu tēvs.

Marina īsu brīdi klusēja, tad nopietna paskatījās uz

Niku.

������� Tas nav tēvs, kas dzer. Bioloģiski jā, bet īstenībā. . . Nik! Tu ta�u nedzer, vai ne?

������� Vispār jau nē,� Niks atbildēja,� ta�u kādreiz pa glāzītei esmu ierāvis.

������� Tu vari man apsolīt? Nik. . . Lūdzu, apsoli, ka tu nedzersi! Nekad, nekad! Man riebjas piedzēru�i cilvēki. . .

������� Es tev to apsolu,� Niks nopietns atbildēja,� jo tie�i to man tev apsolīt ir visvieglāk. Es tāpat to nekad nebūtu darījis. Tā, pa īstam.

��� Nik. . . Es ticu, ka mēs būsim laimīgi.

��� Mēs jau tādi esam.

��� Tad mēs būsim vēl laimīgāki!

��� Ja nekas nenotiks.

��� Kas tad var notikt?

��� Nezinu. Bet vienmēr ta�u kaut kas notiek.

��� Tā, lūdzu, nerunā!

��� Tu, piemēram, vari satikt kādu citu.

��� Bet tu jau arī vari!

��� Es nevaru,� Niks atbildēja.� Tas ir izslēgts.

Marina apstājās un iesmējās.

�������� Vari! Un es varu! Tikai tagad mums vienmēr jāatce�ras otrs. Lai kur es arī būtu un lai kas ar mani notiktu, es vienmēr atcerē�os tevi, bet tu atceries mani. Tad ar mums nekas slikts nenotiks.

��� Marina!

��� Jā?

��� Es tevi tūlīt noskūpstī�u!

�������� Tu esi pārsteidzo�i mudīgs uz skūpstī�anos pilsētas ielās! Bet vēl mazliet pacieties. Pēc da�ām dienām es tevi uzlūg�u ciemos pie sevis.

�������� Beidzot!� Niks mazliet teatrāli iesaucās.� Tu jau to varēji izdarīt sen. Es tevi kā uzticīgs �unelis vienmēr pavadu tikai līdz mājas stūrim vai durvju slieksnim, bet tālāk nekad.

��� Es jau tev esmu teikusi � man ir stingra krustmāte.

�������� Bet man ir stingra saimniece. Kad mums pa�iem būs sava būda, Marina?

��� Tad, kad uzcelsim.

��� Tu gribi?

�������� Jā, Nik. Pat ļoti gribu. Zini, kamēr tu man esi, man ir pat daudz vieglāk strādāt. Patiesi. Piemēram, nakts de�ū�rās sē�u pie sava galda, visu vakaru esmu noskrējusies, nostrādājusies, jūtu briesmīgu nogurumu, nāk miegs, bet kaut kur nodaļas viņējā galā kādam pēk�ņi kļūst slikti, manā priek�ā kā neprātīga mirguļo sarkanā trauksmes spuldzīte, un atkal ir jāceļas un jāskrien. . . Un ne jau vienmēr es par to dzirdu tikai paldies. Bie�i lamā. Izturas augstprātīgi � kā kungi pret kalponi. Riebīgi, vai ne? Bet es cie�os. Es daudz ko varu paciest. Bie�i nostājos nodaļas gaitenī pie loga, raugos nakts tumsā, gaidu rītu un

priecājos, ka es tai lielajā, man vēl diezgan pasve�ajā pilsētā vairs neesmu kopā tikai ar savu krustmāti, bet man vēl ir labs draugs. Esi tu, Nik.

��� Paldies, Marina, � Niks mazliet saviļņots teica, � bet es tev neko īsti labu vēl neesmu paspējis izdarīt.

Marina iesmējās.

��� Tu man toreiz pie trolejbusa pieturas neļāvi aiz�braukt.

��� Tagad saki paldies? Bet toreiz biji dusmīga!

��� Es domāju gan! Pēk�ņi mani ielas vidū aptur būdlgs, nepazīstams puisis. Es pat nobijos.

��� Kad tev atkal būs jāiet uz nakts de�ūru. . . es tev ie�u palīgā.

��� Kā tu man varēsi palīdzēt?

��� Nezinu. Vai tev darba trūkst?

��� Darba man netrūkst.� Marina pasmaidīja.� Tikai nepiedero�iem nodaļā ieeja stingri aizliegta.

��� Tas uz mani neattiecas,� Niks atbildēja.� Es jau esmu piedero�s.

Viņi iegāja Ziedoņdārzā un apstājās iepretim Dzejnieka piemineklim. ,

��� Kas tas tāds?� Marina pavaicāja.� Kāds revolucio�nārs?

��� Zināmā mērā,� Niks paskaidroja.� Dzejas revolu�cionārs.

��� A-lek-san-drs �a-ks,� Marina lēni lasīja.� Viņ� bija ievērojams dzejnieks?

��� Labāku neatrast,� Niks sacīja un pagāja vēl soli tuvāk pelēkā granīta tēlam.

Labdien, Sa�a!� Niks domās sacīja. Es jau, protams, tevi varētu uzrunāt arī labāk un cienīgāk. Piemēram: �Esiet sveicināts, augsti godājamais un dziļi cienījamais dzejniek Aleksandr Cak!� Bet kādēļ? Tu jau arī mani esi uzrunājis pavisam vienkār�i. Atceries? /Jums, o, biju�ie cūkgani, klausaities, /Talkā nāku es � pilsētas zēns, /Ielu smakas un rupjības piezīdies, Nīstot visu, kas mierīgs un lēns. /Jā, es jau esmu sevī uzsūcis pietiekami daudz sliktā un riebīgā un varbūt tie�i tādēļ arvien bie�āk un bie�āk vēlos tikai labo un skaisto. Skaists ir �is Ziedoņdārzs. Skaista ir visa mūsu Rīga. Tu, Aleksandr, to nemaz vairs nepazītu. Apmaldītos. Marijas iela tagad saucas par Suvorova ielu. Un tavas kādreiz apdziedātās �ā rajona ielenes tagad ir jau vecas, salīku�as vecenītes. Profesionālu prostitūtu pie mums nav, paliku�as tikai

amatieres. . . Un tās var dabūt par baltu velti. Ari ormaņi pazudu�i. Daudzi tramvaji gan vēl joprojām drā�as �vadzēdami. Vecā Iļģuciema tikpat kā ari vairs nav. Un baltu kazu vairs nav. Toties ir daudz baltu �iguļu un volgu � tavu va�oņu vietā. Bet cilvēku ilgas ir tās pa�as. Un sāpes un prieks, un bailes, un drosme, un vientulība, un mīlestība laikam tomēr palikusi tā pati, kāda tā bija pirms simttūksto� gadiem. Acīmredzot mainās vienīgi vide un apstākļi, ta�u pats cilvēks visai maz. Tu, Alek�sandr, savā laikā tiki gan slavēts un apbrīnots, gan pelts un nicināts, tad atkal tiec cildināts un mīlēts. �odien ar da�iem taviem kolēģiem un vispār ar māksliniekiem iet glu�i tāpat. Un laikam jau ies arī turpmāk, jo nez vai kādreiz mazināsies cilvēku egoisms un skaudība, viņu godkāre, liekulība, tieksme izcelties un vienmēr visdār�gāko censties iegūt par vislētāko maksu. �ak! Atceries savu �Strēlnieka dziesmu latvie�u meitenei�? Mazs frag- mentiņ�:

Ja tev skumji, mans draugs, nāc pie manis. Man sveces gals izdzertā balzama pudelē, mazs, iebrūns pasjansa galds, ko es nopirku vakar, un glāze matro�u degvīna. Nāc.

Es tev paklā�u mēteli savu uz grīdas, mēness mums spīdēs pa logu, uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas, un es tev dziedā�u dziesmas par putniem un ūdeni. Nāc. . .

Man arī blakus stāv meitene. Es gan neesmu strēlnieks, es esmu astoņdesmito gadu Rīgas zēns, mazdrusciņ līdzīgs taviem pa�puikām, bet man tāpat gribas viņu uzaicināt pie sevis, jo vairāk tādēļ, ka viņa ir �īs pasaules visbrīni��ķīgākā meitene. Jā, varbūt tikai tādēļ, ka viņa ir mana. Bet man nav vietas, kur viņu varētu aizvest, kur es viņai varētu pateikt tos vārdus un. . . Tam streļķim bija labāk. Viņam vismaz bija maza jumta istabiņa, vakar nopirkts galds un vecs karavīra �inelis. Man nav nekā. Pamāte priek� manis no savas radinieces īrē istabu, bet es tur nevienu nedrīkstu aicināt ciemos. Tas ir viens no visstin�grākajiem noteikumiem. Turklāt vēl tā greizsirdīgā, uzbā�zīgā Lija. Iedomājusies, ka viņai uz mani tagad ir kaut kādas tiesības. Ir pārliecināta, ka mani var iegādāties kā jebkuru viņai iepatiku�os lietu vai mantu. Bet viņa stipri maldās. Es esmu nenopērkams. Di�o dzejnieki Tu jau mani sapratīsi. Es gribu �o sev blakus stāvo�o meiteni. Vulgāri vai rupji tas var izklausīties vienīgi svētuļu ausīs. Es viņu gribu un neko tur nevaru padarīt. Es ar Marinu esmu jau pazīstams trīs mēne�us un esmu pārliecināts, ka tā nav tikai īslaicīga aizrau�anās, bet visīstākā mīlestība. Un zini, kādēļ? Tādēļ, ka es par Marinu visu laiku izjūtu bailes. Man ir bail, ka es viņu varētu pazaudēt, teiksim, viņai iepatiksies kāds cits puisis, un bail, ka tikai ar Marinu nenotiek kāda nelaime. Es nepārtraukti uztraucos un tai pa�ā laikā viņu gandrīz vai dievinu. Manis pēc �eit tūlīt garā rindā varētu nostāties Rīgas skaistākās un gudrākās meitenes � es tās visas nemainītu pret vienu Marinu. Bet esmu viņu tikai paretam steigā noskūpstījis. Tikai da�reiz. Ta�u es viņu gribu visu. Un laikam jau arī viņa to vēlas. Pēc da�ām dienām uzaicinā�ot pie sevis ciemos. . . Bet man pat naudas nav, lai viņai varētu nopirkt ziedus un kādu dāvanu. �omēnes tēva iedotos piecdesmit rubļus esmu jau iztērējis. Būs jāaiziet pie mātes. Bet vispār rādās, ka būs jāmeklē kāds darbs. Jā. Noteikti. Maskavas Valsts Kinematogrāfijas institūtā pirmā dokumentu un iesniegumu caurskate, pirmais �siets� bū�ot janvārī. Tātad paliku�i trīsarpus mēne�i. Bet es vēl neesmu uzrakstījis sacerējumu � gandrīz vai pa�u galveno, pēc kā vadīsies �ūrijas komisija un pats darbnī�cas vadītājs. Tātad vajadzētu atrast tādu darbu, ko varētu strādāt pa vakariem vai naktīs. Jāpadomā. Bet diedelēt vai gaidīt, ka tēvs un māte kaut ko atmetīs, apnicis. Tātad tas ir izlemts. Marinai �odien jāstrādā. Es viņu pavadī�u līdz slimnīcai, bet vakars man būs brīvs. Ko es bez viņas lai daru? Labi, Aleksandr �ak! Kaut ko jau izdomā�u. Bet tagad mēs no tevis atvadāmies. Uz pieminekļa vienmēr stāv ziedi. Tos �ad un tad noliek arī kāds dzejnieks, ta�u tie ir reti brī�i. Visbie�āk tev ziedus noliek 6. vidusskolas audzēkņi un sirmgalvji. Es nezinu, kas viņi biju�i agrāk. Tagad tie ir tikai veci, salīku�i cilvēki, bet es varu derēt, ka to starpā noteikti ir arī kāds biju�aiso fūrmanis, viesmīlis, asfaltu klājējs, bārdāma, tramvaja vadītājs, avī�u tirgotāja, Rīgas pa�puika, ielene, matrozis un lat�vie�u strēlnieks. Paliec sveiks, Aleksandr! Tu joprojām esi mūsējais. Uz tavas lielās, kailās galvas sēd balo�i, ne visai pieklājīgi uzvedas, bet tev uz to tagad uz�ķaudlt. Toreiz, kad, tev vēl dzīvam esot, to darīja da�i cilvēki, tad gan tev sāpēja. Bet tagad ir miers. Liels, svēts miers.

Niks ar Marinu pagriezās un cauri Ziedoņdārzam gāja uz slimnīcu. Marinai sākās divpadsmit stundu ilga de�ūra �is iestādes ķirurģiskajā nodaļā.

Kad viņi atradās jau netālu no slimnīcas, Niks pēk�ņi ieraudzīja, ka pa ielu tie�i pretim nāk Lija Kalēja. Viņa bija kopā ar draudzeni. Ieraudzījusi Niku, kuram pie kreisās rokas bija pieķērusies kāda simpātiska meitene, Lija no pārsteiguma pat apstājās. Arī Niks uz brīdi apmulsa, mazliet palēnināja gaitu, tad tomēr dro�i gāja garām. Lija ar svelo�u skatienu viņus abus cie�i noskatīja. Tad pēc da�iem brī�iem viņ� izdzirda diezgan pavēlo�u saucienu:

��� Nik!

Viņ� neapstājās, bet Marina strauji pagrieza galvu atpakaļ un paskatījās uz saucēju.

��� Nik!� Lija no dusmām gandrīz vai kliedza.

Niks vēl cie�āk satvēra Marinas roku un turpināja iet uz priek�u.

Lai tikai Lija man pamēģina nākt klāt, Niks drud�aini nodomāja. Es nezinu, ko viņai izdarī�u!

Marina iesāņus palūkojās uz Nika mazliet sasarku�o seju, tad atkal novērsās.

�� Tevi sauc,�Marina klusi atgādināja.

��� Lai sauc!� Niks atmeta ar roku.� Neklausies!

������� Skan visa iela,� Marina teica, un izskatījās, it kā viņa būtu pat nedaudz nobijusies.� Izklausījās gandrīz vai pēc pavēles.

Niks klusēja.

��� Viņai ir tiesības tev ko pavēlēt?

��� Nē. Tādas tiesības ir tikai tev.

��� Bet kādēļ viņa tomēr tā darīja?

Niks neatbildēja, bet sāka iet vēl ātrāk. Tad atjēdzās un turpināja iepriek�ējā gaitā.

Tas izskatītos pēc bēg�anas, viņ� īgni nodomāja. Bet no kā man jābēg? No kā jākaunas?

�������� Kas viņa tāda ir?� Marina pajautāja.� Kāda radi�niece?

��� Nē. Tā bija manas istabas saimnieces meita.

��� Varbūt viņa gribēja tev kaut ko svarīgu pateikt,� Marina atgādināja.

��� Es jau zinu visu, ko viņa man grib pateikt,� Niks saīdzis atteica.

��� Glīta meitene,� Marina savādā balsī pateica. � Man viņa patika.

Niks strauji apstājās, ar abām rokām satvēra Marinas plecus un nopietns skatījās meitenes lielajās, nedaudz izbrīnīju�ās acīs.

��� Paklausies, Marina! Ļoti iespējams, ka rīt vai aizpa�rīt, pēc nedēļas, mēne�a vai gada mums atkal pa ielu pretim nāks kāda meitene, sveicinās un gribēs ar mani parunāties. Tas neko nenozīmēs. Tev nav par to jāuztrau�cas. Es pazīstu daudzas meitenes. Ta�u palieko�āka no�zīme vienīgi faktam, ka man blakus esi tu. Tie�i tas �obrīd ir vissvarīgākais. Pārējam nav lielas nozīmes, it sevi�ķi tam, ko mēs katrs esam darīju�i agrāk. Man tavā vai tev manā priek�ā būs jāatskaitās vienīgi par to, ko esam vai būsim darīju�i mūsus kopbūtnes laikā. Domāju, ka tas būs gan taisnīgi, gan godīgi. Piekriti, Marina?

Meitene brīdi padomāja, tad padevīgi pasmaidīja.

��� Labi, Nik. Es piekritu.

Niks aplika roku ap Marinas pleciem, un viņi pēc da�ām minūtēm pienāca pie baltas �etrstāvu ēkas ar lielu, sarkanu krustu uz fasādes.

Tās bija vienas no tām izslavētajām svētdienas vakari�ņām, kuras Diāna Upmale itin bie�i rīkoja saviem tuvāka�jiem draugiem. Sad un tad draugi savukārt paņēma līdzi savus draugus, tā ka viesu starpā ne visai reti atradās arī tādi, ko Diāna nepazina nemaz vai pazina vāji. Ta�u Diāna, pēc dabas un rakstura būdama diezgan vīzdegunīga, to�mēr vienmēr tēloja viesmīlīgu mājasmāti un nevienu prom nedzina.

Parasti �ajās vakariņu reizēs tika pārrunātas jaunākās teātru tenkas, pēdējie notikumi ievērojamu vai mazāk ievērojamu cilvēku intīmajā dzīvē un da�ādas mākslas problēmas.

Pēdējā laikā Diānu Upmali arvien bie�āk nomāca smaga vientulības sajūta. Gadi gāja, un, lai kā arī viņa centās noslēpt noveco�anās pazīmes, to izdarīt kļuva arvien grūtāk. Arī lomas teātrī un kino viņa saņēma daudz retāk nekā agrāk. Pēdējā gada laikā viņai vispār nekas netika piedāvāts. Tas Diānā izraisīja drūmas priek��nojautas, kas brī�am pat pārauga bailēs.

Tādēļ viņa gandrīz vai ik dienas arvien neatlaidīgāk un cerlgāk domāja par savu vienīgo dēlu.

�Man ta�u ir bērns! Tiesa gan, tagad viņ� ir jau gandrīz pieaudzis cilvēks, ar savām interesēm un problēmām, ta�u tomēr tas ir mans dēls. Nik! Kādēļ es tevi toreiz atstāju tēvam? Tu man nekad to neesi pārmetis, ta�u es da�reiz jūtu. . . Bet tagad ta�u tev būtu mani jāsaprot. Vismaz es gribu, lai tu mani saprastu. Jaunība, neprātīga mīlestība, neuzticība, teātris, filmē�anās, nomāco�i un tai pa�ā laikā neticami pacilājo�i, godkārīgi sapņi par aktri�ses meistarības un slavas virsotnēm. . . Visu līdz pēdējam pakļaut tikai �im vienīgajam dzīves mērķim! Un es savu iecerēto sasniedzu! Augstāk vairs nevar tikt. Bet es tomēr bie�i domāju. . . Kas tas galu galā ir? Dzīves lielākā daļa jau aiz muguras. Kam man vairs slava? Kam nauda? Kam �is lielais dzīvoklis? Sāku kļūt veca. Grims un pastāvīgais stress, uztraukumi, tēlotie un patiesie pārdzīvojumi, laiks un negulētās naktis manu seju ir pārvērtu�as līdz nepazī�a�nai. No rītiem da�reiz negribas pat skatīties spogulī. Baida vientulība un vecums. Bezdarbība. Pamestības sa�jūta. Vai tas ir sods? Varbūt patie�ām viss kādreiz nāk atpakaļ? Es savā laikā pametu Kārli. Pametu arī savu bērnu. Tagad veiksme, jaunība, panākumi un draugi pamazām pamet mani. Pie kā lai es vēl turos �ai pasaulē? Pie cilvēkiem, kuri pie manis da�reiz atnāk par velti paēst, iedzert un pakla�oties? Man vajadzētu turēties pie savas ģimenes. Pie saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Ta�u nekā�das ģimenes vairs nav. Neviena vairs nav. Izņemot tevi, Nik. Kad viņ� ierodas ciemos, tie man ir lieli svētki. Patie�ām. Es nepārspīlēju. Svētki. Bet diem�ēl viņ� nāk diezgan reti. Vismaz man tā �ķiet. Paēd, paklausās mūziku, pasmīn par maniem smalkajiem draugiem un iet prom. Nekad neko no manis neprasa. Nelūdz. Naudu viņ� arī ņem nelabprāt. Laikam jau ir ļoti lepns. Grib pēc iespējas ātrāk kļūt patstāvīgs un neatkarīgs. Tas ir labi. Es par viņu priecājos. Viņ� ir tie�i tāds, kādu vienmēr esmu vēlējusies redzēt savu dēlu. Kad esmu kopā ar viņu, es pārstāju būt aktrise un viesmīlīga namamāte. Es vienkār�i atgrie�os savā pirmsākumā. Esmu māte un vēlos, lai mēs nekad ne�ķirtos.�

Pie durvīm trīsreiz īsi nod�inkstēja zvans.

Diāna atvēra durvis un priecīga pasmaidīja.

Viņai iepretim stāvēja Niks.

��� Labdien.� Viņ� nedaudz nolieca galvu.� Atcerējos, ka tu svētdienās parasti esi mājās un. ..

��� Nik!� Diāna saviļņota iesaucās un dēlu maigi no�skūpstīja uz vaiga.� Ne tikai svētdienās. Es ta�u tevi gaidu katru dienu.

Niks gaitenī noģērba sarkano sporta vējjaku, nevērīgi to uzlika uz pakaramā, un māte viņu veda uz krā�ņo viesistabu.

Nikam patika mātes dzīvoklis. Tas atradās turpat vai pa�ā Rīgas centrā, kādreizējo bur�uāzisko �aristokrātu� rajonā. Dzīvoklī bija trīs pla�as istabas, augsti griesti, parketa grīda, vēl tā saucamā �meitas istabiņa�, nelielam peldbaseinam līdzīga vannas telpa, ērta virtuve, vēl ērtāka tualete un plati gaiteņi. Dzīvoklis kādreiz bija piederējis Diānas vīra vecākiem, tie jau bija nomiru�i, arī viņu dēls tagad atdusējās Me�a kapos, un pa�reiz Diāna pla�ajā dzīvoklī mita viena. Liekā kvadratūra pārsniedza jebkuras valsts noteiktās normas, ta�u, tā kā Diānai tā pati valsts bija pie�ķīrusi da�ādus augstus goda nosauku�mus, �īs normas uz viņu neattiecās un viņa varēja dzīvot netraucēti.

Viesistabā uz dīvāna, tāpat dziļajos atpūtas krēslos un pie diviem zemiem galdiņiem sēdēja kāds jauns puisis, vairāki iesirmi kungi un cēla izskata dāmas. Niks viņus pasveicināja un tikai tad pamanīja, ka starp viesiem atrodas arī vecais paziņa no izlaiduma vakara, izcilais nelie�u lomu tēlotājs aktieris Gunārs Vāns. Tagad viņam blakus atradās izveseļojusies likumīgā sieva Olga.

Niks samulsa un novērsa skatienu. Vāns samulsa vēl vairāk un tramīgi paskatījās te uz Niku, te uz sievu.

��� Tas ir mans dēls,� Diāna lepni Niku stādīja priek�ā viesiem.� Redziet, cik liels izaudzis!

Visi klāteso�ie Niku uzmanīgi nopētīja un atzinīgi kratīja galvas, it kā teikdami: �Jā, liels gan!�

��� Kā tad jaunam cilvēkam iet? � Nikam pajautāja plikpaurains vīrietis, pazīstams teātra re�isors. Kā Nikam �ķita � visai viduvējs re�isors.

��� Iet labi,� Niks bezrūpīgi atteica un apsēdās mātes norādītā vietā pie viena no zemajiem galdiņiem. Uz tā atradās neliela vāzīte ar ziediem, vairākas dzērienu pude�les, visda�ādākās uzkodas un dārgi trauki.

��� Ieēd kaut ko,� māte skubināja.� Dro�i vien esi izsalcis.

��� Paldies. Labprāt.

Niks, daudz neceremonējoties, uz �ķīvja uzkrāva visu, ko vien varēja uzkraut, un ar neslēptu apetīti sukāja iek�ā. Viņ� patie�ām bija izsalcis.

��� Iedzert arī var,� teica jaunais puisis, pienāca pie Nika un izstiepa roku pēc pudeles.� Ko tu vēlies? Kon�jaku vai �ampanieti?

Niks pacēla galvu un uzmanīgi uz viņu paskatījās. Nebija jābūt sevi�ķi vērīgam, lai jaunā pui�a acīs un sejā pamanītu augstprātību, bet viņa runasveidā, apģērbā un rīcībā uzspēli un manierīgumu. Tā parasti izrādās cilvēki, kuri par sevi nav dro�i un par katru cenu grib sev pievērst apkārtējo ļau�u uzmanību.

Apģērbies tu esi krā�ņi, neko teikt, Niks konstatēja. Viss vienā �firmā�, ta�u, ja gribi sākt mūsu iepazī�anos ar iedzer�anu, tad diez kas no tevis nav. Lai jau vecie pieturas pie �ī sen nodrillētā rituāla, bet tu varēji sākt ar kaut ko citu. Piemēram, nosaukt savu vārdu un nodarbo�a�nos. Bet, ja jau negribi, nesaki. Es gandrīz vai dro�i varu apgalvot, ka tu esi viens no tiem jaunajiem aktierī�iem, kuri savas neuzņēmības un neapdāvinātības dēļ tiek turēti diezgan patālu no teātra skatuves. Varbūt ceri, ka mana māte tev palīdzēs? Var jau būt, ka palīdz arī. Viņai ir laba sirds. Visus �ēlo. Es gan tavā vietā ietu skaldīt malku vai cilāt �ķipeli, nevis drebelīgi cerēt uz blatu. Mākslā ar to nekur tālu nevar tikt. Mākslā cilvēks sevi atklāj līdz pēdējai �ūniņai, un visi uzreiz redz, kas tu īstenībā esi.

Niks nespēja izskaidrot, kādēļ viņ� uzreiz pret Ivaru Dāli izjuta tik lielu nepatiku. Bet viņ� tādu patie�ām izjuta un neko tur nevarēja padarīt. Niks diezgan bie�i līdzās mātes lepnajiem viesiem jutās neapmierināts, ne�veikls un īgns. Varbūt tādēļ, ka tie bija daudz vecāki par Niku un bie�i runāja par viņam vēl īsti neizprotamām lietām un notikumiem? Bet varbūt tādēļ, ka Niks jau no puikas gadiem kaut kā tīri bērni�ķīgi, bet tie�i tāpēc neviltoti un nesatricināmi ienīda visnotaļ apmierinātus, uzpūtīgus, lielīgus un nepelnīti turīgus, nekaunīgus un skaļus cilvēkus? Bērna taisnības izjūta ir nekļūdīga. Lai arī bie�i �ie cilvēki bija talantīgi un ļoti gudri.

Kaut �is Ivars Dāle gan vairāk izskatījās pēc sika blē�a, nevis potenciāla skatuves meistara, Niks joprojām uzma�nīgi vēroja rosīgo puisi. �Lai gan tavs ģīmis man liekas kaul kur noteikti redzēts, es tomēr neatceros, kur un kad, jo tu esi nulle,� viņ� nodomāja.

��� Kā tad būs?� Ivars Dāle vēlreiz pārjautāja.

��� Sadzersim?

Niks noraido�i pakratīja galvu.

��� Nē.

��� Kādēļ ne?� Ivars nesapratnē sarauca pieri.� Smādē marku?

Niks mazliet nicīgi iesmējās.

��� Es ar kuru katru nedzeru. Neesmu tā radis.

��� Vai tu re?� Ivars gandrīz vai priecīgs iesaucās.

��� Tu man sāc patikt!

��� Bet tu man ne,� Niks nevērīgi attrauca un turpināja ēst. Viņ� saprata, ka izturas nepieklājīgi izaicino�i un mēģināja nomierināties � nav ko tī�u prātu meklēt ka�ķi.

Pa to laiku Ivara acīs uzliesmoja un vairs neapdzisa kaut kas auksts un ļoti nepatīkams. Ja Niks būtu vairāk pieredzējis, viņ� tūlīt saprastu, ka ne no �ā, ne no tā sev iemantojis ienaidnieku.

Ivars Dāle patie�ām bija no aktieriem, tātad Niks uzminējis precīzi. Diem�ēl ne no tiem talantīgākajiem. Ivars gan labi dziedāja, vēl labāk spēlēja ģitāru un klavieres, ta�u dramatiskās lomas nekādi nepadevās, un viņ� jau trīs sezonas dzīvoja tikpat kā bez barba. Vecais Gunārs Vāns viņu �oreiz bija paņēmis līdzi cerībā, ka Ivars kaut mazliet iepatiksies Diānai Upmalei un viņa pie izdevības par jauno skatuves censoni aizliks kādu labu vārdu kinore�isoram Kalniņam, kur� nupat sāk komplek�tēt aktieru ansambli savai jaunajai filmai.

Ivars Dāle apsēdās, pārlika vienu kāju pāri otrai, eleganti sakrustoja rokas, dziļdomīgi paraudzījās griestos, tad atkal pavērsās pret Niku.

��� Jā,� viņ� lēnīgi, bet skarbi sacīja.� Katrs mūsdienu jauneklis cen�as izrādīties, kā nu prot un māk. Vieni krāsojas par pankiem, citi aizraujas ar seksu, bet vēl da�i, kā es redzu, �o to aizguvu�i no sektantiem. Piemēram, baptistiem.

��� Nez vai,� �aubījās vīrietis ar sirmiem matiem.

��� Man �ķiet, ka Niks tīri prātīgi dara. Viņ� apzinīgi pilda mūsu valdības dekrētus un prasības.

��� Dro�i vien,� Gunārs Vāns piekrita.� Vai tad �odie�nas jaunie pa�i spēj kaut ko izdomāt? Kāds kaut ko pasaka, un �ie pūcē vaļā!

��� Nē, nē!� viduvējais re�isors enerģiski atmeta ar roku.� Jaunie vienmēr gribēju�i ar kaut ko izcelties, ar kaut ko at�ķirties no pārējā bara. Parasti tas izpau�as tikai āri�ķibās, bet, ja tas nav tī�s teātris, tad Niks mums demonstrē patīkamu izņēmumu.

Niks atkal saīga. Tik muļķīgi sanācis, ka viņ� nokļuvis uzmanības centrā un tagad solīdā skatuves mākslinieku kompānija viņam ne par ko brūk virsū. Bet viņ� bija ar mieru izaicinājumu pieņemt. It sevi�ķi tādēļ, ka tie�i �odien bija tāds piemērots noskaņojums un viņam jau sen bija gribējies �iem cienījamiem kungiem pateikt da�as sirsnīgas patiesības.

��� Bet ar ko tad jūs, vecie, esiet tā sevi�ķi izcēlu�ies?� Niks pavaicāja.� Kur ir jūsu lielie varoņdarbi?

��� Kā?!� Gunārs Vāns pēk�ņā sa�utumā pat pielēca kājās un dusmīgi meta zibeņus uz Nika pusi.� Vai tad tu skolā nemaz neesi gājis? Neko nezini? Mūsu paaudze tak vinnēja briesmīgu karu, pārcietām neaprakstāmas pēc�kara grūtības. Cik jaunu pilsētu esam uzcēlu�i. . . Pārkār�toju�i visu lauksaimniecību, tāpat mākslas un kultūras dzīvi. Tagad viss atjaunots, nokārtots. . . Varat sēdēt pie pilniem galdiem un priecāties! Tu domā, tas bija vigli?

��� Nē, viegli tas nebija,� Niks piekrita, lai gan Gunāra Vāna izteiktā doma un vārdi bija jau visda�ādākās variācijās tūksto�kārt dzirdēti un tā vien dzēla ausīs.� Ta�u ar pārciestajām pēckara grūtībām jums nebūtu sevi�ķi ko lepoties. Vai tad tas ir kāds nopelns? Tāpat ar to piedalī�anos Tēvijas karā. Jā, jūs to kariņu vinnējāt, un paldies par to. Bet kādēļ uz katra stūra par to skaļi bļaut? Kādēļ, ejot pat uz tirgu, apkrāmēties ar ordeņiem un medaļām? Manuprāt, tas tikai degradē �o cilvēku biju�o varonību. Tāpat kā jūs bie�i ar savu frā�aino muldē�anu, nemākulīgo strādā�anu un mantrau�sību esat degradēju�i daudzus padomju varas sasniegu�mus.

��� Nu, puis. . .� Gunārs Vāns draudīgi no�ņācās.� Pa�domā, ko runā! Bet vai tu maz zini, ka te izskatījās pēc kara? Viss ta�u bija sagrauts, kur vien paskaties � vienas vienīgas drupas. . . Mums visu vajadzēja sākt pilnīgi no jauna.

��� Vācija arī bija drupās,� Niks iekarsis atgādināja. � Un Japāna bija drupās. Un Anglija un desmitiem citu valstu bija pamatīgi izpostītas. Bet tur �odien pēc normā�lām kurpēm nevienam rindā nav jākaujas! Glu�i tāpat kā pēc desām vai gaļas! Ja jūs būtu mazāk muldēju�i un liekuļoju�i, ja jūs būtu retāk iztapīgi aplaudēju�i, bet vairāk strādāju�i, tad arī mums būtu visa kā diezgan!

Uz bridi istabā iestājās neveikls klusums.

��� Tāda tā mūsdienu jaunatne ir,� plikpaurainā māk�slas viduvējība smagi nopūtās.� Nekas viņiem nav labs.

��� Kādēļ nav? Ir!� Niks iebilda.� Neviens to neno�liedz. Tikai mēs uz pagātni, uz jums un visu to, kas darās apkārt, skatāmies mazliet kritiskāk nekā jūs. Domāju, ka arī tā būs viena no garantijām, ka mūsu paaudze paveiks daudz vairāk par jūsējo.

��� Vispirms noslaukiet puņķus no nāsīm!� Gunārs Vāns nikni no�ņācās un atkal apsēdās.� Varoņi atradu��ies!

��� Nekas, noslaucīsim,� Niks mierīgs atbildēja.� Un paveiksim labāk un vairāk kaut vai tādēļ, ka mūsu paaudze būs nesalīdzināmi izglītotāka par jūsējo, tā būs apzinīgāka, jā, jūs nepārklausījāties, tie�i apzinīgāka, jo tā nekad nebūs tik apdullusi no varaskāres un alkohola kā jūsējā! Tāpat es domāju, ka �odienas jaunos daudz mazāk skars arī mantkārības, egoisma un pa�labuma sērga. Es, protams, neapgalvoju, ka no tā būs pasargāti visi, ta�u ne mirkli ne�aubos, ka mūs tā neaplipinās tik smagi kā tos, kuri �odien tik centīgi krāj mantu, būvē mājas un vasarnīcas, audzē vēderiņus un braukā limuzīnos!

��� Nē, nē!� plikpaurainais dedzīgi iesaucās un ne�daudz uz iek�u ierāva savu kuplo priek�pusi.� Tas ir pliks apgalvojums! Kāds tev ir pamats tā domāt?

��� Visstingrākais.� Niks pasmaidīja.� Tādēļ, ka es sa�vējos pazīstu. Mūsējie zina, ko grib. Vismaz tie, kurus es pazīstu. Visiem ir savi mērķi un skaidri nākotnes nodomi. Visi grib strādāt un darboties. Un mēs arī strādāsim, par to jūs varat būt dro�i! Un zināt, kādēļ vēl mēs to darīsim labāk par jums? Tādēļ, ka valsts mūsu darbu arī apmaksās krietni labāk, nekā to darīja līdz �im. Turpmāk maksās nevis par darbavietā pavadīto laiku, bet tikai par reāli, kvalitatīvi padarītu darbu.

��� Nāvīgi gudrs jauneklis,� Ivars Dāle ironiski sa�cīja.� Pats vēl nav pakustinājis ne mazo pirkstiņu, bet par to jau spriedelē kā ekonomikas profesors.

Niks vēlreiz nopētīja izaicino�o puisi un pēk�ņi atcerē�jās, ka viņ� ta�u to agrāk vairākas reizes bija redzējis pie savas istabas saimniekiem Kalējiem. Pareizi! Sis Ivars Dāle toreiz bija nācis pie Lijas! Viņi abi bija runāju�ies, smēju�ies, kaut kur Ivara automa�īnā brauku�i. . . Pēc tam Ivars pazuda, un Lija ātri vien pārslēdzās uz savu jauno īrnieku. Lai gan Nika attiecības ar Liju bija tikai gultas variantu līmeni, viņ� tagad pēk�ņi pret Ivaru Dāli tomēr sajuta kaut ko līdzīgu greizsirdībai. Kaut ko līdzīgu gandrīz vai personiskam apvainojumam. Jo iespējams, ka tie�i �is glumais �vaukstiņ� Ivars Dāle ir bijis Lijai pirmais. . .

��� Tu stipri maldies!� Niks dusmīgi iebilda.� Esmu strādājis katru vasaru. Esmu bijis Ziemeļos, Komi apga�balā, arī Jakutijā. Sibīrijā � Sajānos, Krasnojarskas elek�trostacijas celtniecībā. Jā, es tur neesmu lējis betonu, mūrējis vai divsimt metru augstumā veicis montā�as darbus. Bet es tur esmu bijis kopā ar savu tēvu, ar filmas uzņem�anas grupu un tāpat strādājis no rīta līdz vakaram. Gan montējot dekorācijas, gan staipot smagās kameras un kabeļus. Tā ka velti tu virini muti. Labāk pastāsti � ko tu pats dari? Strādā kādā rūpnīcā vai iestādē? Varbūt esi ļoti aizņemts teātrī? Nē? Ko tad tu te meklē? Ko �eit esi pazaudējis?

Tie�i tai brīdi istabā atgriezās Diāna � tātad visu dzirdēja.

��� Nik!� māte viņu apsauca un pārmeto�i paskatījās uz satraukto dēlu. Niks samulsis aprāvās. Viņ� saprata, ka pār�āvis pār strīpu, un, kā parasti �ādās aizkaitinājuma reizēs, nespēja savaldīties un noturēties labi audzināta jaunekļa garlaicīgajā lomā.

��� Piedod,� Niks, paskatījies uz māti, klusi pateica, tad starauji piecēlās un izgāja no istabas.

Viņ� gandrīz skrie�us aizskrēja uz virtuvi, atvēra logu un paskatījās lejup.

Kaut kur dziļi apak�ā mājas pagalmā stāvēja divi sarkanbrūni �iguļi un motocikls ar blakusvāģi. Turpat netālu sarunājās vairāki vīrie�i gai�os lietusmēteļos. Uz atkritumu tvertnes sēdēja ruds kaķis un rūpīgi mazgājās. Pie atvērta pretējās mājas loga pienāca kāda sabozusies vecene un, nepaskatījusies lejup, ātri izmeta vairākas netīras lupatas un saplēstu avīzi. Tā lēni lidinājās gaisā, tikko jūtamais vēj� to slinki paraustīja te uz vienu, te otru pusi, līdz nevienam vairs nevajadzīgais laikraksts gurdeni nogūlās uz viena no �iguļa jumtiem.

Nikam aiz muguras asi noklaudzēja durvis, viņ� strauji pagriezās un ieraudzīja, ka virtuvē pārskaities ienāk

Ivars Dāle. Viņ� apstājās netālu no Nika, dusmās vīstīja dūres un �ķobīja muti.

��� Kas tev par daļu, ko es �eit meklēju?� viņ� strupi uzbrēca.� Vai tu te esi saimnieks?

Niks klusēja. Protams. Viņam par mātes viesiem �eit nekāda teik�ana nebija. Viņ� bija tikai viesis.

��� Ko es tagad ar tevi lai daru?� Ivars Dāle bargi pajautāja.

Tagad Niks pasmaidīja. Tā bija vienmēr. Jo lielākas briesmas viņam draudēja, jo mierīgāks viņ� kļuva.

��� Labāk jau nedari neko,� Niks klusā balsī deva vērtīgu padomu.� Tā ilgāk saglabāsi veselību.

��� Ko?!� Ivars plati iepleta acis, viņa ģīmis dusmās sa�ķobījās vēl vairāk, un tad metās Nikam virsū. Ko viņ� īsti gribēja darīt, tā arī Niks nesaprata. Sist Ivars nesita, bet ar visu ķermeni triecās viņam virsū un ar abām rokām centās sagrābt Nika kaklu. To tikai Nikam vajadzēja. Viņ� cie�i satvēra jaunā aktierī�a rokas, strauji parāva tās lejup, tad vienu pēk�ņi atlaida vaļā, bet otru ar spēju parāvienu aizgrieza aiz uzbrucēja muguras. Ivars sāpēs iekliedzās. Pēc tam Niks steno�o varoni pierāva pie loga un gandrīz vai līdz pusei izbīdīja uz palodzes.

Ivars no bailēm gandrīz paģība.

��� Tu redzi tās miskastes?� Niks aizelsies pavaicāja. � Nav jau sevi�ķi liels augstums, tikai pieci stāvi, ta�u pilnīgi pietiekams, lai no tevis sūdi vien paliktu! Tā kā kopies no �ejienes ātrāk prom!

Niks galīgi nobālu�o Melponenes kalpu palaida vaļā, aizgāja līdz izlietnei un sāka mazgāt rokas.

Ivars Dāle stāvēja turpat netālu no loga, enerģiski masēja sastiepto roku un viss drebēja no kauna un dusmām.

��� Nekas, nekas,� Ivars nosmīnēja.� To tu no�ēlosi visu mū�u!

��� Ja es kaut ko no�ēlo�u, tad tikai to, ka tevi patie�ām neizlidināju pa logu! Bet tagad pazūdi! Fiksi un uz visiem laikiem! Seit tu vairs nespersi kāju! Skaidrs?

Ivars neko neiebilda. Veselais saprāts teica priek�ā, ka Niks Kristons fiziski ir nesalīdzināmi pārāks par viņu, tādēļ �oreiz ir izdevīgāk a�i kratīties prom. Bet viņam bija �ēl aiziet, vēl īsti neparunāju�am ar �ī dzīvokļa daiļo saimnieci. Viņa varētu kādreiz noderēt. Ivaram, kā jau daudzām niecībām, lai arī turpmāk spētu puslīdz dro�i noturēties uz skatuves dēļiem, bija apsolūti nepiecie�ams kāds mecenāts, labs draugs vai ietekmīga sieviete, kas vienmēr īstajā vietā un laikā par viņu prastu aizbilst kādu labu vārdu. Bet nu tas viss sabrūk. Viņu padzen kā pēdējo suni.

Ivars neko citu vairs nejuta kā vienīgi asu, dedzino�u naidu. Un tie�i tobrīd, kad �is naids Ivaru Dāli gandrīz vai smacēja nost, viņ� klusībā sev nozvērējās Nikam atrieb�ties.

Gaitenī atskanēja steidzīgi soļi. Pēc brī�a durvis atvē�rās � un virtuvē ienāca Diāna. Viņa satraukta noskatīja abus pui�us, bet, tā kā tie mierīgi stāvēja, atviegloti uzelpoja, tomēr dro�ības labad pavaicāja:

��� Sakāvāties?

��� Ko tu!� Niks atbildēja.� Mēs tikai mazliet laipni aprunājāmies.

Ivars Dāle ar cerībām paskatījās uz slaveno skatuves mākslinieci, bet viņa novērsās un skatījās uz Niku.

Ivars sa�ļucis gāja prom.

��� Vai es jums varētu kādreiz vēlāk piezvanīt?� viņ� Diānai uz atvadām uzprasīja.

��� Kādēļ gan ne?� Diāna vēsi atteica un piegāja pie Nika.� Es ar tevi gribu aprunāties, dēls.

Noklaudzēja durvis.

��� Man arī tev ir kaut kas svarīgs sakāms,� Niks teica un varbūt pirmo reizi mū�ā tā pa īstam sajuta, ka beidzot atrodas savās īstajās mājās.

Pulkstenis rādīja tre�o nakts stundu.

Tumsa kā slapja un netīra lupata bija pielipusi pie lielajiem slimnīcas logiem. Nodaļas garie gaiteņi un palātas ietinās blāvā klusuma palagā, un �ķita, ka tuvumā visu laiku nedzirdama elpo nelaime.

Marina Novikova gai�i zilā medmāsas tērpā un ar tādas pa�as krāsas cepurīti galvā sēdēja pie de�urantes galda un lasīja grāmatu.

Turpat līdzās grāmatai atradās paprāva da�ādu doku�mentu kaudze, bet virs tās attiecīgās maiņas de�ūras �urnāls.

Pa kreisi stāvēja speciāla burtnīca ar visu nodaļas ārstu rakstiskajiem norādījumiem medicīnas māsām par katra slimnieka ārstē�anu, kā arī visu nepiecie�amo pārsie�anu un citu procedūru uzskaitījums.

Galvas augstumā pie sienas stāvēja liels, labi pārska�tāms visu palātu grafiskais attēlojums, kur ar skaitli bija atzīmēta katra slimnieka gulta, bet ar attiecīgas krāsas kvadrātiņu viņa pa�reizējais veselības stāvoklis. Smagi slimo un tikko vai nesen operēto pacientu numuri �ai plānā bija izrakstīti atsevi�ķi uz spilgti sarkanām zīmītēm.

Turpat uz galda Marinas priek�ā lepojās liela un diezgan sare�ģīta sakaru pults, kas viņai deva iespēju sazināties ar nodaļas de�urējo�o ārstu, uzņem�anas un reanimācijas nodaļām, operāciju zālēm un pārējiem slim�nīcas medicīnas, administratīvajiem un saimnieciskajiem dienestiem, bet slimnieki savukārt no savām palātām nepiecie�amības gadījumā bez kavē�anās varēja izsaukt de�urējo�o medmāsu.

Marinai nāca miegs. Viņa nolika grāmatu sāņus, izber�zēja acis, izstaipījās un paskatījās apkārt. �ķita, nodaļā viss ir mierīgi. Neviens nesauca palīgā, neviens negāja uz tualeti. Tikai vēj� ik pēc brī�a loga rūtīs trieca tumsu un kādu norautu koka lapu. Otra medmāsa Inta Kārkliņa bija iegājusi māsiņu istabā kādu stundiņu pasnaust. Tur viņām bija dīvāns, galds, vairāki atpūtas krēsli un drēbju skapis.

Pēk�ņi trauksmīgi iemirgojās sarkanā izsaukuma spul�dze. Marina pacēla skatienu � divpadsmitā palāta, ce�turtā vieta.

Meitene piecēlās un steidzīgi gāja tur, kur viņu sauca palīgā.

Tas bija kāds vecs, ļoti kalsns vīrietis ar dziļi iekritu��ām acīm un nomāco�i skumju seju. Viņam pirms astoņām dienām tika izdarīta diezgan sare�ģīta kuņģa operācija.

��� Kas notika?�Marina klusi jautāja, jo pārējie trīs palātas iemītnieki bija aizmigu�i.

Slimnieks ilgi neatbildēja, tad vainīgi pasmaidīja.

��� Likās, sirds stājas.

Marina paņēma neticami vājo slimnieka roku un skai�tīja pulsu. Deviņdesmit divi. Mazliet gan paātrināts, ta�u ritmisks un, kā mediķi saka,��piepildīts�.

��� Jūtat arī sāpes?� Marina painteresējās.

��� Nē,� slimnieks atbildēja.� Negaidīti mani pār�ņēma tāda dīvaina aukstuma sajūta, pāri visam ķermenim pārskrēja drebuļi, un jutu, ka sirds vairs nedarbojas. Uzreiz iedomājos, ka nu beidzot gals klāt.

��� Neuztraucieties,� medmāsa teica.� Nekas slikts jums nevar notikt. Vai iedot miega zāles?

� Labi, meit,� slimnieks tūlīt piekrita.� Varbūt līdzēs. Es ta�u kop� pa�a vakara vēl neesmu aizvēris acis. Visu laiku māc bailes.

Pēc da�ām minūtēm Marina viņam injicēja puskubiku �ķidrā seduksena, un slimnieks uzreiz kļuva manāmi mierīgāks.

�: Māsiņ, lūdzu, pasēdi vēl kādu brītiņu man tepat blakus,� slimnieks vārgā balsī palūdza.� Es kara laikā tiku divreiz ievainots, toreiz jau diez kādu zāļu nebija un vienīgā īstā zāle mums bija medmāsiņa pati. Ja kaut da�as minūtes pasēdēja blakus uz gultas malas, i tad uzreiz kļuva labāk. Meitiņ! Ja tu tikai zinātu, kā mēs visi viņas mīlējām! Daudzi vēlāk arī apprecējās, un tā bija mīlestība līdz kapa malai. Es vēl nezinu nevienu tādu gadījumu, kad jel kāds no viņiem vēlāk būtu iz�ķīries. Jo laikam jau tā ir, ka mīlestība, kas rodas tikai no prieka un jaunības, diez ko stipra vis nav. īsta, mū�īga mīlestība vienmēr rodas tikai no cie�anām un sāpēm.

Uz slimnieka galdiņa stāvēja liela grāmatu kaudze un nevērīgi izsvaidītas nelielas, acīmredzot ar trīco�u roku aprakstītas papīra lapiņas. Da�as bija nokritu�as uz grīdas. Marina tās pacēla un, kamēr slimnieks lēnām iegrima miegā, nesteidzīgi izlasīja.

Uz zīmītēm bija rakstīts:

Bernarda S o v a pēdējie apzinātie vārdi.

B. Sovs (Leidenai). Es esmu loti vecs cilvēks un noguris no visa. Lūdzu, nepūlieties manu mū�u pagarināt. Nav vērts to darīt. Misis Leidena, man gribas mirt.

Misis Leidena. Labāk lai tad mirstu es nekā jūs.

B . Sovs. Ja jūs būtu pārcietusi visu to, ko es, jums nebūt negribētos dzīvot.

Nomiris viņ� izskatījās brīni�ķīgi, pavisam citāds � seja tāda mierīga, un lūpās �ķelmīgs smaids, it kā viņ� beigās būtu priecājies.

L u k r ē c i j s :

Kamēr mūsu vēlmju objekts ir tālu, tas �ķiet visvajadzī�gākais, bet, tikko mēs to iegūstam, mēs sākam vēlēties ko citu un mūsu vēlē�anās ir tikpat dedzīga.

V e r g i I i j s , E n e 1 d a , IV dziedājums:

Darbi paliek nepabeigti, un nepabeigti ir milzīgie mūri.

O v i d i j s , Veltījumi, Igrāmata:

Es domāju, ka viņ� grib teikt: �Es mir�u.� Jo nāve ir lietu galējā robe�a.

L u k r ē c i j s , Par lietu dabu, II dziedā�jums:

Mirstīgie savstarpēji mainās ar dzivi, glu�i kā skrējēji viņi nodod cits citam dzīves lāpu.

H o r ā c i j s :

Uzskati katru dienu par pēdējo, kas tev lemta, un tev būs mi/a katra stunda, uz kuru tu neesi cerējis.

Aizejiet no �īs pasaules, tāpat kā jūs tajā ienācāt. Tāpat, kā jūs kādreiz bez uztraukuma un bailēm pārgājāt no nāves dzīvē, tāpat pārejiet no dzīves nāvē. Jūsu nāve ir tikai viena no Visumā valdo�ās kārtības sastāvdaļām. Tā ir daļiņa no �īs pasaules dzīves.

Marina, savādu jūtu pārņemta, zīmītes nolika uz gal�diņa un paskatījās uz slimnieku.

Kas viņ� tāds bijis? Kur strādājis, kā jutis, ko mīlējis?

Tagad vecais vīrs mierīgi gulēja. Skumjas bija pazudu��as.

Marina piecēlās, nodzēsa gaismu un izgāja no palātas. Viņa gāja pa garo, tuk�o slimnīcas gaiteni, klusums un negaidīts satraukums kā sīks āmurītis sāka dauzīt pa deniņiem, un nogurusi medmāsiņa spēji apstājās. Vairā�kas reizes dziļi ievilka elpu, tad piegāja pie loga un paskatījās uz spo�i apgaismoto ielu. Nevienas ma�īnas, neviena gājēja. . . Nik! Ko tu pa�laik dari? Nu protams! Tu guli un varbūt tie�i �obrīd mani redzi sapnī. Jeb redzi to otru meiteni, kura nez kādēļ toreiz uz ielas tik pavēlo�i tevi pasauca? Es ta�u tevi arī saucu. Tu dzirdi? Nik! Esi vienmēr man blakus! Vismaz domās. Un nekad mani nenodod. Lūdzu, lūdzu. Tu mani esi padarījis pavisam vāju. Ar mani nekad vēl nekas tamlīdzīgs nav noticis. Es baidos. Tu man piedod, lūdzu, bet man tomēr ir bail, ka tu varētu kaut kur pazust, ka tu pēk�ņi vienu dienu varētu pie manis vairs neatnākt. Nepiezvanīt. Ka tu mani vispār vairs negribētu ne satikt, ne redzēt. Nik! Kādēļ mīlestība neaprakstāmas laimes un dro�ības sajūtai nes sev līdzi arī �ādu nedro�u neziņu un bailes? Es visu laiku gribu būt kopā ar tevi, gribu, lai tev ar mani būtu labi un patīkami. Gribu tev sagādāt prieku, bet tie�i �īs bailes tevi pazaudēt, bailes, ka tu vēlāk pārvērtīsies, kļūsi citādāks � sliktāks vai rupjāks �, liek man vienmēr pret tevi būt piesardzī�gai un atturīgai. Bet es jūtu, ka ilgi tā nespē�u. Es vairs negribu sevi valdīt un katru reizi ar varītēm apspriest to, kas no manis tā vien lau�as ārā. Beidzot es gribu būt pilnīgi dabiska. Nik! Tu laikam ar mani esi izdarījis kaut ko ļoti drausmīgu. Tu esi man atņēmis prātu. Lai kur es būtu, lai ko darītu un domātu, visu laiku acu priek�ā stāvi tu. Es no tevis nekur vairs nevaru ne aizbēgt, ne noslēp�ties. Tu visu laiku mani sauc pie sevis, un man nav ne mazākās vēlē�anās tev neklausīt. Esmu kļuvusi kurla un nedzirdu, ko saka citi. Es klausos vienīgi tevi. Un tādēļ ceru, Nik, ka tu man nekad neko sliktu neteiksi, nedarīsi sliktu un neliksi, lai es daru ko ļaunu. Es gribu, lai mēs ne tikai viens otru mīlētu, bet spētu arī cienīt. Varbūt tie�i tas ir pats svarīgākais noteikums ilgsto�ai draudzībai un patiesai tuvībai. Piedod. Kas zina, varbūt tu patie�ām dzirdi visas manas domas un tādēļ pa�laik nevari aizmigt. Tad guli, Nik, guli. Es �onakt arī par tevi stāvē�u sardzē. Lai Lukrēcijs, Ovīdijs, Vergilijs un Horācijs saka, ko grib. Mēs abi nekad nemirsim.

Niks spēji satrūkās, atvēra acis un vērīgi ieklausījās. Viss bija klusu. Viņ� vēl da�us mirkļus pagaidīja, tad iededza gaismu. Pulkstenis rādīja tre�o nakts stundu. Savādi. Parasti viņa miegs bija cie�s. Un tad Niks atcerē�jās, ka viņu ta�u bija uzmodinājis skaļ� Marinas palīgā sauciens. Sapni viņ� īsti neatcerējās, bet meitenes baiļu pilnais kliedziens joprojām skanēja ausīs.

Niks juta, ka viņam sirds krūtīs dauzās kā pēc pamatīgi ilga skrējiena. It kā aiz muguras jau būtu simt stadiona apļu. Un tad vēl mazliet. Pavisam maz. Vēl paliku�i tikai simt deviņdesmit pieci metri. Un tu būsi veicis maratona distanci. Un nav vairs svarīgi, vai tu ar paceltām rokām mērķa līniju �ķērsosi pirmais vai pēdējais. Tu vienkār�i �o distanci būsi noskrējis. Tu būsi to uzvarējis.

Atceries Abebes Bikilas leģendāro skrējienu ar plikām kājām pa di�ās Romas ielām? Neatceros. Es tad vēl nemaz nebiju piedzimis. Bet es to redzēju dokumentālā filmā un nekādi nespēju aizmirst. Tobrīd ne tik daudz pilsēta, cik di�s bija pats skrējējs. Gai�s uzvaras triumfs viņa mel�najā sejā. Un tā pati seja �etrus gadus vēlāk. Platās Mehiko ielas. Ļau�u pūļi. Debesskrāpji. Sikeirosa satrie�co�i monumentālie gleznojumi uz ēku sienām. Bet tagad tavā sejā ir sāpes un izmisums. Tu no sākuma zaudē ritmu un ātrumu, tad pamazām sāc klibot, apstājies un bezspēkā sabrūc ceļa malā. Ļaudis tevi tomēr pieceļ, mēģina palīdzēt, bet tu vairs nespēj paspert ne soli. Tu noej no distances. Neviens tevi nav uzvarējis, bet ari tu pats neesi uzvarētājs. Tu gribēji paveikt to, ko neviens vēl līdz tam nebija spējis. Tu gribēji maratona distancē uzvarēt trīs Olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. Romā un Tokijā tas izdevās, bet Mehiko tu paliki stāvam ceļa malā, ar asarām acīs skatīdamies, kā desmitiem citu sportistu paskrien tev garām. Neviens no viņiem vēl nezināja, kā �is skrējiens beigsies. Viņiem visiem vēl bija pilnīgi vienādas cerības būt Uzvarētājam. Vienīgi tev viss bija beidzies. Vienīgi tev.

Un arī es nezinu, kā man beigsies �is savādais skrējiens. Saka, dzīve esot gara. Var jau būt. Saka, dzīve esot skaista. Var jau būt. Saka, dzīve esot tie�i tāda, kādu katrs arī gribot nodzīvot. Varbūt. Es nestrīdos. Es tikai zinu, ka nupat tikai tā pa īstam uzņemu startu, bet izturības man ir diezgan. Katrā ziņā es pamēģinā�u nepalikt ceļa malā.

Kā tad beidzās mana vakardienas vieso�anās pie mātes?

Ivars aizgāja. Pēc kādas pusstundas izklīda arī pārējie viesi. Es mātei palīdzēju nokopt galdus un nomazgāt traukus. Pēc tam atgriezos viesistabā, ieslēdzu maģi un uzliku lenti ar Vladimira Visocka dziesmu ierakstiem. Melodijas un ritmi atkārtojās, bet mani valdzināja viņa vīri�ķīgā balss un ausij nepierastie dziesmu teksti.

Istabā ienāca māte un gurdena apsēdās blakus. Diezgan ilgi viņa klusēja, ta�u Visocki neklausījās. To es redzēju pēc viņas sejas. Māte visu laiku par kaut ko saspringta domāja. Tad pēk�ņi uzprasīja:

��� Nik! Tu vari man piedot?

Ātrumā pat neaptvēru, par ko viņa runā.

��� Ko piedot?

Viņa atkal krietnu brīdi klusēja, tad gurdeni, kā vai�nīga juzdamās, pa�ūpoja galvu.

��� Es tev esmu bijusi slikta māte.

Man viņas kļuva �ēl. Kaut arī māte turpat man blakus sēdēja karalienes cienīgā tērpā un patie�ām majestātiskā pozā, viņa tobrīd izskatījās viena un nelaimīga.

Es vēl skaidri nezināju, bet nojautu gan, ka māte joprojām mokās neziņā par manu patieso attieksmi gan pret viņas toreizējo rīcību, gan pret viņu pa�u. Bet es

viņai neko nepārmetu. Jo sen jau biju sapratis, tiesa, ar sāpēm un dziju no�ēlu, bet sapratis biju, ka pieaugu�o j rīcībai neder bērnu un pusaud�u mērauklas. Viņu dzīve ir daudz sare�ģītāka, brī�iem pat nesaprotama. Un vēl es biju ielāgojis, ka nosodīt vienmēr ir viegli. Kā lielajiem mazos, tā arī mazajiem lielos.

��� Protams,� es viņai atbildēju,� es tev piedodu, ja vispār ir par ko piedot.

��� Ir,� māte stipri pārvērstā balsī iebilda.� Agrāk tādas kā es tika sadedzinātas sārtā.

Kas viņai vakar bija uznācis? Kādēj viņa atkal un atkal griezās pie savas pagātnes?

��� Ko tu,� es mierino�i teicu.� Viss ir kārtībā.

��� Es jūtos viena,� māte smagi nopūtās,� tik ļoti viena. Man ir pilnīgi nepiecie�ams kādu sajust sev blakus.

��� Iegādājies suni,� es liku priek�ā.� Gribi, es tev vienu atnesī�u? Tie�i pa�laik Eduarda sunenei ir bērni. Baigie vilki.

��� Man ir vajadzīgs cilvēks,� māte domīgi sacīja.� Es ta�u visu mū�u esmu pavadījusi citu priek�ā. Vai uz skatuves, vai uzņem�anas laukumā, vai. . . Man ir bezgala grūti vienai.

Es brīdi padomāju, tad beidzot pateicu to, par ko kādreiz tik bie�i biju domājis.

��� Kādēļ tu nevarētu ?. . . Atkal būt kopā ar tēvu?

Māte ilgi neko neatbildēja, zemu noliekusi galvu, ner�vozi knibinājās gar tum�sarkanās kleitas jostas galiem.

��� Tas nav iespējams,� viņa beidzot klusi atbildēja.

��� Kādēļ?

Māte pacēla galvu un atklāti ieskatījās man acīs. Nez kādēļ tie�i tai brīdī viņa man ļoti patika.

��� Tu jau esi pieaudzis cilvēks,� viņa teica.� Es tev visu pateik�u, paskaidro�u. Mēs nekad viens otru neesam mīlēju�i. Un arī tu, Nik, diem�ēl neesi tā saucamais �mīlas bērns�. Tu esi izlaidības vai vienkār�i muļķības bērns. Arī visa situācija viegli noskaņoja tādam solim. Pirmā filmē�anās, nepazīstama pilsētiņa, kluss vakars, ezera krasts, silta nakts, putnu dziesmas, neaprakstāmi skaists sauleslēkts. . . Un vārdi, vārdi, vārdi. . . Skūpsti un glāsti. Zini, tādās reizēs ir grūti noturēties. Un redzi, mans vājums radīja tevi, bet tai pa�ā laikā iznīcināja manas attiecības un mīlestību ar kādu citu cilvēku. Ja tā padomā, tad viss �ai dzīvē ir ļoti vienkār�s, bet tai pa�ā laikā arī neticami sare�ģīts. Katrs mūsu līdz galam neap�domāts solis vai pārsteidzīgs lēmums var kādu smagi ievainot. Var pat pazudināt. Bet dzīvot tikai �ar Viru prātu� ari dro�i vien nav iespējams. Acīmredzot katram savā veidā jāizstaigā savs kļūdu, vil�anās un cie�anu ceļ�. Kā citādi mēs lai gūstam tik vajadzīgo pieredzi � dzīves gudrību? Laikam jau tikai tā � dzīvojot. . .

Es neko neiebildu. Dro�i vien tā arī ir, kā viņa saka. Kā lai uzzina, kas ir sāpes? Tikai pa�am tās izjūtot. Un, lai gan man gribas, lai māte ar tēvu atkal saietu kopā, acīmredzot tas patie�ām ir absolūti neiespējami � kā sametināt koku ar stiklu.

��� Tu jau esi liels,� māte teica.

��� Es domāju par tevi.

�������� Paldies, dēls. Bet, atklāti sakot, es vairs precēties negribu. Pietiek. Tagad es gribu dzīvot kopā ar tevi.

Tas mani mazliet pārsteidza, bet tikai mazliet. Māte jau agrāk par to bija ieminējusies un pēdēja laikā pret mani kļuvusi sevi�ķi mīļa.

Kas tas bija?

Vai patie�ām mīlestība, par kuru es ne mirkli ne�aubī�jos, bet varbūt arī bailes no vientulības? Dro�i vien. Ne man par to spriest. Viņa ir man devusi dzīvību. Viņa ir mana māte.

�������� Man nepatīk, ka tu pie sve�iem ļaudīm dzīvo kā apak�īrnieks,� māte pēk�ņi paziņoja.

Es sāji pasmaidīju.

��� Man ta�u citur nav kur dzīvot.

�������� Ir gan,� māte diezgan apņēmīgi paziņoja.� Tu vari pārvākties pie manis.

Es no pārsteiguma iesvilpos, izslēdzu magnetofonu un cie�i paskatījos uz māti.

��� Tu to nopietni?

�������� Protams. Es gribu, lai tu pārnāktu dzīvot pie manis. Es tevi tūlīt pat �eit pierakstītu un vēlāk, kad es. . . Tev paliktu viss dzīvoklis.

Es klusēju. Tik strauju pavērsienu nebiju gaidījis.

��� Nik. . . Kādēļ tu klusē?

��� Es domāju.

��� Vai tad vēl ir jādomā?

��� Principā jau nē, bet. . .

��� Kas vēl?

��� Nekas.

��� Un tomēr?

��� Es nākamgad taisos braukt studēt uz Maskavu.

��� Vai tad tas tevi traucēs �eit pierakstīties?

�������� Laikam jau nē. Dzīvoklis tev ir kā pamatīgai bur�e- nei.

�������� Nē, dēls. Tikai kā cilvēkam, kas dzīvē un savā profesijā ir kaut ko sasniedzis.

��� Es arī visu gribu sasniegt pats.

�������� Tas ir apsveicami, Nik. Bet labi dzīves apstākļi nevienu gan nav pazudināju�i. Tad jau tie�i otrādi.

��� Paldies, muterīt, bet. . .

��� Kas vēl par �bet�?

��� Ja nu es ņemu un apprecos?

Pirmajā mirklī pats nemaz neaptvēru, kā tas iz�āvās ārā. Bet tas nu bija pateikts, pie tam vēl pateikts skaļi un pirmo reizi mū�ā. Gandrīz vai nobijies un samulsis, skatījos uz māti.

Māte pārsteigta satrūkās, tad pasmaidīja, piecēlās un pienāca man klāt.

��� Dēls. . . Tev ir kāda meitene? Un jums tā. . . nopietni?

��� Jā.

��� Jau sen?

�������� Es ar viņu iepazinos tūlīt pēc izlaiduma. Tātad pagāju�i jau �etri mēne�i.

��� Viņa ir no tavas skolas?

��� Nē.

��� Kur tu ar viņu iepazinies?

��� Uz ielas.

Mātes sejai uz mirkli pārskrēja tikko manāma ēna.

��� Kā viņu sauc?

��� Marina.

Mātes sejai pārskrēja vēl viena ēna, bet varbūt man tikai tā �ķita.

��� Viņa ir krieviete?

��� Jā. Bet nedaudz jau runā arī latviski.

��� Kas viņa tāda ir? Strādā vai mācās?

�������� Viņa strādā slimnīcā par medmāsiņu, bet nākamgad domā iestāties Medicīnas institūtā.

To es pateicu tikai tā, uz dullo. Es nezinu, vai Marinai patie�ām ir tāds nodoms, kaut gan � kādēļ ne?

��� Viņai ir kur dzīvot?� māte turpināja interesēties.

�������� Jā. Viņa dzīvo Imantā divistabu dzīvoklī kopā ar krustmāti.

��� Viņa ir laba meitene?

�������� Jā,� es atbildēju,� domāju, ka labākas vispār vairs nav.

Māte atkal pasmaidīja.

��� Tu viņu mīli?

Es neatbildēju. Par savām jūtām negribējās runāt pat ar māti.

�������� Es priecājos, dēls,� māte pateica un nesteidzīgi sāka staigāt pa pla�o telpu.� Patie�ām. Ļoti priecājos. Man liekas, tu esi labs. Cik nu es tevi pazīstu. Un tādēļ ceru, ka arī savu meiteni, savu īsto un vienīgo, esi izvēlējies labu un visam mū�am. Es to varu tikai apsveikt un būt apmierināta. Un tādēļ no saviem vārdiem pat nedomāju atteikties. Es tevi ņemu pie sevis, un, ja tu patie�ām apprecēsies. . . Varēsiet �eit dzīvot abi.

Piegāju pie mātes un noskūpstīju viņu uz pieres.

�������� Paldies. Varbūt es �o laipnību patie�ām arī izman�to�u. Un tā būtu labāk gan tev, gan man. Nezinu. Vēl jāpadomā. Ta�u prieku tu man sagādāji. Uzreiz radusies tāda kā dro�ība.

������� Tu kādu dienu, lūdzu, atved Marinu pie manis. Es gribu ar viņu iepazīties,� māte teica.

��� Bet ja viņa tev nepatiks?

������� Tad neko. Nepatiks, nepatiks. Ceru, kaut kā jau tomēr pacietī�u.

������� Gan jau patiks!� es viņu dro�ināju.� Tu redzēsi! Viņa nemaz nevar nepatikt! Tu zini, kad viņa iet pa ielu. . . visi uz viņu atskatās. Un ne tādēļ, ka viņa būtu uzkrīto�i ģērbusies, bet gan tādēļ, ka viņa ir neiedomājami, nē, patie�ām, pilnīgi neiedomājami skaista un turklāt vēl ar tik neticami gai�u, saulainu seju un skatienu. . .

Māte sāka smieties.

��� Tad es zinu, ka tu �ai meitenē tomēr esi iemīlējies!

Un laikam jau tā arī ir. Patie�ām iemīlējies galīgi un

neglābjami.

Pulkstenis rāda tre�o nakts stundu, es vēl joprojām neguļu, bet visu laiku domāju par Marinu.

Pirmīt tu sauci mani, tagad es saucu tevi.

Marina!

Tu mani dzirdi?

No rīta bija nolijis spēcīgs lietus, un vēl ap pusdienas laiku uz ielām rēgojās peļķes un samirku�as lapas. Vēj� bija norimis, un cauri lēni peldo�ajiem mākoņiem iesprau�cās saules stari.

Tā bija viena no tām pēdējām atvasaras dienām, kad cilvēka dvēsele iekņudas � ne tik daudz labsajūtā par rāmo, jauko laiku, cik skumjās par aizgāju�o vasaru.

Jā, projām tā ir. Un priek�ā atkal ir rudens un auksta ziema.

Kas mūs tajā sagaida?

��� Vajadzētu aizlaist uz Diksona salu,� Niks sacīja un no Bastejkalna augstumiem domīgs raudzījās uz kanāla tiltiņu, pa kuru nesteidzīgi gāja cilvēki.

��� Kādēļ tie�i uz turieni?� Teodors painteresējās.

��� Nezinu,� Niks paraustīja plecus.� Nez kādēļ velk. . . Bez tam arī skan smuki � Diksona sala. Vai ne?

��� Brauc!� Tedis tūlīt ierosināja.� Ja vispār zini, kā uz turieni var aizbraukt.

��� Zinu,� Niks pamāja.� Es visu esmu sīki izpētījis. Bet �ogad jau par vēlu. Bez tam tur nekā tāda īpa�i for�a nemaz nav. Neliela meteoroloģiskā stacija, skola, osta un mazs ciemats. Ja tur brauc ziemot, tad vispirms jāapgūst attiecīga specialitāte. Vislabāk izskoloties par radistu. Bet nosaukums tomēr ir vienreizējs � Dik-so-na sa-la! Man laikam uz visu mū�u tā paliks kā tāda tāla, nesasniedzama sapņa simbols.

��� Izmācies par radistu un laidies prom!� Inga arī sparīgi metās starpā.� Pēc tam kādreiz varēsi aizlaist arī uz Antarktīdu. Tur sapelnīsi pilnu �emodānu naudas un varēsi dzīvot cepuri kuldams.

Niks nopietni paskatījās uz Ingu, �tātīga, kā jau alla�, tomēr tā vien �ķita, it kā stipri pārvērtusies. Vecāka, nopietnāka un saltāka. . . Varbūt �ī lepnība piemīt visām skaistām meitenēm? Vai viņā jau sāk izpausties kaut kāda neapmierinātība, pat vil�anās cilvēkos un dzīvē? Bet kāpēc?

Inga itin viegli tikusi institūtā, pēdējo gadu mācās Tautas kinoaktieru studijā, un nupat viņai piedāvāta neliela loma. Kas vainas? Viņai pat nebija jābrauc uz kolhozu lasīt kartupeļus, kā Dagnijai ar Eduardu un pārējiem studentiem. Kinostudija uzrakstīja oficiālu zirni, un tagad Inga staigā ar augstu paceltu galvu.

�Es filmējos!�

Bet visa nelaime, iespējams, slēpās Teodorā. Laikam jau viņ� bija īstais Ingas neapmierinātības cēlonis. Un viņ� patie�ām tā nemaz īsti �nelīmējās� klāt �ai skaistajai un modernajai meitenei. Teodors bija kļuvis tuklāks un izskatījās tāds kā saņurcīts un apbru�āts.

Toreiz skolā visi kaut kā izskatījās un ari ģērbās daudzmaz līdzīgi, ta�u tagad� �lielajā dzīvē��uzreiz bija krasi redzamas vecāku un stiprā mērā arī pa�u at�ķirīgie sociālie, mantiskie un sabiedriskie stāvokļi, līdz ar to daudz vairāk nekā līdz �im arī iespējas �spīdēt ar firmu�. Bet pats galvenais � tagad nevienu vairs sevi�ķi neieinteresēja, kas ir tavi vecāki, ko tie dara un kādas ir viņu iespējas, bet gan tas, ko tu esi izdarījis pats. Satiekoties vai sazvanoties vienmēr vispirms tika pajau�tāts: �Iek�ā tiki? Jā? Urrā! Bet tu? Arī? Bravo, vecīt! Bravo, vecenīt! Mēs esam vinnēju�i! Bet ko A? Ko B? Ko C? Nē? Nu � �ēl, �ēl. Bet to jau varēja gaidīt! Augstskola tomēr ir kaut kas tāds. . . tāds. . . Kur� katrs to nemaz nevar! Pareizi, pareizi! Pēdējo muļķi tur tomēr neņem. Lai debilie iet strādāt fabrikās, uz stroikām vai �ķūrēt sniegu no ielām!

Iespējams, ka Ingas skatījumā arī viņas draugs Teo�dors Veilands pa�laik tika ieskaitīts �pelēkajā darbaļau�u masā�, jo Tedis jau pirms diviem mēne�iem bija pārcēlies uz vienu no Rīgas apkārtnes kolhoziem un tur sācis strādāt par �oferi. Tedim, protams, tūlīt iedeva visvecāko un visvairāk nodzīto automa�īnu GAZ-51, toties tur varēja no diviem vecī�iem gandrīz vai par velti īrēt daļu lauku mājas, tā ka viņ� principā bija apmierināts. Tuvā�kajā perspektīvā tika solīts viņu iedalīt kolhoza slavenajā rallistu komandā, bet tālākajā (ja labi strādās, apprecē�sies un būs bērni) labiekārtotu divu vai trīsistabu dzīvokli saimniecības jaunajā ciematā. Tā kā celtniecība tur nori�tēja nepārtraukti, tad tā tālākā perspektīva visai drīz varēja pārvērsties par diezgan tuvu. Atlika vienīgi neliels sīkums � patie�ām labi strādāt, apprecēties un taisīt bērnus.

��� Kā tad paliek ar to Antarktīdu?� Inga izsmējīgi pavaicāja.� Brauksi?

��� Nez vai,� Niks negribīgi atbildēja.� Man labi te�pat.

��� Jūs neprotat sapņot,� Inga sacīja un graciozi pagrie�zās pret abiem pui�iem � kuplie mati plīvoja vējā. Inga taisnā ceļā varēja doties uz �urnāla �Rīgas Modes� redak�ciju un nofotografēties pirmajam vākam.� Tā ir jūsu nelaime. Sākums jums visiem bija labs, bet kaut kā neredzu turpinājumu.

��� Cik tu a�a!� Niks sacīja.� Varbūt mazliet pagaidīsi? Gadiņus desmit divdesmit?

Inga sāka smieties.

��� Tad, kad mēs būsim jau veci?

��� Apmēram.

��� Es gribu tūlīt!

�������� Konkrēti ko?� Tedis pavaicāja. Viņam kājās bija tie pa�i vecie, nobrāztie d�insi, kuri Ingas skatījumā jau bija nevis modes vakardiena, bet pat pērnais gads. Ķermeņa aug�daļu sedza plāns svīteris un pabieza sporta jaka. Tedis saspringts skatījās uz Ingu.

�������� Daudz ko,� viņa atbildēja.� Gribu labi dzīvot, labi mācīties, būt uzmanības centrā. Un tapt par slavenu aktrisi vai di�u zinātnieci. Vai tas ir maz?

�������� Nē.� Tedis mazliet sadrūmis atbildēja.� Maz tas nav.

��� Vai tas ir tik neiespējami?

�������� Nē,� Tedis tikpat īgni turpināja.� Ja tu arī tur�pmāk dzīvosi pie saviem vecākiem. . . tu, protams, dzīvosi labi. Nekā tev netrūks. Par mācībām vispār nav ko runāt. Tev viss iet viegli. Klases gudrākā meitene! Bet vai tie�i to tev vajag?

Inga izbrīnā izpleta acis.

��� Bet kā tu domā � ko tad?

Tedis neatbildēja. Viņ� pagrieza galvu sāņus un skatī�jās, kā gar kanāla malu da�as jaunās māmiņas stumj bērna ratiņus.

�������� Es īsti nezinu,� Tedis beidzot neveikli ierunājās, � bet man ir grūti tevi at�ķirt no sevis. . . Turpat jau trīs gadus kopā. Nu tā. . . Gandrīz kopā.. .

�������� Mēs jau arī turpmāk varam. ..� Inga skatījās sā�ņus.� Es neko neiebilstu. Bet tūlīt precēties. . . Nemt ie s ar bērniem. . . Tam es vēl neesmu, tā sacīt, nobriedusi.

Tad viņa strauji pagriezās pret Niku.

��� Tu, piemēram, varētu tagad apprecēties?

�������� Neuzdod stulbus jautājumus,� Niks mazliet aizkaiti�nāts atbildēja.� Tu varētu, es nevarētu. Es varētu, tu nevarētu. . . Kāda tam nozīme? Katrs dara tā, kā viņ� grib.

��� Bet tu gribi?

��� Precēties?

��� Jā.

�������� Kāda tev daļa par mani? Labāk domā, ko tu darīsi ar Tedi! Taisies pamest?

Inga kļuva nopietna un cie�i saknieba lūpas. Tad mazliet uzspēlēti iesmējās.

�� Nenāk ne prātā! Teditis man ir labs. Tagad gan redzams reti, ir netīrs un smird pēc benzīna, bet. . .

��� Es ta�u strādāju,� Tedis nīgri izmeta.

��� Interesanti. . .� Inga domīgi nolieca galvu.� Un kas tad notiktu, ja mēs patie�ām iz�ķirtos?

Tedis satraukts paskatījās vispirms uz Ingu, pēc tam uz Niku, un viņa skatienā bija skaidri jau�ams lūgums pēc palīdzības.

��� Tad es tevi piekautu,� Niks Ingai pateica tādā tonī, ka meitene nesaprata, vai viņ� to saka nopietni vai joko.� Tā ka labāk tomēr ne�ķīries!

Inga mulsi pasmaidīja un pēk�ņi pret abiem pui�iem sajuta atklātu nepatiku. Ko viņi grib no manis? Ko viņi te lūdzas, ko pavēl un draud? Vai es jau neesmu liela un patstāvīga? Ar ko gribu, ar to arī draudzējos un.. . Tedis, protams, ir lāga dvēsele, kur nu vēl lādzīgāka, ta�u. . . Es nezinu, patie�ām nezinu, ko man tagad darīt. Viens gan ir skaidrs � sevi komandēt es nevienam neļau�u!

��� Mīļie zēni,� Inga teica.� Jūs kaut ko esat aizmir�su�i.

��� Ko?� Tedis ātri uzprasīja.

��� Jūs esat aizmirsu�i,� Inga lēni atbildēja,� ka mūsu dzīvēs kaut kas jau ir neglābjami pārvērties.

��� Kas tāds?�Tedis izbrīnā pat iepleta muti.

��� Daudz kas,� Inga nopietna pa�ūpoja galvu. � Daudz kas, Tedi.

Niks atvadījās un gāja prom. Lai viņi pa�i tiek galā! Viņam �obrīd galva pilna ar savām problēmām.

Niks tomēr bija nolēmis sākt strādāt. Vajadzēja naudu un beidzot gribējās justies kā pilnvērtīgam cilvēkam, lai neviens vairs nevarētu rādīt ar pirkstu un pārmest: �Ko klaiņo pa ielām, bosiks tāds? Visi tavi skolasbiedri jau sen pie vietas, bet tu joprojām klīsti apkārt kā pēdējais slaists! Ne tu strādā, ne mācies! Varbūt pat pa tum�iem vakariem. . . Bet mēs visi uz tevi tā cerējām. . .�

Nē, nē! Niks pasmaidīja. Ar mietu rokā es vēl uz lielceļa nestāvu! Vienkār�i tā ir sanācis. Mācības sāksies tikai nākamgad, bet kinogrupas jau nokomplektētas. Tēvs pats dzīvo bez darba. Bet nu jau pietiks.

Bie�i pavadīdams Marinu uz slimnīcu, Niks Artilērijas ielā tie�i blakus 6. vidusskolai bija ieverojis vienmēr atvērtus vārtus, diezgan netīru, papīriem piemetātu pa�galmu un lielu sludinājumu pie sienas:

�Kartonā�as ceham steidzami vajadzīgi:

Strādnieki.

Krāvēji.

Noņēmējas.

Makulatūras pakotājs.

Var strādāt darba apvieno�anas kārtībā.

Pieteikties pie ceha priek�nieka.�

Niks iegāja pagalmā, apstājās un bridi pavēroja, kas tur īsti notiek.

Pa labi atradās sardzes būda ar lielu stikla logu, bet pa kreisi bija redzama mūra ēka, kur divi automāti, dobji klaudzēdami, tirdzniecības vajadzībām ra�oja iesaiņoja�mās papīra kulītes. Automātus apkalpoja ar eļļu nosmērē�jies pusmū�a ma�īnists un divas kuli�u noņēmējas � arī viņas jau bija gados. Pagalma vienā stūri vēl atradās liela prese, ar kuru dusmīga izskata briJlains virs pakoja makulatūru ķīpās, kas turpat pie sienas tika krautas lielā kaudzē.

Tālāk atradās liels koka �ķūnis, kur trīs līdz vidum kaili vīri ar lieliem na�iem uz pusēm grieza milzīgus papīra ruļļus. Pēc tam viņi sagriezto papīru atsevi�ķās daļās lika uz svariem, apsēja, pēc tam saiņus lika uz platiem koka paliktņiem, līdz izveidojās augsts blāķis, ko vēlāk speciāls agregāts izveda laukā, kur krāvēji papīru salādēja no da�ādiem tirdzniecības uzņēmumiem atbrau�ku�ajās automa�īnās.

Niks, skatoties, kā strādā �ie nosvīdu�ie, muskuļotie vīri, nodomāja, ka �is darbiņ� nu gan tā kā neiederas tehniskās revolūcijas laikmetā, jo uzreiz varēja redzēt, ka tas ir fiziski ārkārtīgi smags.

��� Nu, �alīt!� viens no vīriem Niku uzrunāja.� Ko brīnies? Gribi strādāt?

��� Jā,� Niks piekrīto�i pamāja.� Kā te vispār pie jums ir?

��� For�i!� Muskuļotais vīrs smiedamies teica.� Seit ātri var dabūt �lielos�, ta�u ja izturēsi. . . Cepuri nost! Te gan katru dienu kāds atnāk, bet ātri arī aiziet. Strādājis kaut kur jau esi?

��� Nē,� Niks noraido�i pakratīja galvu un tūlīt ievē�roja, ka runātājam uz platajām krūtīm izteiksmīgi uzteto�vēta kaila sieviete, kurai starp kājām un krūtīm izlocīju�sies raiba �ūska. Apak�ā bija vēl neliels teksts, bet to Niks nespēja izlasīt. Tik daudz gan uzreiz saprata, ka lielais runātājs kādu laiku atradies ieslodzījumā vai arī braucis uz kuģiem.

������� Tad ej vien tālāk!� tetovētais atmeta ar roku.� Te divreiz platāki par tevi nav spēju�i izturēt ilgāk par divām nedēļām! Sitā �efte nav domāta baltģimjiem!

Niks, protams, nebūtu Niks, ja tūlit neiespltētos.

��� Kam tad �ī �efte ir domāta?�viņ� pajautāja.

��� Melnajiem!�tetovētais gandrīz vai lepni atsaucās.

��� Melnajiem, manu balto brāli! Tiem, kuri uzreiz spēj iek�ās ieliet veselu pusstopu degvīna un pēc tam vēl mierīgi ar simtkilogramīgu kartona ķīpu uz pleciem nostaigāt pa �auru dēli! Slābajiem te nav ko darīt!

��� Kā tu zini, ka esmu slābs?

��� Vai tad ne?

�������� Varbūt esmu divreiz stiprāks par tevi!� Niks labsir�dīgs izaicino�i sacīja un dro�i skatījās runātāja plati ieplestajās acis. Naida tajās nebija, vienīgi neliels smī- nīgs izbrīns.

��� Būda tev ir, tas tiesa,� tetovētais mierīgs secināja,

��� bet kā ar spēku. . . tūlīt paskatīsimies.

Niks mazliet satrūkās, iedomājies, ka muskuļotais vīrs tūlīt liksies viņam trūkties, ta�u nē. Sis tikai, joprojām tā savādi vīpsnādams, piegāja pie liela papīra ruļļa.

��� Panāc �urp!� viņ� pamāja Nikam.� Svaru redzi?

��� Redzu.

��� Cik ir?

��� Pieci simti divdesmit astoņi kilogrami.

������� Tad paņem, lūdzu, �o pustonnīgo rullīti, uz līdzenas vietas pagriez pa simt astoņdesmit grādiem un aizvel līdz �ķūņa sienai!

Niks brīdi padomāja un uzreiz aptvēra, ka vismuļķīgāk laikam būtu, ja viņ� �o milzīgo svaru patie�ām mēģinātu pagriezt tikai ar pliku spēku. To �ādā veidā vispār nebija iespējams izdarīt. Pustonnīgais rullis bija plats un cie�i pieplacis pie betonētās grīdas. Svars un berzes laukums bija pārāk liels, lai to varētu pārvarēt kaut vai pasaules visstiprākā cilvēka muskuļi. Bet tad Niks pēk�ņi atcerējās kaut kur lasījis, kaut kur redzējis. . .

Viņ� uzmanīgi paskatījās apkārt un, ieraudzījis paplānu dēļa galu, to pacēla, nolika ruļļa priek�ā. Tad, pamatīgi atspēries, rulli uzvēla uz dēļa. Pēc tam Niks jau diezgan viegli rulli apgrieza otrādi, jo tam vairs nebija pilnīgas saskares ar grīdu, un to aizripināja norādītajā vietā.

�������� Nu?� Niks pavaicāja un gardi pasmaidīja. Viņ� priecājās kā puika. Varbūt niecīga, ta�u � uzvara!

�������� Es vēl joprojām nezinu, kā tev ar spēku,� tetovētais apmierināts sacīja,� ta�u galva tev strādā! Aubi nost! Tu man patīc! Kā sauc?

��� Niks Kristons.

�������� Oho! Vārds ari varens! Stipri ārzemniecisks. Vai maz esi latvietis?

��� Esmu, esmu! Vai neredzi?

�������� Bet mani sauc Jūlijs Cēzars,� tetovētais sacīja un plati atpleta muti.� Es tevi situ pu�u! Padodies?

�������� Labāk lai ir neiz�ķirts,� Niks piedāvāja. Arī viņam �is virs �ķita īsti pa prātam.

��� Padoties nepatīk?

��� Bet tev patīk?

�������� Okei!� Jūlijs Cēzars piekrita.� Lai tā ari ir! Ne�meklēsim jau pirmajā dienā ka�ķi! Labāk ir sadzīvot mierā. Tas man tagad ir iedzīts galvā uz visiem laikiem.

�������� Tev patie�ām Uzvārds ir Cēzars?� Niks gribēja zināt.

�������� Tā ir tikai iesauka. Nekad neesmu valdījis pār Romas impēriju, bet kādreiz par pusme�onlgu huligānu baru gan. Es toreiz �iem se�desmito gadu beigās biju atamans. Mani pazina visi Rīgas �aļi. Tu laikam tad nemaz vēl nebiji piedzimis, vai ne?

��� Tā iznāk.

�������� Mans īstais vārds ir Kru�eckis. Zigmunds Kru�eckis, un se�us gadus esmu nosēdējis būri. Patīk?

Niks mirkli padomāja, tad noraido�i pakratīja galvu.

��� Nepatīk.

�������� Man jau pa�am arī nepatīk, bet ko vairs labosi? Jādzīvo vien ir. Re, kur nāk mūsu priek�nieks! Parunā ar viņu!

Telpā ienāca padrukns, vēl jauns cilvēks un vērīgi Niku noskatīja.

��� Gribat strādāt?� viņ� uzreiz pajautāja.

��� Jā.

��� Mums ir vajadzīgs makulatūras presētājs. Nāksiet?

��� Nē,� Niks tūlīt atbildēja.

�������� Kādēļ ne?� priek�nieks izbrīnījies pajautāja.� Tur labi var nopelnīt. Darbs arī nav sevi�ķi grūts.

��� Man nepatīk vārds �makulatūra�.

Priek�nieka seja izbrīnā pastiepās garāka, tad viņ� atklāti pasmīnēja un vēl uzmanīgāk noskatīja jauno puisi. Izskatījās spēcīgs.

��� Vēl mums ir vajadzīgs papīra griezējs,� priek�nieks turpināja,� bet �eit ir ļoti smagi. To saku uzreiz. Bet, ja spēsiet strādāt, ari izpeļņa būs laba.

��� Apmēram cik?� Niks painteresējās.

��� Ap trīssimt mēnesī,� priek�nieks pateica.� Pietiks?

��� Pietiks,� Niks priecīgs pasmaidīja. Tik daudz viņ� pat sapņos nebija cerējis.

��� Mēs te daudz neskatāmies, cikos katrs nāk un iet,� priek�nieks paskaidroja,� mums tas nav svarīgi. Galvenais ir gala rezultāts � lai katrs dienas laikā sa�grieztu vismaz �etras tonnas papīra. Ja klāt pieskaitām vēl papīra lik�anu uz svariem, pa�u grie�anu un gatavo paku krau�anu ��tāpeļos�, tad maiņā iznāk pārcilāt apmē�ram piecpadsmit tonnas.

Niks paskatījās uz �Jūliju Cēzaru�. Viņ� atklāti smējās, laikam būdams svētā pārliecībā, ka tik jauns un vēl īstā darbā nenorūdījies cilvēks �eit neko nespēs padarīt. Arī pārējie vīri bija pārtrauku�i darbu un viltīgi smīnēja.

��� Es jau esmu izdomājis,� Niks apņēmīgi teica.� Strā�dā�u.

�� Tad nāc līdzi uz kantori un raksti aug�ā iesnie�gumu!� priek�nieks aicināja un gāja laukā no �ķūņa.

Pēc divdesmit minūtēm Niks Kristons atkal stāvēja uz Artilērijas ielas, brīdi pavēroja savas jaunās darbavietas necilo apkārtni, tad iegāja Ziedoņdārzā un apsēdās uz soliņa netālu no �aka pieminekļa.

Viņ� jutās mazliet savādi. Lepnums mijās ar ba�ām, ba�as ar cerībām. Niks Kristons bija kļuvis strādnieks. Pieņemts un savā ziņā jau pat atzīts par savējo �ai tikpat kā neiepazītā strādnieku kolektīvā. Nikam pa�am �ķita, ka viņ� sevi nebija pieteicis slikti.

Un tad viņ� atcerējās Marinu, jo bija ieinteresējies par �o nelielo kartonā�as cehu galvenokārt tādēļ, ka tas atradās netālu no Marinas darbavietas.

Mēs viens no otra būsim tikai apmēram divsimt metru attālumā, Niks priecīgs nodomāja. Es pie tevis varē�u aizskriet katrā pusdienas pārtraukumā. Varē�u tepat sagai�dīt tavas maiņas beigas, un tad abi kopā iesim mājās. Katru dienu varē�u tev dāvināt ziedus, jo man turpmāk būs pa�am sava nauda, nevis lienēta vai kāda cita iedota.

Marina. . . Man liekas, tagad esmu jau glu�i pieaudzis cilvēks.

Gar debesu pamali vēj� sparīgi dzenāja izpluinītus mākoņus, dienvidu pusē tie jau bija kļuvu�i melni un biezi, bet tie�i virs viņu galvām vēl spīdēja saule.

Viņi stāvēja augstā Juglas ezera krastā un skatījās uz mirdzo�o ūdens klaju. Tie�i pretim bija labi saskatāmas da�as Brīvdabas muzeja ēkas, dzelzceļa tilts un tuk�a peldētava.

Pa ezera zilgmi aizpeldēja maza burulaiva. Lidoja kaijas. Aiz muguras atradās simtgadīgais biju�ās Strazd- mui�as parks. Varenie ozoli un kļavas negribīgi atvadījās no savu krā�ņo tērpu pēdējām driskām. Nu tiem ilgi būs jāstāv pilnīgi kailiem pret visiem vējiem un ziemu.

Bet zemei būs silti. Dabas māte tai uzklājusi biezu un brīni�ķīgi skaistu lapu segu.

Niks aplika roku ap meitenes pleciem un tos viegli saspieda. Marina cie�i piekļāvās un skatījās uz viņu paļāvīgām acīm.

��� Tu esi mans, Nik?

Nikam �ķita, ka Marina pa�laik ir mazs, balts un pilnīgi neaizsargāts putnēns, kuru vajag saudzēt, sildīt un sargāt.

������� Jā, Marina,� Niks atbildēja.� Par to nekad ne�au�bies.

��� Un es esmu tava,� Marina no�ukstēja.

Niks noliecās un meiteni noskūpstīja.

�������� Nik. . . Ja tu zinātu. . . Ja tu tikai zinātu, ko tu man nozīmē!

Niks noliecās un meiteni noskūpstīja vēlreiz.

�������� Un tu man. Es vairs nevaru �ai pasaulē sevi iedomā�ties bez tevis.

��� Nik. . . Vai tā ir mīlestība?

�������� Dro�i vien, Marina, dro�i vien. Kas cits tas varētu būt?

��� Tev agrāk nekad tā nav bijis?�Marina pavaicāja.

��� Nē. Nekad. Un tev?

������� Tāpat. Jau tevi ieraugot vien, man reibst galva un sāku uztraukties.

������� Tu esi skaista, Marina. Tu pati apjēdz, cik vienrei�zēji skaista esi?

Marina smaidīja.

�������� Es neesmu skaista. Acis � jā, varbūt. Acis man laikam patie�ām ir izdevu�ās.

�������� Un piere,� Niks sacīja.� Un mati. Un deguns. Un vaigi. Un zods. Un lūpas. Man tā vien gribas tās nepār�traukti skūpstīt. Un visa tava seja, Marina. Un skatiens. Kur tu izrāvi tik ārprātīgi gai�u skatienu?

��� Nezinu. Varbūt es tā skatos tikai uz tevi.

��� To redz visi. Tavā skatienā izpau�as visa tava būtība.

��� Patie�ām?

��� Jā. Tu esi saules meitene.

��� Bet tu?

�������� Es nāku no muļķības,� Niks mazliet rūgti pateica. � Es esot kaut kādas lielas kļūdas rezultāts. Vieglprātī�bas, izlik�anās, melu un īslaicīgas kaislības auglis. Kā tas tev patīk?

��� Tā vispār nemaz nevar būt.

�������� Ir pamats uzskatīt, ka tie�i �ādi rodas lielum lielākā daļa bērnu. Arī es. Ģimenei tā īsti nevajadzīgs.

��� Tu esi vajadzīgs man,� Marina ātri pateica.� Man.

��� Tavi vecāki viens otru mīlēja?� Niks painteresējās.

������� Jā,� Marina atbildēja.� Viņi viens otru mīl arī tagad.

��� Pēc divdesmit gadiem?

�������� Pēc divdesmit pieciem. �opavasar viņi nosvinēja sudraba kāzas.

��� Un joprojām mīl?

��� Man liekas vēl vairāk nekā agrāk.

��� Tu esi viņu vienīgais bērns? Tev ir brāļi, māsas?

�������� Nē. Es viņiem piedzimu vēlu. Māte kādreiz agrā bērnībā, tas bija kara laikā, ir pārdzīvojusi �ausmīgus notikumus, un laikam atstāju�i iespaidu. . . Nezinu. Viņa ilgi ārstējās da�ādās sanatorijās, līdz beidzot. . . Jā, Nik, es esmu visīstākās mīlestības bērns.

������� To var redzēt,� Niks teica.� Tava seja un acis tie�i tādēļ arī tā staro.

�������� Esmu vienkār�i laimīga. Laimīga, ka esmu dzīva, ka man ir labi vecāki, ka strādāju darbu, kas man patīk, un pa�laik dzīvoju tik skaistā pilsētā kā Rīga, un vēl arī tādēļ, ka esmu satikusi tevi. Kā es lai nestaroju, Nik?

Niks atkal noliecās un vēlreiz meiteni noskūpstīja.

�������� Marina. . . Es tevi mīlē�u ilgi, ilgi. Kamēr vien dzīvo�u. Mums jākļūst vienam veselam. Tu un es � tam jābūt kaut kam vienotam. Mēs vairs nevaram pastāvēt atsevi�ķi.

������� Tu par to esi pārliecināts?� Marina nopietni pajau�tāja.� Simtprocentīgi, tūksto�procentīgi pārliecināts?

��� Ja,� Niks atbildēja.� Miljonprocentlgi.

Marina apmulsa.

��� Nik. . . Vai tas ir bildinājums?

Niks brīdi padomāja.

��� Dro�i vien,� Viņ� tikko manāmi paraustīja plecus.

��� Skaidri zinu, ka bez tevis es vairs dzīvot nevaru. Un arī negribu.

Tagad Marina pati pastiepās uz pirkstgaliem un noskūp�stīja Niku. Pēc tam viņi apsēdās un cie�i piekļāvās viens otram.

��� Bet kā mēs dzīvosim?� Marina pajautāja.� Kur?

Niks atkal iegrima domās un klusēdams vēroja, kā

vientuļais burātājs, pagriezies pret vēju, tagad lēni tuvo�jās ezera pretējam krastam.

�������� Es strādāju,� Niks beidzot atbildēja.� Pats jau pelnu. Tas ir ļoti svarīgi. Janvārī aizbrauk�u uz Maskavu, uz konkursa pirmo kārtu. Ja to izturē�u un man nākamva�sar atļaus kārtot eksāmenus. . .

��� Bet ja ne?� Marina savādā balsī viņu pārtrauca.

��� Ja tu izkritīsi?

��� Es neizkritī�u.

�������� Bet ja nu tomēr? Ja tavs sacerējums viņiem nepatiks, ja tu pats nepatiksi? Ja iebildīs, ka esi vēl jauns un zaļ�? Ko tad?

������� Ta viņi nevares teikt. Jo man tomēr jau ir kaut kāda sapra�ana, kā to ķinīti taisa. Skola, tēvs, neliela prakse. . . Bet ja nu tomēr. . . Tad pavasarī man dro�i vien būs jāiet dienēt,� Niks sadrūmis paziņoja.

Marina vēl cie�āk piekļāvās pie Nika krūtīm un aizvēra acis.

Niks viņu netraucēja. Saudzīgi apsedzis meiteni ar savas biezās sporta jakas malu, ilgi raudzījās viņas skaistajā, bērni�ķīgi baltajā sejā.

Marina lēni atvēra acis.

�������� Nik. . .� viņa kā nobijusies klusi ierunājās.� Vai tad tu pats to vēl neesi apjēdzis? Kā vienā, tā otrā gadījumā tu ta�u man pazudīsi. Tu vairs nebūsi pie manis.

������� Kā � nebū�u?� Niks satrūcies pajautāja. Viņ� uz�reiz nemaz neaptvēra, par ko Marina runā.

�������� Ja tu tiksi institūtā. . . Tu piecus gadus studēsi Maskavā. Ja tu netiksi un tevi paņems armijā. . . tu tāpat divus vai trīs gadus būsi prom. Dienēsi kaut kur Tālajos Austrumos, Ziemeļos vai Dienvidos. . . Kā mēs varēsim būt kopā, Nik? Kā mēs varēsim dzīvot. . . kopā?

Niks saknieba lūpas un ieskatijas meitenes acis.

��� Paklausies, Marina. . .� viņ� joprojām satraukts teica.� Tu nebaidies. Es nekad no saviem vārdiem neatsa�kos. Neatsakos ari no saviem nodomiem un mērķiem. TādēJ ka negribu dzīvot tikai vienai dienai, vienam gadam. Ceru, ka laika man ir nomērīts pietiekami. Vismaz tik daudz, lai paspētu izdarīt visu, ko es �ai dzīvē esmu iecerējis. Un, lai kur es turpmāk nokjū�u un ko darī�u, es vienmēr bū�u kopā ar tevi. To tu iegaumē. Es nevaru galvot, ka patie�ām kādreiz kļū�u kinore�isors, lai gan to ļoti vēlos. Tāpat par daudz ko citu vēl nevaru likt galvu ķīlā, bet vienu gan es tev varu apsolīt pilnīgi dro�i. Es tevi nekad, Marina, nenodo�u. Tev tikai man ir pilnīgi jāuzticas, kā kādreiz frontē viens otram uzticēju�ies ierakuma biedri. Jo dzīve, Marina, arī savā ziņā ta�u laikam ir tāds neliels kariņ�, vai ne? Ar saviem ieguvu�miem un zaudējumiem, ar varonību un gļēvumu, ar atkāp�anos un uzbrukumiem. Es ticu, Marina, ticu, ka arī mēs divatā galu galā uzvarēsim. Nekas mūs nesakaus. Neviens.

Marinas acīs parādījās asaras, kaut arī meitene smai�dīja.

Niks pieplaka pie viņas sejas un ar lūpām uztvēra pāri vaigiem rito�ās lāses.

24

Apmēram pēc stundas viņi devās atpakaļ.

Niks bija Marinu atvedis uz Juglu, lai parādītu, kur viņ� dzīvo. Niks vispirms meiteni aizveda uz universālvei�kalu, pēc tam viņi iegāja kafejnīcā �Nektārs�, izdzēra pa tasei kafijas un apēda saldējumu.

Vēlāk nogāja garām 39. vidusskolai un izstaigāja ra�jonu, kas sastāvēja tikai no lielām personiskajām mājām un dārziem. Niks apstājās un uz vienu no tām parādīja ar roku.

��� �eit es dzīvoju,� viņ� teica.

Marina da�us brī�us uzmanīgi skatījās.

�� Skaista gan,� viņa teica.� Kas vispār �ādu māju var uzbūvēt?

��� Nezinu,� Niks sa�ķobīja ģīmi.� Bet cilvēki būvē. Piemēram, �ī, manu saimnieku māja, ir novērtēta par deviņdesmit se�iem tūksto�iem rubļu. Smuka naudiņa, vai ne? Neviens strādnieks tādu nevar dabūt gatavu pat trijos mū�os. Un neviena medmāsa nevar. Un neviens ārsts, neviens skolotājs, neviens ierēdnis, neviens aktieris, ne�viens. . . Vispār neviens godīgs cilvēks to nevar.

��� Kas tad var?� Marina jautāja.

��� Tādi kā mani saimnieki,� Niks atbildēja.� Rāvēji un tirgoņi var. Spekulanti, da�ādi nelie�i, blē�i, zagļi un tie, kas izmanto savu dienesta stāvokli. Tie var. Pārējiem atliek vienigi apskaust vai brīnīties.

��� Tu apskaud?

��� Nenāk ne prātā! Jo turīgāks cilvēks, jo vairāk es to nicinu.

��� Bet māja ir skaista,� Marina vēlreiz atkārtoja. � Iek�ā arī ir skaisti?

��� Jā.

��� Un saimniekmeita arī ir skaista?

Niks ātri paskatījās uz Marinu, bet viņa nenovērsās. Tātad Marina vēl joprojām nebija aizmirsusi viņu kļū�mīgo satik�anos ar Liju. Varbūt pat bie�i par to domā�jusi.

��� Ejam prom!� Niks diezgan dusmīgi sacīja, saņēmis meiteni aiz rokas.� Saimniekmeita tie�ām ir skaista, bet kāda mums par to daļa? Tāpat kāda mums daļa par visām �īm mājām? Lai viņi iet kārties ar savu turību: mājām, dārziem, naudu, suņiem un automa�īnām! Mums neko no viņiem nevajag!

Kad viņi jau gāja prom, Niks vēl pameta skatienu atpakaļ un pēk�ņi ieraudzīja, ka pie viena no mājas logiem stāv Lija un ar dīvaini sastingu�u sejas izteiksmi noskatās uz viņiem.

Pirmajā mirklī Niks gribēja bēgt. Pēc visiem aprēķi�niem, Lijai nevajadzētu būt mājās, un tikai tādēļ viņ� bija iedro�inājies Marinu te atvest pastaigāties. Bet nu nekā. Lija jau otro reizi redz viņu kopā ar Marinu, un tagad izskaidro�anās laikam būs neizbēgama. Un, lai gan visu �o laiku viņam bija izdevies izvairīties no jebkādas tuvākas saskarsmes ar Liju, viņ� Marinas priek�ā tomēr juta sirdsapziņas pārmetumus. Bet tagad par to negribējās domāt.

Mums ir silti.

Un tas nekas, ka ir jau atnācis rudens. Atnācis ar visām savām vētrām, īsajām dienām un skumjām.

Mums vēl joprojām ir pavasaris.

Mēs vēl joprojām esam vasarā.

Atceries, Marina? Toreiz Rīgas bulvāros ziedēja liepas un tu man pretī nāci kā �is pasaules lielākais brīnums, kā manas dzīves lielākais atklājums.

Nieki. Es laikam patie�ām no laimes vēl bū�u galīgi nojūdzies.

Tu nāci man pretī, kā parasti pretī nāk mīlestība.

Vienkār�a, skaista un dabiska.

��� Nik.. .

��� Marina. . .

��� Nik. . .

Meitene uzlika galvu uz Nika krūtīm, cie�i piekļāvās un mēģināja paslēpties zem segas.

Niks pasmaidīja.

��� Kur tu gribi bēgt?

��� Es nekur nebēgu. Man tikai mazliet kauns.

�������� No tā nav jākaunas, Marina! Bez tā laikam vispār mīlestība nav iedomājama.

�������� Ir gan! Mēs ta�u visu laiku mīlējām viens otru, bet neko tādu. . .

��� Tagad mēs viens otru mīlēsim vēl stiprāk.

�������� Es vairs stiprāk nevaru,� Marina klusi atzinās.� Es visa esmu pilna ar tevi. Un, ja tu tagad aizietu, ja tu mani pamestu. . . Es noteikti izdarītu pa�nāvību.

��� Marina! Kādēļ tā jārunā?

�������� Nevajag, Nik, nevajag! Tu, lūdzu, man piedod! Es tev tikai gribēju pateikt. . . Tu mani nedrīksti pamest. Vēlāk varbūt. . . Kad bū�u tev apnikusi. Bet tikai ne tagad. Lūdzu, lūdzu.

�������� Es tevi nekad nepametī�u. Tagad mēs beidzot esam viens vesels. Tu esi pārvērtusies arī Nikā, bet es savukārt mazliet Marinā.

Meitene sāka smieties.

��� Nē, mīļais! Mēs abi vienkār�i esam dulli!

Arī Niks smējās.

��� �is ir labakais dullums, kāds vien ir iespējams! Mēs jau sen tā varējām sajukt.

��� Nē,� Marina tikko jau�ami pakratīja galvu.� Ag�rāk nevarējām. �ī bija visīstākā reize.

��� Tu par mani �aubījies?�Niks pavaicāja.

��� Nē,� Marina atbildēja.� Pa�ā sākumā jā. Mazliet. Bet pēdējā laikā nemaz. Es tev ticu, Nik.

��� Tu jau kādu esi mīlējusi?� Niks painteresējās. To viņ� bija gribējis Marinai pavaicāt jau sen, bet kaut kas atturēja. Laikam doma � kāda man tur daja? Ja Marinai kaut kas arī bijis, tad viņa, ja gribēs, par to kādreiz pastāstīs pati. Bet tagad. . . Ilgus mēne�us krātais sasprin�dzinājums nu beidzot bija atslābis, un pa�laik viņ� jutās vienreizēji labi � mierīgs un dro�s. Un arī Marina viņam nu bija kļuvusi stipri tuvāka un mīļāka. Agrāk Niks par to nebija pat prātojis, bet tagad pēk�ņi tik ļoti negribējās, ka Marinai pirms viņa būtu bijis kāds cits. Kaut vai tikai iedomās. Negribējās, un viss.

��� Mīlējusi?� Marina lēni pārjautāja, pacēla galvu un mēģināja ieskatīties Nika sejā. Bet tumsa bija tik bieza, ka Marina gandrīz neko neredzēja. Tāpat kā Niks ne�redzēja Marinu. Viņ� sajuta tikai meitenes miesas reibi�no�o smar�u, viņas nelielās, cietās krūtis un karsto elpu. Niks satvēra Marinas augumu, cie�i piespieda seju pie viņas kailajām krūtīm un pēk�ņi sadzirdēja, kā kaut kur pavisam tuvu, tuvu dobji un satraukti pukst meitenes sirds. No spēcīgā saviļņojuma pat aizrāvās elpa. Niks līdz �im vēl nekad nebija dzirdējis, kā strādā �is mazais dzīvības motoriņ�. Un te nu tas bija. Turpat vai ausī iek�ā. Pie pa�ām viņa lūpām. Tie�i blakus viņa sirdij. Un piepe�i skaidri apjēdza, ka tikai no viņa, Nika Kristona Kārļa dēla, daudzējādā ziņā tagad ir atkarīgs, vai �ī sirds pukstēs arī turpmāk. Un, ja pukstēs, vai strauji un līksmi, vai' bēdās pagurusi.

Viss tavās rokās, Nik. Tu esi atnācis un �o meiteni paņēmis. Un brīdi par viņu sajuti bailes. Līdz ar to tu jūties par viņu atbildīgs. Lai �ai dzīvē kaut ko nozīmīgu saprastu, bie�i vien nemaz nav jāpaiet ilgiem gadiem. Da�reiz pietiek ar mirkli. Kā tev tai naktī. Tu pēk�ņi uzzināji, cik cilvēks patiesībā ir trausls un neaizsargāts. Cik viegli ievainojamas vai pat iznīcināmas ir viņa jūtas, ticība un mīlestība.

�������� Nik. . . Mana pirmā lielā un vienīgā mīlestība ta�u esi tu! Kā tu tā varēji prasīt?

�������� Piedod, Marina, bet pat tagad man vēl ir grūti ticēt, ka tik skaistu meiteni neviens nebija iekārojis. . .

��� Tu man to pārmet?

��� Lai dievs �ēlīgs! Es tikai nedaudz brīnos.

�������� Nebrīnies! Mani iekāroja � un kā vēl iekāroja! Daudzi pui�i man ir �situ�ies� klāt. Piemēram, slimnīcā nepaiet gandrīz neviena diena, kad man kāds neatzīstas mīlestībā! Nu, un tad?

Niks pasmaidīja un atkal meitenes galvu uzlika uz sava pleca.

��� Es visus �os gadus gaidīju tevi. Tikai tevi.

��� Paldies, Marina. Arī es tevi gaidīju, tikai. . .

Niks uz brīdi apmulsa.

��� Tikai es tam vēl īsti nebiju gatavs.

��� Tu domāji, es atnāk�u vēlāk?

��� Jā.

�������� Labi, ka es pasteidzos.� Marina klusi iesmējās.� Ci�tādi tevi noteikti būtu pievāku�i kāda cita!

�������� Mani nevar pievākt. Mani neviens nevar piespiest darīt to, ko es pats nevēlos.

�������� Bet tas nemaz nav labi. Dzīvē tomēr bie�i nākas darīt daudz ko tādu, ko ne sevi�ķi gribas.

��� Dzīvē jā, bet ne mīlestībā.

��� Vai tad mīlestība' nav dzīve?

��� Es to nezinu, Marina. Arī tu to vēl nezini.

��� Zinu gan.

�������� Mīlestībā viss notiek labprātīgi,� Niks teica.� It kā pats no sevis. Mīlestībā ikviens vārds, ikviena doma vai darbība gan pa�am, gan otram noteikti sagādā prieku un baudu. Bet, līdzko viens kaut ko dara piespiedu kārtā vai ar nepatiku, tad mīlestības diem�ēl jau vairs nav. Tad viss sekojo�ais ir tikai teātris.

��� Nik! Kādēļ tu tā runā?

�������� Tādēļ, ka man ir bail pazaudēt to, kas man pa�laik pieder.

��� Mani?

�������� Nē, Marina. Tevi es vēl kaut kā varētu aizturēt, ja tu kādreiz pēk�ņi sadomātos aiziet. Bet kā lai mēs saglabā�jam jūtas? Kā lai sevī uz visu dzīvi paturam to, ko jūtam pa�laik?

Marina ilgi klusēja, un Niks dzirdēja viņas satraukto elpu, tai cauri skaidri varēja saklausīt, kā lēni un vienmē�rīgi laiku sekundēs skalda sienas pulkstenis.

Blakusistabā �ēli ieņaudējās kaķis un sāka skrāpēties pie viņu istabas durvīm.

Kaut kur augstu pār Imantas deviņstāvu namu jumtiem, mākoņiem un vēl mazliet augstāk lidoja kāda liela lidma��īna. Rūkoņa bija dobja un ilga. Kurp veda tās ceļ�? Un kādēļ tie�i naktī? Varbūt tādēļ, lai rītausmā varētu ieraudzīt Parīzi, Madridi vai Londonu? Kur vedīs mūsu ceļ�? Es nezinu, Marina. Es tikai zinu, ka man nav nekā dārgāka par tevi. Cik gan tā ir labi � gulēt, redzēt uz pleca mīļotās meitenes galvu, klausīties satrauktajā elpā, glāstīt viņas zeltainos matus un krūtis un sajust sevī vēlē�anos viņu pasargāt no visām briesmām un nelaimēm.

Ausa jau rīts. Pirmie gaismas stari vispirms tikko redzami pieskārās istabas sienām, tad kā taustoties lēnām slīdēja tālāk, no tumsas izraujot skapi, rakstāmgaldu, lielu atpūtas krēslu, uz tā nosviestus da�us apģērba gabalus, dīvānu un divu jaunu cilvēku apgarotās sejas.

Viņi skatījās viens otram acīs un bija laimīgi. Tik laimīgi, kā tas var būt tikai vienreiz mū�ā.

Tad, kad tu atnāci pie manis.

Tad, kad es aizgāju pie tevis.

Mūsu pirmajā mīlestības naktī.

Viņi gulēja, cie�i apskāvu�ies, un viņiem zem kājām gulēja visa zemeslode. Bet virs galvām lēni riņķoja Visums.

Kas mēs tādi esam? Putekļu putekļi vai giganti? Vergi vai brīvie? Mirkli vai mū�ību dzīvojo�ie?

Es nezinu.

Abus jaunos cilvēkus tas arī sevi�ķi neinteresēja. Ze�meslode varēja sasprāgt. Visums pazust. Viņi tāpat zināja, ka abi dzīvos mū�īgi un mū�īga būs viņu mīlestība.

���� Redzi, mēs esam izpildīju�i vēl vienu solījumu,� Niks sacīja.

��� Kādu?

��� Mēs neesam aizmigu�i.

�������� Bet es miegu ciet,� Marina saguru�ā balsī novaidē�jās.� Drausmīgi nāk miegs.

�������� Es tev teicu � �o nakti negulēsim! Sagaidīsim rītu. Un te nu tas ir. Sēd uz mana pleca un kutina tev degungalu.

��� Tas esi tu.

�������� Marina. ..� Niks pieliecās meitenei pie pa�as auss.� Tu esi mans rīts. Mana diena. Mans vakars. Un mana nakts.

�������� Nē, Nik!�Marina strauji papurināja galvu.� Tikai rīts.

��� Bet kas tev esmu es?

Marina mirkli padomāja.

��� Tu esi Niks,� viņa atbildēja.� Mans Niks.

��� Un vairāk nekas.

Meitene papurināja galvu.

��� Nē.

��� 2ēl.

������� Tu man esi viss, kas �ai pasaulē vispār var būt. Vairāk nekā nav.

Niks pasmaidīja un nodomāja, ka mīlestībā varbūt tie�i tas arī ir visjaukākais, ka mēs bie�i glu�i nopietni varam runāt vislielākās muļķības. Ta�u diem�ēl ne tu man, ne es tev nekad nebū�u un nevaru būt �viss�. Patiesību sakot, tas būtu pat diezgan baigi. Man bez tevis �ai pasaulē vēl tomēr ir arī māte, tēvs, mani draugi, darbs, mācības un kāds liels dzīves mērķis. Bez tā visa es nemaz nevaru dzīvot. Tāpat kā man vēl ir vajadzīgs lietus un saule, grāmatas, kino un teātris, un arī Rīgas bulvāri, smil�ainās nomaļu ielas, jūra, cilvēki un Visums virs galvas. Tu, Marina, to visu vari tikai padarīt vēl skaistāku un tuvāku, tādā veidā arī pati kļūstot man absolūti nepie�cie�ama.

�������� Vai tava krustmāte nevar atgriezties?� Niks pavai�cāja.

�������� Nē. Krustmātei pirms trim dienām sākās atvaļinā�jums, un viņa aizbrauca uz Vitebsku ciemos pie māsas.

��� Viņas māsa ir tava māte?

��� Jā.

��� Jūs agrāk dzīvojāt Vitebskā?

��� Tur jau mani vecāki dzīvo vēl tagad.

��� Kā tava krustmāte nokļuva Rīgā? Un kā tu pati?

��� Krustmāte Tamāra pabeidza Vitebskā vidusskolu un iestājās Minskas Medicīnas institūtā. Otrajā kursā viņa iepazinās un traki iemīlējās kādā karaskolas kursantā. Viņu sauca Oļegs Barovskis. �etrus gadus, tas ir visu mācību laiku, viņi draudzējās, bet, tikko mācības bija pabeigtas, abi apprecējās. Oļegs Mihailovi�s bija lidotājs, tāds bra�s, melniem matiem, bet pēc dabas diezgan paskarbs. Un tā viņi gandrīz divdesmit gadus, var teikt, klejoja pa visu Padomju Savienību. Oļegu bie�i pārcēla no vienas dienesta vietas uz otru, un visur krustmāte Tamāra brauca līdzi. Viņi viens bez otra nevarēja nodzī�vot ne dienu. Vispār dzīvot nevarēja. Bet tad pirms pieciem gadiem. . . Oļegu Mihailovi�u. . . Īsi sakot, krust�māte saņēma oficiālu paziņojumu: �.. . pildot internacio�nālo pienākumu. . . apak�pulkvedis Oļegs Mihailovi�s Barovskis. . . kritis varoņa nāvē. . .� Krustmāte tai pa�ā dienā kļuva galīgi sirma. It kā būtu miers, ta�u tomēr. . . Kaut kur vienmēr karo. Un iet bojā cilvēki. Diem�ēl arī mūsējie.

��� Tā ir,� Niks mazliet sadrūmis piekrita.

��� Un nomēr tas ir diezgan baigi, varbūt tas ir visbaigā�kais, kas vien cilvēka dzīvē var notikt,� saņemt ziņu par sava vistuvākā cilvēka nāvi. Es to nekad negribētu piedzīvot.

��� Es tāpat.

��� Mūsu ģimene �ai ziņā vispār ir nelaimīga,� Marina nopietni teica.� Tēvijas karā partizānos Vitebskas me�os ir kritis mans vectēvs � mātestēvs. Krita arī vectēva �etri brāļi. Mans otrais vectēvs, tas ir � mana tēva tēvs, tāpat kritis partizānos. Bet vecmāmiņa kopā ar trim tēvamāsām, toreiz viņas bija vēl pavisam maziņas, dzīvas sadedzinātas Novokuzņeckas sād�ā, tas ir netālu no Bob- ruiskas. Tad jau vari iedomāties, kāda bērnība bijusi manai mātei. Vispār Baltkrievijā vācie�i iznīcināju�i un partizānu cīņās bojā gāju�i divarpus miljoni cilvēku! Tu tikai padomā, Nik! Divarpus miljonu! Es to nemaz ne�spēju aptvert.

Niks klusēja. Arī viņ� to nespēja. Tikai vēl tuvāk sev pievilka Marinas silto augumu un skatījās, kā istaba lēnām piepildās ar gaismu.

��� Kā tu nokļuvi Rīgā?� Niks pavaicāja.

�� Es atbraucu pie krustmātes Tamāras, lai viņa �eit nejustos tik necie�ami viena. Bērnu viņai nav, un pēc Ojega Mihailovi�a nāves. . . Tamāra ļoti lūdza, lai es pārceļoties pie viņas, un vecāki piekrita. Krustmāte ir ārste, strādā kara hospitālī, un arī es vēlos būt ārste. Rīgas Medicīnas institūtam ir laba slava. Bet vēl es gribēju sevi pārbaudīt. Pēc astotās klases atbraucu uz Rīgu, iestājos ceturtajā medmāsu skolā. Nu tā ir pabeigta, un jau veselu gadu esmu nostrādājusi. Nostrādā�u vēl vienu gadu un nākamgad stā�os institūtā. Tad tev par mani būs jātur īk�ķis.

��� Ne tikai īk�ķis. Es turē�u abas rokas.

��� Nik. . . Es ļoti gribētu. . .� Marina nedaudz ap�mulsa.� Man ir iekrāju�ās �etras brīvdienas, un tādēļ domāju. . . Nik! Es ļoti gribu aizbraukt uz mājām.

��� Brauc!� Niks sacīja.� Kas tev liedz?

��� Es gribu braukt kopā ar tevi. Tu brauksi man līdzi?

��� Ja tu tā vēlies.

��� Es tevi iepazīstinā�u ar saviem vecākiem.

��� Bet ja es viņiem nepatik�u?

��� Patiksi! Kam tu vispār vari nepatikt?

��� Daudziem, Marina, daudziem! Piemēram, ļoti nepa�tīku savai pamātei. Un Ivaram Dālem, tādam glumam sprukstiņam, kas nozvērējies man pamatīgi atriebties. Nepatīku. . . Eh, lai jau paliek! Tie visi ir tikai dzīves sīkumi. Bet, ja mani izbrāķēs tavi vecāki. . . Tas jau būtu nopietni.

��� Par to nemaz nevar būt runa! Es ta�u savus vecākus pazīstu.

��� Marina. Neaizmirsti vienu. . . Es neesmu baltkrievs, runāju pavisam citā valodā.

Meitene pacēla galvu, ar abām rokām atspiedās pret Nika krūtīm un nopietna skatījās pui�a acīs.

��� Mīļo Nik! Vai tad mēs viens otru nesaprotam?

��� Saprotam,� Niks atbildēja.� Mēs pat vēl ne reizi neesam sastrīdēju�ies.

��� Vai tam, ko mēdz dēvēt par cilvēka dvēseli, ir kāds sakars ar piederību pie tās vai citas tautas?� Marina pavaicāja.� Vai tad vispār spēja mīlēt, cienīt, būt atklā�tam un godīgam, uzupurēties, aizstāvēt vājāko un tais�nību, strādāt, būt dro�sirdīgam un labam ir atkarīga no tā, kādā valodā cilvēks runā?

Niks noliedzo�i papurināja galvu.

��� Es slimnīcā palīdzu gan latvie�iem, gan krieviem, gan ukraiņiem, ebrejiem, lietuvie�iem, gruzīniem, tatā�riem. . . bet vēl pavisam nesen pat diviem amerikāņu jūrniekiem, kuri pie mums bija atvesti no Ventspils. Jo visi cilvēki cie� vienādi. Nik, tu dzirdi? Nav tāda cilvēka, kas nejustu sāpes.

�� Marina! Kādēļ tu man visu to stāsti? Tev to acīm�redzot vajadzēs pastāstīt saviem vecākiem.

Marina nedaudz pavirzījās sāņus, apgūlās uz muguras un raudzījās uz logu, aiz rūts starp diviem deviņstāvu māju jumtiem parādījās liela un sarkana saule.

��� Nē, Nik,� Marina skumjā balsī beidzot sacīja. � Man neko viņiem nevajadzēs stāstīt. Viņi visu sapratīs tāpat.

Kaut kur mājas pagalmā ierūcās automa�īna � un skaļi ieraudājās bērns.

��� Kad tu domā braukt?� Niks painteresējās.

��� Es vēl īsti nezinu,� Marina atbildēja,� bet vai tu brauksi man līdzi?

��� Protams. Es labprāt iepazī�os ar taviem vecī�iem, bez tam Baltkrievijā es vēl neesmu bijis.

��� Varbūt tu nemaz nezini, bet mana Vitebska, tāpat kā tava Rīga, ta�u atrodas Daugavas krastā! Vitebska ir skaista, lai gan kara laikā bija gandrīz vai pilnīgi izpos�tīta.

��� Labi, Marina, sarunāju�i,� Niks sacīja.� Kad atgrie�zīsimies, es tevi iepazīstinā�u ar savu māti. Iespējams, ka mums nāksies pie viņas dzīvot.

Viņi vēl kādu laiku apsprieda �o variantu, pēc tam Niks ieslēdza turpat galvgalī stāvo�o tranzistoru un abi klausī�jās mūziku. Rīga, kā parasti no rītiem, galvenokārt pārraidīja latvie�u vairāk vai mazāk profesionālo kompo�nistu gaudenās dziesmas.

Niks piecēlās sēdus un paskatījās uz Marinu.

Meitene gulēja. Viņa ceļgalus bija pierāvusi gandrīz vai pie pa�a zoda, labo roku palikusi zem galvas, seja izskatījās maiga un tīra, un viņa atgādināja mazu, aizmi�gu�u bērnu.

Niks uzmanīgi pagriezās, pavilka augstāk segu, kas bija noslīdējusi no meitenes pleciem, un izslēdza radio.

Istabā iestājās pilnīgs klusums.

Cehs bija karsts un putekļains.

Nikam pāri sejai un krūtim tecēja sāļi sviedri. Sāpēja roku muskuļi un delnas. Viņ� ar ceļgaliem atspiedās pret papīra ruļļa galu un, paliecies uz priek�u, piespieda tērauda nazi pie ruļļa pretējās puses. Tad, sasprindzinājis visus spēkus, sāka vilkt nazi uz savu pusi. Tas �ņarkstē- dams no ruļļa virsmas at�ķēla apmēram divus centimetrus biezu papīra kārtu, kura tūlīt ar diezgan paskaļu troksni atkrita nost. Un tā apmēram divdesmit trīsdesmit rei�u, līdz rullis bija pārgriezts pu�u.

Jo nazis asāks, jo griezt, dabiski, vieglāk. Ta�u tā ir liela māksla � asi uztrīt un izveidot pareizu asmeņa formu. Iesācēji to ilgi nespēja dabūt gatavu, tādēļ mocī�jās un pēc da�ām dienām vai nedēļām atmeta ar roku un gāja prom, jo grie�ana ar neasu vai nepareizas formas nazi no strādnieka prasa papildu (turklāt vēl pilnīgi lieku) spēka un enerģijas patēriņu, un drīz vien cilvēks jau tīri fiziski vairs nespēja neko padarīt.

Arī Niks divas pirmās nedēļas nevis strādāja, bet mocījās. Pārējiem, sevi�ķi vecajiem strādniekiem, tas bija ikdienas teātris jeb, kā viņi pa�i izteicās, �cirks par brīvu�.

Nebija ne vēsts no tās skaistās un ro�ainās darba atmosfēras, par kuru tik pacilājo�i mēdz rakstīt �Pa�domju Jaunatne� vai �urnāls �Liesma�. Darba dzīves uzsācējs Niks Kristons �eit neizjūta arī ne mazāko �bied�riskā un ļoti draudzīgā kolektīva� palīdzību un atbalstu. Tie�i otrādi. �Vecie� Nikam vienmēr deva visgrūtāk sagrie�amos ruļļus, pa�i sev, protams, paņemdami labā�kos. Starp daudzajām papīra markām, kuras �eit atveda sadalī�anai, kvalitātes ziņā bija milzīgas at�ķirības. Da�as �ķirnes (piemēram, �Sovetskaja� vai �Bulilo�naja�) va�rēja sagriezt ļoti viegli un ātri, turpretī citus � pusperga- mentu, pergamentu vai �Tekstiļnaja��varēji �zāģēt� kaut atspēries.

Seit neviens otram neko nepalīdzēja. Tas bija kā likums. Katrs centās sev pagrābt parocīgāku rulli, lai ar mazākām pūlēm un laika patēriņu varētu pēc iespējas vairāk nopelnīt.

Niks nevaimanāja un ne�ēlojās, jau pirmajā dienā saprazdams, ka viņu atklāti apcel, ta�u tomēr klusēja. Kā parasti, tikai apņēmīgi sakoda zobus un dienā vismaz desmit reizes klusībā atkārtoja: �Man jāiztur! Vienkār�i jāiztur. . . Es, protams, varu �im darbiņam atmest ar roku un jebkurā brīdī aiziet. Neviens mani netur. Varu pamek�lēt kaut ko vieglāku. Varbūt patie�ām būtu bijis daudz prātīgāk, ja būtu gājis strādāt uz kinostudiju? Gan jau tur kāds darbs atrastos. Tas būtu bijis pat izdevīgāk. Kā nekā saistīts ar ķinīti, ar manu nākamo profesiju. Bet, ja tik�u institūtā, neviens vēlāk nevarēs pārmest: tu jau pa blatu! Tu jau tikai caur pazī�anos! Vecais pats strādā kinostu�dijā, visi re�isori un priek�nieki pazīstami. . . It kā tur, Maskavā, tam būtu kāda nozīme! Bet varbūt patie�ām esmu izdarījis liktenīgu kļūdu, no sev ierastās �intelek�tuālu� vides atspēries �ajā rupjas valodas, �auro pierī�u un plikā spēka pasaulē? Bet atkāpties vairs negribu. Esmu sācis un turpinā�u, lai cik arī grūti ies. Vismaz līdz nākamvasaras eksāmeniem. . . Kā kompensāciju saņem�u divsimt piecdesmit mēnesī un dzelzs muskuļus. Galu galā arī tas kaut ko nozīmē.�

Tajās dienās, kad Marina de�urēja �no astoņiem līdz astoņiem�, arī Niks darbā ieradās mazliet vēlāk un strādāja ilgāk, lai abi tepat satiktos un vēl atliku�o vakara daļu pavadītu kopā.

Tā tas bija arī todien. Visi darbu beidza jau puspiecos, un, izņemot Niku, ceha teritorijā neviena vairs nebija. Virs lielā ��ķūņa�, kā Niks sauca papīra grie�anas iecir�kni, slējās augsta trīsstāvu mūra celtne, kurā bija izvieto�tas vēl daudzas citas ra�o�anas telpas. Tur atradās mehā�niskās darbnīcas, dāvanu un tortu kārbu līmē�anas, kā arī kartona grie�anas iecirkņi. Turpat bija arī trīs noliktavas, meistara, tehnologa, tehniskās kontroles un ceha priek��nieka kabineti.

Pulkstenis rādīja astoņpadsmit un trīsdesmit minūtes. Niks nolēma ātri sagriezt vēl vienu rulli un beigt. Viņi ar Marinu bija norunāju�i tovakar aiziet uz �Palladiumu� un noskatīties jauno Rīgas kinostudijas mākslas filmu �Fronte tēva pagalmā�. Runāja, ka tur mūsu abi di�ie meistari � Pāvuls un Cilinskis � ar savu �ilbino�o un dziļi psiholoģisko tēlojumu esot pārspēju�i pa�i sevi. Viņu dēļ vien bija vērts iet skatīties.

Niks pārgrieza rulli, noslaucīja nosvīdu�o pieri un iznesa pagalmā ruļļa cieto serdi. Brīdi pastāvēja, dziļi ieelpoja vēso rudens gaisu un paraudzījās debesīs. Tās jau bija galīgi satumsu�as, tikai �ur tur starp ātri skrejo��iem mākoņiem pazibēja pa kādai atsevi�ķai blāvai zvaig�znei.

Pagalms bija vāji apgaismots. Stūrī, blakus sardzes būdai, spīdēja tikai viena vārga spuldze, bet pati būda grima tumsā. Tā tas bija parasts, kad de�urēja Pēteris Capiņ�. Viņ� dzīvoja turpat blakus ceham, mīlēja iedzert un labprātāk uzturējās savā dzīvoklī nekā �ai vecajā, aukstajā sardzes mājiņā. Da�reiz Pēteris tika pieķerts, un tad viņ� attaisnojās ar to, ka no sava dzīvokļa logiem ceha vārtus un pagalmu varot redzēt daudz labāk un pārskatāmāk, nekā atrodoties �oficiālajā rezi�dencē�.

Niks jau gribēja iet atpakaļ ��ķūnī�, kad pēk�ņi atvē�rās lielajos ieejas vārtos ierīkotās durvis un pagalmā dro�ā gaitā ienāca trīs tum�ās drēbēs tērpu�ies vīri. Pirmajā mirklī Niks nevienu no viņiem nepazina. Garā�kais no ienācējiem, acīmredzot, lai lieku reizi pārliecinā�tos, ka sardzes būdiņa patie�ām ir tuk�a, atvēra tās durvis, ielūkojās telpas iek�pusē, tad atkal durvis aizvēra. Brīdi viņi vēl pastāvēja, par kaut ko klusi apspriedās, tad lēni tuvojās Nikam.

��� Tas ir viņ�?� Garais kādam pavaicāja.

��� Jā, tas ir viņ�,� Niks dzirdēja pazīstamu balsi un, ieskatījies vērīgāk, runātāju pazina. Tas bija Ivars Dāle. Viņ� nicīgi paskatījās uz Niku.

Dāles lielais triumfa brīdis acīmredzot bija klāt.

Kop� tās dienas, kad Niks Ivaru kaunpilnā kārtā padzina no savas mātes dzīvokļa, bija pagāju�i turpat vai divi mēne�i. Un visu �o laiku Ivars Dāle bija Niku izsekojis un noskaidrojis, kur viņ� strādā, kur dzīvo un ar ko satiekas.

Ivars Dāle vispār bija diezgan dīvains cilvēks.

Viņ� dzīvoja viens. Māte bija nomirusi, vēl maziņam esot, un Ivaru līdz pilngadībai audzināja galvenokārt vecmāmiņa. Pirms pieciem gadiem arī viņa bija aizgājusi, bet tēvs jau krietni sen da�ādu ģeoloģisko ekspedīciju sastāvos gadiem ilgi bija klīdis pa Sibīriju un galējiem Ziemeļiem. Pēdējā laikā viņ� bija apstājies Tjumeņā un strādāja kopā ar naftas ieguvējiem, pelnīja diezgan bargu naudu, no kuras apmēram trīssimt �etrsimt rubļus ik pēc diviem mēne�iem sūtīja dēlam.

Tie bija skaisti brī�i.

Ivara rīcībā bija vēl diezgan nodzīts �igulis un Rīgas nomalē divistabu dzīvoklis. Kad pienāca kārtējais naudas pārvedums, Ivars parasti pie sevis uzlūdza draugus un kopā ar vieglprātīgiem skuķiem rīkoja oriģinālas, krā�ņi teatralizētas orģijas. Viņ� jau iepriek� uzaicinātajiem pieteica programmu: �oreiz būs �Izvirtība senajā Romā�. Tā ka, lūdzu, attiecīgi sagatavojieties! Lai visiem būtu līdzi tunikas un feniķie�u verdzenes!

Citreiz tika rīkoti �Zeva tempļa svētki� vai kaut kas no �Tūksto� un vienas nakts�, vai vienkār�i dzer�ana fran�u vai japāņu stilā ar visām attiecīgām izdarībām, telpu un tērpu noformējumiem, bet citreiz iznāca tikai �patīkams vakars ar da�ām erotiskām rotaļām�.

Ivaram Dālem tas viss patika, bet vēl vairāk viņam patika vienmēr būt uzmanības centrā. Un varbūt tikai tādēļ pirms se�iem gadiem viņ� bija aizgājis uz vienu no mūsu vado�ajiem teātriem un beidzis tā studiju. Viņ� labi dziedāja un lieliski spēlēja ģitāru, bet nekāda sevi�ķā talanta viņam tomēr nebija. Lomas tikpat kā netika dotas. Tas viņu sāpīgi aizskāra, un jo dienas jo vairāk viņ� sajuta savu niecību, neapdāvinātību un slinkumu. Viņu arvien bie�āk pārņēma naids pret cilvēkiem, it sevi�ķi pret tiem, kuri bija talantīgāki vai vismaz centīgāki par viņu. Un, jo retāk Ivars tika uz skatuves, jo bie�āk viņ� kaut kas tomēr gribēja būt!

Kad bija nauda, tas viņam parasti arī izdevās.

Savas mājas teātrī viņ� varēja būt Nerons, varēja būt suteners, varēja būt Indijas maharad�a, sultāns Apdulls Saids ben Sallahs vai vienkār�i jauks dendijs, kam sagādā prieku kādā Parīzes krodziņā uzcienāt draugus un da�as paklīdu�as aitiņas.

Bet, kad nauda beidzās, nebija vairs nekā. Tikai paģiras, izdemolēts dzīvoklis un baiga tuk�uma sajūta.

Kādu laiku viņ� diezgan nopietnos nolūkos sāka draudzēties ar visādā ziņā patīkamu studenti Liju Kalēju. Bet tad, kad viņ� �o meiteni bija ieguvis un viņas vecāki arvien bie�āk un uzstājīgāk deva mājienus, lai iznesīgais meitas kavalieris kaut da�reiz pastrādātu arī lielajā dārzā, viņ� pacēla cepuri un aizgāja. Tik prasta nodarbo�anās neatbilda viņa izcilās personības lielumam.

Tad viņ� īsu bridi savas cerības saistīja ar ievērojamo aktrisi Diānu Upmali. Ivars prātoja, ka spēs viņai iepatik�ties, varbūt pat kļūt par viņas mīļāko, tā zināmā mērā nodro�inot savu nākotni, ta�u uzradās Niks un visu izjauca.

Un tas, ko Ivars Dāle darīja turpmāk, nebija iecerēts tikai kā gandarījuma atspēlē�anās par piedzīvoto apvaino�jumu. Nē. Varbūt pat vairāk par iepriek�minētajiem motīviem Ivara Dāles rīcību noteica vēlē�anās atkal piedalīties kaut kādā pa�a sagudrotā teātra uzvedumā. Tur Ivars varēja būt gan atjautīga detektīva, gan ne�saudzīga atriebēja lomā.

Nesen viņ� bija saņēmis kārtējo naudas pārvedumu un noalgojis divus jau kādreiz sodītus tipus, lai tie ar Niku izrēķinātos.

Viņu plāns bija vienkār�s, cietsirdīgs un simtprocentīgi dro�s.

��� Kā iet, veco zēn?� Ivars izsmejo�ā balsī pajautāja. � Tu mani atceries?

Niks nojauta briesmas. Viņ� ātri paskatījās apkārt, bet, kā par spīti, tuvumā nebija nekā, ko varētu paķert rokās, lai aizstāvētos.

Uzbrucēji to redzēja. Ivara pavadoņiem rokās parādī�jās spo�i na�i, un viņi draudīgi paspēra vēl vienu soli tuvāk Nikam.

��� Es iesaku netranot,� Ivars Niku brīdināja.� Sie vīri ir profesionāli dūrēji, tā ka labāk esi rāms.

Niks ar grūtībām norija siekalas.

��� Ko tu gribi?;� Niks uzprasīja.

��� Es atnācu pie tevis ciemos,� Ivars pateica.

��� Nu, un tad? Kas tālāk?

��� Nekas. Vienkār�i gribējās ar tevi mazliet parunāties.

��� Viens nevari runāt? Jāņem līdzi miesassardze?

Ivars iesmējās.

��� Vai nav skaisti? Gandrīz kā valsts prezidentam vai mafijas bosam, vai ne?

��� Nē, naivo aktierīt,� Niks nicīgi atbildēja,� vairāk gan kā pēdējam zaķpastalam!

Niks sevī sajuta drausmīgas dusmas, bet tai pa�ā reizē arī saprata, ka �oreiz ir iekritis slazdā. Ja tie abi sve�ie patie�ām ir biju�ie �zeķi�, tad viņ� viens pret tiem ar kailām rokām neko nevar uzsākt. Tas būtu neprāts. Tātad jānogaida. Jāuzzina, ko viņi īsti grib. Jānovilcina laiks. Gan jau kaut kāds bridis gadīsies, kad viņ� varēs aizbēgt vai vismaz rokās sadabūt savu lielo papīra grie�amo nazi vai kādu sitamo. Bez tam kuru katru brīdi ta�u vajadzēja beidzot parādīties arī sargam Pēterim �apiņam.

��� Ak tad dēliņam tagad maizīte jāpelna ar sviedriem vaigā, ko?� Ivars ņirdzīgi pavaicāja.� Memmīte vairs nebaro?

��� Tā ir. Bet tev acīmredzot tā maizīte nāk krietni vieglāk.

�� Vieglāk gan,� Ivars apstiprināja.� Ko cienītā māk�sliniece par visu to saka?

��� Neko.

��� Viņai patik, ka tu strādā par melno?

��� Pat ļoti patīk!� Niks izaicino�i pateica un tūlīt gribēja apklust, jo pirmīt ta�u pats sev bija solījies būt mierīgs un lēns, pakāpeniski iemidzināt uzbrucējus un gaidīt izdevīgu mirkli. . . Bet nē. Nika raksturs un ātrā uzbudināmība ņēma virsroku.� Bet kas patīk tev � tu, no�ēlojamais kroga dziedātāj? Dzīvot uz citu rēķina, jā? Kā pēdējam freijeram apcelt pavecas un vientuļas dāmas? Spēlēties ar mazgadīgiem skuķiem? Zini, Ivar, ja tu kādreiz nonāktu mūsu Juglas �aļu rokās, mēs tavu pretīgo purnu nozilinātu līdz nepazī�anai! Bet nekur tālu jau arī tagad tu netiksi! Agrāk vai vēlāk mēs tevi rokā dabūsim! Un tad es labprāt paskatī�os, kādu varoni tu spēlēsi!

Ivars uzmanīgi noklausījās �o Nika garo tirādi, bet viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. No lūpu kaktiņiem ne uz mirkli nenozuda cinisks, ļauns smīns. Pa�laik viņ� bija stāvokļa noteicējs. Viņ� bija slavenais �Atriebējs no Eldorado�! Un, ja varēja ticēt �iem abiem nolīgtajiem bandītiem, tad viņi Niku nostrādās tik tīri, ka nepaliks ne mazāko pēdu un neradīsies nekādas aizdomas. . . Jo Niks drīz, pēc apmēram desmit minūtēm, viņu acu priek�ā izdarīs pa�nāvību. Protams, ne jau aiz laba prāta. Kur nu! Bet �ie vīri Niku piespiedīs to izdarīt. Un jau rīt pat Diāna Upmale varēs raudāt gau�as asariņas. Tāpat kā tā Baltkrie�vijas duņka Marina. Pēc tam viņ� Diānai vēl palīdzēs sarīkot skaistas Nika bēres, līdz ar to tomēr iegūstot viņas uzticību un varbūt pat tuvību. Diāna pagaidām ir vienīgā, kas viņam var izgādāt kādu lomu. Un tā būs! Tā noteikti būs! Bet pirms tam es vēl paskatī�os, kā mirst cilvēks. Nekad to neesmu redzējis. Vajadzētu būt intere�santam skatiņam. Bez tam man tas kādreiz var noderēt tīri profesionāli.

������� Tā jau viss ari varētu būt,� Ivars Dāle lēnīgi sacija,� bet, kā redzi, nevis es, bet tu pa�laik esi lamatās. Uz veco Pēteri nemaz neceri. Viņ� piedzēries guļ savā dzīvokli. Tu vari cerēt vienīgi uz dieva vai manu �ēlas�tību.

Niks iesmējās.

��� Pat dievu sagribējies tēlot?

�������� Nesmejies! Sai brīdī, vismaz tev, es tāds arī esmu!� Ivars nopietns atbildēja.� Dievs! Jo varu tevi sodīt, bet varu arī ap�ēlot.

��� Ko tad darīsi?

�������� Man ļoti gribas tevi sodīt,� Ivars atklāti pateica. � Es gan tevi pietiekami labi nepazīstu, bet man ir radies iespaids, ka tu esi no tiem godīgajiem. No tiem apzinīga�jiem. No tiem, kuri ne karjeras, bet tie�ām pārliecības dēļ stājas komjaunatnē un partijā un pēc tam nāvīgi aktīvi cen�as pārveidot dzīvi.

��� Kas tur slikts?� Niks uzprasīja.

������� Slikta tur nav nekā,� Ivars atbildēja.� Bet man tas nepatīk.

�������� Paklausies, Ivar!� Niks uzsauca.� Ko mēs tik ilgi �eit stāvam pagalmā? Iesim �ķūnī un izrunāsimies! Tūlīt arī lietus sāks līt!

Niks mazliet sakustējās, bet tūlīt pat blāvajā gaismā pazibēja na�a asmens un atskanēja skarbs Garā uzbrē- ciens:

�������� Stāvi! Ne soli pa labi vai kreisi! Dur�u bez brīdinā�juma!

Niks juta, ka pāri mugurai pārskrien miljons karstu skudriņu. Viņ� sastinga.

�������� Ivar. . .� Niks ar sausu muti ierunājās.� Kāds nu es esmu, tāds esmu. Nez vai tie�i �ovakar kļū�u cits. Bet ja tev vēl ir rezervē ap�ēlo�anās variants. . . Ko tu gribi?

Ivars Dāle uzvaro�i pasmaidīja.

������� Labi, Nik! Nu jau tu sāc runāt prātīgi! Nekas liels no tevis netiek prasīts. Tūlīt aiziesim līdz sardzes būdai, tur ir telefons, un tu piezvani savai mātei.

��� Ko tālāk?

������� Tālāk tu viņai pateiksi, ka mani pazīsti jau vairakus gadus. Ka esmu kolosāli for�s zēns, ka esmu skaistr, spēcīgs un ļoti talantīgs. Tas ir sevi�ķi jāuzsver. Tu viņai palūgsi, lai viņa vistuvākajā laikā mani uzaicina ciemos. Turpmāko es ņemu atkal savās rokās. Piekriti?

Niks brīdi padomāja un nez kādēļ sajuta tīri fizisku nelabumu.

��� Nē, Ivar, nepiekrītu.

��� Kādēļ?

��� Tādēļ, ka tu neesi for�s zēns. Tie�i otrādi. Tu man liecies kolosāls nelietis! Kā saka krievi � podonok!

Ivars ilgi klusēja un vairākas reizes piekrīto�i pamāja ar galvu.

��� Var jau būt, Nik, var jau būt. Tev taisnība. Un galu galā. . . Lai paliek! Es tev neko neesmu lūdzis. Bet. . .

Niks nenolaida skatienu no abiem sve�ajiem vīriem. Viņiem mugurās bija melnas sporta jakas ar augsti paceltām kapucēm, tāpēc sejas tikpat kā nebija redzamas. Ta�u abi bija spēcīgi noaugu�i un vairs ne jauni. To Niks redzēja skaidri. Tātad Ivars patie�ām sev palīgos bija savervējis nevis Ziedoņdārza mazgadīgos hulī�us, bet gan īstus recidīvistus. Interesanti, cik viņ� tiem ir samaksājis? Un cik muļķīgi viņi mani pārsteidza! Ja es būtu palicis �ķūnī, ne velna viņi man netiktu klāt! Tad mēs varētu runāt pavisam citā valodā, lai cik �slaveni� krimiķi viņi ari būtu! Jo arī es ta�u �o to pieprotu un varu derēt, ka man spēka, veiklības un asas reakcijas nav mazāk kā �iem, ta�u. . . es atrodos neizdevīgā pozīcijā. Esmu ielenkts. Un izskatās, ka viņi patie�ām durs, acis nepamirk�ķināju�i. Te tev nu ir��Fronte tēva pagalmā�! Patie�ām. Kariņ� iet vaļā tepat. Varbūt tomēr vajadzētu mēģināt ar labu? Varbūt tomēr piezvanīt muterei? Galu galā man no �īs ķezas kaut kā ārā ir jātiek! Bez tam kuru katru brīdi var ierasties Marina. . .

Niks juta, ka viņ� atkal no uztraukuma nosvīst.

��� Paklausies, Ivar!�viņ� ātri sacīja.� Es eju zvanīt! Ja tu tā gribi. . . es visu nokārto�u! Visu! Diāna tevi. . .

Niks jau paspēra soli uz priek�u, kad abi vīri, kuri pagalma krēslā izskatījās pēc baigiem jezuītu mūkiem, vēlreiz brīdino�i pazibināja na�us.

��� Par vēlu,� Ivars dobjā balsī paskaidroja.� Es esmu pārdomājis. Ar Diānu es pats tik�u galā. Bet. . . Tu mani pirmīt nosauci par nelieti. Par �podonku�. Varbūt atvaino�sies?

Niks klusēja, bet Ivars atkal nicīgi iesmējās un nevē�rīgi atmeta ar roku.

��� Kā zini! Lai tas paliek uz tavas sirdsapziņas!� viņ� skaļi pateica.� Neesmu jau nekāds �mīkstais�, kuram patīkas dzirdēt sievi�ķīgus glaimus un komplimentus! Nelietis � tas nemaz neskan slikti. īstam vīrietim tā varbūt ir vislielākā uzslava. Ta�u tu, Nik Kriston, gan esi pēdējais cūka! Tu esi atkritējs!� Ivars nevaldāmās dusmās sāka kliegt.� Tu esi nodevējs! Dzirdi? Nodevējs!

Niks nesapratnē skatījās uz trakojo�o Ivaru.

��� Tu � klusāk!� Garais Ivaram brīdino�i uzsauca.

��� Ko tik skali klaigā? Gribi, lai viss pagasts dzird?

Ivars sarāvās un nedaudz nomierinājās.

��� Redzi, Nik,� viņ� klusā, bet noteiktā balsī atsāka.

��� Man nepatīk, ka tu pinies ar krievietēm!

Niks nobālēja un dusmās sa�ņaudza dūres. Tā tikai vēl trūka! Ivars mani komandēs. . .

��� Ko staigā ar to Baltkrievijas matrjo�ku? Vai tev latvie�u meiteņu trūkst, ka akurāt jākuļas ar krieveni? Ja trūkst, saki atklāti, un es tev pagādā�u augstākās raudzes di�zeltenes. Blondas un slaidas, ar pupiem vai bez, ar platiem vai �auriem dibeniem. . . Kādas vien vēlies!

Ivars uzmanīgi raudzījās uz Niku. Bet Niks, cie�i sakodis zobus, raudzījās pretī. Un Ivars saprata, ka viņa priek�ā stāv cilvēks, kuru nevarēs iebaidīt.

��� Kā tad sarunāsim?� Ivars tomēr painteresējās.� Va�jadzīga mana palīdzība, vai arī pats būsi apsviedīgāks?

Niks neatbildēja. Viņ� gandrīz vai ar �ausmām domāja, ka jebkuru brīdi var atvērties ieejas vārti un pagalmā ienākt Marina. . .

��� Ir pienācis pēdējais laiks atkal atgūt mūsu sen zaudēto nacionālo pa�cieņu!� Ivars negaidīti turpināja �augstos� toņos.� It sevi�ķi mums � jaunajiem! Tie ve�cie kretīni jau neko nedara! Visi pārdevu�ies! Jau tagad sve�zemnieki ir krietnā pārsvarā, bet kas notiks pēc desmit divdesmit gadiem? Ko? Kādēļ mums, latvie�u zēniem, pinoties ar krievenēm, vēl vajadzētu palīdzēt pa�iem sev rakt kapu? Kā tu domā, Nik? Nevajadzētu ta�u, vai ne?

Niks klusēja. Viņam likās smieklīgi un pazemojo�i �ādā situācijā runāt par tik nopietniem jautājumiem. Nikam vispār neko negribējās atbildēt, jo dzirdētais viņam �ķita galīgi muļķīgs. Viss �eit notieko�ais arvien vairāk sāka atgādināt kaut kādu murgainu sapni, kaut kādu absurda teātri.

Vai tad mīlestība var kādu pazudināt?

Mīlestība var kādu pazemot?

Un vai mēs savu nacionālo pa�cieņu necelsim tie�i ar to, ja spēsim bez aizspriedumiem, bez naida un augstprātības izturēties pret citu tautību pārstāvjiem, kas dzīvo mums līdzās? Vai mēs savu nacionālo pa�apziņu necelsim arī ar to, ka ar cieņu un sapratni skatīsimies un vērtēsim citu tautu tradīcijas, kultūru un sadzīvi, jo arī viņi ta�u ciena un saprot to, ko darām mēs.

Neviens neņirdz, nebrīnās un neaizliedz, kad es dziedu savu Tautas Dziesmu.

Neviens nesmejas, kad es runāju savā mātes valodā un �ai valodā varu sacerēt jaunas dziesmas un jaunas teikas.

Nevienam cittautībniekam neienāk prātā pat pavīpsnāt, kad latvie�u meitenes un zēni ugunskura gaismā uzsāk deju, ko kādreiz zem veciem ozoliem, pielūdzot Pērkona dievu, dejoju�i jau mūsu sen�u sen�i.

Tas var nepatikt, par to var ņirgt un to visu var nicināt vienīgi savējie. Tādi kā Ivars Dāle. Jo viņi, neizjūtot nekādu cieņu pret citām tautām, īstenībā neciena arī pa�us latvie�us. Un kas ir savādi � viņi nekad nemainās. Tāpat kā krustne�u laikā, kā revolūcijas un Pilsoņu kara laikā, kā divdesmito, trīsdesmito un �etrdesmito gadu �ķiru cīņu laikā, kā Lielā Tēvijas kara un pēckara atjauno�anas laikā, atkal viens latvietis stāv pretim otram ar rungu, �auteni vai nazi rokā.

Kādēļ? Par ko?

Tikai tādēļ, ka tev nepatīk, ka es domāju un gribu dzīvot citādāk nekā tu? Tikai tādēļ, ka es cilvēkus un visu, kas notiek ap mums, uztveru krasi at�ķirīgāk par tevi? Kaut kāds absurds.

Niks savilka pirkstus dūrē un naida pilns paskatījās uz Ivaru Dāli.

� Nekad nebiju iedomājies. . .� viņ� ar grūtībām sa�cīja, � ka �odien kaut kas tāds vēl varētu notikt. Ja gribi mani piekaut, tad sit! Saki �iem vīriem, lai triec nazi rīklē! Bet kādēļ tev �eit jāmaisa iek�ā mana māte un Marina? Vai tev nav vienalga. . .

Ivars sve�ajiem pamāja ar roku, un tie momentā metās Nikam klāt. Bet Niks tomēr paspēja reaģēt. Viņ� zibenīgi lēca sāņus, bet pagalma asfalts bija bedrains, Nikam aizķērās kāja, un viņ� pakrita. Tai pa�ā mirklī abi uzbrucēji viņam uzklupa virsū, kā ar dzelzs knaiblēm cie�i satvēra aiz sprandas un rokām, uzrāva kājās � un viens tūlīt pielika Nikam pie rīkles nazi, bet otrs dunci bakstīja mugurā.

��� Ko jūs gribat?� Niks nogārdza.

Ivars atkal uzvaro�i ņirdza.

�������� Neko sevi�ķu,� viņ� teica.� Tīro sīkumu.Tev tikai skaļi mums jāapsola, ka nekad vairs nesatikties ar to �russkaju krasa vicu�! Mīlē un preci latvie�u meiteni! Taisi latvie�u bērnus, nevis kaut kādus tur jaukteņus! Norunāju�i, Nik?

Nikam �ķita, ka viņ� no naida tūlit vai zaudēs samaņu.

�������� Neko mēs neesam norunāju�i!� viņ� vēlreiz skaļi nogārdza un tūlīt sajuta, kā na�a asmens sāpīgi iegrie� ādā.

Ivars brīdi padomāja.

�������� Atsakies!� viņ� draudīgi teica.� Atsakies, un mēs tevi tūlīt lai�am vaļā, vai arī. . .

��� Kas ��vai arī�?

��� Tu atsakies no tās Marinas vai ne?

��� Nē.

������� Tu jau laikam saproti,� Ivars turpināja,� ka runa �eit neiet tikai par kaut kādu tur skuķi no Baltkrievijas, bet gan.. .

������� Aizveries!� Niks iekliegdamies viņu pārtrauca. � Ko tu te taisi teātri? Atradies. . .

Niks pēk�ņi juta, ka nazis vēl cie�āk iegrie�as kakla ādā un viņam sāk trūkt elpas.

��� Ko darām?� Garais Ivaram pajautāja.

�������� Plāns �Skaistais lidojums� paliek spēkā, � Ivars atbildēja. � Darbojieties!

�������� Paklausies,� Garais brīdino�i teica Nikam.� Nemē�ģini spirināties pretī! Kā tu dro�i vien jau apjēdz, es nekad neesmu apmeklējis �ēlsirdīgo māsu kursus. Tāpēc tagad visi draudzīgi uzkāpsim tre�ajā stāvā. Ceļu tu zini. Bet līdzko mēģināsi mukt. . . Pats saproti. Ejam!

Niks saprata, ka tie�ām nav nekādas jēgas pretoties, jo viņu pārsvars bija nospiedo�s.

Iesim ar, Niks nodomāja. Varbūt tur aug�ā gadīsies kāda laimīga nejau�ība.

Viņi uzgāja tuk�ajā, krēslainajā tre�ajā stāvā, kur atradās kartona grie�anas iecirknis, un piegāja pie liela loga. Ivars to atvēra un paskatījās lejup. Apak�ā melnēja auksts, ar asfaltu un bruģakmeni noklāts pagalma stūris.

��� Nik, atceries to dienu pie Diānas Upmales?� Ivars skarbi atgādināja.� Toreiz tu mani gandrīz vai izgrūdi laukā pa logu. Atceries? Tagad ir pienācis laiks man revan�ēties. Tikai es rīko�os daudz ne�ēlīgāk. Tu tūlīt uzkāpsi uz palodzes un pats nolēksi zemē. Toreiz tu par mani varbūt ie�ēlojies, bet es par tevi ne! Jo es nekad nepiedodu reiz piedzīvotu pazemojumu! Ne-pie-do-du!

Niks atkal ar grūtībām norija siekalas un arī paskatījās lejup. Augstums bija trīs stāvi, bet apak�ā asfalts un akmeņi. . . Dzīvam palikt nebija ne mazāko izred�u. Un tad Nikam kļuva skaidrs viņu nelietīgais plāns.

Viņi grib mani piespiest pa logu izlēkt pa�am. Viņi grib mani noslepkavot vai sakropļot, neatstājot nekādas nozie�guma pēdas. Jo to ta�u bū�u izdarījis es pats! Brīvprātīgi! Viņus neviens nebūs redzējis. Viņi man nebūs pat pieskā- ru�ies. . . un tomēr noslepkavoju�i! Vēlāk izmeklētāji un pārējie cilvēki varēs domāt, ka es te pa vakariem, viens strādādams, bū�u sajucis prātā! Dro�i vien mīlestības dēļ. Dro�i vien. Izdomāts ir smalki, ta�u. . .

��� Kas būs, ja es tomēr nelēk�u?� Niks aizsmaku�ā balsī painteresējās.

��� Tad mēs tevi nodursim,� Garais atklāti pateica. � Arī �ai gadījumā nekādu pēdu nepaliks. Vārti stāv neaizslēgti, sarga nav. Ienāca kāds vājprātīgais un. . . Saproti?

Niks piekrīto�i pamāja un vēlreiz vērīgi paskatījās lejup. Un tad viņ� ieraudzīja, ka �aurā pagalma pretējā pusē mazliet pa labi stāv liela, vēl nesapakota makulatū�ras kaudze. Ja viņam izdotos līdz tai aizlēkt. . . Tā tomēr ir kaut kāda cerība. Katrā ziņā daudz lielāka, nekā man paliekot �eit.

��� Ivar. . .� Niks caururbjo�i ieskatījās jaunā neģēļa acīs.� No kurienes tas tev nāk?

��� Kas?

��� Sis pretīgais naids pret cilvēkiem.

��� Tas nav nekāds naids,� Ivars valdonīgā balsī pa�skaidroja.� Tā ir mana pārliecība! Tā ka labāk beidz muldēt, bet gāzies ārā, lai mums nav jāsmērē rokas!

Niks riebumā novērsās un vēlreiz novērtēja savu stā�vokli. Tas �ķita bezcerīgs. Kreisajā pusē, izstieptā rokā turot trīsasmeņu dunci, stāvēja Garais. Pa labi, tāpat ar nazi rokā, stāvēja otrs uzbrucējs. Priek�ā Ivars. Aiz muguras atvērts logs, bet līdz zemei trīs stāvu augstums. Ja viņ� mēģinātu Ivaru notriekt zemē, un tas dro�i vien ari izdotos, tik un tā pietrūktu vismaz da�u sekun�u, lai tiktu prom arī no abiem.pārējiem. Bēg�anu traucēja ari lielās kanona kaudzes, gatavās produkcijas grēdas un kartona grie�amās ma�īnas. Diem�ēl viņ� neko nespēj izdarīt un ir iekritis pamatīgās lamatās.

��� Lec!� Ivars atkal skaļi nokomandēja, un viņa acis drud�aini spīdēja. Izskatījās, ka tur kliedz kāds psiho�pāts.� Lec zemē, Nik! Lec! Kādreiz Nerons esot ar milzīgu baudu skatījies, kā deg viņa pa�a aizdedzinātā Roma. Es savukārt gribu paskatīties, kā tu sadauzi savu pārgudro galvu! Kā sa�ķīst tavs ķermenis! Kā izgaist visas tavas stulbās domas un jūtas! Lec!!!

Niks saprata, ka nav vairs ne mazākās jēgas ar Ivaru ielaisties kaut kādā vārdu pārmaiņā, jo viņa priek�ā stāvēja acīm redzami nenormāls cilvēks. Tāds pats, kādi sen un nemaz tik sen atpakaļ ar vācu ma�īnpistolēm rokās stāvēja Biķernieku me�ā, apsargāja Salaspili vai dedzi�nāja Baltkrievijas sād�as. Vienkār�s, parasts fa�ists.

��� Paklausieties!� Niks nomāktā balsī vērsās pie Garā.� Lieciet, lūdzu, mani mierā! Es ta�u jums neko sliktu neesmu nodarījis, vai ne?

��� Tas tiesa,� Garais piekrita,� bet �is jauneklis mūs jau ir anga�ējis un par darbu jau zināmu daļu samaksājis.

��� Cik?� Niks ātri pavaicāja.

�� Tas nav svarīgi,� Garais atbildēja.� Ja tev kabatā ir. .. nu. . . teiksim trīssimt rubļu. . . tad mēs esam ar mieru tavā vietā pa logu izmest viņu! Bet ja ne. . .

��� Man ir līdzi tikai da�i rubļi,� Niks atzinās.

��� Tad nekā,� Garais gandrīz vai līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu.� Mums nauda vajadzīga tūlīt. Jālai�as uz citu guberņu. Seit ir pārāk sasmacis gaiss.

��� Vai tad jūs var tik viegli nopirkt?� Niks uzprasīja un pats izbrīnījās, ka viņ� �ādā situācijā vispār var vēl kaut ko prasīt un runāt. Bet patiesībā tur nebija ko brīnīties. Niks instinktīvi mēģināja novilkt laiku, attāli�nāt liktenīgo mirkli, varbūt zemapziņā vēl cerot uz kādu brīnumu vai nejau�ību.

��� Jā,� Garais bez kautrē�anās tūlīt apstiprināja.� Tu vēl esi jauns un varbūt nezini, bet �ai pasaulē pārdodams un pērkams ir viss. Sākot ar dzimteni un idejām un beidzot ar cilvēka godu un cieņu, viņa pārliecību un pat dzīvību. Jā viss, dēliņ, viss.

��� Nē!� Niks asi no�ukstēja.� Nekad! Varbūt tikai tajās aprindās, kur jūs. . .

��� Ha-ha-hā!� Ivars riebīgi iesmējās.� Arī tajās, kur es un tu, un vēl labākās! Biedrs pareizi teica. Katrs cilvēks ir nopērkams. Es, Nik, par provi, nopirktu arī tavu māti, ja man būtu tāda izdevība. Nē, ne par naudu, protams. Es viņu nopirktu ar savu jaunību, bet kāda tur starpība? Un tā var nopirkt jebkuru � ar kaut ko.

��� Nepļūtī!� Niks nicīgi nospļāvās.� Nopirkt var lu�patas, ne īstus cilvēkus!

��� Es nopirktu arī tavu Marinu,� Ivars turpināja,� ja viņa man patiktu. Bet tā kā es krievietes nicinu. . .

Nika nervi neizturēja. Viņ� zibenīgi, ne mirkli nedomā�jot par sekām, trieca dūri Ivara ģīmī. Sitiens bija tik negaidīts un spēcīgs, ka Ivars nepaspēja no tā izvairīties. Telpas klusumā kaut kā savādi un skaļi atbalsojās dobj� �ļakstiens, un Ivars spēji krita, ar muguru atsizdamies pret kartona kaudzi, un, klusi vaidēdams, lēni noslīdēja uz grīdas.

Tai pa�ā mirklī Garais trieca nazi Nika vēderā. Bet Niks �o rokas kustību varbūt ne tik daudz redzēja, cik nojauta. Viņ� asi pasitās sāņus, un Garā roka ar nazi, viegli ievainojot pakrūti, pa�āvās garām. Tai pa�ā brīdī Niks spēcīgi atgrūda otro sve�inieku un veikli uzlēca uz loga palodzes.

Acumirklī nomērīja attālumu līdz makulatūras kaudzei un spēcīgi atspērās. Viņa dzīvība tagad bija atkarīga tie�i no �ā atspēriena. Ja tas būs par vāju, viņ� nokritīs uz pagalma bruģa un nositīsies. Bet, ja tas būs pietiekami spēcīgs, varbūt viņam izdosies aizsniegt lielo papīra blāķi un izglābties.

Niks atgrūdās un lēca.

Kritiens ilga ne vairāk kā pusotras sekundes, ta�u tas viņam �ķita gandrīz vai mū�īgs. Viņ� iedomājās, ka pārvēr�as milzīgā putnā un lido. . .

Niks sasniedza lielo papīra kaudzi un nokrita uz tās malas. Tikko kājas uztvēra pirmo triecienu, viņ� spēji sabruka un tai pa�ā sekundes simtdaļā vēlās tālāk, it kā turpinādams kritienu, pakāpeniski samazinot to milzīgo inerces spēku, kas rodas, momentā apstādinot ķermeni, kas rodas kustībā.

Niks novēlās no kaudzes un palika guļam uz pagalma bruģa.

Pirmā doma, kas ie�āvās prātā, bija: �Es laikam tomēr esmu palicis dzīvs.�

Pēc tam Niks mēģināja lēni pievilkt kājas pie vēdera. Tās kustējās, un asas sāpes viņ� nejuta, ta�u labās kājas potīte ļoti smeldza. Tā bija vismaz izme�ģīta. Viņ� sevi piespieda nekustēties, jo saprata, ka nekāds karotājs vairs nav, lai gan viņa stāvoklis tomēr bija nesalīdzināmi uzlaboj ies.

Pēc da�iem mirkļiem viņ� izdzirda, kā pie loga sarunā�jas abi algotņi.

��� Gatavs!� Garais vienaldzīgi konstatēja.

��� Man arī tā liekas,� teica otrais.

��� Es domāju gan!

��� Bet man viņ� patika. Nebija tāds ņerga kā �is.

�������� Ko darām ar Ivaru?� Garais uzprasīja.� Atstājam, kāds ir, kniebjam nost vai ņemam sev līdzi?

�������� Atstāsim, kāds ir. Gan jau pēc kāda laika at�irgs un pats aiztīsies uz mājām.

��� Bet ja ne?

��� Gan jau! Nosists nav. Redz, dva�o!

��� Tā ir, kā ir.

�������� Bet puika sita vareni, vai ne? Man viņ� tomēr patika, saki, ko gribi!

�������� Labi, ejam!� Garais nepacietīgi sacīja.� Ja mūsu draugs arī nonāks dū�a rokās, viņ�, protams, klusēs.

������� Velti ceri. Tādi neklusē. Ta�u rīt mēs jau būsim tālu no �ejienes, un tad � paliec sveika, Gauja!

�������� Pagaidi! Labāk vēl apskati drauga kabatas! Varbūt kaut kas tur ir.

��� Kā tad, ka ir! Tev galva strādā!

�������� Nebūtu slikti, ja arī tev tā da�reiz strādātu! Lai�a�mies!

Niks dzirdēja, kā noklaudz durvis, pagalmā iznāk abi nopirktie un steidzīgi aiziet.

Niks piecēlās un smagi kāpa aug�ā pie Ivara. Labā kāja nejēdzīgi smeldza, bet paiet varēja.

Ivars gulēja turpat, kur bija nokritis pirmīt. Seja mazliet sa�ķiebta, un no kreisā lūpu kaktiņa pāri zodam tecēja sīka asins straumīte. Acis aizvērtas.

�������� Ivar!� Niks vairākas reizes uzsauca un papurināja neveiksmīgo aktieri aiz pleca. Nekādas reakcijas.

Dīvaini, bet Niks pret viņu vairs nejuta naidu. Tie�i otrādi. Vienu mirkli viņam Ivara kļuva pat �ēl. Cilvēks guļ pilnīgi bezpalīdzīgs un. . . Mazliet padomājis, Niks nolēma Ivaru �eit tomēr neatstāt. Viņam, iespējams, ir smadzeņu satricinājums.

Niks Ivaru novilka zemē, pārstiepa pāri pagalmam, atvēra vārtus un paskatījās apkārt. Tobrīd neviena gājēja tuvumā nebija. Niks Ivaru pārnesa pāri ielai un apsēdi�nāja Ziedoņdārzā uz sola. Pēc tam atgriezies, iegāja tum�ajā sardzes būdā un piezvanīja ātrajai palīdzībai.

Tā un tā, viņ� teica. Strādāju kartonā�as cehā blakus 6. vidusskolai. Nupat izgāju laukā paelpot svaigu gaisu un redzu, ka uz sola sēd kāds cilvēks, kuram acīmredzot ir kļuvis slikti. Nereaģē ne uz troksni, ne pieskārienu.

Varbūt piedzēries?

Neizskatās. Galīgi bāls, un no mutes nāk asinis.

No kurienes jūs zvanāt?

No mūsu ceha sardzes mājas. Telefons tāds un tāds.

Pateicamies. Ziņojums pieņemts.

Niks vēl da�as minūtes pagaidīja. Iezvanījās telefons.

Kartonā�as cehs klausās!

Vai jūs nupat zvanījāt par to cilvēku Ziedoņdārzā?

Jā.

Paldies, izbraucam.

Niks atviegloti uzelpoja un piezvanīja Marinai. Pie aparāta pienāca viņas kolēģe un pateica, ka saslimusi Ligita, kurai vajadzējis Marinu nomainīt, tādēļ Marina vēl palikusi darbā.

��� Cik ilgi viņa strādās? Līdz rītam?

�������� Nē. Apmēram līdz desmitiem. Izdarīs visas vakara injekcijas un tad būs brīva.

��� Kur viņa pa�laik ir? Tuvumā nav?

��� Nē. Pie slimniekiem. Kaut ko pateikt?

��� Nevajag. Es viņai piegriezī�u vēlāk.

Pēc tam Nīks vēl piezvanīja uz apsardzes kantori un paziņoja, ka objekts Artilērijas ielā viņiem �ovakar palicis bez jebkādas uzraudzības. Pēteris Capiņ� nav ieradies darbā.

O, paldies, paldies! Tūlīt nosūtīsim kādu aizvietotāju!

Dusmīga un ļoti resna sieva, lamādama visus dzērājus, ieradās tikai pēc stundas.

Niks, neizsakāmi noguris, beidzot gāja prom.

Ziedoņdārzā neviena vairs nebija. Arī iela bija tuk�a.

�Klusākā iela Rīgā ir Iero�u iela,� viņ� nez kādēļ tūlīt atcerējās An�a Epnera dzejoļa rindu. Bet Artilērijas iela tāpat ir klusa. Un Lielgabalu iela ir klusa. Un varbūt tie�i �obrīd klusa ir arī visa pasaule. Nekur vairs nav kara.

Nekur cilvēki viens otru neslepkavo, nepazemo, nesāpina. Visi guļ. Varbūt būtu bijis daudz labāk, ja pasaule tā arī vienmēr paliktu � aizmigusi? Un visi cilvēki gulētu tik saldi un laimīgi, kā parasti pie mātes krūtīm guļ paēdis bērns?

Un guli!� Nikam gribējās kliegt. Guli un baudi �o brīni�ķīgi jauko mirkli! Tu esi dzīvs, un tev vēl ir kur paslēpties.

Rīt pasaule tomēr modīsies aug�ā.

Pulksteņa fosforizētie rādītāji kā negribot pārkrita pāri pusnaktij.

Miegs vēl joprojām nenāca, sāpīgi smeldza labās kājas potīte un plecs, un Niks, klusi vaidēdams, lēni pagriezās uz muguras.

Tie�i virs galvas uz griestiem strauji virzījās nez no kurienes uzradies gaismas stars.

Kas tas ir?� Niks sāka drud�aini domāt. Viņ� bija bezgala noguris, bet tai pa�ā laikā arī neparasti uzbudi- t nāts. Aizgāju�ās dienas notikumi un ar tiem saistītie piedzīvojumi viņa smadzenēs bija sakūru�i lielu uguns�kuru. Viņ� dega.

Kas tas ir? Niks ar plati ieplestām acīm turpināja raudzīties griestos. Tur kāds spīdina kabatas bateriju? Vai varbūt brauc kāda lepna automa�īna? Volga, jaguārs vai fords. Melns kadiljaks vai sadauzīts zaporo�ecs ar kara invalīdu pie stūres? Tik vien tev vairs palicis kā koka kāja, sagrabējis vāģis un da�as skano�as medaļas pie krūtīm. Bet varbūt tas ir milzīgi daudz? Tik daudz, ka man to nemaz neapjēgt? Varbūt arī man vajadzētu pie�ķirt kādu ordeni? Es ta�u �odien kā nekā nolēcu no tre�ā stāva. Pie tam vēl tumsā. Veicu vienu no vissare�ģītākajiem un bīstamākajiem kaskadieru darbiem. Desmitās, tas ir, aug�stākās, kategorijas karatē meistariem kā visaugstāko atzinības zīmi pasniedzot melnu jostu. Bet tāds ar melnu jostu esot tikai viens cilvēks pasaulē � japānis Mikido Asāki. Ta�u arī es laikam esmu tikai vienā eksemplārā. Latvietis Niks Kristons, kaut arī iespējams, ne tās labākās raudzes. Bet kāds nu es esmu, tāds esmu.

Niks iededza naktsspuldzi, piecēlās sēdus un brīdi padomāja. Visi pagāju�ās dienas notikumi kā smags un nepatīkams lāsts gulēja uz krūtīm un darīja viņu nogu�ru�u un mazlie skumju. Niks viegli drebēja. Istabā bija auksti, aiz loga vēj� neganti raustīja ābeļu zarus, un krita pirmais sniegs.

Tātad sākusies jau ziema, Niks nodomāja, bet es tev nemaz vēl neesmu piezvanījis.

Viņ� da�us brī�us ieklausījās. Mājā viss bija klusi. Acīmredzot Lija un viņas vecāki jau sen gulēja, un nekas viņam nevarētu traucēt aiziet līdz telefonam.

Niks piecēlās, paņēma kabatas bateriju, uz pleciem uzmeta biezi adītu jaku, atvēra durvis un uzmanīgi aizgāja līdz gaiteņa galam. Gaismu viņ� neiededza. No�cēla klausuli, uzspīdināja bateriju un ātri uzgrieza pazīs�tamo numuru. Pēc tam apsēdās, uz galvas uzmeta jaku, tajā paslēpa seju ar visu klausuli un satraukts sāka gaidīt. Neviens tajā galā pie aparāta nenāca, un Niks jau gribēja likt klausuli nost, kad pēk�ņi kaut kur tālu sadzirdēja klusu un samiegoju�os Marinas balsi.

��� Jā?

��� Labrīt, Marina!

Meitene kādu brīdi klusēja, tad jautāja:

��� Tas esi tu, Nik?

��� Vai tad vēl kāds tev varētu zvanīt?

��� Kas noticis?

��� Es tev gribēju novēlēt labu rītu.

��� Tā kā mazliet par agru. Ir vēl tum�a nakts.

��� Tu jau gulēji?

�������� Protams. Traki nostrādājos. Se�padsmit stundas pēc kārtas. Tu man zvanīji?

��� Jā.

��� Gaidīji?

��� Kā gan savādāk?

��� Bet es nevarēju. Nedusmojies?

��� Nē. Es pat nopriecājos, ka tu neatnāci.

��� Tu nebiji darbā?

�������� Biju. Bet tur radās nelieli sare�ģījumi. Vēlāk pastās�tī�u.

��� Kaut kas nopietns?

��� Nu tā. . . Viss jau garām.

��� Nik! Kas ar tevi noticis?

��� Pilnīgi nekas.

��� Kaut kas jau laikam ir. Kādēļ tu man zvani?

��� Tāpat vien.

��� Tāpat vien nakts vidū neviens nezvana.

��� Bet es tā daru. Nepatīk?

��� Patīk. Ta�u es jau biju aizmigusi.

��� Krustmāte mājās?

��� Nē.

��� Nav bail vienai?

��� Nav, Nik. Bet kā tev? Saimnieki nenoklausās?

��� Tie krāc.

��� Tev tomēr vajadzētu dzīvot pie mātes.

��� Tur es ie�u tikai kopā ar tevi. Marina iesmējās.

��� Nik! Kādēj tu vēl neguli?

��� Es domāju par tevi.

��� Bet es par tevi.

��� Aizmigusi?

��� Jā. Arī tad tas man da�reiz izdodas.

��� Es tūlīt aizbrauk�u pie tevis,� Niks sacīja.

��� Neviens tramvajs vai autiņ� vairs neiet. Visi guļ.

��� Es paņem�u taksi.

��� Nē, Nik. Guli arī tu.

��� Es gribu tev blakus.

��� �oreiz nekas neiznāks.

��� Zēl.

������� Man arī, bet. . . Ar labu nakti! Esmu ļoti nogurusi. Eju gulēt.

��� Pagaidi!� Niks satraukts sacīja.

��� Nik. . .

������� Marina. Paklausies! �ovakar. . . Tu mani gandrīz pazaudēji. Jā. Un es gandrīz pazaudēju tevi. To nevar tā izstāstīt. . . Bet tas bija baigi. Marina. . . Tu dzirdi? Es tevi mīlu un gribu, lai tu to zinātu.

��� Paldies, Nik. Pasaki vēl kaut ko.

�������� Ej gulēt, Marina, un piedod, ka iztraucēju. Bet man tas bija tev jāpasaka.

��� Uz redzē�anos.

��� Rīt satiekamies?

������� Pēc darba atbrauc pie manis. Visu dienu sēdē�u mājās un mācī�os.

��� Es varē�u būt tikai ap trim.

��� Labi, Nik. Es tevi gaidī�u.

������� Pieej pie loga un paskaties!� Niks sacīja.� Krīt pirmais sniegs. Vēlies kaut ko labu, un tas tev noteikti piepildīsies!

�������� Lai notiek! Es gribu, lai mums �ī ziema būtu balta, balta. . . Bet tagad, lūdzu, noliec klausuli.

��� Es lieku.

��� Es tāpat.

Niks joprojām klausuli turēja pie auss un klausījās, kā kaut kur tālu pilsētas viņējā galā, ģerbusies baltā nakst- tērpā, satraukta elpo viņa meitene.

Pagāja vēl da�i mirkļi, un tad klausulē beidzot atska�nēja garie signāli. Bet Niks joprojām klausuli neizlaida no rokām. Viņam �ķita, ka Marina ir tepat kaut kur blakus. Viņ� dzird meitenes balsi, sajūt viņas elpu un smar�u un redz, kā Marina lēnām pieiet pie loga, paver aizkarus un skatās, kā pasaule pamazām paslēpjas zem biezas, balti mirdzo�as sniega segas.

Niks nolika klausuli, no galvas noņēma jaku un pār�steigts ieraudzīja, ka gaiteņa galā, pavērusi savas istabas durvis, stāv Lija.

��� Es gribu ar tevi parunāties,� Lija sacīja, un viņas balsī bija jau�ams kaut kas sve�s un nepatīkams.

��� Bet es negribu,� Niks atteica un gāja uz savu istabu. � Man tev nav ko teikt.

��� Toties man ir,� sacīja Lija un gāja viņam līdzi.

Kādas slimnīcas gaitenis. De�urējo�ā medmāsiņa pār�stāj skatīties klusējo�ās spuldzēs. Visapkārt ir neparasti mierīgi. Neviens nekliedz, nesauc palīgā. Viņa palūkojas pa logu un redz, ka arī laukā viss ir kluss un mierīgi, tikai lēni krīt lielas, pūkainas pārslas. Bet �is klusums medmā- siņu tomēr satrauc. Viņa vēlreiz aiziet uz intensīvās terapijas palātu, kur pirms vairākām stundām pēc smagas traumas un izdarītas operācijas ir ievietota kāda jauna, astoņpadsmitgadīga meitene. Viņa tī�u prātu esot metu�sies zem tramvaja. Vadītājs tomēr pēdējā mirkli paspējis nolaist aizsargre�ģi, tāpēc meitene zem riteņiem nav pakļuvusi, bet dabūjusi tikai drausmīgu triecienu. Tagad vēl joprojām guļ bez samaņas un ir baltāka par laukā krīto�o sniegu. �Kādēļ?� medmāsiņa jautā pavecai kolē�ģei, kura �ai palātā de�urē pastāvīgi. Kolēģe nicīgi saviebj seju un nevērīgi atmet ar roku. �Mīlestības dēļ!� viņa nesapratnē atbild. �Atradusies D�uljeta! Mēteļa kabatā atrasta zīmīte. Kaut kāda Zigmāra dēļ! Ak, neap�tveramā cilvēku muļķība! Neviena �odienas sieviete to nespētu dabūt gatavu! To var izdarīt tikai tāds muļķa bērns! Padomā tikai � vai �itai var būt kāda mīlestība?!� Vecākā kolēģe uz brīdi iziet laukā, bet jaunajai medmāsai gribas raudāt. �Vai patie�ām ir tāda mīlestība, kuru nepiepildot cilvēks var vēlēties tik briesmīgu nāvi? Bet, ja patie�ām ir, tad tādu es tomēr sev nevēlētu. Es gribu mīlestību, kas mani alkaini triektu dzīvot, nevis no �īs dzīves bēgt.�

Un �ajā naktī nevar aizmigt arī Kārlis Kristons. Viņ� grie�as no vieniem sāniem uz otriem, jūt sev blakus gulo�o Silviju un visu laiku nez kādēļ nāk prātā Niks. Kārlis tagad nekādi nespēj saprast, kā kādreiz varējis �īs sievietes dēļ tik nevērīgi izturēties pret savu miesīgo dēlu, pret viņa dzīvi, ļaut Silvijai puiku sodīt, pazemot un beigu beigās pat izdzīt no mājas. Kas tas bija? Mīlestība? Jā, varbūt. Pat noteikti, bet tādā gadījumā tā ir savāda un baiga mīlestība. Mīlot �o sievieti, viņai pakļaujoties un visu tai atdodot, es laikam esmu Niku ne�ēlīgi aplaupījis, liedzot viņam to, kas viņam pilnā mērā pienācās. Un baidos, drausmīgi baidos, ka varbūt pēc da�iem gadiem, kad būsim kļuvu�i vecāki un mana vientulība kļūs vēl nepanesamāka, es ar �ausmām sapratī�u, ka �ī maiņa tomēr nav bijusi tā vērta. Acīmredzot vispirms ir jāmīl un jāturas pie tā, ko esi radījis, un tikai pēc tam pie tā, ko esi saticis.

Un savā greznajā guļamistabā �onakt neguļ arī Diāna Upmale. Viņa skatās lielajā �etrstiklu logā, kur ielas spuldze, aizrāvusies savādā rotaļā, bez pārtraukuma met gaismu un tumsu. Diāna skatās, vairākas reizes no auk�stuma nodreb un domā par savu tik spo�i un tomēr neveiksmīgi nodzīvoto laiku. Kas vainīgs? Kādēļ es lai�mīga esmu spējusi būt vienīgi uz skatuves?

Varbūt tādēļ, ka man nekad nav bijis īstas ģimenes. Dro�i vien. Kārli es nespēju iemilēt. Es biju godīga. Piecus gadus to centos panākt, ta�u. . . tas spēks, kas mani aicināja atpakaļ pie Olafa, bija daudz lielāks. Un es pie viņa nevarēju atgriezties ar bērnu pie rokas. Nevarēju. Niks man neko nepārmet. Esmu centusies viņa labā darīt visu iespējamo. .. un tomēr da�reiz es viņā jūtu tādu kā rūgtumu pret mani. Tādu kā vārdos neizteiktu pārmetumu. Viņ� da�reiz ir tik ass un nesavaldīgs, ka sametas tīri vai bail. Bet citreiz savukārt viņ� ir pārāk kluss un sevī ierāvies. Ja man dzīve būtu izveidojusies citādi, arī Niks pa�laik nebūtu tāds. Kas zina, varbūt sliktāks? Tagad dzīve viņu ir jau mazliet norūdījusi. Es ticu, ka viņ� nepazudīs. Dzīvos kopā ar mani, un es varbūt atkal pēc ilgāka laika varē�u justies laimīga. Atkal varē�u dien�dienā par kādu rūpēties. Un tomēr �ēl. Pati nezinu, kā, bet da�reiz kaut kā ir ārprātīgi �ēl.

Tonakt negulēja arī Eduards ar Vandu. Viņi vēl nebija precēju�ies, bet dzīvoja kopā. Un tas Eduardam savā ziņā bija liels pārsteigums. Jo viņ� neticēja, principā neticēja, ka tik skaista un temperamentīga meitene spēj īsti un patiesi pieķerties tikai vienam. Bet te nu viņa ir. Guļ blakus, smejas un apmēram jau no vasaras vidus katru dienu atzīstas mīlestībā. Vanda vispār ir kolosāla. Kļūt par aktrisi arī it kā nemaz vairs necen�as. Vai būt celtniekiem ir slikti? Es projektē�u, tu celsi. Bet tagad mani vispirms uzcel augstu debesīs! Apguldini uz sārta mākoņa malas un uztaisi mums puiku! Eidi, Ed�u, Eduard! Es gribu būt māte! Un Eduards saviļņots pieplok pie Vandas krūtīm un klusi saka tos vārdus, kādus parasti saka tikai vienreiz mū�ā un tikai vienam cilvēkam.

Neguļ arī Teodors. Viņ� da�as stundas lasīja nesen nopirkto Remarka grāmatu �Ēnas paradīzē� un vēl nav nodzēsis gaismu. Viņ� skatās uz durvīm, it kā vēl jopro�jām ticēdams brīnumam. Bet brīnumi nenotiek. Ingas �odien nebūs, un paliek arvien mazāk cerību, vai viņa vispār �urp vēl kādreiz atnāks. Tedis uz viņu nedusmojas. Viņam ir tikai tā savādi ap sirdi � un brī�iem pārņem nevaldāmas skumjas. Mana skaistā, gudrā Inga! Mana sapņu meitene jau no astotās klases! Kādēļ mēs nevarē�jām palikt bērni? Vai vismaz tādi, kādi bijām izlaiduma vakarā? Viens otram vēl vajadzīgi. Kāda velna pēc mums vispār jākļūst pieaugu�iem?! Kādēļ mums jādrā�as �ai lielajā dzīvē, kur valda pavisam citi likumi, pienākumi, savtīgi aprēķini, sīkumainība, pārākuma demonstrē�ana gan garīgajā, gan it sevi�ķi mantiskajā sfērā; kur valda li�ķība un liekulība, kur godā ir ārējais spo�ums un sakari, kur ir tik sare�ģītas, bet bie�i pavisam primitīvas cilvēku savstarpējās attiecības! Es tur nemaz negribu iet! Es gribu palikt pie savas jaunības, pie savas meitenes, pie savas mātes, pie savas dzimtās Rīgas! Bet mana meitene jau paspējusi pazust. Es pats esmu pazudis no mātes, dzīvoju kolhozā un, kā Niks, no sve�iem cilvēkiem īrēju istabu. Tik īsam, tik niecīgi īsam laikam bija jāpaiet, lai viss tik neglābjami pārmainītos! Bet kas būs vēl tālāk?

Negulēja arī divi sirmi vecī�i. Viņi dzirdēja, kā blakus�istabā nemierīgs staigā viņu jaunais apak�īrnieks, un nez kādēļ atcerējās savu bezgala tālo jaunību, kad, tikko apprecēju�ies, bija sāku�i plēst me�a stūri un celt �o māju.

Nekas prātā nebija palicis, kā vien me�onīgs darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram un tomēr bailes �o darbu zaudēt, bailes zaudēt bērnus un vienam otru. Nāca kari un revolūcijas, tad atkal revolūcijas un kari, valstis un iekārtas drebēja, ļodzījās un gruva, bet viņi, klausīdamies �ai lielajā pasaules troksnī, nekad nebija aizmirsu�i ieklausīties arī, kā pukst otra sirds. Kā elpo, ko jūt un domā bērni. Vai �ie vecī�i bija laimīgi? Vai viņus kā dzelzsbetons turēja kopā mīlestība? Nevaldāmas kaislības? Viņi to nezina un neatceras. Kaut kas jau varbūt arī bija. . . Protams. Kaut kas jau noteikti bija, ta�u vairāk par visu viņus vienoja cilvēcība, vienoja apziņa, ka citādi nemaz nevar un nedrīkst būt. Un te nu tas ir. Viss mū�s kā balta pūka no izgulētā ķisenmaisa lēni lidinās gaisā, paretam uzvēdījot vieglas skumjas un smeldzi. Tad viņi atceras, ka nedēļas nogalē pie viņu mītnieka Teodora Vei- landa solīju�ies atbraukt draugi, un tādējādi noteikti būs jāizcep maize. Vai tad jaunie maz zina, kā to vispār dara?

No melnajām debesīm krīt balts sniegs.

Kaut kur tālās, me�a nostūri paslēpu�ās mājās skan kāda sena dziesma.

Ir pateikts vārds.

Pāri lielam piesnigu�am laukam noguris iet cilvēks.

Viņ� tālumā redz gaismu, dzird skaņas un iet jau miljons gadu.

Es arī esmu dzīvs.

Es tevi saprotu.

30

Niks bija apsēdies uz dīvāna malas, bet Lija stāvēja pie loga un da�us brī�us domīga klusēja.

��� Jau ziema klāt,� viņa diezgan bezcerīgā balsī kon�statēja.� Veci ļaudis runā, ka �ī ziema bū�ot varen auksta. Un ļoti gara.

��� Varbūt pat līdz Jāņiem?� Niks indīgi pajautāja.

��� Varbūt.

��� Kas tad tev,� Niks tagad jau runāja ar atklātu izsmieklu.� Tev ta�u ir divi ka�oki un septiņi zābaku pāri! Uzadi vēl siltas apak�bikses, un nekāda ziema tev neskādes!

��� Pareizi, Nik,� Lija piekrita.� Man vari skādēt tikai tu.

�������� Nerunā muļķības!� Niks nepacietīgi iesaucās.� Un pārstāj beidzot te visu laiku muldēt par mīlestību! Starp mums tādas nekad nav bijis! To tu vari apjēgt?

��� Nē,� Lija noteikti papurināja galvu.� Nevaru.

�������� Tu to mīlestību esi vienkār�i izdomājusi, saproti? Iz-do-mā-ju-si! Nekas nav bijis!

Lija lēni apsēdās atpūtas krēslā tie�i iepretim Nikam un ilgi nopietna skatījās viņa sejā. Lijai tā vēl joprojām �ķita skaista un valdzino�a, lai gan tagad jau tomēr tāla un pasve�a.

��� Ir bijis,� Lija nez kādēļ teica pavisam mierīga.

��� Un tu pats to labi zini, ka ir bijis. Kādēļ tev jāliedzas?

Niks uz brīdī jutās kā pie sienas piespiests, kad nav

vairs kur atkāpties. Kā toreiz � kartonā�as iecirkni. Ta�u ari �oreiz visa viņa būtība pret to skaļi protestēja. Viņ� negribēja, ka viņu tik viegli pieveic.

�������� Bet kas tev ir bijis ar to Ivaru Dāli?� Niks pēk�ņi pajautaja un cie�i skatījās Lijas pla�i ieplestajas acīs.

Tagad laikam es tevi bū�u piespiedis pie sienas, Niks diezgan apmierināts nodomāja. Lai tas nelietis tagad spēlē ari pret tevi.

Lija jutās stipri pārsteigta.

��� Ka tu Ivaru pazīsti?� viņa klusi pajautāja.

��� Pazīstu. . .� Niks negribīgi izgrūda caur zobiem.

��� Pasaule ir maza' un mūsu Rīga it sevi�ķi. Bez tam esmu redzējis, ka viņ� te vairākas reizes bija atbraucis. Kur tad pazuda?

Lija ilgi klusēja, tad tikko manāmi pasmaidīja.

�������� Nezinu,� viņa paraustīja plecus.� Neesmu interesē�jusies. Kad tu �eit atnāci dzīvot, man daudz kas pazuda. Es redzēju tikai tevi. Es tevī ieķēros līdz ausim jau pirmajās dienās. Jā, un nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad es pie tevis atnācu nesaukta. Tā tas bija. Es patie�ām negaidīju, kad tu sāksi ap mani lakstoties pirmais. Bez tam es ne mazākā mērā neiedomājos, ka jebkur� �odienas puisis to varētu ņemt ļaunā vai nosodīt. It sevi�ķi tu.

�������� Es tevi par to arī nenosodu,� Niks dobjā balsī paskaidroja.

�������� Paldies! Un �is �paldies� nemaz neskan ironiski. Jo man ar tevi tik tie�ām bija labi, un jādomā, ka arī tev nebija slikti. Vismaz tu vienmēr izskatījies apmierināts.

�������� Kādēļ tev par to tagad vajag runāt?� Niks saīdzis pavaicāja.

������� Tādēļ, ka tas viss tomēr ir bijis,� Lija atkārtoja. � Tādēļ, ka tas viss starp mums ir noticis un no tā mēs nekur vairs nevaram aizbēgt.

�������� Es nemaz nebēgu,� Niks pateica.� Es tikai vairs neko tādu nevēlos darit. Viss. Kas bijis, bijis!

��� Tu domā, tas ir tik vienkār�i?

��� Kas tur sare�ģīts? Vai tad mēs esam precēju�ies?

��� Nē,� Lija sērīgi papurināja galvu,� ta�u. . .

�������� Vai tu patie�ām domā?. . . Tās da�as naktis, ko esam pavadīju�i kopā. . . Kas tas īstenībā ir? Tu domā mīlestība?

��� Jā, Nik,� Lija atbildēja.� Es tevi mīlu.

�������� Nē!� Niks spēji pakratīja galvu.� Nē, Lija! No mīlestības tur nav ne smakas!

��� Tu tā nedrīksti runāt,� Lija pateica.

�������� Drīkstu!� Niks gandrīz iekliedzās un viss no dus�mām drebēja.� Tu gribi, lai es būtu pavisam atklāts? Gribi? Tad es tev tūlīt pateik�u. . . Tā iemīlējusies mei�tene nenāk. Nekad un neviena nenāk! Tu saproti? Un vēl mazāk meitene, kas mīl, atjaujas uzvesties tā, kā to darīji tu.

�������� Ko tad iemīlēju�ās meitenes tagad dara?� Lija pavai�cāja.� Tu domā, klusi pukst un skaita dzejolī�us?

�������� Nezinu,� Niks atbildēja.� Visticamāk, ka viņas to�mēr dara to pa�u, ko darījām mēs ar tevi, tikai ar to starpību, ka viņas mīl, bet mēs. . . Tas bija tīrs sekss, Lija. Nekas vairāk.

������� Tu �ais jautājumos esi tik liels speciālists, ka tā uzreiz strikti vari at�ķirt, kur ir sekss un kur ir mīlestība? Manā izpratnē tas ir glu�i viens un tas pats.

��� Bet manā izpratnē nē!

��� Kā tu to zini?

������� TādēJ, ka esmu izjutis, esmu redzējis, esmu dzirdējis, ko runā, ko jūt un kā rīkojas meitene, kas patie�ām mīl! Esmu redzējis iemīlēju�ās meitenes acis. Esmu redzējis, kā trīs viņas acu plakstiņi un lūpas. Un tie vārdi ir pavisam citi. Un visa izturē�anās ir pavisam cita.

Lija ilgi klusēja.

��� Vai tā ir tā, kuru es toreiz satiku uz ielas?

��� Tā pati,� Niks dro�i atbildēja.

������� Tā pati, ar kuru tu te nesen noklenderēji gar mūsu māju?

��� Jā.

��� Un tā pati, kurai tu nupat zvanīji?

��� Jā.

��� Viņa tevī ir iemīlējusies?

��� Jā.

��� Un tu viņā arī?

��� Man tev nebūtu jādod nekādas atskaites, bet pateikt varu. Jā, arī es viņu mīlu.

��� Varbūt pat taisāties precēties?

��� Varbūt.

��� Skaisti gan. . .� Lijai nedaudz noraustījās lūpas, un izklausījās, ka viņa tūlīt rudās.� Tas nav godīgi, Nik.

��� Paklausies!� Niks atkal nemācēja savaldīties, un viņa balsī jaudās atklāts nicinājums.� Vai es tev kaut ko esmu solījis? Esmu? Kaut vienu vārdiņu runājis par mūsu nākotni? Kaut ko lūdzies? Zvērējis? Draudējis? Nē! Tu nakts vidū iegāzies pie manis gultā, un tad, kad es tevi nepadzenu, tu uzreiz to uzskati par mīlestību? Netēlo naivo! Es neesmu nekāds einuhs, un ikviens puisis �ādā situācijā paņem meiteni bez lielas domā�anas! Bet tās retās reizes, kad tas notiek aiz dziļas mīlestības, drīzāk ir izņēmums. Ārkārtējs gadījums! Brīnumu brīnums mūsu bezjūtu attiecībās!

Lija strauji pagriezās, un tī�i vai netī�i neaizpogātā gai�zilā halāta priek�a pavērās vaļā. Niks gribēja, bet nespēja novērst skatienu.

��� Ko man tagad darīt?� Lija pavaicāja.

��� Ej gulēt!� Niks diezgan skarbi pateica.� Ir jau vēla nakts.

Lija mirkli padomāja, tad piecēlās un apgūlās Nikam blakus uz dīvāna. Niks mazliet samulsa, sajuzdams nevē�lamu satraukumu. Viņ� ar grūtībām norija siekalas un paskatījās logā.

Vēl joprojām sniga.

��� Nevajag,� viņ� klusi ierunājās.� Tas ir lēts triks.

��� Bet neko citu es nezinu,� Lija vainīga pasmaidīja. � Tevi es pazaudēt negribu.

Niks pagrieza galvu un vērīgi noskatīja gulo�o meiteni no galvas līdz kājām.

Augstākā klase, Niks ar patiku nodomāja. Nav ne ko pielikt, ne atņemt. Un tomēr tas ir vairāk nekā savādi. Kādēļ es viņu nemīlu? Kādēļ pret viņu neizjūtu nekādas jūtas? Neko palieko�u, neko tādu, ko būtu bail pazaudēt? Bet Marinas dēļ esmu ar mieru sajukt prātā, pat doties nāvē. Kādēļ tā? Kur slēpjas �is lielais, laikam nekad neatminamais mīlestības noslēpums? Varbūt mīlestība ir viss cilvēks? Pastāvot kaut kāda apgriezto spoguļu teorija.

Katram cilvēkam �ai pasaulē esot it kā savs dubultnieks. Un, ja to paveicoties sastapt. . . vienmēr notiekot uzlies�mojums. Vispār tā tas varētu būt. Mēs ar Marinu viens otru esam atradu�i.

�������� Nik. . .� Lija klusi ierunājās.� Mums kādreiz litera�tūras stundās tika mācīts. . . Tika minēti un pārrunāti piemēri. . . Visa jaunatnes prese arī pilna ar rakstiem. Pilnīgi ar varu ir dzīts galvā: �Cīnieties par savu mīles�tību! Nepadodieties! Neatkāpieties! Ja jūs necīnīsieties, tā būs nodevība pa�iem pret sevi, pret savām jūtām! īsta mīlestība vienmēr uzvarēs!� Atceries?

��� Atceros, Nu, un tad?

�������� Es arī cīnī�os!� Lija apņēmīgi pateica.� Kas cits man atliek?

Niks kādu laiku klusēja, tad ātri pateica:

�������� Tev mani jāaizmirst. Pēc da�ām dienām es no �ejie�nes pazūdu.

Lija pārsteigumā strauji piecēlās sēdus un ar roku pieskārās Nika plecam.

��� Tu to nopietni?

��� Jā.

��� Kur tu doma iet? Iresi istabu pie citiem saimniekiem?

��� Māte mani ņem pie sevis.

�������� Ak tādas tās lietas. . .� Lija saproto�i nopūtās.� Tu aizej, bet es palieku be�ā. . .

Niks drūmi paraudzījās uz Liju un lēni noņēma viņas roku no pleca.

�������� Beigsim �o melodrāmu! Atkārtoju jau desmito reizi � es nekad neesmu runājis vai uzvedies tā, lai tev varētu rasties pamats kaut vismazākām cerībām! Tie�i otrādi. Es pret tevi vienmēr esmu izturējies atklāti noraido�i.

��� Nē, ne vienmēr,� Lija iebilda.

Niks klusēja.

�������� Es tomēr cīnī�os!� Lija apņēmīgi iesaucās un izlēca no gultas.� Cīnī�os!

�������� Kādēļ?� Niks dobjā balsī pajautāja.� Ko tu ceri panākt?

�������� Neko!� Lija gandrīz vai draiski atsaucās.� Es to darī�u kaut vai tādēļ, lai vismaz kaut kā mazinātu savu kaunu.

�������� Ko tu domā darīt?� Niks, cie�i raugoties uz Liju, painteresējās.

��� O, man ir pietiekami daudz līdzekļu un iespēju!� Lija atbildēja un uzvaro�i skatījās uz mazliet nobiju�os Niku.� Es varu tev, savam tēvam, mātei, visiem drau�giem un kaimiņiem paziņot, ka man no tevis būs bērns! Bērns! Tas, pirmkārt. Otrkārt. . . Es varu aiziet pie tās tavas meitenes un to pastāstīt arī viņai. Jā! Es viņai varu pateikt, ka mēs ar tevi draudzējamies jau ilgus gadus, ka tagad mums būs bērns un tādā sakarībā ir jau nolikta kāzu diena. Pateik�u, ka viss, ko tu viņai esi teicis un solījis, ir tikai skaisti meli. Tu mīli mani un ar viņu esi tikai paspēlējies. . . Nu kā, Nik? Patīk?

Niks nobālēja, saprazdams, ka tā būtu katastrofa. Tas būtu rupj� spļāviens Marinas tīrajā dvēselē. Tas viņas jūtām un uzticībai būtu pārāk liels, pārāk riebīgs apvaino�jums. Pazemojums. Iespējams, ka to viņa nemaz nespētu pārdzīvot. Un Nika apziņu pēk�ņi nomāca kaut kas melns un smags. Viņ� pirmo reizi mū�ā sajuta vēlē�anos nogali�nāt cilvēku.

Niks strauji uzlēca kājās, piedrāzās pie Lijas un neval�dāmās dusmās meiteni satvēra aiz kakla.

��� Nē!� viņ� iekliedza Lijai sejā.� Nē! Esmu ar mieru tevi no�ņaugt, visu jaunību pavadīt cietumā, ta�u to tu nedarīsi! Saproti? Nedarīsi! Un ne tādēļ, ka tu �ādā ceļā varētu man vai Marinai kaut kā �iezāģēt�, bet galveno�kārt tādēļ, ka tas, ko tu pirmit pateici un tagad taisies teikt arī citiem, ir meli. Tie ir riebīgi, salti un ļoti negodīgi meli!

Niks spēcīgi Liju atgrūda, viņa da�us soļus atstreipu- ļoja atpakaļ, līdz atsitās pret dīvāna malu un tur pakrita. Pēc tam sarāvās �okurā un sāka raudāt.

Niks no satraukuma trīcēja, tomēr juta, ka pamazām nomierinās. Viņā nekad dusmas ilgi neturējās.

Niks piegāja pie loga. Sniegs acīmredzot bija noguris vai aizgājis gulēt. Toties vēj� bija pieņēmies spēkā, un tā brāzmas ik pēc mirkļa ar �ņākoņu iesitās logā.

Niks atgāja sāņus un ieslēdza tranzistoru. Var�ava pārraidīja brīni�ķīgu nakts mūziku. �ķita, ka visa pasaule �ai brīdi patie�ām jau guļ vai arī taisās iet gulēt.

��u�i, mans bērniņ! Tev nav no ka baidīties. Pasaule ir tīra un klusa. Un skaista kā tava māte un tēvs un tavs baltais rotaļu lācis. Visām bumbām izskrūvēti detonatori. Visām raķetēm noņemti kaujas uzgaļi. Visām patronām izbērts pulveris. Naids, ļaunums un atriebības kāre no�segta ar smalku un siltu maiguma un cilvēcības plīvuru.

Un tu, pusmiegā dzirdot �o jauko mūziku, saklausi arī sava vistuvākā cilvēka mazliet skumjo balsi: Jāj pa ceļu pasaciņa. ..�

Niks pagriezās un piegāja pie Lijas. Viņa bija pārstā�jusi raudāt un tagad, piecēlusies sēdus, izbijusies skatījās uz Niku.

��� Piedod,� viņa klusi pateica.

��� Labi,� Niks piekrīto�i pamāja ar galvu.� Tikai at�ceries, Lija. . . Ja kaut kas mūsu dzīvē ir tā vērts, tad, protams, cīnīties vajag. Vajag, Lija, tikai tas ir jādara godīgi. Tu mani saprati? Godīgi.

Lija piecēlās un aizpogāja halāta priek�u. Vēl domīga pastāvēja, tad atkal ar cerībām pasmaidīja.

��� Es godīgi gribu! Un tādēļ. . . Nik! Vai es esmu slikta? Vai esmu neglīta? Vai esmu dumja? Vai nemīlu tevi? Bez tam. . . Nik! Vai tev nav vajadzīga �ī māja? Turpat vai simts tūksto�u vērtībā. . . Un lielais dārzs? Tas katru gadu ienes ne mazāk par desmit tūksto�iem! Vēl ma�īna. .. Tev visu to nevajag?

��� Nē,� Niks noraido�i pakratīja galvu.� Nevajag.

��� Es saprotu,� Lija mazliet skumjā balsī turpināja, � ka naudu un bagātību var arī negribēt vai tāpat nicināt. Jo tie, kam nekā nav, varbūt pat nemaz nezina, cik ļoti turība atvieglo dzīvi! Cik tā cilvēku dara brīvu un neatkarīgu! Un kādas rada iespējas �o dzīvi nodzīvot saturīgāk, pilnīgāk, skaistāk un labāk! Kādēļ no tā atteik�ties?

Niks pasmaidīja, un pēk�ņi viņam Lijas kļuva �ēl. Viņ� lēni piegāja pie meitenes, ar abām rokām viegli apņēma viņas galvu un noskūpstīja uz pieres.

��� Lija!� Niks savaldīgi sacīja.� Es nenicinu ne naudu, ne cilvēku turību, ja vien tās ir iegūtas godīgā ceļā. Es vismaz visu centī�os iegūt tīri. Tādēļ nevajag, Lija! Neva�jag mēģināt mani nopirkt vai kaut ko man dāvināt! Tu �o māju, dārzu, visus ienākumus un ma�īnu labāk pataupi tam, kas tevi patie�ām mīlēs! Bet es. .. Es sitī�os uz priek�u bez citu palīdzības. Ticu, ka esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes. Ticu, ka kādreiz kļū�u labs kinore�i�sors. Bet līdz tam. . . līdz tam esmu ar mieru strādāt kaut vai vissmagāko darbu, esmu ar mieru tīrīt pat �havajas� vai slaucīt ielas, lai tikai vienmēr varētu palikt es pats! Nabags vai bagāts, bet visu gribu sasniegt pats saviem spēkiem!

Lija saproto�i pamāja un gāja prom. Tad pie durvīm vēl apstājās un uz Niku paskatījās, kā mēs parasti uz kādu skatāmies pēdējo reizi.

��� Ar labu nakti, Nik! Un vēlreiz piedod! Cilvēki ta�u par savu laimi cīnās, kā nu prot un māk. Tādēļ pārāk nenosodi. Tu man biji kļuvis ļoti tuvs. Tagad esi galīgi sve�s. Tas uz laimi vai nelaimi? Nezinu. Varbūt kādreiz tu par to raudāsi, bet es priecā�os? Tas, ko es tev tūlīt pateik�u, varbūt nebūs sevi�ķi labi. . . Varbūt. Un tomēr, pirms mēs �ķiramies, varbūt �ķiramies uz mū�u. . . Es tev gribu novēlēt, lai ar to meiteni, kuru sakies mīlam, tu būtu nelaimīgs. Ļoti nelaimīgs, Nik.

Saule no apvār�ņa malas pa milzīgo debess bļodu kāpa aug�ā kā ātri rūgsto�a mīkla.

Vilciens lēnām brauca gar apsnigu�o Dvinas krastu, bet kaut kur tālu priek�ā jau varēja saskatīt lielas pilsētas kontūras. Tā bija Vitebska.

� Klāt esam,� Marina teica.

��� Man bail,� Niks sacīja.

Marina sāka smieties.

��� Un tāds tu gribi iekarot pasauli?

��� Es neko vairs negribu. Man pa�laik ir tik labi, ka esmu ar mieru apmierināties tikai ar tevi.

��� Tev tomēr vēl klāt būs jāpaņem mani vecāki,� Ma�rina pateica.� Viņi ir labi, un tu viņiem patiksi. Uz galvo�anu!

��� Bet ja nu ne?

��� Tad es palik�u �eit un apprecē�os ar kādu tuvējā sovhoza traktoristu.

��� Nu nē!� Niks iesaucās.� Tad es esmu ar mieru paciest kaut vai trīs visniknākās sievasmātes!

Vitebska viņus sagaidīja ar tīrām, labi uzkoptām ielām un lielu tiltu pāri Dvinai. Viņi ar autobusu pārbrauca upes otrajā pusē un tikai pēc krietnas pusstundas nokļuva tālā pilsētas nomalē, kur pa�ā Dvinas krastā stāvēja Marinas vecāku māja. Tā bija liela un celta no pamatīgiem guļbaļķiem. Logu rāmji, jumta kore un vārti bija izgrez�noti ar nacionāliem kokgriezuma ornamentiem. Māju ieskāva liels dārzs. No vārtiem lejā uz upi veda �aura, sniegā iemīta taka. Turpat netālu bija aka un neliels, mazliet sa�ķiebies koka namiņ� � laikam pirts.

Marinu ar Niku sagaidīja divi neliela auguma, vien�kār�i ģērbu�ies, galīgi sirmi, tomēr ne sevi�ķi veci cilvēki.

��� Matvejs Aleksandrovi�s,� teica Marinas tēvs, cie�i paspieda Nikam roku un vērīgi ielūkojās ciemiņa acīs. Tas bija tikai mirklis, varbūt pat mirkļa simtā daļa, ta�u Niks sajuta, kā �is cilvēks centies ieskatīties viņa dvēselē, acīmredzot gribēdams ieraudzīt pat visapslēptāko tās stūrīti.

��� Larisa Petrovna,� sacīja māte, pasniegdama vieglu, kaut arī sastrādātu roku. Arī viņa pavērās Nikā, ta�u acīs nebija tik atklātas ziņkārības vai ba�u kā tēvam, bet drīzāk gan labvēlība. Tā parasti uz Niku skatījās Marina, un viņ� uzreiz saprata, ka viņa ir visīstākā mātesmeita.

Marinai, tāpat kā Rīgā pie krustmātes, �eit bija pa�ai sava istaba. Tā bija liela, saulaina telpa, kurā bez dīvāna, skapja, nelielas sekcijas un grāmatplaukta atradās vēl arī klavieres.

Niks izbrīnījies paskatījās uz meiteni.

��� Tu spēlē arī klavieres?� viņ� pavaicāja.

��� Jā.� Marina pasmaidīja.� Ko tev nospēlēt?

Niks padomāja. Meitene, klavieres, vāzē ziedi, pie sienas neliela glezna, kurā attēlota ziemas ainava. . .

��� Ja vari, lūdzu, nospēlē kaut ko baltu.

Marina piegāja pie klavierēm, pacēla vāku, apsēdās un, kādu brīdi koncentrējusies, sāka spēlēt lēnu un skumju melodiju.

Niks apsēdās pie loga un paskatījās laukā. Viņ� bija nomierinājies, jo tika �eit sagaidīts un aprūpēts tāpat kā Marina. . . �Dēliņ, dēliņ!� Larisa Petrovna visu laiku skandināja. Tēvs gan likās tāds noslēgtāks un skarbāks. Vispār jau tiem baltkrieviem nekad tā sevi�ķi spo�i nav gājis. Trūkums un nabadzība, tad drausmīgais kar� un atkal gandrīz vai pilnīgi izpostīta zeme. Tagad gan dzīvo tīri for�i. Vitebska, cik es redzēju, skaista un liela pilsēta. Bet Minska, kā runā, vispār tagad esot viena no skaistāka�jām valsts pilsētām. Arī visi tie kādreiz ļoti atpaliku�ie kolhozi, no kuriem cilvēki bēga prom, tagad tā sasparoju��ies, ka pa lauksaimniecības līniju liek iek�ā gan Latvijai, gan igauņiem.

Ēdamistabā tiek klāts galds. Gar pretējo Dvinas krastu iet kāda biezi satuntuļojusies sieviete un viņai aiz mugu�ras, zemu nolaidis asti, skrien nosalis suns. Turpat netālu tek mazā Vitbas upīte, kurai blakus paceļas stāvais katedrāles pakalns.

Cilvēks, laimīgs vai nelaimīgs, laikam uz mū�u ir sajūgts ar darbu, ar visu �o pasauli un tiem notikumiem, kas kādreiz notiku�i. No tā visa mums acīmredzot nekur neaizmukt. Viss iepriek�ējais nāk līdzi. Un mums savu�kārt kaut kas būs jānodod tālāk.

Kāds darbs, kāds vārds, kāda dziesma.

Marina pārstāja spēlēt un paskatījās uz Niku.

��� Kā patika?

�������� Tas bija kaut kas skumj�,� Niks atbildēja.� Tautas dziesma?

��� Jā. To dzied līgava, aizejot no tēva mājām tautiņās.

��� Kādēļ tad jāraud?

�������� Nezinu. Es nekad vēl neesmu gājusi. Bet laikam jau sirds sāp.

Niks piegāja pie Marinas un viegli apņēma meitenes plecus.

��� Tev arī sāpēs?� viņ� klusi pavaicāja.

��� Jā, Nik,� Marina piekrīto�i pamāja ar galvu.

��� Man arī. Es ļoti mīlu savus vecākus. Un tevi tāpat. . .

Marina pastiepās uz pirkstgaliem un Niku noskūpstīja.

��� Ja mēs abi turēsimies kopā. . .� meitene �ukstēja.

��� Ja mēs ļoti, ļoti gribēsim. . .

�������� Jā,� Niks sacīja un pasmaidīja.� Mēs uzcelsim sev māju. Un, lai tā nav liela, lai tā ir lēta un maza, un pavisam vienkār�a, bet mums būs pa�iem sava būda. Būs.

�������� Es tam ticu!� Marina dedzīgi apliecināja.� Un zini, kādēļ? Tādēļ, ka tu esi ienācis mājā, kur nekad vēl agrāk neesi bijis. Un tad viss, ko cilvēks tobrīd vēlas. . . vien�mēr piepildoties.

��� Lai jau tā būtu.

��� Ko tu vēlies, Nik?

��� Es jau pirmīt pateicu.

��� Tas neskaitās. Tagad saki pa īstam.

Niks mirkli padomāja.

�������� Lai tu. . .� viņ� mazliet apmulsa.� Es vēlos, lai tu dzīvotu mū�īgi.

Tagad nedaudz apmulsa Marina. Viņa lēni aplika rokas ap Nika kaklu.

�������� Mēs laikam būsim ļoti laimīgi. Tā vismaz vajadzētu būt. Tā rāda visas zīmes.

Niks piekrīto�i pamāja un juta, ka viņ� jau tagad ir laimīgs.

Apmēram pēc stundas viņi gāja vakariņās. Marinas vecāki bija uzklāju�i vienkār�u, bet skaistu galdu.

Miltaini kartupeļi. Gaļa. Sēņu salāti. Skābēts arbūzs. Marinēti gurķi un tomāti. Maize. Vēl pa�cepta torte. Medus tēja. Bet galda vidū lielā vāzē septiņas baltas rozes, kuras Niks bija atvedis kā dāvanu Marinas mātei.

��� Iedzersi?� Marinas tēvs pēc kāda laika pavaicāja un no skapja izņēma degvīna pudeli.

��� Nē,� Niks noraido�i pakratīja galvu.

��� Nē?� Matvejs Aleksandrovi�s neticīgi pārjautāja. � Vai tad tu nedzer?

��� Es Marinai apsolīju, ka nekad alkoholu nelieto�u,� Niks atbildēja.� Līdz �im savus solījumus esmu turējis.

Marinas tēvs atkal ilgi un caururbjo�i ieskatījās Nika acīs, it kā gribēdams pārliecināties, vai tikai jaunais cilvēks viņam par godu �eit nespēlē teātri.

��� Tas ir labi, ka tavam vārdam var ticēt,� viņ� lēnīgi noteica un atlika pudeli atpakaļ.� Tikai mums personiski par to diem�ēl vēl nav nācies pārliecināties.

�� Gan jau,� Niks smaidot atteica.� Kādēļ man va�jadzētu mānīties?

��� Es to nezinu,� tēvs diezgan skarbi pateica,� bet iemesls jau tā kā būtu. Tu draudzējies ar manu meitu, tu esi atbraucis �eit ciemos un, glu�i dabiski, vari censties mūsu priek�ā izskatīties labāks, nekā patiesībā esi.

Niks kļuva nopietns.

��� Bet vai tad tas ir slikti?� viņ� uzprasīja.� Būt labākam?

��� Nē, slikti tas nav,� Matvejs Aleksandrovi�s pie�krita,� ta�u es tomēr gribētu zināt, kāds tu esi īstenībā? Labs, ļauns? Vai tev bie�i patīk izlikties? Tu esi gudrs, dumj�? Tu gribi mācīties, strādāt? Kādi ir tavi nākotnes mērķi, kādi ir tavi dzīves ideāli � un vai tev tādi vispār ir? Tu man, lūdzu, piedod, bet, tā kā Marina man pirmīt teica un agrāk rakstīja vēstulēs, ka viņa tevis dēļ esot glu�i vai bez prāta. . .

�� Tēti!� Marina iesaucās un pārmeto�i paskatījās uz tēvu.

��� Tādēļ es tomēr gribētu zināt, kas tu tāds esi?� Mat�vejs Aleksandrovi�s turpināja.� Bez jebkādas uzspēles vai di�o�anās.

��� Nevajag,� sacīja Marinas māte.� Es jau redzu. To jūt mana sirds � Niks ir labs zēns. Vai tad slikts cilvēks ziemas laikā būtu varējis kaut kur meklēt un pilnīgi sve�am cilvēkam dāvināt baltus ziedus?

Larisai Petrovnai aizķērās balss, viņa vairākas reizes noklepojās, tad klusā, mazliet dziedo�ā balsī turpināja:

��� Paldies tev, dēls. Tas mani iepriecināja. Es ticu, ka tu pret Marinu vienmēr izturēsies labi. Nezinu, cik ilgi �ī jūsu draudzība un mīlestība turpināsies, ta�u, dabiski, ļoti gribētos, lai tā jums paliktu uz visu mū�u. Jo kas gan vēl var būt skaistāks par pirmo mīlestību? Un to saglabāt. . Kaut ko mēs sev varam paturēt vienīgi tad, ja tas mums nāk līdzi ar sāpi, ja tas ir grūti un mēs par to baiļojamies. Viegli ir tikai neko nedarīt, neko negribēt un par visu ņirgt. Bet tie ir tuk�i cilvēki. Un varbūt tie�i tādēļ ļoti bīstami. Jo tie�i �ais tuk�ajos bie�i kāds ielej naida indi, izkropļo viņu domā�anu un virza uz nelietīgu rīcību. It sevi�ķi spilgti tas izpaudās kara laikā. Es jau zinu, ka jums, jaunajiem, par karu netīk klausīties. Jūs nodarbina pavisam kas cits. Bet mums kar� ir ne tikai sakropļota jaunība, bet arī bērnība. Tas bija laiks bez rotaļlietām.

Marinas māte bija gau�i sirma. Sejā labsirdīgs, mazliet sērīgs skatiens. Mugurā virs kleitas adīta jaka. Kad viņa pasniedzās, lai Nikam uz �ķīvja uzliktu tortes gabaliņu, viņ� pēk�ņi pavisam tuvu sev priek�ā ieraudzīja vāju sievietes roku � un da�us centimetrus virs plaukstas locītavas ietetovētu garu se�ciparu skaitli. Niks spēji nosvīda un, neparastā redzējuma satraukts, paskatījās te uz Larisu Petrovnu, te uz Marinu. Viņ� bie�i bija redzējis un zināja, ka da�ādus tetovējumus uz rokām, krūtīm un citām ķermeņa daļām sev liek zīmēt un rakstīt tikai tie, kas biju�i ieslodzījuma vietās vai arī brauku�i uz kuģiem.

�607502��skaitļi bija tik spilgti, kā miesā būtu iedzīti vakar.

Bet Larisa Petrovna ta�u bija Baltkrievijas PSR Nopel�niem bagātā skolotāja. . .

Viņa tūlīt pamanīja Nika apmulsumu un nez kādēļ vainīgi pasmaidīja.

��� Tu ieraudzīji?. . .

Niks pamāja.

��� Es to parasti slēpju, kaut gan da�reiz domāju � kā�dēļ? Tas jau nav mans kauns, bet gan viņu. . .

Larisa Petrovna nolieca galvu un mazliet nervozi sāka plucināt baltā galdauta izrakstīto malu. Tad galvu pacēla un miklām acīm paskatījās uz Niku.

��� Tas ir Osvencimas numurs,� viņa piepe�i sacīja drebo�ā balsī.� Mēs tur ar māti un māsu nokļuvām �etrdesmit tre�ā gada ziemā. Ap janvāra beigām. Tēvs bija partizānos. Vācie�i, kā sendienās sirotāji, dedzināja sād�u pēc sād�as. Visus jau tomēr neno�āva. Kāda daļa palika tepat, bet pārējos dzīvos aizdzina uz Polijas vai Vācijas koncentrācijas nometnēm. Starp citu, vienu daļu aizsūtīja arī uz jūsu Latviju, uz Salaspili, vai nometināja speciāli ierīkotās vietās. Mēs nokļuvām Osvencimas kon�centrācijas nometnē. Man toreiz bija trīs gadi, bet māsai mazliet pāri gadiņam. Sos skaitļus mums ietetovēja jau pirmajā dienā � tūlīt pēc pirts. Vispirms man, tad māsai. Redzi, gar� se�zīmju skaitlis. Māsai mazliet savādāks. Tos, pat ļoti gribot, bie�i atkārtojot, ir grūti atcerēties. Bet māte stāvēja mums blakus un �os skaitļus � manu un māsas, tātad divpadsmit da�ādus ciparus � redzēja tikai vienu īsu mirkli. Nākamajā brīdī mēs jau tikām �ķirti. Un tomēr tie viņas atmiņā iegūla uz visu mū�u. It kā tie tur būtu iededzināti vai ar drausmu sāpi iekalti, kā akmeņka�lis iekaļ burtus piemineklī. Tas liekas pat neticami, cik laba mums kādreiz atmiņa. Māte �os skaitļus varēja pierakstīt tikai pēc atbrīvo�anas. Jo notika brīnums � mēs visas trīs palikām dzīvas. Māsa � Marinas krust�māte � nokļuva bērnunamā Novosibirskā, bet es � Uzbe- kijā. Māte to, protams, nezināja, jo visu ieslodzījuma laiku bijām �ķirtas. Iespēja, ka mēs abas būtu vēl dzīvas, bija tik ārkārtīgi niecīga, ka māte, atgriezusies mājās, vairākus gadus staigājusi sērās. Nepārtraukti raudājusi par vīru, kas bija kritis partizānos, un par abām mazajām meitiņām, kuras sadedzinātas Osvencimas krāsnīs. . . Bet mēs dzīvojām. Tagad es saprotu, ka māte to nemaz nevarēja nejust. Viņa ar kaut kādu sesto vai desmito prātu sajuta, sadzirdēja, ka mēs viņu kaut kur tālumā nepārtraukti saucam. Un piecus gadus pēc kara beigām viņa sāka mūs meklēt. Pagāja vēl pieci gadi, un māte mūs atrada. Un zināt, kā? Man ta�u bija cits uzvārds, arī vārdu iedeva citu. Māsai tāpat. Dzim�anas gadu varēja noteikt tikai aptuveni. Nekādu sevi�ķu pazīmju tāpat nebija. Un tomēr. . . Māte mūs sameklēja, lūk, pēc �iem pa�iem ietetovētajiem skaitļiem. Ja viņas atmiņa būtu kļūdījusies tikai par vienu ciparu, tas dro�i vien nebūtu bijis iespē�jams.

Visi kādu laiku klusēja. Larisa Petrovna vairākas reizes ar kabatas lakatiņa stūri izslaucīja acis un iedzēra da�us malkus kūpo�as tējas.

� Tas gan laikam bija priecīgs notikums,� Niks sacīja.

� Es atrados pirmā,� Larisa Petrovna turpināja,� pēc pusgada abas braucām uz Novosibirsku pēc māsas. Pro�tams, tas patie�ām bija bezgala priecīgs notikums, ta�u tagad es domāju, ka mūsu mātei tas laikam tomēr bija kaut kas nesalīdzināmi lielāks. To jau vārdos nemaz nevar pateikt. Tā bija visa viņas dzīve, viņas lielā sāpe, lielākā laime un pat dzīvība. Divas nedēļas pēc atgrie�a�nās no Novosibirskas māte nomira, un mēs ar māsu atkal palikām bārenes un augām bērnunamā.

Niks bija satriekts. Viņ� paskatījās uz Marinu. Meitene nopietna sēdēja blakus savai mātei. Nikam kļuva �ēl Larisas Petrovnas, ta�u Marinas nez kādēļ viņam bija �ēl vēl vairāk. Viņ� pat tīri fiziski sajuta, kā iesāpas sirds.

Cik ārkārtīgi maz ir vajadzīgs, lai mēs visi būtu.

Un da�reiz vēl mazāk, lai nebūtu.

Kas mūs �eit visus ir savedis kopā?

Liktenis?

Vēlu vakarā, kad kopējā istabā Niks uz brīdi palika viens, pie viņa pienāca Marinas tēvs un uzlika roku uz pleca.

��� Dēliņ,� viņ� klusā, nedaudz aizsmaku�ā balsī teica un apmulsis skatījās sāņus.� Kā redzi, mēs esam vien�kār�i ļaudis. Māte visu mū�u strādā par skolotāju, bet es esmu meistars apavu fabrikā. Marina pūlas par medicīnas māsu � un ej nu vēl sazini, kas viņai tur iznāks ar to Medicīnas institūtu! Bet tava māte esot slavena aktrise. Tēvs ievērojams kinooperators. Pats arī taisies mācīties par re�isoru. Tātad tu dzīvo un joprojām dzīvosi mākslas pasaulē. Es nesaku, ka tā būtu labāka vai sliktāka par citām, ta�u stipri savādāka gan. Cilvēki man tur liekas tādi lieli īpatņi, ar daudz vaļīgāku izturē�anos, ar daudz brīvākiem uzskatiem da�ādos jautājumos. . . To skaitā arī mīlestībā un ģimenes dzīvē. . .

Matvejs Aleksandrovi�s noņēma roku un apsēdās bla�kus Nikam. Skarbums sejā un balsī bija pazudis. Tagad viņ� uz jauno cilvēku skatījās ar tādu kā lūgumu un cerību.

��� Marina ir klusa un kautrīga meitene,� viņ� turpi�nāja.� Tu esi viņas pirmā mīlestība. Es to zinu skaidri. Un viņa tev tic. Vairāk nekā man un savai mātei. Tu viņai tagad esi viss. Gan dievs, gan ģēnijs. Un tu nedrīksti, dēliņ, nekādā gadījumā nedrīksti �o viņas ticību sagraut.

Tu nedrīksti iznīcināt viņas mīlestību! Tas būtu pārāk ne�ēlīgi. Tas vispār nebūtu cilvēka cienīgi. Vismaz pa��laik. Bez tam viņai tur, Rīgā, nemaz tik labi neklājas. Grūts darbs, neierasta vide, cilvēki, visapkārt sve�a valoda un ne vienmēr draudzīga attieksme. Tev viņa ir jāsaudzē, dēls, ja jau tu to esi apņēmies. Puikas gadi acīmredzot ir beigu�ies. Tagd tev visur un vienmēr ir jāizturas jau kā vīrietim, kas ir uzņēmies atbildību par vājāko.

Pēc tam Matvejs Aleksandrovi�s cie�i satvēra Nika roku un mazliet to parāva uz savu pusi.

��� Tev man ir jāapsola. . .� viņ� stipri satraukts teica,� lai es un māte �eit varētu mierīgi dzīvot. . . Tev mums ir jāapsola, ka tu vienmēr pret viņu būsi labs. Bet ja tev tādas pārliecības nav. . . Ja tu to apsolīt nevari. . . Tad nevajag. Tad tas godīgi jāpasaka un jāliek viņa mierā.

Niku pārņēma savāda, mazliet baiga sajūta. �ķita, ka viņ� atrodas kādas ļoti senas tiesas sēdē un tagad viņam Augstākā tiesne�a priek�ā ir jādod zvērests, kuru nāksies pildīt visu mū�u. Bet, ja tu �o zvērestu kādreiz lauzīsi, tūlīt tiksi atdots Bendes rīcībā.

Un tā jau arī ir.

Vai tad vissenākā �īs pasaules tiesa nav mūsu pa�u sirdsapziņa?

Un Augstākais Tiesnesis � mīlestība?

Un Bende � pievilto nicinājums?

Un Sods � aizmirstība un vientulība?

Niks piecēlās kājās un ieskatījās sirmā cilvēka acīs.

��� Esiet mierīgs,� viņ� noteiktā balsī sacīja.� Es jums dodu savu godavārdu � manis dēļ Marina nekad nerau�dās.

Kad pēc neilga laika Niks atgriezās Marinas istabā, viņ� uz brīdi apmulsis apstājās.

Viņa priek�ā stāvēja Marina, tērpusies garā, baltā naktstērpā, balti smaidīja un izskatījās, it kā nupat būtu izkāpusi no kādas vecmeistara gleznas.

Viņi atgriezās Rīgā tikai pēc nedēļas.

Sniegs bija nokusis, un caurām dienām līņāja sīks, rudenīgs lietus.

Niks turpināja darbu papīra grie�anas cehā un Baltkrie�vijas brauciena iespaidā beidzot uzsāka Kinematogrāfijas institūta iestājeksāmenu pirmajai kārtai tik ļoti nepiecie��amo sacerējumu.

Viņ� to rakstīja no tīras sirds, ar visdziļāko pārliecību, tajā ielikdams visas savas spējas, kādas nu viņam vispār piemita. Jo tas, ko Niks Baltkrievijā bija redzējis un dzirdējis, viņu satrieca. Sākot jau ar Larisas Petrovnas stāstījumu par savu bērnību, kuru viņai nācās pavadīt Osvencimas koncentrācijas nometnē, un beidzot ar kādu vientuļu piemiņas akmeni ceļa malā, kur kādreiz ticis no�auts astoņpadsmitgadīgs partizāns, kad tas kādu va�karu devies ciemos pie savas meitenes.

Un vēl. . .

Tūlīt pēc atgrie�anās no Vitebskas Niks savāca savu trūcīgo iedzīvi un pārcēlās pie mātes. No Kalēju mājas viņ� aizgāja, sagaidījis tādu brīdi, kad tur neviena no saimniekiem nebija. Arī Lijas. Niks tomēr viņas priek�ā juta tādus kā nelielus sirdsapziņas pārmetumus. Veselu gadu viņi bija dzīvoju�i zem viena jumta un da�reiz biju�i tuvi. Tas kaut ko tomēr nozīmēja. Ja ne viņam, tad Lijai jau nu katrā ziņā. Viņ� gan, kā parasti, sevi mēģināja attaisnot ar to, ka �ai mei�ai neko netika solījis, nekad nebija viņai uzmācies, bet tas neko nedeva. Niks jutās vainīgs un no�ēloja, ka toreiz it kā pa jokam tomēr bija sapinies ar Liju.

Lai saimnieki neuztrauktos, Niks uz galda atstāja zīmīti.

God. Kalēji!

Atzīstos, es Jums biju slikts īrnieks. Ne vienmēr laikā maksāju istabas naudu, bie�i slepus izmantoju Jūsu tele�fonu un traucēju, skaļāk uzgriezdams mūziku. Nu tas ir beidzies. Es aizeju dzīvot citur. Paldies par viesmīlību! Varbūt vecumdienās, kad bū�u kļuvis bagāts, es atkal �eit atgriezī�os un �o māju nopirk�u. Man ļoti patīk tās divas ābeles, kas aug pie �manas� istabas loga. Uz redzē�anos!

Māte Nikam ierādīja istabu, kurā bija iekārtota biblio�tēka un darba kabinets. Visa dzīvokļa kopējā platība bija astoņdesmit se�i kvadrātmetri, bet Nika istaba viena pati aizņēma trīsdesmit. Kad viņ� tajā pirmo nakti gulēja, viņam radās iespaids, ka atrodas kādā no Ermitā�as zālēm. Pie tādas platības, greznības un labierīcībām viņ� vēl nebija pieradis.

Pienāca divdesmit ceturtais decembris. Vieniem tie bija Ziemassvētki, bet citiem vienkār�i īsākā diena gadā. Turklāt tā vēl iekrita brīvdienā.

Niks ar Marinu jau no rīta aizgāja pie Eduarda, jo pēc tam viņi bija sarunāju�i pa ceļam paķert vēl Ingu un braukt ciemos pie Teodora.

Atkal bija uzsnidzis sniegs, un, kad viņi atvēra Bērziņu di�ā īpa�uma vārtus, turpat arī satika pa�u saimnieku, kas, ģērbies krāsu traipiem nosmērētā vatniekā, mājas priek�ā centīgi tīrīja sniegu.

��� Ā, Niks!� Mākslinieks iztaisnoja muguru un, plati smaidīdams, sniedza ciemiņam roku. Pēc tam vērīgi ar profesionāļa aci noskatīja Marinu.� Priecājos, jaunkun�dze, jūs redzēt savas necilās būdas priek�ā! Vai nebūsit topo�a aktrise?

��� Nē!� Marina dzidri iesmējās.� Kādēļ jūs tā domā�jat?

��� Es nedomāju. Es vienkār�i tā sprie�u. Jūs esat skaista kā balta svētdienas diena, un jūsu skatienā ir tas, ko visi vīrie�i veltīgi meklē tik daudzu sievie�u acīs. Nez vai tas puika būs to pamanījis, bet es redzu. Jūs esat brīnums. Tādēļ nebrīnieties, ja es kādreiz palūg�u atļauju jūs gleznot. Ceru, ka tie parketi un kamīni vēl nebūs manī uzveiku�i pēdējās talanta druskas.

Marina smaidīja. Viņa bija ģērbusies savā baltajā ka�okā, galvā balta cepurīte. �oreiz gan baltās �alles vietā bija aplikta zila. Tā vēl vairāk izcēla viņas vienrei�zēji gai�o un tīro seju, lielās acis un sārtās lūpas.

Varbūt tie�i viņa ir pats skaistākais, ko daba līdz �im ir radījusi, Niks nodomāja. Brīnumu brīnums, kas neticamā kārtā iekritis rokās man.

��� Kur tik ilgi biji pazudis?�vecais Bērziņ� pavai�cāja.� Palīdzēji taisīt kādu filmu?

��� Nē,� Niks atbildēja.� Lai viņi vēl da�us gadus iztiek bez manis.

��� Ko tad dari? Eduards kaut ko stāstīja par papīra ruļļiem.

��� Jā. Vienā mazā ūķītī tirdzniecības vajadzībām grie�u papīru.

��� Darbs smags?

��� Tā nekas.

��� Cik viņi tev tur maksā?

��� Es strādāju nepilnu dienu, bet divi simti man ir.

��� Phē!� Bērziņ� nicīgi nospļāvās.� Nāc pie manis, un tev būs vismaz pieci!

��� Vai tad viss aprakts naudā?

��� Bet kur tad?

��� Kādēļ tad jūs Eidi dzināt mācīties? Būtu sev palīgos ņēmis viņu!

��� Vai es kāds pavēlnieks? Ko pats grib, to dara! Bet nekas! Pabeigs to institūtu, mazliet pastrādās par in�e�nieri ar simt divdesmit rublēnu mēne�algu, pēc tam pats skries pie manis. Gan redzēsi! Kur citur viņ� liksies? Mūsu brigādē tie�i derētu viens kamīnu mūrētājs ar augstāko izglītību!

��� Tuvākajā laikā in�enieriem algas tik�ot paaugstinā�tas,� teica Marina.� Projekts jau esot izstrādāts.

Vecais Bērziņ� savilka tik skābu ģīmi, it kā nupat būtu iedzēris etiķi.

��� Cik tad viņi taisās pielikt?� viņ� it kā nevainīgi pavaicāja.� Piecus, desmit rubļus?

��� Ne jau visiem in�enieriem alga ir simt divdesmit,� Marina klusi iebilda.� Pazīstu arī tādus, kuriem alga kopā ar prēmijām ir tuvu pie trīs simtiem.

��� Ei nu ei?� Bērziņ� neticīgi iepleta muti. Nikam �ķita, ka viņ� uzspēlē.

��� Jā! Tiem, kas strādā ra�o�anā!� Marina nez kādēļ nerimās.� Bez tam neviens no jaunajiem, stājoties uni�versitātē vai citā augstākajā mācību iestādē, par nākamo algu vispār nedomā! Es, piemēram, nākamgad stā�os Medicīnas institūtā. Kad to pabeig�u, pirmaja laikā man tāpat dro�i vien nekāds lielais atalgojums nebūs. Ko tad darīt? Nestāties? Nekļūt par ārstu, bet iet asfaltēt ielas?

��� Dies pasarg!�Bērziņ� tik spēji pameta gaisā rokas, ka lielā sniega lāpsta ar skaļu blīk�ķi nokrita zemē.� Jums, Marina, būtu jāstrādā par manekeni. Pavi�sam nopietni. Jums vajadzētu iet pie māksliniekiem par modeli vai būt turīga vīra sievai, kas prastu jūs novērtēt un sniegt visu, ko esat pelnījusi. Bet pelnījusi jūs esat sev pie kājām zemeslodi.

��� Ko jūs, ko jūs!� Meitene draiski pieķērās Nikam pie rokas.� Es labāk esmu nabaga studenta sieva nekā bagāta ve�a kalpone!

��� O, tā vis nesakiet! Bagāts vecis nekad tādu meiteni par kalponi neturēs!� Bērziņ�, plati smaidīdams, paskaid�roja.� Esiet dro�a! Tas viņam vienkār�i nebūtu izdevīgi. Tāda smuka sieviņa izmaksā lielu naudu, un tādēļ, kā jebkuru dārgu mantu, viņ� to katrā ziņā ļoti saudzētu. Jo parasti bagāti cilvēki ir ari gudri.

��� Bērziņ, skopi!� Niks iemeta starpā.

��� Bet kas vispār ir bagātība?� Marina painteresējās.

Bērziņ�, seniors, domīgs paberzēja pieri un pacēla

nokritu�o lāpstu.

������� Sl māja ir bagātība,� viņ� nopietns sacīja, ar roku parādot uz divstāvu celtni.� Un divi �iguļi garā�ā ari ir bagātiba. Un �is dārzs ir bagātība. Un makā krietns naudas �ūksnis un rēķins krājkases grāmatiņā ari kaut ko nozīmē. Jūs tam nepiekrītat?

��� Piekrītu, bet stipri nosacīti,� Marina atbildēja.

��� Kādēļ nosacīti?� Bērziņ� ieinteresēts pajautāja.

��� Vai ne tādēļ, ka jums pa�ai nekā tāda nav?

Marina atkal dzidri iesmējās.

�������� Patie�ām nav!� viņa izteiksmīgi noplātīja rakstai�nos cimdos ietērptās rokas.� Man ir jaunība! Bet tas nozīmē, ka man pieder vēl visa dzīve! Mani pagaidām nemoka arī nekādas slimības. Es vēl nepazīstu neuzticību un ģimenes ķildas. Un pats galvenais � man laimējies mīlestībā! Jums vajadzētu piekrist, ka ari tas ta�u kaut ko nozīmē, vai ne?

Bērziņ� pa�ūpoja galvu.

������� Tā jau ir, bērni,� viņ� teica un kaut kā nikni ietrieca lāpstu sniega kaudzē.� Patie�ām, jums vēl ir viss, ko es jau sen esmu zaudējis. Man liekas, tas tomēr nav taisnīgi.

������� Bet Maestro!� Niks iesaucās.� Toties māja, nauda un divi �iguļi!

������� Māja ir, tas tiesa,� Bērziņ� piekrita.� Bet, kā redzi, pa�am jāstrādā kā pēdējam vergam.

��� Eduards nepalīdz?

������� Sad tad jau palīdz,� Bērziņ� atbildēja,� bet tagad viņam prātā vairāk tās mācības un Vanda.

��� Un tas ir slikti?

��� Nē, es jau neko nebļauju,� vecais Bērziņ� norūca,

��� bet vai nav tomēr tā kā mazliet par agru?

��� Kas?

�������� Nu. . . tā kopā dzīvo�ana. Es nezinu, varbūt tagad ta pieņemts, gandrīz vai norma, bet. . . Man tas īsti nepatīk. Par agru! Jums ta�u visiem ir tikai astoņpadsmit gadu, pavasarī būs jāiet dienēt. . . Kur jūs liksiet savas meitenes? Atstāsiet ar pilniem vēderiem? Par apsmieklu cilvēkiem, jā?

Niks nepatikā sarauca uzacis.

��� Es gan neesmu dzirdējis, ka kāds kaut kur būtu smējies par meiteni, kas gaida bērnu.

��� Pagaidi, gan vēl dzirdēsi!� Bērziņ� skaļi pateica, un izskatījās, ka viņ� tagad laikam patie�ām ir sadusmojies. � �Meitene, kas gaida bērnu!� Tas tev patīk? Vai par to vien jau nav jāsmejas pilnā balsī? Bet vai vispirms nevajadzētu pabeigt skolu, kaut arī augstāko, nodienēt armijā, sākt strādāt, dabūt dzīvokli vai sākt celt māju. Es jau neko nesaku, gulta, protams, cilvēkam dod daudz prieka, ta�u ir tikai niecīga daļiņa no tā, kas mums dzīvē ir jādara. Kādēļ jūs par to nemaz nedomājat?

��� Vai tad mēs nedomājam?

��� Neizskatās vis,� Bērziņ� �aubīdamies pakratīja galvu.� Jūs varbūt tam nemaz vēl neesat īsti nobriedu�i. Tu neapvainojies, Nik, un arī jūs, jaunkundz, ta�u esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī mīlestībai jūs vēl neesat tā pa istam nobriedu�i. Pamīlēties � jā! Tur jūs esat stipri nadzīgi. Bet vai tu vispār zini, kāda ir at�ķirība starp īsu mīlestību un mīlē�anos?

Niks, mirkli padomājis, nemaz vairs negribēja ar veco Bērziņu sarunu turpināt. Lai viņ� par �iem jautājumiem diskutē ar savu dēlu Eduardu, bet mēs ar Marinu pa�i tiksim skaidrībā.

��� Labi, Bērziņonkul,� Niks atmeta ar roku.� Gan jau mēs nekur nepazudīsim! Mēs tomēr esam daudz stiprāki nekā jūs, vecie, to da�reiz iedomājaties!

��� Lai jau tā būtu,� Bērziņ� lēnīgi pamāja ar galvu.� Dū�as jums pietiek, tas tiesa. Skaistas meitenes arī protat sadabūt. Ta�u man �ķiet. . .

Bērziņ� uz mirkli apklusa, mazliet samulsa, tad jautri pasmaidīja.

��� Dzīvojiet laimīgi!�viņ� negaidīti pateica un sniega lāpstu strauji pielika pie pleca, kā to dara kareivji ar �auteni.� Dzīve ir slikta tikai tiem, kas pa�i ir slikti, neuzņēmīgi vai slinki. Pārējiem dzīvīte ir kā balta dieva dāvaniņa. Bet, ja jau reiz tā mums ir tikusi, tad to vismaz nevajadzētu glu�i par velti izniekot. Nekā cita mums jau vairs nebūs.

��� Mēs pacentīsimies,� Marina apsolīja.

��� Eduards ta�u mājās ir, vai ne?� Niks pavaicāja.

��� Kā tad, ka ir!�Bērziņ� apstiprino�i pamāja un tad dusmīgi piebilda:� Un tā tur izkrāsojusies lellīte arī! Kā pielīmēta!

Viņi iegāja iek�ā, un Niks nodomāja, ka vecais Bērziņ� par Eida Vandu laikam sajūsmā vis nav. Vēl sadusmosies pa īstam, ņems un Eduardu izsvītros no mantinieku saraksta! Testamentā visu norakstīs savam mīļajam sunī�tim vai centīgajai mājkalpotājai. Tad tas būtu gandrīz vai kā vecos angļu romānos.

Bet varbūt mēs patie�ām visu esam sāku�i mazliet par agru?

Ma�īna lēni brauca pa sniegotu ceļu. Gar abām malām vienmuļi stiepās me�s. Vietām uz ceļa pazibēja apledo�jums, un tad Eduards ātrumu vēl samazināja. Viņ� brauca uzmanīgi pat vasarā. Un ne tikai tāpēc, ka pilnībā vēl nebija apguvis vadītāja prasmi, bet galvenokārt tāpēc, ka saudzēja gan jauno ma�īnu, gan sevi un tos, kas tobrīd ma�īnā atradās. Viņ� apzinājās savu atbildību.

��� Nekas jau nav vieglāk kā nosisties!� Eduards teica.� Es da�reiz pat apskau�u tos daudzos �iguļu pa��nāvniekus. Ātri un viegli! Katrā ziņā daudz dro�āk nekā ar indi vai lodi. Tikai �ēl, ka pēc tam skats nav nekāds sevi�ķi for�ais.

��� Tu gan par to tagad varēji nerunāt!� Inga iebilda un saīgusi savilka savas izkrāsotās uzacis uz aug�u.

Niks tā arī nevarēja saprast, kas ar �o meiteni īsti notiek. Bet varbūt nenotiek nekas! Inga Rītiņa vienkār�i bija un tā ari palika klases skaistākā un gudrākā meitene un atbilsto�i �im augstajam statusam turpināja dzīvot un rīkoties.

Inga bija kļuvusi visai iedomīga. To varēja redzēt uzreiz. Tāda gan viņa bija arī agrāk, ta�u tagad tas jo sevi�ķi krita acīs un arī uz nerviem. Pēc pēdējās filmē�a�nās klāt nāku�ais pa�apziņas lādiņ� bija sevi�ķi liels, un to viņa vietā un nevietā �āva uz saviem varbūt daudz mazāk veiksmīgajiem biedriem.

Bez tam klīda runas, ka viņai pa�laik esot arī divi mīļākie no �augstākajām aprindām�. Vieni teica, ka tie esot kinostudijas ļaudis, citi atkal zinīgi miedza aci un �ukstēja: �Nem augstāk!� Bet pati Inga visu noliedza un paziņoja, ka tās esot tikai viņas skauģu un nelabvēļu tenkas.

Inga vēl joprojām satikās ar Teodoru, bet tas notika arvien retāk un retāk. Parasti viņa aizbildinājās ar nevaļu, mācībām, filmē�anos un lielo attālumu līdz Teda tagadē�jai dzīvesvietai.

Turp viņi tagad arī brauca. Niks sēdēja priek�ā blakus Eduardam, bet visas trīs meitenes atradās aizmugurē.

Vanda ar Marinu sapratās uzreiz, un viņām bija par ko runāt, bet Inga turējās savrup un tikai da�reiz izmeta pa indīgai piezīmei. Viņa sākumā vispār negribēja �ai brau�cienā piedalīties, un Nikam nācās viņu gandrīz vai ar varu iestumt ma�īnā.

�Sarunāju�i bijām? Tad lūdzu! Nelauzies!�

�������� Diez kā tur tagad mūsu Tedim iet?� Niks pagriezās pret Eduardu.

�������� Nesen pie viņa biju,� Eidis atbildēja.� Vispār tā nekas. Elpot var. Drīzumā saņems jaunu vāģi, tā viņam vismaz ticis apsolīts. Kolhozs jau varens, ko tur runāt! Priek�sēdētājs esot lāga vecis, visādi jaunos atbalstot.

�������� Galvenais, ka viņam ir kur dzīvot,� Vanda pa�teica.� Viņa brālim Leonam pirms mēne�a piedzimis puika, un, ja Tedis būtu palicis Rīgā, viņiem tagad tai vienā istabā būtu jāmitinās �etriem.

������� Tedis tomēr ir krama vecis,� Niks sacīja.� Varbūt visgodīgākais no mums visiem.

�������� Es gan tā nedomāju,� Inga iebilda.� Atradis godī�gumu! Tā vienkār�i bija bēg�ana no dzīves grūtībām!

��� Vai tad tagad viņam ir viegli?� Niks pavaicāja.

�������� Protams!� Inga tūlīt atsaucās.� Kas vainas! Dzīvo divās istabās, braukā ar ma�īnu, ne par ko nav jāatbild un var pie sevis vest kolhoza krā�ņākās slaucējas!

�������� Beidz muldēt!� Niks dusmīgi teica.� Tu labi zini, ka no meitenēm viņ� redz tikai tevi!

��� Tur jau arī ir viņa nelaime.� Inga smagi nopūtās.

��� Un stiprā mērā arī mana. Man ir noriebu�ās viņa greizsirdības scēnas! Draud pat nosist!

������� Tad uzvedies godīgi!� Eduards skaļi pateica.� Tev vēl tā kā par agru tēlot Mirdzu Martinsoni! Atradusies kinozvaigzne!

��� Un vai tad ne?� Inga cēli pameta skatienu aug�up.

��� Tūksto�iem meiteņu var tikai sapņot par to, ko es jau esmu sasniegusi! Turklāt bez kaut kādiem blatiem. Pati saviem spēkiem! Pati ar savu talantu! Bet ja jums tas nepatīk . . .

�������� Patīk,� Niks smaidīdams teica.� Pat ļoti patīk! Mēs visi par tevi esam sajūsmā!

��� Beidz ņirgt. . .

��� Nē, patiesi,� Niks nopietni sacīja.� Neviens nesme�jas. Bet tev gan nevajadzētu augstprātīgi izturēties pret citiem. Kaut vai pret tām tūksto� meitenēm, kuras tu it kā esi apsteigusi. Par to vēl varam strīdēties. Jo katram savs. Varbūt viņas savukārt tev ir tālu priek�ā pa kādu citu līniju.

��� Hā!� Inga nicīgi iesmējās un, lai gan ma�īnā bija diezgan silti, savu skaisto galviņu ierāva pūkainā ka�oka apkaklē. Sai brīdī viņa gandrīz mats matā izskatījās kā Regīna Razuma filmā �Ceplis�.

Tas pats koķetīgais, �ķelmīgais smaids. Pēc trīsdesmito gadu modes �zēngalviņā� apgriezti mati. Pavedino�ais acu skatiens. Juteklīgās lūpas. Un mazliet pietēlota bra�vūra un skumjas. Nemaz nebija jābrīnās, ka Teodors Veilands viņā bija samīlējies līdz pēdējai skrūvītei. Un vēl da�i no �augstākajām aprindām�. Tādu meiteni kuru katru dienu vis nesastapsi.

��� Klāt esam,� Eduards pateica un no lielās �osejas uzmanīgi iegrieza sānceļā. Tas vispirms veda cauri nelie�lam me�am, tad sākās klaj� lauks, un, kad tas beidzās, aiz nelielas kailu bērzu birztalas viņi ieraudzīja nedaudz sa�ķobīju�os koka māju.

Pagalma vidū, ģērbies īstas aitādas puska�ociņā, viņus gaidīdams, stāvēja Tedis.

��� Nē, tas nav tas!� Niks sacīja.� Es labāk turos pie �āda principa � ja tevi septiņas reizes gā� zemē, tad celies astoņas reizes aug�ā!

��� Bravo!� Tedis iesaucās un sasita plaukstas.� Tas tie�i pēc tevis izklausās.

��� Vai nav labs spieķis, uzsākot mūsu lielās dzīves ceļu?� Niks pasmaidīja.� Uz �ādu principu es varu dro�i balstīties.

��� Bet uz ko tu?� Teodors pagriezās pret Ingu un neatlaidīgi skatījās viņas spilgti izkrāsotajā sejā. Tedis bija sasprindzis, �ķita � no Ingas atbildes ir atkarīga visa viņa turpmākā nākotne.

��� Ja man lemts kādu gabalu iet pa �o dzīvi,� viņa lēni un mazliet uzspēlēti sacīja,� tad es gribu balstīties tikai pati uz sevi. Jā! Pati uz saviem spēkiem, uz savu prātu, uz savu talantu un skaistumu! Un nemaz nemēģiniet atkal ņirgt! Sievietēm skaistums varbūt ir pats dro�ākais, pie kā viņas savā dzīvē var turēties.

��� Es domāju, ka visdro�ākais tomēr ir kāds cilvēks,� Tedis, kļuvis pavisam domīgs, klusi iebilda.� Draugs, īsts, labs draugs. Pie tā vajadzētu turēties.

��� Tā ir grāmatās!� Inga nevērīgi atmeta ar roku.� Tie ir tikai mūsu skolotāju gudrie padomi! �Draudzējieties! Tas ir tik brīni�ķīgi! Mīliet! Tas ir vēl brīni�ķīgāk!� Bet ko cilvēki īstajā dzīvē visbie�āk pa�zaudē? Tie�i draugu! Kur cilvēki visbie�āk viļas? Mīles-, tībā! Tā ka nestāstiet man te pasaciņas par laimi un ilgsto�u draudzību! �odien katrs domā un paļaujas tikai uz sevi! Pats sevi jau nepiekrāpsi. Nenodosi. Skaistums nepazudīs, tie�i otrādi � tas vēl vairosies, tāpat kā gudrība un dzīves pieredze. Tad pasakiet, mīlī�i,� kādēļ man vēl ir vajadzīgs kāds palīgs?

Visi uz Ingu skatījās, mazliet izbrīnīju�ies. Kaut ko tādu viņi nebija gaidīju�i. Ne jau tāpēc, ka Inga atklāti pateica, ko domāja. Viņi visi bija pieradu�i runāt, neko neslēpjot un neliekuļojot. �oreiz pārsteidza Ingas nevēlē��anās atzīt draudzību un mīlestību par dzīves pamatvērtī�bām. Tas bija kaut kas �okējo�s, it sevi�ķi tādēļ, ka visi zināja par viņas attiecībām ar Teodoru un viņ� to visu dzirdēja. Bet iespējams, ka tie�i viņam tas arī tika teikts. Speciāli. Liecinieku klātbūtnē. Lai visi dzird, ka viņa �o spēlīti beidz! Un, ja tas tā patie�ām bija, tad Inga bija �āvusi precīzi. Teodors nolieca galvu un skatījās sāņus.

��� Es gribu būt stipra!� viņa turpināja.� Mūs ta�u mācīja un vēl tagad aicina būt stipriem! Kādi kalni būs jāgā�! Un tādēļ es jau pa�ā sākumā gribu, lai neviens mani nemēģina stutēt! Es varu iet pati! Un ie�u!

Teodors lēni pacēla galvu, ilgi un skumīgi raudzījās uz meiteni, kuru viņ� bija gribējis iegūt par savu.

��� Kur?� viņ� pavaicāja.� Kur tu taisies iet?

�� Tu pats to labi zini,� Inga izvairīgi pateica, atvēra rokassomiņu, sameklēja cigareti un aizsmēķēja.

��� Tu esi sākusi pat pīpēt?� Teodors pārsteigts jautāja.

��� Tā pa retam uzvelku. Bez tam man tev nekādas atskaites nav jādod! Jūs vispār abi ar Niku esat tādi kā mili�i! Bet kas jums par daļu, ko es daru? Kas jūs man tādi esat? Skolasbiedri? Brīni�ķīgi! Bet vai tādēļ man vēl jāturpina ar jums lēkāt klasītes?

Arī Vanda izbrīnījusies skatījās uz draudzeni.

��� Kas tev lēcies?

��� Nekas!

��� Tu esi stipri pārvērtusies.

��� Cilvēks manāmi pārvēr�as tikai divos gadījumos,� sacīja Eduards,� ja viņ� bezprātīgi iemīlas vai pret visu kļūst vienaldzīgs. Kā ir ar tevi?

Inga eleganti nodzēsa cigareti, kā di�a aktrise ieturēja nelielu pauzi, tad visus noskatīja ar uzvarētājas smaidu.

��� Ne viens, ne otrs,� viņa atbildēja.� Es varu atļau�ties tādu greznību kā neiemīlēties! Kādēļ? Lai viņi visi skrien pakaļ man! Es visu savu mū�u esmu noskatījusies, kā mana mamma katru dienu baidās un uztraucas par tēvu! Ka tikai viņ� neaiziet pie kādas citas! Ka tikai varētu saglabāt ģimeni! Ģimene principā ir saglabāta, un kas par to? Vai viņi ir laimīgi? Vai viņus apgaro mīlestība? Nē! Pienākums, presti�s un bailes sabojāt karjeru, lūk, kas viņus vieno! Bet es negribu tā dzīvot! Negribu! Ja es kādreiz ar kādu saie�os tā pa īstam, tad patie�ām tikai tad, kad aiz mīlestības bū�u kļuvusi galīgi traka! Lūdzu, piedod, Tedi, par atklātību. Tu esi labs draugs, un liels paldies tev par visu! Bet es tevi nemīlu un nekad nespē�u iemīlēt. Pamēģināju, ta�u nekas nesanāk. Tu vienkār�i neesi mans tips. Un vispār, mīļie zēni un meitenes, vai jums ne�ķiet, ka nav vairs daudz ko atcerēties biju�o? Mēs ta�u tagad esam pavisam citi! Ne vairs skolnieciņi, bet studenti! Pilngadīgi, pieaugu�i cilvēki! Mums jāsāk pilnīgi jauna dzīve, nevis pēc inerces jāturpina vecā!

Tedis piecēlās un piegāja pie krāsns. Viņi visi sēdēja netālu no tās un skatījās, kā turpat viņu acu priek�ā elpo dzīva uguns. Mitinādamies modernajos pilsētas dzīvokļos, viņi no tās bija atradu�i. Un tāpēc varbūt pazaudēju�i kādu būtisku saikni ar mūsu tālo pagātni, ar mūsu pa�u sākotni.

Uguns, ūdens un gaiss.

Trīs pamatelementi, trīs varenie vaļi, uz kuriem balstās mūsu dzīvības, mūsu eksistences iespējas. Otrus trīs vaļus � mīlestību, draudzību un uzticību cilvēks ir izgud�rojis pats, tādēļ arī tik bie�i no tiem atsakās. Un nekas. Dzīvo!

Tedis noliecās, atvēra durtiņas un krāsns mutē iemeta vēl da�as pagales. Liesmas kļuva spilgtākas, un uz grīdas nokrita da�as kvēlojo�as ogles.

Marina sēdēja uz neliela koka ķeblī�a mazliet sānis un, zodu atbalstījusi pret saliektajām rokām, domīga vērās krāsainajā liesmu rotaļā. Viņa sarunā nepiedalījās, lai gan saprata visu, kas tika teikts. Vienmēr, kad Marina uztvēra Nika skatienu, viņa mulsi pasmaidija, it kā atvainodamās par savu klusē�anu.

Niks vēlreiz paskatījās uz meiteni un juta, ka viegli nodreb sirds. Tik skaistu viņ� vēl Marinu nekad nebija redzējis. Liesmas savādi izgaismoja viņas īpatnējo seju, viņas gai�os, garos matus, viņas kaklu un ķermeņa aug�daļu, kas bija ieģērbta baltā, pūkainā svīterī. Marina �ķita tik silta un maiga, ka tā vien gribējās pieiet viņai klāt, kā cāli paņemt rokās, pieglaust pie vaiga un pēc tam noslēpt azotē vai plaukstā. Lai neviens cits viņu nepaņem. Lai neviens nenodara pāri. Lai viņai vienmēr būtu labi.

��� Bet, Inga,� Teodors klusi iebilda,� vai tad mēs varam tik ātri pilnīgi pārvērsties?

��� Kā redzi, viņa var.� Eduards pameta ar galvu.

��� Vai tad mēs uzreiz tik krasi varam vakardienu nodalīt no �odienas?� Teodors turpināja.� Pa�laik, kuri�not �o krāsni, tās siltumu mēs ta�u jutīsim vēl rīt un parīt. Tā ir ar visu, ko mēs darām un darīsim.

��� Tevi ir baigi samaitājusi �ās vasaras filmē�anās,� Vanda sacīja, pārmeto�i palūkojusies uz draudzeni.� Es jau tevi brīdināju � bēdz no Elmāra! Viņ� ir pretīgs tips!

��� Mani neviens un nekas nav samaitājis!� Inga lepni pacēla galvu.� Vienkār�i es atskārtu, ka tomēr kaut kas esmu! Studente, nevis kaut kāda tur �oferiene vai slau�cēja! Esmu pietiekami gudra, acīmredzot tādēļ, ka arī mani vecāki ir prātīgi cilvēki, nevis kaut kādi alkoholiķi! Esmu skaista, un mani aicina filmēties! Tātad esmu arī talantīga. Man to izlikties neredzam, neņemt to vērā? Nekā nebij! Es skaidri apzinos, ka �ai pasaulē nekad nebū�u nulle! Un to, starp citu, ir ļoti svarīgi apzināties. Tas ceļ manu pa�apziņu, un kas tur slikts? Ko jūs visi tā par mani uztraucaties?

Niks piecēlās un nostājās Ingas priek�ā. Viņ� nevēlējās ar Ingu strīdēties. Viņam gribējās ar Marinu iziet laukā, kaut nedaudz pabradāt pa piesnigu�ajiem laukiem vai pabūt me�ā. Tomēr viņ� nespēja Ingai un varbūt arī pārējiem nepateikt to, ko domāja, par ko bija dziļi pārliecināts.

��� Inga,� Niks domīgs iesāka,� man agrāk likās, ka tu mūsu klasē esi ne tikai skaistākā un gudrākā, bet arī pati godīgākā meitene. Un tā laikam arī bija. Es uzsveru īpa�i � godīgākā. Bet tagad man �ķiet, ka tu vairs tāda neesi. Es nezinu iemeslus, un tie mani arī sevi�ķi neinteresē. Par tiem vajadzētu interesēties Tedim, ne man. Es runāju vienīgi tādēļ, ka Tedis ir mans draugs un viņ� pats kautrējas jautāt.

Niks pagāja sāņus un apsēdās blakus Marinai. Krietnu brīdi domīgs raudzījās, kā krāsnī sprak�ķēdama deg malka, tad atkal paskatījās uz pārējiem.

��� Nesen mēs ar Marinu bijām Baltkrievijā,� viņ� turpināja.� Tur Vitebskā dzīvo viņas vecāki. Pabraukā�jām arī pa citām vietām un iepazināmies ar cilvēkiem, notikumiem. . . Tās ir atmiņas. Runa ir par pagāju�o karu. Es zinu, ka par to mēs nemēdzam runāt. Par to pat domāt negribas. Mēs esam aizņemti ar savām �odienas problē�mām, vispār esam pārāk aizņemti ar sevi un visda�ādā- kiem sīkumiem! Kur dabūt jaunākos skaņu ierakstus? Kā tikt uz Stīva Janga koncertu? Kā izspiest no mūsu sen�iem naudu jaunu lupatu un magu iegādei? Ar ko vēl vairāk izlēkt citu acīs? Ar ko pārsteigt, no�okēt? Un, protams, sekss! Dzīvā un nedzīvā veidā! Dod tik �urp! Bet tos, kuri toreiz karoja, kuri piedalījās preto�anās kustībā, kurus �āva, kāra un mocīja, nekas tāds neinteresēja. Viņiem nebija naudas, nebija turīgu vecāku, nebija krāsu televi�zoru, japāņu skaņu aparatūras, kinokameru un personisko automobiļu. Bet toties viņiem bija. . . kaut kas tāds, kā mums visiem varbūt ļoti pietrūkst. Tā ir cilvēcība. Spēja upurēties citu labā. Un tik liela Dzimtenes mīlestība, ka tās dēļ viņi varēja atdot savas dzīvības. Sai ziņā viņi stāv vismaz tūksto� kilometru augstāk par mums. Jo viņiem galvenais bija pēc iespējas godīgāk nodzīvot savu īso dzīvi. Var būt, ka nevajadzētu vilkt tādas paralēles, un tomēr. . . Kādēļ mēs par to nemaz nedomājam? Kādēļ mēs bie�i lepojamies tie�i ar pretējo?

Visi bija kā ūdeni mutē ieņēmu�i.

��� Mēs. . .� Vanda beidzot jautājo�i paskatījās uz Niku.� Tu domā konkrēti mūs?

��� Jā, arī mūs,� Niks apstiprināja.

��� Tavuprāt, mēs esam negodīgi?� Vanda pavaicāja.

��� Nē, tā es nedomāju,� Niks atbildēja.� Es tikai gribētu, lai mēs viens uz otru tomēr varētu paļauties. It sevi�ķi melnos brī�os. Lai mēs domātu ne tikai par sevi, bet �ad tad arī par kādu citu. Par to, kam �obrīd iet sliktāk nekā mums.

��� Nez vai tas būs īsti pareizi.� Eduards domīgi paka�sīja pieri.� Vienmēr kādam ies labāk, citam sliktāk. Bez tam pie mums tā ir gandrīz vai tāda kā sērga! Visiem akurāt ir jāpalīdz! Nesekmīgam skolnieciņam tūlīt tiek sameklēti �efi � un, lūdzu, palīdzi! Lai �is mācās uz pieci! Huligānam jāpalīdz noturēties uz mūsu gai�ā dzīves ceļa! Mazgadīgām palaistuvēm jāpalīdz atkal kļūt par �ķīstām jaunavām! Jāpalīdz slinkajam kļūt �aklam un nabaga dzērājam atkal tapt par atturībnieku! Bet ejiet jūs ratā ar visu savu palīdzību! Varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ mūsu dzīvē vēl joprojām ir tik daudz trūkumu un nepilnību! Ar muļļā�anos, ar pierunā�anu un auklē�anos nekas daudz nav sasniedzams! Seit es pilnīgi stāvu Ingas pusē. Katram tomēr vispirms ir jādomā par sevi, jārūpē�jas par sevi un jāatbild par sevi!

��� Bravo, Eidi!� Inga sasita plaukstas.� Pilnīgi pa�reizi! Uzvar un dzīvē kaut ko sasniedz vienīgi stiprais un neatlaidīgais! Centīgais un gudrais, nevis bikstāmais �īkstētājs.

Marina pagriezās pret Ingu, un viņas acīs bija lasāma nesapratne.

��� Bet kur tie vājie lai paliek?� Marina klusi pajautāja.

��� Lai vaimanādami velkas aizmugurē!� Inga atbil�dēja.� Dzīve visus noliks īstajās vietās!

��� Manuprāt, katrā cilvēkā ir vājums,� Marina turpi�nāja.� Tāda viegli ievainojama vietiņa. Kādēļ izlikties to neredzam vai par to smieties?

��� Nezinu,� Eduards paraustīja plecus,� bet tā ir iegā�jies, ka par neveiksminiekiem visi smejas.

��� Es, piemēram, nesmejos,� Marina iebilda.� Man viņu ir �ēl, un, cik iespējams, es viņiem tomēr palīdzu.

��� Tu esi �ēlsirdīgā māsa,� Eduards atgādināja.� Tas tev piedien.

��� Tas piedien katram,� Marina sacīja,� būt līdzjūtī�gam.

��� Ak, vienreiz izbeidziet!� Inga uzlēca stāvus.� Pie�tiek! Mēs esam kādi neģēļi, vai? Parunājām, un diezgan! Galu galā mēs �ovakar ta�u esam brālī�a Teodora viesi! Jālustējas! Tedi! Tev kaut kas ir ko iedzert?

��� Nē,� Tedis noplātīja rokas.

��� Tad dzersim pienu!� Vanda iesaucās.� Piens tev vismaz ir?

��� Nē, arī piena man nav,� Tedis atzinās. � Bet es varu ieiet pie saimniekiem un paprasīt.

��� Tad, lūdzu, Tedīt, aizrik�o!� Inga palūdza.

Tedis aizgāja, un pārējie vēlreiz apskatīja istabu. Nekā jau tur tāda īpa�a nebija. Veca ku�ete, galds, da�i krēsli un neliels grāmatplauktiņ�. Otra istaba vispār stāvēja tuk�a. So telpu lielākais krā�ņums nenoliedzami bija lielā �holandes� krāsns. Tā radīja mājīguma sajūtu un necila�jai istabai pie�ķīra pat zināmu di�ciltību.

��� Tu to visu nopietni?� Vanda klusi pajautāja Ingai.

��� Jā,� viņa piekrīto�i pamāja.� Es �eit vairs nevaru. Vairākas reizes biju atbraukusi, paliku pat pa nakti, bet ilgāk es nespēju! Paskaties pati, kā te izskatās! Un kāds tagad izskatās pats Teodors! Visīstākais pāķis! Nē, Van- diņ, es klapēju to bodi ciet! Tas nav priek� manis.

Pēc kāda laika atgriezās Teodors un paziņoja, ka pienu nav dabūjis, toties mājas saimnieki visus uz brītiņu ielūdzot pie sevis.

Viņi, jautri klaigādami, tūlīt arī aizgāja. Saimnieku dzīvoklis atradās mājas otrajā galā ar atsevi�ķu ieeju. Kad viņi atvēra durvis, visiem sejās iesitās egles, dego�u svecī�u un vēl kāda neparasta smar�a. Tā glu�i vai reibināja ar savu siltumu un saldrūgto gar�u. Tikai pēc laba brī�a viņi apjauta, ka tā ta�u laikam smar�o tikko izcepta maize. Un patiesi, tā tur arī stāvēja pa�ā galda vidū. Liels, brūns klaips. Galda galā sēdēja divi ļoti veci, sirmi cilvēki. Viņi klusēdami pamāja. Jaunie�i bijīgi pienāca klāt. Visus nez kādēļ bija pārņēmis savāds satraukums un dziļa cieņa pret visu apkārt redzamo.

��� Labvakar, bērni!�vecais saimnieks mazliet svinīgi sacīja un zemu palocīja galvu.� Paldies, ka ienācāt. Teodors mums ir labs un izpalīdzīgs īrnieks. Jūs esat viņa draugi, tātad arī dro�i vien esat krietni un sirsnīgi cilvēki. Kā redzat, mēs ar māti �ai pasaulē esam paliku�i divi vien. Jau pagāju�i divdesmit gadu, kop� nomiris mūsu pēdējais dēls. Un, raugi, �ovakar ir Ziemassvētki. Es nezinu, jūs jau tos laikam nesvinat, bet mēs ar māti gan atzīmējam. Izcepām maizi, aizdedzinām eglīti un klusi pasēdam divatā, atceroties dzīvi un visu, kas tajā bijis. Bet bijis ir daudz. Gan jaunība, laime un mīlestība, gan smags darbs un bēdas, gan kari un trūkums. Tagad ir miers. Viss aizgājis un pazudis, sirdīs atstājot vienīgi atmiņas un kaut kādu zilu, mazliet gaisīgu un tikko jūtamu sāpi. Katrs no klaipa pats nogrieziet savu �ķēli un no lielās krūzes glāzēs ielejiet pienu!

Teodors pirmais paņēma smago klaipu un nogrieza pamatīgu ņuku. Pēc tam klaipu pasniedza Nikam. Maize vēl bija silta. Niks to grieza, nazis bija diezgan neass, un viņam pēk�ņi �ķita, ka viņ� maizei nodara sāpes. Kad visi bija nogriezu�i savas �ķēles un tās turēja rokās, vecais saimnieks atkal labsirdīgi vērsās pie viņiem.

��� �ovakar dievu neslavēsim,� viņ� teica,� labāk pa�slavēsim mātes rokas, kas mums �o maizīti izcepu�as. Vispār, bērni, es jums gribētu atgādināt, ka visvērtīgākās �ai dzīvē vienmēr ir tās pa�as vienkār�ākās lietas. Piemē�ram, tas pats maizes gabaliņ�. Piena lāse. Odens malks. Mātes vai kāda cita tuva cilvēka rokas. Labs vārds. Laba cilvēka sirds. Jumts virs galvas. Darbs. Un miers. To mēs ar māti jums arī novēlam.

Abi sirmie cilvēki piecēlās un paklanījās uz galda pusi. Pēc tam sāka ēst.

Arī viņu jaunie ciemiņi pieklusu�i katrs iekoda savā maizes gabalā.

Nikam bija tāda sajūta, ka viņ� pa�laik pieskaras kaut kam īpa�i svētam, jo nekad vēl pirms tam maizi nebija izjutis kā daļu no pa�a cilvēka, kā daļu no �īs pasaules.

Diāna Upmale ar savu teātri bija aizbraukusi viesizrā�dēs uz Kijevu un mājās nebija divas nedēļas.

Niks aizrautīgi strādāja. Viņ� pat pārstāja satikties ar Marinu, ieslēdzās dzīvoklī un veselu nedēļu rakstīja konkursa darbu. To laikam būtu grūti nosaukt par sko�lēna sacerējumu. Kas tas īsti bija, Niks nemaz nezināja. Viņ� par to arī nedomāja. Dokumentāls stāsts, eseja, ceļojuma piezīmes vai vēl kas cits? Vai nav vienalga? Svarīgi bija visu to pateikt.

Kad sacerējums bija gatavs, viņ� ataicināja ciemos Marinu, iesēdināja dziļā, ar biezu ādu apvilktā atpūtas krēslā, priek�ā uz galdiņa nolika kannu ar kafiju un cepumus, pats nosēdās iepretim un paņēma rokās aprak�stītu lapu kaudzīti.

��� Es tev tūlīt nolasī�u,� Niks sacīja.� Tu būsi mana pirmā eksaminētāja. Piemērām, profesore, daiļo mākslu zinātņu doktore, Valsts Kinematogrāfijas institūta Teorē�tisko zinā�anu katedras vadītāja Marina Novikova! Skan labi?

��� Paldies, Nik!� Marina smējās.� Skan fantastiski!

��� Sacerējums, protams, ir uzrakstīts krievu valodā,� Niks teica,� tā ka �ur tur noteikti būs sastopamas gramatiskas kļūdas, neveikla izteiksme vai nepareizi vārdu salikumi. Tos tagad laid gar ausīm. Vēlāk izlabosi, jā?

��� Kā nu spē�u, Nik.

��� Labi! Bet tagad sēdi un klausies!

Niks mirkli pagaidīja. Viņ� pēk�ņi sajuta, ka ir ļoti uztraucies, it kā patie�ām atrastos uzņem�anas komisijas priek�ā. Tad iedzēra da�us malkus kafijas un sāka lasīt.

�Zeme nemirst. To nevar nogalināt, nevar iznīcināt. To var vienīgi ievainot. Un nemirst tauta, kas uz �īs zemes dzīvojusi, dzirdējusi tās vaidus, klusos sāpju kliedzienus un lūg�anos pēc palīdzības. Un tad cilvēks ņēmis rokās arklu, lāpstu vai ieroci, lai �o zemi glābtu un lai �o zemi aizstāvētu. Bet jāaizstāv ir bijis bie�i. Pat pārāk bie�i. Ta�u cilvēks vienmēr pratīs savu zemi nosargāt un vlanmēr pratīs to atdzīvināt, lai cik tā bijusi neauglīga.

Zeme nemirst.

Tāpat kā cilvēks, kas �o zemi mīl un ir par to cīnījies.

Zeme. . .

Mans �ūpulis, mana dzimtene un mana atdusas vieta.

Mēs ar ar Marinu Vitebskā jau esam tre�o dienu. Sals ir krities, temperatūra turas ap nulli, visu laiku spīd saule, un ir tāda sajūta, it kā negaidīti būtu atnācis pavasaris.

Izstaigājām pilsētas centru, un tur mums pievienojās Gļebs Ivanovi�s, attāls Marinas radinieks, kas pa�laik strādā partijas pilsētas komitejā, bet pusaud�a gados bijis Vitebskas pagrīdnieka sakarnieks.

� Tie�i �ai vietā vācie�i �etrdesmit pirmajā gadā uztaisīja pirmās karātavas, un �eit tika pakārti pirmie Vitebskas iedzīvotāji. . .

Mēs stāvam iepretim pilsētas novadpētniecības muze�jam (agrākais rātsnams), garām nāk un aiziet cilvēki, ļau�u pulciņ� gaida tramvaju, un blakus kioskā resna sieva tirgojas ar kvasu. Mazs mirklis lielas pilsētas dzīvē. Tā ir ikdiena. �odiena. Pierastais dzīves ritms. Un dzīve kā netālā Daugava te lēnāk, te straujāk plūdīs uz priek�u arī turpmāk. Neviens to nekad nespēs apstādināt. Naivie, trulie un ne�ēlīgie fa�istu iekarotāji! Jūs spējāt vienīgi apstādināt un pārtraukt cilvēku dzīvības. Tautas dzīvību izdzēst jums nebija un nebūs pa spēkam.

Tagad �ai nāves vietā kāds izslāpis gājējs padzeras kvasu, sagaidījis tramvaju, brauc mājās, kur viņu gaida sieva un bērni, un vasarā kāda meitene atnāks uz �ejieni un satiks � mīlestību. Cilvēki nāk un aiziet ar savām ikdienas rūpēm un nākotnes nodomiem, vienmēr nesot līdzi piemiņu par kritu�ajiem un naidu pret jums � ie�brucējiem.

Un �is naids vairoja spēku, atjautību un varonību arī baltkrievu tautas dēlam gvardes leitnantam lidotājam iznīcinātājam A. Gorovecam slavenās Kurskas kaujas laikā, kad viņ�, pacēlies lielā augstumā, viens uzsāka gaisa kauju ar divdesmit piecām ienaidnieka lidma�īnām.

Arī Smoļenskas laukuma vidū, kur gāja bojā Vitebskas jaunie pagrīdnieki, tagad ir piemineklis.

Jau no pa�ām pirmajām vācu okupācijas dienām Viteb- skā aktīvi sāka darboties jaunie�u pagrīdes grupa, ko vadīja komjauniete Lida Berjozkina.

Sīs pagrīdnieku grupas darbība aptvēra pilsētas valdi, tipogrāfiju un sakaru mezglu. Viņi izdarīja vairākas drosmīgas diversijas un izplatīja skrejlapas. Lai neradītu aizdomas, L. Berjozkina un Z. Vasiļjeva iekārtojās darbā komandantūras ēdnīcā, pēc tam � lidlaukā. Radiomezglā sāka strādāt M. Vorobjovs, bet tipogrāfijā � B. Korne�o- noks un E. Vol�eks, kuri slepeni iespieda skrejlapas un tās izplatīja. Berjozkinas grupa uzturēja sakarus ar �Alek�seja� partizānu brigādi. Grupas locekļi dabūja da�ādas apliecību un pasu veidlapas, ievāca ziņas par vācu kara�spēka daļu izvietojumu, iegādājās medikamentus An tos pārsūtīja tālāk tautas atriebējiem.

1942. gada vasarā Berjozkina un Vasiļjeva izstrādāja vācu komandantūras, �andarmērijas, pasta un radiocentra uzspridzinā�anas plānu. Spridzekļus saņēma no partizā�niem. 7. septembrī Berjozkina iegāja radiocentra telpās pie Vorobjova un viņam iedeva vairākas mīnas, bet turpat uz vietas tika arestēta. Kratī�anas laikā pie pagrīd�nieka Zaharova gestapovie�i atrada pārējās mīnas un skrejlapas.

1942. gada 22. septembra rītā Smoļenskas laukumā vācie�i sāka celt karātavas. . . Un mocekļu un varoņu nāvē gāja bojā jaunie cīnītāji: L. Berjozkina Z. Vasiļjeva M. Vorobjovs N. Zaharovs B. Korne�onoks

Mazliet vēlāk mēs aizejam uz pilsētas parku, kas ir viena no Vitebskas iedzīvotāju svētākajām vietām. Jo tur apglabāti divpadsmit Padomju Savienības Varoņi, kas kritu�i cīņās par Vitebskas atbrīvo�anu Lielajā Tēvijas karā. 1964. gadā tur apglabāts arī leģendārais baltkrievu tautas dēls Padomju Savienības Varonis Minajs �mirjovs. Viņ� bija viens no pirmajiem Baltkrievijas partizānu kustības organizētājiem un vadītājiem.

Mēs, nolieku�i galvas, stāvam pie �mirjova kapa un klusējam. Klusē Marina, un klusē Gļebs Ivanovi�s. Var�būt viņ� atceras savu tēvu, kas cīnījies kopā ar Smirjovu un kritis vienā no pēdējām partizānu kaujām?

��� Mēs ar māti nezinām, kur tēvs apglabāts, tādēļ bie�i nākam �urp � pie tēvo�a Minaja,� klusi saka Glebs Ivanovi�s.

Seit nāk daudzi. Atnāk, klusēdami noliek ziedus un atceras.

Jo aizmirst nav iespējams.

Neko.

Saule lēni pazūd aiz pelēka mākoņa, virs mums klusi vējā �alc kailie koki, bet dziļi apak�ā tikko redzamus viļņus veļ Dvina. Blakus atrodas dzeltena divstāvu ēka � tā ir Vitebskas 1. mūzikas skola. Maza vijolniece atskaņo �aikovska melodiju, un pārņem dīvaina, nepa�rasta sajūta, it kā mani kāds rautu debesīs vai ar milzīgu spēku triektu zem zemes. . .

��� Redzi,� Marina apstājusies saka. � Sai ēkā atrodas Vitebskas veterinārais institūts, bet tam blakus atkal piemineklis. . . Piedod, Nik, bet, ejot pa Vitebsku vai braucot kaut kur tālāk pa Baltkrievijas zemi, es tev diem�ēl neko jautru nevarē�u pastāstīt. Varbūt es tev pat apnik�u. Es stāstī�u senāku un tuvāku vēsturi, bet visur būs viens un tas pats � mūsu tautas cīņa pret iebrucējiem. Tu redzēsi daudzus labāk vai sliktāk veidotus pieminek�ļus, bet zem katra ir desmitiem, simtiem un tūksto�iem nenodzīvotas, varmācīgi pārtrauktas dzīves. . . Neizbaudī�tas mīlestības, nepiepildīti sapņi, mā�u asaras, bērnu bailēs neaizvērtās acis un vīru līdz galam nepiepildītais naids. . .

Atkal atnākusi silta, saulaina ziemas diena. Un mēs atkal stāvam tai vietā, kur pirms �etrdesmit �etriem gadiem pacēlās karātavas; tai vietā, kur tik daudzi cilvēki saules gaismu redzēja pēdējo reizi, kur

tika izkliegti pēdējie vārdi, lāsti un kur tika izraudātas pēdējās asaras.

�odien pie resnās kvasa tirgotājas stāv jau neliela rinda, un viņa raujas vaiga sviedros. Spīd saule, iet cilvēki, iet un smaida, un iet, iet. . . Grūti iedomāties, ka te kādreiz noticis glu�i kas cits. Tad cilvēki �eit dzēra savas sāpes, izmisumu, bailes, naidu un dzīves pēdējos malkus. . .

Kauss iztuk�ots.

Kājas spēriens pa ķebli, un tevis vairs nav.

Līdz ārprātam vienkār�i.

Tai dienā Marina mani aizveda uz muzeju, kur kara laikā atradās vācu komandantūra, �andarmērija, pasts un radiocentrs, kuru jaunajiem pagrldniekiem tā arī neizde�vās uzspridzināt. . .

Manā priek�ā atrodas vācu blindā�as. Kauja jau beigu�sies, visapkārt klusums, vairs nespindz lodes un nesprāgst �āviņi, un es varu �ai blindā�ā ieiet. Bet man bail. Mani pēk�ņi pārņem drausmīgas bailes, jo es zinu, ko tur ieraudzī�u.

Es nekad neesmu spīdzināts.

Es nekad neesmu pratināts.

Es nekad neesmu sists ar kailiem elektrības vadiem, �auteņu stobru tīrāmajām ķēdēm; man nekad nav uz vēdera, krūtīm vai muguras ar na�iem izgrieztas zvaig�znes, un nekad neesmu ieelpojis dego�a cilvēka miesas smar�u, kad tev pie sejas vai padusēm pieliek nokaitētu dzelzi. . .

Es esmu apzinīgi mācījies skolā, godīgi strādājis un patiesi mīlējis. Esmu dzīvojis tā, kā dzīvo tūksto�iem un tūksto�iem manas paaudzes jaunie�u. Un tādēļ man da��kārt grūti visu to saprast.

Es nekad neesmu redzējis, kā cilvēku nogalina.

Un nekad arī negribētu to redzēt.

Es nekad neesmu redzējis, kā cilvēks bez vaida spēj paciest visne�ēlīgāko spīdzinā�anu.

Un nekad arī negribētu to redzēt.

Es nekad neesmu redzējis, kā cilvēks kļūst par necil�vēku.

Un nekad to arī negribētu redzēt.

Bet man jāredz.

Jāredz.

Es ieeju blindā�ā.

Man tie�i pretim ar izplestām rokām, piesiets pie sienas ar vecām, sarūsēju�ām naglām, stāv jauns, kails cilvēks.

Patiesibu sakot, pirmajā mirkli to nemaz nevar pateikt. Viņ� ir tik ļoti sakropļots, ka vecums nav nosakāms. Bet viņ� bija jauns.

Tas ir Padomju Savienības Varonis Jurijs Smirnovs.

1944. gadā, kad sākās Vitebskas apgabala atbrīvo�ana no vācu iebrucējiem, Pļa�inas ciema apkaimē kauju sāka padomju tanku un kājnieku desanta daļas. Kaujā J. Smir- novu ievainoja, un viņ� nokļuva gūstā. Vācie�iem ārkār�tīgi svarīgi bija zināt, kādēļ desants sācis kauju tie�i �eit un kādā virzienā gaidāms un attīstīsies Padomju Armijas turpmākais galvenais uzbrukums.

Tālāko jūs zināt.

Es turpinu skatīties �ai īstenībā, kas ar savu ārkārtīgo ne�ēlību �ķiet pilnīgi nereāla, un domāju, ka tie�i viņ�, Jurijs Smirnovs, ir Svētais, kuru vajag pielūgt un kura priek�ā vajag nomesties ceļos.

Es kļūstu par ticīgo.

No tās blindā�as uz muzeju pārvests arī vienkār�s, no rupjiem, neēvelētiem dēļiem sasists apaļ� galds, pie kura notikusi pratinā�ana. Uz tā vēl tagad redzami tum�i asins traipi. . . Un vēl uz �ā galda stāvēja balta, neaprakstīta papīra lapa. Nopratinā�anas protokols.

Jurijs Smirnovs nebija teicis ne vārda.

Arī mēs klusējam.

Un, patiesību sakot, man par visu to nemaz nevajadzēja rakstīt. Jo ko gan es uzrakstīju? Neko. Da�us neizteiksmī�gus vārdus. Pastāstīju faktu. Bet tas jāredz. Tas jāizjūt. Un, galvenais, jāmēģina J. Smirnova vietā iedomāties sevi. . .

Viņam bija tikpat gadu, cik �odien ir man un tev, un tev. . .

Neticami spilgti spīd saule, Marina, kā mani uzmundri�not, silti pasmaida, un velni�ķīgi gribas dzīvot. . .

Bet tūlīt saule pazudīs, Marina nesmaidīs un pazudīs iela, un pazudīs �ī pilsēta, �ī pasaule. . .

Pa �aurām akmens kāpnēm dodamies dziļi pazemē � bi�ju�ās politehnikuma ēkas pagrabā. Seit vācu okupācijas laikā atradās gestapo moku kambari, ieslodzīto kameras un nopratinā�anas telpas.

Ieejam pirmajā kamerā. Tā ir vāji apgaismota, gara sarkanu ķieģeļu telpa ar stipri izliektiem griestiem. Pie

katras sienas da�u centimetru augstumā no aukstās, mit�rās klona grīdas paceļas koka lāvas.

Izslieties visā augumā nav iespējams. Griestus no grīdas atdala tikai pusotra metra. . . Normālos apstākļos uz lāviņas varētu sasēsties, augstākais, trīsdesmit cilvēku, bet toreiz �eit nekad neesot bijis mazāk par simtu. . .

Marina iziet un aiz sevis aizver smagās, ar dzelzi apsistās ozola durvis. . .

Es kamerā palieku viens.

Apsē�os uz lāviņas un paraugos apkārt. Mani cie�i apņem sarkanas kā asinis mūra sienas, un uz tām kā cilvēku asaras mirdz ūdens lāses. . . Un starp tām cilvēku pēdējie sveicieni tuviniekiem, jaunībai, mīlestībai, dzim�tenei un dzīvei. . .

�Brāļi! Panāciet mūs! Mūs aizdzen uz Or�u. Glābiet!!! (Krievu meitenes.)�

�Manu māti aizveda uz no�au. . . (16.10.42.)�

�Taņa Sinkēvi�a. (1929.-42.)�

�Raja Ser�ņova. (25.-42.)�

�Es mirstu � Jarockis. (12.2. . .)�

�Dzimtene � mirstu. . .�

�Tu, cietum, atceries, kādēļ aizgāja bojā mana jau�nība. . .�

�Nolādētie. . .�

�Vaļa, mīlu. . . (2.3.42)�

Un man atkal kļūst baigi. Trūkst gaisa. Kamerā nav neviena loga, tikai �ie biezie, biezie, biezie, nolādētie mūri.

Vari kliegt � neviens tevi nedzirdēs.

Vari raudāt � neviens tevi neredzēs.

Vari. . .

Nevaru.

Es gribu bēgt.

Bet aizbēgt nav iespējams. Kameras durvis ir aizvērtas, esmu cie�i piespiests pie sienas, visapkārt vaid cilvēki, un nupat man blakus nomira kāds jauns puisis, kuram bija ielauzts krū�ukurvis. Viņ� visu laiku drausmīgi krāca un vēma asinis; es sakņupis sēdēju viņam blakus, raudzījos viņa sastingu�ajā sejā un viņa mirsto�ajās acīs; man arvien vairāk trūkst elpas; netālu no manis skaļi raud meitene un nepārtraukti sauc māti, bet tā acīmredzot jau no�auta, jo no kameras tika izvesta agri no rīta un vēl joprojām nav atgriezusies; man tie�i pretim vecs, bār�dains vīrs nepārtraukti lamājas visrupjākajiem krievu

lamu vārdiem, un viņam blakus divas sievietes, kuras, tikko atgriezu�ās no pratinā�anas, izmisīgi lūdz dzert; aiz kameras durvīm es dzirdu troksni, �ķind dzel�i � tur gestapovie�i dro�i vien gatavojas atkal kādu pratināt. . .

� Nik!

Es nodrebu. Tātad tas esmu es. Lēni pieceļos, man rokās ir lodī�u pildspalva, un arī es gribu uz �iem sarkanajiem akmeņiem kaut ko uzrakstīt, nolādēt fa�ismu, bet mani atkal sauc, un es eju, kāpdams pāri sasistiem, izmocītiem, izslāpu�iem cilvēkiem, kuri drausmīgi alkst gaisa, brīvī�bas un cīņas; es paskatos uz vājo spuldzīti griestu vidū, un tā man �ķiet saule vai visspo�ākā zvaigzne; tūlīt mani pratinās, tūlīt sāks spīdzināt � un jautādami no visām pusēm birs kā sitieni. Varbūt sitīs tāpat � tādēļ ka es neesmu vācietis.

Es jau stāvu melno durvju priek�ā, kad man vēl pēdējā brīdī galvā ie�aujas doma: vai es izturē�u? Es izturē�u? Izturē�u?

Atveru durvis, un manā priek�ā stāv. . . Marina.

Man nedaudz reibst galva, un, lai gan tas �eit nebūt neklājas, es tomēr pasmaidu.

Marina! Mīļā, labā meitene! Tu mani atkal esi izglābusi.

Mēs pa �aurajām akmens kāpnītēm iznākam uz ielas.

Spo�i spīd saule, vienreizēji balti mirdz sniegs, mums garām paiet pedagoģiskā institūta studentes, viņas smejas, viņas dro�i vien nupat nokārtoju�as ieskaiti un vakarā aizies uz diskotēku. Turpat blakus atrodas puķu veikals, es ātri ieeju iek�ā, nopērku piecas baltas neļķes un tās pasniedzu Marinai.

Un pēk�ņi jūtos bezgala laimīgs.

Es pēk�ņi ārkārtīgi asi izjūtu, ka esmu dzīvs, ka dzīvoju un varu elpot spirgto ziemas gaisu, varu skatīties zilajās debesīs un baltajā gaismas ripā un mani neviens nesit, neviens nepratina, neviens nemēģina pazemot, neviens nenogalinās, es nevienam nebū�u vergs, man nav jābaidās, nav jābēg, nav jācie� bads un slāpes, es brīvs varu staigāt pa pilsētas ielām, varu ar Marinu ieiet modernā kafejnīcā, varu aiziet līdz Dvinas krastam, ūdenī iemest sniega piku, lai to viļņi aiznes līdz Rīgai, varu meitenei nopirkt ziedus, varu lasīt un rakstīt un. . .

Es varu dzīvot.�

Nīks beidza lasīt, mirkli pagaidīja un paskatījās uz Marinu. Meitene bija noliekusi galvu un raudāja. Viņ� piecēlās, piegāja pie Marinas un viegli apskāva viņas plecus.

��� Kādēļ?

Marina lēni izslaucīja acis un pasmaidīja.

��� Paldies tev, Nik,� viņa klusi pateica.� Es domāju. . . tu to esi uzrakstījis labi. Pat ja viņiem tur, Maskavā, nepatiks. . . vienalga! Es tev saku vislielāko paldies. No savas ģimenes, no baltkrievu tautas. . . Tādēļ ka to esi uzrakstījis. Tādēļ ka tevi tas sāpīgi aizskāris, saviļņojis. . . Paldies, Nik! Tu acīmredzot esi vēl labāks, nekā es par tevi līdz �im biju domājusi. Bet tagad, lūdzu, apskauj mani vēl stingrāk! Stipri, stipri!

Se�padsmitā janvāra rītā, ejot uz darbu, Niks pasta kastītē atrada kinostudijas atsūtītu paziņojumu.

�God. N. Kriston!

Lūdzam ierasties studijā sakarā ar iestājpārbaudīju�miem Valsts Kinematogrāfijas institūtā.

Ļevs Moi�ess.�

Niks visu dienu dzīvoja kā pa miglu. Strādāja, grieza milzīgos papīra ruļļus, svēra un pakoja, bet domas visu laiku tomēr neatlaidīgi riņķoja tikai ap saņemto paziņo�jumu. Ko tas varēja nozīmēt? Jādomā tikai vienu � vai nu esmu izkritis, vai arī. . . Panākums vai izgā�anās? Pieņemts vai noraidīts? Visu mū�u būs jāņemas ar �iem nolādēti smagajiem ruļļiem, jeb es varu cerēt arī uz kaut ko labāku?

Niks vairākas reizes gribēja skriet pie telefona, lai pēc iespējas ātrāk uzzinātu patiesību, bet vienmēr sevi apval�dīja.

Lai es vēl palieku neziņā, lai palieku. . . Tā man vēl da�as stundas būs vismaz kaut kādas cerības.

Niks no darba atprasījās mazliet agrāk un pēcpusdienā aizbrauca uz studiju.

Ļevs Moi�ess viņu jau gaidīja.

��� Ā!� viņ� tūdaļ iesaucās.� Ģēnijs beidzot klāt!

Niks drūmās nojautās sarauca pieri.

��� Ļev Abramovi�! Kādēļ jūs mani vienmēr tā apsaukā�jat?

��� Uja!� Augstais studijas ierēdnis iesmējās.� Vai tad nepatīk?

��� Nepatīk.

��� Bet man patīk! Tādēļ ka es tev ticu un domāju, ka tu tāds arī varētu būt!

��� Paldies, Ļev Abramovi�. . .

��� Saki paldies pats sev! Institūtā nupat notikusi visu reflektantu iesniegumu, raksturojumu un atestātu caur�skate. Uz vienu vietu kandidēju�i divdesmit astoņi gribē�tāji! Padomā tikai! Bet tu esi iz�āvies tam baram cauri. Apsveicu! Tagad tev steidzīgi jādrā�as uz Maskavu, de�viņpadsmitajā datumā notiek individuālās pārrunas ar darbnīcas vadītāju! Zini, kas tev ir trāpījies?

��� Nē.

��� Par tevi ieinteresējies di�ākais no di�ākajiem! Pats Bondar�uks!

Niks juta, ka viņam krūtīs salecas sirds. Viņ� aizgāja līdz atpūtas krēslam, smagi apsēdās un kā neticēdams ilgi skatījās uz Ļevu Moi�esu.

��� Tas patie�ām tā ir? Jūs nemānāties?

��� Es tev esmu kāds pui�elis, vai?� Ļevs Abramovi�s gandrīz apskaitās.� Viss ir tie�i tā, kā tev stāstu! Bet tu pats visu laiku esi �aubījies?

��� Jā,� Niks piekrīto�i pamāja.� Vēl tagad �aubos.

��� Un pareizi dari!� Moi�ess atzinīgi iesaucās.� Jo �is ir tikai pirmais solis. Varbūt pats iz�ķiro�ais, es neko nesaku, ta�u tikai pirmais! To tu atceries! Un vēl nemaz tik sevi�ķi nepriecājies. Bet tagad klausies! Dodu tev ārkārtīgi vērtīgu padomu. Kad tu runāsi ar Lielo Meistaru, nekādā ziņā necenties tēlot baigo gudrinieku! Tad ar tevi būs cauri! Esi tāds, kāds tu esi! Dabisks un vienkār�s. Savas zinā�anas, uzskati un principi, protams, nav jāslēpj, bet ar tiem arī sevi�ķi neplāties! Jo � vēlreiz atgādinu � tie�i �ī saruna ar Meistaru faktiski būs pats iz�ķiro�ākais eksāmens! Viņ� tevi vērtēs galvenokārt kā personību, kā cilvēku. Tos da�us eksāmenus literatūrā un vēsturē jau var nolikt jebkur� centīgāks skolnieks! Bet būt rado�ai personībai. . . īsi sakot, ja tu viņam iepatiksies, viņ� tevi ņems. Neiepatiksies, tu pats ņemsi savu pauniņu un staigāsi divas mājas tālāk! Skaidrs?

��� Skaidrs.� Niks nopūtās.

��� Rit pat brauc prom!� Ļevs Moi�ess enerģiski turpi�nāja.� Biļetes tagad var dabūt viegli. Kad atgriezīsies, kinostudija tās tev atmaksās, jo es tūlīt noformē�u komandējumu. Kad iebrauksi Maskavā, tūlīt drāzies lejā uz metro, aizbrauksi līdz pieturai �VDNH�, tur kāp ārā, paiesi garām slavenajai Muhinas skulptūrai �Strādnieks un kolhozniece� un nonāksi Vilhelma Pīka ielā. Tur uzreiz ieraudzīsi garu papeļu rindu. Paiesi vēl mazliet uz priek�u un tad jau pamanīsi arī tādu diezgan nopluku�u �etrstāvu ēku ar trim baltām kolonnām. Tas ir institūts. Aiziesi uz kanceleju, parādīsi savu izsaukumu, tevi piereģistrēs un iedos norīkojumu uz kopmītni. Tā atrodas nedaudz sā�ņus � Sergeja Galo�kina ielā. Tur noteikti būs arī ārzem�nieki, tāpēc esi uzmanīgs � nenogāz kādu podu! Tas nu apmēram viss.

Ļevs Moi�ess pienāca pie Nika, negaidīti viņu apskāva un cie�i sapurināja.

��� Turies, Nik! Nemāku pateikt, kādēļ, bet tu man ļoti patīc! Gribu, lai tev paveiktos. Brauc mājās kā uzvarētājs!

��� Paldies, Ļev Abramovi�,� Niks saviļņots klusi pa�teica.� Es pacentī�os.

Diena �ķita īsa kā sniegpārsliņas mū�s, kad tā no debesīm uzkrīt uz sejas.

Mēs pat nepamanījām, kā pienāca vakars.

Līdz vilciena atie�anai bija paliku�as vairs tikai divdes�mit astoņas minūtes.

Marina izskatījās skaistāka un tuvāka kā jebkad agrāk. Viņai mugurā bija tas pats baltais ka�oks, ta�u mati vieglajā vējā plīvoja neapsegti, un viņa izskatījās pēc apsnigu�a zieda. Varbūt tādēļ vairākas reizes auksti nodrebinājās.

��� Varbūt gribi karstu kafiju?�es pavaicāju.

��� Kur mēs varam ieskriet?

��� Tepat stacijas bufetē.

��� Nē,� Marina papurināja galvu.� Citu reizi varētu, bet �im vakaram tā vietiņa ir pārāk prasta. Līdz �Jānim� tālu. . . Lai paliek, Nik! Noliecies zemāk un iepūt manās lūpās elpu! Es to sevī paturē�u līdz tam laikam, kamēr tu atgriezīsies.

Mēs stāvējām, iespiedu�ies stacijas uzgaidāmās zāles stūrī, un ar satraukumu gaidījām atvadu brīdi.

Kaut uz neilgu laiku, bet tā bija mūsu pirmā �ķir�anās.

Pie kasēm stāvēja rindas. Garām, ar paunu kaudzēm pie rokām, gāja satuntuļoju�ies cilvēki. Turpat smiedamies un raudādami skraidīja bērni. Krāsainais gaismas panelis rādija atie�anas laikus Maskavas, Ļeņingradas, Viļņas, Pitalovas vilcieniem. . .

Vairāki cilvēki ziņkārīgi uz mums skatījās.

Man bija vienalga. Uz mums varētu nākt skatīties un blenzt kaut visa Rīga.

�������� Bet ja tā padomā. . . Tikai �etras dienas. Tāds nieks vien ir.

�������� Man tā būs vesela mū�ība. Pat nezinu, kā to varē�u izturēt.

������� Kādu dienu aizej pie manas mātes. Parunājieties. Iepazīstieties tuvāk. . .

��� Es viņai patiku?

�������� Un kā vēl! Viņa par tevi ir stāvā sajūsmā,� es pateicu, atcerēdamies viņu pirmo iepazī�anos.

��� Tu tikai tā saki.

��� Nē, nopietni. Vai tad pati nemanīji?

�������� Tava māte ir tik skaista. . . Tāda cēla un lepna. Es biju loti nobijusies. Filmās viņa ir daudz vienkār�āka.

�������� Arī dzīvē viņa patiesībā ir laba un vienkār�a. Tikai da�reiz �o to jauc. Siverējoties pa virtuvi vai guļamistabu, māte aizmirstas un pēk�ņi nez kādēj iedomājas, ka atro�das uz skatuves. . .

��� Tas varbūt arī ir tā saucamais profesionālisms.

��� Var jau būt.

�������� Ko viņa teica par mani?� Marina turpināja interesē�ties un cerību pilnām acīm skatījās man tie�i virsū.

�������� Viņa teica, ka tu esot pati brīni�ķīgākā meitene, kādu vien viņai jebkad nācies sastapt. Un vēl piebilda, ka man �āda meitene esot ļoti jāsargājot. Un pamanīja arī to, ko visu laiku saku es. Viņa nevienai citai neesot redzējusi tik skaistas acis un tik gai�u skatienu: �Izskatās, it kā tā meitene būtu nokāpusi no saules.� Un vēl viņa teica, ka tev laikam esot labs raksturs. Tu esot klusa, kautrīga un savaldīga. Sak, man, muļķim, esot totāli paveicies. Un man tevi esot ļoti jāmīl.

Marina laimīga smaidīja.

��� Bet kas jādara man?

��� Tas pats, Marina,� es atbildēju.� Arī jāmīl.

��� Tu mani sargāsi?

��� Jā. Kamēr tu būsi pie manis.

��� KādēJ tev jābrauc prom?

��� Tas būs pavisam īss mirklis. Tikai �etras dienas.

��� Bet es palik�u viena.

��� Viena tu nekad vairs nebūsi. Ja vien gribēsi.

��� Es gribu, Nik.

�������� Vienā no taviem sirds kambarī�iem tagad pastāvīgi dzīvo�u es. Ja tev sametīsies skumji, kļūs bail vai draudēs kāda nelaime, tu tikai pieklauvē un es tūdaļ bū�u klāt.

��� Nik. . .

��� Kas ir, manu vāverēn?

��� Man �ķiet, es tūlīt sāk�u raudāt.

��� Raudi, Marina. Stacijās tā ir parasta aina.

�������� Nik. . . Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti es tevi mīlu! Un kā man negribas, ka tu brauc prom!

�������� Labi, Marina,� es pēk�ņi apņēmīgi pateicu.� Es nekur nebrauk�u. Iesim mājās!

Marina izbijusies ātri paskatījās uz mani. Es vēl jopro�jām ar abām rokām viņu cie�i turēju aiz pleciem.

Ko tu darīsi, ja tagad neaizbrauksi?

�������� Strādā�u tavā nodaļā par sanitāru,� es nekavējoties atbildēju.

��� Tā nevajag runāt,� Marina klusi palūdza.

��� Saku, tātad tā arī būs.

Marina mirkli padomāja.

�������� Bet. . .� viņa samulsusi skatījās sāņus.-^- Kā ir īste�nībā? Tu manis dēļ patie�ām varētu arī neaizbraukt? Tu varētu palikt �eit?

Es lēni papurināju galvu.

�������� Nē. Ja nu vienīgi tad, ja ar tevi pēk�ņi notiktu kāda nelaime.

��� Bet nekas jau nenotiks, vai ne?

��� Nekas.

��� Tevi katrā ziņā institūtā uzņems.

��� Es tā ceru. Vismaz pirmajai tūrei pāri būtu jātiek.

� Tu tiksi! Tādēļ vien, ka es to ļoti vēlos.

��� Un es.

��� Tu man zvanīsi?

��� Jā, Marina. Es tev zvanī�u katru vakaru.

��� Uzraksti arī kādu vēstuli,� Marina lūdza.

�������� Labi. Bet iespējams, ka tu to saņemsi tikai tad, kad bū�u jau atgriezies mājās.

������� Tas nekas! Tu tomēr uzraksti! Abi sēdēsim uz dīvāna, dzersim kafiju un lasīsim.

��� Lai notiek! Bet tagad man jāiet.

��� Vēl mazliet,� Marina tā kā nobijusies klusi no�uk�stēja.

��� Jāiet,� es atkārtoju un paskatījos pulkstenī. Līdz vilciena atie�anai bija paliku�as tikai astoņas minūtes.

��� Apstādini pulksteni,� Marina savādā balsī pateica.

Es noliecos un noskūpstīju viņu uz lūpām.

��� Nik. . .

Cie�i satvēru meiteni aiz rokas, paķēru �diplomātu�, un abi ātri izskrējām uz perona.

Firmas vilciens �Jūrmala� jau stāvēja.

īsu brītiņu vēl parunājāmies, es viņu arvien spiedu sev klāt, nejuzdams sevī spēka aiziet, tad beidzot novērsos un ātri iekāpu vagonā. Vilciens gandrīz vai tai pa�ā mirklī sāka lēni slīdēt uz priek�u.

Marina gāja vilcienam līdzi, nemitīgi māja ar roku un izskatījās pavisa maziņa, pamesta un nelaimīga.

Māju viņai pretim, un pēk�ņi mani pārņēma asas, paniskas bailes. Man nez kādēļ ienāca prātā, ka es viņu nekad vairs neredzē�u. Mēs esam atvadīju�ies uz mū�u.

Sniegs kārtējo reizi bija nokusis. Rīgas ielas �ķita vēl pelēkākas nekā parasti. Bet cilvēki smaidīja. Lielais sals bija beidzies.

Lija strauji apstājās. Pretējā ielas pusē viņa ieraudzīja stipri apbru�ātu �iguli, un tas likās pazīstams. Kad Lija paraudzījās vērīgāk, viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Pie stūres sēdēja Ivars Dāle un laiski smēķēja.

Tūlīt galvā uzvirmoja ne sevi�ķi patīkamas atmiņas.

Pirms diviem gadiem Lija ar Ivaru bija iepazinusies viesībās pie tēva drauga. Tur pārsvarā bija sanāku�i cilvēki, kuru darbs saistījās ar autobāzēm un tirdzniecību. Ivars Dāle viņiem nodziedāja vairākas populāras dziesmi�ņas, tā cienījamo viesu vidū gūdams cik ātrus, tik arī lētus panākumus.

Lijai viņ� iepatikās. Ivars bija jautrs, asprātīgs, mo�derni ģērbies un vienreizēji labi dejoja. Turklāt vēl aktieris. Tiesa, Lija viņu uz skatuves nekad vēl nebija redzējusi, ta�u Ivars tik saisto�i un pārliecino�i runāja par savām spo�ajām perspektīvām un grandiozajiem nākotnes nodomiem, ka meitenei gandrīz vai apreiba galva. Tas tik bija ķēriens! Iepazinusies ar nākamo teātra ģēniju, par kuru drīz runās visa pasaule!

Jau nākamajā vakarā, ne mirkli ne�aubīdamās, izjuz�dama pat zināmu lepnumu un pagodinājumu, Lija Kalēja �im �ilbino�ajam pielūdzējam atdevās. Ta�u pagāja vai�rāki mēne�i un Lija ar skumjām saprata, ka �ī dziedā�ana, asprātīgā trallinā�ana un iznesīgā izturē�anās ir tikai Ivara Dāles ārējā �aula. Maska. Būtībā �is puisis bija rupj� un stipri aprobe�ots. Bez tam viņ� vienmēr pinās ar da�ādiem ap�aubāmiem tipiem, kas bija krietni vecāki par viņu un atgādināja da�s noziedznieku, cits homosek�suālistu.

Lija sāka no viņa baidīties, pēc tam izvairīties un beigu beigās jutās gandrīz vai laimīga, kad Ivars Dāle viņu beidzot atstāja. Drīz pēc tam pie viņiem iemitinājās jauns apak�īrnieks, un Lija Ivaru tikpat kā aizmirsa.

Bet nu arī viņ� bija pazudis, un Lija ar to nespēja samierināties. Viņa jutās apvainota un pazemota. Lija saprata, ka Niku viņai vairs neatgūt. Viņa to nebija spējusi piesaistīt ne ar savām diezgan patiesajām jūtām, ne ar savu vecāku turību. Atkal atstāta. Izmantota un pamesta. Lija raudāja, plosījās un no visas sirds vēlējās Nikam atriebties.

�Ja nav man, tad lai nav nevienai!���is motīvs un apņem�anās pēdējā laikā stingri vadīja visas Lijas domas un rīcību. Savā aprobe�otībā viņa bija pārliecināta � ja kaut kā nespēs Nikam sariebt, tad gals klāt. Dusmas bija tādas, ka jūc vai nost no prāta.

Un tādēļ, tik negaidīti atkal ieraudzījusi Ivaru Dāli, viņa jutās apmierināta. Pat itin priecīga.

Ar �ito varēs sarunāt, Lija nodomāja, �ķērsodama ielu. Ne jau nu man pa�ai ar Niku iet kauties. Ivars visu nokārtos. Ja ne pats, tad viņa draugi. Ja es palūg�u vai labi samaksā�u.

��� Cau, Ivar!� Lija viegli pameta ar roku un piegāja viņam klāt.� Gaidi kādu dāmu?

Ivara sejā atplauka plats smaids.

��� Cau! Es gaidīju tie�i tevi! Kāp iek�ā!

Lija ierausās kabīnē un pagriezās ar seju pret Ivaru.

��� Vēl neesi mani aizmirsis?

���� Ko tu, Lija! Es par tevi bie�i domāju. Nē, nopietni. Tuvākajās dienās pat taisījos aizbraukt ciemos.

��� No kā tāds jūtu uzplūdums?

��� Nezinu,� Ivars paraustīja plecus.� Vai tad mums bija slikti?

Lija neko neatbildēja, bet rūpīgi nopētīja savu blakussē�dētāju. Uzreiz varēja redzēt, ka ar Ivaru diezgan strauji iet uz leju. Seja kļuvusi vēl kalsnāka, zem acim tum�i riņķi, lūpas apkaltu�as, tievais ķermenis ievīstīts kaut kādā garā un stipri platā mēteli ar lielām kabatām un spo�ām pogām. Galvā melna, mazliet saņurcīta platmale.

Ivars vairs neizskatījās pēc tā jaunā un enerģiskā cilvēka, kur� vēl nesen grasījās iekarot pasauli, bet drīzāk pēc noguru�a vecī�a, kas to vien spēj kā ļaunām acīm pavadīt dzīves veiksminiekus.

��� Kā tev iet?� Lija painteresējās.

��� Diezgan sūnaini,� Ivars negribīgi atzinās.

��� Joprojām nedod darbu?

Ivars cie�i saknieba lūpas un klusēja.

��� Apprecējies neesi?

Ivars noraido�i pakratīja galvu.

��� Kas mani tādu ņems?� Jautājumā izskanēja dus�mīga atklātība.

Lija saspringta da�us mirkļus domāja.

��� Es tevi ņem�u,� viņa negaidīti pateica.� Gribi?

Ivars no pārsteiguma pat satrūkās.

��� Tu to nopietni?

��� Ar tādām lietām nejoko. Es ta�u tevi mīlu.

Ivars �ķērmi pasmaidīja, ta�u viņa satrauktās smadze�nēs tūlīt sāka plaukt un ziedēt visda�ādākās ceribas.

Lija tomēr ir skuķis uz goda! Pēc da�iem gadiem būs pre�zine vai kāda veikala direktore. Nekā mums netrūktu. Juglā baigā māja, un cik tad ilgi tie ve�i viņai vēl dzīvos. . . Es jau toreiz dumji darīju, ka �āvos prom. Ta�u arī Lija pret mani bija kļuvusi vēsāka. Tagad atkal karsta? Ej nu izproti tās sievietes! Bet �ķiet, tomēr bū�u iekritis viņas dumjajā sirdī. Kā nekā es ta�u viņai biju pirmais. . . Un tas nozīmē daudz. To viņas neaizmirst. Tātad. . . Es atkal varu nokļūt uz tā zaļā zara, no kura esmu novēlies. Lai Lijas ve�i nopērk jaunu ma�īnu! Izskata pēc �ad un tad varē�u arī pastrādāt dārzā un siltumnīcā. Lai nerūc! Bet pats dzīvo�u kā ķeizariņ�! Jauna, smuka sieviņa, divstāvu māja, divas ma�īnas un, kā saka fran�i, neliela mū�a rente. . . Un nekādi blati vairs nebūs vajadzīgi. Teātri vispār varē�u pasūtīt uz vienu vietiņu! Ie�u dziedāt pie Liepiņa vai uz �Jumpravu�. Jā, es vēl dzīvo�u!

��� Lija!� Ivars dedzīgi satvēra meitenes roku un to diezgan asi parāva uz savu pusi.� Es tevi neaizmir�u ne

mirkli! Tici! Es jau tūliņ gribēju atkal atgriezties pie tevis, ta�u lepnums neļāva. Tu toreiz man liki manīt. . .

�- Jā, Ivar,� Lija apstiprināja.� Es tevi mazliet vīlos. Bet tu ta�u īstenībā esi daudz labāks, vai ne?

�������� Par mani ne�aubies. Da�reiz jau iznāk no�aut �ķībi, ta�u. . . Tu uz mani vari pajauties.

�������� Tas ir labi,� Lija apmierināta noteica.� Tu varēsi izpildīt vienu manu lūgumu?

�������� Jebkurā laikā!� Ivars dzel�aini apstiprināja.� Kas ir jādara?

Lija tomēr mirkli padomāja.

�������� Tev manā vārdā būs jāatriebjas kādam cilvēkam. Varēsi?

Ivars Dāle iekoda lūpā.

��� Ko viņ� tev nodarījis?

��� Tas tev nav jāzina.

��� Un tomēr?

�������� Lai paliek, Ivar. Pateik�u tikai, ka es viņu ļoti ienīstu. Viņ� pret mani izturējies kā nelietis.

�������� Labi,� Ivars saproto�i pamāja.� Tādā gadījumā man ir vajadzīga neliela informācija. Viņ� ir vecs, jauns? Kā sauc, kur dzīvo, ar ko nodarbojas?

�������� Viņu sauc Niks Kristons,� Lija lēni un ar īpa�u uzsvaru atbildēja. Lijas balss nepārprotami liecināja, ka viņa �o cilvēku patie�ām ienīst.� Viņ� dzīvo. . .

������� Stop!� Ivars Dāle pārsteigts iesaucās.� Kā tu teici? Niks Kristons?!

��� Jā.

��� Diānas Upmales dēls?

��� Tas pats.

Ivars smagi nopūtās.

�������� Izrādās, mums ir kopējs ienaidnieks. Bet kā tu viņu pazīsti?

�������� Viņ� pie mums dzīvoja. Kā apak�īrnieks. Mana māte un viņa pamāte ir māsīcas.

Ivars indīgi pasmīnēja. . �Tagad es saprotu, ko viņ� tev ir nodarījis. Atstāja tevi stāvoklī?

��� Ne uz to pusi.

�������� Lai jau tā būtu,� Ivars gurdi noteica un cie�i ieskatījās Lijas acīs. Tās bija skaistas, bet ļoti aukstas.

Mēs patie�ām būtu saderīgs pāris, Ivars nodomāja. Iz�autos dzīvei cauri kā tanki.

��� Kā tad būs?� Lija vēlreiz pajautāja.� Palīdzēsi?

�������� Būs grūti,� Ivars atzinās.� Izrādās, arī es viņu pazīstu. Arī man viņ� ir mazliet sariebis, un es jau reiz mēģināju atriebties.

��� Kad?

��� Rudenī.

��� Un kā?

��� Nekā. Viņ� ir stiprs, neticami veikls un dro�sirdīgs.

Lija uz viņu paskatījās ar atklātu nicinājumu. Iedomā�tais plāns draudēja izjukt.

�������� Bet tu?�viņa izbrīnījusies pajautāja.� Tu neesi stiprs, dro�sirdīgs un veikls?

Ivars sāji pasmaidīja. Ko tā Lija saprot no tādām lietām?

��� Būs jāpadomā,� viņ� klusi pateica.

�������� Padomā, Ivar, padomā!�Lija vēsi atsaucās.� Tev ta�u ir arī draugi, vai ne? Es gribu. . . Es loti vēlos, lai arī Nikam sāpētu. Lai arī viņ� pamokās. Tu pats izdomā, ko darīt. Varu dot vēl nelielu informāciju. Nikam ir meitene. Uzzini, kur viņa strādā, kur dzīvo, kā sauc. Varbūt ir pat labāk ķerties klāt viņai? Padomā! Jo galu galā pie visa vainīga ir tie�i viņa! Viņa!

Nu Ivars visu saprata. Bet tas viņu atstāja vienaldzīgu. Viņ� nepazina mīlestības jūtas. Un varbūt tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēj viņ� nekādi ne�spēja iejusties otra cilvēka lomā. Nespēja kļūt aktieris. Viņ� varēja domāt tikai par sevi. Me�ģījās tikai ap saviem pārdzīvojumiem, savām iegribām, saviem sap�ņiem.

�������� Ideja par to skuķi nav slikta,� Ivars apmierināts noteica un nez kādēļ no galvas noņēma platmali.� Arī viņu es pazīstu. Tā, pēc izskata. Un zinu, kur viņa strādā, kā sauc.

��� Interesanti,� Lija pa�ūpoja galvu.

�������� Es jau visu to izlūkoju agrāk,� Ivars paskaidroja. � Tā vajadzēja.

�������� Kā tad to lēdiju sauc?� Lija ar neslēptu interesi jautāja.

��� Marina.

Lija jutās pārsteigta.

��� Viņa ir krieviete?

��� Jā. Atbraukusi no Baltkrievijas.

Lija strauji atgāzās ar muguru pret sēdekļa atzveltni un juta, ka tūlīt laikam sāks raudāt.

Tātad viņ� mani ir apmainījis pret kaut kādu tur krieveni! Lijai gribējās kliegt. Nelietis! Kāpēc �ī ir

atvilkusies uz Rīgu? Vai tagad Baltkrievijas kolhozos vietu trūkst? Mani � skaistu, izglītotu un bagātu latvie�u meiteni � apmainīt pret iebraucēju no atpaliku�ākā slāvu nostūra. . . Nē, to es laikam neizturē�u!

��� Ivar!� Lija apņēmīgi teica un dusmās raustīja mel�nās rokassomiņas siksnu.� Tev kaut kas tomēr būs jāiz�dara! Saprati? Noteikti! Un tie�i viņai! Tie�i tai Marinai! Lai nebrauc, kur viņu neviens nesauc! Lai nelien mūsu zemē!

Ivars saproto�i pamāja.

��� Viss tiks nostrādāts pēc pasaules labākajiem standar�tiem,� viņ� dro�i apgalvoja.� Par to tu vairs nebēdā. Bet tu savu solījumu turēsi?

Lija uzreiz nesaprata.

��� Ko es tev esmu solījusi?

Ivars iesmējās un atkal galvā uzlika platmali.

��� Sevi.

Tagad arī Lija samocīti pasmaidīja.

��� Protams, Ivar. Es no saviem vārdiem neatsakos.

��� Tad ir labi,�Ivars apmierināts noteica, paliecās un Liju noskūpstīja uz vaiga.� Aizvest tevi līdz mājai?

��� Aizved gan. Man garīgais ir krietni zem nulles.

Ivars sāka braukt. Bet Lija sēdēja viņam blakus, apslēp�tām �ķebām raudzījās uz savu atkal uzradu�os kavalieri un mēģināja sevi mierināt ar domu, ka nekad vairs �im cilvēkam nepiederēs. Tāpēc tagad var paspēlēt nelielu teātri. Sasolīt visu, ko viņ� grib. Lai tikai kaut ko izdara tai Marinai! Lai aiztriec atpakaļ uz savu sād�u! Pēc tam viņ� man vairs nebūs vajadzīgs. Es viņu pat nepazī�u.

Aiz liela galda, kas bija pārklāts ar zaļa samta drēbi, sēdēja trīs nopietna izskata cilvēki. Pa labi atradās reti kalsns vīrietis elegantā melnā uzvalkā ar punktainu �tauriņu� priek�ā. Viņ� neko daudz nerunāja, bet tik cie�i un neatlaidīgi skatījās uz jauno mākslas censoni, ka Niks brī�iem jutās kā sasiets un nokaunināts.

Pa kreisi lielā, ovālā krēslā omulīgi gozējās slavena aktrise, kuru Niks bija redzējis da�ās vecās filmās, bet tagad tik tikko pazina. Izskatījās, ka viņa vienīgā pret reflektantiem izturas labvēlīgi.

Vidū sēdēja pats Lielais Meistars. Viņ� bija nopietns un lieti�ķs, laikam jau skaidri apzinādamies pa�reiz veicamā darba svarīgumu.

Savādi, bet Niks vēlāk neko daudz neatcerējās, ko viņam �ie trīs cilvēki jautāja un par ko tā īpa�i interesē�jās. Viņ� tikai uztraucies skatījās uz lielo, sirmo cilvēku. Tik pazīstamas acis, kas labi saskatāmas cauri melnajām raga brillēm, spo�a Sociālistiskā Darba Varoņa Zelta Zvaigzne. . . Niks klausījās suģestējo�ajā Meistara balsī un domāja, ka tie�i no �ā cilvēka visnotaļ atkarīga visa viņa turpmākā dzīve.

Tas bija ļoti nepatīkami.

��� Jūs dzīvojat Rīgā?

��� Jā.

�������� Kādēļ jums radusies interese par kino tie�i kā par mākslu? Protams, ja jums patie�ām �āda interese ir.

��� Domāju, ka ir.

�������� Kādā veidā tā izpau�as? Bie�i apmeklējat kinoteāt�rus?

�������� Mans tēvs strādā Rīgas kinostudijā par operatoru, un trīs vasaras kopā ar viņu esmu piedalījies filmu uzņem�anas ekspedīcijās.

������� Vai tad nebūtu loģiskāk, ja jūs mēģinātu apgūt operatora specialitāti?

��� Es gribu būt re�isors.

��� Ko pa�laik dara jūsu Aloizs Bren�s?

�������� Strādā pie se�sēriju filmas, kuras scenārijs veidots pēc Viļā Lā�a epopejas �Zītaru dzimta�.

��� Kāds jums ir sakars ar Baltkrieviju?

��� Es tur biju ciemos.

��� Jums tur dzīvo radinieki?

��� Jā.

������� Vai jūs varat nosaukt, jūsuprāt, trīs pa�laik labākos pasaules re�isorus?

�������� Nevaru, jo domāju, ka tādu nemaz nav. Māksla tomēr nav sporta sacensības, kur vienmēr kāds ierindojas pirmajās vietās. Mākslā pat visizcilākajiem meistariem blakus di�iem veikumiem nereti gadās arī neveiksmes. Tādas ta�u ir biju�as arī jums.

Abi malās sēdo�ie eksaminētāji aiz pārsteiguma mazliet pat salēcās un viens uz otru nesapratnē paskatījās. Seit tā nebija pieņemts runāt. Ja vien radās izdevība, visi reflek�tanti centās pēc iespējas neuzkrīto�i izteikt atzinību par attiecīgā darbnīcas vadītāja paveikto darbu. Tā bija ne

tikai vispārpieņemta uzvedības un domā�anas norma, bet pat kaut kas vairāk. Bet to, ko pateica Niks, citos apstākļos varētu pielīdzināt vienīgi tī�ai pa�nāvībai.

Re�isors noņēma smagās brilles un uzmanīgi skatījās uz jauno pārdro�nieku.

��� Tie�i kādu darbu jūs domājat?� Meistars nopietns pajautāja.

��� Es domāju �Sarkanos zvanus�. Manuprāt, tā bija neveiksme. Ļoti stiepts, diezgan garlaicīgs darbs. Vismaz jaunatnei �ī filma nepatika.

Atkal visi trīs kādu laiku neveikli klusēja, bet Meistars nervozi ar zelta pildspalvu klaudzināja pa galdu.

��� Vai jūs domājat, ka �odienas jaunatne vispār nepie�ņem revolucionāru tematiku?� Meistars uzprasīja.

��� Nē, tā es nedomāju,� Niks atbildēja.� Piemēram, �Dunduru� tā pieņēma vienbalsīgi. Laikam jau tādēļ, ka tā patie�ām bija laba filma. Traģiska un Joti emocionāla.

Meistars piekrīto�i pamāja, tad vēlreiz uzmanīgi paska�tījās uz Niku.

��� Kā jūs pats uz dzīvi raugāties? Vai jūs tur saskatāt vairāk komiskā vai dramatiskā?

��� Domāju, ka man piemīt kaut kāda humora sajūta, ta�u dzīvē un cilvēkos es uztveru un saskatu galvenokārt tomēr nopietno.

��� Man patika jūsu sacerējums,� Meistars negaidīti pateica.� Pat Joti patika. Jūsos acīmredzot mīt, vismaz man tā gribas domāt, silta līdzjūtība pret cilvēku cie�a�nām. Tas ir svarīgi vispār, bet māksliniekam jo īpa�i. Bez tam. . . Dzimtenes mīlestībā un sāpēs ir vislielākais dzi�ļums. Ja jūs kādreiz mākslā kaut ko darīsiet, nekad par to neaizmirstiet. Cīnieties par cilvēku sirdīm un dvēselēm! Atcerieties � mākslā nekad nav bijis un nebūs nekā svarīgāka un nozīmīgāka par cilvēcību!

Niks klusēdams piekrīto�i pamāja.

��� Bet tagad es gribētu, lai jūs pastāstītu. . . Redziet, tur pie sienas labajā pusē ir uzzīmēti trīs melni kvadrāti. Iedomājieties, ka tie ir kādas parastas dzīvojamās mājas logi. Ir vēls vakars vai nakts. Pasakiet ātri, bez ilgas domā�anas � kas aiz tiem pa�laik notiek?

Niks nedaudz pagriezās pa labi un patie�ām bez jebkā�das domā�anas, ātri, ātri stāstīja:

��� Aiz pirmā loga atrodas divu jau padzīvoju�u laulāto guļamistaba. Viņi guļ, viens otru maigi apskāvu�i, un sapņos redz da�ādas atmiņu ainas no abu mīlestības piepildītās dzīves. Gar acīm pazib jūras krasts, klaj� lauks, aizputināts ceļ�, nez kādēļ autobusa salons, milzīgi kalni, pasa�ieru kuģa klaj�, un visur viņi redzami kopā.

Aiz otrā loga atrodas neliela, vienkār�i iekārtota ista�biņa. Tā ir spo�i apgaismota, bet mēs to neredzam, jo logam priek�ā aizvilkti biezi aizkari. Istabas vidū pie galda sēd veca sieviete, viņai uz acīm ir biezas brilles, kalsnos plecus sedz pūkains lakats, un viņa rūpīgi, ar siltu smaidu sejā, ada zeķi.

Aiz tre�ā loga arī ir guļamistaba. Visas spuldzes nodzēs�tas. Pie loga stāv baltā naktstērpā ģērbusies meitene. Mēs viņu neredzam tādēļ, ka atrodamies diezgan patālu un istabā ir ļoti tum�s, ta�u viņa tur ir. Stāv, galvu piespie�dusi pie lietus lāsēm izraibinātās loga rūts, un skumīga veras tum�ajā naktī. Meiteni sauc Marina, un viņa skumst pēc iemīļotā zēna, kas pa�laik atrodas tālu no viņas, ir aizbraucis uz Maskavu un laikam jau bezsekmīgi mēģina tikt kādā pla�i pazīstamā augstskolā.

Lielais Meistars tikko manāmi pasmaidīja.

��� Paldies,� viņ� apmierināts pamāja ar sirmo galvu.� Varbūt jūs vēl paskaidrotu, kādēļ aiz logiem ieraudzījāt tie�i �os cilvēkus?

��� Nezinu,� Niks paraustīja plecus.-� Viņi pēk�ņi pie manis it kā atnāca. Varbūt tādēļ, ka tādā maigumā un mīlestībā mani vecāki nav pavadīju�i kopā nevienu nakti. Viņi jau sen ar naidu ir iz�ķīru�ies. Man nav biju�as arī nevienas vecmāmiņas. Biju�as jau, protams, ir, ta�u līdz manai piedzim�anai neviena nav nodzīvojusi. Bet Ma�rina. . . Viņa ir.-

Atkal iestājās klusums. Pa �o laiku Meistars, nedaudz noliecies, kaut ko rūpīgi atzīmēja priek�ā gulo�ajos papīros. Tad pacēla galvu un velreiz labvēlīgi paskatījās uz Niku.

��� Jūs ļoti gribat mācīties par re�isoru? Jūs esat pārlie�cināts, ka tas ir jūsu dzīves īstais aicinājums?

��� Jā,� Niks noteikti atbildēja.� Ēs pa�laik nespēju iedomāties neko citu, ta�u, ja nekas galu galā neiznāks. . . Acīmredzot mācī�os un strādā�u kaut ko citu un bojā neaizie�u.

Meistars lēni noņēma brilles, izstiepa rokas un negai�dīti iesmējās.

��� Tads kā tu, Nik Kriston, man priek�ā nācis pirmo reizi! Nudien! Visi apgalvo tie�i pretējo. �Ja jūs mani neuzņemsiet, es tūlīt izdarī�u pa�nāvību!� Bet tu gribi dzīvot. Tu gribi mācīties un strādāt. Tev piemīt laba iztēle. Nevis prāta, bet sirds fantāzija. Tajā slēpjas tavas ilgas, sapņi, sāpes un mīlestība. Viss, kas mākslai vajadzīgs. Sai ziņā viss it kā būtu kārtībā, tomēr ir viens liels �bet�. . . Savu kursu, kurā būs tikai astoņi cilvēki, es komplektēju galvenokārt no jau kinematogrāfijā pieredzēju�iem cilvē�kiem. No pazīstamiem aktieriem, operatoriem. . . Bet vienu es tomēr gribu ņemt pilnīgi jauniņu. Lai ir mans skolnieks jau no pa�iem pamatiem. Kur� tas būs, to es vēl nevaru pateikt. Varbūt tas būsi tu, varbūt kāds cits. Viss iz�ķirsies rītdien. Rit pulksten �etrpadsmitos �ai pa�ā zālē es jums parādī�u divas eksperimentālas īsfilmas un pa�klausī�os, kā jūs �os darbus vērtēsiet un analizēsiet. Uzņemto audzēkņu saraksts, kā parasti, tiks izlikts pie sienas. Pēc tam ar uzņemtajiem es aprunā�os vēlreiz. Ceru, ka to skaitā būsi arī tu. Bet tagad vari būt brīvs.

� Paldies,� Niks klusi pateica, viegli paklanījās un izgāja laukā.

Viņ� apstājās gaiteņa galā un kā apreibis paskatījās uz kāpnēm. Visi kaut kur gāja, steidzās un skrēja, bet viņ�, liekas, ir jau atnācis.

�Ceru, ka to skaitā būsi arī tu.�

Jā! Un kādēļ gan ne? Bū�u!

Es biju atklāts un Meistaram neliekuļoju. Tas viņam ir paticis, un viņ� mani ņems!

Urrā!!!

Niks kā pui�elis pa kāpnēm drāzās lejup uz garderobi, visu laiku klusībā atkārtodams:

�Marina! Desmit pret vienu, ka mēs esam vinnēju�i! Desmit pret vienu. . . Mēs būsim uzvarēju�i!�

Rīgā jau bija atnācis vakars.

No tum�ajām debesīm lēni krita pūkains sniegs.

Ielu spuldzes meta garas, spokainas ēnas. �ur tur sētnieki kopā ar saviem ģimenes locekļiem sparīgi tīrīja ietves.

Pie Tallinas un Jāņa Asara ielas krustojuma iedegās sarkanā gaisma. Pirmais apstājās trolejbuss, tad kāds autobuss, smagā kravas ma�īna, vēl viens trolejbuss, volga un zaporo�ecs. Pēc brītiņa tam aiz muguras negri�bīgi piebremzēja stipri apbru�āts �igulis. Pie stūres sēdēja Ivars Dāle.

Viņ� bija iedzēris, ārkārtīgi sliktā garastāvoklī un tāpēc diezgan skaļi lamāja gan strauji sabiezēju�o tumsu, gan krīto�o sniegu, sarkano gaismu un visu pasauli.

Vakar Ivars bija saņēmis vēstuli no tēva, kas paziņoja, ka esot apprecējies, jaunai sievai gaidāms bērns, bet Ivars jau esot pietiekami liels, ieguvis specialitāti un pats jau strādājot, tāpēc turpmāk materiālo palīdzību no viņa lai vairs negaidot.

Tas tik ļoti Ivaru sakaitināja, ka viņ� juta � �ovakar viņ� nebūs kungs par savu rīcību. Pēc tam viņ� dzēra, raudāja un nolādēja tēvu. Jo daudzi pierasti �īs pasaules prieciņi viņam nu ies secen.

No rīta Ivars teātrī ieradās neizgulējies un paģirains. Re�isors viņu tūlīt padzina un piekodināja, ka nākamā �āda reize būs arī pēdējā. Viņ� no teātra aizlidos kā puteklis no skatuves!

Pēcpusdienā Ivars, par pēdējiem rubļiem nopircis trīs panīku�as neļķes, tomēr uzdro�inājās aizbraukt pie Diā�nas Upmales lūgt aizstāvību. Viņam itin nemaz negribējās atvadīties no teātra. Vēl ta�u varēja nākt kāds laimīgs gadījums. . . Kamēr viņ� ir teātrī, tikmēr pastāv arī cerība un tātad arī iespējas.

Bet di�ā māksliniece pret viņu izturējās vēsi, pat noraido�i.

�Jaunais cilvēk! Jums nevajadzētu savu dzīvi sākt ar to, ar ko daudzi beidz. Ar ubago�anu. Jums vairāk jāpaļaujas pa�am uz sevi nekā uz citiem. Jo māksla ir tā cilvēka darbības vide, kur otrs diem�ēl var palīdzēt vismazāk. Es nevaru kāda cita vietā uzgleznot gleznu, uzrakstīt grā�matu, uzņemt filmu vai jūsu vietā nospēlēt lomu. To varat tikai jūs. Tāpat arī dzīvot, dzīvot normāla cilvēka dzīvi, nevis ālēties un plostot. Bet, ja bez tā nevarat, tad jums jāiet strādāt krogā. Teātrim jūs nederat.�

Kad Ivars sa�ļucis gāja prom, atvērās durvis un no blakusistabas pie Diānas ienāca meitene, kuru viņ� jau pazina. Tā bija Marina. . . Tas nu bija pēdējais piliens.

Tovakar Ivaram Dālem atkal uznāca kārtējā histērijas lēkme.

Arī tur man nekas nesanāca! Man atsacīja! Kā nesekmī�gam skolnieciņam vienkār�i nolasīja morāli un padzina! Darbs karājas mata galā! Tēva naudas arī turpmāk vairs nebūs! Un visi prieki vējā! Draugi un krā�ņās draiskulī- tes. . . Tagad atliek pēdējā cerība � Lija. Bet lai viņu atgūtu. . . Jā. Tā nolādētā Marina. Viņa ta�u �eit strādā.

Tepat aiz stūra. Būs te bie�āk jāpabraukā. Būs jāpie- �miedz.

Luksoforā beidzot iedegās zaļā gaisma, un automa�īnu rinda sāka lēnām virzīties uz priek�u.

Ivars juta, ka rokas sāk no niknuma drebēt, un cie�āk satvēra stūri. Te vēl priek�ā jāvelkas tai nelaimīgajai �osejas blusai � zaporo�ecam!

Iedegās dzeltenā gaisma.

Zaporo�ecs laimīgi tika krustojumam pāri. Pēc mirkļa atkal iemirdzējās sarkanais aizlieguma signāls, bet Ivars pat nedomāja apstāties. Tie�i otrādi � viņ� aiz niknuma, ka �odien visi nostāju�ies pret viņu, turpināja braukt.

Vispirms Ivars ielas pretējā pusē nedaudz pa labi ieraudzīja gai�o slimnīcas fasādi ar sarkano krustu vidū, tad priek�ā, da�us metrus no ma�īnas purngala, pēk�ņi pamanīja kādu gājēju. Tā bija baltā ka�okā ģērbusies jauna sieviete, un kādā sekundes simtdaļā Ivara smadze�nēs pazibēja, ka viņ� ta�u �o sievieti pazīst.

Pēc tam Ivars sajuta spēcīgu triecienu un redzēja, ka meitene tiek strauji pasviesta sāņus un kāds baigs, draus�mīgs spēks viņu ar galvu triec pret melnajiem ietves akmeņiem. . .

Ivars neapstājās. Viņ� iespieda gāzes pedāli grīdā un kā ārprātīgs turpināja drāzties uz priek�u.

Kinoinstitūta kopmītnēs, kā parasti, gāja jautri.

Pie pastāvīgajiem iemītniekiem tagad uz nedēļu bija piebiedroti arī atbrauku�ie saulainu cerību spārnotie reflektanti no visām savienotajām republikām un daudzām ārvalstīm.

Tur nu bija ko redzēt! Gan milzīga auguma, dzeltenīgā tunikā tērpts nēģeris no Sudānas, gan trausls jauneklis no Srilankas, gan �ilbino�as Latīņamerikas skaistules, gan mūsu pa�u meitenes no Kijevas un Tallinas.

Tur dzīvoja un mācījās nākamie re�isori, operatori, scenāristi, kritiķi un aktieri.

Niks bija novietots vienā istabā ar kādu amerikāņu puisi no Kalifornijas, krievu Vladimiru no Maskavas, kubieti Ernesto no Havanas un somu Keko no Tamperes.

Tā bija laba kompānija.

Fils, kājās uzrāvis nobrāztus un salāpītus d�insus, sē�dēja tie�i uz grīdas un ģitāras pavadībā dziedāja kādu paskumju kovboja dziesmiņu. Kubietis tupēja uz palodzes, mugurā uzvilcis spilgti sarkanu kreklu, bet melnīgsnējā sejā, �ķita, ne uz bridi nepazuda smaids.

Soms ar Vladimiru bija ērti atgāzu�ies vienā no gultām, bet Niks, atspiedies ar muguru pret istabas sienu, stāvēja kājās un jutās visai neveikli. Viņ� nekad vēl nebija nonācis tie�ā saskarsmē ar ārzemniekiem un klusībā apskauda viņu apbrīnojamās spējas visur uzvesties un runāt pilnīgi brīvi un nepiespiesti. Bez tam Niks no viņiem visiem bija ari pats jaunākais.

Kopmītnes iemītnieki, kā nu kur� prata, runāja krie�viski. Puslīdz saprasties viņi varēja.

��� Paklau, Fil!� Keko no Tamperes viņu uzrunāja. � Vai tad tagad tai jūsu Amerikā vispār kovboji vēl ir?

��� Yes, yes.'� Fils piekrīto�i pamāja ar galvu, kuru sedza biezi adīta cepurīte.� Ir! Teksasā ir, Arizonā ir. . . O, daudzās vietās!

��� Bet filmas par kovbojiem vēl taisāt?� Vladimirs painteresējās.

��� Kā tad! Zelta kase! Cēls un dro�sirdīgs varonis, kuru nevienam nekad neizdodas no�aut, un brīni�ķīga meitene, nokļuvusi gūstā pie nelie�iem. Skaistas, bezgala zaļas prērijas un zvaig�ņotas naktis. . , Kas vainas?

��� Vainas nekādas,� Vladimirs piekrita.� Ko tagad dara Fransiss Kapola?

��� Neko!� Fils spēcīgi ar visiem pieciem pirkstiem pārbrauca pāri ģitāras stīgām.� Viņ� ir iekritis parādos un tagad raudzē vīnu! Viņam netālu no Sanfrancisko Napā pieder diezgan pamatīgas vīnogu plantācijas un brūzis. Bet vai tad jūs, zēni, esat redzēju�i kādu no Kapolas filmām?!

��� Jā,� Vladimirs atbildēja.� Es redzēju �ApocalYpse Now�.

��� Kur?� Fils izbrīnā iesaucās.� Kur tu to varēji redzēt?

��� Seit, Maskavā.� Vladimirs pasmaidīja.�1981. gada augustā � viesnīcas �Rossija� Centrālajā koncertzālē.

��� Ei, ei? Ā!� Fils saproto�i pasmaidīja.� Divpadsmitā Maskavas kinofestivāla laikā, jā?

��� Tā ir.

. � Un kā?

��� Baigi.

��� Visi pasaules kritiķi un speciālisti,� teica Keko,� �o gabaliņu atzinu�i par divdesmitā gadsimta spēcīgāko filmu.

��� Bet vai jūs zināt, kā saucas Frensisa pirmā filma?�Fils pajautāja.

��� Nē,� visi noraido�i pakratīja galvas.

�� �Ārprāts-13�!

��� Kādēļ tā?� kubietis uzprasīja, un viņa sejā smaids bija pazudis.

��� Bet vai tad pasaule nav ārprātīga?� Fils atjautāja pretim.

��� Es tā nedomāju,� Vladimirs iebilda.� Vai tad mēs ar tevi un Niks, Keko un Ernesto esam dulli?

�� �O.no!��Fils atkal spēcīgi uzblieza pa stīgām. � Mēs ar tevi un Niks, un Keko, un Ernesto ir �good boys�! Es teicu, ka pasaule ir dulla!

��� Paklau, Fil,� atkal ierunājās soms, kura atlētisko mil�a augumu sedza biezs, pelēkbalts svīteris. Viņ� gan vairāk izskatījās pēc me�strādnieka, nevis pēc topo�a operatora.� Kādēļ tu esi atspēries tādu gaisa gabalu uz Maskavu, ja tev turpat pie mājām ir kolosālākā Losand�e- losas universitāte ar tās slaveno Kinomākslas fakultāti?

��� Dolāri,� Fils uzreiz atbildēja.� Es, protams, neesmu nekāds nabagais, bet �eit tomēr varu mācīties gandrīz par velti. Ta�u galvenokārt �eit esmu mistera Bondar�uka dēļ. Man patīk, kā viņ� strādā, it sevi�ķi, kā viņ� taisa kara filmas. �Sarkanie zvani�, �Kar� un miers�, �Vaterlo�, �Cilvēka liktenis�. Superklase! Zināt, zēni, es kājām esmu izstaigājis gandrīz vai visu Ameriku. Visus tās ceļus un neceļus. Esmu uzņēmis divas dokumentālās lentes, bet tas nu tā. Es tikai gribēju pateikt, ka labi pazīstu savu tautu. Tagad mazliet iepazīstu arī krievu tautu un skaidri zinu � mēs nekad viens pret otru nekaro�sim! Nekad. Fermeris Aiovas �tatā un Kubaņas zem�nieks. . . Ogļracis Kentuki �tatā un Ivans no Donbasa. . . Ierēdnis Ņujorkā vai Ļeņingradā. Es � amerikānis, tu � soms, tu � kubietis, tu � krievs, tu � latvietis. . . Mēs ta�u visi esam vienādi, esam cilvēki un gribam dzīvot. . . Lai tie tur plē�as savā starpā,� Fils ar pirkstu parādīja uz griestiem,� bet mēs dzīvosim mierā! Vai es pareizi runāju?

��� Kur nu vēl pareizāk,� Keko piekrita, un arī pārējie māja ar galvām.

��� Bet lai tā tas patie�ām notiktu,� Vladimirs dedzīgi turpināja,� kaut kas tomēr katram ir ari jāizdara! Kaut maz, bet tomēr!

��� Kas?� Ernesto pavaicāja.

��� Jācer, ka mūsu pamatdarbības lauks dzīvē būs māk�sla,� Vladimirs sacīja,� un, vienalga, uzņemsim doku�mentālās, aktieru vai multiplikācijas filmas, mums kaut vienreiz tomēr vajadzētu skaļi iekliegties, protestējot pret agresīviem kariem, pret necilvēcību.

��� Manuprāt, īstam māksliniekam jākliedz vienmēr,� teica Ernesto un domīgs nokāpa no palodzes.� Pat tad, kad viņ� klusā balsī bērniem stāsta pasakas. Jākliedz par labo.

��� Pareizi,� sacīja Keko,� tur es tev pilnīgi piekrītu. Mums ne tikai kā māksliniekiem, bet pirmkārt jau kā cilvēkiem vienmēr un visur jāstāv pretī ļaunumam, ciet�sirdībai, ne�ēlībai. . . Varbūt mēs visi kopā �o pasaulīti tomēr varam padarīt kaut nedaudz labāku, nekā tā ir pa�laik?

��� Noteikti,� Niks klusi apstiprināja.

��� Ei!�Fils strauji pagriezās pret Niku.� Man Losan- d�elosā ir pazīstams viens latvie�u dzejnieks! Tāds baigi resns un drūms vecītis. Vai visi latvie�i ir tik nerunīgi?

��� Domāju, ka ne,� Niks atbildēja,� Es tikai. . . Viss �eit ir nepierasti. . . Kaut kā vēl neesmu iedzīvojies.

��� Vasarā, eksāmenu otrajā kārtā, te ies vēl trakāk!� Vladimirs sacīja.� Sabrauks vēl vairāk ļau�u.

��� Tevi baida neveiksme?� Fils atkal pagriezās pret Niku un ar interesi skatījās uz jauno puisi. Pa�am Filam jau bija apmēram divdesmit se�i gadi.

��� Mazliet,� Niks atzinās.� Varbūt tādēļ, ka es par to esmu pārāk daudz sadomājies.

��� Gan jau viss būs o'key\� Fils atklāti pasmaidīja un turpināja viegli trink�ķināt ģitāras stīgas, līdz no tām sāka plūst skaista, smeldzīga melodija.� Mēs vēl dzīvo�sim, zēni!

��� Es aizie�u pēc meitenēm,� Ernesto, laikam �is smel�dzīgās mūzikas satraukts, negaidīti pateica un gāja uz durvīm. Tad ātri paskatījās uz Niku.� Tu gribi kādu nēģerieti?

Niks samulsa un ātrumā nemaz neatģidās, ko atbildēt.

��� Tūlīt dabūsi,� Ernesto noteica un atvēra durvis. � Jūs visi pārējie ari.

Fils turpināja dziedāt. Vladimirs ar Keko klusi dungoja līdzi, bet Niku pēk�ņi pārņēma tik spēcīgas ilgas pēc Marinas, ka viņ� paskatījās vispirms uz durvīm, tad uz logu, it kā cerot tur ieraudzīt Marinas seju un acis.

�������� Es mazliet izie�u,� Niks istabas biedriem pateica un ātri izmetās laukā.

Apak�ā, kopmītnes vestibilā, atradās vairāki automātis�kie telefona aparāti. Piecpadsmit kapeiku monētas viņ� jau dienā bija savācis turpat vai pilnu kabatu.

Tīkami satraukts uzgrieza savas mājas numuru.

Pēc neilga laika klausuli pacēla māte.

��� Es klausos.

�������� Sveika!� Niks sacīja.� Vari mani apsveikt! Prin�cipā pirmo tūri es laikam bū�u izturējis! Meistaram mans sacerējums patika, arī viss pārējais. . . Vismaz tā izskatī�jās. Viņ� pret mani bija ļoti labvēlīgs un rīt ar mums, divpadsmit paliku�ajiem, vēl grib pamatīgi izrunāties. Bū�ot jāiztirzā da�as filmas, bet tu daudz neuztraucies! Dramaturģija un filmu analīze ir tie�i mana stiprākā puse! Tā ka ceru, viss būs kārtībā!

Māte viņu neapsveica.

��� Tu mani dzirdi?

�������� Dzirdu, Nik,� māte savādā balsī atbildēja, un izklau�sījās, it kā viņa tur, Rīgā, pa�laik taisītos raudāt.

��� Tu raudi?� Niks pavaicāja.

��� Jā.

��� Kas noticis?

Māte atkal klusēja.

��� Vai Marina �odien nebija ienākusi?

��� Bija,� māte tikko sadzirdami atbildēja.

��� Jau aizgāja?

��� Jā.

�- Tu nezini, viņa pa�laik strādā vai atrodas savās mājās?

��� Viņa. . .

Diānai aizlūza balss, un tagad Niks patie�ām skaidri sadzirdēja, ka māte raud. Pagāja vēl da�i mirkļi, un Niks pēk�ņi saprata, ka laikam ir notikusi kāda liela nelaime. Bet kas gan būtu varējis notikt? Viņ� gribēja to jautāt, bet pēk�ņi briesmīgi nobijās. Klausule viņa rokās drebēja, un viņ� pats arī trīcēja kā drudzī.

�������� Nik. . .� māte �ņukstēdama ierunājās, un tagad vi�ņas balss skanēja tā, it kā nāktu no kosmosa.� Tie�i pirms pusstundas man piezvanīja Marinas krustmāte un

pateica. . . Ir notikusi nelaime. Marinai �ovakar vajadzēja de�urēt, viņa gāja uz darbu. . . Uz brītiņu vēl ieskrēja pie manis. Bija labā garastāvoklī. . . Runāja par tevi. Atnesa man zāles. Bet tad turpat pie slimnīcas viņu sabraukusi kāda automa�īna. . .

Niks juta, ka viņam kļūst nelabi. Viņ� gurdeni atspie�dās pret sienu un mēģināja mierīgi, dziļi elpot. Bet cauri smadzenēm bez pārtraukuma lidoja �ilbino�i gaismas punkti, nesdami līdzi tikai vienu asu un sāpīgu domu: �Kādēļ? Kādēļ viņa? Kādēļ tie�i mana Marina?�

��� Viņa ir mirusi?� Niks izbailēs pavaicāja.

��� Nē,� māte tūlīt atbildēja.� Krustmāte teica, ka Ma�rina esot ievietota viņas pa�as slimnīcā un tie�i pa�laik tiekot operēta. Krustmāte raudāja, un es īsti nespēju saprast. . . Bet stāvoklis esot ārkārtīgi smags, laikam pat kritisks. Nik, man viņas ir tik neizsakāmi �ēl. . . Es to pat nevaru pasacīt.

Niks juta, ka viņ� vismaz ārēji pamazām kļūst mierīgs. Sarkanie gaismas punkti pazuda. Domas nāca un gāja, nekur neaizķerdamās, un bija pilnīgi skaidras.

��� Mammu. . .� Niks klusā balsī palūdza.� Esi visu laiku mājās, labi? Varbūt krustmāte zvanīs vēlreiz. . .

��� Jā, protams, Nik. Es nekur neie�u. Ari rīt man visa diena ir brīva.

��� Es tūlīt brauk�u mājās,� Niks negaidīti pateica.

��� Bet. . .� māte apmulsa.� Kā tad paliek ar. . .? Tu ta�u pirmīt teici, ka rīt tev vēl jāiet uz iz�ķiro�o sarunu ar Meistaru?

Niks ilgi neko neatbildēja, tad stipri pārvērstā balsī atkārtoja:

��� Es brauk�u! Kam man vairs vēl vajadzīga �ī saruna, kaut kādi tur eksāmeni, institūts un visa �ī pasaule, ja tie�i �ai brīdī Marina. . . Nē! Es braucu! Varbūt tie�i mana klātbūtne, varbūt vienīgi es vēl viņai varu kaut kādā veidā palīdzēt! Varbūt viņai pietiks tikai mani ieraudzīt un. . . Viss! Mammu, es drā�os!

Niks nometa klausuli un, pilnīgi aizmirsis, ka atrodas bez virsdrēbēm, ātri izskrēja uz ielas un turpat arī pamanīja brīvu taksometru.

��� Uz Rīgas staciju!� viņ� aizelsies �oferim pateica.

Kad viņi pēc neilga laika piebrauca pie stacijas, viņ�

palūdza �oferi pagaidīt, bet pats pa galvu pa kaklu metās pie biļe�u kasēm. Izrādījās, ka �ovakar pa dzelzceļu uz Rīgu vairs netikt. Vilciens, kam no Maskavas vajadzēja atiet pīkst. 23.16, nez kāda iemesla dēļ bija atcelts. Niks lādēdamies paņēma biļeti uz rītvakaru un atkal joza pie taksometra. Viņ� pēk�ņi atcerējās, ka var ta�u ari lidot ar lidma�īnu.

��� Uz Aeroflotes kasēm!

Bet ari tur Niku gaidīja smaga vil�anās. Biļeti viņ� varēja dabūt tikai uz vienu no reisiem aizparīt.

Niks atgriezās kopmītnē un vēlreiz apstājās pie melnā telefona automāta. Ilgi skatījās, un pēk�ņi viņam sagribē�jās gāzt tam ar dūri. Satriekt visus telefonus drumstalu drumstalās!

Kādēļ tie�i Marinai tā nepaveicās? Ko Marina bija noziegusies? Un ko noziedzies esmu es? Viss gāja tik apbrīnojami labi un skaisti. Kam tas skauda? Vai tie�ām �ai pasaulē ļaunais un zemiskais vienmēr ņems virsroku? Bet nevajag jau nemaz vienmēr. Pilnīgi pietiek ar vienu reizi.

Niks lēni uzkāpa ceturtajā stāvā un iegāja savā istabā. Tur tagad atradās tikai Fils. Viņ� bija atlaidies gultā un studēja angļu-krievu sarunvalodas vārdnīcu.

��� Tu biji ilgi prom,� Fils vēsi konstatēja.

Niks neko neatbildēja, bet tāpat ar visām drēbēm smagi iegāzās gultā. Viņ� aizvēra acis, ķermeni ielija melns nogurums, un viņ� juta, ka tūlīt sāks raudāt.

Niks ar abām plaukstām spēcīgi saberzēja seju un atvēra acis.

Tie�i iepretim atradās logs, un uz tā palodzes apsēdās gai�pelēks balodis. Putns ātri grozīja galvu un ar interesi skatījās istabā.

Bet viņam nav nekādas vainas, Niks skaudīgi nodomāja. Balodis dzīvo. Sēd kā ķeizariņ� un nejūt pat nekādu aukstumu. Un tas, kas sabrauca Marinu, arī dro�i vien pa�laik dzīvo sveiks un vesels. Varbūt pat nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Varbūt pat priecājas. Bet Ma�rina cie� drausmīgas sāpes. Varbūt pat mirst.

Un es nekādi nespēju aizkļūt pie tevis un palīdzēt. Es tevi izglābtu. Noteikti. Man vispār nevajadzēja uz �ejieni braukt. Tie, kuri mīl viens otru, acīmredzot nekad ne�drīkst �ķirties. Pat ne uz vienu dienu! Nekad! Viņiem vienmēr jābūt blakus, vienam par otru jāstāv sardzē un jābrīdina! Bet es tevi atstāju vienu. Piedod. Nokļūt pie tevis es varē�u tikai aizparīt. Bet es bū�u pie tevis. Bū�u! Tu tikai līdz tam laikam mēģini izturēt. Es tevi lūdzu. Izturi, Marina! Lūdzu, izturi!

Niks atkal atlaidās guļus un pievēra acis. Istabā jaudās nomāco�s klusums. Bija tāda sajūta, it kā viņ� Visuma priek�ā būtu atstāts pilnīgi viens. Visu apziņu pārņēma aukstas, stindzino�as bailes.

��� Fil,� Niks ar gūtībām ierunājās,� kur tad pārējie pui�i?

��� Aizgāja uz trīs simti divdesmit pirmo numuru,� Fils atbildēja.� Tās kubietes uz �ejieni negribēja nākt. Tad �ie aizgāja pie viņām.

��� Kādēļ tu negāji?

��� Man melnās nepatīk.

��� Paklau, Fil! Kā pie jums tiek sodīti tie, kuri sabrauc kādu gājēju? Tiek sēdināti uz elektriskā krēsla?

��� Kaut kā neesmu dzirdējis,� Fils domīgs atbildēja. � Bet kā kurā pavalstī. Visbie�ākie tomēr ir naudas sodi. Ta�u tie parasti ir pamatīgi. Katrā ziņā tas ir daudz efektīgāk nekā vainīgo bāzt cietumā.

��� Vajadzētu tomēr sēdināt uz elektriskā krēsla,� Niks sacīja.

��� Es arī tāpat spriestu, ja kāds zem riteņiem patriektu manu māti vai bērnu. Bet ja man pa�am vai tev gadītos kādu sabraukt? Tad mēs dro�i vien domātu mazliet savādāk, vai ne?

Niks klusēja.

Viņu atkal pārņēma tik neprātīgas ilgas pēc Marinas, tāds dedzino�s �ēlums, ka �ķita � tūlīt pārplīsīs sirds un viņ� nomirs.

Pie durvīm pieklauvēja.

��� Go in!� Fils iesaucās.

Niks dzirdēja, ka atveras durvis un istabā kāds ienāk. Soļi bija smagi un lēni. Niks atvēra acis un aiz pārstei�guma pat klusi iekliedzās. Viņ� redzētajam neticēja. Niks nodomāja, ka laikam sākas halucinācijas vai murgi.

Istabas vidū, plati smaidīdams, stāvēja Teodors Vei- lands. Viņ� bija ģērbies biezā aitādas puska�okā, galvu greznoja kupla ausene, bet kājas bija apautas biezos zābakos. Viņ� izskatījās pēc taigas mednieka vai polārpēt- nieka.

��� Tedi. . .� Niks atviegloti nopūtās. Viņam uzreiz kļuva labāk un dro�āk.� Tedi! Veco mustang, no kurie�nes tu te uzradies? Un vai patie�ām tas esi tu?

��� Esmu, kā tad!� Tedis skaļi apliecināja un vispirms sveicienam roku pasniedza Filam, tad apsēdās uz gultas malas blakus Nikam.� Es tevi meklēju visu pēcpusdienu!

Maskavā iebraucu jau vakarvakarā. Nakti visai draņķīgi pavadīju stacijā, bet no rīta devos uz Liha�ova rūpnīcu pēc autiņa. Mūsu kolhozam pie�ķirta jauna smagā kravas automa�īna Zil-135 MZ, tas ir pats jaunākais modelis, un man tas jāaizdzen tie�i uz mūsu saimniecības garā�u! Ta�u esmu ellīgi noguris. Neviens �eit lāgā nemaz nezina, kur tāda Galo�kina iela atrodas! Es jau vakarvakarā, stacijā nīkuļojot, iedomājos par �ā institūta kopmītni. Pirms do�anās ceļā biju pie tevis iegājis, un tava mutere pateica, ka pa�laik atrodies Maskavā. Un te nu tu esi! Kolosāli, ka es tevi atradu! Nik, tas viss ir kā labā ķinītī!

��� Jā, patie�ām,� Niks domīgs piekrita.

�������� Kā tev �eit gāja?� Tedis uzprasīja un ar interesi apskatīja istabu, kuras sienas no vienas vietas bija noklātas ar vienreizēji izteiksmīgām �Soveksportfiļm� plakātiem un da�u kinoaktieru portretiem.

�������� Rīt iz�ķiro�ā pārbaude,� Niks sve�ādā balsī atbil�dēja.� Meistars grib dzirdēt, kā mēs analizējam filmas.

��� Baidies?� Tedis pavaicāja.

�������� Nē,� Niks papurināja galvu un strauji izlēca no gultas. Viņa smadzenēs pēk�ņi bija uzplaiksnījusi kāda gai�a, nevaldāma doma.

��� Kur pa�laik stāv tavs autiņ�?

��� Netālu no �ejienes, kādā sānielā.

��� Tedi. . .� Niks atkal jutās galēji satraukts.� Tedi. . .

��� Kas ir?� Teodors nesapratnē skatījās uz draugu.

��� Tu esi ļoti noguris?

�������� Kritu galīgi nost no kājām,� Tedis atbildēja.� Pagā�ju�o nakti ta�u negulēju. Ceru, ka jūs mani laukā nedzī- siet un es �eit varē�u izstiepties kaut vai uz grīdas.

Niks uzlika roku uz Teodora pleca un lūdzo�i skatījās viņa acīs.

��� Tedi. . . Braucam uz Rīgu. Tūlīt. Nekavējoties!

������� Tas nav iespējams,� Tedis noraido�i pakratīja galvu.� Es to fiziski nespēju. Ir jau vēls vakars. Priek�ā gara nakts. Es aizmig�u jau pēc pirmajiem kilometriem. Uz galvo�anu.

Niks neko neteica, pagrieza muguru un nostājās ar seju pret logu.

Galo�kina iela bija spilgti apgaismota.

Brauca ma�īnas. Gāja cilvēki. Krita sniegs.

Kāds amerikāņu puisis mācījās krievu valodu.

Uz gai�matainā soma ceļgaliem sēdēja melna meitene no saulainās Kubas un viņam stāstīja par Sjerramaes- tras zaļajiem kalniem un milzīgajām cukurniedru plantāci�jām.

�������� Nik. . .� Tedis klusi ierunājās.� Kādēļ tu tagad gribi braukt uz Rīgu?

������� Es brauk�u rit. Biļete man jau kabatā. Bet ar tevi es Rīgā nokļūtu ātrāk. Es varētu vinnēt veselu diennakti.

��� Bet rit ta�u tev vēl ir pārbaudījums! Pats tikko teici!

������� Tas diem�ēl atkrīt,� Niks atbildēja.� Man pēc ie�spējas ātrāk jānokļūst Rīgā!

��� Ar lidma�īnu nevari?

�������� Nē. Biļeti var dabūt tikai uz divdesmit piekto. Tas ir pēc trim dienām.

Teodors piecēlās un nostājās blakus Nikam.

��� Kas noticis?

Niks neatbildēja uzreiz. Vai nu negribēja neko teikt, vai nespēja. Tad atkal, kā atbalstu meklēdams, ar roku pieskārās Teodora plecam.

�������� Kāds nelietis uz ielas sabraucis Marinu,� Niks beidzot pateica.� Viņai pa�laik ir ļoti slikti. Tedi, veco, labo zēn. . . Man ir jābūt pie viņas! Ja Marinai vēl ir palikusi kaut vismazākā cerība, tad es ar savu klātbūtni viņu noteikti izglāb�u. Noteikti!

Teodors vēl brīdi padomāja, tad savu smago plaukstu savukārt uzlika uz Nika pleca.

�������� Braucam!� viņ� noteiktā balsī pateica.� Rīt pēcpus�dien būsim mājās.

Niks pateicībā un nesapratnē paskatījās uz draugu.

��� Tu kaut ko nejauc?

������� Būs tā, kā es teicu!� Teodors atbildēja.� Vai nu mēs abi nositlsimies, vai rīt pēcpusdien būsim jau Rīgā!

��� Varbūt kaut ko ieēdīsi?

�������� Tikai ne to!� Teodors atmeta ar roku.� Pilns vē�ders vairo miegu! Bet aukstā ūdenī es gan labprāt nomazgātos.

Niks Teodoru aizveda uz du�as telpām, bet pats pa to laiku ātri uzrakstīja atvaino�anās zīmīti Meistaram, kur īsumā paskaidroja savas pēk�ņās aizbrauk�anas iemeslu.

������� Fil.� Niks zīmīti iedeva amerikānim.� Rīt to, lūdzu, iedod Meistaram. Es tūlīt braucu prom.

�������� Neko nesaprotu,� Fils, paņemdams zīmīti, paraus�tīja plecus.� Tas puisis tev atnesa sliktu ziņu?

�������� Viņ� uzradās visīstākajā laikā,� Niks atbildēja. � Kaut kas slikts jau bija noticis iepriek�.

��� Satiksimies atkal vasarā?� Fils pavaicāja.

�������� Iespējams. Ta�u varbūt saredzēsimies tikai pēc di�viem gadiem, kad bū�u savu laiku nodienējis armijā, bet katrā ziņā mēs ar tevi vēl satiksimies, Fil! Kā citādi?

Atgriezās Tedis.

�������� Happy journey\� Fils abiem latvie�u pui�iem cie�i paspieda rokas.� Laimīgu ceļu, un palieciet dzīvi! To pirms do�anās ceļā amerikāņi vienmēr viens otram novēl.

��� Paldies, Fil. Mēs to pa�u novēlam arī tev.

Vestibilā Niks vēlreiz piezvanīja uz mājām.

Klausuli nocēla māte.

�������� Vai ir kaut kas mainījies?� Niks ar drebo�u sirdi un balsi uzprasīja.

������� Operācija beigusies,� māte atbildēja.� Nupat atkal zvanīja krustmāte. Marinai visvairāk cietusi galva. Pa��laik vēl atrodoties bezsamaņā un ir ievietota intensīvās terapijas nodaļā. Tas, dēls, ir viss, ko es pagaidām zinu.

�������� Mammu,� Niks vēl joprojām runāja drebo�ā balsī.� Es tevi ļoti lūdzu. . . �ovakar jau laikam neiz�nāks. . . Bet rīt. . . Mammu. . . Rīt tu noteikti aizej pie Marinas un pasaki. . . Pasaki, ka es tūlīt pie viņas bū�u. Lai vēl tikai mazliet pagaida! Pēcpusdien es bū�u klāt.

��� Tu lidosi?

��� Nē. Man blakus stāv Teodors, un viņam ir ma�īna.

��� Vai tad. . .?� māte izbrīnā aprāvās.

�������� Neaizmirsti, ka Teodors ir Latvijas jaunie�u �em�pions autosportā!

�������� Labi, dēls. Es pateik�u. Es visu dienu bū�u pie Marinas. Es ar krustmāti jau sarunāju. Mēs viena otru nomainīsim.

��� Uz redzē�anos.

��� Uz redzē�anos, dēls! Esiet uzmanīgi!

Kad viņi iekāpa lielās automa�īnas pla�ajā kabīnē, Niks uzreiz pateica:

������� Tu man parādi tos kloķus! Kad sāksi pagurt, es tevi nomainī�u.

�������� Paskatīsimies,� Teodors noņurdēja.� Lieta ir pā�rāk nopietna.

Nikam no ilgās sēdē�anas kājas bija kļuvu�as galīgi stīvas. Kaut ar lielu piepūli, viņ� tomēr samērā ātri uzkāpa pa slimnīcas kāpnēm un nokļuva ķirurģiskajā nodaļā.

Sirds no satraukuma sitās kā līdz neprātam nodzīts motors.

Nodaļas uzgaidāmajā telpā noskumu�as sēdēja Marinas krustmāte un Diāna Upmale. Abas klusēdamas paskatījās uz ienācēju.

Niku sagrāba spējas bailes.

��� Kā Marina jūtas?� viņ� uzreiz pajautāja.

�������� Laikam jau slikti,� krustmāte atbildēja un ar baltu kabatas lakatiņu izslaucīja acis.� Mūs pie viņas nelai�.

��� Kādēļ?

�������� Intensīvās terapijas, kā arī reanimācijas nodaļās neviens, izņemot medicīnisko personālu, nedrīkst ieiet,� krustmāte paskaidroja.

��� Bet jūs ta�u esat ārste,� Niks izbrīnījies sacīja.

��� Vienalga. �eit pietiek ar savējiem.

Niks mazliet pagaidīja, tad apņēmīgi noģērba ziemas mēteli un biezo auseni.

�� Es tūlīt,� viņ� abām dāmām pateica un iegāja no�daļā. Pagāja garām vairākām palātām, kamēr nonāca līdz vietai, kur sēdēja de�urējo�ā medmāsa.

�������� Labvakar, Ivet,� Niks klusi sveicināja meiteni, kura, ģērbusies savā parastajā zilganbaltajā formas tērpā, sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja nodaļas �urnālā.

�������� A, Niks!� Iveta pamāja ar galvu un bēdīga skatījās pui�a acīs.� Redzi, kāda nelaime notikusi. . .

��� Viņa ir ļoti cietusi?

�������� Kā lai to pasaka. . .� Iveta nedaudz apmulsa.� Ne�kas sevi�ķi briesmīgs jau nav. Tu nebaidies. Bet smagi viņai ir. Lauzts gū�as kauls, da�ādi sasitumi un galvas�kausa plīsums. No rīta nāca pie samaņas un runāja. Pa�laik guļ.

�������� Labi, ka tā,� Niks atviegloti uzelpoja.� Es biju gaidījis kaut ko daudz sliktāku.

�������� Nekas labs jau nav arī tagad. Bet tas sabraucējs esot dabūts rokā,� Iveta stāstīja tālāk.� �odien �eit bija atnācis milicis no autoinspekcijas un gribēja ar Marinu aprunāties.

��� Kas viņ� tāds ir? Autoinspektors pateica?

��� Kaut kāds aktieris Ivars Dāle. Bet es tādu nepazīstu.

Niks aiz pārsteiguma un dusmām gandrīz vai apsēdās.

�������� Toties viņu pietiekami labi pazīstu es,� Niks sa�cīja.� To viņ� ir darījis tī�ām. Tur nav nekādu �aubu.

��� Kādēļ?

�������� TādēJ, ka tas Ivars Dāle ir pēdējais nelietis,� Niks paskaidroja.

��� Tādus vajadzētu no�aut,� Iveta naidigi teica.

�������� Ivet. . .� Nikam aizķērās balss.� Tu vari mani ielaist pie Marinas?

Iveta da�us mirkļus �aubījās.

��� Es tevi loti lūdzu.

�������� Labi,� de�urējo�ā medmāsa izlēma.� Nāc! Uzvelc balto ķiteli un esi tur ne sevi�ķi ilgi, ka neuzskrien dakteris.

Niks ātri uzģērba Ivetas pasniegto virssvārci, un abi aizgāja uz nodalu.

Tur stipri oda pēc zālēm, pa zaļajām telpas sienām lo�pāja spocīgas ēnas.

Marinu Niks ieraudzīja uzreiz. Viņa gulēja telpas kreisajā pusē un, tikko viņ� ienāca, atvēra acis.

Niks apsēdās blakus un uzmanīgi pieskārās viņas rokai. Tā bija gandrīz vai necie�ami karsta.

��� Marī. . .� Niks klusi sacīja.

Meitene skumji pasmaidīja.

��� Neskaties uz mani,� viņa palūdza.

Marinas garie, brīni�ķīgie mati bija nogriezti. Galva bija nosaitēta un seja uzkrīto�i bāla. Vienīgi lielajās acīs mirdzēja dzīvs prieks un pateicība.

Niks paliecās uz priek�u un noskūpstīja meitenes pieri un vaigu.

�������� Nik. . .� Marina klusi no�ukstēja.� Nevajag būt tik labam.

��� Tev ļoti sāp?

�������� Nemaz,� Marina atteica.� Man visu laiku �pricē zāles. Bet tu nedomā, Nik. . . Es kliba nepalik�u.

��� Es tā nedomāju.

��� Un dumja arī nepalik�u. Ja nu vienīgi mīlestības dēļ.

Niks uzmundrino�i pamāja.

�������� Tu ne par ko nebaidies. Tagad mūs neviens velns vairs neparaus! Tici!

��� Es ticu.

Niks paskatījās sāņus. Pie blakussienas gulēja kāda resna sieviete, klusi vaidēja, un viņai no mutes kaktiņa uz kādu trauku stiepās gara, sarkana gumijas caurulīte.

�������� Nik.. .� Marina pieskārās viņa rokai.� Tev ta�u vēl vajadzēja būt Maskavā.

Niks neko neatbildēja. Viņ� tikai lēni pagrieza galvu atpakaļ un atkal skatījās meitenes acīs.

��� Tātad tu. . . Tu manis dēļ esi atsacījies. . .

Niks turpināja klusēt. Viņ� nespēja parunāt.

��� Nik. Tu esi. . .

�������� Es esmu tavs draugs,� Niks beidzot sacīja.� Visīstā�kais draugs. Pārējam pa�laik nav lielas nozīmes. Tu esi dzīva, un tu uz mani vari pajauties.

Meitene pasmaidīja.

��� Nik. . .

�������� Esi dro�a! Varbūt mūs dzīvē sagaida vēl daudzas nelaimes. Kas to var zināt? Bet mēs ta�u esam stipri, vai ne?

��� Jā, Nik. Kopā ar tevi.

�� Tagad guli. Es palik�u tepat nodaļā. Ir atnākusi arī tava krustmāte un mana māte. Viņas te sēdēju�as visu dienu, ta�u tagad pateik�u, lai iet mājās. Viņas atnāks atkal rīt. Bet es palik�u. Pasnaudī�u uzgaidāmajā telpā.

�������� Ej arī tu uz mājām,� Marina sacīja.� Es esmu mierīga, un man nekas pa�laik nesāp.

��� Tomēr. Dro�s paliek dro�s.

�������� Nik. . .� Marinai atkal aizlūza balss.� Paldies, ka tu esi.

Niks piecēlās un gai�i paskatījās uz gulo�o meiteni.

��� Paldies, ka esi tu.

Viņ� klusi izgāja no palātas un domīgs nostājās pie loga blakus de�urējo�ās medmāsas darba vietai.

Sals bija pieņēmies, un debesīs spo�i mirdzēja zvaig�znes.

Niks redzēja, kā nodaļas uzgaidāmajā telpā uz sola joprojām, savā starpā par kaut ko sarunādamās, sēd Tamāra Petrovna un māte. Tedis, galvu smagi noliecis uz stūres, aizmidzis gulēja sava dzelzs zvēra kabīnē, un arī Niks pats pēk�ņi sajuta drausmīgu nogurumu.

Viņ� vēlreiz uzmeta skatienu zvaig�ņotām debesīm, tās izskatījās neparasti tuvas un ļoti siltas, bet ceļ�, kas atradās viņa priek�ā, �ķita bezgalīgs.

Egils Lukjanskts ATNĀC UN PAŅEM

Redaktors A. Rijnieks Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne Tehniskā redaktore S. Mazvērsīte Korektore l. Smilga

Nodota salik�anai 30.01.87. Parakstīta ie�spie�anai 24.07.87. JT 02067. Formāts 84X108/32 Tipogrāfijas papirs No2. Balli- kas garnitūra. Augstspiedums. 12,6 uzsk. iespiedi.; 12,92 uzsk. krāsu novilk.; 13,94 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pa�ūt. Ne 218�5. Cena 90 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgft, Padomju bulv. 24. Izdevn. No 201/32698/J �2907. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrā�fijas un grāmatu tirdzniecības lietu komi�tejas tipogrāfijā �Cīņa�, 2260011 Rigā,

Blaumaņa ielā 38/40 Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedaloties Nozares kolektīvās lieto�anas inf omatīvajam skaitļo�anas centram.

Programmētāja E. Rupais.

Lukjanskis E.

Lu 407 Atnāc un paņem: Romāns.� R.: Liesma, 1987.�235 lpp.

Lai veicinātu jaunatnes literatūras attīstību un stimulētu spilgtu aktuālu garās prozas (ro�māns, garstāsts) daiļdarbu ra�anos, izdevniecī�bas �Liesma� Jaunatnes literatūras redakcija ik pēc trim �etriem gadiem izsludina konkursu par labākajiem prozas darbiem.

Sādi konkursi biju�i 1975., 1978., 1981., 1986. gadā. Saskaņā ar nolikumiem vērtē�anai ie�sniegtajos garās prozas darbos autoriem bija jāatspoguļo mūsdienu vispārizglītojo�o vidus�skolu, profesionāli tehnisko vidusskolu, tehni�kumu, specializēto skolu (sporta, mākslas, ka�raskolas u. c.) audzēkņu dzīve, pasaules skatī�jums, problēmas un konflikti, kas jaunie�iem rodas mūsdienu sabiedrībā.

Varam uzskatīt, ka �ie konkursi daļēji ir attaisnoju�ies, jo ar to starpniecību sevi ir pieteiku�i vairāki jauni autori. Spilgtākais pie�mērs ir Andris Pūriņ�. 1975. gadā viņ� saņēma veicinā�anas prēmiju par romānu �Nevaicājiet man neko�, kuru izdeva Jaunatnes literatūras redakcija.

1978. gadā rīkotajā konkursā A. Pūriņa ro�māns �Zelta zirneklis smejas� izpelnījās 3. prē�miju, un izdotā grāmata ieguva sabiedrības ievērību, darbam netrūka ne aizstāvju, ne no�liedzēju.

Tagad A. Pūriņ� jau ir Rakstnieku savienības biedrs, viens no jaunatnes visvairāk lasītajiem autoriem, un viņa jaunākie romāni �Zilā jum�prava� un �Bezrūpīgie ceļotāji� ar nepacietību tika gaidīti �urnāla �Avots� un ikmēne�a izde�vuma �Jaunās Grāmatas� kārtējos numuros.

Sājos konkursos ar panākumiem piedalīju��ies arī vairāki pazīstami rakstnieki � A. Kalve, E. Lukjanskis, E. Kūlis u. c.

Jaunākais konkurss tika izsludināts 1985. gadā un noslēdzās 1986. gadā. Izdevniecības �Liesma� Jaunatnes literatūras redakcija to rīkoja kopā ar Prei|u rajona agrofirmu �Krās�nij Oktjabrj�.

�ūrijas komisija par godalgojamiem atzina �ādus darbus:

otro prēmiju pie�ķīra Aivaram Kļavim par stāstu �Es saucu, lai atsauktos�;

divas tre�ās prēmijas:

1.����� Mersedei Celmiņai (Salnājai) par garstāstu �Trīs dienas pēc izlaiduma�.

2.������ Egilam Lukjanskim par romānu �Atnāc un paņem�.

Veicinā�anas prēmija tika pie�ķirta Mārim Druvām par romānu �Vidusskola�.

�obrīd visi minētie darbi atrodas ceļā pie lasītājiem.